Doroteja Simpsone

Nāve pievakarē

ROMĀNS

Kītam

Bija pusdesmit vakarā, un detektīvinspektors Luks Tcnets gulēja lielajā istabā uz paklāja, lū�kodamies griestos. Neraugoties uz polsterējumu, miklas rullis zem jostasvietas likās sadalām viņa mugurkaulu divās daļās. Viņ� izmisīgi ielūkojās pulkstenī. Bija pagājusi tikai minūte, kop� viņ� tajā pēdējoreiz ieskatījies. Likās neiespējami, ka laiks var ritēt tik lēni.

Viņ� dzirdēja D�ounu nākam lejā, un pēc * brī�a viņa pabāza galvu pa durvju spraugu.

-��� Domāju, ka beidzot ir ārā, viņa noteica.

Benam, abu viengadīgajam dēlam, nāca zobi.

-�� Vismaz viņ� nebūs pamodinājis Brid�itu. Es uzvārī�u kafiju. Cik vēl ir palicis?

Sekoja vēl viens skatiens pulkstenī.

-��� Desmit minūtes.

Viņa līdzjūtīgi saviebās.

-��� Es ilgi nebū�u.

Viņa izgāja, un Tenets dzirdēja viņu aizejam uz virtuvi.

"Kafija," viņ� sacīja sev, "koncentrēties un do�māt par kafiju, par visu citu, tikai ne par neērtībām."

Pirms divām nedēļām, neapdomīgi celdams no automa�īnas bagā�nieka zālāja pļaujamo, Tenets pievienojās nacionālajai mugursāpju mocekļu armijai. Pirmajā brīdī viņ� jutās apkaunots. Kāpēc ar viņu tā vajadzēja notikt? Kop� tā laika Tenetam bija nācies pārdzīvot visvisādas izjūtas no dus�mām uz sevi pa�u līdz apsīkumam un izmisu�mam. Viņam nācās izturēt masā�u, stiep�anu, vin�grinājumus un sprediķus ar to visu viņu ap�laimoja pārsteidzo�i miniatūrs fizioterapeits. Kā tik mazam cilvēciņam rokās varēja slēpties tāds spēks viņ� neticīgi vaicāja sev pa�am. Un kad gan, kad viņa mugurai beidzot klāsies labāk? Nekad agrāk viņ� neprata novērtēt savu veselību un līdz �im bezrūpīgi uzskatīja to par pa�sapro�tamu lietu. Tagad Tenets nozvērējās nekad vairs tā neizturēties, ja vien veselība pilnā mērā atgriez�tos. �obrīd te nu viņ� bija izpildīdams dieni�ķo piecpadsmit minū�u vingrinājumu, kas domāts "mugurkaula elastības stiprinā�anai".

D�ouna ienāca, nesdama paplāti.

-���� Kafija, viņa sacīja. Vai tagad drīkstu ieliet?

Tenets papurināja galvu, saviebdamies pēk��ņajās sāpēs, kuras izraisīja pat �ī, nebūt ne spa�rīgā kustība.

-����� Pēc minūtes, viņ� caur zobiem noteica. Un pēc tam turpināja: Runā, dārgumiņ, Dieva dēļ, runā! Ko tu �odien darīji?

Viņi �opēcpusdien gandrīz nebija tiku�ies. D�ouna paēda labu laiku pirms viņa pārra�anās mājās un kop� tā laika lielākoties uzturējās aug�ā, mēģinādama iemidzināt Benu.

Viņa ielēja tasi kafijas sev pa�ai un ar atvieg�lojuma nopūtu atslīga sēdeklī.

-��� Neko daudz, patie�ām.

Viņa nometa kurpes, uzcēla kājas uz dīvāna un sāka malkot kafiju.

-���� Nē, tas nav tiesa. Biju uz Dcikras izstādes noslēgumu.

-��� Mākslas koled�ā?

-���� Jā. �ēl, ka tu to palaidi garām. Tā bija �au��alīga. Viņas gleznas ir unikālas, nekad neko tamlīdzīgu neesmu redzējusi. Tās�

Iezvanījās telefons.

D�ouna mazliet pastiepās.

-��� Es pacel�u. Ceru, ka tas nav tev.

Ta�u bija gan.

-Jā, viņ� ir gan, -Tenets dzirdēja sievu sakām.

-����� Saki, lai pagaida pie aparāta! Es nāku, viņ� sauca, triumfējo�i ielūkodamies pulksteni. Viņ� bija gatavs saīsināt laiku par divām mi�nūtēm. Tomēr nebija iespējams piecelties sēdus. Ievaidēdamies viņ� apvēlās uz vēdera, preto�damies sāpēm, lēnām piecēlās rāpus un visbei�dzot piecēlās kājās, ļoti uzmanīgi kustēdamies.

-���� Jā, jā, viņ� pikti sacīja, paņēmis klausuli. Protams, esmu gatavs.

Viņ� pa�ķielēja uz D�ounu, kura neticīgi un brīdino�i uzrāva uzacis, un pagrieza viņai muguru.

-���� Kārtībā, viņ� sacīja, nolicis klausuli, bet kā tad tu domāji, ko es teik�u? Ka stāvu ar vienu kāju kapā?

Sieva sekoja viņam līdz vannasistabai, mīļi noglaudīja viņa vaigu un pastiepās, lai viņu no�skūpstītu.

-���� Nepaliec nomodā un negaidi mani, mīļā, viņ� sacīja. Laikam pārnāk�u vēlu.

Viņa redzēja, ka vira uzmanība jau bija no�vērsta no viņas.

-��� Vai kas nopietns?

Viņ� viebdamies uzstīvēja mēteli un pamāja.

-��� �ķiet, viņi domā, ka tā ir slepkavība. Jauna mājsaimniece.

D�ouna atkāpās, lai palaistu viņu garām.

-��� Tad atā, viņa noteica.

Bija pārāk agrs, lai krodziņi, kino un bingo zāles iztuk�otos, izlai�ot naksnīgu gājēju barus pilsētas centrā, un tas bija samērā tuk�s, kad Tenets devās uz Gledstonroudu. Viņ� to atrada bez kādām pūlēm klusu aklo ielu, kas atradās aiz māju pudura mājas bija ar terasēm, cie�i kopā saspiedu�ās. Kad viņ� iegrieza tajā ma�īnu ar iedegtām lielajām gais�mām, tās uz īsu mirkli apgaismoja rūsganas zāles strēmeles un mud�eklīgus kokus ielas otrā pusē. Tā, kā viņ� noprata, piekļāvās dzelzceļam; kad viņ� brauca turp, sekojot citām automa�īnām, prom aizdunēja vilciens, neredzams dambja piekājē.

Kad Tenets izkūņojās no auto, viņ� noprie�cājās, redzēdams, ka viņu sagaidīt iznācis detektīvser�ants Maiks Lainhems. Viņam patika strā�dāt kopā ar Lainhemu, kuram piemita gan sa�prāts, gan pamatīgums, kādudien no viņa varēja iznākt pirmklasīgs detektīvs, ja vien viņ� tiktu pāri neticībai saviem spēkiem. Viņa teiktais par notiku�o bija kodoligs kā parasti.

-��� Jauna sieviete, ser. Vārdā D�ūlija Holmsa. Līķi atrada viņas vīrs, kad kopā ar draugu pārnā�ca no vakarskolas, viņai krūtīs iedurts nazis. Precīzāk sakot, virtuves nazis.

Nopratis, ka Lainhema īsās, aprautās frāzes un satrauktais izskats domāti, lai viņu steidzinātu, Tenets nosvērti apstājās un palika stāvam. Lainhems, to nemanīdams, viens pats iegāja pa vārtiem. Viņ� neviļus pagriezās un rezignēti atskatījās.

"Man jau to vajadzēja zināt," ser�ants sacīja pats sev, redzēdams Teneta galvu lēni un pētīgi grozāmies te uz vienu, te otru pusi.

Tad, kad lielākā daļa detektīvu steigtos tie�i pie līķa, Tenetam alla� patika iejusties apkārtnē.

-��� It vērts tērēt laiku, lai netraucēti iegūtu pirmo iespaidu, viņ� reiz bija sacījis Lainhemam tas notika tad, kad viņi kopā izmeklēja pirmo slep�kavību. Ja es to uzreiz neizdalī�u, iespaidi zau�dēs pirmreizīgumu. Reizēm man ir nācies no�ēlot, ka pārlieku steidzīgi iedziļinājos lietā. Tagad es nekad tā nerīkojos. Da�as minūtes pa�ā sākumā, uzsākot lietu, reti kad nes augļus, ja tiek sasteigtas, bet var aiztaupīt garas darba stundas vēlāk.

Tagad Tenets aplūkoja Gledstounroudu. Vie�ta, kuru kāds izvēlējies dzīvo�anai, viņaprāt, spē�ja daudz par �o kādu liecināt, un �ī vieta bija� viņ� meklēja īsto vārdu� apslēpta, jā gan. Gledstounrouda noteikti bija visai noslēgta vieta. Tā bija kādu divsimt jardu garumā. Tās lielākā daļa pa labi no stūra, kad tajā iegriezās, veda gar Holmsu dārzu, kas beidzās ar pagalmu tādu kā celtnieka pagalmu, kas tagad bija tuk�s un kluss. Tenets paspēra da�us soļus atpakaļ ielā, lai uz pamatīgas sētas apskatītu augstu, melnbaltu izkārtni un ielas, lukturi pretī Holmsu mājai, ar kura gaismu pietika, lai varētu izlasīt uzrakstu. R. Dobsons un dēli, celtnieki, viņ� izlasīja.

Izskatījās tā, ka Dobsons kādreiz (pēc Holm�su mājas sprie�ot iespējams, trīsdesmitajos ga�dos) bija nolēmis ziedot daļu pagalma, lai nopel�nītu mazliet skaidras naudas, tāpēc �aurās ieliņas pārpalikums tika sadalīts divās vienādās daļās. Tomēr kaut kas varbūt kar�? bija traucējis uzbūvēt vēl otru māju, kuru norobe�oja līdzīgs, augsts un pamatīgs �ogs, aiz kura atradās paliels zemes gabals. "Diezin, kāpēc," brīnījās Tenets, "māja vēlāk nav uzcelta? Varbūt trūka lī�dzekļu, tāpēc nācās īpa�umu ieķīlāt?"

Aiz tuk�ā zemes gabala, kas noslēdza aklo ielu, bija drā�u �ogs. Tajā pa labi tur, kur nogā�ze veda lejup līdz dzelzceļa uzbērumam, bija ierīkoti tādi kā metāla vārtiņi. Pie �oga auga koku skupsnas, un to zari, vējā locīdamies, vei�doja līgojo�u, nenoteikta apveida tumsas sa�biezējumu uz naksnīgo debesu fona.

"Jā," Tenets domāja, "katrs, kas par savu dzīvesvietu izvēlētos Gledstounroudu, vispirms meklētu noslēgtību."

Viņ� vēl pēdējoreiz vērīgi noskatīja apkārtni, sa�proto�i paplik�ķināja ar roku laternas stabu turpat līdzās un pēc tam pievērsās Lainhemam, kas blakus, cik vien iespējams, neuzkrīto�i mīņājās no vienas kājas uz otru, mēģinādams slēpt savu nepacietību.

Kārtībā, Tenets noteica, iesim iek�ā.

Lainhems vedināja viņu uz priek�u ar dzinējsuņa aizrautību, it kā gribēdams saimniekam pa�rādīt īpa�i sulīgu kaulu. Tenets sekoja lēnāk, aplūkodams telpas, kurās iegāja. Kā jau viņ� bija ievērojis, �ī bija tipiska trīsdesmito gadu celtne ar parādes ieeju vienā pusē, pla�u, vaļēju lieveni un ekerveida logiem abos stāvos.

Iesim pa otrām durvīm, ser. Līķis ir tie�i pie parādes durvīm iek�pusē.

Tenets sekoja, neteicis ne vārda.

Lainhems veda vinu caur mazu, kvadrātveidīgu virtuvi ar galdu un diviem tam pieskaņo�tiem krēsliem uz metāla kājām mazā priek��istabā, kur jau rīkojās fotogrāfs un divi vīri, kuri noņēma pirkstu nospiedumus. Tenets iedro�ino�i pamāja Lainhemam, priecādamies par to, ka ser��ants paļāvies uz sevi, sākdams risināt lietu, ne�gaidot Teneta iera�anos. Ieraudzīju�i Tenetu, vīri atkāpās augstāk kāpnēs, lai ļautu viņiem ar Lainhemu piekļūt līķim.

Tur viņa bija.

Tenets alla� juta nepatiku pret �o brīdi. Tam, cik bie�i viņam nācās tādus brī�us piedzīvot, nebija nozīmes, nebija nekādas nozīmes arī tam, kas bija kritis noziegumam par upuri, viņam nekad neizdevās nomākt �ēluma uzplūdu par cil�vēkam laupīto dzīvību. Gandrīz tūlīt viņ� atkal attapās, apzinādamies, ka emociju uzplūds var ietekmēt viņa spriedumu, ta�u viņ� nekad nespē�ja uzņemt �o bridi vienaldzīgi un pat nezināja, vai to vēlētos. Kad viņ� nedro�i nometās ceļos pie līķa, viņa seja tomēr neko neizteica. Daudzi viņa kolēģi � viņ� to zināja uzskatītu tādu ju�anu par vājības izpausmi.

"D�ūlija Holmsa bija jauna ne vecāka par divdesmit pieciem gadiem," Tenets domāja. Viņa gulēja uz muguras, garie un gai�ie mati kā iz�plūdis zelts gulēja uz plikajiem grīdas dēļiem, atmestām rokām un pārkrustotām kājām. "Viņa bijusi ļoti izskatīga meitene," domāja Tenets, "varbūt pat ļoti skaista." Bija grūti spriest, kādu dzīvības dzirksts darīja �o smalki veidoto seju un dzidri zilās acis. Viņ� palūkojās aug�up fo�togrāfijā.

-��� Vai jūs jau pabeidzāt?

-��� Jā, ser.

Tenets aizspieda viņai acis. Lai tie citi domā, ko grib. Tad viņ� ātri pabeidza apskati. Meitenei mugurā bija brūns mētelis no skujiņrakstā austa tvlda auduma; durts bija tam cauri, na�a rokturis vēl joprojām rēgojās viņai krūtīs. Kā rādās, asi�ņo�ana bļja neliela, ta�u to bija grūti konstatēt:

lielu dalu asiņu varēja uzsūkt drēbes, kuras varē�ja pamanīt zem mēteļa. Kreisajā pusē pie mēteļa atloka bija piesprausta uzkrīto�i liela rotaslieta emaljas piespraude, kas attēloja nāru. Zelta mati līdz jostas vietai kautrīgi piesedza jūras vāravas ķermeņa aug�daļu, bet apak�daļā varavīk�ņaini zaigoja astes zvīņas. Tenets nespēja izlemt, vai viņam tā patīk, vai nepatīk. Nāras radīja dīvainu jutoņu tādu kā paradoksāli neseksuāla kailuma auru� Viņ� palūkojās apkārt.

-��� Rokassoma?

Lainhems papurināja galvu.

-�� No tās nav ne ziņas, ne miņas. Es ātri apskatījos.

Tenets izslējās kājās saviebies, pamanīdams,

ka savaldīgais Lainhems apvalda sevi, lai ne�pasniegtu pretī palīdzīgu roku. Tcneta aizkaitinātība sakarā ar sāpo�o muguru bija vispār�zināma.

-��� Kur tad viņas vīrs?

-���� Tur iek�ā, Lainhems norādīja uz aizvērta�jām durvīm viņiem aiz muguras, kopā ar drau�gu, kur� bija klāt, kad viņ� atrada līķi. Un konsteblu Binghemu.

-��� Kārtībā. Vai doktors Mellerds jau bija atnācis? Nē? Labi, paziņo man, kad viņ� ieradīsies! Es ie�u aprunāties ar to Holmsu. Cik cilvēku mums te ir? Tenets ātri norīkoja cilvēkus mek�lēt norādes un lieciniekus, aptaujājot kaimiņus, un pēc tam iegāja lielajā istabā.

Tā bija istaba, kurā valdīja dīvaini kontrasti. Tāpat kā priek�namā, tajā nebijā paklāju, pie lo�giem nebija aizkaru. Tomēr te bija grezna, trīs�daļīga sekcija ar zeltītām inkrustācijām, dārga mūzikas iekārta un krāsainais televizors. Erkerloga ni�ā stāvēja spīdīga �ujma�īna tā atradās uz galda, uz kura bija kaudzēs samestas krēmkrāsas un zeltīta brokāta strēmeles.

Konstebls formā, kas stāvēja iek�pusē pie dur�vīm, saprata Teneta neizteikto rīkojumu un izslīdē�ja laukā. Tenets pievērsās diviem pārējiem, kas pa�laik atradās �ajā istabā, viņam ienākot, tikai viens no tiem bija palūkojies pretī. Tas bija acīm�redzami jauns cilvēks polsterētā mētelī un d�insos viņ� stāvēja pretī neiedegtajam kamīnam, kājas iepletis un sabāzis rokas dziļi mēteļa kabatās. Viņ� blenza Tenetā caur rūsganu matu cirtām.

Paklausieties! viņ� uzsauca, pasperdams soli uz priek�u.

-��� Vienu mirklīti, ser, sacīja Tenets, pievērsies otram vīrietim, kas sēdēja uz atzveltnes krēsla paroceņa, salīcis uz priek�u un galvu rokās saķēris.

-��� Misters Holms?

Vīrietis lēnām pacēla galvu, viņa sejā bija mulsums.

-��� Detektīvinspektors Tenets. No Starrendenas policijas pārvaldes. Man �ēl, ka esmu spiests jūs traucēt tādā brīdī kā �is�

-���� Velns parāvis, tā jau es domāju! Holmsa draugs iejaucās.

-��� Ser, vienu mirklīti, lūdzu! Ir da�i jautājumi, kuri man noteikti jāuzdod, turpināja Tenets, pagriezdams Holmsam muguru.

-��� Jautājumi? Ko jūs ar to cerat panākt? Kāpēc jūs nevarat likt nabaga zēnu mierā, un�

Tenets pacēla roku.

-��� Paklausieties, mister�?

-��� Baiflīts. Un es�

-���� Viss kārtībā, Des, negaidot ierunājās Holmss. Viņ� kā pagurumā pārvilka roku pār acīm un pieri. Es neiebilstu. Policijai jādara savs darāmais. Turpiniet, inspektori

-����������� Bet viņ� vienreiz jau visu izstāstīja, Baiflīts neatlaidās. Vai tad viņam tas viss jāatkārto atkal un atkal?

-��� Viss ir kārtībā, Dcs, Holmss atkārtoja.

-��� Tas ir jādara.

"Viņa akcents ir sve�āds, tā nav Kentas izru�na," Tenets domāja. "Londonietis?"

Viņ� apsēdās pretī Holmsam un laipni sacīja:

-���� Vai jūs man nepastāstītu, ser, kas īsti at�gadījās �ovakar kad jūs pārnācāt no darba.

Holmss, kā rādās, darbojās kā vietējo super�mārketu mened�eris. Viņ� bija �ovakar kā parasti pārradies no darba apmēram divdesmit pāri se�iem. Sieva bija pārnākusi pirms viņa arī viņa strādāja tepat netālu kādā kantorī kā ne�kustamo īpa�umu aģente un viņi kopā paēdu�i vakariņas, bet pēc tam Holmss devies uz vakarskolu pulkstenis rādījis piecpadsmit pāri septiņiem. Viņa teikusi, ka pavadī�ot'vakaru, �ū�dama aizkarus lielajai istabai.

Holmss un Baiflīts (kas dzīvoja kaimiņciematā un devās uz staciju) atgriezās no Tehniskās skolas kopā, ierazdamies Gledstounroudā ap�mēram divdesmit minūtes pāri deviņiem. Baiflīts atvadījies no Holmsa pie vārtiņiem, ta�u pēc mirkļa atgriezies, dzirdēdams Holmsu iekliedza�mies, tad viņ� atradis D�ūliju guļam, tūdaļ ienākot, pie parādes durvīm. Viņi tūlīt piezva�nīju�i gan policijai, gan ātrajai palīdzībai, lai gan bija acīmredzams, ka viņa jau mirusi.

-���� Jūsu sievai mugurā bija mētelis, Tenets sacīja. Vai esat pārliecināts, ka viņa negrasījās nekur iziet?

-��� Nē. Es jau jums teicu, ka viņa bija nodomā�jusi �ūt aizkarus. Viņ� pamāja uz drēbes kalnu, kas sedza garo galdu.

-��� Vai jums nav nekādas nojausmas par to, kurp viņa varētu būt gājusi? Varbūt pie draudzenes?

Holmss papurināja galvu.

-����� Viņai te vēl nebija draudzeņu. Mēs ievā�cāmies tikai pirms se�ām nedēļām. Viņa kādu pazina vienīgi savā darbavietā, un neviens dar�babiedrs te tuvumā nedzīvo.

Holmsiem pirms se�iem mēne�iem oktobrī, kā rādās, bija piedāvāts pārcelties uz Starrendenu. Tajā laikā viņi ar sievu dzīvoja Bringstonā. Abi uzreiz sāka meklēt dzīvesvietu, katru nedēļas no�gali ierazdamies Starrendenā, ta�u likās, ka nebūs iespējams atrast tādu māju, kādu viņi vēlējās, par to cenu, kuru varēja piedāvāt. Kad Holmsam pie�nāca laiks iz�ķilties par �o piedāvājumu, viņam nācās apmesties mēbelētās istabās, kamēr sieva palika Londonā. Drīz pēc tam, apmēram pēc div�padsmit nedēļām, viņi atrada māju Gledstounroudā un ievācās tur, cik ātri vien varēdami.

Tenets domīgi klausījās. Tātad Holmss un viņa sieva trīs nedēļas bija dzīvoju�i �ķirti! tas likās pietiekami ilgs laiks, lai kādam no viņiem rastos aizrau�anās.

Tenets pievērsās kareivīgi noskaņotajam Baiflītam.

-��� Mister Baiflīt, es gribētu dzirdēt, ko jūs va�rat man pastāstīt par �īvakara iera�anos �eit? Cik noprotu, tad jūs ar misteru Holmsu mācāties vienā vakarskolas klasē?

Bail'līts dusmīgi saviebās.

-Jā. Un mēs sēdējām viens otram blakus visu vakaru, ja tas bija tas, ko jūs vēlējāties uzzināt.

-���� Un jūs esat vienisprātis ar misteru Holmsu kas attiecas uz jūsu iera�anās laiku �eit?

-��� Jā, par to esmu pārliecināts, jo visu laiku skatījos pulkstenī mans vilciens atiet deviņos trīsdesmit. No �ejienes līdz stacijai ir se�u minū��u gājiens pa taciņu. Tātad, kad mēs te nonācām, bija divdesmit pāri deviņiem.

-��� Pa taciņu?

-���� Pa to pa�u, kas sākas ceļa galā. Tā ved tais�ni cauri birzij uz staciju. Citādi būtu jāiet apkārt un pāri tiltam.

Tenets mēģināja savā prātā aptvert vietējo to�pogrāfiju.

-��� Un jūs gājāt uz lielajiem vārtiem?

-���� Jā. Biju nogājis piecpadsmit vai varbūt desmit jardus pa ceļu, kad D�ons sauca mani at�pakaļ. Tad es skrēju. Es teiktu, ka uzreiz no�pratu: tur kaut kas nav labi. Un tā nu tas bija. Baiflīts aprāvās, mulsi uzlūkodams Holmsu.

-Tātad jūs neredzējāt Holmsu ieejam mājā?

-Nē.

-��� Durvis nebija aizslēgtas, Holmss piepe�i sacī�ja. Tagad es atceros, ka tās bija nedaudz pusvirus.

-���� Agrāk jūs par to neminējāt, Tenets skarbi noprasīja. Vai esat par to pārliecināts?

-��� Patie�ām, esmu pārliecināts, drūmi sacīja Holmss. Es� es tikai aizmirsu. Tas� tas viss kopā�

Tenets gaidīja, ta�u Holmss neturpināja.

-���� Jūs nepamanījāt, vai durvis bija vaļā, kad gājāt garām mājai? Tenets pavaicāja Baiflītam.

-���� Nē. Kāpēc lai es pievērstu tām uzmanību? Mēs atvadījāmies, un viss. Vairāk es neko neva�ru pateikt. Domāju, kā nenokavēt vilcienu.

-��� Vai tad jūs nemaz nepaskatījāties atpakaļ? Tenets neatlaidās.

-��� Nē. Velns parāvis, nē. Kā jau teicu kāpēc lai es atskatītos?

Uz brītiņu būs jāaizmirst �ī norāde, lai gan tā bija svarīga. Tenets nopūtās.

-���� Labi, mister Baiflīt. Tātad jūs sakāt, ka no tā brī�a, kad devāties projām, līdz brīdim, kad dzirdējāt mistera Holmsa kliedzienu, pagāja ne vairāk kā piecpadsmit vai divdesmit sekundes?

-��� Vienā sekundē nesanāk, Baiflīts sarkastis�ki noteica, sakrustodams rokas uz krūtīm.

"Vai tas bija pietiekami ilgs laiks, lai Holmss pagūtu nodurt savu sievu?" Tenets pārdomāja. "Vai tas bija pietiekami ilgs laiks, lai viņa nomirtu?" Viņ� uzlūkoja Holmsu, kam acis likās kļuvu�as blāvas, bet rokas nevarīgi nokarājās gar krēsla paroceni un kas likās norobe�ojies no tālākās pratinā�anas. Tenets pieklusināja balsi un pavaicāja Baiflītam:

-����� Vai viņa izrādīja kādas dzīvības zīmes, kad jūs viņu pirmoreiz ieraudzījāt?

Baiflīts ātri un saproto�i palūkojās uz Holmsu, laikam lai pārliecinātos, vai draugs jautāju�mu dzirdējis, pēc tam papurināja galvu. -Nē.

Baiflīts atkal uzlūkoja Holmsu un pēc tam, it kā būtu ko izlēmis, pienāca un apsēdās līdzās Tenetam uz dīvāna. Kad viņ� ierunājās, kareivlgums bija pazudis, un viņ� klusi sacīja:

-���� Paklausieties, inspektor, D�onam ar to nav nekāda sakara, goda vārds, nav. Biju kopā ar viņu visu vakaru, kā jau sacīju, un, kad mēs nonācām �eit, viņam nepietika laika, lai� kad viņ� atvēra durvis, viņa jau bija mirusi, to varu apzvērēt.

-��� Vai kāds nojums viņai pieskārās?

-���� Nē. D�ons tikai stāvēja tur, it kā būtu pār�vērties akmenī. Nūjā, es domāju, to var saprast, redzot vinu ar to sasodīti lielo nazi krūtīs.

"Būs jāpavaicā doktoram Mellerdam, cik ilgs laiks pagājis, kamēr D�ūlija Holmsa nomira," Tenets domāja. It kā policijas ārsts būtu uztvēris viņa domu, pie durvīm pieklauvēja. Lainhems pabāza galvu.

-��� Doktors ieradies, ser.

-��� Labi, es nāku. Tenets piecēlās.

-����� Pateicos, mister Baiflīt. Ja jūs varētu vēl mazliet pakavēties, es atsūtī�u kādu, lai pieraksta jūsu liecību, un tad mēs to pārrakstītu, lai rīt ie�dotu jums parakstīt. Pie durvīm viņ� apstājās. Tikai vēl vienu jautājumu, mister Holms.

Viņ� pagaidīja un vēl divreiz atkārtoja vīra vārdu, līdz beidzot mulsuma pilnā seja pagriezās pret viņu.

-��� Mister Holms, viņ� sacīja, vai jūsu sie�vai parasti ir līdzi rokassomiņa?

Uz mirkli iestājās klusums, pēc tam vīrs atsaucās:

-Jā.

-��� Kāda tā izskatījās?

Holmss sarauca pieri, it kā koncentrēdamies, lai atbildētu uz �o jautājumu.

-���� Brūna, viņ� beidzot sacīja. Liela. Ka�rināma uz pleca.

Pēc �ī apraksta tā izklausījās visai uzkrīto�a. "Bet �ajā istabā soma noteikti nekur neatradās," Tenets domāja, atkal lūkodamies apkārt. Viņi vē�lāk apskatīsies pamatīgāk, protams, bet�

-��� Pateicos, viņ� noteica.

Konstebls Bingems neuzkrīto�i ienāca istabā, un Tenets izgāja.

�aurajā priek�istabā Mellerds bija noliecies pār miru�o, viņa plikais pakausis atstaroja neno�segtās spuldzes gaismu.

-���� Es zinu, es zinu, viņ� īgni noteica, pavērdamies Tenetā. Nepūlieties man neko sacīt! Jūs pat nevarat iedomāties, cik tas ir apnicīgi ikreiz noklausīties vienus un tos pa�us jautājumus.

Tenets ar Lainhemu apmainījās uzjautrinā�tiem skatieniem un klusēdami gaidīja, kamēr Mellerds beigs apskati.

-�� Tā, sacīja Mellerds, beidzot iztaisnodamies, kamēr nav notikusi sekcija, mēs, protams, skaidri vēl nevaram zināt, bet izskatās, ka nāve iestājusies vienā acumirklī. Un, viņ� vēl piebilda, uzmezdams brīdi�no�u skatienu Tenetam, kur� jau vēra muti, liekot galvu ķīlā, kā jūs vienmēr mani piespie�at darīt, provizoriski varu pateikt, ka viņa mirusi pirms vie�nas vai divām stundām. Bet tas, protams, ir neoficiāli.

Viņ� aizcirta savu somu un piecēlās.

Tenets ielūkojās pulkstenī. Pusvienpadsmit. Tā�tad, ja Mellerdam taisnība (un, par spīti viņa pie�sardzībai, tā parasti bija), viņa mirusi laikā no pusdeviņiem līdz pusdesmitiem. Ne, no pusdeviņiem līdz deviņiem divdesmit, kad tika atrasts līķis.

-��� Pateicos, doktor, viņ� sacīja.

Mellerds drūmi pavērās viņā. Viņ� nekādi ne�spēja laipni uzņemt komplimentus un pateicības izpaudumus.

-��� Kā klājas jūsu mugurai?

-��� Cie�ami.

-��� Hm. Atcerieties, ka nav jācilā tādas nolādēti smagas ierīces kā zālāja pļāvēji, Mellerds no�rūca, tuvodamies durvīm.

-���� Ļaujiet vest viņu projām, Tenets sacīja Lainhemam. Un vēlreiz apskatieties, vai nav rokassomas, pareizāk sakot, pleca somas. Brūnas un diezgan palielas.

Viņ� izsteidzās pakaļ Mellerdam. Tenets alla� izturējās ārkārtīgi laipni. Policijai vienmēr nācās justies pateicīgai ārstiem, kuri bie�i vien likās gulēt, tikai rītam austot, nākdami no slepkavības vietas, un, neraugoties uz Mellerda īgnumu, Tenets bija ārstam ļoti pieķēries.

-���� Kā iet mazajam Benam? Mellerds no�prasīja, novietodams savu somu pasa�ieru sēdek�lī un pats apsēzdamies pie stūres.

-��� Nāk zobi, Tenets kodolīgi noteica.

Mellerds iespurdzās.

-���� Ak, �ie vecāku prieciņi, viņ� novilka. Un ar laiku būs tikai grūtāk, ne vieglāk. Nodo�diet sveicienu D�ounai un uzmaniet muguru!

Pasmaidījis un pamājis ar roku, viņ� aizbrauca.

Tenets kādu brīdi stāvēja, nolūkodamies dok�toram pakaļ, pēc tam domīgi atgriezās mājā, at�kāpdamies zālājā, lai palaistu garām vīrus, kuri uzmanīgi nesa pa �auro taciņu pārsegtas nestu�ves. Viņ� noskatījās, kā vīri ieslidināja savu nas�tu automa�īnā un aizcirta durvis.

"Dzīve beigusies," nodomāja Tenets. Cik neat�bilsto�i bija �ie divi vārdi cie�anām un pēk�ņai nāvei. Un viņam tic iezīmēja tikai darba sākumu. Nākamo dienu, nedēļu, varbūt pat mēne�u laikā D�ūlija Holmsa viņam dīvainā kārtā kļūs dzīvāka par dzīvu. Katram no tiem cilvēkiem, kuri bija viņu pazinu�i, izveidojās par viņu savs, individuāls sprie�dums, un Tenetam nāksies kaut kādā veidā apvienot visus �os uzskatus, veidojot kādu veselumu.

Protams, bija iespējams, ka tas nenotiks un lietu izdosies ātri paveikt. Bie�i vien slepkava iz�rādās vistuvākais cilvēks.

Ņemot to vērā, policija ar gudru ziņu alla� visaizdomigāk izturas pret to personu, kura atradusi līķi, tāpēc Tenets zināja, ka viņam nāksies īpa�i ilgi un pamatīgi pētīt Holmsu pa�u. Vai Holmsam būtu pieticis laika noslepkavot sievu pēc tam, kad viņ� atvēra durvis? �obrīd to bija neiespējami pateikt, Mcllerds varēja kļūdīties. Meitene varēja būt nogalināta pirms vīra aizie�anas uz vakarskolu to parādītu viņas kuņģa satura analīze. Bet, ja Mellerdam izrādītos taisnība un meitene nogalināta laikā no pusdeviņiem līdz pusdesmi�tiem, tad kāpēc viņai mugurā bija izejamās drē�bes? Vai viņa nāca iek�ā, vai gāja ārā? Tenets no�grozīja galvu. Te bija pārāk daudz nezināmo. �ajā stadijā kaut ko izprātot likās nejēdzīgi.

Lainhems gaidīja viņu pie ārdurvīm un izska�tījās manāmi noraizējies.

-���� No somas nav ne ziņas, ne miņas, ser. Viņi jau beidza noņemt pirkstu nospiedumus virtuvē, un es domāju, ka jūs neiebildīsiet, tikai es�

-���� Nejūtieties tik vainīgs, Maik, Tenets ko�dolīgi pamācīja. Skaidrs, ka jūs to meklējat, tas ta�u ir jūsu pienākums uzņemties iniciatīvu, vai ne? Jums nedod mieru nazis, vai ne? Viņam sametās kauns, kad Lainhems pēk�ņi izskatījās manāmi atvieglots. "Man tie�ām nevajadzētu sa�traukties par viņa biklumu," Tenets sacīja sev pa�am. Un turklāt tas nebija labākais veids, kā celt ser�anta pa�apziņu.

Ejam, viņ� sacīja, uzsitis Lainhemam ļiz pleca un vedinādams viņu uz virtuvi, parādiet man to! Tas ir interesanti.

Virtuves na�i glabājās īpa�ā nodalījumā vienā no atvilktnēm. "Iespējams, ka tā ir kāzu dāvana," domāja Tenets. Te bija jāatrodas se�iem, bet vie�na gaļas dū�a trūka. Aplūkodams lielāko no paliku�ajiem na�iem, spo�u miesnieka darba�rīku, Tenets nodomāja, ka pārējie gan būtu tā�dam darbam piemērotāki. Holmsa pārdzīvojums (pieņemot, ka viņ� nav slepkava) būtu vieglāk pārcie�ams, ja būtu lietots �is. Viņi, protams, pārbaudīs, bet izskatījās tā, ka D�ūlija Holmsa nogalināta ar savu pa�as virtuves nazi.

Varbūt pa�nāvība? Ta�u noduroties (pa��nāvības tikai ļoti retos gadījumos tika izdarītas tādā veidā), turklāt vēl priek�namā, pie ārdur�vīm? Un vēl trakak āra drēbēs? "Glu�i netica�mi," domāja Tenets, "ta�u gadās, ka cilvēki rīko�jas pilnīgi neiedomājami un neizskaidrojami." Ari �āda iespēja bija jāpatur prātā, lai cik nepie�ņemama tā likās.

Ta�u somiņas nebija.

Zvans pie durvīm, pieņemsim. D�ūlija ar nazi rokā (!) atver durvis (kāpēc, ja jau baidījās?), laupītājs nogrābj somu, izrauj nazi, nodur viņu un aizbēg ar laupījumu. "Tik tie�ām," viņ� sarkastiski sacīja pats sev, "ļoti ticami. Jābeidz iztēloties bezjēdzības, un jāsāk strādāt."

-��� Vai jūs vēl kaut ko atradāt? viņ� noprasīja.

-���� Tad vēl �is. Lainhems norādīja uz galdu, kur stāvēja brūna mākslīgās ādas kastīte triju collu garumā un divu augstumā. Pulvera kārta uz tās liecināja, ka no tās ņemti pirkstu nospiedumi. Turpat bija papīra gabals. Atradu to uz palo�dzes. Papīrs bija atkritumu spainī.

-��� Vai jūs to atvērāt?

Lainhems papurināja galvu.

-����� D�onsons to vēl apstrādāja, kad es gāju jums pateikt par to nazi.

Tenets paņēma kastīti un nospieda slēdzi. Vāks atvērās, atklājot baltu satina oderi ar �auru, izlocītu iedrēbi. Uz vāciņa melniem burtiem bija

iespiests: "A. Mclloubijs, juvelieris, Haistrītā, Starrendenā." Tenets uzlūkoja Lainhemu. Vai jūs domājat, ka kastīte atradās piespraude, kas viņai bija pie atloka?

-���� Tie�i tā es domāju, Lainhems piekrīto�i atteica. Izskatās, ka �ī kastīte bijusi ietīta zīd�papīrā. Tādā gadījumā mantiņa viņai iedota �o�vakar, jo papīrs bija pa�ā atkritumu spaiņa virsū.

Tenets nolika kārbiņu atpakaļ.

-��� Noskaidrojiet! Es tikai gribu apskatīties, kas ir tur, aug�ā.

Lainhems pamāja un nozuda lielajā istabā.

Tenets klusi virzījās aug�up pa kāpnēm, uz kurām nebija grīdsegas. Tur viņ� atrada trīs gu�ļamistabas, divas palielākas un vienu mazāku. Ma�zākajā istabā un guļamistabā mājas galā bija kā pagadās sakrautas visvisādas mēbeles un vēl neizpakotas kartona kastes. "Dro�i vien," Tenets domāja, "viņi se�u nedēļu laikā būtu varēju�i pa�matīgāk iekārtoties? Lai gan D�ūlija Holmsa pa dienu bija prom darbā," viņ� sev atgādināja.

Tre�ajā, lielākajā, guļamistabā izskatījās tā, it kā tur būtu pavadīts vairāk laika. Tenets ieslēdza gais�mu un apstājās, ar pārsteiguma pilnu interesi lūkodamies apkārt. Istaba bija izklāta ar tum�sarkanu paklāju un nesen izlīmēta ar baltām tapetēm, kuras rotāja smalki me�a puķu zīmējumi divās krāsās sārtā un gai�i zaļā. Lielajam ekerlogam priek�ā ka�rājās aizkari tie�i tādā pa�ā rakstā.

Tā, tā, nomurmināja Tenets, virzīdamies dziļāk istabā. Gultu klāja pārklājs no baltām me�ģīnēm uz tum�sārta pamata tas izcēla rak�stu, un pie vienas sienas stāvēja izvietotas baltas mēbeles. "Arī tās. ir labas kvalitātes," Tenets domāja, pieiedams tās tuvāk aplūkot. Tur bija di�vi skapji, kurus savienoja tualetes galdiņ�. Pie sienas virs galdiņa bija piestiprināts ovāls spo�gulis. Vispārējais iespaids, kādu atstāja �ī istaba, bija svaigs, patīkams, ta�u dīvaini bezpersonisks. Tā izskatījās glu�i kā �urnāla ilustrācija un likās dīvaini nedzīva. Te bija skaisti ornamenti, rūpīgi sakārtots puķu pu�ķis uz naktsgaldiņa, gaumīgas gravīras. Ta�u te nebija pilnīgi nekādas ne�kārtības. Tualetes galdiņa virsa bija tuk�a, abi naktsgaldiņi pie gultas tāpat, tikai vienā pusē (viņa pusē, dro�i vien) bija modinātājpulkstenis, bet otrā (viņas) puķes. Istabā nebija apskatāms pilnīgi nekas tāds, kas pavēstītu kaut ko par tās apdzīvotāju personībām. Mazās atvilktnītes plauktā virs gultas galvgaļa izrādījās mazliet in�teresantākas. D�ūlijas atvilktnē bija pudelīte ar miega zālēm, tīrs kabatas lakats. Holmsa pusē bi�ja pamatīga kaudzīte ar erotiskiem �urnāliem. Tenets, tos ieraudzījis, savilka lūpas, brīnīdamies, cik ilgi gan Holmsi precēju�ies. Noteikti ne tik sen, lai viņam nāktos meklēt �ādus īstās laulības dzīves aizstājējus? "Varbūt tie bija Holmsa pa�vadoņi trijos relatīvas atturības mēne�os," Tenets nodomāja, novietodams tos atpakaļ. "Vai varbūt nē." Tenets tagad aplūkoja istabu ar citādām acīm. Holmss, skaidra lieta, bija izdabājis visām sievas vēlmēm, lai �ī istaba būtu tie�i tāda, kā viņa vēlējās. Lai viņu nopirktu? Posto�a doma, ta�u to nācās ņemt nopietni.

Tenets lūkoja tālāk tualetes galdiņ�. Aug��ējās atvilktnēs bija kārtīgi salikti kosmētikas līdzekļi, apak�ējās zeķbikses, apak�veļa, �allītes, svīteri viss tīrs un kārtīgi salocīts. Abu skapju saturs bija vēl daiļrunīgāks. Holmsa puse bija gandrīz tuk�a, tajā atradās tikai viens uz�valks, divi pāri d�insu, darba bikses, �akete un uz aug�ējā plaukta maza kaudzīte apak�veļas un svīteru. Uz grīdas bija sarindoti divi pāri ziemi�ķādas kurpju, viens pāris ādas kurpju, �ības un sporta kurpes.

D�ūlijas garderobe bija pavisam citāda. Tenets tikai klusām iesvilpās, kad durvis atvēr�damās atklāja drēbēm pilnu telpu mēteļi, svār�ki, bikses viss bija labas kvalitātes un lielā�koties dārgs. Tenets sāka tās pārlūkot, un atrada tum�sarkanu plastmasas maisu ar zeltītu uzrak�stu "TOPS". Dārgi gan. D�ouna bija pirkusi sev vakarkleitu veikalā "TOPS" pirmajai policistu ballei pēc tam, kad Tenets bija kļuvis par inspek�toru, un atmiņas par samaksāto rēķinu lika Tenetam viebties vēl mēne�iem. Tas bija brīni�ķīgs tērps, D�ouna tajā izskatījās satrieco�i, un viņam nebija �ēl izdotās naudas, tomēr�

Viņ� domīgi aizvēra skapja durvis un vēl pē�dējoreiz palūkojās apkārt, pirms kāpt lejā pa kāpnēm. Tātad Holmss bija ārkārtīgi iecietīgs un padevīgs. Atminoties �urnālus, vārds "uzpirk�a�na" atkal ie�āvās Tenetam prātā. Ko gan Holmss centās nopirkt? Mīlestību? Seksuālo baudu? Un, ja tā, tad kā viņ� reaģētu, sievai turpinot viņu atraidīt, atcerēsimies viņa kaut kur izgāja, kad teicās kā uzticīga sieviņa sēdēt mājās ja nu viņam bija sāncensis?

Tenets saviebās. Izskatījās, ka �o lietu varēs atrisināt diezgan vienkār�i.

Kaut kas kņudināja degunu, cen�oties pievērst viņa uzmanību un izraut no miega skavām. Tenets atvēra acis. Brid�ita pētīgi lūkojās viņam sejā.

Labi, Sīkais, viņ� no�ukstēja. Esmu pa�modies. Pēc minūtes bū�u laukā no gultas.

Viņa apmierināta devās uz durvīm.

Tenets, uzmanīdams savu muguru, palūkojās pār plecu, lai pārliecinātos, ka D�ouna joprojām aizmigusi, un tikai tad izrausās no gultas.

Vannasistabā viņ� noskaloja seju ar aukstu ūdeni, lai pirms skū�anās pilnīgi pamostos. Te�nets tikai pus�etros no rīta bija beidzis rakstīt ziņojumu, un, kamēr viņ� tika gultā, bija �etri, un skū�anās bija bīstama nodarbo�anās pusaizmigu�am cilvēkam. D�ouna bie�i lūkoja viņu pārliecināt, ka jālieto elektriskais skuveklis, ta�u viņam tas nepatika. Varbūt viņam vajadzēja au�dzēt bārdu? Viņ� pētīja savu �auro, parasto seju zem biezajiem, brūnajiem matiem, lūkodams iedomāties, kā tai piestāvētu bārda. Bezjēdzīga nodarbe, nudien. D�ounai bārdas nepatika.

Noskuvies un iztīrījis zobus, viņ� atguva cil�vēcīgu ju�anu. Vēlāk, pirms ģērb�anās, derētu arī du�a. Viņ� atvēra durvis uz kāpnēm, un tie�i laikā trīsgadīgā Brid�ita iznāca no istabas, nes�dama mājastērpu un �ības. Viņ� palīdzēja meitai saģērbties, bet pēc tam, nespēdams viņu panest sāpo�ās muguras dēļ, saņēma viņas roku, un abi kāpa lejā uz virtuvi.

�is bija viņu abu laiks. Pieradis pie Brid�itas modinātājpulksteņa, kas alla� viņu uzmodināja pulksten pusseptiņos, Tenets bija mudinājis tu�rēties pie �īs kārtības arī tad, kad piedzima Bens. Tas bija pieņemami visiem. D�ouna varēja ma�zliet pagulēt pēc nakts baro�anas reizēm, un Tenets varēja pavadīt laiku kopā ar meitu. Viņa darbs bija tāds, ka lielākoties vakaros neiznāca ar Brid�itu tikties, un bie�i vien pagāja nedēļas, kad viņ� varēja veltīt meitai tikai �os ātri aizri�to�os mirkļus. Brid�itai patika �ie agrie rīti. �ajā stundā tēvs piederēja meitai visa viņa uzmanī�ba, nedaloties tajā ne ar vienu.

Abi kopā viņi bija izgudroju�i īpa�u rituālu, kad Brid�ita ļoti uzcītīgi klāja galdu, kamēr Tenets vārīja tēju, cepa maizītes, sagatavoja auzu pārslas un sulu. Pēc brokastīm viņ� uznesa un pasniedza D�ounai gultā tējas tasi pirms diena vēl pa īstam bija sākusies.

-���� Brid�ita vakar redzēja zirgu bērnu, meita paziņoja, kad abi apsēdās pie galda.

-��� Tā? Tas ir jauki. Zirgu bērnu sauc par ku�meļu. Kur tad tas bija?

Brid�ita sarauca pieri, par to domājot.

-��� Veikalā, viņa beidzot uzvaro�i sacīja.

"Izklausās glu�i neticami," Tenets domāja.

Bet kāpēc uztraukties? Nebija ta�u svarīgi, ko viņi runāja, ja vien runāja, priecādamies viens par otra sabiedrību. Viņ� iecietīgi klausījās Brid�itas �ivinā�anā. Viņa bija mantojusi D�ounas gai�o ādas krāsu un skaidrās, pelēkās acis, kā arī meduskrāsas matus. Ta�u D�ounas mati bija īsi un cirtaini, Brid�itas smalki un mīksti, zīdainās �ķipsnas sniedzās līdz pleciem. "Viņa," Tenets domāja, "dienās būs ļoti skaista meitene."

�ajā stundā viņ� parasti centās ne mirkli nedo�māt par savu darbu, ta�u pēk�ņi viņam ie�āvās prātā

D�ūlijas Holmsas seja. Ari viņa bija skaista mei�tene. Ja kaut kas tāds jebkad atgaditos Sīkajam�

-��� Vai tava maizīte piedegusi, tētiņ?

Tenets noprata, ka saviebies, atslābināja sejas vaibstus un pakratīja galvu.

-��� Nē, es tikai kaut ko iedomājos�

Starrendena bija plauksto�s tirdzniecības centrs

ar �etrdesmit pieciem tūksto�iem iedzīvotāju. Tā atradās dziļi Kentas lauku apvidū, un ap to bija izvietotas da�as no Anglijas dienvidu labākajām saimniecībām. Lopi un labības ra�as, augļi un apiņi viss te brieda, uzturot dzīvu pilsētu savu sirdi.

Tenetaprāt, Starrendenā bija viss: labi veikali, smalkas skolas, krogi lielā izvēlē, daudzas baznī�cas, divi kino un pat kultūras baudītājiem paredzēts mazs, ta�u pirmklasīgs teātris. Te baudīja visus lauku dzīves jaukumus, un tomēr braucot ar ātr�vilcienu, pilsētiņa bija tikai pusotras stundas brau�ciena attālumā no Londonas un pietiekami tuvu jūras krastam, lai vasarā rīkotu pikniku piejūras.

Tajā skaistajā maija rītā braukdams uz darbu, viņ� apmierināts lūkojās apkārt. Metropoles pu�tekļi un kvēpi viņam nederēja paldies par kū�kām. Policijas spēki Starrendenā bija labi no�komplektēti, un ar tikai da�iem izņēmumiem cil�vēki strādāja kopā plecu pie pleca, un tas nāca par labu gan morālei, gan ra�ībai.

Uz tilta iznāca aizkavē�anās, un Tenetam pie�tika laika ievērot, ka ķir�u koki gar gājēju taci�ņas malu �aipus upei nupat, nupat grasījās uz�ziedēt. Pēc pāris nedēļām viņam jāatceras D�ounu kaut kur aizvest zaļumos, braucot caur dārziem ziedu laikā.

Tomēr kad viņ� bija ticis līdz policijas iecir�knim, prātus aizņēma vienīgi darbs: vispirms tikt skaidrībā ar visām dieni�ķajām atskaitēm, kuras varēja �orīt atrasties uz viņa galda (laimīgā kārtā tur �odien nebija nekā tāda, kas prasītu daudz laika) pēc tam viņ� varētu doties uz Gledstounroudu, lai apskatītos, kā Lainhems tika galā ar notikuma vietas apskati gai�ā dienas laikā. Pēc tam viņ� varē�tu atgriezties kabinetā, lai caurskatītu kaimiņu liecības, kuras līdz tam laikam varētu būt pārrakstī�tas ar ma�īnu. Un tad� jā, to Tenets nolems vēlāk, kad būs ticis skaidrībā par ienāku�o materiālu.

Gledstounroudā viņ� nonāca bez ceturk�ņa deviņos. Lainhems, Kersons un Bentlijs ru�inā�jās uz taciņas tīrelī aiz Holmsu mājas.

-��� Vai ko atradāt? Tenets pavaicāja.

Lainhems papurināja galvu.

-���� Nekādu gardo kumosiņu. Visur tikai lupa�tas, lupatas un atkal lupatas, protams.

-���� Vai jūs jau runājāt ar Dobsonu to celt�nieku?

-���� Jā. Viņ� atnāca ar mums aprunāties, kad atvēra jaunbūves pagalma vārtus. Teica, lai mēs meklējam, kur un ko vien vēlamies.

-��� Kāds viņ� ir?

-���� Tāds kā punduris. Kādas piecas pēdas un pāris collas gar�, ar pliku pauri un vaigubārdu.

-��� Vecums?

-��� Se�desmit pieci vai tuvu tam manuprāt.

-��� Vai viņ� zināja kaut ko derīgu?

-��� Nē. Vārtus ver vaļā astoņos, un cilvēkus norī�ko visādos darbos. Dobsons manījis misis Holmsu reizi vai divas, kad viņa devusies uz darbu, pirms deviņiem, ta�u neesot ar viņu runājis. Vārtus taisa ciet puspiecos, tātad �ajā laikā viņa nāk mājā no darba, jo bez piecpadsmit se�os viss jau slēgts.

-��� Vai jūs �orīt Holmsu redzējāt?

-��� Nē. Viņ� dro�i vien ir aug�ā. Guļamistabas aizkari ir atvilkti. Vai gribat viņu apmeklēt?

�obrīd nē. Gribu ātri apskatīties te un blakusielās.

Tenets soļodams nodomāja, ka �is bija dī�vains apvidus kā maza, atsevi�ķa pasaule, kuru norobe�oja no vienas puses ceļ�, kas veda tai ga�rām, no otras puses dzelzceļa līnija, no tre�ās �aura stādītu koku josla aiz stiepļu �oga, kuru Tenets bija pamanījis jau iepriek�ējā vakarā, un ceturtajā pusē bija veikalu rinda.

Starp Gledstounroudu un veikaliem, paralēli tiem, bija trīs aklās ieliņas ar nelielām, kopā sa�būvētām Viktorijas laika mājiņām ar terasēm tie��i vienotrai pretī, to slēgtos, bruģētos pagalmus atdalīja �auras ieliņas, kuras Tenets naktī noteikti nebūtu pamanījis. Tās bija nosauktas deviņ�padsmitā gadsimta politiķu vārdos Dizraēli terase, Palmerstonrouda, �eftsberijrouda.

Tenetam līdz �im nebija nodoma apmeklēt kā�du no �īm mājām, tāpēc nelikās pūļu vērts stai�gāt te apkārt, pētot kādu aklo ielu un pagalmus. Tā tas bija, kamēr viņ�, atgriezies Gledstounroudā, devās pamatīgāk aplūkot vārtiņus un ta�ciņu, kas veda uz staciju, un atklāja ko intere�santu: palūkojoties pa kreisi, viņ� pamanīja, ka aklās ieliņas sākas no takas, kura ved uz priek�u gar metāla stiepļu �ogu, iestiepdamās starp to un māju rindas pēdējām terasēm.

Tātad piekļū�ana Gledstounroudai nebija ie�robe�ota, kā viņ� domāja agrāk. Holmsu māju varēja sasniegt ari, ejot pa jebkuru no �īm akla�jām ieliņām un nogrie�oties pa taku, pa kuru va�rēja iet arī uz staciju.

Tenets atvēra vārtiņus un ātri devās uz priek��u, cauri �aurajai koku joslai, izkļūdams atkal ārā pie stacijas. Koku stādījumi, kā viņ� tagad kon�statēja, �ķīra māju terases no moderna uzņēmuma teritorijas. Viņ� ielūkojās pulkstenī. Liecības drīz būs pārrakstītas. Viņam jādodas atpakaļ uz darbu.

Viņ� pa ceļam paņēma līdzi arī ser�antu Lainhemu, un abi piesēdās, lai klusējot pārlasītu ziņojumus, klusumu pārtrauca tikai Teneta pī�pes pak�ķinā�ana un sērkociņa skrap�ķis, kad Tenets to laiku pa laikam aizdedzināja.

Beidzot Tenets pastūma papīrus projām un at�gāzās krēslā.

Televīzija ir policistu nelaime, viņ� notei�ca. Iepriek�ējā vakarā daudzi cilvēki, kā �ķiet, sēdēja pie televizoriem un neatraudamies ska�tījās "Uzdzīvotājus" jaunu, ļoti veiksmīgu se�riālu, kas sākās pusdeviņos un beidzās pusdesmitos nelaimīgā kārtā to rādīja tie�i tajā laika sprīdī, kur� interesēja policiju. Tomēr misis Horokas liecība ir interesanta.

Horoks bija ceļojo�s tirdzniecības aģents, un ie�priek�ējā vakarā viņ�, kā izteicās sieva, "lēkāja kā negudrs." Visu �o cie�i līdzās novietoto māju iedzīvotājiem nepietika vietas, kur novietot auto. Glu�i vienkār�i pietrūka vietas, un da�iem no vie�tējiem nācās apmierināties ar to, ka ma�īnas bija jāatstāj pretī veikalu rindai, lai gan viņi uzskatīja, ka laukumi pie mājām likumīgi pieder viņiem.

Horoki, tikai nesen apmetu�ies �ajā apkaimē, domāja tāpat, un vīrs jutās pārskaities, otrdienas vakaros bie�i vien atrazdams savas ma�īnas vietā stāvam zaļu "Triumfi" markas auto. Vakardiena nebija izņēmums, un ik stundas ceturksni viņ� gā�jis ārā apskatīties, vai nebūs iespējams iebrucēju pieķert un pārmācīt. It īpa�i kaitināja tas, ka viņ� bija spiests atteikties no kāda izdevīga tirdznie�ciska ceļojuma uz ziemeļpusi viņ� labprāt būtu nobraucis lielāko attālumu pa nakti un bija nikns par to, ka nācās pavadīt vairākas vakarstundas mājās. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņam tik un tā nebija izdevies triumfa īpa�nieku notvert.

Nelaimīgā kārtā tad, kad ieradās kāds no Teneta vīriem, Horoks jau bija aizbraucis. Misis Horoka zināja, ka triumfs tur atradies, kad vīrs pārradies mājās ceturksni pēc septiņiem, un vēl līdz brīdim, kad pusdeviņos sākusies filma. Ta�u viņa nevarēja pateikt, vai ma�īna jau bija projām pirms deviņiem, kad Horoks aizbraucis.

Triumfa atra�anos tur apliecināja arī misters Kerns, kas mēdza novietot auto tūlīt aiz Horoka ma�īnas, un bija to ievērojis, izbraukdams savu ma�īnu no rindas pulksten astoņos lai atvestu meitu mājās pēc mūzikas stundas. Auto vēl bijis tur astoņos divdesmit, kad viņ� pārbraucis.

-���� Mums būtu jādabū rokā Horoks, sacīja Tenets. Nosūtiet kādu varbūt Bentliju? lai aiziet un apskatās Horoka ceļojuma grafiku, un izpēta, ko varam izspiest no Kerna ja viņ� kaut � vai daļēji varētu atcerēties triumfa reģistrācijas numuru� Interesanti, vai ne? Tie�i tajā vakarā,

kad Holmss bija vakarskolā.

-��� Jūs domājat, ka triumfa īpa�nieks varbūt ap�ciemoja misis Holmsu, ser?

Tcnets paraustīja plecus.

-����� Kas zina? Ir vērts pārbaudīt. Lai gan ja viņ� iegāja tajā mājā, tad kāpēc viņai mugurā bi�ja ielas drēbes?

-��� Varbūt viņi grasījās iet kaut ko iedzert?

-��� Iespējams� Un tad vēl ir ziņojumi par gara auguma tum�matainu vīrieti. Bez kādām deta�ļām. Ko mēs te varam izlobīt? Redzēts Dizraeli terases galā, ejot Gledstounroudas virzienā ap�mēram bez piecpadsmit deviņos, viņu redzējusi sieviete, kuras meitai sāpēju�i zobi. Redzēts arī ejam pāri �eftsberijroudai Gledstounroudas vir�zienā viņu redzējis vīrs, kas izvedis pastaigā suni, viņ� domā, ka tas bijis bez divdesmit de�viņos. Kur ir karte?

Viņi noliecās pār to abi kopā.

-��� Tā jau es domāju, Tenets sacīja. Dizraēli terase ir tuvāk Gledstounroudai nekā Seftsberijrouda. Laikus vajadzēja nosaukt otrādā kārtībā.

-���� Viņi abi teica, ka par laiku neesot pārlie�cināti. Viens no viņiem varēja par piecām minū�tēm kļūdīties.

-��� Mhm. Es domāju, ka labāk tomēr pārbaudīt. Un mums jāuzzina kas vairāk par garo, tum�ma�taino sve�inieku. Labāk sutiel turp Kersonu! Viņ� izvaicāja abus lieciniekus, vai ne? Zinu, Kersons teica, ka esot �os pie�miedzis, bet viņi varbūt atcerēsies vēl kaut ko.

Tenets apklusa un ielūkojās piezīmēs.

-��� Un tas ir viss, vai ne?

-���� Ser, kā ir ar� Lainhems aprāvās, norijis teikuma beigas.

-���� Kā ar ko? "Sasodīts, man jābūt pacietī�gam, kad runāju ar viņu," Tenets domāja. Turpiniet, viņ� jau laipnāk sacīja.

-��� Ar to laulāto, ser. Zinu viņa drauga, mis�tera Baiflīta, liecība, kā radās, mazgā viņu baltu, bet īstenībā mēs ta�u nezinām, vai ne? Es gri�bēju sacīt ja viņ� nodūris sievu topa�brīd, kad atvēris durvis, draugs ta�u to nevar zināt, vai ne?

-���� Tāda doma arī man ienāca prātā, Tenets sausi sacīja, ta�u �ajā izmeklē�anas stadijā, es jūtu, ir jātur acis vajā un jāņem vērā arī citas iespējas.

Viņa pīpe bija apdzisusi, un nācās ilgi noņem�ties, kamēr izdevās to atkal aizdedzināt.

-���� Viens gan ir skaidrs mums jāgaida slē�dziens par nazi un patologanatoma atskaite. Ja

viņu nogalinājis Holmss, tad viņai jābūt miru�ai vienā acumirkli, lai Baiflīts justos tik pārlieci�nāts, ka Holmss to nevarēja izdarīt. Lai nebūtu nekādas dzīvības zinies� Bet, protams, var jau būt, ka Baiflīts melo, lai pasargātu Holmsu. Un tādā gadījumā visa pārējā noņem�anās ir veltīga. Nodur�ana tā man vienmēr licies ir vairāk vai mazāk impulsīva rīcība. Ja Holmss bija ie�plānojis, ka Baiflīts būs liecinieks, kas palīdzēs pierādīt viņa nevainību, viņam nazis varēja būt līdzi uz skolu, un viņ� varēja pierunāt sievu gai�dīt pie durvīm.

-���� Viņ� varēja tī�ām atstāt atslēgu mājās, lai viņa būtu spiesta atvērt durvis.

-��� Jā, bet viņ� nevarēja rēķināties ar to, ka sie�va atvērs uzreiz, vai ne? Viņa varēja mazgāties vannā, mazgāt matus, un pa to laiku, kamēr at�vērtu, liecinieks jau būtu aiz kalniem. Tic vārtiņi ir tikai kādu simts jardu attālumā.

-��� Viņ� varbūt gribēja pamēģināt, un, ja tas ne�ietu cauri un viņa neatvērtu durvis, iekams Bai�flīts nozustu no redzesloka, viņ� varēja ieplānot sievas nogalinā�anu nākamajā otrdienā.

-��� Tad viņam jābūt ļoti aukstasinīgam, Tenets īdzīgi sacīja. Un, kā jau teicu, visa �ī plāno�ana manā prātā lāgā nesaderas ar dur�anu varu ie�domāties viņu noduram sievu dusmās, greizsir�dības uzplūdā piemēram, pieķerot kopā ar citu vīrieti� Jūs jau redzējāt abu guļamistabu.

-���� Jā. Es teiktu viņ� bija sievas apstulbots. Visas tās dārgās drēbes, bet pa�am tikpat kā nav, ko vilkt mugurā.

-���� Zināms. Tātad viņam varēja būt iemesls. Sievai varēja būt kāds cits vīrietis� Varbūt viņa devās uz satik�anos, kamēr Holmss apmeklēja vakarskolu� Tik un tā mani neapmierina slep�kavības izdarī�anas veids. Kaut kā nevaru to ie�domāties. Nedomāju vis, ka mums ir jēga turpināt domā�anu �ajā virzienā. Tad jau labāk pameklēsim vēl kaut ko, kamēr sagaidīsim laboratorijas un patologanatoma slēdzienu. Gribu, lai jūs aizejat uz viņa darba vietu un izdibināt, ko tur var uzzināt par Holmsu kādas baumas vai ko citu. Vai jums izdevās dabūt misis Holmsas fotogrāfiju?

Lainhems izņēma no kabatas aploksni un iz�vilka no tās fotouzņēmumu.

D�ūlija Holmsa bija atspiedusies pret vār�tiņiem un nopietni raudzījās objektīvā.

-���� Holmss teica, ka pēc tās viņu varē�ot pazīt, ser.

-���� Labi. Lieciet uztaisīt kādas kopijas un parū�pējieties, lai tās ievieto �odienas avīzēs ja iespē�jams, vakara izdevumos. Ja viņa vakarvakarā kur gājusi, tad kāds dro�i vien būs viņu redzējis.

Tenets un Lainhems piecēlās. Vērodams viņu, Tenets pamanīja tādu kā neizlēmību viņa kus�tībās. Kādēļ gan� Pēk�ņi viņ� apjauta, ka Lain�hems vai mira aiz ziņkāres, gribēdams uzzināt, ko viņ�, Tenets, tagad uzsāks. Tenets pietiekami labi atcerējās, cik ļoti arī viņam gribējās būt par visu informētam .toreiz, kad viņ� bija Lainhema lomā.

-���� Es domāju aiziet un paostīt gaisu tajā ne�kustamo īpa�umu aģentūrā, kur strādāja misis Holmsa. Iespējams, ka tur kāds vīrietis par viņu īpa�i interesējies. Vai varbūt citas meitenes būs kaut ko manīju�as.

Viņam izrādījās taisnība. Tagad Lainhems ap�ņēmīgi metās uz durvīm. Tenets jau gribēja sekot viņam, kad iezvanījās telefons.

-��� Tenets klausās.

-����������� Pirkstu nospiedumi uz na�a ir pa�as D�ūlijas. Da�i izplūdu�i, bet nav �aubu, ka tie ir viņas. Rakstisks slēdziens sekos.

Tenets pateica ari Lainhemam par tikko sa�ņemto informāciju.

-��� Viņas! Lainhema piere saraucās grumbās, pārdomājot �o interesanto informāciju. Īstenībā tas gan nav nekas pārsteidzo�s, vai ne? Galu galā tas ta�u bija viņas nazis. Vai jums �ķiet, ka tā varētu izrādīties pa�nāvība?

-���� Ar mēteli mugurā? Priek�namā? �aubos gan. Ceru, ka doktora Mellerda slēdziens mums noskaidros ko vairāk. Tagad mēs varam iet. Ne�aizmirstiet, kuri cilvēki jums jānopratina, pirms aizejat, sastādiet sarakstu, ja?

Lainhems paplik�ķināja pa savu piezīmju grā�matiņu.

-Es jau uzrakstīju sarakstu.

"Jā," Tenets nodomāja, "Lainhems visu iz�darīs. Nudien, viņ� lieliski tiek ar to galā."

D�efersona un Perri�a nekustamo īpa�umu aģentūra atradās lepnās telpās Haistrītā. Tenets bez sirdsapziņas pārmetumiem novietoja auto ne�lielā stāvvietā aiz mājas, tā bija rezervēta klien�tiem, un viņ� ieinteresēts nopētīja zaļo triumfu vietā ar atzīmi: "Misteram D�. Perri�am." Viņ� pierakstīja numuru un tikai tad devās tālāk ap�kārt mājai pie parādes ieejas.

D�efersona un Perri�a klienti bija laipni pagā�dāju�i firmai lielu grīdsegu no sienas līdz sienai, izskatīgu gumijkoku un administratori, kura li�kās nupat izkāpusi no kāda sievie�u �urnāla. Vi�ņa tomēr nebija necaursitama; kad Tenets stādī�jās priek�ā un pasacīja, kāpēc nācis, meitene no�trīsēja un savilka seju grimasē.

-��� Es par to dzirdēju �īrīta ziņās. Pat nespēju noticēt. Nabaga D�ūlija�

-��� Vai jūs viņu labi pazināt?

-��� Īstenībā nē. Viņa te strādāja tikai �etras ne�dēļas. Tāpat kā citus, ar ko kopā strādāts�

Uz meitenes galda iezvanījās telefons.

Tenets pagaidīja, kamēr viņa beidza runāt pa telefonu.

-��� Ko īsti misis Holmsa te darīja?

-��� Viņa bija mistera Perri�a sekretāre.

Meitenes acis vairījās no Teneta skatiena.

-��� Tad es, lūdzu, gribētu satikt misteru Perri�u.

Varbūt es pēc tam vēl varētu pārmīt ar jums kādu vārdu?

Perri�s bija gara auguma, tum�matains, atlē�tiski veidots un izskatīgs tāds, kas asociējas ar televīzijas reklāmās redzētajiem vīri�ķīgo sporta veidu pārstāvjiem kalnos kāpējiem, burātā�jiem, autobraucējiem un pavedino�iem cigāru smēķētājiem. Viņam mugurā bija labi piegriezts, tum�i brūns smalkvilnas uzvalks, krēmkrāsas krekls, kaklasaite bija piemērota ar diagonālām �okolādes un krēmkrāsas svītrām, bet rūsganajā vestē bija ieausti brūni un sarkani diedziņi. Ie�spaids tas, protams, bija rūpīgi izstrādāts bija konservatīvs, ar nelielu uzdrīkstē�anās piedevu.

"Viņ�," domāja Tenets, "varētu ļoti patikt sievietēm ar tādu iestudētu �armu un zemu, patīkamu balsi." Viņam piemita vēl divas īpat�nības, kuras Tenetam nepatika: smaids, kas ie�degās un nodzisa kā neona reklāma, bet nekad neparādījās viņa acīs, un paradums krem�ķināt: "mhm, mhm, mhm" visu laiku, kamēr otrs runā�ja tā viņ�, iespējams, gribēja izrādīt neatslāb�sto�u interesi, bet Tenets jutās tā, it'kā viņam bū�tu jāsteidzas ātrāk pateikt visu, kas sakāms.

-���� Kādas �ausmas, sacīja Perri�s, kad viņi bi�ja apsēdu�ies. �ausmas.

Tenets gaidīja.

-��� Tik tikko varēju tam noticēt, kad �orīt dzir�dēju pa radio. Es tobrīd skuvos. Un viņ� ar tikko manāmu, bēdīgu smaidiņu pagrieza galvu, lai parādītu Tenetam nelielu iegriezumu kaklā.

Tenets pamāja, vēl joprojām neko nesacīdams.

-���� Tātad, inspektor, sacīja Perri�s, atgāz�damies krēslā ar trauksmainu, spēju kustību, kā mēs varam jums palīdzēt?

Tenets domās atzīmēja �o pirmo personu daudzskaitlī kā mājienu, ka Perri�s pats per�sonīgi te neko nevar līdzēt.

-���� Misis Holmsa �ajā apkaimē apmetās nesen. Te viņa strādāja. Mums jāmēģina noskaidrot viss, kas vien noskaidrojams, un ar �o vietu, kā rādās, vajadzētu sākt.

-���� Bet kāpēc? Noteikti ta�u� redziet, vai tad netika teikts, ka līķi atrada viņas vīrs, kad pārnā�ca no vakarskolas? Tad, es domāju, tas būs bijis kāds, kas nodomājis, ka mājā neviena nav un ielauzies� vai tad tā nevar būt?

-����������� �ajā stadijā mums jāņem vērā visādas var�būtības. Tātad, cik noprotu, misis Holmsa bija jūsu sekretāre. Ko jūs varētu par viņu pastāstīt?

-���� Baidos, ka es neesmu nekāds labais stās�tītājs, Perri�s sacīja.

"Varu derēt, ka neesi," Tenets nodomāja. Viņ� nosprieda, ka Perri�s bija pārāk apmāts pats no se�vis, lai daudz nodarbotos ar citiem cilvēkiem.

-��� Es ar viņiem labi saprotos, protams, �ādā dar�bā tas nepiecie�ams, bet� nūjā, D�ū� misis Holmsa� Nē, pie velna, es viņu saucu par D�ūliju, protams, �ī ir maza aģentūra, un galu galā viņa bija mana sekretāre. Tātad viņa bija ļoti klusa un atturī�ga. Par sevi nekad daudz nerunāja. Strādāja labi. Man reti kad nācās kaut ko atkārtot divreiz vai radās iemesls rāties. Tas arī ir viss, es domāju.

-��� Vai viņa labi satika ar to otru meiteni?

-��� Kuru tad?

-��� Vai tad misis Holmsa ir �eit viena vien?

-��� Nē. Vēl ir Morīna Votersa gara brunete un D�oja Klarka. Tā ir sarkanmate. Vai viņa� Ak, protams, es aizmirsu. D�oja aizgāja uz ti�pogrāfiju pēc da�ām bro�ūrām, kuras pasūtīja kāds klients, kas �orīt solījās ienākt.

-��� Kā tad bija? Vai viņas sapratās labi?

-���� Ak, jā cik es zinu, protams. Labāk jau pavaicājiet viņām pa�ām?

-��� Vai jūs teiktu, ka D�ūlija Holmsa vīrie�iem likās pievilcīga?

Ja arī �is jautājums Perri�u satrauca, viņ� ātri nomaskēja satraukumu, pārliekdamies pār galdu un pasniegdamies pēc cigare�u kārbiņas.

-��� Cigareti, inspektor? Nē?

Viņ� pats vienu paņēma.

Tenets nemanīja viņa roku notrīsam, kad Perri�s to aizdedzināja.

-���� Vīrie�iem pievilcīga, Perri�s domīgi at�kārtoja, it kā �ī teikuma saturs viņam būtu kas jauns. Tie�ām nezinu. Jā, es domāju, tā varētu būt. Viņa, protams, bija ļoti izskatīga meitene, bet, protams, tā kā viņa bija precējusies�

-Un jūs?

-��� Precējies? Nē, kāpēc jūs to jautājat?

-Tāpat pavaicāju.

-���� Nē, es� nūjā, es domāju, ka vēl neesmu atradis īsto meiteni. Un, protams, precēta sie�va� Galu galā te meiteņu ir diezgan. Kāpēc riskēt un ielaisties, lai pēcāk dabūtu krāgā sanik�notu vīru, ja nemaz nevajag�

-��� Skaidrs. Tātad, cik jums zināms, te neviens nepievērsa misis Holmsai īpa�u uzmanību?

-��� Cik es zinu, tad nē.

-��� Misters D�efersons un jūs esat te vienīgie vīrie�i, es domāju?

Perri�s uzjautrināts iespurdzās.

-��� Te jūs stūrējat nepareizā virzienā, inspektor. Nedomāju, ka vecais D�efs pamanītu pat Simonu Sinjorē, ja viņa kaila pastaigātos pa kabinetu.

Viņ� atkal sadrūma.

>

-��� Atvainojiet! Redziet, inspektor, ļoti �ēl, bet es jums neko nevaru palīdzēt, man patie�ām nav nekā, ko teikt. D�ūlija Holmsa bija jauka, klusa, patīkama meitene. Viņa tika galā ar darbu, ne�trok�ņoja, tikpat kā nekad netenkoja. Man �ēl, ka ar viņu tā noticis, bet es tie�ām neredzu, ko vēl varu jums pasacīt.

-���� Labi, Tenets sakustējās. Bet ir vēl viens jautājums.

-Jā?

-��� Vakarvakars. Vai varat man pateikt, kur jūs bijāt, teiksim, no pulksten septiņiem līdz pusdes�mitiem?

Perri�a uzacis nikni saraucās.

-��� Paklausieties, inspektor, ko jūs īsti gribat?

-��� Neko, itin neko. Bet jums jāsaprot, ka mums, izmeklējot �ādu lietu, jāuzdod �is jautājums ikvie�nam, kam ir bijis kāds sakars ar misis Holmsu.

Perri�s izturējās nepārprotami skeptiski.

-���� Tad, es domāju, nekas ļauns nenotiks, ja pateik�u. Biju mājās visu vakaru, jau no se��iem vakarā. Īstenībā es jutos piekusis vakar bija smaga diena. Tāpēc nolēmu palikt mājās un ātrāk likties gulēt.

-��� Vai ir kāds, kas varētu to apstiprināt?

-���� �aubos. Mēs nedzīvojam tik cie�i kopā, lai skatītos, ko dara citi.

-��� Mēs?

-��� Es domāju Medisonhauzā.

Vienīgajā lielajā, grezni iekārtotajā daudzdzī�vokļu mājā �ajā apkaimē.

-����� Vai esat pārliecināts, ka ne ar vienu nctikāties, nerunājāt visu vakaru?

-����� Nedomāju vis. Nē, tā vis nav. Mājās nāk�dams, satiku Morisonu. Viņ� ir mājas uzraugs un dzīvo pagrabstāvā kopā ar sievu.

-��� Un tas bija�?

-��� Ap se�iem, kā jau teicu.

-���� Labi. Lieliski. Tenets skaļi aizvēra pie�zīmju grāmatiņu. Labi, es vairs jūs nekavē�u, mister Perri�. Pateicos, ka bijāt tik pretimnāko�s.

-��� Nav par ko. Nav par ko. Pcrri�s pavadīja viņu līdz durvīm ar manāmu atvieglojuma sajū�tu. Ja vien varam ko palīdzēt. Jebkurā laikā.

-���� Vai jūs neiebildīsiet, ja aprunā�os ar jūsu administratori?

-���� Hm� nē. Nebūt nē. Perri�s māja viņam, norādīdams uz priek�telpu. Dariet, ko vēlaties!

Tenetam ienākot, Morīna Votersa mitējās kla�bināt rakstāmma�īnu. Viņa bija raudājusi skropstu tu�a bija izplūdusi. Viņ� piesēda uz galda stūra un iedro�ino�i uzsmaidīja meitenei no aug�as uz leju.

-���� Pastāstiet man par misis� par D�ūliju, viņ� sacīja.

-��� Vai jūs varētu apsēsties uz krēsla? Jūs pada�rāt mani nervozu, tā karādamies man pāri. Vi�ņa, kā taisnodamās, pasmējās.

-���� Protams, Tenets paņēma krēslu, apsēdās un gaidīja.

-���� Viņa bija ļoti jauka. Klusa� Ar viņu bija labi kopā strādāt.

-��� Vai jūs ar viņu labi satikāt? Tenets pra�ņāja.

-Jā, ļoli labi. Mēs abas tas ir, D�oja un es.

Morina �ķita svārstāmies.

-Bet�?

Viņa apveltīja inspektoru ar sānisku, satrau�kuma pilnu skatienu. Ak, es nezinu� tas lie�kas tik �ausmīgi�

-��� Kas gan?

-��� Tas, ka viņa mirusi. Es negribētu teikt neko tādu, kas varētu radīt maldīgu iespaidu�

-��� Paklausieties, mis Votersa, es redzu, ka jūs neesat tenku vācele, Tenets zīmīgi sacīja. Ja ir kaut kas tāds jebkas, kam pateicoties mēs varētu labāk izprast misis Holmsu�

Morina nopūtās.

-��� Jā, protams.

Pēc tam viņa turpināja �aubīgi, rūpīgi izvē�lēdamās vārdus.

-��� Nav tā, ka mums būtu kaut kas pret D�ūliju, nebūt nē. Es gribu sacīt: kā liekas, viņa to pat neapjauta� Redziet, viņa valdzināja vīrie�us. At�lika tikai noskatīties� ja kāds vīrie�kārtas klients ienāca kantori� Negribu, lai jūs nodomājat, ka biju greizsirdīga� nē, viņa sāpīgi noteica, nav tiesa. Es jutos greizsirdīga, bet tikai par to�

varu, kāda viņai bija, ne jau pret pa�u D�ūliju, ja jūs saprotat, ko es gribu sacīt. Te jau kura katra meitene kļūtu greizsirdīga. Viņai nemaz neva�jadzēja piepūlēties, redziet, viss notika it kā pats no sevis. Bet jums nevajag to pagriezt pret viņu, jo kā lai es paskaidroju tas viņai neko neno�zīmēja. Viņa nemaz nebija ieinteresēta, patie�ām. Ta�u tam nebija nekādas nozīmes vīrie�u acīs, es domāju. Viņa aprāvās, mulsi uzlūkodama Tenetu. To ir grūti izskaidrot.

-���� Jums ļoti labi iznāk. Turpiniet! Pastāstiet man kaut ko vairāk par to� varu, kāda viņai bija.

-���� Tātad viņa bija ļoti klusa. Atturīga. Sap�ņaina. Ļoti pievilcīga, tik tie�ām. Nebūt ne uz�krīto�a, patiesi, drīzāk� rezervēta. Viņa bija spēcīga fiziski, cik es zinu, un tomēr radīja ie�spaidu, ka ir trausla, mazliet bezpalīdzīga, tā man likās. Kā rādās, vīrie�i uzķērās uz �īs mak�ķeres metās atvērt viņas priek�ā durvis, pacēla lietas, kuras viņa nometa� lēkāja viņai apkārt. Esmu sieviete un godīgi varu teikt, ka nezinu, kas īsti tas bija, bet nav �aubu, ka viņai tas piemita.

-���� Ir kaut kas tāds, ko gribu jums pavaicāt, bet jums varbūt būs grūti atbildēt, Tenets sacīja. -

Lūdzu, papūlieties! Vai bija kāds te, kantorī, vai arī starp klientiem, kas pievērsa viņai īpa�u uzmanību?

Morīnas acis uzliesmoja, kad viņa pavērās uz Perri�a kabineta pusi, ta�u viņa papurināja galvu piespiesti papurināja galvu, it kā ar pūlēm at�gainīdama kādu domu.

"Varbūt tas ir tāpēc, ka Perri�s piespiedis ausi pie atslēgas cauruma," Tenets nodomāja. "Man jādabū Morina laukā no kantora."

Viņ� palūkojās pulkstenī un izlikās pārsteigts.

-��� Baidos, ka man jau laiks iet, viņ� sacīja. Vai jūs varētu pavadīt mani līdz autostāvvietai iedami mēs vēl parunātos? Tā es ietaupītu laiku.

-��� Domāju gan. Viņa negribīgi sekoja Tenetam.

Ārā viņ� teica:

-���� Es nospriedu, ka jums varbūt būs ērtāk runāt �eit. Jūs īstenībā neatbildējāt uz manu jau�tājumu, vai ne? Vai jums ir zināms kāds, kas īpa��i interesējās par D�ūliju?

Kad meitene neatbildēja, Tenets viņu uzlūko�ja. Viņas mute bija sakniebusies �aurā līnijā. Tenets viņu nesteidzināja, bet gaidīja, līdz abi

nonāca pie ieejas autostāvvietā. Tad viņ� apstājās un pagriezās ar seju pret meiteni.

-���� Paklausieties, mis Votersa, bu�u pret jums atklāts. Domāju, ka saprotu, kas jūs nomoka. Jums ir kāda informācija, kura, jūsuprāt, man būtu jāzina, bet kaut kas, varbūt piesardzība, jūs attur. Vai man nav taisnība?

Viņ� mēģināja atkal.

-��� Sacīsim tā. Ja izrādītos, ka persona, par ku�ru jūs negribētu runāt, ir nogalinājusi D�ūliju vai jūs arī tad vēl mēģinātu viņu aizsargāt?

�is jautājums meiteni pārsteidza.

-��� Nē, protams, nē!

-���� Bet, ja viņ� nav to izdarījis, kā gan jebkas, ko jūs teiktu, varētu viņam kaitēt?

Tenets varēja sacīt, ka ir trāpījis mērķi. Viņ� vēl kādu bridi pagaidīja, pec tam klusām turpināja:

-��� Tas ir misters Perri�s, vai ne?

Viņa svārstījās, pēc tam tikko manāmi pamā�ja, iekozdama lūpā.

-��� Tad jums tie�ām vajadzētu man pateikt.

Bet viņa vēl joprojām stāvēja klusēdama.

-��� Vai viņ� interesējās par D�ūliju?

Morina atkal pamāja un beidzot likās izlēmusi.

-��� Domāju, ka man nav iemesla jums to slēpt, īstenībā nekā vairāk nav ko sacīt. Fakts, ka tā tas bija. Viņ� ļoti interesējās par D�ūliju.

-���� Vai jūs gribat teikt, ka viņ� nerada atsau�cību?

-��� Nē. Nebūt nē, cik es par to varu pastāstīt. Pro�tams, viņa bija precējusies, ta�u misters Perri�s spēj būt ļoti� uzstājīgs, ja vien vēlas tāds būt.

-��� Viņam patīk sievietes, Tenets bilda.

-���� Jā. Ak Dievs, tas izklausās briesmīgi, lai gan īstenībā tā nebija. Ar viņu ir ļoti jauki pava�dīt laiku jā, es �ad tad biju ar viņu izgājusi agrāk. Tāpat arī D�oja, ja jau par to ir runa. Ta�u tas nekad nebija nopietni, ne ar vienu no mums, un mēs abas to zinājām. Un vispār tas bija tik sen, pirms daudziem mēne�iem, kad D�ūlija vēl nebija ieradusies. Un tad, jā, es jau jums teicu, viņai vienkār�i piemita tā drausmīgā pievilcība, kas iedarbojās uz vīrie�iem, un iedomājieties strādājot visu dienu ar viņu kopā� Tas nebija novēr�ams viņam vajadzēja D�ūli jā ieķerties.

-��� Bet viņa nebija atsaucīga, jūs sakāt?

-��� Nē. Nebūt nē.

-��� Kā tad viņa to uzņēma?

Morlna paraustīja plecus.

-���� Viņa nelikās manām, kad viņ� mēģināja flirtēt. Vienkār�i ignorēja vai ari, ja nevarēja neievērot, novirzīja sarunu uz ko citu.

-��� Un kā viņ� tad jutās?

-���� Tā viņ� izlikās par to smejamies, bet īstenībā tas viņam nemaz nelikās smieklīgi. Viņ� nav pieradis pie tādas izturē�anās. Parasti tas ir viņ�, kas visu nosaka.

"Morīna dro�i vien visu mērīja ar Perri�a mēru," Tenets domāja. Ta�u interesanti bija tas, ka viņas balsi varēja saklausīt rūgtumu.

-���� Bet vai esat pārliecināta, ka viņu starpā nekā nebija?

-���� Jā, es varētu apzvērēt. Un turklāt pēdējā laikā�

-Jā?

-��� Es neesmu pārliecināta, vai ir jēga to teikt. Varbūt, ka man ir radies maldīgs iespaids.

-��� Turpiniet, lūdzu!

-��� Jā, pēdējā laikā man likās, ka D�ūlijas prā�tus aizņēma kas cits. Kaut kas bija viņu apsēdis, es saku viņa visu laiku bija klusa, kā teicu, tikai pēdējo pāris nedēļu laikā uzvedās tā dīvai�ni, tā kā nemierīgi. Un neizskatījās labi bija tā�da bāla, it kā nebūtu izgulējusies.

-���� Bet vai jums nav nekādas nojausmas, kas viņu īsti nomocīja ja tā bija?

-��� Nē, nekādas.

-���� Tad vēl kaut kas. Vai �eit kāds zināja, ka misters Holmss otrdienās apmeklē vakarskolu?

-���� Jā. Mēs visi zinājām. Viendien par to tika runāts pie kafijas galda.

-��� Vai tur klāt bija arī misters Perri�s?

-Jā.

-��� Pateicos.

Tenets domīgi uzmeta pēdējo skatienu Perri�a auto un brauca projām. Interesanti, ka �is vīrietis izlikās D�ūlijas jaukumus pat nepamanījis. Vainas sajūta vai vienkār�i piesardzība? Katrā ziņā gudri tas nebija. Viņam ta�u vajadzēja apjēgt, ka pārējās kantora meitenes būs �os ie�karo�anas mēģinājumus pamanīju�as.

Tātad tagad vajadzēja �o to pārbaudīt. Kādam nāksies doties uz Medisonhauzu, lai apvaicātos, vai kāds nav redzējis Perri�u vakarvakarā izejam no mājas. Ja Bentlijam būs izdevies dabūt rokā

Kernu, tad viņ�, iespējams, noskaidros zaļā tri�umfa numuru. Ja nē, veicot tālākās noprati�nā�anas, varētu izdibināt, vai kāds nav to ievēro�jis. Tā noteikti nelikās sagadī�anās, ka tie�i tāda ma�īna piederēja D�ūlijas bosam.

Braukdams Tenets prātoja par iespējamo Perri�a vainu, pārmezdams sev to, ko bija sapratis ka justos visai iepriecināts, ja slepkava izrādītos Perri�s. Tik tie�ām tāpēc, ka �is cilvēks viņam nepatika� "Mēdz ta�u uzskatīt, ka mums jābūt neietekmējamiem," viņ� strostēja pats sevi. Ne�maz nerunājot par atklātību, kuru viņ� vienmēr aizstāvēja, runādams ar Lainhemu.

Tenetu gaidīja pēcnāves sekcijas akts, un pēc tam, kad bija norīkojis kādu uz Mcdisonhauzu, viņ� ātri pārskrēja tam ar acīm, bet pēc tam lēnām pārlasīja vēl un vēlreiz. D�ūlija bija no�durta, iedurot tie�i sirdī, bet tā, ka nenācās viegli noteikt, vai nāve iestājusies uzreiz, vai meitene vēl da�as minūtes bijusi dzīva. Kādas �aubas �a�jā punktā varēja rasties? Tenets saspringti domā�ja. To viņi dro�i vien varētu pateikt? Ta�u �ādas lietas Mellerds noteica metodiski. Tenets varētu atkal sākt runāt par �o jautājumu, kad nākamreiz satiks patologanatomu, bet �obrīd viņam atlika tikai ņemt par labu to, kas izdibināts. "Tātad," Tenets noskumis domāja, "Holmsu nekādā gadījumā nevar pilnīgi atbrīvot no aizdomām."

Tālāk ziņojumā bija teikts, ka ievainojuma virsma ir mazliet nelīdzena un cilvēks pats sev �ādā leņķī iedurt nazi nevar. Uz viņas rokām bija arī nobrāzumi.

Tenets nolika ziņojumu atpakaļ uz galda, ap�sēdās krēslā un pārdomāja. Tātad tā nebija pa��nāvība. D�ūlija bija turējusi rokā nazi, ta�u nebi�ja ar to nodūrusies. Nobrāzumi liecināja par to, ka notikusi cīņa. Vai tie bija radu�ies, kad viņa kādam uzbruka vai aizstāvējās?

Lai kā Tenets nopūlējās, viņ� nevarēja iedo�māties kluso D�ūliju gaidām vīru ar gaļas grie��amo dūci. Atklāti runājot, viņ� nespēja iedo�māties Holmsu klusītēm paņemam nazi līdzi uz vakarskolu ar nodomu mājās nākot, nogalināt sievu. Tomēr, ja viņ� bija vainīgs, citādi tas ne�varēja būt �ajās piecpadsmit vai divdesmit sekundēs neko nevarēja paspēt. Tā vai citādi, uz na�a bija D�ūlijas pirkstu nospiedumi un ne tikai tas vien, jo, pārlasot nupat ienāku�o ziņojumu, kas atradās pa�ā virspusē, atklājās, ka viņa tu�rējusi nazi satvertu it kā dur�anai, nevis maizes grie�anai. Vai bija iespējams, ka Holmss būtu viņu nogalinājis, bet pēc tam, kad viņa jau bija mirusi, saņēmis viņas roku un iespiedis tajā nazi, turklāt vēl pareizā tvērienā, lai radītu iespaidu, ka viņa to satvērusi pati? Būs jāpaprasa doktoram Mellerdam. Ta�u te atkal bija jāatgrie�as pie jautājuma vai pietiktu laika? Tenets, godīgi runājot, nespēja iedomāties, ka varētu pietikt. �ā vai tā, viņa sākotnējie iebildumi joprojām bija spēkā: viņ� varēja iedomāties Holmsu noduram sievu, izdarām �ādu noziegumu tikai aiz nesa�valdības, negantas greizsirdības uzplūdā bet vai �ādā veidā? Viņ� neviļus papurināja galvu. Nē, ju�ana rādija, ka tas nekam nederēja.

Turklāt vēl palika neatbildēts jautājums, kā�pēc D�ūlija bija apģērbusies ielas drēbēs.

Nē, viņ� varēja saderēt, ka noticis strīds. Pro�tams, ne jau ar Holmsu, bet ar kādu citu. Viņ� aizvēra acis, mēģinādams iedomāties �o ainu. D�ūlija sagatavojusies ar kādu kaut kur iet vai arī no kaut kurienes pārnākusi ar viņu kopā. Tādējādi viņai mugurā ir brūnais tvlda mētelis ar nāras piespraudi pie atloka. Viņi strīdas. Varbūt gaisotne jau labu laiku ir nokaitēta, viņu attie�cības nav labas. Visbeidzot saspringums beidzas ar vardarbību. Viņ� draud, vina izbīstas. Abi atrodas virtuvē, viņa paķer gaļas grie�amo dūci un izskrien priek�namā. Viņ� seko, mēģina atņemt nazi, un �ajā cīņā viņa iet bojā. Viņa no�krīt. Viņ� pārbīstas un bēg, tomēr sajēgdams paķert līdz viņas rokassomu, lai radītu iespaidu, ka slepkava bijis laupītājs. Cīņa dro�i vien bijusi īsa, slepkava darbojies cimdos; neraugoties uz uzcītīgo meklē�anu, nav atrasts nekas, uz kā bal�stoties varētu slepkavu atklāt.

Tenets apmierināti pamāja ar galvu. Jā, �ī bija visticamākā notikumu rekonstrukcija. Vismaz tagad viņ� jutās ticis tuvāk patiesībai. Protams, to pierādīt bija glu�i cita lieta. Tenets atkal pie�vērsās savam galdam.

Nākamās stundas laikā sāka ienākt informāci�ja. Vispirms ieradās Lainhems atskaitīties par savu vizīti Holmsa darbavietā. Holmss �orīt ne�esot ieradies darbā, un Lainhemam bijusi izdevī�ba izvaicāt cilvēkus, viņiem nekautrējoties Holmsa klātbūtnē. Holmss, kā rādās, darbā esot ļoti populārs. Viņ� labi strādājot, lietpratīgi dar�bojoties it visur, vienīgās kritiskās piezīmes bi�ju�as par viņa pārmērīgo godkāri. "Aug�up�eju", kā viņi to nosauca, Lainhems sacīja. Es pats personīgi domāju, ka �ādas piezīmes izraisa skaudība. Cik izdibināju, divdesmit piecu gadu vecumā Holmss ir viens no jaunākajiem admi�nistrācijas darbiniekiem. Nebija nekādu baumu par flirtu ar citu sievieti, visi vienprātīgi aplie�cināja, ka viņ� pārāk pieķēries savai sievai, lai kaut ko tādu atļautos.

Nākamajā reizē pa telefonu paziņoja, ka D�ūlijas rokassoma atrasta Dizraeli terases pēdējās mājas atkritumu konteinerā. Atkritumus �ajā ap�kaimē mēdza savākt tre�dienās, ta�u atkritumu savācējs topa�rīt bija dzirdējis par D�ūlijas nāvi pa radio, nopratis sava atraduma svarīgumu un aiznesis to uz policiju.

Tenets bija uzsūtījis somu aug�ā un licis pār�baudīt tās saturu; D�ūlijas naudasmaks bija tuk�s. Holmss liecināja, ka tajā vajadzējis atras�ties vismaz piecām mārciņām atlikumam no piektdien saņemtās saimniecības naudas. Tātad slepkava bija pietiekami gudrs, lai novirzītu aiz�domas uz laupītāju. Tenets joprojām neticēja, ka D�ūliju nogalinājis zaglis, pieredze lika viņam domāt ko citu. Un tomēr nevarēja pilnīgi at�mest arī �ādu iespēju.

Nākamo ziņojumu sniedza vīrs, kas tika sūtīts pārbaudīt Perri�a sacīto. Nebija itin nekā tāda, kas apliecinātu vai apgāztu Perri�a apgalvojumu, ka viņ� vakarvakaru pavadījis savā dzīvoklī. Mā�jas uzraugs apliecināja, ka redzējis Perri�u ap se�iem pārnākam, bet viņi ar sievu drīz pēc tam esot devu�ies projām apciemot savu precēto meitu, un vairāk neviens Perri�u tovakar neesot redzējis. Viņa kaimiņi izturējās pretimnāko�i, ta�u nespēja neko palīdzēt.

-��� Turpiniet apklau�ināt, Tenets sacīja.

Tenets ar Lainhemu vēl joprojām apspriedās

par Perri�u, kad atkal iezvanījās telefons. Lainliems redzēja Teneta acīs uzzibsnījam interesi, kamēr viņ� klausījās. Tenets kaut ko pierakstīja un nolika klausuli, atviegloti nopūzdamies.

-���� Bentlijs, viņ� sacīja. Beidzot kaut kas apstiprinājies. Kerns atcerējies zaļā triumfa bur�tus GKP kādu personisku asociāciju dēļ. Tie sakrīt ar Perri�a triumfa burtiem. Protams, ar to identifikācijai nepietiek, bet es domāju, ka mēs varētu pamēģināt nedaudz pablefot.

Viņ� ielūkojās pulkstenī.

-���� Dro�i vien viņ� pa�laik ēd len�u. Mēs bārā apēdīsim pa sviestmaizītei, bet pēc tam iesim pa�lūkot, ko varam no vina izdabūt.

>

Bija skaidrs, ka Perri�s nav īpa�i iepriecināts, Tenetu tik drīz atkal redzot.

-��� Es jau gatavojos braukt projām, lai parādītu klientam pārdodamo īpa�umu. Tas ir ievērojams pirkums, tāpēc es ceru, ka mūsu saruna netur�pināsies ilgi.

-��� Es arī tā ceru, ser, Tenets uzjautrināts sa�cīja. Tikai pāris noskaidrojamu sīkumu.

Perri�s nelūdza viņus apsēsties un arī pats palika stāvam, it kā likdams saprast, ka sarunai jābūt īsai.

-��� Vai mēs varētu apsēsties? Tenets pavaicāja.

-���� Laipni lūdzu, nelaipni sacīja Perri�s un rezignēti atsēdās savā krēslā pie rakstāmgalda.

-��� Tagad parunāsim par vakarvakaru, iesāka Tenets, izlikdamies pētām savas piezīmes, jūs teicāt, ka bijāt mājās visu vakaru?

-Es biju mājās visu vakaru.

-���� Un jūs esat pilnīgi pārliecināts, ka nav ne�viena, kas varētu to apliecināt? Lūdzu, sacīja Tenets, paceldams roku, kad Perri�s atvēra muti dro�i vien, lai protestētu, esiet tik laipns un labi padomājiet! Tas tie�ām ir ļoti svarīgi.

-��� Nē, viņ� sacīja, nav neviena. Ta�u kur lai tādi rastos? Es dzīvoju viens, kā jau jums tei�cu, un tad, kad neuzņemu viesus, reti kāds var apliecināt, ka esmu mājās.

-��� Vai neviens draugs nepiezvanīja pa telefonu?

Perri�s atkal padomāja. Un pakratīja galvu.

Tenets nopūtās.

-��� Kur jūs turat savu auto, mister Perri�?

-��� Slēgtā garā�ā aiz mājas. Tur iedzīvotājiem ir garā�u komplekss.

Perri�s mazliet saslējās krēslā.

-��� Paklausieties, inspektor, ko tas viss nozīmē?

-��� Vai vakarvakarā jūsu auto bija garā�ā?

-��� Protams.

-���� Tad varbūt jūs varēsiet izskaidrot, klusi sacīja Tenets, kā tas nāk, ka divi liecinieki neat�karīgi viens no otra nozvērējās redzēju�i jūsu auto vakarvakarā stāvam pie Pernelroudas veikaliem?

Perri�s da�as minūtes lūkojās viņos pilnīgi bez kādas izteiksmes sejā, pēc tam, kā padodamies, pacēla rokas un, bēdīgi smaidīdams, sacīja:

-���� Labi, inspektor, kā mēdz sacīt, esmu pie�ķerts. Atzīstos. Jā, vakarvakarā biju izbraucis, mans auto bija novietots Pernelroudā. Un, ja gri�bat zināt, kāpēc es to neteicu agrāk, tad pateik�u te iejaukta lēdija. Viņa ir precējusies, un es ne�gribēju iesaistīt viņu �ajā lietā.

-���� Cik atminos, jūs teicāties nepinamies ar precētām sievietēm, ser?

-���� Reizēm liktenis darbojas pret manu gribu. Nelaimīgā kārtā tā gadās, un, protams, tādā ga�dījumā nākas būt smalkjūtīgam.

-���� Bet kāpēc jūs to man nepateicāt �orīt no rī�ta? Kāpēc pūlējāties melot?

Perri�s paraustīja plecus.

-��� Jādomā, ka tad, ja kādam gadās ielaisties ar precētu sievieti, viņ� cen�as par to klusēt, pat tik neparastos apstākļos. Arī es mēģināju �o lietu slēpt. Zināju, ka tad, ja es jums pateik�u patie�sību, jūs mēģināsiet to pārbaudīt, uzmeklējot viņu.

-����������� Tātad jūsu meliem nav nekāda sakara ar to, ka jūsu auto atradās tikai da�u minū�u gājiena attālumā no misis Holmsas mājas?

Perri�s vienā rāvienā saslējās.

-���� Tikai da�u minū�u gājiena attālumā no� Mans Dievs, man par to nebija ne jausmas.

-��� Vai jūs tie�ām nezinājāt, ka viņa dzīvo glu�i blakus Pernelroudai?

-���� Protams, nezināju, sasodīta bū�ana! Ja būtu zinājis, tad jums tūlīt pateiktu, kur biju vakar�vakarā, nevis dotu iemeslu turēt mani aizdomās!

-��� Tātad jums nav iebildumu, ja �ādos apstākļos mēs vēlētos zināt �īs� lēdijas vārdu un adresi?

-���� Nekādā gadījumā. Tā ir Fillisa Pend�a. Palmerstounroudā 14. Viņa apliecinās visu, ko es jums sacīju.

-��� Un jūs ieradāties pie viņas�

-���� Ne jau pie viņas, inspektor. Manā dzīvoklī. Tagad varam runāt visu, kā ir. Esmu noīrējis dzī�vokli virs viena no Pernelroudas veikaliem. Tas man ir jau gadiem. Ļoti mazs, bet visnotaļ noderīgs.

-��� Noderīgs?

-��� Es tur satiekos ar savām simpātijām.

-��� Kāpēc jums vajadzīgs vēl otrs dzīvoklis, ja jums viens labs dzīvoklis jau ir? Jūs ta�u neesat precējies.

Perri�s paraustīja plecus.

-���� Sacīsim, ka tā man �ķiet vienkār�āk, ja vi�ņas nezin, kur dzīvoju, lai neieķēpātos pārāk dzi�ļi. Tas ir īpa�i svarīgi, ja gadās darī�ana ar greiz�sirdīgu vīru.

-���� Saprotu, Tenetam grūti nācās apslēpt pretīgumu. Ta�u viņ� neatradās �eit, lai kādu nosodītu. Kur tad īsti tas dzīvoklis atrodas?

-���� Virs pēdējā Pernelroudas veikala pa�ā rindas galā.

"Tie�i pretī tik parocīgajai taciņai, kas ved uz Gledstounroudu," Tenets uzbudināti domāja. Tomēr viņa seja neko neizteica. Cikos tad jūs tur ieradāties?

-��� Apmēram desmit pāri septiņiem.

-��� Un misis Pend�a?

-��� Da�as minūtes vēlāk.

-���� Pernelrouda un Palmerstounrouda atrodas tie�i blakām. Vai tas misis Pend�ai nebija� maz�liet sare�ģīti dzīvot tik tuvu jūsu tik�anās vietai?

-��� Nebūt nē, inspektor. īstenībā glu�i otrādi. Ļoti parocīgi. Fillisa dzīvo Palmerstounroudas priek��pēdējā mājā. Pēdējā dzīvo veca lēdija, kura ir kurla un gandrīz vai akla. Fillisai atliek tikai izlavīties no mājas un paieties uz priek�u pa taciņu līdz tās mājas ieejai, kur atrodas mans dzīvoklītis.

Tātad Perri�s taciņu zināja. Vai viņ� to pie�minētu, ja būtu vainīgs? Iespējams, ja izrādītos pietiekami gudrs.

-��� Kad jūs parasti tikāties?

-���� Vienmēr otrdienas vakarā. Fillisas vīrs otr�dienās dodas mētāt �autriņas.

-��� Un cik ilgi jūs jau esat pazīstami?

Perri�s padomāja.

-���� Apmēram trīs mēne�us. Vienvakar, nākot ārā no tā dzīvokļa, uzdūros viņai. Nācu viens pats biju palicis iepakaļ, lai tur mazliet sakār�totu. Reizumis es tā daru.

-��� Tas ir pirms nākamās tik�anās?

-���� Tā ir, Inspektor. Kad tas notika, iepriek�ē�jais sakars jau juka ārā, un ar to Fillisu viss sa�gadījās ļoti piemērotā brīdī.

Perri�s bija atgāzies krēslā, aizbāzis īk�ķus aiz vestes atlokiem, viņa sejā rotājās smaids, ku�ru apstaroja atmiņas. Bija skaidri redzams, ka viņ� pats sev patika �ādā Lielā Mīlnieka lomā.

-���� Vai kāda no �ejienes meitenēm par to dzī�vokli zina?

Perri�a smaids nozuda.

-��� Augstais Dievs, nē. Tiku ar viņām abām iz�gājis, ta�u tikai gadījuma pēc. Man pietiek prāta nejaukt mīlestības lietas ar darba lietām.

-���� Un jūs sakāt jums nebija ne jausmas, ka D�ūlija Holmsa dzīvoja tajā pa�ā apkaimē, kur atradās jūsu dzīvoklis?

-���� Nē. Ne mazākās jausmas. Kāpēc lai būtu? Es domāju, adreses ir kartotēkā, bet nevaru jums pateikt, kur katra no viņām dzīvo.

-���� �orīt, kad pa radio stāstīja par D�ūlijas Holmsas noslepkavo�anu, tika minēts arī Gledstounroudas nosaukums.

-��� Vai tā bija? Es neievēroju. Mani �is paziņo�jums pārāk satrieca, lai es vēl ievērotu detaļas.

-���� Cik ilgi jūs kopā ar misis Pend�u palikāt dzīvoklī?

-���� Apmēram līdz pusdesmitiem. Vismaz viņa izgāja pusdesmitos, bet es vēl paliku, lai visu savestu kārtībā. Mēs vienmēr ejam ārā atsevi�ķi, jo viņa dzīvo tik tuvu. Nedomāju, ka mūs kāds jebkad būtu redzējis kopā.

-��� Skaidrs.

Viss tie�ām bija skaidrs, pat pārāk. Ja Perri�a

mīlniece visu apliecinās, Perri�s būs baltāks par baltu. Tomēr Tencta balss bija un palika laipna, kad viņ� noteica:

-���� Labi, es domāju, ka tas �obrīd varētu būt viss, mister Perri�.

Viņ� un Lainhems piecēlās.

-��� Es gan būtu vēlējies, lai jūs man to visu bū�tu pastāstījis �orīt no rīta, līdz ar to mums būtu aiztaupījies daudz vairāk pūļu un laika.

-���� Man vajadzēja to saprast, Perri�s izskatī�jās pēc īsta no�ēlnieka. Es atvainojos, inspektor, man tie�ām vajadzēja. Hm� Vai jūs būsiet smalkjūtīgi, izvaicājot Fillisu? Viņ� norūpējies pavaicāja, pavadot viņus līdz durvīm. � Viņas vīrs� es negribētu, lai viņ��

-��� Uzzinātu, ka sieva ir viņam neuzticīga? Nē, to es ļoti labi saprotu, mister Perri�. Lai gan Tenets negribīgi deva �ādus solījumus. Tas viņam sagādās nelielu satraukumu, Tenets sapīcis noteica, kad viņi devās uz autostāvvietu, raizējoties, vai mēs ne�grasāmies darīt visu zināmu atklātībā. Kā rādās, viņ� uztraucās ne jau tāpēc, lai pasargātu sievieti, bet tāpēc, ka manī ja cilpu savelkamies pa�am kaklā?

-��� Inspektori

Tenets pagriezās.

Viņiem skrie�us tuvojās sarkanmataina kabatas formāta Venēra kas bija visai pārdro�i tik apspīlē�tos svārkos, ar tik augstiem papē�iem, kā Tenets no�domāja. Viņam izrādījās taisnība. Gandri/, jau panā�kusi abus, viņa paklupa, un Lainhems viņu satvēra, saturēdams tik ilgi, līdz viņa atguva līdzsvaru. Lain�hems Tenets uzjautrināts pasmaidīja nez kāpēc bija nosarcis līdz ausīm. Viņ� pievērsās meitenei.

-��� Cik noprotu, jūs esat mis Klārka?

-���� Jā, tiesa. Tie�ām misis Klārka. Viņa bija glu�i aizelsusies. Kā jūs to zināt?

-���� �orīt misters Perri�s man pateica, kāda jūs izskatāties.

-��� Tā? Tagad bija D�ojas Klārkas kārta no�sarkt. Tomēr viņa ātri saņēmās.

-���� Esmu mistera D�efersona sekretāre un biju viņa kabinetā, kad jūs ieradāties. Morīna man sacīja, ka jūs esot ienāku�i, bet es jūs nesatiku. Un tad es nodomāju, ka labāk pati atnāk�u pie jums.

-��� Vai jūs man gribējāt kaut ko pateikt?

-���� Jā. Viņa mulsi uzlūkoja Lainhemu, kas saprata mājienu.

-��� Es ie�u uz auto, ser�

Viņa pagaidīja, kamēr ser�ants bija pagājis da�us jardus uz priek�u, un sacīja:

-���� Par D�ūliju, inspektor. Ceai, ka nerunāju lie�ku, bet, redziet, Morīna pastāstīja man, ko jūs viņai �orīt jautājāt, un, kad viņa teicās jums stāstījusi, ka D�ūlija pēdējā laikā jutās satraukta, es pēk�ņi sapratu, ka varbūt zinu, kāpēc. Viņa aprāvās.

-��� Jā? Turpiniet!

-��� Jā, es neteicu to Morīnai, jo pati nelepojos, tās nav tādas lietas, par kurām labprāt runā, bet nūjā, Dereks � tas ir mans laulātais mēs pēdējā laikā nesaprotamies un beigu beigās nolēmām griezties Laulības konsultācijā. Viņa lūkojās lejup, uz zemi, vilkdama puslokus ar elegantās kurpes purngalu, tad viņa pacēla acis, it kā iz�vērtēdama Teneta reakciju. �ķietami nomieri�nājusies, viņa turpināja: Jā, tātad īsumā tova�kar, kad mums bija tur jāierodas, mēs redzējām no turienes iznākam pāri. D�ūliju un viņas vīru.

-��� Vai jūs jau bijāt viņas vīru agrāk redzējusi?

-��� Jā, vienreiz.

-��� Un esat pilnīgi pārliecināta, ka tie bija viņi?

D�ojas skaistie varakrāsas mati pajuka vien,

kad viņa sparīgi pamāja.

-Ak, jā, pilnīgi pārliecināta.

-��� Labi, es jums pateicos, misis Klārka.

-��� Pat nezinu, vai man vajadzēja jums to sacīt�

-���� Katrs sīkums, ko uzzinām, var mums palī�dzēt, Tenets sacīja, iedro�inādams viņu, jo tā vajadzēja.

-���� Vēlreiz paldies! Un ja jums ienāktu prātā vēl kaut kas�

Automa�īnā viņ� atsāka pārtraukto sarunu ar Lainhemu.

-��� Tad jau ar Holmsu un viņa sievu kaut kas nebija kārtībā, Lainhems sacīja.

-�� Tā izskatās. Es nezinu, vai tam ir kāds sakars ar notiku�o slepkavību, visi argumenti, kas runā pretī hipotēzei par Holmsa vainu, joprojām ir. spēkā. Ta�u domāju, ka man tik un tā vēl vajadzēs doties pie viņa, lai parunātos. Jūs varat mani turp aizvest un doties apmeklēt Pcrri�a sirdsdāmu. At�brauksiet man pakaļ, kad būsiet galā.

-���� Vai jums �ķiet, ka Perri�s tagad ir brīvs no aizdomām?

Tenets paraustīja plecus.

-���� Grūti pateikt. Ja viņ� runā patiesību, tad varētu būt. Uzmanīgi nopratiniet to dāmu! Pār�liecinieties, vai viņai nav kaut kas aiz ādas! Tenctu pēk�ņi pārņēma �aubas. Doties un nopra�tināt dāmu pa�am? Viņ� ta�u nevarēja atsaukt jau pateikto rīkojumu. Tas būtu tā kā par daudz. Kaut kas bija jāuztic arī citiem, un Lainhems bi�ja lietpratīgs palīgs. Viņ� noteikti manīs, ja dāma nerunās patiesību.

Tenctam nācās klauvēt otrreiz un pēc tam vēl tre�o reizi, līdz viņ� beidzot izdzirda �ļūco�us soļus priek�namā, un Holmss atvēra durvis. Vīrs bija nelāgā izskatā. Viņ� nebija noskuvies, loki zem acīm izskatījās pēc zilumiem, viņam mugu�rā bija tās pa�as drēbes, kas iepriek�ējā vakarā. "Varbūt viņ� tās nemaz nebija novilcis," Tenets iedomājās; viņ� saoda sasmakuma, sviedru un nemazgātas miesas smārdu, kad Holmss, atkāpies un neko neteicis, pamāja, aicinādams ienākt.

Holmss veda viņu cauri priek�namam, uzmanī�gi apiedams apkārt krīta atzīmēm uz grīdas, un bezmaz apgāza lielu, plakanu saini, kas bija at�sliets pret sienu. Viņ� piegāja un atslēja to vietā, pēc tam veda Tenetu uz lielo istabu, kur piedūmo�tais gaiss un cigare�galiem piebāztie pelnutrauki skaidri rādīja, kā viņ� pavadījis dienu. Viņ� drīzāk sabruka, nekā apsēdās vienā no lielajiem zviļņiem, viņa ķermeņa līnijas glu�i automātiski at�tēloja bezcerību nodurtā galva, klēpī bezspēcīgi noslīgu�ās rokas, ieplestās kājas. Tenets nodomā�ja, ka viņ� izskatās salauzts un iznīcināts.

Tenets tūlīt ķērās pie lietas.

-��� Cik zinu, jūs ar savu sievu bijāt konsultēties Laulības konsultācijā, viņ� sacīja.

Holmss nepatikā papurināja galvu un snie�dzās pēc kārtējās cigaretes.

-���� Mans Dievs, viņ� teica, kā jums patīk uzvandīt netīrumus, vai ne? Pēc tam, kad Te�nets neko neatbildēja, viņ� pavaicāja: Un kas tad ir?

Tenets nopūtās.

-����� Paklausieties, mister Holms, lādos apstāk�ļos kā �ie mūsu pienākums ir noskaidrot itin visu es teicu itin visu par �ajā notikumā iesaistīta�jiem cilvēkiem. Glu�i pretēji mums netīk �ī rakņā�anās, kā jūs to saucat, ticiet vai neticiet, bet tas ir jādara. Un, kamēr atradīsim to, kur� no�galināja jūsu sievu, mēs esam spiesti vākt ikvie�nu informācijas drumslu, kas vien gadīsies ceļā.

īsais kareivīguma uzplaiksnījums Holmsa acīs jau bija apdzisis. Viņa galva atslīga pret krēsla atzveltni.

-��� Ak, velna bū�ana, viņ� noteica.

-���� Kāda gan tam tagad vairs nozīme? Jautājiet vien, ja jau tā vajag!

-��� Es gribētu, lai jūs pats man pastāstāt.

Holmss paraustīja plecus.

-��� Nekā daudz nav, ko stāstīt.

Viņ� saslējās un aizdedzināja jaunu cigareti no tās, kuru jau smēķēja.

-���� Jā, mēs ar D�ūliju bijām pēc padoma un �o�vakar būtu gāju�i atkal, tā bija mnāts. Tā speciāliste ir ļoti laipna, ļoti saproto�a. Sajūta ir tāda, ka ar viņu iespējams runāt un ka viņa nesāks lasīt morāli.

-��� Kā viņu sauc?

-��� Misis Torpa.

-��� Turpiniet!

Holmss sarauca pieri un domīgi nopētīja savu cigareti.

-���� Jā, mēs tur bijām apmēram reizes piecas, abi kopā atzīstu. Viņ� aprāvās.

Tenets iek�ēji nopūtās. Izskatījās tā, ka viņam nāksies informāciju no Holmsa izvilkt mazpamazām, ar vilk�anu.

-��� Vai jūs visas reizes gājāt turp kopā? Holmss uzmeta Tenetam ātru, piesardzīgu

skatienu, it kā mēģinādams izdibināt, cik daudz viņ� zina.

-���� Mēs �etras reizes bijām tur kopā, bet vien�reiz D�ūlija bija viena pati priek�pēdējā reizē.

-��� Kāpēc gan?

-��� Kas kāpēc?

-��� Kāpēc �ajā reizē viņa gāja viena? . Holtnsa lūpas sakniebās.

-��� Viņa tā gribēja.

-��� Bez kāda īpa�a iemesla?

-��� Cik zinu, tad jā.

Ta�u viņ� meloja, Tenets jutās par to pārliecināts.

-��� Vai tas bija sarunāts iepriek�?

-��� Kas?

-���� Ka viņa varētu iet viena, Tenets pacietīgi sacīja.

-��� Nē, viņa pēk�ņi tā izlēma.

-��� Kad?

-��� Dienu pirms tam, kad mums bija tur jāiero�das.

-��� Un cik bie�i jūs turp gājāt?

-��� Reizi nedēļā.

-��� Vienmēr tre�dienās?

-Jā.

-���� Tātad tā diena, kad viņa pēk�ņi nolēma iet turp viena pati, bija otrdiena aizpagāju�ās ne�dēļas otrdiena, precīzāk sakot.

Holmss padomāja.

-��� Jā, domāju, ka tā bija.

-��� Un jums tie�ām nav ne jausmas, kāpēc viņa gribēja iet viena?

-��� Es jau jums teicu, ka nē.

Tenets izmēģināja citu taktiku.

-���� Jūs tātad sākāt turp iet drīz pēc tam, kad pārcēlāties uz dzīvi �eit.

Holmss savilka skābu ģīmi.

-���� Tā tas ir. Es cerēju� Ak, cik tas bija stulbi, tagad es to saprotu iedomāties, ka pārvāk�anās nāks par labu. Vietām ta�u nav nekādas nozīmes, vai ne cilvēki ta�u nemainās? Vismaz es tad to nesapratu, bet, kad redzēju, ka nekas neuzlabo�jas, pierunāju D�ūliju kopā ar mani doties uz Laulības konsultāciju. Vispirms viņa �o domu nepieņēma, bet pēc tam, kad mēs vienreiz bijām, viņai iepatikās misis Torpa, un es sāku cerēt, ka mēs varētu tikt ar visu galā.

"Nabaga lūdzējs," domāja Tenets, lūkodamies viņā. Aizdomās turamais vai nē, bet �is cilvēks cieta un dro�i vien cietīs vēl ilgu laiku, raugoties patiesībai acīs. Viņam itin nemaz negribējās uz�dot nākamo jautājumu.

-���� Kas tad īsti ar jums nebija kārtībā? viņ� vaicāja.

Holmss papurināja galvu.

-���� Atvainojiet, tas neiet cauri. Es nerunāju ar citiem par savu privāto dzīvi. Jau tas bija moko�i doties uz Laulības konsultāciju, sākumam pieti�ka, nē, paldies. Man nav daļas, ko jūs domājat. Un es vis nedomāju, ka tam būtu liela nozīme.

-���� Vai jums nebūs iebildumu, ja do�os apru�nāties ar misis Torpu?

Holmss �aubījās.

-���� Domāju, ka nē. Pat ja es iebilstu, jūs dro�i vien tik un tā ietu un apgrūtinātu misis Torpu. Viņi negrib runāt par klientu darī�anām bez pa�u klientu atļaujas. Viņa bija pret mums tik laba�

"Misis Torpa dro�i vien ir īpa�a," Tenets do�māja, "ja jau �ādā brīdī Holmss spēj piemirst pats savas ju�anas un rūpēties par viņu."

-����������� Paklausieties, mister Holms, es negribētu ie�jaukties, bet esmu pārliecināts, ka jums nav labi tagad būt vienam. Vai nav neviena, pie kā jūs varē�tu aiziet vai kas varētu atnākt un palikt pie jums?

-������� Es ievēroju, ka jūs man liekat saprast, lai kādu bridi neatstāju māju, Holmss rūgti sacīja.

Nav jau arī, pie kā iet. D�ūlijas māte ir mirusi, bet ar saviem vecākiem es nekad neesmu sapraties, tādējādi �ī nebūt nav īstā reize jozt uz māju pie māmiņas.

-� Ak, nezinu vis. Varbūt �ī ir vislabākā iespēja, Tenets sacīja. Vecāki alla� izrādās noderīgi tādā

brīdī kā �is. Esmu redzējis �ādas lietas notiekam.

-������� Ne jau nu mani vecāki ticiet man, Holmss sacīja.

Tenets piecēlās.

-������� Kā būtu, ja jūs uz da�ām dienām apmestos viesnīcā? Ta�u, to teikdams, viņ� apjauta, ka runā velti. Būdams Holmsa vietā, viņ� gribētu nolīst kaktā un aplaizīt brūces līdz brīdim, kad atkal justos gatavs stāties pretī pārējai pasaulei.

Holmss stūrgalvīgi pakratīja galvu.

-��� Man tepat ir labi.

Tenets vēl kādu mirkli svārstījās. Bet ko gan viņ� varēja darīt?

-��� Es pats atradī�u izeju, viņ� noteica.

Lainhcms jau gaidīja viņu ma�īnā.

-��� Nekas nesanāca, Lainhems sacīja. Viņa jau bija prom, darbā. Kaimiņ� teica, ka viņa nepārnāk�ot agrāk par pusse�iem. Kā rādās, viņa strādā no rīta pirmdienās un piektdienās, visu dienu otrdienās, tre�dienās un ceturtdienās. Es do�os atpakaļ vēlāk.

-��� Ap cikicm pārnāk viņas vīrs?

-���� Ceturksni pēc se�iem punklīgi, kā teica kaimiņ�.

-��� Mēģiniet tikt galā tā, lai tiekat prom pirms viņa iera�anās!

Tenets jutās nomākts pēc sarunas ar Holmsu.

-��� Holmsu nevajadzētu lieki traucēt.

-��� Kurp tagad, ser?

-��� Atpakaļ uz darbu, es domāju. Mēģinā�u likt skaidrībā par Holmsu Laulības konsultācijas ap�meklējumiem.

Tas gan izrādījās neiespējami, jo Laulības konsultācijā, uzgrie�ot numuru, kuru izdevās at�rast telefongrāmatā, atsaucās tikai automātiskais atbildētājs, un Tenelam nācās apmierināties ar to, ka viņ� atstāja paziņojumu.

-��� Necik mundrs jūs vis neizskatāties.

Tas bija Mellerds, kas pētīja Tenctu caur sa�vām bifokālajām brillēm.

-���� Vai mugura jūs vēl joprojām nomoka? viņ� skarbi noprasīja.

-���� Ak, sveiki, Tom! Sēdieties! Nē, pārsteigts sacīja Tenets, īstenībā ne. �odien es pirmo dienu nemaz to neatcerējos visu laiku biju to aizmirsis.

-��� Tad kāpēc jums ir tik gar� ģīmis? Vai jums nepatīk mans lieliskais ziņojums?

-��� Jums tas var likties lielisks, bet man gan tas lielisks nelikās.

-���� Ko tad jūs gaidījāt? Dzel�ainu liecību par to, kur� viņu nogalinājis?

-��� Noteikti.

Abi vīri uzsmaidīja viens otram.

-��� Nē, bet nopietni, Tenets sacīja, tas neko nespēja palīdzēt. Ja nu vienīgi tajā ziņā, ka no�skaidro pati viņa nav nogalinājusies.

-���� Pareizi. Tas ir fiziski neiespējami pagrie��ot nazi tādā leņķī.

-���� Un tas tie�ām bija nazis, ar kuru viņa no�galināta?

-��� Jūs domājat ar to varēja aizstāt īsto slep�kavības ieroci? Nē, par to nevar būt ne runas. Ja tā būtu, tad tas parādītos manā ziņojumā. Tas tie�ām bija īstais nazis.

-��� Bet brūces virsma bija nelīdzena. Pēc cīņas, vai tā jūs domājat?

Mellerds pamāja.

-��� Nobrāzumi uz roku dilbiem liecina to pa�u.

-���� Vai tie nevarēja rasties, slepkavam spie�ot viņas rokas pie na�a roktura, lai viss izskatītos pēc pa�nāvības?

-Nē.

-��� Velna bū�ana, Tenets noteica, pāri istabai iedams pie loga, tik maz liecību. Zem nagiem, piemēram, it nekā.

Viņa balsī, izrunājot �o teikumu, izskanēja tāds kā jautājums, un Mellerds pikti pacēla acis.

-��� Ja būtu, tad tas parādītos manā ziņojumā, viņ� sabozies bilda.

-��� Protams, Tom, Tenets steidza viņu nomie�rināt. Es zinu, ka jūs nekad neesat pavir�s.

-���� Varbūt viņam rokā bija cimdi, Mellerds sacīja, un cīņa norisa ļoti ātri. Tā meitene nebi�ja smagsvara, viņu uzveikt nenācās grūti.

-���� Un tad vēl tas jautājums, vai viņa nomira acumirklī, Tenets piebilda.

-���� Jā, nelaimīgā kārtā mēs to nevaram precīzi pateikt. Tikai ievērojiet ilgi viņa nebija pie dzī�vības, tikai da�as minūtes, ne vairāk.

"Ar to pietiek, lai Holmsu atmestu," Tenets nodomāja.

-���� Bet kāpēc tādas �aubas? viņ� vaicāja. Es domāju, ka vienmēr pēc sekcijas to ir bijis iespē�jams noteikt.

-����� Nebūt nē. Kā upuris miris jā, to gan, bet ne to, cik ilgi tas turpinājies. Ļaujiet man pa�skaidrot! �ajā gadījumā nazis pārdūra perikardu

nespeciālisti to sauc par sirds somiņu. Ja �āds dūriens skar pietiekami lielu laukumu, tad nāve ir acumirklīga. Ja ļoti mazu, tad sākumā var būt tikai neliela asiņo�ana. Ta�u ikviens sirdspuksts rada spiedienu un palielina ievainojumu, līdz beidzot perikards plīst, sākas liela asiņo�ana un iestājas nāve. Svarīgi ir tas, ka �ādā gadījumā pe�rikards pārplīst un sekcijā nav iespējams pateikt, vai ievainojums bija pietiekami liels, lai radītu letālu iznākumu vienā acumirklī, vai arī tāds plī�sums radies pēc da�ām minūtēm.

-����� Saprotu. Tenets kādu brīdi domāja, ap�lūkodams �īs informācijas sniegtās iespējas.

-���� Da�ām minūtēm, jūs sakāt. Vai �is laiks var būt da�āds?

-���� Ak, jā. Atkaribā no sākotnējā plīsuma lie�luma, kā arī no tā, ko upuris tobrīd dara. Ja upu�ris nokrīt, sirds nestrādā tik spēcīgi kā tad, ja tas stāvētu kājās vai kaut ko enerģiski darītu.

-��� Teiksim, cīnītos?

-���� Jā, cīnītos. Tā ka, kā jau jūs minējāt, �ajā gadījumā nāve tiktu paātrināta.

-Tātad ir iespējams, ka to izdarījis viņas vīrs?

-����� Patiesību sakot, es par to �aubos, ņemot vērā vairākus citus faktorus, no kuriem neviens to es atklāti atzīstu nav no manas sfēras, un es domāju, ka jums neizdosies lietu dabūt līdz tie�sai, ja neiegūsiet kādus iz�ķiro�us pierādījumus. Pamatojoties uz medicīnisko slēdzienu, labs ad�vokāts nojums iztaisīs kotleti.

-��� Dro�i, Tenets drūmi noteica.

-���� Ak, jā, man tagad laiks iet. Sapurinieties, Luk! �obrīd jūs izskatāties tā, it kā jums būtu pavēlēts doties demonstrācijā pa Haistrītu ar plakātu "�onakt būs pasaules gals".

Tenets kaunīgi pasmaidīja, pēc tam sacīja:

-��� Paldies par padomu.

Un pamanīja Mellcrdu izejam pa durvīm.

Atgriezies pie galda, viņ� ātri izskatīja ziņoju�mus, kurus pirmīt bija pabīdījis sānis, kad zvanīja uz Laulības konsultāciju. Abām lieciniecēm, kuras bija redzēju�as garo, tum�mataino vīrieti ejam Gledstounroudas virzienā, neatradās nekā, ko piebilst pie sacītā. Abas teica, ka varēju�as lai�ka ziņā par piecām minūtēm kļūdīties.

Bentlijam nebija izdevies sadabūt precīzu Horoka ceļojumgrafiku ne no viņa sievas, ne no darba vie�las; pirmā to nezināja, bet firmā sacīja, ka viņi tādas detaļas atstājot pilnīgi sava pārstāvja ziņā. Lielākais, ko viņi varot izdarīt, iedot to pilsētu sarakstu, kuras I lorokam nāktos brauciena laikā apmeklēt.

97

Noliegumi, noliegumi, noliegumi. Nebija ne�ka konstruktīva, nekā pasākama. Tenets ielūko�jas pulkstenī. Se�i un piecpadsmit. Drīz būs klāt Lainhema atskaite par Perri�a mīļākās apmeklē�jumu. Bet bez tās� "Pie velna," Tenets nodo�māja. Ko līdzēja dauzīties apkārt, darbinot sma�dzenes tuk�gaitā? Ja viņ� būs vajadzīgs, visi zi-* nāja, kur viņu atrast. Viņ� tikai sagaidīs Lain�hema zvanu, pēc tam dosies mājās. No pieredzes viņ� zināja, ka tā, iespējams, �obrīd bija vis-

Siinpsone10

prātīgākā rīcība. Ļaut visam kādu brīdi nostā�vēties, pacensties izmest �o lietu no prāta, lai ar svaigiem spēkiem atkal ķertos pie tās rīt.

Lainhems piezvanīja pēc da�ām minūtēm. Fillisa Pend�a bija visos sīkumos apstiprinājusi Perri�a teikto par afcu tik�anos.

-��� Kāda viņa izskatās? � Tenets noprasīja.

-Jaunāka, nekā biju gaidījis. Svaiga un seksīga.

-���� Svarīgi ir, vai viņa teica patiesību? Tenets juta tādu kā neuzticē�anos bet nespēja noteikt, no kurienes tā īsti nāca.

-���� Ak, jā, par to esmu pārliecināts. Viņa ne�likās necik attapīga. Nedomāju vis, ka viņa spētu būt pārliecino�a, ja melotu.

-���� Labi, Tenets sacīja, domādams, ka ari tādi jaunumi tomēr ir jaunumi. Labi, tagad dodie�ties uz mājām, Maik! Naktī labi izgulieties! Tas ir vajadzīgs mums abiem.

Viņ� domīgi nolika klausuli. Kas gan vēl atli�ka? Nekas nevedās, negāja no rokas, un viņ� jutās nomāktāks nekā jebkad. Tātad Perri�s bi�ja atbrīvojams no aizdomām. Ko tālāk?

"Uz mājām," viņ� atgādināja pats sev.

Bija tik uzmundrino�i, atslēdzot savas mājas ārdurvis, dzirdēt jau pierastos trok�ņus �ļakstus un tlksmīgus spiedzienus, kuri nāca no aug�stāva.

-���� Dārgais, vai tas esi tu? D�ouna parādījās kāpņu aug�galā ar pietvīku�u seju pēc liek�a�nās pāri siltai vannai.

-���� Tētiņ! Aiz D�ounas parādījās Brid�ita, tērpusies tikai biksītēs un īsajās zeķītēs. Viņa metās lejā pa kāpnēm, lai piespiestos viņam klāt.

Tenets pasmaidīja un uzlūkoja D�ounu.

-��� Kā rādās, meita vēl nav tikusi vannā?

-��� Nē. Es tikai nupat beidzu vannot Benu.

-��� Tad es nomazgā�u Sīko. Nāc, jaunā lēdij!

Tenets jau gribēja viņu pacelt, ta�u laikā at�cerējās sāpo�o muguru. Labāk jau neriskēt. Viņ� saņēma meitas roku.

Pēc vakariņām Tenets palīdzēja D�ounai no�kopt traukus un atstāja viņu gatavojam kafiju, kamēr pats sameklēja plati. Baha koncertu di�vām vijolēm tā viņ� nolēma. Tajā bija noteiktī�ba, pārliecība un kārtība, kuras viņam pa�am �o�vakar tā trūka. Kad D�ouna ienāca istabā, viņa nometās uz paklāja pie vīra kājām, atspiezdama muguru pret viņa ceļiem. Tenets glāstīja viņas matus, pateicīgi atgādinādams pats sev, ka arī tad, kad darbā negribēja veikties, viņam vienmēr bija mājas, kur pārnākt.

Pēk�ņi viņ� atcerējās Holmsu saļimstam zvil�ni pie pārpildītā pelnutrauka tuk�ajā un klusajā mājā viņa mīļotā sieva bija mirusi, un pat at�miņas par viņu sabojāja pēdējā laika nesapra��anās. Salīdzinot ar viņu, Tenets bija bagātnieks, tur nebija ko piebilst.

-��� Vai tu domā�? viņ� maigi pavaicāja.

D�ouna pagrieza galvu, lai palūkotos aug�up uz vīru, un pasmaidīja.

-��� Tie�i to es domāju, viņa noteica.

Viņ� piecēlās, pastiepa roku, lai palīdzētu pie�celties arī viņai, un klusām lai nepamodinātu bērnus viņi abi kopā devās aug�ā pa kāpnēm.

D�ūlijas Holmsas fotogrāfija parādījās avīzēs nākamajā rītā, un uzreiz sākās parastie telefonzvani: teicās viņu redzēju�i pat tik tālās vietās kā Edinburga un Penzansa, iesaistīju�os visda�ādā�kajās darbībās, sākot ar skrituļslidu skrie�anu un beidzot ar prostitūciju. Kā parasti, visai atturīgi Tenets ar savu komandu sāka pārbaudīt ticamā�kos ziņojumus, nekad nevar zināt, kurā pelavu kaudzē atradīsies zelta graudiņ�.

Tenets regulāri zvanīja uz Laulības konsultā�ciju, ta�u tikai pusdesmilos automātisko atbil�dētāju nomainīja sekretāres balss, un Tenets at�klāja, ka parunāties ar misis Torpu nebūs tik vienkār�i, kā viņ� bija domājis.

Sekretāre nebija rupja, nedz arī nelaipna, glu��i otrādi. Viņa bija pieklājīga, pat apburo�a, ta�u noraido�a. Viņa ļoti labi saprotot izveidoju�os apstākļus viņa sacīja un saprotot arī Teneta vajadzību satikt misis Torpu, ta�u viņa ntvarot dot misis Torpas telefonnumuru vai pierakstīt viņu kā apmeklētāju bez Regbija atļaujas.

-��� Regbija? Tenets brīnījās.

-��� Mūsu priek�nieka.

-���� Varbūt jūs varētu palūgt misis Torpu pie�zvanīt man?

-����� Man ļoti �ēl. Ta�u �ādos apstākļos mums jāievēro zināmas formalitātes, lai pasargātu klientus, kuriem esam solīju�i konfidencialitāti.

-���� Te ta�u nav ne runas par to, lai apdraudētu klientu konfidencialitāti. Misters Holmss piekri�ta manam apmeklējumam.

-���� Jā, es saprotu. Bet man tomēr jāpārbauda. Atvainojiet, inspektor, bet es tikai daru savu dar�bu. Es saprotu, ka tas jums ir steidzīgi, un zva�nī�u Regbijam tūlīt pat es jums paziņo�u viņa lēmumu, tiklīdz to zinā�u.

Ar to arī Tenetam nācās apmierināties. Meitene tomēr turēja vārdu: pulksten desmitos viņa pie�zvanīja, lai pateiktu, ka misis Torpa varot pieņemt viņu vienos, Laulības konsultācijas telpās.

-��� Vai agrāk nevar?

-�� Atvainojiet, misis Torpa �orīt konsultē klientus.

-��� Labi. Tad pulksten vienos. Paldies.

Tas bija satrauco�i viņ� bez divdesmit vienos jau gatavojās doties turp, kad notika visinteresantākais �ārita atgadījums: zvanīja kāds vīrs, vārdā Bērts, Starrendenas krodziņa "Suns un Svilpe" īpa�nieks, kas apgalvoja, ka tovakar, kad D�ūlija Holmsa mira, viņa apmeklējusi �o krodziņu kopā ar kādu vīrieti. Vīrs sa�cīja, ka viņi esot tur biju�i vairākas reizes arī iepriek�, un viņ� esot pilnīgi pārliecināts, ka tā esot D�ūlija.

-�Jums laimējies, Maik. Varat "Sunī un Svil�pē" iebaudīt pinti laba alus. Dodieties turp, un pēcāk satiksimies �eit. Man ir tāda sajūta, ka �ī tik�anās ar misis Torpu var ieilgt.

Braucot pa len�a laika pārpildītajām ielām, Tcnets domāja, vai tikai velti nezaudē laiku. Vai nebu�lu bijis jēdzīgāk kopā ar Lainhemu doties uz "Suni un Svilpi"? Saimnieka teiktais, protams, likās visvērtīgākais pavediens, kuru viņam līdz �im bija izdevies uztaustīt. Tomēr pēc tam, kad viņ� bija tik uzstājīgi pieprasījis tik�anos ar misis Torpu, Tenets juta morālu pienākumu tur ierasties. Un viņam nācās to atzīt viņ� vēlējās �o sievieti satikt.

Kāpēc?

Daļēji tāpēc, ka tie�ām juta tādā lietā kā �ī, kur trūka lietisko pierādījumu, izmeklētāja pienākums bija uzzināt visu iespējamo par upura raksturu un dzīvi cerībā, ka �īs zinā�anas novedīs pie slep�kavas, un vēl arī tāpēc, ka godīgi atzīstoties viņu sāka intriģēt arī D�ūlija pati. Viņ� jau bija apru�nājies ar vairākiem viņai tuviem cilvēkiem, kuri likās ar D�ūliju ikdienā viņas vīru, priek�nieku, meitenēm, ar kurām kopā viņa strādāja, ta�u viņa joprojām bija un palika ēnu ēna pilnīgi netvera�ma. Viņa varēja būt uzticējusies misis Torpai, ja jau gribēja ar viņu runāt viena, un Tenets cerēja uz�zināt, ko viņa misis Torpai uzticējusi.

Tenets netika gudrs, kāda īsti �ī padomdevēja

varēja būt. Kas tā bija par sievieti, kura vēlējās uzklausīt citu cilvēku laulības problēmas? Teneta pa�a darbs bie�i vien bija visai nomāco�s, ta�u doma par sēdē�anu, ik otro dienu uzklausot citu nebū�anas, lika viņam nodrebēt.

Gadījās tā, ka misis Torpa sagādāja viņam pārsteigumu. Tā bija tikko trīsdesmit gadus veca sieviete, maza auguma ne garāka par piecām pēdām un ļoti tieva. Viņai bija tum�u, spro�gainu matu ērkulis un lielas acenes ar tum�iem stikliem, viņa ģērbās izbalēju�os d�insos un vienkār�a, mīksta, zila audekla blūzē.

Arī konsultāciju istaba bija pārsteidzo�a. Tenets īsti nezināja, ko bija gaidījis, ta�u noteikti ne jau �o mazo, acij tīkamo viesistabu ar ērtajiem zviļņiem.

-�������� Sēdieties, inspektor, viņa sacīja. Pēc tam ' pavīpsnāja.

-��� Es neesmu tāda, kā jūs gaidījāt? viņa vēl noprasīja.

-��� Vai tas ir tik acīmredzami?

-���� Esmu pie tā pieradusi. Neesmu īsti skaid�rībā, ko cilvēki sagaida, kad viņi ierodas �eit, bet jādomā, ka viņi cer ieraudzīt kādu ļoti nosvērtu, pavecu un sagrabēju�u personu.

Viņa paraustīja plecus.

-���� Tomēr, kā liekas, nav nozīmes tam, kādu u-lu viņi sākumā iedomāju�ies. Ja jau esat kādu laiku ar viņiem kopā, tad topat par "mūsu pa�domdevēju" tā tas ir. Viņa nogaido�i uzlūkoja Tenetu un pavaicāja:

-��� Sakiet man, kā es, jūsuprāt, varētu jums pa�līdzēt, inspektor? Tas, protams, man bija bries�mīgs �oks dzirdēt to, kas noticis ar D�ūliju, un viss, ko es spēju darīt� Atvainojiet, ka bija tāda .ii/kavē�anās, norunājot �o tik�anos, bet mums vienkār�i jāievēro konfidencialitāte. Ja mēs to ne�darīsim, cilvēki nekad nejutīsies brīvi, ar mums runājot. Vai zināt, reiz konsultanti izsauca par liecinieci tiesā, kurā �ķīra laulību. Kliente ne�gribēja, lai viņa liecina, un viņa ieradās tiesā ar ikdienā nepiecie�amām mantām gatava drīzāk doties cietumā, nekā atklāt klienta noslēpumus.

-��� Un kas notika?

-���� Laimīgā kārtā viņai nelika liecināt! Pro�tams, tā ir galējība, ta�u mums ir jāievēro tāda iespējamība. Tāpēc, kad jūs piezvanījāt, sekretā�rei, glu�i dabiski, vajadzēja dabūt priek�niecības atļauju. Un pārbaudīt, protams, arī to, vai D�ons

Holmss tie�ām devis atļauju runāt par viņa per�sonīgajām lietām.

-��� Es ta�u viņai teicu, ka atļāva.

-��� Mums vajadzēja pārliecināties.

Viņa pasmīnēja, palūkodamās inspektora sejā.

-��� Nedomāju vis, ka jūs pats esat pieradis būt pakļauts pārbaudei!

Tiesa gan, to dzirdot, viņ� bija izjutis dusmu uzplūdu, ta�u pēc tam saprata, ka bijis netaisns. Ja tā būtu viņa laulība, kura varētu tikt izlikta vispārējai apskatei, viņ� justos laimīgs, uzzinā�dams, ka viņa noslēpumus tik rūpīgi sargā. To arī Tenets pateica.

-��� Labi, steig�us sacīja misis Torpa. Un tātad� Kādu brīdi valdīja klusums kamēr Tenets

sakārtoja domas. Viņ� juta, ka �ai sievietei var uzticēties, un nolēma būt atklāts.

-��� Vispimis es jums pastāstī�u faktus, viņ� sacīja. Tenets īsi pārstāstīja notikuma faktus, un viņa

uzmanīgi klausījās. Konsultante sēdēja klusē�dama, uzklausīdama tik vērīgi, ka tādu vērību viņ� savā praksē reti kad atcerējās piedzīvojis. Parasti cilvēki daudz vairāk bija noskaņoti runāt, nekā klausīties.

-���� �tātad, redziet, esmu �eit tāpēc, ka jūtu man jāmēģina izzināt par misis Holmsu visu, kas vien iespējams, cerot, ka tā nonāk�u pie atmin�juma, kas īsti viņu nogalinājis. �obrīd ir tikai viens pavediens, kam pieķerties, ta�u tas var ap�sīkt kā bie�i noliek.

-��� Jā, saprotu. Labi, tādā gadījumā būtu visjēd/igāk, ja es dotu jums īsu pārskatu par Holmsu lietu, un pēc tam jūs varat uzdot jautājumus, ja vclaties. Bet vispirms sakiet, kā D�ons misters I lolmss to uzņem? Dro�i vien smagi?

-���� Ļoti smagi. Viņ� ir depresijā, es teiktu� Viņ� man teica, ka esot norunājis tikties ar jums vakar vakarā. Viņ� noteikti neparādījās, vai ne?

-���� Nē. Tādos apstākļos tas nav nekas pārstei�dzo�s� Varbūt es viņam piezvanī�u. Tas ir tik grūti, vai ne? Ta�u saruna varētu palīdzēt ar kādu par to izrunājoties. Ja viņ� nevēlēsies, tad neko.

-���� Vismaz tas liktu viņam sajust, ka par viņu kāds rūpējas. Viņam neviena nav, cik zinu pil�nīgi neviena.

-���� Tad es to izdarī�u. Viņa paklusēja pār�domādama. Tātad ļaujiet man padomāt! Es vi�ņus pieņēmu pavisam piecas reizes. �etras kopī�gas sarunas, un viena iepriek�pēdējo reizi ar D�ūliju vienu pa�u. Viņi bija precēju�ies trīs ga�dus, un nesapra�anās sākās jau kop� pa�a sāku�ma. Viņi ieradās seksuālo problēmu dēļ. D�ūlijai nebija intereses par seksu, un lai gan viņi laiku pa laikam ar to nodarbojās, nevienam no abiem tur nebija nekāda prieka. Domāju, D�ons cerēja, ka tad, kad viņi pārvāksies �urp, sāks jaunu dzīvi citā vietā, viss būs citādi, ta�u viņi, protams, at�veda savu problēmu līdzi. Kad D�ons redzēja, ka tās lietas neiet, pierunāja sievu atnākt �urp. Man likās, ka viņ� par to bija domājis jau labu laiku. �ā vai tā, viņi bija tikai pirms kādas nedē�ļas ieradu�ies, kad pirmoreiz atnāca �urp.

Lieta tāda, ka �ī īstenībā nebija seksuāla prob�lēma. Kā jau bie�i gadās, seksuālās grūtības bija tikai viņu ikdieni�ķo attiecību atspoguļojums. D�ūlija� bija ļoti atturīga, sevī noslēgusies mei�tene, bet D�ons ļoti tie�s, agresīvs, vīri�ķīgs. Redzu, ka tas jūs pārsteidz. Bet jums jāatceras, ka jūs viņu redzējāt tikai akūtas depresijas stāvoklī.

-Tiesa gan. Un saprotu, ka jums, glu�i loģis�ki, ir taisnība. Viņ� ta�u nebūtu gados jaunākais mened�eris savā darba vietā, ja izturētos citādi.

Vai tā ir? Es to nezināju. Jā, tas ir interesan�ti Tā vai citādi, �ie abi varētu labi sadzīvot meitene, kam patīk pakļauties un samierināties ta�u �ajā gadījumā D�ūlija� jā, kā rādās, viņa nebija spējiga ne uz kādu atbildes reakciju. It kā viņas jūtas, visas emocijas būtu ieslēgtas kaut kur dziļi viņas iek�iene, nevienam nesasniedza�mas. Un, protams, nelaime tāda, ka D�ona tipa

i ilvēks �ādos gadījumos atbild ar to, ka uzstāj, cen�oties visu laiku par varēm panākt kādu reak�ciju. D�ūlija vairījās vēl vairāk, ka gliemezis ievelkoties �aulā, bet viņ� dubultoja spiedienu. Tā

ii tāda viltīga spirāle, kas ved lejup un kur dalīb�nieki neko nespēj darīt, lai �o situāciju novērstu,

viss kļūst aizvien ļaunāk un ļaunāk. �ajā ga�dījumā D�ona greizsirdība neko nelīdzēja.

-��� Kā jūs domājat, vai tā bija pamatota?

-����� Es, protams, nevaru būt pārliecināta, bet nē, es nedomāju vis. D�ūlija bija pieķērusies D�o�nam, kā jau �ādas meitenes pieķeras vīrietim. Nelaime tā, ka viņa nespēja �o pieķer�anos iz�rādīt, vismaz tādā veidā, kas spētu pārliecināt vīru par viņas mīlestību, un viņ� domāja sievu esam tādu tāpēc, ka viņai ir kāds cits.

-����� Un jūs esat pilnīgi pārliecinātā, ka nebija? Tas ir, jūsuprāt?

-��� Es jau jums teicu, ka nebija.

Misis Torpa kādu brīdi klusēja pārdomādama, pēc tam piebilda:

-����� Ne jau nu D�ūlijas prātos. Es nesaku, ka nevarēja būt kāds, kas lo�ņātu aizkulisēs, gatavs viņu pievākt, ja ar viņas laulību kaut kas noietu greizi. Viņa bija tāda meitene, kura valdzināja spēcīgus, vīri�ķīgus vīrie�us tādus kā D�ons. Viņa likās tik maiga, tik trausla un sievi�ķīga, ka viņi iedomājās, ka to neizbēgami iekaros un ka preto�anās ir liekuļota.

. Vai neviens vārds netika pieminēts?

-���� Nē. Tomēr viņas balss skanēja �aubīgi. Bija kāds Londonā, pirms abu pārvāk�anās uz �ejieni. Kāds, kas viņu pazina jau pirms appre�cē�anās un pēcāk negribēja atkāpties. D�ons pat reiz sakāvies ar viņu, ta�u tas, �ķiet, neko nav līdzējis. Domāju, ka �is bija iemesls, kāpēc D�ons tā gribēja pārvākties �urp, kad radās tāda izdevība.

-���� Tādā gadījumā ir pārsteidzo�i, ka viņ� atstā�ja sievu vienu Londonā, kamēr meklēja �eit māju.

-����������� Kā rādās, tas otrais vīrietis tobrīd bija ārzeiik-s, tikai tāp�c D�ons piekrita. Turklāt viņ�, cik /un1, katru vakaru sievai zvanīja un, protams, nedēļas nogales pavadīja kopā ar viņu.

Vai jūs atceraties tā vīrie�a vārdu?

Misis Torpa mirkli padomāja.

Neesmu pārliecināta� kā liekas� viņu sauca Kenijs. Jā, domāju, ka tā bija. Kenijs.

-��� Un uzvārds?

-�� Es vis nedomāju, ka tas jebkad tika pieminēts.

-��� Atvainojiet, mēs, kā rādās, novirzījāmies no tēmas. Turpiniet!

-��� Jā, pag, ļaujiet atcerēties, ko es pirmīt teicu? Ak, jā. Tātad viņi bija ieslēgti tādā bezizejā un, tā ka stāvoklis kļuva aizvien ļaunāks, nolēma atnākt �urp. Vispirms mēs netikām ne no vietas. Ir pilnigi nepiecie�ams, ziniet, iegūt pilnīgu klienta uzticē�anos. Un D�ūlija, kā jau teicu, bija tāda persona, kas uzskatīja gandrīz vai par neiespēja�mu kādam atklāties. Viņa jau sāka man uzticēties es to jutu, kad stāvoklis pēk�ņi mainījās un glu�i negaidītā veidā. D�ūliju sāka mocīt ļoti biedējo�i murgi. Tad viņa zvanīja un vaicāja, vai nevarot ierasties viena pati. Kad D�ūlija ieradās, viņa bija drausmīgā stāvoklī divdesmit minūtes sēdēja te un drebēja. Pa to laiku es mēģināju no viņas izdabūt to, kas viņu nomoka.

�ķiet, divas iepriek�ējās naktis pirms norunā�tās konsultācijas un jāpiebilst, ka kop� tā laika regulāri D�ūlija sapņoja, ka ir ieslēgta būrī. Viņa bija tur ieslēgta, visādi mēģināja no tā izkļūt, ta�u tas viņai neizdevās. Un tad viņa ap�jauta, ka būrī kopā ar viņu kāds atrodas no tā nebija iespējams aizbēgt. Tur bija tum�s, ta�u D�ūlija juta to tuvojamies, un tad, kad viņa ma�nīja karsto elpu sev uz vaiga, viņa pamodās. Jau pati runā�ana par �o sapni D�ūliju tā satrauca� ziniet, kad viņa bija beigusi, tad metās uz tualeti un vēma, tik tie�am, vēma nabaga meitene. Es pēc tam tur iegāju un redzēju�

Nodomāju, ka būris varbūt attēlo to, kā viņa jūtas savā laulībā, ta�u tas likās tik primitīvs skaidrojums, ka es nojautu tas ir kaut kas vai�rāk. Mēģināju izdibināt, kas varēja izraisīt �ādus murgus, ta�u mēs nekur uz priek�u netikām. Cik D�ūlija atcerējās, tāds sapnis viņu nekad agrāk neesot mocījis, lai gan esot kāpusi aug�ā uz mā�tes istabu, kad bērnībā sasapņojusies nelabus sapņus. Vēlāk, kad viņa jau bija aizgājusi, man

ie�āvās prātā iespējamais izskaidrojums. Es zinā�ju, ka D�ūliju audzināja māte kura pirms gada nomira un viņas tēvs gāja bojā autokatastrofā, kail D�ūlija vēl bija pavisam maza, apmēram trīs gadus veca. Es iedomājos, ka viņa, iespējams, lad atradusies ma�īnā� jā gan, tas mazam bēr�nam varētu būt briesmīgs pārdzīvojums, jo īpa�i tad, ja tēvs pēc �īs katastrofas nomira. Ja viņa bi�jusi iesprostota �ajā auto, nespēdama tikt ārā�

-��� Domāju, ka tas, glu�i ticams izskaidrojums.

Bet kāpēc �ādi murgi sākās pēk�ņi pēc div�desmit gadiem? Es domāju kas varēja� pamo�dināt �ādas atmiņas? Vai D�ūlija atcerējās �o autokatastrofu?

-���� Ak, nē, nemaz. Viņa runāja par to tā, it kā būtu tikai dzirdējusi no kāda cita varbūt savas mātes. Par to runādama, viņa nekādas satrau�kuma pazīmes neizrādīja ta�u, �ķiet, par to ir neiespējami spriest. Ja �is nolikums ir D�ūliju tā traumējis, tad viņa varēja uz laiku to pilnīgi izmest no atmiņas.

-��� Vai jūs viņai pateicāt �o izskaidrojumu?

-���� Man nebija iespējas. Nākamajā reizē pagaj�nedēļ D�ūlija atnāca kopā ar D�onu un tika man lūgusi, lai es viņam par �iem murgiem neko nesaku.

-��� Bet viņ� ta�u noteikti par tiem zināja?

-Jā, bet nezināja, kādi tie īsti bija.

-���� Es brīnos kāpēc viņa negribēja, lai vīrs par tiem zinātu?

Misis Torpa paraustīja plecus.

-���� Kas to var pateikt? D�ūlija negribēja, un es, protams, apsolīju, man rokas bija saistītas. Vi�ņa mirkli svārstījās, pēc tam turpināja: Es tie��ām biju par viņu norūpējusies. Kad abi pagāj�nedēļ ieradās� D�ūlija izskatījās briesmīgi. Ļoti saspringta, bezmaz vai izmisusi, es teiktu, ka viņa bija tuvu nervu sabrukumam.

-��� Nervu sabrukumam?

-����� Jā, kā jau teicu, D�ūlijai nācās ļoti grūti izrādīt savas jūtas runāt par tām vai atklāt tās citu skatieniem. Vienīgās emocijas, kuras man izdevās saskatīt, bija satraukums, bailes, ja vē�laties no �iem murgiem. Un D�ons likās nespē�jīgs saprast to, ko es jums jau izskaidroju, jo vairāk viņ� uzstāja, jo vairāk viņa atrāvās nost, lai gan vienīgais, kas D�onam būtu jādara jāliek viņu mierā, lai sievai paliktu kāds kaktiņ�, kur atvilkt elpi^atrisināt savas problēmas un varbūt sākt viņu uztvert citādi. Lai gan, patiesību sakot, es nezinu, vai tas jebkad varēja notikt.

Tātad jums bija tāda sajūta, ka apstākļi vei�dojas tā, lai D�ūlija tuvotos sabrukumam, kā jūs sacījāt?

Jā gan. Tāpēc ļoti uzmanījos, lai pati neiz�darītu uz viņu nekādu spiedienu. Un viņa, kā �ķiet, atbildēja ar uzticē�anos un tuvinā�anos.

Bet, ja ir bijis vēl kāds cits spiediens, par kuru mēs neko nezinām�

Konsultante bezpalīdzīgi pacēla rokas.

-��� Es tie�ām nezinu.

- Misis Torpa, man jums tas jāvaicā, lai gan es saprotu, cik �is jautājums ir netaktisks. Vai jums skiet, ka viņa būtu spējīga uzbrukt vīram ar nazi?

Viņa, neērti juzdamās, sagrozījās krēslā un sadja:

-� Atvainojiet, es nezinu. Jā, es domāju, ka tas ii iespējams, ja viņa uzstājība būtu necie�ama. Tas varētu būt izmisīgs pēdējais mēģinājums pasargāt savu intīmo pasauli� Reizi vai divas esmu redzējusi, kas notiek, kad tādus cilvēkus kā D�ūlija cilvēkus, kuri liekas nespējīgi savas jū�tas izpaust, noved pārāk tālu. Viņi pilnīgi zaudē savaldī�anos, kļūst histēriski un domāt nespējīgi.

-���� Ta�u tas varētu notikt nokaitētā atmosfērā, dusmu karstumā.

-���� Jā, protams. Par to gan esmu pārliecināta. Vienkār�i nespēju iedomāties D�ūliju aukstasinī�gi plānojam slepkavību. Un arī D�onu ne, ja par to ir runa.

-���� Pateicos. Tenets piecēlās. Jūs man tie��ām ļoti palīdzējāt.

Promiedams viņ� ielūkojās pulkstenī. Lai ēd�nīcā kaut ko apēstu, jau bija pārāk vēls. Atpakaļ�ceļā uz autostāvvietu viņ� iegriezās mazā alusbārā, lai iedzertu alu un apēstu sviestmaizi. Bāriņ� pēc len�laika burzmas bija gandrīz tuk�s, un viņ� atrada vietu klusā stūrī, lai tur mierīgi padomātu.

Viņ� juta, ka par D�ūliju tagad daudz kas ir tapis skaidrāks. Un redzēja viņu vispirmām kār�tām iebaidītu. Ta�u no kā viņa baidījās? No vīra, no mīļākā, ar kuru regulāri satikās ja vien krodzinieka teiktajam varēja ticēt, no mur�giem� vai no sevis? Vai D�ūlija juta, ka virzās pretī sabrukumam, par kuru runāja misis Torpa? Varbūt viņa to saprata tovakar, kad mira?

Jautājums, protams, bija kas �ajā laikā at�radās pie viņas? Visticamāk (ja krodzinieka stāstījums izrādītos patiess) ka tas vīrietis, ar ku�ru kopā viņa iegriezās krodziņā. Vismaz izskatījās la, ka vīru varēja atbrīvot no aizdomām, kā jau Tenets bija domājis. Lai D�ūlija uzvestos tā, kā viņa uzvedās, vajadzēja atgadīties kam nopietnam teiksim, pamatīgam strīdam. Holmss tovakar bi�ja vakarskolā un mājās atgriezās kopā ar Baiflītu. �īs piecpadsmit, divdesmit sekundes bija pārāk īss laiks, pat tad, ja strīds būtu sācies pirms sep�tiņiem, kad Holmss devās projām. Nē, te bija ie�jaukts kāds cits. Pēk�ņi Tenets nevarēja vien sa�gaidīt, ko izdevies uzzināt Lainhemam. Viņ� at�stāja alu pusizdzertu un steidzās atpakaļ pie auto.

Tikko ieraudzījis Lainhema seju, viņ� jau no�prata, ka ser�anta meklējumi izrādīju�ies auglīgi.

Tā bijusi viņa, Lainhems nobēra. Tas ir skaidrs. Viesmīle arī viņu redzējusi un, sieviete būdama, pat izstāstīja, kā viņa bijusi ģērbusies brūnā tvīda mētelī, ar nāras piespraudi pie atlo�ka. Viesmīle pievērsusi īpa�u uzmanību pie�spraudei, jo tā viņai patikusi, pat pavaicājusi misis Holmsai, kur tā pirkta.

Labi. Tenets apsēdās, izņēma pīpi un sāka to piebāzt. Turpiniet! Aplūkosim detaļas.

Pēc krodziņa īpa�nieka teiktā, tā bija tre�ā vai ceturtā reizei kad D�ūlija un viņas pielūdzējs iegriezu�ies "Suni un Svilpē"tas vienmēr bijis otrdienas vakarā. Krodzinieks pārliecināti sacī�jis, ka otrdienas esot �autriņme�anas sacensību dienas, tāpēc viņ� to varot tik dro�i apgalvot, jo pāris vienmēr ieradies atsevi�ķi drīz pēc tam, kad astoņos sāku�ās sacensības.

Pagāju�ajā otrdienā nav bijis izņēmums. Vīrietis ieradies pirmais, pasūtījis abiem dzērienus un gai�dījis, sē�ot pie bāra, jo krodziņ� bijis pārpildīts, bez neviena brīva galdiņa. D�ūlija ieradusies drīz pēc tam, un tad atbrīvojies arī galdiņ�, un abi pārvā�ku�ies pie tā viesmīle atcerējusies to tāpēc, ka ie�interesējusies par D�ūlijas piespraudi un turklāt, būdama cilvēku pazinēja, uzreiz nopratusi, ka D�ū�lija izskatījusies "satracināta", kā viņa izteicās.

Viņa tomēr abus paturējusi acīs, iedomāda�mās, ka varbūt kaut kas notiks. Viņa manījusi briesto�u strīdu, D�ūlija noraido�i purinājusi gal�vu, un vīrietis kļuvis nemierīgs, noliecies uz priek�u un pikti plātījies rokām.

Pēc kādas pusstundas viesmīle nevarēja precīzi pateikt D�ūlija pielēkusi kājās un me�tusies ārā no kroga "tādā stāvokli, ka viņa diez vai apjēdza, ko dara." Viņa uzskrēja virsū kādam no �autriņu metējiem un pat neatvainojās, �ādi izpelnīdamās aizdomīgus skatienus..Viņas pielū�dzējs vēl da�as minūtes sēdējis turpat, blenz�dams glāzē, pēc tam to izdzēris un izgājis.

-���� Vai tur gadījumā nav pamanīju�i viņ� sekoja viņai vai nē?

-���� Nē. Viņi bija ļoti nostrādāju�ies, turklāt "Suņu un Svilpes" logi ir paaugstu. Viesmīle ne�varēja redzēt, neizejot ārā apskatīties, un, pat ja viesmīle nebūtu aizņemta, es nedomāju, ka viņa bi ja tā ieinteresējusies, lai to darītu.

-��� Un vārdus jūs neuzzinājāt?

-���� Nē. Tas vīrietis nebija pastāvīgais apmek�lētājs.

-��� �ēl. Tomēr kaut kas risinās, vai ne? Tas viss lieliski sader ar ziņām, kuras man sniedza misis Torpa.

Tenets īsi pārstāstīja Lainhemam savu sarunu ar viņu.

-����������� Jā. Es saprotu, ko jūs domājat, ser. Jūs do�mājat, ka tas cilvēks pēc strīda varēja sekot misis Holmsai uz Gledstounroudu un atsākt strīdu no jauna. Viņa pagrāba gaļas grie�amo nazi un cī�niņā tika nogalināta.

-���� Izklausās loģiski, vai ne ja ņemam vērā to, ko esam uzzināju�i? Saskan arī ar visiem līdz �im zināmajiem faktiem. Ļaujiet padomāt! Ja viņi pabija tajā krogā kādu pusstundu, tad aizgāja, teiksim, laikā no pusdeviņiem līdz astoņiem �etr�desmit. Vai jūs gadījumā nepārbaudījāt, cik ilgi jāiet no "Suņa un Svilpes" \~k\z Gledstounroudai? ļ

-��� Se�as minūtes, sacīja Lainhems, glu�i at�taisnojamā pa�apmierinātībā. Un viņa mira starp pusdeviņiem un pusdesmitiem.

-���� Vai jums izdevās dabūt sakarīgu tā vīrie�a aprakstu?

Lainhems atvēra piezīmju grāmatiņu, ta�u, kā Tenets ievēroja, tikai īsu mirkli ielūkojās tajā. Viņ� bija ieguvis diezgan izsmeļo�u aprakstu.

-���� Apmēram piecas pēdas vienpadsmit collas gar�, labi, atlētiski veidots, ar atsperīgu gailu, mati biezi, tum�i brūni, apgriezti līdz ausīm, acis laikam brūnas. Valkā d�insus un brūnu ziemi�ķādas �aketi.

-��� Viesmīle?

Lainhems pamāja.

-��� Varētu vēlēties, lai būtu vairāk tādu kā viņa.

Lainhems pasmīnēja.

-��� Viņa teica, ka esot �o ievērojusi galvenokārt i.ipēc, ka �is viņai paticis. "Mīlīgs", viņa sacīja. I . domāju, ka tie�i tāpēc viņa paturēja acīs viņu mi misis Holmsu. Cerēja, ka gadījumā, ja misis llolmsa viņu pamestu, viņ� varētu pievērsties viņai� Viņ� varētu būt mūsu "garais, tum��matainais vīrietis", ser.

Varētu, jā gan. Lai gan neviena no abām lieciniecēm neteica, ka redzējusi misis Holmsu.

-���� Varbūt viņ� atpalika, lai dotu viņai iespēju nākt pie sajēgas un pēc tam atkal tuvotos.

-���� Mhm. Iespējams. Tagad jāpadomā, kā dabūt viņu rokā� Es domāju, mēs vispirms varētu ap�skatīties, vai tas nav iepriek�ējais pielūdzējs, no I ondonas. Misis Torpa sacīja, ka tas ir bijis visai neatlaidīgs tips. Kā viņa tur teica, kāds bija viņa vārds? Kaut kāds Kenijs. Iesim aprunāties ar Ilolmsu. Nav �aubu', ka viņ� būs tikai ieprie�cināts, informējot mūs par detaļām.

Viens no Dobsona smagajiem auto virzījās ļ ārā no celtnes pagalma. Tenetam ar Lainhemu nācās gaidīt, kamēr tas bija izmanevrējis un izbraucis ārā, tikai tad viņi varēja piebraukt un nostāties pretī Holmsa mājai.

Holmss izskatījās vēl sliktāk nekā iepriek�ējā dienā. Joprojām neskuvies, joprojām ar tām pa, �ām drēbēm mugurā. Viņ� neteica ne vārda, kad redzēja abus policistus ienākam, tikai pagriezās.; un iegāja viesistabā, atkal piesardzīgi apiedams apkārt vietai, kur bija gulējis D�ūlijas ķermenis. ļ Viņ� saplaka savā zvilni, un �ī viņa poza jau li�kās pierasta, bet acis truli, neko neredzot, lūkojās grīdā. Tenels un Lainhems tikpat labi varēja istabā nemaz neuzturēties lai gan viņ� acīm�redzami apzinājās abu klātbūtni.

Tenels novaibstljās uz Lainhema pusi, un viņi, neko neteikusi, notīrīja dīvānu, lai uz tā ap�sēstos dīvāns bija apkrauts neatlocītām avīzēm un pustuk�ām tasēm; viena no tām bija apgā�zusies, atstādama uz zeltainā samta garenu, brū�nu plankumu. Tases un apak�tases, juku jukām ar pārpildītiem pelnutraukiem, atradās it visur uz kamīnmalas, uz grīdas, atskaņotāja caurspī�dīgā vāka, pat kamīnā. Ta�u, kā Tcnets pamanīja, �ķīvju tur nebija. Vai Holmss kop� otrdienas va�kara neko neēda? Gaiss istabā bija sasmacis, oda p�c sviedriem un cigare�u dūmiem; izmisums bi�ja tik spēcīgs, ka tas bezmaz kļuva taustāms.

Tomēr bija arī kāda pārmaiņa. Uz grīdas stāvēja glezna, no kuras bija norauts ietinamais papīrs; tā bija pieslieta pie vienas no garā galda kājām, turpat pie crkerloga. Tenets atcerējās pla�kano, gareno saini, kuru Holmss bija paspēris ar kāju, kad Tenets te pēdējoreiz iegāzās. Lai ari galda ēnā un ar nepareizo pusi pret gaismu, ne�spodrā apgaismojumā, tomēr Tenets nodomāja, ka tā �ķiet interesanta. Tajā bija attēlota kriketa spēle, zaļ� lauks. �ajā skatā bija kaut kas dīvaini pazīstams, un Tenets būtu vēlējies piecelties, lai to tuvāk apskatītu, tomēr viņ� atcerējās, ka nebi�ja te ieradies vērtēt mākslas darbu.

-��� Mister Holms?

Tenetam nācās atkārtot vina vārdu trīs reizes, tikai tad trulās acis lēnām pievērsās viņam.

-���� Mister Holms, man ļoti �ēl, bet baidos, ka nāksies uzdot jums vēl da�us jautājumus.

Atbilde nesekoja.

-��� Zinu, jums tas būs sāpīgi, tomēr tā jādara, Tenets turpināja.

Kaut kas varbūt sirsnības pieskaņa viņa bal�si izsauca atbildes reakciju. Holmsa acis bija sāpju pilnas, viņa �okļu muskuļi krampjaini sa�rāvās, jo viņ� sakoda zobus. Tad viņ� noteica:

-Tas viņu nepiecels.

Holmsa balss bija aizsmakusi vai nu tāpēc, ka viņ� ilgi nebija runājis, vai arī tāpēc, ka pārāk daudz smēķēja.

-���� Nē, Tenets sacīja. Ta�u tas mums palī�dzēs vismaz es tā ceru atrast slepkavu.

-��� Jā, Holmss neskanīgi atbildēja. Viņ� gurdi un bezpalīdzīgi atmeta ar roku. Kāda velna pēc? viņ� vaicāja. Kam tas vajadzīgs?

-��� Man, sacīja Tenets.

Tagad viņ� redzēja, ka ir kaut kas jādara, ja viņ� cer no �ī vīra ko izdabūt. Holmss gremdējās apātijā, jo tas bija vienkār�ākais veids, kā pār�varēt sāpes �ajā neizturamajā situācijā. Ta�u Holmsu vajadzēja kaut kā izraut no apātijas ne tikai tāpēc, ka viņ� �ādā stāvoklī nevarēja būt Tenetam noderīgs, bet arī viņa pa�a dēļ, jo tad, ja tā turpinātos vēl ilgi, bija skaidrs, ka viņ� varēja glu�i vienkār�i nomirt. Acīmredzot nevienu nein�teresēja, vai viņ� dzīvos, vai nē. Varbūt Tenetam vajadzētu viņu iedabūt slimnīcā? Ta�u viņam �ausmīgi negribējās tik bezceremoniāli jaukties cilvēku dzīvēs "lai viņiem būtu labāk". Ja cil�vēks nekādā ziņā nevēlējās dzīvot tālāk, tā bija viņa pa�a izvēle. Tomēr Tenets ta�u nevarēja tā stāvēt līdzās un ļaut visam iet savu gaitu.

-��� Mister Holms, kad jūs pēdējoreiz kaut ko ēdāt?

-��� Ēdu? starp Holmsa uzacīm parādījās sīka krunciņa, it kā viņam būtu grūti �ādu jautājumu izprast.

-���� Jā, ēdāt. Tenets ar �estu norādīja visapkārt. Izskatās tā, it kā jūs būtu pārticis tikai no kafijas.

Krunciņa kļuva vēl manāmāka.

-��� Es nezinu.

Tenets pievērsās Lainhemam.

-���� Mēs nedabūsim no viņa neko laukā, kamēr viņ� ir �ādā stāvoklī, nabadziņ�. Aizejiet uz virtu�vi un apskatieties, vai tur nav nekā, ko varētu pa�gatavot, ja? Un paķeriet līdzi da�as no �īm tasēm!

Viņi abi piecēlās, savāca vairākas tases un at�griezās paņemt vēl citas. Tad Lainhems ņēmās pētīt ledusskapja un pieliekamā saturu, kamēr Tenets iztuk�oja pelnutraukus un tuvojās erkerlogam, beigu beigās pla�i atvērdams abus div�viru logus. Svaigs un tīrs gaiss ieplūda istabā, un Holmss, kas visu �o izdarību laikā nebija ne pa�kustējies, pagrieza galvu pret logu, it ka vēsums būtu aizskāris kādu stīgu viņa atmiņā.

-�� Te nu mēs esam, laipni sacīja Lainhems, ienesdams paplāti.

-� Nekā īpa�a, bet tas ir labākais, ko varēju salūkot.

Istabu pildīja nule sviestā apceptu grauzdiņu

smar�a veselīga un kārdino�a. Lainhems bija uzcepis arī da�as olas un pagatavojis tēju.

Holmss sākumā ēda negribīgi, pēc tam viņā modās ēstgriba, it kā viņ� tikai nupat būtu atklā�jis, ka pasaulē ir arī pārtika.

Lainhems ielēja tēju gan Tenetam, gan sev pa�am.

-� Es jūs ieteik�u par mūsu ēdnīcas �efu, Tenets pasmīnēdams sacīja, novērtējis Lainhema pavārmākslu. Un tagad, mister Holms, ja jūs jūtaties labāk�

-�� Liels paldies, Holmss aizdedzināja jaunu cigareti, ta�u tagad, kā Tenets atzinīgi nodomāja, viņ� atkal izskatījās pēc dzīva cilvēka. No viņa ska�tiena bija zudis trulums, kustības kļuva noteiktākas.

-�� Labi. Bet, pirms sākam, lūdzu, neļaujie�ties atkal nonākt tādā stāvoklī.

-�� Savākties, jūs sakāt, Holmss rūgti pārvai�cāja. Kālabad?

-� Ļoti labi, Tenets pēk�ņi sacīja. Tā ir jūsu darī�ana, un es negatavojos ar jums strīdēties. Bet, Dieva dēļ, izvēlieties, nevis izvairieties no atbildības! Un tagad atbildiet uz jautājumiem!

Holmss pabrīnījās par pārmaiņām Teneta balss tonī, ta�u inspektors manīja, ka vismaz ir devis viņam vielu pārdomām. Ko gan vēl viņ� varēja darīt? Nebija iespējams iedvest cilvēkam dzīvotgribu.

-�� Tātad es tikos ar misis Torpu, un ir pāris jautājumi, kurus gribētu noskaidrot. Vispirms jau cik nopratu, jūsu sievastēvs gāja bojā autokatas�trofā. Vai varat pateikt, kur viņi tolaik dzīvoja?

-�� Cik zinu, tad Londonā. D�ūlija man sacīja, ka visu mū�u nodzīvojusi Londonā.

-� Kurā vietā?

-�� Domāju, ka Vimbldonā. Tur dzīvoja viņas māte un, protams, arī D�ūlija līdz precībām.

-�� Vai jūsu sievai par �o autokatastrofu nebija paliku�as nekādas atmiņas?

-� Nē. Cik es zinu, tad nē.

-�� Un jūs nezināt, vai viņa pati tobrīd ari atra�dās ma�īnā?

-�� Nē. Paklausieties, ko tas viss nozimē? Kāda gan tam var būt nozīme?

-�� Nav ne jausmas, Tenets sacīja.

-�� Es tikai mēģinu saprast jūsu sievas garastā�vokļus viņas nāves laikā, un misis Torpa, kā liekas, domā, ka varētu būt kāds sakars staip �o nelaimes gadījumu un murgiem, kādi pēdējā laikā mocīja jū�su sievu. Vai sieva tika jums par tiem teikusi?

-�� Nē, nav vis teikusi. Ta�u tie viņu mocīja gan, tas ir tiesa. Un mocīja arī mani, kad viņa murgoja. Kad tas pirmoreiz atgadījās, viņa pa�modās kliegdama� un man ilgi pēc tam nācās noņemties, kamēr viņu nomierināju.

-�� Vai murgi viņu mocīja bie�i?

-�� Kop� sākās katru nakti.

-� Vai jums nav ne jausmas par to, kāpēc tā notika?

-�� Ne mazākās.

-�� Un nekad agrāk tas neatgadījās?

-� Nē, nekad.

-� Tādā gadījumā kaut kas nav bijis kārtībā. Cik nopratu, pirmoreiz tas atgadījās pirmdienas vakarā tātad tas varētu but ai/pagāju�o pirmdien.

-� Jā, tā varētu būt.

-��� Papūlieties padomāt! Man precīzi jāzina, kad tie�i tie sākās.

Holmss sarauca pieri.

-��� Esmu pārliecināts jā gan, tā bija tā pirm�diena, jo nākamajā dienā viņa zvanīja misis Torpai, un tā bija iepriek�ējā diena pirms mūsu no�runātās konsultācijas. Jā, tā bija tā pirmdiena.

-��� Tagad ļoti uzmanīgi apdomājiet! Vai varat atcerēties, ko viņa todien darīja?

-�� Neko īpa�u. Jādomā, ka strādāja.

-�� Vai jums nekas sevi�ķs ar to pirmdienu ne�saistās?

Holmss pārvilka roku pār matiem, bet pēc tam piespieda īk�ķi un rādītājpirkstu pie acīm.

-��� Man �ēl� Kā rādās, neesmu spējīgs iedo�māties�

-�� Vai jums �ķiet, ka jūs varētu atcerēties, kad mēs jau būsim projām? Pacen�oties es gribēju sacīt. Un, ja atcerētos, vai jūs varētu man piezvanīt?

Holmss paraustīja plecus.

-�� Ja vēlaties.

-�� Labi. Tagad jūsu sievasmāte ir mirusi, bet ja viņa un viņas meita dzīvoja kopā līdz jūsu precībām, tad, iespējams, jūsu sievasmātei tur bija arī labi draugi. Vai jūs kādu no tiem pazīstat?

-�� Teiksim, misis Lausonu. D�ūlija viņu sauca par krustmāti Rozu.

-� Viņas adrese?

-� Vimbldonā, Velingtonroudā 9.

-� Un citi?

-� Tos es nepazīstu.

-� Kārtībā. Ir vēl viens jautājums.

Te nu tas bija. Tenets tī�ām bija to atstājis uz beigām. Tagad viņ� mēģināja to uzdot, cik ne�piespiesti vien iespējams.

-�� Cik noprotu, tad, kad jūs dzīvojāt Londonā, tur bija kāds vīrietis, kas nelika mierā jūsu sievu. Vai varat nosaukt viņa vārdu, adresi, darbavietu?

Holmss pēk�ņi saslējās.

-� Jūs domājat Kendonu? Kāds viņam ar to sa�kars? Jūs ta�u nedomājat, ka viņ� mans Dievs, lai tik es dabūju viņu rokā!

-�� Mister Holms, nomierinieties, lūdzu! Mums tie�ām par to nav ne jausmas. Ta�u mums jāiz�tausta katrs pavediens, lai cik tievs tas būtu, un misis Torpai gadījās pieminēt, ka tāds esot bijis.

Tenets juta, ka nebūtu jārunā par �ā vīrie�a

Iespējamo sakaru ar D�ūliju. Vispirms jau viņi nevarēja justies dro�i, ka tas bijis viņ�, kas sati�nēs ar D�ūliju otrdienas vakaros, kamēr vīra ne�bija mājās, un otrkārt viņ� negribēja piedzīvot Vel otru slepkavību, savas vainas dēļ; �obrīd Holmss likās pilnīgi spējīgs ko tādu izdarīt, i.' Lūdzu, viņ� turpināja, par to tie�ām nav vērts uztraukties.

-�� Nē? Kad es iedomājos, ka Kendons varēja sekot viņai �urp� Viņ� nekad nelika D�ūliju mierā, pat tad, kad mēs jau bijām apprecēju�ies. I'eica, ka D�ūlija piederot viņam, esot uz viņu visas tiesības, īstenībā viņ� mūs iepazīstināja. Viņ� pirmais bija iepazinies ar D�ūliju, bet tas jau vēl nedeva viņam nekādas īpa�as tiesības. Es teicu, ka tā ir viņas izvēle, un tā tas arī bija. Viņa izvēlējās mani.

Uz īsu mirkli Holmsa sejā parādījās lepnuma izteiksme.

-�� Tomēr, kā jau teicu, ir jāpārbauda katrs pa�vediens. Tātad, ja jūs varētu mums pateikt, kur viņ� atrodams�

-� Velingtonparkroudā 4, Patuijā.

-�� Vai viņ� strādāja?

-�� BBC. Kenijs Kendons, dīd�ejs.

Tenets jutās apstulbis, lai gan to neizrādīja. Kenijs Kendons bija "Raclio 2" parastais dīd�ejs, kas katru rītu uzstājās dzīvajā ēterā.

-�� Kāds viņ� izskatās?

-�� Mazliet garāks par mani piecas pēdas un desmit vai vienpadsmit collas, kā �ķiet. Brūniem matiem.

"Tātad �is varētu būt tas mistiskais pielū�dzējs," Tenets apmierināts nodomāja. Viņ� cen�tās nelūkoties uz Lainhemu.

-� Labi, es domāju, tas mums �obrīd būtu viss. Tenets piecēlās, un Lainhems sekoja viņam.

-�� Ja vēlaties dzirdēt manu padomu, mister Holms, tad pēc iespējas ātrāk atgriezieties darbā! Ja jūs te tā dirnēsiet nebūs labi. Pie durvīm viņ� pagriezās atpakaļ.

-�� Ziniet, misis Torpa bija par jums ļoti no�raizējusies. Viņa teicās jums piezvanīt.

Tas, kā viņ� konstatēja, Holmsam kaut ko nozīmēja. Viņa acu skatā īsu mirkli kā dzirksts uzplaiksnīja interese. Ta�u viņ� neteica neko,

izlaizdams abus ārā un nolūkodamies, kā vini

>

gāja projām pa dārza celiņu.

�Tātad ko jūs par to domājat, ser? Lainllrms nogaido�i noprasīja, kad viņi iekāpa auto.

Kenijs Kendons!�

�-Interesanti!

Vai jūs brauksiet ar viņu aprunāties?

-� Domāju, ka rit. Mēs abi brauksim ar ma��īnu. Kamēr es izrunā�os ar Kendonu, jūs varat .ipmeklēt krustmāti Rozu.

Un kurp tagad? Lainhems pavaicāja.

Tenets ielūkojās pulkstenī. Pulkstenis rādīja �etri.

-� Brauksim atpakaļ uz darbu. Man jāuzraksta dieni�ķās atskaites. Ceru pusse�os tikt uz vakariņam.

Beidzot ta�u bija izdevies ko interesantu uz�zināt, un bija par ko atskaitīties.

-� Atgādini, ka man jāpiezvana Metam, ja? Man jāpaziņo viņiem, ka es rīt bū�u viņu medību apgabalos.

Darbā viņus nekas interesants negaidīja. Te�nets pamanījās tikt galā ar papīrdarbiem, sakarī�gi izrunājās ar superintendantu Pārķeru, pēc tam devās mājup.

Bērni jau bija gultā, bet Brid�ita dzirdēja viņu ierodamies un nāca lejā, lūgdama pastāstīt pasa�ciņu. Tencts paklausīja un pēc tam, visu laiku protestēdams, izpildīja savus vingrinājumus uz mīklas ruļļa, kamēr D�ouna pabeidza gatavot vakariņas.

-�� Zvanīja Silvija, sieva paziņoja, kad viņi sēdās pie galda.

Silvija bija sena D�ounas skolasbiedrene, kas dzīvoja Bordinā ciematā desmit jūdzes no Starrendenas.

-�� Viņa teica, ka pārāk ilgi neesot mūs redzē�jusi, un apvaicājās, vai mēs piecpadsmitajā neva�rētu ierasties viesos.

-� Kad tas ir?

-� Nākamās nedēļas beigās.

Tenets novaibstījās.

-� Tas ir tik nenopietni.

-� Zinu, un arī viņa zina. Ta�u ir grūti pieteikties uz vieso�anos pēdējā minūtē un ari atteikties ja nav iespējams ierasties. Varbūt labāk sacīsim nē.

Tenets viņai uzsmaidīja.

-�� Kāpēc tu nevarēji ielūgumu pieņemt un gadī�jumā, ja es netiktu, pēdējā minūtē ierasties viena?

D�ouna sarauca pieri.

-�� Es labprātāk braucu kopā ar tevi.

-� Es zinu, bet tev ta�u ir tik grūti, ja mana dar�ba dēļ jāatsakās no jebkādas sabiedrības. Kāpēc lai tu atteiktos? Tu ta�u pietiekami labi pazīsti Silviju, l.ii ierastos pie viņas ari viena, ja nepiecie�ams.

-�� Domāju gan, D�ouna negribīgi sacīja. I abi, es tā darī�u. Teik�u, ka mēs būsim abi, ja varēsim, bet ja nē tad ieradī�os viena.

Viņi kādu bridi ēda draudzīga klusuma atmos�fērā, pēc tam D�ouna pavaicāja:

-� Kā veicas izmeklē�ana?

Tenets pastāstīja. Viņ� bija redzējis izjūkam vairāku policistu laulības tāpēc, ka viņu sievas nespēja samierināties ar neregulārajām darba stundām, nenoteiktību, neturētiem solījumiem, vientulību un atsve�inātības sajūtu, un jau kop� pa�a sākuma nozvērējās, ka ar viņu tā nenotiks. Viņ� ticēja, ka tad, ja sieva jutīsies iesaistīta vīra darbā, viņa būs atsaucīgāka pret jebkādiem lūgu�miem. Viņ� zināja, ka daudzi kolēģi viņam ne�piekristu un teiktu, ka vienīgais veids, kā izbēgt no bie�i vien necie�amajām domstarpībām, ir no�ķirt darbu no mājas dzīves, izmetot pirmo no prāta, tiklīdz ienākts pa ārdurvīm.

Ta�u Tenetam un D�ounai derēja viņa va�riants, darot viņus vēl tuvākus. Tenels pilnīgi uzticējās sievai, zinot, ka viņa �o uzticību nekad nepievils. Vēl vairāk sarunas ar sievu bie�i vien palīdzēja viņam noskaidrot domas.

-�� Kenijs Kendons! viņa noteica, atkārto�dama viņa sacīto glu�i kā Lainhems, kad Tenets bija beidzis. Vai tu dosies pie viņa izrunāties?

-Rīt.

-�� Tas būtu interesanti. Apskatīties radiomāju no iek�puses, un tamlīdzīgi. Viņa pasmējās par vīra sejas izteiksmi. Labi, labi, es zinu, ka ne jau tāpēc tu turp dosies. Ta�u, vienalga tas būs interesanti. Tāda pārmaiņa pierastajā ikdienā.

-�� Tiesa, viņ� noprata, ka sievai tas kaut ko nozīmēja. Viņas dzīvi �obrīd lielā mērā noteica mājas, īpa�i jau bērnu, vajadzības. Un, kā jau zi�nāms ikvienam, kas to izjutis, pastāvīgā mazu bērnu sabiedrība varēja būt ļoti nomāco�a, lai kā �is cilvēks mīlētu bērnus. Viņ� paliecās uz priek��u un saņēma sievas roku.

-� Vai tev ir ļoti apniku�as �īs �etras sienas, mīļā?

Viņa savilka seju grimasē.

-�� Reizēm tā liekas gan godīgi runājot. Ta�u es saku sev pa�ai, ka tas ta�u neturpināsies mū�ī�gi. Priecājos, ka tu neesi viens no tiem Viktorijas laikmeta tipiem, kuriem patīk redzēt sievu sē�am ieslēgtu. Nemaz neliecies tik pa�apmierināts!

Tenets pasmīnēja.

-� Es un pa�apmierināts? Nonsenss!

-�� Vienalga, tā ir tik jauka pārmaiņa ielūkoties citā pasaulē, jo īpa�i tad, ja runa ir par slavenībām. Apsoli, ka rīt tu būsi sevi�ķi labs novērotājs!

-� Ar sirdi un dvēseli, Tenets noteica.

Tenets ar Lainhemu izbrauca uz Londonu pulksten pusastoņos. Tenets bija pārbaudījis Kendona programmas laiku Radio Times: no septiņiem trīsdesmit līdz desmitiem. Viņ� cereja ierasties radionamā tie�i atbilsto�ā laikā, lai pro�grammas beigās Kendonu pārķertu.

Pa ceļam viņ� ieslēdza "Radio 2" un ar intere�si paklausījās Kendona pārraidi, kura bija veikls joku, patērzē�anas, telefonzvanu, apsveikumdziesmu un popmūzikas savārstījums. Bija patī�kami apzināties, ka izsekojamais bija tur, uz kurieni veda pēdas. Pēc brī�a Tenets izslēdza ra�dio, un vini brauca tālāk klusēdami.

i i.: Vai zināt, kas man �ajā lietā �ķiet dīvaini, ser? ierunājās Lainhems.

-�� Kas? Tenets izvilka pīpi un sāka to piebāzt, Tie daudzie vīrie�i, kas interesējās par misis Holmsu. Es domāju ir acīmredzami ka viņa pievilka vīrie�us. Vīrs, kas bija kā apmāts viņas t dēļ, misters Perri�s ja ticam mis Votersas sacītajam, un tagad �is misters Kendons.

-��� Kas tad tur dīvains? Da�as sievietes vīrie��iem �ķiet īpa�i pievilcīgas.

Tenets aizdedzināja pīpi un pavicināja roku, lai izkliedētu dūmu mākoņus, kuri plīvoja abiem apkārt.

-�� Jā, bet �ī nebija tāda meitene vai tad ne? Es gribēju teikt, ka visbie�āk tās sievietes, kuras pievelk vīrie�us, ir, tā sacīt�

-�� Seksīgas? Tenets ar blēdīgu smaidiņu no�

prasīja. Viņ� nekādi netika gudrs, kā Lainhems bija pamanījies �ādās lietās tik ilgi saglabāt zinā�mu naivitāti. Varēja domāt, ka �ādā darbā tai jau sen vajadzēja pagaist.

Jā, Lainhems cītīgi pētīja ceļu. Ta�u �ī meitene nebija� seksīga vai arī, ja bija, tad ne�likās to apzināmies pat mis Votersa, kura at�zinās, ka viņu apskaudusi, teica to pa�u.

-�� Es zinu. Bel vispirms jau es nepiekritu, ka meitenēm, kuras pievelk vīrie�us, noteikti jābūt seksīgām, pat ja viņas tādas izskatītos. Ir, pie�mēram, tāds meiteņu tips, kuras nav pārliecinātas par savu pievilcību sievi�ķību, ja vēlaties, un tī�am cen�as valdzināt vīrie�us, likties seksīgas lai pierādītu sev pa�ām, ka to spēj. Tādas sie�vietes bie�i vien īstenībā ir aukstas, pat frigīdas, un bie�i vien viņas uzskata par bezsirdīgām flirtētājām. Ta�u D�ūlija Holmsa esmu par to pār�liecināts pie �īs kategorijas nepiederēja. Kā jau jūs teicāt pat Morina Votersa, kura atzinās, ka bijusi greizsirdīga viņas dēļ, piebilda, ka D�ūlija, �ķiet, nav apzinājusies savu spēju valdzināt vī�rie�us un noteikti necentās viņus pievilkt tī�ām.

Ta�u galvenais ir tas, ka, būdama tāda, kāda viņa bija, D�ūlija visu laiku atradās �o savas dzī�ves vīrie�u ielenkumā un katrs no viņiem, �ķiet, saskatīja meitenē tikai izaicinājumu un tāpēc negrasījās viegli atkāpties. Kaut kādā veidā viņa ar savu raksturu pati tos provocēja.

-�� Vai jūs gribat sacīt, ka viņa bija kā radīta upura lomai, ser?

-������� Savā ziņā jā, es tā domāju. Bet man lie�kas, ka viss bija vēl nedaudz sare�ģītāk. Es do�māju, ka normālos apstākļos viņa tiklu galā ar to aplenkumu, par kuru mēs runājām. Ta�u visas nelaimes sākās tad, kad atgadījās kas negaidīts.

-� Jūs domājat murgus?

-� Tā izskatās ja ņem vērā dzirdēto.

-�� Bet kāpēc gan pie�ķirt tiem tik lielu nozī�mi? Es gribēju teikt, ka cilvēki bie�i murgo, bet tāpēc ar viņiem nekas briesmīgs nenoliek.

-�� Es nedomāju, ka tie bija tikai parasti murgi. Tenets lūkojās laukā pa logu. Viņi tobrīd jau brauca pa nomales ielām, un viņa prātu daļēji aizņēma no�ēla par sabojāto dabu.

-�� Murgi viņu biedēja, protams, un nomocīja, jo viņas miegs tika traucēts, bet es varētu apzvē�rēt, ka tie sākās tāpēc, ka viņas apziņas dzīlēs

modās kas tāds, ko būtu labāk aizmirst.

-� Kas tas varētu būt, ser?

-�� Kas to lai zina? Bet, Tenets domīgi sacīja, joprojām lūkodamies vienveidīgo māju rindās, es varētu apzvērēt, ka tas patiesi bija kas ļoti ne�jauks. Kāds Krakens.

-�� Kas tad, ser?

Tenets viņu uzjautrināti uzlūkoja.

-��� Briesmonis, Maik. Gulo�s jūras briesmonis, kas pēk�ņi pamostas un uzvanda lielus daudzumus dūņu un dubļu. Tas ir tas, ko es gribēju jums pa�skaidrot, pirms runāsiet ar to misis Lautonu, D�ūlijas krustmāti Rozu. Paturiet prātā briesmoņus!

-�� Jūs domājat lai mēģinu noskaidrot, vai misis Holmsai bērna gados nav biju�i kādi trau�mējo�i pārdzīvojumi, ser?

-�� Ak, Dieva dēļ, puis, neesiet tik āri�ķīgs! Jā gan, tie�i tā es domāju.

-Ser�

-Jā?

-�� Nē, tam nav nozīmes.

Tenets norija aizkaitinājumu un laipni sacīja:

-�� Paklausieties, Maik, ļaujiet man jums pa�skaidrot! �is ir tikpat atbilsto�s laiks kā jebkur� cits. Es varbūt reizēm esmu mazliet nepacietīgs, ar jums runājot, bet vienīgais, kas mani patie�ām satrauc, ir jūsu pa�paļāvības trūkums. Redziet, tā ir tāda lieka piepūle. Priek�niecību gan tas ne�kavēja saskatīt, ka esat pirmklasīgs policists, un neradās �aubas, ka ātrs paaugstinājums jūsu pa��apziņu paaugstinātu. Tāpēc papūlieties, ja? Ja jums ienākusi prātā kāda doma pārbaudiet to!

-�� Ne tik daudz doma, cik jautājums. Lainhems uzmeta Tenetam ātru. vērtējo�u skatienu. Lieta tāda, ka es neredzu jēgu rakņāties meitenes pagātnē. Kāda nozīme tam. ka viņa triju gadu vecumā redzējusi ko atbaido�u?

Tagad, kad Lainhems bija sācis runāt un viņu kritizēja, Tenets jutās apskaities un sapīcis un tad pēk�ņi sāka uzjautrināties par sevi pa�u. "Ti�piski," viņ� domāja. "Iedro�ini cilvēku, lai viņ� izsaka savas domas, un pēc tam apskaities, ja tās izrādās citādas nekā tavējās."

-�� Es saprotu, ko jūs domājat, viņ� sacīja. Ta�u nevaru jums piekrist, vismaz �obrīd. Man ir tāda ju�ana, ka viņas dvēseles stāvoklis ir tie�i vainojams viņas nāvē, un tāpēc ir ļoti svarigi uzzināt, kas viņu mocīja. Vispār kamēr slepka�va nav mūsu rokās, mums policistiem alla� jārakņājas it visā, lai kas tur taptu uzrakņāts.

-�� Ņem�u un rak�u ar pienācīgo cītību, no�pietni sacīja Lainhems un pēc tam uzmeta Tene�tam greizu, piktu skatienu, lai redzētu, kā viņ� �o piezīmi uzņems.

Tenets pasmīnēja un rotaļīgi uzsita ser�antam uz pleca, bet pēc tam aizgriezās, sākdams pētīt karti. Ma�īnu bija aizvien vairāk, un Lainhemam tagad nācās visu uzmanību veltīt brauk�anai. Tenets viņu izrīkoja. Viņi pārbrauca pāri Melnā Mūka tiltam, iegriezās Strendā, apbrauca apkārt Trafalgārskvēram un brauca uz Pikadillija cirka pusi. Tenets izjuta pazīstamo satraukumu, ko Londona alla� viņā izraisīja. Apziņa, ka viņ� at�rodas centrā vienai no pasaules lielākajām pil�sētām, viņu pacilāja vienmēr.

Viņi turpināja braukt pa Rid�entstrītu, pabrau�ca garām Oksfordcirkam, un glu�i vai triumfēja, kad priek�ā izslējās pelēcīgi baltā radionama celtne, likdama izskatīties mazākai Visdvēseļu baznīcai ar tās tievo torņa smaili, slaidajām ko�lonnām un aci priecējo�o simetriju. Bija bez des�mit minūtēm desmit.

-�� Atbrauciet man pakaļ pusdivpadsmitos, Tenets sacīja. Vai esat pārliecināts, ka atradī�siet ceļu?

Lainhems pamāja.

-� Es vakarvakarā pamatīgi izpētīju karti.

-� jauki. Tad uz redzi.

Tenets nolūkojās, kā Lainhems aizbrauc pa vienvirziena ielu, nozuzdams skatam, bet pēc tam pagriezās, lai' aplūkotu lielo radionama ēku. Virs augstajām, zeltītajām durvīm bija iespaidīga skulptūra: vecs vīrs, kas turēja rokās bērnu. Tenets kādu brīdi to pētīja, prātodams, ko gan tā simbolizē, un tikai tad gāja iek�ā vestibilā. Viņ� devās pie de�uranta galdiņa pa labi un sacīja, ka steidzīgi vēloties runāt ar misteru Kendonu. Viņ� tī�ām nepateica, ka ir policists, lai Kendonu priek�laicīgi nesat rauktu.

De�urante pateica Tenetam to, ko viņ� jau zi�nāja: ka Kendons �obrīd esot aizņemts, jo vadot savu programmu. Viņa sacīja, ka varot piezvanīt uz aug�u un pateikt, ka viņu kāds gaidot, un apgalvoja, ka Kendons nāk�ot lejā, tiklīdz atbrī�vo�oties. Tenets pateicās un apsēdās pagaidīt uz viena no sarkanajiem soliem vestibilā, ieintere�sēti lūkodamies apkārt.

Vestibilā apgrozījās daudz ļau�u. Ļau�u strau�me nemitīgi plūda garām abiem sardzes vīriem aiz barjeras, par kuru kalpoja nostiepta virve. Sargi, kā viņ� manīja, bija metodiski: nākamajās divdesmit minūtēs neviens netika iegājis iek�ā, neparādījis pasi. Atminēdamies D�ounai doto solījumu, Tenets pētīja sejas, pūlēdamies saskatīt

pazīstamas, bet nelaimīgā kārtā neviena tāda ne�parādījās. "Gandrīz vai pārsteidzo�i," viņ� do�māja. "Ja �is būtu televīzijas centrs, tad gan�"

Kā likās, necik ilgs laiks nebija pagājis, kad parādījās Kendons.

-�� Mister Tenet?

Tenets piecēlās un atņēma sveicienu, iein�teresēti nopētīdams Kendonu. "Viesmīles apraksts ir ļoti atbilsto�s," viņ� domāja un saprata, kāpēc Kendons viņu tā ietekmējis. Tāpat kā Perri�s, �is vīrietis sievietēm dro�i vien likās ļoti pievilcīgs. Viņ� bija izskatīgs, labi veidots un �armants. Viņam mugurā bija balts zīda krekls ar vaļēju ap�kakli un tum�i zaļas bikses no smalka, zīdaina rievotā velvēta. Kad Tenets parādīja savu dienesta apliecību, viņ� izskatījās apjucis, ta�u drīz vien, �ķiet, atguva savu parasto brīvo izturē�anos.

-�� Iesim tur pāri pretī, uz "Lenghemu", viņ� sacīja. Tur mēs varēsim mierīgi parunāties.

Kad viņi devās ārā caur augstajām virpuļdurvīm un pāri ielai, Kendons rāmā garā teica runu. Viņi, kā sacīja Kendons, ejot uz klubu, ku�ru bie�i apmeklējot BBC strādājo�ie un slave�nības. Tenets klausījās, pie sevis prātodams, vai tā bija Kendona parastā izturē�anās, vai ari viņ� tērgāja, lai iegūtu laiku un atbīdītu atbildamos jautājumus tālāk fonā, kamēr būs gatavs atbildēt.

Vēl augstākas, zeltītas durvis, zaļ� paklājs, kas klāja gaiteņa grīdu visā garumā līdz pla�ai istabai ar augstiem griestiem tajā bija izvietoti mazi, apaļi galdiņi ar bāru vienā pusē un bufeti otrā. Kendons uzstāja, ka izmaksā�ot kafiju un rādīja ceļu uz tālāko kaktu, kur pa milzīgu erkerlogu apak�ā varēja vērot ielas burzmu.

-�� Te tikai nesen nomainīja apmēbelējumu, Kendons sacīja, īpa�nieka lepnumā lūkodamies apkārt.

-�� Ļoti jauki, Tenets piekrīto�i sacīja, bet tagad, mister Kendon�

-�� Protams, protams, Kendons steidzīgi sacī�ja. Viņ� iemalkoja kafiju, nolika tasīti un atgāzās krēslā, starodams vislielākajā laipnībā.

-�� Kā es varu jums palīdzēt, inspektor?

-�� Cik zinu, jūs pazināt D�ūliju Holmsu, Tenets sacīja. Un pamanīja patiesu sāpju atblāz�mu Kendona acīs, pirms vīrie�a vaibsti atkal sa�valdīgi izveidoja parasto, nopietno izteiksmi.

-������ Jā, es viņu kādreiz pazinu un īstenībā diez�gan labi. Es, protams, lasīju par viņas� nāvi avīzēs. Viņ� atkal iedzēra malku kafijas. �ausmu bū�ana.

Tenets mierīgi pamāja, neko nepiebilzdams. Viņ� mēdza uzskatīt klusē�anu par spēcīgāku ie�roci nekā jautājumu uzdo�anu. Maz bija lādu cil�vēku, kuri spēja to ilgi izturēt. Kendons nebija izņēmums. Viņ� iedzēra nākamo kafijas malku, nolika tasi un nemierīgi uzlūkoja Tenelu. Tad viņ� izņēma no kabatas cigare�u paciņu, piedā�vāja arī inspektoram un, kad tas atteicās, paņēma sev cigareti un to aizdedzināja.

Tenets turpināja malkot kafiju un gaidīja.

Kendons vicināja cigareti, birdinādams pel�nus kafijā. Viņ� lādējās.

-�� Kāpēc jūs gribējāt mani satikt?

-�� Es gaidu, lai jūs man pastāstāt par D�ūliju Holmsu.

-�� Ko tad lai es jums-par viņu pastāstu? Pa�klausieties, inspektor, ja jūs domājat, ka man ir kas kopīgs ar �o slepkavību�

-�� Vai es tā teicu? Tenets pieļāvīgi noprasīja. Tikai pastāstiet man par viņu! Par jūsu at�tiecībām.

Viņ� jutās apmierināts, ka Kendons tagad bija ieņēmis aizsardzības pozīcijas un tādējādi �ķita viegli ievainojams. Tomēr likās, ka viņ� nebija �o jaunekli pietiekami novērtējis.

Kendons paliecās uz priek�u.

-� Labi, inspektor, es visu paskaidro�u. Jādomā, ka man nav citas izejas. Viņa bija vazaņķe. Nelika mani mierā. Pat pēc tam, kad bija apprecējusies, pat pēc tam, kad pārvācās dzīvot uz Kentu.

Tenets bija izbrīnījies par �o negaidīto spo�guļattēla versiju tam, kādas viņ� bija iedomājies Kendona un D�ūlijas attiecības.

-� Turpiniet, Tenets sacīja.

Kendons nometa cigareti.

-�� Cerēju, ka bū�u ticis no viņas vaļā, kad viņa apprecēja D�onu, ziniet, es biju tas, kas viņus ie�pazīstināja. Es vienmēr iepazīstināju D�ūliju ar citiem vīrie�iem, cerēdams pats no viņas atbrī�voties. Un �ajā reizē, kā likās, tas līdzēja uz laiku.

Da�us mēne�us es par viņu neko nedzirdēju, bet pēc tam sākās atkal. Vēstules, telefonzvani� tas viss mani darīja traku. Ta�u es jutu viņai līdzi savā ziņā un laiku pa laikam, lai viņa nomie�rinātos, ar viņu tikos.

-�� Pat reizi nedēļā braucāt uz Kentu, lai ar vi�ņu tiktos?

-�� Protams, kāpēc gan ne?

-�� Kālab gan, mister Kendon?

Kendons paraustīja plecus.

-�� Es jau jums teicu. Man bija D�ūlijas �ēl. Man pret viņu bija vājiba. Viņā bija kaut kas tāds tāds piepacelts. Es vienmēr baidījos, ziniet, ka viņa varētu izdarīt ko nelabojamu.

-�� Izdarīt pa�nāvību, jūs domājat?

-Jā.

-Ja jūs nebūtu ar viņu ticies?

-�� Tā gan. Redziet, inspektor, mans darbs no�zīmē arī zināmu slavu. Tādas meitenes tā ļoti vilina. D�ūlija ne ar ko neat�ķīrās no citām.

-�� Un jūs nopūlaties visu �o iemīlēju�os skuķu dēļ, upurējot katrai vienu vakaru nedēļā, lai vi�ņas justos laimīgas?

-�� Protams, nē. Bet es jau jums teicu, ka pret D�ūliju man bija vājība.

-Turpiniet!

-�� Par ko tad?

-�� Labi, sāksim ar pagāju�o otrdienu, ko? To vakaru, kad viņa mira.

-�� Jā, labi, Kendons pārvilka ar mēli pār apak�lūpu. Tas viss bija tā� Jādomā, ka kro�dziņa apmeklētāji mūs atcerējās?

-� Jā, atcerējās.

-�� Nav brīnums, ja ņem vērā, kā D�ūlija tur uz�vedās. Tas bija tā. Es nolēmu, ka �ī būs pēdējā rei�ze, kad es braucu to gaisa gabalu, lai ar viņu tiktos, un tā arī viņai pateicu. D�ūlijai tas nepatika, viņa lūdzās, runāja riņķi un apkārt, bet es beigu beigās teicu, ka man ir diezgan, un tā ari bija. Beigās viņa bija briesmīgi uztraukusies un izskrēja ārā.

Te nekas nesaskanēja ar to aprakstu, kādu �im strīdam bija devusi viesmīle, ta�u Tenets nelikās to manām. Viņu vairāk interesēja tālākais.

-Turpiniet!

Kendons atgāzās krēslā un pacēla rokas beigu �estā.

-� Tas ir viss.

Tenets kādu brīdi klusēdams lūkojās viņā, ap�svērdams, pie kādas līnijas labāk pieturēties, lai izdabūtu no viņa patiesību. Kendona stāsts acīm�redzot vedināja uz to, ka pēc strīda viņ� devies uz staciju un atgriezies Londonā. Jautājums tikai vai ļaut viņam �ādi turpināt stāstu un kā viņ� reaģētu, ja tiktu apvainots melos? Noslēgtos sevī vai spertu zemes gaisā? "Dro�i vien pēdējais variants," Tenets nodomāja. Kendona uzskati par sevi pa�u bija tādi, ka viņ� nekad nespētu nokāpt lejā no saviem augstumiem. Labāk jau neļaut viņam nokļūt tādā stāvokli.

Ne glu�i, es domāju, mister Kendon. Bū�u atklāts un pateik�u, ka cilvēki ne tikai redzēja jūs sekojam misis Holmsai pēc iznāk�anas no kro�dziņa, bet divi viens no otra neatkarīgi liecinieki redzēja jūs Ciledstounroudas tuvumā apmēram bez divdesmit deviņos.

"Vīrietis ir aukstasinīgs," Tenets nodomāja, viņu pētīdams.

Viņ� ne tikai atbildēja ar acu uzmetienu, bet ari padevīgi paraustīja plecus, greizi pasmīnēdams.

-Ak, jā, tas bija pūļu vērts� Labi, inspektor, es pastāstī�u jums ari visu pārējo. Kā jau teicu, tā situācija man bija līdz kaklam. Gribēju, lai D�ūlija saprot, ka es tie�ām domāju tā, kā teicu, ka negribu, lai viņa turpina mani vajāt, un ka �ī bija pēdējā reize. Biju braucis visu to gabalu uz Kentu, lai viņu nomierinātu. Bet tas, kā viņa aiz�skrēja� nūjā, tas neko neatrisināja. Viņa vienkārsi aizskrēja prom no �īs situācijas, atteicās skatīties tai acis, un es nopratu, ka viss turpinā�sies tāpat kā līdz �im. Es pabeidzu dzert savu glāzi, devu viņai piecas minūtes laika nomieri�nāties, pēc tam viņai sekoju. Jā, es saku, ka viņai sekoju, bet īstenībā viņa nemaz vairs nebija re�dzama. Tur mazā ceļa gabalā no kroga līdz vie�tai, kur viņa dzīvoja, ir daudzi pagriezieni. Bet es jutos pārliecināts, ka viņa devusies uz mājām, tāpēc devos uz Gledstounroudu. Pa taciņu pie�gāju pie mājas un pieklaudzināju pie ārdurvīm. D�ūlija pienāca pie erkcrloga lielajā istabā ap�skatīties, kas tur ir. Es pamanīju viņu logā, bet pēc tam viņa nozuda. D�ūlija uzreiz nenāca pie durvīm, tāpēc es pieklaudzināju vēlreiz.

Pirmoreiz Kendona notikumu atveidojums likās kļuvis slidens.

Es dzirdēju D�ūlijas soļus vestibilā un no�domāju, ka viņa nāk mani ielaist, bet pēk�ņi viņa iesaucās jā, patiesībā pat iekliedzās:

"Ieskaties pa vēstuļu spraugu, Kenij!" Es tā arī darīju.

Kcndons noliecās uz priek�u, viņa acis �audī�jās �urpu turpu, it kā viņ� gribētu pārliecināties, vai neviens nenoklausās, pēc tam sacīja klusu un nopietni:

-�� D�ūlija stāvēja tur un rokā turēja nolādēti lielu gaļas grie�amo tuteni, inspektori "Vācies prom!" viņa spiedza. "Vācies prom, vai es iz�dur�u �ito tev cauri!" Un viņa kratīja nazi man acu priek�ā!

Kendons paliecās sānis, lai izvilktu no bik�u kabatas mutautu, un ņēmās ar to slaucīt uz pieres mirdzo�os sviedrus.

-�� Un tad? Tencts noprasīja.

Kendons svārstījās, viņ� pārvilka ar mēli pār lūpām. Bija skaidri redzams, ka viņ� sapratis �is punkts ir iz�ķiro�ais. Tad viņ� paraustīja plecus, atgāzās krēslā un likās mazliet atslābināmies, it kā pārdomādams, kādā veidā visu nobeigt.

-� Eh, iedomājieties tikai, inspektori Iedomājie�ties sevi manā vietā! Noņēmos ar D�ūliju gadiem, regulāri d�inos uz Kentu viņu apraudzīt. Tā gan bija vazaņķe, to es varu jums apliecināt. Un kas notiek, kad es beigu beigās nolemju darīt tam visam galu? Viņa man draud ar milzīgu nazi, Die�va dēļ! Redzot viņu tur tā stāvam, es nodomāju lai notiek. Sasodīts, man vienreiz ir diezgan.

-� Jūs apskaitāties, klusu sacīja Tenets.

-�� Sasodīts, apskaitos gan! � Kendons pēk�ņi saprata, ko pateicis, un ar nopietnu sejas izteik�smi paliecās uz priek�u.

-��� Bet tikai saprotiet mani pareizi, inspektori Es neapskaitos tā, lai viņu nogalētu. Kāpēc man būtu jāriskē ar galvu viņas dēļ? Nē, kā jau teicu, es nodomāju: manis pēc lai viņa iet ellē! Tad es devos projām. Biju ticis tikai līdz vārtiņiem, kad dzirdēju aiz sevis atveramies durvis. Viņa vēl. joprojām vicināja nazi.

"Nekad vairs nenāc atpakaļ," D�ūlija sauca. Un, ticiet man, es nemaz netaisījos to darīt.

-� Un ko tad jūs darījāt tālāk?

-� Devos uz staciju un ar vilcienu braucu mājās.

-� Ar kuru vilcienu tad jūs braucāt?

-� Astoņos piecdesmit �etrās.

Un Mensons bija teicis, ka no Holmsa mājas līdz stacijai jāiet se�as minūtes.

-�� Vai stacijā jums nācās ilgi gaidīt?

-� Tikai minūti vai divas.

Tenets mirkli klusēja, apdomādams dzirdēto.

-� Vai ir kāds, kas varētu jūsu teikto apliecināt?

Atbilde bija pārsteidzo�a.

-�� īstenībā�jā.

Kendons aizsmēķēja jaunu cigareti, vispirms dziļi ievilka dūmu un tikai tad turpināja. Viņa pa�paļāvība bija atgriezusies, un skatienā varēja samanīt pat tādu kā viltīgu pa�apmierinātību.

-�� Kad D�ūlija atvēra durvis un kliedza uz mani, es devos uz priek�u pa taciņu, bet pirms manis gāja meitene viņa atradās pie vārtiņiem. Domāju, ka viņa bija ieradusies pa taciņu, kas veda gar drā�u �ogu to, kas savieno ielu galus. Viņa noteikti dzirdēja D�ūliju kliedzam, jo viņa apstājās un atskatījās uz mums. Pēc tam meitene devās tālāk caur vārtiņiem un pa taciņu uz priek�u. Es panācu viņu un pagāju garām gan�drīz jau pie pa�as stacijas. Meitene brauca ar to pa�u vilcienu, ar kuru es. Tātad redziet, inspektor, esmu ārpus aizdomām. Atrodiet to meiteni, un viņa apliecinās, ka tad, kad es gāju projām, D�ūlija vēl bija dzīva. Un man nebija nekādas iespējas aizlavīties atpakaļ un viņu nogalināt.

-� Skaidrs. Vai varat pateikt tās meitenes pazī�mes, lai mums būtu vieglāk viņu atrast?

Kendons atgāzās krēslā, viņa acis samiedzās viņ� pūlējās atcerēties.

-��� Varētu būt pāri divdesmit gadiem, kā man �ķita. Baidos, ka labi neapskatīju viņas seju, tai jābūt diezgan neizskatīgai. Galu galā es ta�u ne�zināju, ka viņa man vēl būs vajadzīga, vai ne pretējā gadījumā būtu pierakstījis viņas vārdu un adresi, kā sacīt jāsaka! Man liekas, ka mati bija tum�i. Jā gan tum�i, taisni līdz pleciem.

-� Cik gara?

-�� Ak, vidēja auguma. Apmēram piecas pēdas un piecas collas tā varētu būt.

-�� Kā viņa bija ģērbusies?

Kendons sarauca pieri, pūlēdamies koncentrēties.

-�� Nekā uzkrīto�a, tas ir pilnīgi dro�i. Kaut kas tum�s jā, tum�s mētelis, liekas, brūns. Viņa bi�ja ļoti parasta meitene.

-Cik nelaimīgi�

-�� Nelai� ak, jā, saprotu. Kendons izskatījās norūpējies. Jūs domājat, ka viņu būs grūti sazīmēt?

Tenets paraustīja plecus.

-�� Kas lai zina? Gan jau redzēsim.

-� Cerams, Kendons sausi noteica.

-Jā, cerams. Vai vēl kāds negāja uz to vilcienu?

-�� Jā, uz perona bija da�i cilvēki. Bet, godīgi sakot, es nevaru nevienu no viņiem atcerēties.

Patiesību sakot, es vēl joprojām biju ļoti uztrau�cies pēc tā skata ar D�ūliju. Man vēl bija at�miņā, kā tas viss izskatījās, skatoties caur to vēstuļspraugu� Godīgi sakot, inspektor, viņa iz�skatījās kā jukusi. Patie�ām jukusi. Man, brau�cot vilcienā, bija daudz ko pārdomāt.

� Vai jums �ķiet, ka man nevajadzēja viņu atstāt tādā stāvoklī? viņ� pēk�ņi vaicāja.

"Tātad �is cilvēks jūtas vainīgs, ja jau prasa pēc apstiprinājuma vai nolieguma," Tenets domāja. Tā arī vajadzēja būt. Jo galu galā viņa roka bija tā, kas deva D�ūlijai pēdējo grūdienu, izsitot viņu no rāmjiem. No otras puses raugoties, viņ� nebija izraisījis tos spēkus, kuri meiteni tik tālu noveda.

-� Tādā situācijā kā �ī grūti saprast, kā būtu bijis labāk, viņ� neitrāli sacīja.

-�� Ak, ko nu, inspektor! Kendons nenotu�rējās. Ko jūs būtu darījis �ādā situācijā sa�kiet, lūdzami?

Tas bija sauciens no pa�iem sirds dziļumiem pirmoreiz.

Tenets sajuta pret Kendonu patiesu līdzjūtību. Aci pret aci ar �o vīrieti un viņa slideno stāstu Tenets gandrīz bija piemirsis, ka iepriek� dzirdē�tais bija tiesa un Kendona sakars ar D�ūliju ilga gadiem. Tagad viņ� bija izgājis no aizstāvē�anās pozīcijām. Lai ko Tenets domāja par �o cilvēku, būtu necilvēcīgi atteikties atbildēt uz �o jautājumu.

-� Es nezinu, viņ� sacīja. Varbūt izsauktu ārstu.

Kendons apsēdās atpakaļ krēslā.

-�� Es tāpēc jūtos sasodīti vainīgs. Ja vien es nebūtu D�ūliju tā atstājis, varbūt viņa būtu dzīva vēl joprojām� Ir vēl kaut kas, ko es jums nepa�teicu, viņ� īsi piebilda. Redziet, es neesmu par to pārliecināts. Ja būtu, tad dro�i vien jūs uzmeklētu pats.

"Tātad tas ir svarīgi," Tenets nodomāja. Viņ� pamudino�i noklepojās. Kendons vēl kādu mirkli �aubījās, pēc tam sacīja:

-�� Tikai tas, ka tad, kad es sasniedzu vārtiņus, es pagriezos atpakaļ un uzmetu skatienu mājai, lai redzētu, vai D�ūlija vēl ir tur. Viņ� aprāvās.

-� Un vai bija?

-� Nē, bet pēc kāda mirkļa es atkal atskatījos. Un man likās, ka tobrīd ielas stūrī kaut kas sakustējās�

Tenets pēk�ņi juta kņudinā�anu kuņģī. It kā viņ� jau būtu saskatījis slepkavu ar pa�u acs kaktiņu.

-� Vai tas, jūsuprāt, bija Gledstounroudas tālā�kajā galā?

-�� Jā. Tā bija tikai tāda sajūta, kā jau sacīju, ta�u, lūkojoties atpakaļ, es jutos glu�i vai pār�liecināts, ka Gledstounroudā kāds iegriezās.

-�� Vīrietis vai sieviete?

Kendons papurināja galvu.

-�� Nav ne jausmas. Es domāju un domāju, un tomēr nezinu. Tā patiesībā bija tikai tāda acumir�klīga kustība, jau gandrīz ārpus mana redzesloka pēc tam es aizgriezos.

-�� Labi, ja kaut ko atceraties, tad tūlīt zvaniet man! Tenets uzskribelēja abus gan mājas, gan darba telefonnumurus uz papīra gabala, pa�sniedza to Kendonam un piecēlās. Domāju, ka �obrīd tas ir viss, mister Kendon.

Kendons sekoja viņa piemēram.

-� Man �ēl, ka es nevarēju pateikt ko noderīgāku.

Liekas, ka viņ� tie�ām tā domāja, un Tenets

iedomājās, ka abu sarunas pēdējās minūtes bija atklāju�as viņa attieksmi pret �o vīrieti. Iedami ārā, viņi sarunājās visai draudzīgi. Kendons no�griezās pa labi un devās pa Rīd�entstrītu. Ar no�durtu galvu, viņ� izskatījās glu�i izmisis. Tēloja?

Tenets par to �aubījās, nolūkodamies, kā viņ� no�zūd skatam. Viņam drīzāk gan likās, ka ne.

-�� Vai jums �ķiet, ka Kendons teica patiesību? Lainhems vaicāja, kad viņi atsāka ceļu atpakaļ pa�ā sastrēgumstraumē un Tenets bija viņam at�stāstījis sarunas saturu.

-�� Savā versijā par attiecībām ar D�ūliju, pro�tams, nē neticu. Tas nesaskan ar viņas vīra un misis Torpas sacīto. Un arī ar viesmīles teikto par viņu strīdu, patiesību sakot. Un man jāpie�bilst, ka viņ� gan nav tas tips, kas biju�ās drau�dzenes dēļ būtu spējīgs tiktāl atklāties. Nē, es domāju, viņ� tikai centās saglābt savu seju, stās�tot, ka viņa ir tā, kas nelikās mierā. Ta�u svarīgā�kajai informācijai par to, kas īsti notika otrdienas vakarā, tai gan. Man liekas, ka ticu, vismaz sliecos ticēt. Mums būs �is tas jāpārbauda jā�apskatās, vai nevarēsim atrast to meiteni, kurai viņ� sakās sekojis līdz stacijai. Publicēsim pazi�ņojumu un paskatīsimies, kas notiks! Vai varbūt mums varēs palīdzēt konduktors. Ja ar to vilcie�nu nebrauca daudz cilvēku, varbūt viņ� �o meite�ni atcerēsies; protams, var jau būt, ka Kendons ir viņu izdomājis un glu�i tāpat to mistisko personu, kuru sakas redzējis gar stūri iegrie�amies Gledstounroudā. Bet, ja tur tie�ām kāds bija�

-Tad tas varētu būt mūsu slepkavuieks.

-� Iespējams. Domāju, ka labāk būs, ja mēs pār�lūkosim visus kaimiņu nopratinā�anas pierakstus un izvaicāsim vēlreiz tos, kuri neskatījās filmu. Kā gāja tev? Ko tu izdabūji no misis Lautonas?

-�� Labi. Es domāju, ka uzzināju visu mums vajadzīgo.

D�ūlija ar māti, �ķiet, pārvāku�ās uz Londonu no Kentas, kad D�ūlijai bija trīs gadi, pēc ne�laimes gadījuma ar viņas tēvu māte nopirka mazu mājiņu ar terasi iecienītā, bet ne īpa�i veselīgā Vimbldonas kvartālā. D�ūlija dzīvoja pie mātes līdz pat precībām, bet māte tur dzīvoja līdz savai nāvei, tas notika apmēram pirms gada.

Kādu laiku pēc pārvāk�anās no Kentas D�ūliju esot mocīju�i murgi, bet misis Lautonai ne�esot bijis ne jausmas, ar ko tie saistīti, un tolaik viņa domājusi, ka tādos apstākļos par to nebūtu jābrīnās, jo D�ūlija tik piepe�i zaudējusi tēvu. D�ūlija nav cietusi tajā nelaimes gadījumā, kurā gāja bojā viņas tēvs, to misis Lautona zināja, un D�ūlijas māte meitai esot teikusi, ka pārvākusies tāpēc, lai atbrīvotos no atmiņām par to vietu, kas tik ļoti saistās ar viņas vīru. Viņa otrreiz vairs neesot apprecējusies.

-�� Kurā vietā Kentā viņi dzīvoju�i? Tenets pavaicāja, kad Lainhems bija beidzis.

-�� Litlsjutonā.

-�� Litlsjutonā, Tenets lēni atkārtoja. Viņ�, protams, pazina �o ciematu, tas atradās netālu no Silvijas D�ounas draudzenes dzīvesvietas. Ta�u �ajā kontekstā bija jūtams kāds būtisks pa�vediens. Kas tas bija? Viņ�, pieri raukdams, lū�kojās ārā pa logu, lūkodams to uztaustīt. Ta�u ne�spēja un pēc mirkļa meta mieru. Tomēr neap�mierinātības sajūta palika, un visu ceļu, mājup braucot, tā rosījās kaut kur viņa prātos grauz�dama un berzdama kā smil�u grauds zem plaksta.

Tiklīdz viņi bija atgriezu�ies darbā, Tenets pieprasīja dosjē par nelaimes gadījumu, kurā bo�jā gāja D�ūlijas tēvs, kamēr Lainhems rakstīja paziņojumu par Kendona piesauktās liecinieces meklē�anu. Pulkstenis vēl bija tikai pustrīs, un gadījumā, ja palaimētos, viņi paziņojumu varētu ievietot vēl �īvakara laikrakstos.

Pēc tam abi kopā pārlūkoja kaimiņu nopratinā�anas piezīmes, izvēlēdamies lieciniekus, ku�rus derētu nopratināt vēlreiz. Lainhems ierosināja sūtīt vienu policistu, kas klauvētu pie visām dur�vīm pēc kārtas tajās trijās ieliņās, lūkodams no�skaidrot, kā sauc sievietes vecumā no piecpa�dsmit līdz trīsdesmit pieciem gadiem, kuras tur dzīvo un slepkavības vakarā ir kaut kur brauku��as. Protams, ir iespējams, ka sieviete, kuru Kendons teicās redzējis, ir no kādas citas vietas, bet iebilda Lainhems vienīgi vietējā iedzīvotāja va�rēja zināt par �o taciņu. To bija vērts pārbaudīt.

Pa to laiku atnesa dosjē, un, kamēr Lainhems devās ievietot sludinājumu, Tenets ņēmās to pār�lūkot. Viņam nebija īsti skaidrs, kāpēc īsti pie tā ķērās; no pirmā acu uzmetiena nelaimes gadīju�mam varēja nebūt nekāda sakara ar pa�reizējo izmeklē�anu. Tenets vienkār�i juta, ka tas ir jā�dara; un pieredze viņam teica priek�ā, ka �ādas ju�anas der ņemt vērā.

Parasti tās sakņojās zemapziņā un, palūko�joties atpakaļ, alla� �ķita vērā ņemamas, ta�u savā laikā bi ja liku�ās nesaprātīgas un neeksistējo�as.

Deivids Leonards Perrs no Jasmīnkoted�as, Grēnas, Litlsjutonā, Kentā, bija miris 1960. gada 18. novembri Starrendenas pilsēlas slimnīcā, as�toņos vakarā piecas stundas pēc tam, kad viņa auto biezā miglā saskrējies ar kravas ma�īnu uz ceļa, kas veda no Starrendenas uz Mcidstounu. Smagās ma�īnas �oferis palicis dzīvs un vēlāk attaisnots no viņa nav prasīta nekāda atbildība par katastrofas izraisī�anu; Pcrrs atradies ne�pareizā ceļa pusē un braucis pārāk ātri, brem�zēdams līkumā, kuru dro�i vien nav saskatījis miglas dēļ. Viņ� bijis divdesmit deviņus gadus vecs un automa�īnā braucis viens.

Tenets divreiz ātri izlasīja visas liecība^ un pēc tam -� tre�oreiz pārlasīja lēnāk. Viņa in�stinkts Tenets secināja būs viņu vīlis. Lai skatītos, kā skatīdamies, viņ� nespēja saskatīt, kāds sakars �im notikumam ar D�ūlijas tēvu va�rēja būt ar viņas slepkavību. Lasot �īs liecības, viņ� vienkār�i zaudēja laiku. Tenets aizvēra aktu vākus un ar vil�anās pilnu �estu tos atbīdīja nost.

Viņ� piecēlās un piegāja pie loga. Ārā ielas bija pilnas ar cilvēkiem, kuri nāca mājās no dar�ba, un satiksme stāvēja uz vietas, veidojot simt jardu garu rindu. "Tā bija kļūda ierīkot regulē�jamu pāreju uz tik dzīvas ielas," Tenets domāja.

Nemiūgā ļau�u straume, bez apstājas spie�ot kontrolpogu, varēja pilnīgi apturēt satiksmi. Tad jau labāk te derētu parastā sistēma ar trijkrāsu gaismām, tā sistemātiski kontrolējot kājāmgājēju pārvieto�anos. Inspektoram vajadzētu par to aprunāties ar satiksmes kontroldicnestu.

Tencts izkustējās no savas vietas tikpat tūļīgi kā satiksme viņa priek�ā. Viņ� necieta �o izmek�lē�anas stadiju, kad sākuma impulss �ķita zudis un kļuva manāma iespējamā neveiksme. Tenets �o periodu uzskatīja par policista moku un cie��anu laiku. Ne jau ietērpjot �īs domas vārdos. Glu�i otrādi, �o tematu parasti ietina klusē�anas plīvurs, un Tenets reizēm brīnījās, cik daudzi cil�vēki māņticīgi atsacījās atzīties savās �aubās pat sev pa�iem, it kā kaut mirkli domās pieļaujot sakāves iespēju, jo tas nozīmētu kaut kā mazi�nāt viņu veiksmi.

Tenets jau to zināja no pieredzes un būtu varējis atzīties sev, ka �ī depresija bija normāla. �ajā iz�meklē�anas stadijā to varēja gaidīt, ta�u nelaime tā, ka ik reizi, kad tas notika, māca bailes, ka �oreiz varētu būt citādi un �ajā reizē nebūs apskaidrības. Kurā vietā viņ� varētu būt pieļāvis kļūdu?

Ar �o domu pietika, lai Tenets sakostu zobus un atgrieztos pie galda. Bija tikai viens veids, kā tikt ar �ādu noskaņojumu galā, pilnīgi ierakties darbā, veicot pacietīgu, pamatīgu ikdienas iz�meklē�anu. Viņam vajadzēja apsēsties, pārlasīt vi�sus ziņojumus, kuri attiecās uz �o lietu, pārbaudīt, pārbaudīt un vēlreiz pamatīgi pārspriest �o lietu ar Lainhemu, lai redzētu, ko viņi palaidu�i garām un kādi varētu būt nākamie pasākumi.

Viņ� nocēla telefona klausuli.

Atrodiet man Lainhemu, ja?

Tad, kad Tenets pārradās mājās, viņ� jutās tā, it kā smadzenes būtu piebāztas ar vati. Viņi abi ar Lainhemu bija pārlūkoju�i katru, pat visniecī�gāko informāciju, kas līdz �im iēvākta, un bezgalīgi apspriedu�i triju aizdomās turēto Holmsa; Perri�a un Kendona iespējamo va�riantu, ta�u nekādi nespēja nonākt pie kāda ap�mierino�a slēdziena vai ieraudzīt kādu izeju no bezizejas, kurā viņi bija iestrēgu�i.

D�ouna tikai ielūkojās viņam sejā un tūdaļ sāka rūpīgi darboties. Tenets tika iebīdīts lielajā istabā, kur D�ouna lika viņam apsēsties un at�pūsties, iespieda rokā glāzi ar kādu dzērienu un nozuda virtuvē. Tenets sēdēja, lūkodamies tuk��umā, malkoja viskiju un nedomāja pilnīgi neko, kamēr viņa atkal parādījās ar paplāti rokā. Viņ� bija domājis, ka nav izsalcis, ta�u, ieraudzīdams un saozdams vienu no saviem mīļākajiem ēdie�niem gaļas siteni un nieru pudiņu, atguva ēst�gribu un topa�brīd, kad sāka darboties ar nazi un dak�iņu, atkal sajutās cilvēcīgi.

D�ouna, kas sēdēja pretī, noskatījās vīrā, biedriski klusēdama.

-�� Vai ir labāk? kad Tenets bija paēdis, viņa beigās noprasīja, novākdama traukus.

Viņ� izstiepa kājas, atlaida jostu par vienu caurumiņu vaļīgāk un di�manīgi papliķēja sev pa vēderu.

-�� Daudz labāk, Tenets sacīja.

-�� Lieliski. Es uzvārī�u kafiju.

Tenets gaidīja, ar tuk�u skatienu blenzdams gleznā, kas karājās viņam priek�ā pie sienas virs kamīna. Tas bija oriģināls eļļas gleznojums, ku�ru D�ouna neierāmētu atradusi krāmu bodē drīz pēc tam, kad abi apprecējās. Viņa pamanījās uz�iet kādu senlietu tirgotāju, kas pārdeva vecus gleznu rāmjus, pierunāt viņu pārtaisīt vienu va�jadzīgajā lielumā un pakarināja savu greznum�lietu piemērotā vietā. Tenetam vienmēr patika gleznas, kas attēloja lauku ainavas govis, kas bradāja ūdeņainās pļavās upju krastos. Tādas gleznas, kā sacīja D�ouna, lai gan tās nebija . īpa�i vērtīgas nemaz nenācās viegli atrast. Viņa alla� interesējās par mākslu un pēdējā laikā runāja par trīsgadīgiem mākslas vēstures kur�siem mākslas koled�ā, kad Bens jau būs pie�tiekami paaudzies, lai ietu skolā.

-�� Aizmirsu tev pateikt, sacīja Tenets, kad viņa atgriezās ar kafiju, vakar es redzēju in�teresantu gleznu.

-� Kas tā bija par gleznu? Portrets?

-� Likās, ka ainava. Tā attēloja kriketa spēli uz lauka. Ļoti dzīvās krāsās, ar daudzām mazām cilvēku figūriņām.

-�� Patiesi? Izklausās pēc Deikras. Viņa specia�lizējas lauku ainavu glezno�anā. "Lauku kāzas", "Baznīcas svētki", "Grēksūdzes otrdiena" �ī bija par meteņlaika skrie�anos un tā tālāk. Īstenībā man �ķiet, ka es atceros to gleznu, par kuru tu runā. Viņa piecēlās un sāka pārcilāt pa�pīrus un kaut kādas lapiņas uz zema galdiņa kak�tā aiz kamīna. Te kaut kur man bija katalogs. Tas izklausās glu�i pēc viņas stila, kā jau teicu daudz mazu figūriņu, ko�as krāsas. Tā, viņa triumfēdama sacīja. Te tas ir.

D�ouna apsēdās līdzās. Tenets atvēra kata�logu un pārvilka pirkstu darbu sarakstam.

-�� Jā, es jau tā domāju. Te tas ir. "Kriketa spē�le", viņas balss aprāvās un notrisēja, bet pēc tam turpināja: "Misis D�ūlijas Holmsas privāt�īpa�ums."

-�� Ļauj paskatīties! Tenets sāka ar priek�vār�du, visu pārdomādams. Tātad glezna bija nupat atsūtīta atpakaļ no izstādes viņ� atcerējās re�dzējis saini Holmsa priek�istabā� Kurā dienā tas bija? Aizvakar? Jā, tas ir pareizi. Tātad tre�dien.

-�� Kad tu biji tajā izstādē, dārgā?

-�� Otrdien.

Dro�i vien eksponātu novāk�ana ilga vēl kādu laiku? Vai varbūt nē. Te bija liecība viņa priek��ā, iespiestā veidā. Kad izstāde tika atklāta? Viņ� ielūkojās kataloga pirmajā lappusē. Kā rādās, tā bija piemiņas izstāde, lai atzīmētu Annabellas

Deikras divdesmito nāves gadadienu, un tika at�klāta publikas apmeklējumiem otrdien, 22. aprī�li, lai turpinātos līdz 6. maijam. Privātapskate bi�ja nozīmēta pirmdienas, 21. aprīļa, vakarā.

Tenets ar rāvienu saslējās.

-�� Kas varēja apmeklēt �o privāto apskati?

D�ouna paraustīja plecus.

-� Jādomā, ka vietējie dū�i. Iespējams, vietējie mākslinieki. Un, protams, visi tie cilvēki, kuri bija aizdevu�i gleznas.

D�ūlija bija aizdevusi gleznu, un pirmdien, 21. aprīlī, viņu pirmoreiz sāka mocīt murgi.

Tenets devās pie telefona un piezvanīja Holmsam. Izklausījās, ka Holmss bija saņēmis sevi rokās, jo bija neparasti pretimnāko�s. Viņ� esot to piemirsis, jā gan, kad Tenets to pieminējis, viņ� atcerējies, ka abi ar D�ūliju apmeklēju�i privātapskati. Saņēmu�i ielūgumu tāpēc, ka D�ūlija aizde�vusi izstādei gleznu. D�onam �is pasākums licies ļoti garlaicīgs. Viņi nav nevienu pazinu�i, māksla viņu neinteresējot. D�ūlija gribējusi iet tāpēc, ka viņai patikusi �ī doma par tādu privilēģiju ap�meklēt privātapskati, jo tur varētu iepazīties ar kā�du no vietējiem. Nē, nekas neparasts tovakar ne�esot atgadījies. Mājupejot D�ūlija bijusi ļoti klusa, bet viņ� domājis, ka tas tāpēc, ka viņa nav izklaidējusies tik labi, kā cerējusi. Glezna piede�rējusi D�ūlijas mātei. D�ūlija to atradusi, nobāztu bēniņos, kastē tad, kad pēc mātes nāves vāku�i visu ārā no Vimbldonas mājas. Ieraudzījusi pazi�ņojumu "Starrendenas Avīzē", viņa nopriecājās par tādu ideju aizdot gleznu un redzēt katalogā uzrakstu: "Misis D�ūlijas Holmsas privātīpa��ums." Paziņojumā bija rakstīts, ka tiek organizē�ta Annabellas Deikras memoriālā izstāde un cil�vēki tiek lūgti aizdot viņas darbus.

Tenets atgriezās lielajā istabā, apsēdās un sāka lasīt biogrāfiju kataloga aizmugurē. Jau pirmā rindiņa lika viņam sarauties, un viņ� izjuta to atvieglojumu, kāds iestājas tikai, pēk�ņi saprotot ko tādu, kas līdz �im �ķitis mīklains, pēk�ņi saplūstot it kā savstarpēji nesaistītiem faktiem, veidojot vienu veselumu tik acīmredzami, ka jābrīnās, kāda velna pēc tas netika pamanīts iepriek�.

-�� Dārgais, kas ar tevi īsti notiek? D�ouna noprasīja, ienākusi ar svaigu kafiju.

-� Annabella Deikra ir dzimusi un augusi Litlsjutonā!

-� Jā, es zinu. Un kas tad ir?

Tenets pielēca kājās, viebdamies, kad iesāpējās mugura, un ņēmās staigāt �urpu turpu pa istabu.

-�� Lūk, te ir pāris tādi fakti, kuri bija nogūlu�i kaut kur saprāta dziļumos, un es nespēju saprast, kāpēc. Apjautu tad, kad uzzināju, ka Perri D�ūlijas Holmsas vecāki dzīvoju�i Litlsjutonā, nez kāpēc �is vārds man likās pazīstams tas ir, ne tikai tāpēc, ka es pazīstu �īs vietas. Redzi, es Holmsu mājā redzēju �o gleznu un tajā saskatīju kaut ko pazīstamu. Tas, protams, bija fons zaļais Litlsjutonas ciemats. Tu ta�u zini tos abus milzu ozolus, mazliet ārpus centra� Kāpēc, pie velna, es to nepamanīju agrāk?

-�� Dārgais, beidz �o staigā�anu �urpu turpu! Man sāk reibt galva. Apsēdies un paskaidro, kā�pēc tu esi tā satraucies!

Tenets apsēdās uz dīvāna.

-�� Paklausies! Bērna gados D�ūlija D�ūlija Perra tā viņu toreiz sauca dzīvoja Litlsjutonā. To mēs �odien noskaidrojām. Un laikam gan arī Litlsjutonā viņas vecāki nopirka �o gleznu par kriketa spēles tēmu. Dzīvojot tur, D�ūlijas tēvs gāja bojā autokatastrofā, un misis Perra tūlīt pat, gribēdama atbrīvoties no sāpīgām atmiņām, aiz�brauca no �ī ciemata un pārvācās uz Londonu. D�ūlijas māte nespēja piespiest sevi gleznu iz�nīcināt, varbūt to viņai dāvināja vīrs, ta�u viņa nespēja arī to uzlūkot. Viņa aizvāca to uz bēni�ņiem un divdesmit gadus neviens, izņemot viņu, nezināja par tās eksistenci.

D�ūlija pieaugā, apprecējās, tad nomira māte, un, tīrīdama māju, viņa atrada gleznu. Tad firma, kurā strādā viņas vīrs, pārcēla viņus uz Starrendenu. Viņa pārvācās kopā ar vīru, nemaz neno�jauzdama, ka reiz jau dzīvojusi Kentā, jo māte nez kāpēc meitai iestāstījusi, ka viņas vienmēr dzīvoju�as Londonā. Viņu ieinteresēja vietējā avīzē izlasītais paziņojums, ka Starrendenas mākslas koled�a lūdz aizdot gleznas īpa�ai Annabellas Deikras piemiņas izstādei. D�ūlija piedāvājas aizdot savējo, tiek ielūgta uz privāto apskati, kuru apmeklē kopā ar vīru, un kop� tās nakts viņu sāk biedēt murgi nobiedē līdz tādai pakāpei, ka viņa lūdz konsultantei, misis Torpai, atļauju apmeklēt viņu vienatnē. Bet sajūtas tikai pasliktinās pēc tam, kad D�ūlija izstāstījusi visu misis Torpai. Pat darbabiedri pamana, kā jau viena no meitenēm stāstīja, ka viņa izskatās sli�ma satraukta, nervoza.

-�� Tātad tu domā, ka privātapskatē būs at�gadījies kaut kas tāds� kas gan?

-�� Kas, kā man �ķiet, pamodināja kādas at�miņas par to, ko D�ūlija dziļi pārdzīvojusi, bū�dama bērns.

-�� Bet, pat ja tas ir tiesa, kā varēja nonākt līdz slepkavībai?

-�� Es nezinu, Tenets ar vienu roku drud�aini �ņaudzīja otru.

-�� Es tie�ām nezinu. Man vienīgi ir tāda sajū�ta� -Tenets atkal paņēma katalogu un ātri izlasī�ja pārējos biogrāfiskos datus kataloga aizmugurē.

-� Ko tas nozīmē "agri mira traģiskā nāvē"?

-� Nav ne jausmas. Runā, ka Annabella Deikra mirusi divdesmit piecu gadu vecumā. Un tas no�ticis traģiski. Domāju, ka pasaule zaudējusi di�u gleznotāju.

-� Un tas noticis pirms divdesmit gadiem. Tajā pa�ā gadā misis Perra pārvācās uz Londonu.

-�� Bet tas ta�u notika tāpēc, ka viņas vīrs bija gājis bojā.

-������� Jā, bet tā ir sakritība, un lai gan reizēm sakritības tie�ām gadās es gribētu pārliecinā�ties, vai tā tie�ām ir apstākļu sakritība. Tenets nolika uz galda katalogu, pagriezās pret D�ounu un aplika roku viņai apkārt.

-�� Domāju, ka rīt no rīta ir jēga iegriezties mākslas koled�ā.

D�ouna pavīpsnāja.

-�� Rīt ir sestdiena.

-�� Nolādēts. Tā ir. Bet nekas, es ceru, ka būs iespējams kādu sameklēt.

Par to viņ� ne�aubījās. Viņa bezcerība bija pagaisusi, un viņ� jutās dzīvespriecīgs, pa�apzi�nīgs, atkal gatavs darboties. Sarkanā gaisma vi�ņam tagad nebija �ķērslis.

Un tomēr gandrīz vai bija gan. Nācās zvanīt pa telefonu uz visām pusēm apmēram stundu, lai noskaidrotu, ka sestdienās slēgtas pilnīgi visas mācību iestādes. Beigu beigās Lainhems caur drauga draugu, kur� studēja mākslas koled�ā, dabūja rokā vīru, kas vadīja koled�ā tēlotājmāk�slas katedru, un arī tikai pēc pamatīgas visu D�onsonu izpētī�anas vietējā telefongrāmatā.

-�� Beidzot, sacīja Lainhems, triumfēdams, bet piekusis, sniedzot Tenetam telefona klausuli.

Misters D�onsons nelikās īpa�i iepriecināts par traucējumu nedēļas nogalē, ta�u negribīgi piekrita tikties ar inspektoru Tenetu.

Bū�u klāt pēc divdesmit minūtēm, � sacīja Tenets. Pateicos, ser.

D�onsoni dzīvoja mazā, jaukā individuāli pro�jektētu māju pudurītī, kas bija būvēts uz lielas lauku saimniecības zemes kādas divas jūdzes no Starrendenas. Katra mājiņa atradās uz skaista lau�ciņa apmēram pusakra lielumā, un tur bija iestādīti jau paaugu�ies kociņi dro�i vien mantoti no ie�priek�ējās lauku mājas dārza. Tenets brīnījās, kā gan celtnieki saņēmu�i atļauju te būvēties.

"Kukulis?" viņ� nodomāja.

No ārpuses D�onsona māja bija izskatīga, bet neuzkrīto�a: lieli logi, laba apmetēja darbs, skais�ti, sulīgas krāsas, sarkani ķieģeļi. Tomēr iek�ā bija pavisam citādi. Tikai pusmājai bija ierīkots aug��ējais stāvs, otra puse bija viena milzīga istaba, un griestu vietā varēja redzēt jumta spāres. Tā bi�ja sadalīta mazākās telpās: darbnīcā ar augstiem logiem ziemeļu pusē, ēdamtelpā un fascinējo�ā viesu uzņem�anas telp'ā, kura atradās grīdas pa�dziļinājumā, kura malas norobe�oja biezi, popēti

sē�ambeņķi un tas viss bija iztapsēts ar sam�tainu audumu pāvlgi ko�ā zilumā. "D�ounai būtu paticis to redzēt," Tcnets nodomāja.

D�onsons vedināja viņu lejā pa trim pakāpie�niem, kuri veda uz padziļinājumu, un norādīja Tenetam vienu no sēdekļiem. Viņ� bija gara augu�ma, ar saliku�u muguru, puspliku pakausi un plā�nu, ku�ķainu bārdeli, dziļi dobumos iegrimu�ām acīm un pārsteidzo�i kuplām uzacīm. Bija skaidri redzams, ka Tenets viņu bija iztraucējis darbā. Misteram D�onsonam mugurā bija ar krāsām no�traipīts virsvalks, kājās apskrandu�i mokasīni.

Man jāatvainojas par nelaipno runā�anu pa telefonu, inspektor, viņ� sacīja, bēdīgi smaidī�dams,bet es uztraucos, ka mans brīvais laiks ir ļoti ierobe�ots, tāpēc vienmēr veltīju sestdienas glezno�anai. Man tomēr vajadzēja saprast, ka noziegums neizvēlas, kad notikt, noziedzniekiem nav brīvdienu, un es ceru, ka jūs man piedosiet.

Viņiem ar paplāti rokās klusi tuvojās apmē�ram septiņpadsmit gadus veca meitene ar gariem matiem un kailām kājām. Tenets pateicīgi uz�smaidīja viņai un paņēma kafiju. Tasi rotāja uz�krīto�i zīmējumi, tā bija vēderaina, ar izlocīt malu un atradās uz piemērotas, smagas māla apak�tases ar nelīdzenu virsmu.

-�� To darinājis viens no mūsu daudzsolo�āka�jiem jaunajiem keramiķiem to puisi sauc Dinzils Ranjons, sacīja D�onsons, ievērojis Teneta interesi.

-�� Ļoti jauki, patie�ām, Tenets noteica. Nē, es esmu tas, kuram vajadzētu atvainoties, mister D�onson, par to, ka iztraucēju jūs darbā. Bet, kā jau jūs teicāt, noziegumam nav darbalaika.

-� Tātad kā es varu palīdzēt?

-�� Es būtu jums ļoti pateicīgs, ja jūs man pa�stāstītu par Deikras izstādi kas ierosināja to rīkot, kā to sakomplektēja, un tā tālāk. Baidos, ka nedrīk�stu stāstīt, kāpēc tā mani interesē, un var gadīties, ka �ai informācijai nav nekāda sakara ar to izmek�lē�anu, pie kuras es �obrīd strādāju. Ta�u mums jāpārbauda ikviena iespēja, jūs ta�u saprotat.

-� Tātad mana ziņkāre netiks apmierināta. Cik �ēl! Labi, tas nekas. Man nāksies smaidīt un to paciest, vai ne? Jā, tātad ļaujiet man padomāt! To izstādi rīkot ierosināja Annabellas Deikras māte.

Tenets jutās pārsteigts. Viņ� nebija domājis, ka misis Deikra vēl varētu būt dzīva, ta�u tagad viņ�, protams, saprata, ka tas ir iespējams. Ja Annabeliai Deikrai, kad viņa pirms divdesmit gadiem nomira, bija tikai divdesmit pieci gadi, viņas mātei tajā laikā bija, sacīsim, gadi �etr�desmit pieci vai piecdesmit pieci�

-�� Misis Deikrai tagad ir'ap septiņdesmit, viņa ir ļoti vārga. Pazīstu �o sievieti daudzus gadus un sen zināju, ka viņa vēlas piedzīvot meitas darbu izstādi par godu apaļai jubilejai. Tomēr pagāju�ā gada laikā misis Deikras veselība tik ļoti pasliktinājās, ka es jau nodomāju viņa to nepiedzīvos. Tāpēc, kad viņa rudenī atnāca pie manis un sacīja, ka izstādei vajadzētu nolikt �ogad, es ar lielu prieku piekritu. Misis Deikra pret mūsu koled�u bija ļoti laipna. Viņa mums pie�ķīra piecas gada stipendijas tālākām studijām tas nozīmē, ka da�i no mūsu labākajiem studentiem varēs pēc beig�anas doties mācīties uz ārzemēm, lai gan viņi pa�i to nevarētu atļauties.

-�� Un kāds bija nākamais solis pēc tam, kad jūs piekritāt?

-�� Visādas birokrātiskas bū�anas piemēram, vajadzēja saņemt izglītības ministra atļauju. Tas viss prasīja laiku. Un tad janvārī mēs sākām likt sludinājumus vietējā avīzē.

-� Ar lūgumu aizdot gleznas?

-� Jā.

-�� Bet kāpēc ne centrālajā presē?

D�onsons nopūtās, atgāzās krēslā un sakrus�toja rokas.

-�� Nelaimīgā kārtā Annabella Deikra nebija pla�i pazīstama, lai gan pēdējos paris gados viņas gleznu vērtība ir augusi. Bet viņas dzīves laikā lielākā daļa gleznu tika pārdotas vietējiem drau�giem un kaimiņiem. Daudzi no viņiem, protams, aizklīdu�i projām, pārvāku�ies, un mēs gan ievie�tojām divus paziņojumus arī centrālajā presē, ta�u lielākoties viņas darbi bija atrodami pie sienām tepat vietējās mājās. Tā mēs likām sludinājumus "Avīzē" regulāri no janvāra sākuma līdz marta beigām. Jo tad katalogs bi ja jānodod tipogrāfijā.

-Un saņēmāt piekrīto�as atbildes?

-� Ļoti daudz. Divdesmit �etras gleznas jāat�zīstas, tas bija vairāk, nekā cerēju. Da�as nāca no ļoti interesantiem avotiem.

Vai atceraties misis Holmsu?

-�� Ak, jā, tas bija jau pieminētais gadījums gleznu nopirka meitenes māte un nobāza bēni�ņos, jo� -viņ� pēk�ņi aprāvās. Mans Dievs,viņ� noteica, es tikai tagad apjēdzu sakarību� Misis Holmsa� tā noslepkavotā meitene�

-�� Jā, Tenets nopietni sacīja. Tāpēc es es�mu �eit. Tomēr es būtu pateicīgs, ja jūs nevie�nam par �o apmeklējumu nestāstītu, vismaz līdz tam laikam, kad izmeklē�ana būs pabeigta. "Palaikam var izlikties uzticamies arī tad, kad īstenībā tā nejūties," Tenets nodomāja, greizi pa�smīnēdams, kad D�onsons pūlējās viņu pārlie�cināt par savu klusē�anu.

-�� Vai jūs vairākkārt līkāties ar misis Holmsu?

-� Tenets vaicāja.

-�� Nē. Redzēju viņu divas reizes, vienreiz kad viņa atnesa gleznu, lai noteiktu autoru, tā izrādījās viena no labākajām Deikras gleznām. "Kriketa spēle".

-� Jā. Tiku to redzējis.

-�� Un vēl, protams, es īsu brīdi redzēju viņu privātapskatē. Kopā ar vīru. Tur bija ļoti daudz cilvēku, un es drīz vien izlaidu viņu no acīm.

-�� Vai jūs tovakar neko neparastu nepamanījāt

-�� kaut ko negaidītu tādos apstākļos?

-�� Nē, es biju ļoti aizņemts, runājoties ar cil�vēkiem. Lūkoju patērzēt ar katru, ta�u tur bija tāda drūzma. Par �o izstādi tie�ām bija ļoti liela interese. Mēs tik bie�i jūtamies kā saucēja balss tuksnesī�

-� Jādomā, ka jums ir to cilvēku saraksts, kuri bija ielūgti uz privātapskati?

-�� Jā. Tas ir koled�ā, manā kabinetā. Nē, pagai�diet mirklīti! Es iedomājos, ka melnrakstam vēl jābūt manā vēstuļu bloknotā. Vai vēlaties izlasīt to?

-�� Es gribētu paņemt to līdzi, ja drīkstu.

D�onsons likās glu�i pārsteigts.

-�� Ak tā. Ak Dievs, es ceru, ka tur ta�u nav kāds� bet tomēr, es domāju, jāmēģina� labs ir. Ie�u apskatīties.

Viņ� atgriezās pēc maza brītiņa ar vēstuli rokā.

-�� Es atnesu arī katalogu, inspektor, gadīju�mam, ja tas varētu izrādīties noderīgs.

-�� Ļoti laipni. Pateicos. Viņ� paņēma pa�sniegtos papīrus, ielūkojās tajos un pēc tam uz�manīgi ielika krū�u kabatiņā.

-� Ir vēl viena cita lieta, mister D�onson. Man kāds viendien rādīja katalogu, un biogrāfijā uz aizmugures vāka es izlasīju, ka Annabella Deikra mirusi "tra�ģiskā nāvē". Ko tas īsti nozīmē? Kā viņa nomira?

Viņi pagājās uz durvju pusi, un pēk�ņi D�on�sons sastinga uz vietas.

-�� Ak Dievs, ak Dievs, inspektori Un jūs gri�bat teikt, ka tie�ām to nezināt?

-��� Nezinu ko? Tenets vaicāja un vēlāk nodomāja, ka būtu varējis paredzēt pēc uz�jautrināti viltīgās izteiksmes �ā vīra acu skatā kādai vajadzēja būt atbildei.

-�� Ka Annabella Deikra tika noslepkavota. Vēl vairāk, inspektor, viņas slepkavu tā arī neatra�da.

"Starp �īm divām slepkavībām ir kāda sa�karība," Tenets sacīja pats sev, nepacietīgi gaidī�dams, kad tiks sameklēts Annabellas Deikras dosjē un atnests viņam. Nupat jau vajadzēja būt klāt. Vajadzēja būt kādam ķēdes loceklim, kas abas �īs lietas saistīja. Notikumi, kuri izraisīja D�ūlijas nāvi, iesākās �ajā privātapskatē. Bet kā?

Lainhems bija atstājis zīmīti, ka dodas kopā ar citiem veikt otro kaimiņu aptaujā�anu. Nevie�na lieciniece pēc radio paziņojuma un sludināju�miem avīzē vēl nebija pieteikusies, lai apstip�rinātu Kendona sacīto. Nebija nekādu panākumu arī mēģinājumiem sadzīt pēdas Horokam tirdzniecības aģentam. Viņi vēl nebija aicināju�i Horoku atgriezties, minot viņa vārdu. Tenets al�la� negribīgi sauca lieciniekus vārdos, ja nu vie�nīgi neatliekami steidzīgos gadījumos. Sabiedrī�ba vienmēr domāja visļaunāko, un bija pārāk muļķīgi likt nevainīgiem cilvēkiem ciest �ādas popularitātes dēļ. Bez tam Horokam vajadzēja �īs nedēļas beigās atgriezties, tad arī viņu varētu nopratināt. Un tagad� jā, ja Teneta nojauta bija pareiza, tad lielākā daļa nopratinā�anu, kas līdz �im izdarītas, var izrādīties nevajadzīgas un visi trīs aizdomās turētie nevainīgi.

Kad dosjē atnesa, Tenets tik tikko novaldījās, neizrāvis to misteram D�onsonam no rokām.

Annabella Deikra viņ� lasīja tikusi noslep�kavota 1960. gada 18. novembra vakarā. Tas pats datums, kad gāja bojā D�ūlijas tēvs? Tenets ap�spieda vēlmi tūlīt pārbaudīt un lasīja tālāk. Viņa atrasta sadauzīta līdz nāvei savā studijā Vestlod�ā, Cempnijhauzā, Litlsjutonā, kur viņu astoņos �etr�desmit piecās minūtēs vakarā atradusi D�enifera Pcrra, kas izsaukusi policiju. D�ūlijas māte Tenets izbrīnījies noprata. Bija noskaidrots, ka nāve iestājusies starp septiņiem �etrdesmit piecām un astoņiem �etrdesmit piecām vakarā, jo mazliet agrāk ar mis Deikru pa telefonu runājis vikārs. Tenets pakavējās pie uzvārda: cienīgtēvs V. Mcnsons. Viņ� izņēma no kabatas ielūgto personu sarakstu un pārbaudīja. Jā, kā jau Tenets bija domājis, tas atradās abos sarakstos.

Uzmanīgi pārlasot pirmās biezā lietas sējuma lappuses, Tenets sāka iztēloties to, kas notika mig�lainajā novembra dienā pirms divdesmit gadiem.

D�enifera Perra un Annabella Deikra biju�as tuvas draudzenes. 18. novembrī, pulksten trijos pēc pusdienas, D�eniferai piezvanīts un pazi�ņots, ka viņas vīrs smagi cietis nelaimes gadīju�mā un aizvests uz Starrendenas pilsētas slim�nīcu. Viņ� braucis ar Perru auto, un, tā kā līdz puspieciem nav bijis arī autobusa, D�enifera zvanījusi Annabellai un lūgusi palīdzību: vai viņa nevarot aizvest D�eniferu līdz Starrendenai un pieskatīt D�ūliju pa to laiku, kamēr viņa pa�liks,slimnīcā pie vīra?

Annabella uzreiz piekritusi. Viņa iesēdinājusi ma�īnā D�eniferu un D�ūliju, aizvedusi līdz slimnīcai un pēc tam aizvedusi D�ūliju uz savām mājām, bet D�enifera apsolījusies piezvanīt, kad gribēs atgriezties mājās. Anabella varētu tā viņa apgalvoja D�eniferai paturēt D�ūliju uz visu nakti, ja būtu nepiecie�ams. Viņa jau bija tā rīkojusies kādā sare�ģītā pagātnes situācijā un �ādām vajadzībām nolika studijas kaktā pa�as veco bērnudienu �ūpuli.

Septiņos �etrdesmit piecās Deivids Perrs nomira, un drīz pēc tam D�enifera sākusi zvanīt Annabellai. Atbildes nav bijis. Desmit pāri astoņiem, zinādama, ka Annabellai jābūt mājās kopā ar D�ūliju, D�eniferu jau �oka stāvoklī pēc vīra nāves pārņē�musi panika. Viņa izsaukusi taksometru, kuram miglas dēļ vajadzēja divdesmit piecas minūtes, lai veiktu parasti desmit minū�u garo braucienu līdz Vestlod�ai, nokļūstot tur astoņos �etrdesmit piecās. Ieejas durvis bija līdz galam vaļā, un D�enifera, juz�damās nelāgāk nekā jelkad, lūdza �oferi pavadīt viņu līdz studijai, kura atradās aug�stāvā. Viņa atra�da Annabellu miru�u studijā uz grīdas, viņai bija ielauzts galvaskauss, un D�ūlija bija iespiedusies �ūpuļa kaktiņā, kas, bērnam par laimi, bija novietots alkovā, studijas tālākajā kaktā. Aizkari bija pusaizvilkti laikam lai pasargātu D�ūliju no gaismas un viņa varētu aizmigt.

Policija tomēr domāja, ka slepkava dro�i vien nav zinājis par D�ūlijas klātbūtni un viņa var būt redzējusi notieko�o. Hipotēzi, ka bērns bijis slepkavības aculiecinieks, �ķietami apstiprināja fakts, ka viņa bija �oka stāvoklī un nespēja ru�nāt; tas turpinājās vairākas dienas. Izveseļojusies viņa, kā �ķiet, neatcerējās neko no notiku�ā.

Uzzinot, ka D�eniferu Perru vairāki liecinie�ki, neatkarīgi cits no cita, redzēju�i citur, sākot no trijiem pēcpusdienā, un raizējoties par mazās meitenes dro�ību, policija ieteikusi misis Perrai tūlīt pamest �o apkaimi. Ne reizi pat ne nopra�tinā�anā, kur D�eniferai Perrai, protams, nācās dot liecību, netika runāts par D�ūlijas klātbūtni studijā slepkavības laikā.

Tā. Tenets atgāzās atpakaļ krēslā un apdomā�ja. Tātad te viņ� par to ne�aubījās slēpās D�ūlijas murgu cēlonis. Būris tas bija �ūpulis, kurā D�ūlija bija iesprostota tobrīd, kad risinājās briesmīgie notikumi.

Teiksim, ja slepkava bija kāds D�ūlijai pazīs�tams cilvēks, viņa, nespēdama samierināties ar redzēto, to pilnīgi "aizmirsa", izstumdama no savas apziņas. Un tagad iedomāsimies, ka pēc gadiem viņa atkal ierauga slepkavu, ta�u ap�zināti neko neatceras. Zemapziņa tomēr varēja pamodināt �īs slēptās atmiņas, tuvinot tās ap�ziņas līmenim sapņos un murgos, kad D�ūlija atkal izjuta tik ilgu laiku dziļi slēptās bailes.

"Te varēja ļoti daudz ko iedomāties un seci�nāt," Tenets domāja. Vai varēja apgalvot, ka pēc tik daudziem gadiem D�ūlija vairs nepazina slepkavu? Ta�u nemaz nebija obligāti viņu pazīt. Varēja būt kaut kas skatiens, kustība, sejas izteiksme, kas iekustināja dziļi zemapziņā ap�slēptās atmiņas, liekot tām uznirt aug�up, tuvāk viņas apziņas līmenim, izraisot murgus. D�ūlija varēja justies noba�ījusies, pārbiedēta, apjau�ot, ka viņu kaut kas nomoka, bet nesaprotot, kas tas īstenībā bija. Līdz ar to viņa varēja justies izsista no līdzsvara, viegli ievainojama.

Bet kā ar slepkavu? Noteikti likās neticami, ka viņ� varētu ļau�u pilnajā zālē pazīt bērnu, ku�ru nebija redzējis divdesmit gadus. Tenets prāto�ja, pieri saraucis. Ja nu vienīgi� ja nu vienīgi D�ūlija ļoti atgādināja savu māti tajā pa�ā ve�cumā? D�eniferai Perrai bija divdesmit pieci ga�di, kad tika noslepkavota Annabella, un D�ūfijai,

kad viņa mira, bija divdesmit trīs. Māte un meita bie�i ir uzkrīto�i līdzīgas. Varbūt tā bija arī �ajā gadījumā. Holmss varbūt to zinātu.

Tenets pacēla telefona klausuli un uzgrieza Holmsa numuru. Atbildes nebija. Varbūt viņ� bi�ja uzklausījis Teneta padomu un atgriezies dar�bā? Tenets piezvanīja uz viņa darbu. �ajā reizē viņam veicās labāk. Pēc da�ām minūtēm Holmss pienāca pie telefona. Viņa atbilde uz Teneta jautājumu bija izbrīnīta, bet tūlītēja. D�ūlija bija "uzkrīto�i līdzīga" mātei. Holmss esot redzējis misis Perras jaunības fotogrāfijas. At�ķirība esot tikai ģērb�anās stilā.

Tenets apmierināts nolika klausuli. Līdz �im viss gāja labi. Nākamais solis bija kur� no Annabellas slepkavībā aizdomās turētajiem bija apmeklējis privātapskati. To zinot, būtu iespē�jams sa�aurināt meklējumu apjomu, pārbaudot, ko viņi darīju�i tovakar, kad tika noslepkavota D�ūlija. Nolicis sev priek�ā izstādes katalogu un privātapskates ielūgumu sarakstu, Tenets ātri sā�ka pārlūkot liecinieku liecību pierakstus. Ar dē�tajam varēja pagaidīt. Vispirms viņ� gribēja pār�baudīt, vai �ai teorijai ir pamatojums.

Izdibināt Deikras lietā aizdomās turētos bija samērā vienkār�i. Viņi visi tika pratināti atkal un atkal. Bija pārsteidzo�i uzzināt, ka viņu izrādījās tik daudz veseli pieci. Teneta izbrīns auga au�gumā, atklājot viņus citu pēc cita �ajā sarakstā un konstatējot, ka �etri no �iem pieciem aizdevu�i darbus izstādei un automātiski saņēmu�i ie�lūgumus uz privātapskati. Sāka likties, ka viņam varētu būt taisnība. Ja laimētos, viņ� varētu no��aut divus zaķus reizē un notvert dubultslepkavu!

Viņa vēders protestējot ierūcās, un viņ� ielū�kojās pulkstenī. Pusdivi. Vajadzēja doties kaut ko ieēst un pēc tam izpētīt dosjē pamatīgāk, pie�vēr�ot uzmanību detaļām. Viņ� sarauca pieri. Jau labu laiku viņam bija tāda sajūta, ka ir kaut ko piemirsis izdarīt. Kas tas varētu būt? Glu�i stīvs no ilgās sēdē�anas vienā pozā, viņ� atlieca mu�guru. Sāpju lēkme atgādināja viņam vēl kaut ko. Tenets ta�u divpadsmitos bija pierakstījies pie fizioterapeita. Viņam tūlīt pat jāpiezvana un jāat�vainojas. D�ouna dusmosies par to, ka viņ� �o vizīti piemirsis.

Len�a laikā viņ� pārdomāja to, ko bija izdibi�nājis. Pēc pirmā �ēluma uzplūda un skumjām, redzot D�ūlijas mirstīgās atliekas, Teneta attiek�sme pret slepkavu bija tīri intelektuāla. Tā bija mikla, ko vajadzēja atrisināt, izjaukts attēls, kuru vajadzēja no gabaliņiem salikt atpakaļ, uzde�vums, kura veik�anai viņam nācās vingrināt prā�tu. Tagad Tenets konstatēja, ka �o, jauno, at�klājumu gaismā viņa attieksme pret �o lietu, un vispirms jau pret D�ūliju ir mainījusies.

Vispirms jau ko līdzētu trīsgadīga bērna lie�cība brutālas slepkavības atklā�anas lietā? Tenets iedomājās Sīko un nodrebinājās. Vai D�ūlija vis�pār saprata, ko redzējusi? Iespējams, ka nē, Tenets nolēma, ta�u varēja sajust vardarbību, nobīties no pa�a uzbrukuma un, ieraugot asiņai�no Annabellas pakausi, būt līdz neprātam pārbi�ju�ies, ka palikusi viena tikpat kā nepazīstamā apkārtnē, kur jāpaliek kopā ar Annabellas nedzī�vo ķermeni. Viņai nācās gaidīt apmēram stundu, kamēr ieradās māte, un pārbiedētam bērnam pat minūte ar savām se�desmit sekundēm �ķiet pārāk ilgs laiks.

Tas bija mazs brīnums, ka D�ūlijas zemap�ziņa nostrādāja, likdama viņai visu redzēto "aiz�mirst", pārsteidzo�s bija ari fakts, ka policija noklusēja viņas klātbūtni slepkavības laikā un vietā, un likās glu�i saprotami, ka māte vēlējās viņu aizvest projām Londonas anonimitātē un iestāstīt, ka viņas nekad nav dzīvoju�as nekur citur, bet gleznu noslēpt bēniņos.

Misis Perra dro�i vien domāja, ka reiz �is bērnības murgs beigsies un Tenets jutās pār�liecināts, ka �ie murgi ļoti līdzinājās tiem, kuri D�ūliju kādreiz jau tika mocīju�i, ka D�ūlija pilnīgi izveseļojusies pēc pārdzīvotajām �aus�mām. Tomēr Tenetam sāka likties, ka piedzī�votais apzīmogojis D�ūliju uz visu mū�u, liekot viņai baidīties no jūtām un neļaujot iedibināt nekādas apmierino�as attiecības. Daļa no viņas bija mirusi tovakar kopā ar Annabellu un nekad vairs nespēja atdzīvoties. "Neticami?" viņ� vai�cāja sev pa�am. Iespējams. Ta�u Tenets juta, ka tas ļoti daudz ko izskaidro D�ūlijas uzvedībā arī viņam iepriek� neizprotamo.

D�ūlijai tie�ām nebija paveicies. Tagad bija par vēlu dot viņai kādu iespēju, ta�u varbūt nebi�ja par vēlu viņas vārdā atklāt to personu, kura izkropļoja viņas apziņu un, ja Tenetam izradītos taisnība, beigu beigās arī laupīja viņai dzīvību.

Viņ� devās atpakaļ uz darbu ar tādu kā no�lemtības izjūtu. Lainhems jau viņu gaidīja. Tenets, viņu uzlūkojis, noprasīja: Nelāgs rīts, ko?

-�� Ļoti nelāgs. Nekā jauna nav. Un nav ne ziņas, ne miņas no tās meitenes, kuru teicās redzējis Kendons. Tur, protams, bija daudz sie�vie�u vecumā no piecpadsmit līdz trīsdesmit pieciem gadiem, bet tam aprakstam neatbilda neviena. Mēs apvaicājāmies arī par tām sievie�tēm, kuras tovakar bija ciemoju�ās tajā apkaimē, ta�u neveiksmīgi. Tā meitene ta�u varēja būt no Starrendenas, no jebkuras vietas, un, ja tā, tad mums atliek tikai cerēt, ka viņa pieteiksies, ja būs izlasījusi sludinājumus.

-�� Vai no Horoka vēl nav nekādu ziņu?

-�� Līdz �im vēl nav. Viņu gaida mājās rīt, ce�rams, ka mēs tad varēsim ar viņu izrunāties.

-�� Kārtībā. Labi, nāciet un apsēdieties! Kaut kāda virzība uz priek�u ir notikusi.

Lainhems uzmanīgi klausījās, kamēr Tenets viņam izklāstīja savus �lrīta atklājumus.

-� Jūs, protams, pats varēsiet vēlāk to visu pār�lasīt, Tenets nobeidza, bet ko jūs par to domājat?

Lainhema patīkamā seja izskatījās satraukta.

-�� Vai jums ne�ķiet, ka tas viss varētu būt tā kā pārspilēts, ser?

Tenets jutās tik pārsteigts, it kā viņam būtu ieko�dusi pa�a pieradināta pele, un skarbi pārprasīja:

-� Pārspīlēts? Ko jūs domājat ar �o "pārspīlēts"?

Lainhems pietvīka un, kā taisnodamies, sacīja:

-� Jūs vakar man ieteicāt aināt to, ko es domāju.

"D�ins ir izlaists no pudeles," Tenets nodomā�ja. Jums, protams, taisnība, es tā teicu, viņ� sacīja jau laipnāk. Tad turpiniet, un paskaid�rojiet, kā jūs to domājat.

-�� Tā te nu mēs esam, ar visiem nopietni aiz�domās turētajiem Holmsu, Perri�u un Kendonu. Es zinu, ka mēs �obrīd necik tālu vis neesam tiku�i�

-Tiesa, sasodīts, neesam gan.

-�� Ta�u tā notiek vienmēr, Lainhems neat�laidīgi turpināja. Agrāk vai vēlāk, ja paveik�sies, iestāsies lūzums. Kendona lieciniece atradī�sies, Horoks var pateikt kaut ko jaunu� Kas at�tiecas uz �o teoriju jā, labi, tā liekas ticama, D�ūliju Holmsu un Annabellu Deikru varēja no�slepkavot viena un tā pati persona, bet vai tad neliekas ticamāk, ka D�ūliju noslepkavojis kāds no viņas pēdējiem pielūdzējiem?

-��� Kāpēc nē? Ja motīvs ir pietiekami svarīgs� Ir vispārzināma lieta, ka tad, ja kāds ir nogalinājis vienreiz, otrreiz viņam jau būs vieglāk to izdarīt. Iedomājieties tikai, cilvēk! �is slepkava ir div�desmit gadus juties dro�ībā, un pēk�ņi blaukt viņa dro�ība apdraudēta. Viņ� ierauga meiteni, ku�ra varētu liecināt par pirmo slepkavību, meiteni, kuru nekad vairs nav domājis ieraudzīt, pazīst viņu un jūtas pārliecināts, ka arī meitene viņu pazinusi. Vai tad nav loģiski, ka viņ� mēģināja no viņas atbrīvoties un viņam tas izdevās?

-��� Bet, ser, ar visu respektu pret jums te daudz kas �ķiet ap�aubāms. Jūs teicāt, ka viņ� pazinis meiteni un nodomājis, ka arī meitene viņu pazinusi, un kas vēl svarīgāk apjēdzis, ka viņa bijusi slepkavības aculieciniece. Kā viņ� to varēja zināt, ja jau meitene līdz �im viņu nekādi nav apdraudējusi? No tā, ko jūs teicāt, var seci�nāt, ka D�ūlijas klātbūtne Deikras studijā bija rūpīgi glabāts noslēpums. Policija par to klusēja, misis Perra aizveda viņu projām tūlīt pēc slep�kavības, un, jādomā, visi secināja tie�i to, ko va�rēja secināt, ka viņa devusies prom pēc dubultā �oka vīra nāves un draudzenes noslepkavo-

�anas turklāt vēl vienā un tajā pa�ā dienā tas tie�ām varēja būt par daudz. Es patiesi nesa�protu, kāpēc pat ja slepkava privātapskatē D�ūliju pazina viņam būtu jādomā, ka D�ūlija varētu viņu kaut kā apdraudēt.

-�� Labi, Tenets sacīja. Atzīstu, te var mos�ties zināmas �aubas. Ta�u tā tomēr varēja notikt. Slepkava vēlāk varbūt uzzināja kaut vai sagadī�anās dēļ par to, ka D�ūlija tonakt atra�dusies studijā. Kāds varēja būt redzējis Annabcllu Deikru kopā ar bērnu ieejam Vestlod�ā un vēlāk to nejau�i pieminēt kādā sarunā. Viņa pati varēja pateikt, ka pieskata D�ūliju, kaut vai vikāram, kad viņ� piezvanīja, lai apjautātos, vai nav kādi jaunumi par D�ūlijas tēvu. Jaunumi ciematos izplatās tādos ātrumos kā vēja nesti no vienas mājas uz otru. Slepkava tajā laikā varēja nezināt, ka D�ūlija bijusi tur, ta�u tas nenozīmē, ka viņ� to neuzzināja vēlāk. Sasodīts, cilvēk, jums ta�u jāatzīst, ka tā ir taisnība.

-�� To cs varu saprast. Ta�u Lainhems vēl joprojām nelikās pārliecināts. Tenets vīlies mi�nūti vai divas lūkojās viņā, pēc tam sacīja:

-������� Visādā ziņā ko tad mēs varam zaudēt, lūkojot to atklāt? Jūs ta�u pats atzīstat, ka �obrīd esam iekūlu�ies strupceļā?

Lainhems nelabprāt piekrita.

Tenets sāka smieties.

-�� Jūs vakar acīmredzami esat ņēmis manu padomu nopietni. Nē, nemaz netaisnojieties! Visā visumā es labprātāk izvēlos �ādu iespēju. Tā ir iespēja visu mazdrusciņ atdzīvināt.

Lainhems pasmīnēja.

-�� Labi, Tenets pēk�ņi sacīja. Viņ� paņēma lapu, kuru bija pierakstījis pilnu ar piezīmēm. Tagad, es domāju, vissvarīgākais ir uzzināt, kur �ie cilvēki tagad dzīvo. Nelaimīgā kārtā �ajā D�onsona saraksta uzmetumā nav viņu adre�u, un man nebūt neliekas, ka viņi visi vēl joprojām dzīvo Litlsjutonā.

-�� Nē, Lainhems acīmredzami bija pievērsis uzmanību �ai situācijai.

-�� Nav ticams, jādomā gan. Ciemā notiek slep�kavība, un slepkavu neatrod. Cilvēki noteikti uzzinātu, kuri ir galvenie aizdomās turētie, un viņu dzīve kļūtu neizturama zinot, ka citi viņus novēro, minēdami, vai viņi ir vainīgi, vai nav. Tā dzīvot nemaz nav tik vienkār�i.

-��� Nē. Tātad būtu labi, ja jūs sāktu to izdibi�nāt. Vispirms mēģiniet sadabūt D�onsona sek�retāri un aizdabūt viņu uz koled�u aizstiepiet, ja vajadzīgs! Ja nedabūjat viņu rokā, zvaniet D�onsonam! Viņ� necik priecīgs vis nebūs, bet tur neko nevar darīt. Es patie�ām negribu gaidīt līdz pirmdienai. Ja nedabūjat rokā nevienu no viņiem, tad paļaujieties pats uz savu iniciatīvu!

-� Jūs teicāt, tur bija �etri vārdi?

-��� Sākumā bija pieci aizdomās turētie trīs vīrie�i un divas sievietes. Tikai �etri no viņiem atrodami abos sarakstos. Piektais vīrietis, vār�dā Pīks, nav nevienā no �iem sarakstiem. Ta�u es vēlētos, lai jūs pārbaudāt arī viņu.

-��� Un sludinājums par gleznu aizdo�anu ta�u parādījās arī centrālajā, ne tikai vietējā presē?

-�� Jā. Tātad var sagaidīt, ka �ie cilvēki iz�kaisīti pa visu valsti. Lai gan da�i var vēl jo�projām būt tepat. Viens no viņiem bija vietējais ārsts doktors Plammers. Viņam nāktos grūti at�stāt savu praksi un sākt visu no sākuma tā bija ģimenes prakse, un viņ�, visdrīzāk gan, būs pali�cis tepat. Divi citi vietējais būvuzņēmējs ar sievu Rod�ers un Edna Pokoki. Arī viņi vēl va�rētu būt tepat. Vispār te būs saraksts. Es tur aug�ā uzrakstīju D�onsona numuru un viņa sek�retāres numurus. Es taisos pavadīt pārējo pēc�pusdienu, iepazīstoties ar �o dosjē.

Pēc Lainhema aizie�anas Tenetam vajadzēja piecpadsmit minūtes, lai kārtīgi piebāztu pīpi un tikai tad iekārtotos lasī�anai. Tas bija nogurdino�s, cītīgi darāms darbs pat tik pieredzēju�am cilvēkam kā viņ�. �īs lietas samezglotie pavedieni bija atraisāmi un saau�ami kādā jēdzīgākā rakstā, lasot un pārlasot ziņojumus un liecības, līdz katrs no tiem atradīs savu vietu �ajā rakstā. Tenets cītīgi rakās cauri visai lietai, uz piecām minūtēm pār�trauca un atkal atgriezās, lai pēc kārtas pārskatītu visu, kas attiecās uz galvenajiem aizdomās turēta�jiem. Tā bija pārsteidzo�i at�ķirīgu personu grupa, kuras, kā �ķiet, vienoja viens vienīgs ķēdes locek�lis viņi visi bija Litlsjutonas drāmas pulciņa biedri.

Annabellas Deikras slepkavība, viņ� atgādi�nāja pats sev, tika izdarīta no septiņiem �etr�desmit piecām līdz astoņiem �etrdesmit piecām.

Vispirms jau doktors D�eralds Plammers, toreiz divdesmit astoņus gadus vecs un neofi�ciāls Annabellas saderinātais. Slepkavības vaka�rā viņam bija vakara pārsie�anas (no pieciem līdz se�iem), veicami da�i papīrdarbi, pēc tam viņ� ēdis vakariņas kopā ar tēvu, kur� tie�i pirms tam pārcieta smagu slimību un gatavojās savu ārsta praksi pārtraukt. Viņi alla� ēda agri, jo māj�kalpotāja gāja prom pusastoņos.

Septiņos �etrdesmit piecās zvanījis telefons (�is fakts bija apliecināts) tā bijusi vietējā vecmāte un sacījusi, ka dzemdējot kāda no doktora pacientēm un dzemdības esot ar sare�ģījumiem. Viņ� tūlīt de�vies ceļā, ta�u pārplīsusi riepa, un nācies pamatīgi nopūlēties, apmainot riteni. Tāpēc viņ� ieradies pa�cientes mājā ar novēlo�anos (normāli līdz lai vietai būtu desmit minū�u brauciens) tikai astoņos �etrdesmit piecās. Vietējais automehāniķis ap�stiprināja, ka nākamajā dienā doktors tie�ām ie�radies ar pārdurtu riepu, ta�u viņ�, protams, nevarē�ja pateikt, kad un kur tā pārdurta un cik ilgi, ja tā tie�ām noticis, doktoram nācies aizkavēties, lai to apmainītu. Plammers noliedza, ka Annabella varē�tu būt jebkad devusi viņam iemeslu greizsirdībai, un teicās esam pilnīgā neizpratnē par tik brutāla un bezjēdzīga nozieguma iemeslu.

Kaut kas nestiķējās? Tā Tcncts prātoja, atkal lasīdams cauri liecības. Nelaime tā, ka no oficiā�lo dokumentu formālās valodas nācās grūti uz�minēt, kāds �is vīrs īstenībā bija. Tenets nopūtās, aizdedzināja savu pīpi un pievērsās nākamajam aizdomās turētajam.

Tas bija Edvards Pīks, divdesmit piecus gadus vecs, bakalaurs, optika asistents. Viņ� mitinājās mēbelētās istabās Ro�u "koted�ā, kur brokastoja un ēda vakariņas. Viņ� bija vakariņojis septiņos. Saimniece tobrīd slimojusi ar bronhītu, un viņas slimības laikā īrnieks pasācis vakaros pastaigā�ties ar viņas suni. Tovakar viņ� izgājis septiņos piecpadsmit ar suni pie saites un devies uz me�u, kas robe�ojas ar �empnijhauzas zemēm. Tur viņ� palaidis suni vaļā, lai paskraida, un ap�galvoja, ka suns pazudis. Viņ� staigājis apkārt, to saukdams un svilpdams, laikam līdz astoņiem divdesmit piecām, un ieradies mājās astoņos �etrdesmit. Sunim miglā kāds dro�i vien uzbrau�cis, jo maitu nākamajā rītā atrada ceļmalas grāvī.

Saimniece Pīku dedzīgi aizstāvējusi. "Jau�kāku, laipnāku un saprātīgāku jaunu cilvēku nekur neatrast."

�ajā reize atkal alibi slepkavības laika nebi�ja-

Tre�ais aizdomās turētais vīrietis bija būvuz�ņēmējs, apmēram trīsdesmit gadus vecs un pre�cējies. Viņ� bija apmēram tādās pa�ās pozīcijās kā Plammers un Pīks, ar to starpību, ka tad, ja viņa plāni neizjuktu, viņam būtu pārliecino�s ali�bi. Pokoki ēdu�i vakariņas pusseptiņos, jo pa�am Pokokam pusastoņos bijusi norunāta lieti�ķa tik��anās, lai apspriestos par to, kā pārbūvēt māju, kuru �is klients nopircis, apmēram piecas jū�dzes no Litlsjutonas. Pokoks devies ceļā uzreiz pēc septiņiem, ar lielu laika rezervi miglas dēļ. Viņ� apgalvojis, ka ieradies �ajā mājā da�as mi�nūtes agrāk par norunāto laiku un velti gaidījis ierodamies klientu. Deviņos viņ� devies mājup un ieradies mājās deviņos divdesmit, galīgi pārskaities par izniekoto vakaru. Klients aplie�cināja, ka tik�anās tie�ām bijusi norunāta. Ne�laimīgā kārtā viņ� dzīvojot tālu divdesmit jū�d�u attālumā un, nepazīdams �o apvidu, miglā apmaldījies, iebraukdams mazajos lauku ceļos. Viņ� zaudējis cerību atrast īsto ceļu, nokļuvis uz lielceļa un atgriezies mājās, bet pēc tam zvanījis

Pokokam, lai atvainotos, tikko pārbraucis, tas ir, desmitos.

Edna Pokoka divdesmit deviņus gadus veca, ceturtā aizdomās turētā tā bija glu�i cita lieta. Tenetu ļoti interesēja, kāpēc gan, ar visu to, ka viņa slepkavības laikā gulējusi uz gultas pēc priek�laicīgām dzemdībām, kuras notiku�as pirms trim dienām, policija viņu tomēr nebija svītrojusi no aizdomās turēto saraksta. Kāpēc? Tenets juta, ka kļūst glu�i nepacietīgs, lasīdams kailos faktus, par kuriem stāstīja ziņojumi. Viņ� turpināja lasīt.

Edna Pokoka pavadījusi gultā divas dienas un piektdien, slepkavības dienā, pirmoreiz piecēlusies vēlā pēcpusdienā, tūlīt pēc vaka�riņām likdamās atpakaļ gultā, kad viņas vīrs de�vās uz tik�anos. Pēc viņas ārsta (Plammera) sacītā, viņa �ajā laikā vēl bijusi ļoti vārga. Visā�dā ziņā arī viņai slepkavības laikā nekāda alibi nebija.

Tad vēl bija Elisa Gidija, divdesmit piecus gadus veca. Viņa dzīvoja kopā ar māti, misis Florensu Gidiju, un strādāja pie Kūpera, Starrendenas universālveikalā, kuram bija laba reputāci�ja un kvalitatīvas preces, to, Tenets vēl atce�rējās, slēdza pirms kādiem desmit gadiem, kad Marks un Spensers atvēra pilsētā savu veikalu.

Tovakar, kad noslepkavoja Annabellu, Elisa Gidija pārnākusi no darba pulksten se�os un konstatējusi, ka māte nesaprātīgi mēģinājusi pie�kārt aizkarus un kritusi, izme�ģīdama potīti. Eli�sa nolēmusi, ka me�ģījums nav tik nopietns, lai sauktu ārstu, un kādu laiku noņēmusies, pati ga�tavodama aukstas kompreses un apsaitēdama potīti. Viņa pagatavojusi vakariņas no produk�tiem, kurus māte bija sagādājusi dienā, un viņas paēda septiņos piecpadsmit. Misis Gidijai bija uzticēta baznīcas ziedu iegāde un sakārto�ana nākamajā rītā, un viņa sūkstījās par to, ka tagad to nevarēs izdarīt. Arī Elisa nevarēja to izdarīt nākamajā dienā sestdien pēc darba, jo viņa jau bija ar draugiem norunājusi doties uz Lon�donu uz teātri. Tāpēc Elisa pēc vakariņām, ap�mēram septiņos �etrdesmit piecās, pavadījusi vienu stundu, darbodamās ar puķēm, un pārradusies atpakaļ mājās astoņos piecdesmit, bet neesot nevienu satikusi. '

Tā nu tas bija. Nevienam no tiem cilvēkiem, kurus policija turējusi aizdomās par slepkavības izdarī�anu, nebija alibi, un nekāda, arī vispacietigākā, rakņā�anās nespēja neko ne pierādīt, ne apgāzt. Tas notika miglainā novembra vakarā, un cilvēki nekur negāja ja vien nebija spiesti kur iet. Un tie, kas gāja, neko nozīmīgu netika re�dzēju�i.

Tenets atbīdīja aklu vākus un ielūkojās pulk�stenī. Pieci. Viņ� piecēlās un izstaipījās. Mugura protestēja, un topa�brīd viņam uzmācās vainas izjūta. D�ouna tie�ām būs pārskaitusies, kad at�klās, ka viņ� palaidis garām norunāto vizili pie ārsta.

Viņ� stīvi devās cauri kabinetam pie skapja ar aktu vākiem, izstiepa rokas, satverdams divu at�vilktņu rokturus krū�u augstumā, pacēlās pirkst�galos, atliecās atpakaļ, cik vien iespējams, palik�dams �ādā stāvoklī, kamēr noskaitīja līdz trīs, at�griezās sākumpozīcijā un atpūtās. Viņ� atkārtoja �o vingrojumu trīs reizes un tad, juzdamies kā no jauna piedzimis, atgriezās pie galda un palūdza pagatavot tēju.

Malkodams tēju, Tenets centās neko nedomāt, ļaujot prātam darboties brīvi, dodot tam da�as minūtes laika atgūties. Tad viņ� apgriezās gro�zāmajā krēslā, apgāza otrādi papīrgrozu, uzlika uz tā kājas, atgāzdamies atpakaļ, un aizvēra acis �o pozu fizioterapeits viņam noteikti būtu aiz�liedzis, ta�u tā noskaņoja uz konstruktīvu domā��anu.

Nebija pamatīgāku liecību ne pret vienu no aizdomās turētajiem. Studijā bija atrasti viņiem visiem piedero�i pirkstu nospiedumi, ta�u �ī in�formācija izrādījās bezvērtīga: te diezgan bie�i tika rīkotas pieņem�anas. Nebija nekādu pazīmju par ielau�anos Lod�ā. Annabella, kā rādās, pati ielaidusi slepkavu iek�ā un ievedusi studijā. Slepkavības ierocis bija liels kvarca gabals, kur� parasti atradās studijā uz viena no plauktiem. Tātad slepkava bija zinājis, ka kvarcs tur atro�das, un rēķinājies ar to, vai arī slepkavība nebija iepriek� pārdomāta, un uzbrucējs pagrābis pirmo priek�metu, kas gadījās pie rokas. Neko nebija iespējams pateikt. Ja ticētu liecībām, varētu no�domāt, ka Annabellu, tāpat kā D�ūliju, nogalējis spoks.

Tcnets simpatizēja toreizējam izmeklētājam. No lietas materiāliem bija redzams, ka policija strādājusi rūpīgi un metodiski. Tas dro�i vien bi�ja kaitino�i tā noņemties. Tenetam lietā nodar�binātā vīra uzvārds neko neizteica laikam viņ� jau sen bija aizgājis pensijā. "�ēl," Tenets nodo�māja. "Būtu derējis ar viņu visu pārrunāt."

Tenets, pēk�ņas iedomas vadīts, piezvanīja uzziņām un palūdza pārbaudīt. Viņam laimējās. Ser�ants Vests, ar kuru viņ� runāja, bija vecāks vīrs un atcerējās detcktīvinspektoru Lovu. Lovs bija aizgājis pensijā pirms gadiem desmit, bet vēl agrāk pārcelts uz E�fordu.

-�� Vai jūs man neiedotu viņa adresi?

-� Tā varētu būt E�forda, ser, ja nu vienīgi viņ� no turienes aizbraucis, tikko aizgājis pensija. Es pārbaudī�u un jums piezvanī�u.

Tenets nolika klausuli. Ar Lovu izrunāties noteikti būtu ļoti derīgi. Lovs varēja būt pazinis visus cilvēkus, kuri bija iesaistīti Dcikras lietā, viņ� spētu ietērpt miesā sausos kaulus, kurus �a�jos pierakstos spēja saskatīt Tenets.

Lainhems ienāca un piekusis atkrita krēslā.

Tenets līdzjūtīgi savilka seju.

-�� Grūti laiki?

Lainhems pamāja.

-�� D�onsona sekretāre ir izbraukusi tā sacīja viņas meita. Es nedabūju rokā ari D�onsonu. Tomēr es atradu visus, izņemot Elisu Gidiju. Di�vi bija viegli atrodami pat trīs, ja ņemam vērā, ka Pokoki vēl joprojām ir kopā. Viņu telefona numuri, tāpat kā doktora Plammera numurs, ir telefongrāmatā. Viņ� vēl joprojām ir Litlsjutonā, bet tie abi ir pārvāku�ies uz Starrendenu, Litlmolavēniju.

-� Ak tā. Tas ir pie pa�as pilsētas robe�as, aiz Kcnterberijroudas, vai ne?

-�� Jā. Ar pārējiem Pīku un Gidiju gāja daudz grūtāk. Viņu nebija arī telefongrāmatā. Zvanīju Penijiem, pie kuriem Pīks strādāja, un viņi sacī�ja, ka viņ� esot pametis �o apkaimi jau pirms daudziem gadiem devies uz ziemeļiem. Lai nerunātu gari jāpasaka uzreiz, ka viņ� ir miris apmēram pirms pieciem gadiem, ar sirdslēkmi.

-� Vai tas ir pārbaudīts?

-Jā. Es runāju ar viņa pēdējo darba devēju.

-� Labi, tātad par vienām galvassāpēm mazāk. Bet jūs tā arī neatradāt Elisu Gidiju?

-�� Nekādi. Arī viņa laikam aizbraukusi. Lai dotos uz Litlsjutonu un uzdotu jautājumus,

mums tomēr nāksies pagaidīt, kamēr dabūsim rokā D�onsona sekretāri.

-�� Es nemaz negribu to darīt tas ir, doties uz Litlsjutonu, Gribētos pārsteigt �os cilvēkus pilnī�gi nesagatavotus. Es domāju, ka slepkava jūtas absolūtā dro�ībā.

-� Ja tas ir viens no viņiem.

-�� Jā, protams, Tenets jutās izbrīnījies. Viņ� bija tik pārliecināts, ka tagad viņi darbojas pa�reizā virzienā, ka pavisam nemanīja Lainhema skepsi.

Zvanīja telefons. Ser�ants Vests bija dabūjis biju�ā izmeklētāja Lova adresi un telefona nu�muru.

Tenets viņam silti pateicās.

-�� Lovs izmeklēja Deikras lietu, viņ� pa�skaidroja Lainhemam. Viņ� ir pensijā, dzīvo laikam Bidendenā.

Viņ� uzgrieza Lova telefonnumuru.

Lovs nevarēja tikties ar Tenetu tovakar, ta�u labprāt piekrita aprunāties nākamajā rītā. Tenets bija ļoti apmierināts. �ī bija gara darba diena, un viņ� jutās paguris un pusapdullis no visas jaunās informācijas, kuru bija savācis. Viņ� vēlējās ķerties pie lietas ar svaigu galvu, atpūties pirms �o jauno aizdomās turēto nopratinā�anas, un to no�teikti būtu jēga darīt pēc izrunā�anās ar Lovu, tā�tad viņam bija attaisnojo�s iemesls doties mājās.

-�� Kamēr es izrunā�os ar Lovu, jūs varētu no D�onsona sekretāres dabūt Elisas Gidijas adresi, Tencts sacīja Lainhemam.

Viņ� savāca kopā izkaisītos papīrus no Deikras lietas un pastūma visu kaudzi pāri galdam.

-�� Te ir, viņ� pavīpsnādams sacīja, jūsu lasāmviela pirms gulētie�anas.

Viņ� bija iekritis bedrē, no kuras vajadzēja tikt laukā. Sīkais bija briesmās, viņ� to apzinājās. Bērns bija jāglābj. Viņ� neprātīgi sitās gar sava cietuma sienām, meklēdams atbalstu kājām vai pirkstiem, lai kaut kā rāptos aug�up ta�u nekā. Sienas bija mīkstas, atsperīgas, iegrima zem viņa pirkstiem. Viņ� lūkojās aug�up un pēk�ņi pa�manīja, ka augstu, augstu virs viņa rēgojās tāda kā dzega. Sakopojis visus spēkus, viņ� lēca mīkstā, akotainā virsma smacējo�i sa�ņaudza vi�ņu savā apkampienā. Un tad viņ� bija brīvs, tum�sā virs viņa pacēlās istabas sienas. Pie tām ka�rājās gleznas, un viņ� uzreiz saprata, kur atrodas: Annabellas studijā. Un tur uz grīdas gulēja D�ūlija, garie zelta mati bija nespodri no asinīm. Istabas stūrī stāvēja �ūpulis, un tagad viņ� sapra�ta, kāpēc �is izmisīgais satraukums. Tajā atradās �ikais, un bērnu vajadzēja dabūt no turienes laukā. Viņ� gribēja steigties turp, ta�u kājas bija svina smagas. Viņ� tagad varēja Sīko saskatīt ķeramies pie �ūpuļa malām, pārbīli un �ausmās ieplestām acīm�Vēl neticis �ūpulim klāt, viņ� saprata, ka slepkava atrodas aiz viņa. Viņ� izple�ta rokas, lai pasargātu bērnu, bet slepkava saķēra vienu roku un sāka raut viņu prom�

Tencts atvēra acis. Meitas seja bija nolie�kusies viņam pāri noba�ījusies, ar sarauktu pieri, un kādu mirkli viņ� atradās kaut kur starp sapni un realitāti, netikdams skaidrībā, kur ir kas. Te viņa palaida vaļā tēva roku, kuru bija raustījusi, un komiski uzrāva uzacis.

Kārtībā, mīlulit, viņ� no�ukstēja. Es jau esmu pamodies. Tūlīt nāk�u.

Apmierināta, ka tūlīt sāksies viņu ikrīta ri�tuāls, meita tipināja prom uz durvju pusi.

Murgi jau sāka izbālēt, ta�u pirmītējā sajūta palika vēl joprojām, un Tenets tī�i kavējās savā sapnī, pūlēdamies atcerēties un lūkodams to iz�tulkot. �ī bedre� bedre bija D�onsona studija, protams. Un Sīkais bija D�ūlija. D�ūlija, Annabella� viņ� sāka gandrīz skaļi murmināt. Kāds juceklis.

Ta�u Sīkais gaidīja. Viņ� klusi izslīdēja no gultas.

-�� Es aizmirsu pajautāt, pie brokastgalda pēk�ņi sacīja D�ouna, kā tev vakar gāja ar mi�sis D�eimsu?

-�� Nekādi. Nē, Tenets pacēla roku, dārgā, lūdzu, paklausies! Godīgi runājot, man nebija laika. Bet es piezvanīju un atvainojos. Viņ� ne�pieminēja faktu, ka atvaino�anās notika labu lai�ciņu pēc norunātās vizītes, jo bija to pilnīgi pie�mirsis.

-Tu ta�u apsolīji�

-�� Es zinu. Un man patie�ām �ēl. Bet vakar tik daudz kas notika.

-�� Brid�ita nobrāza celi, Sīkais paziņoja, rā�dot uz nobrāzumu.

Tenets pateicīgi uzlūkoja pienācēju.

-�� Ak vai, dārgumiņ! Kā tas gadījās?

-�� Luk Tenet, tas ir mēģinājums mainīt sarunas tematu, D�ouna apsūdzo�i sacīja.

-�� Tā ir gan! viņ� sacīja, tēlodams pārsteigu�mu.

-� Es ceru, ka tu atvainojies savlaicīgi?

-�� Ak, īstenībā es �aubījos, vai tas vispār bija nepiecie�ams. Mana mugura jau jūtas daudz labāk�.

-�� Nē, Luk, nē! Tu ta�u nevari atteikties no ap�meklējumiem, kamēr ārste tev nav atļāvusi.

-� Labi�

-� Dārgais, lūdzu!

Tenets nopūtās.

-�� Kārtībā. Es sarunā�u jaunu vizīti tikai vie�nu, ņem vērā ar to pietiks.

-�� Klausi, ko viņa saka, D�ouna nopietni no�brīdināja. Piespiedies, Ben, vēl vienu karotīti.

Bens iegrāba vēl auzu pārslas un, pārliecies pār sava augstā krēsliņa paroceni, nobēra tās uz grīdas.

-��� Ben! Nejaukais puika! D�ouna pielēca kājās, paķēra karoti un saspieda Bena auzu pārslām aplipu�os pirkstus. Piespiedies, dārgu�miņ, vēl vienu karolīti. Mutē, viņa brīdino�i piebilda. Un paķēra lupatu, lai uzslaucītu izbēr�tās pārslas.

-� Es gan tā nenoņemtos, Tenets sacīja, lūko�damies viņā. Kāda jēga? Viņ� ta�u darīs atkal to pa�u.

Bens, protams, tā arī izdarīja. �oreiz pārslas aizlidoja tuvu garām D�ounas galvai.

-�� Bcn! D�ouna iesaucās un, atbildot uz Teneta skatienu, sāka smieties.

�is mazais incidents bija sekmīgi izkliedējis ēnu, kura pēc redzētā murga klājās viņam pāri, un Tenets jutās tiri priecīgs, kad devās izrunāties ar Lovu. �is bija skaists rīts. Neaizmirstuļu zila�jās debesīs peldēja da�i balli, plu�ķaini mākonī��i, un saule apspīdēja svaigos, maigi zaļās no�krāsās iekrāsotos laukus.

Nogriezies no galvenā ceļa, Tenets nonāca �aurā, smar�īgā alejā, kur abpus ceļam ziedu putās grima krūmi, dēvēti par "karalienes Annas me�ģīnēm". Viņam atausa atmiņā to reibino�ā smar�a no agrākajiem izbraucieniem laukos, ie�elpojot aromātu, kas iekļuva arī ma�īnā. Viņ� ie�domājās, cik labi būtu, ja D�ouna brauktu līdzi, un atcerējās savu pirms da�ām dienām izteikto apņem�anos izvizināt viņu taur dārziem. �ur un tur jau sārtojās ābeļu ziedi. "Nākamsvētdien," viņ� apsolīja sev pa�am, "būs vai nebūs jāstrādā, mēs tomēr izbrauksim." Ja laiks izrādīsies piemērots kā �odien viņi pat varēs sarīkot pikniku.

�ādas izredzes radīja vēl lielāku pacilātību, un laikā, kad Tenets piebrauca pie Lova bungalo, viņ� jutās visnotaļ optimistisks. "Tas ir," Tenets domāja, "visai pievilcīgs bungalo." Viņam pa�am labāk patika mājas, ta�u �is bungalo bija ļoti interesanti izveidots, būvēts no akmens tādā stilā, kas atsauca atmiņā Dordoņu. Viņ� tā arī pateica Lovam, kas noteikti jau bija viņu gaidī�jis; durvis atvērās Teneta priek�ā jau tad, kad viņ� vēl atradās pusceļā uz taciņas. Teneta pie�zīme Lovam glaimoja.

Mēs jutām, ka tas būtu labākais variants izlietot dabiskos materiālus. Mēs pat gribētu pār�vākties uz Dordoņu ziniet, tā dara pārsteidzo�i daudzi angļi, ta�u ģimenes saites mūs tur �eit, un tagad mēs esam iedzīvoju�ies un vairs negri�bam kustēt. Lovs bija liela auguma vīrietis.

"Vismaz se�padsmit stounu [1] ," Tenets nodomāja, "un vairāk par se�ām pēdām." Kuplu, baltu matu audze apņēma pliko galvvidu, un biezās uzacis spurojās. Lai gan viņ� dro�i vien jau bija iegājis septītajā gadu desmitā, mistera Lova stāja bija laba, miesa tvirta un muskuļota. "Uzbrucējiem," Tenets nodomāja, "viņ� varētu dro�i stāties pre�tī."

^\bi dedzīgi apspriedās par Dordoņu (Tcncti bija tur pavadīju�i medusmēnesi), un Lovs ieve�da Tenetu lielajā, skaisti apmēbelētajā viesistabā ar skatu uz dārzu mājas otrā pusē.

Vai vēlaties kafiju, inspcktor? Es nupat ga�tavojos uzvārīt.

Kafija bija laba: karsta un stipra. "Kā gan tas būs," domāja Tenets, "kad mēs ar D�ounu būsim veci?" Kā viņ� jutīsies, aizgājis pensijā? Vai tikai manīs, ka viņa derīguma laiks pagājis, vai arī jutīsies atvieglots, ka beidzot var nodarboties ar visu to, kam nekad nav iznācis laika? Tenets klusībā pasmaidīja. Viņ� varēja iedomāties D�ounas reakciju, kad viņai to visu pastāstīs.

"Mums līdz tam vēl jānodzīvo trīsdesmit ga�du," viņa teiktu. Un, protams, viņai būtu taisnī�ba. �is vietas gaisotnē bija kaut kas�

-�� Labi, sacīja Lovs, apsēzdamies pretī Tcnetam, tātad jūs teicāt, ka jūs interesē Deikras lieta?

Tenets pamāja.

-� Jā, es paskaidro�u.

Viņ� īsumā pastāstīja par to, kas līdz �im no�skaidrots Holmsas lietā. Lovs ļoti uzmanīgi klausījās, ta�u tikai tad, kad Tenets ierunājās par saistību ar Annabellas Deikras slepkavību, viņ� pirmoreiz ierunājās.

-�� Mazā D�ūlija Perra! Lovs noteica.

Tenets pēc Lova sejas redzēja, ka viņ� visu

sapratis kā divreiz divi un nonācis pie tā pa�a secinājuma, pie kāda bija nonācis Tenets. Tie�i tā, Tenets atbildēja.

-�� Skaidrs, Lovs lēni noteica. Bet kas� Nē, es neuzdo�u nekādus jautājumus, kamēr jūs nebūsiet beidzis. Turpiniet, lūdzu!

-Gandrīz jau esmu beidzis. Mēs uzmeklējām visus aizdomās turētos, izņemot Elisu Gidiju, un viņu tagad meklē mans ser�ants. Starp citu, Pīks ir miris jau pirms pieciem gadiem, sirdslēkmes laikā. Viņ� drīz pēc slepkavības pārvācās uz ziemeļiem.

-�� Tātad jūs tagad viņus visus iztaujāsiet par vakaru, kad tika noslepkavota D�ūlija. Labi, vē�lu jums veiksmi! Viņa bija mīļ� bērns. Kad pado�mā, ka viņ� tomēr beigās dabūjis D�ūliju rokā�

-� Viņ�?

Lovs pa�ūpoja galvu.

-�� Tas ir tikai runasveids. Lovs piecēlās un nemierīgi piegāja pie loga. Es nekad neesmu aizmirsis Deikras lietu. Viņ� pavērās atpakaļ pār plecu uz Tenetu un tikko manāmi pasmaidī�ja.

-�� �ī lieta sajauca man visas kārtis. Mēs darī�jām visu, ko varējām, lai atrisinātu �o nolādēto lietu, bet viss velti. Tāpēc, ja es varu kaut ko darīt jebko� viņ� atgriezās pie sava krēsla, pacēla rokas visaptvero�ā �estā un sacīja: Tikai jautājiet!

-�� Tas, kas mums no jums vajadzīgs, īstenībā ir lietas pamats sakari, personālijas, tas, ko var tikai minēt, lasot formālos ziņojumus. Kopā ar jūsu pa�a izjūtām, izmeklējot �o lietu. Jūs tur bi�jāt un tolaik pazināt �os cilvēkus. Jums bija ie�spējams daudz labāk apjaust attiecības starp vi�ņiem, nekā tagad to iespējams izdarīt man pēc divdesmit gadiem.

-�� Es īsti nezinu, Lovs kautrīgi sacīja, bet mēģinā�u apdomāt. Viņ� atgāzās krēslā, sabā�zis rokas biezās, adītās jakas ietilpīgajās kabatās, un iedziļinājās tālā pagātnē.

Lovs pārdomāja, un viņa acu skats liecināja par koncentrē�anos.

-�� Tas, protams, ir sen, bet es tiku par to visu domājis kop� tā brī�a, kad jūs vakar piezvanījāt, un man viss atausa atmiņā. Pieci aizdomās tu�rētie un Annabella Deikra, kā jau jūs dro�i vien esat uzminējis, bija Litlsjutonas drāmas bied�rības biedri, kur viņi visi bija vienlīdzīgi, kā ik�dienas dzīvē nevarēja būt. Viņi bija no da�ādiem sabiedrības slāņiem. Annabella Deikra, protams, bija skvaira meita, no "di�as mājas", un tāpēc bi�ja viena no apgabala nekronētajām karalienēm. Elisa Gidija sociāli bija viņai vistuvāk. Viņas māte bija pārtikusi atraitne, Annabella un Elisa kopā uzauga, gāja skolā, un arī interese par māk�slu viņām bija kopīga. Viņu ceļi �ķīrās, kad abas beidza skolu. Annabella devās studēt glezniecību uz Londonu un Parīzi, bet Elisa palika mājās. Vi�ņas mātes veselība pasliktinājās, un māte uzstāja, lai Elisa paliek mājās. Viņas salīga misis Gidijai laika kavētāju, un Elisa sameklēja sev darbu.

-�� Pie Kūpera.

-�� Jā, tiesa, modes pre�u nodaļā. Es redzu, ka jūs brīnāties, kāpēc viņai vajadzēja strādāt. At�bilde ir tāda, ka naudas dēļ nevajadzēja. Ne�au�bos, ka viņa atrada darbu, lai pa dienu nebūtu jā�sē� mājās. Misis Gidija bija neizturama sieviete

-�� uzstājīga un kaprīza�

-� Dzirdēju, ka viņa todien, kad Annabella mi�ra, kārusi pie logiem aizkarus. Izme�ģījusi potīti

-�� vai tā nebija? Ja viņa bija slima�

-�� Tipiski, sacīja Lovs, tas ir glu�i viņas garā karināt aizkarus, lai Elisai liktu justies vainīgai. Viņa skaitās par to, ka meita atteikusies palikt mājās visu laiku, lai viņu aptekātu. Tāpēc māte centās radīt nepatīkamas situācijas, lai tra�cinātu Elisu, pat ja sagādātu neērtības sev pa�ai.

-Jūs ta�u negribat teikt, ka viņa ietu tiktāl, ka izme�ģītu sev potīti?

-� Nē, Lovs noteica, lai gan viņa balss necik pārliecināti vis neskanēja, bet viņai nebija ne�kādas vajadzības kāpt pie griestiem, to es jums galvoju. Viņai bija gan palīdze, gan kompanjone.

-�� Taisni neticami, ka Elisa nemācījās Starrendenas mākslas koled�ā, ja jau tā aizrāvās ar māk�slu.

-�� Viņa apsvēra tādu iespēju, es domāju, bet noraidīja teica, ka neesot gribējusi samierinā�ties ar kaut ko otr�ķirīgu. Elisa gribēja studēt tēr�pu modelē�anu cik zinu, viņai tie�ām bija ta�lants.

-�� Nedomāju vis, ka mākslas koled�as direk�toram tāds viedoklis glaimotu! Tenets pa�smīnēdams sacīja.

Arī Lovs pasmīnēja.

-� Nē. Tā vai citādi, cik noprotu, vienīgais gai��ais plankums Elisas dzīvē bija viņas saderētais, D�eralds Plammers.

-� Plammers! Bet es domāju�

-�� Ka viņ� bija saderinājies ar Annabellu? Bi�ja, tajā laikā, kad viņa mira, vismaz viņ� tā teica. Varbūt man jāpiebilst, ka Annabella Dcikra bija ļoti skaista sieviete. Pirms tam, kad viņa pēc studiju gadiem ārzemēs pārbrauca atpakaļ uz Litlsjutonu un apmetās Vestlod�as studijā, Elisa

Gidija un Plammers alla� turējās kopā. Saprotiet, oficiālas saderinā�anās nebija, ta�u Litlsjutonā ikviens jutās pārliecināts, ka viņi apprecēsies, un vienīgo traucēkli abu savienībai redzēja misis Gidijā. Tad pārradās Annabella, un Elisa pēk�ņi tika izstumta no spēles. Un nemaldīsimies Eli�sa par to bija ļoti norūpējusies. Viņa gan neizrā�dīja, bet tā bija.

-� Kāda viņa izskatījās?

-�� Gara, tum�a, eleganta. Izskatīga, mazliet savāda, manai gaumei pārāk īpatnēja.

-Tātad Elisai bija gan motīvs, gan līdzekļi un iespējas, Tenets noteica.

-�� Ja viņa gaidīja tikai izdevīgu gadījumu, lai atriebtos Annabellai vai varbūt izrunātos di�vatā par Plammeru, mātes uzstājība, pieprasot gādāt baznīcai ziedus, bija �is ilgi gaidītais laimīgais gadījums� Miglainā vakarā prom�būtnes attaisnojums� Viņa varēja zināt par kvarca kristālu, un nav �aubu, ka Annabella viņu ielaistu iek�ā�

-�� Protams. Bet nelaimīgā kārtā noteikti nav tik vienkār�i. To pa�u varētu sacīt ari par visiem pārējiem aizdomās turamajiem.

-�� Visiem?

-�� Itin visiem, Lovs pārliecināti atkārtoja. Plammeru ieskaitot. Ļaujiet paskaidrot: Annabella bija ļoti skaista sieviete un vīrie�iem likās ļoti pievilcīga.

-�� Tas gan ne viņai, ne D�ūlijai neko labu ne�atnesa, vai ne? Gandrīz vai jācer, ka mana meita izaugs neizskatīga, bet gudra.

-�� Jā. Ta�u, vadoties pēc jūsu teiktā, manuprāt, galvenā at�ķirība starp viņām bija tāda, ka D�ūlija likās neapzināmies savu varu pār vīrie�iem, bet Annabella savējo apzinājās un izmantoja. Viņa tos visus baroja no rokas, ticiet man, un li�eta tāda, ka viņa ļoti neizvēlīgi izdāļāja savu labvēlību. Vienu nedēļu izredzētais varēja būt Plammers, otru Pīks un tre�o Pokoks. Un tā tālāk, visādās variācijās. Ar viņu nekad neko nevarēja zināt neviens no �iem te, un ar to pietiek, lai padarītu vīrieti traku, īpa�i jau tad, ja sieviete ir tik skaista kā viņa.

-�� Pokoks ta�u bija precējies.

-��� Kā rādās, tur nebija nekādas starpības. Ja runājam par Pokoku, tad Annabella nebija pirmā tikai ne no viņa aprindām, tie�ām gan, un es vis nedomāju, ka viņ� priecātos, ja tiktu iznests cauri. Nē, lai kur� no viņiem to izdarījis, manu�prāt, pie tā noveda viņas te siltā, te aukstā iz�turē�anās, kas nesa viņai nāvi.

-��� Kā ar Pokoka sievu? Kāpēc viņa tika turēta aizdomās? Proti, ja jau viņa bija pie vira iz�darībām pieradusi, tad kārtējam romānam neva�jadzēja nozīmēt neko vairāk par citiem?

-�� �is gadījums varēja but tas pēdējais piliens, kas lika pārplūst kausa malām. �ā vai tā, Ednas Pokokas nervi bija neparasti saspringti. Viņai tie�i pirms tam notika priek�laicīgas dzemdības, turklāt tās nebija pirmās.

-�� Un varbūt vēl kaut kas. Vai viņa jutās tik stipra, ka spētu uzcelties no gultas, miglā aiziet līdz Vestlod�ai cik tālu tā atradās?

-�� Apmēram desmit minū�u gājiena attālumā no ciemata.

-��� �aiziet līdz Vestlod�ai, nosist Annabellu, atnākt atpakaļ, noslēpt visus lietiskos pierādīju�mus asins traipus uz drēbēm, dubļos sabristās kurpes un tā tālāk un atrasties gultā tajā laikā, kad nāca mājās viņas vīrs?

-������� Piekrītu, tas liekas neticami, Lovs sacīja,

un tomēr ir iespējams. Viņai bija daudz laika. Ja es pareizi atceros, Pokoks tovakar izgāja no mājas ap septiņiem un pārnāca tikai ap pus�desmitiem.

-�� Es vēlētos, lai man būtu tāda atmiņa kā jums! Tenets noteica. Atcerēties tādus sikumus pēc divdesmit gadiem.

-�� Ticiet man, �is lietas fakti palika man at�miņā kā iededzināti, Lovs atbildēja.

-�� Kāda bija �ī Edna Pokoka? Cik ilgi viņi bija precēju�ies?

-�� Desmit gadus. Ak, viņa bija maza, apaļīga, māti�ķa izskata. Nebūt ne briesmīgi apķērīga, nedz arī dumja, tikai ne pārāk gudra. Es vienmēr domāju varbūt vēlāk viņai izdevās tikt pie bēr�niem, viņa man �ķita tāda sieviete, kas varētu būt lieliska māte sirsnīga,'laipna, mierino�a varat iedomāties?

-�� Kā ir ar Piku? Es zinu, ka viņ� jāizslēdz, un tomēr gribētos dzirdēt.

-�� Tas bija pavisam cita tipa cilvēks nekā Plammers. Redziet, Plammers bija gara auguma, cienīgs, laba ģimenes ārsta paraugs, bet Pīks bija tievs, nervozs, aizrautīgs cilvēks, kas varētu pielūgt savu mīlestības objektu no tālienes, es domāju.

-�� Bet Plammers? Kā viņ� reaģētu uz cauri kri�anu?

-� Slimīgi. Es domāju, ka viņam bija saasināts pa�lepnums. Man �ķiet, viņ� visdrīzāk gan sevi iedomājās par lielu zivi mazā dīķītī.

-�� Hmm. Labi, un tagad pēdējais, vissvarīgā�kais jautājums. Kā jums �ķiet kur� to izdarīja?

Lovs atlaidās krēslā, saņēma rokas zem zoda un pavērās atpakaļ pagātnē. Kā man �ķiet kur� to izdarīja? viņ� nomurmināja. Un pacēla rokas aug�up bezspēcības �estā, bet pēc tam atkal tās nolaida uz krēsla paroceņiem. Labs ir, ja man nāktos derēt, es teiktu Elisa Gidija. Ta�u nav nekā, itin nekā nozīmīga, kas �īs aizdo�mas apstiprinātu.

-�� To es saprotu. Citādi laikam nebūtu jautājis, Tenets atteica. Viņ� izkratīja kvēlo�os pelnus no savas pīpes lielajā pelnutraukā un pārlie�cinājās, vai pīpe pilnīgi iztuk�ota, lai pēc tam noglabātu to savā kabatā. Labi, �obrīd, es do�māju, tas ir viss, vecākais inspektor.

-������� Mister Tenet, teica Lovs ar skumīgu smai�du, man bija patiess prieks. Ceru, ka jūs slep�kavu notversiet. Jau divdesmit gadus sods ir ticis aizkavēts.

Druknais augums ar pacelto roku vēl atspo�guļojās Teneta ma�īnas spogulītī, kamēr tā no�griezās ap stūri alejas galā.

Pulkstenis rādīja pusvienpadsmit, un Tenetam ie�āvās prātā, ka Litlsjutona ir tikai triju vai �et�ru jūd�u attālumā no �ī ceļa. Pēk�ņi viņam ie�gribējās to apskatīt. Viņ� jau agrāk, protams, bija tur iegriezies garāmbraucot, ta�u tajās reizēs tas likās tāds pats ciemats kā visi citi un viņam nebi�ja īpa�i nozīmīgs. Tagad viņam iegribējās palūkoties uz to citādā gaismā kā uz vietu, kur istenībā sākusies Holmsas lieta. Un viņam gribējās arī apskatīt Vestlod�u, kur Annabella bi�ja dzīvojusi un mirusi.

Viņ� apstājās pie tuvākās telefonbūdas.

-�� Maik? �eit Tenets. Vai jums vēl nav lai�mējies uziet Elisu Gidiju?

-� Jau uzgāju. Lainhema balss apsīka. Pa�gaidiet mirklīti!

-�� Vai jūs varat pateikt? �ī ir briesmīga līnija.

-�� Es piedabūju D�onsona sekretāri aiziet uz koled�u un apskatīties reģistros. Lainhema balss bija tikko dzirdama, un Tenets piespieda klausuli cie�i pie auss.

-� Viņa tas ir, Elisa Gidija tagad dzīvo� Viņa balss izgaisa.

-�� Vai jūs varētu atkārtot? Atkārtojiet, ja? Es tik tikko dzirdu. Ak tad Medisonhauzā, jūs sa�kāt? Tur, kur dzīvoja Perri�s! Tas ir interesanti. "Vai tur būtu kāds sakars?" viņ� nodomāja.

Lainhema nākamie vārdi bija nesaklausāmi. Tenetam ie�āvās prātā, ka traucējumi nav uz telefonlīnijas, jo Lainhems ļoti labi saprata viņa sacīto. Maik, vai ar jums viss kārtībā?

-�� Jā, protams. �ajā reizē atbilde skanēja skaidrāk, it kā Lainhems būtu saņēmies.

-�� Kas vēl �orīt ir uz vietas?

-�� Konstcbls Bencts, konstebls Stouts, ser�ants Pērkinss�

-�� Iedodiet man Pērkinsu, ja? Pērkins? Kas Lainhemam lēcies? Izklausās tā jocīgi. Vai viņ� būtu slims, vai vēl kas atgadījies?

-������� Viņ� man vis paldies neteiks par to, ka pa�teicu jums, ser, bet mums �ķiet, ka viņ� ir da�būjis iesnas. Viņ� izskatās kā no kapa piecēlies un�

Sakari pārtrūka. Tenets nolamājās, iemeta vēl da�as monētas un uzgrieza numuru atkal. Pērkins? Tagad paklausieties, es taisos sūtīt Lainbcmu uz mājām. Pārbaudiet, vai viņ� tie�ām turp dodas, ja? Un tagad vediet viņu prom!

Drīz viss tika atrisināts. Lainhema preto�anās Tenetam parādīja, cik ļoti slims ser�ants jutās. Viņ� pats zināja, cik moko�i tas bija mest mieru, kad izmeklē�ana kļuva tie�ām interesan�ta. Tenets pārbaudīja, vai �orīt nekādi citi ziņoju�mi nav ienāku�i, un nolika klausuli.

Viņ� atrada Litlsjutonu bez pūlēm, ta�u neap�stājās ciemata centrā. Cerēdams, ka atmiņa viņu nepievils, viņ� brauca apkārt Grīnai un izvēlējās līdz �im nezināmu ceļu. Apmēram pusjūdzi no pilsētas viņ� apmierināti pasmaidīja, pa kreisi ieraudzīdams augstu, apdrupu�u sarkano ķieģeļu sienu. Viņ� nodomāja, ka tur sākās Cempnijhauza.

Simt jardus tālāk viņ� apstājās pie augstiem kaltas dzelzs vārtiem. Ceļ� aiz tiem veda labu gabalu uz priek�u un iegriezās garu, nokaltu�u gobu alejā, pa kuru noteikti neviens vairs ne�brauca. Biezi saaugusi zāle un nezāles kuploja pāri izdrupu�ajam asfaltam, kuru vairs varēja saskatīt tikai vietumis nelīdzeniem laukumiem kā ielāpiem. Pa labi aiz vārtiņiem atradās neliels mūra nams pamatīgi būvēts, ta�u acīmredzami neapdzīvots un nolaists.

Tenets izkāpa no auto, aizslēdza to un tuvo�jās vārtiņiem. Nosaukums Vestlod�a bija iekalts akmenī uz pīlara ieejas labajā pusē. Vārtiņi tomēr, kā Tenets vīlies konstatēja, bija aizslēgti ar priek�karamo atslēgu. Kad Tenets pētīja mazo namiņu, viņa rokās, tos aptaustot, pa�lika rūsas plēksnes. Nezāles un neapkoptie krū�mi kuploja tie�i pie sienām, pa pusei aizsegdami logus un nesodīti vīdamies aug�up gar mūriem, dzenot urbīgos pirkstus cauri iztrupēju�ajiem logu rāmjiem, ietverot ūdens notekcaurules un renes �ņaudzo�ā tvērienā, kas noteikti drīz vien tās nogāzīs. Visur rēgojās izsistas logu rūtis, dro�i vien paātrinot sabrukumu, jo ielaida mājā vēju un lietu. Tenets vēl pēdējoreiz vīlies pa�raustīja vārtiņus un jau grasījās doties projām, kad pēk�ņi apstājās, lai pamatīgāk izpētītu savīto ķēdi, kura bija nevērīgi apmesta ap vārtu sta�biem. �im te ķēdes loceklim laikam gan neva�jadzēja izskatīties tā, kā tas izskatījās? Viņ� ņē�mās taustīt sarūsēju�os ķēdes locekļus un gan�drīz tūlīt apmierināts pamanīja, ka pirms kāda laika jo zāģējuma vietas jau bija aprūsēju�as kāds bija pārzāģējis da�us ķēdes locekļus un sa�licis tos tā, lai gadījuma apmeklētājam tie jo�projām izskatītos veseli. Viņam vajadzēja tikai da�as minūtes, lai tos atrastu, un viņ� jau bija aiz vārtiņiem, tos nevērīgi aizcirzdams aiz se�vis.

Viņa rokas bija notrieptas ar rūsu, un viņ� ne�pacietīgi noliecās pie rūsganās zāles skum�ķa, lai tās noslaucītu, un tikai tad pagrūda mazos dārza vārtiņus, ieiedams aizaugu�ajā dārzā. �ur un tur vēl bija atrodamas puķes izspūru�i, ko�kaini forsaitīju ceri, viena vienīga peonija, kas spraucās aug�up cauri pagāju�ā gada kritu�o lapu klājienam, zilo pulkstenī�u ziediņi pilna zeme aiz vecas ābeles tālākajā dārza galā.

Tenets tuvojās ārdurvīm un pagrūda tās.Tās, protams, bija aizslēgtas. Viņ� devās apkārt mā�jai, apstādamies, lai aplūkotu logus. Viņu gaidīja pārsteigums: istaba bija mēbelēta tiesa gan, trūcīgi, tomēr mēbelēta. Kādu brīdi viņ� �au�bījās, vai māja tie�ām bi ja neapdzīvota par spīti visām �im pazīmēm, ta�u otrreizēja apskate viņu pārliecināja. �ajā istabā nebija dzīvots gadiem. Annabellas māte acīmredzot nebija pū�lējusies pēc meitas nāves māju iztīrīt. Vai Anna�bellas studija, tāpat kā da�diem muzeji, gadiem tika saglabāta neskarta? �ī doma viņu satrauca.

Otrpus mājas viņam veicās labāk. Kā jau Tenets bija domājis, kāds bērni vai mīlas pārī�i, nespēdami pretoties kārdinājumam, bijā ielauzu�ies iek�ā. Kad Tenets piespieda durvis ar plecu, tās padevās, �ķirbainajiem dēļiem �ēli no�erkstot pret akmens slieksni.

Ienākot nāsīs iesitās drēgnā ilgi neapdzīvotas mājas pelējuma smaka. Virtuve bija liela, kvad�rātveida, ar lieliem logiem abās pusēs. Kāds bija pūlējies to modernizēt dro�i vien tad, kad Annabella ieradās dzīvot �eit: bija pielikta nerū�sējo�a metāla izlietne tagad apsūbējusi un pu�tekļaina no nelieto�anas, abas sienas bija mēģi�nāts izlikt ar flīzēm. Tenets atvēra kādu skapi. Jā, kā jau viņ� bija domājis, māju neviens nekad ne�sakopa. Kartonu atliekas jaucās ar peļu sagrauz�tām driskām. Ielūkojoties pārējos skapjos, viņ� secināja, ka viss vērtīgais, kā jau varēja gaidīt, sen bija nozagts.

Te viss bija risinājies kā jau apak�stāvā. Vēl tagad, pēc tik ilga laika, gai�ie plankumi uz ta�petēm liecināja, ka tur reiz karāju�ās gravīras vai gleznas, un vienīgās paliku�ās mēbeles bija tās, kuras nāktos grūti izkustināt. Paklāji un grīd�segas bija prom, tikai aizkari vēl joprojām karā�jās pie logiem, dro�i vien tāpēc, lai radītu ie�spaidu, ka nekas nav aizskarts. Tuk�as kokakolas pudeles un saburzīti cepumu iepakojumi norādī�ja, ka �eit spēlēju�ies bērni, dro�i vien viņus pie�vilka savādā, nedzīvā gaisotne, tik piemērota, lai spēlētu noslēpumainas spēles ar piedzīvoju�miem. Piesardzīgi virzīdamies uz priek�u pa izpuvu�ajiem grīdas dēļiem, baidoties ielūzt, Tenets nokļuva pie zemām, stāvām kāpnītēm. Kāpjot aug�ā, viņa soļus klusināja izdilu�a kāp�ņu paklāja atliekas. Kaut kur virs viņa bija Annabcllas studija, un ziņkāre, kāda iracionāla vēlme to redzēt, kā arī cerība, ka tā varētu būt pārdzīvojusi zagļu iebrukumus pēc tam, kad viņi bija patuk�oju�i apak�stāvu, tas viss lika viņa sirdij sisties naskāk un elpai kļūt drud�ainākai. Tāpēc Teneta pirmā reakcija, ienākot garajā, �au�rajā telpā, kura aizņēma pusi no visa aug�stāva no viena mājas gala lidz otram, bija vil�anās. Arī te maz kas bija palicis pāri: lielais dīvāns ar masīvo atzveltni un izbalēju�o, nopluku�o audu�mu, kas vēl joprojām stāvēja pie loga, bija atstāts arī garais, saliekamais galds, kura virsmu biezi klāja blāvi krāsas plankumi, dro�i vien tāpēc, ka �ķita glu�i nevērtīgs.

Tenets pagājās līdz istabas vidum, soļiem dobji atbalsojoties uz kailajiem grīdas dēļiem, un apstājās, lūkodamies apkārt. Logi ārsienā tā bija ziemeļpuses siena bija paplatināti, gaisma krita lieliski. Pa labi atradās dziļa ni�a ni�a,� kur dro�i vien stāvēja D�ulijas �ūpulis. Tenets piegāja tuvāk to apskatīt. "Kādreiz tā bijusi ģērbistaba ar durvīm uz blakusistabu," Tenets nolē�ma. Ta�u starpsiena tika aizvākta, un �ajā laikā vai vēlāk to aizklāja ar aizvelkamiem aizkariem. �is dro�i vien bija tas pats aizkars, kas izglāba D�ūlijai dzīvību. Tenets pataustīja satrunēju�o audumu un saviebās, noslaucīdams rokas gar bik�u starām.

Tenets griezās atpakaļ. �eit neko nevarēja uz�zināt. Ja arī te vēl klaiņoja pagātnes spoki, tie vi�ņam neko nespēja pavēstīt. Un tomēr viņ� bija izdarījis to, ko gribēja izdarīt. Bija apskatījis vie�tu, kur viss sākās, līdz ar to kāda vēlme bija ap�mierināta. Viņ� klusi kāpa lejā pa kāpnēm un cie�i aizvēra aiz sevis mājas durvis.

Ciematā ļaudis tobrīd nāca laukā no baznīcas. Tenets piestāja ielas malā un lūkojās, kā viņi iz�klīst citi automa�īnās, citi kājām. Daudzi no viņiem noteikti vēl labi atcerējās Annabellas Deikras noslepkavo�anu, da�i varbūt pat jopro�jām sēroja pēc viņas. Viņ� pagaidīja, kamēr aizbrauca pēdējais auto, pēc tam izkāpa no savē�jā, aizslēdza to un devās uz vārtiņiem, kuri veda baznīcas pagalmā.

Saule sildīja muguru, un Tenets iegriezās ap�lūkot �o miera vietu.

Litlsjutona bija tipisks Anglijas ciemats. Te pletās pla�s, nekopts trīsstūrveida zālājs ar pār�augu�u zāli, un ap to bija izvietoti māju puduri citas mājas lielākas, citas mazākas, ilustrējot an�gļu arhitektūras attīstību no Tjudoru laikiem līdz �ai dienai. Nelielas, melnbaltas koka koted�as stāvēja plecu pie pleca ar karaļa D�ord�a stila aristokrātēm no sarkanīgiem ķieģeļiem, un �ur tur gadījās arī pa Viktorijas laika celtnei ar krā�sainiem stikliem un mitriem, mū�zaļiem krū�miem. Vienīgā modernā ēka bungalo ar lieliem logiem un zaļu dakstiņu jumtu noteikti bija celta �ādas briesmonīgas ēkas dārzā.

Vienā pusē Grīnai auga divi milzu ozoli, ku�rus Tcnets bija pazinis "Kriketa spēlē" to mil�zīgos stumbrus apņēma koka soli. "Nenākas �au�bīties, ka �ī varētu būt ciema veco ļau�u iemīļo�tākā vieta, kur vasaras pēcpusdienās pasildīties," Tenets domāja. Ta�u �odien, par spīti saulītei, bi�ja pārāk vēss, lai kāds sēdētu �eit, ēnā, un zālājs bija tuk�s tikai gadus divpadsmit vecs zēns mētāja nūju, liekot savam sunim to pienest klāt.

"Pa �o brītiņu es varētu sameklēt Sjutonhauzu un aprunāties ar doktoru Plammeru," Tenets nolēma. Ta�u miera vietas miegainība bija tik lipīga, ka Tenets bez kāda apzināta mērķa pa�griezās un iegāja baznīcas pagalmā, apbrīno�dams normāņu rimti vienkār�o baznīctorni un akmens plastiskumu. "�ēl," viņ� domāja, "ka te viss ir tik nolaists." Baznīcas pagalms bija liels, daudzi kapi apaugu�i ar zāli. Tomēr kāds bija mēģinājis sakopt zālāju abpus taciņai, un varēja saskatīt arī koptus kapus ar mūsdienīgiem kap�akmeņiem uzpostiem un notīrītiem.

Tenets nokāpa no taciņas un iegriezās starp vecākajiem kapiem, �ad un tad apstādamies, lai izlasītu kādu uzrakstu; daudzi no tiem jau nebija salasāmi gadsimtu, vēju un lietus pusnodzēsti.

Viņ� vēl nebija apdomājis, ko īsti grasās darīt, un pie tā nonāca glu�i neapzināti. �is kaps bija tik uzkrīto�s, ka to nevarēja neievērot, kā sa�koptības saliņa apkārtējā haosā.

"ANNABELLA DEIKRA 1935 1960 Nopļauta skaistuma ziedonī."

Zāle bija apcirpta, maliņas kārtīgi pielīdzinā�tas, un pa�ā kapa kopas centrā bija precīzā aplī sastādīti mazi ro�u krūmiņi cietie pumpuri so�līja drīz uzplaukt ziedos. Kāds vēl pēc divdesmit gadiem rūpējās par Annabellas kapu.

"Kas?" domāja Tenets. "Māte?" Atceroties piemiņas izstādi par godu meitas divdesmitajai nāves dienai, lielās sāpes, kuras bija liku�as misis Deikrai atstāt neskartu Annabellas māju, labāk ļaujot tai sabrukt, nekā kādam tur iemitināties, Tenets varēja lieliski iedomāties Annabellas māti ik pa laikam svētceļojam apkopt meitas kapu.

-�� Lieliski apkopts, vai ne? balss, kas atska�nēja aiz Teneta muguras, lika viņam salēkties.

Sieviete bija gara auguma, gandrīz Teneta garumā, un izģindusi viņu pat likās sāpīgi uzlūkot. Brūnais, adītais kostīms viņai mugurā karājās kā uz pakaramā, zem gai�dzeltenās sal�mu cepures rēgojās pavisam bezmieslga seja.

Pergamenta krāsas āda vēl pastiprināja bieļj dējo�o iespaidu, it kā zem cepures atrastos gal�vaskauss. Acis tomēr bija skaistas dziļi dobu�mos, neaizmirstuļu zilas un mo�as mulsino�i ' vērtējo�as, un Tenets juta, ka viņas būtne at�stājusi dīvainu iespaidu.

-�� Teodora Mensone, viņa sacīja, pastiep�dama roku. Mans vīrs ir �ejienes vikārs. Vi�ņas roka Teneta rokā bija tik sausa kā izkaltusi stīga, tik nemateriāla kā pērnā lapa.

-�� Luks Tenets, viņ� atbildēja. Un norādīja uz kapu. Un tik ilgi kāds nāk gadu pēc gada, lūkojoties, lai kaps izskatītos tāds kā tagad.

-� To dara viņas māte, sacīja misis Mensone, viņa jau kļūst veca un pēdējā laikā daudz sli�mo, tomēr kaut kā tiek ar visu galā. Viņa pavē�rās lejup, uz kapu. Annabella bija skaista mei�tene tas ir, izskatīga. Un ļoti talantīga māksli�niece. Tāds zaudējums.

-�� Man �ķiet, ka esmu redzējis vienu viņas gleznu, sacīja Tenets. "Kriketa spēli". Viņ� pameta ar roku pār plecu. Grīnā.

-�� Ak, jā, es zinu, kuru jūs domājat. Nupat re�dzēju to viņas darbu izstādē. Vai jūs gadījumā nebijāt tur iegriezies?

-�� Nē, diem�ēl ne. Nebiju redzējis �o gleznu man gadījās to apskatīt tikai pēc izstādes slēg��anas, citādi būtu aizgājis. Glezna man ļoti patika.

-� Vai jūs vēlaties redzēt vēl kādu viņas gleznu?

Tenets neslēpa savu pārsteigumu, dzirdot �o

piedāvājumu.

-Jā, gribētu. Ļoti gribētu.

-�� Nāciet, es jums parādī�u. Mēs ar to ļoti le�pojamies. Tā saucas "Baznīcas svētki", tāpēc es īpa�i vēlējos, lai virs to iegūtu. Јs to nopirku, lai dāvinātu viņam dzim�anas dienā gadu pirms tam, kad Annabella� nomira. Tajā laikā tā likās liela iz�ķērdība, bet es nekad neesmu to no�ēlo�jusi. Izrādījās, ka tas bija labākais naudas ie�guldījuma veids labāks par jebko citu, lai gan mēs par to nemaz neiedomājamies. Mēs vien�kār�i priecājamies, skatīdamies uz to.

Viņi atgriezās uz taciņas, kura veda cauri baz�nīcas pagalmam līdz augstai akmens sienai. Misis Mensone izveda viņu caur ļodzīgajiem ko�ka vārtiņiem vikārmājas dārzā. Tenets bija pa�tiesi pārsteigts, un misis Mensone pasmaidīja patiesā priekā.

���� Tas ir mans vaļasprieks, viņa sacīja.

Abās pusēs pletās maigi zaļi mauriņi, bet

tiem gar malām lī�u lo�u puķu dobes ar visvi�sādiem krūmiem un puķēm. Tenets maz ko zinā�ja par dārza darbiem, ta�u te varēja redzēt māk�sliniecisku ķērienu un novērtēt smago darbu un gaumi, kam pateicoties iespējams sasniegt it kā nejau�u un tomēr nevainojamu efektu.

-� Te ir skaisti, viņ� sacīja. Patie�ām skais�ti.

-�� Es tiku piestrādājusi trīsdesmit gadus. Es gan, protams, vairs necērpju mauru, bet vēl jo�projām daru visu pārējo. Laimīgā kārtā te nekas daudz vairs nav jādara. Te ir tā piebāzts ar pu�ķēm, ka nezālēm nav vietas. Iesim iek�ā pa stik�lotajām durvīm, viņa sacīja, iedama pa zālīti uz māju.

Augstās durvis stāvēja atvērtas �ajā pusdien�laika saulē un dārza smar�ās. Tcncts sekoja gara�jai, vājajai sievai cauri blāvai viesistabas telpai, kura noteikti bija vikāra darba kabinets. Misis Mensone norādīja uz gleznu.

-��� Mēs pakārām to tur, kur ir vislabākais ap�gaismojums, viņa sacīja.

Tenets ieinteresēts pagājās uz priek�u. �ī bija pirmā Annabellas glezna, kuru viņ� varēja kārtī�gi aplūkot. Tā bija neliela, varbūt kādas desmit collas plata un astoņas collas augsta, un laistījās uz blāvās sienas kā dārgakmens. Tenets paliecās uz priek�u, lai to tuvāk aplūkotu. Ko�ām, tīrām krāsām Annabella bija attēlojusi ciema svētkus Grīnā. Tur redzēja abus garos ozolus, baltos, apļveidīgos solus, mājas izklaidus ap dzīves�priecīgo, smaragdzaļo zāli. Glezna bija pieblīvēta ar detaļām kioskiem, kumēdiņbūdām, bija pat sarkanbaltsvītrota zīlnieces telts ar turbānā tērptu galvu pie ieejas. Un it visur rēgojās cilvē�ki pirkdami, pārdodami, tērzēdami, smieda�mies, pastaigādamies, plātīdamies mazas, sti�lizētas figūriņas, un tomēr katra no tām bija vienreizēja un unikāla.

-� Tā ir lieliska, Tenets pateica, ko domāja. Fascinējo�a.

-�� Tā esmu es, sacīja misis Mensone, pa�smaidot norādīdama uz turbānā tērpto galvu. Man diezgan labi izdevās pareģot nākotni. Tā gan nav piemērotākā nodarbo�anās vikāra sievai, viņa piebilda, acīm līksmi iemirdzoties, bet tā tas bija. Mums ta�u jāliek lietā tie talanti, kā�dus Dievs mums devis, vai ne? It īpa�i, ja tā var savākt naudu baznlctorņa remontam.

-�� Vai tad Deikras gleznās redzami konkrēti cilvēki? Tenets ieinteresēts jautāja. To es ne�zināju.

-� Jā, mēs visi tur esam. Tas te ir mans virs.

Misters Mensons tum�a figūra melnā talārā, ar cietinātu apkaklīti bija noliecies nomierināt raudo�u bērnu.

-�� Kādas novēro�anas spējas Annabclla ta�u vēl bija tik jauna.

Pēdējos vārdus pavadīja nopūta, un Tenets, pēk�ņi pagriezies, ieraudzīja misis Mcnsoni tu�ramies pie krēsla atzveltnes, ar zobos iekostu apak�lūpu un sviedriem norasoju�u pieri. Viņ� līdzjūtīgi iesaucās, palīdzēja viņai apiet apkārt krēslam un uzmanīgi apsēdināja.

-� Vai varu jums ko piedāvāt?

Viņa tikko manāmi pa�ūpoja galvu.

-�� Nē, pateicos. Atvainojiet! Man pēc da�ām minūtēm atkal paliks labi.

-� Glāzi ūdens? Tenets neatlaidās.

-�� Nē, patie�ām, viņa atliecās atpakaļ, aiz�vēra acis un likās ievelkamies sevī, kaut kur tālu. Tenets kādu mirkli palika neveikli stāvam viņai pretī, pēc tam klusi devās uz durvju pusi. Likās tik nesmalkjūtīgi un nepateicīgi doties prom, nepasakot ne paldies, ta�u viņ� juta, ka nedrīkst vairāk uzkavēties. Pie durvīm viņ� apstājās. Vai viņa ko teica? Tenets pagriezās atpakaļ un pa�manīja, ka sieviete pavērsusi galvu uz viņa pusi un viņu uzlūko.

-� Atvainojiet, tas bija gandrīz vai �uksts.

Viņ� pēk�ņi apskaitās par to, ka viņa cieta sāpes un vēl juta vajadzību atvainoties.

-�� Nevajag, � viņ� dusmīgi atbildēja un tur�pināja jau citādā toni:

-�� Paldies, ka parādījāt man savu gleznu. Vai tie�ām jūs esat pārliecināta, ka es neko jums ne�varu palīdzēt?

Viņas galva mazliet sa�ūpojas tas bija pa�teicības �ests.

-� Pēc maza brītiņa ar mani viss būs kārtībā.

Tenets pacēla roku, lai uz atvadām pamātu,

un pēc tam izgāja, ātri �ķērsodams dārzu, bet to nemaz neredzēdams viņa prātus bija pārņēmis saviļņojums da�neda�ādu jūtu jūklis �ēlums pret misis Mensoni, kura viņam patika, dusmas par pa�a bezpalīdzību, apbrīna par viņas saval�dību, vainas sajūta. Tenets jau atradās pie dārza vārtiņiem, kad saprata, ka viņu moka vēl kaut kas neapmierinātība ar to, ka viņu saruna par glezniecību tika pēk�ņi pārtraukta. Viņam būtu gribējies atpazīt vairāk mazo figūriņu. Starp �iem cilvēciņiem, ļoti iespējams, varēja atrast arī slepkavu.

�ī doma lika viņam sadusmoties vēl vairāk.

-�� Bezsirdīgats cūka, viņ� murmināja, ie�dams pāri ielai pie sava auto. Viņ� jau bija to at�slēdzis, kad saprata, ka �eit nav vēl visu pada�rījis. Viņ� joprojām vēlējās sastapt doktoru Plammeru.

Tenets atkal aizslēdza auto un palūkojās ap�kārt. Zēns ar suni bija projām, Grīna izskatījās glu�i tuk�a. Kaut kur netālu tomēr kāds darbinā�ja motoru. Tenets stāvēja klusēdams un mēģinā�dams uzminēt, no kuras puses nāca �ī skaņa. Pēc tam viņ� devās uz priek�u pāri zālājam.

Kādas nelielas, melnbaltas koted�as dārzā jauns vīrietis, izmeties līdz viduklim kails, cirpa mauru. Viņ� izslēdza motoru un pienāca pie vār�tiņiem.

-��� Doktors Plammers? Viņ� pārnāca pāri bruģētajam celiņam un norādīja: Tajā mājā. Tur tajā, lielajā, ar baltajiem logiem.

Tenets pateicās viņam un devās tālāk.

Sjutonhauza bija klasisks karaļa D�ord�a lai�ku nama paraugs. Vīrietim, kas atvēra durvis, varēja būt vairāk nekā divdesmit gadu.

-� Doktors Plammers? Atvainojiet, bet viņa te nav.

-�� Man patie�ām ļoti vajadzētu viņu satikt.

Tcnets tī�ām neminēja savu vārdu. Ja viņ� va�rētu cerēt panākt savu arī tad, ja doktors būs brī�dināts, tad viņ� to darītu. Nebija nekādas vaja�dzības Plammeru priek�laicīgi brīdināt.

-�� Vai viņ� vēlāk pārradīsies?

-�� Diem�ēl nē. Tagad viņ� ir slimnīcā iegāja jau pirms vairāk nekā nedēļas. Es �eit viņu aiz�vietoju. Vai varu jums ko palīdzēt?

-�� Pateicos, nē, tā ir personīga lieta, Tenets atteica. Vai jūs man nepateiktu, kurā slimnīcā viņ� atrodas?

-�� Starrendenas pilsētas slimnīcā.

Tātad tad, kad tika noslepkavota D�ūlija, pa�gāju�ās otrdienas vakarā Plammers jau bija slim�nīcā. "To būs diezgan viegli pārbaudīt," Tenets nodomāja, iedams atpakaļ uz auto. Tātad no sākot�nējiem pieciem aizdomās turētajiem atlika Elisa Gidija un abi Pokoki. Ma�īnā viņ� sāka dziedāt.

Viss noteikti sāka noskaidroties.

Pacienā�ana, svētdienas len�s, kuru ieturēja mājās: rostbifs, tik maigs, ka kusa mutē; cepti kartupeļi ar krauk�ķīgu garoziņu, bet iek�pusē -

Hai�i un mīksti; kāposti, sautēti savā sulā, kopā .11 kapātu speķi un sīpoliem; no īpa�as mīklas ga�tavots pudiņ� tik gaisīgs kā suflē; bieza, trekna inerce, un beigās ābolu pīrāgs ar krēmu. Tenetam gar�oja itin viss. �ajā ekonomiskajā situācijā so tradīciju nācās aizvien grūtāk ievērot, ta�u viņu ar D�ounu bija vienisprātis, ka labāk nedēļas vidū savilkt jostas cie�āk, ta�u uzturēt �o pa�radumu spēkā, cik ilgi vien būs iespējams.

Pēc tam Tenets vilcinājās celties no galda. Viņam likās vilino�a doma par garu, dīkdienīgu pēcpusdienu, lasot svētdienas avīzes, tērzējot ar D�ounu, rotaļājoties ar bērniem. Viņ� tomēr ap�zinājās, ka tad, ja ļausies �im kārdinājumam, re�alitāte nebūs glu�i tāda. Viņ� nespēs atpūsties, nevarēdams atslābināties visu to laiku, kamēr prātā būs darāmais darbs. Tāpēc, notiesājis mal�tīti un izdzēris tasi uzmundrino�as tējas, viņ� noskūpstīja D�ounu, negribīgi atvadoties, un de�vās uz Medisonhauzu.

Viņam kā bija, tā palika nesaprotams, kādā kārtā celtnieki dabūju�i atļauju te būvēties. "Te," viņ� domāja, "kāds ir kādam kaut ko smērējis, kukuļu bū�ana." Tā bija viena vienīgā desmitstāvu ēka ar grezniem dzīvokļiem, uzcelta me��ainā apvidū kādu pusjūdzi no Starrendenas ro�be�as. No lielāka attāluma to varēja skaidri sa�skatīt virs koku galotnēm, un tā atgādināja sau�sumā izmestu vali.

Tenets ziņkārīgi pavērās apkārt, kad auto no ceļa atzarojuma cauri me�am iznira pla�ajā, at�tīrītajā laukumā, kas pletās apkārt celtnei.

Labi uzturēti mauriņi un ro�u dobes un precī�zi izvēlētās vietās novietotas kastes ar samtai�niem, vīnsarkaniem ko�umaugiem norādīja, ka Medisonhauzas īpa�nieki nodarbināja dārznieku, kas bija ne tikai labs speciālists, bet arī apveltīts ar māksliniecisku iedvesmu. Tenets pieliecās, lai tuvāk aplūkotu vienu no vislabāk sakoptajām priek�ējām puķu kastēm, un nenoturējās, to neaptaustījis. Neradās �aubas, ka tas bija pleksistikls. Keramikas viltojumi viņam nepatika.

Platas, stiklotas durvis veda pla�ā vestibilā, kura grīdu klāja melnbaltas marmora plāksnes. Pie vienas sienas atradās gar� ozolkoka galds, un uz tā milzīgs kauss ar sarkanam tulpēm. Tenets atcerējās aprūpētāju (iespējams, ari dārznieku), par kuru bija runājis Perri�s. Bez �aubām, te darbojās viņ� un varbūt arī viņa sie�va, lai pie�ķirtu �ai vietai kārtīgo, rūpīgi apkop�to izskatu, kā arī to visu laiku centīgi un sekmī�gi uzturētu.

Tenets ielūkojās plāksnē pie sienas un atklāja, ka 26. dzīvoklis atrodas septītajā stāvā. Viņ� iekāpa liftā, izkāpdams ar sarkanu paklāju iz�klātā priek�telpā tā bija apmēram divpadsmit pēdas gara, ar �etrām dzīvokļu durvīm. Viņ� piezvanīja pie 26. dzīvokļa durvīm un gaidīja, saklausīdams vienīgi klusumu. �ajā mājā dzīvoja du�iem cilvēku, ta�u līdz �im nebija saklausā�mas nekādas dzīvības zīmes. Ko viņi visi svēt�dienas pēcpusdienā darīja? Gulēja?

Tomēr 26. dzīvokļa durvis beidzot atvērās, un viņ� noprata, ka �im dzīvoklim ir ļoti laba skaņu izolācija; viņa bungādiņām lika vibrēt vesels skaņu vilnis. Tenets pazina Bēthovena Pastorālo simfoniju. Elisai Gidijai noteikti bija ļoti spēcīgs atskaņotājs.

Mis Gidija? viņ� ziņkāri aplūkoja pretī stāvo�o sievieti.

Gara auguma, tum�a, eleganta, kā bija teicis Lovs. Izskatīga, varbūt pat savāda, ta�u viņa gaumei pārāk uzkrīto�a. Kā likās, Elisa Gidi ja nebija īpa�i mainījusies. Gandrīz vai tikpat gara kā Tenets, tērpusies uzkrīto�ās drānās "tērps" laikam bija tam piemērotākais vārds, Tenets nodomāja pāva spalvu zilumā ar virpuļainu, abstraktu zīmējumu no pleca līdz apmalei. Mati bija taisni un īsi, spo�i kā strazda spārns, skaisti apgriezti, radīdami kārtīguma iespaidu. Vēsās, zaļās acis lūkojās Tenetā, viņas sejai atgādinot Siāmas kaķi ne tikai ar veidojumu vien; tajā varēja saskatīt to pa�u neatkarības izjūtu un ne�vērību pret citu spriedumiem.

-� Jā? viņa atsaucās, pieklājīgā zinātkārē pa�celdama acis.

Tenets stādījās priek�ā un pēc viņas lūguma parādīja savu apliecību. Pēc neilga �aubu brī�a viņa pagriezās.

-�� Labāk nāciet iek�ā!

Istabā, kurā viņa inspektoru ieveda, bija tik�pat uzkrīto�i individuāla kā D�onsona studija un viesistaba. Sienas bija �okolādes brūnā krāsā, tās rotāja milzīga sienas sega ar nokareniem oran�u, zeltainu, purpurkrāsas un zaļu dziju ķekariem. Paklājs bija biezs, balts, akotains, mēbeļu izrā�dījās maz zems galdiņ� ar stikla virsmu un divi gari, ar baltu ādu apvilkti dīvāni, kuri bija ap�krauti ar nelieliem spilveniem visādās krāsās un veidos, no visda�ādākajiem audumiem.

Viņa pārgāja pāri istabai līdz ieslēgtajam stereoatskaņotājam pie sienas, apturēja plati un pamāja viņam apsēsties uz viena no dīvāniem.

-� Sēdieties!

Sieviete pati apsēdās Tenetam pretī, sakrusto�ja kājas, rātni salika rokas klēpī un gaidīja. Viņas intereses un ziņkārības trūkums Tcnetu ieintri�ģēja un arī brīdināja viņu, ka jābūt ļoti uzmanī�gam, ja viņ� negribēja zaudēt kontroli pār �īs tik�anās gaitu. Protams, nebija ne runas par to, ka �o sievieti varētu izvest no pacietības un pār�steigt nesagatavotu vai arī ierosināt ar mājieniem un puspatiesībām. Viņ� nolēma būt tikpat bez�personisks un lieti�ķs kā viņa.

-�� Esmu �eit sakarā ar slepkavību noslep�kavota meitene, vārdā D�ūlija Holmsa, viņ� sacīja un uzmanīgi pētīja, kāda būs viņas reakci�ja. Kā jau Tenets bija gaidījis, sieviete neizrādīja neko, tikai nelielu izbrīnu. Viņas uzacis uzrāvās.

-� Atvainojiet, inspektor, es tie�ām nesaprotu�

-�� Jums, bez �aubām, viss tiks paskaidrots, viņ� noteikti sacīja. Varbūt jūs varētu sākt ar to, ka pastāstītu, kur bijāt pagāju�ās otrdienas vakarā.

Viņa tikko manāmi izslējās �ī kustība nozī�mēja nepacietību.

-� Kā, vai patie�ām, inspektor?

-� Lūdzu! � viņ� atkal nogrieza kā ar nazi.

-� Varu galvot, ka man ir iemesls �ādu jautāju�mu uzdot. Viņ� tie�ām sāka pats sev patikt.

Viņa mazliet pacēla roku piekrīto�ā �estā.

-�� Labi, labi. Aizie�u un atnesī�u savu dienas�grāmatu.

Viņa nozuda blakusistabā un pēc mirkļa at�griezās ar lielu, zaļā ādā iesietu dienasgrāmatu. Viņa apsēdās, klusumā pār�ķirdama lappuses.

-� Baidos, ka te nekā noderīga nebūs. Jūs varat paskatīties pats. Un viņa pasniedza Tenetam dienasgrāmatu, atvērusi to, un �ī kustība pauda: "Man nav nekā slēpjama."

Otrdiena, 6. maijs lappuse bija tuk�a. Tenets saproto�i pamāja un pasniedza to viņai atpakaļ.

-� Vai jūs tie�ām nespējat neko atcerēties? Ga�lu galā tas ta�u bija tikai pirms piecām dienām.

Viņa paraustīja plecus, atkal kļūdama nepa�cietīga.

-�� Ja jau manā dienasgrāmatā nekas nav ierak�stīts, tad es secinu, ka tā ir bijusi glu�i parasta diena.

-� Tas nozīmē?

-�� Es strādāju veikalā līdz pusse�iem, pēc tam pārnācu mājās un pavadīju vakaru �eit.

-� Veikalā?

-�� Manā Starrendenas bodītē. "TOPS".

Tenets uzreiz atcerējās maisiņu, ko bija at�radis D�ūlijas Holmsas skapī. Purpurkrāsā ar zelta burtiem, kuri vēstīja "TOPS". Vēl viena saikne� �ī doma Tenetu satrauca. Vai viņ� būtu kļūdījies? Vai D�ūlija būtu tikusies ar slepkavu aci pret aci nevis gleznu privātapskatē, bet gan Elisas Gidijas bodītē? Ja tā, tad gan viņam tagad nācās uzmanīties.

-�� Tie�i tāpēc jau esmu �eit, viņ� sacīja, pēk��ņas iedvesmas mudināts.

-�� Misis Holmsa bija jūsu kliente. Mēs viņas skapī atradām jūsu veikala firmas maisiņu.

-�� Patiesi? Elisa Gidija vienaldzīgi noteica. Vai tad tas būtu kas pārsteidzo�s?

Es domāju, ka mana veikala iepakojuma mai�siņi varētu atrasties daudzu Starrendenas sie�vie�u drēbju skapjos � ja viņas var atļauties pie mums iepirkties. Un pirmo reizi viņas acu ska�tā parādījās uzjautrināts spīdums. Man jāteic, ka esmu pārsteigta, redzot te inspektoru ne vai�rāk, ne mazāk iegrie�amies pie manis, lai pār�baudītu tik ap�aubāmu norādi.

-� Tātad jūs �o meiteni neatceraties?

-� Kāda viņa izskatījās?

Tenets pastāstīja, bet apraksta beigās Elisa Gidija papurināja galvu.

-� Atvainojiet! Mums ir tik daudz pircēju� es tikpat labi varēju atrasties kantorī, veikala otrajā stāvā, kad viņa ienāca, un tādā gadījumā viņu apkalpoja mana palīdze.

-�� Varbūt es varētu dabūt jūsu palīdzes adresi, Tenets sacīja, turēdamies pie savas versijas.

-�� Bez �aubām, lai gan es patie�ām nesaskatu tur nekādu jēgu.

Viņa nodiktēja Tenetam adresi un pēc tam no�liecās uz priek�u, gatavodamās piecelties. %

-�� Un tagad, ja tas ir viss, inspektor�

-������� Baidos, ka ne glu�i. Jūs vēl joprojām neesat man pateikusi, kā pavadījāt pagāju�ās otrdienas vakaru. Viņam nācās uzstāt, pat riskējot kļūt smieklīgam.

Viņa neapsēdās atpakaļ vietā, bet palika uz pa�as dīvāna maliņas.

-�� Es jau jums teicu, ka nevaru atcerēties. Domāju, ka pavadīju vakaru �eit kā parasti.

-�� Viena?

-�� Viena.

Tenets padevās. Likās skaidrs, ka �obrīd nebi�ja jēgas turpināt. Viņ� piecēlās.

-� Labi.

Viņas acis, lūkodamās aug�up uz Tenetu, izskatījās izsmejo�as un lika doties projām, pie�klājīgi pateicoties viņai par palīdzību.

-�� Ja jūs vēlāk ko atcerētos, tad varat man piezvanīt. Viņ� izņēma vizītkarti un atstāja to uz galdiņa stikla virsmas.

-�� Katrā ziņā, Gidija sacīja pieceldamās. īsu brīdi viņi stāvēja, lūkodamies viens otrā pāri ze�majam galdiņam, abi novērtēdami ievērības cie�nīgu pretinieku, pēc tam viņa pagriezās, rādī�dama ceļu uz ārdurvju pusi, un izlaida viņu ārā.

Tenets domīgi iesēdās ma�īnā. Vai viņ� bija darījis pareizi, izvēlēdamies �ādu stratēģiju, kad uzzināja, ka Elisa ir "TOPA "īpa�niece? Viņ� ne�jutās pārliecināts, vai �ī ir bijusi laba taktika, vai arī vienkār�i uzdevu�i nervi. Pēk�ņi viņam tas likās visticamāk. Un �ķita glu�i iespējams, ka Elisa Gidi ja ir slepkava, bet, ja tā, tad viņam va�jadzēja ne tikai vairāk laika, lai to visu apdomā�tu, bet arī sakārtot savas kārtis tā, lai pie rokas būtu pēc iespējas vairāk dū�u. Ja tā, tad labāk lai viņa domā, ka policija, nezinot, kā rīkoties, tikai taustās �ajā virzienā, cerot uztaustīt kādu node�rīgu pavedienu.

Ta�u Elisa nebija muļķe ja viņa bija vai�nīgā, tad brīdī, kad viņ� pieminēja Dcikras izstā�di, varēja uzreiz apjaust, ka Tenets atradis pagāt�ne to ķēdes posmu, kas saistīja viņu ar D�ūliju.

Tenets jutās nomākts. Elisa Gidija bija uz vi�ņu atstājusi iespaidu. Viņa varēja būt bīstama pretiniece, jā gan. Ja Elisa bija vainīga, Tenets nespēja iedomāties viņu atzīstam savu vainu, pat ja pierādījumi būtu neapgā�ami.

Un, patiesību sakot, kādi pierādījumi tad īsti �obrīd bija viņa rīcībā?

Nekādi. Pilnīgi nekādi.

Laimīgā kārtā drūvēties, padoties depresijai nebija laika. Brauciens atpakaļ uz pilsētu ilga tikai desmit minūtes, un viņam vajadzēja pa �o laiku izmest no prāta sarunu ar Elisu Gidiju, lai, apciemojot Pokokus, būtu svaiga galva.

Litlmolavēnija bija Starrendenas otrā galā, un viņ� nolēma pa ceļam ielūkoties slimnīcā, lai pārliecinātos, vai doktors Plammers atrodas tur. Doktora aizvietotājs, kā noskaidrojās, bija teicis taisnību. D�eralds Plammers bija ievietots slim�nīcā 2. maijā, �etras dienas pirms slepkavības.

5.� maijā, pēc divām izmeklējumu dienām, viņu operēja, un tagad viņ� atveseļojās. Turklāt viņ� visu laiku ticis uzraudzīts, jo atteicies iekārtoties vienvietīgajā palātā, sacīdams, ka tas, kas esot pietiekami labs viņa pacientiem, esot pietiekami labs arī viņam. Nekādi nebija iespējams, ka viņ�

6.� maijā būtu varējis izkļūt no slimnīcas un at�rasties Gledstounroudā, lai izdarītu slepkavību.

Tenets apmierināts brauca tālāk.

Izgriezis auto no slimnīcas autostāvvietas, Tenets mierīgajā svētdienas autoplūsmā klusajās ielās atsauca atmiņā visu, ko zināja par Pokokiem. Annabellas noslepkavo�anas laikā viņi bi�ja mazliet vecāki par pārējiem �is mazās grupas locekļiem. Pokokam bija trīsdesmit gadu, un viņa sieva bija gadu jaunāka tas bi ja vienīgais �ajā lietā iejauktais laulātais pāris. Pēc Lova teiktā Pokoks �ajā laikā bija sievie�u med�nieks, bet Edna iecietīga (vai nezino�a) sieva. Viņa bija tā mū�am traģiskā figūra, tā māti�ķā sieviete, kurai nav lemts auklēt bērnu. Diez kāds �is paris izskatījās tagad? Ko gadi ar viņiem iz�darīju�i? Vai Pokoks tagad bija novecojis don��uāns, un viņa sieva beidzot bija atradusi mie�rinājumu mātes laimē?

Atbilde uz pēdējo jautājumu bija acīmredza�ma topa�brīd, kad Tenets pienāca pie Pokoku mājas. Tā atradās tie�i kaimiņos mierīgām Vik�torijas laikmeta mājām ar prāviem dārziem. "Lielākā daļa no tām," Tenets domāja, "drīz vien tiktu sadalīta atsevi�ķos dzīvokļos, ja pierādītos, ka tās uzturēt iznāk pārāk dārgi." "Lauri" izcēlās kaimiņmāju vidū ar piedrazoto dārzu un troksni, kas skanēja no tā. Tenets, stāvēdams vārtos, sa�skaitīja piecus da�āda vecuma bērnus. Padsmitgadīgs puika garā�as priek�ā ņēmās ar otrādi ap�gāz.tu riteni, divas mazas meitenes apmēram desmit gadus vecas sēdēja uz durvju pakāpie�niem ar lellēm klēpī, izklāju�as apkārt mazas leļ�ļu drēbītes, septiņgadīgs puika braukāja apkārt ar trīsriteni, bet nenoteiktas dzimtes atvase sēdē�ja smil�u kastē, ar lāpstiņu dauzīdams pa spai�nīti. Kā likās, Edna Pokoka bija atguvusi vairāk, nekā tika zaudējusi agrākajās nelaimēs.

Mazās meitenes, rotaļā aizrāvu�ās, neievēroja viņu, kamēr Tenets bija pienācis glu�i klāt, un tikai tad pacēla acis. "Viņas ir gandrīz viena vecuma, un drīzāk varētu būt draudzenes vai neidentiskās dvīnītes," Tenets domāja. Viena bija !ikpat gai�a, cik otra tum�a. Tum�ākā palūko�jas aug�up bez smaida, bet gai�ā pielēca kājās ar starojo�u smaidu.

Sveiki, viņ� sacīja, vai jūsu vecāki mā�jas?

Viņas apmainījās nopietniem skatieniem, pēc lam gai�matainā meitene pamāja.

Viņi ir otrā pusē mājai, viņa noteica. Es jums parādī�u.

Sekodams savai ceļvedei, Tenets jutās daudzu acu pāru pavadīts. Pusaudzis bija atliecis mugu�ru ar uzgrie�ņu atslēgu rokā, bet otrs puika bija apstādinājis trīsriteni. Tikai mazulis neievēroja ciemiņu, iedziļinājies smil�u kūku cep�anā.

"�eit," Tenets domāja, "�ajā klusajā vēro�anā, izpau�as tā kā piesardzība, tā kā naidīgums." Viņ� uzsmaidīja septiņgadīgajam, pacēla roku, pasveicinādams pusaudzi, ta�u neviens no viņiem sveicienam neatbildēja. Tenets domās pa�raustīja plecus. Ja viņi negribēja izturēties drau�dzīgi, tad tur nekas nebija darāms. Viņ� pievērsa uzmanību meitenei, kura gāja viņam blakus. It kā būtu pamanījusi Teneta neērtības sajūtu, viņa iedro�ino�i pasmaidīja.

-�� Kā tevi sauc? viņ� pavaicāja.

-�� Melānija. Saīsināti Mellija.

Tenets neticēja, ka ar �iem bērniem varētu ko sarunāt.

-�� Ko esmu izdarījis nepareizi? viņ� noprasī�ja-

Viņa palūkojās atpakaļ pār plecu un paraustīja plecus.

-�� Neko. Tā nav jūsu vaina, patie�ām. Viņi vienmēr ir tādi.

Sekodams viņas skatienam ar acīm, Tenets jutās nedaudz pārsteigts, redzēdams, ka visi �etri bērni tagad pametu�i savu darāmo un nāca aiz viņiem pa gabaliņu. Ziņkārība? Viņ� nezināja, lā�u atkal uztvēra kādu piesardzības un neuzti�cības dvesmu.

Viņi tagad grasījās nogriezties ap stūri, lai ie�ietu dārziņā aiz mājas, bet Mellija pacēla roku.

Vai jūs varētu �eit kādu mirkli pagaidīt? meitene pavaicāja.

Tenets apstajās un atskatījās. Arī pārējie bērni bija apstāju�ies. Viņu nopietnie, piesardzīgie skatieni Tenetam visvairāk atgādināja iedzimto skatienus, neuzticīgi pētot pirmo balto cilvēku, kas ieradies viņu salā. Viņiem bija bail. Bet kā�pēc?

Pirms Tenets bija ticis par to skaidrībā, Mellija atgriezās.

Viss kārtībā, viņa teica. Nāciet!

Ta�u tagad Tenetu bija pārņēmusi ziņkāre, un viņ� ar vislielāko interesi tuvojās mazajai, apjuintajai terasei aiz mājas stūra. No �īs piebūves viņam pretī iznāca divi cilvēki, viņi tuvojās Te�netam, izskatīdamies pavisam neievērojami. Vī�rietis bija vidēja auguma, ar vijīgiem, sirmojo�iem matiem, noļuku�ām ūsām un labi veido�tu, muskuļotu augumu. Sieviete bija mazāka par viņu, apaļa, ar smalkām rokām un kājām, kā ne�reti gadās �āda tipa sievietēm. Viņai mugurā bija bezveidīgas drēbes nenosakāmā krāsā, bet rupjos sejas pantus nebūt negreznoja nemazgātie, brū�nie mati, kas bija atsukāti atpakaļ un savilkti mezglā. "Tā nav sieviete, kas rūpējas par savu izskatu," Tenets nodomāja, kad viņa sasveici�noties pasmaidīja. Tenets tomēr saprata, ka viņa nebūt nav neievērojama. Viņai piemīto�ā sirsnī�ba tie�ām bija īpa�a.

Kad Tenets stādījās priek�ā, smaids tomēr izbālēja, un viņas acis klusumā pārslīdēja tai vie�tai aiz inspektora muguras, kur da�u jardu at�tālumā stāvēja bērni.

-� Tas� tas ta�u nav sakarā ar bērniem, ko? viņa norūpējusies pavaicāja.

Tenets nobrīnījās.

-�� Nē, protams, nē. Kāpēc gan?

Viņa nopūtās, tikko manāmi atvieglota, un pa�cēla roku.

-�� Viss labi, bērni, tas nav sakarā ar jums, viņa noteica, un brīnīdamies Tenets noskatījās, k.i mazais bariņ� skaļi uzgavilēja un, spiegdams un brēkdams, metās prom gar mājas sluri.

Rod�ers Pokoks sadabūja saliekamo krēslu, un viņa sieva pamāja Tenetam, lai viņ� apsē�as.

Tie bērni nav mūsējie, viņa paskaidroja. l'ie ir pamesti bērni un vienmēr baidās, ka viņus varētu vest projām. Tiklīdz kāds negaidot parā�dās, bērni tūlit domā visļaunāko. Viņi visi augu�i grūtos apstākļos un pieradu�i, ka viņus vazā apkart kā pa laipu uz elli.

Skaidrs, Tenets noteica. Viņ� tie�ām bija sapratis. Un uzlūkoja Ednu Pokoku ar vēl lielāku i ieņu.

Jūs dro�i vien esat briesmīgi nostrādāju�ies.

Viņa pasmaidīja to pa�u silto, dzīvino�o smai�du.

Ak, jā, esmu gan, bet mums tas patīk, vai ik', Rod�?

Viņas vīrs pamāja, un abi vīrie�i sekoja ar iii im viņas skatienam gar mājas stūri, kur nupat viņu redzeslokā bija parādījies pui�elis ar trīsi īleni.

Jūs nevarat iedomāties, kā viņi mainās, kad ierīkojas uz pastāvīgu dzīvi un sāk justies kā ģi�menes locekļi, viņa sacīja. Ta�u, un viņa apsēdās ērtāk savā krēslā, jūs neesat nācis ru�nāt par viņiem, tātad�

Abi lūkojās viņā, nedaudz izbrīnīju�ies tas likās tādu ļau�u izbrīns, kuriem ir tīra sirdsap�ziņa.

Tenets jutās glu�i neērti. Pāra laipnība padarī�ja nopratinā�anu vēl grūtāku. "Cik daudz ir tādu cilvēku," viņ� domāja, "kuri vēlētos piebāzt savu māju ar citu traģisko kļūdu rezultātā radītieiji pēcnācējiem?" To noteikti nedarītu neviens tāds, kas patie�ām no visas sirds nemīlētu bērnus. Nebija brīnums, kāpēc �ie nabaga bērni tik aiz�domīgi uzņēma viņa parādī�anos. Tomēr Tenets izmeklēja slepkavību, un jautājumus vajadzēja uzdot. Viņ� nolēma runāt atklāti un teikt visu tie�i glu�i tā, kā jutās.

-�� Paklausieties, viņ� sacīja, esmu �eit ieradies uzdot da�us ļoti nepatīkamus jautāju�mus. Tagad, kad esmu redzējis jūs un �os bēr�nus.. . man tie�ām nākas grūti jums jautāt.

-�� Jums nevajag kautrēties, Edna Pokoka mierino�i sacīja. Jūs teicāt, ka tam nav nekāda sakara ar bērniem, un es patie�ām nevaru iedo�māties, ka mēs Rod�s un es būtu izdarīju�i ko kriminālu, tāpēc turpiniet! Klājiet vaļā!

Sarunu pārtrauca brlk�ķis, spiedzieni un pie�augo�s �ņukstu troksnis. Misis Pokoka vienā mirklī pielēca no krēsla un metās apkārt mājas stūrim. Tur atskanēja klaigā�ana, un viņa nāca atpakaļ, vezdama pie rokas jaunāko puisēnu, ku�ram pamatīgi asiņoja celis. Citi bērni rik�oja vi�ņai nopakaļ, Mellija turēja pie rokas mazuli.

-�� Atvainojiet, sacīja Edna Pokoka. Man ļaiet iek�ā un jāapkopj �is te.

Tenets saproto�i pamāja, un viņa iegāja mājā, bet pārējie bērni viņai sekoja. Ja kādam no viņu pulciņa draudēja briesmas, tas nozīmēja, ka viņu rindas saslēdzās cie�āk, meklējot glābiņu vieno�tībā.

Rod�ers Pokoks, pamanījis Teneta skatienu, paraustīja plecus.

-�� Viņi ir labi bērni, Pokoks sacīja. Vai jūs nevarētu uzdot savus jautājumus, kamēr mana sieva ir tur iek�ā?

"Ja es tā darītu," Tenets nodomāja, "tad Po�koks melotu kā no grāmatas, kad viņa atnāktu at�pakaļ, lai viņu nomierinātu. Bet kāpēc ne?"

Tencts vaicāja pats sev. Vai tad viņ� pats tādos apstākļos nemēģinātu līdzīgā veidā pasargāt D�ounu? Tenets izlēma.

-�� Tas ir par pagāju�ās otrdienas vakaru, Tenets sacīja. Baidos, ka nevarē�u sīkāk pa�skaidrot, bet es būtu jums ļoti pateicīgs, ja jūs man pastastitu, ko jūs ar sievu todien darījāt.

Pokoks sarauca pieri.

-� Jūs gribat zināt, vai mums ir alibi?

-� Savā ziņā jā. Runa ir par to, ka tajā lietā, pie kuras es strādāju, daudz kas nesakrīt, bet kaut kāda saistība ir jāatrod. Jūs ar sievu varētu palīdzēt. Tā bija neveikla aizbildinā�anās, un viņ� to zināja. Tenets cerēja, ka viņ� sīkāk ne�pra�ņās.

Pokoks labu brīdi klusēdams lūkojās viņā, acīmredzami prātodams, darīt to vai nē. Pēc tam viņ� paraustīja plecus.

-�� Ta�u es nesaprotu, vai tad mēs esam iz�darīju�i ko tādu, ko mums nevajadzēja darīt? Mana sieva otrdienās vienmēr dodas uz vakarskolu, un es viņas vietā uzraugu bērnus.

-�� Un ta bija ari pagāju�ajā otrdienā?

-������� Jā, esmu pārliecināts. Viņa nekad vēl nav i/laidusi nevienu stundu, ja nu vienīgi, slima būdama, vai arī kāds no bērniem saslimst un viņu nevar atstāt vienu. Viņa mācās gatavot kerami�kas traukus.

Tenets sasparojās un vaicāja:

-�� Vai ir kāds, kas var to apliecināt par jums abiem?

Pokoka seja nocietinājās.

-� Jādomā, ka cilvēki, kuri mācās kopā ar sie�vu, to apstiprinās. Un par mani pateiks bērni, ja las būs nepiecie�ams. Tikai es gan nevēlētos, lai viņi tiek iesaistīti �ajā lietā, ja no tā būtu iespē�jams izvairīties.

-� Nē, Tenets sacīja. Un tad, juzdamies neēr�ti, piebilda: Vai ir kāda iespēja to izdarīt bez bērnu līdzdalības?

Pokoks sadrūma.

-� Es nezinu. Ja tas ir vajadzīgs, dro�i vien.

Balsu murdoņa liecināja, ka pārējie nāca atpakaļ.

-�� Atstājiet to manā ziņā, Pokoks steidzīgi sacīja.

Bērni drūzmējās apkārt, kamēr puisēns izrādī�ja savu apsaitēto celi. Edna Pokoka apsēdās un paplik�ķināja viņus ar roku.

-� Tagad ejiet, viņa uzsauca. Ejiet projām!

Viņa pagriezās pret Tenetu, kad bērni negribī�gi sāka izklīst.

-�� �i stunda svētdienas pēcpusdienā ir vienīgā, kura pieder mums pa�iem. Tā viņiem nāk par labu, liekot domāt arī par kādu citu, ne tikai par sevi.

Pokoks domīgi nolūkojās, kā bērni attālinās, bet pēk�ņi atkal viņus pasauca:

-�� Ei, bērni, atnāciet uz mirklīti atpakaļ, ja? Viņ� pagaidīja, kamēr bērni pienāca, un tad sacī�ja: Mēs te ar misteru Tenetu strīdamies. Viņ� teica, ka neviens nevarot atcerēties, ko darījis pirms piecām dienām. Es saku, ka jūs varat. Tagad paskatīsimies, vai mēs spējam pierādīt, ka viņam nav taisnība.

�etri acu pāri ieurbās Tenetā, viens no tiem piesardzīgi. Pokoka viltība vecāko zēnu acīmre�dzami nespēja pievilt. Mazulis, protams, nebija sapratis ne jautājumu, ne tā nozīmi. Redzot �eit neparedzētu iespēju saņemt kādu glāstu, viņ� vienkār�i ierāpās Ednai klēpī un paslēpa seju pie viņas di�ajām krūtīm.

-������� Skaidrs, ka varam, Mellija sadrūmusi sa�cīja. Tad, pēk�ņi pagriezusies prel Pokoku, no�prasīja: Kas tā bija par dienu, tēt?

-�� Otrdiena, sacīja Pokoks. Teiksim, ortdienas vakarā.

Edna Pokoka jautājo�i uzlūkoja vīru, un viņ� tikko manāmi un brīdino�i pagrozīja galvu. "Lieries mierā," �is �ests vēstīja.

Bērni pārdomādami klusēja.

-�� Raugi, tas ir muļķīgi, pēk�ņi sacīja vecā�kais puika. Viņ� izvilka no kabatas ko�ļājamās gumijas paciņu un izdalīja gumijas, it kā tās būtu nomierino�i līdzekļi. Pēc tam viņ� nevērīgi at�spiedās pret mājas sienu, izaicino�i vērodams Tenetu.

Skaidrs, ka mēs varam atcerēties. Mamma bija vakara kursos, bet mēs visi bijām te. Papus, Mellija, Sallija un es mēs skatījāmies "Uzdzī�votājus".

-� Tas ir tiesa, tēt, vai ne, tagad bija Mellijas kārta runāt, viņas sejai atplaukstot uzvaras prie�ka. Vai tad tu neatceries, tēt? Tu teici, ka mēs .11 Salliju varam skatīties līdz deviņiem ja ap�solām tad, kad tev liksies, ka mums kaut ko ne�vajag redzēt, aizvērt acis. Un tad, kad rādīja to operāciju un tu teici, ka nevajag skatīties, mēs neskatījāmies.

-�� Ceru gan, ka nē! Edna Pokoka iesaucās. Tad, lūk, ar ko jūs nodarbojaties, kad es neesmu mājās, ko? Ta�u viņa nedusmojās pa īstam, tikai izlikās dusmojamies, to Tenets un bērni no�prata pēc izjustā skatiena, kuru Edna veltīja sa�vam vīram.

-� Labi, bērni, tagad pietiks. Es domāju, mums izdevās pierādīt, ka tētim taisnība. Varat iet.

�oreiz viņi aizgāja trok�ņaini, priecādamies par savu triumfālo uzvaru, atspēkojot tā saukto Teneta teoriju.

Tad viņa pievērsās Tenetam.

-�� Un tagad, viņa klusi sacīja, varbūt jūs izstāstītu, par ko īsti ir runa?

Viņa klusēdama klausījās, kā Tenets stāsta ap�mēram tiem pa�iem vārdiem, kādus bija lietojis, runādams ar viņas vīru, un piebilda:

-�� Jā, es biju vakara kursos, kā jau Rod�s sacī�ja. Es izgāju no �ejienes apmēram ceturksni pirms septiņiem, aizgāju no kursiem tad, kad tic beidzās deviņos, un atgriezos �eit apmēram ce�turksni pāri deviņiem.

-� Kājās braucāt? Ar ma�īnu? Ar autobusu?

-� Ar auto.

"Tātad", Tencts ar smeldzo�u sirdi domāja, "Edna Pokoka tomēr varētu vēl joprojām būt aizdomās turamo skaitā."

-�� Vai jūs varat apliecināt, ka jūsu sieva pārnā�ca mājās apmēram deviņos piecpadsmit? viņ� noprasīja.

Pokoks pamāja.

-�� Apmēram. Vismaz "Uzdzīvotāji" vēl nebija beigu�ies.

Un tas notika pusdesmitos.

-�� Vai jūs nevarētu but precīzāks.

-�� Nē, velns parāvis, nevaru vis. Un ja jūs� viņ� palūkojās lejup uz roku, ko Edna bija mieri�no�i uzlikusi viņam uz piedurknes, dziļi ievilka elpu un turpināja aiz�ņaugtā, nomāktā balsī: Ja Edna saka bija ceturksnis pēc deviņiem, tad arī bija ceturksnis pēc deviņiem.

Ar to viņam nācās apmierināties. Tenets uz�manīgi rausās ārā no sava salokāmā krēsla, at�vainojās par traucē�anu svētdienas pēcpusdienā un devās projām.

�ī saruna lika viņam justies neērti, pat justies vainīgam un dusmoties uz sevi pa�u par �ādām izjūtām. Apgaismotajā Haistrītā viņ� iekāpa savā ma�īnā un nospieda sajūgu. Un nolamājās.

Bija tādas reizes, kad viņ� ienīda policista darbu.

Tenets laikā pabeidza ziņojumus par �odienas nopratinā�anām, kuri viņu pamatīgi nomocīja. Viņ� sakārtoja galdu un devās mājās, juzdams vajadzību pēc mierinājuma, kuru viņam varētu sniegt D�ounas sabiedrība.

Rīt bija ļoti daudz darba. Vispirms viņ� aizi sūtīs vīrus aptaujāt cilvēkus Medisonhauzā, ap�meklējot katru, kas varētu apstiprināt vai noliegt Elisas Gidijas sacīto, ka viņa otrdienas vakaru ' pavadījusi mājās. Tāpat vajadzēja apvaicāties tehniskajā koled�ā. Viņ� varētu izvaicāt Ednas Pokokas keramikas nodarbību pasniedzēju, pār�baudīt, vai viņa tie�ām tovakar apmeklējusi no�darbības, ja vajadzīgs, pat paprasot visu kursu apmeklētāju sarakstu un izjautājot viņus visus, lai noskaidrotu, vai kāds gadījumā nezina, kur viņa devusies, kad nodarbība beidzās.

Likās, ka aizdomās turamie vairs nebija pieci, het gan divi. Pīks bija miris, Plammers slimnīcā, l'okoka alibi apstiprināja bērni. Tenets viņiem liceja. Viņ� varbūt nodomātu, ka vecākais puika n spējīgs melot, atbalstot savu aud�utēvu, ta�u nedomāja, ka to spētu darīt Mellija. Viņ� jutās pārliecināts, ka Mellija pat nesaprata sava pa�ziņojuma nozīmi. Nē, kad D�ūliju nogalināja, l'okoks sēdēja mājās pie televizora. Tenets vēlē�jas vienīgi to, lai tāpat varētu sacīt par viņa pa�a sievu.

Vai bija iespējams, ka �ī laipnā, māti�ķā sie�viete būtu divkār�a slepkava? Viņ� negribīgi at�zina, ka tā tomēr varēja būt. Bija vispārzināms aizstāvot savus bērnus, pat vismaigākā sieviete varētu kļūt par tīģerieni, un Ednas Pokokas mā�lēs mīlestība bija spēcīgāka nekā daudzām citām sievietēm. Ja viņa domāja, ka D�ūlija izjauks dro�o pasaulīti, kuru Edna ar vīru tik cītīgi radīja �iem bērniem� jā. Edna Pokoka vēl joprojām bija turama aizdomās.

Un glu�i tāpat Elisa Gidija. Viņu Tenets glu�i labi varēja iedomāties slepkavas lomā. Ne jau tā ka Ednu, kura varēja nogalināt jūtu uzplūdā.

Elisa varēja to izdarīt, visu vēsi aprēķinot, tādā bridi, kad būtu pārliecināta, ka risks ir minimāls. Par to nebija �aubu, un Tenetam daudz labāk patiktu, lai no �īm abām vainīgā būtu viņa.

Protams, nebija saprātīgi, ka viņ� ko tādu ie�domājās. Teneta darbs bija rūpēties, lai īstenība uzvarētu, un, ja viņam ne visai patika tas, ko noskaidroja izmeklē�ana, tad jo ļaunāk pa�am. Jo pat tad, ja viņam izdotos noskaidrot, kura no viņām ir vainīgā, Tenets �obrīd neapjauta, kā to varētu pierādīt.

Tenets saviebās un piestāja pie saldējuma furgoniņa, kas bija apstājies ielas malā. Viņ� nolē�ma aizvest mājās �okolādes saldējumus.

Ai, cik jauki, � sacīja D�ouna, ar skūpstu saņemot iesaiņoto paciņu. Kā tu domā, vai ēdīsim virtuvē?

Tenets nolūkojās, kā Bcns un Brid�ita ēda sal�dējumu. Benam saldējums vairāk notecēja uz zo�da, rokām vai vēdera, kamēr Brid�ita savu ēda rātni, maziem un nesteidzīgiem kumosiņiem un uzmanīgi turot karotīti virs iepakojuma. Tenets domāja par Pokoka bērniem, kurus bija saticis agrāk pēcpusdienā, viņu neuzticību un bailēm, kad ieradās sve�inieks. Sīkais varētu apmulst, hel nekādā gadījumā nejustu kādu apdraudētību. Viņi abi ar Benu jutās dro�i savā mazajā pasau�lītē un, ja Dievs dos, tad tādā ari paliks. Reiz D�ulija Holmsa dro�i vien jutās tikpat dro�i sa�va, un tad, bez brīdinājuma, tā pēk�ņi sabruka. Viņa zaudēja tēvu, māju un uzticē�anos citiem cilvēkiem viss sabruka vienā mirklī. Tenets ju�tas pārliecināts lai kas bija �is slepkava, D�ūlija to pazina kā savas mātes paziņu. Tas nebija nekas pārsteidzo�s, ka viņa izauga noslēgta, ne�spējīga uzticēties citiem bailēs, ka viņu varētu aizskart. Viņu pārņēma vēlme aizstāvēt un pasar�gāt, un viņ�, piespiezdams sev klāt, apskāva Sīko ar visu viņas �okolādes saldējumu.

Dārgais, paskaties uz savu �aketi! D�ouna sāka tīrit traipu uz atloka. Kas noticis? viņa klusi noprasīja.

Tenets papurināja galvu, aizgrie�ot prom seju.

-Tikai tā sasodītā lieta. Ta�u viņ� zināja, ka pateicis tikai puspatiesību, jo īstenībā viņu no�māca doma par Pokoku bērniem. Viņi jau tā bija daudz cietu�i, un kas vēl noliks tad, ja slepkava izrādīsies misis Pokoka? Vai �ī lieta, kura sākās pirms tik daudziem gadiem ar vienu sakropļotu bērnu D�ūliju, sakropļos vēl citas jaunas dzī�ves? Un vai viņam vajadzēja kalpot par iznī�cinā�anas ieroci?

D�ouna tagad tērzēja par visu, kas bija at�gadījies dienā. Viņ� mēģināja apkopot domas. Kāds, cik viņ� varēja noprast, lūdza sievu kaut ko darīt, bet viņa nespēja teikt "jā" bērnu dēļ. Un tad �is kāds lika D�ounai justies briesmīgi vainīgai, aizrādot, ka viņa atteikusies tāpēc, ka vienkār�i negribējusi palīdzēt.

-�� Nelaimīgā sieviete! sacīja Tenets, juz�dams līdzi D�ounas vietā.

-�� Bet viņa lika man justies tik drausmīgi� godīgi sakot, cilvēki, kuriem nav bērnu, kā �ķiet, vispār neņem viņus vērā, nesaprot to, kā ar bēr�niem nākas noņemties, īpa�i tad, ja viņi ir ma�zi� Kas noticis?

-�� Ko tu nupat teici? Atkārto vēlreiz!

D�ouna atkārtoja.

Tenets lūkojās viņā, raukdams pieri. Viņas teiktajā bija kaut kas tāds, kas viņam bija �ķitis svarīgs, ta�u viņ� nespēja to uztaustīt. Kas tas bija?

-�� Vai es kaut ko pateicu nepareizi? D�ouna izskatījās apjukusi. Vai tu neesi vienisprātis ar mani?

-�� Ko? Ak, jā. Jā, protams, mīļā. Es tikai� viņ� pakratīja galvu. Tas nav labi. Man nenāk prātā. Kaut kas no tevis teiktā bija ļoti būtisks, liet es nezinu, kāpēc.

D�ouna pacēla Benu un noslaucīja �okolādes saldējuma paliekas.

-�� Vai zini, kas notiek ar tavu tētiņu? viņa mazajam sacīja. Viņ� pārāk daudz strādā. Tā. Viņa atkal nolika Benu uz grīdas, pasniegdama puikam viņa iemīļoto rotaļlietu ļoti skaļu grabuli, un pienāca klāt, lai apliktu roku Teneta ple�cam un noskūpstītu viņu uz pieres.

-�� Vai tu zini, kādas ir manas zāles pret pār�strādā�anos? Jauks, kluss vakars pilnīgā bezdar�bībā. Skatoties televizoru, klausoties mūziku, ļaujot prātam atpūsties, atjaunoties.

Tenets nodūra galvu uz krūtīm.

-� To ir vieglāk pateikt, nekā izdarīt, mīļā.

-� To es zinu, skaidrs, ka zinu. Ta�u mēs varē�tu vismaz pamēģināt.

Viņi tā arī darīja. Ta�u visu vakaru Tenets juta aizvien pieaugo�u nemieru. Viņ� tī�ām atstūma to, vēlēdamies, lai D�ouna notic, ka viņas terapi�ja izrādījusies iedarbīga, un vienīgi tad, kad abi jau bija gultā un viņas ritmiskā elpo�ana liecinā�ja, ka viņa aizmigusi, Tenets ļāva prātam atkal atgriezties pie jautājuma, kas viņu mocīja visu vakaru. Kas tas bija, ko D�ouna sacīja un kas viņam likās tik nozīmīgs? Viņ� pūlējās atsaukt

atmina viņas teikto vārds vārdā. "Cilvēki, kuriem nav bērnu, kā �ķiet, vispār neņem tos vērā."

Un tad, itin kā bez kāda sakara, Tenets dzirdē�ja Lainhema balsi sakām: "Kāpēc būtu jābrīnās par to, ka bērns kļuvis par slepkavības aculie�cinieku?"

Tikai tādi, kas ļoti mīl bērnus, varētu tā rīko�ties.

Tenets gulēja nekustīgi, lūkodamies griestos, negribēdams traucēt D�ounu, lecot ārā no gultas un sākot soļot �urpu turpu pa istabu.

Bija tikai viena persona, kura pirms divdesmit gadiem ņemtu vērā mazo D�ūliju Perru, un tā bi�ja Edna Pokoka. Viņa pazina Perrus, varēja pat auklēt viņu bērnu. Arī toreiz viņa, kā apliecināja inspektors Lovs, mīlēja bērnus.

Tenets centās iejusties, iedomādamies sevi viņas vietā tajā laikā, kad tika noslepkavota Annabella. Edna Pokoka gaidīja bērnu. Viņai jau bi ja notiku�as vairākas priek�laicīgas dzemdības, un viņa dro�i vien ļoti cerēja, ka �ajā reizē viņas grūtniecība noritēs gludi. Tad viņa atklāja, ka viņas vīrs lakstojas ar Annabellu. Ja nu viņa pieprasīja paskaidrojumus? Pieņemsim, ka abi sastrīdējās, Ednai uznāca histērija, varbūt viņa pat uzbruka vīram un viņ� aizstāvēdamies atgrū�da sievu, izraisīdams spontāno abortu? Kā gan viņa tad varēja justies, gulēdama gultā, kad atkal reiz bija sabruku�as visas viņas cerības, pilna rūgtuma un niknuma pret savu vīru un arī pret sievieti, kura bija visa notiku�ā iemesls? Edna ta�u varēja nolemt, ka jāizskaidrojas ar Annabel�lu, pasakot viņai, ko viņa izdarījusi, liekot tai apzināties savu vainu par Ednas nedzimu�ā bēr�na nāvi?

Tenets glu�i labi varēja to visu iztēloties: sāp�ju sagrauzto Ednu kaļam plānus, nogaidām izde�vību, miglainā vakarā aizlavāmies uz Annabellas māju, ieejam tajā, jo tur viņu ielaistu bez jeb�kādām aizdomām, sekojam saimniecei aug�ā uz studiju. Tad varēja sekot apsūdzības runa. Annabella varēja pateikt vai izdarīt kaut ko tādu, kas lika Ednai galīgi zaudēt savaldī�anos. Edna paķēra kvarca gabalu, dusmās zvēla Annabellai un pēc tam aizgāja, nepamanījusi, ka ni�ā aiz aizka�riem istabas tālākajā galā, sastingusi klusās �aus�mās, visu noskatījās D�ūlija.

Tad nāca paziņojums par slepkavību, par Deivida Perra nāvi, par to, ka D�enifera atradusi Annabellas līķi. Nevajadzēja ilgu laiku, lai Edna ar savu uz bērniem orientēto prātu sāktu domāt, kur bijusi ; D�ūlija, kamēr viņas māte brauca uz slimnīcu. Ne�uzkrīto�i apvaicājoties, viņa varēja noskaidrot, ka D�enifera tovakar iegāja studijā tāpēc, ka Annabella uzmanīja D�ūliju, un D�eniferas steidzīgā aizbrauki �ana no ciemata apliecināja to, ko Edna tikai nojau�ta, ka D�ūlija bijusi slepkavības aculieciniece.

Viņa vispirms ar �ausmām gaidīja, ka D�ūlija viņu nodos. Kad tas nenotika, viņa varēja pa�mazām atgūt pa�pārliecinātību, nodomājot, ka D�ūlija, ja arī atradusies Annabellas mājā, nebūs notiku�o redzējusi.

Pēc gadiem, atmetusi cerību tikt pie pa�as bērniem, viņa iedomājusies kļūt par aud�umāti.

Viņas vīrs, varbūt atmetis brun�u medības pēc tam sekām, kādas izraisīja viņa laksto�anās ar Annabellu, un gribēdams attaisnoties, piekrita viņas plāniem. Viss gāja gludi līdz privātapskates vakaram. Tur Edna ieraudzīja D�ūliju savas mātes dubultnieci un nobijās, ka D�ūlija varētu viņu pazīt. Viņai vajadzēja uzzināt, vai I )�ūlija bijusi slepkavības aculieciniece un, ja tā, vai atceras, ka slepkava bijusi Edna? Visas agrā�kas bailes par to, ka viņu varētu atklāt, atkal at�dzima. Tagad Ednai bija daudz vairāk ko zaudēt, un viņa nevarēja atļauties būt naivi optimistiska. Viņai vajadzēja pārliecināties.

Tāpēc, lai nemodinātu vīra aizdomas, Edna nolemj apmeklēt D�ūliju otrdienas vakarā, kad viņai bija keramikas kursi. Tas varēja nemaz nebūt tik vienkār�i, tāpēc arī �is laika sprīdis no privātapskates vakara līdz D�ūlijas noslepka�vo�anai. Viņa devās uz Gledstounroudu un atra�da D�ūliju histērijā pēc strīda ar Kendonu. Seko�ja cīniņ�, kurā D�ūlija tika nodurta. Edna aizbēg, un viss atkārtojas no gala. Viņa ieradās ne jau ar nodomu izdarīt slepkavību, bet apstākļi izveido�jas tā, ka viņa gribot negribot to izdarīja.

Protams, lielākā tiesa no visa te atkal bija mi�nējumi, lai ari labi saskanēja �ie fakti lieliski piedienēja jau zināmajiem.

Izņemot� Tenets blenza griestos un grozījās no vieniem sāniem uz otriem. Viņ� sastinga, jo D�ouna pagriezās un kaut ko nomurmināja miegā.

Vienīgi nesakrita laiki.

Ja �is stāsts bija patiess, tad Kendons atstāja D�ūliju laikā starp astoņiem �etrdesmit un as�toņiem �etrdesmit piecām. Ja vakara kursi bei�dzās tikai deviņos, tad jau būtu desmit minūtes vai pat ceturksnis pāri deviņiem, kad Edna ieras�tos, novietojusi auto tur, kur tas nebūtu redzams (jāpārbauda divi fakti: ar kādu ma�īnu viņa brau�ca un vai kāds to �ajā vakarā redzējis Gledstounroudā). Tik ilgā laikā D�ūlija noteikti būtu no�mierinājusies, novilkusi mēteli un nolikusi gaļas grie�amo nazi.

Bet ja nu Edna aizgājusi no nodarbībām ag�rāk? Keramikas nodarbības nebija nekādas aka�dēmiskās stundas. Cilvēki varēja nākt un iet visu laiku, strādāt cits ilgāku, cits īsāku laiku. Ja Ed�na varēja būt pārliecināta, ka otrdien aizies ag�rāk, un tie�ām aizgāja pirms nodarbību bei�gām� Pārbaudī�anas vaina.

Un beigu beigās īstas apmierinātības nebija, pat ja viņam izrādītos taisnība. Tic bērni�

Tenets pavadīja bezmiega nakti.

Tenets nākamajā dienā ieradās darbā bez tās aizrautības, kādu parasti izjuta �ajā izmeklē�anas stadijā. Medījums varēja būt jau redzeslokā, bet pēdas bija zaudēju�as smar�u. Viņam nebija ne�kādā prieka gūt panākumus Ednas Pokokas va�jā�anā.

Vispirms tomēr vajadzēja izlemt uzskatīt vai neuzskatīt Elisu Gidiju par aizdomās turamo, un viņ� pievērsās atskai�u kaudzei, kuras vakar bija pierakstījis Beikcrs, kas izdarīja noprati�nā�anas Medisonhauzā sakarā ar Perri�u. Tu�vākajās rīta stundās Tenets apguva tur rakstīto īpa�i to, kas bija rakstīts vienā�

Tad ienāca Lainhems.

Ko, pie velna, jūs te darāt? sacīja Tenets.

Lainhems izskatījās briesmīgi kā lupatlclle, kurai izbiris zāģskaidu pildījums.

-�� Uz mājām, sacīja Tcnets, �ķērsodams ista�bu un saņemdams viņu aiz pleciem. Gultā! Un es negribu jūs redzēt, kamēr nebūsiet pilnīgi ve�sels.

-�� Bet, ser�

-�� Mājās, Tenets atkārtoja. Ko jūs domājat pielaist te visiem iesnas? Un vispār, ko jūs te varat palīdzēt, būdams tāclā izskatā? Tenets turpināja, aplūkodams Lainhema seju.

-�� Ak vai, paklausieties, Maik, es zinu, kā jūs jūtaties, izstājoties no spēles �ajā izmeklē�anas stadijā, bet jums tik tie�ām nav izvēles, vai ne? Vai jūs pie ārsta bijāt?

-� Nē, vēl ne.

-�� Jādomā, ka tāpēc, lai viņ� neaizliegtu jums at�griezties darbā. Labi, dodieties pie ārsta! Jo ātrāk jūs sāksiet ārstēties, jo ātrāk būsiet atpakaļ darbā.

Kad Lainhems negribīgi izgāja ārā, Tenets at�griezās pie atskaitēm par nopratinā�anām Medisonhauzā. Protams, kad turp aizsūtīja Beikeru, viņ� tikai centās noskaidrot, vai kāds redzējis Pcrri�u slepkavības vakarā ejam iek�ā vai ārā. Ta�u Tenets tik un tā jutās pārliecināts� Ak, jā, te tas bija.

Misis Barcta no 27. dzīvokļa nebija neko ne redzējusi, ne dzirdējusi sprie�ot pēc Beikera pierakstiem, viņa pavadījusi vakaru pie televizo�ra vispirms savā, pēc tam kaimiņu dzīvoklī.

Tad vēl Tcncts atcerējās �etras pārējās durvis kāpņu laukumiņā, kurā atradās Elisas Gidijas dzīvoklis.

Viņas 26. numurs bija otrais pēc kārtas no kreisās puses. Tātad viņa varēja būt misis Baretas tuvākā kaimiņiene. Beikers bija atzīmējis, ka 26. un 28. dzīvokļa saimnieki nav biju�i mājās, kad viņ� piezvanījis pie durvīm. Tātad vēlāk viņ� nebija tur vairs iegriezies, jo viņu izsauca uz ci�turieni, pirms viņ� paspēja to izdarīt; kad Fillisa I'end�a, Perri�a mīļākā, bi ja apliecinājusi Perri�a alibi, Tenets nebija uzskatījis par vajadzīgu turpināt apklau�inā�anu.

Tātad pie kuriem kaimiņiem misis Barela bija pavadījusi vakaru? Pie Elisas Gidijas vai 28. dzīvoklī?

Tenets paņēma telefona klausuli.

Vai detektīvkonstebls Beikers būtu?

Beikers, kā viņ� noskaidroja, jau bija projām un neatgriezī�oties līdz pusdienlaikam.

Tencts klusībā nolamājās.

Sūtiet viņu aug�ā, tikko viņ� parādās, labi?

Viņ� pats varēja vai nu piezvanīt, vai ieiet pie misis Baretas, ta�u viņam vispirms gribējās ap�runāties ar detektīvkonsteblu Beikeru. Viņ� ne�gribēja uzņemties risku un vēlreiz traucēt Elisu Gidiju, kamēr nebūs pārliecināts par savu tais�nību. Viņam nācās gaidīt.

Ielūkojies pulkstenī, viņ� redzēja, ka tehnis�kajā vakara koled�ā jau varētu būt ieradu�ies ad�ministratīvie darbinieki. Viņ� atrada telefonnumuru un uzgrieza to.

Ednas Pokokas keramikas pasniedzēja misis Keroli, kā �ķiet, strādāja koled�ā tikai divus vakarus nedēļā. Sekretārei nebija ne jausmas, vai misis Keroli kaut kur strādā arī dienā. Tomēr atradās adrese un telefona numurs tos Tencts dabūja. Sek�retāre varēja iedot arī pārējo kursu apmeklētāju vār�du un adre�u sarakstu, un Tencts varēja likt kādam nākamo pusstundu nodarboties ar viņu apzvanī�anu.

Viņ� aizsūtīja Kersonu veikt �o uzdevumu un mēģināja uzgriezt misis Keroli numuru. Atbildes nebija. Vēl vienu vīru aizsūtīja noskaidrot, kur viņa atrodama un kad būs sastopama.

Un tālāk? Tenets piezvanīja un palūdza maz�liet kafijas, piecēlās un sāka nemierīgi staigāt līdz logam un atpakaļ. Ārā diena atkal solījās būt jauka. Pūta vējiņ�, un debesīs slīdēja balti pūku mākonī�i. Satiksme bija noplakusi, rīta drūzma rimusies, un cilvēki ielās kustējās dīkāk: jaunas māmiņas ar ratiņiem un mazuļiem pie rokas, ve�uki, klaiņodami bez mērķa, lūkodamies pēc kadas klusas, siltas vietiņas, kur pavadīt brīvi rilo�ās stundas. Ieraugot tādus ve�ukus, Tenetu pārņēma melanholija. Vai turp veda dzīves ceļ�? Vai arī viņ� beigs tāpat pēc trīsdesmit gadiem?

Ienāca jauns konstebls, nesdams Tenetam kafiju.

Tenets pagriezās prom no loga ūn atkal ap�sēdās. Kafija bija padzisusi, un viņ� nepatikā saviebās.

Pie durvīm pieklaudzināja, un ienāca Mellerds.

-�� Redz, viņ� sacīja, vai tad mēs �orīt ne�esam labā garastāvokli?

-� Sveiki, doktor, Tenets atbildēja. Vai vē�laties kafiju?

-������� Ja �ī te ir paraugs, kā to vāra, gadījumā, ja es teik�u "jā", noteica Mellerds, lūkodamies Teneta tasē, tad gan nē, pateicos. Es pārāk taupu savus gremo�anas orgānus.

-�� Es domāju, ka var uzvārīt ari labāku par �o, -Tenets sacīja, paceldams telefona klausuli.

-�� Kā jūsu mugura? Mellerds pavaicāja, kamēr viņi gaidīja svaigu kafiju.

-�� Ak, ar to ir daudz labāk, pateicos. Es par to tagad reti kad iedomājos.

-� Jo labāk.

Kafija, kad to beidzot atnesa, bija karsta un stipra. Kamēr abi klusēdami to malkoja, Tenetam kļuva neomulīgi no Mellerda pēto�ā ska�tiena. Viņ� tī�i mēģināja no tā izvairīties.

-�� Labi, Mellerds beidzot noteica, nolikdams tasi, jo bija pabeidzis dzert kafiju, ja jau jūs ne�gribat man sacīt, tad nāksies pavaicāt pa�am, lai gan, sasodīts, nav ne jēgas, kāpēc tā būtu jādara. Vai lieta nekust no vietas?

Tenets paraustīja plecus.

-�� Tā turpinās, viņ� sacīja. Tas jau ir vai�rāk, nekā varētu pateikt pirms pāris dienām.

-� Tad kāpēc jums ir tik gar� ģīmis?

Tenets lūkojas projām, laukā pa logu. Kaut

kur augstu sidrabaini uzzibsnīja lidma�īna. "Lai�mīgie tur aug�ā, projām no visa," viņ� izklaidīgi domāja.

-�� Man vienkār�i nepatīk tas, kā �ī lieta virzās, las arī viss.

Mellerds kādu mirkli klusēdams lūkojās viņā, pee tam paliecās uz priek�u.

-�� Izlabojiet, ja man nav taisnība, bet pēc jūsu teiktā es noprotu, ka nejūtaties laimīgs par to, kā virzās izmeklē�ana, lai gan tajā sasniegti zināmi panākumi?

-� Tā ir.

-�� Kāpēc? Vai tāpēc, ka jums �ķiet tā virzās nepareizi, vai arī jums nepatīk tas, ko atklājat?

-�� Domāju, ka otrais variants.

-��� Labi, labi. Tātad jums nepatīk tas, ko noskaidrojāt, sarkastiski sacīja Mellerds. Kā jums �ķiet, vai es vispār varētu darīt savu darbu, |;i atļautu sev tā justies? Viņ� izrausās no krēs�la, �ķērsoja istabu un piegāja pie loga. Pa�klausieties, ko teik�u, Lukl Ja es atļautu �iem lī�kiem kļūt par kaut ko vairāk nekā pētījumu ob�jektiem, tad es sajuktu prātā, vandīdamies pa vi�sam tām asiņainajām miesām. Viņ� apsviedās un rādija ar pirkstu uz Tenetu. Ka jau jūs lielis�ki zināt, ar jums ir tāpat. Ja kaut mirkli ļausieties līdzjūtībai, jūs esat pagalam, jums ir beigas, viņ� atgriezās pie sava krēsla un iekārtojās ērtāk.

-� Tātad neaizmirstiet to, Mellerds noteica.

"Viņam, protams, ir taisnība," Tenets domāja. "Un tomēr�" Mellerdam bija daudz vieglāk. Viņ� strādāja tikai ar miru�ajiem.

-�� Ak, es zinu, ko jūs domājat, Mellerds izlīdzi�no�i sacīja. Jūs domājat, ka vieglāk ir atslēgties, darbojoties ar līķiem. Un jums, protams, ir taisnība. Līdz zināmai pakāpei, ziniet! Tikai atcerieties vienu: jūs neesat tiesnesis, jūs esat izmeklētājs. Tāpēc neuzņemieties Visaugstā pienākumus! Viņ� tos veic labāk, nekā tas jebkad izdotos jums. Mellerds ie�lūkojās pulkstenī. Tagad man jāiet. Viņ� piecēlās.

-� Jūs ta�u runājat par Holmsas lielu, vai ne?

Tenets pamāja.

-�� Es nezinu, kādas tiesības man ir jūs pa�mācīt. Ja tas jums liktu justies labāk, tad jāteic, ka es dusmojos pats uz sevi esmu tādā pa�ā stāvoklī. Es nupat taisīju pēcnāves sekciju. Pie�cus gadus vecai meitenītei� Reizēm tā ir elle, nevis dzīve, vai ne?

Viņi ar Tcnctu apmainījās skumīgiem smai�diem, un Mellerds izgāja, neparasti klusu aizvēr�dams aiz sevis durvis.

Tenets domīgi nolūkojās viņam pakaļ un pēc tam pacēla telefona klausuli. Mellerdam bija taisnība. Viņu bija pārņēmis sentiments.

Ja Kersons ir atgriezies, tad ātsūtiet viņu pie manis!

Tenets paņēma to cilvēku sarakstu, kuri ap�meklēja kursus kopā ar Ednu Pokoku, un izskatī�ja to. Tajā bija �etri uzvārdi. Viņ� ātri pārvilka tiem ar pirkstu, iegaumējot adreses, un tad at�griezās pie otrā uzvārda no aug�as. Misis A. Blai Apermolroudā 14. Viņ� paņēma pilsētas karti un ielūkojās tajā. Jā, kā jau viņ� bija domājis, �ī iela nogriezās no Kenterberijroudas tūlīt aiz Litlmolavēijas. Ja misis Blai brauca ar auto, tad viņai ar Ikinu Pokoku bija pa ceļam�

Viņ� izlēma �oreiz iztikt bez telefonzvana. Viņ� dosies pats un apmeklēs misis Blai.

Misis Blai bija maza auguma resnite, apmē�ram trīsdesmit gadus veca, ar gai�sprogotiem ilgviļņiem. Viņai mugurā bija krokots linaudekla tērps ko�i zaļā un oran�ā krāsā, kas tī�i izcēla viņas tīkamos apaļumus. Viņas reakcija bija tāda pati kā lielākajai daļai cilvēku, kuri negaidīti ie�rauga uz sava sliek�ņa policistu, viņa bija pārsteigta, ziņkārīga un tāda kā piesardzīga. Sie�viete uzmanīgi izpētīja Teneta apliecību un tikai tad aicināja iek�ā.

-� Iesim virtuvē, inspektor. Tur ir manas mazās.

Sājā mājā pirmdiena bija veļas diena Tenets

to redzēja, ienācis viņai pakaļ pla�ajā, gai�ajā virtuvē ar modernām mēbelēm. Garais galds bija apkrauts ar veļas kaudzēm da�i gabali bija mitri, da�i sausi, un stūrī elli�ķīgi rūca au�tomātiskā veļas mazgājamā ma�īna.

-�� Vienu mirklīti es to izslēg�u, misis Blai iesaucās.

Sekojo�ais klusums likās gandrīz vai apdullino�s.

-�� Tā drausmīgi trok�ņo, viņa, kā taisnoda�mās, sacīja, it kā pati būtu vainojama ma�īnas trok�ņainībā, ta�u tā man aiztaupa tik daudz darba, ka es cen�os to nedzirdēt. Sandra, �is ir misters Tenets.

Sandra bija apmēram Brid�itas vecumā. Viņa stāvēja uz krēsla pie izlietnes, abas rokas iemērkusi ziepju putās.

-�� Sveika, Sandra, sacīja Tenets. Manai mazajai meitai ari patīk �ī nodarbo�anās.

Misis Blai, acīmredzami nomierinājusies pēc �ādas Teneta cilvēcīguma izpausmes, kautrīgi pasmaidīja.

-�� Apsēdieties, inspektori Viņa pastūma uz priek�u krēslu, atbīdīdama nost drēbju kaudzi. Atvainojiet par nekārtību, viņa nomurmināja, apsēzdamās pretī inspektoram.

-�� Tas nekas, viss kārtībā, Tenets mierino�i sacīja. Redziet, es domāju � jūs noteikti brīnā�ties, kāpēc esmu �urp nācis. Jums nav ne par ko jauztraucas, ticiet man! Tikai pagāju�ās otrdie�nas vakarā atgadījās kāds incidents, un mēs mē�ģinām atrast lieciniekus.

-�� Kāda veida incidents? misis Blai nervozi pavaicāja.

-�� Neuztraucieties, Tenets laipni sacīja. Patie�ām, nav nekāda iemesla. Cik noprotu, jūs otrdienas vakaros apmeklējat keramikas kursus tehniskajā koled�ā.

-Jā. Bet kā jūs�

-�� Atvainojiet, bet es tie�ām nevaru jums sniegt pla�āku informāciju. Lūdzu, misis Blai, atslābinieties! Ja jūs nevarēsiet mums palīdzēt, tad es do�os projām, un mēs visu to aizmirsīsim.

Viņa tie�ām mazliet atslābinājās un apsēdās atpakaļ krēslā.

-�� Vai jūs otrdien bijāt uz nodarbībām?

-Jā.

-� Un palikāt tur visu nodarbību laiku?

-Jā.

-Tātad jūs aizgājāt deviņos, kā parasti?

-Tā bija.

-�� Un jūs braucāt pa to pa�u ceļu, kā parasti atvainojiet, es aizmirsu uzreiz paprasīt. Vai jūs braucat ar auto?

-�� Jā gan. Un es pagāj�nedēļ braucu pa to pa�u ceļu, kā parasti.

-�� Tas ir, pa labo pusi no tehniskās koled�as, un kreiso no Vollesa ceļa?

-�� Jā. Tagad ļaujiet atcerēties� viņa nervozi iesmējās. Es daru to tik bie�i, glu�i automātis�ki. Jā, pēc tam pa kreisi uz Parkroudu, atkal pa kreisi uz Kenterberijroudu un taisni visu laiku, līdz pat �ai ielai.

-�� Labi. Tagad es gribu, lai jūs pamazām pār�domājat. Vai pagāju�ajā otrdienā, braucot pa

Kenterberijroudu, jūs neko neparastu neredzējāt?

�is jautājums, protams, bija domāts pēdu jauk��anai. Cik viņam zināms, Kcnterberijrouda bija mierīga un kārtīga kā svētdienas rīta dievkal�pojums dro�i vien arī pagāj�otrdien, ta�u viņ� gribēja novērst misis Blai uzmanību no apmek�lējuma īstā iemesla.

-�� Nē, nedomāju vis. Ļaujiet padomāt, � viņas acis samiedzās, saspringti pārdomājot, kamēr vi�ņa meklēja atmiņā.

-� Nē, esmu pārliecināta, ka ne.

-�� Labi, pateicos. Tenets piecēlās. Vai jūs gadījumā nezināt, kas vēl otrdienas vakaros brauca pa �o ceļu?

-�� Jā, vēl brauc misis Pokoka, viņa dzīvo Litlmolavēnijā. Viņa arī nāk uz nodarbībām.

-� Jūs gribējāt sacīt, ka braucāt reizē?

-�� Ak, nē. Redziet, mans vīrs strādā Londonā, un es nekad nezinu, cikos viņ� pārbrauks, tāpēc nav ērti braukt kopā ar kādu citu. Es gribu teikt, ka ir nelāgi nokavēties pa�ai, bet vēl nelāgāk ir, ja iznāk aizkavēt citus�

-�� Jā, protams. Bet misis Pokoka? Vai viņa pagāju�ajā otrdienā apmeklēja nodarbību?

-�� Jā. Viņa īstenībā strādā man līdzās. Mēs abas tagad mācāmies vienu un to pa�u tehniku un bie�i salīdzinām piezīmes.

-��� Un viņa brauc mājās pa to pa�u ceļu? Tenetam sāka svīst plaukstas, tuvojoties būtiskāka�jam jautājumam.

" Jā. Tas ta�u ir taisnākais ceļ�.

-�� Tātad pagājusī otrdiena. Varbūt jūs atce�raties vai viņa aizbrauca pirms jums?

-��� Nē, mēs aizbraucām reizē. Īstenībā es visu ceļu no koled�as braucu nopakaļ viņas ma�īnai. Atceros, vēl nodomāju, cik tīra viņai ma�īna, sa�līdzinot ar mūsējo, un nolēmu, ka nedēļas nogalē jāpierunā vīrs nomazgāt mūsējo.

-��� Un jūs visu ceļu uz mājām braucāt viņai nopakaļ, Tenets neizteiksmīgi atbalsoja.

Viņa pamanīja inspektora neticību un vil�a�nos.

-�� Jā, diem�ēl. Tas laikam nozīmē, ka viņa arī neko nav redzējusi ja nu vienīgi man pilnīgi trūkst novēro�anas spēju un esmu palaidusi ga�rām ko tādu, ko viņa varēja pamanīt.

-�� Jūs esat pilnīgi pārliecināta, ka visu ceļu at�rādāties aiz viņas?

-� Jā, es jau jums teicu, viņas auto�

-�� Skaidrs, Tenets galu galā noteica. Labi, es jums pateicos, misis Blai. Man �ēl, ka nācās laupīt jums tik daudz laika. Pie durvīm viņ� apstājās.

-� Es aizmirsu pajautāt, cikos jūs otrdienas va�karos parasti ierodaties mājās?

-�� Apmēram ceturksni pēc deviņiem ar minū�tes vai divu minū�u starpību.

-� Un pagāj�otrdien?

Viņa paraustīja plecus.

-�� Jādomā, ka tāpat kā parasti. Īstenībā es ne�ievēroju. Ta�u es nenokavējos, tātad varēja būt apmēram tikpat.

Tenets pateicās un devās laukā.

Viņ� apbrauca apkārt stūrim un piestājās tur. Viņ� jutās apjucis, dezorientēts. Tātad par Ednu Pokoku viņam nebija taisnība. Tas bija atvieglo�jums, bet arī apmulsums. �is apgaismības bri�dis pagāju�ajā naktī būs bijis māns, moku stun�das, domājot par aud�ubērniem, pilnīgi nevaja�dzīgs laika un emocionālās enerģijas zaudējums. Kāds viņ� bija muļķis!

Viņ� nikni palielināja ātrumu un jau bija pus�ceļā uz darbu, kad viņam atkal sāka uzmākties ba�as. No sākotnējiem pieciem aizdomās tura�majiem vairs bija palikusi tikai Elisa Gidija. Ja viņas alibi D�ūlijas noslepkavo�anas vakarā iz�rādīsies tikpat ūdensdro�s kā Ednas Pokokas ali�bi, ja arī viņa bija nevainīga� Tenets nogrozīja galvu ar aprautu, niknu kustību. Nē, tas nebija iespējams. Jo �ajā lietā visa viņa skaistā teorija varēja sabirt kā kār�u namiņ�. Varēja nebūt dubultslepkavlbas, un Deikras glezniecībai, privātapskatei, faktam, ka D�ūlija bērnībā bijusi lieci�niece slepkavībai, tomēr tam visam varēja nebūt nekāda sakara ar �o lietu. Un viņ� atgrieztos at�pakaļ tur, kur pirms vairākām dienām bija sācis.

Policijā de�urējo�ais konstebls rādīja pār�steigtu seju, kad Tenets uzbļāva:

-�� Vai Beikers vēl nav atpakaļ? Tenets pa�rasti tik valdonīgi neuzvedās.

-� Jā, ser. Uzgāja aug�ā, ēdnīcā, ser.

-�� Uzmeklējiet viņu, Tenets sacīja. Tūlīt. Un atsūtiet uz manu kabinetu!

Policists jau sniedzās pēc telefona.

-Tūlīt būs kārtībā, ser.

Tenets bez mitē�anās soļoja �urpu turpu, ka�mēr gaidīja. N�, viņ� nespēja, nevarēja tam ticēt. Visa �ī pacietīgā, darbietilpīgā pagātnes un ta�gadnes �ķetinā�ana, spīdo�ā loģika, visa patie�sīgums�

-Ser?

Laikam jau bija izplatīju�ās baumas par Teneta slikto garastāvokli. Beikers izskatījās visai no�ba�ījies. Tenets juta no�ēlas uzplūdu. Kamdēļ Beikeram nācās ciest no tā, ka viņ�, Tenets, bija apskaities uz sevi pa�u?

-�� Viss kārtibā, Beiker, viņ� teica, mēģinā�dams smaidīt. Jūs neko sliktu neesat izdarījis. Man tikai vajadzīga jūsu palīdzība, tas viss. Viņ� apsēdās, pārskatīja papīrus uz sava galda un izvilka to, kuru bija vēlējies atrast.

-�� Tam ir sakars ar aptaujām Medisonhauzā par Perri�a alibi Holmsas noslepkavo�anas va�karā. Jus savā atskaitē rakstāt, ka misis Bareta no 27. dzīvokļa pavadījusi daļu vakara kaimiņos. Vai jūs gadījumā nezināt, kuros kaimiņos?

Beikers jau bija izvilcis savu piezīmju grā�matiņu un to pārlapoja.

-�� Ak, jā, es viņu atceros, Beikers sacīja, vēl joprojām meklēdams. Viņa nevar vien beigt runāt. Viņas televizors salūzis tūlīt pēc tam, kad sākās "Uzdzīvotāji", un viņas dēls, kas ar to fil�mu aizrāvies, nav licis viņai mieru, kamēr viņa gājusi apvaicāties, vai nevarētu noskatīties filmu blakusdzīvokli. Ak, jā, tepat ir. Viņi iegāju�i 26. dzīvoklī, pie Elisas Gidijas. Es netiku iz�vaicājis mis Gidiju, ser. Viņa�

-��� Bija izgājusi, es zinu. Tagad jums vairs nenāksies iztaujāt, jo tas vairs nav vajadzīgs. Tenets darīja, ko varēja, lai neievērotu smeldzo��o sajūtu kuņģī. Un viņi tur paliku�i līdz pro�grammas beigām?

-� Jā, ser.

-�� Vai viņa gadījumā neteica ko tādu, kas norādīja, vai mis Gidija, programmu skatoties, bijusi visu laiku kopā ar viņiem?

Bcikers ielūkojās savā piezīmēs, lūkodams atcerēties.

-�� Nē, īpa�i nē, ser. Ta�u netie�i gan. Es domā�ju to, ka viņa runāja riņķī un apkārt. Tas ir, ko vi�su viņa dzirdējusi par mis Gidiju, cik �ī lēdija esot augstprātīga un kā viņa misis Bareta ne�esot varējusi saņemties un palūgt, vai abi ar dēlu drīkstētu ienākt. Mis Gidija pati skatoties "Uzdzī�votājus", tāpēc misis Bareta beidzot nodomājusi, ka varētu tomēr pavaicāt, kā mis Gidija justos, ja viņas televizors sabojātos tie�i tad, kad sākusies filma. Es tie�ām domāju, ka viņa būtu pateikusi, ja pēc visa tā mis Gidija filmas laikā izietu.

-�� Tātad jums neliekas, ka viņa varēja izlavīties, teiksim, uz divdesmit minūtēm? Tenets nosprieda, ka tāds ir minimālais laiks, kas būtu nepiecie�ams, lai no Medisonhauzas nokļūtu līdz Gledstounroudai un atpakaļ.

-�� Nē, ser, nedomāju vis. Godīgi runājot, ja jūs dzirdētu, kā viņa pļāpā� Viņa nav tas cilvēks, kas jebko aizmirstu pasacīt.

-�� Inteliģenta?

-� Ne īpa�i.

-��� Vai jums ne�ķiet, ka jūs varētu izdibināt neizraisot aizdomas, vai mis Gidija "Uzdzīvotā�ju" \mkā ir kur izgājusi?

-�� Es domāju gan, ser.

-� Labi. Tad dariet to! Jā, Beiker�

-�� Jā, ser? Beikers jau devās uz durvju pusi un pagriezās atpakaļ.

-�� Jādomā, jums nav �aubu, ka tā sieviete stās�tīja patiesību.

-�� Par salūzu�o televizoru un filmas skatī�anos pie kaimiņiem? Nē, nav �aubu. Kad ienācu, vi�ņas dēls bija mājās viņ� nebija skolā tāpēc, ka apmeklēja zobārstu, laiku pa laikam māte arī vi�ņu iesaistīja sarunā jūs ta�u zināt, kā tas notiek, "vai tad tā nebija, Desmond, vai tā bija, Desmond" un tamlīdzīgi. Godīgi sakot, es nedomā�ju, ka viņ� meloja, tikai viņu mazliet garlaikoja mātes stāstījums, un viņ� bija mazliet uztraucies, kā jau zēni �ādā vecumā. Es teik�u, ka viņam ir kādi trīspadsmit gadi. Bez tam kad ierados meistars nupat bija beidzis darboties ap to aparā�tu. Kad es nācu iek�ā, viņ� gāja ārā.

-�� Kas tā bija par firmu vai neievērojāt?

Beikers saverk�ķīja seju, cenzdamies koncen�trēties.

-� Neesmu pārliecināts. Viņ� bija ģērbies oran��ā virsvalkā, to gan atceros.

-�� Ar baltiem burtiem?

-Tā liekas.

-�� "Rentaset", -Tenets sacīja. Viņ� arī pats iz�mantoja �īs firmas pakalpojumus.

-�� Labi, pateicos. Tagad ejiet un pārbaudiet, parunājieties ar misis Barelu!

Kad Beikers bija projām, Tenets palūkojās idefongrāmatā. Tikai tad, kad viss būs apstipi māts, viņ� varēs atļauties padomāt�

Lai pārbaudītu ierakstus firmas "Rcnlasct" reģistros, vajadzēja tikai da�as minūtes un bija rokā informācija, ka misis Bareta piezvanījusi un atstājusi ziņojumu automātiskajā atbildētājā otr�dien, 6. maijā, pulksten astoņos trīsdesmit pie�cas, bet otrs ieraksts vēstīja, ka aparāts salabots nākamajā rītā.

Pēc da�ām minūtēm Beikers atgriezās. Elisa (iidija kopā ar misis Baretu un viņas dēlu bija noskatījusies visu programmu. Tātad te bija gals �ai versijai. Tenets pateicās Beikeram, aizsūtīja viņu projām un pēc tam sāka soļot pa istabu no viena gala uz otru.

Tenets bija izturējies kā muļķis, kā aklais, kā pa�pārliecināts muļķis.

Pēc dusmu un pa�noniecinā�anas brī�a viņa prāts ņēmās rakņāties vil�anās aukstajos pelnos. Kur viņ� bija nojaucis pēdas?

Viņ� atkal apsēdās, atslīga savā krēslā un, lū�kodamies tuk�umā, sāka visu pārdomāt. Pēc il�gākas galvas palauzī�anas viņ� nonāca pie slē�dziena, ka sānis viņu aizvīlu�i divi ceļve�i ziņ�kāre un iedomība. D�ūlija Holmsa bija ierosinājusi viņa ziņkāri. Viņ� bija gribējis D�ūliju izprasi, uzzināt to, kas izraisīja viņas nervozitāti. Pēdas ve�da atpakaļ pagātnē, un viņ� sekoja tām kā medību suns lapsas smakai, kurls un akls pret visu citu.

Un iedomība� jā gan, bija arī tā. Vai viņ� pats nebija pārliecinājies par savu pārgudrību, iz�strādādams savu dubultslepkavības teoriju? Īste�nībā tā bija pilnīgi nederīga. Pat Lainhems to pa�manīja. Kā viņ� nosauca Teneta ideju? Pārspīlēta laikam tā. Pārspīlēta.

Tenets mazliet saviebās pa�nicinā�anā, atcerē�damies, cik aizskarts viņ� jutās Lainhema pie�zīmes dēļ, kā izlikās ņemam Lainhema iebildu�mus nopietni, kamēr savā prātā tos noraidīja.

Lainhems bija pateicis vēl kaut ko. Kas tas bi�ja? "Vai tad nav ticamāk, ka D�ūliju Holmsu no�galinājis kāds, kas ar viņu sagājās tagad, pēdējā laikā?"

Bet, protams, viņ�, Tenets, bija aizrāvies ar savu teoriju un negribēja klausīties. Labi, viņ� apēdīs pazemojuma pīrāgu. Viņ� vismaz atzīsies Lainhemam.

Pec tam� pec tam viņam nāksies atsakt visu no gala.

�ajā reizē, Tenets apzvērēja, viņ� darīs visu, kā pienākas: vispirms faktus, teorijas pēc tam. Viņ� atkal sāka sistematizēt visas atskaites un ziņojumus, kuri bija tapu�i kop� �īs izmeklē�a�nas sākuma. Dusmas un nepatika pa�am pret se�vi Tenets atklāja lieliski palīdzēja koncentrē�ties, ta�u ne vienmēr ar rezultātiem. Viņ� neatra�da neko nozīmīgu tādu, ko būtu palaidis garām neievērotu, vai tādu, kas ieviestu �ajā lietā kādu jaunu skaidrību.

Viss, ko Tenets saprata, bija kop� tā brī�a, kad viņ� kā akls muļķis metās pierādīt savu visgudrību, viņ� nepapūlējās sasiet kopā divus no rokām izlaistos pavedienus, kuri tagad pārmeto�i rēgojās viņam pretī. Kaut vai tā meitene, kuru teicās redzējis Kendons. Vajadzēja papūlēties vi�ņu atrast. Lidz �im kaimiņu iztaujā�ana neko ne�bija devusi, uz sludinājumiem radio, televīzijā un avīzēs neviens nebija atsaucies. Kāpēc?

Iespējamie izskaidrojumi bija trīs. Viens, - meitene neklausījās radio, neskatījās televizoru un nelasīja avīzes, ja vien viņa nebija aizbrau�kusi brīvdienās. Tenets pierakstīja: ja nepiecie��ams, jāatkārto sludinājumi nākamajās trijās nedēļās ar nedēļas atstarpi.

Otrais izskaidrojums tādas meitenes nemaz nebija. Ja viņa neuzrastos nākamo triju nedēļu laikā, tad Tenetam to vajadzētu uzskatīt par pa�mudinājumu atkal ķerties pie Kendona.

Tre�ais meitene bija un zināja, ka policija viņu meklē, ta�u negribēja pieteikties tā vai cita iemesla dēļ varbūt viņai negribējās, lai vīrs vai ģimene uzzina, kur viņa tovakar bijusi. Tenets pierakstīja: pārliecināties, lai sludinājuma teksts skaidri ap�liecinātu, ka policija �īs liecinieces sniegto informāci�ju izlietos, cik konfidenciāli vien iespējams.

�ajā laikā viņ� varētu to nokārtot rītvakar otrdien, tie�i nedēļu pēc slepkavības, kāds varētu stacijā aprunāties ar pastāvīgajiem braucējiem. Biļe�u kontrolieris neko nevarēja pateikt �is vīrelis tik ļoti maz interesējās par braucējiem, ka nepacentās pat acis pacelt, biļetes pārbaudīdams. Un vēl viena piezīme: vēlreiz izpra�ņāt Kendonu par citiem braucējiem, kuri tovakar bija stacijā.

Ciktāl te bija iejaukts Perri�s, ari �eit varēja saskatīt uzkrīto�u kļūmi�

Tenets atkal nocēla telefona klausuli.

-Atsūtiet pie manis Bentliju, lūdzami!

Valodas par Teneta nelāgo garastāvokli acīm�redzot jau bija izplatīju�ās. Bentlijs stāvēja stivi un goddevīgi, cenzdamies neuzlūkot Tenetu.

-�� Viss kārtībā, Tenets noteica, jau spēdams uzjautrināties. Varat justies brīvāk. Es �ajā rei�zē netaisos jums kost.

Bentlija mutes kaktiņ� vienā pusē uzrāvās augstāk un pleci manāmi noslīga.

-�� Tas tirdzniecības aģents, Horoks. Cik atce�ros, tad jus runājāt ar viņa sievu, vai ne?

-� Jā, ser.

-�� Un, cik noprotu, viņam vakarvakarā va�jadzēja atgriezties no izbraukuma?

-� Tā viņa teica, ser.

-�� Labi. Es gribu zināt, kur viņ� ir, un iet ar viņu aprunāties. Cerēsim, ka viņ� atkal nav no�ziedējis.

-� Firma teica, ka pēc pārbrauk�anas Horoks te uzkavē�oties trīs nedēļas, ser.

-������� Labi. Tagad tas tie�ām ir ļoti svarīgi. Horoks vispirms ievēroja Perri�a auto pretī veika�liem septiņos piecpadsmit. Mēs zinām no Kerna tas ir zellis, kas sagaidīja savu meitu pēc mūzikas stundas, ka vēl pusdeviņos auto bija tur. Misis Horoka teica, ka viņas vīrs aizbraucis savā darījumbraucienā īsi pirms deviņiem, ta�u viņa nezinot, vai triumfs tad jau bijis aizbraucis, vai nē. Svarīgi, ka Perri�s apgalvo viņ� bijis kopā ar savu mīļāko laikā aptuveni no septiņiem desmit līdz pusdesmitiem. Viņa to apliecina, un, ja tā ir patiesība, tad viņ�, protams, jāatbrīvo no aizdomām. Ta�u tikpat labi viņa var melot, lai pasargātu mīļāko, un es vēlē�os doties pie viņas vēlreiz. Bet vispirms es vēlētos, lai jūs no Horo�ka izdibināt, vai triumfs vēl bija tur īsi pirms de�viņiem, kad viņ� devās ceļā.

Labi, ser!

"Man atkal trūkst Lainhema," Tenets domāja, kad Bentlijs izgāja. Parasti viņ� nesniedza pla�ā�kus paskaidrojumus, sūtīdams savus vīrus veikt �ādus vienkār�us uzdevumus. Viņ� izstaipījās un piecēlās. Tenets pēk�ņi sajutās miegains, gandrīz vai apdullis. Viņ� pamanīja, ka istabā gaiss kļu�vis tik biezs no pīpes dūmiem, ka cirvi varētu pakārt. No viņa iemīļotās vietas pie loga varēja redzēt aicino�o pasauli tur ārā svaigu un kārdi�no�u. Tcnets ielūkojās pulkstenī. Viņ� bija pilnī�gi piemirsis len�a laiku un tagad atrada attaisno�jumu, lai izietu laukā. Viņ� apsolīja D�ounai, ka mēģinās izbrīvēt brīdi, lai izietu nopirkt Sīkajam dzim�anas dienas dāvanai spēļu sunīti Snupiju, pēc kura bērns sen ilgojās. Visādā ziņā viņa smadzenēs �obrīd bija tāds juceklis, ka tad, ja viņ� uz mirkli neatļautos pārtraukumu, tikpat labi varētu doties mājās, lai veiktu to darbu, kuru viņ� �obrīd bija spējīgs veikt.

Viņ� atstāja logu vaļā, lai izvēdinātu kabinetu, un devās pa Haistrītu uz priek�u. Bija tik labi atkal justies kā normālas pasaules sastāvdaļai būt parastam cilvēkam, kas devās pirkt dzim�a�nas dienas dāvanu savai mazajai meitai. Iepirk��anās neturpinājās ilgi. Sīkā vēlme tika izteikta skaidri. Tcnets paņēma lielo, mīksto saini un pirms promie�anas vēl kādu brīdi klejoja pa ro�taļlietu veikalu. Cik pla�s �ajās dienās bija te pieejamo rotaļlietu klāsts! Kad viņ� bija jauns, rotaļlietu veikali noteikti neizskatījās tādi. Viņ� kādu laiciņu staigāja apkārt tur izliktam salieka�mam spēļu dzelzceļam. Varbūt, kad Bcns būs vecāks�

Tad, kad Tenets gāja prom, viņ� jutās atspir�dzis, viņu pārņēma patīkama izpildīta pienākuma sajūta. Kabinetā tagad bija svaigāks gaiss, un Tenets uzkabināja lielo saini uz drēbju pakaramā tā, lai to varētu redzēt un neaizmirstu, mājās ejot, bet pēc tam viņ� apsēdās pie sava galda.

Ko tagad?

Viņ� nesekmīgi bija mēģinājis sazināties ar Kendonu. Vakarā būs jāzvana vēl. Te viņ� sēdē�ja, lūkodamies papīru blāķī sev priek�ā un ar pirkstiem nepacietīgi bungojot pa galdu. Dro�i vien Bentlijam drīz vajadzēja būt atpakaļ. Un ja Horoks apstiprinās, ka Perri�a auto bijis tur vēl deviņos? "Būs jāveic vēl citas kaimiņu ap�taujas," viņ� domāja, "�oreiz izvaicājot cilvēkus tie�i par to, vai vēl kāds tovakar redzējis Triumfu un manījis, cikos tas aizbraucis."

Kā likās, pa �o laiku neko citu nevarēja uz�sākt.

Kā ar Holmsu? Varbūt vajadzētu pamēģināt rekonstruēt noziegumu, lai noskaidrotu, vai Holmss būtu varējis izdarīt slepkavību tajās

piecpadsmit divdesmit sekundēs starp to brīdi, kad viņi ar Baiflītu pienāca pie vārtiņiem, un to, kad Holmss pasauca Baiflītu atpakaļ?

Bet visi Teneta sākotnējie iebildumi pret ver�siju, ka vainīgs varētu būt Holmss, vēl joprojām palika spēkā. Nē, rekonstrukcija būtu tikai bezjē�dzīga laika �ķie�ana.

Protams, bija iespējams, ka abi gan Perri�s, gan Kendons ir nevainīgi, ka sagadī�anās dēļ tūlīt pēc Kendona aizie�anas mājai Gledstounroudā nelai�mīgā kārtā tuvojies kāds zaglis vai laupītājs. Tenets novaidējās vien, to iedomādamies. Ja tā, tad likās, ka iespējas notvert slepkavu nebija necik lielas, ja vispār bija, varbūt vienīgi, ja uzradīsics kāda jau�na liecība. Nāksies atzīt savu sakāvi, jo īpa�i ņe�mot vērā savu pa�a nesaprātīgo izturē�anos�

Pie durvīm klauvēja, un ienāca Bentlijs. Te�nets uzreiz redzēja, ka viņ� kaut ko atklājis. Vai^ būt beidzot būs iestājies lūzums?

Tā bija noticis. Horoks, braukdams prom no mājas, tie�i pirms deviņiem izgājis pie sava auto, kuru novietojis divas ielas tālāk, un bija pārskai�ties, redzēdams triumfa aizmugures gaismas tie�i tobrīd nozūdam uz ceļa.

-�� Vai viņ� ir par to pārliecināts? Tencts aiz�rautīgi noprasīja.

-�� Pilnīgi, ser. Viņ� lūkojies laukā ik stundas ceturksni visu vakaru, kā jau jums zināms, un kļuva vai traks no dusmām par to, ka tā palaidis �o zelli garām.

-Labi. Lieliski. Labi veikts, Bentlij.

Tātad Perri�s meloja. Teneta pirmā doma bija uzmeklēt �o vīru, bet instinkts sacīja priek�ā, ka jātuvojas piesardzīgi. Perri�s bija ļoti glums ķēriens. Viņ� noteikti arī �im gadījumam turēja gatavībā kādu pasaciņu. Turklāt Tenetam gribē�jās iegūt vēl kādu informāciju, kas apstiprinātu Horoka sacīto. Ja Perri�s meloja, tad meloja arī �ī mīļākā.

Jā, noteikti nākamais solis Fillisas Pend�as apmeklējums.

Palmerstounrouda bija trok�ņaina tur rota�ļājās bērni, un Tenets uzmanīgi pabrauca tai ga�rām, novietodams auto Gledstounroudā pretī Dobsona pagalmam, un devās atpakaļ. Meitene, kura atvēra 14. numura durvis, izrādījās jaunāka, nekā Tencts bija gaidījis viņaprāt, meitenei varēja būt deviņpadsmit gadu. Viņai bija gari, rūpīgi sasprogoti, gai�i mati, uzkrīto�i nokrāsoti acu plaksti un mugurā sārta atlasa blūze, bet cie�i apspīlētajiem svārkiem vienā pusē �ķēlums. Viņas aicino�ais smaids gandrīz pavisam nozuda, kad Tenets stādījās priek�ā, un viņas acis lūkojās Tenetam garām, it kā pārbaudot, kādu iespaidu viņa iera�anās atstās uz kaimiņiem.

-�� Labāk nāciet iek�ā, viņa sacīja atkāpda�mās.

Tenetam nācās spraukties viņai garām �aurajā priek�namā, un viņ� manīja atlasu no�alcam gar savu piedurkni, bet tad, kad viņa norādīja uz pusatvērtajām durvīm, uzvēdīja pārsteidzo�i labu smar�u vilnis.

-� Tur, lūdzu, viņa sacīja.

Istaba būtu ērta, ja nebūtu tik klaustrofobiski pieblīvēta. Teneta acis pārslīdēja trīsdurvju ska�pim, trim da�ādi izvietotiem kafijas galdiņiem, lielam, stiklotam bāram, kas bija pilns ar pudelēm, iespaidīgai stereo aparatūrai, labam kase�u magnetofonam ar radio, garam pla�u plauktam un vēl otram televizoram. Nekur nebija redza�mas ne avīzes, ne grāmatas.

Viņa norādīja uz krēslu un apsēdās uz dīvāna malas, pārvilkdama svārkus pāri ceļiem, it kā apjēgdama, ka pārliecīga miesas izrādī�ana nav �ādai situācijai piemērota.

Tcnets �aubījās, vai lieti�ķa attieksme būs tā labākā. Meitene acīmredzami nervozēja viņa varēja būt melojusi policijai un tagad, kā viņam likās, būtu gatava runāt. Ja vien viņa pēdējā no�pratinā�anā būtu teikusi patiesību, tad Tenets viņ� pats to negribīgi atzina nenonāktu muļķa lomā. Viņ� tomēr nespēja dusmoties uz Lainhemu. Vērodams meiteni, viņ� saprata, kāpēc Lainhems bija tik pieļāvīgs. Lai gan ser�ants bija izturēts, tomēr meitenes īpa�i jau seksuāli pie�vilcīgas kā �ī likās viņu pievelkarn. Tenetu �ī do�ma nomierināja. Pēc pa�a piedzīvotā fiasko vi�ņam tīri labi patika uzzināt, ka ari Lainhemam ir savs Ahileja papēdis.

Tātad, misis Pencl�a, viņ� sacīja, izņem�dams no kabatas piezīmju grāmatiņu, at�ķirdams to un izlikdamies pārlūkojam, tre�dien, 7. mai�jā, jūs sniedzāt liecību manam ser�antam par to, ko darījāt otrdienas, 6. maija, vakarā. Vai jums pie �īs liecības nekas nav piebilstams?

Viņa nervozi pārvilka mēli pār lūpām.

-�� Ko jūs ar to gribat teikt?

-�� Vai jūs vēlētos �o savu liecību kaut kā pa�pildināt vai mainīt?

Viņa tikko manāmi papurināja galvu.

-�� Nedomāju vis.

-�� Varbūt jūs gribat, lai es jums atgādinu to, ko jūs �ajā liecībā sacījāt? Jus paziņojāt, ka otrdien, 6. maijā, izgājāt no mājas pulksten septiņos, pa taciņu aizgājāt līdz aklās ielas galam un iegrie��aties pa sētas durvīm, nonākot kādā dzīvoklī virs Grīna pārtikas pre�u tirgotavas Jubilejas ie�lā. �is dzīvoklis pieder misteram D�eremijam Perri�am. Viņ� jūs tur gaidīja, un jūs palikāt pie viņa līdz pusdesmitiem, kad devāties no turienes projām. Vai tad jūs atgriezāties mājās?

Tenets uzlūkoja meiteni. Viņa vērās pretī kā hipnotizēta, kodīdama mazā pirkstiņa atplīsu�o ienadzi.

-�� Kā bi ja, misis Pend�a?

Viņa atrāva roku no mutes un atkal paraustīja svārku malu tā bija saraustīta, nervoza kustība.

-�� Kas bija? viņa pārprasīja, lūkodama koķe�ti pasmaidīt.

-�� Ar jūsu liecību. Tenets paplik�ķināja pa savu piezīmju grāmatiņu. Mēs tikai gribējām pārbaudīt, vai viss ir pareizi. Redziet, cilvēki ļoti bie�i apjūk, kad viņus uzaicina sniegt liecības, un nespēj sakarīgi domāt. Bet pēc tam, kad vi�ņiem pieticis laika visu apdomāt, viņi saprot, ka ir kaut ko saputroju�i. �obrīd man ir tāda ju�ana, ka tā noticis arī gadījumā ar jums. Vai man nav taisnība? Tādējādi Tenets deva viņai iespēju atkāpties, nezaudējot savu seju, ja gadījumā viņa baidītos atzīties. Vai viņa �o izdevību izmantos?

Misis Pend�a tikko manāmi papurināja galvu ar nervozu, nenoteiktu kustību.

Tenets paliecās uz priek�u un ierunājās ļoti laipni un mierino�i:

-�� Lūdzu, misis Pend�a, tas tie�ām ir ļoti sva�rīgi, mums jāzina viss.

Pēc tam tā kā viņa joprojām neko neteica, Tenets piebilda:

-Slepkavība ir ļoti nopietna lieta.

Viņas acis iepletās.

-�� Jūs ta�u negribat teikt� jūs ta�u nedomā�jat, ka D�eremijs�

-������� Es nevienu neapsūdzu, misis Pend�a. Bet mums jāuzzina patiesība ne tikai no da�iem cilvēkiem, bet no visiem. Tādā veidā mēs varam palēnām radīt priek�statu par to, kas notika to�vakar, kad tika nogalināta misis Holmsa. Vai jūs viņu pazināt?

Sekoja ātra, saspringta galvas papurinā�ana.

Tenetam vajadzēja kaut kā tikt pāri �ai bar�jerai viņas vēlībai pret Perri�u.

-�� Ziniet, viņa nebija daudz vecaka par jums. Jauna meitene, kurai visa dzīve priek�ā.

Tas bija mazliet baltiem diegiem �ūts viņ� pats to apzinājās, bet tomēr iedarbojās. Fillisas identificē�ana ar D�ūliju izrādījās pietiekami spēcīgs līdzeklis, lai viņu aizkustinātu.

-�� Viņ� teica, ka pateiks� viņa aprāvās, piespiedusi pirkstu kauliņus cie�i pie mutes, it kā gribēdama aizturēt vārdus ar spēku.

Tcncts saprata uzreiz.

-�� Misters Perri�s sacīja, ka pateiks jūsu vīram par attiecībām ar jums, ja jūs viņu neatbalstīsiet? Tātad tā nebija vis vēliba, bet bailes, kas lika viņai melot. Nelietis. Nelietis caur un cauri.

Viņa pamāja un, paslēpusi seju rokās, sāka raudāt. Tā bija pavisam klusa raudā�ana, tāda kā sēro�ana Tenets iedomājās, iespiezdams viņai rokā tīru kabatlakatu. "Par mīlestības bojāeju?" viņ� prātoja, "vai par zudu�ajām ilūzijām?" Var�būt viņas reakcija bija vienkār�i bailes, ka ta�gad vīrs uzzinās par viņas neuzticību.

-�� Tagad, es domāju, labāk pastāstiet man vi�su, ja? Misters Perri�s sacīja, ka pateik�ot jūsu vīram par �o romānu, ja jūs viņu neatbalstīsiet attiecība uz ko? Viņ�, protams, zināja atbildi, ta�u būtu labāk to dzirdēt no viņas pa�as.

-� Tajā otrdienas vakarā, viņ� teica, esot jāsaka mēs palikām kopā ilgāk, viņa nesakarīgi no�murmināja.

-� Līdz pusdesmitiem, jūs sacījāt?

Kad viņa pamāja, Tenets klusi vaicāja:

-� Cikos tad jūs aizgājāt?

-�� Bez divdesmit piecām, viņa gandrīz ne�dzirdami noteica.

-�� Bez divdesmit piecām deviņos?

Viņa pamāja.

-� Jūs aizgājāt kopā?

-�� Nē. Es vienmēr eju pirmā. D�eremijs paliek ilgāk lai aizslēgtu dzīvokli.

-�� Vai par �o laiku jūs esat pārliecināta?

-��� Noteikti pārliecināta. Tagad viņas balss jau skanēja apņēmīgāk. Pa televizoru deviņos rādija kaut ko tādu, ko man ļoti gribējās noska�tīties, un tāpēc, iznākusi uz ielas, es palūkojos pulkstenī, lai redzētu, vai man vēl pietiks laika nopirkt �ipsus. Man gribējās ēst.

Teneta kuņģis satraukumā sarāvās.

-�� Zivju un �ipsu veikalā Jubilejas ielā?

-Jā.

-�� Un vai jūs tur iegājāt?

Viņa pamāja. Vēl laika bija diezgan. Vi�ņas skatiens vairījās no Teneta skatiena.

-�� Jūs ta�u kaut ko redzējāt, vai ne? viņ� klusi sacīja. Kamēr bijāt veikalā?

Viņa satrūkās.

-� Kā jūs to� meitene aprāvās, nervozi vīstī�dama kabatas lakatiņu un tik �ēli lūkodamies uz to, it kā tas viņai spētu pateikt kaut ko priek�ā.

-�� Kā es uzzināju, ka jūs redzējāt misteru Pcrri�u aizejam?

Viņas klusē�ana liecināja, ka Tenets uzminējis pareizi.

-�� Vai viņ� jūs pamanīja?

Sekoja gandrīz nemanāms mājiens ar galvu.

-� Jūs bijāt veikalā� Tcncts dro�ināja.

Izlēmusi viņa palaida vaļā mutautu.

-�� Es viņu redzēju spogulī, meitene sacīja. Tas ir liels, pa visu sienu, aiz letes. Teds tas ir puisis, kas apkalpo pircējus, bija pieliecies, lai kaut ko paņemtu, un spoguli tajā vietā, kurai priek�ā viņ� bija stāvējis, es redzēju D�eremiju ejam garām. Vispirms es nodomāju, ka viņ� do�das pie sava auto. Ta�u pēc tam es redzēju, ka tā nav. Auto stāvēja starp dzīvokli un �ipsu vei�kalu, tātad viņ� jau bija pagājis tam garām.

Tenets izteica nākamo minējumu.

-� Tātad jūs devāties pie durvīm, lai paskatī�tos, kurp viņ� iet?

Viņa pamāja.

-� Un?

-� Viņ� gāja līdz ielas galam un pagriezās� un pagriezās pa kreisi. Glcdstounroudas virzienā.

-�� Vai esat pārliecināta?

-�� Jā. Viņa atbalstīja galvu pret dīvāna at�zveltni. Pēdējo minū�u sasprindzinājums bija vi�ņu nogurdinājis.

-�� Pateicos. Viņ� ielika piezīmju grāmatiņu kabatā.

-� Tad vel viens jautājums, misis Pend�a. Kur tie�i misters Perri�s jūs sastapa, kad pieprasīja, lai dodat viltus liecību par to laiku, kad viņ� aiz�gājis?

Meitene kādu mirkli pārdomāja.

-�� Tās dienas pēcpusdienā, kad jūsu ser�ants ieradās mani izjautāt. Viņ� man piezvanīja uz darbu. "Pēc otrā Perri�a apmeklējuma," Tenets nodomāja. Perri�s noteikti zvanīja Fillisai, tikko viņi aizgāja.

-�� Labi, Tenets pēk�ņi sacīja un piecēlās. Labi, tātad gadījumā, ja jūs dotos man līdzi un sniegtu liecību�

Viņa at�ļuka uz dīvāna.

-� Jūs mani arestējat? meitene no�ukstēja.

Tenets iesmējās.

-�� Nē. Nē, protams, ne. Viss, kas man no jums vajadzīgs, ir liecība. Un jutās pārliecināts, ka topa�brīd, kad viņ� būs izgājis, meitene zvanīs Perri�am, lai viņu brīdinātu, ka spēlīte beigusies.

Viņ� vēlētos noticēt, ka tā nenotiks, ta�u nevarēja riskēt.

-� Viss, kas jums jādara, ir jāpastāsta vienam no maniem vīriem, kā viss īstenībā notika tā, kā stāstījāt man, tad viņ� to visu pārrakstīs ar ma�īnu, jus pārlasīsiet uzrakstīto, lai pārbaudītu, vai viss ir pareizi, un parakstīsiet. Un tad viss būs galā, jūs varēsiet doties mājās.

-� Vai� Vai mans vīrs neuzzinās?

-�� Man ļoti �ēl, bet �obrīd es to nevaru dro�i pateikt. Viss atkarīgs no tā, kas notiks.

Misis Pend�a izskatījās tik no�ēlojama, ka Tenetam sametās viņas �ēl. Viņa bija tik jauniņa.

-�� Nāciet, viņ� laipni sacīja. Labāk ātrāk brauksim.

Kad Tenets atgriezās policijā, pulkstenis jau bija pieci. Viņ� ieveda Fillisu Pend�u pie Kersona un palūdza pierakstīt viņas liecību.

-�� Iz�ķetiniet visu, labi? Nejaujiet viņai zvanīt pa telefonu un doties projām, pirms es nebū�u atļāvis. Man atkal ir jāiziet.

Pēc tam Tenets uzskrēja aug�ā, savā kabinetā, lēkdams pa diviem kāpņu pakāpieniem reizē. Vi�su ceļu, braucot atpakaļ no Palmerstonroudas, viņ� pūlējās izdomāt, kā tuvoties Perri�am. Ta�gad bija iespējams pierādīt, ka Perri�s meloja, ta�u Tenets apzinājās, ka vēl joprojām trūkst liecības, kas saistītu Perri�u ar slepkavību. Perri�s ta�u varēja pateikt, ka gribējis tikai ieelpot svaigu gaisu pēc tam, kad izgāja no dzīvokļa, tāpēc devies īsā pastaigā, bet pēc tam atgriezies pie auto un īsi pirms deviņiem braucis prom. Viņ� varēja apgalvot, ka nav policijai to pateicis agrāk tikai tāpēc, ka domājis viņam neticēs.

"Un jāatzīst," Tenets domāja, "ka tā var būt patiesība." Perri�s varēja būt nevainīgs kā Edna Pokoka. Tenets atturējās no slēdzieniem. Reiz apdedzinājies, viņ� tagad uzmanījās.

Tomēr tad, kad viņ� novietoja savu auto, Tenetu pārņēma iedvesma, un viņ� pēk�ņi iedomā�jās, kā varētu ja palaimētos noķert Perri�u la�matās, ja gadījumā viņ� bija vainīgs. Tas, protams, varēja neizdoties, kā jau diezgan bie�i notiek, ta�u �ajā gadījumā vajadzēja izmēģināt laimi, un viņ� nolēma to darīt. Lai tas izdotos, viņa sarunai ar Perri�u klātesot Bentlijam kā lieciniekam va�jadzēja notikt Perri�a kabinetā, un vislabāk jau �odien. Tenets nocēla telefona klausuli.

Bentlij? Paņemiet D�ūlijas Holmsas man�tas, ja? Un labi ātri, cilvēk.

Bentlijs aizelsies ieradās pēc da�ām minūtēm. Teiiets neskatījās uz policista maisu, kurā bija samestas D�ūlijas drēbes, un paķēra lielo, brūno aploksni, kurā bija salikti visi sīkumi. Viņ� iz�kratīja tos uz galda, apmierināti izsaukdamies, kad viņa pirksti satvēra meklēto priek�metu. Tenets ieslidināja priek�metu sev kabatā.

-� Kārtībā. Varam iet.

-�� Bet pārējās mantas? Tās ta�u mums jā�aiznes atpakaļ, ser?

-�� Vēlāk, cilvēk, vēlāk, Tenets nepacietībā gandrīz vai izgrūda Bentliju no kabineta. Ja mēs nesteigsimies, tad viņu nenotversim.

Izejot no ēkas, Bentlijs automātiski pagriezās pret autostāvvietu. Tenets saķēra viņu aiz pie�durknes.

-�� Mēs nonāksim tur ātrāk, ja iesim kājām. Ma�īnu ir pārāk daudz.

Bentlijs neteica neko, bez ierunām sekodams Tenetam, kas pusskrie�us metās Haistrītas vir�zienā. Ielas ātri pildījās ar ļaudīm, kuri devās mājup no darba, un ma�īnas Haistritā jau veidoja sastrēgumus.

Kad viņi nonāca Perri�a birojā, bija jau gan�drīz pusse�i, un Tenets jau sagatavojās piedzīvot vil�anos, ja Perri�a te nebūs.

Ta�u viņ� bija. Tenets un Bentlijs sastapa viņu brīdī, kad viņ� jau bija aizslēdzis durvis un pa�griezās.

-�� Vai mēs nevarētu aprunāties, kā jums �ķiet, mister Perri�?

Perri�s pagriezās.

-�� Ak, Dieva dēļ! Tas jau ir par daudz. Es jau gāju mājās.

-�� Vai mēs uz da�ām minūtēm nevarētu ieiet atpakaļ, ser?

Perri�s svārstījās, pieri raukdams.

-�� Vai tad rīt nevar?

-�� Man ļoti �ēl. Mums tikai jāpārbauda kāds sīkums. Tas nebūs ilgi.

Nelabprātīgā pieklājībā Perri�s pagriezās at�pakaļ pret durvīm, ar troksni nolika savu elegan�to, melno "diplomātu" un izvilka no kabatas at�slēgas. Viņ� atslēdza durvis, atgrūda tās vaļā un veda abus cauri sekretāres istabai uz savu kabi�netu. Tenets, kas bija baidījies, ka Perri�s varētu apstāties, lai runātu priek�istabā, apmierināts sekoja viņam.

Perri�a kabinets daudz labāk atbilda viņa no�lūkiem.

Perri�s nolika "diplomātu" uz galda, pagrie�zās un sakrustojis rokas, piesēdies uz galda malas lūkojās viņos.

-� Tātad, inspektor?

-�� Vai mēs nevarētu apsēsties, mister Perri�? Tenets pavaicāja. Viņ� nemaz netaisījās ļaut Pcrri�am pārņemt iniciatīvu.

Perri�s norādīja uz diviem krēsliem un ap�sēdās pie sava galda. It kā uzsvērdams jau pie�minēto sarunas īslaicīgumu, viņ� atstāja mēteli mugurā.

Tenets paņēma vienu no koka atzveltnes krēs�liem, kas stāvēja pie sienas, un nolika to pretī viņa rakstāmgaldam, Perri�u pētīgi aplūkodams. Bentlijs apsēdās mazliet talak un izņēma savu bloknotu. Perri�s atvēra muti, lai runātu, bet Tenets ātri pārņēma vadību.

-� Runa ir tikai par to, ka jāpārbauda da�i fak�ti, mister Perri�.

-�� Kādi fakti? Perri�s izlikās atslābināmies un atgāzās krēslā, nevērīgi sabāzis rokas kabatās. Tenets no�ēloja, ka rokas nav redzamas. Tās vienmēr nodod. Viņ� bija gatavs derēt, ka tās bi�ja sakrampētas līdz baltiem pirkstu kauliņiem.

-Tādi fakti kā laiks, kad jūs D�ūlijas noslep�kavo�anas vakarā �ķīrāties no misis Pend�as.

Perri�a �okļu muskuļi savilkās.

-�� Pusdesmitos. Es jau jums teicu.

-�� Jā, teicāt gan un pateicāt. Otrajā reizē, kad mēs jūs iztaujājām. Pirmajā reizē jūs mums tei�cāt, ka visu vakaru esot pavadījis mājās.

-� Es jau to paskaidroju. Es mēģināju pasargāt lēdiju.

Tenets paraustīja plecus.

-�� Vienalga, kāda iemesla dēļ. Runa ir par to, ka tad, ja kāds mums samelo vienreiz, mēs kļūs�tam pret viņu, tā sacīt, aizdomīgi. Un, protams, ļoti pamatīgi pārbaudām viņa teikto. Tā mēs pār�baudījām arī jūsu sacīto.

Perri�s uzrāva uzacis.

-Un?

-�� Un atklājām, ka jūs mums atkal melojāt.

Perri�s paraustīja plecus.

-�� Es nesaprotu, ko jūs gribat teikt.

Tomēr, par spīti viņa nevērīgajam tonim, acis bija kļuvu�as tramīgas.

-�� Ak, esmu pārliecināts, ka jūs to darījāt, Tenets sacīja. Nelaimīgā kārtā jums, mister Perri�, otrdienas vakaros gadījās novietot auto vietā, kuru pieradis izmantot kāds vietējais. Un viņ� bija par to ļoti noskaities. Pagāju�ās otrdie�nas vakarā jūsu auto atkal atradās viņa stāvvietā, bet viņ� nezināja, kur jūs meklēt, tāpēc visu laiku paturēja to acīs, cerēdams jūs noķert tad, kad brauksiet prom. Viņ� tā uzmanīja jūsu auto, ka gāja ārā ik pēc ceturtdaļstundas. Astoņos �etrdesmit piecās jūsu auto vēl bija Jubilejas ielā, bet, kad viņ� iznāca ārā īsi pirms deviņiem, tad redzēja jūs braucam projām. Nav jāpiebilst, ka viņ� bija pārskaities par to, ka palaidis jūs garām.

-�� Nolādētais iznirelis, � Perri�s norūca. Man uz to stāvvietu ir tādas pa�as tiesības kā vi�ņam. Es ta�u arī tur īrēju dzīvokli, vai ne? Es par tā dzīvokļa īrē�anu maksāju dārgi.

-�� Tas, kā jums labi zināms, nav galvenais. Galvenais ir kāpēc jūs mums teicāt, ka esat �ķīries no misis Pend�as tikai pusdesmitos?

-�� Jūs kļūdāties, Perri�s mierīgi sacīja. � Jums ir tikai viņa vārds pret manējo. Un jūs pats atzīstat, ka viņam bija zobs pret mani. Viņ� dro�i vien smejas, vēderu turēdams, kad iedomājas, kādā ķezā mani iegrūdis, samelodams par to laiku, kad esot redzējis mani braucam projām.

-�� Ak, nē, mister Perri�. Ne tikai viņa vārds. Tenets uz mirkli apklusa. Misis Pend�a ap�stiprināja, ka jūs abi �ķīrāties pirms pusdesmi�tiem. Īstenībā viņa atzinās, ka esot izgājusi no jūsu dzīvokļa bez divdesmit piecām deviņos.

Perri�s kādu mirkli neticīgi lūkojās Tcnetā, viņa acis samiedzās, kļūdamas �auras kā sprau�gas. Kuce, viņ� noteica. Melīgā kuce.

-�� Domāju, ka nē, ser. Kā jau jums lieliski zināms, misis Pend�ai ir ko zaudēt, dodot �ādu liecību.

Saceltās spuras noplaka.

-� Tas viņai tā nepaies!

-�� Apburo�i, noteica Tenets. Kā lai noticu savām ausim? Cik atceros, jūs teicāt, ka gribējāt �o lēdiju pasargāt?

-�� Neviena lēdija tā neuzvestos. Lēdija mani atbalstītu.

-� Atbalstītu jūs kādā nolūkā? Tenets klusi pavaicāja.

Pcrri�s kādu mirkli blenza viņā, pēc tam pār�steidzo�ā kārtā sākā smieties.

-�� Ak, nē, inspektor, tā jūs mani nepieķersiet. Labi, es meloju jums ari otrreiz. Pats fakts, ka jūs tagad esat �eit, pierāda, kāpēc man vajadzēja tā rīkoties. Kad jūs te ieradāties otro reizi, es sacīju pats sev, ka mans auto būs redzēts tajā ap�kaimē, un redzēju, ka man nāksies atklāt sakaru ar Fillisu. Es to izdarīju. Ta�u es kļūdījos. Glu�i vienkār�i kļūdījos. Sajaucu laikus. Redziet, mēs parasti �ķīrāmies pusdesmitos, ta�u tajā dienā es ne visai labi jutos. Viss nenotika tik lieliski kā parasti, tāpēc es nolēmu mest mieru agrāk nekā citās reizēs. Pēc tam, kad jūs bijāt aizgājif�i, es visu apdomāju un sapratu, ka esmu kļūdaini pa�teicis laiku. Ta�u, inspektor, ko darījāt jūs? Jūs pats pirms da�ām minūtēm pateicāt, ka tāds, kas reiz jau pieķerts melos, nākamajā reizē izraisa neuzticību. Tāpēc es nodomāju, ka būs labāk, ja palūg�u Fillisu sacīt jums to pa�u laiku, kuru nosaucu es, mūsu parasto �ķir�anās laiku pus�desmitos, ja viņai ko jautās.

-�� Un jūs neiedomājāties man piezvanīt, lai pateiktu par savām "kļūdām"?

-�� Nē, pateicos, inspektor. Līdz tam jūs nemināt man uz papē�iem, un es gribēju, lai viss tā arī paliek.

-�� Un ko tad jūs īsti darījāt pēc tam, kad viņa aizgāja?

"Dievs dod," Tenets domāja, "lai viņ� sāk ap�galvot, ka palicis dzīvoklī vēl kādu laiku, gājis tie�i uz auto un braucis prom. Tikt pieķertam melos vēl tre�o reizi �īs sarunas laikā tas jau varēja likt viņa pa�pārliecībai sa�ķobīties."

Perri�a acis samiedzās, it kā viņ� lūkotu atcerēties.

-�� Fillisa izgāja apmēram bez divdesmit pie�cām deviņos. Es visu sakārtoju, pārliecinājos, ka viss kārtībā, un pēc da�ām minūtēm izgāju domāju, tas notika apmēram bez divdesmit de�viņos. Pēc tam es devos nelielā pastaigā.

-�� Kādā virzienā?

Perri�s paraustīja plecus.

-�� Es tie�ām nevaru atcerēties. Vai tam ir kāda nozīme?

-�� Var būt. Vai jūs nevienu nesatikāt?

Perri�s papurināja galvu.

-� Cik atceros nevienas dzīvas dvēseles.

-������� Bez piecpadsmit deviņos skaistā maija va�karā? Tenets nevērīgi atgāzās krēslā un ari ie�bāza rokas kabatās.

Perri�s paraustīja plecus un izpleta rokas.

-� Jau sāka krēslot. Nav �aubu, ka tur kāds jo�cīgais varēja būt, viņ� pseido apburo�i pa�smaidīja. Bet tas ta�u ir jūsu darbs viņus meklēt, vai ne, inspektor?

"Nāksies, ja lamatas nenostrādās," Tenets drūmi nodomāja. Viņ� izņēma rokas no kabatām un piecēlās.

-�� Labi, mister Perri�. Man ļoti �ēl, ka es jūs aizkavēju. Tenets apstājās.

-� Zem jūsu galda uz grīdas kaut kas ir, viņ� sacīja. Pieliecās un atkal izslējās ar pastieptu roku.

Perri�s skatījās uz emaljēto nāru ar sastingu�u seju.

-Tā nav mana, tā ir D�ūlijas.

-� Tā piederēja Holmsa kundzei?

-�� Jā. Sasodītās apkopējas. Mūsu dienās viņas nekad neko neiztīra, kā pienākas. Tā dro�i vien tur gulējusi visu �o laiku.

-�� Jā, Tenets nopietni sacīja. Gandrīz ne�dēļu, ja tā ir viņas. Vai esat pārliecināts, ka tā nepieder kādai no pārējām meitenēm?

-��� Skaidrs, ka esmu pārliecināts, Perri�s īgni atteica. Atcerieties, ka viņa bija mana perso�nīgā sekretāre. Dro�i vien viņa kādu dienu to pa�zaudējusi, pat nepamanīdama. Viņa mēdza pie�rakstīt diktēto, sēdēdama apmēram turpat, kur jūs sē�at tajā pa�ā krēslā. Es redzēju to viņai pie atloka.

-�� Kad, mister Perri�? Tenets klusi noprasīja. Kad jūs redzējāt to viņai pie atloka?

Perri�s atkal paraustīja plecus.

-��� Vai tam ir kāda nozīme, inspektor? Tā ir viņas, tas ir viss, ko es varu jums pateikt. Tā ir ļoti uzkrīto�a mantiņa tāda, kura tik viegli neaizmirstas, vai ne?

-�� Tā tie�ām ir, Tenets sacīja. Tāpēc jau es to izvēlējos, lai īstenotu savu mērķi.

-�� Jūsu mērķi? Tagad Perri�a pa�pārliecība pirmoreiz likās sa�ķobījusies.

-�� Jā. Baidos, mister Perri�, ka jūs nekādā ziņā nevarējāt redzēt �o piespraudi pie misis Holmsas atloka �ajā kabinetā. Vīrs to viņai atnesa, nākot mājās no darba tovakar, kad viņa mira, un uzdāvināja to viņai pēc vakariņām. Tā bija viņai pie atloka, kad viņu nogalināja�

Tagad beidzot Perri�s saprata, kādos slazdos iekritis, un Tenets apmierināts vēroja, kā pa�ap�mierināti noteiktās līnijas �ā vīrie�a sejā izplūda un sa�ķobījās.

Kad Perri�s saķēra galvu rokās, Tenets pamā�ja Bentlijam.

Apsūdzības vārdi viņa ausīs skanēja kā mūzi�ka.

-�� Un kas tad notika? Lainhems aizrautīgi noprasīja.

Tas bija vēlāk tajā pa�ā vakarā, un Lain�hems sēdēja gultā, izskatīdamies neiedomājami jauns zilibaltsvītrotajā pid�amā.

Tenets saviebās.

-�� Ak, tas izskatījās visnotaļ atbaido�i. Viņ� zaudēja savaldī�anos, zemojās. Tā neesot bijusi viņa vaina, viņ� neesot domājis nogalināt, un tā tālāk, un tā tālāk. Teica, ka devies turp, pēk�ņa impulsa dzīts. Kop� uz skatuves parādījusies D�ulija, Fillisa Pend�a viņu aizvien vairāk no�gurdinājusi. D�ūlija bijusi daudz pievilcīgāka, un pretestība, kādu viņa parādījusi, kad viņ� mēģinājis tai tuvoties, viņa apetiti tikai rosinā�jusi. Domāju, ka viņ� tie�ām sevi uzskata par neatvairāmu un domājis, ka D�ūlijas izrādītā pretestība ir nenopietna, tikai sporta pēc. Viņ� tā�pat bija pārliecināts, ka vajadzētu tikai sastapt D�ūliju vienatnē nevis birojā, bet citur un vina būtu iekarota. Nelaime tā, ka vina atteicās no visiem ielūgumiem uz len�u, iedzer�anām un tamlīdzīgi un viņ� kļuva aizvien uzmācīgāks. Jo vairāk D�ūlija pretojās, jo vairāk Perri�s iekarsa.

Tovakar, kad D�ūlija mira, Fillisa Pend�a vi�ņam likās garlaicīgāka nekā jebkad, un viņ� nolēma apcirpt abu kopā pavadāmo laiku. Viņ� teica, ka tad, kad Fillisa aizgājusi, viņ� visu satīrījis, palūkojies pulkstenī un pamanījis, ka vēl ir tikai bez divdesmit deviņi, tad viņ� at�cerējies, ka D�ūlijas vīrs otrdienās dodas uz vakarskolu. Es pats domāju, ka viņ� tam brieda jau nedēļām. Viņ� ļoti labi zināja, ka D�ūlija dzīvo tikai da�u minū�u gājiena attālumā no viņa mazās mīlas ligzdiņas. Un, atceroties par vakar�skolu, �ī viņam-likās īstā diena, lai iekarotu D�ū�liju viņas pa�as teritorijā. No otras puses rau�goties, viņ� negribēja zaudēt tagadējo mīļāko līdz tam laikam, kad D�ūlija izrādīs lielāku pre�timnāk�anu.

�ā vai tā, kad lēmums bija pieņemts vairāk vai mazāk acumirklīgas iedomas dēļ, viņ� pa�gaidīja, kamēr Fillisa paies nost no ceļa, un a�i devās uz D�ūlijas māju. Viņ� tur ieradās minūti vai divas pēc tam, kad Keņdons bija aizgājis lai gan viņ�, protams, to nezināja. Likās visai ticami, ka Perri�s bija tā persona, kuru Kendons bija redzējis iegrie�amies Gledstounroudā tad, kad iegāja me�iņā, lai pa taku dotos uz staciju, un Per�ri�s atcerējās, ka pamanījis vīrieti izejam pa vār�tiņiem tad, kad viņ� jau bija iegriezies ap stūri.

Tā vai citādi, Perri�s apgalvo, ka pacēlis roku, lai pieklauvētu pie durvīm, ta�u nav vēl paguvis to izdarīt, kad D�ūlija atrāvusi tās vaļā un me�tusies ārā ar nazi rokā, kliegdama uz viņu. Per�ri�s instinktīvi pacēlis roku, lai aizstāvētos, saķēris D�ūlijas roku ar nazi abi cīnīju�ies, līdz nejau�i nogalinājis viņu.

-�� Bet kāpēc tad viņa uzbrukusi Perri�am?

-� Es domāju, ka viņa noturēja Perri�u par Kendonu. Padomājiet tikai! Mājas durvis ir līdz pu-

sci stiklotas, Kendons un Perri�s ir apmēram vie�nāda auguma un vienas miesas būves. Kendons bija pie durvīm tikai pirms kādas minūtes, mēģi�nādams pierunāt D�ūliju, lai ielai� viņu iek�ā. Caur stikla pamali varēja izskatīties, ka viņ� at�griezies, lai pamēģinātu vēlreiz, un pat tad, kad durvis atvērās, gaisma bija nespodra, tā viņu ap�spīdēja no mugurpuses, un es domāju, ka D�ūlija bija tādā stāvokli viņa nespēja sakarigi domāt. �aubos gan, vai viņa apstājās, lai aplūkotu nācē�ju, viņa vienkār�i devās uzbrukumā.

-�� Tā sakot, D�ūlija sasniedza to robe�u, kuru pārkāpjot vairs nav atgrie�anās?

-�� Jā. Lūzuma punktu, ka izteicās misis Torpa.

Lainhems kādu bridi klusēja, to visu pār�domādams. Tad ieteicās:

-�� Jūs teicāt viņ� apgalvo, ka viss noticis tie�i tā. Vai tad jūs viņam neticat?

-�� Ak, izbeidziet, Maikl Es ticu gan, ka D�ūli�ja uzbruka viņam ar nazi un tā tālāk jā, jo tas saskan ar visu, ko mēs jau zinām, bet pārējais� Nē, viņ� vienkār�i mēģina glābt savu ādu. Vai jūs varat viņu iedomāties tā pārbiju�os no D�ūlijas uzbrukuma, ka viņ� varētu zaudēt kontroli pār �īkstinu un viņam nāktos nogalināt D�ūliju, lai aizstāvētos? D�ūlija bija maza un smalka. Vi�ņai nebija nekādu cerību pieveikt tēvaini viņa augumā.

-�� Mēdz teikt, ka cilvēki, kas pārgāju�i �o ro�be�u, iegūst pārcilvēcīgu spēku, Lainhems bik�li ieteicās.

-��� Varbūt, bet ne jau līdz tādai pakāpei. Es nekādi nespēju tam noticēt. Lai gan, paldies Die�vam, to izlemt nav mūsu zinā. Atstāsim �o izlem�anu tiem, kam tā pienākas. Bet man ir tāda sajūta, ka labi sagatavojies prokurors samals �o pa�aizsardzības ideju miltos. Nē, es tie�ām do�māju, ka tas bija netī�ām. Un nebija iepriek� no�domāts, ta�u es varētu derēt, ka �is uzbrukums satracināja mūsu D�eremiju ciktāl bija runa par D�ūliju. Es domāju, viņ� tie�ām ticēja, ka D�ūlija tikai spēlē grūti iekarojamu guvumu. Es�mu tādā pārliecībā, ka viņ� domāja ja vien tam gadītos palikt ar D�ūliju divatā, viņa sāktu kust kā sniegs vasarā. Saderam, ka viņ� devās uz D�ūlijas māju, uzpūties kā pāvs, un kas noti�ka? Dievs augstais viņa uzbruka ar nazi! Tas varēja būt pamatīgs trieciens viņa ego, viņa pa��lepnumam. Viņ�, protams, nevarēja ne iedomā�ties, ka D�ūlija īstenībā viņu nemaz neredz un ir tādā stāvoklī. Tāpēc es varu derēt, ka viņa in�stinktīvā atbildes reakcija bija dusmas. "Mazā kuce� Uzbrukt man, nelai�ot iek�ā pa dur�vīm�" Kaut kas tamlīdzīgs. Un, protams, viņam nācās rīkoties, jo D�ūlija nāca virsū ar nazi. Viņam nebija laika apdomāties. Tā viņ� pagrieza D�ūlijas nazi pret pa�u D�ūliju.

-� Apzināti.

-�� Noteikti. Tī�ām. Starp citu, Maik, man kaut kas ie�āvās prātā. Vai atceraties tās divas liecības par gara auguma tum�matainu vīrieti, kas gājis uz Gledstounroudas pusi, bet mēs domājām, ka cilvēki sajauku�i laikus?

-�� Protams! Jūs domājat, ka bija nevis viens, bet divi vīrie�i. Vispirms Kendons, iedams pa Dizraeli terasi, pēc tam Perri�s, iedams pa Seftsberijroudu, tā var izskaidrot, kāpēc tika minēti laiki ar piecu minū�u atstarpi.

-� Tie�i tā.

Uz da�ām minūtēm iestājās klusums kamēr abi vīri visu pārdomāja.

-������� Protams, Tenets sacīja, mēs joprojām neesam tiku�i skaidrībā, kas nogalināja Annabellu Dcikru.

-� Vai tad jūs izmeklējat arī to?

-�� Nē. Ak, nē, tā nav. Beigu beigās, jaunu pie�rādījumu ta�u nav, vai ne? Un Lovs ir strādājis kārtīgi, kā jau jūs bijāt domājis. Nē, baidos, ka Annabellas slepkava ir dro�ībā.

-�� Bet es domāju, ka jūs teicāties esam pār�liecināts, ka to izdarījusi misis Pokoka?

-�� Jā gan, un esmu joprojām. Ta�u būt pār�liecinātam ir viens, bet pierādīt tas ir kas cits.

-�� Tā gan nav nekāda labā ju�ana zināt, ka slepkava palicis nesodīts.

-�� Jā, Tenets automātiski piekrita. Viņ� do�māja par Pokoku bērniem un apzinājās, cik vieg�li būtu izsist viņiem pamatu no kāju apak�as. Ja būtu kaut vai vismazākās cerības pierādīt Ednas Pokokas vainu viņ� zināja, ka to darītu. Lai kā tas bija, viņam negribējās īpa�i pētīt savas izjū�tas. Ja policists sāka just simpātijas pret slep�kavām, tad nebija iespējams pateikt, ar ko tas varēja beigties. Un vēl kaut kas bija jāpasaka. Viņ� sasparojās.

-� Redziet, Maik, jums izrādījās taisnība.

Piepūle, kuru viņam prasīja �ī atzī�anās, darī�ja balsi aizsmaku�u, gandrīz agresīvu.

Lainhems izskatījās tik pārsteigts, cik vien iespējams.

-�� Kādā ziņā?

-�� Tādā, ka bija daudz ticamāk D�ūlija no�galināta tādu sare�ģījumu dēļ, kuri risināju�ies nupat, nevis tādu, kuri risināju�ies tālā pagātnē.

Tā kā Lainhemam bija augsta temperatūra, Tenetam nelikās ticami, ka viņ� varētu manāmi piesarkt ta�u tā notika. Sārtums pamazām kāpa aug�up no Lainhema kakla viņa vaigos un pat pierē.

-�� Mans Dievs, sacīja viņa māte, ienākdama istabā ar kafijas tasi Tenetam un limonādes krūzi dēlam pēdējā bija pārklāta ar sniegbaltu audek�la salveti. Paskaties ta�u uz sevi! Viņa pa�sniedza Tenetam kafiju, nolika krūzi uz naktsgal�diņa un pielika roku Lainhemam pie pieres.

-� Ar mani viss ir kārtībā, māt, viņ� satraukti sacīja, uzmetis Tenetam mulsu skatienu.

Viņa atkāpās, pēto�i noskatīdama dēlu, galvu uz vienu pusi pie�ķiebusi.

-������ Es varētu zvērēt� Lūk, viņa izņēma ter�mometru no nelielas glāzes ar dezinficējo�u �ķidrumu ari glāze atradās uz galdiņa pie gul�tas, atļauj man, lūdzu�

Lainhems atvēcinājās.

-Tagad nē, māt, lūdzu! Vēlāk, kad inspektors Tenets aizies.

Tenets saprata, kāpēc Lainhemam bija tik grūti izrādīt kādu iniciatīvu.

Misis Lainhemas lūpas noraido�i sakniebās kā �aura līnija.

-�� Labi, dārgumiņ.

Māte ielēja glāzē limonādi un iespieda to vi�ņam rokā.

-� Tad vismaz mēģini iedzert �o te. Tā palīdzēs temperatūrai kristies labāk nekā jebkas cits.

Lainhems bez iebildumiem paņēma glāzi, pa�gaidīja, kamēr viņa izgāja no istabas, un ar dum�pīgu piesitienu nolika to atpakaļ uz naktsgaldiņa. Viņ� bija pamanījis Teneta skatienu.

-�� Sievietes! Tenets sacīja un jutās atvieg�lots, kad Lainhems pasmaidīja.

-�� Vienkār�i, viņ� turpināja, izdzēris pēdējās kafijas paliekas, es zinu, ka jums gribējās dzir�dēt, kā tas viss beidzās.

Viņ� nolika tasi un piecēlās.

-� Labi, es domāju, ka tagad labāk do�os mājās.

-�� Vienu mirklīti, Lainhems ātri sacīja.

Tenets atkal apsēdās.

-� Es gribēju� Es gribēju atvainoties.

Tagad bija Tcneta kārta pabrīnīties.

-�� Par ko gan?

-�� Par to, ka jums nācās velti zaudēt laiku, ser. Lainhems sastomījās, pēc tam turpināja:

-�� Ja es nebūtu tik pavir�i nopratinājis misis Pend�u, ja būtu izdabūjis no viņas patiesību jau pirmajā reizē, tad jums nenāktos zaudēt laiku, noņemoties ar Deikras lielu.

Tā nenoliedzami bija patiesība, bet Tenets nekādi nespēja dusmoties uz Lainhemu pat ne mazliet. Par spīti savam pa�a aizvainotajam pa�lepnumam, viņ� pēk�ņi saprata, ka neko ne�no�ēlo. Sasodīts, �ī izmeklē�ana viņam patika. �ī atgrie�anās pagātnē it kā noslēdza loku viņa meklējumus, kā izprast D�ūliju, un apmierināja viņa ziņkāri.

-��� Mēs visi kļūdāmies, viņ� sacīja. Un paldies Dievam! Ja mēs būtu nekļūdīgi, tad būtu neizturami. Es domāju, ka mēs abi no �īs lietas esam kaut ko mācīju�ies. Tad lai tā arī paliek, vai ne? Viņ� atkal piecēlās.

-Jā, ser. Un, ser� paldies jums.

Tcnets pamāja ar roku sveicienu, lai atvadītos, un devās projām.

Pēc trim mēne�iem skaistā vasaras vakarā Tenets un D�ouna rokrokā pastaigājās Starrendenas centrā pie galvenās autostāvvietas. Tā bija D�ounas dzim�anas diena, un Tenets aizveda viņu vakariņās, lai atzīmētu �o notikumu. Abi bi�ja labā garastāvoklī pēc gar�īgā cienasta un vīna, mierā ar visu pasauli.

-�� Dārgais, paskaties! D�ouna rādīja uz kaut ko ielas otrā pusē tur nupat bija atvērta neliela mākslas galerija. Uz molberta skatloga centrā, no apak�as izgaismota, karājās glezna.

-Tā ta�u ir "Kriketa spēle", vai ne?

Abi pārgāja pāri ielai apskatīties.

-�� Es jau tā domāju. Misters Holmss būs to pārdevis, D�ouna sacīja. Es to pazītu jebkur.

Abi klusēdami pētīja gleznu. Tā bija pirmā reize, kad Tenetam bija iespēja nesteidzoties iz�pētīt vienu no Annabellas Deikras gleznām. "Nav �aubu," viņ� domāja, "par to, ka viņa bijusi laba gleznotāja." Glezna pievilka skatienu kā magnēts dārgakmeņiem līdzīgi spīdo�ās krāsas, īpatnējā maniere un daudzām mazām figūriņām pieblīvē�tais audekls nebeidzami fascinēja.

-�� Vai es tev jau teicu, ka viņa tur ievietoja pazīstamus cilvēkus? -Tenets nomurmināja.

-�� Vai tie�ām?

-�� Mhm. To man teica misis Mensone. Pa�skaties! Varu derēt, ka tā ir viņa ar viru. Viņam ir cietā apkaklīte.

Abi pieliecās, piespiezdami degunus pie vei�kala skatloga stikla. Cienīgtēvs un misis Men�sone turēja rokās tējas tases, stāvēdami pie gara galda, kas atradās blakus vienam no diviem Grī�nas milzu ozoliem Litlsjutonā, un ēnā laistījās baltais galdauts. "Jā, es varu zvērēt, ka tā ir misis Mensone" Tenets domāja, "jaunāka, vitālāka par to slimo sievieti, kāda viņa bija kļuvusi." Pārstei�dzo�i, kādā veidā tik mazās figūriņās Annabclla Deikra pamanījās attēlot kaut ko būtisku per�sonas individualitātei tā, lai �os cilvēkus uzreiz varētu pazīt.

Un tur, viņ� izbrīnījies pamanīja, bija D�ūlija nē, ne jau D�ūlija, protams, viņas māte, D�enifera Perra, kā ūdens lāse līdzinādamās D�ūlijai to bija apstiprinājis Holmss. Vīrietis viņai līdzās noteikti bija Deivids Perrs, D�ūlijas tēvs, kuru traģiskais nelaimes gadījums bija izrāvis no �īs vides un notikumiem, kuri beidzās ar D�ūlijas nāvi. Ja D�enifera nebūtu atstājusi D�ūliju pie Annabellas, kamēr brauca uz slim�nīcu, D�ūlija nebūtu kļuvusi par aculiecinieci slepkavībai, kurai uz viņu bija tik dziļa un tāl�ejo�a ietekme. Pie misis Perras kūjām, dzeltena�jai kleitiņai izceļoties uz zaļās zāles fona, kus�tībā plūcot narcisi bija noliecies kādus astoņ�padsmit mēne�us vecs bērns tā varēja būt tikai D�ūlija pati.

Tenets parādīja viņu D�ounai, kura savilka seju.

-�� Nabaga mazulīte, � viņa nomurmināja. Un pēc tam vaicāja: Tu domā, ka te ir visi tie cil�vēki, par kuriem tu man stāstīji?

-�� Ja ticam misis Mensonei, tas ir vairāk nekā iespējams. Piemēram, es varētu derēt, ka tā tur ir Elisa Gidi ja.

Elisa gāja cauri Grīnai pretī citiem skatī�tājiem, pieturēdama sievieti, kura acīmredzami atspiedās uz viņas rokas. Tenets iedomājās, ka tā bija Elisas māte. Elisas spo�ie, melnie mati bija atsukāti atpakaļ un uzsprausti, izceļot acu kaķisko ieslīpumu un augstos, izciļņos vaigu kau�lus. Viņas izteikti individuālā gaume apģērbā bi�ja manāma jau toreiz. Viņai mugurā bija debes�zils tērps, kas apak�ā sa�aurinājās, manāmi kon�trastējot ar visnotaļ bezveidīgo otras sievietes vasaras kleitu.

Tenets lūkojās pēc Pokokiem, ta�u viņus izrā�dījās daudz grūtāk identificēt. Vai tas bija Rod�ers kriketa vārtos, un Edna stāvēja nolie�kusies pār kaimiņu bērna ratiņiem? Pīku un Plammeru viņ� nekad nebija redzējis. Tenets nopūzdamies atlieca muguru.

-�� Trīsdesmit ginejas, D�ouna domīgi sacīja. Tas ir tā vērts un, jādomā, labs naudas ie�guldī�anas veids.

-�� Nē! Tenets iesaucās. To es nevarētu iz�turēt. Pat ja mums būtu nauda, ko ieguldīt kuras mums nav, es patie�ām nevarētu izturēt, ja tā karā�tos mūsu lielajā istabā pie sienas. Vai tu nesaproti, ka īstenībā tā bija �ī glezna, kas man lika zaudēt laiku, meklējot medījumu glu�i citā midzenī?

-�� Nabadziņ�! Tu tamdēļ vēl tagad jūties neēr�ti, vai ne?

-� Tagad jau mazāk nekā sākumā, Tencts pa�smīnēja. Pat nezinu. Varbūt tā tie�ām nav slikta do�ma �o gleznu nopirkt un pakarināt tur, kur es varētu to katru dienu redzēt stingrā brīdinājuma vietā.

-� Nemū�am! Mājas nav īstā viela Stingrajiem Brīdinājumiem. D�ouna pieķērās viņam pie rokas, un pēdējoreiz negribīgi atraujot no glez�nas skatienu viņ� padevās.

-�� Nav ta�u nekādu �aubu par to, ka tā ir Holmsu glezna, vai ne? viņ� ievaicājās, kad abi devās projām.

D�ouna pakratīja galvu.

-�� Nekādu. Atceros, es kaut kur lasīju, ka Annabella Deikra nekad nemēdza vairākkārt gleznot vienu si�etu.

-�� Nabadziņ�! Es prātoju, vai viņ� vēl jopro�jām ir Gledstounroudā. Ja viņam ir kaut cik prā�ta, tad viņ� dro�i vien jau būs izvades. Vismaz man prieks par to, ka viņ� gleznu pārdevis.

-�� Kāpēc?

Tenets paraustīja plecus.

-�� Tāpēc, ka tas ir briesmīgi, tā man �ķiet iedomāties, ka tā karātos viņa mājā pie sienas, viņam nezinot tās nozīmi.

-�� Tu domā, ka Holmss nezināja, kas ir visi ta�jā attēlotie cilvēki? D�ūlija, viņas vecāki, Annabellas slepkava�

-�� Viņ� man nelikās tāds cilvēks, kas interesē�tos par glezniecibu. Tās figūriņas ir tik maziņas, es �aubos, vai viņ� jebkad ir uzmanīgāk papētījis "Kriketa spēli" tā, lai spētu pazīt D�ūlijas māti viņu abu līdzības dēļ. Un viņ� neko nezināja par Annabellas slepkavību. Es prātoju, teikt viņam par to vai neteikt, bet nospriedu, ka tā varētu padarīt viņu vēl nelaimīgāku dodot vēl veselu lērumu jaunu apstākļu pārdomām tie�i tad, kad viņ� varētu atsākt normālu dzīvi. Es nezinu. Var�būt Holmsam vajadzētu to pateikt. Varbūt viņam ir tiesības zināt. Kā tu domā?

Ap stūri izdrāzās smagā automa�īna tie�i tad, kad viņi gatavojās iet pāri ielai, un Tenets saķēra D�ounas elkoni.

Abi noskatījās, kā tā aizdrāzās, un tad Tenets veda sievu pāri ielai uz autostāvvietu.

-�� Mhm? viņ� norūca, tā likdams saprast, ka vēl joprojām gaida atbildi.

-�� Es nezinu, viņa noteica. Godīgi sakot, es nedomāju, ka zinu pietiekami daudz, lai spētu par to spriest. Bet kāda jēga tagad par to uz�traukties? Tas viss jau ir pagātnē un beidzies. Tu darīji to, ko domāji esam pareizāku tajā laikā, tas dro�i vien ir vissvarīgākais? Par ko tu smai�di?

Tenets smaids pletās vēl platāks.

-�� Par to, ko man reiz pateica doktors Mellerds. -Nemēģiniet uzņemties Visuvarenā pienāku�mus," viņ� teica. "Viņ� tos pilda daudz labāk, nekā jūs jebkad spētu izpildīt."

D�ounas acis atzinīgi iemirdzējās.

-�� Tipiski, viņa sacīja. Bet zini, viņam ir taisnība.

-�� Kā parasti, sacīja Tenets. Turpretī man�

-�� Un ari tev, viņa vīru pārtrauca un mazliet viltīgi uzsmaidīja tam.

-� Vismaz lielākoties.

Nonāku�i pie auto, viņi vēl joprojām smaidī�ja-

Doroteja Simpsone NĀVE PIEVAKARĒ Romāns

Apgāds "Artava", LV 1011, Rīgā, K. Barona iela 12. Tel./fax 286452. Licence Nr. 2-0356. Iespiests a/s "Preses nams" tipogrāfijā Rīgā, Balasta damhī 3.

OPERATĪVĀKA KRIMINĀLHRONIKA

DISKUSIJAS SPORTS AFI�AS KINO TEĀTRIS � FOTO MĪLESTĪBA INTRIGAS PASAKAS MŪZIKA REKLĀMA

J TV

Abonē�anas indekss: 68237

Bez derīgu Iela 12.

Ttlr.619641 (redakcija), 612383 (reklāmas birojs)

RADIO

SAT

PROGRAMMAS FAKTI UN NOTIKUMI

[1] svara mērvienība, 1 stouns �apm. 6,33 kg (tulk. picz.).