Doroteja Simpsone

Aizveriet viņai acis

ROMĀNS

Nav akmens sienas cietums vēl, Nedz dzel�u restes būris.

Ri�ards Lavleiss 1618-1658

Ziņa par jaunas meitenes pazu�anu neatstās vienaldzīgu pat rūdīta policista nocietināto sirdi, bet Tenetam tādas nepavisam nebija. Plauksta, kas turēja telefona klausuli, pēk�ņi kļuva mikla.

-� Cik veca?

-� Piecpadsmit.

-�� Kop� kura laika pazudusi?

-�� Kop� piektdienas rīta, Lainhema balsī skanēja bezcerība.

-�� Piektdienas rīta? Gandrīz veselas trīs die�nas! Par ko gan domāju�i vecāki, neziņodami savlaicīgi?

-� Tur ir da�ādi apstākļi, ser. Tēvs saka�

-�� Lai paliek. Bū�u pie jums, cik ātri vien tik�u.

Tenets uzmeta skatienu saviem smil�ainajiem ceļgaliem, notraipītajiem �ortiem un netīrajām rokām. Bez du�as neiztikt. Lēkdams pa diviem pakāpieniem uz otro stāvu, viņ� pats nobrīnījās par savu steigu. Ja jau vecāki par pazu�anu ziņo�ju�i tikai pēc trim dienām�

Ta�u ļoti iespējams, ka tam bija kāds izskaid�rojums. Varbūt viņi domāju�i, ka meita pavada nedēļas nogali pie kādas draudzenes. Nav arī

izslēgts, ka viņa pati aizbēgusi no mājām. Piec�padsmit ir vecums, kad cilvēks uz visu reaģē īpa�i jūtīgi, kad nesaskaņas ģimenē spēj radīt smagas dvēseles traumas�

Tomēr viņ� bija nomazgājies un saģērbies nepilnās desmit minūtēs, palēninādams soli tikai pie Brid�itas un Bena istabas durvīm. Abi gulēja cie�ā miegā, segas sānis atmetu�i, jo �ī pirm�diena bija viena no karstākajām pavasara die�nām, kāda jebkad piedzīvota �ajā gadalaikā.

Nedēļas nogalē visa Anglija bija tvīkusi un svīdusi pēk�ņi uznāku�ajā karstumā. Ma�īnu daudzums uz ceļiem sasniedza rekordskaitļus, jo jūra visus pievilka ar magnētisku spēku, kam nebija iespējams pretoties. Temperatūrai un gaisa mitrumam ceļoties, simtiem tūksto�u ģimeņu, bezspēcīgās dusmās vārīdamies, savas dārgās brīvestības stundas aizvadīja satiksmes sastrēgumos, mazajās metāla kārbās kā slazdos noķerti.

Tenets bija rīkojies prātīgāk. Abi ar sievas�māti nolēma, ka kopā ar bērniem pavadīs �īs semestra vidus brīvdienas viņas mājiņā uz laukiem un mēģinās kaut cik savest kārtībā dārzu. Tas, protams, nebija labākais veids, kādā Tenets būtu vēlējies pavadīt vienu no savām tik retajām garajām, no darba brīvajām nedēļas nogālēm, ta�u viņ� apzinājās, ka vismaz �is mazu�miņ� jādara. Divus pēdējos gadus, kamēr D�ouna vēl bija prom koled�ā, kur viņa apguva tiesas inspektora profesiju un gatavojās darbam ar nosacīti notiesātajiem, kas izgāja pārbaudes laiku, misis Boltona rūpējās par bērniem un vadīja saimniecību Teneta mājā. Tikai retā sie�viete būtu ar mieru tā atteikties no savas personī�gās dzīves un brīvības, un Tenets viņai par to bi�ja dziļi pateicīgs. Paldies Dievam, pēc nepilnām trim nedēļām D�ouna beidzot būs mājās, un va�jadzēja sākt domāt, kā palīdzēt sievasmātei atkal saņemt rokā savas dzīves gro�us. Mājiņa atradās tikai desmit jūdzes no Starrendenas, �īs dzīvās provinces pilsētas Kentas grāfistē, kur Tenets dzīvoja un strādāja, un misis Boltona un bērni te varēja palikt līdz brīvdienu beigām, kamēr Tenets pa dienu brauktu uz darbu pilsētā. Bet nu izskatījās, ka ilgāk vaļoties viņam te nebūs lemts.

Viņ� izsteidzās uz mazās, no ķieģeļiem vei�dotās terases mājas otrā pusē, kur krēslā, kas arvien vairāk sabiezēja, tvanēja ceriņu un apel�sīnu ziedu aromāts līdz ar irbuleņu sīvo dvaku. Nekustējās ne lapiņa. Gaiss bija tik smacējo�i karsts un mitrs, it kā visam dārzam pāri klātos stikla kupols.

Margarita Boltona aizvērtām acīm, ar tuk�u glāzi rokā slābani zvilnēja atpūtas krēslā. Tā at�laidusies, viņa atkal izskatījās gandrīz jauna, jo dziesto�ā gaisma izlīdzināja grumbas ap acīm un muti un noslēpa sirmumu gai�ajos, cirtainajos matos, kas bija tie�i tādi pa�i kā D�ounai. Uz mirkli Tenetam gandrīz likās, ka viņ� redz D�ounu tādu, kāda tā izskatīsies pēc divdesmit gadiem, un īsu bridi nīcības sajūta, kas pastāvīgi pavadīja viņu darba gaitās, ielauzās ari privātajā dzīvē, likdama sirdij sarauties. Viņu sagrāba nevaldāmas ilgas pēc D�ounas siltās, dzīvās klātbūtnes. Tad misis Boltona atvēra acis, pārsteigumā par izmaiņām Teneta izskatā tās samiegdama, un viss atkal nostājās savās vietās.

-�� Darbs?

-� Tā izskatās.

Viņa grasījās celties.

-�� Pagatavo�u tev kādu sviestmaizi.

-� Nevajag. Tenets maigi atbīdīja viņu atpakaļ. Gan jau vēlāk kaut ko ieēdī�u. Tagad negribas, ir pārāk karsts. Varbūt vēlreiz piepildīt glāzi?

-�� Nē, paldies, man pietika. Patie�ām, viņa skumji pasmaidīja. Ceru, ka neesi pārāk pieku�sis, lai strādātu.

-�� Nepavisam. Fizisks darbs ir patīkama pār�maiņa.

Un tā patie�ām bija. Nogurumu nemanīja, par spīti vecajai, gruzdo�ajai sāpei mugurā. Vēl pirms brī�a viņ� bija juties tikpat noguris, kā pa�reiz izskatījās sievasmāte, bet adrenalīns, kas riņķoja viņa dzīslās kop� tā brī�a, kad atskanēja Lainhema zvans, brīnumainā kārtā bija atjauno�jis spēkus. Viņ� dega nepacietībā ātrāk doties ceļā.

Jau pēc brī�a viņ� līkumoja pa lauku ceļu, gar kura malām baloja pļavas ziedi, un gaisā vēdīja reibino�s agrās vasaras puķu un zāles aromāts.

Mieru, kas valdīja mājā ar gulo�ajiem bērniem, viņ� jau bija no sevis nokratījis un jutās spraigs un gatavs darbam.

Ser�ants Lainhems gaidīja viņu pirmajā stāvā un steidzās pretī, lai īsi pārstāstītu faktus.

Tenets uzmanīgi klausījās.

-�� Kur viņ� ir?

-�� Tre�ajā kabinetā. Kopā ar konsteblu Denisonu.

-�� Kā jūs teicāt kā viņu sauc?

-�� Pri�ards.

Ieejot telpā, Tenets sajuta acumirklīgu pār�steigumu par mulsumu jaunā konstebla sejā un tikai tad aptvēra tā cēloni: misters Pri�ards bija nometies uz grīdas ceļos, atbalstījis elkoņus uz krēsla un pieri piespiedis sa�ņaugtajām plauk�stām.

Viņ� lūdza Dievu.

Tenets un Lainhems pārmija a�u mulsa pārsteiguma skatienu. Nekad visos policijā no�strādātajos gados neko tādu Tenets nebija piedzīvojis. Kāds tur brīnums, ka konsteblu Denisonu tas bija samulsinājis. Ar smaidu un galvas mājienu atbrīvodams kolēģi, Tenets devās iek�ā kabinetā.

Acīmredzami Pri�ards nebija dzirdējis viņus ierodamies. Viņa koncentrē�anās bija tik spēcī�ga, ka izstaroja telpā visapkārt, veiojot Teneta apziņā melnbaltu, gandrīz vai fotogrāfiski precīzu tēlu: tum�s uzvalks, spīdīga sē�amvieta, melna sēru lente ap piedurkni, balts krekls, mel�ni mati ar tik taisnu celiņu pa vidu, ka �ķita tas novilkts ar lineālu.

Tenets vilcinājās. Traucēt cilvēku �ādā diev�bijīgas pa�iedvesmas brīdī �ķita gandrīz tas pats, kas zaimot svētumu. Tad, atgādinādams sev, ka pat tagad, pēc tik ilga laika, lieka kavē�anās varētu apdraudēt meitenes dro�ību, viņ� viegli uzlika roku Pri�ardam uz pleca un uzrunāja viņu.

Pri�arda plaksti izbīlī pavērās, un, pagriezis galvu, viņ� paraudzījās aug�up uz Tenetu. Acis viņam bija tum�as, gandrīz tikpat melnas kā mati un pilnas sāpīgas rezignācijas. Lēnām viņ� piecē�lās, iztaisnodams savu garo, tievo augumu ar kra�sām, vāji koordinētām kustībām kā marionete.

Tenets, pats to negribēdams, sāka atvainoties:

-�� Piedodiet, ka jūs iztraucēju, mister Pri�ard, bet mums jāaprunājas, un viņ� nosauca savu vārdu. Pri�ards vilcinājās. Tad teica:

-�� Iespējams, ka esmu rīkojies pārsteidzīgi. Man laikam nevajadzēja nākt �urp.

Tenets sarauca pieri.

-�� Ko jūs ar to gribat teikt?

-�� Es visu pārdomāju. Liekas, pārāk ātri esmu kritis panikā. Nedrīkstēju zaudēt ticību.

-� Ticību?

-��� Mēs visi esam Dieva rokā, inspektor. Un mūsu pienākums ir viņam uzticēties. Es nespēju noticēt, ka viņ� būtu pieļāvis, lai ar Ceritiju notiek kas slikts� Un no�ēloju, ka esmu neva�jadzīgi jūs aizkavējis. Kaut kā dīvaini pa�klanījies, viņ� sāka virzīties uz durvju pusi.

Tenets nespēja ticēt savām ausīm.

-�� Mister Pri�ard, lūdzu� Uzgaidiet vēl mir�kli!

Pri�ards apstājās un, roku durvju rokturim uzlicis, pagriezās atpakaļ ar pieklājīgu jautājuma izteiksmi sejā.

Tenets piegāja viņam tuvāk.

-�� Es gribētu pārliecināties, vai esmu sapratis jūs pareizi. Tātad jūs nevēlaties, lai mēs meklē�jam jūsu meitu?

-� Tie�i tā.

-��� Varbūt esat atcerējies, kur viņa varētu atrasties?

Pri�ards papurināja galvu.

-� Nē. Bet es stingri ticu, ka, lai kur viņa būtu, Dievs stāv par viņu nomodā.

Tas bija kaut kas neticams. �is cilvēks patie�ām nevēlējās neko darīt. Varbūt da�u labu tāda ticība spētu aizkustināt, bet Tenetam, kur� no pieredzes zināja, uz kādu cietsirdību cilvēki ir spējīgi, �āda vieglprātība �ķita robe�ojamies ar vājprātu. Ar nolūku viņ� centās runāt ļoti mierī�gi, saglabājot lieti�ķu toni.

-�� Vai jūs tomēr nedomājat, ka mēs rīkotos prātīgi, mēģinot viņu atrast? Apsēdīsimies uz mirkli un apsvērsim �ādu iespēju.

-�� Tur nav ko apsvērt. Es jums jau teicu Dievs viņu nepametīs.

Viņ� jau vēra vaļā durvis, kad Tenets izmi�sīgā gai�redzībā klusi teica:

-��� Pat Dievam da�kārt nākas savu gribu rea�lizēt ar cilvēka starpniecību, mister Pri�ard. Vai jūs nepieļaujat varbūtību, ka Viņ� pats jūs pie mums atsūtījis?

Pri�ards vilcinājās. Tum�ās acis apmācās, tad ieurbās Tenetā, it kā pārbaudīdamas viņa vārdu ticamību.

Tenets gaidīja. Mazajā telpā trūka gaisa, un viņ� juta, kā pār muguru un no padusēm rit sviedru lāses.

Pri�ards aizvēra acis un palika tā nekustīgi stāvam. Pagāja viena minūte, tad divas. Tenets un Lainhems pārmija ba�īgus skatienus. Ārā gaitenī atskanēja balsis, tad kādas durvis aizvērās, un balsis apklusa. It kā pēc signāla Pri�ards mazliet atdzīvojās, nopūtās un atvēra acis.

-�� Iespējams, ka jums taisnība.

Ta�u pagāja vēl brīdis, iekams viņ� atgriezās pie galda.

-� Nu, labi, viņ� noteica un apsēdās.

Pēk�ņa atvieglojuma sajūtā Tenets novilka

�aketi, uzlika to uz krēsla atzveltnes un arī ap�sēdās. Tad paskatījās uz Lainhemu. Ser�ants bija gatavs. "Tagad tikai uzmanīgi," Tenets pats sev teica. "�is te glaudāms vienīgi ar mīkstiem cimdiem."

-�� Ser�ants Lainhems mani īsumā jau iepa�zīstināja ar faktiem, bet es būtu pateicīgs, ja mēs vēlreiz atgrieztos pie tiem nedaudz detalizētāk.

Tā kā Pri�ards klusēja, Tenets turpināja:

-�� Cik saprotu, jūsu meitai bija nodoms pava�dīt nedēļas nogali Dorsetā kopā ar draudzeni.

-�� Jā. Viņas bija iecerēju�as doties uz atpūtas namu "Jeruzaleme". Izbraukt vajadzēja piekt�dienas rītā un atgriezties �ovakar. Abas tur jau bija pa Lieldienām, un viss noritēja gludi, tāpēc nebija pamata domāt, ka �oreiz tā nebūs.

-�� Ņemsim visu pēc kārtas. Cikos piektdien no rīta Ceritija atstāja māju?

-�� Ap pusdeviņiem, pēc manas sievas vār�diem. Es pats tajā laikā, protams, jau biju darbā.

Soli pa solim samud�inātie notikumi nostājās savās vietās. Ceritija ar savu draudzeni Veroniku Hod�isu bija plānojusi doties uz Dorsetu ar vil�cienu, kas atiet desmitos divdesmit trijās uz Lon�donu. Ceritijai vajadzējis iegriezties pie Veroni�kas un tad kopā doties uz staciju. Ta�u izrādījies, ka Veronika tajā rītā pamodusies ar augstu tem�peratūru un nav varējusi nekur braukt.

-�� Vai misis Hod�isa nemēģināja jūs informēt par to, ka Veronika saslimusi?

-�� Ne mums, ne viņai nav telefona.

-�� Saprotu. Turpiniet, lūdzu!

Pēc misis Hod�isas vārdiem sprie�ot, Ceritija �o ziņu uzņēmusi mierīgi, brīdi pasēdējusi pie draudzenes un aizgājusi. Zinot, ka Pri�ardi nekad neļautu Ceritijai ceļot vienai un arī atpū�tas nama noteikumi paredz, ka meitenēm, kas vēl nav sasniegu�as astoņpadsmit gadu vecumu, jāceļo pa pāriem, misis Hod�isa pieņēmusi, ka Ceritija atgriezusies mājās.

-� Un vai tā noticis?

-�� Cik mums zināms, tad ne. Pri�ards izņē�ma no kabatas glīti salocītu, nevainojami tīru mutautiņu un noslaucīja no pieres sviedrus.

-�� Novelciet ta�u �aketi, mister Pri�ard! �eit ir karsts kā pirtī.

Pri�ards tik strauji un impulsīvi pakratīja galvu, it kā �āda doma viņu apvainotu.

"Tā varētu arī būt," Tenets nodomāja. �is cil�vēks bija tik stīvs un nebrīvs, ka grūti iedomāties viņu nepiespiestā pozā, kreklā izmetu�os.

Pri�ards iebāza mutautiņu atpakaļ kabatā.

-�� Drīz pēc tam, kad tajā rītā ierados darbā tas varēja būt ap pusdesmitiem piezvanīja mana sievasmāsa no Birmingemas. Naktī sievas�māti bija piemeklējusi smaga sirdslēkme, un viņas stāvoklis bija kritisks. Es runāju ar savu priek�nieku, un viņ� atļāva man aiziet no darba.

Pri�ards, kur� strādāja par noliktavas pārzini kādā rakstāmpiederumu vairumtirdzniecības fir�mā, bija devies uz māju, lai pavēstītu sievai par mātes slimību. Kad viss bijis sakravāts un tu�vākajiem kaimiņiem atstāta adrese Birmingemā, kur nepiecie�amības gadījumā varētu griezties, tas Londonas vilciens, ar kuru domāju�as braukt meitenes, jau bijis prom, un viņi nolēmu�i atstāt Ceritijai uz virtuves galda zīmīti gadījumā, ja viņa ierastos mājās pirmā. Iek�ā viņa tiktu pati ar savu atslēgu. Cerēju�i, ka vai nu viens, vai otrs uz to laiku būs atpakaļ, bet �orīt vecā dāma nomirusi, un, gribēdams palikt tur uz bērēm, Pri�ards piezvanījis uz atpūtas namu, lai infor�mētu Ceritiju par vecāsmātes nāvi un ieteiktu viņai dienu vai divas padzīvot pie Veronikas, līdz vecāki atgriezīsies mājās.

Ziņa, ka ne �eritija, ne Veronika tur nav ieradusies, ka misis Hod�isa piektdienas rītā zvanījusi un ziņojusi par Veronikas slimību, nākusi kā negaidīts trieciens.

-�� Vai jūsu meita �ajā sarunā tika pieminēta?

-�� Liekas, tikai garāmejot. Jo tas jau bijis pats par sevi saprotams, ka viena viņa nebrauks. Kā jau teicu, noteikumi par to, ka meitenēm jābrauc tikai divatā, ir ļoti stingri. Un vecākiem jāparak�stās, apsolot, ka viņu meitas neceļos vienas pa�as. Misis Hod�isa zvanījusi diezgan agri no rīta, un tajā laikā mēs ar sievu vēl nemaz nezi�nājām, ka ari mums būs jādodas ceļā.

-� Vai jums neienāca prātā par savu braucienu uz Birmingemu informēt misis Hod�isu?

Pri�ards paslēpa seju plaukstās un ievaidējās.

-��� Kaut es tā būtu darījis. Tagad saprotu, ka esmu rīkojies bezatbildīgi, nepiedodami bezat�bildīgi, pie viņas negriezdamies. Bet viss gāja tādā steigā tik daudz bija darāmā, par tik daudzām lietām vajadzēja domāt� Protams, kaimiņiem mēs zīmīti atstājām, es jums jau tei�cu. Turklāt zinājām ta�u, ka jebkurā gadījumā �eit, Starrendenā, paliek misis Hod�isa. Bet jums, protams, taisnība. Būtu vajadzējis par to padomāt�

-��� Ari misis Hod�isa būtu varējusi paziņot jums, ka Veronika saslimusi.

Pri�ards saslēja plecus.

-�� Taisnība. Galvu pacēlis, viņ� skatījās Tenetā spo�ām acīm. Viņai to vajadzēja darīt, vai ne? Būtu viņa tā rīkojusies, �eritija brauktu kopā ar mums, un tagad mēs neatrastos �ādā situācijā.

Tenets no�ēloja savus vārdus. Vēlēdamies darīt vieglāku Pri�arda pa�pārmetumu nastu un norādīdams, ka atbildība par notiku�o nav jāuzņemas viņam vienam pa�am, Tenets bija ievirzījis Pri�arda domas nepareizā gultnē.

-�� Nenovirzīsimies no galvenā, viņ� stingri sacīja. Vai mēs varētu atgriezties pie �ī rīta un jūsu telefona zvana no Birmingemas? Kad jūs uzzinājāt, ka sakarā ar Veronikas slimību neviena no meitenēm Dorsetā nav ieradusies, ko jūs domājāt kas noticis ar Ceritiju?

-�� Es pieņēmu, ka viņa atgriezusies mājās un atradusi mūsu zīmīti. Un domāju, ka, zinādama, cik nobēdājusies būs viņas māte par vecāsmātes nāvi, viņa negribēja vēl piedevām apbēdināt mūs ar ziņu par nenotiku�o braucienu.

-�� Tātad tajā brīdī jūs par viņu vēl nebijāt pārāk noraizējies?

-�� Kā to teikt, mēs, protams, nejutāmies lai�mīgi, zinot, ka visu nedēļas nogali viņa bijusi mājās viena pati. Galu galā viņai ir tikai piec�padsmit gadu�

-�� Un ko jūs nolēmāt darīt?

-�� Tā kā nebija nekādas iespējas ar �eritiju sazināties, mēs izlēmām, ka es atgriezī�os mājās un brauk�u uz Birmingemu tikai piektdien bēru dienā.

-�� Jums neienāca prātā doma, ka mēs jums būtu varēju�i palīdzēt �ajā situācijā?

-� Jūs? Pri�ards skatījās Tenetā tādām acīm, it kā palīdzība būtu piedāvāta no kādas citas planētas.

-�� Mēs tādos gadījumos cilvēkiem bie�i iz�palīdzam.

Pri�ards papurināja galvu.

-� Tas man nekad nebūtu ienācis prātā.

-�� Tātad jūs atgriezāties Starrendenā, cerē�dams atrast Ceritiju mājā?

-�� Jā. Pri�ards atkal noslaucīja pieri, tad pārlika mutautiņu no labās rokas kreisajā un sā�ka to plūkāt ar saviem garajiem, kaulainajiem pirkstiem. Acīmredzot viņ� no jauna pārdzīvoja triecienu, ko bija saņēmis, atrodot māju tuk�u.

-�� Vai neviena zīme neliecināja, ka pa �o laiku viņa būtu iegriezusies mājā?

-�� Nē. Viss bija tie�i tādā pa�ā kārtībā, kā mēs atstājām. Vismaz man tā likās.

-�� Nekādu pēdu, ka viņa kaut ko būtu ēdusi vai dzērusi?

Pri�ards pielika plaukstu pie pieres un sāka berzēt deniņus.

-�� Nē� Es nezinu� Man neienāca prātā paskatīties pieliekamajā.

-� Varbūt ledusskapī?

-�� Mums nav ledusskapja. Tad negribīgi, it kā atkārtodams kaut ko tādu, ko mēģinājis skaidrot jau daudzas reizes, piemetināja: Mēs, bērni, dzīvojam ļoti vienkār�i, inspektor, un jums �āds dzīvesveids dro�i vien nebūs sapro�tams.

-�� Bērni?

-������ Jeruzalemes bērni. Pat tagad, kad sirdi māca nemiers par meitas likteni, viņa tum�ajās acīs iedegās fanātiska kvēle. Dieva īstā baznī�ca. Mēs ticam�

Tenets bija redzējis jau pietiekami daudz, lai saprastu ja Pri�ardam ļaus novirzīties uz reliģijas jautājumiem, viņu apturēt būs tikpat grūti, kā apstādināt no kalna ripojo�u tvaika vel�tni.

-�� Es saprotu, viņ� ātri iejaucās, jo atcerējās, ko Lainhems bija stāstījis. Tātad tajā brīdī jūs nolēmāt aiziet pie Hod�isiem, lai pārliecinātos, vai nedēļas nogali viņa pavadījusi tur?

Pri�ards samiedza acis. Bija vajadzīgs laiks, lai pārmija viņa galvā pārslēgtu domu gājienu uz citām sliedēm, un pagāja krietns brīdis, iekams viņ� atbildēja: '-Jā.

-�� Jūs tikko teicāt, ka pirms aizie�anas no Hod�isu mājas piektdienas rītā viņa kādu brīdi palikusi divatā ar Veroniku. Varbūt viņa drau�dzenei ieminējusies, ko grasās darīt, ja reiz brau�ciens izjucis?

-�� Nedomāju vis, citādi misis Hod�isa būtu kaut ko minējusi. Bez tam tobrīd ta�u viņa nezi�nāja, ka mēs nebūsim mājās. Pretējā gadījumā viņa būtu to pateikusi misis Hod�isai un dro�i vien būtu uzaicināta nedēļas nogali pavadīt tur.

-�� Bet jūs pats ar Veroniku netikāt runājis?

-Nē.

-� Un pēc tam?

-�� Atnācu �urp. Kā jau pirmīt teicu kritu panikā.

-�� Manuprāt, glu�i pamatoti.

Pri�ards sarauca pieri.

-�� Mums jāpaļaujas uz Dievu jebkuros ap�stākļos, inspektor. Es nedrīkstu zaudēt ticību, ka Viņ� manu meitu pasargās.

Par spīti �iem vārdiem, Pri�arda skatiens bija lūdzo�s, un Tenets saprata, cik ļoti viņam ne�piecie�ams uzmundrinājums. Bet kā gan Tenets �obrīd varēja viņu uzmundrināt?

-�� Vai nevarat iedomāties kādus citus draugus, pie kuriem �eritija būtu varējusi pavadīt �o nedēļas nogali?

-� Viņai nebija nekādu citu draugu.

Tenetam uz mēles jau bija jautājumi par mei�tenes klases biedriem, klubiem, vaļaspriekiem, bet viņ� laikus aprāvās. To visu varēs uzzināt vēlāk, ja vajadzēs.

Pri�ards paslēpa seju rokās un ievaidējās.

-� Man nav ne jausmas^ kur viņa varētu būt.

Tenets piecēlās, atbīdīdams krēslu, un

Pri�ards izslējās. Viņa seja bija dzeltenīgi bāla, āda nostiepta, acu skatiens izmocīts.

-�� Ko jūs darīsiet, inspektor?

-�� Vispirms aizbrauksim uz jūsu māju un pār�baudīsim, vai pa �o laiku viņa tur tie�ām nav bi�jusi. Tad aprunāsimies ar Veroniku. Un pēc tam nu, tad jau redzēsim.

Kopā ar Pri�ardu kāpjot lejup pa kāpnēm un sē�oties ma�īnā, Tenets dedzīgi vēlējās, kaut viss noskaidrotos un nenāktos ierosināt lielu par slep�kavību.

Lai sasniegtu Taunroudu, kur Pri�ardi dzīvoja, nevajadzēja vairāk par desmit minūtēm. Ja nebūtu ieviesta vienvirziena satiksme, tur varētu nokļūt arī piecās minūtēs. Starrendena atrodas Kentas grā�fistes vidienē. Tā ir dzīva tirdzniecības pilsēta ar kādiem �etrdesmit pieciem tūksto�iem iedzīvotāju, un tajā satek ceļi no daudziem ap to izkaisītiem ciemiem. Jaunā satiksmes sistēma ir likvidējusi sastrēgumus pilsētas centrā, kas pa dienu mēdza veidoties, bet vecajiem iedzīvotājiem tā vēl arvien �ķiet nepieņemama. Tenetam pret to bija dalītas jū�tas: policists viņā pozitīvi novērtēja jaunās sistēmas priek�rocības, bet kā ierindas pilsoni viņu kaitināja nepiecie�amība mērot divreiz garāku ceļu, lai sa�sniegtu mērķi. It īpa�i tādos brī�os kā �ovakar, kad ielas bi ja tuk�as un vajadzēja steigties.

Taunrouda bija gara, �aura iela, gar kuras malām rindojās viktoriāņu stilā celtas dzeltenu ķieģeļu mājas ar platiem erkerveida logiem aug�stāvos un apak�stāvos. Gar ietvēm abās pusēs rindojās neskaitāmas ma�īnas, un Lainhems atrada brīvu vietiņu tikai labu gabalu aiz 32. numura.

No aizkaru neaizklātajiem logiem gaisma li ja pār mazajiem dārziņiem māju priek�ā, vienīgi Pri�ardu miteklis bija tum�s, un Tenetam ar Lainhemu nācās brītiņu gaidīt, kamēr Pri�ards atslēdz durvis. Viņi sekoja saimniekam �aurā gaitenī. Noklik�ķēja slēdzis, un kailas, patum�as spuldzes vārgā gaisma ļāva saskatīt nodilu�u linoleju uz grīdas un kailas sienas.

Jūs ņemiet aug�stāvu, Tcnets nomurminā�ja, un Lainhems paklausīgi pagriezās uz kāpņu pusi.

Tenets vispirms lūdza atļauju apskatīt virtuvi un, tajā iegājis, skatījās apkārt, savām acīm neti�cēdams. Vai gan daudz mūsdienās vēl bija �ādu virtuvju? Sajūta bija tāda, it kā viņ� būtu atgriezies piecdesmit gadus tālā pagātnē. Misis Pri�arda vēl arvien gatavoja ēdienu uz vecas malkas plīts. Uguns pavardā nebija, un virtuve oda pēc sod�rējiem. Ierīti virs plītskrāsns stāvēja apdauzīta alumīnija tējkanna. Virs seklās akmens izlietnes redzēja tikai vienu krānu, uz trauku �āvējamā dēļa bija uzgāzta balta, emaljēta bļoda. Vidū atradās �aurs koka galds, kura virsma no ilg�sto�as bēr�anas jau sen bija zaudējusi krāsu, pie sienas brūni krāsots virtuves skapis. Pavarda priek�ā uz lupatu segas stāvēja koka atzveltnes krēsls, kurā Pri�ards ievaidēdamies atkrita.

Lūdzu, inspektori Dariet vien, ko atrodat par vajadzīgu!

"Neizskatās gan, ka �eritija te būtu bijusi," Tenets nodomāja, sākdams apskati. Izlietne, bļoda, trauku lupata un dvieļi bija pilnīgi sausi, �uguna plīts galīgi auksta. Pieliekamais bija tik�pat nevainojami tīrs kā virtuve, kaut arī skābeni oda pēc veca siera. Nekur ne maizes, ne sviesta, ne piena. Pri�ards paskaidroja, ka, braukdami uz Birmingemu, visu esot paņēmu�i līdzi. Tenets nodomāja, ka izmest ārā ēdienu �iem cilvēkiem dro�i vien nozīmēja grēkot.

Pri�ards bija iegrimis tādā kā transā, un Tenets viens pats devās apskatīt viesistabu. Cilvēku mitekļi par saviem iemītniekiem daudz ko varēja pavēstīt, par to Tenets bija pārliecināts. Tā zināmā mērā bija viņu personības izpausme krāsās un ornamentos, mēbelēs, mākslas priek�metos, grā�matās, skaņuplatēs. Tas viss liecina ne tikai par gaumi, bet arī par mentalitāti un paradumiem.

Ieraudzītais viņu satrieca. Vienīgās mēbeles bija ar' brūnu mākslīgo ādu pārvilkts dlvāniņ� un divi krēsli, bet pie sienas liels, smagnējs pianīns. Vienīgais rotājums koka pulkstenis pa�ā kamī�na dzegas vidū, vienīgā piekāp�anās ērtību mī�lestības priek�ā mazs smil�u krāsas paklājiņ� pie tuk�ās kamīna mutes, vienīgais sienu grezno�jums kāds reliģisks teksts �aurā, melnā ietvarā. DIEVS, TAVA ACS MANI REDZ vēstīja izvīti, melni burti uz balta pamata.

Tenets nodrebēja. Pārņēma tāda sajūta, it kā viņ� būtu iemetis skatienu Pri�arda dvēseles nabadzībā, viņa pasaules uzskata neauglīgajā stingumā. Kāda gan varēja būt Ceritija, augdama �ādā gaisotnē? Ta�u istabā atradās klavieres. Viņ� piegāja pie tām, lai uzmestu skatienu glītā kaudzītē saliktajām notīm. "Karalisko Mūzikas skolu padome," viņ� lasīja. "7. klase." Tātad Ceritijai vismaz bija mūzika, kurā aizmirsties no �īs drūmās eksistences.

Viņ� dzirdēja Lainhema soļus uz kāpnēm un izgāja viņam pretī.

-� Kaut ko atradāt?

-�� Neko. Ne vēsts no kādas ceļasomas. Viss tīrs un kārtīgs. Lainhems saviebās. SI māja man uzdzen tirpuļus.

-� To var saprast. Un vannasistabā?

Lainhems jautājo�i savilka uzacis.

-�� Kādā vannasistabā?

-�� Tātad vannasistabas nav� Nevar teikt, ka tas mani īpa�i pārsteigtu pēc tā, ko esmu redzējis te, lejā.

-Arī te nekā nav?

-�� Nekādu pēdu. Labāk brauksim pie Hod�isiem. Es tikai vēl pāris vārdus parunā�u ar Pri�ardu.

Pri�ardu Tenets atrada tādā pa�ā pozā, kā bija viņu atstājis: ar plaukstām uz ceļiem, noliektu galvu viņ� nekustīgi sēdēja krēslā un stīvi blenza grīdā.

-�� Mēs tagad aizbrauksim aprunāties ar misis Hod�isu, mister Pri�ard, bet pēc tam atgriezīsi�mies pie jums. Vai nejūtaties labi?

Pri�ards paskatījās viņā mulsām acīm, un Tenets redzēja, ar kādām pūlēm viņ� koncen�trējās, lai aptvertu teikto.

-� Vai nejūtaties labi? Tenets atkārtoja.

-� Nē, nē, viss kārtībā, paldies.

-�� Es gribētu, lai jūs paliekat �eit gadījumā, ja �eritija pārnāk, kamēr esam prom. Bet gribu jūs lūgt pa �o laiku kaut ko izdarīt.

-� Jā? �oreiz balsī uzdzirkstīja interese.

-�� Es vēlētos, lai jūs uzrakstāt visu to cilvēku vārdus, pie kuriem �eritija būtu varējusi pavadīt sis dienas. Radiniekus, draugus, paziņas, skolas biedrus, draudzes locekļus itin visus, ko vien varat iedomāties. Vai jūs varētu to izdarīt?

Ar īk�ķi un rādītāja pirkstu Pri�ards spieda sev acu ābolus.

-� Jā, protams.

-�� Vai jums būs zīmulis un papīrs? Tenets gribēja, lai Pri�ards ķeras pie darba tūlīt, kamēr viņi vēl ir �eit.

-�� Zīmulis un papīrs, Pri�ards atkārtoja, ne�noteikti raudzīdamies apkārt. Es paskatī�os. Viņ� smagi piecēlās no krēsla. Jā. Galda atvilk�tnē. Te būs.

Viņi atstāja Pri�ardu pie uzdotā darba.

-�� Neizskatās visai cerīgi, vai ne, ser? teica Lainhems, kad abi bija ma�īnā.

Tenets paraustīja plecus. Saruna ar Pri�ardu bija nedaudz izkliedējusi viņa sākotnējās ba�as.

-��� Vēl grūti ko teikt. Ļoti iespējams, ka, uzzinājusi par izjuku�o braucienu, Ceritija at�griezās mājās, atrada zīmīti, nodomāja: "Neie�u jau nu nīkt viena pati visu nedēļas nogali �ajā uķī," (kas gan viņai varētu to pārmest?) un nolē�ma meklēt glābiņu pie kāda no saviem skolas draugiem.

-�� Tad jau drīzāk viņa varēja atgriezties pie Hod�isiem un lūgt, lai tie viņu pieņem.

-�� Nezinu. Varbūt negribēja tos apgrūtināt, ja Veronika bija slima. Nu, tas nav svarīgi, galve�nais ja viņa tie�ām pavadījusi �īs dienas pie kā�da drauga, viņa nebūtu uzskatījusi par vajadzīgu atgriezties mājās ātrāk par �ovakaru, jo zināja, ka ātrāk vecāki viņu negaidīs. Tāpēc ļoti var būt, ka viņa vēl pārrodas sveika un vesela.

-� Taisnība.

Viņi palēnināja gaitu, lai palaistu garām ātrās palīdzības ma�īnu.

-�� Kā jūtas Luīze? jautāja Tenets, sajuzdams to kā atgādinājumu.

Lainhema sieva gatavojās drīz dot dzīvību viņu pirmajam bērnam.

-�� Paldies, labi. �ajā karstumā viņai, protams, grūti, un viņa ilgojas, kaut tas viss būtu jau aiz muguras.

-� Cik ilgi vēl jāgaida?

Lainhems nopūtās.

-� �etras nedēļas.

Tenets plati pasmaidīja.

-�� Nav ko nokārt degunu, Maik! Pirmā reize ir visgrūtākā. Pēc tam ar katru nākamo kļūst vieglāk.

-�� �obrīd tas ir vāj� mierinājums. Lainhems strauji sagrieza stūri. Tā, klāt esam Lenternstrīta.

Atkal tādas pa�as kopā salipu�as koted�as, ta�u mazākas un vecākas, turklāt daudzas no tām aiznaglotas vai avārijas stāvokli. Izskatījās, it kā īpa�nieks būtu nolēmis, ka no zemes gabala varētu gūt lielāku peļņu nekā no īres maksām.

Ta�u 8. numurs izcēlās ar savu sakoptību. Sarkanu tulpju puduri pustumsā kvēloja kā rubini, un vara klauvēklis pie durvīm spīdēja un laistījās.

Durvis atvēra apaļīga, maza auguma sieviete ar spurainiem, blondiem matiem.

-�� Misis Hod�isa? Tenets stādījās priek�ā. Mēs interesējamies par �eritiju Pri�ardi.

-� O, kas par lietu? Vai kas atgadījies?

-�� Domāju, ka jūs jau zināt. �ķiet, ka viņa pazudusi. Misters Pri�ards man teica, ka esot bi�jis pie jums pirms kāda laika un jūs viņu neesot redzēju�i kop� piektdienas rīta.

-�� O, jā, bet nesen viņa atkal ieradās. Un aizgāja tikai pirms kāda stundas ceturk�ņa. Kuru katru brīdi viņai vajadzētu būt mājās.

-� Ak tā? Vai viņa nestāstīja jums, kur bijusi?

-�� Esot ciemojusies pie draudzenes. Es teicu, ka tēvs viņu jau meklēja, un viņa izskatījās diez�gan notrūkusies nu, ir jau par ko. Man liekas, ka mājās viņa dabūs pamatīgu sutu.

Vai viņam tikai likās, vai tie�ām sievietes balsī ieskanējās tāds kā apmierinājums?

-�� Tā, noteica Lainhems, kad viņi atgriezās pie ma�īnas. Jums bija taisnība. Vētra ūdens glāzē, vairāk nekas.

-� Laikam gan.

-�� Viss �itais tracis glu�i par neko, viņ� kur�nēja.

-�� Priecāsimies, ka viss tā beidzies.

Klusēdami viņi brauca atpakaļ uz Taunsroudu.

Uz viņu klauvējienu durvis atvērās gandrīz

tajā pa�ā brīdī, it kā Pri�ards būtu stāvējis gaitenī un gaidījis. Blāvajā gaismā viņa seja izskatījās dzeltenīga kā vecs pergaments. Acīmredzot Ceritijas mājā vēl nebija.

-�� Viss kārtībā, mister Pri�ard, Tenets laipni teica, kā uzmundrinot pieskardamies viņa rokai. �eritija ir sveika un vesela.

-�� Vai tie�ām? Pri�ards aizvēra acis, viegli sagrīļojās un atspiedās ar roku pret sienu. Es domāju� Es baidījos�

-�� Zinu. Tenets paņēma viņu aiz elkoņa un, aizvadījis uz virtuvi, apsēdināja atzveltnes krēs�lā. Bet nekas ļauns nav noticis. Kuru katru brī�di viņa būs mājās.

-�� Lai slavēts Dievs! Pri�ards sakņupa uz priek�u, ļaudams galvai noslīgt uz rokām.

-�� Misis Hod�isa teica, ka pavisam nesen ceļā uz mājām �eritija pie viņiem iegriezusies. Nedē�

ļas nogali acīmredzot pavadījusi pie kādas drau�dzenes. Un esot aizgājusi tikai kādas piecpad�smit minūtes pirms mūsu iera�anās. Es nezinu, cik ilgā laikā �o gabalu kājām var atnākt, bet domāju, ka drīz vien viņai jābūt �eit.

Pri�ards neko neteica un arī galvu nepacēla, bet Tenets redzēja, ka viņ� klausās. Viss ķerme�nis bija saspringts, elpa aizturēta.

-�� Vai jūs gribētu, lai mēs pagaidām, kamēr viņa pārnāk? Tenets piedāvājās. Būtībā tas nebija nepiecie�ams, bet viņam sagribējās �o meiteni redzēt. Un jāgaida jau nebūs ilgi.

Kādu brīdi Pri�ards neko neatbildēja. Klusums ieilga, un Tenets paraudzījās acīs Lainliemarn, kur� par atbildi savilka uzacis un pa�raustīja plecus. Tenetam jau sāka likties, vai tikai pārdzīvotais nervu saspīlējums nav Pri�ardu tā nogurdinājis, ka tas uz vietas aizmidzis. Bet pēc laiciņa viņ� sakustējās, lēni izslējās un atlaidās pret atzveltni.

-�� Paldies, viņ� teica. Bū�u jums pateicīgs, ja pakavēsities.

Lūpas tikko kustējās, it kā �ie vārdi prasītu no viņa milzu piepūli, un, tikko tie bija izrunāti, acis aizvērās, galva atkrita atpakaļ, un viņ� iesnaudās. '

Klusā vienprātībā Tenets un Lainhems pameta virtuvi un iegāja viesistabā. Lainhems te bija pirmo reizi, un viņa sejā Tenets lasīja to pa�u neticību un pārsteigumu, ko pats bija izjutis, ie�ejot virtuvē.

-�� Mans Dievs, Lainhems teica. Vai to kāds nosauktu par siltu ligzdiņu?

-�� S�� Tenets pievēra durvis. Piekrītu. Nav nekāds mājīgais kaktiņ�, kurā gribētos at�griezties.

Abi apsēdās cietajos, slīdīgajos krēslos.

-�� Kā viņi var tā dzīvot! � Lainhems nespēja rimties. Guļamistabas ir tādas pa�as kunku�ļaini matra�i, kas izskatās kā no Noasa laikiem saglabāti, sarūsēju�as atsperes, kailas linoleja grī�das� Es nesaprotu, kā ar to var samierināties!

-�� Varbūt viņi neko labāku nevar atļauties?

-�� Ko jūs, ser! Tas nav naudas trūkums, par ko es runāju, un jūs to zināt. Tā ir vienkār�i nevēlē�anās kaut ko uzlabot. Paskatieties tikai apkārt! Jebkur� var nopirkt kārbu emulsijas krāsas un sakopt savu māju, ja viņ� to vēlas.

-�� Nu, tad acīmredzot Pri�ardi to nevēlas. Lai cik neticami mums tas var likties, viņiem laikam patīk tie�i tas, ko te redzam.

-�� Patīk! Lainhema seja bija īsts neticības spogulis.

-����� Cik varu spriest pēc Pri�arda, tad tas ir re�liģisku principu jautājums. Viņ� dro�i vien uzskata, ka ērtības ir kaut kas grēcīgs, ka miesa nav jālutina.

-� Vai tad visi �ie Jeruzalemes bērni ir tādi?

-� To es nezinu. Sprie�u tikai pēc da�iem viņa izteikumiem un pēc tā, ko te redzam.

-�� Viņi pulcējas tajā zālē D�ubiliroudā, vai ne? Tajā ar zaļo rievotā skārda jumtu?

-Jā.

-�� Nekādi pārticīgie viņi nevar būt. Tā būda izskatās tā, ka drīz varētu sabrukt.

-�� Iespējams, ka pēdējā laikā viņu populari�tāte mazinās, bet vēl nesenā pagātnē tie bija spēks, ar kuru Starrendenai vajadzēja rēķināties.

-� Cik ilgi tādi te jau eksistē?

Tenets sarauca pieri.

-�� Precīzi nepateik�u. Bet krietnu laiku. Dzirdēju runājam, ka kop� deviņpadsmitā gad�simta vidus.

-�� Tik ilgi! Un laikam �ī nav vienīgā tāda draudze, ja jau viņiem ir pa�iem savas atpūtas mītnes.

-�� Dro�i vien. Tenets nemierīgi sakustējās, juzdams, ka zem �īs īsās, ārēji neitrālās sarunas aizsega aug vārdos netverams nemiers. Viņ� pa�manīja, ka Lainhems slepus uzmet acis pulkstenim.

-� Maik, vai jūs domājat par to pa�u, ko es?

-�� Ir divdesmit pāri desmitiem, Lainhems strupi atteica. Un no Hod�isu mājas viņa izgāja aptuveni deviņos trīsdesmit piecās.

-� �etrdesmit piecas minūtes.

-�� Divdesmit minū�u ilgam gājienam.

Abi saskatījās.

-�� Es tam neticu, Tenets sacīja. Tas nevar būt ja divi policisti sē� un gaida viņu viņas pa�as mājā.

-�� Mēs te klukstam kā divas cāļu mātes, Lainhems piekrita.

-�� Kas vēl nespēj atgūties no satraukuma.

Abi reizē piecēlās.

īsā atpūta Pri�ardam neko daudz nebija līdzējusi. Bālo pieri klāja sviedru lāses, un acu skatiens bija nekustīgs un stings. Ap krēsla parocēm sakrampēto pirkstu kauliņi zem ādas izskatījās nedabiski balti. Ieraudzījis Tenetu un Lainhemu, viņ� aplaizīja lūpas.

-�� Jūs teicāt, ka viņa ir sveika un vesela, viņ� gandrīz �ukstus teica. Un tad tik pēk�ņi uz�slējās no krēsla, ka abi policisti salēcās. Ja tas ir tiesa, viņ� iebļāvās, sa�ņaugtas dūres gaisā pacēlis, kur tad viņa ir? Pasakiet to man!

Bija nepiecie�ama gribas piepūle, lai neat�kāptos �ī izmisīgu dusmu iemiesojuma priek�ā.

-�� Mēs gribējām jautāt jums, mister Pri�ard, -

Tencts rāmi teica, vai ir kāda vieta pa ceļam uz mājām, kur viņa būtu varējusi iegriezties un uzkavēties?

Loģiskais jautājums un Teneta lieti�ķais tonis saplacināja Pri�arda bailes un dusmas, un kā pār�durts balons viņ� pamazām atguva normālas di�mensijas. Apmulsis viņ� papurināja galvu.

-� Es nezinu.

-� Pa kādu ceļu viņai vajadzēja nākt?

Pri�ards sarauca pieri, acis raudzījās ar neko

neredzo�u skatienu. Viņ� pakratīja galvu, it kā pūlēdamies sakārtot domas, tad pielika vienu roku pie deniņiem.

-� Jāpadomā� No Hod�isu mājas pa labi, tad Lenternstrītas galā jāpagrie�as pa kreisi Viktoriaroudā. Pēc tam, ja vien viņai būtu kaut cik jē�gas, vajadzētu iet pa to līdz galam, pagriezties pa kreisi uz Pīterstrītu un vēlreiz pa kreisi Taunroudā.

"Tā metot lielu līkumu," Tenets nodomāja.

-� Jūs teicāt: ja vien viņai būtu kaut cik jēgas�

Pri�ards norija siekalas, it kā cīnīdamies ar

nelabuma sajūtu.

-� Var iziet arī taisnāk. Pa kājceliņu.

Kājceliņ�. �is vārds lika domāt par aklu tum�su, �auru taku, melnām ēnām katrā pagriezienā. �obrīd likās, ka tas pat skan kā briesmu signāls.

-�� Un kur tas iznāk ārā?

-�� Uz mūsu ielas kādus piecdesmit jardus no �ejienes. Bet viņa ta�u nebūs� Naktī� tumsā�

Aiz bailēm Pri�ardam bija izkaltusi mute un aiz�ņaugusies rīkle. Viņ� drīzāk elsa vai �ukstē�ja, nekā runāja.

"Bet ja nu viņa bija steigusies," Tenets nodo�māja, "gribējusi ātrāk tikt mājās, lai mazinātu tē�va dusmas, neliktu viņam ilgāk baiļoties?" Nebi�ja izslēgts arī glu�i pretējs variants. Varbūt viņa izvēlējusies novilcinā�anas taktiku. Tenets atkār�toja jau uzdoto jautājumu.

-�� Viņa būtu varējusi iegriezties pie mana brāļa, sacīja Pri�ards mazliet dro�ākā balsī. Viņ� ar sievu dzīvo Gcitstrītā. No tā kājceliņa, par ko mēs runājām, atzarojas cita taka uz Geitstrītu. Bet es nevaru iedomāties, kāpēc viņa būtu gājusi uz turieni, nevis nākusi mājās.

-�� Kāds ir mājas numurs, ser? jautāja Lainhems.

-� �etrpadsmit.

-� Un jūsu brāļa vārds?

-�� D�etro Pri�ards.

Lainhems pierakstīja.

-�� Vai jūs nevarētu aprakstīt, kā �eritija izskatās? Tenets jautāja.

-����� Izskatās� Pri�ards atkārtoja. Viņ� vēl�reiz papurināja galvu, it kā pūlēdamies sakārtot domas, pārvilka ar plaukstu pār acīm, it kā aizslaucīdams neredzamu zirnekļa tīklu. Viņa ir� neliela auguma. Būs man līdz �ai vietai. Viņ� pielika roku pie krūtīm. Mati brūni, gai�i brūni. Gari. Pakausī sasieti. Brūnas acis� Pri�arda lūpas raustījās, �ķita, ka viņ� zaudē kontroli pār savu seju.

-� Labi, ser. Ar to pagaidām pietiks.

"Jāpietiek," Tenets nodomāja. Izspiest no

Pri�arda �ādā stāvokli sīkāku informāciju vai pieprasīt fotogrāfiju nozīmētu zaudēt pārāk daudz laika. Un laiks varēja iz�ķirt visu. Viņa smadzenēs no jauna bija ieslēdzies trauksmes signāls, izstarodams pa visām dzīslām līdz pat pirkstu galiem. Viņ� nemierīgi sakustējās.

-�� Mēs ar ser�antu Lainhemu nedaudz paie�simies� viņai pretī. Domāju, ka nebūsim�

-�� Es arī ie�u, Pri�ards viņu pārtrauca. Es te bezdarbībā nespēju nosēdēt ne minūti ilgāk.

Tenetam �ī ideja nepavisam nepatika. Pri�ards nebija tālu no nervu sabrukuma, un ja kaut kas būtu noticis ar �eritiju�

-�� Vai nebūtu labāk, ja jūs pagaidītu �eit, gadījumā, ja viņa pārnāk pirms mums?

-�� Nē! Es atstā�u gaismu degot un ārdurvis pusvirus par zīmi, ka drīz atgriezī�os.

Tenets skatījās uz viņu un pēk�ņi iedomājās,' kā pats justos, ja līdzīgos apstākļos būtu pazudusi Brid�ita. Nekas viņu nespētu atturēt no aktīvas rīcības, vienalga, kādas, lai tikai meitu atrastu.

-�� Kā vēlaties. Nu, tad iesim!

Āra tagad bija kļuvis ieverojami vēsāks, un gaiss, kaut ari vēl arvien mitrs, pēc nevēdinātajām, sasmaku�ajām telpām 32. numurā �ķita tīrs un svaigs. Iela bija tuk�a. Lainhems atnesa no ma�īnas kabatas lukturus, un viņi devās takas virzienā.

Pēc neilga brī�a Pri�ards apstājās.

-� �eit tā ir.

�aura, tikko trīs pēdas plata sprauga, ko no abām pusēm norobe�oja divu māju bloku sānsienas. Blāva laterna apgaismoja tikai pa�u tās sākumu. Tālāk akla tumsa.

Tenets jau bija iz�ķīries par turpmāko rīcību Nedrīkstēja riskēt un atstāt Pri�ardu vienu gadījumā, ja Ceritija atrastos. Kādam vajadzēja palikt kopā ar viņu.

-�� Ser�ant, jūs kopā ar misteru Pri�ardu ejiet pa apkārtceļu! Es izpētī�u kājceliņu un gaidī�u jūs otrā galā.

Tenets nebūtu pārsteigts, ja Pri�ards protestē�tu, ta�u nekāda protesta nebija. Iespējams, ka viņam vairs nebija spēka sacelties. Viņ� paklau�sīgi sekoja Lainhemam, un Tenets, ieslēdzis ka�batas lukturi, devās iek�ā takas melnajā, pavērta�jā mutē.

Kad mājas palika aiz muguras, kļuva mazliet gai�āks. Izskatījās, ka takas abās pusēs atrodas sakņu dārzi, un se�as pēdas augstajā, blīvajā dēļu sētā ik pēc gabaliņa te vienā, te otrā pusē bija kā�di vārtiņi, aiz kuriem vietumis vīdēja da�ādu for�mu un izmēru dārza mājiņas. Teneta soļu troksnis ik pa brīdim pieklusa, kad viņ� apstājās, lai pār�baudītu kārtējo ieeju. Pie da�ām rēgojās piekaramās atslēgas, pie citām neredzēja neko, un, ja vārti nebija aizslēgti, viņ� tos piesardzīgi atvēra un ļāva gaismas kūlim slīdēt visapkārt. Izskatījās, it kā dārziem pāri būtu gājis �ļūdonis, pamezdams aiz sevis daudzos gados uzkrāju�os lū�ņus un graba�as. Sarūsēju�i velosipēdu rāmji bez riteņiem cīnījās par dzīves telpu ar salauztām rotaļlietām, pussatrūdēju�ām kartona kārbām, nenosakāmām ma�īnu detaļām, pamestiem darba rīkiem un kājas pazaudēju�iem krēsliem. Pamatī�gu pārbaudi te �obrīd nebija iespējams izdarīt, tam trūka kā laika, tā pamatojuma, un, neapmie�rināts ar sevi un pasauli, viņ� virzījās tālāk.

Un visu laiku viņā brieda sāpīga pārliecība par to, ko nāksies atrast, sajūta, ka �oreiz nebūs iespē�jas vienatnē sagatavoties tam brīdim viņa detektī�va darbā, no kura viņ� visvairāk bijās, pirmajai saskarsmei ar līķi. Viņ� nekad vēl nebija spējis pil�nībā izanalizēt �īs sekundes daļas nepanesamo skaudrumu, kurā saplūda no�ēla, līdzjūtība, �ēlums, dusmas, bezcerība un zibenīga atskārsme par dzīvības lielo noslēpumu. Viņ� nekad par to nebija runājis, pat ar D�ounu ne, kaut gan neko no viņas neslēpa. Gadiem viņ� bija karojis pret �o savu vājību, nicinājis pats sevi tās dēļ, līdz beidzot atskārtis, ka tam nebija nekādas nozīmes, ka �ī bija cīņa, kurā viņ� nekad neuzvarēs. Un tā beigās viņ� bija samierinājies un pat pārliecinājis sevi, ka �is dvēseles elles brīdis viņam nepiecie�ams kā tram�plīns, no kura, sakopojot visus spēkus, mesties slepkavas meklē�anā.

Ja �eritija bija mirusi� Ja viņ� to atrastu� Ar sāpīgu tuk�uma sajūtu pakrūtē, domās lūg�dams Dievu, kaut viņa būtu izvēlējusies garo ap�kārtceļu un tagad jau atrastos Lainhema un tēva apsardzībā, viņ� klusām atvēra vēl vienus vār�tiņus un ļāva gaismai slīdēt pār lū�ņu kaudzēm, slimīgā iztēlē vecas, spurainas sukas vietā redzē�dams iedragātu galvu vai atkritumos aizmesta gumija cimda vietā nocirstu plaukstu�

"Pietiek," viņ� sev pavēlēja. "Tu atļaujies aiziet par tālu." Viņ� apņēmīgi aizvēra vārtiņus un devās uz priek�u naskākā gaitā.

Pēc pāris soļiem kāja atsitās pret kādu priek��metu, kas aizlidoja pāri takai un atsitās otrā pusē pret sētu. Ar lukturi taustīdams zemi un pieri sa�raucis, viņ� noliecās, lai to apskatītu.

Tā bija matu suka.

Neaizskāris suku, viņ� ļāva gaismas kūlim slīdēt apkārt arvien pla�ākos lokos. Tuvumā nekā nebija, bet kādus desmit vai piecpadsmit jardus uz priek�u vīdēja vairāki gai�i plankumi.

Lēni un uzmanīgi viņ� virzījās uz priek�u, kamēr pārliecība par to, kas tur atklāsies, uzdzi�na nelabuma sajūtu.

Jā, tur jau viņa bija.

Virzot lukturi pa apli, Tenets ieraudzīja visu kopainu: takas vidū vaļēja ceļasoma, no kuras viena stūra karājās ārā drēbju murskulis; tālāk vēl vairāki nekārtīgi izmētāti drēbju gabali un beidzot pats būtiskākais meitenes sakņupu�ais augums pie vārtiem takas kreisajā pusē.

Tenets metās uz priek�u, ar atvieglojumu konstatēdams, ka viņas drānas �ķita neskartas.

Varbūt, ka izvaro�anas �ausmas viņai tiku�as aiz�taupītas, varbūt viņa vēl ir pie dzīvības? Viņ� no�tupās zemē un apgaismoja meitenes seju. Vār�gais cerību stariņ� to pa�u brīdi nodzisa. Tuk�ais, stingais skatiens izgaisināja katras �aubas, un dziļā brūce labajos deniņos izskatījās letāla. Ta�u Tenets pārbaudīja ari elpu un pulsu, bet nebija vairs nekādu dzīvības pazīmju. Skaidrs, ka tā bija Ceritija. Viņ� skatījās uz apaļīgajām, vēl bērni�ķīgajām pieres un vaigu aprisēm un aizvēra acis, kad pāri vēlās pazīstamais sāpju vil�nis. Pāris sekundes viņ� palika tur sastindzis, ļaujot protesta vētrai plosīties smadzenēs, līdzīgi tam, kā pacients ļaujas kauco�ajam zobārsta ur�bim. Tad, kustēdamies it kā grūdieniem, viņ� pieslējās kājās. .

Te darbs vairs bija tikai dakterim Mellerdam.

Pēk�ņi viņ� atcerējās, ka Lainhems un mei�tenes tēvs gaida viņu takas galā, un aptvēra kļūmīgo stāvokli. Viņ� nedrīkstēja pamest līķi, jo tam nejau�i varēja uzdurties kāds cits. Bet, ja Lainhems ar Pri�ardu nevarēs viņu sagaidīt, tie nāks pa taku viņu meklēt. Un, ja Pri�ards ie�raudzīs savu meitu tur guļam�

Kaut ta�u būtu parādījies kāds garāmgājējs, ar kuru aizsūtīt ziņu Lainhemam, bet �ķita, ka visi cilvēki izmanto �o brīvo vakaru, lai katrs savā veidā izklaidētos. Tenets nebija saticis nevienu dzīvu dvēseli, kop� viņi atstāja Pri�arda māju. Viņ� paskatījās pulkstenī. Bez ceturk�ņa vienpadsmit. Drīz slēgs krodziņus. Lidz tam lai�kam par katru cenu jānobloķē �ī taka. Ko darīt?

Viņa dilemmu atrisināja soļu troksnis, kas tu�vojās no takas otra gala. Viņ� uzmanīgi ieklau�sījās: jā, nācēji bija divi. Lainhems un Pri�ards? Ja tā, Maiks laikus jābrīdina�

Viņ� saspringa gaidās, līdz takas līkumā kā�dus piecdesmit jardus priek�ā parādījās lēkājo�s gaismas disks, kas dro�i vien bija Lainhema luk�turis, un klusi uzsauca:

-� Maik?

Atskanēja tikpat kluss atbildes sauciens, un soļi kļuva straujāki. Tenets nodzēsa savu spul�dzi, cerēdams, ka Lainhems sapratīs mājienu.

-�� Maik! viņ� satraukti atkārtoja, steigda�mies nācējiem pretī. Pagaidi! Nenāc tālāk! Nodzēs lukturi!

Bet bija jau par vēlu.

Nevil�us Lainhems bija pagriezis lukturi tā, ka uz mirkli tā apgaismoja meitenes ķermeni, un ar neskanīgu kliedzienu Pri�ards metās uz priek�u, atgrūzdams Tenetu sāņus. Tenets sagrīļojās un izstiepa roku, lai viņu apturētu, arī Lainhems steidzās palīgā, bet Pri�ards kā ārprātā aiztraucās abiem garām un, pirms viņi paguva iejaukties, jau bija nokritis ceļos pie meitas un ar izmisuma vaidu uz lūpām pacēlis viņu uz rokām.

Lainhems sakustējās, it kā grasltos iejaukties, bet Tenets viņu atturēja.

-�� Lai paliek, Maik! Tur nekas vairs nav lī�dzams.

Abi vīri skaudri apzinājās, ka viņu acu priek��ā, iespējams, tiek iznīcināti svarīgi pierādījumi.

-�� Piedodiet, ser, Lainhems vainīgā balsī �ukstēja. Man vajadzēja aptvert� Man neva�jadzēja vicināt to sasodīto lukturi.

Pri�ards raudāja, sāpīgi elsodams un cie�i ap�skāvis �eritijas augumu.

Tenets pievērsās Lainhemam.

-� Steidzieties uz ma�īnu un noorganizējiet vi�su, cik ātri vien iespējams! Laika palicis ļoti maz, pēc da�ām minūtēm slēgs krogus. Es pa�lik�u �eit, pie viņa.

Lainhems pamāja un aizsteidzās, soļu trok�snim pamazām nokļūstot.

Pri�ards palēnām nomierinājās, asaru strau�mes noplaka, arī sāpīgās elsas krūtis plosīja ar�vien retāk.

Lainhems drīz vien atgriezās.

-�� Viss izdarīts, ser, viņ� �ukstēja.

-�� Dakteris Mellerds?

-�� Būs.

-�� Labi. Es gribētu, lai jūs Pri�ardu tagad ve�dat prom. Tūlīt. Palieciet pie viņa, kamēr es ierādī�os! Tenets zināja, ka jau pēc īsa brī�a pir�mie palīgi būs klāt. Paspēris soli uz priek�u, viņ� maigi aizskāra Pri�arda plecu.

Vīrs sarāvās, pagrieza galvu un paskatījās aug�up.

-�� Man lot �ēl, mister Pri�ard. No sirds �ēl.

Bet jums viņa tagad jāatstāj.

Pri�arda acis pēdējo reizi pakavējās pie meitas, tad viņ� maigi nolika to zemē un, viegli sagrīļodamies, piecēlās kājās. Tenets satvēra viņa elkoni.

-�� Ser�ants Lainhems aizvedīs jūs mājās.

Ne vārda neteicis, Pri�ards pagriezās un de�vās prom.

Tenets pagaidīja, līdz abi izzuda skatienam, tad vēlreiz spuldzes gaismā apskatīja meiteni. Neredzo�ās acis vērās viņā ar mēmu pārmetumu, ar klusu protestu par tik ātri pārrautu dzīvības pavedienu.

Viņ� nosolījās sev, ka, tiklīdz fotogrāfi savu darbu būs pabeigu�i, viņ� aizvērs meitenei acis.

Doktora Mellerda plikais pakausis loka lam�pu spo�ajā gaismā spīdēja kā nolakots, kad viņ� nometās uz ceļiem, lai apskatītu Ceritiju.

Pulkstenis rādīja pusdivpadsmit, un visi �ī nostūra noslēpumi nu bija redzami kā uz delnas, jo ne�ēlīgi spilgtā gaisma iespiedās katrā plaisā un spraugā. Pēdējās �etrdesmit piecas minūtes bija aizritēju�as aktīvā darbībā: taciņa tika nobloķēta, policisti izsūtīti informēt dārzu īpa�niekus, ka uz laiku kustība pa to slēgta; fo�togrāfijas uzņemtas, skices uzzīmētas, iepriek�ē�ja apskate izdarīta; �eritijas aizkustino�ā mantī�ba savākta un aiztransportēta; da�ādi paraugi no nozieguma vietas iesaiņoti polietilēna maisiņos.

Nu bija pienākusi policijas ķirurga kārta.

Tenets stāvēja, pret sētu atspiedies, pacietīgi gaidīdams Mellerda spriedumu un greizsirdīgi sargādams faktu, kam varētu būt svarīga loma izmeklē�anas gaitā. Viņ� ārstam neuzmācās ar priek�laicīgiem jautājumiem. Kop� Mellerds pirms da�iem gadiem bija zaudējis savu dievinā�to sievu, viņ� dzīvoja vāji slēpta uzbudinājuma stāvoklī. Tenetam vecākais kolēģis, kuru viņ� pazina kop� bērnības, bija mīļ�, viņ� juta Mellerdam līdzi, saprata viņa nespēju tikt notiku�ajam pāri un bija iecietīgs pret viņa īgnumu.

-�� Nabaga radībiņa, Mellerds beidzot no�murmināja, attupdamies uz papē�iem.

Tenets gaidīja.

-�� Nu, tā, noteica mazais doktors, uzslējies kājās un notraucis putekļus no biksēm. Cik

pirmajā bridi var spriest, un bez kādām garanti�jām, protams, es teiktu, ka nāve iestājusies pirms stundas vai divām.

-�� Tas der. Patiesībā mēs varam vēl vairāk precizēt. Viņa pēdējo reizi redzēta dzīva ap de�viņiem trīsdesmit piecām, un es viņu atradu desmitos �etrdesmit.

Mellerds izskatījās apmierināts.

-�� Hā! Cerēji, ka no�au�u greizi?

-�� �oreiz neizdevās, ko lai dara!

Abi sasmaidījās.

-� Tu teici, ka pats viņu atradi?

Tenets saviebās.

-�� Jā. Viņ� izstāstīja Mellerdam, kā tas bija noticis. Vai vari izteikt kādu minējumu par nāves cēloni?

Mellerds sarauca pieri un paskatījās Tenetā pār saviem briļļu pusmēne�iem.

-�� Tu labi zini, ka �ajā stadijā man nepatīk izteikt nekādus minējumus.

� Mēs abi to zinām, samierino�i atteica Te�nets, domās sevi sodīdams par neuzmanīgu vār�du izvēli. Un tomēr es būtu tev ļoti pateicīgs�

-��� � par oficiālu ziņojumu ar visiem parak�stiem, ne mazāk! Tad Mellerds kļuva pieļāvī�gāks. Nu, labi, ja jau tu tā uzstāj. Dro�i vien pats jau esi izdarījis savu slēdzienu. Es teiktu, ka tas bijis sitiens pa labajiem deniņiem. Un meklē�tu kādu asu, robotu priek�metu, iespējams, no metāla.

-�� Piemēram, �o? Tenets norādīja uz priek��metu, kam varēja būt iz�ķiro�a loma izmek�lē�anas gaitā, sarūsēju�u dzelzs aiz�aujamo pie durvīm, kuru pakājē �eritija gulēja. Metāla bul�ta, kas jāpaceļ, lai �ādas durvis atvērtu, bija pa pusei nolauzta, un nelīdzenā lauzuma vieta gais�mā spīdēja.

Mellerds paskatījās tuvāk.

-�� Es teiktu, ka ļoti iespējams. Arī augstums ir pareizs.

-� Es arī tā domāju.

Un iztēlē Tenets redzēja �eritiju, kas ar ceļasomu rokā iet pa tum�o taku, un uzbrucēja draudo�o figūru. (Tas uzglūn viņai no paslēp�tuves? Nāk pretī? Dzenas pakaļ? Vai varbūt un tas būtu visriebīgākais variants izlikdamies par draugu, soļo blakus?) Seko uzbrukums. �eritija aizstāvoties atvēzējas ar ceļasomu, bet tā atveras, un meitene paliek pilnīgi neaizsargāta. Cīniņa laikā viņa tiek atsviesta pret durvīm un atsitas ar galvu pret �o nejauko metāla gabalu� Tenets nopūtās. �efs nepiedos to, ka viņ� ļāvis Pri�ardam iznīcināt varbūtējus lietiskus pierādījumus.

-�� Kā tu teici kā sauc tēvu?

-� Pri�ards.

-�� Pri�ards, Mellcrds domīgi atkārtoja. Pri�ards, Pri�ards. Tas man kaut ko atgādina, bet nevaru atcerēties, ko.

Tenets gaidīja, bet Mellerds pakratīja galvu.

-�� Nevaru atcerēties. Varbūt vēlāk ienāks prātā. Starp citu, viņas biksītes un higiēniskā saite viņai bijusi menstruācija nav aiztiktas, arī nekādu citu vardarbības pazīmju neredz, tā ka izvarota, liekas, viņa nav. Tas varētu būt zināms mierinājums vecākiem. Kā tu teici � piecpadsmit gadus veca?

-Jā.

-� Tas mani pārsteidz. Es dotu mazāk, kaut arī fiziski viņa ir nobriedusi. Ja tā turpināsies, tad bērni sasniegs pubertāti jau �ūpuļos.

-�� Viņa patie�ām izskatās jaunāka, Tenets domīgi sacīja. Kas gan rada �ādu iespaidu?

"Varbūt nāve," viņ� drūmi nodomāja, bet nē, bija vēl kas cits. Varbūt atpakaļ atsukātie mati, kas pakausī bija sapīti strupā bi�elē?

Nē, iz�ķiro�ās, protams, bija drēbes. Par jaunu meiteņu modēm viņ� neko daudz nezināja, bet Brid�ita pēdējā laikā sāka par tām izrādīt dzīvu interesi, un viņ� aptvēra, ka Ceritijas drā�nas ir īpa�i nopluku�as un atgādina skolas for�mastērpu: tum�i svārki, vienkār�a, balta, līdz kak�lam aizpogāta blūze, vienkār�a, tum�a jaka, bal�tas īsās zeķes un tradicionālās skolnieku san�dales, ko ra�oja Klārku firma. Kopumā ņemot, tas bija visai dīvains apģērbs piecpadsmitgadīgai mūsdienu meitenei brīvdienās, kad gandrīz visi valkā lētas, bet ko�as drānas. Acīmredzot te noteico�ā bija reliģiskā ietekme. Un, sprie�ot pēc tā, ko viņ� bija redzējis Pri�ardu mājā, vēlē�anās iegādāties kaut ko vieglprātīgāku nebūtu guvusi ģimenes atbalstu.

Un atkal uzmācās doma kāda gan viņa bi�jusi, �ī jaunā meitene, kurai vairs nebija citas nākotnes kā vien sekcijas galds. Vai viņu ap�mierināja dzīve ar vecāku reliģijas uzspiestajiem ierobe�ojumiem? Vai varbūt viņa ilgojusies pēc smiekliem, prieka un skaistuma?

Tenets sakoda zobus. Vienalga, cik daudz vai cik maz iespēju �eritijai pavērtos, viņai bija tiesības dzīvot un tās īstenot. Tā stāvot un ska�toties meitenē, viņ� juta savu ķermeni apņēmībā saspringstam, mērķa apziņa un sajūta, ka jārīko�jas bez kavē�anās, lika viņam degt nepacietībā tūdaļ ķerties pie darba, lai jo drīzāk slepkava saņemtu pelnīto sodu.

Doktors Mellerds pacēla no zemes savu so�mu.

Nu es ie�u.

-�� Iesim kopā. Tenets pagriezās un pamāja ar galvu vīriem, kas bija pacietīgi gaidīju�i, līdz doktors Mellerds pabeigs apskati.

-�� Varat vest viņu prom.

Kad abi ar Mellerdu tuvojās audekla aizklā�jam, kas bija aizvilkts priek�ā takas ieejai, Tenets izdzirda pazīstamu skaņu gaido�a pūļa mur�doņu.

-�� Sprie�ot pēc skaņas, sensāciju mīļotāji sa�pulcēju�ies vairumā, nomurmināja Mellerds.

Tenets saviebās un piekrīto�i kaut ko norūca.

Kad abi nokļuva pūļa redzeslokā, troksnis pieauga. Ļaudis pa pilnam izbaudīja �o negaidīto brīvdienu nakts izrādi. Policijas vienība bija dar�bojusies pēc labākās sirdsapziņas, aizstiepjot ielai priek�ā lentes gan kreisajā, gan labajā pusē tā, lai Pri�ardu māja paliktu norobe�otajā sek�torā, ta�u ar visu to Taunrouda nepavisam nelīdzinājās tai klusajai ielai, no kuras Tenets bi�ja nogriezies pirms da�ām stundām.

Mēģinādams nomākt sevī dusmas par cilvēku kāri pēc traģēdijām, Tenets aizvadīja doktoru Mellerdu līdz viņa ma�īnai, ātrās palīdzības �ofe�rim lika piebraukt atpakaļgaitā pie takas sākuma un tad lakoniski, bet laipni sniedza paskaidroju�mus "Kentas Ziņne�a" reportierim, kur� bija gaidījis viņu ierodamies. Labi, ka centrālā prese vēl nebija neko uzzinājusi. Viņa attiecības ar masu informācijas līdzekļiem bija labas, un viņ� prata novērtēt palīdzību, ko tie spēja sniegt, kā ari postu, kādu tie varēja nodarīt, ja policija atteicās sniegt in�formāciju. Ta�u doma, ka policists iegūst zināmu popularitāti uz kāda cilvēka vardarbīgas nāves rēķina, viņā arvien bija izraisījusi iek�ēju protestu.

Pēc tam viņ� straujā solī devās uz trīsdesmit otro numuru.

Kad uniformētais konstebls, kur� de�urēja pie durvīm, ielaida Tenetu iek�ā, pa pustum�o gaiteni jau pretī steidzās Lainhems.

-�� Kā viņ� izturas?

Lainhems saviebās.

-�� Es teiktu kā tāds, kas nav glu�i pie pilna prāta. Bet tas ir tikai minējums. Neko daudz runājis viņ� nav.

-� Vai ārsts bija?

-�� Viņ� apgalvo, ka ārsts neesot vajadzīgs. Acīmredzot tas ir pret viņa principiem.

īsu brīdi Tenets no�ēloja, ka ļāvis Mellerdam aizbraukt, ta�u tūlīt saprata, ka nebūtu bijis nekādas jēgas viņu aizkavēt. Pri�ardā slēpās spītība un nelokāmība, kas pat �ajos apstākļos neļāva atkāpties no principiem.

-�� Vai esat atradis kādu, kas paliktu pie viņa pa nakti?

-�� Es ierosināju, ka tas varētu būt viņa brālis, bet viņ� atbildēja, ka neviens neesot vajadzīgs. Viņ� pavadī�ot nakti tā Kunga sabiedrībā. Un jebkur� cilvēks bū�ot lieks.

-�� Citiem vārdiem sakot, viņ� visu nakti lūgs Dievu?

-�� Tie�i tā. Teicu ari, ka varam par notiku�o informēt misis Pri�ardi.

Tenets pamāja. Neapskau�ams uzdevums, bet kādam to vajadzēs uzņemties.

-� Kur viņ� tagad ir?

-� Virtuvē.

Tenets ieskatījās pa durvīm. Pri�ards tupēja uz klona grīdas, elkoņus atbalstījis uz krēsla sē�dekļa, galvu plaukstās saņēmis. Viņ� pat nepa�kustējās. Tenets atkāpās atpakaļ.

-� Cik ilgi viņ� jau ir �ādā stāvoklī?

Lainhems paraustīja plecus.

-� Kādu stundu vai vairāk, man �ķiet.

-� Vai esat pārmeklējis māju?

-�� Jā. Vienīgā lieta, kam varētu būt kāda nozīme, ir dienasgrāmata. Tā atrodas Ceritijas skolas somā viņas guļamistabā. Es atstāju visu, kā bija, jo domāju, ka jūs pats dro�i vien gribē�siet pamest acis apkārt.

-� Pareizi. Tie�i to es tagad darī�u.

Aug�stāvā bija tikai divas guļamtelpas, un �eritijas istaba, ar logu uz sētas pusi, bija mazākā no tām. Ari te valdīja tā pati pelēcība, tāds pats in�tereses trūkums par dzīves fizisko telpu kā pirma�jā stāvā. Kailas sienas un kailas grīdas, ja neskaita niecīgu paklājiņu pie gultas. Gulta izskatījās ārkārtīgi neērta, un skapja durvis turējās ciet tikai tad, ja tajās iebāza papīra vīk�ķi. Tenets pavēra �īs durvis. Tur karājās �eritijas lietusmētelis un sporta jaka, abi rūpīgi aizpogāti, lai labāk saglabā�tu formu. Tā bija Starrendenas meiteņu tehniskās skolas jaka ar raksturīgajām svītrām tum�i zilā un dzeltenā krāsā. Tālāk divi vai trīs svārki neuzkrī�to�ās krāsās un pāris no�ēlojamu, puķainu kleiteļu. Skapja apak�ā atradās trīs pāri apavu: melnas ielas kurpes, audekla kurpes ar gumijas zolēm un pāris izturīgu, brūnu sporta kurpju. Divās atvilk�tnēs satilpa visa pārējā garderobe: apak�veļa, mutautiņi, rūpīgi salocītas blūzes un svīteri viss augstākā mērā praktisks un utilitārs.

Naktsgaldiņa nebija lasī�ana gultā dro�i vien tika uzskatīta par izlaidību, un par istabas iemītnieces darāmo liecināja vienīgi Lainhema pieminētā skolas soma aizdurvē uz āķa un pie lo�ga mazs, ar grāmatām nokrauts koka galdiņ�. Tenets tās pacilāja nekā cita kā vien mācību grāmatas un melna Bībele ādas vākos. Tās pir�majā lapā varēja lasīt ierakstu: "�eritijai desmi�tajā dzim�anas dienā no mīlo�ajiem vecākiem. Salamana pamācības: 5 6." Tenets sameklēja tekstā attiecīgo vietu: "Paļaujies uz to Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz savu prāta gudrību. Bet domā uz to Kungu visos savos ceļos, tad Viņ� darīs līdzenas tavas tekas." Tenets saviebās.

Kā likās, dienasgrāmata tie�ām bija viņa vie�nīgā cerība. Nepacietīgi viņ� to izvilka no somas un uz�ķīra pēdējo nedēļas nogali. Piektdienas ie�daļā bija ieraksts: "V. 950 ." Pārējās dienās nekā�du ierakstu nebija. Tenets sarauca pieri. Dīvaini, ka nebija minēts brauciens uz Dorsetu.

Viņ� ātri pār�ķirstīja dienasgrāmatas sākumu. Katru nedēļu bija izdarīti divi ieraksti viens otrdienās, otrs piektdienās. Vēlreiz uz labu laimi vērta, grāmata at�ķīrās februāra tre�ajā nedēļā, un Tenets pacēla to tuvāk blāvajai griestu spuldzei, lai varētu salasīt ar zīmuli uzskribelēto. Otrdienas ieraksts bija lakonisks: "Beigas, nāka�mais �ķērslis, Gr. 7. Mr. M. "lieli soļi"."

"Vai tas varētu attiekties uz klavierstundu?" Tenets prātoja, atcerēdamies notis lejā uz klavierēm. Piektdienas ieraksts bija tikpat ne�saprotams: "Grp. v. int. �ovakar!" Iespējams, ka domāta kāda reliģiska grupa. Varbūt Bībeles studijas? Bet kāpēc gan beigās bija izsaucējs?

Tātad �ādi biju�i viņas dzīves izcilākie notikumi.

Skumji un ne pārāk cerīgi, no Teneta vie�dokļa raugoties. Ta�u tie pierādīja, ka �eritijai biju�as intereses un kontakti arī ārpus skolas, un tēva apgalvojums, ka Veronika bijusi viņas vie�nīgā draudzene, varētu ari neatbilst patiesībai. Tenets ielika dienasgrāmatu kabatā. Vēlāk brī�vākā brīdī viņ� to vēl papētīs. Bet tagad jā�paskatās, vai nevarēs iztaujāt Pri�ardu.

Tenetam bezgala nepatika �is pienākums izpra�ņāt cilvēkus, kuri vēl nav īsti atjēgu�ies no �oka un bēdām, bet bija nepiecie�ami, pat būtiski jau pa�ā izmeklē�anas sākumā savākt par upuri tik daudz personiskas informācijas, cik vien iespējams.

Sakarā ar Ceritijas nāvi visapkārt jau plosījās aktīvas darbības orkāns, bet �ī māja bija orkāna klusais, mierīgais centrs. �eit viņa bija dzīvojusi, �eit bija veidojies viņas raksturs. Varbūt tie�i viņas nevainība, viņas nezinā�ana par modernās pasaules viltu bija novedusi viņu situācijā, kurā viņa nebija spējīga cīnīties ar tās ļaunuma izpaus�mēm. Katrā ziņā Teneta pienākums bija mēģināt izprast, kā tas noticis, un viņ� stingri ticēja, ka, izņemot nejau�as vardarbības gadījumus (un �o varbūtību viņ� vienmēr paturēja prātā), ja izdotos atbildēt uz jautājumu kāpēc tas noticis, rastos atbilde arī jautājumam kas to izdarījis.

Un te nu bija vajadzīga Pri�arda palīdzība.

Viņ� pārbaudīja, vai kaut kas nav paslēpts zem matra�a, un, atcerēdamies kādu no savām pirmajām lietām, paskatījās arī, vai griestos nav redzama kāda lūka, tad vēlreiz lēni aplaida acis istabai. Skatoties uz �o klostera cellei līdzīgo telpu, acu priek�ā neviļus nostājās Brid�itas istabiņa ar piebāztiem grāmatu skapjiem, skaistiem aizkariem, paklāju pa visu grīdu, da�ādajiem plakātiem pie sienām, ar visiem tiem ko�ajiem, raibajiem niekiem, kas baroja viņas iztēli un veicināja prāta un personības attīstību. Augot �ādā drūmā gaisotnē, pacie�ot da�ādus ierobe�ojumus, bez kuriem tāds tēvs kā Pri�ards jau nu noteikti neiztika, kā gan bija veidoju�ies �eritijas rakstura slēptākie aspekti? Iznīku�i un aizgāju�i bojā? Vai ari, nesaņemot nekādu stimu�lu no ārienes un negūstot nekādu emocionālu baudījumu, tie bija deformēju�ies, pagrimu�i un kaut kādā veidā novedu�i pie �eritijas nāves tum�ajā ejā?

"Tu pārāk daudz fantazē," viņ� pats sev teica, klusi aizvērdams istabas durvis. Dro�i vien �ī viņas personības nerealizētā daļa atrada izpaus�mi mūzikā.

Nu, gan jau laiks rādīs.

Kad Tenets nākamajā rītā nonaca lejā bro�kastīs, uz virtuves galda gaidīja zīmīte: "Zvanīja D�ouna. Pajautā!"

Viņ� piesardzīgi apsēdās, jo mugura pa nakti bija kļuvusi pavisam stīva, un pavicināja ar zīmīti sievasmātei, kura grauzdēja maizītes.

-�� Cikos viņa zvanīja?

-�� Desmitos piecpadsmit. Es teicu, ka tu dro�i vien būsi vēlu.

Tenets sarauca pieri. Pēdējā laikā viņiem ar D�ounu nekādi neizdevās sazvanīties, un bija tā�da sajūta, it kā viņ� jau mēne�iem nebūtu ar viņu tā īsti parunājies.

-�� Kā izklausījās?

-��� Manuprāt, mazliet nogurusi. Ne glu�i no �īs pasaules.

Tenets misis Boltoni ļoti labi saprata, un dzirdētais viņam nepatika. Teorētiski D�ounai tagad vajadzētu būt relatīvi brīvai. Jau labu laiku atpakaļ viņa bija pabeigusi savu pēdējo praksi mazgadīgo noziedznieku kolonijā un pirms trim nedēļām iesniegusi savu pēdējo darbu. Tad kāpēc gan �āds noskaņojums? Viņ� atviegloti uzelpos, kad viņa atkal būs blakus, sasniedzama gan ar roku, gan vārdu, un par viņas jūtām varēs vairs ne�aubīties. Pēdējā laikā viņam brī�iem sā-

ka likties, ka abus ne�ķir tikai daudzās jūdzes vien un D�ouna sāk no viņa attālināties. Viņ� atkal atbīdīja no sevis nepanesamo domu, ka, tur mācoties, viņa būtu varējusi satikt kādu, kur� liktos interesantāks par vīru, attiecībās ar kuru pieradums aizēnoja visas pārējās jūtas. Tā, atkār�toti dzirdot D�efrija Bensona vārdu, viņ� ne�pavisam nejutās laimīgs.

-� Vai viņa minēja, kad atkal piezvanīs?

-�� Viņa teica, lai labāk zvanot tu, ja atkal esi meties jaunā lietā. Viņa cerot būt mājās visu vakaru.

-� Labi. Tenets sūca karsto kafiju, cerēdams, ka tā mazliet noskaidros galvu. Gultā viņ� bija licies tikai pēc trijiem no rīta.

Pietvīku�iem vaigiem un mirdzo�ām acīm virtuvē ielidoja Brid�ita. Paraustījusi tēvu aiz kaklasaites, viņa iesaucās:

-�� Bet tev ta�u pienācās vēl viena brīva diena, tēt, vai ne?

Viņ� noskūpstīja viņas muguru.

-�� Es tā cerēju, mazulīt, bet diem�ēl apstākļi mainīju�ies. Kā mana meita �orīt jūtas?

-� Lieliski, paldies.

Jau tagad, desmit gadu vecumā, Brid�ita strauji attīstījās. Diena atkal bija karsta, un īsajos �ortos brūnās kājas izskatījās slaikas un labi vei�dotas. Ar lepnumu un satraukumu reizē viņ� skatījās uz viņas sejas gludo ovālu, uz zeltaini mirdzo�o matu vilni; policists viņā nespēja aizmirst, ka �ajos laikos skaistums varēja atnest arī nelaimi.

-��� Vai tas nozīmē, ka mums visiem �odien jābrauc mājās? viņa jautāja, pieri saraukusi.

-�� Un vai tu to vēlētos? viņ� ķircinādams atjautāja.

-�� Ak, nē! �eit ir burvīgi, vai ne, Ben? �eit ir tik daudz ko darīt!

Bens, divus gadus jaunāks par māsu, bija tikko iebrāzies virtuvē un nobremzējis blakus tē�vam. Jau tagad, pusastoņos no rīta, seja viņam bija notriepta un d�insi dubļaini.

-�� Ben! vecmāmiņa bija sa�utusi. Ko tu esi darījis? Tūlīt ej un nomazgājies, vai dzirdi?

Bens sāniski paskatījās tēvā, kur�, misis Boltonai neredzot, samierino�i uzsita viņam pa muguru un tikai tad ar galvas mājienu ap�stiprināja pavēli. Bens saviebies izgāja no vir�tuves, un Brid�ita viņam sekoja. Iek�ēji viņ� juta dēlam līdzi. Viņi ar D�ounu nekad nebija īpa�i uztrauku�ies, ja bērni notriepās. Netīrumi ta�u bija tik viegli nomazgājami! Cita lieta, ja parādījās rupjība, postī�anas kāre, slikta uzvedī�ba. Tādos gadījumos Tenets arvien bija stingrs.

Abi uzskatīja, ka no izlutinātiem bērniem izvei�dojas nesimpātiski pieaugu�ie.

Ta�u misis Boltona ticēja, ka bērniem vien�mēr jābūt tīriem un kārtīgiem, tāpēc nebija nekāds brīnums, ja Brid�itai un Benam un it sevi�ķi Benam nācās grūti pierast pie viņas prasībām.

-�� Tie ta�u tikai tīri dubļi, vecomāt, Bens sākumā bija protestējis.

-�� Nerunā muļķības, Ben! Kā gan dubļi var būt tīri? Pirmo reizi dzirdu tādas blēņas. Tagad ej un nomazgājies, tūlīt pat!

Tenets, kurā līdzjūtība pret dēlu cīnījās ar pateicību sievasmātei, kura uz saviem pleciem bija uzvēlusi visus D�ounas pienākumus, stingri apņēmās neiejaukties. Kad Bens sūdzējās, viņ� tikai mēģināja paskaidrot, ka veci cilvēki vairs nespēj mainīt savus ieradumus, un, tā kā vecāmāte pie viņiem apmetusies tikai uz laiku, Bens darītu prātīgi, ja visu paciestu ar smaidu. Pēdējo mēne�u laikā �ādu sīku konfliktu skaits pieauga. Jo tuvāk nāca D�ounas atgrie�anās, jo vairāk izsīka abu pu�u pacietība.

Tenets iztuk�oja savu kafijas tasi un piecēlās.

-�� Vakariņas man neglabā! Es dro�i vien bū�u vēlu.

Virtuvē no jauna ienāca Brid�ita.

-� Es tev attaisīju vārtus, tēt.

-�� Paldies, mīlulīt. Viņ� atvadoties noskūp�stīja meitu. Kur Bens?

-�� Dārzā.

Uz misis Boltonas gandrīz vai antīkā velosipēda, kur� viņam, protams, bija daudz par lielu, Bens, nedro�i ļodzīdamies, brauca lejup pa nolaideno iebraucamo ceļu.

Tenets redzēja, ka Bens nevalda pār velosipē�du, redzēja atvērtos vārtus ceļa galā. Vienlaikus viņ� uztvēra draudo�u skaņu koku un krūmu biezās lapotnes aizsegā pa ielu tuvojās traktors.

Nākamo sekun�u notikumi saplūda vienā mud�eklī: Teneta brīdinājuma sauciens, Bena veltīgais mēģinājums nobremzēt, traktora sarkanie sāni, sirdi ploso�ais moments, kad viens traktora ritenis aizķēra velosipēdu un Bens pārli�doja pāri stūrei� Tenets metās lejup pa ceļu, mute viņam aiz bailēm bija iz�uvusi, ausīs dobji dunēja. Bena sabruku�ais augums �ķita bezgala tālu prom, it kā viņ� skatītos uz to caur binokļa otru galu. Tad, pieskrienot tuvāk, viņ� ar izmi�sīgu cerību redzēja, ka Bens nokritis pretējās ceļmalas zālē.

Tenets vēl nebija viņu sasniedzis, kad Bens apvēlās apkārt un piecēlās kājās.

Viņ� bija sveiks un vesels.

Vecākiem tik raksturīgā mistiskā procesa rezultātā Teneta bailes par dēlu un pēk�ņais atvieglojums izpaudās straujā dusmu uzliesmo�jumā, un, vēl īsti neaptvēris, ko dara, viņ� pa�matīgi uz�āva Benam pa dibenu.

-�� Cik rei�u es tev esmu teicis, ka nedrīkst braukt lejup pa piebraucamo ceļu, ja vārti ir vaļā!

-�� Viņ� man paskrēja tie�i zem riteņiem, traktorists, kā aizsargādamies, teica, paceldams balsi, lai pārkliegtu Bena vaimanas.

-Zinu. Es redzēju. Tā nebijāju�u vaina.

No mājas �urpu skrēja Brid�ita un misis Boltona.

-�� Kas noticis? Kas Benam kai�?

Paskaidrojumi un vainas pierādī�ana neprasī�ja daudz laika. Par sodu Benam veselu stundu vajadzēja sēdēt savā istabā, un Tenets pēc maza brī�a jau bija ceļā uz darbu, vēl arvien uzbudi�nāts, ta�u pateicīgs liktenim. Iedomājoties vien, kā tas varēja beigties�

Kantorī gaidīja ziņojumu kaudzes. Lainhems jau bija sācis tos lasīt.

-� Vai ir kas interesants?

65

-�� Pagaidām nav. Kaimiņu liecības apstiprina Pri�arda stāstīto. Māja bijusi tuk�a kop� piekt�dienas rīta, kad visi aizbrauca, līdz pat vakar-

dienai, kad Pri�ards atgriezās. Rodas iespaids, ka visai iecienīta kaimiņu vidū �ī ģimene nav.

-� To neieredz?

-�� Pri�ardu pa�u jā. Lai gan pareizāk laikam būtu teikt ne visai ieredz.

-�� Un kā ar misis Pri�ardi un Ceritiju?

-��� Ne vienai, ne otrai draugu kaimiņu vidū nav. Viņi ne ar vienu nesaejoties, nepiedaloties nekādos vietējos pasākumos. Acīmredzot �is sektas locekļiem tas ir raksturīgi.

-��� Hmm� Tenets nopūlējās, ietaisīdams savu pirmo pīpi �odien, un neatbildēja, iekams tā nebija kārtīgi aizkūpināta. Labi. Izskatīsim at�liku�os ziņojumus un brauksim uz Taunroudu. Cerams, ka �orīt ar viņu būs iespējams saru�nāties.

Iepriek�ējā vakarā tas nekādi nebija izdevies. Pri�ards acīmredzot bija �oka stāvoklī, un Tenets negribēja viņam pārāk uzmākties. Nelokāmi pa�likdams pie sava, ka nekāds ārsts un nekāds līdz�biedrs pa nakti viņam nav vajadzīgs, Pri�ards mierinājumu meklēja tikai pie Dieva. Kad Tenets ar Lainhemu gāja prom, viņ� palika virtuvē, uz ceļiem nometies.

Varbūt viņ� vēl arvien tur tup?

-�� Vai ir kādas ziņas par misis Pri�ardi, Maik?

-��� �orīt no Birmingemas zvanīja ser�ants

Metjūss. Vakar kāds viņai �o ziņu esot nodevis. Ja vien viņa bū�ot spējīga, tad �orīt agri brauk�ot

mājās.

-�� Ja. Man liekas, uz to nav lielas cerības. Pamēģiniet iedomāties, kā var justies cilvēks, kas vienā dienā zaudējis māti un meitu! Vai kāds brauks kopā ar viņu?

-�� Nezinu. Tur visi, protams, ir aizņemti, kār�tojot formalitātes sakarā ar vecās dāmas nāvi.

"Nāves dancis," Tenets nodomāja. �is moko��ais pārbaudījums, kas jāiztur bēdu piemeklētiem cilvēkiem: mir�anas apliecība, kapu kantoris, apbe�dī�anas birojs� Nelikās ticami, ka misis Pri�arde �orīt būs spējīga atbildēt uz viņu jautājumiem.

Ta�u pārsteidzo�ā kārtā �oreiz viņ� maldījās. Tie�i viņa atvēra durvis un, lai gan seja izskatījās uzpampusi un acis iekaisu�as, izturējās mierīgi.

-�� Nāciet iek�ā, inspektor!

Viņa bija maza un sīka, kaulainās sejas asās līnijas un palielo degunu pasvītroja gai�brūno matu sasuka tie bija stingri nostiepti atpakaļ un pakausī savīti kārtīgā mezglā. Mugurā viņai bija apdilusi, melna kleita, un, sekojot viņai pa kori�doru uz viesistabu, Tenets un Lainhems saoda naftalīna smaku. Trūcīgie smil�krāsas aizkari bi�ja aizvilkti, un bālajā gaismā, kas lauzās tiem cauri, istaba izskatījās vēl no�ēlojamāka.

-�� Es pasauk�u viru.

Laikam gan viņas klātbūtne uz Pri�ardu bija iedarbojusies nomierino�i. Kaut ari skujoties ro�ka bija drebējusi, tagad viņ� pilnīgi valdīja pār sevi un izskatījās sve�s pelēkās vilnas flaneļa biksēs un adītā svīterī.

Misis Pri�arde nervozi raudzījās te Tenetā, te savā vīrā. No abu sejān bija skaidri redzams, ka viņi ar ba�ām gaida, ko Tenets teiks. Varbūt viņi domāja, ka tūlīt uzzinās meitas slepkavas vārdu. Būtu jau gan lieliski, ja viņ� to spētu nosaukt. Tenets nolēma iniciatīvu pārņemt savās rokās.

-�� Varbūt apsēdīsimies?

Pri�ardi paklausīgi aptupās uz dlvāniņa malas. Tenets un Lainhems apsēdās krēslos.

-�� Misis Pri�arde un mister Pri�ard, man ļoti �ēl, ka esmu spiests traucēt jūs abus �ajā jums tik smagajā laikā. Saku to no sirds. Ta�u bez jūsu palīdzības mums neiztikt.

Abi pārmija īsu, ba�īgu skatienu, un Pri�ards sarauca pieri.

-�� Kādas palīdzības?

-�� Man nepiecie�ama informācija par jūsu meitas draugiem, paziņām, par vidi, kurā viņa darbojusies.

-�� Darbojusies? Pri�arda balss bija nedzīva, neskanīga.

-�� Par da�adām sanāksmēm, vaļaspriekiem, klubiem�

-� Klubiem?

Misis Pri�arde nemierīgi sagrozījās. Kop� vīra iera�anās viņa nebija bildusi neviena vārda.

-�� Jā, misis Pri�arde? Tenets, kā iedro�inā�dams, sacīja.

Viņa uzmeta skatienu vīram, it kā lūgdama atļauju runāt. Bet viņ� uz to nereaģēja, un nopū�tusies viņa nokāra galvu.

-�� Jūs gribējāt kaut ko teikt? Tenets neat�laidās.

-�� Lieciet manu sievu mierā, inspektori Pri�arda balsī ieskanējās izmisums. Viņa nezina vairāk par mani. Vai gan viņa jau nav diezgan cietusi?

-�� Mister Pri�ard, Tenets maigi atteica, es zinu, kā viņa cie�, kā jūs abi cie�at, bet jums jā�saprot lai atrastu �eritijas� Lai atrastu cil�vēku, kur� vainojams �eritijas nāvē, man pa�tie�ām vajadzīga jūsu palīdzība.

-��� Kāda tam vairs jēga? Viņu tāpat no miroņiem neviens nepiecels. Nekas viņu vairs neatsauks dzīvē� Pri�arda acis pēk�ņi pieplū�da asarām, un, nikni tās notrausis, viņ� pielēca kājās, pārgāja pāri istabai un palika stāvam pie aizvilktajiem aizkariem ar muguru pret pārējiem.

Tenetā uzvilnīja līdzjūtība. Bet �ēlums un emocijas bija greznība, ko viņ� nedrīkstēja atļau�ties. Viņam bija nepiecie�ama �ī cilvēka palīdzī�ba, bez tās nebija cerību kaut ko panākt. Viņ� mirkli klusēja, ļaudams Pri�ardam atgūties, tad skarbi jautāja:

-�� Vai ar to jūs gribat teikt, ka mums jāpār�trauc izmeklē�ana? Jāļauj �im cilvēkam palikt nesodītam? Jādod viņam iespēja nogalināt vēl kādu meiteni?

No misis Pri�ardes lūpām izlauzās kluss vaids, un viņa piespieda dūri pie mutes, it kā neļaudama izlauzties vairs nevienai skaņai. Pri�ards strauji apsviedās apkārt. Teneta skar�bums bija radījis cerēto efektu un izrāvis viņu no inertuma. Melnās acis dusmās zalgoja, kad viņ� piegāja pie dīvāniņa un aplika sargājo�u roku ap sievas pleciem.

-�� Kas jūs esat par cilvēku! viņ� teica klusā, niknā balsī. Vai tad jūs neredzat?

-�� Nē, Nataniel. Misis Pri�arde pēk�ņi iz�taisnoja plecus, izslējās taisni un samierino�i noglāstīja vīra roku. Inspektoram taisnība. Mums jāpalīdz viņam. Būtu briesmīgi, ja� es to nepārdzīvotu, ja� Mūsu pienākums ir darīt visu iespējamo, lai �is cilvēks tiktu notverts.

Sievas negaidītā sacel�anās acīmredzot bija pārsteigusi Pri�ardu nesagatavotu. Acis viņam iepletās, mute nedaudz pavērās. Labu bridi viņ�, kā pārbaudīdams, raudzījās viņā. Tad lēnām pamāja ar galvu.

-� Labi. Tev laikam taisnība.

Līdz ar Pri�arda kapitulāciju saspīlējums at�slāba, un Tenets atviegloti uzelpoja.

-� Paldies. Centī�os jūs ilgi neaizkavēt.

Kā Tenets jau zināja, �eritija bija mācījusies Starrendenas meiteņu tehnikumā. Vecāki nekad nebija saņēmu�i sūdzības ne par viņas sekmēm mācībās, ne arī par uzvedību, un liecības semes�tru beigās arvien biju�as apmierino�as. īpa�i viņa bija izcēlusies mūzikā.

-�� Visas klases viņa pabeidza ar izcilību, misis Pri�arde kautri piebilda. �ī bija pirmā brīvprātīgi sniegtā informācija no viņas puses.

-��� Vai tās uz klavierēm ir viņas notis? Tenets piecēlās un vēlreiz piegāja paskatīties, juzdams, ka interese par �o Ceritijas īpa�o talan�tu varētu atraisīt misis Pri�ardes mēli.

-�� Jā. �ī semestra beigās viņa gatavojās kārtot eksāmenu par septītās klases kursu. Misis Pri�ardes mute sāka raustīties, un, cenzdamās savaldīties, viņa spēcīgi iekoda apak�lūpā.

-�� Dievs viņu bija apveltījis ar lielu talantu, inspektor, Pri�ards sacīja. Un viņa to lika lie�tā, tam Kungam kalpojot. Mūsu svētdienas dievkalpojumos viņa spēlēja ērģeles.

-�� Kurā dienā viņai bija nodarbības mūzikā, misis Pri�arde?

-� Otrdienās pēc stundām.

Tātad viņ� nebija maldījies attiecībā uz otr�dienas ierakstu dienasgrāmatā. Ta�u tas bija vāj� mierinājums, jo nekā cita interesanta tajā nebija. Pagāju�o nakti viņ� to labu laiku bija pētījis, bet bez panākumiem.

-�� Un vai tā bija vienīgā diena nedēļā, kad viņa pēc stundām nenāca tie�i uz mājām?

-� Jā.

-� Un kā viņa nokļuva skolā?

-� Ar divriteni.

-� Kopā ar kādu citu?

Abi papurināja galvas.

-�� Te, mūsu apkārtnē, viņa bija vienīgā, kas mācījās meiteņu tehnikumā, sacīja Pri�ards.

-�� Vai jūs nevarētu mazliet pastāstīt, ko �eritija darīja no skolas brīvajā laikā?

Pri�ards sarauca uzacis.

-�� Viņai nebija nekāda "brīvā laika", kā jūs to apzīmējat. Sātans vienmēr atrod darbu laiskām rokām, inspektor, un Ceritija tika audzināta tā, lai katra minūte tiktu izmantota lietderīgi.

-������ Vai jūs varētu man pastāstīt, ko jūs saprotat ar vārdu "lietderīgi"? Ko viņa, piemēram, darīja vakaros?

-�� Gatavoja skolas uzdevumus. Palīdzēja mā�tei mājas darbos. Vingrinājās klavierspēlē.

-�� Viņa katru dienu spēlēja vismaz vienu stun�du, inspektor, bet da�reiz arī ilgāk, iestarpināja misis Pri�arde.

-�� Vai vakaros viņa nekad neizgāja no mājas?

-�� Tikai uz bībeles stundu piektdienās, at�bildēja Pri�ards.

-� Un kur tā notika?

-�� Mūsu saietu namā D�ubilīroudā.

-� Vai uz turieni viņa devās viena?

-� Vasarājā. Ziemā es viņu pavadīju. Un atpa�kaļ viņa nāca kopā ar manu brāli, savu tēvoci.

-� Vai viņ� arī ir jūsu sektas loceklis?

-�� Protams. Cik tālu vien spēju atcerēties, visi mūsu ģimenes locekļi pie tās piederēju�i.

-� Vai viņ� strādā tepat uz vietas?

-�� Viņ� ir saimniecības pārzinis Holiroudas pamatskolā.

-� Tātad arī viņ� apmeklē �o bībeles stundu?

-�� Viņ� ir tās vadītājs. Nodarbība domāta mū�su jaunākajiem locekļiem. Mūsdienās ir ļoti svarīgi nodro�ināt jaunos cilvēkus ar pareizu gara barību. Pasaule ir tik pilna ļaunuma un da�ādu kārdinājumu�

Pri�arda acīs atkal iedegās fanātiska liesma. Tenets viņu ātri pārtrauca.

-�� Un sestdienās? Ko viņa darīja sestdienās?

Pri�arda īsais, niknais smējiens visai maz

līdzinājās smiekliem.

-�� Tas nu ir jautājums vietā. Parasti viņa tās pavadīja kopā ar to skuķi.

-� Veroniku?

-� Jā. Un nu mēs redzam, pie kā tas novedis.

-�� Ko jūs ar to gribat teikt?

-� Tas ta�u acīmredzams. Ja abas nebūtu drau�dzēju�ās, nekāds brauciens uz Dorsetu netiktu plānots, viņa būtu kopā ar mums Birmingemā, un nekas tamlīdzīgs nebūtu noticis.

-�� Bet Veroniku nedrīkst vainot, Nataniel, bailīgi ierunājās misis Pri�arde. Kas notika ar Ceritiju� Veronikai ar to nebija nekāda sakara.

-�� Nekāda sakara! Nekāda sakara! savu gādību par sievu pēk�ņi aizmirsis, viņ� niknumā zibo�ām acīm kliedza. Kā tu vari tā teikt? Kā tu vari būt tik akla? Es ta�u tev labi sacīju, vai ne? Es tevi brīdināju. Es teicu, ka �ī meitene slikti ietekmēs �eritiju, un man bija taisnība!

-�� Kādā nozīmē slikti ietekmēs? Tenets at�kal iejaucās.

-�� Visādā nozīmē! Vajag tikai paskatīties uz �o skuķi ar izmālēto ģīmi un brun�iem līdz

dibenam. Pretīgi, glu�i vienkār�i pretīgi!

-�� Vai jūs gribat teikt, ka viņa� Tenets nezi�nāja, kā to pateikt taktiskāk. To nebija iespējams pateikt taktiski. � Ka viņa samaitāja Ceritiju?

�ķita, ka Pri�arda seja pēk�ņi uzpampst, un tum�s sārtums no kakla ieplūda vaigos.

-�� Kā jūs iedro�ināties! Kā jūs drīkstat, ienā�cis manā mājā �ādā laikā, pieļaut varbūtību, ka mana meita�

-�� Es nepieļāvu nekādu varbūtību, mister Pri�ard. Jūs teicāt, ka Veronika slikti ietekmējusi �eritiju, un es tikai centos noskaidrot, ko jūs ar to domājāt.

-� Jūs likāt saprast�

-�� Es neko neliku saprast. Es atkārtoju vēlreiz tas bija mēģinājums noskaidrot jūsu vārdu sa�turu. Paklausieties, mister Pri�ard, man nav nekādu citu nodomu, kā vien izprast, kāda bija jūsu Ceritija. Jūs kā viņas vecāki vislabāk spējat man palīdzēt. Es zinu, ka �ajā brīdī jums tas ir ļoti sāpīgi, bet, lūdzu, mēģiniet saprast, ka man nav nekādas vēlē�anās izdarīt nepareizus seci�nājumus! Man vajadzīga tikai patiesība.

-�� Jūs sagrozījāt manus vārdus. Jūs netie�i ap�galvojāt�

-�� Es atkārtoju es neko neapgalvoju ne tie�i, ne netie�i. Es tikai lūdzu informāciju.

Bet nekas nelīdzēja. Pri�ards nebija nomieri�nāms, un, lamādams sevi par neuzmanīgu vārdu izvēli un, iespējams, par iejūtības trūkumu, tik drīz pieskaroties �ādam delikātam jautājumam, Tenets nolēma pagaidām pārtraukt sarunu.

Misis Pri�arde pavadīja abus līdz durvīm.

-�� Inspektor, viņa �ukstēja, skatīdamās pār plecu uz viesistabas durvīm. Ja es kaut kā varu jums palīdzēt� Viņas acīs sariesās asaras. Jūs ta�u man pajautāsiet, vai ne?

-� Protams. Tenets noglāstīja viņas plecu un uzmundrino�i pasmaidīja. Es apsolu.

Viņa vilcinājās, un Tenets sajuta viņas nevē�lē�anos atgriezties istabā pie vīra. "Un kur� viņai to var pārmest?" viņ� nodomāja, pagriezdamies uz promie�anu. Tomēr �ādas attiecības nevarēja izveidoties bez viņas līdzdalības. Pri�arda kundzība bez sievas padevības nebūtu varējusi izveidoties. Vai �ī padevīgas kalpones loma darī�ja viņai prieku, vai arī laika gaitā viņa to bija sākusi tēlot mīļā miera labad?

-�� Smags eksemplārs, sacīja Lainhems.

-�� Pri�ards? Jā, vēl spuraināku grūti iedomā�ties. Un man ari kā par spīti vajadzēja ieķibelēties.

-� Ar tādu kā viņ� tas agrāk vai vēlāk tik un tā būtu noticis. Bet tāpat jau bija skaidrs, ka mēs nekur netiksim. Nedomāju, ka viņi daudz ko vairāk būtu varēju�i mums pastāstīt.

-�� Iespējams, ka jums taisnība. Tenets ap�stājās, lai izvilktu no kabatas pīpi un sērkociņus.

-� Ko darīsim tālāk, ser?

-�� Domāju, ka jums laiks drusku apgaismot prātu. Nodarboties ar pētniecību. Tenets pa�smaidīja, ieraudzījis Lainhema sejas izteiksmi. Klausieties, Maik, jums ta�u vienmēr ir paticis celt gaismā visādus interesantus faktus.

-� Un kas tad man būtu jādara?

-�� Aizejiet uz bibliotēku un paskatieties, vai nevar izrakt kaut ko par tiem Jeruzalemes bēr�niem. Kā jau teicu, �eit tie darboju�ies krietni sen, tāpēc domāju, ka izdosies dabūt kādu infor�māciju.

-�� Un jūs, ser?

-�� Vajadzēs laikam aprunāties ar Pri�arda brāli. Pēc tam ar Veroniku. Satiksimies Heiveinā ap vieniem un apmainīsimies ar ieguvumiem. Varat ņemt ma�īnu. Man tā nebūs vajadzīga.

-� Paldies, ser.

Tenets noskatījās, kā Lainhems aizbrauc, tad atļāvās iecietīgi pasmaidīt. Protams, viņam būtu labāk paticis iet kopā ar Tenetu; iztaujā�ana vienmēr bija interesantāka par putekļainiem arhīviem. Ta�u viņam bija tāda sajūta, ka �oreiz tajos varētu atrasties �is tas interesants. Lainhemam vajadzēs vien samierināties un pārvarēt vil�anās sajūtu.

Tenets pagriezās un naskā solī devās aug�up pa ielu nelaimīgās takas virzienā. Vispirms jā�paskatās, vai dienas gaismā nav ieraugāms vēl kas interesants, tad jāapciemo D�etro Pri�ards.

So tik�anos viņ� gaidīja ar interesi.

Meklē�ana vēl arvien turpinājās, ta�u nekas tāds, kas viņus varētu interesēt, netika atrasts. Tenets pārmija pa vārdam te ar vienu, te otru, tad devās tālāk, garām vietai, kur tika atrasta �eritija. Pri�ards bija teicis, ka Geitstrītu, kur dzīvo viņa brālis, ar �o taku savienojot tāds pats �aurs kājceliņ�. Drīz viņ� to arī atrada labajā pusē kā�dus simts jardus tālāk, tūlīt aiz līkuma, kurā pagāju�ajā naktī bija parādīju�ies Lainhems un Pri�ards. Celiņ� gāja starp divu dārzu kvartālu sētām un nebija garāks par septiņdesmit pieciem jardiem. Ja cilvēks, kur� �eritijai uzbruka, bija nācis no �īs puses, viņ� varēja pazust pāris minūtēs.

�etrpadsmitā numura durvis tika atgrūstas ar tādu sparu, ka atsitās pret sienu. Kājas iepletusi, rokas sānos iespiedusi, tajās stāvēja apjomīga sieva, atgādinādama Tenetam d�inu pasakā par Aladina lampu kādā no Brid�itas pasaku grā�matām.

Viņas sejā bija lasāms daudz kas, tikai ne labvēlība.

-�� Misis Pri�arde?

-�� �itā uzmācība mums nu reiz ir līdz kaklam. Citādi to nenosauksi kā par vajā�anu. Jā, va�jā�anu tas ir īstais vārds.

-�� Mans vārds ir�

-�� Es neko negribu dzirdēt. Pazudi, citādi sauk�u policiju.

Tenets iebāza roku kabatā.

Bet sieva nespēja rimties.

-��� Es nemaz nejokoju. Maitas putni jūs esat, tīrie maitas putni! Jau kop� pa�a agra rīta mums nav bijis ne brītiņa miera. Un to papīra gabalu nemaz nebāz man pie deguna! Par tādām preses kartēm man tikai nospļauties. Es jau brīdināju ja nelasīsies prom ar labu, pasauk�u�

-�� POLICIJU, skaļi sacīja Tenets, turēdams savu dienesta apliecību viņai acu priek�ā. Tad mierīgāk piebilda:

-� Es esmu policija.

Izrāvusi apliecību Tenetam no pirkstiem, viņa turēja to izstieptā rokā, kā mēdz darīt tāl�redzīgie, tad no�ņaukājās un sa�ķobīja muti.

-�� Kāpēc tad neteicāt tūlīt? Skatīdamās te uz apliecību, te uz Tenetu, viņa salīdzināja fotogrā�fiju ar oriģinālu. Un kāpēc neesat formā?

Pirmajā mirklī Tenetam bija grūti noticēt, ka viņa nejoko. Vai �ajos laikos patie�ām vēl bija cil�vēki, kas nezināja, ka kriminālpolicisti nevalkā for�mas! Bet, protams, D�etro Pri�arda ģimene ta�u arī bija Jeruzalemes bērnu sektā. Un ja cilvēks nekad neskatās televīziju vai varbūt pat nelasa avīzes un neklausās radio, tas bija iespējams�

-�� Esmu no kriminālpolicijas. Mēs visi ģēr�bjamies civilā.

Ar niknu kustību atdevusi Tenetam apliecību, viņa negribīgi pakāpās sāņus.

-� Tad jau būs vien jāiet iek�ā.

Ta�u iepriek� viņa vēl nopētīja ielu kā uz vienu, tā otru pusi un tikai tad aizvēra durvis.

-�� �eit! viņa norādīja uz priek�istabu. Arī te valdīja tāda pati pelēcība un sasmakums kā Taunroudas viesistabā. Ta�u Tenets bija pārsteigts, redzot istabā divus cilvēkus pusmū�a vīrieti un vecu sievu un, par spīti karstajam laikam, ugu�ni kamīnā. No pieredzes viņ� zināja, ka �ādas istabas bija domātas tikai nejau�iem viesiem.

Vīrietis bija piecēlies kājās.

-�� Mans vīrs, misis Pri�arde nelaipni iepa�zīstināja. Un mana vīramāte.

Tad Tenets aptvēra. Visi trīs bija ģērbu�ies melnās drānās. Tā bija sēru oficiālā izpausme.

Ko gan �ie cilvēki te bija darīju�i pirms viņa iera�anās? Iespējams, ka �ādā brīdī nodarboties ar ikdieni�ķām lietām tika uzskatīts par nepie�dienīgu. Ta�u nekur neredzēja nekādu lasām�vielu, nebija ne radio, ne �uvekļa vai adīkļa� Un, skatoties uz �o nesaskanīgo trio, viņ� nespē�ja iedomāties tos draudzīgā sarunā iegrimu�us.

D�etro Pri�ards bija mazs, salīcis vīrelis un izskatījās kā sava brāļa pelēcīga kopija. Abiem bija kaulainas sejas, bet D�etro savus brūnos, �ķidros mateļus sukāja tā, lai tie nosegtu pliku�mu pakausī. Izturē�anās bija pabailīga un lēnīga. Paspiedis viņa miklo roku, Tenets tikai ar pūlēm noturējās, nenoslaucījis plaukstu gar biksēm.

Vecā dāma sēdēja tuvu pie uguns, kājas lakatā ietinusi, ar melnu, adītu �alli ap pleciem. Viņa neatņēma Teneta sveicienu, bet turpināja blenzt viņā ar izbalēju�ām, pū�ņainām acīm, kurās nepavīdēja pat sīkākā dzīvības dzirkstīte.

Apsēdieties! misis Pri�arde teica, ta�u pati palika stāvam, rokas uz krūtīm sakrustojusi un ar savu pozu likdama saprast, ka sarunai jābūt īsai.

Tenets neļāvās iebiedēties un apsēdās tik ērti, cik vien neērtajā krēslā tas bija iespējams, gatavodamies uz kauju. Kāds nebēdnīgs velniņ� viņu mudināja izņemt pīpi un aizsmēķēt, ta�u viņ� neļāvās �im kārdinājumam. Kādēļ gan vairot naidīgumu, kura te jau tāpat bija pār�pārēm.

Bet kāpēc? Tas bija interesanti.

Misis Pri�arde vēl arvien nikni blenza viņā.

-��� Es tie�ām nesaprotu, kālab jums ieva�jadzējies mūs vēlreiz traucēt. Vienreiz mūs jau izmocīja.

-�� Vai vīrabrāļa meitu jūs mīlējāt, misis Pri��arde?

Negaidītais jautājums izsita viņu no sliedēm. Viņa saminstinājās, un acīs uz mirkli uzdzirksteļoja kādas spēcīgas jūtas. To pa�u brīdi viņa plakstus samirk�ķināja, un atkal pilnībā valdīja pār sevi.

-�� Nu� protams.

Ta�u pirmā reakcija bija viņu nodevusi. �eritiju viņa nemīlēja un pavisam noteikti bija pret to naidīgi noskaņota. Bet kāpēc?

-�� Tādā gadījumā jūs, protams, būsiet gatava visā pilnībā sadarboties ar policiju, viņ� laipni sacīja.

Viņa vēl kādu brīdi raudzījās Tenetā, tad pārgāja pāri istabai un apsēdās blakus vīram.

-�� Mēs visi �orīt esam ļoti nobēdāju�ies.

Viņas balsi Tenets saklausīja taisno�anos. Tomēr izlikās uztveram tikai vārdu tie�o nozīmi.

-� Glu�i saprotami, viņ� atteica.

D�etro Pri�ards izdvesa savādu, slāpētu skaņu. Klēpī gulo�ās rokas bija cie�i sa�ņaugtas, lūpas sakniebtas, it kā viņ� baidītos par vārdiem, kas pār tām varētu izlauzties. Deniņos ātri un rit�miski pulsēja resna, tārpam līdzīga dzīsla. Viņ� notvēra Teneta skatienu.

-�� Viņa mums bija kā pa�u meita.

Vecā misis Pri�arde pēk�ņi sāka knosīties.

-�� D�etro, ko �itais cilvēks te grib? Viņas balss bija spalga un ka�ķīga.

D�etro, kā padomu lūgdams, paskatījās sievā un aplaizīja lūpas.

-�� Viņ� ir no policijas, māt. Ceritija ir� cie�tusi nelaimes gadījumā.

Vecā sieva nesaproto�ām acīm skatījās dēlā.

-�� Tu ta�u atceries Ceritiju, māt, vai ne? Nataniela meitu?

-�� Man te iek�ā nepatīk, viņa sacīja. Es gribu atpakaļ uz ķēķi.

D�etro paskatījās sievā, kura piekrīto�i pa�māja.

-�� Es gribu atpakaļ uz ķēķi, atkārtoja vecā misis Pri�arde. Te man nepatīk.

-������ Ja jūs neiebilstu, inspektor? teica D�etro, pa pusei piecēlies no krēsla. Ja viņa kaut ko ieņem galvā, tad�

-� Protams, ne. Ejiet vien.

-�� Nu, tad iesim, māt! Aizvedī�u tevi atpakaļ. Tā, slienamies kājās�

Pagāja vairākas minūtes, kamēr D�etro pie�slēja māti no krēsla, izbīdīja no istabas un atkal iekārtoja virtuvē, visu laiku rūpīgi un uzmundri�no�i kaut ko runādams.

-��� Vai nu būs labi, māt? Tenets beidzot dzirdēja viņu jautājam, un pēc mirkļa D�etro at�griezās. Tūlīt bija redzams, ka vecās sievietes nevarība viņā bija atraisījusi spēku. Kustības bi�ja kļuvu�as straujākas, un sejas muskuļi at�slābu�i.

"Sasodīts," nodomāja Tenets.

-�� Mēs it sevi�ķi interesējamies par Ceritijas gaitām vakar vakarā un arī visā nedēļas nogalē, viņ� sacīja, kad D�etro no jauna bija apsēdies.

-�� Nedēļas nogalē? misis Pri�ardes acis iepletās. Bet mēs zinām, kur viņa bija nedēļas nogalē.

-� Jā? Kur tad?

-�� Dorsetā. Kopā ar Veroniku Hod�isu. Vienā no Jeruzalemes atpūtas namiem.

-� Tur jau tā lieta, misis Pri�arde, ka viņas tur nebija.

Pri�ards ar sievu pārmija neizpratnes pilnus skatienus.

-�� Veronika bija slima un uz Dorsetu nevarēja braukt. Tāpēc ari �eritija nevarēja uz turieni doties, jo noteikumi nepieļauj jaunām meitenēm ceļot vienām pa�ām.

-�� Tā tam ari jābūt, iejaucās D�etro. Bet vai tad Veronika nezina, kur �eritija pavadījusi nedēļas nogali?

-� Acīmredzot ne.

-� Varbūt viņa bijusi mājās?

-� Nē, nav bijusi.

Abi klusēja un raudzījās viņā ar vienādi lielu neizpratni.

-�� Būs palikusi pie kādas draudzenes, sacīja misis Pri�arde.

-�� Vai jūs gadījumā nevarētu nosaukt tādas draudzenes vārdu?

Abi papurināja galvas.

Tad Tenets vērsās pie D�etro:

-�� Un Bībeles klasē?

-� Kā jūs to domājat?

Tenets bija ar mieru derēt, ka uz īsu mirkli D�etro acīs redzējis pēk�ņas bailes. Vai tie�ām viņ� kļūdītos?

-�� Nu, cik man zināms, jūs piektdienas vakaros vadāt nodarbības Bībeles klasē, un tās apmeklē ari �eritija. Vai tur ir kāds, ar kuru viņa īpa�i draudzētos?

-� Tikai Veronika.

Tenetam sāka likties, ka visi ceļi ved pie Veronikas.

-� Vai �ajā klasē ir arī zēni?

-� Divi, D�etro stīvi atbildēja.

-� Cik veci?

-� Desmit un vienpadsmit.

-�� Skaidrs. Pārāk jauni, lai par viņiem in�teresētos piecpadsmitgadīga meitene. Vai �eri�tija kādam no jums ir kaut ko minējusi par kādu citu draugu, zēnu? Viņ� zināja, ka taujā veltīgi, ta�u nevarēja �o jautājumu neuzdot.

-�� �eritija nedraudzējās ar zēniem. Misis Pri�arde nosodo�i saknieba lūpas.

-�� Varbūt ne tādā nozīmē, kā to parasti saprot. Vai viņa kādreiz tāpat vien, starp citu, nav pie�minējusi kāda zēna vārdu?

Atkal noliedzo�a galvu purinā�ana.

-�� Vai tad viņa vispār nebija pazīstama ne ar vienu jaunu cilvēku?

Tā pati atbilde, kaut arī misis Pri�ardes acīs bija pavīdējusi grūti aprakstāma izteiksme.

-�� Vai esat par to pārliecināti? Tenets neat�laidās.

Viņi bija pārliecināti.

-�� Mēs zinām, ka �eritija izgāja no Hod�isu mā�jas vakar vakarā aptuveni deviņos trīsdesmit piecās un viņu atrada ap desmitiem �etrdesmit. Vai ceļā uz māju viņa gadījumā neiegriezās pie jums?

D�etro jautājo�i paskatījās sievā.

"Tā," nodomāja Tenets. "Tātad D�etro vaka�rā nav bijis mājā."

Misis Pri�arde sarauca pieri.

-�� Kāpēc lai viņa būtu nākusi �urp?

Tenets paraustīja plecus.

-�� Ja jau viņa jums bija kā pa�u meita� Gribot negribot balsī iezagās sarkasms.

Misis Pri�arde nepacietīgi sagrozījās.

-�� Nē, viņa �eit neiegriezās.

-�� Jūs bijāt mājās?

-�� Protams, viņa atcirta. Kur tad citur lai es būtu tik vēlā stundā! Turklāt, es ta�u nevaru atstāt vīramāti vienu.

-��� Manuprāt, tādas vecas dāmas gan iet pie miera visai agri.

-�� Ja jums būtu bijusi darī�ana ar veciem cil�vēkiem, tad jūs gan zinātu, ka viņiem vajag ļoti maz miega. Mana vīramāte var aiziet gulēt agri, bet ļoti bie�i viņa vēl nav pat aizmigusi, kad mēs ejam aug�ā. Nekad nevar būt dro�s, ka viņa nesāk staigāt apkārt un nenokrīt pa trepēm vai neizdara ko citu.

-�� Cik noprotu, tad jūs, mister Pri�ard, bijāt ārpus mājas?

-�� Skolā bija sapulce esmu saimniecības vadītājs Holiroudas pamatskolā.

-� Sapulce brīvdienā?

D�etro piesarka.

-��� Tas bija īpa�s gadījums. Runā, ka skolu taisoties slēgt, un vecāki ir ļoti uztrauku�ies. Jau ilgāku laiku tie pūlas dabūt �urp Pīteru Haneveju, lai izklāstītu viņam savu viedokli, bet viņ� teicis, ka �ī brīvā pirmdiena esot vienīgais laiks, kuru viņ� varot tiem veltīt. Pīters Hanevejs bija vietējais parlamenta loceklis. D�etro nicīgi at�meta galvu. Da�i vecāki izteica domu, ka �o datumu viņ� izvēlējies, cerēdams, ka daudzi būs izbrauku�i un nevarēs ierasties, bet, ja tā bija, tad viņ� noteikti jutās vīlies. Zāle bija pilna kā piebāzta.

-� Cikos sapulce beidzās?

D�etro mirkli vilcinājās.

-� Ap pusdesmitiem.

-� Un mājās jūs pārnācāt?

-�� Ceturksni pēc desmitiem, sacīja misis Pri�arde, ar cie�anu izteiksmi sejā paskatījusies vīrā.

-�� Es tiku prom tikai pēc desmitiem, D�etro, kā aizstāvēdamies, teica. Pēc sapulces vienmēr vēl paliek daudz ko darīt jāsakopj telpas, jā�nodzē� lampas, jāaizslēdz durvis� Un pastāvīgi atrodas kāds, kuram negribas iet mājās.

Tātad daļu no laika, kas Tenetu interesēja, D�etro bijis kaut kur tepat tuvumā. Tenets jau bija iepazinies ar �ī rajona ģeogrāfiju un saprata, ka īsi pirms tā brī�a, kad �eritija nogriezās kājceliņā, pa to pa�u taku vajadzēja iet ari D�etro.

-�� Vai ceļā uz māju jūs �eritiju neredzējāt?

D�etro sparīgi papurināja galvu.

-� Tad ta�u es būtu jums to teicis, vai ne?

"To nu vēl nevar zināt," Tenets nodomāja.

-�� Pat pa gabalu ne?

-�� Nē! Un bija ta�u jau tum�s. Atceraties?

-�� Un jūs abi esat pilnīgi pārliecināti, ka ne�spējat iedomāties nevienu, pie kura viņa būtu varējusi pavadīt nedēļas nogali?

To viņi nespēja. �obrīd nebija nekādas nozī�mes te vēl ilgāk velti �ķiest laiku. Tenets atvadījās.

"Un tomēr saruna bija interesanta, kaut ari ne visai auglīga," viņ� nodomāja, naski soļodams Lenternstrītas virzienā. Piemēram, misis Pri�ardes naidīgums. Vai tā pamatā bija pēk�ņi radu�ās antipātijas pret viņu? Vai varbūt tā viņa izturējās pret visiem? Vai un tas jau �ķita daudz interesantāk �ajā situācijā viņa ieņēma aizsardzības pozīcijas?

Viena lieta bija skaidra. Lai kādas būtu D�etro jūtas pret brāļameitu, misis Pri�ardei viņa nepavisam nepatika. Tenets atcerējās ap�mierinājumu misis Hod�isas balsī, kad viņa ie�priek�ējā vakarā bija teikusi, ka �eritija nu gan mājās dabūs krietnu sutu.

Kas gan �ajā meitenē bija tāds, kas cilvēkos izraisīja nepatiku? Būtu ļoti svarīgi to uzzināt. Nepatika, vairākkārt palielināta, var pāraugt naidā, un naids var novest pie slepkavības.

Varbūt Veronika spēs ienest kādu skaidrību �ajā jautājumā.

-�� Cik briesmīgi, inspektori iesaucās misis Hod�isa, tiklīdz ieraudzīja, kas stāv pie viņas durvīm. Ar rokas mājienu viņa aicināja Tenetu ienākt.

-�� Jūsu konstebls bija atnācis, lai man to pateiktu, un tūlīt pēc tam es dzirdēju informāciju pa radio. Veronika vēl neko nezina. Viņa agri no rīta aizbrauca ekskursijā uz Buloņu un būs izmisusi, kad dzirdēs, kas noticis. Es baidos par to pat domāt. Iznāk, ka viņai uzbruku�i ceļā no �ejienes uz mājām� Ak, lūdzu, apsēdieties!

Dienasgaismā misis Hod�isa bija maza un apaļīga, un sārtā, cie�i piegulo�ā krimplēna klei�ta pagalam nepiedienēja viņas kuplajām formām. Blondi, sprogaini mati apņēma patīkamu, apaļu seju, kurai trūka noteiktības un kura atgādināja �eleju, kas ielieta vienā traukā un pēc tam pārlik�ta citā. Kājās viņai bija sārtas, pūkainas mājas kurpes, bet visapkārt vēdīja svaigu sviedru un lē�ta pūdera smar�as sajaukums.

-�� Vai jūs nevēlētos tasi tējas? Vai kafijas? Es pati tikko taisījos dzert, ūdens jau ir uzvārījies. Ak Dievs, es te runāju par tēju, kamēr�

Tenets pasmaidīja.

-�� Jūs esat ļoti laipna. Es patie�ām labprāt izdzertu tasi kafijas.

-� Tūlīt atnesī�u.

Pietika uzmest �ai istabai vienu skatienu, lai konstatētu, ka misis Hod�isa nepiederēja Jeruza�lemes bērnu seklai. Rīta saule, kas plūda istabā pa spraugu starp kruzuļainiem aizkariem, apspīdēja da�ādus misiņa rotājumus uz kamīna dzegas, rotājās mazu, spo�u galdiņu virsmās un krāsaina stikla vāzēs ar ko�ām, mākslīgām puķēm. Virs kamīna goda vietā karājās krāsaina reprodukcija, kurā bija attēlota spānie�u dejotāja ar rozi zobos.

Tenets domīgi nolūkojās misis Hod�isā, kad viņa atgriezās ar kafiju. �ī telpa un tās saimniece īsti nesaderēja kopā. Viss �is ko�ums lika domāt, ka tā radītājam piemīt dabiska jautrība, bet, ieskatoties viņas sejā cie�āk, Tenets tajā izlasīja dziļas skumjas, kam nebija nekāda sakara ar satrieco�o ziņu par �eritijas nāvi.

-� Nu, lūdzu! viņa aicināja.

Tupelītes viņa bija nomainījusi pret augstpa�pē�u kurpēm, kas darīja viņas gaitu stīvu un lēkājo�u, liekot domāt par balo�iem Trafalgaras laukumā. Tenets jutās aizkustināts, redzot, cik rūpīgi viņa bija sagatavojusi paplāti. To sedza �ilbino�i balta, iestīvināta salvete, uz kuras atra�dās trauciņ� ar mājās ceptiem biskvītiem. Viņ� vienu paņēma.

-�� Mmm. Gardi gan, viņ� teica.

Viņa izskatījās iepriecināta.

-�� Veronikas mīļākā marka.

-� Jūs teicāt, ka viņa aizbraukusi uz Buloņu?

-�� Jā. Kopā ar �etrām skolasbiedrenēm. Pro�tams, kā es jau teicu, viņa vēl nekā nezināja, citādi diezin vai būtu braukusi.

-�� Kad viņa būs mājās?

-�� Precīzi nevaru pateikt. Zinu tikai to, ka viņas gribēja paspēt uz kuģi, kas atiet �etros.

-�� Vai viņa gadījumā neminēja, pie kuras draudzenes Ceritija pavadījusi nedēļas nogali?

Misis Hod�isa papurināja galvu.

-�� Un kur �ī draudzene dzīvo?

-Nē.

-�� Es ļoti gribētu ar viņu parunāties. Vai jūs neiebilstu, ja es �ovakar atnāktu vēlreiz? Jūs, protams, varat būt klāt mūsu sarunā.

-� Ja jūs domājat, ka tas kaut ko var dot�

-�� Paldies� Vai ari �eritijai vajadzēja doties �ajā ceļojumā?

-�� Ak, nē. Tēvs viņu neparko nebūtu laidis. Bez tam, diezin vai ari viņa pati būtu gribējusi braukt. Viņa nebija bara cilvēks.

-�� Vai Veronika bija viņas vienīgā draudzene?

Misis Hod�isa paraustīja plecus.

-� Cik man zināms, jā. Un�

-Un?

-�� Atklāti runājot, es nekad īsti neesmu sapra�tusi, kāpēc Veronika ar viņu turējās kopā. Abas biju�as pazīstamas gadiem ilgi, jau kop� agras bērnības. Kopā mācīju�ās pamatskolā.

-�� Bet tajā laikā vēl nedraudzējās?

-�� Nē. Viss sākās tikai pēc� viņa pakratīja galvu un novērsās.

-� Pēc kā?

Viņa saknieba lūpas.

-�� Pēc Veronikas tēva nāves.

Tenets zināja, cik svarīgi da�reiz ir ciest klusu. Viņ� gaidīja.

Misis Hod�isa nopūtās un vēlreiz skumji papurināja galvu.

-�� Man liekas, tam, ka viņa sāka saieties ar �eritiju, par iemeslu biju es. Kad D�ims, mans virs, pirms diviem gadiem aizgāja bojā au�tokatastrofā� Tas bija tāds trieciens. Es to ne�spēju aptvert. Kādā dienā viņ� aizgāja uz darbu un� vairs neatgriezās.

Lainhema tēvs bija miris līdzīgos apstākļos. Tenets spilgti atcerējās, kā viņ� par saviem pārdzīvojumiem bija stāstījis līdzīgā veidā.

Misis Hod�isa uzmeta Tenetam biklu ska�tienu, tad novērsās un atmiņu aizmiglotām acīm sāka raudzīties ārā pa logu.

-�� Tas man bija tāds trieciens, ka es pilnīgi zaudēju pamatu zem kājām. Un Veronika, naba�ga bērns, veselām stundām ieslēdzās savā istabā. Bet es biju aizņemta ar saviem pārdzīvojumiem un nepamanīju, ka viņai mierinājums vajadzīgs tikpat daudz, cik man.

Viņa apklusa.

-�� Un tajā laikā viņa sadraudzējās ar �eritiju?

-� Jā. Misis Hod�isa skumji pasmaidīja. Un, ticat vai ne, es toreiz biju viņai pateicīga, ka man nav vairs tik daudz jānodarbojas ar Veroniku!

-�� Vai jūs gribat teikt, ka vēlāk jūs to no�ēlo�jāt?

-�� Un kā vēl!

-� Kāpēc? Tenets maigi jautāja.

Viņā cie�i raudzījās satrauktas, vērtējo�as acis. Likās, it kā viņ� dzirdētu viņas domas: "Vai tas, ko es stāstu, vēlāk nenāks par ļaunu Vero�nikai?" Tenets izturēja viņas skatienu, cenz�damies ielikt savējā labvēlīgu uzmundrinājumu, un pēc brī�a redzēja, ka sievietes saspringums atslābst un viņa atlai�as krēslā.

-�� Tāpēc, ka viņa pārāk jūtami ietekmēja Veroniku. Grūti pat ticēt, cik ļoti Veronika ir iz�mainījusies, kop� sāka turēties kopā ar �eritiju.

-� Kādā zinā?

>

-�� Agrāk viņa bija ļoti dzīvespriecīga, bie�i smējās. Bet tagad� pat smaidu viņas sejā ne�gadās bie�i redzēt.

-�� Manuprāt, pusaud�iem palaikam strauji mainās garastāvokļi.

-�� Zinu! Bet tie nav tikai garastāvokļi, tāda viņa ir pastāvīgi. Veronikai agrāk bija bariem draugu, un mūsu mājā vienmēr nāca un gāja bērni, bet tagad� �ī ir pirmā reize kop� ļoti ilga laika, kad viņa kaut ko uzsāk bez Ceritijas, un varat man ticēt tikai pēc ilgas un neatlaidīgas pārliecinā�anas. Misis Hod�isas mēle beidzot bija atraisījusies. Un tad tie ļautiņi no D�ubilīroudas�

-� Jūs domājat Jeruzalemes bērnus?

-������ Tos pa�us. Es jums teik�u visai dīvaina tauta. Un, ja tie kādu dabū savos nagos� Sapro�tiet mani pareizi, es nepavisam neesmu pret re�liģiju. Es pati Ziemassvētkos un Lieldienās re�gulāri eju baznīcā, un cilvēkam ir tiesības brīvi izvēlēties ticību, bet �ie te� Ne televizora, ne drauga, ne kosmētikas, ne deju vakaru, ne kino. Bībeles stunda reizi nedēļā, un baznīca svētdien no rīta līdz vakaram� Tas ta�u nav dabiski, un sirds Veroniku uz turieni nepavisam nevilka, neviens man to neiestāstīs.

-� Tad kāpēc gan viņa gāja kā jums �ķiet?

-�� Tas nav saprotams. Lai izpatiktu Ceritijai, man �ķiet. Un tomēr�

-Jā?

-�� Jums tas varbūt izklausīsies muļķīgi, ja jau abas tik bie�i bija kopā, bet man pat neliekas, ka Veronikai Ceritija tā īsti patika.

-�� Bet kaut kas viņas tomēr būs saistījis. Arī brīvdienas abas pavadīja kopā, vai ne?

-�� Tikai vienu nedēļas nogali Lieldienu brīvlaikā, tajā nelaimīgajā Jeruzalemes atpūtas namā Dorsetā. Un te ir vēl viena mīkla. Man ne�likās, ka Veronikai toreiz tur būtu paticis, bet �e tev viņa atkal vēlas braukt. Tikmēr lūdzās un vārdoja mani, kamēr piekritu�

-�� Bet viņa saslima un nekur nevarēja braukt, vai ne?

-�� Piektdienas rītā viņai temperatūra bija trīs�desmit deviņi. Es viņai sacīju: "�odien tu, mīļā meitene, nekur nevari braukt." Un ziniet, par spīti ietiepībai, ar kādu viņa uz turieni lauzās, es būtu Varējusi apzvērēt, ka lasīju viņas acīs atvieglojumu. Nu, saki viens cilvēks! Kā to lai saprot?

-� Bet tagad viņa ir atkal vesela, kā noprotu.

-�� Jā. Nezinu, kas viņai kaitēja, bet sestdien no slimības vairs nebija ne vēsts.

-��� Kā �eritija uzņēma ziņu, ka brauciens izjūk?

-�� Neko daudz neteica. Bet skaidri varēja redzēt, ka priecīga nebija. Nu, tas jau arī sapro�tams. Ja soma sakravāta un tu jau esi ceļā, tāda ziņa nevar neradīt vil�anos. Bet kaut ko grozīt nebija viņas spēkos. Un ne vārds netika bilsts par to, ka vecāki brauc projām.

-Tajā brīdī viņa pati to vēl nezināja.

-�� Ak. pareizi. Bet vēlāk, uzzinājusi par to, viņa ta�u varēja nākt pie mums atpakaļ. Es labprāt būtu viņu uzņēmusi līdz vecāku pār�brauk�anai.

-�� Kaut arī jums viņa nepatika? Tenets klusi iejautājām

-�� Es u īu t№ teikusi, vai ne? notvē�rusi Teneta sk nu. viņa skumji pasmaidīja. -

Jums taisnība. Tas dro�i vien jau pa gabalu re�dzams.

-�� Un kāpēc ne? Tencts centās runāt, cik vien iespējams, maigi, jo atbilde uz �o jautājumu varēja būt svarīga.

Misis Hod�isa sarauca degunu.

-�� Es jūtos briesmīgi, tā runājot par meiteni, kuras miesas vēl nav pat lāga atdzisu�as, bet�

-Bet?

-� Bet savām jūtām es nespēju pavēlēt.

-� Neviens to nespēj.

Atkal viņ� gaidīja, un vēlreiz viņa pacietība tika atalgota.

Misis Hod�isa vīstīja rokas klēpī un pēc brī�a sacīja:

-�� Es pati īsti nezinu kāpēc. Nekad agrāk neesmu mēģinājusi savas izjūtas analizēt. Viņa arvien bija ļoti mierīga, pieklājīga, labi uzvedās� viņa apklusa un pēk�ņi izskatījās pārsteigta.

-� Jūs kaut ko atcerējāties?

-�� Jā. Biju pavisam piemirsusi. Pagājis tik ilgs laiks. Kad bērni vēl bija pavisam mazi varbūt se�u vai septiņu gadu vecumā Ceritija skolā pastāvīgi kaut ko nostrādāja. Atceros, kā Veronika, mājās pārnākusi, vienmēr stāstīja par Ceritijas kārtējo nedarbu. Bet tad pēk�ņi viņa izmainījās.

-� Vai jūs nezināt, kāpēc?

-��� Toreiz man neienāca prātā pavaicāt. Bet tagad, atceroties to laiku, tas patie�ām �ķiet maz�liet dīvaini. Es gribēju teikt: pazīstot Ceritiju, kā�da viņa ir, pareizāk sakot bija, tagad grūti iedomāties, ka viņa varētu būt tāda palaidne. Vai jūs mani saprotat?

-�� Jā. Tencts kļuva domīgs. Ja tā bija pa�tiesība, tad katrā ziņā interesanta. Ta�u pastāvēja iespēja, ka Veronika to visu izfantazējusi. Zinā�mā vecumā daudziem bērniem palaidnības �ķiet kaut kas fascinējo�s.

-�� Jūs gribējāt izskaidrot, kas tie�i jums �eritijā nepatika.

-�� Jā� Bet ir tik grūti to formulēt. Viņa manī radīja tādu kā neērtības sajūtu�

-�� Ko tie�i jūs ar to domājat?

Ta�u, lai kā arī Tencts pūlējās, viņam neizde�vās izvilkt no viņas neko konkrētāku. Bija pali�cis vēl viens jautājums, kuru gan būtu vajadzējis uzdot Ceritijas vecākiem, ta�u Tenets bija piemirsis to izdarīt.

-�� Starp citu, ja meitenes būtu aizbrauku�as uz Dorsetu, kā bija plānots, cikos viņas vakar būtu atgriezu�ās?

-�� Tajā pa�ā laikā, kad te ieradās �eritija. Viņām vajadzēja atbraukt ar vilcienu, kas no Viktorijas stacijas atiet septiņos divdesmit.

-� Skaidrs. Paldies jums.

�ķiroties Tenets norunāja, ka atgriezīsies de�viņos, lai satiktos ar Veroniku.

Heiveinas ma�īnu stāvvietā Lainhems viņu jau gaidīja.

-�� Izskatās, ka te notiku�i lieli pārkārtojumi, teica ser�ants, kad abi iegāja bārā.

-�� Un visai veiksmīgi.

' Telpas bija izremontētas, paklāji nomainīti, ta�u vecie ozolkoka sēdekļi ar augstajām atzvel�tnēm atradās savās vietās, un telpas īpatnējā gai�sotne nebija ziedota uz modernisma altāra.

An ēdiens izskatījās labs: svaigas zupas, pastētes, sviestmai�u tortes, interesanti salāti un pat saldie ēdieni. Tenets izvēlējās pīrāgu ar medījumu, Lainhems gabalu tun�a ar tomātu mērci. Piedevām abi vēl paņēma pa krāsnī cep�tam kartupelim ar sviestu.

-�� Brīnums, ka �is iestādījums vēl nav pār�pildīts, sacīja Lainhems, atzinīgi gremodams.

-Gan jau drīz.vien būs, kad slava izplatīsies.

Viņi bija atradu�i galdiņu stūrī, kur varēja dro�i runāt, nebaidoties, ka citi varētu noklau�sīties.

-�� Nu, kā jums paveicās, Maik?

Lainhems saviebās.

-� Var iztikt. Ta�u nekāda aizraujo�ā lektīra tā nebija.

-�� Klājiet vaļā!

Lainhems izņēma piezīmju grāmatiņu.

-�� Jeruzalemes bērni: dibinājis D�eremija D�ounss deviņpadsmitā gadsimta vidū. Kā vēsta grāmatas, kuras uzgāju, viņam tika uzsūtīti visvisādi likteņa piemeklējumi nebija gan minēts, kādi, lai viņu pārbaudītu, un �i pār�baudes laika beigās viņam parādījās Dievs un Svētā Pilsēta, un viņ� nodibināja Jeruzalemes bērnus. Viņa misija un vēlāk, pēc viņa nāves, visas sektas misija bija turēt augstu Patiesības liesmu un nodot to tālāk nākamajām paaudzēm.

-�� Un kāda ir �ī Patiesība?

Lainhems ieskatījās savās piezīmēs.

-�� Tikai Jeruzalemes bērni nonāks debesis, mēs, visi pārējie, vārīsimies elles katlā. Dievs ir tikai viens, bet Jēzus un D�eremija D�ounss viņa pravie�i.

-�� Pag, pag! Tātad tie nav kristie�i? Tie neat�zīst, ka Kristus bijis Dieva dēls?

-� Nē. Tie uzskata, ka vienīgais cels, kā ieman�tot pestī�anu, ir no�ēlot grēkus un kalpot Dievam, ievērojot Vecās Derības likumus. Slimības, pēc viņu domām, ir sods par grēkiem. Izveseļo�anās ir piedo�ana. Dievs ir vienīgais dziednieks. Un

Velns jeb Sātans ir pats galvenais no ļaunajiem gariem, ļaunuma iemiesojums, tā teikt,

-� Tātad pestī�ana rodama�

-�� Grēku no�ēlo�anā, kā jau teicu, un savu ienākumu desmitās daļas atdo�anā baznīcai. Nekādas smēķē�anas, dzer�anas vai dejo�anas, nekādas televīzijas vai kino, nekādu intīmu sakaru pirms laulībām. Laulību partneri jāizvēlas tikai starp sektas locekļiem� Dzīve viņu izprat�nē ir nemitīgs kar� pret Sātana varu.

-�� Kas vēl viņiem raksturīgs?

-��� Dievvārdi. Parasta svētdiena sākas ar rīta dievkalpojumu, kas sastāv no sprediķa, korāļu dziedā�anas, lūg�anām un apliecinājuma tas ir kaut kas līdzīgs improvizētam savas reliģiskās pieredzes izklāstam. Pēcpusdienā seko pārrunas atsevi�ķās grupās, bet vakarā dievkalpojums ar grēksūdzi. Dzīves baudī�anai diezin cik daudz laika �iem cilvēkiem neatliek! Tur tie�ām var no�jūgties, īpa�i jaunie�i.

-�� Hmm� Vai kaut kas tāds būtu attie�cināms ari uz �eritiju? Līdz �im gan nekas par to neliecināja. Bet ja nu�

-�� Un kā veicās jums, ser? Ko uzzinājāt no Veronikas?

-� Neko. Tenets paskaidroja iemeslu un pēc tam pārstāstīja Lainhemam savu sarunu ar misis Hod�isu.

-�� Nav ne mazāko �aubu, ka tur kaut kas slēp�jas, Maik.

-�� Jūs domājat �eritijas un Veronikas at�tiecības?

-�� Jā. Misis Hod�isa neizceļas ar uztveres asumu un, protams, ir ļoti subjektīva. Veronika ir viņas vienīgais cālēns, par kuru viņa stāv un krīt. Viņas attieksmi pret �eritiju nosaka arī greiz�sirdība, tāpēc viss, ko viņa stāsta, jāvērtē kritiski. Tomēr ir pamats domāt, ka Veronika tikusi pie�spiesta dot savu piekri�anu braucienam uz Dorsetu kopā ar �eritiju.

-�� Jūs domājat tāpēc, ka viņa centās izdabūt no mātes piekri�anu un, kad brauciens izjuka, jutās atvieglota?

-�� Jā. Man pat gribas domāt, ka tā sauktā slimība bijusi psihosomatiska.

-� Tomēr īsta, vai ne?

-�� O, jā, ta�u drīzāk emocionālu, nevis fizisku cēloņu izraisīta. Domāju, ka meitenēm �ādā ve�cumā nav raksturīga tāda pēk�ņa temperatūras paaugstinā�anās un tikpat pēk�ņa izveseļo�anās nākamajā dienā. Mazākiem bērniem jā, bet piecpadsmit gadu vecumā�

-� Jūs domājat, ka īstenībā viņa baidījās braukt?

-�� Tā man liekas. Nebūtu slikti, ja jūs aprunā�tos ar �ī atpūtas nama vadītāju vai pārzini ne�zinu, kā �ādu amatpersonu īsti sauc, un mēģi�nātu uzzināt, vai Lieldienās, kad Veronika tur bi�ja, nav noticis kas nepatīkams. Piezvaniet uz turieni �o pa�u pēcpusdienu!

-�� Labi. Bet jebkurā gadījumā no tā visa var secināt, ka Ceritijai pār Veroniku bijusi kāda vara, kuru viņa izmantojusi, lai piespiestu drau�dzeni rīkoties pret savu gribu.

-�� Tie�i tā. Un tāpēc būtu interesanti uzzināt, kā viņa �ādu varu ieguvusi. Un vēl interesan�tākas būtu iespējas, ko �āda informācija pavērtu izmeklē�anai. Ja Ceritija spējusi tā ietekmēt vienu cilvēku, nav izslēgts, ka tāpat viņa varētu ietekmēt arī kādu citu.

-�� Vai jūs nesākat pārāk, nu, kā to teikt�

-�� Jā, Maik? Tenets plati pasmaidīja. Nē, nepūlieties, es pabeig�u jūsu vietā. Jūs gribējāt teikt "fantazēt", vai ne?

Arī Lainhems kaunīgi pasmaidīja, ta�u neno�liedza, ka domājis tie�i tā.

Tenets iztēlē pēk�ņi ļoti spilgti redzēja sīko, saļimu�o augumu skolnieciskajā apģērbā, Viņ� nopūtās.

-�� Es jūs saprotu. Ir nudien grūti iedomāties, kā meitene būtu varējusi kādu �anta�ēt, ja atceras, kādos apstākļos viņa dzīvojusi. Starp citu, bija vēl viena interesanta detaļa�

Un Tcnets pastāstīja Lainhemam, ko misis Hod�isa bija teikusi par �eritijas slikto uzvedību pamatskolā.

-�� Galu galā varbūt derētu aprunāties ar �īs skolas pārzini. Protams, ja viņ� vai viņa tur vēl strādā. Pagāju�i jau septiņi vai astoņi gadi.

-�� Jā. Domāju, nebūs grūti atrast �o cilvēku arī tad, ja viņ� aizgājis pensijā. Cerēsim, ka viņ� nav pametis mūsu apvidu, lai audzētu rozes kaut kur Anglijas dienvidos.

-�� Iespējams, ka mums izdodas tikt par to skaidrībā, tiekoties ar Veroniku pa�u. Es �ovakar tur vēl atgriezī�os. Vai gribat nākt līdzi?

-�� Kāda runa! Lainhems dedzīgi iesaucās. Un kā jums gaja pie Pri�ardiem? Es domāju D�etro Pri�arda ģimeni.

-� Arī tur bija interesanti.

Un Tenets īsi pārstāstīja savus iespaidus.

-�� Vai jūs tie�ām domājat, ka aizdomas varētu krist uz misis Pri�ardi?

-�� Skaidrs ir tikai viens nekādas siltas jūtas pret �eritiju viņa nav lolojusi. Protams, viņa ap�galvo, ka visu vakaru bijusi mājās, bet nevar iz�slēgt iespēju, ka, nolikusi vīramāti gulēt, viņa uz neilgu laiku tomēr izgājusi.

-� Ar nolūku uzglūnēt Ceritijai ceļā uz mājām?

-� Varbūt.

-� Un kāds varētu būt motīvs?

-� �obrīd vēl nevaru izteikt nekādus minējumus. Arī par D�etro ne. Bet viņ� liktenīgajā laikā noteik�ti nav bijis mājās, un nedrīkst aizmirst, ka viņiem nebūtu bijis grūti uzzināt, kurā laikā Ceritijai jāat�grie�as. Viņi ta�u nezināja,-ka brauciens atlikts.

-�� �eritija acīmredzot ar nolūku pārradusies tie�i tajā pa�ā laikā, kā sākotnēji bijis iecerēts.

-�� Pilnīgi pareizi. Interesanti, kur viņa pava�dījusi nedēļas nogali?

Tas vēl arvien bija pats intriģējo�ākais jau�tājums. Ceritijas plecu somas saturs uz to atbildi nedeva nevienas biļetes, nevienas kvīts, nekā, kas varētu liecināt, vai viņa devusies kādā tālākā ceļā, vai arī bijusi tepat tuvumā.

-�� Klau, Maik! Iesim. Gribas ieelpot svaigu gaisu.

Saule bija zenītā, un gaiss virs ma�īnu stāv�vietas karstumā virmoja.

-�� Gribētos zināt, cik ilgi tāds laiks pastāvēs, Tenets teica.

-�� Cerēsim, ka visu vasaru. Lainhemam tā�pat kā Tenetam pret karstumu nebija nekādu iebildumu. Tātad jūs domājat, ka D�etro ģimene jāpatur prātā?

-�� Viņi katrā ziņā kaut ko noklusēja. Protams, tas var būt arī kaut kas nebūtisks.

-� Un kā ar misis Hod�isu?

-�� Mmm� Ari viņu nevaram pilnīgi izslēgt. Ja viņa uzskatītu, ka Ceritija nopietni apdraud Veroniku, viņa, manuprāt, būtu spējīga uz daudz ko.

-��� Bet tādā gadījumā viņa nebūtu jums stāstījusi par �īs draudzības dīvainībām, vai ne?

-�� Nezinu� Klausieties, Maik, izbeigsim �os minējumus. Gan laiks rādīs.

Viņi devās atpakaļ uz savu kabinetu, bet tur Lainhemu gaidīja zīmīte.

"Zvanīja jūsu sieva no slimnīcas. Viņu uz mājām vairs nelai�. Lūgums aizvest viņai somu, kas jau sakravāta un atrodas guļamistabā."

Lainhems parādīja zīmīti Tenetam.

-�� Acīmredzot �orīt pēc kārtējās apskates viņi to paturēju�i slimnīcā. Ak Dievs, un ja nu radu��ies kādi nopietni sare�ģījumi?

-�� Klausieties, Maik, nevajag tūlīt iedomāties ļaunāko. Varbūt tas ir tikai piesardzības solis. Un, pat ja būtu sāku�ās priek�laicīgas dzemdī�bas, arī tas nav nekas briesmīgs un bērniņam nekaitēs. Jūs teicāt, ka tagad ir trīsdesmit sestā nedēļa, vai ne?

Lainhems piekrīto�i pamāja.

-� Jā, bet�

-������ Viss būs labi. Tenets niknojās pats uz sevi par to uzsvērto sirsnību, kas izskanēja �ajos vār�dos. Lainhemu nomierināt spēja tikai Luīze pati. Laimīgā kārtā viņa bija pieredzējusi medmāsa un prātīga meitene, kas �ādos apstākļos nekritīs panikā. Tenets no visas sirds cerēja, ka nekādu nopietnu komplikāciju nebūs. Viņ� paraudzījās Lainhema nekustīgajā, saspringtajā sejā un varē�ja iedomāties, kā viņ� jutās. Pirmo reizi kļūt par tēvu nebija nekāds joks, pat ja viss gāja gludi. Bet, ja nu kaut kas ķērās�

Nu, ko jūs vēl gaidāt? viņ� maigi jautāja. Steidzieties!

Tenets aizpīpēja, atlaidās krēslā un domīgi bungoja ar pirkstiem pa galdu. Pēdējā stundā nekas īpa�i svarīgs nebija panākts. Pēc Lain�hema aizie�anas viņ� bija izskatījis pēdējos ziņo�jumus, kuros nebija nekā interesanta, neveiksmī�gi mēģinājis sazvanīties ar atpūtas nama vadītāju Dorsetā un nosūtījis konsteoiu Kārsonu uz dzelzceļa staciju ar uzdevumu ievākt informāci�ju par cilvēkiem, kas iepriek�ējā vakarā redzēti izkāpjam no vilciena.

Un tālāk?

Vairāk par visu tagad būtu vajadzējis paru�nāties ar cilvēku, kas spētu objektīvi raksturot

�eritiju. Kas varētu sniegt informāciju par viņas varbūtējiem draugiem. Ak, jā� Viņ� pastiepa roku pēc telefona saraksta.

-Vispirms jāpiezvana uz skolu. No pieredzes viņ� zināja, ka lielu skolu pārziņi brīvdienās bie�i vien sēdēja savos kabinetos pie papīriem.

�oreiz laimējās. Sekretāre teica, ka mis Ben�a esot darbā un varot viņu pieņemt, ja viņ� tā vēloties. Tenets sacīja, ka tūlīt ieradī�oties.

Garastāvoklis jūtami uzlabojās. �o sava dar�ba daļu iztaujā�anu -viņ� mīlēja visvairāk. Nav divu vienādu cilvēku, un divi da�ādi iztaujātāji sarunā ar vienu un to pa�u personu var iegūt visai at�ķirīgu materiālu. �ie mainīgie lie�lumi ir bezgalīgi. Un tie�i te detektīvam ir iespē�ja pārbaudīt savus spēkus, savas uztveres asumu un noslīpēt māku izdabūt no liecinieka tie�i to faktu (ja palaimējas, pat vairākus), kas pirmajā brīdī varētu likties nebūtisks, bet kam vēlāk ir nozīmīga loma apstākļu izpratnē.

Tikai pēc uaudziem gadiem Tenets bija sapratis, ka galvenais nav tikai iztaujā�anas teh�nika kaut gan nevar noliegt tās nozīmi, bet kaut kas daudz smalkāks: jautātāja un atbildētāja domu mijiedarbība. Lēni un ar grūtībām daudzu mēģinājumu un kļūdu it sevi�ķi kļūdu rezultātā viņam bija izveidojusies pārliecība, ka iztaujā�ana ir kā aisbergs, no kura virs ūdens redzama tikai neliela daļiņa. Tāpēc ļoti svarīgi ir uztvert un pareizi interpretēt vissīkākos, apziņas nekontrolētos signālus, kas uzpeld virspusē kā gāzes burbulī�i limonādes glāzē un ļauj spriest par to, kas slēpjas dzelmē. Visai reti uzsmaidīja laime sastapties ar liecinieku, kas būtu gan godīgs, gan tie�s.

�I bija viena no tādām reizēm.

Kad sekretāre ieveda viņu kabinetā, mis Ben�a piecēlās. Abi tikās pirmo reizi, un Tenets jutās dziļi pārsteigts, jo viņa līdz�inējie priek��stati par to, kādai vajadzētu izskatīties skolas pārzinei, vienā mirkli tika nolīdzināti ar zemi. Mis Ben�a bija nedaudz jaunāka par Tenetu, var�būt mazliet pāri trisdesmitiem, gara un slaida. Ari eleganta �aurā, tum�i zilā linu auduma kleitā ar kuplu me�ģīņu apkaklīti un aprocēm. Gai�ie, taisnie mati bija apgriezti tā saucamajā princeses Diānas stilā. Uz ielas Tenets viņu būtu noturējis par augsta līmeņa sekretāri. "Nē," viņ� pats sevi izlaboja, "par sekretāri tomēr ne, lai cik augsts arī būtu tās līmenis." Mierīgās, bāli zilās acis izstaroja neap�aubāmu autoritāti un pārliecību, ka viņas pavēlēm nevar nepakļauties. "�ajā sko�lā ar disciplīnu noteikti nav nekādu problēmu," Tenets nodomāja. Viņu mulsināja mis Ben�as smaids, kurā līdztekus laipnībai vīdēja arī uz�jautrinājums. Viņa apzinājās, kādu iespaidu at�stājusi, un priecājās par to. Abi apsēdās at�zveltnes krēslos pie zema kafijas galdiņa. Acīm�redzot viņai nebija jāsē� aiz rakstāmgalda, lai vairotu pa�apziņu.

Saruna sākās bez kāda ievada.

-�� Dro�i vien esat atnācis runāt par �eritiju Pri�ardi.

-�� Jā. Nebija nekādas vajadzības pēc aplin�kiem. Gribēju aprunāties ar kādu, kas varētu viņu objektīvi raksturot.

-�� Ak, vai! Mutes kaktiņi nokārās un smaids izdzisa.

-� Jūs uzskatāt, ka nespēsiet man palīdzēt?

-�� Baidos, ka ne. Man ļoti �ēl sagādāt jums �o vil�anos.

-� Jums viņa nepatika?

-�� Nē. Tas nenozīmē, ka es nepārdzīvotu to, kā viņa mirusi. Tādu nāvi es nevēlētu savam ļaunāka�jam ienaidniekam. Gan acīs, gan sarauktajā pierē pavīdēja sāpīga izteiksme. Bet es izliktos, ja teiktu, ka pēc viņas sēro�u. Viņa, kā atvainoda�mās, viegli pasmaidīja. Es zinu, ka skolotājiem vajadzētu stāvēt pāri simpātijām un antipātijām, un, protams, ceru, ka nekādi personiski aizspriedu�mi nekad neietekmēs manu izturē�anos un lēmu�mus. Bel tā nu tas ir. Par spīli valdo�ajiem uzska�tiem, arī skolotāji ir tikai cilvēki.

-�� Glu�i tāpat kā policisti. Tenets pasmaidī�ja.

-� Tie�i tā, arī viņa atbildēja ar smaidu.!

-�� Pastāstiet, kāpēc viņa jums nepatika!

Mis Ben�a nopūtās un izklaidīgi plūkāja kā�du diedziņu me�ģīņu aprocē.

-�� Tur jau ir tā nelaime. Ir ļoti grūti to for�mulēt. Nedomājiet, ka es pati sev nejautāju, kāpēc jūtu antipātijas pret to vai citu skolnieku.

Tenets neko neteica un gaidīja.

-�� Parasti atrast tam iemeslu ir diezgan vien�kār�i. Bet �eritijas gadījumā� Viņa ir� Viņa bija priek�zīmīga skolniece, apzinīga, �akla, pieklājīga. Neatceros, ka jebkad būtu vajadzējis izteikt viņai aizrādījumu par sliktu uzvedību. Tagad atceroties gribas teikt, ka tas bija gandrīz pat mazliet nedabiski. Arī vislabāk audzinātās meitenes kādu retu reizi tomēr pastrādā pa palaidnībai. Tikai ne Ceritija.

Viņa apklusa, lūpas savilkusi un acis pie�miegusi.

-�� Kāpēc viņa man nepatika? Viņa paraustī�ja plecus. Tā bija tīri emocionāla reakcija.

Pirmo reizi Tenets sajuta, ka viņa nav līdz galam atklāta. Viņ� mirkli klusēja, domās, iegri�

mis. Mis Ben�a mierīgi gaidīja, krēslā atlaidu�sies un kājas sakrustojusi. Glītās kājas neilona zeķēs un sievi�ķīgās augstpapē�u sandalēs uz mirkli novirzīja Teneta uzmanību, ta�u viņ� pie�spieda sevi koncentrēties un mēģināja iedomā�ties, pret kādām īpa�ībām �ī sieviete varētu just instinktīvu nepatiku. Dro�i vien pret tādām, kas bija diametrāli pretējas viņas pa�as visaugstāk vērtētajām. Tātad�

Viņ� redzēja, ka viņa samiedz acis dro�i vien viņa stingā skatiena samulsināta.

-�� Biju aizdomājies, viņ� sacīja.

-� Tā es nopratu. Viņas lūpas savilkās �ķībā smaidā. Vai izdevās izdarīt kādu slēdzienu?

Bija gan izdevies.

-�� Vai jūs raksturotu Ceritiju kā divkosīgu?

Viņa vilcinājās, tad negribīgi atbildēja:

-� Jā, liekas gan.

-� Kā tādu, kam nevar uzticēties?

-Varbūt. Tomēr-jā. Vismaz potenciāli. Ak,

vai! Viņa vainīgi iesmējās un bezpalīdzīgi pacēla rokas. �ādi par viņu runājot, es jūtu sirdsapziņas pārmetumus.

-�� Jūs gribat teikt, ka nevēlaties sacīt neko sliktu par nelaiķi?

Tad, lūk, kur iemesls viņas atturībai! Tenets bija uzskatījis, ka tik objektīvs cilvēks neietek-

mēsies no �ī pla�i izplatītā, neloģiskā uzskata. Likās, it kā viņa lasītu Teneta domas.

-�� Es zinu, jūs teiksiet, ka tās ir muļķības, bet es par to neesmu tik pārliecināta. Vienmēr jāat�ceras, ka miru�ie nespēj atbildēt, nespēj sevi aiz�stāvēt. Un, ja nāvē jāaiziet tā kā �eritijai, krītot par upuri vardarbībai, tad �ķiet, ka, nomelnojot to vienīgo, kas viņai vēl atlicis, proti reputāciju, mēs it kā nostājamies noziedznieka pusē.

Dīvaini, ka viņ� agrāk nekad par to nebija domājis no �ī viedokļa. �ī dabiskā smalkjūtība at�stāja uz viņu spēcīgu iespaidu, un viņ� jutās gandrīz tā, it kā būtu norāts par neiejūtību. Ta�u viņ� �ādu greznību nevarēja atļauties, pretējā gadījumā darbs policijā kļūtu praktiski neiespējams. Ignorēdams balsi, kas �ukstēja ausī, ka �oreiz var atļauties augst�sirdību, jo savu viņ� bija panācis uzzinājis viņas patiesās domas par �eritiju, Tenets sacīja:

-�� Tādā gadījumā runāsim par kaut ko citu. Pastāstiet man par viņas draudzību ar Veroniku!

�ī tēma viņai nesagādāja grūtības. Saspī�lējums atslāba.

-��� Interesants jautājums. Mani �ī draudzība vienmēr ir mulsinājusi. Pavir�i vērojot, abas ir tik ļoti at�ķirīgas, laikam gan vajadzētu teikt bija at�ķirīgas. Ceru, ka jūs saprotat es nelieto�ju pagātnes laiku tāpēc, ka Ceritija ir mirusi.

-�� Jūs gribat teikt, ka Veronika ir pārmainīju�sies?

-Jā.

-� Ceritijas ietekmē?

Mis Ben�a brīdi padomāja.

-�� Neesmu par to pārliecināta. Viņa atkal vil�cinājās. Grūti pateikt. Katrā ziņā pirmās pār�maiņas bija� Bet labāk paskaidro�u visu no sāku�ma. Pagāju�ajā septembrī pagāja divi gadi, kop� stājos �ajā amatā. Pirmo reizi uzņēmos vado�u dar�bu, tāpēc pats par sevi saprotams, ka jāstrādā bija ļoti nopietni, lai varētu saņemt rokās vadības gro�us un nostiprināt autoritāti. Da�us mēne�us es lielāko dalu meiteņu nepazinu mums ir vairāk par septiņiem simtiem skolnie�u, un nav iespējams īsā laikā tās visas atcerēties. Ta�u Veroniku es ievēroju, jo viņa vienmēr kūsāt kūsāja mazliet au�īga meitene, kas pastāvīgi smējās, vienmēr bija jautra un starojo�a. Un vienmēr atradās kādas skaļas grupas vidū viņas optimisms laikam bija lipīgs. Un tad uz pirmā semestra beigām, decem�bra sākumā, aizgāja bojā viņas tēvs. Cilvēku, kas viņu sabrauca, tā arī nenotvēra. Ļoti bēdīgs stāsts. Hod�isu ģimene bijusi ļoti draudzīga, Veronika tajā vienīgais bērns, kuru abi vecāki dievināju�i. Tēva pēk�ņā nāve viņu pilnīgi sagrāva. Vienā naktī viņa bija kļuvusi par klusu, sevī ierāvu�os, gandrīz drū�mu bērnu. Es, protams, runāju ar viņu, mēģināju palīdzēt, ta�u bez panākumiem. Mierināju sevi ar domu, ka laiks dziedē visu, ka pamazām viņa izrausies no �ī stinguma, tomēr tas nav noticis.

Mis Ben�a nopūtās.

-�� Jāatzīstas, ka sava daļa atbildības par to laikam jāuzņemas man. Kad jāpārzina tik daudzi bērni, uzmanības centrā parasti nokļūst palaidņi, bet Veronika �ķietami tika ar visu galā, galīgā de�presijā neieslīga. To, ka nepievērsu viņai vairāk vērības, varu izskaidrot vienīgi ar daudzajām prob�lēmām, kas tajā laikā sabruka pār manu galvu. Tika konstatēts, ka viena no piektās klases meitenēm ir stāvoklī, skolā bija izplatījusies sīku zādzību sērga, un kā kronis visam sākas masaliņu epidēmija, kas izsita no ierindas ne tikai skolnieces, bet arī sko�lotājus. Varat man ticēt, ap to pirmo Ziemassvētku laiku �ajā skolā es jau sāku �aubīties, vai izturē�u�

Kad �is izmisīgas darbo�anās laiks beidzot bija aiz muguras, es konstatēju, ka Ceritija un Veronika sadraudzēju�ās. Atklāti runājot, es ne�ticēju, ka �ī draudzība pastāvēs ilgi. Domāju, ka ar laiku Veronika atgūs savu dabisko dzīves�prieku un ap viņu atkal pulcēsies trok�ņains bars, ta�u tas nenotika. Un es vēl arvien nesaprotu, kāpēc �ī draudzība neizjuka.

-�� Vai Ceritijai ir arī kadi citi draugi?

-�� Cik es zinu, tad nav. Pirms sadraudzē�anās ar Veroniku viņa bija visai vientuļa. Būtībā diez�gan no�ēlojama.

-�� Gribēju jums jautāt� Vai Dīnroudas pa�matskola atrodas jūsu rajonā?

-� Jā, tā ir.

-� Un jūs pazīstat tās pa�reizējo pārzini?

-� Misteru Hoskinsu? Jā.

-�� Vai jūs gadījumā nezināt, cik ilgi viņ� �ajā skolā strādā?

-� To var viegli uzzināt.

Mis Ben�as sekretāre drīz vien ieradās ar in�formāciju, ka misters Hoskins sācis strādāt Dīn�roudas skolā pirms pieciem gadiem, kad ie�priek�ējā pārzine mis Foskita aizgājusi pensijā.

-�� Foskita� mis Ben�a domīgi sacīja. Es noteikti� Jā, atceros! Es tikos ar pensionētu skolas pārzini Foskitu pirms da�iem mēne�iem kādā vietējās Izglītības nodaļas pasākumā.

Varēja cerēt, ka tā ir tā pati sieviete. Labi. Domājams, ka cilvēku ar tik neparastu uzvārdu nebūs pārāk grūti atrast.

Tcneta pateicība bija neviltota. Iztaujā�ana patie�ām izrādījās noderīga. It īpa�i viens fakts, kas deva vielu nopietnām pārdomām.

Uz ielas saule vēl arvien ne�ēlīgi karsēja, un debesis virs galvas bija bāli zilas, pie apvār�ņa kļūdainas gandrīz baltas. Atverot ma�īnas durvis, pretī izvēlās uzkarsēta gaisa lavīna. Tenets novil�ka �aketi, kuru bija uzvilcis pirms sarunas ar mis Ben�u, un nosvieda to uz blakussēdekļa.

Diezin, kā tagad klājas Luīzei un vai Lainhems jau būs atgriezies no slimnīcas?

-� Vai ser�ants Lainhems jau atgriezies?

-� Ieradās pirms kādas pusstundas, ser.

"Un ziņas nav labas," nodomāja Tenets, ieie�dams kabinetā un ieraudzīdams Lainhema seju. Viņi bija �ķīru�ies tikai pirms pāris stundām, bet pa �o laiku ser�anta vaibsti bija kļuvu�i asāki, āda ap acīm izskatījās kā nostiepta.

-� Kā viņa jūtas?

Lainhems saviebās, papurināja galvu.

-�� Apgalvo, ka jūtoties labi, bet man liekas, ka tā ir tikai izlik�anās manis dēļ. Manuprāt, īstenībā viņa ir pārbijusies līdz nāvei.

Tenets apsēdās, gatavs klausīties tālāk. D�ouna bija pārdzīvojusi divas, paldies Dievam, veiksmīgas grūtniecības, bet katru reizi, kad viņa atradās slimnīcā, tur bija arī tādas sievietes, kam negāja tik gludi. Tenets bija dzirdējis pietiekami daudz da�ādu nostāstu, lai zinātu, ka dzemdību nodaļā risinājās ne viena vien traģēdija.

-�� Kas ar viņu ir?

-�� Augsts asinsspiediens. Tāpēc iespējama toksēmija.

-� Ko tas nozīmē?

-�� Skābekļa apgāde bērnam samazinās, var tikt pārtraukta pavisam. Un, protams, ja tas notiek�

"Ak Dievs," nodomāja Tenets. "Iznēsāt bērnu astoņus mēne�us un pa�ā pēdējā brīdī zaudēt�"

-� Un kas tur tagad notiek?

-�� Noteikts stingrs gultas re�īms un attiecīgas zāles, lai dabūtu lejā asinsspiedienu.

-� Un ja tas neizdosies?

-�� Tad stimulēs dzemdības. Par laimi, kā jūs pirmīt teicāt, ir jau trīsdesmit sestā nedēļa, un bērns var izdzīvot.

-�� Tā ir pirmklasīga dzemdību nodaļa, Maik. Viņi darīs, ko varēs. Tur teicami rūpējas par kat�ru pacienti, bet savai kolēģei noteikti veltīs vis�lielāko uzmanību.

Tikai pirms �etriem mēne�iem Luīze bija pametusi medmāsas darbu Starrendenas slim�nīcā.

-� To es visu laiku pūlos sev iestāstīt.

-�� Paklausieties, varbūt atbrīvot jūs no �īs Pri�ardu lietas un tajā vietā dot kaut ko maz�svarīgāku?

-�� Jūs gribat teikt, ka �ajā stāvoklī nespē�u būt jums noderīgs?

-� Kādas blēņas, Maik! It kā jūs mani nepazī�tu! Ja es tā domātu, tad tā ari būtu teicis. Jūs labi zināt, ka vislabprātāk strādāju kopā ar jums. Man tikai ienāca prātā, ka tuvākajās dienās jūs varbūt vēlētos būt relatīvi brīvāks.

Bet Tenets jau pats saprata, ka �is piedāvā�jums bija muļķīgs. Ja Lainhems visu laiku do�mātu tikai par savām problēmām, viņ� justos daudz nelaimīgāks nekā tagad.

-�� Es nojūgtos. Ja jūs neiebilstai, es labprāt turpinātu iesākto.

-� Labi. Bet, ja izlemjat citādi�

It kā lai demonstrētu savu spēju atbīdīt malā personiskos sare�ģījumus, Lainhems paņēma no rakstāmgalda da�us papīrus un sacīja:

-�� Kamēr jūs bijāt prom, ir kļuvu�i zināmi da�i interesanti fakti.

-�� Jā?

-�� Konstebla Karsoņa ziņojums�

-�� Par dzelzceļa stacijā iegūto informāciju?

-�� Jā, ser. Biļe�u kontrolieris, kur� de�urējis vakar vakarā, apgalvo, ka redzējis �eritiju izkāp�jam no Londonas vilciena.

-� Cikos?

-� Astoņos piecdesmit astoņās.

-� Patie�ām? Un viņ� par to ir pārliecināts?

-�� Kā liekas, tad pilnīgi. Bet nu nāk pats labākais. Viņa bijusi kopā ar kādu virieti.

-� Kopā?

-�� Tā biļe�u kontrolieris apgalvojis. Kopā izkāpu�i no vilciena, kopā gāju�i pa peronu un kopā atstāju�i staciju. Viņ� to atceroties ļoti labi, jo �ajā laikā esot maz pasa�ieru.

-� Parādiet!

Lainhems pasniedza ziņojumu Tcnetam, kur� tam ātri pārlaida acis, pēc tam lasīja otrreiz lēnām.

-�� Protams, tas varētu būt kāds pazīstams cil�vēks, kuru viņa nejau�i sastapusi vilcienā. Un tādā gadījumā nebūtu nekāds brīnums, ka viņi kopā iziet no stacijas. Tomēr �o faktu mēs pa�pētīsim. Glu�i labs apraksts, vai ne? Un diezgan precīzs arī. "Gadus trīsdesmit piecus vecs, vidēja auguma, gai�iem matiem, brillēs ar bieziem stik�liem, oran�as krāsas mugursomu plecos." Tātad mēs nu zinām vienu interesantu faktu, pieņe�mot, ka biļe�u kontrolieris runā taisnību, vis�maz vakar viņa nav bijusi Starrendenā.

-�� Viņ� liekas esam pilnīgi pārliecināts, ka redzējis tie�i Ceritiju, vai ne, ser?

-� Tā ir. Labi. Jūs teicāt, ka ir vēl kaut kas?

-�� Jā. Gaidot jūsu atgrie�anos, es piezvanīju uz atpūtas namu, kā jūs lūdzāt.

-�� Ak, jā. Es ari pāris reizes mēģināju, bet vadītājs bija izgājis.

-�� Tagad bija uz vietas, un man izdevās ar viņu parunāt.

' Nu, un?

Lainhems apzināti vilcinājās. Tenets pazina �o �ejas izteiksmi. Viņ� to bija redzējis jau agrāk, kad ser�ants gatavojās nākt klajā ar kādu īpa�i interesantu faktu.

-�� Protams, var jau būt, ka tam nav nekādas īpa�as nozīmes�

-�� Maik!

-�� Iespējams, ka abas ģimenes glu�i vienkār�i piemirsu�as to pieminēt�

Tenets atlaidās krēslā, saņēma rokas un sāka

7 >

apļot īk�ķus vienu ap otru, tēlodams nepacietību.

Lainhems plati pasmaidīja.

-�� Acīmredzot Veronika un �eritija Lieldienās nav pavadīju�as tur visu nedēļas nogali. Viņas ar telegrammu, kas bijusi adresēta �eritijai, atsauk�tas mājās vienu dienu agrāk. It kā ģimenē kāds bijis saslimis.

-� Tie�ām?

Tenets apsvēra dzirdēto. Protams, Lainhemam varēja būt taisnība. Kā Pri�ardi, tā misis Hod�isa varēja aizmirst pieminēt �o faktu, ko �oks vai bēdas, vai abi kopā bija no atmiņas izdzēsu�i. Vai ari viņi glu�i vienkār�i neuzskatī�ja, ka tam būtu kāda nozīme. Ta�u pastāvēja arī iespēja, ka ne viena, ne otra ģimene par to vispār nezināja. Un tādā gadījumā�

-�� Meitenes varēja nosūtīt �o telegrammu sev pa�as! Ziniet, ser, es te sēdēju un prātoju. Varbūt tur bija drausmīgi garlaicīgi un viņas sagudroja laisties prom ātrāk. Varbūt nodoms bija at�griezties mājās, varbūt arī ne, bet, kad nu viņu rīcībā bija vesela brīva diena un nakts, kad varē�ja darīt visu, kas ienāk prātā un ģimenei atļauju nevajadzēja prasīt� Galu galā Ceritijas vecāki ta�u bija ļoti stingri, vai ne? �ādam kārdināju�mam dro�i vien nebija iespējams turēties pretī.

-�� Un ko tad, pēc jūsu domām, viņas darīja?

Lainhems paraustīja plecus.

-�� Varbūt kaut ko pavisam nevainīgu, teiksim sēdēja kinī�os. Pēc Pri�ardu standartiem ari tā būtu briesmīga uzdzīve. Bet varbūt abas riskēja uzsākt kaut ko pārdro�āku un sametās kopā ar pāris zēniem.

Tenets atcerējās nekustīgo, bērni�ķo augumu. Vai �eritija spētu izraisīt pretējā dzimuma in�teresi? Ta�u eksistēja vīrie�i, kurus ierosināja tie��i jaunas meitenes, un jo jaunākas, jo labāk�

-�� Viņas pat būtu varēju�as norunāt ar tiem atkārtotu satik�anos pagāju�ajā nedēļas nogalē, Lainhems uzvaro�i secināja.

Patie�ām, būtu varēju�as. Tenets atcerējās Veronikas pretrunīgo attieksmi pret braucienu uz Dorsetu. Ja Ceriti ja bija �ī pasākuma iniciatore, ja Veronikai iepriek�ējās reizes piedzīvojums nebija paticis un viņa baidījās to atkārtot� Jā, Lainhemam bija taisnība. �ī versi ja būs jāizstrādā sīkāk.

Lainhems nepacietīgi vēroja �efu.

-� Kādas ir jūsu domas, ser?

-�� Vai jums neliekas, Maik, ka �oreiz jūs sākat mazliet� hm� fantazēt? Tenets paķircināja kolēģi.

-�� Iespējams, ka �ī tendence ir lipīga. Glu�i kā masalas. Lainhems draiskulīgi pasmējās.

-�� Jums tomēr taisnība. Ir vērts par to pado�māt. Bet nevajag arī cerēt pārāk daudz. Var gadī�ties, ka �im faktam ir kāds pavisam nevainīgs izskaidrojums.

-�� Tas cilvēks, ar kuru kopā viņa izkāpa no vilciena. Viņ� varētu būt�

Tenets pacēla roku.

-�� Nē, Maik. Visu pēc kārtas. Pagaidiet, līdz būsim ieguvu�i vēl kādu faktu!

-� Vai aizbrauksim pie Pri�ardiem?

-�� Labāk pie misis Hod�isas. Negribētos Pri�ardus �odien vairāk traucēt

-�� Es to varu izdarīt, ser, ja piekrītat. Lain�hems jau cēlās kājās.

-��� Maik! Nesteidzieties! Tenets saprata Lainhema vēlmi savu nemieru remdēt darbībā, ta�u nevēlējās, lai viņ� pārsteigtos. Man �ķiet, mums vispirms jāapsprie� taktika.

-�� Es jūs īsti nesaprotu, ser. Runa ta�u ir par ļoti konkrētu jautājumu.

-�� Runa ir par pareizu laika izvēli. Padomājiet, kas no tā var iznākt. Mūsu rīcībā ir informācija, kas var būt bezvērtīga. Tā tas būtu gadījumā, ja meitenes glu�i likumīgi tiku�as atsauktas mājās dienu agrāk. Un tad laikam nav nekādas nozīmes. Bet, ja vecāki par telegrammu nekā nezina, ja meitenes krāpu�ās, tad �ī informācija varētu būt nozīmīga un vest mūs uz pēdām jauniem faktiem. Bet, un tur jau tas suns aprakts, tos iegūt mēs varam tikai no viena cilvēka.

-� No Veronikas.

-�� Pareizi. Un mums ar viņu jāsatiekas pēc tūlīt paskatīsimies pēc nepilnām �etrām stun�dām. Tagad padomājiet! Ja pa �o laiku mēs ap�ciemotu viņas māti un viņa par telegrammu nekā nezinātu�

-�� Tad viņa sāktu pratināt meitu, tikko tā pārrastos mājās, bet mums ietu secen pārsteiguma moments, un viņa pagūtu izdomāt kādu pasa�ciņu� Mīļā stundiņ! Kā jūs teicāt cik mums vēl laika? Nepilnas �etras stundas? Lainhems paskatījās pulkstenī, tad pielēca no krēsla. Ir jau ceturksnis pāri pieciem, un es apsolīju Luīzei, ka pirms veikalu slēg�anas viņai �o to nopirk�u. Vai jūs neiebilstu�

Tenets pameta ar roku.

-��� Ejiet vien! Pa�reiz nekā steidzīga nav. Vai jūs tomēr gribat �ovakar nākt man līdzi pie Hod�isiem?

Lainhems plati pasmaidīja.

-�� Pamēģiniet tik neņemt mani līdzi!

Kad Lainhems bija aizgājis, Tenets atlaidās krēslā un aizvēra acis. Un tūlīt atmiņā uzpeldēja da�ādi tēli un fragmenti no tajā dienā risinātajām sarunām. Pamazām viņa priek�stats par Ceritiju guva skaidrākus apveidus: ārēji iedama kon�formisma ceļu un precīzi izpildīdama sava val�donīgā tēva stingros noteikumus, viņa bija dzīvojusi augstākā mērā nevainojamu dzīvi. Un tomēr� viņ� bija pārliecināts, ka zem tā kaut kas slēpās. Piemēram, kāpēc citos cilvēkos viņa izraisīja nepatiku, pat antipātijas? Tante, skolas pārzine, draudzenes māte visas to lielākā vai mazākā mērā bija izjutu�as, un vienīgā drau�dzene, kā likās, bijusi draudzene tikai vārda pēc. Kāpēc tā? Kāds samezglojums �īs jaunās meite�nes dzīvē bija vainojams pie tā, ka viņa nespēja veidot normālas attiecības ar citiem cilvēkiem?

�eritija skolā pastāvīgi kaut ko nostrādāja.

Domas vēlreiz atgriezās pie �ī misis Hod�isas teikuma. Ja tā bija taisnība, tad kas gan izsaucis bērnā tik radikālu pārmaiņu? Viņ� atvēra acis un pasniedzās pēc telefona abonentu saraksta. Kā jau varēja domāt, Foskitu nebija daudz, un tikai divi dzīvoja tuvākajā apkaimē. Viens bija vīrietis, otra E. V. Foskita. Adrese:

Jasmīnu koted�a Netltonā. Netltonai viņ� brauca garām ceļā uz māju�

Balss vada otrā galā skanēja mo�i, lieti�ķi. E. V. Foskita patie�ām bija kādreizējā Dīnroudas pamatskolas pārzine. Jā, �eritija bijusi viņas skolniece, un, ja inspektors Tenets domājot, ka viņa varētu būt palīdzēt, viņ� bū�ot gaidīts vie�sis.

Bū�u pie jums pēc piecpadsmit minūtēm, Tenets apmierināti sacīja.

Jasmīnu koted�a bija pati mazaka koted�a, kādu Tenets jebkad bija redzējis. Paslēpusies �aura lauku ceļa malā, kas atzarojās no Netltonas ciema galvenās ielas, ar saviem mazajiem lodzi�ņiem svina rāmjos, baļķu sienām un �ķībajiem skursteņiem tā būtu izraisījusi apbrīnu ārzemju tūristos. Arī dārzs bija atbilsto�s: mauriņ� krietna mutauta lielumā un tam apkārt zems akmens muris, uz kura zēla kupli ali�u puduri un ap tiem kā smalks gobelēns vijās bāli sārtas, sarkanas un violetas obretijas. Pie mājas sienas auga reta vīteņroze ar mazu, zeltainu ziedu �emuriem. Gaidīdams, kamēr atvērsies durvis, Tenets ar labpatiku ieelpoja tās smar�u.

Pēc visa �ī miniatūrā skaistuma mis Foskitas parādī�anās nāca ka pārsteigums. Masīva un drukna, ar sirmiem, īsi apgrieztiem matiem, viņa gandrīz aizpildīja zemās durvis.

-� Lūdzu, nāciet iek�ā, viņa smaidīdama teica. Tas tik ir piedzīvojums. Pie manām durvīm vēl nekad nav stāvējis policists. Kaut arī jūtu patiesu no�ēlu par apstākļiem, kas jūs �urp atvedu�i.

Viesistabā valdīja tas pats miniatūrais skais�tums: zemi griesti, graciozi galdiņi, mazs per�sie�u paklājs uz spodrās sarkano ķieģeļu grīdas.

Mis Foskita ar rokas mājienu lūdza viņu ap�sēsties glītā viktoriāņu stila krēslā ar liektu at�zveltni un pati novietojās vienīgajā apjomīgajā mēbeles gabalā lielā atzveltnes krēslā blakus kamīnam. Tenetu mulsināja draiskās dzirkstis mājasmātes acīs.

-�� Es zinu, ko jūs domājat, viņa sacīja. Mēs nesaderam kopā.

"Baidos pat noticēt �ādai necerētai laimei,"

Tenets nodomāja. "Divas acīgas liecinieces vie�nā dienā�" Viņ� pasmaidīja.

-Nu, taisnību sakot�

-�� Es vienmēr jūtu, ja kāds pamana �o ne�saderību. Tas gan negadās bie�i, ta�u �ādos gadīju�mos es jūtos spiesta paskaidrot. Lieta tāda, ka �o māju ar visu, kā stāv, es mantoju no patiesi minia�tūras tantes, kura nomira pagāju�ajā gadā as�toņdesmit deviņu gadu vecumā. Es pirms tam dzīvoju diezgan drūmā bungalo tipa mājā un, atklāti runājot, nespēju pretoties kārdinājumam pārvākties uz �ejieni. Te viss bija tik burvīgs, ka es nolēmu neko nemainīt. Izņemot �o krēslu, viņa papliķēja krēsla atzveltni, it kā tas būtu suns, manu labo, plato gultu un pāris sīkumu ar sentimentālu vērtību, es neko uz �ejieni neesmu atvedusi. Viņa saviebās, un acis sadrūma. Tātad jūs gribat ar m�ini runāt par Ceritiju Pri�ardi, nabaga meiteni.

-Jā.

-�� Man gan nav skaidrs, kā varētu jums palī�dzēt, ta�u centī�os to darīt.

Tenets nolēma tūlīt ķerties pie lietas.

-�� Es runāju ar misis Hod�isu, Veronikas māti.

-�� Acumirklīti! Hod�isa� Jā, es atceros Vero�niku. Diezgan au�īga, maza meitene pūkainiem matiem. Bet es nesaprotu�

-�� Kā rāda liecības, viņas ar �eritiju pēdējos gados biju�as tuvas draudzenes.

-�� Patie�ām? Tas nu gan ir pārsteigums! Grūti iedomāties divus at�ķirīgākus bērnus.

-��� Kā stāsta misis Hod�isa, kad meitenes mācīju�ās Dīnroudas skolā, �eritija vienmēr kaut ko nostrādājusi. Un Veronika mājās nebeigusi stāstīt par viņas kārtējām blēņām. Un tad pēk�ņi �ie stāsti mitēju�ies. Vai tā bija? Mis Foskita nopūtās.

-�� Diem�ēl jā.

-�� Vai jūs nepastāstītu sīkāk?

-�� Protams. Lai gan man jāatzīstas, ka nemīlu atcerēties savas neveiksmes tāpat kā vairums cil�vēku.

-�� Kādas neveiksmes? Nē, piedodiet, varbūt vispirms pastāstiet par Ceritijas uzvedību!

-�� �eritija jau arī bija mana neveiksme. Bet vai jūs patie�ām gribat, lai to stāstu? Tas viss jau sen pagājis, un stāsts būs pagar�.

-�� Tie�i tādēļ esmu �eit.

Viņa paraustīja plecus.

-�� Nu, kā vēlaties�

Tenets atlaidās krēslā un bija gatavs klau�sīties.

-�� īsti nezinu, ar ko sākt� viņa paskatījās Tenetam acīs un pasmaidīja. Nu, protams ar sākumu. Labi. Jau drīz pēc skolas gaitu sākuma kļuva skaidrs, ka Ceritija būs ciets rieksts nepaklausīga, paslinka, nespējīga koncentrēties, dumpīga, bie�i vien atklāti palaidnīga. Viņa bija apdāvināta, ta�u, lai ko mēs darījām, neizdevās ievirzīt viņas spējas kaut cik konstruktīvā gultnē. Izmēģinājām visu uzslavas, rājienus, nosodīju�mu, sodus, bet nekas nedeva panākumus. Es cerēju, ka viņa tomēr nāks pie prāta, ta�u velti.

-�� Vai ar vecākiem runājāt?

-�� No sākuma negribēju to kārt pie lielā zvana. Uz vecāku sapulcēm mēdza nākt māte, un es mēģināju ar viņu runāt, bet nekas nemainījās. Viņa bija klusa, pasīva būtne un, kā man likās, bez vajadzīgās rakstura stingrības, kas spētu piespiest Ceritiju turēties rāmjos. Iepazinusi viņu un būdama pārliecināta, ka bērna nepaklausības pamatā ir kādi apstākļi, es nolēmu, ka vai nu tēvs ir tikpat nevarīgs kā māte un Ceritijai vien�mēr viss ticis atļauts, vai arī viņ� ir spēcīga, agresīva personība, kas mājās Ceritiju pārāk ap�spie�, tā ka skolā viņa izlādējas. Aha, no jūsu se�jas redzu, ka esat viņu jau sastapis. Nu, protams, �ajos apstākļos tas nemaz citādi nevarēja būt. Tātad jūs saprotat, ko gribu teikt�

Beidzot pienāca brīdis, kad es nolēmu ar viņu parunāt, un, kad Ceritija atkal bija nogrēko�jusies, es viņu brīdināju par savu lēmumu. Ticiet man, nekad agrāk nebiju redzējusi, ka �ādam paziņojumam būtu tik graujo�as sekas. Bērns bi�ja stīvs aiz bailēm. Toreiz viņai varēja būt kādi se�arpus gadi. Viņa lūg�us lūdzās neziņot tēvam, nosolījās uzvesties labi.

-� Un tā jūs toreiz ar tēvu neiepazināties?

-�� Tajā brīdī ne. Cerēju, ka varbūt pietiks tikai ar draudiem, un patie�ām kādu laiku �eritijas uzvedība uzlabojās. Ta�u pamazām viņa atkal ieslīdēja atpakaļ vecajos niķos. Man nekad nav paticis paklausību panākt ar baiļu palīdzību un mētāties ar draudiem, kuri netiek īstenoti, jo tādā gadījumā tie zaudē katru efektivitāti. Es vēl pāris reizes pieminēju par savu nodomu un nolēmu, ka, ja tā turpināsies, tomēr vajadzēs runāt ar mis�teru Pri�ardu kaut vai tāpēc vien, lai spētu atrast pareizo pieeju �eritijai. Domāju, ka, prātīgi aprunāju�ies, mēs varētu viņai palīdzēt.

Tenets jau paredzēja, kas sekos.

-�� Beidzot, kādus se�us mēne�us vēlāk, vadzis lūza. Pie manis atnāca �eritijas klases audzinātā�ja un pastāstīja, ka viņa pieķērusi meiteni tajā brīdī, kad tā lējusi tinti uz pilnīgi jaunām mācību grāmatām. Grāmatas bija tikko saņemtas pēc pa�sūtījuma, un mēs tās gaidījām vairākus mēne�us. Visa klase to zināja. Es iesaucu �eritiju savā kabinetā un teicu, ka gribu runāt ar viņas ve�cākiem. Meitene kļuva histēriska. Viņa spiedza, raudāja, zvērēja, ka nekad vairs tā nedarī�ot, ka labo�oties� Situācija bija vairāk nekā nepatīka�ma. Tiku nostādīta dilemmas priek�ā. Ja es tagad padotos, es zaudētu autoritāti un Ceritija domātu, ka vajadzības gadījumā vienmēr varēs mani ietekmēt. No otras puses bērns patiesi �ķita briesmīgi pārbijies� Galu galā es tomēr nolēmu nepadoties, jo viņas attiecībās ar tēvu acīmredza�mi kaut kas nebija kārtībā, un, lai es spētu palī�dzēt, man vajadzēja uzzināt, kas tas ir. Redzu, ka esat jau uzminējis, kas sekoja tālāk, vai ne?

-�� Iespējams. Tomēr gribu dzirdēt itin visu. Sīkumos. Lūdzu, turpiniet!

Mis Foskita skumji papurināja galvu.

-�� Saruna bija pilnīga neveiksme no sākuma līdz beigām. Es runāju, viņi klausījās. Nepār�spīlē�u, teikdama, ka misis Pri�arde nebilda neviena pa�a vārda. Uz visiem jautājumiem, ko uzdevu, misters Pri�ards atbildēja ar pretjautāju�mu. Nekādu pārrunu nebija. Es darīju, ko varēju, bet drīz sapratu, ka tas ir bezcerīgi. Pret �ī cilvē�ka prātu visi mani vārdi atsitās kā pret sienu� Vai zināt, ka viņi pieder pie sektas, kas sevi sauc par Jeruzalemes bērniem?

-Jā.

-�� Man jau agrāk reizēm bija grūtības ar �o ģimeņu atvasēm, bet nekad tik asā formā. Tik�līdz sapratu, ka turpināt sarunu nav nekādas jē�gas, es pieliku tai punktu.

Mis Foskita nodrebinājās, it kā viņai saltu.

-� Un vai zināt, ko viņ� teica, projām iedams?

Tenets gaidīja.

-�� Nespēju to aizmirst. Viņ� pagriezās, pa�skatījās manī ar savām tum�ajām, dego�ajām acīm un sacīja: "Paldies, mis Foskita, ka darījāt to man zināmu. Sātans klejo apkārt, meklēdams, ko varēs aprit."

-� Un tad?

-� Abi aizgāja.

-� Ko viņ� ar to gribēja teikt kā jums �ķiet?

-�� Dro�i vien to, ka par Ceritijas uzvedību at�bildīgs ir Sātans, ka tas viņu pavedinājis uz ļaunu, tā teikt�

-� Un kādi bija rezultāti?

-�� Manuprāt, traģiski. Veselu nedēļu Ceritija neapmeklēja skolu, un, kad viņa ieradās, tas bija pavisam cits bērns patie�ām cits. Ne tikai vājiņ�, bet arī pieklājīgs, rāms, uzvedīgs, �akls� Jūs dro�i vien jautāsiet, par ko tad es sūdzos, ja tie�i to biju gribējusi panākt, ta�u, pēc manām domām� Kā lai izskaidroju? Pēc �ī incidenta viņa bija kā bez dzīvības. Nekāda spara, atsaucības, spontānas reakcijas� Tomēr ari tagad vēl nespēju iedo�māties, kā citādi �ajā situācijā būtu vajadzējis rīkoties. Kā jau teicu, �eritiju es uzskatu par vienu no savām lielākajām neveiksmēm. Varbūt pa�u lielāko. Un varat man ticēt, ka neesmu no tiem, kas mīl sev kaisīt pelnus uz galvas. Kāda jēga bez�galīgi gausties par neveiksmi? Labāk mācīties no tās un tad aizmirst. Bet Ceritijas gadījumā� Varē�tu pat teikt, ka domas par viņu vajāju�as mani gadiem. Un tagad� mis Foskita no�ēlā papu�rināja galvu, tad a�i piebilda: Tas arī viss. Patie�ām nesaprotu, kādēļ jūs to visu gribējāt dzirdēt, bet tā nu tas bija. Ņemiet par labu!

Tenets neuzskatīja, ka �is būtu īstais laiks un vieta, lai nolasītu lekciju par to, cik slepkavības iz�meklē�anas gaitā svarīgi izprast upura raksturu. Viņ� tikai no sirds pateicās par atklātību un apgalvo�ja, ka dzirdētais viņam bijis ārkārtīgi noderīgs.

Jau durvīs stāvot, viņa vēl teica:

-� Ziniet, es daudz ko dotu, lai uzzinātu, ko viņ� ar meiteni darīja tajā nedēļā, kad viņas nebija skolā.

"Es tāpat," nodomāja Tenets. "Es tāpat. Un pielik�u visas pūles, lai to noskaidrotu."

-�� Viņa ir priek�istaba.

Pulkstenis bija tie�i deviņi, un misis Hod�isa acīmredzot bija gaidījusi viņu iera�anos, jo durvis atvērās tajā pa�ā brīdī, kad atskanēja klauvējiens. �aurajā priek�namā viņa mirkli vilcinājās.

-Viņa ir tik nobēdājusies. Jūs ta�u�

Es saprotu, misis Hod�isa, Tenets sacīja. Un bū�u tik maigs, cik vien iespējams.

Tas, liekas, viņu nomierināja, un, atvērusi durvis, viņa aicināja Tenetu iek�ā.

Meitene, kas sarāvusies sēdēja atzveltnes krēslā, pacēla pārbiedētas, zilas acis.Viņa bija ļoti līdzīga mātei kā pēc auguma, tā matu krāsas, apaļo, no raudā�anas uzpampu�o seju apņēma sīku sprogu mākonis. Viņai blakus uz krēsla atzveltnes gulēja mitrs, saņurcīts dvielītis. Domās Tenets uz mirkli redzēja misis Hod�isu uz ceļiem blakus meitai, murminot mierinājuma vārdus un susinot asaras, it kā Veronika būtu maza meitene, kas, dārzā spēlējoties, sasitusies. "Ta�u �ī ievainojuma brūces nebūs tik viegli sadziedējamas," viņ� apsē�oties nodomāja. Sa�kņupu�i uz krēsla malas, ar nekustīgu, baiļpilnu skatienu vērdamās savā priek�ā, Veronika viņam atgādināja ievainotu putnēnu, kas zina, ka tūlīt uzbruks plēsoņas un saplosīs viņu ar saviem asajiem knābjiem.

Ja vien viņ� nemaldījās, tad �ī meitene nebija tik daudz grēkojusi pati, kā citi grēkoju�i pret viņu, un pēdējie divi gadi viņai biju�i smagi. Bet viņas liecība būs iz�ķiro�a, par to viņ� ne�au�bījās, tāpēc jācen�as iegūt viņas uzticība, lai �o liecību iegūtu.

Viņ� atzinīgi paskatījās uz Lainhemu, kur� bija apsēdies uz maza krēsliņa istabas stūri ārpus mei�tenes redzesloka. Luīzes stāvoklī laikam nekādu izmaiņu nebija, un ser�ants izskatījās daudz mundrāks. Viņ�, tāpat kā Tenets, apzinājās �īs sarunas svarīgumu un bija koncentrējies darbam.

Misis Hod�isa sēdēja uz krēsla paroces, kā sargādama aplikusi roku meitas pleciem.

-�� Man tie�ām ļoti �ēl, ka jātraucē tevi �ādā brīdī, Veronika vai drīkstu tevi tā saukt?

Viņ� sagaidīja strupo, piesardzīgo galvas mā�jienu un tikai tad turpināja:

-�� Es ļoti labi saprotu, kāds trieciens tas tev bija. Bet esmu pārliecināts, ka labprāt darīsi vi�su, lai mums palīdzētu.

Viņa iekoda lūpā, un Tenets gudroja, kā iesākt sarunu, viņu neatbaidot. Visas iespējamās tēmas varēja izrādīties meitenei nepatīkamas.

-�� Tava māte man stāstīja, ka jūs ar Ceritiju esat pazīstamas jau sen. Kop� pamatskolas gadiem, vai ne?

-Jā.

Atbildi varēja sadzirdēt tikai ar grūtībām, ta�u saruna bija sākusies. Nākamo stundas ce�turksni Tenets nopūlējās, lai Veronika pārvarētu neērtības un baiļu sajūtu. Viņ� pļāpāja par Dīnroudas skolu, tad par meiteņu tehnisko skolu un jutās gandarīts, kad meitene pamazām atraisījās un sāka runāt nepiespiesti.

Nolēmis, ka īstais brīdis ir klāt, viņ� sacīja:

-�� Es zinu, ka da�i no tiem jautājumiem, kurus uzdo�u, varbūt būs mazliet nepatīkami, bet tev jāatceras, ka mans mērķis nav tevi iebiedēt vai sabaidīt taisnību sakot, to es vismazāk gribētu, un, ja kādā brīdi tu jūti, ka vēlies sarunu izbeigt, tev atliek to pateikt, un mēs pārtrauksim. Tikai tādā gadījumā mums būs jātiekas vēl kādu citu reizi. Viss atkarīgs no tevis. Kā redzi, esmu pilnīgi atklāts.

Viņa uzmanīgi klausījās. Māte tāpat.

-�� Otrkārt, gribu, lai tu saprastu, ka, vienalga, ko tu mums arī stāstītu par savu draudzību ar Ceritiju, mēs netaisāmies tevi nosodīt. Mums tikai ir svarīgi kaut ko vairāk par viņu uzzināt. Ceritijai, liekas, nav bijis daudz draugu, tāpēc esam pārliecināti, ka tu mums varētu palīdzēt vairāk nekā jebkur�. Vai tu mani saproti?

A�s, skops galvas mājiens. Viņa atkal izska�tījās nobijusies, bet, kā Tenetam �ķita, zināmās robe�ās gatava sadarboties. Nu, tad: kas būs būs. Patiesībā viņam nemaz nebija citas izvēles, vajadzēja sākt ar telegrammu. Jo vairums tālāko jautājumu būs atkarīgi no tā, vai pastāv kāds ne�vainīgs izskaidrojums, vai ne. Pēdējā gadījumā atlika vienīgi cerēt, ka misis Hod�isas reakcija, uzzinot par meitas meliem, neizjauks sarunas iecerēto gaitu. Ja vien viņ� būtu varējis runāt ar Veroniku vienatnē�

-�� Varbūt sāksim ar pagāju�ajām Lieldienām, kad jūs abas ar �eritiju bijām Dorsetā.

To viņa nebija gaidījusi un nezināja uz�traukties vai nomierināties. Acis iepletās pla�āk, un viņa paraudzījās aug�up uz māti, kura paspie�da viņai plecu.

-�� Kad jūs izbraucāt no Starrendenas?

-� Piektdienas rītā.

Atpūtas mītnē viņas bija ieradu�ās drīz pēc �etriem. Iedalītas grupā, kurā biju�i divdesmit �etri jaunie�i no visām valsts malām. Vairums no tiem meitenes vecumā no �etrpadsmit līdz astoņ�padsmit gadiem. Vienīgie zēni, skaitā trīs, tāpat kā �eritija un Veronika, biju�i starp jaunākajiem. Guļamistabās pa�iem vajadzējis klāt gultas, vēlāk pēc saraksta palīdzēt virtuvē un mazgāt traukus. Pēc tam sekoju�as Bībeles stundas un diskusiju grupu nodarbības, bet pēcpusdienā va�jadzējis piedalīties da�ādās organizētās spēlēs.

-� Vai tev tur patika?

-�� Jā, protams. Ta�u balss neskanēja visai pārliecino�i.

-�� Tad kāpēc jūs aizbraucāt veselu dienu agrāk? Viņa balss bija maiga un jautājums iz�teikts tā, ka uz to varēja dot ari tie�u paskaidro�jumu par telegrammu, kas saņemta sakarā ar kā�da ģimenes locekļa saslim�anu, ja tāda būtu bi�jusi.

Veronikas acis viņ� izlasīja, ka �āda pa�skaidrojuma nebūs. A�s, bailīgs skatiens uz mātes pusi, kuram tūlīt sekoja misis Hod�isas skarbais jautājums:

-�� Dienu agrāk? Kā to saprast dienu agrāk?

-�� Piedod man! Veronika, Tenets sacīja, bet tas nu mums tomēr būs jānoskaidro.

Misis Hod�isas seja bija piesarkusi.

-�� Kas jāpiedod? Par ko jūs runājat? Tad, vēr�oties pie Veronikas: Kas būs jānoskaidro?

-�� Nē! Veronika sāka me�onīgi purināt galvu. Nē, nē, nē, nē� Tad viņa paslēpa seju rokās un izplūda asarās, �ūpodamās uz priek�u un atpakaļ, it kā troksnis un kustība varētu aizkavēt smago pārbaudījumu, kas viņu gaidīja.

Misis Hod�isa, satriekta un izbijusies, noslī�dēja no krēsla paroces, nometās pie meitas ceļos un, apskāvusi to, centās nomierināt.

Lainhems jautājo�i paraudzījās Tenetā, un viņa lūpas veidoja vārdus: "Novilcinā�anas takti�ka?"

Tenetspakratīja galvu. Viņ� jau bija gaidījis tie�i �ādu reakciju un iepriek� izlēmis, kā rīko�ties. Pagaidījis, kamēr �ņuksti pierimst, viņ� skaļā balsī sacīja:

-�� Veronika, nevajag ņemt to tik ļoti pie sirds. Māte tevi nevainos, kad dzirdēs visu pēc kārtas.

Kā jau viņ� bija cerējis, tas līdzēja. Lēnām viņa pacēla asaraino seju no mātes pleca un paskatījās viņā.

Tenets godīgi atbildēja �im skatienam.

-� Esmu par to pārliecināts.

Varēja redzēt, ka viņa grib dzirdētajam noti�cēt. �aubīdamās viņa paskatījās uz māti, kas tupēja viņas priek�ā.

Jautājumu iz�ķīra misis Hod�isa. Ar vienu roku atspiedusies pret krēslu, viņa pietrausās kājās un, rokas sānos iespraudusi, sacīja:

-�� Man nav ne mazākās jausmas, ko tas viss nozīmē, bet, ja tu, mīļā, raizējies par to, ko es varē�tu teikt, tad izmet to no galvas! Skaidrībai jābūt, un, ja tu zini kaut ko, kas policijai varētu palīdzēt, tad pienākums pret �eritiju liek tev to pastāstīt.

-�� Pienākums pret �eritiju! Veronika iesau�cās. Bet tur jau tā lieta, mamm, ka man nav pret viņu nekāda pienākuma! Tu nezini, ko tu runā!

-�� Kā lai es to zinātu, ja-tu neko nepaskaidro?

Bet Veronika vēl arvien vilcinājās. Viņas ska�tiens slīdēja no Teneta pie mātes un atkal atpa�kaļ. Tad, paraustījusi plecus, viņa sacīja:

-� Tā bija Ceritijas ideja. Par telegrammu.

-�� Kādu telegrammu?

Tenets pacēla roku.

-�� Lūdzu, misis Hod�isa, man �ķiet, ka Veroni�kai būs vieglāk, ja jūs �obrīd tikai klausīsities. Es zinu, ka tas būs grūti, bet, lūdzu, papūlieties un jautājumus pataupiet vēlākam laikam�

-�� Labi. Negribīgi viņa atkal apsēdās uz Veronikas krēsla paroces, apņēmusies neiejauk�ties.

-�� Tu varbūt stāsti pati, bez manas iejauk��anās, Tenets Veronikai teica. Bet, ja kaut kas aizķersies, es palīdzē�u.

Veronika nemierīgi sagrozījās.

-�� Jums dro�i vien bija garlaicīgi, Tenets ieminējās.

-�� Baigi!

-�� Tad kāpēc� Teneta skatiens lika misis Hod�isai aprauties.

-�� Ne minūti cilvēks tur nevar darīt, ko pats vēlas, Veronika sacīja, it kā māte nebūtu neko teikusi. Jau desmitos nodzē� gaismu, katru pēcpusdienu apnicīgais hokejs, trauku mazgā��ana vairāk nekā trīsdesmit cilvēkiem, ieskaitot darbiniekus, kuri pa�i nepakustina ne pirkstiņa, lai palīdzētu� Un gars, kāds tur valda! Ģīmji visiem gari, viss tiek darīts �ausmīgā nopiet�nībā� Beigu beigās Ceritija sacīja: "Klausies, laidīsimies prom, man pietiek."

-�� Kad tas bija?

-�� Svētdienas pēcpusdienā. Mums vajadzēja palikt līdz tre�dienas ritam. Man jau arī tas viss bija līdz kaklam, un mēs kādu brīdi apspriedāmies. Es zināju, ka mamma nedusmotos, ja es pārrastos mājās pāris dienas agrāk. Bet mums �eit nav telefona, un mēs zinājām, ka bez vecāku piekri�anas mūs prom nelaidīs. Tad Ceritija ierosi�nāja, ka visgudrāk būtu nosūtīt sev pa�ām tele�grammu, izlikties, ka mājā kaut kas atgadījies. Namā bija maksas telefona automāts, un naudas mums par abām būtu pieticis, tāpēc nolēmām darīt to tūlīt, bet tad uzzinājām, ka, lai gan tele�grammu var nodot jebkurā laikā līdz astoņiem vakarā, to piegādā tikai nākamajā dienā ar pirmo pastu. Bet nākamā diena bija brīvdiena, kad pastu vispār nepiegādā. Tā mums vajadzēja gaidīt līdz pirmdienai, un tā pienāca otrdienas rītā.

-� Un viss gāja gludi?

-�� O, jā. Nekādu problēmu. Jau ap kādiem desmitiem tikām prom.

Veronika apklusa un nemierīgi paskatījās uz māti.

Misis Hod�isa atvēra muti, lai kaut ko teiktu, bet Tenets pakratīja galvu, un viņa to atkal aizvēra. "Gaidiet," brīdināja viņa acis. "Jūs tūlīt visu uzzināsiet."

-�� Turpini, Veronika, viņ� laipni teica, bet, kad viņa vēl arvien vilcinājās, piebilda: Es tev palīdzē�u. Vēlāk vilcienā tu sev par nepatīkamu pārsteigumu atklāji, ka �eritija netaisās doties taisnā ceļā uz mājām. Viņa ierosināja izmantot negaidīto brīvību un drusku uzdzīvot� Taisnība, vai ne?

Tenets dzirdēja, kā misis Hod�isa skaļi ievelk elpu, kad Veronika piekrizdama vainīgi pamāja ar galvu.

-� Kā es varēju zināt, ka viņa izdomās kaut ko tik dullu! Veronika nelaimīgi iesaucās. Nau�das mums gandrīz nemaz vairs nebija, jo par telegrammu samaksājām vairāk par trim mār�ciņām, un, dabiski, es domāju, ka brauksim tais�ni uz mājām. Bet nē! Tikko bijām iekāpu�as vil�cienā, viņa sāka mani pierunāt. Viss jau bija iz�domāts. Vajagot iepazīties ar da�iem zēniem vai nu vilcienā, vai vēlāk Londonā un panākt, lai tie par visu maksā� Neskaties uz mani tā, mamm! Tev nav par ko uztraukties, es negāju

viņai līdzi un par izturību nudien būtu pelnījusi medaļu. Jo viņa visu ceļu mala man ausī vienu un to pa�u�

-�� Un ko tad tu beigās izdarīji? Tenets maigi jautāja.

-�� Mēs iz�ķīrāmies. Nonākusi Londonā, nezi�nāju, ko iesākt. Tad telefona grāmatā sameklēju Jauno kristīgo sievie�u asociācijas adresi. Tur ir iespējams dabūt naktsmājas un padomu, ja va�jag, bet, tā kā man nemaz nebija naudas, tad kopmītnē mani nepieņēma, ta�u sagādāja vietu nakts patversmē� Tas bija briesmīgi būt atkarīgam no citu �ēlastības. Nekad visā savā mū�ā neesmu jutusies tik pazemota� � Veroni�ka papurināja galvu, it kā cenzdamās izdzēst �īs atminas, un sāka berzēt acis.

Tenets redzēja, ka misis Hod�isa atkal deg nepacietībā uzdot jautājumu, un atkal viņ� zinā�ja, kāds tas būtu: Bet kāpēc tu ar nākamo vil�cienu nebrauci uz mājām? Tenets apveltīja viņu ar niknu skatienu.Viņa lūpas veidoja vārdu vēlāk. Viņam bija savi iemesli, kādēļ �ajā brīdī vēl neuzdot �o jautājumu.

-�� Un �eritija?

-�� Aizgāja kopā ar kādu �ali, kuru nozvejoja vilcienā. Uz mani viņa, protams, bija pārskai�tusies. Beigās, nevarēdama mani pielauzt, teica, ka rīko�oties viena pati, un aizgāja uz restorāna vagonu. Un tā visu ceļu es viņu vairāk nere�dzēju.

-� Tātad viņai izdevās kādu nozvejot?

-� Un kā vēl.

-� Vai tu viņu redzēji?

-Jā. Londonā. Abi kopā izkāpa no vilciena.

-� Cik tālu viņi bija no tevis?

-� Kādus piecdesmit jardus varbūt.

-� Vai to puisi tu labi apskatīji ?

-� Ne visai. Redzēju tikai no sāniem.

-� Vai vari aprakstīt?

Veronika sarauca pieri, mēģinādama atcerē�ties.

-�� Jauns varbūt drusku pāri divdesmit ga�diem. Tum�i mati un bārda.

-� Liela vai maza auguma?

, Vidēja. Viņ� bija aplicis roku �eritijai ap pleciem, un abi smējās� Viņ� bija pāris collas garāks, un viņa ir� viņa bija tikpat gara kā es piecas pēdas un �etras collas.

-�� Tātad piecas pēdas un astoņas vai deviņas collas?

-Jā.

-�� Kā viņ� bija ģērbies?

-�� D�insos un melnā ādas jakā.

-� Varbūt tu vari atcerēties vēl kaut ko?

-�� Nē, diem�ēl. O� jā� Rokā viņam bija motociklista ķivere. Dzeltena.

-��� Vai viņ� valkāja brilles? Tenets jutās spiests uzdot �o jautājumu, kaut ari zināja, ka tas ir lieks. Aprakstam nebija ne mazākās līdzības ar tā cilvēka pazīmēm, kas kopā ar �eritiju vakar vakarā bija izkāpis no Londonas vilciena.

Viņa pakratīja galvu.

-�� Vai kādreiz vēlāk viņa tev kaut ko stāstīja par �o puisi?

-�� Nē. Viņai patika būt noslēpumainai. Toties man pastāvīgi bija jāklausās, kāds pārākais �alis �is esot, cik traki viņā ieķēries, cik baigi labi to�reiz abiem esot gājis, nu tādā garā�

-�� Vai nakti viņi pavadīja kopā?

-�� Jā. Veronika cītīgi izvairījās skatīties mātei acis.

-� Vai viņa stāstīja kur?

-Nē.

-� Vai viņa tev teica, kur viņ� dzīvo?

-� Diem�ēl nē.

-� Un vai abi vēl norunāju�i tikties?

Veronika vilcinājās.

tVai viņa gatavojās �o puisi satikt? Tenets klusi jautāja. Piemēram, pagāju�ajā nedēļas nogalē?

Veronika iekoda lūpā.

-� Skaidri nezinu.

-�� Bet, Veronika! misis Hod�isa vairs ilgāk nespēja nociesties.

Tenets paliecās uz priek�u un atturēdams uz�lika plaukstu viņas rokai.

-�� Misis Hod�isa, paklausieties! Es ļoti labi saprotu, cik grūti jums ir. Bet nu jau esmu gan�drīz galā. Ja jūs vēl mazu bridi paciestos� Kad būsim aizgāju�i, varēsiet izrunāties ar Veroniku pēc sirds patikas.

Misis Hod�isa saknieba lūpas un nikni pablenza viņā.

-�� Jums viegli runāt. Ja jums būtu tā jāsē� un jāklausās, kā jūsu meita�

-�� Zinu. Bet nu jau vairs nebūs ilgi, es apsolu. Tas patie�ām ir ļoti svarīgi.

Klusē�anu iztulkodams kā piekri�anu, viņ� atkal pievērsās meitenei.

-�� Kādi bija Ceritijas plāni nedēļas nogalei?

Veronika pameta bailīgu skatienu uz mātes

pusi.

-�� Pieteikties uz atpūtas namu un tad, izbrauk��anas dienas rītā, piezvanīt un pateikt, ka viena no mums saslimusi. Tas nozīmētu, ka braukt nevar neviena, jo pastāv likums, ka meitenes drīkst ceļot tikai divatā. Bet mēs dotos uz Lon�donu un baudītu dzīvi�

-� Atkal kopa ar kādiem vīrie�iem?

-Tā viņa teica, bet�

-�� Bet?

-�� Nu, es glu�i vienkār�i nezināju ticēt viņai vai ne. Ar �eritiju nekad neko nevarēja zināt. Viņa prata melot un izskatīties tik nevainīga, ka jūs noticētu katram vārdam. Pagāja ilgs laiks, iekams es to aptvēru.

-�� Un kāpēc tu domā, ka tie nebija viņas īstie plāni?

-�� Nezinu, bet man tā likās. Pirms trim vai �etrām nedēļām viņai pienāca vēstule no Lon�donas.

-�� Uz tavu adresi?

-�� Jā. Aploksnē, kas bija adresēta man. Viņai bija pieticis bezkaunības uzdot viņam manu adresi.

-�� Tu domā tam puisim, ar kuru viņa iepazi�nās Lieldienās? Ā, saprotu, tev bija aizdomas, ka viņi varētu būt norunāju�i pavadīt nedēļas nogali kopā un ka tu pēc iera�anās Londonā būtu kā to teikt? atstāta ar garu degunu?

-�� Pareizi. Bet vai jūs domājat, ka viņa atzi�nās? Tikko es par to ierunājos, viņa smējās un teica, ka es nez ko izdomājot.

-�� Bet vakar vakarā, kad viņa te iegriezās pa ceļam no stacijas? Vai viņa tev stāstīja, kur bijusi?

-�� Londonā, vairāk neko. Kopā ar draugu. Starp citu, man radās iespaids, ka �ī nedēļas no�gale viņai necik veiksmīga nav bijusi.

-� Kāpēc tu tā domā?

-�� Man likās, ka viņa izskatās nogurusi. Un nedaudz� nomākta, sadrūmusi. Bet varbūt tam par iemeslu bija ziņa, ka tēvs bijis te un viņu mek�lējis, un viņa saprata, ka mājās dabūs brāzienu. Lai gan nē� es tomēr domāju, ka bija vēl kaut kas.

-�� Varbūt tev ir zināms, vai Ceritija pazina cil�vēku, kur� valkā brilles ar ļoti bieziem stikliem?

Jautājums bija viņu pārsteidzis nesagatavotu. Un, pirms viņa paguva noliedzo�i un pārāk stei�dzīgi pakratīt galvu, Tenets jau bija sajutis, ka tas viņu biedē un par �ādu cilvēku viņa kaut ko zina.

-�� Diem�ēl nē.

Viņa meloja. Vai turpināt tincinā�anu? Mei�tene izskatījās pārguru�i, un Tenets juta, ka daudz ilgāk viņa neizturēs. Nē, �ai reizei pietiks. Bet bi�ja vēl viens jautājums, kuru viņ� gribēja uzdot kā pēdējo. Viņ� ar nolūku nebija uzdevis to ātrāk, jo baidījās, ka Veronikai varētu būt grūti uz to at�bildēt, it sevi�ķi mātes klātbūtnē. Viņ� mirkli vil�cinājās, gudrodams, kā to taktiskāk formulēt.

Misis Hod�isa aizsteidzās viņam priek�ā. Iz�tulkodama klusuma brīdi kā zīmi, ka Tenets bei�dzis, viņa paliecās uz priek�u un sacīja:

-� Bet, meitiņ mīļā, es nesaprotu. Kādēļ darīt to visu pret savu gribu? Un vispār kādēļ draudzēties ar �eritiju, ja viņa bija tāda? Misis Hod�isa nepatikā noskurinājās. Tavs tēvs kapā apgrieztos uz otriem sāniem, ja viņ� to visu dzirdētu.

Veronika novērsās. Rokas, kuras līdz �im bija rāmi gulēju�as klēpī, sakrampējās dūrēs, un Tenets pamanīja, ka sakustas arī kājas, pirkstiem kurpēs savelkoties. Viņ� nebija maldījies. No �ī jautājuma viņa baidījās visvairāk.

-�� Veronika? māte asi uzsauca.

-�� Man bija viņas �ēl, meitene nomurminā�ja.

-�� �ēl viņas? �ēl?! Tik ļoti �ēl, ka tu labāk ubagoji naktsmājas Londonā, nekā pārbrauci mājās vienu dienu ātrāk? Misis Hod�isas aiz�turētās bailes un vil�anās pēk�ņi izvirda kā dus�mu lavīna. Viņa nolēca no krēsla paroces un, acīm zvērojot, nostājās meitas priek�ā, kājas iepletusi, rokas sānos iespiedusi. Vai tu tie�ām gribi, lai es tam ticu? Ticu, ka tu lūdzies, lai ļau�ju tev braukt uz Dorsetu, labi zinot, ka to neda�rīsi� ka tu tī�ā prātā krāpi mani, savu miesīgu māti, tikai tāpēc, ka tev bija �ēl Ceritijas? Par kādu muļķi tu mani turi?

Veronika bija ierāvusies krēsla stūrī kā vajāts dzīvnieks. "Nabaga-bērns," Tenets nodomāja. Viņa nevarēja aizstāvēties, sevi nenododama. Viņas vienīgā iespēja būtu tēlot dusmas, izman�tojot strīdu kā dūmu aizsegu.

It kā nolasījusi viņa domas, Veronika pielēca kājās un nikni iesaucās:

-�� Tātad es esmu mele, tā tu gribi teikt, vai ne?

-�� Ko citu gan lai es domāju? Tu zināji, kādi bi�ja viņas plāni, tomēr piekriti visam. Tu lūdzies, lai ļauju tev braukt. Tu pat biji sakravājusi ceļasomu. Ja tu netaisījies braukt uz Dorsctu un paklausīt viņai, kādi tad bija tavi plāni? Pavadīt visu nedēļas nogali kopā ar klaidoņiem un sala�ņām kādā Lon�donas nomales nakts patversmē?

-�� Bet es ta�u to nedarīju, vai ne? Es nekur neaizbraucu! Atceries to reizi par visām reizēm!

Un, izplūzdama asarās, Veronika izskrēja no istabas. Viņi dzirdēja soļus uz kāpnēm, tad iestājās klusums.

Kādu brīdi misis Hod�isa stāvēja kā sastin�gusi, neredzo�u skatienu durvīm pievērsusi. Tad, kustēdamās ļoti lēni, it kā ar grūtībām, viņa atkrita krēslā, kurā tikko bija sēdējusi Veronika.

-�� Ar to pa�u nu ir cauri, viņa skumji teica. Es nekad neuzzinā�u patiesību. Nedrīkstēju tā zaudēt savaldību, vai ne?

-� Bet cerības zaudēt nevajag, Tenets samie�rino�i teica. Dodiet viņai laiku! Atcerieties, ka �obrīd viņas nervu sistēma ir visai nelīdzsvarota. Ziņa par �eritijas nāvi viņai bija smags trieciens, un tad vēl piedevām �ī iztaujā�ana�

Bet misis Hod�isa vēl arvien purināja galvu.

-�� Kādreiz senāk es būtu jums piekritusi. Mēs visi bijām tik tuvi Veronikas tētis, es un viņa� Ja kāds man teiktu, ka pienāks �āds brīdis� Viņas acis aizmiglojās. Būtu man bijusi kaut mazāka nojausma par to, kas notiek, es� Viņa apklusa, pārvilka ar roku pār seju, it kā tīmekļus aizslaucīdama, un, viņa klātbūtni sajuzdama, saņēmās. Viņa man dro�i vien nekad nepiedos, ka jūsu klātbūtnē tā kliedzu uz viņu� Man va�jadzēja jūs klausīt, nevērt muti vaļā, kamēr nebi�jām vienas pa�as. Piedodiet man! Jūs dro�i vien� Vai bijāt pajautājis visu, ko gribējāt?

-�� Gandrīz. Bet da�i sīkumi vēl palika. Ne�maz nerunājot par kutelīgo jautājumu, kuram pieskaroties saruna bija pārtrūkusi. Diem�ēl rīt no rīta bū�u spiests atnākt vēlreiz. Ja jums nav iebildumu.

Misis Hod�isa rezignēti paraustīja plecus.

-�� Ko vajag, to vajag.

Tenets nogaidīja, līdz abi ar Lainhemu bija ma��īnā, un tikai tad apjautājās par viņa iespaidiem.

-�� Izskatās, ka neesam maldīju�ies. �eritijai bijusi pār viņu kaut kāda vara. Interesanti, kāda.

-�� Starp citu, man ir viena ideja. Sakarā ar to, ko dzirdēju no skolas pārzines� un Tenets paskaidroja Lainhemam savu teoriju.

Lainhems iesvilpās.

-�� Varētu būt� Un tie�i tāds grēks, no kura gaismā cel�anas viņa visvairāk baidītos. Bet es, tur sēdēdams, klausījos un domāju�

-� Jā?

-�� Protams, sekcijas rezultātu mums vēl nav, bet es domāju jūs piekritīsiet, ka vakarnakt re�dzētais drīzāk liek domāt par slepkavību bez ie�priek�ēja nodoma.

-�� Iespējams.

-��� Protams, slepkava varēja būt tur paslēpies ar nodomu uzbrukt viņai vai kādam citam, bet tikpat labi viņ� varēja gaidīt viņu arī kāda pavisam nevainīga iemesla dēļ. Teiksim, lai aprunātos par kaut ko.

-� Taisnība.

-�� Vai arī abi gāja kopā, sastrīdējās, viņ� mei�teni spēcīgi pagrūda, un viņa atsitās ar galvu pret to liktenīgo dzelzs gabalu.

-�� Piekrītu.

-�� Vai arī, Lainhems lēni turpināja, viņ� varēja sekot, panākt Ceritiju, un turpinājums būlu iepriek�ējais. Es saku "viņ�", bet, protams, tikpat labi tā varēja būt ari "viņa". Pārāk daudz spēka tur nemaz nevajadzēja�

-� Kāds tad ir jūsu pieņēmums?

-�� Kā jau teicu, es, tur sēdēdams, klausījos un domāju� Ja nu Veronikas pacietības mērs bija pilns un pēc tam, kad �eritija aizgāja, viņa ap�domājās un nolēma sekot, pateikt skaidri un gai�i, ka vairāk to necietīs?

Tenetam �ī versija nepatika, ta�u viņ� bija spiests atzīt, ka glu�i neiespējama tā nav. Varbūt Veronikas izmisums, kuru viņ� bija izskaidrojis ar bailēm no tā, ka māte varētu uzzināt, kāpēc �eritijai bija tāda vara pār viņu, īstenībā bija bailes no atmasko�anas? Kā Lainhems pieņēma, Ceritijas nāve patie�ām varēja būt nelaimes gadījums, liktenīga apstākļu sakritība, ka robo�tais metāla gabals atradās tie�i tur un tie�i tajā brīdī. Bet vai tie�ām tādā gadījumā Veronika bū�tu mierīgi aizbraukusi ekskursijā uz Buloņu? Tenets uzdeva �o jautājumu Lainhemam.

-��� Kā mēs zinām, ka mierīgi? Lainhems jautāja. Domāju, jūs piekritīsiet, ser, ka misis Hod�isa būtu gatava uz visu, lai Veroniku aizsargātu. Viss būtu varējis notikt arī tā: pēc ne�gadījuma Veronika skrien uz māju pie mātes un ir �oka stāvoklī. Misis Hod�isa viņu nomierina, un abas gudro, ko darīt. Beigās nolemj, ka vis�gudrāk būtu izturēties tā, it kā nekas nebūtu noti�cis, un Veronikai jābrauc iecerētajā ekskursijā. Tas dos viņai laiku apdomāties, tikt pāri �okam.

-�� Tātad viss, ko mēs tur redzējām, bija tikai teātris?

-�� Ne glu�i, Lainhems dedzīgi skaidroja savu teoriju. Par telegrammu Lieldienās misis Hod�isa patie�ām varēja neko nezināt. Bet es vēl neesmu beidzis, ser. Vai�

-� Teorijas jums, Maik, �odien birst kā no pār�pilnības raga. Vai patie�ām vēl viena?

-� Man tikai ienāca prātā�

-� Nu, klājiet vajā, kas tad?

-�� Tikpat labi tā varēja būt arī misis Hod�isa, kas nogalināja �eritiju. Galu galā mums ir tikai viņas liecība par to, ka no Lenternstrītas mājas Ceritija izgājusi deviņos trīsdesmit piecās. Viss, kas mums patiesi zināms ja biļe�u kontrolierim var ticēt ir tas, ka astoņos piecdesmit astoņās Ceritija izkāpusi no vilciena. Līdz Lenternstrītai būs desmit minū�u gājiens, ne vairāk, tātad pie Hod�isiem viņa ieradās apmēram desmit minūtes pēc deviņiem. Ja misis Hod�isa runā taisnību, tad Ceritija tur pavadījusi minūtes divdesmit piecas, bet kā mēs to varam pārbaudīt? Varbūt viņa aizgā�ja jau pēc desmit vai pat piecām minūtēm.

Pieņemsim, ka �ajā laikā misis Hod�isa noklausās abu meiteņu sarunu vai strīdu un noprot, ka Veroniku �īs attiecības ar �eritiju dzen

v

izmisumā� Viņa nolemj pati aprunāties ar �eriti�ju un noskaidrot visu. Viņa panāk meiteni� seko strīds� tad liktenīgais grūdiens� misis Hod�isa skrien uz māju un pagūst tur nokļūt laikā, lai nevainīgā izskatā atbildētu uz mūsu jautāju�miem� Lainhems apklusa, uz mirkli atrāva acis no ceļa un cerību pilns paraudzījās Tenetā.

-�� Nav izslēgts�

Patiesi, arī �āda varbūtība bija iespējama. Misis Hod�isai �eritija acīmredzami nepatika, viņa tai ņēma ļaunā ietekmi uz Veroniku. Bet ta�u ne tik ļoti, lai nogalinātu� Kaut gan izdarīt to varēja arī bez iepriek�ēja nodoma.

-�� Rīt pārbaudīsim, vai kāds viņas nav re�dzējis.

Viņi jau bija ma�īnu stāvvietā, un Lainhems pasniedzās pēc savas piezīmju grāmatiņas.

-� Sāksim ar aptauju Lenternstrltas mājās?

-�� Jā. Ietverot laika periodu, jau sākot no de�viņiem.

-��� Pareizi. Starp citu, Veronika meloja, kad jūs viņai jautājāt par cilvēku brillēs, vai ne?

-�� Tātad jūs arī to pamanījāt. Jā, esmu pilnīgi pārliecināts. Rīt vajadzēs pie �ī jautājuma vēlreiz atgriezties. Un mums abiem jāliek galvas kopā, lai izsmadzeņotu, kā sadzīt rokā tos divus vī�ri�ķus.

-�� Ar to, kuru viņa nozvejoja Lieldienās, būs diezgan grūti, ser. Viņ� var atrasties jebkur, pat ārzemēs.

-�� Bet jāmēģina, Maik! Uzskatīsim to par izaicinājumu mūsu atjautībai.

Lainhems plati pasmaidīja un tēlotā iztapībā sasita papē�us.

-�� Klausos, ser! Tiks izpildīts, ser! Kādus mā�jasdarbus vēl �ovakar uzdosiet?

Ceļā uz mājām Tenets apsvēra Lainhema teorijas. Vai bija pamats turēt aizdomās misis Hod�isu vai Veroniku? Ja tā, tad viņa pa�a uztveres spējas sarunas laikā nav biju�as uzdevu�ma augstumos. Varbūt pārāk daudz uzmanības prasīja īsto jautājumu uzdo�ana īstajā kārtībā un misis Hod�isas neitralizē�ana? Galu galā tie�i tāpēc jau bija nepiecie�ama otra cilvēka klāt�būtne: novērotājam no malas bija daudz vieglāk pamanīt slēptās, vārdos neizteiktās norises. Vai viņ� pats �ovakar tie�ām būtu bijis tik akls?

Tā nebija glaimojo�a doma, bet �obrīd to sīkāk apcerēt nelikās nepiecie�ams. Svarīgāk �ķita apsvērt Lainhemam izvirzīto uzdevumu: kā nākt uz pēdām diviem nepazīstamiem vīrie�iem,

par kuriem bija tik no�ēlojami maz informācijas.

Viņ� mēģināja iedomāties Ceritiju ar Vero�nikas aprakstīto jaunekli, bet nespēja. Vīri�ķīgs tips d�insos un melnā ādas jakā nu nekādi ne�saderēja ar skolnieciski ģērbto Ceritiju. Arī drēbes mājās un ceļasomā bija aptuveni tādas pa�as pelēcīgas, neinteresantas, bērni�ķīgas. Varbūt Veronika meloja? Varbūt viņa pati bija iniciatore �ajā Lieldienu eskapādē un nakts patversmē mitinājusies nevis viņa, bet Ceritija?

Tenets nevil�us papurināja galvu. Nē, tam viņ� nespēja ticēt. Noslepkavota ta�u bija Ceriti�ja, bez tam Veronikas stāsts bija izklausījies patiess, bija atbildis priek�statam par Ceritiju kā par meiteni, kuras bērnībā apspiestais protests pret despotisko tēvu tagad bija sācis izpausties daudz kļūmīgākās un bīstamākās formās. Viņ� sarauca pieri. Nelaime tikai tā, ka viņas izskats neiederējās �ajā priek�statā. Bet, ja viņa būtu ģērbusies citādi�

Iebraucot ma�īnu sievasmātes mājas ceļā, pār viņu nāca pēk�ņa apgaismība. Nu, protams!

Izslēdzis motoru, viņ� ieklausījās lauku klusumā. Tad brīdi sēdēja domādams. Ja viņam būtu taisnība, tas daudz ko izskaidrotu pie�mēram, kā �eritija bija spējusi tik pamatīgi ap�muļķot savus vecākus un kāpēc viņa vispirms bija gājusi pie Veronikas, nevis no stacijas de�vusies taisnā ceļā uz māju�

Jā, viss saskanēja.

Kāpēc gan viņam tas ātrāk nebija ienācis prātā?

Tenets sarūgtināts nometa klausuli. Jau pirms do�anās uz Veronikas māju viņ� divas reizes bija pūlējies sazvanīt D�ounu.

-�� Nepaveicās? jautāja sievasmāte, tikko ienākusi istabā ar divām tējas tasēm uz paplātes.

-�� Vēl nav atgriezusies. Tenets smagi ap�sēdās uz mazā dāvaniņa un ar izmocītu smaidu sejā saņēma tējas tasi. Smaidīt viņam nepavisam negribējās. Pulkstenis rādīja bez ceturk�ņa vien�padsmit, un D�ounas vēl arvien nebija, kaut gan pati tika solījusies būt mājā visu vakaru. Kur gan viņa varēja būt?

Tie�i tādos brī�os kā �is, kad aiz muguras bija smaga diena un tik ļoti pietrūka atbalsta un mie�rinājuma, ko viņ� no sievas vienmēr bija saņēmis, visspēcīgāk uzmācās bailes zaudēt viņu. Bet var�būt tas jau bija noticis? Viņi, protams, zināja, ka �is at�ķirtības laiks būs grūts, un abi divi apzi�nājās, ka tie�i Tenetam un bērniem tas būs grū�tāks nekā D�ounai. Viņa ies uz savu mērķi, bagā�

tinās zinā�anas un pieredzi, visu laiku peldēdama jaunos ūdeņos, kamēr viņ� paliks uz vietas, daudz asāk pārdzīvodams zaudējuma un tuk�uma sajū�tu, ko viņas prombūtne radījusi.

Ta�u vienu viņ� nebija paredzējis �īs strauji dīgsto�ās bailes, ka, atbrīvojusies no ģimenes saitēm un pienākumiem, viņa varētu nevēlēties atgriezties tās klēpī, ka viņi varētu arvien vairāk attālināties un viņ� sievu varētu zaudēt uz visiem laikiem.

Un vismazāk viņ� bija domājis, ka izjutīs �ādu moko�u greizsirdību, �ādas bailes no tā, ka viņa varētu atrast citu, piemērotāku draugu. Brī�os, kad prāts guva virsroku pār jūtām, viņ� apzinājās, ka ir muļķis, pat pieļaudams tādu domu. D�ouna neuzticīga? Nekad. Abi vienmēr biju�i tik tuvi, tik "augstu vērtēju�i �o tuvību un visiem spēkiem to sargāju�i. Tenets bija domājis, ka viņu kopdzīve jau ievirzījusies lajā fāzē, kad laulība cilvēku atbrīvo, kad katrs partneris, dro�s par to, ka ir pilnībā saprasts un pieņemts, var atraisīt sevī līdz tam nenojaustas garīgās potences. Protams, gadījās jau arī nesaskaņas, bet viņi bija pratu�i likt tām pāri, spēju�i atrast kompromisu.

Tenets ciniski pakratīja galvu. Kompromisu, kā tad! Nu jau labi redzams, kur �is kompromiss viņu bija novedis! Bet ja viņ� būtu ietiepies? Atteicies uzklausīt D�ounas vēlmi turpināt izglītību un atrast pa�ai savu vietu dzīvē? Zaudētājs tāpat būtu bijis viņ�. Vai arī labākajā gadījumā viņai kopdzīvi saindētu rūgtums un aizvaino�jums, viņam īpa�nieka apziņa un spītība.

Nē, patie�ām, citas izejas �ajā situācijā nebi�ja. Un tomēr reizēm nācās grūti pārliecināt sevi, ka viņ� rīkojies pareizi.

-� Es tavā vietā neraizētos. Margarita Boltona znotu līdzjūtīgi vēroja. Tu zini, ka viņas darbā iespējami visādi neparedzēti apstākļi� Un nelaimīgā kārtā arī tavējo ir tikpat grūti prognozēt.

-�� "Tiem lemts nebij tikties." Zinu. Tenets malkoja tēju un mēģināja tēlot vienaldzību. Savu laulības dzīvi viņ� nekad ne ar vienu nebija ap�spriedis un nedomāja to darīt arī tagad. "D�ouna drīz vien būs mājās pavisam," viņ� sev vēlreiz at�gādināja. Līdz tam laikam jāsako� zobi un jāiztur.

Misis Boltona nopūtās, atlaidās krēslā un aizvēra acis. Tenets vainas apziņā konstatēja, ka viņa izskatās ļoti nogurusi. D�ounas prombūtne bija uzvēlusi smagu nastu arī mātes plecos.

-�� Kādas problēmas ar bērniem?

Viņa atvēra acis un skumji pasmaidīja.

-�� Sīkumi. Glu�i vienkār�i nav vairs tik daudz enerģijas kā senāk. Un laiks arī tik karsts�

Tāds tas bija vēl arvien. Balkona durvis stā�vēja līdz galam vaļā, un arī istabā varēja sajust puķu saldo aromātu. Bet bija vēl arī kāda cita smar�a. Tenets to pazina mēbeļu spodrināmais līdzeklis. Pametis skatienu apkārt, viņ� saprata, ka sievasmāte izmantojusi �o gadījumu, lai mājā izdarītu lielo tīrī�anu. Mēbeles spīdēja, misiņa ogļu tvertne un vara kruķis, un knaibles kamīna priek�ā laistījās vien. Un nedēļas nogale ta�u bi�ja pagājusi dārza darbos�

Tenets norūpējies viņu uzlūkoja.

-��� Mēs tie�ām esam uzkrāvu�i tev pārāk daudz. Divas mājas, divi dārzi, vēl bērni piede�vām�

Viņa pakratīja galvu.

-�� Es nesūdzos. Un vairs jau palicis pavisam maz. Vēl tikai pāris nedēļas, un D�ouna būs mājās.

Tātad arī viņa skaitīja nedēļas.

-�� Mēs pārāk reti tev pateicamies par visu, ko tu mūsu labā dari.

Viņa pasmaidīja.

-�� Nieki. Galu galā D�ouna ta�u ir mana mei�ta. Un manā vecumā ir ļoti svarīgi �ad un tad sajust, ka tu kādam esi vajadzīgs.

Tomēr bija skaidri redzams, ka Teneta vārdi viņu iepriecināju�i. Un viņ� apņēmās parunāt ar bērniem un likt viņiem saprast, ka vecmāmiņas spēka rezerves nav neizsmeļamas. Bet viņi vēl bija tik jauni, un ari viņiem trūka mātes�

-� Es laikam ie�u gulēt, misis Boltona sacīja.

-�� Es tāpat. Kāp vien aug�ā! Es aizslēg�u durvis.

Apdarījis pēdējos vakara darbus, Tenets vēl�reiz mēģināja sazvanīt D�ounu. Viņas vēl arvien nebija.

"Tikai mazliet vairāk par divām nedēļām," viņ� sev teica, kāpdams aug�up pa kāpnēm. "Sep�tiņpadsmit dienas."

Nākamajā rītā Tenets un Lainhems ieradās ma�īnu stāvvietā vienā laikā.

-�� Kā klājas Luīzei?

-� �orīt viņu izmeklē speciālists. Gulējusi esot diezgan labi.

Ko gan laikam nevarēja teikt par Lainhemu, sprie�ot pēc viņa izskata. Saspringtais skatiens bija atgriezies, tum�ie loki zem acīm liecināja par bezmiegu un raizēm.

-� Cikos atkal jāzvana?

-� Teica, ka ne ātrāk kā divpadsmitos. Kabi�netā abus sagaidīja ziņa, ka līķa sekcija notiks �orīt un ka tajā piedalīsies arī doktors Mcllerds. Neoficiālos rezultātus var gaidīt jau pēc kādas stundas.

Viņi bija likko piesēdu�ies pie ziņojumiem par iepriek�ējās dienas darbu, kad iezvanījās telefons.

-�� Ir ieradies misters Pri�ards, ser. Grib jūs satikt. Esot svarīga lieta.

-� Vai jums ir zināms, kāda tie�i?

-�� Nē, ser. Viņ� nesaka. Bet ir briesmīgi uz�traukts.

-�� Sūtiet viņu aug�ā! Pri�ards, Tenets pa�skaidroja Lainhemam. Acīmredzot par kaut ko ļoti satraukts.

-� Interesanti, ko viņ� grib.

"To mēs tūlīt uzzināsim," Tenets nodomāja, kad durvis atvērās un pa tām tika ielaists Pri��ards. Viņ� tikko spēja valdīt savas pāri plūs�to�ās emocijas. Vienmēr tik nevainojami kārtīgi sasukātie, melnie mati bija izspūru�i, acis dru�d�aini spīdēja.

-� Es tikko runāju ar misis Hod�isu.

-� Apsēdieties, lūdzu!

-� Tā ta�u nav taisnība, vai ne?

-�� Mister Pri�ard, es jūs lūdzu, apsēdieties!

Pri�ards strauji pienāca pie Teneta rakstām�galda, atspiedies pret to, noliecās uz priek�u un kliedza viņam sejā:

-� Man ir tiesības zināt!

-� Mister Pri�ard, neviens nav�

-�� Kā jūs drīkstat slēpt informāciju no manis viņas tēva!

-�� Mister Pri�ard, ja jūs nomierinātos�

-� Tas ir kaut kas nedzirdēts! Tas ir�

Tenets pielēca kājās tik strauji, ka krēsls

apgāzās.

-�� Mister Pri�ard!

Pri�ards atrāvās atpakaļ, muti pavēris.

Tenetam bija �ēl �ī cilvēka, viņ� juta līdzi tā bēdām, bet �āda uzvedība nebija pieļaujama.

-�� Es kategoriski atsakos klausīties �ādos uzbrēcienos un iebiedē�anas mēģinājumos pats savā kabinetā! Ja jūs varat apsēsties un apspriest �o jautājumu, kā civilizētā pasaulē pieņemts, tad dariet to! Ja ne, bū�u spiests lūgt jūs atstāt �īs telpas.

Kādu brīdi Pri�ards stāvēja kā sasalis. Tad, ne vārda nebildis, atkrita krēslā, kuru Lainhems viņam piestūma.

Tenets mierīgi pacēla savējo un arī apsēdās.

-�� Nu, tad sāksim vēlreiz no gala.

Pri�ards izbrauca ar roku caur matiem un, ar grūtībām valdīdamies, teica:

-�� Es tikko runāju ar misis Hod�isu.

-Un?

-�� Viņa stāstīja man pasaciņu par kaut kādu telegrammu, it kā Ceritija un Veronika Lieldie�nās aizbrauku�as no Dorsetas veselu dienu agi ak� Pri�ards sastomījās un apklusa.

-Jā?

-�� Vai tā� vai tā ir patiesība?

-�� Diem�ēl jā.

-�� Tas nevar būt! Tas nav iespējams! �eritija nekad nebūtu� Tā meitene visu ir izfantazējusi.

-� Jūs domājat Veroniku?

-� Jā. Viņa ir ļauna caur un cauri. Es jau teicu. Es to zināju no pa�a sākuma. Bet neviens ne�klausījās. Neviens�

-�� Veronika to nav izfantazējusi, sacīja Lainhems.

Vēl nedzirdētā balss lika Pri�ardam aprauties savā apsūdzības runā. Viņ� pagrieza galvu uz Lainhema pusi.

-�� Kā jūs to zināt?

-��� Ar atpūtas nama vadītāju runāja tie�i ser�ants Lainhems, Tenets rāmi teica.

-�� Tas ir, ar misteru Harisonu?

Lainhems pamāja.

-�� Pilnīgi pareizi.

-�� Vai jūs viņu pazīstat? Tenets jautāja Pri��ardam.

-�� Esam tiku�ies, jā.

-�� Un vai viņ� ir tāds cilvēks, kas �ādu stāstu būtu varējis izfantazēt?

Pri�ards izvairījās no atbildes, pievērsdamies Lainhemam.

-� Vai jūs runājāt ar pa�u misteru Harisonu?

-Jā.

-� Ko� ko viņ� teica?

-�� Ka otrdienas rītā, dienu pirms aizbrauk�anas termiņa, Ceritija saņēmusi telegrammu ar ziņu�

-Tā bijusi adresēta Ceritijai, nevis Veronikai?

-Jā.

-�� Kas tajā bijis teikts?

-�� Ka ģimenē kāds saslimis, Lainhems pa�cietīgi skaidroja. Misters Harisons domājis, ka vecmāmiņa. Un ka Ceritijai nekavējoties vaja�dzējis atgriezties mājās.

Pri�ards pārvilka ar plaukstu pār seju, berzēja acis, it kā lai mazinātu apmulsumu.

-� Un kas to sūtījis?

-�� Misters Harisons nebija īsti pārliecināts. Bet viņ� domāja, ka jūs, ser.

-Es?

-� Vai tas nebijāt jūs? iejaucās Tenets.

-�� Protams, ne. Pri�arda acis zalgoja kā divi ahāti. Tas ta�u ir acīmredzams. Telegrammu sūtījusi Veronika. Un adresējusi to Ceritijai, lai atmasko�anas gadījumā vainota tiktu viņa. Kā tas �obrīd arī notiek.

Viņa acis kļuva blāvas un samiedzās.

-� Jums kaut kas ienaca prata, mister Pri�ard?

-� Kas?

-� Man likās, ka jūs tikko kaut ko atcerējāties.

Pri�arda skatiens bija tik neizteiksmīgs, it kā

Tenets runātu kādā viņam nesaprotamā valodā. Tad viņ� pakratīja galvu un ar redzamām pūlēm atkal sakoncentrēja uzmanību.

-� Es glu�i vienkār�i paskaidroju, kā tas dro�i vien noticis. Balss skanēja nedzīvi.

-�� Ja jūs tie�ām kaut ko atcerējāties, tad jūsu pienākums ir mums to pastāstīt, Tenets neat�laidās.

-�� Es nezinu, par ko jūs runājat, inspektor. Un domāju, ka jums vajadzētu atvainoties.

Tenets atkāpās. �is cilvēks nebija piedabū�jams uz atklātību.

-� Atvainoties?

-�� Un paskaidrot, kāpēc es par to netiku infor�mēts. Es, �īs meitenes tēvs! Kāpēc man to va�jadzēja uzzināt pa�am nejau�i un pēc tam no jums faktus ar vilk�anu izvilkt�

�ķita, ka Pri�ards vēlreiz uzkurina sevī dus�mas. Ta�u Tenets juta, ka �oreiz tās bija citādas. Nezināma iemesla dēļ uguns viņā bija pēk�ņi apdzisusi. Varbūt vil�anās?

-�� Piekrītu, jums patie�ām nepaveicās, uzzinot visu �ādā netie�ā ceļā�

-�� Nepaveicās!

-��� � jo gatavojāmies pa�i jūs par visu infor�mēt �odien pat. Nē, mister Pri�ard, ļaujiet man pabeigt! Kad vakar pēcpusdienā pirmo reizi dzirdējām par �o telegrammu, mēs negājām pie jums tikai un vienīgi viena iemesla dēļ. Domājām, ka �ai dienai jums un misis Pri�ardei pārdzīvojumu jau pietiek. Lai jūs pasaudzētu, nolēmām gaidīt. Bez tam, Tenets turpināja, paceldams balsi, kad Pri�ards jau pavēra muti, grasīdamies viņu pārtraukt, bez tam, man jums reizi par visām reizēm jāpaskaidro, ka, lai gan mēs dro�i vien informēsim jūs par izmeklē�anas gaitu, ziņot jums par katru jaunu pavērsienu nebūt nav mūsu pienākums.

-��� Patie�ām! �oreiz sa�utums atkal bija patiess. Jūs neuzskatāt, ka mums kā Ceritijas vecākiem ir tiesības zināt, kas notiek?

-�� Nē, ja informācijas noplūde varētu kaitēt lietas tālākajai virzībai. Man �ēl, bet nē.

-�� Nevajag melot! Pri�ards kliedza. �ēl viņam esot! Un lietu� Jums patie�ām tā ir tikai lieta, vairāk nekas. Pēk�ņi balss pieklusa, un, pametis uz Tenetu lūdzo�u skatienu, viņ� teica: Bet viņa bija mana meita, mans vienīgais bērns� Vai jūs nesaprotat, ka man jāzina. Viņa acīs sariesās asaras. Vai jūs tie�ām to nesaprotat?

Tenets saprata, pat pārāk labi saprata. Viņa vienīgais vairogs �ādos brī�os bija profesionā�lisms, pret kuru arī tagad atdūrās �ī vīra izmisī�gais lūgums. Viņ� papurināja galvu un laipni

sacīja:

-�� Man �ēl, mister Pri�ard. Patie�ām ļoti �ēl. Vienīgais, ko varu apsolīt, mēs sniegsim jums tik pilnīgu informāciju, cik vien iespējams.

Pri�ards vēl brīdi raudzījās viņā stingu ska�tienu, tad piecēlās un nedro�iem soļiem, gandrīz streipuļodams, devās prom, durvīs sadurdamies ar doktoru Mellerdu.

-�� Es patie�ām klauvēju, mazais doktors �ēlabainā balsī iesaucās un pieķērās pie sten�deres, lai atgūtu līdzsvaru, bet troksnis bija tik liels�

-�� Nāc iek�ā, dakter! Jā, diem�ēl nabaga vīrs nevalda pār saviem nerviem� Vai sekcija jau pabeigta?

Mellerds jautājumu ignorēja. īgni saviebies, viņ� ienāca kabinetā un pabīdīja brilles augstāk uz deguna.

-�� Kas tas bija par cilvēku?

-�� �eritijas tēvs. Precīzāk Nataniels Pri��ards. Dakter, vai tev jau ir�

-�� Nataniels? Un es domāju, ka �is vārds aizgājis vēsturē kopā ar viktoriāņiem.

-�� Drīzāk jau kopā ar Veco Derību, Lainhems smaidīdams leica. Viss �is Pri�ardu klans labi iederētos Noasa laikos. Viņ� parakņājās papīros uz galda un izvilka vienu. Hanna Pri�arde tā ir Ceritijas māte. D�ctro Pri�ards, Natanicla brālis. Mērsija Pri�arde, viņa brāļasieva�

-�� Grūti iedomāties baigāku sievi�ķi, Tenets sacīja, atcerēdamies D�etro sievu. Bet vai mēs tagad nevarētu�

-�� D�etro, Mellerds domīgi teica. Nepa�rasts vārds un man kaut ko atgādina�

Tenets saprata, ka nav nozīmes uzbāzties vi�ņam ar jautājumiem par sekciju. Mellerds dro�i vien izbaudīja �o viņu nepacietību un nāks klajā ar informāciju tikai tad, kad pats vēlēsies.

-�� Tāpat tu teici arī par Pri�arda vārdu toreiz, kad apskatīji līķi.

-� Jā, patie�ām.

-� Vai neesi vēl atcerējies, kāpēc?

-�� Tad jau gan būtu tev pateicis, Mellerds īgni atteica. Par ko Pri�ards tā kliedza?

-�� Viņ� domā, ka ir tiesīgs saņemt pilnu infor�māciju par izmeklē�anas gaitu. Un bija satriekts, uzzinot, ka meita viņu mānījusi. Tenets atkār�toja Mellerdam Veronikas stāstu par telegrammu un Ceritijas izdarībām pēc tam. Tu nemaz ne�izskaties pārsteigts, viņ� nobrīnījās.

-�� Patiesību sakot, tāds arī neesmu. Nē, ne mazākā mērā.

-�� Sekcijas ietekmē? -Tenets nenocietās.

Mellerds dziļdomīgi pamāja.

-�� Ja Pri�ards bija tik uztraukts par to at�gadījumu Lieldienās, tad nevaru iedomāties, ko viņ� darīs, dzirdējis �o ziņu.

-�� Kādu zinu? Tenets iesaucās, beidzot zaudējis pacietību.'

Bet tikpat labi viņ� varēja arī nejautāt. Jo skaidra un salta apziņā pēk�ņi uzplaiksnīja ap�jausma, un Mellerda atbilde, kad tā beidzot atskanēja, bija tikai atbalss viņa pa�a domai.

-�� Viņai tikko bijis izdarīts aborts.

"Tad, lūk, kā," Tenets nodomāja. Viņ� bija meklējis pierādījumus savai teorijai par �eritiju, un nu tie atrasti. Nevainīgas meitenes tēls sa�ķīdis tūksto� gabalos. Tiesa, vismaz līdz �im tas viņā nebija izraisījis īpa�as simpātijas, bet nu pēk�ņi viņa sirdī ielija �ēlums. Būt �ādā situāci�jā, ja tavs tēvs ir Pri�ards� Viņa nekad neuz�dro�inātos teikt viņam taisnību. Cik izmisīgi vientuļai gan viņai vajadzēja justies!

-�� Tad redz kur viņa bijusi nedēļas nogalē, ierunājās Lainhems. Cen�anās neizrādīt savas emocijas darīja viņa balsi saspringtu, un Tenets saprata, kāpēc: �obrīd, kad Luīzei draudēja bries�mas zaudēt bērnu, katra doma par abortu viņam �ķita īpa�i pretīga.

Mellerds pamāja.

-�� Dro�i vien.

-��� Bet vai gan iespējams izdarīt abortu bez vecāku ziņas? iebilda ser�ants. Viņai ta�u bi�ja tikai piecpadsmit gadu.

Mellerds nopūtās.

-�� Baidos, ka ļoti iespējams. Jautājumā par �ī fakta neizpau�amību mediķu domas dalās. Ja pie ārsta atnāk jauna meitene un viņ� konstatē grūt�niecību, kā viņam rīkoties tālāk? Daudzi mani kolēģi uzskata, ka uzticē�anās jārespektē. Viņi�

-�� Manuprāt, tas ir klaj� atbildības trūkums! iesaucās Lainhems.

Tenets nemierīgi paskatījās uz Mellerdu. Kā viņ� uzņems �ādu uzbrukumu savai profesijai? Vai aptvers Lainhemam neraksturīgās rupjības cēloņus? Bet ba�as bija veltas. Mazais doktors uzmeta ser�antam asu, vērtējo�u skatienu pār savu briļļu pusmēne�iem, tad īgni sacīja:

-�� Kā jau gribēju teikt, viņi, protams, mēģinās pacienti pārliecināt, ka tas jādara zināms vecā�kiem, bet, ja viņa kategoriski atsakās� Ko ārsts var darīt? Un, Mellerds pacēla balsi, redzot, ka

Lainhems jau atver muti, lai atbildētu uz �o tīri retorisko jautājumu, ja viņa atsakās runāt ar vecākiem un ir iz�ķīrusies par abortu, ko tad? Atkal daudzi mani kolēģi uzskata, ka viņai ir tiesības pa�ai izlemt.

-�� Bet kā bērns �ajā vecumā var izlemt tādu jautājumu? Lainhems protestēja.

-�� Galīgo lēmumu viņai neļauj pieņemt stei�gā, ticiet man. Ir īpa�as konsultācijas�

-� Konsultācijas! Lainhems nicīgi izmeta.

Mellerda izskats liecināja, ka kuru katru brīdi

viņ� zaudēs pacietību. Dziļi ievilcis elpu, viņ� dusmās aiz�ņaugtā balsī sacīja:

-�� Paklausieties, ser�ant, man nav ne laika, ne vēlē�anās tagad apspriest abortu ētisko pusi. Es glu�i vienkār�i iepazīstinu jūs ar faktiem. Proti ja Ceritijai bija nepiecie�amā uzņēmība, viņa varēja iztaisīt abortu bez vecāku ziņas vai piekri�anas. Vai nu kādā Nacionālās veselības aizsardzības iestādē, ja palaimējās�

-�� Palaimējās! nomurmināja Lainhems.

-�� Vai, Mellerds turpināja, uzgriezis muguru Lainhemam un vērsdamies pie Teneta, kādā klīnikā, ja spēja par to samaksāt. Ir pietiekami daudz klīniku, kurās pacientam neuzmācas ar jautājumiem, ja vien viņ� spēj maksāt.

-�� Es nu gan domāju�

-�� Pietiek, Maik, Tenets viņu skarbi pārtrau�ca. Bija zināmas robe�as, kuras pārkāpt nedrīk�stēja pat �ajā situācijā.

Lainhems saviebās, vēl arvien protesta gara pilns, ta�u tūlīt apklusa.

-�� Man gan grūti ticēt, ka Ceritija būtu spējusi maksāt, Tenets turpināja, pat ja vecāki zinā�tu, un esmu gandrīz pārliecināts, ka viņi nekā nezināja� Ja viņa būtu iz�ķīrusies par Na�cionālās veselības aizsardzības sistēmu, vai tas nozīmē, doktor, ka jāgrie�as vietējā nodaļā, pēc dzīvesvietas?

-� Nē, tas nav obligāti. Viss atkarīgs no tā, kur viņa devusies pirmo reizi, ko attiecīgais ārsts ieteicis, un tā tālāk. Bet vai nepastāv iespēja, ka naudu sagādājis bērna tēvs?

Cilvēks ar kuru viņa iepazinās Lieldienās? Laiks tie�ām sakristu.

-� Domāju, ka izslēgts tas nav, Tenets �aubī�damies sacīja.

Mellerds piecēlās.

-�� Es nu ie�u. Tagad tā ir tava problēma. Do�māju, ka tev bija svarīgi to uzzināt pēc iespējas ātrāk. Vēlāk, protams, dabūsi pilnu aprakstu, bet nekā cita īpa�i nozīmīga tur nebija.

-�� Un nāves cēlonis? Tenets ar smīnu vaicā�ja-

Mellerds iesita sev pa pieri.

-� Tev laikam drīz vajadzēs laist mani pensijā, palieku jau pavisam bērna prātā� Starp citu, cēlonis bija visai interesants. Kontrsitiens.

-�� Tie�ām? Tenets par tādu, protams, bija dzirdējis, ta�u personīgajā praksē ar to nebija iznācis sadurties.

Lainhems izskatījās apmulsis.

-� Tā kā būtu dzirdēts, bet�

Izskaidro�ana Mellerdam patika.

-�� Ļoti interesants galvas ievainojuma veids.

-�� Viņ� pacēla no galda pelnutrauku. Iedomā�jieties, ka �is ir cietu�ā galvaskauss. Pēc klasiskā sitiena pa galvu, kas atrodas miera stāvoklī ar neasu priek�metu, un viņ� demonstrēja situāci�ju, ar savilktu dūri sitot pa pelnutrauka sāniem, rodas nejauks galvaskausa lūzums un kaulu �ķembas tiek iedzītas smadzeņu mīkstajos audos, kas atrodas tie�i zem sitiena zonas. Tas ir vis�parastākais galvas ievainojuma veids. Kontrsitiena rezultātā savainota tiek smadzeņu daļa, kas atrodas galvas otrā pusē, un tas notiek, ja kustībā eso�a galva nonāk kontaktā ar stacionāru virsmu.

-�� Viņ� atkal demonstrēja, sizdams ar pelnu�trauku pa Teneta rakstāmgaldu un uzlikdams pirkstu trauka malai tie�i pretī galda un trauka saskares punktam.

Lainhems uzmanīgi klausījās.

-�� Tātad jūs sakāt, ka �eritijai aizvirtņa radītā brūce bija galvas vienā pusē, bet smadzeņu trau�ma otrā.

-�� Pareizi. Uzskata, ka sitiena brīdī notiek smadzeņu audu kompresija, kā arī membrānas un asinsvadu plīsumi sakarā ar rotācijas spēku iedarbību, kas liek smadzenēm galvaskausā pārvietoties pēc tam, kad galva jau ieņēmusi miera stāvokli.

-�� Tātad viņa sviesta pret durvīm ar ievēroja�mu spēku, Tenets secināja.

-�� Tas nebūt nav obligāti. Ja viņa, piemēram, zaudējusi līdzsvaru un balstījusies uz labās kā�jas�

-�� Vai uz ķermeņa paliku�as kādas pēdas no tā grūdiena vai sitiena, kas triecis viņu pret �īm durvīm?

-Tikai viegls nobrāzums sejas un kakla laba�jā pusē.

-� Kā tas varēja rasties?

-�� Nu, uz to atbildēt var tikai ar minējumu vai pieņēmumu, pieceldamies teica Mellerds. Un tas jau ir tavs darba lauks, ne manējais. Un nu man jāiet, jau atkal �eit esmu par ilgu.

-�� Vēl tikai viens jautājums, Tenets ātri iebilda, kad Mellerds jau devās uz durvīm.

Mellerds apstajas un pagriezies paskatijas Tcnetā pār brillēm.

-� Kāds?

-�� Vai uz sejas viņai bija redzamas kādas kos�mētikas pēdas?

-� Jā, bija. Gan visai nedaudz. Galvenokārt ap acīm. Skropstu tu�a, ēnas. Kāpēc tas tevi in�teresē?

-� Tāpat vien, ienāca prātā. Bet paldies tev, ka atnāci!

-�� Khm� dakter, Lainhems bija piecēlies kājās un izskatījās nokaunējies. Man �ēl, ka tā iekarsu.

Mellerda acis virs brillēm iedzirkstījās.

-�� Ja es atvainotos katru reizi, kad zaudēju savaldību, es būtu bagāts cilvēks. Būs jau labi.

Tenets nopriecājās, ka Lainhems atbrīvojis viņu no nepatīkamā pienākuma �ajā kutelīgajā situācijā izteikt viņam rājienu. Atzinīgi pamājis ar galvu, viņ� teica:

-Nu, tad, Maik�

-��� Vienu acumirkli, ser! Pirms pārejam pie citas tēmas, kāpēc jūs uzdevāt �o jautājumu? Nu par kosmētiku.

-�� Padomājiet, Maik! Vai jūs atceraties redzē�jis jebkādus kosmētikas piederumus starp viņas lietām? Somā? �emodānā? Viņas istabā?

-�� Nē. Bet es vēl arvien nesaprotu. Kā jums ienāca prātā to jautāt?

Tenets piecēlās.

-�� Laiks iet. Pastāstī�u pa ceļam uz Lenternstritu. Mēs ta�u norunājām vēl vienu tik�anos ar Veroniku, atcerieties!

-�� Redziet, Maik, viņ� turpināja, kad abi jau sēdēja ma�īnā, vakar ceļā uz mājām sāku do�māt.. .

Lainhems novaidējās.

-�� Kā to saprast?

-�� Tas bija bezcerības vaids. Kad jūs tā sakāt, tad es jau zinu, ka dzirdē�u kaut ko tādu, par ko man arī pa�am būtu vajadzējis iedomāties, ja vien nepietrūktu apķērības.

-� Jūs nevēlaties vairāk dzirdēt?

-�� Glu�i otrādi. Degu nepacietībā. Esmu ma�zohists.

-�� Kā jau teicu, ceļā uz mājām sāku domāt. Par �eritiju. Mēģinādams salikt pa plauktiņiem visu to informāciju, ko vakar ieguvām.

-�� Es darīju to pa�u, Lainhems rezignēti tei�ca, bet nenonācu pie jautājuma par kosmētiku.

-�� Vai jūs klausīsieties, vai ne? Ja gribat kaisīt sev pelnus uz galvas, tad dariet to! Ja ne, klausie�ties un domājiet ar galvu, kuras prāta spējas jūs pastāvīgi ap�aubāt!

Lainhema pa��austī�ana Tenetu vienmēr kai�tināja. Viņ� saprata, ka nevajadzētu uz to reaģēt �ādā veidā, jo labi sen bija aptvēris, ka pa�kritikas izvirdumi ir tikai barometrs, kas atspoguļo viņa noskaņojumu. Kad Lainhems jutās labi, no tiem nebija ne vēsts. Ja gadījās kādas domstarpības ar sievu vai prasīgo un kategorisko māti, ser�anta ticī�ba savām spējām kusa kā sniegs saulītē. �obrīd viņu, protams, nomoka nemiers par Luīzi.

-�� Redziet, Tenets sacīja, visvairāk mani nodarbināja jautājums, kāpēc viņas āriene ne mazākajā mērā neatbilda tam priek�statam, kādu radīja Veronikas stāsts, par paklīdu�u meiteni. Atbilde bija�

-�� � Ka viņa neuzdro�inājās krāsoties bailēs no tēva.

-�� Pilnīgi pareizi. Un tomēr grūti iedomāties �ādā lomā meiteni, kas izskatās pēc divpadsmit�gadīgas skolnieces.

-�� Ir daudz vīrie�u, kam patīk tie�i mazas mei�tenes.

-�� Varbūt. Bet tas, kuru aprakstīja Veronika, tas, ar kuru viņa sasitusies kopā vilcienā, nelikās esam tāds.

-�� Taisnība. Pārāk jauns. Un apģērbs� Iz�klausījās pēc tāda, kam pie meitenēm piekri�ana, vai ne?

-�� Glu�i pareizi. Un tad es iedomājos bet ja nu viņa būtu izskatījusies citādi? D�insos, ar vaļējiem matiem, nedaudz uzkrāsojusies, viņa pārvērstos līdz nepazī�anai.

-�� Jūs gribat teikt, ka viņai patie�ām biju�as arī citas drēbes?

-�� Jā. Un tādā gadījumā kur viņa tās būtu glabājusi?

-Skaidrs� Pie Veronikas, protams!

-� Tie�i tā.

-��� Un tas izskaidro, kāpēc pirmdien viņa negāja vis tie�i uz māju, bet vispirms iegriezās Lenternstrītā, lai pārģērbtos.

-�� Pareizi. Mums, protams, nenāca ne prātā likt Kārsonam noskaidrot, kā viņa bija ģērbusies, kad izkāpa no vilciena.

-�� Nedz arī pajautāt Veronikai vakar vakarā.

-� Tobrīd vēl nebiju tik tālu aizdomājies.

-�� Ta�u arī viņa pati ne ar vārdu neminēja, ka Ceritija viņas mājā kaut ko būtu atstājusi.

-�� Par to nav jābrīnās. Viņa bija ļoti uzbudinā�ta, un iemeslu tam netrūka.

-�� Cerēsim, ka pa �o laiku viņa būs kaut cik nomierinājusies. Lainhems apstādināja ma�īnu Hod�isu mājas priek�ā, un abi izkāpa.

Dienā Lenternstrītā �ķita vēl nomāco�āka nekā naktī. Izskatījās, ka tikai kādas �etras vai piecas mājas no aptuveni �etrdesmit bija apdzīvotas. Mazītiņie dārziņi ielas pusē, ko apņēma nodrupu�u ķieģeļu �ogi, bija bez vārtiem un ar visādu drazu piemētāti. Atlūzu�as noteku caurules ka�rājās gar sienām, kas izskatījās noglumēju�as un aļģēm apaugu�as, ar dēļiem aizsistu logu rindas pie�ķīra ielai drūmu un draudīgu izskatu.

Lainhcms saviebās.

-� Diezgan baiga iela, vai ne?

-�� Dro�i vien ari visādu sala�ņu un noziedzīgu elementu te netrūkst. Nesaprotu, kāpēc viņas nepārceļas uz kādu citu vietu.

-�� Varbūt taupības dēļ. Atraitnei, kam vēl skolojama meita, dzīve nav viegla.

"Lainhemam �ādas grūtības, protams, nav sve�as," Tenets nodomāja. Ser�ants jau se�u gadu vecumā bija zaudējis tēvu, un misis Lainhema otrreiz tā arī neapprecējās.

-� Varbūt.

Misis Hod�isa pavēra durvis, kurām priek�ā bija ķēde.

-�� Baidījos, ka tas atkal varētu būt misters Pri�ards, viņa paskaidroja, laizdama atbraucējus iek�ā. Un pār manu slieksni viņ� savu kāju vairs nespers.

-�� Jā, mēs dzirdējām, ka viņ� pie jums �orīt bijis.

-�� Pēc viņa domām, �eritijas nāvē vainojama esmu es, tāpēc ka piektdienas rītā nepaziņoju viņam par Veronikas slimību! It kā pats, aiz�braukdams uz Birmingemu un man par to ne vārda neteikdams, būtu bez kādas vainas. Jums vajadzēja dzirdēt, kā viņ� te ārdījās, uzbrukdams Veronikai, kura esot samaitājusi viņa zelta gaba�liņu, viņa Ceritiju, kura, protams, bijusi tīra un balta kā sniegs. �o jautājumu nu es viņam no�skaidroju, varat man ticēt. Un sadevu, kā pienā�kas.

-� Tā mēs nopratām.

Viņa saviebās.

-�� Ak vai! Un tie�ām viņ� metās virsū arī jums? Man ļoti �ēl. Apsēdieties, lūdzu, abi divi!

Tenets pamanīja, ka viņa izskatās pārguru�i. Seja bija dzeltenpelēka, acis no negulē�anas ap�sarku�as. Un tomēr viņā jautās kāds gai�ums, kura vakar vēl nebija.

-�� Esam ieradu�ies, lai vēlreiz parunātos ar Veroniku, misis Hod�isa, Tenets viņai laipni atgādināja. Kā viņa �orīt jūtas?

Klēpī gulo�ās rokas sa�ņaudzās.

-� Diem�ēl viņa vēl guļ.

-� Es ļoti atvainojos, bet mums patie�ām būtu ārkārtīgi svarīgi viņu satikt.

Viņa pievērsa Tenetam cie�u, domīgu skatienu.

-��� Varbūt jums jāzina, ka� vakar pēc jūsu aizie�anas mums ar Veroniku bija gara saruna.

Tenets klusēja un gaidīja.

-�� Es nevarēju to tā atstāt. Viņa bija tik nelai�mīga. Kad uzgāju aug�ā, dzirdēju, kā viņa savā istabā raud� Un zināju, ka nespē�u aizmigt. Sapratu, ka viņa laikam ir pārliecināta, ka iz�darījusi kaut ko �ausmīgu, ja tik ļoti baidās, ka es to varētu uzzināt. Bet galu galā viņa ir mana meita un mans vienīgais tuvais cilvēks. Dzīvot tā turpmāk nav iespējams. Ko gan es varu zaudēt? Un es iegāju pie viņas. Sākumā viņa negribēja pat klausīties, aizspieda ar rokām ausis, bet beigu beigās man izdevās viņu pārliecināt, ka, lai ko viņa būtu izdarījusi, manas jūtas pret viņu tas neiespaidos� Un tad viņa izstāstīja.

Misis Hod�isa brīdi vilcinājās.

-�� Jums varbūt liksies, ka ir muļķīgi to tik ļoti pārdzīvot, bet jūs nepazināt Veronikas tēti. Viņ� bija goda vīrs caur un cauri, sirds�ķīsts un vien�mēr taisnprātīgs. Man liekas, tie�i tādēļ viņa tik ļoti cieta� Juta, ka nav bijusi viņa cienīga un arī mani pievīlusi� Misis Hod�isa apsēdās krēslā taisnāk un izaicino�i paskatījās Tenetā. Re�dziet, viņa bija zagusi.

Tenets pamāja ar galvu.

-�� Skolā.

Viņa izskatījās ārkārtīgi pārsteigta.

-� Jūs zinājāt?

-�� Uzminēju. Man bija saruna ar mis Ben�u, un cita starpā viņa minēja, ka drīz pēc viņas stā�anās pārzines amatā skolā novērotas sīkas zādzības. Un, tā kā jūs man jau bijāt stāstījusi par Veronikas bēdām un savu nespēju veltīt viņai pietiekami daudz uzmanības tajā laikā, es�

-�� Mis Ben�a ta�u nezina par Veroniku, vai ne? misis Hod�isa izbailēs iesaucās.

-�� Nē, protams, ne. Kā jau teicu, �is fakts tika minēts, tikai garāmejot, un nekādi nesaistījās ar Veroniku, varat man ticēt.

Misis Hod�isas atvieglojums bija acīmre�dzams.

-�� Paldies Dievam. Veronika to nepārdzīvotu, ja skolā viss nāktu zināms.

-�� �eritija dro�i vien izsekoja Veroniku un pēc tam sāka diktēt viņai savus noteikumus.

-Jā. Kādu dienu viņa Veroniku pieķērusi. Sā�kumā neko neesot teikusi, bet drīz sākusi sekot visur pa pēdām, un Veronika neiedro�inājusies atzīties, ka nevēlas ar viņu draudzēties� Visu laiku dzīvojusi bailēs, ka �eritija varētu viņu nodot. Un tā pamazām �eritija panākusi, ka visu brīvo laiku abas pavadīju�as kopā un arī skolā vienmēr turēju�ās kopā� Kā es jau sajutu,

Veronikai viņa nepavisam nav patikusi, un tikai aiz bailēm no tā, kas varētu notikt, ja viņa atteik�tos, mana meita paklāvusies �eritijai. Un visu �o laiku notiku�ais nekad nav ticis pieminēts, vis�maz atklāti ne� Tikai �ad un tad �eritija tā zīmī�gi paskatījusies� Un tad, mēnesi vai divus pirms Lieldienām, pienācis liktenīgais brīdis. �eritija izdomājusi, ka abām jābrauc uz Dorsetu, bet Veronikai �is plāns nav paticis. Viņa gribējusi pa�likt mājās pie manis, jo sapratusi, ka man vienai pa�ai svētki būs ļoti bēdīgi� Ta�u �eritija nav piekāpusies un pirmo reizi atklāti draudējusi. Ne tie�i un atklāti teikusi, ka izstāstīs, ko zina, bet viltīgi un nejauki izmetusi: "Cik bēdīgi būtu, ja tava māte uzzinātu�" Un kādu citu reizi: "Vai nebūtu briesmīgi, ja to uzzinātu mis Ben�a� ja par to padzirdētu meitenes�" Un tā beigās Veronika padevusies. Doma par to, ka visi rādīs ar pirkstiem un teiks "zagle", bijusi nepane�sama. Misis Hod�isa sakoda zobus, un �okļu muskuļi redzami saspringa. Ja es būtu zinājusi, kas notiek� viņa drūmi izdvesa. t

"Kas tad būtu?" Tenets klusībā nodomāja. Vai misis Hod�isas niknums pret �eritiju tie�ām pāraugtu tādā rīcībā, kā to bija paredzējis Lainhems? Strīds, neapvaldītās dusmās pacelta ro�ka�

Tādā gadījumā misis Hod�isa bija izcila ak�trise. Viņ� nespēja ticēt, ka viņa to visu būtu notēlojusi. Ta�u nedrīkstēja arī aizmirst, cik liels bija risks, ko viņa uzņēmās. Visparastākais cil�vēks ir spējīgs uz neaprēķināmu rīcību, ja ir ap�draudēti viņa dzīves pamati.

Misis Hod�isa neizpratnē purināja galvu.

-�� Es nespēju to aptvert. Es vēl arvien nevaru noticēt, ka Veronika būtu spējīga� Bet viņa pati man to stāstīja, tāpēc jātic vien ir. Nesaprotu, kas viņu uz to pamudinājis. Zagt� Viņas tēvs kapā apgrieztos uz otriem sāniem.

-�� Misis Hod�isa, Tenets maigi teica. Vai atceraties mūsu vakardienas sarunu?

Viņa piekrīto�i pamāja.

-�� Jūs man stāstījāt, cik smagi jūs skāra vīra nāve un kā vēlāk pati sevi vainojāt vienaldzībā pret Veronikas pārdzīvojumiem.

-� Jā, bet es nesaprotu�

-�� Misis Hod�isa, vai jūs nezināt, ka zādzība, kuru izdara līdz tam godīgs bērns, uzskatāma par saucienu pēc palīdzības?

-�� Kā jūs to domājat?

-�� Tas ir mēģinājums pievērst sev uzmanību. Bie�i tas sākas, apzogot vecākus, kuru mīlestības pietrūcis. Vai neatceraties varbūt arī jums tajā laikā zuda nauda?

Misis Hod�isa pārvilka ar plaukstu pār seju.

-�� Kad jūs tā sakāt� Jā, atceros. Bet vainoju pati sevi. Biju ta�u tādā stāvoklī, ka īsti neap�zinājos, ko daru�

-�� Ļoti var būt, ka, neko nepanākusi mājās, viņa sāka zagt skolā.

Tenets vēroja, kā teiktais pamazām aiziet līdz viņas sapra�anai.

-�� Vai jūs gribat teikt� vai tas nozīmē, ka vainīga esmu es?

Tenets, juzdams viņai līdzi, nepacietīgi pa�purināja galvu.

-��� Es domāju, ka �obrīd nav būtiski, kas vainīgs. Svarīgi ir saprast, kur bijusi kļūda un kāpēc tā noticis. Lai varētu sasiet pārrautos pavedienus un sākt vēlreiz no gala. Gribu tikai izteikt savu pārliecību, ka zag�ana nav Veronikas raksturā jau tas vien, kā viņa centusies no jums to noslēpt, rāda, cik ļoti viņa kaunas no tā, ko iz�darījusi, cik ļoti to pārdzīvo un ka notiku�ā pa�matā ir īpa�i apstākļi. Manuprāt, vainīgā mek�lē�ana nevienam nekādu labumu nenesīs. Tas, ko jūs tikko stāstījāt, ļauj cerēt, ka jūs ar Veroniku atkal viena otru esat atradu�as, un, kas zina, var�būt kopā pārciestais darīs jūs tuvākas, nekā .jeb�kad agrāk esat biju�as.

Misis Hod�isa vērīgi klausījās.

"Ak Dievs," Tenets nodomāja, "atkal esmu sācis sprediķot. Atkal lienu citas profesijas dārzi�ņā. Atliek man iebraukt �ajās sliedēs un aiziet. Ja Lainhems sāks smīnēt, es, goda vārds�"

Bet a�s skatiens sāņus vēstīja, ka ser�anta se�ja pau� vislielāko nopietnību.

-�� Jā� misis Hod�isa sacīja. Jā, es to saprotu� Tad, brīdi klusējusi, piebilda: Kat�rā ziņā par to, ko jūs teicāt, man vēl ilgi būs jā�domā. Paldies!

"Un tā tu dari savu darbu," kāda ironiska balss �ukstēja Tenetam ausī. Bet viņ� tikai pa�smaidīja un atteica:

-�� Nu, labi.

-� Es tikai gribētu jums vēl kaut ko pajautāt, misis Hod�isa ba�īgi ierunājās.

-�� Ko tad?

-�� Mis Ben�ai tas viss ta�u nebūs jāzina, vai

ne?

-� Gandrīz dro�i varu teikt, ka ne. Bet, ja nu ap�stākļi to prasītu, apsolu jums, ka tālāk �ī informā�cija netiks laista. Viņa ir ļoti saproto�a sieviete.

-�� Jūs patie�ām tā domājat?

-�� Jā. Un tagad, misis Hod�isa, ja mēs varētu runāt ar Veroniku�

Viņa pielēca kājās, un kustības pēk�ņi atkal bija kļuvu�as enerģiskas un mundras.

-�� Ie�u paskatīties, vai viņa piecēlusies. Ja vēl nebūs, jums nāksies da�as minūtes uzgaidīt.

Tenets pasmaidīja.

-� Neraizējieties! Mēs pagaidīsim.

Tiklīdz durvis bija aizvēru�ās, Lainhems sacīja:

-� Atkal desmitniekā!

-�� Par ko jūs runājat?

-�� Par zag�anu. Jums atkal bija taisnība. Te jau tīri vai trakam jāpaliek. Vispirms jūs uzminat par zag�anu, tad par kosmētiku� Kā te cilvēks lai tiek vaļā no mazvērtības kompleksa?

-�� Paklausieties, Maik, nevajag tā sabiezināt krāsas! Tie abi ir tikai otrā plāna fakti.

-�� Otrā plāna! Labi, pa�i par sevi tie varbūt nav pārāk svarīgi, bet viens noveda pie secināju�ma, ka Ceritija nodarbojusies ar �antā�u, otrs ļāva konstatēt, kur viņa glabājusi savus loriņus�

-�� Mēs to vēl nezinām, Maik, tas ir tikai mi�nējums.

-�� Tie�i �ie jūsu minējumi jau mani tracina. Minējums! Varu derēt uz piecīti, ka jums būs taisnība� Nē! Ņemu savus vārdus atpakaļ. Ar piecī�iem nevaru tā mētāties, deru uz kausu alus�

Tenets iesmējās.

-� Lai iet!

-�� Ko es daru! Laikam esmu galīgi traks. Mēs ta�u abi zinām, ka jums taisnība.

-�� Vēl ne, bet drīz uzzināsim.

Abi sasmaidījās, kad uz kāpnēm atskanēja soļi. Tenets samanīja pakrūtē gaidām raksturīgo tuk�uma sajūtu. Viņa pieņēmumam jāapstiprinās. Bija svarīgi, lai Ceritija būtu atstājusi savas man�tas �eit. Tajās vēl daudz kas varēja atrasties�

Mirkli vēlāk istabā ienāca misis Hod�isa un tūlīt aiz viņas Veronika. Tāpat kā māte, ari mei�tene izskatījās bāla un ļoti nogurusi. Bez smiņķa, kas seju bija klājis vakar, viņa �ķita daudz jaunā�ka.

-�� Ā, Veronika, Tenets teica ar uzmundri�no�u smaidu. Ceru, ka �orīt jūties labāk? Tad, negaidījis atbildi, turpināja: Mēs esam at�nāku�i, lai paņemtu Ceritijas mantas.

-�� Mantas? iesaucās misis Hod�isa. Un tad ar atvieglojumu balsī piebilda: Ak tā, d�insus un visu pārējo� Meitiņ, uzskrien aug�ā un nones tās lejā!

Veronika steig�us pazuda.

Lainhems aiz misis Hod�isas muguras tēlotā izmisumā pārgrieza acis.

Tcnetam vajadzēja saņemties, lai saglabātu nopietnību.

-�� Vai jūs zinājāt, ka viņa �eit atstaj savas lie�tas?

-��� Protams. Kāpēc gan ne? Ir jau tikai viena neliela soma� Man tās meitenes bija �ēl, viņa, kā aizstāvēdamās, piebilda. Nekādas simpāti�jas es pret viņu nejutu, bet �ēlumu gan. Ar tādu tēvu� Viņa jau gandrīz degunu nedrīkstēja no�ņaukt bez viņa piekri�anas. Un salīdzinājumā ar citām sava vecuma meitenēm� Un viņa ta�u lūdza manu atļauju, vai ne, meitiņ?

-�� Kādu atļauju, mamm?

-�� Atstāt to �eit, misis Hod�isa pamāja uz lielu neilona mugursomu Veronikas rokā.

-� Jā, kā tad.

-�� Tur jau bija tikai pāris drēbju gabalu. D�in�si un vēl �is tas� Un kaut kas no kosmētikas. Tēvs viņu būtu drizāk turējis aiz atslēgas, nekā ļāvis valkāt bikses, vai ne, Veronika? Un kas at�liecas uz kosmētiku� Viņa izpratnē tas būtu tik�pat briesmīgi, kā kļūt par ielas meitu.

-�� Un kad Ceritija �is drēbes valkāja? Tenets jautāja. Ja viņa tajās parādītos uz ielas, vecāki viegli varētu uzzināt.

-�� Parasti pie mums mājās, Veronika at�bildēja. Viņa mēdza ierasties sestdienās, tad pārģērbās d�insos, uzkrāsojās, un mēs klau�sījāmies popmūzikas plates.

-�� Taisnību sakot, es to atbalstīju, misis Hod�isa sacīja. Tādā veidā viņa man likās nor�mālāka. Tā jau bija tikai tāda nevainīga iz�klaidē�anās, vairāk nekas.

"Vai tie�ām nevainīga?" Tenets nodomāja. Bet varbūt tā deva vielu Ceritijas fantāzijai, stiprināja viņas dumpības garu? Varbūt �os zag�tos mirkļus aizraujo�us un pikantus darīja apzi�ņa, ka viņa spēj izlauzties no tēva ierobe�ojumu krātiņa, un tā savukārt pamudināja izmēģināt arī bīstamākus ceļus, kā tēvam iespītēt?

-� Tu teici: "Parasti pie jums mājās�"

-�� Nu, jā, bet viņa �īs drēbes uzģērba arī Liel�dienās, ceļā no Dorsetas uz mājām, Veronika stāstīja. Atpūtas namā meitenēm nebija atļauts valkāt bikses.

Misis Hod�isa sa�utumā nokrem�ķinājās un nomurmināja:

-� Vienkār�i smieklīgi.

-�� Viņa pārģērbās vilciena tualetē, Veronika piebilda.

-�� Un �ajā nedēļas nogalē?

-�� Prombraucot viņai tās nebija kājās, bet at�grie�oties gan.

-�� Un pārģērb�anās notika �eit, pa ceļam no stacijas uz mājām?

-� Jā. Arī seju viņa tad nomazgāja.

Tenets pastiepa roku pēc somas.

Vai drīkstu apskatīt?

Veronika viņam to pasniedza. Tenets juta, ka Lainhems raugās uz somu tādā pa�ā nepacietībā kā terjers uz �urku alu. Citos apstākļos Tenets �ajā brīdī būtu atvadījies un devies prom, lai so�mas saturu mierīgi pārbaudītu savā kabinetā. Ta�u �odien viņ� tā nerīkojās. Viņ� domāja patiesību sakot, cerēja, ka atraduma sakarā vēl vajadzēs iztaujāt Veroniku. Uzlicis somu uz ceļiem, viņ� atvilka rāvējslēdzēju un iztaustīja tās saturu. Jā, te tas bija� Viņa pirksti uzvaro�i sakļāvās ap garenu priek�metu un izvilka to die�nasgaismā.

Pārējie trīs raudzījās tajā kā hipnotizēti.

Pagriezies sāņus tā, lai kabatas portfeļa sa�turs abām sievietēm nebūtu redzams, Tenets pār�baudīja to ar mierīgām, nesteidzīgām kustībām, kas ne mazākajā mērā nenodeva viņa satrauku�mu. Ja viņa domu gaita bija pareiza, tad �ajā mazajā ādas somiņā vajadzēja atrasties mīklas atminējumam. Tai vajadzēja būt pareizai� Ta�u izskatījās, ka �oreiz viņ� bija maldījies. Vēstules, kuru viņ� bija cerējis atrast, somiņā nebija. Tur atradās tikai �ūksnītis piecu mārciņu bankno�u (cik tie�i viņ� pārbaudīs vēlāk) un atsevi�ķā nodalījumā kāda fotogrāfija. Varbūt tā palīdzēs?

Tenets piegāja pie loga, kur bija gai�āks. Viņam pretī smaidīja Ceritija jāteniski uz moto�cikla, d�insos un ar dzeltenu ķiveri galvā. Un, jā� Viņ� apmierināts pamāja ar galvu. Reģistrā�cijas numurs bija skaidri redzams. Viņ� pasniedza fotogrāfiju Lainhemam, kur� tūlīt saprata, kas par lietu. Abi pārmija apmierinātus skatienus.

-�� Parādiet to Veronikai, ser�ant!

Tenets gaidīja, kamēr misis Hod�isa un mei�tene pētīja fotogrāfiju.

-�� Vai jūs zināt, kam pieder �is motocikls?

Abas purināja galvas.

-�� Lai gan� teica Veronika.

-Jā?

-�� Tas varētu piederēt tam puisim, kuru viņa satika vilcienā Lieldienu brīvlaikā. Viņa man par to stāstīja. Un viņam rokā bija motociklista ķivere, kad abus redzēju Pedingtonas stacijā, es jums jau stāstīju.

Tenets paņēma fotogrāfiju atpakaļ. Pie tās vairs nebija ko kavēties. Un atrast motocikla īpa�nieku nebūs grūti. Bet bija vēl viens jau�tājums, pie kura viņ� gribēja atgriezties.

-�� Es vakar tev jautāju, vai �eritijai bija kāds paziņa, kur� nēsā brilles ar bieziem stikliem�

Viņ� vēl nebija pabeidzis teikumu, kad Vero-* nika jau purināja galvu.

-� Es ta�u teicu nē.

-�� Cerēju, ka pa �o laiku tu varbūt būsi kaut ko atcerējusies.

Bet meitene palika pie sava "nē", un viņ� pie savas pārliecības, ka viņa melo. �obrīd nebi�ja nozīmes turpināt, viņa acīmredzot neko vairāk neteiks.

Pateicies abām par pretimnāk�anu, viņ� de�vās prom.

-�� Interesanti, kāpēc viņa melo par to briļļai�no, Lainhems sacīja, kad abi sēdēja ma�īnā.

-� Varbūt grib pasargāt?

-� Bet kāpēc ?

-��� Aiz biedriskuma? Varbūt ari viņ� iekritis Ceritijas tīklos? Tie, kas sāku�i nodarboties ar �antā�u, reti kad aprobe�ojas tikai ar vienu upu�ri. Ja Veronika viņu pazīst, varbūt pat lolo siltas jūtas un nojau�, ka Ceritijai pār viņu bijusi kāda vara�

-�� Nav izslēgts. Bet ar to fotogrāfiju gan mums paveicās, vai ne, ser?

-�� Tāpēc, ka salasāms reģistrācijas numurs? Jā. Tiklīdz būsim galā, piezvaniet uz Meidstounu un palūdziet, lai ielai� to datorā!

-�� Ja negadās kaut kas ārkārtējs, �is zellis mums ir rokā, Lainhems jūsmoja.

-� Varbūt.

Gadu gaitā Tenets bija iemācījies, ka dro��āk ir ar cerībām neaizrauties. Ta�u zināja, ka Lainhema satraukums pielipis arī viņam pa��am, kad ser�ants nolika klausuli un uzvaro�i paziņoja:

-�� Rokā ir, ser! Deivids Viljamss, Brinmora terasē 10, Kardifā.

-�� Lūk, kur Severnas tills, ser!

Tenets zināja, ka apmierinājuma izteiksmi Lainhema balsī radīja nevis pats slavenais piekaramais tilts, bet apziņa, ka viņi tuvojas sava ceļojuma mērķim.

Viņ� atzinīgi nopētīja tilta lokus, kas tiecās debesīs, lai tūlīt atkal kristu lejup.

-�� Iespaidīgs, vai ne?

Tikko dators bija izdevis Viljamsa adresi, Tenets nolēma, ka uz Dienvidvelsu jābrauc tajā pa�ā pēcpusdienā. Lainhemam jau no pa�a sāku�ma �ī ideja nepatika.

tKāda jēga dzīties tik tālu, ja mēs zinām, ka viņ� dzīvo Londonā?

-��� Bet nezinām, kur. Un �ādā veidā mēs to varētu noskaidrot. Ķerieties pie darba un dabūjiet izbrauk�anas atļauju! Es gribētu doties ceļā starp vieniem un diviem, ja iespējams.

-�� Bet� divi simti jūd�u turp un divi simti at�pakaļ tikai adreses dēļ?

-� Tas nav glu�i tik vienkār�i, kā izskatās.

-�� Bet kāpēc mēs nevarētu palūgt Kardifas kolēģus, lai noskaidro to mūsu vietā?

-� Jums taisnība, varētu. Tomēr es labāk gribu braukt pats.

-Bet�

-�� Ja jūs vēlreiz teiksiet "bet", es� Paklau�sieties, Maik, mēs brauksim, un viss! Vismaz es brauk�u. Tad laipnākā balsī Tenets piebilda: Maik, es saprotu, ka jums �obrīd grūti aizbraukt no Starrendenas. Ja jūs gribētu palikt mājās, es neiebildī�u.

Lainhems piesarka. Ginekologs bija ap�stiprinājis, ka stimulācija būs nepiecie�ama, ta�u atteicās minēt konkrētu laiku. Luīze atradīsies pastāvīgā ārstu uzraudzībā neko vairāk viņ� nebija uzzinājis.

-�� Ne jau tur tā lieta, ser. Ak, sasodīts, tais�nību sakot laikam tomēr tur. Kaut gan ātrāk par rītdienu vini neko neuzsāks.

-�� Jūs raizējaties, ka nevarēsiet viņu �ovakar apciemot, vai ne?

Lainhems nelaimīgi pamāja ar galvu.

-�� Tādā gadījumā palieciet mājās! Man nebūs grūti sarunāt sev citu �oferi.

-� Bet es labprāt brauktu, ser�

Tenets norija dusmas.

-�� Paklausieties, un ja nu jūs aiztecētu uz slimnīcu tagad un palūgtu, lai jūs uz brītiņu ielai�?

-� Vai jūs domājat, ka tas būtu iespējams?

-�� Mēģināts ta�u nav zaudēts. �ajos apstākļos viņi varētu taisīt izņēmumu�

Tā arī notika, un pēc �etrdesmit piecām mi�nūtēm Tenets un Lainhems jau bija ceļā. Memberijas benzīna uzpildes stacijā a�i izdzēru�i tasi kafijas, viņi apmainījās vietām, un tā līdz �im viss bija gājis gludi. Ceļ� M 25 bija pavisam tuk�s, un, lai gan garlaicīgajā posmā pa A 322 caur Bizliju, Beg�otu un Breknelu nācās braukt lēnāk, nokļuvu�i uz M 4, viņi traucās ar septiņ�desmit jūdzēm stundā un pēc pusstundas cerēja sasniegt ceļamērķi.

-�� Kad tilts vēl nebija uzcelts, cilvēki esot stundām ilgi gaidīju�i rindā, lai pārceltos uz otru krastu ar veco prāmi, Tenets nomurmināja, raudzīdamies mirdzo�ajā ūdens klaidā.

-�� Kāpēc jūs teicāt: "Tas nav glu�i tik vien�kār�i, kā izskatās"? Lainhems pēk�ņi ievai�cājās.

-�� Ko?

-�� Kad es teicu, ka nav vērts braukt divi simti jūd�u turp un divi simti atkal atpakaļ tikai ad�reses dēļ.

-�� Ak, jā� Neņemiet ļaunā, bet uz �o jautāju�mu es atbildē�u vēlāk. Atpakaļceļā. Iespējams, ka maldos�

Lainhems sarauca pieri. Viņam nepatika ne�ziņa. Tenetam savukārt nepatika sniegt paskaid�rojumus pirms laika. Un galu galā tas bija tikai minējums�

Tenets no jauna pievērsās apkārtējai ainavai. Viņ� Velsā bija pirmo reizi un no�ēloja, ka jābrauc tādā ātrumā un tādā uzdevumā. Garām zibēja ceļa zīmes velsie�u valodā, radīdamas ie�spaidu, ka viņi iebrauku�i sve�ā zemē, un ainava strauji mainījās. Priek�ā slējās pakalni, kuros ganījās aitas, un arvien jūtamāks kļuva kalnu tu�vums. Pat zāle pļavās izskatījās sausāka, asāka, cilvēka rokas mazāk skarta un netie�i brīdināja, ka tālāk daba kļūs vēl me�onīgāka. Apbraucot Ņūportu, Tenets iedomājās, cik jauki būtu bijis, ja blakus sēdētu D�ouna un viņi divi vien dotos kalnos pavadīt tur brīvās dienas. Tādā gadījumā tuvoties tiem vajadzētu nesteidzīgāk, caur �epstovu, varbūt�

-�� Kardifa, Lainhems apmierināti konstatē�ja. Te mums jānogrie�as.

-�� Jābrauc esot cauri pilsētas centram. Laiku gan neesam izvēlēju�ies pa�u piemērotāko, vai ne?

Pulkstenis rādija bez ceturk�ņa pieci, un satiksmes straume ar kairu brīdi kļuva blīvāka. Aizvilku�ies pa Ņūportroudu līdz pilsētas cen�tram, viņi iegriezās pieklājības vizītē pie Kardifas kolēģiem, no kuriem saņēma norādījumus, kā ātrāk nokļūt Brinmora terasē. Ceļamērķi viņi sasniedza īsi pirms se�iem.

-�� �ejienes arhitektūra gan nav manā gaumē, Lainhems sacīja. Ko jūs par to domājat?

-�� Cilvēkam palaikam patīk tas, pie kā viņ� pieradis.

�ie acīmredzot bija velsie�u vienkār�o ļau�u mitekļi: �auras, mazas, no rupji kaltiem akmens klu�iem būvētas mājiņas ar spilgti krāsotām logu apmalēm. Desmitais numurs lepojās ar īpa�i in�dīgu oran�rozā toni. Kad Tenets pieklauvēja pie durvīm, tīkla aizkari pie pirmā stāva loga viegli sakustējās.

-�� Misis Viljamsa?

Mazais pusmū�a sievi�ķis raudzījās aug�up Tcnetā kā aizdomu pilns zvirbulis. Asi sejas vaibsti, izdilis, stūrains ķermenis ar mezglainām locītavām. Galvu kā turbāns apņēma zila �ifona �alle, kurai cauri spiedās matu rullī�u aprises.

-�� Ko jums vajag?

-�� Mēs gribētu mazliet aprunāties ar misteru Deividu Viljamsu. Tenets stādījās priek�ā un parādīja savu apliecību.

Pametusi skatienu apkārt pa ielu, viņa sacīja:

-�� Labāk ienāciet uz brīdi iek�ā!

Priek�nams bija tik maziņ�, ka trīs cilvēki tur

tikko varēja saspiesties, ta�u dzīvojamā istabā atnācēji netika aicināti. Aizvērusi ārdurvis un rokas uz krūtīm sakrustojusi, viņa noprasīja:

-�� Ko jums vajag no mūsu Deiva?

Tenets netaisījās ielaisties nekādos sīkākos paskaidrojumos, un sekoja pāris minū�u gara vārdu kauja, kuru abas puses katra savā veidā izbaudīja. Galu galā viņa kapitulēja.

-��� Viņ� strādā garā�ā tepat aiz stūra, viņa negribīgi teica. Par mehāniķi. Būs mājās kuru katru brīdi.

Tenets apzināti izvairījās skatīties uz Lainhemu, lai tas viņa acīs neizlasītu: "Nu, ko es tei�cu?"

-��� Labāk ienāciet �eit, sieviete aizspraucās abiem garām un atvēra kādas durvis.

Uz ielas bija dzirdama motocikla rēkoņa, kas mājas priek�ā pēk�ņi apklusa.

-�� Tas jau būs viņ�, viņa steig�us izmetās no istabas, aizvērdama aiz sevis durvis, caur kurām varēja saklausīt balsu murdoņu. Atgriezusies kopā ar dēlu, viņa pārklāja vienu no krēsliem ar plastikāta plēves gabalu.

-�� Es tev neļau�u nosmulēt savu tīro, skaisto krēslu ar �itiem netīrajiem d�insiem.

Viņa bija apņēmusies palikt un klausīties ("Viņ� ir mans dēls, un man uz to ir tiesības!") un negribīgi atkāpās tikai tad, kad Tenets laipni paskaidroja, ka ari viņam ir savas tiesības un ka pretējā gadījumā nopratinā�ana tiks izdarīta poli�cijas iecirknī.

Deivids Viljamss bija gadus divdesmit divus vai trīs vecs un pilnībā atbilda Veronikas dotajam aprakstam. Tenets bez grūtībām ieraudzīja viņā to, kas būtu varējis saistīt �eritiju. Labs augums, izskatīga seja un nedaudz izaicino�a vīri�ķība. Viņ� sēdēja gandrīz izaicino�i nevērīgā pozā vaļīgi krēslā atgāzies un vienas kājās potīti uzlicis uz otras ceļgala. Ko�ļājamā gumija lika zelēta tikpat neatlaidīgi un ritmiski, kā govs gremo gremokli.

Tenets nolēma, ka nav vērts zaudēt laiku ar pieklājīgām uvertīrām. Abiem ar Lainhemu �o�vakar vēl bija gar� ceļ� priek�ā. Viņ� izvilka no kabatas fotogrāfiju.

-� Vai tas ir jūsu motocikls?

Viljama �okļi uz brīdi pārstāja gremo�anu, tad atkal atsāka to nedaudz lēnākā tempā.

-� Nu, un tad?

-�� Klausieties, Viljams! Vai tad jūs avīzes ne�lasāt?

Pui�a acis samiedzās.

-� Par ko jūs runājat?

Tcnets bija gatavs derēt, ka viņ� patie�ām nezināja.

-�� Tā meitene fotogrāfijā� Viņa ir mirusi. Tenets notvēra acumirklīgu atvieglojuma izteik�smi pui�a acīs, pirms viņ� neticīgi atkārtoja:

-� Mirusi?

-� Pareizāk sakot noslepkavota.

Beidzot Viljamss pārstāja gremot, un �oklis uz mirkli nokārās. Tad viņ� izslējās, ar nepacie�tīgu kustību izņēma gumiju no mutes un aizsvie�da to tuk�ā kamīna virzienā..Tā nokrita, mērķi nesasniegusi, un, kā Tenets nodomāja, sviedējs vēlāk dro�i vien dabūs krietnu brāzienu.

-� Jūs mani āzējat.

Tenets papurināja galvu.

-�� Un, tā kā mēs atradām �o fotogrāfiju viņas lietās�

-�� Ko tas viss nozīmē?

-�� � Mēs gribētu, lai jūs mums pastāstāt par savām attiecībām ar viņu.

-�� Attiecībām! Viljamsa smiekli izskanēja kā īgns rējiens. Nu, tas man patīk. Kādām at�tiecībām! Inspektor, tas putniņ� bija labs mat�racis, tas viss. Vienai naktij, ne vairāk.

-�� Cilvēki neraksta vēstules vienas nakts pazi�ņām, Tenets sacīja un pārmeto�i pakratīja galvu. Uzticoties papīram, esat rīkojies visai neapdomīgi.

Nu Viljamss jau izskatījās pārbijies. Tenets pameta ar aci Lainhemam.

-�� Protams, ser�ants pārtvēra sarunas pave�dienu, mēs netaisām pārsteidzīgus slēdzienus. To mēs nevaram atļauties. It sevi�ķi slepkavības lietā.

-�� Es pat nezināju, ka viņa mirusi, pirms nebi�jāt to minēju�i. Es ta�u teicu: tikos ar viņu tikai vienu reizi, un kop� tā laika pagāju�i daudzi mēne�i.

-�� Zināmos apstākļos viena reize varēja būt vairāk nekā pietiekama, Tenets sacīja.

-�� Kādos� apstākļos?

-�� Varbūt par to varētu pastāstīt jūs, Lainhems laipni ierosināja. Varbūt mēs kaut ko esam pārpratu�i?

Pamazītiņām Lainhems izvilināja no viņa vi�su skumjo stāstu. Viljamss toreiz strādājis Lon�donā un aizdzinis uz Dorsetu avārijā cietu�u, saremontētu motociklu, lai atdotu to īpa�niekam. Atpakaļ braucis ar vilcienu, un tur Ceritija vi�ņam piesitusies. Aizvedis �o uz ķīnie�u resto�rānu, pēc tam nakti pavadīju�i viņa istabā. Fo�togrāfija uzņemta nākamajā rītā "joka pēc".

-�� Vai jūs zinājāt, ka viņa nav pilngadīga?

Viljamss brīdi raudzījās viņā tuk�u skatienu,

tad ievaidējās un saķēra galvu rokās.

-� Zinājāt, vai ne?

Viljamss pacēla galvu, viņa acis liesmoja.

-�� Paklausieties, inspektor, es negribu, lai jūs uzskatītu mani par iedomīgu, bet sameklēt sev skuķi man nekad nav bijusi problēma. Saprotat? Man nav nekādas vajadzības piņķerēties ar maz�gadīgām un riskēt, ka tik�u saukts pie atbildības likuma priek�ā. Būtu es to zinājis, nebūtu viņai pieskāries pat ar mēslu dak�ām!

-�� Nu, nu, Viljams, ja arī nezinājāt, tad vis�maz nojautāt. Galu galā viņa ta�u bija nevainīga.

-�� Nevainīga! Viljamss, kā neticēdams, �ū�poja galvu. Nezinu, kādas pasaciņas jums par viņu stāstītas, bet, ticiet man, inspektor, kāds ir mēģinājis jūs apvest ap stūri.

-�� Ko gan citu lai jūs teiktu. Jums ta�u jāglābj sava āda.

-�� Tā ir taisnība, goda vārds! Viljamss ie�kliedzās. Tā mazā padauza vairs nebija mācā�ma, ticiet man! Tāpēc jau� viņ� pēk�ņi ap�klusa.

-� Tāpēc kas?

Viljamss pakratīja galvu.

-� Nekas.

-�� Jūs gribējāt teikt: "Tāpēc jau es neticēju, ka viņa varētu būt stāvokli un tēva gods pienāktos man."

-�� Ja jūs to visu tik labi zināt, kāda velna pēc tad mani vēl tincināt? no�ņācās Viljamss.

-�� Mums vajadzīgas detaļas, Tenets teica. Atcerieties, ka izmeklējam slepkavību!

-� Okei, okei, dabūsiet visas sasodītās detaļas, tikai at�ujieties� Kā jau teicu, nākamajā rītā viņa aizbrauca, un kop� tā laika līdz pat �ai die�nai neesmu viņu redzējis. Viņā bija kaut kas tāds� Viņ� pakratīja galvu, it kā cenzdamies to izdzēst no atmiņas. Ar �o vienu reizi man pietika. Viss.

-� Un tomēr jūs viņai rakstījāt.

-��� Lai reizi par visām reizēm pieliktu tam punktu. Viņa ta�u mācās man virsū kā miegs. Rakstīja vienu vēstuli aiz otras, vienmēr tā pati vecā dziesma cik labi viņai bijis ar mani, cik ļoti ilgojoties atkal tikties, cik grūta esot dzīve, jo sencis briesmīgi stingrs, un tā tālāk� It kā mani tas varētu interesēt! Kas attiecas uz mani, tā spēlīte bija nospēlēta. Finito! Viņa mutes kaktiņi savilkās pa�apmierinātā smaidā. Es jau

ganījos citos medību laukos. Smaids pazuda. Un tad viņa atraksta un paziņo, ka cerot izrauties brīvdienu laikā. Mēs varē�ot pavadīt kopā visu nedēļas nogali. Viņa jau visu bija iz�tukojusi cikos ieradī�oties, kur mēs ie�ot, ko darī�ot� Nu, tas nu man bija pēdējais piliens. �oreiz es uzrakstīju atbildi pateicu skaidri un gai�i, ka viņa man nav vajadzīga, ka esmu atradis citu un tajā nedēļas nogalē vispār nebū�u mājās. Bet jūs ta�u to manu sacerējumu esat lasījis un pats zināt, kas tur teikts.

Klausoties �ajā stāstā, Tenetu atkal pārņēma pēk�ņs �ēlums pret �eritiju. Viņ� varēja iedomāties, kā meitene apjūsmo �o no�ēlojamo piedzīvojumu Lieldienās, līdz tas iegūst grande passion oreolu un nozīmību un seklais, bezjūtīgais puisis pārvēr�as cēlā bruņiniekā. Viņ� redzēja, kā sabrūk viņas cerības, kad paiet dienas un nedēļas, bet atbildes nav, juta līdzi viņas pēdējam mēģinājumam no sapņu pasaules atkal atgriezties realitātē un no jauna satikties ar Viļjamsu nedēļas nogalē. Cik satrieco�ai gan vajadzēja būt vil�anās sajūtai, beidzot saņemot tik ilgi gaidīto vēstuli� Un tad, klāt pie tā visa, vēl augo�ās'izbailes, kad izpalika kārtējā mēne�reize�

Un nepagāja necik ilgs laiks, kad atkal pienāk depe�a kā mīna ar laika degli, sacīja Viljamss.

-� Paziņojums, ka viņa ir stāvoklī?

-�� Kā tad. Pie tam telegrāfiski. Laikam bai�dījusies, ka vēstuli es varētu nelasītu iesv-iest pa�pīrgrozā.

-�� Dro�i vien ar apgalvojumu, ka jūs esat bēr�na tēvs?

-�� Tur jau tā lieta. Tas nu bija kā zibens no skaidrām debesīm. "Nē, cālīt," es nodomāju, "�ito bumbu tu gan man nepiesiesi, lai kā pūlētos�"

-� Un ko jūs darījāt?

-�� Ko jūs būtu darījis? Laidos lapās, protams, atgriezos mājās. Es zināju, ka te viņa mani neatradīs, un biju diezgan dro�s, ka tik�u atpakaļ vecajā darbā.

Tenets viņam ticēja. Tie�i tādu rīcību viņ� no Viljamsa arī bija sagaidījis.

-�� Vēl tikai viens pēdējais jautājums. Vai jūs varat mums pastāstīt, kur bijāt pagāju�ās pirmdie�nas vakarā starp deviņiem un vienpadsmitiem?

-��� Starp deviņiem un vienpadsmitiem, Viljamss atkārtoja, pūlēdamies atcerēties. Pirm�dien� Pēk�ņi viņa seja noskaidrojās, un smaids ar katru bridi kļuva platāks. � Vai tajā laikā viņa�

Tenets jau saprata, kas sekos.

-�� No astoņiem līdz pat pusnaktij es spēlēju diskotēkā tepat Kardifā. Viņa pirksti imitējot slīdēja pār iedomātām stīgām. Ģitāru, inspektor. Lūdzu, pārbaudiet!

"To mēs, protams, izdarīsim," nodomāja Tenets, kamēr Lainhems pierakstīja faktus, bet Viljamss savā atvieglojumā bija tik pa�apzinīgs, ka acīmredzot tā būs tīrā formalitāte. Patie�ām, izskatījās tā, ka �is velsietis noziegumā nebija ie�jaukts.

Kad abi ar Lainhemu soļoja uz ma�īnu, viņ� tā arī pateica.

-�� Bet rīt no rīta palūgsim Kardifu pārbaudīt informāciju.

Lainhems neatbildēja, un Tenets viņā a�i paskatījās. Ser�anta seja bija noslēgta, domīga.

-� Kas noticis, Maik?

-� Jūs zinājāt, vai ne?

-�� Ko tad?

-�� Ka Viljamss būs �eit. Un tāpēc gribējāt braukt.

-�� Nezināju. Nojautu varbūt.

-Kā?

Tenets paraustīja plecus.

-�� Mēģināju iedomāties sevi viņa vietā, pare�dzēt varbūtējo reakciju� Tas bija tikai tāds �ā�viens miglā.

-� Bet trāpīja mērķī, Lainhems drūmi piebil�da.

Viņi bija sasniegusi ma�īnu.

-�� Varbūt pirmo pusceļu brauk�u es? Tcnets cerēja, ka Lainhems sapratīs mājienu un par �o tēmu vairs nerunās. Viņ� patiesi nebija tādā noskaņojumā, lai atkal klausītos ser�anta pa��austī�anos.

-� Man nav iebildumu, Lainhems paklausīgi ietrausās blakus Tenetam un nepārtrauca klusu�mu, līdz Severnas tilts jau bija palicis labu ga�balu aiz muguras.

-�� Nu, Maik, Tenets beidzot ierunājās. Ko jūs par to visu domājat? Vai viņ� runāja taisnību par �eritijas pieredzi seksa jomā? Starp citu, dī�vaini, ka neatradās tā vēstule. Es patiesi cerēju to uziet pie Veronikas atstātajā somā.

-� Hmm? Lainhems ar pūlēm pārslēdzās uz �o tēmu. Viņa to dro�i vien saplēsusi. Galu galā tā nepavisam nebija tāda vēstule, ko patiktu saglabāt. "Kurvītis" viņu, jādomā, pamatīgi saniknojis.

-�� Tiesa gan. Bet vai jums �ķiet, ka viņ� runā�ja taisnību?

-� Par viņas intīmo dzīvi? Jā. Vai jūs tā nedo�mājat?

-�� Domāju gan. Bet, ja tā, rodas jautājums kas?

-�� Grūti aptvert, kā viņa to dabūjusi gatavu.

-�� Piekrītu. Misis Hod�isa gan neko nav zinā�jusi, citādi būtu mums teikusi.

-� Varbūt kāds no skolotājiem, ser?

-�� Meiteņu skolā, Maik?

-�� Visu cieņu, ser, bet jūs esat gau�i atpalicis. Mūsu laikos ari meiteņu skolās bie�i vien strādā vīrie�i. Starp citu, mēs ar Luīzi nesen bijām kādās viesībās un tur iepazināmies ar skolotāju no Starrendenas meiteņu tehniskās skolas. Viņ� māca vēsturi.

-�� Un varbūt valkā ari brilles ar bieziem stik�liem?

Lainhems iesita sev pa pieri tēlotos pa�pār�metumos.

-�� Kāpēc es agrāk par viņu neiedomājos? Pro�tams, valkā!

-�� Labi, Maik, iztiksim bez sarkasma. Jums taisnība. Ja tur ir viens skolotājs vīrietis, tad iespējams, ka ir arī vēl citi. Ar skolu nodarbo�simies rīt no pa�a rīta.

-� Un kā ar Bībeles klasi?

-�� Es jau teicu tur ir tikai divi zēni, un abi pārāk jauni. Bet, protams, ir arī D�etro pats, kur� bie�i pavadījis Ccritiju uz mājām un, ja tā labi padomā, ir tie�i tāds tips, kam varētu būt interese par mazām meitenēm. Seksuāli nepilnvērtīgs un ar novirzēm� Bet kāds tur brīnums tāda sieva kuru katru vīru padarīs impotentu. Jā, jo vairāk es par to domāju, jo iespējamāka �ī versija �ķiet.

Tā izskaidrotu misis Pri�ardes naidu pret �eritiju un arī to, kāpēc D�etro pats bija tik uzbudināts, kad viņu apciemoju�

Tenets apklusa, lai visu uzmanību varētu pievērst ma�īnas vadī�anai. Memberijā viņi atkal apstājās, lai iestiprinātos ar tasi kafijas un kriet�nu maltīti. Tenets saprata, ka mājās nokļūs vēlu un D�ounai zvanīt vairs nevarēs, tāpēc mēģināja dabūt savienojumu no telefona automāta, ta�u veltīgi. Atkal neviens neatbildēja. Zobus sako�dis, viņ� nikni nometa klausuli. �ķita, it kā ar katru dienu sieva aizpeldētu tālāk un tālāk prom, un viņa spēkos nebija kaut ko grozīt.

Nu bija viņa reize nodoties drūmām pār�domām, un Lainhems, aizņemts pats ar savām problēmām, arī nebilda ne vārda gandrīz līdz pa�ai Meidstounai.

-�� Vai tas tur priek�ā nebija zibens?

-�� Nepamanīju. Bet da�us mirkļus vēlāk Tenets pats redzēja tālu uzliesmojumu. Jums taisnība, Maik. Izskatās, ka būs negaiss.

Nu bija jāraizējas par ko citu par Brid�itu. Viņa baidījās no pērkona un vienmēr pamodās, ja naktī uznāca negaiss. Kaut viņ� pagūtu tikt mājās, pirms tas sāksies! Sievasmātei miegs bija tik cie�s, ka viņa noteikti neko nedzirdēs.

Viņ� paspēja pa�ā pēdējā mirklī. Pirmais īsti skaļais pērkona grāviens nogranda brīdī, kad viņ� brauca iek�ā garā�ā, un, kad viņ� no turienes nāca ārā, sāka krist pirmās smagās lietus lāses. Steigā viņ� bija aizmirsis aiztaisīt vārtus un nu sodīdamies cilpoja atpakaļ, lai to izdarītu. Vakardienas notikums ar Bcnu nedrīkstēja atkār�toties.

Kad viņ� sasniedza māju, lietus jau gāza au�maļām un mati bija cie�i pielipu�i galvai. Iegājis priek�namā, viņ� pielieca galvu un uzmanīgi klausījās. Vai tas bija sauciens? Jā, jau atkal.

-� Mammū-u�

Pa ceļam norāvis no muguras slapjos svār�kus, viņ� metās aug�ā pa kāpnēm, lēkdams pa di�viem pakāpieniem uzreiz, un tie�i �ajā brīdī spilgti uzliesmoja zibens, un gandrīz tūlīt nodār�dēja apdullino�s grāviens. Aizsviedis svārkus savas guļamistabas durvju virzienā, viņ� iestei�dzās bērnistabā.

-MAMMŪ-U�

Brid�ita sēdēja gultā, plaukstas cie�i ausīm piespiedusi, acis aizvērusi, seju saviebusi. Bens, kur� bija mantojis savas vecmāmiņas miegu, gulēja vienā mierā.

-� Pelīt� Nometies viņai blakus gultā, Tenets piekļāva meitu sev klāt. Viņas rociņas tūlīt apķērās viņam ap kaklu un seja pieglaudās plecam.

-� Tētiņ�

Viņ� sāka glāstīt viņas matus ar rāmām, rit�miskām kustībām.

-�� Ku�, mīlulīt, neraudi, viss būs labi, tētis ir pie tevis�

Atkal uzliesmoja zibens, un tai pa�ā brīdi atskanēja tik briesmīgs dārdiens, ka Tenetam aizkrita ausis un māja nodrebēja. Lietus straumēm tecēja gar logu.

Brid�itas augumiņ� sarāvās, viņa klusi ie�kliedzās un vēl cie�āk piekļāvās tēvam.

-� Nebaidies, mīļumiņ, mēs esam dro�ībā.

Domās viņ� izmisīgi vēlējās, kaut tā būtu un

kaut sievasmātes mājai būtu kārtīgi zibens�novedēji.

-�� Māja� Tā līgojas.

-�� �ī māja te stāvējusi simtiem gadu un stāvēs vēl tikpat ilgi�

Viņ� turpināja murmināt mierinājuma un uz�mundrinājuma vārdus, kamēr ārā trakoja vētra, ta�u drīz vien intervāli starp zibens uzliesmoju�mu un pērkona dārdu kļuva garāki negaiss aizvirzījās tālāk. Pamazām Brid�ita nomierinājās un, pēdējās pusstundas stresa nogurdināta, aizvēra acis, un slābani balstījās pret tēvu. Kad Tenetam �ķita, ka viņa jau gandrīz aizmigusi, viņ� mēģināja meitu uzmanīgi apguldīt.

-�� Neej prom, tētiņ, viņa miegainā balsī tei�ca.

Viņ� apsolīja palikt vēl kādu brīdi un katrā ziņā atgriezties, ja negaiss uznāktu vēlreiz, bet �obrīd tas bija pārskrējis.

Pēk�ņi viņa plati atvēra acis, un tajās bija lasāma tāda cilvēka sāpīgā apjausma, kur� bei�dzot spiests skatīties acīs īstenībai.

-�� Mamma pie mums vairs neatgriezīsies, vai ne, tēt?

-�� Pelīt! Kājas pēk�ņi atteicās klausīt, un viņ� no jauna apsēdās uz gultas malas. Pro�tams, atgriezīsies! Vēl drusku vairāk par divām nedēļām, un viņa būs mājās pavisam. Kā tev varēja ienākt prātā tāda doma?

Viņa noguru�ajās smadzenēs uzzibsnīja jautājums: vai viņa būtu dzirdējusi kaut ko tādu, ko es nezinu?

-� Tāpēc, ka viņa mūs vairs nemīl?

-�� Mīlulīt, tas nu gan nav tiesa! Protams, viņa mūs mīl. Bet �is apgalvojums tik tie�i sasaucās ar viņa pa�a bailēm, ka balss skanēja nepārlieci�no�i. Brid�itas dēl viņ� mēģināja vēlreiz. Es zinu, ka mīl.

Bet Brid�ita purināja galvu, un viņas acis bi�ja nopietnas.

-� Ja mīlētu, tad nebūtu braukusi prom�

Pelīt� Tenets aplika viņai rokas un atkal piecēla sēdus, sajuzdams pēk�ņas dusmas pret D�ounu. Kā viņa drīkstēja to nodarīt viņu mīļotajai meitai? Un kā viņa drīkstēja nostādīt viņu �ādā stāvoklī, liekot aizstāvēt to, kam viņ� sirds dziļumos neticēja?

Kop� D�ouna bija sākusi strādāt, viņiem nācās atbildēt uz daudziem neērtiem bērnu jautājumiem, un it īpa�i Tenetam ne vienmēr bija viegli atrast pārliecino�as atbildes. Pirmajos desmit laulības gados D�ouna �ķita apmierināta ar savu namamātes lomu, un Tenetu kā negaidīts sitiens ķēra atziņa, ka klusībā viņa jau sen ilgo�jusies pati kaut ko uzsākt. Laimīgā kārtā Tenets laikus aptvēra situāciju un saprata, ka pretojoties viņ� riskē zaudēt sievu, tāpēc kapitulēja un deva savu piekri�anu viņas plāniem.

Bet dziļi sirdī viņ� visu laiku bija zinājis, ka no laba prāta �ādu variantu neizvēlētos, un tādā brīdī kā �is, kad pa�a �aubas un bailes bija spēcīgākas nekā jebkad, bija vajadzīgs gandrīz pārcilvēcisks spēks, lai mēģinātu pārliecināt Brid�itu, ka viņas �aubām un bailēm nav pama�ta.

Ta�u bērna labā viņ� darīja, ko spēja, bet, beidzot apgūlies savā tuk�ajā gultā, konstatēja, ka pa�a ba�as savairoju�ās kā hidras. Ja nu

Brid�itai bija taisnība un D�ouna netaisās at�griezties? Tas izskaidrotu viņas izvairlbu pēdējā laikā. Varbūt Brid�ita dzirdējusi kādu telefona sarunas fragmentu starp māti un vecmāmiņu?

Vai vienā ziņā �ī doma bija nomierino�a, citā vēl satrauco�āka pastāvēja iespēja, ka viņa pa�a nemiers par D�ounu kļuvis tik liels, ka in�tuitīvi to uzsūkusi arī bērni? Viņ� bija dzirdējis par tamlīdzīgiem gadījumiem.

"Cik milzīgu atbildību gan uzliek bērni," viņ� domāja, mētādamies pa gultu. Cilvēki izlemj "laist pasaulē bērnu", pat īsti nepa�domāju�i, ka zīdainis drīz vien kļūs par bērnu, pusaudzi� Ka tas uzliks milzu slodzi viņu pa�cietībai un iecietībai, radīs reizēm pat grūti pār�varamas finansiālas grūtības un uz visiem laikiem iznīcinās to divtulību, kuras dēļ tie de�vu�ies laulībā.

Viņ� mīlēja Brid�itu un Benu, nespēja vairs iedomāties dzīvi bez viņiem, ta�u nebija �aubu, ka bērnu audzinā�ana gandrīz vienmēr bija smags darbs. Un ne tikai fizisks, kaut gan pirmie dzīves gadi arī �ajā nozīmē nav nekādi vieglie. Vienlīdz moko�i ir nebeidzamie lēmumi, kas pastāvīgi jāpieņem, lēmumi, kuros tādas pasaulī�gas lietas kā ēdiens, drēbes, rotaļlietas un tele�vīzijas programmas nesaraujami savijas ar ētiku un morāli, tā ka tev pastāvīgi jādomā par savu attieksmi un jāatrod attaisnojums savai uz�vedībai, mēģinot nodot bērniem savu vērtību izpratni.

Un kur tad vēl sāpīgais disciplīnas jautājums: sodīt vai nesodīt? Un, ja sodīt, tad kā? Cik bar�gi? Tas viss bija tik grūti, tik sare�ģīti. Tādiem cilvēkiem kā Pri�ards, kur� vadījās no stingra kodeksa, dro�i vien bija daudz vieglāk. Pri�ardam viss bija vai nu balts, vai melns, pareizs vai nepareizs, labs vai ļauns. Pri�ardam nekad nenāksies �aubīties, vai viņ� rīkojies pareizi. Ta�u tagad, kad zaudēta meita, reliģija viņam gan laikam sniedza vāju mierinājumu, jo tie�i tā abus bija atsve�inājusi.

Jau kuro reizi Tenets notvēra sevi pie domas kas gan bija noticis tajā nedēļā pirms septiņiem vai astoņiem gadiem, kad �eritija neieradās skolā. Lai kas tas arī būtu bijis, dzīvu, draiskulīgu bērnu, kura nesavaldīga uzvedība, bez �aubām, bija reakcija uz pārāk stingro disciplīnu mājās, tas bija pārvērtis par automātam līdzīgu radīju�mu. Nē, ne glu�i tā, viņ� pats sevi izlaboja, jo dumpības gars nebija zudis, tikai nodzīts pagrīdē. Viņa nogaidīja un krāja spēkus, lai dotu tēvam iznīcino�u sitienu, pāragri asinādama to vienīgi ieroci, kāds viņai bija, savu seksualitāti.

Turklāt Tenets bija pārliecināts, ka tās nedē�ļas pieredze, lai kāda tā būtu, bija ne tikai ārēji mainījusi meitenes uzvedību un nostiprinājusi naidu pret tēvu, bet arī devusi viņai rūgtu mācību, saindējot nākotnes cerības un iznīcinot iespējas veidot normālas attiecības ar cilvēkiem.

Viņam jāuzzina, kas toreiz noticis, un, jau laizdamies miegā, viņ� apņēmās, ka nākamajā dienā mēģinās to noskaidrot.

Nākamajā rītā Tenets steig�us �ķirstīja viņa prombūtnes laikā uzkrāju�os ziņojumus, kad pa durvju spraugu galvu pabāza doktors Mellerds un teica:

-�� Rokā ir!

Tenets izklaidīgi pacēla galvu.

-�� Labrīt, dakter! Tad, sajuzdams Mellerda slēpto satraukumu, noprasīja: � Kas ir rokā?

Mellerds atskatījās pār plecu.

-�� Ā, labrīt, ser�ant. Pavēris durvis pla�āk, viņ� reizē ar Lainhemu ienāca kabinetā. Kā jū�tas sieva?

-� Tāpat vien kā līdz �im, paldies.

-�� Dzirdēju, ka viņa jau pirms laika iegājusi slimnīcā. Kas par lietu?

Kādu brīdi abi apsprieda Luīzes stāvokli, bet

Tenets, kur� pēc iespējas ātrāk gribēja tikt prom, dega nepacietībā. Nogaidījis piemērotu pauzi, viņ� steig�us iejautājās:

-�� Kas tev ir rokā?

-�� D�etro Pri�ards. Atceries, es tev teicu, ka �is vārds man kaut ko atgādina. Nu, galu galā atcerējos.

Mellerds salika rokas aiz muguras un pa�ap�mierināti �ūpojās uz priek�u un atpakaļ.

-�� Ko tu atcerējies?

-��� Sīkumus diem�ēl esmu aizmirsis. Nu, nav jau arī nekāds brīnums. Kop� tā laika pagāju�i savi divdesmit gadi.

-� Kop� kāda laika?

-�� Kop� tiesas prāvas.

Tenets ar grūtībām noturējās, nejautājis: "Kā�das tiesas prāvas?" Viņ� saprata, ka mazajam dakterim patīk �ī viņa nepacietība. Bet viņam patiesi nebija vairāk laika�

Mellerds paskatījās no vienas gaido�ās sejas otrā un teica:

-�� Atceros tikai to, ka tas bija gau�i nepievil�cīgs stāsts. Par uzmāk�anos mazām meitenēm� Domāju, ka tevi tas varētu interesēt. Tad, paskatījies pulkstenī, iesaucās: Ak, �ausmas, man jau vajadzēja būt ambulancē.

-Bet�

Mellerds atmeta ar roku.

-�� Piedod, es ta�u teicu, ka detaļas neatceros. Galu galā tās noskaidrot ir tavs darbs, vai ne?

-�� Paldies, dakter, Tenets vēl nosauca pakaļ aizejo�ajai figūrai.

Abi ar Lainhemu saskatījās.

-�� Bībeles stundas, ko tu neteiksi! iesaucās ser�ants.

-�� Nesteigsimies ar secinājumiem. Nesaprotu vienu lietu Ceritijas tēvs ta�u noteikti zināja par �o prāvu. Kāpēc tad viņ� uzticēja Ceritiju brālim?

-�� Dro�i vien domāja, ka, būdams viņas tēvo�cis�

-�� Mazliet naivi, vai jums tā neliekas?

-�� Varbūt D�etro viņu pārliecinājis, ka at�griezies uz tikuma ceļa? Ja tas noticis pirms div�desmit gadiem un kop� tā laika nekas vairāk nav dzirdēts�

-��� Bet mēs to nezinām, Maik! Lai nu kā, bet jums uz karstām pēdām jāparakņājas arhīvā un jāuzzina, kas īsti toreiz noticis. Nevaram ar viņu runāt, iekams neesam savāku�i visus faktus-. Palūdziet, lai kāds jums palīdz! Bet rnan nu patie�ām jāsteidzas. Ieskrēju �eit tikai uz pāris minūtēm, lai paskatītos, vai nav ienākusi kāda svarīga informācija.

-� Un �o jūs nesaucat par svarīgu?

-�� Kā nu ne, bet es ilgojos pēc iespējas paru�nāt ar Ceritijas māti vienatnē un ceļā uz �ejieni redzēju, ka Pri�ards soļo centra virzienā. Man jāpagūst nokļūt tur, pirms viņ� atgrie�as.

-��� Varbūt viņ� gāja uz darbu? Ak, nē, pro�tams, pats ta�u teica, ka �onedēļ neesot jāstrādā. Nu, labi, vai man vēl kas būtu izdarāms? Zinu, ka jānoskaidro, vai skolā strādā vēl kāds vīrietis�

-�� Noorganizējiet iedzīvotāju aptauju Lenternstrītā, galveno vērību pievēr�ot agrākām stun�dām! Un izskatiet �os ziņojumus, varbūt tur vel atrodas kaut kas interesants!

-�� Labi, ser. Neraizējieties! Gan tik�u galā. Visu labu.

Ceļā uz Taunroudu Tenets apzināti pretojās kārdinājumam apsvērt iespējas, kādas varētu pavērt Mellerda informācija. Pa�reiz tas nebija pats svarīgākais jautājums. Gan jau vēlāk būs diezgan laika domāt par D�etro Pri�ardu. Tagad vajadzēja koncentrēties sarunai ar misis Pri�ardi, un neilgā brauciena laikā viņ� domās izsvēra, kādus jautājumus viņai uzdot un kādā secībā. Kaut paskatī izmantojusi vīra prombūtni un

manja

-�� Bet laimējās. Lai gan uz pirmo

u neviens neatsaucās, aiz tīkla

aizkariem viesistabā bija manāma kāda kustība, un viņ� klauvēja vēlreiz. Brīdi vēlāk misis Pri�arde atvēra durvis.

-�� Labrīt, misis Pri�arde. Jūs teicāt, ka drīkstu atnākt, ja būs vajadzīga jūsu palīdzība.

Viņa vilcinājās, tad pakāpās sāņus.

-� Nāciet iek�ā!

Pa ceļam noraisījusi priek�autu, viņa veda Tenetu uz mazo, nemājīgo viesistabu. Tad pārli�ka priek�autu pār krēsla atzveltni un apsēdās, saņemdama rokas klēpī. Padevīgā, gaido�ā poza, melnā kleita, vienkār�ā matu sasuka pie�ķīra viņai kaut ko no septiņpadsmitā gadsimta kvēkeru sievie�u cildenuma.

Tenets apsēdās viņai pretī.

-� �ī jums bijusi briesmīga nedēļa.

Līdzjūtīgie vārdi lika sariesties asarām viņas

acīs, ta�u viņa tās nepacietīgi notrausa un sa�knieba lūpas.

-� Manas mātes bēres ir atliktas līdz otrdienai.

Tenets pamāja.

-� Kā� kā būs ar Ceritiju?

-� Vispirms jānotiek oficiālajai līķa apskatei.

-� Ak tā?

No viņas sāpīgās, re rignētās sejas izteiksmes Tenets saprata, ka to viņa nebija zinājusi.

-� Un kad tā būs?

-�� Pirmdien� Misis Pri�arde, lai gan zinu, ka tas viss jums ir bezgala sāpīgi, tomēr atbraucu, jo jūtu, ka jūs kā Ceritijas māte varat man palīdzēt vairāk nekā jebkur� cits.

-�� Kādā veidā? jautājums nebija skaļāks par �ukstu.

-�� Vispirms man jums kaut kas jāpastāsta, un es zinu, ka tas jūs sāpinās. Līķa apskates laikā tas tiks publiski paziņots, tāpēc gribēju jūs infor�mēt jau iepriek�. Lai jūs būtu tam gatavi.

Viņa stingi sēdēja krēslā, kā sitienu gaidī�dama.

-�� īsi pirms nāves jūsu meitai ticis izdarīts aborts.

Viņas acis pēk�ņi samiedzās, it kā nespēda�mas skatīties pārāk skarbajā īstenībā, un Tenets viņai no sirds juta līdzi. Atlika tikai minēt, kādas spēcīgas un pretrunīgas jūtas plosīja viņas sirdi, ta�u viens bija skaidrs: tās visas bija sāpīgas.

Pēk�ņi viņa atkal atvēra acis.

-�� Vai jūs gribat teikt� Vai tas nozīmē, ka viņa netika� nogalināta? Ka viņa mirusi no tā� kas viņai izdarīts?

-�� Ak, nē! Nē, piedodiet, ja esmu jūs maldi�nājis. Bet varbūt tas sniegs jums nelielu mieri�nājumu, ja pastāstī�u, ka nekādas sāpes viņa nav cietusi. Nāve iestājusies acumirklī.

Misis Pri�arde sarāvās.

-�� Bet, lai cik neiespējami tas liktos jums un jūsu vīram, aborts pierāda, ka �eritija� Kā gan pateikt to taktiskāk? � Ka �eritijai bi�ju�as intīmas attiecības ar kādu vīrieti.

Viņa nodūra galvu, lai slēptu savu apmul�sumu.

-�� Jā, es to saprotu, viņa �ukstēja. Tad pacē�la acis un, elpai aizraujoties, it kā �is protests tik�tu no viņas ar varu izspiests, izdvesa: Bet es nespēju iedomāties, kā viņa to būtu varējusi� Es gribēju teikt viņai nemaz nebija tādas iespē�jas.

-�� Un tomēr�

Krietnu brīdi abi sēdēja klusēdami, kamēr �ī vārda neapstridamība iegūlās apziņā.

-�� Jā, viņa beidzot teica nopūzdamās. Jums, protams, taisnība. Un tomēr viņa to atra�dusi.

Atkal iestājās klusums, un Tenets pacietīgi gaidīja. Beidzot viņa sacīja:

-�� Piedodiet, inspektor, bet es patie�ām ne�vienu nevaru iedomāties. Viņa nebija pazīstama ar vīrie�iem. Tas ir, personiski pazīstama. Vis�maz man par to nekas nav zināms. Viņa būs� Viņa, kā neticēdama, skumji pakratīja galvu. Viņa būs kādu laiku mūs mānījusi.

-�� Es zinu. Un jūs varat man ticēt man pa�tie�ām ļoti �ēl, ka �ādā smagā laikā esmu spiests jūs vēl vairāk apbēdināt.

Pirmo reizi viņa pasmaidīja, ja �o vieglo, bezpriecīgo mutes kaktiņu savilk�anos var saukt par smaidu.

-�� Jūs esat ļoti laipns, inspektor. Pavisam ne tāds, kādu es iedomājos policistu.

Nu bija viņa reize samulst, un viņ� ignorēja komplimentu, steig�us turpinādams sarunu:

-�� Es gribu, lai jūs man stāstāt par �eritiju kāda viņa bija kā cilvēks. Man �ķiet, kādā viņas neilgās dzīves posmā kaut kas ir nopietni sare�ģījies, un, ja es varētu saprast kāpēc, tas man palīdzētu noskaidrot viņas nāves cēloņus.

-�� Neizprotu gan kā.

-�� To grūti izskaidrot. Bet dzīve pierādījusi, ka, jo vairāk es zinu par �āda nozieguma upuri, jo skaidrāka kļūst situācija.

-�� Bet pēc tā, ko jūs nupat stāstījāt, man jāsāk �aubīties, vai vispār esmu viņu pazinusi tik labi, kā man likās.

-�� Saprotu. Un tomēr viņa dzīvoja �ajā mājā kopā ar jums visu savu mū�u. Es patie�ām būtu jums pateicīgs, ja jūs man par viņu pastāstītu. Jebko, kas ienāk prātā.

Beidzot misis Pri�arde nedaudz atraisījās.

Atlaidusies krēslā, viņa skatījās kamīnā ar tuk�ām, neredzo�ām acīm kā cilvēks, kura do�mas kavējas citur.

-�� Patiesībā nav jau daudz, ko stāstīt. Kā jau agrāk teicu, viņa bija klusa, uzmanīga pret citiem, palīdzēja man mājas darbos� Man nekad nevajadzēja viņai atgādināt, ka jāgatavo stundas vai jāspēlē klavieres. Misis Pri�ardes acis īsu mirkli pakavējās pie instrumenta.

Tenets ievēroja, ka tās ir aizvērtas un notis kaut kur noliktas.

Misis Pri�arde bezpalīdzīgi pacēla rokas.

-�� Es tie�ām nezinu, ko teikt. Ar viņu nekad nebija nekādu nepatik�anu.

Tie�i �ādu sarunas pavērsienu Tenets bija gaidījis un savu jautājumu mēģināja uzdot pēc iespējas neuzkrīto�āk.

-� Nekad?

Misis Pri�arde mulsi sarauca pieri.

-� Kā jūs to domājat?

Bet Tenets pamanīja, ka viņa izvairījās skatīties viņam acīs.

-� Nu, cik sapratu, tad septiņu vai astoņu gadu vecumā viņa skolā bijusi visai nerātna.

Viņa skatījās platām acīm, atcerēdamās un acīmredzot vēlēdamās, kaut saruna nebūtu ievirzījusies �ādās sliedēs.

-� Kā jūs to zināt?

Viņ� paraustīja plecus.

-�� Izmeklē�anas gaitā mēs vācam visa veida informāciju, kādu vien varam iegūt. Viens no cilvēkiem, pie kuriem griezos, bija mis Foskita.

Viņa klusēja un, acīmredzami noba�ījusies, gaidīja.

-�� Tātad viņa uzaicināja jūs ar vīru pie sevis, lai apspriestos, kā rīkoties.

Misis Pri�arde vēl arvien klusēja.

-�� Mis Foskita stāstīja, ka pēc �īs sarunas veselu nedēļu �eritija nav nākusi skolā, bet pēc tam atgriezusies kā glu�i cits bērns�

Misis Pri�ardes acis bēga no viņa jautājo�ā skatiena.

-� Tas bija tik sen, viņa izvairīgi sacīja.

Tenets bija pārliecināts, ka �ī epizode

neizdzē�ami iespiedusies viņas atmiņā. Viņ� arī saprata, ka viņa stāv dilemmas priek�ā gribē�dama palīdzēt izmeklē�anā, viņa tajā pa�ā laikā nevēlējās būt nelojāla pret savu vīru. Nākamie vārdi to apstiprināja.

-�� Mans vīrs ir cilvēks ar ļoti stingru reliģisku pārliecību, inspektor.

-Zinu.

-�� Viņ�� viņ� uzskata par savu pienākumu iznīcināt ļaunumu, lai kur viņ� to sastaptu.

Tenets pielieca galvu.

-�� Pat savā meitā, viņas balss bija tikko sadzirdama.

Iedro�inādams Tenets sacīja:

-�� Katru disciplīnas pārkāpumu viņ� dro�i vien uzskata par velna darbu.

-�� Cik pareizi jūs to izprotat, viņa dedzīgi atsaucās. Tie�i tā tas ir.

-� Un jūs viņam piekrītat?

-�� Protams, ta�u balss neskanēja pārlieci�no�i. Nu� lielā mērā jā.

-�� Bet varbūt ne glu�i, kad runa bija par �eritiju?

-��� Viņa bija tik maziņa! misis Pri�arde ie�saucās, ar savas pēk�ņās jūtu izpausmes skaud�rumu satriekdama Tenetu. Viņa nesaprata! Ak, jā, viņa bija nerātna, es zinu, bet�

-� Un ko tad viņ� darīja?

Misis Pri�ardes kājas nemierīgi sakustējās, it kā viņa vēlētos trūkties aug�ā un skriet prom. Tenetam bija viņas �ēl, ta�u sajūta, ka �is sen pagāju�ais notikums �eritijas dzīvē varētu būt ļoti nozīmīgs, varētu pat ietekmēt un veidot viņas izturē�anos nākotnē un daļēji izskaidrot nāves cēloni, lika viņam turpināt iztaujā�anu. Ta�u pastāvēja arī iespēja, ka viņ� maldās, tāpēc skaidrība bija nepiecie�ama.

-�� Viņ� sodīja meiteni, vai ne? Tenets jautā�ja, cik maigi vien iespējams.

Misis Pri�arde saknieba lūpas un novērsās.

-�� Sita viņu? Teneta balss skanēja vēl klu�sāk.

�okļu muskuļi savilkās, bet acis palika no�durtas.

-�� Varbūt ieslēdza guļamistabā? Nolika pie maizes un ūdens? Draudēja nelaist ārā, ja nela�bosies?

Misis Pri�arde tagad purināja galvu, it kā viņu apklusināt gribēdama. Augums saspringa kā uzvilkta stīga, un Tenets ienīda pats sevi, ta�u neatlaidās.

-�� Teica, ka viņa degs elles ugunīs, ja neso�līsies�

Misis Pri�arde aizspieda ausis un atkrita krēslā.

-�� "Nevajag!" viņa lūdzās. Tad, kā slāp�dama, ievilka gaisu, pēc mirkļa to izelpodama ar smagu nopūtu. Rokas atkrita uz ceļiem. Es ne�spēju to panest, viņa �ukstēja.

"Tad, lūk, ko vērta mana laipnība," Tenets drūmi nodomāja, pats savas necilvēcības satriekts. Dziļas kauna sajūtas pārņemts, viņ� sev jautāja, ar kādām tiesībām par sievas iebiedē�anu nosoda Pri�ardu, ja pats nav ne druskas labāks. Kāda �īs sievietes īpa�ība gan izraisīja vīrie�os tādu reakci�ju? Un vai Ceritijas sacel�anās pret tēva despo�tismu daļēji nebija izskaidrojama ar nevēlē�anos kļūt tādai kā māte, kuras padevību viņa nicināja?

Tātad kā rīkoties tālāk? Atmest visam ar ro�ku vai turpināt? Vai pienākums viņam pildāms pret miru�o vai pret dzīvo? Uzticība un paklausī�ba vīram acīmredzot veidoja misis Pri�ardes gara dzīves pamatus. Kādas tiesības gan bija Tenetam lauzt kāda cilvēka morāles kodeksu? Ja viņ� turpinātu un salauztu misis Pri�ardes pretestību, kā tas iespaidotu viņas attiecības at�viru? Vai smaga vainas apziņa sagādātu viņai vēl vairāk cie�anu, vai varbūt tas būtu atbrīvo�anās sākums, pirmais solis ārā no pakļāvības un samierinā�anās, kurā viņa nodzīvojusi visu savu precētas sievas mū�u?

Tomēr jāriskē. Ja pēc visiem �iem gadiem misis Pri�ardei pat atmiņas par �o notikumu radīja tādu pārdzīvojumu, cik daudzkārt smagāk tam vajadzēja ietekmēt �eritiju!

Ta�u no �ī brī�a nekādas piespie�anas nebūs. Liecinieku iebiedē�ana viņam �ķita pretīga. Pēdējās pusstundas laikā viņa pa�cieņa bija cie�tusi, pa�tēls aptraipījies, un �īs lietas viņam bija svarīgas, uz tām balstījās viņa dzīve un darbs.

Tātad atliek pārliecinā�ana.

-�� Es zinu, kā jūs jūtaties, viņ� laipni teica, ticiet man! Redzu, ka �īs atmiņas jums ir sāpī�gas un ka baidāties būt nclojāla pret vīru. Labi, es to pieņemu. Es vairāk neuzmāk�os. Bet, ticiet man, es te nesēdētu, ja nebūtu pārliecināts, ka man patie�ām ir svarīgi to zināt.

Viņ� nolēma, ka tālāk neies. Ja vina vēl arvien atteiksies runāt, vajadzēs ar to samieri�nāties.

Tenets gaidīja, klusums ieilga. Beigās viņ� nolēma, ka dos viņai vēl desmit sekundes. Domās viņ� sāka skaitīt. Viens, divi, trīs�

Viņ� bija ticis līdz deviņi, kad misis Pri�arde ierunājās.

-�� Labi, es jums izstāstī�u.

Balss bija tikko dzirdama. Viņa paliecās uz priek�u, saņēma rokas un skatījās uz tām, it kā izlūgdamās spēku �im grūtajam pārbaudījumam. Tad, dziļi ievilkusi elpu, sāka runāt vienmuļā balsī, vārdus meklējot.

Tajā dienā, kad Ceritija pārnāca no skolas, Pri�ards viņu jau gaidījis un pavēlējis iet aug�ā uz savu istabu, kur pirms tam pats kādu laiku rosījies, veikdams sagatavo�anās darbus. Kas tie par dar�biem misis Pri�ardei nebijis ne jausmas, bet Ceritijas pārnāk�anu viņa bija gaidījusi ar tādām bailēm, kādas nekad savā mū�ā vēl nebija izjutusi.

Pri�ards kopā ar meiteni uzgājis aug�ā un aizvēris guļamistabas durvis. Misis Pri�arde, bailēs drebēdama, uzlavijusies līdz kāpņu pusei, lai klausītos, kas tur notiks, un varētu pazust, tik�līdz virs nāks ārā. Viņ� būtu ļoti nikns, ja viņu tur pieķertu. Pēc kāda brī�a �eritija sākusi �ņuk�stēt.

Misis Pri�arde pacēla acis.

-��� Bet viņ� tai ne pirkstu nepielika, varu zvērēt. Es tā baidījos, ka viņ� zaudēs savaldību, bet tas nenotika. Da�ā ziņā tas, iespējams, būtu bijis pat labāk. Dusmas izlādētos, un ar to pa�u viss beigtos. Pēc kāda brī�a �eritija sāka saukt: "Nē, tētiņ, nē, nē, nē!" Un tā atkal, un atkal.

Misis Pri�arde te lauzīja, te �ņaudzīja rokas.

-�� Es nesapratu, ko viņ� dara. Nebiju dzir�dējusi viņu bilstam ne vārda. Un tad pēc da�ām minūtēm dzirdēju viņu nākam uz durvīm un noskrēju lejā, cik klusi vien varēju.

Tenets to visu spilgti iedomājās: raudo�ais bērns, uz kāpnēm misis Pri�arde, plaukstu lūpām piespiedusi, dzirdi sasprindzinājusi; tad Pri�arda smago soļu troksnis, un misis Pri�arde steigā bēg uz virtuvi.

-�� Viņ� atvēra guļamistabas durvis un sauca mani. "Hanna?" viņ� teica. "Nāc aug�ā! Es gribu, lai tu dzirdi."

Tenets norija siekalas. Mute bija sausa, sirds strauji sita. Viņ� bija kārojis zināt, kas �eritiju tā pārmainījis, bet nu, kad �is brīdis bija pienācis, viņ� baidījās no tā, ko tūlīt dzirdēs.

Sāpēs, ko �īs atmiņas sagādāja, viņas acis samiedzās, vārdi pār lūpām nāca saraustīti, kā pret pa�as gribu.

-�� Viņ�� Viņ� bija to piesējis. Piestiprinājis auklas visiem �etriem gultas stūriem un aptinis tās Ceritijai ap potītēm un roku locītavām. Viņa tur gulēja� izplestām kājām un rokām. Un izskatījās tik� tik bezpalīdzīga. Es nekad neaizmirsī�u, kā viņa uz mani paskatījās. Acīs bija tādas bailes� un lūgums. Bet neviena vārda man liekas, viņa nespēja parunāt. Tā viņa tur gulēja� "Paskaties labi," mans vīrs teica. "Iekams viņa nebūs atzinusi, ka gājusi maldu ceļus, tu viņu vairs neredzēsi. Un, kas attiecas uz tevi, mana meita, tad �eit tu paliksi, līdz Sātans no tevis būs izdzīts." Tad viņ� izstūma mani no istabas, aizslēdza durvis un ielika atslēgu kabatā.

Misis Pri�arde piespieda pirkstus drebo�ajām lūpām, tad ietiepīgi turpināja.

-�� Un tā viņa tur gulēja, dienu pēc dienas� Viņ�, protams, baroja viņu ar maizi un ūdeni, vai, pareizāk sakot, mēģināja to darīt� jo viņa neko neņēma pretī, visu spļāva ārā. Vīrs teica: tā esot zīme, ka Sātans vēl nav izdzīts� Bet pats ļaunākais bija tas, ka viņ� ne reizi neļāva viņai piecelties� lai aizietu uz tualeti. Viņ� ļāva mei�tenei tur gulēt savos netīrumos� Tam vajadzēja but briesmīgi, viņa jau kop� mazotnes bija tāds tīrīgs bērns.

Misis Pri�arde vairs nespēja savaldīties. Iekodusi lūpā, viņa dziļi ievilka elpu.

Beigu beigās kādu dienu, kad vīra nebija mājās, es uzkāpu aug�ā un caur durvīm saucu viņai: "Ceritij, klausies! Tev jāatzīst, ka tu no�ēlo savus grēkus, vai dzirdi? Pat ja tā nav, izliecies, ka esi visu sapratusi, citādi tu paliksi te ieslēgta uz visiem laikiem. Apsoli tētiņam, ka uz priek�u uzvedīsies labi� Lūdzu, mīlulīt, dari to manis dēļ, pa�ēlo māmiņu�"

Beidzot izlauzās aizturētās asaras, un viņa no jauna pārdzīvoja pie meitas durvīm pavadītos brī�us. Roka akli taustījās pēc priek�auta, kuru viņa bija pārlikusi pār krēsla atzveltni, un Tenets saprata, ka viņa meklē mutautiņu. Klusēdams viņ� izņēma no kabatas savējo un iespieda to viņas meklējo�os pirkstos. Tad piecēlās, piegāja pie loga un raudzījās ārā, ļaudams viņai saņemties.

Stāsts izraisīja Tenetā sa�utumu un pretīgu�mu. Savās darba gaitās viņam nereti bija iznācis sastapties ar vecāku ne�ēlību pret bērniem, bet visbriesmīgākie viņam �ķita tie gadījumi, kad sodī�ana tika izdarīta ar vēsu prātu. Pri�arda ie�priek� izstrādātais plāns un �eritijas ilgsto�ās cie�anas pildīja viņu ar dusmām un līdzjūtību, kuru misis Pri�arde pelnīja tikai daļēji, jo vai gan viņa nebija stāvējusi blakus un ļāvusi tam notikt? (

Un tomēr� Kā viņ� varēja spriest par tādu sievieti kā �eritijas māte, kura, bez �aubām, vadījās no sektas likumiem, kas prasīja pa�klausību vīram un dzīvi atrautībā no sabiedrības, �ādā dzīvu garu slāpējo�ā gaisotnē? Pri�ardi un tiem līdzīgie apdzīvoja dīvainu, skarbu pasauli, kas viņam bija tikpat sve�a kā pirmatnējās ko�pienas iekārta. Kādas viņam bija tiesības vainot un nosodīt?

Misis Pri�arde, nedaudz nomierinājusies, slaucīja acis un �ņauca degunu.

-�� Piedodiet, viņa sacīja. Jūsu kabatas lakatiņ�� Es to izmazgā�u.

Tenets viņai uzsmaidīja.

-�� Par to neraizējieties!

-�� Inspektor� Viņa mirkli vilcinājās. �īs pēdējās dienas man neliek mieru doma� Varbūt tas ir sods par to, ko izdarīju. Bet viņa vēl bija tik maza, un es baidījos, ka tā viņa� aizies postā. Vai jūs domājat, ka darīju nepareizi, mā�cot viņu melot tēvam?

-�� Kas par muļķībām! Jūs darījāt to, ko būtu darījusi katra māte �ādā situācijā.

Bet, kamēr mute runāja vienu, prātā nevil�us iezagās doma: vai tikai Ceritijas māte, mēģinā�dama glābt meitu, nebija novirzījusi to uz melu un krāp�anas ceļa, kas galu galā noveda pie nāves?

Misis Pri�arde purināja galvu.

-�� Es neredzēju citu izeju. Esmu domājusi un domājusi, un vēl tagad nezinu, kā citādi būtu varējusi rīkoties. Nevarēju ta�u ļaut tam tur�pināties bezgalīgi, vai ne?

Tenets vēlreiz nomierināja viņu, apliecinā�dams, ka viņa rīkojusies pareizi. Turklāt, citas izvēles patie�ām it kā nebija. Lojalitāte pret vīru nebūtu ļāvusi sūdzēties policijā, un atklāts protests nebija iedomājams.

-��� Mans vīrs rīkojās tā, kā uzskatīja par pareizu. Bet balsij trūka pārliecības, un pēk�ņi viņa saspringa, galvu pie�ķiebusi. Acīs uzplaik�snīja bailes.

-�� Tur jau viņ� nāk. Viņa paslēpa Teneta mutautiņu starp svārkiem un krēsla paroci, tad saglauda matus, iztaisnoja plecus un sakārtoja apģērbu kārtīgās, glītās krokās. Kad pēc brī�a

Pri�ards ienāca istabā, durvīm pievērstā, gaido�ā seja �ķita pavisam mierīga.

-�� Ak, beidzot tu nāc, Nataniel. Inspektors Tenets tikko�

Bet Pri�ards izrādījās vērīgāks, nekā Tenets bija domājis. Pēto�i ieskatījies sievas sejā, viņ� vērsās pie Teneta.

-�� Kāpēc mana sieva ir raudājusi? Es jau tei�cu, ka nevēlos, lai jūs viņu apgrūtinātu.

Zem kareivīguma maskas Tenets samanīja ba�as. Viņ� nolēma nevilcināties.

-�� Jūsu sieva ir nobēdājusies, jo esmu atnesis diezgan sliktas ziņas.

-� Kādas? Pri�ards strupi noprasīja.

-�� Kā jūs dro�i vien zināt, vardarbīgas nāves gadījumos tiek izdarīta sekcija. Tās rezultāti tiks publiski paziņoti koronera un zvērināto klātbūt�nē nākamajā nedēļā, un, zinādahis, ka sekcijā konstatētais būs jums sāpīgs trieciens, ierados �eit, lai paziņotu jums to vienatnē. Nebija nekādas iespējas mīkstināt sitiena spēku. Viņai tikko bijis izdarīts aborts.

Likās, it kā Pri�ards būtu pārstājis elpot, un kādu brīdi viņ� atgādināja vaska lelli ar krā�sotiem matiem, acīm un seju. Tad, pastiepis roku, viņ� sataustīja krēslu un atkrita tajā, it kā kājas vairs nespētu noturēt ķermeņa svaru.

-� Es tam neticu.

-� Diem�ēl tā ir taisnība.

-Tur jābūt kādai kļūdai.

Tenets pakratīja galvu.

-� Man ļoti �ēl, bet nekādas kļūdas nav.

Pri�ards blenza viņā, intensīvi domādams.

Tad, acīm dusmās spīgojot, noprasīja:

-�� Kas par to atbildīgs?

-�� Jūs gribat teikt kas bijis tēvs? To mēs vēl nezinām.

-�� Vai tad nebūtu laiks to noskaidrot?

-�� Tie�i to es arī mēģinu darīt, Tenets pa�cietīgi atbildēja.

-�� Kā jūs to domājat? Pri�ards nikni pablenza viņā. Jūs ta�u neapgalvosiet, ka cerat no mums saņemt par to kādu informāciju. Vai jūs domājat, ka mēs būtu cietu�i jebkādu� izlaidīgu uzvedību? Ak, nē, ticiet man, būtu mums bijusi kaut mazākā nojausma, ka notiek tādas lietas, mēs tam ātri vien būtu pieliku�i punktu.

-�� Jūs esat viņas vecāki, Tenets sacīja. Es cerēju, ka jums varētu būt kādi minējumi�

-�� Tādu nav. Cik mums zināms, tad �eritija ne ar vienu vīrieti pat pazīstama nebija, kur nu vēl� viņa mute sa�ķobījās un nāsis sa�utumā iepletās. Un tad uz tik īsu mirkli, ka varēja gan�drīz likties Tenets to izdomājis, Pri�ards sastinga, un Tenets nolasīja viņa domas, uztverot katru zilbi tik skaidri, it kā vārds būtu izkliegts balsī: "D�etro."

Pri�ards pietrūkās aug�ā tik pēk�ņi, it kā viņu kājās būtu uzrāvis kāds varens, neredzams spēks.

-��� Man ļoti �ēl, inspektor, bet mēs nespējam jums palīdzēt. Ne mana sieva, ne es par �o jau�tājumu nevēlamies vairāk runāt.

Tenets lēni piecēlās.

-�� Labi, mister Pri�ard, bet, ja jums kaut kas ienāk prātā�

-� Tad mēs, protams, darīsim jums to zināmu.

Pri�ards steig�us vadīja Tenetu uz durvīm.

Acīmredzot viņ� vēlējās ātrāk tikt no �ī viesa vaļā.

Nakts vētra, aiznesdama sev līdzi �im gadalaikam tik neparasto karstumu, bija darījusi gaisu dzidru un gandrīz vēsu. Domīgi soļodams uz ma�īnu, Tenets nodrebinājās. Viņ� būtu gatavs derēt, ka drīz vien Pri�ards, dusmās vārīdamies, dosies uz Geitstrītu, lai apvainotu brāli Ceritijas pave�anā un varbūt pat slepkavībā. Protams, viņ� varēja arī maldīties. Varbūt Pri�ards vēl neturēja D�etro aizdomās. Bet, ja nojauta viņu nevīla, vai nevajadzētu aizsteigties Pri�ardam priek�ā un pir�majam aprunāties ar D�etro? Viņ� varētu teikt, ka Pri�ards ir jau ceļā un mēģinās piespiest viņu atzīties. Bet varbūt viņa pieņēmumi par D�etro ir maldīgi, un tādā gadījumā brīdināt to par brāļa vizīti būtu Teneta morāls pienākums.

No otras puses, viņ� nevēlējās D�etro aiztikt, pirms viņa rīcībā nebija visu datu par veco ap�sūdzību, jo viņ� ne�aubījās, ka Mellerda infor�mācija bija pareiza un �āda apsūdzība eksistēja.

Beidzot viņ� izlēma vispirms sazināties ar Lainhemu un uzzināt, kāda informācija atrasta arhīvā. No�ēlodams, ka steigā bija atbraucis ar savu personīgo, nevis radioficēto policijas ma�ī�nu, viņ� devās uz tuvāko telefona automātu ielas galā un, neizlaizdams Pri�arda māju no acīm, piezvanīja uz savu kabinetu.

Lainhema balss liecināja, ka viņ� ar sevi ir apmierināts.

-�� Dakterim Mellerdam bija taisnība, ser.

-�� Nu? Tenets nepacietīgi noprasīja. Lain�hema dramatiskās pauzes viņu kaitināja.

-�� Tūksto� deviņi simti se�desmit sestajā gadā D�etro Pri�ardam piespriests pusotru gadu ilgs cietumsods par �etrpadsmit gadus vecas meite�nes izvaro�anu.

-� Kā sauc meiteni?

-�� D�eneta Bārkere. Adrese: Deivisstrītā 4, Starrendenā. Man te ir arī visi pārējie dati, ja vēlaties tos dzirdēt.

-�� Vēlāk. Klausieties, es gribu satiki D�etro Pri�ardu, cik drīz vien iespējams, un vēlos, lai jūs ari būtu klāt. Cik ilgā laikā varēsiet nokļūt Geitstritā?

-�� Piecās minūtēs. Eju.

Tenets steidzās atpakaļ pie ma�īnas. Pri�ards vēl nebija redzams. Labi. Viņ� aizbrauca līdz Geitstrītai un novietoja ma�īnu netālu no �etrpadsmitā numura. Kaut tikai Pri�ards neierastos pirms Lainhema! Tā bija īsta pacietības pārbaude.

Ta�u gaidīt nenācās ilgi. Lainhems turēja vārdu, un jau pēc da�ām minūtēm viņa ma�īna strauji nobremzēja Tenetam priek�ā.

-�� Kādēļ tāda steiga, ser?

Tenets īsi paskaidroja.

-�� Tā nu mans minējums ir, ka Pri�ardam te jāierodas kuru katru minūti. Jūs gaidot, pārdomāju situāciju. Mums nebūs pietiekami daudz laika, lai izdabūtu no D�etro pilnu atzī�anos, lurklāt man ir tāda sajūta, ka viņ� ir no tiem, kam mēle drīzāk atraisīsies, runājot ar vienu cilvēku, nevis diviem. Tāpēc �obrīd gribu viņu tikai ievirzīt sliedēs, parādīt, ka zinām, ar ko viņ� nodarbojies, un tad atstāt, lai pavārās pats savā sulā. Tāpēc izskatīsimies, cik oficiāli vien spējam. Ar piezīmju grāmatu redzamā vietā un tamlīdzīgi. Skaidrs?

-�� Pilnīgi.

-�� Jūs vēl neesat ticies ne ar D�etro Pri�ardu, ne viņa sievu, vai ne?

Lainhems pakratīja galvu.

-Tad jums tie prieki vēl priek�ā. Ejam!

Durvis atvēra misis Pri�arde.

-�� Nav mājās, viņa atbildēja, noklausījusies Teneta lūgumu, un viņas acīs bija prieks, ka �o�reiz var vinu noraidīt.

>

-�� Vai jūs varētu mums pateikt, kur viņ� atro�das?

-�� Skolā, viņa negribīgi noteica.

Tenets laipni pateicās, un viņi devās prom.

-�� Kā gan var dzīvot ar �itādu sievu! Lain�hems iesaucās.

-� Nesāciet jau nu D�etro pārāk �ēlot!

-�� Jūs gribat teikt, ka līdzjūtība neļaus man būt objektīvam? Un to sakāt jūs!

Viņi uzsmaidīja viens otram. Gadu gaitā abi bija tā sastrādāju�ies, ka bez vārdiem juta, kad jāievēro rangu starpība un kad to var ignorēt. Abi zināja, ka tie�i Tenetam, nevis Lainhemam bija slieksme uz emocionalitāti nevietā.

-�� Varu derēt, ka viņ� ir visai patētisks tips, Lainhems sacīja. Bērnu pavedēji tādi mēdz būt.

-�� Tūlīt varēsiet par to pārliecināties. Tur jau viņ� nāk.

Lēnā gaitā tuvojās D�etro Pri�ards, galvu nodūris, kūkumu uzmetis. Ma�īnas viņ� vēl nebi�ja pamanījis.

-�� Izskatās varen aizdomājies, Lainhems sacīja.

-� Ir jau par ko, vai ne? Labrīt, mister Pri�ard!

D�etro apstājās kā zemē iemiets, un viņa gal�va spēji parāvās uz aug�u. Abi pamanīja baiļu dzirksti viņa acīs, iekams mute atsaucās uz svei�cienu.

-�� Mēs gribētu ar jums aprunāties. �is ir ser�ants Lainhems.

D�etro skatiens a�i pārslīdēja no viena pie otra, kā atbalstu meklējot, ta�u veltīgi.

-�� Vai iesim iek�ā? Tenets jautāja. Vai var�būt pasēdēsim tepat ma�īnā? Ak, neuztraucieties, mēs netaisāmies ņemt jūs līdzi� pagaidām.

D�etro vilcinājās, izvēloties starp �īm vien�līdz nepatīkamajām alternatīvām: iespējas, ka sarunu noklausīsies sieva, un varbūtības tikt redzētam, "sadarbojoties ar policiju". Viņ� tomēr izvēlējās pēdējo kā mazāko no diviem ļaunu�miem apsēdās blakus Tenetam priek�ējā sēdek�lī, kamēr Lainhems iekārtojās aizmugurē, uzkrī�to�i demonstrēdams gatavību fiksēt dzirdēto piezīmju blokā.

-������ Par ko īsti ir runa? jautāja D�etro, ner�vozi pamezdams skatienu uz piezīmju bloku.

-�� Par D�enetu Bārkeri, sacīja Tenets. Lūk, par ko ir runa.

Bet �ai �oka terapijai nebija gaidīto rezultātu. D�etro ūdeņaini brūnās acis pauda vienīgi samierinā�anos ar likteni.

-� Es jau domāju, ka būsiet to uzraku�i.

-�� Glu�i dabiski. Galu galā starp abām lietām ir acīmredzama līdzība.

-� Kādām abām lietām? no�ļupstēja D�etro.

-�� Nu, neizliecieties, mister Pri�ard! D�enetas un �eritijas, protams.

-� Nesaprotu.

-� Tie�ām?

-�� Nē! iekliedzās D�etro. Nesaprotu. D�eneta ta�u bija tikai� nu, tas bija pavisam kas cits. Bet �eritija� �eritija ir nogalināta.

Tātad D�etro jau bija sagatavojies, bija nolēmis izlikties, ka neko nezina par �eritijas pieredzi seksa jomā. Tenets instinktīvi juta, ka D�etro nav bez vainas, bet kāda tā bija? Vai viņ� �eritiju pavedis? Vai nogalinājis? Vai varbūt iz�darījis kā vienu, tā otru?

Tenets rūpīgi nopētīja blakām sēdo�o vīru. D�etro nolaida acis. Uz pieres viņam izspiedās sviedri.

-������ Es nerunāju tikai par �eritijas slepkavību, un jūs to ļoti labi zināt, Tenets nikni sacīja. Viņ� ar nodomu lietoja �o skarbo vārdu un ap�mierināts redzēja, ka D�etro sarāvās.

D�etro vaibsti, kuros varēja saskatīt zināmu līdzību ar sesku, bija kļuvu�i asāki, it kā miesa pēk�ņi sāktu izdēdēt, un bālā seja ieguvusi vaskaini dzeltenīgu nokrāsu. Viņ� apslapināja lū�pas ar mēles galu.

-�� Nesaprotu, ko jūs ar to gribat teikt, viņ� nomurmināja.

-�� Patie�ām, mister Pri�ard? Domāju gan, ka saprotat ļoti labi� Kur jūs devāties pēc Bībeles stundām, jūs kopā ar �eritiju? Palikāt sanāksmju zālē? Gājāt uz skolu? Vai varbūt nācāt �urp, kad sievas nebija mājās un māte jau nolikta gulēt?

-� Es jums vēlreiz saku es nezinu, par ko jūs runājat, D�etro izmisis sacīja.

-�� Nedomāju, ka jūsu brālis ir sevi�ķi ie�priecināts par �ādu ļaunprātīgu viņa uzticības iz�manto�anu. Viņ�, glu�i dabiski, ir satriekts. Un man ir tāda sajūta, ka kuru katru bridi viņ� var ierasties �eit, lai� kā to teikt, pārrunātu ar jums �o jautājumu.

D�etro pameta izmisīgu skatienu uz ielu aiz muguras.

-�� Labi, mister Pri�ard, domāju, ka pagaidām tas ir viss. Tenets pasniedzās viņam pāri un

atvēra ma�īnas durvis. Kāpiet ārā!

-��� Es drīkstu iet? D�etro apmulsis jautāja.

-��� �obrīd drīkstat. Bet nelolojiet veltas cerības mēs atgriezīsimies!

Tenets pagaidīja, kamēr D�etro izkāpa, tad klusi sacīja Lainhemam:

-��� Satiksimies nodaļā.

Abas ma�īnas aizbrauca, bet D�etro vēl arvien stāvēja uz ietves malas un noskatījās tām pakaļ.

Tenets bija diezgan apmierināts ar �īs sarunas gaitu. Tagad vajadzēja iegūt vēl kādu pierādīju�mu pret D�etro. Nāksies vēlreiz aptaujāt visus Geitstrītas iedzīvotājus. Otrreizēja aptauja reizēm deva glu�i negaidītus rezultātus. Un būtu vērts noskaidrot, tie�i cikos beigusies sapulce skolā, kā arī aprunāties ar to māju iemītniekiem, kas atradās skolai pretī. Viņ� jau zināja, ka par daļu no attiecīgā laika D�etro nebija alibi, bet, ja izdotos atrast kādu, kur� redzējis viņu izejam no skolas, un tādējādi pierādīt, ka viņ� melojis�

Savu domu gaitu viņ� izklāstīja Lainhemam, kad abi kopā devās aug�up uz otro stāvu.

-��� Es tūlīt parūpē�os, lai tas tiek izdarīts, ser.

Tenets paņēma papīra lapu, kas bija atstāta uz

viņa galda redzamā vietā.

-��� Ziņojums no Kārsona� ahā�

-���� Kad es gāju prom, viņ� vēl arvien pulējās sazvanīt skolu. Kas tur teikts?

-��� Jums bijusi taisnība. Skolā strādā �etri sko�lotāji vīrie�i. Viens no tiem ir gadus trīsdesmit vecs, gai�matains un nēsā brilles ar bieziem stik�liem. Un uzminiet, ko viņ� māca?

-����� Mūziku! iesaucās Lainhems pēk�ņā gai�redzībā.

Tenets lēni un apmierināti pamāja ar galvu.

-��� Mūziku.

Lezlijs Metjūss, Starrendenas tehniskās mei�teņu skolas mūzikas skolotājs, dzīvoja lielā Vik�torijas laika mājā E�fordroudā. Savulaik tajā bija mitinājies turīgs Starrendenas tirgonis, ta�u �odi�en tā izskatījās skumja un nolaista, un zvanu rin�da pie durvīm �ķita kā izsmiekls tai pārticīgajai dzīvei, kādai �is nams ticis būvēts.

Tenets divreiz piespieda zvanu ar uzrakstu "Metjūss" un gaidīja, ta�u neviens nenāca.

-��� Izskatās, ka nav mājās.

-����� Bet varbūt zvans nestrādā, ieminējās Lainhems.

-���� Laikam vajadzēs uzkāpt aug�ā un pār�liecināties.

Metjūss dzīvoja aug�stāvā. Viņi konstatēja, ka parādes durvis nav aizslēgtas un katrs te var iet un nākt, kā tīk. Tenets ar Lainhemu devās aug�up pa trim garajiem kāpņu posmiem, pārsteigti par �ādu piesardzības trūkumu. Jo augstāk viņi kāpa, jo skaļāki kļuva popmūzikas ritmi.

Tie�i pretī atradās durvis ar porcelāna plāk�snīti, ko ziedu vijas ietvarā rotāja uzraksts: "�eit dzīvo Rod�ers." Lielais "R" bija tik mākslinie�ciski izzīmēts, ka būtu darījis godu pat vidus�laiku manuskriptam.

-���� Kāds daiļums, Tenetam pie auss atskanē�ja Lainhema sarkastiskā balss.

Da�us soļus pa labi atradās vēl otras durvis, pie kurām ar spraudīti bija piestiprināta nevī�īgi noplēsta papīra lancka, uz kuras kāds ar lieliem burtiem pavir�i bija uz�ņāpis: "DEIVS." No �īm durvīm tad arī nāca mūzikas skaņas, kas nule bi�ja tik skaļas, ka Tenets juta grīdas dēļus zem kājām vibrējam.

Pretstatā �īm divām kartīte uz Metjūsa dur�vīm bija iepriecino�i parasta neliela, garena, balta, ar slīpā rakstā rūpīgi uzdrukātu uzvārdu. "Interesanti, kā Metjūss satiek ar saviem kaimi�ņiem," Tenets nodomāja.

Uz viņu klauvējienu neviens neatbildēja.

-��� Varbūt iesim pie Deiva? Lainhems iero�sināja.

Tenets pamāja, un viņi panācās atpakaļ. Lainhemam vajadzēja dauzīt durvis ar dūri, lai drausmīgajā troksnī kāds to sadzirdētu, un, kad beidzot tās atvērās, pār viņiem gāzās īsta skaņu lavīna. "Kā gan cilvēks slēgtā telpā spēj izturēt tādu skaļumu," Tenets brīnījās. Viņam tā būtu tīrā elle.

Deivs bija neskuvies, nemazgājies (sprie�ot pēc smakas) un neapģērbies vienīgais drēbes gabals bija ap gurniem aptīts dvielītis. Pār viņa plecu Tenets redzēja savandītu gultu un kādas meitenes seju.

Deivs par �o traucējumu nebija sajūsmā.

-��� Ko vaj'ga?

-���� Metjūsu, Tenets auroja, norādīdams uz viņa durvīm.

-��� Kā lai zinu, kur viņ� ir! Un Deivs grasījās aizcirst savējās.

Tenets iebāza spraugā kāju un parādīja savu apliecību.

Deivs pablenza tajā, kaut ko nomurmināja un izbolīja acis.

-��� Uzgaidiet!

Pamezdams durvis pusvirus, viņ� iegāja ista�bā, izslēdza atskaņotāju un pēc mirkļa atgriezās ar peldmēteli ap pleciem.

-��������� Okei, viņ� rezignēti sacīja. Bet runājiet ātri! Esmu aizņemts, kā dro�i vien būsiet pa�manījis. Un viņ� divdomīgi pamirk�ķināja ar aci.

-��� Mēs gribējām aprunāties ar misteru Metjūsu, sacīja Lainhems, bet viņa, liekas, nav mājās.

-��� Un tad?

-���� Vai jūs gadījumā nezināt, kur viņ� varētu būt?

-��� Brīvdienas, vai ne? Var būt jebkur.

-��� Piemēram?

Puisis paraustīja plecus.

-��� Kā lai zinu? Bet tagad, ja jums nav iebildu�mu�

-���� Mums ir iebildumi, Lainhems sacīja. Kā būtu ar pāris minējumiem, un mēs ļausim jums� turpināt.

Deivs plati pasmaidīja.

-���� Kā lai noraida tādu priek�likumu? Okei, pamēģināsim. Vai pie mis Klīrīgās jau bijāt?

"Ceritija?" Tenets iedomājās. Bet nevar būt, ka Metjūss viņu būtu vedis �urp.

-���� Viņa līgava, Deivs sacīja. Ē-e� kā tak viņu sauca� un viņ� uzsita knipi vienreiz, tad otrreiz. Ailīna! viņ� beidzot uzvaro�i paziņo�ja. Pareizi. Ailīna.

-��� Un uzvārds?

-��� Liekas, sākās ar "�"� Atceros! �eisa. Ailīna �eisa. Tas viss? Un viņ� atkal sāka vērt durvis ciet.

-��� Kur viņa dzīvo? Lainhems a�i jautāja.

-��� Piedodiet, bet tas nu man nav zināms.

-��� Un kur strādā?

-��� Māca bērnus. Tajā pa�ā skolā, kur �is.

Lainhems pateicās un ļāva viņam iet. Kad

abi jau klaudzināja lejup pa kailajām kāpnēm, no aug�as atkal sāka gāzties skaņu lavīna.

-��� Un ko tālāk, ser?

-���� Varētu apciemot �o Aillnu �eisu, ja izdotos dabūt adresi. Ja viņa ar Metjūsu ir saderināta, viņ� varētu būt tur. Un vispār esmu ziņkārīgs viņu redzēt. Jūs ne?

Adresi viņi ieguva, piezvanīju�i uz skolu, un pēc tam brauca uz klusu dzīvojamo rajonu Starrendenas nomalē, kur, pēc sekretāres vārdiem, viņa dzīvoja kopā ar savu māti invalīdi. Gar ielu rindojās trīsdesmitajos gados celtas dvīņu mājas ar maziem zālājiem un neiztrūksto�o ro�u dobi zem loga. Māja ar nosaukumu Sangri-La at�ķīrās no pārējām ar burvīgu vileņrozi. Tenets uz mirkli apstājās, lai apbrīnotu milzīgos bāli rozā ziedus ar izteiktām karmīnsarkanām svēdrām, un tikai tad tuvojās mazajam lievenim.

Jau atkal uz viņu klauvējienu neviens neatsaucās.

-���� Neveiksmīga diena, sa�utumā novērs�damies, teica Lainhems.

Tenets brīdino�i pacēla roku.

-��� Acumirkli!

Galvu pie�ķiebis, viņ� klausījās.

-��� Es nekā nedzirdu.

Tenets ar pamāco�u galvas mājienu norādīja uz zemi.

Lainhems paraudzījās lejup. Vienīgais lieve�ņa pakāpiens bija pārveidots slīpā nobrauktuvē. Viņ� izskatījās apbēdināts.

-��� Protams, māte� Nemaz nepamanīju.

Nu viņ� zināja, ko Tenets gribēja saklausīt, un pēc kāda brī�a dzirdēja to arī pats: vieglu, rit�misku �īkstoņu, kas liecināja par braucamkrēsla tuvo�anos.

Tad durvis pavērās, bet uz ķēdes.

-��� Jā? Pusdurvju augstumā pavīdēja sejas apveids.

-��� Misis Ceisa?

-��� Tā pati.

-���� Neuztraucieties, kundze! Esam policijas virsnieki un izdarām parastu aptauju.

-��� Kāpēc neesat formās?

-��� Kriminālpolicisti tās nevalkā, kundze.

-��� Gribu redzēt jūsu dokumentus.

-��������� Lūdzu. Tenets pastiepa savu apliecību, un pa spraugu izbāztā roka a�i izrāva to viņam no pirkstiem. Tad durvis aizvērās.

Tcnets pamanīja, ka Lainhema sejā pavīd smīns, bet nedusmojās. Un ja nu vecā dāma tie�ām vairs neatver durvis? Tenets iedomājās komisko situāciju priek�nieka kabinetā, kad nāk�sies atzīties, ka dokumentu viņam atsavinājusi veca dāma braucamkrēslā.

Ta�u durvis atvērās un �oreiz pla�i.

Misis Ceisa bija maziņa un aizkustino�i tieva zem bālās, gandrīz caurspīdīgās sejas un roku ādas bija skaidri saskatāmi kauli. Kupris neļāva viņai normāli paskatīties uz aug�u atnācējos, lai to iz�darītu, viņa nedabīgi sagrieza galvu sānis un tad atlieca atpakaļ. Kājas klāja sega, un seju bija iz�vagoju�as gan sāpju, gan īgnuma krunkas. "Kāds tur brīnums," Tenets nodomāja. Viņ� bija dzirdējis par cilvēkiem, kuri prata dzīvot vissmagākajos ap�stākļos, nezaudējot labestību un mo�u garu, vienu vai divus tādus bija pat skatījis savām acīm, ta�u viņam bija drūmas aizdomas, ka, pa�am nonākot �ādā situācijā, virsroku gūtu īgnums un pa�no�ēla.

Viņa pasniedza Tenetam apliecību.

-���� Mūsu laikos piesardzības nekad nevar būt par daudz.

-��� Glu�i pareizi, kundze. Jūs darāt ļoti pareizi uzmanīdamās.

"It sevi�ķi jūsu stāvoklī," viņ� vēl nodomāja. Viena no vispretīgākajām vardarbības izpaus�mēm pēdējā laikā bija pieaugo�ais uzbrukumu skaits vismazāk aizsargātajiem sabiedrības lo�cekļiem vecajiem un slimajiem cilvēkiem, un bie�i vien viņu pa�u mājās.

-��� Ko jūs vēlaties?

-���� Mēs meklējam misteru Lezliju Metjūsu, kur�, liekas, ir jūsu meitas līgavainis. Mājās viņu neatradām, tāpēc domājām, ka viņ� varētu atrasties �eit.

Dzirdot Metjūsa vārdu, viņa bija sakniebusi lūpas, un sejā iegūla skaidri samanāma nepatikas izteiksme.

-��� Ko ta' �is izdarījis? viņa jautāja ar apmie�rinājumu balsī.

-��� Kā jau teicu, kundze, �ī ir tikai parasta ap�tauja. Mēs domājam, ka misters Metjūss varētu mums palīdzēt.

Viņa pa�ķielēja uz Tenetu, un viņ� nojauta, ka vecā dāma gudro, kā �o neparasto situāciju iz�mantot savās interesēs.

-��� Labāk nāciet iek�ā, viņa beidzot teica.

-��� Ja tikai jūs mums varētu pateikt, vai mis�ters Metjūss ir kopā ar jūsu mei�

-��� Nāciet iek�ā, es teicu!

Asais tonis liecināja, ka viņa nav radusi uzklausīt iebildumus. Ar apbrīnojamu veiklību viņa apgrieza savu krēslu un brauca prom pa ko�ridoru. Tenetam un Lainhemam neatlika nekas cits, kā sekot.

Istaba, kurā viņa tos ieveda, atstāja iespaidu, it kā kāds ar milzīgu slotu būtu pieslaucījis visas mēbeles pie sienām. "Dro�i vien tāpēc, lai dotu misis Ceisai lielāku kustības brīvību," Tenets nodomāja, ta�u iespaids bija nepatīkams. Radās dīvaina sajūta, it kā �ī telpa būtu sagatavota kā�dam lielam apvērsumam vai konfliktam. Gāzes pavards dega ar pilnu jaudu, un gaiss bija sma�cīgs.

Te būs labāk, viņa sacīja. Pārāk auksts tur ārā. Piesēdiet! Ar rokas mājienu viņa norādīja uz nelielu dīvānu pie sienas, un abi vīri paklausīja. Tūlīt viņa novietojās tiem priek�ā pāris pēdu atstatumā, tā iegūdama psiholoģisko priek�rocību raudzīties tajos no aug�as uz leju. "Un kur� gan varētu viņai to pārmest," Tenets nodomāja. Viņ� saprata, ka cilvēkam viņas stā�voklī �ādas kara viltībiņas kļūst par otro dabu.

Tenets ar nolūku ļāva viņai pārņemt ini�ciatīvu, lai redzētu, kādā virzienā viņa stūrēs. Lainhems viņā jautājo�i paraudzījās, acīmredzot domādams, ka �efa ilgsto�ā klusē�ana ir mājiens viņam pārņemt sarunas gro�us. Tenets tikko manāmi papurināja galvu. Lainhems atlaidās dīvānā.

-���� Es jau zināju! misis Ceisa iesaucās. Es zināju kaut kas nav kārtībā. Tiklīdz viņu ie�raudzīju, man bija skaidrs, ka būs nepatik�anas. Es Aillnu brīdināju, bet vai ta' viņa klausa. Mute nicīgi sa�ķobījās. Staigā apkārt, sapņo�dama kā tāda samīlējusies skolas skuķe. Viņas vecumā!

-Cik gadu ir jūsu meitai, misis Ceisa?

-��� Trīsdesmit septiņi. Nu, ko jūs teiksiet? Bija laiks būt prātīgākai un izturēties ar lielāku cieņu. Turklāt �is ir par viņu �etrus gadus jaunāks. Pretīgi, man nav cita vārda. Saderināju�ies, ko tu neteiksi!

-��� Kad viņi cer salaulāties?

-��� Man nav tas gods zināt.

-��� Un dzīvosiet dro�i vien �eit visi kopā?

"Cik drūmas izredzes," Tencts nodomāja.

"Metjūsam jābūt vai nu ļoti drosmīgam, vai ar ļoti biezu ādu, ja viņ� pieļauj �ādu iespēju."

-���� Tā jau viņi saka. Izbūvē�ot aug�stāvā atse�vi�ķu dzīvokli. Ailīna apgalvo, ka es no tā necietī�ot, ka viņa man palīdzē�ot tāpat kā lidz �im, bet kā tad viņa to spēs, kad vajadzēs appui�ot vīru?

"Tad, lūk, kur slēpjas neapmierinātības cēlo�nis," Tenets domāja. Glu�i saprotami. Meitas vēlīnā mīlestība pildīja misis �eisu ar �ausmām. Tenetam �ī sieviete nepavisam nepatika, ta�u viņ� juta tai līdzi un saprata viņas raizes.

-���� Kāpēc viņ� jums vajadzīgs? misis Ceisas acis pēk�ņi kļuva alkatīgas, tajās atmirdzēja cerī�ba un Tenets varētu viņai pasviest glāb�anas riņķi, ka meitas mīlestības romāns ar to pa�u varētu ari beigties.

-����� Diem�ēl to es jums nevaru teikt� Viņ� dro�i vien kaut kur izgājis kopā ar jūsu meitu? Tenets nebūtu pārāk pārsteigts, ja vecā sieva ar nolūku būtu viņu apmānījusi cerībā izspiest kādu informāciju.

-��� O, jā, abi kaut kur vazājas kā parasti.

-��� Vai nezināt, uz kurieni viņi devās?

-���� Pastaigāties, neko vairāk man neteica. Būs minūtes divdesmit, kā aizgāja.

Tenets paskatījās pulkstenī. Bez ceturk�ņa di�vi. Pēk�ņi viņ� sajuta, ka ir izsalcis. Ne Lainhems, ne viņ� vēl nebija pusdienoju�i.

-��� Kad viņi solījās būt atpakaļ?

-����� Teica, ka pus�etros. Bet parasti viņi noka�vējas.

Tenets varēja iedomāties kāpēc. Labi zinot, ka vajag tikai pārkāpt slieksni, lai kļūtu par mērķi misis Ceisas naidīguma bultām, nebija lielas vēlē�anās būt precīziem.

-���� Vai jūsu meita visas �īs pussemestra brīv�dienas pavadīja mājās?

-���� Ja to var saukt par bū�anu mājās, tad jā. Gandrīz visu laiku tupēja aug�ā, savā guļam�istabā. Biju cerējusi, ka pārmaiņas pēc varē�u vismaz parunāties, bet nekā visu nedēļas no�gali staigāja apkārt sapūtusies, varētu domāt, ka pasaulei nupat gals klāt. Taisnību sakot, es cerēju, ka būs pa�ķīrusies. Bet nekā.

-���� Un visu nedēļas nogali viņa ar misteru Metjūsu nemaz nesatikās?

-���� Nē. Un arī nepaskaidroja, kāpēc. Tikai tei�ca, ka viņ� esot aizbraucis un viņa nevēloties par to runāt. Un tad, pirmdienas vakarā desmitos, �is ierodas visā savā godībā. Viņas deguns sa�u�tumā saraucās. Pie tam iedzēris. Es to saodu, tiklīdz viņ� spēra kāju istabā. Bet viņa� nudien pazaudējusi katru lepnumu. Tiklīdz atskanēja durvju zvans, metās atvērt pa kaklu, pa galvu. Un, kad abi ienāca istabā, staroja tā, it kā būtu saņēmusi kroņa dārglietas.

-��� Vai misters Metjūss teica, kur bijis?

-���� Es nemaz nepūlējos uzzināt. Tikko ie�raudzīju, kādā stāvoklī viņ� ir, pieprasīju, lai Ailīna liek mani gulēt.

Misis Ceisas apmierinātais izskats liecināja, ka �o procedūru viņa noteikti vilkusi garumā, kā

mācēdama, lai neļautu mīlniekiem būt kopā.

-����� Vai tie�i tas jūs interesē? viņa dedzīgi jautāja. Ko viņ� darījis nedēļas nogalē?

Tenets piecēlās.

-���� Diem�ēl uz �o jautājumu es nevaru at�bildēt, misis Ceisa.

-��� Jūs ta�u neiesiet prom?

-��� Jāiet vien ir, neko nevar darīt.

"Kādēļ gan �ādi cilvēki arī citos vienmēr modina pa�as ļaunākās īpa�ības," Tenets prātoja, uz īsu brīdi sajuzdams kaunpilnu gandarījumu par viņas vil�anos.

-��� Bet pus�etros jūs atgriezīsieties, vai ne?

-��� Iespējams.

Ta�u Tenetam ne prātā nenāca iztaujāt Metjūsu �īs sievietes klātbūtnē. Viņi ar Lainhemu gaidīs ārā un pārtvers abus, kad tie atgriezīsies no pastaigas. Un, ja Metjūsam nebija nekāda sakara ar Ceritijas nāvi, Tenets cerēja, ka ar savu iera�anos �eit nebūs ielicis misis Ceisas rokās vēl vienu ieroci, ar kura palīdzību saindēt meitas dzīvi. Diem�ēl kriminālizmeklē�anas rezultātiem ir tālejo�as sekas, un tās ple�as pla�umā kā ņirbu vilnī�i dīķī, sagandējot dzīvi kā vainīgajiem, tā nevainīgajiem.

Tenets ar Lainhemu nedaudz iekoda kādā mazā sviestmai�u bārā Starrendenas nomalē. Bi�ja jau par vēlu, lai ietu uz krodziņu, un ceturksni pēc trijiem abi jau atradās savās pozīcijās pietiekami tālu no mājas, lai misis Ceisa viņus nevarētu redzēt.

Bez divdesmit �etros Lainhems piegrūda Tenetam ar elkoni.

-Tur jau nāk.

Viņiem tuvojās divi pajauni cilvēki rokās saķēru�ies, tie vilka kājas pa zemi kā bērni, kas negribīgi dodas uz skolu, kur tos gaida īpa�i nepatīkama diena. Abi sarunājās, nepievērsdami ārpasaulei nekādu uzmanību, un, kad attālums saruka, kļuva redzams, ka vīrietis valkāja brilles ar ļoti bieziem stikliem.

Tenets un Lainhems izkāpa no ma�īnas un devās abiem pretī.

-��� Mister Metjūs?

�ī negaidītā traucējuma pārsteigti, abi ap�stājās, bet, kad Tenets stādījās priek�ā, pārstei�gums pārvērtās rai�pilnā nemierā.

Ja iespējams, mēs vēlētos aprunāties ar jums vienatnē.

Metjūss un Ailīna Ceisa piespiedās viens otram, it kā Tenets taisītos viņus iz�ķirt ar spēku.

-��� Manai līgavai un man nav noslēpumu vie�nam no otra.

Metjūss pilnībā atbilda aprakstam: vidēja augurna, gai�iem, pie deniņiem jau pa�ķidriem matiem. Ģērbies viņ� bija neuzkrīto�i dzeltenbrūnās korda biksēs un zaļā triko kreklā.

Tenets paraustīja plecus.

-���� Kā vēlaties. Vai te tuvumā ir kāda vieta, kur mēs varētu netraucēti aprunāties?

Metjūss jautājo�i paraudzījās Ailīnā, un viņa a�i atrada izeju.

-��� Netālu ir parks.

Viņa bija maza un trausla, ar augstu, kaulainu pieri un nedaudz izvalbītām acīm. Pagarie mati, kas sniedzās līdz pleciem, bija apsieti ar lenti kā Alisei no Brīnumzemes, pie�ķirot viņai dīvaini bērni�ķīgu izskatu, ko vēl pastiprināja apģērbs rūtota, zaļi balta kokvilnas kleita ar ņieburu.

Un tā visi devās uz metālā kaltajiem parka vārtiem, kas atradās nedaudz tālāk ceļa otrā pusē. Izņemot bērnus, kas spēļu laukumā �ūpo�jās, parkā neviena nebija.

-��� Tepat būs labi, Tenets sacīja, norādīdams uz mazu, ar dzīv�ogu nodalītu un flīzēm klātu laukumiņu, kur atradās divi taisnā leņķī novietoti soli.

Visi apsēdās, Metjūss un viņa līgava ba�īgi vēroja Tenetu.

-���� Es tūlīt ķer�os pie lietas, mister Metjūs, Tenets sacīja. Mēs izmeklējam �eritijas Pri�ardes slepkavības lietu, un, cik mums zināms, pirmdienas vakarā jūs kopā ar viņu pārbraucāt no Londonas.

Tenets pamanīja, ka Ailīnai tas nebija nekāds atklājums. Viņa tikai rāmi paraudzījās Metjūsā, gaidīdama viņa atbildi.

-��� Nē! Jā� bet tas nebija glu�i tā.

-��� Paklausieties, mister Metjūs! Vai nu jā, vai nē.

-���� Nūjā, mēs braucām ar vienu vilcienu, bet tā bija tikai sagadī�anās. Viktorijas stacijā mēs ne�jau�i iekāpām vienā kupejā.

-��� Vai sēdējāt kopā?

-���� Jā� Būtu ta�u muļķīgi to nedarīt, ja vil�cienā ieraugi pazīstamu cilvēku, vai ne?

-���� Viss, protams, atkarīgs no tā, vai jūs vēla�ties sēdēt kopā ar �o cilvēku, Lainhems sacīja. Es, piemēram, pazīstu da�us tādus, no kuriem bēgtu kā no uguns.

-���� Man nebija izvēles. Viņa apsēdās man pre�tī, un es nevarēju aiziet citur, nekļūdams klaji nepieklājīgs.

-��� Diezgan neveikla situācija, sacīja Tenets.

-��� Taisnība.

-���� Es gribēju teikt cilvēkam jūsu stāvoklī patie�ām jābūt ļoti uzmanīgam.

-��� Kā jūs to domājat?

-��� Nu, skolotājs vīrietis meiteņu skolā� sa�cīja Lainhems. Turklāt neprecējies� Skaidrs, ka da�a laba iemīlas līdz ausīm, un jums jāprot iziet no situācijas.

Metjūss pameta baiļpilnu skatienu uz Ailīnas pusi, un viņas roka vēl cie�āk satvēra viņa plaukstu. "Interesanti, cik daudz �ī sieviete zina un vai būtu vērts iztaujāt viņu vienatnē," Tenets prātoja. Un nosprieda, ka tā būtu tikai laika iz�ķie�ana. Viņas uzticība Metjūsam bija nepār�protama.

-��� Vai Ceritija bija jūsos iemīlējusies, mister Metjūs? viņ� klusi jautāja.

Iestājās neilgs klusuma brīdis. Metjūss un Ailīna neskatījās viens otrā, bet Tenets sajuta, kā caur sakļautajām plaukstām no Ailīnas uz viņas līgavaini plūst līdzjūtības un atbalsta strāvas. Viņa varbūt neizskatījās kā personība, ar kuru būtu īpa�i jārēķinās, bet Tenets zināja, ka sievie�te, kura pirmo reizi iemīlējusies jau brieduma gados, būs gatava cīnīties zobiem un nagiem, lai tikai noturētu savu iemīļoto.

Metjūss nedaudz paliecās uz priek�u, bet briļļu stikli tā palielināja viņa acis, ka Tenets ne�spēja nolasīt to izteiksmi.

-��� Ko īsti jūs ar to gribat teikt, inspektor?

Tas bija atzīstams mēģinājums tēlot sa�utu�mu, ta�u tam pietrūka tā pārliecības spēka, ko pie�ķir tikai patiesa nevainība. Līdz pat �im brīdim Tenets vēl bija �aubījies par Metjūsa un Ceritijas attiecību īsto raksturu. Viņ� apzinājās, ka Metjūss būtu varējis runāt arī patiesību ka abi vilcienā tie�ām satiku�ies nejau�i un ka Metjūsa nervozitātes pamatā varētu būt raizes par to, ka nejau�ā sakritība var iejaukt viņu slep�kavības lietā, kaut gan �ī meitene nenozīmēja viņam neko vairāk kā jebkura cita skolniece.

Bet tagad pēk�ņi radās stingra pārliecība: Metjūsam ar Ceritiju biju�i dzimumsakari, tur�klāt Ailīna Ceisa to zinājusi.

-��� Teikt es negribu neko, es tikai jautāju, mis�ter Metjūs.

Tagad pareizākais gājiens būtu atstāt Metjūsu neziņā par to, cik pilnīga ir policijas informācija. Tenets mainīja kursu.

-��� Tātad jūs bijāt prom visu nedēļas nogali?

Metjūss neveikli sagrozījās.

-Jā.

-��� Vai jūs nebūtu tik laipns un nepastāstītu, kur to pavadījāt?

�oreiz Tenets nebija uzdevis īsto jautājumu. Metjūss manāmi atdzīvojās.

-���� Ar lielāko prieku. Devos pārgājienā. Pa Cilternu kalniem.

Ko gan būtu vajadzējis jautāt? Tenets ar no��ēlu konstatēja, ka nezina.

-��� Viens pats?

-��� Jā. Nak�ņoju teltī. Palaikam mēdzu doties tādās ekskursijās. Ir ļoti derīgi kādreiz izrauties no civilizācijas �ņaugiem.

"It sevi�ķi, ja rodas tādas problēmas kā tev," nodomāja Tenets.

-��� Vai varat nosaukt kādu, kur� atcerētos jūs redzējis? Varbūt iepērkoties pārtiku vai ko citu?

-��� �obrīd nevaru.

Nebija jēgas kavēt laiku, mēģinot izdabūt no �ī cilvēka kādus pārbaudāmus faktus vai detaļas. �ajā jomā viņ� acīmredzot jutās dro�s.

-��� Varbūt jūs varētu padomāt un vēlāk mums piezvanīt? Bet tagad vēlreiz atgriezīsimies pie pirmdienas vakara�

-��� Es tie�ām nesaprotu, ko vēl lai jums stāstu. Kā jau teicu, mēs satikāmies nejau�i, braucām vienā kupejā, tas arī viss.

-��� No vilciena izkāpāt kopā, sacīja Tenets.

-��� Nu, dabiski�

-���� Un no stacijas aizgājāt kopā, piebilda Lainhems.

Tenets paliecās uz priek�u.

-��� Protams, mūs visvairāk interesē, kas notika pēc tam.

-��� Notika?

Līdz �im Ailīna Ceisa nebija bildusi ne vār�da. Bet nu spriedze lika sevi manīt. Savilktie �okļu muskuļi skaidri liecināja, ar kādu spēku sakosti zobi.

-����� Ko darījāt pēc tam, kad aizgājāt no staci�jas? Pēc Teneta signāla taujā�anu turpināja Lainhems.

-��� Devos pie savas līgavas.

Apstiprinājumu gaidot, Metjūss paraudzījās

Ailīnā, un viņa a�i pamāja ar galvu.

-Un ieradāties tur� cikos?

-��� Ap� Metjūss sastomījās.

"Interesanti, vai kārdinājums melot un pie��ķirt sev viltus alibi izrādīsies nepārvarams," Tenets nodomāja.

Metjūss pievērsās Ailīnai.

-��� Cik toreiz bija pulkstenis, mīļā, vai tu ievē�roji?

Ailīna vilcinājās, tad, skatīdamās viņam tie�i acīs, atbildēja:

-��� Desmit.

Acu valoda bija nepārprotama. "Cik vien ie�spējams, jārunā taisnība," tās teica. Protams, bija ta�u jārēķinās arī ar misis �eisu. "Vai, dzīvo�dama viena, Ailīna būtu melojusi?" Tenetam caur galvu izskrēja doma.

Metjūss pagriezās pret Lainhemu.

-��� Ja Ai lina saka desmitos, tad tā arī bija.

-���� Un ko darījāt starplaikā? No stacijas līdz �ejienei ir tikai desmit minū�u gājiens.

-���� Iegriezos krodziņā un drusku iedzēru. Vai ir likums, kas to aizliegtu?

-��� Tāda nav. Kurā krodziņā?

Metjūss vilcinājās ar atbildi.

-��� Diem�ēl nezinu.

-��� Jūs nezināt?

-���� Es nemēdzu staigāt pa krogiem. Man nav ne jausmas, kā lielāko daļu Starrendenas krogu sauc. Glu�i vienkār�i gāju vienam garām, sagri�bējās iedzert un, daudz nedomājis, iegriezos.

-��� Kur tas atradās?

-��� Kaut kur starp staciju un �ejieni.

-���� Vai jūs patie�ām nevarat izteikties kon�krētāk?

-��� Nē� Es toreiz slikti jutos.

-��� Bijāt slims?

-���� Ne glu�i. Vienkār�i nomākts� Nu, ja jau noteikti gribat zināt, mēģināju par kaut ko iz��ķirties.

-��� Par ko?

-���� Piedodiet, bet to es jums nevaru teikt. Tas ir intīmas dabas jautājums.

Metjūss un Ailīna atkal sapratās bez vārdiem, un Tcncts redzēja, kā viņas pirksti paspie� drau�ga roku.Tas bija mēms atbalsts viņa lēmumam vairāk neko neteikt. Nebija jēgas turpināt tin�cinā�anu.

Ari Lainhems to bija sapratis. Viņ� jautājo�i sarauca uzacis:

"Vai lai piespie�u viņu?"

"Nē," vēstīja Teneta skatiens.

-���� Cik ilgi jūs uzkavējāties krodziņā, mister Metjūs? jautāja Lainhems.

-���� Grūti pateikt. Bet es izgāju no stacijas ap deviņiem un �eit ierados ap desmitiem. Tātad minūtes �etrdesmit piecas vai mazliet vairāk.

-��� Vai redzējāt tur kādu paziņu?

-��� Ja atmiņa nevij, tad ne.

-��� Un cik jūs izdzērāt?

-��� Divas vai trīs glāzes.

-��� Alu?

-���� Viskiju. Metjūss izaicino�i atmeta galvu, it kā aizstāvēdams savas tiesības dzert visu, ko vēlas.

Lainhems paraudzījās Tenetā un vairs jautā�jumus neuzdeva.

Tenets jāva klusumam ieilgt, vaļīgi atlaidies pret sola atzveltni un kavēdamies pie Metjūsa ar neatlaidīgu, vērtējo�u skatienu.

-��������� Jums jāsaprot, mister Metjūs, ka �ī neno�teiktība attiecībā uz jūsu atra�anās vietu un laiku nostāda jūs visai neapskau�amā stāvoklī. Esmu pārsteigts, ka �ajos apstākļos jūs neesat papūlē�jies aiziet atpakaļ un noskaidrot, kas tas īsti bijis par krogu.

-���� Bet kāpēc viņam tas būtu jādara! Ailīna �eisa vairs ilgāk nespēja klusēt. Mums ta�u pat prātā nenāca, ka manam līgavainim vajadzēs atbildēt uz visiem �iem� muļķīgajiem jautāju�miem nejau�as satik�anās dēļ vilcienā!

-����� Mis �eisa, jūsu uzticība dara jums godu. Ta�u tā nedrīkstētu aizmiglot jūsu skatienu faktu priek�ā. Proti pirmdienas vakarā �eritija Pri�arde kopā ar misteru Metjūsu pārbrauca no Londonas, tika redzēta kopā ar viņu atstājam staci�ju un drīz pēc tam tika nogalināta. Nē, lūdzu, uz�gaidiet, viņ� turpināja, kad viņa jau pavēra muti, lai protestētu. Jums patie�ām vajadzētu saprast, ka �ādos apstākļos mūsu pienākums ir iztaujāt misteru Metjūsu visos sīkumos, it īpa�i tādēļ, ka viņ� tik miglaini izsakās par savām gaitām. Ta�u vienā ziņā jūs varbūt varētu mums palīdzēt.

-��� Kādā?

-��� Vai jums gadījumā nav mistera Metjūsa fo�togrāfija?

Ailīnas maciņā tāda patie�ām atradās, kā Tenets bija cerējis.

-���� Paldies. Liksim pārbaudīt tuvākos krogus un atrast kādu, kas varētu apstiprināt mistera Metjūsa stāstu.

-���� Inspektor, Metjūss ierunājās, vai drīk�stu jums kaut ko pajautāt?

-��� �aujiet vaļā!

-���� Sprie�ot pēc jūsu jautājumiem, Ceritija no�galināta pēc tam, kad viņa izgāja no stacijas tajā vakarā. Sakiet, vai ir zināms, kad tie�i?

Tenets neredzēja iemeslu, kāpēc viņ� uz �o jautājumu nevarētu atbildēt.

-���� Ne glu�i precīzi. Tas noticis laika periodā starp deviņiem trīsdesmit piecām un desmitiem �etrdesmit.

-���� Skaidrs. Metjūsa tonis bija apzināti neit�rāls, ta�u zem tā jautās slēpts satraukums. Un kādā veidā jūs noteicāt agrāko robe�u?

"Tad redz, kur tas suns aprakts!"

-���� Kā pats saprotat, tas ir laiks, kad viņa pē�dējo reizi tika redzēta dzīva.

-���� Bet tādā gadījumā uz mani nekādas aizdo�mas nevar krist! Ja jau viņa redzēta vēl pēc tam, kad mēs iz�ķīrāmies.

-���� Diem�ēl �o viedokli mēs nevaram pieņemt, ja vien neatradīsies kāds, kur� apstiprinās, ka starp deviņiem trīsdesmit piecām un desmitiem jūs atradāties citā vietā.

-���� Tas ir kaut kas pilnīgi neiedomājams! iesaucās Ailīna Ceisa. Bālo seju klāja sarkani plankumi, un acis dusmās bija vēl vairāk izspiedu�ās. Pieļaut, ka Lezlijs būtu varējis� Viņ� ir vislabākais, vislēnprātīgākais cilvēks pasaulē. Viņa uzmeta Metjūsam pielūgsmes pilnu skatienu. Viņ� nemū�am nebūtu uz to spējīgs, nemū�am.

-���� Normālos apstākļos dro�i vien ne. Bet slepkavības nekad netiek pastrādātas normālos apstākļos, vismaz parasti cilvēki normālos ap�stākļos par slepkavām nekļūst. Uz �ādu rīcību tos pamudina kādi īpa�i apstākļi, neizkdieni�ķi. O, jā, kādam ir bijis ļoti svarīgs iemesls novākt Ceritiju no ceļa, mis Ceisa, un, ticiet man, es uzzinā�u �o iemeslu. Un, kad tas notiks� Tcnets piecēlās, un viņa tonis pēk�ņi kļuva sadzīviski nepiespiests. Kad tas notiks, tad bū�u atradis arī slepkavu, vai ne? Visu labu!

Metjūss un Ailīna Ceisa sēdēja kā pārakmeņoju�ies, kamēr abi detektīvi soļoja uz parka izeju.

Tenets izlocīja muguru un masēja krustus, kur atkal bija iemetusies trulā, velko�ā sāpe. Tā saasinājās ikreiz, kad viņ� bija noguris vai satraukts nepatīkams traucēklis brī�os, kad viņ� nepavisam nebija gatavs ar to cīnīties.

Pulkstenis rādīja ceturksni pāri se�iem, un kabinetā viņ� atradās viens pats. Kārsons bija aizsūtīts apgaitā pa krodziņiem starp dzelzceļa staciju un Ailīnas �eisas māju, lai pārbaudītu Metjūsa alibi, un Lainhemu viņ� bija pierunājis apciemot Luīzi.

-��� Divus vakarus pēc kārtas nedrīkst izlaist.

-���� Bet kā būs ar tiem? Lainhems bija norā�dījis uz nelasīto ziņojumu kaudzēm, kas gulēja uz Teneta rakstāmgalda.

-��� Nekur neaizbēgs. Nu, ejiet ta�u, pasteidzie�ties, kamēr nav par vēlu! Arī man derētu neliela atelpa.

Un tas nebija melots. Teneta smadzenes bija tā pārblīvētas ar informāciju, ka darbojās ar grūtībām. Tagad būtu vajadzējis aizbraukt mājās, kur D�ouna iespiestu viņam rokā glāzi viskija un uzstātu, ka līdz vakariņām jāatpū�as. Tenets aizvēra acis, iedomādamies viņas smaidu, rokas pieskārienu, svētlaimīgo sajūtu, kāda pārņem, at�lai�oties atzveltnes krēslā un zinot, ka viņa rosās turpat blakusistabā. "Cik reti mēs novērtējam �os sīkos priekus, kamēr tos baudām," viņ� nodomā�ja. Ilgas pēc D�ounas bija tik skaudras, ka viņ� tās izjuta gandrīz kā fiziskas sāpes. Kaut varētu atkal dzirdēt viņas balsi�

Atvēris acis, viņ� paraudzījās uz telefonu. Un kāpēc ne? Tie�i �ajā laikā varētu laimēties viņu noķert. Vēl nepieņēmis apzinātu lēmumu, viņ� jau bija sācis griezt numuru.

-��� Lūdzu, vai es varētu runāt ar misis Tenetu?

Viņ� jau gatavojās dzirdēt parasto atbildi:

"Diem�ēl viņa ir izgājusi", ta�u �oreiz tā izpalika.

-��� Acumirkllti, es tūlīt paskatī�os.

Tenets ar aizturētu elpu klausījās, kā pulkste�nis skaita sekundes, un ar katru tik�ķi cerība iz�plēnēja arvien vairāk. Vēl nav atgriezusies, jau aizgājusi, pavada vakaru kopā ar draugu� Visiem spēkiem viņ� centās atbīdīt �o draudīgo ideju par draugu, kur� bija ne tikai fiziski pievil�cīgs, bet arī gudrs, simpātisks, izglītots�

-��� Hallo?

D�ounas balss katra intonācija tajā tikpat labi pazīstama kā pa�a seja spogulī.

-��� Beidzot tevi noķēru! Izrunājis �os vārdus, viņ� bija gatavs nokost sev mēli. Uzspēlētā jaut�rība drīzāk izskanēja kā pārmetums.

-��� Luk! Ja arī D�ouna to pamanīja, viņa ne�reaģēja. Mīļais, kā es priecājos, dzirdot tavu balsi! Pēdējā laikā mēs nekādi netiekam kopā. Kā tev klājas? Kā iet bērniem? Kā veicas darbā?

-���� Labi, labi un ne visai labi tajā pa�ā se�cībā. Un kā tev pa�ai?

-��� Esmu pārguru�i! Tu atceries iepriek�ējās izmeklē�anas cietumu, kas bija mana pēdējā prakses vieta? Tur plosās cūciņas epidēmija, un, tā kā arī divi no darbiniekiem saslimu�i, tad mēs ar D�efriju pa vakariem ejam tos aizvietot.

D�efrijs Bensons bija viens no kursantiem. Tenets viņu nepazina.

-��� Ak tā. Tenets mēģināja ignorēt sarkano brīdinājuma signālu smadzenēs. Izklausās, ka tev tie�ām bijis smags laiks. Es tikai baidos, ka pēc �īs drud�ainās darbo�anās mēs visi te, mājās, tev liksimies kā garlaicīgi provinciāļi.

D�ouna laikam bija uztvērusi �o slēpto ne�mieru, ko viņ� mēģināja nomaskēt ar zob�galībām, jo atbilde izskanēja kaismīgā dedzībā.

-��� Muļķības, dārgais! Es pat izteikt nevaru, kā ilgojos atkal būt mājās un atgriezties normālā dzīvē.

Vai tas bija nopietni domāts? Tenetam D�ounas balss �ķita saspringta, it kā viņa mēģinātu pārliecināt ne tikai vīru, bet arī pati sevi.

Kad Tenets bija pastāstījis par Luīzi, viņa ie�jautājās:

-��� Bet es gribu zināt, kā virzās uz priek�u tava lieta.

-���� Strādājam, tas ir viss, ko �obrīd varu teikt. Vismaz galīgā strupceļā vēl neesmu nonācis.

-��� Vai tavas aizdomas ir jau konkretizēju�ās?

-��� Vēl ne. Ir kāds pusducis varbūtēju kandidā�tu.

-��� Izklausās sare�ģīti.

-���� Tā ir. Diezgan. D�ouna� man tevis bries�mīgi trūkst.

-��� Man tevis arī, mīļais.

-����� Bet� Kā lai apraksta �o nomāco�o va�jadzību, �o prasību kaut vai tikai pēc viņas klāt�būtnes? "Gadu gaitā esmu atradinājies formulēt �ādas izjūtas," viņ� izmisis domāja, "glu�i vien�kār�i neprotu atrast īstos vārdus."

-���� Bet nu jau vairs nebūs ilgi, vai ne, Luk? Ti�kai pāris nedēļas� Vai tava mugura atkal runā?

Cik labi D�ouna viņu pazina.

-��� Mazliet.

-��� Kur tu esi?

Jautājums viņu pārsteidza.

-��� Savā kabinetā. Kas tad ir?

-��� Neviena cita tur nav?

-��� �obrīd nav.

-���� Tādā gadījumā tu varētu uz kādu brīdi nogulties uz grīdas un izpildīt savus vingrināju�mus, ļaut muskuļiem atslābt.

-��� �eit? Un ja nu kāds ienāk?

-����� Vai nevari brīdināt sekretāri, lai kādu laiciņu tevi netraucē? Tas ta�u būtu pavisam dabiski.

-��� Varu pamēģināt�

-��� Tad dari tā! Pēc tam tu jutīsies daudz labāk. Apsoli?

-��� Nu, es nezinu�

-Luk!

-��� Labi. Iespējams, ka tev taisnība.

-���� Protams, ka man ir taisnība. Bet piedod, mīļais, nu man patie�ām jāskrien. Jātiek atpakaļ uz de�ūru. Biju jau ceļā, kad tu mani noķēri.

-��� Priecājos, ka izdevās.

-���� Es tāpat. Klausulē noskanēja skūpsts. Atā, dārgais. Es mīlu tevi.

-��� Es tevi arī.

Iestājās klusums. Nolicis klausuli, Tenets labu bridi sēdēja un skatījās uz to, tad piespieda zumeru uz sava rakstāmgalda.

-��� Es lūdzu pusstundu mani netraucēt.

-��� Labi, ser.

-��� Nekādā gadījumā, skaidrs?

Atļāvies sev to greznību viegli ievaidēties, Tenets piecēlās, pamasēja krustus un tad uzmanī�gi nolaidās uz grīdas. Paklājs, kaut arī plāns, tomēr bija tīrs. Kad saspringtie muskuļi saskārās ar cieto, līdzeno virsmu, sāpes uzliesmoja ar jaunu spēku, tad, spriedzei mazinoties, pamazām pierima.

Tenets apzinīgi izpildīja visus vingrinājumus, kādus fizioterapeits viņam bija ierādījis, tad uzsāka muskuļu relaksāciju: sasprindzināt kāju muskuļus� atslābināt. Roku muskuļus� at�slābināt. Plecus� kaklu� �okli� Beigās dziļa un vienmērīga elpo�ana. Ieelpa� izelpa. Ieel�pa� izelpa. Veronika� misis Hod�isa. D�etro� viņa sieva. Metjūss� Ailīna Ceisa.

Kur� no �iem se�iem tas varēja būt?

Viņ� jutās gandrīz pilnīgi dro�s par to, ka Veronika tā nav. Viņa bija pārāk pasīva, pārāk piesardzīga, drīzāk upuris, nekā uzbrucējs. Nebi�ja iespējams iedomāties, ka viņa varētu ar vēsu aprēķinu izplānot slepkavību vai būt tik agresī�va, lai dusmās spētu triekt �eritiju pret �o ne�jau�i ceļā patrāpīju�os metāla gabalu. Turklāt neviens pats tajā vakarā nebija redzējis viņu ār�pus mājas.

Jāatceras un vēlreiz jāpārbauda ziņojumi, lai �ajā ziņā nebūtu nekādu �aubu.

Ar misis Hod�isu jau bija pavisam cita lieta. Pēc dabas nebūdama agresīva sieviete, viņa tomēr spētu ķerties pie galējiem līdzekļiem, ja vajadzētu aizstāvēt viņas vienīgo jēriņu, par to Tenets bija pārliecināts. Jā, uz viņu noteikti krita aizdomas, jo, kā Lainhems domāja, viņa būtu varējusi sekot �eritijai un nogalināt viņu pirms tā brī�a, kad savas mājas durvis apsveicinājās ar Tenetu un Lainhemu, it kā nekas nebūtu noticis. Galu galā tas bija tikai viņas apgalvojums, ka minētajā laikā Ceritija bijusi dzīva. Māju aptauju rezultātiem, kas aptvertu ari agrākās vakara stundas, vajadzēja būt uz viņa gal�da. Tenets nomāca sevi vēlē�anos tūlīt celties aug�ā un tos pārbaudīt. Viņam vajadzēja vēl mazliet lai�ka, pirmām kārtām, lai sakārtotu domas.

Tālāk Metjūss. Viņa gadījumā aizdomām bija ļoti daudz pamata, jo eksistēja iespaidīgs iemesls. Ja viņam patie�ām biju�i dzimumsakari ar Ceritiju, kā Tenets domāja, tad tas nozīmēja nopietnus draudus viņa karjerai. Neviens nepieņems darbā skolotāju, kur� ne tikai pavedis savu skolnieci pie tam nepilngadīgu, bet ari piespiedis viņu bez vecāku ziņas un piekri�anas izdarīt abortu. Ja tas nāktu zināms atklātībā, Metjūsa dziesma būtu nodziedāta, un, kamēr vien Ceritija bija dzīva, atmasko�anas draudi palika.

Pastāvēja arī iespēja, ka Ceritija draudējusi par grūtniecību pastāstīt Metjūsa līgavai un viņ� meiteni nogalinājis, lai viņa to nevarētu izdarīt. Ailīna Ceisa acīmredzami dievināja Metjūsu un dro�i vien piedotu visu, lai tikai varētu viņu paturēt. Bet vai viņ� to zināja?

Tenets atsauca atmiņā pēcpusdienas sarunas un mēģināja izprast, kas bija risinājies abu sade�rināto starpā. Misis Ceisa bija teikusi, ka visu nedēļas nogali Ailīna staigājusi apkārt tādā izskatā, "ka varētu domāt, pasaulei nupat gals klāt". Un Metjūss devies pārgājienā, jo "ir ļoti derīgi kādreiz izrauties no civilizācijas �ņau�giem". Viss norādīja uz strīdu un tam sekojo�u samierinā�anos.

Uz strīdu par Ceritiju?

Pieņemsim, ka par viņu. Pieņemsim, ka Metjūss izlēmis atzīties Ailīnai vai varbūt Ailīna pati uzzinājusi par �o sakaru un prasījusi paskaidrojumus� "Nē, �is pēdējais variants ir maz ticams," Tenets nolēma. Ja arī Ailīna būtu kaut ko uzzinājusi, viņa ciestu klusu, lai tikai pārāk nesa�ūpotu laivu, un dzīvotu cerībā, ka �is romāns nomirs dabīgā nāvē.

Tātad pieņemsim, ka Metjūss pats nolēmis atzīties un deklarējis, ka nav viņas cienīgs, tāpēc saderinā�anās atsaucama. Viņa noteikti pro�testējusi, ta�u pēc tam Metjūss viens pats devies kalnos uz visu nedēļas nogali. Tur vientulībā vi�su pārdomājis, viņ� tomēr nācis pie slēdziena, ka nevēlas zaudēt Ailīnu, un, ja viņa ir gatava visu piedot, viņ� būtu muļķis, �o augstsirdību no�raidot. Tātad ticis pieņemts lēmums pēc at�grie�anās doties taisnā ceļā pie Ailīnas un lūgt, lai ņem viņu atpakaļ.

Bet vilcienā uzradusies Ceritija, un viņ� bijis spiests braukt ar viņu kopā.

�ajā vietā scenārijs zaudēja savus skaidros apveidus. Viens variants: izgājis no stacijas, viņ� atvadās no meitenes un dodas uz Ailīnas māju, kā pats apgalvo, pa ceļam "uztaisīdams dū�u" ar pāris glāzēm viskija. Otrs variants: viņ� seko Ceritijai un to nogalina.

Tenets gan nespēja iedomāties, ka Metjūss varētu aukstasinīgi izplānot slepkavību, bet ja nu viņ� ticis izprovocēts? Ja Ceritija, emocionāli būdama vēl visai nestabilā stāvoklī pēc smagā pārbaudījuma, ko nācies izturēt pat bez jebkāda morāla atbalsta, paziņojusi Metjūsam, ka nolē1 musi nosūdzēt viņu priek�niecībai? Viņ� tādā gadījumā būtu mēģinājis Ceritiju atrunāt, būtu lūdzies, tielējies, un, ja viņam nebūtu izdevies grozīt viņas prātu līdz tam brīdim, kad abi izkā�pa Starrendenas stacijā, viņ� būtu turpinājis pār�liecinā�anu ceļā uz māju. Bet vai viņ� tie�ām bū�tu riskējis rādīties uz ielas kopā ar Ceritiju? "Vienīgi galējā izmisumā," Tenets nolēma. Kas �ajā gadījumā bija visai iespējams. Neviens ziņojums gan neapstiprināja faktu, ka abi būtu redzēti kopā arī pēc izie�anas no stacijas, ta�u

tas vēl nenozīmēja, ka katrs būtu gājis savu ceļu�

' Ser?

Kāds purināja viņu aiz rokas.

-�� Ser? Vai jums slikti?

Atvēris acis, viņ� ieraudzīja Lainhema izbi�ju�os seju.

-�� Kas par niekiem, viss kārtībā! Tenets bija nikns, ka pārsteigts �ādi guļam uz grīdas. Pat steigā uzmanīdamies, lai nesabojātu savu pūliņu rezultātus, viņ� apvēlās uz sāniem un piesardzīgi uztrausās kājās. Vai tad izskatos slims? Turklāt teicu ta�u, lai pusstundu neviens mani netraucē.

-�� Tas bija se�os divdesmit piecās. Un tagad ir ceturksnis pāri septiņiem. Kad ieraudzīju jūs uz grīdas, nodomāju�

Tātad viņ� bijis aizmidzis.

-��� Labi jau, labi, Tenets pārtrauca Lainhemu. Jūs maldījāties, vai ne? Es glu�i vien�kār�i� meditēju. Pilnīga relaksācija ļoti sekmē meditāciju.

-�� Tas man jāatceras, ser. Varbūt izlikt �o atzi�ņu uz ziņojumu dēļa ?

Tenets jau pavēra muti, lai asi atcirstu, bet laikā notvēra Lainhema skatienu un pasmaidīja.

-� Būs jau labi, Maik. Tātad pieķērāt gan mani.

-� Atkal mugura, ser?

Tenets pats nezināja justies atvieglotam vai dusmīgam, ka viņa ser�ants tā uzreiz aptvēris situāciju.

-�� Ar mani nevajag auklēties, Maik, atce�rieties to! Kājūtas Luīze?

Lainhema seja izstiepās. Vēl arvien tēlo dros�mīgo.

-�� Mēs abi esam tik sasodīti jautri�

-�� Vai aprunājāties ar vecāko māsu?

-�� Viņi domā, ka tas varētu sākties rīt es runāju par stimulāciju. Luīzei viņi vēl neko nav teiku�i, jo baidās, ka tad viņas asinsspiediens varētu vēl vairāk celties.

-�� Vai tad tas nemaz nav krities?

Lainhems drūmi papurināja galvu.

-� Nedaudz pat cēlies.

-�� Klausieties, varbūt jūs tomēr gribētu kādu brīvu dienu. Es viegli varētu�

-� Nē! Paldies, ser, bet nē.

-� Nu, labi, bet, ja pārdomājat�

-�� Paldies. Vai jūs� hm� paguvāt izskatīt kādu daļu no tiem?

-�� Lai nu paliek takts! Nē, neesmu neko iz�darījis. Kā jau teicu es domāju.

-� Vai nonācāt pie kādiem secinājumiem?

-� Nē, nevarētu teikt. Tenets īsi pārstāstīja, par ko bija domājis līdz iemig�anai. Tālāk netiku.

-�� Un kā ar Ailīnu �eisu? Visu nedēļas nogali nomocījusies aiz bēdām, ka Metjūss viņu pametis Ceritijas dēļ, viņa varētu būt izlēmusi pati izrunāties ar meiteni.

-�� Un, mātei nezinot, izlavijusies no mājas? Jā, arī man �ī doma ienāca prātā.

-�� Misis Ceisa varbūt skatījusies televizoru un domājusi, ka meita vēl arvien nīkst savā istabā.

-�� Bet kā Ailīna būtu varējusi zināt, kur Ccritiju atrast?

Lainhems paraustīja plecus.

-�� Nav ne jausmas. Bet iespējams ta�u tas ir, vai ne? Man �ķiet, viņa būtu gatava uz visu, lai tikai noturētu Metjūsu.

-�� Un kur tad vēl D�etro� Nē, �obrīd atstāsim minējumus. Labāk ķersimies pie ziņojumiem.

Viņi sadalīja kaudzi divās daļās, Tcnets aiz�pīpēja pīpi un ķērās klāt. īsais atslēg�anās bridis bija devis viņam jaunus spēkus, tāpēc, viņaprāt, par disciplīnas pārkāpumu to nevarētu uzskatīt.

Viņ� sāka ar tiesu medicīnas ekspertīzi, kuru jau iepriek� bija pārskatījis, ta�u tagad izstudēja to pamatīgi. Viņ� nebija maldījies nekādi jauni, nozīmīgi fakti tajā neatradās. Varbūt ari labi, ka tā. Pretējā gadījumā viņiem abiem ar Lainhemu varētu būt nopietnas nepatik�anas, jo viņi bija pieļāvu�i, ka Ceritijas tēvs ar savu labi saprota�mo, bet nelaikā nāku�o iejauk�anos varbūtēji no�jauc pēdas. Ta�u fakts, ka nekas neliecināja par iepriek�ēju ciņu, apstiprināja teoriju, ka sitiens izdarīts pēk�ņās dusmās, tātad tas bija nozie�gums, kas pastrādāts bez iepriek�ēja nodoma.

Tenets no jauna aizpīpēja pīpi, kas bija izdzi�susi, un ķērās pie ziņojumiem no Lenternstrltas.

Tie nekā jauna nedeva. Neviens tajā vakarā nebija redzējis ne Veroniku, ne misis Hod�isu ārpus mājas. Tas, protams, nenozīmēja, ka viņas māju nav atstāju�as tik daudzas no Lentern�strltas mājām bija neapdzīvotas, ka nebūtu grūti tur palikt nepamanītam, ta�u viens bija skaidrs: trūka jebkādu faktu, kas pierādītu Lainhema teoriju.

-� Ser!

Satraukums Lainhema balsi lika Tenetam strauji pacelt galvu.

-�� Tā atkārtotā aptauja Geitstrltā, kuru mēs pieprasījām�

-Nu?

-�� Pilnībā tā vēl nav pabeigta, bet da�i ziņoju�mi ir jau ienāku�i.

-�� Un?

-�� Kā parasti, atradu�ies vairāki cilvēki, kuri pirmās aptaujas laikā nav biju�i mājā. Viena no tādiem ir D�etro Pri�arda kaimiņienes misis Velsas meita no divpadsmitā numura. �ī meitene viņai ir deviņpadsmit gadu stāsta, ka tajā vakarā pēc pusdesmitiem atskanējusi neatlaidīga klauvē�ana pie Pri�ardu parādes durvīm. Viņa zinājusi, ka mi�sis Pri�ardei jābūt mājās, jo tajos vakaros, kad viņa kaut kur izejot, pie vecās dāmas paliekot misis Velsa, un, kad nu klauvē�ana nerimusies, viņa piegājusi pie loga paskatīties, kas tur notiek.

�is Lainhema paradums dramatizēt intere�santu informāciju Tenetu vai nu uzjautrināja, vai saniknoja atkarībā no situācijas un pa�a garastā�vokļa. Viņam gandrīz likās, ka ser�ants tūlīt teiks: "Un uzminiet, kas tur bija!"

-Tālāk! viņ� nepacietīgi izmeta.

Lainhems atgāzās krēslā, pārliecināts par ie�spaidu, ko atstās viņa vārdi.

-� Tas bijis Pri�ardu dēls!

-�� Dēls? Tenets klusēdams brīdi apsvēra �o informāciju, tad teica: Dīvaini, ka līdz �im neviens viņu nav pieminējis.

-�� Kā apgalvo meitene es citēju: "Kalebs ir ģimenes melnā avs. Izmests no dzimtas klēpja, jo nav varējis samierināties ar visām tām reli�ģiskajām blēņām."

-�� Interesanti būtu zināt cik melna. Cik viņam gadu?

-�� Meitene teikusi, ka divdesmit.

-�� Divdesmit� un �eritijas brālēns. Ko jūs par to domājat, Maik?

-�� Nu, �ajā rajonā viņ� atradies tie�i mūs in�teresējo�ā laikā, vai ne?

-�� Glu�i pareizi. Vai misis Pri�arde galu galā atvērusi viņam durvis?

-�� Jā. Bet iek�ā viņ� nav gājis. Meitene pa�likusi pie loga, cerēdama ieraudzīt kādu drama�tisku konfliktu. Vai varbūt tāpēc, ka nav pret viņu vienaldzīga.

-��� Hmm. Interesanti. Acīmredzot mums va�jadzēs ievākt par viņu sīkāku informāciju. Vai tur ir vēl kaut kas par D�etro un viņa sievu?

-�� Tā pali meitene apstiprina, ka D�etro patie�ām atgriezies mājās ceturksni pēc desmi�tiem, ser.

-�� Labi� Rīt no pa�a rīta mēs aizbrauksim pie viņiem un uzzināsim, kur �is jaunais cilvēks dzīvo un vai viņi ar Ceritiju sagāju�ies. Es gribē�tu arī zināt, kāpēc viņi par �o dēlu mums nekā nav stāstīju�i.

-� Varbūt tāpēc, ka neesam jautāju�i?

-� Nu, tādā gadījumā rīt pajautāsim.

Kad nākamajā dienā Tenets iebrauca auto stāvvietā, doktors Mellcrds tie�i tajā brīdī kāpa

ārā no savas ma�īnas. Bija spo�s rīts. Laiks atkal �ķita nostabilizējies gadalaikam atbilsto�as nor�mas robe�ās, un spēcīgs vēj� dzenāja mazus, vates piku�iem līdzīgus mākonī�us pa dzidri zi�lajām debesīm.

-� Labrīt, Luk! Burvīga diena.

-� Labrīt, dakter! Patie�ām skaista.

-�� Kur tu �odien tik vēlu?

-�� Vajadzēja pārvest mājās ģimeni pēc pussemestra brīvdienām. Mēģinājām kaut cik savest kārtībā mūsu vecmāmiņas māju.

-�� Kad D�ouna atgriezīsies?

-�� Pēc divām nedēļām.

-�� Un tad viņa būs pabeigusi visu apmācības kursu?

-Jā.

Mellerds iesmējās.

-�� Paldies Dievam, vai ne? Starp citu, vai tu zini, ka Luīzei �orīt sāksies dzemdību stimulāci�ja? Viņ� paraudzījās pulkstenī. Atvaino, tā ir jau sākusies.

-�� Jā, dzirdēju. Un kādas viņai izredzes?

-� Domāju, ka teicamas. Bet bērns nu, jāgai�da un jāskatās.

Tenets sastinga.

-�� Tu gribi teikt, ka tas patie�ām varētu neiz�dzīvot?

-�� Diem�ēl jā. �ie toksēmijas gadījumi ir tik neaprēķināmi, nekad nav iespējams paredzēt iznākumu.

-� Vai Lainhems to zina?

-�� O, jā, zina gan. Un diem�ēl Luīze tāpat viņa ta�u ir medmāsa. Bet ar zinā�anu te nekas nav līdzēts.

"Tad tāpēc Maiks pēdējās dienās bija tik iz�klaidīgs," Tenets nodomāja. Vainas apziņas mocīts, viņ� atcerējās gadījumus, kad bija pret viņu izturējies neiecietīgi vai īgni.

-�� Vai tu domā, ka Lainhemu �odien noteikti vajadzētu atbrīvot no darba? Es viņam jau vai�rākas reizes esmu piedāvājis nelielu atvaļināju�mu, bet viņ� vienmēr atsakās.

-�� Par to jāiz�ķiras viņam pa�am. Lai gan domāju, ka strādājot viņam būs vieglāk, nekā sē��ot mājā un raizējoties. Un līdz tam brīdim jau vēl jāgaida daudzas stundas. Kā tu domā, vai viņ� gribēs būt klāt dzemdībās?

-� Esmu gandrīz pārliecināts, ka gribēs.

-�� Tādā gadījumā prātīgākais būtu likt viņam aktīvi darboties, bet nepārtraukti uzturēt kontak�tu ar slimnīcu, līdz būs beidzies pirmais periods.

-� Tā arī darī�u. Paldies, dakter.

Uzkavēdamies kabinetā tikai tik ilgi, lai sa�purinātu no�ļuku�o Lainhemu, Tenets devās uz

Geitstrītu. Tie�i tajā brīdī no D�etro mājas iznā�ca Ceritijas māte. Izdzirdusi Teneta sveicienu, viņa sarāvās.

-� O, labrīt, inspektor� Nemaz jūs neredzēju.

Viņa izskatījās nomocījusies. Parasti tik

nevainojami kārtīgā mezglā savītie mati bija paspūru�i, melnā jaka �ķībi sapogāta.

-�� Mēs nākam, lai aprunātos ar jūsu svaini. Līdz pat vakardienai nezinājām, ka viņai ir dēls.

Misis Pri�arde pa�ķielēja uz viņu, sargādama acis no saules.

-�� Kalebs?

-� Jā. Kāpēc līdz �im neviens viņu nav piemi�nējis, kā jums �ķiet?

-�� Vecāki ir pārtrauku�i visus sakarus ar viņu. Kop� Kalebs aizgājis no mājām, arī mēs ar viņu vairs nesaejamies.

-� Ceritija arī nesagājās?

-�� Nē. Abi nesatika jau kā bērni� Viņa aizvēra acis un viegli sagrīļojās. Tenets pastiepa roku, lai viņu atbalstītu.

-�� Misis Pri�arde, jums slikti?

-�� Nē, nekas. Paldies, viss kārtībā. Es tikai pēdējā laikā nevaru gulēt. Viņas balss izdzisa, un iestājās neveikls klusums. Tad viņa uzmeta Tenetam a�u, bailīgu skatienu.

-�� Inspektor�

-Jā?

Viņa vilcinājās, tad papurināja galvu.

-�� Nekas. Man nu jāsteidzas mājās. Un pa�griezusies viņa devās prom pa ielu mazliet ne�dro�ā, ta�u apņēmīgā gaitā.

-�� Vai man nevajadzētu pavadīt viņu līdz mā�jai, ser?

-�� Domāju, ka būs labi tāpat.

Tenets vēl arvien vēroja aizejo�o figūru. Nu viņas solis jau bija kļuvis naskāks.

-�� Izskatījās, it kā viņas spēki būtu galā.

-� Nav jau arī nekāds brīnums.

Tenets pieklauvēja pie �etrpadsmitā numura durvīm. Viņ� jau bija izlēmis, ka sarunā ar misis Pri�ardi nebija jēgas �ķiest laiku taktiskam ie�vadam. Viņas naidīgums līdz �im nebija mazi�nājies, tāpēc viņ� jutās gau�i pārsteigts, kad sasveicinoties viņa atieza zobus grimasē, kas acīmredzami bija domāta kā smaids.

-� Labrīt, inspektor. Lūdzu, nāciet iek�ā!

Viņai aiz muguras Tenets un Lainhems pār�mija jautājo�us skatienus, tad sekoja viņai vies�istabā.

-�� Esiet tik laipni, apsēdieties! Viņa norausa kādu iedomātu putekli no krēsla paroces. �ēl, ka neesmu vēl paguvusi �odien te iztīrīt.

-� Man izskatās, ka viss ir labākajā kārtībā.

Tenets jau bija paguvis uzminēt �īs pēk�ņās pārmaiņas cēloni: misis Pri�ardi māca bailes.

Ceritijas tēvs te dro�i vien bija uztaisījis pa�matīgu skandālu, vainodams D�etro meitas pa�ve�anā ar visām no tā izrieto�ajām sekām. Brāļa un sievas vienotās frontes priek�ā D�etro dro�i vien bi�ja kapitulējis un atzinies. Tagad misis Pri�arde baidījās, ka viņiem draud vēl lielākas nepatik�anas nekā tās, kas savulaik jau bija pārdzīvotas, jo runa bija ne tikai par asinsgrēku, bet varbūt arī par slep�kavību. Tenetam �ī sieviete nepatika, viņ� uzskatīja, ka par vīra novirzēm daļēji atbildīga bija arī sieva, ta�u �obrīd viņam gribot negribot sametās tās �ēl. Nosēdusies viņam pretī, savus apjomīgos ceļgalus kopā saspiedusi un rokas klēpī sa�ņaugusi, viņa gaidīja, kad cirvis nokritīs pār viņas galvu.

Bet varbūt tās bija bailes par dēlu?

-�� Vai jūsu vīra nav mājās, misis Pri�arde?

-� Nē. Viņ� ir skolā.

-�� Ir viens jautājums, kuru gribēju uzdot jums abiem.

Viņa cieta klusu, liekas, pat elpu bija aiz�turējusi.

-� Kāpēc jūs man neteicāt, ka jums ir dēls?

Kādu brīdi viņa raudzījās Tenetā tuk�u ska�tienu, it kā neticēdama savām ausīm. Tad pa�kratīja galvu, pūlēdamās sakārtot domas.

-� Piedodiet�

Tenets atkārtoja jautājumu.

Viņas lūpas sakniebās, kļūdamas par �auru, skarbu svītru.

-� Mums mūsu dēls ir miris, inspektor.

Tenets neko neteica, līdz viņa negribīgi pa�skaidroja:

-� Viņ� ir izvēlējies bezdievju ceļu.

-� Pametis Jeruzalemes bērnus?

-Jā.

-� Kad tas notika?

-� Apmēram pirms pusotra gada.

-�� Kad es jums jautāju, vai �eritija bija pazīs�tama ar kādu jaunu cilvēku, jūs atbildējāt, ka ne.

-�� Es jau teicu, inspektor. Mūsu dēls mums ir miris. Kas attiecas uz mums, tad viņ� neeksistē.

-�� Kā viņi ar Ceritiju sapratās?

-�� Ne visai labi. Abi tā arī neatrada kopīgu valodu.

-�� Vai pēc tam, kad Kalebs atstāja māju, viņi kādreiz tiku�ies?

-�� Kā lai es to zinu! Viņam tagad pa�am sava dzīve. Mums vienam gar otru vairs nav nekādas darī�anas.

-�� Tad kāpēc viņ� pirmdienas vakarā klauvēja pie jūsu durvīm, misis Pri�arde?

-������ Kas jums to teica? Viņas acis dusmās sprēgāja. Ar kādām tiesībām? Tā izspiegot cil�vēkus�

-�� Ar pilnām tiesībām, misis Pri�arde. Pat pil�dot pienākumu. Neaizmirstiet, ka mēs izmeklē�jam slepkavību� Ko viņ� gribēja?

-�� Kā lai es to zinu?

-�� Bet jūs viņu ielaidāt.

-�� Nē, es to nedarīju! Tiklīdz redzēju, kas at�nācis, es teicu, lai atceras reizi par visām reizēm, ka nevēlos viņu vairs redzēt, tādu garmatainu, nospeķotos d�insos�

-�� Bet viņ� ta�u dro�i vien teica, kāpēc atnā�cis.

-� Es jums jau sacīju es neko nejautāju!

Un no �ī apgalvojuma viņa neatkāpās.

-�� Vai jūs varētu mums pateikt, kur viņ� dzī�vo?

-� Nav ne jausmas.

-� Un kur strādā?

-�� Strādā! Tas nu ir labs joks. Strādā! Viņa paliecās uz priek�u, acīm rūgtumā kvēlojot. Darbs ir svēts, inspektor, un manam dēlam tas ir pietiekams iemesls, lai nestrādātu.

Neko vairāk Tenetam no viņas neizdevās izspiest.

-� Tā, Maik, viņ� sacīja, kad abi atkal sēdēja ma�īnā. Jums jāsameklē Kalebs un ar viņu jāaprunājas. Adresi varbūt var dabūt skolā no D�etro. Ja ne, paļaujos uz jūsu iniciatīvu. Ja uzskatāt, ka tas vajadzīgs, varat atvest viņu uz pārrunām nodaļā. Rīkojieties, kā atzīstat par labāku! Bet vispirms aizvediet uz turieni mani! Un, ak, jā, Maik, laiku pa laikam piezvaniet uz slimnīcu! Kad viņi teiks, ka jums laiks būt kopā ar Luīzi, paziņojiet man, atstājiet visu un brau�ciet! Skaidrs?

Jā, ser. Paldies jums.

Uz Teneta galda atkal gulēja jauni ziņojumi. Aizkūpinājis pīpi, viņ� sāka tos lasīt. Ta�u pēc da�ām minūtēm bija atkal kājās. Jāredz D�etro. Nekavējoties.

Ceļā uz skolu viņ� domāja par jauno infor�māciju, kas tikko bija pienākusi. Kāda sieviete, kas dzīvoja pretī Holiroudas pamatskolai, pirm�dienas vakarā vēlu bija strādājusi savā dārziņā mājas priek�ā. Palaikam skatījusies pulkstenī, jo negribējusi nokavēt televīzijas programmu, kas sākas desmitos. Ļaudis sāku�i plūst ārā no skolas jau pirms pusdesmitiem, un desmit minū�u laikā viss jau bijis tuk�s un kluss. Beidzot bez ce�turk�ņa desmitos viņa redzējusi no skolas iznā�kam D�etro, kur� noslēdzis aiz sevis vārtus.

No skolas līdz D�etro mājai bija tikai desmit minū�u gājiens, tomēr viņ� tur bija atgriezies tikai ceturksni pēc desmitiem. Ko viņ� darījis �īs pusstundas laikā? �eritija izgājusi no Hod�isu mājas deviņos trīsdesmit piecās. Vai viņu ceļi krustoju�ies?

Gadījumā, ja D�etro būtu sadabūjis naudu, ar ko samaksāt par Ceritijas abortu, viņ� dabiski vēlētos zināt, vai viss noticis, kā plānots. Par at�grie�anās laiku viņa to, iespējams, bija infor�mējusi. Varbūt norunāju�i pat satik�anos. D�etro noteikti dedzis nepacietībā noskaidrot, vai operā�cija izdevusies, un bijis apņēmības pilns nekad �ādā ķezā vairs neiekulties. Bet ja nu �eritijai bi�jis savs viedoklis �ajā jautājumā? Ja viņa izlē�musi par klusē�anu pieprasīt vēl vairāk naudas? D�etro dusmu, vil�anās un baiļu uzliesmojumā būtu arī varējis pacelt pret viņu roku.

Lai nu kā, paskaidrojumi �ajā situācijā bija nepiecie�ami.

Tenets D�etro sameklēja kādā no tualetēm, kur viņ� laboja skalojamo kasti. Kreisā acs vīram bija aizpampu�i un krietni nozilināta.

-�� Mums jāaprunājas. Kur to varētu izdarīt?

D�etro novaidējās.

-�� Jau atkal! Jūsu ser�ants tikai pirms īsa brī�a aizbrauca.

Negribīgi viņ� aizveda Tenetu uz mazu kam�barīti, kurā atradās izsēdēts atzveltnes krēsls un elektriskā tējkanna. Uz krēsla paroces gulēja saņurcīta avīze. Tenets ar interesi konstatēja, ka tas bija �īsdienas numurs, atlocīts lappusē ar in�formāciju par zirgu skrie�anās sacīkstēm un vairākās vietās pasvītrots. D�etro acīmredzot bi�ja atkritējs ne tikai vienā ziņā vien.

-�� Tātad brālis jūs apciemojis, Tenets pamā�ja uz zilo aci.

D�etro roka instinktīvi pastiepās uz sadau�zītās sejas pusi, tad apstājās pusceļā.

-� Nezinu, ko jūs ar to gribat teikt.

-�� Paklausieties, mister Pri�ard! Jūs ta�u ne�gribēsiet man iegalvot, ka nejau�i ieskrējāt dur�vīs.

-� Trepēs, ja gribat zināt.

-��� Ak trepēs. Patie�ām? Diem�ēl es jums neticu. Un sāku domāt, ka nevar ticēt nevienam jūsu vārdam.

-� Kā to saprast?

-�� Klausieties, pietiks �īs izlocī�anās! Sauk�u lietas īstajos vārdos. Mums ir zināms, ka jums bi�ju�as dzimumattiecības ar jūsu brāļameitu, ka viņa nonākusi stāvoklī un jūs devāt viņai naudu abor�tam, un piedevām mēs vēl zinām arī to, ka jūs mums melojāt attiecībā uz laiku, kad izgājāt no �īs skolas vakarā, kurā �eritija tika noslepkavota. Mums ir liecinieks, mister Pri�ard, jauks liecinieks, uz kuru var pilnīgi paļauties. Ņemot to visu vērā, ko jūs, būdams manā vietā, domātu?

Tenets uz bridi apklusa. D�etro piere bija nosvīdusi, un zilums ap aci spilgti izcēlās uz pārējās sejas fona, kas bija netīras veļas krāsā.

-�� Es� bet tālāk viņ� netika.

-�� Pilnīgi pareizi. Mūsu lieciniece apgalvo, ka redzējusi jūs tajā vakarā aizslēdzam skolas vār�tus apmēram bez ceturk�ņa desmitos, nevis pēc desmitiem, kā jūs apgalvojāt. Un �īs piecpadsmit vai divdesmit minūtes ir ļoti nozīmīgas, mister Pri�ard. Varētu pat teikt, ka tām ir iz�ķiro�a nozīme.

Tenets atkal apklusa, bet D�etro vēl arvien bija mēms.

-�� Mēs zinām, ka Ceritija atstāja Hod�isu māju deviņos trīsdesmit piecās, tātad desmit minūtes pirms tam, kad jūs izgājāt no skolas. Pie tum�ās takas sākuma viņa varēja nokļūt pēc desmit vai piecpadsmit minūtēm, tātad jūsu rīcībā bija aptuveni piecas minūtes, lai sasniegtu vietu, kur viņa tika nogalināta. Ejot naskā solī, tas nav grūti izdarāms. Ko īsti jūs darījāt, mister Pri�ard? Slapstījāties tur tumsā, cerēdams, ka ceļā uz mājām viņa ies garām? Vai arī �ī tik�anās tika norunāta jau pirms viņas aizbrauk�anas?

-�� Nē! pār D�etro lūpām izlauzās sauciens.

Tā nebija, inspektor, es zvēru. Mēs neko ne�sarunājām� es viņu nesagaidīju, goda vārds. Pat redzējis netiku.

Sviedri nu jau straumītēm tecēja gar ausim, un viņ� izvilka no kabatas netīru mutautu, lai tos noslaucītu.

-�� Diem�ēl es jums neticu.

Zīmīgi bija tas, ka D�etro nenoliedza nevienu no iepriek�ējiem apvainojumiem. Tenets nolēma, ka ir īstais bridis, lai tagad, kamēr D�etro vēl ir pārbijies, ka tiks arestēts par slepkavību, iegūtu pilnīgu atzī�anos �ajā jomā.

-� Jūs nenoliedzat to, ko teicu pirms tam?

D�etro vilcinājās, un Tenetam jau likās, ka

viņ� tomēr neatzīsies. Tad pavisam lēni D�etro papurināja galvu.

-��� Kāda tam būtu jēga? viņ� vārgā balsī ierunājās. Jums jau tas viss ir kā uz delnas. Ja es arī liegtos, jūs ta�u neliktos mierā, kamēr piespiestu mani pie sienas. Bet nogalinājis es viņu neesmu! Varu to apzvērēt!

-�� Tātad jūs atzīstat, ka pavedāt �eritiju, ka viņa jūs informēja par grūtniecības iestā�anos un jūs devāt viņai naudu abortam? Tenets no�ēlo�ja, ka klāt nav Lainhema, ka D�etro atzī�anos nedzird neviens liecinieks, ta�u pārāk noraizējies par to viņ� nebija. D�etro bija pārāk mīkst�auligs, lai ilgsto�i noliegtu patiesību, pat ja viņam ienāktu prātā atteikties no saviem vārdiem, kad vajadzēs dot oficiālu liecību. Bet, ja viņ� �o cil�vēku bija pareizi novērtējis, tad līdz ar atzī�anos nāks arī mēģinājums sevi attaisnot. Viņ� tie�ām nemaldījās.

Varbūt, viss tā arī notika, ta�u vainīgs nebi�ju es, bet gan viņa. D�etro pūlējās uzkurināt sevī sa�utumu pret miru�o meiteni. Viņa bija īs�ta mauka� Ķērās apkārt, trinās gar mani� Sēdēja klēpī un kaitējās, darīdama mani gandrīz vai traku� Ticiet man, viņa pati to gribēja, pat lūdzās� Un, kad jau bijām sāku�i� viņai nekad nebija diezgan, varat man ticēt. Traks skuķis. Vairs nezināju, ko iesākt. Viņa to pieprasīja visur pie sētas tum�ajā ieliņā, pat manas mājas virtu�vē, kad māte turpat sēdēja ar muguru pret mums, bet pa trepēm lejā kāpa sieva�

D�etro trīcēja, vēlreiz pārdzīvodams bailes, kādas tam Ceritijas dēļ vajadzējis pārciest. Un Tenets viņam ticēja. Nācās grūti savienot bērni��ķīgo, �ķietami nevainīgo būtni tur sētmalē ar nimfomāni, kādu attēloja D�etro, bet Tenets bija pietiekami pieredzējis, lai at�ķirtu melus no patiesības un zinātu, ka pat visskaistākais ābols serdē var būt sapuvis. Atmiņā pavīdēja kāds cits slepkavības gadījums. �etrpadsmitgadīga mei�tene bija palīdzējusi savam jau padzīvoju�am mīļākajam izplānot un izdarīt viņa iepriek�ējās draudzenes slepkavību. Savā galavārdā tiesnesis bija uzsvēris, ka �is nav gadījums, kā daudzi cil�vēki varētu domāt, kad vecāks vīrietis noved neceļos jaunu meiteni, viņ� pauda pārliecību, ka �ī meitene esot pats lielākais ļaunuma iemieso�jums, kādu viņam savā praksē nācies iepazīt.

Vai tas pats būtu sakāms arī par Ceritiju?

Reiz sācis runāt, D�etro nevarēja vien rim�ties. Viņ� uzskaitīja vietas un laikus, un Tenets viņu nepārtrauca, saprazdams, ka ar katru vārdu viņ� arvien vairāk nogrie� sev atkāp�anās ceļu. Galu galā Tenetam noriebās �īs neķītrības, un viņ� pārtrauca apsūdzību, taisno�anās un pa�no�ēlas pilno vārdu straumi.

-�� Diezgan necie�ami, vai ne?

Aizkustino�i pateicīgs par izpratni, D�etro

apliecināja, ka tā patie�ām esot bijis.

-� Cik necie�ami? Tenets klusi jautāja. Tik necie�ami, ka bijāt spiests kaut ko uzsākt, lai darītu tam galu? Tik necie�ami, ka nolēmāt viņu nogalināt? Bet, jau uzdodot �os jautājumus, viņ� klusībā juta �aubas, vai �im cilvēkam pietik�tu drosmes to izdarīt.

D�etro pārāk vēlu ieraudzīja slazdu, kurā bija iekritis. Viņa veselā acs vērās Tenetā ar ne�kustīgu, gandrīz ārprātīgu skatienu. Tad ievaidē�damies viņ� paslēpa seju rokās un izmisumā �ūpojās no vienas puses uz otru.

-�� Nu? Tenets bargi noprasīja. Es gaidu.

Nekādas atbildes.

Tenets piecēlās.

-�� Labi, mister Pri�ard, ja jūs nevarat atbildēt uz jautājumu, kur atradāties pirmdienas vakarā laikā starp deviņiem �etrdesmit piecām un desmitiem piecpadsmit, jums vajadzēs nākt man līdzi uz policiju.

D�etro sejas izteiksmē bija kaut kas no slazdā noķerta tru�a bezpalīdzības.

-�� Nē! Klausieties, inspektor� Ja es� Ja es jums pateik�u, kur biju tajā pusstundā, vai varat solīt, ka mana sieva to neuzzinās?

"Kas gan vēl būs jādzird?"

-�� Tas ir atkarīgs no da�ādiem apstākļiem, Tenets piesardzīgi teica.

-�� Kādiem?

-� Tas ir atkarīgs no tā, vai �ai informācijai ir kāds sakars ar izmeklējamo lietu.

-�� Nav, nav nekāda sakara� Bet man� Ap�sēdieties, inspektor, es jums izstāstī�u.

Tenets apsēdās.

Bet pat tagad D�etro vēl kavējās ar atbildi. Iz�ņaucis degunu, viņ� uzkrīto�i lēni noglabāja

kabatā savu nu jau �ķebīgo mutautu, tad nedaudz izslējās krēslā.

Tenets sakrustoja rokas uz krūtīm pārspīlētā pacietībā.

-�� Sieva mani nosistu, ja zinātu� Es biju krogā, sacīja D�etro tāda cilvēka balsī, kur� atzīstas smagā noziegumā. Kopā ar dēlu.

Tad, lūk, kā. Ja misis Pri�arde zinātu, ka vīrs ne tikai grēkojis, lietodams alkoholu, turklāt krogā, bet arī brāļojies ar dēlu, kur� viņai bija "miris", D�etro dzīve kļūtu par elli zemes virsū.

-� Bijāt norunāju�i satikties?

D�etro papurināja galvu.

-�� Saskrējāmies drīz pēc tam, kad izgāju no skolas. Nāca mani meklēt. Bijis mājās, bet sie�va� Es pūlos viņus salabināt, ta�u nekas neiznāk, viņa negrib ne dzirdēt.

-� Viņa pateikusi, kur jūs meklēt?

-�� Ak, nē. Nācis uz labu laimi. Nu, nav daudz citu vietu, kur es varētu būt. Viņ� zina, ka mēdzu nākt �urp pat tad, kad skola slēgta� tāpat vien, lai visu pieskatītu.

D�etro acis apskrēja mazo, nopluku�o kam�barīti saimnieka lepnumā. Tenets saprata, ka �ī ir viņa svētnīca. Ta�u vēl arvien nespēja aptvert, kā D�etro pēc soda izcie�anas par nepilngadīgas meitenes izvaro�anu izmanījies dabūt darbu skolā. Varbūt viņam izdevies noslēpt pagātni?

-�� Kurā krogā jūs bijāt?

-�� "Karaļa galvā" Denholmstrītā. Tā ir mūsu parastā vieta, ja gadās izdevība.

Tātad krietni patālu no sava rajona, dro�i vien, lai ziņas par to nenonāktu ausīs misis Pri�ardei. Ja D�etro nemeloja, vai tas nozīmē, ka viņ� ir ārpus aizdomām?

Teneta smadzenes strādāja zibenīgi, izdomā�damas un atmezdamas vienu scenāriju pēc otra D�etro bija nonāvējis Ceritiju pirms satik�anās ar Kalebu� pēc tās� abi pastrādāju�i to kopā�

�ajā brīdī D�etro nāca ar savu satrieco�o pa�ziņojumu.

-�� Mūs aizveda.

-�� Aizveda? Tātad neieinteresēts liecinieks. -Kas?

-�� Mana dēla draugs. Brauca garām drīz pēc tam, kad bijām satiku�ies. Aizveda mūs uz "Ka�raļa galvu", un tur visi kopā iedzērām. Pēc tam pārveda mani arī mājās. Patīkams �alis.

-�� Vārds?

-�� Pīts.

-� Uzvārds?

D�etro paraustīja plecus.

-�� Nezinu, netiku dzirdējis. Bet Kalebs, mans dēls, dro�i vien zinās.

Vai iedevāt ser�antam Lainhemam sava dēla adresi?

-Jā.

Tenets devās prom nomāktā garastāvoklī. Fakti, protams, tiks pārbaudīti, ta�u izskatījās, ka viens no vissmagākajās aizdomās turētajiem būs ieguvis alibi. Un arī ar pārējiem viņ� nekur tālu uz priek�u nebija ticis. Tā kā pret misis Pri�ardi, misis Hod�isu un Veroniku (kuru Tenets īstenībā nekad pa īstam nebija turējis aizdomās) nebija absolūti nekādu pierādījumu, saraksts nu bija sarucis līdz divām personām. Atlika tikai saņemt Kārsona ziņojumu par Metjūsa gaitām, sākot no brī�a, kad viņ� atstāja staciju, līdz pat brīdim, kad abi satikās Ailīnas mājā, un izmeklē�ana būs nonākusi strupceļā.

Tenets mēģināja sevi mierināt, ka tā jau nebūs pirmā reize, ka tas vēl nenozīmē galīgu sakāvi, ka agrāk vai vēlāk kaut kas atklāsies, kā�da līdz �im neievērota vai nepieejama informāci�jas druska� Ta�u Tenets uzskatīja, ka ir no�ēlo�jami atrasties situācijā, kad jāpaļaujas uz �ādām druskām. Visu laiku, kamēr vēl bija izsekojamie pavedieni, varēja just optimismu, bet, kad tie visi izslīdēja no pirkstiem, domas gribot negribot at�griezās pie visām tām neatklātajām slepkavībām, kādas atrodamas katrā kriminālpolicijas nodaļā, un nedeva mieru sajūta, ka �oreiz laikam ari viņam vajadzēs atzīties sakāvē.

Atgrie�oties policijā, viņu sagaidīja pār�steigums.

-�� Ar jums vēlas runāt kāds misters Metjūss un mis Ceisa, ser. Viņi gaida jau gandrīz stundu.

Atzī�anās? Vēlreiz modās cerība.

-�� Kur viņi atrodas?

-�� Otrajā kabinetā.

-� Tūlīt dodos turp.

Metjuss bija ietārpies respektabla izskata bruņās tum�ā uzvalkā, baltā kreklā, neuzkrī�to�ā kaklasaitē. Ari Ailīna bija ģērbusies ofi�ciālai situācijai atbilsto�i dzeltenbrūnā linu auduma kostīmā un krēmkrāsas blūzē. Tiklīdz ienāca Tenets, abi piecēlās.

-�� Kā varu jums palīdzēt?

Viņi saskatījās. Ailīna uzmundrinādama pa�māja ar galvu.

Metjūsa ādamābols noraustījās.

-��� Es� mēs domājām, ka vajadzētu no�skaidrot situāciju.

-�� Varbūt apsēdīsimies? Tenets redzēja, ka tikko ienākusi policiste jau ir gatava pierakstīt sarunu.

-�� Nezinu, kā lai sāk. Metjūss bezpalīdzīgi paskatījās uz līgavu.

Ailīna pievilka savu krēslu tuvāk Metjūsam un saņēma viņa roku.

-�� Sāc ar to, kāpēc nolēmām nākt �urp, viņa klusi sacīja.

Metjūss satvēra viņas plaukstu abās rokās kā talismanu.

-��� Redziet� Glu�i aprobe�oti jau mēs ne�esam, inspektor. Un varam novērtēt situāciju, kādā atrodos. Skaidrs, ka sakarā ar �eritijas nāvi jūs meklēsiet vīrieti, tāpēc ka� Viņam aptrūka drosmes, un viņ� atkal pameta izmisu�u skatienu uz Ailīnas pusi.

-� Tāpēc ka viņai tikko bija izdarīts aborts, in�spektor, viņa mierīgi sacīja. Kā mans līgavai�nis vakar teica, mums nav noslēpumu vienam no otra. Acīmredzot ir jau izdarīta sekcija, un �ajos apstākļos jūs pirmām kārtām meklēsiet bērna tēvu.

Ailīnas iejauk�anās bija Metjūsam atdevusi spēkus.

-�� Vakar no jūsu jautājumiem kļuva skaidrs, ka tieku turēts aizdomās, tāpēc nolēmām labāk atnākt �urp un visu izstāstīt, lai jūs ticētu, ka es�mu nevainīgs.

-�� Nevainīgs slepkavībā, Lezlijs gribēja teikt.

Ailīna paliecās uz priek�u, izvalbītajām, no�pietnajām acīm vēl vairāk izspie�oties uz āru. Jums jātic viņa vārdiem.

Tātad viņi bija atnāku�i, lai atzītos mazākajā grēkā, cerēdami tādā veidā novērst no sevis aiz�domas par smagāko. "Nu, paskatīsimies," Tenets nodomāja.

-�� Ko jūs saprotat ar vārdiņu "visu"? viņ� piesardzīgi jautāja.

Metjūsa sejā pēk�ņi ielija sārtums.

-� Tas bija mans bērns.

Tātad tre�ais kandidāts uz tēva godu Ceritijas nedzimu�ajam bērnam. Interesanti, ko gan Metjūss teiktu, ja zinātu par diviem pārējiem.

Atzinies savā grēkā, Metjūss pēk�ņi kļuva vi�sai runīgs.

-�� Kā jau es teicu, vakar kļuva skaidrs, ka jūs nojau�at patiesību. Un dro�i vien nepaietu necik ilgs laiks, un jūs sāktu piegriezt skrūves, piepra�sot asinsanalīzes un tamlīdzīgi. Tāpēc, godīgi atzīstoties, mēs nolēmām, ka būs labāk, ja es ie�radī�os te brīvprātīgi un pats izstāstī�u, ka esmu bērna tēvs. Bet, kas attiecas uz slepkavību� Zvēru jums, inspektor, ar to man nav pilnīgi nekāda sakara. Kad par to uzzināju� es glu�i vienkār�i nespēju noticēt. Bijām ta�u tikko abi reizē pārbrauku�i no Londonas! Sapratu, cik nelāgi tas izskatīsies, tāpēc sākumā es� mēs domājām, ka labāk būs ciest klusu.

-� Vai palīdzējāt �eritijai izkārtot abortu?

-�� Nē. Viņa visu izdarīja pati, teica, ka mana palīdzība neesot vajadzīga. Tikai nauda. Metjūss palaida vaļā Ailīnas roku un noslaucīja plaukstu bik�u starā.

-Cik?

-�� Divi simti mārciņu.

�eritija, kā liekas, bijusi apveltīta ar talantu gūt labumu pat no visbēdīgākajām situācijām. īsi pirms �ķir�anās D�etro bija pastāstījis, ka arī viņ� iedevis �eritijai divi simti mārciņu naudu, kas, sievai nezinot, vinnēta zirgu skrie�anās sacīkstēs un noglabāta "nebaltai dienai". Tāpēc nebija nekāds brīnums, ka arī pēc samaksā�anas par abortu �eritijai vēl atlika vairāk par simt piecdesmit mārciņām. "Un," Tenets sev atgādi�nāja, "būtu bijis vēl vairāk, ja izdotos izspiest naudu arī no jaunā velsie�a."

Galu galā Tenets konstatēja, ka ar katru aize�jo�u dienu �eritija viņam patika mazāk un ma�zāk.

-� Vai zināt, kurā klīnikā viņa griezās?

Metjūss papurināja galvu.

-�� Viņa man neteica. Kaut kur Londonā, tas viss.

-�� Jūs bijāt norunāju�i satikties vilcienā pirm�dienas vakarā?

-�� Nē! Tā bija tīrā nejau�ība, es zvēru. Būtu es zinājis, ka viņa ar to brauks� Lai nu ko, bet viņu es vismazāk gribēju satikt, varat man ticēt. Kā jau teicu, viņa iekāpa pēc manis, pienāca klāt un apsēdās pretī.

-�� Kāda jums viņa likās?

-�� Ļoti klusa. Nogurusi es toreiz nodomāju. Nu, par to nebūtu ko brīnīties�

-�� Par ko jūs runājāt?

-��� Mēs tikpat kā nerunājām. Es tikai pa�jautāju, vai viss kārtībā, un viņa atbildēja ap�stiprino�i. Ceļa lielāko daļu viņa snauda. Tais�nību sakot, es jutos atvieglots. Situācija nebija no patīkamajām.

-�� Varu iedomāties. Un, kad izkāpāt Starrendenā�

-�� Kā jau teicu, izgāju�i no stacijas, �ķīrāmies. Un vairāk neesmu viņu redzējis.

-� Lūdzu, atvainojiet mani uz brīdi!

Abi ba�īgi saskatījās, bet Tenets steidzās aug�ā uz savu kabinetu. Iekams viņ� turpināja iz�taujā�anu, vajadzēja pārliecināties, vai Kārsons nav jau iesniedzis savu ziņojumu. Uz galda gulē�ja kaudzīte papīru, kurus viņ� �orīt vēl nebija paguvis izlasīt. Meklētais atradās ātri. Viņ�

pārskrēja ar acīm lapai, un sirds kļuva smaga.

"Sarkanā lauvas" saimnieks Kresetstrītā atcerējās, ka Metjūss ieradies drīz pēc deviņiem. Par laiku viņ� bija dro�s, jo viņa meita, kura palīdzot bārā, deviņos aizgājusi uz diskotēku. Saimnieks par to nav bijis visai priecīgs, jo vie�nam apkalpot daudzos brīvdienas vakara apmek�lētājus neesot viegli. Metjūsu viņ� pamanījis tūlīt pēc tam, kad meita aizgājusi. Un ievērojis daļēji tāpēc, ka redzējis pirmo reizi, daļēji oran�krāsas mugursomas dēļ un daļēji tāpēc, ka viņ� izska�tījies ļoti nomākts. Runājis viņ� ne ar vienu ne�esot, izdzēris vairākas glāzes viskija un ap�mēram bez desmit desmitos aizgājis diezgan grīļīgā gaitā. �o triju stundas ceturk�ņu laikā viņ� bāru ne uz mirkli neesot atstājis.

Un Ailīnas māte, kurai nebija nekāda iemesla melot, Metjūsa iera�anās laiku bija noteikusi pavisam precīzi desmitos. Tātad Metjūsam glu�i vienkār�i nebūtu pieticis laika ne sekot Ceritijai pēc aizie�anas no stacijas, ne arī pār�tvert viņu ceļā uz mājām.

Tenets nosvieda ziņojumu uz galda ar niknu izsaucienu. Pa�reiz nebija nekādas nozīmes turpināt Metjūsa iztaujā�anu, prātīgāk būtu ļaut abiem iet. Viņ� jau bija pie durvīm, kad zvanīja telefons. Tas bija Lainhems.

-� Kā veicas, Maik?

-�� Es viņu atradu. Atradu Kalebu. Adresi da�būju no D�etro, kā jūs ieteicāt. Starp citu, D�etro var lepoties ar burvīgu, zilu aci.

-� Jā, zinu. Es to redzēju. Ko Kalebs teica?

-�� Nav nekāds brīnums, ka misis Pri�arde nevēlas viņu pazīt. Uzminiet, ar ko viņ� nodar�bojas?

Tenetam prāts nenesās uz mīklu minē�anu.

-� Stāstiet vien, Maik, pats!

-�� Viņ� ir viena cilvēka orķestris! Spēlē uz ķemmes un akordeona, sit �ķīvjus ar kājai pie�sieta striķa palīdzību�

-� Varu iedomāties.

-� Starp citu, viņ� man glu�i labi patika.

-�� Un tālāk mans minējums: mūs interesējo�o laiku viņ� pavadījis "Karaļa galvā", nevainīgi iedzerdams kopā ar tētiņu.

-� Vai to saka D�etro?

-Jā.

-�� Un Kalebs tāpat. Fakti, liekas, ir neapgā��ami. Tos apstiprina arī tre�ā persona.

-�� Puisis, vārdā Pīts?

-��� Pīters Endrjūss, jā. Runāju arī ar viņu. Strādā par mehāniķi pie Potersa Bidendenas ceļā.

-� Kā jums likās vai viņam var ticēt?

-�� Es teiktu, ka var. Stāstīja, ka esot abus pa�ņēmis savā ma�īnā netālu no skolas, aizbrauku�i uz "Karaļa galvu", tur visi kopā iedzēru�i un pēc tam aizvedis D�etro uz māju vecais zēns sācis raizēties, ka tikai sieva nesao�ot, kur �is bijis. Endrjūss iedevis viņam piparmētru konfekti, ko pasūkāt, un izsēdinājis uz Geitstrītas stūra īsi pirms desmitiem piecpadsmit.

-�� Kad kaimiņu meitene redzēja viņu pār�nākam mājā.

-�� Bet pastāv iespēja, ka pēc tam viņ� atkal izgājis.

-�� Tam nav pilnīgi nekādu pierādījumu. Acu�mirkli!

Kabinetā ar papīra lapiņu rokā bija iestei�gusies policiste. Steidzama ziņa ser�antam Lainhemam, ser. De�urante teica, ka viņa jūs savienojusi.

-� Kas par lietu?

-�� Zvanīja no slimnīcas. Sieva lūdz viņu ierasties.

-� Paldies.

Tenets nodeva �o informāciju Lainhemam, atbrīvodams viņu uz visu dienu, un atgriezās otrajā pieņem�anas telpā.

-� Paldies, domāju, ka �obrīd tas ari ir viss.

Metjūss un Ailīna pārmija neticīgus skaticnus, tad pārsteigumā un cerībā pacēla acis uz Tcnetu.

Ailīna atguvās pirmā. Lēni piecēlusies kājās, viņa sacīja:

-� Tātad jūs mums ticat? Ticat, ka Lezlijs nav iejaukts Ceritijas slepkavībā?

-�� Viņa alibi ir pārbaudīts. Tie�i �ī iemesla dēļ es jūs tikko atstāju. Domāju, ka ziņojums būs jau pienācis, bet pirms mūsu sarunas nepaguvu to izlasīt. �ķiet, ka misters Metjūss ir ārpus aizdomām.

Metjūss piecēlās, un abi saskatījās, aiz prieka kā no jauna piedzimu�i. Tad Ailīna pievērsās Tenetam, un laimīgais smaids viņas sejā izdzisa.

-��� Tādā gadījumā mums nebūtu nemaz va�jadzējis nākt �urp un jums to visu stāstīt. Man vajadzēja apdomāt� mums vajadzēja no�gaidīt� cik muļķīgi no manas puses! Es neva�jadzīgi kritu panikā.

Tenets ar interesi klausījās vietniekvārdu mainīgajā lietojumā.

Metjūss aplika viņai roku ap pleciem.

-�� Nekas, mīļā. Tagad tam nav vairs nekādas nozīmes� ja nu vienīgi� Inspektor, vai drīkstu kaut ko jautāt?

-� Es klausos.

-�� Vai tiks�Vai sakarā ar to, ka �eritija ir mirusi, tiks ierosināta krimināllieta?

-�� Par neatļautiem dzimumsakariem? Maz ticams. Galu galā nevar uzturēt apsūdzību, ja nav liecinieku, un galvenā lieciniece, kā jūs pats teicāt, ir mirusi. Bet jūs, man liekas, mācību esat dabūjis.

-�� O, jā, Metjūss dedzīgi piekrita. Pa�matīgu mācību, varat man ticēt. Un, vēl īsti ne�spēdami ticēt savai laimei, abi aizgāja.

Tenets noskatījās viņiem pakaļ, priecāda�mies, ka panākts vismaz viens pozitīvs iznā�kums. Viņ� bija pārliecināts, ka Metjūss nav nekāds izvirtulis un bijis tikai pārāk vāj� vai var�būt pārāk glaimots, lai pretotos jaunas meitenes nepārprotamiem aicinājumiem.

Jo nu jau Tenets saprata, ka attiecībās ar visiem saviem "mīļākajiem" iniciatīva vienmēr piederējusi Ceritijai. Viljamsu viņai nebija izde�vies locīt pēc sava prāta, viņ� izrādījās pārāk pieredzējis, bet Tenets bija pārliecināts, ka Metjūss un D�etro biju�i kā māls viņas veiklajos pirkstos. "Jā," viņ� domāja, soļodams atpakaļ uz savu kabinetu, nebija �aubu, ka viņa izjūtas pret �o meiteni ievērojami mainīju�ās kop� tā brī�a, kad viņ� ieraudzīja aizkustino�o ainu tum�ās takas malā sabruku�o augumu. Toreiz viņ� to bi�ja uztvēris kā izpostītu nevainību, tagad turpretī juta, ka, par spīti jaunajiem gadiem, viņa pati bi�jusi postītāja, kam sve�a līdzcietība, uzticība vai citas smalkākas morāles kategorijas. Viņ�, pro�tams, nezināja, vai �īs meitenes atmodinātā sek�suālā apetīte patie�ām bijusi tik milzīga, kā to aprakstīja D�etro un jaunais velsietis, ta�u ar katru brīdi auga Teneta pārliecība, ka savu sievi�ķību viņa izmantojusi apzināti, lai atriebtos tēvam par ilgajiem tirānijas gadiem.

Cik reibino�ai vajadzēja būt spēka apziņai, kad viņa pirmo reizi aptvēra tā nāvējo�ās iespē�jas. Bet diem�ēl izrādījās, ka �o ieroci viņa ne�spēj kontrolēt. Iestājās grūtniecība. Kā viņa uz to bija reaģējusi? Kritusi izmisumā, kā vairums meiteņu viņas vecumā un situācijā būtu darīju�as? "Dro�i vien nē," Tenets nodomāja. Drīzāk varētu gaidīt, ka viņa niknojusies pati uz savu ķermeni, kur� iedro�inājies viņu pievilt. Katrā ziņā galvu viņa nebija zaudējusi. Pat �o stāvokli viņa bija apņēmīgi izmantojusi savās in�teresēs.

Ta�u negribot tika iekustināti arī tie spēki, kas galu galā iznīcināja viņu pa�u.

Visskumjākais Ceritijas dzīvē Tenetam �ķita tas, ka viņa acīmredzot dzīvojusi ar pārliecību vara pār citiem nodro�ina visu vēlmju piepildīju�mu. Nepazīdama sirds labestību, viņa nebija pra�tusi to modināt arī apkārtējos cilvēkos un nomi�rusi, nekad neizjūtot prieku, ko mīlo�s cilvēks bauda gan kā devējs, gan ņēmējs. Izņemot vecā�kus, neviens no izmeklē�anas gaitā sastaptajiem ļaudīm nebija lolojis pret viņu siltas jūtas un dro�i vien nesēros arī par viņas aizie�anu.

Tomēr Teneta pienākums bija noskaidrot, kas viņu nogalinājis, tāpēc viņ� paņēma papīra lapu un vēlreiz uzrakstīja visu aizdomās turēto vār�dus. Tad sēdēja pie tā, domās iegrimis. Visi �ie cilvēki tā vai citādi bija cietu�i Ceritijas dēļ. Jautājums: kur� no tiem nolēmis atriebties? Un pat ja izdotos uzzināt kā to pierādīt? Izskatījās, ka pa�i ticamākie kandidāti D�etro un Metjūss jāsvītro no saraksta. Tā kā viņu versijas ap�stiprināja neieinteresētas tre�ās personas, nebija nekādu iespēju pierādīt vainu. Un, kas attiecas uz visām �etrām sievietēm Veroniku, viņas māti, Ailīnu Ceisu un misis Pri�ardi, līdz �im viņa rīcībā nebija pat ne mazākās pierādījumu skrandas, kas saistītu viņas ar noziegumu.

Tātad ko darīt tālāk? Tenets nopūtās. Atbilde bija labi zināma: atpakaļ pie papīriem. Pieredze viņam bija mācījusi, cik viegli ir domās kaut ko atmest kā nebūtisku, lai tikai vēlāk konstatētu, ka tas bijis sīks, bet ļoti nozīmīgs mozaīkas frag�ments. Kaut kur dokumentēto faktu un liecību kaudzēs var atrasties nejau�a piezīme, mājiens, varbūt pat kaut kas nepateikts, kas varētu norādīt pareizo virzienu.

�obrīd viņ� būtu laimīgs par jebkuru norā�dījumu.

Tenets aizvēra pēdējos aktu vākus, atlaidās krēslā un berzēja deniņus. Pulkstenis rādīja de�viņi, un pēc garajām, pie papīriem pavadītajām stundām galva sāpēja, acis grauza un mugura bi�ja kļuvusi stīva.

Ta�u rezultātu nekādu.

Nekāda pēk�ņa atklāsme, nekāda jauna iz�pratne nebija atalgojusi viņa ietiepīgo apņem��anos pabeigt �o darbu, kuru viņ� pats sev bija uzkrāvis.

Arī Lainhema pietrūka. Parasti viņi to darīja kopā, pa laikam komentējot, ierosinot kaut ko, diskutējot un prātojot tajā nepiespiestajā gaisot�nē, kādu spēj dot tikai daudzi kopīgā darbā aiz�vadīti gadi. Bez �ī stimula un Lainhema kā pār�baudes akmens Tenets juta, ka prāts pamazām kļūst truls un inerts. Idejas vai nu vispār nedzi�ma, vai arī bija tik piezemētas, ka nepelnīja nopietnu uzmanību.

Iedomājies par ser�antu, Tenets piezvanīja uz slimnīcu. Pēc nelielas pauzes viņu informēja, ka

dzemdības rit apmierino�i, bet iznākums vēl jā�gaida. Tātad nebija nekādu cerību, ka Lainhems �ovakar vēl varētu atgriezties darbā. Tenets piecēlās un izstaipījās. Laiks beigt un doties mājup.

Kaut arī logs stāvēja vaļā, telpa bija sasma�kusi un oda pēc tabakas dūmiem. Uzmeties ar elkoņiem uz palodzes, Tenets izliecās ārā, dziļi ieelpodams svaigo gaisu. Iela lejā bija gandrīz tuk�a, veikalu skatlogos dega nakts apgaismo�jums, bet virs jumtu korēm vēl kavējās viegla blāzma, darīdama debesis līdzīgas lielam glieme�vākam ar sārtām un oran�ām svēdrām. Pasaule izskatījās tik rimta, ta�u kaut kur brīvībā staigāja slepkava, ar katru dienu juzdamies arvien dro�āks, ka netiks atklāts.

"Un ļoti iespējams, ka tā arī notiks," Tenets izmisis domāja. "Kur esmu kļūdījies? Ko ne�esmu izdarījis? Ko palaidis garām?" Atbil�u uz �iem jautājumiem nebija. Varbūt vainojams redzesviedoklis? Tenets vēl arvien jutās pār�liecināts, ka �ī nebija parasta slepkavība, ko pa�strādā, lai laupītu vai izvarotu, nekas neliecināja arī par cīņu. Bet sitiens, kas Ceritiju bija triecis pret nejauko dzelzs g ibalu, noteikti nācis ne�gaidīti. Tātad kas to zraisījis?

Neredzo�ām acīm Tenets raudzījās pāri Starrendenas skursteņiem, domās atkal atgriezies �aurajā takā, kur �eritija bija sastapusi savu nāvi.

Pirmais scenārijs: �eritija kopā ar slepkavu soļo pa taku. Iedegas strīds. Dusmu uzliesmo�jumā tiek izdarīts liktenīgais sitiens.

Tenets sarauca pieri un piemiedza acis, it kā spēcīga koncentrē�anās ļautu viņam saskatīt slepkavas seju.

Ar ko gan �eritija būtu varējusi strīdēties?

Ar Veroniku, kura atsacījusies turpmāk piedalīties �eritijas plānotajos pasākumos?

Ar misis Hod�isu, kura atklājusi abu meiteņu "draudzības" izskaidrojumu un klaji paziņojusi, ka ilgāk vairs neļaus savu meitu �anta�ēt un iebiedēt?

Ar Ailīnu �eisu, kura prasa, lai turpmāk �e�ritija liek mierā Metjūsu?

Ar Metjūsu, kur�� Nē, Metjūss tagad ir ār�pus aizdomām. Un D�etro tāpat.

Ar misis Pri�ardi, kura uzzinājusi par sava vīra attiecībām ar �eritiju un ir pilna apņēmības nepieļaut negodu, ko ģimenei sagādātu vēl viens tiesas process?

Tenets nebija ticis ne par soli tuvāk ap�skaidrībai un gurdi papurināja galvu. Kāda jēga turpināt? Bet viņ� nespēja atslēgties. Kā apsēsts viņ� atkal atgriezās takas tumsā.

Otrais scenārijs: slepkava uzglūn �eritijai un ir gatavs lēcienam, kad steidzīgu soļu troksnis liecina par viņas tuvo�anos�

Ja notikumu secība bijusi �āda, Tenets nespē�ja iedomāties ne Veroniku, ne viņas māti slēp�jamies tumsā ar slepkavības domu sirdī. Ailīna Ceisa? Varbūt. Teneta pārliecība, ka Ailīna gata�va cīnīties ar zobiem un nagiem, lai tikai nezau�dētu �o pēdējo iespēju kļūt laimīgai, bija vēl vairāk nostiprinājusies. Arī misis Pri�arde būtu apņēmīgs un bīstams ienaidnieks.

Bet vai tas jau nozīmēja, ka viņas būtu gatavas nogalināt?

Turklāt pierādījumu ta�u nebija ne pret vienu no viņām, un nāves apstākļi nevedināja uz domu par slepkavību ar iepriek�ēju nodomu. Pretējā gadījumā slepkava būtu bruņojies ar kādu ieroci, ta�u tāds nebija ne lietots, ne atrasts.

Sitiens izdarīts dusmās, par to Tenets bija pārliecināts. Tātad�

Tre�ais scenārijs: Ceritijas slepkava steidzas pa taku vai nu pretī viņai, vai cenzdamies viņu panākt. Nezināma iemesla dēļ viņ� jau ir uzbu�dināts, gatavojas uzstādīt viņai ultimātu vai izvirzīt kādu prasību. Abi satiekas, viņ� runā un tad� Jā! Tad viņas atbilde (Nicīga? Izsmejo�a? Izaicino�a?) liek viņam zaudēt savaldību.

Ja notikumi risināju�ies �ādi, kur� no aiz�domās turētajiem būtu vispiemērotākais slep�kavas lomai? "Visi," viņ� nomākts nosprieda. Tā�tad atkal ne par soli tālāk. Bet� stāt! Varbūt viņa redzesloks bijis pārāk ierobe�ots kā zirgam, ku�ram pie acīm klapes? Varbūt tie�i tāpēc viņ� netiek ne no vietas? Tiesa, nekas neliecināja, ka �eritijas cilpās būtu iekritis vēl kāds, ta�u tas nenozīmēja, ka �āds cilvēks neeksistē. Varbūt Tenets to nav vēl pat saticis. Vai ari� varbūt slepkava ir kāds, kuru viņ� itin labi pazīst, kāds, kur� tikai �ķitis �ai lomai nepiemērots?

Kaut kur pa labi no viņa pēk�ņi iegaudojās ugunsdzēsēju sirēna, ielauzdamās viņa prātoju�mos, un viņ� automātiski pagrieza galvu, ar acīm meklēdams blāzmu, kas norādītu uz nelaimes vietu. Nekas nebija redzams, ta�u griezīgais briesmu signāls laikam bija iedarbinājis trauk�smes zvanu viņa zemapziņā, jo atmiņā pēk�ņi at�dzīvojās pirms pāris dienām notiku�ais ne�gadījums ar Benu.

Skaņām un tēliem savijoties kā kaleidoskopā, viņ� redzēja velosipēdu ripojam uz atvērtajiem vārtiem, dzirdēja traktora rūkoņas tuvo�anos un pats savu izmisīgo brīdinājuma saucienu. Bens atkal pārmeta kūleni pāri stūrei, palika nekustīgi guļam ceļmalas zālē un tad, brīnumainā kārtā aug�āmcēlies, sveiks un vesels pietrausās kājās. Tenets vēlreiz pārdzīvoja savu atvieglojuma sajūtu, dusmas un kaunu par pļauku, kas ķēra Bena vaigu.

"Cik reizes es tev neesmu teicis, ka nedrīkst braukt lejā pa �o ceļu, kad vārti ir vaļā!"

Kāds, kuru viņ� itin labi pazīst� kāds, kur� jau iepriek� bijis ļoti uzbudināts�

Atklāsme nāca pār viņu kā zibens uzliesmo�jums, un Tenets tik pēk�ņi izslējās, ka nodauzīja galvu pret loga pārsegumu. Fizisko sāpju un pēk�ņā atklājuma ap�ilbināts, viņ� sagrīļojās un pieķērās pie palodzes, lai atgūtu līdzsvaru.

Pēc maza brī�a saņēmies, viņ� atgriezās pie rakstāmgalda un apsēdās, pakausi berzēdams.

Vai tas bija iespējams?

�ī visiem vecākiem pazīstamā vienreizīgā reakcija, kas galējam satraukumam vienā mirklī liek pārvērsties atvieglojumā, kad briesmas vairs nedraud, un pēc tam dusmās� Vai tie�i tāds bija Ceritijas nāves izskaidrojums?

Vai viņu nogalinājis pa�as tēvs?

Domām joņojot, Tenets sāka pārbaudīt �o jauno teoriju, sastatīdams to ar traģiskās nakts notikumiem.

Pri�ardu viņ� nekad nebija nopietni turējis aizdomās, jo tie�i Pri�ards bija ziņojis par Ceritijas pazu�anu pirms nozieguma pastrādā�anas, un tāpēc Tenetam bija radies iespaids, ka �is cilvēks visu vakaru atradies viņa redzeslokā. Bet nu viņ� aptvēra, ka maldījies. Apmēram divdesmit minūtes, kamēr Tenets ar Lainhemu apmeklēja misis Hod�isu, Pri�ards pēc Teneta pa�a ierosi�nājuma mājā palika viens pats.

Un ja nu, nespēdams paciest bezdarbību, viņ� būtu nolēmis meklēt meitu tum�ajā ejā?

Te veidojās glu�i jauns scenārijs: Pri�ards lēni virzās uz priek�u, baidīdamies kuru katru brīdi paklupt uz savas meitas ķermeņa. Pēc gara�jām, lēni augo�as spriedzes stundām viņ� ir nonācis galēja uzbudinājuma stāvoklī. Tad pēk�ņi atskan soļi, kas viņam �ķiet pazīstami. Mostas cerība. Vai tā varētu būt Ceritija?

Jā, patie�ām! Un to pa�u brīdi, redzot viņu sveiku un veselu, nemiers pārvēr�as nevaldāmās dusmās. Viņ� pieprasa paskaidrojumu, kur viņa bijusi. Un Ceritija?

Ko dara Ceritija?

Arī viņas nervi ir saspringti. Misis Hod�isa jau pateikusi, ka meli atklāju�ies un �oreiz neiz�dosies izlocīties ar puspatiesībām. Pri�ards pieprasīs faktus un to apstiprinājumu līdz pat pēdējam sīkumam. Un kaut arī protests briedis jau sen, atklātai cīņai viņa vēl nav gatava. Piec�padsmit gadu vecumā cilvēks nav nobriedis neatkarībai un nespēj nomest mājas un ģimenes va�as, kā to bija izdarījis viņas brālēns Kalebs.

Būtībā viņai bija tikai divas iespējas: mēģināt tikt cauri ar nekaunību vai arī aizsteigties tēvam priek�ā, dedzīgi atvainojoties un pazemīgi lūdzot piedo�anu. Tenets uzskatīja, ka, ņemot vērā viņas stāvokli, Ceritija drīzāk būs izvēlējusies pēdējo, ta�u visādā ziņā ceļā uz mājām viņa noteikti domās gatavojās sarunai ar tēvu un savai tēlojamai lomai.

Un tad pēk�ņi, ātrāk nekā gaidīts, tēvs jau stāvēja viņas priek�ā. Nebija grūti iedomāties pārējo. Tenets atcerējās, kā pats bija sarāvies, Pri�arda dusmu izvirduma pārsteigts tajā vakarā viņa virtuvē. Viens nepareizi izvēlēts vārds vai varbūt klusē�ana atbildes vietā un Pri�arda pa�cietības mērs būtu pilns. Ar vienu spēcīgu si�tienu būtu pilnīgi pieticis�

Bet vai Pri�ards būtu atstājis meitu tur guļam? Dro�i vien ne, ja aptvertu savas rīcības izraisītās sekas, ta�u par nolauzto aizvirtni viņam nevarēja būt nekādas jausmas, tāpēc, iesi�tis �eritijai, viņ�, jādomā, pagriezās un akli metās prom, lai sagaidītu meitu mājā, jo tajā brīdī pār sevi nevaldīja.

Tenets atcerējās, ka pēc atgrie�anās no Hodzisu mājas Pri�ards viņus ar Lainhemu bija sagaidījis priek�namā. Toreiz viņ� lo izskaidroja ar nepacietību ātrāk kaut ko uzzināt, bet varbūt Pri�ards pats tikko bija pārradies un īstenībā gaidīja Ceritiju? Un atvieglojuma izpausmes pa�matā nebija vis no misis Hod�isas iegūtā infor�mācija, kā domāja Tenets, bet pieņēmums, ka Ceritija redzēta pēc abu tik�anās un ka nekas ļauns nav noticis. Un kop� tā brī�a, kad Pri�ards aptvēra savu maldī�anos, dro�i vien augu�as au�gumā bailes, ka viņa sitiens nodarījis lielāku ļaunumu nekā gribēts.

Tenets domās atsauca visus tā vakara notiku�mus un konstatēja, ka Pri�arda uzvedība pilnībā atbilda �ādai interpretācijai. Viņu bija maldinājis pa�a pieņēmums par Pri�arda uzvedības motivā�ciju.

Jā, jo vairāk viņ� par to domāja, jo stingrāka kļuva pārliecība, ka mīkla ir atminēta. Jau agrāk viņu nepameta sajūta, ka Pri�arda veselais saprāts balansē uz na�a asmens, ka to apdraud reliģiskais fanātisms un bīstami nereālas prasības pret līdzcilvēkiem. Tenets vēl arvien ticēja, ka savā veidā Pri�ards bija mīlējis meitu un patie�ām rīkojies, vislabāko nodomu vadīts. Pēc viņa domām, �eritiju vajadzēja glābt un viņa pienākums, lai cik nepatīkams, bija nodro��ināt viņas pestī�anu. Cik briesmīgai vajadzēja būt sajūtai, redzot, ka visļaunākās aizdomas ap�stiprināju�ās, ka Ceritija mirusi, un aptverot, ka pats vainīgs viņas nāvē. Kāds tad brīnums, ka satrieco�o cie�anu izpausmi bija grūti redzēt?

Kādas pēdas �āda cilvēka apziņā atstātu atskārsme, ka viņ� nogalinājis savu meitu? Vai viņ� sabruktu zem vainas, bēdu un sirdsapziņas pārmetumu nastas, vai arī censtos rast sev kādu attaisnojumu?

Tenets atcerējās, ko mis Foskita bija teikusi, atcerējās misis Pri�ardes stāstu par �eritijas ne�ēlīgo sodī�anu pirms daudziem gadiem un prātoja: vai Pri�ards mēģinātu sev iegalvot, ka ir nevainīgs, jo, paceldams roku pret Ceritiju, īstenībā uzbrucis sātanam, kas viņā iemiesojies?

Tenetam jau agrāk bija iznācis sadurties ar reliģisku fanātismu, un viņ� zināja, cik labvēlīgu augsni tas dod pa�apmānam un maldiem. Ta�u Pri�ards noteikti saprot, ka policija �ādu skaidro�jumu neuzskatīs par attaisnojumu slepkavībai, un baidās, ka tā vai jebkur� cits varētu uzzināt patiesību.

Piemēram, misis Pri�arde.

Tenets pēk�ņi atcerējās misis Pri�ardes izskatu tajā rītā, izejot no vīrabrāļa mājas. Palika iespaids, ka viņa ir tuvu sabrukumam. Viņ� to bi�ja izskaidrojis ar glu�i dabiskiem pārdzīvoju�miem un cie�anām, bet ja nu cēlonis bija bais�mīgāks? Viņ� ari atcerējās, ka viņa it kā grasījās viņam kaut ko teikt, bet tad aprāvās. Un viņ�, domādams tikai par sava nāciena mērķi, nebija tam pievērsis uzmanību. Ja nu misis Pri�ardei radu�ās aizdomas, ka Ceritiju nogalinājis tēvs? Domās atgriezdamies pie savas iepriek�ējās sarunas ar viņu, Tenets sāka prātot, vai pats nav iesējis viņā aizdomu sēklu. Viņ� vēl arvien bija pārliecināts, ka visu traģisko notikumu virknes sākums meklējams toreiz, kad tēva cietsirdīgā un aplamā rīcība bija piespiedusi �eritiju notēlot pakļāvību. Misis Pri�ardei viņ� to nebija teicis, ta�u ļoti var būt, ka vēlāk viņa pie �āda slēdziena nonākusi pati. Un ja nu pēc tam viņa atmetusi ierasto lojalitāti un sākusi notiku�ajā vainot vīru? Protams, ne jau slepkavībā. Tenets bija pār�liecināts, ka tādas aizdomas viņai vēl nebija radu�ās. Bet viņa varēja nonākt pie secinājuma, ka atbildība par Ceritijas noklī�anu maldu ceļos gulstas uz vīru un ka �ie ceļi galu galā arī nove�du�i meiteni nāvē.

Ja tā, misis Pri�ardes nostāja pret vīru noteik�ti būtu mainījusies. Viņa bija mīlējusi savu bēr�nu. Un, nonākot pie atziņas par Pri�arda vainu Ceritijas nāvē, attieksmes maiņa pret vīru noteikti rastu atspoguļojumu ari viņas uzvedībā. Un ja nu Pri�ards to nepareizi iztulko? Ja nu viņ� pieņem, ka sieva sākusi turēt viņu aizdomās par Ceritijas noslepkavo�anu? Tenets bez grūtībām varēja iedomāties sarunu, kuras pamatā ir pār�pratums, bet kuras gaitā misis Pri�arde ar �aus�mām atskār� patiesību. Un, lai gan savulaik viņa bija gatava attaisnot vīra rīcību, Tenets nespēja ticēt, ka viņa to darītu tagad. Piedot sodu bija viena lieta, bet slepkavību un vēl pa�u bērna�

Nē, vina katrā zinā vīru nosodītu.

Un kā tādā gadījumā izturētos Pri�ards? Te varēja veidoties bīstama situācija. Vai Tenets, pats to negribēdams, nebija radījis draudus arī misis Pri�ardes dzīvībai?

Piecēlies no galda, Tenets sāka soļot pa istabu. Kaut viņ� varētu apspriesties ar Lainhemu! Varbūt visa �ī apsūdzība, kuru viņ� tagad izvirzīja pret Pri�ardu, bija tikai pārkairinātas iztēles auglis? Nē, tas tā nevarēja būt. Tā balstījās uz kādu būtisku patiesības izjūtu, kas reizē pacilāja un biedēja. Jo, ja viņam bija taisnība, Pri�ardam nevarēja uzticēties un vajadzēja brīdināt misis Pri�ardi, pierunāt viņu meklēt dro�āku patvērumu.

Bet varbūt viņ� bija panikas cēlājs? Vai tie��ām jādodas pie viņas tūlīt, �ovakar pat? Varbūt labāk pagaidīt, jo rīts gudrāks par vakaru?

Bet ja nu viņai kas notiktu, Tenets sev mū��am nespētu piedot, ka nav mēģinājis to aiz�kavēt. Jābrauc. Vismaz tad viņ� varēs novērtēt situāciju un emocionālo spriedzi abu starpā.

Un viņ� steig�us devās uz ma�īnu stāvvietu.

Vēl nesasniedzis Taunroudu, Tenets saprata, ka klusajā dzīvojamo māju rajonā kaut kas at�gadījies. Viņu panāca ātrās palīdzības automa�ī�na, zilām ugunīm mirgojot, un tajā pa�ā virzienā steidzās arī nelieli kājāmgājēju bariņi. Viņ� bija liecinieks tai dīvainajai osmozei, kas liek iz�platīties nelaimes vēstīm, un jutās tā, it kā kopā ar pārējiem tiktu pakļauts posto�a viesuļa varai.

Caur ma�īnas vaļējo logu ieplūda dūmu sma�ka, un viņ� atcerējās ugunsdzēsēju sirēnu, ko bi�ja dzirdējis neilgi pirms izbrauk�anas. Tātad ugunsgrēks. Neiecietīgi viņ� atvairīja domu, ka varētu būt kāds sakars starp viņa ceļamērķi un ugunsnelaimi tur priek�ā. Ta�u sevi pārliecināt neizdevās. Ja viņa teorija bija pareiza, Pri�ards dzīvoja īssavienojuma draudos. Nebūtu nekāds brīnums, ja tāds patie�ām rastos.

Viņ� izdarīja pēdējo pagriezienu pirms Taunroudas un redzēja, ka formās tērptu policistu kordons ziņkārīgos tālāk nelai�. Pametis ma�īnu, viņ� izlauzās cauri pūlim, nepievērsdams uz�manību sa�utuma pilnajiem protestiem, kas at�skanēja no visām pusēm. Ieraudzīju�i un pazi�nu�i viņu, policisti atbrīvoja ceļu. Ar drūmas neizbēgamības sajūtu konstatēdams, ka drud�ainās rosības centrā patie�ām ir Pri�ardu māja, viņ� metās skrie�us. Visā Taunroudas garumā ļaudis bija iznāku�i no savām mājām un stāvēja uz ietvēm ielas abās pusēs glu�i kā tribīnēs.

Tā tie�ām bija Pri�ardu māja un jau dega kā lāpa. Liesmojo�ās durvis izskatījās kā elles vārti, un garas liesmu mēles, lauzdamās ārā pa logu ailēm, no kurām stikli jau bija izbiru�i, kāri laizī�ja ķieģeļu sienu. Spēcīgu ūdensstrūklu loki taustījās ap visām mājas atverēm, bet uguns�dzēsējus noteikti kavēja tas, ka mājai nevarēja piekļūt no aizmugures. Dego�ajā ēkā laikam vēl bija kāds cilvēks, jo vīri slēja pie dzegām kāpnes.

Tenets saprata, ka �ajā brīdī nedrīkst traucēt ugunsdzēsēju komandieri, kur� vadīja glāb�anas darbus. Cilvēka dzīvība bija pirmajā vietā, ziņkārību varēs apmierināt vēlāk. Lai gan Tenets nespēja iedomāties, kā no �īs elles kādu varētu izglābt.

Aizelsies no skrējiena, viņ� strauji apstājās blakus diviem ātrās palīdzības vīriem un parādīja savu apliecību.

-�� Kas tc notiek?

-�� Tur iek�ā palicis kāds trakais. Ugunsdzēsēji ielauzās mājā, lai dabūtu viņu ārā, bet �is aizbarikādējies bēniņos. Tagad viņi mēģinās tikt iek�ā pa bēniņu lūku.

Tenets paskatījās aug�up. Mazais, melnais stikla ovāls jumtā vēl bija tum�s. Tātad tur uguns vēl nav ielauzusies. Pri�ardam jo tas nevarēja būt neviens cits vēl ir iespēja izglābties, ja vien viņ� gribēs �o iespēju izmantot. Nevar izglābt cilvēku, kur� nevēlas tikt glābts.

Tad ar bailēm Tenets uzdeva nākamo jautāju�mu:

-� Kur atrodas �ī cilvēka sieva?

Viņa acis slīdēja pār ļau�u sejām, meklējot misis Pri�ardes trauslo, padevīgi saliekto stāvu, vecmodīgo, viņai tik raksturīgo matu mezglu pakausī.

-�� Pēdējā brīdī izglābusies. Redzēdama, ka vīrs izlaista mājā benzīnu, neklausoties viņas protestos, aizskrējusi uz telefona automātu un izsaukusi ugunsdzēsēju brigādi. Bet, kad at�griezusies, māja jau bijusi liesmās. Tam cil�vēkam visi nav mājās, skaidrs kā diena.

Benzīns. Tad tāpēc liesmas tā trakoja, tad tāpēc viss risinājās tik strauji. Un nu arī viņ� sao�da gaisā aso, kodīgo smaku.

Bet, paldies Dievam, misis Pri�arde bija dro��ībā, un nu viņ� to ar acīm arī atrada kā maza, nekustīga saliņa viņa tur stāvēja nemierīgā, plūs�to�ā pūļa vidū ielas pretējā pusē. Vērīgi raudzī�damās aug�up, vienas rokas saliektos pirkstus mutei piespiedusi. Tenets jau bija sācis virzīties uz viņas pusi, kad pūlis novaidējās tik skaļi, ka to varēja dzirdēt pat cauri liesmu rūkoņai un sprak�ķiem.

Melnais lūkas ovāls jumtā bija no iek�puses iegaismojies. Uguns sasniegusi bēniņus. Sārtā blāzma kļuva ar katru mirkli spo�āka, un tas notika �au�alīgā ātrumā, jo liesmas acīmredzot aprija tur gadu gaitā sakrāju�os krāmus. Un, sprie�ot pēc sanitāru vārdiem, Pri�ards pats bija vēl palīdzējis, sakraudams visu vienuviet pie durvīm.

Kaut nu viņ� nebūtu sakrāvis pats sev bēru sārtu!

Viens no ugunsdzēsējiem tagad bija gandrīz sasniedzis lūku, kas atradās jumta slīpnes aug��pusē. Pēk�ņi tā atvērās, un Pri�ards izrāpās uz jumta. Ugunsdzēsējs ieņēma stabilāku pozu un pastiepa Pri�ardam pretī roku, bet Pri�ards pa�grieza viņam muguru un uzsvempās vispirms ar vienu, tad ar abām kājām uz lūkas rāmja aug��ējās malas. Augums saspringa lēcienam, un

viņ� ar pēk�ņu rāvienu metās aug�up, mēģinot ar rokām pieķerties jumta korei.

Tāpat kā visi skatītāji, arī Tenets aizturēja elpu nenovēr�amā kritiena gaidās.

Bet Pri�ards nenokrita. Ar izmisumā dzi�mu�u veiklību viņam bija izdevies noturēties, un nu viņ� mēģināja pat piecelties stāvus. Pavisam lēni, izplestām rokām balansēdams kā virves de�jotājs, viņ� to arī izdarīja. Un mirkli stāvēja tur, vērdamies uz drud�aino darbo�anos lejā, tad pacēla seju pret debesīm.

Dievs ir mans liecinieks! viņ� iekliedzās.

Vārdi aizskanēja līdz apklusu�ajam pūlim uz ielas. Tad bēniņos laikam kaut kas sagāzās, jo tajā pa�ā brīdī, turklāt tik strauji, ka tūlīt pat viss jau bija arī galā,'no lūkas izlauzās dzirksteļu mu�tulis, pa�ķīzdams uz visām pusēm, un liesmu mēles apvija Pri�arda kājas, ķermeni un izplestās rokas.

Tenets saprata, ka ar benzīnu dro�i vien bija piesūku�ās arī Pri�arda drēbes.

Vienu īsu, drausmīgu mirkli liesmu apņem�tais Pri�ards stāvēja, pret debesīm izslējies kā �au�alīga parodija par krustu, kurviņ� vienmēr bija noliedzis. Tad ar necilvecīgu brēcienu, dzirksteles �ķie�ot, ugunīgais, sāpju izlocītais ķermenis pa diagonāli noslīdēja no jumta,

riteniski pārvēlās pār jumta malu un ar asinis stindzino�u dobju būk�ķi nogāzās lejā uz ielas.

Ugunsdzēsēji metās viņam klāt apdzēst lies�mas, un misis Pri�arde iekliegu�ies rāvās uz priek�u. Tenets satvēra viņu aiz rokas.

-�� Labāk uzgaidiet vēl mirkli!

Viņa neizpratnē raudzījās Tenelā, it kā brīnī�damās, kas tas tāds, tad pazina un viegli pamāja ar galvu. Ta�u ne vārda nerunāja, tikai stāvēja un, plaukstas sejai piespiedusi, skatījās, kā cilvē�ki rosās ap viņas vīra ķermeni.

Liesmas nu bija nodzēstas, ātrās palīdzības vīri uzmanīgi novietoja Pri�ardu uz nestuvēm.

Tenets pieskārās misis Pri�ardes rokai.

-� Ie�u pajautāt, kāds ir stāvoklis.

Pri�ards vēl bija dzīvs. Bet tikko dzīvs.

-�� Līdz slimnīcai diezin vai tiks.

-�� Sieva gribētu braukt kopā ar viņu.

-Labi. Bet steidzieties!

Tenets iesēdināja misis Pri�ardi ma�īnā un pats ielēca viņai blakus. Bet viņa to, liekas, pat nemanīja. Vēl arvien viņa nebija bildusi ne vārda un visu neilgā brauciena laiku stingi vērās savā priek�ā.

"�oks," nodomāja Tenets. "Un kāds tur brī�nums? Māte, meita, vīrs, māja viss zaudēts vienas īsas nedēļas laikā. Lai spētu to pārdzīvot,

vienīgais ceļ� laikam ir atslēgties no ārpasaules, ierauties sevi kā gliemezim glieme�nīcā un pa�likt tur, līdz instinkts pa�ukstēs, ka laiks at�griezties īstenībā."

Viņi jau bija gandrīz pie slimnīcas, kad me�diķis, kur� visu laiku uzmanīja Pri�ardu, notvēra Teneta skatienu. No�ēlas izteiksme viņa sejā un vieglā galvas kustība liecināja, ka Pri�ards miris. Misis Pri�arde nebija pamanījusi �os pārmītos skatienus. Tcnets nolēma viņai par notiku�o pa�ziņot vēlāk, kad viņa vairs nebūs iespiesta �ajā �aurajā telpā kopā ar vira ķermeni.

Pēc �ukstus izteikta lūguma Tenets gaidīja, līdz simpātiska nakts māsa ierādīja viņiem mazu, atsevi�ķu istabiņu un atnesa arī tasi tējas.

-� Diem�ēl, misis Pri�arde, ziņas ir sliktas.

Teneta balss tonis viņu jau bija brīdinājis.

Pēk�ņi viņa saspringa gaidās un uzmanībā.

-� Jūsu vīrs. Ceļā uz slimnīcu viņ� miris.

Uz īsu mirkli viņa sastinga. Tad tējas tase viņas rokā sāka �ķindēdama sisties pret apak�tasi.

Tenets pasniedzās, izņēma to viņai no rokas un nolika uz galda.

-�� Man ļoti �ēl, bet tur nekas vairs nebija glābjams.

Viņa strauji pamāja ar galvu, trīco�ās rokas vienu otrai piespiedusi.

-�� Vienu acumirkli, es tūlīt saņem�os.

Tenets gaidīja, līdzjūtīgi klusēdams un ap�brīnodams viņas pa�kontroli.

Pēc brī�a viņa atmeta galvu un vairākas reizes dziļi ievilka elpu. Kad abu skatieni atkal sastapās, sāpju izteiksme viņas acīs lika Tenetam sarauties.

-�� Viņ� bija� nenosvērts, viņa sacīja, katru vārdu izrunādama ar grūtībām. Varbūt pat�

Bet viņa nespēja �os vārdus dabūt pār lūpām. Tenets neko neteica un gaidīja. Ja misis Pri�arde vēlas runāt kas gan cits viņu uzklausīs? Varbūt māsa, bet tā atrodas tālu prom, Birmingemā. Un, kas attiecas uz vīra brāli D�etro vai viņa sievu� neviens nelaimīgais nerastu pie tiem nedz mie�rinājumu, nedz sapratni.

-�� Vai zināt, ka viņ�� Atkal viņai pietrūka vārdu.

Tenetam nācās palīdzēt.

-� Ceritiju, vai ne?

Viņa piekrīto�i pamāja.

-�� Ne jau ar nodomu� Tas bija nelaimes ga�dījums. Tad dedzīgi, it kā pat tagad būtu svarī�gi aizstāvēt vīra godu, iesaucās: Jums tam jātic!

-Es ticu.

Bet ar to vien viņa nesamierinājās. Reiz sā�kusi runāt, viņa vēlējās turpināt, attaisnot, sīkāk komentēt, izskaidrot.

-�� Tas notika, kamēr viņ� gaidīja jūs atgrie��amies no misis Hod�isas mājas�

Un tālāk viss bija risinājies tie�i tā, kā Tenets paredzēja: impulsīvs lēmums meklēt Ceritiju uz tum�ās takas, pēk�ņās dusmās pacelta roka, tūlītēja atgrie�anās mājās pārliecībā, ka �eritija, pilna no�ēlas, drīz vien pārvilksies pati. Un kad tas nenotika augo�as bailes, ka sitiens bijis spēcīgāks nekā domāts, ka viņa, iespējams, guļ tur nesamaņā. Un galu galā patiesas bēdas un cie�anas, ieraugot meitu miru�u�

-��� Man jau no pa�a sākuma bija tāda sajūta, ka vīrs kaut ko noklusē, � misis Pri�arde ne�laimīgi teica. Viņ�, protams, bija nelaimīgs, kā tam arī vajadzētu būt, viņ� savā veidā meitu patie�ām mīlēja. Bet es jutu, ka aiz �īm bēdām slēpjas vēl kas cits. Un, kad mēs uzzinājām, ka �eritija bija� sagājusies ar kādu vīrieti, viņ� kļuva gandrīz vai priecīgs! Nepārtraukti runāja par to, cik slikta viņa bijusi, kā Sātans viņā iemiesojies jau kop� dzim�anas� Un galu galā es aptvēru, ka viņ� domā labi vien ir, ka viņa mirusi, un ka tas, kur� viņu nogalinājis, izdarījis kaut ko� slavējamu. Viņas balss neticībā aiz�lūza.

-�� Tagad, to atceroties, es saprotu, ka viņ� mēģinājis sevi attaisnot, bet toreiz es sāku gud�rot� un baidīties� Sev tik raksturīgajā �estā viņa piespieda pirkstu kauliņus pie mutes, it kā cīnoties ar smagajām atmiņām par pirmo aizdo�mu pamo�anos.

-�� Nezināju, ko darīt. Grūti bija tam noticēt, bet, jo vairāk domāju, jo iespējamāka �ī varbūtī�ba �ķita. Likās ja nevarē�u ar kādu par to apru�nāties, zaudē�u prātu. Bet nevarēju iedomāties nevienu, pie kā griezties, nevienu, kur� saprastu. �orīt, kad satikāmies, es jums gandrīz izstās�tīju� Tomēr neuzdrīkstējos. Jūs ta�u esat poli�cists. Kā lai nododu pati savu vīru? Un tomēr� Ja viņ� �o �ausmu darbu bija pastrādājis�

Viņa vairs nespēja ilgāk savaldīties. Seja pēk�ņi sa�ķobījās, pār vaigiem sāka līt asaras.

Tenets iespieda viņai rokā mutautu, uzlika roku uz pleca un sacīja:

-�� Es drīz atgriezī�os. Tad izgāja no istabas, dāvājot viņai tik ilgi liegto iespēju pilnībā nodoties bēdām. Ātri viņ� izkārtoja, lai pa nakti misis Pri�ardi patur slimnīcā, un saņēma solījumu, ka viņai tiks iedotas nomierino�as zāles, kas nodro�inās cie�u miegu un atpūtu. Tad viņ� devās atpakaļ.

Viņas acis bija sarkanas un aizpampu�as, seja pietūku�i, bet asaras vairs netecēja, un viņa iz�skatījās mierīgāka. Kad Tenets izstāstīja, ko tik�ko sarunājis, viņa pateikdamās pamāja ar galvu, ta�u protestēja, kad viņ� ierosināja turpināt sa�runu rīt, lai viņa varētu ātrāk doties pie miera.

-�� Man ļoti gribētos izstāstīt jums visu jau �o�vakar. Citādi nevarē�u gulēt, atkal un atkal do�mājot par to pa�u.

-� Ja jūs tā vēlaties�

-� Jā. Patie�ām.

-� Nu, labi.

Viņ� no jauna apsēdās.

-�� Es mēģināju jums izskaidrot, kā �orīt ju�tos�

-� Jūsu stāvoklis bija neapskau�ams.

Viņa pamāja, tad no�ņauca degunu.

-�� Es neparko negribētu vēlreiz izdzīvot �īs da�as pēdējās dienas.

"Bet nāksies," Tenets skumji domāja, "no�teikti nāksies. Iztēlē tu atkal un atkal atgriezīsies tajās. Varbūt ar laiku atmiņas pabalēs, sāpes vairs nebūs tik skaudras, bet vaļā tu no tām netiksi līdz kapa malai."

-�� Uz vakarpusi es jutu, ka ilgāk vairs nespēju izturēt� �īs �aubas un aizdomas� Man vaja�dzēja zināt. Un bija tikai viens ceļ�, kā noskaid�rot patiesību. Sapratu, ka viņ� dusmosies, bet man jau bija vienalga�

No sākuma vēl neuzdro�inājos jautāt tie�i vai viņ� to nogalinājis, tā ka viņ� varbūt nesapra�ta, par ko runāju, bet varbūt ari saprata un tikai izlikās nesaprotam. Un tad saņēmos un noprasīju bez aplinkiem. Viņ�� viņ� tikai blenza mani, un kādu brīdi man likās, ka viņ� vienkār�i neat�bildēs. Bet tad sākās�

Viņ� runāja un runāja par to, cik ļauna �eritija bijusi, ka Sātans no viņas nekad neesot izdzīts, kaut gan toreiz bērnībā licies, ka izdevies to iz�darīt; ka tas uzglūnējis visus �os gadus, gaidī�dams izdevību pa īstam pacelt galvu� Tad viņ� sāka raudāt, teikdams, cik ļoti meitu mīlējis, ka neesot gribējis nodarīt tai pāri� savai �eritijai, savai mazajai meitiņai� Viņ� lūdzās, lai ticot viņa vārdiem. Bet man jāsaprotot, ka tas esot tikai uz labu�

Es nespēju parunāt, nespēju ne vārda dabūt pār lūpām, un beigās viņ� uz mani saskaitās. Varot jau redzēt, ka es viņam neticu, bet viņ� varot pierādīt, ka rīkojies pareizi. Ja Dievs nebū�tu gribējis, lai Ceritija mirst, viņa nebūtu nomi�rusi tā viņ� teica, un Dievs do�ot man zīmi, lai parādītu, ka viņ� bijis tikai instruments Dieva rokā. Ja tava labā acs tevi apgrēcina, izrauj to, un, ja ļaunums ieperinājies mūsu vienīgajā bērnā, mums neesot cita ceļa, kā vien ziedot to uz pie�nākuma altāra� Viņ� runāja un runāja, un es vairs nespēju to izturēt. Visu laiku domāju par Ceritiju, par to, cik ļoti viņu mīlēju un ka Dievs nebūtu varējis prasīt no manis tādu upuri� Beigās es aizspiedu ausis. Viņ� tad jau bija pārskaities, saķēra manas rokas un atrāva no ausim. Man jāklausoties, patīkot vai ne. Viņ� tei�ca, ka varot pierādīt savu nevainību un to iz�darī�ot. Tad aizskrēja no mājas.

Turpinājumu Tenets jau varēja uzminēt.

Viņ� atgriezās, nesdams milzīgu benzīna kannu. Uz mani vairs nekliedza, bija pavisam mierīgs. Un teica, ka Dievs bū�ot viņa liecinieks. Kā Sadrahs, Meshaks un Abednego viņ� ie�ot caur uguni neskarts, un es beidzot redzē�ot, ka ikkatrs viņa vārds esot svēta patiesība. Tā runā�dams, viņ� visur izlaistīja benzīnu guļam�istabās, uz kāpnēm, viesistabā� Darīja to mierī�gi, sistemātiski, un tagad es biju tā, kas kliedz, lūgdama izbeigt. Viņ� tikai atgrūda mani nost un turpināja iesākto�

Tenets jau zināja pārējo, ta�u pacietīgi klau�sījās, kamēr misis Pri�arde izstāstīja sava tra�ģiskā stāsta noslēgumu. Pabeigusi viņa aizvēra acis un bez spēka atkrita krēslā kā uzvelkamā lelle, kam mehānisms notecējis. Tenets brīdi no�gaidīja, tad klusi sacīja:

-�� �īs pēdējās dienas viņam dro�i vien biju�as cie�anu pilnas.

Viņa atvēra acis, un tajās bija lasāma pateicī�ba par viņa izpratni.

-�� Jā, tie�ām. Man �ķiet, īstenībā viņ� saprata, ka nav un nevar būt nekāda attaisnojuma tam, ko viņ� izdarījis. Par spīti izmisīgajiem pūliņiem pierādīt sev pretējo. Nu, jūs jau pats viņu �o�vakar redzējāt. Man liekas, beigās viņ� vairs ne�spēja izturēt �o neziņu. Viņam katrā ziņā va�jadzēja atrast veidu, kā pārliecināties par savu taisnību.

Vai savas dzīves pēdējos, mokpilnos brī�os Pri�ards bija atskārtis, ka mānījis pats sevi? Var�būt misis Pri�ardei bija taisnība: sirds dziļumos viņ� to jutis jau visu laiku un beigās sapratis, ka nespēj dzīvot ar �o apziņu.

Misis Pri�arde bija atkal aizvērusi acis. Var�būt tagad, izkratījusi sirdi, viņa būs spējīga aizmigt. Klusiņām Tenets izgāja no istabas un devās pasaukt māsu.

�ķiroties misis Pri�arde mēģināja pasmaidīt.

-�� Paldies, ka uzklausījāt mani.

Tenets noglāstīja viņas plecu un devās prom.

Ārā, uz slimnīcas kāpnēm, viņ� apstājās, lai dziļi ievilktu plau�ās svaigo gaisu. Viņ� jutās tā, it kā nokratītu no sevis Pri�arda pasaules ne�dabisko, smacīgo gaisotni un atgrieztos dzīvē, kur valda veselais saprāts un ir pamats optimis�mam. Tā kā ma�īna bija palikusi Taunroudā, viņ� nolēma, ka gājiens uz turieni nāks viņam tikai par labu. �o vienu reizi viņ� atkāpsies no savas stingrās kārtības un ziņojuma rakstī�anu atliks uz rītu.

Kad viņ� jau sēdēja pie stūres, ma�īnas gaita bija labs liecinieks pārgurumam, kas viņu pa�mazām pārņēma, un, iegrie�oties savas mājas ceļā, viņa vienīgā doma bija par gultu un atpūtu. Pat ma�īnu viņ� neiebrauca garā�ā, bet atstāja pagalmā. Smagiem soļiem tuvojoties parādes durvīm, viņ� ar pārsteigumu redzēja, ka dzīvo�jamās istabas logā gar aizkaru malu spīd gaisma. Parasti sievasmāte ap �o laiku jau sen gulēja. "Dro�i vien televīzijā rāda kaut ko īpa�i intere�santu," viņ� nodomāja, slēgdams vaļā durvis. Jā, dzīvojamās istabas durvis bija pusvirus, un no turienes plūda balsu murdoņa.

Kad viņ� aizvēra aiz sevis durvis, skaņas aprāvās.

-Luk?

Viņ� sastinga. D�ounas balss? Skaidrs, ka viņam tikai izlicies.

Istabā bija jūtama kustība, pāri gaismas strē�lei, kas no pievērtajām durvīm krita uz priek�naina grīdas, pārslīdēja ēna, tad durvis pla�i at�darījās.

Uz gaismas fona spilgti iezīmējās D�ounas siluets.

Viņ� gribēja noticēt, bet nespēja. Viņa ta�u nebūs mājās vēl divas bezgala garas nedēļas. �o vīziju uzbūris tikai viņa pārgurums, ilgas un gaidas.

-�� Mīļais! Vai kas noticis?

Priek�namā iedegās gaisma, un nu vajadzēja vien ticēt savām acīm. Tā patie�ām bija D�ouna tepat, pāris soļus no viņa. Ne vārda nebildis, viņ� izpleta rokas, un viņa, smaidot un skūpstot vīra vaigu, tajās iekļāvās, tad nolika galvu uz viņa pleca. Piekļāvis D�ounu cie�i sev klāt, viņ� paslēpa seju kuplajās, zeltainajās cirtās un ieelpoja viņas neatkārtojamo smar�u.

Tā bija viņa. Patie�ām bija.

Pat abu mīlestības plaukumā, kad pasaulē nebija nekā svarīgāka, kā redzēt un apskaut viņu, Tenets neatcerējās juties tā kā tagad. �is pie�kļāvīgais augums patiesi bija daļa no viņa pa�a, un tikai kopā ar D�ounu viņ� bija pilnīgs. Acis aizvēris, viņ� ļāvās prieka un miera uzplūdam.

Vēl brīdi abi tā stāvēja, tad viņa atliecās atpa�kaļ un savieba degunu.

-� Tu smar�o kā ogļu deģis.

"Ja vien viņa zinātu kāpēc," Tenets nodo�māja. Uz īsu mirkli prātā pazibēja drausmīgais, dego�am krustam līdzīgais Ceritijas tēva tēls, un sirdi caurstrāvoja skaudrs �ēlums pret viņiem visiem Pri�ardu, misis Pri�ardi un Ceritiju, viņu zem nelaimīgas zvaigznes dzimu�o meitu, kuru iedzimtība un vide bija lēmusi īsai, nelaimī�gai dzīvei un pāragrai nāvei. Ar pūlēm viņ� at�sauca domas tagadnē un mēģināja pasmaidīt.

-� Vai tie�ām?

Viņa vēroja vīra seju.

-� Kas ir, mīļais? Kas noticis?

Viņ� pakratīja galvu un noskūpstīja viņas de�gungalu.

-� Pastāstī�u vēlāk.

Viņa brīdi gaidīja, vai viņ� neteiks vēl kaut ko, bet, kad tas nenotika, paspēra pāris soļus at�pakaļ. Smaidot viņa pacēla rokas, it kā sevi izrādīdama.

-Nu� pārsteidzu gan?

-� Atļauj iekniebt, lai redzu, vai esi īsta.

Ar īk�ķi un rādītājpirkstu maigi satvēris viņas zodu, Tenets notēloja kapitulāciju.

-� Patie�ām īsta!

D�ouna tagad smējās, vilkdama viņu uz dzīvojamo istabu un stāstīdama:

-������ Es glu�i vienkār�i jutu, ka nespēju izturēt vēl divas nedēļas, un, kad nu �opēcpusdien divi no darbiniekiem atgriezās no slimības atvaļi�nājuma, es teicu: "Pietiek, dodos pie savas naba�ga pamestās ģimenes." Skaties, esmu sagatavo�jusi tev kafiju un sviestmaizes.

Tenets ļāva sevi apsēdināt krēslā un aprūpēt.

D�ouna ielēja tasē kafiju, tad ari pati atlaidās krēslā un viru kritiski nopētīja.

-��� Izskatās, ka esmu rīkojusies pareizi, steigdamās �urp. Tu izskaties drausmīgi. Nezinu, vai man justies gandarītai, vai satriektai, ka tu acīmredzot bez manis nespēj izdzīvot!

Tenets pieliecās un vēlreiz noskūpstīja viņas degungalu.

-� Gandarītai, protams. Kā gan citādi?

Viņa atmeta ķircino�o toni.

-�� Ar lietu neveicas?

Viņ� pakratīja galvu.

-�� Jau pielikts punkts.

-�� Vai nepastāstīsi?

-Rīt.

Tad būs diezgan laika gremdēties Pri�ardu dzīves drūmajās dzīlēs, vēlreiz izdzīvot pēdējo stundu satrieco�os notikumus. �ovakar viņ� vēlējās papilnam izbaudīt prieku par D�ounas at�grie�anos un atvieglojuma sajūtu, ko sniedza apziņa, cik ļoti viņ� alojies, baiļodamies, ka varē�tu sievu zaudēt. Viņi viens otru pazina pārāk labi, lai, acīs skatoties, spētu izlikties; par viņas atgrie�anos mājās vienlīdz priecājās abi.

Iezvanījās telefons.

D�ouna ievaidējās.

-�� Ak, nē! Ta�u ne �ovakar! Te nu bija� No mākoņiem atpakaļ uz cietās zemes.

Viņa zināja, ka sirdsapziņa ne mū�am neļaus viņam nepacelt klausuli, un samierinājusies viņa noskatījās, kā vīrs smagi pieceļas no krēsla.

-Te Lainhems, ser. Mums ir puika!

-Maik! Apsveicu! Kā jūtas Luīze?

-�� Labi. Viņai tagad iedotas miegazāles dro�ības dēļ, lai izsargātos no� man liekas, to sauc par eklampsiju, bet ārsti apgalvo, ka viss bū�ot labi un neesot ko raizēties.

-Tas ir lieliski.

-� Arī mazulis esot dū�īgs. Brēc uz nebēdu.

-� Kā sauksiet?

-� Par Ri�ardu.

-� Skaists vārds.

-�� Nu, labi, gribēju tikai jums pastāstīt. Man vēl vienam otram jāpiezvana. Uz redzē�anos rīt.

-� Labi. Paldies, ka piezvanījāt.

Tenets pievērsās D�ounai.

-�� Maiks, kā jau būsi nopratusi. Piedzimis dēls. Un abi ar māmiņu jūtoties labi.

-�� Brīni�ķīgi! Tavu laimi!

-��� Kā tad. Zini ko? Rīt aiziesim apciemot Luīzi. Pa kluso ienesīsim da�as glāzes un pudeli �ampanie�a. Es jūtu, ka to vajag nosvinēt.

Viņ� pastiepa rokas, piecēla D�ounu kājās un vēlreiz apkampa. Lieta bija pabeigta, Luīze un mazulis sveiki un veseli, D�ouna atgriezusies. Ko gan vēl vairāk varēja vēlēties?

�ādos brī�os cilvēks visu dzīvi izjūt kā svēt�kus.

Doroteja Simpsone AIZVERIET VIŅAI ACIS Romāns

Apgāds "Artavu". LV-IOU, Rigā, K. Barona ielā 12. Tel./fax 286452 Licence Nr. 2-0356. Iespiests a/s "Preses nams" tipogrāfijā. Rigā, Balasta dambī 3.