Doroteja Simpsone

Nekā smieklīga

Skatīdamies, kā tālumā nozūd nekustīga ma��īnu signāluguņu rinda, Tenets bungāja pa stūres ratu. Viņ� pavērās paneļa pulksteni. Jau bez div�desmit astoņi. Brid�itas vilcienam jāpienāk pēc desmit minūtēm. Viņ� gribēja būt tur, sagaidīt viņu uz platformas. Viņ� bija iedomājies, ka lai�ka gana �ādā vakara stundā Starrendenas ielas parasti mēdza būt salīdzino�i tuk�as. Tātad priek�ā atgadījusies kāda avārija.

Tuvojo�ās ātrās palīdzības ma�īnas sirēnas gau�do�ana apstiprināja viņa minējumu. Pulsējo�ās, zilās brīdinājuma lampas stari tepat priek�ā sa�ķēla debesis un atpoguļojās māju logos ielas pretējā pusē, līdz pat līkumam. Varbūt griezt ma�īnu ap�kārt un mēģināt nokļūt līdz stacijai pa citu ceļu? "Kustieties ta�u, "viņ� smagi elpoja. "Kustieties!"

Brīnumainā kārtā gandrīz vai tajā pa�ā mirkli tālākās ma�īnu uguntiņas pazuda ceļa likumā, un ma�īnu rinda sakustējās. Tuvojās avārijas vieta. Tenetam laika atlika tikai, lai acu kaktiņos no�ķertu ceļam pāri �ķērsām sagriezu�os fordu, mo�tociklu gandrīz vai zem ma�īnas priek�ējiem riteņiem, sagumu�u cilvēka stāvu ar rokās

saņemtu galvu uz ietves malas un nestuves, ku�ras jau tika iestumtas ātrās palīdzības ma�īnā. "Benam vajadzētu �o skatu redzēt," Tenetam ienāca prātā ne�ēlīga doma. Varbūt tad beigtu dīkt, lai nopērk viņam mopēdu.

Kad viņ� piebrauca pie platformas, bija atlikusi viena minūte. Domas tagad jau pilnībā koncen�trējās ap Brid�itu. Kas viņai atgadījies? Simto reizi caur smadzenēm izskrēja īsā telefonsaruna.

-�� Tēti? Paklausies, vei tev nekas nav pretī, ja es uz da�ām dienām atbrauk�u?

-�� Jā, protams, bet� Vai ar tevi viss kārtībā? Nav kaut kas atgadījies?

-�� Tad bū�u klāt piektdienas vakarā.

-�� Cikos? Es tevi sagaidī�u.

-�� Jauki. Noķer�u to, se�os piecpadsmit. Uz redzīti!

Un telefons apklusa, apraudams Brid�itas tik vēlamo paskaidrojumu.

"Tam jābūt saistītam ar Aleksandru," nodo�māja Tenets. Viņ� bija Brid�itas bagātais, dzīvē veiksmīgais, nupat privātskolu absolvēju�ais draugs. Viņi satikās jau gadu, un Teneta sākotnē�jās ba�as par tik da�ādajām aprindām, no kurām abi nāku�i, pamazām sāka noplakt. Tomēr zinā�ma rezervētība saglabājās. Bija skaidri redzams ka Brid�ita Aleksandrā iemīlējusies līdz ausīm, bet vai tikpat dro�s Tenets varēja būt par Alek�sandra jūtām? Jā, viņam meitene patika, bet vai ar to pietiek, lai puisim varētu uzticēties? Tenets �aubījās, un savā ziņā tas bija pat labi. Savos di�vdesmit gados Brid�ita bija vēl ļoti jauniņa. Bet, ja tagad Aleksandrs pēk�ņi viņu pametis� Tonē�tam likās nepanesama doma par sirdssāpēm, kuras Brid�itai nāktos pārciest. Bija jau viegli pateikt: ja reiz jūsu bērni ir pieaugu�i, tad par tiem vairs nav jāatbild, un viņiem jāprot pa�iem parūpēties par sevi. Nē, viņi joprojām ir daļa no jums pa�iem, un tādi vienmēr paliks. Bērnu prie�ki un bēdas lielākā vai mazākā mērā vienmēr būs arī jūsu prieki un bēdas. Un gadījumā ar Brid�itu� Nu, lūk, arī vilciens. Tenets nocietināja sevi. Jā, tur jau viņa ir. Meitene mo�ā solī soļoja pa platformu pretī tēvam. "Viņa izskatās no�mocījusies un bāla," nodomāja Tenets, "tāda kā augumā sakritusies un oktobra vakaram neatbils�to�i apģērbusies kokvilnas auduma biksēs, krekliņā ar īsām rokām un plānā jakā."

Viņa centās pasmaidīt, noskūpstīja tēvu uz vaiga un pasniedza savu hipiju stila zaļi oran�o krāsu sajaukuma somu.

Viss kārtībā? viņ� jautāja, mēģinādams

neraudzīties meitas sejā pārāk pēto�i.

Abu acis uz īsu mirkli sastapās, tad Brid�itas skatiens aizslīdēja projām. Viņa pamāja.

Nu, ko, viņam nav nodoma uzspiest. Meita var vecākiem uzticēties protams, ja vispār vēlēsies to darīt, kad pienāks īstā reize. Mājup abi brauca klusēdami.

D�ouna izdzirdēja ma�īnas rūkoņu un, atvērusi durvis, sagaidīja viņus. Atbildot jautājumam sievas acīs, Tenets pa�ūpoja galvu. Pagaidām nekā.

D�ouna steidzīgi apkampa Brid�itu.

-�� Ēdusi esi?

-�� Paņēmu sendvi�u Viktori jas stacijā.

-� Tad varbūt kafiju?

-� Jā, tas būtu jauki.

Nākamās pāris stundas viņi pavadīja, skato�ties televizoru un izliekoties, ka viss ir kārtībā, bet gaisā drūzmējās neizteikti jautājumi. Kad desmitos sākās ziņas, Brid�ita izstaipījās un pie�cēlās.

-�� Domāju, ka ie�u aug�ā, ja jūs neiebilstat. Pagājusi visai vētraina nedēļa.

Brid�ita iet gulēt jau desmitos? Kaut kas ne�dzirdēts! Viņi nomaskēja savu samulsumu aiz it kā izpratnes pilniem galvas mājieniem un smaidiem.

-�� Domāju, ka drīz uzsprāg�u, ja netiksim skaidrībā, sacīja D�ouna, klausoties, kā meita uzkāpj pa kāpnēm. Smagā kāju vilk�ana nodeva Brid�itas sāpes.

-Tagad vismazāk viņa gribētu, lai mēs uzplijamies ar saviem jautājumiem.

-�� Bet es ta�u nedomāju to darīt, Luk. Normā�la vecāku interese�

-�� Brid�ita zina, ka mums nav miera! Dod vi�ņai laiku! Meitenei vienkār�i jāievelk elpa.

Iezvanījās telefons. D�ouna saviebās.

-Tik vēlā vakarā, tas būs tev. Uzvārī�u tēju.

Tenets negribīgi piegāja pie telefona. Brid�itas dēļ viņ� jutās kūtrs un nospiests, un vienīgais, ko viņ� vēlējās, iedzert kaut ko karstu un nomieri�no�u un iekrist gultā.

Kad Tenets pacēla klausuli, ienāca Bens, aizcērtot aiz sevis ārdurvis. Savos se�padsmit gados viņ� bija jau veselu collu garāks par tēvu un pie�devām ar tādiem muskuļiem, ka likās kaut ko izdarīt klusām viņ� vienkār�i nespēj.

-�� Mā�ele mājās?

Tenets pamāja uz kāpnēm, pavicināja roku, lūg�dams klusumu, un piespieda klausuli cie�āk ausij.

-�� Atvainojiet, ko jūs teicāt?

-� �eit Paters, ser.

Par spīti letarģijai, kurā viņ� bija slīdzis pinns brī�a, piere savilkās grumbās. De�urējo�ais virsnieks ne�traucētu viņu brīvā vakarā, ja tas nebūtu īpa�i svarīgi.

-�� Jā? Vai jūs brīdi nepagaiditu? Tencts aizklā�ja klausuli ar plaukstu un no�ņācās: Kā, pēc tavām domām, lai �ādā troksnī es runāju pa tele�fonu?

No virtuves parādījās D�ouna. Bens bija jau pusceļā aug�up pa kāpnēm, kad māte sauca nopakaļus:

-�� Viņa ir nogurusi. Aizgāja gulēt.

Bens pārsteigumā apstājās.

-�� Tik agri? Vienalga, ie�u apsveicināties. Lēkdams pa diviem pakāpieniem reizē, viņ� pie�veica atliku�os kāpienus, un tad jau viņi sadzirdēja klauvējienu pie durvīm un balsu murdoņu.

D�ouna paraustīja plecus un atkal pazuda virtu�vē.

-� Atvainojiet, Pater, teica Tenets. Turpiniet!

-�� Patruļas ma�īna atbildējusi uz 999 zvanu un tagad lūdz palīdzību. Mīklains nāves gadījums, ser. Iespējams, ka slepkavība.

-�� Kur? Kuņģī jau sagriezās.

-� Starrendenas vīna dārzos. Tas ir ārpusē pie�

-� Zinu, kur tas ir. Vēl kādas detaļas?

-�� Pagaidām nē, ser.

-�� Skaidrs. Esmu jau ceļā. Ekspertīzes grupai paziņojāt?

-� Jā, ser. Un doktoram Mellerdam arī.

-� Un detektīvser�antam Lainhemam?

-�� Tūlīt zvanī�u viņam, ser, un arī pārējiem no grupas.

Tenets nolika klausuli un devās uz virtuves durvīm.

D�ouna jau skrūvēja termosam vāciņu.

-�� Viss kārtībā, es dzirdēju. Viņa sniedza vī�ram termosu. Interesanti, cik reizes jau man ir nācies to darīt.

Tenets pasmaidīja un noskūpstīja sievu.

-�� Ja es sāktu skaitīt, tas tikai sabojātu tev ga�rastāvokli.

Starrendenas vīna dārzi atradās �etras jūdzes uz rietumiem no pilsētiņas pie Meidstounas ceļa. Braucot cauri klusajām ieliņām, Tenets mēģināja atcerēties, ko viņ� par �o vietu zina. Ļoti maz, viņam nācās atzīt. Ja nu vienīgi to, kur �ī vieta atrodas, un to, ka tur vareni zeļ bizness. Teneti alkoholu lietoja maz un patiesībā vīnu nekad �eit nebija pirku�i. Neviens no viņiem nekad arī ne�bija dārzos pastaigājies, arī gida pavadībā ne. Varbūt tā ir pat labāk? Viņ� varēs apskatīt vietu un novērtēt visu pilnīgi skaidri� Nē, viņ� sapra�ta, ka tā tomēr nav. Kaut kas ir dzirdēts par īpa�nieku. Kā viņu sauca? Kaut kāds dīvains uzvārds, tomēr Tenets nevarēja atcerēties. Katrā ziņā viņ� bija pārliecināts, ka tas skanēja kaut kā nepatīkami� Tenets drūmi vērās tumsā. Nē, neizdosies. Uzvārds nedevās rokā.

Desmit minūtes vēlāk parādījās pirmais uz�raksts. STARRENDENAS VĪNA DĀRZI. PĒC 100 JARDIEM PA LABI. Un drīz pēc tam virs izliektas arkas izgaismojās izkārtne, kura iezīmē�ja ieeju. Tenets piebremzēja, lai izlasītu uzrakstu.

STARRENDENAS VĪNA DĀRZI

GODALGOTI ANGĻU VĪNI. BEZMAKSAS DEGUSTĀCIJA

EKSKURSIJAS PA VĪNA DĀRZIEM

Informācija par darbalaika sākumu bija apak�ā, bet tik sīkiem burtiem, ka naktī tos salasīt nebija iespējams. Izkārtnes abus sānus rotāja vīn�stīgām savienotu vīnogu ķekaru zīmējumi.

Kad Tenets pārbrauca ceļam un iegrieza platajos ieejas vārtos, aizmugurē parādījās ma�ī�nas ugunis. �oferis ar gaismām signalizēja un sekoja Teneta ma�īnai. Lainhema fords. Stāvvie�tā viņi apstājās tie�i blakus Mellerda vecajam roveram. Pla�ajā laukumā stāvēja daudz citu ma�īnu pāris policijas auto un vēl da�as, kuras acīmredzot piederēja vīna dārzu darbiniekiem.

Skaists gan tas baltais mersedess, Lainhems ilgu pilnā balsī novilka. Pēc skata var spriest, ka �ejienie�i slikti nedzīvo. Viņi ar Tenetu kopā strādāja jau tik ilgi, ka īpa�a sasveicinā��anās likās lieka.

Tenets pamāja. Lainhemam taisnība. Blakus stā�vo�ais mersedess un citas pat naktī samanāmās pazīmes liecināja, ka te ieguldīti pamatīgi līdzekļi: svaigs asfalta klājums, jauni ie�ogojumi un vis�pārēja kārtības un labklājības gaisotne tas viss bi�ja te. Tālāk, pa labi, aiz augsta, bieza īvju dzīv�oga dro�i noslēpusies, slējās pamatīga, laikmetīga dzī�vojamā ēka. Daudzās gaismas visos logos brīdinā�ja, ka mājā atgadījies kaut kas nopietns. Tie�i priek�ā pret naksnīgajām debesīm jumtus spīdināja saimniecības ēku puduris. Spraugā starp diviem tu�vākajiem �ķūņiem, labi saredzams gaismas staros, de�urēja formas tērpā ģērbies konstebls. Kad viņi pienāca tuvāk, Tenets redzēja, ka �ķūnis labajā pusē ir pārbūvēts par vīnu veikalu, bet pretējā ierīkots kantoris.

-� Labs vakars, Tenbij, viņ� pasveicināja konsteblu. Kur jāiet?

Pagriezies pa kreisi, vīrs norādīja:

-�� Tur, tajā lielajā mājā, ser. Vīna pildītavā. Viņ� atrodas laboratorijā. Konstebls apklusa un norija siekalas. Tur ir maziņ� juceklītis, ser.

Tenetam pamira sirds. Viņu katru reizi biedēja pirmais skats uz līķi. Kaut kas tik sāpīgs slēpās katrā nesen miru�ā cilvēkā, cilvēkā, kuru no jo�projām dzīvajiem, elpojo�ajiem �ķīra tikai niecīgs laika sprīdis. Lai gan Tenets bija ievērojami pro�gresējis mākā noslēpt no kolēģiem �o savu vāju�ma brīdi, viņam vienmēr nācās pamatīgi nobruņoties pret tik�anos ar �o pirmo, �ausmino�o ainu. Un, ja nelaimīgais bija nonāvēts īpa�i ciet�sirdīgi un skats bija asiņains, kā teica Tebijs, "juceklītis", likteņa pārbaudījums likās desmit reizes smagāks. Teneta pārbagātā iztēle zīmēja pēdējos agonijas mirkļus, pirms upuris ieslīgst vis�ēlīgajā nemaņā. Tomēr iepriek� brīdinātais spēj laicīgi sagatavoties.

-�� Kādā veidā? Tenets klusām pajautāja.

-�� Izskatās, ka nelaimīgais izkritis cauri logam un krītot pārgriezis rīkli. Daudz asiņu. Un stikli arī visapkārt.

"�ausmīgi, bet izklausās, ka esmu redzējis daudz briesmīgākus skatus," nodomāja Tenets.

-�� Vai jau zināms, kas viņ� ir?

-� Vīna dārzu īpa�nieks, ser. Vārdā Rcndi�s.

Protams! Rcndi�s, tāds bija �is uzvārds. Un

tagad Tenets atcerējās, kur to dzirdējis. Intere�santi, vai Lainhems arī zina �o uzvārdu?

Protams, ser�ants to zināja.

-�� Rcndi�s, Lainhems atkārtoja, kad viņi caur pla�o galeriju iegāja milzīgā, apmēram

se�desmit kvadrātpēdu lielā, ēku apņemtā pa�galmā. Tas ir tas zellis, par kuru es jums stāstīju, atceraties? Pirms pāris gadiem. Luīze bija no�raizējusies par kādu no Mendijas rotaļu grupas bērnu māmiņām. Viņa pamanīja zilumus vietā, kur tos nebija tik viegli ieraudzīt. Luīzei radās aiz�domas, ka vīrs �o sievieti sit. Viņa mēģināja pie�runāt sievieti, lai tā visu izstāsta, jo gribēja no�skaidrot, vai kaut kā nevar viņai palīdzēt.

-� Jā, atceros. Bet mēs sapratām, ka izejas nav. Ja sieviete izvēlas nerunāt par savu vīru, tad tur nekas nav līdzams.

-�� Tā, interesanti, sacīja Lainhems. Starp citu, ko Tenbijs domāja ar "laboratoriju", ser? Kāpēc vīna dārzos ir vajadzīga laboratorija?

Tenets paraustīja plecus.

-��� Nav ne jausmas. Viņ� bija apstājies un raudzījās apkārt, mēģinādams izpētīt vietas ģeogrāfisko stāvokli. Un ko redzēt bija daudz. Visu labējo pagalma spārnu aizņēma celtne, kuru bija parādījis konstebls Tenbijs pildītava. Sī bi�ja relatīvi jauna celtne, iespējams, ka tie�i tādam nolūkam būvēta. Milzīgās, slīdo�ās durvis stāvē�ja vaļā, un caur tām pagalmā plūda gaisma. Tenets pamanīja garas nerūsējo�ā tērauda cister�nas un komplicētu iekārtu. Labajā pusē, gar kā�das iek�ējās telpas atvērtajām durvīm, grozījās da�i no viņa vīriem. Acīmredzot ta ir laboratori�ja-

Tie�i priek�ā, pagalma tālākajā galā, slējās cita celtne ar vienu vaļēju sienu. Griezīga, atklāta gais�ma spīdēja lejup uz cilindrisku, kādas divpadsmit pēdas garu nerūsējo�a tērauda ierīci varbūt spie�di vienā malā, bet tai pretī bija novietotas pāris piekabes. Vidū, ar vēl neatkabinātu tre�o piekabi, gaidīja traktors. Acīmredzot aiz �īs celtnes no vīnogu laukiem tie�i uz �ejieni tika vestas vīnogas. �ajā gadalaikā vīnogu novāk�ana, protams, bija tikai pusē, pats ra�īgākais darbalaiks. Grīda no mitruma spīdēja kā tikko nolaistīta.

Tenets pamanīja, ka Lainhems mīņājas no kājas uz kāju, cen�oties apslāpēt nepacietību drāzties iek�ā tie�i pa�ā notikumu virpulī, kur� griezās viņiem aiz muguras. Tenets arī apzinājās, cik svarī�gi ir nezaudēt laiku un nepalaist garām pirm�reizējos, nozieguma vietā gūtos iespaidus. Daļēji viņa vilcinā�anās bija izskaidrojama ar nevēlē�anos ķerties pie darba nākamā posma. Tomēr bezgalīgi atlikt nevarēja; ir jātiek ar sevi galā. Uzmetis vis�aptvero�u skatienu pārējām ēkām, par kuru izman�to�anu atlika tikai minēt, viņ� nopūtās un pagriezās.

Labi, nu, tad ejam, Maik.

Lainhems dedzīgi devās uz priek�u. Tenets vilkās aizmugurē.

Iek�pusē milzīgo telpu visā garumā uz pusēm dalīja stikla flī�u siena. Tās tālākajā galā atradās pildī�anas cehs, kura ieslīpā grīda, sienas bez neviena plankumiņa un pats pildī�anas konveijers higiēniskā tīrībā spīdēja un laistījās. Pa kreisi no dubultdurvīm rindojās cisternas, kuras Tcnets bija pamanījis jau agrāk, un divas īsākas rindas ar ozolkoka mucām, nostiprinātām ar pamatīgiem, krusteniskiem balstiem. Laboratorijas atvērtās dur�vis atradās pie iek�ējās sienas, pa labi no dubult�durvīm. Pamanot uz grīdas blakus durvīm vē�mekļus, Teneta kuņģis satraukumā sarāvās. Divi ekspertīzes grupas vīri sarunājās ar abiem patruļas policistiem. Kad Tcnets un Lainhems tuvojās dur�vīm, laboratorijā noplaiksnīja zibspuldzes uzlies�mojums.

-Tur pa�laik, ser, ir nedaudz jocīgi, Tenetu uzrunāja viens no ekspertiem. Nekad mū�ā neesmu redzējis tik daudz sadauzīta stikla. Esam jau izdarīju�i visus vajadzīgos līķa uzņēmumus un tad nolēmām tikt galā ar grīdas fotografē�anu, tā ka varējām mazliet uzslaucīt. Viņ� pasniedza Tenetam un Lainhemam smagas plastikas virs�ības.

Viņi tās uzvilka.

Mēs būsim uzmanīgi, apsolīja Tcnets. Tikai vispirms novērtēsim situāciju. Viņ� pie�vērsās patruļas policistam. Kur� atrada līķi?

-�� Kāds puisis, vārdā Vīntid�s. Viņ� �eit ir gal�venā vīndara palīgs.

-�� Piemērots uzvārds, Lainhems pasmīnēja.

Teneta asais skatiens apklusināja ser�antu.

Te nav nekā smieklīga. Tūlīt pat viņ� to no�ēlo�ja. Nesaprātīga rīcība. Policistu vidū �āda, it kā situācijai nepiemērota vieglprātība bie�i vien ti�ka izmantota kā aizsardzības mehānisms pret darbā bie�i sastopamo skarbo realitāti. "Esmu pārāk saspringts," nodomāja Tenets. "Jo ātrāk tik�u pāri nākamajām pāris minūtēm, jo labāk."

-�� Kur pa�laik ir Vīntid�s?

-�� Mājā, pie miru�ā sievas.

-� Tā. Cerams, ka doktors Mellerds vēl ir �eit?

-�� Nu jau dro�i vien būs pabeidzis.

-� Labi. Ilgāk novilcināt to vairs nevar. Tenets dziļi ievilka elpu un spēra soli pāri laboratorijas slieksnim. Zem kājām �ķindēja stikla lauskas. Viņa smadzenes iemū�ināja pirmo skatu un neizdzē�ami nofiksēja to atmiņā: iegarena telpa ar augstiem, pilnīgi tuk�iem sienas plauktiem; un vi�sur saplēsti stikli lauskās, �ķēpelēs un �ķembās, lielāko tiesu bezkrāsainās. Tikai �ur un tur ie�zibējās zaļganums.

Un asinis.

Asinis iz�ķaidītas uz grīdas, kvēlojo�as, uz stikla lauskām, asinis izsmērētas uz sienas, zem loga, asinis piesūku�ās pussēdus pret sienu atbalstītā vīrie�ā priek�autā. Viņa galva nokarājās dīvainā leņķī. Virs tās savu muti pleta milzīgs caurums logā. Par spīli svaigā gaisa plū�smai, telpā juta viegli kodīgu rūgsto�a vīna dva�ku. Likās, ka gaisā vēl atbalsojās vardarbīgā aina, kura pirms neilga brī�a norisinājusies �ajā baltajā, operāciju zālei līdzīgajā telpā.

Lainhems Tenetam aiz muguras klusu iesvil�pās.

-�� Jā, te kāds pamatīgi pazaudējis pa�saval�dī�anos.

Lainhemam bija taisnība. Tikai negants, ne�kontrolējams naids varēja izsaukt �ādu vispārēju posta�u.

Mellerds, saliecies pie līķa, palūkojās uz vi�ņiem.

-�� Neliels juceklītis, ko, Luk?

Tenets pamāja, saņemdams drosmi paskatīties tuvāk, un, izbridis caur stikla lauskām, nostājās blakus mazajam policijas ķirurgam. Jā, te nu tā bi�ja, �ī pazīstamā sarau�anās vēderā, �īs pēk�ņās sāpes. Kas tās izsauc? Līdzjūtība? No�ēla? Dus�mas? Bailes? �ausmas? Dro�i vien viss kopā. Nav �ādā veidā jāmirst cilvēkam pa�ā spēka briedumā, pie tam pierastā, it kā dro�ā ikdienas darba vidē.

Rcndi�s nevarēja būt vecāks par trīsdesmit pie�ciem gadiem. Viņ� bija gara auguma, spēcīgas miesas būves, veselīgs vīrietis. Arī izskatīgs, pat skaists, ar tum�iem, lokainicm matiem un pa�reizām, labi veidotām sejas līnijām. "Dro�i vien sievietēm viņ� patika," nodomāja Tcnets un at�cerējās Luīzes aizdomas. "Patiesas vai nepatiesas? Un, pat ja patiesas, tad ko tās slēpa?" Tenets zinā�ja, ka tuvākajās dienās, nedēļās, agrāk vai vēlāk viņ� to noskaidros, un Rendi�s, kura vārds nu jau bija tikai sve�a skaņa lieti�ķās sarunās, atkal at�dzīvosies savā cilvēka vienreizībā un savdabībā. Jo, at�ķirībā no dzīvajiem, miru�ie nespēj nosargāt savus noslēpumus.

-�� Kas, pēc jūsu domām, ir noticis? viņ� pa�jautāja Mellerdam, patiesībā nemaz necerēdams saņemt atbildi. Mellcrds pastāvīgi izvairījās no spriedumiem, kuri nebija saistīti ar medicīnu.

Augumā mazais ārsts, pār savu briļļu pusmē�ness stikliem, pa�ķielēja uz Tenetu. Zeltītais iet�vars asajā, spilgtajā gaismā iezibējās. Viņ� izstie�pa roku.

-�� Palīdziet man iztaisnoties, labi? Stiklu dēļ nevarēju nomesties uz ceļiem, tāpēc �ādā pozā ilgāk nespēju notupēt.

Tenets pastiepa roku.

-������� Pateicos. Mellerds skatījās lejup uz līķi. To jums vajadzēs izdomāt pa�iem. Nav mans dārziņ�. Bet pilnīgi dro�i es varu paziņot, ka viņ� ir miris, un, kā pa�i redzat, par nāves cēloni nevajadzētu rasties �aubām. Ir pārgriezta jūga vēna un, tā kā ir tik daudz asiņu, tad gandrīz dro�i, ka arī miega artērija. Varu noriskēt un pateikt, ka viņ� miris no noasiņo�anas. Tas varēja norisināties ļoti ātri, da�u minū�u jau�tājums. To, protams, varēs apstiprināt tikai sekcija, bet es teiktu, ka �āda iespēja ir visticamākā.

-� Skats tāds, it kā kāds viņu būtu izmantojis par Krustmāti Salliju,1 [1] sacīja Lainhenis, mests ar visu, kas pagadījies pa rokai, lai viņ� ātrāk dabūtu galu. Rendi�s atspie�as atmuguriski pret logu, acīmredzot ar rokām mēģinot aizsargāt seju, tad kaut kam uzkāpj varbūt pudelei zaudē līdzsvaru, krīt atmuguriski, saliecas sāņus un izgā�as cauri logam, pārgrie�ot artēriju. Tad viņ� saļimst, un ķermeņa svars nospie� viņu sēdus stāvoklī.

-�� Pilnīgi iespējams, apstiprināja Mellerds.

-�� Pirms cik ilga laika? pajautāja Tenets.

Mellerds saknieba lūpas, klusām izpūta gaisu

un pa�ūpoja galvu.

-�� Jūs nemaināties, Lūk, vai ne? Tikpat labi kā es jūs zināt, ka precīzi to noteikt nav iespējams.

Tenets pasmaidīja. �ī vārdu apmaiņa nemainī�gi atkārtojās katru reizi.

-Ak, beidziet, doktor! Vismaz aptuvenu laiku.

Mellerds, galvu uz sāniem noliecis, kādu bridi apsvēra un tad negribīgi atbildēja:

-� Varbūt kaut kad pēdējo triju stundu laikā. Un �ajās trijās stundās drīzāk agrāk, nekā vēlāk.

Tenets paskatījās pulkstenī. Desmit trīsdes�mit. Tātad iespējamais laiks, starp septiņiem trīsdesmit un deviņiem trīsdesmit.

-� Pateicos. Vai esat jau beidzis?

-�� Es jau nu esmu, Mellerds triumfējo�i pa�ziņoja. Man laiks doties uz savu mīļo, silto gul�tiņu.

-�� Nelielieties! Pavadī�u jūs līdz ma�īnai.

-�� Nepūlieties!

-�� Nebūtu par ļaunu tikt svaigā gaisā.

Ārā Tenets ar labsajūtu ieelpoja tīro, mitro gai�su, mēģinādams izgaiņāt nāves dvaku, atbrīvoties no slepkavības skata nospiedo�ā smaguma. Kad viņi iznāca no galerijas, Tenets ieraudzīja, ka beid�zot ir atbraukusi ātrās palīdzības ma�īna un iek�ā iegrie�as vēl citas.

-�� Domāju, ka Drako �ovakar neieradīsies, sacīja Mellerds. Vai Angaradai �onedēļ nebija vēl viena pārbaude?

-� Jā, tre�dien. Viņi �odien aizbrauca pēc rezul�tātiem.

�efs Drako savas darbības sākumā Starrendcnā darīja visu iespējamo, lai �o nodaļu padarītu par vis�darbīgāko visos dienvidaustrumos. Viņ� pamanījās būt visureso�s, un viņa viri nekad nezināja, kurā mirkli �efa tēls pēk�ņi materializēsies un sāks pūst savu dedzino�o dva�u viņiem pakau�os. Bet pirms da�iem gadiem viņa ārkārtīgi skaistā un ļoti mīlētā sieva Angarada saslima ar leikēmiju, un vienā naktī Drako izmainījās līdz nepazī�anai. Nodzisa entuzias�ma liesmas viņa acīs, apslāpa valdonīgā pieskaņa viņa balsī, un pierima soļu niknā varenība. Lai gan līdz tam vīri rūgti gaudās par to, kā �efs steidzina un izved viņus no pacietības, ar laiku visi sāka respek�tēt, apbrīnot un pat mīlēt viņu, un neatrastos neviena pa�a, kur� ar lielāko prieku neizciestu vislielākās mocības, lai tikai �efs atkal nekļūtu par to veco Drako. Pēdējā laikā Angaradas stāvoklis uzlabojās, bet joprojām viņi abi regulāri brauca uz Londonu, lai izdarītu viņai mugurkaula smadzeņu analīzes, un Drako komanda vienmēr zināja, kad gaidāma nākamā Angaradas veselības pārbaude: �etras dienas pirms tās �efs kļuva izklaidīgāks un īgnāks. Viņ� vienmēr pavadīja sievu gan uz analīzēm, gan pēc to rezultātiem divas dienas vēlāk, un pēdējo se�u mēne�u laikā viņam bija izveidojies paradums pēc katra brauciena uz vienu, divām dienām aizvest viņu uz kādu viesnīcu.

Mellerds nopūtās.

-�� Visu to pārdzīvot es nenovēlētu pat savam ļaunākajam ienaidniekam.

Tenets paraudzījās uz mazo doktoru. Viņ� saprata, ka Mellerds domās pārdzīvo pats savas dzīves rūgtāko posmu. Tenetu un Mellerdu ģime�nes draudzējās. Tenets �o, par sevi vecāko vīru pazina kop� bērnības. Viņiem ar D�ounu ļoti pati�ka Helēna, Mellerda otrā sieva. Tcneti bija pa�teicīgi viņai, jo Helēna bija izvilkusi doktoru no garajiem depresijas gadiem, kuri nomocīja viņu pēc pirmās sievas moko�ās nāves. Tenets pa�glābās no atbildes uz doktora repliku ko gan sa�karīgu viņ� varētu pateikt? jo tuvojās divi sani�tāri ar nestuvēm. Viņ� pazina abus pēc izskata.

-� Atvainojiet, ka tā aizkavējāmies, inspektor. �ovakar vesela jūra avāriju.

Tenets papurināja galvu.

-�� Ar �o vairs nav jāsteidzas viss ir skaidrs. Paskatieties tikai, vai eksperti ir beigu�i, un varat vest viņu projām.

Tie�i sanitāriem pa pēdām ieradās vēl da�i no Teneta vīriem. Viņ� aizsūtīja tos sameklēt Lainhemu.

-� Pēc minūtes atgriezī�os pie jums.

Pie ma�īnas Mellerds pagriezās.

-�� Kā tagad klājas Brid�itai? Helēna pirms da�ām dienām teica, ka neesot redzējusies ar viņu veselu mū�ību. Es jau zinu, kā viņa nomo�kās ar eksāmeniem savā pavāru skolā.

Helēna Mellerda, pazīstama kulinārijas re�cep�u grāmatu sastādītāja, bija iedro�inājusi Brid�itu izvēlēties pavāra karjeru, un savā laikā abas mēdza pavadīt kopā veselas pēcpus�dienas, fantazējot receptes Helēnas jaunākajai grāmatai.

-�� Patiesībā Brid�ita pa�laik ir atbraukusi ne�dēļas nogales brīvdienās. �ovakar atvedu viņu no stacijas.

Kaut kas Teneta balsī satrauca Mellerdu.

-�� Nekas ļauns ta�u nav atgadījies?

-�� Mēs vēl dro�i nezinām, bet viņa izskatās galīgi sa�ļukusi.

-� Ar Aleksandru kaut kas?

-� Liekas, visticamāk.

Tenets iesmējās.

-�� Cik varu atcerēties, divdesmit gadu vecumā tās nebija tās ērtības, kuras es meklēju! Viņ� noskatījās, ka Mellerds aizbrauc, un apņēmīgi devās atpakaļ uz laboratoriju. Tagad jārīkojas. Jāsaorganizē vīri, jāiztaujā tas puisis, kur� at�rada līķi, Vīntid�s.

Ar nepacietību viņ� gaidīja �o sarunu.

īvju dzīv�ogs bija augsts, plats un biezs, stā�dīts, bez �aubām, lai aizsegtu Rendi�u privāt�īpa�umu gan ziemā, gan vasarā. "Varētu teikt, ka dzīve blakus veikalam saistīta ar zināmiem trū�kumiem," nodomāja Tenets, sekodams Lainhemam caur augstajiem, arkveidīgajiem, metālā kaltajiem vārtiem, kuri patīkami iekļāvās dzīv��ogā atstātajā ejā.

Lai gan �ī māja kompensēja visu.

Celta Tjudoru stilā, melns ar baltu, koka un ģip�a kombinācijā, tā priecēja aci. Logā pa kreisi no centrālajām durvīm, aizkari bija aizvilkti to�mēr lielākajā daļā pārējo logu vēl spīdēja gais�ma, metot blāzmu uz mazītiņo dārziņu mājas priek�ā. Tā krā�ņākais skaistums likās jau no�ziedējis, tomēr arī tagad �ur un tur manīja pa ziedu pudurim, lai gan krāsas blāvajā gaismā nebija at�ķiramas. No senlaicīgiem bruģakmeņiem būvēto celiņu no�ogoja zems lavandu stādījums, kur� vasarā ar savu saldo smar�u noteikti apreibināja garāmgājējus.

Tenets gaidīja kādu no obligātajām Lainhema piezīmēm, jo viss, kas bija lielāks par ser��anta pa�a pieticīgo mājokli, neizbēgami iz�sauca kādu viņa komentāru.

Lainhems nelika viņam vilties.

�ie jau nu nepārtiek no maizes vien, ko? norūca ser�ants, kad abi tuvojās centrālās ieejas

arkai viduslaiku pakaļdarinājumam. Kur ir

zvans?

-�� Vai nav �is? Tenets pa labi no durvīm sagrābstīja resnas auklas galā bārkstainu pu�ķi un pavilka to. Tālumā ie�ķindējās zvaniņ�.

-�� Skaņa ir atbilsto�a, secināja Laimhems. �ī vieta patie�ām ir viens kārtīgs meistardarbs, vai ne? Interesanti būtu paskatīties, kā ir tur iek�ā.

-��� Mēs nemeklējam māju pirk�anai, Maik. Tomēr Teneta balsī nebija dzēlīguma. Arī viņu interesēja mājas iek�ējais interjers.

-�� Inspektors Tenets un ser�ants Lainhems no Starrendenas kriminālizmeklē�anas nodaļas, stādījās priek�ā Tenets.

-�� Ouens Lenderss. Vīrs pakāpās sāņus. Nāciet iek�ā! Viņ� aizvēra aiz viņiem durvis. Rendi�s ir� bija mans znots.

Viņi atradās �aurā hallē. Tum�ās paneļu sie�nas mēmi liecināja par gadsimtiem ilgu spodri�nā�anu. Grīda bija izlikta akmens plāksnēm, ku�ras daļēji pārklāja sarkanas un zilas krāsas per�sie�u paklāji.

Tenets izteica viņam līdzjūtību un turpināja:

-�� Kā mēs noprotam, mistera Rendi�a līķi atra�da misters Vīntid�s. Mums teica, ka viņ� esot �eit.

Lendersam varēja būt tuvu pie se�desmit. "Pēc skata fermeris," minēja Tenets. Iesārtā, vēja appūstā seja noteikti ir daudzu gadu kaprīzā britu klimata iedarbības sekas. Viņa apģērbs bija, kā Tenetam likās, augstākās kvalitātes, laukiem atbilsto�s velveta bikses, svīteris ar cilpiņām un nemītas ādas kurpes.

-�� Jā, Lendcrss pamāja uz puspavērtajām durvīm. � Iesim iek�ā.

�eit viņiem uzgāzās karstuma vilnis. Tā varē�ja izskatīties telpās, kuru attēlus bie�i redzēja krā�ņos �urnālos: pie zemajiem griestiem sijas, divviru logi un milzīgs kamīns ar pla�u laukumi�ņu tā priek�ā. Uz slīpētu ķieģeļu grīdas bija izk�lāti vairāki persie�u paklāji, pie kvēlojo�o krāsu tapetēm klātajām sienām karājās linu aizkari. Telpā greznojās antīkas mēbeles, un tas viss pareizi izvietoto galda lampu gaismā, izskatījās vēl krā�ņāk. Uz policistiem ba�īgi nolūkojās trīs cilvēki: viena padzīvojusi, otra apmēram trīs�desmit gadus veca sieviete un mazliet jaunāks vīrietis.

-��� Mana sieva, meita un Vīntid�s, iepa�zīstināja Lenderss. Viņ� stādīja priek�ā arī Tenetu un Lainhemu un tad piebilda. Viņi vēlas parunāt ar tevi, Oliver.

Vīntid�s stāvēja kamīna priek�ā ar muguru

pret liesmojo�ajām pagalēm.

-�� Jā, protams. Viņ� bija jauns, pēc skata divdesmitseptiņus, divdesmit astoņus gadus vecs, slaids kā maikste, ar taisnu, melnu matu cekulu pār augsto, platkaulaino pieri. "Izskatās," ienāca prātā Tenctam, "ka �is cilvēks ir uz sabrukuma ro�be�as." Pleci nokāru�ies, rokas ļengani nokarājās gar sāniem, acis blāvas un dziļi iegrimu�as acu dobumos, bet āda, balta kā svece. Vīntid�a ap�ģērbs izskatījās tāds, it kā viņ� tajā būtu strā�dājis un neizģērbjoties gulējis nedēļām ilgi. "Vienaldzība, pārpūle vai vienkār�i nevērība?" minēja Tenets. Katrā ziņā skaidrs, ka tāds no�tikums kā slepkavība tepat blakus ir atstājis uz viņu ilgsto�i satrieco�u iespaidu.

Un tāds cilvēks var būt nesavaldīgs.

-�� Jūs varat izmantot ēdamistabu, piedāvāja Lenderss.

Pēc pirmā baiļpilnā skatiena turpmāk misis Rendi�a viņus ignorēja. Saliekusies uz krēsla malas, rokas izstiepusi pret liesmām, ieslīgusi pati savās bēdās, viņa izskatījās neievērojam viņu klātbūtni. Viņas asaru izvagotā seja un pie�tūku�ās acis runāja pa�as par sevi. Pavecās sie�vietes uzmanība koncentrējās uz meitu. Piesēdu�sies uz viņas krēsla roktura, māte, acis nenolai��ot, vērās meitā ar dedzīgu, sargājo�u skatienu.

Tcnets bija priecīgs par iespēju atstāt �o tel�pu. Ģērbies āra apģērbā, viņ� juta, ka ilgāk ne�spēj izturēt necie�amo karstumu. Ar atvieglo�jumu viņ� secināja, ka ēdamistabā ir daudz vēsāk, tomēr viņi abi ar Lainhemu pirms sē�anās pie apaļa ozolkoka galda novilka savus lie�tusmēteļus.

Vīntid�s palika stāvot.

-�� Vai jūs neapsēstos, mister Vīntid�?

-Ja es apsēdī�os, tad nekad vairs nepiecel�os. Tomēr kārdinājums bija pārāk spēcīgs, un viņ� iegāzās krēslā. Acīmredzot muskuļiem vairs nepietika spēka noturēt augumu. Pēc mirkļa, acīmredzot saņemoties sarunai, viņ� iztaisnoja plecus, un iztaisnojās arī pats.

-�� Tam noteikti jābūt drausmīgam triecie�nam, ierunājās Tcnets.

-�� Bija gan, protams. Bet ne jau tikai tas. Esmu jau nedēļām smagi strādājis. Pa�laik ir smagākais periods gadā. Ir jau labi, kamēr kustas, bet, kad apstājas, tad, ziniet, jāgā�as vai no kājām.

Tenets līdzjūtīgi pamāja.

-�� Varu iedomāties, cik garas stundas jāstrādā.

-�� Parasti aizeju gulēt ne agrāk par diviem trijiem, bet, lai nokļūtu �eit līdz darba sāku�mam, pusastoņos atkal esmu aug�ā.

-�� Vai jūs darāt vīnu?

-� Zināmā Zaķa uzraudzībā tāds bija mistera Rcndi�a vārds.

-�� "Zaks," nodomāja Tenets. "Kāds ārzem�niecisks vārds. Varbūt saīsinājums no Zahariana?"

-�� Viņ� bija vīndaris, bet es viņa palīgs. skaidroja Vīntid�s. Zaks bija mans skolotājs pēdējos �etrus gadus, tā ka praktiski lielāko da�ļu laika viņ� uzticēja man pa�am tikt ar visu ga-

iā.

-�� Vai pie vīna darī�anas strādājāt tikai jūs di�vi?

-�� Jā. Bet viņ� strādāja par vīndari arī citā vīna darītavā, �esingas mui�ā, tā ka viņa laiks bija sadalīts starp abām �īm vietām. Tāpēc pārsvarā es �eit esmu viens pats. Darbs ir visai saspringts, jo mēs spie�am vīnogas ne tikai no �iem vīna dārziem, bet arī no daudziem mazākiem �ajā apvidū. Daudziem no tiem nav savu spie�u.

-� Tātad �odien jūs �eit bijāt viens pats?

-�� Zaks, kā parasti, pirms do�anās tālāk uz �esingu atbrauca uz da�ām stundām rīta pusē. Vīntid�a balss skanēja kā aizsargājoties.

-�� Vai atgadījās kaut kas neparasts?

-Nē.

Viņ� tomēr meloja, Tenets bija par to pārlie�cināts.

-�� Ko jūs abi darījāt?

-�� Pārrunājām vakardienas darbus un �īsdie�nas plānus. Pagatavojām vienu vīna porciju.

"Ko viņ� varētu slēpt?"

-� Kopā?

-Jā.

-�� Vai viss notika kā parasti?

-�� Nekā neparasta.

Izklausījās nevainīgi, bet Tenets joprojām bi�ja pārliecināts, ka aiz tā visa kaut kas slēpās. Lai nu kā, bet to tā nedrīkstēja atstāt. Viņ� mē�ģināja uzspiest.

-�� Un cik ilgs laiks nepiecie�ams vienas vīna porcijas pagatavo�anai?

-�� Divas ar pusi stundas.

-�� Tātad misters Rcndi�s aizbrauca cikos? Desmitos?

-�� Es teiktu, ka drīzāk pusvienpadsmitos.

-�� Un cikos viņ� atgriezās?

Ra�as novāk�anas sezonā ierastā kārtība bi�ja tāda, ka Rcndi�s no Cesingas mui�as vīna darītavas parasti atgriezās ap se�iem, mazliet iekoda un tad nāca uz presi, pie kuras strādāja Vīntid�s. Viņi noskaidroja problēmas, kuras sakrāju�ās pa dienu, un tad strādāja lidz vaka�ram reizēm kopā, bet daudz bie�āk Rcndi�s sadalīja savu laiku starp laboratoriju un kantori.

-�� Tātad ir daudz darba ar papīriem? pajau�tāja Tenets.

VIntid�s vārgi pārvilka ar roku pār pieri.

-�� Ak Dievs, jā. Jūs neticēsiet, cik daudz. Vi�sam līdz pēdējam sīkumam jābūt iegrāmato�tam. Tas vajadzīgs muitai un akcīzes no�doklim. Ja �eit kāds no�ķaudās, viņi grib to zi�nāt.

-� Kāda veida informāciju viņi pieprasa?

-�� Viņiem jāzina viss kas tie�i te notiek, ku�rā datumā, kas uz kurieni ir nosūtīts, cik unces cukura izlietotas katrā cisternā, cik daudz rauga pievienots. Viņi grib zināt par katru kustību no vienas cisternas līdz otrai, par katru vīna unci, kas mums te ir. Cik daudz aiziet zaudējumos pēc katras fermentācijas, kad tiek iztuk�ota cis�terna, visus zaudējumus, kuri rodas procesa gaitā. VIntid�s saķēra galvu rokās. Kā es ar visu to tik�u galā tagad, kad vēl jādara vīns, vienkār�i nezinu.

Izklausījās, ka tas tie�ām vienam cilvēkam nav pa spēkam.

-�� Varbūt varēsiet pieņemt kādu palīgu?

-�� No kurienes? Katrs, kur� būtu derīgs, �ajā laikā, tāpat kā es, strādā vaiga sviedros. Viņ� izmisīgi papurināja galvu. Atvainojiet, inspektor, tās jau nav jūsu problēmas, vai ne?

-�� Jūs teicāt, ka misters Rendi�s parasti sadalī�ja laiku starp laboratoriju un kantori. Ar ko viņ� nodarbojās laboratorijā?

-�� Pārbaudīja sēra līmeni, cukura līmeni, fer�mentus, koncentrāciju, kodīgumu un tā tālāk un pēc tam visus datus ievadīja datorā.

-�� Un cikos jūs tikāties vakarā? Vai jums kaut kāda iemesla dēļ nācās iet uz laboratoriju vai kantori?

Plecu paraustī�ana.

-�� Reizēm. Atkarībā no apstākļiem.

-�� Un �ovakar?

-�� Nē. Pa�am bija daudz darāmā.

Vīntid�s atkal kaut ko noklusēja. Kas tur norisinājies? Bez �aubām, agrāk vai vēlāk viņi to noskaidros.

-� Tātad, kas tie�i notika �ovakar?

Pēc Vīntid�a stāstītā, viņiem ar Rendi�u viss gājis ierastajā kārtībā. Viņi, kopīgi pārlejot cis�ternas, strādāju�i no se�iem trīsdesmit līdz sep�tiņiem. �ī pārlie�ana vienmēr prasīja daudz roku darba un vienmēr gāja ātrāk, ja to vcica divatā. Pēc tam Rendi�s aizgājis uz kantori, un tā bijusi pēdējā reize pirms deviņiem trīsdesmit, kad, pabeidzis darbu pie kārtējās cisternas, Vīn�tid�s viņu redzējis. Tad viņ� aizgājis uz labora�toriju un atradis Rendi�u bez dzīvības.

-�� Vai jūs iegājāt iek�ā?

-� Tikai pāris soļus no durvīm. Vīntid�s sa�viebās. Tālāk iet nebija vajadzības.

Viņ� steidzies tie�i pie telefona blakus eso�a�jā kantorī, piezvanījis policijai un misteram Lendersam un tad skrējis uz māju brīdināt misis Rendi�u par policijas iera�anos. Viņa uzstājusi, ka grib atnākt un pati savām acīm redzēt vīru.

-�� Es centos viņu atrunāt, bet viņa neklausījās. Mēģināju fiziski aizturēt, bet ari tas nebija iespē�jams.

"Nav brīnums, ka viņa izskatās tik satriek�ta," nodomāja Tenets. "Jau pietiktu ar �oku par vīra pēk�ņo nāvi, bet, redzot viņu tādā stāvok�lī�"

-�� Vai misis Rendi�a iegāja laboratorijā, aiz�skāra kaut ko?

-�� Paspēra, tāpat kā es, tikai da�us soļus. Tad viņa apstājās kā pamirusi, stāvēja kādu minūti un skatījās, līdz izmetās ārā. Nav ko brīnīties, ka viņai palika slikti.

Pēc tam abi atgriezu�ies mājā. �ajā laikā at�brauku�i misis Rendisas vecāki. Viņi dzīvoja nepilnas jūdzes attālumā.

-�� Tātad tas varēja būt, ļaujiet man padomāt, bez kādām desmit minūtēm desmitos?

Vīntid�s domāja.

-� Jā, kaut kad ap to laiku. Un policija ieradās pēc kādām piecām minūtēm.

-�� Vai misters Lenderss gāja uz laboratoriju?

-�� Jā. Ari viņ� gribēja visu redzēt pats. Man �ķiet, ka, patiesībā, neviens no viņiem tā īsti ne�ticēja notiku�ajam. �oreiz VIntid�s aizsteidzās priek�ā Teneta jautājumam. Bet ari viņ� paspē�ra tikai da�us soļus no durvīm.

-Tātad ķermenim neviens netika pieskāries?

VIntid�s papurināja galvu.

Tenets mirkli padomāja.

-�� Vai �ovakar te strādāja vēl kāds?

-� Nē, VIntid�s saviebās. Jo sliktāk man, vai ne?

-� Jūs tā domājat?

-� Kā lai to saprot?

-�� Vai jums bija kāds iemesls nogalināt misteru Rendi�u?

-Nē!

Tomēr atkal tas neskanēja pietiekami ticami.

-�� Vai apzināties, ka neesat izrādījis ne mazā�ko no�ēlu par viņa nāvi?

-�� Tie�ām? VIntid�s nervozi paberzēja plaukstas. Es gan nedomāju, ka tas padara ma�nu stāvokli sliktāku, bet ticiet es labāk redzētu viņu dzīvu, nekā miru�u.

-�� Kāpēc?

-�� Glu�i egoistiska iemesla dēļ. Jo tagad es te patie�ām esmu elles juceklī. Un vēl, ņemot il�gāku laika posmu, esmu daudz ko iemācījies no viņa. Zaks bija vienreizējs vīndaris.

-�� Es ievēroju, ka jūs neesat teicis neko tā�du, kas liecinātu, ka viņa jums pietrūks kā drauga.

-�� Nav jau jāmīl katrs, ar ko kopā strādā.

"Nav gan," nodomāja Tenets, "bet tas rei�zēm nāk par labu." Viņ� paskatījās uz Lainhemu, kur� kā palīgs viņam tagad ir gandrīz vai neaizstājams. Ser�ants vērīgi klausījās, ik pa brīdim izteikdams kādu piezīmi. �is un tas ir vēl noskaidrojams. Lai to dara Lainhems.

-�� Vai jums ir vēl kādi jautājumi, ser�ant?

Lainhems ieskatījās savā piezīmju grāmatiņā,

it kā salīdzinādams faktus.

-�� Jūs teicāt, ka visu vakaru �eit strādājāt viens, mister Vīntid�. Vai kādā brīdī nemanījāt kādu tuvumā?

Skaidrs, ka viņ� pēk�ņi kaut ko atcerējies, ne�apdomīgi ierunājies un tūlīt pat pārdomājis. Kāpēc?

-� Jā vai nē? neatlaidās Lainhems.

-�� Jā, negribīgi atbildēja Vīntid�s, bez �au�bām, tagad apzinādamies, ka noliegums var iz�saukt zināmus sare�ģījumus. Aizmirsu tāpēc, ka tas notika agri, drīz pēc tam, kad Zaks aiz�gāja uz kantori.

Lainhems pacietīgi gaidīja.

-�� Bija Red�s Meisons atbrauca ciemos pie misis Rendi�as.

-�� Kas viņ� tāds ir?

-�� Vietējās būvfirmas īpa�nieks. Viņ� daļu no saimniecības ēkām pārbūvē par brīvdienu kote�d�ām.

-�� Kāpēc viņ� vēlējās satikt misis Rendi�u?

-�� Viņ� neteica. Kāpēc gan lai viņ� man to stāstītu? Tā nav mana darī�ana.

Tenets iek�ēji nopūtās. Vīntid�s neprata me�lot.

Lainhems negrasījās atlaisties.

-� Tad kāpēc viņ� pienāca pie jums?

-�� Uzmeklēja mani, lai apsveicinātos. Varbūt gribēja papļāpāt.

-�� Un jūs ilgi sarunājāties?

-� Nē, tikai da�as minūtes. Viņ� saprata, ka es�mu aizņemts.

-�� Vai redzējāt, kā viņ� aiziet?

-Jā.

-�� Esat pārliecināts, ka viņ� neiegāja pildītavā?

-�� Nē. Viņ� tur neiegāja.

-������� Vai spiede ir tā nerūsējo�ā tērauda iekārta �ķūņa vaļējā malā pagalma tālakaja gala?

' Jā.

-�������� Tad jums visu vakaru bija labi redzamas pildltavas lielās durvis, un neviens nevarēja ieiet vai iziet tā, lai jūs to nepamanītu.

Vīntid�s iesmējās.

-������� Jūs noteikti jokojat. Ja es te stāvētu visu va�karu kā izbāzenis, tad jā, bet es strādāju visapkārt, pārvietojos, skaloju tuk�ās cisternas, stai�pīju �ļūtenes, pārvietoju cukura maisus, vīnogu tvertnes, tīrīju fermentācijas traukus, pievienoju laugu� Vai turpināt?

-�������� Manuprāt, jūs savu esat pierādījis. Tātad jebkur� bez grūtībām varēja ieslīdēt laboratori�jā, un jūs to varējāt neredzēt.

-� Pareizi.

-�������� Tādā gadījumā vai kaut ko nedzirdējāt? Piebrauco�u vai aizbrauco�u ma�īnu?

-�������� Ja jūs būtu paklausījies, kāds ir spiedes troksnis, kad iedarbina kompresoru, jūs tādas lie�las man nevaicātu.

Tenets mēģināja izprast, vai Vīntid�s apzināti mēģina izlikties tik bezpalīdzīgs, vai arī viņ� tie�ām cen�as ieskaidrot viņiem lai gan viņ� seit visu laiku ir bijis viens pats, ikvienam, no�gaidot īsto brīdi, bez grūtībām izdotos iekļūt laboratorijā.

Lainhems paskatījās uz Tenetu. Domāju, ka nekur tālāk mēs pagaidām netiksim.

Tencts pamāja.

-�� Nu, ko, mister Vīntid�. Domāju, ka pagai�dām tas ir viss. Mums nāksies parunāt ar jums vēlreiz rit, un tad jūs varēsiet uzrakstīt oficiālu ziņojumu. Bet tagad varat doties mājās un mēģi�nāt vienreiz normāli izgulēties.

-�� Vai rit es varē�u, kā parasti, turpināt darbu pie preses?

Tenets pa�ūpoja galvu.

-�� Diem�ēl par to nevar būt ne runas.

-��� Bet man ta�u jāstrādā. No mazajiem vīna dārziem mums ir pievestas �etras vīnogu porci�jas, un rit būs vēl. Un parīt! Te neko nevar darīt. �ie ļaudis no tā dzīvo, inspektor, viņi tādēļ strā�dā visu gadu. Mums vienkār�i ir jādara savs darbs.

-�� Man ļoti �ēl, Tenets atkārtoja, bet es ne�drīkstu pieļaut, ka rit �ajā vietā apgrozītos daudz ļau�u. Vīna darītavu nāksies noslēgt. Bet es tie�ām saprotu visu to, ko jūs man teicāt, un es savukārt darī�u visu iespējamo, lai jūs parīt varē�tu turpināt darbu.

Vīntid�s saknieba lūpas, jo saprata, ka strī�dēties ir bezjēdzīgi. Ar samākslotu vēlību palo�cījies, viņ� aizgāja.

Lainhems nometa piezīmju grāmatiņu uz gal�da.

-� Viņ� zina vairāk, nekā stāsta, vai ne?

-�� Jā, un tas ir svarīgi. Tur jau tas āķis. Tenets zināja, ka pārsteidzo�ā kārtā ļaudis mēdza darīt visu iespējamo, lai pasargātu savus mazos noslēpumus, un pat slepkavības izmeklē�anas reizēs stāstīja policijai tikai to, ko pa�i uzskatīja par vajadzīgu. Saprotami, bet kaitino�i. Tomēr Olivers Vīntid�s bija viņu ieintriģējis. Man nebūtu nekas pretī saderēt, ka aiz viņa izskata slēpjas daudz kas vairāk par parastu noguru�mu.

-� Slimība, jūs domājat?

-��� Ne īsti slimība, bet� Nu, es teiktu, ka Vīntid�s ir cilvēks, kuru nomoka kāda problē�ma, tāda, kas patie�ām gā� viņu vai no kājām. Un viņ� �obrīd pārdzīvo smagu dzīves periodu, jo darba slodze padara viņa stāvokli divtik grū�tu.

-�� Varētu būt. Un, ja tas ir tā, tad nav �aubu, ka agrāk vai vēlāk mēs to uzzināsim.

Neparasts ir darbs, ar kuru viņ� pelna iztiku. Te nu Tenets sē�, miru�ā vīra krēslā, pie miru�ā vīra galda un mēģina iejusties miru�ā dzīvē. Ja

kāds pajautātu, kāpēc Tencts �ādu darbu iz�vēlējies, viņ� atbildētu: "Nu, ko, kādam jau tas jādara." Bet, ja palūgtu paskaidrot sīkāk, tad, pat zinot, ka tas varbūt skan pārāk patētiski, viņ� riskētu paskaidrot, ka kādam no mums vi�siem jācen�as palīdzēt uzvarēt taisnīgumam. Pretējā gadījumā triumfēs nekontrolējama var�mācība, un pasaule noslīks anarhijā. Viņa per�sonīgais ieguldījums �ajā cīņā varbūt nav liels, bet tie�i tas dod dzīvei jēgu un mērķi, uz ko tiekties.

-�� �ēl, ka visi kā viens izmīņāju�ies pa labo�ratoriju, norūca Lainhems.

-�� Zinu. Nav �aubu, ka viņiem visiem kurpju pazolēs būs sadūru�ies stikli, tā ka �ajā ziņā � visi būs vienādi.

-�� Izņemot, misis Lendersu.

-� Tiesa.

-Tad ko tagad, ser?

-�� Visprātīgākais būtu aprunāties ar misis Rendi�u, ja viņa ir pietiekami atguvusies. Iesim un paskatīsimie!.

Līdzko viņi bija iegāju�i viesistabā, Tencts sajuta, cik gaisotne ir saspringta. Par to liecināja Lendersa agresīvā poza kamīna laukumiņa priek�ā, viņa uz priek�u izvirzītais zods, izples�tās kājas un aiz muguras sakrampētās rokas; par to liecināja ari mistera Lcndersa satrauktā sejas izteiksme un Alises Rendi�as nekustīgais au�dums. Viņa joprojām sēdēja uz krēsla maliņas tik tuvu pie kamīna, cik vien bija iespējams. Viņas rokas stiepās pret uguns karstumu un vēl reizi pa reizei viņa tās paberzēja. Sievietei bija gari, uz priek�u krīto�i, gai�i mati, tādējādi aizsedzot se�ju. "Slaidā, gandrīz meitenīgā auguma dēļ �o sievieti viegli var noturēt par pusaudzi," nodo�māja Tenets. Viņas māte joprojām bija atspie�dusies uz krēsla roktura blakus meitai. .

Par ko viņi strīdēju�ies?

-��� Misis Rendi�a, Tenets ierunājās, man tie�ām �ēl, ka jātraucē jūs �ādā brīdī. Es to nesa�ku tikai pieklājības pēc. Tas mūsu darbam nāktu tikai par labu, ja jūs varētu atbildēt uz da�iem jautājumiem.

-�� Vai to nevar atlikt līdz rītam? iejaucās Lenderss. Es nupat aizsūtīju pēc ārsta. Alisei vajadzētu kaut ko, kas palīdzētu �onakt aizmigt. Domājam ņemt viņu uz savām mājām. Bērnus arī, protams. Tas nozīmē, ka viņi jāmodina, bet tur neko nevar darīt.

-� Tēti, beidz ārdīties, klusām, nepaceļot acis, sacīja Alise. Es jau tev teicu. Ar mani viss būs pilnīgā kārtībā.

"Vai �is bija nesaskaņu iemesls?" Tenets par to �aubījās. Braukt līdzi vecākiem vai palikt �eit tas katrā ziņā nevarēja būt nopietns ie�mesls strīdam. Neko neteikdams, viņ� vienkār��i stāvēja un gaidīja, un tajā brīdī Alise pacēla acis.

-�� Lūdzu, sēdieties, Inspektor.

-� Alise�

-� Tēti, lūdzu!

Tenets izvēlējās krēslu kamīna pretējā pusē, cerēdams, ka tur nebūs tik karsti. Viņ� jau juta sviedrus uz muguras.

-�� Cik bērniem ir gadu? viņ� pajautāja cerībā, ka izdosies salauzt klusē�anas ledu.

Lenderss atbildēja meitas vietā.

-�� Astoņi un se�i gadiņi. Viņ� joprojām stā�vēja kamīna priek�ā kā dzīva barjera starp Tcnetu un Alisi.

Tenetam vienreiz pietika.

-�� Vai jūs nebūtu tik laipns un neapsēstos, ser? Un, ja vēlaties palikt stāvam�

-�� Protams, ka es stāvē�u.

-��� Tad es būtu pateicīgs, ja jūs varētu at�turēties no iejauk�anās mūsu sarunā. Pretē�jā gadījumā, baidos, ka man nāksies piepra�sīt, lai jūs atstājat mūs ar misis Rendi�u di�vatā.

Lendersam tas gan nebija pa prātam, tomēr, neskatoties uz nepatiku, viņ� pārvietojās uz dīvaniņa istabas tālākajā galā.

Tenetam ienāca prātā, ka Alise ir vienīgais bērns, kur� savā laikā bijis gan pārlieku sargāts, gan pārlieku lutināts. Interesanti, kā Lenderss justos, ja zinātu, ka Rendi�s sitis viņa mīļoto meitu. Tā bija doma. Varbūt viņ� to zināja. Kaut kādā veidā Tenetam jānoskaidro, vai Luīzes aiz�domām ir kāds pamats un, ja ir, tad vai Lendersam situācija bi jusi zināma?

Bet pagaidām lai tas paliek. Ar �ādām de�likātām lietām nedrīkst skriet pa galvu, pa kak�lu.

Viņ� atkal pagriezās pret Alisi.

-��� Misis Rendi�a, kā es saprotu, jūsu virs lielāko dienas daļu atradās ārpus mājas.

Pirmo reizi viņa pacēla galvu un paskatījās tie�i uz Tenetu.

"Brīnumainas acis," viņ� iedomājās, "dziļas, rudzupuķu zilā krāsā, garu skropstu apņemtas." Pareizi sejas vaibsti, to izteikto skaistumu nav skāris neseno bēdu pieskāriens. "Viņai iedots piemērots vārds," viņ� iedomājās, atcerējies Tenniela slavenās ilustrācijas Alisei brīnumzemē.

-�� Jā, jums taisnība, viņa atbildēja. Izmisuma skarta, sievietes balss skanēja smagi. Tenetu pār�ņēma �ēluma viļņu uzplūds.

Bet ausis klusa balss �ukstēja esi uzmanīgs! Ari viņa to varēja izdarīt. Tenetam acu priek�ā pazibēja vīzija sīkais augumiņ�, naida elektri�zēts, skaistam ziedam līdzīgo seju izkropļoju�as ļ dusmas, sievi�ķīgā balss raida lāstus uz Rendi�u. Nekāds lielais spēks nav vajadzīgs, lai nogrūstu < no plauktiem burkas, mēģenes un kolbas un ar j kādu no tām mestu vīram.

Tenets sapurināja galvu, lai atbrīvotos no vī�zijas. Kā virves dejotājam viņam vajadzēja ba] lansēt katru reizi, kad nācās runāt ar nupat bojā gāju�a cilvēka viru vai sievu. Statistika rāda, ka ' visbie�āk sarunu partneris pats ir slepkava, bet, protams, to nekad nevar pieņemt par aksiomu. j Un katrā �ādā gadījumā saruna notiek ar cilvēku, ļ kura dzīve uz visiem laikiem ir sagrauta.

Pamanījis, ka viņas apak�lūpa sāk drebēt un acis piepildās asarām, Tenets centās, lai viņa balss skanētu, cik vien iespējams, ikdieni�ķi.

-� Cikos viņ� �orīt aizgāja? Kā es neieredzu �ūdus brī�us!

-� Nezinu. Biju pie Rozijas, mana zirga.

-�� Un cikos atgriezās?

-�� Kā parasti tie�i pirms se�iem.

Tenets ar atvieglojumu juta, ka viņas balss sāk skanēt nosvērtāk.

-������� Ra�as novāk�anas laikā mēs vienmēr va�

kariņojām agri, lai viņ� pēc tam visu vakaru vēl varētu strādāt.

-� Tātad jūs paēdāt vakariņas. Un pēc tam?

-�� Ap pusseptiņiem vīrs aizgāja uz vīna darī�tavu.

-� Vai vakarā jūs viņu vēl satikāt?

Misis Rcndi�a iekoda lūpā un papurināja galvu. Garie mati svaidījās no vienas puses uz otru.

-�� Ko jūs darījāt, kad viņ� aizgāja?

-�� Noliku bērnus gultiņās un nolasīju pasaci�ņu. Pēc tam skatījos televizoru.

-� Tātad visu atliku�o vakaru bijāt viena?

Pēk�ņi spriedze atkal bija atgriezusies. Viņa skatījās uz tēvu un vilcinājās. -Nē.

Arī viņas māte vērās Lendersā. Tenetam likās, ka skatiens ir ba�u pilns.

Kas te notiek?

-�� Kādu laiku es biju �eit, inspektor, pa�skaidroja Lenderss.

Tas Tenetu ieintriģēja. Tātad tēvs iegriezies apciemot meitu. Bet kāpēc �āda reakcija? Ie�mesls var būt tikai viens. Apciemojumam, vis�maz no viņu viedokļa, noteikti ir kāds sakars ar slepkavību.

-�� Kādā nolūkā? Tencts vaicāja Alisei, bet

likās, ka viņa izvairās no inspektora skatiena, nekustīgi nodūrusi acis uz kamīnu un nepār�traukti virpinādama ap pirkstu matu sprogu.

Misis Lendersa pēk�ņi iedziļinājās neredza�ma traipiņa tīrī�anā no svārkiem.

-�� Misis Rendi�a, Tenets neatlaidās. Kāds bija jūsu tēva apciemojuma nolūks?

-�� Ak Dieva dēļ! Lcnderss eksplodēja. Viņ� pielēca kājās un steidzīgiem soļiem pienāca pie viņiem. Vai tie�ām man ir vajadzīgs kāds īpa�s iemesls, lai apciemotu savu meitu? Jūs ta�u ne�domājat, ka obligāti jāzvana un jāpiesaka vizīte, ko?

-�� Misis Rendi�a, Tenets atkal iejautājās.

Alise paskatījās uz tēvu.

-�� Ak, kāda jēga, tēti! Vai tad tu nesaproti, ka tas padara visu vēl sliktāku? Es ta�u tev tcicu, ka, agrāk vai vēlāk, viņi visu vienalga noskaid�ros.

"Labi pateikts. Lenderss vairs meitu nekomandē," nodomāja Tenets. �ķiet, ka Alise ir no�skaņota rīkoties pēc saviem ieskatiem. Viņa atklāti nostājusies pret tēva vēlmi, turklāt pama�nījusies nostādīt viņu tādā stāvoklī, kad neiz�bēgami ir skaidrs, ka viņi kaut ko slēpj.

Varēja saprast, kāpēc Lenderss izskatās tik samulsis un pat sakaitināts.

Tenets paskatījas uz vienu, tad uz otru.

Tātad kur�? Viņ� nojauta, kur� sniegs at�bildi.

-� Nu, labi! iesaucās Lenderss. Viņ� ieņēma

savu pirmītējo pozu kamīna priek�ā, neapzināti nododams savu satraukumu, iebā�ot roku kabatā un paskandinot sīknaudu. Lieta tāda, ka runa ir par personīgām lietām, visai sare�ģītām, bet, tā k.i mēs savu problēmu pa�i atrisinājām, tad likās bezjēdzīgi to pieminēt, it īpa�i tāpēc, ka tai nav nekā kopīga ar �ovakar notiku�o.

Tenets, neko neteikdams, gaidīja.

Lenderss mīņājās no vienas kājas uz otru.

-�� Manai meitai un viņas vīram bijā �ādi tādi darījumi ar vietējiem būvuzņēmējiem.

-�� Red�u Meisonu, pateica priek�ā Tenets, atcerēdamies Vīntid�a izvairīgumu, runājot par �o jautājumu. Varbūt beidzot izdosies noskaid�rot, kas īsti te noticis.

Viņi visi izskatījās pārsteigti.

-Jā. Kā jūs�

-�� Misters Vīntid�s man pateica, ka misters Meisons �ovakar esot te iegriezies, lai satiktu misis Rendi�u.

Alise uzmeta tēvam triumfējo�u skatienu. Nu, ko es teicu?

-� Turpiniet, mister Lenders.

Sekoja viena no tām mazajām pasaciņām, ku�ras daudzu iepriek�ējo gadu laikā, pēc izvairī��anās no atbildes sekojo�ajā atzī�anās reizē, kļu�vu�as tik pazīstamas. Lenderss joprojām negri�bīgi runāja, bet Tenetam vajadzēja mudināt un zondēt, lai tiktu pie sīkākām detaļām.

Red�a Meisona firma nebija liela, un tikai rei�zi pa reizei viņ� ķērās pie kāda pamatīgāka pro�jekta. Celtniecības buma laikā astoņdesmitajos gados, kad darba bija daudz un celtnieki varēja izvēlēties un patiesībā noteikt savu cenu, viņ�, līdzīgi daudziem citiem, bija izvērsies, ar at�tiecīgu, pret ķīlu izsniegtu bankas kredītu nopēr�kot milzīgu māju. Tajos laikos nākotne �ķita gai��a, darba piedāvājumu rezerves bezgalīgas un pa�apziņa milzīga. Bet tad, deviņdesmitajā un deviņdesmit pirmajā gadā, viss aizgāja greizi. Apak�slāņi atkrita no īpa�umu tirgus, celtniecī�bas bizness faktiski apstājās, bet aizdevumu pro�centi strauji pacēlās. Hipotēku sistēma sa�ķo�bījās, un vairs neienāca nauda. Rcd�s saprata, ka bizness jāsa�aurina. Viņ� nolēma māju pārdot, bet par viņa noteikto cenu neviens nevarēja at�ļauties to nopirkt. Meisons vairākkārtīgi cenu pazemināja, līdz tā kļuva bezjēdzīgi zema. Vi�ņam nācās da�us, kuriem gadiem ilgi bija devis darbu, atlaist no savas nelielās celtnieku brigādes.

Tad parādījās Rcndi�s ar savu projektu, un ti�ka uzsāktas sarunas par saimniecības ēku pār�būvi viesnīcas tipa koted�ās. Mcisonam radās iespēja veikt �os darbus. Rendi�s piesolīja labu samaksu, un Meisons redzēja, ka �is ir dro�s pasākums, kur� palīdzēs viņa firmai izdzīvot, līdz uzlabosies ekonomiskā situācija. Darbi sā�kās pirms pusotra gada, un iesākumā nekādu problēmu nebija. Rcndi�s, kā viņi bija vienoju��ies, maksāja visai precīzi reizi mēnesī. Bez �iem regulārajiem ienākumiem no sava klienta Meisons nebutu varējis nomaksāt piegādātā�jiem.

Kā jau parasti, �ādus darbus veicot, vislie�lākās izmaksas prasīja pēdējie mēne�i, kad tiek liktas grīdas, ierīkota centrālapkure, virtuves un vannasistabas, un tad arī parādījās lielie rēķini un sākās nepatik�anas. Rendi�s apstrīdēja iz�cenojumus un uzstāja, ka tic esot daudz augstāki, nekā sākumā norunāts. Meisons atbildējis, ka tas esot Rendi�a īpa�o prasību dēļ, jo viņ� izvēlējies dārgākus apdares materiālus un pieprasījis ne�paredzētus papildinājumus. Strīds nonāca advo�kātu rokās, un tā tas turpinājies jau kādus se�us mēne�us.

Kamēr lieta grozījās ap summu, kura triju mēne�u laikā samilza līdz kādiem se�desmit tūk�sto�iem mārciņu, Meisons pamanījās kaut kā iz�grozīties, bet pēc tam situācija kļuva arvien bez�cerīgāka. Viņa būvmateriālu piegādātāji, nesa�gaidīju�i samaksu, atteica tālākās piegādes, tā�dējādi, kamēr �is jautājums nebija atrisināts, viņ� nevarēja ķerties pie citiem darbiem. Gan banka, gan celtniecības apvienība izdarīja arvien lielāku spiedienu, jo nenomaksātās hipotēkas un procenti auga arvien augstāk. Pirms kāda mēne��a viņu pacietības mērs bija izsmelts, un �odien Meisons saņēmis vēstuli no celtniecības ap�vienības juristiem ar paziņojumu, ka viņi, atsa�vinot Meisonam viņa īpa�umu tiesas ceļā, mē�ģinās atgūt savu naudu. Situāciju vēl vairāk saasināja tas, ka Meisona sievai ir slima sirds un tagad vēl �ī spriedze un raizes.

Meisons �ovakar bija ieradies, lai vēl vienu reizi mēģinātu pierunāt Rendi�u samaksāt vis�maz daļu no summas, kuras lielākā daļa ietilpa sākotnēji norunātajā tāmē. Alise viņam bija ieteikusi �ovakar nerunāt ar vīru. Zaks, noguris un pārstrādājies, nebūs labā garastāvoklī, un at�saucību būs grūti sagaidīt. Tomēr Red�a viņai bi�ja �ēl. Alise viņu pazina kop� bērnu dienām, un tā viņa apsolījusi darīt visu iespējamo, lai pār�liecinātu vīru mainīt domas. Tomēr jūtot, ka tas nezin vai izdosies, viņa, kad Red�s aizbraucis, nolēmusi lūgt padomu tēvam, tāpēc piezvanījusi viņam un lūgusi atbraukt.

Tenets varēja saprast, kāpēc Lenderss ne�gribēja, ka �ī lieta nonāk atklātībā. Acīmredzot Meisons bija nonācis izmisumā, viņa dusmas un naids augu�i mēne�iem un, kā Tenets spēja iedomāties, pilnīgi pamatoti. Pat ja rēķinus izdo�tos samaksāt, lielāko daļu naudas pēc likuma nāktos nomaksāt viņam. Redzot Meisona neap�skau�amo stāvokli, Rendi�s varēja būt tik godīgs un samaksāt viņam vismaz norunāto summu, un tad strīdu par atliku�o varētu iz�ķirt tiesas ceļā. Pēc pēdējās ziņas, ka Meisona īpa�ums ir drau�do�ā stāvoklī, vadzis noteikti bija pilns. Postīju�mi laboratorijā daiļrunīgi stāstīja par dusmu ek�sploziju. Pa�laik Meisons izskatījās pēc pirmākandidāta, un Lenderss noteikti to saprata. Bet no tā, kā Lenderss runāja par Meisonu, kā aprakstīja viņa stāvokli, varēja nojaust, ka viņ� ir pilnīgi Meisona pusē. Viņi varbūt augu�i kopā kā puikas, un sena draudzība tik viegli nerūs. Bija arī pilnīgi skaidrs, ka Lenderss savu znotu nemī�lēja un nejuta sāpes par viņa nāvi.

Tātad, Tenets vērsās pie Alises, jums ra�dās iespaids, ka^Meisons gatavojās rīkoties pēc jūsu ieteikuma un nemēģināja �ovakar runāt ar jūsu vīru?

-� Jā, viņa sarauca pieri, bet, ja Olivers viņu redzējis, tad viņ� tomēr ir gājis uz vīna darītavu.

-�� Aizgāja gan, bet ar misteru Rendi�u nesa�tikās. Misters Vīntid�s saka, ka misters Mcisons tikai da�as minūtes pastāvējis un tad devies pro�jām.

Izskatījās, ka Lendersam akmens novēlies no pleciem.

-� Tomēr, Tenets piebilda, misters Vīntid�s ari skaidri pateica lai gan viņ� visu vakaru strādāja vīna darītavā, viņam daudz vajadzēja darboties, un ikviens viegli varēja ieiet pildītavā, un viņ� to nepamanītu.

-�� Jūs ta�u neteiksiet, ka Red�s atgriezās vēl�reiz, ko? � asā toni pajautāja Lendcrss.

-� Tas ir iespējams.

-Nē!

Bez klauvējiena atsprāga durvis, un viņi visi pārsteigti pagriezās.

Uz sliek�ņa stāvēja vēl viena Alise Rendi�a, tikai miniatūrā, basām kājiņām un naktskrekliņā ar Snupija attēlu uz krūtīm. Tenets atcerējās, ka savulaik tādu valkāja ari Brid�ita. No negaidītā skata ļau�u drūzmas istabā meitenīte mirk��ķināja acis. __ -

Viņas parādī�anās beidzot izkustināja Alisi no vietas.

-�� Faiona! Vienā mirkli Alise �ķērsoja istabu un noliecās, lai apskautu bērnu. Meitiņ, kas noticis?

-�� Man sagribējās dzert, mammīt. Es saucu, saucu, bet jūs neviens nenācāt. Viņas acis ce�ļoja no viena pie otra. Kur ir tētiņ�?

Uz bridi iestājās smags klusums. "Ko Alise iesāks?" iedomājās Tcnets. "Pateiks meitai par tēva nāvi tagad, kad viņa pati vēl nav atguvusies no trieciena un nebūs spējīga tikt galā ar Faionas reakciju? Vai pagaidīs līdz rītam?"

Viņa tika atbrīvota no �ī lēmuma pieņem�a�nas. Iejaucās Lenderss. Viņ� piegāja pie maz�meitiņas un pacēla to uz rokām.

-�� Vectētiņ� iedos tev padzerties, cālīt. Un vēl mēs izdomājām, ka tu būsi priecīga uz da�ām dienām atbraukt un padzīvot pie mums. Tev tas patiktu? Un, nesagaidījis atbildi, viņ� aiznesa Faionu.

Pateikusi tēvam, ka uzskata par pareizāku palikt mājās, Alise saprotamā kārtā izskatījās sakaitināta par viņa patvaļu. Lūpas saspringa, un viņa paskatījās uz māti, kura samierino�i pa�ūpoja galvu. Ko gan citu tu varēji gaidīt?

Tenetam ienāca prātā, ka pagaidām misis Lendersa nav bildusi ne vārda. Interesanti, vai viņas attiecības ar vīru vienmēr aizēno tas, kas norisinās starp misteru Lendersu un Alisi.

Bet tagad viņa ierunājās:

-�� Patiesību sakot, dārgumiņ, tavam tēvam ir taisnība. Nerunājot nemaz par visu pārējo, da�as nākamās dienas bērniem būs ļoti nomāco�as. Te notiks pamatīga darbo�anās, vai ne tā, inspektor?

-�� Baidos, ka tas būs neizbēgami.

-�� Un tie�ām arī tev būtu labāk atrasties no visa �ī tālāk. Padomā labi!

Alise kādu brīdi klusēja un tad nopūtās.

-�� Laikam jau tev taisnība. Viņa saviebās. Laikam esmu galīgi zaudējusi spēkus. Ja pa�domā, ka jāsāk kravāt mantas� Viņa izbrau�ca ar roku caur matiem un sakāvnieciski pa�raustīja plecus. Vienkār�i nespēju sakarīgi domāt.

Māte aplika roku viņai ap pleciem.

-�� Tur nav ko brīnīties. Neuztraucies, es visu saprotu. �ovakar neko daudz neņemsim. Varam atbraukt rīt.

Hallē ied�inkstējās zvans.

-� Tas būs doktors, sacīja misis Lendersa.

Pēk�ņi sākās aktīva darbo�anās: vajadzēja

sagaidīt ārstu; Tenets un Lainhems vēlreiz pār�cēlās uz ēdamistabu. Kad viņi �ķērsoja halli,

Lendcrss atgriezās ar Faionu un nodeva viņu vecmāmiņai, kura ar bērnu pie rokas uzkāpa pa kāpnēm. Tenets palūdza Lendersu sekot viņam. Neslēpjot nepatiku, Lenderss pakļāvās.

-� Jūs, liekas, esat pilnīgi pārliecināts, ka Meisons neatnāca atpakaļ, iesāka Tenets, bet viņu sarunu atkal pārtrauca.

Hallē iezvanījās telefons.

Kad Lenderss drud�aini pielēca kājās, Tenets pie sevis nolamājās.

-Jāaiziet pie telefona.

Lenderss aizvēra aiz sevis durvis, tomēr Te�nets dzirdēja viņa murminā�anu. Pēc mirkļa Lenderss atgriezās. Viņ� izskatījās apstulbis. Ieslīdzis krēslā, viņ� no�ukstēja.

-�� Ak Dievs, es nespēju tam noticēt.

-�� Slikti jaunumi, ser? pajautāja Tenets.

-�� Nespēju tam noticēt, Lenderss atkārtoja. Saka, ka zibens nekad divas reizes nesperot vienā vietā. Tā bija manas meitas svaine Za�ķa māsa. Viņi bija ļoti tuvi. Viņa ir atraitne un vecāka par Zaķu, un� jā, viņai ir divi bērni, dvīņi zēns un meitene. Viņa nupat piezvanī�ja, ka meitene, Zaķa krustmeita, �ovakar mirusi. Viņai bija tikai divdesmit gadu. Kā�du laiku viņa atradās slimnīcā, bet pat�

"Brid�itas vecumā," ienāca prātā Tenetam. Viņam kļuva �ēl �īs nepazīstamās meitenes.

Lenderss pielēca kājās un sāka staigāt �urpu turpu pa istabu. Likās, ka sitiens atņēmis viņam balsi.

Nespēju iedomāties, kā Alise uzņems �o vēsti, it īpa�i pēc tā, kas �ovakar noticis �eit. Viņa ļoti mīlēja savu krustmeitu.-Viņas bija ļoti tuvas, sevi�ķi kop� tās reizes, kad Karīna un D�onatans da�as dienas nodzīvoja �eit, kamēr viņu māte bija slimnīcā. Tas bija tūlīt pēc Faionas piedzim�anas, pirms vairākiem gadiem. Patiesībā izskatījās, ka Karīna labāk saprotas ar Alisi, nekā ar savu krusttēvu. Jā, kā Alise to pār�dzīvos� Viņ� pārstāja staigāt pa istabu un pa�griezās tie�i pret Tenetu. Jums jau varbūt likās, ka tagad Alise ir pietiekami nomierinājusies, bet es viņu pazīstu, un, ticiet man, viņa karājas mata galiņā. Viņa bija nomocījusies ar savu vīru. Liekas, jūs nospriedāt, ka es esmu mazliet par stingru pret meitu, vai ne? Spēlēju tētiņu ar stin�gru roku? Nu, tāds es biju tikai tāpēc, ka zināju tikai tā viņu �ajās pirmajās stundās var noturēt, lai viņa nesastrādātu kādas muļķības. Jāgādā, lai Alisei būtu kaut kas, pret ko sacelt adatas, un viss būs kārtībā, kamēr doktors palīdzēs viņai at�slēgties. Ja es izturētos raudulīgi sentimentāli, viņa netiktu ar sevi galā.

Viss jau izklausījās ļoti sakarīgi, tomēr Tenctu tas nepārliecināja. Viņu nepārsteigtu at�klājums, ka Lenderss patiesībā runā par sevi, ka tie�i viņ� nespētu tikt ar sevi galā, ja Alise "sa�strādātu kādas muļķības", kā viņ� bija izteicies. Un iespējams ja tie�i viņ� ir slepkava, tad tas ir iemesls nesaskaņām.

-�� Vai pastāstījāt mistera Rendi�a māsai par viņa nāvi?

-�� Nē. Par laimi, viņa Zaķu �ovakar negaidīja. Viņa zina, ka ra�as novāk�anas laikā brālis strā�dā gandrīz vai bez pārtraukuma, tāpēc lūdza pa�teikt, lai viņ� nebrauc. Teica, ka tikai nupat esot atgriezusies no slimnīcas, esot nomocījusies un gribot iet gultā. Teica, ka satik�ot Zaķu rīt. Lai�kam vajadzēs aizbraukt pa�am un pateikt viņai, ka Zaks ir miris. Neviens cits to �eit nevar iz�darīt. Dievs vien zina, kā viņa to pārdzīvos. Lendersu noteikti gaidāmais biedēja, un Tenets viņam to nevarēja pārmest. Pavēstīt ziņu par tu�va cilvēka nāvi ir viens no tiem policista pienā�kumiem, kurus viņ� neieredzēja visvairāk.

-� Ja vēlaties, mēs to varētu izdarīt, ser.

-�� Ak, Lenderss izskatījās ārkārtīgi pār�steigts. Tas ir ļoti laipni no jums, Tenet. Bet nē, domāju, ka Alise gribēs, lai to izdaru es. Tomēr esmu ļoti pateicīgs.

Viņi dzirdēja, ka durvis galerijas pusē atveras, un Lenderss izsteidzās hallē. Viņ� neilgi pa�runājās ar ārstu, kur� bija izrakstījis Alisei no�mierino�as zāles un, kā nojauta Tenets, deva padomu, lai tagad misters un misis Lendersi ved viņu pie sevis un noliek gulēt. Aprunājies ar ārstu, Tenets teica, ka, pirms Lenderss aizbrauc, viņ� gribētu uzdot vēl tikai da�us jautājumus. �ajā brīdī lejā pa kāpnēm nāca misis Lendersa ar Faionu. Viņa nesa uz rokām jaunāko, mazu puisēnu, ievīstītu pūkainā sedziņā. Tika nolemts, ka misis Lendersa vadīs Alises ma�īnu un meita ar bērniem brauks ātrāk, bet misters Lenderss iz�brauks drīz pēc tam.

Kad viņi beidzot bija aizbrauku�i, Tenets un Lainhems kopā ar Lendersu atgriezās ēdam�istabā, un Tenets tre�o reizi uzdeva savu jautāju�mu. Varbūt �oreiz izdosies sagaidīt atbildi.

-�� Kā liekas, jūs, mister Lenders, īpa�i uz�sverat, ka misters Meisons nevarēja atgriezties pēc tam, kad misters Vīntid�s redzēja viņu aiz�ejam?

-�� To es teicu tāpēc, ka mēs ar Red�u bijām kopā.

-� Tie�ām? Kur?

-��� Ciemata krodziņā.

-��� Cikos tas bija?

Lenderss izbrauca ar pirkstiem caur bieza�jiem, gai�ajiem matiem.

-��� Tūlīt pēc tam, kad es aizbraucu no �ejienes.

Tenets uzmanīgi salīdzināja laikus.

Alise zvanījusi Lendersam un lūgusi viņu atbraukt ap septiņiem �etrdesmit piecām. Tie�i tad Lenderss ar sievu beigu�i vakariņot, un viņ� izbraucis pēc kādām divdesmit minūtēm un pēc piecām minūtēm jau bijis vīna dārzos. Viņ� pazīst Meisona furgoniņu un garāmbraucot, pamanījis to stāvvietā pie ciemata krodzi�ņa.

Kad viņ� ieradies, Alise skatījusies savu iemī�ļoto daudzsēriju komēdiju, un, pirms ķerties pie Meisona stāvokļa apsprie�anas, viņi noskatīju��ies to līdz galam.

Lenderss bija ieradies ar iespējamu problēmas atrisinājuma variantu.

-����� Manā fermā ir tuk�a koted�a, glu�i pieklā�jīga, savrupa, ar mazu dārziņu. Pateicu Alisei, ka par minimālu īres maksu esmu to piedāvājis Red�am, kamēr viņ� varēs atkal dabūt savu biznesu uz kājām.

-���� Jūs esat rīkojies ļoti augstsirdīgi, mister Lenders.

Lenderss izskatījās apmulsis.

-���� Jā, nu, mēs ar Red�u jau ļoti ilgi turamies kopā.

-��� Vai esat labi draugi?

-���� Es tā neteiktu. Bet mēs pazīstam viens otru kop� bērnibas, un mūsu attiecības vienmēr ir biju�as labas. Visu mū�u viņ� ir smagi strādājis, un man negribētos noskatīties, kā viņ� no�grimst.

-���� Un tāpēc jūs nolēmāt piedāvāt viņam kote�d�u?

-���� Nu, Alise teica, ka mēģinās vēl vienu pie�gājienu, lai pārliecinātu Zaķu samaksāt Red�am vismaz to summas daļu, kura viņam pienākas pēc vieno�anās. Bet mēs nolēmām, ka visādā ziņā es aprunā�os ar Red�u, lai viņ� būtu dro�s, ka, lai kas arī notiktu, jumts virs galvas viņam būs. Un tā es arī izdarīju.

Lenderss aizbraucis no Alises ap astoņiem �etrdesmit piecām un, ieraudzījis Meisona furgoniņu joprojām stāvam pie krodziņa, iegriezies iedzert ar viņu kādu mēriņu un pavēstīt �o labo ziņu. Viņi ar Meisonu izgāju�i no krodziņa kopā ap deviņiem piecpadsmit, un viņ�, Lenderss, at�griezies mājās drīz pēc tam. Mcisons teicis, ka brauk�ot tie�i uz mājām, lai pastāstītu sievai par Lendersa piedāvājumu.

-���� Un tāpēc es esmu tik pārliecināts, ka Red�s uz �ejieni vairs nebrauca. Viņ� steidzās uz mā�jām, lai pateiktu Keitai, savai sievai, par kote�d�u. Katrā ziņā mans piedāvājums noņēma viņam spriedzi, vai tad jūs to nesaprotat?

Viņi ļāva Lcndersam doties projām. Merse�dess vīna dārzu stāvvietā piederēja viņam. Po�licisti noskatījās, kā ma�īnas signālugunis ie�brauktuvē attālinās un nozūd. Tad Lainhems ierunājās:

-��� Kā pagaidām varu saprast, Meisons vēl nav ārpus aizdomām. Pēc Vlntid�a stāstītā, viņ� aiz�braucis apmēram bez desmit astoņos, bet Vīntid�s pats savām acīm nav redzējis, kā viņ� iziet no teritorijas. Visai viegli Meisons varēja atkal ielavīties pildltavā, un VIntid�s to nemanītu. Kā Lenderss stāstīja, tad, braucot garām krodziņam desmit pāri astoņiem, viņ� redzējis tur Meisona furgonu, bet tas notika jau pēc divdesmit mi�nūtēm. Un Mcisonam bija vēl viena iespēja at�griezties kad viņi ar Lendersu pie krodziņa iz��ķīrās. Skan jau skaisti ka koted�as pie�dāvājums noņēmis viņam spriedzi, bet tas vēl nemazina viņa naidu uz Rendi�u, kur� visvairāk vainojams Meisona nelaimēs.

-��� Taisnība.

-Tātad brauksim pie viņa, ser?

Laikam gan. Tenets paskatījās pulkstenī. Nupat pāri pusnaktij. Viņ� nemīlēja traucēt ļau�dis tādā vēlā stundā, bet slepkavība ir slepkavī�ba. Ja tik�anos atliks līdz rītam, var zust būtiski pierādījumi. Meisonam radīsies laiks sakārtot domas un izdomāt labu stāstu. Nē, tas jādara vēl �onakt.

Cārthērstas ciematiņ� atradās tikai pusjūdzi no vīna dārziem, un braukt nācās tikai da�as mi�nūtes. �ādā vēlā nakts stundā uz ceļiem bija klu�su un tuksnesīgi. Lielākā daļa māju grima tumsā, bet Herrova, krodziņa, kurā bija satiku�ies Lenderss un Meisons, labi koptais priek�ējais pagalms mirdzēja gaismās. "Lainhemam taisnī�ba," nodomāja Tenets. Ar divdesmit minūtēm pilnīgi pietiek, lai Meisons varētu ielavīties labo�ratorijā, noslepkavot Zaķu un līdz brīdim, kad garām brauca Lenderss, atgriezties pie krodziņa. Kad tajā vakarā Meisons pirmo reizi ieradās vīna darītavā, vai viņ� pateica Vīntid�am, ka grib ru�nāt ar Rendi�u? Vai pateica, kāpēc to grib? Un vai Vīntid�s bija devis padomu labāk to nedarīt? Ja tā, tad kāpēc Vīntid�s par to nepastāstīja? Ja tas ir tas, ko Vīntid�s slēpj, tad kāpēc viņ� tik ap�ņēmīgi cen�as glābt Meisonu? Tāpēc, ka �ēlo vi�ņu? Uzskata, ka Rendi�s pret viņu izturējies ne�taisni?

Katrā ziņā visticamākais, ka Meisons izlikās dodamies projām, jo mīklaini izskatītos, ja viņu pamanītu ieejam pilditavā, pretēji Alises Rendi�as un Vīntid�a padomam. Bet ja viņ� nogai�dījis, kamēr Vīntid�s uzgrie� muguru, vai slepus atgriezies vēlāk? Ja Rendi�s uzvedies rupji un noraido�i, uzklausot Meisona lūgumu, tad Mei�sons viegli varēja atbildēt ar to pa�u un zaudēt kontroli pār sevi. Un nav �aubu lai kas arī nogalināja Rendi�u, tas ir izdarīts dusmu eksplo�zijā. Jā, Meisons noteikti var būt īstais.

Lenderss viņiem bija pastāstījis, kur Meisons dzīvo, un pēc apraksta māju nenācās grūti atrast. Pat bez zīmes ceļa malā "PĀRDO�ANAI" viņi nezin vai palaistu to garām. Ciematiņa ielas pēdējā laterna izgaismoja augstu ķieģeļu sienu un garus nerūsējo�a tērauda vārtus ar stabiem sānos, no kuriem lejup uz garāmgājējiem augst�prātīgi noraudzījās divu lauvu figūras. Kāds te noteikti slimo ar lieluma māniju. "Meisons vai mājas iepriek�ējais īpa�nieks?" minēja Tenets.

Pati māja aiz pla�a zālāja bija krietni atvir�zīta no ceļa. Kad viņi brauca pa iebrauktuvi, rinda de�ūrgaismu ieslēdzās un izgaismoja fa�sādi. "Būvēta kaut kad pēdējo desmit gadu lai�kā," Tenets aplēsa. Māja bija liela, krietnas se��desmit līdz astoņdesmit pēdas gara, ar �etrām garā�ām. Lai gan tas neatbilda viņa gaumei, Tenets varēja saprast, kāpēc veiksmīgajos celt�niecības buma gados Meisons paļāvies kārdinā�jumam nopirkt māju. No katra nama loga skanē�ja sauciens: "�eit dzīvo veiksmīgi ļaudis."

- Lainhems paklusām iesvilpās.

-���� Nav ko brīnīties, ka māju nevar pārdot. In�teresanti, cik viņ� par to grib.

Majas, līdzīgas �ai, augstākajā cenu katego�rijā bija jau tā miegainajā nekustamā īpa�uma tirgū visneejo�ākās.

-��� Domājat painteresēties, Maik?

-���� Ha, ha, ha, ļoti smieklīgi. Tas tik būtu bel�ziens!

Durvju zvans nakts tumsā un klusumā atska�nēja nedabīgi skaļi.

-����� Kā es necie�u �ādā laikā raut cilvēkus no gultas, murmināja Tenets. Jūtos kā slepen�policists.

-��� Bet jāizdara tas ir, ser.

-����� Varbūt, lai gan tas neliek man justies la�bāk.

Aug�stāvā no�ķindēja logs.

-��� Kas tur ir? sauca vīrie�a balss.

Tenets un Lainhems atkāpās un pavērās aug��up.

-��� Atvainojiet, ka jātraucē jūs, ser! Policija.

-��� Tūlīt nonāk�u lejā.

Siluets logā pazuda, un pēc brī�a hallē ie�degās gaisma. Kāds iek�pusē tuvojās durvīm, un uz brīdi iestājās klusums. Tenets iedomājās, ka Meisons caur durvju actiņu nopēta viņus. Beid�zot durvis ar ķēdi pavērās, un spraugā parādījās roka. Lūdzu, jūsu apliecību!

Tenets to pasniedza, un galu galā durvis atvē�rās.

-��� Atvainojiet, taisnojās Meisons, bet �ajos laikos piesardzības nekad nav par daudz.

Viņ� bija maza auguma un plecīgs, ar �etr�stūrainu seju, īsi apcirptiem matiem un gai�i brū�nām acīm, ģērbies vecmodīgos, brūni un dzelte�nīgi rūtotos vilnas rītasvārkos un svītrotās fla�neļa pid�amas biksēs. Viņ� ieveda policistus lie�lā viesistabā, kur ap smagu, rakstainu paklāju jū�ru bija visai neērti izkārtoti polsterēti krēsli un dīvāniņi. �ur un tur, it kā nejau�i nolikti, stāvēja pāris galdiņi ar rūpīgi izkārtotām mākslīgo ziedu kompozīcijām. Nebija grāmatu, nebija laikrakstu vai �urnālu, nebija pat televizora. Iespaids tik bezpersonisks un nemīlīgs kā zobārsta uzgaidā�majā telpā, un Meisons pats �eit izskatījās galīgi neiederīgs. Arī auksti te bija. Valdīja mitrums un cauri miesai līdz kauliem lieno�s drēgnums. Tenetam ienāca prātā, ka Meisoni spiesti taupīt uz centrālapkures rēķina un �ī telpa jau ilgāku laiku netiek izmantota.

Meisons nodrebinājās un cie�āk ietinās rītasvārkos.

-��� Iekurinā�u kamīnu.

Tas bija gāzes kamīns ar mākslīgām malkas pagalēm. Iekūris uguni, Meisons stāvēja pret to ar muguru un berzēja rokas.

-��� Ar ko saistīta jūsu iera�anās?

-���� Kā es saprotu, jūs �ovakar bijāt iegriezies vīna dārzos, lai satiktu misteru Rendi�u, ser?

-��� Jā. Kas par lietu?

-���� Viņ� �ovakar atrasts miris. Savā laboratori�jā.

Meisons pārstāja berzēt rokas un glu�i vai sastinga.

-��� Miris? Viņ� izskatījās pārsteigts.

"Neviltots izbrīns vai tēlots?" Tenetam nebija

ne jausmas.

-���� Bet kā? Pēdējo reizi, kad viņu redzēju, ar viņu viss bija pilnīgā kārtībā.

-��� Kad tas bija, mister Meison?

-��� Vakar pēcpusdienā.

-��� Vai �ovakar jūs viņu nesatikāt?

-���� Nē. Gribēju gan, jā, bet� Paklausieties, kāpēc visi �ie jautājumi?

-��� Misters Rendi�s ir noslepkavots, ser.

Ja Meisons spēlēja teātri, tad viņ� to darīja lieliski. Viņa �oklis nokārās un kā akls viņ�, ar roku sataustījis tuvāko krēslu, ieslīga tajā.

-��� Noslepkavots? Es ne�

Atsprāga durvis, un istabā ienāca kādus as�toņpadsmit gadus veca meitene.

-��� Kas notiek, tēti?

Arī viņa bija maza auguma un drukna, ar ga�riem, tum�iem un sprogainiem matiem, strupu deguntiņu un �etrstūrainu, apņēmīgu zodu. Viņas biezais halātiņ� zem varenajām krūtīm bi�ja cie�i saņemts ar jostu, bet varenās kājas, kuras balstījās uz lielām pēdām, iesprostotas augstpapē�u rītakurpēs, izgreznotās ar gulbja spalvām.

-���� Policija, mīļumiņ. Misters Rcndi�s� Meisons bezpalīdzīgi vērās Tenetā. Kā lai es viņai to pasaku ?

Meitenes acis kļuva �auras, un skatiens pār�ceļoja no tēva uz abiem policistiem.

-��� Kas ar vinu noticis?

Agrāk vai vēlāk viņai nāksies to uzzināt, turklāt Tenetam bija aizdomas, ka meitene ir daudz sīkstāka, nekā tēvs varēja iedomāties.

-���� Misters Rendi�s �ovakar atrasts miris, mis Meisone. Viņ� ir noslepkavots.

Viņas uzacis parāvās uz aug�u.

-���� Noslepkavots! Viņa paskatījās uz tēvu, un Tenetam radās iespaids, ka viņas domas strādā ātri, apsverot, kādā mērā tur varētu būt iejaukts viņas tēvs. Nu, nu, nu, � viņa beidzot noteica un panācās viņiem tuvāk, mazliet sagrīļodamās uz nesamērīgi augstajiem papē�iem. Es teiktu, ka labi tikts vaļā no nevēlama tipa.

-��� Sarona!

-���� Nekliedz uz mani, tēt! Tu zini, ko es domā�ju par to rāpuli! Kāda jēga liekuļot? Viņa pa�griezās pret Tenetu. Tomēr es nesaprotu, ko jūs meklējat �eit. Ko gribat no mums?

-��� Kā mums zināms, jūsu tēvs �ovakar brauca satikties ar misteru Rendi�u, mis Meisone.

-���� Nu un tad? Ā, saprotu� Tad, lūk, kas! Kāds jums pastāstijis par tēta ķibelēm, un kār�tībā jūs pie divi pieskaitījāt divi un iznāca pieci. Tipiski tādiem kā jūs!

-��� Sarona, neviens neko nav teicis par�

-����� Protams, nē. Viņiem tas arī nav vajadzīgs, vai ne? Beidz, tēt! Vai tad kāds domā, ka tu dzen jokus? Kāpēc, pēc tavām domām, viņi tik vēlā stundā izrāva tevi no gultas? Labāk ej, sameklē drēbes un sakravā somu, pretējā gadījumā viņi aizvilks tevi uz policijas iecirkni vienā pid�amā.

-���� Jūs lecat uz ecē�ām, mis Meisone. Pa�rei�zējā izmeklē�anas stadijā mēs vienkār�i

vēlamies uzdot jūsu tēvam da�us jautājumus.

-����� Ā, saprotu. Arests būs nākamā stadija, vai ne? Nu, ko, es jums varu pateikt skaidri un gai�i: jūs rejat ne zem tā koka. Tētis nevar pat mu�u nosist. Un �ovakar viņ� vispār nesatikās ar mis�teru Skopuli Rendi�u. Vai tu viņiem to pateici, tēt?

Tenetu tas viss sāka mazliet nogurdināt.

-���� Jūsu tēvam vēl nav radusies iespēja mums kaut ko pastāstīt, viņ� atcirta. Visu, ko mēs pagaidām zinām, esam dzirdēju�i no citiem. Tā�pēc jau ari esam �eit ieradu�ies.

-��� Nu, tad sāc, tēt! Izstāsti viņiem!

Un Sarona ieņēma vietu kamīna priek�ā, rokas kareivīgi sakrustojusi uz varenajām krū�tīm.

Tagad visi skatījās uz Meisonu.

Viņ� paraustīja plecus.

-��� Nav jau daudz, ko stāstīt. Es tie�ām braucu uz vīna dārziem, jā, bet misteru Rendi�u nesa�tiku.

-���� Kāpēc? pajautāja Tenets. Nē, sāciet no pa�a sākum! Cikos tas bija?

Meisona teiktais saskanēja ar to, ko bija stās�tīju�i Alise un Vīntid�s. Viņ� ieradies vīna dār�zos ap septiņiem trīsdesmit un uzkavējies tur kā�das desmit minūtes, aprunādamies ar Alisi Rcndi�u un pēc tam ar Vīntid�u. Pēc tam viņ� de�vies projām.

-��� Misis Rendi�a stāstīja, ka ieteikusi jums �o�vakar nemēģināt satikt misteru Rendi�u, jo, pēc viņas domām, būtu labāk, ja vispirms ar viņu aprunātos viņa pati. Tad kāpēc jūs tomēr gājāt uz vīna darītavu?

-���� Nolēmu, ka misters Rendi�s zina, cik no�pietns ir mans stāvoklis, tāpēc viņam vajadzē�tu�

-���� Tāpēc cūkām vajadzētu lidot! iesaucās Sarona. Es ta�u tev teicu, ka nav jēgas iet pie viņa, teicu, vai ne? Ja tu būtu mani paklausījis, tad tagad nebūtu iekūlies tādā ķezā, skaidrs?

Tenets ignorēja meitenes iejauk�anos.

-��� Tad kāpēc jūs ar viņu neaprunājāties?

-Tāpēc, ka arī Olivers man ieteica to nedarīt.

Tātad Mcisons ir pateicis Vīntid�am, ka no�lēmis parunāt ar Rendi�u.

-��� Ak tā viņ� jums teica? Kāpēc?

-��� Viņam likās, ka nav īstais brīdis iet pie Rendi�a.

-��� Kāda noteikta iemesla dēļ?

-��� Viņ� teica, ka misteram Rendi�am esot slik�ts garastāvoklis.

-��� Vai viņ� pateica, kāpēc?

Meisons vilcinājās, un, pirms bija gatavs at�bildēt, durvis atvērās vēlreiz. �oreiz tā bija pave�ca sieviete, dro�i vien Meisona sieva. Viņa stā�vēja, ar vienu roku atbalstījusies pret durvju stenderi.

-��� Red�? Kas te notiek?

Meisons pielēca kājās, un abi ar meitu viņi steidzās sievieti atbalstīt.

-��� Keit, tev nevajadzēja �eit atrasties�

-��� Mammu, kāpēc tu esi aug�ā?

Misis Meisone skatījās viņiem garām uz Tenetu un Lainhemu.

-���� Kas tie? Ko viņi te dara? Ir ta�u jau gandrīz viens naktī.

-���� Un tev vajadzēja būt gultā, maigi sacī�ja Meisons, mēģinādams sievu izvest pa dur�vīm.

Viņa atbrīvoja elkoni no vīra rokas.

-��� Red�, lūdzu� Es gribu zināt, kas te notiek.

-���� Ciematā noticis nelaimes gadījums, mam�mu, paskaidroja �arona. Atnāku�i policisti. Viņi ievāc ziņas.

-���� Kāds nelaimes gadījums? Kāpēc tas ir tik steidzami? Kāpēc viņi nevar pagaidīt līdz rī�tam? �

Skaidri bija redzams, ka viņa neļaus sevi ap�mānīt, bet gan vīrs, gan meita bija apņēmu�ies noklusēt notiku�o. Tagad Tenets atcerējās

Lendersa stāstīto par misis Meisones sirds slimī�bu. Varbūt tomēr vajadzēja pagaidīt ar būv�uzņēmēja iztaujā�anu līdz rītam, kad būtu iespē�jams aprunāties ar viņu aci pret aci.

Viņa sāka zaudēt pacietību.

-���� Red�, Dieva dēļ, beidz apieties ar mani kā ar mazu bērnu un pasaki skaidri un gai�i, kas no�ticis!

-���� Nu, labi, mīļā, bet vispirms nāc un apsē�dies!

Viņ� paskatījās uz �aronu. Starp viņiem nori�sinājās bezvārdu sazinā�anās. Sarona izgāja no istabas.

Meisons aizveda sievu līdz dīvāniņam un, saņemdams viņas roku, nosēdās blakus. Mierī�gā balsī viņ� pavēstīja jaunumus.

Sieviete drud�aini ievilka elpu. Meisons ba��īgi skatījās uz viņu.

Klusām istabā atgriezās �arona. Viņa kaut ko nesa rokā. Tcnets nevarēja saredzēt, kas tas ir.

Misis Meisone paskatījās uz Tenetu.

-���� Es tomēr joprojām nesaprotu, ko jūs �eit darāt. Kas tam kopējs ar� Viņas balss pēk�ņi aprāvās, un viņa atkal vērsās pie vīra. Red�, tu uz turieni �odien brauci. Vai tas ir� Sapratusi, par ko ir runa, viņa ar roku ķēra pie krūtīm. Sa�rona steidzās pie mātes, steigā paklupdama, jo papēdis aizķērās aiz kamīna stūra. Ja skatiens, kuru viņa raidīja Tenetam un Lainhemam, varētu nonāvēt, viņi nokristu beigti kā nopļauti. Sarona nometās mātes priek�ā uz ceļiem, kratīdama no pudelītes kaut kādas ļoti mazas tablctītes.

"Tad, lūk, pēc kā viņa ir gājusi," saprata Tcnets. "Viņi ar tēvu baidījās, ka tas var no�tikt."

Sarona pasniedza tabletīti mātei. Misis Meisone palika to zem mēles.

Visi ba�īgi raudzījās uz misis Mcisoni. Pēc pāris minūtēm viņas elpa kļuva vienmērīgā�ka, un roka, kuru viņa spieda pie krūtīm, at�laidās.

Tcnets attapās, ka visu laiku ir aizturējis elpu. Viņi ar Lainhemu apmainījās atviegloju�ma pilniem skatieniem.

-���� Viss kārtībā, viņa sacīja vārgā balsī un papliķēja meitas roku. Tagad ir labi. Paldies, mīļumiņ.

�arona piecēlās, patiesībā pielēca kājās kā atbrivota atspere.

-���� Domāju, ka jums būtu labāk iet projām, viņa vērsās pie Teneta un Lainhema balsī, kurai cauri skanēja apspiests niknums. Gana jau nelaimju vienai naktij esat sagādāju�i.

Tenets bija noskaņots viņai piekrist. Meisona iztaujā�anu varēs pabeigt rit. Tāpat jau skaidrs, ka būvuzņēmējs nekur nepazudīs.

Viņ� vēl nebija aizbraucis līdz mājām, kad atcerējās, ka ir aizmirsis kaut ko izdarīt. Viens no iemesliem, kādēļ sarunu ar Meisonu nevarēja atlikt līdz ritam, bija tas, ka viņ� gribēja paņemt kurpes, kuras Meisonam tajā vakarā biju�as kājās, lai pārbaudītu, vai zolēs nav aizķēru�ies stikla gabaliņi. Uztraukumi par misis Meisones veselības stāvokli un atvieglojums, ka viņa atgu�vusies, bija galīgi izstūmis to no prāta.

Atlika tikai cerēt, ka tie�i �ajā brīdī netiek iz�nīcināts būtisks pierādījums.

Kad Tenets pārbrauca mājās, D�ouna bija cie�i aizmigusi, un viņ� centās uzvesties uzmanīgi, lai sievu nepamodinātu. Nākamajā rītā D�ouna at�nesa viņam gultā tasi kafijas. Parasti notika ot�rādi.

Pamodies viņ� mirk�ķināja acis un, paskatī�jies pulkstenī un atviegloti uzelpojis, atlaidās at�pakaļ gultā. Tātad nav nogulēts.

Kāpēc tu �ādā stundā esi aug�ā, mīļā? Vai �odien jāiet uz darbu?

D�ouna strādāja nosacīti atbrīvoto uzraudzī�bas dienestā, un parasti sestdienas viņai bija brī�vas. Tomēr reizi pa reizei uzradās kāds īpa�s dar�biņ�.

Viņa atvilka aizkarus, un istabā iespraucās drūma, pelēka gaisma.

-��� Nē, vienkār�i agri pamodos, tas arī viss. Kā�da skumīga diena!

-Vai. līst?

-��� Nē. Viņa paskatījās uz debesīm. Lai gan nebrīnī�os, ja vēlāk sāks.

D�ounas balss skanēja viņai neraksturīgi no�mākti. Tenets nodomāja, ka sieva izskatās nogurusi.

-��� Vai es nekļūdos, ka tu esi uzzinājusi, kas at�gadījies ar Brid�itu?

-��� Jā. Vakar vakarā, pēc tam, kad tu aizbrauci, mums bija saruna. Viņa pienāca pie Teneta un apsēdās uz gultas malas, nomākti nokārusi ple�cus. Tas, ko mēs domājām. Aleksandrs ir sa�rāvis viņu attiecības.

-��� Tie�i tā?

-��� Tie�i tā.

-��� Bez brīdinājuma, bez mājiena?

-���� Dro�i vien nē. Ak, domāju, ka tādi mājieni bija, bet, ja bija, Brid�ita tos nepamanīja. Vai varbūt negribēja pamanīt.

-��� Vai viņam bijis kāds īpa�s iemesls?

-��� Tikai tas, ka viņ� vēl nejūtoties gatavs ilg�laicīgām attiecībām.

Tenetam uznāca dusmu vilnis. Kā �is skaistais, pie privilēģijām pieradu�ais, jautrais jauneklis ielauzties Brid�itas dzīvē un tad pastumt viņu malā, nepadomādams par traumu, kādu viņa rīcī�ba atstās uz meiteni!

-��� Kā viņa to uzņem?

-��� Nu, tu redzēsi pats.

-���� Tie�ām. Jā, liekas, ka pa�laik mēs meitai neko daudz palīdzēt nevaram, varbūt vienīgi morāli atbalstīt. Nu, nekas. Mēģināsim paskatī�ties uz visu ne no ēnas puses. Viņa vēl ir jauna, un domāju, ka noteikti tiks tam pāri. Tenets tie�ām cerēja.

-��� Varbūt, tomēr baidos, ka kādu laiku Brid�itai būs grūti. Viņai Aleksandrs ļoti patika. Un acīm�redzot viņa uzdod sev jautājumu, kur ir rīkojusies nepareizi.

-���� Ja mēs varētu palīdzēt viņai saprast, ka tā vairāk ir Aleksandra problēma, nevis viņas�

-���� Es zinu. Ak, Luk, cik apkaunojo�i! Viņ� bi�ja tik jauks jauneklis.

-���� Varbūt, bet, kā tu zini, man nekad nelikās, ka viņ� Brid�itai ir īstais.

-���� Es tā arī neesmu sapratusi, kāpēc tev tā likās.

Tenets paliecās uz priek�u un noskūpstīja viņu.

-����������� Dārgā, lai kā man gribētos dziļi, godīgi

parunāt par Aleksandru kā par mūsu meitas pie�lūdzēju, bet, ja es tūlīt necel�os aug�ā, tad nepiecel�os nekad.

Viņa iesmējās un pielēca kājās.

-��� Ie�u un pagatavo�u tev brokastis.

-��� Nepūlies! Es varu kaut ko sameklēt pats.

-��� Zinu, bet iedomājos, ka varu tev sagādāt kā�du pārmaiņu.

Tenets netaisījās to apstrīdēt. Pēdējā laikā svaigi gatavotas brokastis bija rets cienasts, un tādas baudīt izdevās tikai da�reiz, sestdienās vai svētdienās.

Ne Brid�ita, ne Bens acīs nerādījās, un viņi baudīja laiskas brokastis а deux2 . Stiprinājies ar cūkgaļu, olām, grauzdiņiem un marmelādi, pāris tasēm svaigi vārītas kafijas un pīpes dūmu, Tenets ieradās birojā, juzdamies gatavs atrisināt jebkuru mīklu. Kā parasti, Lainhems jau strādā�ja. Tenets nekad dro�i nevarēja saprast, vai ser�ants nemainīgi ierodas tik agri tāpēc, ka mīl savu profesiju un nevar vien sagaidīt, kad no rīta tiks pie rakstāmgalda, vai arī agro rītu haoss viņa jaunajā ģimenes dzīvē likās tik nogurdino�s, ka bija tīrais atvieglojums aizmukt no tā. Katrā ziņā Tenetam radās aizdomas, ka Lainhems uzskata par goda lietu ierasties darbā agrāk par savu priek�nieku.

-��� Labrīt, Maik. Ir kādi jaunumi?

-���� Zvanīja no Kentas Ziņne�a, ser. Un no televīzijas.

Tenets novaidējās. Viņa darbā Tenetam ļoti nepatika joma, kas saistīta ar masu informācijas līdzekļiem, bet viņ� piespieda sevi �o nepatiku pārvarēt.

Reizēm policijai tie�ām bija nepiecie�ams kooperēties ar laikrakstiem un televīziju, un viņ� uzmanījās, lai nenoskaņotu tos pret sevi. Galu galā viņi, tāpat kā policija, vienkār�i darīja savu darbu.

-���� Pasakiet, ka snieg�u ziņojumu �ovakar, bet līdz tam lai neko negaida. Varbūt tas atturēs viņus visu dienu maisīties pa kājām.

-��� Laikā līdz ziņām se�os, ser?

-Ceru, ka jā. Vēl kaut kas?

-��� Pēcnāves slēdziens būs �odien, vēlāk.

-��� Labi. Tenets paskatījās pulkstenī. Laiks uz rīta apspriedi, uz rituālu, kuru iedibināja Drako, kad tikko �eit ieradās, un kur� notika, neska�toties, vai �efs bija �eit, lai pats to vadītu, vai nē. Paklausieties, kamēr es bū�u apspriedē, sazinie�ties ar vīna dārziem! Personāls, kā parasti, no�teikti nāks uz darbu. Pārliecinieties, lai neviens netiktu atlaists mājās, pirms nav iztaujāts. Sa�meklējiet Kērsonu un Bentliju! Lai viņi nodar�bojas ar �o lietu. Un piezvaniet Redzam Meisonam! Gribu vēlreiz ar viņu aprunāties, bet ne mājās. Negribu, lai atkārtojas vakardienas notikumi ar misis Meisoni. Palūdziet, lai viņ�, cik vien iespējams, ātri pēc deviņiem atbrauc uz nodaļu.

Apspriedē vecākais inspektors Todijs, kur� Drako prombūtnes laikā aizvietoja viņu, ap�stiprināja, ka �efs nolēmis nedēļas nogalē iz�braukt kopā ar sievu, jo ir saņemtas pēdējās analīzes.

-���� Cerēsim, ka jaunumi būs labi, sacīja Tenets.

Kāpdams atpakaļ pa kāpnēm, Tenets uzskrēja virsū detektīvkonsteblam Veikemam, kur� gro�zījās ārpusē pie Teneta kabineta durvīm. Veikems bija pēdējais jaunatnācējs Teneta komandā, ass kā sinepes, bet pagaidām neticīgs saviem spēkiem. Tenets vienmēr sekoja līdzi jaunatnācējiem. Bija ļoti interesanti un arī svarīgi vērot, kā viņi iejūtas. Nekas tā negrāva komandas darbu kā iek�ējās ne�saskaņas. "Veikems būs labs," viņ� nodomāja. Detektīvkonstebls taustīja savu ceļu uzmanīgi, cenzdamies mācīties un paveikt savu darba daļu, neminot nevienam uz var�acīm.

-��� Jums ir kaut kas man sakāms, Kris?

Veikems satraukti sarauca pieri.

-���� Es nezinu, ser, nezinu pat, vai man vaja�dzēja par to runāt, bet�

-��� Lieciet vaļā. Vienalga, nenāks par ļaunu jūs uzklausīt.

Kad viņi iegāja kabinetā, Veikems izskatījās vēl satrauktāks.

-��� Ceru, ka nedaru to pirms laika, ser. Tas ir, es pat nezinu, vai pa�reizējā bridī ir vērts par to ru�nāt�

-���� Kris, pacietīgi ierunājās Tcnets. Jūs jau esat pateicis. Un, tā kā esat �eit, tad turpiniet vien, labi? Tā kā Veikems vēl vilcinājās, tad Tenets piebilda: Nu, vecais, lieciet vaļā! Skaidrs ta�u, ka jums miera nebūs, kamēr netik�siet no tā vaļā.

-��� Lieta vienkār�i ir tāda, ka es izskatīju noga�linātā fotoattēlus, ser, un jūtos pārliecināts, ka esmu viņu redzējis jau agrāk.

-��� Kur? Un kad?

Veikems atkal izskatījās nomākts.

-��� Nu, tur jau tā lieta, kāpēc es �aubījos, vai ir vērts par to runāt. Nevaru atcerēties.

Tenets iesmējās.

-���� �īs izjūtas man ir pazīstamas, Kris. Es tās labi pazīstu. Starp citu, mēs visi tās pazīstam. Bet neuztraucieties, gan jau uzpeldēs. Un tad jūs man pateiksiet. Bet pagaidām mans padoms ir �āds mēģiniet par to nedomāt! Lai zemapziņa strādā jūsu vietā. Agrāk vai vēlāk atbilde pati uzpeldēs.

-��� Labi, ser. Pateicos.

Veikems bija jau gandrīz pie durvīm, kad Tenets pasauca viņu atpakaļ.

-���� Man jums ir viens mazs darbiņ�. Viens no aizdomās turamajiem Rcndi�a lietā ir kāds pui�sis, kuru sauc Rcd�s Meisons. Viņ� �orīt ier�adīsies uz iztaujā�anu, un, kad būsim beigu�i, es gribētu, lai jūs aizbraucat kopā ar viņu uz viņa mājām un paņemat drēbes, kuras tam bija mu�gurā, kad viņ� vakar vakarā ieradās vīna dārzos, īpa�i kurpes. Pēc tam visu nogādājiet laboratori�jā un palūdziet pārbaudīt, vai kurpju zolēs nav ieķēru�ies stikla gabaliņi! Un turklāt es gribu, ļai jūs mazliet papētāt, lai būtu dro�s, ka kurpes, kuras viņ� mums iedos, ir īstās. Parunājieties ar Vintid�u, vīndara palīgu! Varbūt viņ� atceras, kādas kurpes bija Meisonam kājās vakar vakarā. Parunājiet ari ar Rendi�a sievastēvu un krodziņa saimnieku! Faktiski ar jebkuru, kas varbūt ir to ievērojis. Rīkojieties pēc savas iniciatīvas!

Veikems atgādināja labradoru, kur� saodis īpa�i smar�īgu kaulu.

-���� Tas liks viņam par to nedomāt, Tenets smaidīja.

-��� Viņ� ir labs puisis, teica Lainhems. Var�būt pagaidām pārāk kareivīgs, bet tas ir tikai tāpēc, ka deg nepacietībā izdarīt kaut ko vērtīgu, bet tam viņ� ātri tiks pāri.

-��� Piekrītu. Nu, ko jūs sarunājāt ar Meisonu?

-����� Nokavēju, ser. Viņ� jau bija projām. Pa�skatījies uz Tenetu, Lainhems pasmīnēja. Bet, pirms eksplodējat, ļaujiet man paskaidrot, ka pro�jām viņ� ir tāpēc, ka atrodas ceļā uz �ejieni pēc pa�a iniciatīvas. Patiesībā viņam kuru katru brīdijābūt klāt.

-��� Aizejiet un apskatieties, labi?

Meisons jau gaidīja lejā, un viņi norunāja, ka iztaujā�anu �odien uz sevi ņems Lainhems.

Atspiedies pret galdu pratinā�anas telpā, brūnā ādas �aketē, kuras labākie gadi jau sen aiz mu�guras, Meisons izskatījās noguris un nospiests. Tenets iedomājās, ka iepriek�ējā naktī viņam nav iznācis daudz pagulēt. Arī vīra acīs redzēja nogu�rumu, bet plakstiņi bija izstiepu�ies un pietūku�i.

-��� Kā jūtas misis Meisone? pajautāja Tenets.

-��� Normāli. Tomēr es negribēju uztraukt viņu vēlreiz, tāpēc gadījumā, ja jūs vēl kaut ko grib�at no manis uzzināt, iedomājos, ka ieskrie�u pats, lai jums nebūtu jānāk pie manis uz māju.

-���� Laba doma, � sacīja Lainhems. Ir tikai da�as lietas�

-���� Tad klājiet vaļā! Meisons, sabāzis rokas kabatās, atlaidās krēslā. Izskatījās, ka viņ� ar vi�su ir samierinājies, it kā nepatik�anas pēdējā laikā viņam būtu kļuvu�as par dzīves normu.

-Jūs, mister Meison, saprotat, ka esat nonā�cis ļoti sare�ģītā situācijā.

Būvuzņēmējs izgrūda īsu, rejo�u smieklu, ku�ram trūka jautrības.

-���� Varat tā teikt, cik gribat. Patiesībā jums va�jadzētu teikt, ka sliktāk nevar būt.

-���� Kā mēs saprotam, tad pēc jūsu nesaskaņām ar misteru Rcndi�u ir draudi, ka jūsu māju var atsavināt.

-��� To jau es arī domāju.

Lainhems paraustīja plecus.

-���� Nespēlējiet paslēpes, mister Meison! Esmu pārliecināts jūs zināt, ka ne to es domāju, bet varu pateikt arī skaidrāk. Runa ir par mistera Rendi�a noslepkavo�anu. Skaidrs, ka jūs uz viņu turējāt ļaunu prātu un bijāt vīna dārzos tad, kad ti�ka izdarīts noziegums. Vēl vairāk kad vakar vakarā jūs tur ieradāties, jums vajadzēja būt izmisumā.

-���� Labi, labi, Meisons pavicināja roku. Jā, es biju izmisumā, bet tas jau vēl nenozīmē, ka es viņu no�miedzu, vai ne? Ja mēs visi staigātu ap�kārt, nogalinot katru, uz kuru mums ir dusmas, tad drīz vien nepaliktu neviena dzīva cilvēka, jums tā ne�ķiet?

-���� Un tomēr jūs bijāt apņēmības pilns viņu satikt, pēdējo reizi mēģināt palūgt, lai viņ�, kā lai labāk pasaka, kļūst labsirdīgāks.

Atkal atkārtojās īsais, rejo�ais smiekls.

-��� Jūs noteikti jokojat. Kļūst labsirdīgāks! Kā tāds var kļūt labsirdīgāks?

-���� Jums viņ� nepatika, vai ne? Patiesībā jūs viņu nāvīgi ienīdāt.

Pēk�ņi Meisons saliecās uz priek�u.

-���� Un jūs neienīstu? viņ� izsaucās. Ja kāds nesamaksātu to, kas jums likumīgi pienākas, un tādēļ, jūsu ģimenei draudētu perspektīva atrasties uz ielas, vai jūs viņu neienīstu līdz nāvei? Meisons sa�ļuka. Viņa dusmas sāka noplakt. Nē, es nenoliedzu, ka Rendi�u tie�ām ienīdu par to, ko viņ� nodarījis man, nodarījis mums. Bet tas vēl nenozīmē, ka es uzkrāvu uz sava kakla arī slepkavību.

-����� Varbūt jūs nebraucāt uz turieni ar tādu nodomu. Varbūt jūs gribējāt saprātīgi, racionāli izrunāties ar viņu kā virs ar vīru. Bet ja nu viņ� ne�gribēja tādā spēlītē piedalīties? Ja nu Rendi�s vienkār�i pateica, lai jūs lasāties projām vai, vēl ļaunāk, tikai pasmējās par jums? Ko tad? Vai visi jūsu labie nodomi neizlidotu vējā? Beidziet, mistcr Meison, kāpēc gan lai jūs to neatzītu? Ir tik viegli sākt kliegt, vai ne, kad kāds ir bijis saspringts tik ilgu laiku kā jūs, tik viegli zaudēt savaldī�anos, paķert pudeli un trakā niknumā mest viņam ar to. Un tad vēl vienu, un vēl, un, kad jūs atjēdzaties, kas noticis, ir jau par vēlu. Viņ� ir beigts�

Mcisona �oklis nokārās.

-��� Jūs noteikti esat zaudējis jūsu jau tā niecīgo saprātu! Paklausieties, pajautājiet jebkuram, jeb�kuram, kas mani pazīst! Labi, �ad un tad mani var sakaitināt, bet varu derēt, ka neatradīsiet nevienu, kur� pateiks, ka mani var izvest no pacietības. Tas nekad nav iespējams.

-���� Saka, ka katram cilvēkam ir kāds lūzuma punkts, mister Meison. Varbūt jūs savējo esat sa�sniedzis?

-���� Nē! Es jau jums teicu, ka ar viņu pat ne�satikos.

Lainhems saliecās uz priek�u.

-��� Mums ir ļoti grūti tam noticēt. Paskatieties uz to no mūsu redzes viedokļa! Jūs izmisīgi baidāties pazaudēt māju. Jūs esat ieradies lūgt pēdējo reizi. Jūs satiekat misis Rendi�u. Viņa pasaka, ka aizliks vīram par jums kādu vārdu un iesaka jums nerunāt ar Rendi�u, kamēr viņa nav aprunājusies pati. Tā�tad ko darāt jūs? Dodaties mājās? Nē. Jūs ejat pie viņa ar nodomu izteikt savas prasības. Un tā jūs aizejat uz vīna darītavu un jautājat misteram Vīntid�am, kur var sastapt misteru Rendi�u. Un tad, ak, kāds pārsteigums, par ko misis Rendi�ai nav izdevies jūs pārliecināt, tas izdodas misteram Vīntid�am. Jūs paklausāt viņa padomam un pro�jām esat. Kā tāds jēriņ�. Tātad tas, ko mēs gribam zināt, ir kāpēc tā? Kāpēc klausīt viņam un nevis Rendi�a sievai, kura dro�i vien pazīst savu vīru vislabāk?

Es jums pastāstīju jau vakar vakarā! Olivers pateica, ka misters Rendi�s esot sliktā gara�stāvoklī un, pēc viņa domām, vakar vakarā ru�nā�ana ar Rendi�u manai lietai nāktu tikai par sliktu.

Tenets, to uzzinājis, nebrīnījās, jo pēc pēdējās sarunas ar Meisonu viņam bija radu�ās aizdomas, ka Vīntid�s patie�ām zinājis, kāpēc Meisons gribē�ja satikt Rendi�u, bet nevēlējās policijai atklāt, ka jūt Meisonam līdzi. Viņu attiecības, kā jau tas mēdz būt mazā kopienā, bez �aubām, ciematā bija zināmas daudziem. Bet tas tomēr neizskaidroja^ kāpēc Meisons paklausījis Vīntid�a padomam. Jā, es zinu, ka jūs mums to pastāstījāt, teica Lainhems, bet viņam vajadzēja piedāvāt kādu pārliecino�u variantu, lai jūs piedabūtu paklausīt. Kāds tas bija?

Un atkal, tāpat kā pagāju�ajā naktī, Meisons vilcinājās.

Viņ� paraustīja plecus.

-���� Pietika uzzināt, ka Rcndi�s ir sliktā gara�stāvoklī. Nolēmu, ka nav nekādas jēgas viņu kaitināt vēl vairāk. Tomēr Meisona balsij trū�ka pārliecības.

"Viņ� noteikti kaut ko noklusē," nodomāja Tenets. "Un jau sāk svārstīties. Uz priek�u, Maik, izmantojiet to mūsu labā!"

Lainhems �ūpoja galvu.

-��� Nav īsti labi, mister Meison. Paklausieties, man �ķiet, ka jūs īsti nesaprotat sava stāvokļa nopietnību. Jūs tur atradāties tie�i tad, kad tika nogalināts cilvēks, kuru pats ienīdāt. Ja jūs at�sakāties būt atklāts pret mums un nespējat pie�dāvāt saprātīgu iemeslu, kāpēc pārdomājāt tik�ties ar Rendi�u un aizbraucāt no vīna dārziem, tad nedrīkstat mums pārmest par to, ka mēs izda�rām pa�i savus secinājumus.

-��� Bet es negāju viņam pat tuvumā. Zvēru jums!

Lainhems neatbildēja, tikai, acis nenovēr�ot,

skatījās Meisonā, kur� drīz vien novērsa acis.

-��� Tas notika tāpēc, ka viņi bija saķildoju�ies, viņ� nomurmināja.

Lainhemam vajadzēja priecāties par Meisona ka�pitulāciju, bet viņ� savu apmierinājumu neizrādīja.

-��� Kas saķildojās? Misters Rendi�s ar misteru Vīntid�u?

Meisons pamāja.

-��� Tad kāda velna pēc jūs to neteicāt agrāk?

Tenets nojauta, kāpēc. Meisons bija baidījies

pielikt savu pirkstu, lai izsauktu aizdomas uz Vīntid�u tāda pa�a iemesla dēļ, kādēļ Vintid�s negribīgi runāja par Meisona apciemojumu: savā veidā Zaks Rendi�s bija nodarījis pāri viņiem abiem, un viņi abi negribēja mest ēnu katrs uz savu bēdubrāli. Interesanti, par ko sastrīdēju�ies Vīntid�s un Rendi�s?.

Meisons nebija atbildējis, tikai papurinājis galvu, un pēc Lainhema balss varēja pateikt, ka, ser�ants ir izvests no pacietības.

-��� Nu, un par ko viņi sastrīdējās?

-��� Baidos, ka man tur nav nekāda darī�ana. Es arī nejautāju. '

"Tas vēl nenozīmē, ka Vīntid�s nav viņam to pastāstījis," nodomāja Tenets, bet pēc Meisona lupu stūrgalvīgajām līnijām viņ� nojauta, ka Lainhemam par �o tēmu neizdosies izspiest vairs ne vārda. Un Tenets nekļūdījās. Ser�ants iz�mēģināja da�ādus variantus un tad, sapratis, ka �is uzdevums ir bezcerīgs, turpināja iztaujāt Meisonu par vakara atliku�o daļu. Meisona at�skaite saskanēja ar to, ko bija stāstījis Lenderss.

-��� Un, kad izgājāt no krodziņa kopā ar misteru Lendersu deviņos piecpadsmit?

-���� Braucu tie�i uz mājām, lai pastāstītu sievai par Lendersa piedāvājumu. Zināju, ka viņai kļūs vieglāk, uzzinot, ka mums būs, uz kurieni pārvāk�ties.

Lainhemam neizdevās Meisonu izsist no slie�dēm.

Viņi noskatījās, kā Meisons kopā ar detektīvkonsteblu Veikcmu aiziet, un tad Lainhems sacī�ja:

-���� Nu, ta, si�ets top interesants. Misters Vīntid�s par ķildu bija kluss kā pelīte, vai ne?

-��� Un jūs neklusētu, ja ar kādu saķildotos un pēc pāris stundām viņu atrastu noslepkavotu?

Lainhems iesmējās.

-���� Jā, ja to pasniedz tādā veidā. Tomēr vai jums liekas, ka Meisons runāja taisnību?

Tenets savilka lūpas.

-��� Daļēji jā. Bet vai visu? Neesmu pārliecināts. Katrā ziņā, Vīnlid�am �o to nāksies paskaidrot. Braucam!

D�ounas laika prognoze piepildījās. Kad Lain�hems piebrauca pie vīna dārzu ieejas, pret ma�īnas priek�ējo stiklu sāka sisties pirmās lietus lāses.

Alise Rendi�a un Faiona pa�laik kāpa roverā. Tā kā abas bija ģērbu�ās velveta biksēs, svīteros ar augstu apkakli un piepūstās dūnu vējjakās, tad Faiona atgādināja miniatūru mātes kopiju. Tenets atcerējās, ka Alisei ir zirgs, tātad Faionai dro�i vien varēja piederēt ponijs. Par dzīvniekiem jā�rūpējas, lai kādu dzīves krīzi pārdzīvotu to saim�nieki. Tenets pacēla sveicienam roku. Alise, brau�cot garām, atņēma to ar skopu galvas mājienu. Vi�ņas seja likās sastingusi, it kā viņa censtos saglabāt pa�kontroli, kura tā vien karājas mata galā. "In�teresanti," iedomājās Tenets, "vai viņai jau ir pa�stāstīts par krustmeitas nāvi?"

Lija stiprāk, un lietus vēl pieņēmās spēkā. Veikalā dega gaismas. Kad Tenets un Lainhems aizsteidzās gar pildītavu, viņiem pievērsās divas ziņkārīgas sievie�u sejas.

Iek�ā, aiz milzīgajām dubultdurvīm, viņi no�vilka lietusmēteļus un, pirms mitrums bija pa�spējis iesūkties audumā, nopurināja ūdens pilie�nus. Kērsons bija atnācis viņus sagaidīt un tagad veda uz kantori. Tur viņ� pavēstīja abiem pēdē�jos jaunumus. Tika vākta informācija. Lielākā daļa strādājo�o bija jau iztaujāti un atlaisti mā�jās, bet divām sievietēm likts aizkavēties. Viena no veikala meitenēm pastāstījusi viņiem, ka Olivers Vīntid�s iepriek�ējā dienā bijis "noska�ņojumā", lai gan viņa nezināja, kāpēc. Parasti viņa strādāja veikalā tikai sestdienās, bet vakar atnākusi palīgā, jo meitene, kura strādāja pas�tāvīgi, saslimusi, tā ka par to, kas noticis vīna dār�zos dienās līdz slepkavībai, viņa neko nezināja. Citādi bija ar veikala vadītāju. Gan Kērsons, gan Bentlijs bija pārliecināti, ka viņa zina vairāk, nekā stāsta, lai gan abiem nebija izdevies panākt, lai viņa sāktu runāt.

-��� Vai Vīntid�s jau ir parādījies? jautāja Tcnets. Es viņam pieteicu, ka �orīt gribē�u atkal satikt.

-���� Jā, mēs viņu pirms kāda laika manījām. Viņ� aizgāja uz vīnogulājiem apskatīt ra�u, pa�skaidroja Kērsons. Viņ� paskatījās uz lietus gāzmām. Lāses tagad ne�ēlīgi dauzīja logu rūtis. Nedomāju, ka �ādā laikā viņ� ilgi izturēs ārā.

Veikala vadītāju sauca misis Prota. Viņa gaidīja veikalā.

-��� Prota. No kurienes tāds uzvārds nāk? iedo�mājās Lainhems.

Gaidot, kamēr Kērsons atvedīs sievieti, Lain�hems apstaigāja kantori. Ieraudzījis datoru, viņ� sastinga kā sasalis. Ser�ants no tā brī�a, kad pirms da�iem gadiem izgāja kursus, bija ķerts uz �iem aparātiem.

-��� Jauka datorsistēma, ser.

-��� Tie�ām? Tenetu tas neinteresēja.

-��� Jā. Dārga. Pēc skata liekas, ka arī jauna. Un ar lāzera izdruku. Pārsteidzo�i, ka viņ� neņēma kaut ko lētāku �āda apjoma vajadzībām.

Atgriezās Kērsons.

-��� Misis Prota, ser.

Veikala vadītāja, tuvu pie �etrdesmit, bija gara un tumsnēja, ar raga brillēm un pakausī rūpīgi saņemtu matu mezglu. Viņas jūraszilo svārku krokas bija asas un kurpes spo�i nospodrinātas. Izskatījās, ka viņa paradusi visu turēt savā kon�trolē. Sievietes sejā jautās tādas kā ba�as, kā ap�mulsums varbūt pat aizvainojums, it kā dzīve pēk�ņi būtu viņu piekrāpusi. Ienākusi kantorī, viņa pameta visapkārt saimnieces skatienu, varbūt lai pārliecinātos, ka �ie sve�inieki no malas ne�mēģinās stāties ceļā viņas rīkojumiem.

Misis Prota apsēdās taisni, ceļus kopā saspiedusi.

Tenets uzzināja, ka vīna dārzos viņa strādā jau �etrus gadus un ir atbildīga par gan strādā�jo�ajiem, gan par vīna dārzu, gan par veikala ad�ministratīvajiem darbiem, atstājot Rendi�am brī�vas rokas darboties kā vīndarim un konsultan�tam.

-��� Ko Rendi�s konsultēja? painteresējās Lainhems.

-��� Viņ� palīdzēja ar padomu tiem, kuri gribēja veidot savus vīna dārzus, kādas �ķirnes vīno�gas stādīt, paskaidroja, kādas priek�rocības un kādi trūkumi piemīt katrai no divām galvenajām vīnogu audzē�anas sistēmām. Viņ� strādāja ari par vīna darī�anas iekārtu tirdzniecības aģentu. Patiesībā par visu, kas saistīts ar vīnogu audzē��anu un vīna darī�anu. Viņu kā vīndari vērtē� vērtēja ļoti augstu.

-���� Kā jūs ar viņu sadzīvojāt, misis Prota? pajautāja Tenets.

"Interesanti," viņ� iedomājās. Labās kājas purngals krampjaini sakustējās. Pēdas ir labs in�dikators. Ļaudis var ictrenēties kontrolēt sejas muskuļus, bet izskatās, ka rokas un kājas dzīvo�tu pa�as par sevi. Acīmredzams, ka par savu saimnieku viņa negrib visu stāstīt.

-��� Labi.

-��� Pārāk pārliecino�i tas jums neskanēja.

-���� Kā priek�nieks un padotā mēs sadzīvojām lieliski. Es savu darbu protu un daru to visai labi, un liekas, ka viņ� ar mani bija apmierināts, jo pretējā gadījumā man nebūtu izdevies te tik ilgi noturēties.

-��� Un kā ar misteru Vīntid�u?

"Dīvaina lieta, �īs acis," nodomāja Tenets. In�teresanti redzēt, kā tajās atspoguļojas cilvēka slēp�tākās izjūtas, viņa nostāja. Misis Prota nemirk�ķi�nāja acis. Pat viņas sejas izteiksme ne mazākajā mērā neizmainljās vienīgi acis. It kā aizvērtos slēģi. Un labās kājas purngals atkal sakustējās.

-��� Kas ir ar viņu?

-��� Kā jūs sadzīvojāt ar misteru Vīntid�u?

-���� Labi, lai gan patiesībā mums nav nekā īpa�i kopīga. Viņ� strādā ārā, es iek�ā, un mūsu darba jomas pat nekrustojas.

-��� Kā jums �ķiet kā viņ� strādā?

-��� Viņ� ir spējīgs un apzinīgs darbinieks, daudz ko grib iemācīties. Es zinu mistera Rendi�a do�mas, ka no vina ar laiku iznāks labs vīndaris.

Misis Prota bija mazliet atslābinājusies, priecīga, ka var noraksturot Vīntid�u labvēlīgā gaismā. Laiks mēģināt notvert mirkli, kad viņa sāks zaudēt modrību.

-���� Kāds bija iemesls ķildai starp Vīntid�u un misteru Rendi�u?

Viņa pamirk�ķināja acis un �oreiz aizāķēja la�bo kāju ap kreisās potīti.

-��� Kādai ķildai?

Tenets nopūtās.

-���� Paklausieties, misis Prota! Es nebūt negribu apvainot jūs inteliģences trūkumā, tāpēc nespēlē�sim spēlītes. Bū�u pret jums atklāts. Kāds jūsu dar�binieks pastāstīja mums, ka visu vakardienu Olivers Vintid�s bijis "noskaņojumā", un no cita avo�ta mums ir zināms, ka Vīntid�am ar jūsu priek��nieku vakar vakarā bijis strīds�

-��� Vakar vakarā? Tajā pa�ā mirklī izskatījās, ka viņa no�ēlo, ka ir ierunājusies.

-Tas jums ir pārsteigums. Interesanti gan, to�mēr ne jau tas, ka starp viņiem notikusi ķilda vispār, bet, ka tā notikusi vakar vakarā. Kāpēc?

Viņa pa�ūpoja galvu, lai paustu ko? Apmul�sumu? Nepatiku?

-���� Ko tādu lai es pasaku, lai jūs saprastu, ka pret mums jums jābūt atklātai? Man jāuzsver, ka �ī ir slepkavības izmeklē�ana. Ja jums ir kaut kas zināms, vienalga, kas varētu mums noderēt, tad patie�ām jūsu pienākums ir mums to pastāstīt.

Tenets gan pārāk labi zināja, ka da�ādi pienā�kumi var runāt viens otram pretī un ļaudis bie�āk ir uzticīgi konkrētiem cilvēkiem, nevis abstraktam taisnības jēdzienam.

-���� Ziniet, patie�ām nav lielas jēgas kaut ko slēpt, Tenets klusām piebilda. Mēs �ā vai tā, agrāk vai vēlāk, vienmēr visu uzzinām. Par to varat būt dro�a. Varu saprast, ka runa ir par kādu, kuru jūs noteikti cienāt un respektējat, un es varu arī saprast jūsu nevēlē�anos stāstīt mums kaut ko tādu, kas, pēc jūsu domām, varētu vērsties pret viņu. Bet noteikti labāk ir kaut ko uzzināt no cil�vēka, kur� ir viņa pusē.

-���� �aubos, vai jūs atradīsiet �eit kādu, kur� nebūtu viņa pusē. Un, protams, ne jau tāpēc, ka

viņam �āds atbalsts būtu vajadzīgs.

-��� Neskatoties uz to�

Tenets ļāva pauzei ieilgt, pārliecināts, ka klusē��anas spēks panāks to, ko vārdi nespēj.

Misis Prota bija pagriezusi galvu un vērās ārā pa logu, it kā meklējot pazīstamajā ainavā savas dilemmas atrisinājumu.

Viņa bija pieņēmusi lēmumu. Sievietes lūpas sakniebās.

"Viņa nerunās," nodomāja Tenets.

Misis Prota papurināja galvu.

-���� Diem�ēl, inspektor, es nevarē�u jums pa�līdzēt, tomēr pateik�u sekojo�o. Esmu strādājusi kopā ar Oliveru Vīntid�u jau �etrus gadus un no visas sirds ticu, ka viņam nevar būt nekā kopīga ar to, kas te notika vakar vakarā.

Tenets saprata, ka tālākam spiedienam nebūs nozīmes. Viņa ir iz�ķīrusies. Tā nu tas ir. Tenets aizsūtīja Lainhemu sameklēt Vīntid�u.

Gaidot viņ� pa logu vēroja ainavu, kura pa�stāvējusi kopā ar Rendi�u visu viņa darba mū�u. Kāds bijis �is cilvēks? Pagaidām Tenetam pat nebija atlicis laika padomāt, ka �is vīrs dzīvojis. �ķiet, ka viņi tūlīt pat bija iegrimu�i aizdomu pē�tī�anā un motīva meklējumos. Bet visa noslēpu�ma atslēga ta�u bija pats Rendi�s. Rendi�s, kura rīcība kaut kādā veidā ierāvusi kādu nevaldāma naida ugunīs. Tcnets apzinājās, ka vajadzēja ar misis Protu par Rendi�u aprunāties sīkāk, bet viņ� bija tā aizrāvies ar domu piedabūt viņu iz�stāstīt par Rendi�a ķildu ar Vīntid�u, ka palaidis �o izdevību garām. Tenets, protams, var viņu satikt vēlreiz, bet pagaidām jācen�as nepielaist to pa�u kļūdu sarunā ar Vīntid�u.

Smagās lietusgāzes bija pierimu�as. Debesis kļuva gai�ākas. Varbūt vēlāk vispār noskaidro�sies. Tomēr Vīntid�s bija izbaudījis ,uz savas ādas vissmagāko gāzienu. No viņa vecās, nospeķotās jakas ūdens plūda straumēm, bet slapjie mati lipa pie galvvidus. Tāpēc Vīntid�a seja at�gādināja galvaskausu, un efektu vēl vairāk pa�stiprināja dziļi iekritu�ās acis un vaigi. Agrā do��anās pie miera nebija nākusi viņam par labu. Viņ� joprojām izskatījās līdz nāvei noguris.

Vīntid�s novilka jaku, nometa to uz grīdas un, piesēdies uz galda gala, izvilka zaļi punktotu kabatlakatu, lai noslaucītu seju.

-���� Nolādētais lietus! Vēl piedevām visam, kas noticis, vajadzēja uznākt arī tam.

Tenets, kā atslābinādamies, atgāzās krēslā.

-��� Pastāstiet mums par misteru Rendi�u! Kāds viņ� bija?

-��� Kāds? Vīntid�s paraustīja plecus. Kādā ziņā?

Tenets pavicināja roku.

-��� Visādā.

-�� Nu, viņ� bija godkārīgs. Vienmēr meklēja ceļus, kā papla�ināt savu biznesu, kā uztaisīt vairāk naudas. Bet iegaumējiet viņ� mācēja ari smagi strādāt.

-��� Varbūt ne�ēlīgs?

-���� Jā, domāju, ka visai ne�ēlīgs. Tādi ta�u ir visi veiksmīgie biznesa cilvēki, vai ne?

-��� Turpiniet!

Vīntid�s sarauca pieri.

-��� Grūti stāstīt par cilvēku, ar kuru kopā strādāts diendienā. Tad jau nestāv malā un nenovēro, bet pieņem, kāds ir.

-��� Tomēr pamēģiniet.

-��� Nu, ko, viņ� sevi ļoti augstu vērtēja.

-��� Egoisti pēc definīcijas ir ļoti egocentrēti.

Atbildes nebija.

-��� Viņi norobe�ojas no pārējo jūtām. "�oreiz trāpīts mērķī," nopriecājās Tenets. Vīntid�s no�dūra acis un saknieba lūpas.

Viņ� nemierīgi pagrozījās.

-Es negribētu par viņu runāt tādas lietas.

-��� Jūs domājat runāt sliktu par miru�u cilvēku?

-Jā.

-���� Saprotu, bet �ajā situācijā tas ir bezjēdzīgi, vai jums tā neliekas? Es nelūdzu no jums ļaunas tenkas, bet vienīgi jūsu pa�a atklātu personīgo viedokli par viņu. Nekas no jūsu teiktā misteram Rendi�am vairs ļaunu nenodarīs, bet mums tas varētu palīdzēt izprast, kas īsti vakar norisinājies.

-��� Nesaprotu, kādā veidā.

-��� Vienkār�i noticiet man, mister Vīntid�!

Vīntid�s noslīdēja no galda un, piegājis pie lo�ga, apstājās tur, uzgrieza viņiem muguru un skatī�jās ārā.

-���� Es joprojām nespēju aptvert, ka viņ� ir miris. Viņ� bija tik dzīvības pilns, ja varat saprast, ko es ar to domāju. Vienmēr enerģijas pārpilns, vienmēr jaunu ceļu meklējumos.

Tenets juta, ka Vīntid�s, pie sevis apsverot, cik daudz viņiem var stāstīt, ir izvairīgs. Tenets priecājās par to pa�u un cerēja, ka Vīntid�s kļūs drosmīgāks un atvērsies.

-��� Jā, es saprotu, ka viņ� izmantoja visda�ādā�kos variantus. Tādam cilvēkam nepiecie�ami pla�i kontakti. �ķiet, ka viņa māsa dzīvo tepat tuvumā, tātad viņ� ir uzaudzis �ajā apvidū.

-��� Domāju, ka jā.

-���� Vai nezināt, kā viņ� iesāka nodarboties ar vīnogu audzē�anu?

Vīntid�s atgriezās savā laktā un atkal apsēdās.

-���� Man liekas, ka Zaķu vienmēr interesēju�i lauku darbi. Viņ� bija pieradis strādāt fermā jau skolas brīvdienās. Tad viņ� iestājās Jauno fer�meru klubā. Tur iepazinās ar Marku Bentonu. Marka tēvam, D�eimsam Bentonam, pieder tā ot�ra vīna darītava, kurā Zaks strādā� strādāja par vīndari. Tas ir �esingas mui�ā. Tie�i tur Zaks sā�ka nopietni interesēties par vīniem, kopā ar Mar�ku strādādams vīna darītavā. Viņ� iesāka skolas brīvdienās, pēc darbiem fermā. Misters Bentons tajā laikā tur strādāja par vīndari, un laikā, kad viņ� aizgāja pelnītā atpūtā, Zakam jau bija visai liela pieredze, un, pēc manām domām, glu�i dabīgi, ka viņ� pārņēma �o darbu, lai gan pati vī�na darītava joprojām pieder misteram Bentonam.

-��� Tātad pēc tēva aizie�anas pensijā Marks Bentons nepārņēma stafeti no viņa?

-���� Nē. Viņ� uzsāka kaut ko pavisam at�ķirīgu un tagad ir grāmatvedis.

-��� Tēvs noteikti bija sarūgtināts.

-��� Zaks stāstīja man, ka Marku nekad neesot in�teresēju�i vīni� Tādu darbu ar varu nedrīkst uzspiest.

-���� Nedrīkst gan. Acīmredzot misters Rendi�s iestājās koled�ā, lai studētu kā jūs to saucat vīnogu audzē�anu ? Vīna audzē�anu?

-���� Pareizi. Vīna audzē�ana. Nē, koled�ā viņ� neiestājās. Tajos laikos nevienā koled�ā visā valstī tādas lietas nemācīja. Tagad Plamptonā pasniedz vīna audzē�anas un vīna darī�anas kursus. Sāka pirms da�iem gadiem. Jocīgi, ka Zaks iestājās tie�i Plamptonas lauksaimniecības koled�ā. Ne tā kā es. Zaks izmācījās tehnisko kursu Elfristonā pie lauksaimniecības katedras. Tajā laikā tā bija vienīgā vieta, kur varēja kaut ko iemācīties par vī�na audzē�anu. Man paveicās. Mans vecais varēja man apmaksāt mācības Austrālijā. Tur aug brīnu�maini vīna dārzi, un pāris gados es ieguvu ļoti vērtīgu pieredzi, vispār ellīgi daudz iemācījos.

-�� Jūs sakāt, ka mistera Rendi�a ģimene nevarēja atļauties sūtīt viņu līdzigā skolā?

-���� Nu, varu kļūdīties, bet apmēram tāds ie�spaids man radās.

-��� Tad kādā veidā viņ� tika pie �īs vietas? Lai gan Tenetam bija aizdomas, ka viņ� var uzminēt.

-��� To es tie�ām nezinu.

-��� Vai nezināt, kā viņ� iepazinās ar savu sievu?

-��� �ķiet, ka jaunajos fermeros.

"Jā, laba vieta, kur nabadzīgam, bet godkārīgam jauneklim iepazīties ar perspektīvu līgavu," no�domāja Tenets. Bet varbūt viņ� negodīgi domā par Rendi�u?

-��� Kā viņi sadzīvoja?

-��� Ak, Dieva dēļ! Ja gribat apspriest viņa laulī�bas dzīvi, tad jums jārunā ar viņa sievu.

-��� Vai jūs esat precējies, mister Vīntid�? Tenets nesaprata, kas lika viņam uzdot nākamo jautājumu. Viņ� ievēroja, ka Vīntid�a sejā iezogas drūmums.

Kas te nav kārtībā?

-��� Jā, bet kāds tam sakars ar �o lietu?

-���� Vienkār�i tāpat painteresējos. Vai ilgi jau esat vīra kārtā?

-��� Divus gadus.

Jautājumu par Vīntid�a laulību Tenets atstāja līdz galam neatbildētu. Ja radīsies nepiecie�amī�ba, viņi vēlāk uzzinās par to ko vairāk.

-��� Kā misters Rendi�s satika ar sievastēvu, mis�teru Lendersu?

Izskatījās, ka vēlreiz trāpīts. Atkal Vīntid�a acīs pazibēja izvairīgums.

-��� Tā nu nav mana darī�ana.

-��� Bet jums jābūt kādam viedoklim.

-���� Kā �ķiet, jūs teicāt, ka baumas jūs nein�teresēs. Teicāt, ka gribat uzzināt manas personī�gās domas par Zaķa raksturu.

Vīntid�s ir nokaitināts. Labi. Tenets gan nekaiti�nāja viņu apzināti, bet dusmas bie�i vien noved pie kontroles zaudē�anas un tātad neapdomības. Laiks tuvoties galvenajam sarunas punktam.

-���� Kāpēc jūs mums nepastāstījāt par Red�a Meisona strīdu ar misteru Rendi�u?

No pēk�ņās kursa maiņas, Vīntid�s sāka mirk��ķināt acis.

-��� Arī tā nav mana darī�ana.

-����������� Es jau sāku mazliet nogurt no tā, kā jūs cen�aties viens otru glābt. Var jau jūs saprast, bet tas mūs maldina, un viss nonāk līdz bezjēdzībai. Kā jau pirms brī�a teicu misis Protai, mēs agrāk vai vēlāk tik un tā visu noskaidrojam. Viņa, pro�tams, centās glābt jūs.

Vīntid�a uzacis savilkās uz aug�u, bet Tenetam bija skaidrs, ka viņa izbrīns ir neīsts. Viņa balsī ieskanējās pat tāda kā samierinā�anās.

-Mani?

-��� Jā, jūs, mister Vīntid�.

Pēk�ņi Tenetam bija līdz kaklam. Iztaujā�ana piederēja pie tās viņa darba daļas, kura viņam patika vislabāk. Viņ� mīlēja izplānot taktiku, iz�mantot savu uzkrāto pieredzi, lai no negribīga liecinieka izvilinātu vajadzīgo informāciju. Bet retumis viņ� no visas �īs manevrē�anas nogura. Tenets nopūtās.

-����� Kā, pie velna, lai es ielienu jūsu galvā, ja jums patie�ām nav jēgas kaut ko slēpt? Viņ� saliecās uz priek�u, lai nodemonstrētu, ka ir galīgi zaudējis pacietību. Godīgi sakot, man liekas, ka jūs pilnībā nesaprotat, cik nopietns ir jūsu stāvok�lis. Vakar tika nogalināts jūsu saimnieks. �ī ir slep�kavības izmeklē�ana, un slepkavības izmeklē�anā jebkur�, jebkur� bez izņēmuma, kas saistīts ar upu�ri, nonāk zem mikroskopa, it īpa�i tie, par kuriem zināms, ka viņi ar nogalināto ir sastrīdēju�ies.

Jums visiem liekas, ka jūs dzīvojat katrs savā ma�zajā pasaulītē, bet �īs pasaulītes diendienā krusto�jas. Ļaudis visu redz un dzird, un, pat ja pārpras�tas, lai arī varbūt saprotamas lojalitātes dēļ viņi negrib būt pret mums atklāti, agrāk vai vēlāk pa�tiesība nāk gaismā. Kā tas ir arī jūsu gadījumā. Mēs zirnim, ka jūs vakar ar Rendi�u strīdējāties, un mēs gribam zināt, kāds bija strīda iemesls. Tāpēc es iesaku jums beigt izlikties, ka nezināt, par ko es runāju, un visu izstāstīt pa�am.

Interesanti, vai ir izdevies viņu pārliecināt? Ja nē, tad pa kādu taku tālāk meklēt ceļu? No Lainhema gaido�ās klusē�anas viņ� sajuta, kāda gan�drīz taustāma spriedze bija uzradusies istabā.

Vīntid�a seja likās neko neizsako�a, bet Tenets nojauta, ka viņ� drud�aini domā. Skatoties uz Tenetu, viņa acis samiedzās, un izspiedu�ies �okļa muskuļi liecināja par cie�i sakostajiem zobiem. Beidzot viņ� dziļi ievilka elpu un caur savilktajām lūpām to klusām izpūta.

Laikam jau jums taisnība. Agrāk vai vēlāk jūs to uzzināsiet, tāpēc, kāda starpība, jūs varat to uzzināt arī no manis.

Vintid�s atkal noslīdēja no galda un, piegājis pie loga, paskatījās ārā.

-��� Paiet gadi, kamēr izveido �ādu vietu, viņ� ierunājās. Interesanti, kas ar to notiks tālāk. Viņ� paskatījās uz Tenetu. Ko jūs zināt par angļu vīniem?

-��� Visumā neko.

Vīntid�s pagriezās pret viņiem, atspiezdamies pret palodzi.

-��� Nu, ko, pirms es jums stāstu par vakardie�nu, ļaujiet man mazliet sagatavot augsni, tas jums palīdzēs izprast notiku�o.

Ja kāds grib neraudzēt labu vīnu, protams svarī�gas ir tehniskās zinā�anas. Jāzina par augsnes struktūru un apstrādā�anu, jāzina, kā pareizi lietot mēslojumu un pesticīdus un kā cīnīties pret vīn�ogulāju slimībām. Nu, un pieņemsim, ka jums �īs zinā�anas ir, pieņemsim, ka jūs esat ieguldījis lī�dzekļus, nopircis zemi, iestādījis vīnogulājus, ga�diem tos kopis un novācis pirmo ra�u, lai no ogām uztaisītu labu vīnu. Ko tālāk? Nelaime ir tāda, ka angļu vīni ir dārgi un sastāda tikai tre�daļu procen�ta no visiem Anglijā izdzertajiem vīniem. Mums nav dotāciju, kādas tiek pie�ķirtas Francijā vai Vā�cijā. Un te sākas galvenā problēma pārdo�ana. Visiem pārējiem lauksaimniecības ra�ojumiem ir izveidojies tirgus, bet vīna noiets jums jāmeklē pa��am, un konkurence ir neticami ne�ēlīga. Tātad, pat pieņemot, ka jums ir viss tirgum vajadzīgais, ja jūs vēlaties patie�ām izsisties, jums vajag vēl kaut ko tādu, kā dēļ jūsu vīns izceltos pārējo vidū. Varbūt, piemēram, kādu no augstākajām balvām.

�eit, Tenets saprata, viņa priek�ā stāv īsts en�tuziasts. Vīntid�a acis mirdzēja, viņa vārdi raisījās tik plūsto�i, it kā viņ� atkārtotu jau daudzas reizes lasītu lekciju. �ī bija tēma, kurn viņ� apsvēris, izprā�tojis un izpētījis no visām pusēm.

Protams, no mazas vīna darītavas ir visai iespējams gūt vidējus komerciālus panākumus, un �is bizness pēdējā laikā kļūst arvien populārāks. Saprotiet, zemes vajag maz. Patiesībā, ja jums ir desmit akri un darbi ievadīti pareizā gultnē, dau�dzus gadus jums izdosies iegūt trīsdesmit līdz �etrdesmit tūksto�us pudeļu vīna gadā. Bet, kā jau teicu, jums jāprot manevrēt, pretējā gadījumā viss beigsies ar to, ka noliktavas būs pilnas ar vīnu, bet naudas iztikai nesanāks. Jāatrod veids, kā panākt, lai jūsu vīns būtu pieprasīts. Jāizlemj arī, vai uzs�varu liksiet uz kvalitāti, vai lētāku vīnu. Komerci�jai jābūt proporcionālai. Labs vīndaris, tāds kā Zaks, galveno uzmanību velta kvalitātei. Tā ceļ viņa reputāciju. Viņ� arī var daudz izdarīt, lai ies�paidotu, kāds iznāk vīns. Viņa rokās tie�ām atro�das visi pavedieni. Visu to es jums stāstu tāpēc, ka, lai gan galvenokārt strādāju �eit, Starrcndenā, esmu uzsācis veidot arī savu vīna darītavu. Pastāstīju jau jums, cik augstsirdīgi rīkojās mans tēvs, aizsūtot mani pāris gadus uz Austrāliju. Nu, un, kad es atgriezos un viņ� redzēja, cik kaismīgi es joprojām mīlu �o lietu, viņ� nopirka man ko�ted�u ar trīsdesmit akriem zemes, lai es varētu uz�sākt pats savu biznesu. Esmu vienīgais bērns ģi�menē. Māte nomira pirms daudziem gadiem, un viņ� teica, ka naudu es va/u dabūt vienmēr, kad man tā vajadzīga. Tā esot labāk, nekā, ja es gai�dī�ot viņa nāvi un mantojumu. Un no pa�a sāku�ma es nolēmu, ka galveno uzmanību pievērsī�u kvalitātei. Ja vien man izdotos iegūt kādas pāris godalgas, tā lieta aizietu. Nu, bet, tā pieticīgi ņe�mot, es esmu iesācis glu�i labi. Pirmās vīnogas novācu pirms diviem gadiem un esmu pamanījies nedaudz celt savas akcijas. Bet zinu, ka �ogad jānāk manai lielajai iespējai. �ogad pirmo reizi esmu iz�audzējis īstas Pinot �ķirnes vīnogas, tikpat labas, kā iegūst Burgundijā. Laika apstākļi bija lieliski, un, vasarai ritot, es arvien vairāk un vairāk sāku pār�dzīvot par ra�u. Ticiet man, tas darbs, kur� ieguldīts, rūpējoties par vīnogām� Tomēr es visiem stāstīju, cik lielisku vīnu no tām iegū�u, un beidzot, tie�i pirms kādas nedēļas, mēs tās novācām un atvedām uz �ejieni spie�anai. Ievietojām ogas plastmasas konteineros. Tur tās stāv nedēļu, un sākās dabīgais rūg�anas process. Klāt nekas netiek pievienots. Ja ir bijusi laba vasara un padevu�ās patie�ām labas vīnogas, tad nekas nav vajadzīgs tā vīnu raudzē Burgundijā. Un tā mēs pārklājām konteinerus un ļāvām, lai ogas nostāvas. Maisījām katru dienu ar rokām. Sākumā sula pēc krāsas likās ļoti gai�a, bet laika gaitā tā kļuva tum�āka un bagātāka, un mans satraukums arvien pieauga. Katru vakaru es teicu Zakam "spiedīsim, spiedīsim tās", un katru va�karu viņ� atkārtoja "lai pastāv vēl vienu nakti, vēl vienu". Būtu varējis spie�anu veikt pats, bet ne�gribēju. Gribēju, lai katra ogu unce iziet Zaķa eks�pertīzi. Beidzot viņ� nolēma, ka spiedīsim ceturt�dienas vakarā, bet mazliet aizkavējāmies ar iepriek��ējo porciju, un viņ� apsolīja, ka paliks �eit ilgāk, nākamajā rītā " vakar" un "mēs to izdarīsim kopā".

-���� Ko jūs arī izdarījāt, sacīja Tenets. Atceros, jūs stāstījāt, ka kopā esot spiedu�i ogas. Viņ� arī atcerējās savas aizdomas, ka Vīntid�s nestāsta visu patiesību, lai gan nebija sapratis, kāpēc.

-���� Ko mēs arī izdarījām, Vīntid�s māja ar galvu, bet pats izskatījās īgns. Nelaime tā, ka vakar, iegā�jis apskatīties, atklāju, ka viens no konteineriem ir ieplaisājis.

-��� Un� sula iztecējusi?

-���� Jā, tā nu tas bija. Pilna grīda. Mans īpa�ais vīns, mans iespējamais kandidāts uz balvu! Ja Zaks nebūtu to atlicis un atlicis, no dienas uz die�

nu� Stāstu jums to tāpēc, ka tas nebija noslē�pums, to zināja visi un labāk, ja �o stāstu jūs dzir�dat no manis pa�a, nekā no kāda cita.

Nav brīnums, ka Vīntid�s vakar visu dienu bija "noskaņojumā". Un tad jums ar Rendi�u bija ķil�da.

-���� Es glu�i tā to nesauktu. Nevarēju atļauties viņu kārtīgi izlamāt, jo biju atkarīgs no Zaķa pras�mes, kura man vajadzīga, lai apstrādātu pārējos konteinerus, vai ne?

-���� Jūs gribat teikt: ja tā pamatīgi eksplodē�tu, viņ� apzināti varētu sabojāt ari atliku�o su�lu?

Vīntid�s enerģiski papurināja galvu.

-��� O, nē. Zaķa profesionālais pa�lepnums neat�ļautu viņam tā rīkoties. Tomēr viņ� varētu, kā lai to pasaka, ne pārāk rūpēties par to. Varbūt pat ne ar nolūku, bet pēc ķildas cilvēks nekad nespēj pa�matīgi koncentrēties darbam, vai ne? Bez tam es ari negribēju pazaudēt �o darbavietu. Galu galā, Zaks bija mans darba devējs, un man joprojām bi�ja daudz, ko mācīties no viņa. Nē, es nedrīkstēju atļauties riskēt. Turklāt Zaks no sirds atvainojās. Tā, lūk, tas notika.

-��� Skaidrs. Tenetam tie�ām viss bija skaidrs. Nedrīkstēdams pilnībā izgāzt dusmas, Vīntid�s visu dienu bija tās apspiedis sevī. Lieliski priek�noteikumi eksplozīvai situācijai, kuras rezultātā Rendi�s tiek nogalināts. Tas izskaidroja arī to, kāpēc misis Prota bija pārsteigta, izdzirdot, ka Vīntid�s ar Rendi�u vakarā sastrīdēju�ies ja viņi vispār sastrīdējās. Bez �aubām, viņa zināja par abu vīru saķer�anos rīta pusē, bet, tā kā abi kopā turpinā�ja spiest sulu, viņa nospriedusi, ka visas dom�starpības ir noskaidrotas.

-���� Bet no mistera Meisona stāstītā mums radās iespaids, ka arī vakar vakarā jūs esat strīdējies ar misteru Rendi�u.

Vīntid�s purināja galvu.

-��� Godīgi sakot, es apzināti maldināju viņu. Pa�teicu viņam, ka, pēc manām domām, vakar vakarā nebutu prātīgi iet pie Zaķa, jo pirms tam jau es ar viņu esmu sastrīdējies, un viņ� nav visai labā noskaņojumā. Kas arī bija tiesa. Kad notikusi mū�su ķilda, es neteicu apzināti. Pēc manām domām, Red�s savām lietām nodarītu vairāk ļaunuma, nekā labuma, ja runātu ar Rendi�u, kad viņ� ir pār�guris un nervozs.

Un Vīntid�s turējās pie sava stāsta: esot pilnīgi nodevies darbam pie nākamās ogu porcijas spie��anas. Laika posmā starp septiņiem un deviņiem trīsdesmit Rendi�u redzējis neesot un tikai pēc tam devies uz laboratori ju pateikt, ka darbs pie �īs porcijas pabeigts, un atradis viņu miru�u. Ari nevienu citu ieejam vai izejam no pildītavas viņ� neesot manījis.

-��� Vai saprotat, ka atrodaties ļoti sare�ģītā stāvok�lī? jautāja Tenets. Jo, izņemot īso sarunu ar Meisonu, jūs visu vakara cēlienu tur bijāt pilnīgi viens.

-���� Nav vajadzības to atkārtot visu laiku, klu�sām sacīja Vīntid�s. Neesmu idiots. Bet atkārtoju es to neizdarīju, un jums nekad neizdosies pie�rādīt pretējo.

Tenets piekrita, tie�ām, tā ir atkārto�anās. Pierā�dījumu trūkums. Pat ja Vīntid�s ir vainīgais, kā to lai pierāda? Viņ� laboratorijā ir bijis neskaitāmas rei�zes, tā ka zinātniskas ekspertīzes pierādījumi �eit nav izmantojami. Viņi, protams, var pārbaudīt vi�ņa apģērbu asinsanalīzei, bet Tenets nedomāja, ka slepkava ir atradies tik tuvu, lai tiktu nota�ķīts ar asinīm. Rendi�am rīkle pārgriezta ar saplēstu stik�lu, zaudējot līdzsvaru un izkrītot atmuguriski caur logu, tā ka neko nevar zināt. Iepriek�ējo gadu pie�redze liecina, ka var uzrasties pārsteidzo�as lietas.

Vīntid�s katrā ziņā gribēja uzzināt, vai drīk�stēs rīt, kad vīna darītava atsāks darbu, ņemt pa�līgos kādu, kas viņam varētu palīdzēt sulas spie��anā. Tenets atļāva viņam iet.

-��� Dievs vien zina, kā mēs atgūsim iekavēto, Vīntid�s drūmi novilka un devās projām.

Tenets un Lainhems noskatījās, kā viņ� aiziet līdz ma�īnu stāvvietai un iekāpj dubļiem no�ķiestā lendroverā.

-��� Nu, ko jūs domājat, Maik? jautāja Tenets.

Lainhems ar troksni aizcirta piezīmju grāmatiņu.

-���� Tie�ām, nezinu. Domāju, ka viņam jau bija ļoti viegli pateikt, ka "tas un tas bija tā un tā" pēc tam, kad Rendi�s atvainojās, bet no prāta jau Vīntid�am tas neizgāja. Strādājot visu dienu vie�nam, viņam bija pietiekami laika pārdomāt, pie�tiekami laika, lai aizvainojuma sajūta pieaugtu� Varbūt arī Vīntid�s bija nolēmis �o lietu ne�kustināt, bet, tā kā vakarā kaut kāda iemesla dēļ viņam vajadzēja aiziet uz laboratoriju, kur Ren�di�s pateica vai izdarīja kaut ko tādu, kas parāva viņa dusmu aizsprostu vaļā? Domāju, ka tam daudz nevajadzēja. Un atcerieties, ka pārējā viņa vīnogu sula līdz tam laikam bija jau izspiesta un dro�ībā, tā ka slāpēt dusmas kā no rīta viņam vairs nebija vajadzības.

-��� Pareizi.

-��� Un ko tagad, ser?

-��� Domāju, ka jāturpina rakt. Kamēr esam �eit, vajadzētu ieskatīties Rendi�a papīros, jo varbūt atklājas vēl kāds noslēpums.

Sākumā viņi vēlreiz aprunājās ar misis Protu, bet neko interesantu neuzzināja. Viņa neļāvās pierunāties izteikt savu personīgo viedokli par Rendi�a raksturu un nelokāmi turējās pie domas ja neskaita ieilgu�o konfliktu ar Meisonu, tad nekādi citi konflikti vai nesapra�anās, kas varētu novest līdz vakardienas traģēdijai, viņa biznesa darbībā neesot novēroti.

Ja būtu, es zinātu.

Kantorī ātri izskatot sarakstes kartotēku, likās, ka tā arī ir. Tenets un Lainhems pārcēlās uz blakus māju paskatīties, vai kaut kas interesants neuzradīsies tur.

Rendi�a kabineta logs atklāja skatu uz nepievil�cīgu aizmugures dārziņu iegarenu zālāju, kuru apņēma nekoptas puķu dobes. Pati telpa bija maza un �etrstūraina, un lielāko tās dalu aizņēma krēsls ar augstu atzveltni galvas atbalstī�anai un augsts rak�stāmgalds. Kabineta īpa�nieks bija centies pie�ķir1 telpai vīri�ķības garu augsts tum�i zaķis ādas krēsls, bet pie sienām lepojās gleznas ar medību skatiem.

Laiku nekavēdami, viņi ātri darbojās gar atvilkt�nēm Tenets vienā pusē, bet Lainhems otrā. Viņi atrada tikai ikdieni�ķus sīkumus, kuri, kā �ķiet, vienmēr sakrājas jebkurā rakstāmgaldā. Te bija rak�stāmpiederumi, bankas rēķini ( pareizi izpildīti, bez jebkādām piezīmēm), vecu �eku grāmatiņu pasakņi, mājsaimniecības rēķini un kvītis. Lainhems pirmais aizrakās līdz apak�ējai atvilktnei, kamēr Tenets

aizkavējās, rūpīgi pārlasīdams bankas dokumentus.

-���� Paklausieties, viena te ir aizslēgta, opti�mistiskā noskaņā iesaucās ser�ants. Laimīgā kār�tā paturējām �īs atslēgas. Viņ� izzvejoja no kaba�tas atslēgu sai�ķi, kuru vakar vakarā atrada Rendi�a kabatā un kuru viņi paturēja tie�i �ādai varbūtībai.

Uz riņķa bija vesels lērums atslēgu, bet tikai trīs likās pietiekami mazas, lai derētu atvilktnei. Otrā, kuru Lainhems izmēģināja, viegli pagrie�zās slēdzenē. Viņ� izvilka atvilktni un novietoja to uz rakstāmgalda.

-���� Vēstules, sacīja Lainhems. Tad ķērās pie kartona kastītes atvilktnes stūrī. Un fotogrāfi�jas.

Fotogrāfijās bi ja redzamas meitenes, galvenokārt vienas pa�as, bet da�ās kopā ar jaunāku, slaidāku Rendi�u. Visda�ādākajās situācijās: sē�ot uz velo�sipēdiem, pārlieku�ās pār vārtiņiem, atspiedu�ās pret sienām, atgūlu�ās zālītē, atlaidu�ās pret kok�iem.

-���� Jaunības iztrako�anās, teica Lainhems. Nu īsts don�uāns, vai jums neliekas?

Tenets vēlreiz pārskatīja fotogrāfijas. Te slēpās kaut kas� kaut kāda patiesība, kuras jēgu viņa smadzenes mēģināja uztaustīt. Tenets papurināja galvu. Nav nozīmes, tāpat neizdosies.

Viņi paņēma vēstuļu sainī�us un sāka tās caurskatīt.

-��� Arī �īs visas ir no meitenēm, secināja Lainhcms. Var saprast, kāpēc viņ� negribēja, ka vēs�tules ierauga sieva.

-���� Visai seni romāni, atbildēja Tcnets. Pēc datumiem sprie�ot, lielākā daļa patiesībā visas rakstītas viņa koled�as gados.

-��� Un pat tā� Paskatieties uz �o resnuli! Lainhems bija pacēlis visbiezāko paku. Pāris palasīju. Uzrakstītas trīs gadu laikā, lielākoties sūtītas no Trevzas fermas �ārthērstā. Parakstījusi Alise. Viņa sieva, bez �aubām, pirms viņi bija apprecēju�ies. Lainhems pasniedza vēstules Tenetam.

-��� Tātad biju�i pazīstami jau tad.

-��� Pēc vēstulēm sprie�ot, viņ� visu laiku atradies tālu no viņas.

Tenets pārskatīja paciņu. Da�as bija sūtītas Rendisam uz Plamptonas lauksaimniecības ko�led�u, da�as misteram K. Dārkam Ventlijas fer�mā, Saseksā, nodo�anai Rendi�am, atliku�ās misis Vudai Jasmīnu koted�ā, Plamptonā, Sasek�sā, arī nodo�anai Rendi�am. Tenets ievēroja, ka pēdējai kaudzītei ir ārzemju markas. Viņ� nopētī�ja tās �veice.

-����� Izskatās, ka misis Rendi�a viņa pēdējā koled�as gada laikā pabeigusi skolu ārzemēs.

-��� Un galvenais, ka visus trīs gadus viņ� viņu krāpis, pie tam krāpis ar trijām, �etrām, pat pie�cām vai se�ām. Nav brīnums, ka atvilktne bija aizslēgta. Lainhems izvēlējās aploksnes uz labu laimi, pētīdams pastmarkas. Pārējās ir no visām malām. Bredforda, Pleimauta, Norvi�a, Dievs vien zina, no kurienes, arī no Plamptonas. Un visas sūtītas uz kādu adresi Starrendenā.

Tenets centās at�ifrēt datumus uz pastmar�kām.

-���� Pēc skata liekas, ka rakstītas Rendi�am koled�as brīvdienu laikā. Nav jābrīnās, kā va�jadzēja justies Alisei Rendi�ai, kad viņa beigu beigās atbrauca uz �ejieni. Vai tāpēc viņai bija vieglāk, vai grūtāk samierināties ar vīra nāvi?

-��� Ja viņ� krāpa viņu jau tad, ieminējās Lain�hems, tad varu derēt, ka darīja to arī tagad.

-��� Arī man tāda doma ie�āvās prātā. Bet, ja tā, tad ar ko?

Viņi, domās iegrimu�i, vērās viens otrā.

-��� Vai ievērojāt, lēnām pajautāja Tenets, ka Vīntid�s, kad pajautāju viņam, vai ir precējies, izskatījās kā slazdā iedzīts?

-��� Jā, ievēroju. Man noteikti radās iespaids, ka tur kaut kas nav kārtībā. Jūs domājat, ka varbūt viņa sieva� un Rcndi�s?

-���� Varētu būt. Varbūt mēs vēl �orīt pagodinā�sim viņu ar īsu apciemojumu.

-����������� Katrā ziņā, ja starp viņiem kaut kas ir bijis, tad tas paver interesantas iespējas, vai ne? Kā sa�ka, vilks tikumu nemet.

-���� Ļoti dziļa doma, Maik. Tomēr es piekritu. Un, ja tā nav misis VIntid�a, tad varbūt kāda cita.

-���� Interesanti, ser, kā to uztvēra misis Rcndi�as tēvs, es domāju, ja Rendi�s mēdza ganīties sve�ās ganībās. Un it īpa�i, ja Luīzes aizdomas ir ap�stiprināju�ās un Rendi�s laiku pa laikam pret sievu izturējies rupji. Lendersam jau nu noteikti tas ne�patiktu.

-���� Jums taisnība. Katrā ziņā piekrītu, ka viņu mēs nedrīkstam izsvītrot. Kas arī ir viens no ie�mesliem, kāpēc viņu es gribu apciemot tūlīt pat. Un ar misis Rendi�u es arī gribētu vēlreiz ap�runāties. Ja paveiksies, mēs paspēsim viņu �eit noķert. Tenets paskatījās pulkstenī. Labāk kustēsimies. Viņ� sāka stūķēt aploksnes atpa�kaļ atvilktnē, un Lainhems viņam piebiedrojās. Pārbaudiet, vai atkal esat atvilktni kārtīgi aizs�lēdzis. Un tad-ceļā!

Lenderss un viņa sieva dzīvoja Cārthērstas tālākajā galā. Lielākā daļa pilsētiņas atradās no�maļus no galvenā ceļa, un, lai gan pāris reizes Tenetam bija nācies braukt te cauri, viņ� nekad tā kārtīgi nebija to apskatījis. Pagāju�ajā naktī, pro�tams, visu slēpa tumsa, bet pat dienasgaismā �i vieta likās neievērojama. Tā bija līdzīga simtiem �ādu, visā Kentā izmētātu mazpilsētiņu ar centru, kuru pārsvarā veidoja no ķieģeļiem celtas veclaicī�gas ēkas ar dakstiņu jumtiem un dēļu ap�uvumu vai Tjudoru stila melnbaltās celtnes ar Viktorijas stila koted�u piedevu, ar retām jaunlaiku mājām, iespiestām, kur vien radusies iespēja, un visure�so�ais municipalitātes īpa�ums. Bez tam vēl baznī�ca, nopluku�i pilsētas halle, krodziņ�, pasts kopā ar veikaliem, un pilsētiņas skola, kura, līdzīgi dau�dzām tādām pa�ām nelaimīgā kārtā jau pirms laba laika bija pārbūvēta par dzīvojamo māju. "Tad tā�da ir vieta," garāmbraucot prātoja Tcnets, "kurā iz�veidojusies Lendersa un Meisona laucinieciskā draudzība." Lenderss varbūt skolā sāka iet vēlāk, bet tikpat labi viņi ar Mcisonu varēja būt klases�biedri vai pat sēdēt vienā solā. �ādu mazu lauku skoliņu likvidē�ana un apvieno�ana, pēc Teneta domām, bija viens no faktoriem, kuru dēļ tika iz�jaukts veselīgais lauku dzīvesveids. Vadāti skolas autobusos vai gādīgo vecāku ma�īnās, bērni no maziem gadiem tiek ieradināti meklēt darbo�anos, vaļaspriekus un ilgu piepildījumus ārpus viņu ko�pienas. Tāpēc nebija jābrīnās, ka tad, kad bērni pieauga, tie vai nu pārcēlās uz pilsētām, vai uztu�rējās mazpilsētiņās kā pagaidu viesnīcas numurā.

Ari dienasgaismā Meisona māja joprojām iz�skatījās tā, it kā vēlētos demonstrēt sava saimnieka labklājību. Iespaidu bojāja tas, ka vienīgais stāvvi�etā novietotais braucamais bija vecs furgoniņ�, kur� izskatījās pārdzīvojam savas pēdējās dienas. 'Tikai tādu transporta līdzekli," iedomājās Tenets, "pa�laik Meisons var atļauties."

Trevzas ferma atradās kādu jūdzi aiz pilsētiņas un izskatījās turīga. "Varbūt tāda tā ir," sprieda Tenets, atcerēdamies Lcndersa mersedesu. Pati māja atradās kādus �etrus simtus jardu no ceļa. Garā iebrauktuve bija klāta ar līdzenu asfaltu, malas appļautas un dzīv�ogs līdzeni apcirpts. Vienā pusē auga paveci, ar auklām atsieti avenāji, bet otrā nesen novākts augļu dārzs; koku zaros augļu vairs nebija, bet kritu�ie savākti mazās kaudzītēs katras koku rindas galā. Ja pirmais ie�spaids nav mānīgs, tad Lendersu vajadzētu uz�teikt. Tenets zināja, ka fermeri pa�laik pārdzīvo ļoti grūtus laikus. Salīdzinot ar agrākiem laikiem, da�os pēdējos gados fermeru vidū pieredzēti tik daudzi bankroti un pa�nāvības, un īpa�i smagu si�tienu saņēmusi Kcnta. Bet izskatījās, ka Lenderss ir pietiekami prasmīgs vai varbūt veiksmīgs, lai pārdzīvotu grutus laikus. Varbūt viņ�, paredzē�dams negaisa tuvo�anos, noslēdzis ilglaicīgus kon�traktus ar vairākiem lielākajiem pārtikas veikaliem.

Katrā ziņā, Tenets nojauta, ka iekrau�anas no�jumes, saldētava un pārējās pamatīgās fermas ēkas, kuras atradās visapkārt, liecināja par dar�bo�anos. Ēku puduris lauku ceļa galā likās pārāk gleznains, lai iederētos mūsdienīgas un veiksmīgas angļu fermas prasīgajā darba ainavā. Tā bija ļoti raksturīga Kentai: no ķieģeļiem celta dzīvojamā ēka ar dakstiņu jumtu, kaltes māja ar konisku jum�tu, kura gals nokrāsots balts, koka klēts un rinda pusnoslēgtu nojumju, kurās novietoti stāvēja rend�rovers, ar kuru nesen brauca Alise Rendi�a, un mazs, krā�ņs, sudraboti zils rovers Metro.

-��� Labi, ka lietus pierimis, sacīja Lainhems, kad viņi izkāpa no ma�īnas.

-��� Mmm, Tenets vēroja misis Lendersu, kura pa�laik gāja pāri pagalmam, pie rokas turēdama mazu zēnu, kuru vakar viņi redzēja ievīstītu ple�dā. Zēns brauca ar ko�i sarkanu trīsriteni. Tas Tenetam atsauca atmiņā Bcnu, kad tas bija �ī puisēna vecumā. Misis Lendersu un zēnu pava�dīja zeltains labradors. Pa�laik o�ņādams, suns lēk��oja viņu virzienā. Jāpārbauda ta�u, kas tie par at�nācējiem. Ūdens no peļķēm �ķīda uz visām pusēm.

1 Labs puika, Lainhems suni mierināja,

^ mazliet nervozi izstiepdams roku, lai noglaudītu

nupat mierā sastingu�ā dzīvnieka skaisto galvu. Suns izvairījās un atkāpās, bet tad apsēdās un

draudzīgam sveicienam pastiepa ārkārtīgi slapju ķepu.

-���� Timon, �urpu! iesaucās misis Lcndersa, un suns paklausīgi aizrik�oja pie saimnieces.

-���� Labi skolots, tuvojoties misis Lendersai, ar zināmu atvieglojuma sajūtu palielīja Tenets. Vi�ņam patika suņi tik ilgi, kamēr tos kontrolēja saim�nieks. Līdzīgi pastniekiem, arī policistiem pārāk bie�i nākas ciest no sliktas dzīvnieku uzvedības at�zinīgi vērtējo�o un nesaprātīgi mīlo�o saimnieku klātbūtnē.

Vakar vakarā misis Lcndersa sarunā bija pie�dalījusies tik minimāli, ka Tenets netika pievērsis viņai īpa�u uzmanību. Tagad viņ� sievieti nopētīja pamatīgāk. Izskatās, ka viņa ir pieradusi atrasties vīra ēnā. Viņas neuzkrīto�ā āriene saskanēja ar lo�mu, kuru viņa tik ierasti spēlēja: kārtīgi sakopti mati, apģērbs vairāk izmeklēts ērtumam un lab�sajūtai, nekā stilam un modei. Viņas acis bija pabalējis Alises acu variants, tomēr Tenets atcerējās dedzīgo, aizsargājo�o skatienu, ar kādu viņa vakar vakarā skatījās uz meitu. Inspektors atgādināja sev, ka �o sievieti nedrīkst novērtēt pārāk zemu. Zem maldino�i nekaitīgā ārējā izskata slēpās tērauds.

-���� Nemīlu slikti audzinātus suņus, sacīja mi�sis Lendersa. Skatoties uz labradoru, viņas ska�tiens atniaiga. It īpa�i lielos. Ja viņus pareizi neapmāca, draugi drīz pārstāj nākl ciemos.

-��� Un kā tevi sauc? Lainhems smaidot nolie�cās pie mazuļa.

-�� Melkolms, puisēns kaunīgi novilka. Viņ� bija mantojis tēva robusto ķermeņa būvi, biezos, tum�os un sprogainos matus un pareizos sejas pantus.

-��� Man ir tāds pats puika, kāds esi tu, notupies stāstīja Lainhems. � Nu, varbūt mazliet vecāks. Sauc par Ri�ardu.

-��� Vai viņam ir trīsritenis?

-��� Bija, bet tagad viņ� ir ticis pie divriteņa.

-���� Kad es mazliet paaug�os, arī mani tētiņ� iemācīs braukt ar divriteni.

Sarunu pārklāja ēna.

Tenets un Lainhems paskatījās uz misis Lendersu, kura �ūpoja galvu.

-���� Mēs zēnam pateicām, bet viņ� to nepieņem.

-��� Tam būs vajadzīgs laiks, teica Tenets.

Viņi visi pagriezās pret lielā ātrumā tuvojo�os

ma�īnu, kas drāzās pa iebrauktuvi. Lendersa bal�tais mersedess. Iebraucot pagalmā, tas samazināja ātrumu un pieripoja precīzi pie viena no ma�īnu nojumes nodalījumiem. Izkāpa Lenderss. Viņa se�jā vīdēja nelokāmība.

Protams, Tenets atcerējās, ka �orīt Lendersam nācās veikt pienākumu, no kura bija neiespējami izvairīties, jānodod Rendi�a māsai ziņa par brāļa nāvi. Jāpasaka to sievietei, kurai pagāju�ajā naktī nomirusi meita.

Suns lieliem lēcieniem metās sagaidīt saim�nieku. Melkolms uz trīsriteņa sekoja viņam. Lenderss pirms nāk�anas pie viņiem noliecās, lai pa�glaudītu vienu un uzsmaidītu otram. Viņ� pamāja Tenetam un Lainhemam sveicienu un sacīja:

-���� Vienu mirkli atvainojiet mani, labi? Viņ� saņēma abas sievas rokas un aizveda viņu sāņus. -Tu man neticēsi, Dulc� Suns glaudās viņam pie kājām. Beidz, Timon! Gulēt!

Suns paklausīgi izstiepās zemē.

-��� Kas noticis? jautāja misis Lendersa. Ce�rams, ka vairs nebūs sliktu ziņu. Vairāk jau nevar būt.

-���� Kad nokļuvu pie Ra�elas mājas, neviens man tur neatbildēja. Tad gāju pie kaimiņiem, un viņi man pastāstīja, ka Ra�ela joprojām esot slimnīcā, jo, Lenderss viegli sapurināja sievas rokas, it kā brīdinot viņu saņemties sekojo�ajai ziņai, jo D�onatans pagāju�o nakti cietis avārijā.

-��� Ak, nē� nespēju tam noticēt. Nabaga Ra�e�la!

-���� Acīmredzot policija pagāju�ajā naktī iera�dusies drīz pēc tam, kad viņa pārbrauca no slimnī�cas tam vajadzēja notikt tūlīt pēc viņas zvana uz Alises māju un sarunas ar mani, un pateiku�i viņai �o vēsti. Viņa atgriezusies tie�i slimnīcā un palikusi tur visu nakti.

-��� Un kā viņam ir? Tu aizbrauci uz slimnīcu?

-���� Jā, Lenderss pa�ūpoja galvu. Nekā laba nav. Viņ� joprojām ir bezsamaņā. Lenderss at�laida sievas rokas. D�onatans ir Zaķa māsas�dēls, viņ� stāstīja Tenetam. Dvīņubrālis mei�tenei, kura nomira pagāju�ajā nakti. Viņi ar māsu bija ļoti tuvi. Viņ� atkal pievērsās sievai. Lie�kas, ka D�onatans bija pie Karinas, kad viņa no�mira. Pēc Ra�elas domām, zēns bijis tik satriekts, ka braucis ļoti neuzmanīgi, un, protams, uz mo�tocikla cilvēks ir pakļauts lielam riskam.

-��� Tad cik smagi ir ievainojumi?

Lenderss paraustīja plecus.

-����� Kauli nav lauzti, bet nopietns smadzeņu satricinājums. Tā viņ�� tur guļ.

"Nelaimīgā sieviete," nodomāja Tenets. Ar lī�dzīgām situācijām viņam reizēm bija iznācis sas�tapties jau agrāk kad pār cilvēku gāzās vesela nelaimju lavīna. Un vienmēr viņu bezgala pār�steidza cilvēka gara milzīgā piemēro�anās spēja. Viņ� bie�i nespēja saprast, kā cilvēki spēj pār�dzīvot to, ka vienā reizē tas varēja būt uguns�grēks vai autokatastrofa tiek zaudēti pilnīgi visi tuvie un mīļie cilvēki. Kā lai dzīvo, ja pēk��ņi nav neviena ģimenes locekļa, pie kā meklēt

mierinājumu? �is puisis, protams, vēl nav miris. Ja paveiksies, viņ� izdzīvos, bet pat tādā gadījumā Rendi�a māsas situācija ir vienkār�i drausmīga.

-��� Un kā to pārdzīvo Ra�ela? pajautāja misis Lcndersa. Vai pateici viņai par Zaķu?

-���� Jā. Saproti, es negribēju, bet tad nodomāju: ja neizdarī�u to tagad, viņa vienkār�i izlasīs avī�zēs, uzzinās no kaimiņiem vai televīzijas ziņām, un nolēmu neriskēt. Bet izskatījās, ka viņu tā ir satriecis notiku�ais ar Karīnu un D�onatanu, ka viņa vienkār�i vēl neaptvēra �o ziņu. Ra�ela tikai skatījās manī un nebilda ne. vārda.

-���� Vajadzēs man aizbraukt pie viņas.

-���� Labāk vispirms Alisei pastāstīsim par D�o�natanu.

-��� Vai tas jādara pa�laik? Kop� pagāju�ās nakts viņa vēl nav atguvusies no ziņām par Karīnu.

-��� Jā, laikam varam atlikt to līdz rītdienai, kad varbūt pienāks kāda labāka vēsts. Kur viņa ta�gad ir?

-��� Abas ar Faionu atgriezās no zirgiem un nolē�ma atgulties.

Lenderss atkal pagriezās pret Tenetu.

-��� Atvainojiet, inspektori

-���� Nu, ko jūs! Man tie�ām �ēl, ka jums atkal

jāsaņem tādas sliktas ziņas.

-���� Jāsaka, ka mums jau nav īpa�i tuvas attiecības ar Zaķa māsu, bet viņa ir pilnīgi viena, un mums patie�ām viņas ir ļoti �ēl. Un, pro�tams, mūs uztrauc ari tas, kā notiku�o pārdzīvos mūsu meita� Vai jūs jau braucat projām, vai esat nupat ieradu�ies?

-��� Diem�ēl tikko kā atbraucām. Ir da�i jautāju�mi, kurus mums noteikti ar jums jānoskaidro.

-Tad labāk iesim iek�ā.

-���� Vai es jums bu�u vajadzīga, inspektor? jautāja misis Lendersa. Ja nē, tad es gribē�tu aizbraukt uz slimnīcu.

Tenets papurināja galvu.

-��� Protams brauciet!

-��� Pateicos. Faiona ir bērnistabā, Oucn. Aizvedī��u ari Melkolmu pie viņas. Ja tu vienkār�i varētu laiku pa laikam uzmest viņiem aci, kamēr Alise guļ�

Viņa uzveda mazdēlu aug�ā pa kāpnēm.

-��� Es ļoti vēlētos tasi kafijas, ieminējās Lenderss. Jūs jau ari neatteiktos?

Tenets piekrita un sekoja misteram Lendersam uz durvīm pla�a gaiteņa, drīzāk halles, galā. Labradors cilpoja nopakaļus.

Virtuve bija liela, ar milzīgu priedes koka gal�du centrā. �eit valdīja patīkama apdzīvotības gaisotne. Tenets redzēja, ka nesen virtuve ir mo�derni pārkārtota, bet pārkārtojumi veikti ar gudru galvu: priedes koka mēbeles izskatījās laika ritu�ma nobrūninātas, it kā stāvētu �eit gadiem. Lenderss pielēja katliņā ūdeni un uzlika to uz uguns. Likās, ka ūdens uzvārās da�u sekun�u laikā, un kafija bija gatava. Viņi apsēdās pie gal�da. Suns nometās blakus Lendersam un gaido��ām acīm vērās savā saimniekā.

Lenderss noglaudīja dzīvnieka plato galvu un izklaidīgi iedzēra pamatīgu malku kafijas.

-��� Nu, sāciet!

"�orīt Lenderss liekas daudz gatavāks sarunai," nodomāja Tenets. "Tas ir labi." Varbūt tāpēc, ka nu vairs nav vajadzības aizsargāt Red�u Meisonu, vai varbūt Lendersu iepriecināja doma, ka meita ir atgriezusies zem �īs mājas jumta. Un pēc tā, ko viņi uzzināju�i par Zaķu Rendi�u, viņ� ir apmieri�nāts, ka znots beidzot uz visiem laikiem ir nogājis no skatuves. Un tas, Tenets sev atgādināja, jau ir tas, ko noskaidrot viņi �eit ir ieradu�ies kāda bi�jusi Lendersa attieksme pret Zaķu Rendi�u?

-��� Es cerēju, ka jūs varēsiet mazliet papildināt manu priek�statu par misteru Rendi�u, scr.

-��� Kādā ziņā?

-���� Mani interesētu viss, ko jūs uzskatītu par vajadzīgu pastāstīt. Kā nojau�u, viņ� ar jūsu mei�tu kopā bija visai ilgi.

Lendersa lūpas sakniebās.

-��� Kop� viņai palika se�padsmit.

-��� Kā viņi iepazinās?

-���� Paklausieties, kas tam var būt kopīgs ar �o notikumu? Tā jau ir sena vēsture.

-���� Ticiet man, mister Lenders, viss, ko varu uzzināt par misteru Rendi�u, var man palīdzēt. Pilnīgi viss. Paļaujieties uz mani, labi?

Sākumā Lendcrss runāja negribīgi, bet tad so�li pa solim atklājās izvērstāka Vīntid�a stāsta versija. Patiesībā Alise ar Rendi�u iepazinusies, kad Rendi�s skolas brīvdienu laikā vācis ra�u Lendersa fermā.

-���� Neizklausās, ka par viņu tuvinā�anos jūs būtu bijis pārāk sajūsmināts, secināja Tenets.

-���� Alise bija pārāk jauniņa, lai sasaistītos ar pastāvīgu draugu lai kur� arī tas būtu.

Bija vajadzīga visa Teneta prasme, lai izvili�nātu vēl kādas ziņas, bet viņ� nojauta, ka Len�dersa kārtīgajai, vienīgajai meitai viņ� vēlējies perspektīvāku partneri. Rendi�a izcelsme nebija no spīdo�ākajām: tēvs parasts ceļastrādnieks, un viņu ģimene dzīvoja municipalitātes mājā.

-���� Katrs tēvs grib savam bērnam to labāko, kā aizsargājoties, taisnojās Lenderss.

Un viņam, protams, bija taisnība. Bet ļau�u uzskati par to, kas ir "tas labākais", ļoti at�ķiras. Lenderss nepieņēma Rendi�u tāpēc, ka viņ� nā�cis no zemākas kārtas. Tcnets noraidīja Aleksan�dru viņa privileģētā stāvokļa dēļ. Kuram no vi�ņiem taisnība? "Nevienam," saprata Tenets. 'Mūsu abu spriedumu kritēriji ir greizi." Viņ� piespieda sevi vairs par to nedomāt.

-��� Protams, Tenets atbildēja Lendersam.

-����� Un, pēc tavām domām, tēt, Zaks nekad nekļuva par "to labāko", vai ne? Durvis stāvē�ja Alise. Viņas balsi skanēja rūgtums.

"Interesanti, cik ilgi viņa ir klausījusies," iedomājās Tenets.

Alise �ķērsoja virtuvi, nostājās ar muguru pret plīti un sāka sildīt rokas, it kā pagāju�o nakti bū�tu izsalusies me�ā. Bezmiega nakts sakrunkojusi maigo ādu zem acīm, bet garie mati uz pleciem nokarājās taisni un bez spīduma.

-��� Kāpēc tu nepastāsti inspektoram arī kaut ko labu par viņu? Jā, viņ� cēlies no nabadzīgiem ļaudīm, viņa tēvs bija liels dzērājs, bet māte no�ēlojami nospiesta, bet ir ta�u tiesa, ka viņ� spēja pacelties tam visam pāri, atstāt pagātni aiz sevis, un tas viņu padarīja par izcilu personību. Un tu noteikti nesūdzēsies, ka viņ� būtu bijis slinks. Viņ� strādāja kā vergs, lai padarītu vīna dārzus tādus, kādi tic ir �odien, un tu to zini.

-��� Alise� Tēvs piecēlās, piegāja pie meitas un ļāva pirkstiem izslīdēt caur viņas matiem.

Suns neatkāpās no saimnieka ne soli. Es visu to zinu. Vienkār�i�

Viņa nokratīja tēva plaukstu un pieglauda sa�vus matus. Blūzes platā piedurkne noslīdēja, un visi trīs vīrie�i to ieraudzīja lielu, bezkrāsainu plankumu uz iek�ējā aug�delma maigās ādas.

Tenets un Lainhems apmainījās skatieniem. Ir tikai viena iespēja, kā tādā vietā var iegūt sasitumu. Luīzei izrādījusies taisnība.

Un ari Lenderss redzēja, ka viņi to ir pamanīju��i. Nesaprotot, ka ir pasniedzis abiem policistiem ieroci, vērstu pret sevi, viņ� nespēja pretoties kār�dinājumam uzmest Tenetam triumfējo�u skatienu. Vci; tagad saprotat, ko es ar to domāju?

Ar savu aizvainojumu aizrāvusies, Alise ne�apjauta, ko nejau�i ir atklājusi.

Kas ir �is "vienkār�i"? viņa jautāja. Tas "vienkār�i" nozīmē to, ka patiesībā vairs neko nenozīmē tas, ka runā atklāti un pasaka visu, ko par viņu domā? It kā Zaks būtu bijis tikai ērk�ķis, kur� ieķēries tavā miesā uz ilgu laiku, un tu jūties atvieglots, kad tas beidzot ir izrauts? Tu viņu nekad nemīlēji, vai ne, tēt, un varu derēt, ka esi priecīgs, jo tev nekad vairs uz Zaķu nebūs jāskatās!

Labradors bija piecēlies un vēroja viņus, asti nokāris un acīmredzami jusdamies nelai�mīgs, ka �ie abi viņam mīļie cilvēki strīdas.

-��� Alise� Lenderss vēlreiz mēģināja aplikt roku viņai ap pleciem, bet viņa atkal to nokratīja.

-��� Izbeidz �o "Alise, Alise"! viņa tagad klie�dza. Un izmetās ārā.

Lenderss paskatījās uz Tcnetu un Lainhemu. Viņ� izskatījās aizdomājies, it kā gribēdams taisno�ties, it kā mēģinādams jokot, vienlaikus būdams iecietīgs un no�ēlas pilns. Viņ� atgriezās savā vietā.

-��� Alise ir satriekta, likās, ka Lenderss grib, lai �is secinājums skanētu kā joks.

Suns iebāza purnu viņa plaukstā, meklēdams apliecinājumu, ka nu beidzot viss ir labi. Len�derss automātiski noglaudīja viņu.

-��� Viņa ļoti uzticējās vīram, bez smaida sacīja Tenets.

-��� Attiecībā uz Zaķu viņa tāda ir bijusi vienmēr.

"Laiks beigt laipo�anu," nolēma Tenets.

-���� Cik ilgi jau jūs zinājāt, ka viņ� pret jūsu meitu izturas rupji? Un neizliecieties, ka nesapro�tat, ko es ar to domāju! Mēs visi redzējām sasitu�mu, un ir skaidrs, ka jūs zinājāt, no kā tas cēlies.

-��� Es to zināju jau gadiem, rūgti no�ukstēja Lenderss. Vai jums, inspektor, ir bērni?

Tenets pamāja.

-��� Divi.

-��� Vai precēju�ies?

-Nē.

-���� Nu, tad tik gaidiet, Lendersa balss ieska�nējās ne�ēlīgi. Ceru, ka jums patiks viņu iz�redzētie. Jo, ticiet man, �ajā jautājumā mēs neko līdzēt nevaram. Ja jums nākamais dzīvesbiedrs nepatīk un jūs to pasakāt, jūs riskējat savu bērnu pazaudēt pavisam, tā ka atliek tikai stāvēt malā un noskatīties, kā tas notiek, un cerēt, ka beigās viss vērsīsies uz labu.

-��� Kā jūs darījāt ar savu meitu.

-��� Lielas izvēles nebija, vai ne? Diem�ēl man ir tikai viens bērns. Vajadzēja stāvēt malā un noska�tīties, kā viņa pamet sevi �im� �im Rendi�am. Es, protams, darīju visu iespējamo, lai nogludi�nātu viņai ceļu, bet, kad jau tik tālu nonāk, tad neko daudz nevar iespaidot viņu ikdienas attiecī�bas. Vienkār�i jāļauj pa�iem tikt ar visu galā.

-��� Vai viņi nonāca līdz robe�ai, kad jums pieti�ka un jus vairs nespējāt ļaut tam tā turpināties?

-���� Jūs gribat teikt, vai es aizbraucu vakar va�karā uz turieni un izgrūdu viņu cauri logam? Nē, to es nedarīju. Viņa, ziniet, man saistīja rokas.

-��� Ko jūs ar to domājat?

-���� Pēc Alises domām, viņ� spīdēja spo�āk par sauli, paskaidroja Lenderss. Viņ� izskatījās ap�mulsis. Balss viņam skanēja gandrīz vai �ēlabai�ni. Tā arī neesmu varējis saprast kāpēc, bet no brī�a, kad Alise meta acis uz Rendi�u, viņa ir nonākusi kā transā. Kad pirmo reizi apjautu, ka Zaks viņu sit, cerēju, ka nu varbūt nāks pie prāta. Gaidīju, gaidīju, bet nekā, viņ� vienmēr pamanījās pakļaut Alisi savai varai. Un, ja kādu mīl, ja mīl patie�ām, tad tam vēl visu to labāko, lai ko arī par notiku�o domātu. Vai redzat manu dilemmu? Ja es atbrīvotos no Rendi�a un jā�saka, ka ir bijis daudz situāciju, kad es bez pū�lēm būtu varējis izmest viņu cauri logam, tad es meitai laupītu viņas augstāko laimi, lai cik arī necie�ama tā bija man. Tā ka manas rokas bija sasaistītas. Nē, inspektor, slepkava jums jā�meklē kaut kur citur. Piedodiet!

-��� Vai zināt, ka Rendi�am bija blakusgājicni?

-���� Vai viņam bija kādas mīlas dēkas, jūs domājat? Nē, cik man zināms.

Bet Lenderss meloja. Tenets par to bija pār�liecināts. Fermeri varēja izprovocēt vienreiz, bet viņ� netaisījās pasniegt Tenetam uz tasītes vēl vienu slepkavības motīvu, pat ja tas pavērstu aiz�domu pirkstu citā virzienā.

-��� Vai nezināt vēl kādu, bez mistera Meisona, kuram varēja būt nesaskaņas ar misteru Rendi�u?

Izdzirdot Red�a Meisona vārdu, Lenderss sadrūma.

-��� Teicu jau jums, ka Red�u jūs mierīgi varat

izsvītrot. Viņ� vienkār�i nav no tiem, kur� zaudē savaldību, un, lai kur� arī vakar vakarā uztaisīja tur to ārprātu, ceru, ka jūs man piekritīsiet, tas bija no naida zaudējis apjēgu. Nē! Zaks varēja uzkāpt kādam uz var�acīm, bet nespēju iedomā�ties nevienu, kur� ienīstu viņu tādā mērā.

-���� Misters Vīntid�s stāstīja mums, ka jūsu znots esot darījis vīnu arī citā darītavā, Cesingas mui�ā. Kā viņ� sadzīvoja ar turienes ļaudīm?

-Bentoniem? Cik man zināms, labi. Viņi pazi�na Zaķu kop� viņa pusaud�a gadiem, un �aubos, vai D�eimss Bentons ļautu viņam strādāt pie vīna darī�anas, ja starp viņiem būtu kādas problēmas.

-Tās varēja uzrasties pēdējā laikā.

-��� �aubos. Katrā ziņā tas jums jājautā viņam pa��am.

-��� Neraizējieties! Mēs to darīsim.

Kad viņi jau soļoja uz ma�īnu, Lainhems jautāja:

-��� Vai tagad brauksim uz Cesingas mui�u?

-��� Paskatīsimies kartē.

Viņi izstiepa to.

-���� Kā jau domāju, jautāja Tenets, Vīntid�a māja ir pa ceļam. Varbūt vispirms apciemosim misis Vīntid�u un paskatīsimies, kas notiek tur. Ja viņa gadījumā bija Rendi�a pa�reizējā mīļākā, es gribētu ar to tikt skaidrībā.

Tuk�uma sajūta Tcneta vēderā atgādināja, ka kop� brokastīm pagājis jau krietns laika sprīdis, tāpēc viņi pieturēja pie pilsētiņas krodziņa.

-�� Pie reizes varam pārbaudīt, kā ir ar Meisona alibi.

Lai gan lietus vairs nelija, debesis joprojām

klāja mākoņi. Gaiss likās mitruma piesūcies. �ķērsojot ma�īnu stāvvietu, Tenets noskurinājās un nolēma, ka varētu atteikties no ierastā sendvi�a un tā vietā apēst kaut ko karstu.

-��� Tas varētu būt Ganu pīrāgs, viņ� apmieri�nāti �ķirstīja ēdienkarti pie bāra. Viens no ma�niem mīļākajiem ēdieniem.

-��� No maniem arī, Lainhems viņam piebalsoja.

Gaidot ēdienu, viņi iztaujāja krodziņa saimnie�ku. Viņ� bija strādājis ari iepriek�ējā vakarā, un, lai gan nevarēja būt pārliecināts par Meisona iera�a�nās precīzu laiku, viņ� apstiprināja, ka Lenderss vēlāk viņam piebiedrojies un pēc kādas pusstundas abi viri kopā aizgāju�i. Viņ� ari atcerējās, ka, lai gan pirms Lendersa iera�anās Meisons izskatījies nospiests, promejot viņ� nepārprotami licies daudz optimistiskāks.

-��� Dro�i vien tādēļ, ka Lenderss piedāvāja viņam mājokli, sacīja Tenets, kad viņi nesa savus dze�ramos uz galdiņu pa�ā stūrī. Un tas viss apstiprina viņu abu stāstīto.

-��� Kas gan vēl neapgā� faktu, ka Meisonam gan pirms, gan pēc brauk�anas uz �ejieni bija visas iespējas.

-��� Taisnība.

Atnestais pīrāgs bija lielisks. Bagātīgas porci�jas daudz gaļas ar kartupeļiem pa virsu.

-���� Vajadzēs atbraukt uz �ejieni vēl kādu reizi, ieminējās Tenets.

Ēdot viņi pārrunāja �īrīta iztaujā�anas rezultātus.

-���� Neizskatās, ka progress būtu milzīgs, vai ne? Lainhems likās sev neraksturīgi nomākts.

-���� Nu, nezinu. Man �ķiet, ka uz priek�u mēs lēnām virzāmies. Tenets juta, ka Rendi�a tēls sāk pamazām iezīmēties: vīrs, kura dzinējspēks god�kāre izaugusi viņam atņemtajā bērnībā; vīrs, kur� varbūt pat savā sievā redzēja tikai līdzekli gala�mērķa sasnieg�anai; vīrs, kur� nav spējīgs pats savā laulības dzīvē izsargāties no vardarbības, kāda, kā Tenetam bija aizdomas, piemitusi �im "dzērāja lem�pim" Rendi�a tēvam pret "aizkustino�i no�spiesto" māti; vīrs, kuram, kā Tenets sāka ticēt, citu cilvēku pārdzīvojumi neeksistēja. Jā, izskatījās, ka pārāk bie�i viņ� mīdījis kājām citu ļau�u jūtas.

Pagaidām pietiekami. Tenets nolika dak�iņu un taustījās kabatā pēc pīpes, tabakas maka un sērko�ciņiem. Atslēdzies no domām, viņ� pagaidīja, kamēr ser�ants pabeigs ēst, un tad aizdedzināja pīpi. Tad, atgāzies krēslā, Tenets apmierināti ievil�ka pāris dūmus.

-��� Kā klājas Luīzei?

Lainhema sieva bija profesionāla medmāsa un līdz bērnu nāk�anai pasaulē strādāja Starrendenas centrālajā slimnīcā. Pēc tam viņa sevi pilnībā veltī�ja bērnu audzinā�anai, bet tas viņu padarīja ner�vozu. Tagad Luīze strādāja nepilnu darba nedēļu, gaidot laiku, kad Ri�ards sāks iet skolā un viņai pa�ai radīsies iespēja turpināt kāpienu pa karjeras kāpnēm. Tomēr, līdzīgi daudzām citām sievietēm, kad �ī diena pienāca, viņa likās zaudējusi ticību savām spējām. Galu galā Lainhcmam izdevās viņu pārliecināt iziet kvalifikācijas cel�anas kursus, do�mātus strādājo�ām māmiņām, un nu puse no kursa jau bija aiz muguras.

-��� Labi, atbildēja Lainhems. Patiesību sakot, arvien labāk, jo viņa sāk atgūt pa�paļāvību. Kursi ir lieliski noorganizēti. Vienu dienu viņa mācās klases telpā, bet otru palātās, un var arī izvēlēties variantu, kad mācības notiek tikai pusi dienas. Stundas ir tik ērti izkārtotas, īpa�i piemērotas mā�miņām, kurām bērni iet skolā. Ja vien mēs tiktu skaidrībā ar Ri�arda vajadzībām, viss būtu lieliski.

-���� Bet es iedomājos, ka viņ� ir ticies ar �o kā jūs viņu saucāt? Disleksijas slimnieku skolotāju? Un viņam ir izstrādāta īpa�a programma.

Pirms gada Lainhema dēlam Ri�ardam, tagad astoņus gadus vecam zēnam, noteica diagnozi, ka viņ� slimo ar disleksiju3 . Kādu laiku Luīze un Lainhems bija ļoti noraizēju�ies, jūtot, ka kaut kas nav kārtībā, bet nespējot atrast problēmai ri�sinājumu. Diagnoze satrieca viņus, bet savā ziņā atnesa arī atvieglojuma sajūtu: vismaz tagad ne�kavējoties var darīt kaut ko konkrētu.

Viņi bija kļūdīju�ies.

Palīdzība teorētiski bija pieejama, bet praksē viņi redzēja lai pie tās tiktu, vajadzīgs ilgs laiks. Kentas grāfistes municipalitāte pielika lielas pūles, lai organizētu specializētu apmācību Ri�ar�dam līdzīgiem bērniem, bet līdzekļu katram bēr�nam nepiecie�amajai palīdzībai nepietika. Ri�ar�dam nācās ieņemt savu vietu rindā, un nu jau trīs mēne�us viņi gaidīja, kamēr viņu iesniegums izies vajadzīgo "apstrādi". Visā �ajā apvidū bija tikai viena skolotāja, kura specializējās darbam ar disleksijas slimniekiem, un viņai nācās līdz nāvei pārstrādāties. Tomēr beigu beigās viņi aizveda zēnu skolotājai parādīt, un tagad Lainhems un Luīze ar milzīgām cerībām gaidīja rezultātus.

-���� Jā, viņa Ri�ardu apskatīja, un tagad zēns strādā pēc skolotājas izstrādātas programmas.

-��� Tad kāpēc tāda nomāktība?

-����������� Vai spējat iedomāties, cik daudz �īs special�izētās apmācības laika viņam tiek veltīts?

-��� Nav ne jausmas. Pāris stundas nedēļā?

-��� Miniet vēlreiz, Lainhems bargi pavēlēja.

-��� Tad vienu?

-��� Un vēlreiz.

-��� Nevar ta�u būt mazāk par vienu stundu.

-��� Ticiet vai nē, bet viņam tiek veltītas divdes�mit minūtes nedēļā.

-���� Divdesmit minūtes nedēļā! Bet tas ta�u ir bezcerīgi!

-���� Pilnīgi pareizi. Nelaime tā, ka tuvumā nepie�tiek �īs specializācijas skolotāju. Trīsdesmit divi uz astoņdesmit piecām skolām. Un Ri�arda disleksija neap�aubāmi nav tik smags gadījums kā citi, un tāpēc uzskata, ka palīdzība viņam nav tik ne�piecie�ama. Otra problēma ir tāda, ka, lai gan no�likums par disleksijas slimniekiem ir izveidots re�latīvi nesen, ir vēl daudz bērnu, kuriem diagnoze noteikta nupat un kuru stāvoklis ir smagāks, tā ka tiem palīdzība tiek sniegta pirmajiem.

-��� Tātad jūs neko nevarat darīt lietas labā?

-Ticiet, mēs esam mēģināju�i visu, bet tas ir kā mēģinājums ar pieri izsisties cauri betona sienai. Skola ieņēmusi pozu, ka dara visu iespējamo, bet, ja �ī palīdzība vienkār�i nav pieejama, tad visas pūles ir veltīgas.

-��� Vai esat griezu�ies Izglītības ministrijā?

-���� Jā, bet tur atkārtojas tas pats vecais stāsts. Paiet vesela mū�ība, kamēr izdodas sagaidīt kā�du atbildi, bet, kad tā pienāk, mēs uzzinām, ka viss, ko ir iespējams izdarīt, jau ir izdarīts, ka viņiem trūkst līdzekļu, lai individuāli apmierinā�tu katra bērna vajadzības. Ir lieliski specializēta grupa Mellingas skolā pie Meidstounas, bet tur bērnus pieņem tikai no vienpadsmit gadu ve�cuma, pat ja citādi viņiem izdotos tur iekļūt. Tāpēc mēs esam tik vīlu�ies.

-��� Kā to visu uzņem Ri�ards?

-���� Manuprāt, dēls arvien vairāk un vairāk sāk domāt, ka ir muļķis. Un kā lai mēs pierādām vi�ņam pretējo, ja visi apstākļi tie�ām liecina viņam par sliktu? Un vēl vairāk visu pasliktina tas, ka nu Ri�ards ir augstākā klasē, un no viņa nostāstiem es nojau�u, ka viņa tagadējais skolotājs pieder pie vecās skolas, pie tiem, kuri uzskata, ka disleksija ir tāds izdomājums skolniekiem, kuri tie�ām ir stulbi, slinki vai vienkār�i ar smagu raksturu.

-���� Man līdz �im likās, ka līdzīga attieksme ir izzudusi jau Noasa laikos.

-���� Diem�ēl izskatās, ka nē. Baidos, ka vecus ieradumus nav tik viegli iznīdēt.

-���� Jā, tas noteikti jūs ļoti nospie� �ī nespēja palīdzēt savam bērnam.

-Nu, protams! Un ticiet, mēs neesam vienīgie.

Nav iespējams saskaitīt, cik reizes �is stāsts ir dzirdēts no citiem vecākiem, kuru bērni slimo ar disleksiju. Tomēr padevu�ies mēs neesam. Pa�laik meklējam iespēju privātai apmācībai. Nelaime tā, ka �ajā jomā ir ļoti maz speciālistu.

Ārā atkal bija sācis līt, un uz ma�īnu viņiem nācās skriet teciņus. Pie stūres Lainhems sēdēja nepierasti klusu, Tenets nodomāja, ka viņ� dro�i vien iegrimis rūgtās pārdomās par Ri�arda nolem�tību. Tenets vienmēr pateicās liktenim, ka Brid�ita un Bens ir normāli, veselīgi bērni, un tā drosme un pa�aizliedzība, kas piemita vecākiem, kuriem tā nebija, viņam vienmēr likās apbrīnas vērta. Vai viņ� nepiecie�amības gadījumā spētu atrast sevī lādas spēka rezerves? Tenets �aubījās. Lai gan neviens jau savas spējas nezina, kamēr �āds pār�baudījums nav uzlikts. Ri�ards, protams, likās visādā ziņā pilnīgi attīstīts, veselīgs bērns, bet savā ziņā tas atspēlējās viņam vēl ļaunāk ne�viens neņēma nopietni vērā viņa slimību.

Parasti Tenetam brauciens pa lauku apvidu sagādāja baudu, bet �opēcpudien prieka bija maz. Koku lapotne sāka krāsoties, un saulainā dienā me�i un dzīv�ogu rindas būtu piebārstīti ar /.citu, iekrāsoti sarkaniem otas triepieniem, bet zemo mākoņu sega un lietus brāzmas padarīja visu blāvu un nespodru. Nesen uzartie lauki bija peļķēm pieliju�i, koku zari izmirku�o lapu smaguma noliekti.

Ceļā lidz VIntid�a mājai pagāja apmēram piecpadsmit minūtes. �is mājoklis bija daudz pieticīgāks. Vienkār�a izkārtne vēstīja: DZIN�TARA VĪNA DĀRZI, VĪNU TIRGOTAVA. īsa iebrauktuve veda uz glītu, dēļiem ap�ūtu māju. "Ja paskatās apkārt," nosprieda Tenets, "var just, ka �eit ir domāts par nākotnes per�spektīvu: pla�s laukums lielai ma�īnu stāvvietai un divi pamatīgi noliktavu �ķūņi." Kārtīgās vīn�ogulāju rindas liecināja par lielisku aprūpē�anu.

-���� Man liekas, ka es esmu izvēlējies nepareizu profesiju, iesaucās Lainhems. Kā viņ� teica, cik �ī vieta ir liela?

-��� Trīsdesmit akru.

-���� Un ko viņ� teica cik vīna gadā var iegūt no desmit akriem? Trīsdesmit līdz �etrdesmit tūksto�us pudeļu, ja? Lainhems rēķinot savil�ka pieri grumbās. Tātad no trīsdesmit akriem būs nē, pagaidiet mirkli! Prātā var sajukt ar tām nullēm�

-���� Maik! Mēs neesam atbrauku�i uz �ejieni, lai nodarbotos ar galvas rēķiniem. Varat priecēt sevi ar to reizēs, kad neatrodaties darbā. Turklāt neaiz�mirstiet viņa vārdus galvenā problēma ir pārdot.

Tenets iepriecināts ieraudzīja, ka �ķūņu priek�ā slāv ma�īna vecs, zaļ� travelers. Tātad misis Vīnlid�ai jābūt mājās. Pati māja izskatījās nekopta. Lo�gi netīrīti, rūtis �īrīta lielus izvagotas. Da�iem lo�giem aizkari atvilkti, citiem ciet. Pie galvenajām durvīm zemi klāja bieza sausu lapu kārta, un i/.skatījās, it kā ilgāku laiku te neviens nebūtu staigājis. "Varbūt tā arī ir," iedomājās Tenets, klau�vēdams pie durvīm. Lauku ļaudīm bie�i vien ir ieradums izmantot tikai aizmugures ieeju, tādējādi mājā tiek ienests mazāk netīrumu. Tomēr iek�ā kāds bija: pilnā rīklē taurēja radio vai televizors, gandrīz, bet ne pilnīgi nomākdams bērna raudā��anu.

Atbildes nebija.

Viņi pieklauvēja vēlreiz un spēcīgāk. Jopro�jām ne miņas. Tenets kļuva nemierīgs. Viņam saka likties, ka te kaut kas nav kārtībā.

Acīmredzot Lainhcms juta to pa�u.

-��� Man tas galīgi nepatīk, ser.

-��� Varbūt viņa trok�ņa dēļ mūs nedzird.

-��� Vai neiesim pie aizmugures durvīm?

Tenets pamāja.

Ejot garām logam pa labi no durvīm, viņ� ap�stājās, lai palūkotos caur puspavērtajiem aizkariem. �ajā istabā bija ieslēgts televizors. Tas stāvēja stūrī pie kamīna, bet pretī tam uz dīvāna, novietota taisnā leņķī pret logu, gulēja sieviete. Viņas seju slēpa mati.

Tcnets pieklauvēja pie loga, bet sieviete nelika ma�nīt, ka būtu dzirdējusi klauvējienu. Tenets pieklauvē�ja spēcīgāk un pasauca Lainhemu, kur� bija aizstei�dzies uz priek�u. Arī �oreiz atbildes nebija.

Viņi abi vērās pa logu, kad beidzot, Tenetam par lielu atvieglojumu, sieviete sakustējās, lēnām pagrieza galvu un paskatījās uz viņiem. Sievietes skatiens bija tuk�s un bez apjēgas. Lai gan viņa atradās ne vairāk kā da�u pēdu attālumā, divi sve�ie vīrie�i, kuri veras viņā, neizsauca ne mazā�ko reakciju.

-���� Misis Vīntid�a? Tenets iesaucās. �eit policija. Viņ� sameklēja kabatā savu policista apliecību un pacēla to pie stikla.

Viņa turpināja skatīties ar tādu izteiksmi, it kā viņi runātu kādā nesaprotamā, sve�ā valodā, bet tad lēnām, lēnām, it kā bristu pa ūdeni, piecēlās un pienāca pie loga. Tenets redzēja, ka sieviete ir ģērbusies rītasvārkos un �ībām kājās. Varbūt sli�mojusi vai ir slima vēl tagad. Ļoti bāla, ar tum��iem lokiem zem acīm. Viņas garie, brūnie mati izskatījās taukaini, it kā sen nebūtu mazgāti.

Tagad sieviete atradās pietiekami tuvu, lai viņi varētu sarunāties. Bija norunāts, ka �oreiz iztaujā�anu uzņemsies Lainhcms. Arī ser�ants piespieda savu apliecību pie loga rūts.

-��� Vai mēs varētu aprunāties, misis Vīntid�a?

Tenets daļēji gaidīja, ka sieviete no sarunas at�teiksies vai vismaz liks saprast, ka vispirms viņai jāapģērbjas. Pagāja ilgāks laiks, līdz sieviete ap�tvēra Lainhema sacīto. Tad, neteikusi ne vārda, joprojām dīvainam kustībām kā transā viņa pa�griezās un izgāja pa durvīm istabas tālākajā galā.

Tenets un Lāinhems, uzacis sarauku�i, lupu kaktiņus nolaidu�i, blenza viens uz otru.

-��� Narkotikas? jautāja Lāinhems.

Viņi atgriezās pie galvenajām durvīm, bet, kad iek�ā joprojām nedzirdēja ne skaņas, aizstei�dzās uz mājas aizmuguri. Sieviete, atspiedusies pret puspavērto durvju stenderi, viņus jau gaidī�ja. Pie kailajām kājām glaudās strīpains kaķis.

-��� Kas noticis? sieviete jautāja. Balss viņai li�kās aizsmakusi, it kā saaukstē�anās laikā. Viņa nokrek�ķējās.

-���� Mēs izmeklējam mistera Rendi�a slepkavības lietu, paskaidroja Lāinhems, un būtu priecīgi, ja varētu mazliet aprunāties ar jums.

Viņa sarauca pieri, un atkal izskatījās, ka viņai vajadzīgs ilgāks laiks, lai Lainhema teiktā jēga nonāktu līdz sievietes sapra�anai.

"Skaidrs, ka narkotiku apreibināta," secināja Tenets. "Varbūt nomierino�i līdzekļi," viņam ienā�ca prātā tūlīt pēc tam.

-����������� Misters Rendi�s? Miris? Izskatījās, ka jaunumi skāru�i viņu tikai tik daudz, lai noskaidrotos apziņa. Misis VIntid�a atkāpās un pavēra durvis pla�āk. Nāciet iek�ā!

"Bet kāpēc tāds pārsteigums?" brīnījās Tenets. "Kāpēc vīrs �orīt pirms brauk�anas uz vīna dār�ziem nav pateicis viņai jaunumus?"

Iek�pusē viņa lūkojās apkārt tā, it kā atrastos �eit pirmo reizi mū�ā.

-��� Maza nekārtība, sieviete nenoteikti, bet bez īpa�as no�ēlas novilka.

Un Tenets nodomāja ja kādreiz viņam ir gadījies dzirdēt, ka kaut kas tiek novērtēts pārāk ze�mu, tad te tas bija. Katra kvadrātcolla bija nokrauta ar atvērtām konservu kārbām, netīriem traukiem, ar pielipu�ām ēdiena atliekām un nemazgātām pan�nām. Grīda jau ilgi nebija ne slaucīta, ne mazgāta. Starp netīrajiem �ķīvjiem iekārtojās kaķis un ar ap�mierinātu skatienu vēroja savu saimnieci. Tomēr kāds nesen te ir mēģinājis kaut ko darīt: blakus izlietnei �āvējās milzīga kaudze nomazgātu trauku, un uz netīrās plīts kastrolītī ar ūdeni rēgojās zīdaiņa * pudelīte ar pienu. Blakus stāvēja vēl divas. "Laikam bērna baro�anas reize," nodomāja Tenets. �eit, iek�ā, bērna raudā�ana skanēja daudz skaļāk, gan�drīz izmisīgi, tomēr misis Vīntid�a pat neiedomājās ieslēgt uguni zem kastroļa ar piena pudelīti.

-���� Iesim otrā istabā. Viņa gāja pa priek�u.

Bērns atradās aug�ā, un hallē raudā�ana skanēja vēl skaļāk. Kā vispār māte var nelikties ne zinis, kad bērns tik izmisīgi lūdz pievērst viņam uz�manību? Tenets to nespēja saprast. Viņ� nojauta, ka Lainhems domā to pa�u.

Viesistabā sieviete pat nepakustējās, lai pa�grieztu klusāk aparātu, tikai atgriezās savā vietā un apsēdās, savilkdama rītasvārku stērbeles pār kailajām kājām. Tenets ievēroja, ka pie viņas ple�ciem kaut kas ir pielipis un sakaltis. Izskatījās, ka mazulis vēmis.

-��� Vai neiebildīsiet, ja mēs izslēgsim televizo�ru, misis Vīntid�a? pajautāja Lainhems.

Viņa papurināja galvu.

Likās, ka līdz ar klusuma iestā�anos bērna raudā�ana kļūst skaļāka.

-���� Mums nav nekas pretī pagaidīt, ja vēlaties pabarot bērnu, sacīja ser�ants.

-��� Viņ� apklusīs pēc da�ām minūtēm.

Tad, viņiem par pārsteigumu, sieviete piecē�lās, aizvēra durvis, tādējādi pieklusinot bērna kliedzienus, un atgriezās savā vietā.

Tenets un Lainhems apmainījās skatieniem. Ko viņi varēja iesākt? Nevar ta�u ar spēku piespiest māti rūpēties par savu bērnu.

-��� Vai vīrs nav jums pastāstījis par misteru Rendi�u?

Viņa pa�ūpoja galvu.

Kad viņ� pārbrauca mājās, biju jau aizmigusi. Un gulēju ari �orīt, kad vīrs brauca projām.

Misis Vīntid�as balss bija zaudējusi aizsma�kumu, un pēk�ņi Tenets saprata, kāpēc. Aizsma�kuma iemesls nav slimība, bet gan nerunā�ana. Pēk�ņi uzplaiksnīja apjauta, kāda tad ir �īs sievietes dzīve. Pēc kliedzieniem varēja spriest, ka bērns vēl ir ļoti maziņ� un tāpēc prasa daudz. Bērna mū�a pir�mās nedēļas sievietei vienmēr ir ļoti nogurdino�as. Tās paņem visus spēkus. �ajā laikā pa�as sievietes veselība vēl nav pilnīgā kārtībā, un tam klāt nāk īpa��ās rūpes par bērnu, kas paņem visu viņas laiku un enerģiju. Vīntid�s ta�u viņiem stāstīja, ka ra�as no�vāk�ana ir gada aizņemtākais periods, ka jau vairā�kas nedēļas tagad viņ� ceļas ļoti agri un netiek gultā ātrāk par diviem, trijiem naktī. �ajā periodā viņam dro�i vien neiznāca laika pat parunāt ar sievu. Misis Vīntid�ai jātiek ar visu galā vienai, un skaidrs, ka �is uzdevums viņai ir par grūtu. Tenets pat apjauta, ka te slēpjas vēl kas vairāk. Viņ� bija gatavs derēt, ka sieviete cie� no pēcdzemdību depresijas un, lai tiktu ar to galā, viņai izrakstītas nomierino�as zāles. Vīntid�am vajadzēja zināt, ka kaut kas nav kārtībā, bet, tā kā viņ� bija apkrāvies ar darbiem, tad uz �o problēmu vienkār�i pievēra acis. Iespējams, ka tie��i viņ� �orīt pirms aizbrauk�anas sagatavoja mazu�lim piena pudelītes un nomazgāja traukus.

Tagad Tenets bija pārliecināts, ka tie�i �ī ie�mesla dēļ Vīntid�s, runājot par savu laulības dzī�vi, jutās tik neomulīgi. Ja Rendi�am ir bijusi mī�ļākā, tad tā jāmeklē citur. Tomēr ko lai iesāk �ajā situācijā? Teorētiski izdarīt nevarēja neko. Pro�tams, viņ� nevar uzņemties atbildību par aiz�domās turamā ģimenes problēmām. No otras pu�ses, runa pa�laik ir par bērnu.

Lainhems misis Vīntid�ai īsumā atstāstīja Rendi�a nāves apstākļus. Ārpusē piebrauca ma��īna. Tenets piecēlās, lai paskatītos pa logu, Vīntid�s. �eit varbūt slēpās izeja. Neuzkrīto�i viņ� izgāja virtuvē. Vīntid�s pa�laik nāca iek�ā pa aizmugures durvīm. Viņ� izskatījās drūms.

-���� Ko jūs �eit darāt? Bet īstenībā viņa balsī nebija agresivitātes, drīzāk noguruma pilna sa�mierinā�anās ar faktu.

"Nav brīnums, ka puisis izskatās tik izmocīts," nodomāja Tenets. "Viņ� noteikti jūt, ka kontrole pār pa�a dzīvi ir pilnīgi izslīdējusi no rokām."

-���� Diem�ēl informācija mums jāvāc visās ie�spējamās vietās.

Vīntid�s bija sadzirdējis mazuļa izmisīgos kliedzienus. Viņ� uzmeta skatienu plītij, paņēma visas trīs neaizskartās pudelītes ar bērna ēdienu un tūlit pat piesteidzās pie plīts, lai iedegtu gāzi zem kastroļa ar ūdeni.

-��� Kur ir mana sieva?

-��� Viesistabā ar ser�antu Lainhemu.

-��� Atvainojiet mani!

Pirms Tenets paspēja kaut ko pateikt, VIntid�s izskrēja no istabas, un Tenets dzirdēja, kā viņ� steidzas aug�up pa kāpnēm. Uz bridi raudā�ana pieklusa, bet tad atsākās no jauna. Tenets iedomā�jās, ka VIntid�s maina bērnam autiņus. Pēc brī�a, ucinādams uz rokām mazuli, viņ� ienāca virtuvē. Bērniņ� patie�ām bija ļoti mazs, ne vecāks par as�toņām nedēļām. Piesārtis no piepūles, matu �ķip�sniņa sasvidusi mitra, sejiņa savilkta kā agonijā mazulis turpināja izkliegt pēdējās savas enerģijas paliekas. Tenets bija pārsteigts, kā tik mazs radī�jums var sacelt tādu troksni un jucekli.

Ar brīvo roku VIntid�s pasniedzās un izņēma no kastroļa pudelīti, uzpilināja pāris piles uz del�nas, lai pārbaudītu, vai ēdamais nav pārāk karsts, un ielika knupīti bērna krampjainajās lūpiņās, ku�ras tūlīt pat saki āvās ap gumiju. Mazais izmisīgā neatlaidībā sāka sūkt savu dārgumu. VIntid�s ar kāju aizķeksēja vienu no krēsliem, atvilka to no piekrautā galda un apsēdās.

Iestājās svētlaimīgs klusums.

Abi vīri, nesakot ne vārda, kādu bridi vēroja bēr�nu. Tad arī Tenets izvilka krēslu un apsēdās. Nezin vai atradīsies piemērotāks bridis, lai to pateiktu Vīntid�am.

-��� Vai jūs zināt, mister Vīntid�, ka jūsu sieva ir sli�ma?

Vīntid�s uzmeta viņam ātru skatienu.

-��� Tā nav jūsu darī�ana.

-��� Varbūt arī nav, bet riskam tiek pakļauts bērns.

-��� Ārsts viņu ir redzējis.

-��� Kur? �eit? Tenets ar skatienu norādīja uz hao�su, kur� valdīja virtuvē. Vai ārsta kabinetā? Viņ� nepiemetināja: "Kur viņa un bērns dro�i vien bija saģērbti un saposti ārsta apskatei." Mājiens tāpat bija skaidrs.

-��� Pie ārsta, negribīgi atzinās Vīntid�s.

-���� Tad jūsu pienākums ir aprakstīt viņam, cik slikti ir ar jūsu sievu, panākt, lai ārsts nenolai� no viņas ne acu. Ak, es jau saprotu, cik da�u pē�dējo nedēļu laikā jums ir bijis smagi. Tomēr tā�lāk tā nedrīkst turpināties. Tas jums jāsaprot.

Vīntid�s nolika pudelīti, maigi atbalstīja bēr�nu pret savu plecu un papliķēja muguriņu, lai mazais ievilktu elpu. Tad viņ� nopūtās. Tā bija ilga un bezcerīga nopūta.

-���� Es zinu, ka jums ir taisnība. Laikam pats sev negribu atzīt, cik stāvoklis ir nopietns. Vi�su laiku saku sev, ja vien viņa izturēs, kamēr beigsies ra�as novāk�ana� Patiesību sakot, es pat nezinu, kā lai tieku ar visu galā. Un pēc �ī notikuma ar Zaķu viss ir vēl desmit reizes sa�re�ģītāk, ja vispār var būt vēl sare�ģītāk.

-���� Vai nav neviena, kur� varētu pie jums pa�dzīvot un pieskatīt mazuli? Tenets atcerējās, ka Vīntid�a māte ir mirusi. Varbūt jūsu sievasmāte?

-���� Viņa nespēj tikt galā pat ar sevi. Nupat iz�nāca no slimnīcas, kur ārstēja nervus.

-���� Brāļi, māsas?

-����� Nav neviena. Bērns atkal sāka prasīgi rosīties, un Vīntid�s pielika pudelīti mazulim pie lūpām. Betai ir māsa. Dzīvo ziemeļos, bet viņai pa�ai ir �etri bērni. Neredzu nekādu iespēju, kā viņa kaut vai uz laiku varētu tos pamest.

-��� Kāds jāatrod.

-���� Tur jau tā nelaime, sacīja Vīntid�s, ka neviena nav. Esmu viens. �oreiz Tenets redzē�ja Vīntid�a acīs izmisumu. Ko lai iesāku?

Tenets domāja.

-����� Vai nav iespējams uz kādu laiku sarunāt aukli? Vismaz kamēr jūsu sieva tiks atkal uz kājām?

-���� To mēs nevaram atļauties. Ārsts saka, ka var paiet mēne�i.

-���� Es jūs saprotu, bet vai varat atļauties to ne�darīt? Neesmu pārliecināts, ka jūs tā īsti izprotat, cik stāvoklis ir nopietns. Ja tas notiktu ar manu sievu, tad es būtu gatavs ja nu ne zagt, tad lūgt palīdzību, aizņemties naudu, lai tikai palīdzētu viņai. Jums var nepalikt �ī doma, bet ārkārtēja situācija prasa ārkār�tēju rīcību. Varbūt varat dabūt aizņēmumu no bankas? Varbūt jūsu tēvs var jums aizdot naudu?

-���� Viņ� varētu gan, bet es nespēju to lūgt. Tēvs tik augstsirdīgi iekārtoja mūs �eit, un pēdējos �et�rus gadus es esmu darījis visu iespējamo, lai pierā�dītu, ka spēju dzīvot ari neatkarīgi, bez viņa palī�dzības.

-��� Vai esat viņam stāstījis, kāda ir situācija?

Vīntid�s papurināja galvu.

-��� Nē. Turklāt, pēdējās divas nedēļas viņ� darīju�mu lietās ir aizbraucis uz Taizemi, un tikai �o pē�dējo divu nedēļu laikā mēs esam nonāku�i tik tālu.

-��� Kad viņ� varētu atgriezties?

-��� Pirmdien.

-���� Nu, ko, es jums ieteiktu norīt pa�lepnumu un padomāt, ko jūs varētu iesākt. Manuprāt, ja viņ� sapratīs, ka runa ir par viņa mazbērna lab�klājību, viņ� ar lielāko prieku palīdzēs.

Vīntid�s vēlreiz nopūtās.

-��� Jums taisnība.

Knupītis bija izslīdējis no bērna mutītes. Ma�zulis, nomocījies un paēdis, gulēja. Vīntid�s pastū�ma sāņus �ķīvi, lai atbrīvotu uz galda vietu pude�lītei, un paskatījās uz bērnu.

-���� Mēs kaut ko izdomāsim, vai ne? viņ� nomurmināja.

Tencts piecēlās.

-��� Labi.

Kā pēc mājiena viņ� izdzirdēja atveramies viesistabas durvis. Parādījās Lainhems.

-��� Beidzāt? Tencts jautāja ser�antam.

Lainhems pamāja.

Vīntid�s noskatījās, kā viņi aiziet.

-��� Paldies, inspektor.

Tencts pasmaidīja.

-��� Parasta lieta! viņ� uzsauca.

-����� Vai Vīntid�s jums pateica, kādu diagnozi ārsts uzstādījis? jautāja Lainhems.

Ceļā uz �esingas mui�u viņi pārrunāja Vīntid�u mājā uzzināto. Nekā sevi�ķa, viņi nosprieda un tad, pārdomās iegrimu�i, kādu brīdi klusēja.

-���� Neko pārāk daudz mēs nerunājām. Bet viss ta�u ir skaidrs, vai ne?

-���� Jā. Pēcdzemdību depresija. Es tikai iedo�mājos, vai tā nav pārāk izteikta.

-��� Ko jūs ar to gribat teikt, Maik?

-���� Nu, pietiek tikai paskatīties uz misis Vīntid�u un uz viņu māju, un secinājums nekavējoties ir gatavs.

-��� Es joprojām nesaprotu, uz ko jūs velkat.

-����������� Un ja nu viņas slimībai ir glu�i cits cēlonis? Ja nu viņai depresija uznāca tāpēc, ka bija sakars ar Rendi�u, kur�, atklājis, ka viņa gaida bērnu, pameta viņu? Un ja nu tas ir Rendi�a bērns? Padomājiet tikai, kāds dzinulis tas būtu viņas vīram!

Tcnets atcerējās Vīntid�a rūpes par mazuli, atcerējās, ar kādu maigumu viņ� ucināja bērnu.

-Tam es nespēju noticēt.

Tenets apzinājās, ka arī negrib tam ticēt. Vi�ņam Vīntid�a bija �ēl, viņ� juta tam līdzi, izprata situāciju, kādā tas nonācis. Ta�u vajadzēja uzma�nīties. Viņ� nedrīkstēja pieļaut, ka �ī līdzjūtība ie�spaidotu viņa spriedumus.

-Ja jūs būtu redzējis viņu un bērnu�

-��� Nu labi. Varbūt es kļūdos attiecībā uz bērnu. Vai varbūt man ir taisnība, bet viņ� neapzinās, ka bērns nav viņa. Bet, jebkurā gadījumā, attiecībā uz mīlas romānu, man var būt taisnība es saku "man", liet jūs jau bijāt pirmais, kur� pasvieda �o ideju.

-��� To es zinu, bet, paskatījies uz misis Rendi�u, vairs neesmu tik pārliecināts.

-��� Tas ir tāpēc, ka jūs sprie�at par viņu, vadoties pēc tās pa�reizējā izskata, bet sarunājoties es cen�tos iztēloties, kā viņa izskatījās pirms slimības, ar labu kosmētiku un tā tālāk, un varu derēt, ka misis Vīntid�a varēja sagrozīt galvu jebkuram.

-���� Varbūt. Piekrītu. Pieņemsim, ka viņai ar Rendi�u bija romāns. Ko tie�i jūs iesakāt, Maik? Ka

Vīntid�s visu to ir zinājis? Tad kāpēc viņ� kaut ko pasāka tikai vakar vakarā? Vai ari jūs piedāvājat variantu, ka viņ� par to uzzināja tikai vakar?

-���� Ka viņ� par to uzzinājis tikai vakar.

-���� Kādā veidā?

-���� Nav ne jausmas. Varbūt kāds Vīntid�am pa�stāstīja. Varbūt tika izmests kaut kas tāds, kas lika sareizināt divi ar divi.

-��� Un, pēc jūsu domām, izrēķināt, ka iznāk pie�ci! Nē, piedodiet, Maik! Es joprojām uz to raugos skeptiski. Katrā ziņā tam, ka viņa sieva ir bijusi Rcndi�a mīļākā, ir viena liela pretruna.

-��� Kāda?

-����� Kad mēs pateicām, ka Rendi�s ir miris, vai jums neliekas, ka viņai vajadzēja reaģēt vētraināk?

-���� Viņa ta�u bija apdullinājusies līdz nemaņai. Mēs abi to redzējām! Visa sievietes reakcija bija kā palēninātā filmā! Un, ja Vīntid�s par to ir vakar uzzinājis, tad viņ� būtu visatbilsto�ākā kandida�tūra. Pirmkārt, viņ� bija tur viens pats visu vakaru, un otrkārt tas, kur� nogalināja Rendi�u, izdarīja to dusmu izvirdumā, vai ne? Padomājiet par to! Vīntid�s bija ļoti noguris, pat pārmocījies, un tas nozīmē, ka viņ� varēja zaudēt jebkuru pa�kontroli. Un vēl Rendi�a dēļ viņ� pazaudēja ievērojamu daudzumu sava īpa�ā vīna, kur�, kā Vīntid�s bija iecerējis, pavērtu viņam ceļu uz panākumiem. Un

tad viņ� uzzina, ka sievai ir romāns ar �o vīrieti! Tur jau jebkuram pietiktu, lai sprādziens ietu vaļā!

-���� Maik, tie ir tikai minējumi, un jūs to zināt. Teneta balss skanēja iecietīgi. Lainhema entuziasms bija viena no viņa jaukākajām īpa�ībām, un Tenets bija pieradis, ka ser�ants reizi pa reizei aizraujas.

-��� Tas vēl nenozīmē, ka tā nevarētu būt.

-���� Protams, nē. Vienkār�i mums jāgaida, kamēr parādīsies kāds pārliecino�s pierādījums, lai varētu attīstīt to tālāk. Tā ka pagaidām noliksim to malā, labi? Paklausieties, vai te jau nesākas vīna dārzi?

Lainhems samazināja ātrumu.

-��� Tā izskatās.

�esingas mui�as vīna dārzu izkārtne bija izvei�dota vīna etiķetes formā. Tādu, bez �aubām, līmē�ja arī uz pudelēm. Centrā atradās simbolisks vīna darītavas makets klasiska D�ord�a laika māja, apņemta taisnām, kārtīgām vīnogulāju rindām.

-���� Man rodas sajūta, ka esam devu�ies apceļot visas Kentas vina darītavas, iesmējās Tenets. Nekad nevarēju iedomāties, ka to ir tik daudz.

-���� O, jā. Du�iem. Ir Tenterdenā, Bidendcnā, Fritendenā, Lidā, Bīrstedā�

-���� Labi, labi, Maik. Es jums nelūdzu katalogu. Tomēr no kurienes jūs par tām zināt?

-���� Man ir kāds kaimiņ� īsta vīna muca. Viņa mīļākais vaļasprieks brīvajā laikā ir apbraukāt visas vīna darītavas. �ī neizskatās no tām vājā�kajām.

Tenets palūkojās apkārt. Labajā pusē, paslēpusies aiz ķieģeļu sienas un bagātīga dārziņa, atradās make�tā attēlotā māja, �eit īstenota no ķieģeļiem un javas. Klasisks D�ord�a laika arhitektūras paraugs: priek��ējās durvis centrā, pa diviem paceļamajiem logiem katrā pusē un pieci aug�stāvā. Retumis arhitektiem izdodas pareizās proporcijas, un pat lietainās oktobra pēcpusdienas pelēkā gaisma nespēja notu�ēt skaistu�mu, kur� briedis gadsimtiem. Atrazdamās starp lielis�ki koptajiem mauriņiem un puķu dobēm, māja likās simbolizējam to skaistumu, kāds ļaudīm asociējās ar Anglijas lauku krā�ņumu. "Interesanti, kā jūtas tie, kas dzīvo �ādā mājā," iedomājās Tenets.

Patiesību sakot, īsts bi�u strops, sacīja Lainhems.

Tenets atrāva acis no mājas. Ser�antam taisnība. Stāvvietā atradās autobuss un daudz ma�īnu. Motori dūca, apkārt grozījās cilvēki. Ejot tuvāk mājai, trok�snis pieņēmās spēkā. Viņi satika bariņu ļau�u. Tie nā�ca ārā no veikala, nesdami sapakotas pudeles ar vīnu. "Kādas viesības," nodomāja Tenets un, dzirdot smieklus un sarunas, nosprieda, ka �ie dro�i vien pirms iepirk�anās ir pamatīgi nodegustēju�i vīnus.

Troksnis pieņēmās spēkā. Tas atgādināja milzī�gas veļas mazgājamās ma�īnas darbo�anos. Viņi ievēroja, ka skaņa nāk no cilindriskas nerūsējo�ā tērauda vīnogu spiedes, precīzi tādas pa�as, kādu viņi bija redzēju�i Starrendenā.

Lainhems, lai viņu varētu sadzirdēt, pacēla balsi:

-�� Tad tādam jābūt troksnim, par ko stāstīja Vīntid�s, kas nāk no spiedes, kad ieslēdz kompresoru.

-��� Laikam gan, Tenets pamāja.

Patiesībā bija divas spiedes, katra savā pla�ās no�jumes malā, bet pa�laik darbojās tikai viena. Tika veikti sagatavo�anās darbi, lai spiestu porciju otrajā spiedē: traktorists pārbēra treileri ar vīnogām mazā�kā, lādei līdzīgā, ko�i zaļā plastmasas treileri, kur� ar rievotu, kādas piecas collas resnu trosi bija piestipri�nāts spiedei. Cits vīrs stāvēja malā un vēroja notieko��o, bet tre�ais ar �ļūteni mazgāja milzīgu, melnu plastmasas mucu. Kamēr viņi nāca tuvāk, vīrs sāka ar slotu dzīt ūdeni uz noteku pie kanalizācijas �ahtas.

Liii gan Bentons bija pensijā, Tenets nojauta, ka, apstākļu spiests, biju�ais vīndaris ir ķēries pie Rendi�a darbiem. Tenets izvēlējās to, kur� visticamāk varē�ja būt Bentons. Viņā varēja jaust autoritātes auru. Tenets pacēla balsi, lai viņu varētu sadzirdēt.

-��� Mister Benton?

Vīrs pagriezās. -Jā?

Ar laipnu ziņkārību viņā vērās siltas, brūnas acis. Bentonam varēja būt mazliet pāri se�desmit, bet viņ� saviem gadiem izskatījās lieliski bie�ziem, brūniem un viļņotiem matiem un bagātīgu, sirmu bārdu.

-��� Misters D�eimss Bentons?

-��� Tas es esmu.

Tenets iepazīstināja ar sevi un Lainhemu. Bentona acīs iezagās drūmums.

Viņ� pagriezās pret traktoristu.

-��� Vai kādu brīdi liksi galā viens, Mark?

-��� Vai tas ir jūsu dēls, ser?

Bentons pamāja.

-��� Jā. Kādēļ jūs vaicājat?

Rendi�a bērnības draugs, tagad, pēc Vīntid�a stāstītā, grāmatvedis. "Maza veiksme," nodomāja Tenets. Viņu �odien �eit sastapt nebija cerēts. Acīm�redzot arī Bentons jaunākais, apstākļu spiests, ir nā�cis palīgā. Lai apkalpotu divas spiedes, �ajā vīna darītavā vajadzētu divas reizes vairāk strādnieku nekā Starrendenas darītavā.

-���� Es būtu priecīgs, ja arī viņ� varētu mums pievienoties.

Bentons sarauca pieri.

-��� Pa�laik mēs nevaram. Vai jūs nepagaidītu da��as minūtes, kamēr sākam spiest �o porciju? Tad kādu laiku būsim brīvi.

-��� Lieliski.

Tenets un Lainhems ar interesi vēroja notieko�o.

Viņi ievēroja, ka presei piestiprinātajam treilerim pie pamatnes ir milzīga vārpsta, kura grie�as. Tā il/.en vīnogas caurulē uz spiedi. Viņi noskatījās, kā vīnogas no treilera tika izgrābtas un sākās spie�a�nas process. Tad Bcntons veda viņus pāri pagal�mam pie ārējām kāpnēm, kuru galā, virs viena no �ķūņiem, atradās viņa kantoris. Bentons apsēdās aiz rakstāmgalda un piedāvāja Tenetam vienīgo krēslu. Marks Bentons piemetās uz rakstāmgalda malas, bet Lainhems atspiedās pret palodzi.

-�� Mēs joprojām nespējam tam noticēt, iesāka Bentons. Slepkavība ir kaut kas tāds, par ko pa�rasti izlasa avīzēs, dzird pa radio vai redz televīzi�ja. Tomēr nekad nevar ienākt prātā, ka tas var no�tikt arī ar kādu no paziņām.

Tenets saproto�i pamāja. �o sakāmo viņ� bi ja dzirdējis daudzas reizes, un līdzīgas izjūtas likās ticamas.

-���� Tā nu mēs dzīvojam, pilnīgi parasti ļaudis, dzīvojam savas parastās dzīves, un tad pēk�ņi� Jā, līdz �im esam biju�i no tā pasargāti. Viņ� paskatījās uz dēlu. Bet Zaķu mēs pazinām kop� pusaud�a gadiem.

-���� Vai jums viņ� patika? Tenets painteresējās. Kop� sarunas ar Alisi Rendi�u �ī bija pirmā reize, kad kāds par miru�o vīrieti runāja ar tādu kā mīlestību.

Bentons vilcinājās.

-���� Es neteiktu, ka "patika" ir tas īstais vārds. Viņ� ar mums kopā ir bijis tik ilgi, ka praktiski sa�audzis ar mūsu ģimeni, vai ne, Mark? Un domāju, ka pret viņu izturējos gandrīz vai tā, kā izturētos pret savu bērnu. Viņa trūkumus es pieņēmu kā pa��us par sevi saprotamus.

Marks Bentons pasmaidīja.

-��� Paldies, tēv!

"Marks Bentons noteikti ir atsities mātē," no�domāja Tenets. Augumā īsāks par tēvu un ne tik robustiem sejas vaibstiem, ar taisniem, plando��iem, brūniem matiem un brillēm zelta ierāmēju�mā, kuras pie�ķīra viņam centīga studenta izskatu.

Bentons pavicināja roku.

-Tu ļoti labi saproti, ko es ar to domāju.

-����� Bet kādi bi ja viņa, kā jūs teicāt, trūkumi? jautāja Tenets.

Bentons sarauca pieri, izbrauca ar roku cauri biezajiem matiem un saliecās uz priek�u, lai atpo�gātu nospeķoto �aketi. Viņ� nometa to sev blakus uz grīdas.

-���� Tas ir jocīgi. Nekad neviens jau nesē� un prātā neuzskaita kāda rakstura īpa�ības, vai ne? Manuprāt, parasti to dara tikai tad, kad kaut kas atgadās, un jūs sākat domāt ak Dievs, viņ� bija tāds nepacietīgs puisis vai bezsirdīgs nekauņa, vai varbūt kāpa pāri katram, kur� nostājās viņa ceļā,

un tā tālāk. Vai saprotat, ko es ar to domāju?

-��� Jā. Vai, nupat runājot, jūs domājāt par misteru Rendi�u? Vai viņ� patie�ām bija nepacietīgs, bezsirdīgs, ne�ēlīgs?

Bcntons nemierīgi pagrozījās savā krēslā un pa�skatījās uz dēlu.

-��� Jādomā, ka zināmā mērā jā. Piedod, Mark, bet nav jēgas taisīt no Zaķa svēto, jo tāds viņ� nebija.

-��� Es nekad arī neesmu tā domājis.

-��� Un katrā ziņā mēs izdarīsim viņam sliktu pa�kalpojumu, ja mēģināsim pūst inspektoram miglu acīs.

-��� Neuzskati mani par idiotu, tēv! Es pats visu apjēdzu. To gan es nesaprotu, ko tu gribi pateikt. I'u ta�u zini, ka mēs ar Zaķu pēdējā laikā tikpat kā nesatikāmies.

-���� Tā? Ko jūs ar to domājat, ser? painteresējās Tenets.

Marks paraustīja plecus.

-��� Mēs vienkār�i aizgājām katrs uz savu pusi. Mū�su ceļi �ķīrās. Es īstenībā nestrādāju vīna darītavā, jo izvēlējos citu taciņu un kļuvu par baltā darba darītāju.

-��� Par grāmatvedi, �ķiet.

Marka skatienā pazibēja pārsteigums un tāda kā piesardzība.

-Pareizi. Jūs esat ļoti labi informēts, inspektor.

-��� Bet misteru Rendi�u jūs pazināt ļoti ilgi.

-��� Kā jau teica tēvs, jā, kop� pusaud�u gadiem.

-��� Tomēr palabojiet mani, ja es kļūdī�os nu�pat man radās iespaids, ka jūs vairs ncsatikāties ne tikai tāpēc, ka jūsu ceļi iz�ķīrās, bet varbūt ari tāpēc, ka pēdējā laikā viņ� jums vairs nepatika tā kā agrāk.

-��� Jā, jums taisnība. Bet paklausieties, es ceru, ka jūs negribat teikt, ka tas biju es, kur� vakar vakarā aizbrauca uz Starrendenu un nogalināja viņu, ko?

Marka balsij bija humora pieskaņa, bet viņa tēvs iejaucās sarunā, pirms Tenets bi ja paspējis atbildēt.

-���� Nepaliec smieklīgs, Mark! Inspektors neko tamlīdzīgu nav teicis.

-��� Glu�i pareizi. Es nedomāju neko tamlīdzīgu. Mēs tikai cen�amies uzzināt par misteru Rendi�u pēc iespējas vairāk, un vienīgais veids, kā to izdarīt, ir iztaujāt cilvēkus, kuri viņu pazinu�i. Un jūs, mis�ter Benton, esat viens no tiem, kuri mums var palīdzēt īpa�i daudz. Jūs esat pazinis viņu ilgu laiku, bet neesat ar viņu tik tuvs, ka nevarētu atkāpties soli sāņus un sniegt mums objektīvu viedokli, at�ķirībā no tiem, kuri ikdienā biju�i viņam tuvi.

-��� Es, inspektor, kā jūs jau noprotat, pajokoju. Darī�u visu iespējamo, lai jums palīdzētu� Uz�dodiet savus jautājumus!

Daudz kas no Marka Bentona stāstītā tikai apstip�rināja to, ko viņi jau zināja. Rendi�s bija iepazinies ar Alisi viņas tēva fermā, skolas brīvdienās novācot augļus, un tie�i viņa aizveda Rendi�u uz Jauno fer�meru klubu, kur ar Rendi�u iepazinās ari Marks.

-��� Alise bija glu�i kā jukusi pēc viņa. Cauras die�nas abi pavadīja kopā. Pat ļau�u pūlī Alise neno�laida no viņa ne acu. It kā mēs, pārējie, vispār ne�eksistētu.

-��� Vai viņam bija tādas pa�as jūtas pret Alisi?

-�� Acīmredzot Zakam viņa patika, bet ne tik ļoti. Domāju, ka vismaz sākumā Zaks ļāva tam tā ritēt.

-��� Un vēlāk?

Izskatījās, ka Marks Bentons jūtas neērti.

-���� Nu, ja jāsaka godīgi, tad domāju, ka viņam �i aizrau�anās noplaka līdz līmenim, kad viņ� uz�skatīja, ka Alise ir vienkār�i izdevīgs variants.

-���� Jūs domājat tāpēc, ka viņa bija vienīgais bērns, bet tēvam piederēja milzīga ferma?

Marks negribīgi pamāja.

-Jā.

Iejaucās Bentons.

-��� Es gan nezinu, vai tas, ko Marks saka, ir taisnī�ba, inspektor, bet varēja jau arī tā būt. Patiesībā tas mani ne mazākajā mērā nepārsteigtu. Tomēr baidos, ka mēs varam radīt nepareizu priek�statu par Zaķu. Viņam bija ari daudz labu īpa�ību, jo pretējā gadīju�mā es pēc aizie�anas pensijā nebūtu piedāvājis viņam darbu. Uz Zaķu varēja paļauties, viņam bija milzīgas

darbaspējas, un viņam pilnīgi varēja uzticēties.

-���� Ak, beidz, tēt, nemānies! Kur� pirms da�ām minūtēm teica, ka mums par Zaķu jārunā pilnīgi atklāti? Man, tāpat kā tev, galīgi nepatīk runāt par viņu �īs lietas, it īpa�i tagad, kad viņ� vairs nespēj sevi aizstāvēt, bet skatīsimies patiesībai acīs nevienu nenogalina tāpēc, ka uz viņu var pa�ļauties, ka viņam ir lielas darbaspējas un viņ� ir uzticams. Viņus laikam gan nogalina tāpēc, ka tie kādam nodara kaut ko sliktu kaut ko ļoti sliktu.

-���� Vienalga, man tomēr �ķiet, ka to vajadzēja pateikt. Zaks strādāja pārcilvēcīgi smagi, lai kļūtu par to, kas viņ� bija, un, ja padomā par viņa iz�celsmi� Viņa tēvs bija rupj� dzērājs, kur� bez kā�da iemesla mēdza sist savu sievu un bērnus. Reiz atklātībā nāca ļoti nesmuka lieta, kad kāds Rendi�u kaimiņ� ziņoja par viņu Bērnu aizsardzības biedrībai. Varu iedomāties, ka tajā naktī, kad viņ� piedzēries noslīka upē, visa ģimene atviegloti uzelpoja. Par laimi, viņ� neprata peldēt. Tā bija godiga spēle, jo visapkārt atradās daudz lie�cinieku. Zakam, �ķiet, tad bija �etrpadsmit gadu.

-��� Man radās iespaids, ka misters Lenderss ne�bija pārāk sajūsmināts par �o savienību, ietei�cās Tenets.

-���� Un vai viņam var pārmest, ja Zaks nācis no tādas ģimenes? iesaucās Bentons seniors. Ja

Markam būtu māsa, cslpa�i neilgotos, lai Zaks vi�ņu bildina, to nu es jums varu pateikt. Un ne jau tāpēc, ka es būtu snobs. Viņa izcel�anās no naba�dzīgiem ļaudīm neuztrauktu mani, ja viņi būtu labi cilvēki. Bet sliktas asinis ir pavisam kas cits.

Un bija jau arī �āds nevēlams piemērs. Vai Bentons zināja, vai vismaz viņam bija aizdomas, ka Rendi�s sitis savu sievu tāpat, kā Zaķa tēvs si�ta viņa māti?

-��� Un jūsu ba�as būtu piepildīju�ās, ser?

-��� Ko jūs ar to domājat?

Bentons likās neizpratnē, bet Marks Tenets redzēja pēc viņa sejas izteiksmes jautājumu bija sapratis.

-��� Vai jūs esat precējies, ser? kaut kas pēk�ņi lika viņam pavaicāt.

-��� Jā, bet kāpēc jūs jautājat?

-��� Vienkār�i likās interesanti.

-��� Marks ar Zoiju, savu sievu, patiesībā iepazinās, pateicoties Alisei, paskaidroja Bentons. Viņas abas kopā mācījās vienā skolā �veicē, un pēc skolas Alise uzlūdza Zoiju kādu laiku paviesoties pie viņas.

"Tas izskaidro daudz ko," nodomāja Tenets. "Ja divas meitenes ir draudzenes, bet divi jaunek�ļi pazinu�i viens otru gadiem, tad, bez �aubām, viņi zina visai daudz viens par otra laulības dzī�ves pirmajiem gadiem. Un, ja Rendi�s bija sācis sievu sist, tad Zoijai tāpat kā Lainhema sievai Luīzei vajadzēja to ievērot vai vismaz nojaust. Un tādā gadījumā, ja abas jaunās sievietes turpi�nāja draudzēties, Marks Bentons, sajūtot nepatiku pret Zaķu, varēja ļaut viņu draudzībai izdzist."

-�� Tas notika, kad misters Rendi�s pēdējo gadu mācījās koled�ā, bet misis Rendi�a tajā laikā mis Lendersa bija projām �veicē, vai ne?

-���� Jā. Manuprāt, Lenderss aizsūtīja viņu ce�rībā, ka at�ķirtība saraus viņu attiecības. Veltīgi cerēts diem�ēl. Eksperiments galīgi izgāzās. Tajā pa�ā mirklī, kad Alise atgriezās, viņi ar Zaķu atkal bija ne�ķirami. Drīz pēc tam viņi pasludi�nāja saderinā�anos.

-��� Misters Lenderss deva savu piekri�anu lau�lībām?

-��� Nu, tajā laikā Alisei bija deviņpadsmit. Ofi�ciāli viņai tā nebija vajadzīga.

"Bet tas galīgi neatbilstu Rendi�a plāniem," nodomāja Tenets. "Lendersa svētība viņam bija nepiecie�ama."

-���� Notika, lūk, kas, stāstīja Marks. Misters Lenderss piekrita ar noteikumu, ka līdz laulībām vi�ņiem jāgaida divus gadus. Ja, �im termiņam beidzo�ties, viņi vēl to vēlēsies, viņ� ceļā nestā�oties.

-��� Manuprāt, viņ� domāja ja vēl tad viņi pa�liks pie sava, tad viņ� var mierīgu sirdi tam pie�krist, paskaidroja Bentons. Un, protams, tā ari notika.

-��� Liekas, ka viņ� novēlēja viņiem māju un vī�na dārzu?

-���� Tā bija Lendersa kāzu dāvana, paskaidro�ja Bentons.

Tātad Rendi�a pacietība tika bagātīgi atalgota.

Lainhems mīņājās no vienas kājas uz otru. "Tii nekas, kāzu dāvaniņa!"Tenets spēja sadzirdēt viņa vārdos neizteikto repliku.

-��� Un pa to laiku misters Rendi�s strādāja �eit?

-��� Jā. Es jau jums teicu, ka �ajā ziņā viņam ne�ko nevarēja pārmest. Viņ� ātri visu iemācījās, un viņam bija pareizā o�a, kas nepiecie�ama vīna darī�anai. Da�iem tā ir, da�iem nav. Viņam bi ja.

-���� Jūs teicāt, Tenets jautāja Markam Bcntonam, ka misters Rendi�s nekad netika jutis tādu kaislību pret savu sievu, kā viņa pret viņu. Te�nets apklusa, cenzdamies rūpīgi izvēlēties pareizos vārdus. Vai nezināt, vai Zakam nebija arī citas draudzenes laikā, kad, piemēram, viņ� mācījās koled�ā?

-��� Mīļais Dievs, jā! iesaucās Marks Bentons. Viņa devīze bija "dari, kamēr vari".

-��� Tad varu iedomāties, kāpēc Zaķa pēdējā mā�cību gada laikā tēvs aizsūtīja Alisi uz Sveici, pie�bilda Bentons.

-����� Atceros, kamēr viņa bija projām, Zakam bija vētrains romāns, stāstīja Marks. Ar viņa saimnieces meitu, �ķiet. Es reiz viņu redzēju. Visai interesanta, mazliet līdzīga Alisei, vienīgi Alisei ir gai�i mati, bet tai bija tum�i, bet citādi tas pats tips maza, slaida, visai trausla.

"Protams!" iedomājās Tenets. Tie�i tas vi�ņam bija uzkritis, pārlapojot fotogrāfijas. Vi�sas Zaķa meitenes bija vienādi veidotas. Un vai pēc apprecē�anās viņa uzvedība mainījās? Tenets jautāja, beidzot nonācis pie punkta, uz kuru visu laiku bija sarunu virzījis.

-���� Ak, nopūtās Bentons, �ajā jautājumā es noteikti nevaru jums palīdzēt. Uz brīdi iestājās klusums. Viņ� paskatījās uz Marku.

-��� Tad, lūk, uz ko jūs velkat, iesaucās Marks. -Jums padomā kāds greizsirdīgs vīrs vai mīļākā.

-Tāds izskaidrojums ir iespējams.

-���� Nu, ko, vienīgais, ko varu jums pateikt, Zaks jau nu katrā ziņā nebija tas uzticīgākais vīrs pasaulē. Bet vai viņam bija kāda meitene vai mīļā�kā, vienalga, kas, diem�ēl man nav ne jausmas. Es saku patiesību.

-��� Tā, novilka Lainhems, kad viņi soļoja atpa�kaļ uz ma�īnu. Pārsteidzo�i, bet mēs atkal esam atgriezu�ies pie cherchcz la femme4 .

-��� Jūs strādājat pie savas fran�u izrunas, Maik.

-��� Nebūtu jau nekādas problēmas, ser, sameklēt visas mazās, slaidās, trauslās sievietes �ajā apkai�mē un noskaidrot, kuras no tām biju�as Rendi�a mīļākās.

-��� Ha, ha. Ārkārtīgi smieklīgi.

Lainhems saslēja galvu.

-��� Vai tā nav rācija? Viņ� aizsteidzās uz ma�ī�nu.

Tenetam bija atraisījusies kurpju aukla, un viņ� noliecās to sasiet. Saruna bija īsa, un brīdī, kad arī viņ� bija nonācis līdz ma�īnai, Lainhems jau lika nost klausuli.

Ser�ants pieliecās, lai atvērtu inspektoram durvis. Viņa sejā mirdzēja smaids līdz ausīm.

-��� Kas noticis? jautāja Tenets.

-��� Jūs tam neticēsiet, atbildēja Lainhems.

Tenets iekāpa ma�īnā.

-��� Kam neticē�u? Labi, klājiet vaļā, Maik, bei�dziet smaidīt kā Cesīras runcis!

-��� Izskatās, ka mēs esam atradu�i �o femmel

-���� Tā? Tenets bija piesardzīgs. Pirms sākt priecāties, viņ� gribēja uzzināt vairāk.

-���� Tas bija ziņojums no detektīvkonstebla Veikema. Atceraties viņ� �orīt bija pārliecināts, ka noteikti redzējis Rendi�u jau agrāk? Nu, un tagad viņ� atcerējies, kur. Tas noticis restorānā Leneinā. Rendi�s bijis kopā ar kādu meiteni, un viņi izska�tīju�ies ļoti aizņemti viens ar otru. Veikems īpa�i ievērojis viņus, jo viņam meitene patikusi. Bet, kas ir galvenais, draugs, ar kuru Veikems bijis ko�pā, meiteni pazinis. Viņ� strādā datoru centrā turpat, kur viņa. Atceraties to jauno sistēmu, par kuru es jūsmoju, kad bijām vīna darītavā? Varu derēt, ka, to pērkot, Rendi�s ar viņu iepazinies.

-���� Varētu būt. Kad tas notika? Kad Veikems viņus redzēja?

-��� Pirms pāris nedēļām, ser.

-���� Vai viņ� nezina meitenes vārdu? Vai firmu, kurā viņa strādā?

-����� Nē, bet viņ� mēģina sameklēt savu drau�gu, lai to noskaidrotu.

-��� Labi. Nu, ko, cerēsim, ka jums taisnība. Iz�klausījās ticami, un, ja tā būs, var izdoties veik�smīgs lūzums. Negadījās bie�i, kad atbilde iekrīt klēpī, pirms vēl ir uzdots jautājums.

-���� Kur tagad, ser? Atpakaļ uz nodaļu? Jūs ap�solījāt paziņojumu presei.

Tenets novaidējās.

-��� Tā būs jādara.

Bija jau gandrīz pusdesmit, kad viņ� pārbrauca mājās. D�ouna un Brid�ita sēdēja pie televizora un skatījās filmu.

-��� Tavas vakariņas ir cepe�krāsnī, D�ouna pa�māja. Salāti ledusskapī.

-��� Paldies, mīļā. Galds virtuvē bija uzklāts vi�ņam vienam. Tenets izslēdza cepe�krāsni, paņēma virtuves cimdu un izvilka trauku. Viņu sagaidīja smar�a, no kuras mutē saskrēja siekalas. Kā jau Tenets bija gaidījis, tas bija viens no Brid�itas meistardarbiem lasis ar garneļu pastu. Brid�ita tagad bija augstākās kvalifikācijas pavāre, bezlīguma profesionāle. Viņa gatavoja pusdienas direklorāta ēdienzālei Sitijā. Nepiespiestais vieglums, ar kādu viņa gatavoja gardus ēdienus, viņas mātei vienmēr izraisīja skaudību un apbrīnu, un katru reizi, kad meita bija mājās, par spīti D�ounas pro�testiem, ka meitai vajadzētu atpūsties, viņa baroja visu ģimeni. Tenets atzinīgi ieelpoja aromātu, pēk�ņi sajūtot, cik ir izsalcis. Priecīgs viņ� redzēja, ka viņam atstātā porcija ir pamatīga.

Kā parasti garas darba dienas beigās sāpēja mugura, un pirms ē�anas Tenets iekārtojās ērtā pozā. Palēnām, baudot ēdienu, dienas piepūlē sa�krājusies spriedze sāka atlaisties un, kad vakari�ņas bija galā, pazuda pavisam. Aizdedzis pīpi, viņ� jutās glu�i kā no jauna piedzimis. Tenets pa�bāza galvu pa viesistabas durvīm.

-��� Tēju, kafiju, kakao, �okolādi?

Uz īsu brīdi viņam pievērsās smaido�as sejas.

Viņas abas vēlējās tēju.

Atgriezies virtuvē, Tenets uzvārīja tējas porci�ju trijiem. Noklaudzēja priek�ējās durvis, un vir�tuvē iesoļoja Bcns.

-Sveiks!

-��� Sestdienas vakaram pa agru.

-��� Jaā. Rīt no rīta treniņ�. Vai, cik agri jāceļas!

-��� Tēju dzersi? Es uzvārīju.

-��� Laikam labāk kādu �okolādi. Neuztraucies, pats uzvārī�u. Starp citu, redzēju tevi �ovakar televizorā. Labs darbiņ�, tēt. Mums te no tevis iznāks vēl zvaigzne.

-�� Nav ko teikt. Tenets attālinājās ar tējas trauku paplāti rokās.

Raidījums pa�laik gāja uz beigām.

-��� Labi trāpīts, dārgais, paslavēja D�ouna.

-��� Kā klājās? jautāja Tenets.

Brid�ita saviebās.

-��� Nevarētu teikt, ka loti labi.

-���� Tā? Tenets bija pārsteigts. Izskatījās, ka Brid�ita pa�laik nedomā �eit runāt par Aleksandru, jo kuru katru mirkli var ienākt Bens.

D�ouna nojauta, ko viņ� domā.

-�� Tas sakarā ar Karinu, Luk. Atceries Brid�itas draudzeni Karīnu, kura slimoja ar anoreksiju5 ?

Tenets māja ar galvu.

-��� Viņa pagāju�ajā naktī nomira.

Tenets nenolaida no viņas acis. Likās, ka smad/.enēs ieduras adata. Karina. Viņ� dzirdēja Lenīlersa balsi. "�orīt nomira Zaķa krustmeita. Viņai bija tikai divdesmit. Meitene kādu laiku jau atradās slimnīcā."

D�ouna nemierīgi paskatījās uz Brid�itu, kura skumji skatījās uz savām plaukstām.

-��� Un tas nav viss.

Tenets nojauta, kas sekos tālāk. Atkal Lendersa balss. "D�onatans pagāju�o nakti cietis avārijā� nomiru�ās meitenes dvīņubrālis� viņi ar māsu bija ļoti tuvi�"

-���� Brid�ita bija aizbraukusi uz Karīnas māju, I )�ouna stāstīja, bet tur neviena nebija. Kaimiņie�ne iznākusi ārā un pastāstījusi, ka Karīnas māte joprojām ir slimnīcā, jo Karinas brālis D�onatans cietis avārijā� D�ouna apklusa. Tu nemaz neizskaties pārsteigts, viņa no�ukstēja.

-��� Es to jau esmu dzirdējis. Man �ēl tavas drau�dzenes, Sīkais, viņ� pievērsās Brid�itai. Viņ� reti lietoja meitas bērnības mīlināmo vārdiņu, bet �ajos apstākļos tas izslīdēja nemanot.

Brid�ita bija tuvu asarām.

-�� Tas bija tāds trieciens, viņa runāja. Es zināju, ka viņai nav labi. Pēdējo reizi, kad ciemojos pie Kari�nas, viņa atkal bija ļoti nokritusies svarā, bet es tomēr nedomāju, ka� Un tad vēl D�onatans arī. Zvanīju uz slimnīcu, bet viņ� joprojām ir bezsamaņā.

-���� Kur� ir joprojām bezsamaņā? Iek�ā nāca Bens, nesdams krūzi un trīskār�u sendvi�u.

Neviens viņam par to nepārmeta. Visi jau bija pieradu�i pie Bena vēlajām ēdienreizēm.

-���� D�onatans Redmens, atbildēja D�ouna. Viņa ātri pārstāstīja Benam tikko runāto.

-�� Avārija ar motociklu! iesaucās Bens, skatīda�mies tēvā.

Tenets pamāja. Viņ� juta, ka jāpieliek pārcilvē�ciska piepūle, lai neko vairāk nepateiktu. Jau�tājums par motociklu bija viņu strīda ābols, un ta�gad Tenets cerēja, ka Benam pietiks saprāta pa�am izdarīt secinājumus. Viņ� atcerējās, ka �ī pati doma viņam ienākusi prātā vakar, braucot garām citai avārijai. Tagad viņam ie�āvās prātā, ka tikpat labi uz nestuvēm varēja atrasties D�onatans Redmens.

-��� Bet no kurienes tu to visu zini, Luk? jautāja D�ouna.

-��� Slepkavība, pie kuras izmeklē�anas es pa�laik strādāju. Upuris ir Karīnas tēvocis, misis Redmenas brālis.

Visi trīs satriekti skatījās uz viņu. Pirmā ierunā�ties spēja D�ouna.

-�� Ak, nē, viņa �ukstēja. Nabaga sieviete! Ne�laime nelaimes galā.

-��� Zinu, atbildēja Tenets. Es jau dienā prātoju, ka nav iedomājams, kā �ajā situācijā to visu pārdzīvot.

-��� Es pie viņas rit aizie�u, pēk�ņi teica Brid�ita, varbūt tomēr varu kaut kā palīdzēt.

-���� Viņas brāļa sievasmāte, misis Lcndcrsa, �o�dien gatavojās viņu apciemot, stāstīja Tenets. Lai gan, protams, �ajos apstākļos viņa nevar būt ar misis Redmenu kopā visu dienu. Arī misis Lendersas meitu ir satriekusi vīra nāve, un ir bērni, par kuriem jāparūpējas.

-���� Protams, sacīja Brid�ita, bet misis Redmena tagad ir tik vientuļa. Cik zinu, viņai nav neviena. Sabiedrībā viņa vienmēr bija ļoti kaut�rīga, jutās it kā neērti, un tas cilvēkus atgrū�. Do�māju, ka viņai nav tuvu draugu.

-��� Es par to arī nebrīnos, ierunājās Bcns. Vi�ņa un misters Redmens, pēc manām domām, bija divu savādnieku pāris. Atceries, mēs vienreiz ar tevi tur aizgājām, kad viņ� vēl bija dzīvs. Misis Redmena bija ļoti kautrīga, bet, paskatoties uz misteru Redmenu, man vispār uznāca �ermuļi. Viņ� nokoda no sava sendvi�a milzīgu kumosu.

-��� Kāpēc tā? jautāja D�ouna.

Benam kaut kādā veidā izdevās vienlaikus ne�patikā saviebties atmiņu iespaidā un turpināt sparīgi ko�ļāt sendvi�u. Viņ� norija kumosu.

-���� Nezinu. Tas notika pirms miljons gadiem. Man nevarēja būt vairāk par cik? vienpadsmit? tā ka nezin vai es toreiz sāku analizēt, kāpēc man viņ� nepatīk. Atceros vienīgi to, ka vēlreiz iet uz turieni man negribējās. Bens atkal pievērsās sa�vam sendvi�am.

-���� Nevar jau tev pārmest, sacīja Brid�ita. Arī man nepatika ciemoties pie Redmeniem, ja mājās bija misters Rcdmens. Viņ� likās tāds kā reliģiozs maniaks. Ļoti bargs. Radās sajūta, ka viņ� ir atnācis no tiem tum�ajiem gadsimtiem. Mājā nedrīkstēja būt ne televizora, ne radio. Esmu pārliecināta, ka es viņam nepatiku. Viņ� pieturējās pie ļoti stingriem likumiem, kā viņiem jāuzvedas

-���� pat attiecībā uz apģērbu. Karīna nedrīkstēja valkāt ko�as drēbes, īsus svārciņus, d�insus vai krekliņus, bet, ja runā par kosmētiku, tad tā bija pilnīgi vcrboten<> . Tāpat kā Bens, viņa saviebās.

-��� Arī man viņ� uzdzina �ermuļus.

Tenetam radās sajūta, ka Brid�ita būtu varējusi pastāstīt vairāk, ka patiesībā ir kaut kas īpa�s, ko viņa noklusē. Viņ� atcerējās kādu lietu, kurā bija darī�ana ar līdzīgu ģimeni. Arī tajā gadījumā tēva uzskatu galējība noveda pie traģēdijas. Bez �au�bām, Karīnas slimības saknes nāca no kroplīga�jām attiecībām ģimenē.

Gatavojoties iet gulēt, viņ� to pateica D�ounai.

-���� Un man ir iespaids, ka Brid�ita pasaka mazāk, nekā zina. Viņ� atlaidās, jūtot, ka sā�po�ās muguras savilktie muskuļi uz ortopē�diskā, pirms da�iem gadiem nopirktā matra�a atslābst un viņu pārņem svētlaimīga labsajūta.

D�ouna lika uz sejas nakts krēmu.

-���� Varbūt tev taisnība. Kādu laiku viņas ar Ka�rīnu bija ļoti tuvas draudzenes. Beigusi dar�boties ar kosmētiku, viņa ielīda gultā un nopūtās. Tā ir tāda nelaime, kad negaidot nomirst jauna meitene. Anoreksija ir �ausmīga slimība, un at�liek tikai pateikties, ka tā nav piemeklējusi Brid�itu.

-���� Kas attiecas uz Brid�itu, visam notiku�ajam ir arī viens labs aspekts viņa tagad mazāk do�mās par savu Aleksandru.

-��� Tiesa gan.

-��� Kā viņa �odien jutās?

-���� Nu, �aubu nav, ka Brid�itas pa�paļāvībai tas ir smags trieciens. Tas viņu atkal noliks uz zemes. Zinu, ka viņa ir visai elastīga, bet laiks, protams, būs vajadzīgs. Un skaidrs, ka ziņa par Karīnu pa�matīgi aizēnoja visu pārējo. Bet, kā tu pats redzēji lejā, viņas noskaņojums uzlabojas. Rīt no rīta viņa ir sarunājusi braukt pie Helēnas uz kafiju.

-��� Helēna priecāsies. Vakar vakarā Mellerds man stāstīja, ka Helēna �ēlojusies, jo veselu mū�ību neesot redzējusi Brid�itu. Teikusi, ka viņai tā pie�trūkstot viņu kopīgās kulinārijas problēmu iztir�zā�anas.

-���� Un mēs ar Brid�itu braucam pie mammas uz tēju.

Tenets pasmaidīja.

-���� Priek� divdesmitgadīgas meitenes tas izklau�sās visai garlaicīgi, bet dziednieciski gan.

"Brid�itai tie�ām vajadzētu pabūt kopā ar cilvē�kiem, kuri viņu mīl un prot novērtēt," domāja Tenets nākamajā rītā, skatīdamies virtuvē ienāku�ās meitas nomāktajā sejā. Sirds sāpēja, redzot viņu tādu un jū�tot savu bezspēcību palīdzēt. Viņ� stāvēja un gaidīja, kad katliņā uzvārīsies ūdens, bet tad piegāja pie Brid�itas un aplika roku viņai ap pleciem.

-���� Ko tu te dari �ādā aplami agrā svētdienas stundā? Jau runājot, viņ� apjēdza, ka labāk ne�būtu vajadzējis jautāt.

-��� Slikti gulēju.

Te nu bija īstais brīdis, un viņ� nedrīkstēja pa�laist to garām. Nedrīkstēja ilgāk izvairīties no �īs sarunas.

-���� Man �ēl, ka dzirdēju to par Aleksandru.

Viņa pagriezās un atbrīvojās no tēva rokas.

-���� Tie�ām, tēt? meitenes balsī skanēja rūg�tums. Es gan domāju, ka tev vajadzēja priecā�ties. Tev ta�u viņ� nekad tā īsti nav paticis, vai ne?

Viņa bija aizvainota un dusmīga, dusmīga uz Aleksandru, uz sevi, uz visu dzīvi. Tagad uz brīdi �īs dusmas koncentrējās uz tēvu. Nu, ko, vienīgā jēga ir būt godīgam, bel kā lai to izdara, nesāpinot Brid�itu vēl vairāk? Man gan viņ� patika. Bet Tcnets saprata, ka balss viņu nodod. Vienīgi nebiju pārliecināts, ka viņ� tev ir īstais.

Kāpēc ne? Brid�ita kaislīgi uzdeva jau�tājumu, bet tad saplaka. Ak, kāda jēga atkal un atkal runāt par vienu un to pa�u! Vienalga, tagad viss ir cauri. Un, pacēlusi roku, lai notrauktu i/.sprāgu�ās asaras, viņa izskrēja no virtuves.

Tas Tenetam lika atcerēties vakardienas scēnu starp Alisi Rendi�u un viņas tēvu. Cēlonis ļoti līdzīgs vecāku noraido�ā attieksme pret bērna izvēlēto partneri, un arī beigas izskatījās visai lī�dzīgas. Viņ� juta, ka ļoti labi saprot Lendersu. Par spīti pirmītējam mēģinājumam skatīties uz lietām ar vēsu galvu, viņ� jutās sarūgtināts. Kā lai vienā īsā mācību stundā dod mierinājumu? Viņ� dusmo�jās uz sevi.

Tenets uzvārīja tēju un pirms sē�anās pie gal�da uznesa tasīti aug�ā. Viņ� zināja, ka D�ouna vēl būs aizmigusi. Viņa parasti svētdienu rītos pirms ie�anas uz baznīcu mēdza pagulēt ilgāk. Tenets klusām pieklauvēja pie Brid�itas istabas durvīm. Tasīti tējas, viņ� nomurmināja.

Atbildes nebija.

Ar nopūtu Tenets nolika tasīti uz grīdas un kāpa lejā. Viņ� zināja, ka Brid�ita atgūsies. Pa to laiku apziņā kā skabarga iedūrās īsā, nepatīkamā saruna ar meitu. Viņ� zināja, ka tā kņudēs visu dienu. Reti Teneta attiecības ar Brid�itu bija sa�asinātas, tomēr reizēm tā gadījās.

Apetītes nebija, bet, zinot, cik neregulāras ir ēdienreizes, strādājot pie slepkavības izmeklē�anas, viņ� piespieda sevi nomocīt putru. Arā saule centās izlauzties cauri mākoņiem. Pīpe mazliet nomierinā�ja, un līdz brīdim, kad Tenets ieradās birojā, mo��ums likās atgriezies. Bet bija nospiedo�i redzēt, ka parasti verdo�ais Lainhems, kur� kā vienmēr ieradās �eit pirms viņa, izskatījās sadrūmis.

�ēlodams ser�antu, Tenets negribīgi novāca pī�pi un izkratīja to pelnutraukā, kur� tie�i �im nolū�kam stāvēja uz viņa rakstāmgalda.

-���� Vai tad ir tik slikti, Maik?

Lainhems nometa uz galda papīrus, kurus nupat bija lasījis.

-���� Nekā! viņ� pukojās. Nekā noderīga. Un, ja nekas neparādīsies tagad, tad kas notiks vēlāk?

-��� Ak, beidziet, neesiet tāds pesimists! Jūs ļoti labi zināt, ka nekad nevar paredzēt, kas notiks nākamajā brīdī. Pats teicāt, ka tie�i tas jums �ajā darbā patīk visvairāk.

-��� Teicu gan.

-��� Tātad? Kādam jaunumam ta�u jābūt, kaut arī sliktam.

-�� Pienācis pēcnāves slēdziens, bet tas neatklāj neko tādu, ko mēs jau nebūtu zināju�i. Lainhems pasniedza papīrus. Tenets tūlīt sāka tos pār�ķirstīt. Rendi�s, nespeciālista vārdiem runā�jot, bijis "ļoti labā stāvoklī", un nāve iestājusies tikai no noasiņo�anas rīklē iecirstā ievainojuma dēļ.

-�� Kā ar meiteni, kuru redzējis konstebls Veikems? pajautāja Tenets. Vai viņ� jau ir sadzi�nis pēdas savam draugam, tam, kur� zina, kur meiteni meklēt?

Lainhems papurināja galvu.

-��� Vakar vakarā nē, ser. Nav jau ko brīnīties, sestdienas vakars. Vcikems mēģinās vēlreiz. Ja neizdosies, mēs varam ievākt ziņas arī vīna darī�tavā. Rendi�s iepazinās ar viņu kompānijā, no kuras pirka savu jauno datorsistēmu, tātad misis Protai jāzina, kur �ī firma atrodas. Ja meitene �o�dien nestrādā galu galā ir svētdiena tad va�ram sameklēt viņas adresi. Varbūt viņa pat pazīst meiteni. Kā jau teicu, datorsistēma ir dārga, un firma pat varēja uz pāris dienām atsūtīt meiteni uz vīna dārziem pārliecināties, vai klients prot ar to apieties. Tā viņi bie�i dara.

-�� Jūs pārāk daudz cerat, Maik. Tas, ka viņa strādā datoru centrā, var būt tikai viens no vari�antiem. Ir du�iem citu vietu, kur Rendi�s varēja viņu satikt. Tomēr piekritu, ka būtu vērts pamē�ģināt. Vai Veikems ir aizsūtījis Mcisona kurpes uz ekspertīzi?

-�� Jā, bet viņi saka, ka esot apkrauti ar darbiem un uz atbildi būs jāgaida vismaz da�as dienas.

-�� Interesanti, interesanti.

Rita apspriede atkal pagāja ātri, un Teneta zi�ņojums kārtējo reizi bija visgarākais. No Drako joprojām nebija ziņu par Angaradas pēdējo ana�lī�u rezultātiem. Viņi visi cerēja, ka �oreiz tie��ām ziņas būs labas. Skaidrība radīsies rīt no rī�ta, kad �efs pārbrauks.

Atgriezies birojā, Tenets atrada Mellerdu, kur� vienatnē viņu gaidīja. Lainhems acīmredzot aizgājis kādās darī�anās.

-�� Labs rīts, Luk. Ceru, ka jums nav nekādu neskaidrību ar pēcnāves slēdzienu. Viss bija skaidri un gai�i, tomēr katram gadījumam nolē�mu ieskriet.

Tenets papurināja galvu.

-�� Nav gan, paldies. Viss pilnīgi skaidrs.

-�� Viņ� mierīgi varētu nodzīvot vēl kādus �etr�desmit, piecdesmit gadus, ja prastu izvairīties no nelaimes gadījumiem.

-�� Arī man tā likās.

-�� Kā citādi?

-������� Viss iet savu ceļu, kā parasti, bet pagai�dām nekur tālu neesam tiku�i.

-�� Patiesību sakot, es ieskrēju apjautāties, kā klājas Brid�itai. Nezinu, vai viņa jums ir teikusi, bet meitene �orīt brauc pie Helēnas uz tasi kafi�jas. Vai kādas problēmas ar Aleksandru?

-�� Baidos, ka jā. īsumā Tenets atstāstīja Mellerdam �o nepatīkamo gadījumu. Mēs ļoti ceram, ka Helēna viņu uzmundrinās.

-� Uzmundrināt Helēna prot ļoti labi, iesmējās Mcllerds. Paskatieties, ko viņa ir izdarījusi ar mani!

-� Tiesa gan, Tenets atsmaidīja.

Atmiņas par pa�a pagātni lika Mellerdam iedo�māties Drako pa�reizējo nelaimi.

-�� Ir kādi jaunumi no Angaradas? viņ� jautāja.

Tenets pa�ūpoja galvu.

-�� Mēs visi turam īk�ķus.

-�� Arī es, Mcllerds skumji sacīja. �īs ana�līzes, ziniet, ir tie�ām ļoti svarīgas.

-�� Vēl svarīgākas par iepriek�ējām? Kāpēc?

-� Cik daudz jūs zināt par leikēmiju?

-� Tikai �o un to, kādreiz kaut kur dzirdētu. Vi�su laiku biju pārliecināts, ka gala iznākums ne�izbēgami ir fatāls, bet mēs visi esam pārsteigti, re�dzot, kā pēdējā gada laikā Angarada ir atspirgusi.

Pēc diagnozes noteik�anas viņi visi ar �aus�mām vēroja, kā Angarada pārvēr�as par ēnu, no agrākās sievietes, kas viņa bija agrāk. Viņa za�udēja savus brīni�ķīgos, sarkanos matus, bet, ne�varēdama ciest parūkas, sāka nēsāt da�ādus ek�sotiskus turbānus. Angaradas kādreizējais, �il�bino�ais skaistums tagadējās, spokainās sejas kaulu struktūrā bija tikai nojau�ams. Un tad brī�numainā kārtā viņa pēk�ņi sāka atlabt, pamazām pieņemties svarā. Pakāpeniski pat tika atmesti turbāni, un līdzīgi tikko izperēta cālēna pūkām spraucās jauki mati tikko izkalta penija krāsā. Viņas vaigos atgriezās krāsa, bet kustībās dzī�vīgums.

Kā jau jūs zināt, sāka stāstīt Mellerds, Angaradai ir akūta mugurkaula smadzeņu lei�kēmija. Diagnozi noteica pirms diviem gadiem. Jūs sapratīsiet, cik pārsteidzo�a ir tāda uzlabo��anās, ja pateik�u, ka kop� diagnozes noteik�anas maksimālais laiks dzīvo�anai ir divi gadi. Brī�iem sāpes atslābst, bet katrs nākamais periods ir īsāks par iepriek�ējo, jo ārstē�ana vairs nespēj pretoties slimībai. Pirmais atslābums nāk apmēram pēc ga�da. Nākamais pēc se�iem mēne�iem, vēl nāka�mais pats varat izrēķināt pēc �etrām nedēļām. Ja kāds vispār atveseļojas, tad tas notiek pirmā atslābuma laikā. Ja sākas otrs saasinājums, cil�vēkam jāmirst, kaut arī izdara transplantāciju, kas

pati par sevi ir ārkārtīgi riskanta.

-�� Jūs gribat teikt, ka Angaradai joprojām ir pirmais atslābums?

-�� Jā. Pagaidām izskatās, ka viņa ir dzimusi laimes krekliņā.

-��� Es to nezināju. Jāsaka, ka mēs visi baidā�mies runāt ar �efu par �o lietu, jo negribam, lai viņa depresija kļūtu vēl dziļāka. Nē, patiesību sakot, mēs visi esam pārāk gļēvi, baidāmies, ka jaunumi var būt slikti un tad nezināsim, kā iztu�rēties.

-�� Tas ir saprotams, -Mellerds viņu nomieri�nāja.

-��� Un tad, protams, kad izskatījās, ka viņas veselība sāk uzlaboties, mums likās, ka, runājot par to, varam izaicināt likteni. Tā mēs vienkār�i stāvam malā un, lai tas tā turpinātos, turam īk��ķus.

-�� Jā. Diem�ēl jāsaka, ka no me�a ārā vēl ne�esam. Pacientiem veselība var lieliski uzlaboties un bez traucējumiem tāda noturēties vairākus gadus, bet tikai kādi desmit procenti izārstējas un saasinājums nekad vairs neatkārtojas. Visai dro�i var justies, ja saasinājums neatkārtojas piecu gadu laikā. Tie�i �īs analīzes ir tik svarīgas tāpēc, ka pirmos divus gadus analīzes jātaisa ik pēc diviem mēne�iem un �ī ir pēdējā reize �ajā sērijā. Ja viss rādīsies kārtībā, tad �ī būs ceļa�zīme virzienā uz atveseļo�anos.

-� Un, pat ja analīzes būs labas, jāpaiet vēl tri�jiem gadiem, lai varētu justies dro�ībā.

-� Jā, bet, ja �oreiz viss būs kārtībā, tad vismaz ir cerība. Tad no �ī brī�a analīzes jāizdara turp�mākos divus gadus ik pēc katriem trijiem, �et�riem mēne�iem. Un tad divus gadus ik pēc se��iem mēne�iem, tad reizi gadā.

Tenets vienmēr centās izvairīties no savas pā�rāk dzīvās iztēles. Kā jājūtas tādai relatīvi jaunai sievietei Angaradai bija trīsdesmit septiņi gadi, visu laiku dzīvojot nāves ēnā, ar nepiecie��amību atkal un atkal sakopot milzīgu drosmi, lai izturētu jaunus un jaunus ārstē�anās kursus. Tenets dedzīgi cerēja, ka tagad Drako laulātā pāra ļaunais murgs beidzot būs aiz muguras.

Iesteidzās Lainhems. Viņa solī atkal bija at�griezies elastīgums un acīs mirdzēja entuziasms.

-�� Rokā viņa ir, ser! Ak, atvainojiet, doktor! Labrīt.

Mcllerds atbildēja ser�anta sveicienam ar gal�vas mājienu un iecietīgu mirdzumu acīs.

-�� Kas jums rokā, Maik? jautāja Tenets.

-�� �īs meitenes vārds. Nupat piezvanīja Veikems. Eleina Vuda. Veikema draugs gan nebija pārliecināts, kurā firmā viņa strādā. Viņi satiku�ies kādā konferencē.

-Tā acīmredzot ir Rendi�a pēdējā draudzene,

-�� Mellerdam paskaidroja Tenets. Vismaz varē�ja būt.

-�� Labi, nekavējiet laiku manis dēļ! Esmu jau projām.

-�� Nu, ko, tādā gadījumā brauksim uz vīna dārziem, Maik, un pārbaudīsim �o jūsu teoriju. Paskatīsimies, vai tur kāds var mums pastāstīt, kur viņu meklēt.

-�� Vai gribat saderēt, ser?

-�� Uz pinti alus pusdienlaikā.

-�� Aiziet!

-�� Ai, ai, novilka Mellerds. Tēlotā nosodī�jumā viņ� noklak�ķināja mēli. Tā riskēt ar savu karjeru. Ko teiktu �efs Drako?

Pēc darbu atsāk�anās Starrendenas vīna dār�zos bija atgriezusies dzīvība. Ma�īnu stāvvieta likās �ai svētdienas rīta stundai neparasti pār�pildīta. Veikalā jau manīja vairākus pircējus.

-�� Slepkavība, kā vienmēr, atdzīvina biznesu,

-�� kāpjot ārā no ma�īnas, ciniski nomurmināja Lainhems.

Tenets kaut ko neskaidri noņurdēja. Cilvēku neveselīga interese par visu ar slepkavību saistī�to vienmēr izraisīja viņā riebumu. Viņiem ejot garām strādājo�ajiem, galvas pagriezās un kakli izstiepās.

Kantori dega gaismas, bet tas bija tuk�s. Var�būt misis Protas nav darbā un viņiem jārunā ar Vintid�u.

Apjumtajā pagalmā spiede darbojās pilnā sparā. No tās uz visām pusēm stiepās da�āda resnuma un krāsu caurules. Acīmredzot Vīntid�am izdevies atrast kādu palīgu: blakus spie�dei ar �ļūteni rokās darbojās agrāk neredzēts, jauns vīrietis. Viņ� bija uzsējis garu, melnu gumijas priek�autu un kājas ieģērbis garos zā�bakos. Kamēr abi detektīvi gāja jaunā cilvēka virzienā, viņ� nometa �ļūteni, paņēma slotu un enerģiski sāka dzīt ūdeni uz notekas �ahtu. Ga�rām teko�ajā ūdenī atspoguļojās, lauzās un kropļojās neona gaismas stari. Gaisā bija jūta�ma spēcīga vīnogu dvaka.

-�� Starrendenas kriminālizmeklē�anas nodaļa, stādījās priek�ā Lainhems. Vai misis Prota �odien ir darbā?

Jaunais vīrietis pārtrauca slaucī�anu. Viņ� bija kādus divdesmit gadus vecs, ar īsi apcirp�tiem, melniem matiem un nupat izsprauku�os bārdu.

-�� Kura?

-�� Misis Prota. Vadītāja.

-�� Esmu �eit tikai pirmo dienu, izpalīgos, tā ka nevienu vēl nepazīstu. Kā viņa izskatās?

-� Gara, tum�a, ar brillēm raga rāmjos.

-� Jā, viņai jābūt kaut kur tuvumā.

-�� Lūk, kur viņa, Maik, rādīja Tenets.

Misis Prota pa ārējām kāpnēm kāpa lejā no

tējas istabas, iekārtotas aug�ējā stāvā virs vei�kala. Ejot pāri pagalmam, Tenets ierunājās:

-�� Cerēsim, ka viņa nebūs tik dzeloņaina kā vakar, vai ari jums nāksies krietni papūlēties.

Viņi bija vienoju�ies, ka iniciatīvu savās ro�kās ņems Lainhems.

Abi detektīvi sagaidīja sievieti lejā pie kāp�nēm. Atkal viņa bija nevainojama ne matiņ� ārā no priek�zīmīgi sapītās bizes, blūzīte �ilbi�no�i balta, tum�i zaļie svārki un jaka lieliskā saskaņā, kurpes mirdzo�as kā nospodrināti kas�taņi. Ieraugot viņus, misis Prota neizskatījās pārāk iepriecināta. Brūnās acis aiz raga rāmju brillēm skatījās naidīgi un aizvainoti.

-�� Ceru, ka tas nebūs ilgi. �odien daudz darā�mā.

-�� Mēs nebijām dro�i, ka svētdienā jūs �eit sa�tiksim, taisnojās Tenets.

Viņa neatbildēja, tikai ieveda abus kantori, apsēdas aiz rakstāmgalda un ieņēma vakardienas pozu ceļgali kopā, pēda blakus pēdai, rokas saņemtas klēpī.

"Bez �aubām," iedomājās Tenets, "viņai pa�tiktu, ja dzīve vienmēr būtu vienlīdz kārtīga, pa�reizi noorganizēta un pakļauta stingrai kontro�lei." Varbūt misis Protas naidīgumu pret viņiem radīja tas, ka viņa nezināja, kā rīkoties, kad sa�griezies dzīves virpulis. Katrā ziņā slepkavība bie�i vien pilnīgi visu apmet ar kājām gaisā.

-�� Vai drīkstam? pajautāja Lainhems, uzlik�dams roku uz viena no diviem pārējiem krēsliem kantorī.

-�� Ja tas ir vajadzīgs. Kā jau teicu, ceru, ka mūsu saruna nebūs gara.

-� Centīsimies pēc iespējas pasteigties, Lain�hems izvilka krēslu tā, lai atrastos tie�i pretī vi�ņai, bet Tenets savējo aiznesa pie loga. �ī bija Lainhema ideja, Lainhema piedāvātā izrāde.

-�� Brīni�ķīga datorsistēma, sacīja ser�ants. Nesen nopirkta, vai ne?

Misis Protas uzacis pārsteigumā izliecās.

-�� Vispār jā.

-�� Cik ilgi jums tā jau ir?

-�� Kādus trīs mēne�us.

-�� No kuras firmas jūs to iegādājāties?

Viņa nepacietīgi paraustīja plecus.

-�� Klausieties, vai tas ir svarīgi? Es negribu kļūt rupja, bet�

-� Ja tas nebūtu svarīgi, misis Prota, es nevaicātu.

Viņa drūmi sarauca pieri.

-�� Es gan neredzu, kādā veidā�

Lainhems nopūtās un klusām vaicāja:

-� Misis Prota, vai jūs gribat, lai jūsu darba de�vēja slepkava tiktu atrasts?

-��� Nu, protams, gribu! Kāpēc tāds muļķīgs jautājums?

-� Tad varbūt jūs varētu mazliet vairāk pacen�sties mums palīdzēt.

-�� Bet es cen�os palīdzēt!

-�� Tie�ām? Tādā gadījumā mēs da�ādi izpro�tam �ī vārda jēgu. Pagaidām esam pārliecinā�ju�ies, ka jūs nevēlējāties mums palīdzēt va�kar, un jūs to nedarāt arī �odien. Vispirms jūs paziņojāt, ka tāpēc, ka jums ir ļoti daudz dar�ba, jūs gribētu, lai mūsu saruna būtu iespējami īsa, un tad jūs izvairāties no jautājumiem, tā�dējādi liekot mūsu sarunai ievilkties.

-�� Es neizvairījos!

Misis Prota paskatījās uz Tenetu, it kā cerot, ka tas apstiprinās viņas vārdus. Tenets sakrustoja rokas un atbildēja sievietei ar skatienu, bet ins�pektora seja bija neatsaucīga, skaidri liekot sa�prast, ka viņ� ir Lainhema pusē.

-�� Es tikai nesaprotu, kas datoriem var būt kopējasar mistera Rendi�a nāvi.

Viņi bija vajadzīgo sasniegu�i. Sievietei tagad nācās aizsargāties, un Lainhems mainīja nostāju. Pacietīgā balsī viņ� paskaidroja:

-��� Misis Prota, tie esam mēs, kas izmeklē mistera Rendi�a slepkavības lietu. Varbūt tāpēc jūs atļautu mums pa�iem izlemt, kas ir būtiski.

Uz brīdi iestājās klusums. Tad Lainhems tur�pināja:

-�� Un tā vai tagad jūs atbildētu uz manu jau�tājumu? Kurā kompānijā jūs iegādājāties �o da�toru?

-�� COMPU TECH Starrendenā.

-�� Nav gadījies dzirdēt. Laikam tā ir neliela firma?

-Jā.

-� Vai jūs apmierināja viņu apkalpo�anas līmenis?

-�� Ļoti.

-�� Vai �ī ir pirmā datorsistēma, kuru esat iegā�dāju�ies, vai arī jums agrāk bija kāda vienkār��āka?

-�� Nē, �ī bija pirmā.

-�� Tātad domājams, ka firma nodro�ināja jūs ar kādu speciālistu, kur� pirmās dienas apmācīja jūs apieties ar to?

-� Jā. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc mēs izvēlējāmies tie�i �o firmu.

-�� Vai viņu atsūtītais cilvēks bija sieviete, vai vīrietis?

-�� Sieviete. Kāpēc jūs tā jautājat?

Lainhems neatbildēja.

-�� Kā viņu sauca?

-� Eleina.

Tenets juta, ka Lainhemam gribas uzmest viņam triumfējo�u skatienu. Es ta�u teicu! Bet ser�ants savaldījās.

-�� Eleina. Un uzvārds?

-�� Nav ne jausmas. Viņa vienkār�i pateica, ka viņu saucot Eleina. Jūs jau zināt, kādas ir �is meitenes.

-�� Meitene, jūs teicāt? Cik veca viņa bija?

Misis Prota padomāja.

-�� Varbūt ap divdesmit pieci.

-�� Bet izskatījās viņa jaunāka?

-�� Jā, pirmais iespaids tāds bi ja. Maza, slaida, tum�a.

"Precīzi Rendi�a tips, sprie�ot pēc viņa drau�ga Marka Bentona stāstītā," nodomāja Tenets. Viņ� redzēja, ka Lainhems domā to pa�u. Un vi�ņa atbilda Veikema aprakstam.

-�� Vai viņa apmācīja arī misteru Rendi�u?

-�� Jā. Tas bija paredzēts līgumā. Mums abiem ir jāmāk� bija jāmāk strādāt ar datoru, varbūt vienīgi da�ādiem uzdevumiem.

-�� Kā misters Rendi�s sapratās ar Eleinu?

Misis Prota kļuva piesardzīga.

-�� Labi.

Tencts ievēroja, ka �oreiz misis Prota nejau�tā, kāpēc tas viņus interesē.

-�� Vai neievērojāt, vai misteram Rendi�am par meiteni radās ari kāda īpa�a interese?

-�� Ko jūs ar to domājat?

-�� Atklāti sakot, vai viņam viņa patika?

Misis Protas lūpas sakniebās.

-� Kā lai es to zinu?

-��� Misis Prota, vai jūs uzturējāties �ajā telpā kopā ar viņiem abiem? Cik ilgi? Dienu? Divas? Lainhems apklusa, brīdi gaidīdams atbildi.

-�� Divas dienas, viņa negribīgi atteica.

-�� Un jūs neievērojāt, kā misters Rendi�s iz�turas pret viņu?

Viņa kodīja iek�lūpu. Atbilde nesekoja.

Lainhems nopūtās un, sakrustojis rokas, at�laidās krēslā.

-�� Es tie�ām nesaprotu, kāpēc jums ir tik grūti to pateikt, ser�ants novilka.

-�� Es vienkār�i neticu tuk�ām baumām, ser�ant, viņa aizsvilās. Un arī nedomāju, ka par miru�u cilvēku vajadzētu runāt sliktu.

-�� Tuk�as baumas! arī Lainhems gandrīz vai eksplodēja. Kā jūs te varat sēdēt tik pa�taisna un runāt tādas lietas! Ir noslepkavots cilvēks, mi�sis Prota. Pēc mana uzskata, tas ir daudz smagāks noziegums, daudz smagāks grēks, ja. tā vēlaties, nekā runāt sliktu par miru�u cilvēku. Un nekad nevienam neizdosies pārliecināt mani par pretējo.

Apklusināta misis Prota vērās Lainhemā un mirk�ķināja acis.

-�� Man tas viss riebjas, viņa no�ukstēja un noņēma brilles, it kā tas pasargātu viņu saskatīt kaut ko tādu, ko viņa nevēlējās redzēt. Bez bril�lēm viņa izskatījās pāris gadus jaunāka un vieg�lāk ievainojama, it kā būtu zaudējusi aizsargbruņas. Absolūti riebīgi.

-�� Varu jūs saprast, sacīja Lainhems. Ne�vienam negribas tikt iejauktam slepkavības iz�meklē�anā.

-�� Bet vai tad jūs nesaprotat, Prota tagad kliedza, un kliedzienā izskanēja daudz vairāk jū�tu, nekā viņa bija izrādījusi līdz �im, ka tā ir tikai labskanīga, vispārīga frāze! "Nevienam ne�gribas tikt iejauktam slepkavības izmeklē�anā." Tā, pat neko neizsakot, liek justies tā! Tik pretī�gi, it kā visa pasaule būtu� samaitāta. Viņa nodrebēja un sakrustoja rokas, it kā negribētu pieļaut, ka viņas dzīvē kaut kas tiek mainīts.

Lai gan Tenets nekad agrāk nebi ja dzirdējis to pasniegtu �ādiem vārdiem, viņ� juta, ka �ī sie�viete ir sasummējusi visas tās izjūtas, kādas nācās pārdzīvot cilvēkiem, nonāku�iem viņas situācijā. Viņu dzīves līdzsvars tiek izjaukts, tiesa, tikai no malas kāds izdara visļaunāko noziegumu atņem kādam cilvēkam dzīvību, bet viņu dzīve nekad vairs nebūs tāda kā agrāk. Viņi turpinās dzīvot, un ļoti daudz kas būs tāpat kā līdz �im, bet tur, viņu apziņas dziļākajos no�stūros, vienmēr slēpsies slepkavības mestā garā ēna.

Tenets nolēma iejaukties.

-��� Misis Prota, jūs varat mums ticēt, kad sa�kām, ka tie�ām saprotam jūs. Esmu pārliecināts jūs domājat, ka mēs nepamatoti visur bā�am degunu un ok�ķerējam, bet varat būt dro�a mēs to nedarām. Ser�antam Lainhemam taisnība, slepkavība ir visļaunākais noziegums no visiem, un mums jāsavāc katra unce palīdzības, ko va�ram iegūt no cilvēkiem, tādiem kā jūs, lai darītu visu iespējamo un atrastu noziedznieku. Varu saprast, ka jums nepatīk rīkoties pret principiem, pēc kuriem esat pavadījusi visu savu normālo dzīvi, bet jums jāsaprot, ka �ie nav normāli ap�stākļi un te neder ikdieni�ķas dzīves likumi.

Viņ� ievēroja, ka, kamēr viņ� runā, misis Pro�ta atkal uzliek brilles. Kad viņ� bija beidzis, viņa lēnām pamāja un tad nopūlās.

-�� Es to saprotu. Labi, mēģinā�u.

Lainhcms, brīdi pagaidījis, turpināja:

-�� Tātad, kā jums liekas, vai Rcndi�am viņa patika?

Viņa nopūtās vēlreiz.

-�� Jā. Pat ļoti. Viņas kaklu pārklāja viegls sārtums. Brī�iem tas mani pat ļoti mulsināja.

-�� Vai domājat, ka viņi satikās arī ārpus �ejie�nes?

-�� Tas ir tas, uz kurieni jūs visu laiku velkat, vai ne? Jūs domājat, ka viņiem bija romāns? Ru�nājot pavisam godīgi, es nezinu. Nekad neesmu viņus redzējusi kopā. Un, pat ja tas tā bija, es ne�saprotu, kāda tagad tam var būt nozīme.

-�� Bet vai jums neliekas, ka tas tā varēja būt? Lainhems neatlaidās.

-�� Nu� viņa apklusa.

-� Jā?

Viņa vilcinājās.

"Vecus ieradumus grūti lauzt," nodomāja Tenets.

Tomēr viņa turējās pie savas apņem�anās būt atklātai pret abiem.

-�� Kā jau teicu, es nezinu. Un liekas, ka nav godīgi minēt, bet, ja tam ir kāda nozīme, tad man gan �ķiet, ka viņ� bija no tiem, kuri izdevību ga�rām nelai�. Mīlas romānus, es domāju.

-�� Kas jums liek tā sacīt?

"Varbūt viņ� pievērsis uzmanību misis Protai?" nodomāja Tenets. "Nē, nav viņa tips."

-�� �ad un tad man ir gadījies viņu redzēt ar citām sievietēm, un no viņa uzvedības bija skaidrs, ka tas iet krietni tālāk par parastu draudzību.

-� Vai viņa sieva zināja?

-� Nav ne jausmas.

-�� Un sievastēvs?

Misis Prota papurināja galvu.

-� Atvainojiet!

Viņa uzrakstīja viņiem COMPU TECH ad�resi.

Ārpusē abi policisti uz brīdi apstājās.

-� Vai mums vēl ir vajadzība satikties ar Vīntid�u? Visu vajadzīgo ta�u uzzinājām no misis Protas, vai ne?

-�� Ir viena lieta, sacīja Tenets.

-�� Kāda? Lainhems automātiski pajautāja. Viņ� bāza piezīmju grāmatiņā misis Protas iedo�to papīra lapiņu.

-�� Interesanti, �ī adrese ir dzīvojamajā rajonā.

-�� Misis Prota ta�u teica, ka firma nav liela. Varbūt viņi iekārtoju�ies kādā no dzīvojamajām mājām. Mazās firmas bie�i tā dara. Labi, tas no�zīmē, ka varēsim aizbraukt pie viņiem vēl �odi�en.

-�� Ko jūs teicāt par Vīntid�u, ser?

-�� Vai atceraties tad, kad jautāju viņam, kā sadzīvoja Rendi�s ar misteru Lendersu, viņ� bija visai izvairīgs?

-� Jā. Nu, un tad?

-�� Nu, es iedomājos, vai viņ� kādreiz nav kaut ko noklausījies.

-�� Kādu strīdu, jūs domājat?

-��� Tas būtu iespējams, vai ne? Neliekas,.ka Rendi�s bija no īpa�i piesardzīgajiem. Ja jau mi�sis Prota redzējusi viņu ar citām sievietēm, varē�ja redzēt arī Lenderss. Esmu pārliecināts, ka, tēlojot neziņu par Rendi�a romāniem, viņ� melo�ja. Varēja reiz sagadīties, ka viņ� znotu pieķēra un tad beidzot nolēma par to izrunāties.

Tenets iedomājās, kā justos viņ� pats, ja Brid�ita būtu precējusies un viņ� atklātu, ka vīrs viņu krāpj? Bezgala nikns, viņ� varēja iedomā�ties. Jebkur� tēvs tā justos. Tiek nodarīts pāri pa��am dārgākajam. Viņa pa�a gadījumā, ja viņ� ne�justu atvieglojumu, ka ar Aleksandru viss ir bei�dzies, viņ� tagad būtu dusmīgs uz viņu Brid�itas dēļ, dusmotos, ka tas licis viņai ciest. Patiesībā arī viņ� pats neat�ķīrās no Lendersa.

-�� Ak, ja mums nevajadzētu katru faktu izvilkt ar vilk�anu! kurnēja Lainhems. Tas prasa tik daudz lieka darba.

-������� Ko? Tenets izrāvās no pārdomām par sevi, par Brid�itas nelaimi. Ak� es nezinu, Maik. Mēs gan par to rūcam, jā, bet, ja tā padomā, cik garlaicīgi kļūtu, ja visu, kas mūs interesē, katrs bez vilcinā�anās ņemtu un tā skaidri pastāstītu.

-�� Strādāt jau nu būtu vieglāk, vai ne? Tātad vai tiekamies ar Vīntid�u, vai nē?

-�� Varētu, ja jau esam �eit.

Pagalmā nemanīja ne Vīntid�u, ne viņa jauno palīgu. Viņi atgriezās kantorī, lai pajautātu misis Protai, kur viņu meklēt.

-�� Varbūt �ķūnī mazgā mucas, viņa pamāja ar roku.

Viņi atkal �ķērsoja pagalmu. Tencts apstājās pie durvīm un iesaucās.

-�� Mister Vīntid�?

�ķūnis izrādījās tuk�s. Ma�īnas vienmērīgi dūca. No kaut kurienes skanēja �alkoņa. Gar sie�nu stāvēja rinda garu nerūsējo�ā tērauda mucu ar apaļām atverēm priek�pusē. Mazliet atgādināja automātiskās veļas mazgājamās ma�īnas. Divas atveres stāvēja vaļā, un Tenetam par pārsteigu�mu no tām parādījās pa galvai. It kā būtu pamo�dies milzīgs bruņurupucis. Viena no galvām pie�derēja Vīntid�am. Ieraudzījis policistu pārsteig�tās sejas, viņ� iesmējās.

-�� Mēs mazgājam mucas. Vienīgi �ādā veidā to var izdarīt kārtīgi.

�ī bija pirmā reize, kad viņ� redzeja Vīntid�u smaidām, un smaids padarīja viņu daudz jaunā�ku.

Vīntid�s izrāpās no mucas.

-� Tu pabeidz, Stīv, daudz vairs nav palicis.

Tenets iedomājās, ka �odien Vīntid�s izskatās

daudz labāk. Zem acīm joprojām redzēja zilus riņķus, bet nospiedo�ais nogurums, kas bija sais�tījis katru viņa kustību, likās pazudis. Tagad vi�ņā juta vairāk dzīvesprieka. Apbrīnojami, ko var panākt pāris naktis veselīga miega.

-�� Kas tās tādas? Lainhems pamāja uz cis�ternām.

-�� Fermentācijas un uzglabā�anas cisternas, Vīntid�s sāka skaidrot, bet Tenets neuzkrīto�i virzījās uz durvju pusi. Kā jau viņ� bija cerējis, Vīntid�s sekoja. Tenets cerēja, ka vīndaris varēs sarunāties brīvāk, ja neviens viņus nenoklausī�sies lai gan viņam nebija ne jausmas, ko var dzirdēt, sē�ot vienā no �īm cisternām. Kā �o�dien jūtas jūsu sieva? Tenets pajautāja, kad Vīntid�s bija beidzis.

Vīntid�s izskatījās nokaunējies.

-�� Par vakardienu esmu jums vienu parādā, inspektor. Godīgi sakot, kad vakar jūs sākāt dot savus padomus, es pamatīgi sadusmojos. Bet pa�tiesībā man tie�ām vajadzēja kādu, kur� uzdotu pa dibenu. Mums ar Betu vakar vakarā bija gara saruna, un mēs nolēmām pieņemt aukli, cik ilgi vien vajadzēs, lai Beta izkļūtu no �ī stāvokļa. Kad rīt atgriezīsies tēvs, es palūg�u viņam aizde�vumu. Esmu pārliecināts, ka viņ� palīdzēs, bet, ja nē, paņem�u aizdevumu no bankas. Beta jau tagad, kad esam atradu�i izeju no �ī drausmīgā stāvokļa, ir krietni atdzīvojusies. Domāju, ka līdz tam viņa jau bija atmetusi visas cerības, ka kaut kas varētu vērsties uz labu.

-�� Brīni�ķīgi. Tenets nevarēja nesajust pa��apmierinātību. Viņa darbā bie�i negadās no kāda sagaidīt pateicību.

-�� Tātad, turpināja Vīntid�s, par ko jūs gribējāt ar mani runāt?

Par spīli tam, ko Tenets bija teicis Lainhemam, viņ� juta atvieglojumu, ka beidzot nevaja�dzēs spiest uz liecinieku, lai tas atbildētu atklāti.

-�� Kad mēs vakar bijām �eit, es jautāju jums, kā Rendi�s sadzīvoja ar sievastēvu. Jūs ne visai vēlējāties par to runāt, bet pa �o laiku mēs esam uzzināju�i, ka Rendi�s nebija pārāk uzticīgs vīrs un pat ne visai centās to slēpt. Tāpēc nav vaja�dzīga īpa�i bagāta iztēle, lai saprastu, ka mister�am Lendersam kaut kas varēja nākt ausīs. �āda znota izturē�anās pret viņa meitu noteikti izraisī�ja viņā dusmas. Un jums to vajadzētu zināt.

Vlntid�s sabāza rokas kabatās un skatījās vi�ņiem garām, it kā meklējot palīdzību no malas.

-� Esmu dzirdējis, ka viņi strīdas, viņ� bei�dzot visai negribīgi izdabūja. Kādu vakaru iegāju laboratorijā. Man vajadzēja parunāt ar Zaķu. Tur bija arī misters Lenderss.

Tenets izbaudīja apmierinājuma �alti. Viņam bijusi taisnība. Lenderss melojis.

-�� Kad tas notika?

-�� Pirms da�ām dienām. Otrdien vai tre�dien. Liekas, ka tre�dien.

-�� Par ko viņi runāja?

-�� Es neko daudz nedzirdēju. Nemīlu noklau�sīties. Durvis bija pavērtas, un, nākot tuvāk; no�ķēru tikai da�us vārdus. Izdzirdējis, ka tā ir strī�dē�anās, aizgāju projām.

-�� Un ko tie�i jūs dzirdējāt?

Vīntid�s saknieba lūpas.

-��� Misters Lenderss bija� viņ� apklusa. Tagad viņa lūpas stūrgalvīgi saki āvās. Nē, tā nav labi. Es nevaru to stāstīt. Jums vajadzēs pa�jautāt viņam pa�am.

-�� Vai tas bija kaut kas tāds, kas tagad var vērsties pret misteru Lendersu?

-�� Nē! Vienkār�i grūti nostāties pret saviem principiem. Zinu, ka esmu jums vienu parādā, bet tomēr nedomāju, ka tas dod jums tiesības pieprasīt, lai es pārkāptu principus, pēc kuriem dzīvoju. Un nestāstīt nostāstus par kādu, kuru es cienu un apbrīnoju, ir viens no tiem. Ja tāpēc es izklausos necie�ami pa�taisns, tad slikti, bet tā es to saprotu. Turklāt, es nevaru noticēt, ka miste�ram Lendersam var būt kāds sakars ar Zaķa no�slepkavo�anu. Viņ� paskatījās pulkstenī. Ja vēlaties par to parunāt ar viņu pa�u, tad viņam kādu desmit minū�u laikā jābūt klāt. Viņ� teica, ka ap pusvieniem atskrie�ot paskatīties, kā so�kas darbi.

Tenetam nebija izvēles. Viņ� ļāva Vīntid�am

iet.

-�� Tā būs laba mācība. Nedrīkst iedomāties, ka saruna veiksies kā burā�ana spirgtā vējiņā! viņ� teica Lainhemam, kad abi bija atgriezu�ies ma�īnā, lai pagaidītu Lendersu. Un ko jūs ta�gad domājat par savu teoriju, ka misis Vīntid�as depresija ir saistīta ar Rendi�u, kur� pielicis punktu viņu romānam?

-�� Savas domas mainījis es joprojām neesmu, Lainhems stūrgalvīgi turējās pretī. Mans viedoklis ir tāds, ka tas tomēr ir iespējams. Kad viņ�, atklājis, ka Alise gaida bērnu, pameta viņu, viņam kādu vajadzēja vietā, un tad patrāpījās Eleina.

-�� Hmm, nezinu. Jūtu, ka pagaidām �ajā lietā

mēs grābstāmies pa pa�u virspusi.

-�� Lūk, kur Lenderss, ser. Ātri gan.

Lendersa mersedess pa�laik iegriezās stāvvie�tā. Viņi devās viņam pretī.

"Lendersa izskats nodod viņa sasprindzi�nājumu," nodomāja Tenets. Fermera pleci zem labi piegrieztās tvīda �aketes bija noļuku�i. Iz�skatījās, ka viņ� ir mocījies ar bezmiegu: acu plakstiņi nokāru�ies, it kā vīrs tikai ar grūtībām spētu noturēties, lai acis neaizkristu pavisam. Raizes par Alisi? Vai vainas sajūta?

Lenderss piedāvāja iet uz Rendi�u māju un, ne vārda nerunājot, rādīja ceļu. Centrālapkure bija atstāta ieslēgta, un, ieejot mājā, uzbrāzās siltuma vilnis. Lenderss ieveda abus viesistabā. Te vēdīja viegli kodīga, sastāvējusies tvana dvaka.

Lenderss ieņēma to pa�u kareivīgo pozu iz�dzisu�ā kamīna priek�ā, ar kādu bija viņus sa�gaidījis iepriek�ējā vakarā.

-� Nu, kas tad �oreiz?

Tenets nedomāja atdot iniciatīvu.

-�� Kāpēc jūs vakar melojāt, mister Lenders?

-�� Meloju? Par ko? Tas izskatījās pēc visai nepārliecino�as pārsteiguma tēlo�anas.

-�� Es jautāju, vai jūs gadījumā nezināt, vai jū-1 su znotam nebija kāds romāns. Jūs atbildējāt, ka 1

nē.

-�� Un vai tad bija?

-��� Ir dzirdēts, ka tie�i par to jūs ar viņu esatl nikni izskaidrojies.

-Tā.

Tenetam par sarūgtinājumu, Lenderss neizskatījās pārāk satraukts, ka ir pieķerts.

-��� Kuram gan patīk mazgāt netīro veļu citu acu priek�ā?

-��� Nemēģiniet mazināt fakta nozīmīgumu,� mister Lenders! Mēs tagad zinām, ka jums bi1 ja divi iemesli niknoties uz znotu. Viņ� jūsu ]meitu sita un piedevām krāpa.

-��� Var būt nikns un tomēr neķerties pie varj darbības.

-�� Var apņemties neķerties pie varmācības, jā,� bet, ja kaut kas liek pieaugt niknumam līdz�

-�� Kas, piemēram?

Tenets paraustīja plecus.

-��� Nezinu. Var atrast du�iem iemeslu. Jūs varējāt pēc tre�dienas strīda uzstādīt ultimātu un ; tad atklāt, ka viņ� jūs neņem vērā.

-��� Varbūt jūs viņu piektdien ieraudzījāt kopā ar to sievieti, ierunājās Lainhcms, un nolēmāt reiz tikt par visu skaidrībā.

-��� Vai varbūt, pēc meitas uzaicinājuma at�braucis piektdienas vakarā, pamanījāt viņai uz rokas svaigu zilumu, turpināja Tenets.

-�� Vai, piemēram, pārņēma Lainhems, Alise pati pastāstīja, ka vīrs atkal rupji izturas pret viņu.

-�� Un, ja pēc tam kāda līdzīga iemesla dēļ jūs gājāt pie viņa, bija Teneta kārta, un viņ� uz jūsu sacīto reaģēja tā, ka izveda jūs no pacietī�bas�

-��� Viņ� varēja pasmieties par jums, piemē�ram. Varu iedomāties, kā tādos apstākļos jūs jutāties!

-�� Labi, labi, Lenderss iekaisa. Varat beigt savu dubultteātri. Scenārijs man ir skaidrs. To�mēr tā ir tikai jūsu iztēle. Teicu jau, ka tūlīt pēc aprunā�anās ar Alisi aizbraucu no �ejienes un devos tie�i uz krodziņu.

-�� Bet jums nav ne mazākās iespējas to pierā�dīt, iebilda Tenets.

-� Tāpat arī jums!

-�� Pagaidām, Tenets bija kodolīgs. Bet ti�ciet man, ja tā būs noticis, mister Lenders, mēs atradīsim paņēmienu, kā to pierādīt.

-�� Domājiet, ko gribat, atcirta Lenderss, bet to pierādīt jums nekad neizdosies vienkār�i tāpēc, ka tas nav noticis.

Viņi kopā izgāja ārā. Lenderss nikni aizsoļoja spiedes virzienā.

-�� Nu, ko, nomākti novilka Lainhems. Neko daudz mums tas nedeva.

Tenets pasmaidīja.

-�� Galvu aug�ā, Maik! Atcerieties Brū�u un zirnekli7 !

-�� Ļoti smieklīgi.

-�� Manuprāt, jums vajadzētu uzpildīties. Pirms apciemojam COMPU TECH, vēlreiz iegriezī�simies krodziņā.

Pēc trim ceturtdaļstundām, pamatīgi ietu�rēju�ies, viņi brauca caur kādu no Starrendenas priek�pilsētām un meklēja Vaithorsas ielas 15.a numuru, kurā iekārtojies COMPU TECH. Mā�jas bija būvētas �ī gadsimta trīsdesmitajos ga�dos, kad pieprasījums pēc apbūves telpas ne�bija liels, un ielu no mājām atdalīja bagātīgi dārzi, no kuriem da�os būvētgribētājiem bija iedalīti jauni apbūves gabali. Sprie�ot pēc ad�reses, Tenets bija iedomājies, ka tādā veidā �eit iekārtojies arī COMPU TECH. Lai sek�mīgi vadītu biznesu, tas atradās pārāk tālu no pilsētas centra, bet acīmredzot viņ� kļūdījās, jo pēdējā laikā ar datorbiznesu daudzi nodar�bojās individuāli un klienti, pirmkārt, meklēja firmas, kuras mācēja strādāt un uz kurām varēja paļauties. Ļoti svarīga nozīme bija mutvārdu rekomendācijai, un, ja visi COMPU TECH klienti bija ar viņiem tik apmierināti kā misis Prota, tad nav �aubu, ka �īs firmas slava ir izplatījusies.

Viņ� pamanīju baltu reklāmas plāksni.

-�� �ķiet, ka tas ir �eit, Maik.

Lainhems samazināja ātrumu, lai varētu iz�lasīt uzrakstu, un tad iegriezās iebrauktuvē.

Aiz vārtiem iebrauktuve sadalījās. Viens ceļ� aizvijās aiz varenas Tjudoru stila bagātnieku mājas labajā pusē, bet otrs asi aizliecās pa kreisi uz pievilcīgu stāvvietu, bruģētu skujiņveida rakstā. Aiz stāvvietas slējās akurāta vienstāva māja.

-�� �ķiet, ka zellis, kur� dzīvo �ajā mājā, no �ejienes arī komandē savu biznesu, sprieda Lainhems. Un izskatās, ka savu darbu viņ� prot.

Vietai piemita labklājības gaisotne. Stāvvietu greznoja keramikas vāzes, kurās auga raibas efe�jas. Zemē neredzēja nevienas sausas lapas, pat ne gruzī�a. COMPU TECH telpas izskatījās relatīvi jaunas: krāsojums tā vien dzirkstīja, logi spīdēja, un, par spīti vakardienas lietus gāzēm, uzbrauktuves flīzes nebija ne slidenas, ne dub�ļainas.

Uzbrauktuve?

Tenets raudzījās apkārt ar svaigu aci. Viņ� ievēroja, ka rampu apņem margas, bet durvis ir neparasti platas. Viņ� parādīja to Lainhemam.

-�� Ja zellis, kur� vada �o firmu, ir invalīds, tad varbūt kļūst skaidrs, kāpēc viņ� vietu birojam ir izvēlējies �eit un nevis pilsētā.

-��� Varētu būt, piekrita Lainhems. Katrā ziņā nezinu, vai ir jēga klauvēt. Varbūt labāk ies�im mājai apkārt?

-��� Mēs tikai pieņemam, ka īpa�nieks dzīvo �a�jā mājā. Vispirms pamēģināsim. Ja neviens neat�bildēs, iesim apkāri.

Pēc vairāku rei�u klauvē�anas atbildes jopro�jām nebija.

Viņi jau griezās projām, kad aiz mājas stūra atskanēja soļi, un pēc mirkļa parādījās jauna sie�viete.

-�� Vai varu jums palīdzēt?

"Viņa ir ārkārtīgi skaista," nodomāja Te�nets, "gara un slaida, ar krā�ņiem, melniem matiem un tumsnēju ādu, ienāku�os bakla�ā�nu krāsā." Ģērbusies d�insos un svīterī ar ko��u rakstu, viņa klēpī nesa kādus piecus gadus vecu, burvīgu meitenīti. Kamēr Tenets skaid�roja, kas viņi ir, un uzrādīja policista apliecī�bu, viņus vēroja �etras samtaini brūnas acis.

-��� Sakarā ar izmeklē�anu, pie kuras strādā�jam, mēs gribējām aprunāties ar COMPU TECH īpa�nieku.

-�� Vai viņam ir kādas nepatik�anas?

-�� Nē, nepavisam. Mums tikai vajadzīga �ā�da tāda informācija.

-�� Viņ� ir izbraucis papusdienot, bet teica, ka atgriezī�oties kādu ceturksni pāri diviem. Cik ir tagad?

Tenets ievēroja Kcntas dialekts. Varētu būt kāda otrā imigrantu paaudze.

Lainhems paskatījās pulkstenī.

-�� Bez piecām.

Viņa brīdi vilcinājās.

-�� Esmu viņa mājsaimniece. Ja vēlaties, varat nākt iek�ā un pagaidīt.

Sieviete bija atstājusi zili krāsotās durvis pusvirus, un tagad viņi cauri mazītiņam korido�ram iegāja nelielā, �etrstūrainā viesistabā. Krā�sas atstāja satrieco�u iespaidu, bet tā bija dros�mīga krāsu harmonija, nevis bezgaumība. Pak�lājs, pilns ar rotaļlietām, dāvāja neitrālus toņus, bet aizkaros sagriezās sārts, purpura un avcņsārts kaleidoskops, ar visda�ādākajiem sar�kaniem pustoņiem. Likās, ka �im akcentam va�jadzētu disharmonēt, bet nezin kāpēc tā ne�izskatījās. Mēbeļu bija maz: viens zems, bet pa�matīgs kafijas galdiņ� ar televizoru uz tā, divi atpūtas krēsli viens sārts, otrs purpura krāsā ar vaļīgiem pārklājiem un no klūdziņām pīts bērnu krēsliņ�. Pie garās, vienkrāsainās sienas pretī logam karājās pamatīga izmēra gobelēns, kurā Tenets tūlīt pat pazina Starrendenas Haistrītu. Gleznas savaldzināts, viņ� piegāja ap�skatīt to tuvāk. Vesela da�ādu materiālu bagātī�ba vilnas un kokvilnas diegi, velvets un tafts, zīds, brokāts un me�ģīnes un visos �ajos pi�numu un iz�uvumu mezglos līdz pat vissīkāka�jai gleznainajai detaļai, antīko lietu veikaliņi, baznīca, krodziņi, tirgus laukums un fonā aiz visa tā Stūras upes sudrabotais mirdzums, tās vilnī�u ņirba, iz�ūta ar mirdzo�u, metālisku die�gu-

Sieviete bija aizgājusi uz virtuvi pēc krēsla. Kad viņa atgriezās, Tenets jautāja:

-�� Vai �is ir jūsu darbs?

Smaidot viņa pamāja.

-� Jā. Tas ir mans vaļasprieks.

-�� Brīnumaini. Cik laika tas paņēma?

-�� Strādājot vakaros, vairākus mēne�us. Es mīlu sēdēt mājās.

Kad viņi apsēdās, Tenets ievēroja, ka sieviete nenēsā laulības gredzenu. Tātad vientuļā māmi�ņa, kuras dzīves stilu un darba izvēli diktēju�i ar mazo meitiņu saistītie apstākļi. Tomēr izskatījās, ka viņa �eit jūtas laimīga. Municipalitātes dzī�voklis daudzstāvu mājā ir vienīgais, uz ko lielā�kā daļa jaunu sievie�u viņas stāvokli var cerēt.

-�� Ļoti laipni, ka jūs atļāvāt mums �eit pagai�dīt, misis�

-�� Mis, viņa viegli pasmaidīja. Mis l'etela. Bet sauciet mani par KerI! Un �ī, viņa ap�kampa meitiņu, kura bija ierāpusies mātei klē�pi, ir D�emima. D�ema, ja gribat īsāk.

Tenets uzsmaidīja bērnam.

-�� Sveika, D�em!

-�� Jūsu saimnieks tas ir misters Festers, vai ne? pajautāja Lainhems.

-� Jā, misters Festers.

-� Jūs teicāt, ka viņ� cietis avārijā.

Viņas smaids izdzisa.

-�� Jā. Un ļoti smagi. Toreiz, protams, es viņu vēl nepazinu. Tas notika pirms kādiem septiņiem vai astoņiem gadiem. Liekas, ka viņ� cieta au�toavārijā un kop� tās dienas var pārvietoties tikai invalidu ratiņos. Viņam ir paralizētas kājas. Ap�brīnojams cilvēks, ja iedomājas, ko, par spīti in�validitātei, ir spējis sasniegt.

Siltums, ar kādu viņa runāja par �o vīrieti, li�ka Tenetam iedomāties, vai viņas jūtas ne�sniedzas tālāk par vienkār�u apbrīnu.

-�� Jā. Vina klienti, ar kuriem mums ir nācies sarunāties, ļoti augstu vērtē viņa firmu.

-�� Tai �ajā apvidū piemīt lieliska reputācija. Turklāt, viņam uz �o darbu ir īsts talants, tā vis�maz esmu dzirdējusi. Es pati gan no datoriem neko daudz nesaprotu.

-� Ar ko tie�i viņ� nodarbojas?

Acīmredzot nolēmusi, ka no abiem sve�i�niekiem var nebaidīties, D�ema izslīdēja mātei no klēpja un notupās uz grīdas, pie grūti izprota�ma, bet skaista bērnu konstruktora klucī�u kau�dzes. Meitenīte pagrāba sauju klucī�u, un māte automātiski izstiepa kopā saliktas plaukstas, lai paņemtu tos no bērna. Pēc tam mis Petela pa vie�nam sniedza D�emai vajadzīgo. Sī acīmredzot viņām bija ierasta rotaļa.

-�� Kaut kas sakarā ar datoriem, atbildēja Kerī, vērodama D�emu. Viņ� ir kādas ļoti pazīs�tamas datoru ra�otājfirmas aģents, un pats ir iz�strādājis vairākas procesoru programmas. Bet visvairāk viņam patīk izstrādāt datorprogram�mas, kuras kalpo klientu īpa�ām vajadzībām. Turklāt, viņ� aizraujas ar datoru spēlēm.

-�� Oho, iesaucās Lainhems, acīmredzami pārsteigts. Viņam jābūt ģēnijam!

Mis Petela iesmējās.

-�� Domāju, ka tālu no tā nav.

-�� Un jūs, kā �ķiet, uzraugāt �o māju un gata�vojat viņam maltītes?

-�� Jā. Es tīru, uzkopju māju, mazgāju un ga�tavoju ēst. Daudz ko no tā misters Festers var iz�darīt pats, bet viņ� uzskata par prātīgāku savu laiku veltīt citām lietām. Viņam, piemēram, pa�tīk beisbols. Ieraudzījusi viņu izbrīnu, viņa ie�smējās. Pirms avārijas viņ� bija lielisks spor�tists un laimīgā kārtā ir atradis sporta veidu, ar kuru joprojām var nodarboties� Viņ� spēlē Kentas komandā un daudz laika pavada treniņos Starrendenas sporta zālē.

-�� Pēc jūsu stāstītā viņ� liekas brīnumains cil�vēks, sacīja Tenets.

Viņa iesmējās.

-�� Kā jau teicu, viņ� tāds ir. Un man ļoti pavei�cās, kad dabūju �o darbu. Sieviete izstiepa ro�ku un noglāstīja D�emas sprogas. Mums abām kaut ko labāku būtu grūti iedomāties.

-�� Vai �ī firma ir liela? jautāja Lainhems.

-�� Nē. Tikai D�ailzs kāda meitene, vārdā Eleina, kura arī ir datoru speciāliste un sekretāre.

Tas, kā viņa izrunāja vārdus "kāda meitene, vārdā Eleina", nodeva viņu. Tagad Tenets bija pārliecināts, ka pirmītējās aizdomas par viņas jūtām pret saimnieku ir pamatotas. Viņa noteikti bija greizsirdīga uz Eleinu vai vismaz ļaunojās uz viņu kaut kāda iemesla dēļ. Dro�i vien Eleinas dzīvē Festers spēlēja kādu lomu.

Taustīdams tālāk, viņ� uzzināja, ka Eleina dzīvo Starrendenā un strādā pie D�ailza Festera jau divus gadus un tie�i ar Eleinu viņ� pa�laik ir aizbraucis pusdienās. Pēc tam viņi abi atgriezīsies un dro�i vien visu pēcpusdienu būs kopā. Tenets paskatījās uz Lainhemu. Ņe�miet uz sevi, Maik! Viņam gribējās padomāt.

Iemesls, kāpēc viņi bija izvēlēju�ies tie�i �o izziņas avotu, bija �āds viņi iedomājās, ka Rendi�a nesenā draudzene var uzvest viņus uz pēdām �īs sievietes greizsirdīgajam, no slēptuves uzglūno�ajam vīram vai draugam, un Tenetam bija ienācis prātā, ka Eleinas darba devējs varētu būt viņu meklējamais cilvēks. Kad viņ� uzzināja, ka D�ailzs Festers ir piesaistīts invalīdu rati�ņiem, likās, ka �ī ideja jāatmet, bet Kerī reakcija kopā ar faktu, ka attiecības starp Eleinu un Festeru acīmredzot ietvēra kaut ko vairāk par pa�rastām darba attiecībām, lika viņam atkal at�griezties pie �īs domas. Tiesa, Festers kā kandi�dāts likās neticams, bet vai tik neticams?

Lainhems pajautāja, vai Festers un Eleina pavada kopā daudz laika.

Visai, atbildēja Kerī.

Bija skaidri redzams, ka viņai ne visai patīk virziens, kādā iegriezusies saruna.

-�� Liekas, ka viņi ir klāt. Viņa atvieglojumā pamāja ar galvu.

-�� Tikai vēl viens jautājums, mis Petela, paspēja pateikt Lainhems, jo viņa pielēca kājās un paņēma D�emu aiz rokas.

-�� Kāds?

Jau pie durvīm viņa strauji pagriezās, gandrīz zaudēdama līdzsvaru.

Viņ� piecēlās.

-�� Vai piektdienas vakarā misters Festers bija kaut kur izbraucis?

Viņas sejas izteiksme kļuva nepielūdzama.

-�� Nav ne jausmas. Es pavadīju vakaru pie draudzenes, un D�ema bija man līdzi.

Viņa pagriezās un izsteidzās ārā. D�ema cen�tās neatpalikt no mātes. Viņai aiz muguras Tenets un Lainhems apmainījās no�ēlas pilniem skatieniem.

-� �ēl, Lainhems nomurmināja. Salaidu vi�su grīstē, vai ne?

Tenets papurināja galvu.

-�� Neuztraucieties! Viņa �ā vai tā nebūtu stās�tījusi.

-�� Laikam gan. Spēcīgi ieķērusies viņā, vai ne?

Viņi pamanīja sievieti netālu no stāvvietas.

Ar D�emu atkal klēpī viņa caur folksvāgena logu sarunājās ar vīrieti pie stūres. Ma�īnas pakaļējā logā bija ielīmēta invalīdu zīme. Festers pagrieza galvu pret abiem vīriem. Kerī aizgriezās kā likās Tenetam negribīgi un aizsoļoja pa taciņu blakus ma�īnu stāv�vietai.

-�� Piedodiet, ka jātraucē jūs svētdienas pēc�pusdienā, ser, atvainojās Tenets. Viņ� iepa�zīstināja ar sevi un Lainhemu un uzsmaidīja meitenei, kura kāpa ārā pa ma�īnas aizmugu�res durvīm.

Viņa atbildēja ar smaidu.

-�� Eleina Vuda.

Likās, viņa bija kaut kur redzēta. Dro�i vien Tenets manījis viņu pilsētā. Nav brīnums, ka arī Veikemam viņa iekritusi acīs. Pietiekami pie�saisto�a, lai pievērstu sev vīrie�u uzmanību, lai gan pareizie lelles Bārbijas vaibsti, moderni sa�jauktie, līdz pleciem garie, tum�ie mati un ne�vainojamā kosmētika Tenetam pārāk atgādināja veikala skatlogu. Bet, protams, viņa atbilda Rendi�a tipam maza, slaida un sievi�ķību izs�tarojo�a. Ģērbusies viņa bija pieguļo�ās d�insu biksēs un dārgā, mīkstā zam�ādas �aketē pipar�mētru zaļā krāsā. Un, bez �aubām, aiz smaida

slēpās nervozitāte. Viņa zināja, kāpēc policisti ir atbrauku�i.

-�� Vai esmu izdarījis kaut ko tādu, ko ne�drīkstēju? ar smaidu jautāja Festers.

Nesagaidot atbildi, viņ� atgrūda ma�īnas durvis, atklājot skatam, ka nesē� ma�īnas sēdeklī, bet invalīdu ratiņos.

Teneta �aubas par �āda varianta dro�ību āt�ri tika izkliedētas. Festers noliecās vispirms vienā pusē, tad otrā un ar vairākiem asiem rā�vieniem atklāja, ka ratiņi biju�i dro�i pieskrū�vēti pie grīdas. Tencts un Lainhems ieintriģēti vēroja, kā tālāk Festers nospieda sviru, kura �ofera pusē pie ma�īnas durvīm lika izslīdēt mazai platformai. Vienā mirklī viņ� bija izmanevrējis Savus, ar elektromotoriņu apgādā�tos ratiņus uz platformas, ieslēdzis hidrauliku, nolaidies uz zemes, nobraucis no platformas un atgriezis to iepriek�ējā stāvoklī.

-�� Kāda asprātīga ierīce, ser, ar redzamu apbrīnu paslavēja Lainhems.

Festers iesmējās.

-�� Zobu sāpes jau tas rieksts sagādāja, bet mēs tomēr viņu pārkodām.

Viņ� bija skaists, apmēram trīsdesmit ga�dus vecs vīrietis ar sprogainiem matiem un krā�ņu bārdu, ģērbies kastaņkrāsas velveta biksēs un baltā svīteri. Viņam bija plati pleci un spēcīgas rokas. "Viņa vecākiem noteikti sirds plīsa pu�u, kad nelaimes gadījums uz vi�su atliku�o mū�u piesaistīja viņu pie invalīdu ratiņiem," nodomāja Tenets.

-�� Vai jūs pats to konstruējāt? jautāja Lainhems.

Festeru iepriecināja ser�anta interese.

-�� Taisnību sakot, jā.

-�� Jums vajadzētu savu izgudrojumu pa�tentēt. Nopelnītu veselu bagātību.

-�� Baidos, ka jābūt visai bagātam, lai ko tādu iegādātos. Un nedomāju, ka Veselības aizsar�dzības departaments pārāk vēlētos to atļaut kā standarta modifikāciju.

Apgriezies Festers tūlīt aiz Eleinas uzbrauca pie galvenajām durvīm. Mājā viņi devās cauri uzgaidāmajai telpai un �auram gaitenim ar di�vām kantora darba telpu durvīm kreisajā pusē. Gaiteņa tālākajā galā atradās vēl vienas durvis. Festers izņēma no kabatas plastmasas plāksnīti, acīmredzot elektronisku slēdzeni, un ieslidināja to spraugā blakus durvīm. Tās atsprāga vaļā.

-�� Papildus dro�ībai, viņ� pasmaidīja.

Viņi sekoja Festeram un atradās pla�ā vies�istabā, dzīvojamajā istabā un virtuvē vienlaicīgi, ar platam durvīm tālākajā galā, kuras dro�i vien veda uz guļamistabu, kurai blakus atrodas vannasistaba. Virtuves teritorija bija aprīkota ar zemiem ēdiena gatavo�anas galdiņiem, bet dzī�vojamā daļa izskatījās ērta un pievilcīga. Te val�dīja pla�ums, aci priecēja krāsaini aizkari līdz grīdai ar vīri�ķīgu, ģeometrisku zīmējumu mel�nās, sarkanās un pelēkās krāsās un melns ādas dīvāns un klubkrēsli, uz gandrīz balta paklāja. Vienu sienu no grīdas līdz griestiem aizsedza grāmatplaukti, un vēl te bija dārgs kompakt�disku atskaņotājs un tam blakus plauktiņi ar pa�iem kompaktdiskiem.

Festers pamāja ar roku.

-�� Lūdzu, sēdieties, inspektor un ser�ant! Jū�su apciemojums mani ir ārkārtīgi ieintriģējis. Vēlaties tēju vai kafiju?

Tenets atteicās. Viņi ar Lainhemu apsē�dās. Elcina palika stāvot.

-�� Varbūt jūs vēlaties runāt tikai ar miste�ru Festeru?

Tenets uzsmaidīja viņai.

-�� O, nē, nepavisam. Patiesībā vienīgais ie�mesls, kādēļ esam �eit, bija noskaidrot, kur jūs dzīvojat. Nodomājām, ka jūsu darba de�vējs, misters Festers, to zinās.

-�� Es? viņa nervozi iesaucās un tad ba�īgi paskatījās uz Festeru.

Tenetam ienāca prātā, ka viņa nav Festeram uzticīga. Jautājums tikai, vai viņ� to zi�na.

Tāpēc, lūdzu, mis Vuda, vai jūs neapsēs�tos?

Eleina apsēdās vienā no atpūtas krēsliem, kura melnums vēl vairāk izcēla viņas tum�os matus un acis, un zam�ādas �aketes mīksto, izmeklēti bālo toni. Viņa atkal bija atguvusies un izskatījās atbrīvota, ceļgalus pa�ķiebusi sāņus, viena roka klēpī, otra nevērīgi gulēja uz atpūtas krēsla roktura. "�ī ir iestudēta poza pārāk iestudēta, lai izskatītos dabīga," no�domāja Tenets. No savas pieredzes viņ� zināja, ka pat visnevainīgākie liecinieki, pirmo reizi sarunājoties ar policistu, jūtas saspringti un nervozi. Kas �ai meitenei slēpjams? Ja viņai ir izdevies noslēpt savas attiecības ar Rendi�u no Festera, tad varbūt viņa joprojām cer, ka izdosies apmānīt arī �os.

Tenets atgādināja sev, ka sarunā nedrīkst pieļaut pazīstamo kļūdu iedomāties, ka tik valdzino�ai meitenei nevarētu būt bagāts in�telekts. Eleina Vuda bija izglītota un profe�sionāla datoru speciāliste, tātad gudra sie�viete. Vislabākais būtu jau pa�ā sākumā darīt zināmu, ka viņi ir informēti par viņas attiecī�bām ar Rendi�u.

-�� Kā jūs, mis Vuda, bez �aubām, nojau�at, mēs izmeklējam mistera Rcndi�a, Starrendenas vīna darītavas īpa�nieka, slepkavības lietu.

-��� �ausmīgs notikums, ierunājās Festers. Mēs, pusdienas ēdot, par to runājām, bet�

Tenets, pirms turpināja, ar galvas mājienu lika saprast, ka Festera sacīto ir dzirdējis.

-�� Mis Vuda, man jāatzīstas, ka mani pama�tīgi pārsteidza jūsu reakcija pirms mirkļa, kad teicu, ka esam ieradu�ies �eit, lai no jūsu darba devēja uzzinātu jūsu adresi. Vairāki liecinieki ir apstiprināju�i, ka jūs esat satikusies ar mis�teru Rendi�u, un izskatās, ka jūs ne visai cen��aties �o faktu slēpt. Jūs noteikti jau gaidījāt, ka mēs ar jums runāsim.

Vina uzmeta skatienu Festeram, kur� atbildes vietā izbrīnā sarauca uzacis. Bet Tenets bi�ja pārliecināts, ka Festera izbrīns ir tēlots, ka tas nav patiess.

Kā samierinoties, viņa nopūtās.

-�� Varbūt pareizāk būtu teikt, ka daļēji gaidī�ju-

-� Jūs izskatāties pārsteigts, mister Fester.

-�� Kāpēc es tāds nevarētu būt?

-�� Jums par �inī attiecībām nekas nebija zi�nāms?

-�� Man nav pieņemams �is vārds, inspektor, Eleina pārtrauca viņu. Jūs liekat tam skanēt daudz nopietnāk, nekā patiesībā bija.

-��� Vai jūs par to zinājāt, mister Fester? Tenets neatlaidās.

Nē. Mis Vudas personīgā dzīve ir viņas pa�as darī�ana.

-��� Izņemot to, ka, kā izskatās, tā krustojas ar jūsējo.

-�� Kāpēc tam vajadzētu interesēt jūs?

-�� Man gribētos teikt, ka tas ir visai acīmre�dzami.

-�� Nepavisam.

-�� Tad padomājiet par to, ser! Tenets atkal pievērsās Eleinai. Kad jūs pēdējo reizi redzējāt misteru Rendi�u, mis Vuda?

-�� Otrdien.

-�� Uz kurieni jūs devāties?

-�� Braucām uz krodziņu papusdienot. Pie Bārleja Mova, blakus Kreinbrūkas ceļam.

-�� Jādomā, ka �ajā laikā jums nebija vien�kār�i ar viņu satikties, jo viņam �is ir aiz�ņemtākais gadalaiks. Vai krodziņā neredzējāt kādu pazīstamu? Tenetam prātā bija Lenderss. Ja Lenderss otrdien ir redzējis viņus ko�pā pusdienojam, tas varētu izskaidrot tre�die�nas ķildu starp viņu un Zaķu. -Nē.

-� Vai Rendi�s kādu pazina?

-�� Cik es zinu, nē, lai gan man nav ne mazā�kās nojausmas. Viņ� noteikti pazina milzumu cilvēku, jo �eit ir uzaudzis.

-�� Un jūs ne?

-�� Nē. Esmu no Saseksas.

-��� Tātad jūs nepazināt misteru Rendi�u līdz tam laikam, kad ieradāties vīna darīta�vā, lai apmācītu viņu strādāt ar jauno dator�sistēmu?

-�� Nē.

-�� Vai zinājāt, ka viņ� ir precējies?

-��� Protams. To nevarēja nepamanīt, ņemot vērā, ka turpat dzīvoja viņa ģimene.

Tenets nebija ieradies �eit, lai runātu par morāles jautājumiem.

-�� Neizskatās, ka jūs pārāk skumtu par vi�ņa nāvi.

-�� Kāpēc gan lai es skumtu? Protams, dzirdot �o ziņu, es biju satriekta. Tā tas būtu par katru man pazīstamu cilvēku, kur� tiktu noslep�kavots, vai ne? Bet nepārprotiet mani, inspek�tori Tā nebija iemīlē�anās uz mū�u. Jā, Zaks bija pievilcīgs, ar viņu bija jauki būt kopā, un viņ� sagādāja man daudz jauku brī�u, bet tas arī viss.

-��� Varbūt jums taisnība, bet no malas tas varēja izskatīties citādi� piemēram, miste�ram Festeram.-

-�� Ko jūs ar to gribat teikt? viņa jautāja.

-��� Nu, kā jau es pirms brī�a pieminēju, jums ar viņu ir visai mīļas attiecības.

-�� Tie�ām?

-�� Neizliecieties, ka nesaprotat, ser! Ir no�galināts cilvēks. Mēs vēl nezinām, kāpēc, bet esmu pārliecināts, ka jūs apzināties, ka �āda veida nozieguma motīvu skaits ir visai ierobe�ots. Un viens no tiem ir greizsirdība.

-��� Greizsirdība! Festers ironiski iesmē�jās. Kā jūs spējat skatīties uz mani un uz �o, ar �estu viņ� aptvēra savus invalīdu ratiņus un paralizētās kājas, un runāt par dusmu uzliesmojumā izdarītu noziegumu, to es nespēju saprast.

-��� Neuzskatiet mani par idiotu! Vai tie�ām, pēc jūsu domām, es nezinu, ka cilvēks jūsu stāvoklī var pārdzīvot tikpat spēcīgas emocijas kā jebkur� cits?

-��� Nav lielas jēgas emocijām, ja tās nevar īstenot, vai ne, inspektor?

Festera balsī ieskanējās vīzdegunība, bet Tenets juta, ka viņa jautājums trāpījis mērķī.

-�� Var gadīties, viņ� klusām piebilda, ka tie�i �is fakts padara situāciju vēl eksplozīvā�ku.

-�� Kā jūs varat tā runāt ar D�ailzu? iejau�cās Eleina. Kad viņ� ir� tāds, kāds viņ� ir.

-�� Visai savādi, Elein, sacīja Festers, bet es neiebilstu. Tiesa, dīvainā veidā, tomēr vispār in�spektors man izsaka komplimentu.

-��� Komplimentu! Jūs nosaucat apvaino�anu slepkavībā par komplimentu!

-� Jā. Viņ� ignorē faktu, ka es esmu kroplis, un vērtē mani ne zemāk par jebkuru citu. Būtībā tas man ir unikāls piedzīvojums. Lai gan vienalga, inspektor, jūs kļūdāties.

-��� Mēs ar D�ailzu vienkār�i esam labi draugi, runāja Eleina. Es zinu, ka �ī frāze skan maz�liet smieklīgi, bet �ajā gadījumā tā ir patiesība. Mums vienkār�i ir labi būt kopā, tas arī viss.

Tenets pamanīja, ka Festera skatienā pazib sāpes. "Varbūt tas tā ir no jūsu puses," viņ� no�domāja, "bet tālu no patiesības, ja runā par mis�teru Festem."

-�� Un vēl neizliecieties, ka to nezināt! At�griezīsimies pie piektdienas vakara, viņ� teica Eleinai. Ko jūs darījāt?

-�� Ticiet vai nē, bet es biju mājās. Skatījos televizoru, izmazgāju matus un agri aizgāju gu�lēt. Baidos, ka ļoti garlaicīgs stāsts.

Viņa kaut ko slēpa.

-�� Ir ta�u vēl kaut kas, vai ne? Kaut kas, ko jūs man nestāstāt.

-�� Es galvoju jums, ka runāju patiesību, inspektor. Tas ir tas, ko es darīju, biju viena pati mājās un pavadīju omulīgu, mājīgu vaka�ru.

-�� Es neap�aubu, ka ir taisnība tas, ko jūs man stāstāt, bet tikai jautāju, vai esat pastāstījusi visu, kas bija stāstāms. Tenets pamanīja, ka viņa uzmet Festeram ātru, nemiera pilnu skatienu. Festers, acis piemiedzis, uzmanīgi klausījās.

Tenets centās domāt. Un ja nu Festers ir viņai piedāvājis kopā pavadīt piektdienas vakaru, bet viņa izvairījusies, �ķietami tāpēc, ka vēlas pavadīt mājās klusu vakaru, lai gan patiesībā viņai bijusi sarunāta tik�anās ar Rendi�u? Tagad varbūt viņa nevēlas Festera priek�ā to atzīt, jo jūtas neērti, ka tiks pieķerta melos. Katrā ziņā būs interesanti noskatīties, kā viņa reaģēs.

-�� Jums ta�u bija sarunāta tik�anās ar misteru Rendi�u, vai ne?

Viņas acis parādījās un ātri tika apspiests izbrīns. Sekojo�ais, pārāk steidzīgais nolie�t

gurns apstiprināja Teneta minējumu. Tenetam radās aizdomas, ka viņa un Fcstera domu gā�jieni virzās paralēli, ka arī Festers ir pamanījis viņas reakciju viņa rokas uz ceļiem sakram�pējās, bet sejai �igli pārslīdēja vil�anās iz�teiksme, atkal pazūdot tik ātri, ka Tenets būtu palaidis to garām, ja nevērotu Festeru pietie�kami tuvu. Interesanti, vai arī Eleina to pa�manīja? Par to nebija �aubu, jo viņas savaldība bija vējā. Kā apliecinot to, lakotie nagi nervo�zi bungāja pa krēsla rokturi. Viņa pamanīja Teneta skatienu un, ierāvusi roku klēpī, iespie�da to otras rokas plaukstā. Tenets nolēma, ka ir vērts �o tēmu vēl kādu laiku turpināt.

-� Cikos viņ� jūs ielūdza atnākt, mis Vuda? Tā kā misters Rendi�s bija ļoti aizņemts, tad dro�i vien vēlu vakarā?

-� Es jau teicu jums, inspektor, ka jūs nepatiesi man piesienaties.

Viņai nenāca ne prātā atzīt acīmredzamo.

Tenets uzmeta Eleinai skeptisku skatienu, lai būtu dro�s, ka viņa redz viņa neticību.

-� Jums ir māja vai dzīvoklis?

-�� Dzīvoklis.

-�� Kur?

-�� Lendvejas mājā pie Bī�emas ceļa.

Tenets to vietu zināja jauns dzīvokļu kor�puss, uzbūvēts kādreizējās noliktavas teritori�jā blakus upei.

-�� Vai jūs piektdienas vakarā redzējāties vai runājāt ar kādu?

Viņa papurināja galvu.

-�� Cik varu atcerēties, diem�ēl nē.

Viņ� pievērsās Fesleram.

-�� Un kā ar jums, mister Fester? Ko piekt�dienas vakarā darījāt jūs?

Festcrs pasmaidīja.

-�� Jums liksies, ka mēs esam traki garlaicīgs pāris, diem�ēl. Arī es pavadīju vakaru mājās, skatījos televizoru un tā tālāk, un tā joprojām. Lai gan jāatzīstas, ka matus es nemazgāju.

Viņ� atkal kļuva vīzdegunīgs pārāk vīzde�gunīgs cilvēkam, kur� nupat ir informēts, ka tiek turēts aizdomās par slepkavību. Un pārāk uzmanīgi viņ� vēroja, kā Tenets reaģēs. Tomēr bija skaidrs, ka bez pietiekami nopietna iemes�la savu versiju mainīt viņ� netaisās. Tenets nolēma pagaidām likties mierā. Piecēlies viņ� Eleinas sejā pamanīja uz mirkli iezibsnamies atvieglojumu. Interesanti, vai tas ir vienkār�s atvieglojums par to, ka saruna beigusies, vai arī viņa slēpj vēl kaut ko citu? Varbūt ir kāds jautājums, no kura viņa baidījusies, bet Tenets nav iedomājies to uzdot? Lauzīdams galvu, viņ� brīdi vilcinājās, bet nekas prātā nenāca. Bez �aubām, pie �īs sarunas vēlāk vajadzēs at�griezties. Nāksies papētīt to dziļāk.

To viņ� pateica Lainhemam, kad viņi bija iz�gāju�i ārā.

-�� Ja vēlaties zināt manas domas, tad viņi abi nekaunīgi meloja, sacīja ser�ants, kad viņi bija iekāpu�i ma�īnā. Varu derēt, ka piektdienas vakarā viņa Festeram ir atteikusi, jo viņai bija satik�anās ar Rendi�u, bet tagad viņa Festera priek�ā negribēja zaudēt savu labo reputāciju. Uz kurieni nu, ser?

-�� Domāju, ka atpakaļ uz nodaļu. Mmm. Ne�esmu pārliecināts, vai tur neslēpjas vēl kas vai�rāk, bet jā, piekrītu, ari es domāju tāpat kā jūs. Lai gan, sprie�ot pēc Vīntid�a stāstītā, par darba apjomu vīna darītavā, negribas ticēt, ka Rendi�am tagad, ra�as novāk�anas laikā, atliktu brīvs laiks mīlas piedzīvojumiem.

Lainhems iedarbināja ma�īnu un izgrieza uz ceļa.

-�� Varbūt viņai bija līdz kaklam tas, ka viņiem nav iespējas vakaros satikties, un, lai pieklusinā�tu viņu, Rendi�s piekrita uz ātru roku kaut kur aizbraukt vai ko tamlīdzīgu.

-�� Domāju, ka tas ir iespējams. Lai gan tādā gadījumā viņai vajadzētu piezvanīt uz vīna darīlavas kantori, lai uzzinātu, kāpēc viņ� nav at�braucis.

-�� Varbūt viņa zvanīja, pirms VIntid�s pusdesmitos bija atradis līķi, bet neviens neat�bildēja.

-�� Arī tiesa.

-��� Bet ar Festeru, pēc manām domām, ir pavisam cita lieta. Gribu teikt ja jūs sacītu, ka jātur aizdomās puisis, kur� piesaistīts pie invalī�du ratiņiem, es nodomātu, ka jūs jokojat, bet tagad es vairs tik pārliecināts neesmu.

-�� �ī pievilcīgā mis Vuda viņam dro�i vien ir pamatīgi sagrozījusi galvu, sacīja Tenets.

-�� Un ar kuru gan tā nenotiktu! Tikai pa�domājiet, kā tas ir viņa situācijā strādājot kopā ar meiteni, kura tik ļoti patīk, dienu pēc dienas un apzinoties, ka tas nevar aiziet pārāk tālu, jo nebūtu godīgi kroplam cilvēkam bildināt �ādu meiteni.

-�� Veseli cilvēki gan apprecas ar invalīdiem, Maik.

-�� Es zinu, bet tam ir jābūt īpa�am cilvēkam, kur� spēj saistīt savu dzīvi ar tādā mērā nespē�jīgu invalidu. Bet Eleina, nu, man viņa nelikās piederam pie tādiem.

-�� Piekrītu. Zem porcelāna ārējā veidola, es teiktu, slēpjas visai cieta sirds un aprēķins.

Iespējams, ka viņa ir ari godkārīga.

-�� Jā, bet visvairāk viņa atbilst tā tipa sievie�tēm, kuru dēļ vīrie�i zaudē galvu. Un, ja Festeram līdz brīdim, kad uzradās Rendi�s, viss rādījās visai labā gaismā�

-� Turpiniet!

-�� Un Festcrs ir visai vērā ņemama personība, vai ne? Es domāju, ja paskatās, ko viņ� ir pa�veicis, par spīti savam kroplumam� Godīgi sa�kot, ser, es no sirds ceru, ka viņ� nav tas, ko mēs meklējam. Tomēr, ja skatās uz dzīvi reāli, tad viņ� ir no tiem, kuri nopietni iet uz to, ko grib, un arī panāk, ko grib. Un, ja viņ� grib Eleinu�

-�� Piekrītu. Un ir vēl viena lieta, kas man ienā�ca prātā, Maik. Tas, kā izdarīta slepkavība, ir ne�omulīgi tuvu Festeram uzspiestajām ierobe�ota�jām iespējām.

-�� Ko jūs ar to domājat?

-�� Nu, ja mēģina iztēloties, kas norisinājies laboratorijā, tad jāsaprot, ka zināmas slepkavas īpa�ības mēs jau zinām.

-�� Piemēram?

Viņi bija atgriezu�ies nodaļā. Vajadzēja no�kārtot �ādas tādas lietas, un, pirms varēja atsākt sarunu no vietas, kur tā bija pārtrūkusi, vajadzēja pagaidīt, līdz viņi bija atgriezu�ies Teneta kabi�netā.

-�� Ko jūs gribējāt teikt par slepkavu, ser?

-�� Nu, domāju, ka iesākumam mēs varam pieņemt, ka tā nebija iepriek� izplānota slepkavī�ba. Pareizi?

-�� Pareizi.

-�� Varbūt pat nejau�a slepkavība.

-� Tam es varu piekrist.

-�� Tā notika tāpēc, ka kāds, kur� bija uz Rendi�u ļoti nikns, ieradās pie viņa, lai izskaidrotos, bet tad izgāja no rāmjiem.

Lainhems māja ar galvu.

-�� Nu, un vai esat padomājis, kādam �im cil�vēkam vajadzēja būt?

-�� Patiesībā nē. Tik daudz ir nācies sagre�mot�

-��� Tad padomājiet par to tagad! Tenetam ārkārtīgi gribējās uzsmēķēt. Ārpus viņa gribas roka ieslīdēja kabatā un satvēra pīpi. Attapies viņ� iestūma pīpi atpakaļ. Viņ� ir narkomāns, un to Tenets apzinājās. Viena viņa puse par to kaunējās, bet otra, krietni lielāka, skatījās uz dzīvi reāli: ja viņ� uzsmēķēs, tad būs laimīgs cilvēks ar normāli funkcionējo�u organismu; ja viņ� neuzsmēķēs, tad paliks tāds no�ēlo�jams vientiesis, bet viss darbs sa�ķīdīs gabalu gabalos. Tomēr viņ� arī apzinājās, cik no�ēlo�jamā stāvoklī ir Lainhems, ja viņa klātbūtnē

kūp pīpe, un tāpēc pēdējā laikā pielika patie��ām milzīgas pūles, lai būtu taktisks.

Lainhemam viss bija skaidrs. Reizi pa reizei viņu mocīja sirdsapziņa, vērojot, kā Tenets sevi iegro�o.

-�� Lieciet vaļā, ser! Aizkūpiniet savu pīpi, ja tā palīdzēs jums domāt.

-�� Pateicos. Tenets izņēma pīpi un aizrautīgi piebāza tabaku. Varat atvērt durvis un logu, ja vēlaties. Viņ� nevarēja sev neuzsmaidīt. Rei�zēm viņi ar Lainhemu funkcionēja kā tāds vecs precēts pāris. Kad da�reiz Lainhemu kāds aiz�vietoja, tas nebija tas. Viņi ar Maiku ir noskaņoti abi uz viena viļņu garuma, un tas izsaka visu. Viņi bija tā saradu�i viens ar otru, ka bie�i vien spēja sazināties bez vārdiem pietika ar ska�tienu, ar rokas vai galvas mājienu. Tenets iecietī�gi vēroja, ka Lainhems līdz pusei paver logu un ar aktu vākiem nosprosto atvērtās durvis. Telpā ieplūda auksts gaiss, un papīri uz Teneta galda caurvējā uzvirpuļoja. Tenets beidza piebāzt pīpi un pirms runā�anas aizdedzināja to.

-�� Kā jau teicu, Maik, tikai padomājiet par to! Diskusijas pēc iztēlojieties, ka slepkava ir vīrietis. Un normālos apstākļos ja atliekam malā apbruņotu noziedznieku ja viens cil�vēks saķildojas ar otru un viens no viņiem zaudē savaldību, tad ko, visticamāk, viņ� da�ra?

-Gā�as otram virsū. Varbūt iekrauj pa �okli.

Improvizētā ventilācijas sistēma, lai gan var�būt mazliet, neērtības sagādāja; darbojās efek�tīvi. Caurvēj� dzina dūmu mākoņus ārā pa logu.

-�� Pareizi. Bet �ajā gadījumā?

-�� Viņ� ar kaut ko meta viņam.

-� Tātad ko tas par viņu liecina?

-�� Ka viņ� vai nu baidījās par to, ko, zaudējis savaldību, var izdarīt, vai arī baidījās no Rendi�a.

-�� Fiziski, jūs domājat?

-�� Jā. Rendi�s bija liela auguma vīrs un visai spēcīgs. Tātad mūsu slepkava dro�i vien ir krietni mazāks augumā vai� Es saprotu, ka jūs domājat Festeru. Jā, viņ� nevarēja uzbrukt Rendi�am parastā veidā, bet viņ� virtuozi prot manevrēt savos invalīdu ratiņos. Un arī �is beisbols viņa rokām un pleciem noteikti ir devis varenu spēku.

-�� Un ir vēl kāda varbūtība, Maik.

-�� Kādā? Ak, jā. To, ka tā varēja būt sieviete, jūs gribējāt teikt.

-�� Pilnīgi pareizi.

-� Tad kur mēs tagad esam nonāku�i?

Tenets uzrāva vēl vienu sērkociņu. Tagad pīpe

vilkās labi.

-��� Padomājiet, Maik, par aizdomās turama�jiem, ievērojot mūsu runāto! Ņemsim vispirms Lendersu.

-�� Pārāk liels.

-� Vīntid�u.'

-�� Viņ� ir visai trausls. Der.

-�� Red�s Meisons.

-� Ari iet cauri.

-�� Un, protams, kā jau mēs runājām, Festers. Un tad vēl ir sievietes. Alise Rendi�a, viņas mā�te�

-�� Nezināju, ka mums jārēķinās ari ar misis Lendersu, bet laikam jau jums taisnība. Un pieskaitīsim ari Eleinu Vudu?

-��� Kāpēc gan ne? Man liekas, ka, jo vairāk, jo jautrāk.

-��� Kas, kā jau mēs runājām, neko daudz mums nedod, vai ne? Izņemot Lendersu, pārē�jie visi der. Vai mēs Lendersu pilnīgi izslē�dzam?

-�� Noteikti nē, Maik. Sī ir tikai teoretizē�ana. Pie �ī varianta mēs nonācām, kā aizdomās tu�ramo ņemot vērā Festeru. Nē, ja mums kaut ko patie�ām vajag, tad tas ir kāds neapgā�ams pie�rādījums.

-�� Uz ko pagaidām nav lielu cerību, vai ne? Vai vēlaties, lai noorganizēju iztaujā�anu pa mājām? Paskatīsimies, vai nevaram atrast kādu, kur� redzējis tajā vakarā Festeru kaut kur brau�cam?

-�� Jā. Un to pa�u arī attiecībā uz Eleinu. Tenets apklusa, vienmērīgi pak�ķinot pīpi un iz�klaidīgi vērojot dūmu vērpetes, kuras aizvir�puļoja vakara krēslā. Ziniet, Maik, es netieku vaļā no sajūtas, ka mēs kaut ko esam palaidu�i garām.

-��� Jūs domājat kaut ko, ko uzzinājām, iz�taujājot Festeru un Eleinu?

-�� Nezinu, bet esmu pārliecināts, ka kaut kas

ir.

-�� Rīkojieties pats pēc sava padoma, ser! Bei�dziet par to domāt un atcerēsieties.

Tenets pasmīnēja.

-�� Padomus ir vieglāk dot, nekā tos ievērot.

Atvēris ārdurvis, Tenets vērtējo�i pao�ņāja gaisu. Priek�namā viņu sagaidīja burvīga smar�a. Caur pavērtajām virtuves durvīm dzir�dēja balsis un smieklus. Visu ceļu līdz mājām viņa domas bija aizņemtas ar lietu. Viņ� bija mēģinājis notvert, kas dara viņu nemierīgu, no kā �ī sajūta, ka kaut kas palaists garām. Tomēr tagad beidzot sāka likties, ka rūpes noveļas no

pleciem. Viņ� iebāza galvu virtuvē.

-�� Labi smar�o. Tcnets pēc kārtas noskūpstī�ja abas savas sievietes un ar prieku ievēroja, ka Brid�ita izskatās daudz mierīgāka un viņu �īrīta nesaskaņas aizmirsu�ās.

-�� Vakariņas pēc desmit minūtēm, paziņoja D�ouna.

"Cik labi, ka pēc ilgiem laikiem visa ģime�ne atkal ir kopā pie galda," nodomāja Tcnets, kad viņi bija apsēdu�ies. Tas pēdējā laikā ga�dījās reti. Brid�ita, protams, parasti nebija mājās. Bens pamanījās kaut ko iekost īsajos savas aizņemtības starplaikos un bie�i vien ēda vēlāk par vecākiem. Bija arī liels prieks vērot, ka Brid�ita un Bens uzvedas kā pieau�gu�i cilvēki vismaz lielāko laika daļu. Lai�kam jau bērni�ķīgās ķildas pieder pagātnei un tagad dzīves ritmā vietu ieņem civilizētas sa�runas.

Pikantā smar�a cēlās no izcili pagatavotas zivs ar rīsiem, sasautētiem kopā ar sviestu, sieru un sīpoliem. Viņi visi aizrautīgi ķērās pie ē�anas.

-�� Lieliski! iesaucās Bens pēc pirmajiem ku�mosiem. Kā ir D�onatanam?

-�� Viņ� ir atguvis samaņu, par laimi, un no re�animācijas ir pārvietots uz palātu.

D�ouna �os jaunumus acīmredzot bija

dzirdējusi pirms tam. Viņa paskatījās uz Tenetu.

-�� Tas noteikti viņa mātei ir milzīgs atvieglo�jums, vai ne?

-�� Protams, atbildēja Tenets. Vai tu viņu redzēji? viņ� pajautāja Brid�itai.

-�� Jā. Zini, viņa kop� piektdienas vakara vēl nav bijusi mājās. Visu laiku nosēdējusi pie vi�ņa gultas!

-�� To var saprast, atbildēja Tenets. Ja tu vai Bens atrastos pie sistēmas�

-��� Beidz! iesaucās D�ouna un nodrebinājās. Negribu par to pat domāt. Vismaz labi, ka D�onatans ir atguvies. Reizēm dzird, ka �ie motociklu avāriju upuri atrodas reanimācijā mēne�iem.

Viņa nepaskatījās uz Benu, un Tenets arī nedomāja, ka �ī piezīme veltīta viņam, bet pui�ka acīmredzot to saprata citādi.

-�� Nu, labi, mammu! Nav ko atgādināt. Es sapratu mājienu.

-�� Viņ� tomēr joprojām ir kā bez apjēgas, turpināja Brid�ita. Par piektdienas vakaru neatceras neko.

-�� Tas nav nekas neparasts pēc tāda negadīju�ma, atbildēja Tenets. Bie�i vien avāriju upuri neatceras apstākļus, kādos nelaimes gadījums noticis.

-�� Jā, bet es nerunāju par pa�u avāriju. Visslik�tākais ir tas, ka viņ� neatceras, ka Karina ir miru�si.

-�� Ak, nē! iesaucās D�ouna. To tu man ne�stāstīji.

-�� Nabaga misis Redmena, turpināja Brid�ita. Viņa �ausmīgi baidās no brī�a, kad nāksies to pateikt D�onatanam vēlreiz.

-��� Varu iedomāties, sacīja Tenets. Tu, jā�domā, pati biji slimnīcā?

-�� Jā. Es tur neuzkavējos ilgi. Nebija nozīmes. D�onatans vēl nebija spējīgs runāt, bet misis Redmena izskatījās tik nogurusi, ka likās tur�pat arī aizmigs.

-�� Tagad gan viņa varēja braukt mājās un at�pūsties.

-��� Varēja, bet pagaidām viņa tomēr grib no�gaidīt. Tagad D�onatans viņai ir palicis vienī�gais, un liekas, ka viņa pat nespēj pieļaut domu, ka varētu dēlu atstāt vienu.

-��� Brid�ita tagad ir viņu labais gariņ�, ar smaidu sacīja D�ouna. Brid�ita aizveda uz viņu mājām D�onatana drēbes, atveda viņiem �ādas tādas nepiecie�amās lietas, pabaroja ka�ķi�

-�� Jā, tevī �odien ir kaut kas, Bens sacīja mā�sai. Es redzu oreolu.

-� Tu ta�u neteiksi man, ka kaķis nebija barots kop� piektdienas! iesaucās Tenets.

-�� O, nē. Misis Filipsa, viņu kaimiņiene, parūpējās par dzīvnieciņu, � paskaidroja Brid�ita.

"Neap�aubāmi," nodomāja Tenets, "ka visa �ī rosība ir nākusi Brid�itai par labu. Daudz labāk, ja viņa ar kaut ko aktīvi nodarbojas, ne�kā nīkst mājās."

Visumā izskatās, ka viņai bijusi noslogota diena. Saruna pārgāja uz Brid�itas rīta ciemo�anos pie Mellerdiem un tad viņas un D�ounas kopīgo braucienu un Taksdenu uz tēju pie D�ounas mātes.

Kad bija notiesāts pirmais ēdiens un trau�ki ievietoti trauku mazgājamajā ma�īnā, Brid�ita pasniedza saldo ēdienu.

-�� O, vecīt! iesaucās Bens, paskatījies uz Brid�itas gatavoto aveņu krēmu. Es tevi pie�cietī�u, cik ilgi vien tu vēlēsies.

-� Labāk ēd, viņa atcirta. � Es rītvakar brau�cu projām. -

-�� Tik ātri! iesaucās Tenets. Tikpat kā neesmu tevi redzējis. Viņ� jau bija baidījies, ka tas notiks, tāpēc arī pielika visas pūles, lai �o�vakar mājās atgrieztos agrāk.

-�� Kā gan lai tu mani redzētu, atbildēja

Brid�ita, ja esi iejūdzies savā slepkavības lietā. Neuztraucies, tēt, es tevi saprotu. Tomēr vai tu nevarētu aizvest mani līdz stacijai? Mammai ir kaut kāda tik�anās. Bet, ja nevari, tad nekas. Aizie�u kājām.

-� Protams, aizvedī�u. Ja vien varē�u.

Visu vakaru viņu bija mocījusi mugura, un atkal likās svētlaime atgulties gultā un ļaut muskuļiem atslābināties. Viņ� aizvēra acis, vienā mirklī atslēdzās no visa apkārt notieko�ā un satraucās. Kas tas ir, ko viņ� nespēj atce�rēties. Tie�i kurā mirklī viņ� bija sācis to apzi�nāties? Domas iztraucēja D�ounas balss.

-�� Luk?

No intonācijas varēja nojaust, ka D�ouna mēģinājusi piesaistīt viņa uzmanību jau pirms tam. Tenets atvēra acis.

Viņa ģērba nost rītasvārkus.

-�� Ā, tu vēl esi nomodā.

-�� Es domāju.

-�� Es arī. Par to nelaimīgo sievieti.

-�� Misis Rcdmenu?

-�� Jā. Viņa izslēdza griestu lampu un ie�slīdēja gultā blakus viņam. Tenets apskāva sievu. D�ouna ieritinājās viņam pie pleca un atviegloti nopūtās.

-�� Mums ir tā paveicies.

-�� Es zinu.

-��� Kad padomāju, ko viņai ir nācies pār�dzīvot� Vai zini, ko Brid�ita man �odien pastās�tīja?

-� Ko?

-��� Viņa acīmredzot zinājusi to jau gadiem. Brid�ita, es domāju, bet nav mums stāstījusi, jo apsolījusi Karīnai� Bet tagad, kad Karīna ir mirusi, Brid�ita, manuprāt, jūtas atbrīvota no �ī solījuma� Lai gan nezinu, varbūt arī nē. Varbūt viņa man to pastāstīja tāpēc, ka Ka�rīnas nāve viņu tik ļoti ir satriekusi� Un viņa zina, ka es ne ar vienu citu par to nerunā�u. Iz�ņemot tevi, protams.

-�� Dārgā, teica Tenets. Nevelc garumā! Ko Brid�ita tev pastāstīja?

-�� Tas patie�ām satrieca mani, to nu es tev sa�ku. Un, kā tu zini, mani tik viegli nevar satri�cināt.

Darbā nosacīti atbrīvoto uzraudzības dienestā D�ounai bie�i iznāca saskarties ar dzīves ēnas pusēm.

-�� Varbūt tāpēc, ka tas noticis ar vienu no Brid�itasdraudzenēm� .

-� D�ouna!

-� Nuē, labi! Kā tu zini, Karīna jau gadiem sli�moja ar anoreksiju, patiesībā kop� divpadsmit gadu vecuma. Bet līdz pat �ai dienai es nezināju, kas bija viņas slimības cēlonis. D�ouna mazliet atvirzījās no Teneta un pielieca galvu, lai redzētu viņa reakciju. Divpadsmit gadu vecumā viņa dzemdēja bērnu.

-�� Divpadsmit gadu vecumā!

D�ouna pamāja.

-�� Toreiz neviens par to neko nezināja. Brid�ita tad vēl Karīnu nepazina. Tā bija vasara, pirms viņas abas iestājās Starrendenas vidus�skolā. Bet rudenī Brid�ita un Karīna sadrau�dzējās, un, kā tu zini, Brid�ita nepameta viņu arī tad, kad viņai klājās grūti, un vienmēr ap�ciemoja meiteni slimnīcā. Reiz, kad meitenēm bija jau septiņpadsmit un Karīna atradās ļoti smagā stāvoklī, viņa izstāstīja Brid�itai par bērnu.

-�� Viņai patie�ām bija bērns?

-�� Jā. Karīna bijusi jau piektajā mēnesī, kad māte to pamanīja! Neticami, vai ne? Es gribu teikt, ka esmu lasījusi par gadījumiem, kad meitenes dzemdē bērnus un mātes pat par to neuzzina, bet �o gadījumu aptvert ir grūti. Lai gan viņu mājā tas ir mazāk pārsteidzo�i, nekā būtu jebkurā citā. Kā nojau�u, kailums tur tika uzskatīts par tādu labu, ka pat tad, kad bērni vēl bija maziņi, viņi nekad reizē negāja vannā un netika redzēju�i viens otru bez drēbēm. Katrā ziņā, kad māte saprata, kas noticis, bija jau par vēlu, lai Karinai taisītu abortu, un, pat ja tā nebūtu, tad domāju, ka vecāki nekad to nepieļautu. Tas būtu pret viņu principiem. Un tā Karīnu aizveda uz kādu dzemdību namu vientuļajām mātēm, bet paziņām iestāstīja, ka meitene ciemojas pie radiem. Viņas prom�būtne sakrita ar garajām vasaras brīvdienām, tāpēc nevienam nekādas aizdomas neradās. Bet Karīnai tas viss uzgāzās kā �ausmīgs �oks. Viņai nebija ne jausmas, ka viņa gaida bēr�niņu. Tu neticēsi, ka mūslaikos viņas vecumā tā varēja notikt, bet Karīnas māte tik nolie�dzo�i izturējās pret jautājumiem par dzimu�mattiecībām, ka par �iem jautājumiem ar meit�eni nekad netika runājusi, un Karīna bija netica�mi nezino�a, ja nu tikai to, ko gadījās padzirdēt skolā. Viņai bija bijusi tikai viena mēne�reize, ļoti viegla, un meitenei bija gadījies dzirdēt, ka pirmās mēne�reizes bie�i vien mēdz būt neregulāras, tāpēc, kad nesekoja nākamā, viņa par to īpa�i neuztraucās. Bet viņa gan ievēroja, ka sāk pieņemties svarā, tāpēc, ne ar vienu ne�aprunājusies, sāka badoties.

-�� Un tas bija cēlonis anoreksijai.

-�� Jā. Bado�anās, protams, bija viens no ie�mesliem, kāpēc neviens nepamanīja, ka viņa ir mātes cerībās. Tomēr meitene pamanīja, ka, ne�skatoties uz bado�anos, viņa sāk palikt apaļāka.

-�� Bet viņa ta�u noteikti saprata, kas par lie�tu. Kad meitene atklāja, ka ir stāvoklī?

D�ouna purināja galvu.

-�� Ar prātu jā, viņa saprata, ka pieņemas svarā �ī iemesla dēļ, bet emocionāli viņa bija bezspēcī�ga piespiest sevi tam noticēt.

-��� Bet vēlāk, kad bērns piedzima un viss at�griezās normālā�

-�� Tur jau ir tā traģēdija. Nekas vairs neat�griezās normālā stāvokli. Ap to laiku doma, ka viņa ir pārāk resna, bija tā pārņēmusi viņu, ka meitene vairs nespēja tikt no tās vaļā.

-�� Nabaga meitēns. Un bērna tēvs?

D�ouna māja ar galvu.

-�� Jā, redzu, ka pēc tā, ko mūsējie vakar par viņu runāja, tu esi jau nojautis. Brid�ita ir gandrīz vai pārliecināta, ka tas bija Karīnas tēvs, lai gan patiesībā Karīna nekad tajā ne�bija atzinusies. Varbūt viņa jutās pārāk ap�kaunota. Ari tas varēja pastiprināt progresē�jo�o anoreksiju, vai ne es domāju, ka pēc �īs slimības teorētiska apraksta da�ādu iemeslu dēļ anoreksijas slimnieks nevēlas kļūt pieau�dzis.

-�� Kas tā par teoriju? Tencts par anoreksiju neko daudz nebija dzirdējis.

-�� Vienalga, kāda iemesla dēļ tiek noliegts "sievi�ķais dzimums", kā tas tiek saukts. Ba�do�anās rezultātā izbeidzas mēne�reizes. Mēne��rei�u izbeig�anās nozīmē, ka meitene nekļūs par sievieti. Tātad badojoties var sasniegt vajadzīgo rezultātu. Tāda ir vispārīgā ideja.

-�� Un tas viss ir noklusēts. �o noslēpumu viņa aiznesa sev līdzi. Tenetam darbā visai bie�i nācās saskarties ar �ādas ļaunprātības sekām, ar cie�anām, kurām uz visu mū�u bie�i vien nolemts nelaimīgais upuris. Vēl nesen viņ� iz�meklēja lietu, kurā noslepkavotais atradies lī�dzīgā situācijā kāds talantīgs mākslinieks, kura nāve bija sakropļotas bērnības tie�s rezultāts. Tajā gadījumā bērna mocītājs tika nodots tiesai, bet Redmens, tikpat vainīgs savas meitas nāvē, bija nomiris, par grēkiem nesodīts.

-� Ja viņ� patie�ām ir �is vainīgais, tad baidos, ka jā.

D�ouna bija ātri aizmigusi, bet Tenets kādu laiku gulēja nomodā, skatoties tumsā un atce�roties pēdējo pāris dienu drud�aino darbīgu�mu. Lietas sākums vienmēr risinājās līdzīgi. Bija tik daudz, ko darīt, redzēt, ko uztvert, ka likās svarīgi laiku pa laikam atkāpties un mē�ģināt ar vēsu prātu objektīvi novērtēt situāci�ju. Viegli varēja iestigt atsevi�ķu personu vēr�tējumos, notikumu samezglojumos un prāto�jumos un tādējādi pazaudēt apjēgu par notiku�mu patieso gaitu, it īpa�i tādās reizēs kā ta�gad, kad viņ� mocīja savu prātu, cen�oties kaut ko atcerēties. Vīlies viņ� saspieda rokas zem segas un centās sev iestāstīt, ka nedrīkst kļūt par idiotu. Nav jēgas visu laiku par to do�māt. Agrāk vai vēlāk viņ� atcerēsies, un Lainhemam ir taisnība: tagad jāmēģina �īs domas izmēzt no galvas, aizmirst par tām un ļaut darboties zemapziņai. Tad varbūt no rīta būs noticis brīnums un pamodies viņ� atklās, ka viss ir noskaidrojies.

Diem�ēl �oreiz tā nenotika. Modinātājs ie�zvanījās kā parasti, bez piecpadsmit septiņos. Pusaizmidzis Tenets iestreipuļoja vannasistabā, apzinādamies, ka apskaidrība vēl nav atnākusi. Viņ� nebija spējis aizmigt līdz rīta stundām un tagad jutās noguris un nospiests. "Kāpēc tu vispār strādā �o darbu?" viņ� sev jautāja. Kāpēc �ādā veidā nomoki savas sma�dzenes. "Kāpēc neizvēlēties kaut ko ar mazā�kām prasībām, kur nav diendienā jācīnās, jā�kaujas par katru ejamā ceļa collu?" Gara�stāvokli vēl vairāk sabojāja tas, ka skujoties viņ� sagriezās. Lejā D�ounai pietika ar vienu skatienu, lai viņa iesauktos:

-� Ak, dārgais! Tad tā gan, ja?

-�� Kas tā? viņ� atcirta.

-�� Neņem galvā! Uzēd kaut ko! Tad tu jutīsies labāk.

-�� Es esmu nonācis pie secinājuma.

-Tā?

-�� Manuprāt, man ir iestājusies pusmū�a krīze. Sameklē�u pastnieka vielu. Tikai padomā, cik jauki būs darīt darbu, kad ļaudis, izdzirdot manu klauvējienu pie durvīm, no sirds priecāsies!

Viņa pienāca un apsēdās viņam blakus rets gadījums no rīta un uzsmērēja sviestu uz grauz�diņa.

-�� Kā noprotu, lieta neiet labi. Piedod, mums laikam bija tik daudz kā runājama, ka vakar vakarā aizmirsu tev par to pajautāt.

-�� Nē, viss iet gandrīz vai kā parasti.

-�� Bet?

Tenets papurināja galvu.

-�� Nekas sevi�ķs, patie�ām.

D�ounas skatiens bija skeptisks.

-�� Nu, labi. Es mēģinu kaut ko atcerēties un nevaru. Tas tā nomoka. Tikai nesaki "izmet to no galvas un atcerēsies"! Esmu jau mēģinājis, bet, tas nedarbojas.

-�� Tāda gadījuma tu tur neko nevari darīt, - vina klusām noteica.

Grauzdiņi izlēca no tostera. D�ouna aizgāja paņemt tos un tad ielēja viņam kafiju. "Sieva dro�i vien nolēmusi mani palutināt," Tenets greizi nodomāja. Parasti viņ� no rītiem sevi ap�kalpoja pats. "Un viņai taisnība. Ir smieklīgi, ka kāds var izvest tevi no pa�kontroles." Viņ� juta, ka sāk atslābināties. Noskatījies, kā uz grauzdiņa izkūst margarīns, viņ� ar devīgu ro�ku uzsmērēja tam marmelādi. Tā bija Teneta mīļākā greipfrūtu marmelāde, un dārgais na�ķis parasti tika pietaupīts nedēļas nogales bau�dai. Viņ� pasmaidīja un tad sāka smieties.

-��� Kas notika? D�ouna pajautāja, un viņas seju rotāja atbildes smaids.

Viņ� pacēla marmelādes trauciņu.

-�� Tu lutini mani kā niķīgu bērnu un, ja tā padomā, tev ir pilnīga taisnība. Kā tāds es arī uzvedos. Viņ� pieliecās un noskūpstīja sievu. Piedod, mīļā!

-�� Mums visiem reizēm ir lemts būt riebīgiem. Tu tikai atgādini man nākamo reizi, kad es uzvedī�os kā lācis ar sāpo�u galvu.

-To es izdarī�u. Apsolu.

Noklik�ķēja vēstuļu kastīte.

-�� Pasts �orīt agri, teica D�ouna un, izstcigusies koridorā, pēc brī�a atgriezās. Viņa izskatī�ja vēstules un divas nolika blakus Teneta �ķīvim.

Viņ� paskatījās uz tām. Vienā, pēc aploksnes sprie�ot, bija rēķins par elektrību, bet uz otras viņa pa�a rokraksts. Varbūt cenrādis, kuru viņ� bija pasūtījis. Tātad nekā interesanta. Lasī�ana var pagaidīt.

Bet kāpēc bija uzradusies �ī nepatīkamā sajū�ta?

Viņ� pavērās D�ounā, kura lasīja kādu no viņai adresētajām vēstulēm, nokoda vēl vienu kumosu grauzdiņa un turpināja blenzt uz rokrak�stā aprakstīto aploksni. Kaut kas bija. Kas?

Pēk�ņi tas atnāca pie viņa.

Tenets pārstāja ko�ļāt un ar neredzo�u ska�tienu raudzījās tuk�umā. Varbūt tas galu galā ne�maz nav svarīgi. Ne, patie�ām, tā būtu pārāk liela sagadī�anās, ja� Tomēr dzīvē eksistē sagadī�anās, kādām nekad nevarētu noticēt, ja izlasītu grāmatā, un vismaz viens lakts �o viņa ideju balstīja. Un ja viņ� nekļūdās�

D�ouna pamanīja viņa nekustīgumu.

Luk? Kas noticis?

Tenets paskatījās uz sievu, un plats smaids lēnām pārslīdēja pār viņa seju. Viņ� D�ounu vēl�reiz noskūpstīja.

-Tu esi dārgums.

Viņa savilka uzacis.

-�� Kāpēc? Runā skaidrāk! Tas, protams, sa�gādā morālu pacēlumu, kad septiņos trīsdes�mit pirmdienas rītā vīrs sāk tevi apbērt ar skūpstiem un �ķiesties ar komplimentiem, to�mēr būtu jauki uzzināt, ar ko to visu esmu iz�pelnījusies?

-�� Tu liki man atslēgties, nemocīties ar mē�ģinājumiem atcerēties. Un, protams� rokā ir!

D�ouna iesmējās.

-�� Nespēju noticēt, ka tas iedarbojās tik ātri. Pēc manas pieredzes sprie�ot, tā nevar būt.

-�� Burvība! Tenets priecājās. Patiesībā, pro�tams, �o joku pastrādāja rokrakstā aprakstītā aploksne, bet viņ� negrasījās mazināt sievas prieku, to pieminot.

-�� Nu, tad stāsti! Ko tu atcerējies?

Viņ� papurināja galvu.

-�� Tikai sīkums. Turklāt, nevaru apjēgt, vai tas ir tik svarīgi. Ļauj man vispirms padomāt! �ā vai tā es vēl neesmu tev pastāstījis pietieka�mi daudz, lai tu varētu saprast �ī sīkuma nozī�mīgumu, ja tas vispār ir nozīmīgs.

Tenets vienmēr mēdza D�ounai stāstīt par savu darbu. Tas viņiem abiem un viņu ģimenes attiecībām bija ļoti svarīgi, un Tenets centās, lai D�ouna nejustos atstumta malā. Viņ� zināja, ka sievai tas patīk, un ne vienā vien gadījumā �ī uzticība palīdzēja abiem atrast pareizo ceļu uz atrisinājumu.

-�� Es zinu. Bija tik maz laika, kamēr Brid�ita dzīvoja mājās. Mēģināsim parunāt �ovakar, labi? Ai, nē. Man ir tik�anās. Tomēr, ja paveiksies, bū�u mājās ne pārāk vēlu.

-�� Tad atliksim to līdz vakaram, ieminējās Tenets. Viņ� novāca traukus, sastūķēja tos trauku mazgājamajā ma�īnā un sāka taustīties pēc pīpes. Gribējās ātrāk steigties uz darbu un ap�spriest �o domu ar Lainhemu.

Ārpus mājas diena, spirgta un vējaina, atbil�da viņa pa�reizējam noskaņojumam. Debesīs mākonī�i dzenāja viens otru, un gaisā juta pa�cilājo�u svaigumu, vairāk atbilsto�u martam vai aprīlim, nekā oktobra beigām. Tenets ļoti cerēja, ka Lainhems nebūs izvēlējies tie�i �o rī�tu, lai ierastos darbā vēlāk nekā parasti.

Viņ� mo�i sasveicinājās ar Pateru, de�urējo�o virsnieku.

-�� �orīt visi tādi dzīvespriecīgi, sacīja Paters. Laikam labs laiciņ�.

Tenets apstājās.

-�� Kuri ir tie "visi"?

-�� Nu, kā pirmo varu nosaukt �efu.

-� Tie�ām?

Abi vīri, apzinādamies, ko tas var nozīmēt, skatījās viens uz otru. Paters pieklusināja bal�si.

-��� Labi jaunumi sakarā ar misis Drako? Vai jums tā neliekas, ser?

-� Turēsim īk�ķus.

Tenets lēca pa diviem pakāpieniem reizē. Ie�priecināts viņ� redzēja, ka Lainhems jau ir savā vietā pie rakstāmgalda un ar sarauktu pieri raksta ziņojumu.

-� Esat kaut ko dzirdējis par Angaradu Drako, Maik? Paters stāstīja, ka �efs �orīt licies labā ga�rastāvoklī.

-�� Arī es tā nopratu. Pats gan neesmu redzē�jis viņu, bet izklausās daudzsolo�i.

-�� Nu, rīta apspriedē jau noteikti viss kļūs skaidrs. Tenets apsēdās.

-��� Vai ir kāds konkrēts iemesls, ser, kāpēc jūs izskatāties ar sevi tik apmierināts?

-�� Varētu būt. Atceraties es vakar vakarā biju pārliecināts, ka kaut ko esmu palaidis garām?

-� Jā. Esat atcerējies?

Tenets smaidot pamāja.

-�� Un? Lainhems nepacietīgi saliecās uz priek�u, jo Tenets sāka stāstīt.

-�� Vienkār�i vajadzēja atrast saistību, sacī�ja Tenets.

-�� Starp�

-�� Vai atceraties vēstules, kuras mēs atradām Rcndi�a rakstāmgalda aizslēgtajā atvilktnē?

-�� Mīlestības vēstules, jūs domājat?

-�� Jā. It īpa�i tās no Rendi�a sievas. Tās bija, ja atceraties, adresētas viņam uz saimnieces adresi.

-� Jā, atceros.

-�� Vai gadījumā neatminaties viņas vārdu?

Lainhems iegrima domās. Viņa pierē ievilkās

dziļas rievas.

-�� Atceros, ka tas bija īss, bet� nē, neatceros.

-�� Viņu sauca Vuda, paziņoja Tenets.

Lainhems vērās inspektorā.

-�� Vai gribat teikt, ka ir kaut kāda sakarība starp viņu un Eleinu Vudu? Vai nav pārāk liela sagadī�anās?

-�� Jā, piekritu, ka ir, bet Eleina gan mums pastāstīja, ka uzaugusi Saseksā, un Plamptona atrodas Saseksā.

-�� Bet kāda te ir sakarība? Rendi�a saimniece ta�u nevar būt Eleinas Vudas māte?

-�� Nu, tas nav izslēgts, vai ne? Tas notika tikai pirms cik? piecpadsmit vai se�pads�mit gadiem. Misis Vudai Eleina varēja piedz�imt, kad viņai vēl nebija divdesmit, un tad mi�sis Vudai varēja būt mazliet pāri trīsdesmit. Un da�reiz jauniem vīrie�iem patīk vecākas dāmas. Lai gan nē, tā es nedomāju. Vai ne�atceraties Marks Bentons stāstīja mums, ka Rendi�am bijis patie�ām kaislīgs romāns ar viņa saimnieces meitu?

-�� Jā, atceros. Tātad jūs gribat teikt, ka misis Vuda bija Eleinas vecmāmiņa?

-Jā.

-�� Mazliet nepārliecino�i, vai ne? Vuds ir ļoti izplatīts uzvārds.

-�� Varbūt. Bet ir vēl viena lieta. Kad pirmo reizi redzēju Eleinu, tad iedomājos, ka viņas seja likās kaut kur redzēta. Tad nodomāju, ka varbūt esmu viņu kādreiz nejau�i saticis pilsē�tā, bet tagad iedomājos, ka tas var būt tāpēc, ka viņa atsauca atmiņā vienu no tām jaunajām sievietēm, kuras apskatījām Rendi�a draudze�ņu fotogrāfiju kaudzītē.

-��� Tā varēja likties arī tāpēc, ka Rendi�s vienmēr izvēlējās viena un tā pa�a tipa meite�nes. Tikpat labi Eleina jums varēja likties pa�zīstama tāpēc, ka viņa ir līdzīga Alisei Rendi�ai. Un viņas tie�ām ir līdzīgas, tikai viena tum�a, bet otra gai�a.

Tur viņam bija taisnība. Varbūt Lainhems ne�kļūdās un visa �ī lieta ir pārāk smalka.

-�� Katrā ziņā, ser, es neesmu pārliecināts par to, ko jūs sakāt. Pieņemsim, ka jums ir taisnība. Ja Eleinas uzvārds ir Vuda un viņas vecmāmiņas uzvārds bija Vuda, tad tam jānozīmē, ka viņas māte bijusi neprecēta. Eleina nevar būt Rendi�a meita, jo tam viņa ir par vecu. Tajā laikā viņa varēja būt cik? kādus desmit, vienpadsmit gadus veca meitene.

-� Zinu. Un piekrītu, ka viņas mātei vajadzēja būt neprecētai.

-�� Nu, pieņemsim, ka tas viss ir tiesa. Teik�sim, Eleina tie�ām, būdama vēl bērns, pazina Zaķu. Pieņemsim, ka viņa viņu pazina, kad ieradās vīna darītavā uzstādīt datoru. Un tā�lāk?

-�� Un tālāk viņ� tiek nogalināts, lūk, kas.

Lainhems purināja galvu.

-�� Es joprojām domāju, ka tas viss izklausās pārāk nepārliecino�i. Nu, labi, mēs abi zinām, ka sagadī�anās ir iespējamas�

-�� Ne jau tik daudz sagadī�anās, Maik. Cil�vēki uzskrien viens otram virsū nejau�i dau�dzus gadus pēc viņu iepriek�ējās satik�anās.

-�� Bet viņi nejau�i negalē viens otru!

Tenets juta, ka viņu izved no pacietības! Lainhems gan tikai izteica daudzas tās �aubas, kuras pārdzīvoja viņ� pats, bet, jo vairāk ser�ants ap�strīdēja viņu, jo vairāk, kā pats juta, Tenets aiz�stāvēja savu teoriju.

-�� Bet viņi var to izdarīt! Ja ir pamatīgs ie�mesls! Katrā ziņā ir tikai viens veids, kā to pār�baudīt.

-�� Braukt uz Plamptonu, jūs domājat?

-�� Jā. Tas mums aizņems tikai kādu stundu, pusotru.

Pēc Lainhema sejas izteiksmes skaidri varēja nojaust, ka viņ� to uzskata par tuk�u laika no�si�anu.

Tenets nopūtās.

-� Nu, labi, Maik. Tad pasakiet, ko jūs domājat iesākt?

-�� Nu, es tikai domāju, ka mums vajag pa�censties pēc iespējas vairāk noskaidrot par pā�rējiem aizdomās turamajiem. Mēs vēl gandrīz vai neesam pievērsu�i uzmanību Alisei Rendi�ai vai viņas tēvam, piemēram, nemaz jau ne�runājot par visticamāko no visiem Red�u Meisonu.

-��� Vai jums bija padomā kāds konkrēts gā�jiens?

-�� Nu nē, bet mēs jau vēl neesam nopietni par to domāju�i, vai ne?

-� Tiesa, bet nav jau arī kur steigties. Mēs būtu projām tikai uz da�ām stundām. Neviens no tiem pārējiem nekur neaizbēgs un pagaidīs, kamēr mēs atgrie�amies.

Lainhems neko neatbildēja. Viņa lūpas stūr�galvīgi sakniebās.

-Ak, beidziet, Maik! Atzīstiet, ka man ir tais�nība. Bie�i vien ir izrādījies, ka �īs manas nojau�tas ir vērts pārbaudīt.

-�� Tur jums taisnība, Lainhems negribīgi piekrita.

-�� Un nav jau tā, ka mēs pamestu novārtā kaut ko patie�ām neatliekamu, vai ne? Mums nav ne�viena tik daudzsolo�a pavediena, kuram ne�kavējoties vajadzētu ķerties klāt.

-�� Viena lieta gan ir. �is pienāca �orīt. Lain�hems pacēla kādu ziņojumu un pasniedza to Tenetam. Festers teica, ka piektdienas vakarā nekur neesot braucis.

Tenets ātri to pārskatīja. Sieviete, kura dzīvo iepretī D�ailzam Festeram, liecina, ka redzējusi viņu atstājam māju ap septiņiem piecpadsmit un atbraucam atpakaļ pēc desmitiem vakarā.

-�� Tātad, viņ� melojis. Interesanti, � novilka Tenets. Piekrītu, mums ar viņu vajadzēs vēl satikties. Nu, ko, ja jūs tie�ām tik ļoti vēlaties to darīt, mēs varam pa�ķirties. Es brauk�u uz Plamptonu kopā ar kādu citu, Veikemu varbūt� Te�nets zināja, ka Lainhemam �is priek�likums ne�patiks, un viņ� nekļūdījās. Vienā mirklī ser�ants kapitulēja.

-�� Nē, nē, Festers jau nekur nepazudīs. Varam satikt viņu arī vēlāk.

-�� Taisnība. Ja mēs izbraucam uz Plamptonu, teiksim, pēc rīta apspriedes, tad varam būt atpakaļ tūlīt pēc pusdienlaika. Tenets paska�tījās pulkstenī un pielēca kājās. Un, runājot par rīta apspriedi� ja �efs ir atkal formā, tad viņ� gaida mūs ar minūtes precizitāti.

Tenets, steidzoties lejā pa kāpnēm, jutās galī�gi saīdzis. Viņ� dusmojās uz Lainhemu un par �īm dusmām dusmojās arī pats uz sevi. Patiesī�bā, par spīti viņa pa�a �aubām, viņ� no sirds bija cerējis, ka Lainhems viņa idejai pieķersies ar entuziasmu. Tenets saprata, ka uzvedas nesa�prātīgi. Viņi abi ar Lainhemu bija pieradu�i pie �īs viltus advokātu spēles, kura ļoti noderēja, lai pārbaudītu, vai kāda no teorijām nav pārāk nepieņemama, bet �oreiz kaut kāda iemesla dēļ �ī spēlīte krita viņam uz nerviem. Varbūt tas ir tāpēc, ka sirds dziļumos, par spīti visiem iebil�dumiem "pret", viņ� vienkār�i juta, ka viņam ir taisnība. Eleinā slēpās kaut kas tāds, kas darīja viņu nemierīgu, lai gan viņ� nevarēja pateikt kas. Viņ� atcerējās savas izjūtas, kad sarunas beigās sieviete atviegloti uzelpoja, jo nesekoja jautājums, kuru viņam būtu vajadzējis uzdot, bet kas netika izdarīts. Tagad Tenets domāja vai atvieglojuma sajūta nāca no tā, ka viņas agrākā saistība, ja tāda vispār bija, nav nākusi gaismā?

Lai nomierinātos, viņam tas jāuzzina, bet at�bildi varēja sniegt tikai brauciens uz Plamptonu.

Viņ� nolēma �īrīta apspriedē par to neko neminēt. Var izrādīties, ka tur nekas neslēpjas. Galu galā, pat ja viņam ir taisnība un Eleinai ir kāda saistība ar Rendi�a kādreizējo saimnieci, vai" izrādīties, ka tam nav nekāda sakara ar Rendi�a slepkavību.

Nokāpis lejā pa kāpnēm, viņ� uzskrēja virsū savam senam draugam un kolēģim, inspektoram Pīteram Būnam no patruļ policijas nodaļas.

-Trīsdesmit sekundes ceļam! Būns iesmējās.

Cauri gaitenim viņi steidzās uz Drako kabine�ta durvīm, un, kamēr Tenets klauvēja, Būns demonstratīvi skatījās rokas pulkstenī un skaitīja sekundes.

-�� Piecpadsmit, �etrpadsmit, trīspadsmit, div�padsmit�

-�� Iek�ā!

Tenets un Būns Uzsmaidīja viens otram. Cik viegli kļuva, dzirdot, ka Drako balsī atgriezusies agrākā enerģija.

-�� Izklausās, ka �odien lieliskā formā, no��ukstēja Tenets.

Drako paskatījās sienas pulkstenī un pamāja viņiem ar roku.

-� Sēdieties, sēdieties!

Vecākais inspektors Todijs, protams, bija jau �eit, un dokumentu vāki bija gatavībā atvērti.

Tcnetam pietika ar vienu skatienu uz Dra�ko, lai kļūtu skaidrs, ka jaunumi par Angaradu patie�ām ir labi. Drako āriene pēdējos di�vus gadus bija darbojusies kā barometrs, kur� uzrāda viņas veselības stāvokli. Drako bija mazs, ugunīgs velsietis. Viņa augums tik tik�ko atbilda policijas prasībām. Viņa tum�ās ķeltu acis, dzeltenīgā āda un stieplēm līdzīgie, melnie mati kopā ar dzīvīgajām kustībām li�kās gandrīz vai dzirksteļojam tik elektrizēts viņ� bija. Pirmā sievas slimības gada laikā Drako zaudēja visu savu sparīgumu un neno�gurdināmo enerģiju, viņa skatienā izzuda spo�drums un pat mati zaudēja elastību un kļuva nedzīvi. Nākamā gada laikā viņa izskats lē�nām, gandrīz nemanāmi uzlabojās, bet �odien viņ� likās pilnīgi pārmainījies. Drako krekla apkaklīte bija iestērķelēta, kaklasaites mezgls cie�i savilkts, bik�u vīles kā na�a asmeņi, kurpes nospodrinātas līdz tādam mirdzumam, kādam pat ser�ants pirms parādes nespētu pie�sieties.

Tenets uzjautrināts juta, ka ari pats sakārto kaklasaites mezglu un ar roku izbrauc caur matiem.

-� Labi, sacīja Drako. Sāksim.

Slepkavības izmeklē�ana joprojām bija sva�rīgākais jautājums darba kārtībā, un, salīdzinot ar iepriek�ējām reizēm, kad Drako apspriedē ne�piedalījās, �odien Teneta ziņojums bija gar� un detalizēts. Drako klausījās vērīgi un beigās apbē�ra viņu jautājumiem.

-�� Labi, viņ� beidzot noteica. Izskatās, ka jūs savu uzdevumu, kā vienmēr, veicat lie�liski, Tenet. Ja rodas problēmas vai neskaidrī�bas, jūs, protams, zināsiet, kur mani atrast.

-�� Jā, ser. No Drako tik reti gadījās dzirdēt uzslavas, ka tādā reizē tās saņēmējs neizbēgami pietvīka. Tenetam kļuva jautri, redzot, ka arī viņ� pats nav izņēmums, un Būna ironiskā pamirk�ķinā�ana liecināja, ka arī viņ� ir pamanījis to, ko savstarpējās sarunās viņi sauca par "Drako efektu".

Drako novietoja sava nevainojami spodrā, tuk�ā rakstāmgalda pa�ā centrā papīra lapu, uz kuras bija izdarījis atzīmes.

-� Labi, d�entlmeņi. Domāju, ka tas arī �odien varētu būt viss�

Tas viņiem visiem bija signāls celties aug�ā, un to viņi ari darīja, kad ieskanējās �efa balss.

-�� Izņemot�

Viņi atkal apsēdās, optimistiski cerot, ka ta�gad beidzot Drako paziņos ilgi gaidītos priecīgos jaunumus. Uz brīdi Teneta domas aizpeldēja pie notikumiem, kas notika pirms diviem gadiem, kad norisinājās līdzīga saruna, bet toreiz Drako izturē�anās bija gandrīz vai neizprotama, viņa balss izmisuma notrulināta.

-�� Biju cerējis, ka līdz tam nenonāks, bet� baidos, ka man nāksies uzkraut uz jūsu pleciem smagāku darba nastu�

Un tad sekoja bēdīgie jaunumi.

Tagad Drako balsi pildīja vāji slēpts prieks, viņa velsie�u akcents bija jūtams mazāk nekā parasti.

-��� Kā jums zināms, manai sievai nupat ir izdarīta vēl viena pārbaude, kādas viņai pēdē�jo divu gadu laikā veiktas ik katrus divus mē�ne�us. Jūs varējāt nezināt, ka �ī pēdējā, pēdējā �ajā sērijā, bija īpa�i svarīga. No �īs dienas in�tervāls starp pārbaudēm būs garāks. Un pagai�dām prognozes ir labas. Liekas, ka slimība at�kāpjas, tomēr mums vēl gar� ceļ� priek�ā, lai gan izskatās, ka esam pārvarēju�i pirmo, vis�grūtāko barjeru.

Visi trīs vīri sāka runāt reizē.

-�� Labi jaunumi, ser�

-�� Brīni�ķīga ziņa, ser�

-� Tas ir kolosāli, ser�

Drako plati smaidīja. Tas bija patiesa prieka smaids.

-�� Pateicos, pateicos� Līdz �im par uzlabo��anos es neko neteicu gandrīz vai pārdabiskas māņticības dēļ, ka, ja pateik�u, tad kaut kas atkal pavērsīsies uz sliktu. Un man jāuzsver, ka arī pa�laik līdz purva malai vēl tālu�

"Pēc Mellerda stāstītā, vismaz trīs gadi," no�domāja Tenets.

-�� Bet es jutu, ka esmu jums visiem parādā �o ziņu. Drako apklusa, saņēma aproci un sāka ar to spēlēties un virpināt starp pirkstiem. Es gan nekad agrāk neesmu to teicis, bet vēlos, lai jūs visi zinātu, cik augstu es vērtēju jūsu atbalstu �o pēdējo divu gadu laikā. Jums bie�i nācās kopā ar savējo nest arī mana darba nastu, un tas nevarēja būt viegli. Tomēr ne reizi ne ar vārdu, ne �estu jūs neesat sūdzēju�ies par grūtībām.

Tenets, sev par �ausmām, redzēja, ka Drako, nevaldāmais Drako, �is viegli uzliesmojo�ais velsie�u pūķis, kā viņi to bie�i dēvēja aiz mu�

guras, ir tuvu pie asarām. Tenets klusu lūdza: Neļauj viņam raudāt! Bet tad viņ� pārmeta sev. Kāpēc gan vīrie�i nedrīkst raudāt, ja to vēlas? Nekad, nekādos apstākļos neviens nevar no�saukt Drako par nevīri�ķīgu, un noteikti ne�viens no trijiem �orīt �eit klāteso�ajiem vīrie��iem par viņu neko sliktu nedomās.

Bet Drako prasmīgi tika galā ar savām emo�cijām. Viņ� izvilka tik nevainojami izmazgātu, baltu kabatlakatu, ka tas lieliski noderētu jeb�kura veļas pulvera reklāmai, un skaļi iz�ņauca degunu.

-�� Angarada īpa�i palūdza mani, lai es viņas vārdā pateicos jums. Sieva saka, ka jūsu rīcī�ba nepārvērtējami palīdzēja mums, kad bija nepiecie�ams, lai es būtu kopā ar viņu, un vi�ņa zina, ka bez jums es nebūtu varējis to izda�rīt.

-�� Mēs priecājamies, ja varējām jums palī�dzēt, ser, ierunājās Todijs.

Tenets un Būns pamāja.

-�� Jā, varbūt. Drako mirk�ķināja acis. Bet atcerieties, ka mums �is pārbaudījums vēl nav beidzies! Ceru, ka tādi pa�i jūs būsiet vēl pāris gadus.

-�� Mēs esam par to pārliecināti, ser. Un atļau�jiet man teikt�

"Todijs, kā parasti, �auj pār svītru," nodomāja Tenets.

-�� � un es esmu pārliecināts, ka runāju visas mūsu nodaļas vārdā, ka mēs esam ārkārtīgi priecīgi. Lūdzu, nododiet sievai mūsu labākos novēlējumus viņas tālākajā ceļā uz atveseļo�a�nos!

-�� Pateicos jums, Todij. Protams, ja viss būs labi, Drako piecēlās, un pārējie sekoja viņa piemēram, tad jūsu pa�reizējā ^lodze saruks.

-�� Lieliski, teica Būns, kad viņi bija iznāku�i ārpusē. Iesim un paziņosim visiem. Tādi labi jaunumi.

-�� Domāju, ka nav vairs daudz tādu, kuriem to vajadzētu ziņot, atbildēja Tenets.

Un tā tas bija. Kā dīvaina epidēmija, kas strauji izplatās �ūnās, jaunumi jau bija apskrē�ju�i visu ēku. To juta balsu nokrāsā dzirdama�jos sarunu fragmentos, smieklu �altis �ur un tur un vispārējā dzīvīgumā, kur�, kā likās, iz�platījies pat gaiteņos. "Nav �aubu, ka uz �āda lieluma iestādi iz�ķiro�i iedarbojas aug�ā sē�do�ā vīra noskaņojums," nodomāja Tenets. Kā skolā, kur gaisotni nosaka direktors, tā arī vi�ņu policijas nodaļā daudz kas ir atkarīgs no �efa. Pirmajās reizēs, kad Drako ar visu savu misionāra degsmi uzgāzās viņiem uz galvām,

Tenets nekad nebūtu spējis noticēt, ka kādreiz par viņu kaut ko tādu domās. Un pat tagad, kad viņ� juta līdzi Drako, viņam nācās atzīt, ka ir reizes, kad Drako piespie� viņu pie sie�nas.

Viņ� pavēstīja Lainhemam priecīgo ziņu, un abi devās uz Plamptonu, pa ceļam uz īsu brīdi ieskriedami vīna darītavā, lai paņemtu Rendi�a kādreizējās saimnieces adresi. Ieinteresēts pār�baudīt, vai atmiņa nespēlē ar viņu joku, Tenets paņēma arī kartona kasti ar fotogrāfijām. At�griezies ma�īnā, viņ� ielika to klēpi un sāka pārskatīt uzņēmumus. Nevajadzēja ilgu laiku, lai atrastu vajadzīgo.

Rokā ir. Jā, �ī ir tie�i tā, kuru es domāju. Tomēr nācās atzīt, ka līdzība nav tik uzkrī�to�a, kā viņam bija licies. Meitene smaidīja, pārliekusies pār sētu ar pieciem �ķērssprai�ļiem, ģērbusies d�insos un krekliņā ar īsām piedurknēm. Mati saņemti atpakaļ zirgastē, bet viņa pati neizskatījās ne dienu vecāka par div�desmit gadiem. Ja Tenets nekļūdās, tajā laikā viņas meitenītei vajadzēja būt kādus desmit, vienpadsmit gadus vecai, bet viņai pa�ai jau ap divdesmit �etri, divdesmit pieci. Vai ir ie�spējams, ka viņ� tomēr kļūdās un viss �is ir neprātīga iedoma? Nu, ja tā, tad viņ� vismaz varēs but apmierinats, ka ir par to pārliecinā�jies.

Tenets pagaidīja, līdz ma�īna izgriezās uz taisna, satiksmes nenoslogota ceļa posma, un pa�cēla fotogrāfiju tā, lai Lainhems varētu riskēt un ātri apskatīt to.

-�� Nevaru gan pateikt, pamatīgāk neapskatījis, sacīja ser�ants.

-�� Tad jums man jānotic. Līdzība �eit ir, atbildēja Tenets, apzinādamies, ka, tikpat lielā mērā kā Lainhemu, cen�as pārliecināt arī pats sevi. Jo, caurskatījis arī pārējās fotogrāfijas, viņ� bija spiests atzīt, ka Lainhema secinājums ir tikpat iespējams un Eleina vienkār�i varēja būt Rendi�a tipa meitene. Viņas visas, bez iz�ņēmuma, bija mazas, slaidas, viņu augumu bie�i vien varēja noteikt pēc apkārt eso�iem priek�metiem. Tā, kura, iespējams, bija Eleinas māte, piemēram, nevarēja būt garāka par pie�cām pēdām. Piecu �ķērssprai�ļu aug�ējā kārts atradās tie�i zem viņas plecu līnijas.

Ieslidinājis �o fotogrāfiju kabatas portfelī, Tenets atlaidās sēdeklī, lai varētu baudīt brau�cienu. �is bija viens no-jaukākajiem dienvid�austrumu apgabaliem. Caur Kreinbrūku, Hokhērstu, E�ingemu un Bērvo�u ceļ� vijās pa brīni�ķīgu, kalnainu lauku ainavu, kura �ajā gadalaikā atgādināja krā�ņu rudens krāsu go�belēnu.

-� Luīzei te patiktu, sacīja Lainhems, kad vi�ņi iebrauca skaistajā Bērvo�as mazpilsētiņā ar koku rindām apstādītajām ietvēm un gleznainām mājiņām.

-� Beitmena ir tikai mazliet tālāk, stāstīja Tenets. Redjarda Kiplinga māja. Mēs reiz ar ģi�meni te bijām izbraukumā. Daudz ko apskatīt.

-�� Mēs ceram līdzīgos izbraukumos doties vē�lāk, kad bērni būs paaugu�ies. Vēl pārāk mazi.

Drīz pēc Ringmeras viņi pabrauca garām Glindbornas pagriezienam, un kreisajā pusē pa�vērās skats uz kailajām, pla�ajām Sautdaunas nogāzēm.

Gandrīz visu ceļu bija spīdējusi saule, bet, kad ceļ� noveda no augstienes un iegriezās Līvzā, Tenets priek�ā pamanīja smagu mākoņu gubu. Saules stari tai izlauzās cauri arvien retāk un spīdēja arvien īsāku brīdi.

-�� Izskatās, ka debesis tūlīt atvērsies, sacīja Lainhems.

-�� Cerēsim, ka nē. Nepaņēmu lietusmēteli. �orīt steidzoties uz darbu, Tenets bija to aizmir�sis.

-�� Ja notiks pats sliktākais, man bagā�niekā ir veca jaka. Varēsiet paņemt vismaz to.

-�� Paldies. Griezieties pa labi uz Haistritu un galā vēlreiz pa labi!

Lainhems pievērsa uzmanību ma�īnu pilnajai ielai vecpilsētas centrā un tad ierunājās:

-�� Vispār, ser, es nupat iedomājos, ka mums vajadzēja vispirms piezvanīt. Ja viņas nebūs mājās, veltīgi būsim brauku�i �o ceļa gabalu.

-�� Arī es par to iedomājos. Tomēr, pat ja tas tā būs, mēs varēsim ievākt �ādas tādas ziņas, aprunāties ar kaimiņiem. Patiesībā Tcnets bi�ja baidījies, ka kaut kāda iemesla dēļ vajadzēs braucienu atlikt. Viņ� gribēja izlasīt vēl vienu nezināmu lappusi no Rcndi�a dzīves, redzēt vielu, kurā viņ� pavadījis vairākus gadus, pa�runāt ar vēl da�iem cilvēkiem, kuri viņu pazi�nu�i.

-�� Varbūt viņa vispār �eit vairs nedzīvo.

-� Tā var būt.

-�� Vai varbūt pat mirusi.

-�� Ja viss ir gājis normāli, tad jācer, ka tā ne�būs. Es izrēķināju, ka viņai tagad var būt pāri se�desmit.

Parādījās ceļrādis uz Plamptonu.

-�� �eit griezieties pa kreisi, norādīja Tenets. Vairs tikai kādas pāris jūdzes. Nedomāju, ka pilsētiņa ir liela, un viņas māju mums vajadzētu atrast bez grūtībām.

Viņ� drīz saprata, ka tas ir pārsteidzīgs pieņē�mums. Pēc brī�a parādījās zīme, kura vēstīja, ka līdz Plamptonai palikusi pusjūdze. Viņi pabrau�ca garām krodziņam un lauksaimniecības ko�led�ai labajā pusē. Tad sekoja pāris mājas, un tad atkal lauki. Lainhems samazināja ātrumu.

-�� Vai te varētu būt?

-�� Vajadzētu.

Izrādījās, ka Plamptona ir ļoti izkaisīta. Tai nebija izteikta centra, un, pajautāju�i ceļu, viņi vēl divas reizes nomaldījās, līdz beidzot izdevās atrast Jasmīnu koted�u, kura nemaz neizskatījās tik skaista, kā varētu domāt pēc nosaukuma. Di�vas kopā sabūvētas Viktorijas stila mājiņas, cel�tas no neglītiem, sarkaniem ķieģeļiem, ar �etr�stūrainiem ni�veida logiem kreisajā pusē no cen�trālās ieejas.

Kad viņi izkāpa no ma�īnas, sāka 1it. Milzīgas lāses izraibināja asfaltu.

-�� Laikam gan būs jāpaņem jūsu jaka, Maik.

Ieraudzījis Lainhema sniegto apģērba gabalu,

Tenets savilka uzacis. Jaka bija ne tikai veca, bet arī pamatīgi noskrandusi, ar milzīgiem trai�piem priek�pusē un uz vienas no piedurknēm.

-�� Piedodiet, ser! Izskatās vēl sliktāka, nekā biju iedomājies. Turu to negadījumiem ja jāmaina riepa vai kam tamlīdzīgam.

-� Tā gan izskatās!

-�� Ņemiet manu lietusmēteli, Lainhems augstsirdīgi piedāvāja, sākdams vilkt to nost.

-� Nē, nē. Dodiet ātrāk jaku! Tagad jau lietus gāza. Izpletl�u to virs galvas.

Priek�ējie vārtiņi bija salauzti un atspiesti vaļā ar ķieģeli, bet dārziņ� izskatījās pamests no�vārtā: zālājs nepļauts, puķu dobes nezālēm aizaugu�as. Tīteņrozes garie, jaunie dzinumi pie durvīm nebija atsieti, un, kad Tenets spieda zvana pogu, tās dzeloņi iecirtās viņam piedurknē

-� Vai tas vispār strādā? jautāja Lainhems. Es neko nedzirdēju. Viņ� uzslēja apkakli pret arvien spēcīgāko lietusgāzi.

Tenets pacēla vēstuļkastītes aug�ējo aizvirtni un pāris reizes piebungāja. Troksnis atbalsojās visā mājā, bet atbildes joprojām nebija. Atvērās blakus koted�as ārdurvis, un iznāca kāda sievi�ete. Virs galvas viņa turēja lietussargu ar diviem salauztiem sprai�ļiem. No tā apak�as sieviete pē�tīja abus vīrus.

-�� Ko jūs gribat? Viņa bija vidējos gados un visai krietna svarā, ar tik pietūku�ām kājās, ka miesa pie potītēm karājās pāri kurpēm.

Lainhems, ierāvis galvu apkaklē, atkāpās no du�as, kura gāzās no jumta.

-�� Mēs vēlējāmies parunāt ar misis Vudu. -

Viņ� izzvejoja no kabatas policista karti un pa�sniedza to sievietei.

Viņa pasniedzās pār pussagruvu�o mietiņu �ogu, paņēma karti un nopētīja to.

-�� Vienu mirkli. Gāzelējoties sieviete iegāja mājā.

Lainhems paskatījās uz Tenetu un paraustīja plecus. Izskatās, ka misis Vuda tomēr vēl dzīvo �eit. Tagad lietus lija tie�i virsū, tāpēc abi vīri piespiedās pie mājas sienas, cik cie�i vien iespējams, visai neapdomāts gājiens, jo tie�i tad aizsprostojusies notekcaurule viņiem virs galvām pārplūda un viņi nokļuva tie�i zem ūdenskrituma.

Kad abi atlēca no sienas, Tenets pamanīja, ka tīklveidīgais aizkars loga ni�ā Lainhemam aiz muguras �ūpojas. Pie palodzes parādījās maza, apaļa bumbiņa, bet aizkars pacēlās par da�ām collām.

-��� Paskatieties aiz muguras, Maik! viņ�

no�nāca. >

Lainhems pagriezās, bet aizkars bija no�kritis, un vairs nebija ko redzēt.

-�� Kas, ser?

"Bumbiņa varēja būt spieķa uzgalis," minē�ja Tenets, "un tas nozīmē, ka misis Vuda, ie�spējams, nevar pārvietoties un aizkars viņai aizsniedzams tikai ar spieķi. Tāpēc rūpes par viņu uzņēmusies kaimiņiene."

Sieviete atkal iznāca ārā.

-�� �ajos laikos piesardzības nekad nevar būt par daudz! viņa sacīja un atdeva Lainhemam karti.

-Jums ir pilnīga taisnība! piekrita Tenets.

Misis Vudu, kā izrādījās, pie gultas ir piesais�tījis artrīts smagā formā. Ārdurvju atslēga gla�bājās zem apgriezta puķu poda blakus durvīm, lai pazīstamie apmeklētāji pa�i varētu ienākt mājā.

-�� Patiesību sakot, ne pati oriģinālākā slēp�tuve, norūca Lainhems, sameklējis atslēgu. Pirmā vieta, kur meklētu zaglis, it īpa�i, ja zinā�tu, ka atslēga glabājas ārpusē.

Viņi apstājās priek�namā un uz kājslauķa nokratīja ūdens piles. Māja sagaidīja viņus ar drēgnumu. �aurā koridora sienas, tum�i sarka�nās grīdas flīzes, brūni krāsotās durvis un kāp�ņu margas atstāja drūmu iespaidu. Priek�ā, bla�kus kāpnēm, eja veda uz vēl vienām durvīm.

Tenets nodrebinājās.

-�� Labāk novilksim mēteļus. Viņi pakāra tos uz vecmodīga pakaramā pa labi no durvīm.

-�� �eit ir auksti! norūca Lainhems. Bet kā�jas man slapjas.

-������� Beidziet kurnēt, Maik! Labāk paskatieties uz mani! Jaka nebija viņu pārāk pasargājusi. Bik�u staras un arī kājas Tenetam bija slapjas, un viņam radās neomulīga sajūta, ka lietus ir notecējis pa muguru un samērcējis arī �aketi zem jostas vietas.

-�� Misis Vuda, viņ� skaļākā balsī iesaucās un tad pieklauvēja pie durvīm kreisajā pusē, pārliecināts, ka tie�i tur viņu atradīs.

Tenets iebāza galvu durvīs.

-�� Vai drīkstam ienākt, misis Vuda? Neuztrau�cieties, mēs esam no policijas. Savas apliecības jau uzrādījām jūsu kaimiņienei, un viņa mums pastāstīja, kur atrast atslēgu.

-�� Nāciet iek�ā!

Augums gultā pie loga izskatījās tik tievs un trausls, ka segās gandrīz vai nebija saskatāms. Tenets nodomāja, ka laikam gan ir kļūdījies, aprēķinot viņas vecumu. �ai sievietei bija jau pāri septiņdesmit, un meita viņai piedzimusi krietni vēlāk, nekā viņ� minējis. Sievietes tais�nos, baltos matus apgriezusi kāda neprofesio�nāļa roka. Sievietes āda bija tik bāla, ka likās gandrīz vai caurspīdīga. Slimība �ausmīgi sa�griezusi un izkropļojusi vājās rokas. Virs gul�tas pārklāja gulēja alumīnija spieķis, viegls kā spalviņa, bet blakus gultai stāvēja apkrauts naktsskapītis, staigājamais rāmis un kumode. Istaba bija liela, acīmredzot kādreiz izmantota kā viesistaba, bet likās, ka te nav daudz siltāks nekā priek�namā. No elektriskā kamīna, novi�etota istabas vidū uz grīdas, spīdēja vientuļa sildstieple, pavērsta pret gultu. Pārnēsājamais televizors bija ieslēgts, un reklāma pieprasīja skatītājiem, lai tie tūlīt pat pasūta vietas sau�lainu ziemas brīvdienu pavadī�anai.

Kad viņi bija iekārtoju�ies, Tenets ierunājās: .

-�� Nezinu, vai esat dzirdējusi, bet jūsu kād�reizējais īrnieks pirms da�ām dienām ir mi�ris�

Misis Vudas seja neparasti izmainījās. Viņas acis iemirdzējās un sārtuma vilnis no bezkrāsai�najiem matiem pie daudzkārt mazgātās aubes iz�pletās uz visām pusēm.

"Ja sievietes fiziskās iespējas atļautu, viņa savilktu rokas dūrēs," nodomāja Tenets, vēro�dams izkropļoto pirkstu saliek�anos. "Tātad �eit kaut kas slēpjas." Uztraukumā viņ� juta pakau�sim pārskrienam skudriņas.

Sārtums misis Vudas sejā, cik ātri parādījies, tik ātri pazuda, un nu seja likās vēl bezkrāsainā�ka nekā pirms brī�a.

-�� Zaks Rendi�s, jūs domājat, viņa novilka. -

O, jā, es jau par to dzirdēju. Noslepkavots, vai ne? Un viņa pasmaidīja. Tas bija auksts, ap�mierinājuma pilns smaids.

"Tas, ka �ī no�ēlu izraiso�ā, vecā dāma izrāda tādu atriebīgu prieku, ir mazliet �okējo�i," no�domāja Tenets, lai gan viņam nenāca ne prātā, ka sieviete nedrīkstētu tā izturēties.

-�� Kā jums liekas, Tenets pajautāja, vai mēs uz brīdi nevarētu izslēgt televizoru?

Tālva'dības pults atradās pie rokas, un pēc pā�ris neveiksmīgiem mēģinājumiem misis Vudai izdevās nospiest vajadzīgo pogu.

-�� Neko vairāk arī viņ� nav pelnījis, tas nu man ir skaidrs, viņa paziņoja skaļā balsī. Ie�stājās klusums.

Kamēr viņi gaidīja, kad misis Vudai izdosies izslēgt televizoru, Tenets ievēroja, ka uz naktsskapl�a atrodas pāris fotogrāfiju. "Vai vienā no tām varētu būt Elcina?" viņ� minēja. "Kā lai ap�skata tās tuvāk?" Jums viņ� acīmredzot ne vi�sai patika? Tenets jautāja, visu uzmanību pievērsis fotouzņēmumiem. Viņ� apzinājās, ka tas ir maigi teikts.

-�� Es viņu ienīdu! sieviete kaislīgi iesaucās. Viņ� nogalināja manu meitu!

Misis Vuda pat nepaskatījās uz viņiem, lai novērtētu, kādu iespaidu atstājis �is paziņojums.

Vecās sievietes ne�ēlības pilnās acis vērās tuk��umā. Skatiens bija koncentrēts uz kādu ārpusstāvo�u vīziju, kurai nebija nekāda sakara ar abiem klāteso�ajiem vīriem. Tenets un Lainhems, paskatīdamies viens uz otru, neizpratnē pacēla uzacis un paraustīja plecus. Ne viens, ne otrs nedomāja, ka sieviete gribējusi to teikt tie�ā nozīmē. Tad likās, ka viņa atkal nolai�as uz zemes. Misis Vudas skatiens apstaigāja gultu, apstājās pie sakropļotajām rokām, pie elektriskā kamīna vienīgās stieples un beigās pievērsās Tenetkm un Lainhemam.

-�� Ja nebūtu viņa, es neatrastos �eit vientuļa, piesaistīta pie gultas. Man būtu mana D�illi ja, un viņa par mani rūpētos.

-�� Kā tas notika? jautāja Tenets. �ādas saru�nas viņ� bija piedzīvojis. Cilvēki, kuri dzīvo vientuļi, it īpa�i veci un nevarīgi, gandrīz vienmēr vēlas izrunāties, parasti par visu, kas vientulībā pavadītās stundās sakrājies uz sirds, par veselības stāvokli, par viņiem no�darītajām pārestībām, par atmiņām. Vienīgais, kas bija vajadzīgs, lai pamudinātu viņus uz at�klātību, bija �ad un tad izteikts jautājums. Te�nets juta, ka blakus sēdo�ais Lainhems ie�slīgst, kā Tenets to dēvēja, aiz necaurredzama aizkara. Lainhems jau gadiem, kad juta, ka liecinieks kļūst atklāts, izmantoja pa�a iz�strādātu paņēmienu kļūt neredzamam un nejūtamam. Viņ� pārvērtās par nekustīgu statuju, un tikai rets skatiens liecināja, ka viņa uzmanī�ba ir sakoncentrēta, ka viņ� uzsūc visu, kas norisinās blakus. Katru reizi, kad Tenetam nā�cās strādāt ar kādu citu, nepieredzēju�u kolēģi, kur� nervozi grozās, klepo, āri�ķīgi �vīkā kaut ko piezīmju grāmatiņā un kopumā mulsina lie�cinieku, viņ� ar no�ēlu pieminēja Lainhema prasmi. Tenets pat iedomājās, ka �ādu izturē��anos vajadzētu mācīt policijas skolā.

Viņas stāstā bija daudz no tā, ko viņ� bija gai�dījis. Drauģelis "izmantojis" D�illijas labvēlību, kad viņa bijusi tikai piecpadsmit gadus veca, un pametis viņu, tiklīdz uzzinājis, ka meitene gaida bērnu. Neilgi pirms tam kaimiņu meitenei iz�darīts neveiksmīgs aborts, un tagad viņa bija bezcerīgi slima, tāpēc D�illija atteikusies pat domāt par atbrīvo�anos no bērna. Ap to laiku nomiris viņas tēvs, un viņām ar māti nācies domāt, kā nopelnīt iztikai. Viņas nolēmu�as izīrēt istabas tuvējās lauksaimniecības ko�led�as studentiem. Visai daudzi vietējie ļaudis tā darīja, un tas nozīmētu, ka D�illija var dzī�vot mājās un pēc bērna piedzim�anas rūpēties par to. Vēlāk, kad Linnija sāks iet skolā, D�illija varēs dabūt darbu kādā no LIvzas veika�liem.

Tenets saspicēja ausis, un viņam vēlreiz sa�gribējās aplūkot fotogrāfijas. �ī bija pirmā reize, kad tika pieminēts bērna vārds, kur� liek nojaust ari dzimumu. Vārds Linnija pilnī�gi var būt Eleinas mīlināmais vārdiņ�. Ja vaja�dzēs, viņ� vēlāk pajautās. Vecā dāma bija pa�matīgi ieslīgusi stāstījumā, un viņ� negribēja traucēt tā plūdumu.

Viss gāja labi, līdz ieradās Zaks. Tas bija viņa koled�as tre�ā izlaiduma kursa sākumā. Pir�mo gadu viņ� dzīvoja studentu kopmītnē, bet otro fermā, kurā izgāja praktiskās apmācības kursu. Līdz tam D�illija pirmās, nelaimīgās pie�redzes iespaidā pret pui�iem izturējās pie�sardzīgi, bet, lasot starp rindiņām, Tenets nojau�ta, ka pietika viņai vienu reizi paskatīties uz Za�ķu, lai viss izmainītos. Pēc misis Vudas stāstītā, protams, visa iniciatīva piederējusi Zakam.

Apsolīja viņu precēt, tā, lūk, viņa rūgti piebilda.

"Veltīgas cerības," nodomāja Tenets. iŅemot vērā Zaķa ilgtermiņa nākotnes plānus, viņ� ļoti �aubījās, vai Rendi�s kaut reizi �ādu varbūtību ir nopietni pieļāvis. Alise Lendersa ar viņas tēva pla�ajiem laukiem bija daudz vilino�āks variants.

-�� Kad viņ� D�illiju pameta, viņa nespēja tam noticēt. Viņa nesaņēma vairs ne rindiņas no Za�ķa. Viņa gaidīja un gaidīja, rakstīja vēstules, vienu pēc otras, bet tā arī ne vārda no viņa vairs nesaņēma. Viņa bija kā prātu zaudējusi. �ausmī�ga sajūta pārņēma skatoties, kā meita katru dienu lūkojas pa logu un gaida pastnieku. Es jau sāku no rītiem mosties glu�i vai slima, iedomājoties viņas sarūgtinājumu, kad kārtējo reizi vēstules nebūs. Beigu beigās viņa man teica: "Nekas nav noticis, mammu, man vienkār�i jāaizbrauc un jāsatiek viņ�. Varbūt Zaks ir slims, varbūt salau�zis roku un nevar rakstīt�" Jā, varbūt zilonis prot lidot, es pie sevis nodomāju. Viņai es, pro�tams, to neteicu, no tā nebūtu nekādas jēgas, bet jau no pa�a sākuma es nopratu, ko viņ� ir vērts ar saviem li�ķīgajiem gājieniem. īsts meitu med�nieks, lūk, kas viņ� bija. Pat ja viņ� apprecējās, tad varu derēt, ka sievai ar viņu gāja smagi. Tā�tad es visādi centos pārliecināt D�illiju nebraukt. Es nojautu, ka tas beigsies slikti. Bet viņa jau mani neklausīja un prom bija. Tā arī aizbrauca, un es viņu vairs nekad netiku redzējusi.

-�� Kas ar viņu notika? jautāja Tenets, pats pārsteigts par savu tie�o jautājumu.

-�� Atceļā mājup viņa ar savu ma�īnu no�gāzās no tās augstās kraujas otrpus E�ingemas. Runāja, ka bijusi beigta uz vietas.

-�� Vai jums liekas, ka tas nebija nelaimes gadī�jums?

-�� Neviens jau nezina, misis Vuda purināja galvu. Viņas acis pieplūda asarām.

-�� Neviens to arī nekad neuzzinās. Kā akla viņa taustijās uz naktsskapī�a pēc paciņas ar sal�vetēm. Tcnets tās pasniedza. Neveikli misis Vu�da izvilka vienu un notrauca asaras. Pateicos. Bet vai tad jūs nesaprotat, ka tam nav nekādas nozīmes? Bija nelaimes gadījums, vai arī� vai arī viņa izdarīja to tī�ām, vienalga, tas bija viņ�, kas D�illiju nogalināja. Ja tas bija nelaimes ga�dījums, tad tāpēc, ka pēc tik�anās ar Zaķu meita bija satriekta. Viņa ļoti labi vadīja ma�īnu, brau�ca uzmanīgi�

Pat vislabākajiem braucējiem gadās avārijas, Tenets to zināja, bet viņ� arī saprata, ka nav vērts viņai to teikt. Misis Vudai �ī doma ir iesēdusies dziļi, un īsā sarunā nav iespējams viņu pārlie�cināt, ka ir iespējama arī cita varbūtība. Un galu galā izklausījās glu�i ticami. Viņai dro�i vien ir taisniba. Pat ja D�illija Vuda nav aizgājusi no dzīves apzināti, pēc Zaķa atraidījuma viņa no�teikti nebija spējīga koncentrēties ma�īnas va�dī�anai.

-������� Ceru, ka vismaz mazmeita bija jums at�spaids, viņ� sacīja, priecādamies, ka viņa pacietība ir atmaksāta un beidzot ir iespēja uzsākt sarunu par tēmu, kuras dēļ viņi uz �e�jieni brauca.

Un, kā jau bija gaidīts, misis Vudas atbilde apstiprināja, ka bērns bijusi meitenīte.

-�� Viņai tad bija tikai desmit gadiņi! Ko tādā vecumā var gribēt no bērna, it īpa�i, ja ari tas tik ļoti pārdzīvo mātes nāvi? Tomēr jums ir taisnī�ba. Viņa man bija mierinājums līdz brīdim, kad devās uz koled�u. Un atcerieties es negribēju spiest viņu palikt mājās. Meitene bija ļoti spējī�ga-

Misis Vuda sāka taustīties pēc vienas no foto�grāfijām.

-�� Lūk, �eit vina ir.

Tenets steidzīgi pieliecās, lai palīdzētu viņai. Kad fotogrāfija bija pasniegta, viņu pārņēma tri�umfējo�s prieks. Nevarēja būt �aubu, ka no foto�grāfijas uz viņu raugās Eleina Vuda, mazliet jau�nāka varbūt, bet pazīt viņu varēja vienā mirklī. Viņ� pasniedza foto Lainhemam.

-�� Viņa ir skaista meitene.

Misis Vuda sniedzās pēc otra attēla.

-�� Un �eit ir viņas māte.

Vēl viens apstiprinājums. �ī noteikti bija meitene, par kuru viņ� bija domājis, ka tā varētu būt Eleinas māte.

-�� Viņas ir ļoti līdzīgas. Viņ� pasniedza otru fotogrāfiju Lainhemam, kur�, lai varētu salīdzi�nāt abas jaunās sievietes, turēja attēlus blakus. ' Liekas, ka jūsu mazmeita pa�laik ir ļoti tuvu tam vecumam, kādā fotografē�anās reizē bija jūsu meita.

-�� Jā, tā ir. Viņai veicas ļoti labi. Strādā pie tiem jaunmodīgajiem aparātiem, kompjūtericm.

-�� Kā viņa sapratās ar misteru Rcndi�u, kamēr viņ� dzīvoja �eit?

-�� Ak, labi. Viņ� rīkojās gudri un mācēja bēr�nam iepatikties tā, lai nerastos sare�ģījumi, ka�mēr viņ� lenca viņas māti. Un, protams, viņai nekad nav bijis tēva, tā ka viņa tiecās pie vīrie��iem. Bet pēc tam, kad D�illija gāja bojā, es iz�darīju visu, lai Linnija saprastu, kas viņ� par cilvēku. O, jā, to gan es izdarīju.

-�� Vai viņa bie�i atbrauc jūs apciemot?

-��� Vienmēr, kad var izrauties no darba. Linnijai tas nav viegli, viņa nestrādā visu laiku vie�nā vietā. Viņa strādā� Misis Vuda aprāvās, paskatījās vispirms uz Tenetu, tad uz Lainhemu un tad atkal uz Tenetu. Sākumā priecīgi sa�traukta par ciemiņiem, tad iegrimusi savā stās�tījumā, līdz �im brīdim viņa nebija painte�resējusies, kāds ir viņu iera�anās iemesls.

Tagad, iespējams, pirmo reizi, viņa sajuta, ka draud briesmas. No kurienes� no kurienes, jūs teicāt, jūs esat?

-�� No Starrendenas. Mēs izmeklējam mis�tera Rendi�a slepkavības lietu.

-�� Kāpēc esat ieradu�ies pie manis?

Līdz �im viņa bija runājusi tik brīvi, ka Tenets bija pārliecināts viņai nav ne jausmas par mazmeitas saistību ar Rendi�u. Ja viņ� to pateik�tu, tad noteikti sagādātu viņai daudz nevajadzīgu sāpju. Ja beigās izrādīsies, ka Eleina patie�ām ir nogalinājusi Zaķu, tad no sāpēm izvairīties ne�būs iespējams, bet pagaidām prātīgāk būtu turēt viņu neziņā.

-�� Un saprotams, Tenets teica, ka mēs runājam ar katru, kur� viņu ir pazinis.

Piecēlies Tenets redzēja, ka sievieti mazliet ir nomierinājusi doma, ka viņi tūlīt aizies.

-�� �ēl, ka jūsu mazmeita nedzīvo tuvāk. Viņa varētu jums vairāk palīdzēt. "Un vispār, kāpēc Eleina nepalīdzēja vecmāmiņai vairāk? Ar viņas kvalifikāciju atrastos pietiekami darbavietu Līvzā vai Braitonā." Nav jau gan mūsu darī�ana, tomēr�

Vecā kundze bija nojautusi viņa vārdos ne�pateikto nosodījumu un tagad purināja galvu.

-�� Es dzīvoju �eit tāpēc, ka gribu dzīvot �eit.

Vienmēr esmu atkārtojusi, ka negribu iet uz ne�spējnieku māju, ka gribu nomirt pati savā gultā. Un tā es ari darī�u.

-� Jums noteikti �eit ir ļoti grūti.

-jGalā tieku. Viņa pavicināja roku. Ļaudis nāk mani apciemot, piestumj uz ratiņiem ēdienu, pie manis nāk �ī rajona slimnieku kopēja un palīdz man nomazgāties. Sieviete dusmīgi pa�raudzījās Tenetā. Es negribu, lai Linnija izpos�ta savu dzīvi manis dēļ. Cilvēks tikai vienu reizi ir jauns, un viņam jābūt brīvam, lai varētu baudīt dzīvi.

Ārpusē Tenets ar prieku pamanīja, ka lietus ir pierimis.

-� Jūs viņai ne visai patikāt, ser, sacīja Lainhems, ar savu kritisko mājienu par viņas dārgo Linniju.

-�� Nedarīju to ar nolūku, kā, bez �aubām, jūs noprotat, Maik. Turklāt, nezinu, kā jūsējās, bet manas kājas ir glu�i nejūtīgas.

-�� Manējās arī.

-�� Domāju, ka laiks papusdienot. Interesanti, vai tajā krodziņā pa ceļam ir kamīns? Kā krodzi�ņu sauca?

-�� "Pusmēness".

-�� Pareizi. Braucam noskaidrot!

Viņiem paveicās. Līdzko kāja bija pāri slieksnim, viņus ietina svētlaimīgs siltums. "Pusmēnesī" bija ne tikai viens, bet divi kamī�ni slēgts galā pie dārtu spēles apļa un biljar�da galda, un ar atklātu liesmu pretējā galā. Un vislabākais, ka pie �ī atradās brīvs galdiņ�.

-�� Kā jūs domājat, ko tas nozīmē? Lainhems pamāja uz dūmu nokvēpinātu betona pārsedzi virs liesmām. Tajā bija iekalti vārdi:

KOKS LIESMAS BARO, VĀRDI DUSMAS DARA

-�� Ar "dara" laikam domāts, ka izraisa, ko? jautāja Tenets.

-Ā, saprotu. Dzīve būtu galīgi garlaicīga, ja mēs visi vienmēr solītos būt klusi, vai ne? � Lainhems izstiepa kājas pret mājīgo siltumu. Ak, ja tagad varētu novilkt zeķes!

-�� Domāju, ka saimnieks par jums nebūtu pārāk lielā sajūsmā!

Viņi palutināja sevi ar karstu ēdienu mājas sautējumu no jēra gaļas, kartupeļiem, tomātiem un siera un ļāva siltumam izplūst pa visiem kauliem. Pēc maltītes Tenets atgāzās krēslā, aiz�dedzināja pīpi un vēroja, kā no bik�u galiem iz�tvaiko slapjums. Nu ir labāk. Viņ� tā sēdēja, kamēr pīpe sāka labi vilkt, un tad ierunājās: -

Nu, ko, Maik?

-��� Labi, labi, ser. Es lūdzu jūsu piedo�anu. Jums bija taisnība. Bet es jums pateik�u, lūk, ko. Lai gan man īpa�i nepatīk Eleina Vuda un arī par viņas vecmāmiņu neesmu pārāk lielā sajūsmā, es tomēr ļoti ceru, ka viņa nav slep�kava. Viņa ir vienīgais, kas vecajai kundzei pa�licis.

-��� Manuprāt, gadu gaitā jūs kļūstat arvien mīkstsirdīgāks, Maik. Vispirms jūs izsakāt ce�rību, ka tas nebūs Festers, tagad jūs to pa�u ap�galvojat par Eleinu. Vai ir vēl kādi kandidāti, kurus jūs gribētu izslēgt no saraksta?

-�� Ak, nu, labi, ser. Es kļūstu mīkstsirdīgāks. Varat to neteikt, bet, ja jāraksturo jūsu pagātne, tad varu derēt, ka sevī jūs pārdzīvojat tie�i to pa�u.

Tenets iesmējās.

-�� Trāpīts. Tomēr tagad jums jāatzīst, ka Eleinai bija iegansts.

-��� īsti klasisks, vai ne? Atriebība par mātes nāvi. Jā, esmu pārliecināts, ka pa �iem gadiem vecā misis Vuda nav palaidusi garām izdevību mazmeitai visu izstāstīt un Eleina pazina Rendi�u tajā pa�ā mirklī, kad viņu ieraudzīja, vai jums tā ne�ķiet? Vecumā starp divdesmit un trīsdesmit cilvēks pēc izskata īpa�i neizmainās.

-�� Viņa jau pirms tam varēja apjaust, kas ir �is cilvēks, Maik, kad pirms brauk�anas uz vīna darītavu uzzināja viņa vārdu. Tas izklausās visai ticami. Uzvārds galu galā ir rets.

-�� Tātad Eleina varēja būt viņam uz pēdām. Jautājums, vai Rendi�s viņu ir pazinis?

-��� Viņa tagad, divdesmit piecu gadu vecu�mā, salīdzinājumā ar desmit gadu vecu meite�nīti, varbūt ir krietni izmainījusies. Ja Rendi�s viņu pazina, tad tikai pateicoties līdzībai ar māti.

-� Kā jau jūs teicāt, ser, viņa ir tie�i tajā vecumā, kādā bija viņas māte, kad iepazinās ar Rendi�u.

-� Pareizi.

-�� Arī viņas uzvārds varēja iezvanīt trauksmes zvanu.

-�� Ja viņ� to zināja, Maik. Man jums nav jā�saka, cik mūsdienās jaunie ļaudis ir nepiespiesti. Varbūt viņa nosauca sevi par Eleinu un viss. Un tas Rendi�am neko neizteica, ja viņ� meitenīti pazina tikai kā Linniju.

-�� Bet varbūt arī pazina, ser. Tādam kā viņ� tas padarītu �o romānu tikai pikantāku.

-�� Jā, iespējams. Visādā ziņā interesanti ja viens no viņiem pazina otru, vai lika otram to nojaust? Tie�ām, intriģējo�a situācija. Kā jums liekas?

Lainhems prātoja.

Es teiktu, ka Rendi�s varbūt arī pateiktu, bet viņa dro�i vien ne.

Tenets izkratīja pīpi pelnutraukā.

-Labi, brauksim un mēģināsim to noskaidrot- .

Atceļā uz Starrendenu laiks bija kaprīzs kā nekad: mirkļiem, kad viņus lutināja spo�a sau�līte, sekoja mirkļi ar spēcīgām lietusgāzēm. Vienā tādā lietus mākonī redzamība paslikti�nājās tā, ka Lainhemam nācās nogriezt ma�īnu ceļa malā, lai nogaidītu, kamēr smagākais gāziens būs pārgājis.

Sildītājs ma�īnā darbojās ar pilnu jaudu, to�mēr omulības nebija kā varēja būt ar tik slapjām kājām? Tenets nolēma, ka pirms do�anās uz COMPU TECH, lai aprunātos ar Eleinu un iztaujātu Festeru par meliem, būtu prātīgi ie�griezties mājās un pārģērbties. Varētu paņemt arī lietusmēteli.

Vispirms viņi piebrauca pie Tenctu mājas. Lainhems izvēlējās palikt ma�īnā un pagaidīt. Halles vidū Tenets gandrīz paklupa uz nevērīgi nomestām krosenēm izskatījās pēc Brid�itas. Viņ� pacēla apavus un nolika malā. Likās, ka arī viņa dabūjusi ciest no lietusgāzes. Kurpes bija piemirku�as, rievotās zoles piedzītas dubļiem, smiltīm un pat stikla lauskām. Ak Kungs, kur gan viņa bridusi?

-� Tēti? Ko tu dari mājās? Es vienu bridi iedo�mājos, ka zagļi!

Brid�ita bija parādījusies kāpņu aug�ā, galva aptīta ar dvieli.

-�� Mēs izmirkām tāpat kā tu, Tenets pavi�cināja viņas krosenes.

-�� Ā, piedod! Biju domājusi nolikt tās virtuvē �āvēties, tiklīdz bū�u pārģērbusies. Vēl ilgi ne�gaidīju nevienu mājās.

-�� Es nolik�u tās uz kājslauķa pie sētas dur�vīm. Tenets tā arī izdarīja, vispirms izvilcis no zoles stikla lausku, lai Brid�ita, nepamanījusi to, nesagrieztos. Iemetis stiklu atkritumu spainī, viņ� steidzās aug�ā.

Tenets stīvēja kājās sausas bikses, kad gu�ļamistabas durvīs parādījās Brid�ita.

-� Tev būs laiks iedzert tasi kafijas?

-�� Nē, piedod, mīļumiņ! Maiks gaida ārpusē ma�īnā. Mēs esam ceļā pie da�iem lieciniekiem. Ieskrēju mājās tikai tāpēc, ka zināju tava mā�miņa būs nikna, ja dienas atliku�o daļu pavadī�u ar slapjām kājām. Runādams Tenets vilka kā�jās sausas zeķes.

-�� Tur tev taisnība, Brid�ita pasmaidīja.

Tenets uzvilka ari sausas kurpes un piesita pē�das pret grīdu. Ērta, pat svētlaimīga sajūta, kad kājas sausas.

-� Tā būs labāk.

Brid�ita pavadīja viņu līdz kāpnēm.

-�� Vai mūsu noruna par vakaru paliek spēkā?

-�� viņa sauca lejā viņam no muguras.

-�� Pagaidām. Tenets pacēla roku sveicienam.

-�� Astoņos nulle piecās, tu teici?

-�� Jā. Viņam aizverot durvis, noskanēja Brid�itas "redzīti".

Pēc īsas apstā�anās pie Lainhema mājas viņi turpināja ceļu.

Tenets purināja galvu. Viņ� dega nepacietībā ātrāk nokļūt COMPU TECH.

-�� Ar kuru no viņiem runāsim vispirms?

-�� Domāju, ka ar Festeru. Tas nebūs ilgi. Go�dīgi sakot, es neticu, ka �ī saruna dos kādu labu�mu.

-�� Kāpēc?

-�� Viņ� vienkār�i turpinās noliegt, ka tajā naktī ir kaut kur braucis. Viņ� gan apjēgs, ka nostājas pret liecību, tāpēc mēģinās izaicināt mūs, lai pierādām pretējo. Mēs, protams, to nevarēsim, un pasaciņai beigas.

-� Bet jāatrod ta�u paņēmiens, kā piespiest viļu atzīties.

Tencts pa�ūpoja galvu.

-�� Nezinu, kā lai to izdara, vismaz pagaidām, lai gan�

-Kas?

-� Pagaidiet mirkli, Maik! Es domāju.

Varbūt būtu labāk iztaujāt viņus abus reizē.

Tad Festers, redzot, ka Eleina nonākusi spru�kās, centīsies viņu glābt un var kļūt neapdo�mīgs. Lai gan �ķiet, ka jau tā nebūs viegli pa�nākt no Eleinas atklātību, bet Festera klātbūt�nē vēl neticamāk.

-� Nē, tas neies cauri.

-Kas?

Tenets izklāstīja savu variantu.

-� Saprotu, ko jūs domājat.

-�� Nē, vajadzēs runāt ar katru atsevi�ķi un cen�sties izspiest visu iespējamo.

COMPU TECH bruģētajā stāvvietā Kerī slaucīja pieliju�ās kritu�ās lapas un krāva tās ķerrā. Debesis joprojām bija smagi nomāku�ās, un drūmi pelēkajā gaismā viņas ko�i sarkanie, garie zābaciņi un vējjaka likās kā aicino�s krā�sas triepiens. Jaunās sievietes slapjie mati bija sasieti zirgastē, kura, viņai strādājot, svaidījās �urpu turpu. Kad abi vīri izkāpa no ma�īnas, viņa pārtrauca darbu un atspiedās uz slotas kā�ta.

-�� �ajā gadalaika tadu darbu var strādāt bez�galīgi.

-� Nezināju, ka jūs esat arī dārzniece.

Viņa pasmaidīja un pamāja uz īvēm sārti brū�najos podos.

-�� Ja to uzkop�anu jūs uzskatāt par dārzko�pību, tad jā, varbūt arī esmu. Bet man tie�ām pa�tīk kārtība.

Iepriek�ējā dienā Kerī bija teikusi, ka viņai ir paveicies. "Ne tikai viņai," nodomāja Tenets. "Arī Festeram ir paveicies. Viņ� ir atradis īstu zelta tīrradni."

Blakus Festera folksvāgenam stāvēja sudra�bots� pe�o.

-�� Viņa un viņas, pieklusinātā balsī sacīja Lainhems, kad abi pa rampu soļoja uz durvīm. Varu derēt, ka tā ir Eleinas Vudas ma�īna. Biju lie�i iedomājies, ka viņai vajadzētu izvēlēties kaut ko tādu.

-� Tā var piederēt arī kādam no klientiem. Viņa varbūt strādā izbraukumā.

Lainhems papurināja galvu.

-� �ī būs viņas.

Pie sevis Tenets viņam piekrita. Tomēr pirnais iespaids lika domāt, ka ser�ants ir kļūdīies. Izņemot sekretāri, kura cītīgi drukāja kādu lokumentu, birojs izskatījās tuk�s.

Ar ko varu palīdzēt? Viņa bija jauna un skaista, ar brīni�ķīgiem, ļoti īsi nogrieztiem, melniem matiem un pla�u smaidu.

Tenetam par atvieglojumu gan Festers, gan Eleina bija �eit. Viņi atradās Festera kabinetā, uz kurieni sekretāre piezvanīja. Pēc mirkļa parādī�jās Eleina. Nebija brīnums, ka viņa neizskatījās sevi�ķi priecīga, viņus ieraugot, un Tenets ne�palaida garām atvieglojuma iezibē�anos viņas acīs, kad viņi paziņoja, ka grib aprunāties ar Festeru.

Festera kabinets bija ieturēts stingri funk�cionālā stilā. Pie sienām nekarājās apbalvoju�ma raksti, diplomi un fotogrāfijas, kuras tik daudzi uzskatīja gandrīz vai par obligātu biroja sastāvdaļu. Kabinets nebija pieblīvēts. Vienī�gās mēbeles �etri zemi atzveltnes krēsli vienā telpas malā grupējās ap kafijas galdiņu, bet ot�rā atradās interesants rakstāmgalds. Izskatījās, ka gatavots pēc īpa�a pasūtījuma. Tas bija ie�būvēts seklā ni�ā un atjautigi konstruēts bez kājām divos priek�ējos stūros, lai galdam varē�tu ērti piekļūt ar Festera ratiņiem. Ņemot vērā Festera biznesa specifiku, pārsteigumu neizrai�sīja komplicētais elektronikas ekipējums. �eit, iespējams, viņ� lielā mērā ieguldīja savu rado��o domu.

Festers pabrauca pretī, lai apsveicinātos ar viņiem. �eit, pa�ā savu panākumu sirdi, izrā�vies no dzīves sabrukuma ķetnām, ģērbies bik�sēs no zīdaina, pelēki zaļa, viegli spīdo�a ma�teriāla un tie�i tādas pa�as nokrāsas ka�miras svīterī ar atlocītu apkakli, viņ� izskatījās pa��apzinīgs un par sevi dro�s. �

-�� Vēl viena nopratinā�ana, inspektor? Fes�tem smaids liecināja, ka tas ir domāts kā joks.

-�� Vispār jā. Tenets ievēroja, ka atzvelfnes krēsli ir zemāki par Festcra ratiņiem, un, nevē�lēdamies zaudēt priek�rocības, pārsoļoja kabi�netam, piegāja pie loga un atspiedās uz palo�dzes.

-�� Vai nevaru pierunāt jūs apsēsties? Nē? Festera smaids pazuda, un, it kā vēlēdamies pats savā valstībā saglabāt vado�o pozīciju, viņ� pie�brauca pie rakstāmgalda, paņēma tievu, apzeltītu pildspalvu, kura gulēja uz atvērtiem vākiem, un sāka to nevērīgi slidināt caur pirkstiem.

-�� Nu, un ar ko varu jums palīdzēt?

Savu jautājumu viņ� bija adresējis Tenetam, un, ieraugot, ka tas ir Lainhcms, kur� ie�ņem vietu tie�i pretī viņam, lai, kā Tenets ar ser�antu bija vienoju�ies, varētu no priek�as vērot katru Festera kustību, viņ� izskatījās ne�daudz pārsteigts. Sekoja Lainhema jautājums.

-�� Vakar jūs mums melojāt, un mēs vēlētos z'māl, kāpēc.

Festera acis samiedzās.

-�� Ko jūs ar to domājat?

Lainhems savu uzdevumu veica lieliski, bet, kā jau Tenets bija pareģojis, Festers noliedza, ka atstājis māju. Kaimiņiene kļūdoties, viņ� apgalvoja, varbūt sajaukusi piektdienu ar ceturt�dienu, kad viņ� patie�ām braucis uz Starrendenu uz sporta zāli.

Nekas nespēja Festeru satricināt, tāpēc Tenets palūdza, vai viņi drīkst izmantot tā kabinetu vēl vienai sarunai ar Eleinu.

Viņ� piekrita visai nelabprāt un tad piezvanīja sekretārei, lai tā uzmeklē Eleinu.

-�� Ceru, ka tas nebūs pārāk ilgi, inspektor. Zi�nāmu s problēmas, jo, ziniet, ir daudz darba.

-�� Es jūs saprotu, ser. Galvoju, ka centīsimies tikt ar visu galā ātri.

Festers, izskatīdamies izteikti neapmieri�nāts, atstāja kabinetu. Tenets ievēroja, ka tā vietā, lai nogrieztos pa labi uz galveno biroju, viņ� aizbrauca pa kreisi uz saviem apartamen�tiem.

Pēc brī�a ienāca Eleina, un viņi visi apsēdās. Tajā brīdī no rakstāmgalda puses atskanēja gan�drīz nedzirdams klik�ķis. Tenets atradās galdam vistuvāk. Viņ� pameta skatu uz pārējiem, lai pār�baudītu, vai tie troksni dzirdēju�i. Izskatījās, ka nē. Lainhems meklēja kabatā pildspalvu, bet Eleina pa�laik iekārtojās krēslā. Teneta iepriek��ējā pozīcija pie loga bija ļāvusi viņam kārtīgi aplūkot Festera ekipējumu, un arī tagad galda izliekums ļāva saskatīt daļu no tā. Pie iek�ējā telefona bija iedegusies sarkana signālgaismiņa, at�ķirīga no tās, kura kvēloja agrāk, kad Festers sarunājās ar sekretāri biroja uzgaidāmajā telpā.

Tenets saprata, kas noticis. Neskatoties uz atzīstamo prasmi tikt galā ar savām ierobe�o�tajām pārvieto�anās spējām, Festers vēl papil�dus bija ierīkojis iek�ējās sazinā�anās sistē�mu, kura ļāva viņam sarunāties ar cilvēkiem jebkurā �īs iestādes telpā gan no �ī kabineta, gan no viņa dzīvokļa. Tenets bija pārliecināts, ka Festers ir iemīlējies Eleinā, un, bez �au�bām, pirms brī�a sabojātā garastāvokļa daļējs iemesls bija tas, ka viņ� ir izslēgts no sarunas un nezinās, kas te notiek. Tie�i tāpēc viņ�, iz�braucis no kabineta, pagriezās pa labi uz savu dzīvokli. Vienā mirklī Festers bija aptvēris, ka, ja pasteigsies, tad varēs noklausīties visu, kas viņu interesē. Tāpēc viņ� steidzās, jo vajadzēja ieslēgt iek�ējos sakarus.

Tenets jutās iepriecināts. Kāda veiksme viņa problēma ir atrisināta Eleina runās tik at�brīvoti, cik atbrīvotu gaisotni viņiem izdosies radit, un viņu nesaistīs Festera klātbūtne, bet Festeru tas izprovocēs spēlēt bruņinieku mir�dzo�ās bruņās un, aizstāvot Eleinu, nodot sevi. Tāpēc saruna varbūt izvērtīsies visai sare�ģīta, bet Tenets mīlēja izaicinājumu. Tad jau redzēs, uz ko viņ� spējīgs.

Viņ� pamanīja, ka Eleina ir kaut ko pasacījusi un tagad viņa un Lainhems gaido�i skatās Tenetā.

-�� Atvainojiet, biju aizdomājies. Nu, lūk, mis Vuda. Jūtu, ka jāpasaka jums, ka tagad esam ieguvu�i daudz labāku informāciju par jums, salīdzinot ar to, kura bija mūsu rīcībā pagāju�ās sarunas laikā.

-�� Tā? Viņas skatiens kļuva piesardzīgs. Vi�ņai bija izdevies sevī apvienot �ilbino�as skais�tules tēlu nevainojama kosmētika, rūpīgi pār�domāts, brīvs matu sakārtojums ar lieti�ķumu. Hiacin�u zilie svārki un smalkā, baltā blūzīte ar neuzkrīto�iem monētas izmēra aplī�iem uz tās izskatījās gan moderni, gan lieti�ķi.

-�� Vai misters Rendi�s, kad pirms da�iem mēne�iem satikāties pirmo reizi, pazina jūs?

Satraukuma uzzibsnījums tika ātri apspiests

-�� Pazina mani? viņa uzmanīgi pārjautāja.

-�� Ak, beidziet, mis Vuda! Neizliecieties, ka nesaprotat, ko es domāju. Bet, lai tiktu skaidrībā, pastāstī�u, ka mēs nupat esam atgriezu�ies noPlamptonas, kur mums bija ļoti interesanta saru�na ar jūsu vecmāmiņu.

Viņa skatījās Tenetā. Tad, pilnīgi negaidot, Tenets pamanīja, ka Eleinas acīs iedzirkstas jaut�rība, bet lūpas savelkas vieglā smaidā.

-�� Ā, viņa iesaucās.

Tenets gaidīja. Ļoti interesanti redzēt, kas se�kos.

-�� Esat smagi strādājis, inspektor, vai ne?

-�� Protams, Teneta atbilde skanēja sausi.

Viņa pārmeta kāju pār kāju. Neilons no�auk�stēja pret neilonu.

-�� Nu, un kas par to? Tagad jau tas ir sens stāsts. Nesaprotu, kā piecpadsmit gadus veciem notikumiem var būt kāds sakars ar Zaķa Rendi�a noslepkavo�anu.

-�� Tie�ām? Man liekas ļoti grūti tam noticēt. Tomēr mazliet atgriezīsimies pagātnē. Kad jūs pirmo reizi apjautāt, kas viņ� ir?

-�� Protams, tiklīdz izdzirdēju viņa vārdu. Ne�biju gan pārliecināta, kamēr neieraudzīju viņu pa�u, bet uzvārds viņam ir ļoti neparasts. Ne pirms, ne pēc tam man nebija gadījies ar tādu sa�stapties.

-� Un kad jūs par viņu atkal izdzirdējāt?

-�� Pirms kāda mēne�a. Treisija mūsu sekre�tāre pastāstīja, ka misters Rendi�s zvanījis un interesējies par kādu datorsistēmu. Viņa Rendi�am pateikusi, ka es vēlāk piezvanī�u.

-� Jūs, nevis misters Festers?

-�� Jā. Manā pārziņā ir tirdzniecība un sistēmu uzstādī�ana. Viņa paskatījās uz rakstāmgaldu ar tā bagātīgo ekipējumu. D�ailza rokās ir dar�ba rado�ā puse.

-� Kā jūs jutāties, kad apjautāt, kas viņ� varētu būt?

-�� Skaidrs, ka biju visai �okēta.

-�� Vai minējāt Treisijai vai misteram Festeram, ka varbūt esat satikusi Rendi�u jau agrāk?

-�� Nē, protams, ka ne. Tad nāktos sniegt pa�skaidrojumus, bet es tam nebiju gatava.

Tenets iedomājās, ko par visu runāto pa�laik domā Festers. Viņa ziņkārība noteikti ir sasnie�gusi vārī�anās punktu.

-�� Un, kad ieraudzījāt viņu, vai tūlīt pat sa�pratāt, ka viņ� ir tas pats cilvēks?

-� Jā. Pēc izskata viņ� gandrīz vai nebija mai�nījies.

-�� Kas liek man uzdot manu galveno jautāju�mu. Vai viņ� jūs pazina?

Viņa papurināja galvu.

-�� Kad iepriek�ējo reizi tikos ar viņu, man bija tikai desmit gadu. Nav vajadzīga liela iztēle, lai iedomātos, ka kop� tā laika esmu krietni pār�mainījusies. Iedomājos gan, vai trauksmi nesa�cels mans vārds, bet mājās mani neviens nesauca par Eleinu, un Vuds ir ļoti izplatīts uzvārds, zin�iet. Paskatieties kaut vai telefonu grāmatā!

-� Tomēr jūs esat ļoti līdzīga savai mātei.

-� Tātad acīmredzot ne tik līdzīga.

-�� Un vai pateicāt viņam, kas esat?

-Nē.

-� Kāpēc ne?

-��� Tāpēc, protams, ka tas sagādātu pārāk daudz neērtību. Man vajadzēja pavadīt pāris dienas viņu kantorī, kamēr viņ� un tā viņa pār�gudri nopietnā administratore iemācījās strādāt ar datoru, un situācija likās daudz vienkār�āka, ja es viņam neko nesaku.

-�� Vai Rendi�s to uzzināja?

-Nē!

-��� Nē, klusām atbalsoja Tenets. Bet klu�sē�ana sagādāja citus sare�ģījumus, vai ne? Jūs jutāt, ka patīkat viņam.

Eleina koķeti pacēla roku, lai atglaustu matus.

-�� Esmu pie tā pieradusi un protu ar tādiem tikt galā.

-� Tomēr jūs izturējāties visai atsaucīgi.

Viņa paraustīja plecus.

-� Un kāpēc gan ne?

-�� Kāpēc ne, mis Vuda? Tāpēc, ka, pēc jūsu vecmāmiņas stāstītā, viņ� ir vainojams jūsu mā�tes nāvē. Tāpēc ne!

-� Mēs ta�u to nezinām, vai ne?

-�� Nē, to mēs nezinām, bet ir kaut kas, ko mēs zinām viņ� ļoti nekrietni izturējās pret jūsu māti, liekot viņai noticēt, ka precēs viņu, bet pēc tam aizmūkot, lai vairs neliktos par viņu ne zi�nis. Pēc manām domām, pēc visa notiku�ā vi�ņam vajadzētu būt pēdējam vīrietim zemes virsū, kuru jūs izvēlētos.

-�� Es ta�u jums jau teicu! Tas viss ir vecs stāsts! Bet Tenets iepriecināts redzēja, ka viņas no�svērtība sāk zust. Ja tikai varētu piespiest Eleinu izstāstīt, ko īsti viņa domājusi, ko īsti izjutusi�

-��� Nu, patiesību sakot, stāsts nav nemaz tik vecs, vai ne? Es piekristu, ja jūsu vecmāmiņa nebūtu tam pieskārusies, bet viņa ta�u tā neda�rīja, vai ne? Viņa to nespēja. Viņas skatījumā Rendi�s nogalināja jūsu māti, un visi apstākļi par to liecina viņa mums pastāstīja pavisam noteikti, ka darījusi visu, lai jums �is notikums būtu zināms. Tātad vai jūs tie�ām prasāt no manis, lai es noticu, ka tad, kad atkal viņu satikāt, spējāt visu notiku�o aizmirst un ne tikai piedot viņam, bet pat ar baudu satikties ar vi�ņu.

Viņ� apzināti bikstīja Eleinu, tuvumā vēro�dams, ka viņas pa�kontrole atrodas uz robe�as, un tad nāca apbalvojums.

-�� Nu, labi! viņa iesaucās, abas rokas pie�spiezdama pie galvas un pielēkdama kājās. Nu, labi, labi, nu, labi!

Satraukums aiznesa Eleinu pie loga, kur viņa, uzgriezusi abiem vīriem muguru, abām rokām, nekustīgi iekrampēju�ies palodzē, saspringtos plecus uzrāvusi un galvu nokārusi, kādu brīdi stāvēja. Tad viņa izslēja galvu un pāris reizes dziļi un vienmērīgi ievilka elpu. Pirms Eleina pagriezās, viņi redzēja, ka meitenes pleci atslābst.

-��� Jums, protams, ir pilnīga taisnība. Piedot viņam nebija iespējams. Kā es to varētu? Var�būt mana vecmāmiņa jums pastāstīja, ka māte man bija vienīgā, ka tēvu nekad neesmu redzē�jusi.

-� Tad kāpēc jūs piekritāt ar viņu satikties?

-�� Lai viņ�, protams, saņemtu atmaksu. Balss skanēja skaidri, bet tajā jautās nogurums. Māti atdot man nav iespējams, bet es varēju likt viņam pārciest to pa�u, ko pārcietusi mana māte.

No blakustelpām nebija ne skaņas. "Kā Festers uzņem �o atklāsmi?" iedomājās Tenets.

-�� Kādā veidā jūs gribējāt likt viņam ciest?

Eleinas acīs iezibsnījās ļaunums. Viņa no�glauda svārkus uz gurniem un tad, kā glāstot, pārskrēja ar pirkstu galiem pār skaisti veidoto, zīdaino ceļgalu.

-�� Domāju, inspektor, ka jums to vajadzētu saprast.

Viņas smaids pauda nicinājumu ne tikai pretTenetu, bet arī pret Lainhemu, pret Rendi�u, pret vīrie�iem kā tādiem. "Kā jūs varat skatīties uz mani un jautāt kaut ko tādu?" tas teica. "Rokās tādai sievietei, kā es, jūs esat tikai māls, no kura es veidoju, ko gribu."

-�� Paskaidrojiet man, Tenets lūdza, cenz�damies gan pēc sejas, gan balss izlikties, cik iespējams, vienaldzīgs. Viņ� redzēja Lainhe�mu nemierīgi sakustamies un juta, ka ser�ants pārdzīvo tādu pa�u nepatiku kā viņ�.

-��� Ļoti labprāt. Patiesībā viss bija glu�i vienkār�i. Es nolēmu darīt visu iespējamo, lai viņ� uz manis uzķertos. Viņas balss bija skanējusi viegli, gandrīz rotaļīgi, bet tagad pēk�ņi tā pārmainījās un kļuva indīga. Un tad, kad viņ� būs uzķēries, es atstā�u viņu ar garu degunu, kā viņ� to izdarīja ar manu mā�ti.

Tenetam atkal prātā ienāca Festers, kur� sa�runu noklausās. Viņam palika �ī vīra �ēl. Visas ilūzijas ātri vien būs drupās.

-� Saprotu. Un �ķiet, ka jūs neesat priecīga, ka viņ� nomira, pirms jums izdevās īstenot savu plānu.

-�� Par nelaimi, jā. Viņas skatiens kļuva greizs. Jo tagad man atliek tikai no�ēlot, ka tas, kur� viņu nogalināja, vēl kādu laiciņu nepagaidī-

ja.

Tenets noķēra Lainhema skatienu un nojauta, ko viņ� domā. Burvīgi!

-�� Nu, tad atgriezīsimies pie piektdienas. Jūs nestāstījāt mums patiesību, vai ne, kad noliedzāt, ka tajā vakarā jums ar misteru Rendi�u bija sa�runāta satik�anās?

-�� Nestāstīju gan. Viņa nopūtās. Iemesls, protams, bija D�ailza klātbūtne. Viņ� nezināja, ka es satiekos ar Zaķu. Jums noteikti nav pa�slīdējis garām, ka D�ailzs ir manī ieķēries, bet, ņemot vērā viņa stāvokli, nu, teiksim tā, es vien�kār�i negribu viņu apbēdināt, ja nevaru atbildēt ar to pa�u.

Tenets iek�ēji sarāvās, iedomājoties Festeru, kur� sarunu noklausās. Iecietības un augstprātī�gas labvēlības sajaukums viņas balsī noteikti lika viņam saviebties.

-������� Un tā, kad piektdien Festers man piedāvāja kaut kur kopā aizbraukt, es atteicos, stāstīju par visādiem mājas darbiem, kurus tajā vakarā esmu ieplānojusi.

-�� Cikos jūs ar Rendi�u sarunājāt satikties?

-�� Rendi�s sacīja, ka precīzu laiku nevarot pateikt, jo viss esot atkarīgs no tā, cikos viņ� varē�ot atbrīvoties. Un arī tad viņ� dro�i vien varē�ot būt ar mani kopā tikai kādu pusstundu. Godīgi sakot, man viņ� jau bija pamatīgi līdz kaklam. Tas nozīmētu, ka visu vakaru man jā�nīkst un jāgaida, kad viņ� atbrīvosies, un ne pie kā cita ķerties nebūs iespējams. Tomēr viņ� tik dedzīgi uzstāja, ka nācās vien piekrist. Ra�as novāk�anas laikā Rendi�s bija tik aizņemts, ka mēs gandrīz vai neredzējāmies. Bet sakarā ar to notikumu viņ�, protams, neparādījās vispār.

-�� Un ko iesākāt jūs?

-� Neko. Ko man vajadzētu iesākt? Tas jau man neko nenozīmēja izņemot, kā jau teicu, pazaudē�tu vakaru.

-� Jūs nemēģinājāt zvanīt uz vīna dārziem?

-Nē.

-��� Un jūs nekur nebraucāt? Patie�ām bezjēdzīgs jautājums, bet uzdot to vajadzēja. Tomēr Tenets bija pārliecināts, ka Eleina stāsta pa�tiesību. Ņemot vērā, ka tagad viņ� pazina viņas raksturu, doma par atriebību izklausījās ticama.

-Nē!

-� Tā jūs sakāt? Tenets joprojām rēķinājās ar viņu sarunas neredzamo klausītāju, lai gan, ņe�mot vērā to, ko Festers tagad dzirdējis, nezin vai viņ� steigsies Eleinu glābt, kā varēja gaidīt pirms pusstundas.

Viņa saglabāja nesatricināmu mieru.

-�� Tāds ir mans stāsts. Un jums nekad neiz�dosies pierādīt ko citu, jo tas, ko es pastāstīju, ir patiesība.

-�� Nu, ko, Tenets piecēlās. Laiks rādīs.

Arī Eleina piecēlās.

-�� Vai tas ir viss? Es drīkstu iet?

-�� Pagaidām jā. Ar acs kaktiņu Tenets re�dzēja, kā viņ� jau to bija gaidījis nodziest iek�ējā telefona signālgaismiņa un noskan klik��ķis.

Tūlīt pat viņ� redzēja, ka to pamanījusi arī Eleina. Tenets zināja, ka viņa nevarēja redzēt pa�u kontroles paneli, tāpēc nesaprot, vai tas nupat ir ieslēdzies, vai izslēdzies; vai klik�ķis nozīmē, ka Festers ir noklausījies visu sarunu, vai arī, vēlēdamies kaut ko teikt, nupat pieslē�dzies. Viņa mirkli gaidīja, vai viņ� kaut ko teiks, bet, kad Festera balss neatskanēja, klu�sām piegāja pie rakstāmgalda, pārliecās tam pāri un paskatījās uz paneli.

Viņai bija svarīgi zināt, vai Festers sarunu ir noklausījies. Tenets juta, ka bez tā noskaid�ro�anas viņa vienkār�i nespēj iziet no kabineta.

Ieraudzījusi, ka signālgaismiņa ir izslēgta, Eleina iztaisnojās, kādu brīdi pastāvēja, pār�domās iegrimusi, un tad ar sastingu�u seju �ķērsoja istabu un atvēra durvis.

Festers nebija kavējies. Viņ� jau atradās pie durvīm un gaidīja.

Kā Tenetam būtu gribējies redzēt viņu sejas, to, kā viņi pēc nupat uzzinātā skatās viens uz otru! Viņam bija �ēl Festera, un viņ� jutās vainīgs par sāpēm, kuras licis viņam pārdzīvot. No otras puses, tas jau nebija viņ�, bet Festera slepus noklausī�anās, kas novedusi viņu �ādā stāvoklī, un varbūt arī vajadzēja jaunā vīrie�a ilūzijas par Eleinu izkliedēt. Neko citu, izņemot sirdssāpes, viņ� te nevarēja gaidīt. Varbūt tagad viņ� no tā atbrīvosies un varēs meklēt vērtīgāku variantu. Atceroties Kerī, Tenets iedomājās, ka tālu viņam nebūs jāmeklē.

Izskatījās, ka Lainhems neko nesaprot.

-�� Kas te notiek? viņ� no�ukstēja.

Tenets papurināja galvu.

-�� Pastāstī�u vēlāk, inspektors nomurmināja. Eleina pagriezās uz galveno biroja telpu, bet Festers ieripināja savus ratiņus durvīs, aizspros�todams viņiem izeju. Vai drīkstu ar jums ap�runāties, inspektor?

-�� Bet, protams.

�oreiz, ne vārda nesakot, viņi vienojās ap�sēsties ap zemo galdiņu.

Festers uzmeta Tenetam pēto�u skatienu.

-�� Vai nekļūdos, ja domāju, ka jūs zināt, ko es nupat darīju?

Tenets pamāja.

-�� Dzirdēju klik�ķi sarunas sākumā un no savas sēdvietas varēju redzēt, ka iedegas signālgaismiņa. Bet varbūt es vispirms paskaidro�u ser�antam Lainhemam. Viņa sēdvieta nebija tik izdevīga. Viņ� īsumā paskaidroja Lainhemam notiku�o, pie reizes vērodams, kā ser�ants to sa�gremo.

-�� Galvoju jums, ka tas nepieder pie maniem ieradumiem, sacīja Festers, un nevaru teikt, ka pa�laik es ar izdarīto ļoti lepotos. Patiesībā glu�i otrādi. Viņ� greizi pasmaidīja. �ķiet, ka to, ko esmu pelnījis, arī saņēmu. Saka, ka tie, kuri slepus noklausās, nekad par sevi neko labu nedzird, vai ne?

-�� Neko sliktu jūs nedzirdējāt.

-�� Tas ir atkarīgs no tā, ko jūs domājat ar vār�du "slikts". Nekas pārāk nosodāms, nē, bet, kā jūs dro�i vien saprotat, man mazliet atvērās acis.

-�� Ja tas jūs spēj mierināt, tad teik�u, ka jūs neesat ne pirmais, ne pēdējais, kuram galvu sa�groza skaista sieviete. Un mis Vuda, kā liekas, �o lietu dara īpa�i profesionāli. Paskatieties, kā viņa aptina ap pirkstu misteru Rendi�u!

Festers kautrīgi pasmaidīja.

-�� Paldies. Tomēr liekas, ka esmu jums parādā paskaidrojumu. Pirms tam biju sagatavojies uz melo�anu. Tagad vairs negribu. Nedomājiet gan, ka gatavojos jums atklāt kaut ko graujo�u! Ne�domāju izsūdzēt grēkus un pastiept savas rokas roku dzel�iem.

-�� Es to arī negaidu, Tenets smaidīja. Patiesībā man liekas, ka varu pat uzminēt, ko jūs gatavojaties man stāstīt, tāpēc, lai pasargātu jūs no nepatīkama mirkļa, ļaujiet man pārbaudīt, vai neesmu kļūdījies. Tā kā jums bija aizdomas, ka mis Vuda nav pret jums patiesa ka patiesībā viņai ir sarunāta tik�anās ar kādu citu, jūs piekt�dienas vakarā nolēmāt viņu izsekot. Vai es ne�kļūdos?

Festers piekrīto�i pamāja.

-�� Pirmās mūsu sarunas reizē jūs nevarējāt atzīties tāpēc, ka klāt bija Eleina un jūs nevē�lējāties, lai viņa zinātu, ka esat sekojis.

-�� Jā. Izbraucu no �ejienes kādas piecpadsmit minūtes pāri septiņiem, kā apgalvo jūsu lieci�nieks, un devos uz stāvvietu aiz Eleinas dzīvo�jamās mājas. Ma�īnu novietoju tā, lai varētu re�dzēt gan viņas garā�u, gan ieeju mājā. Nostāvēju tur līdz desmitiem un tad atgriezos mājās.

-� Tad noteikti varēsiet mums pateikt, vai viņa tajā vakarā kaut kur nebrauca? pajautāja Lainhems.

-� Varē�u, atbildēja Festers. Viņa nekur ne�brauca.

-�� Vai esat par to pārliecināts, ser?

-�� Pilnīgi.

Tā ari tam vajadzēja būt. �eit neko jaunu viņi vairs neuzzinās.

-�� Kur mēs tagad atrodamies? jautāja Lainhems, kad viņi bija atgriezu�ies ma�īnā.

Tenets nopūtās.

Baidos, ka izejas punktā.

Pāris minūtes viņi brauca klusējot. Tad Tenets saniknoti iegāza ar dūri pa ceļgalu.

-�� Kā iz�ķērdēts laiks!

-�� Nebūt nē, iebilda Lainhems. Ja neko citu, tad vismaz esam tiku�i skaidrībā, ka viņi atkrīt.

Mazs mierinājums.

Atkal iestājās klusums. Tenets ieslīga nomāk�

tībā. Iedomāties, ka viņ� ir tik gudrs, pastāvot uz savu teoriju par pagātnes pāridarījuma atrieb�anu! Viņ� iztēlojās, kāda pa�laik būtu Drako reakcija.

Jā, nu, ko, es nemaz nebrīnos. Ziniet, Tenet, "ir jāstāv ar abām kājām uz zemes". Nedrīkst atļau�ties lidināties mākoņos. Varbūt nākotnē jums nenāktu par ļaunu atcerēties, ka labs policijas darbs vienmēr balstās uz faktiem un nevis uz iztēli.

Tenets juta, ka tūlīt sāks griezt zobus. Varbūt viņ� to jau darījis? Tenets paskatījās uz Lainhemu, bet tas visu uzmanību bija koncentrējis uz brauk�anu. Tad inspektors nomākti pavērās pa logu. Pat laiks kļuvis nesaprātīgs: tagad, kad viņi ir gatavi lietusgāzēm, spīd saule un ceļi ir gan�drīz sausi.

321

Lainhems piebremzēja, lai ļautu skolnieku straumei �ķērsot ceļu. Cukurgailītis, kā �ādos krustojumos vienmēr sauca policistes, kuras re�gulē satiksmi, pateicīgi uzsmaidīja viņiem un pamāja ar roku. Skolā noteikti beigu�ās stundas. Tenets paskatījās pulkstenī. Jā, pus�etri. Viņ� vēlreiz novaidējās. "Kāds laika zaudējums," at�kal ienāca prātā.

Simpsonc 11

-��� Beidziet, ser! Degunu aug�ā! Galu gala, jums bija taisnība.

-�� Par ko?

-��� Par saistību starp Eleinu un Rendi�a kād�reizējo saimnieci. Godīgi sakot, es nesaprotu, kāpēc jūs esat tik sadrūmis.

-��� Aizvainots pa�lepnums, Maik, ja jāsaka taisnība. Tas vienmēr ir pamatīgs pliķis, ja izrā�dās, ka tu neesi tik gudrs, kā biji iedomājies. Bet nenāk par sliktu.

-�� Nu, ja gribat zināt manas domas, tad jūs pārspīlējat. Nesaprotu, ko jūs gaidījāt. Ka Eleina pateiks: "Jā, mans dārgais policista kungs, es to izdarīju tāpēc, ka viņ� tā izdarīja ar manu mam�mu?"-

Tenets, kā nokaunējies, pasmaidīja.

-�� Ja jāsaka pilnīgi godīgi, tad jā. Es ļoti ce�rēju uz kaut ko tamlīdzīgu. Biju gandrīz vai pārliecināts, ka esmu to riekstu pārkodis. Lai gan man vajadzētu būt pateicīgam arī par to, ka mana nojauta kaut daļēji izrādījusies parei�za. Varējām arī atklāt, ka Eleinai vispār nav nekāda sakara ar veco misis Vudu.

-�� Pilnīgi pareizi.

-�� Lai gan �is atklājums mums nedod pilnīgi neko. Laikam arī tāpēc esmu tik nikns uz sevi. Apzinos, ka, apmierinot manas iegribas, mēs esam pazaudēju�i dienas labāko daļu. Vien�kār�i gribēju pierādīt, ka mana teorija ir parei�za, un sūtīt uz elli visu pārējo.

-� Ko pārējo, piemēram?

-�� Nu� Tenets domāja, bet nekas nenāca prātā.

-�� Lūk, tā. Jūs varētu teikt, ka esam iz�ķiedu�i laiku tikai tad, ja mums vajadzētu darīt kaut ko citu svarīgāku. Bet, kā jūs pats sacījāt, �orīt nekā cita nebija izņemot varbūt Festeru, kur� meloja, ka tajā vakarā nekur neesot braucis, bet arī to mēs noskaidrojām.

Lainhemam bija ne tikai taisnība, bet, ņe�mot vērā to, cik negribīgi viņ� piekrita �odien braukt uz Plamptonu, viņ� izturējās pat augst�sirdīgi. Tenets, paraudzījies uz ser�anta pazīs�tamo profilu, sajuta pateicības uzbangojumu.

-�� Paldies, Maik. Ko es bez jums iesāktu?

Lainhems nosarka.

-�� Uzdro�inos teikt, ser, ka kaut kā jau izdzī�votu, viņ� atbildēja.

Viņi bija atbrauku�i un, iegāju�i kabinetā, pārskatīja ziņojumus un sūtījumus, kas pienā�ku�i viņu prombūtnes laikā.

-�� Nekā, kas viestu kaut vismazākās cerības, grūtsirdīgi nopūtās Lainhems.

-������� Neņemiet galvā! Tenets atkal jutās mo��āks, garastāvoklis uzlabojās. Acīmredzot pie�nācis laiks domā�anai. Galu galā nevar jau teikt, ka mums nebūtu neviena, uz ko kristu aizdomas. Ja tā padomā, pat pārāk daudz.

Lainhems atgāzās krēslā, izstiepa kājas un sakrustoja rokas uz krūtīm.

-�� Un uz ko jūs liktu likmi, ser? Uz Red�u Meisonu?

-� Neesmu pārliecināts.

-�� Viņ� galu galā ir viens no tiem, kam Rendi�s visvairāk nodarījis pāri. Ņemot vērā to, kā tajā vakarā reaģēja misis Meisone, ir acīmre�dzams, ka pārāk lielu nervu spriedzi viņa pār�dzīvot nespēj. Ja gribat zināt manas domas, tad Meisonam tas viss varēja beigties gan ar sievas, gan mājas zaudē�anu. Bet tagad �ķiet, ka misis Rendi�a viņam atmaksās vismaz sākumā norunā�to naudas summu un Meisona problēmas būs atrisinātas.

-�� Taisnība. īsā laika sprīdī viņ� iegūst mak�simālu labumu.

-�� Un cilvēks viņa stāvoklī varēja ātri aizsvilties. Padomāsim viņam bija gan iemesls, gan iespēja. Viņam bija daudz kas, un viņ� patie�ām atbilst mūsu prasībām.

-�� Varbūt. Bet kā ar Lendersu? Vai jums ne�liekas, ka tas, kā Rendi�s izturējās pret Alisi, bija viņu galīgi izvedis no pacietības? Varu iedomāties, kā justos es, ja uzzinātu, ka Brid�itas vīrs ne tikai sit viņu, bet arī regulāri krāpj. Skaisti jau skan viņa apgalvojums, ka viņ� ne�varēja nogalināt Rendi�u tāpēc, ka, zaudējot vīru, Alises sirds salūztu. Manuprāt, viņ� glu�i viegli varēja iestāstīt sev, ka ar laiku Alise at�gūsies. Vai jums tā neliekas?

-�� Vai jūs sakāt, ka tajā vakarā Lenderss de�vās uz laboratoriju ar apzinātu nodomu noga�lināt Rendi�u? Manuprāt, mēs vienojāmies, ka �ī slepkavība izdarīta bez iepriek�ēja nodoma.

-�� Nē, es nesaku, ka apzināti, bet ir skaidrs, ka viņ� jūt līdzi Red�am Meisonam, un ir vai�rāk nekā iespējams, ka, uzzinājis, ka Meiso�nam draud tiesas ceļā atsavināt māju, un par spīti solījumam piedāvāt viņam savu koted�u, ja notiktu pats sliktākais, viņ� varēja doties uz vīna darītavu, lai pēdējo reizi mēģinātu pār�liecināt Rendi�u samaksāt vismaz daļu no ap�solītās summas. Rcndi�s varēja noraidīt �o priek�likumu, izturēties rupji, apvainot viņu, un viss Lendersa aizvainojums pēk�ņi savērpās kopā un izlauzās kā vulkāns.

-�� Bet, kā jūs sacījāt, ja ņem vērā slepkavī�bas apstākļus, Rendi�u ir nogalinājis kāds, kur� ir krietni vājāks un augumā mazāks. Ja Lenderss zaudētu savaldību, viņ� nezin vai sāktu Rendi�u apmētāt. Drīzāk viņ� mestos tam virsū.

-�� Taisnība. Tomēr, kā jūs pats teicāt, lai kas arī nogalināja Rendi�u tikai pieņemsim, ka tas bija Lenderss, tas bija tik nikns uz viņu, ka baidījās uzsākt kautiņu tāpēc, ka tad pilnīgi zau�dētu kontroli pār sevi.

-�� Un jūs domājat, ka vienalga zaudēja to?

-� Jā, varbūt.

-�� Tas ir iespējams. Bet personīgi es domāju, ka, ja mēs neņemam vērā Red�u Meisonu, tad es liktu uz Vīntid�u. Ja ir kāds, kas dzīvojis uz na�a asmens, tad tas ir viņ�, pie tam viņam bija vis�lielākās iespējas no visiem. Viņa rīcībā bija viss vakars.

-�� Piekrītu, bet to pa�u jūs varētu attiecināt arī uz Alisi Rendi�u. Attiecībā uz iemeslu un ie�spējām viņa ne tikai pilnīgi atbilst mūsu pra�sībām, bet, ņemot statistiski, uz viņu aizdomas krīt visvairāk. Patiesībā, Maik, jo vairāk es par to domāju, jo vairāk sev pārmetu, ka esmu bijis nepiedodami pavir�s un neesmu pievērsis viņai vairāk uzmanības.

Lainhems izvērtēja �o domu.

-�� Ja reiz Rendi�s tik bie�i ir viņu krāpis� Varbūt viņa uzzinājusi par Eleinu. Varbūt tēvs pastāstīja, cerot atvērt viņai acis! Jā! Un, ja nu

Lenderss cerēja, ka, pastāstot viņai par Elcinu, spēs pārliecināt viņu �ķirties no Rendi�a? Lenderss varbūt vēlas pats rūpēties par meitu un mazbērniem, ko? Patiesībā, scr, ja par to pa�domā, tad izrādās, ka tas ir Lendersam vēl viens, papildus motīvs, jums tā neliekas?

-� Jā. Tas man nebija ienācis prātā.

-�� Un ja nu viņ�, tajā vakarā atbraucis pie viņas sakarā ar Red�u Meisonu, pastāstīja viņai to? Un, kad tēvs bija aizbraucis, Alise izdomāja, ka viņai jānoskaidro, jāuzzina patiesība? Viņa nespēja sagaidīt, kamēr vīrs pārrodas mājās, jo ra�as novāk�anas laikā tas vienmēr notika tik vēlu, un tāpēc nolēma aiziet uz vīna darītavu un tur uz vietas tikt par visu skaidrībā. Un pieņem�sim, ka viņ� atzinās, bet atteicās saraut sakarus ar Kleinu vai vēl sliktāk izsmēja Alisi, jautā�ja, ko viņa iesaka darīt� Rodas tie�i tāda situ�ācija, kurā viņa var zaudēt savaldību, paķert tuvāko pa rokai pagadīju�os priek�metu, mest ar to viņam un tad jau apstāties vairs nespēja.

Tenets māja ar galvu. �ādu situāciju viņ� spē�ja iztēloties glu�i skaidri.

-�� Tomēr ir viena pretruna, vai ne? Ja to iz�darīja Alise, kāpēc viņa tik ļoti uzstāja, ka grib ar Vīntid�u iet uz vīna darītavu un pati redzēt līķi? Ja viņa to būtu redzējusi jau pirms tam, vai viņai nepaliktu slikti?

-�� Varbūt viņa nezināja, ka viņ� ir miris. Var�būt viņa meta Rendi�am ar to, kas pagadījās pa rokai, un tad apgriezās un aizskrēja, pirms viņ� vēl bija iekritis logā?

-�� Alise noteikti būtu dzirdējusi stiklu �ķin�doņu, sacīja Tenets, un atgriezusies, lai pār�baudītu, kas noticis.

Kādu brīdi abi klusēja un domāja.

Tad Tenets sarosījās.

-��� Nu, ko, visi �ie prātojumi mūs ne pie kā nenoved. Patiesībā es domāju, ka mēs nekur uz priek�u netiksim, kamēr nebūsim ieguvu�i kā�du konkrētu pierādījumu. Tomēr visas idejas jāpārdomā, tāpēc�

-�� Tikai nesakiet to, Lainhems saviebās, ka jāķeras pie papīru darba.

Viņi abi nevarēja ciest �o izmeklē�anas stadi�ju, it īpa�i, ja tā neko jaunu nesolīja. Viņi gan lieliski saprata, cik vērtīgi reizēm ir atkāpties at�pakaļ un ar svaigu aci paskatīties uz jau izdarī�to. Detaļas, kuras līdz �im liku�ās nesvarīgas, kopā ar jaunu, klātpienāku�u informāciju varēja iegūt citu nozīmi. Un, tā kā viņu zinā�anas par lietā iejauktajiem cilvēkiem bija kļuvu�as pla�ā�kas, tad pirms tam garām palaistās pretrunas �o ļau�u uzvedībā tagad varēja parādīties kā vērtī�bu ieguvu�as un tālākai izpētei nododamas.

Iezvanījās telefons. Lainhems paķēra klausuli.

-� Jā? Saprotu. Labi, māsa. Jā, protams. Katrā ziņā. Mēs tūlīt brauksim.

Smīnēdams viņ� nolika klausuli.

-� Glābējzvans.

-�� Māsa? jautāja Tenets.

-�� Māsa Benedikta. Nē, viņa nav auklīte. Viņa ir atbildīgā māsa palātā, kurā pēc motocikla avā�rijas atkopjas Rendi�a māsasdēls.

-�� D�onatans Redmens.

Lainhema uzacis savilkās.

-�� Nevarēju iedomāties, ka jūs zināt viņa uz�vārdu.

-� Tas ir gar� stāsts. Aizmirsu pirms tam jums pateikt, jo tas nelikās svarīgi. Bet, īsi sakot, viņ� un viņa dvīņumāsa meitene, kura nomira, ir Bridzitas draugi. Brid�ita apciemoja D�onatanu slimnīcā.

-� Nu, un izrādās, ka viņ� vēlas jūs redzēt.

-� Tie�i mani?

-�� Detektīvu, kur� izmeklē Rendi�a lietu.

-�� Interesanti, kāpēc.

Kamēr viņi kā skolaspuikas, kuri izspruku�i no garlaicīga mājasdarba, drāzās lejā pa kāp�nēm, Tenets pārstāstīja Lainhemam to mazu�miņu, ko zināja par zēnu.

-�� Un Brid�ita saka, ka viņ� par avāriju neko neatceras?

-�� Kad viņi tikās vakar, viņ� pat neatcerējās par māsas nāvi. Brid�ita stāstīja, ka zēna māte baidoties ar �o ziņu vēlreiz satriekt viņu.

-�� Nabaga puika! Varu iedomāties. Bet varbūt tagad viņam atgriezusies atmiņa? Varbūt tajā avārijas vakarā D�onatans ir braucis garām vīna dārziem un ievērojis kaut ko nozīmīgu kādu izejam no turienes, kaut ko�

-� Nu, drīz mēs to uzzināsim. Es gan negribētu pārāk sapriecāties, Maik. Nedomāju, ka tur at�klāsies kaut kas īpa�i svarīgs.

-�� Kaut kas ir labāk nekā nekas, secināja Lainhems.

Slimnīcā Lainhems a�i kā cilvēks, kur� zina, kur iet, soļoja pa gaiteņiem. Viņ� bija iepazinies ar Starrendenas centrālās slimnīcas gaiteņu pla�o labirintu, kad �eit strādāja Luīze. Tenets centās no viņa neatpalikt.

Izskatījās, ka māsa Benedikta viņus jau ir gaidījusi: brīdī, kad abi policisti spēra kāju pāri palātas slieksnim, viņa iznira viņiem priek�ā un palūdza ienākt māsas kabinetā. Benedikta bija jauna un skaista, ar �ilbino�i baltu cepurīti no�spodrināta kapara krāsas matos un ar skatienu, kur� noteikti iepriecina jebkura slimnieka sirdi. Māsa likās �irgta un darbīga, bet neradās �aubas, ka viņa ir noraizējusies par savu pacientu.

-�� Jums vēl vajadzētu zināt, ka es �o tik�anos neuzskatu par kaut kādu labo ideju, viņa ne�pielūdzami paziņoja. D�onatans pirms pāris dienām ir cietis ļoti smagā motocikla avārijā un pirmās divdesmit �etras stundas atradās bezsa�maņā. No reanimācijas viņ� iznāca tikai vakar, tāpēc man patie�ām vēl negribētos sagādāt vi�ņam uztraukumus.

-�� Mēs to pilnīgi saprotam, sacīja Tenets. Es �o to zinu par viņu. D�onatans ir manas meitas draugs, un mana meita viņu �eit apcie�moja.

-� Tā skaistā meitene ar gai�ajiem matiem?

Tenets pamāja, sajuzdams iek�ēju prieku.

Tāds viņam radās vienmēr, kad kāds apveltīja Brid�itu ar komplimentiem.

-�� Nu, tad jau jūs saprotat, par ko es runāju. Viņ� tik ļoti bija apņēmies runāt ar policistu, ka noteikti nenomierināsies, kamēr nebūs to izda�rījis.

-�� Vai nezināt, kāpēc viņ� vēlas mūs redzēt?

Masa papurināja galvu.

-�� Kad puisis pirmo reizi ieminējās par �o tik��anos?

-� Pirms kādas stundas, kad aizgāja viņa māte.

-�� Misis Rcdmena te pavadīja visu dienu?

-��� Nē. Kā liekas, viņa nav atgājusi no dēla gultas pirmās �etrdesmit astoņas stundas, bet tad, vakar vakarā, mums izdevās pārliecināt vi�ņu aiziet mājās un pamēģināt atpūsties, lai gan nezinu, vai tas viņai izdevās. Nabaga sieviete, viņa pārdzīvo smagu laiku� Vispirms �ī �aus�mīgā slepkavība un tad� Bet, protams, jūs jau zināt par viņas meitu Karīnu, D�onatana dvīņu�māsu?

-�� Jā. Karīna un mana meita gadiem ilgi bija labas draudzenes.

-��� Tad jūs zināt, ka D�onatans un viņa māsa ļoti mīlēja viens otru. Viņ� acīmredzot atradās pie māsas, kad viņa nomira, un māte domā, ka tie�i tāpēc, būdams satriekts, viņ� braucis neuz�manīgi un gadījusies avārija. Jūsu meita varbūt jums ir pastāstījusi, ka D�onatanam ir smags smadzeņu satricinājums, kas, protams, pēc tāda negadījuma ir parasta lieta, bet pats ļaunākais ir tas, ka �ajā gadījumā atmiņas zudums aptver arī periodu pirms avārijas, un viņ� bija aizmirsis par māsas nāvi. Māte tik ļoti baidījās teikt dēlam to vēlreiz.

-�� Jūs runājat pagātnes formā. Kā saprotu, tagad viņ� to zina?

-�� �odien pēcpusdienā viņa zēnam to patei�ca. Misis Redmena atbrauca rīta cēliena bei�gās, un mums vajadzēja pateikt viņai, ka, tā kā D�onatans jūtas daudz labāk, viņ� kategoriski pieprasa ielikt viņu ratiņos un aizvest ciemos pie māsas. Patiesībā �ī iemesla dēļ viņ� jopro�jām atrodas gultā. Mēs nojautām, ka bridi, kad ļausim puisim celties, būs neiespējami atrast iemeslu, lai nelaistu viņu pie māsas. Tas tā ne�varēja turpināties bezgalīgi, un tāpēc, kaut ari mēs ļoti jutām līdzi misis Redmenai, mums nā�cās lūgt, lai zēnam pasaka taisnību. Mēs piedā�vājāmies to izdarīt viņas vietā, bet misis Red�mena gribēja pati.

-� Un kā D�onatans to uzņēma?

Lai izrādītu savu pārsteigumu, māsa Benedik�ta pacēla abas rokas.

-�� Ziniet, pārsteidzo�i viegli. Māte stāstīja, ka zēns palicis ļoti kluss un ieslīdzis tādā kā transā. Pacienti mūs bie�i pārsteidz. Nekad nevar pa�redzēt viņu reakciju. Tomēr arī māte pēc �ī grūtā uzdevuma paveik�anas izskatījās daudz priecīgā�ka ja viņas pa�reizējā situācijā vispār drīkst li�etot �o vārdu.

-�� Un kā pa�laik ir ar D�onatanu?

-�� Viņ� klusē. Bet kluss jau viņ� ir bijis visu laiku. Māsa skumji pasmaidīja. Bet ne pa�kļāvīgs, ņemiet to vērā! Kā jau teicu, puisis bija apņēmības pilns redzēt jūs.

-�� Vai par tēvo�a nāvi viņam pastāstīja māte, vai viņ� to uzzināja no kāda cita avota radio, televīzijas vai avīzes?

-��� D�onatans vēl nav cēlies no gultas, pa�skaidroja māsa Benedikta, bet televizors ir ti�kai atpūtas istabā. Un viņ� vēl nejūtas tik labi, lai varētu lasīt vai klausīties radio. Pēc tāda galvas trieciena vajadzīgs miers un klusums. Nē, do�māju, ka par to noteikti pastāstīja māte. Mēs pat runājām, vai viņi par to vajadzētu teikt, un, lai kā misis Redmenai negribējās, viņa saprata, ka tas jāizdara. Jāizdara, kamēr zēns to nav uzzinājis no citiem. Patiesībā es nedomāju, ka viņa pārāk baidījās teikt D�onatanam par tēvoci. Man ir radies iespaids, ka viņiem nebija īpa�i tuvas at�tiecības. Māte daudz vairāk raizējās, kā lai pasa�ka viņam par māsas nāvi.

Kamēr viņi sarunājās, rņāsa bija kļuvusi pielaidīgāka, bet nu nepielūdzamais skatiens, ar kadu viņa tos bija sagaidījusi, atkal atgrie�zās.

-�� Tagad es jūs ievedī�u pie D�onatana, bet, lūdzu, atcerieties, ko es jums teicu! Es nekādā gadījumā negribu, lai viņ� satrauktos. Kā jau tei�cu, ja puisis nebūtu tik noteikti uzstājis, es noteikti jums nezvanītu. Būtu likusi viņam pa�gaidīt līdz rītam.

Mēs ļoti centīsimies, māsa. Es jums to ap�solu.

Viņa veda abus policistus tie�i uz palātas tā�lāko stūri labajā pusē. Tenets nekad nebija va�rējis ciest ceļa gabalu, kur� jāveic cauri palātai. Nekad nevarēja saprast, vai smaidīt pa labi un pa kreisi un izrādīt pacientiem tādu uzmanību, it kā viņi piederētu pie karaliskās ģimenes, vai arī nelikties par viņiem ne zinis. Vismaz �ajā reizē, kad māsa Benedikta mērķtiecīgi soļoja pa priek�u, viņam nevajadzēja rūpīgi pētīt ka�tru pēc kārtas, lai atrastu vajadzīgo seju. D�onatana seja gan viņam varēja būt pazīstama. Viņ� varbūt kādreiz ir redzējis zēnu starp jau�nie�iem, kurus Brid�ita uzaicināja mājās, lai gan ticamāk, ka, ieraudzījis zēnu, viņ� to ne�pazīs.

Bet Tenets kļūdījās. Māsa Benedikta ap�stājās, un seja spilvenos viņam priek�ā likās kaut kur redzēta. Lai gan D�onatans un Karī�na nebija identiski dvīņi, līdzība joprojām bija ļoti liela. Un skaidrs, ka arī puisis viņu ir pa�zinis.

Tenets bija sagatavojies skatam, ka D�o�natans izskatīsies slikti, bet redzamais tomēr viņu �okēja. Zēna seja bija baita kā papīrs, bet galva joprojām ievīstīta pārsējos. D�onatana rokas ļengani gulēja uz segas. Tāpat kā Karīna, viņ� bija tievs, un augums starp segām gandrīz vai nebija samanāms.

Māsa Benedikta palūkojās uz D�onatanu.

-�� Nu, lūk, te ir tavi policisti, D�onatan. Re�dzu, ka jūs nav jāiepazīstina. Tālāko atstāju jūsu pa�u ziņā.

Uzmetusi Tenetam pēdējo, brīdino�o skatie�nu, viņa aizvilka aizkaru ap gultu, radot mānīgu vientulības ilūziju, un aizgāja.

Tenets un Lainhems apsēdās uz apmeklē�tājiem domātajiem ķeblī�iem.

-�� Nu, ko, D�onatan, Tenets pasmaidīja. Par ko mēs tagad runāsim?

-�� Bet, pirms tu sāc stāstīt, Tenets turpināja, ļauj man pateikt, cik ļoti mani un misis Tenctu apbēdināja ziņa par Karīnu.

D�onatans saknieba lūpas un novērsās. Tenets samulsis redzēja, ka pa zēna vaigiem sāk ritēt asaras. "Viņ� izskatās tik jauniņ�," nodomāja Tnets, "tik bezcerīgs un vārs." Varbūt nevajadzēja pieminēt Karīnu? Bet kā lai viņ� sarunājas ar D�onatanu, ne ar vārdu nepieminējis viņa miru�

�o māsu? Tenets skatienā redzēja bezpalīdzību, bet D�onatans noslaucīja asaras un nomurmināja atvaino�anos. �aurajā, aizkariem apvilktajā kub�veida telpā trijiem cilvēkiem pēk�ņi likās tik �auri, it kā trūktu elpas. Tenets pieliecās Lainhemam pie auss. D�onatans noteikti justos ērtāk di�vatā ar cilvēku, kuru viņ� pazīst. Lainhems ne�uzkrīto�i izgāja.

-�� Paldies, mister Tenet. Tomēr, par spīti pa�teicības vārdiem, D�onatana izturē�anās nekļuva brīvāka.

Tenets nolēma, ka labāk būs paātrināt notiku�mu gaitu, ļaujot zēnam atvieglot sirdi, izstāstīt to, kas viņu nospieda. Apzinoties, ka kāda cita pacienta gulta atrodas tikai da�u pēdu attālumā, Tenets pievirzīja savu ķebli tuvāk D�onatanam un pieklusināja balsi.

-Tātad kāpēc tu tik ļoti gribēji tikties ar de�tektīvu?

-�� Vai jūs izmeklējat mana tēvo�a slepkavības lietu?

-�� Jā. Tenets redzēja, ka tā nav tikai D�o�natana neveiklības sajūta. Sekundes simtdaļās, pirms zēns turpināja runāt, viņu pārņēma bailes, un atkal viņ� pārdzīvoja priek�nojautas trīsas.

-�� Gribēju pateikt jums, ka viņu nogalināju es.

Tenets jutās tā, it kā ar pieri būtu ieskrējis bet�ona sienā, kura nezin no kurienes pēk�ņi materi�alizējusies viņa priek�ā. Pārsteigumā, Tenets ne�spēja nolaist no D�onatana acu.

Zēna pirksti konvulsīvi mīcīja segas malu. Viņa balss skanēja bezcerīgi:

-�� Tas var izklausīties ārprātīgi, bet es neko neatcerējos, un tas man atausa tikai pirms pāris stundām, kad mamma pastāstīja par� par slep�kavību.

Visaptvero�ā apgaismības uzliesmojumā Te�nets pēk�ņi saprata visu.

-�� Karīna, ja? Viņa pirms nāves pateica tev?

Nebija vajadzības runāt konkrētāk. Viņi abi

atradās uz viena viļņu garuma. D�onatans pamā�ja. Ar viņa acīm raudzījās pati nelaime.

-� Tātad jūs zinājāt par bērnu.

-�� Jā. Tenetam bija neērti apzināties, ka to viņ� uzzinājis, tikai pateicoties Brid�itas atklātī�bai pret māti.

-�� Dro�i vien Brid�ita jums pastāstīja. Acīmre�dzot nolēma, ka tagad, kad Karīna ir mirusi, tam vairs nav nekādas nozīmes. Viņa acīs nebija nosodījuma. D�onatans likās sakauts un noguris no visa.

Tomēr Tenets domāja, ka jāattaisno meitas rī�cība.

-� Es tā neteiktu. Viņa to zināja jau gadiem ilgi un netika nevienam teikusi ne vārda. Manuprāt, tas bija tikai tāpēc, ka Brid�ita bēdājās par Karinu un tādā brīdī pastāstīja visu mātei. Un dabīgi, ka mana sieva to izstāstīja man. Mums, protams, nebija ne jausmas, kas bijis bērna tēvs.

-�� Arī mums ne. Karīna par to nevienam ne�stāstīja. Nezinu gan, kāpēc. Godīgi sakot, man bija aizdomas� Tagad man tas liekas �ausmī�gi, bet� Ak Dievs� Viņ� salieca roku un berzēja pieri, it kā lai mazinātu �īs apziņas sa�gādātās sāpes. Sākumā mamma mēģināja pierunāt viņu izstāstīt, bet� Tajā laikā es neko daudz nesapratu, protams. Patiesībā arī nedo�māju, ka kāds man būtu teicis, ka māsai ir bērns. Mammai ir grūti runāt par tādām lietām. Bet vēlāk, kad Karīnas slimība pastiprinājās vai jums ir zināms, kā no grūtniecības sākās anoreksija?

-� Jā, es zinu.

Pēc stostī�anās stāsta sākumā tagad tas plūda raiti. Bez �aubām, �ī ir pirmā reize kad D�onatans par to runā ar kādu ārpus savas ģimenes. Varbūt tā ir milzīga nasta, kas noveļas no pui�a pleciem. Tenetam atlika tikai līdzjūtīgi klausīties un reizi pa reizei vajadzīgajā vietā pateikt pa frāzei.

-� Nu, vēlāk, kad tas nāca atklātībā, es biju jau krietni vecāks un tētis miris. Mammai nebija neviena cita, ar ko parunāties. Viņu tā nomocīja Karīnas slimība, ka viņai vienkār�i vajadzēja kā�du sarunu biedru, tāpēc viņa runāja ar mani. Un viņa man pastāstīja, ka tajā laikā Karīna esot ka�tegoriski noraidījusi pat domu, ka viņai būs bērns. Mamma teica, ka ar Karīnu esot bijis ne�iespējami par to runāt. Viņa izlikusies, ka ne-' dzird jautājumu, vienkār�i ignorējusi to un pārgājusi uz citu tēmu. Beigās mamma padevu�sies. Un vēlāk, kad bērns jau bija piedzimis, man �ķiet, ka vienīgais, ko mēs gribējām, bija, cik ātri vien iespējams aizmirst visu, atstāt �o notikumu aiz muguras. Man liekas, ka mums pat būtu izde�vies izlikties, ka nekas tāds nav noticis, ja nebūtu Karīnas slimības. Bet piektdien� piektdien, man liekas, viņa juta, ka mirst. Un laikam arī es to jutu. Un man likās �ausmīgi pat iedomāties, ka es nekad, nekad" neuzzinā�u, kas viņai ir nodarījis pāri. Un es piespiedu viņu izstāstīt. Ne�kad agrāk nebiju tā darījis, un, manuprāt, viņa saprata, cik man tas ir svarīgi. Un tā māsa man visu izstāstīja.

D�onatans pa�ūpoja galvu lēnām, it kā vismazākā kustība sagādātu viņam sāpes.

-������� Es joprojām nesaprotu, kāpēc Karīna pirms tam par to nevienam neko neteica. Vai tad viņa negribēja, lai citi zina, kas viņ� tāds, lai to cil�vēku soda? Atliek tikai domāt, ka viņa saudzēja mammu, jo saprata, cik ļoti viņai sāpēs. Mam�mai likās, ka no tēvo�a Zaķa spīd pati saule. Viņa joprojām tā domā� domāja. Viņiem jau nebija nekāda saldā dzīve pie saviem vecākiem, un tas mammu ar brāli tēvoci Zaķu saistīja cie�ām saitēm. Es zinu, ka viņa darīja visu iespē�jamo, lai brālis iegūtu pienācīgu izglītību. No viņas stāstītā man ir aizdomas, ka, kamēr viņ� mācījās koled�ā, mamma pat mēdza sūtīt dēlam naudu no tā mazumiņa, ko viņai izdevās nopel�nīt, un domāju, ka viņa vienmēr ir apzinājusies savu ieguldījumu tēvo�a panākumos. Un jāatzīst, ka viņ� pret mammu vienmēr ir izturējies labi. Kop� tētis nomira, viņ� mums regulāri palīdzē�ja� Tagad, ja atceras notiku�o, tad liekas, ka tā bija maksa par netīru sirdsapziņu, zēns ar rūg�tumu piebilda.

Palātā nodipēja a�i soļi, un starp aizkariem parādījās māsas Benediktas galva.

-�� Viss kārtībā? Viņa pēto�i noskatīja D�onatanu un, acīmredzot apmierināta ar viņa stā�vokli, atkal atstāja viņus vienus.

-�� Visriebīgākais ir tas, D�onatans pārtrauca iestāju�os klusumu, ka tur, kur tas notika, atra�dos ari es nu, protams, ne jau blakus, tā es to nedomāju, bet tajā mājā.

-�� Kad viņ�� -Tenetam bija grūti izteikt vār�du "izvaroja". Nedrīkst to teikt �im bēdu pār�ņemtajam zēnam �ādā situācijā. Viņ� sameklēja piemērotu frāzi.

-��� Kad viņ� nodarīja viņai pāri, tu gribēji teikt?

-��� Jā. Vai jūs spējat noticēt? Noticēt, ka pēdē�jās stundas, līdz mamma man atkal pateica, es biju aizmirsis, ka Karina ir mirusi. Ka mirusi mana dvīņumāsa!

-��� Prāts ar mums reizēm izspēlē dīvainus jo�kus, viņu mierināja Tenets. Reizēm mēs "aiz�mirstam" to, ko negribam atcerēties. Tu noteikti esi dzirdējis, ka lielāks vai mazāks atmiņas za�udējums smadzeņu satricinājuma gadījumos ir visai parasta lieta.

-�� Nu, tātad, kop� māte man izstāstīja par Ka�rīnu, man tas viss uzgāzās kā lavīna ko teica Karina un ko pēc tam darīju es, un tā es te guļu un visiem spēkiem cen�os atcerēties, sazīmēt to ainu, kā tas viss ar tēvoci Zaķu toreiz notika. Mums bija divpadsmit gadu. Mammai vajadzēja pagulēt slimnīcā kaut kāda viegla operācija� Viņa bija projām tikai da�as dienas, bet tētis kaut kāda iemesla dēļ nevarēja mūs pieskatīt do�māju, ka viņ� bija komandējumā, vai kas tamlī�dzīgs. Tēvocis Zaks piedāvāja, lai mēs padzīvo�jam pie viņa un krustmātes Alises vīna dārzos. Tad arī tas notika. Jā, tie�i tajā reizē. D�onatans paskatījās Tenetā un pa�ūpoja galvu. Viņa acīs bija sāpes. Par to nav iespējams domāt, vai ne? Da�as izlaidīgas izpriecas minūtes, un viņ� parakstīja Karīnai nāves spriedumu.

"Tas skan melodramatiski, lai gan ir tīra pa�tiesība," nodomāja Tenets.

-�� Klausies, D�onatan! Tu ta�u nemēģināsi teikt, ka jūties atbildīgs par notiku�o, ko? Ka tev vajadzēja nosargāt Karīnu, nepieļaut, lai tas no�tiktu? Tā ta�u nav.

-�� Vai tad nav?

-�� Nē! Divpadsmit gadus vecs zēns nevar būt māsai par brīvprātīgu sargu divdesmit �etras stundas diennaktī, dienu dienā, gadu pēc gada. Jo mēs jau nerunājam tikai par to periodu, kuru jūs pavadījāt vīna dārzos. Līdzīga nelaime ar Karīnu varēja notikt jebkad, gan pirms, gan pēc tās reizes.

D�onatans neteica ne vārda.

-�� Tev noteikti nevajag sevi tā spīdzināt, sacīja Tenets.

D�onatans joprojām klusēja, acīmredzot pār�domājot Teneta teikto, jo pēc brī�a viņ� nopūtās,

norāva pid�amas aprocei atiru�u diegu un sacīja:

-� Jā, laikam jums taisnība.

-�� Man ir taisnība, Tenets centās pateikt to pēc iespējas pārliecino�āk.

-��� Vienalga, D�onatana balsī parādījās pēk�ņs enerģijas uzplūds, tas neko nemaina. Viņ� iedomājās, ka izvairīsies no visa tā, �is netī�rais cūka! Ak Dievs, kā viņ� noteikti locījās, kad uzzināja, ka Karina ir stāvoklī es vismaz do�māju, ka tam tā vajadzēja būt gadījumā, ja viņa visu izstāsta! Bet, tā kā laiks gāja un nekas ne�notika, viņ� laikam jutās arvien dro�āk un dro�āk. Un visu to laiku Karīna lēnām mira� Kad viņa piektdien to pastāstīja, man likās, ka manā galvā kaut kas uzsprāgst. Es, protams, to neizrādīju, negribēju viņu satraukt. Drīz pēc tam Karīna nomira. D�onatans iekodās lūpā, lai tā pārstātu trīcēt. Un, kad viņa nomira� es ne�spēju ilgāk tur izturēt, vienā istabā, un skatīties uz viņu. Vienīgais, par ko spēju domāt, bija izskaidroties ar tēvoci, pateikt, ko domāju par viņu, piespiest viņu saprast, ko viņ� ar Karīnu ir izdarījis� D�onatans kā neizpratnē papurināja galvu.

-��� Liekas, ka uzlēcu uz motocikla un drā�zos uz vīna dārziem, lai gan neko no tā ne�atceros. Nākamais, kas nāk atmiņā, ir kā es

iedrā�os viņa laboratorijā.

Pat zinot, kas sekos tālāk, Tenets juta, ka elpa kļūst aprauta un pulss paātrinās. Beidzot tuvojas noslēpuma atrisinājuma punkts.

-�� Viņ� stāvēja pie plaukta un darbojās ar mē�ģenēm. Gribēju tūlīt pat mesties viņam virsū, bet tad piespiedu sevi apstāties. Es gribēju, lai viņ� zina, ko ir izdarījis.

-��� D�onatan, pie velna, ko nozīmē �āds iebrukums, kā�

-� Apklustiet! Muti ciet, jūs, izdzimteni! Jūs viņu nogalinājāt!

-�� Ko tu gribi teikt? Kas ir nogalināts? Ko tu tur�

-�� Karīna! Karīna ir mirusi! Ak, kāds tas jums noteikti ir atvieglojums! Tagad neviens nekad par to neuzzinās!

-� Neuzzinās ko? Patie�ām, D�onatan, tu�

-�� Beidziet savu "patie�ām, D�onatan"! Vai man pateikt skaidrāk, ja? Es atbraucu tie�i no slimnīcas, kur nupat nomira mana māsa Karīna. Un pirms nāves viņa man pateica, ka tas bijāt jūs jūs, kur� izvaroja viņu, kad Karīna vēl bija div�padsmit gadu vecs bērns, tikai da�us gadus vecā�ka tfekā Faiona pa�laik. Kā justos jūs, ja Faionai divpadsmit gadu vecumā piedzimtu bērns tikai tāpēc, ka kaut kāds neķītrs, perverss izvirtulis nespēj savaldīt savus nagus? Jā, tagad gan jums pieleca, ja?

-�� D�onatan! Nomierinies! Man tie�ām ir �ēl dzirdēt par Karīnu�

-�� Tie�ām? Jums ir �ēl? Ne velna jums nav �ēl!

-�� Es atkārtoju, ka man ir �ēl dzirdēt par Karīnu, lai gan es patie�ām nevaru saprast, kāpēc man būtu jāatbild par viņas nāvi.

-�� Ak jūs nevarat, vai ne? Nu ko, tas ir tāpēc, ka pēdējos astoņus gadus neesat dzīvojis viņai blakus, neesat redzējis, kā viņa mirst, sprīdi pa sprīdim, tāpēc, ka viņa gaidīja bērnu no jums, nelie�a, un viņa uz visiem laikiem ieņēma galvā, ka ir �ausmīgi resna!

-� Resna!

-�� Un viņam tas likās smieklīgi\ D�onatans izmisīgi pa�ūpoja galvu. Smieklīgi! Ka doma, ka Karīna ir pārāk resna, nogalināja viņu! Tas nelietis ņirdza. Viņ� patie�ām ņirdza! Un tad tas notika. Es metos viņam virsū.

"Dāvids un Goliāts," nodomāja Tenets. Acu priek�ā nostājās pat pārāk skaidra vīzija: vājais augumiņ� ārprātīgā niknumā metas virsū gara�jam, spēcīgi muskuļotajam Zakam Rendi�am.

-�� Bet viņ� bija daudz spēcīgāks par mani. Viņ� tikai izstiepa rokas, lai izvairītos no manām dūrēm, un tā turēja mani. Ak Dievs, tas bija tik pazemojo�i�

-�� D�onatan, nomierinies un liecies mierā, dzirdi?

-�� Laidiet mani vajā! Laidiet mani vaļā, jūs, perversais izvirtuli!

-� Labi, es tevi palaidī�u.

-�� Un viņ� vienkār�i meta mani pret sienu. Es nokritu un, kad piecēlos, ieraudzīju uz grī�das zem viena no soliem sarindotas pudeles, pilnas ar vīnu. Es paķēru vienu un, neko ne�apjēgdams, metu viņam. Viņ� pieliecās, un es netrāpīju. Pudele iz�ķīda pret logu viņam aiz muguras un� nezinu, kā lai apraksta to, kas notika tālāk. It kā plīsto�ā stikla troksnis būtu atlaidis sprūdu manās smadzenēs, it kā tur kaut kas būtu pārtrūcis� Godīgi, mister Tenet, es negribu taisnoties, mēģinu tikai paskaidrot, kā tas notika.

-�� Es to zinu, D�onatan.

Zēns papurināja galvu.

-�� Domāju, ka kļuvu neprātīgs. Es metu tē�vocim ar visu, kas trāpījās pa rokai. Es nedomāju viņu nogalināt, vienkār�i man, nu, liekas, ka man vajadzēja atbrīvoties no tā drausmīgā� naida, kas manī bija iek�ā. Nevaru pateikt jums precīzi, kas lika viņam zaudēt līdzsvaru un atkrist at�muguriski, bet tā tas notika. Vienā mirklī viņ� stāvēja tur, bet nākamajā jau iegāzās logā. Asi�nis� tas bija baismīgi. Un tad viņ� it kā noslīdē�ja sēdus. Visur asinis, tās burtiski �ļācās, lija

viņam no kakla, uz krūtīm� Vin��

� 7 �

-��� Labi, D�onatan. Neturpini! Aina man ir skaidra.

-�� Es nespēju pakustēties. It kā būtu parali�zēts. Tas ilga tikai da�as sekundes, un viņ� nogāzās uz sāniem. Varēja redzēt, ka tēvocis ir miris. Tad es aizskrēju projām.

"Un biji tādā nervu �okā, ka atceļā nokļuvi avārijā," nodomāja Tenets. Atkal viņam ienāca prātā, vai tā ir bijusi D�onatana negadījuma vieta, kurai viņ� brauca garām ceļā uz staciju, lai satiktu Brid�itu. Vai uz nestuvēm, kuras stūma ātrās palīdzības ma�īnā, gulēja D�onatans?

-�� D�onatan, Tenets sacīja, man tev tas jā�jautā, jo arī citi jautās. Kāpēc tu nezvanīji ātrajai palīdzībai?

-� Bet viņ� bija miris! Nebija vairs nozīmes!

-� Vai tu pārbaudīji?

-� Nē, bet tas bija skaidri redzams.

-� Kas tie�i?

Mēģinādams atcerēties un atrast īstos vārdus, D�onatans sarauca pieri.

-�� Viņa acis, zēns beidzot ierunājās. Ja kāds ir tikai zaudējis samaņu, acis ir aizvērtas, bet viņam� tās bija stiklainas, atvērtas.

-�� Jā, saprotu. Tomēr nebūtu slikti, ja tu būtu iedomājies to izdarīt. Katram gadījumam. Patie�ām muļķīgi vārdi. D�onatans ta�u nebija spējīgs sakarīgi domāt.

-�� Laikam gan. Ak Dievs, kāds juceklis! Ne�zinu, kā mamma to uztvers. Ko, pie velna, lai es viņai saku?

-�� Viņai jāzina. Un jāzina arī, kāpēc tu to iz�darīji. Vai varbūt tu viņai jau esi pateicis, ka tas ir tēvocis, kur� bija vainīgs pie Karīnas grūtniecības?

D�onatans papurināja galvu.

-�� Kad visu to atcerējos, biju pārāk satriekts, lai viņai kaut ko spētu pateikt, jo varēju sarunāt muļķības. Vai mātei noteikti jāzina, ka tas bija tēvocis?

-�� Ak, beidz, D�onatan, Tenets runāja mierī�gi. Kā vēl tu domā izskaidrot notiku�o? Jeb�kurā gadījumā viņa beigās visu uzzinās.

-�� Tiesā, jūs domājat. Ak Dievs, liekas, ka es nespē�u to pārdzīvot. Lai gan� Viņa pa�celtajās acis iemirdzējās cerība.

-�� Lai gan kas? Sprie�ot pēc tā, kā D�onatans skatījās uz Tenetu, vajadzēja sekot kaut kam neparastam.

-�� Es gan nedomāju� Nē, to es nevaru jums prasīt.

Tenets atturējās no jautājuma. Likās, ka viņ� jau nojau�.

D�onatans mirkli gaidīja, bet, tā kā Tenets ne�runāja, bezcerīgi ierunājās:

-� Vai jūs esat vēl kādam stāstījis par Karīnu un bērnu?

-�� Protams, nē!

-�� Nu, tātad neviens cits par to nezina. Ja jūs nevienam neesat stāstījis, arī man nevajadzētu to darīt, vai ne? Varu pateikt, ka izdarīju to vienkār�i tāpēc, ka biju saniknojies uz tēvoci Za�ķu.

-�� Par ko?

D�onatans pavicināja roku.

-�� Izdomā�u kaut ko.

-�� Nē, piedod, D�onatan, bet tam es nevaru piekrist.

-�� Bet kāpēc? Brid�ita ta�u uzticējās tikai mi�sis Tenetai, vai ne? Un misis Tcneta jums. Ja jūs pastāstīsiet kādam citam, Brid�ita būs nikna uz jums.

-�� Es zinu, Teneta balss skanēja nepie�lūdzami, bet patiesība ir tāda, ka es vienkār�i nedrīkstu noklusēt pierādījumu, kur� nonācis manā rīcībā. Un Brid�ita sapratīs. Es darī�u vi�su, lai viņa saprastu, jo iemesls, kādēļ tu no�galināji savu tēvoci, noteikti lielā mērā ietek�mēs sodu, kuru tev piespriedīs. Domāju, ka viņa man piedos. Man tie�ām �ēl, D�onatan, bet es nedrīkstu to noklusēt. Bet, kas attiecas uz tavu māti, tad atceries, ka tu esi vienīgais, kas tagad viņai palicis! Pēc manām domām, tu sapratīsi, ka viņai daudz svarīgāk ir zināt, kā�pēc tu to izdarīji, nekā sargāt tēvo�a reputāciju.

-� Jūs tā domājat?

-�� Noteikti. Un vēl vairāk �ādos apstākļos tā domātu arī Karīna.

-�� Bet es viņai apsolīju, ka nekad nevienam par to nestāstī�u!

-�� Apstākļi ir mainīju�ies, un tev tas jāsaprot. Vai tu domā, ka tava māte vēlēsies, lai tu gadu gadus pavadītu cietumā?

-� No tā jau noteikti neizbēgt.

-�� Tavas izredzes uzlabosies, ja tiesa zinās ie�meslu, kāpēc tu zaudēji kontroli pār sevi. Ne�vajag, D�onatan. Tu tie�ām nedrīksti par to klu�sēt.

D�onatans neatbildēja. Viņa sakniebtās lū�pas savilkās stūrgalvīgā līnijā.

-�� Paklausies, Tenets iek�ēji nopūtās. Vai tev būtu vieglāk, ja par notiku�o tavai mātei iz�stāstītu es? Tad vismaz tu būtībā būsi turējis savu vārdu.

Tas bija kompromiss, vismaz kaut cik ap�mierino�s atrisinājums, bet D�onatans dedzīgi pieķērās domai.

-Tie�ām? Vai jūs tie�ām to izdarīsiet?

"Kur es esmu ielaidies?" domāja Tenets, iedams ārā no palātas. "Man jābūt trakam."

Lainhems sēdēja uz krēsla pie māsas Benediktas kabineta durvīm. Viņa bija gaidījusi Tenetu, skatoties caur stiklotu logu, kur� pavēra skatu uz visu, kas notiek palātā, jo parādījās reizē ar Tenetu.

-�� Kā D�onatans jūtas? māsa jautāja.

Lainhems piecēlās un pievienojās viņiem.

-�� Domāju, ka tagad viņam ir vieglāk ap sirdi, atbildēja Tenets. Vai jūs atvainotu mani uz mirkli, māsa?

Viņ� juta, ka vispirms jāpavēsta jaunumi Lainhemam. Kad tas bija izdarīts, ser�ants iz�skatījās tie�i tikpat pārsteigts, cik pirms brī�a Te�nets.

-�� Un jūs ticat viņam?

-������� Jā, Maik. Ticu. Mazliet vēlāk es jums visu

paskaidro�u, bet vispirms jānokārto lietas ar mā�su.

Ari māsa dzirdēto uztvēra ar neticību, un vēl�reiz Tenetam nācās paskaidrot, ka D�onatana atzī�anās jāuztver nopietni.

-�� Baidos, ka mums nāksies sagādāt jums zināmas neērtības. Saprotu, ka pagaidām viņ� nekur nepazudīs, tomēr mans pienākums ir �eit atstāt kādu no apsardzes un uzrakstīt ofi�ciālu ziņojumu. Viņam būs vajadzīgs arī ad�vokāts.

Pēc sākotnējā �oka māsa Benedikta ātri atgu�vās.

-� No jūsu sacītā es saprotu, ka ne personālam, ne pacientiem nekādas briesmas nedraud?

-� Pilnīgi nemaz. To es varu garantēt.

-�� Labi. Nu, ko, tādā gadījumā viena no sānu palātām ir brīva. Pārvietosim viņu uz turieni.

-� Lieliska doma.

Viņa atstāja savu kabinetu policistu rīcībā, un pārkārtojumi tika veikti.

-� Nu, labi, ierunājās Lainhems, kad abi bija atstāju�i slimnīcu. Es nevaru vairs sagaidīt.

-�� Pastāstī�u pa ceļam.

-�� Uz kurieni braucam?

-�� Satikt D�onatana māti. Un ticiet man es pēc tā nemaz neilgojos.

Tenets nolēma, ka vislabāk sarunāties būs ma�īnā, slimnīcas stāvvietā. Izskaidrot notiku�o bija sare�ģīti, un Tenets vēlējās, lai nekas neno�vērstu Lainhema uzmanību. Ser�ants klausījās klusējot un, kad Tenets bija beidzis, noteica:

-� Nabaga bērns.

-� Jūs domājat D�onatanu? Vai Karīnu?

-�� Abus.

-� Jā, es jau vairs necerēju, ka �ī diena uzausīs, bet nu tas ir noticis.

-�� Kāda diena?

-��� Diena, kad jums patiesi būs �ēl tā, kur� vainojams slepkavībā!

Paskats Lainhemam bija muļķīgs.

-� Nu, ser, apstākļi �oreiz ir visai neparasti.

-��� Slepkavības visbie�āk izdara neparastos apstākļos. Nē, Maik, par to vairs nav �aubu. Mani pirms dienas teiktie vārdi izrādīju�ies pa�tiesi. Novecojot jūs neap�aubāmi kļūstat mīkst�sirdīgs.

Savos trīsdesmit �etros gados Lainhems varē�ja atļauties par sacīto pasmaidīt.-

-�� Diem�ēl tas pats notiek arī ar mani, varbūt tikai citādi izpau�as, Tenets samierino�i piebil�da.

-�� Ko jūs ar to domājat?

-�� Redziet, man pat ne tuvu neienāca prātā, ka to varēja izdarīt D�onatans!

-�� Bet kā gan jūs to varētu iedomāties?

-�� Nu, es saprotu, ka jums tas noteikti nevarētu ienākt prātā, un neskatieties uz mani tā, Maik! Man ta�u nepiemīt ieradums jūs apvainot, vai ne? Tūlīt paskaidro�u, kāpēc jums tas nevarēja ienākt prātā! Lieta tāda, ka, lai tas notiktu, bija jāzina divas būtiskas lietas vai, precīzāk sakot trīs: ka Karīnai piedzima bērns, kad viņa bija di�vpadsmit gadus veca; ka neviens nezināja, kas ir bērna tēvs, un ka grūtniecības dēļ meitene sasli�ma ar anoreksiju, no kuras vēlāk nomira. Jūs nevienu no �iem faktiem nezinājāt, bet es zināju visus.

-�� Pat ja jūs zinājāt, es nesaprotu, kā to var no�jaust.

-��� Ne jau nojaust. Man vajadzēja izsecināt. Jā, es to varēju! Padomājiet! Te bija visi atrisinā�juma pavedieni. Runājot Tenets sāka tos uz�skaitīt uz pirkstiem. Lenderss mums stāstīja, ka Alisei Rendi�ai Karīna ļoti patikusi, patikusi no tā laika, kad dvīņi da�as dienas, kamēr māte bijusi slimnīcā, padzīvoju�i vīna dārzos, un tas noticis tie�i pirms Faionas piedzim�anas.

-�� Kāpēc tas ir tik svarīgi?

-�� Divu iemeslu dēļ. Pirmais Faionai tagad ir astoņi gadiņi, un es zinu, ka Karīnai divdesmit, jo viņa bija vienā vecumā ar Brid�itu. Un pēc tam es uzzināju, ka Karīnai bija divpadsmit, kad piedzima bērns.

-�� Tātad jūs varējāt izrēķināt, ka tas notika tad, kad dvīņi ieradās vīna dārzos, ka tie�i tad Karīna kļuva grūta un attiecīgi vainojams ir Rendi�s.

-� Tie�i tā.

-�� Un otrs iemesls?

-�� Tā kā tas notika tie�i pirms Faionas pie�dzim�anas, Rendi�s noteikti juta vajadzību pēc savu seksuālo tieksmju apmierinā�anas. Viņ� vienmēr ir bijis vīrietis, kur� nevar iztikt bez sievietēm.

-�� Un tie�i tad tuvumā pagadījās Karīna, jūs domājat?

-�� Pareizi.

-�� Piedauzīgi.

-�� Viņ� visādā ziņā bija neķītra rakstura, un tas pats par sevi jau ir svarīgi. Tikai neķītras dabas cilvēks spēj apmierināt savas tieksmes ar divpadsmitgadīgu krustmeitu.

-� Turpiniet;

-� Arī Lenderss stāstīja, ka, liekas, Karina labāk sapratusies ar Alisi Rendi�u, nekā ar savu tēvoci.

-�� Tur nu nebūtu nekā sevi�ķa. Katram viens cilvēks patīk labāk, cits sliktāk.

-�� Jūs palai�at garām vienu svarīgu punktu, Maik. Un �is punkts kļūst svarīgs tikai tad, ja ņem vērā vēl citus faktorus.

-� Kādi ir �ie citi faktori?

-� Galvenais Rendi�a gaume sievie�u izvēlē.

-�� Maza auguma, deviņas, jūs domājat?

-� Jā, vienmēr.

-�� Saprotu, uz ko jūs tēmējat. Tāda bija arī Karīna. Lai gan tas tomēr nav tas pats, vai ne? Divpadsmitgadīga meitene?

-�� Varbūt nē. Bet vai jums nav ienācis prātā, ka varbūt tie�i tas ir tas, kas atbilda Rendi�a gaumei? Ka viņ� izvēlējās sievietes, kuras fizis�ki visvairāk atbilda pubertātes vecuma meite�nēm?

-�� Tā ir ideja, ser. Vai jūs domājat, ka to pa�u viņ� varēja mēģināt izdarīt arī ar Eleinu Vudu? Tad viņai bija desmit gadu. Varbūt tas ir vēl viens iemesls, kāpēc viņa bija tik apņēmīga at�riebties.

-�� Iespējams. Bet, ja tas arī ir tā, mēs to ne�kad neuzzināsim. Un, protams, es rīkotos ne�taisni, ja bez pierādījumiem apvainotu Rendi�u.

-������� Viņ� noteikti pamatīgi pārbijās, kad uzzinā�ja, ka Karina gaida bērnu. Varbūt tas viņam kop� tā laika lika pievaldīties.

-�� Cik mēs pagaidām zinām, tā ir. Un otrs, kam, protams, vajadzēja mani novirzīt uz D�onatanu, bija sakritība ar diviem nāves gadīju�miem un milzīgā nelaime, kas uzgāzās vienai ģimenei tikai da�u stundu laikā. Tikai padomā�jiet, kādām pretrunām te jābūt! Likās, ka starp nelaimēm nav nekādas saistības, bet man nu gan vajadzēja saprast, ka tāda ir, vai vismaz ie�domāties, ka tādai vajadzētu būt. Ja es to būtu sapratis, viss pārējais sāktu nostāties savās vie�tās. Es vienkār�i pieņēmu, ka ar D�onatanu notikusi nelaime tāpēc, ka pabijis pie māsas, kad tā nomira, viņ� bija pārāk satriekts. Bet, ja es bū�tu pārbaudījis laiku, kad viņ� atstāja slimnīcu, un laiku, kad notika avārija, es būtu sācis domāt, vai te nav kāds cits iemesls, piemēram, acu�liecinieka liecība slepkavībai vai pat tās izda�rī�ana, kas viņu satrieca.

-�� Izskatās gan, ka sakritība bija tik nenozīmī�ga�

-�� Bet bija, tur jau tā lieta. Un, zinot visus pā�rējos faktus, man vajadzēja saprast, ka tas ir daudz svarīgāk, nekā mums likās. Patiesībā man tagad jāvaino sevi, ka jums no �īs spēles līdz �im nekas nebija zināms.

-��� Domāju, ka jus sevi tiesājāt pārmēru stin�gri-

-�� Neesmu vēl beidzis! Ir vēl viena lieta, kura uzpeldēja tikai �opēcpusdien. Tas bija tikai tāds sīkums, bet tam vajadzēja rosināt mani uz domā�anu� Atceraties mēs piebraucām pie manas mājas, lai es varētu pārģērbties? Nu, un mājās es satiku Brid�itu. Arī viņa bija izmirku�i, un es gandrīz vai paklupu uz viņas krosa kur�pēm. Viņa tās bija nometusi priek�namā uz kāj�slauķu. Es kurpes pacēlu briesmīgas, dubļiem notrieptas. Un vienā zolē bija iedūrusies stikla lauska.

-��� Nu? Nesaprotu, ko jūs �oreiz gribat teikt.

-Stikls, Maik! Domājiet!

-�� Nejūtu ne mazākās atblāzmas, ser. Neredzu nevienu iespējamu sakarību starp Brid�itas krosenēm un D�onatana nodarījumu.

-�� Ak, jums jau �ī atblāzma nevar parādīties, Maik. Es neesmu pret jums godīgs. Man ir fakti. Jums to nav. Varbūt kaut kas mainīsies, ja pa�stāstī�u jums sekojo�o. Kad Brid�ita vakar ap�ciemoja D�onatanu, viņa uzzināja, ka misis Redmena nav pametusi krēslu pie D�onatana gultas, kop� pēc avārijas ieradās slimnīcā, tāpēc Brid�ita pieteicās viņai palīdzēt un aizveda uz viņu māju D�onatana apģērbu. Apģērbu, kas viņam bija mugurā slepkavības vakarā.

-�� Saprotu� Jūs domājat, ka D�onatana ap�ģērbā varēja ieķerties stikla lauskas zolēs vai kur citur drēbēs un, kad Brid�ita tās ve�da, kāda lauska varēja izkrist un iedurties vi�ņas zolē?

-�� Jā, Maik, iespējams. Es gan saprotu, ka tā var būt cita lauska, no citas vietas, ka tā var būt tīrā sagadī�anās, lai gan jūs pats redzējāt, kādā stāvoklī bija Rendi�a laboratorija. Katrā ziņā ekspertīze var to pierādīt ja vien man izdosies sameklēt lausku mūsu virtuves atkritumu spainī. Es ta�u pats to tur iemetu! Bet katrā ziņā vai tā bija lauska no laboratorijas, vai nejau�i iedū�rusies kādā citā vietā, tas bija vēl viens fakts, ku�ram vismaz vajadzēja likt man domāt, pagriezt mani pareizā virzienā. Nē, Maik, par to vairs nav �aubu. Mana apķērība �oreiz ir darbojusies ap�kaunojo�i lēnām.

-�� Nu, es joprojām uzskatu, ka jūs sevi tiesājat pārāk bargi. Un, jebkurā gadījumā, beigu beigās mēs pie tā noteikti nonāktu.

-��� Jūs domājat kad ekspertīze uz labora�torijas stiklu lauskām identificētu D�onatana pirkstu nospiedumus? Tā varētu notikt, jā, ja mums vispār ienāktu prātā salīdzinā�anai noņemt viņa pirkstu nospiedumus.

-� Jums tas ienāktu prātā, Lainhems bija pār�liecināts. Agrāk vai vēlāk jūs iedomātos pie di�vi pieskaitīt divi. Par to es esmu dro�s.

-� Ak, kaut es varētu jums piekrist!

-�� Ja neiebilstat, ser, tad es pateik�u, lū, ko. Jums visvairāk grem� tas, ka D�onatans pastei�dzās ar savu atzī�anos un jūs nokavējāt.

-�� Oho, jums laikam taisnība. Un, ja tas tā ir, tad nav par ļaunu man aplauzt ragus. Tenets iesmējās. Jums ir viena vaina, Maik. Jūs pārāk labi mani pazīstat. Viņ� paskatījās pulkstenī. Nu, ko, laikam laiks kustēties. Gribu tikt galā ar to. Viņ� pateica Lainhemam misis Redmenas adresi.

-�� Kā saprotu, mēs braucam pie viņas, lai pa�vēstītu par D�onatana atzī�anos, sacīja Lain�hems, iedarbinājis ma�īnu.

-�� Baidos, ka tas nav vienīgais. Tenets iz�stāstīja, ko apsolījis D�onatanam. Lainhems no�vaidējās.

-�� Nu gan! Godīgi sakot, ser, jūs pats vienmēr sev uzkraujat �īs grūtības, vai ne?

Redmeni dzīvoja lielā municipalitātes dzī�vojamo māju rajonā pilsētas tālākajā galā. Pulkstenis bija pieci, un, par spīti tik ļoti iz�slavētajai, pirms da�iem gadiem ieviestajai vienvirziena kustībai, ielas noslogoja mājās braucēju ma�īnas. Lainhems caur nebeidzamo ma�īnu uguntiņu jūru pacietīgi taustīja ceļu.

Lai gan Tencts nebūt neilgojās pēc �īs sa�runas, brīdī, kad viņi bija atbrauku�i, viņ� sajuta augo�u ziņkāri. Kāda būs �ī misis Redmena?

Līdz �im vina visā lietā likās kā tāda ēnaina figūra, kura visur ir klāt, bet vienmēr aiz citu mu�gurām, neredzama. Pāris reizes Tenets viņu bija saticis skolas pasākumos, bet, tā kā viņa bija klu�sa sieviete, viņi netika pārmiju�i vairāk par da��iem vārdiem.

"Viņai katrā ziņā nav klājies viegli arī bez pēdējā laika nelaimēm," Tenets nodomāja: bez laimes bērnībā ar dzērāju tēvu, smagā laulības dzīve ar pārlieku stingru, nepiekāpīgu vīru, kur�, kā stāstīja Brid�ita un Bens, "uzdzinis �ermu�ļus", tad sāpes par meitu, kura izvarota, pati vēl būdama bērns, laida pasaulē mazuli, bet atliku��os savas īsās dzīves gadus vairāk pavadīja slim�nīcā, atrazdamās anoreksijas draudu ēnā. Un tad kā kronis visam tam �o da�u pēdējo dienu traģiskie notikumi."

Un viņam, Tenetam, jāpasniedz viņai �o coup de grace8 nē, ne coup de grācc, jo viņ� jau ne�izdzēsīs misis Redmenas sāpes, viņ� tās pastip�rinās desmitkārtīgi. Pie velna, par ko gan viņ� domāja, brīvprātīgi uzņemdamies �ādu uzdevu�mu, Tenets sev jautāja, kad ma�īna līdzeni ie�ripoja stāvvietā pie mājas. Viņ� paskatījās uz Lainhemu. Tas saviebās.

-�� Lai jums veicas, ser! Labāk jau jūs, nevis es. Vai gribat, lai eju līdzi?

Tenets papurināja galvu.

-�� Vienam būs vieglāk.

Debesis atkal bija nomāku�ās. Da�ās mājās jau dega gaismas. Redmenu māja un dārziņ� iz�skatījās labi aprūpēti, bet visus logus klāja aiz�kari. Izskatījās, it kā pa�laik �eit neviens ne�dzīvotu, it kā �ī vieta būtu pamesta, tās dzīvības sula lēnām aizplūdusi un palikusi tikai tuk�a �aula.

Tenets iestāstīja sev, ka �īs dīvainās iedomas jāatmet. Viņ� straujā solī aizgāja pa asfaltēto celiņu, ievērodams taisnās, nesen stādītās zeltzie�u rindas, un pieklauvēja pie durvīm. Atbildes nebija. Viņ� pieklauvēja vēlreiz, tad atkāpās at�pakaļ, rūpīgi apskatīja māju un atskatījās pār plecu uz Lainhemu, kur� uzsvērti noraustīja ple�cus. Tenets pieklauvēja vēlreiz. Atbildes jopro�jām nebija. Viņ� jau domāja atmest ar roku, kad virs galvas atskanēja troksnis. Sāņus pavilkās aizkari, un ar krak�ķi pavērās logs. Parādījās sievietes seja.

-� Jā?

-�� Misis Redmena? �eit inspektors Tenets, Brid�itas tēvs. Vai mēs varētu parunāt?

-� Tūlīt bū�u lejā. Logs aizvērās.

"Viņa noteikti bija nolikusies atpūsties," no�domāja Tenets. Viņ� jutās vainīgs, ka iztraucējis misis Redmenu. Neap�aubāmi, da�as pēdējās di�enas viņu nomocīju�as. Tenets pārvietoja ķer�meņa svaru no vienas kājas uz otru un gaidīja, iegrimis pārdomās. Sliktu ziņu atne�ana pieder pie tās viņa darba daļas, kuru viņ� neieredz vis�vairāk, bet �oreiz bija vēl sliktāk, jo viņ� pazina visus ar notikumiem saistītos.

Viņam nenācās ilgi gaidīt. Pēc mirkļa durvis atvērās. Sieviete bija uzvilkusi pledam līdzīgus vilnas rītasvārkus, tik garus, ka tie pieskārās grī�dai. Izskatījās, ka apģērba gabals kādreiz piede�rējis viņas vīram.

-�� Vai tas sakarā ar D�onatanu? Viņas seju kropļoja jaunas ba�as, it kā sieviete liktu sev sa�gatavoties uz visļaunāko. Viņa bija maza augu�ma un sīciņa, tik tikko Tenetam līdz plecam. Lai gan misis Redmena apprecējās un bērnus laida pasaulē visai vēlu, viņai vajadzēja b.ūt apmēram viņa un D�ounas vecumā, bet izskatījās, ka sieviete ir daudz, daudz vecāka. Gadiem ilgās sāpes un cie�anas atstāju�as savu zīmi, ievilku�as dziļas rievas starp viņas acīm un aizslaucīju�as jebkuru dzīvīgumu, kur� kādreiz varēja tur mājot.

Ar D�onatanu viss ir labi, sacīja Tenets. Patiesībā es nupat nāku no viņa. Bet man va�jadzētu ar jums parunāt.

Vedot Tenetu istabā mājas priek�ējā daļā, viņa ba�īgi atskatījās pār plecu. Sieviete ieslē�dza gaismu. Dienas gaisma, kas joprojām ie�spīdēja gar aizkaru malām, sajaukusies ar māk�slīgo apgaismojumu, meta uz istabas trūcīgo mēbelējumu neveselīgu spīdumu. "Rendi�a tā saucamā augstsirdība pret māsas ģimeni �eit nav manāma," nodomāja Tenets, ievērojis, ka paklāji ir nodilu�i, bet vaļīgie mēbeļu pārklāji nolietoju�ies. Pati istaba, lai ari nopluku�i, izskatījās aprūpēta tā bija pedantiski tīra, un kāds, varbūt D�onatans, ar emulsijas krāsu atsvaidzinājis sienas. Uz galdiņa stūrī stāvēja mazs, divpadsmit collas pa diagonāli, tele�vizors. Acīmredzot kop� mistera Redmena nā�ves da�i no mājas stingrajiem likumiem ir pa�laisti vaļīgāk.

Viņa apsēdās uz pa�as krēsla maliņas, vīstī�dama rītasvārku stērbeles ap kājām, it kā pat atsegta potīte būtu kas nepiedienīgs. Sitiena spēku amortizēt nebija iespējams. Tenets vil�cinājās, meklēdams pareizākos vārdus.

-��� Baidos, ka man jāpasaka jums kaut kas nopietnāks par notiku�o avāriju.

-�� Tad tas saistīts ar brāli, ar viņa� slepka�vību? Pēdējie vārdi gandrīz vai nebija sadzir�dami.

-�� Jā. Man ļoti �ēl. Pēdējo dienu laikā jums ir nācies tik daudz pārciest, misis Redmena. Manu sievu un mani ļoti satrieca ziņa par Karīnu.

Misis Redmena paskatījās uz Tenetu, un viņ� redzēja, ka viņa cīnās visiem spēkiem, lai neļautu sākt ritēt asarām. Viņa sakāmais �aus�mināja Tenetu. Bet varbūt �ajos apstākļos nav jābūt pārāk līdzjūtīgam. Apzināti viņ� lika savai balsij skanēt mundri.

-�� Jā, kā jau teicu, tas skar jūsu brāli. Bet baidos, ka mistera Rendi�a nāve ir saistīta ar D�onatanu.

Pārsteigums palīdzēja viņai atgūt kontroli pār sevi.

-�� Kādā veidā?

Tenets ietērpa vārdos to, ko pirms mirkļa bija domājis.

-�� Misis Redmena, man nav nekādas iespējas pateikt to saudzīgāk. Es nupat biju slimnīcā, jo D�onatans vēlējās mani redzēt. Precīzāk sakot, viņ� vēlējās redzēt detektīvu, kur� izmeklē jūsu brāļa slepkavības lietu. Jo D�onatans vēlējās atzī�ties.

Kādu brīdi viņa mirk�ķināja acis, un tikai tad lūpas sakustējās.

-�� Atzīties? vārds izdzisa �ukstā.

Tenets pamāja.

-��� Jūs gribat teikt� skaņu varēja tikai no�jaust.

-�� Diem�ēl jā. Viņam vajadzēja to pateikt skaidri, būt dro�am, ka viņ� netiks pārprasts. D�onatans ir atzinies sava tēvo�a slepkavībā.

Viņa �ūpoja galvu.

-Te jābūt kādai kļūdai. Viņ� to nevarēja.

-�� Baidos, ka kļūdas nav.

Viņas galva joprojām �ūpojās, kategoriski no�raidot viņa teikto.

-��� Misis Redmena, lūdzu, paklausieties! Man jums viss jāizstāsta.

Pēk�ņi sieviete sastinga, kļuva nekustīga. Tenets mirkli pagaidīja, līdz pārliecinājās, ka misis Redmena ir sakoncentrējusies klausī�ties.

-��� Lūk, ko man teica D�onatans. Viņ� pa�stāstīja, ka piektdienas vakarā aizbraucis uz vī�na dārziem, kur viņam bijusi asa saruna ar tē�voci. D�onatans zaudējis savaldību un sācis vi�ņu apmētāt ar priek�metiem, kas pagadīju�ies pie rokas. Jūsu brālis paslīdējis un atmuguriski iegāzies logā. Tā viņ� aizgāja bojā. D�onatanam, protams, nav bijis nolūka viņu nogalināt. Viņ� bijis tā satriekts, ka atceļā nokļuvis avā�rijā. Acīmredzot zēns nebija spējīgs braukt uz�manīgi. Man vēl jāpiebilst, ka D�onatana stās�tītais sakrīt ar notiku�ā detaļām, detaļām, kuras viņ� nevarētu zināt, ja pats nebūtu tur atradies.

Misis Redniena skatījās viņā. Tas bija iz�misuma pilns, bet noteikts skatiens, it kā katru sava saprāta unci viņa censtos izmantot, lai iz�prastu neizprotamo.

-�� Tā nevar būt patiesība. Kāpēc viņ� nepa�stāstīja man? Kāpēc viņ� līdz �im netika bildis ne vārda? Un kāpēc, kāpēc viņam tūlīt pēc Karī�nas nāves bija vajadzīga tāda asa saruna ar tēvo�ci?

-�� Ja jūs padomāsiet, tad sapratīsiet, kāpēc viņ� līdz �im neko par to netika teicis. Kā zināt, līdz �ai pēcpusdienai viņ� pat neatcerējās, ka Karīna� kas noticis ar Karīnu. To viņ� atcerējās tikai pēc tam, kad jūs atgādinājāt. Bet pēc tam vienā mirklī atmiņā uzausa arī viss pārējais. Viņ� par tēvoci jums neko nepateica tāpēc, ka atmiņā atausu�ais bija tik �ausmīgs trieciens, ka sākumā viņ� nebija spējīgs sakarīgi domāt.

-�� Bet kāpēc? Jūs joprojām neesat paskaidrojis

-�� kāpēc? Nespēju atrast nekādu izskaidrojumu�

-��� Uzbudinājumā viņa tik stingri bija savilkusi jostas galu ap rokām, ka pirksti kļuva balti. Tas viss noteikti noticis tikai viņa iztēlē. Trieciens pa galvu, lūk, kas to izdarījis. �ī doma pietrauca viņu kājās, rokas locījās, lai atbrīvotos no jostas galiem. Jā, lūk, kā tas noticis! Viņa tagad stāvēja un no aug�as noraudzījās Tenetā. Viņas acis skatījās ārprātīgi, kā gribot pārliecināt. Viņa �ausmās un uzbudinājumā strauji elpoja.

Tenets lādēja sevi, ka viņam nav pieticis veselā saprāta paaicināt līdzi kādu sievieti no policijas darbinieku vidus. Vai tie�ām �ajā lietā nekad nebeigsies klupieni? Tenets piecēlās un satvēra sievietes rokas.

-�� Lūdzu, misis Redmena, apsēdieties! Es paskaidro�u. Uzmanīgi Tenets piespieda viņu atgriezties krēslā. �oreiz viņa iesēdās dziļāk, rokām ļaudama atbalstīties uz krēsla rokturiem. Viņas pirksti iekrampējās rokturu galos, it kā tai vajadzētu noenkuroties pie kaut kā neizkustinā�ma.

Tagad nāca lūzuma punkts.

-�� Iemesls, kāpēc piektdienas vakarā D�onatans tā steidzās uz vīna dārziem, bija tāds, ka pirms nāves Karīna brālim kaut ko pastāstlja. Tenets ieturēja pauzi, cerot, ka tagad viņai radīsies nojausma par sekojo�o, bet mi�sis Redmenas sejas izteiksme nemainījās.

-��� D�onatans teica, ka nekad neesot viņai jautājis, bet tomēr nojautis, ko viņa slēpj. Viņ� sapratis, ka nespēj iedomāties, ka nekad neuz�zinās, kur�� Tenets clnijās, lai sameklētu pareizo vārdu, apzinādamies, ka pat eņģelim būtu grūti to izdarīt tik smalkjūtīgi, lai nesa�gādātu sāpes. Kur� bijis bērna tēvs. Un viņ� piespieda Karīnu to izstāstīt. Un viņa izstāstī�ja.

Sievietes acīs Tenets pamanīja ieplaiksnāmies sapratnes atblāzmu. Lēnām viņas lūpas pavērās.

-� Zaks? viņa no�ukstēja.

Tenets pamāja, pateicīgs, ka vienreiz tas ir beidzies, izdarīts. Tagad gan bija jāraizējas par misis Redmenas reakciju.

Sievietes acis kļuva stiklainas. Sarauktu pieri viņa tik intensīvi vērās sev klēpī, it kā cerēdama saskatīt tur izskaidrojumu visam tam, kas mulsinājis viņu pagātnē. Tenets no�jauta, ka viņa atsauc atmiņā visu kādreiz no�tiku�o, no jauna pārraksta savas ģimenes vēs�turi. Tikai baltie plankumi pie pirkstu locīta�vām ap sa�ņaugtajām dūrēm liecināja, cik sāpīgas ir �īs atmiņas. Viņ� bija gaidījis visu asaras, histēriju, noliegumu varbūt, tikai ne �īs klusējo�ās cie�anas, kuras vērot bija tik sāPīgi-

Beidzot viņa pacēla acis.

-�� Kas tagad notiks ar D�onatanu?

Viņ� nebija jutis, ka visu laiku aiztur elpu, bet tagad sekoja gara, lēna atvieglojuma izel�pa, jo sieviete bija pieņēmusi viņa stāstīto. At�vieglojumu sniedza arī doma, ka tagad viņa domā par D�onatana nākotni, par dzīvi, nevis nāvi. Viņ� bija pateicīgs, ka viņa netaujāja, kā viņ� uzzinājis �īs Karīnas intīmās pagātnes de�taļas. Varbūt viņa vienkār�i pieņēma, ka to pa�stāstījis D�onatans, un Tenets, protams, nevēlē�jās �o viņas ilūziju sagraut.

Paldies Dievam, smagākais bija aiz mugu�ras.

Kad Tenets iegāja pa durvīm, priek�telpā viņu sagaidīja Brid�ita. Savās apgrieztajās d�insu bik�sēs un triko krekliņā ar krāsainu ziedu zīmējumu uz krūtīm viņa izskatījās svaiga un skaista. Ne�sen mazgātie mati augstu pakausī bija sasieti mezglā.

-�� Sveiks, tēti! Tu esi agrāk, nekā es gaidīju.

Vakariņas cepe�krāsnī. Es tūlīt sagatavo�u. Vi�ņu joprojām nospie� domas par Aleksandru, Tenets to juta, bet viņ� arī saprata, ka rūpes par izskatu ir laba zīme. Tā meitene, kura ieradās mājās piektdienas vakarā, lai nu kam, bet savam izskatam uzmanību nepievērsa. Tenets pakāra mēteli.

-�� Nē, neraizējies! Es pa�laik neesmu izsalcis. Paēdī�u, kad atgriezī�os no stacijas. Bens mājās?

Par spīti darba jūrai, kura neizbēgami rodas lietas nobeiguma stadijā, viņ� bija īpa�i pa�pūlējies pārbraukt mājās agrāk cerībā noķert Brid�itu vienu. D�ounas ma�īnas nebija, tātad skaidrs, ka viņa aizbraukusi uz savu satik�a�nos.

-� Cīnās ar mācībām aug�ā.

-�� Labi. Es gribu aprunāties ar tevi. Redzot, ka Brid�itas sejas izteiksme pārmainās un kļūst piesardzīga, viņ� saprata, ka Brid�ita baidās no sarunas par Aleksandru. Par D�onatanu, Te�nets pasteidzās piebilst.

Viņas uzacis izliecās.

-��� Par D�onatanu? Viņa pirmā iegāja vies�istabā, un abi apsēdās. Tenests uzmanīja muguru, kura atkal sāka niķoties.

-��� Jā. �ķiet, ka �opēcpusdien tu neesi bijusi viņu apciemot? Tenets iekārtojās ērtākā pozā.

-�� Nē. Biju no rīta. Liekas, ka viesu stundām tur nav gala. Kāpēc tu jautā?

-�� Pēcpusdienā māte pastāstīja viņam par Ka�rīnas nāvi. Liekas, ka �oks nostrādāja kā sava veida atlaists sprūds, un viņam atausa atmiņā arī viss pārējais, kas noticis piektdienas vakarā.

-�� Tas ir lieliski! Es jau viņu mierināju, ka agrāk vai vēlāk tā notiks.

-� Jā, bet lieliski tas ir no vienas puses�

-� Ko tu ar to gribi teikt?

-�� �opēcpusdien palātas de�urējo�ā māsa piez�vanīja un pateica, ka D�onatans vēloties runāt ar mani, tas ir ar detektīvu, kur� atbild par Rendi�a lietas izmeklē�anu. Un tas esmu es.

-�� Patie�ām, bet kas�

-�� Paklausies, mīļumiņ! Un tā es devos uz slimnīcu, kur D�onatans man pastāstīja, ka tēvo�ci nogalinājis viņ�.

Brid�itas acis iepletās plati jo plati.

-Ko?

Otro reizi �odien Tenetam nācās izstāstīt stāstu par D�onatanu. Paldies Dievam, ka �o�reiz tas uz klausītāju neatstāja tik traumējo�u iespaidu. Jā, Brid�ita bija �okēta, jā, satriekta, bet skaidrs, ka emocionāli �ie jaunumi viņu ne�ietekmēja tā kā misis Redmenu. Beigās viņas reakcija likās ļoti līdzīga Lainhema reakcijai.

-�� Nabaga D�onatans! Un nabaga misis Redmena! Kā viņa to uzņēma?

-�� Ļoti normāli, saprātīgi. Sākumā �oks, pro�tams, bija �ausmīgs.

-�� Vai pie viņas kāds ir? Es jau tev stāstīju, ka viņai, kā liekas, nav neviena drauga. Varbūt man vajadzētu aizbraukt, atlikt Londonu līdz ri�tam.

-�� Nē, viss ir kārtībā. Misis Lendersa ir pie viņas viņas brāļa sievasmāte. Ļoti jauka sie�viete, viņa palīdzēs misis Redmenai. Viņa bija aizbraukusi jau sestdien uz slimnīcu, tiklīdz uzzināja par nelaimi ar D�onatanu.

-� Kas notiks ar D�onatanu?

-�� Domāju, ka viņa advokāts pacentīsies pār�liecināt zvērinātos, ka viņ� nav jāvaino slep�kavībā, bet nogalinā�anā bez iepriek�ēja no�doma, apstākļu izprovocētā. Un viņa nodarījums neliksies tik smags.

-��� Ne tik smags, domājams, tāpēc, ka tas noticis �oka stāvoklī pēc māsas nāves�

-�� Dvīņumāsas nāves�

-��� �un pēc tam, kad viņ�, uzzinājis, ka tēvo�cis ir morāli atbildīgs par viņas nāvi, uz laiku zaudēja kontroli pār sevi.

-� Jā, pareizi.

-� Un viņ� tika izprovocēts?

-�� Jā, jo, kā es stāstīju, kad D�onatans mēģinā�ja piespiest tēvoci saprast, kāpēc ir uz viņu tik nikns, kad gribēja skaidri un gai�i pateikt, kāpēc tie�i Rendi�s ir atbildīgs par Karīnas nāvi, tas viņu izsmēja. Tie�i tas lika D�onatanam eks�plodēt, tātad �ādi apstākļi, pēc manām domām, noteikti tiks uzskatīti par provocējo�iem.

Brid�ita nodrebēja.

-�� Rendi�s noteikti bija �ausmīgs cilvēks.

-�� Jā, ne no tiem apbrīnojamākajiem rak�sturiem.

-�� Un kāda būs starpība, ja tiesa nolems, ka notikusi nogalinā�ana bez iepriek�ēja nodo�ma? Laikam jau viņam tik un tā būs jāiet cie�tumā?

-��� Starpība ir tāda, ka tiesnesim, piesprie�ot sodu, ir iespēja rīkoties daudz elastīgāk. Ja ties�nesis jutīs D�onatanam līdzi, tad ir pat iespē�jams, ka �ādos apstākļos viņ� var tikt cauri ar nosacīto sodu.

-� Ak, es ļoti ceru, ka tā būs. Galu galā viņiem vajadzēs� Viņam tāpat būs pietiekami smagi, kad visas ģimenes lietas tiks iztirzātas tiesas namā.

-Zinu.

-�� Un vēl jau ir mistera Rendi�a ģimene. Padomā, kā jutīsies viņi, kad viss nāks atklātlbā! Misteram Rendi�am ta�u palika sieva, vai ne?

-�� Jā, un divi mazi bērni, Tenets nopūtās. Baidos, ka, slepkavību lietas izskatot, ir neiz�bēgami, ka daudz nevainīgu ļau�u dabū ciest, un viņu dzīvi tas ietekmē vēl daudzus un dau�dzus gadus.

-�� Es bie�i esmu brīnījusies, kā jūties tu, �ādas lietas izmeklējot, kad slepkava izrādās kāds, ku�ra tev no sirds �ēl, kāds, kuru sākumā tev ne prātā nenāktu vainot slepkavībā.

-�� Tas ir smagi. Bez �aubām, pavisam citādas izjūtas ir tad, ja slepkavība izdarīta ar nodomu, ja nāve iestājusies neprātīgas, nepamatotas ļaun�prātības dēļ. Bet �ādos gadījumos� nu, zināms gandarījums jau ir, jo nonākts līdz nobeigumam. Bet tie�i �ajā gadījumā es pat nevaru teikt, ka pats esmu to novedis līdz atrisinājumam. Ja D�onatans neatzītos, viņ� laikam nekad netiktu atk�lāts.

-�� Tam es neticu. Esmu pārliecināta, ka tu no�nāktu līdz atrisinājumam. Vēlreiz Brid�ita at�balsoja Lainhema sacīto.

-�� Tava ticība man ir aizkustino�a, mīļumiņ, bet baidos, ka tu pārspīlē.

-�� Es tam neticu. Ak, beidz, tēti, atzīsti to! Kad tu strādā pie lietas, tu atgādini suni, kam iedots kauls. Tu neesi spējīgs to pamest. Tu ņemies ap to, ņemies, ņemies, kamēr tiec galā. Atceries, ka gandrīz visu savu dzīvi es esmu nodzīvojusi tev blakus un esmu noskatījusies, kā tas atkārtojas reizi pēc reizes!

Pēk�ņi uz kāpnēm atskanēja pērkonam līdzī�ga soļu dārdoņa. Bens steidzās. Durvis atsprā�ga.

-�� O, sveiks, teti, lai gan dzirdēju, ka tu pārradies. Jāaiz�auj pie Tima. Netieku galā ar mateni. Tu jau laidies, mā�el?

-�� Nu jau kuru katru minūti. Brid�ita pa�smaidīja.

-�� Nu, tad uz redzīti! Viņ� vilcinājās.

"Varbūt grib nomierināt māsu, pateikt, lai ne�raizējas par Aleksandru, bet nezina, kā to izda�rīt," nodomāja Tenets.

-� For�i, ka pabiji mājās, Bens neveikli atva�dījās un, nesagaidījis atbildi, nozuda.

Uz brīdi iestājās klusums. Laikam arī Brid�ita bija nojautusi, ko Bens gribēja teikt. Viņa paslepus paskatījās uz Tenetu un mulsi iesmējās. Labi, ka tevi saprot. Tad viņa paskatījās pulk�stenī. Laiks braukt, tēti.

Viņas oran�i zaļā, mīkstā soma bija jau sa�pakota un gaidīja priek�namā. Tenets paņēma to un uzmeta plecā.

-�� Protams, viņ� ierunājās, kad abi gāja uz ma�īnu, nav jāsaka, ka visam �im jāpaliek starp mums. Tikai tāpēc, ka tu kādreiz biji Karī�nai tuva draudzene un pēdējās dienas pavadīji pie D�onatana, man likās, ka nedrīkstu no tevis neko slēpt.

-�� Es augstu vērtēju tavu uzticē�anos, tēti, un, protams, nevienam neko neteik�u.

Pēc brī�a viņi tuvojās vietai, kur D�onatans bija cietis avārijā. Jau agrāk Tenetu mocīja ziņkāre, un, jā, tagad par to nebija �aubu, tas bija D�onatans, kuru viņ� piektdienas vakarā redzēja uz nestuvēm. Tie�i viņu sanitāri lika ātrās palīdzības ma�īnā. Viņ� parādīja nelaimīgo vietu Brid�itai.

-� Tu redzēji arī pa�u negadījumu?

-�� Nē. Ierados tūlīt pēc notiku�ā. Man, pro�tams, nebija ne jausmas, kas ir cietu�ais. Bai�dos, ka mani vairāk uztrauca tas, ka nokavē�u un nepaspē�u laikā uz staciju, uz tavu vilcienu.

Tas likās pirms veselas mū�ības. Tik daudz kas noticis �ajās da�ās īsajās dienās. Cik dziļi viņ� iespiedies to cilvēku dzīvēs, kuri vēl pagā�ju�ās piektdienas vakarā bija viņam sve�inieki. Viņam pa�am Rendi�a lieta kādu dienu vairs nebūs nekas vairāk par interesantām atmiņām, bet �iem ļaudīm tās atstātais iespaids, kā viņ� bija teicis Brid�itai, vēl ilgi nākotnē atbalso�sies dvēselēs, karāsies virs viņu galvām. Kā dzīvos D�onatans ar apziņu, ka ir nogalinājis cilvēku? Kā viņa māte samierināsies ar domu, ka tik ļoti mīlētais brālis ir ne tikai aptraipījis viņas meitu, bet arī vainojams viņas nāvē, bet otru dvīni padarījis par slepkavu? Un Alise? Viņai būs grūti, jo Karīnu viņa ļoti mīlēja, bet viņas kaislīgā mīlestība uz Zaķu lika piedot gan viņa fiziskos pāridarījumus, gan nebei�dzamo krāp�anu. Tenets juta, ka gan jau viņa piedos miru�ajam vīram tā grēkus, kā ir jau to daudzas reizes darījusi pagātnē. Bet kā ar bērniem Faionu un Melkolmu? Vai māte un vecvecāki spēs mū�īgi noslēpt no viņiem patiesī�bu par tēva nāvi?

-�� Kas noticis, tēt?

-� Patiesībā nekas. Kāpēc tu tā jautā?

-Tu nopūties. Tu ta�u neraizējies par mani?

Pirmo reizi kop� vakardienas, kad abi tik ļoti sastrīdējās, kāds no viņiem pieskārās �ai tēmai. Tenetam uznāca kārdinājums pateikt Brid�itai taisnību, ka patiesībā viņ� ir domājis par lietu, bet �ādu izdevību nedrīkstēja laist garām. Tā vietā viņ� apmierinājās ar izvairīgu atbildi.

-�� Protams, es raizējos par tevi. Mēs visi raizē�jamies.

Viņ� paskatījās uz meitu, bet no sejas iz�teiksmes kaut ko noprast bija grūti. Neskatoties uz nejau�u garāmskrejo�as ielas laternas ap�gaismojumu, ma�īnā bija tum�s. Tad pēc brī�a pretimbrauco�as ma�īnas lukturi izgaismoja Brid�itas seju. Pārsteigts viņ� tur saskatīja no��ēlu.

-�� Ceru, ka tu ta�u visu laiku neraizējies par to? ba�īgi ieminējās Brid�ita.

-�� Biju jau aizmirsis! Tas gan nebija tiesa, bet Tenets netaisījās atzīties.

Viņi jau bija pie stacijas un iegrieza stāvvietā. Abi palika savās vietās, jo gribēja tikt ar �o lietu skaidrībā.

-�� Es vēlāk par to domāju, lēnām ierunājās Brid�ita. Un izdomāju, ka sadusmojos uz tevi par to, ka tu pateici taisnību par Aleksandru.

Tenets apzinājās, cik daudz meitai ir mak�sājusi �ī dubultā atzī�anās sev. Un vēl viņ� priecājās, ka Brid�ita ir spējusi to izdarīt. Tas bija pirmais, ļoti svarīgais solis uz atgū�anos. Viņ� izstiepa roku un viegli pieskārās meitas plecam.

-�� Piedod, mīļumiņ, es tie�ām tā domāju, bet es nespēju redzēt tevi nelaimīgu.

-�� Es zinu. Pēk�ņi viņa atkal izskatījās mo�a. Tas viss laikam pieder pie aug�anas grūtlbām. Un jāatzīst, ka no �ī procesa izvairīties nevar. Viņa atvēra durvis un izkāpa.

Apmierināts, ka rētas sāku�as dzīt, viņ� seko�ja meitas piemēram.

Tēvs ar meitu aizsoļoja pa platformu un sāka gaidīt vilcienu. Tas pienāca laikā. Tenets pa�līdzēja Brid�itai iekāpt un pamāja ar roku aiz�brauco�ajam vagonam. Noskatījies, kā tālumā izzūd pēdējā uguntiņa, Tenets atgriezās ma�īnā. Domas aizsteidzās uz priek�u, kad �ovakar D�ouna atgriezīsies mājās un viņ� varēs iz�stāstīt par lietu.

Ne pirmo reizi mū�ā viņam kļuva �ēl visu to vientuļo, �ķirto detektīvu, par kuriem rakstīja detektīvromānos.

Kas attiecas uz viņu, tad nekas nevar aizstāt sievu, kura vienmēr tevi gaida mājās.