Arturs Konans Doils

VIŅA ATVADU SVEICIENS

.

Mistera �erloka Holmsa draugi bus priecīgi uzzināt, ka viņ� vēl joprojām ir dzīvs un pie labas veselības, kaut gan laiku pa laikam viņu nedaudz nomoka reimatisma lēkmes. Viņ� ilgus gadus nodzīvoja nelielā lauku mājā piecas jū�dzes uz priek�u no īstbuenas, kur viņa laiks bija sadalīts starp filozofiju un agrikultūru. �ajā atpūtas periodā viņ� atraidīja pa�us lieliskākos piedāvājumus uzņemties da�ādu lietu izmeklē�anu, būdams pārliecināts, ka viņa aizie�ana pelnītā atpūtā ir neatgriezenisks lēmums. Tomēr tuvojo�ais kar� ar Vāciju bija par iemeslu tam, lai viņ� nodotu valdī�bas rīcībā savas ievērības cienīgās intelektuālās kombinā�cijas un lietpratīgās aktivitātes, kuru vēsturiskās sekas ir sīki izklāstītas "Viņa atvadu sveicienā". Arī vairāki iepriek��ējie piedzīvojumi, pieraksti par kuriem ilgu laiku bija nogulēju�i manā portfolio*, tika iekļauti "Viņa atvadu sveicienā", tādā veidā padarot grāmatu pilnīgāku.

D�ons H. Vatsons, Dr. med.

" Portfolio no itāļu vārda porla/ogli mape, kurā glabā atsevi�ķas papīra, zīmējumu u. c. lapas. � �eit un turpmāk tulkotāja piezīmes.

Neparastais atgadījums ar misteru D�ottu Skotu Iklsu

Manā piezīmju grāmatiņā ir rakstīts, ka tas notika ne�mīlīgā un vējainā dienā 1892. gada marta beigās. Holmss, kamēr mēs ar viņu kopā ēdām len�u, saņēma telegrammu un tūlīt pat pie galda uzrakstīja atbildi. Viņ� neko neteica, tomēr lieta acīmredzot neizgāja viņam no prāta, tāpēc ka pēc tam viņ� ar domīgu seju stāvēja pie uguns, smēķēja pīpi un laiku pa laikam uzmeta skatienu telegrammai. Pēk�ņi viņ� pagriezās pret mani, un viņa acis draiskulīgi iedzirkslījās.

���� Es domāju, Vatson, ka mums ir jāskatās uz jums kā uz literātu, � viņ� teica. � Kā jūs definētu vārdu "grotesks"?

��� Savāds � ievērības cienīgs, � es piedāvāju.

Viņ� pakratīja galvu par manu definīciju.

��� Tajā noteikti ir kaut kas vairāk par to, � viņ� tei�ca, � kāds apslēpts mājiens par kaut ko traģisku un bries�mīgu. Ja jūs atsauktu atmiņā da�us no tiem stāstiem, ar kuriem jūs pārbaudāt publikas pacietību, tad atzītu, cik bie�i zem groteskā ir slēpies kriminālais. Padomājiet par to nelielo lietu ar rudmatainajiem vīriem. Sākumā tā bija pietiekami groteska, un tomēr tā beidzās ar pārdro�u laupī�anas mēģinājumu. Vai atkal tā bija pati groteskākā lieta ar piecām apelsīnu sēkliņām, kura noveda taisni pie asinskāras sazvērestības. �is vārds liek man kļūt piesar�dzīgam.

��� Vai tas tur ir minēts? � es pavaicāju.

Viņ� skali nolasīja telegrammu:

"Ar mani tikko kā nolika neticams un grotesks atga�dījums. Vai es drīkstētu ar ļums pakonsultēties?

Skots Iklss

Ceringkrosa, pasts."

��� Vīrietis vai sieviete? � es pajautāju.

��� Protams, ka vīrietis. Neviena sieviete nekad nesūtītu telegrammu ar apmaksātu atbildi. Viņa atbrauktu pati.

��� Vai jūs viņu pieņemsiet?

���� Mans dārgais Vatson, jūs zināt, cik loti es garlai�kojos kop� tā laika, kad mēs iebāzām aiz restēm pulkvedi Kerazeru. Manas smadzenes ir kā labi noregulēts motors, kas pats sevi saspridzina sīkos gabaliņos, kad nav pieslēgts tam darbam, kura dēļ ticis radīts. Dzīve ir viena vienīga banalitāte; avīzes ir sterilas; pārdro�ība un romantika, �ķiet, uz visiem laikiem ir pametu�as noziedzīgo pasauli. Un jūs vēl man jautājat, vai es esmu ar mieru iepazīties ar jaunu problēmu, lai cik triviāla tā arī varētu izrādīties? Bet, ja es nekļūdos, tad mūsu klients jau ir �eit.

Uz kāpnēm atskanēja vienmērīgi soļi, un pēc brī�a ista�bā tika ievests korpulents, gara auguma, svinīgi respek�tabls kungs ar sirmu vaigubārdu. Viņa dzīvesstāsts bija lasāms viņa drūmajos sejas vaibstos un uzpūtīgajās ma�nierēs. Viss, sākot ar viņa getrām līdz pat briļļu zelta ie�tvaram, liecināja, ka mūsu priek�ā atrodas konservators, uzticams baznīcas dēls, godīgs pilsonis, vipārākajā pakā�pē ortodoksāls un tradīcijām atbilsto�s. Tomēr neparas�tais notikums, kā redzams, bija satricinājis viņa iedzimto mieru un atstājis pēdas viņa sabu�inātajos matos, pietvī�ku�ajos, dusmīgajos vaigos un satrauktajā, uzbudinātajā uzvedībā. Viņ� nekavējoties ķērās pie lietas.

��� Ar mani, mister Holms, ir noticis ārkārtīgi nepa�rasts un nepatīkams atgadījums, � viņ� sacīja. � Nekad savā mū�ā es neesmu nokļuvis tamlīdzīgā situācijā. Tā ir aug�stākajā mērā nepiedienīga � augstākajā mērā nedzirdēta. Es esmu spiests pieprasīt kaut kādu izskaidrojumu. - Viņ� savās dusmās pūta un elsa.

��� Es jūs lūdzu, sēdieties, mister Skot Ikls, � Holmss teica nomierino�ā balsī. � Vai es, pirmām kārtām, drīkstu pavaicāt, kāpēc jūs vispār atnācāt pie manis?

��� Redziet, ser, man ne�ķita, ka �ī ir lieta, kas varētu ieinteresēt policiju, un tomēr, kad jūs uzzināsiet faktus, jums būs jāpiekrīt, ka es nevarēju to visu atstāt tā, kā tas ir. Privātdetektīvi ir tā suga, pret kuru es neizjūtu absolūti nekādas simpātijas, bet, neraugoties uz to, viss, ko es es�mu dzirdējis par jums�

��� Pilnīgi pareizi! Bet, otrkārt, kāpēc jūs uzreiz neat- nācāt pie manis?

��� Ko jūs ar to gribat sacīt?

Holmss paskatījās savā pulkstenī.

��� �obrīd ir ceturksnis pāri diviem, � viņ� teica. � Jū�su telegramma tika nosūtīta ap vieniem. Bet tajā pa�ā lai�kā, paskatoties uz jūsu apģērbu un nekārtīgo tualeti, ik�viens pateiks, ka jūsu nepatik�anas ir sāku�ās jau kop� pamo�anās brī�a.

Mūsu klients pārlaida roku neķemmētajiem matiem un aptaustīja savu neskūto zodu.

�� Jums ir taisnība, mister Holms. Es pat nepadomāju par savu izskatu. Es biju pārāk priecīgs tikt projām no tādas mājas. Bet, pirms atnācu pie jums, es skraidīju ap�kārt, ievākdams ziņas. Es, ziniet, aizgāju uz nekustamā īpa�uma aģentūru, un viņi man pateica, ka misters Gar- sija īres naudu maksā akurāti un ka Glicīniju mednieku namiņā viss ir kārtībā.

��� Pagaidiet, pagaidiet, ser. � Holmss iesmējās. � Jūs esat tāds pats kā mans draugs doktors Vatsons, kuram ir nelāgs paradums sākt savus stāstus lielākoties no nepa�reizā gala. Lūdzu, sakopojiet domas un izklāstiet man pa�reizajā secībā pa�u būtiskāko no tiem notikumiem, kas lika jums neķemmētam un nevī�īgam, ar �ķībi greizi aiz�pogātiem zābakiem un vesti, meklēt padomu un palīdzību.

Mūsu klients ar skumjām sejā aplūkoja savu vispārpie�ņemtajām normām neatbilsto�o ārējo izskatu.

���� Es esmu pārliecināts, mister Holms, ka tam vaja�dzētu atstāt ļoti nepatīkamu iespaidu, un es nevaru atce�rēties, vai visā manā mū�ā kaut kas tāds ar mani agrāk būtu noticis, ka es parādītos sabiedrībā �ādā paskatā. Bet es jums izstāstī�u visu �o dīvaino atgadījumu, un, kad es bū�u beidzis, esmu pārliecināts, jūs man piekritīsiet, ka tas man ir pietiekams attaisnojums.

Ta�u viņ� tika pārtraukts, nepaguvis pat iesākt stāstī�jumu. Ārpusē atskanēja troksnis, un misis Hadsone atvēra durvis, lai ielaistu divus spēcīgus, oficiāla izskata vīrie�us, no kuriem viens bija mums labi pazīstamais inspektors Gregsons no Skotlendjarda, enerģisks, drosmīgs un, kaut arī nedaudz aprobe�ots, tomēr apdāvināts virsnieks. Viņ� sarokojās ar Holmsu un iepazīstināja viņu ar savu pa�vadoni � inspektoru Beinsu no Sarijas grāfistes policijas.

��� Mēs, mister Holms, kopā ejam pa vienām un tām pa�ām pēdām, un tās atveda mūs �urp. � Viņ� uzmeta savu buldoga skatienu mūsu apmeklētājam. � Vai jūs esat misters D�ons Skots lklss no Popemhausas Lī?

��� Tas esmu es.

��� Mēs jūs meklējam jau no pa�a rīta.

��� Jūs, bez �aubām, atradāt viņu ar telegrammas palī�dzību, � Holmss teica.

�� Tie�i tā, mister Holms. Mēs uzgājām pēdas �ering- krosas pastā un ieradāmies �eit.

���� Bet kāpēc jūs mani meklējat? Ko jūs no manis gribat?

��� Mēs, mister Skot Ikls, vēlamies no jums dzirdēt stās�tījumu par notikumiem, kas pagāju�ajā naktī noveda pie mistera Aloiziusa Garsijas, kur� dzīvoja Glicīniju mednie�ku mājiņā netālu no E�eras, nāves.

Mūsu klients ar plati ieplestām acīm saslējās krēslā, un no viņa pārsteigtās sejas pagaisa pēdējās krāsas pa�liekas.

��� Miris? Vai jūs teicāt, ka viņ� ir miris?

��� Jā, ser, viņ� ir miris.

��� Bet kā? Vai nelaimes gadījums?

��� Slepkavība, visnepārprotamākā slepkavība.

���� �ēlīgais Dievs! Tas ir �ausmīgi! Jūs ta�u negribat teikt� jūs ta�u negribat teikt, ka aizdomas krīt uz mani?

��� Nogalinātā kabatā tika atrasta jūsu vēstule, un no tās mēs uzzinājām, ka jūs bijāt ieplānojis pagāju�o nakti pavadīt viņa mājā.

��� Es tā arī izdarīju.

��� Skaidrs, jūs tā arī izdarījāt, vai ne?

Inspektors izvilka savu piezīmju grāmatiņu.

��� Pagaidiet mirklīti, Gregson, � �erloks Holmss sa�cīja. � Viss, ko jūs vēlaties, ir vaļsirdīgs stāstījums par �o notikumu, vai tad tā nav?

Un mans pienākums ir brīdināt misteru Skotu Iklsu, ka tas var tikt izmantots pret viņu.

��� Kad jūs ienācāt istabā, misters Iklss tie�i gatavojās mums par to pastāstīt. Es domāju, Vatson, ka konjaks ar sodas ūdeni viņam nekaitēs. Un tagad, ser, es jums iesaku nemulst par to, ka klausītāju skaits ir pieaudzis, un tur�pināt savu stāstu tie�i tāpat, kā jūs to būtu darījis, ja nebūtu pārtraukts.

Mūsu apmeklētājs vienā rāvienā izdzēra konjaku, un viņa sejā atkal atgriezās sārtums. Uzmetis �aubu pilnu ska�tienu inspektora piezīmju grāmatiņai, viņ� tūlīt pat ķērās pie sava neparastā stāstījuma.

� Es esmu vecpuisis, � viņ� iesāka, � un, tā kā es pēc dabas esmu sabiedrisks cilvēks, tad man ir pla�s drau�gu loks. Starp tiem ir arī pelnītā atpūtā aizgāju�ā alus darītāja Melvila ģimene, kas dzīvo Elbemerlas savrupmā�jā Kensingtonā. Pie viņu galda es arī pirms da�ām nedē�ļām iepazinos ar jaunu puisi, vārdā Garsija. Viņam, kā es sapratu, bija spāniska izcelsme, un viņ� kaut kādā veidā bija saistīts ar vēstniecību. Viņ� nevainojami runāja an�gliski, viņam bija patīkamas manieres, un viņ� bija vis�skaistākais vīrietis, kādu es jebkad savā mū�ā biju sa�stapis.

Mēs kaut kā uzreiz sadraudzējāmies, jaunais puisis un es. Es, �ķiet, viņam tūlīt pat iepatikos, un jau nākamajā dienā pēc mūsu tik�anās viņ� mani apciemoja Lī. Vienu reizi apciemoja, otru, un tas, kā jau pieņemts, beidzās ar to, ka viņ� ielūdza mani pavadīt da�as dienas savā Glicī- niju mednieku namiņā, kas atrodas starp E�eru un Oks- �otu. Vakarvakarā es, sekodams viņa ielūgumam, arī de�vos uz E�eru.

Pirms es posos uz turieni, viņ� man bija aprakstījis, kāda kārtība valda viņa mājā. Viņ� dzīvoja kopā ar uzti�camu kalpu, savu tautieti, kur� rūpējās par visu, kas vi�ņam bija nepiecie�ams. �is puisis runāja angliski un vadīja visu saimniecību. Bez tam vēl tur, sprie�ot pēc viņa vār�diem, bija brīni�ķīgs pavārs, jauktenis, kuru viņ� bija atra�dis savu ceļojumu laikā un kur� mācēja pagatavot lieliskas pusdienas. Es atceros, ka viņ� vēl piezīmēja, cik savādu māju un tās apkalpotājus cs atradī�ot pa�ā Sarijas vidienē, un es viņam piekritu, tomēr viņi izrādījās krietni vien dī�vaināki, nekā es biju iedomājies.

Es aizbraucu uz turieni � tas ir kādas divas jūdzes uz dienvidiem no E�eras. Māja bija diezgan liela, tā atradās nedaudz nostāk no lielceļa, un pie tās veda augstu, mū��zaļu krūmu ie�ogots piebraucamais ceļ� pusapļa formā. Tā bija veca, pussagruvusi celtne līdz ārprātam nolaistā stāvoklī. Kad divri�i apstājās ar zāli apaugu�ā piebrauca�mā ceļā pretī aptraipītām un izbalēju�ām durvīm, mani pārņēma �aubas, vai no manas puses bija prātīgi darīts braukt ciemos pie cilvēka, kuru es tik maz pazīstu. Tomēr viņ� pats atvēra durvis un loti sirsnīgi ar mani sasveici�nājās. Es tiku nodots kalpa, grūtsirdīga, melnīgsnēja sub�jekta, gādībā, kur�, paņēmis manu ceļasomu, pavadīja ma�ni uz guļamistabu. Viss �ajā māja atstāja nomāco�u iespai�du. Mēs pusdienojām tete-ā-lete[1], un, kaut arī namatēvs kā spēdams centās mani izklaidēt, viņa domas, �ķiet, tur�pināja klīst kaut kur citur, un viņ� runāja tik miglaini un nesakarīgi, ka es tikai ar mokām varēju viņu saprast. Viņ� laiku pa laikam bungoja ar pirkstiem pa galdu, grauza na�gus un izrādīja vēl citas nervozitātes un nepacietības pazī�mes. Pusdienas pa�as par sevi nebija ne labi pasniegtas, ne arī labi pagatavotas, un nerunīgā kalpa drūmā klātbūtne nebūt nepalīdzēja mūs atdzīvināt. Es varu jums apgalvot, ka vairākas reizes vakara gaitā es vēlējos, kaut varētu atrast kādu attaisnojumu, kas lautu man atgriezties Lī.

Viena liela gan man nāk atmiņā, kas, iespējams, attie�cas uz to lietu, kuras sakarā jūs, d�entlmeņi, veicat iz�meklē�anu. Tajā brīdī es tai nepie�ķīru nekādu nozīmi. Kad pusdienas tuvojās beigām, kalps pasniedza saim�niekam kaut kādu zīmīti. Es ievēroju, ka, to izlasījis, mans namatēvs k|uva vēl izklaidīgāks un dīvaināks nekā pirms tam. Viņ� pat pieklājības pēc vairs nesarunājās un sēdēja, smēķēdams vienu cigareti pēc otras, iegrimis savās domās, tomēr neteica ne vārda par zīmītes saturu. Ap pulksten vienpadsmitiem ar lielu prieku devos gulēt. Pēc kāda laika Garsija ielūkojās pie manis � tajā brīdī es jau biju nodzē�sis gaismu � un pavaicāja man, vai es neesmu zvanījis. Es atbildēju, ka ne. Viņ� atvainojās, ka tik vēlu esot mani iztraucējis, piebilzdams, ka ir jau gandrīz viens naktī. Es pēc tam uzreiz aizmigu un cie�ā miegā nogulēju visu nakti.

Un tagad es esmu nonācis pie mana stāsta vispārstei�dzo�ākās daļas. Kad es pamodos, gaisma jau sen bija uz�aususi. Es paskatījos savā pulkstenī � bija jau gandrīz deviņi. Es īpa�i biju lūdzis pamodināt mani astoņos, un �āda aizmār�ība mani loti pārsteidza. Es pielēcu kājās un piezvanīju kalpam. Nebija nekādas atbildes. Es zvanīju atkal un atkal, bet rezultāts bija tas pats. Tad es nonācu pie slēdziena, ka zvans nav kārtībā. Uz ātru roku apģērbos un, būdams ārkārtīgi sliktā garastāvoklī, nosteidzos lejā pieprasīt karstu ūdeni. Jūs varat iedomāties manu pār�steigumu, kad atklāju, ka tur neviena nebija. Es priek��namā ska|i iesaucos. Nekādas atbildes. Tad es sāku skrai�dīt no istabas uz istabu. Tās visas bija tuk�as. Iepriek�ējā vakarā namatēvs bija man parādījis, kura ir viņa guļam�istaba, un es pieklauvēju pie tās durvīm. Neviens neat�saucās. Es nospiedu rokturi un iegāju iek�ā. Istaba bija tuk�a, un gultā neviens nebija gulējis. Viņ� bija pazudis kopā ar visiem pārējiem. Saimnieks ārzemnieks, sulainis ārzemnieks, pavārs ārzemnieks � viņi visi pa nakti bija pazudu�i! Ar to arī beidzās mans Glicīniju mednieku namiņa apciemojums.

�erloks Holmss berzēja rokas un smējās pie sevis, pie�vienodams �o dīvaino atgadījumu savai savādo notikumu kolekcijai.

���� Jūsu piedzīvojums, cik es saprotu, ir pilnīgi uni�kāls, � viņ� teica. � Vai es, ser, drīkstu pavaicāt, ko jūs darījāt pēc tam?

��� Es biju saniknots. Mana pirmā doma bija, ka esmu kļuvis par kaut kāda absurda, parupja joka upuri. Es sa�kravāju savas mantas, aizcirlu aiz sevis durvis un, nes�dams ceļasomu rokā, devos uz E�eru. Es iegāju pie brā�ļiem Elaniem, ciemata galvenajiem nekustamā īpa�uma aģentiem, un noskaidroju, ka villu izīrējusi viņu firma. Tas man atstāja iespaidu, ka visa �ī kombinācija ir pārāk sa�re�ģīta, lai tās vienīgais mērķis būtu mani izmuļķot, un ka galvenais nolūks dro�i vien bija izvairīties no īres nau�das maksā�anas. Ir jau marta beigas, tātad tuvojas kvar�tāla maksājuma termiņ�. Tomēr �is pieņēmums neattais�nojās. Aģents pateicās man par brīdinājumu, ta�u pazi�ņoja, ka īres nauda ir samaksāta uz priek�u. Tad es atgrie�zos pilsētā un apmeklēju Spānijas vēstniecību. Tur �is cilvēks nebija pazīstams. Pēc tam es devos apciemot Mel-

X, viļu, kura mājā es iepazinos ar Garsiju, tomēr pārlieci�nājos, ka viņ� patiesībā zina par viņu pat mazāk nekā es. Un, beidzot, kad es saņēmu jūsu atbildi uz manu tele�grammu, es atbraucu pie jums, jo esmu dzirdējis, ka jūs esat cilvēks, kas dod padomus da�ādās sare�ģītās lietās. Bet tagad, inspektora kungs, no jūsu teiktā, kad jūs ie�nācāt istabā, es sapratu, ka jūs varat turpināt manu stāstu un ka ir notikusi kaut kāda traģēdija. Es varu jums ap�galvot, ka ikviens vārds, ko es pateicu, ir patiesība un ka vairāk par to, ko es izstāstīju, es par �ā cilvēka likteni ab�solūti neko nezinu. Mana vienīgā vēlē�anās ir palīdzēt li�kumam, cik vien tas ir manos spēkos.

��� Es par to esmu pārliecināts, mister Skot Ikls, es par to esmu pilnīgi pārliecināts, � inspektors Gregsons loti laipnā tonī teica. � Man ir jāatzīst, ka viss, ko jūs mums

izstāstījāt, pilnībā atbilst tiem faktiem, kas ir nonāku�i mū�su rīcībā. Piemēram, jūs pieminējāt zīmīti, kas tika sa�ņemta pusdienu laikā. Vai jūs gadījumā neievērojāt, kas ar to notika?

�- Jā, es ievēroju. Garsija to sarullēja un iesvieda ugunī.

��� Ko jūs par to teiksiet, mister Beins?

Lauku detektīvs bija spēcīgs, korpulents vīrs, kura sar�kanā seja atstātu pilnīgi vientiesīgu iespaidu, ja nebūtu divas neparasti mirdzo�as acis, kas bija gandrīz vai paslē�pu�ās starp dziļajām krokām, ko veidoja tuklie vaigi un nokarenās uzacis. Ar lēnīgu smaidu viņ� izvilka no ka�batas sarullētu un izbalēju�u papīra lapiņu.

��� Tur, kamīnā, mister Holms, ir restes uz kājiņām, un viņ� zīmīti aizsvieda pārāk tālu. Es to pat neapdegu�u iz�vilku, aizkritu�u aiz �im restēm.

Holmss viņam atzinīgi uzsmaidīja.

��� Lai atrastu �o vienīgo papīra bumbiņu, jums vaja�dzēja ārkārtīgi rūpīgi pārmeklēt visu māju.

��� Es tā arī darīju, mister Holms. Tas ietilpst manos pa�radumos. Vai man to nolasīt, mister Gregson?

Londonietis pamāja ar galvu.

��� Zīmīte ir rakstīta uz parasta, gluda, dzeltenīga pa�pīra bez ūdenszīmēm. Tā ir ceturtdaļa lapas. Papīrs ir no�griezts divos paņēmienos ar īsām �ķērītēm. Lapiņa ir bi�jusi salocīta trijās dalās un aizzīmogota ar purpurkrāsas zīmoglaku, kas ir uzpilināta lielā steigā un piespiesta ar kaut kādu plakanu, ovālu priek�metu. Tā ir adresēta mis�teram Garsijam Glicīniju mednieku namiņā. Tajā teikts:

"Mūsu pa�u krāsas, zaļā un ballā. Zaļā � atvērts, baltā � slēgts. Galvenās kāpnes, pirmais gaitenis, sep�tītās pa labi, zaļ� galdauts. Lai Dievs ļums palīdz. D."

Tas ir sievietes rokraksts, teksts rakstīts ar asu spalvu, toties adrese ir uzrakstīta vai nu ar citu spalvu, vai arī to rakstījis kāds cits. �eit, kā jūs pats redzat, rakstītais ir treknāks un noteiktāks.

���� Ļoti interesanta zīmīte, � Holmss teica, rūpīgi to aplūkojis. � Man jums, mister Beins, ir jāizsaka kom�pliments par jūsu uzmanību pret detaļām izmeklē�anas gaitā. Varētu vēl piebilst varbūt da�us sīkumus. Ovālais priek�mets, bez �aubām, ir visparastākā apro�u poga � kam gan vēl varētu būt tāda forma? �ķēres ir biju�as liek�tas, domātas nagu grie�anai. Lai arī cik īsi būtu griezumi, jūs katrā pilnīgi skaidri varat saskatīt vienu un to pa�u vieglo izliekumu.

Lauku detektīvs nosmējās pie sevis.

��� Es tiku domājis, ka esmu izspiedis no tās visu, kas vien iespējams, bet izrādās, ka tur vēl kaut kas bija atli�cis, � viņ� teica. � Jāatzīstas, ka zīmīte man neko neiz�saka, izņemot to, ka tur kaut kas tika gatavots un visa cēlonis, kā parasti, ir bijusi sieviete.

�īs sarunas laikā misters Skots Iklss nervozi dīdījās savā krēslā.

��� Es priecājos, ka jūs atradāt �o zīmīti, tāpēc ka tā ap�stiprina manu stāstu, � viņ� sacīja. � Tomēr atļaujiet man atgādināt, ka es pagaidām vēl neesmu dzirdējis, kas tad ir noticis ar misteru Garsiju, ne arī, kur ir pazudu�i viņa kalpotāji.

��� Garsija, � Gregsons iesāka, � �orīt tika atrasts mi�ris uz Oks�otas kopienas zemes, mazāk par jūdzi no sa�vām mājām. Viņa galva bija sadragāta putrā ar spēcīgiem triecieniem, kam izmantots smil�u maiss vai arī kāds tam�līdzīgs priek�mets, kas labāk saspie�, nekā ievaino. Tas ir nomaļ� nostūris, tur ceturtdaljūdzes apkaimē nav ne�vienas mājas. Viņ� dro�i vien tika nogāzts zemē ar pirmo triecienu no aizmugures, bet uzbrucējs viņu pēc tam vēl ilgi sitis jau pēc viņa nāves. Uzbrukums acīmredzot tika izdarīts negantā niknumā. Tur nav paliku�i nekādi kāju nospiedumi, ne arī kāda cita atslēga, kas palīdzētu no�ziedznieku atklā�anai.

��� Vai viņ� ir aplaupīts?

��� Nē, nav bijis nekāda aplaupī�anas mēģinājuma.

�� Tas viss ir loti sāpīgi � ļoti sāpīgi un briesmīgi, � misters Skots Iklss īdzīgā balsī teica, � bet visnepatīka�māk tas ir man. Kāds man ar to sakars, ja mans saim�nieks izgāja naksnīgā pastaigā un tās laikā viņu pārstei�dza tik skumj� liktenis. Kādā veidā es izrādījos iejaukts �ajā lietā?

���� Ļoti vienkār�i, ser, � inspektors Beinss atbildēja. � Vienīgais dokuments, kas tika atrasts nelaiķa kabatā, bija jūsu vēstule, kurā rakstīts, ka jūs gatavojaties palikt pie viņa tie�i viņa nāves naktī. Pateicoties �īs vēstules ap�loksnei, mēs uzzinājām miru�ā vīrie�a vārdu un adresi. �orīt pēc pulksten deviņiem mēs sasniedzām viņa māju un nesastapām tur ne jūs, ne arī kādu citu. Es telegrafēju misteram Gregsonam ar lūgumu, lai viņ� sameklētu jūs Londonā, kamēr es pats pārmeklē�u Glicīniju mednieku namiņu. Pēc tam es atbraucu uz pilsētu, satikos ar miste�ru Gregsonu, un te nu mēs esam.

��� Es domāju, � Gregsons pieceldamies teica, � ka tagad būtu labāk ietērpt �o lietu oficiālā formā. Jūs, mis�ter Skot ilds, nāksiet mums līdzi uz policijas iecirkni un sniegsiet liecību rakstiskā veidā.

��� Pats par sevi saprotams, es nekavējoties do�os jums līdzi. Bet es neatsakos no jūsu pakalpojumiem, mister Holms. Es gribu, lai jūs netaupītu ne līdzekļus, ne pūles patiesības uzzinā�anai.

Mans draugs pagriezās pret lauku inspektoru.

��� Es ceru, ka jūs, mister Beins, neiebildīsiet pret ma�nu sadarbību ar jums?

��� Es esmu pārliecināts, ka jutī�os ārkārtīgi pagodi�nāts, ser.

��� Viss, ko līdz �im jūs esat izdarījis, ir paveikts loti ātri un lietpratīgi. Vai ir kāds pieturas punkts, ja es drīk�stu jautāt, kas lautu precizēt stundu, kad �is vīrietis sa�stapa savu nāvi?

- Ķermenis tur atradās jau kop� vieniem naktī. Ap �o laiku sāka līt, bet vina nāve, bez �aubām, ir iestājusies vēl pirms lietus.

��� Bet tas ir pilnīgi neiespējami, mister Beins, � mūsu klients iesaucās. � Vina balsi nav iespējams sajaukt ne ar viena cita balsi. Es to varu apzvērēt, ka tas bija viņ�, kur� lajā pa�ā stundā sarunājās ar mani manā guļamistabā.

��� Tas ir ievērības cienīgs, bet nebūt ne neiespējams fakts, � Holmss smaidīdams teica.

��� Vai jūs atradāt atrisinājumu? � Gregsons pavaicāja.

Pirmajā acu uzmetienā �ī lieta neizskatās pārāk

sare�ģīta, tomēr tajā, protams, ir da�as neparastas un in�teresantas īpatnības. Ir nepiecie�ams uzzināt papildu fak�tus, pirms es uzdro�inā�os izteikt galīgu un noteiktu sprie�dumu. Starp citu, mister Beins, kad jūs pārmeklējāt māju, vai jūs neatradāt neko ievērības cienīgu, izņemot �o te zīmīti?

Detektīvs kaut kā dīvaini paskatījās uz manu draugu.

��� Tur atrodas, � viņ� teica, � viena vai pat divas loti ievērības cienīgas lietas. Varbūt, kad es bū�u pabeidzis savas darī�anas policijas iecirknī, jūs varētu atbraukt man līdzi uz turieni un izteikt savu spriedumu par tām.

��� Es esmu pilnīgi jūsu rīcībā, � teica �erloks Holmss, pa�ķindinādams zvaniņu. � Pavadiet �os d�entlmeņus, misis Hadsone, un, esiet tik laipna, aizsūtiet ar puiku �o telegrammu uz pastu. Viņam jāsamaksā pieci �iliņi par atbildi.

Kad mūsu apmeklētāji aizgāja, mēs kādu laiku sēdē�jām klusēdami. Holmss kāri smēķēja, saraucis uzacis virs savām caururbjo�ajām acīm un izvirzījis galvu uz priek�u, kas �im cilvēkam bija raksturīgi spraigu pārdomu brī�os.

��� Nu, Vatson, � viņ� pavaicāja, negaidīti pagriezda�mies pret mani, � ko jūs par to teiksiet?

��� Par Skota lklsa maldinā�anu es nevaru pateikt pil�nīgi neko.

��� Bet par noziegumu?

��� Nu, ņemot vērā visu mājas iemītnieku pazu�anu, es teiktu, ka viņi kaut kādā veidā ir iejaukti slepkavībā un aizbēgu�i no taisnās tiesas.

��� Tas, bez �aubām, ir pilnīgi iespējams pieņēmums. Tomēr jau pirmajā acu uzmetienā jums ir jāatzīst, ka tas ir ārkārtīgi savādi, ja divi viņa kalpi, noslēgu�i sazvērestī�bu pret savu saimnieku, nez kāpēc uzbrūk viņam tie�i tajā vienīgajā naktī, kad viņam ir viesis. Viņ� ta�u viens pats bija pilnīgi viņu varā jebkurā citā nedēļas naktī.

��� Bet kāpēc tad viņi aizbēga?

��� Pilnīgi pareizi! Kāpēc viņi aizbēga? Tas ir loti bū�tisks fakts. Otrs ievērības cienīgs fakts ir neparastais atga�dījums ar mūsu klientu Skotu Iklsu. Vai tad tie�ām, mans dārgais Vatson, tas ir ārpus cilvēka izdomas spējas ro�be�ām � sniegt izskaidrojumu, kas slēpjas zem �iem di�viem loti būtiskajiem faktiem? Un, ja tas vēl arī dotu iz�skaidrojumu mīklainajai zīmītei, kas ir rakstīta tik ļoti dīvainā frazeoloģijā, tad, kāpēc gan ne, to būtu vērts pie�ņemt par pagaidu hipotēzi. Ja vēl ari visi jaunie fakti, ku�rus mēs uzzināsim, ieklausies �ajā shēmā, tad mūsu hipo�tēze pakāpeniski var pāraugt atrisinājumā.

��� Bet kāda tad ir mūsu hipotēze?

Holmss, pa pusei pievēris acis, atgāzās savā krēslā.

����� Jums būtu jāpiekrīt, mans dārgais Vatson, ka doma par kaut kādu izjoko�anu ir neiespējama. Kā to parādīja turpmākie notikumi, tur tika gatavotas nopietnas lietas, un Skota Iklsa ievilinā�ana Glicīniju mednieku namiņā ir ar tām kaut kādā veidā saistīta.

��� Bet kāda saistība tur ir iespējama?

Apskatīsim to visu posmu pēc posma. Jau pirmajā

acu uzmetienā redzams, ka ir kaut kas nedabisks dīvai�najā un pēk�ņajā draudzībā starp jauno spāni un Skotu Iklsu. Tas bija spānis, kur� steidzināja notikumus. Viņ� devās uz otru Londonas malu apciemot Iklsu jau nāka�majā dienā pēc tam, kad pirmo reizi bija tiku�ies, un uz�turēja ar viņu cie�us kontaktus, kamēr pēdējais neatbrau�ca pie viņa uz E�eru. Tātad � kas viņam bija vajadzīgs no Iklsa? Ko lklss varētu viņam sniegt? Es �ajā cilvēkā nesaskatu nekādu pievilcību. Viņ� pat nav īpa�i gudrs � tas nav cilvēks, kam būtu iespējama garīga radniecība ar attapīgo latīņu izcelsmes intelektu. Kāpēc tad viņ� tika izvēlēts no visiem pārējiem cilvēkiem, kurus Garsija pa�zina, kā īpa�i piemērots viņa nodomiem? Vai viņam ir kāda neaizstājama īpa�ība? Es teiktu, ka ir. Viņ� ir tipisks britu respektabluma iemiesojums un ārkārtīgi piemērots kā liecinieks, lai pārliecinātu citu britu. Jūs ta�u pats re�dzējāt, ka nevienam no inspektoriem pat neienāca prātā ap�aubīt viņa stāstījumu, lai cik neparasts tas arī būtu.

��� Bet ko viņam vajadzētu apliecināt?

��� Neko, ja lieta izvērstos vienādi, bet visu, ja tā iegro�zītos savādāk. Es �ādā veidā izskaidroju notikumus.

��� Es saprotu, viņam vajadzētu apliecināt alibi.

�� Tie�i tā, mans dārgais Vatson; viņam vajadzētu aplie�cināt alibi. Pieņemsim, diskusijas dēļ, ka visi Glicīniju mednieku namiņa iemītnieki ir kaut kādas sazvērestības līdzdalībnieki. Uzbrukumu, lai kāds tas arī būtu, bija paredzēts izdarīt, teiksim, pirms pulksten vieniem naktī.

Nedaudz sagrozot pulksteņus, tas ir pilnīgi iespējams, ka viņi iedabūja Skotu Iklsu gultā agrāk, nekā vio� pats to domāja, bet jebkurā gadījumā tas ir pilnīgi iespējams, ka tad, kad Garsija speciāli iegāja pie viņa pateikt, ka ir viens naktī, patiesībā nebija vairāk par divpadsmitiem. Ja Gar�sija būtu veiksmīgi izdarījis to, ko bija paredzējis darīt, lai kas arī tas būtu, un minētajā stundā atgrieztos mājās, viņam acīmredzot būtu pārliecino�a atbilde uz jebkuru ap�sūdzību. Būtu �is nevainojamais anglis, kur� ir gatavs ap�zvērēt jebkurai tiesai, ka apsūdzētais visu laiku atradās savās mājās. Tā bija zināma nodro�inā�anās pret visļau�nāko.

- Jā, jā, to es saprotu. Bet kā lai izskaidro visu pārējo pazu�anu?

��� Man vēl pagaidām nav zināmi visi fakti, bet es nedo�māju, ka tur ir kādas nepārvaramas grūtības. Tomēr ir nepareizi kaut ko apgalvot bez pietieko�iem faktiem. Tu, sev pa�am nemanot, sāc tos izkropļot, pielāgojot savai teo�rijai.

��� Un zīmīte?

���� Kā tur bija rakstīts? "Mūsu pa�u krāsas, zaļā un baltā." Izklausās, it kā runa būtu par sacensībām. "Zaļā � atvērts, baltā � slēgts." Tas nepārprotami ir signāls. "Gal�venās kāpnes, pirmais gaitenis, septītās pa labi, zaļ� gald�auts." Tā ir tik�anās vietas norāde. Mēs varam arī atklāt, ka tam visam par iemeslu ir bijis greizsirdīgs vīrs. Tomēr iecere neap�aubāmi bija saistīta ar lielām briesmām. Ja tas tā nebūtu, viņa nebūtu piebildusi: "Lai Dievs jums pa�līdz." "D" � tas varētu mūs novest uz pēdām.

�� Vīrietis bija spānis. Es domāju, ka "D" aizstāj "Dolo- resu", ļoti izplatītu sievie�u vārdu Spānijā.

��� Labi, Vatson, ļoti labi � bet pilnīgi nepieņemami. Spāniete rakstītu spānim spāniski. �is zīmītes rakstītāja neap�aubāmi ir angliete. Un tā mums atliek vienīgi pa�cietīgi gaidīt, kamēr �is lieliskais inspektors atgriezīsies pēc mums. Pa to laiku mēs varam pateikties mūsu laimīga�jam liktenim, kas uz da�ām īsām stundām atbrīvoja mūs no nepanesamā dīkdienības smaguma.

Atbilde uz Holmsa telegrammu pienāca, pirms Sarijas policists bija atgriezies. Viņ� to izlasīja un jau gribēja ielikt savā piezīmju grāmatiņā, kad ieraudzīja manu gaido�o se�jas izteiksmi. Viņ� smiedamies pasvieda to man.

��� Mēs apgrozāmies augstās aprindās, � viņ� sacīja.

Telegramma bija vārdu un adre�u saraksts:

"Lords Heringbijs � Dingla; sers D�ord�s Foliols Oks�otas Torņi; misters Ilainss, miertiesnesis � Pērdi- pleisa; misters D�eimss Beikers Viljamss � Fortonas Vecais nams; misters Hendersons � llaigeibla; Rever- ends D�o�ua Stouns � Lejasvolslinga."

���� Ar to ari acīmredzot aprobe�osies mūsu darbī�bas lauks, � Holmss teica. � Nav �aubu, ka Beinss ar viņa melodisko domā�anu jau arī ir izvēlējies tamlīdzī�gu plānu.

��� Es pilnīgi neko nesaprotu.

��� Bet, mans dārgais draugs, mēs ta�u jau nonācām pie slēdziena, ka zīmītē, kuru Garsija saņēma pusdienu laikā, bija norunāta kaut kāda tik�anās. Tālāk, ja acīm�redzamais secinājums ir pareizs, un, lai nokļūtu norunā�tajā tik�anās vietā, vajag uzkāpt pa galvenajām kāpnēm un meklēt septītās durvis gaitenī, tad ir pilnīgi skaidrs, ka māja ir ļoti liela. Tikpat nepārprotami ir tas, ka �ī māja nevar atrasties tālāk par vienu vai divām jūdzēm no Oks��otas, ja jau reiz Garsija devās uz turieni kājām un cerēja saskaņā ar manu faktu izskaidrojumu laikus atgriezties

Glicīniju mednieku namiņā, lai varētu izmantot savu ali�bi, kas bija spēkā tikai līdz pulksten vieniem. Tā kā lielu māju skaitam Oks�otas tuvumā vajadzētu būt ierobe�o�tam, es izvēlējos pa�u vienkār�āko metodi � aizsūtīju pie�prasījumu Skota Iklsa pieminētajiem aģentiem un saņē�mu to sarakstu. �ajā telegrammā tās visas ir minētas, un mūsu samud�inātā pavediena otram galam ir jāatrodas kā�dā no tām.

Pulkstenis bija jau gandrīz se�i, kad mēs, inspektora Beinsa pavadīti, nokļuvām jaukajā Sarijas grāfistes cie�matā E�erā.

Mēs ar Holmsu bijām paņēmu�i līdzi visu, kas nepie�cie�ams nak�ņo�anai, un noīrējām komfortablas istabas viesnīcā "Bullis". Pēc tam mēs detektīva pavadībā devā�mies apmeklēt Glicīniju mednieku namiņu. Bija auksts, tum�s marta vakars, mums sejā sitās ass vēj� un smalks lietus, pielāgodamies tuksnesīgajai kopienas zemes apkār�tnei, pa kuru vijās mūsu ceļ�, un traģiskajam mērķim, uz kuru tas mūs veda.

Aukstais un grūtsirdīgais pāris jūd�u gājiens beidzās pie augstiem koka vārtiem, aiz kuriem sākās tum�a kastaņ- koku aleja. Ēnains pusloka formas piebraucamais ce|� noveda mūs pie zemas, tum�as mājas, kas uz zilganpelēko debesu fona izskatījās piķa melnumā. Vienā no fasādes logiem, pa kreisi no durvīm, spīdēja vājas uguntiņas at�blāzma.

��� �eit atrodas konstebls, � Beinss teica. � Es pie�klauvē�u pie loga.

Viņ� pārgāja pāri nelielajam zālienam un ar roku vieg�li piesita pie rūts. Caur aizmigloto stiklu es neskaidri ie�raudzīju, kā no krēsla pie kamīna pielēca kājās kaut kāds vīrietis, un no istabas iek�puses izdzirdēju spalgu kliedzie�nu. Mirkli vēlāk nobālējis, saraustīti elpojo�s policists at�vēra mums durvis, un svece �ūpojās viņa drebo�ajā rokā.

���� Kas ir noticis, Volter? � Beinss skarbi pajautāja.

Policists ar kabatlakatiņu noslaucīja sev pieri un at�viegloti nopūtās.

��� Es esmu priecīgs, ka jūs, ser, atnācāt. Vakars vilkās loti ilgi, un es nedomāju, ka mani nervi ir tikpat stipri kā agrāk.

��� Jūsu nervi, Volter? Man nebija ne jausmas, ka jūsu ķermeni ir arī nervi.

��� Saprotiet, ser, �ī ir vientuļa, klusa māja, un tad vēl tā dīvainā lieta virtuvē. Tad, kad jūs pieklauvējāt pie loga, es nodomāju, ka viņ� atkal ir atgriezies.

��� Kas atkal ir atgriezies?

��� Cik man zināms, ser, tad velns. Viņ� stāvēja pie loga.

��� Kas stāvēja pie loga un kad?

��� Tas notika aptuveni pirms divām stundām. Kad tikko kā sāka krēslot. Es sēdēju krēslā un lasīju. Es ne�zinu, kas man lika paskatīties uz logu, bet tur es ierau�dzīju kādu seju, kas caur apak�ējo rūti lūkojās uz mani. Augstais Dievs, ser, kas tā bija par seju! Tā man naktīs rādīsies sapņos.

��� Muļķības, Volter, nieki! Policijas konsteblam tā ne�klājas runāt.

��� Es zinu, ser, zinu; tikai no �ā skata mani sāka kra�tīt drebuļi, ser, un nav nekādas jēgas to noliegt. Tā nebija melna, ser, ne balta, ne arī kādā citā man zināmā krāsā, bet gan kaut kādā savādā nokrāsā, kā zeme, kas sajaukta ar nelielu daudzumu piena. Un tad vēl tās lielums � tā bija divreiz lielāka par jūsu seju, ser. Bet izskats � mil�zīgas, pla�i ieplestas, izvalbītas acis un baltu zobu rinda, glu�i kā izsalku�am zvēram. Es jums saku, ser, es neva�rēju ne pirkstu pakustināt, ne arī elpu ievilkt, kamēr viņ� aiz�mauca projām un pazuda. Es izskrēju ārā un metos uz krūmāju, bet tur, paldies Dievam, neviena nebija.

��� Ja es nezinātu, ka jūs, Volter, esat labs darbinieks, tad es jums par �iem vārdiem izteiktu rājienu. Kaut arī tas būtu bijis pats velns, konstebls postenī nekad nedrīkst pateikties Dievam, ka viņ� nav spējis viņu noķert. Es pie�ņemu, ka tas viss nav iedomu tēls un nelielas nervu lēk�mes sekas?

�� Tas vismaz ir ļoti viegli pārbaudāms, � teica Holmss, iedegdams savu kabatas lukturīti. � Jā, � ātri apskatījis zālienu, viņ� paziņoja, � apavu lielums, manuprāt, ir div�padsmitais. Ja arī viņa auguma izmēri ir tādi pa�i kā kājai, tad viņam neap�aubāmi ir jābūt īstam milzim.

��� Kas ar viņu ir noticis?

��� �ķiet, ka viņ� ir izlauzies cauri krūmiem un izskrē�jis uz lielceļa.

���� Labi, � inspektors noteica ar svarīgu un domīgu sejas izteiksmi, � lai kas arī viņ� būtu un lai ko arī viņ� gribētu, �obrīd viņ� ir projām, un mums ir neatliekamā�kas lietas, kam pievērst uzmanību. Tagad, mister Holms, ar jūsu atļauju es jums izrādī�u māju.

Daudzo guļamistabu un dzīvojamo istabu rūpīga pār�meklē�ana neko nebija devusi. Acīmredzot rentnieki bija atvedu�i sev līdzi maz vai gandrīz neko un visa iekārta, ieskaitot pēdējos sīkumus, bija noīrēta kopā ar māju. Bi�ja atstāti daudzi apģērbi ar Haiholbornas firmas "Markss un Co" zīmi. Ar telegrāfa palīdzību jau bija ievāktas zi�ņas, no kurām izrietēja, ka Markss par savu pircēju nezi�nāja neko, izņemot to, ka viņ� ir bijis kārtīgs maksā�tājs. No personiskajām mantām tika atrasti tikai da�i sīku�mi � vairākas pīpes, kaut kādi romāni, divi no tiem spā�ņu valodā, vecmodīgs Lefo�ē sistēmas revolveris un ģitāra.

�� �eit nav nekā īpa�a, � teica Beinss, ar sveci rokā cēli soļodams no istabas istabā. � Bet tagad, mister Holms, es piedāvāju jūsu uzmanībai virtuvi.

Tā bija drūma telpa ar augstiem griestiem mājas aizmu�gurējā daļā, tās kaktā atradās salmu pakai�i, kas acīm�redzot tika izmantoti kā pavāra guļvieta. Galds bija no�krauts ar pusapēstiem ēdieniem un netīriem �ķīvjiem, ie�priek�ējā vakara pusdienu pārpalikumiem.

��� Paskatieties uz �o, � Beinss teica. � Ko jūs par to domājat?

Viņ� pietuvināja sveci kaut kādam neparastam priek��metam, kas stāvēja virtuves skapja dibenā. Tas bija tik loti sakrunkojies, sarāvies un izkaltis, ka bija grūti pasacīt, kas tas tāds varētu būt. Varēja tikai pateikt, ka tas ir melns, apvilkts ar ādu un ka tas kaut kādā veidā līdzinā�jās pundurveidīgai cilvēka figūrai. Pirmajā brīdī, paskatī�jies uz to, es nodomāju, ka tas ir mumificēts nēģeru ma�zulis, bet pēc tam man �ķita, ka tas ir loti salīcis un vecs pērtiķis. Beigās es tā arī paliku �aubīdamies, vai tas ir dzīvnieks vai arī cilvēks. Vidū tas bija apjozts ar dubultu kreiļu virteni no baltiem glieme�vākiem.

���� Ļoti interesanti � patie�ām, loti interesanti! Holmss nomurmināja, vērīgi skatīdamies uz �o draudīgo relikviju. � Vai ir vēl kaut kas?

Beinss klusēdams pieveda mūs pie izlietnes un pacēla virs tās savu sveci. Tajā bija izmētāti zvēriski saplosīta liela, balta putna locekli un ķermeņa gabali ar nenoplūk�tām spalvām. Holmss norādīja uz paseksti pie norautās galvas.

��� Balts gailis, � viņ� teica. � Ārkārtīgi interesanti! �is patie�ām ir ļoti interesants gadījums.

Bet visdraudīgāko eksponātu misters Beinss bija pie�taupījis uz beigām. No izlietnes apak�as viņ� izvilka cin�kotu spaini, kurā atradās liels daudzums asiņu. Pēc tam viņ� no galda paņēma maizes dēlīti, uz kura bija samesti nelieli pārogloju�os kaulu gabaliņi.

��� Kaut kas �eit ir ticis nogalināts, un kaut kas �eit ir ticis sadedzināts. �o te visu mēs izgrābām no krāsns. �o�rīt no rīta pie mums uz �ejieni bija atnācis ārsts. Viņ� teica, ka tie neesot cilvēka kauli.

Holmss smaidīja un berzēja rokas.

��� Man jūs jāapsveic, inspektor, par to, ka jums ir trā�pījusies tik īpatnēja un pamāco�a lieta. Es ceru, tas jūs neapvainos, ja es atļau�os pateikt, ka jūsu spējas ir pā�rākas par jums sniegtajām iespējām.

Inspektora Beinsa mazās a�eles labpatikā iemirdzējās.

��� Jums ir taisnība, mister Holms. Pie mums �eit, pro�vincē, valda stagnācija. �āda veida notikums dod cilvēkam izdevību parādīt sevi, un es ceru, ka es to nepalaidī�u garām. Ko jūs teiksiet par �iem kauliem?

��� Es teiktu, ka tie ir jēra vai kazlēna kauli.

��� Un par balto gaili?

���� Interesanti, mister Beins, loti interesanti. Es pat teiktu � unikāli.

��� Jā, ser, �ajā mājā vajadzētu būt dzīvoju�iem loti dī�vainiem cilvēkiem ar ārkārtīgi savādiem paradumiem. Viens no viņiem ir miris. Vai viņa līdzdalībnieki ir iz�sekoju�i un nogalināju�i viņu? Ja viņi to ir izdarīju�i, tad mēs viņus noķersim, visas ostas tiek novērotas. Bet ma�nas pa�a domas ir citādas. Jā, ser, mani pa�a uzskati ir pilnīgi at�ķirīgi.

��� Tātad jums ir sava teorija?

��� Un es to pārbaudī�u pats, mister Holms. Tas tikai vairos manu labo slavu. Jūs jau esat radījis savu reputā�ciju, bet man savējā vēl tikai jāizveido. Es būtu priecīgs, ja pēc tam varētu teikt, ka es �o lietu atrisināju bez jūsu palīdzības.

Holmss labsirdīgi iesmējās.

��� Labi, labi, inspektor, � viņ� teica. � Jūs ejiet pa savu ceļu, bet es ie�u pa savējo. Manis iegūtie rezultāti vienmēr būs pilnīgā jūsu rīcībā, ja vien jūs gribēsiet griez�ties pie manis pēc tiem. Man �ķiet, ka es �ajā mājā esmu redzējis visu, ko vēlējos, un ka mans laiks kaut kur citur varētu tikt izmantots daudz lietderīgāk. Au revoir*, un vēlu jums veiksmi!

Pēc daudzām netveramām pazīmēm, kuras dro�i vien nevienam, izņemot mani, neko neizteiktu, es sapratu, ka Holmss ir nokļuvis uz pēdām. Nejau�am novērotājam viņ� liktos tikpat bezkaislīgs kā vienmēr, tomēr, neraugoties uz to visu, kaut kāda apslāpēta kaislība un mājiens uz sasprindzinājumu viņa atmirdzēju�ajās acīs un rosībā lā�va man apgalvot, ka spēle ir sākusies. Kā jau tas bija ie�rasts, viņ� neko neteica un es arī neko nejautāju. Man pietika ar to, ka es varēju piedalīties medībās un sniegt savu pieticīgo palīdzību gūstī�anā, nemulsinot �īs darbā aizņemtās smadzenes ar nevajadzīgiem traucēkļiem. No�teiktajā laikā viņ� pats griezīsies pie manis.

Un tātad es gaidīju, tomēr, man par dziļu vil�anos, es gaidīju veltīgi. Pagāja diena pēc dienas, bet mans draugs neko neuzsāka. Kādu rītu viņ� aizbrauca uz pilsētu, un no nejau�i izmestas piezīmes es sapratu, ka viņ� bija ap�meklējis Britu muzeju. Ja neskaita �o vienīgo braucienu, viņ� pavadīja dienas garās un bie�i vien vientulīgās pa�staigās, vai arī tērzējot ar daudzajām ciemata tenku vāce�lēm, ar kurām viņ� bija pazīstams.

Es esmu pārliecināts, Vatson, ka nedēļa laukos at�nesīs jums nenovērtējamu labumu, � viņ� reiz piezīmēja. � Ir tik |oti patīkami atkal redzēt pirmos za|os dzinumus dzīv�ogos un spurdzes lazdās. Ar kapli, skārda kārbu un pa�u vienkār�āko botānikas grāmatu rokās �eit var lie�liski pavadīt laiku, pie reizes papla�inot savu redzesloku.

Viņ� pats arī klaiņoja apkārt �ādā ekipējumā, bet tas bija visai nabadzīgs augu ievākums, ko viņ� vakaros va�rēja uzrādīt.

Laiku pa laikam savās pastaigās mēs satikāmies ar in�spektoru Bcinsu. Viņa resnā, sarkanā seja savilkās platā smaidā un mazās a�eles mirdzēja, kad viņ� sveicināja ma�nu ceļabiedru. Par izmeklē�anu viņ� runāja maz, bet no tā pa�a mazumiņa mēs varējām secināt, ka arī viņ� nav neapmierināts ar notikumu gaitu. Tomēr jāatzīst, ka es biju diezgan pārsteigts, kad kādas piecas dienas pēc no�zieguma atvēru rīta laikrakstu un ieraudzīju milzīgiem burtiem iespiestu virsrakstu:

oks�otas noslēpums.

atrisinājums.

�ķietama slepkavas arests

Holmss kā dzelts palēcās krēslā, kad es viņam nola�sīju �os virsrakstus.

� Nudien! � viņ� iesaucās. � Jūs ta�u negribat teikt, ka Beinss ir viņu noķēris?

� Acīmredzot, � es teicu, izlasījis sekojo�o ziņojumu: "Liels satraukums pārņēma E�eru un tās apkaimi, kad vakar vēlu vakarā izplatījās zina, ka ir izdarīts arests sakarā ar Oks�otas slepkavību. Mūsu lasītāji dro��i vien atceras, ka misters Garsija no Glicīniju mednie�ku namiņa tika atrasts miris uz Oks�otas kopienas ze�mes, uz vina ķermeņa bija redzamas ne�ēlīgas vardar�bības pēdas, un ka tajā pa�ā naktī vina kalps un vina pavārs aizbēga, kas �ķietami norādīja uz viņu līdzda�lību noziegumā. Pastāv pieņēmums, kas gan nav pierā�dīts, ka miru�ais d�entlmenis varētu būt glabājis mājā vērtslietas un ka to nozag�ana ir bijis nozieguma mo�tīvs. Inspektors Beinss, kur� izmeklē �o lietu, pielika visas pūles, lai atrastu bēgļu slēptuvi, un viņam bija pamatots iemesls uzskatīt, ka viņi nevar būt aizbēgu�i tālu, bet gan ir paslēpu�ies kādā nomaļā vietā, kas jau tikusi iepriek� sagatavota. Tomēr jau no pa�a pirmā brī��a neradās �aubas par to, ka viņi galu galā tiks atras�ti, ņemot vērā, ka pavāram, kā liecināja viens vai divi tirgotāji, kas uz brīdi bija redzēju�i viņu caur logu, ir loti iezīmīga āriene � viņ� ir milzīga auguma pretīgs mulats ar dzeltenīgiem, izteiktiem negroīda tipa sejas vaibstiem. �is cilvēks jau bija redzēts pēc nozieguma izdarī�anas, jo konstebls Vollers viņu pamanīja un mē�ģināja dzīties viņam pakal, kad tam jau pa�ā pirmajā vakarā pēc nozieguma pietika pārdro�ības vēlreiz at�griezties Glicīniju mednieku namiņā. Inspektors Beinss nospriedis, ka �ādam apmeklējumam vajadzēja būt ar kaut kādu nolūku, un tāpēc bija iespējams, ka viņ� at�kārtoja savu mēģinājumu, pameta māju tuk�u, toties iz�vietoja slēpni krūmājā. Pagāju�ajā nakti mulats iekrita lamatās un pēc cīņas, kuras laikā tika stipri sakosts konstebls Daunings, me�oni izdevās sagūstīt. Mēs do�mājam, ka pēc tam, kad gūsteknis tiks aizvests pie mier�tiesne�a, policijai atļaus aizdomās turamo paturēt ap�cietinājumā, un ar �o sagūstī�anu mēs saistām cerības uz noslēpuma atrisinājumu."

���� Mums nekavējoties jāsatiek Beinss, � iesaucās Holmss, paņemdams savu cepuri. � Mēs vēl paspēsim viņu noķert, pirms viņ� izies no mājām. � Mēs aizstei�dzāmies pa ciemata ielu un, kā jau bijām domāju�i, sa�stapām inspektoru, kad viņ� jau grasījās iet ārā no sava dzīvokļa.

��� Vai jūs, mister Holms, to jau lasījāt? � viņ� vaicā�ja, pasniegdams mums avīzi.

��� Jā, Beins, es esmu to lasījis. Lūdzu, neuzskatiet to par vaļību, ja es atļau�os jūs draudzīgi brīdināt.

��� Brīdināt, mister Holms?

��� Es arī pats esmu iedziļinājies �ajā lietā, un es nees�mu pārliecināts, ka jūs esat uz pareizā ce|a. Es nevēlos, lai jūs pārāk ilgi sevi kompromitētu, kamēr pats par to pārliecināsieties.

��� Tas, mister Holms, ir ļoti laipni no jūsu puses.

��� Es jums galvoju, ka runāju tikai jūsu pa�a labā.

Man �ķita, ka Beinss it kā tikko manāmi pamirk�ķi�nāja ar vienu savu sīko actiņu.

��� Mēs, mister Holmss, vienojāmies, ka strādāsim katrs pats par sevi. Es tā arī rīkojos.

���� O, ļoti labi, � Holmss teica. � Tikai pēc tam nevainojiet mani.

��� Nē, ser, es esmu pārliecināts, ka jūs vēlat man la�bu. Bet mums, mister Holms, katram ir sava sistēma. Jums ir savējā, bet man varbūt ir manējā.

��� Nerunāsim vairs par to.

����� Es vienmēr labprāt padalī�os ar jums savos jaunu�mos. Tas puisis ir pilnīgs me�onis, spēcīgs kā vezumnieks zirgs un nikns kā velns. Viņ� gandrīz vai nokoda Dau- ningain īk�ķi, pirms viņi viņu uzveica. Viņ� nerunā ne vārda angliski, un mēs nevaram no viņa neko izdabūt, izņemot ruk�ķē�anu.

Un jūs domājat, ka jums ir pierādījumi, ka viņ� ir nogalinājis savu nelaiki saimnieku?

���� Es to neesmu teicis, mister Holms, es to neesmu teicis. Mums katram ir sava taciņa. Jūs mēģiniet iet pa savējo, un es mēģinā�u pa savējo. Tāda ta�u bija mūsu vieno�anās.

Kad mēs abi kopā devāmies projām, Holmss paraus�tīja plecus.

��� Es nespēju saprast �o cilvēku. Viņ�, �ķiet, rīkojas bezatbildīgi. Labi, kā jau viņ� teica, mums katram ir jā�mēģina iet pa savu ce|u, un tad jau redzēsim, kas no tā visa sanāks. Bet tomēr inspektorā Beinsā ir kaut kas tāds, ko es nespēju pilnīgi izprast.

��� Apsēdieties �ajā krēslā, Vatson, � Serloks Holmss teica, kad mēs bijām atgriezu�ies savās istabās viesnīcā "Bullis". � Es gribu izskaidrot jums situāciju, jo �ovakar man varētu būt vajadzīga jūsu palīdzība. Atļaujiet man jums parādīt �īs lietas evolūciju tik tālu, cik man izdevās tai izsekot. It kā vienkār�a savos galvenajos vilcienos, tā tomēr var sagādāt negaidītas grūtības vainīgo arestē�anai. �ajā ziņā pastāv tuk�umi, kurus mums vēl vajag aizpildīt.

Atgriezīsimies pie zīmītes, kuru Garsija saņēma savas nā�ves vakarā. Mēs varam atmest Beinsa ideju par to, ka lie�tā ir iesaistīti Garsijas kalpotāji. Kā pierādījums tam kal�po fakts, ka tas bija viņ� pats, kur� parūpējās par Skota Iklsa klātbūtni savā mājā, kas varēja būt darīts vienīgi ar nolūku nodro�ināt sev alibi. Tātad tas bija Garsija, kur� bija iecerējis kaut kādu pasākumu, un acīmredzot nozie�dzīgu pasākumu, tajā pa�ā naktī, kuras laikā viņ� satika savu nāvi. Es saku "noziedzīgu" tāpēc, ka, tikai ieplānojis kaut ko noziedzīgu, cilvēks vēlas nodro�ināt sev alibi. Kas tad, visticamāk, ir atņēmis viņam dzīvību? Protams, ka tas, pret kuru bija vērsts viņa noziedzīgais nodoms. Tik tālu. kā man �ķiet, mēs stāvam uz stingra pamata.

Tagad mēs varam saprast iemeslu Garsijas kalpotāju pazu�anai. Viņi visi bija līdzdalībnieki tajā pa�ā mums nezināmajā noziegumā. Ja līdz Garsijas pārnāk�anai tas jau būtu izdarīts, tad angļa liecība atvairītu jebkuras iespē�jamās aizdomas un viss beigtos labi. Tomēr uzbrukums bija saistīts ar briesmām, un, ja Garsija līdz norunātajai stundai neatgrieztos, tad pastāvēja iespēja, ka viņ� pats ir upurējis savu dzīvību. Tāpēc viņi vienojās, ka tādā gadī�jumā viņa abiem padotajiem ir jādodas uz kaut kādu ie�priek� sagatavotu vietu, kur viņi varētu paglābties no iz�meklē�anas un iegūtu iespēju vēlāk atkārtot nodomāto uzbrukumu. Tāds varētu būt laktu pilnīgs izskaidrojums, vai ne?

Visi neizskaidrojamie samezglojumi �ķita atraisāmies manā acu priek�ā. Es, kā vienmēr, varēju tikai nobrīnī�ties, kā man pa�am agrāk tas nav bijis tikpat acīmredzams.

��� Bet kāpēc viens no kalpiem atgriezās?

��� Mēs varam iedomāties, ka bēg�anas juceklī viņ� tur bija aizmirsis kaut ko sev dārgu, kaut ko tādu, �ķir�anās no kā viņam bija nepanesama. Tā varētu izskaidrot viņa neatlaidību, vai ne?

��� Labi, bet kāda būs tālākā rīcība?

��� Tālākā rīcība ir saistīta ar zīmīti, ko Garsija saņēma pusdienu laikā. Tas ir pavediens, kas norāda uz līdzda�lībnieku tā otrā galā. Un tātad � kur meklējams otrs gals? Es jums jau norādīju, ka tas var atrasties tikai kādā lielā mājā un ka lielo māju skaits ir ierobe�ots. Savas pirmās dienas ciematā es veltīju pastaigu sērijai, kuru laika, līdz�tekus saviem botāniskajiem pētījumiem, es iepazinos ar visām lielajām mājām un uzzināju to iemītnieku ģime�nes vēsturi. Viena māja, un tikai viena, piesaistīja manu uzmanību. Tā bija slavenā Jēkaba I laika Haigeiblas mui�a, kas atrodas vienas jūdzes attālumā no Oks�otas viņa ga�la un mazāk par pusjūdzi no traģēdijas vietas. Visas pārē�jās lielās savrupmājas" pieder prozaiskiem un respektab�liem ļaudīm, kuru dzīvesveids ir visai tāls no jebkuras ro�mantikas. Toties misters Hendersons no Haigeiblas, pēc vispārējā atzinuma, ir dīvains vīrs, kuram varētu atgadī�ties dīvaini piedzīvojumi. Tāpēc arī es koncentrēju savu uzmanību uz viņu un viņa mājiniekiem.

Tā, Vatson, ir savdabīgu cilvēku sabiedrība, un pats savdabīgākais starp tiem ir viņ� pats. Es iemanījos atrast ticamu ieganstu, lai viņu satiktu, bet man �ķita � viņa tum�ajās, dziļi iekritu�ajās, aizdomīgajās acīs bija lasāms, ka viņ� pilnīgi saprot mana apmeklējuma patieso mērķi. Tas ir aptuveni piecdesmit gadus vecs vīrietis, spēcīgs, ak�tīvs, ar tēraudpelēkiem matiem, spurainām, melnām uz�acīm, viņam piemīt brie�a gaita un imperatora izturē�a�nās � ne�ēlīgs, valdonīgs cilvēks ar pergamenta seju, aiz kuras slēpjas līdz baltkvēlei nokaitēts gars. Viņ� ir vai nu ārzemnieks, vai arī ilgi dzīvojis tropos, jo ir dzeltens un iz�uvis, tomēr sīksts kā pātagas siksna. Viņa draugs un sekretārs misters Lūkass neap�aubāmi ir ārzemnieks, �o�kolādes brūns, viltīgs, pieklājīgs, ar kaķim līdzīgām kus�tībām un indīgi laipnu runas manieri. Kā jūs redzat, Vat�son, mēs jau esam nonāku�i pie divām ārzemnieku gru�pām � vienu Glicīniju mednieku namiņā un otru Hai- geiblā �, tā ka mūsu tuk�umi sāk aizpildīties.

�ie divi vīrie�i, kurus saista cie�a un uzticē�anās pilna draudzība, veido iemītnieku kodolu, bet mājā ir vēl kāda persona, kas mūsu tuvākajiem mērķiem varētu būt pat daudz svarīgāka. Hendersonam ir divi bērni � vienpa�dsmit un trīspadsmit gadus vecas meitas. Viņu guvernan�te ir mis Bērneta, aptuveni �etrdesmit gadus veca anglie- te. Un vēl tur ir pilnvarotais sulainis. �ī nelielā grupa veido īstu ģimeni, viņi vienmēr ceļo kopā, bet Hendersons ir kaislīgs ceļotājs, viņ� vienmēr atrodas kustībā. Ir pa�gāju�as tikai da�as nedēļas, kop� viņ� pēc gada prom�būtnes atgriezās Haigeiblā. Jāpiebilst, ka viņ� ir neiedo�mājami bagāts un viegli var apmierināt jebkuru savu ie�gribu. Bez tam viņa māja ir pilna ar virssulaiņiem, sulai�ņiem, istabenēm un visu citu parasto lielas angļu lauku mājas personālu, kas ir pārēdies un izlaidies slinkumā.

Tik daudz es esmu uzzinājis daļēji no ciemata tenku vācelēm, daļēji no saviem pa�a novērojumiem. �ādam mērķim nav labāka līdzekļa kā atlaisti kalpi ar viņu aiz�vainojumu, un man laimējās vienu tādu atrast. Es to no�saucu par laimi, bet es nekad nebūtu viņu sastapis savā ceļā, ja nebūtu meklējis. Kā piezīmēja Beinss, mums kat�ram ir sava sistēma. Un tā bija mana sistēma, kas deva man iespēju atrast D�onu Vorneru, iepriek�ējo Haigeiblas dārznieku, kuru viņa valdonīgais saimnieks ātrās dusmās bija atlaidis. Bet viņam, savukārt, ir draugi starp mājā dzīvojo�ajiem kalpiem, kuri ir vienoti bailēs un naidā pret savu saimnieku.

Dīvaini ļaudis, Vatson! Es nepretendēju uz to, ka esmu jau visu sapratis, bet tomēr tie ir ļoti dīvaini ļaudis. Mā�jai ir divi spārni, un kalpi dzīvo vienā pusē, bet ģimene otrā. Starp tiem abiem nav nekāda vienojo�a posma, iz�ņemot Hendersona personisko sulaini, kur� apkalpo ģi�meni pie galda. Viss tiek padots pa kaut kādām durvīm, kas savieno abus spārnus. Guvernante ar meitenēm gan�drīz vai vispār nekur neiziet ārā, izņemot vienīgi dārzu. Hendersons nekādā gadījumā neiziet no mājas viens. Viņa tum�ādainais sekretārs ir kā viņa ēna. Kalpu vidū klīst runas, ka viņu saimnieks no kaut kā �ausmīgi baidās. "Pārdevis savu dvēseli velnam apmaiņā pret naudu," saka Vorners, "un gaida, kad viņa kreditors nāks un pieprasīs savu īpa�umu." Nevienam nav ne jausmas, no kurienes viņi ir ieradu�ies un kas viņi tādi ir. Viņi ir ļoti varmācīgi. Hendersons jau divas reizes ir nopēris savus ļaudis ar su�ņu pātagu, un tikai viņa biezais naudasmaks un bagātīgā kompensācija ļāva viņam izvairīties no tiesas.

Un tagad, Vatson, apspriedīsim situāciju, ņemot vērā �o jauno informāciju. Mēs diezgan dro�i varam pieņemt, ka vēstule ir nākusi no kāda �īs mājas dīvainā iemītnieka un aicinājusi Garsiju izdarīt kaut kādu uzbrukumu, kas jau bija iepriek� izplānots. Kas rakstīja zīmīti? Tas bija kāds no citadeles iek�ienes, un tā bija sieviete. Kur� tad, ja ne guvernante mis Bērneta? Visi mūsu spriedumi, �ķiet, noved pie viņas. Jebkurā gadījumā mēs to varam pieņemt kā hipotēzi un paskatīties, kādas sekas tas varētu izraisīt. Es varu piebilst, ka mis Bērnetas vecums un raksturs pār�liecina, ka par manu pirmo domu � iespējamo mīlestības līdzdalību mūsu stāstā � nevar būt ne runas.

Ja viņa ir rakstījusi zīmīti, tad viņa acīmredzot ir Gar�sijas draugs un sabiedrotā. Kā gan viņai vajadzētu iztu�rēties, uzzināju�ai par viņa nāvi? Ja viņ� to sastapa kaut kāda negodīga pasākuma laikā, tad viņai nāktos turēt mēli aiz zobiem. Tomēr savā sirdī viņai vajadzētu saglabāt rūgtumu un naidu pret tiem, kas viņu nogalināja, un, domājams, palīdzēt, cik vien tas ir viņas spēkos, atrieb�ties slepkavām. Vai mēs nevarētu viņu satikt un mēģināt izmantot viņas palīdzību? Tā bija mana pirmā doma. Bet te nu mēs nonākam pie viena draudīga fakta. Kop� slep�kavības nakts neviena dzīva dvēsele mis Bērnetu nav redzējusi. Kop� tā pa�a vakara viņa ir pilnīgi nozudusi. Vai viņa vēl ir dzīva? Var būt, ka viņa arī sastapa savu nāvi tajā pa�ā naktī, kad viņas draugs, kuru viņa tika ai�cinājusi? Vai arī viņa ir vienīgi cietumniece? Tas ir jau�tājums, uz kuru mums vēl jāatbild.

Jūs, Vatson, novērtēsiet visu situācijas sare�ģītību. Mums nav nekā, kas mums lautu griezties pēc palīdzības pie likuma. Visa mūsu shēma varētu izskatīties fantastis�ka, ja mēs to celtu priek�ā miertiesnesim. Sievietes pazu��anai nebūs nekādas nozīmes, jo jebkur� no �īs neparas�tās mājas iemītniekiem var nedēlu nerādīties nevienam acīs. Bet, neraugoties uz to, viņai �ajā pa�ā brīdī var drau�dēt nāves briesmas. Viss, ko es varu izdarīt, ir novērot māju un nolikt savu aģentu Vorneru sargāt vārtus. Tomēr mēs nedrīkstam ļaut situācijai attīstīties �ādā veidā. Ja li�kums ir bezspēcīgs, tad mums pa�iem ir jāuzņemas risks.

��� Ko jūs ierosināt?

��� Es zinu, kurā istabā viņa atrodas. Tā ir sasniedzama 110 ēkas spārna jumta. Mans ierosinājums ir, ka mēs abi �onakt varētu doties uz turieni un paskatīties, vai mēs ne�varam ielauzties pa�ā noslēpuma sirdī.

Jāatzīstas, ka tā nebija ārkārtīgi vilino�a perspektīva. Veca māja ar tās slepkavniecisko atmosfēru, dīvaini un baismīgi iemītnieki, nezināmas briesmas, kas uzglūn atnā�cējam, un fakts, ka mēs pa�i nostādām sevi nelikumīgā stāvoklī, � tas viss, kopā ņemts, atvēsināja manu aizrau�tību. Tomēr Holmsa aukstasinīgajos spriedumos bija kaut kas tāds, kas padarīja neiespējamu izvairīties no jebkura piedzīvojuma, ko viņ� varētu piedāvāt. Jūs zinājāt, ka tā un tikai tā ir iespējams rast atrisinājumu. Es klusēdams paspiedu viņa roku, un kauliņi bija mesti.

Tomēr mūsu izmeklē�anai nebija lemts beigties ar �ā�du avantūru. Pulkstenis bija aptuveni pieci, un marta va�kara ēnas jau sāka stiepties garumā, kad mūsu istabā ie�drāzās kāds uzbudināts laucinieks.

�� Virji ir projām, mister Holms. Viņi aizbrauca ar pē�dējo vilcienu. Lēdijai izdevās izrauties, un tagad viņa atrodas lejā manā kebā.

���� Lieliski, Vorner! � Holmss iesaucās, pielēkdams kājās. � Vatson, tuk�umi ātri vien aizpildās.

Kebā sēdēja sieviete pa pusei bezsamaņā no nervu pār�pūles. Viņas novājēju�ajā sejā ar ērgļa degunu bija re�dzamas kaut kādas nesenas traģēdijas pēdas. Sievietes gal�va gurdeni nokarājās uz krūtīm, bet, kad viņa to pacēla un pagrieza pret mums savas trulās acis, es ieraudzīju, ka viņas acu zīlītes bija kā melni punktiņi skaidrās, pe�lēkās varavīksnenes centrā. Viņa bija sazāļota ar opiju.

��� Es uzmanīju vārtus, kā jūs, mister Holms, bijāt li cis, � mūsu emisārs, atlaistais dārznieks, teica. � Kad pa tiem izbrauca kariete, es tai sekoju uz staciju. Lēdija gāja kā pa sapņiem, bet, kad viņi mēģināja viņu iesēdināt vilcienā, atdzīvojās un sāka pretoties. Viņi iestūma viņu vagonā. Viņa atkal mēģināja izrauties. Es devos viņai pa�līgā, iesēdināju viņu kebā, un te nu mēs esam. Es nekad neaizmirsī�u tā cilvēka seju vagona logā, kad es viņu vedu projām. ]a tas būtu viņa varā, tad mans mū�s izrādītos visai īss � melnas acis, dusmās saviebta seja, īsts dzel�tens velns.

Mēs uznesām sievieti aug�stāvā, noguldījām viņu uz dī�vāna, un divas tases visstiprākās kafijas drīz vien atskaid�roja viņas smadzenes no narkotiku dūmakas. Holmss ataicināja Beinsu un ātri izskaidroja viņam situāciju.

�� Patie�ām, ser, jūs esat sagādājis man to liecību, ku�ras man pietrūka, � inspektors dedzīgi teica, spiezdams manam draugam roku. � Es ta�u no pa�a sākuma gāju ar jums pa vienām un tām pa�ām pēdām.

��� Ko! Jūs turējāt aizdomās Hendcrsonu?

��� Patie�ām, mister Holmss, kad jūs rāpojāt pa krū�miem pie Haigeiblas, es tur sēdēju dārzā vienā no kokiem un skatījos uz jums 110 aug�as. Jautājums bija tikai par to, kur� pirmais iegūs pierādījumus.

���� Bet kāpēc tad jūs arestējāt mulatu?

Beinss nosmējās pie sevis.

���� Es biju pārliecināts, ka Hendersons, kā viņ� pats sevi dēvēja, ir sajutis, ka tiek turēts aizdomās un ka viņ� varētu paslēpties un nekustēties tik ilgi, kamēr domās, ka viņam draud kaut kādas briesmas. Tad nu arī es arestēju ne to cilvēku, lai radītu viņam pārliecību, ka mūsu ska�tiens no viņa ir novērsts. Es zināju, ka tad viņ�, iespē�jams, mēģinās aizlaisties lapās un dos mums iespēju pie�kļūt mis Bērnetai.

Holmss uzlika roku inspektoram uz pleca.

��� Jūs savā profesijā tālu tiksiet. Jums ir instinkts un intuīcija, � viņ� sacīja.

Beinss aiz labpatikas piesarka.

��� Mans civildrēbēs tērptais darbinieks visu nedēlu no�vēroja staciju. Kur arī Haigeiblas ļaudis nedotos, viņ� tos paturētu savā redzeslokā. Bet viņu acīmredzot samulsi�nāja tas, ka mis Bērneta izrāvās. Lai arī kā, jūsu cilvēks viņu notvēra, un viss beidzās veiksmīgi. Bez lēdijas lie�cības mēs nevaram viņus arestēt, tas ir skaidrs, un, jo ātrāk mēs veiksim nopratinā�anu, jo labāk.

��� Ar katru brīdi viņa arvien vairāk atgūstas, � teica Holmss, palūkojies uz guvernanti. � Bet sakiet man, Beins, kas ir �is Hendersons?

��� Hendersons, � inspektors atbildēja, � ir dons Mu- riljo, kādreiz saukts arī par Tīģeri no Sanpedro.

Tīģeris no Sanpedro! Viss �ā cilvēka dzīvesstāsts vienā acumirklī atausa manā atmiņā. Viņ� bija iemantojis slavu kā pats neķītrākais un asinskārākais tirāns, kur� jeb�kad ir pārvaldījis kādu valsti ar pretenzijām uz civilizā�ciju. Spēcīgs, bezbailīgs un enerģisks � �o īpa�ību bija diezgan, lai dotu viņam iespēju uzspiest iebiedētajai tautai savus pretīgos netikumus desmit vai divpadsmit gadu ga�rumā. Viņa vārds iedvesa �ausmas visai centrālajai Ame�rikai. �ā termiņa beigās pret viņu notika vispārēja sacel��anās. Bet viņ� bija tikpat viltīgs, cik cietsirdīgs, un, jau atskanot pirmajām runām, ka tuvojas nekārtības, slepeni izveda savas bagātības ar kuģi, ko vadīja viņa uzticīgie piekritēji. Nākamajā dienā dumpinieki ielauzās tuk�ā pi�lī. Diktators, viņa divi bērni un sekretārs kopā ar viņa bagātībām bija aizbēgu�i. Kop� tā brī�a viņ� bija pazudis no pasaules un viņa identitāte bija visai bie�s komentāru temats Eiropas presē.

- Jā, ser, dons Muriljo, Tīģeris no Sanpedro, � Beinss atkārtoja, � ja jūs, mister Holms, ieskatītos skaidrojo��ajā vārdnīcā, tad uzzinātu, ka Sanpedro krāsas ir za|a un balta, tādas pa�as kā zīmītē. Viņ� pats sevi nodēvēja par Hendersonu, tomēr es izsekoju viņa pēdām no Parīzes uz Romu un Madridi līdz pat Barselonai, kur viņa kuģis pietauvojās astoņdesmit sestajā gadā. Visu laiku viņ� tika meklēts, lai atriebtos viņam, bet tikai tagad bija izdevies viņu izsekot.

� Viņi atrada viņu pirms gada, � teica mis Bērneta, kas bija piecēlusies sēdus un tagad vērīgi ieklausījās sa�runā. � Viens atentāts pret viņu jau bija, bet kaut kāds ļaunais gars viņu aizsargāja. Un tagad atkal cildenais, bruņnieciskais Garsija ir gājis bojā, kamēr �is briesmonis ir izgājis sveikā. Ta�u nāks citi un vēl citi, kamēr kādu dienu taisnīgums uzvarēs; tas ir tikpat dro�i kā tas, ka rīt uzlēks saule. � Viņas kalsnās rokas sa�ņaudzās dūrēs, un viņas izmocītā seja nobālēja no svelo�ā naida.

- Bet kā gan jūs, mis Bērneta, izrādījāties iesaistīta �ajā lietā? � Holmss pavaicāja. � Kā angļu lēdija varēja iesaistīties tamlīdzīgā slepkavnieciskā pasākumā?

��� Es tajā iesaistījos tāpēc, ka nebija neviena cita veida, kā taisnīgums varētu uzvarēt. Kāda gan da|a Anglijas li�kumam par asiņu jūrām, kas pirms daudziem gadiem ir izlietas Sanpedro, vai ari par kuģi, piekrautu ar bagātībām, kuras �is cilvēks bija nozadzis? Jums tas nozīmē tikpat daudz, cik noziegums, kas izdarīts uz kādas citas planē�tas. Bet mēs zinām. Mēs bēdās un cie�anās uzzinājām patiesību. Mums pat ellē nav tāda sātana kā Huans Mu- riljo un nav miera uz zemes, kamēr viņa upuri vēl jo�projām sauc pēc atriebības.

��� Bez �aubām, � Holmss piekrita, � ka viņ� ir tie�i tāds, kā jūs sakāt. Es esmu dzirdējis par viņa ne�ēlību. Bet kā tas skāra jūs personiski?

��� Es jums izstāstī�u visu. �ā ļaundara piekoptā poli�tika bija tāda, ka viņ� nogalināja kāda iegansta dēļ ik�vienu, kur�, pēc viņa domām, ar laiku varētu viņam kļūt par bīstamu sāncensi. Mans vīrs � jā, mans īstais vārds ir Viktora Durando senjora � bija Sanpedro sūtnis Lon�donā. �eit viņ� mani satika, un mēs apprecējāmies. Nekad vēl pasaulē nav bijis cildenāka cilvēka. Kā par nelaimi, Muriljo padzirdēja par viņa izcilību, kaut kāda iegansta pēc atsauca viņu atpakaļ un no�āva. Nojauzdams savu likteni, viņ� atteicās ņemt mani sev līdzi. Viņa īpa�umi tika konfiscēti, un es paliku ar savu no�ēlojamo algu un salauztu sirdi.

Tad nāca tirāna kri�ana. Viņ� aizbēga, kā jūs to tikko aprakstījāt. Tomēr daudzi no tiem, kuru dzīvi viņ� bija izpostījis, kuru tuvākie un dārgākie cilvēki bija pārcietu�i spīdzinā�anu un saņēmu�i nāvi no viņa rokas, nevarēja samierināties ar �ādu iznākumu. Viņi apvienojās biedrībā, kas nebeigs pastāvēt tik ilgi, kamēr nebūs savu darbu padarījusi. Pēc tam kad mēs bijām uzzināju�i, ka gāztais despots slēpjas zem Hendersona vārda, mans uzdevums bija iestāties pie viņa darbā un ziņot pārējiem par viņa pārbraucieniem. To es varēju izdarīt, dabūjusi guvernan�tes vietu viņa ģimenē. Viņ� pat nenojauta, ka sieviete, kas katras maltītes laikā sēdēja viņam pretī, ir tā pati, kuras vīru viņ� pasteidzās stundas laikā aizsūtīt mū�ībā. Es vi�ņam smaidīju, pildīju savus pienākumus pret viņa bēr�niem un gaidīju izdevīgu brīdi. Viens atentāta mēģinā�jums jau bija noticis Parīzē, bet neveiksmīgs. Mēs krustām �ķērsām mētājāmies pa visu Eiropu, lai izbēgtu no vajātā�jiem, un beidzot atgriezāmies �ajā mājā, kuru viņ� bija noīrējis, kad pirmo reizi ieradās Anglijā.

Bet arī �eit gaidīja taisnās tiesas spriedēji. Saprazdams, ka viņam vajadzētu �urp atgriezties, Garsija, kur� bija Sanpedro biju�ās augstākās amatpersonas dēls, kopā ar diviem vienkār�as izcelsmes uzticamiem biedriem viņu gaidīja, un viņiem visiem trijiem bija vieni un tie pa�i ie�mesli atriebties. Dienas laikā viņ� diez vai varētu kaut ko izdarīt, jo Muriljo ievēroja visu iespējamo piesardzību un nekad neizgāja ārā no mājas citādi kā tikai sava līdz�gaitnieka Lūkasa jeb Lopcsa, kā viņu sauca viņa vare�nības dienās, pavadībā. Toties naktīs viņ� gulēja viens, un tad atriebējs varēja viņam piekļūt. Kādu vakaru, kas jau bija iepriek� norunāts, es grasījos nosūtīt savam draugam pēdējās instrukcijas, jo Muriljo vienmēr ievēroja modrību un pastāvīgi mainīja savu guļamistabu. Man vajadzēja pār�liecināties, ka durvis nav aizslēgtas, un ar zaļas vai baltas gaismas signālu logā, kas pavērsts pret piebraucamo ceļu, dot zinu, ka viss ir kārtībā vai arī, ka atentātu labāk at�likt uz vēlāku laiku.

Bet mums nekas neizdevās. Es kaut kādā veidā biju izraisījusi sekretāra Lopesa aizdomas. Viņ� piezagās man no aizmugures un, tikko es biju beigusi rakstīt zīmīti, me�tās man virsū. Viņ� kopā ar savu saimnieku aizvilka ma�ni uz manu istabu un sprieda pār mani tiesu kā pār no�ziegumā pieķertu nodevēju. Tiesas laikā viņi būtu iegrū�du�i manī savus na�us, ja vien zinātu, kā izvairīties no �ādas rīcības sekām. Beidzot, pēc ilgām debatēm, viņi se�cināja, ka mani nogalināt ir pārāk bīstami. Tomēr viņi nolēma uz visiem laikiem likt vaļā no Garsijas. Viņi aiz�bāza man muti, un Muriljo tik ilgi izgrieza man rokas, kamēr es viņam iedevu adresi. Es jums zvēru, ka viņi būtu varēju�i man tās izgriezt pavisam, ja vien es būtu sapra�tusi, kas draudēja Garsijam. Lopess pats uzrakstīja adre�si uz manas zīmītes, aizzīmogoja to ar savu apro�u pogu un ar kalpu Hozē to nosūtīja. Kā viņi viņu nogalināja, es nezinu, izņemot to, ka viņ� gāja bojā no Muriljo rokas, jo Lopess palika uzmanīt mani. Es esmu pārliecināta, ka viņ� dro�i vien gaidīja, paslēpies irbuleņu krūmos, caur kuriem vijas taciņa, un notrieca viņu zemē, kad viņ� bija pagājis garām. Pirmajā brīdī viņi bija nodomāju�i ļaut viņam ienākt mājā un nogalināt viņu kā nozieguma vietā pieķertu laupītāju; bet tad nosprieda � ja viņi tiks ie�jaukti izmeklē�anā, tad tūlīt pal varētu tikt publiski at�klātas viņu pa�u personības un viņi varētu tapt pakļauti turpmākajiem uzbrukumiem. Bet ar Garsijas nāvi vajā��ana varētu vispār mitēties, jo �āds gals varētu atbaidīt pārējos no sava uzdevuma veik�anas.

Viņiem tagad vairs nebūtu, par ko uztraukties, ja vien es nezinātu, ko viņi ir izdarīju�i. Es ne�aubos, ka mana dzīvība ne reizi vien karājās mata galā. Es lapu ieslodzīta savā istabā, tiku terorizēta ar vis�ausmīgākajiem drau�diem, ar mani ne�ēlīgi apgājās, lai salauztu manu garu � jūs redzat �o dun�a rētu uz mana pleca un manas no vienas vietas zilumiem nosētās rokas �, un mana mute tika aizbāzta ar lupatu vī�ķi, kad es pie pirmās izdevības mēģināju iekliegties pa logu. �is ne�ēlīgais ieslodzījums ilga piecas dienas, ēst man deva tik vien, lai es nenomir�tu badā. �odien pēcpusdienā man tika atnests kārtīgs len�s, bet, tikko es biju to pagar�ojusi, tā sapratu, ka tas ir sazāļots. It kā pa sapņiem es atceros, ka mani pa pusei veda, pa pusei nesa uz karieti; tādā pa�ā stāvoklī es tapu iesēdināta vilcienā. Tikai tad, kad riteni jau gandrīz sāka griezties, es pēk�ņi aptvēru, ka mana brīvība ir manis pa�as rokās. Es izlēcu ārā, viņi mēģināja ievilkt mani atpakaļ, un, ja man nebūtu nācis palīgā �is labais cilvēks, kur� iesēdināja mani kebā, es nekad neizrautos brīvībā. Tagad, paldies Dievam, es uz mū�īgiem laikiem esmu tiku�si no viņiem vaļā.

Mēs visi uzmanīgi klausījāmies �o neparasto stāstu. Holmss pirmais pārtrauca klusumu.

��� Mūsu grūtības vēl nav beigu�ās, � viņ�, galvu grozī�dams, piezīmēja. � Ar policiju mūsu darbs ir pabeigts, bet tagad sāksies juridiskās lietas.

��� Pilnīgi pareizi, � es sacīju. � Veikls advokāts to visu var iztēlot kā pa�aizsardzības aktu. Viņu pagātnē var būt simtiem noziegumu, bet �is ir vienīgais, par ko viņi var tikt sodīti.

Pagaidiet, pagaidiet, � Beinss mundri teica, � es par likumu esmu labākās domās. Pa�aizsardzība ir viena lieta. Bet cilvēka aukstasinīga ievilinā�ana lamatās ar no�lūku viņu nogalināt ir pavisam kas cits, lai arī no kādām briesmām no viņa puses jūs baidītos. Nē, nē, mēs to pil�nīgi apstiprināsim ar faktiem, tiklīdz redzēsim Haigeiblas iemītniekus stājamies nākamas Gildfordas izbrauku�ma sesijas zvērināto liesas priek�ā.

Tomēr, kā liecina vēsture, pagāja vēl zināms laiks, pirms Tīģeris no Sanpedro saņēma pēc nopelniem. Vil�tīgs un drosmīgs, viņ� kopā ar savu līdzdalībnieku atkra�tījās no vajātājiem, ieejot kādā Edmonlonstrītas pansijā un izejot no tās caur sētas vārtiem, kas veda uz Kērzon- skvēru. Kop� lās dienas viņ� Anglijā vairs nekad netika redzēts. Da�us se�us mēne�us vēlāk savās istabās Mad- rides viesnīcā "Eskoriāls" tika nogalināti marķīzs Mon�ta lva un viņa sekretārs senjors Rulli. Noziegumā vainoja nihilistus, bet slepkavas tā arī nekad netika arestēti. In�spektors Beinss apmeklēja mūs Beikerstrītā un parādīja avīzi, kurā bija aprakstīta sekretāra tum�ā sejas krāsa un viņa saimnieka valdonīgie sejas vaibsti, melnās, magnē�tiskās acis un spurainās uzacis. Mums nebija �aubu, ka taisnā tiesa, kaut ari novēlota, beidzot tomēr ir notikusi.

- Haotiska lieta, mans dārgais Vatson, � teica Holmss, smēķēdams savu vakara pīpi. � Jums nebūs iespējams pasniegt to tajā kompaktajā formā, kas ir tik mīla jūsu sirdij. Tā ir izpletusies pa diviem kontinentiem, aptver divas noslēpumainu personu grupas, un to vēl vairāk sa�re�ģī mūsu ārkārtīgi respektablā drauga Skota Iklsa klāt�būtne, kura iesaistī�ana �ajā lietā man norāda uz to, ka nelaiķim Garsijam piemita viltīgs prāts un labi attīstīts pa��saglabā�anās instinkts. �eit ievērības cienīgs ir tikai tas fakts, ka, atrodoties visīstākajos iespējamību d�ungļos, mēs kopā ar mūsu cienījamo līdzstrādnieku inspektoru Beinsu abi divi cie�i pieturējāmies pie pa�a būtiskākā un tādā veidā tikām vesti uz priek�u pa līkumotās takas daudzajiem pagriezieniem. Vai ir vēl palicis kaut kas tāds, kas jums nav pilnīgi skaidrs?

��� Pēc kā atgriezās pavārs mulats?

��� Es domāju, ka uz to varētu atbildēt tas savādais ra�dījums virtuvē. �is cilvēks bija primitīvs me�onis no at�tāliem Sanpedro me�u rajoniem, un tas bija viņa feti�s. Kad viņi kopā ar savu biedru bēga projām uz kaut kādu iepriek� sagatavotu, nomaļu vietu, � ko, bez �aubām, jau apdzīvoja kāds no līdzdalībniekiem, � biedrs viņu pie�runāja atstāt tik ļoti kompromitējo�u priek�metu. Tomēr tas bija tik dārgs mulata sirdij, ka viņ� atgriezās atpa�kaļ pēc tā jau nākamajā dienā, kad, ieskatījies pa logu, mājā ieraudzīja policistu Volteru. Viņ� nogaidīja trīs die�nas, un tad viņa ticība vai arī māņticība dzina viņu pamē�ģināt vēlreiz. Inspektors Beinss, kur� ar sev raksturīgo viltību manā priek�ā izlikās, ka nepietiekami novērtē �o incidentu, patiesībā saprata tā svarīgumu un izlika la�matas, kurās �is radījums arī iekrita. Vai vēl kaut kas, Vatson?

��� Saplosītais putns, spainis ar asinīm, apdegu�ie kau�li � viss �īs pārdabiskās virtuves noslēpums?

Holmss smaidīja, at�ķirdams ierakstu savā piezīmju grā�matiņā.

��� Es veselu rītu pavadīju Britu muzejā, lasīdams par �o un ar to saistītiem jautājumiem. Te ir citāts no Eker- mana grāmatas "Vūduisms un nēģeru reliģijas":

"īstens vūduisma piekritējs neuzsāk neko nopietnu, pirms nav nesis noteiktus upurus, kas ir paredzēti viņa netīro dievu pielabinā�anai. Ārkārtējos gadījumos �is cere�monijas iegūst cilvēku upurē�anas formas, ko pavada kani�bālisms. Tomēr parastākie upuri ir balts gailis, kuru dzī�vu saplosa gabalos, vai arī melna kaza, kurai pārgrie� rīkli, bet ķermeni sadedzina."

Ka redzat, mūsu me�onīgais draugs bija loti ortodoksāls savos rituālos. Tas ir groteski, Vatson, � teica Holmss, lēnām aizvērdams savu piezīmju grāmatiņu, � bet, kā jau man reiz bija izdevība piezīmēt, grotesko no �ausmīgā �ķir tikai viens solis.

Izvēlēdamies vairākas tipiskas lietas, kas ilustrētu ma�na drauga �erloka Holmsa vērā ņemamās prāta īpa�ības, es centos, cik vien tas iespējams, atlasīt tās, kuras ir vis�mazāk sensacionālas, bet tajā pa�ā laikā atklāj pla�u dar�bības lauku viņa talantiem. Tomēr diem�ēl ir pilnīgi neie�spējami no�ķirt sensacionālo no kriminālā, un hronists at�rodas dilemmas priek�ā: viņam vai nu ir jāziedo detaļas, kas ir būtiskas viņa stāstījumam, tādā veidā radot nepa�reizu priek�statu par problēmu, vai arī jāizmanto nejau�i, nevis pa�a apzināti izvēlēti materiāli. Pēc �ā īsā priek��vārda es atgriezī�os pie savām piezīmēm, kurās ir ap�rakstīta dīvainu, kaut arī īpa�i briesmīgu, notikumu virkne.

Tā bija neiedomājami karsta augusta diena. Beiker- strīta bija nokaitēta kā krāsns, un �ilbino�i spo�ās saules atspīdums no mājas dzeltenās ķieģeļu sienas ielas pretējā pusē sagādāja acīm sāpes. Bija grūti noticēt, ka tā ir tā pati siena, kas tik drūmi izskatījās caur ziemas miglu. Mū�su istabā �alūzijas bija pa pusei nolaistas, un Holmss sa�ritinājies gulēja uz dīvāna, lasīdams un pārlasīdams vēs�tuli, kuru viņ� bija saņēmis ar rīta pastu. Pa sava dienesta laiku Indijā es biju pieradis paciest karstumu labāk nekā aukstumu, un deviņdesmit grādi virs nulles pēc Fārenheita skalas man nebija apgrūtino�i. Tomēr rīta avīzēs nebija nekā interesanta. Parlamenta sesija bija beigusies. Visi bija izbrauku�i ārpus pilsētas, un arī es ilgojos pēc Ņūfores- tas me�a klajumiem vai arī oļiem klātajām Sauzsī plud�malēm. Manam atliktajam atvaļinājumam par iemeslu bija iztuk�otais bankas rēķins, bet manu biedru nevilināja ne lauki, ne jūra. Viņam patika, izstiepu�am savus taustek�ļus un novērojot viņus, atrasties piecu miljonu cilvēku pa��ā centrā, jūtīgi reaģējot uz jebkurām vismazākajām bau�mām vai aizdomām par neatrisinātu noziegumu. Mīlestī�bai uz dabu neatradās vieta starp viņa daudzajiem ta�lantiem, un viņ� mainīja savus pieradumus tikai tad, kad viņa prāts novērsās no pilsētas ļaundara, lai sāktu izse�kot viņa lauku brāli.

Redzēdams, ka Holmss pārāk nogrimis lasī�anā, lai sarunātos, es nometu pie malas garlaicīgo avīzi un, at�gāzies pret krēsla atzveltni, iegrimu dziļās pārdomās. Ne�gaidīti mana biedra balss pārtrauca manus prātojumus.

Jums ir taisnība, Vatson, � viņ� teica. � Tas pa�tie�ām ir visnejēdzīgākais veids, kā atrisināt strīdu.

��� Visnejēdzīgākais! � es iesaucos, un tad, pēk�ņi ap�jēdzis, ka viņ� ir atsaucies uz manām visapslēptākajām domām, palēcos krēslā un pilnīgā apmulsumā sāku blenzt uz viņu.

��� Ko tas nozīmē, Holms? � es iesaucos. � Tas pār�spēj visu, ko vien es esmu spējīgs iedomāties.

Viņ� sirsnīgi nosmējās par manu neizpratni.

���� Atcerieties, � viņ� teica, � ka pirms neilga laika, kad es jums nolasīju fragmentu no kāda Po stāsta, kurā loģiski domājo�s novērotājs seko sava sarunas biedra ne�izteiktajām domām, jūs uzskatījāt to kā autora tour de force[2]. par manu piezīmi, ka es pastāvīgi nodarbojos ar to pa�u, jūs izteicāties skeptiski.

��� O, nē!

���� Var būt, ka jūs to neizteicāt vārdos, mans dārgais Vatson, bet ar uzacīm pavisam noteikti. Un tātad, kad es redzēju, ka jūs aizmetat projām avīzi un iegrimstat pār�domās, es biju loti priecīgs par iespēju nolasīt jūsu domas un, galu galā, ielauzties tajās, lai pierādītu, ka es esmu bijis cie�ā saistībā ar jums.

Bet mani tomēr �āds izskaidrojums nebūt neapmie�rināja. � Tajā fragmentā, ko jūs man nolasījāt, � es sa�cīju, � novērotājs izdara savus secinājumus, pamatojoties uz tā cilvēka, kuru viņ� novēro, darbībām. Ja es pareizi atceros, tad viņ� paklupa pret akmeņu kaudzi, paskatījās uz zvaigznēm un tā tālāk. Bet es mierīgi sēdēju savā krēslā, un kādus gan pieturas punktus es varēju jums dot?

ļūs esal netaisns pret sevi. Cilvēkam ir doti sejas vaibsti kā līdzeklis, ar kuru viņam izteikt savas emocijas, un jūsējie jums kalpo uzticīgi.

Jūs gribat teikt, ka nolasījāt manu domu gaitu no maniem sejas vaibstiem?

��� No jūsu sejas vaibstiem un it īpa�i no jūsu acīm. Var būt, ka jūs pats nemaz nevarat atcerēties, kā iesā�kās jūsu sapņojums?

��� Nē, es nevaru.

Tad es jums to pastāstī�u. Tad, kad bijāt atlicis ma�lā avīzi, kas arī bija tā darbība, kura piesaistīja manu uz�manību, jūs kādu pusminūti sēdējāt ar pilnīgi tuk�u sejas izteiksmi. Pēc tam jūsu skatiens apstājās pie nesen ierā�mētā ģenerāla Gordona* portreta, un pēc tā, kā pārmai�nījās jūsu seja, es sapratu, ka domu gaita ir sākusies. Bet tā neaizveda jūs pārāk tālu. Jūs uzmetāt skatienu neie�rāmētajam Henrija Vorda Bī�era [3] portretam, kur� ir no�likts uz jūsu grāmatām. Pēc tam jūs paskatījāties uz sienu un jūsu domu gaita kļuva skaidra. Jūs nodomājāt � ja portretu ierāmētu, tad tas tie�i aizņemtu tuk�o vietu pie sienas un labi saderētos ar Gordona ģīmetni pie tās.

Jūs apbrīnojami esat izsekojis manām domām! � es izsaucos.

� Tik tālu es diez vai varēju maldīties. Bet tad jūsu domas atgriezās pie Bi�era un jūs uz viņu palūkojāties loti vērīgi, it kā pēc viņa sejas vaibstiem gribētu izpētīt viņa raksturu. Tad jūs pārstājāt miegt acis, bet turpinājāt skatīties uz portretu, un jūsu seja bija domīga. Jūs atce�rējāties Bī�era karjeras epizodes. Es lieliski sapratu, ka jūs nevarat to izdarīt, nedomājot par to misiju, kuru viņ� uzņēmās ziemeļnieku interesēs pilsoņu kara laikā, jo es atceros jūsu kaislīga sa�utuma pilnos izteicienus par to veidu, kā pret viņu izturējās mūsu neiecietīgākie tautie�i. Jūs par to bijāt tik loti sa�utis, ka, cik es jūs pazīstu, ne�varējāt domāt par Bī�eru, neatceroties arī to. Kad pēc kāda brī�a es pamanīju, ka jūsu skatiens novēr�as no por�treta, es pieņēmu, ka jūsu domas ir atgriezu�ās pie pilsoņu kara, bet, kad es ievēroju, ka jūsu lūpas sakniebjas, acis iedzirkstas un dūres sa�ņaudzas, es biju pilnīgi pārlie�cināts, ka jūs patie�ām domājat par to varonību, ko abas puses izrādīja �ajā izmisīgajā cīņā. Bet tad jūsu sejā atkal parādījās skumjas; jūs nogrozījāt galvu. Jūs pakavējāties pie jautājuma par dzīves grūtsirdību, �ausmām un veltī�gajiem zaudējumiem. Jūsu roka pastiepās pie jūsu vecās rētas, un jūsu lūpās notrīsēja smaids, kas man norādīja, ka �ādas starptautisko jautājumu risinā�anas metodes smieklīgums jums ir kļuvis pilnīgi skaidrs. �ajā jautājumā es biju ar jums vienisprātis, ka tas ir absurds, un biju prie�cīgs pārliecināties, ka visa mana dedukcija ir bijusi pa�reiza.

��� Absolūti! � es teicu. � Bet ari tagad, kad jūs man visu izskaidrojāt, es atzīstos, ka esmu ne mazāk pārsteigts kā pirms tam.

�� Tas viss bija ļoti virspusēji, mans dārgais Vatson, es jums galvoju. Es ar to pat neapgrūtinātu jūsu uzmanību, ja jūs toreiz nebūtu izrādījis tādu neticību. Bet man rokās ir neliels uzdevums, kura atrisinā�ana var izrādīties daudz grūtāka nekā �is nelielais domu lasī�anas mēģinājums. Vai jūs avīzē ievērojāt īso piezīmi, kurā rakstīts par to dīvai�no saturu, kas atradās paciņā, ko pa pastu saņēma mis Ka�inga Krosstrītā, Kroidonā?

��� Nē, es neko lādu neredzēju.

�� Tātad jūs esat palaidis to garām. Pametiet man avī�zi. Te tā ir, zem finansu ziņu slejas. Varbūt jūs bulu tik laipns un nolasītu to skaļi?

Es pacēlu avīzi, kuru viņ� man bija atsviedis atpakaļ, un nolasīju norādīto piezīmi. Tās virsraksts bija "�ausmi�no�ā paciņa".

"Mis Sjūzena Ka�inga, kas dzīvo Krosstrītā, Kroido�nā, ir kļuvusi par upuri kaut kam tādam, pret ko vaja�dzētu izturēties kā pret dīvainu, atbaido�u, parupju jo�ku, ja vien neizrādīsies, ka �ajā atgadījumā ir kaut kas tāds, kas tam pie�ķir daudz draudīgāku nozīmi. Vakar pulksten divos pēcpusdienā pastnieks viņai atnesa ne�lielu ietinamā papīrā iesaiņotu paciņu. Tā bija kartona kaste, piepildīta ar rupju sāli. Izbērusi to, mis Ka�inga ar �ausmām ieraudzīja divas acīmredzot pavisam nesen nogrieztas cilvēka ausis. Kaste pa pastu bija nosūtīta iepriek�ējā rītā no Delfāstas. Nosūtītājs nav norādīts, un nolikumu vēl noslēpumaināku padara tas, ka mis Ka�inga, aptuveni piecdesmit gadus veca neprecējusies lēdija, piekopj pa�u noslēgtāko dzīvesveidu, un viņai ir tik maz pazinu vai korespondentu, ka pasta sūtījuma saņem�ana viņai ir ārkārtīgi rets notikums. Tomēr pirms da�iem gadiem, kad vina vēl dzīvoja Pend�ā:: ', vina savā mājā izīrēja istabas trim jauniem medicīnas stu�dentiem, no kuriem viņai nācās likt vaļā sakarā ar viņu trok�ņaino un nekārtīgo dzīvo�anu. Policija uzskata, ka �o rupjo pārkāpumu pret mis Ka�ingu varētu būt izda�rīju�i �ie jaunie�i, kuri viņu pieminēja ar ļaunu un ce�rēja nobiedēt, piesūtot viņai �o relikviju no preparē�a�nas zāles. Zināmu ticamību �ai teorijai pie�ķir fakts, ka viens no �iem studentiem ir ieradies no Īrijas zie�meļiem un, cik zināms mis Ka�ingai, tad tie�i no Bel- fāstas. �obrīd notikums tiek enerģiski izmeklēts un tas ir mistera Lestreida, viena no mūsu pa�iem spējīgā�kajiem detektīviem, pārziņā."

� Tik daudz ir "Daily Chronicle", � Holmss teica, kad es biju beidzis lasīt. � Bet tagad paklausīsimies mūsu draugu Lestreidu. �orīt es no viņa saņēmu zīmīti, kurā viņ� raksta:

"Es domāju, ka �is nolikums lielā mērā atbilst Jūsu specialitātei. Mums ir visas cerības noskaidrot �o atga�dījumu, ta�u mums ir radu�ās nelielas grūtības ar kādu pieturas punktu iegū�anu. Mēs, protams, telegrafējām uz Belfāstas pastu, bet tajā dienā tika nosūtīts liels skaits paciņu un viņi neko nevarēja pateikt tie�i par �o paciņu, ne ari atcerējās tās nosūtītāju. Tā ir pusmār�ciņas liela kaste, kurā pirms tam bijusi iepakota ar melasi saldināta tabaka, un tas mums izmeklē�anā nekādā veidā nepalīdz. Teorija par medicīnas studentu man vēl joprojām �ķiet visiespējamākā, bet, ja Jūs va-

- Pcnd�a Londonas priek�pilsēta.

rētu atlicināt da�as stundas, es būtu loti priecīgs redzēt Jūs �eit. Es visu dienu bū�u vai nu �ajā mājā, vai ari policijas iecirkni."

��� Ko jūs par to sakāt, Vatson? Vai jūs varat neņemt vērā karstumu un kopā ar mani aizbraukt uz Kroidonu ar zināmām izredzēm iegūt vēl vienu lietu jūsu an- nālēm?

��� Es tie�i ilgojos pec kaut kādas nodarbo�anās.

Tad jums tā būs. Piezvaniet, lai atnes mūsu zābakus,

un norīkojiet kādu, lai pasauc kebu. Es atgriezī�os pēc brī�a, kad bū�u pārģērbis savus rītasvārkus un piepildījis portsigāru.

Kamēr mēs braucām uz vilcienu, nolija lietus, un Kroi- donā karstums bija stipri vien mazāk nomāco�s nekā pil�sētā. Holmss bija nosūtījis telegrammu, tā ka Lestreids, kā vienmēr stiegrains, kustīgs un lidzīgs fretam [4] , sagaidī�ja mūs stacijā. Pēc piecām minūtēm mēs jau atradāmies Krosstrītā, kur dzīvoja mis Ka�inga.

Tā bija loti gara iela, apbūvēta tīrīgām un kārtīgām divstāvu ķieģeļu mājām ar baltiem akmens pakāpieniem; pie durvīm stāvēja nelielas sievie�u grupiņas ar apsietiem priek�autiem un tenkoja. Aizgājis līdz pusielai, Lestreids apstājās un pieklauvēja pie kādām durvīm, kuras atvēra sīka kalpone. Mis Ka�inga sēdēja dzīvojamā istabā, kurā mēs arī tikām ievesti. Viņai bija mierīga seja ar lielām, maigām acīm un sirmi mati, kas abās pusēs aizsedza deniņus. Viņa iz�uva krēsla pārklāju, un viņai blakus stā�vēja groziņ� ar daudzkrāsainiem zīda diegiem.

��� Tās �ausmīgās lietas atrodas saimniecības ēkā, � viņa teica, kad Lestreids ienāca istabā. � Es vēlētos, kaut jūs tās pavisam aizvāktu projām.

-���� Es tā arī darī�u, mis Ka�inga. Es tās turēju �eit tikai tāpēc, lai mans draugs misters Holmss varētu tās apska�tīt jūsu klātbūtnē.

��� Kāpēc manā klātbūtnē, ser?

Gadījumā, ja viņ� vēlēsies uzdot jums da�us jautā�jumus.

��� Kāds labums ir uzdot man jautājumus, ja reiz es jums jau sacīju, ka pilnīgi neko par to visu nezinu?

��� Pilnīgi pareizi, kundze, � Holmss savā nomieri�no�ajā balsī teica. � Es ne�aubos, ka jums jau ir jābūt vairāk nekā pietieko�i saīgu�ai par visu �o lietu.

��� Patie�ām, ser, es tāda arī esmu. Es esmu klusa sie�viete un dzīvoju noslēgtu dzīvi. Tas man ir kaut kas pilnīgi jauns � lasīt savu vārdu avīzēs un redzēt savā mājā poli�ciju. Es, mister Lestreid, nepieļau�u, ka tās lietas tiktu nestas �eit iek�ā. Ja jūs vēlaties tās apskatīt, tad jums nāksies iet uz saimniecības ēku.

Tas bija neliels �ķūnītis �aurā dārziņā, kas pletās aiz mājas. Lestreids iegāja tur iek�ā un iznesa dzeltenu kar�tona kasti kopā ar ietinamā papīra gabalu un kādu auklu. Taciņas galā bija sols, un mēs visi uz tā apsēdāmies, kamēr Holmss citu pēc cita izpētīja priek�metus, kurus Lestreids viņam pasniedza.

�� Ārkārtīgi interesanta aukla, � viņ� piezīmēja, pacel�dams to pret gaismu un apostīdams. � Ko jūs, Lestreid, teiksiet par �o auklu?

��� Tā ir bijusi darvota.

Pilnīgi pareizi. Tas ir darvotas, savītas auklas gabals. Jūs, bez �aubām, esat arī pamanījis, ka mis Ka�inga auklu ir pārgriezusi ar �ķērēm, par ko var spriest pēc divām griezuma pēdām katrā pusē. Tas ir ļoti svarīgi.

-�� Es tur nesaskatu neko svarīgu, � Lestreids iebilda.

��� Svarīgs ir tas fakts, ka mezgls palicis neskarts un ka tas ir īpa�a veida.

�� Tas ir loti rūpīgi aizsiets. Es jau pievērsu tam uzma�nību, � Lestreids pa�apmierināti sacīja.

��� Tātad tik daudz par auklu, � Holmss smaidīdams teica, � bet tagad ķersimies klāt kastes iesaiņojumam. Ietinamais papīrs ar izteiktu kafijas smar�u. Kā, jūs to neievērojāt? Es domāju, ka par to nevar būt nekādu �au�bu. Adrese ir rakstīta drukātiem, diezgan greiziem burtiem: "Mis S. Ka�inga, Krosstrītā, Kroidona". Rakstīts ar platu, iespējams, rondo spalvu un loti sliktas kvalitātes tinti. Vārds Kroidona [5] , kas pēc tam pārlabots par "y". Tātad paciņu ir sūtījis vīrietis � rokraksts ir nepārprotami vīri��ķīgs � ne visai izglītots, kas nezina Kroidonas pilsētu. Pagaidām viss kārtībā! Kaste ir dzeltena pusmārciņas ar melasi saldinātās tabakas iepakojuma kārba, kas neizce�ļas ne ar ko īpatnēju, izņemot divus īk�ķu nospiedumus apak�ējā kreisajā stūrī. Tā ir piepildīta ar rupjo sāli, kas tiek izmantota ādu saglabā�anai un citiem rūpnieciskiem nolūkiem, kas saistīti ar izejvielām. Un tajā ir ievietoti �ie ārkārtīgi savdabīgie pielikumi.

Ar �iem vārdiem viņ� izņēma ārā abas ausis un, nolicis sev uz ceļiem dēli, sāka tās uzmanīgi pētīt, kamēr Les�treids un es, katrs no savas puses salieku�ies uz viņa pusi, pārmaiņus lūkojāmies te uz �īm �ausmīgajām relikvijām, te uz mūsu biedra domīgo, enerģisko seju. Beigu beigās viņ� tās atlika atpakaļ kastē un kādu brīdi sēdēja, iegri�mis dziļās pārdomās.

��� jūs, protams, ievērojāt, � viņ� beidzot teica, � ka ausis nav pāris.

Jā, es lo ievēroju. Bet, ja tas ir bijis kaut kādu stu�dentu parupj� joks, tad viņiem nebija nekādu grūtību aiz�sūtīt no preparē�anas zāles gan divas nepāra, gan pāra ausis.

��� Pilnīgi pareizi. Bet tas nav parupj� joks.

��� Vai jus par to esat pārliecināts?

jā, tas ir gandrīz neiespējami. Preparē�anas zālē līķos ievada konservējo�u �ķīdumu. �īm ausīm nav nekādu pazīmju par to. Bez tam tās ir svaigas. Tās ir tiku�as no�grieztas ar trulu instrumentu, kas diezin vai varētu notikt, ja to būtu darījis students. Turklāt mediķis par konser�vējo�o vielu, bez �aubām, būtu izvēlējies karbolskābi vai medicīnisko spirtu, bet noteikti ne jau nu rupjo sāli. Es vēlreiz atkārtoju, ka tas nav nekāds parupj� joks, ko mēs izmeklējam, bet gan nopietns noziegums.

Neskaidras trīsas pārskrēja man pār ķermeni, klauso�ties mana biedra vārdos un redzot bargo nopietnību, kas nocietināja viņa sejas vaibstus. Aiz �iem ne�ēlīgajiem ie�vadvārdiem �ķita slēpjamies kaut kādas dīvainas un ne�izskaidrojamas �ausmas. Tomēr Lestreids nogrozīja galvu kā cilvēks, kuru ir pārliecināju�i tikai pa pusei.

��� Protams, ka ir zināmi iebildumi pret joka teoriju, viņ� teica, � bet pret otru versiju ir vēl spēcīgāki argu�menti. Mēs zinām, ka �ī sieviete pēdējo divdesmit gadu laikā gan Pend�ā, gan �eit ir piekopusi pa�u klusāko un cienījamāko dzīvesveidu. Pa visu �o laiku viņa diez vai ir pavadījusi kaut vai vienu dienu ārpus savas mājas. Tad kāda velna pēc gan kādam noziedzniekam vajadzētu vi�ņai sūtīt savas vainas pierādījumus, it īpa�i vēl tāpēc, ka viņa, ja vien nav izcila aktrise, saprot no �īs lietas tikpat maz kā mēs?

�� Tas arī ir uzdevums, kuru mums vajag atrisināt, � Holmss atbildēja, � un es no savas puses sāk�u ar pie�ņēmumu, ka mani spriedumi ir pareizi un ka ir izdarīta divkār�a slepkavība. Viena no �īm ausīm ir piederējusi sievietei, tā ir neliela, skaisti veidota ar caurumiņu aus�karam. Otra ir vīrie�a auss, no saules iedeguma mainījusi krāsu, un ari ar caurumiņu auskaram. �ie abi divi cilvēki acīmredzot ir miru�i, jo savādāk mēs jau par viņiem botu dzirdēju�i. �odien ir piektdiena. Paciņa ir nosūtīta ce�turtdienas rītā. Tātad traģēdija ir notikusi vai nu tre�dien, vai otrdien, vai arī vēl agrāk, ļa �ie divi cilvēki ir tiku�i nogalināti, tad kur� vēl, izņemot viņu slepkavu, varētu nosūtīt mis Ka�ingai �o zīmi par pa�a pastrādāto. Mēs varam pieņemt, ka paciņas nosūtītājs ir tas pats cilvēks, kuru mēs meklējam. Tomēr viņam vajadzēja būt kādam loti nopietnam iemeslam, lai nosūtītu mis Ka�ingai �o paciņu. Kas tas ir par iemeslu? �im sūtījumam vajadzēja vai nu paziņot viņai, ka darbs ir padarīts, vai arī varbūt sāpināt viņu. Bet tādā gadījumā viņa zina, kur� tas ir. Bet vai viņa to zina? Es par to �aubos. Ja viņa to zinātu, tad kāpēc gan viņa būtu izsaukusi policiju? Mis Ka�inga būtu varējusi ausis aprakt, un neviens neko neuzzinātu. Tas ir tas, ko viņai būtu vajadzējis darīt, ja viņa vēlētos pasargāt noziedznieku. Bet, ja viņa nevēlas viņu pasargāt, tad viņai būtu bijis jānosauc viņa vārds. Tas ir samez- glojums, kuru nepiecie�ams at�ķetināt.

Viņ� visu laiku bija runājis spalgā, ātrā balsī, ar neko neredzo�u skatienu lūkodamies pāri dārza �ogam, bet tagad mundri pielēca kājās un devās mājas virzienā.

��� Man jāuzdod mis Ka�ingai da�i jautājumi, � viņ� teica.

��� Tādā gadījumā es varu jūs �eit pamest, � sacīja Lestreids, � jo man ir vēl viens neliels darbiņ� darāms. Es domāju, ka no mis Ka�ingas es neko papildus vairs neuzzinā�u. Jūs mani atradīsiet policijas iecirknī.

Mēs tur iegriezīsimies pa ceļam uz vilcienu, � Holmss atbildēja. � Bridi vēlāk mēs abi atkal atradāmies dzīvojamajā istabā, kur bezkaislīgā lēdija joprojām mie�rīgi turpināja iz�ūt savu krēsla pārklāju. Tiklīdz mēs ienā�cām, vina to nolika sev klēpī un paskatījās uz mums ar savām atklātajām, pēto�ajām, zilajām acīm.

Es esmu pārliecināta, ser, � viņa teica, � ka �is notikums ir kaut kāda kļūda un ka paciņa nepavisam ne�bija domāta man. Es jau vairākas reizes tiku to teikusi d�entlmenim no Skotlendjarda, bet viņ� vienkār�i smējās par mani. Cik man zināms, �ajā pasaulē man nav nevie�na ienaidnieka, tad kāpēc gan kādam būtu vajadzējis izspēlēt ar mani �ādu joku?

Es, mis Ka�inga, domāju tāpat, � teica Holmss, apsēzdamies viņai blakus. � Es domāju, ka tas ir vairāk neka iespējams� � Viņ� apklusa, un es, paskatījies uz viņa pusi, pārsteigts ieraudzīju, ka viņ� ar neparastu uz�manību vērīgi lūkojas lēdijas profilā. Uz mirkli viņa ener�ģiskajā sejā atspoguļojās gan pārsteigums, gan apmieri�nājums, tomēr, kad viņa paskatījās uz viņu, lai uzzinātu viņa klusē�anas iemeslu, viņ� atkal bija atturīgs kā vien�mēr. Es arī vērīgi paskatījos uz viņas gludi saķemmēta�jiem, sirmajiem matiem, akurāto aubīti, nelielajiem, apzel�tītajiem auskariem, rāmajiem sejas vaibstiem; bet es ne�varēju saskatīt neko tādu, ar ko varētu izskaidrot mana biedra acīmredzamo uzbudinājumu.

��� Man ir viens vai divi jautājumi�

O, es esmu nogurusi no �iem jautājumiem! � mis Ka�inga neiecietīgi iesaucās.

��� Manuprāt, jums ir divas māsas.

��� Kā jūs to zināt?

Tikko es ienācu istabā, uz kamīna ievēroju triju sie�vie�u grupas portretu, no kurām viena, bez �aubām, esat jūs pati, bet pārējās ir tik loti līdzīgas jums, ka nevar būt nekādu �aubu par radniecību.

�� Jā, jums ir pilnīga taisnība. Tās ir manas māsas Sā- ra un Mērija.

��� Bet �eit, man blakus, atrodas kāds cits Liverpūlē uz�ņemts portrets, kurā redzama jūsu jaunākā māsa ar kādu vīrieti, kur�, sprie�ot pēc uniformas, �ķiet, ir stjuarts. Es ievēroju, ka tajā laikā viņa bija neprecējusies.

��� Jūs loti ātri visu ievērojat.

��� Tāda ir mana profesija.

Tie�ām, jums ir pilnīga taisnība. Bet da�as dienas vēlāk viņa apprecējās ar misteru Brauneru. Kad tika iz�darīts �is uzņēmums, viņ� kalpoja uz Dienvidamerikas lī�nijas, ta�u viņ� bija tik loti iemīlējies manā māsā, ka nespēja panest ilgsto�u �ķir�anos no viņas, un pārgāja strā�dāt uz kuģiem, kas kursē starp Liverpūli un Londonu.

��� Varbūt uz "Uzvarētāja"?

��� Nē, pēdējais, ko es esmu dzirdējusi, ka uz "Pirmo maiju". D�ims reiz bija atbraucis mani apciemot. Tas bija pirms tam, kad viņ� lauza savu solījumu atturēties no alkohola; bet pēc tam viņ� dzēra vienmēr, kad nokāpa krastā, un jau neliels malciņ� varēja padarīt viņu pilnīgi absolūti traku. Ak, tā bija ļauna diena, kad viņ� atkal pa�ņēma glāzīti rokās. Vispirms viņ� pameta mani, tad sa�strīdējās ar Sāru, bet tagad Mērija ir pārstājusi mums rak�stīt un mēs nezinām, kā viņiem klājas.

Bija acīm redzams, ka mis Ka�inga ir uzvedināta uz temata, kas viņu dzi|i saviļņo. Kā jau lielākā dala vientuli dzīvojo�u cilvēku, viņa sākumā kautrējās, ta�u uz beigām kļuva ārkārtīgi runīga. Viņa izstāstīja mums daudzus sīku�mus par savu svaini stjuartu, bet pēc tam, pārgājusi uz tematu par saviem biju�ajiem īrniekiem, medicīnas stu�dentiem, ilgi uzskaitīja viņu pārkāpumus, paziņodama mums arī viņu vārdus un slimnīcas, kurās viņi strādā. Holmss visu laiku uzmanīgi klausījās, pa reizei iesprauz- dams pa kādam jautājumam.

� Runājot par Sāru, jūsu vidējo māsu, � viņ� teica, - es brīnos, ka jūs, ja jau reiz abas esat neprecēju�ās

lēdijas, nesaimniekojat kopā.

��� Ak, jūs nezināt Sāras raksturu, jo savādāk jūs nebrī�nītos. Es mēģināju to darīt, ka4 d pārcēlos uz Kroidonu, un mēs līdz pavisam nesenam laikam saimniekojām ko�pā � ir pagāju�i aptuveni divi mēne�i, kop� mēs iz�ķī�rāmies. Es negribu teikt neko sliktu par savu pa�as māsu, bet Sāra vienmēr jaucās citu darī�anās un viņai bija grūti izdabāt.

��� Jūs sakāt, ka viņa sastrīdējās ar saviem Liverpūles radiniekiem?

Jā, bet vienu laiku viņi bija vislabākie draugi. Viņa pat pārcēlās uz turieni dzīvot, lai būtu viņu tuvumā. Toties tagad viņai pietrūkst pietiekami spēcīgu vārdu, ar ko ap�veltīt D�imu Brauneru. Pēdējos se�us mēne�us, ko viņa dzīvoja �eit, viņa nerunāja ne par ko citu kā vien par viņa dzer�anu un ieradumiem. Es pieņemu, ka viņ� pieķēra viņu jaucamies viņa dzīvē un pateica Sārai taisni acīs sa�vas domas un ka no tā arī tas sākās.

���� Es jums pateicos, mis Ka�inga, � teica Holmss, pieceldamies un uz atvadām paklanīdamies. � Man �ķiet, jūs teicāt, ka jūsu māsa Sāra dzīvo Ņūstrītā, Volingto- nā? Visu labu, un man ir loti �ēl, ka nācās jūs apgrūtināt �īs lietas sakarā, ar kuru jums, kā jūs sakāt, nav nekā kopēja.

Kad mēs izgājām uz ielas, garām brauca kebs, un Holmss uzsauca va�onim:

��� Cik tālu ir līdz Volingtonai?

��� Tikai aptuveni kāda jūdze, ser.

��� Ļoti labi. Leciet iek�ā, Vatson. Jākaļ dzelzs, kamēr tā ir karsta. Kaut arī lieta ir vienkār�a, ar to ir saistītas viena vai divas loti pamāco�as detaļas. Va�on, kad brauk�siet garām telegrāfam, tad apstājieties.

Holmss nosūtīja īsu telegrammu un visu atliku�o brau�ciena laiku mierīgi sēdēja, atspiedies pret keba atzveltni un uzlicis savu cepuri uz deguna, lai pasargātu seju no saules. Mūsu vedējs apstājās pie mājas, kas ne ar ko ne�at�ķīrās no tās, kuru mēs tikko kā bijām pametu�i. Mans ceļabiedrs pavēlēja viņam gaidīt, bet, tiklīdz viņ� paņēma rokā klauvējamo veserīti, durvis atvērās un uz kāpnēm parādījās nopietns, jauns, melnā ģērbies d�entlmenis ar loti spīdīgu cilindru.

��� Vai mis Ka�inga ir mājās? � Holmss apjautājās.

���� Mis Sāra Ka�inga ir nopietni slima, � viņ� teica. � Kop� vakardienas viņa cie� no loti smagas smadzeņu slimības simptomiem. Kā viņas ārsts es neuzskatu par ie�spējamu uzņemties atbildību ielaist pie viņas jebkādu apmeklētāju. Es jums ieteiktu iegriezties pie viņas pēc kā�dām desmit dienām. � Viņ� uzvilka cimdus, aizvēra dur�vis un aizsoloja projām pa ielu.

Nu ko, ja reiz nevar, tad nevar, � Holmss mundri teica.

��� Iespējams, ka viņa nevarētu vai arī negribētu jums neko daudz pastāstīt.

��� Es nemaz nevēlos, lai viņa man kaut ko stāstītu. Es tikai gribēju paskatīties uz viņu. Kaut gan man �ķiet, ka esmu uzzinājis visu, ko man vajag. Va�on, aizvediet mūs uz kādu pieklājīgu viesnīcu, kur mēs varētu ieturēt len��u, bet pēc tam mēs brauksim uz policijas iecirkni pie mUsu drauga Lestreida.

Mēs kopā ieturējām jauku maltīti, kuras laikā Holmss nerunāja ne par ko citu kā tikai par vijolēm, ar lielu līksmību stāstīdams, kā viņ� Totenhemkotroudā no kāda ebreju vecu lietu tirgotāja par piecdesmit pieciem �iliņiem bija nopircis savu Stradivāriju, kas bija vismaz piecsimt gincju vērts. No vijolēm viņ� pārgāja pie Paganīni, un mēs aptuveni stundu nosēdējām pie sarkanvīna pudeles, ka�mēr viņ� man citu pēc citas stāstīja anekdotes par �o ne�parasto cilvēku. Bija jau krietni pāri pusdienai, un saules karsto spo�umu bija nomainījusi patīkama, maiga blāzma, kad mēs ieradāmies policijas iecirknī. Lestreids gaidīja mūs pie durvīm.

�� Jums ir pienākusi telegramma, mister Holms, � viņ� teica.

Ha! Tā ir atbilde! � Viņ� to atplēsa, pārlaida tai acis un iebāza kabatā. � Viss ir kārtībā, � viņ� sacīja.

��� Vai jūs kaut ko noskaidrojāt?

��� Es esmu noskaidrojis visu!

Ko? � Lestreids pārsteigts palūkojās uz viņu. � Jūs jokojat.

���� Es vēl nekad savā mū�ā neesmu bijis nopietnāks. Ir izdarīts �ausmīgs noziegums, un tagad, man �ķiet, es esmu atklājis visas tā detaļas.

��� Un noziedznieks?

Holmss uzskribelēja da�us vārdus uz savas vizītkar�tes otrās puses un pasvieda to Lestreidam.

Tas ir viņa vārds, � viņ� teica. � Jūs nevarēsiet iz�darīt arestu ātrāk kā rītvakar. Man būtu patīkami, ja jūs nepieminētu manu vārdu �īs lietas sakarā, jo vēlētos, lai tas būtu saistīts tikai ar tādiem noziegumiem, kuru at�klā�ana sagādā zināmas grūtības. Ejam, Vatson. � Mēs aizsojojām stacijas virzienā, atstāju�i Lestreidu ar sajūs�minātu sejas izteiksmi joprojām blen�am uz vizītkarti, ko Holmss viņam bija pasviedis.

��� �ajā lietā, � �erloks Holmss sacīja, kad mēs vaka�rā, aizsmēķēju�i cigārus, tērzējām savā Beikerstrītas dzī�voklī, � tāpat kā izmeklē�anās, kuras jūs savā hronikā esat ierakstījis ar nosaukumiem "Etīde purpura toņos" un "�etru zīme", mēs bijām spiesti spriest a�gārni, ejot no sekām pie cēloņiem. Es uzrakstīju Lestreidam un lūdzu viņu iepazīstināt mūs ar trūksto�ajām detaļām, kuras viņ� uzzinās tikai pēc tam, kad bus apcietinājis noziedznieku. Uz to, ka viņ� to izdarīs, var pilnīgi dro�i paļauties, jo, kaut arī viņam piemīt absolūts saprāta trūkums, viņ� ir neatlaidīgs kā buldogs, kad tas reiz ir sapratis, kas tam ir jādara, un neap�aubāmi tie�i �ī te neatlaidība arī palīdzē�ja viņam iegūt karjeru Skotlendjardā.

��� Tātad jums vēl viss nav skaidrs? � es pavaicāju.

��� Galvenajos vilcienos viss ir pilnīgi skaidrs. Mēs esam izdibināju�i, kas ir �ā atbaido�ā nozieguma autors, kaut arī viens no upuriem mums joprojām nav zināms, ļūs, protams, jau esat izdarījis pats savus secinājumus.

��� Es pieņemu, ka �is D�ims Brauners, Liverpūles ku�ģa stjuarts, ir tas vīrs, kuru jūs turat aizdomās.

��� O! Tās ir vairāk nekā aizdomas.

��� Un tomēr es nevaru saskatīt neko citu kā vien ne�skaidras norādes.

��� Tie�i pretēji, manuprāt, nekas nevar būt vēl skaid�rāks. Atļaujiet man vēlreiz atgriezties pie mūsu izmeklē��anas galvenajiem posmiem. Kā jūs atceraties, mēs ķērā�mies pie �īs lietas absolūti bez kādiem aizspriedumiem, kas vienmēr ir liela priek�rocība. Mēs nebijām izvirzīju�i nekādas teorijas. Mēs vienkār�i devāmies uz turieni no�vērot un no saviem novērojumiem izdarīt secinājumus. Ko mēs ieraudzījām vispirms? Ļoti mierīgu un respektablu lēdiju, kurai, �ķiet, nebija pilnīgi nekādu noslēpumu, un fotogrāfiju, no kuras es uzzināju, ka viņai ir divas jaunākas māsas. Tajā pa�ā brīdī man ie�āvās prātā doma, ka kaste varēja būt domāta vienai no viņām. Es atliku �o ideju malā kā tādu, kas varētu tikt atspēkota vai apstiprināta kādā brīvākā brīdī. Pēc tam, kā jūs atceraties, mēs devā�mies uz dārzu un ieraudzījām mazās, dzeltenās kārbiņas ārkārtīgi neparasto saturu.

Aukla bija tāda, kāda uz kuģiem tiek lietota buru �ū��anai, un mūsu izmeklē�anā uzreiz kļuva sajūtama jūras dvesma. Bet, kad es ievēroju, ka tā bija aizsieta ar vienu no izplatītākajiem jūrnieku mezgliem, ka paciņa ir tikusi nosūtīta no ostas un ka vīrie�a ausī ir caurumiņ� auska�ram, kas visbie�āk ir sastopams starp jūrniekiem nekā ar sauszemi saistītiem cilvēkiem, man kļuva pilnīgi skaidrs, ka visi �īs traģēdijas aktieri būs atrodami tuvāk pie jūras un kuģiem.

Apskatījis adresi uz paciņas, es ievēroju, ka tā ir do�māta mis S. Ka�ingai. Ta�u vecākā māsa, bez �aubām, būtu vienkār�i mis Ka�inga, un, kaut arī viņas iniciālis ir "S", tikpat labi ar �ādu burtu varētu sākties arī viens no abu pārējo māsu vārdiem. Tādā gadījumā mums nāktos savu izmeklē�anu sākt no jauna, balstoties uz pilnīgi cita pamata. Tāpēc es atgriezos mājā ar nolūku noskaidrot �o jautājumu. Es jau grasījos apgalvot mis Ka�ingai, ka, ma�nuprāt, ir notikusi k|ūda, kad, kā jūs dro�i vien atcera�ties, es pēk�ņi apklusu. Lieta tā, ka es piepe�i ieraudzīju kaut ko tādu, kas izraisīja manī izbrīnu un tajā pa�ā lai�kā ārkārtīgi sa�aurināja mūsu izpētes lauku.

Būdams ārsts, jūs, Vatson, zināt, ka nav tādas ķermeņa daļas, kas būtu tik ļoti at�ķirīgas kā cilvēku ausis. Katra auss parasti ir absolūti īpatnēja un at�ķiras no visām pā�rējām. Pagāju�ā gada "Antropoloģiskajā �urnālā" jūs par �o tematu varat atrast divas īsas publikācijas, kas pieder manai spalvai. Tāpēc es ausis kastē izpētīju ar eksperta acīm un uzmanīgi atzīmēju to anatomiskās īpatnības. Ie�domājieties manu pārsteigumu, kad, paskatījies uz mis Ka- �ingu. es pamanīju, ka viņas auss pilnībā sakrīt ar to sie�vietes ausi, kuru es tikko kā biju pētījis. Par nejau�u sa�kritību nevarēja būt ne runas. Tā bija tā pati nedaudz sa�īsinātā auss gliemene, tas pats platais izliekums auss ļipi�ņas aug�daļā, tas pats iek�ējā skrim�ļa savijums. Pēc vi�sām galvenajām pazīmēm tā bija tā pati auss.

Protams, ka uzreiz sapratu �ā atklājuma ārkārtīgo no�zīmīgumu. Bija acīmredzams, ka upuri ar mis Ka�ingu saista asinsradniecība un, iespējams, pat loti tuva. Es sāku ar viņu runāt par viņas ģimeni, un, kā jūs atceraties, viņa uzreiz mums pastāstīja da�as ārkārtīgi vērtīgas detaļas.

Pirmkārt, ka viņas māsas vārds ir Sāra un ka viņai līdz nesenam laikam ir bijusi tā pati adrese, tā ka kļuva pilnīgi skaidrs, kā ir radusies kļūda un kam bija domāta paciņa. Pēc tam mēs izdzirdējām par �o stjuartu, kur� ir precējies ar tre�o māsu, un uzzinājām, ka kādu laiku viņ� ir bijis loti draudzīgās attiecībās ar mis Sāru un ka viņa pat ir pārcēlusies uz Liverpūli, lai būtu tuvāk Brauneriem, bet pēc tam strīds viņus iz�ķīris. �is strīds uz vairākiem mēne��iem pārtrauca visus sakarus starp viņiem, tā ka, ja Brau- neram būtu iemesls adresēt paciņu mis Sārai, viņ�, bez �aubām, sūtītu to uz viņas veco dzīvesvietu.

Tagad jau notikums sāka brīnumainā kārtā noskaid�roties. Mēs bijām uzzināju�i par �ā stjuarta, impulsīva, straujas dabas cilvēka, eksistenci � jūs atceraties, ka viņ� pameta darbu, kam vajadzēja būt daudz pārākam par ta�gadējo, lai tikai būtu tuvāk savai sievai, bez tam viņ� laiku pa laikam nodevās pamatīgai dzer�anai. Mums bija pa�mats uzskatīt, ka viņa sieva ir nogalināta un ka tajā pa�ā laikā ticis nogalināts arī kāds vīrietis � domājams, jūr�nieks. Protams, uzreiz ienāca prātā, ka nozieguma motīvs ir greizsirdība. Bet kāpēc pierādījumus par �o "varoņ�darbu" vajadzētu nosūtīt mis Sārai Ka�ingai? Iespējams tāpēc, ka savas uzturē�anās laikā Liverpūlē viņa kaut kā�dā veidā ir izraisījusi notikumus, kas noveda pie traģē�dijas. Ievērojiet, ka �īs līnijas kuģi iegrie�as Belfāstā, Dub�linā un Voterfordā; līdz ar to, pieņemot, ka Brauners ir pastrādājis noziegumu un tūlīt pat uzkāpis uz sava tvai�koņa "Pirmais maijs", Bclfāstai vajadzēja būt pirmajai vietai, no kurienes viņ� varēja nosūtīt savu briesmīgo pa�ciņu.

�ajā stadijā acīmredzami bija iespējams vēl viens at�risinājums, un, kaut arī es to uzskatīju par ārkārtīgi maz ticamu, es apņēmos to noskaidrot, pirms doties tālāk. Varēja izrādīties, ka kāds nelaimīgs mīlētājs ir nogali�nājis misteru un misis Braunerus un vīrie�a auss pie�derējusi viņas vīram. Tiesa, pret �o teoriju bija daudz no�pietnu iebildumu, tomēr tā bija pieļaujama. Tāpēc es aizsūtīju telegrammu manam Elgaram no Liverpūles poli�cijas un palūdzu viņam uzzināt, vai misis Braunere ir mājās un vai misters Brauners ar "Pirmo maiju" ir iz�braucis jūrā. Pēc tam mēs devāmies uz Volingtonu ap�ciemot mis Sāru.

Pirmām kārtām, man bija loti interesanti paskatīties, cik precīzi viņai atkārtojas ģimenes auss. Bez tam viņa, protams, varēja mums sniegt loti svarīgu informāciju, bet es neloloju cerības, ka viņa to darītu. Viņai vajadzēja būt dzirdēju�ai par iepriek�ējās dienas notikumu, jo par to bija pieskandināta visa Kroidona, un viņa vienīgā varētu saprast, kam �ī paciņa bija domāta. Ja viņa būtu gatava palīdzēt taisnajai tiesai, viņa dro�i vien jau būtu sazinā�jusies ar policiju. Lai nu kā, bet viņu satikt neap�aubā�mi bija mūsu pienākums, un mēs gājām. Mēs uzzinā�jām, ka jaunums par paciņas pienāk�anu � jo viņas sli�mība sākās tie�i no tā brī�a � ir atstājis uz viņu tādu iespaidu, ka radījis smadzeņu drudzi. Tādā veidā pilnīgi noskaidrojās, ka viņa saprata visu tās nozīmi, bet tāpat bija skaidrs arī tas, ka mums nāksies zināmu laiku pa�gaidīt, lai saņemtu no viņas kaut kādu palīdzību.

Ta�u mēs nepavisam nebijām atkarīgi no viņas palī�dzības. Atbildes mūs gaidīja policijas iecirknī, uz kurieni es biju Elgaram norādījis tās nosūtīt. Nekas nevarētu būt pārliecino�āks. Misis Brauneres māja jau vairāk nekā trīs dienas bija aizslēgta, un kaimiņi uzskatīja, ka viņa ir aizbraukusi uz dienvidiem apciemot savus radiniekus. Kuģniecības kantorī tika noskaidrots, ka Brauners ir iz�braucis jūrā ar "Pirmo maiju", kam, pēc maniem aprēķi�niem, jāienāk Temzā rītvakar. Kad viņ� tur ieradīsies, viņu sagaidīs stulbais, toties apņēmīgais Lestreids, un es ne�au�bos, ka mēs uzzināsim visas mums trūksto�ās detaļas.

�erloks Holmss nepievīlās savās cerībās. Pēc divām dienām viņ� saņēma lielu aploksni, kurā atradās īsa zī�mīte no detektīva un ar rakstāmma�īnu drukāts doku�ments, kas aizņēma vairākas lielā formāta papīra lapas.

� Nu lūk, Lestreids ir viņu saņēmis ciet, � teica Holmss, paskatīdamies uz mani. � Dro�i vien jums būtu interesanti dzirdēt, ko viņ� raksta.

"MANS DĀRGAIS MISTER HOLMS!

Saskaņā ar plānu, ko mēs izstrādājām, lai pārbau�dītu mūsu teoriju (�is "mūsu" ir diezgan lielisks, vai ne, Vatson?), es vakar pulksten se�os vakarā devos uz Alberta doku un uzkāpu uz tvaikoņa "Pirmais maijs", kas pieder Liverpūles, Dublinas un Londonas Pasta tvaikoņu kompānijai. Ievācis informāciju, es uzzināju, ka uz kuģa atrodas stjuarts, vārdā Dzims Brauners, un ceļojuma laikā viņ� ir tik neparasti uzvedies, ka kapteinis bijis spiests vina atbrīvot no viņa pienākumu pildī�anas. Nokāpis lejā, kur atrodas viņa gulamtīkls, es ieraudzīju, ka viņ�, ar rokām aptvēris galvu, sē� uz lādes un �ūpojas no vienas puses uz otru. Viņ� ir liels, spēcīgs zellis, gludi skūts un loti melnīgsnējs � nedaudz līdzīgs Oldrid�am, kur� mums palīdzēja lietā ar fiktīvo veļas mazgātavu. Izdzirdējis par mana nāciena iemeslu, viņ� pielēca kājās, un es jau pieliku pie lūpām savu svilpi, lai pasauktu divus vīrus no upes policijas, kuri stāvēja aiz stūra, bet tad �ķita, it kā pēdējie spēki viņu atstātu, un viņ� pilnīgi mierīgi pastiepa rokas, lai viņam varētu uzlikt roku dzel�us. Mēs visi kopā nogādājām viņu uz kameru un paķērām līdzi arī viņa lādi, jo domājām, ka tur varētu atrasties kaut kādi lietiskie pierādījumi, ta�u, izņemot lielu, asu nazi, kāds mēdz būt gandrīz katram jūrniekam, mēs neatradām neko tādu, kas atalgotu mūsu pūliņus. Tomēr izrādījās, ka mums vairs nav vajadzīgi nekādi pierādījumi, jo, kad viņ� tika aizvests pie iecirkņa inspektora, viņ� lūdza atļauju sniegt paziņojumu, kuru, protams, nekavējoties pierakstīja mūsu stenogrāfists. Mums ir trīs ma�īnraksta kopijas, vienu no kurām es nosūtu Jums. Lieta, kā jau es to vienmēr biju domājis, izrādījās ārkārtīgi vienkār�a, tomēr es esmu Jums pateicīgs par Jūsu palīdzību izmek�lē�anā. Ar vissirsnīgākajiem sveicieniem

Jūsu padevīgais D�. Lestreids"

� Hm! Tā patie�ām bija loti vienkār�a izmeklē��ana, � Holmss piezīmēja, � bet es nedomāju, ka tā viņam atstāja tādu iespaidu pa�ā sākumā, kad viņ� grie�zās pie mums. Tomēr paskatīsimies, ko par to saka pats D�ims Brauners. �is ir viņa paziņojums, ko viņ� tika sniedzis inspektoram Montgomerijam �edvelas policijas iecirknī, un tam ir ta priek�rocība, ka tas ir pierakstīts vārds vārdā.

"Vai es gribu kaut ko teikt? Jā, es daudz ko gribu teikt. Es gribu vaļsirdīgi atzīties visā. Jus varat vai nu pakārt mani, vai arī atlaist. Man nospļauties, ko Jūs darīsiet. Es Jums saku, ka neesmu ne acu aizvēris kop� tā brī�a, kad to izdarīju, un es neticu, ka jebkad vairs atkal to spē�u, ja nu vienīgi mū�a miegā. Reizēm tā ir viņa seja, kas stāv manā acu priek�ā, bet pa lielākajai daļai � viņas. Un tā visu laiku. Viņ� skatās drūmi un naidīgi, bet viņas seja ir tāda kā izbrīnīta. Ak, nevainīgais jēriņ�, viņai vajadzēja gan but ārkārtīgi pārsteigtai, kad viņa ieraudzīja nāvi sejā, kas pirms tam reti kad bija lūkojusies uz viņu ne savā�dāk kā vien ar mīlestību.

Bet tā bija Sāras vaina, un lai cilvēka, kuram viņa ir salauzusi dzīvi, lāsts krīt pār viņu un sastindzina asinis viņas dzīslās! Nedomājiet, ka es gribu attaisnoties. Es zi�nu, ka tad, kad atsāku dzert, es uzvedos kā zvērs. Bet viņa būtu man piedevusi; viņa būtu turējusies pie manis tik cie�i kā virve pie trī�a, ja vien tā sieviete nekad nebūtu parādījusies mūsu mājā. Jo Sāra Ka�inga mīlēja mani � tā ir visa �ā notikuma sakne �, viņa mīlēja mani, kamēr visa viņas mīlestība pārvērtās posto�ā naidā, līdz viņa beidzot saprata, ka man vairāk nozīmē manas sievas pē�das nospiedums dub|os nekā viss viņas ķermenis un dvēsele.

Viņas pavisam bija trīs māsas. Vecākā bija vienkār��i laba sieviete, vidējā bija velns, bet jaunākā � eņģelis. Kad es apprecējos, Sārai bija trīsdesmit trīs gadi, bet Mē�rijai � divdesmit deviņi. Kad mēs sākām dzīvot kopā sa�vā mājā, mēs aiz laimes jutāmies kā septītajās debesīs, un visā Liverpūlē nebija labākas sievietes par manu

Mēriju. Bet tad mēs uz nedēlu uzaicinājām Sāru, ta�u nedēla pārvērtās mēnesī un pirmajam sekoja nākamais, kamēr vina kļuva par vienu no mūsu ģimenes locekļiem.

Tajā laikā es biju atturībnieks, mēs pat varējām kādu mazumiņu iekrāt un dzīve mums rādījās ro�ainās krāsās. Mans Dievs, kur� būtu varējis iedomāties, ka tas viss beigsies �ādi? Kam tas botu varējis ienākt prātā?

Parasti es mēdzu būt mājās nedēļas nogalēs, bet reizēm, ja kuģis tika aizkavēts kravas uzņem�anai, man gadījās vesela brīva nedēļa, un tāpēc savu svaini Sāru es redzēju pietiekami bie�i. Viņa bija glīta gara auguma sieviete mel�niem matiem, ātra un kaislīga, ar lepni paceltu galvu, un viņas acīs atmirdzēja dzirksteles kā no �ķiltavu krama. Bet, kad mana mazulīte Mērija bija man līdzās, es pat nekad neiedomājos par viņu, un to es varu apgalvot tikpat dro�i kā to, ka es ceru uz Dieva �ēlastību.

Reizēm man likās, ka viņai patīk būt divatā ar mani vai arī izvilināt mani iziet kopā ar viņu pastaigāties, bet es nekad nepievērsu tam nekādu uzmanību. Ta�u kādu vakaru man atvērās acis. Es pārnācu no kuģa, mana sieva bija izgājusi, bet Sāra bija mājās. "Kur ir Mērija?" es pa�vaicāju. "O, viņa aizgāja samaksāt kaut kādus rēķinus." Es aiz nepacietības sāku soļot �urpu turpu pa istabu. "D�im, vai tad tie�ām tu minūtes piecas nevari būt laimīgs bez Mērijas?" viņa teica. "Tas nav nekāds jaukais kompli�ments, ja mana sabiedrība tevi neapmierina pat uz tik īsu brīdi." � "Ir jau labi, manu meitēn," es teicu, laipni pa�stiepdams roku uz viņas pusi, bet viņa acumirklī to saķē�ra abām rokām un tās dega kā drudzī. Es ieskatījos viņas acīs, un tur es izlasīju visu. Ne viņai, ne arī man neko vairs nevajadzēja sacīt. Es sadrūmu un atrāvu savu roku. Tad viņa kādu bridi klusēdama stāvēja man blakus, pēc tam pacēla roku un papliķēja man pa plecu. "Vecais, uzticīgais Dzims!" viņa teica un, izsmejo�i iespurgdamās, izskrēja no istabas.

Un, lūk, kop� tā laika Sāra sāka mani ienīst ar visu sirdi un dvēseli, un viņa ir sieviete, kura arī prot ienīst. Es biju muļķis, ka atļāvu viņu ielūgt pie mums � apmāts muļķis �, tomēr Mērijai es nekad neteicu ne vārda, jo zināju, ka tas viņu sāpinātu. Viss turpinājās gandrīz tā�pat kā agrāk, bet pēc kāda laika es sāku ievērot, ka Mērija ir it kā nedaudz mainījusies. Viņa vienmēr bija tik paļā�vīga un vientiesīga, bet tagad kļuva savāda un aizdomu pilna, gribēja zināt, kur es esmu bijis un ko es esmu da�rījis, no kā man pienāk vēstules un kas atrodas manās kabatās, un neskaitāmas tamlīdzīgas muļķības. Ar katru dienu viņa kļuva arvien dīvaināka un ātrāk aizkaitināma, un starp mums notika nepārtraukti strīdi par neko. Es par to visu biju galīgi apmulsis. Sāra no manis tagad vairījās, toties ar Mēriju viņas kļuva vienkār�i ne�ķiramas. Tagad es saprotu, kā viņa vērpa intrigas un ar viltību noskaņoja manu sievu pret mani, bet tajā laikā es biju glu�i akls un nespēju neko aptvert. Tad arī es lauzu savu solījumu nelietot alkoholu un atkal atsāku dzert, bet man �ķiet, ka es nebūtu to darījis, ja Merija būtu palikusi tāda pali kā agrāk. Tagad viņai bija iemesls izjust riebumu pret mani un plaisa starp mums kļuva arvien platāka un pla�tāka. Un tad vēl iejaucās tas Aleks Fērbēns, un situācija kļuva nesalīdzināmi drūmāka.

No sākuma viņ� nāca uz manu māju apciemot Sāru, bet drīz vien jau sāka nākt pie mums, jo viņ� bija apbu�ro�s cilvēks un mācēja iegūt sev draugus, lai kur ari viņ� ietu. Viņ� bija strauj�, plātīgs zellis, �vītīgs un sprogai�niem matiem, kas bija apbraucis puspasauli un mācēja stāstīt par to, ko ir redzējis. Es nenolieg�u, ka viņ� bija interesants sarunu biedrs un viņam salīdzinājumā ar pārējiem matro�iem bija apbrīnojami smalki ieradumi, kas vedināja domāt, ka ir biju�i laiki, kad viņ� labāk pa�zinis komandtiltiņu nekā baku. Veselu mēnesi viņ� ap�meklēja manu māju, un man pat ne reizi neienāca prātā, kāds ļaunums var celties no viņa patīkamajām, blēdīga�jām manierēm. Un tad beidzot kaut kas izraisīja manī aizdomas, un kop� tās dienas es uz mū�īgiem laikiem pa�zaudēju sirdsmieru.

Arī tas bija tikai sīkums. Es negaidīti iegāju viesistabā un, ienācis pa durvīm, ieraudzīju prieka mirdzumu savas sievas sejā. Bet, kad viņa redzēja, kas nāk, tas atkal no�dzisa, un viņa vīlusies aizgriezās projām. Ar to man pie�tika. Tas nebija neviens cits kā vienīgi Aleks Fērbēns, kura solus viņa būtu varējusi sajaukt ar manējiem, ja viņ� man trāpītos pa rokai, es viņu uz vietas nosistu, jo es vienmēr kļūstu kā traks, kad zaudēju savaldību. Mērija ieraudzī�ja velni�ķīgās uguntiņas manās acīs, viņa pieskrēja pie manis un saķēra manu piedurkni. "Nedari to, D�im, ne�dari to!" viņa iesaucās. "Kur ir Sāra?" es pavaicāju. "Vir�tuvē," viņa atbildēja. "Sāra," es teicu, iegājis virtuvē, "�is Fērbēns nekad vairs nepārkāps manas mājas sliek�sni." � "Kāpēc ne?" viņa jautāja. "Tāpēc, ka es tā pa�vēlu." � "O!" viņa teica, "ja jau mani draugi nav pie�tieko�i labi �ai mājai, tad arī es neesmu pietieko�i laba tai." � "Tu vari darīt, kā tev tīk," es sacīju, "bet, ja Fērbēns vēlreiz �eit parādīsies, tad es tev aizsūtī�u pie�miņai vienu no viņa ausīm." Man �ķiet, ka mana sejas izteiksme viņu nobiedēja, jo viņa ne vārda neatbildēja un tajā pa�ā vakarā pameta manu māju.

Tie�ām, es nezinu, vai tā no �īs sievietes puses bija tīrā velni�ķība, vai arī viņa domāja, ka spētu noskaņot mani pret manu sievu, pamudinot viņu uz sliktu uzvedību. Sāra noīrēja māju divas ielas tālāk no mūsējās un sāka izīrēt istabas jūrniekiem. Fērbēns parasti dzīvoja tur, un Mērija gāja uz turieni dzert lēju kopā ar savu māsu un viņu. Cik bie�i viņa uz turieni devās, es nezinu, bet kādu dienu es viņai sekoju un, kad lauzos iek�ā, Fērbēns, pārlēcis pār dārza aizmugurējo sienu, aizbēga kā gļēvs nelietis, kas viņ� arī bija. Es apzvērēju savai sievai, ka nogalinā�u viņu, ja vēlreiz viņu ieraudzī�u viņa sabiedrībā, un vedu viņu �ņuksto�u un drebo�u, un bālu kā papīra lapa atpakaļ uz mājām. Starp mums tagad vairs nebija ne miņas no mī�lestības. Es redzēju, ka viņa ienīst mani un baidās no manis, un, kad no �īs domas es atkal sāku dzert, tad viņa arī nicināja mani.

Pa to laiku Sāra pārliecinājās, ka Liverpūlē viņa iztiku nopelnīt nevar, un atgriezās, kā es sapratu, dzīvot pie savas māsas Kroidonā, bet mūsu mājā viss turpinājās pa vecam. Un tad pienāca �ī te pēdējā nedēļa un visas �īs bēdas un satraukums.

Tas notika tā. Mēs ar "Pirmo maiju" uz septiņām die�nām izbraucām jūrā, bet kāda liela muca atraisījās no kravas un pārsita kuģim �ķērssienu, tā ka mēs bijām spies�ti uz divpadsmit stundām atgriezties ostā. Es nokāpu no kuģa un devos mājās, domādams, kas tas manai sievai būs par pārsteigumu, un cerēdams, ka viņa varbūt būs priecīga, mani tik drīz ieraudzījusi. Ar �ādām domām gal�vā es iegriezos mūsu ielā, un tajā brīdī man garām pa�brauca kebs, kurā blakus Fērbēnam sēdēja mana sieva; viņi abi tērzēja un smējās, pat nenojauzdami, ka es stāvu uz ietves un skatos uz viņiem.

Es saku un dodu Jums godavārdu, ka kop� tā brī�a es vairs nevaldīju pār sevi, un, kad to atceros, tad tas viss man �ķiet kā miglains sapnis. Pēdējā laikā es biju pama�tīgi dzēris, un no �īm abām lietām kopā mans prāts ga�līgi sa�ķobījās. Arī �obrīd manā galvā kaut kas dun, kā dokera āmurs, bet tajā rītā man �ķita, ka manās ausīs �alc un dūc vesels Niagaras ūdenskritums.

Tad es ņēmu kājas pār pleciem un metos pakal ke- bam. Rokā man bija smaga ozolkoka nūja, un es jums saku, ka jau no pa�a sākuma biju ārkārtīgi saskaities; bet, kamēr es skrēju, es nolēmu rīkoties viltīgāk un nedaudz atpaliku, lai varētu redzēt viņus, pa�am paliekot neredza�mam. Viņi drīz vien apstājās pie dzelzceļa stacijas. Pie ka�ses bija liels pūlis, tā ka es varēju nepamanīts pieiet vi�ņiem pavisam tuvu. Viņi paņēma biļetes līdz Ņūbraitonai. To pa�u izdarīju arī es, tikai iekāpu trīs vagonus aiz vi�ņiem. Kad mēs nonācām galā, viņi devās pastaigāties pa krastmalu un es ne vairāk kā simts jardu atstatumā vi�ņiem sekoju. Beidzot es ieraudzīju, ka viņi noīrē laivu un taisās doties vizināties, jo diena bija ļoti karsta un viņi, bez �aubām, domāja, ka uz ūdens varētu būt vēsāks.

Tas bija glu�i tā, it kā viņi tiktu nodoti manās rokās. Bija neliela dūmaka un redzamība nepārsniedza da�us simtus jardu. Es arī noīrēju laivu un airējos viņiem pakal. Es varēju saskatīt viņu laivas neskaidras kontūras, bet viņi gāja gandrīz tikpat ātri kā es un viņiem vajadzēja būt krietnu jūdzi no krasta, pirms es viņus panācu. Dūmaka mūs ieskāva, glu�i kā aizkars, un tās vidū atradāmies mēs trīs. Mans Dievs, vai es kādreiz spē�u aizmirst viņu sejas, kad viņi ieraudzīja, kas atrodas laivā, kura viņiem tu�vojas? Viņa spalgi iekliedzās. Viņ� lādējās kā vājprātīgs un belza man ar airi, jo viņ� dro�i vien bija saskatījis nāvi manās acīs. Es izvairījos no aira un ar nūju tā iebliezu viņam pa galvu, ka sa�ķaidīju to kā olu. Viņu, neraugoties uz visu manu trakumu, es varbūt arī būtu pasaudzējis, bet viņa apvija savas rokas ap viņu, sāka raudāt par viņu un sauca "Alek". Es situ vēlreiz, un viņa nokrita viņam blakus. Es biju kā me�onīgs zvērs, kas sajutis asiņu gar�u. Ja tur būtu bijusi Sāra, Dievs mans liecinieks, tad arī viņa būtu pievienojusies viņiem. Es izvilku nazi, un� labi, pietiks! Es jau esmu pateicis pietieko�i. Tas man sagādāja kaut kādu me�onīgu prieku, kad es iedomājos, kā Sārai vajadzētu justies, kad viņa saņems �ādus te apliecinājumus tam, ko ir panākusi viņas iejauk�anās. Pēc tam es piesēju ķermeņus pie laivas, ielauzu dēli tās dibenā un pagaidīju, kamēr viņi nogrima. Es loti labi zināju, ka laivas īpa�nieks nodomās, ka viņi dūmakā ir nomaldīju�ies un aiznesti jūrā. Es sakārtojos, piestāju atpakaļ krastā un atgriezos uz sava kuģa, un nevienai dzīvai dvēselei neradās ne�kādas aizdomas par to, kas ir noticis. Tajā naktī es saga�tavoju paciņu Sārai Ka�ingai un nākamajā dienā no Bel- fāstas to nosūtīju.

Tagad Jūs zināt visu patiesību par �o notikumu. Jūs varat mani pakārt vai arī darīt ar mani, ko vien gribat, bet Jūs nespēsiet sodīt mani tā, kā es jau esmu sodīts. Es nespēju aizvērt ne acu, bet tomēr redzu tās divas sejas skatāmies uz mani � skatāmies uz mani tā, kā viņi ska�tījās, kad no dūmakas parādījās mana laiva. Es viņus nogalināju ātri, bet viņi mani nogalina lēnām; un, ja man būs jāpavada vēl viena tāda nakts, tad es līdz rītam vai nu sajuk�u prātā, vai arī nomir�u. Jūs ta�u, ser, neie�vietosiet mani vieninieku kamerā? Esiet �ēlīgs, nedariet to, un lai Jūsu pēdējā stundiņā ar Jums apietas tāpat, kā Jūs tagad apiesieties ar mani."

� Kāda gan tam ir nozīme, Vatson? � Holmss no�pietni teica, nolikdams papīra lapu. � Kāds mērķis ir sasniegts ar �o bēdu, varmācības un �ausmu apli? Tam ir jāvirzās uz kaut kādu mērķi, jo pretējā gadījumā ta�u pār mūsu pasauli valda nejau�ība, kas ir neiedomājami. Bet uz kādu mērķi? Tas, lūk, ir pastāvīgais, mū�īgais jau�tājums, uz kuru cilvēka saprāts vēl joprojām nav spējis sniegt atbildi.

���� Nudien, misis Vorena, ne es spēju saskatīt kaut kādus svarīgus iemeslus jūsu uztraukumam, ne arī saprotu, kāpēc man, kura laiks ir tik ļoti dārgs, būtu jāiejaucas �ajā notikumā. Man patie�ām ir pietieko�i daudz citu lietu, ar ko nodarboties.

To pateicis, �erloks Holmss atkal ķērās klāt milzīgam albumam ar avī�u izgriezumiem, kurā viņ� pirms tam bija līmējis da�us no saviem jaunākajiem materiāliem un sastā�dījis to sarakstu.

Tomēr mājas īpa�niecei piemita neatlaidība, kā arī viņas dzimumam raksturīgā viltība. Viņa stingri palika pie sava.

- Pagāju�ajā gadā jūs atrisinājāt viena mana īrnieka lietu, � viņa teica. � Mistera Fērdeila Hobsa.

��� Ak, jā � tas bija vienkār�s atgadījums.

��� Bet viņ� nekad nav mitējies par to runāt � par jūsu labsirdību, ser, un par veidu, kā jūs ieviesāt skaidrību tajā neizprotamajā notikumā. Es atcerējos viņa vārdus tagad, kad mani pa�u nomoka �aubas un neziņa. Es zinu, ka jūs varētu man palīdzēt, ja vien to vēlētos.

Holmsu bija iespējams ietekmēt ar glaimiem, kā arī, ko nevar noliegt, viņ� bija atsaucīgs cilvēks. �ie divi spēki lika viņam nolikt līmes otiņu un ar samierinā�anās pilnu nopūtu atbīdīt savu krēslu no galda.

��� Labi, labi, misis Vorena, tad nu stāstiet mums visu. Vai jums nebūs iebildumi, ja es aizsmēķē�u? � Paldies;

Vatson, sērkociņus! Cik es saprotu, jūs esat satrauku- sies par to, ka jūsu jaunais īrnieks visu laiku uzturas sa�vās istabās un jūs viņu nekad neredzat? Nu un tad, misis Vorena, ja es būtu jūsu īrnieks, tad jūs bie�i vien ne�redzētu mani nedēļām ilgi.

Bez �aubām, ser, tikai �is gadījums ir citāds. Tas mani biedē, mister Holms. Es aiz bailēm nevaru gulēt. Dzirdēt, kā viņ� no agra rīta līdz vēlam vakaram ātriem soļiem staigā �urpu turpu un vēl nekad pat tik daudz kā uz mirkli vinu neieraudzīt � tas ir pāri maniem spēkiem. Mans vīrs nervozē, tāpat kā es, tomēr viņ� vismaz visu dienu pavada darbā, kamēr es ne uz mirkli nevaru no tā atpūsties. Kāpēc viņ� slēpjas? Ko viņ� ir izdarījis? Izņemot kalponi, es mājā esmu pilnīgi viena kopā ar viņu, un tas ir vairāk, kā mani nervi spēj izturēt.

Holmss paliecās uz priek�u un uzlika savus garos, slaidos pirkstus sievietei uz pleca. Ja vien viņ� to gribēja, tad viņam piemita gandrīz vai hipnotiskas spējas nomie�rināt. Izbiedētais skatiens pazuda 110 sievietes acīm, un viņas satrauktie sejas vaibsti atguva savu parasto ikdie- ni�ķumu. Viņa apsēdās Holmsa norādītajā krēslā.

��� Ja es uzņemos �o lielu, tad man ir jāzina vissīkākās detaļas, � viņ� teica. � Nesteidzoties apdomājiet visu. Pats mazākais sīkums var izrādīties pats būtiskākais. Jūs sakāt, ka �is cilvēks ieradās pirms desmit dienām un samaksāja jums par divu nedēļu dzīvo�anu un ēdinā�anu?

��� Viņ�, ser, pavaicāja, kādi ir mani noteikumi. Es at�bildēju, ka piecdesmit �iliņi nedēļā. Man aug�stāvā ir neliela dzīvojamā istaba un guļamistaba, tāds atsevi�ķs dzīvoklītis.

��� Un tālāk?

��� Viņ� teica: "Es jums maksā�u piecas mārciņas ne�dēlā, ja es to varu noīrēt pats uz saviem noteikumiem."

Es, ser, esmu nabadzīga sieviete, arī misters Vorens pelna maz, un nauda man ir ļoti vajadzīga. Viņ� izvilka desmit mārciņu banknoti un tūlīt piedāvāja to man. "Jūs ilgu laiku uz priek�u varat ik pa divām nedēļām saņemt tik�pat daudz, ja jūs pieņemsiet manus noteikumus," viņ� teica. "Bet, ja ne, tad man ar jums vairs nebūs nekādas darī�anas."

��� Kādi tad bija viņa noteikumi?

��� Nu, ser, tie bija tādi, ka viņ� vēlējās pats savu ār�durvju atslēgu. Tas nav nekas neparasts. īrniekiem bie�i vien ir sava atslēga. Bez tam viņ� gribēja, lai tiktu pilnīgi atstāts pats savā ziņā un nekad nekādu iemeslu dēļ neliktu traucēts.

��� Bet tur ta�u nav nekā neparasta, vai tad ne?

Tā jau nu it kā būtu, ser. Tomēr tas ta�u pārsniedz jebkuras saprāta robe�as. Viņ� pie mums jau ir nodzī�vojis desmit dienas, bet ne misters Vorens, ne es, ne arī kalpone neesam viņu ne acīs redzēju�i. Mēs tikai varam dzirdēt, kā viņ� ātriem soliem staigā krustām �ķērsām, krustām �ķērsām vakaros, no rītiem un dienā; bet, izņemot pirmo vakaru, viņ� vēl ne reizi nav izgājis no mājas.

��� O, tātad pirmajā vakarā viņ� izgāja?

��� Jā, ser, un atgriezās ļoti vēlu � mēs jau visi bijām liku�ies gulēt. Kad viņ� noīrēja istabas, viņ� mani brīdi�nāja, ka varētu atgriezties vēlu un lūdza neaizbultēt dur�vis. Es dzirdēju viņu kāpjam aug�ā pa kāpnēm pēc pus�nakts.

��� Bet kā tad jūs rīkojaties ar viņa ēdienu?

��� Tas bija viņa īpa�s norādījums, ka mums vienmēr, kad viņ� zvanīs, jāatstāj ēdiens uz krēsla pie viņa durvīm. Kad viņ� ir paēdis, tad viņ� atkal zvana un mēs novācam tuk�os traukus no tā pa�a krēsla. Ja viņam ir vajadzīgs vēl kaut kas, tad viņ� to drukātiem burtiem uzraksta uz papīra gabaliņa un atstāj to turpat.

��� Drukātiem burtiem?

- Jā, ser, drukātiem burtiem ar zīmuli. Tikai viens vārds, nekas vairāk. Te ir viena zīmīte, es atnesu jums to parādīt � ZIEPES. Te ir vēl viena � SĒRKOCIŅ�. �o zīmīti viņ� atstāja pirmajā rītā � "DAILY GAZETTE". Es katru rītu nolieku viņam �o avīzi kopā ar brokastīm.

��� Paskatieties tik, Vatson, � Holmss teica, ar lielu ie�interesētību rūpīgi aplūkodams papīra gabaliņus, kurus vi�ņam bija pasniegusi mājas īpa�niece, � tas patie�ām ir nedaudz neparasti. Noslēgtību es varu saprast, bet kāpēc drukāti burti? Rakstī�ana ar drukātiem burtiem ir neērts process. Kāpēc gan nerakstīt normāli? Uz kādām domām, Vatson, tas varētu vedināt?

��� Ka viņ� vēlas slēpt savu rokrakstu.

��� Bet kāpēc? Kāda viņam varētu būt nozīme, ka nam- īpa�niece saņemtu zīmīti ar viņa rokrakstu? Kaut gan var būt, ka ir tā, kā jūs sakāt. Turklāt � kāpēc zīmītes ir tik īsas?

��� Es nevaru iedomāties.

�� Tas mums paver interesantas iespējas prāta slēdzie�niem. Zīmītes ir rakstītas ar slikti nodrāztu, visai paras�tas violetas krāsas zīmuli. Pievērsiet uzmanību, ka papī�ram, pēc tam, kad zīmīte jau bijusi uzrakstīta, �eit ir no�plēsta mala, jo vārdam "ZIEPES" daļēji ir pazudis "Z" burts. Tas mudina uz pārdomām, Vatson, vai ne?

��� Piesardzības dēļ?

�� Tie�i tā. Tur acīmredzot bija palicis kāds traips, kāds īk�ķa nospiedums vai kas cits, pēc kā viņu varētu sazīmēt. Tātad jūs, misis Vorena, sakāt, ka tas bija vidēja auguma vīrietis, tum�iem matiem un ar bārdu. Cik viņam varētu būt gadu?

��� Pajauns, ser, � ne vairāk par trīsdesmit.

��� Labi, vai jūs varat man minēt vēl kādas pazīmes?

��� Viņ� labi runāja angliski, ser, un tomēr, sprie�ot pēc viņa akcenta, man likās, ka viņ� ir ārzemnieks.

��� Vai viņ� bija labi ģērbies?

���� Ļoti eleganti, ser, � īsts d�entlmenis. Tum�as drē�bes � nekā tāda, kas varētu būt īpa�i raksturīgs.

��� Vai viņ� nosauca jums savu vārdu?

��� Nē, ser.

���� Vai viņ� nav saņēmis vēstules, vai arī viņam nav biju�i apmeklētāji?

��� Nekad un neviens.

��� Bet, protams, jūs vai kalpone no rītiem ta�u ieejat viņa istabā?

��� Nē, ser, viņ� pats sevi apkalpo.

���� Redz, kā! Tas patie�ām ir ievērības cienīgs fakts. Kāda viņam bija bagā�a?

��� Viņam līdzi bija viena liela, brūna soma � nekas vairāk.

��� Nu ko, �ķiet, ka nav daudz informācijas, kas varē�tu mums palīdzēt. Tātad jūs sakāt, ka no istabas nekas nav nests ārā � absolūti nekas?

Mājas īpa�niece izvilka no somas aploksni; no tās vi�ņa uz galda izkratīja divus apdegu�us sērkociņus un ciga�retes izsmēķi.

��� Tas �orīt no rīta atradās uz viņa paplātes. Es to at�nesu, jo esmu dzirdējusi, ka jūs pat no sīkumiem spējat izdarīt nopietnus secinājumus.

Holmss paraustīja plecus.

���� No tā nekādus nopietnus secinājumus izdarīt ne�var, � viņ� teica. � Sērkociņi, bez �aubām, ir tiku�i lie�toti, lai aizdedzinātu cigaretes. Tas ir acīmredzams pēc apdegu�ā gala īsuma. Lai aizdedzinātu pīpi vai cigāru, jānodedzina puse sērkociņa. O, bet �is cigaretes gals patie��ām ir ievērības cienīgs. Jūs sakāt, ka tam d�entlmenim bija bārda un ūsas?

��� Jā, ser.

�� To es nesaprotu. Es teiktu, ka �o cigareti varētu būt smēķējis tikai gludi skūts cilvēks. Jo pat jūsu, Vatson, pie�ticīgajām ūsām vajadzētu tikt apsvilinātām.

��� Iemutis? � es ieminējos.

���� Nē, nē, gals ir saspiests. Vai nevarētu būt, misis Vorena, ka jūsu istabās dzīvo divi cilvēki?

��� Nē, ser. Viņ� ēd tik maz, ka es bie�i vien brīnos, kā ar to var uzturēt pie dzīvības pat vienu cilvēku.

Nu ko, es domāju, ka mums nāksies pagaidīt ne�daudz vairāk materiālu. Galu galā jums nav par ko sū�dzēties. īres maksu jūs esat saņēmusi, un īrnieks viņ� nav apgrūtino�s, kaut arī, bez �aubām, visai neparasts. Viņ� jums labi maksā, un, ja viņ� vēlas palikt nemanīts, tad tā, patiesību sakot, nav jūsu darī�ana. Mums nav nekāda pamata traucēt viņa vientulību, kamēr nav iemesla uz�skatīt, ka viņ� pie kaut kā ir vainīgs un slēpjas. Es esmu uzņēmies �o lietu un neizlaidī�u to no acīm. Ziņojiet man, ja atgadīsies kaut kas jauns, un paļaujieties uz manu palīdzību, ja tā būs vajadzīga.

��� �ajā lietā, Vatson, neap�aubāmi ir kaut kādas inte�resantas iezīmes, � viņ� piebilda, kad mājas īpa�niece bija mūs atstājusi. � Tā, protams, var būt nenozīmīga � iemītnieks vienkār�i ir savādnieks; vai ari tā tomēr var izrādīties daudz nopietnāka, kā izskatās pirmajā acu uz�metienā. Pirmais, kas ienāk prātā, ir acīmredzamā iespē�jamība, ka �obrīd istabās dzīvo pilnīgi cits cilvēks nekā tas, kur� tās noīrēja.

��� Kāpēc jūs tā domājat?

����� Vai tad neatkarīgi no �ā cigaretes izsmēka nav div�domīgi, ka vienīgā reize, kad īrnieks ir izgājis ārā, bija tūlīt pēc istabu noīrē�anas? Viņ� atgriezās � vai arī kāds cits atgriezās �, kad tam vairs nevarēja būt neviena lieci�nieka. Mums nav nekādu pierādījumu, ka cilvēks, kur� atnāca atpakaļ, bija tas pats, kas izgāja ārā. Bez tam cil�vēks, kur� noīrēja istabas, labi runāja angliski. Toties �is otrs raksta drukātiem burtiem "sērkociņ�", kaut gan pa�reizi būtu "sērkociņi". Es pieļauju domu, ka vārds ir pār�rakstīts no vārdnīcas, kurā tiek dots tikai pats lietvārds, bet ne tā daudzskaitlis. Lakoniskais stils varētu būt iz�mantots, lai slēptu angļu valodas zinā�anu trūkumu. ]ā, Vatson, mums ir pietiekams pamats aizdomām, ka tur no�tikusi īrnieku nomaiņa.

��� Bet ar kādu nolūku?

��� Tas jau ari ir mūsu uzdevums � to atminēt. �ajā lietā ir viens diezgan acīmredzams pavediens izmeklē�a�nai. � Viņ� paņēma milzīgo albumu, kurā dienu no die�nas mēdza ielīmēt da�ādu Londonas laikrakstu publicē�tos sludinājumus, kuros meklē pazudu�os piederīgos, lūdz pēc palīdzības, nozīmē tik�anās vietu un tamlīdzīgi. � Ak viii! � viņ� teica, �ķirstīdams lappuses, � kas par daudz�balsīgu vaidu, kliedzienu un �ēlabu kori! Kas par dīvainu notikumu daudzpusīgu kolekciju! Bet tas neap�aubāmi ir pats bagātīgākais medību lauks pētniekam, kas izmeklē neparastus atgadījumus! �is cilvēks dzīvo viens, un viņam nevar sūtīt vēstules, lai neatklātu viņa atra�anās vietu, kas tiek turēta absolūtā slepenībā. Kādā tad vēl veidā viņam var paziņot jaunumus vai arī nodot kādu ziņu? Protams, ka ar avīzes sludinājuma palīdzību. Cita veida, �ķiet, nav, un, mums par laimi, mēs varam aprobe�oties tikai ar vienas avīzes izpēti. Te ir pēdējo divu nedēļu izgriezumi no "Daily Gazette". "Lēdija ar melno boa Prin�a slido��anas klubā�" � tam mēs varam nepievērst uzmanību.

"Vai tie�ām D�imijs salauzīs savas mātes sirdi�" � tas, �ķiet, neattiecas uz lietu. "Ja lēdija, kas zaudēja samaņu Brikstonas autobusā�" � mani viņa neinteresē. "Katru dienu mana sirds alkst�" � �ēlabas, Vatson, pēdējās gaudas! O, bet tas jau ir nedaudz vairāk piemērots. Klau�sieties: "Tikai pacietību. Atradī�u kādu dro�u veidu sazi�nāties. Līdz tam laikam � �ī sleja. D�." Tas ir ievietots divas dienas pēc tam, kad īrnieks ievācās pie misis Vore- nas. Izklausās pilnīgi ticami, vai ne? Noslēpumainais ie�mītnieks varētu saprast angļu valodu, pat ja arī viņ� ne�prot tajā rakstīt. Paskatīsimies, vai mēs varam atkal uziet �īs pēdas. Jā, te tās ir � trīs dienas vēlāk. "Esmu paveicis sekmīgus sagatavo�anās darbus. Pacietību un apdomību. Mākoņi izklīdīs. D�." Pēc tam veselu nedēlu nav nekā. Tad seko kaut kas daudz noteiktāks: "Ce|� atbrīvojas. Ja es atradī�u iespēju signalizēt ziņojumu, atceries norunā�to kodu � viens A, divi B un tā tālāk. Drīzumā uzzi�nāsi. D�." �is bija ievietots vakardienas avīzē, bet �odie�nas laikrakstā nav nekā. Tas viss ir loti piemērots gadīju�mam ar misis Vorenas īrnieku. Ja mēs, Vatson, nedaudz pagaidīsim, es ne�aubos, ka �ī lieta kļūs daudz skaidrāka.

Tā arī notika: no rīta es sastapu savu draugu stāvam uz paklājiņa kamīna priek�ā, pagriezu�u muguru pret ugu�ni, ar pilnīga apmierinājuma smaidu sejā.

� Ko jūs tagad teiksiet, Vatson? � viņ� iesaucās, pa�ņemdams no galda avīzi. � "Augstā, sarkanā māja ar bal�tajiem akmens rotājumiem. Ceturtais stāvs. Otrais logs no kreisās puses. Kad satumsīs. D�." Tas jau ir pietiekami konkrēti. Es domāju, ka pēc brokastīm mums vajadzētu nedaudz iepazīties ar misis Vorenas nama apkārtni. O, misis Vorena! Kādus jaunumus jūs mums �orīt atnesāt?

Mūsu kliente negaidīti iedrāzās mūsu istabā ar tādu eksplozīvu enerģiju, kas liecināja par kaut kādu jaunu un nozīmīgu notikumu.

��� Tas ir darbs policijai, mister Holms! � vina ieklie�dzās. � Es to vairs nevaru izturēt! Lai viņ� paņem savas mantas un vācas projām. Es tūlīt pat būtu uzgājusi pie viņa un tā arī pateikusi, tikai uzskatīju, ka būtu godprātīgi vispirms uzzināt jūsu domas. Bet mana pacietība ir galā, un, ja jau lieta nonākusi tik tālu, ka ir piekauts mans vecais vīrs�

��� Misters Vorens ir piekauts?

��� Pret viņu ir izturēju�ies rupji.

��� Bet kas tad pret viņu ir izturējies rupji?

�- (), to jau mēs arī gribam uzzināt! Tas notika �orīt, ser. Misters Vorens strādā par tabeļvedi pie "Mortona un Veilaita" Tolenhemkortroudā. Viņ� izgāja no mājas pirms pulksten septiņiem. Vorens nebija pa ielu nogājis ne des�mit solus, kad viņam pienāca klāt divi vīrie�i, uzmauca galvā mēteli un iegrūda kebā, kas stāvēja ielas malā. Viņi vadāja viņu veselu stundu, bet pēc tam atvēra durvis un izgrūda viņu ārā. Viņ� gulēja uz ceļa, tik ļoti trīcēdams no bailēm, ka, protams, neievēroja, kas notika ar kebu. Kad viņ� piecēlās, tad pamanīja, ka atrodas Hcnipstcdas tīrelī; tad viņ� ar autobusu atbrauca mājās un tagad gul uz dīvāna, kamēr es taisnā ce|ā devos izstāstīt jums, kas ir noticis.

��� Ārkārtīgi interesanti, � Holmss teica. � Vai viņ� neievēroja �o cilvēku izskatu vai nedzirdēja viņus ru�nājam?

�� Nē, viņ� ir pilnīgi apstulbis. Viņ� tikai zina, ka viņu it kā būtu pacēlis burvju spēks un nometis zemē. Viņi ir biju�i vismaz divi, bet varbūt arī trīs.

��� Un jūs �o uzbrukumu saistāt ar savu īrnieku?

- Bet kā gan savādāk, mēs tur esam nodzīvoju�i jau piecpadsmit gadus un nekad agrāk nekas tamlīdzīgs nav noticis. Man beidzot pietiek. Nauda vēl nav viss. Es jau �odien pat izlik�u viņu ārā no savas mājas.

Misis Vorena, nedaudz pagaidiet. Nevajag rīkoties pārsteidzīgi. Es domāju, ka �ī lieta var izrādīties nesalīdzi�nāmi nopietnāka, nekā tā izskatās pirmajā acu uzmetienā. Tagad ir skaidrs, ka jusu īrniekam draud kaut kādas bries�mas. Tāpat ir skaidrs, ka viņa ienaidnieki, kas gaidīja viņu pie jūsu durvīm, rīta miglainajā gaismā ir sajauku�i viņu ar jūsu viru. Atklāju�i savu k|ūdu, viņi viņu atlaida. Ko viņi būtu darīju�i, ja tā nebūtu bijusi k|ūda, mēs varam vienīgi minēt.

��� Labi, bet ko man darīt, mister Holms?

���� Man, misis Vorena, būtu ārkārtīgi interesanti pa�skatīties uz jūsu īrnieku.

��� Es nevaru iedomāties, kā lai to izdara, neuzlau�ot durvis. Es vienmēr dzirdu, ka viņ� tās atslēdz pēc tam, kad es. atstājusi paplāti ar ēdienu, kāpju pa kāpnēm lejā.

Viņam ta�u paplāte ir jāienes iek�ā. Dro�i vien mēs varētu kaut kur noslēpties un redzēt viņu to darām.

Mājas īpa�niece uz brīdi aizdomājās.

Patie�ām, ser, pretī viņa istabai atrodas pieliekamais kambaris. Var būt, ka es tajā varētu novietot spoguli, un, ja jūs būtu aiz durvīm�

��� Lieliski! � Holmss teica. � Cikos viņam pasniedz len�u?

��� Ap vieniem, ser.

Tad mēs ar doktoru Vatsonu ap to laiku arī at�nāksim. Bet tagad, misis Vorena, uz redzē�anos.

Pusvienos mēs jau stāvējām uz pakāpieniem pie misis Vorenas nama � augstas, ne visai platas dzeltenu ķieģeļu ēkas Grcitormstrītā, �aurā caurbrauktuvē Britu muzeja ziemeļaustrumu pusē. Tā kā nams atradās netālu no ielas stūra, no tā pavērās skats uz Haustrītu ar tās daudz pre�tenciozākajām celtnēm. Holmss, pie sevis smiedamies, ar pirkstu daudzdzīvokļu namu rindā norādīja uz vienu no tiem, kas bija projektēts tā, ka nevarēja nepiesaistīt ska�tienu.

� Redzat, Vatson! � viņ� teica. � "Augstā, sarkanā māja ar baltajiem akmens rotājumiem". Tas ir tas logs, no kura tiks raidīti signāli. Mums ir zināma vieta, un mēs zinām kodu; tā ka mūsu uzdevumam, protams, neva�jadzētu bot grūtam. Tajā logā ir paziņojums, ka dzīvoklis tiek izīrēts. Tātad tas acīmredzot ir tuk�s un līdzdalībnieks var to izmantot. Nu, misis Vorena, kas jauns?

Es jau esmu jums visu sagatavojusi. Ja jūs abi uz�kāptu aug�ā un atstātu savus zābakus uz apak�ējā kāpņu laukumiņa, es jūs tūlīt pat ielaistu pieliekamajā kambari.

Tā bija lieliska slēptuve, ko viņa bija ierīkojusi. Spo�gulis bija novietots tā, lai mēs, sēdēdami tumsā, loti labi varētu redzēt pretējās durvis. Tikko mēs tur bijām apsē�du�ies un misis Vorena bija mūs atstājusi, kad attāla �ķindoņa pavēstīja, ka mūsu noslēpumainais kaimiņ� ir piezvanījis. Drīz vien parādījās mājas īpa�niece ar paplāti, nolika to uz krēsla pie aizslēgtajām durvīm un tad, smagi sperdama solus, devās projām. Ierāvu�ies kaktā aiz dur�vīm, mēs abi divi, acis nenovērsdami, lūkojāmies spogulī. Pēk�ņi, kad mājas īpa�nieces soli izgaisa tālumā, atska�nēja durvju atslēg�anas klik�ķis, rokturis pagriezās, tad parādījās divas tievas rokas un pacēla paplāti no krēsla. Mirkli vēlāk tā tika steidzīgi atlikta atpakaļ, un es uz brīdi ieraudzīju melnīgsnēju, skaistu seju, kas ar �ausmām ska�tījās uz nedaudz atvērtajām pieliekamā kambara dur�vīm. Tad istabas durvis tika aizcirstas, atslēga atkal pa�griezās un iestājās klusums. Holmss paraustīja mani aiz piedurknes, un mēs abi divi zag�us nolavljāmies pa kāp�nēm lejā.

Vakarā es atkal atnāk�u, � viņ� teica mūs gaido�ajai mājas īpa�niecei. � Es domāju, Vatson, ka mums būtu labāk apspriest �o lietu mūsu pa�u dzīvoklī.

��� Kā jūs redzējāt, mans pieņēmums izrādījās pareizs, � viņ� teica, ērti iekārtojies savā atzveltnes krēslā. � Ir no�tikusi īrnieku nomaina. Vienīgais, ko es, Vatson, nebiju paredzējis, ka mēs tur varētu ieraudzīt sievieti, turklāt vēl neparastu sievieti.

��� Viņa mūs redzēja.

Piekrītu, viņa ieraudzīja kaut ko tādu, kas viņu satrauca. Tas ir nepārprotami. Galvenajos vilcienos no�tikumu secība ir pietiekami skaidra, vai ne? Pārītis Lon�donā meklē patvērumu no ārkārtīgi drausmīgām un tūlī�tējām briesmām. Par briesmu pakāpi liecina viņu ļoti stingrie piesardzības pasākumi. Vīrietis, kuram kaut kas ir jāizdara, vēlas pa to laiku atstāt sievieti pilnīgā dro�ībā. Tas nav viegls uzdevums, tomēr viņ� to atrisina tik oriģi�nāla veidā un tik veiksmīgi, ka par viņas klātbūtni nekas nav zināms pat mājas īpa�niecei, kas viņai piegādā ēdienu. Ar drukātiem burtiem rakstītās zīmītes, kā tas tagad ir noskaidrojies, bija vajadzīgas viņas dzimuma noslēp�anai, kas atklātos rokrakstā. Vīrietis sievietei nevar tuvoties, jo tad viņ� norādītu viņu ienaidniekiem viņas slēptuvi. Tā kā viņ� nevarēja ar viņu sazināties tie�i, tad viņ� to darīja ar avīzes sludinājumu palīdzību. Tiktāl viss ir skaidrs.

��� Bet kāds tam visam ir iemesls?

Ak, jā, Vatson, jūs, kā vienmēr, esat neiedomājami praktisks! Kāds tam visam ir iemesls? Misis Vorenas dī�vainā problēma nedaudz sare�ģījas un, cik mēs esam uz�zināju�i, pieņem draudīgāku raksturu. Tik daudz gan mēs varam teikt: tas nav banāls mīlestības piedzīvojums. Jūs redzējāt sievietes seju, kad viņa sajuta briesmas. Mēs esam dzirdēju�i ari par uzbrukumu mājas īpa�niekam, kur� kļū�daini tika noturēts par īrnieku. Visi �ie satraukumi un izmisīgā nepiecie�amība saglabāt slepenību liecina par to, ka runa ir par dzīvību vai nāvi. Tālāk� uzbrukums mis�teram Vorenam norāda, ka ienaidnieki, lai kas tic arī būtu, nav informēti par to, ka īrnieks vīrietis ir nomainīts ar sievieti. Tas viss, Vatson, ir ļoti dīvaini un sare�ģiti.

�� Tad kāpēc gan jūs �o lietu turpināt? Kādu labumu jūs no tās gūstat?

��� Patie�ām, kādu? Tā, Vatson, ir māksla mākslas dēļ. Es pieņemu, ka tad, kad jūs nodarbojāties ar ārsta praksi, jūs arī ne vienmēr domājāt par atalgojumu.

�� To, Holms, es darīju, lai papildinātu savas zinā�anas.

���� Mācīties, Vatson, nekad nav par vēlu. Izglītība � tā ir mācību stundu virkne, un pa�as nozīmīgākās ir pa�as beidzamās. �ī te ir ļoti pamāco�a lieta. Tā nesola ne naudu, ne slavu, un tomēr gribētos to atklāt. Kad iestāsies tumsa, mums jau vajadzētu būt paspēru�iem vienu soli uz priek�u mūsu izmeklē�anā.

Kad mēs atgriezāmies misis Vorenas dzīvoklī, Londonu jau sedza ziemas vakara sabiezējusī krēsla savā pilnīgajā krāsu vienmuļībā, ko pār�ķēla tikai logu taisnstūru asās, dzeltenās kontūras un gāzes lukturu izplūdu�ie gaismas loki. Kad mēs palūkojāmies ārā pa īres nama aptum�otās viesistabas logu, tad augstu tumsā ieraudzījām mirgojam vēl vienu blāvu gaismiņu.

��� Tajā istabā kāds staigā, � Holmss �ukstus teica, pietuvinājis savu izdēdēju�o un enerģisko seju loga rūtij. � Jā, es redzu viņa ēnu. Lūk, kur viņ� atkal parādās! Viņam rokā ir svece. Tagad viņ� skatās uz mūsu pusi. Viņ� grib pārliecināties, ka viņa vēro viņu. Tagad viņ� sāk signalizēt. Vatson, pieņemiet ari jūs ziņojumu, tā mēs varēsim pārbaudīt viens otru. Viens zibsnis � tas, pro�tams, ir A. Nu, cik daudz jūs saskaitījāt? Divdesmit asto�ņus. Es ari. Tam vajadzētu būt T. AT� tas ir pietiekami skaidrs! Vēl viens T. Tas neap�aubāmi ir nākamā vārda sākums. Sanāk � TENTA. Signāli beidzas. Tas ta�u, Vat�son, nevar būt viss? ATTENTA neko nenozīmē. Nekas nesanāk ari, lasot to kā trīs vārdus AT, TEN, TA, ja nu vienīgi T. A[6] nav kādas personas iniciāli. Viņ� atkal atsāk raidīt! Kas tad tas? ATIE � tas ir tas pats ziņojums! Dī�vaini, Vatson, loti dīvaini! Tagad viņ� sāk vēlreiz. AT - patie�ām, viņ� to atkārto jau tre�o reizi. Trīs reizes ATTENTA! Cik bie�i viņ� to atkārtos? Nē, izskatās, ka ir beidzis. Viņ� ir atkāpies no loga. Ko jūs par to domājat, Vatson?

��� �ifrēts ziņojums, Holms.

Pēk�ņi mans biedrs, visu sapratis, nosmējās pie sevis. � Un �ifrs, Vatson, nemaz nav tik loti nesaprotams, � viņ� teica. � Tas, bez �aubām, ir itāliski! Beidzamais A nozīmē, ka ziņojums adresēts sievietei. "Sargies! Sargies! Sargies!" Ko teiksiet, Vatson?

��� Esmu pārliecināts, ka jūs esat to atminējis.

��� Bez �aubām. Tas ir ārkārtīgi svarīgs ziņojums, tāpēc arī tika atkārtots trīs reizes. Bet no kā jāsargājas? Ne�daudz pagaidiet, viņ� vēlreiz ir pienācis pie loga.

Mēs atkal ieraudzījām vīrie�a salieku�os, izplūdu�o siluetu un nelielās liesmiņas mirgo�anu logā, kad signa�lizē�ana bija atjaunota. Tagad signāli tika raidīti daudz ātrāk nekā pirms tam � tik ātri, ka bija grūti sekot tiem līdzi.

����� PERICOLO � ko gan tas nozīmē, Vatson? "Bries�mas", vai ne? Jā, nudien, tas ir briesmu signāls. Viņ� atkal sāk! PERI. Te tev nu bija, kāda velna pēc�

Gaisma negaidīti nodzisa, loga blāvais taisnstūris iz�gaisa, un ceturtais stāvs kā tum�a lente apvija augsto celtni ar tās mirdzo�o logu rindām. Pēdējais brīdinājuma signāls tika negaidīti aprauts. Kas un kā to izdarīja? �āda doma ienāca prātā mums abiem vienlaikus. Holmss iztaisnojās un atlēca no loga.

Tas, Vatson, ir nopietni, � viņ� iesaucās. � Tur notiek kaut kāda velni�ķība! Kāpēc vajadzētu ziņojumu pārtraukt �ādā veidā? Man �ajā lietā nāktos iesaistīt Skot�lendjardu � bet, neraugoties uz to, atgadījums ir pārāk neatliekams, lai mēs to tā pamestu.

� Vai man aizskriet pēc policijas?

Mums vajag nedaudz skaidrāk uzzināt situāciju. Tam visam var būt arī kāds daudz nevainīgāks izskaidrojums. Nāciet, Vatson, steigsimies uz turieni un paskatīsimies, ko mēs varam noskaidrot.

2

Kad mēs jau naski devāmies prom pa Haustrītu, es atskatījos uz namu, ko mēs tikko kā bijām atstāju�i. Tur, aug�ējā logā, es redzēju miglaini iezīmējamies sievietes galvas ēnu, kura saspringti un nekustīgi cie�i vērās naktī, ar aizturētu elpu gaidīdama, kad atjaunosies pārtrauktais ziņojums. Pie ieejas Haustrītas daudzdzīvokļu namā, ievīs- tījics �allē un mētelī, pret margām atspiedies stāvēja kāds vīrietis. Kad kāpņu telpas gaisma apspīdēja mūsu sejas, viņ� sakustējās.

� Holms! � viņ� iesaucās.

��� Kā, Grcgsons! � mans biedrs teica, sarokodamies ar Skotlendjarda detektīvu. � Mīlētāji atkal ir satiku�ies. Kas tad jūs ir atvedis uz �ejieni?

�� Man �ķiet, ka tas pats iemesls, kas jūs, � Gregsons teica. � Tikai es nekādi nevaru iedomāties, kā jūs uzzi�nājāt par �o lietu.

- Gan mani, gan jūs �urp atveda viena un tā pa�a samezglotā kamola da�ādie pavedieni. Es pieņēmu sig�nālus.

��� Signālus?

��� Jā, no tā loga. Ziņojuma vidū tie pārtrūka. Mēs atnācām noskaidrot, kāpēc. Bet, tā kā �ī lieta tagad ir jūsu dro�ajās rokās, es neredzu pamatu turpināt ar to nodarboties.

Pagaidiet nedaudz! � Gregsons dedzīgi iesaucās. � Man, mister Holms, jāatzīst, ka vēl nekad nav bijusi tāda lieta, kad es nejustos dro�āk, ja jūs esat man līdzās. �ai mājai ir tikai viena izeja, tā ka viņ� no mums ne�izspruks.

��� Kas viņ� tāds ir?

��� Redz, kā, tad nu beidzot mēs esam jūs apsteigu�i, mister Holms. �oreiz jums nāksies to atzīt. � Viņ� spēcīgi uzsita ar savu spieķi pa trotuāru, un pēc �īs zīmes īrētās karietes � tā stāvēja ielas otrā pusē � ku�ieris, turēdams pātagu rokā, pastaigas soli devās mūsu virzienā. � Vai es drīkstu jūs stādīt priek�ā misteram Holmsam? � viņ� teica ku�ierim. � Tas ir misters Livertons no amerikāņu Pinkertona aģentūras.

��� Longailendas alas noslēpuma varonis? � Holmss vaicāja. � Ser, es priecājos ar jums iepazīties.

Amerikānis, neuzkrīto�s, lieti�ķs jauns cilvēks, gludi skūtu, garenu seju ar asiem vaibstiem, pietvīka, dzirdot �ādus atzinības vārdus. � Pa�laik, mister Holms, es esmu nācis uz visnozīmīgākajām pēdām manā mū�ā, � viņ� teica. � Ja man izdosies noķert Gord�āno�

��� Ko! Gord�āno no "Sarkanā apļa"?

��� O, vai tad viņam jau ir Eiropas slava? Nu ko, Ame�rikā mums par viņu viss ir zināms. Mēs zinām, ka viņ� ir vainojams piecdesmit slepkavībās, bet pagaidām vēl mums nav pietieko�u pierādījumu, lai varētu saņemt viņu ciet. Es d�inos viņam pakal no Ņujorkas un jau nedēlu esmu viņu izsekojis Londonā, gaidīdams kaut kādu iemeslu, lai nogrābtu viņu aiz apkakles. Mēs ar misteru Gregsonu redzējām viņu ieejam �ajā lielajā daudzdzīvokļu namā, un tam ir tikai viena izeja, tā ka viņ� nevar no mums aiz��maukt. Kop� viņ� tur iegāja, ir iznāku�i ārā trīs cilvēki, bet es varu apzvērēt, ka viņa starp tiem nebija.

���� Misters Holmss runāja par kaut kādiem signā�liem, � Gregsons teica. � Es domāju, ka viņ�, kā parasti, zina daudz ko no tā, kas mums nav skaidrs.

Holmss da�os vārdos izklāstīja situāciju, kāda tā mums �ķita. Amerikānis dusmās sasita rokas.

��� Viņ� ir uzzinājis, ka mēs esam �eit!

��� Kāpēc jūs tā domājat?

��� Kā, vai tad to ir tik grūti iedomāties? Viņ� atrodas �ajā mājā un sūta ziņas savam līdzdalībniekam � Lon�donā ir da�i cilvēki no viņa bandas. Tad, kad, pēc jūsu pa�a atzinuma, viņ� ziņoja viņam par draudo�ajām bries�mām, signāli pēk�ņi pārtrūka. Ko gan tas varētu nozīmēt, ja ne to, ka viņ� vai nu pa logu negaidīti ieraudzīja uz ielas mūs, vai ari kaut kādā veidā saprata, ka briesmas ir tuvu un ka viņam jārīkojas nekavējoties, ja viņ� grib no tām izvairīties? Ko jūs, mister Holms, iesakiet?

���� Mums visiem kopā uzkāpt aug�ā un pa�iem pa�skatīties, kas noticis.

��� Bet mums ta�u nav ordera viņa arestam.

� Viņ� aizdomīgos apstākļos atrodas tuk�ā dzīvoklī, � Gregsons teica. � �obrīd ar to ir pilnīgi pietiekami. Kad mēs būsim viņu iesēdināju�i aiz restēm, tad redzēsim, vai Ņujorka nevar mums palīdzēt viņu tur paturēt. Pa�laik es uzņemos atbildību par viņa arestu.

Mūsu oficiālie detektīvi varbūt ne vienmēr izceļas ar izcilām prāta spējām, toties drosmes gan viņiem netrūkst. Gregsons devās aug�ā pa pakāpieniem, lai arestētu �o �ausmīgo slepkavu, ar tādu pa�u absolūtu mieru un lie�ti�ķumu, it kā viņ� kāptu pa Skotlendjarda parādes kāp�nēm. Pinkertona aģentūras pārstāvis mēģināja viņu ap�steigt, bet Gregsons ar elkoni noteikti atstūma viņu at�pakaļ. Londonas briesmas bija Londonas policijas pri�vilēģija.

Ceturtā stāva kreisās puses dzīvokļa durvis stāvēja pus�virus. Gregsons atgrūda tās vaļā. Iek�ā valdīja absolūts klusums un tumsa. Es uzvilku sērkociņu un aizdedzināju detektīva vējlukturi. Kad es to biju izdarījis un uguns liesma kārtīgi iedegās, mums visiem no pārsteiguma aiz�rāvās elpa. Uz kailās grīdas prie�u dēļiem bija redzamas svaigas asiņu pēdas. Sarkanie zābaku nospiedumi veda mūsu virzienā un nāca no iek�ējās istabas, kuras durvis bija aizvērtas. Gregsons atrāva tās un pacēla sev priek�ā pilnās liesmās dego�o lukturi, kamēr mēs visi nepacietīgi raudzījāmies viņam pār plecu.

Tuk�ās istabas vidū uz grīdas izplājies gulēja milzīga auguma vīrietis, viņa gludi skūtā, melnīgsnējā seja bija �ausmās saviebta, un viņa galvu apņēma briesmīgs tum�i sarkans asiņu oreols, kas kā plata, apaļa peļķe pletās uz grīdas baltajiem dēliem. Viņa ceļgali bija pacelti, rokas agonijā atmestas atpakaļ, un no viņa varenā, brūnā, uz sāniem noliektā kakla rēgojās balts na�a spals, kura as�mens bija dziļi iedzīts viņa ķermenī. Kaut arī viņ� bija gigants, no tik �ausmīga trieciena vīrietim dro�i vien vaja�dzēja nogāzties kā aizkautam vērsim. Uz grīdas blakus vina labajai rokai gulēja milzīgi liels, abpusgriezīgs duncis ar kaula rokturi, un tam līdzās atradās melns glazē cimds.

��� Dieva vārds, tas ta�u ir pats Melnais Gord�āno! � amerikāņu detektīvs iesaucās. � �oreiz kāds ir mūs ap�steidzis.

Mister Holms, te uz palodzes ir svece, � Gregsons teica. � Bet ko gan jūs tagad darāt?

Holmss bija �ķērsojis istabu, aizdedzinājis sveci un sāka vicināt to �urpu turpu gar loga rūtīm. Pēc tam viņ� vērīgi ielūkojās tumsā, nopūta sveci un nometa to uz grīdas.

��� Es domāju, ka tas mums palīdzēs, � viņ� teica. Viņ� atgriezās atpakaļ pie abiem profesionāliem, kas aplūkoja ķermeni, un dziļās pārdomās nostājās viņiem līdzās. �Jūs sakāt, ka pa to laiku, kamēr jūs gaidījāt lejā, no mājas ir iznāku�i trīs cilvēki, � viņ� beidzot sacīja. � Vai jūs viņus uzmanīgi aplūkojāt?

-Jā.

��� Vai starp viņiem nebija melnīgsnējs, aptuveni trīs�desmit gadus vecs, vidēja auguma puisis ar melnu bārdu?

��� Jā, viņ� man pagāja garām pēdējais.

��� Es domāju, ka viņ� ir tas, kas jums vajadzīgs. Es varu sniegt jums viņa aprakstu, un mums ir lielisks viņa pēdas nospiedums. Ar to jums vajadzētu būt pietieko�i.

��� Nemaz jau nav tik daudz, mister Holms, lai atrastu viņu starp Londonas iedzīvotāju miljoniem.

�� Var būt, ka nav arī. Tāpēc jau es nodomāju, ka būtu labāk pieaicināt jums palīgā �o lēdiju.

Pēc �iem vārdiem mēs visi pagrie�amies atpakaļ. Tur, durvju taisnstūra ieskauta, stāvēja gara auguma skaista sieviete � Blūmsberijas noslēpumainā īrniece. Viņa lēnām nāca uz priek�u, viņas seja bija bāla un �ausmīgi ļaunu priek�nojautu savilkta, acis sastingu�as un pla�i ieplestas, viņas izbiedētais skatiens bija pievērsts tum�ajai figūrai uz grīdas.

��� Jūs esat vinu nogalināju�i! � vina nomurmināja. � O, Dio miojūs esat viņu nogalināju�i! � Tad es izdzirdēju pēk�ņu, strauju elpas icvilcienu, un viņa ar prieka klie�dzienu palēcās gaisā. Viņa dejodama griezās visapkārt istabai, plauk�ķināja rokas, viņas tum�ās acis mirdzēja sa�jūsmā un izbrīnā, un no viņas lūpām straumēm plūda tūk�sto�iem jauku izsaucienu itāļu valodā. Bija �ausmīgi un pārsteidzo�i redzēt, ka �o sievieti ir pārņēmis tāds prieks, redzot �ādu skatu. Pēk�ņi viņa apstājās un jautājo�i pa�vērās uz mums visiem.

Bet jūs! Jūs esat no policijas, vai ne? Jūs esat no�galināju�i D�uzepi Gord�āno? Vai tas tā ir?

��� Mēs, kundze, esam no policijas.

Viņa palūkojās apkārt istabas tum�ajos kaktos.

��� Bet kur tad ir D�enāro? � viņa vaicāja. � D�enāro Luka ir mans vīrs. Es esmu Emīlija Luka, un mēs abi esam no Ņujorkas. Kur ir D�enāro? Viņ� tikko kā sauca mani no �ā loga, un es skrēju �urp, ko kājas nes.

��� Tas biju es, kas jūs sauca, � Holmss teica.

��� Jūs! Kā jūs būtu varējis mani pasaukt?

Jūsu �ifrs, kundze, nav sare�ģīts. Jūsu klātbūtne �eit bija vēlama. Es zināju, ka man pietiek tikai noraidīt "Vie�ni"[7] un jūs noteikti atnāksiet.

Skaistā itāliete ar godbijību paskatījās uz manu biedru.

��� Es nesaprotu, no kurienes jūs to visu zināt, � viņa teica. � D�uzepe Gord�āno� kā viņ�� � Viņa ieturēja pauzi, un tad pēk�ņi viņas seja iemirdzējās lepnumā un priekā. � Tagad es saprotu! Mans D�enāro! Mans lielis�kais, skaistais D�enāro, kur� tika mani sargājis no visa ļaunā, viņ� to izdarīja, ar savu spēcīgo roku viņ� noga�lināja �o briesmoni! O, D�enāro, cik tu esi brīni�ķīgs! Kura gan sieviete varētu būt �āda vīrie�a cienīga?

���� Labi, misis Luka, � teica prozaiskais Gregsons, uzlikdams roku uz lēdijas elkoņa tikpat bezkaislīgi, it kā viņa būtu kāds Notinghilas huligāns, � pagaidām man vēl nav pavisam skaidrs, kas jūs tāda esat un ko �eit darāt, bet jūs esat pateikusi pietieko�i daudz, lai būtu pilnīgi skaidrs, ka jūs mums būsiet vajadzīga Skotlendjardā.

��� Vienu momentu, Gregson, � Holmss teica. � Es domāju, ka �ī lēdija varētu būt tikpat loti ieinteresēta sniegi mums informāciju, cik ļoti mēs vēlamies to saņemt. Vai jūs, kundze, saprotat, ka jūsu vīrs tiks arestēts un sodīts par tā cilvēka slepkavību, kur� gul mūsu priek�ā? Jūsu teiktais var tikt izmantots kā viņa vainas pierādījums. Bet, ja jūs domājat, ka viņ� nav rīkojies, noziedzīgu mo�tīvu vadīts, un ka viņ� pats vēlētos, lai tie kļūtu zināmi, tad jūs nevarat izdarīt viņam lielāku pakalpojumu kā izstāstīt mums visu patiesību.

��� Tagad, kad Gord�āno ir miris, mums nav no kā baidīties, � sieviete atbildēja. � Viņ� bija velns un bries�monis, un visā pasaulē nav tāda tiesne�a, kur� sodītu manu vīru par to, ka viņ� viņu ir nogalinājis.

��� Tādā gadījumā, � Holmss teica, � es iesaku aiz�slēgt �īs durvis, atstāt visu, kā mēs to atradām, doties kopā ar �o lēdiju uz viņas istabu un pieņemt lēmumu pēc tam, kad mēs būsim dzirdēju�i, kas viņai ir mums sakāms.

Pusstundu vēlāk mēs visi �etri jau sēdējām sinjoras Lū�kas nelielajā viesistabā, klausīdamies viņas apbrīnojamo stāstījumu par tiem draudīgajiem notikumiem, par kuru atrisinājuma lieciniekiem mums bija gadījies būt. Viņa runāja ātrā un teko�ā, tomēr ne visai tradīcijām atbilsto�ā ang|u valodā, kuru skaidrības labad es pārveido�u gra�matiski pareizi.

� Es esmu dzimusi Pozilipo, netālu no Neapoles, � viņa teica, � un esmu meita Augusto Barelli, kur� tur bija vado�ais jurists un kādu laiku pat tā apgabala de�putāts. D�enāro strādāja pie mana tēva, un es viņā iemī�lējos, jo neviena sieviete nevar viņā neiemīlēties. Viņam nebija ne naudas, ne stāvokļa sabiedrībā � nekā, izņemot skaistumu, spēku un enerģiju, � tāpēc mans tēvs aizliedza mums precēties. Mēs abi kopā aizbēgām, Bari appre�cējāmies un pārdevām manas dārglietas, lai iegūtu naudu, par ko aizbraukt uz Ameriku. Tas notika pirms �etriem gadiem, un kop� tā laika mēs visu laiku dzīvojām Ņu�jorkā.

Sākumā liktenis bija mums ļoti labvēlīgs. D�enāro ga�dījās iespēja izdarīt pakalpojumu kādam itāļu d�entlme�nim � viņ� izglāba viņu no kaut kādiem huligāniem vietā, ko sauc par Boveri, un tādā veidā ieguva sev ietekmīgu draugu. Viņu sauca Tito Kastalote, un viņ� bija vecākais partneris lielajā Kastalotcs un Zambas firmā, kas ir vado��ie augļu importētāji Ņujorkā. Sinjors Zamba ir invalīds, un mūsu jaunajam draugam Kastalotem bija pilnīga teik��ana firmā, kas nodarbina vairāk nekā trīssimt cilvēku. Viņ� pieņēma manu vīru pie sevis darbā, iecēla viņu par nodaļas vadītāju un izrādīja viņam savu labvēlību kā vien spēdams. Sinjors Kastalote bija vecpuisis un, man �ķiet, izturējās pret D�enāro kā pret pa�a dēlu, savukārt mēs abi ar vīru mīlējām viņu, it kā viņ� būtu mūsu miesīgs tēvs. Mēs noīrējām un iekārtojām nelielu mājiņu Bruklinā, un mūsu nākotne mums �ķita nodro�ināta, kad negaidīti parādījās melns mākonis, kas drīz vien aizsedza visas debesis.

Vienu vakaru, kad D�enāro atgriezās no darba, viņ� atveda sev lidzi kādu tautieti. Viņa vārds bija Gord�āno, un viņ� arī bija dzimis Pozilipo. Tas bija milzīga auguma vīrietis, kā jūs pa�i varējāt pārliecināties, jo redzējāt viņa līki. Viņam bija ne tikai gigantisks ķermenis, bet viss viņā bija pārspīlēts, gigantisks un �ausmino�s. Gord�āno balss mūsu mazajā namiņā skanēja kā pērkona grāvieni. Istabā nepietika vietas, kad viņ� runādams �estikulēja ar savām milzīgajām rokām. Viņa domas, emocijas, kaislības � viss bija pārspīlēts un briesmīgs. Viņ� runāja vai drīzāk gan auroja ar tādu dedzību, ka pārējiem atlika tikai sēdēt un klausīties, varenās vārdu straumes izbiedētiem. Viņa acis mirdzēja uz jums un turēja jūs savā varā. Gord�āno bija �ausmīgs un apbrīnojams cilvēks. Ks pateicos Dievam, ka viņ� ir miris!

Viņ� nāca pie mums atkal un atkal. Tomēr es zināju, ka D�enāro par viņa klātbūtni nebija daudz laimīgāks par mani. Mans nabaga vīrs sēdēja bāls un apātisks, klausī�damies nebeidzamos murgainos spriedelējumus par poli�tiku un sociālajiem jautājumiem, kas bija mūsu viesa pa�rastā sarunu tēma. D�enāro neko neteica, bet es, kas viņu tik labi pazinu, varēju izlasīt viņa sejā tādas jūtas, kādas es nekad pirms tam nebiju redzējusi. Sākumā es nodo�māju, ka tā ir nepatika. Bet tad pakāpeniski es sapratu, ka tas ir kaut kas vairāk par nepatiku. Tās bija bailes � pamatīgas, slēptas, nepārvaramas bailes. Tajā vakarā � vakarā, kad viņa sejā izlasīju �ausmas, � es viņu apskāvu un lūdzos, lai viņ� mīlestības un visa, kas viņam dārgs, vārdā neko neslēpj no manis un izstāsta man, kāpēc �is milzīgā auguma vīrietis viņu tik loti nomāc.

Viņ� man izstāstīja, un no dzirdētā mana sirds sastinga. Mans nabaga D�enāro savās me�onīgajās un kaislīgajās jaunības dienās, kad viņam �ķita, ka visa pasaule ir no�stājusies pret viņu un viņ� bija pa pusei sajucis prātā no dzīves netaisnībam, bija iestājies neapolie�u organizācijā "Sarkanais aplis", kas bija radniecīga vecajiem karbo�nātiem*. �īs brālības zvēresti un noslēpumi bija draus�mīgi, un saskaņā ar noteikumiem izstāties no tās nebija iespējams. Kad mēs aizbēgām uz Ameriku, D�enāro do�māja, ka ir ticis no tā visa va|ā uz laiku laikiem. Kādas �ausmas viņu pārņēma, kad vienu vakaru viņ� uz ielas sa�tika to pa�u cilvēku, kur� Neapolē bija ievilcis viņu orga�nizācijā, gigantu Gord�āno � cilvēku, kas Itālijas dien�vidos bija izpelnījies sev iesauku "Nāve", jo viņa rokas lidz elkoņiem bija notraipītas ar nogalināto cilvēku asinīm! Viņ� bija atbraucis uz Ņujorku, bēgdams no Itālijas poli�cijas, un savās jaunajās mājās jau bija paspējis nodibināt �īs �ausmīgās organizācijas nodaļu. To visu D�enāro man izstāstīja un parādīja uzaicinājumu ar tā aug�daļā uzzī�mētu sarkanu apli, ko viņ� bija saņēmis tajā pa�ā dienā un kurā bija teikts, ka tādā un tādā datumā tiks noturēta nodaļas sapulce un ka viņa klātbūtne tur ir obligāta un nepiecie�ama.

Tas jau bija pietieko�i slikti, tomēr sliktākais mūs vēl tikai gaidīja. Kop� kāda laika es sāku pamanīt, ka Gor�d�āno, atnācis pie mums � un to viņ� vakaros pastāvīgi darīja �, vairāk runā ar mani; un pat, kad viņ� kaut ko sacīja manam vīram, tad viņa �ausmīgās, mirdzo�ās me��onīga zvēra acis vienmēr bija pievērstas man. Kādu va�karu viņa noslēpums atklājās. Es biju pamodinājusi viņā to, ko viņ� sauca par mīlestību, � briesmoņa, me�oņa mīlestību. Kad viņ� atnāca, D�enāro vēl nebija atgriezies. Viņ� pievirzījās man klāt, sagrāba mani savās varenajās rokās, cie�i saspieda savā lā�a apskāvienā, apbēra mani ar skūpstiem un lūdzās doties ar viņu projām. Es, griezīgi

� Karbonāri - Kālija 19. gadsimta sakumā nodibinātās slepenās biedrības locekli; karbonāri cīnījās pret sve�zemju jūgu, par Itālijas alkalapvicno�anu.

kliegdama, cīnījos pretī, tad ienāca D�enāro un metās vi�ņam virsū. Viņ� iesita D�enāro tik stipri, ka tas zaudēja samaņu un aizbēga no mājas, kurā ieeja viņam tagad bija liegta uz visiem laikiem. �ajā vakarā mēs bijām ieguvu�i nāvīgu ienaidnieku.

Da�as dienas vēlāk notika sapulce. Kad D�enāro no tās atgriezās, es pēc viņa sejas izteiksmes sapratu, ka ir noticis kaut kas briesmīgs. Viss bija daudz sliktāk, nekā mēs to būtu varēju�i iedomāties. Organizācija ieguva lī�dzekļus, �anta�ējot bagātus itāļus un draudot viņiem ar vardarbību, ja viņi atteiktos dot naudu. �oreiz bija pie�nākusi mūsu drauga un labdara Kastalotes kārta. Viņ� ne�bija nobijies no draudiem un bandītu vēstules nodevis policijā. Tagad tika pieņemts lēmums sarīkot ar viņu tādu izrēķinā�anos, kas atturētu citus upurus no preto�anās. Sapulcē bija vienoju�ies ar dinamītu uzspridzināt viņa māju kopā ar viņu pa�u. Tika vilktas lozes, kuram nāksies izpildīt �o darbu. Bāzdams roku maisā, D�enāro ieraudzīja smaidu mūsu ienaidnieka cietsirdīgajā sejā. Rez �aubām, viss jau iepriek� bija saplānots tādā veidā, lai liktenīgā loze ar sarkano apli uz tās, pavēle nogalināt, nokļūtu viņa plauksta. Viņam vajadzēja nogalināt savu labāko draugu, vai arī viņ� pakļautu pats sevi un mani savu biedru at�riebībai. Tā bija dala no viņu velni�ķīgās sistēmas � sodīt ne tikai personiski tos, no kuriem viņi baidījās un kurus ienīda par aizvainojumu, bet arī viņu tuviniekus, un, zi�nādams to, kādas �ausmas ir savilku�ās pār viņa galvu, mans nabaga D�enāro gandrīz vai zaudēja prātu no drū�mām priek�nojautām.

Visu nakti mēs apkampu�ies nosēdējām kopā, uzmun�drinādami viens otru gaidāmo nepatik�anu priek�ā. Aten�tāts bija nozīmēts tās pa�as dienas vakarā. Pusdienā mēs ar vīru jau bijām cclā uz Londonu, bet pirms tam, protams, brīdinājām mūsu labdari par viņam draudo�a�jām briesmām, kā arī paziņojām visu informāciju policijai, lai tā turpmāk varētu sargāt viņa dzīvību.

Pārējo, d�entlmeņi, jūs zināt pa�i. Mēs bijām pārlie�cināti, ka nespēsim izmukt 110 saviem ienaidniekiem, tāpat kā nevar aizmukt no pa�a ēnas. Gord�āno bija ari per�soniskie iemesli atriebībai, bet jebkurā gadījumā mēs zi�nājām, cik cietsirdīgs, viltīgs un nenogurdināms viņ� var būt. Gan Itālijā, gan Amerikā bez gala runā par viņa bries�mīgo varenību, ļa tā kādreiz tiktu izmantota, tad, bez �au�bām, 1as būtu tagad. Mans mīļotais izmantoja da�as mie�rīgās dienas, ko mēs ar savu bēg�anu bijām ieguvu�i, lai sagādātu man tādu slēptuvi, kur briesmas mani neap�draudētu. Viņ� pats gribēja saglabāt rīcības brīvību, lai varētu uzturēt kontaktus gan ar Amerikas, gan Itālijas policiju. Man nav ne jausmas, kur un kā viņ� dzīvo. Vienīgās ziņas par viņu man bija 110 avī�u sludinājumiem. Bet reiz, palūkojusies pa logu, es ieraudzīju divus itāļus, kas novēroja māju, un sapratu, ka Gord�āno kaut kādā veidā ir atradis mūsu patvērumu. Beidzot D�enāro caur avīzi paziņoja, ka signalizēs man no zināmā loga, bet, kad signāli sāka pienākt, tajos nebija nekā vairāk par brīdi�nājumiem, kuri tika negaidīti pārtraukti. Tagad man ir skaidrs: viņ� zināja, ka Gord�āno ir nokļuvis viņam uz pēdām, un, paldies Dievam, bija sagatavojies tikties ar vi�ņu. Un tagad, d�entlmeņi, es gribētu jums pavaicāt, vai mēs esam izdarīju�i kaut ko tādu, kas pēc likuma būtu sodāms, un vai pasaulē ir kāds tiesnesis, kur� varētu no�tiesāt manu D�enāro par to, ko viņ� ir izdarījis?

� Nu ko, mister Gregson, � teica amerikānis, paskatī�damies uz angļu varas pārstāvi, � es nezinu, kāds varētu būt jūsu britu redzes viedoklis, bet domāju, ka Ņujorkā absolūtais vairākums �is lēdijas vīram izteiks sirsnīgu pa�teicību.

��� Viņai nāksies kopā ar mani doties pie priek�nie�ka, � Gregsons atbildēja. � ]a viņas teiktais apstipri�nāsies, tad es nedomāju, ka viņai vai viņas vīram vajadzē�tu no kaut kā baidīties. Bet, ko nu es nekādi nespēju ap�tvert, mister Holms, kādā veidā jūs izrādījāties iejaukts �ajā notikumā.

���� Izglītība, Gregson, izglītība. Vēl joprojām apgūstu zinā�anas tajā pa�ā vecajā universitātē. Nu ko, Vatson, jūs esat ieguvis vēl vienu traģiskā un groteskā paraugu, ko pievienot savai kolekcijai. Starp citu, pulkstenis vēl nav astoņi, un Koventgārdenā izrāda Vāgnera operu! Ja pasteigsimies, tad mēs varētu paspēt uz otro cēlienu.

1895. gada novembra priek�pēdējā nedēļā no pirm�dienas līdz ceturtdienai pār Londonu bija nolaidusies blīva, dzeltena migla. Es jau sāku �aubīties, vai vispār kād�reiz ir bijis iespējams no mūsu Beikerstrītas dzīvokļa lo�giem redzēt pretējo māju izplūdu�ās kontūras. Pirmo die�nu Holmss pavadīja, sastādot satura rādītāju un papildu atsauces savai milzīgajai rokasgrāmatai. Otrā un tre�ā diena pacietīgi tika veltīta priek�metam, kas pēdējā laikā bija kļuvis par vina hobiju, � viduslaiku mūzikai. Bet, kad ceturtajā dienā pēc brokastīm, atstūmu�i krēslus un piecēlu�ies no galda, mēs ieraudzījām peldam mums ga�rām joprojām to pa�u eļļaino, tum�i brūno dūmaku, at�stājot uz loga rūtīm taukainus ūdens pilienus, mana biedra nepacietīgais un darbīgais raksturs vairs nespēja ilgāk paciest �o vienmuļo dzīvi. Viņ� apslāpētas enerģijas uzbu�dinājumā nepacietīgi staigāja pa mūsu viesistabu, grauz�dams nagus, klaudzinādams pa mēbelēm un skaizdamies par bezdarbību.

� Vatson, vai avīzē ir kaut kas interesants? � viņ� pavaicāja.

Es zināju, ka ar "kaut ko interesantu" Holmss domā par notikumiem no kriminālās pasaules. Laikrakstā bija jaunumi par revolūciju, par iespējamo karu un par drau�do�o valdības maiņu; bet tas viss neietilpa mana biedra redzeslokā. Es nevarēju atrast aprakstītus nekāda veida kriminālnoziegumus, kas nebūtu ikdieni�ķi un nenopietni. Holmss smagi nopūtās un atsāka savu nemierīgo klai�ņo�anu.

Londonas noziedznieks, bez �aubām, ir truls ne�jēga, � viņ� teica īgnā balsī, glu�i kā sportists, kur� zau�dējis spēli. � Paskatieties, Vatson, ārā pa logu. Jūs ta�u redzat, kā pēk�ņi iznirst, uz brīdi neskaidri ir redzamas un tad atkal sajaucas ar miglas vāliem izplūdu�as cilvēku figūras. Tādā dienā zaglis vai slepkava varētu klejot pa Londonu kā tīģeris pa d�ungļiem neredzams līdz brīdim, kad viņ� ar negaidītu lēcienu metīsies uzbrukumā, un arī tad viņu pamanīs tikai pats upuris.

�� Tur bija rakstīts, � es sacīju, � par lielu daudzumu sīko zādzību.

Holmss nicino�i nosprauslājās.

�ī lielā un drūmā skatuve ir piemērota kaut kam daudz vairāk ievērības cienīgam nekā sīkas zādzības, � viņ� teica. � Tā ir �īs sabiedrības laime, ka es neesmu noziedznieks.

Tur nu es jums pilnīgi piekrītu! � es sirsnīgi teicu.

Pieņemsim, ja es būtu Brūkss vai Vudhauss, vai arī jebkur� cits no tiem vismaz piecdesmit vīrie�iem, kam ir pietieko�s iemesls vēlēties atņemt man dzīvību, cik ilgi es varētu palikt dzīvs, izvairīdamies no vajā�anas? Viens uzaicinājums, fiktīva norunāta satik�anās, un viss botu darīts. Labi, ka miglainu dienu nav dienvidu zemēs � zemēs, kur nogalina bez domā�anas. Nudien, beidzot ir parādījies kaut kas tāds, kas pārtrauks mūsu dzīves nā�vējo�o vienmuļību!

Tā bija kalpone ar telegrammu. Holmss to atplēsa un sāka smieties.

��� Nu, nu! Nez kas būs tālāk? � viņ� pavēstīja. � Pie mums ierodas mans brālis Maikrofts.

��� Un kas tad tur tāds īpa�s?

��� Kas tur tāds īpa�s? Tas ir tas pats, kad jūs redziet tramvaju braucam pa lauku taciņu. Maikroftam ir pa�am savas sliedes, un viņ� kustas tikai pa tām. Dzīvoklis Pel - melā, klubs "Diogēns", Vaithola � tāds ir viņa mar�ruts. Vienu, tikai vienu reizi viņ� ir bijis �eit. Kāda gan ka�tastrofa ir spējusi piespiest viņu nobraukt no sliedēm?

��� Vai tad viņ� to nepaskaidro?

Holmss pasniedza man brāļa telegrammu.

"Man ir nepiecie�ams Tevi satiki sakarā ar Kedogena Vesta lietu. Ieradī�os nekavējoties.

Maikrofts"

���� Kedogens Vests? Es kaut kur esmu dzirdējis �o vārdu.

��� Man gan tas neko neizsaka. Bet tas ir neticami, ka Maikrofts varētu lauzt savus pastāvīgos paradumus! Tik�pat labi planēta varētu atstāt savu orbītu. Starp citu, vai jūs zināt, kas ir Maikrofts?

Es kā pa miglu atcerējos, ka viņ� man kaut ko bija stāstījis laikā, kad notika izmeklē�ana "Piedzīvojumam ar grieķu valodas tulku".

- Jūs man stāstījāt, ka viņ� ieņem kaut kādu nelielu posteni Lielbritānijas valdībā.

Holmss nosmējās pie sevis.

��� Tajā laikā es jūs vēl pietieko�i labi nepazinu. Kad runa ir par valstiska mēroga lietām, nākas turēt mēli aiz zobiem. Jums ir taisnība, domājot, ka viņ� strādā britu valdībā. Un jums zināmā mērā būtu taisnība arī tad, ja jūs teiktu, ka laiku pa laikam viņ� ir pati britu valdība.

��� Holms, nevar būt!

��� Es jau domāju, ka tas varētu jūs pārsteigt. Maikrofts saņem �etrsimt piecdesmit mārciņas gadā, paliek pakļau�tā stāvoklī, jo viņam nepiemīt ne vismazākā godkārība, viņ� nekad nesaņem ne apbalvojumus, ne titulus, un to�mēr viņ� ir pats neaizstājamākais cilvēks valsti.

��� Bet kādā veidā?

���� Redziet, viņa ieņemamais amats ir unikāls. To viņ� pats sev ir izveidojis. Nekad pirms tam vēl nekas tam�līdzīgs nav bijis un nekad arī vairs nebūs. Viņam ir pa�as ievērojamākās un vislabāk organizētās smadzenes, kādas vien jebkad cilvēkam ir biju�as, un tām piemīt vislielākās spējas saglabāt atmiņā faktus. To pa�u milzīgo enerģiju, ko es esmu novirzījis noziegumu izmeklē�anai, viņ� ir izmantojis �ai specifiskajai profesijai. Viņam tiek nodoti visu nodalu slēdzieni, viņ� ir centrālā bir�a, norēķinu kantoris, kur� sastāda kopējo bilanci. Visi pārējie ir spe�ciālisti kaut kādā jomā, bet viņa specialitāte ir zināt visu. Pieņemsim, ka ministram ir vajadzīga informācija kādā jautājumā, kas ietver sevī kara floti, Indiju, Kanādu un bimetālisma problēmas; viņ� pēc kārtas varētu saņemt atsevi�ķu informāciju no da�ādām nodaļām, bet tikai Maikrofts spēj to visu apkopot un bez sagatavo�anās pa�teikt, kā �ie faktori varētu cits citu ietekmēt. No sākuma viņu izmantoja kā zināmu ērtību, kā īsāko cciu uz mērķi; tagad jau viņ� pats sevi ir izveidojis par galveno personu. Viņa varenajās smadzenēs viss ir salikts pa plauktiņiem un jebkurā brīdī var tikt izvilkts ārā. Ne vienu reizi vien viņa vārds ir izlēmis nacionālo politiku. Viņ� tajā dzīvo. Viņ� nedomā ne par ko citu, izņemot tās reizes, kad es grie�os pie viņa un lūdzu padomu kādā no manām ne�lielajām problēmām, � tad viņ� nolai�as no saviem aug�stumiem, uzskatīdams to par intelektuālu vingrinājumu. Bet �odien Jupiters ir nolaidies uz zemes. Ko gan tas varētu nozīmēt? Kas ir tas Kedogens Vests, un kāds sa�kars viņam ir ar Maikroftu?

�� Atcerējos! � es iesaucos un sāku rakties pa avīzēm, kas bija izsvaidītas uz dīvāna. � Jā, jā, tas, bez �aubām, ir viņ�! Kedogcns Vests ir tas jaunais cilvēks, kur� otr�dienas rītā tika atrasts miris uz metropolitēna līnijas.

Holmss izslējās krēslā un uzmanībā sastinga, viņa pīpe tā arī palika pusceļā uz muti.

��� Tam, Vatson, ir jābūt kaut kam nopietnam. Nāve, kas ir piespiedusi manu brāli mainīt savus paradumus, nevar būt parasta. Bet kāds gan īsti viņam ar to varētu būt sakars? Cik es atceros, tas bija ne ar ko neievērojams gadījums. Jaunais cilvēks acīmredzot bija izkritis no vil�ciena vagona un nosities. Viņ� nebija ticis aplaupīts, un nebija arī nekāda sevi�ķa iemesla aizdomām par vardar�bību. Vai kā citādi?

���� Ir notikusi izmeklē�ana, � es teicu, � un tajā ir atklāti loti daudzi jauni fakti. Ieskatoties uzmanīgāk, es sacītu, ka tas ir ārkārtīgi dīvains gadījums.

��� Sprie�ot pēc iespaida, kādu tas ir atstājis uz manu brāli, tam vajadzētu būt pilnīgi ārkārtējam notikumam. � Viņ� iekārtojās ērtāk savā atzveltnes krēslā. � Un tagad, Vatson, aplūkosim faktus.

��� Jaunā cilvēka vārds ir Arturs Kedogcns Vests. Viņ� bija divdesmit septiņus gadus vecs, neprecējies un strā�dāja par klerku Vulid�as arsenālā.

���� Valsts darbs. Lūk, kas viņu saista ar brāli Maik- roftu!

��� Pirmdienas vakarā viņ� negaidīti aizbrauca no Vu�lid�as. Pēdējā viņu ir redzējusi viņa līgava mis Vaiolela Vestberija, kuru viņ� tajā pa�ā vakarā pulksten 7.30 pēk�ņi pameta miglā uz ielas. Starp viņiem nav bijis nekāda strī�da, un viņa nespēj izskaidrot viņa uzvedības iemeslus. Nā�kamās ziņas par viņu tika saņemtas no slie�u apgaitnieka, vārdā Meisons, kas atrada viņa līķi Londonas metro�politēnā netālu no Oldgeitas stacijas.

��� Kad?

Līķis tika atrasts otrdienas rītā pulksten se�os. Tas gulēja gandrīz pie pa�as stacijas, tie�i tajā vietā, kur sliedes iznāk ārā no tuneļa, pa kreisi no tām, ja skatās austrumu virzienā, un nedaudz malā. Galva bija stipri sadragāta � ievainojums varētu būt iegūts, krītot ārā no vilciena. Citas iespējas jau arī nemaz nav, jo tikai tādā veidā līķis būtu varējis nokļūt uz sliedēm. Ja tas tiktu atnests no kādas blakuseso�as ielas, tad to vajadzētu dabūt garām stacijas barjerai, bet tur vienmēr stāv kontrolieris. �is jautājums �ķiet absolūti nepārprotams.

Loti labi. Lieta ir pietieko�i skaidra. Cilvēks, dzīvs vai miris, vai nu ir izkritis, vai arī ir izmests no vilciena. Tiktāl man viss ir saprotams. Turpiniet.

Vilcieni, kas kursē pa sliedēm, pie kurām tika atrasts līķis, dodas virzienā no rietumiem uz austrumiem, da�i no tiem apkalpo vienīgi metropolitēna līnijas, bet da�i brauc no Vilsdenas un citiem attālākiem dzelzceļa mez�gliem. Var diezgan dro�i apgalvot, ka �is jaunais cilvēks, kad viņ� sastapās ar nāvi, diezgan vēlā nakts stundā brau�ca �ajā virzienā, bet, kur tie�i viņ� ir iekāpis vilcienā, konstatēt nav izdevies.

To, bez �aubām, varētu noskaidrot pēc vina biļetes.

��� Viņam kabatās nebija biļetes.

��� Nebija biļetes! Nudien, Vatson, tas patie�ām ir loti dīvaini. Es pēc personiskās pieredzes zinu, ka nav ie�spējams nokļūt uz metropolitēna perona, neuzrādot biļeti. Tātad, domājams, ka jaunajam cilvēkam tā ir bijusi. Vai kāds to viņam būtu atņēmis, lai liegtu iespēju uzzināt sta�ciju, no kuras viņ� brauca? Tas ir iespējams. Vai varbūt viņ� to ir izmetis vagonā? Tas arī ir iespējams. Bet �is fakts, vienalga, ir ārkārtīgi interesants. Kā es sapratu, tad nekādas laupī�anas pazīmes nebija?

��� Acīmredzot ne. Avīzē ir publicēts mantu saraksts, kas pie vina tika atrastas. Vina makā bija divas mārciņas piecdesmit. Vēl pie viņa atradās Kapitāla un uzkrājumu bankas Vulid�as nodaļas �eku grāmatiņa. Pec tās ari no�teica viņa personību. Bez tam viņam kabatā bija divas biļetes uz Vulid�as teātra beletā�u tās pa�as dienas vakarā. Vēl tur atradās neliela paciņa ar kaut kādiem tehniska rakstura dokumentiem.

Holmss apmierināti iesaucās:

��� Nu tad beidzot mēs to atradām, Vatson! Britu val�dība � Vulid�a. Arsenāls � tehniskie dokumenti � brālis Maikrofts � visi ķēdes posmi ir dabūti. Bet tur jau, ja nemaldos, viņ� nāk, lai pats mums pastāstītu pārējo.

Brīdi vēlāk istabā tika ievests Maikrofta Holmsa garais un korpulentais stāvs. Viņ� bija smagnēji veidots un ma�sīvs, kas vedināja domāt par lcmpīguma un fiziskā kūt�ruma iemiesojumu, tomēr virs �ī neveiklā auguma bija novietota galva ar tik meistarīgi veidotu pieri, tik vērīgām, dziļi iegrimu�ām, tēraudpelēkām acīm, ar tik noteikti ie�vilktām lūpu līnijām un tik netveramu sejas izteiksmes rotaļu, ka jau pēc pirmā acu uzmetiena jūs aizmirsāt par resno ķermeni un atcerējāties vairs tikai pār to dominējo�o prātu.

Viņam pa pēdām ienāca mūsu vecais draugs Lestreids no Skotlendjarda � tievs un askētisks. Viņu abu nopiet�nā sejas izteiksme skaidri liecināja par kādu ārkārtīgi svarīgu izmeklē�anu. Detektīvs klusēdams paspieda mums rokas. Maikrofts Holmss ar pūlēm novilka savu mēteli un ieslīga atzveltnes krēslā.

���� Neiedomājami nepatīkama lieta, �erlok, � viņ� teica. � Man ārkārtīgi nepatīk mainīt savus paradumus, bet varas iestādes nebūtu pieņēmu�as nekādu manu atteik��anos. Ņemot vērā pa�reizējo stāvokli Siāmā, ir ārkārtīgi nepatīkami, ka man jāatraujas no savu pienākumu pil�dī�anas. Bet stāvoklis patie�ām ir kritisks. Es vēl nekad neesmu redzējis premjerministru tik satrauku�os. Tāpat arī Admiralitātē � tur viss dūc kā apgāztā bi�u stropā. Vai tu jau esi iepazinies ar lietu?

��� Mēs tie�i ar to tikko nodarbojāmies. Kas tie bija par tehniskajiem dokumentiem?

�� Ak, tur jau arī ir tā lieta! Par laimi, tas nav parādījies atklātībā. Ja tas būtu noticis, prese saceltu milzīgu skan�dālu. Dokumenti, kas atradās tā nelaimīgā jaunekļa ka�batā, bija Brūsa�Pārtingtona zemūdenes rasējumi.

Maikrofts Holmss runāja ar tādu svinīgumu, kas no�rādīja, ka viņ� notiku�ajam pie�ķir ļoti lielu nozīmi. Mēs ar viņa brāli nogaido�i sēdējām.

Jūs, protams, esat par to dzirdēju�i? Es domāju, ka visi par to ir dzirdēju�i.

��� Tikai vārda pēc.

Tās nozīmi ir grūti pārvērtēt. Tas bija visrūpīgāk glabātais valsts noslēpums. Jūs varat man ticēt uz vārda, ka Brūsa�Pārtingtona zemūdenes darbības rādiusā nav iespējams nekāds uzbrukums no jūras puses. Pirms diviem gadiem caur valsts bud�eta projektu slepeni tika dabūta milzīga naudas summa un samaksāta par to, lai iegūtu monopolu uz �o izgudrojumu. Tika darīts viss, lai to pa�turētu slepenībā. Rasējumi, kas ir ārkārtīgi komplicēti un ietver sevī kādus trīsdesmit atsevi�ķus patentus, no kuriem katrs ir būtiski svarīgs visai konstrukcijai kopumā, tika glabāti sare�ģītas uzbūves seifā slepenā birojā, kas ir sais�tīts ar arsenālu un kura durvis un logi ir dro�i pasargāti no laupītājiem. Tie nedrīkstēja tikt iznesti no biroja ne�kāda iemesla dēļ. Pat ja Jūras kara flotes galvenais kon�struktors vēlētos salīdzināt ar tiem savus darba rasējumus, arī viņ� �im nolūkam būtu spiests doties uz Vulid�as biroju. Un tad pēk�ņi mēs tos atrodam miru�a jaunākā klerka kabatā pa�ā Londonas centrā. No oficiālā redzes- viedokla tas ir vienkār�i �ausmīgi.

��� Bet vai tad jūs tos nedabūjāt atpakaļ?

��� Nē, �erlok, nē! Tur jau ir tā ķeza. Mēs tos neda�būjām atpakaļ. No Vulid�as tika paņemti desmit doku�menti. Kedogena Vesta kabatā bija tikai septiņi. Trīs pārē�jie, pa�i būtiskākie, ir pazudu�i � nozagti, izgaisu�i. Tev, �erlok, ir jāpamet viss. Atliec malā savas niecīgās policijas iecirkņa līmeņa mīklas. Tā ir vitāli svarīga starptautiska problēma, kas tev jāatrisina. Kāpēc Kedogcns Vests pa�ņēma dokumentus, kur atrodas trūksto�ie rasējumi, kā viņ� nomira, kā viņa līķis nokļuva tur, kur tas tika atrasts, kā varētu tikt izlabots nodarītais ļaunums? Atrodi atbildes uz �iem jautājumiem, un tu savai valstij izdarīsi milzīgu pakalpojumu.

��� Kāpēc tu pats, Maikroft, neatrisini �os jautājumus? Tavas sprie�anas spējas ir tādas pa�as kā manējās.

Iespējams, �erlok, ka tā arī ir. Bet �ajā gadījumā vajadzēs noskaidrot daudzas detaļas. Iedod man �īs de�taļas, un es, ncpieceldamies no sava atzveltnes krēsla, da�rī�u tev zināmu nevainojamu eksperta viedokli. Bet skrai�dīt �urpu turpu, nopratināt dzelzceļa kalpotājus un gulēt uz vēdera, skatoties lupā, � tas nav mans metierNē, tu esi vienīgais cilvēks, kas ir spējīgs ieviest skaidrību �ajā notikumā. Un, ja tev ir vēlē�anās redzēt savu vārdu nā�kamajā apbalvoto personu sarakstā�

Mans draugs pasmaidīja un pakratīja galvu.

�� Es spēlēju spēli pa�as spēles dēļ, � viņ� teica. � Bet �ajā lietā, bez �aubām, ir da�as interesantas problēmas,

" Mi lici arods, profesija (fran�u vai.) un es ar lielu prieku tās papētī�u. Pastāsti man, lūdzu, vēl kaut kādus faktus.

��� Pa�us būtiskākos es īsumā pierakstīju uz �īs te pa�pīra lapas kopā ar da�ām adresēm, kas varētu tev noderēt. Faktiskais oficiālais atbildīgais par dokumentiem ir sla�venais valdības eksperts sers D�eimss Volters, kura ap�balvojumu un titulu saraksts rokasgrāmatā aizņem divas rindas. Viņ� ir nosirmojis valsts darbā, īsts d�entlmenis, ieredzēts viesis pa�os visaugstāk stāvo�ajos namos un, pats galvenais, cilvēks, kura patriotisms atrodas ārpus jebku�rām aizdomām. Viņ� ir viens no tiem diviem, kuriem bija seifa atslēga. Vēl es varu piebilst, ka pirmdien visā darba dienas garumā dokumenti neap�aubāmi atradās birojā un ka sers D�eimss aizbrauca uz Londonu ap pulksten tri�jiem, paņemdams atslēgu sev līdzi. Visu vakaru, kad no�tika �is incidents, viņ� pavadīja admirāļa Sinklēra mājā Bērklīskvērā.

��� Vai �is fakts tika pārbaudīts?

��� Jā, viņa brālis, pulkvedis Velentains Volters, aplie�cināja, ka viņ� ir aizbraucis no Vulid�as, un admirālis Sinklērs apstiprināja viņa iera�anos Londonā, tā ka seram D�eimsam ar notiku�o tie�a sakara nav.

��� Kas ir tas otrs cilvēks, kam ir atslēga?

��� Vecākais klerks un rasētājs, misters Sidnijs D�on- sons. Viņ� ir aptuveni �etrdesmit gadus vecs vīrietis, pre�cējies, piecu bērnu tēvs. Tas ir kluss, drūms cilvēks, bet viņam visumā valsts dienestā ir lieliskas atsauksmes. Starp kolēģiem viņ� nav visai populārs, toties ir teicams dar�binieks. Saskaņā ar D�onsona pa�a liecību, ko gan ap�stiprina tikai viņa sievas teiktais, pirmdien pēc darba viņ� visu vakaru ir pavadījis mājās, un viņa atslēga visu laiku ir bijusi parastajā vielā, piekārta pie pulksteņa ķēdes.

��� Pastāsti mums par Kedogenu Vestu.

��� Viņ� bija nostrādājis desmit gadus un bija nevai�nojams darbinieks. Viņam bija karstgalvīga un nesaval�dīga, tomēr tie�a un godīga cilvēka reputācija. Neko sliktu mēs par viņu pateikt nevaram. Viņ� birojā bija nākamais aiz Sidnija D�onsona. Darba pienākumu sakarā viņam katru dienu bija darī�ana ar �iem rasējumiem. Izņemot viņu, nevienam citam nebija tiesības ņemt tos rokās.

��� Kur� tovakar ieslēdza rasējumus seifā?

Misters Sidnijs D�onsons, vecākais klerks.

��� Nu, bet, kur� tos izņēma, protams, ir pilnīgi skaidrs. Tie ir atrasti pie jaunākā klerka Kedogena Vesta. Tur vairs nav nekādu �aubu, vai ne?

Tā tas ir, �erlok, un tomēr �ajā lietā ir tik daudz kā neizskaidrojama. Vispirmām kārtām, kāpēc viņ� tos paņēma?

��� Es domāju, ka tiem bija visai liela vērtība. Viņ� par tiem pavisam viegli būtu varējis dabūt vairākus tūksto�us.

��� Vai tu vari iedomāties kādu citu iespējamo rīcības motīvu, paņemot �os dokumentus sev līdzi uz Londonu, izņemot nodomu tos pārdot?

��� Nē, es nevaru.

- Tādā gadījumā mums tas ir jāpieņem par darba hi�potēzi. Tātad dokumentus paņēma jaunais Vests. Tālāk � to viņ� varēja izdarīt tikai ar viltotas atslēgas palīdzību�

Ar vairāku viltotu atslēgu palīdzību. Viņam ta�u vispirms vajadzēja atslēgt pa�u ēku, pēc tam vēl istabu.

��� Tātad viņam bija vairākas viltotas atslēgas. Viņ� paņēma dokumentus sev līdzi uz Londonu, lai pārdotu valsts noslēpumu, bez �aubām, domādams nākamajā rītā, pirms vēl kāds pamanīs to pazu�anu, atlikt rasējumus atpakaļ seifā. Ar �o nodevīgo misiju ieradies Londonā, viņ� tur sastapa savu nāvi.

��� Bet kā tas notika?

���� Mēs varam pieņemt, ka viņ� tika nogalināts un izmests no vilciena kupejas atceļā uz Vulid�u.

��� Oldgeitas stacija, kur tika atrasts līķis, atrodas ievē�rojami tālāk par staciju "Londonas tilts", kur viņam būtu bijis jāizkāpj, ja viņ� patie�ām brauktu uz Vulid�u.

��� Varētu iedomāties loti daudzus iemeslus, kuru dēļ Vests pabrauca garām stacijai "Londonas tilts". Piemēram, vagonā bija kāds, ar kuru viņ� bija uzsācis aizraujo�u sa�runu. Saruna pārauga vardarbīgā skandālā, kura laikā viņ� zaudēja dzīvību. Iespējams, Vests mēģināja izkāpt no va�gona, izkrita uz sliedēm un �ādā veidā dabūja sev galu. Bet tas otrs aizvēra aiz viņa durvis. Bija ta�u bieza migla, un nekas nebija redzams.

Ar mūsu pa�reizējām zinā�anām labāku izskaid�rojumu mēs neatradīsim; un tomēr, �erlok, apdomā, cik daudzus jautājumus tu atstāji bez ievērības. Mēs varam pieņemt, piemēra pēc, ka jaunais Kedogcns Vests bija nolēmis nogādāt �os dokumentus uz Londonu. Tālāk mēs, dabiski, varam pieņemt, ka viņam bija norunāta tik�anās ar kādu ārzemju aģentu un tāpēc bija nepiecie�ams iz�brīvēt sev vakaru. Bet viņ� paņēma divas biļetes uz teātri, devās uz turieni ar savu līgavu un tad pusceļā pēk�ņi pazuda.

��� Acu apmānī�anai, � teica Lestreids, kur� nepacie�tīgi sēdēja, klausīdamies sarunā.

��� Visai dīvains paņēmiens. Tas ir iebildums numur 1. Iebildums numur 2: mēs varam pieņemt, ka viņ� ir ieradies Londonā un saticies ar ārzemju aģentu. Viņam līdz rītam vajadzēja paspēt atlikt dokumentus atpakaļ vai ari to pazu�ana tiktu atklāta. Viņ� paņēma desmit rasējumu. Viņam kabatā bija tikai septiņi. Kas ir noticis ar pārējiem trim? Labprātīgi viņ� no tiem dro�i vien nebūtu �ķiries. Un tālāk � kur ir samaksa par viņa node�vību? Loģiski būtu sagaidīt, ka viņa kabatās tiktu atrasta liela naudas summa.

���� Man tas �ķiet pilnīgi skaidrs, � sacīja Lestreids.

��� Man nav nekādu �aubu, kā viss notika. Vests paņēma dokumentus, lai tos pārdotu. Viņ� salika aģentu. Viņi ne�varēja vienoties par cenu. Vests devās atpakaļ uz mājām, bet aģents viņam sekoja. Vilcienā aģents viņu nogalināja, paņēma pa�us būtiskākos dokumentus un izmeta līķi ārā no vagona. Viss sakrīt, vai ne?

��� Bet kāpēc viņam nebija biļetes?

Biļete varētu norādīt, kura stacija atrodas vistuvāk aģenta mājai. Tāpēc arī viņ� to izvilka no nogalinātā vī�rie�a kabatas.

Labi, Lestreid, loti labi, � Holmss teica. � Jūsu teorija ir visai pārliecino�a. Bet, ja tas patie�ām tā ir noticis, tad izmeklē�anu var izbeigt. No vienas puses, nodevējs ir miris. No otras puses, Brūsa�Pārtingtona zemūdenes rasējumi dro�i vien jau atrodas kontinentā. Kas tad mums te vēl būtu darāms?

�� Jādarbojas, �erlok, jādarbojas! � iesaucās Maikrofts, pielēkdams kājās. � Visi mani instinkti ir pret �o izskaid�rojumu. Izmanto savas spējas! Aizbrauc uz nozieguma vietu! Satiec cilvēkus, kas ir iejaukti notiku�ajā! Apgriez visu kājām gaisā! Visas tavas karjeras laikā tev vēl nekad nav bijusi tik lieliska iespēja pakalpot savai valstij.

���� Nu, nu! � Holmss teica, paraustīdams plecus.

��� Ejam, Vatson! Un jūs, Lestreid, � vai jūs nevarētu kā�du stundu vai divas pagodināt mūs ar savu sabiedrību? Savu izmeklē�anu mēs sāksim, apmeklējot Oldgeitas sta�ciju. Uz redzē�anos, Maikroft. Es līdz vakaram ziņo�u tev par mūsu panākumiem, bet jau iepriek� tevi brīdinu, ka neko lielu tu nesagaidīsi.

Stundu vēlāk mēs ar Holmsu un Lestrcidu jau stāvējām uz pazemes dzelzceļa sliedēm tajā vietā, kur tās tie�i pirms Oldgeitas stacijas iznāk ārā no tuneļa. Mūs pavadīja vecs d�entlmenis ar sarkanu seju, kur� pārstāvēja dzelzceļa kompāniju.

Jaunā cilvēka līķis gulēja �eit, � viņ� teica, norā�dīdams uz vietu kādas trīs pēdas no sliedēm. � No aug�as viņ� nevarētu biit nokritis, jo tur, kā jūs pa�i redzat, vis�caur ir nepārtrauktas sienas. Tātad viņ� varēja tikai izkrist no vilciena un, pēc mūsu rīcībā eso�ās informācijas, tam vajadzētu būt tam pa�am, kas �eit gāja garām pirmdien ap pusnakti.

Jūs pārbaudījāt vagonus, vai lajos nav kaut kādu vardarbības pēdu?

lajos nav nekādu pēdu un neviena biļete arī netika atrasta.

Vai neviens kādā vagonā nav pamanījis atvērtas durvis?

� Neviens.

�orīt no rīta mēs saņēmām kādu jaunu liecību, � Lestreids teica. � Kāds pasa�ieris, kas pirmdienas vakarā ap pulksten 11.40 parastajā metropolitēna vilcienā bija braucis garām Oldgeitas stacijai, paziņoja, ka viņ� ir dzir�dējis skaļu, dobju troksni, it kā ķermenis atsistos pret ceļa segumu, un tas ir noticis īsu brīdi pirms tam, kad vilciens pienācis stacijā. Tomēr biezās miglas dēj nekas nav bijis redzams. Tajā brīdī viņ� par to neko neziņoja. Bet kas misteram Holmsam ir noticis?

Mans draugs stāvēja ar enerģisku, sasprindzinātu sejas izteiksmi un, acis nenovērsis, skatījās uz dzelzceļa slie�dēm, kur tas izlocījās ārā no tuneļa. Oldgeita ir mezgla stacija, tāpēc tur atrodas liels daudzums pārmiju. Tām tad arī bija pievērsts viņa vērīgais, pēto�ais skatiens, un viņa dedzīgajā, modrajā sejā es ieraudzīju man tik labi pazīs�tamo izteiksmi � cie�i sakniebtās lūpas, trīso�ās nāsis un savilktās biezās, spurainās uzacis.

��� Pārmijas, � viņ� murmināja. � Pārmijas.

Nu, kas par to? Ko jūs ar to gribat teikt?

��� Es domāju, ka visā dzelzceļa sistēmā nekur nav tāds daudzums pārmiju kā �eit?

��� Jā, tādu vietu ir loti maz.

���� Un vēl arī pagrieziens. Pārmijas un pagrieziens. Nudien, ja vien tas patie�ām tā ir bijis.

��� Kas tad, mister Holms? Vai jūs esat atradis atrisi�nājuma atslēgu?

Pagaidām tā ir tikai ideja, nojausma, ne vairāk. Bet lieta, bez �aubām, k|ūst arvien interesantāka. Vienreizēji, pilnīgi vienreizēji, un tomēr � kāpēc gan ne? Es nekur uz sliedēm neredzēju nekādu asiņu pēdu.

��� To arī gandrīz nemaz nebija.

��� Bet, kā es sapratu, ievainojums ta�u bija visai ievē�rojams.

���� Galvaskauss bija sadragāts, bet ārējie ievainojumi nebija lieli.

��� Un tomēr kaut kādai asiņo�anai vajadzēja būt. Vai man būlu iespējams pārmeklēt to vilcienu, kurā brauca pasa�ieris, kas dzirdēja kritiena dobjo troksni miglā?

��� Baidos, ka ne, mister Holms. Tas vilciens jau sen ir izformēts un vagoni sadalīti pa citiem sastāviem.

���� Es varu jums galvot, mister Holms, � Lestreids teica, � ka visi vagoni tika rūpīgi pārmeklēti. Es pats personiski tam sekoju.

Viens no mana drauga pa�iem acīmredzamākajiem trū�kumiem bija neiecietība pret mazāk elastīgām prāta spē�jām kā viņam pa�am.

� Ļoti iespējams, � viņ� teica, aizgriezdamies pro�jām. � Vienīgi jāpiebilst, ka tie nebija vagoni, ko es vē�lējos pārmeklēt. Vatson, �eit mēs esam izdarīju�i visu ie�spējamo. Mums vairs nav nekādas nepiecie�amības jūs ap�grūtināt, mister Lestreid. Es domāju, ka tagad mūsu mek�lējumiem vajadzētu mūs vest uz Vulid�u.

Stacijā "Londonas tilts" Holmss uzrakstīja telegrammu savam brālim, kuru pirms nosūtī�anas iedeva man izlasīt. Tās teksts bija �āds:

"Tunisā ir pavīdējusi zināma gaismiņa, bet tā var arī nodzist. Līdz mūsu atgrie�anās brīdim, lūdzu, atsūti ar kurjeru uz Beikerstrītu ārzemju spiegu un starptautisko aģentu, kas �obrīd atrodas Anglijā, pilnu sarakstu kopā ar viņu adresēm.

�erloks"

Tas, Vatson, varētu mums noderēt, � viņ� piezī�mēja, kad mēs bijām ieņēmu�i savas vietas Vulid�as vil�cienā. � Mums, bez �aubām, ir jābūt pateicīgiem brālim Maikroftam par to, ka viņ� mūs iesaistīja lietas izmek�lē�anā, kas solās būt ārkārtīgi ievērības cienīga.

Viņa enerģiskajā sejā joprojām bija saglabājusies sprai�gas un sasprindzinātas uzmanības izteiksme, kas skaidri norādīja, ka kaut kāds neparasts un ierosino�s apstāklis ir licis viņa smadzenēm strādāt īpa�i intensīvi. Iedomā�jieties dzinējsuni ar noļuku�ām ausīm un nokārtu asti vāļājamies suņu būdā un salīdziniet viņu ar to pa�u suni, kad tas mirdzo�ām acīm un sasprindzinātiem musku�ļiem skrien pa svaigām zvēra pēdām � tie�i tāda pati pārmaiņa kop� �ā rīta bija notikusi ar Holmsu. Tas bija pavisam cits cilvēks salīdzinājumā ar to ļengano un fleg�mātisko figūru peļu krāsas rītasvārkos, kas tikai pirms da�ām stundām tik nemierīgi bija klaiņojusi pa miglas

ieskauto istabu.

��� Tas ir īsts materiāls. Te ir pla�s darbības lauks, � viņ� teica. � Ks patie�ām izrādīju neattapību, uzreiz nesa�prazdams, kādas tur slēpjas iespējas.

��� Bet man vel joprojām nekas nav skaidrs.

��� Beigas arī man vēl nav skaidras, bet man ir kāda ide�ja, kas varētu pavirzīt mūs tālāk. Tas vīrietis sastapās ar savu nāvi kaut kur citur, un viņa līķis atradās uz vagona jumta.

��� Uz jumta!

Neticami, vai ne? Bet aplūkosim faktus. Vai tā ir nejau�a apstākļu sagadī�anās, ka viņa līķis ir atrasts tie�i tajā vielā, kur vilciens mētājas un �ūpojas, kad tas iegrie��as pārmijās? Vai tā nav tie�i tā vieta, kur vajadzētu no�krist priek�metam, kas atrodas uz vagona jumta? Priek��metus vagona iek�pusē pārmijas ietekmēt nevarētu. Vai nu ķermenis patie�ām ir nokritis no jumta, vai arī ir noti�kusi kaut kāda dīvaina apstākļu sagadī�anās. Bet tagad apsvērsim jautājumu par asinīm. Protams, ka uz dzelzceļa līnijas nevarēja būt asiņu pēdas, ja ķermenis bija noasi�ņojis kaut kur citur. Katrs fakts pats par sevi ir ierosino�s. Kopā ņemti, tie jau apstiprina manu pieņēmumu.

��� Un vēl arī biļete! � es iesaucos.

���� Pilnīgi pareizi. Mēs nekādi nevarējām izskaidrot biļetes trūkumu. �ī teorija varētu to izskaidrot. Viss sa�skan.

- Bet, pat pieņemot, ka tas tā ari notika, mēs joprojām esam tikpat tālu 110 viņa nāves noslēpuma atminējuma kā agrāk. Patie�ām, lieta nav vis kļuvusi vienkār�āka, bet gan vēl dīvaināka.

��� Iespējams, � Holmss domīgi sacīja, � iespējams. Viņ� apklusa un sēdēja, iegrimis savās domās, līdz brīdim, kad lēnais vilciens beidzot piebrauca pie Vulid�as stacijas. Tur viņ� pasauca kebu un izvilka no kabatas Maikrofla iedoto papīra lapiņu.

- Mums vajadzēs izdarīt da�us īsus pēcpusdienas ap�ciemojumus, � viņ� teica. � Es domāju, ka pirmais mūsu uzmanību ir pelnījis sers D�eimss Volters.

�ā pazīstamā valsts darbinieka māja izrādījās grezna villa ar za|u zālienu, kas pletās līdz pa�ai Temzai. Kad mēs to sasniedzām, migla sāka izklīst, un tai cauri jau lauzās vāja, ūdeņaina saules gaisma. Pēc mūsu zvana parādījās virssulainis.

��� Sers D�eimss, ser! � viņ� teica ar svinīgu sejas izteiksmi. � Sers D�eimss �orīt no rīta nomira.

Augstā debess! � Holmss pārsteigts iesaucās. � Kā viņ� nomira?

Var būt, ka jums, ser, labpatiktu ienākt iek�ā un satikties ar viņa brāli, pulkvedi Velentainu?

��� Jā, tas ir labākais, ko mēs varētu darīt.

Mēs tikām ievesti vāji apgaismotā viesistabā, kur kādu brīdi vēlāk mums piebiedrojās loti gara auguma, glīts, aptuveni piecdesmit gadus vecs vīrietis ar gai�u bārdu, miru�ā zinātnieka jaunākais brālis. Viņa me�onīgās acis, notrieptie vaigi un nesukātie mati � viss liecināja, kāds negaidīts trieciens ir piemeklējis �īs mājas iemītniekus. Stāstīdams par to, kā tas notika, viņ� ar pūlēm varēja iz�runāt vārdus.

��� Tas viss nolika �ā �ausmīgā skandāla dē|, � viņ� teica. � Mans brālis, sers D�eimss, bija goda jautājumos ārkārtīgi jūtīgs cilvēks, un viņ� nevarēja pārdzīvot tamlī�dzīgu notikumu. Tas salauza viņam sirdi. Viņ� vienmēr lepojās ar nevainojamo kārtību savā nodaļā, un tas viņam bija nāvējo�s trieciens.

����� Mēs bijām cerēju�i, ka viņ� varētu mums sniegt kaut kādus norādījumus, kas palīdzētu mums atklāt �o no�tikumu.

���� Es jums galvoju, ka viņam tas viss bija tāds pats noslēpums kā jums un mums visiem pārējiem. Visu, kas viņam bija zināms, viņ� jau pavēstīja policijai. Dabiski, viņam nebija nekādu �aubu, ka vainīgais ir Kedogens Vests. Bet viss pārējais viņam bija pilnīgi neaptverams.

���� Vai jūs nevarat ieviest kaut kādu skaidrību �ajā notikumā?

���� Es pats nezinu neko, izņemot to, ko esmu lasījis vai dzirdējis. Es nevēlētos izskatīties nepieklājīgs, bet jums, mister Holms, ir jāsaprot, ka �obrīd mēs esam ārkārtīgi satraukti un es esmu spiests jūs lūgt pēc iespējas ātrāk pabeigt �o sarunu.

�� Tā patie�ām ir negaidīta notikumu attīstība, � teica mans draugs, kad mēs atkal bijām sasniegu�i kebu. � Es velētos uzzināt, vai tā bija dabiska nāve, vai ari nabaga vecais zēns pats ir padarījis sev galu! Ja tā ir pa�nāvība, vai var uzskatīt, ka to izraisīju�i pa�pārmetumi par nevē�rīgu izturē�anos pret saviem dienesta pienākumiem? Bet �is jautājums mums ir jāatstāj uz vēlāku laiku. Tagad atgriezīsimies pie Kedogena Vesta.

Maza, bet priek�zīmīgi sakopta mājiņa pilsētas noma�lē deva pajumti tagad jau vientuļajai mātei. Vecā lēdija bija pārāk bēdu sagrauzta, lai varētu mums kaut kādā veidā palīdzēt, bet viņai līdzās atradās jauna lēdija ar bālu seju, kas stādījās priek�ā kā mis Vaiolcta Vestberija, miru��ā vīrie�a līgava un pēdējā, kas bija viņu redzējusi tajā liktenīgajā vakarā.

��� Es to nevaru izskaidrot, mister Holms, � viņa teica. � Es kop� tās traģēdijas neesmu ne acu aizvērusi, ne�pārtraukti domāju, domāju, domāju, dienu un nakti, ko gan tas viss varētu nozīmēt. Arturs bija pats uzticamākais, bruņnieciskākais un patriotiskākais cilvēks zemes virsū. Viņ� drīzāk nocirstu sev labo roku nekā pārdotu viņam uzticēto valsts noslēpumu. �āda doma �ķiet absurda, neie�spējama, nejēdzīga ikvienam, kas viņu pazina.

��� Bet fakti, mis Vestberija?

��� Jā, jā, es atzīstos, es nevaru tos izskaidrot.

- Vai viņam nebija kaut kādas naudas grūtības?

��� Nē, viņa prasības bija loti pieticīgas, bet algu viņ� saņēma pietiekami lielu. Viņ� bija ietaupījis da�us simtus, un Jaunajā gadā mēs gatavojāmies apprecēties.

��� Vai jūs viņam nepamanījāt kaut kāda psihiska uz�budinājuma pazīmes? Dro�āk, mis Vestberija, esiet ar mums pilnīgi vaļsirdīga.

Mana biedra vērīgais skatiens bija pamanījis kaut kā�du pārmaiņu viņas uzvedībā. Viņa nosarka un svārstījās.

��� Jā, � viņa beidzot teica, � man bija tāda sajūta, ka kaut kas nodarbina viņa prātu.

��� Vai jau ilgu laiku?

���� Tikai aptuveni kop� pagāju�ās nedēļas. Viņ� bija domīgs un noraizējies. Reiz es viņam par to apvaicājos. Viņ� atzinās, ka ir norūpējies un ka tas ir saistīts ar viņa darba lietām. "Lieta ir pārāk nopietna, lai es kādam par to stāstītu, pat tev," viņ� sacīja. Neko vairāk man neiz�devās uzzināt.

Holmss izskatījās nopietns.

�� Turpiniet, mis Vestberija. Pat ja jums �ķiet, ka jūsu teiktais vēr�as pret viņu, turpiniet. Mēs nekad nevaram zināt, kā tas viss vēl var pavērsties.

��� Man patie�ām vairs nav, ko teikt. Vienu vai divas reizes man �ķita, ka viņ� jau ir gatavs man kaut ko pa�stāstīt. Kādu vakaru viņ� runāja par seifā glabāto slepeno dokumentu milzīgo nozīmi, un man tā kā atmiņā ir pali�cis, ka viņ� teica, ka ārzemju spiegi, bez �aubām, dārgi samaksātu, lai tos iegūtu.

Mana drauga seja l<|uva vēl nopietnāka.

��� Vai viņ� vēl kaut ko teica?

��� Tikai to, ka mēs pārāk nevērīgi izturamies pret �ā�dām lietām, � ka nodevējam nebūtu nekādu grūtību iegūt rasējumus.

���� Vai tas gadījās tikai pēdējā laikā, ka viņ� izteica �ādas piezīmes?

��� Jā, pavisam nesen.

Tagad pastāstiet mums par to pēdējo vakaru.

Mēs bijām sataisīju�ies iet uz teātri. Migla bija tik bieza, ka ņemt kebu nebija nekādas jēgas. Mēs gājām kājām, un mūsu ceļ� veda netālu no viņa biroja. Pēk�ņi viņ� metās sānis un pazuda miglā.

��� Neteicis ne vārda?

��� Viņ� tikai iekliedzās; tas arī bija viss. Es stāvēju un gaidīju, bet viņ� neatgriezās. Tad es devos mājās. Nā�kamajā rītā, pēc biroja atvēr�anas, no turienes atnāca ap�vaicāties par viņu. Ap pulksten divpadsmitiem mēs uz�zinājām �ausmīgos jaunumus. Ak, mister Holms, ja vien tikai jūs spētu glābt viņa godu! Tas viņam tik daudz ko nozīmēja.

Holmss skumji pakratīja galvu.

�� Nāciet, Vatson, � viņ� teica. � Mūsu ceļ� ved mūs tālāk. Nākamajai pieturas vietai vajadzētu būt birojam, no kurienes tika paņemti dokumenti.

��� Jau no pa�a sākuma pret jauno cilvēku bija pietie�ko�i daudz pierādījumu, bet pēc mūsu ievāktajām ziņām to ir kļuvis vēl vairāk, � Holmss piezīmēja, kad kebs sāka kustēties uz priek�u. � Viņa gaidāmās kāzas varēja būt motīvs, lai izdarītu noziegumu. Viņam, dabiski, bija vajadzīga nauda. Doma par rasējumu nolaupī�anu viņam bija ienākusi prātā, ja jau reiz viņ� par to runāja. Viņ� gandrīz vai padarīja meiteni par nodevības līdzdalībnieci, izstāstot viņai par saviem plāniem. Ārkārtīgi nepatīkams notikums.

Bet paklausieties, Holms, vai tad cilvēka reputācija vispār neko nenozīmē? Bez tam � kāpēc vajadzētu pa�mest meiteni vienu uz ielas un mesties projām izdarīt kri�minālnoziegumu?

- Pilnīgi pareizi! Iebildumi ir visai pamatoti. Bet būs ārkārtīgi grūti atspēkot apvainojumus.

Misters Sidnijs D�onsons, vecākais klerks, sagaidīja mūs birojā un uzņēma ar tādu pa�u cienību, kādu vienmēr iedve� mana biedra vizītkarte. Viņ� bija kalsns, skarbs, briļļains vīrietis vidējos gados, viņa vaigi bija iekritu�i un rokas trīcēja no nervu sasprindzinājuma, ko viņam bija nācies pārdzīvot.

� Nepatīkams notikums, mister Holms, ārkārtīgi nepa�tīkams. Vai jūs jau esat dzirdējis par �efa nāvi?

��� Mēs tikko kā nākam 110 viņa mājas.

Mums te ir tāds jūklis. �efs ir miris, Kedogcns Vests ir miris, mūsu dokumenti ir nozagti. Un vēl tikai pirm�dienas vakarā, kad mēs slēdzām ciet durvis, mēs bijām tikpat kārtīgs birojs kā jebkur� valdības dienests. Augstais Dievs, �ausmīgi par to pat iedomāties! Ka no visiem tie�i Vests ir izdarījis kaut ko tamlīdzīgu!

��� Tātad jūs esat pārliecināts, ka viņ� ir vainīgs?

� Es nevaru iedomāties nevienu citu aizdomās turamo. Un es vēl viņam uzticējos kā pats sev.

��� Cikos birojs pirmdien tika slēgts?

���� Pulksten piecos.

��� Vai jūs to aizslēdzāt?

���� Es vienmēr dodos projām pēdējais.

��� Kur atradās rasējumi?

��� Tajā seifā. Es pats tos tur ieliku.

��� Vai tad ēkā nav sarga?

���� Ir, protams, bet viņam jāapsargā ari vēl citas no�daļas. Viņ� ir vecs kareivis un pilnīgi uzticams cilvēks. Tajā vakarā viņ� neko nebija redzējis. Tiesa gan, migla bija neiedomājami bieza.

���� Pieņemsim, ka Kedogcns Vests vēlējās iekļūt ēkā pēc darba laika beigām; viņam būtu vajadzīgas trīs atslē�gas, lai viņ� varētu tikt pie dokumentiem, vai ne?

Jā, tā tas ir. Atslēga no ārējām durvīm, biroja atslē�ga un seifa atslēga.

���� Vai �īs atslēgas bija tikai seram D�eimsam Volte- ram un jums?

��� Durvju atslēgas man nav � tikai seifa.

��� Vai sers D�eimss savos paradumos bija akurāts cil�vēks?

��� Es domāju, ka jā. �īs trīs atslēgas viņ� turēja savēr�tas uz viena riņķa. Es tās bie�i tur redzēju.

��� Vai viņ� tās ņēma līdzi, kad brauca uz Londonu?

��� Tā viņ� apgalvoja.

��� Un jūs no savas atslēgas nekad ne�kiraties?

��� Nekad.

�� Tātad Vestam, ja viņ� ir vainīgais, vajadzēja būt dub�likātiem. Un tomēr pie viņa nekādas atslēgas netika at�rastas. Vēl viens jautājums: ja kāds no �ā biroja klerkiem vēlētos pārdot rasējumus, vai viņam nebūtu vienkār�āk pa�am tos nokopēt nekā ņemt oriģinālus, kā tas tika izdarīts?

���� Lai rasējumus kā nākas nokopētu, ir nepiecie�a�mas ievērojamas tehniskās zinā�anas.

��� Bet es domāju, ka gan seram D�eimsam, gan jums, gan Vestam bija vajadzīgās tehniskās zinā�anas.

��� Bez �aubām, ka mums bija, bet es jūs lūdzu, mister Holms, nemēģiniet iejaukt mani �ajā notikumā. Kāds la�bums ir no tamlīdzīgiem mūsu prātojumiem, ja īstenībā rasējumu oriģināli tika atrasti pie Vesta?

��� Nu, bet tas patie�ām ir dīvaini, ka viņ� būtu tik loti riskējis, paņemot oriģinālus, ja viņ� pilnīgā dro�ībā būtu varējis uztaisīt kopijas, kuras tāpat kalpotu vina no�domam.

��� Bez �aubām, tas ir savādi � un tomēr viņ� tie�i tā ir rīkojies.

���� �ajā lietā katra jauniegūta informācija atklāj kaut ko neizskaidrojamu. Trīs trūksto�ie dokumenti vēl jopro�jām nav atrasti. Cik es saprotu, tad tie ir pa�i būtiskākie.

��� Jā, tā tas ir.

��� Vai ar to jūs gribat teikt, ka ikviens, pie kura atro�das �ie trīs rasējumi, arī bez pārējiem septiņiem varētu uzbūvēt Brūsa�Pārtingtona zemūdeni?

��� Tie�i par �ādām sekām es arī ziņoju Admiralitātei. Bet �odien es vēlreiz aplūkoju rasējumus un vairs neesmu tik loti par to pārliecināts. Vienā no dokumentiem, kas tika dabūti atpakaļ, ir rasējumi automātiskajiem dubul�tajiem ventiļiem ar pa�regulējo�iem aizbīdņiem. Kamēr ārzemnieki pa�i tos neizgudros, viņi nevarēs zemūdeni uzbūvēt. Protams, viņi drīz vien varētu pārvarēt �īs grū�tības.

��� Bet vai trīs trūksto�ie rasējumi ir pa�i svarīgākie?

��� Neap�aubāmi.

���� Es domāju, ka tagad ar jūsu atļauju es apstaigā�u telpas un ēkas apkārtni. Vairāk jautājumu man nav.

Viņ� aplūkoja seifa atslēgu, istabas durvis un, visbei�dzot, loga dzelzs slēģus. Tikai tad, kad mēs jau atradāmies zālienā mājas priek�ā, viņa interese strauji pieauga. Ārpusē pie loga auga lauru krūms, un da�i no tā zariem izrādījās noliekti vai nolauzti. Holmss ar lupas palīdzību rūpīgi apskatīja zarus un pēc tam kaut kādas izplūdu�as un ne�skaidras pēdas uz zemes zem krūma. Beidzot viņ� vecā�kajam klerkam palūdza aizvērt dzelzs slēģus un pievērsa manu uzmanību faktam, ka tie vidū pilnīgi nesaiet kopā un ka ikvienam no ārpuses ir iespējams redzēt, kas notiek istabas iek�pusē.

� �o trīs dienu novilcinā�anās dēļ ir iznīcināti visi norādījumi. �īs pēdas var kaut ko nozīmēt, bet var arī nenozīmēt neko. Labi, Vatson, es nedomāju, ka Vulid�ā mēs vairs uzzināsim kaut ko noderīgu. Ra�a, ko mēs �eit esam ievāku�i, nav visai liela. Paskatīsimies, vai Londonā mēs nevaram iegūt kaut ko vairāk.

Tomēr, pirms mēs pametām Vulid�as staciju, mēs pie savas ra�as pievienojām vēl vienu kūlīti. Biļe�u kasieris ne�aubīdamies paziņoja, ka pirmdienas vakarā ir redzējis Kedogenu Vestu � kuru viņ� labi pazina pēc izskata � un ka viņ� devies uz Londonu ar vilcienu pulksten 8.15 līdz stacijai "Londonas tilts". Viņ� bijis viens un nopircis biļeti braucienam vienā virzienā tre�ajā klasē. Kasieris, to pārdodams, bijis pārsteigts par viņa uzbudināto un ner�vozo uzvedību. Viņ� ir bijis tik satraukts, ka nekādi nav varējis salasīt izdotās monētas, un kasierim nācies viņam palīdzēt. Paskatīju�ies sarakstā, mēs ieraudzījām, ka vil�ciens pulksten 8.15 bija pirmais, ar kuru Vests varēja aiz�braukt pēc tam, kad viņ� 7.30 bija atstājis savu līgavu uz ielas.

Pamēģināsim, Vatson, atjaunot notikumus, � Holmss teica pēc pusstundas ilgas klusē�anas. � Es neesmu pār�liecināts, vai visu mūsu kopīgo izmeklē�anu laikā mums jebkad ir bijusi lieta, kas būtu tik loti grūta kā �ī. Katrs jauns solis, ko mēs speram, tikai atklāj aiz tā jaunas zemūdens klintis. Un tomēr mēs, protams, esam sasniegu�i zināmu jūtamu progresu.

Iztaujā�anas, ko mēs veicām Vulid�ā, rezultāti galve�nokārt liecināja pret jauno Kedogenu Vestu; bet zem loga atrastie norādījumi varētu |aut izvirzīt viņam daudz lab�vēlīgāku hipotēzi. Pietjemsim, piemēram, ka pie viņa ir griezies kāds ārzemju aģents. Tas varēja saistīt viņu ar tādiem solījumiem, ka viņ� bija spiests klusēt, un tomēr �ī doma nodarbināja viņa prātu, uz ko norāda viņa pie�zīme savai līgavai. Ļoti labi. Tagad pieņemsim, ka tad, kad viņ� ar jauno lēdiju gāja uz teātri, viņ� pēk�ņi miglā uz brīdi ieraudzīja to pa�u aģentu ejam virzienā uz viņa biroju. Viņ� bija impulsīvs cilvēks, ātrs savos lēmumos. Kad runa bija par viņa pienākumu, viss pārējais atkāpās otrajā plānā. Viņ� vīrietim sekoja, nostājās zem loga, re�dzēja dokumentu nozag�anu un dzinās zaglim pakal. Tādā veidā atrisinās jautājums par to, ka neviens nebūtu ņēmis oriģinālus, ja viņ� bulu varējis uztaisīt kopijas. Nepie�dero�ai personai nācās ņemt oriģinālus. Tiktāl viss saskan.

Nu, bet tālāk?

Tālāk mēs nonākam zināmās grūtībās. Varētu iedo�māties, ka, ņemot vērā �ādus apstākļus, pirmais, ko jau�najam Kedogcnam Vestam vajadzētu darīt, būtu sagrābt nelieti un sacelt trauksmi. Kāpēc viņ� to nedarīja? Vai tas varētu būt bijis viņa priek�nieks, kas paņēma doku�mentus? Tas varētu izskaidrot Vesta uzvedību. Vai arī zaglim izdevās miglā izslīdēt Vestam no rokām un Vests nekavējoties devās uz Londonu, lai stātos viņam ceļā viņa pa�a dzīvoklī, pieņemot, ka viņ� zināja, kur �is dzīvoklis atrodas? Katrā gadījumā nepiecie�amībai vajadzēja būt ārkārtīgi neatliekamai, ja jau viņ� pameta savu meiteni vienu pa�u stāvam miglā un pat nemēģināja ar viņu sazi�nāties. �eit mūsu pēdas pazūd, un kā vienā, tā otrā hipo�tēzē veidojas milzīgs pārrāvums starp �o brīdi un Vesta līka, ar septiņiem rasējumiem viņa kabatā, atra�anos uz metropolitēna vilciena jumta. Mans instinkts saka, ka ta�gad jāsāk strādāt 110 otra gala. Ja Maikrofts jau bus atsū�tījis sarakstu ar adresēm, mēs varbūt tajā atradīsim mums vajadzīgo cilvēku un vienu pēdu vietā varēsim sekot uz�reiz divām.

Beikerstrītā mūs patie�ām gaidīja zīmīte. Valdības kur�jers lo lielā steigā bija atgādājis. Holmss pārlaida tai acis un pasvieda to man.

"Anglijā atrodas loti daudzi sīki (autiņi, bet ir tikai da�i, kas riskētu ielaisties tik lielā afērā. Vienīgie vērā ņemamie vīrie�i ir Ādolfs Meijers Greitd�ord�strītā 13, Vestminsterā, Luijs la Rotjērs no Kemdenmen�enzas, No- tinghilā, un Ilugo Ober�teins Kolfīldgārdensā 13, Ken- singtonā. Par Ober�teinu varu teikt, ka pirmdien viņ� ir bijis pilsētā un, pēc jaunākajām ziņām, atstājis to. Priecājos dzirdēt, ka Tu esi ieraudzījis kādu gaismas stariņu. Ministru kabinets vislielākajā satraukumā gai�da Tavu galīgo ziņojumu. Steidzami ir ieradu�ies pār�stāvji no visaugstākā nama. Visi valsts spēki ir Tavā rīcībā, ja Tev pēc tiem būtu vajadzība.

Maikrofts"

� Baidos, � Holmss smaidīdams teica, � ka visā ķēniņienes zemē neviens [8] nevar būt noderīgs �ajā* lielā. Viņ� atritināja savu lielo Londonas karti un ar dedzīgu interesi noliecās pār to. � Nu, nu, � pēc brī�a viņ� ap�mierināti iesaucās, � apstākli beidzot nedaudz sāk iegro�zīties mums par labu. Ziniet, Vatson, es patie�ām sāku ticēt, ka mēs galu galā �o lietu atrisināsim. � Negaidītā jautrības uzplūdā viņ� uzsita man pa plecu. � Tagad es izie�u ārā. Tā būs tikai izlūko�ana. Es neuzsāk�u neko nopietnu, kamēr man līdzās nebūs mans uzticamais biedrs un biogrāfs. Palieciet �eit, un ir visai liela varbūtība, ka pēc kādas stundas vai divām jūs atkal mani redzēsiet. Ja jums kļūs garlaicīgi, paņemiet rakstāmpapīru un spalvu un sāciet savu stāstījumu par to, kā mēs glābām valsti.

Arī mani zināmā mērā aizrāva vina pacilātība, jo es labi zināju, ka viņ� nekad nemainītu savu parasto atturīgo izturē�anos, ja nebūtu pamatots iemesls līksmībai. Visu garo novembra vakaru es nepacietīgi gaidīju viņa atgrie��anos. Beidzot, nedaudz pāri pulksten deviņiem, ieradās izsūtāmais ar zīmīti:

"Es pusdienoju Goldini restorānā Glosterroudā, Ken- singtonā. ĪMdzu, tūlīt nāciet �urp un pievienojieties man. Paņemiet sev līdzi mūķīzeri, aptum�otu laternu, kallu un revolveri.

�. H."

Tas nu gan bija jauks ekipējums, ko cienījamam pilso�nim stiept pa tum�ajām, miglas pielietajām ielām. Es to visu apdomīgi sabāzu sava mēteļa kabatās un taisnā cc|ā devos uz norādīto adresi. Mans draugs sēdēja �ajā uz�krīto�i spilgtajā itā|u restorānā pie neliela, apaļa galdiņa netālu no durvīm.

��� Vai jūs gribat kaut ko ēst? Tādā gadījumā iedzeriet kopā ar mani kafiju un glāzīti k i raso [9] . Pamēģiniet vienu no īpa�nieka cigāriem. Tie nemaz nav tik riebīgi, kā varētu iedomāties. Vai instrumenti jums ir?

��� Tie ir �eit, manā mētelī.

Lieliski. Ļaujiet man jums pāris vārdos pastāstīt, ko es esmu izdarījis, uzklausot da�us norādījumus, kā mums rīkoties tālāk. Es domāju, ka jums, Vatson, vajadzētu būt pilnīgi acīm redzamam, ka jaunā cilvēka līķis tika uzlikts uz vilciena jumta. Tas bija skaidrs kop� tā brī�a, kad cs noskaidroju faktu, ka tas bija jumts un nevis vagons, no kurienes viņ� nokrita.

��� Vai viņ� nevarētu būt nomests no kāda tilta?

Manuprāt, tas nav iespējams. Ja jūs aplūkotu jumtus,

tad redzētu, ka tic ir nedaudz noapaļoti un tiem apkārt nav nekādu margu. Tāpēc mēs varam dro�i apgalvot, ka jaunais Kedogcns Vests tika uzlikts uz tā.

��� Bet kā viņ� varētu būt tur uzlikts?

Tas ari bija jautājums, uz kuru mums vajadzēja atbildēt. Ir tikai viens iespējamais veids. Jus zināt, ka da�ās Vcstendas vietās metropolitēna līnijas iznāk ārā no tuneļiem. Es miglaini atcerējos, ka. braucot pa turieni, �ad un tad esmu redzējis logus tie�i sev virs galvas. Tagad pieņemsim, ka vilciens ir apstājies zem viena no tādiem logiem, vai tad būtu kādas grūtības nolikt līķi uz jumta?

��� Tas �ķiet pilnīgi neticami.

Mums nāktos atcerēties veco aksiomu, ka tad, kad visas pārējās iespējas ir izslēgtas, tai, kas paliek pāri, lai cik neticama tā arī būtu, ir jābūt patiesajai. Visas pārējās iespējas ir izslēgtas. Kad cs atklāju, ka ievērojamais starp�tautiskais aģents, kas tikko kā bija atstājis Londonu, dzī�voja vienā no mājām, kas atrodas tie�i uz metropolitēna līnijas, es tik ļoti nopriecājos, ka jūs pat bijāt nedaudz pārsteigts par manu negaidīto frivolitāti.

��� (), tā tas bija gan, vai ne?

Jā, tā tas bija. Par manu mērķi kļuva misters Hugo Ober�tcins no Kolfīldgārdensas 13. nama. Savus meklē�jumus cs sāku Glosterroudas stacijā, kur ļoti izpalīdzīgs dzelzceļa darbinieks kopā ar mani devās apgaitā gar slie�dēm un lāva man pārliecināties ne tikai par to, ka Kol�fīldgārdensas nama sētas kāpņu logi iziet tie�i uz līnijas, bet vēl arī par daudz būtiskāku faktu: tur ir krustojums ar vienu no lielākajām dzelzceļa līnijām, un sakarā ar to metropolitēna vilcieni tie�i lajā vietā bie�i vien nekustīgi stāv vairākas minūtes.

Spīdo�i, Holms! Jūs to esat atrisinājis!

Ne glu�i, Vatson, ne glu�i. Mēs virzāmies uz priek�u, bet mērķis vēl ir tālu. Un tātad, apskatījis Kolfīldgārdensas nama aizmugurējo sienu, cs aplūkoju arī tā fasādi un pār�liecinājos, ka putniņ� patie�ām ir aizspurdzis. Tā ir diez�gan liela māja ar nemēbclēliem, cik es varēju spriest, dzī�vokļiem aug�stāvā. Obcr�teins dzīvoja tie�i tur kopā ar vienīgo kalpu, kas laikam bija viņa sabiedrotais un baudīja pilnīgu uzticību. Mums jāatceras, ka Ober�teins ir devies uz kontinentu, lai atbrīvotos no sava laupījuma, un bez jebkādas domas par bēg�anu; viņam nav iemesla baidīties no aresta, un doma par to, ka kāds amatieris varētu viņa dzīvoklī izdarīt kratī�anu, bez �aubām, viņam nekad pat prātā nav ienākusi. Tomēr tie�i to mēs arī izdarīsim.

Vai mēs nevarētu dabūt kratī�anas orderi un izdarīt to likumīgi?

Ņemot vērā eso�os pierādījumus � ar lielām grū�tībām.

��� Ko mēs no �īs kratī�anas varam iegūt?

To nav iespējams pateikt, var būt, ka tur ir kaut kāda korespondence.

��� Holms, man tas nepatīk.

Mans dārgais draugs, jūs tikai stāvēsiet sardzē uz ielas. Visu kriminālo dalu paveik�u cs. Tagad nav laiks atkāpties sīkumu dēļ. Atcerieties, ko rakstīja Maikrofts, cik satraukta ir Admiralitāte un Ministru kabinets, atce�rieties augstu stāvo�o personu, kas gaida jaunumus. Mums tas ir jāizdara.

Atbildes vietā es piecēlos no galda.

jums ir taisnība, Holms. Mums tas ir jāizdara.

Viņ� ari pielēca kājas un paspieda man roku.

��� Es zināju, ka jūs pēdējā brīdī neatkāpsieties, � viņ� teica, un uz mirkli es viņa acīs pamanīju kaut ko tādu, kas daudz vairāk līdzinājās maigumam, nekā es jebkad biju redzējis. Nākamajā brīdī viņ� jau atkal bija tāds pats kā vienmēr � valdonīgs un praktisks.

��� Līdz turienei ir apmēram pusjūdze, bet mums nav kur steigties. Iesim kājām, � viņ� teica. � Es jūs lūdzu, neizmetiet instrumentus no kabatām. Ja jūs arestēs kā aizdomīgu personu, tas varētu radīt loti nepatīkamus sa�re�ģījumus.

Kolfīldgārdcnsa ir viena no tām namu rindām ar glu�dām fasādēm, pīlāriem un portikiem, kas ir tik izcils Vik�torijas laikmeta vidusdaļas produkts Londonas Vestendā. Blakusnamā acīmredzot notika bērnu viesības, jo nakts klusumā atbalsojās līksma jaunu balsu �alo�ana un pia- nīna skaņas. Migla vēl joprojām nebija izklīdusi un gā�dīgi aizsedza mūs ar savu plīvuru. Holmss aizdedzināja laternu un pavērsa tās starus uz masīvajām ieejas durvīm.

��� Jā, tā ir nopietna problēma, � viņ� teica. � �īm durvīm, bez �aubām, ir ne tikai atslēga, bet arī aizbīdnis. Labāk mums varētu veikties ar sētas durvīm tur, lejā, pa- galmiņā mājas priek�ā. Gadījumā ja uzradīsies kāds pā�rāk centīgs policists, tur ir lieliska velvēta eja, kur pa�slēpties. Dodiet man roku, Vatson, un palīdziet pārrāpties pāri �ogam, bet pēc tam es palīdzē�u jums.

Pēc brī�a mēs abi jau atradāmies pagalmiņā. Tikko mēs bijām sasniegu�i ēnaino velvi, kad miglā virs mūsu gal�vām atskanēja policista soļi. Kad to klusinātā, ritmiskā klau- dzoņa izgaisa tālumā, Holmss ķērās pie sētas durvju atmū- ķē�anas. Es redzēju, kā viņ� stāvēja ar saliektu muguru un sasprindzināti pūlējās, kamēr tās ar griezīgu blīk�ķi atsprāga vaļā. Mēs, aizvēru�i aiz sevis durvis, ieslīdējām tum�ā gaitenī. Holmss gāja pa priek�u, kāpdams pa iz�liekto kāpņu kailajiem pakāpieniem. Viņa laternas gaismas dzeltenais staru vēdeklis izgaismoja zemu logu.

��� Te tas ir, Vatson, � tam ir jābūt tam pa�am. � Viņ� pla�i atvēra va|ā logu, un, tikko viņ� to bija izdarījis, kļuva dzirdama dobja, griezīga dunoņa, kas pakāpeniski pārauga skalā dārdoņā, kad mums garām tumsā aizdrāzās vilciens. Holmss pārlaida laternas gaismu palodzei. Tā biezā kārtā bija pārklāta ar sodrējiem, ko izmeta garām�brauco�o lokomotīvju dūmeņi, bet da�ās vietās melnais slānis bija izsmērēts un noslaucīts.

��� Jūs varat redzēt, kur viņi bija noliku�i līķi. Bet pa�skatieties, Vatson, kas tad tas? Nevar būt ne mazāko �au�bu, ka tās ir asiņu pēdas. � Viņ� norādīja uz nelieliem traipiem visā palodzes garumā. � Tās ir arī uz kāpņu pakāpieniem. Pierādījumi ir neapgā�ami. Pagaidīsim, ka�mēr �eit apstāsies vilciens.

Gaidīt nenācās ilgi. Jau nākamais vilciens, kas ar tādu pa�u rēkoņu tuvojās pa tuneli, pienākot pie izejas no tā, pakāpeniski palēnināja gaitu un tad, bremzēm �īkstot, apstājās tie�i zem mums. No palodzes līdz vagona jum�tam bija ne vairāk par �etrām pēdām. Holmss lēnām aizvēra logu.

���� Tiktāl viss apstiprinās ar faktiem, � viņ� teica. � Ko jūs par to domājat, Vatson?

��� Tas ir meistardarbs. Jūs esat pārspējis pats sevi.

��� Te nu es jums nevaru piekrist. Kop� tā brī�a, kad man ienāca prātā doma par to, ka līķis ir atradies uz jum�ta, ko patiesībā nemaz nebija tik grūti iedomāties, viss pārējais neizbēgami izrietēja no �ā fakta. Ja �eit nebūtu aizskartas valsts intereses, viss �is notikums būtu visai nenozīmīgs. Grūtības mums vēl ir tikai priek�ā. Bet var būt, ka mēs �eit atradīsim kaut ko tādu, kas varētu mums palīdzēt.

M�s uzkāpām pa sētas kāpnēm un iegājām otrā stāva dzīvokli. Pirmo mēs aplūkojām trūcīgi mēbelētu ēdam�istabu, bet neatradām nekā intereses vērta. Arī guļamis�tabas apskate neko nedeva. Atlikusī tre�ā istaba �ķita daudzsolo�āka, un mans biedrs ķērās pie tās sistemātiskas pārmeklē�anas. Tā acīmredzot tika izmantota kā kabinets, jo visur mētājās grāmatas un papīri. Holmss ātri un me�todiski citu pēc citas pārskatīja visu atvilktņu un skapju saturu, tomēr viņa askētiskajā sejā neiemirdzējās veiksmes prieks. Pagāja gandrīz stunda, bet vel joprojām nebija nekādu rezultātu.

��� Viltīgā lapsa ir iznīcinājusi visas pēdas, � viņ� seci�nāja. � Viņ� nav atstājis nekādus pierādījumus pret sevi. Sev bīstamo korespondenci viņ� ir vai nu iznīcinājis, vai arī paņēmis līdzi. �ī te ir mūsu pēdējā cerība.

Tā bija neliela metāla lādīte, kas stāvēja uz rakstām�galda. Holmss ar kalta palīdzību atlauza to vajā. Tajā atradās da�as sarullētas papīra lapas, aprakstītas ar cipa�riem un aprēķiniem, bet nebija nekādas norādes, ko tie varētu nozīmēt. Tikai vairākkārtīgi atkārtotie vārdi "ūdens spiediens" un "spiediens uz vienu kvadrātcollu" lāva pie�ņemt, ka tam visam ir kaut kāds sakars ar zemūdeni. Holmss nepacietīgi aizsvieda lapas sānis. Vēl bija palikusi tikai aploksne ar da�iem nelieliem avī�u izgriezumiem. Viņ� izkratīja tos uz galda, un pēc viņa dedzīgās sejas iz�teiksmes cs sapratu, ka ir parādījusies cerība.

��� Kas tad tas, Vatson? Ko? Kas tas ir? Avīzes sludi�nājumos nodrukātu ziņojumu sērija. Sprie�ot pēc �rifta un papīra, tā ir "Daily Telegraph" sludinājumu sleja. La�pas aug�ējais labais stūris. Datumi nav norādīti, bet gan jau ziņojumi pa�i sastāsies pareizā secībā. �im te vajadzētu būt pirmajam:

"Cerēju izdzirdēt agrāk. Noteikumi ir pieņemti. Pil�nīgu aprakstu aizsūtiet uz adresi, kas norādīta uz vi�zītkartes.

Pje.ro"

Bet, lūk, nākamais:

"Aprakstam pārāk sare�ģīti. Man ir nepiecie�ama pil�na atskaite. Apmaksu jūs saņemsiet pēc preces saņem��anas.

Pjero"

Tad nākamais:

"Pasteidzieties. Piedāvājumu nāksies atsaukt, ja ne�tiks izpildīti visi līguma punkti. Vēstulē norādiet tik�a�nās laiku. Apstiprināsim caur sludinājumu.

Pjero"

Un, lūk, pēdējais:

"Pirmdienas vakarā pēc deviņiem. Klauvēt divas rei�zes. Būsim vieni. Neesiet tik aizdomīgs. Samaksa skaid�rā naudā pēc preces saņem�anas.

Pjero"

Pilnīga pārrunu hronika, Vatson! ja tikai mēs varētu dabūt rokā to cilvēku, kam tas ir adresēts! � Viņ� sēdēja, iegrimis pārdomās un klaudzinādams ar pirkstiem pa gal�du. Beidzot viņ� pielēca kājās.

� Nu, galu galā tas varbūt arī nemaz nebūs tik grūti. �eit, Vatson, mums vairs nav, ko darīt. Es domāju, ka tagad vajadzētu aizbraukt uz "Daily Telegraph" redakciju un tā pabeigt �o auglīgo dienu.

Maikrofts Holmss un Lestreids, kā bija norunāts, iera�dās nākamajā dienā pēc brokastīm, un �erloks Holmss viņiem sīki izstāstīja, ko mēs iepriek�ējā dienā bijām pa�veiku�i. Izdzirdējis viņa grēksūdzi par mūsu ielau�anos, policijas detektīvs pakratīja galvu.

��� Mēs Skotlendjardā, mister Holms, tādas lietas ne�varam atļauties darīt, � viņ� teica. � Nav jau nekāds brīnums, ka jūs sasniedzat rezultātus, kas pārspēj mūsējos. Bet kādā jaukā dienā jūs aiziesiet par tālu un kopā ar savu draugu iekulsieties pamatīgās nepatik�anās.

��� Par Angliju, māju un skaistumu* � ko, Vatson? Mocekļi uz mūsu dzimtenes altāra. Bet ko tu, Maikroft, par to domā?

��� Lieliski, �erlok! Apbrīnojami! Tikai kāds mums no tā būs labums?

Holmss paņēma no galda jaunāko "Daily Telegraph" numuru.

��� Vai tu esi redzējis Pjero �odienas sludinājumu?

��� Ko? Vēl viens?

��� Jā, te tas ir:

"�ovakar. Tajā pa�ā laikā. Tajā pa�ā vietā. Klauvēt divas reizes. Lieta ir ārkārtīgi svarīga. Uz spēles ir likta jūsu pa�a dro�ība.

Pjero"

Dieva vārds! � Lestreids iesaucās. � Ja viņ� at�sauksies, tad ta�u mēs viņu noķersim!

�� Tāpēc jau arī cs ievietoju �o sludinājumu. Es domā�ju � ja jūs abus divus pārāk neapgrūtinātu ap pulksten astoņiem kopā ar mums doties uz Kolfīldgārdensu, tad mēs, iespējams, nedaudz pietuvotos mūsu problēmas atri�sinājumam.

Viena no �erloka Holmsa pa�ām ievērības cienīgākajām rakstura iezīmēm bija viņa spēja ļaut smadzenēm atpūsties un pārslēgties uz citām, daudz vieglākām tēmām, kad viņ� pats bija pārliecināts, ka vairs nevar sekmīgi turpināt darbu. Es atceros, ka visu to neaizmirstamo dienu viņ� pilnībā veltīja monogrāfijai, ko bija apņēmies uzrakstīt par Lasisa [10] polifoniskajām motētēm [11] . Toties man nekad nav piemitusi �ī spēja atslēgties, un tā rezultātā diena �ķita bezgalīga. Mūsu izmeklē�anas iznākuma milzīgā valstiskā nozīme, saspringtās gaidas pa�ās augstākajās sfērās, ie�cerētā eksperimenta neparedzamais rezultāts � tas viss kopā veicināja manu nervozitāti. Tāpēc es izjutu atvieg�lojumu, kad pēc vieglām pusdienām mēs beidzot devāmies savā ekspedīcijā. Lestreids un Maikrofts, kā mēs bijām norunāju�i, gaidīja mūs ārpusē pie Glosterroudas stacijas.

"Par parunu kļuvusi rinda no dziesmas "Nelsona nāve", ko sacerēja un izpil�dīja slavenais angļu tenors D�ons Brēms (1774).

Ober�teina nama pagalma durvis kop� iepriek�ējās nakts bija paliku�as atvērtas, bet, tā kā Maikrofts Holmss, sa�utis par �ādu piedāvājumu, kategoriski atteicās rāpties pāri �ogam, man nācās doties iek�ā un atvērt parādes durvis. Ap pulksten deviņiem mēs visi jau sēdējām ka�binetā, pacietīgi gaidīdami mums vajadzīgo cilvēku.

Pagāja stunda, tad vēl viena. Kad baznīcas lielais pulk�stenis nosita vienpadsmit, tas mums jau izklausījās kā ka�pu zvans mūsu cerībām. Lestreids un Maikrofts nemierīgi dīdījās savos krēslos un ik pa brīdim skatījās pulkstenī. Holmss sēdēja kluss un mierīgs, pa pusei pievēris plak�stiņus, tomēr visi viņa jutekļi bija modrībā. Pēk�ņi viņ� strauji pacēla galvu.

� Viņ� nāk, � Holmss teica.

Kāds zaglīgiem soļiem bija pagājis garām durvīm. Tad viņ� atkal atgriezās. Mēs ārpusē dzirdējām kāju �ļūkā�anu, un atskanēja divi asi klauvējieni ar klaudzināmo veserlti. Holmss piecēlās, devis mums zīmi palikt savās vietās. Gā�zes radziņ� priek�namā bija noregulēts tā, lai nedotu gan�drīz nekādu gaismu. Holmss atvēra ārdurvis un tad, kad tum�ā figūra paslīdēja viņam garām, aizvēra tās un aiz�slēdza ar atslēgu. � �eit, lūdzu! � mēs dzirdējām viņu sakām, un brīdi vēlāk cilvēks, ko mēs gaidījām, stāvēja mūsu priek�ā. Holmss bija sekojis viņam pa pēdām un tad, kad vīrietis ar pārsteiguma un trauksmes kliedzienu gribēja mesties projām, sagrāba viņu aiz apkakles un ie�grūda atpakaļ istabā. Pirms mūsu gūsteknis bija atguvis garīgo līdzsvaru, istabas durvis jau bija aizvērtas, un Holmss stāvēja, atspiedies pret tām ar muguru. Vīrietis uzmeta viņam niknu skatienu, sagrīļojās un bez samaņas nokrita uz grīdas. Krītot viņa cepure ar platajām malām nokrita no galvas, �alle, kas aizsedza seju, noslīdēja nost, un kļuva redzama pulkve�a Velentaina Voltera garā, gai�ā bārda un viņa maigie, izsmalcināti glītie sejas vaibsti.

Holmss no pārsteiguma iesvilpās.

��� �oreiz, Vatson, jūs savā stāstā varat mani aprakstīt kā pilnīgu ēzeli, � viņ� teica. � Tas nav tas putniņ�, ko es biju cerējis noķert.

��� Kas viņ� tāds ir? � Maikrofts dedzīgi apvaicājās.

��� Nelaiķa sera D�eimsa Voltera, zemūdeņu nodaļas priek�nieka, jaunākais brālis. Jā, jā, tagad es redzu visu kār�u izklājumu. Viņ� jau sāk atgūties. Es domāju, ka būs labāk, ja viņa nopratinā�anu jūs atstāsiet manā ziņā.

Mēs bijām pārnesu�i visā garumā gulo�o ķermeni uz dīvānu. Tagad mūsu gūsteknis piecēlās sēdus, ar �ausmu pārņemtu seju palūkojās visapkārt un pārlaida roku pār pieri, it kā nespēdams noticēt pats savām acīm.

��� Ko tas nozīmē? � viņ� jautāja. � Es atnācu �urp apciemot misteru Ober�teinu.

���� Viss ir nācis gaismā, pulkvedi Volter, � Holmss teica. � Es nekādi nevaru saprast, kā angļu d�entlmenis bija spējīgs nolaisties līdz tamlīdzīgai rīcībai. Tomēr mums ir zināms viss par jūsu saraksti un attiecībām ar Ober- �teinu. Tāpat arī apstākli, kas saistīti ar jaunā Kedogena Vesta nāvi. Ļaujiet man jums dot padomu ar vaļsirdīgu atzī�anos un padarītā no�ēlo�anu kaut nedaudz izpirkt savu vainu, jo vēl joprojām ir da�as detaļas, kuras mēs varam uzzināt tikai no jūsu mutes.

Vīrietis smagi nopūtās un aizsedza seju ar rokām. Mēs gaidījām, bet viņ� klusēja.

���� Es jums varu galvot, � Holmss teica, � ka visi būtiskākie fakti mums jau ir zināmi. Mēs zinām, ka jums bija naudas grūtības; ka jūs uztaisījāt nospiedumus no atslēgām, kas glabājās pie jūsu brāļa; un ka jūs uzsākāt saraksti ar Ober�teinu, kur� uz jūsu vēstulēm atbildēja ar "Daily Telegraph" sludinājumu lapas starpniecību. Mums ir zināms, ka tajā miglainajā pirmdienas vakarā jūs iekļuvāt birojā un ka jaunais Kedogcns Vests, kuram laikam jau bija pamats turēt jūs aizdomās, jūs pamanīja un sekoja jums. Viņ� redzēja jūsu zādzību, bet neuzdro�inājās sa�celt trauksmi, jo pastāvēja iespēja, ka jūs esat paņēmis dokumentus, lai aizvestu tos savam brālim uz Londonu. Aizmirsis par visām savām personiskajām darī�anām, viņ�, kā kārtīgam pilsonim, kāds viņ� arī bija, klājas, miglas slēpts, devās jums līdzi un sekoja pa pēdām, kamēr jūs nonācāt pie �īs pa�as mājas. �eit viņ� iejaucās notikumu gaitā, un tad, pulkvedi Volter, notika tas, ka nodevībai jūs pievienojāt vēl vienu, daudz briesmīgāku noziegumu � slepkavību.

���� Es to neizdarīju! Es to neizdarīju! Es zvēru pie Dieva, ka cs viņu nenogalināju! � mūsu nelaimīgais gūs�teknis iesaucās.

��� Tādā gadījumā izstāstiet mums, kā Kedogens Vests dabūja galu, kas notika pirms tam, kad jūs nolikāt vina līķi uz dzelzceļa vagona jumta.

��� Es izstāstī�u. Es zvēru jums, ka visu izstāstī�u. Viss pārējais patie�ām bija tā, kā jūs teicāt. Es to atzīstu. Man vajadzēja atmaksāt parādu bir�ā. Man ārkārtīgi bija ne�piecie�ama nauda. Ober�teins man piedāvāja piecus tūk�sto�us. Es gribēju paglābt sevi no izputē�anas. Slepkavī�bas lietā cs esmu tikpat nevainīgs kā jūs.

��� Kas tad tādā gadījumā notika?

���� Viņam jau pirms tam bija aizdomas par mani, un viņ� man sekoja � tie�i tā, kā jūs to aprakstījāt. Es to nenojautu, kamēr nebiju pienācis pie pa�ām durvīm. Migla bija tik bieza, ka trīs jardu attālumā nekas nebija redzams. Es divas reizes pieklauvēju, un Ober�teins atvēra man durvis. Jaunais cilvēks metās mums klāt un pieprasīja pa�skaidrojumus, ko mēs taisāmies darīt ar �iem dokumen�tiem. Ober�teinam bija tāda īsa, ar svinu pildīta nūja. To viņ� vienmēr nēsā sev līdzi. Kad Vests mums pa pēdām ielauzās dzīvoklī, Ober�teins iesita ar nūju viņam pa gal�vu. Sitiens izrādījās liktenīgs. Viņ� nomira piecu minū�u laikā. Viņ� gulēja priek�namā uz grīdas, un mēs bijām neziņā, ko tagad darīt. Tad Ober�teinam ienāca prātā �ī doma par vilcieniem, kas apstājas zem sētas kāpņu loga. Bet vispirms viņ� caurskatīja dokumentus, ko es biju atnesis. Viņ� teica, ka trīs no tiem ir pa�i būtiskākie un ka viņam vajag tos paturēt. "Jūs nevarat tos paturēt," es iebildu. "Vulid�ā izraisīsies �ausmīgs skandāls, ja līdz rītam tie netiks atlikti vietā." � "Man vajag tos paturēt," viņ� uzstāja, "jo tie tehniski ir tik sare�ģīti, ka nav iespē�jams tik īsā laikā uztaisīt to kopijas." � "Tādā gadījumā tie visi jau �ovakar pat jānogādā atpakaļ," es teicu. Viņ� brīdi padomāja un tad iesaucās, ka ir atradis atrisinājumu. "�os trīs rasējumus es paturē�u sev," viņ� teica. "Pārējos mēs iebāzīsim kabatā �im jaunajam cilvēkam. Kad viņu atradīs, zādzību neap�aubāmi pierakstīs viņam." Es arī nespēju iedomāties nekādu citu izeju no situācijas kā tikai viņa piedāvāto. Mēs nogaidījām pie loga kādu pusstundu, pirms vilciens apstājās. Migla bija tik bieza, ka nekas ne�bija redzams, un mums nebija nekādu grūtību nolikt Vesta līķi uz vagona jumta. Man ar to �ī lieta arī beidzās.

��� Bet jūsu brālis?

��� Viņ� neko neteica, bet reiz viņ� bija mani pieķēris ar viņa atslēgām rokā, un es domāju, ka viņ� turēja mani aizdomās. To es izlasīju viņa skatienā, ka viņ� tur mani aizdomās. Kā jūs zināt, viņ� nekad vairs nevienam neie�skatījās acīs.

Istabā iestājās klusums. To pārtrauca Maikrofts Holmss.

��� Vai jūs negribētu kaut nedaudz izpirkt savu vainu? Tas varētu atvieglināt jūsu sirdsapziņu un, iespējams, ari sodu.

��� Kā es to varu izpirkt?

��� Kur atrodas Ober�teins ar dokumentiem?

��� Es nezinu.

��� Vai tad viņ� jums neatstāja adresi?

��� Viņ� tikai teica, ka vēstules, adresētas uz "Ilutel de Louvre" Parīzē, galu galā nonāks līdz viņam.

�� Tādā gadījumā jūsu spēkos vēl ir vērst par labu no�darīto, � teica �erloks Holmss.

��� Es darī�u visu, ko vien varē�u. Es pret �o tipu ne�izjūtu nekādas īpa�i siltas jūtas. Viņ� ir manas bojāejas un kri�anas cēlonis.

����� Te būs papīrs un spalva. Sēdieties pie galda un rak- sliet, ko es jums diktē�u. Uz aploksnes uzrakstiet jums iedoto adresi. Tā, tas ir kārtībā. Tagad rakstiet vēstuli:

"Dārgais ser!

Jūs jau, bez �aubām, būsiet pamanījis, ka mūsū darī�jumā trūkst vienas būtiskas detaļas. Es esmu dabūjis kopiju, kas �o trūkumu novērsīs. Tomēr tas man bija saistīts ar milzīgām pūlēm, tāpēc esmu spiests Jums lūgt papildu avansu piecsimt mārciņu apmērā. Ne es �o kopiju uzticē�u pastam, ne arī ņem�u pretī kaut ko citu, izņemot zeltu vai banknotes. Es varētu aizbraukt pie Jums uz ārzemēm, bet tas radītu nevajadzīgas runas, ja es �obrīd atstātu valsti. Tāpēc es ceru satikt Jūs sest�dien pulksten divpadsmitos dienā "�eringkrosas" vies�nīcas smēķējamā istabā. Atcerieties, ka pretī tiks ņemtas vienīgi angļu banknotes vai zelts."

� Tam vajadzētu lieliski izdoties. Es bu�u ārkārtīgi pār�steigts, ja �is piedāvājums neiekārdinās mums vajadzī�go cilvēku.

Un iekārdināja arī! Bet tas jau attiecas uz vēsturi � uz tiem nācijas vēstures noslēpumiem, kas bie�i vien ir nesalīdzināmi intīmāki un interesantāki nekā vispār zi�nāmās hronikas, � ka Ober�teins, alkdams pabeigt sava mū�a veiksmīgāko darījumu, iekrita lamatās un tika uz piecpadsmit gadiem nogādāts dro�ībā aiz britu cietuma restēm. Viņa ceļasomā tika atrasti nenovērtējamie Brūsa� Pārtingtona rasējumi, kurus viņ� jau bija piedāvājis pār�dot vairāksolī�anā visos Eiropas jūras kara flotes centros.

Pulkvedis Volters nomira cietumā īsi pirms sava otrā ieslodzījuma gada beigām. Holmss svaigiem spēkiem at�griezās pie savas monogrāfijas par Lasisa polifoniskajām motetēm; pēc zināma laika tā nelielā metienā tika izdota, un eksperti to novērtēja kā zinātnes pēdējo vārdu �ajā jautājumā. Da�as nedēļas pēc aprakstītajiem notikumiem es nejau�i uzzināju, ka mans draugs ir pavadījis dienu Vin- dzoras pilī [12] , no kurienes atgriezies ar ārkārtīgi izsmal�cinātu smaragda kaklasaites saspraudi. Kad es viņam pa�vaicāju, vai viņ� to ir nopircis, viņ� atbildēja, ka tā ir dā�vana no kādas laipnas lēdijas, kurai viņam reiz ir bijusi tā laime izdarīt nelielu pakalpojumu. Viņ� vairāk neko nepiebilda, bet man �ķiet, ka es varētu uzminēt �īs lēdijas di�eno vārdu [13] , un gandrīz nemaz ne�aubos par to, ka smaragda saspraude manam draugam uz mū�īgiem laikiem atsauks atmiņā piedzīvojumu ar Brūsa�Pārtingtona rasē�jumiem.

Misis Hadsone, �erloka Holmsa dzīvokļa saimniece, bija ļoti pacietīga sieviete. īt kā nepietiktu ar to, ka viņas otrā stāva dzīvoklī jebkurā brīdī varēja ielauzties savādu un bie�i vien nevēlamu personu ptīļi, ari viņas ievēro�jamais īrnieks ar savu ekscentriskumu un nekārtīgo dzī�vesveidu pamatīgi pārbaudīja viņas pacietības mēru. Viņa neticamā nevī�ība, tieksme muzicēt pa�ās dīvainākajās diennakts stundās, laiku pa laikam dzīvoklī notieko�ā vingrinā�anās �au�anā ar revolveri, noslēpumainie un bie�i vien smirdīgie zinātniskie eksperimenti un visa tā vardar�bības un briesmu atmosfēra, kas viņu apņēma, darīja viņu gandrīz vai par pa�u neērtāko īrnieku visā Londonā. Bet, no otras puses, maksāja viņ� karaliski. Es ne�aubos, ka ar to naudu, ko Holmss bija samaksājis par savām istabām pa tiem gadiem, ko mēs nodzīvojām kopā, pieliktu, lai varētu nopirkt visu to māju.

Mājas saimniece izjuta pret viņu visdziļāko godbijību un nekad neuzdro�inājās viņu traucēt, lai ari cik briesmīga �ķistu viņa rīcība. Viņ� viņai palika arī ar savu apbrīno�jami maigo un pieklājīgo izturē�anos pret sievietēm. Viņ� nemīlēja un neuzticējās �im dzimumam, tomēr vienmēr bija bruņniecisks pretinieks. Zinot, cik neviltoti labvēlīga bija misis Hadsones attieksme pret viņu, es visā nopiet�nībā noklausījos viņas stāstu, kad manas laulības dzīves otrajā gadā viņa atnāca uz manu dzīvokli, lai darītu man zināmu, ka manu nabaga draugu ir piemeklējusi smaga slimība.

-��� Viņ� mirst, doktor Vatson, � viņa teica. � Jau trīs dienas viņ� kļūst arvien vārgāks un vārgāks, un cs �aubos, vai viņ� nodzīvos līdz rītdienai. Viņ� aizliedza man saukt ārstu. Bet �orīt no rīta, kad es ieraudzīju, kā ir izspiedu�ies viņa vaigu kauli un kā uz mani lūkojas lielās, mirdzo�ās acis, es vairs nespēju to izturēt. "Ar jūsu piekri�anu vai arī bez tās, mister Holms, cs nekavējoties do�os pēc ār�sta," cs teicu. "Tādā gadījumā lai tas būtu Vatsons," viņ� atbildēja. Es nezaudētu ne mirkli, ser, lai dotos pie viņa, jo citādi jūs varat vairs ncsastapt viņu dzīvu.

Es biju satriekts, jo nebiju neko dzirdējis par viņa sli�mību. Lieki ir piebilst, ka cs nekavējoties paķēru savu mēteli un cepuri. Pa ceļam uz Beikerstrītu es mēģināju uzzināt kaut ko sīkāk.

-��� Es jums, ser, ļoti maz ko varu pastāstīt. Viņ� izmek�lēja kaut kādu lietu Rouzerhaizā, kādā sānielā netālu no upes, un tur arī saķēra �o slimību. Tre�dienas pēcpusdienā viņ� iegulās gultā un kop� tā brī�a vairs nav cēlies. Pa visām �īm trim dienām viņ� nav pielicis pie lūpām ne ēdienu, ne dzērienu.

Augstais Dievs! Kāpēc tad jūs nepasaucāt ārstu?

Viņ� to nevēlējās, ser. Jūs ta�u zināt, cik viņ� ir valdonīgs. Es neuzdro�inājos viņam nepaklausīt. Bet vi�ņam vairs nav ilgi atlicis dzīvot �ajā pasaulē, jūs pats to sapratīsiet, tikko viņu ieraudzīsiet.

Uz viņu patie�ām bija no�ēlojami skatīties. Miglainās novembra dienas blāvajā gaismā slimnieka istaba tāpat jau izskatījās pietieko�i drūma, bet tas, kas lika sastingt manai sirdij, bija �ī izdēdējusī, novārdzinātā seja, kas vērās man pretī no gultas. Viņa acis drud�aini spīdēja, vaigos rotājās slimīgs sārtums un uz lūpām bija pielipusi tāda kā tum�a garoza; viņa tievās rokas virs segas nemitīgi krampjaini raustījās, balss bija ķērco�a un konvulsīva. Kad es ienācu istabā, viņ� apātiski gulēja, bet man uzmestajā skatienā pavīdēja kaut kas tāds, kas liecināja, ka viņ� mani ir pazinis.

��� Nu, Vatson, kā rādās, mēs esam piedzīvoju�i Jaunas dienas, � viņ� sacīja vārgā balsī, tomēr tajā kaut kas vēl atgādināja viņa iepriek�ējo bezrūpīgo runas manieri.

���� Mans dārgais draugs! � cs iesaucos, tuvodamies viņam.

��� Palieciet turpat! Nenāciet man klāt! � viņ� teica tajā asajā, pavēlnieciskajā tonī, kas man saistījās tikai ar pa�iem kritiskākajiem brī�iem. � Ja jūs man tuvosieties, Vatson, es lik�u jums atstāt manu māju.

��� Bet kāpēc?

��� Tāpēc, ka es tā gribu. Vai tad ar to nepietiek?

Jā, misis Hadsonei bija taisnība. Viņ� bija vēl valdonī�gāks nekā parasti. Tomēr viņa nespēks izraisīja līdzjūtību.

��� Es tikai vēlējos jums palīdzēt, � es paskaidroju.

��� Tie�i tā! Jūs man vislabāk palīdzēsiet, ja darīsiet, ko es lieku.

��� Protams, Holms.

Viņ� nedaudz atmaiga.

�� Vai jūs nedusmojaties? � viņ� pavaicāja, ar pūlēm ievilkdams elpu.

Nabadziņ�, kā es būtu varējis dusmoties, kad redzēju viņu guļam manā priek�ā tik bēdīgā stāvoklī?

��� Tas ir jūsu pa�a labā, Vatson, � viņ� teica aiz�smaku�ā balsī.

��� Manā labā?

��� Es zinu, kas man ir par kaiti. Tā ir Sumatras kūliju* slimība � parādība, par ko holandie�i zina daudz vairāk nekā mēs, tomēr arī viņi pagaidām vēl ir loti maz to

� Kūlijs � nesējs, krāvējs, melnslrādnieks Indija, Ķīna, Japāna un Indonēzijā izpētīju�i. Dro�i zināma ir tikai viena lieta. Tā neap�au�bāmi ir nāvējo�a un ārkārtīgi lipīga.

Viņ� runāja ar drud�ainu enerģiju, vina garās rokas raustījās krampjainiem grūdieniem, it kā viņ� gribētu at�virzīt mani tālāk.

�� Ar to var aplipināties pieskaroties, Vatson, � tā tas ir, tikai pieskaroties. Turieties no manis pa gabalu, un viss būs labi.

��� Augstā debess, Holms! Vai tie�ām jūs domājat, ka �obrīd man tamlīdzīgs apdomīgums kaut ko nozīmē? Es ar to nerēķinātos arī attiecībā ar man nepazīstamu cilvēku. Vai tie�ām jūs iedomājaties, ka tas varētu mani atturēt no pienākuma izpildī�anas pret tik senu draugu?

Es atkal devos uz priek�u, bet viņ� ar negantu dusmu pilnu skatienu mani apturēja.

��� Es ar jums runā�u tikai tad, ja jūs paliksiet uz vietas. Pretējā gadījumā jums nāksies pamest istabu.

Es izjūtu tik dziļu cienu pret Holmsa neparastajām īpa��ībām, ka vienmēr esmu pak|āvies vina norādījumiem, pat tad, kad pilnīgi tos nesapratu. Bet tagad manī pamodās profesionālais instinkts. Es ļauju viņam būt manam pa�vēlniekam jebkurā citā vietā, bet vismaz pie slimnieka gultas noteicējs bū�u es.

��� Holms, � es teicu, � jūs vairs neatbildat par savu rīcību. Slimnieks ir tas pats, kas bērns, un tie�i tā es pret jums arī izturē�os. Vai nu jūs to gribat vai ne, es jūs izmeklē�u un ķer�os pie ārstē�anas.

Viņ� indīgi paskatījās uz mani.

��� Ja man tiek uzspiests ārsts, gribu es to vai ne, tad lai tas vismaz būtu kāds, kuram es uzticos, � viņ� teica.

��� Tātad jūs uz mani nepaļaujaties?

��� Uz jūsu draudzību es, protams, paļaujos. Bet fakti paliek fakti, Vatson, un jūs galu galā esat tikai parasts praktizējo�ais ārsts ar ļoti ierobe�otu pieredzi un viduvēju kvalifikāciju. Man ir sāpīgi teikt jums tādas lietas, bet jūs neatstājāt man nekādu izvēli.

Es jutos dziļi aizvainots.

Tamlīdzīga piezīme ir jūsu necienīga, Holms. Tā man skaidri norāda, kādā stāvoklī ir jūsu nervu sistēma. Bet, ja jau reiz jūs man neuzticaties, es neuzbāzī�os ar saviem pakalpojumiem. Atļaujiet man atvest pie jums seru D�es- peru Mīku vai Penrouzu Fi�eru, vai arī jebkuru citu no Londonas labākajiem ārstiem. Bet, kādu jums nāksies izvēlēties, � tas ir mans beidzamais vārds, ja jūs domājat, ka es esmu �urp atnācis, lai mierīgi stāvētu, ne pa�am sniedzot jums palīdzību, ne arī atvedot kādu citu, kas at�vieglotu jūsu cie�anas un skatītos, kā jūs mirstat, tad jūs loti rūgti maldāties.

��� Es zinu, Vatson, jūs vēlat man labu, � slimnieks teica, izdvesdams kaut ko vidēju starp �ņukstu un smagu nopūtu. � Bet gribat, es nodemonstrē�u jums jūsu izglī�tības trūkumu? Sakiet, lūdzu, � ko jūs zināt parTapanuli drudzi? Ko jūs zināt par Formozas melno ēdi?

��� Es nekad par tādām slimībām neesmu dzirdējis.

�� Austrumos, Vatson, ir daudzas nezināmas slimības, daudzas dīvainas novirzes no normas. � Pēc katra teiku�ma viņ� ieturēja pauzi, lai savāktu zūdo�os spēkus. � Es par to tik daudz uzzināju, veicot da�us savus pēdējos pē�tījumus, kam bija medicīniski krimināls aspekts. Acīm�redzot pētījumu laikā es arī dabūju �o kaiti. Nav jūsu spē�kos man palīdzēt.

��� Iespējams, ka tā tas arī ir. Bet es nejau�i esmu da�būjis zināt, ka doktors Einstrijs, pasaulē lielākā autoritāte tropisko slimību jomā, �obrīd atrodas Londonā. Visi iebil�dumi ir veltīgi, Holms, es nekavējoties dodos atvest viņu �urp. � Es apņēmīgi pagriezos uz durvju pusi.

Nekad vēl es nebiju pārdzīvojis tamlīdzīgu �oku! Vienā acumirkli ar tīģera lēcienu mirējs aizsprostoja man ceļu. Es izdzirdēju griezīgu pagrieztās atslēgas skrapstonu. Nā�kamajā brīdī viņ� jau bija aizstreipuļojis atpakaļ uz savu gultu, nomocīts un smagi elpodams pēc �ī milzīgā ener�ģijas uzliesmojuma.

��� Ar varu, Vatson, jūs man atslēgu neatņemsiet, es esmu jūs sagūstījis, mans draugs. Te nu jūs esat, un te arī jūs paliksiet, kamēr es jūs izlaidī�u. Bet es izdarī�u jums pa prātam. (Viņ� runāja, tik tikko elsodams, starp frāzēm cīnīdamies pēc elpas.) Jūs gribat man tikai labu. Protams, ka es to lieliski zinu. Viss notiks pēc jūsu prāta, bet tikai dodiet man laiku savākt spēkus. Ne tūlīt, Vatson, ne tūlīt. �obrīd pulkstenis ir �etri. Se�os jūs varēsiet iet.

��� Tas ir vājprāts, Holms.

��� Tikai divas stundas, Vatson. Se�os jūs varēsiet iet, es apsolu. Vai jūs esat ar mieru pagaidīt?

��� �ķiet, ka man nav izvēles.

���� Pilnīgi nekādas, Vatson. Paldies, es pats varu sa�kārtot gultas ve|u. Jūs būtu loti laipns, ja turētos no manis pa gabalu. Bez tam, Vatson, man ir vēl viens noteikums, ko es gribētu ierosināt. Kad dosieties pēc palīdzības, jūs atvedīsiet nevis jūsu pieminēto cilvēku, bet gan to, ko es izvēlē�os.

��� Pats par sevi saprotams.

���� Pirmie �etri saprātīgie vārdi, ko jūs, Vatson, esat izteicis kop� tā brī�a, kad ienācāt �ajā istabā. Plauktā jūs atradīsiet da�as grāmatas. Es esmu nedaudz noguris; man gribētos zināt, ko jūt galvaniskais elements, kad tā strāvu lai� caur elektrību nevado�u materiālu? Se�os, Vatson, mēs turpināsim mūsu sarunu.

Bet �ai sarunai bija lemts atsākties ilgi pirms noteiktās stundas un apstākļos, kas mani �okēja ne mazāk kā viņa lēciens pie durvīm. Es biju nostāvējis vairākas minūtes, lūkodamies uz klusējo�o figūru gultā. Vina seja bija gan�drīz pilnībā apklāta ar segu, un izskatījās, ka viņ� ir aiz�midzis. Tad, nespēdams mierīgi sēdēt un lasīt, cs sāku lēnām staigāt pa istabu, aplūkodams slavenu noziedznieku portretus, ar kuriem bija izrotātas visas sienas. Tā, bez�mērķīgi klaiņodams no viemis vietas uz otru, es beidzot nonācu līdz kamīnam. Uz tā nekārtīgi izsvaidīti mētājās tabakas maki, pīpes, �ļirces, spalvu nazī�i, revolvera pat�ronas un citi tamlīdzīgi sīkumi. To vidu atradās neliela melnbalta ziloņkaula kastīte ar atbīdāmu vāciņu. Tas bija glīts nieciņ�, un cs jau biju pastiepis roku, lai aplūkotu to tuvāk, kad�

Holmss briesmīgi iekliedzās � tik griezīgi, ka to dro�i vien varēja dzirdēt otrā ielas galā. No �ausmīgā kliedziena man �ermuli pārskrēja pa kauliem un mati saslējās stā�vus. Pagriezies es ieraudzīju pārvērstu seju un neprātīgas acis. Es stāvēju kā pārakmeņojies, turēdams nelielo kas�tīti savā rokā.

� Nolieciet to! Nekavējoties nolieciet, Vatson, � neka�vējoties, cs jums saku! � Kad es noliku kastīti tās iepriek��ējā vietā uz kamīna, viņa galva atkrita atpakaļ uz spil�vena un viņ� izdvesa dziļu atvieglojuma nopūtu. � Es ciest nevaru, Vatson, ka aiztiek manas mantas. Jus ta�u zināt, ka cs to nevaru ciest. Bez tam jūsu dīdī�anās ir ne�cie�ama. Jūs, ārsts, � jūs esat spējīgs novest pacientu līdz garīgi slimo patversmei. Apsēdieties beidzot un ļaujiet man atpūsties.

�is incidents uz mani atstāja ārkārtīgi nepatīkamu ie�spaidu. Spēcīgais un nepamatotais uzbudinājums, ko pa�vadīja valodas rupjība, kas bija tik neraksturīga viņa pa�rastajai pieklājībai, norādīja man, cik liels sajukums valda viņa galvā. Kas gan var būt vēl no�ēlojamāks par di�ena prāta sabrukumu? Es nomāktā garastāvoklī klusēdams sēdēju, līdz pienāca noteiktā stunda. Viņ� acīmredzot bija sekojis pulkstenim tāpat kā es, jo, tikko rādītāji nostājās uz se�iem, viņ� sāka runāt ar tādu pa�u drud�ainu uzbu�dinājumu kā pirms tam.

�� Tā, Vatson, � viņ� teica. � Vai jums kabatā ir kaut cik sīknaudas?

-Jā.

��� Vai ir arī kada sudraba monēta?

��� Jā, daudzas.

��� Cik puskronu jums ir?

��� Piecas.

Ak, par maz! Pārāk maz! Cik ārkārtīgi neveiksmīgi, Vatson! Bet tomēr ielieciet tās pulksteņa kabatiņā. Un visu savu atliku�o naudu ielieciet bik�u kreisajā kabatā. Tas jūs nesalīdzināmi labāk līdzsvaros.

Tas jau bija nepārprotams vājprāts. Viņ� nodrebēja un atkal izdvesa skaņu, kas bija kaut kas vidējs starp klepu un �ņukstienu.

��� Tagad, Vatson, iededziniet gāzes lampu, bet esiet ārkārtīgi uzmanīgs, lai ne uz vienu mirkli liesma nebūtu lielāka par pusi. Es jūs lūdzu, Vatson, būt uzmanīgam. Paldies, tā ir lieliski. Nē, aizkarus nevajag aizvilkt. Tagad esiet tik laipns un nolieciet da�as vēstules un avīzes uz �ā galda tā, lai es varētu tās aizsniegt. Paldies. Tagad da�as no tām lietām, kas mētājas uz kamīna. Lieliski, Vatson! Tur atrodas cukura standziņas. Ar to palīdzību uzmanīgi paņemiet mazo ziloņkaula kastīti. Nolieciet to �eit, starp avīzēm. Labi! Tagad jūs varat iet un atvest �urp misteru Kalvertonu Smitu, kas dzīvo Louerbērkstrītas 13. namā.

Patiesību sakot, mana vēlē�anās skriet pēc ārsta bija ne�daudz mazinājusies, jo nabaga Holmss nepārprotami mur�goja un man �ķita bīstami atstāt viņu vienu. Tomēr tagad viņ� bija tikpat iededzies konsultēties ar viņa nosaukto cilvēku, cik pirms tam stūrgalvīgi bija noraidījis jebkuru palīdzību.

��� Es nekad neesmu dzirdējis tādu vārdu, � es teicu.

��� Pilnīgi iespējams, mans dārgais Vatson. Jūs varētu būt pārsteigts, uzzinot, ka pasaulē labākais �īs slimības pazinējs ir nevis ārsts, bet gan plantators. Misters Kal- vertons Smits, kur� pastāvīgi dzīvo Sumatrā un tur ir loti labi pazīstams, �obrīd ir ieradies Londonā. �īs slimības uzliesmojums viņa plantācijā, kas atrodas tālu no medi�cīnas iestādēm, lika viņam pa�am ķerties pie tās pētī�anas, un viņ� ir sasniedzis vērā ņemamus rezultātus. Viņ� ir ārkārtīgi metodisks cilvēks, un es nevēlējos ļaut jums iet pirms pulksten se�iem, jo ļoti labi zināju, ka jūs nesastaptu viņu mājās. Ja jūs varētu pierunāt viņu atnākt �urp un pa�dalīties ar mums savā unikālajā pieredzē par �o slimību, kuras pētī�ana ir bijis viņa iemīļotais hobijs, es ne�aubos, ka viņ� spētu man palīdzēt.

Es atstāstu Holmsa vārdus kā secīgu veselumu un ne�mēģinu parādīt, cik bie�i tie tika pārtraukti ar cīnī�anos pēc elpas un tādām krampjainām roku kustībām, kas norādīja uz sāpēm, kuras viņ� cieta. Pa tām da�ām stun�dām, kuras es biju pavadījis kopā ar viņu, viņa izskats bija mainījies uz sliktāko pusi. Drud�ainais sārtums bija kļuvis vēl uzkrīto�āks, acis no tum�ajiem dobumiem mir�dzēja vēl spo�āk, un uz viņa pieres bija izspiedu�ās aukstu sviedru lāses. Un tomēr viņ� vēl joprojām bija saglabājis savas valodas bezrūpīgo dro�sirdību. Viņ� pat līdz pē�dējam elpas vilcienam, vienalga, būtu pavēlnieks.

�� Jūs viņam precīzi izstāstīsiet, kādā stāvoklī jūs mani atstājāt, � viņ� teica. � Jūs paziņosiet, kādu tie�i iespaidu es atstāju uz jums personiski � mirsto�s cilvēks, mirsto�s un vājprātīgs cilvēks. Patie�ām, es nesaprotu, kāpēc viss okeāna dibens nav viena vienīga austeru masa, �ie ra�dījumi ta�u izskatās tik vaislīgi. Ak, es esmu novirzījies no temata! Dīvaini, ka smadzenes pa�as sevi kontrolē! Par ko es runāju, Vatson?

��� Jūs devāt man norādījumus attiecībā uz misteru Kalvertonu Smitu.

��� Ak jā, es atceros. No tā ir atkarīga mana dzīvība. Pierunājiet vinu, Vatson. Mūsu attiecības ir sliktas. Vina brāļadēls, Vatson, � man bija aizdomas par krimināl�noziegumu, un es liku viņam to saprast. Zēns nomira �aus�mīgā nāvē. Smits izjūt nepatiku pret mani. Jums, Vatson, ir jāatmaidzina viņa sirds. Lūdzieties viņu, krītiet uz ce�ļiem, jebkuriem līdzekļiem atvediet viņu uz �ejieni. Viņ� var mani glābt � vienīgi viņ�!

��� Es viņu atvedī�u sev līdzi kebā, pat ja man nāksies viņu uz to aiznest.

�� Jums nekas tāds nav jādara. Jums viņ� ir jāpārliecina atbraukt. Un pēc tam pats atgriezieties pirms viņa. Izdo�mājiet kaut kādu ieganstu, lai nebrauktu kopā ar viņu. Neaizmirstiet to, Vatson. Nepieviliet mani. Jūs ta�u nekad neesat mani pievīlis. Nav nekūdu �aubu, ka ir kaut kādi dabiskie ienaidnieki, kas ierobe�o �o radījumu skaita pa�lielinā�anos. Mēs ar jums, Vatson, esam izdarīju�i visu, kas bija mūsu spēkos. Vai tad tie�ām visa pasaule būs no�sēta ar austerēm? Nē, nē, tas būs �ausmīgi! Pastāstiet vi�ņam visu, ko jūs domājat par manu stāvokli.

Es viņu pametu, aiznesdams sev līdzi �ī ar apbrīnoja�mu intelektu apveltītā cilvēka tēlu, kas tagad lalina kā nesaprātīgs bērns. Viņ� atdeva man atslēgu, un man ienāca prātā veiksmīga doma paņemt to sev līdzi, lai viņ� neie�slēgtos istabā. Misis Hadsone trīcēdama un raudādama gaidīja mani gaitenī. Iedams ārā no dzīvokļa, es izdzir�dēju Holmsu augstā, smalkā balsī dziedam kaut kādu vājprātīgu dziesmu. Kamēr es uz ielas stāvēju, saukdams kebu, pie manis no miglas pienāca kāds vīrietis.

��� Kā jūtas misters Holmss, ser? � viņ� pavaicāja.

Tas bija mans vecais paziņa inspektors Mortons no Skot�lendjarda, ģērbies civilā sporta uzvalkā.

��� Viņ� ir loti slims, � es atbildēju.

Viņ� kaut kā dīvaini paskatījās uz mani. Ja �ī doma ne�būtu bijusi pārāk velni�ķīga, es varētu iedomāties, ka gais�mas atspīdumā, kas krita no pusapalā loga virs durvīm, es viņa sejā esmu ieraudzījis līksmību.

��� Jā, es esmu dzirdējis kaut kādas baumas par to, viņ� teica.

Piebrauca kebs, un es viņu pametu.

Louerbērkslrīta izrādījās greznu namu rinda kaut kur starp Notinghilu un Kensingtonu. Namu, pie kura apstā�jās mans kebs, apņēma klīrīga un liekuļoti kautrīga cie�nīguma atmosfēra ar tā vecmodīgo dzelzs �ogu, masīvajām divviru durvīm un mirdzo�ajiem misiņa rokturiem. Tas viss saderējās ar svinīgo virssulaini, kas parādījās uz sliek��ņa rozā mirdzumā, ko radīja viņam aiz muguras eso�ās elektriskās lustras gaisma.

�� Jā, misters Kalvertons Smits ir mājās. Doktors Vat- sons? Loti labi, ser, atļaujiet paņemt jūsu vizītkarti.

Mans pieticīgais vārds un tituls acīmredzot neatstāja uz misteru Kalvertonu Smitu nekādu iespaidu. Caur pusat�vērtajām durvīm es izdzirdēju augstu, īgnu un griezīgu balsi.

���� Kas ir �is cilvēks? Ko viņam vajag? Ak Kungs, Stepls, cik rei�u es jums neesmu teicis, ka mani nedrīkst traucēt, kad es strādāju?

Līdz manām ausīm nonāca virssulaiņa nomierino�o paskaidrojumu rāmais plūdums.

���� Labi, Stepls, bet es viņu nepieņem�u. Es nevaru pieļaut, ka �ādā veidā tiek pārtraukts mans darbs. Manis nav mājās. Tā ari pasakiet. Ja viņam patie�ām ir nepie�cie�ams mani satikt, tad pasakiet, lai viņ� atnāk rit no rīta.

Atkal rāma murminā�ana.

�� Labi, labi, pasakiet viņam, ko cs teicu. Viņ� var vai nu ierasties rīt no rīta, vai arī neierasties vispār. Mans darbs nedrīkst tikt traucēts.

Es iedomājos Holmsu, kas svaidās savā slimības gultā un varbūt skaita minūtes, kas atliku�as līdz brīdim, kad es varētu ierasties ar palīdzību. Nebija īstais laiks ievērot ceremonijas. Viņa dzīvība bija atkarīga no manas enerģijas un neatlaidības. Pirms aizbildnieciskais virssulainis bija pateicis man sava saimnieka atbildi, es jau biju pastūmis viņu malā un iegājis istabā.

Cilvēks, kas bija atgāzies krēslā pie kamīna, ar griezīgu niknuma kliedzienu pielēca no savas vietas. Es ieraudzīju lielu, dzeltenu, ar pamatīgu dubultzodu apveltītu seju, kurā atspoguļojās rupjas un neķītras tieksmes, un divas drūmas, draudīgas, pelēkas acis, kas nikni raudzījās uz mani no spurainu, smil�u krāsas uzacu apak�as. Augstajā, kailajā galvā bija uzmaukta neliela, dekoratīva samta ce�purīte, koķeti nobīdīta uz tās rozā izliekuma vienu pusi. Viņa galvaskauss bija milzīgi liels, tomēr, kad es paskatījos zemāk, tad pārsteigts ieraudzīju, ka vīrie�a ķermenis ir mazs un trausls, plecos un muguras da|ā sagriezies kā vi�siem, kas bērnībā ir cietu�i no rahīta.

��� Ko tas nozīmē? � viņ� kliedza augstā, spiedzīgā balsī. � Ko nozīmē �ī ielau�anās? Vai tad cs neliku jums pateikt, ka varētu pieņemt jūs rīt no rīta?

��� Atvainojiet, � es teicu, � bet lieta ir neatliekama. Misters �erloks Holmss�

Mana drauga vārda pieminē�ana uz mazo cilvēciņu atstāja neparastu iespaidu. Niknā izteiksme acumirklī no�zuda no viņa sejas. Viņa vaibsti k|uva saspringti un modri.

��� Jūs esat no Holmsa? � viņ� pavaicāja.

��� Es tikko kā nāku viņa.

��� Kā Holmsam klājas? Kā viņ� jūtas?

��� Viņ� ir bezcerīgi slims. Tāpēc arī cs esmu atnācis.

Vīrietis ar rokas kustību norādīja man uz krēslu un

pagriezās, lai atsēstos savējā. Tajā brīdī es spogulī virs kamīna uz brīdi ieraudzīju viņa seju. Es būtu varējis ap�zvērēt, ka tajā bija parādījies ļauns un atbaido�s smaids. Tomēr es pārliecināju sevi, ka tas ir bijis tikai kaut kāds nervu tiks, kas mani tā bija pārsteidzis, jo mirkli vēlāk viņ� pagriezās pret mani un viņa sejas vaibstos atspo�guļojās patiess sarūgtinājums.

Man ir sāpīgi to dzirdēt, � viņ� teica. � Es misteru Holmsu pazīstu tikai sakarā ar kaut kādām profesionālām darī�anām, kas mums abiem ir biju�as, bet cs vienmēr es�mu cienījis viņu gan par talantu, gan par personiskajām īpa�ībām. Viņ� ir tāds pats amatieris noziedzības jomā kā cs slimībās. Viņ� nodarbojas ar ļaundariem, bet es ar mikrobiem. Lūk, kur ir mani gūstekņi, � viņ� turpināja, norādīdams uz pudeļu un burku rindu, kas stāvēja uz galda pie sienas. � Starp �īm �elatīna barotnēm savu ieslodzījuma termiņu izcie� da�i no pasaules pa�iem bīsta�mākajiem noziedzniekiem.

��� Jūsu speciālās zinā�anas arī ir tas iemesls, kāpēc misters Holmss vēlas jūs redzēt. Viņ� ir ļoti augstās domās par jums un uzskata, ka jūs esat vienīgais cilvēks visā Londonā, kas varētu viņam palīdzēt.

Mazais cilvēciņ� satrūkās, un koķetā cepurīte novēlās uz grīdas.

��� Kāpēc? � viņ� pajautāja. � Kāpēc misters Holmss domā, ka cs varētu viņam palīdzēt viņa nelaimē?

- Tāpēc, ka jums ir zinā�anas par austrumu slimībām.

��� Bet kāpēc viņ� domā, ka tā ir austrumu slimība, ar kuru viņ� ir saslimis?

��� Tāpēc, ka, veicot kādu profesionālu izmeklē�anu, viņam nācās strādāt dokos starp ķīnie�u matro�iem.

Misters Kalvertons Smits laipni pasmaidīja un pacēla savu cepurīti.

Ak, lūk, kā? � viņ� teica. � Es ceru, ka liela nav tik nopietna, kā jūs iedomājaties. Cik ilgi jau viņ� slimo?

��� Apmēram trīs dienas.

��� Vai viņ� murgo?

��� Laiku pa laikam.

���� Hm! Tas jau izklausās nopietni. Būtu necilvēcīgi neatsaukties uz viņa aicinājumu. Es, doktor Vatson, ār�kārtīgi ļaunojos katru reizi, kad tiek pārtraukts mans darbs, bet �is, bez �aubām, ir izņēmuma gadījums. Es nekavējoties do�os jums līdzi.

Es atcerējos, ko Holmss bija piekodinājis.

��� Man ir norunāta kāda tik�anās, � es teicu.

��� Loti labi. Es brauk�u viens. Mistera Holmsa adrese man ir pierakstīta. Jūs varat būt dro�s, ka es tur bū�u, vēlākais, pusstundas laikā.

Ar pamiru�u sirdi es atgriezos Holmsa guļamistabā. Cik man bija zināms, tad manas prombūtnes laikā varēja būt noticis visļaunākais. Tomēr, man par milzīgu atviegloju�mu, pa �o laiku viņa stāvoklis bija ievērojami uzlabojies. Tiesa, viņa seja vēl joprojām bija līķa bālumā, bet viņam bija pazudu�as visas vājprāta pazīmes, un, kaut arī viņ� vēl joprojām runāja vārgā balsī, tomēr pat daudz mo�āk un skaidrāk nekā parasti.

��� Nu, vai jūs viņu satikāt, Vatson?

��� Jā, viņ� tūlīt atbrauks.

���� Brīni�ķīgi, Vatson! Brīni�ķīgi! Jūs esat labākais no ziņne�iem.

��� Viņ� gribēja atgriezties kopā ar mani.

���� To nedrīkstēja pieļaut, Vatson. Tas acīmredzami būtu neiespējami. Vai viņ� jautāja, kas man kait?

��� Es izstāstīju viņam par ķīnie�iem Istendā.

���� Pilnīgi pareizi! Nu, Vatson, jūs esat izdarījis visu, ko vien īsts draugs var izdarīt. Tagad jūs varat pazust no skatuves.

Man, Holms, ir jāpagaida un jādzird viņa viedoklis.

Protams, ka jums ir jādzird. Bet man ir pamats uzskatīt, ka �is viedoklis varētu būt nesalīdzināmi vaļsir�dīgāks un vērtīgāks, ja viņ� domās, ka mēs esam vieni. Aiz manas gultas galvgaļa jums, Vatson, būs tie�i pie�tieko�i vietas.

��� Mans dārgais Holms!

Baidos, ka jums nav alternatīvas, Vatson. Istabā vairāk nav nekā, ko varētu izmantot par slēptuvi, kas arī ir labi, jo rada mazāk iespējas pamodināt aizdomas. Bet tie�i tur, Vatson, es domāju, ka varētu noslēpties. � Pēk��ņi viņ� piecēlās, un viņa noliesēju�ajā sejā bija lasāma nelokāma apņēmība. � Vatson, cs dzirdu riteņu troksni. Pasteidzieties, ja jūs mani mīlat! Un nekustieties, lai kas arī notiktu � lai kas arī notiktu, vai jūs dzirdat? Neru�nājiet! Nekustieties! Tikai klausieties ar abām ausīm. � Tad vienā mirklī viņa negaidītais spēku pieplūdums izgaisa un viņa valdonīgā, mērķtiecīgā runā�ana pārvērtās vārgā, neskaidrā, pa pusei vājprātīga cilvēka murminā�anā.

No savas slēptuves, kurā es tik steidzīgi biju iegrūsts, es izdzirdēju soļu troksni uz kāpnēm un guļamistabas dur�vju atvēr�anos un aizvēr�anos. Pēc tam, man par lielu pār�steigumu, iestājās ilgs klusums, ko pārtrauca tikai slimnieka smagā, elsojo�ā elpa. Es varēju iedomāties, kā mūsu ap�meklētājs stāv pie gultas malas un skatās uz cietēju. Bei�dzot �is dīvainais klusums tika pārtraukts.

��� Holms! � viņ� iesaucās tajā uzstājīgajā tonī, ar kādu modina gulētāju. � Holms, vai jūs mani dzirdat? � Es saklausīju �aukstē�anu, it kā viņ� rupji kratītu slimnieku aiz pleca.

��� Vai tas esat jūs, mister Smit? � Holmss no�ukstēja. � Es gandrīz vai neuzdro�inājos cerēt, ka jūs varētu atnākt.

Uzrunātais iesmējās.

��� Es varu iedomāties gan, ka neuzdro�inājāties, � viņ� teica. � Un tomēr, kā redzat, es esmu �eit. Atmaksāju ļaunu ar labu, Holms, � ļaunu ar labu!

��� Tas ir loti jauki no jūsu puses � ļoti cēlsirdīgi no jūsu puses. Es augstu vērtēju jūsu īpa�ās zinā�anas.

Mūsu apmeklētājs ieķikinājās.

��� Jūs varat tās novērtēt. Par laimi, jūs esat vienīgais cilvēks visā Londonā, kas to var. Vai jūs zināt, kas ar jums ir noticis?

��� Tas pats, � Holmss teica.

��� O, jūs pazīstat simptomus?

��� Ļoti labi.

���� Nu, es, Holms, nebūtu pārsteigts. Es nebūtu pār�steigts, ja tas būtu tas pats. Ja tas tā ir, tad jūsu izredzes ir visai sliktas. Nabaga Viktors nomira ceturtajā dienā, bet viņ� bija spēcīgs, veselīgs, jauns puisis. Tas patie�ām, kā jūs teicāt, bija ārkārtīgi pārsteidzo�i, ka viņ� pa�ā Londonas sirdī varēja saķert �o savādo Āzijas slimību � slimību, ar kuru es vēl bez tam veicu tik ļoti rūpīgus pē�tījumus. Dīvaina sagadī�anās, Holms. Tas bija ļoti attapīgi no jūsu puses, ka jūs to pamanījāt, toties nebija visai augstsirdīgi vedināt uz domām, ka tur ir iespējams saskatīt cēloņus un sekas.

��� Es zināju, ka jūs to izdarījāt.

��� Redz, kā, jūs zinājāt? Nu, ta�u pierādīt jūs to tā vai tā nebūtu varējis. Bet kā jūs vērtējat pats savu rīcību � vispirms izplatīt par mani tamlīdzīgas baumas, bet pēc tam nelaimes brīdī rāpot manā priek�ā uz vēdera, lūdzot pēc palīdzības? Kā lai to nosauc, ko?

Es izdzirdēju slimnieka gārdzo�o, apgrūtināto elpo�anu.

Pasniedziet man ūdeni! � viņ� izdvesa.

Jūsu gals vairs nav tālu, mans draugs, bet es nevēlos, ka jūs aizejat, kamēr es nebū�u pārmijis ar jums da�us vār�dus. Tikai tāpēc ari es jums pasniedzu ūdeni. Turiet, neizlaistie! to! Lūk, tā. Vai jūs saprotat, ko es saku?

Holmss ievaidējās.

��� Palīdziet man, cik vien ir jūsu spēkos. Kas bijis, tas bijis, � viņ� �ukstēja. � Es izmetī�u no galvas visu teik�to � es zvēru, ka izmetī�u. Tikai izārstējiet mani, un es to aizmirsī�u.

��� Ko jūs aizmirsīsiet?

��� Nu, par Viktora Sevid�a nāvi. Jūs pirms brī�a tik�pat kā atzināties, ka esat to izdarījis. Es to aizmirsī�u.

�� Jūs varat to aizmirst vai arī atcerēties, kā vien jums pa�am tīk. Es neredzu jūs uz liecinieku sola. Es jums gal�voju, mans dārgais Holms, ka drīz vien jūs atrādīsieties pavisam citas formas izstrādājumā. Man tas vairs nav sva�rīgi, ka jūs varētu zināt, kā nomira mans brāļadēls. Ta�gad runa nav vis par viņu, bet gan par jums.

��� Jā, jā.

��� Jūsu draugs, ko jūs atsūtījāt pēc manis, � es esmu aizmirsis viņa vārdu � teica, ka jūs esat dabūjis �o sli�mību īstendā no matro�iem.

��� Es tikai tā varu to izskaidrot.

Jūs, Holms, ļoti lepojaties ar savu prātu, vai ne? Uzskatāt sevi par attapīgu, vai ne? Bet jūs esat sastapies ar kādu, kur� �oreiz ir bijis viltīgāks. Tagad, Holms, pa�centieties atsaukt atmiņā pēdējā laika notikumus. Vai jūs nevarat iedomāties kādu citu veidu, kā jūs būtu varējis saķert �o slimību?

���� Es neesmu spējīgs domāt. Manas smadzenes ne�strādā. Debesu vārdā, palīdziet man!

���� Jā, es jums palīdzē�u. Es palīdzē�u jums saprast, tie�i kur un kā jūs esat saslimis. Es gribu, lai jūs to uzzi�nātu, pirms nomirsiet.

Iedodiet man kaut ko, kas mazinātu manas sāpes.

��� Ak jums sāp, ko? Jā, mani kāliji arī mēdza spiegt pirms nāves. Es domāju, ka sajūta ir tāda, it kā rautu krampji.

��� Jā, jā, tic ir krampji.

���� Nu, tomēr jūs varat dzirdēt, ko es saku. Klausie�ties! Vai jūs neatceraties kaut kādu neparastu atgadījumu jūsu dzīvē tie�i ap to laiku, kad parādījās simptomi?

��� Nē, nē, neko.

��� Padomājiet labi.

��� Es esmu pārāk slims, lai domātu.

Nu, tad es jums palīdzē�u. Vai jūs pa pastu neko nesaņēmāt?

��� Pa pastu?

��� Piemēram, kastīti?

��� Spēki mani atstāj � cs mirstu!

���� Klausieties, Holms! � Sprie�ot pēc skanas, viņ� purināja mirēju, bet vienīgais, ko es varēju darīt, bija mie�rīgi sēdēt savā slēptuvē. � Jums jādzird mani. Jūs dzir�dēsiet mani. Vai jūs atceraties kastīti � ziloņkaula kas�tīti? Jūs to saņēmāt tre�dien. Jūs to atvērāt � vai at�ceraties?

���� Jā, es to atvēru. Tur bija asa atspere. Kaut kāds joks�

�� Tas nebija joks, kā jūs drīz pārliecināsieties. Jūs esat mulkis un saņēmāt, ko gribējāt. Kas jums lūdza stāties man ceļā? Ja jūs būtu licis mani mierā, es nenodarītu jums neko ļaunu.

��� Es atcerējos, � Holmss izdvesa. � Atspere! Tā mani saskrāpēja līdz asinīm. Lūk, tā kastīte � tur, uz galda.

���� Patie�ām, tā pati! Turklāt, ielikta manā kabatā, tā tūlīt pazudīs no �īs istabas. Līdz ar to izgaisīs jūsu pēdējā pierādījumu kripatiņa. Toties tagad, Holms, jūs zināt pa�tiesību un varat nomirt ar apziņu, ka es esmu jūs noga�linājis. Jūs pārāk daudz zinājāt par Viktora Sevid�a likteni, tāpēc man nācās likt jums dalīties ar viņu tajā. Jūsu nāve, Holms, ir loti tuvu. Es pasēdē�u �eit un paskatī�os, kā jūs mirstat.

Holmsa balss kļuva arvien vārgāka un pārgāja gan�drīz nedzirdamos �ukstos.

��� Ko jūs teicāt? � Smits pārjautāja. � Pagriezt gāzes lampu spilgtāk? Ak, sāku�as krist ēnas, vai ne? Jā, es pagriezī�u to spilgtāk, lai varētu labāk jūs saskatīt. � Viņ� pārgāja pāri istabai, un gaisma pēk�ņi kļuva spo�āka. � Vai nav vēl kāds neliels pakalpojums, ko es varētu jūsu labā izdarīt, mans draugs?

��� Sērkociņu un cigareti.

Es gandrīz vai iekliedzos no prieka un pārsteiguma. Viņ� runāja savā dabiskajā balsī � varbūt nedaudz vār�gākā, toties man tik labi pazīstamajā balsī. Iestājās ilga pauze, un es sajutu, ka Kalvertons Smits klusēdams stāv un pārsteigts skatās uz savu sarunas biedru.

��� Ko tas nozīmē? � beidzot es dzirdēju viņu jautājam sausā, griezīgā tonī.

��� Labākais veids, kā veiksmīgi nospēlēt lomu, ir tajā iedzīvoties, � Holmss teica. � Es jums dodu goda vārdu, ka visas �īs trīs dienas es neesmu ne ēdis, ne dzēris, līdz brīdim, kamēr jūs bijāt tik laipns un pasniedzāt man glāzi ūdens. Bet visgrūtāk bija iztikt bez tabakas. Ak, te jau ir da�as cigaretes. � Es dzirdēju, kā tika aizdedzināts sēr�kociņ�. � Tā ir nesalīdzināmi labāk. Kas tad tas! Vai tik tie nav mana drauga soļi?

Ārpusē atskanēja soļu troksnis, durvis atvērās, un tajās parādījās inspektors Mortons.

��� Viss ir kārtībā, ņemiet �o cilvēku ciet, � Holmss teica.

Virsnieks, kā parasti, informēja Smitu par viņa tiesī�bām.

���� Es jūs arestēju sakarā ar apsūdzību par Viktora Sevid�a noslepkavo�anu, � viņ� nobeidza.

��� Un jūs varat vēl pievienot �erloka Holmsa slepka�vības mēģinājumu, � mans draugs, pie sevis smiedamies, piebilda. � Lai aiztaupītu slimniekam pūles, inspektor, misters Kalvertons Smits bija tik laipns, ka pats deva mū�su norunāto signālu, pagrie�ot spilgtāk gāzes lampu. Starp citu, arestētajam �aketes labajā kabatā atrodas neliela kastīte, ko vajadzētu no turienes izvilkt. Paldies. Es jūsu vietā rīkotos ar to piesardzīgāk. Nolieciet to �eit. Tā node�rēs lietas izskatī�anas laikā.

Atskanēja negaidīta uzbrukuma un kautiņa troksnis, kam sekoja metāla �vadzoņa un sāpju kliedziens.

��� Jūs tikai nodarīsiet pats sev sāpes, � inspektors teica. � Vai jūs nevarētu stāvēt mierīgi? � Tad noklik��ķēja roku dzel�i.

��� Smalkas lamatas! � iesaucās augstā, spiedzīgā balss. � Tikai tas novedīs uz apsūdzēto sola jūs, Holms, nevis mani. Viņ� palūdza mani atbraukt �urp. Man kļuva viņa �ēl, un es atbraucu. Tagad viņ�, bez �aubām, izliksies, ka es esmu pateicis kaut ko tādu, ko viņ� pats ir izdomājis, lai apstiprinātu savas neprātīgās aizdomas. Jūs, Holms, varat melot, cik vien jums tīk. Maniem vārdiem ir tikpat liels svars kā jūsējiem.

�� Augstā debess! � Holmss iesaucās. � Es ta�u pilnī�gi aizmirsu par vinu. Mans dārgais Vatson, es jums tūk�sto�kārt atvainojos. Iedomājieties tik, cs piemirsu par jūsu klātbūtni! Man nav nekādas vajadzības iepazīstināt jūs ar misteru Kalvcrtonu Smitu, jo, kā es saprotu, tad jūs jau �ovakar pirms neilga laika esat tiku�ies. Vai jums lejā ir kebs? Es jums seko�u, tikko bū�u apģērbies, jo policijas iecirknī es varētu būt noderīgs.

�� �ķiet, ka es nekad vēl neesmu ēdis un dzēris ar tādu baudu, � Holmss teica, kad ģērb�anās starplaikos bija atspirdzinājies ar glāzi sarkanvīna un da�iem biskvītiem.

Kā jūs zināt, mans dzīvesveids neizceļas ar regularitāti, tāpēc man ēdiens nozīmē nesalīdzināmi mazāk nekā dau�dziem citiem. Bija loti būtiski, lai misis Hadsonei rastos iespaids par mana stāvokļa nopietnību, jo viņai �o zinu vajadzēja nodot jums, bet jums, savukārt, tā bija jāpaziņo Smitam. Es ceru, ka jūs, Vatson, neesat apvainojies? Jums ir jāsaprot, ka prasme izlikties neietilpst jūsu daudzo talantu skaitā, un, ja jūs būtu zinājis manu noslēpumu, tad nekad nebūtu spējis pārliecināt Smitu par to, ka stei�dzīgi ir nepiecie�ama viņa klātbūtne, kas bija visa plāna svarīgākais punkts. Zinot vina atriebīgo raksturu, es biju pilnīgi pārliecināts, ka viņ� atbrauks paskatīties uz sava darba augļiem.

��� Bet jūsu izskats, Holms, � jūsu līka bālā seja?

��� Trīs dienas pilnīgs gavēnis nevairo cilvēka skaistu�mu, Vatson. Kas attiecas uz pārējo, tad tur nav nekā, ko nevarētu izārstēt ar sūkļa palīdzību. Vazelīns uz pieres, atropīns acīs, sarkanais smiņkis uz vaigu kauliem, vas�ka plāksnītes ap lūpām, un ir iegūts pilnīgi apmierino�s efekts. Slimību simulē�ana ir tēma, par kuru esmu domā�jis uzrakstīt monogrāfiju. Bet laiku pa laikam izmestās frāzes par puskronām, austerēm vai citām tēmām, kas ne�attiecas uz lietu, radīja vājprāta iespaidu.

���� Bet kāpēc tad jūs neatļāvāt man jums tuvoties, ja jau patiesībā nekādas infekcijas nebija?

���� Un jūs vēl to jautājat, mans dārgais Vatson? Vai tie�ām jūs domājat, ka cs necienu jūsu ārsta talantu? Vai tad es varēju iedomāties, ka jūsu gudrajam, lietpratīgajam skatienam varētu paslīdēt garām nepamanīti fakti, ka mir�sto�am cilvēkam, lai cik vārgs viņ� arī būtu, nav izmai�nīju�ies ne pulss, ne temperatūra? �etru jardu atstatumā es vēl varēju jūs maldināt. Ja man tas nebūtu izdevies, kur� atvestu �urp Smitu, lai es varētu viņu notvert? Nē, Vatson, es neaiztiktu to kastīti. Ja jūs paskatīsieties uz to no sāniem, tad varēsiet redzēt, no kurienes, kā �ūskas zobs, parādīsies asa atspere, tikko jūs to atvērsiet. Es uz�dro�inos apgalvot, ka ar kaut kādas tamlīdzīgas ierīces palīdzību tika nogalināts arī nabaga Sevid�s, kur� stāvēja starp �o briesmoni un mantojumu. Ta�u mana korespon�dence, kā jūs zināt, ir ļoti daudzveidīga, un es ar diezgan lielu piesardzību izturos pret ikvienu paku, kas man pie�nāk. Tomēr man bija skaidrs, ka, izliekoties, ka viņa iecere ir veiksmīgi īstenojusies, es varu izvilināt no Smita atzī��anos. �o simulāciju es realizēju ar īsta aktiera pamatī�gumu. Paldies jums, Vatson, bet tagad palīdziet man uz�vilkt mēteli. Kad mēs būsim pabeigu�i savas darī�anas policijas iecirknī, cs domāju, ka nebūtu lieki iegriezties pie Simpsona un kārtīgi iestiprināties.

��� Bet kāpēc turku? � pavaicāja �erloks Holmss, cie�i skatīdamies uz maniem zābakiem. Es tobrīd biju atgāzies krēslā ar pītu atzveltni, un manas izstieptās kājas bija piesaistīju�as viņa vienmēr modro uzmanību.

�� Tie ir angļu, � es nedaudz pārsteigts atbildēju. � Es tos nopirku pie Latimera Oksfordstrītā.

Holmss pasmaidīja, un viņa sejā atspoguļojās pacietīga nolemtība.

���� Pirts, � viņ� teica � pirts! Kāpēc jūs atzīstat par labāku atslābino�o un dārgo turku pirti, nevis uzmun�drino�u vannu mājās?

��� Tāpēc, ka da�ās pēdējās es esmu sācis justies kā vecs reimatikis. Bet turku pirts ir tie�i tas, ko mēs saucam par alternatīvu medicīnai, � organisms tiek attīrīts un cilvēks jūtas kā no jauna piedzimis.

���� Starp citu, Holms, � es piebildu, � cs ne�aubos, ka loģiski domājo�am cilvēkam saistība starp maniem zābakiem un turku pirti ir pati par sevi acīmredzama, un tomēr es būtu jums loti pateicīgs, ja jūs varētu man to atklāt.

��� Prātojumu virkne, Vatson, nemaz nav tik loti nesa�protama, � Holmss teica, un viņam acīs pazibēja drais�kulīgas uguntiņas. � Tā balstās uz to pa�u elementāro dedukcijas metodi, ko es varētu paskaidrot, ja pajautātu jums, kas �orīt no rīta brauca ar jums kopā kebā.

���� Nedomāju, ka jauns piemērs ir paskaidrojums, � es teicu ar zināmu skarbumu balsī.

���� Bravo, Vatson! Loti cienīgs un loģisks iebildums. Pagaidiet, ar ko tad es iesāku? Ak jā, vispirms aplūkosim otro piemēru � par kebu. Jūs redzat, ka uz jūsu mēteļa kreisās piedurknes un pleca ir da�as dubļu �ļakatas. Ja jūs būtu sēdējis ekipā�as vidū, tad dro�i vien vispār ne�būtu ap�ļakstīts, bet, ja tas tomēr būtu noticis, tad neap��aubāmi vienmērīgi no abām pusēm. Tāpēc ir skaidrs, ka jūs sēdējāt malā. Un tāpēc arī ir tikpat skaidrs, ka jums bija ceļabiedrs.

��� Bet tas ta�u ir pilnīgi acīmredzami.

��� Līdz bezjēdzībai banāli, vai ne?

��� Tomēr zābaki un pirts?

��� Tas ir tikpat vienkār�i. Jums ir paradums aiz�norēt savus zābakus zināmā veidā. Bet es redzu, ka �oreiz tie ir aizsieti ar sare�ģītu dubulto mezglu, kas nepavisam ne�līdzinās jūsējam. Tātad jūs esat tos kaut kur vilcis nost. Kur� būtu varējis tos aiz�norēt? Vai nu kurpnieks, vai arī apkalpotājs pirtī. Ir visai neticami, ka tas būtu bijis kurpnieks, jo jūsu zābaki ir gandrīz jauni. Nu, kas paliek pāri? Pirts. Elementāri, vai ne? Bet, neraugoties uz to, turku pirts ir izdarījusi labu pakalpojumu.

��� Kādā zinā?

��� Jūs teicāt, ka esat devies uz turieni tāpēc, ka jums ir nepiecie�amas pārmaiņas. Atļaujiet man jums tās pie�dāvāt. Ko jūs teiktu par braucienu uz Lozannu, mans dārgais Vatson, � biļete pirmajā klasē un visi izdevumi tiek apmaksāti ar karalisku dāsnumu?

��� Burvīgi! Bet kāpēc?

Holmss atlaidās atzveltnes krēslā un izvilka no kaba�tas savu piezīmju grāmatiņu.

��� Viena no pasaulē visbīstamākajām sugām, � viņ� teica, � ir uz likteni paļāvusies vientuļa sieviete bez mā�jas un draugiem. Viņa ir visnekaitīgākā un bie�i vien visnoderīgākā no visiem mirstīgajiem, bet vina neizbēga�mi pamudina citus uz noziegumu. Viņa ir bezpalīdzīga. Viņa ir klejotāja. Viņai ir pietieko�i daudz līdzekļu, lai ceļotu no valsts uz valsti, pārceltos no viesnīcas uz vies�nīcu. Un tad viņa pazūd, kā tas reizēm gadās, ap�aubā�mu pansiju un mēbelēto istabu labirintā. Viņa ir kā lapsu pasaulē apmaldījies cālēns. Kad viņa būs aprīta, neviens pat neizjutīs viņas trūkumu. Es loti baidos, ka ar lēdiju Frensisu Kārfeksu ir noticis kaut kas ļauns.

Es jutos atvieglots par �o pēk�ņo pāreju no vispārī�giem spriedelējumiem pie konkrētām detaļām. Holmss ieskatījās savās piezīmēs.

��� Lēdija Frensisa, � viņ� turpināja, � ir pēdējā Raf- tonas grāfa vienīgā tie�ā pēcnācēja. īpa�umi viņu dzimtā, kā jūs, iespējams, atceraties, tiek mantoti pa vīrie�u līniju. Viņa palika ar ierobe�otiem līdzekļiem, toties viņai tika ārkārtīgi ievērojamas vecas spāņu sudraba dārglietas ar neparasta slīpējuma briljantiem, kurām viņa bija sirsnīgi pieķērusies � tik loti pieķērusies, ka atteicās tās atstāt pie sava baņķiera un vienmēr vadāja sev līdzi. Lēdija Fren�sisa ir diezgan aizkustino�a personība � viņa ir skaista, joprojām labi saglabājusies pusmū�a sieviete, un tomēr dīvainas apstākļu sakritības dēļ viņai ir lemts būt pēdē�jam pamestajam kuģim no vel tikai pirms divdesmit ga�diem tik varenās flotes.

��� Bet kas tad ar viņu ir noticis?

��� Kas ir noticis ar lēdiju Frensisu? Vai viņa ir dzīva vai mirusi? Tas ari mums ir jāizdibina. Viņa ir ļoti ne�mainīgu ieradumu cilvēks, un jau �etrus gadus viņai bija pastāvīgs paradums reizi divās nedēļās rakstīt mis Dob- nijai, savai vecajai guvernantei, kas jau sen vairs nestrādā un dzīvo Kembervelā. Tā arī bija mis Dobnija, kas griezās pie manis pēc padoma. Jau gandrīz piecas nedēļas viņa nav saņēmusi ne rindiņas. Pēdējā vēstule bija nosūtīta no "Ilotei National" Lozannā. Izskatās, ka lēdija Frensisa viesnīcu ir pametusi un nav atstājusi adresi. Tuvinieki ir noraizēju�ies, un, tā kā viņi ir ārkārtīgi bagāti, tad ir ar mieru maksāt jebkuru summu, ja mums izdosies noskaid�rot, kas ir noticis.

��� Vai �ī mis Dobnija ir vienīgais informācijas avots? Vai tad lēdijai patie�ām nebija neviena cita korespon�denta?

��� Viņai, Vatson, bija vēl viens neap�aubāmi pievilcīgs korespondents. Tā bija banka. Arī vientuļām sievietēm vajag dzīvot, un viņu teko�ā rēķina grāmatas ir tas pats, kas saīsinātas dienasgrāmatas. Viņas nauda glabājas Silves- tera bankā. Es izskatīju viņas rēķinu. Ar priek�pēdējo �eku viņa paņēma naudu, lai apmaksātu Lozannas vies�nīcas rēķinu, bet tā bija liela summa un viņai dro�i vien vajadzēja vēl palikt pāri skaidrai naudai. Kop� tā brī�a ir uzrādīts vairs tikai viens �eks.

��� Kas un kur to ir uzrādījis?

��� To uzrādīja mis Mērija Divaina. Bet nav nekā, kas lautu uzzināt, kur �eks ir izrakstīts. Tas tika apmaksāts Lionas kredītbankas filiālē Monpeljē pirms nepilnām trim nedējām. Summa bija piecdesmit mārciņas.

��� Un kas ir mis Mērija Divaina?

��� To ari man izdevās uzzināt. Mis Mērija Divaina bija lēdijas Frcnsisas Kārfeksas kalpone. Bet, kāpēc viņai būtu vajadzējis izrakstīt savai kalponei �o �eku, cs vēl neesmu noskaidrojis. Ta�u man nav ne mazāko �aubu, ka jūsu pētījumi palīdzēs drīz vien atrisināt �o jautājumu.

��� Mani pētījumi?

���� Nu jā, jūs ta�u braucat uz Lozannu, lai uzlabotu veselību. Jūs zināt, ka man nav iespējams atstāt Londonu, kamēr vecā Abrahamsa dzīvībai draud tādas briesmas. Bez tam vispārējo principu pēc būtu labāk, ja cs nepamestu valsti. Skotlendjards bez manis jūtas vientuļ�, un noziedz�nieku pasaulē tas rada neveselīgu uzbudinājumu. Tātad, mans dārgais Vatson, brauciet, un, ja divi pensi par katru mana pieticīgā padoma vārdu jums ne�ķitīs pārmērīgs tarifs, tad, cik vien tālu sniedzas kontinentālā telegrāfa līnijas, es jebkurā dienas un nakts stundā esmu jūsu rīcībā.

Pēc divām dienām es jau atrados Lozannas "Hotel National", kur mani ārkārtīgi laipni uzņēma �īs viesnīcas slavenais saimnieks mesjē Mozērs. Kā viņ� mani infor�mēja, lēdija Frensisa tur bija apmetusies uz vairākām ne�dēļām. Viņa esot apbūrusi visus, kas ar viņu satiku�ies. Lēdijai nav vairāk par �etrdesmit gadiem. Viņa vēl jo�projām ir loti pievilcīga, un var iedomāties, kāda skaistule viņa ir bijusi jaunībā. Par vērtīgajām dārglietām mesjē Mozēram nekas nebija zināms, bet no kalpotājiem viņ� bija dzirdējis, ka smagā ceļasoma lēdijas guļamistabā pie�sardzības dēļ vienmēr ir bijusi aizslēgta. Kalpone Mērija Divaina esot bijusi tikpat iemīļota kā viņas kundze. Viņa pat bija saderināta ar vienu no viesnīcas virssulaiņiem, un nebija nekādu grūtību uzzināt viņas adresi. Viņa dzī�voja Monpeljē, Tra�āna ielā 11. To visu cs pierakstīju savā blociņā un nodomāju, ka pat Holmss pats nevarētu izrā�dīt lielāku veiklību �o faktu ievāk�anā.

Tikai viena lieta joprojām palika noslēpuma miglā tīta. Nebija ne mazākā gaismas stariņa, kas varētu norādīt iemeslu, kāpēc lēdija tik negaidīti aizbrauca. Viņa Lozan�nā bija loti laimīga. Bija pilnīgs pamats domāt, ka viņa ir cic�i apņēmusies pavadīt �eit visu sezonu savās greznajās istabās ar skatu uz ezeru. Un tomēr viņa tās uzteica, vienā dienā sakravājās un aizbrauca, tādā veidā zaudējot jau iepriek� samaksāto īri par veselu nedēlu. �ils Vibārs, kal�pones iemīļotais, bija vienīgais, kas varēja dot kādu mājienu. Viņ� pēk�ņo aizbrauk�anu saistīja ar gara augu�ma, melnīgsnēja, bārdaina vīrie�a iera�anos viesnīcā vie�nu vai divas dienas pirms tam. "Un sauvage � un veri- table sauvage!" [14] �ils Vibārs iesaucās. Vīrietis īrēja ista�bas kaut kur pilsētā. Viņ� tika redzēts satraukti runājam ar kundzi, kad tā pastaigājās gar ezeru. Pēc tam viņ� ie�radās viesnīcā. Vina atteicās viņu pieņemt. Viņ� bija an�glis, bet viņa vārdu �eit neviens nezināja. Pēc tam kundze nekavējoties aizbrauca. Gan �ils Vibārs, gan, kas ir daudz svarīgāk, �ila Vibāra iemīļotā uzskatīja, ka �is apcie�mojums un aizbrauk�ana ir cēlonis un sekas. Tikai par vienu lietu gan �ils nevēlējās runāt. Proti, kas bija par iemeslu tam, ka Mērija aizgāja no savas kundzes. Par to viņ� vai nu nevarēja, vai arī negribēja neko stāstīt. Ja es vēlējos to uzzināt, tad man vajadzēja braukt uz Monpeljē un pajautāt to viņai pa�ai.

Ar to beidzās manas izmeklē�anas pirmā da|a. Otrā tika veltīta tam, lai noskaidrotu, uz kurieni lēdija Frensisa Kārfcksa devās pēc tam, kad pameta Lozannu. �ī vieta tika turēta slepenībā, tādā veidā apstiprinot domu par to, ka viņa ir devusies projām ar nolūku nojaukt kādam sa�vas pēdas. Jo kā lai citādi izskaidro, ka uz viņas bagā��as nebija atklātas uzlīmes par tās nosūtī�anu uz Bādeni? Gan viņa pati, gan viņas bagā�a nonāca Reinas kūrvietā ar dziednieciskajiem avotiem pa kaut kādu apkārtceļu. Tik daudz cs uzzināju no Kuka aģentūras vietējās nodaļas pārvaldnieka. Tā nu es devos uz Bādeni, pirms tam no�sūtījis Holmsam atskaiti par visām savām darbībām un par atbildi saņēmis telegrammu ar labsirdīga humora pilnu uzslavu.

Bādenē nebija nekādu grūtību uziet pazaudētās pēdas.

Lēdija Frensisa bija apmetusies viesnīcā "Englischer Hof" un nodzīvojusi tur divas nedējas. Pa to laiku vina bija iepazinusies ar doktoru �lesingeru, misionāru no Dienvid�amerikas, un vina sievu. Kā lielākais vairums vientuļu sievie�u, lēdija Frensisa meklēja mierinājumu reliģijā, kam veltīja visai daudz laika. Doktora �lesingera ievērības cienīgā personība, viņa sirsnīgā ticība ar visu sirdi un dvē�seli un fakts, ka viņ� kūrvietā atspirga no slimības, ar ko bija saslimis, veicot savus apustuliskos pienākumus, at�stāja uz lēdiju Frensisu dziļu iespaidu. Viņa palīdzēja misis �lcsingerei kopt svēto, kas atveseļojās. Viņ� vadīja savas dienas, kā man to aprakstīja viesnīcas saimnieks, sēdē�dams verandā atpūtas krēslā, un abas sievietes, katra pie sava sāna, vienmēr atradās viņam līdzās. Viņ� nodarbo�jās ar Svētās zemes kartes sastādī�anu, īpa�i atsaucoties uz midianītu karalisti, par kuru viņ� rakstīja monogrāfiju. Beidzot, ievērojami uzlabojis savu veselību, viņ� kopā ar sievu atgriezās Londonā, un arī lēdija Frensisa devās vi�ņiem līdzi uz turieni. Tas notika tie�i pirms trim nedēļām, un kop� tā laika pārvaldnieks ne par vienu no viņiem neko nebija dzirdējis. Kalpone Mērija da�as dienas ie�priek� noraudājusies bija iznākusi no kundzes istabas un pēc tam viesnīcas istabenēm paziņojusi, ka uz visiem lai�kiem atstāj dienestu. Pirms aizbrauk�anas doktors �lesin- gers bija apmaksājis gan savu, gan lēdijas Frensisas rēķinu.

��� Starp citu, � viesnīcnieks noslēgumā teica, � jūs neesat vienīgais lēdijas Frensisas Kārfeksas draugs, kas pē�dējā laikā ir ievācis ziņas par viņu. Tikai aptuveni pirms nedēļas pie mums bija iegriezies kāds vīrietis ar tādu pa�u nolūku.

��� Vai viņ� nosauca savu vārdu? � cs pajautāju.

���� Nē, bet viņ� bija anglis, kaut gan visai netipisks anglis.

���� Līdzīgs me�onim? � es teicu, pēc mana slavenā drauga metodes sasaistījis kopā man zināmos faktus.

�� Tie�i tā. �is apzīmējums viņam ir loti atbilsto�s. Tas bija masīvs, bārdains, saulē iededzis puisis, kur� izskatījās tā, ka daudz labāk iederētos fermeru iebraucamā vietā ne�kā elegantā viesnīcā. Es teiktu, spēcīgs, ātri saniknojams vīrietis, viens no tiem, kurus es atturētos aizkaitināt.

Noslēpums jau gandrīz sāka atklāties, glu�i tāpat, kā iezīmējas cilvēku figūru kontūras, kad sāk izklīst migla. Bija pilnīgi skaidrs, ka �o krietno un dievbijīgo lēdiju, lai kur arī viņa dotos, vajā kāda draudīga un nepielūdzama persona. Viņa no tās baidās, citādi viņa nebūtu tik stei�dzīgi aizbraukusi no Lozannas. Bet viņ� atkal ir viņu iz�sekojis. Agrāk vai vēlāk viņ� viņu panāks. Bet varbūt jau ir panācis? Vai tik tur neslēpjas viņas ilgsto�ās klusē�a�nas iemesls? Vai krietnie ļaudis, kas bija viņas ceļabiedri, nebija spēju�i viņu aizsargāt 110 �ā vīrie�a varmācības vai �antā�as? Kāds �ausmīgs mērķis, kāds tum�s nodoms slēp�jas aiz �īs ilgsto�ās vajā�anas? Tā bija problēma, ko man vajadzēja atrisināt.

Es to visu uzrakstīju Holmsam, norādīdams, cik ātri un noteikti esmu nonācis līdz lietas būtībai. Atbildes vietā cs saņēmu telegrammu, kurā viņ� mani lūdza aprakstīt doktora �lesingera kreiso ausi. Holmsa humora izjūta reizēm ir dīvaina un aizvainojo�a, tāpēc es viņa neizde�vu�os joku atstāju bez ievērības � bez tam es �o ziņu no viņa saņēmu, kad jau biju nonācis Monpeljē, uz kurieni biju devies satikt kalponi Mēriju.

Atrast biju�o istabeni man nesagādāja nekādas grūtī�bas, un cs uzzināju visu, ko viņa varēja man pastāstīt. Viņa bija ļoti uzticīga būtne, kas bija pametusi savu kun�dzi tikai tāpēc, ka tā bija nonākusi labās rokās, par ko viņa bija pārliecināta, kā arī tāpēc, ka viņas gaidāmā laulība tā vai tā padarītu �ķir�anos neizbēgamu. Tajā laikā, kad viņas bija apmetu�ās Bādenē, viņas kundze, kā viņa sarūgtināta atzinās, da�kārt ir bijusi diezgan aizkaitinātā noskaņojumā un reiz pat pratinājusi viņu, it kā viņai būtu �aubas par viņas godīgumu, un tas bija padarījis aizie��anu daudz vieglāku, nekā tā būtu bijusi citādā situācijā. Lēdija Frensisa bija viņai iedevusi piecdesmit mārciņas kā kāzu dāvanu. Tāpat kā es, arī Mērija izturējās ar lielu neuzticību pret sve�inieku, kur� bija atbraucis pie viņas kundzes uz Lozannu. Viņa pati savām acīm bija redzējusi, kā viņ� pastaigas laikā gar ezeru publiski bija rupji sa�grābis lēdijas roku. Viņ� ir me�onīgs un briesmīgs cilvēks. Viņa bija pārliecināta, ka tās biju�as bailes no viņa, kas liku�as lēdijai Frensisai piekrist �lesingeru pāra pavadībā doties uz Londonu. Viņa ar Mēriju nekad nebija par to runājusi, bet daudzas sīkas pazīmes bija kalponi pār�liecināju�as, ka viņas kundze pastāvīgi dzīvo nervozā, drū�mu nojautu pārņemtā stāvoklī. Viņa savā stāstījumā bija tikusi līdz �ai vietai, kad pēk�ņi pielēca kājās no krēsla un viņas sejā atspoguļojās pārsteigums un bailes. � Ska�tieties! � viņa iesaucās. � Tas nelietis joprojām izseko viņu! Tur ir tas pats vīrietis, par kuru es jums tikko kā stāstīju.

Caur viesistabas atvērto logu es ieraudzīju milzīgu, melnīgsnēju vīrieti ar spurainu, melnu bārdu; viņ� lēnām nāca �urp no ielas vidus un uzmanīgi pētīja māju numu�rus. Bija skaidrs, ka viņ�, tāpat kā es, meklēja kalponi. Mirkļa impulsa vadīts, es izdrāzos ārā un uzrunāju viņu.

��� Vai jūs esat anglis? � es teicu.

��� Nu un tad, ja arī esmu? � viņ� atvaicāja, skatī�damies uz mani ar pa�u neģēlīgāko un drūmāko skatienu.

��� Vai cs drīkstu pavaicāt, kā jūs sauc?

��� Nē, jūs nedrīkstat, � viņ� noteikti teica.

Situācija bija nepatīkama, bet taisnākais ce|� bie�i vien arī ir labākais.

Kur ir lēdija Frensisa Kārfeksa? � es pavaicāju.

Viņ� apmulsis cie�i vērās manī.

Ko jūs ar viņu esat izdarījis? Kāpēc jūs viņu vajā�jat? Es uzstāju, lai jūs man atbildētu! � es teicu.

Vīrietis izgrūda saniknotu kliedzienu un kā tīģeris me�tās man virsū. Es daudzos kautiņos esmu mācējis pastā�vēt par sevi, bet �im puisim piemita dzelzs tvēriens un sātana niknums. Viņ� sagrāba mani pie rīkles, un es jau biju tuvu bezsamaņai, kad no cabaret* ielas pretējā pusē, turēdams rokā rungu, izskrēja kāds zilā blūzē ģērbies, neskuvies fran�u ouvrier [15] un ar strauju belzienu iesita manam pretiniekam pa apak�delmu, kas lika viņam atslā�bināt savu tvērienu. Kādu brīdi viņ� stāvēja, drebēdams no niknuma un apsvērdams, vai viņam nevajadzētu atsākt savu uzbrukumu. Tad, naidīgi norūcies, viņ� mani pame�ta un iegāja tajā pa�ā namā, no kura es tikko kā biju iz�nācis. Es pagriezos, lai pateiktos manam glābējam, kas joprojām stāvēja man līdzās uz ielas braucamās da|as.

Nu, Vatson, � viņ� pēk�ņi teica, � esat gan jūs radījis ārkārtīgi jauku jucekli! Es domāju, ka būtu labāk jums kopā ar mani ar nakts ekspresi atgriezties Londonā.

Stundu pēc �ā incidenta �erloks Holmss jau savā pa�rastajā apģērbā un elegants, kā vienmēr, sēdēja manā vies�nīcas istabā. Viņa paskaidrojums par viņa negaidīto un visai savlaicīgo parādī�anos bija vairāk nekā vienkār�s: pārliecinājies, ka varētu doties projām no Londonas, viņ� bija nolēmis panākt mani nākamajā acīmredzamajā ma�na ceļojuma pieturas punktā. Pārģērbies par strādnieku, viņ� bija sēdējis cabaret, gaidīdams manu parādī�anos.

��� jūs, mans dārgais Vatson, patie�ām esat veicis kon�sekventu, savdabīgu izmeklē�anu, � viņ� teica. � Es �obrīd nevaru atsaukt atmiņā kaut vienu no iespējama�jām rupjajām kļūdām, ko jūs būtu pieļāvis. Savas rīcības galarezultātā jūs visur esat sacēlis trauksmi un vēl jo�projām neko neesat atklājis.

��� Iespējams, ka arī jūs to nebūtu paveicis labāk, � cs sarūgtināts atbildēju.

Nekādu "iespējams" nevar būt. Es esmu to izdarījis labāk. Bet, lūk, arī godātais Filips Grīns, kur�, starp citu, ir jūsu kaimiņ� �ajā viesnīcā, un ar viņa palīdzību mēs varbūt atradīsim izejas punktu daudz veiksmīgākai izmek�lē�anai.

Istabā uz paplātes tika ienesta vizītkarte, un tai sekoja tas pats bārdainais huligāns, kur� uz ielas bija man uz�brucis. Ieraugot mani, viņ� satrūkās.

��� Ko tas nozīmē, mister Holms? � viņ� vaicāja. � Es saņēmu jūsu zīmīti un atnācu �urp. Bet kādā sakarībā �eit atrodas �is cilvēks?

��� Tas ir mans vecs draugs un kompanjons doktors Vatsons, kur� palīdz mums �ajā lietā.

Sve�inieks pasniedza man milzīgu, saulē iedegu�u roku reizē ar da�iem atvaino�anās vārdiem.

���� Es ceru, ka neesmu jūs ievainojis. Kad jūs sākāt mani apsūdzēt par to, ka esmu viņai nodarījis pāri, es zaudēju pa�savaldī�anos. Patie�ām, es �obrīd neuzvedos īpa�i saprātīgi. Mani nervi ir kā uzvilktas stīgas. Bet �ī si�tuācija ir ārpus manas sapra�anas robe�ām. Pirmais, ko man gribētos no jums dzirdēt, mister Holms, ir, kā īsti jūs vispār uzzinājāt par manu eksistenci.

��� Es runāju ar mis Dobniju, lēdijas Frensisas guver�nanti.

�� Vecā, labā Sjūzena Dobnija ar savu lielo, vecmodīgo aubi, kas nosedza visus matus! Es viņu labi atceros.

��� Un vina arī atceras jūs. Tādu, kāds jūs bijāt agrāk, pirms atzināt par labāku aizbraukt uz Dienvidāfriku.

��� Ak tā, cs saprotu, jus par mani zināt visu. Bet man arī nav no jums nekā slēpjama. Es jums zvēru, mister Holms, ka pasaulē vēl nekad nav bijis neviens vīrietis, kur� tik loti ar visu sirdi un dvēseli mīlētu kādu sievieti, kā es mīlēju Frensisu. Ta�u cs biju izlaidīgs jauneklis, es to zinu, � tiesa, ne sliktāks par citiem manu aprindu pār�stāvjiem. Bet viņas dvēsele bija tīra kā sniegs. Vina neva�rēja ciest pat ne niecīgāko rupjību. Tāpēc, uzzinājusi par manām izdarībām, viņa vairs nevēlējās mani redzēt. Un tomēr viņa mani mīlēja � tas patie�ām ir brīnums! � mīlēja tik loti, ka tikai manis dēļ visu mū�u palika viena. Kad bija pagāju�i daudzi gadi un es Bārbertonā biju sa�pelnījis naudu, es nodomāju, ka varbūt varētu viņu sa�meklēt un mēģināt atmaidzināt viņas sirdi. Man bija zi�nāms, ka viņa vēl joprojām nav precējusies. Es atradu viņu Lozannā un lūdzos viņas piedo�anu. Man �ķita, ka viņa jau sāka padoties, tomēr viņas griba izrādījās spēcīgāka, un, kad nākamajā dienā es atnācu uz viesnīcu, viņa jau bija atstājusi pilsētu. Es sadzinu viņas pēdas līdz Bādenci un tad pēc kāda laika uzzināju, ka �eit dzīvo viņas kal�pone. Es esmu ātras dabas cilvēks, dzīve skarbajos ap�stākļos ir padarījusi mani rupju, un, kad doktors Vatsons �ādā veidā sāka ar mani runāt, es uz brīdi zaudēju pa��savaldī�anos. Bet, Dieva dēļ, pasakiet man, kas ir noticis ar lēdiju Frensisu?

�� Tas mums arī ir jānoskaidro, � Holmss ar sev rak�sturīgo nosvērtību teica. � Mister Grin, kur jūs Londonā esat apmeties?

��� Jūs atradīsiet mani "Lenghemas" viesnīcā.

�� Vai es drīkstu ieteikt, lai jūs atgrie�aties tur un esat manā rīcībā gadījumā, ja man būs nepiecie�ama jūsu palī�dzība? Man nav ne mazākās vēlē�anās modināt veltīgas cerības, bet jūs varat būt pārliecināts, ka tiks darīts viss iespējamais, lai glābtu lēdiju Frensisu. Pagaidām es neko vairāk nevaru pateikt. Es jums atstā�u savu vizītkarti, jo tā jums būs iespējams uzturēt ar mums sakarus. Bet tagad, Vatson, ja jūs sakravātu savu ceļasomu, tad es aizsūtītu misis Hadsonei telegrammu, lai vina rīt 7.30 pacen�as nodemonstrēt savu kulinārijas mākslu diviem izsalku�iem ceļiniekiem.

Kad mēs nokļuvām Beikerstrītas dzīvoklī, tur mūs jau gaidīja telegramma, ko Holmss ar dedzīgu interesi izlasīja un pasvieda man. Tajā bija tikai trīs vārdi: "Saplēsta vai pārrauta", un sūtīta tā bija no Bādencs.

��� Ko tas nozīmē? � es pavaicāju.

- Tas nozīmē visu, � Holmss atbildēja. � Jūs varbūt atceraties manu �ķietami nejēdzīgo jautājumu par �ā godā�jamā garīdznieka kreiso ausi. Jūs uz to neatbildējāt.

��� Es nevarēju to noskaidrot, jo biju jau aizbraucis no Bādencs.

��� Pilnīgi pareizi. Tāpēc arī es nosūtīju atkārtotu lūgu�mu viesnīcas "Englischer Hof" saimniekam, kura atbildi jūs �eit redzat.

��� Un par ko tad �ī atbilde liecina?

�� Tā liecina par to, mans dārgais Vatson, ka mums ir darī�ana ar ārkārtīgi viltīgu un bīstamu cilvēku. Revercnds doktors �lesingers, misionārs no Dienvidamerikas, nav neviens cits kā "svētais" Pīterss, viens no visnekaunīgāka�jiem nelie�iem, ko jebkad pasaulei ir devusi Austrālija, � un no �īs jaunās valsts ir nācis ne viens vien līdz pēdē�jam samaitāts tips. Vina īpatnējā specialitāte ir vientuļu sievie�u krāp�ana, spēlējot uz viņu reliģiskajām jūtām, un vina tā saucamā sieva, kāda angliete, vārdā Freizere, ir viņa cienīga palīdze. Viņa taktikas veids uzvedināja mani uz domām par viņa personību, un �is fiziskais defekts � viņ� tika smagi sakosts kautiņā kādā Adelaidas bārā 1889. gadā � apstiprināja manas aizdomas. �I nabaga lēdija. Vatson, ir pa�a velni�ķīgākā pārī�a rokās, kas neapstāsies nekādu �ķēr�ļu priek�ā. Ļoti iespējams, ka viņa jau ir mi�rusi. Ja ne, tad viņa neap�aubāmi tiek kaut kur turēta ie�slodzījumā un nevar uzrakstīt ne mis Dobnijai, ne ari kā�dam citam draugam. Protams, var pieļaut domu, ka viņa nemaz nav nokļuvusi līdz Londonai, bet tas ir maz iespē�jams, jo, ņemot vērā viņu reģistrācijas sistēmu, ārzem�niekiem ir samērā grūti apmānīt kontinentālo policiju; var gadīties, ka viņa ir aizbraukusi tālāk par Londonu, kas arī ir maz ticams, jo �ie nelie�i nevarētu cerēt atrast kādu citu vietu, kur būtu tik vienkār�i turēt kādu cilvēku ieslo�dzījumā. Mana intuīcija man saka, ka viņa ir Londonā, bet, tā kā mums �obrīd nav ne mazākās nojausmas, kur viņu meklēt, mēs varam darīt tikai vienīgo iespējamo � apvaldīt savu nepacietību un paēst pusdienas. Vēlāk va�karā es aizstaigā�u līdz Skotlendjardam un parunā�u ar mūsu draugu Lcstreidu.

Tomēr ne valdības policija, ne Holmsa pa�a nelielais, ta�u efektīvais informācijas dienests nespēja pietuvināt mūs noslēpuma atrisinājumam. Trīs mūsu meklētie cilvē�ki bija bez pēdām izgaisu�i starp daudzajiem Londonas iedzīvotāju miljoniem, it kā viņi vispār nekad nebūtu dzī�voju�i. Mēs mēģinājām likt avīzēs sludinājumus, ta�u ne�sekmīgi. Tika pārbaudītas visas versijas, tomēr tas neko nedeva. Tika pārmeklētas visas noziedznieku pulcē�anās vietas, kuras �lesingers mēdza bie�i apmeklēt, bet veltīgi. Tika novēroti viņa biju�ie kompanjoni, bet tie turējās no viņa pa gabalu. Un tad, pēc nedēlu ilgas bezpalīdzīgas gaidī�anas un nezinās, pēk�ņi parādījās gaismas stariņ�. Bovingtonu lombardā Vestminsterroudā tika ieķīlāts sens spāņu meistaru veidots sudraba kareklis ar briljantiem. To bija ieķīlājis gara auguma, gludi skūts vīrietis, pēc iz�skata garīdznieks. Gan vina vārds, gan adrese nepārpro�tami bija izdomāti. Neviens nebija pamanījis, kāda viņam ir auss, bet, sprie�ot pēc apraksta, tas neap�aubāmi ir bijis �lcsingers.

Mūsu bārdainais draugs no "Lcnghemas" viesnīcas trīs reizes bija ienācis pie mums apvaicāties par jaunumiem � tre�o reizi viņ� ieradās nepilnu stundu pēc tam, kad mēs dabūjām zināt par ieķīlāto dārglietu. Apģērbs vaļīgi karājās uz viņa milzīgā ķermeņa. Viņ� izskatījās novecojis no bēdām. "Ja vien es varētu jums kaut kā palīdzēt!" viņ� pastāvīgi vaimanāja. Beidzot Holmss varēja likt viņu pie darba.

�� Viņ� ir sācis ieķīlāt dārglietas. Tagad mēs viņu no�ķersim.

- Bet vai tas nozīmē, ka lēdijai Frensisai ir atgadījies kaut kas ļauns?

Holmss ļoti nopietni papurināja galvu.

�� Pieņemot, ka viņi līdz �im brīdim savu gūstekni jau ir aplaupīju�i, ir pilnīgi skaidrs, ka viņi nevar atļauties viņu atbrīvot, nepazudinot pa�i sevi. Mums ir jābūt ga�taviem uz visļaunāko.

��� Kas man jādara?

��� Vai �ie ļaudis nepazīst jūs pēc izskata?

��� Nē.

Iespējams, ka turpmāk viņ� dosies uz kādu citu lom�bardu. Tādā gadījumā mums nāksies sākt visu no sākuma. No otras puses, tur viņam labi samaksāja un neuzdeva nekādus jautājumus, tāpēc tad, kad viņ� atkal izjutīs vajadzību pēc skaidras naudas, viņ�, iespējams, vēlreiz dosies pie Bovingtoniem. Es iedo�u jums viņiem adresētu zīmīti, un viņi atļaus jums uzturēties veikalā. Ja �is puisis atnāks, jūs sekosiet viņam līdz viņa mājai. Tikai atturieties no jebkādas neapdomīgas rīcības un, galvenokārt, no jebkādas vardarbības. Es paļaujos uz jūsu goda prātu, ka jūs bez manas ziņas un piekri�anas neko neuzsāksiet.

Divas dienas no godātā Filipa Grīna (es varu piebilst, ka viņ� bija dēls tam pa�am slavenajam admirālim, kur� Krimas kara laikā komandēja Azovas jūras tloti) nebija nekādas ziņas. Tre�ās dienas vakarā viņ� bāls un trīco�s iedrāzās mūsu viesistabā un katrs viņa spēcīgā auguma muskulis drebēja no uzbudinājuma.

���� Mēs esam viņu noķēru�i! Mēs esam viņu noķē�ru�i! � viņ� iesaucās.

Viņ� no uztraukuma nespēja sakarīgi parunāt. Holmss ar da�iem vārdiem viņu nomierināja un iestūma atzvel�tnes krēslā.

��� Un tagad izstāstiet mums visus notikumus secīgā kārtībā, � viņ� teica.

�� Viņa atnāca tikai pirms stundas. �oreiz tā bija sieva, bet karulis, ko viņa atnesa, ir tie�i tāds pats kā pirmais. Viņa ir gara auguma, bāla sieviete ar baltā seska acīm.

��� Tā ir viņa, � Holmss teica.

�� Viņa izgāja ārā no lombarda, un es viņai sekoju. Vi�ņa devās Keningtonroudas virzienā, un es turējos cie�i pa pēdām. Pēc īsa brī�a viņa iegāja kaut kādā darbnīcā. Mis�ter Holms, tā bija zārcinieka darbnīca.

Mans biedrs satrūkās. � Tie�ām? � viņ� pavaicāja nedaudz drebo�ā balsī, kas liecināja par kvēlu dvēseli, kas slēpās aiz �īs atturīgās, drūmās sejas.

��� Viņa sarunājās ar sievieti aiz letes. Es arī iegāju iek�ā. Es dzirdēju viņu sakām: "Pasūtījums nav gatavs laikā," � vai kaut ko tamlīdzīgu. Sieviete sāka attais�noties. "Tas būtu pabeigts ātrāk," viņa atbildēja. "Tomēr tas prasīja vairāk laika, jo pasūtījums bija visai neparasts." Tad viņas abas apklusa un paskatījas uz mani, tāpēc es uzdevu da�us jautājumus un atstāju darbnīcu.

��� Jus rīkojāties pilnīgi pareizi. Kas notika pēc tam?

- Sieviete arī iznāca ārā, bet es biju paslēpies blakus�eso�ajā kāpņu telpā. Man �ķiet, ka viņai bija radu�ās kaut kādas aizdomas, jo viņa palūkojās visapkārt. Pēc tam viņa pasauca kebu un iekāpa tajā. Man laimējās noķert vēl vienu, un tāpēc es varēju viņai sekot. Beidzot viņa izkāpa Brikstonā [16] pie nama Poultnijskvērā Nr. 36. Es pabraucu kādu gabalu tālāk, uz laukuma stūra atlaidu savu kebu un sāku novērot māju.

��� Vai jūs kādu redzējāt?

��� Visi logi bija tum�i, izņemot vienu apak�ējā stāvā. Aizkari bija aizvilkti, un es nevarēju saskatīt, kas notiek iek�pusē. Tā es tur stāvēju, prātodams, ko darīt tālāk, kad pie mājas piebrauca slēgts furgons, kurā sēdēja divi vīrie�i. Viņi izkāpa ārā, izvilka kaut ko no furgona un pa pakā�pieniem uznesa to līdz galvenajām ieejas durvīm. Mister Holms, tas bija zārks.

��� Ak!

��� Vienu brīdi es nebiju tālu no tā, lai mestos iek�ā. Durvis tika atvērtas, lai ielaistu vīrie�us un viņu nesamo. Tā bija tā pati sieviete, kas tās atvēra. Tā kā es tur stāvēju, viņa uzmeta man skatienu un, �ķiet, pazina mani. Es re�dzēju, ka viņa satrūkās un steig�us aizvēra durvis. Es at�cerējos, ko biju jums solījis, un te nu cs esmu.

�� Jūs esat paveicis teicamu darbu, � Holmss teica, no�plēsdams pusi no papīra lapas un steidzīgi uzrakstīdams uz tās da�us vārdus. � Bez arestē�anas ordera mēs liku�mīgi neko uzsākt nevaram, tāpēc labākais, ko jūs varat darīt lietas labā, ir aiznest �o zīmīti varas orgāniem un da�būt orderi. Protams, var rasties zināmas grūtības, bet es domāju, ka dārglietu pārdo�ana varētu būt pietiekams ie�mesls. Lestreids parūpēsies par sīkumiem.

��� Bet viņi ta�u pa to laiku var vinu nogalināt. Ko gan citu varētu nozīmēt �is zārks, un kam tas varētu būt do�māts, ja ne viņai?

��� Mister Grin, mēs izdarīsim visu, kas ir mūsu spēkos. Netiks zaudēts neviens mirklis. Atstājiet to mūsu ziņā. Tā, Vatson, � viņ� piebilda, kad mūsu klients bija aiz�skrējis projām, � viņ� tūlīt iekustinās oficiālo ma�inēriju. Mēs, kā parasti, darbosimies neoficiāli, un mums ir jārī�kojas pa�iem pēc saviem ieskatiem. Situācija man atstāj tik briesmīgu iespaidu, ka ir attaisnojami pa�i galējākie līdzekli. Nezaudējot ne mirkli, mums jādodas uz Poult- nijskvēru.

��� Pamēģināsim atjaunot notikumu gailu, � viņ� teica, kamēr mēs ātri traucāmies garām Parlamenta ēkai un pāri Vestminsteras tiltam. � �ie nelie�i ir atvilināju�i nelai�mīgo lēdiju uz Londonu, pirms tam piespiedu�i viņu �ķir�ties no viņas uzticamās kalpones. Ja arī viņa rakstīja kaut kādas vēstules, tās pazuda. Ar kāda līdzdalībnieka palī�dzību viņi bija noīrēju�i mēbelētu namu. Reiz, pārkāpusi �īs mājas slieksni, viņa kļuva par viņu gūstekni, un viņi piesavinājās vērtīgās dārglietas, kas jau 110 pa�a sākuma arī bija viņu mērķis. Viņi jau ir sāku�i da|u no tām pārdot, kas �iem cilvēkiem �ķiet pilnīgi dro�i, jo viņiem nav ne�kāda pamala domāt, ka kāds vispār interesējas par lēdijas likteni. Ja viņa tiks atbrīvota, viņa, bez �aubām, apsūdzēs viņus. Tāpēc viņa nekad netiks atlaista brīvībā. Bet viņi arī nevar mū�īgi turēt viņu aiz bultas un atslēgas. Līdz ar to slepkavība viijiem ir vienīgais atrisinājums.

��� Tas, �ķiet, ir pilnīgi skaidrs.

��� Tagad paskatīsimies uz �o lietu no otras puses. Ja jūs, Vatson, at�ķetināsiet divus atsevi�ķus domu pavedie�nus, tad atradīsiet kādu to krustpunktu, kur� tad arī varētu būt vistuvāk patiesībai. Sāksim visu no sākuma, tikai �oreiz par izejas punktu ņemot nevis lēdiju, bet gan zārku, un virzīsimies savos spriedumos atpakaļ. Baidos, ka �is atgadījums pierāda, neatstājot ne mazākās �aubas, ka lē�dija ir mirusi. Bet tas arī norāda uz oficiālām bērēm ar attiecīgu ārsta izrakstītu mir�anas apliecību un varas ie�stā�u atļauju. Ja lēdija būtu nepārprotami nogalināta, tad viņi to apbedītu bedrē dārzā aiz mājas. Bet te viss notiek atklāti un oficiāli. Ko tas nozīmē? Protams, to, ka viņi ir viņu nonāvēju�i kaut kādā tādā veidā, kas ir izskatījies pēc dabiskas nāves un maldinājis pat ārstu, � iespējams, noindēju�i. Un tomēr, cik dīvaini, ka viņi vispār ir ļāvu�i ārstam viņu apskatīt, ja nu vienīgi viņ� nav to līdzda�lībnieks, kas ir visai maz ticams pieņēmums.

��� Vai viņi nevarētu būt viltoju�i mir�anas apliecību?

��� Tas ir bīstami, Vatson, loti bīstami. Nē, es tikai ar grūtībām varu iedomāties, ka viņi būtu darīju�i kaut ko tādu. Orman, apstājieties! Tā acīmredzot ir zāreinieka darb�nīca, jo mēs tikko kā pabraucām garām lombardam. Vai jūs, Vatson, neieietu tur? Jūsu izskats iedve� uzticību. Pajautājiet, cikos rīt notiks bēres, kurām paredzētais zārks tika nogādāts uz Poultnijskvēru.

Sieviete darbnīcā bez jebkādas vilcinā�anās man atbil�dēja, ka tās notiks pulksten astoņos no rīta. � Redzat, Vatson, nekādu noslēpumu, viss notiek pilnīgi atklāti. Vi�ņiem, bez �aubām, ir izdevies kaut kādā veidā to visu no�formēt oficiāli, un tagad viņi domā, ka nav no kā baidīties.

Nu ko, mums neatliek nekas cits kā doties tie�ā fron�tālā uzbrukumā. Vai jūs esat apbruņots?

��� Man ir spieķis!

�� Nu, nekas, gan jau kaut kā tiksim galā. "Ir trīskārt apbruņots, kā pusē taisnība." [17] Mēs vienkār�i nevaram atļauties gaidīt policiju vai arī turēties pie likuma punkta un paragrāfa. Orman, varat braukt tālāk. Tūlīt, Vatson, mums atkal nāksies kopā izmēģināt laimi, kā mēs jau �ad un tad pagātnē esam to darīju�i.

Viņ� skali piezvanīja pie lielās, tum�ās mājas durvīm pa�ā Poultnijskvēra vidū. Tās nekavējoties atvērās, un uz blāvi apgaismotā priek�nama fona iezīmējās gara augu�ma sievietes stāvs.

��� Nu, ko jūs gribat? � viņa strupi pajautāja, caur tumsu blenzdama uz mums.

���� Es vēlos runāt ar doktoru �lesingeru, � Holmss teica.

��� �eit tāda cilvēka nav, � viņa atbildēja un mēģinā�ja aizvērt durvis, bet Holmss ar kāju tās pieturēja.

��� Nu, tādā gadījumā es vēlos satikt vīrieti, kur� dzīvo �ajā mājā, lai kādā vārdā arī viņ� sevi dēvētu, � Holmss stingri teica.

Viņa brīdi svārstījās. Pēc tam tomēr pla�i atvēra durvis.

��� Labi, nāciet iek�ā! � viņa sacīja. � Mans vīrs vēl ne�kad nav baidījies stāties pretī nevienam vīrietim visā pa�saulē. � Viņa aizvēra aiz mums duivis, ieveda mūs vies�istabā, kas atradās pa labi no priek�nama, un, pirms at�stāja mūs divatā, pagrieza spo�āk gāzes lampas degli.

��� Misters Pīterss pēc acumirkļa atnāks pie jums, � viņa teica.

Viņas vārdi piepildījās burtiski, jo mēs tikko bijām pa�spēju�i pārlaist acis putekļainajai istabai ar ko�u saēsta�jām mēbelēm, kurā mēs atradāmies, kad durvis atvērās un istabā viegliem soliem ienāca liela auguma, gludi skūts, plikpaurains vīrietis. Viņam bija plata, sarkana seja ar nokareniem vaigiem, un tajā atspoguļojās parastās, virs�pusējās labsirdības izteiksme, kas gan nekādi nesaderē�jās ar cietsirdīgo, ļauno mutes līniju.

��� Te, d�entlmeņi, acīmredzot ir notikusi kāda kļū�da, � viņ� teica glumā, nepiespiestā balsī. � �ķiet, ka jums ir iedota nepareiza adrese. Iespējams, ka, ja jūs pa�ietu pa ielu nedaudz tālāk�

Pietiks, mums nav tik daudz laika, lai to veltīgi iz��ķiestu, � mans biedrs skarbi noteica. � Jūs esat Henrijs Pīterss no Adelaidas, nesenais reverends doktors �lesin- gers no Bādenes un Dienvidamerikas. Es par to esmu tikpat pārliecināts kā par to, ka mans vārds ir �erloks Holmss.

Pīterss, kā es viņu turpmāk sauk�u, satrūkās un pie�vērsa cie�u, cietsirdīgu skatienu savam grūti pieveicama�jam vajātājam. � �ķiet, ka jūsu vārds, mister Holms, nav mani nobiedējis, � viņ� aukstasinīgi teica. � Kad cilvēka sirdsapziņa ir tīra, jūs nevarat viņu uztraukt. Kas jums ir vajadzīgs manā mājā?

Es vēlos uzzināt, ko jūs esat izdarījis ar lēdiju Fren�sisu Kārfeksu, kuru jūs atvedāt sev līdzi no Bādenes.

��� Es būtu loti priecīgs, ja jūs man pateiktu, kur �ī lē�dija �obrīd atrodas, � Pīterss mierīgi atbildēja. � Viņa ir man parādā gandrīz simts mārciņas un ķīlai nav atstā�jusi neko, izņemot pāris bezvērtīgu karuļu, uz kuriem lombardā pat negribēja skatīties virsū. Viņa pieķērās mums ar misis Pītersu Bādenē � tas ir fakts, ka tobrīd es izmantoju citu vārdu, � un neatstājās līdz pa�ai Lon�donai. Es apmaksāju viņas viesnīcas rēķinu un biļeti. Kad mēs nonācām Londonā, viņa no mums aiz�mauca, parā�da dzē�anai, kā jau cs teicu, atstājusi �is vecmodīgās dārg�lietas. Atrodiet vinu, mister Holms, un cs bū�u jūsu parād�nieks.

��� Es esmu paredzējis vinu atrast, � �erloks Holmss teica. � Es tik ilgi pārmeklē�u �o māju, kamēr viņu at�radī�u.

��� Kur ir jūsu orderis?

Holmss pa pusei izvilka no kabatas revolveri. � Tas būs manas tiesības, kamēr neatradīsies kaut kas labāks.

��� Paskat tik, izrādās, ka jūs esat parasts kramplauzis.

Es neiebilstu pret �ādu apzīmējumu, � Holmss jaut�ri teica. � Mans biedrs ari ir bīstams bandīts. Un mēs kopā ar viņu pārmeklēsim jūsu māju.

Mūsu pretinieks atvēra durvis.

��� Ennij, aizskrien pēc policijas! � viņ� teica. Gaitenī atskanēja ātra sievie�u svārku �vīkstoņa, tad ārdurvis at�vērās un atkal aizvērās.

��� Vatson, mūsu laiks ir ierobe�ots, � Holmss teica. � Ja jūs mēģināsiet mūs aizkavēt, Pīters, būs tikai daudz ļaunāk jums pa�am. Kur atrodas tas zārks, kas tika atvests uz jūsu māju?

�- Kāpēc jums ir vajadzīgs zārks? Tas ir aizņemts. Tajā jau atrodas mironis.

��� Man ir jāredz �is mironis.

��� Es tam nekad nedo�u savu piekri�anu.

��� Tādā gadījumā iztiksim bez tās. � Ar strauju kus�tību Holmss pastūma Pītersu sānis un izgāja priek�namā. Tie�i mums pretī atradās pusatvērtas durvis. Mēs iegājām iek�ā. Tā bija ēdamistaba. Uz galda zem vāji dego�as lus�tras stāvēja zārks. Holmss pagrieza spilgtāku gāzes lampas gaismu un pacēla tā vāku. Dziļi zārka dibenā gulēja no�liesējis stāvs. Virs tā pakārtās lampas spo�ā gaisma krita uz vecu un novītu�u seju. Nekāda cietsirdīga izturē�a�nās, bads vai slimība nebūtu spēju�i pārvērst joprojām skaisto lēdiju Frensisu par �o sagrabēju�o graustu. Holmsa sejā atspoguļojās gan pārsteigums, gan arī atvieglojums.

�� Paldies Dievam! � viņ� nomurmināja. � Tā ir kāda cita.

�� Ak tad vienreiz jūs, mister �erlok Holms, esat smagi kļūdījies, � teica Pīterss, kas mums pa pēdām bija ienācis ēdamistabā.

��� Kas ir �ī mirusī sieviete?

��� Nu, ja jums patie�ām ir nepiecie�ams to zināt, tad varu pateikt, ka tā ir manas sievas vecā auklīte Roza Spendere, kuru mēs atradām Brikstonas nespējnieku pa�tversmes lazaretē. Mēs viņu pārvedām uz �ejieni, ataici�nājām doktoru Horsomu, kur� dzīvo Fērbcnkvilas 13. na�mā, � neaizmirstiet pierakstīt adresi, mister Holms, � un rūpīgi kopām viņu, kā jau kristīgiem cilvēkiem klājas. Tre�ajā dienā viņa nomira � mir�anas apliecībā teikts, ka no vecuma nespēka, � bet tas ta�u ir tikai ārsta uz�skats, jums, protams, patiesais nāves cēlonis ir zināms la�bāk. Mēs viņas bēru organizē�anu pasūtījām Stimsona un Co firmai Keningtonroudā, kas rīt no rīta pulksten astoņos arī viņu apglabās. Vai jūs, mister Holms, varat mums kaut kur piesieties? Jūs esat pieļāvis muļķīgu, rupju kļūdu, un jums arī pa�am nāktos to atzīt. Es daudz dotu, lai iegūtu fotogrāfiju ar jūsu pārsteigumā izstiepu�os, apstulbu�o seju brīdī, kad jūs parāvāt sānis zārka vāku, domādams atrast tur lēdiju Frensisu Kārfeksu, bet ieraudzījāt tikai naba�dzīgu, vecu, deviņdesmitgadīgu sievieti.

Holmsa sejas izteiksme zem viņa pretinieka dzēlību krusas palika tikpat bezkaislīga kā vienmēr, tomēr sa��ņaugtās dūres nodeva viņa slēpto īgnumu.

��� Es pārmeklē�u jūsu māju, � viņ� teica.

��� Neesiet nu tik pārliecināts! � Pīterss iesaucās, jo gaitenī atskanēja sievietes balss un smagi soli. � To mēs tūlīt redzēsim. Policistu kungi, nāciet, lūdzu, �urp. �ie vī�rie�i ar varu ielauzās manā mājā, un cs nevaru tikt no viņiem va|ā. Palīdziet man dabūt viņus ārā.

Ser�ants un konstcbls nostājās durvīs. Holmss no ka�batas portfeļa izvilka savu vizītkarti.

�� Te ir mans vārds un adrese. Bet tas ir mans draugs doktors Vatsons.

��� Dievs ar jums, ser, mēs jūs loti labi pazīstam, � ser�ants teica, � bet bez kratī�anas ordera jūs nedrīk�stat �eit palikt.

��� Protams, ka ne. Es to pilnīgi saprotu.

��� Arestējiet viņu, � Pīterss iesaucās.

��� Mēs zinām, kur atrast �o d�entlmeni, ja viņ� mums būs vajadzīgs, � ser�ants majestātiski teica, � bet jums, mister Holms, tomēr būs jādodas projām.

��� Jā, Vatson, mums nāksies iet projām.

Minūti vēlāk mēs atkal atradāmies uz ielas. Holmss bija mierīgs kā vienmēr, toties manī viss vārījās no dusmām un pazemojuma. Ser�ants bija iznācis ārā reizē ar mums.

��� Atvainojiet, mister Holms, bet tāds ir likums.

��� Pilnīgi pareizi, ser�ant, jūs nevarējāt rīkoties savā�dāk.

���� Es domāju, ka jums bija pamatots iemesls atras�ties tajā mājā. Ja es jums kaut kādā veidā varu palīdzēt�

��� Ir pazudusi sieviete, ser�ant, un mums ir aizdomas, ka viņa atrodas �ajā namā. Es domāju, ka orderis pēc īsa brī�a tiks saņemts.

��� Tādā gadījumā es no viņiem acis nenolaidī�u, mis�ter Holms. Ja kaut kas noliks, es noteikti darī�u jums to zināmu.

Pulkstenis bija tikai deviņi, un mēs nekavējoties devā�mies ce|ā, lai turpinātu savu izmeklē�anu. Vispirms mēs aizbraucām uz Brikstonas nespējnieku patversmes laza�reti, kur noskaidrojām, ka tā patie�ām ir patiesība, ka �ēlsirdīgais laulātais pāris pirms da�ām dienām bija pa�ziņojis, ka vēlas pieņemt pie sevis plānprātīgu, vecu sie�vieti, kas esot viņu bijusī kalpone, un ka viņi ir saņēmu�i atļauju vest viņu sev līdzi. Kad mēs pateicām, ka viņa jau ir mirusi, neviens par to nebija pārsteigts.

Mūsu brauciena nākamais mērķis bija ārsta apciemo�jums. Viņ� pastāstīja, ka ticis ataicināts pie slimnieces, redzējis, ka viņa mirst no pilnīga vecuma nespēka, pats bijis klāt, kad viņa izlaidusi garu, un izrakstījis attiecīgu mir�anas apliecību. � Es jums galvoju, ka viņas nāve bija pilnīgi dabiska, un jebkur� cits pieņēmums �ai jautājumā ir vienkār�i muļķīgs, � viņ� teica. Mājā viņam nekas ne�bija �ķitis aizdomīgs, ja nu vienīgi dīvaini bija licies tas, ka cilvēki ar �ādu sociālo stāvokli dzīvo bez kalpotājiem. Tas tad arī bija viss, ko mums izdevās uzzināt no ārsta.

Pēc tam mēs devāmies uz Skotlendjardu. Tur bija radu��ās grūtības sakarā ar ordera izrakstī�anas procedūru. Zi�nāma aizkavē�anās bija neizbēgama. Līdz nākamajam rī�tam nebija iespējams dabūt miertiesne�a parakstu. Ja Holmss ienāktu rīt ap deviņiem, tad viņ� varētu doties kopā ar Lestrcidu un piedalīties arestā. Ar to tad arī �ī die�na beidzās, ja neskaita, ka tuvu pie pusnakts ienāca mū�su draugs ser�ants, lai pateiktu, ka �ur tur lielās, tum�ās mājas logos ir redzējis gaismas ņirboņu, tomēr neviens no tās nav ne iznācis, nc arī iegājis tajā. Mums atlika vienīgi apbruņoties ar pacietību un gaidīt rītu.

�erloks Holmss bija pārāk uzbudināts, lai sarunātos, un pārāk nepacietīgs, lai gulētu. Kad es aizgāju uz savu istabu, viņ� palika smēķējam citu cigareti pēc citas, viņa biezās, tum�ās uzacis bija sarauktas, ar saviem garajiem, nervozajiem pirkstiem viņ� bungoja pa krēsla roku bal�stiem, apsvērdams savā prātā visus iespējamos noslēpuma atrisinājumus. Nakts laikā es vairākas reizes dzirdēju vinu klaiņojam pa māju. Beidzot, tikko es no rīta biju pamo�dināts, viņ� iedrāzās manā istabā. Viņ� bija ģērbies rīta- svārkos, tomēr pēc viņa bālās sejas ar dziji iekritu�ajām acīm es sapratu, ka viņ� ir pavadījis bezmiega nakti.

Cikos ir bēres? Astoņos, vai ne? � viņ� satraukti pavaicāja. � Tā, �obrīd ir 7.20. Augstā debess, Vatson, kas bija noticis ar smadzenēm, kuras Dievs man ir iede�vis? Pasteidzieties, cilvēk, pasteidzieties! Pa�laik iz�ķiras jautājums par dzīvību vai nāvi � izredzes ir simts pret vienu nāves labā. Es nekad sev to nepiedo�u, nekad, ja mēs ieradīsimies pārāk vēlu!

Nepagāja ne piecas minūtes, kad mēs jau kebā trau�cāmies pa Beikerstrītu. Bet, neraugoties uz to, bija jau bez divdesmit piecām minūtēm astoņi, kad mēs pabrau�cām garām Bigbenam [18] , un pulkstenis nosita astoņi, kad mēs vēl tikai nogriezāmies uz Brikslonroudu. Tomēr mēs nebijām vienīgie, kas kavējās. Desmit minūtes pēc noliktā laika līķrati vēl joprojām stāvēja pie mājas durvīm, un tajā brīdī, kad mūsu putās nodzītais zirgs apstājās, zārks, triju vīrie�u nests, vēl tikai parādījās uz mājas sliek�ņa. Holmss metās uz priek�u un aiz�ķērsoja viņiem cclu.

Nesiet to atpakaļ! � viņ� iesaucās, uzlikdams roku pirmajam nesējam uz krūtīm. � Tūlīt pat nesiet to at�pakaļ!

Ko, pie velna, tas nozīmē? Es vēlreiz jums prasu, kur ir jūsu orderis? � iekliedzās saniknotais Pīterss, kura platā, sarkanā seja negantās dusmās raudzījās virs zārka tālākā gala.

��� Orderis jau ir eelā. Zārks paliks mājā, kamēr tas pienāks.

Holmsa valdonīgā balss bija atstājusi uz nesējiem zi�nāmu iespaidu. Pīterss pēk�ņi bija pazudis mājā, un viņi paklausīja jaunajam rīkojumam. � Ātrāk, Vatson, ātrāk! Te ir skrūvgriezis! � viņ� iekliedzās, kad zārks bija no�likts atpakaļ uz galda.

��� Nesēj, ņemiet to! Sovrins no manis, ja pēc minūtes vāks būs nost! Neuzdodiet nekādus jautājumus � sāciet strādāt! Tā, labi! Vēl viena skrūve! Un vēl viena! Tagad rausim visi kopā! Tas padodas! Tas padodas! Tā, beidzot tas ir darīts.

Ar kopējām pūlēm mēs norāvām zārka vāku. Tikko tas bija izdarīts, tā no zārka iek�puses mums degunā ie�sitās apdullino�a un nomāco�a hloroforma smaka. Visa zārkā gulo�ā ķermeņa galva bija notīta ar vati, kas bija piesūcināta ar �o narkotiku. Holmss norāva to nost un atsedza skaistas un apgarotas pusmū�a sievietes cēlo seju. Vienā acumirklī viņ� ar rokām apvija viņas stāvu un pie�cēla viņu sēdus stāvoklī.

��� Vatson, vai viņa ir mirusi? Vai viņā vēl ir palikusi dzīvības dzirksts? Mēs noteikti neesam ieradu�ies pārāk vēlu!

Kādu pusstundu man �ķita, ka esam gan. Ņemot vērā pilnīgo gaisa trūkumu un indīgos hloroforma izgaroju�mus, �ķita, ka lēdija Frensisa jau ir pārkāpusi to pēdējo robe�u, aiz kuras atgrie�anās vairs nav iespējama. Un tad beidzot pēc tam, kad mēs bijām izdarīju�i mākslīgo elpi�nā�anu, injicēju�i ēteri un veiku�i visus pasākumus, ko zi�nātne �ādos gadījumos iesaka, kaut kādas netveramas ķer�meņa vibrācijas, plakstiņu trīsas un pie lūpām pieliktā spo�guļa aizmiglo�anās liecināja, ka dzīvība lēnām atgrie�as. Pie mājas piebrauca kebs, un Holmss, pavēris aizkarus, paskatījās ārā. � Tas ir Lestreids ar orderi, � viņ� teica. � Tikai viņa putniņi jau ir aizspurgu�i. Un tur, � viņ� piebilda, izdzirdējis smagus solus steidzamies pa gaite�ni, � nāk kāds, kam vairāk pienāktos rūpēties par �o lē�diju nekā mums. Labrīt, mister Grīn; es domāju, ka, jo āt�rāk mēs aizvedīsim lēdiju Frensisu no �ejienes, jo labāk. Bet bēres pa to laiku lai rit tālāk savu gaitu un lai nabaga vecā sieviete, kas vēl joprojām gul zārkā, dodas uz savu pēdējo atdusas vietu viena pati.

� Ja jūs, mans dārgais Vatson, vēlētos iekļaut �o lietu savās annālēs, � Holmss teica tās dienas vakarā, � tad tikai kā piemēru īslaicīgam aptumsumam, kam var tikt pakļauts pat vislabāk attīstītais prāts. Tamlīdzīga kļūme var piemeklēt ikvienu mirstīgo, un cieņu ir pelnījis tas, kur� spēj to atzīt un izlabot. Man �ķiet, ka es sevi varētu pieskaitīt pie �ādiem cilvēkiem. Mani visu pagāju�o nakti vajāja doma, ka kaut kādā brīdī manai uzmanībai ir paslī�dējis garām kāds pieturas punkts, kāds dīvains izteiciens vai savāda piezīme, ko cs esmu atstājis neievērotu. Un tad, kad jau sāka aust gaisma, es pēk�ņi atcerējos �os vārdus. Tā bija zārcinieka sievas piezīme, ko mums at�stāstīja Filips Grīns. Viņa bija teikusi: "Tas būtu pabeigts ātrāk. Tomēr tas prasīja vairāk laika, jo pasūtījums bija visai neparasts." Viņa neap�aubāmi runāja par zārku. Tas bija visai neparasts. Tas varēja nozīmēt tikai to, ka zārks tika taisīts pēc kaut kādiem īpa�iem izmēriem. Bet kāpēc? Kāpēc? Un tad es acumirkli atcerējos zārka augstās malas un mazo, izdēdēju�o stāvu tā dibenā. Kāpēc tik mazam ķermenītim ir pasūtīts tik liels zārks? Lai tur pietiktu vieta vēl vienam cilvēkam. Tie abi divi tiktu apglabāti ar vienu un to pa�u mir�anas apliecību. Jau no pa�a sākuma viss būtu bijis pilnīgi skaidrs, ja vien mans prāts nebūtu aptum��ojies. Pulksten astoņos lēdija Frensisa tiktu apglabāta. Mūsu vienīgā iespēja bija aizturēt zārku, pirms vēl tas ir iznests no mājas.

Tas bija neprātīgs pieņēmums, ka mēs varētu viņu at�rast vēl dzīvu, bet, kā vēlāk izrādījās, tā tomēr bija viņas veiksme. Cik man zināms, �ie ļaudis nekad agrāk nebija izdarīju�i slepkavības. Pastāvēja iespēja, ka arī �oreiz viņi atturēsies no atklātas vardarbības. Viņi apglabātu viņu, neatstājot nekādas pēdas par to, kā viņa ir dabūjusi galu, un, pat ja viņa tiktu ekshumēta, viņiem būtu iespēja izlo�cīties. Es cerēju, ka viņi vadīsies tie�i no �ādiem apsvē�rumiem. Man �ķiet, ka jūs pietieko�i labi varat iedomāties, kas notika tālāk. Jūs redzējāt to �ausmīgo midzeni bē�niņos, kur nabaga lēdija tik ilgu laiku tika turēta. �orīt viņi iedrāzās tur iek�ā, iemidzināja viņu ar hloroformu, nonesa lejā, ielika zārkā ar hloroformu piesūcinātu vati, lai nodro�inātos pret viņas pamo�anos, un tad aizskrūvēja vāku. Gudrs plāns, Vatson. Ne ar ko tamlīdzīgu man no�ziegumu vēsturē vēl nav nācies sastapties. Ja mūsu drau�giem � eksmisionāram un viņa sievai � ir izdevies iz�mukt no Lestrcida nagiem, tad es sagaidu, ka mēs vēl dzirdēsim par da�u labu spīdo�u epizodi viņu turpmākajā karjerā.

Laiku pa laikam pierakstot dīvainus piedzīvojumus un interesantas atminas, kas man saistās ar manu ilgsto�o un cie�o draudzību ar misteru �erloku Holmsu, cs pastāvīgi sastopos ar grūtībām, kam par iemeslu ir viņa pa�a ne�patika pret popularitāti. Viņa drūmajam un ciniskajam raksturam ir absolūti pretīgi jebkuri publiski slavinājumi, un viņam nebija lielāka uzjautrinājuma kā pēc tam, kad viņ� bija veiksmīgi atrisinājis kādu lietu un atklājēja lau�rus atdevis kādam Skotlendjarda detektīvam, ar ironisku smaidu klausīties vispārējā ne tam adresātam veltītajā ap�sveikumu korī. Tā patie�ām, galvenokārt, bija mana drau�ga nostāja un nevis interesantu materiālu trūkums, kas bija par iemeslu tam, ka pēdējos gados man ļoti reti iz�devās publicēt kādus jaunus savus pierakstus. Mana līdz�dalība da�os viņa piedzīvojumos vienmēr bija privilēģija, kas lika man ievērot piesardzību un atturību savos iz�teicienos.

Tāpēc iedomājieties manu ārkārtīgo pārsteigumu, kad cs pagāju�ajā otrdienā saņēmu no Holmsa telegrammu � viņ� nekad nerakstīja vēstules, ja bija iespējams iztikt ar telegrammu, � ar �ādu tekstu:

"Kāpēc neizstāstīt viņiem par Kornvolas �ausmām � visdīvaināko lietu, kāda man jebkad ir bijusi."

Es nekādi nespēju saprast, kāds atmiņu plūdums bija atsvaidzinājis viņa prātā �o notikumu un kāds untums bija par iemeslu tam, ka viņ� vēlējās, lai es to atstāstītu; tomēr es tūlīt pat sameklēju savas piezīmes, kas man sniedz pre�cīzas �īs lietas detaļas, un steidzos iepazīstināt lasītājus ar savu stāstu, pirms vēl nav pienākusi cita telegramma, kas atsauc �o doto atļauju.

Un tātad tas notika 1897. gada pavasarī, kad parādījās zināmi simptomi, ka Holmsa dzelzs veselība no nepār�traukta, smaga un ārkārtīgi nogurdino�a darba ir nedaudz sa�ķobījusies, ko varbūt vēl vairāk pasliktināja viņa pa�a parastā nevērība pret to. Tā gada martā doktors Mūrs Egers no Hārlijstrītas, par kura dramatisko iepazī�anos ar Hol�msu es, iespējams, kādu dienu pastāstī�u, kategoriski pa�ziņoja, ka slavenajam privātdetektīvam ir jānoliek pie malas visas viņa lietas un bez jebkādām ierunām kārtīgi jāatpū�as, ja viņ� grib novērst pilnīgu organisma sabru�kumu. Pa�a veselības stāvoklis gan nebūt nebija tā liela, par ko viņ� kaut nedaudz interesētos, jo tas nekādi neie�tekmēja viņa garīgo potenciālu, un tikai tad, kad ārsts pie�draudēja, ka viņ� vispār vairs nevarēs strādāt, tas beidzot pamudināja viņu pilnīgi nomainīt dzīvesveidu un apstāk�ļus. Tāpēc arī tā gada agrā pavasarī mēs ar viņu kopā ap�metāmies nelielā lauku mājā netālu no Poldu lī�a Korn- volas pussalas pa�ā tālākajā galā.

Tas bija savdabīgs nostūris, kas īpa�i labi atbilda mana pacienta drūmajam garastāvoklim. Mūsu nelielā, balsinātā mājiņa atradās augstu zālainā zemesragā, un, paskatoties pa tās logiem, zem mums pletās viss draudīgais Mauntsas lī�a pusloks, kas ar savām robotajām, melnajām klintīm un bangainajiem zemūdens rifiem jau kop� senseniem laikiem bija zināms kā nāvējo�as lamatas buriniekiem un kurā galu bija dabūju�i neskaitāmi jūrnieki. Kad pūta ziemeļu vēj�, tas izskatījās rāms un patvērumu solo�s, aicinādams vētras mētātos kuģus mainīt kursu, lai rastu atpūtu un aizsardzību.

Bet tad ar spēju vēja virpuli no dienvidrietumiem līcī pēk�ņi sāka plosīties viesulis, atņemdams piekrastes aiz�vēja puses patvērumu, kuģi tika norauti no enkura, un putojo�ajās bangās ap zemūdens klintīm sākās cīņa uz dzīvību un nāvi. Pieredzēju�i jūrnieki turējās pa lielu ga�balu no �īs nolādētās vietas.

Sauszemes ainava mūsu mājas apkārtnē atstāja tikpat drūmu iespaidu kā jūra. Visapkārt pletās vientulīgi, pe�lēcīgi brūni un pauguraini tīreli, kuros tikai vietumis re�dzamie baznīcu torņi norādīja uz da�u veclaicīgo ciema�tiņu atra�anās vietu. �ajos tīreļos, lai kurā virzienā arī dotos, bija atrodamas pēdas kādai izzudu�ai ciltij, kas jau sen pilnīgi izmirusi un atstājusi atmiņai par sevi vien dīvainus akmens pieminekļus, �ur tur izmētātus kapu kal�nus, kuros atradās sadedzināto aizgājēju pī�|i. un rūpīgi veidotus zemes uzbērumus, kas atgādināja par aizvēs�turiskām kaujām. �īs vietas burvība un noslēpumainība ar savu draudīgo atmosfēru, ko radīja aizmirstās tautas spokainā klātbūtne, atstāja iespaidu uz mana drauga iztēli, un viņ�, iegrimis vientulīgās pārdomās, pavadīja daudz laika garās pastaigās pa tīreli. Tāpat viņa uzmanību pie�saistīja arī senā kornie�u valoda, un viņ�, ja atmiņa mani neviļ, pat izvirzīja teoriju, ka tā ir bijusi radniecīga hal- die�u valodai un lielā mērā aizgūta no feniķie�u tirgoņiem, kas brauku�i uz �ejieni pēc alvas. Viņ� jau bija pasūtījis grāmatas par filoloģiju un pievērsies �īs tēzes attīstī�anai, kad pēk�ņi, par dziļu no�ēlu man un par neviltotu sa�jūsmu viņam, pat �ajā fantāziju valstībā mēs izrādījāmies ievilkti mīklaina uzdevuma risinā�anā, kur� bija daudz sare�ģītāks, daudz saisto�āks un, visbeidzot, daudz noslē�pumaināks par ikvienu no tiem, kas bija mūs nodarbinājis

Londonā. Mūsu vienkār�ais, mierpilnais un veselīgais dzī�ves plūdums tika rupji pārtraukts, un mēs negaidīti atra�dāmies ierauti pa vidu notikumiem, kuri bija par iemeslu milzīgam satraukumam ne tikai Kornvolā, bet pat visā Rietumanglijā. Daudziem no maniem lasītājiem varētu būt saglabāju�ās kaut kādas atmiņas par to, ko tajā laikā sauca par "Kornvolas �ausmām", ta�u jāpiezīmē, ka Lon�donas preses rīcībā nonāca visai nepilnīgi ziņojumi par �o notikumu. Tagad, pēc trīspadsmit gadiem, es beidzot iepazīstinā�u publiku ar �ā neticamā notikuma patiesajām detaļām.

Es jau teicu, ka �ur tur redzamie torņi norādīja uz ciematiem, kas bija izmētāti �ajā Kornvolas nostūrī. Vis�tuvāk no mums atradās Tridenikvolesas ciematiņ�, kura pāris simtu tā iedzīvotāju namiņu puduris grupējās ap vecu, apsūnoju�u baznīcu. Draudzes vikārs misters Raund- hejs aizrāvās ar arheoloģiju, un �ajā sakarībā Holmss arī bija ar viņu iepazinies. Viņ� bija tukls un laipns pusmū�a vīrietis ar diezgan ievērojamu zinā�anu krājumu par vie�tējo apkārtni. Reiz viņ� bija mūs ielūdzis uz tēju mācītāja mājā, un tur mēs iepazināmies ar misteru Mortimcru Tri- d�enisu, materiāli nodro�inātu d�entlmeni, kur� palielināja garīdznieka trūcīgos ienākumus, īrējot istabas viņa lielajā, nomaļajā namā. Vikārs, būdams vecpuisis, priecājās par �ādu vieno�anos, kaut arī viņam bija maz kas kopīgs ar viņa īrnieku, kas bija kalsns, tum�matains vīrietis ar bril�lēm un tik ļoti uzkumpu�u muguru, ka radīja iespaidu par pilnīgu fizisku kroplību. Es atceros, ka mūsu īsās vizītes laikā mēs ievērojām, ka vikārs ir nenogurdināms runātājs, toties viņa īrnieks bija dīvaini atturīgs, pa�apcerei nodevies cilvēks ar skumju seju; viņ� sēdēja, acis novērsis, acīmredzot nokaudamies ar savām problēmām.

Un lūk, otrdien, 16. martā, īsi pēc brokastīm, kad mēs smēķēdami sēdējām pirms savas ikdienas pastaigas pa tīreli, mūsu nelielajā viesistabā ātrā soli ienāca tie�i �ie divi vīrie�i.

��� Mister Holms, � vikārs teica uztrauktā balsī, � �o�nakt ir atgadījies ārkārtīgi neparasts un traģisks notikums. Tas ir pilnīgi nedzirdēts gadījums. Mēs tikai varam uzska�tīt to par īpa�u likteņa labvēlību, ka jums ir gadījies būt �eit tie�i īstajā laikā, jo visā Anglijā jūs esat vienīgais cil�vēks, kur� mums ir nepiecie�ams.

Es uzbāzīgajam vikāram uzmetu ne visai draudzīgu skatienu, toties Holmss izņēma no mutes pīpi un saslējās krēslā kā vccs medību suns, kas izdzirdējis ierasto med�nieka saucienu. Viņ� ar rokas mājienu norādīja uz dīvānu, un mūsu satrauktais apmeklētājs kopā ar savu uzbudināto biedru viens otram blakus apsēdās uz tā. Misters Mor- timers Trid�eniss bija savaldīgāks par garīdznieku, tomēr vina tievo roku krampjainā raustī�anās un tum�o acu drud�ainais mirdzums liecināja, ka viņi abi izjūt līdzīgas emocijas.

��� Kur� stāstīs, es vai jūs? � viņ� pavaicāja vikāram.

���� Nu, tā kā atklājumu, lai kāds arī tas būtu, �ķiet, esat izdarījis jūs, bet vikārs to ir dzirdējis tikai jūsu at�stāsta, tad varbūt, ka būtu labāk, ja runātu jūs, � Holmss teica.

Es uzmetu skatienu uz ātru roku apģērbtajam garīdz�niekam un viņam līdzās sēdo�ajam akurāti tērptajam īr�niekam un biju patiesi uzjautrināts par to pārsteiguma pil�no sejas izteiksmi, kas pēc Holmsa vienkār�ās dedukcijas parādījās viņu sejās.

��� Varbūt, ka labāk es vispirms pateik�u da�us vār�dus, � vikārs teica, � un tad jūs varēsiet izlemt, vai klau�sīties no mistera Trid�enisa visus sīkumus, vai arī mums, ne mirkli nekavējoties, vajadzētu steigties uz noslēpumainā notikuma vietu. Un tātad es varu paskaidrot, ka mūsu �eit sēdo�ais draugs pagāju�o vakaru pavadīja savu divu brā|u Ovena un D�ord�a un savas māsas Brendas sabied�rībā vinu mājā Tridenikvortā, kas atrodas netālu no vecā akmens krusta tīrelī. Viņ� aizgāja projām tūlīt pēc pulk�sten desmitiem, bet viņi, pilnīgi veseli un lieliskā gara�stāvoklī, palika ēdamistabā spēlējam kārtis. �orīt no rīta, atbilsto�i savam paradumam agri piecēlies, viņ� vēl pirms brokastīm devās pastaigāties savu radinieku mājas vir�zienā, un tur viņu panāca doktora Ri�ardsa ekipā�a, kur� paziņoja, ka viņ� tikko kā ir saņēmis ārkārtīgi steidzamu izsaukumu uz Tridenikvortu. Misters Mortimers Trid�eniss, dabiski, devās viņam līdzi. Kad viņ� ieradās Tride�nikvortā, tad ieraudzīja kaut ko neiedomājamu. Viņa abi brāli un māsa sēdēja apkārt galdam tie�i tāpat, kā viņ� bija viņus atstājis, viņiem priek�ā joprojām gulēja kārtis, bet sveces bija izdegu�as līdz galam. Māsa gulēja savā krēslā beigta un pagalam kamēr abi brāli, smiedamies, klaigādami un dziedāmi, sēdēja viņai katrs savā pusē � saprāts bija viņus pametis. Viņiem visiem trijiem, gan miru�ajai sievietei, gan abiem vājprātīgajiem vīrie�iem, sejās bija saglabājusies neaprakstāmu baiļu izteiksme � �ausmu grimase, uz ko bija briesmīgi skatīties. Nebija ne�kādu pazīmju, ka mājā būtu bijis kāds nepiedero�s, iz�ņemot viņu veco virēju un saimniecības vadītāju misis Porteri, kas paziņoja, ka visu nakti ir gulējusi cie�ā miegā un neko nav dzirdējusi. Nekas nav bijis nozagts, viss at�radies pilnīgā kārtībā, un nav absolūti nekāda izskaid�rojuma, kas tās varēja būt par �ausmām, kuras sievieti bija nobiedēju�as līdz nāvei un diviem spēcīgiem vīrie��iem liku�as zaudēt saprātu. Tāda, mister Holmss, īsumā ir situācija, un, ja jūs varētu mums palīdzēt to noskaidrot, jūs būtu izdarījis di�enu darbu.

Es vēl cerēju, ka spē�u kaut kādā veidā pierunāt savu biedru atpūsties, kas bija mūsu brauciena mērķis, bet pietika tikai ar vienu acu u/.metienu viņa sasprindzinātajai sejai un sarauktajām uzacīm, lai saprastu, cik veltīgas �obrīd bija �īs cerības. Viņ� kādu īsu bridi klusēdams sēdēja, iegrimis pārdomās par �o neparasto drāmu, kas bija pārtraukusi mūsu mierīgo dzīvi.

���� Es izpētī�u �o notikumu, � viņ� beidzot teica. � Jau no pirmā acu uzmetiena �ķiet, ka tā varētu būt ārkārtīgi neparasta lieta. Vai jūs pats, mister Raundhej, esat tur bijis?

��� Nē, mister Holms. Misters Trid�eniss ar �iem jau�numiem atgriezās mācītāja mājā, un es nekavējoties kopā ar viņu steidzos �urp lūgt jūsu padomu.

Cik tālu ir līdz tai mājai, kur notika �ī neparastā traģēdija?

��� Aptuveni kādu jūdzi no �ejienes.

���� Pēc tam mēs dosimies uz turieni visi kopā. Bet, pirms mēs to darām, man ir jāuzdod jums, mister Mor- timer Trid�enis, da�i jautājumi.

Pēdējais pa �o laiku nebija izdvesis ne skaņas, bet es ievēroju, ka viņa apvaldītais uzbudinājums bija pat lielāks nekā garīdznieka uzmācīgais saviļņojums. Viņ� sēdēja ar bālu, nervozi savilktu seju, nemiera pilnais skatiens bija cie�i pievērsts Holmsam, bet viņa tievās rokas krampjaini savilkās un atlaidās. Kad viņ� klausījās par briesmīgo pārdzīvojumu, kas bija piemeklējis viņa ģimeni, viņa no- bālu�ās lūpas drebēja un �ķita, ka viņa tum�ajās acīs atspoguļojas kaut kas no �īs ainas �ausmām.

Jautājiet visu, ko vien vēlaties, mister Holms, � viņ� dedzīgi teica. � Grūti ir par to runāt, bet es no jums neko neslēp�u.

��� Pastāstiet man, kas notika vakarvakarā.

��� Nu, mister Holms, kā vikārs jau teica, es tur paēdu vakariņas, bet pēc tam mans vecākais brālis D�ord�s ierosināja uzspēlēt vistu. Mēs apsēdāmies spēlēt ap pulk�sten deviņiem. Kad es devos projām, bija ceturksnis pāri desmitiem. Es viņus atstāju veselus un jautrus sē�am pie galda.

��� Kas jus izlaida ārā?

���� Misis Portere jau bija aizgājusi gulēt, tā ka mani neviens nepavadīja. Es pats aiz sevis aizvēru ārdurvis. Istabai, kurā viņi sēdēja, logs bija aizvērts, bet aizkari nebija aizvilkti. �orīt no rīta ne durvju, ne loga stāvoklī nebija notiku�as nekādas pārmaiņas, tāpēc nav arī pamata domāt, ka mājā būtu iekļuvis kāds sve�inieks. Un tomēr viņi tur sēdēja, pilnīgi sajuku�i prātā no �ausmām, bet Brcnda gulēja mirusi no bailēm, un viņas galva bija pār- kārusies pāri krēsla roku balstiem. Es līdz mū�a galam nespē�u izdzēst no atmiņas skatu tajā istabā.

��� Fakti, kā jūs tos izklāstāt, bez �aubām, ir ārkārtīgi neparasti, � Holmss teica. � Cik es saprotu, tad jums pa�am nav nekāda pieņēmuma, kas kaut kādā veidā va�rētu tos izskaidrot?

��� Tas ir elli�ķīgs, mister Holms, velni�ķīgs! � Mor- timers Trid�eniss iesaucās. � Tas nav nācis no �īs pa�saules. Istabā ir iekļuvis kaut kas tāds, kas izdzēsis saprāta dzirksti viņu prātos. Kur� cilvēka izgudrojums gan spētu to izdarīt?

��� Baidos, � Holmss sacīja, � ja notiku�ais ir ārpus cilvēka iespēju robe�ām, tad, bez �aubām, arī nebūs ma�nos spēkos to atrisināt. Tomēr, pirms mēs grie�amies pēc atbalsta pie tamlīdzīgas teorijas kā jūsējā, mums vajadzētu pārbaudīt visus dabiskos izskaidrojumus. Jums, mister Trid�enis, cik cs saprotu, bija zināmas nesaskaņas ar jūsu ģimeni, ņemot vērā, ka viņi dzīvoja kopā, bet jūs īrējat atsevi�ķu dzīvokli.

��� Tā tas ir, mister Holms, ta�u �ī lieta jau pieder pa�gātnei. Mūsu ģimenei piederēja alvas raktuves Redrūtā, bet mēs tās pārdevām kādai lielai kompānijai un tādā veidā ieguvām pietiekamus līdzekļus bezrūpīgai dzīvei. Es neslēp�u, ka mums bija zināmas domstarpības par naudas sadalī�anu un kādu laiku �īs nesaskaņas mūs bija iz�ķī�ru�as, bet tas viss ir aizmirsts un piedots, un mēs visi atkal bijām kļuvu�i par labākajiem draugiem.

Atgrie�oties pie tā vakara, ko jūs pavadījāt kopā, vai jūsu atmiņā nav palicis kaut kas tāds, kas varētu pa�līdzēt ieviest zināmu skaidrību notiku�ajā traģēdijā? Pado�mājiet uzmanīgi, mister Trid�enis, par jebkuru pieturas punktu, kas spētu man palīdzēt.

��� Nekā tāda nav, ser.

��� Vai jūsu radinieki bija parastā noskaņojumā?

��� Jā, lieliskā.

��� Vai viņi bija nervozi cilvēki? Vai viņiem jebkad mēdza būt tuvojo�os briesmu priek�nojautas?

��� Nē, nekad.

�� Tātad jūs vairs nevarat piebilst neko, kas varētu man palīdzēt?

Mortimers Trid�eniss uz brīdi iegrima saspringtās pār�domās.

��� Viena lieta gan man ienāca prātā, � viņ� beidzot teica. � Kad mēs apsēdāmies pie galda, mana mugura bija pavērsta pret logu, bet mans brālis D�ord�s, kas bija mans partneris kār�u spēlē, sēdēja ar seju pret to. Vienu brīdi es pamanīju, ka viņ� vērīgi skatās man pār plecu, un es arī pagriezos un paskatījos. Logs bija aizvērts, bet aizkari nebija aizvilkti, tā ka es varēju saskatīt krūmus zālienā, un kādu bridi man �ķita, ka es redzu starp tiem kaut ko kustamies. Es pat nevarēju pateikt, vai tas ir cilvēks vai dzīvnieks, bet tikai nodomāju, ka tur kaut kas atrodas. Kad es pavaicāju brālim, uz ko viņ� tā skatījās, viņ� man atbildēja, ka viņam arī ir tāda pati sajūta, ka tur kaut kas kust. Tas tad arī ir viss, ko es varu pastāstīt.

��� Un jus nepaskatījāties, kas tur ir?

Nē, mums �is atgadījums �ķita mazsvarīgs.

Tātad, kad jūs gājāt projām, jums nebija nekādas ļaunas priek�nojautas?

��� Ne mazākās.

Man nav īsti skaidrs, kā jūs �orīt no rīta tik agri uzzinājāt jaunumus.

Es parasti agri ceļos un pirms brokastīm pastaigājos. 'Tikko cs �orīt biju izgājis ārā, tā mani savā ekipā�ā panāca ārsts. Viņ� man pastāstīja, ka vecā misis Portere ir atsū�tījusi pie viņa puisi ar lūgumu steidzīgi ierasties. Es ielēcu viņam blakus ekipā�ā, un mēs devāmies turp. Tikko mēs tur ieradāmies, tā uzreiz iegājām tajā �ausmīgajā istabā. Uguns kamīnā un sveces bija izdegu�as jau pirms vai�rākām stundām, un viņi līdz rītausmai bija sēdēju�i tumsā. Ārsts teica, ka Brenda ir mirusi jau vismaz se�as stundas. Nebija nekādu vardarbības pazīmju. Viņa tikai gulēja, pārkārusies pār krēsla roku balstiem, ar �o �ausmu izteik�smi sejā. D�ord�s un Ovens dziedāja da�ādus dziesmu pantiņus un buldurēja kā divi lieli pērtiķi. O, bija �ausmīgi uz to skatīties! Es nevarēju to izturēt, un arī ārsts bija bāls kā krīts. Patie�ām, viņ� tādā kā ģībonī atkrita krēslā, un mums gandrīz vai nācās rūpēties arī par viņu.

Pārsteidzo�i � ārkārtīgi pārsteidzo�i! � Holmss teica, pieceldamies un paņemdams savu cepuri. � Es domāju, ka mums labāk būtu bez liekas kavē�anās doties uz Tridenikvortu. Jāatzīstas, ka man reti kad ir gadījusies lieta, kas pirmajā acu uzmetienā būtu �ķitusi tik loti ne�parasta.

Tajā rītā mūsu pētījumi maz pavirzīja izmeklē�anu uz priek�u. Toties jau pa�ā sākumā atgadījās notikums, kas atstāja uz mani ārkārtīgi nomāco�u iespaidu. Lai nokļūtu uz vietu, kur bija norisinājusies �ī traģēdija, nācās iet pa �auru, līkumotu lauku ce|u. Soļodami pa to, mēs izdzir�dējām mums pretī brauco�as karietes ratu rīboņu un pa�kāpāmies malā, lai palaistu to garām. Kad tā bija pie�braukusi mums klāt, es uz bridi caur aizvērto logu pama�nīju uz mums raugāmies �ausmīgi saviebtu, ņirdzīgu seju. �īs ieplestās acis un atieztie zobi pazibēja mums garām kā �au�alīga vīzija.

� Mani brāli! � Mortimers Trid�eniss nobālis iesaucās. � Viņus ved uz Helstonu.

Mēs �ausmās noskatījāmies pakal melnajai karietei, kas aizrībēja pa cc|u. Pēc tam mēs turpinājām savu cc|u uz to nelaimīgo māju, kurā viņus bija piemeklējis tik dīvains liktenis.

Tas bija liels un gai�s dzīvojamais nams, drīzāk villa nekā koted�a, ar pla�u dārzu, kuru, pateicoties maigajam Kornvolas klimatam, jau piepildīja pavasara ziedu aro�māts. Uz �o dārzu tad arī izgāja viesistabas logi, un no tā, sprie�ot pēc Mortimera Trid�enisa vārdiem, vajadzēja būt nāku�am tam ļaunajam garam, kas vienīgi ar �ausmām vienā acumirklī bija atņēmis viņiem saprātu. Pirms mēs iegājām iek�ā, Holmss lēnām un domīgi pastaigājās starp puku dobēm un pa dārza taciņu. Viņ� bija tik ļoti no�grimis savās domās, kā cs atceros, ka paklupa pret lej�kannu un izgāza tās saturu, apliedams mums abiem kājas un taciņu. Iegāju�i mājā, mēs satikāmies ar padzīvoju�o kornvolie�u saimniecības vadītāju misis Porteri, kura ar jaunas meitenes palīdzību rūpējās par ģimenes vajadzībām. Viņa labprāt atbildēja uz visiem Holmsa jautājumiem. Naktī viņa neko nebija dzirdējusi. Misis Porteres saimnieki pēdējā laikā ir biju�i lieliskā garastāvoklī, un vina nekad nebija redzējusi viņus vēl jautrākus un laimīgākus. Viņa aiz �ausmām bija zaudējusi samanu, kad no rīta ienākusi istabā un ieraudzījusi to briesmīgo kompāniju pie galda. Kad vina atguvusies, tad pla�i atvērusi logu, lai ielaistu rīta gaisu, un metusies uz ceļu, no kurienes sasaukusi fermas puisi un aizsūtījusi to pēc ārsta. Kundze, ja mēs vēlamies viņu redzēt, atrodas aug�stāvā savā guļamistabā. Lai iedabūtu brāļus garīgi slimo patversmes karietē, ir biju�i vajadzīgi �etri spēcīgi vīrie�i. Viņa pati �ajā mājā vairs nepaliks nevienu dienu un jau �o pa�u pēcpusdienu atgriezīsies pie saviem radiniekiem Sentaivsā.

Mēs uzkāpām aug�ā un apskatījām līķi. Kaut arī mis Brenda Trid�enisa jau bija tuvu pusmū�am, varēja redzēt, ka jaunībā viņa ir bijusi loti skaista meitene. Pat pēc nāves viņas melnīgsnējā seja ar asi iezīmētajiem vaibstiem bija glīta, vienīgi tajā vēl joprojām bija saglabājies kaut kas no tām vājprātīgajām �ausmām, kas bija viņas pēdējās cilvēciskās izjūtas. No viņas guļamistabas mēs nokāpām lejā viesistabā, kur �ī dīvainā traģēdija bija norisinājusies. Kamīnā vēl neizgrābti gulēja atdzisu�i pelni no iepriek�ējā vakara. Uz galda stāvēja �etras notecēju�as un izdegu�as sveces un izsvaidītas mētājās kārtis. Krēsli bija atbīdīti pie sienām, bet visas pārējās lietas atradās turpat, kur iepriek��ējā vakarā. Holmss viegliem, ātriem soliem apstaigāja istabu; viņ� sēdās uz da�ādiem krēsliem, bīdīdams tos, lai novietotu iepriek�ējā stāvoklī. Viņ� pārbaudīja, cik liela dārza dala ir redzama no da�ādām vietām; viņ� aplūkoja grīdu, griestus un kamīnu, tomēr ne reizi es neieraudzīju ne to pēk�ņo mirdzumu viņa acīs, ne lūpu savilk�anos, kas man liecinātu par to, ka viņ� būtu ieraudzījis gaismas stariņu �ajā necaurredzamajā tumsā.

� Kāpēc tika kurināts kamīns? � viņ� pēk�ņi pavai�cāja. � Vai tad pavasara vakaros �ajā nelielajā istabiņā vienmēr tiek kurināts kamīns?

Mortimers Trid�eniss paskaidroja, ka vakars ir bijis vēss un drēgns. Tāpēc, kad viņ� atnācis, tika iekurināts kamīns.

Ko jūs, mister Holms, taisāties darīt tālāk? � viņ� pajautāja.

Mans draugs pasmaidīja un uzlika roku man uz pleca.

Es domāju, Vatson, ka man nāksies atsākt indē�anās kursu ar tabaku, ko jūs tik bie�i un tik pamatoti esat nosodījis, � viņ� teica. � Ar jūsu atļauju, d�entlmeņi, mēs tagad atgriezīsimies savā koted�ā, jo nedomāju, ka �eit mēs vairs uzzināsim kaut ko jaunu. Es, mister Trid�e- nis, izanalizē�u visus zināmos faktus, un, ja man kaut kas ienāks prātā, es noteikti sazinā�os ar jums un vikāru. Bet pagaidām es jums abiem vēlu visu to labāko.

Tūlīt pēc tam, kad mēs atgriezāmies Foldu koted�ā, Holmss klusēdams iegrima dziļās pārdomās. Viņ� sēdēja, ieritinājies savā atzveltnes krēslā, viņa kalsnējā un askē�tiskā seja tik tikko bija saskatāma caur zilajiem tabakas dūmu mutuļiem, viņa melnās uzacis bija sarauktas, piere savilkta grumbās un izklaidīgais skatiens klīda kaut kur tālumā. Beidzot viņ� nolika pīpi un pielēca kājās.

Nekas nesanāk, Vatson! � viņ� smiedamies teica.

���� Labāk iesim pastaigāties pa krauju un pameklēsim krama bultu uzgaļus. Mums ir lielākas izredzes atrast tos nekā atslēgu �īs problēmas atrisinā�anai. Likt smadzenēm strādāt bez pietiekama informācijas daudzuma ir tas pats, kas pārkarsēt motoru. Tas sasprāgs gabalos. Jūras gaiss, saule un pacietība � lūk, kas mums vajadzīgs, Vatson, bet viss pārējais nāks pats no sevis.

Bet tagad, Vatson, mierīgi apspriedīsim savu stā�vokli, � viņ� turpināja, kad mēs gājām pa kraujas malu.

��� Mēģināsim secīgi sakārtot to mazumiņu, ko mēs zinām, lai tad, kad parādīsies jauni fakti, mēs būtu gatavi ievietot tos pareizajā vietā. Pirmkārt, es domāju, ka neviens no mums nav nodomājis noticēt sātana līdzdalībai cilvēku attiecībās. Sāksim ar to, ka �o versiju izmetīsim no galvas. Loti labi. Tomēr paliek trīs cilvēki, kas ir smagi cietu�i kādas apzinātas vai neapzinātas cilvēka darbības rezultātā. To tad arī ņemsim par izejas punktu. Tālāk � kad tas notika? Acīmredzot, ja mēs pieņemam, ka viņa stāstījums ir patiess, tūlīt pēc tam, kad misters Mortimers Trid�eniss atstāja istabu. Tas ir loti svarīgs moments. Iespējams, ka viss notika nākamajās da�ās minūtēs. Kārtis joprojām vēl gu| uz galda. Kaut gan parasti viņi �ajā laikā jau devās pie miera. Tomēr viņi nav izkustēju�ies ne 110 vietas, pat nav atbīdīju�i savus krēslus. Tātad, cs atkārtoju, tas notika tūlīt pat pēc viņa aizie�anas un ne vēlāk par pulksten vienpadsmitiem vakarā.

Tālāk savu iespēju robe�ās mēģināsim izsekot Morti- mera Trid�cnisa rīcībai pēc tam, kad viņ� atstāja istabu. Tas nepavisam nav grūti, un viņ� it kā ir ārpus aizdomām. Ļoti labi zinot manas metodes, jūs, protams, nojautāt, ka zināmā mērā neveiklais triks ar lejkannu man bija va�jadzīgs, lai iegūtu skaidrāku viņa kājas nospiedumu, nekā tas būtu iespējams kādā citādā veidā. Uz mitrās, smil��ainās taciņas tas izdevās lieliski. Vakarvakarā, kā jūs atceraties, arī bija mitrs un nebija nekādu grūtību � pēc tam, kad es biju ieguvis kājas nospieduma paraugu, � at�ķirt viņa pēdas no pārējām un izsekot viņa gaitām. �ķiet, ka viņ� ātriem soliem ir devies mācītāja mājas virzienā.

Tātad, ja Mortimers Trid�eniss ir pazudis no skatuves, bet kāds nepiedero�s cilvēks tomēr ir atstājis uz kār�u spēlmaņiem tādu iespaidu, tad kā mēs varētu uzzināt, kas viņ� ir un kā viņam izdevies izraisīt tamlīdzīgas �ausmas?

Misis Porteri mēs varam izslēgt. Viņa ir acīmredzami nevainīga. Vai ir iespējams pierādīt, ka kāds piezagās pie dārza loga un ar savu parādī�anos kaut kādā veidā izrai�sīja tik �ausmīgu efektu, ka istabā sēdo�ie zaudēja prātu? Vienīgais norādījums uz to nāk no pa�a Mortimera Tri- d�enisa, kur� teica, ka viņa brālis ir runājis par kaut kādu kustību dārzā. Tas patie�ām ir dīvaini, jo vakars bija lie�tains, apmācies un tum�s. Ikvienam, kas būtu vēlējies no�biedēt �os ļaudis, vajadzētu piespiesties ar seju pie loga rUts, lai viņu varētu ieraudzīt. Ārpusē zem �ī loga ir trīs pēdas plata puķu dobe, bet tajā nav nekādu kāju no�spiedumu. Tātad ir grūti iedomāties, kā sve�inieks būtu varējis uz kompāniju atstāt tik briesmīgu iespaidu, tāpat arī mēs nevaram atrast kaut kādu piemērotu motīvu tik dīvainam un rūpīgi izstrādātam uzbrukumam. Vai jūs, Vatson, aptverat mūsu grūtības?

� Tas ir vienīgais, kas �obrīd ir pat pārāk skaidrs, � es pārliecināti atbildēju.

Un tomēr, iegūstot nedaudz vairāk informācijas, mēs varam pierādīt, ka tās nav nepārvaramas, � Holmss teica.

Man �ķiet, Vatson, ka savā bagātīgajā arhīvā jūs varētu atrast kaut kādus atgadījumus, kas bija gandrīz tikpat nesaprotami. Pagaidām, kamēr neiegūsim daudz precī�zākas ziņas, atliksim �o lietu pie malas un veltīsim rīta atliku�o dalu neolīta cilvēka meklē�anai.

Es jau esmu stāstījis par mana drauga spējām pilnīgi atslēgties no jebkuras problēmas, bel nekad es par to ne�biju vairāk izbrīnīts kā tajā pavasara rītā Kornvolā, kad kādas divas stundas no vietas viņ� sprieda par ķeltiem, bultu uzgaļiem un māla podu lauskām tik bezrūpīgi, it kā draudīgā noslēpuma, kas gaidīja savu atrisinājumu, nemaz nebūtu. Un tikai pēcpusdienā, atgriezu�ies savā koted�ā, mēs atklājām, ka tur mūs gaida apmeklētājs, kas drīz vien atgrieza mūs realitātē. Viņam nevajadzēja stā�dīties priek�ā. Milzīgais augums, raupjā, dziļām rievām iz�vagotā seja ar kvēlajām acīm un ērgļa degunu, sirmie mati, kas gandrīz aizskāra mūsu koted�as griestus, bārda � zeltaina uz vaigiem un sirma pie lūpām, ja neskaita ni�kotīna traipu no vina mū�īgā cigāra, � visas �īs pazīmes bija lieliski zināmas gan Londonā, gan Āfrikā un varēja asociēties tikai ar doktora Leona Sterndeila, slavenā lauvu mednieka un pētnieka, ievērojamo personību.

Mēs bijām dzirdēju�i, ka viņ� dzīvo kaut kur tuvumā, un vienu vai divas reizes bijām pamanīju�i viņa vareno stāvu staigājam pa tīreļa taciņām. Ta�u ne viņ� mēģināja ar mums iepazīties, ne ari mums būtu ienācis prātā tu�voties viņam, jo bija loti labi zināms, ka tie�i mīlestība uz noslēgtību ir tā, kas liek viņam pavadīt lielāko dalu laika starp saviem ceļojumiem nelielā vienstāva vasarnīcā, kas paslēpusies vientulīgajā me�ā pie Bjū�emperiensas. Tur viņ� dzīvoja pilnīgā no�ķirtībā starp savām grāmatām un kartēm, pats rūpēdamies par savu vienkār�o saim�niecību un nelikdamies ne zinis par savu kaimiņu darī��anām. Tāpēc man tas bija liels pārsteigums, kad es dzir�dēju viņu dedzīgā balsī vaicājam Holmsam, vai viņam ir kaut kādi panākumi �īs noslēpumainās epizodes atklā��anā. � Grāfistes policija ir pilnīgā neizpratnē, � viņ� teica, � bet var būt, ka jūsu bagātīgā pieredze pateiks priek�ā kaut kādu pieņemamu izskaidrojumu. Vienīgais iemesls, kāpēc cs jums lūdzu uzticēt man savus noslēpu�mus, ir tas, ka pa manas bie�ās uzturē�anās laiku �eit es loti tuvu esmu iepazinies ar Trid�enisu ģimeni � patie��ām, no manas mātes puses, kas ir dzimusi Kornvolā, es pat varētu viņus atzīt par saviem radiniekiem �, un, da�biski, ka viņu dīvainais liktenis man bija milzīgs satrici�nājums. Jāteic, ka es jau biju Plimutā, lai dotos uz Āfriku, bet, kad �orīt no rīta uzzināju �os jaunumus, es neka�vējoties atgriezos atpakaļ, lai palīdzētu izmeklē�anai.

Holmss izbrīnā sarauca uzacis.

��� Vai tāpēc jūs palaidāt garām savu kuģi?

��� Es brauk�u ar nākamo.

��� Mans Dievs, tā nu patie�ām ir īsta draudzība!

��� Es jau jums teicu, ka viņi ir mani tuvinieki.

Pilnīgi pareizi � jūsu mātes radinieki. Vai jūsu

bagā�a jau bija uz kuģa?

Ne visa, lielākā dala vēl atradās viesnīcā.

��� Skaidrs. Fk't ziņas par �o notikumu noteikti vēl ne�varēja būt nokļuvu�as Plimutas rīta avīzēs.

��� Nē, ser, es saņēmu telegrammu.

��� Vai es drīkstu pavaicāt, no kā?

Pētnieka novājēju�ajai sejai pārlaidās ēna.

��� Jūs, mister Holms, esat ļoti ziņkārīgs.

��� Tāda nu reiz ir mana nodarbo�anās.

Doktors Sterndeils ar pūlēm atguva savu iepriek�ējo savaldību.

��� Man nav nekāda iemesla to slēpt no jums, � viņ� sacīja. � Tas bija vikārs misters Raundhejs, kur� atsūtīja telegrammu, kas atsauca mani atpakaļ.

��� Paldies, � Holmss teica. � Atbildot uz jūsu sākot�nējo jautājumu, es varu atzīties, ka man vēl pagaidām nav glu�i skaidra �īs lietas būtība, bet man ir pilnīgs pamats cerēt, ka es atradī�u tai kaut kādu izskaidrojumu. Teikt kaut ko vairāk būtu pāragri.

��� Var būt, ka jūs varētu man pateikt, vai jums ir kaut kādas konkrētas aizdomas?

��� Nē, pagaidām es uz �o jautājumu nevaru atbildēt.

��� Tādā gadījumā es esmu velti nositis savu laiku un nav nekādas vajadzības paildzināt manu vizīti. � Sla�venais doktors, stipri vien saīdzis, lieliem soliem izgāja no mūsu koted�as, un tūlīt aiz viņa aizgāja arī Holmss. Es viņu vairs neredzēju līdz pa�am vakaram, un, kad viņ� atgriezās, es pēc viņa noguru�ajiem soliem un kalsnās sejas izteiksmes sapratu, ka izmeklē�ana neko daudz nav pavirzījusies uz priek�u. Viņ� pārskrēja ar acīm telegram�mai, kas viņu gaidīja, un iemeta to kamīnā.

�� Tā bija no Plimutas viesnīcas, Vatson, � viņ� teica. � Es no vikāra uzzināju tās nosaukumu un aizsūtīju uz turieni telegrammu, lai pārliecinātos, vai doktora Leona Sterndeila stāstītais atbilst patiesībai. �ķiet, ka viņ� patie��ām pagāju�o nakti ir pavadījis tur un ka viņ� tik tie�ām daļu savas bagā�as ir aizsūtījis uz Āfriku, kamēr pats atgriezies, lai piedalītos izmeklē�anā. Ko jūs par to do�mājat, Vatson?

��� Viņ� ir nopietni ieinteresēts �ajā lietā.

- Jā, nopietni ieinteresēts. Tas ir pavediens, pie kura mēs vēl neesam ķēru�ies un kas varētu mūs izvest no labirinta. Galvu aug�ā, Vatson, jo es esmu pilnīgi pārlie�cināts, ka mēs vēl nebūt neesam ieguvu�i visu informāciju. Kad mēs to uzzināsim, visas mūsu grūtības paliks aiz muguras.

Es nekādi nevarēju iedomāties ne to, cik drīz Holmsa vārdi piepildīsies, ne arī to, cik dīvains un (auns izrādīsies �is jaunais atklājums, kas pavērsa izmeklē�anu pilnīgi citā virzienā. No rīta, kad es pie loga skuvos, es izdzirdēju pakavu klaudzoņu un, palūkojies ārā, ieraudzīju divri�us, kas pilnos aulos traucās pa ceļu. Pie mūsu durvīm tic apstājās, no divri�iem izlēca mūsu draugs vikārs un, ko vien kājas nes, pa dārza taciņu metās uz māju. Holmss jau bija apģērbies, un mēs steidzāmies lejā viņu sagaidīt.

Mūsu apmeklētājs bija tik ļoti uztraucies, ka ar grūtī�bām varēja parunāt, tomēr beidzot elsdams un pūzdams pavēstīja mums savu traģisko stāstu.

��� Mēs esam velna apsēsti, mister Holms! Mana nabaga draudze ir velna apsēsta! � viņ� iesaucās. � Tajā ir iemi�tinājies pats sātans! Mēs esam nokļuvu�i viņa rokās! - Viņ� no satraukuma lēkāja kā dejodams, un tas būtu bijis visai smieklīgi, ja nebūtu viņa pelnu pelēkās sejas un izbiedēto acu. Un tad beidzot no viņa izlauzās briesmī�gie jaunumi.

��� Misters Mortimers Trid�eniss �onakt ir miris un ar pilnīgi tiem pa�iem simptomiem kā pārējiem viņa ģime�nes locekļiem.

Holmss, enerģijas pārpilns, acumirklī pielēca kājās.

��� Vai mums abiem pietiks vietas jūsu divri�os?

��� Jā, protams.

��� Tātad, Vatson, savas brokastis mēs atliksim uz vē�lāku laiku. Mister Raundhej, mēs esam pilnīgi jūsu rīcībā. Ātrāk, ātrāk, pirms vēl tur nekas nav aiztikts.

īrnieks mācītāja mājā aizņēma divas istabas, kas viena virs otras atradās tās tālākajā stūrī. Lejā bija pla�a vies�istaba, bet aug�ā viņa guļamistaba. No tām pavērās skats uz krokela laukumu, kas atradās tie�i zem logiem. Mēs bijām ieradu�ies gan pirms ārsta, gan policijas, tā ka ne�viens nekam vēl nebija pieskāries. Atļaujiet man precīzi aprakstīt ainu, ko mēs ieraudzījām tajā miglainajā marta rītā. Tā uz mani atstāja tādu iespaidu, ko es nekad ne�spē�u izdzēst no savas atmiņas.

Istabā bija pretīgs un nospiedo�i sasmacis gaiss. Ja kalpone, kas pirmā bija ienākusi iek�ā, nebūtu līdz galam atvērusi vaļā logu, tas būtu pilnīgi nepanesams. To daļēji varēja izskaidrot ar faktu, ka galda vidū kūpēdama dega lampa. Līdzās galdam, atgāzies pret krēsla atzveltni, sēdēja miru�ais; viņa �ķidrā bārda bija izslējusies uz priek�u, brilles atbīdītas uz pieres, bet viņa kalsnajā, melnīgsnējā, pret logu pavērstajā sejā bija sastingusi tā pati �ausmu grimase, kas bija redzama viņa miru�ās māsas vaibstos. Viņa locekļi bija krampjaini savilkti un pirksti saliekti, it kā viņ� būtu miris no neprātīgu bai|u lēkmes. Viņ� bija pilnīgi apģērbies, tomēr bija redzams, ka viņ� to bija darījis steigā. Tā kā mēs jau zinājām, ka viņ� vakarā bija devies gulēt, varēja secināt, ka viņa traģiskais gals ir pie�nācis agri 110 rīta.

Kop� tā brī�a, kad mēs iegājām liktenīgajā istabā. Hol�msa flegmātiskā āriene pēk�ņi pārvērtās un viņā sāka kūsāt brāzmaina enerģija. Acumirklī viņ� k|uva saspringts un modrs, viņa acis mirdzēja, seja sastinga un locekli drebēja no drud�ainās aktivitātes. Viņ� izskrēja ārā pļa�viņā, caur logu ielīda atpakaļ, aplūkoja visu istabu, pēc tam metās pa kāpnēm aug�ā uz guļamistabu, glu�i kā strauj� medību suns, kas saodis lapsas alu. Viņ� ātri pār�laida acis guļamistabai un tad pla�i atvēra tās logu, kas, �ķiet, deva viņam kaut kādu jaunu iemeslu satraukumam, jo viņ� ar skaļiem intereses un sajūsmas saucieniem izlie�cās ārā pa to. Pēc tam viņ� noskrēja lejā pa kāpnēm, iz�lēca pa atvērto logu ārā, kaut ko pētīdams, nometās uz ceļiem zālienā, pielēca kājās un atkal atgriezās istabā, un tas viss tika darīts ar tādu dedzību, ar kādu mednieks cie�i seko pa pēdām savam medījumam. Lampu, kas bija visparastākā, kādu ir simtiem, viņ� aplūkoja ar īpa�u uz�manību un izmērīja tās rezervuāra ietilpību. Viņ� caur lupu rūpīgi nopētīja pienbalto, apaļo kupolu, tad lampas cilindra virsu un, nokasījis nedaudz kvēpu, kas bija pie�lipu�i tā ārpuses aug�daļā, ielika tos aploksnē, ko tūlīt pat iebāza savā kabatas portfelī. Beidzot, pēc tam, kad parādījās ārsts un policija, viņ� ar rokas mājienu paai�cināja vikāru un mēs visi trīs izgājām zālienā.

� Es esmu priecīgs jums paziņot, ka mana izmeklē��ana nav bijusi pilnīgi neauglīga, � viņ� piezīmēja. � Es nevaru palikt �eit, lai apspriestu �o lietu ar policiju, bet es būtu ārkārtīgi pateicīgs, ja jūs, mister Raundhej, varētu apliecināt inspektoram manu cieņu un pievērst viņa uz�manību guļamistabas logam un viesistabas lampai. Katrs no tiem, atsevi�ķi ņemts, ierosina zināmas pārdomas, bet kopā tie jau rada visai pārliecino�us slēdzienus. Ja policijai būs vajadzīga papildu informācija, es priecā�os redzēt ikvienu no viņiem pie sevis koted�ā. Bet tagad, Vatson, es domāju, ka mums varbūt labāk būtu doties projām.

Iespējams, ka policija bija ņēmusi ļaunā privātdetektīva iejauk�anos, bet varbūt viņi iedomājās, ka ir atradu�i kaut kādu daudzsolo�u izmeklē�anas pavedienu, katrā ziņā tuvākajās divās dienās mums 110 viņiem nebija nekādu ziņu. �ajās dienās kādu daļu sava laika Holmss pavadīja koted�ā snauzdams un pīpēdams, tomēr lielākoties viņ� viens pats devās ilgsto�ās pastaigās pa apkārtni un, pēc vairākām stundām atgriezies, nebilda ne vārda par to, kur ir bijis. Ta�u viens eksperiments palīdzēja man saprast viņa pētījumu virzienu. Viņ� nopirka tie�i tādu pa�u lam�pu, kāda traģēdijas rītā bija degusi Mortimera Trid�enisa istabā. Tajā viņ� ielēja tie�i tādu pa�u petroleju, kāda tika lietota mācītāja mājā, un rūpīgi pārbaudīja, cik ilgā laikā tā izdeg. Otrs eksperiments, ko viņ� veica, bija stipri vien nepatīkamāks, un, iespējams, ka to es nespē�u aizmirst līdz mū�a galam.

ļūs, Vatson, dro�i vien atceraties, � viņ� kādu pēc�pusdienu ieteicās, � ka da�ādajās liecībās, ko mēs esam dzirdēju�i, ir viena kopīga līdzīga detaļa. Tā attiecas uz to iespaidu, kādu katrā 110 �iem gadījumiem istabas atmo�sfēra atstāja uz tiem, kas tur iegāja pirmie. Vai atceraties, ka Mortimers Trid�eniss, aprakstot savu pēdējo iera�anos brāļu mājā, pieminēja, ka ārsts, iegājis istabā, tādā kā ģibonī atslīdzis krēslā? Vai tie�ām jūs esat aizmirsis? Bet es gan to lieliski atceros. Tālāk atcerieties vēl arī, ka saimniecības vadītāja misis Portere mums stāstīja par to, kā, iegājusi istabā, vina ir zaudējusi samanu un pēc tam, kad atguvusies, atvērusi logu. Otrajā gadījumā � kad nomira pats Mortimers Trid�eniss � jūs nevarat būt aiz�mirsis to �ausmīgo smacīgumu, kāds valdīja istabā, kad mēs ienācām, kaut arī kalpone jau bija pla�i atvērusi logu. Kā es uzzināju pēc tam, viņai bija kļuvis tik slikti, ka viņa bija devusies gulēt. Piekrītiet, Vatson, ka �ie fakti rosina uz zināmām pārdomām. Abos �ajos gadījumos ir pierādījumi par saindētu atmosfēru. Vēl arī abos gadī�jumos istabās kaut kas dega � pirmajā gadījumā tas bija kamīns, otrajā � lampa. Uguns kamīnā vēl bija vajadzī�ga, toties lampa tika aizdedzināta � kā tas ir redzams, salīdzinot patērētās petrolejas daudzumu, � ilgi pēc tam, kad jau bija uzaususi gaisma. Kāpēc? Noteikti tāpēc, ka ir kaut kāda saistība starp �īm trim lietām � deg�anu, smacīgo atmosfēru un, visbeidzot, �o nelaimīgo cilvēku vājprātu vai nāvi.

��� Tā tas varētu būt.

��� Jebkurā gadījumā mēs to varam pieņemt par darba hipotēzi. Tālāk pieņemsim, ka abos gadījumos tur dega kaut kāda viela, kas bija par iemeslu tam, lai atmosfērā rastos �is dīvainais toksiskais efekts. Loti labi. Pirmajā gadījumā � ar Trid�enisu ģimeni � �ī viela tika iemesta kamīnā. Toreiz arī logs bija aizvērts, tomēr kaut kāda dala no indīgajiem dūmiem, dabiski, aizplūda pa kamīna skur�steni. No tā var secināt, ka indes iedarbība bija vājāka nekā otrajā gadījumā, kad dūmiem nebija, kur izplūst. Uz to arī norāda rezultāti, jo pirmajā gadījumā tika nogalināta tikai sieviete, kuras organisms acīmredzot bija daudz jū�tīgāks, bet pārējie uzrādīja tikai īslaicīga vai pastāvīga vāj�prāta pazīmes, kas, liekas, ir zā|u iedarbības pirmā stadija.

Otrajā gadījumā rezultāts tika sasniegts pilnībā. Tādēļ �ķiet, ka fakti apstiprina teoriju par indi, kas iedarbojas sadegot.

Izejot no tā, es, dabiski, cerēju Mortimera Trid�enisa istabā atrast kaut kādas �īs vielas paliekas. Sprie�ot pēc visa, to vajadzēja meklēt uz lampas gludā kupola vai cilindra aug�daļas. Tur, kā jau biju domājis, es ieraudzīju plēk�ņainu pelnu kārtu, bet tai visapkārt � apmali, ko veidoja brūngans pulveris, kas vēl nebija paspējis sadegt. Kā jūs redzējāt, pusi no tā es nokasīju un ieliku aploksnē.

� Kāpēc tikai pusi, Holms?

Mans dārgais Vatson, es neesmu radis traucēt poli�cijas darbu. Es viņiem atstāju visus pierādījumus, kurus atradu. Inde vēl joprojām atrodas uz lampas cilindra, ja vien viņiem pietiks saprāta to atrast. Bet tagad, Vatson, aizdedzināsim mūsu lampu; tomēr veiksim piesardzības pasākumus un atvērsim logu, lai novērstu divu cienījamu sabiedrības locekļu priek�laicīgu nāvi, un jūs sēdieties atzveltnes krēslā atvērtā loga tuvumā, ja vien, būdams saprātīgs cilvēks, jūs neatteiksieties piedalīties �ajā pasā�kumā. O, jūs esat nolēmis iet līdz galam, vai ne? Es vienmēr esmu zinājis, ka uz jums var paļauties, dārgais Vatson. �o krēslu es nolik�u pretī jūsējam, tā ka mēs sē�dēsim vienādā atstatumā no indes ar sejām viens pret otru. Durvis atstāsim pusvirus. Tagad mēs varēsim viens otru vērot un, ja simptomi �ķitis satrauco�i, pārtrauksim ekspe�rimentu. Vai viss ir skaidrs? Un tātad es ņemu mūsu pul�veri � vai, pareizāk sakot, to, kas no tā ir palicis pāri, � ārā no aploksnes un lieku to uz dego�ās lampas. Tā! Un tagad, Vatson, sēdīsimies un gaidīsim, kas notiks.

Gaidīt nenācās ilgi. Es tik tikko biju apsēdies savā krēslā, kā jau sajutu smagu muskusa smar�u, vienlaikus netveramu un pretīgu. Jau no pa�a pirmā elpas ievilciena cs zaudēju kontroli pār savu prātu un sajūtām. Acu priek��ā man izplūda biezs, melns mākonis, un es sapratu, ka �ajā mākoni, pagaidām vēl neredzamas, slēpjas kaut kādas biedējo�as izjūtas, ka no tā uzglūn viss, kas vien pasaule var būt pats �ausmino�ākais, pats briesmīgākais un neie�domājami ļaunākais. Tum�ajos mākoņu vālos virpuļoja un plūda gar acīm neskaidras parādības, un katra no tām draudēja un brīdināja, ka tūlīt, tūlīt neizbēgami ir jāpa�rādās kaut kam neaprakstāmi baismīgam, no kura ēnas vien vajadzētu pārplīst manai sirdij. Es sastingu no �aus�mām. Es sajutu, kā mani mati no bailēm saslienas stāvus, acis izspie�as, mute atveras un mēle klust svina smagumā. Manā galvā valdīja tāds troksnis, ka �ķita � smadzenes tūlīt nenovēr�ami sa�ķīdīs gabalos. Es mēģināju ieklieg�ties, bet izdzirdēju tikai kaut kādu aizsmaku�u ķērcienu, kas bija mana pa�a balss, tāla un it kā man pa�am vairs nepiedero�a. Tajā pa�ā acumirklī, pateicoties kaut kādam izmisīgam mēģinājumam izglābties, es izlauzos no bez�cerības pilnā mākoņa un sev pretim ieraudzīju Holmsa bālo, sastingu�o, �ausmu pārņemto seju � to pa�u izteik�smi, ko jau biju redzējis miru�o sejās. No �ā skata es uz brīdi atguvu spēku un veselo saprātu. Es pielēcu no sava krēsla, palīdzēju piecelties Holmsam, mēs abi grīļodamies izgājām pa durvīm un mirkli vēlāk viens otram līdzās atkritām zālienā, juzdami tikai spilgtos saules starus, kas spraucās cauri mūs apņēmu�ajam velni�ķīgo �ausmu mā�konim. Tas līdzīgi rīta miglai lēnām gaisa no mūsu dvē�selēm, līdz tajās atkal atgriezās miers un saprāts, tad mēs sēdējām zālē, slaucīdami no pierēm aukstus, lipīgus svied�rus un ar ba�ām vērodami viens otra sejās pēdējās pēdas no �ā drausmīgā pārdzīvojuma, kam mēs bijām sevi pa�kļāvu�i.

� Goda vārds, Vatson! � Holmss beidzot nedro�ā

balsi teica, � es esmu jums pārada gan pateicību, gan atvaino�anos. Tas jau botu neattaisnojams eksperiments pat pa�am ar sevi, bet divtik neattaisnojami bija tur iejaukt arī draugu. Es patie�ām to ārkārtīgi no�ēloju.

�� Jūs ta�u zināt, � es aizkustināts atbildēju, jo nekad agrāk vēl nebiju manījis no Holmsa puses tādu sirsnību pret sevi, � ka palīdzēt jums ir mans lielākais prieks un privilēģija.

Bet viņ� tūlīt pat atguva savu pa pusei ironisko, pa pusei cinisko noskaņojumu, kas bija viņa parastais iztu�rē�anās veids. � Tomēr, manu dārgo Vatson, bija pilnīgi lieki padarīt mūs abus trakus, � viņ� teica. � Objektīvs novērotājs, bez �aubām, atzītu, ka mēs tādi jau bijām, pirms uzsākām tik neprātīgu eksperimentu. Jāatzīstas, es nekādi nespēju iedomāties, ka iedarbība varētu būt tik pēk�ņa un spēcīga. � Viņ� iemetās koted�ā un, izstieptā rokā iznesis dego�o lampu, iesvieda to kazenāju audzē. � Mums jāļauj istabai kādu laiku izvēdināties. Es pie�ņemu, Vatson, ka tagad jums vairs nav palicis ne mazākās �aubu ēnas par to, kā �īs traģēdijas ir norisināju�ās?

��� Pilnīgi nekādas.

Tomēr iemesls paliek tikpat neskaidrs kā iepriek�. Iesim uz lapeni un kopīgi to visu apspriedīsim. Es vēl joprojām mutē jūtu tās pretīgās vielas gar�u. Es domāju, mums jāatzīst, ka visi pierādījumi liecina pret Mortimeru Trid�enisu, kas bija noziedznieks pirmajā traģēdijā, kaut arī otrajā reizē izrādījās upuris. Pirmkārt, mēs nedrīkstam aizmirst, ka ģimenē ir bijusi ķilda, kas beidzās ar samie�rinā�anos. Mēs nezinām, cik nopietns bija strīds, cik pa�tiesa bija samierinā�anās. Kad es domāju par Mortimeru Trid�enisu ar viņa lapsai līdzīgo seju un mazajām, ļau�najām, aiz briļļu stikliem mirdzo�ajām a�elēm, viņ� man tomēr �ķiet visai launatminīgs cilvēks. Nu, un, otrkārt, jums (a�u vajadzētu atcerēties, ka �ī ideja par kaut kādu kustību dārzā, kas uz laiku novērsa mūsu uzmanību no traģēdijas patiesā iemesla, nāca no viņa. Tātad viņam bija iemesls mūs maldināt. Un, visbeidzot, ja viņ�, izejot no istabas, nciemcta to vielu kamīnā, tad kur� gan cits to būtu izdarījis? Viss ta�u notika tūlīt pat pēc viņa aiz�ie�anas. Ja vēl kāds cits būtu ienācis istabā, ģimene, bez �aubām, būtu piecēlusies no galda. Bez tam klusajā Korn- volā apmeklētāji nemēdz ierasties pēc pulksten desmitiem vakarā. Tātad mēs varam apgalvot, ka visi pierādījumi lie�cina par Mortimcru Trid�enisu kā nozieguma vaininieku.

Tad jau iznāk, ka viņ� pats ir izdarījis pa�nāvību!

Jā, Vatson, no pirmā acu uzmetiena tāds pieņēmums it kā �ķiet iespējams. Cilvēks, uz kura sirdsapziņas ir vainas izjūta par to, ka viņ� savai pa�a ģimenei ir uzsūtījis �ādu likteni, no�ēlas dzīts, varētu sevi tamlīdzīgi sodīt. Tomēr ir da�i neapgā�ami pierādījumi, kas liecina par pretējo. Par laimi, Anglijā ir kāds cilvēks, kas par �o no�tikumu zina pilnīgi visu, un cs esmu parūpējies, lai mēs jau �o pēcpusdien no viņa pa�a mutes uzzinātu trūksto�os faktus. O, viņ� ir ieradies nedaudz pirms norunātā laika! Lūdzu, esiet tik laipns, doktor Leon Sterndeil, un nāciet �urp. Mēs mājā veicām ķīmisku eksperimentu, un �obrīd mūsu nelielā istabiņa nemaz nav piemērota tam, lai tajā uzņemtu tik ievērojamu viesi.

Es biju dzirdējis veramies dārza vārtiņus, un tagad uz taciņas parādījās izcilā Āfrikas pētnieka majestātiskais stāvs. Viņ�, zināmā mērā pārsteigts, pagriezās uz lauci- niecisko lapeni, kurā mēs sēdējām.

�' Jūs, mister Holms, lūdzāt mani atnākt. Es saņēmu jūsu zīmīti aptuveni pirms stundas un esmu ieradies, kaut arī man patie�ām nav saprotams, kāpēc man vajadzētu atsaukties uz jūsu uzaicinājumu.

� Iespējams, ka sarunas gaitā mēs �o jautājumu no�skaidrosim, � Holmss teica. � Bet pagaidām es esmu jums loti pateicīgs par jūsu laipno klātbūtni. Atvainojiet, lūdzu, par �o nepiespiesto uzņem�anu brīvā dabā, bet mēs ar manu draugu Vatsonu tikko kā gandrīz vai papildi�nājām ar jaunu nodaļu "Kornvolas �ausmas", ka avīzes ir nodēvēju�as �os notikumus, un tagad dodam priek�roku svaigam gaisam. Var būt, ka tas pat ir labāk, jo mēs varēsim runāt, nebaidoties no sve�ām ausīm, vēl jo vairāk tāpēc, ka saruna vistie�ākajā veidā skars jūs personiski.

Pētnieks izņēma no mutes cigāru un uzmeta manam biedram cie�u, bargu skatienu.

��� Es, ser, nekādi nespēju saprast, � viņ� teica, � ko jūs ar to domājat, teikdams, ka saruna vistie�ākajā veidā skars mani personiski.

��� Es ar to domāju Mortimera Trid�enisa noslepkavo��anu, � Holmss teica.

Tajā brīdī es vēlējos, kaut man būtu ierocis. Sterndeila seja no me�onīga niknuma kļuva tum�i sarkana, viņa acis meta zibeņus, no dusmu lēkmes uz pieres izspiedās mez�glainas vēnas, un, dūres sa�ņaudzis, viņ� metās mana biedra virzienā. Tad viņ� pēk�ņi apstājās un ar pārcil�vēcisku piepūli atkal atguva savu vēso, ledaino mieru, kurā varbūt slēpās daudz lielākas briesmas nekā viņa pirmītējā karstasinīgajā izvirdumā.

��� Es tik ilgi esmu dzīvojis starp me�oņiem un ārpus likuma, � viņ� teica, � ka esmu radis pats sev rakstīt likumus. Būtu labāk, mister Holms, ja jūs to neaizmirstu, jo man nav ne mazākās vēlē�anās nodarīt jums pāri.

��� Man arī nav ne mazākās vēlē�anās nodarīt pāri jums, doktor Sterndeil. Pats neap�aubāmākais pierādījums tam ir fakts, ka, zinot to, kas man ir zināms, es ataicināju �urp jūs, nevis policiju.

Sterndeils, smagi elpodams, apsēdās un, iespējams, pir�mo reizi viņa piedzīvojumiem bagātajā mū�ā viņu bija pārņēmu�as bailes. Holmsa uzvedībā jautās tāda mierīga pārliecība par savu spēku, ka tai nevarēja pretoties. Mūsu viesis kādu brīdi vēl vilcinājās, satraukumā �ņaudzīdams savas milzīgās dūres.

��� Ko jūs ar to gribat sacīt? � viņ� beidzot pavaicāja. � Ja no jūsu puses, mister Holms, tā ir iebiedē�ana, tad jūs savam eksperimentam esat izvēlējies nepiemērotu cil�vēku. Pārstāsim runāt riņķī un apkārt. Ko jūs ar to gribat sacīt?

���� Es to jums tūlīt pateik�u, � Holmss teica, � un iemesls, kāpēc cs jums to pateik�u, ir tāds, ka es ceru uz vaļsirdību pret vaļsirdību. Ko es darī�u tālāk, pilnībā būs atkarīgs no tā, kā jūs pats aizstāvēsieties.

��� Kā es aizstāvē�os?

��� Jā, ser.

��� Pret ko man būtu jāaizstāvas?

��� Pret apsūdzību par Mortimera Trid�cnisa noslepka�vo�anu.

Sterndeils ar kabatas lakatiņu norausa sviedrus no pie�res. � Goda vārds, jo tālāk, jo trakāk, � viņ� teica. � Vai tie�ām visi jūsu panākumi balstās uz �ādu apbrīnojamu spēju maldināt cilvēkus?

��� Ar maldinā�anu, � Holmss bargi teica, � nodar�bojaties jūs, doktor Leon Sterndeil, bet nevis es. Par pie�rādījumiem varu teikt, ka es jums darī�u zināmus da�us faktus, uz kuriem balstās mani secinājumi. Par jūsu at�grie�anos no Plimutas tai laikā, kad lielākā dala no jūsu mantām tika nosūtītas uz Āfriku, es neteik�u neko, izņe�mot to, ka tā vispirmām kārtām uzvedināja mani uz do�mām, ka jūs esat viens no faktoriem, kas jāņem vērā, rekonstruējot �o drāmu�

��� Es atgriezos�

���� Es esmu dzirdējis jūsu paskaidrojumus un atzīstu tos par nepārliecino�iem un nepietieko�iem. Bet lai tas paliek. Pēc tam jūs atnācāt �urp, lai uzzinātu, kuru es turu aizdomās. Es atteicos jums atbildēt. Tad jūs devāties uz mācītāja māju, kādu laiku pagaidījāt ārpusē un, bci dzot, atgriezāties savā koted�ā.

��� Kā jūs to zināt?

��� Es jums sekoju.

��� Es nevienu neredzēju.

��� Jūs arī neko nevarējāt redzēt, ja reiz es jums sekoju. Savā koted�ā jūs pavadījāt bezmiega nakti un sastādījāt kādu plānu, kuru agrā rīla stundā devāties izpildīt. Tikko bija uzaususi gaisma, jūs izgājāt no mājas, pagrābāt da�as riek�avas sarkanīgu akmentiņu no grants kaudzes pie jūsu vārtiem un iebērāt tos kabatā.

Sterndeils stipri satrūkās un apmulsis paskatījās uz Holmsu.

���� Pēc tam jūs ātrā gaitā nosoļojāt to jūdzi, kas jūs �ķir no mācītāja mājas. Varu piebilst, ka jūs bijāt uzvilcis tās pa�as tenisa kurpes ar rievotajām zolēm, kas jums arī �obrīd ir kājās. Mācītāja mājā jūs izgājāt cauri augļu dār�zam, izlīdāt caur dzīv�ogu un nonācāt tie�i zem vikāra īrnieka Trid�enisa loga. Bija jau gai�a diena, tomēr mājas iemītnieki vēl nebija piecēlu�ies. Jūs izņēmāt no kabatas da�us akmentiņus un iemetāt tos otrā stāva logā.

. Sterndeils pielēca kājās.

��� Man �ķiet, ka jūs esat pats velns! � viņ� iesaucās.

Holmss pasmaidīja par �ādu komplimentu. � Bija vaja�dzīgas divas vai, iespējams, trīs saujas, pirms īrnieks pie�nāca pie loga. Jūs ar rokas mājienu paaicinājāt viņu no�kāpt lejā. Viņ� steidzīgi apģērbās un nonāca viesistabā. Jūs tur ielīdāt pa logu. Jūsu starpā norisinājās īsa saruna, kuras laikā jūs staigājāt �urpu turpu pa istabu. Pēc tam jūs izlīdāt ārā un, aizvēris aiz sevis logu, stāvējāt zālienā, smēķējāt cigāru un vērojāt, kas notiek iek�pusē. Beidzot, kad Trid�eniss bija jau miris, jūs pa to pa�u ceļu atgrie�zāties mājās. Nu, doktor Sterndeil, ar ko jūs attaisnosiet �ādu uzvedību, un kādi bija jūsu rīcības motīvi? Ja jūs mēģināsiet izvairīties no atbildes vai arī dzīt ar mani jokus, cs jums galvoju, ka tad ar �o lietu nodarbosies citi.

Jau klausoties pret sevi vērsto apsūdzības runu, mūsu viesa seja bija kļuvusi pelnu pelēka. Tagad viņ� kādu laiku sēdēja, aizsedzis seju ar rokām un iegrimis dziļās pār�domās. Pēc tam viņ� ar pēk�ņu impulsīvu kustību izvilka no savas krū�u kabatas fotogrāfiju un nometa to mums priek�ā uz rupji tēstā galda.

��� Lūk, kāpēc es to izdarīju, � viņ� teica.

Tas bija loti skaistas sievietes portrets. Holmss pa�skatījās uz to.

��� Brenda 7'rid�enisa, � viņ� teica.

�� Jā, Brenda Trid�enisa, � mūsu viesis atkārtoja. � Es viņu esmu mīlējis ilgus gadus. Ilgus gadus viņa ir mīlējusi mani. Tas arī ir iemesls manam noslēgtajam dzīvesveidam Kornvolā, par ko ļaudis tik loti brīnījās. Tikai �eit cs biju tuvumā vienīgajai man dārgajai būtnei visā pasaulē. Es nevarēju ar viņu apprecēties, jo man ir sieva, kas ir pame�tusi mani jau pirms daudziem gadiem, bet no�ēlojamie Anglijas likumi nedod man iespēju iz�ķirties no viņas. Brenda gaidīja ilgus gadus. Es gaidīju ilgus gadus. Un, lūk, ko mēs sagaidījām. � Viņa varenais stāvs sāka raus�tīties briesmīgās elsās, un viņ� ar roku sagrāba kaklu zem savas raibās bārdas, lai apvaldītu raudas. Tad viņ� ar pūlēm saņēmās un turpināja:

��� Vikārs to zināja. Mēs viņam bijām uzticēju�i savu noslēpumu. Viņ� varētu jums pastāstīt, ka viņa bija īsts eņģelis, kas nolaidies zemes virsū. Tāpēc arī viņ� man telegrafēja un es atgriezos. Ko gan man varēja nozīmēt mana bagā�a vai Āfrika, kad es uzzināju, kāds liktenis ir piemeklējis manu iemīļoto? Tagad jums, mister Holms, ir trūksto�ā atslēga manas rīcības izskaidro�anai.

��� Turpiniet, � mans draugs teica.

Doktors Sterndeils izņēma no kabatas papīra paciņu un nolika to uz galda. Uz tās bija rakstīts "Radix pedis diaboli" un piestiprināta sarkana etiķete, kas norādīja, ka tā ir inde. Viņ� pastūma paciņu uz manu pusi. � Kā es saprotu, tad jūs, ser, esat ārsls. Vai jūs kādreiz esat dzir�dējis par �o preparātu?

��� Velna kājas sakne! Nē, es nekad par tādu neesmu dzirdējis.

�� Tas nebūt nemet ēnu uz jūsu profesionālajām zinā��anām, � viņ� teica, � jo es zinu, ka, izņemot vēl vienu paraugu laboratorijā Budā, �is ir vienīgais eksemplārs vi�sā Eiropā. Tas vēl nav aprakstīts ne farmakopejā [19] , ne toksikoloģijas literatūrā. Pēc savas formas sakne atgādina kāju � pa pusei cilvēka, pa pusei kazas, tāpēc arī misio�nārs botāniķis tai ir devis �o dīvaino nosaukumu. Da�os Rietumāfrikas rajonos �amaņi to lieto kā līdzekli, lai pār�baudītu kāda nevainību, un glabā kā lielu noslēpumu. �o nelielo paraugu es ārkārtīgi neparastos apstākļos ieguvu Ubangi zemē. � To stāstīdams, viņ� attina papīru, un mēs ieraudzījām kaudzīti sarkanīgi brūna pulvera, kas atgādi �nāja �ņaucamo tabaku.

��� Nu, un tālāk, ser? � Holmss bargi vaicāja.

��� Es tūlīt izstāstī�u jums, mister Holms, kā tas patie�sībā notika, jo jūs pats jau zināt tik daudz, ka patie�ām ir manās interesēs, lai jūs zinātu visu. Es jau tiku stāstījis par savu radniecību ar Trid�enisu ģimeni. Māsas dēļ es uzturēju draudzīgas attiecības arī ar brāļiem. Tad notika ģimenes strīds par naudu, kas atsve�ināja to tipu Mor- t'imeru no pārējiem, bet pēc tam virji �ķietami salaba un es satikos ar viņu tāpat kā ar visiem citiem. Viņ� bija blē�dīgs, viltīgs intrigants, un da�ādu iemeslu dēl es viņam neuzticējos, tomēr man nebija nekāda iemesla ķildai ar viņu.

Kādu dienu, tikai pirms pāris nedējām, viņ� ienāca pie manis un es viņam izrādīju da�us no saviem Āfrikas re�tumiem. Starp pārējām lietām es parādīju arī �o pulveri un izstāstīju viņam par tā dīvainajām īpa�ībām, par to, kā tas uzbudina smadzeņu centrus, kas kontrolē baiļu sa�jūtu, un kā nelaimīgie iezemie�i, kurus viņu cilts priesteris pakļauj �im pārbaudījumam, vai nu sajūk prāta, vai arī nomirst. Es viņam arī izstāstīju, cik bezspēcīga būtu Ei�ropas zinātne atklāt �ā pulvera iedarbības pēdas. Es ne�varu pateikt, pa kuru brīdi viņ� to paņēma, jo es ne uz vienu mirkli neizgāju no istabas, bet nav �aubu, ka tas notika pa to laiku, kamēr cs vēru vaļā rakstāmgalda at�vilktnes un biju noliecies pār kārbām, kad viņ� iemanījās nozagt kādu da|u no velna kājas saknes. Es labi atceros, kā viņ� apbēra mani ar jautājumiem, cik liels daudzums pulvera ir vajadzīgs un cik ātri tas iedarbojas, bet man pat prātā neienāca, ka �ai interesei varētu būt personiski iemesli.

Es par �o notikumu vairs nedomāju līdz tam mirklim, kad Plimutā saņēmu vikāra telegrammu. Tas neģēlis bija domājis, ka es, pirms jaunumi varētu mani sasniegt, jau bū�u jūrā un uz ilgiem gadiem pazudī�u Āfrikas d�ungļos. Bet es nekavējoties atgriezos. Protams, kad es uzzināju sīkumus, mani neatstāja sajūta, ka ir tikusi lietota mana inde. Tad es atnācu ciemos pie jums cerībā, ka jūs man varētu sniegt kādu citu izskaidrojumu. Bet nekā cita ne�varēja būt. Es biju pārliecināts, ka slepkava ir Mortimers Trid�eniss; viņ� bija lietojis velna kājas pulveri naudas dēl, viņu, iespējams, vadīja doma � ja visi pārējie viņa ģime�nes locekli kļūs vājprātīgi, tad viņ� viens pats varēs rī�koties ar viņu kopīgo īpa�umu, tāpēc viņ� divus no tiem padarīja trakus un nogalināja savu māsu Brendu, vienīgo būtni, kuru es jebkad biju mīlējis un kura vienmēr bija mīlējusi mani. Tāds bija viņa noziegums; kādam gan va�jadzēja būt viņa sodam?

Vai man būtu bijis jāgrie�as tiesā? Kādi man bija pierā�dījumi? Es zināju, ka lakti ir patiesi, bet vai es varētu likt noticēt zvērināto tiesai, kas sastāv no zemniekiem, tik fantastiskam stāstam? Var būt, ka jā, varbūt ne. Bet es nevarēju atļauties riskēt. Mana dvēsele alka pēc at�riebības. Es jau jums teicu, mister Holms, ka gandrīz visu savu mū�u esmu pavadījis ārpus likuma un ka beidzot esmu sācis pats sev rakstīt likumus. Tie�i tā arī notika �oreiz. Es nolēmu, ka viņam pa�am ir jādalās ar pārējiem tajā liktenī, kādu viņ� tiem bija lēmis. Ja mans nodoms neizdotos, es izrēķinātos ar viņu pats savām rokām. Visā Anglijā nav tāda cilvēka, kas savu dzīvību vērtētu zemāk nekā �obrīd es.

Tagad es esmu izstāstījis visu. Nu jūs varat būt apmie�rināts. Kā jau jūs teicāt, es patie�ām pēc bezmiega nakts agri no rīta izgāju no savas koted�as. Paredzēdams, ka viņu būs grūti pamodināt, es pagrābu kaut kādus akmen�tiņus no grants kaudzes, kuru jūs tikāt pieminējis, un ie�metu tos viņam logā. Viņ� nokāpa lejā un caur logu ie�laida mani viesistabā. Es apvainoju viņu noziegumā. Es pa�teicu viņam, ka esmu nācis gan kā tiesnesis, gan kā ben�de. Ieraudzījis manā rokā revolveri, nelietis kā paralizēts atkrita krēslā. Es aizdedzināju lampu, uzbēru uz tās pul�veri un stāvēju ārpusē pie loga, gatavs piepildīt savus draudus un no�aut vinu, ja vien viņ� mēģinātu atstāt istabu. Viņ� nomira piecu minu�u laikā. Mans Dievs, kā viņ� mocījās! Bet mana sirds palika cieta kā akmens, jo viņ� izcieta visu to pa�u, ko pirms viņa bija jutusi mana nevainīgā iemīļotā. Tāds ir mans stāsts, mister Holms. Varbūt, ja jūs mīlētu kādu sievieti, jūs pats rīkotos tie�i tāpat. Katrā ziņā es esmu jūsu rokās, ļūs varat darīt visu, ko uzskatāt par nepiecie�amu. Kā jau es tiku teicis, nav vairs otra tāda cilvēka, kas baidītos no nāves mazāk par mani.

Holmss kādu bridi sēdēja klusēdams.

��� Ko jūs bijāt nodomājis darīt tālāk? � viņ� beidzot pavaicāja.

��� Es biju paredzējis uz mū�īgiem laikiem palikt cen�trālajā Āfrikā. Mans darbs tur ir pabeigts tikai līdz pusei.

���� Tad brauciet un pabeidziet to, � Holmss teica. � Vismaz es netaisos jums traucēt.

Doktors Sterndeils izslēja savu vareno stāvu, svinīgi paklanījās mums un izgāja ārā no lapenes. Holmss aiz�smēķēja pīpi un pasniedza man savu tabakmaku.

��� Kāds dūms, kas nav indīgs, varētu būt patīkama pār�maiņa, � viņ� teica. � Es ceru, ka jūs, Vatson, man pie�kritīsiet, ka �ī nav tā lieta, kurā mums vajadzētu iejaukties. Mūsu izmeklē�ana bija neatkarīga, un tāda būs arī mūsu rīciba. Vai tad jūs apsūdzētu �o cilvēku?

��� Protams, ka ne, � es atbildēju.

��� Es nekad neesmu mīlējis, Vatson, bet, ja tas tā būtu bijis un mana iemīļotā sieviete ņemtu tamlīdzīgu galu, es, iespējams, rīkotos tāpat, kā to darīja mūsu patvalīgais lauvu mednieks. Kas zina? Nu, Vatson, es nevēlos aiz�vainot jūsu prāta spējas, izskaidrodams to, kas ir acīm redzams. Par manu pētījumu izejas punktu, protams, kal�poja grants uz palodzes. Mācītāja mājas dārzā tādas ne�bija. Tikai ieinteresējies par doktoru Sterndeilu un viņa māju, es atklāju, no kurienes tā ir nākusi. Gai�ā dienas laikā dego�ā lampa un pulvera paliekas uz tās kupola bija pilnīgi nenoliedzamas ķēdes secīgi posmi. Bet tagad, mans dārgais Vatson, es domāju, ka mēs varam izmest �o noti�kumu no galvas un ar tīru sirdsapziņu atgriezties pie to haldie�u izcelsmes sakņu pētī�anas, kuras neap�aubāmi var saskatīt di�ās ķeltu valodas kornie�u atzarā.

Bija pulkstens deviņi vakarā otrajā augustā � pa�ā briesmīgākajā augustā visā pasaules vēsturē. �ķita, ka pār izvirtu�o zemi jau karājas smags Dieva lāsts, jo tveicīgajā un sastingu�ajā gaisā valdīja biedējo�s klusums un ne�skaidru gaidu noskaņojums. Saule jau sen bija norietējusi, tomēr tālu rietumos pie pa�a horizonta kā atvērta rēta vēl blāzmoja dziļa, asinssarkana vāts. Aug�ā pie debesīm spo�i mirdzēja zvaigznes, bet lejā līcī spīdēja kuģu ugu�nis. Uz dārza celiņa pie akmens sētas stāvēja divi ievē�rojami vācie�i; viņiem aiz muguras slējās gara, zema māja ar smagu frontonu, un viņi skatījās lejā uz pla�o pludmales pusloku, kas pletās varenas krītakmens klints pakājē, uz kuras pirms �etriem gadiem kā nomaldījies ērglis bija nolaidies fon Borks. Viņi stāvēja, cie�i sabāzu�i galvas ko�pā, un runāja klusās balsīs, kas liecināja par sarunas sle�penību. Skatoties no apak�as, viņu abu cigāru kvēlojo�os galus varēja noturēt par divām gailo�ām kāda Jauna ne�zvēra acīm, kas lūkojas lejā tumsā.

�is fon Borks bija ievērības cienīga persona � starp visiem ķeizaram uzticamajiem aģentiem būtu grūti atrast viņam līdzīgu cilvēku. Tie�i pateicoties viņa talantiem, viņam uzticēja misiju Anglijā, pa�u svarīgāko misiju no visām, bet, kop� viņ� ķērās pie tās pildī�anas, �ie talanti kļuva arvien vairāk un vairāk redzami kādam pusducim cilvēku pasaulē, kas bija informēti par viņa patieso dar�bību. Viens no tiem bija �obrīd viņam blakus stāvo�ais barons fon Herlings, vēstniecības pirmais sekretārs, kura milzīgais "Benz" markas automobilis ar simts zirgspēku motoru bija aiz�ķērsojis lauku aleju, gaidīdams, kad vaja�dzēs saimnieku vienā pūtienā aizraut atpakaļ uz Londonu.

��� Sprie�ot pēc tā, kā attīstās notikumi, jūs dro�i vien �īs nedēļas laikā jau būsiet atpakaļ Berlīnē, � sekretārs teica. � Sagaidī�ana, kādu jums tur gatavo, mans dārgais fon Bork, manuprāt, jūs pārsteigs. Man ir zināms, ko pa�ās augstākajās aprindās domā par jūsu darbību �ajā valstī. � Sekretārs bija solīds un nopietns gara auguma vīrietis platiem pleciem, viņam piemita lēna un svinīga runas maniere, kas arī bija kalpojusi par galveno trumpi vina politiskajā karjerā.

Fon Borks iesmējās.

��� Viņus nemaz nav tik grūti piekrāpt, � viņ� piebilda. � Grūti iedomāties vēl pakļāvīgākus un vientiesīgākus cilvēkus.

��� Es nu gan tam negribētu piekrist, � viņa sarunas biedrs domīgi teica. � Viņos ir kaut kāda dīvaina robe��līnija, kurai nevar pārkāpt, un ar to ir jārēķinās. Tie�i viņu ārējā vientiesība arī ir lamatas ārzemniekam. Pirmais ie�spaids cilvēkam paliek, ka viņi ir pilnīgi vientie�i. Bet tad tu pēk�ņi sadūries ar kaut ko stingru, noteiktu un saproti, ka esi nonācis pie robe�as un tev ar �o laktu ir jāsamie�rinās. Viņiem, piemēram, piemīt savi aizspriedumainie paradumi, kuri vienkār�i ir jāievēro.

��� Vai jūs ar to domājat "labo toni" un tamlīdzīgas lietas? � Fon Borks nopūtās kā cilvēks, kas no tā ir daudz cietis.

��� Es ar to domāju britu aizspriedumus visās to eks�centriskajās izpausmes formās. Piemēra pēc, cs varu mi�nēt vienu no savām pa�ām rupjākajām kļūdām � es varu atļauties runāt par savām kļūdām, jo jūs esat pietieko�i labi informēts par manu darbu un zināt, cik tas ir vcik- smlgs. Tas notika, kad es �eit ierados pirmo reizi. Es biju ielūgts pavadīt nedējas nogali kāda Ministru kabineta locekļa ārpilsētas mājā. Tur tika risinātas pārsteidzo�i neapdomīgas sarunas.

Fon Borks piekrīto�i pamāja ar galvu. � Man arī ir gadījies tur būt, � viņ� sausi noteica.

Pats par sevi saprotams. Nu, es, dabiski, aizsūtīju uz Berlīni kopsavilkumu par iegūto informāciju. Kā par nelaimi, mūsu jaukais kanclers �ādos jautājumos ir ne�daudz pastulbs, un viņ� izmeta piezīmi, kas norādīja, ka viņam ir zināms, par ko tur ir ticis runāts. Protams, nebija grūti saprast, ka informācija nāk no manis. Jūs pat iedo�māties nevarat, kādu ļaunumu tas man nodarīja. Es jums galvoju, ka pēc �ā gadījuma no mūsu britu namatēvu vientiesības vairs nebija ne vēsts. Bija vajadzīgi divi gadi, lai tas tiktu aizmirsts. Lūk, jūs ar savu sportisko pozu�

��� Nē, nē, nesauciet to par pozu. Poza ir kaut kas māk�slīgs, liekuļots. Man tas ir pilnīgi dabiski. Es esmu dzimis sportists. Man tas sagādā prieku.

��� Nu ko, tas tikai padara jūsu darbību daudz efek�tīvāku. Jūs kopā ar viņiem piedalāties burā�anas sacen�sībās, ejat medībās, spēlējat polo, jūs esat viņiem līdz�vērtīgs partneris jebkurā spēlē, jūsu �etrjūgs iegūst balvu "Olimpijā" [20] . Es esmu dzirdējis, ka jūs pat nodarbojaties ar boksu kopā ar jaunajiem virsniekiem. Un kāds ir rezul�tāts? Neviens jūs neuztver nopietni. Jūs esat "lāga spor�tists", "priek� vācie�a pilnīgi pieklājīgs puisis", iedzērājs, pastāvīgs naktsklubu apmeklētājs, jauns, trok�ņains un bezrūpīgs biedrs izpriecās. Un visu �o laiku jūsu klusā ārpilsētas māja ir centrs, no kurienes ceļas puse 110 An�glijas nelaimēm, un sportiskais mui�nieks ir pats viltīgākais slepenais aģents visā Eiropā. Jūs esat ģēnijs, mans dār�gais fon Bork, � ģēnijs!

��� Jūs man glaimojat, baron. Kaut arī cs patie�ām par sevi varu teikt, ka neesmu veltīgi pavadījis �ajā valstī �etrus gadus. Es vēl nekad neesmu jums rādījis savu ne�lielo krātuvi. Vai jūs uz brīdi neienāktu iek�ā?

Kabineta durvis veda tie�i uz terasi. Fon Borks atgrūda tās vaļā un, iegājis pirmais, pagrieza elektriskās lampas slēdzi. Pēc tam viņ� aizvēra durvis aiz masīvā stāva, kas viņam sekoja, un rūpīgi aizvilka priek�ā aizrestotajam logam biezus aizkarus. Tikai pēc tam, kad bija veikti visi piesardzības pasākumi, viņ� pavērsa pret viesi savu saulē iedegu�o, ērglim līdzīgo seju.

��� Dala no maniem dokumentiem jau ir aizsūtīta, � viņ� teica. � Kad mana sieva kopā ar mājiniekiem vakar aizbrauca uz Flisingeni, viņi mazsvarīgākos paņēma sev līdzi. Protams, pārējo aizve�anai man būs jāprasa vēst�niecības aizsardzība.

��� Jūsu vārds jau ir iekļauts personālsastāva sarakstā. Nebūs nekādu grūtību ne ar jums, ne ar jūsu bagā�u. Pro�tams, var gadīties, ka mums nekur nebūs jābrauc. Anglija var arī pamest Franciju likteņa varā. Mums ir dro�i zi�nāms, ka starp �īm valstīm nav noslēgts nekāds saisto�s līgums.

��� Un Beļģiju?

��� Jā, un Beļģiju arī.

Fon Borks pakratīja galvu. � Es nesaprotu, kā tas būtu iespējams. Ar Beļģiju ir noslēgts pilnīgi nepārprotams līgums. Anglija nekad nevarētu atgūties no tāda negoda.

��� Viņa vismaz uz kādu laiku iegūtu sev mieru.

��� Bet valsts reputācija?

��� Muļķības, mans dārgais ser, mēs dzīvojam utilitārā laikmetā. Reputācija un gods ir viduslaiku jēdzieni. Bez tam Anglija nav gatava karam. Tas ir pilnīgi prātam ne�aptverami, bet pat mūsu speciālais piecdesmit miljonu lielais nodoklis kara vajadzībām, kam vajadzētu liecināt par mūsu nodomiem tikpat skaidri, it kā mēs būtu par to ievietoju�i sludinājumu "Times" pirmajā lappusē, nav pamodinājis �os ļaudis no viņu snaudas. Tiesa, �ur un tur nākas dzirdēt �o jautājumu. Mans pienākums ir sniegt atbildi. �ur un tur parādās arī aizkaitinājums. Mans pie�nākums ir vigus nomierināt. Bet es varu galvot, ka at�tiecībā uz pa�u būtiskāko � munīcijas noliktavām, pa�sākumiem, lai nodro�inātos pret zemūdeņu uzbrukumu, fugasa bumbu ra�otņu izveido�anu, � nekas nav saga�tavots. Tātad � kā gan Anglija var iesaistīties karā, it īpa�i tagad, kad mēs esam savārīju�i viņai tādu velni�ķīgu putru no pilsoņu kara Īrijā, logus dauzo�ajām fūrijām [21] un Dievs vien zina kā vēl, lai viņas domas pilnībā būtu aizņemtas ar iek�ējām lietām?

��� Viņai vajadzētu padomāt par savu nākotni.

��� O, tā ir cita runa. Es domāju, ka nākotnē mums ir savi loti noteikti plāni attiecībā uz Angliju un ka jūsu informācija mums būs ārkārtīgi svarīga. Tā skar gan mis�tera D�ona Bula [22] �odienu, gan rītdienu, ļa viņ� dod priek�roku iesaistīties karā �odien, mēs tam esam pilnīgi gatavi. Ja tas notiks rīt, mēs vēl jo vairāk būsim tam ga�tavi. Manuprāt, no viņu puses būtu prātīgāk cīnīties kopā ar sabiedrotajiem nekā bez tiem, bet lā jau ir viņu pa�u darī�ana. �ajā nedēlā ir jāiz�ķiras Anglijas liktenim. Bet jūs kaut ko teicāt par saviem dokumentiem. � Viņ�, nesatricināmā mierā kūpinādams savu cigāru, apsēdās atzveltnes krēslā, un gaismas stari krita tie�i uz viņa platās, kailās galvas.

Pla�ās, ar ozolkoka paneļiem ap�ūtās istabas, pie ku�ras sienām bija sarindoti grāmatplaukti, tālākajā stūri karā�jās aizkars. Kad tas tika atvilkts, kļuva redzams milzīgs, ar varu apkalts seifs. Fon Borks noāķēja no pulkstcņkēdes nelielu atslēdziņu un pēc diezgan ilgām manipulācijām ap slēdzeni atrāva va|ā smagās durvis.

��� Skatieties! � viņ� teica, atkāpdamies malā un ar rokas mājienu uzaicinādams savu viesi.

Spilgtā gaisma spīdēja tie�i atvērtajā seifā, un vēstnie�cības sekretārs ar dziļu interesi nopētīja daudzās atvilk�tņu rindas, kas tajā bija iebūvētas. Katrai atvilktnei bija piestiprināta plāksnīte, un viņ�, laizdams tām pāri ska�tienu, lasīja garās rindas ar tādiem uzrakstiem kā "Brasli", "Ostu aizsardzība", "Acroplāni", "Īrija", "Ēģipte", "Port- smutas nocietinājumi", "Laman�s", "Rouzita" [23] un vēl des�mitiem tamlīdzīgu. Katrs nodalījums bija piebāzts ar do�kumentiem un rasējumiem.

� Lieliski! � sekretārs teica. Nolicis cigāru, viņ� klusiņām paplauk�ķināja savas tuklās rokas.

��� Un tas viss, baron, ir izdarīts �etru gadu laikā. Nav nemaz tik slikti priek� lauku mui�nieka, kam patīk ie�dzer�ana un jā�ana. Ta�u manas kolekcijas izcilāko dārg�akmeni man tūlīt vēl tikai atgādās, toties ietvars tam jau ir sagatavots. � Viņ� norādīja uz nodalījumu, kuru rotāja uzraksts "Jūras signalizācija".

��� Bet jums ta�u par �o jautājumu jau ir savākts visai solīds dosjē.

��� Novecoju�i un nekam nederīgi papīri. Admiralitāte kaut kādā veidā to uzzināja, sacēla trauksmi, un visi kodi tika nomainīti. Tas patie�ām bija trieciens, baron, � lādu es nebiju piedzīvojis visas savas darbības laikā. Bet, patei�coties manai �eku grāmatiņai un vecajam, labajam Olte- montam, �ovakar viss nokārtosies.

Barons paskatījās savā pulkstenī, un viņam no rīkles izlauzās vil�anās izsauciens.

Es patie�ām vairs ilgāk nevaru gaidīt. Jūs ta�u varat iedomāties, kas pa�laik notiek Karltonterasē*, un mums visiem ir jābūt savās vietās. Es gan biju cerējis, ka varē�u atvest jaunumus par jūsu kārtējo sekmīgo darījumu. Vai tad Oltemonts neminēja, cikos viņ� ieradīsies?

Fon Borks pastūma uz viņa pusi telegrammu.

"�ovakar katrā zinā atnāk�u un atnesī�u jaunas aiz�dedzes sveces.

Oltemonts"

��� Aizdedzes sveces?

��� Redziet, viņ� uzdodas par automehāniki, bet man ir pilna garā�a ar ma�īnām. Mūsu kodā viss ir apzīmēts ar automobiļu rezerves dalām. Ja viņ� runā par radiatoru, tad tas nozīmē līnijkuģi, eļļas sūknis ir kreiseris un tā tālāk. Aizdedzes sveces nozīmē jūras signalizāciju.

Nosūtīta�no Portsmutas pusdienā, � sekretārs teica, aplūkojis telegrammu. � Starp citu, cik jūs viņam mak�sājat?

Piecsimt mārciņas tikai par �o konkrēto darbu. Pro�tams, viņ� vēl arī saņem algu.

��� Alkatīgs nelietis. Bez �aubām, viņi ir noderīgi, �ie dzimtenes nodevēji, bet es tomēr nenovēlu viņiem viņu Jūdasa gra�us.

�� Oltemontam man nekā nav �ēl. Viņ� ir lielisks strād�nieks. Ja es viņam labi maksāju, tad viņ�, izsakoties viņa pa�a vārdiem, vismaz pilda savus solījumus. Bez tam viņ� nemaz nav nodevējs. Es jums galvoju, ka savā attieksmē pret Angliju mūsu pats provāciskākais junkurs ir maiga dūja salīdzinājumā ar patiesi saniknotu īru izcelsmes ame�rikāni.

��� Lūk, kā, viņ� ir īru izcelsmes amerikānis?

��� ja jūs dzirdētu, kā viņ� runā, jums par to nebūtu ne mazāko �aubu. Ticiet man, reizēm es tikai ar grūtībām varu viņu saprast. �ķiet, ka viņ� ir pieteicis karu ne tikai Anglijas karalistei, bet arī angļu valodai. Vai jūs patie�ām vairs nevarat pagaidīt? Viņam kuru katru brīdi ir jābūt klāt.

��� Nē, man loti �ēl, bet cs jau tā esmu aizkavējies ilgāk, kā to atļauj mans laiks. Mēs jūs gaidīsim rit agri no rīta, un, kad jūs pa sānu durvīm pa�ā Jorkas hercoga [24] de�gungalā ienesīsiet grāmatu ar jūras signalizācijas kodiem, tas būs triumfāls noslēgums visai jūsu Anglijas epopejai. Oho! Tokajietis! � Viņ� norādīja uz rūpīgi aizzīmogotu, putekļiem klātu pudeli, kas kopā ar divām augstām glā�zēm stāvēja uz paplātes.

��� Vai es drīkstu jums piedāvāt glāzīti pirms ceļa?

���� Paldies, nē. Bet izskatās, ka jūs gan taisāties uz�dzīvot.

Oltemonts ir smalks vīnu pazinējs, un viņam iepa�tikās mans tokajietis. Viņ� ir ātri aizvainojams puisis, un nākas viņam laiku pa laikam izdabāt. Es jums varu ap�galvot, ka man reizēm ir krietni vien jāpacen�as. � Viņi atkal izgāja ārā uz terases un pa to devās uz tās tālāko galu, kur no barona �ofera viegla pieskāriena nodrebēja un ierūcās milzīgais automobilis. � Tās dro�i vien ir Harid�as ugunis, � sekretārs teica, vilkdams mugurā savu

putekļu mēteli. � Cik klusi un mierīgi viss izskatās! Bet pēc kādas nedēļas te var iedegties pavisam citas ugunis un Anglijas krasts būs stipri vien mazāk rāma vieta! Un arī debesis var nebūt vairs tik mierīgas, ja piepildīsies viss, ko mums ir solījis krietnais Ccpclīns. Starp citu, kas tā tāda?

Mājā tikai vienā logā dega gaisma; istabā uz galda stāvēja lampa un tai līdzās sēdēja veca, simpātiska sieviete ar sārtu seju un lauciniecisku aubi galvā. Viņa bija no�liekusies pār savu adīkli un laiku pa laikam pārtrauca darbu, lai paglāstītu lielu, melnu kaķi, kas bija iekārtojies uz ķeblī�a viņai līdzās.

� Tā ir Marta, vienīgā no kalpotājiem, ko es paturēju �eit.

Sekretārs nosmējās pie sevis.

Viņa gandrīz vai varētu personificēt Britāniju, � viņ� sacīja, � ar tās pilnīgo iedziļinā�anos sevī un parasto omulīgās miegainības atmosfēru. Nu, au revoir*, fon Bork!

Pamājis ar roku atvadu sveicienu, viņ� ielēca ma�īnā, un jau pēc mirkļa caur tumsu uz priek�u aizdrāzās divi zeltaini starme�u konusi. Sekretārs atlaidās greznā limu�zīna spilvenos un tik dziļi iegrima pārdomās par tuvojo�os Eiropas traģēdiju, ka gandrīz nepamanīja, kā viņa ma�īna, nogriezdamās uz ciemata ielas, tik tikko nesadūrās ar mazu fordiņu, kas brauca pretējā virzienā.

* A u revoir

Kad ma�īnas uguņu pēdējā atblāzma izgaisa tālumā, fon Borks lēnām devās atpakaļ uz savu kabinetu. Ejot viņ� pamanīja, ka vecā saimniecības vadītāja ir nodzēsusi lam�pu un devusies pie miera. Klusums un tumsa, kas valdīja pla�ajā mājā, viņam bija neierasti, jo viņa ģimene kopā

ar kalpotājiem veidoja visai lielu saimi. Tomēr fon Borks ar atvieglojumu nodomāja, ka viņi visi atradās dro�ībā un ka viņ�, ja neskaita veco sievieti, kas tika atstāta, lai saimniekotu virtuvē, visā mājā ir pilnīgi viens. Pirms aiz�brauk�anas kabinetā vēl vajadzēja daudz ko sakārtot, tā�pēc viņ� enerģiski ķērās pie darba un strādāja, kamēr viņa glītā seja ar asajiem vaibstiem pietvīka no dego�o papīru svelmes. Uz grīdas blakus galdam stāvēja ādas ceļasoma, un tajā viņ� ārkārtīgi akurāti un sistemātiski sāka pakot sava seifa vērtīgo saturu. Fon Borks tikko bija paguvis uzsāki darbu, kad viņa asā dzirde uztvēra tālumā brau�co�as ma�īnas troksni. Viņ� tulit apmierināti iesaucās, savilka ciet ceļasomas siksnas, aizvēra seifu, aizslēdza to un izsteidzās ārā uz terases. Viņ� paguva tie�i laikā, lai redzētu, kā pie vārtiem, lukturiem mirgojot, apstājas ne�liels automobilis. Pasa�ieris izlēca ārā un straujiem soliem devās viņa virzienā, kamēr �oferis, smagnējas miesasbuves padzīvojis vīrietis ar pelēkām ūsām, iekārtojās ērtāk savā sēdeklī kā cilvēks, kas ir samierinājies ar ilgu gaidī�anu.

��� Nu kā? � fon Borks nepacietīgi vaicāja, skrie�us mezdamies sagaidīt savu viesi.

Atbildes vietā vīrietis triumfējo�i pavicināja sev virs gal�vas nelielu ietinamā papīrā ievīstītu paciņu.

�ovakar jūs varat mani apsveikt, mister, � viņ� iesaucās. � Man beidzot ir gadījies brangs ķēriens.

��� Signāli?

��� Tie�i tā, kā es rakstīju telegrammā. Visi līdz pēdē�jam � semaforu, gaismu un radio kodi � kopijas, kā jūs pats saprotat, nevis oriģināli. Tas būtu pārāk bīstami. Bet precc ir tā vērta, uz to jūs varat paļauties. � Viņ� rupjā familiaritātē uzsita vācietim pa plecu, par ko pēdējais saviebās.

����� Nāciet iek�ā, � viņ� teica. � Es esmu pilnīgi viens visā mājā. Es tikai gaidīju �os dokumentus. Protams, ka kopijas ir labāk nekā oriģināli. Ja botu pazudu�i oriģināli, tad viņi tūlīt pat nomainītu visus kodus. Jūs domājat, ka �o kopiju dē| neradīsies nekādas problēmas?

Iegājis kabinetā, īru izcelsmes amerikānis apsēdās at�zveltnes krēslā un izstiepa uz priek�u savas garās kājas. Viņ� bija slaida auguma, izdēdējis, aptuveni se�desmit gadus vecs vīrietis ar asiem sejas vaibstiem un nelielu kaz- bārdiņu, kas viņam pie�ķīra zināmu līdzību ar tēvo�a Se- ma [25] karikatūrām.

Pie lūpu kaktiņa karājās pa pusei izsmēķēts, nodzisis cigārs, un viņ�, tikko apsēdies, uz�ķīla sērkociņu un aizde�dzināja to. � Gatavojaties laisties lapās? � viņ�, paska�tījies visapkārt, piezīmēja. � Paklausieties, mister, � viņ� piebilda, ieraudzījis seifu, kas tagad vairs nebija aizsegts ar aizkaru, � sakiet man, � vai tie�ām jūs tajā glabājat visus savus dokumentus?

���� Kāpēc gan nc?

��� Velns parāvis, tādā jebkuram uzbrukumam pakļau�tā izgudrojumā kā �is! Un viņi vēl uzskata jūs par kaut kādu spiegu. Nudien, jebkur� jeņķu kabatzaglis to atvērtu ar konservu nazi. Ja es būtu zinājis, ka manas vēstules tiek nevērīgi iemestas tādā kastē, es jau nu nebūtu bijis tāds plānprātiņ� un vispār nebūtu jums rakstījis.

��� Nevienam kramplauzim nebūtu pa spēkam uzlauzt �o seifu, � fon Borks atbildēja. � Metālu, no kā tas taisīts, jūs nepārgriezīsiet nc ar kādu instrumentu.

��� Bet slēdzene?

���� Nē, slēdzene ir ar dubultu kombināciju. Vai jūs zināt, kas tas ir?

��� Kā lai cs to zinu? � amerikānis teica.

- Redziet, lai atvērtu �o slēdzeni, jums ir jāzina gan noteikts vārds, gan noteikta ciparu kombinācija. � Viņ� piecēlās un parādīja divkār�u disku apkārt atslēgas cauru�mam. � Ārējais disks ir domāts burtiem, bet iek�ējais � cipariem.

��� Nu, nu, tas ir lieliski.

Tā ka tas nemaz nav tik vienkār�i, kā jums liekas. Es to pasūtīju pirms �etriem gadiem, un, kā jūs domājat, kādu vārdu un skaitli es izvēlējos?

��� Nav ne jausmas.

Redziet, vārdu es izvēlējos augustu, bet skaitli � 1914, un tagad tas ir pienācis.

Amerikāņa sejā bija lasāms pārsteigums un apbrīna.

Skat tik, tas nu gan bija veikli! Jūs trāpījāt tie�i desmitniekā.

��� Jā, da�i no mums jau tad varēja paredzēt precīzu datumu. Tagad nu tas ir klāt, un rīt no rīta es izbeidzu savu darbību.

Es domāju, ka jums vajadzētu arī mani dabūt no �ejienes projām. Es nepalik�u �ajā nolāpītajā valstī pilnīgā vientulībā. Kā es saprotu, tad pēc nedēļas vai pat ātrāk D�ons Buls sasliesies pakaļkājās un sāks plosīties. Es labāk vēlētos viņu vērot no jūras viņa krasta.

Bet vai tad jūs neesat Amerikas pilsonis?

Nu, D�eks D�eimss arī bija Amerikas pilsonis, to�mēr, neskatoties uz to, pa�laik viņ� atsē� savu termiņu Portlendas cietumā. Britu kruķim no tā ne silts, ne auksts, ja jūs viņam pasakāt, ka esat Amerikas pilsonis. "�eit valda britu likumi un kārtība," viņ� saka. Starp citu, mis�ter, runājot par D�eku D�eimsu, man tā vien �ķiet, ka jūs nedarāt pārāk daudz, lai pasargātu savus cilvēkus.

Ko jūs ar to gribat teikt? � fon Borks asi pavaicāja.

����� Nu, jūs ta�u esat viņu darba devējs, vai ne? Un jums jārūpējas, lai viņi neiekrīt. Bet viņi visu laiku iekrīt, un vai jūs kaut vienu no viņiem esat izpestījis? Kaut vai tas pats D�eimss�

��� Tā bija D�eimsa pa�a vaina. Jūs pats to labi zināt. Viņ� bija pārāk stūrgalvīgs tādam darbam.

��� D�eimss bija stulbenis � tur es jums piekrītu. Bet pēc tam iekrita Holiss.

��� Tas cilvēks bija vājprātīgs.

��� Nu, uz beigām viņ� kļuva nedaudz aptaurēts. Nav jau nekāds brīnums, ka cilvēks kļūst ārprātīgs, ja viņam no rīta līdz vakaram jāspēlē teātris ar simtiem kruķu, kas visi ir gatavi nogrābt viņu pie dziesmas. liet tagad ir iekritis Steiners�

Fon Borks spēcīgi satrūkās, un viņa sārta seja viegli nobālēja.

��� Kas ir ar Steineru?

��� Nu, viņi viņu ir nogrābu�i, tas arī viss. Pagāju�ajā naktī viņi iebruka viņa veikalā, un tagacl gan viņ�, gan visi viņa papīri atrodas Portsmutas cietumā. Jūs aizbēgsiet, bet Steineram, nabadziņam, nāksies izstrēbt �o putru, un labi vēl, ja viņam izdosies izglābt savu dzīvību. Tāpēc arī es gribu tikt pāri jūrai, cik ātri vien iespējams.

Fon Borks bija stipra rakstura cilvēks un prata sa�valdīties, tomēr nebija grūti pamanīt, ka jaunumi viņu ir satrieku�i.

��� Kā viņi varēja nonākt līdz Steineram? � viņ� mur�mināja. � Tas pagaidām ir visbriesmīgākais trieciens.

��� Nu, jūs tuvākajā laikā var piemeklēt vel viens bries�mīgs trieciens, jo, manuprāt, viņi drīz var nogrābt arī mani.

��� Jūs ta�u to nedomājat nopietni!

���� Pilnīgi nopietni. Mana dzīvokļa saimnieci uz Fre- tonas ceļa kaut kādi tipi bija izpra�ņāju�i par mani, un, kā cs par to uzzināju, tā uzreiz nodomāju, ka man ir laiks pasteigties. Bet, ko nu gan es gribētu zināt, mister, ir tas, kā kruķi uzzina par �ādām lietām? Steiners jau ir piek�tais cilvēks, ko jūs esat zaudējis kop� tā laika, kad mēs ar jums noslēdzām līgumu, un es zinu, kā sauc sesto, ja cs laikus nelaidī�os projām. Kā jūs to izskaidrojat, un vai jums nav kauna �ādā veidā atbrīvoties no saviem cil�vēkiem?

Fons Borks pietvīka tum�i sarkans.

��� Kā jūs uzdro�ināties ar mani tā runāt?

��� Ja man nebūtu drosmes, mister, tad es nekalpotu pie jums. Bet es jums pateik�u acīs visu, ko domāju. Es esmu dzirdējis, ka jūs, vācu politikāņi, esat pat priecīgi, ja jūsu aģentu pēc tam, kad viņ� ir padarījis savu darbu, iesēdina.

Fon Borks pielēca kājās.

�� Jūs uzdro�ināties izteikt pieņēmumu, ka es nododu pats savus aģentus!

��� To es neapgalvoju, mister, ta�u starp mums vai nu ir ieviesies provokators, vai arī kāds strādā pret mums, un jums tomēr nāktos viņu atmaskot. Es vairs netaisos riskēt, bet vēlos nokļūt Holandē un jo ātrāk, jo labāk.

Fon Borks apvaldīja savas dusmas.

��� Mēs pārāk ilgi esam strādāju�i kopā, lai tagad, kad ir pienākusi uzvaras stunda, strīdētos, � viņ� teica. � Jūs esat lieliski strādājis, ļoti daudz riskējis, un es to nekad neaizmirsī�u. Katrā ziņā brauciet uz Holandi, un Rotcrdamā jūs varēsiet iesēsties kuģī, kas brauc uz Ņujor�ku. Sākot ar nākamo nedēlu, pārējās līnijas vairs nebūs dro�as. Un tagad es paņem�u �o grāmatu un iepako�u to kopā ar pārējiem dokumentiem.

Amerikānis joprojām turēja nelielo paciņu savā rokā un neizrādīja ne mazāko vēlē�anos no tās �ķirties.

��� Un kā būs ar skano�o? � viņ� pavaicāja.

��� Par kādu naudu jūs runājat?

���� Par kukuli. Par atlīdzību. Par 500 mārciņām. Arti- lērists, kas man tos kodus sadabūja, pēdējā brīdī "noraus�tījās", un man nācās viņam iegrūst ķepā papildus simts dolārus vai arī mēs abi paliktu ar garu degunu. "Nekas nesanāks!" viņ� saka, un es redzu, ka viņ� to domā no�pietni, bet otrais simtnieks padarīja savu darbu. Tā ka tas viss kopā man izmaksāja divsimt mārciņu, un es no tā ne�ķir�os, kamēr nedabū�u savu �ūksni.

Fon Borks nedaudz sarūgtināts pasmaidīja. � �ķiet, ka jūs neesat pārāk augstās domās par manu godīgumu, � viņ� teica, � ja reiz gribat saņemt naudu, pirms esat man atdevis grāmatu.

��� Bet tas ta�u, mister, ir veikalniecisks darījums.

���� Labi. Lai notiek pēc jūsu prāta. � Viņ� apsēdās pie galda, izrakstīja �eku, izplēsa to no grāmatiņas, bet tomēr nesteidzās to atdot savam sabiedrotajam. � Galu galā, mister Oltemont, ja reiz mēs esam pārgāju�i uz �ā�dām attiecībām, � viņ� sacīja, � tad cs nesaprotu, kāpēc man vajadzētu uzticēties jums vairāk, nekā jūs uzticaties man. Vai jūs mani saprotat? � viņ� piebilda, pār plecu palūkodamies uz amerikāni. � �eks ir �eit uz galda. Es domāju, ka man ir tiesības aplūkot paciņas saturu, pirms jūs saņemat savu naudu.

Amerikānis, neteikdams ne vārda, pasniedza viņam sainīti. Fon Borks atraisīja auklas mezglu un attina abas ietinamā papīra lapas. Fēc tam viņ� kādu bridi klusēdams sēdēja, nenovērsdams apmulsu�o skatienu no mazas, zilos vākos iesietas grāmatiņas, kas gulēja viņam priek�ā. Uz tās vāka zelta burtiem bija rakstīts "Praktiskā rokasgrā�mata bi�kopības jautājumos". Bet ilgi skatīties uz �o sa�vādo, pilnīgi neatbilsto�o uzrakstu veiklajam spiegam nenācās, jau nākamajā brīdi kādas rokas no aizmugu�res sagrāba viņa kaklu dzel�ainā tvērienā un pie vina sāpēs saviebtās sejas tika piespiests hloroformā piesūci�nāts sūklis.

��� Vēl vienu glāzīti, Vatson? � teica misters �crloks Holmss, pastiepdams pudeli ar tokajieti.

Plecīgais �oferis, kas tagad jau sēdēja pie galda, ar zi�nāmu dedzību pastūma tuvāk savu glāzi.

��� Labs vīns, Holms.

- Lielisks vīns, Vatson. Mūsu draugs, kas �obrīd gul uz dīvāna, man apgalvoja, ka tas nāk no Fran�a Jozefa* personiskā vīna pagraba �ēnbrunas pilī. Ja tas jūs neap�grūtina, atveriet, lūdzu, logu, jo hloroforma tvaiki neuz�labo gar�as īpa�ības.

Seifs bija līdz galam vaļā, un Holmss stāvēja pie tā, vilkdams ārā citu dosjē pēc cita, katru ātri pārskatīja un rūpīgi pakoja iek�ā fon Burka ceļasomā. Vācietis, gār�dzo�i elpodams, gulēja uz dīvāna, un viņa rokas un kā�jas bija sasietas ar siksnām.

�� Mums, Vatson, nekur nav jāsteidzas. Neviens mums netraucēs. Vai jūs nebūtu tik laipns un nepiespiestu zva�na pogu? Mājā neviena nav, izņemot veco Martu, kas apbrīnojami nospēlēja savu lomu. Es viņu �eit iekārtoju, tikko biju uzņēmies �o lietu. Marta, jums būs patīkami dzirdēt, ka viss ir beidzies labi.

Jaukā, vecā lēdijā bija parādījusies durvīs. Viņa smai�dīdama palocījās misteram Holmsam, tomēr ar zināmām ba�ām paskatījās uz slāvu, kas atradās uz dīvāna.

��� Viss ir kārtībā, Marta. Ar viņu nekas ļauns nav noticis.

" Francis |ozcfs I � Austrijas imperators un Ungārijas karalis, dzimis un miris VinC (1830�1916), kronēts 1848. g.

���� Es par to priecājos, mister Holms. Savā ziņā viņ� bija jauks saimnieks. Viņ� pat gribēja, lai es vakar kopā ar viņa sievu brauktu uz Vāciju, bet tas ne visai sakristu ar jūsu plāniem, vai ne, ser?

��� Nu protams, ka ne, Marta. Kamēr jūs atradāties �eit, es biju mierīgs. Bet �ovakar mums visai ilgi nācās gaidīt jūsu signālu.

��� Tas, ser, bija sekretāra dēļ.

��� Es zinu. Viņa ma�īna pabrauca garām mūsējai.

���� Man jau likās, ka viņ� nekad neaizbrauks projām. Es zināju, ser, ka sastapt viņu �eit arī nesakristu ar jūsu plāniem.

��� Tā tas patie�ām ir. Bet nekas traks jau nenotika, mums tikai nācās pagaidīt kādu pusstundu, kamēr mēs ieraudzījām, ka jūs nodzē�at savu lampu, un zinājām, ka ceļ� ir brīvs. Pārskatu, Marta, jūs varat man sniegi rīt Klerid�as viesnīcā Londonā.

��� Eoti labi, ser.

��� Es ceru, ka jums viss ir sagatavots aizbrauk�anai.

��� Jā, ser. �odien viņ� nosūtīja septiņas vēstules. Es, kā parasti, pierakstīju adreses.

���� Eoti labi, Marta. Rīt es tajās ieskatī�os. Ar labu nakti. �iem dokumentiem, � viņ� turpināja, kad vecā lēdija bija aizgājusi, � nav nekādas lielas nozīmes, jo informāciju, kas tajos atrodama, viņ� jau, protams, sen ir nosūtījis Vācijas valdībai. Tie visi ir oriģināli, kurus ne�maz tik viegli nevarētu izvest no valsts.

��� Tātad no tiem nav nekāda labuma.

��� Es nu gan tā neteiktu, Vatson. I'ēc tiem mūsu cilvēki vismaz var pārbaudīt, kas vācu izlūkdienestam ir zināms un kas nav. Es varu tikai pateikt, ka daudzi no �iem dokumentiem ir nāku�i caur manām rokām un nav ne�kādas vajadzības piebilst, ka uz tiem pilnīgi var paļauties.

Man mū�a galā būs loti jautri pavērot, kā vācu kreiseris ieies Solentas līcī, vadīdamies pēc mīnu lauku plāniem, kurus es pats esmu sastādījis. Bet kā ar jums, Vatson?� Viņ� pārtrauca darbu un saņēma savu veco draugu aiz pleciem. � Es vēl gaismā neesmu jūs kārtīgi apskatījis. Ko gadi ar jums ir izdarīju�i? Jūs izskatāties pēc tāda pa�a dzīvespriecīga jaunekļa kā vienmēr.

��� �obrīd, Holms, es jūtos par divdesmit gadiem jau�nāks. Es reti kad esmu bijis tik laimīgs kā tajā brīdī, kad saņēmu jūsu telegrammu ar lūgumu atbraukt ar ma�īnu jums pretī uz Harid�u. Bet jūs, Holms, � jūs gan tikpat kā nemaz neesat pārmainījies � ja neskaita to �ausmīgo kazbārdiņu.

���� Dzimtene prasa upurus, Vatson, � Holmss teica, paraustīdams nelielo bārdas ku�ķīti uz zoda. � Rītdien tās vairs būs tikai nepatīkamas atminas. Rīt es noskū�u bārdu, izdarī�u vēl �ādas tādas pārmainās savā ārienē un k|ū�u savā Klarid�as numurā atkal tāds pats, kāds biju pirms �ī amerikāniskā trika, � lūdzu, atvainojiet, Vatson, es, �ķiet, esmu pilnīgi aizmirsis pareizu angļu valodu � es gribēju teikt, kāds es biju, pirms man nācās uzņemties �o amerikāņa lomu.

���� Bet jūs, Holms, ta�u bijāt izbeidzis savas darba gaitas. Mēs dzirdējām, ka jūs dzīvojot vientuļnieka dzīvi starp savām bitēm un grāmatām nelielā fermā Sascksā.

�� Tie�i tā, Vatson. Te, lūk, ir mana brīvā atpūtas laika augli, manas dzīves pēdējo gadu magnum opus[26]l � viņ� paņēma no galda grāmatu un nolasīja pilnu tās virsrakstu: "Praktiskā rokasgrāmata bi�kopības jautājumos, kā arī da�i novērojumi par bi�u mātes segregāciju." � To esmu paveicis es viens.* Lūk, pārdomu pilnu nak�u un smagā darbā pavadītu dienu augli, kad es novēroju strādīgo saimi tāpat, kā savā laikā tiku novērojis Londonas noziedzīgo pasauli.

��� Bet kā tad jūs atkal kērāties pie darba?

��� O, es pats bie�i vien par to brīnos. Vienam pa�am ārlietu ministram es vēl būtu varējis pretoties, bet, kad pats premjerministrs nolaidās no saviem augstumiem un apmeklēja manu pieticīgo mājokli.. Lieta tāda, Vatson, ka �is d�entlmenis, kas gul uz dīvāna, mūsu pretizlūko�anai izrādījās pārāk ciets rieksts. Savā jomā viņ� ir pirmklasīgs speciālists. Mums visu laiku gadījās kaut kādas nepatik��anas, un neviens nevarēja saprast, kāpēc tas tā notiek. Aizdomas krita uz vairākiem aģentiem, un da�i pat tika noķerti, bet bija pilnīgi skaidrs, ka viņi tiek vadīti no kāda spēcīga un slepena centra. Bija absolūti nepiecie�ams to atklāt. Uz mani izdarīja spēcīgu spiedienu, lai es uzņemtos �o lietu. Tā man prasīja divus gadus, Vatson, un �ie gadi man ir sagādāju�i ne mazumu satraukumu. Ja es jums pateik�u, ka vispirms devos uz �ikāgu, tad uz Bufalo**, kur izgāju pilnu apmācības kursu īru slepenajā organi�zācijā, pēc tam sagādāju nopietnas nepatik�anas Skibe- rīnas*** policijai, līdz beidzot man pievērsa uzmanību kāds fon Borkam pakļauts aģents, kur� tad arī mani ie�teica viņam kā piemērotu cilvēku, jūs sapratīsiet, ka ir paveikts loti sare�ģīts darbs. Kop� tā laika es esmu ticis pagodināts ar viņa uzticību, neraugoties uz to, ka lielākā dala no viņa plāniem ir izgāzusies un pieci no viņa labā�kajiem aģentiem ir nokļuvu�i cietumā. Es viņiem sekoju,

Vatson, un novācu, tiklīdz viņi bija tam nobriedu�i. Nu, ser, es ceru, ka jūs nemaz tik slikti nejūtaties!

Pēdējā piezīme bija adresēta fon Borkam, kur� vis�pirms bija krampjaini kampis gaisu un neizpratnē mirk�ķi�nājis acis, bet pēc tam nekustīgi gulēja, klausīdamies Hol�msa stāstījumā. Tagad no viņa mutes sāka gāzties neval�dāma vācu lamu vārdu straume un viņa seja raustījās negantā niknumā. Kamēr viņa gūsteknis lādējās un gānījās, Holmss turpināja ātri pārskatīt dokumentus.

��� Vācu valoda, kaut arī tā nav visai muzikāla, tomēr ir visizteiksmīgākā no visām valodām, � viņ� secināja, kad fon Borks pilnīgā spēku izsīkumā apklusa. � Paskat tik! � viņ� piebilda, uzmanīgi aplūkojis uzrakstu kādas kopijas stūrī, pirms ielika to kastē. � Ar tās palīdzību vēl viens putniņ� nokļūs būrītī. Man nebija ne jausmas, ka �is kasieris ir tik liels nelietis, kaut arī viņ� jau krietnu laiku bija redzeslaukā. Mister fon Bork, jums nāksies par loti daudz ko atbildēt.

Gūsteknis ar zināmām grūtībām bija piecēlies uz dīvā�na pussēdus un lūkojās uz savu sagūstītāju ar dīvainu izbrīna un naida sajaukumu skatienā.

��� Es ar jums vēl nokārto�u rēķinus, Oltemont, � viņ� teica, lēni uzsvērdams katru vārdu. � Pat ja tam būs nepiecie�ama visa mana dzīve, cs ar jums norēķinā�os.

��� Vecā, jaukā dziesmiņa, � Holmss teica. � Cik bie�i es to esmu dzirdējis agrākajos laikos. Tā bija mūsu ap�raudātā nelaiķa profesora Moriartija iemīļotā melodija. Pulkvedim Scbastjanam Morēnām, kā zināms, arī patika to trallināt. Bet es vel joprojām esmu dzīvs un audzēju bites Saseksā.

��� Esi nolādēts, divkār�ais nodevēj! � vācietis ieklie�dzās, pūlēdamies atbrīvoties no savām saitēm un raidī�dams Holmsam negantu, iznīcino�u skatienu.

��� Nē, nē, nav nemaz tik traki, kā jūs sakāt, � Holmss smaidīdams teica. � Kā jūs dro�i vien sapratāt no manis teiktā, misters Oltemonts no �ikāgas patiesībā nekad nav eksistējis. Es viņu izmantoju, un tagad viņa vairs nav.

��� Bet kas tad jūs esat?

��� Tas patie�ām nav svarīgi, kas es esmu, bet, ja tas jūs, mister fon Bork, tik loti interesē, tad varu pateikt, ka man �ī nav pirmā iepazī�anās ar jūsu ģimenes locek�ļiem. Es agrāk Vācijā esmu atrisinājis diezgan daudzas lietas, un mans vārds, iespējams, jums ir pazīstams.

��� Gribētos to uzzināt, � prūsis drūmi teica.

��� Tas biju es, kas veicināja Irēnas Adlcrcs un nelai�ka Bohēmijas karaļa �ķir�anos, kad jūsu brālēns Heinrihs bija ķeizara sūtnis. Tas arī biju es, kas izglāba grāfu fon Grāfen�teinu, jūsu mātes vecāko brāli, kad nihilists Klop- mans viņam draudēja ar nāvi. Tas biju es�

Fon Borks izbrīnīts apsēdās.

��� Tas var būt tikai viens cilvēks, � viņ� iesaucās.

��� Tie�i tā, � Holmss teica.

Fon Borks ievaidējās un atkrita atpakaļ uz dīvāna. � Un lielākā dala informācijas nāca no jums, � viņ� iesaucās. � Kāda gan tai ir vērtība? Ko cs esmu izdarījis! Mana karjera ir sagrauta uz mū�īgiem laikiem!

�� Uz �o informāciju, protams, nevar īpa�i paļauties, Holmss teica. � To vajadzētu pārbaudīt, bet tam jums nav visai daudz laika. Jūsu admirālis pamanīs, ka jaunie lielgabali ir krietni lielāki un kreiseri iet nedaudz ātrāk, kā viņ� to ir gaidījis.

Fon Borks izmisumā sagrāba savu kaklu.

��� Ar laiku, bez �aubām, tiks atklātas arī vēl daudzas citas nepilnības. Bet jums, mister fon Bork, piemīt vie�na īpa�ība, kas Vācijā ir ļoti reta: jūs esat sportists un nebūsiet pret mani nelabvēlīgs, kad sapratīsiet, ka jūs, kas esat apvedis ap stūri tik daudz cilvēku, beidzot pats esat piemuļķots. Bez tam jūs strādājāt savas valsts labā, bet es � savējās, un kas gan varētu būt vēl dabiskāks? Tur�klāt, � viņ� piebilda nebūt ne laipni, uzlikdams roku gulo�ajam vīrietim uz pleca, � tas tomēr ir labāk nekā ciest sakāvi no kāda daudz zemiskāka ienaidnieka. Tā, Vatson, dokumenti ir salikti, ja jūs man palīdzētu tikt galā ar mūsu gūstekni, tad, manuprāt, mēs tūlīt pat varam doties ceļā uz Londonu.

Izkustināt fon Borku no vietas nemaz nebija tik viegli, jo viņ� bija spēcīgs vīrietis un izmisums dubultoja viņa spēkus. Beidzot, paņēmu�i katrs aiz savas rokas, abi drau�gi loti lēnām aizveda viņu pa dārza taciņu, to pa�u, pa kuru viņ� tikai pirms da�ām stundām bija soļojis ar tik lepnu pa�paļāvību, klausīdamies slavenā diplomāta cildi�nājumus. Pēc īsas pēdējās cīņas viņ� ar joprojām sasie�tām rokām un kājām tika iesēdināts mazās automa�īnas brīvajā sēdekli. Vina vērtīgā ceļasoma tika iebāzta viņam blakus.

��� Es ceru, ka jums ir ērti, cik nu apstākļi to atļauj, � Holmss teica, kad viss bija izdarīts. � Vai jūs to uzskatītu par vaļību, ja es aizdedzinātu cigāru un iebāztu jums to mutē?

Tomēr saniknotais vācietis noraidīja visas �īs laipnības.

��� Es domāju, ka jūs, mister �erlok Holms, saprotat, � viņ� teica, � ja jūsu valdība atbalstīs �ādu apie�anos at�mani, tad tas nozīmē karu.

�� Bet kā ir ar jūsu valdību un visu �o te apie�anos? � Holmss teica, papliķēdams pa ceļasomu.

���� Jūs esat privātpersona. Jums nav ordera manam arestam. Visa jūsu rīcība ir pilnīgi nelikumīga un var�darbīga.

��� Pilnīgi, � Holmss piekrita.

��� Tā ir Vācijas pavalstnieka nolaupī�ana.

��� Un vina personisko dokumentu zādzība.

��� Tātad jūs saprotat, kādā stāvoklī esat jūs un jūsu līdzdalībnieks. Ja es sauktu palīgā, kad mēs brauksim cauri ciematam�

��� Mans dārgais ser, ja jūs izdarītu kaut ko tik muļķīgu, tad jūs dro�i vien papildinātu divu mūsu ciemata iebrau�camo vietu trūcīgās izkārtnes, pievienojot tām vēl vienu ceļa rādītāju � "Pakārtais prūsis". Anglis ir loti pacietīgs radījums, bet �obrīd viņa temperaments ir nedaudz uz�budināts un labāk būtu neievest viņu kārdinā�anā. Nē, mister fon Bork, jūs klusi un mierīgi brauksiet mums līdzi uz Skotlendjardu, no kurienes, ja vēlaties, varat aizsūtīt pēc sava drauga barona fon Herlinga un painteresēties, vai jūs vēl joprojām nevarat izmantot to vietu, kas jums bija rezervēta vēstniecības personālsastāva sarakstā. Jūs, Vatson, kā es sapratu, atgriezīsieties atpakaļ savā vecajā vietā sanitārajā dienestā, tā ka Londona jums ir pa ceļam. Pastāvēsim kādu brīdi uz terases, jo �ī varbūt ir pēdējā mierīgā saruna, kas mums vairs ir lemta.

Abi draugi da�as minūtes pavadīja, sirsnīgi tērzējot un atkal atcerēdamies pagāju�os laikus, kamēr viņu gūsteknis veltīgi pūlējās atbrīvoties no savām saitēm. Kad viņi at�griezās atpakaļ pie automa�īnas, Holmss norādīja uz mē�ness gaismas apmirdzēto jūru un domīgi nogrozīja galvu.

��� Drīz, Vatson, pūtīs austrumu vēj�.

��� Es gan tā nedomāju, Holms. Ir ļoti silts.

��� Vecais, labais Vatson! �ajā mainīgajā laikmetā tikai jūs vienīgais paliekat, kāds esat. Drīz pūtīs tāds austrumu vēj�, kāds vēl nekad Anglijā nav pūtis. Tas, Vatson, būs auksts un griezīgs, un daudzi no mums varbūt ies bojā no tā brāzmām. Bet tas tomēr ir Dieva sūtīts vēj�, un, kad vētra norims, mūsu valsts, saules staru apmirdzēta, būs kļuvusi tīrāka, labāka un stiprāka. Darbiniet motoru, Vat�son, laiks braukt. Man te ir �eks par piecsimt mārciņām, ko vajadzētu pēc iespējas ātrāk iekasēt, jo tā izrakstītājs, ja vien tas būs viņa spēkos, ir pilnīgi spējīgs apturēt tā izmaksu.

Priek�vārds ����������������������������. 5

Piedzīvojums Glicīniju mednieku mājiņā ����������. 7

Piedzīvojums ar kartona kasti ����������������.. 51

Piedzīvojums ar "Sarkano apli" ���������������� 83

Piedzīvojums ar Brūsa� Pārtingtona rasējumiem ����� 113

Piedzīvojums ar mirsto�o detektīvu ������������� 157

Lēdijas Frensisas Kārfeksas nozu�ana �����������.. 181

Piedzīvojums ar velna kāju �����������������.. 213

Viņa atvadu sveiciens

Epilogs stāstiem par �erloku Holmsu ����������. 251

Sagatavota iespie�anai

SIA "Tapaīs". Rcģ.apl.Nr. 2-0115. Iespiests a/s "Kvadra Print", Vienības gatve 11, Rīgā.

Pasut. Nr. 430-107 Iesieta "Tipogrāfijā Rota", Mūkusalas 63.

reklāmās aģentūra

C-maīl: kakisQmail.eunetJv

"Reklāmas kampaņu izstrāde un realizācija (TV, radio, prese). Tematisko katalogu izdo�ana.

TālrJfakss: 72SH6&. Mob.tālr. 9205227. 95/225;

Angļu rakstnieces Mārgaretas Leinas spo�ākā literārā monogrāfija, kas uzrakstīta 1938. gadā, ļauj iepazīt �o noslēpumaino un neparasto vīru, kur� ātri prata iekarot pasaules slavu un pārliecino�i baudīja dzīvi. Edgars Volless - apbrīnots un nopulgots, talantīgs un skandalozs - cilvēks, kura dzīve pārspēj jebkuru viņa romānu! Lasiet "Fenomena biogrāfiju", tad ari jūs noticēsiet Agatai Kristi, kura teica, ka Vollesa biogrāfija pārspēj jebkuru viņa dēku romānu!

SVARĪGS NOTIKUMS

�tapals

Aleksandra Mariņina - mūsdienu krievu deteklīv�anra zvaigzne, kuru mēdz dēvēt par ļ "krievu Agatu Kristi".

Pirmoreiz Latvija!

"Apstākļu sakritība" - aizraujo�a intriga, spilgtas Krievijas politiskās un sadzīves ainas, vēss miers j situācijās, kurās nedrīkst kļūdīties. I Gaidiet nākamos A. Mariņinas romānus! Drīzumā iznāks "Nozagtais sapnis" un "Ļaujiet vaļu bendēm".

* Tour dc force - veikls paņēmiens (fran�u vai.).

* Dio mio � mans Dievs (italu vai.).

5 Cabaret krogs, kabarē (franēu vai.).

* Rouzita � Anglijas jūras kara bāze Skotijā.

* Blakus Vācijas vēstniecības ēkai atrodas piemineklis karaļa D�ord�a IV brālim ļorkas hercogam.

4 Viljams �ekspīrs. Koriolāns, 5. cēliens, 6. aina. Pilsēta ASV ziemeļaustrumos, Ņujorkas �tata. *"4 Pilsēta Īrijas dienvidos.

[1] Tele-a-tele � divatā (fran�u vai.).

[1] Au revoir � uz redzē�anos (fran�u vai.).

* �ārlzs d�ord�s gordons (i833�1885) � angļu ģenerālis. 1884. gada sā�kumā angļu valdība viņu nosolīja apspiest mahdistu atbrīvo�anās sacel�anos Su�dānā, un 1885. gada janvāri viņ� tika nogalināts, kad nemiernieki ieņēma Har- lūmu.

lu par nēģeru atbrīvo�anu

[4] frets � baltais sesks.

[5] vārda kroidona oriģinālrakstība Crovdon.

[6] at ten T. A. desmitos T. R. (angļu vai.).

[7] Vieni � nāc (itāļu vai.).

[8] �eit autors parafrāzē rindu no l.uisa Kerola grāmatas "Alise Aizspogulija".

[9] kiraso � no fran�u vārda cura^ao spirta liķieris, aromatizēts ar rOglo apelsīnu mizu.

[10] rolans dc lasiss (roland de Lassus, 1520�1594) � fran�u un beļģu skolas muziķis, dzimis Monsā, Beļģijā.

motcte � viduslaikos (12. � 14. gs.) � daudzbalsīga dziesma, kurā ap�vienojas vairākas patstāvīgas melodijas, da�reiz ar at�ķirīgu tekstu; vēlāk � da- �adu daudzbalsīgu skaņdarbu nosaukums.

[12] vindzoras pils ir Anglijas karaļu ārpilsētas rezidence.

" lajā laikā anglijā valdīja karaliene Viktorija I (1819�1901). kronēta 1837. gadā.

[14] me�onis, īsts mc�onis(fran�u vai.).

[15] Ouvrier strādnieks (fran�u vai ).

[16] brikstonā � Londonas dienvidu priek�pilsēta.

[17] viljams �ekspīrs. Henrijs VI, 2. dala. 3. c�liens, 2. aina.

[18] bigbcns parlamentu ēkas tornis ar pulksteni un zvanu.

[19] farmakopeja � īpa�s oficiālo farmaceitisko noteikumu krājums, kurā ap�rakstīti zā|u sagatavo�anas, glabā�anas un pārbaudes paņēmieni, noradītas mak�simālās devas, kā arī uzskaitītas ārstnieciskas izejvielas, kurām jābūt aptiekā.

[20] olimpija � milzīgs, aptuveni trīs hektārus liels, paviljons Londona, kur tiek rīkotas izstādes, sporta sacensības ult.

[21] �eit domāta sufr�istu kustība, kuras merķis bija panakl, lai sievietēm pie��ķirtu tādas pa�as vēlē�anu tiesības ka vīrie�iem.

44 Iesauka tipiskam anglim.

4 Kurltonlcras� nr. 9 atrodas Vācijas vēstniecība.

uz redzē�anos (fran�u vai ).

[25] personificētas Amerikas Savienotas Valstis.

[26] Magnum opus � galvenais darbs (latīņu vai.).