Doroteja Simpsone

Se�as pēdas zem zemes

Romāns

Inspektors Luks Tenets varēja uzskatīt sevi par laimīgu cilvēku. Viņam bija interesants darbs, viņu nemocīja naudas trūkums, viņam auga divi veselīgi, mundri bērni un, varbūt pats labākais, bi�ja sieva, kurai piemita visas īpa�ības, kādas vien vīrietis var vēlēties. Un tā līdz kādam vētrainam marta vakaram, kad, nenojauzdams par mazo, nekrietno sitienu, ko liktenis viņam sagatavojis, Tenets svētlaimīgi atlaidās klubkrēslā, izstiepa kā�jas pret kamīnu un iegrima domās par to, ka ne�mainītos vietām ne ar vienu cilvēku pasaulē.

Viņ� pasniedzās pēc pīpes, izkratīja to, izbak�stīja, pārbaudot izpūta cauri gaisu un rūpīgi, ar mīlestību piebāza no jauna.

-��� Ir deviņi, teica D�ouna. Gribi skatīties ziņas?

-��� Nē. Un tu?

-��� Ne visai.

Viņa atkal iegrima grāmatā. Tenets aizdedzināja pīpi un paņēma avīzi. Bet, nepalasījis pat pāris minūtes, viņ� pamanīja, ka D�ouna ir neparasti nemierīga. Parasti viņa vienā mirklī iegrima lasī�anā. Reiz Tenets bija uzdevis viņai kādu jautājumu, un viņam nācās skaitīt līdz simtam, ka�mēr beidzot viņa pacēla koncentrētu skatienu un atsaucās: "Ko tu teici?"

�oreiz viņa nemierīgi grozījās, pārlika kāju pār kāju, atkal atlika to iepriek�ējā stāvoklī, spēlējās ar matu sprogu un kodīja īk�ķa galu.

-����� Vai grāmata nav interesanta? Tenets painteresējās.

Viņa tūlīt pat pacēla acis.

-��� Ko? Nē, tā ir laba. Pat ļoti interesanta.

-�� Tad kas ir noticis?

Viņa svārstījās. Acīs bija �aubas.

Viņ� nolaida avīzi.

-��� Stāsti, dārgā! Izsaki visu!

Viņam par izbrīnu sieva joprojām klusēja.

-���� D�ouna? Viņ� sāka jus't pirmās nelielā satraukuma pazīmes.

Viņa pakratīja galvu. Tas bija viegls, bet neat�turams mājiens.

-����� Ak, viss ir kārtībā. Patie�ām. Tikai man bail, ka tev nepatiks tas, ko es nevaru saņemties pateikt.

-��� Nu? viņ� piesardzīgi novilka.

D�ounas skatiens pauda, ka viņa ir tuvu izmi�sumam.

-Tikai� ak, dārgais� paklausies, tu ta�u atceries mūsu norunu kad Bens sāks iet skolā, es atgriezī�os darbā. Ir pagāju�i jau se�i mēne�i, tā ka man tie�ām jāsāk domāt, ko es gribētu iesākt.

-��� Saprotu, Teneta balss bija nesteidzīga.

-��� Nu, lūk, es jau zināju, ka tev tas nepatiks.

-��� Nerunā tā, dārgā! Vienkār�i ir pagājis laiks, un pie �īs domas jāpierod, tas ari viss.

-��� Neizliecies, viņa teica. Tu ta�u patiesībā nāvīgi pretojies tam, vai ne? Es to zinu.

Un D�ounai bija taisnība. Protams, taisnība. Viņi ir precēju�ies jau astoņus gadus, un visu �o laiku D�ouna ir bijusi mazā, mīļā sieviņa, kas dzī�vo mājās, prasmīgi saimnieko un bez uztrauku�miem tiek galā ar diviem bērniem. Viņa radīja pār�liecību, ka viss tā ir iekārtots Teneta ērtību labad. At�ķirībā no daudzām viņa kolēģu sievām D�ouna nekad nesūdzējās, nekad ne�ķendējās par viņa profesijas specifiku un neregulāro darba laiku. Vienā mirklī viņ� sajuta, ka viss ir mainījies. Būs jāveic nepatīkami pārkārtojumi, būs jāpiemērojas, radīsies neērtības, uzbudinājums, strīdi. Tagad viņ� saprata, ka teorija un prakse ir divas ļoti

da�ādas lietas. Pagātnē viss likās tik labs,

�

nosvērts, pārdomāts ari perspektīva, ka D�ouna kādu dienu varētu atgriezties darbā, bet piekrist tam, kad �ī diena ir pienākusi� Nē, viņai bija tais�nība. Viņam tas viss nepavisam nepatika.

-���� Nieki, viņ� tomēr teica, mēs vienmēr esam runāju�i, ka tu varēsi to darīt, kad bērni būs pietiekami paaugu�ies.

-���� Jā, tu vienmēr teici, ka neiebildīsi. Bet pavi�sam kas cits ir piekrist, kad �is bridis pienācis.

-��� Tu esi izlēmusi iet mākslas kursos?

-��� Nē. Pirms kāda laika es tie�ām to gribēju. Kā tu zini, tas mani ļoti interesē. Bet� es nezinu. Man gribētos sajust, ka daru kaut ko labu ne tikai savu iegribu apmierinā�anai, bet kaut ko derīgu. Ak, dārgais, vai tas neskan aprobe�oti, kā pa�slavinā�anās?

Viņ� plati pasmaidīja.

-���� Patiesību sakot, skan. Bet es saprotu, ko tu domā.

-���� Patie�ām? viņa dedzīgi iesaucās. Tu ne�domā, ka es esmu muļķe?

-��� Nē ta�u. Ko tu esi izdomājusi?

-���� Nu, tur jau tā nelaime. Es neko tā īsti nepro�tu. Un tie�i tāpēc man liekas, ka ir pēdējais laiks sākt par to domāt. Ja es mācī�os kursos vai kādā citā specializētā apmācībā, tad domāju, ka tik�u ar sevi skaidrībā līdz septembrim.

-��� Jā. Es saprotu. Tātad tu vēl neesi izlēmusi?

-��� Es vispirms gribēju ar tevi parunāt. Ak, dār�gais, un viņa nometās vīram blakus uz ceļiem un saņēma viņa rokas, vai tu esi pārliecināts, ka neesi pret to?

-��� Nē, viņ� drosmīgi meloja. Es ta�u zināju, ka �ī reize agrāk vai vēlāk pienāks�

Tā varēja pienākt daudz vēlāk, viņ� sev teica, nākamajā rītā braucot uz darbu. Un vislabāk, ja tā nepienāktu nekad. Pamostoties Tenets joprojām jutās galīgi saīdzis. Debesis bija pelēkas un ze�mas. Lija drēgns lietus. Laiks gribēja līdzināties viņa garastāvoklim.

Birojā viņu gaidīja kaudze ziņojumu. Drūms viņ� nepacietīgi izskrēja tiem cauri. Pagaidām nekā interesanta� Ar nopūtu viņ� atvēra aug�ējo mapi un sāka lasīt.

Pēc brī�a viņ� jau runāja pa telefonu.

-��� Kur ir Lainhems?

-��� Aizbraucis uz Netltonu, ser.

-��� Kādā nolūkā?

-��� Kada sieviete sacēlusi kņadu, ser. Viņas uz-

> ' �

vārds� Pitmena, ser. Meriona Pitmena. Liekas, sakarā ar to veco meitu, invalidi, mis Pitmenas kaimiņieni, viņas meita pazudusi.

-��� Ko jūs ar to domājat pazudusi?

-���� Nepārnāca mājās pagāju�o nakti, ser. Vecā sieviete� klausulē skaidri bija dzirdama papīru �aukstoņa, misis Bēr�a līdz pat �im ritam par to neko nezināja.

-��� Varbūt meita vienkār�i jautri pavadījusi laiku. Kāda velna pēc Lainhemam bija jābrauc pa�am?

-��� To pieprasīja mis Pitmena, ser. Acīmredzot tā sieviete, mis Bēr�a nebija tas tips, lai nu� nenāktu mājās visu nakti. Vecmeita pusmū�ā, ser.

-���� Labi, līdzko parādīsies Lainhems, pasakiet, ka es gribu viņu satikt.

Bet Lainhems nerādījās, un pēc pusstundas zvanīja Kersons.

-���� Ser, detektīvs, ser�ants Lainhems nupat kā runāja pa rāciju. To sievieti, ko viņ� meklēja, ir atradu�i. Miru�u, ser. Āra atejā�

-���� Tualetē, norūca Tenets. Viņam nepatika eifēmismi. Nabaga vecmeita, tā aiziet no�

-���� Viņ� domā, ka slepkavība, ser. Kersona balss skanēja dedzīgi.

Da�u minū�u laikā Tenets bija gatavs doties ceļā.

Iedams garām rakstāmgaldam, viņ� apstājās, lai pajautātu: Vai jau izdevās sazināties ar doktoru Mellerdu?

-��� Jā, ser. Mums jāsūta viņam pakaļ ma�īna. Viņa auto ir salūzis.

-���� Nepūlieties! Es viņu paķer�u. Man �ā vai tā jābrauc gar viņa māju.

Mellerds jau steidzās pa taciņu, kad Tenets piebrauca pie mazās, sakoptās mājiņas, kurā Mellerds bija ievācies pēc sievas nāves pirms da�iem gadiem. Abi bija pazīstami kop� bērnības, un Tenetam patika �is pavecais, vienmēr mierīgais un pacietīgais vīrs. Viņ� bija pārliecināts, ka Mellerda atteik�anās no visa ir rezultāts viņa ne�spējai samierināties ar sievas zaudējumu. "Liekas, ka puse mana ķermeņa būtu amputēta," Mellerds reiz kādā retā atklātības brīdī bija Tenetam teicis, "un palikusī puse nebeidz sāpēt."

Tenets silti sasveicinājās un pastāstīja zināmo mazumiņu par slepkavību.

-��� Lainhems jau ir tur, jus teicāt?

-Jā.

-���� Vai domājat, ka viņ� tiks galā līdz ie�anai pie altāra?

Lainhemu sestdien gaidīja laulības.

Tenets novaibstījās. Nezinu. Ceru, jo tas būtu viņa labā. Ja laulības atkal nāksies atlikt, viņ� būs traki nikns.

Detektīvs, ser�ants Maiks Lainhems bija vienī�gais bērns ģimenē. Viņa tēvs nomira, kad Maikam bija se�i gadiņi. Misis Lainhema tā arī vairs neap�precējās. Visu bezgalīgo mīlestību, rūpes un uz�manību viņa atdeva dēlam. Pirmajā lielajā savas dzīves kaujā Lainhems bija uzvarējis viņ� īsteno�ja savu mērķi un iekļuva policijas spēkos; otrā vēl risinājās. Jau divas reizes laulības bija nācies atlikt. Abas reizes misis Lainhemai dienu pirms cere�monijas bija uznākusi sirdslēkme.

-���� �īs lēkmes, teica Tenets, domāju, ka tās bija īstas.

-����� Protams. Par to nav �aubu. To iemesls, es teiktu, daļēji ir bailes zaudēt dēlu un daļēji neapzināta vēlē�anās novilcināt laulības.

-��� Tātad vajadzētu būt vēl vienai lēkmei?

-��� Laikam gan.

Tenets nopūtās. Es gan ceru, ka vairāk nebūs. Ceru Maika dēļ. Un, protams, arī Luīzes. Viņa ir jauka meitene, un es nevaru noskatīties, ka viņa bezgalīgi ar to samierinās. �eit mums jānogrie�as.

Netltona bija maza Kentas pilsētiņa ar apmēram tūkstoti iedzīvotāju. Tā atradās nedaudz jūd�u at�tālumā no Starrendenas centra. Savā laikā tā bija pil�nīgi nodalīta kopiena, bet pēdējos desmit gados uzbrūko�ais jaunbūvju vilnis nepielūdzami applū�dināja laukus un augļu dārzus, līdz beidzot Netltona bija kļuvusi par palielu Starrendenas piepilsētu.

-���� Ja tas tā turpināsies, līdz gadsimta beigām angļu mazpilsētiņa kļūs par pagātnes iezīmi, Mellerds neapmierināti kurnēja.

Tomēr Netltonai līdz �im bija izdevies saglabāt kaut ko no savas individualitātes. Varbūt tādēļ, ka galvenais ceļ� no Starrendenas uz Meidstounu negāja cauri Netltonas centram. Mellerds un Tenets atzinīgi skatījās uz ceļa abās pusēs gleznai�ni izkaisītajām koted�ām un melnbaltā kokā ap�darināto ēku, kurā atradās veikals un pasts.

-���� Skatos, ka pilsētiņas skolas vairs nav, Mellerds pamāja ar roku cauri ma�īnas logam.

Skolu bija piemeklējis daudzu līdzīgu ēku likte�nis tā bija pārveidota par privātmāju.

-���� Lūk, viena no visu laiku lielajām kļūdām, ārsts turpināja, bet tagad viņi, protams, �ēlojas par transporta izdevumiem, lai aizvestu bērnus uz tālo skolu. Tas ir tipiski.

-���� Klāt esam, rādīja Tenets. Lainhems teica, lai novietojam ma�īnu baznīcas priek�ā.

Mazajā stāvvietā jau atradās vairākas policijas ma�īnas. Tenets izkāpa no savējās, aizslēdza to, tad apstājās un, pieri saraucis, skatījās uz pūlīti ziņkārīgo, kas pulcējās ielas pretējā pusē pie celiņa, kur� veda gar terasveidīgi izvietoto kote�d�u rindas aizmuguri.

-����� Vampīri, viņ� nomurmināja, lai gan apzi�nājās, ka iemesls pēk�ņajam saspringumam un nemiera trīsām vēderā nav ziņkārīgo bariņ�. Tu�vojās mirklis, no kura viņ� vienmēr bija baidījies. Viņ� par to nekad nevienam nebija atzinies, pat D�ounai ne. Bet brīdi, kad pirmo reizi jāskata līķi, viņ� ienīda. Viņ� neprata nodalīt miru�o miesu, ar kuru jāstrādā, no dzīvā cilvēka, ko �ī miesa vēl nesen bija apņēmusi. Citi, kā viņ� zināja, attīstīja pa�i savu metodi, kā izturēties līdzīgā situācijā.

Viņi uzcēla bezjūtības barjeru, vienaldzības sienu vai pat, kā tas bija ar Mellerdu, tēloja drūmu vieglprātību vai drausmu jautrību, bet viņ� nekad nespēja būt tāds. Likās, ka viņam �is cie�anu brīdis ir nepiecie�ams kā vitāls pamudinājums pielikt pūles, lai atrastu slepkavu. Bez tā viņam izmeklē�ana zaudētu to īpa�o impulsu, kas parasti nesa veiksmi.

Kopā ar Mellerdu viņi �ķērsoja ielu.

Aizvāciet �os ļaudis, Tenets dusmīgi uzsauca de�urējo�ajam policistam celiņa galā. Domādams par tuvojo�os pārbaudījumu, viņ� kopā ar Mellerdu bija nosoļojis nedaudzus soļus, līdz pēk�ņi ziņkārīgo murskulī kāda seja likās pazīstama. Kam tā piederēja? Tenets apstājās un pagriezās, lai atskatītos, bet mazais pūlītis jau bija izklīdis. Viņi negribīgi virzījās projām, un bija redzamas tikai muguras.

Tenets paraustīja plecus un sekoja Mellerdam uz vietu, kur sardzē stāvēja otrs policists. Tas bija pie pussagruvu�iem, atvērtiem vārtiņiem. Viņ� il�gi skatījās uz garo, �auro dārzu, pieblīvētu ar smil�u un gru�u kaudzēm, dēļu galiem un ķieģeļiem, bruģakmeņiem un cementa maisiem, un tad cauri �ai drazai izvēlējās ceļu uz mazo ķieģeļu namiņu, iespiestu nomaļā stūri aiz �oga.

Lainhems jau bija priek�ā. Viņ� vēroja darbā iegrimu�os fotogrāfus. Mellerdam un Tenetam tu�vojoties, visi atskatījās.

Tenets, kļuvis ciets kā tērauds, sāka apskati.

Sākumā tas atgādināja vecu drēbju saini, kas dro�i paslēpts spraugā starp koka tualetes podu un durvīm. Sainis izrādījās sievietes ķermenis. Ceļgali bija pacelti, galva nokritusi uz tiem. Seja neredzama. Plānajos matos sakaltu�as asinis.

Tenets neuzkrīto�i ievilka dziļu elpu.

-��� Cik uzņēmumu izdarījāt? viņ� jautāja.

Fotogrāfi bija strādāju�i pamatīgi.

-��� Labāk būtu viņu iznest ārā, ieteica Mellerds. �eit, iek�ā, es nevaru viņu izmeklēt.

Viņi izklāja plastmasas plēvi. Lainhems pa�sauca palīgā pie vārtiņiem stāvo�o policistu. Viņi abi noliecās, lai atbrīvotu ķermeni no slēptuves. Tas nebija viegls uzdevums. Augums bija sa�stindzis. Lainhems ar pūlēm pacēla tā aug�ējo daļu, lai policists varētu izgrozīt sievietes kājas cauri �aurajām durvīm. Tad viņi saudzīgi novieto�ja ķermeni uz plēves.

Dieva dēļ, pagrieziet viņu otrādi, teica Mellerds. Atgādina asiņainu cāli pirms cep�anas.

Noliektā galva, pie krūtīm pierautie ceļgali, sa�ķiebtās pēdas tas viss patie�ām izskatījās ļ-'roteski, un abi vīri steidzīgi noliecās, lai pa�klausītu policijas ķirurga pavēlei.

Varbūt ari Mellerdu tracināja fakts, ka sievietei lieg�ta iespēja mirt cilvēkam cienīgā nāvē, domāja Tenets, tuvodamies ārstam, kas bija notupies pie ķemieņa

Pēc stāstītā, sieviete bija vidējos gados, iespē�jams, tikko kā pāri �etrdesmit. Viņa bija maza au�guma un trausla, drēbes netīras un vienmuļas: brūni vilnas svārki, dzeltenīgi brūns, ar rokām adīts d�emperis, brūna jaka, melnās �ņorkurpes nonēsātas un izdilu�as. Tenets varēja redzēt tikai daļu sejas. Atklājās retas uzacis un dubļaina āda. Tie�i pie �okļu līnijas bija liela dzimumzīme, no kuras spraucās matiņi.

Maza, acīs nekrito�a sieviete, Tenets nodomāja. Bez augstprātības un, dro�i vien, bez īpa�ām prasībām. Un, galvenais, nemaz nelīdzinājās līķim. �ādas sievietes parasti nemēdza būt iepriek� nodomātas ļaunprātības upuri. Gadījuma uzbru�kums, varbūt pat muļķīgs jā, protams, tāda �eit varētu būt atbilde. Un, ja tā, tas būs pirmais �āda veida noziegums �ajā apvidū, �īs pilsētiņas kopienā. Pēdējā laikā atklājās da�i gadījumi Starrendenā, bet mazās pilsētiņas līdz �im paliku�as neskartas.

Tenets saviebās no �īs domas. Brutalitāte pret padzīvoju�iem cilvēkiem ir sevi�ķi atbaido�a ļaunprātības izpausme. Bet, jebkurā gadījumā, tāds izskaidrojums nelikās pareizākais. Vien�tiesības upurus parasti pēc nogalinā�anas pamet turpat guļam. �ajā gadījumā noziedznieks bija pa�pūlējies līķi noslēpt.

-����� Vai �o tualeti lieto? Tenets jautāja Lainhemam.

-���� Nē, ser. Māja ir tuk�a, bet būvētājs ir savedis to kārtībā, un jau gadiem tajā ir iek�ējā tualete.

-��� Ir kādas iero�a lieto�anas pazīmes?

-��� Vēl ne, ser. Nav.

-��� Kā viņu sauca? Bēr�a?

-��� Jā, ser. Kerija Bēr�a.

-����� Kerija Bēr�a, nomurmināja Tenets. Lai cik nenozīmīga ari viņa būtu bijusi, Kerija Bēr�a bija cilvēks, ar savām cerībām, ba�ām, sapņiem, un viņai, tāpat kā ikvienam, bija tiesības dzīvot un priecāties par to.

Tenets apsēdās uz vārtiņiem. Viņ� iegrozījās �rtāk, lai varētu apkopot domas par Netltonu un tās iedzīvotājiem. No viņa laktas vārtiņiem ar pieciem �ķērsstieņiem atklājās pla�s skats uz baznīcas apkārtni. �ī vieta viņu pa�laik interesēja.

Lietas izmeklē�anas sākuma stadijā viņ� vien�mēr mīlēja prātā izveidot nozieguma vietas ģeogrāfisko plānu. Tālāk sekoja cilvēki, un tad� jā, tad nāca posms, kur� viņu interesēja visvairāk kopsakarība starp vietu un cilvēkiem. Vienmēr �ajā attiecību juceklīgajā tīklā, emociju un sav�starpējo kopsakarību mud�eklī atradās slep�kavības mīklas atbilde. Augot izpratnei, soli pa solim kļuva skaidrāks kas un kur, kā un kāpēc. No upura un slepkavas stāvokļa �ajā pinumā neizbēgami izritinājās atrisinājuma pavedieni.

Koted�a, kurā bija dzīvojusi Kerija Bēr�a, atradās ēku rindā taisnā leņķī pret ceļu un iepretim baznīcai. Pie koted�ām pletās klaj� lauks, bet uz saimniecības ēku pudurīti aizvijās �aura ieliņa. Vārtiņi, uz kuriem sēdēja Tenets, atradās kādus simts jardus no koted�as.

Aiz ēkas bija ietve, kura, kā Lainhems bija stāstījis, meta nelielu līkumu līdz baznīcai Netltonas tālākajā malā. Ietves otrā pusē, tie�i pretim baznīcai, atradās mācītāja māja. Tā bija modema, pievilcīga, no ķieģeļiem un dakstiņiem būvēta celtne tradicionālā Kentas stilā. Vecā mācītāja mā�ja otrpus ceļam bija daudz lielāka un, iespējams, tāpēc neekonomiska. Tā bija tālākā māja pilsētiņā. Starp to un baznīcu uz kādreizējās baznīcas zemes bija uzbūvētas divas relatīvi jaunas un modernas mājas; viena koka vasaras mājiņa, bet otra daudz lielāka un bagātīgāka ķieģeļu, plastmasas ap�uvuma un dāsnu stikla platību konstrukcija.

Tenets jau zināja, ka Kerija Bēr�a dzīvojusi ce�turtajā numurā. Pirmajā numurā blakus ceļam dzīvoja kāds jauns pāris ar mazuli. Otro numuru pa�laik atjaunoja. Tre�o apdzīvoja �etru cilvēku ģimene, bet piektajā mitinājās paveca sieviete. Ne visai pla�a aizdomās turamo buķete, nodomāja Tenets. Var jau būt, ka uzradīsies kas interesan�tāks�

Pēk�ņi sajutis, ka sē�amvieta notirpusi, Tenets noslīdēja no vārtiņiem un, nepatikā vaibstīdamies, sāka to berzēt. Tad viņ� aizsoļoja pa ietvi koted�u virzienā.

Pēc Mellerda teiktā, Kerija Bēr�a bija nogalināta iepriek�ējā vakarā starp deviņiem un desmitiem. Viņai bija iesists pa galvu ar parastu neasu priek�metu, bet, pēc ārsta domām, tas varēja nebūt nāvi neso�s sitiens. Viņ� negribēja izdarīt slēdzienu pirms sekcijas, bet bija pazīmes, ka sieviete pēc tam ir nosmacēta. Pēc divpadsmit, trīspadsmit stundām, kas aizritēju�as kop� nāves iestā�anās, zilganums, kas parasti saistījās ar nosmak�anu, bija pazudis, bet da�as grūti formulējamas pazīmes, piemēram, zem plānās vaigu ādas skaidri iezīmētie asinsvadiņi, deva iemeslu aizdomām.

Likās iespējams, ka slepkavība, pat ja ne ar ie�priek�ēju nodomu, bijusi tī�a; sitiens pa galvu varēja nākt dusmās, bet sekojo�ā nosmacē�ana bi�ja pavisam kas cits.

No aizmugures nāko�ā, pieaugo�ā rēkoņa lika Tenetam piespiesties ar muguru pie vārtiņiem. Ap stūri rāpās sarkans traktors. Tam aizgrabot, trak�torists plati pasmaidīja un pacēla sveicienam roku. Tenets pamāja pretī.

Traktors nogriezās pa kreisi, virzienā uz gal�veno ceļu, un gandrīz tajā pa�ā mirklī uz ietves iegriezās sanitārā ma�īna un apstājās ceturtā nu�mura priek�ā. Aiz tās nāca Lainhems. Viņ� soļoja ātri. Tenets devās pretī, lai satiktu viņu.

-���� Tā ir misis Bēr�ai, ser, paskaidroja Lain�hems, pamādams sanitārajai ma�īnai. Nav ne�viena, kas tagad par viņu parūpētos, tādēļ soci�ālais dienests iekārtojis viņu slimnīcā. Gribat parunāt ar veco kundzi, pirms viņa aizbrauc?

-��� Nedomāju. Nē, pa�laik ne.

-��� Es jums nepārmetu.

Tenets asi paskatījās uz Lainhemu. Ko jūs ar to domājat?

Lainhems paraustīja plecus. Es pārmiju da�us vārdus ar viņu pirms tam. Pats nevarēju izturēt.

-Kāpēc?

-��� Nu, nezinu. Man liekas, ka viņa mocīja naba�ga mazo sievieti un ne reizi pat nepateica paldies. Pat tagad viņa spēj domāt tikai par sevi kas ar viņu notik�ot. Kāpēc gan Kerijai esot bijis kaut kur jāiet un jāļauj sevi noslepkavot, tāda ir viņas attieksme. Tas padara mani traku.

Tik aizrautīgi pārdzīvot tas neizskatījās pēc Lainhema. Tenets tomēr neko neteica, un abi vīri lēnām soļoja uz ceturto numuru, kamēr sanitāri, uzkāpu�i pa kāpnēm, klauvēja pie durvīm.

-����� Pēdējo reizi viņa redzējusi meitu vakar vakarā, mazliet pirms deviņiem, jūs teicāt?

-����� Pareizi, atbildēja Lainhems. Acīmredzot mis Bēr�a bija nodomājusi satikties ar kaimiņieni, mis Pitmenu (viņa �orīt zvanīja uz policiju), lai pieskatītu tās tēvu, kur� ari ir vecs un nespējīgs. Mis Pitmenai bijis jāiet uz baznīcas draudzes padomes sēdi. Tas laikam tā notika vienmēr, kad mis Pitmena vakaros nevarēja būt mājās. Mis Bēr�a strādāja pie Pitmeniem ari no rītiem. Viņa uzkopa māju un palīdzēja vecajam vīram, ja tam ko ievajadzējās. Katrā ziņā mis Bēr�a pirms promie�anas mājā izdarīja visu, kas mātei ne�piecie�ams uz nakti, un tā bija pēdējā reize, kad misis Bēr�a viņu redzēja. Viņa devās gulēt, bet, kad pusē deviņos no rīta meita vēl nebija atnesusi tēju viņa mēdza to darīt astoņos, precīzi kā pulk�steņa mehānisms misis Bēr�a krita panikā. Viņa mēģināja saukt, zvanīja mazo rokas zvaniņu, kas domāts gadījumam, ja mātei naktī ievajadzētos meitu, bet atbildes nebija, un beigu beigās tai izde�vās sasaukt palīdzību, bungojot pa sienu, kas at�dala viņas guļamistabu pirmajā stāvā no tre�ā nu�mura.

-���� Kas tur dzīvo? �etru cilvēku ģimene, jūs tei�cāt?

-����� Pareizi. Viņus sauc Gembli. Viņ� ir mehā�niķis pie Brei�ija, strādā nakts maiņā. Tajā brīdī viņ� bija gultā, cie�i aizmidzis, bet viņa sieva un dēls devu�ies uz darbu. Tikai meita D�enija vēl bija mājās. Viņa sadzirdēja misis Bēr�as sitienus pa sienu.

-��� Kā viņa tika iek�ā?

-���� Ārkārtējiem gadījumiem Gembliem ir ceturtā numura atslēgas.

-��� Vai meita pa dienu parasti mēdz būt mājās?

-��� Nē, viņa strādā Starrendenā, apavu veikalā.

-���� Dīvaini. Kāpēc atstāt rezerves atslēgu, ja pa dienu neviens, izņemot tēvu, kas guļ, nav mājās. Kādēļ gan neatstāt atslēgu otrai kaimiņienei, sie�vietei piektajā numurā?

Lainhems paraustīja plecus. Viņa ir visai noslēgta. Man liekas, ka viņa nav tas cilvēks, kam mēdz atstāt atslēgas.

-��� Kā viņu sauc?

-��� Koksa.

-Mis?

-��� Cik es zinu.

Tagad viņi bija nonāku�i līdz ietves galam un pagriezās, lai apskatītu mazo procesiju, kas izlocījās no ceturtā numura: divi sanitāri, milzīga auguma sieviete invalīdu ratiņos un vēl kāda sieviete, kas nesa ceļasomu un iepirkumu tīkliņu.

-��� Kas viņa ir? jautāja Tenets.

-��� Mis Pitmena. Viņa atradās pie misis Bēr�as, kamēr atbrauca sanitārā ma�īna. Kad D�enija Gembla atklāja, ka no mis Bēr�as nav ne miņas un gultā pa nakti neviens nav gulējis, viņa aizskrēja pie Pitmeniem. Gembliem nav telefona.

Abi vīri gāja atpakaļ uz vārtiņiem, kad sanitārā ma�īna nogriezās tiem garām un aizbrauca Starrendenas virzienā. Tenets ieinteresēti skatījās uz sievieti, kas pa ietvi steidzās viņu virzienā.

-��� Mis Pitmena?

-Jā.

Tenets stādījās priek�ā. Ja drīkst, es vēlētos parunāt ar jums.

Viņai ir mazliet pāri trīsdesmit, Tenets minēja. Gara sieviete ar netīri brūniem matiem un nomocī�tu sejas izteiksmi.

Viņa pielika roku pie pieres. Jā, protams, inspektor. Tikai� ak, kungs, �orīt viss ir ta samud�inājies. Nabaga Kerija, un vēl misis Bēr�a� bet man noteikti jāaiziet pie tēva, viņ� ir pilnīgi nevarīgs. Kā jūs domājat, varbūt jūs varētu nākt man līdzi uz māju? Man jāpārliecinās, vai ar tēvu viss ir kārtībā.

Tenets ievēroja, ka viņas acis ir brīni�ķīgas, lielas, samta brūnumā un ļoti izteiksmīgas. Viņam kļuva miss Pitmenas �ēl.

-����� Protams. Tas nav pārāk steidzīgi. Man vēl �eit �is un tas jāpadara. Kāpēc lai jūs neietu pie tē�va. Es vēlāk bū�u viņā pusē, mājiņā. Sarunāts?

-����� Protams. Paldies, inspektor. Jūs esat ļoti laipns. Vai gribat �o? Tā ir Bēr�u koted�as atslē�ga.

Tenets paņēma atslēgu un, nomurminājis patei�cības vārdus, noskatījās, kā viņa aiziet. Viņ� nelokāmi ticēja, ka pieklājīga attieksme pret cil�vēkiem ir liela bagātība. Protams, bija gadījumi, kad tā bija tuk�a laika iz�ķie�ana, bet visumā viņ� vienmēr bija izjutis, ka pieklājības normu ievē�ro�ana saskarsmē ar lieciniekiem ved pie augs�tākās saskaņas pakāpes.

-��� Ejam, viņ� teica Lainhemam. Es gribu ap�skatīt ceturto numuru.

Kad viņi gāja gar otro numuru, cauri atvērta�jiem vārtiņiem izdrāzās kāds virs. Rokā viņam bi�ja āmurs. Kādā sekundes daļā Tenetā uzplaiksnīja me�onīgs izbrīns vai tie�ām liktenim ir labpati�cies iemest viņu rokās slepkavu, tā trulo ieroci un visu pārējo.

-���� Ehei, sauca jaunpienācējs. Jūs atbild par �ito gabalu? Gar� un muskuļains, krekliņā un d�insu biksēs ģērbies, viņ� bija iespaidīgs. No se�jas, kas tik tikko bija redzama aiz bagātīgās matu audzes, Tenetā nikni raudzījās ko�i zilas acis.

-�� Jā, es atbildu par slepkavības izmeklē�anu, mierīgi atbildēja Tenets.

-��� Kad es varē�u tikt pie saviem materiāliem?

-��� Materiāliem?

-��� Aizkavē te mani visu rītu, vai ne? Kamēr jū�su kompānija ru�inās pa aizmugures dārzu. Mēs ar Bilu gribējām �orīt tikt galā ar to jauno �ķērs�sienu, bet līdz �im neesam varēju�i izdarīt to �trunta darbiņu.

-��� Man tie�ām �ēl, ka sagādājam jums neērtības, teica Tenets, valdīdams dusmas, bet kontrolē�dams sevi, tomēr, saprotiet, ir nogalināta kāda sieviete, mister�?

-���� Arnolds, teica vīrietis. Teneta mierīgā balss bija panākusi vēlamo efektu. Vīrs izskatījās visai samulsis. D�eks Arnolds. Nu ja. Zinu, ka jums jādara jūsu darbs, bet man jādara manējais, vai ne tā? Es domāju, laiks ir nauda, vai ne? Un �ais laikos tik maz nāk no tāda darba.

-���� Esmu pārliecināts, ka mēs varam vienoties, teica Tenets. Kā iet vīriem dārzā aiz otrā numu�ra?

-���� Jābūt jau pie beigām. Vajadzētu paskatīties. Lainhema seja bija kokaina, bet Tenets no pieredzes zināja, ka ser�ants ar pūlēm slēpj uz�jautrinājumu.

-���� Ja izstāstīsiet ser�antam Lainhemam savas vajadzības, esmu pārliecināts, ka viņ� spēs nokār�tot visu nepiecie�amo.

-���� Divdesmit astoņi pēdi ar tris reiz divi un di�vas reizes pa divpadsmit pēdi ar trīs reiz divi, viņ� murmināja, nu, vajag divi lielās ģip�a plāk�snes, Arnolds nekavējoties paziņoja. Paldies, vecais!

-������� Varbūt labāk sekojiet ser�antam, mister Arnold, un dabūsiet visu nepiecie�amo, Tenets ieteica, redzēdams, ka Lainhema acīs parādās uguntiņas. Kad beigsiet, Lainhem, nāciet uz ce�turto numuru, sarunāts?

-���� Mēs var iet cauri mājai, pilns apņēmības, Arnolds pagriezās.

-��� Tikai divi mazi jautājumi, Tenets bija ātrs. Tā ārējā tualete. Tā tika kādreiz lietota?

Ar visu augumu demonstrēdams nepacietību, Arnolds negribīgi pagriezās. Nē, redz, mājā ir ateja. �īs atejas un vannasistabas aiz koted�ām saimnieks uzbūvēja pirms vairākiem gadiem, iekams viņ� bija nolēmis mājiņas pārdot, jo tās bi�ja brīvas.

-���� Vai jūs strādājat �eit viens pats, tikai� kopā ar� Bilu?

-��� Lielāko tiesu jā. Bet mēs vēl sarunā kādu dar�biņu. Ievelk vadus, ieliek caurules.

-��� Cikos no rītiem jūs ierodaties darbā?

-��� Astoņos.

-���� Un pa kuru ceļu jūs ejat mājās? Gar parādes durvīm vai aizmuguri?

-��� Gar priek�u vienmēr.

-����� Vai kāds no jums iegāja dārzā, pirms tika sacelta trauksme par mis Bēr�as pazu�anu?

-������������ Ne-e. Redz, nebij iemesla. Mēs bij beigu�i jaukt to veco starpsienu, vienīgais, ko mēs gribēj izdarit.

Tenets ignorēja mājienu. Vai jūs pazināt viņu?

-���� Veco� mis Bēr�u, jūs domā? Ne visai. Pa visu dienu tikai �ad tad pagāja mums garām no ritiem.

-��� Kā viņa izskatījās?

Arnolds paraustīja masīvos plecus. Nezin. Klusa. Klusa kā pelīte. Nevar pateikt, patie�ām.

-��� Labi. Paldies! Tenets aizgāja.

Pie ceturtā numura vārtiņiem Tenets mirkli svārstījās, tad atkāpās da�us soļus un atradās �au�rās ietves otrā pusē. Tā viņ� stāvēja, skatīdamies uz koted�u rindu. No �ejienes bija skaidri redzams, kura no tām ir privātīpa�ums un kuru joprojām īrē.

Viktorijas stils, viņ� sprieda. Mājiņas būvētas no neglītiem, dzelteniem ķieģeļiem. �īfera jumti. Izņēmums bija divas pēdējās. Viņ� tās ievēroja jau agrāk. Abas ar jumta logiem frontona galā. Katrai viens logs un ieejas durvis pirmajā stāvā un divi logi otrajā stāvā. Pirmais numurs, kurā dzīvoja jaunais pāris, bija tīrs un spodrs ar spoguļgludu, baltu krāsojumu un dzeltenām ieejas durvīm. Kāpņu telpas paceļamais logs bija aizvietots ar izliektu, arkveidīgu lodziņu mazām �etrstūra rūtīm, no kurām viena vai divas bija tum�i zaļas. Līdzīgs arkveidīgs lodziņ� bija iebūvēts arī otrajā numurā, kurā strādāja Arnolds, un arī tre�ajā numurā, kur dzīvoja Gembli. Arī �ī māja bija labi kopta. Pārējās divas, ceturtais un piektais numurs, salīdzinot izskatījās nopluku�as un nolaistas. Krāsojums nolupis, jumti sliktā stā�voklī.

Interesanti, domāja Tenets, ko var uzzināt par māju iemītniekiem, papētot viņu logu aizkarus. Jaunā misis Deivisa di�ojās ar kruzuļainiem, uz sāniem atvilktiem tīklveida aizkariņiem. Gembliem tie bija ar modernu, iespiestu zīmējumu. Bēr�iem tradicionālās me�ģīnes ar dzeltenām puķītēm gar malām, bet pēdējā mājā �ajā rindā, kur dzīvoja vecā mis Koksa, pusgaras me��ģīnes. Tenets domīgi apskatīja �os pēdējos, pirms atkal �ķērsoja ietvi, lai nokļūtu pie ceturtā numu�ra.

Centrālā ieeja, kā viņ� atklāja, veda tie�i nelielā dzīvojamā istabā. Tā bija nevainojami tīra, lai gan mebeles nospiedo�i brūna un smil�u krasa. Centrālo vietu istabā ieņēma liels krāsu televizors, un visērtākajā stūrī, kur nepūta caurvēj�, blakus kamīnam stāvēja taisns klubkrēsls ar polsterētu atzveltni un koka rokturiem. Tam blakus bija atro�dams viss invalīda dienai nepiecie�amais: ēdiena galdiņ� ar kārtīgi uzklātu lupatiņu, aplī izkārtotas zāļu pudelītes, sievie�u �urnāli, ūdens krūze, ap�klāta ar salocītu salveti, un trauciņ� ar cietām kon�fektēm.

Aiz dzīvojamās istabas bija vecās misis Bēr�as guļamistaba. Senlaicīga �uguna plīts un iebūvēts trauku skapis apstiprināja faktu, ka reiz �eit bijusi virtuve. Tagad plīts, izlietne un uz tās sakrautie skapī�i veidoja �auru eju uz jauno, no aizmugures piebūvēto vannasistabu.

Tenets skatījās uz to mirkli ilgāk, nekā būtu va�jadzējis. Bet visvairāk viņu interesēja Kerijas guļamistaba. Viņ� atklāja, ka kāpņu telpa �ajā bi�ju�ajā virtuvē sākās aiz gultas gala. Kāpnes bija stāvas un �auras. Tās veda uz niecīgu gaitenīti ar divām durvīm. Tenets pavēra durvis pa kreisi. Te, mājas galā, atradās guļamistaba, kura, par to nebi�ja �aubu, kādreiz piederējusi misis Bēr�ai. Zem

loga joprojām stāvēja tualetes galdiņ�. Tā spogulis no vecuma bija pārklājies plankumiem, it kā nevērības aizplīvurots. Pieskrūvētā skapja pārpil�nība bija izplūdusi pa visu istabu: putekļu sūcējs, alumīnija kāpnītes, birstes un ber�amās sukas drūzmējās aizdurvē.

Priek�ējai tātad jābūt Kerijas guļamistabai. Tenets atvēra durvis, asu priek�nojautu pārņemts. Kāda viņa bijusi, �ī mazā, klusā sieviete? Viņam par pārsteigumu istaba neko īpa�u neatklāja. Tā bija tīra un kārtīga, izklāta ar vienmuļu, brūnu linoleju un apdilu�u sienassegu aiz gultas. Zaļais, ar cilpiņām iz�ūtais gultas pārklājs vietām bija izdilis, vietām rūpīgi salāpīts.

Tenets �ķērsoja istabu un piegāja pie naktsskapī�a. Modinātājs bija apstājies divpadsmitos piecpadsmit, dro�i vien tāpēc, ka tā īpa�niece pagāju�ajā naktī nebija pārnākusi un uzvilkusi to. Vēl te bija maza, apaļa cepumu kārba zilā krāsā, brilles un grāmata mīkstos vākos. Tenets to aplūkoja.

"Mīlestības uzvara", tā saucās grāmata. Uz vā�ka bija redzama skaista, ekstravaganta sieviete, kas cie�i, ar pielūgsmi skatījās acīs sev piemērotam varonim ar �etrstūrainu �okli. Tātad Tenetam bijusi taisnība mazā mis Bēr�a bija sapņotāja, kas gribēja paslēpties no dzīves �aurās ikdienas. Naktsskapītim bija neliela atvilktne. Tenets atvēra to un pēto�i skatījās. Līdz pat aug�ai atvilktne bija piebāzta ar līdzīga tipa grāmatām.

Vienīgā neiederīgā iezīme istabā bija liels spogulis, sakombinēts no spoguļa plāksnēm, piestiprinātām pie sienas blakus logam. Tenets sa�rauca pieri un pārbrauca ar pirkstiem pār satina gludo virsmu. Kāpēc Kerijai Bēr�ai vajadzēja pūlēties, lai iebūvētu tādu spoguli? Viņa noteikti nebija tāds cilvēks, kas daudz laika pavada, ska�toties savā spoguļ attēlā.

Aiz kamīna bija ni�a ar aizkaru. Tā, acīm redzot, kalpoja par drēbju skapi. Tenets devās to izpētīt. Jā, te karājās Kerijas bie�i labotās drēbes. Tā bija neaprakstāmi drūma kolekcija. No skata vien Tenets jutās nospiests. Cik no�ēlojamai jābūt sievietes dzīvei, ja tās garlaicību spēj atvieglot romantiskas grāmateles mīkstos vākos. Un kas bija izvēlējies viņu par slepkavības upuri? Nelaimīga sagadī�anās? Nē, viņ� joprojām nespēja tam noticēt.

Tātad te kaut kam jāslēpjas.

Viņa acis vēlreiz apstaigāja nemājīgo istabiņu. Tad skats apstājās pie spoguļa.

Ja Kerijai bija kāds noslēpums, tas slēpās �eit. Ja vien�

Viņ� atgriezās pie gultas, pacēla matraci un iebāza roku starp atsperēm. Pirksti uztaustīja kaut ko cietu un gludu. Ar uzbangojo�u satraukumu viņ� to izvilka. Tā bija iegarena paciņa, ietīta brūnā papīrā un pārsieta ar elastīgu lentu.

Tenets nepacietīgi norāva lentu un noplēsa pa�pīru. Neticēdams savām acīm, viņ� aplūkoja paciņas saturu.

Tajā bija naudas zīmes. �ķiet, vismaz piecdesmit mārciņu.

Kerijas iekrājumi, noslēpti nebaltām dienām� vai kādai ilgi lolotai vajadzībai.

Viņ� nolika paciņu uz gultas, sagrāba matra�a malu un novilka sāņus.

Tie�i gultas vidū, sakārtotas rindā, gulēja dau�dzas līdzīgas paciņas. Ātra pārbaude rādīja, ka to saturs ir identisks pirmajai, un drud�ains aprēķins deva pārsteidzo�u atbildi.

Mazajai Kerijai Bēr�ai zem matra�a bija paslēpts gandrīz tūkstotis mārciņu.

-���� Kur, pie velna, viņa to dabūjusi? Lainhema runasveids, tāpat kā viņa seja, pauda pārsteigumu; viņa māte necieta lamā�anos.

-���� Jūsu minējums ir tikpat vērtīgs kā manējais. Tomēr interesanti, vai ne?

-��� Es teiktu, Lainhems plati pasmaidīja, ka varu derēt viņas māte neko nezina par �o nelielo laimes�tu. Doma acīmredzami sagādāja viņam prieku.

-���� Nē. Bet jautājums ir, kā jūs teicāt kur viņa to dabūjusi?

-��� Sakrājusi?

-��� Tam vajadzētu gadus, prātoja Tenets. Ap�kopējas darbs nav tas ienesīgākais amats pasaulē. Bez tam, pēc tā, ko jūs stāstījāt man, gribas domāt, ka viņas māte noteikti zināja par visu, ko Kerija nopelnīja, par visu līdz pēdējam penijam.

-��� Tad viņa to ir laimējusi.

-Kā?

-����� Futbola likmes, totalizators, loterija, ap�dro�inā�anas polises?

-���� Tad jābūt kādam rakstiskam dokumentam, paziņojumam par laimestu. Nevaru iedomāties, ka viņa to slēpusi no mātes.

-��� Nozagusi? minēja Lainhems.

-������������ Kam? Summa ir liela. Tā nepaliktu neievēro�ta. Par zādzību noteikti tiktu ziņots. Domāju, ka fūs pirmais par to būtu uzzinājis. Vienīgā atlikusi iespēja ir�

-��� �antā�a, triumfējo�i iesaucās Lainhems.

Tenets pamāja. Un �ajā gadījumā jautājums,

protams, ir kas ir upuris? Viņ�, ejot gar logu, paskatījās ārā, klajumā. Tālumā strādāja sarkanais traktors, un aiz tā pa kreisi varēja saskatīt fermas ēkas, paslēpu�ās aiz garu koku pudura.

-��� Kam pieder ferma?

-��� Viru sauc Mārtiņ�.

-��� Vai �is koted�as ari pieder viņam?

-����� Nezinu. Es varētu noskaidrot.

-������������ Dariet to! Tenets aizgriezās no loga. Mēs ātrāk tiktu uz priek�u. Ejiet un, ja kādu atradīsiet mājās, noskaidrojiet, ko viņi var pastāstīt par pagāju�o nakti. Un uzziniet visu iespējamo par mis Bēr�u kāda viņa bija, kur mēdza iet, ar ko runāt. Dariet visu, kas darāms tādās reizēs. Tomēr ne vārda par naudu pagaidām. Es aizie�u pāri un aprunā�os ar mis Pitmenu. Viņa jau būs aprū�pējusi tēvu.

-���� Ko mēs darīsim ar visu to? Lainhems pa�māja uz naudas paciņām.

-����� Pagaidām atstāsim, kur atradām. Mēs ta�u nestaipīsim naudu sev līdzi visu dienu, un es neticu, ka kāds te zags, kad visapkārt ņudz no policistiem.

Abi vīri novietoja matraci atpakaļ un atstāja māju. Tenets aizslēdza durvis un ielika atslēgu ka�batā.

-���� Kur palika atslēga, ar kuru �orīt �eit ienāca D�enija Gembla? viņ� jautāja.

-���� Jā, kur tā palikusi? Cerams, ka to paņēmusi mis Pitmena.

Viņi paskatījās viens uz otru. Ak, Dievs! iesaucās Tenets. Es ģībstu. Mis Bēr�as soma! Kur tā ir? Viņa bija bez mēteļa, tāpēc es neiedo�mājos� Jā, kur tad ir viņas mētelis, ja viņa ne�ienāca mājās?

-����� Varbūt viņa tomēr atnāca atpakaļ? jautāja Lainhems.

-����� Labāk pārbaudīsim, teica Tenets. Viņi at�griezās mājā un izdarīja ātru, bet pamatīgu pār�meklē�anu. Ni�ā uz grīdas Lainhems atrada divas tuk�as rokassomas, bet nelikās, ka kāda no tām ti�ktu lietota. Aiz trauku mazgātavas durvīm karājās brūns, nonēsāts mētelis.

-���� Izskatās, ka �o viņa nēsājusi visbie�āk, secināja Tenets. Vajadzēs pajautāt mis Pitmenai. Bet es atdotu daudz, lai uzzinātu, kur pa�laik ir soma.

Viņi atkal izgāja ārā. Sāk�u ar misis Deividu, teica Lainhems. Esmu gandrīz pārliecināts, ka viņa ir mājās.

Kad abi soļoja pa ietvi, Tenets starp lāpstiņām sajuta nemiera dūrienu. Viņ� apgriezās, cerēdams ieraudzīt, vai kāds viņam seko, bet ietve bija tuk�a. Viņ� sarauca pieri un vērīgi paskatījās uz piektā numura logiem. Vai viens no me�ģīņu aizkariņiem nesakustējās? Viņ� nebija pār�liecināts. Kustība bija ļoti niecīga, ja tā vispār bija. Tā tikai pazibēja viņa acu tālākajā kaktiņā. Nebū�tu, protams, nekāds brīnums, ja vecā mis Koksa viņus novērotu. Viņa dro�i vien saprot, ka tie vēlēsies viņu satikt. Un tas darīja mis Koksu piesardzīgu. Nekas, Lainhems drīz būs tur.

-��� Kas noticis? kolēģis jautāja.

-��� Nekas, norūca Tenets, iedams pa priek�u.

Viņi iz�ķīrās, un Tenets �ķērsoja ielu, doda�mies uz Pitmenu māju, kura neapstrīdami tika dēvēta par Bungalo.

Mis Pitmena viņu jau gaidīja. Parādes durvis atvērās, Tenetam vēl soļojot pa celiņu uz māju.

-���� Nāciet gan iek�ā, inspektori Atvainojiet, ka es pirmīt biju tādā stāvoklī. Viņa soli atkāpās, lai palaistu viņu garām. Viņas mati bija sakārtoti. Mis Pitmena bija neuzkrīto�i nokrāsojusies un vi�sumā izskatījās daudz sakoptāka.

-���� Nav par ko. �is jums noteikti bija ļoti mo�ko�s rīts.

No istabas, kurā viņu ieveda, pavērās skats uz aizmugures dārzu. Telpa bija gai�a un pla�a ar lieliem logiem abās ārsienās. Krāsas sabalsojās ar ainavu aiz mājas. Zāles zaļ� paklājs, dīvāns un klubkrēsls ar brīvi krīto�iem pārklājiem un pievil�cīgiem zaļi lapotu koku zīmējumiem uz baltās pa�matnes. Aizkari nokarājās līdz gridai. Tie bija no tāda pa�a materiāla. Vēl bija pāris Viktorijas stila krēslu ar pārvalkiem, viens no tiem krēmkrāsā, otrs mēļi zilā. Lielais kamīns slējās blakus grā�matu skapjiem, kas sniedzās līdz pat griestiem, radot mājīguma, pievilcības un vienkār�ības ie�spaidu. Tenets uzreiz jutās kā mājās.

-��� Vai ar tēvu viss kārtībā? viņ� laipni jautāja.

-��� Jā, viss ir labi. Viņam, ziniet, ir astoņdesmit divi gadi, un viņ� prasa visai daudz rūpju. Artrīta sakropļots, viņ� tagad ļoti maz var sev palīdzēt. Nezinu, ko darī�u bez Kerijas, patie�ām nezinu. Ak, atvainojiet, tas skan tik egoistiski�

-���� Saprotu, jo jūs ta�u paļāvāties uz Keriju. Ātrumā Tenets pārbaudīja Lainhema doto infor�māciju. Meriona Pitmena bija sarunājusi, ka ie�priek�ējā vakarā ap deviņiem Kerija atnāks apraudzīt tēvu. Viņ� arī noskaidroja, ka Kerija nekad neuzvilka mēteli, lai pārskrietu pāri ielai, neskatoties uz necie�amu aukstumu vai lietus gāzēm. Vēl viņa parasti nēsājusi vecu, melnu rokassomu. Pati Meriona aizgājusi uz baznīcas padomes sēdi mācītāja mājā. No mājas viņa izgājusi divdesmit piecas minūtes pāri septiņiem, bet atgriezusies ceturksni pāri desmitiem.

-�� Tad beidzās sēde?

-���� Nē, tā beidzās desmitos, bet es uz da�ām minūtēm paliku parunāties ar vikāru. Ziniet, es es�mu kasiere.

-�� Tātad pārējie aizgāja desmitos?

-��� Pareizi.

-���� Pa ceļam uz mājām jūs redzējāt vai dzirdējāt kaut ko aizdomīgu?

-���� Atvainojiet, nē. Kop�� kop� Keriju atrada, esmu domājusi un domājusi par to, vai nav bijis kaut kas būtisks. Bet nekā.

-���� �ēl. Mis Bēr�a laikam �eit strādāja katru ri�tu?

-��� Jā. Es uz pusslodzi strādāju bērnu invalīdu skolā Starrendenā. Pateicoties Kerijai, es to va�rēju. Nav jau tā, ka tēvu vajadzētu nepārtraukti uz�manīt. Viņa vienkār�i bija �eit, ja tēvam kaut ko ievajadzētos. Man nepatīk viņu atstāt vienu uz il�gāku laiku.

-��� Vai viņa jau sen strādāja pie jums?

-���� O, jā. Gadiem. Pirmo reizi viņa atnāca, kad es vēl strādāju uz pilnu slodzi. Tas bija� nu jau pirms piecpadsmit gadiem. Mss Bēr�a uzkopa manu māju divas reizes nedēļā. Kad tēva veselība pasliktinājās, viņa sāka nākt arvien bie�āk un pēdējā laikā katru rītu. Kā jau teicu, es nezinu, ko dari�u bez Kerijas.

-��� Vai jūs labi satikāt?

-��� O, jā. Protams.

Viņas balsī Tenets saklausīja vieglu rezervētību.

-��� Bet�? viņ� jautāja.

-��� Nekas, viņas smiekli bija nedaudz nervozi, mēs patie�ām neredzējāmies pārāk bie�i. Kad Kerija bija �eit, es vienmēr biju darbā.

-��� Izņemot skolas brīvdienas?

-Jā.

Viņas nepatika intriģēja Tenetu.

-��� Kāda viņa bija?

-��� Kerija? mis Pitmena paskatījās ārā pa logu, it kā cen�oties tālumā ieraudzīt miru�o sievieti. Klusa. Neuzbāzīga. Darbs gāja no rokas. Viņa nebija prasīga. Un runāja patie�ām ļoti maz.

-���� Par ko jūs runājāt? Piemēram, kādā vaļas brīdī pie kafijas tases?

-��� Neko daudz. Par laiku. Par pilsētiņas notiku�miem.

-��� Neko personīgu?

-��� Nē, cik atceros.

-���� Vai viņa nekad, piemēram, nestāstīja par at�tiecībām ar citiem cilvēkiem?

Mis Pitmena izskatījās sabijusies. Par ko tie�i?

-����� Nezinu. Cerēju, ka to jūs man pastāstīsiet.

-���� Nedomāju, ka viņa būtu pazinusi daudzus.

Tikai ļoti virspusēji. Divas pēcpusdienas nedēļā viņa strādāja pie Selbijiem. Viņi dzīvo vecajā mācītāja mājā.

-��� Cik ilgi viņa pie tiem strādāja?

-���� Kop� Selbiji pārcēlās uz dzīvi �eit pirms pieciem gadiem. Irēna Selbija jautāja man, vai es nevarot ieteikt kādu apkopēju, un � es ieteicu viņai griezties pie Kerijas.

-��� Lai gan?

Mis Pitmena pakratīja galvu. Nē, nekas.

-��� Vai Selbijiem ir liela ģimene?

-���� Nē. Viņi ir tikai trīs. Sjuzanna, viņu meita, ir septiņpadsmit gadus veca. Viņa vēl ir skolniece. Bet māja pārāk liela un nekārtīga, lai viens cilvēks to varētu sakopt.

-��� Un misters Selbijs?

-��� Majors. Viņ� ir izpilddirektors Stevilijā. Stevilijs bija plauksto�a kokmateriālu noliktava

Starrendenā.

-����� Viņ� kandidē pilsētas municipalitātes vēlē��anām nākamajā mēnesī, viņa piemetināja.

-��� Un kā misis Selbija sapratās ar mis Bēr�u?

-���� Domāju, ka labi, lai gan varu arī kļūdīties. Mēs nekad netikām par to runāju�as.

-��� Vai jūs varat man pastāstīt vēl kaut ko par to, ko mis Bēr�a darīja brīvajā laikā?

-���� Viņa apkopa baznīcas telpas. Bet bez tā neko daudz. Viņas māte bija ļoti prasīga.

-��� Vai viņa kādreiz sūdzējās par māti?

-��� Nē, nekad. Tomēr nevarēja nemanīt, kā mis Bēr�a izturējās pret māti.

-���� Vai viņa darbojās kādā pilsētiņas organizāci�jā, sievie�u komitejā, piemēram?

-Nē.

-��� Pēc jūsu stāsta, viņa bija maza, kautrīga būtne.

-��� Jā. Es domāju, ka tie�i tāda viņa bija.

-��� Un tomēr, Teneta balss skanēja klusināti, man ir iespaids, ka jums pret Keriju �is tas ir iebilstams.

-��� Iebilstams?

Tenets neteica neko. Viņ� vienkār�i nogaidīja. Bet mis Pitmena atkal nervozi iesmējās un pakra�tīja galvu.

-��� Nesaprotu, ko jūs ar to domājat, inspektor.

Tenets redzēja, ka pagaidām nav jēgas turpināt

�o tēmu.

-��� Kā jūs domājat, vai es tagad varētu parunāt ar jūsu tēvu?

Viņas smiekli skanēja mazliet par skaļu. Tas bija atvieglojuma sprādziens. Un tajā bija neviltots prieks. Jūs ta�u nedomājat, ka jūs atturē�u, vai ne? Varbūt tēvs ir vārgs, bet, ticiet man, ar veselīgu saprātu. Viņ� visu rītu ar nepacietību gai�da jūsu apciemojumu.

Tenets plati pasmaidīja un piecēlās. Tad labāk neliksim viņam ilgāk gaidīt; vai ne?

Vecais misters Pitmens sēdēja gultā un gaido�i skatījās uz durvīm. Arī �ī bija nespējnieka istaba, bet cik ļoti tā at�ķīrās no misis Bēr�as istabas. Te bija krāsas, gaisma un liela darbīguma iespaids. Uz gultas pārklāja bija izmētātas grāmatas un avīzes. Blakus gultai liels Viktorijas stila sarkankoka tējas galdiņ� uz riteņiem, tā trīs plauk�ti piekrauti ar grāmatām. Te bija radio, kase�u atskaņotājs, kastītes ar diapozitīviem, projektors, marku katalogi un albumi, palielināmais stikls, pincete un trauks ar flomāsteriem.

�ī mērķtiecīgā jucekļa saimnieks izskatījās satrauco�i vārgs. Āda, kas bija nostiepta gar de�gunu un vaigu kauliem, ļengani nokarājās uz kak�la. Tenets iedomājās, ka misters Pitmens reiz bijis gar�, spēcīgs vīrs, bet tagad izkāmējis un sarā�vies, viņ� bija salīcis pret spilvenu kalnu, it kā ne�spētu sēdēt taisni. Viņa rokas, kas mierīgi gulēja viena virs otras uz kārtīgi atlocītās segas pārklāja maliņas, bija nosētas brūniem vecuma planku�miem. Tās bija pietūku�as un slimības izkropļotas. Tomēr ko�i zilās acis, kas mirdzēja zem balto matu �ķipsnām, bija caururbjo�i dzīvī�gas un mo�as. Likās, ka mistera Pitmena dzīve un enerģija tagad ir sakoncentrēta viņa prātā, un tas bija redzams vecā vīra zilajās, caururbjo�ajās acīs.

-���� Nāciet, nāciet iek�ā, viņ� aicināja. Sēdie�ties, Pitmens norādīja uz klubkrēslu blakus gul�tai. �eit es jūs varē�u labāk redzēt.

-����� Inspektors Tenets, tēt. Meriona Pitmena piegāja pie gultas un, kā veicot ierastu rituālu, ierastu kā viņas otrā daba, aplika roku viņa ple�ciem un palīdzēja tēvam saliekties uz priek�u. Tad uz�ubināja spilvenus un palīdzēja atspiesties.

-���� Paldies, dārgā, misters Pitmens teica. Un tagad gan ej! Mēs ar inspektoru lieliski tiksim galā bez tevis. Bet vārdos nebija asuma, un viņ� mīlestības pilnām acīm noskatījās, kā meita iziet no istabas. Viņa ir laba meitene, mana Meriona, viņ� teica, kad durvis bija aizvēru�ās. Nezinu, kur es bez viņas būtu. Lai gan zinu slimnīcā, protams. Un reizēm es domāju, ka meitai būtu daudz labāk, ja varētu viņu pierunāt, lai ļauj man iet. Ziniet, Merionai priek� savas dzīves daudz lai�ka neatliek, rūpējoties par tādu vecu kraķi. Tomēr, viņ� kļuva mo�āks, jūs neesat atnācis �eit, lai runātu par mums. Kā es varu jums palīdzēt?

-���� Ja es nekļūdos, mis Bēr�a bija �eit vakar vakarā? Tenets jautāja. Vai jūs gadījumā neatceraties, cikos viņa ieradās un cikos aizgāja?

-��� Protams. Man, �orīt �eit guļot, bija daudz lai�ka, lai to apdomātu, teica vecais vīrs. Kerija atnāca, kad nosita deviņus esmu pārliecināts tāpēc, ka sākās ziņas. Viņ� rādīja uz portatīvu televizora aparātu uz galdiņa pie sienas. Un aizgāja da�as minūtes pēc ziņām, teiksim, deviņos trīsdesmit. Es to zinu tāpēc, ka vienmēr skatos ziņas. Un mani parasti kaitināja tas, ka viņa nāca tie�i �ajā laikā to mis Bēr�a darīja vienmēr, kad Meriona bija aizgājusi.

-����� Vai jūs nevarējāt palūgt, lai viņa nāk agrāk vai vēlāk?

-����� Es to darīju, bet veltīgi. Domāju, ka tas ir viņas mātes iespaids. Kā modinātājpulkstenis bija

�ī sieviete. Bet, Dievs mans liecinieks, man neva�jadzētu �ēloties par to. Ja kāds ir tādā stāvoklī, ir pārāk vienkār�i izteikt pārmetumus, ja ierastā die�nas kārtība tiek traucēta. Jūs neticēsiet, cik viegli ir sagrēkot, guļot te, gultā. Kārdinājumu ir daudz slikts garastāvoklis, �ēlums pret sevi, takta trūkums� ir tik viegli spriest par citu kļūdām, domāt, ka jums ir visas tiesības to darīt� viņ� grēcīgi uzsmaidīja Tenetam. Tā klusām es tie�ām reizēm atļaujos būt netaktisks, bet tikai prieka pēc, lai vēlāk sajustu savu vainu. Tas man dod pārliecību, ka joprojām esmu dzīvs.

Tenets skaļi iesmējās.

Man tas jāatceras, kad uznāks nākamais kārdinājums.

-��� Ta�u man nevajadzētu tērēt jūsu laiku, inspektor, vai ne? Tomēr ir tāds prieks redzēt jaunu seju, sagaidīt jaunu apciemojumu� Redzat, cik viegli ir paslīdēt. Tas ar mani pa�laik notiek. Lūdzu, sāciet uzdot jautājumus!

-���� Man būtu ļoti interesanti uzzināt, ko jūs domājat par mis Bēr�u.

-��� Ko es domāju par viņu? vecais vīrs kļuva domīgs. Tāpat kā viņa meita, viņ� skatījās sāņus,

ārā pa logu, it kā atsaucot atmiņā tēlu, ko laika ri�tums jau padarījis neskaidru. Vai varbūt viņ� vienkār�i cen�as iegūt laiku, lai apdomātu piemē�rotu atbildi? Tenets ar interesi gaidīja.

Atbilde nesa vil�anos. Tā bija tik līdzīga Merionas Pitmenas teiktajam.

-���� Klusa. Neuzbāzīga. Labi strādāja. Uz viņu varēja paļauties. Nezinu, ko mēs darīsim bez viņas.

Nu misters Pitmens bija tikpat rezervēts kā viņa meita, Tenets atzina. Viņ� mēģināja atkal.

-Bet�

Vecais vīrs neizvairījās no jautājumiem, bet arī nesniedza apmierino�as atbildes. Man nekad nebija siltu jūtu pret viņu. Saprotiet, mis Bēr�ai �is bija grūts laiks viņas mātes dēļ, tāpēc nav brīnums, ka viņa bija tik atturīga.

-��� Par ko jūs runājāt, kad Kerija bija �eit?

-��� Mēs nerunājām, patie�ām ne. Viņa darīja dar�bu, bet runājām mēs par izteikti personīgām lietām ko es gribēju, ko man vajadzēja un tā tālāk.

-���� Vai jums ir zināms, ka viņai bija kādi tuvi draugi?

-������������ Nē, cik es zinu. Mis Bēr�ai bija ļoti norobe�ots dzīves veids. Lai ko vina darītu, vina verdziski izdabāja savai mātei. Man liekas, ka visu savu dzīvi tā netika aizbraukusi tālāk par Starrendenu.

Tenetam stāstītais lika vilties, un viņ� pats to juta. Bet negribēja atsve�ināties no mistera Pitmena. �is vecais vīrs ar dzīvīgas ieinteresētības pilnu domā�anu, labs vietējo apstākļu pazinējs, varēja būt vērtīgs sabiedrotais. Teneta galvā jau drūzmējās jautājumi, bet viņ� vēl nebija gatavs tos uzdot. Tenets nebija pārliecināts, ka tie ir pareizie. Jautāju�mi varētu noderēt lietas tālākajā izmeklē�anā, un tad viņ� atklāti iegūtu mistera Pitmena palīdzību. Tenets bija dro�s, ka vecais vīrs būs priecīgs par iespēju sadarboties. Lai gan bija viena lieta�

Vai viņa bija godīga? viņ� pēk�ņi jautāja.

Misters Pitmens izskatījās pārsteigts. Jūs domājat zag�anu? Nē, viņa to nedarīja, cik es zinu. Ja arī tas tā bija, es nekad netiku dzirdējis ne mazāko mājienu par to.

Atbildē bija kaut kas interesanti neprecīzs, bet Tenets nolēma �o tēmu neizvērst. Viņ� piecēlās. Nu, domāju, ka tas pagaidām būtu viss, mister Pitmen. Vai es drīkstu jūs apciemot atkal, ja man radīsies kādi jautājumi?

Vecais vīrs pasmaidīja. Nedomāju, ka jums vajadzētu manu atļauju. Bet, jebkurā gadījumā, es bū�u priecīgs. Es, protams, jūs visus vēro�u.

Tagad bija Teneta kārta izskatīties pārsteigtam.

Misters Pitmens pamāja uz sienu aiz Teneta. Pie tās bija liels, izliekts spogulis, kurā bija redza�ma iela aiz loga. Tenets daļēji pietupās, līdz viņa acis bija vienā līmenī ar mistera Pitmena galvu. Viņ� paskatījās spogulī. Atspoguļotā ainava bija pārsteidzo�i pla�a. Tā stiepās no jaunās mācītāja mājas kreisajā pusē līdz pat baznīcas ceļa galam pa labi. Pazīstama figūra, spoguļa izliekuma viegli sakropļota, parādījās pie piektā numura vārtiņiem un pa taciņu devās uz ielu. Tas bija Lainhems. Tā�tad viņ� jau beidzis iztaujāt mis Koksu.

Jā, arī es redzu, teica Tenets, izsliedams muguru.

�ēl, viņ� atvadoties nodomāja, ka pagāju�o nakti bija tum�s. Misters Pitmens ne tikai būtu ievērojis, kur viņa aizgāja, viņam būtu vajadzējis redzēt arī slepkavu.

Krodziņa Pie arkla un ecē�ām apkārtne bija nepievilcīga, un tuvējā automa�īnu stāvvieta gandrīz tuk�a.

Tie�i tas, kas mums vajadzīgs, Tenets teica Lainhemam. Ēdiens būs briesmīgs, bet uz alu pietiek paskatīties, lai tālāk nebūtu ko runāt. Ce�rams vismaz, ka te būs klusums. Viņ� atgrūda durvis, un abi iegāja iek�ā.

Savas ma�īnas viņi bija atstāju�i stāvvietā pie baznīcas un tad devu�ies uz krodziņu Netltonas otrā malā blakus ceļam, kas savienoja pilsētiņu ar Starrendenu. Tenetam patika īsā pastaiga. Bija kļuvis par da�iem grādiem siltāks, un saule centās izlauzties cauri nospiedo�ajam mākoņu valnim. Tagad, kad bija uz ko sakoncentrēt enerģiju, Teneta garastāvoklis jūtami uzlabojās.

Pa ceļam viņ� bija apbēris Lainhemu ar infor�māciju par Pitmeniem un ar nepacietību vēlējās uzzināt, kā veicies Lainhemam.

Viņi pasūtīja divus kausus alus un tomātu sendvi�us �ī uzkoda bija vienīgais, ko krodziņ� varēja piedāvāt. Abi apsēdās stūri pie bāra. Bez viņiem krodziņā vēl sēdēja pusmū�a vecuma priek�nieka tipa vīrietis tum�i zilā uzvalkā, svīt�rotā kreklā ar puķainu kaklasaiti un apmēram div�desmit gadus veca, skaista meitene. �ādai vietai ir viena laba īpa�ība, nodomāja Tenets. Ja kāds grib ielaisties slepenā mīlas dēkā, tad nav liela riska tikt pamanītam.

Tenets nolika papīra �ķīvi uz sarkana, ar kar�stumizturīgu plastmasu pārklāta galdiņa un iedzē�ra lielu malku alus. Viņ� nebija kļūdījies. Bez�gar�īgs. Labāk būtu ņēmu�i pudelēs.

-������ Nu? viņ� jautāja. Kā ar jums? Kā veicās?

-����� Nekā, Lainhems saviebās. Deivisi visu vakaru skatīju�ies televizoru un ārpus dzīvojamās istabas sienām neko nav ne redzēju�i, ne dzir�dēju�i. Un tre�ajā numurā viņam nebija izdevies nevienu pamodināt.

-���� Ja Gembls bija tur, viņ� guļ kā nosists, Lainhema seja bija skāba.

-���� Es tam ticu. Naktsmaiņas strādnieki, pat tie uz sezonu viņi vienkār�i atslēdzas. Un kā ar to veco meitu blakus durvīs?

-����� Mmm. Lainhema acis bija apstāju�ās pie elektriskā sienas pulksteņa uz bāra letes, un likās, ka jāpieliek pūles, lai pagrieztos pret Tenetu.

-��� Mis Koksa? Tur ari nekas. Lainhema ska�tiens aizklīda atpakaļ pie pulksteņa. Bija div�desmit pāri vieniem.

-��� Maik, teica Tenets, vai jums neliekas, ka būtu jādomā par darbu, ja tas nav pārāk grūti?

Lainhems satrūkās un pietvīka. Atvainojiet, ser! Vai jūs neiebilstu, ja es izslīdētu ārā un ātri piezvanītu? Tur ir automāts. Es ievēroju, kad mēs nācām iek�ā.

-��� Ejiet, Tenets samierino�i atļāva, bet dariet to ātri! Varbūt pēc tam varēs cerēt uz Lainhema pilnu uzmanību. Skatoties, kā jaunais cilvēks pusskrie�us dodas uz durvīm, viņ� ar pūlēm noturējās, lai nepateiktu �os vārdus, un pasmaidīja. Dro�i vien Lainhems gribēja zvanīt Luīzei. Tenets labi atcerējās, cik svarīgi viņam kādreiz bija licies parādīt uz�manību sievietei, lai uz da�ām sekundēm dzirdētu D�ounas balsi. Kā, �īs domas apmātam, viņam viss pārējais likās mazsvarīgs. Bet doma par D�ounu at�sauca atmiņā viņa pa�reizējo dilemmu, un, saraucis pieri, viņ� iedzēra vēl vienu malku alus. Protams, jāļauj viņai rikoties, lai gan tas viņam nebūt nepatika.

-��� Viss kārtībā? Tenets jautāja, kad Lainhems atgriezās. Viņ� izskatījās glu�i pārvērties.

-���� Jā, paldies. Es runāju ar māti, Lainhems skaidri juta, ka vajadzīgi kādi paskaidrojumi. Viņai �orīt nebija visai labi, un es tikai gribēju paspēt uzzināt, kā viņa jūtas, pirms pusdivos do�das atpūsties.

Tātad viņa minējums bijis nepareizs. Neska�toties uz to, Tenets juta Lainhemam līdzi. Juta līdzi par sestdien gaidāmajām laulībām un divām reizēm, kad tās bija izgāzu�ās, par to, ka Lain�hemam vajadzēja uzmanīt māti tā, it kā viņa būtu laika mīna, gatava kuru katru mirkli eksplodēt.

-���� Jūs pieminējāt mis Koksu, Tenets atgādi�nāja. �oreiz Lainhems skaidri pateica savas do�mas. Ak, jā. Dīvains, vecs putns. Patie�ām �ēl bija skatīties. Viņa bija briesmīgā stāvoklī, kad atvēra durvis. Visa trīco�a.

-����� Varbūt viņa iedomājās, ka esat ieradies viņu arestēt, Tenets pajokoja.

-������ Nē, atbildēja Lainhems, neap�aubāmi uz�tverdams to nopietni. Domāju, ka viņa pārdzī�voja mis Bēr�as nāvi un bija satraukta par visu notiku�o, un uztraucas arī par to, kā turpmāk tikt galā ar visu. Mis Koksas kāja ir ģipsī, bet mis Bēr�a viņas vietā gāja iepirkties.

-���� Cik es pazīstu Merionu Pitmenu, teica Tenets, tad viņa meklēs kādu, kas to varētu iz�darīt. Vai gribat vēl vienu? viņ� rādīja uz Lainhema glāzi.

-��� Nē, paldies. Un jūs?

-��� �o nekad vairs mū�ā, Tenets norūca. Bet tagad iesim. Nē, viņ� turpināja, kad, at�stāju�i krodziņu, abi soļoja cauri pilsētiņai, es domāju, ka nabaga mis Koksa vienkār�i ir stīva no bailēm. Ja jūs dzīvojat viens pats, pie tam ar kāju ģipsī, un kaimiņos noslepkavo sievieti, jums gribot negribot jādomā, vai nebūsiet nāko�ais. Tā�tad viņa jums nevarēja pastāstīt neko būtisku?

-���� Pilnīgi neko. Mis Koksa visu vakaru bijusi mājās pie ieslēgta radio bezdrāts, kā viņa to sauc. Jūs neticēsiet, bet viņai nav televizora. Un vēl vakar vakarā salūzusi ma�īna, tā viņa stāstīja.

-��� Ma�īna?

-��� �ujma�īna. Liekas, ka tā viņa nopelna sev iztikai. �uj pārvalkus priek� Bareta.

Barets bija lielākais universālveikals Starrendenā.

-��� Bet kādam noteikti �ai brīdī vajadzēja kaut ko redzēt vai dzirdēt, Tenets bija uzbudināts.

-���� Nezinu. �eit nav kā pilsētā. Man ir iespaids, ka līdz ar tumsas iestā�anos te viss tiek slēgts.

-����� Izņemot krodziņus, protams, Tenets ap�klusa kā sasalis. Tā ir ideja. Iespējams, ka kāds, iedams uz krogu vai no tā, būs kaut ko pamanījis. Aizsūtiet pēcpusdienā mūsu darbinieku uz Arklu un ecē�ām, lai noskaidro, vai kāds no pagāju�ās nakts viesiem nav gājis cauri �im pilsētiņas galam. Saimniekam noteikti jāzina visu vietējo vārdi. Kā jūs domājat, Maik, vai mūsu meklējamais vīrietis vai varbūt sieviete ir vietējais?

-���� Noteikti, Lainhems bez vilcinā�anās at�bildēja.

-��� Liekas, ka jūs esat pilnīgi pārliecināts par to.

-���� Tikai vietējais varēja zināt par nelietojamo tualeti, Lainhems ne�aubījās.

-���� Bet, ja tas bija vietējais, tad kāpēc vispār ap�grūtināt sevi ar slēp�anu? Vietējam vajadzēja zi�nāt, ka ļoti īsā laikā Kerijas māte pamanīs viņas pazu�anu, un bija jāsaprot, ka sāksies meklē�ana un mis Bēr�a tiks atrasta.

Lainhems sarauca pieri. �ī varēja būt vajadzī�ba, lai dabūtu viņu tālāk no acīm. Bet kāda iemes�la dēļ pēc iespējas ātrāk? Varbūt panika, jo, ja viņ� būtu atstājis Keriju turpat, vieta varētu slep�kavu atmaskot.

-���� Ne tik daudz cherchez la femme*, cik cherchez l'endroit**, Tenets mīlēja padi�oties ar savām fran�u valodas zinā�anām.

-����� Ē� jā, atbildēja Lainhems, kur� ar vieglu sirdi bija pametis savu fran�u valodu nulles zinā��anu līmeni.

-��� Jūs domājat: ja mēs atrastu kur, atrastu ari -kas�?

-�� Tie�i tā.

-��� Protams, tā varēja būt vienkār�a laupī�ana.

-���� Bet, tādā gadījumā, kāpēc vispār slēpt ķer�meni? Starp citu, ja tie ir biju�i laupītāji, viņi būtu iegāzu�i mis Bēr�ai pa galvu, bet es neredzu iemeslu, kāpēc vajadzētu pūlēties, lai pēc tam, kā domā doktors Mellerds, nobeigtu nabaga sievieti?

-�� Dro�i vien viņa ir pazinusi tos, tā tam noteikti bija jābūt �ajā mazajā nostūri, ja tie bija vietējie.

Tenets papurināja galvu. To es nevaru saprast. Kaut kas nesakrīt Lai gan �āda iespēja jāpatur prātā. Bet jūs labāk sameklējiet kādu, lai pārbauda vietējo dro�uļu atra�anās vietu pagāju�ajā naktī.

♦Meklējiet sievieti (fran�u vaj.).

**Meklējiet virzienu (fran�u vai.).

-��� Labi.

-����� Viņa likās tāda maza un neuzņēmīga, prāto�ja Tenets. Un vēl visa tā nauda� Es domāju, ka iesim un parunāsim ar pārējiem, pie kuriem viņa strādāja. Pie Selbijiem. Lai gan viņ�, liekas, pa�laik ir darbā. Viņ� �eit ir liels vīrs, komandē grāfistes municipalitātes vēlē�anas, kas notiks nākamajā mēnesī. Viņ� varētu būt lielisks naudas izspie�anas objekts. Tam ir daudz, ko zaudēt presti�s, stāvoklis�

-��� Kā ar Pitmeniem, ser?

-����� Varētu domāt, ka vismazāk ticamie �antā�as upuri. Lai gan es jutu, ka viņi abi sevī kaut ko slēpj. Varbūt Meriona Pitmena iebraukusi baznī�cas kasē� tāpēc visu laiku paturēsim to prātā.

Pa�laik abi gāja garām Pitmenu vienstāva mājiņai, un Tenets pacēla roku.

-����� Kam jūs mājat? Lainhems minēja. Ne pie viena no logiem neviens nebija redzams.

-������ Vecajam misteram Pitmenam, Tenets pastāstīja par spoguli. Viņ� ir ass kā adata, neko nepalai� garām. Es jūtu, ka tas mums būs ļoti noderīgs, kad būsim uztaustīju�i pavedienu. Nu, lūk, cerams, ka kāds ir mājās.

Blakus vecās mācīlājmājas vārtiņiem, kārtīgi piesprausts pie koka ziņojumu dēļa, karājās zili balts Konservatīvo partijas priek�vēlē�anu pla�kāts, kas aicināja Netltonas iedzīvotājus balsot par Henriju Selbiju. Tenets un Lainhems apstājās, lai izpētītu to. Selbija mati bija plāni, viņam bija zobu birstei līdzīgas ūsas un vanaga acis. Tikai uzacu veidojums liecināja par pa�disciplīnu. Tās bagātīgi spraucās uz priek�u, it kā lai kompensētu matu trūkumu pieres priek�daļā, un pie�ķīra Selbijam kareivja D�eka Rasela izskatu.

Viņ� atgādina dīvaini, Lainhems pateica Teneta domas.

Vai �ī bija pretinieka seja, tālāk ejot, domāja Tenets.

īsa un ideāli sakopta iebraucamā ceļa galā stāvēja koku un krūmu aizsegta māja. Iebrauktuve aizliecās ap mājas stūri, acīmredzot uz garā�u. Ainava bija tipiska daudzām mācītājmājām, kuras angļu garīdznieki pametu�i, meklējot mazākus un vienkār�ākus mājokļus. �ī māja bija liela un hao�tiska, arī ne visai pievilcīga, un tās apkure neap�aubāmi izmaksāja ļoti dārgi. Bet, skatoties uz celtni, nelikās, ka Selbijiem tas daudz rūpētu.

Vietai neap�aubāmi piemita bagātības aura labi sakopti mauriņi, tīri izravētas puķu dobes, �ilbi�no�i logi un spīdo�s krāsojums kopumā tā bija labi uzturēta.

Tenets piezvanīja, bet sekojo�o klusumu pār�trauca riteņu gurkstē�ana uz grants. Pēc da�iem mirkļiem gar mājas stūri parādījās vīrs, kas stūma piekrautu ķerru. Tas bija mazs un salīcis, un Tenetam likās, ka viņā ir kaut kas no rūķī�a, kas nezin kādēļ �eit, piepilsētā, strādā par dārznieku.

Jums būs jāiet pa aizmugures durvīm, vīrs teica, un viņa acis cie�i vērās no cepures apak�as. Cepurīte likās pirkta tre�reizējā izpārdo�anā pirms daudziem gadiem.

-Zvans nestrādā, un viņa jūs nedzirdēs.

Interesanti, nodomāja Tenets, kā viņam izdodas izrunāt personas vietniekvārdu tā, it kā tas būtu rakstīts ar lielo burtu.

Tenets pateicās vīram, un viņi ap stūri devās uz durvīm mājas tālākajā galā. Tenets vairākas reizes pieklauvēja, bet, kad joprojām nebija atbildes, iebāza galvu virtuvē un pasauca: Misis Selbija?

Arī �eit bija jūtama bagātības klātbūtne: cieta koka pludlīnijas paneļi iebūvēti sienā, keramikas plauktiņ� pie kamīna, vēl elektriskais kamīns un keramikas flīzes uz sienām un grīdas. Tomēr vir�tuve bija nekārtībā. Kaudzēm netīras pannas un nemazgāti trauki.

Tenets paspēra soli dziļāk un sauca vēlreiz.

�oreiz atbilde atskanēja, un pēc da�iem mir�kļiem bija dzirdami soļi. Virtuvē ienāca sieviete. Viņas piere bija saraukta.

-��� Misis Selbija? Tenets ātri pajautāja. De�tektīvs, inspektors Tenets, Starrendenas kriminālizmeklē�anas nodaļa.

-��� Ā, viņa atbildēja. Man liekas, ka esmu dzirdējusi.

Stādot priek�ā Lainhemu, Tenets pētīja sievieti. Viņa bija maza auguma gai�mate. Tās sejā at�spoguļojās kauja, kurā brieduma gadi acīmredza�mi ņēma virsroku pār jaunību. Nopūderētā āda zem acīm bija ļengana. Grumbas pierē, kas, kā Tenets domāja, bija Veltītas viņam un Lainhemam, palika nemainīgas. Dziļas, vertikālas rievas atdalī�ja uzacis. Un tomēr, viņ� nodomāja, kādreiz viņa ir bijusi skaista sieviete, un ari tagad tā netaisījās padoties; viņas mati bija svaigi sakārtoti, un drēbes labi piegrieztie tvīda svārki un pieguļo�ais ka�miras d�emperis visai elegantas. Viņ� paspieda pasniegto pārsteidzo�i lielo, spēcī�go roku un sekoja cauri platam gaitenim un apjomīgai viesistabai, kurā atradās milzīgs koncertflīģelis. Viņi iegāja ziemas dārzā, kas bija izbūvēts no stikla gar visu mājas sienu.

-���� Lūdzu, sēdieties, inspektor, viņa pamāja uz pītu atpūtas krēslu un sāka pārvietot kafijas tasītes un glāzes no zema bambuskoka galdiņa uz klūdzi�ņu paplātes. Ja jūs atļausiet, es atbrīvo�os no �iem. Nepaies ne mirklis.

Viņa pazuda durvīs, caur kurām viņi bija ienāku�i. Abi vīrie�i pēto�i skatījās apkārt. D�ounai patiktu �ī telpa, domāja Tenets. Viss bija gai�s un svaigs, ari istabas augi. Pie loga plauka liela paaugstināta puķu dobe, aplikta ar akmeņiem un pārklāta zaļumiem. Virs tās pletās kopts eksotisks vīteņaugs ar izraibinātām lapām un aprikozkrāsas zvanveidīgiem ziediem.

-���� Kāds burvīgs dārzs, misis Selbij, viņ� tei�ca, kad tā bija atgriezusies.

-��� Jā, vai ne? �ī ir mana mīļākā telpa visā mājā. Vīrs saka, ka es būtu laimīga, ja varētu dzīvot te visu laiku. Viņa apsēdās tiem pretī. Nu, ar ko es jums varu palīdzēt, inspektor?

Tagad, kad bija iespēja apskatīt viņu tuvāk, Tenets ievēroja spriedzes pazīmes. Klēpī gulo�o pirkstu locītavas bija sakrampētas. Tās bija baltas, un kreisās acs plakstiņā varēja samanīt vieglu, nekontrolējamu pulsāciju. Runājot viņa pielika roku acīm, it kā cen�oties to notraukt.

-���� Mēs, kā zināt, izmeklējam mis Bēr�as slep�kavības lietu, Tenets teica, un, dabīgi, iztaujā�jam visus kaimiņus, vai tie pagāju�ajā naktī nav ievēroju�i kaut ko aizdomīgu.

-��� Jūs domājat slāpsto�os sve�iniekus vai ko tamlīdzīgu?

-���� Pilnīgi visu, kas var likties neparasts, paskaidroja Tenets.

Viņa pakratīja galvu ar neparasti mehānisku, pulksteņa pendelim līdzīgu kustību. Man �ēl, bet es nevaru jums palīdzēt, inspektor, jo nebiju ārā pagāju�ajā naktī, un, kā jūs ievērojāt, nākot uz �ejieni, mēs esam labi noslēpti no ceļa.

-�� Mis Pitmenai vakar vakarā bija jāiet uz baznī�cas padomes sēdi, un viņa sarunāja, ka mis Bēr�a aizies apraudzīt veco misteru Pitmenu. Da�i no jū�su aug�stāva logiem ir pavērsti uz Pitmenu dārza pusi, un pie viņu mājas ir ielas laterna. Vai jūs gadījumā neredzējāt viņu atnākam vai aizejam?

-���� Baidos, ka ne. Es biju �eit. Skatījos televizo�ru. Viņa pamāja uz mazu, portatīvu krāsu televi�zoru uz zema galdiņa istabas stūrī.

-��� Viena pati?

-��� Jā. Mans vīrs pārnāca mājās tūlīt pēc desmi�tiem. Kop� pagāju�ās ceturtdienas viņ� bija ko�mandējumā. Un meita ieradās da�as minūtes pirms tēva. Acu plakstiņ� pulsēja. Viņa pavadīja vakaru pie draugiem Starrendenā.

-���� Un neviens no viņiem nepieminēja neko neparastu?

-��� Nē, liekas, ka ne.

-���� Starp citu, vai jūsu vīrs pa�laik ir mājās? Tenets atcerējās divas kafijas tasītes.

-���� Nē, patiesību sakot, jūs tikko palaidāt viņu garām. Viņ� bija atnācis pusdienās.

-��� Es gribētu parunāt ar misteru Selbiju. Varbūt viņ� pagāju�ajā naktī tomēr ir pamanījis kaut ko neparastu. Jūs nepateiktu, vai viņ� būs �ovakar mājās?

-��� Domāju, ka jā.

-��� Labi. Tagad par mis Bēr�u. Cik es zinu, viņa strādāja pie jums divas pēcpusdienas nedēļā?

-���� Pareizi. Viņai būtu vajadzējis atnākt �odien. Tāpēc ari tā nekārtība, ko jūs, bez �aubām, ievēro�jāt virtuvē. Parasti viņa to novāc.

-��� Kāda bija mis Bēr�a? Tenets pusbalsī pajautāja.

-���� Kāda bija? Kaut kas sakustējās zilo acu dziļumos un tūlīt pat tika apslāpēts. Misis Selbija nenoteikti pamāja. Ak, klusa, neuzkrīto�a. Pietieko�i labi strādāja. Viņai nebija viegli. Bet ar tik lielām telpām jābūt pateicīgam par jebkuru palīdzību, ko var sameklēt.

-��� Vai viņa jums patika?

Misis Selbija paraustīja plecus. Nekas, es domāju. Tomēr neteiktu, ka esmu daudz par to domājusi.

-��� Vai jums nebija pret viņu pretenziju?

-��� Pretenziju? Nē, nē, protams, ne. Kāpēc gan?

Bet, tāpat kā Meriona Pitmena, misis Selbija

meloja. Tenets bija par to pārliecināts.

-���� Jā, nebija iemesla, viņ� teica, nekāda iemesla. Es atnāk�u vēlreiz �ovakar, ja drīkstu, lai satiktu jūsu vīru. Teiksim, deviņos. Viņ� pie�cēlās. Lainhems apmierināti sekoja.

-���� Protams, viņas atvieglojuma sajūta bija nepārprotama, un viņa dedzīgi piecēlās.

-���� Nu, ko jūs par to sakāt? viņ� jautāja, kad abi ar Lainhemu soļoja pa iebrauktuvi.

-���� Kā kaķis uz karstas plīts, vai ne? Nevarēja sagaidīt, kad tiks vaļā no mums.

-��� Interesanti, kāpēc? domīgi jautāja Tenets.

Cilvēki visumā nemīl, ka viņus iesaista slep�kavības izmeklē�anā, un zināma spriedzes pakāpe ir saprotama. Neskatoties uz to, viņ� domāja�

-��� Jūs domājat, ka Selbiji ir iejaukti, ser?

Tenets paraustīja plecus. Vēl par agru tā teikt.

Man liekas mīklaina �ī sajūta, ka kaut kāda iemesla dēļ viņi visi izvairās stāstīt par Keriju Bēr�u kaut ko sīkāk. Un tāpēc es nevaru skaidri izprast, kas viņa īsti bija. Tā ir kā negatīvs, kas ir pārāk blāvs, lai uz�taisītu fotogrāfiju. Tad viņ� kļuva apņēmīgs. Klausieties, es tagad aizskrie�u uz Starrendenas Centrālo slimnīcu un parunā�u ar viņas māti. Jūs palieciet �eit! Aizsūtiet kādu uz krodziņu, kā es tei�cu, lai ievāc ziņas par vietējiem dīkdieņiem gadī�jumā, ja tā ir vienkār�a aplaupī�anas lieta. Pamēģi�niet vēlreiz iegriezties pie Gembliem. Varbūt kāds būs mājās. Viņ� pamāja uz lielu, modemu celtni starp Pitmenu mājiņu un baznīcu. Es nebū�u ilgi, domāju, ka ne ilgāk par stundu.

Varbūt, Tenets domāja, braucot uz Starrendenu, misis Bēr�a varēs dot kādu gaismas staru jautā�jumā par Keriju. Vai varbūt viņ� meklēja to, kā vispār nebija. Iespējams, ka Kerija tie�ām bija tik neizteiksmīga, kā te visi grib, lai viņ� domātu. Tenets sapurināja galvu. Tā bija nevil�a, bet ne�valdāma kustība. Nē, vientie�us pie malas. Vienkār�am, neuzkrīto�am cilvēciņam nesit pa galvu un pēc tam nenosmacē.

Un tad vēl bija nauda�

Nē, te slēpās kaut kas, ko visi centās piesegt. Tenets bija pārliecināts par to. Un viņ� to atklās, kaut vai tā būtu pēdējā inspektora atklātā lieta.

-���� Baidos, ka misis Bēr�a ir izsista no sliedēm,

-��� teica māsa, ievedot Tenetu palātā.

-��� Kas īsti viņai kai�? Kāda slimība, es domāju,

-��� viņ� jautāja.

-���� Viss kopā. Vāja sirds, diabēts� pirms dau�dziem gadiem nācās amputēt-kāju. Viņa tie�ām nespēj viena izdzīvot. Tiklīdz pie Villoviem at�brīvosies vieta, mēs viņu pārvedīsim tur.

�ī bija pirmā reize Teneta mū�ā, kad tas apmek�lēja nespējnieku patversmes palātu. Viņa tēvs nomira vieglā un ātrā nāvē no infarkta, bet māte se�desmit piecu gadu vecumā bija tikpat mo�a kā visus iepriek�ējos gadus. Darbā viņam nācās redzēt daudz traģisku brī�u cilvēku dzīvē, bet �ī vieta viņu �okēja. �ie vecie ļaudis, protams, bija slimi, katru dzīvu radību var piemeklēt slimības kroplums, bet pat tie, kas sēdēja mīkstajos krēslos pie savām gultām, neizskatījās pēc dzīvām būt�nēm. Tikai viņu acis reaģēja, sekojot Tenetam un māsai, kad tie gāja pa palātu. Viņam likās, ka pa�cientos interesi izraisa tikai fakts, ka citādi sastin�gu�ajā pasaulē parādīju�ies kādi kustīgi objekti.

Nervi bija saspringti, un viņ� juta atviegloju�mu, kad galamērķis bija sasniegts. Misis Bēr�a sēdēja invalīdu ratiņos, viņas kājas pārsegtas ar segu. Teneta pirmā reakcija, skatoties uz viņu, bija pārsteigums. Tenets viņu pirms tam bija redzējis pa gabalu, kad sievieti stūma uz sanitāro ma�īnu, bet toreiz nebija saskatāms, cik ārkārtīgi resna tā ir. Kad māsa iepazīstināja abus, mazās cūkas a�e�les, dziļi iegrimu�as sejā, ļauni pētīja viņu. Līdzjūtība pret sievieti, kas atradās �ādā stāvoklī, pēk�ņi izzuda; viņ� atcerējās Kerijas tievo, put�nam līdzīgo augumu, un tikai ar pūlēm apspieda drausmo domu, ka misis Bēr�as uztūkusī miesa kaut kādā veidā ir barojusies no meitas izkaltu�ā auguma, izsūcot viņas miesu un dzīvību. Un at�ķirībā no citām vecenītēm palātā misis Bēr�a bija ļoti dzīvīga.

-���� Es't jūs atradu� tos jau? viņa uzstājīgi no�prasīja Tenetam, kur� apsēdās uz soliņa, kas bija izvilkts no gultas apak�as.

-���� Nē, vēl ne, viņ� atbildēja uzsvērti laipni, atgādinādams sev, ka personīga nepatika ir nevietā, ka tā var sagrozīt viņa spriedumus un aizēnot spēju skaidri domāt. Un tā vietā, lai justu līdzi sievietei, Tenets tikai ar grūtībām spēja noticēt tam, ko dzirdēja.

-���� Uzticēties Kerijai, ka tā viņ' iet un ļauj sev nokaut, viņa runāja. Parasta lieta. Nekam ne�derīgs tas skuķis jau bij' piedzimis. Mazajās, spo�ajās a�elēs bija izaicino�s noraidījums.

Nebija jēgas tērēt laiku strīdoties. Viņ� ķērās tie�i pie lietas.

-����� Vai jūs man nepateiktu, cikos vakar vakarā viņa izgāja no mājām?

-����� Piecas uz astoņiem bij' laikam. T'pat kā parasti, kad viņa iet pie tā ve�a.

-��� Esat pārliecināta?

Pēc tādas inspektora uzdro�inā�anās viņas acīs iedzirkstījās ļaunprātība.

-����� Skaidrs, ka ir. Vienmēr patīk iet uz gultu piec' pār deviņi, zin. Ugun' ārā deviņos kā likts.

-���� Vai jūs dzirdējāt, kā viņa pārnāca?

No viņas acīm varēja nolasīt, ka jautājumu viņa uzskata par muļķīgu. Aizmigus' bij', zin. Ieņēm' tabletes kā parasts. Aizmieg vienmēr līdz pusei.

-���� Tātad jūs nekad vakaros nedzirdat, kā meita pārnāk no Pitmeniem?

-���� Nē, viņas seja iemirdzējās apmierinātībā ar sevi. ledresēj' būt klusai, zin'. Negrib', ka mani traucē gulēt.

Tenets ar grūtībām savaldīja dusmu izvirdumu, vēlē�anos aizstāvēt Keriju. Iedresēja viņu, lūk, kā kādu zvērēnu.

Viņa acu priek�ā skaidri nostājās nepatīkama vīzija tagad jau mirusī Kerija lavās cauri klusajai mājai, uzmanīgi atver kāpņu telpas durvis aiz mātes gultas, baidoties radīt kaut mazāko troksnīti, bet tikai da�as collas no tās skaļi krāc milzīgā sieviete.

-���� Tātad līdz rītam jums nenāca ne prātā, ka meita nav pārnākusi?

-���� Pareizi. Astoņos kā pulkstens viņa parasti nāca lejā taisīt man tēju. Un līdz pusei pāri es brīnījos, kas lēcies. Zvanīj' sav' zvanu, kliedzu ne miņas. Domāj' �ī ir aizgulēju�ies, zin. Beigās dauzīj' pa sienu ar spieķi, līdz tā D�enija no blakus durvīm atnāca. Diezgan ilgs laiks pagāj' ar'. Kā kuri' �ie bij'. Telekaste līdz galam, trakais pops taurē�

-��� Jums kaimiņi nepatīk?

-��� Nekāda vaina. Es domā, ja nav troksnis. Tā katrs pa savu galu, tas arī viss.

Nebija nekāds brīnums, ka Gembli negribēja būt labās kaimiņattiecībās ar �o sievieti, Tenets

domāja. Kur� gan gribētu?

-���� Pagāju�o nakti bija trok�ņaini? viņ� ar cerībām gaidīja atbildi.

-��� Ne tik traki. Teicu jau. Aizgāju gulēt. Nē, tā bij' tā otra, kas pamodināja mani pagāju�o nakti.

-��� Otra? Tenets kļuva trauksmains.

-��� Vecmeita blakus durvīs.

Mis Koksa, dro�i vien.

-�� Sauca to sav' sprāgu�o kaķi tā, ka mironi uz�modinātu.

�ajos apstākļos tas nebija labākais salīdzi�nājums, Tenets nodomāja. Cikos tas bija?

-��� Kā var es zināt. Pamodināj' mani un viss. Un ja man' pamodina pirmā miegā, man ir briesmīg' traki aizmigt atkal.

-��� Ko jūs iesākāt?

-��� Ko, par piemēru? viņas skatiens dedzināja. Ko t' jūs domā, lai es būt' darījusi? Viņas smagā roka atgādināja, ka tā pieder svara nomāk�tam gaļas kalnam.

-��� Pasaukusi meitu, viņ� ieteica.

-��� Es ta�u mēģināju, mēģināju. Bet viņa neat�bildēja. Skaidrs, vai ne? Viņas tur nebija. Domāju, ka aizmigusi. Vienmēr cie�i gulēja.

Vai ari, domāja Tenets, kļuvusi nedzirdīga pret mātes nakts prasībām.

-��� Tātad jūs patie�ām nevarat pateikt, cik bija pulkstenis, kad mis Koksa sauca kaķi?

-�� Teicu jau. Nē. Neieslēdzu gaismu. Domāju pamodī�os pavisam.

Viņam ie�āvās prātā doma.

-��� No kurienes nāca saucieni?

Misis Bēr�a paskatījās uz viņu tā, it kā viņ� nebūtu pie pilna prāta.

-��� Blakus durvīs, protams.

-��� Vai mis Koksa bija iek�ā vai ārā?

-��� Ārā.

-��� Esat pārliecināta?

Atkal dedzino�s skatiens.

Galīgi dro�a. Tāpēc viņa mani pamodināja. Dro�i vien bij' jāiet pa dārza ceļu to meklēt. Tnika uz kaķiem �ī ir. Meklēja un meklēja.

-��� Kā viņa var paiet ar kāju ģipsī?

-��� Kad grib, misis Bēr�as balss satumsa.

-�� Protams, tas viņai netraucēja sūtīt Keriju iepirk�ties. Nepateicīgā! misis Bēr�a saliecās uz priek�u. Vai jūs zin', pēc visa, ko Kerija darij' priek� viņas, kop� �ī salauz' kāju, �ī vēl nelaid' �o pār slieksni.

-��� Patie�ām? Tenets bija neviltoti ieinteresēts.

Misis Bēr�a sapurināja galvu tik smagi, ka

�okļi nokratījās. Skaidra lieta. Viena veca vientuļniece tā sieviete ir.

-���� Vai viņa vienmēr tāda bijusi?

-������������� Cik vien es var' atcerēties. Kop� �ās mazo brāli nokāv' karā. Ķerta uz viņu bij'. Bet ir tak� jādzīvo, vai ne? Kas ar nenotiek. Misis Bēr�a dusmīgi aplaida acis apkārt palātai, it kā gribētu teikt paskatieties uz mani, es ta�u dzīvoju.

-�������������� Bet es gan domāja viņa sūtlj' Keriju iepirk�ties, �ī vismaz varēj' pasaukt �o uz tasi tēj' vai ko citu. Es grib' teikt, ka tā parasti dara, vai ne?

Pārestības sajūta bija patiesa. Tenets to redzēja. Bez �aubām, misis Bēr�ai ļoti gribējās izzināt vi�sus sīkumus par kaimiņienes dzīvi mājās un ārpus tās.

-����������� It kā Kerijai nebūt' bijis pietieko�i, ko darīt ar mani, un vēl tie citi darbi un pārējais.

-Citi darbi?

-������������ Pitmeni katru rītu. Selbiji divas pēcpusdie�nas. Baznīca divi vakari. Gra�us ar' viņai mak�sāja par to.

-��� Jūs domājat par baznīcas uzkop�anu?

-��� N'ja.

-��� Kādos vakaros viņa tur gāja?

-���� Otrdien un ceturtdien. Bet Pitmeni bija vissliktākie. Domā, ka bijis �ās vecais skolotājs, �ai visu mū�u jāstaigā �im no muguras.

-��� Misters Pitmens?

-��� N'ja, skolas pārzinis �is bij', kamēr aizgāj' pensijā.

Tādā gadījumā, domāja Tenets, misteram Pitmenam ne sliktāk par Keriju pa�u bija jāpazīst cil�vēki, ar kuriem Kerijai bijusi saskare pirms daudziem gadiem� Labi, viņ� teica un piecēlās. Liels paldies, misis Bēr�a. Jūs man ļoti palīdzējāt.

Brūnās acis likās aizvainotas, it kā viņ� pateik�tos par doto iespēju apmierināt savu ziņkāri. Ko tad es tik interesantu viņam pastāstīju, likās, viņa sev jautā, nelaipni mājot atvadu sveicienu.

Izsista no sliedēm tas bija maigi teikts par viņas stāvokli, domāja Tenets.

Daudzas acis truli vēroja viņu izejam no palā�tas. Ar atvieglojuma sajūtu viņ� atstāja patversmi un dziļi ievilka elpu. Iesēdies ma�īnā, Tenets neiedarbināja to tūlīt, bet neko neredzo�ām acīm skatījās uz patversmes autostāvvietu, kura tagad pildījās ma�īnām. Tuvojas apciemojumu laiks, viņ� nosprieda.

Ak, �ī sieviete! Cik no�ēlojami bija jādzīvo nabaga Kerijai, vienmēr dancojot pēc mātes stabu�les. Viena nepārtraukta apkop�anas, mātes aptecē�anas un atkal apkop�anas darbu virkne. Un nav nekāds brīnums, ka Kerijai bija nepiecie�a�mas tās romantiski saldās grāmateles mīkstos vākos. Tās palīdzēja viņai vismaz uz brīdi aizbēgt no visas �īs nepārtrauktās ne�ēlības. Bet vai ar to pietika? Kerija varēja vēl kādā neatklātā veidā meklēt dziļāku nervu kairinājumu.

Teneta interesi atkal piesaistīja doma par naudu.

Viņ� atcerējās, ka kop� agra rīta nav smēķējis pīpi, un tūdaļ sāka to piebāzt. Darīja to izklaidīgi, jo domas aizklīda pie �odien satiktajiem cilvēkiem. Kur� no viņiem varētu būt piemērots �antā�as upuris? Nevarētu domāt, ka Pitmeni ir derīgas kandidatūras, jo viņi tādu naudu varētu samaksāt tikai ļoti ilgā laikā. Selbiji bija daudzsolo�āki. Kā viņ� bija teicis Lainhemam, majoram Selbijam bija vairāk ko zaudēt un noteikti ari daudz vairāk nau�das. Tenets gaidīja tik�anos ar majoru.

Tomēr bija jāturpina darbs. Viņ� atkal devās uz Netltonu. Vajadzēja satikt mis Koksu daļēji tāpēc, ka jaunās ziņas pamodināja ziņkāri, daļēji, lai precizētu laiku, kad viņa izgājusi dārzā meklēt kaķi. Vecajai noteikti vajadzēja redzēt vai dzirdēt kaut ko tādu, kā nozīmībai pati nebija pievērsusi uzmanību.

Bet vispirms Tenets gribēja vēlreiz parunāt ar veco misteru Pitmenu lai papildinātu informāci�ju par visiem �iem ļaudīm. Kāpēc vecais vīrs nebija teicis, ka bijis Kerijas skolotājs un pazinis viņu kop� bērnības?

Tas bija pirmais jautājums, ko Tenets gatavojās uzdot misteram Pitmenam, kad viņ� bija apsēdies klubkrēslā pie gultas.

Viņ� centās, lai balss neskanētu pārmeto�i, bet nebija vajadzības uztraukties vecais vīrs nebūt nejutās nobijies.

Es jau zināju, inspektor, ka jūs to drīz noskaidrosiet, viņ� atbildēja ar uguntiņu mirdzumu acīs, Un tad, protams, jums būtu atkal jānāk pie manis ciemos. Ja es mūsu pirmajā tik�anās reizē būtu izstāstījis jums visu, es liegtu sev prieku jūs atkal satikt. Tikai intereses pēc, kas jums to pateica? Nē, viņ� ātri pārdomāja, ļau�jiet man uzminēt. Viņ� bridi klusēja. Vai tā nevarēja būt apburo�ā Hilda, Kerijas māte? viņ� jautāja. Jā, tā varētu būt. Ko jūs par viņu domā�jat, inspektor? Bet bija skaidrs, ka viņ� necer saņemt atbildi.

-�� Tātad jūs pazināt Keriju kop� viņas bērnības? Kāda viņa bija?

-���� Vientiesīga, vientiesīte un ne pārāk attīstīta. Visnepievilcīgākā kombinācija. Un, protams, pil�nīgi zem mātes papē�a, visu dzīvi. Misters Pitmens nopūtās.

Nabaga Kerija, spēles noteikumi darbojās pret viņu jau no pa�as bērnības. ' Kas notika ar viņas tēvu?

-��� Kāds nejauks nelaimes gadījums ar ma�īnām fermā. Viņ� strādāja pie mistera Mārtiņa. Vai jūs zināt, ka darbam fermā ir augsts riska faktors? Savādi, vai ne?

-��� Nezināju. Tas ir interesanti. Varētu domāt, ka mierīga lauku dzīve nodro�ina garu un veselīgu mū�u. Cik Kerija tad bija veca?

-��� Maza. Liekas, kādi septiņi vai astoņi gadi.

-��� Kā viņa sadzīvoja ar citiem bērniem skolā?

-���� Ne visai. Viņa vienkār�i nepatika tiem. Vien�mēr viena, viņa bija no tiem, kas stāv malā un noskatās, tāds kautrīgs, mazs radījums. Un, kā es teicu nepievilcīga. Vāja, neglīti ģērbta, mati sapīti divās tik tievās bizītēs, ka tās vienmēr tika atcerēties peļu astes. Un nav nekāds brīnums, ka citi bērni nepieķērās viņai. Stāvokli vēl sliktāku padarīja viņa pati. Bija tāda sajūta, ka meitene pat grib, lai viņu neievēro, izstumj no pārējo vidus. Tas bija mātes dēļ. Esmu par to pārliecināts. Domāju, ka mājās Kerija tika tā noniecināto, ka skolā ne uz ko citu necerēja.

-��� Jūs patie�ām gleznojat patētisku viņas portre�tu. Dīvaini, ziniet, vēl nesen man nelikās, ka, kā lai to paskaidro, jūs viņai tik ļoti jutāt līdzi.

-Jā?

-��� Nelikās gan.

īss klusums. Tad Tenets turpināja. Patiesību sakot, es jutu, ka jūs visai rezervēti stāstāt par viņu.

-��� Jūs to jutāt?

-Jā.

Atkal klusums. Acīmredzot vecais vīrs negrasījās atkust. Tenets to saprata. Viņ� nopūtās un mēģināja citu ceļu.

-���� Liekas, ka jūs pazīstat arī Koksus. Cik es zinu, ari viņi �eit ir dzīvoju�i visu mū�u.

Misters Pitmens nevarēja noslēpt atvieglojuma sajūtu. Viņ� metās virsū jaunajai tēmai. Koksi? Jā, tas ir vēl viens nelaimīgs gadījums. Domāju, ka misis Bēr�a jums par viņiem stāstīja?

-�� Tikai vispārējās līnijās, teica Tenets. Mani ļoti interesētu dzirdēt ko vairāk.

-�� Jā, labi. Matilde Koksa Metija, kā mēs viņu parasti saucam, bija desmit gadus veca, kad pie�dzima viņas brālis D�ozefs. Māte nomira dzemdībās. Tam bija jābūt grūtam laikam priek� nabaga meitēna. Bija divdesmit piektais gads, pāris gadi pēc tam, kad es atnācu uz Netltonu par palīgskolotāju.

Ātrs aprēķins pateica Tenetam, ka mis Koksai tagad jābūt se�desmit se�us gadus vecai.

-���� Tomēr, misters Pitmens turpināja, likās, ka viņa kompensē mātes zaudējumu, atdodot visu savas mīlestības spēku mazulim. Viņas tēvs nebi�ja pārāk sirsnīgs cilvēks, un Dievs vien zina, ko tas iesāktu ar mazuli, ja nebūtu Metijas. Viņa uzņēmās rūpes par bērnu. Pat ņēma to līdzi uz skolu. Bija vairāki kaimiņi, kas piedāvāja bērnu pieskatīt pa dienu, bet Metija nebija ar mieru. Un mums visiem viņas bija tik ļoti �ēl, ka direktors atļāva bērnu ņemt uz skolu, uzskatīdams, ka tas netraucēs.

-���� Neparasti, teica Tenets, nekas tamlīdzīgs nevarētu notikt mūsdienās.

-��� Jā, sistēma ir tik bezpersoniska, piekrita ve�cais vīrs. Un tā, kā liekas, viss bija ļoti labi. Metija pieskatīja māju un mazuli, gāja no skolas, cik agri vien iespējams, un veltīja sevi D�ozefa audzinā�anai. Protams, neizbēgami, ka tā bija ārkārtīgi piesardzīga, un zēnam nebija viegli, kad viņ� sāka iet skolā. Puikas vienmēr jūt, ka kāds no tiem ir vājāks, un tas laikam viņos pamodina visu to ļaunāko. Baidos, ka nabaga D�ozefam daudz nācās ciest no ķircinā�anas, pie tam visļaunākajā tās izpausmē. Tas viņam nenāca par labu. Viņ� arvien vairāk un vairāk noslēdzās sevī un tāds arī auga kaunīgs, nervozs, tāls no visiem. Traģēdija nāca 1943. gadā, kad D�ozefu iesauca armijā. Misters Pitmens pēk�ņi pārtrau�ca stāstījumu. Atvainojiet, varbūt es jūs gar�laikoju? Vai tas ir tas, ko jūs gribējāt, lai es pastāstu?

-Tie�i tas. Lūdzu, turpiniet!

-����� Es tajā laikā biju Ziemeļāfrikā, bet mana sieva visu vēlāk pastāstīja. Arī Metijas tēvs bija Āfrikā, bet viņam paveicās mazāk nekā man. Tajā gadā viņu nogalināja, un tas notika tikai da�us mēne�us pēc tam, kad D�ozefs saņēma iesauk�anas pavēsti. Meti�ja gandrīz sajuka prātā, lai panāktu, ka D�ozefu at�brīvo no karaklausības, ta�u māsai nepalaimējās, un D�ozefu iesauca gaisa kara spēkos. Un jūs varat no�jaust, kas notika pēc tam.

-��� Viņu no�āva?

-���� Jā. Uzlidojumos Berlīnei. Tie�i pirms Zie�massvētkiem. Viņ� pazuda, domājams, ka nogali�nāts. Visi gaidīja, ka Metija trakos, bet viņa to uzņēma ļoti mierīgi. Māsa teica, ka netic, ka D�ozefs ir miris. Kā stāstīja mana sieva, tas esot bijis satrieco�i. Metija dzīvoja, diendienā gaidot viņa pārnāk�anu. Brāļa istaba visu laiku tika turē�ta kārtībā, nedēļu pēc nedēļas, mēnesi pēc mēne�a. Metija darīja visu iespējamo, lai no savas no�ēlojamās pārtikas devas sagādātu D�ozefa mīļākos ēdienus brīdim, kad viņ� pārnāks.

Teneta sejā bija līdzjūtība. Cik es zinu, bija daudz sievie�u, kas rīkojās tāpat.

-���� Bez �aubām. Un da�os gadījumos, protams, viņu pacietība tika atmaksāta. Bet tā nenotika ar Metiju. Ar viņu tā bija kā apsēstība. Tomēr beigu beigās, pēc kāda gada, viņa visu pēk�ņi pārtrauca. Mērija, mana sieva, bijusi pārsteigta, domādama, ka tas tā turpināsies, kamēr izsīks vīrie�u straumīte no karagūstekņu nometnēm. Bet Metija vairs negaidīja. Varbūt domāja, ka tā varētu būt sava veida aizsardzība pret vil�anos labāk necerēt neko un priecāties pēc tam, nekā visu laiku dzīvot kā uz na�a asmens un būt nolemtai nepārtrauktai vil�anās iespējai. Bet viņa pār�mainījās, es domāju Metija. Viņa vienkār�i pazuda savā cellē un kop� tā laika reti kad to at�stāj. Izņemot iepirk�anās reizes. Un viņa nekad nevienu pie sevis neaicina. Nav jau ari agrāk viņa bijusi īpa�i sabiedriska, bet tagad pilnīga vientuļniece. Es pat nevaru iedomāties, kā cilvēks var tā dzīvot.

-���� Mans kolēģis, ser�ants, saka, ka Metiju satriekusi slepkavība.

-���� Varbūt. Nevarētu teikt, ka viņai bija tuvas at�tiecības ar Keriju vai kādu citu. Bet tādam gadīju�mam kā �is, kas noticis blakus mājā, jāatstāj grau�jo�s iespaids uz cilvēku, kas nu jau trīsdesmit gadus noslēpies no reālās dzīves.

-��� Vai jums ir kāda doma, kas varēja nogalināt Keriju?

Vecais virs papurināja galvu.

-����� Un tādā gadījumā kā �is, kad tas ir bijis kāds vietējais un es domāju, ka tam tā jābūt es ne�gribētu neko teikt. Galu galā, ir zināma robe�a, līdz kurai nedrīkst turēt aizdomās cilvēkus, kuri pazīstami gadiem.

-��� Kas jums liek domāt, ka tas bijis vietējais?

Vecais vīrs nopūtās un tad uzskaitīja visus ar�gumentus, ko ari Tenets bija izprātojis.

-��� Bet jums tie�ām nav aizdomu?

Misters Pitmens stūrgalvīgi saknieba lūpas.

-��� Jūs teicāt, ka ir gandrīz neiespējami turēt aiz�domās cilvēku, kas pazīstams gadiem. Uz ko jūs to attiecinājāt?

Ar vienu no sakropļotajām rokām vecais vīrs gaisā uzzīmēja aploku. Kā jūs zināt, Kerijas dzīves veids bija ļoti noslēgts.

-��� Jā. Tātad jūs runājat tie�i par�

Noliedzo�s galvas mājiens. Nav vērts, in-

spektor. �ajā vietā es apstājos. Faktus, vēsturi es jums stāstīsu, jā. Bet baumas un minējumus par maniem kaimiņiem nē.

-��� Bet, ja jums ienāks prātā kādi būtiski fakti� jūs man par tiem pastāstīsiet?

-���� Es jums nemelo�u, inspektor, bet nevaru garantēt brīvprātīgu informāciju, neesot pār�liecināts, ka tā ir būtiski svarīga.

-���� Bet ja būsiet pārliecināts? Tenets ātri pa�jautāja.

-�� Tad man būs jādomā. Es patie�ām saprotu, ka �ī ir slepkavības izmeklē�ana un mans pienākums ir palīdzēt, kā vien es varu.

Un ar �o apgalvojumu Tenetam vajadzēja samierināties.

Tenets ar bijību noskatījās, kā atvērās spilgti sarkanās ma�īnas durvis un parādījās garas, slaidas kājas. Nav daudz sievie�u, kas prot tik graciozi izkāpt no ma�īnas, viņ� ar apbrīnu domāja. Ari turpinājums neatpalika no pirmā iespaida Viņa izskatās patie�ām apdullino�i efektīga, viņ� nosprieda: visi izliekumi pareizajās vietās. Gari, ļoti tum�i mati paklausīgā padevībā vijās ap sejas ovālo bālumu ar delikāti vei�dotu degunu, patie�ām brīni�ķīgām tum�ām acīm un baltiem, līdzeniem zobiem, kas, Tenetam tuvojoties, atklājās inspektoram veltītā iestudētā pussmaidā.

Kad Tenets bija aizgājis līdz Pitmenu mājiņas vārtiņiem, limuzīns bija iegriezies iebrauktuvē uz Le�etu mītni, visai modernu māju. Viņ� sekoja ma�īnai. Tāpēc jau Lainhems viņu nebija saticis, ka viņas pirms tam nebija mājās.

-���� Detektīvs, inspektors Tenets, Starrendenas kriminālizmeklē�anas nodaļa, viņ� stādījās priek�ā. Vai ser�ants jums zvanīja un pateica, ka vēlos jūs satikt?

-���� D�oija Ingrema, viņa atbildēja, un smaids uzspīdēja vēl pārliecino�āk. Diem�ēl es jau pirms pusdienas biju izgājusi.

Tagad, esot tuvāk, bija redzams, ka viņas skaistumu bojā rievas no pieres rauk�anas un tā ir acīmredzami vecāka, nekā viņ� bija iedomājies pirmajā mirkli. D�oijai Ingremai varēja būt tuvu pie �etrdesmit, Tenets secināja.

-����� Jūs dro�i vien būsiet dzirdējusi par slep�kavību, inspektors iesāka.

-���� Jā, rievas pierē padziļinājās. Nabaga mis Bēr�a. Kāds drausmīgs notikums! Kur� gan �ajā pasaulē ir gribējis nogalināt tādu nekaitīgu radību?

-��� Pats par sevi saprotams, ka mēs iztaujājam katru, kas dzīvo �ajā apvidū un varbūt ir viņu redzējis tajā vakarā.

D�oija lēnām pa�ūpoja galvu. Domāju, ka es viņu neredzēju.

-��� Tomēr viņai divas reizes vajadzēja iet garām jūsu mājai. Pirmo reizi, kad mis Bēr�a gāja pie Pitmeniem, un vēlreiz, kad deviņos trīsdesmit aizgāja no turienes. Vai jūs esat pārliecināta�?

-�� Jā, viņas balss kļuva stingrāka. Mēs viņu neredzējām. Es esmu pārliecināta.

-��� Vai jūsu vīrs bija mājās?

-����������� Jā, protams, jā. Kāpēc jūs tā jautājat? Likās, ka viņas koncentrē�anās uz atbildēm pēk�ņi būtu kļuvusi par da�ām iedaļām asāka.

-��� Jūs teicāt "mēs".

-��� Ak� jā, saprotams. Jā.

Misis Ingrema pagriezās un sniedzās pēc so�mas uz aizmugures sēdekļa. Tad, it kā nepieļaujot nekādus iebildumus, viņa aizcirta ma�īnas durvis.

-��� Nu, ja tas ir viss, inspektor�

-��� Un kā tad ar jūsu vīru? viņ� neatlaidās.

-��� Kas ir ar viņu?

-��� Vai viņ� nevarēja kaut ko redzēt?

-��� Esmu pārliecināta, ka ne.

Viņa pārmeta somu pār plecu un pa pusei pa�griezās, it kā lai ietu mājās.

-������� Vai esat pārliecināta, ka viņ� neizgāja ārā? Vai tad, vai ari vēlāk?

-������� Inspektor, viņa pagriezās atpakaļ, lai pateiktu tie�i. Mēs ar vīru bijām mājās visu vakaru. Kopā. Aizkari bija aizvilkti, un pēc vaka�riņām mēs skatījāmies televizoru. Tad gājām gu�lēt. Pārējo es atstāju jūsu iztēlei. Un tagad, ja jūs man piedotu� Negaidot atbildi, viņa devās tie�i uz durvīm un neatskatīdamās izņēma atslēgu no �rokassomiņas, lai atvērtu tās.

Kad durvis bija aizvēru�ās, Tenets bridi pastāvēja, paskatījās un devās baznīcas koted�u virzienā. Pieminot viņas vīru, sieviete bija reaģējusi īpatnēji in�teresanti. Bet Tenetam vajadzēja samierināties un likt �o jautājumu uz kādu laiku mierā, lai gan būtu svētīgi �ovakar apciemot Ingremus, viņ� nodomāja. Viņam vienalga vēlreiz jābrauc uz Netltonu, lai satiktu ma�joru Selbiju, un tā viņ� varētu no�aut divus zaķus uzreiz nē, trīs, viņ� izlaboja. Ja Gembli visu dienu nav mājās, viņ� mēģinās tos satikt vakarā.

Dīvainas priek�nojautas mākts, viņ� pa ietvi devās uz piekto numuru. Metija Koksa bija dī�vaina sieviete, un viņam tādi cilvēki patika. Acīm�redzot viņa ne visai gaidīja apciemojumus. Pārējie baznīcas mājiņu dārzi bija kārtīgi un labi sakopti, bet �is likās pamests novārtā. Akmeņi uz celiņa bija aļģēm noaugu�i zaļi, daudzi sadauzīti. Zāles ceri spraucās cauri izdrupu�ajam betonējumam. Da�as skumjas narcises veltīgi cīnījās, lai atbrīvo�tu mazos, savītu�os ziedus no nezālēm, kuras vienīgās �eit auga ra�eni.

Mis Koksa nerūpējās arī par mājas izskatu krāsojums netīrīts gadiem, un logu rūtis noau�gu�as ar biezu ziemas kvēpu kārtu.

Uz klauvējienu neviens neatsaucās un, pirms pieklauvēt vēlreiz, Tenets da�as minūtes pagaidīja. Viņ� zināja, ka Metijas Koksas kāja ir ģipsī, tādēļ tai vajadzīgs kāds laiks, lai pienāktu pie durvīm. Tomēr iek�ā joprojām nedzirdēja ne skaņas, un �oreiz viņa klauvējiens bija uzstājīgāks. Nāc nu, dārgā, viņ� domāja, es zinu, ka tu esi iek�ā.

Rēco�s traktors no galvenā ceļa iegriezās ieliņā un aizgrabināja savu ceļu fermas virzienā. Trak�torists draudzīgi pacēla roku. Tenets pamāja at�bildes sveicienu un pagriezās, lai atkal pieklauvē�tu, bet atklāja, ka traktora dārdoņa ir nomākusi durvju atvēr�anās skaņu.

Mis Koksa neizskatījās tāda, kādu viņ� to bija iedomājies mazu, apaļu, māti�ķu, kautrīgu un sevī noslēgu�os sievieti ar sāpju pilnu ilūzijas zaudēju�a cilvēka seju. �ī sieviete bija gara, gan�drīz tikpat gara kā viņ�. Un ļoti nesievi�ķīga. Viņas seja bija kantaina, �oklis smagnējs, un viņas rupjie, sirmie mati īsi un taisni, atsprausti ar sprādzi uz vieniem sāniem. Iespējams, ka viņa grie� tos pati, viņ� nosprieda, jo mati bija nevienā�da garuma. Dro�i vien tā nemīlēja frizētavas dzī�vespriecīgo pļāpīgumu, un nepavisam nelietoja kosmētiku. Viņas apģērbs pasvītroja vīri�ķību maisveidīgas, brūnas samta bikses un tajās sabāz�ta blūze. Tikai smagās, nokarenās krūtis, kas spie�dās uz bezformīgās jakas pogām, norādīja uz vi�ņas dzimumu.

-��� Mis Koksa?

Sieviete neatbildēja. Smagi atspiedusies uz spieķa kreisajā rokā, viņa nogaidīja. Labā roka bi�ja satvērusi durvju malu, it kā dro�i aiz�ķērsojot katru kustību, ko viņ� izdarītu, lai iekļūtu mājā. Apzināti vai ne? Tenets domāja, un viņa ziņkārī�ba saasinājās. Ja iedomājas, ka neviens nav iegājis mājā gandrīz trīsdesmit gadus�

-���� Detektīvs, inspektors Tenets, Starrendenas kriminālizmeklē�anas nodaļa, viņ� stādījās priek�ā. Ceru, ka ser�ants jūs apciemoja �orīt.

Viņa pamāja un pavēra lūpas. Tenets gaidīja, bet viņa joprojām nerunāja, un pēc mirkļa viņ� teica: Man �ēl, ka jātraucē jūs atkal, bet ir viena neliela problēma� es apciemoju misis Bēr�u slimnīcā �opēcpusdien, un viņa stāstīja, ka dzir�dējusi jūs �onakt saucam kaķi. Viņai licies, ka saucieni skanēju�i ārpus mājas� vai jūs bijāt pagāju�o nakti izgājusi ārā meklēt kaķi?

Mis Koksas roka uz durvīm pavirzījās kādas pāris collas, un, pārmainot pozu, spieķis viegli sakustējās. Viņa noklepojās.

-���� Pūta vēj�, viņas balss bija aizsmakusi. In�teresanti, vai no nerunā�anas?

-��� Vēj�? Tenets atbalsoja.

-���� Tas pūta tie�i durvīs un iesprostoja Tīģeri �ķūnī.

Kā pēc mājiena no istabas izlīda liels, svītrains kaķis. Tas apsēdās pie mis Koksas kājām un, acis nemirk�ķinot, skatījās Tenetā.

Tas ir fantastiski, nodomāja Tenets. It kā kaķis būtu nolēmis, ka saimniecei vajadzīgs morāls at�balsts.

-��� Saprotu, viņ� teica. Cikos tas bija?

-��� Desmitos.

-��� Jūs desmitos viņu izlikāt aiz durvīm?

Maza, nepacietīga galvas pakratī�ana. Tagad,

liekas, viņa bija nepiespiestāka. Desmitos at�klāju, ka viņa nav. Es vienmēr izlieku viņu ārā bez piecām desmitos. Viņ� dzīvo ārā piecas minūtes, tad atveru durvis un viņ� nāk iek�ā. Pagāju�o nakti tas pazuda. Viņai tā bija gara runa.

-��� Ko jūs tad darījāt?

-��� Es saucu vinu kadas minūtes, tad uzvilku mēteli un gāju to meklēt.

-��� Un atradāt vinu �ķūnī?

-��� Pareizi.

-��� Kur atrodas �ķūnis?

-��� Dārza galā.

-��� Vai nebija grūti kājas dēļ?

-��� Nē, man ir spieķis.

-���� Un cik ilgu laiku vajadzēja, lai izietu cauri dārzam, atrastu kaķi un atgrieztos mājā?

Bija redzams, ka stāvē�ana sāk sagādāt viņai grūtības. Kauliņi uz rokas, kas sagrābusi spieķi, no sasprindzinājuma bija balti. Viņa sarauca pieri.

-��� Nezinu.

-�� Lūdzu, pamēģiniet atcerēties! Tas var būt ļoti svarīgi.

Mis Koksa asi paskatījās vispirms uz viņu, tad uz kaķi. Likās, ka Tīģeris ir zaudējis interesi par notieko�o. Tagad tas mazgājās. Viena kāja bija pacelta gaisā pozā, kas likās anatomiski neiespējama.

-��� Desmit minūtes? viņa beidzot atbildēja.

-���� Un vēl, viņ� teica, es gribu, lai jūs patie�ām ļoti uzmanīgi padomātu, vai neko ne�dzirdējāt, kamēr bijāt dārzā. Vai pilnīgi neko?

Cerības, protams, bija niecīgas. Kerija bija no�galināta starp pusdesmitiem, kad viņa atstāja Pitmenu māju, un vienpadsmitiem, nedaudz plus vai mīnus. Neticami, ka slepkavība varēja notikt tajās nedaudzajās minūtēs, kad kāds no kaimiņiem atradās ārpus mājas, nevis bija ieurbies televizorā. Tomēr� viņ� nepacietīgi gaidīja atbildi.

-��� Ko nedzirdēju?

-��� Jebko, pilnīgi vienalga, ko.

Viņa sarauca pieri. Bija pārāk vējains. Es jau jums teicu, ka stipri pūta.

Nolādētais vēj�, Tenets sirdījās, atcerēdamies tā auro�anu pagāju�ajā naktī.

-��� Jūs esat pārliecināta?

Viņa pamāja cerībā, ka iztaujā�ana ir beigusies. Tenets dziļi ievilka elpu. Vēl viena tuk�a loze.

-���� Nu, labi, liels paldies, mis Koksa. Ja jūs tomēr atcerēsieties, ka esat kaut ko dzirdējusi, lūdzu darīt to man zināmu. Mūsu cilvēki te būs visu dienu un labprāt man to pateiks.

Tīģeris jau bija pazudis istabā, un durvis vērās ciet. Tenets pagriezās. Tātad visniecīgākā cerība ir izplēnējusi. Likās, ka viņ� patie�ām ir strupceļā. Atliku�as tikai neskaidras aizdomas, nojautas�

Ja viņam tagad ko vajadzēja, tad tas bija pave�diens, kurā varētu ieķerties ar rokām un kājām.

Viņ� sadrūma un paskatījās apkārt, it kā meklē�dams sava uzbudinājuma iemeslu. Jā, kur tad ir visi tie vīri, par kuriem viņ� bija stāstījis mis Koksai? Neviens policists nebija redzams. Tenets ātri aizsoļoja pa ietvi. Uz stūra tas gandrīz saskrējās ar Lainhemu.

-���� Kur, pie velna, jūs bijāt, viņ� uzkliedza, un kur ir visi pārējie?

-���� Atvainojiet, ser, Lainhems aizsargājās, bet mēs tikai pildījām jūsu rīkojumus. Bentlijs un Kersons vāc ziņas par vietējiem dīkdieņiem, bet pārējie ir sadalīju�ies pa mājām. Viņi pārbauda aizmugures dārzus.

-��� Nav pagaidām ziņu par ieroci?

-���� Nav, ser. Nav arī somas. Es biju baznīcas fermā, lai satiktu misteru Mārtiņu jūs gribējāt uzzināt, vai viņ� ir koted�u īpa�nieks.

-��� Un vai viņ� ir?

-���� Jā, ser. Bet liekas, ka attiecībā uz pagāju�o nakti viņ� ir tīrs. Misters Mārtiņ� bijis labdarības pusdienās Starrendenā, un mēs viegli varam to pārbaudīt.

-���� Nu, labi, Tenets kļuva mierīgāks. Vienal�ga, tas bija ilgi. Es patie�ām nevaru iedomāties, ka plauksto�s fermeris gāztu pa galvu nabaga īrniecei tikai tāpēc, lai atbrīvotos viņa īpa�ums, vai ne? Klausieties, iesim un pasēdēsim kādu bridi ma�ī�nā!

Abi pagaidīja, kamēr, griezīgi rūcot, garām aizvilkās piekrauta smagā ma�īna.

-���� Briesmīgi, ka tādiem monstriem ļauj braukt pa ceļiem, teica Tenets. Ja jāsaka patiesība, Maik, viņ� iesāka, kad abi, ejot baznīcas virzienā, �ķērsoja ceļu, man �ķiet, ka mēs ejam uz nekurieni. Viss ir tikai informācijas putekļi. Viņ� īsi un ātri izstāstīja Lainhemam visu, ko bija uzzinājis no misis Bēr�as un vecā Roberta Pitmena.

-���� Mis Koksa gan man neteica, ka būtu gājusi ārā meklēt kaķi, teica Lainhems, kad Tenets bija beidzis.

-����� Varbūt viņai tas nelikās nekas īpa�i svarigs. Nu, ja arī viņa apzvēr, ka nav neko īpa�u ne re�dzējusi, ne dzirdējusi, būdama ārā, dārzā, es tie��ām neredzu iemeslu, kāpēc lai mēs viņai neticētu. Starp citu, vai jūs bijāt aizgājis uz krodziņu?

-��� Jā. Saimnieks teica, ka vienīgais cilvēks, ko viņ� atceras nākam no �īs pilsētiņas puses, bijis misters Ingrems. Viņ��

-��� Ingrems?

-�� Jā, izbrīnā par Teneta balss intonāciju Lainhems sarauca uzacis. Viņ� dzīvo tajā�

-��� Jā, jā. Es zinu, kur viņ� dzīvo. Jo es nupat kā satiku viņa sievu viņa, �ķiet, nebija mājās, kad jūs tur bijāt aizgājis, un dievojās, ka abi visu vakaru biju�i mājās.

-��� Patie�ām?

-��� Vai krodziņa saimnieks ir dro�s par to?

-��� Jā. Acīmredzot vakar vakarā krodziņ� bijis patuk�s. Bija vējains. Viņ� saka, ka Ingrems ienā�cis ap desmitiem viņ� nevarēja precīzāk pateikt un nosēdējis kādu pusstundu, tad izdzēris �etrus dubultviskijus un bijis ļoti nerunīgs.

-���� Arvien interesantāk, prātoja Tenets, domāju, ka �ovakar man pie mistera Ingrema būs īsa vizīte.

-��� Vai es jums bū�u vajadzīgs, ser?

-��� Liekas, ka varētu tikt galā arī bez jūsu atbal�sta. Tenets plati pasmaidīja. Kas par lietu?

-���� Es apsolīju palīdzēt Luīzei izdekorēt māju.

Mēs gribējām to izdarīt līdz sestdienai, bet, pro�tams, ja esmu vajadzīgs�

-���� Kamēr es zinu, kur jūs atrast, teica Tenets, dariet, kas jums ieplānots. Tikai beidzot ap�precieties, ja jums tas vispār kādreiz izdosies, viņ� domās piemetināja.

Kā veicas pārējiem? Vai viņi pārbauda vie�tējo gudreļu pagāju�ās nakts atra�anās vietas?

-��� Jāgaida, kamēr tie pārbrauks no skolas, te�ica Lainhems. Ir �etri potenciāli aizdomīgie, un tie visi brauc uz Litlstonas skolu un mājup no tās ar skolēnu autobusu. Tas ierodas Netltonā ap �etriem, tā ka apmēram pēc stundas Kersons un Bentlijs varētu beigt.

-���� Labi. Domāju, ka brauk�u atpakaļ un sāk�u rakstīt ziņojumu. Nav nekā tāda, kas pa�laik �eit būtu darāms. Ja uzradīsies, es atbrauk�u. Ja ne, jūs varēsiet braukt mājās.

-���� Pareizi, teica Lainhems, izkāpdams no ma�īnas. Paldies, ser.

Tenets joprojām nopietni strādāja pie ziņojuma, kad pēc kādas stundas piezvanīja Lainhems, lai pastāstītu, ka visi �etri jaunie�i biju�i diskotēkā blakus pilsētiņā, kur tos ikviens labi pazīstot.

Viņu stāstīto, protams, pārbaudīs, bet likās, ka cerību nav daudz.

Jaunumi nav pārsteidzo�i, nodomāja Tenets, nolikdams klausuli. Vietējiem jaunie�iem Kerija Bēr�a nezin vai varēja likties interesants mērķis. Ja vien pilsētiņā nav klīdu�as baumas par naudu viņas mājā. Bet neviens nebija mēģinājis tur iekļūt. Nē, Kerijas nāve nebija nejau�a slepkavī�ba. Viņ� par to bija pārliecināts, un agrāk vai vēlāk slepkavības iemesls kļūs zināms.

Viņ� cerēja.

Brid�ita un Bens jau bija gultiņās, bet, sadzir�dēju�i Teneta atslēgas skapstoņu ārdurvīs, abi nodipināja lejā, lai pieprasītu vakara pasaku. Bēr�nu saceltajā kņadā spriedze starp Tenetu un D�ounu paslīdēja garām nepamanīta.

-��� Tūlīt pat gultās! uzsauca D�ouna, iznāk�dama no virtuves. Viņas seja bija pietvīkusi.

-��� Aug�ā, piebilda Tenets un viegli papliķēja abus mazos dibentiņus. Es tūlīt nāk�u. Sveika, mīļā, viņ� noskūpstīja sievu.

-���� Varbūt ej tūlīt aug�ā. Vakariņas drīz būs gatavas. D�ouna pazuda virtuves durvīs.

Palasījis "Pasaku par lā�iem" Brid�itai un "Misteru Lempi" Benam, Tenets atkal nāca lejā.

Vakariņas kā vienmēr bija lieliskas: apcepti cāļa gabaliņi ar pikantajiem rīsiem un fran�u pupiņām, un piedevām D�ounas gatavots melleņu saldējums. Cik ilgi tā būs, Tenets drūmi prātoja. Kad �ādi prieki kļūs par pagātnes at�miņām?

Viņi, kā parasti, runāja par savām ikdienas gaitām. Tenets vienmēr bija centies, lai D�ouna nejustos atstumta no viņa darba. Pēc viņa teorijas, no aizvainojuma un rūgtuma, ko daudzas policistu sievas juta vīru darba specifikas dēļ, varēja iz�vairīties, ļaujot sievām sajust, ka tās nav nostum�tas malā. �āda pieeja vienmēr bija darbojusies, bet �oreiz viņam bija jāuzdod sev jautājums vai �ī metode ir laba. Bija redzams, ka D�ouna ir neap�mierināta. Viņa gan klausījās Teneta dienas gaitu uzskaitījumu tikpat kāri kā vienmēr un uzdeva parastos jautājumus, bet aiz tā visa Tenets juta kā�du līdz �im nemanītu rezervētību. Bet varbūt tā slēpās viņā pa�ā? Viņ� nebija par to pārliecināts. Galvenais, ka atturība bija �eit.

-��� Un kā ar tevi? viņ� beidzot jautāja. Ko tu dariji?

-���� Neko īpa�u, D�ounas lūpu kaktiņi no�laidās. Gludināju, kopu māju. No rīta aizvedu Benu uz nodarbībām, tad atkal vedu mājās. Viņa paraustīja plecus. Kā parasti.

Ne pārāk iespaidīgs dienas gaitu uzskaitījums, viņ� ar vainas apziņu nodomāja, vērtējot to saistībā ar D�ounas perspektīvo izlau�anos darba pasaulē. It īpa�i, ja iedomājas, ka sievas ikdiena atkārtojas atkal un atkal, dienu pēc dienas, nedēļu pēc nedēļas, gadu pēc gada. Lielāko tiesu, pro�tams, viss koncentrējās ap bērniem, sevi�ķi Benu, un pirmo reizi viņ� tā īsti iedomājās, ko juta D�ouna, kad Bens sāka iet skolā.

Apnicīgi. Viņ� atkal jutās vainīgs. Ja viņ� pats būtu nolemts tādai garlaicībai, tad lēnām sajuktu prātā.

-���� Klausies, dārgā, Tenets iesāka, es visu laiku domāju par to, ko tu teici vakar vakarā�

D�ounas acīs parādījās kvēla vēlē�anās dzirdēt vīra domas, un tas vēl pastiprināja viņa vainas izjūtu.

-��� Un? viņa jautāja.

-��� Es jau teicu. Rīkojies! Meklē sev vietu! Ievāc ziņas, izlem, kas tev patiktu. Bet sirsnīgums Teneta balsī bija samākslots un nespēja apmānīt sievu. Viņa iekoda lūpā un novērsās.

Tad pakratīja galvu.

-�� Tā nav labi, Luk. Es redzu, ka tev mana ideja nepatīk.

Viņ� nevarēja piespiest sevi atkal melot, zinot, ka nekādā gadījumā nespēs izdarīt to pārliecino�i. Paklausies, viņ� teica un noliecās pāri galdam, lai saņemtu D�ounas rokas.

-����������� Nu, labi. Tā ir taisnība. Es nevaru teikt, ka pēc tā ilgotos. Bet tajā pa�ā laikā es saprotu, ka ir bezjēdzīgi cerēt, ka visu atliku�o mū�a daļu tu apraksi sevi mājas dzīvē. Tā es to saprotu. Tāpēc rīkojies!

Bet D�ounas plauksta zem vīra rokas bija nedzīva un neatsaucīga, un viņa atkal pakratīja galvu.

-��� Kāda jēga, ja tu tam tik ļoti pretojies?

-�� Bet es nepretojos tik ļoti, kā tu to pasniedz, viņ� sadusmojies noņēma roku no viņas rokas. Es tikai gribu uz visu skatīties tā, kā tas ir. Tas ari viss. Vai tas ir tik slikti no manas puses?

-��� Nē, protams, ne, viņa ātri atbildēja, bet ak, dārgais, vai tad tu nesaproti? Es negribu darīt neko tādu, ko tu no sirds neatbalstītu.

-��� Tad ko tu gribi, lai es saku? viņ� pacēla bal�si. Vai gribi, lai es meloju? Lai saku jā, rīko�jies, brīni�ķīgi, man tik ļoti patīk, ka mana sieva strādā. Man patīk pārnākt mājās un atrast māju tuk�u, tikai bērnus aiz aizslēgtām durvīm. Vai tas ir tas, ko tu gribi? Es tā nevaru, un tā tas ir. Rīko�jies, ja gribi, un es tevi pilnīgi atbalstī�u, tu to zini. Bet neceri uz manu atzinību, jo, ja gribu būt pilnī�gi godīgs, es to nevaru dot.

Bridi D�ouna skatījās viņā ieplestām acīm un tad, it kā sāpju smacēta, pielēca kājās un izskrēja no istabas.

Tenets piecēlās, lai sekotu, bet tad atkal ap�sēdās. Kāda jēga? Viņ� ta�u bija godīgs pret sie�vu. Izstāstīja savas domas. Un lūdza to rīkoties, ja tas bija tas, ko viņa visvairāk �ajā pasaulē vēlējās. Uz ko D�ouna vēl cerēja?

Viņ� sadrūmis piecēlās un sāka novākt galdu. �ķīvjus ienesa virtuvē, nolika uz virtuves galdiņa un ar nopūtu devās aug�ā pa kāpnēm.

Kā jau viņ� bija domājis, D�ouna gulēja gultā, asaraino seju iespiedusi segā. Aizdzinis dusmas, Tenets apsēdās sievai blakus un aplika roku viņas pleciem. D�ouna, viņ� teica, nevajag, mīļā, saņemies! Nav ta�u pasaules gals. Es esmu pār�liecināts, ka mēs abi kaut ko izdomāsim. Viņ� 7 �

iespieda kabatlakatiņu sievas sa�ņaugtajā plauk�stā. Ņem, noslauki asaras!

D�ouna paklausīgi pacēlās uz elkoņiem, nosu�sināja asaras un noslaucīja degunu. Tad pagriez�damās uz muguras, aizsedzot pietūku�ās acis ar plaukstas malu, viņa izvairījās no Teneta skatiena.

Nu ir labāk, viņ� teica un pasmaidīja.

-���� Tas vienalga neko neatrisina, D�ouna no�ukstēja.

-���� Bet, dārgumiņ, ko tu gribi, lai es daru? Es nevaru izmainīt savus uzskatus, vai ne?

-���� Tāpat arī es nevaru, viņas balss skanēja mazliet izaicino�i.

-��� Es zinu.

-��� Te nu tas ir, viņa turpināja. '

-Kas?

-��� Tagad starp mums būs siena. Tenetam par izbailēm atkal sāka līt asaras.

-���� Mīļā, viņ� apņēma sievu un pacēlis pa�grieza pret sevi. Nedari tā! Siena būs tad, ja mēs pa�i to pieļausim.

-���� Bet kā lai no tās izvairās? viņa �ukstus pavaicāja vīram.

-����� Mēs atradīsim izeju, Tenets teica ar pa�paļāvību, kādu pats nemaz nejuta. Tu redzēsi.

D�ouna atrāvās no vīra un centās pasmaidīt.

-���� Ceru, ka tev ir taisnība, viņa teica un, pārmetu�i kājas pār gultas malu, piecēlās, lai pie�ietu pie tualetes galdiņa.

-������������� Kāda es izskatos? viņa vaicāja, pētot sevi spogulī, tad paņēma suku un sāka plēst gai�o matu sprogu bagātību.

-��� Cikos tev jāiet?

-��� Baidos, ka tūlīt, viņ� atbildēja, uzmetot ska�tienu rokas pulkstenim. Bija gandrīz pusastoņi.

-���� Man vēl �ovakar jāapmeklē trīs vietas. Viņ� �ķērsoja istabu, nostājās D�ounai aiz muguras un apkampa viņu.

-��� Vai jūties labāk? viņ� jautāja un noskūpstīja sievu uz pakau�a vietā, kur viegli vijās matu cir�tas.

Viņa nolika suku un pagriezās.

-Jā, piedod!

Viņu skūpsts pauda dedzīgu un neviltotu vēlē�anos samierināties, lai gan Tenets bija pār�liecināts, ka dziļumos nekas nav atrisināts.

Problēma liks sevi manīt atkal un atkal, ka�mēr. .. kas? Viņ� domīgi paraustīja plecus. Jācer, ka laiks nesīs atrisinājumu, kādu kompromisa variantu, kas būs vienlīdz pieņemams abiem. Pats sava cinisma satriekts, viņ� atlaida sievu. Es labāk brauk�u, viņ� teica. Ceru, ka nebū�u pārāk ilgi.

Tāpat viņu �okēja atvieglojuma sajūta, kas radās, aizverot durvis. Parasti, aizejot no mājas vakaros, viņ� �ķīrās no D�ounas negribīgi. Brau�cot uz Netltonu, viņam, tiesa, ar grūtībām, izdevās nomest mājas problēmas un sakoncentrēties uz �ovakar priek�ā stāvo�o. Viņ� sajuta, ka ar nepa�cietību gaida darbu, it īpa�i sarunu ar Ingremiem. Patiesību sakot, nebija jau iemesla domāt, ka kāds no tiem ir iejaukts slepkavībā, lai gan misis Ingremas meli viesa cerības. Tie bija kā niecīga svira, kas, prasmīgi vadīta, spētu atvērt spraugu klusē�anas sienā, sienā, kuru, kā viņ� juta, �ie ļaudis būvē apkārt Kerijai Bēr�ai.

Stāvvietā pie baznīcas, kurā dega gaisma, jau atradās vairākas ma�īnas. Bija skaidra bezmēness nakts, un, aizslēdzis ma�īnu, Tenets da�as minū�tes nekustīgi stāvēja, lai aprastu ar tumsu. Blāva gaismiņa spīdēja pie kapli�as vārtiem no mazās ielas laternas Pitmenu mājiņas priek�ā. Teneta acīm, pieradu�ām pie pilsētas gaismām, tā likās pilnīga tumsa. Arī ietve pāri ceļam baznīcas kot�ed�u priek�ā slēpās tumsā. Vai pagāju�ajā naktī bija spīdējis mēness? To vajadzēs pārbaudīt.

Apstājies un ar apmierinājumu secinājis, ka tre�ajā numurā, kur viņ� vēlāk cerēja satikt Gemblus, deg gaisma, Tenets uzmanīgi gāja pa ie�brauktuvi uz Le�etu māju. Vispirms viņ� gribēja sākt ar Ingremiem.

Milzīgos logus sedza aizkari. Tuvojoties galve�najai ieejai, Tenets izdzirdēja dusmīgas balsis. Viņ� ātri vien atklāja, no kurienes tās nāk. Taisnā leņķī pretī durvīm slējās plāna siena, un tajā acu augstumā bija iebūvēts mazs lodziņ�. Skaidrs, ka to lieto ventilācijai, un kāds aizmirsis lodziņu aizvērt. Pateicīgs par tumsu, Tenets piespiedās pie sienas un klausījās.

-��� � sasodīti stulbi! Tam vajadzēja būt Ingremam, sprie�ot pēc balss saniknotam.

Misis Ingrema atbildes vietā kaut ko murminā�ja. Viņas teiktie vārdi, dro�i vien biezo aizkaru notu�ēti, nebija saprotami, tomēr pēc balss intonā�cijas varēja just, ka viņa aizsargājas.

-���� Viņi, protams, to noteikti noskaidros, Ingrems bija dusmīgs. Sī ir slepkavības izmek�lē�ana, vai ne? Un slepkavības izmeklē�anā katrs līdz pat pēdējam, katrs, kas kaut niecīgi ir saistīts ar upuri, tiks palikts zem mikroskopa.

Misis Ingrema acīmredzot protestēja, jo vīrs nerimās. Es zinu, pie velna, ka nav nekāda sakara, tu zini, bet viņi ta�u nezina, vai ne? Un, pie velna, vari būt dro�a, ka viņi centīsies visu noskaidrot. Un, ja kādu pieķers melos vai tad tu nesaproti? Pat, ja tas ir nevainīgs, situācija ir ļoti slikta. Kāpēc, pie joda, tu nevarēji vienkār�i pateikt patiesību?

-��� Kā es varēju, ja nezināju, kā īsti bija? �o�reiz misis Ingremas balss bija sadzirdama. Arī viņas dusmas pieauga.

-��� Pie velna, ko tu ar to domā?

-��� To, ko teicu, viņa atteica, ka es nezināju, kā patiesībā bija. Es zināju vienīgi to, ka mums bi�ja tracis, ka tu izdrāzies no �ejienes bez ceturk�ņa desmitos un nepārnāci līdz apmēram pusvienpadsmitiem. Tu gan teici, ka esi bijis krodziņā.

-���� Un ko, pie velna, pēc tavām domām, es darīju? Nositu nabaga mazo sievieti no pretējās mājas?

Misis Ingremas atbilde atkal bija nesadzirdama, bet viņ� acīmredzot nebija apmierināts ar to.

-��� Nē, turpini, pastāsti! Tu ta�u pateiksi, vai ne? Pasaki skaidri, ko, pēc tavām domām, es darīju tajās trīs ceturtdaļstundās? Tagad mistera Ingrema dusmas bija sasniegu�as augstāko punktu, un tāpat, nepaliekot parādā, uzliesmoja misis Ingrema.

-��� Kā lai es zinu! viņa kliedza. Dro�i vien biji pie tās govs, Merionas Pitmenas.

Sekojo�ais nāves klusums lika Tenetam secināt, ka Ingrema izbrīns ir vēl lielāks nekā pa�a. Tad negaidot atskanēja smiekli.

-���� Meriona Pitmena� Ingrems rīstījās. Meriona Pitmena�

-��� Es jau mēne�iem jūs abus vēroju, misis Ingremas balss bija pietieko�i skaļa, lai izlauztos cauri nerimtīgajiem smiekliem. Nedomā, ka es nezinu, kas ar tevi notiek.

Smiekli pēk�ņi aprāvās. Klausies, D�oija, teica Ingrems, un viņa balss kļuva auksta, labāk tūlīt pārtrauc �īs muļķības. Starp Merionu Pitmenu un mani nekad nekas nav bijis, nav un nebūs.

-���� Āmen, mēdījās sieva. Un tu ceri, ka es tam ticē�u?

-���� Tici vai netici, viņ� atbildēja, bet tā ir patiesība. Man tīri labi patīk Meriona, viņa ir jau�ka sieviete, bet te arī viss beidzas.

-��� Un kā ar mazajiem gājieniem blakus durvīs?

-��� Kādiem mazajiem gājieniem?

Tenets bija dzirdējis pietieko�i. Viņu nein�teresēja parasts ikdienas ķīviņ�, un viņ� jau tagad pilnīgi skaidri zināja, kurp tas aizvedīs. Sprie�ot pēc balss, misis Ingrema, par spīti savam skaistu�mam, smagi sirga ar greizsirdību.

Viņ� piezvanīja. Balsis tūlīt pat apklusa, pēc brī�a priek�namā iedegās gaisma un Ingrems atvēra durvis.

-��� Jā? Tenets ar interesi vēroja, kā tas sevi labi kontrolē. Visai aukstasinīgs iztaujājamais. Misters Ingrems bija gar�, labi noaudzis un, cik viņa sieva tum�mataina, tik viņ� gai�matains. Viena matu �ķipsna bija zēniski nokarājusies pāri pierei, un viņam vajadzēja to atglaust. Bija skaidrs, ka tā ir ierasta kustība. Uzklausot Teneta priek�ā stādī�anos, mājas saimnieks bija pati laipnība.

-��� Dereks Ingrems, viņ� pastiepa plaukstu un enerģiski sarokojās ar Tenetu. Nāciet, nāciet iek�ā, inspektor. �eit, lūdzu!

Istaba, kurā viņ� ieveda viesi, bija vienā stiklā. Nerūsējo�a tērauda apmales un ģeometriskas figūras krāsojās visās baltas, krēma un bē�a krāsu niansēs. Pārsteidzo�ā kontrastā ar tām bija misis Ingremas līdz pat zemei garā, mīkstā, brīni�ķīgajam augumam piekļāvīgā, ugunīgas krāsas kleita. Viņa pastiepa roku. Tās smaids bija �ilbino�s.

-���� Inspektor, viņa uzsvēra vārda otro zilbi tā, it kā Tenets būtu vienīgais cilvēks pasaulē, kuru tā būtu vēlējusies satikt. Kāds pārsteigums! Lūdzu, lūdzu sēdieties!

Tā kā Tenets bija dzirdējis viņu ķīviņu, tad tagad viņ� viegli varēja tulkot liesmojo�os ska�tienus, ar kuriem apmainījās abi laulātie draugi. "Ko mēs tagad darīsim?" jautāja viņas acis. "Paļaujies uz mani" tāpat ar acīm atbildēja vīrs.

Misis Ingrema graciozi iegrima garā, zemā gai�as ādas ku�etē, un Ingrems nosēdās viņai blakus. Dīvaina izskata tērauda cauruļu un tām pārvilktas ādas veidojums, kurā Tenets sparīgi piezemējās, izrādījās pārsteidzo�i ērts.

-����� Baidos, iesāka Ingrems, ar viegli lūdzo�u smieklu uzņemdamies iniciatīvu, ka vispirms mums jānoskaidro neliels pārpratums. Kad jūs �orīt runājāt ar manu sievu, viņa jūs maldināja. Esmu pārliecināts, ka jūs piekritīsiet saprotama iemesla dēļ.

-���� Arī es to tā sapratu, Tenets sausi atbildēja. Lodziņ� bija vaļā, tas turpināja, viņu tuk�o skatienu iek�ēji uzjautrināts, un baidos, ka jūs sarunājāties visai skaļi. Sekoja klusums. Viņi bija uztvēru�i Teneta teikto, un varēja redzēt, ka abi izmisīgi centās atsaukt atmiņā, par ko tie�i ticis runāts.

-���� Liekas, ka jūs vakar vakarā bijāt aizgājis uz krodziņu?

ingrems pamāja dedzīgi un ar skaidri redzamu atvieglojuma sajūtu. Tagad sākuma �oks bija pārgājis, un viņ� bija glābts no izskaidro�anās grūtībām.

-��� Pareizi.

-���� Un izlabojiet mani, ja es kļūdos jūs izgājāt no mājām apmēram bez ceturk�ņa desmi�tos un atgriezāties ap pusvienpadsmitiem?

-Jā.

-���� Tad es būtu ārkārtīgi pateicīgs, ja jūs varētu domās atgriezties vakar vakarā un atsaukt atmiņā, vai ejot uz krodziņu jeb atgrie�oties no tā, nesastapāt kādu vai varbūt nedzirdējāt kaut ko nepa�rastu?

-���� Inspektor, iejaucās misis Ingrema. Vai es drīkstu tikai pajautāt?

-��� Bet protams.

-��� Kad� vai jūs zināt, cikos mis Bēr�u� no�galināja?

-���� Baidos, ka nevaru pateikt jums precīzi, bet laika posms, par kuru mēs īpa�i interesējamies, ir starp deviņiem trīsdesmit un vienpadsmitiem vakarā. Man patie�ām jāuzsver, cik ārkārtīgi svarīgi mums ir, lai ļaudis stāstītu visu godīgi. Ja jums nav nekas slēpjams, jums nav no kā baidīties.

Lai gan pārmetums bija izteikts maigi, misis Ingrema iekoda lūpā, pietvīka un paskatījās uz vīru.

Bet Ingrems ignorēja viņas skatienu. Bija redzams, ka tas domā. Beidzot viņ� teica:

-��� Man �ēl, inspektor, bet es tie�ām neatceros, ka būtu kādu redzējis ceļā turp vai atpakaļ. Nakts nebija tā jaukākā, ja jūs atceraties, aurojo�a un vi�sai drēgna. Nav vajadzības teikt, ka tagad es pat vēlos, kaut būtu kādu saticis. Tad tas varētu to apliecināt.

-��� Protams, teica Tenets. Bet jūs esat pār�liecināts?

Ingrems pakratīja galvu. Man �ēl.

-���� Vai jūs gadījumā neatceraties, vai mēness spīdēja?

-���� Brī�iem. Reizēm glu�i spo�s, un tad mākoņi to pilnīgi aizklāja.

-��� Vai baznīcas stāvvietā bija ma�īnas?

-����� Jā. Visai daudz. Liekas, ka mācītāja mājā notika sēde.

-����� Baznīcas padomes sēde, cik es zinu, teica Tenets. Un kā bija, kad jūs nācāt mājās?

-������ Nevienas. Atceros, ka nodomāju sēdei jābūt galā.

Pēk�ņa zvanu dimdoņa uztrauca Tenetu kājās. D�oija Ingrema piecēlās un aizliecās aiz aizka�riem, lai aizvērtu mazo lodziņu. Zvanu skaņas tūlīt pat atkāpās tālumā.

-��� Zvanu nakts, viņa saviebās.

Tenetam �ī mūzika gan patika, bet viņ� atturējās un neteica neko. Varbūt, ja Tenets dzīvotu blakus baznīcai, tad viņam, tāpat kā Ingremiem, nāktos ar to samierināties reizi nedēļā un justies līdzīgi viņiem.

-���� Labi, viņ� teica un piecēlās. Domāju, ka pagaidām tas ir viss. Tomēr būtu pateicīgs, mister Ingrem, ja jūs pamēģinātu ļoti rūpīgi atcerēties pagāju�o nakti. Varbūt izdodas atcerēties kaut ko, kas varētu būt mums noderīgs.

Protams, atbildēja Ingrerņs, pavadīdams viņu līdz durvīm.

Ārā gaiss vibrēja, un zvanu skaņas plūda naktī. Tenets pa celiņu gāja uz Ingremu vārtiņiem. Tad apstājās un ieklausījās. Viņa acis bija paceltas pret zvaigznēm. Tās �eit, laukos, mirdzēja neparasti spo�i. Viņ� sajuta savādu pacilātību, ko pastip�rināja skaņu kaskādes, kas vēlās cauri tumsai. Zvaniķi, lai kas arī viņi bija, savu darbu prata lieliski.

Tomēr, lai cik ari �īs izjūtas bija pacilājo�as, tās nevirzīja uz priek�u darbu, un negribīgi viņ� at�griezās atpakaļ uz piezemētākām lietām. Vai misis Ingremas negaidītajā apsūdzībā varēja būt kāda taisnība? Vai viņas vīram varēja būt dēka ar Merionu Pitmenu? Tenets mēģināja iztēloties viņus abus kopā, bet kaut kas nesaskanēja. Katrā ziņā tas bija bezjēdzīgs mēģinājums. Divu cilvēku savstarpējais pievilk�anās spēks tre�ajam no malas gan var likties mistisks. Bet ja nu tā ir patiesība?

Varbūt Kerija Bēr�a varēja to uzzināt un tad draudēt Merionai vai Ingremam nodot tos atklā�tībai?

Pieņemsim, ka viņa ir runājusi ar Merionu un tā viņai iedevusi naudu, lai klusētu. Un neko nav teikusi Ingremam, baidoties, ka viņ� varētu būt nesavaldīgs. Tad Kerija, iespējams, kļuvusi alka�tīga un, kad Meriona nav spējusi paaugstināt maksājuma summu, nolēmusi ķerties pie Ingrema. Varbūt viņa to ir darījusi iepriek�ējā vakarā, uz�glūnot Ingremam pie viņa mājas. Un, kā jau Tenets �ovakar bija redzējis, Ingrems bija straujas dabas. Viņ� varēja �antā�istei iegāzt un tad jau ir bijis spiests, lai nenāktu atklātībā, viņu�

Pāri debesīm nozibēja ko�a �autra un tad pazu�da kā nebijusi. Krīto�a zvaigzne! Nekad agrāk Tenets to nebija redzējis. Viņ� samirk�ķināja acis, un koncentrētība pazuda. Tenets centās atsaukt at�miņā ar �o parādību saistītos ticējumus. Ja izsaka vēlē�anos, vai tā piepildās? Vai ari krīto�ā zvaig�zne ziņoja par kāda nāvi?

Viņ� nepacietīgi pakratīja galvu. Ko gan viņ� te dara baznīcas zvanu skaņās un krīto�u zvaig�ņu gaismā! Viņam jāatrod kāds pavediens, inspek�tors sevi uzmundrināja, iedams pāri ceļam Gemblu mājiņas virzienā. Jāpārbauda �ī versija par Ingremu un Merionu Pitmenu. Bet kā to izdarīt, ne�radot baumas, kas var izrādīties pilnīgi aplamas? Viņam jāatrod kāds, ar ko varētu atļauties izrunāties pilnīgi atklāti.

Un likās, ka tie�i �ajā brīdī liktenis beidzot ir nolēmis sniegt tie�i to, ko viņam vajadzēja. Tenets pamanīja, ka apmēram desmit jardus pa kreisi no viņa kāds �ķērso ceļu. Lai cik arī blāva bija gais�ma, viņ� ievēroja, ka stāvam mugurā ir gar� tērps, sniedzoties līdz pat potītēm. Cilvēks mērķtiecīgi gāja uz mācītājmājas vārtiņiem, atvēra tos, un tajā pa�ā mirklī Tenets saprata, ka garais tērps ir sutana.

-��� Atvainojiet�

Cilvēks pagriezās un gaidīja Tenetu tuvojamies.

-Jā?

-��� Mēs agrāk neesam tiku�ies, mister�

-��� Enerbijs.

-������� �mister Enerbij. Inspektors Tenets no Starrendenas kriminālizmeklē�anas nodaļas.

-������ Protams. Nabaga mis Bēr�a. �ausmīgs noti�kums�

Tenets sajuta, ka spie� siltu, spēcīgu roku.

-������ Ir kāds delikāts jautājums, un es būtu ļoti pateicīgs, ja jūs man palīdzētu, mister Enerbij.

-��� Protams. Iesim ta�u iek�ā.

Tenets sekoja garajam stāvam viļņojo�ajā sutanā. Pie nelielā lieveņa gaisma bija atstāta ieslēg�ta, un, kad abi bija tur nonāku�i, misters Enerbijs apstājās un kaut ko pacēla. Ārdurvis, kā Tenets nosodo�i atzīmēja, nebija aizslēgtas tās nebija pat aizbultētas, jo vikārs, pirms parādīja ceļu, atvēra tās ar kāju.

-���� Iesim virtuvē, teica Enerbijs, tur būs siltāk.

Viņam bija taisnība. Virtuve bija ko�a, moder�na, labi iekārtota. No Riebēna plīts plūda omulīgs siltums. Tenets pat nebija pamanījis, cik ir nosalis, stāvot pie Ingremu vārtiņiem, un nu, izstiepis rokas pret siltumu, gāja plīts virzienā.

-��� Mani baznīcēni ir pārliecināti ja atstās mani likteņa varā, es nomir�u badā, teica Enerbijs, rūpīgi novietodams uz galda priek�metu, ko bija pacēlis uz lieveņa. Tagad Tenets redzēja, ka tas ir liels māla trauks. Enerbijam tātad jābūt vai nu vec�puisim, vai atraitnim. Neprecējies mācītājs, bez �aubām, bija bezgalīgu rūpju objekts, viņ� atradās romantiskas un māti�ķas uzmanības centrā, kas varēja nākt no kādas neprecētas draudzes sievietes.

-��� Lūdzu, sēdieties, inspektor, teica Enerbijs, novilkdams sutanu un pārmezdams to pār krēsla atzveltni.

Viņi nosēdās viens otram pretim pie galdiņa.

-��� Tā, teica vikārs. Kā es varu jums palī�dzēt?

Pirms sarunas Tenets bija rūpīgi vērojis viņu, jo ari mācītāji galu galā ir tikai cilvēki, un, lai gan konfidencialitāte tiek uzskatīta par viņu stiprāko īpa�ību, inspektors tomēr gribēja būt piesardzīgs.

Viņam patika tas, ko viņ� redzēja. Enerbijs nebija skaistulis �ā vārda vispārpieņemtajā nozīmē, bet viņa sejas līnijās bija jūtams spēks. Stiprais �oklis un nosvērtās pelēkās acis modināja paļāvību. Varēja just, �eit sē� vīrs, kur� uzklausīs un sapratīs bez tiesā�anas, cilvēks, kur� pats ir cietis. Viņam varēja būt mazliet pāri piecdesmit.

-��� Kā jau teicu, jautājums ir visai delikāts. Tie�i tāpēc es gribēju runāt ar kādu, kam var uzticēties.

-���� Neuztraucieties, inspektor! Es protu turēt mēli aiz zobiem, varat būt dro�s. Viņa smaids liecināja, ka ir sapratis mājienu.

-��� Kā jūs varat iedomāties, �āda veida izmek�lē�anā tiek pārbaudītas visāda veida baumas, un skaidrs, ka kādam pa tām jārokas. Viena, kas mani pa�laik interesē, attiecas uz mis Pitmenu un misteru Ingremu.

Vikāra reakcija bija interesanta. Bija redzams, ka viņ� ir pārsteigts, un viņa vaigs viegli iekrāso�jās. Tomēr balss skanēja mierīgi. Vai jūs domā�jat, ka viņi jūt simpātijas viens pret otru?

-��� Kaut ko tādu es esmu dzirdējis.

Enerbijs viegli iesmējās. Absolūtas muļķī�bas. Varat būt pilnīgi dro�s, inspektor.

-��� Jūs esat pārliecināts?

-���� Pilnīgi, pilnīgi pārliecināts. Varu dot jums savu vārdu. Es varu iedomāties, kur��

-��� Tam patie�ām nav nekādas nozīmes, teica Tenets. Vismaz, ja jūs esat pārliecināts. Un es nedomāju, ka iejauktā persona taisās tās izplatīt tālāk, tā ka�

-��� Es ari ceru, ka ne. Ja tur būtu kaut daļa tais�nības, es noteikti būtu kaut ko dzirdējis. Esmu pārliecināts par to. Skumji, bet ļaudis vienmēr cen�as man pateikt, ja kāds no draudzes tiek turēts aizdomās par sānsoļiem.

-��� Labi, teica Tenets. Esmu glu�i priecīgs to dzirdēt. Un, kamēr vēl esmu �eit� zinu, ka vakar vakarā bija baznīcas padomes sēde. Vai jūs neiedotu man padomes locekļu sarakstu?

-����� Protams. Enerbijs piecēlās, izgāja no vir�tuves un pēc brī�a atgriezās ar papīra lapu. Lūdzu, te ir pilns padomes locekļu saraksts, un esmu izsvītrojis tos, kas vakar nevarēja atnākt.

Tenets apskatīja sarakstu. Viņ� ievēroja, ka Selbija uzvārdam pāri bija viegla svītra.

-��� Paldies, inspektors teica un piecēlās.

-����� Man jāatzīstas, teica Enerbijs, atvērdams durvis un pavadīdams Tenetu cauri priek�telpai, ka esmu galīgā neziņā, domājot par to, kas gan zem �īs saules būtu gribējis nogalināt tādu nekaitīgu būtni kā mis Bēr�a.

-��� Jūs viņu labi pazināt?

-����� Nē, ne visai. Viņa nenāca bie�i baznīcā, lai gan vienmēr bija manā tuvumā. Es viņu redzēju reizi nedēļā, kad tā uzkopa baznīcu, un, ziniet, mēs �ad un tad mazliet papļāpājām.

-����� Reizi nedēļā, jūs teicāt? Teneta roka ap�stājās uz ārdurvju malas.

-��� Jā. Vina vienmēr nāca otrdienās.

�

-���� Tikai otrdienās? Tenets gribēja būt pilnīgi pārliecināts.

-��� Jā. Kas noticis?

-��� Man lika saprast, Tenets uzmanīgi izrunāja vārdus, ka viņa uzkopusi baznīcu divas reizes nedēļā.

-��� Jā, bet tikai kādu laiku, atbildēja Enerbijs. Bet, ļaujiet man atcerēties, pirms kādiem trijiem gadiem mums radās naudas grūtības, un pārgājām uz vienu reizi nedēļā.

Interesanti, domāja Tenets, otru reizi ejot uz Gemblu māju. Misis Bēr�a tā bija apgalvojusi. Ar ko Kerija varēja nodarboties ceturtdienas vakaros, ja ne ar nevainīgu baznīcas grīdas bēr�anu?

Lai kas ari tas bija, viņa acīmredzot negribēja, lai māte par to zinātu.

Kad Tenets pieklauvēja pie tre�ā numura durvīm, tās atvēra meitene. Viņai varēja būt kādi divdesmit gadi. D�insu bikses un maisveidīgais mohēras svīteris piestāvēja tās zēniskajam izskatam akurāti vaibsti, ass zods un mirdzo�i, tum�i, īsi mati.

Viņa ieveda Tenetu viesistabā. Te valdīja sil�tums, krāsainība un troksnis. Gāzes kamīns bija sakarsējis telpu tā, ka elpa rāvās ciet. Ko�i zaļā paklāja krāsa kontrastēja ar oran�u, trīsdaļīgu sek�ciju, un televizors skanēja vairākus decibelus virs labsajūtas robe�as. Istabā bija vēl divi pilnīga sieviete vidējos gados, viņa cepināja pēdas pie kamīna, un izskatīgs jauneklis, mazliet vecāks par meiteni, kas atvēra durvis.

-���� Mamm, inspektors, meitenei nācās kliegt, lai televizora troksnī sadzirdētu savu balsi.

-���� Ā? pret inspektoru pagriezās sievietes ap�mulsusi, nogurusi seja.

-��� Par� tu jau zini, teica meitene, par viņu, mis Bēr�u.

Sievietes sejā parādījās apjauta, un tūlīt pat viņa mēģināja piecelties. Kris, izslēdz to, Dieva dēļ,

-���� viņa teica jaunajam cilvēkam, pamājot ar roku uz televizora pusi. Mēs tik tikko varam viens otru sadzirdēt. Lūdzu, sēdieties, inspektor.

Velsie�i, nosprieda Tenets, un, apskatot sievieti rūpīgāk, varēja pamanīt* ķeltiem raksturīgās iezīmes: mazs augums, bāla āda, tum�i mati un acis, un tas viss bija reproducējies viņas meitā. Toties dēls bija at�ķirīga tipa; plecīgs gan, bet daudz gai�ākiem matiem un gai�i brūnām acīm. Bez �aubām, atsities tēvā. Tenets neuztraucās, ka Gembla nav �eit. Lainhems pēcpusdienā bija sazi�nājies ar fabriku un dro�i noskaidrojis, ka Gembls strādājis tie�i tajā laikā, kad Kerijai situsi viņas liktenīgā stunda.

-���� �ausmīgs notikums, iesāka misis Gembla.

-���� �ausmīgs. Es gandrīz neticēju savām ausīm, kad par to izdzirdēju.

-��� Kur jūs to dzirdējāt?

-���� Autobusā. Braucot no darba. Autobuss bija pilns. Runāja, ka no�ņaugta pati savā dārzā.

Lai gan Gembli dzīvoja blakus Bēr�iem, Tenets nojauta, ka viņi ļoti maz ko zina par traģēdiju. Kad sacēla trauksmi, misis Gembla un viņas dēls jau bija devu�ies uz darbu. Misters Gembls visu satricinājumu bija nogulējis, un pat D�enija Gembla, kas bija palīdzējusi misis Bēr�ai, nebija pār�liecināta par vēlāk notiku�ā detaļām, jo viņai bija jādodas uz darbu, tādēļ visas rūpes nācās nodot Merionai Pitmenai.

-��� Tā glu�i nebija, iebilda Tenets. �ādos gadījumos nevar ticēt visam, ko dzird. Un viņ� sāka stāstīt.

Galu galā, cilvēkiem, kas dzīvoju�i kaimiņos upurim, tāpat kā visiem pārējiem, ir tiesības zināt notiku�ā faktus. Tā vai tā tos kādreiz nodos atklā�tībai.

-��� Patiesībā viņai kāds iesita pa galvu, nosmacē�ja un tad noslēpa līķi otrā numura dārza tualetē.

-��� Ārprāts,, misis Gembla ievilka elpu. Vai t'to dzirdējāt D�en, Kri�? �ausmīgi.

Tenets redzēja, ka viņa ir patiesā �okā. Par to nebija �aubu.

-��� Cikos tas notika? viņa jautāja.

Tenets pastāstīja.

-���� Starp pusdesmitiem un vienpadsmitiem, atkārtoja misis Gembla. � Bet� bet mēs bij' te, vai ne, D�en? Un padomā tik, tie�i blakus durvīs? Viņa nodrebēja un satvēra meitas roku.

-��� Jūs sakāt, ka bijāt mājās? Visi?

-������������ Nu, mans vecītis bija darbā, protams. Viņ� aizgāja kādas piecpadsmit pāri septiņiem. Viņ�, ziniet, ir nakts maiņā. Un Kriss bija uz kino. Cikos tu aizgāji, Kris?

-������������ Paspēju uz ceturksni pirms septiņiem, pir�mo reizi ierunājās dēls.

-��� Un pārbraucāt�? jautāja Tenets.

-��� Ar to piecas pāri pusdesmitiem.

-��� Diezgan agri, ja bijāt kinoteātri.

-������������ Nav ta�u izvēles, Kriss Gembls sadrūma. Tas ir pēdējais autobuss no Starrendenas, ja ne�grib nākt kājām. �is acīmredzot bija sasāpējis jautājums.

-����������� Dēls krāj priek� ma�īnas, ar lepnumu pazi�ņoja misis Gembla. Garā�ā viņi meklē kādu priek� Kri�a.

-��� Garā�ā?

-������������ Tur viņ� strādā. Dēls ir mehāniķis, vai ne, mīļumiņ? Bet viņ� negrib vecu krāmu, jo gaida, kamēr parādīsies patie�ām laba.

-������������ O, mammu, norūca zēns. Viņ� izskatījās samulsis. Inspektors negrib klausīties par ma�ī�nām.

-��� Man gan �ķiet, ka tāds puisis vairāk vēlētos motociklu, teica Tenets.

-��� Tur jau tēvs, steidzīgi iejaucās misis Gembla, jo zēns jau bija pavēris muti, lai atbildētu. Tie ir bīstami�

-��� Tomēr� iebilda Tenets. Jaunekļi divdes�mit viena gada vecumā parasti neatsakās no tā, ko vēlas, tikai tāpēc, ka tēvi to neatbalsta.

-����� Nav nekādas izvēles, ziniet, rūgti paskaid�roja Kriss. Nav, ja es gribu ari turpmāk dzīvot �eit. Un cik man paliktu no manas kabatas nau�das, ja vēl būtu jāmaksā par gultas vietu?

Tenets redzēja, ka nezinot ir pieskāries senam strīdus ābolam� Tomēr, viņ� steidzās pa�jautāt, pirms Kriss un māte nav uzsāku�i ķildu ar pilniem apgriezieniem. Jūs sakāt, ka paspējāt uz deviņiem trīsdesmit piecām?

-Jā.

-��� Cikos tas iebrauc Netltonā?

-��� Apmēram bez piecām desmitos.

-��� Labi, teica Tenets.

-��� Tagad klausieties, Kris, slepkavība, kā jau teicu, notika starp deviņiem trīsdesmit un vien�padsmitiem vakar vakarā, tātad ir pilnīgi iespē�jams, ka jūs esat redzējis vai dzirdējis kaut ko mums noderīgu. Vai jūs varētu ļoti rūpīgi mēģināt atcerēties un pastāstīt man, ko tie�i jūs redzējāt un dzirdējāt pa ceļam no autobusa pieturas starp citu, kur tā atrodas?

-��� Pretī pastam, teica misis Gembla. Vai ar tevi viss kārtībā, Kris?

Viņ� ignorēja mātes jautājumu. Tenets �aubījās, vai zēns vispār to ir dzirdējis. Viņa acis kļuva blā�vas, un no koncentrē�anās tas saliecās uz priek�u. Visi ar cerībām gaidīja.

-�� Nav jēgas. Es neko nevaru atcerēties, Kriss beidzot teica.

-��� Sāciet no autobusa, pamācīja Tenets. Vai tajā bija daudz netltonie�u?

-��� Da�i.

-��� Vēl kāds no �ī pilsētiņas gala?

Kriss vilcinājās. Viņa māsa, kas sēdēja uz misis Gemblas krēsla roktura, sāka nemierīgi grozīties.

-��� Liekas, ka ne, zēns atbildēja.

-���� Bet jūs neesat dro�s? Tenets bija pārlie�cināts, ka Kriss melo. Bet kāpēc?

-��� Es jau teicu. Liekas, ka ne. Viņ� izvairījās no Teneta skatiena.

Misis Gembla pavēra muti, bet, kad Tenets gaido�i paskatījās uz viņu, atkal aizvēra.

-��� Ja autobusā bija tikai da�i netltonie�i, jautā�ja Tenets, jums noteikti vajadzētu atcerēties, vai kāds nebija no �ī pilsētiņas gala.

-��� Es tie�ām tam nepievērsu nekādu uzmanību.

Tenets nolēma, ka pa�reiz nav vērts kustināt �o

jautājumu. Varbūt, ka būtu laba doma piekļūt zēna mātei vai māsai, kad viņ� nebūs klāt. Pēc skata li�kās, ka viņas abas zina, kas tur slēpjas. Un, lai kas tas arī būtu, Tenets juta visi tiīs Gembli uzskata, ka viņa izmeklē�anai tas nav nepiecie�ams.

-��� Vai pa ceļam uz mājām jūs kādu redzējāt?

Kriss domāja. Da�as ma�īnas bij' baznīcas

priek�ā, viņ� gribēja palīdzēt.

-��� Vai pazināt kādu no tām?

-��� Mistera Vellija Rover trīs tūksto�i pieci simti, mistera Mārtiņa jaunais Range Rover, misis Dobsonas Mini, mistera Pārsona vecais Cortina� liekas, ka viss.

Skaidrs, Tenets padevās. Jaunais mehāniķis labāk atcerējās ma�īnas nekā cilvēkus.

-��� Mācītāja mājā notika baznīcas padomes sēde, viņ� teica. Vai neredzējāt kādu nākam ārā?

Kriss papurināja galvu. Mācītāja māja bija gai�a. To es ievēroju. Bet nevienu neredzēju.

-��� Pa kurām durvīm jūs nākat mājās pa priek��ējām vai aizmugures?

-���� Pa aizmugures dienā, pa priek�ējām vakaros. Tad aizmugures durvis ir noslēgtas, un man ir sava priek�ējo durvju atslēga.

�ēl, domāja Tenets.

-���� Tagad paprātojiet rūpīgi! Kad vakar vakarā gājāt pa ietvi pie ieejas, varbūt redzējāt vai dzirdē�jāt kaut ko. Kaut ko vispār?

Bija skaidrs, ka visi trīs ģimenes locekļi apzi�nās �ī jautājuma svarīgumu. Kriss dedzīgi sarauca pieri. Māte iekoda zobus apak�ējā lūpā un saspringti vēroja viņu, bet māsa pacēla brīvo roku pie mutes un sāka kodīt rādītājpirkstu.

-��� Es nezinu, Kriss beidzot novilka. Ar vienu roku viņ� izbrauca cauri matiem. Man bija sajū�ta, ka tur kaut kas ir, bet�

Trīs cilvēki, līdz pēdējai iespējai sakoncentrē�ju�ies, vēroja viņu. Pēk�ņi viņ� uzsita knipi, lik�dams visiem pielēkt kājās.

-��� Atcerējos, viņ� iesaucās. Piektajā numurā bija mis Koksa. Viņa sauca kaķi.

Vil�anās sajūta istabā bija pilnīgi taustāma.

-��� Jūs viņu redzējāt? jautāja Tenets.

Kriss papurināja galvu. Tikai dzirdēju. No�teikti bija aizmugures dārzā.

-��� Un neko vairāk?

-��� Nē. �ēl.

Tenets pievērsa uzmanību abām sievietēm.

-��� Kā ar jums, misis Gembla un D�enija? Viņas saskatījās, bet tie nebija sazvērnieciski

skatieni.

-��� Visu vakaru nebij', vai ne, mamm? D�enija pirmo reizi iejaucās sarunā.

-���� Liekas, ka kaste bij' ieslēgta, teica misis Gembla.

-���� Visu vakaru?

Kā divas uzvelkamas lelles viņas vienlaicīgi pamāja

-��� Gāja laba filma, paskaidroja D�enija.

-���� No vecajām, papildināja māte. "Kam skanēs zvans!" Nebeidzās līdz vienpadsmitiem. Kriss ari skatījās, kad pārnāca.

-���� Neviena no jums kaut kāda iemesla dēļ neuzgāja aug�ā un nepaskatījās pa logu? Visai stulbs jautājums, nodomāja Tenets. Viņam svarigajā laikā bija tum�s kā peklē.

-��� Ateja ir lejā, stīvi atbildēja misis Gembla.

-��� Nu, domāju, ka pagaidām tas ir viss. Paldies. Man nav jums jāstāsta, ka rūpīgi jānoslēdz durvis� nobeidza Tenets.

Izejot ārā, naktī, viņam aiz muguras atkal taurē�ja televizors. Baznīcas zvani tagad klusēja, un tikai tad, kad inspektors sasniedza ceļu, tie no jau�na nodunēja.

Kas vēl no �ī pilsētiņas gala ir braucis auto�busā, domāja Tenets. Un kāpēc Kri�am Gemblam vajadzēja to slēpt? Teneta solis sagrīļojās, kad viņam prātā ienāca iespējamā atbilde. Selbiju meitene! Misis Selbija ta�u stāstīja, ka viņas meita kopā ar skolas draugiem pavadījusi vakaru Starrendenā un pārbraukusi mājās tie�i pirms desmi�tiem. Tātad, ja vien meita nav lietojusi misis Selbijas ma�īnu, ja mātei vispār tāda ir un meita prot to vadīt, tad viņai vajadzēja braukt ar to pa�u auto�busu, kurā brauca Kriss Gembls. Un, ja tā, tad no Kri�a meliem veidojās interesanta versija. Iespē�jams, ka viņ� un Selbiju meitene ir biju�i kopā� un vīrs majors Selbijs ar savu stāvokli un amatu varēja to neatbalstīt.

Tenets uzbudinājumā noklik�ķināja mēli. Tāda bija policijas darba nelaime. Cilvēki meloja, nestāstīja visu līdz galam, izvairījās nevietā, baidoties, domājams, ka viņu mazie noslēpumi kļūs zināmi atklātībai. Problēma bija mēģināt at�ķirt, kuri meli vai izvairī�anās ir būtiski izmek�lē�anai un kuri ne, un vienmēr tā bija nervozējo�a laika tērē�ana.

Gaisma no mazās laternas Pitmenu mājas priek�ā neiespiedās blīvajā krūmājā Selbiju dārzā, un arī iebrauktuves līkuma priek�ējā daļa grima tumsā. Tomēr kaut kāda gaisma spīdēja. Kad viņ� nokļuva aiz līkuma, bija redzama ieslēgta lampa pie centrālās ieejas, varbūt gaidot viņa apciemoju�mu. Pēc pieklauvē�anas durvis atvērās gandrīz nekavējoties.

-��� Inspektors�?

-��� Pareizi, Tenets. Mis Selbija?

Viņa pamāja un atkāpās. Nāciet iek�ā!

Tie�ām jauka meitene, nodomāja Tenets, pagara auguma un slaida. Viņas nemāksloto eleganci pastiprināja cie�i pieguļo�as d�insu bikses un kruzuļota blūzīte. Tas viss piesaistīja aci. īsta angļu skaistule gai�a sejas āda, acis vasaras debesu krāsā, gari, gai�i un zīdaini mati.

-��� �eit, lūdzu, viņa teica, tētis jūs gaida.

Majors Selbijs bija ieņēmis vietu viesistabas

kamīna priek�ā rokas saņēmis aiz muguras, kā�jas plati ieplestas. Kamīnā sprak�ķēja gai�as lies�mas. Viņ� bija īsāks par Tenetu un vājāku miesas būvi, bet atstāja pātagas spēka iespaidu. Ģērbies Selbijs bija dārgā, labi pa�ūtā tvīda uzvalkā zāles zaļā krāsā, rūtainā kreklā un kurpēs, kas spīdēja kā nogatavojies kastanis. Iespējams, ka ieņema�mais postenis darīja viņa izskatu izaicino�āku, nekā viņ� patiesībā bija, jo viņa smaids likās pietieko�i laipns.

-O, inspektors�?

-��� Tenets.

-���� Inspektors Tenets. Protams, protams. Sēdie�ties, lūdzu�

Abi vīri sarokojās, un Tenets paklausīja. Tomēr viņ� jutās mazliet sakaitināts, redzot, ka Selbijs pats neapsē�as, bet atgrie�as savā oriģinālajā pozā kamīna priek�ā, tādējādi nodro�inādams sev zinā�mu psiholoģisku priek�rocību.

-��� Dzersiet, inspektor? Baidos, ka varu piedāvāt tikai ko visai vieglu. Mēs dzeram vienīgi tēju. Tā�tad tēju vai kafiju�?

-��� Paldies, nē.

Selbija meita kavējās pie durvīm. Tēvs ar ska�tienu raidīja viņu projām.

-������ Vienu mirkli, mis Selbija, ja jūs neiebilstat, Tenets paspēja viņu aizkavēt.

Viņa svārstījās. Skaidrs, ka viņu rāva uz pu�sēm Teneta lūgums un tēva vārdos neizteiktā pavēle. Selbijs sarauca pieri.

-��� Es neredzu� viņ� iesāka.

-������ Kā es saprotu, mis Selbija vakar vakarā pār�brauca no Starrendenas ar autobusu deviņos trīs�desmit piecās, teica Tenets.

-������� Es tā7 ceru, iejaucās Selbijs. Bet kas tie�i�

Tenets ievilka elpu. Skaidrs, ka būs jācīnās par katru informācijas kripatu, ko viņa varētu sniegt.

-������ Lūdzu, major, Tenets bija laipns. Viņ� atkal pagriezās pret meiteni.

Viņa mirkli svārstījās un, redzot, ka tēvs neie�bilst, atbildēja: Jā. Pareizi.

Tenets jau bija izlēmis nekompromitēt meiteni tēva priek�ā. Katrā ziņā, ja viņa un jaunais Kriss Gembls ir biju�i kopā, tā nav Teneta darī�ana, tāpēc viņ� tikai pajautāja: Vai jūs nepateiktu, vai pa ceļam no autobusa pieturas nebija redzams vai dzirdams kaut kas aizdomīgs? Precīzāk baznīcas koted�u rajonā?

Viņam likās, ka meitenes acīs, pirms viņa at�bildēja, pazibēja atvieglojuma sajūta.

-��� Esmu jau par to domājusi. Mamma teica, ka tas jūs interesēs. Un tomēr liekas, ka neko tādu nepamanīju. Baznīcas priek�ā bija da�as ma�īnas, tas arī viss.

-���� Baznīcas padomes sēde bija vakar vakarā. Majors Selbijs bija aizkaitināts. Un tagad, ja jūs esat beigu�i ar Sjuzannu, man �ķiet, ka viņai jāiet mācīties.

Tenetam nebija izvēles, nācās ļaut meitenei iet. Tomēr pie sevis viņ� nolēma satikt Sjuzannu vienatnē. Viņa likās gudra, inteliģenta meitene, bet nebija jēgas censties panākt brīvu sarunu tēva klātbūtnē. Visu uzmanību Tenets pievērsa vīram, kas stāvēja viņa priek�ā.

Tagad, kad meita bija aizgājusi, majors likās maz�liet atslābinājies. Viņ� pagriezās, pacēla biguli un pabikstīja kamīnā malku. Liesmas iekvēlojās ko�āk.

-���� Vai misis Selbija jūtas labi? Tenets bija pārsteigts pats par savu jautājumu. Viņ� nebija gribējis to uzdot uzgrieztai mugurai, bet, ja nu tā iznācis� viņ�, liekas, pats nevēloties, bija aiz�skāris vārīgu punktu. Par to liecināja majora uz mirkli �aubās sastingusi roka un viegli saspringtā mugura, kad viņ� noliecās, lai pārvietotu biguli.

-���� Esmu mazliet noguris, tas arī viss, teica Selbijs un pagriezās pret Tenetu. Skaidrs, ka arī viņai diena bija saspringta. Sieva glu�i labi pazina mis Bēr�u Keriju, kā mēs viņu saucām.

-��� Vai viņa jau ilgi strādāja pie jums?

-���� Kop� mēs pirms kādiem pieciem gadiem ie�radāmies �eit. Beidzot Selbijs bija pietiekami at�slābinājies, lai apsēstos.

-��� Vai viņas labi sadzīvoja?

Majors cie�i paskatījās viņā.

-���� Tā varētu būt. Sī sieviete, viņa skatiens pauda, nenāca �eit, lai "sadzīvotu" ar viņa sievu, bet lai strādātu.

-��� Kāda jums viņa likās?

Selbijs domāja. Man ar viņu patiesībā bija maz darī�anu. Viņa parasti strādāja �eit tad, kad es nebiju mājās. Pa dienu, protams.

-���� Bet jums pa �iem gadiem vajadzēja kaut ko ievērot, izveidot kādu priek�statu par viņu.

Majors pavicināja roku.

-��� Mis Bēr�a bija klusa kā pelīte. Glu�i labi iz�darīja to, par ko viņai maksāja, es domāju, bet par sevi nekad neko nerunāja.

-���� Vakar jūs pārbraucāt mājās, liekas, tūlīt pēc desmitiem, Tenets mainīja tēmu.

-���� Esmu pārliecināts, ka mana sieva jau jums to ir pastāstījusi. Jā.

-��� Un vai jūs gadījumā�

-��� Neredzēju vai nedzirdēju kaut ko aizdomīgu? Nē. Klausieties, inspektor, noguris pēc ilgā ceļa, es biju priecīgs, ka esmu nokļuvis mājās, tāpēc noliku ma�īnu garā�ā un nācu iek�ā. Ceļ� no mā�jas nav redzams, kā jūs, bez �aubām, ievērojāt. Pie tam es gāju pa virtuves durvīm, jo tās ir tuvāk garā�ai.

Nav jēgas turpināt, nodomāja Tenets. Viņ� pateicās majoram un devās projām.

Pusceļā uz Starrendenu inspektors pēk�ņi atcerējās naudu zem Kerijas matra�a. Patie�ām, to nevarēja tur atstāt visu nakti. Viņ� izskatītos pēc idiota, ja gadījumā naudu nozagtu. Lādēdamies tas trijos paņēmienos apgriezās uz tuksnesīgā ceļa un vēlreiz devās uz Netltonu.

Bija bez ceturk�ņa desmit. Tre�ā un piektā nu�mura pirmajos stāvos vēl dega gaisma. Tenets ar sve�o atslēgu grābstījās gar ceturtā numura atslē�gas caurumu un tad iegāja mazajā dzīvojamajā istabā, aizverot aiz sevis ārdurvis un taustoties gar sienu pēc slēd�a. Viņ� to neatrada. Varbūt tas bija pie istabas tālākās sienas blakus virtuves durvīm? Istabā dvakoja pēc pelējuma. Tās apdzīvotāji jau ilgāku laiku bija projām, un kādu brīdi to neviens netika atvēris. �eit ne�aubīgi varēja just slimības un vecuma smārdu, kam pāri klājās vāja zāļu smar�a, atsaucot atmiņā slimnīcas koridorus.

Kad Tenets atrada slēdzi un ieslēdza gaismu, istabas drūmums atgrūda viņu no jauna. Lampa virs galvas, iesprostota �ejienes drūmajās ēnās, bija pārāk tum�a un nomāca istabas jau tā nabadzīgās krāsas. Tenets negribēja vilcināties un tāpēc atgrūda durvis uz vecās sievietes guļamistabu. Viņam pietika ar gaismu no dzīvo�jamās istabas, lai atrastu kāpņu telpas slēdzi.

Uzkāpis Kerijas istabā, viņ� atvilka matraci un vēlreiz ātri pārskaitīja bankno�u paciņas. Tur bija divdesmit. Tenets sāka stūķēt paciņas sava lietus mēteļa kabatās, bet tad viņa kustības palēninājās.

Viņam radās sajūta, ka vēl kaut kas nav izdarīts. Pabeidzis darboties ap mārciņām, viņ� tomēr vil�cinājās, lūkodamies apkārt un cenzdamies noķert sava nemiera cēloni. Bet nekas neiznāca. Galva bija pilnīgi tuk�a.

Un, ak, Dievs, viņ� bija noguris. Diena bijusi gara. Ne tik gara kā daudzas citas, bet tomēr pietieko�i. Lietas izmeklē�anas sākums vienmēr prasīja tik daudz, un vēl bija daudz darāmā, pirms viņ� būs brīvs un varēs braukt mājās. Vēl va�jadzēja pārskaitīt naudu, piereģistrēt to un ielikt seifā. Tad jāuzraksta pārskats par �īsdienas liecībām. No agrākās pieredzes Tenets zināja ja kaut ko no tā visa atliks, darbi sāks krāties nepieveicamā daudzumā un ar neticamu ātrumu. Bez tam, lai cik arī kaitino�s bija darbs pie pa�pīriem, tas bie�i vien, izlikts melns uz balta, palīdzēja izprast notiku�o. Rakstī�ana piespieda pārvērtēt uzzināto, noskaidrot iespaidus un būt objektīvam pret notieko�o.

Viņ� vēlreiz apskatīja mazo, drūmo istabiņu un pakratīja galvu. Varbūt, ja pārstātu domāt, tad �aubu, no kurām nevarēja tikt vaļā, netveramais iemesls uzpeldētu pats no sevis.

Tomēr doma stūrgalvīgi neatkāpās. Bija viens naktī, kad viņ� iegāja gultā, bet skaidrībai tas nebija tuvojies ne par mata tiesu.

Vēl būdams pie apziņas, Tenets centās at�slābināties, iztuk�ot prātu no dienā radītajiem ie�spaidiem. Bet tas bija neiespējami, un bezgalīgi, kā apsēsts viņ� domās izstaigāja dienas soļus, atkal atsaucot atmiņā sarunu juceklīgos fragmen�tus.

Tie�i pirms aizmig�anas pilnīgi nevietā cauri apziņai uzpeldēja divas rindas no Bleika dzejoļa: "Tīģeri! Kā deg tavs skats Biezoknī, kad satumst nakts�"

Kad nākamajā rītā Tenets ieradās birojā, Lainhems jau strādāja.

-����� Dekorē�anu pabeidzāt? jautāja Tenets, pirms pakār�anas nopurinādams lietus mēteli. Pa nakti debesīs bija savilku�ies mākoņi, un rīts uzausa pelēki nomāco�s. Brāzmainais marta vēj� bija atnesis periodiskas lietus gāzes.

-��� Jā, paldies, katrā ziņā lielāko daļu.

-���� Interesanti? Tenets pamāja uz pārskatu, ko Lainhems bija lasījis.

-��� Patoloģiskais slēdziens. Viņ� pasniedza pa�pīru.

-���� Doktoram Mellerdam, kā vienmēr, bijusi taisnība. Viņai iesists pa galvu, un tad nosmacēta.

Tenets ātri pārskatīja slēdzienu un tad, vēlreiz pārdomādams, izlasīja atsevi�ķas rindkopas.

-���� Jā, viņ� ir bijis precīzs, vai ne? Nāves cēlo� nis: elpo�anas pārtrauk�ana. Tātad sitiens pa galvu, kā es saprotu, ir viņu tikai apdullinājis.

-���� Taisnība, atskanēja Mellerda balss. Tenetam runājot, viņ� bija nemanāmi ienācis kabinetā. -Tas noteikti nav viņu nogalinājis.

-��� Un bijis lietots truls priek�mets.

-��� Jā. Bigulis, spieķis, gara caurule�

-���� Arnolds būvmeistars strādājot otrajā nu�murā, izmantoja vara caurules santehnikas darbos,

-��� ieminējās Lainhems.

-���� Es neticu, ka viņ� būtu kādu pametis zemē, apstrīdēja Tenets. Mūsu laikos tā ir vērtība. Bet, vienalga, pārbaudiet. Tā, viņ� domīgi turpināja,

-���� mis Bēr�u apdullināja ar ne pārāk spēcīgu si�tienu pa galvu un tad nosmacēja.

-���� Bet visai prasmīgi, jāatzīmē, teica Mellerds.

-��� Ar spilvenu, matraci�

-��� Tātad mājā? Lainhems iedegās.

-����� �mēteli, segu, guļammaisu, skaitīja tālāk Mellerds.

Tenets un Lainhems saviebās.

-����� Tas varēja notikt jebkur, secināja Te�nets.

-����� Un nav jāsē� �eit, neko nedarot. Mellerds piecēlās. Vajadzēja braukt uz slimnīcu jau pirms pusstundas.

Pie durvīm viņ� apstājās un pāri savām pusmē�ness brillēm pēto�i palūkojās uz Lainhemu.

-���� Jūs izskatāties tā, it kā jums nenāktu par slik�tu labs naktsmiegs. Krājiet spēkus sestdienai, un ar grēcīgu smaidu aizgāja, atstādams Lainhemu, nosarku�u līdz ausīm.

Tenets asi paskatījās uz kolēģi. Mellerdam bija taisnība. Lainhems likās pilnīgi iztuk�ots. Zem acīm bija ēnas. Vaigu un �okļa noapaļotās līnijas kļuvu�as asākas, padarot viņu vecāku.

Tenets atvēra muti, lai sāktu runāt, bet Lain�hems pasteidzās pirmais.

-��� Uzzinājāt kaut ko interesantu vakar vakarā?

Ja Lainhems negrib runāt par savu personīgo

dzīvi, tā ir viņa darī�ana, nodomāja Tenets.

-��� Divi, trīs intriģējo�i jautājumi. Piemēram, ka Merionai Pitmenai ir romāns ar Dereku Ingremu.

-��� Un jūs domājat, ka tā taisnība?

Tenets papurināja galvu.

-��� Vismaz vikārs tā nedomā.

-���� Viņam vajadzētu zināt, jo viņ� dzīvo tie�i pretī.

-��� Tā ir. Tomēr domāju, ka �o ideju mums neva�jadzētu pilnīgi izmest no prāta.

-��� No kurienes tā nāk?

-���� No pa�as misis Ingremas. Nu, ne jau tie�i man. Kad vakar vakarā gāju pie viņiem, nejau�i noklausījos viņu sarunu. Logs bija vaļā.

-���� Dīvaini, cik bie�i greizsirdīgi cilvēki ir galīgi bez saprāta. Vai jūs redzējāt viņu?

-����� Misis Ingremu? Lainhems papurināja galvu.

-����� Viņa patie�ām ir personība. Uz to paska�toties, nevienam nekad nevarētu ienākt prātā, ka viņa varētu būt greizsirdīga. Un tomēr ir� kas no mūsu redzesviedokļa ir ļoti interesanti.

-��� Es gan nesaprotu, ko jūs ar to domājat, ser?

-���� Nu, labi, kas notiek, ja sieva apsūdz nevai�nīgu viru mīlas dēkā ar citu sievieti?

-��� Domāju, ka viņ� to noliedz.

-��� Jā, *bet vai viņa tam tic?

-��� Ja viņa ir no greizsirdīgajām, dro�i vien ne.

-��� Tad kas notiek? Iedomājieties sevi vīra vietā! Gadu pēc gada jūs nepatiesi apvaino. Sākumā jūs mīlat savu sievu, aizstāvat savu patiesību, bet jūs nogurstat, pierādot savu nevainību, protestējat pret visām �īm aizdomām. Taisno�anās, asaras, tra�i, doma, ka jūs pat nedrīkstat paskatīties uz sievieti, nemaz jau nerunājot par kāda vārda pār�mī�anu, lai tikai jūsu sieva neiedomātos, ka jūs tūlīt pat esat gatavs likties gultā ar �o sievieti�

-������������� Nezinu, teica Lainhems. Domāju, ja tas vilktos pārāk ilgi, man vienā bridi pietiktu un būtu jānolemj labi, ja jau tā, tad kaut kas jāizdara, par ko man pārmet�

-���� Tie�i tā, turpināja Tenets, un mums ir darī�ana ar neuzticīgu vīru, kur�, ja viņu liktu mierā, nekad nenoietu no ceļa. Viņa ir pagrūdusi vīru, saprotiet, un beigu beigās radījusi tie�i to situāciju, no kuras pati visu laiku baidījusies. Un tagad iedomājieties, ka tie�i �ajā brīdī iemaisās kā�da tre�ā persona�

Pēk�ņa sapratne atausa Lainhema acīs. Jūs domājat�

-��� Kerija. Jā.

-��� Ja viņa to ir atklājusi, Lainhems bija uzbu�dināts, un draudējusi izstāstīt misis Ingremai�

-���� Mums ir pamatots izskaidrojums �īm jauka�jām mārciņu paciņām.

-Jā�! Lainhems dziļi ievilka elpu.

Abi vīri kādu brīdi sēdēja klusumā, apdomājot teoriju, kura vismaz kaut cik saskanēja ar zināma�jiem faktiem. Slepkavības naktī Ingrems bija izgājis no mājas bez ceturk�ņa desmitos. Pieņe�mot, ka Kerija �anta�ēja viņu un vakarā bija norunājusi satikties un ka Ingrema ķīviņ� ar sievu ir izraisīts tī�i, lai noteiktajā laikā viņ� varētu iziet no mājas� iespējams, ka miss Bēr�a sarunas laikā ir pieprasījusi lielāku naudas summu� Ingremam bija pieticis laika iesist viņai un nosmacēt to, lai pēc tam noslēptu ārējā būdiņā un paspētu aiziet uz Arklu un ecē�ām. Saimnieks stāstīja, ka Ingrems ieradies ap desmitiem.

-��� Tā varētu būt, ser, teica Lainhems.

-����� Piekrītu. Un "varētu" ir īstais vārds. Es domāju, ka mums par to vajadzētu domāt bez aizspriedumiem. Ir viena lieta, ko es gribētu, lai jūs noskaidrojat vai Ingremam ir sieviete Starrendenā.

-���� Tātad jūs nedomājat, ka viņam ir romāns ar mis Pitmenu?

-����� Viņ� nav viņas tips, tāpat ari viņa priek� Ingrema. Es varu kļūdīties, bet man �ķiet, ka viņ� izpriecu meklētu tālāk no mājām. Kerija vienkār�i varēja par to uzzināt.

-���� Bet kā, ja tā sieviete dzīvo Starrendenā? Cik mums ir zināms, Kerija nekad nav izbraukusi no pilsētiņas. Pat iepirkties ne. Lai gan �ķiet, ka reizēm varēja gan.

-������������ Domāju, ka Kerija darīja vairāk, nekā likās no pirmā acu uzmetiena. Es aizmirsu pastāstīt, ka ir vēl kāda interesanta lieta, ko atklāju vakar vakarā, un Tenets informēja Lainhemu par saru�nu ar vikāru, par to, ko tas teicis par Keriju un baznīcas tīrī�anu. Tā ka, redziet, bija viens va�kars nedēļā, par kuru neviens, pat viņas māte, nezina, ko viņa darijusi. Viņa, protams, varēja to pavadīt turpat, pilsētiņā, un, ja tā, tas noteikti at�klāsies. Bet tikpat labi viņa varēja braukt uz Starrendenu. Uzziniet par autobusiem ceturtdienas vakaros! Varbūt varat sazināties ar �oferiem.

-��� Labi, labi, labi, Lainhems plati pasmaidīja.

-���� Jo labāk pa�ai. Priecājos, ka viņa vismaz pa�manījās apvest ap stūri to �ausmīgo veceni. Tad pēk�ņi Lainhema smaids izplēnēja un acis sadrūma.

Tenets, mirkli svārstījies, maigi pajautāja: Kas noticis, Maik? Protams, viņ� atkal varēja nojaust. Kerijas mātes pieminē�ana lika Lainhemam atcerēties viņa pa�a problēmas. Klausi�eties, Tenets teica, kad Lainhems savilka lūpas un pakratīja galvu. Es zinu, ka tā nav mana darī�ana, bet� atkal kaut kas ar māti, vai ne?

-���� Jā, uz Lainhemu bija �ēl skatīties. Viņai �orīt atkal nav labi, un�

-��� Jūs baidāties, ka atkal nāksies atlikt laulības. Pareizi?

Lainhems pamāja.

Tenets strauji piecēlās, piegāja pie loga un paskatījās ārā. Uz ielas bija tikai da�i cilvēki. Lija lietus. Nebūtu gan patīkami tagad atrasties Netltonā.

-����� Paklausieties, Tenets pagriezās. Varbūt man nav tiesību to teikt, bet, ja viņa atkal ir saslimusi, jums nāksies izlemt, ko darīt.

-���� Man ta�u nav nekādas izvēles. Tā ir, vai ne? Lainhema balss bija drūma. Pavirpinājis pirk�stos pildspalvu, viņ� tagad nikni burzīja dzē�lapu un tad aizmeta to projām.

-��� Patie�ām nav? Tenets mierīgi jautāja.

Lainhema galva krampjaini pacēlās.

-��� Ko jūs ar to domājat?

-��� Labi, atbildēja Tenets. Izvēle ir. Viņam vajadzēja pacensties būt taktiskam.

-�� Jūs domājat, ka man, neskatoties uz visu, bū�tu jālaulājas?

Tenets atgriezās pie galda un apsēdās.

-����� Klausieties, Maik! Es negribu iejaukties, bet tā jūs vairs nevarat turpināt. Ja jums nāksies pa�ciest vēl vairāk, jūs kļūsiet par nervozu kraķi. Kā jutīsies Luīze?

Lainhems saviebās.

-��� Protams, viņai ir līdz kaklam. Bet viņa saka, ka man jāizlemj pa�am.

-��� Ļoti smalkjūtīgi no Luīzes puses. Ja viņa jūs spiestu, jūs vēlāk, ja kaut kas nebūtu kārtībā, vainotu viņu.

-�� To viņa arī saka.

-��� Tad ko jūs domājat darīt?

-����� Nezinu. Ko jūs domājat, kas man būtu jā�dara?

Tenets domāja. Patlaban viņam zem kājām bija bīstams pamats, un viņ� to zināja. Ja Tenets dotu padomu Lainhemam laulāties un misis Lainhema dabūtu infarktu, viņ� būtu atbildīgs par viņa mātes nāvi. No otras puses, pēc Teneta pieredzes, cilvēki pieņēma tikai tādus padomus, kādus patie�ām gribēja pieņemt. Varbūt Lainhemam drīzāk pietrūka morāla atbalsta, lai viņ� varētu tikt pāri tam, kas neļauj rīkoties pret mātes iegribām.

-���� Ja jūs patie�ām gribat zināt manas domas, jums vajadzētu rīkoties.

-��� Neskatoties ne uz ko?

-����� Neskatoties ne uz ko. Bet, kā Luīze patie�ām pareizi saka, jūs esat vienīgais, kas var to izlemt. Un es zinu, ka situācija ir no�ēlojama, patie�ām no�ēlojama. Bet pamēģiniet paskatīties uz to ob�jektīvi. Jau divas reizes jums ir nācies atlikt laulības. Tas nevar turpināties bezgalīgi. Cik es pazīstu Luīzi, viņa nav tā meitene, lai kā viņa jūs mīlētu. Es saprotu, ka tas ir smagi, bet man liekas, ka agrāk vai vēlāk jums vajadzēs izdarīt izvēli starp viņām abām. Un, jo ilgāk jūs to atliekat, jo vairāk liekas, ka Luīzi zaudēsiet. Cik daudz viņa jums nozīmē? Lūk, ko jums vajadzētu sev pa�jautāt.

Lainhems domāja smagas domas. Pirms turpināt, Tenets bridi pagaidīja.

-���� Un, ja tā notiks, viņ� beidzot turpināja, ko jūs domāsiet par savu māti? Mans viedoklis ir, ka jums būs rūgti, ka būsiet saniknots un, tā kā at�tiecības būs sabojātas, jūs sarausiet saites arī ar māti. Tātad, ko es varu ieteikt? Atcerieties tas ir tikai padoms ejiet pie mātes, sakiet, ka jums patie�ām rūp viņas veselība, bet tajā pa�ā laikā jū�tat, ka nedrīkstat tā spēlēties ar Luīzi. Sakiet, lai kas ari atgadītos, laulībām �oreiz ir jānotiek. Un paskatieties, kā viņa reaģēs. Neko nevar zināt. Varbūt, redzot, ka patie�ām esat iz�ķīries, viņa var ari piekrist�

-���� Jūs tā domājat? Lainhema balsī skanēja rūgtums.

Tenets paraustīja plecus. Kaut es varētu pateikt "jā", Maik. Bet es nevaru. Es vienkār�i nezinu.

Lainhems novērsās. Viņ� skatījās pa logu.

-���� Mēs pat esam domāju�i klusām aizslīdēt uz dzimtsarakstu biroju, nesakot nevienam neko, pat mātei ne. Tādā veidā, mēs domājam, viņa neattaptos, kas ir noticis. Un, uzzinājusi par notiku�o, māte pēc kāda laika ar �o domu aprastu.

-Bet?

-���� Mums vienkār�i nepatika pati ideja par slapstī�anos. Un Luīze ļoti vēlas laulības baznīcā nē, ne jau viesu un ceremonijas, un visa pārējā dēļ. Viņa regulāri iet baznīcā un nejutīsies pa īs�tam apprecējusies tikai ar, kā viņa saka, dzimt�sarakstu biroja apmeklē�anu. Tāpēc arī tas tā vienkār�i nevar notikt. Viņ� domīgi skatījās uz Tenetu. Bet man gan vajadzētu pamēģināt to, ko jūs, ser, ieteicāt.

-���� Protams, kā es teicu, tā ir jūsu izvēle, bet, ja jūs teiksiet viņai, ka tā darīsiet, jums jābūt dro�am par savu izvēli. Citādi�

-��� Jā, atbildēja Lainhems. Citādi tas viss nekad nebeigsies, vai ne? Paldies, ser, viņ� klusi piemetināja. Piedodiet, ka es jaucos darbā ar savām problēmām.

-��� Tā mums reizi pa reizei katram gadās.

Pēc divdesmit minūtēm abi, atstāju�i rīkojumus pārējiem, salieku�ies pret lietus brāzmām, �ķērso�ja stāvvietu, lai nokļūtu pie savām ma�īnām. Tenets bija iedevis Lainhemam vikāra atstāto baznī�cas padomes locekļu sarakstu un pieteica tos vi�sus iztaujāt un noskaidrot, vai pirmdienas vakarā, aizejot no mācītāja mājas, kāds nav redzējis ko in�teresantu.

Pēk�ņa vēja brāzma, lietus �alts kodiens sejā uzmundrināja Tenetu, kad tas, izstreipuļojis cauri ma�īnu stāvvietai, sāka braukt uz Netltonu. Ar nepacietību viņ� gaidīja priek�ā stāvo�ās dienas izaicinājumu. Ko Tenets saliks pirmo? Viņ� gribē�ja uzkraut sev mugurā nastu ar Sjuzannu Selbiju un Kri�u Gemblu, gribēja rakties dziļāk tenkās par Merionu Pitmenu un Ingremu, lai pāriiecinātos, vai viņa instinkts nav kļūdījies. Bet vairāk par visu Tenets gribēja iedziļināties jautājumā par pa�u Keriju. Tādā lietā kā �ī ir būtiski pazīt pa�u upuri, bet viņ� par to tomēr zināja tik ārkārtīgi maz. Inspektors bija runājis ar visiem no Kerijas mazās, slimīgi noslēgtās pasaules, tomēr pa�ai joprojām paliekot ēnā kā izvairīgam, no�ēlojamam rēgam, kas tepat blakus vicina savus spārnus. Varbūt mis Bēr�a tāda arī paliks. Varbūt viņa patie�ām ir bijusi tāda nebūtība, tāda bezpersonība, ka vispār nebija nekā, ko atklāt.

Un tomēr, viņ� iedomājās vēlreiz, bija nauda�

Varbūt ir laiks mainīt taktiku un jābeidz laipot kā kaķēnam, bet jādodas uz priek�u vēr�a soļiem. Ta�u viņa praksē nekad nebija gadījies, ka tāda metode darbotos. Līdz �im viņ� vienmēr deva priek�roku pacietībai un prāta asumam. Varbūt �oreiz viņ� ir pārāk aizņemts un nav devis sev pietieko�u iespēju uztvert, domāt, apsvērt� Ne�steidzīga saruna ar veco Pitmenu lūk, kas viņam bija vajadzīgs. Sirmais vīrs nebija muļķis, un Te�nets bija pārliecināts, ka no tā varēs uzzināt mil�zum daudz par �o neviena nemīlēto skolnieci. Na�baga Kerija. Pēc �ādas dzīves ņemt tādu galu�

Tenets nopūtās, atceroties savu nemieru ie�priek�ējā vakarā mis Bēr�as guļamistabā, domu, ka viņ� kaut ko nav izdarījis. Kas tas bija? Viņ� vēl nebija trāpījis, bet bija jau ļoti tuvu ūdens vir�smai. Viņ� juta, ka grozās tās tuvumā, pa�ā viņa apziņas virsotnē.

Iegriezies Netltonā, Tenets pārdomāja. Pirms apciemot Robertu Pitmenu, viņ� vēlreiz aizies un apskatīs Kerijas istabu.

Pēk�ņi viņ� bija pārliecināts, ka vēl nav atklājis visus istabas noslēpumus.

Kerijas istabā nebija krēslu, tāpēc savu pilo�o lietusmēteli Tenets pakāra uz aizkaru stangas gala, bet pats apsēdās uz gultas malas. Vājā, pelēcīgā dienasgaisma, kas spiedās caur puspievērtajiem aizkariem, nespēja izkliedēt mazās istabiņas nospiedo�o krēslu. Vecā modinātāja rādītāji jopro�jām bija apstāju�ies uz divpadsmitiem piec�padsmit, un likās, ka pats laiks �eit ir pārstājis ritēt. Visa gaisotne istabā �ķita tikpat tāla no dzīves, cik tāla bija tās bijusī apdzīvotāja.

Tenets apsēdās. Viņa pleci bija nokāru�ies, rokas sakrampētas starp ceļgaliem, bet skatiens bezmērķīgi klīda apkārt. Sajūta, ka kaut ko ne�drīkst palaist garām, impulss, kas bija dzinis to aug�ā pa �aurajām kāpnēm, bija iz�ķīdis brīdī, kad viņ� ienāca istabiņā. Bet inspektoram vajadzēja būt trakam, cerot uz pretējo, jo pirmajā reizē viņi ar Lainhemu bija pārmeklēju�i telpu pietieko�i rūpīgi. Un tomēr� �is ir bijis Kerijas īpa�ums, viens mierīgs stūrītis pla�ajā pasaulē, par kuru viņa varēja būt dro�a, ka tas pieder pa�ai. Pat māte nespēja ielauzties �eit: �ie pakāpieni, �aurās kāp�nes bija kā dro�s paceļamais tilts. Bet vai, būdama �eit, Kerija patie�ām apmierinājās tikai ar atvilktni, piestūķētu ar lētām, romantiskām grāmatelēm?

Un kāpēc gan ne? viņ� uzbudināti sev jautāja. Ja viņai tik maz ko vajadzēja dzīvē ār�pus �īs istabas, tad kāpēc tā nevarētu samier�ināties tikai ar mazumiņu vairāk �eit, iek�ā? Tenets piecēlās un nemierīgi sāka apstaigāt �au�ro brīvo telpu starp gultu un logu. Galvenais, ka Kerijas nāves cēlonim vajadzēja izrietēt no viņas pa�as. Viņ� neticēja, ka viņu nogalināju�i dauzoņas, tātad ir jābūt kaut kam viņas rak�sturā, sapratnē, ieradumos, uzvedībā, kas viņu norobe�oja un galu galā izraisīja �o pēdējo var�darbības aktu.

Bet vai bija prātīgi cerēt atrast �ī, kaut kā, pē�das te, vienīgajā vietā, kas patie�ām piederēja Kerijai?

Staigājot �urpu turpu, vairākdaļīgajā spogulī, Teneta pa�a nepamanīts, parādījās viņa spoguļat�tēls. Tas bija iesprādzis, viegli izkropļots un drū�mi skatījās uz nolietoto, brūno linoleju ar skujiņveida koka plāksnī�u imitāciju. Iegrimis domās, tas tikai pēc laika pamanīja, ka mazs pleķītis uz nopluku�ās grīdas likās vairāk nodilis. Tenets tūlīt

pat apstājās. Kāpēc tas tā ir? Apgaismība nāca ātri. �eit Kerija noteikti vienmēr bija stāvējusi, kad spoguli gribēja apskatīt savu visa auguma at�tēlu.

Tenets sarauca pieri. Kerija, kas kavējās pie spoguļa, aplūkojot sevi, tas nesaskanēja ar tēlu, kāds viņam bija izveidojies. Viņa likās no tām sievietēm, kas spoguli izmanto tikai, garām skrejot, lai pārbaudītu, vai viss ir puslīdz kārtībā.

Tuvojoties spogulim, Teneta spoguļattēls sadalījās divās daļās. Viņ� veikalos bija redzējis �ādas spoguļa plāksnes. Se�u pēdu kvadrāts ar pa�līmējo�u aizmuguri pat nepratējam bija viegli un vienkār�i panākt pilna garuma spoguļa efektu. Abas daļas bija nelielas un viegli pārvietojamas. Tā kā Kerija bija gribējusi, mātei nezinot, ierīkot garo spoguli, tad �is bija pareizais atrisinājums. Pāris plāk�ņu slepena iene�ana istabā nesagādāja grūtības. Tenetam nācās atzīt, ka plāksnes ir lielis�ki salīmētas. Viņ� pārbrauca ar pirkstiem pār at�lasa gludo virsmu. Ak, kaut �is spogulis mācētu runāt, Tenets fantazēja, kādus stāstus tas pastāstī�tu�

Ar sevi neapmierināts, viņ� pagāja malā. Radās jautājums kāpēc mazajai, kaulainajai Kerijai Bēr�ai bija tik svarīgi pie guļamistabas sienas ierīkot pilna garuma spoguli? Tenets notupās, lai tuvāk apskatītu nonēsātā linoleja pleķīti. Tas bija ieapaļ�, ar vairākiem sīkiem iespiedumiem. Kad Tenets saprata, no kā tie radu�ies, viņa acis pārsteigumā iepletās.

Kerija Bēr�a augstpapē�u kurpēs?

Teneta apziņā uzzibsnīja pēk�ņs, spilgts Kerijas tēls ar melnām, pieguļo�ām �ņorkurpēm kājās. Domas pārņemts, viņ� aizsteidzās aiz aizkara, kur Kerija glabāja savu apģērbu. Viņ� atvilka drēbi un skatījās uz grīdu, kur, kārtīgi sarindoti, gulēja Kerijas apavi: lēti, vienkār�i, zemiem papē�iem.

Varbūt iespiedumi grīdā saglabāju�ies no agrā�kiem laikiem? Varbūt Kerija kādreiz bijusi jauna un valdzino�a un augstpapē�u kurpes bija tās ierasti apavi? Tenets papurināja galvu. Tas, protams, bija iespējams, bet noticēt viņ� tam tomēr nespēja, lai gan tas bija ticamāk, nekā iedomāties Keriju �ādās kurpēs tagad. Viņ� atgriezās pie nostaigātā pleķī�a, vēlreiz notupās un pārbrauca ieapaļajiem iespiedu�miem ar pirkstiem kā aklais, kas lasa neredzīgo rak�stu. Teneta lūpas savilkās. Iespiedumi bija svaigi.

Viņ� strauji piecēlās. Pēk�ņas sāpes lika viņam saviebties. �ādos neuzmanības brī�os senā muguras kaite lika sevi manīt. Tenets pamasēja ie�gurni. Tas sniedza atvieglojumu. Liekas, ka �oreiz nebūs tik ļauni. Viņ� vēlreiz palūkojās apkārt. Kā viņi abi ar Lainhemu varēja palaist garām kaut ko tik nozīmīgu kā augstpapē�u kurpes! Varbūt Kerija tās ir izmetusi?

Viņa skatiens pēdu pa pēdai apceļoja istabu, apstādamies pie katras no sadauzītajām mēbelēm. Tad skatiens pārcēlās uz sienām, tad griestiem.

Teneta kuņģis uztraukumā sarāvās. Te tas bija, lieta, kas vismaz vienā istabā ir katrā mājā, tik parasta ka līdz �im tas nebija ienācis prātā: iegare�na lūka, iebūvēta griestos, pa kuru var nokļūt bēniņos.

Protams, viņ� atcerējās saliekamās kāpnītes, kas pieslietas pie sienas tūlīt aiz otras guļamistabas durvīm. Lamādams sevi, ka nav iedomājies par bēniņiem agrāk, Tenets steidzās cauri gaitenim uz blakus guļamistabu. Jā, kāpnes bija �eit. Viņ� sagrāba tās, iedrāzās Kerijas istabā un uzslēja pie lūkas. Pakāpies līdz tre�ajam pakāpienam, viņ� ar abām rokām atgrūda lūku. Tā padevās viegli, jo bija ar eņģēm un Kerija kam gan citam, ja ne sev bija tās labi ieeļļojusi. Pilns nepacietības, viņ� pakāpās vēl divus pakāpienus.

Guļamistabas griesti bija zemi. Teneta galva un pleci jau atradās bēniņos. Par spīti krēslai viņ� tūlīt pat ieraudzīja rindu iepirkumu somu, saliktas ap lūku. īsta bagātību krātuve! Citu pēc citas viņ� tās pacēla, izvilka cauri lūkai un nolika uz grīdas. Aiz tālākās tas atrada nelielu ceļasomu. Kā mazs zēns, kas paildzina baudas nojautu, viņ� gaidīja, līdz bija nocēlis visas, nokāpis pa kāpnītēm un pirmo aiznesis uz gultu.

Katra soma bija iesaiņota plastmasas maisā, acīm redzot, lai pasargātu no putekļiem, lai gan Tenets ievēroja, ka uz maisiem to bija maz. Viņ� izvilka somu no maisa un ieskatījās tajā. Virspusē bija kaut kas mīksts, melns un zīdains. Viņ� to izvilka, un uzacis izbrīnā pacēlās, kad viņ� ap�tvēra, kas tas ir.

Melna atlasa sievie�u kombinē, izrotāts ar me��ģīnēm�

Sekoja tikpat greznas sievie�u biksītes, tad krū�turis, zeķturis, caurspīdīgas, melnas zeķes. Zem �ī lieliskā veļas komplekta bija cits, no bāli zila zīda, tad vēl viens, no persikkrāsas atlasa. Tenets tos nolika gultā un mirkli stāvēja, atradu�mu apskatīdams. Tad sakārtoja veļu trīs kārtīgās kaudzītēs un ķērās pie nākamās somas.

�oreiz kleitas. Tās varēja saukt par dienas kleitām, viņ� domāja, visas dārgas, �ūtas no augstākās kvalitātes materiāla vilnas, ka�mira, krepa un zīda.

Soma pēc somas atklāja savus dārgumus: svī�teri, blūzes, svārki, vakartērpi, naktskrekli un peņuāri, pēcpusdienas tērpi. Pēdējā bija soma ar apaviem, katrs pāris no vislabākās ādas, kurpes katram gadījumam: augstpapē�u sandales, tenisa kurpes, ikdienas kurpes (bet cik at�ķirīgas no tām, kuras atradās Kerijas oficiālajā garderobē!) un pāris pusgaru mīkstas zam�ādas zābaciņu.

Tagad gulta bija piekrauta ar greznām mantām. Tenets stāvēja un skatījās uz tām, mēģinādams savienot �o izmeklēto eleganci ar nenozīmīgo, vienkār�o, mazo sievieti, kāda citu acīs bija Kerija. Viņ� nevarēja atcerēties, ka kādreiz būtu tik patiesi pārsteigts.

Atkāpies, jo distance pavēra labāku skatu uz atklājumu, viņ� gandrīz paklupa uz mazās ceļaso�mas, kuru bija atstājis kā pēdējo. Aiznesis to līdz gultas galam, viņ� atbrīvoja mazu stūrīti, kur ap�sēsties. Tad viņ� novietoja somu uz ceļiem un atvēra slēd�us.

�oreiz kosmētika. Ļoti daudz. �ī bija sava vei�da rokassomiņa ar nodalījumiem katrai lietai. Tenets pacēla vienu no smar�u pudelītēm: Eliza�bete Ardena. �

Bet visinteresantākajam atklājumam vēl bija jānāk. Noņēmis ieliktni, Tenets ieraudzīja matus. Viņ� iegremdēja roku to zīdainajā dziļumā un izcēla tos ārā. Parūka blondi, īsi, viegli viļņaini mati. Viņ� izbrīnā pakratīja galvu, cenzdamies un nespēdams iztēloties Keriju ar to galvā.

Tātad viņai bija pilnīgas maskē�anās, absolūtas transformācijas komplekts, piemērots viņas fan�tāzijas tēliem. Vai viņai pietika ar pārģērb�anos aiz slēgtām durvīm, viņ� domāja, vai arī viņa riskēja tāda doties ārpasaulē? Patiesību sakot, �eit pat iztēle nespēja atrast atbildi.

Tenets ielika parūku atpakaļ zem ieliktņa, aizvēra slēd�us un rūpīgi nolika somu uz grīdas. Viņ� piecēlās un vēlreiz nopētīja Kerijas slepeno garderobi. Te jābūt simtiem mārciņu tik vērts bi�ja tas, kas gulēja gultā varbūt pat tūksto�iem. Viņ� nevarēja sagaidīt bridi, kad pastāstīs par atradumu Lainhemam un redzēs viņa sejas izteik�smi.

Nu, domāja Tenets, kad bija veicis atpakaļceļu lejup pa kāpnēm un izkļuvis no mājas viņ� bija meklējis citu dimensiju Kerijas raksturā un neno�liedzami to arī atradis. Jautājums tikai, kā tas ietekmēs viņa domā�anas veidu izmeklē�anas gaitā. Un kur, un kā viņa ir dabūjusi tādu naudu?

Iegrimis pārdomās, viņ� bija gandrīz pie vār�tiņiem, kad pamanīja, ka vecā mis Koksa �oreiz atstājusi savu pa�as izvēlēto vientulības cietumu. Ar kruķiem padusēs tā slaucīja celiņu vai vismaz mēģināja to darīt. Kaķis Tīģeris luncinājās pie kājām. Ja viņa neuzmanīsies, salauzīs otru kāju, nodomāja Tenets, pasakot labrītu un piedāvājot pabeigt darbu viņas vietā.

Esmu jau beigusi, paldies, viņa attrauca �ērksto�ā balsī. Tā viņa stāvēja, nerunājot un uz viņu neskatoties. Kaķis berzējās gar viņas kājām. Nepārtrauktais lietus tecēja pa viņas matiem un pilēja aiz vecā lietusmēteļa paceltās apkakles. Bija redzams, ka tā kaut ko gaida.

Tenets nojauta, ka mis Koksa viņu gaidījusi jau no brī�a, kad viņ� iegāja Bēr�u mājā. Tad, par spīti lietum, nolēmusi slaucīt taciņu, lai nepalaistu garām Teneta iznāk�anu. Bez �aubām, viņai ļoti interesēja, cik tālu pavirzījusies izmeklē�ana. Pro�tams, lai gan pati bija izvēlējusies vientulību, pa��reizējā brīdī, kad ir tuk�a māja blakus, kāja ģipsī un slepkava brīvībā, miera sajūta nebija atrodama.

Bet kādu mierinājumu varēja viņ� sniegt? Vēl bija tālu līdz Kerijas slepkavas identitātes noskaidro�anai, un, ja arī kas būtu zināms, �ādu informāciju viņ� nedrīkstētu izpaust. Tomēr mis Koksas mēmais lūgums spieda viņu ar neparastu spēku. Tenets fiziski varēja sajust tā intensitāti, kas vienlaicīgi izraisīja līdzjūtību un radīja pretestību, un �ādā situācijā no līdzjūtības līdz ne�taktiskumam bija viens solis.

Jūs izmirksiet, mis Koksa, Tenets laipni tei�ca. Jūsu vietā es ietu iek�ā.

Viņa uzmeta viņam ātru, neizpratnes pilnu ska�tienu, it kā viņ� runātu tai nesaprotamā sve�valo�dā. Tenets pagriezās promie�anai, un viņa iz�dvesa: Lūdzu�

Tenets klusēja. Viņ� pretojās un tomēr nespēja atteikt viņas lūgumam. Gribēdams izlikties laipns, inspektors liekuļotā neizpratnē pacēla uzacis.

-���� Lūdzu, mis Koksa atkārtoja, vai jūs vēl neesat atklāju�i�

Tenets pakratīja galvu.

-��� Nē, vēl ne.

Viņa stāvēja un skatījās Tenetā. Sievietes acis bija baiļu aptum�otas, bet lūpas drebēja, it kā tā gribētu sadū�oties un uzdot nākamo jautājumu.

Tenets gaidīja. Tā kā jautājums nesekoja, viņ� pārliecino�ā balsī teica: Mēs noteikti atradīsim. Es jums apsolu.

Tad, strauji pagriezusies pret māju, viņa ļāva Tenetam aiziet. Kaķis aizskrēja pirmais un pazuda puspavērtajās durvīs.

Tenets ietinās cie�āk lietusmētelī un aizsoļoja pa taciņu. Viņ� bija pilnīgi pārliecināts, ka mis Koksa, stāvēdama uz lieveņa, pavada viņu ar ska�tienu. Tāpēc Gemblu mājas priek�ā viņ� pagriezās un pacēla roku atvadu sveicienam. Bet mis Koksas mājas durvis bija aizvērtas. Varbūt tā stāvēja pie loga, neredzama aiz me�ģīņu aizkariem.

Viņ� paraustīja plecus un bija gatavs doties tālāk, kad Gemblu mājas priek�ējā istabā pamanīja skrejo�u kustību. Kas �ai laikā tur varēja atrasties? Varbūt misters Gembls nevar aizmigt? Vai kāds no pārējiem kaut kāda iemesla dēj bija pārnācis no darba?

Viņ� nogriezās pa taciņu, kas veda uz Gemblu mājas ieeju.

Uz klauvējienu atbildēja D�enija Gembla, asarojo�ām acīm un kabatlakatu pie deguna.

-���� Nenāciet pārāk tuvu, viņa sauca. Esmu traki saaukstējusies.

-���� Ja man maksātu tikai vienu peniju par katru saaukstē�anās mikrobu, ko noķeru savās darba darī�anās, Tenets pasmaidīja, es būtu mil�jardieris.

-���� Kā vēlaties, viņa, atvērusi durvis pla�āk, teica.

Viesistabā atkal smacēja karstums. D�enija ie�ritinājās krēslā blakus gāzes kamīnam, kas dega pilnās liesmās, un iz�ņauca degunu.

-��� Sākās pagāju�ajā naktī, viņa neapmierināti �ķendējās.

-���� Pamatīgas iesnas. Tikai paskatoties uz D�eniju, acis sāka asarot. Tomēr viņ� negrasījās ļauties, lai līdzjūtība novirzītu viņu no mērķa.

-������������ Kādēļ jūs man nepateicāt, ka jūsu brālis satiekas ar Sjuzannu Selbiju? viņ� jautāja it kā starp citu.

D�enija bija iekritusi tie�i slazdā. Viņas acis �okā iepletās, un iestājās klusums.

-������������ Kā jūs uzzinājāt? viņa pēc mirkļa jautāja. To� vai to pateica misters Selbijs?

Tenets papurināja galvu.

-������������ Paldies Dievam, viņa atviegloti nopūtās. Kriss nevar būt tik dulls.

-������������� Vai tāpēc jūs vakar par to nestāstījāt? Baidījāties, ka majors Selbijs var uzzināt?

D�enija piekrīto�i pamāja.

-����������� Tas ir nāvīgs noslēpums. Viņas acis kļuva �auriņas. Kā jūs uzzinājāt? Sjuzanna ta�u nepateica?

-������������ Nē. Neuztraucieties par viņu! Vienkār�i uz�zināju. Bet ne tas ir galvenais. Galvenais, ka slep�kavības izmeklē�anā neko nedrīkst slēpt. Tas var būt par iemeslu da�ādām dīvainām aizdomām.

-��� Kādām? viņa piesardzīgi jautāja.

-������������ Teiksim, jūs kaut ko slēpjat tādēļ, ka tam ir kāds sakars ar slepkavību.

-���� Bet tas ir muļķīgi, viņa uzliesmoja. Kā

tam, ka Kriss satiekas ar Sjuzannu, var būt kas kopīgs ar� ar notiku�o?

-����� Nu, paprātosim. Tenets kļuva domīgs. Pieņemsim, ka jūsu brālis par katru cenu grib paturēt noslēpumā to, ka satiekas ar Sjuzannu. Bet kādā reizē mis Bēr�a ierauga abus kopā un piedraud pastāstīt�

Tajā pa�ā mirklī bija redzams, ka D�enija ir atcerējusies kaut ko biedējo�u. Par to liecināja izbīlis viņas acīs.

-���� Nē! Viņa drud�aini ievilka elpu un kaislīgi turpināja. Nē! Jūs nedrīkstat tam ticēt. Nekādā gadījumā ne! Kriss vienkār�i nav� Viņ� pat mu�u nevar nosist, kur nu vēl tādu vecu sievieti kā mis Bēr�a. Viņ� nevar�

-��� Jūs brīnītos, ja zinātu, cik bie�i noziedznieku tuvinieki to apgalvo.

-����� Mani neinteresē, ko saka citi. Es pazīstu Kri�u un vienkār�i neticu, ka viņ� varētu kaut ko tādu izdarīt, lai cik izmisis ari būtu. Katrā ziņā, viņa turpināja, jo Tenets joprojām klusēja, esmu pārliecināta, ka viņi pārāk neuztrauktos, ja majors Selbijs to uzzinātu.

-����� Pirms pāris minūtēm jūs tā nedomājāt, -

Tenets uzmanīgi aizrādīja.

D�enija no�ķaudījās �etras, piecas reizes pēc kārtas, iz�ņauca degunu un izslaucīja asarojo�ās acis.

-��� Es zinu, viņa beidzot atbildēja. Bet tas ir tāpēc, ka viņi abi tā runā. Abi uzvedas tā, it kā bū�tu pienācis pasaules gals, bet es domāju, ka nav tik traki.

-��� Ko jūs ar to domājat?

-���� Nu, Kriss neieredz slapstī�anos. Viņ� tā rīkojas tikai Sjuzannas dēļ. Es to zinu. Bet Sjuzanna� es tie�ām nevaru viņu izprast. D�enija apklusa.

Tenets gaidīja, ko nesīs, kā viņ� cerēja, izaici�no�ais klusums.

-���� Es sajuktu prātā, ja mans tētis rīkotos tā kā misters Selbijs. Viņ� ir īsts cūka. Sjuzanna nedrīkst draudzēties ar zēniem, viņai neļauj iet uz disko�tēkām, katru vakaru līdz desmitiem tai jābūt mājās un vienmēr jāpasaka vecākiem pilnīgi viss, ko tā katru reizi dara. Jūs, es ceru, saprotat, ka viņai daudz kas jādara paslepus, vai ne? Galu galā mei�tenei jau ir septiņpadsmit. Bet reizēm es domāju� ka viņa patie�ām ir kaut kas. Vai esat viņu redzējis?

TeneLs pamāja.

-��� Tad jūs sapratīsiet, ko es domāju. Tātad par ko es brīnos kāpēc tie�i Kriss? Viņ� ir mans brālis, un man viņ� patīk. Bet paskatīsimies reāli, Kriss nav kā no gleznas izkāpis un bet nav arī nekāds skaistulis.

-��� Man nav īsti skaidrs, uz ko jūs tēmējat.

-���� Pēdējā laikā es esmu daudz domājusi, vai viņa kaut kādā veidā nemēģina atklāt kārtis tēvam. Sjuzanna ir laba pret Kri�u. Bet, kā es to saprotu, ja viņa rīkosies slikti, slikti no tēva viedokļa, piemēram, draudzēsies ar automehāniķi, un tēvs to atklās, tai būs iemesls saķildoties ar tēvu, lai pēc tam iegūtu sev lielāku brivību.

-��� Jūs domājat, ka viņa tēvam varētu teikt: "Es ar Kri�u nesatik�os, ja tu ļausi man ar draudzenēm iet uz diskotēkām" vai ko tamlīdzīgu, lai tēvs justu, ka no diviem ļaunumiem jāizvēlas tas mazākais.

D�enija piekrīto�i pamāja.

-��� Domāju, ka tas ir iespējams, teica TeneLs.

Tomēr, pat ja tā būtu, ja Sjuzanna pārāk neuz�trauktos, ka tēvs atklāj patiesību, Kri�am tas nebūtu zināms. Un, ja Kerija viņus �anta�ētu,

Kriss noteikti uzskatītu par savu pienākumu aizstāvēt Sjuzannu. Bet nogalināt Keriju? Godīgi sakot, Tenets �aubījās par to. Un, ja �antā�a būtu ilglaicīga, tad, protams, jaunais automehāniķis ne�spētu sagādāt tādu summu, kādu Kerija kāroja. Varbūt, Dievs pasargi, viņai biju�i vairāki upuri.

-��� Kur mis Bēr�a redzēja Sjuzannu un jūsu brāli kopā?

D�enija papurināja galvu. Tā bija asa, nevaldā�ma kustība, kas noraidīja gan jautājumu, gan ne�piecie�amību uz to atbildēt.

-���� Ak, beidziet, Tenets dro�ināja. Viņa ta�u redzēja, vai ne? Bet D�enija joprojām klusēja, un viņ� turpināja. Atcerieties, ko es nupat teicu, ka mums jābūt atklātiem. Un vēl iegaumējiet, lai atklātu �ādu noziegumu, mums nepiecie�ama kat�ra informācijas drumstala. Viss, ko varam atrast, katra mazākā palīdzība, ko mums sniedz. Ja brālis ir bez vainas, jūs varat palīdzēt to pierādīt. Jums jāstāsta viss, ko zināt, kaut arī no pirmā acu uzme�tiena liekas, ka tam nav nekāda sakara ar noziegu�mu. Tātad kur mis Bēr�a redzēja viņus kopā?

Kādu mirkli viņa vēl svārstījās, bet tad pade�vās.

-��� Starrendenā.

-��� Tie�i kur? Vai tas jums zināms?

-��� Ķerot pēdējo autobusu.

-���� Vai tas notika vienu vai vairākas reizes?

-��� Katru nedēļu.

-��� Liekas, ka ceturtdienas vakaros?

-Jā, bet kā jūs�?

-���� Viss sakrīt; Tenets teica.

Tā, viņ� domāja, kad bija pateicies D�enijai par palīdzību un izgājis no mājas. Kad, kā misis Bēr�a domāja, viņas meita godīgi uzkopj baznīcu, Kerija patiesībā uzturējās Starrendenā.

Joprojām spēcīgi lija. Uzcēlis apkakli pret ne�ēlīgo lietus gāzi, Tenets aizsteidzās pa taku, �ķērsoja ceļu un nonāca pie Pitmenu mājiņas. Tomēr, uzlicis roku uz vārtiņiem, viņ� �aubījās, jo nejutās pilnīgi gatavs sarunai ar veco misteru Pit�menu.

Bija vajadzīgas da�as minūtes, lai sagremotu �orīt uzzināto. Bija tikai viena vieta, kur pabūt vienatnē ma�īna.

Ko Kerija varēja katru ceturtdienas vakaru darīt Starrendenā? Viņ� domāja, caur ūdens straumju apskaloto logu vērdamies uz neskaidrajām baznī�

cas kontūrām. Viņa fantāzija uzbūra Kerijas tēlu. Kerija, ģērbusies kādā no tiem greznajiem tēr�piem, mirdzo�o, gai�o parūku galvā, raida skatus uz vīrie�iem Starrendenas ielās vai arī izrāda sevi uz pilsētiņas vienīgās deju zāles grīdas. Nepaliec smieklīgs, viņ� teica pats sev. Tu atļauj pārāk lielu vaļu savai iztēlei. Bet vai tā ir? Ja kāds iepriek� būtu viņam teicis par dārgumiem, kas glabājās Kerijas bēniņos, viņ� par to būtu pasmējies. Un vai prostitūcija nevar būt apslēpto bagātību avots?

Viņ� ieraudzīja savu atspulgu spogulī. Smaida kā idiots. Tikai pagaidi, kamēr Lainhems par to uzzinās. Viņ� domās, ka esmu pasists.

Un tomēr, vai tas varēja būt iespējams? Kerijai tikai vajadzēja ielikt piederumus vecajā ceļasomā, kādā no pilsētas dāmu tualetēm pārģērbties, un viss bija kārtībā. D�ouna bija teikusi, ka mūsdie�nās jebkura sieviete var izskatīties pievilcīga, ja papūlas piestrādāt pie sava izskata. Ar kosmētikas palīdzību var panākt brīnumus. Vecie, vispār�pieņemtie uzskati par skaistumu ir aizgāju�i uz visiem laikiem. Un tomēr bija vajadzīga pārcilvē�ciska iztēle, lai neglīto pīlēnu, Keriju, pārvērstu gulbī, kas cienīgs nēsāt �īs greznās drēbes.

Bet, neskatoties uz visu, tas bija noticis, ja ne cilvēku acīs, tad vismaz Kerijas guļamistabā. Par to Tenets bija pārliecināts. Viņ� iztēlojās, kā Kerija, pārliecinājusies, ka mātes miega zāles iedarbo�ju�ās, zag�us pakāpjas pa saliekamajām kāpnītēm, noceļ iepirkumu somas, iztuk�o to saturu un iegrimst sajūsmas pilnā baudā par atlasa, zīda un me�ģīņu krā�ņumu, kā tā nostājas spoguļa priek�ā un vienu pēc otra pieliek apģērba gabalus pie auguma, tad izmeklē piemērotāko, atmet malā nevajadzīgo un, izdarījusi galīgo izvēli, pārģēr�bjas, sapo� savu jaunizveidoto tēlu�

Kādu laiku dro�i vien pietika ar �o slepeno baudu, bet tad pienāca diena, kad viņai sagribējās pārbaudīt �o otru, grezno, Keriju ārpasaulē, iznirt kā tauriņam no kūniņas. Tad viņa tie�ām varēja izjust sevi kā�

Klauvējiens pie ma�īnas stikla pamodināja viņu no sapņiem. Tas bija Lainhems, kas skatījās caur logu. Slapjā loga lauztajos staros viņa seja atgādi�nāja slīkoni zem ūdens.

Tenets nolaida stiklu.

-Vai ar jums viss kārtībā, ser? Lainhema piere bija rūpēs saraukta.

-����� Domājāt, ka mani kāds novācis? Tenets pasmaidīja. To nav tik viegli izdarīt. Biju aizņemts ar vīrie�a cienījamāko nodarbo�anos domāju, viņ� mierināja izbrīnīto Lainhemu. Paejiet sāņus! Es kāp�u ārā.

Viņ� noliecās, lai paņemtu lukturīti, aizvēra logu un izkāpa.

-��� Ejam! Priek�nojauta pildīja viņu ar zēnisku līksmi. Man ir jums ko parādīt.

-���� Esmu atnācis, lai atdotu sevi jūsu �ēlsirdībai, teica Tenets.

-���� Patie�ām? vecā Roberta Pitmena acis ie�mirdzējās. Nav pat jāpiemin, inspektor, ka jūsu apciemojums dod man spēku, manam stāvoklim sen aizmirstas izjūtas. Sēdieties un pastāstiet kaut ko vairāk!

Tenets paklausīja. Pusdienu stundu viņi ar Lainhemu bija pavadīju�i, apsprie�ot Teneta atradumu. Lainhems nespēja apslēpt prieku par Kerijas dārgumu krātuvi. Abi kopā viņi bija uzkāpu�i bēniņos un tos rūpīgi pārmeklēju�i. Tenets cerēja atrast vēl kādus pierādīju�mus Kerijas izpriecām, bet atrada tikai putekļus un zirnekļu tīklus. Tagad viņ� bija nolēmis patuk�ot Roberta Pitmena zinā�anu tvertni un ērti iesēdās krēslā

-��� Slepkavības izmeklē�ana ir intriģējo�a lieta, Tenets uzsāka jaunu domu. Es nerunāju par bandu kautiņiem, teroristu darbību vai gadījuma rakstura nogalinā�anu laupī�anas nolūkā. �āda slepkavība nelielā kopienā ir kas glu�i cits.

Vecais vīrs bija pati uzmanība, un Tenets, to redzot, priecājās. Roberts Pitmens sēdēja absolūtā mierā. Viņa acis nekustīgi vērās ciemiņā.

Visai bie�i, Tenets turpināja, mēs atklā�jam, ka noziedznieks ir upura tuvākais un dār�gākais cilvēks vīrs, sieva, dēls, brālis un tā tā�lāk. Bet reizēm, kā �ajā gadījumā, upura tuvākais cilvēks ir ārpus aizdomām. Skaidrs, ka zaudējot meitu, misis Bēr�a ir palikusi bez aprūpētājas. Kā jūs zināt, viņai pirms da�iem gadiem amputēja kāju, un tie�i tāpēc viņa nekādi nebūtu varējusi aizvilkt ķermeni uz tualeti.

Tātad mums jāskatās tālāk un dziļāk, jāpapla�i�na meklē�anas sfēra. Un pa �iem gadiem es esmu secinājis, ka izmeklē�anā ārkārtīgi palīdz spēja izprast pa�u upuri, kā �ajā gadījumā Keriju. Kaut kur upura raksturā ir tāda īpa�ība, kas, kā lai to pasaka, iedarbojas uz slepkavas raksturu tādējādi, ka provocē to uz ļaundarbību, lai gan citus tas varbūt tikai kaitina. Mēs katrs tik at�ķirīgi reaģējam uz citu īpatnībām. Bet slepkavam kādā noteiktā brīdī tās var likties nepanesamas, tik nepanesamas, ka rodas vēlme no tā visa at�brīvoties. Tad viņ� to visu sagrauj. Tenets ska�tījās uz veco vīru, kas bija iedziļinājies viņa teikta�jā. Esmu pārliecināts, ka jūs saprotat, kurp es virzu savu domu, Tenets nobeidza.

-���� Intriģējo�i, teica vecais vīrs. Viņ� atspiedās dziļāk spilvenos un uzmanīgi saņēma pietūku�ās rokas. Likās, ka katra mazākā kustība sagādā viņam sāpes.

-���� Tātad jūs gribat papurināt manas smadzenes attiecībā uz Keriju? viņ� jautāja.

-���� Kur� gan cits var pastāstīt vairāk, atbildēja Tenets. Jūs pazināt visu viņas dzīvi.

Roberts Pitmens viegli pamāja, tad viņa acis novērsās, un likās, ka vecais vīrs iedziļinās sevī, klejodams pa garo laika gaiteni, kas ved uz perio�du, kad viņ� bija pārzinis skolā, kurā mācījās Kerija, kā viņ� pagāju�ajā reizē bija to aprakstījis vāj�, nepievilcīgs bērns.

Tenets sēdēja mierīgs un atslābinājies, kājas sakrustojis un rokas saņēmis klēpī, gatavs gaidīt tik ilgi, cik vien būs nepiecie�ams. Beidzot vecais vīrs sarosījās, un viņa acis atgriezās pie Teneta.

-��� Saliekta, bet ne salauzta, viņ� teica.

Tenets pacēla uzacis.

-���� Tā es varētu raksturot Keriju. Misters Pit�mens vēl bija nedro�s. Es jau pirms tam teicu, ka viņa bija tāda pelēciga, neuzmācīga, vienmēr it kā lieno�a, tāpēc viņas klātbūtni gandrīz nemanīja. Un tomēr tajā pa�ā laikā to varēja sajust.

-��� Ko jūs ar to domājat?

Vecais virs nopūtās.

-����� Jūs zināt, ka man nepatīk �ādas sarunas. Ir lietas, ko nevajadzētu runāt par miru�ajiem. Un varbūt tādēļ es pagāju�o reizi nebiju pilnīgi at�klāts. Es patiesi saprotu, ka tas ārkārtīgi traucē jū�su darbam. Kāds, galu galā, ir nogalināts, un jums jācen�as atrast slepkavu. Un tomēr tas nemaina manu nostāju.

-��� Es varu to saprast, teica Tenets.

-��� Zinu, atbildēja Pitmens. Citādi es ar jums par to nerunātu. Viņ� atkal nopūtās un pa�raudzījās uz savām rokām. Patiesība slēpjas tur, man liekas, ka es �o sievieti nevarēju ciest. Viņ� uzmeta Tenetam ātru, kautrīgu skatienu.

Tenets �ajā mirklī izjuta patiesu atvieglojumu. Beidzot klusē�anas sienā bija pavērusies sprauga. Bet viņ� neko neteica.

-���� Viņā bija kaut kas mulsino�s, misters Pit�mens turpināja. Kop� tā notikuma esmu daudz par viņu domājis, mēģinādams izprast, kas tas īsti bija. Un nonācu pie secinājuma, kā lai to pasaka, ka viņā bija izveidojusies otra pasaule. Lr grūti pa�skaidrot, ko tie�i es ar to domāju. Saprotiet, te viņa bija klusa, iebiedēta sieviete, kā es jau jums par viņu stāstīju, un tomēr kaut kur apak�ā varēja just, ka Kerija, nu, ne tie�i smejas par jums, bet it kā par kaut ko ļauni priecājas. Un, lai gan �eit aug�ā, vecais vīrs ar sāpju izteiksmi sejā pacēla roku pieres augstumā, jūs apzinājāties, ka pret viņu vajadzētu just �ēlumu, jo viņa it kā ļoti cieta mātes briesmīgo untumu dēļ, bet tur apak�ā, viņa roka noslīdēja un viegli nogūlās uz krūtīm, pret viņu bija pavisam citas izjūtas. Varbūt es to nepasaku pietieko�i skaidri, bet izjūtas pret viņu darbojās vienlaicīgi divos da�ādos līmeņos, un rezultātā tas ļoti mulsināja. Vismaz mani. Viņ� apklusa. Viņa acis lūdza Teneta izpratni.

-���� Jā. Jā, es saprotu, Tenets lēnām atbildēja. Saprotu tie�i to, ko jūs domājat. Viņ� uz brīdi iegrima domās.

-���� Tātad, kad jūs teicāt saliekta, bet ne salauz�ta, jūs domājāt, ka, kaut gan virspusēji viņa bija pilnīgi padevusies mātes, kā lai to nosauc, tirāni�jai, tomēr zem tā slēpās kaut kas dumpīgs. Apak�ējā līmenī viņa nekad nevēlējās padoties.

-���� Jā, tie�i tā. Tas ir tas, ko es domāju ar otru pasauli! Tagad vecais vīrs likās atbrīvots.

-��� Reizēm viņas acīs pazibēja tāds atspīdums, kāds piemīt d�ungļu savvaļas dzīvnieka skatie�nam. Vienu mirkli tas ir te, bet nākamajā jau pazudis. Un jūs stāvat un domājat, vai vispār esat to redzējis.

-��� Bet vai jūs patie�ām jutāt, cik jums bija sa�skarsme ar Keriju, ka �ī otra pasaule te eksistēja?

-��� O, jā. Tas noteikti tā bija.

-��� Un vai kādreiz radās kas vairāk nekā tikai �īs izjūtas? Es domāju, vai jums izdevās atrast kādu Kerijas apslēptās otras pasaules pierādījumu?

-��� Nu, tagad ar jūsu balsi runā policists. Dodiet man pierādījumus, ser, tas saka. Piedodiet, inspektor, bet man �ķiet, ka tas nav visai godīgi. Tomēr, galu galā, jūs esat policists, un pierādījumi jums vajadzīgi.

-���� Pierādījumi var būt noderīgi, Tenets pa�smaidīja. Tas tā ir vienmēr. Bet nekļūdoties var teikt, mister Pitmen, ka tas, ko jūs man nupat pastāstījāt, ir ārkārtīgi nozīmīgi manai izpratnei par lietas apstākļiem.

-�� Labi, vecais vīrs smaidīja. Patiesībā tas ir lieliski. Es jūtu, ka neesmu veltīgi izkratījis savu dvēseli.

-��� Bet būtu vēl labāk�

-����� �ja es varētu sniegt kaut ko konkrētāku. Jā. Nu, ko. Liekas, ka jāiet līdz galam un jāpastāsta jums pa�u sliktāko. Runājot pilnīgi atklāti, Kerija bija nelabojama ok�ķere.

-����� Ahā� Tā bija gara atvieglojuma nopūta. Tad tāpēc visi izvairījās runāt par Keriju. Un vēl tas, ko misters Pitmens nupat bija pastāstījis� Jā, tas bija uzbudinājuma trieciens. Vai jūs viņu kādreiz pieķērāt?

-����� Nevarētu teikt, ka tie�i. Misters Pitmens novērsa acis uz savu nekustīgo augumu zem rūpī�gi sakārtotajām segām. Lai gan vienmēr, kad viņa uzkopa �o istabu, man bija sajūta, ka viņa ievēro katru lietu. Nu, tie, protams, bija sīkumi, vēstule, kas pavir�i ielikta aploksnē, mantas, izmētātas atvilktnēs. Bet pēc kāda laika Meriona pierada, ka nedrīkst atstāt neko tādu, par ko Kerija varētu interesēties.

-���� Bet kāpēc vajadzēja ņemt viņu darbā, ja bijāt pārliecināts, ka viņa ok�ķerē?

Vecā vīra �ests pauda bezpalīdzību.

-����� Vai, man esot tādā stāvoklī, bija cita izvēle? Nav viegli atrast cilvēku, kas strādātu tik kārtīgi kā Kerija. Un strādāja viņa labi. Meriona bie�i runāja, ka no viņas jāatsakās un pati dzīvos mājās un rūpēsies par mani. Nu, ja runa būtu tikai par naudu, tam nebūtu lielas nozīmes. Protams, labi, ja nauda ir, bet mums nav vajadzības pēc dārgām lietām, un mēs noteikti varētu samazināt ieradu�mus. Bet es kategoriski iebildu. Man ir neizturami apzināties, kā es ierobe�oju Merionas dzīvi, ne�maz jau nerunājot par to, ka viņai tiktu liegts mazākais prieks dzīvē. Viņa mīl savu darbu un tie�ām atdod sevi bērniem. Tāpēc mēs nolēmām, ka piecietīsim notieko�o, mēģināsim par to pa�smieties. Vecais vīrs skumji uzsmaidīja Tenetam. Nav pati labākā situācija, bet tāda nu tā ir.

-���� Varu jūs saprast. Teneta balsī skanēja līdzjūtība. Vai jums neliekas, viņ� uzmanīgi turpināja, ka viņai kādā reizē varētu rasties kārdinājums izmantot �ādi iegūto informāciju?

Vecais vīrs samiedza acis.

-��� Jūs domājat �antā�u? Nu, doma� viņ� prātoja. Es gan nezinu, viņ� beidzot teica, ja tas ir tā�

-���� Nu, lūk, dro�ināja Tenets, vai man būtu jālūdz jūs to neslēpt?

-��� Nē, bet� es sev bie�i esmu jautājis, kāds viņai no tā labums. Un esmu nonācis pie secināju�ma, ka tas Kerijai deva varas apziņu, zinot cilvēku noslēpumus un domājot, ka tie neko nenojau�.

-��� Riebīgi.

-��� Protams, vecā vīra balss skanēja sausi.

-�� Es gan neceru uz atbildi, bet vai jūs gadījumā nezināt, ko viņa darīja ceturtdienas vakaros? it kā starp citu pajautāja Tenets.

-���� Domāju, ka uzkopa baznīcu. Kāpēc jūs tā jautājat?

-�� Tikai pārdomu mudināts. Tātad vecais vīrs nezināja pilnīgi visu, kas notiek kaimiņos.

Nu, Tenets piecēlās un piegāja pie loga, liekas, ka beidzot pārstājis līt. Vienlaidus pelēka mākoņu masa, kas līdz �im bija aizsegusi sauli, sāka sadalīties, un neliels vējiņ� purināja dārza krūmājus. Tenets ievēroja, ka krūmu dzeltenie zie�di bija notraukti uz brūnās, kailās zemes un sadzīti pie zemās priek�sienas.

Viņ� aizgriezās no loga un paņēma savu lietus�mēteli. Bet bija palicis nepajautāts visdelikātākais jautājums. Viņam patika vecais vīrs un tāpēc ne�gribējās to sarūgtināt, bet jautāt vajadzēja. Neko darīt, ja misters Pitmens uzskatīs viņu par netak�tisku.

-���� Vai jūsu meita nekad nav vēlējusies ap�precēties? viņ� painteresējās, cik vien iespējams, neuzkrīto�i.

Tūlīt pat bija redzams, ka Tenets nav pratis no�vērtēt veco vīru. Vienā mirklī zilo acu skatiens kļuva caururbjo�s.

-��� Runājiet, inspektor, Pitmens teica. Es jūs pazīstu labāk, nekā jūs domājat. Uz ko jūs tēmējat?

It kā atvainodamies, Tenets pasmaidīja. Vien�kār�i esmu dzirdējis visai nepatīkamas baumas, tas ari viss, Tenets atzinās. Es negribēju par to runāt, bet, saprotiet, man tas jāpārbauda.

-�� Beidziet laipot kā kaķēns, vecais vīrs kļuva nepacietīgs. Kas par baumām?

-��� Jūsu meitai esot romāns ar misteru Ingremu no kaimiņmājas.

Mistera Pitmena reakcija Tenetu patie�ām pārsteidza. Vecais vīrs atmeta galvu un iesmējās. Tenets samiedza acis. Vai tas nebija atvieglojums?

-��� Ar to ēzeli? Dieva dēļ, inspektor, vērtējiet Merionu augstāk!

-��� Es teik�u, ka viņ� sievietēm var patikt.

-����� Da�ām varbūt. Bet baidos, ka ne Merionai. Un es varu nojaust, no kurienes nāk baumas. Tā atkal ir bijusi mūsu jaukā D�oija. Neesiet tik izbrīnīts, inspektori Jūs ta�u zināt, ka dzīvojam viņiem kaimiņos. Un jūs būtu pārsteigts, ja dzirdētu, kas vakaros gā�as iek�ā pa manu atvērto logu. Rupji sakot, baidos, ka viņa vīram mājas ir pārvērtusi par elli.

-��� Greizsirdīga, teica Tenets.

-����� Nabaga vīrs, turpināja Pitmens. Viņam piesien sakarus ar gandrīz katru �īs pilsētiņas sievieti vecumā līdz piecdesmit. Un vēl vairāk ar tām, kas dzīvo ārpus pilsētiņas.

-���� Tad nu es beig�u, teica Tenets. Pateicos par palīdzību. Un neaizmirstiet�

-���� Zinu. Vecais vīrs pielika rādītājpirkstu pie lūpām. Ne vārda. Bet inspektor, viņ� ieru�nājās, kad Tenets jau bija pagriezies uz durvīm, ir vēl viena lieta.

Roku uzlicis uz durvju roktura, Tenets gaidīja.

-���� Vai jūs esat runājis ar Merionu kop� vakarrī-

ta?

-��� Patiesību sakot, nē.

-������������ Viņa teica, ka jūs esot jautājis par Kerijas dienas kārtību un viņa aizmirsusi pateikt, ka katru reizi, kad majors Selbijs nebijis mājās, Kerija gan ritos, gan vakaros iegriezusies Selbiju mājā.

-��� Vai jūs zināt, kādā nolūkā?

Vecais vīrs pakratīja galvu.

-���� Nevaru iedomāties. Patiesību sakot, es esmu domājis. Zinu tikai to, ka laika periodi, ko viņa tur pavadīja, bija visda�ādākā garuma. Reizēm da�as minūtes, reizēm ap stundu.

-��� Patie�ām? Tenets bija ieinteresēts.

-��� Un �ādiem gadījumiem viņai bija sava atslēga.

-���� Jūs gribat teikt, ka dienā, kad viņa gāja uz�kopt māju, viņai nebija savas atslēgas?

-����� Jā. To es uzzināju nejau�i. Reiz, kad Kerija vakarā bija atnākusi pie mums, pirms ie�anas pie Selbijiem viņa krita �ausmīgā panikā, jo �o at�slēgu bija pazaudējusi. Beigās tā atradās, jo bija izkritusi no rokassomiņas, ko Kerija ienākot bija nometusi viesistabas stūri. Gadījuma pēc es par to vēlāk izstāstīju Merionai, un viņa bija ārkārtīgi pārsteigta cik zināms, Kerijai neesot Selbiju mā�jas atslēgas. Tādas lietas kaimiņi parasti zina, īpa�i �ādā mazā pilsētiņā. Atceros mūsu sarunu, tas viss likās noslēpumaini.

-������������ Viens no noslēpumiem, kura atrisinājumu jūs neesat atradis.

-����������� Tā ir. Vecais vīrs piemiedza ar aci. Ja jūs to atklāsiet, neaizmirstiet man pastāstīt, sarunāts, inspektor? Nav labi cilvēkam manā stāvoklī mocī�ties ar neapmierinātu ziņkāri.

Tenets pasmaidīja.

-����������� Tātad pirmdienas vakarā, atstājusi jūs, Kerija aizgāja pie Selbijiem? Kāpēc Selbijs par to nestāstīja, viņ� domāja.

Bet Roberts Pitmens pakratīja galvu.

-����������� Nē, viņa nekad vakaros tur negāja, ja majors Selbijs bija gaidāms mājās.

Arvien interesantāk, domāja Tenets.

Meriona pavadīja viņu līdz ārdurvīm. Tenets atcerējās, ka ir aizmirsis nodot mis Koksas piedāvājumu. Bet viņam nevajadzēja uztraukties. Meriona jau bija sarunājusi kādu, kas varētu veikt iepirk�anos.

-����������� Es tikai domāju, kā atrast cilvēku Kerijas vie�tā. Viņa bija rūpju nomākta.

-r Mēģiniet parunāt ar misis Gemblu, Tenetam pēk�ņi ienāca prātā.

-��� Bet viņai jau ir darbs Starrendenā.

-���� Kad es viņu redzēju pēdējo reizi, D�enija izskatījās līdz nāvei nogurusi, turpināja Tenets,

būtu vērts pamēģināt.

-���� Tas būtu lieliski, ja viņa varētu, Meriona domāja, bet es nevaru samaksāt viņai to, ko tā nopelna, strādājot visu dienu.

-����� Nekad nevar zināt. Viņai jāmaksā par auto�busu un pusdienām. Jūs neko nezaudēsiet, ja pa�jautāsiet.

-����� Dro�i vien es to izdarī�u, Meriona atbildē�ja. Paldies, inspektor. Jūs esat tik laipns.

Sociālā dienesta darbonis Tenets, viņ� promejot greizi pasmaidīja. Tā bija vecu vecā problēma: kā nostaigāt pa virvi, kas nostiepta starp pārāk dziļu iespie�anos cilvēku dzīvē un domās un palik�anu nomaļus no tā visa. Nemitīgi jāuzmanās no pār�liekas emocionalitātes, kas, kā viņ� zināja, var sagraut sprie�anas spējas.

Izgājis ārā, viņ� uz brīdi ieelpoja mitrās zemes smar�u, lietus noskaloto ziedu liego aromātu un tad, domās iegrimis, aizsoļoja pa celiņu. Pie vār�tiņiem Tenets pagriezās, lai pamātu misteram Pitmenam, kur�, kā viņ� bija pārliecināts, vēroja to spogulī. Inspektors atcerējās atvieglojuma sajūtu, kas pavīdēja vecā vīra smieklos, kad tas uzzināja baumas par Ingrema un Merionas sakaru. Bet vai tas bija īstais iemesls? Varbūt Tenets bija pietuvo�jies patiesībai, kuras atklā�anu misters Pitmens nevēlējās? Ja tā, tad Meriona nav saistīta ar Ingremu, bet gan ar kādu citu.

Ar ko?

Aiz vārtiņiem Tenets svārstījās. Viņ� nevarēja izlemt, kurp doties tālāk. Varbūt viņ� nebija runā�jis pietieko�i atklāti ar veco vīru? Ja Kerija ir at�klājusi, ka Merionai ir mīļākais un draudējusi to nodot atklātībai� Tenets nepacietīgi pakratīja galvu. Viņ� neticēja, ka Pitmeni spētu sagādāt tik daudz naudas, cik Kerija bija sagrābusi. Tomēr cilvēki spēj izdarīt daudz ko, lai salasītu naudu �antā�istei. Varbūt krājumi bija beigu�ies, un, ne�spēdama izpildīt Kerijas prasības, Meriona nolē�musi viņu nogalināt.

Nebija jēgas. Viņ� nespēja tam noticēt. Vienkār�i nebija iespējams iztēloties Merionu slepkavas lomā. Tomēr noziegumu hronikas ir pārpildītas ar gadījumiem, kad slepkava visvairāk pārsteidz tos, kas to labi pazinu�i. Tātad �ādu var�būtību nedrīkstēja pilnīgi izslēgt. Kas varētu būt �is vīrietis? Varbūt kāds no skolas, kur Meriona strādāja? Lainhems varētu neuzkrīto�i painte�resēties.

Tenets paskatījās pulkstenī. Pustrīs. Viņ� bija nolēmis noķert Sjuzannu Selbiju, kad viņa bez desmit �etros nāks ārā no skolas. Tātad bija kāda stunda brīva laika. Varbūt vēlreiz apciemot misis Selbiju?

Viņu intriģēja Kerijas vizītes Selbiju mājā di�vas reizes dienā tad, kad majors Selbijs bija izbraucis. Viņ� a�i aizsoļoja pa ceļu uz Selbiju mājas iebrauktuvi.

�odien nebija ne miņas no mazajam rūķītim līdzīgā dārznieka, bet kāds tomēr, Tenets iedomājās, varētu būt mājās. Ejot pa iebrauktuvi, viņa virzienā plūda mūzikas skaņas. Radio Trīs raida kādu klavierkoncertu, nosprieda Tenets, tu�vojoties centrālajai ieejai. Ar baudu viņ� klausījās varenajos skaņu viļņos, bet, uzlicis roku uz durvju roktura, ieklausījās uzmanīgāk. Vai greiza nots? Bet varbūt spēlētāja bija misis Selbija? �ajā mirklī atskanēja disonējo�s akords, it kā kāds izmisīgās dusmās uzsistu ar dūrēm pa klaviatūru. Tenets nekustīgi stāvēja un klausījās. Klusums.

Beidzot viņ� pieklauvēja pie durvīm un gaidīja. Tad pieklauvēja vēlreiz. Tad vēl. Ja viņa neatbild, domāja Tenets, būs jāiet apkārt un jāmēģina pa aizmugures durvīm. Bet, līdzko viņ� bija pa�griezies promie�anai, atskanēja soļi un misis Sel�bija atvēra durvis. Pēc tās acīm likās, ka viņa Tenetu redz pirmo reizi mū�ā. Misis Selbijas apģērbs joprojām bija tikpat dārgs un elegants kā vakar: pelēki zaļa vilnas kleita ar mīksti drapētu svārku daļu un garām, platām piedurknēm. Bet kaut kas viņā bija ļoti mainījies. Sarunājoties

Tenets viņu rūpīgi pētīja, veltīgi mēģinot atrast, kur slēpjas �ī at�ķirība.

Misis Selbija neslēpa savu nepatiku, tomēr, atkāpusies sāņus, ielaida Tenetu iek�ā un, ne vār�da nesakot, pavadīja cauri hallei. Laikam atkal uz ziemas dārzu. Lielajā viesistabā stāvēja atvērts koncertflīģelis. Apkārt tam uz grīdas mētājās no�u lapas. Kamīna re�ģi nebija tīrīti, istaba izskatījās nesakārtota, it kā novārtā pamesta. Skaidrs, ka Kerijas trūkums liek sevi just.

Ienākot ziemas dārzā, viņus ietina siltums, netīrība un pelējuma smaka, kas nāca no �aurībā iespiestajiem augiem.

Vai jūs neapsēstos? misis Selbija pamāja uz vienu no pītajiem krēsliem. Atvainojiet mani uz mirkli!

Nesagaidījusi atbildi, viņa aizgāja un, �ķērso�jusi viesistabu, iegāja priek�telpā. Viņas gaita bija mērķtiecīga, bet dīvaini svārstīga. Kad misis Sel�bija pazuda Teneta skatienam, viņ�, laiku īsinot, sāka apstaigāt ziemas dārzu. Atkal Tenets iedomājās, ka D�ounai �eit patiktu. Augi gar sienām stiepās uz aug�u un apvija griestus. Uzsūku�i gaismu, zaļumi pie�ķīra istabai nevilto�tu piemīlību. Nomierino�ā atmosfēra veldzēja garu. Līdz vakardienai Tenetam vēl ne reizi nebija gadījies pabūt �ādā telpā. Likās, ka tagad viņ� spēj saprast Viktorijas laikam raksturīgo pieķer�anos �ādām vietām. Zaļā oāze tās īpa�niekam sniedza īpa�u mierinājumu.

Augu �eit bija daudz. Tie at�ķīrās pēc formas, izmēriem un īpa�ībām, bet tiem visiem bija kaut kas kopīgs, brīni�ķīga lapotne. Zelta un sudraba, vienkrāsaina un daudzkrāsaina, smalka un smagi veidota, tā spēcīgi slējās uz aug�u, izliecās vai vi�jās atkarībā no katra auga rakstura. Vēl bija agrs pavasaris un ziedu nebija daudz, bet viens krūms ziedēja pilnā sparā. Tenets piegāja to apskatīt.

Krūmu viņ� bija ievērojis jau iepriek�ējā dienā. Tas slējās gar sienu un nu bija sasniedzis cilvēka augumu. Tā graciozās, trīsdaļīgās lapas klāja neregulārs raksts, izzīmēts dzelteniem un zaļiem plankumiņiem. Ziedi, kas rotāja krūmu, nelīdzi�nājās nekam agrāk redzētam. To zvanveidīgās ziedlapiņas bija bālā apriko�u krāsā, vārās kā zīd�papīrs. Tenets ar pirkstu uzmanīgi pieskārās vie�nam no ziediem un nolieca to, lai ieskatītos iek�ā. Pārsteigts viņ� pie ziedlapiņas pamanīja kaut ko, kas atgādināja asaru pili. Viņ� pieskārās tai ar pirkstu, un piliens nopilēja uz plaukstas. Tātad tas nav ūdens. Viņ� pielieca galvu un piesardzīgi izbāza mēles galiņu. Medus! Nē, viņ� pārlaboja pats sevi. Tas nav medus, tas ir nektārs. Tad tāds ir Dievu ēdiens.

Viņ� vēlreiz pieliecās, lai pārliecinātos, ka visi /.iedi ir tikpat lieliski, un tajā mirklī pie krūmāja saknēm starp biezajiem zaļumiem pamanīja iezibsnamies stiklu. Viņ� noliecās un pa�ķīra lapas. Tā bija pudele, trīs ceturtdaļas iztuk�otas. Tenets pacēla to un apskatīja etiķeti: d�ins. Blakus pudelei, iespiesta miklajā zemē, atradās glāze. "Diem�ēl mēs nedzeram neko stiprāku par tēju," bija teicis Selbijs.

�is bija viens no tiem momentiem, kad akrobāts apmet salto un atkal nostājas uz kājām. Ja misis Selbija slepus dzēra, varbūt pat bija alko�holiķe�

Izdzirdējis papē�u klaudzoņu viesistabā, Tenets pagriezās un steidzīgi apsēdās viņam norādītajā krēslā. Viņ� uzmanīgi vēroja ienāku�o sievieti, �oreiz jau ar citām acīm skatīdamies uz tās piesardzīgo gaitu, acu plakstiņa nervozo

Taustī�anos un sejas ādas sabrukuma pirmajām pazīmēm.

-���� Piedodiet, ka jautāju, viņ� teica, kad sievie�te bija apsēdusies, bet vai tā bijāt jūs, kas spēlē�ja, kad nācu pa iebrauktuvi? Viņ� bija domājis sākt sarunu nepiespiesti, par kaut ko neitrālu, bet viņas reakcija bija pārsteidzo�a. �īs neparasti lielās, spēcīgās rokas ar pianistes pirkstiem, tas tagad bija skaidri redzams, nevil�us savilkās dūrēs, un acis aizvērās kā sāpēs. Skanot atbildei, viņas smaidā bija kas vairāk nekā tikai piespiedu grimase.

-��� Jā. Diem�ēl tā biju es.

-���� Diem�ēl? Bet jūs spēlējāt brīni�ķīgi. Teneta balss skanēja neliekuļoti.

-���� Jums būtu vajadzējis dzirdēt mani, kad� viņa pēk�ņi apklusa. Bet jūs noteikti neesat at�nācis, lai parunātu par manām pianistes spējām, inspektor. Kāpēc jūs vēlējāties mani apciemot?

Tagad būdams uzmanīgs, Tenets varēja kon�statēt sīkas novirzes dikcijā, kādas piemīt dzērājiem, kas slēpj savu netikumu. Viņa stingri turēja sevi gro�os, katrs muskulis bija saspringts. Bez �aubām, �o pa�kontroli misis Selbija ir labi izkopusi. Bija jānoiet gar� ceļ�, lai sasniegtu stā�vokli, kad viss ir sa�ķīdis gabalu gabalos. Tomēr vajadzēja ķerties pie lietas.

-���� Kā es saprotu, reizēm, kad majors Selbijs bi�ja izbraucis, no rītiem un vakaros jūs apciemoja mis Bēr�a.

Viņas reakcija atkal bija pārsteidzo�a. Vienā mirklī tā pielēca kājās, kustības kļuva dīvaini kokainas kā marionetei. Krampjaini viņa piegāja pie loga un, pagriezusi Tenetam muguru, skatījās dārzā. Vai tādēļ, ka baidītos palūkoties uz Tenetu, baidītos, ka no sejas viss būs nolasāms?

-���� Jā, tas tā ir, viņa atbildēja, bet balsī jautās vilcinā�anās. Tajā ieskanējās pat bailes.

-���� Pirmdien majors Selbijs nebija mājās, tur�pināja Tenets. Mani interesē, vai pa ceļam no Pitmeniem mis Bēr�a iegriezās pie jums?

-��� Ak, viņa pagriezās, un balss kļuva gai�āka. Seja noskaidrojās. Es saprotu. Ak� nē, pro�tams, ka ne. Mēs zinājām, ka vīrs vakarā gaidāms mājās, tāpēc viņai nebija vajadzības nākt.

-����� Nebija vajadzības? Tenets pārjautāja, pieķerdamies spraugai, kuru tik ilgi bija cerējis atrast.

Vai Tenetam tikai likās, ka viņas balsi uzliesmo panika? Misis Selbija atkal �ķērsoja istabu un pēk�ņā, nestabilā satraukumā apsēdās krēslā un iekrampējās tā rokturos, it kā meklējot dro�ību, bet tad pēk�ņi kā apmulsusi mainīja savu iz�turē�anās manieri. Viņa kautrīgi skatījās sev klēpī un tad, kā pārliecināt gribēdama, pamirk�ķināja tam ar skropstām.

-��� Tas ir vīra dēļ, viņa teica, it kā noslēpumu atklājot. Vīrs tā nervozē, kad ir izbraucis. Viņ� vienkār�i vēlas, lai kāds būtu ar mums� mūsu dro�ības dēļ. �āda māja, ziniet, var būt liels kārdinājums kramplau�iem�

Tenets skeptiski klausījās. Nepiemērotāku sargsuņi par Keriju viņ� nespēja iedomāties.

-���� Ak, es saprotu, ko jūs domājat, misis Sel�bija skaidroja. Jums liekas, ka Kerija nav nekāds dro�ais sargs. Tā ir taisnība. Bet mans vīrs ir noinstruējis viņu nekavējoties zvanīt, ja rodas aizdomas, ka �eit kaut kas nav kārtībā. Viņ� vien�mēr parūpējas, lai Kerija zinātu, kā viņu sazvanīt. Vīrs saka, ka mierīgi varot doties projām, ja zinot, ka ir kāds no malas, kas mūs pieskata. Viņa ap�klusa un cerību pilnām acīm pavērās Tenetā. In�spektors gandrīz vai sadzirdēja viņas domas. Vai

viņ� man tic?

*

Tenets, protams, neticēja. Viņ� gan saprata, ka zināma loģika viņas teiktajā ir, bet nebija nekādas vajadzības, lai Kerija �ad un tad Selbiju mājā pavadītu veselu stundu. It īpa�i, ja būtu tikai jāpārbauda, vai misis Selbija un Sjuzanna ir dro�ībā. Pietiktu pieklauvēt pie durvīm un pārmīt da�us vārdus. Nē, tagad Tenetam bija daudz ticamāks Kerijas apciemojumu izskaidrojums. Un viens bija skaidrs, ja viņa teorija atbilst patiesībai, misis Selbija tajā nekad neatzīsies.

-���� Jā, saprotu. Ar līdzjūtību viņ� redzēja, ka viņas sejā parādās atvieglojums. Irēna Selbija nebija nekāda labā aktrise..Un jūs esat pār�liecināta, ka pagāju�o pirmdien Kerija pie jums neienāca?

-���� Nē, es jau teicu. Henrijs vakarā bija gaidāms mājās, un pēc viņas nebija nekādas vajadzības.

-���� Nu, tad paldies, misis Selbija, Tenets teica un piecēlās. Piedodiet, ka man atkal nācās jūs traucēt.

No atvieglojuma viņa kļuva glu�i priecīga.

-������������ Viss kārtībā, inspektor. Es saprotu, ka jums �ajā lietā jāiedziļinās līdz pa�iem pamatiem, un vi�su, ko varam izdarīt, lai jums palīdzētu� katrā laikā�

Cauri putekļainajai viesistabai, cauri priek�na�mam līdz pat ārdurvīm Tenetu pavadīja viņas plūsto�ās balss banālā burbuļo�ana. Ar atvieglo�juma sajūtu Tenets izgāja ārā. Bija jau gandrīz pus�etri. Laiks doties ceļā, ja grib noķert Sjuzannu, kad tā dosies no skolas uz mājām.

Braucot viņ� domāja par Selbijiem. Uztrau�coties par sievas problēmām, majoram Selbijam jākļūst glu�i vai slimam. Viņ� ir no tiem vīriem, kam reputācija un stāvoklis sabiedrībā katrā ziņā nozīmē ļoti daudz. Tātad kā �eit varēja uzrasties Kerija? Visticamākais, ka, strādājot mājā, Kerija jau sen atklājusi misis Selbijas noslēpumu. Galve�nais, kā viņa �o atklājumu pielietojusi? No tā, cik viņ� pazina viņu un majoru Selbiju, Tenets nevarēja iedomāties, ka kādreiz viņi būtu varēju�i to tā tie�i apspriest. Bet to gan Tenets varēja iztēloties, ka ar mājieniem, divdomīgiem skatie�niem Kerija ir savam saimniekam likusi saprast, ka viņai situācija mājā ir skaidra.

Un pēc tam?

Viegls mājiens pēc lielākas algas, ko iek�ēji saniknotajam Selbijam dro�i vien nācās nodro��ināt. Kādam naidam viņā vajadzēja izaugt, jūtot, ka tādai nullei kā Kerija ir vara pār viņu!

Un �ie apciemojumi, kad viņ� bija izbraucis? Tenets saprata, ka viņu norunas cēlonis ir tas, ka, (ik ļoti neieredzot Keriju, majors bija tai pakļauts. Tad Selbijs varēja nolemt Kerijas zinā�anas par sievas noslēpumu izmantot savā labā. �o ko�mandējumu laikā viņ� noteikti �ausmīgi uztraucās, jo kā lai uzmana sievu, esot tālu projām? Kerijai vajadzēja būt pirmklasīgam sargsunim.

Tenets nepatikā saviebās, iedomājoties Keriju un viņas uzdevumu meklēt, uzok�ķerēt noslēptās pudeles. �ādā situācijā Irēnai Selbijai vajadzēja mētāties starp pazemojumu un bailēm; nekas tā nesanikno alkoholiķi, kā tas, ka kāds novāc viņa krājumus.

Pieņemsim, ka slepkavības vakarā, aizgājusi no Roberta Pitmena, Kerija kaut kāda iemesla dēļ, varbūt tas bija pārprasts rīkojums, aizgājusi pie Selbijiem, neskatoties uz to, ka majors Selbijs gatavojas atgriezties. Pieņemsim, ka viņa atradusi misis Selbiju piedzēru�os un saniknotu un mēģi�nājusi tai atņemt dzeramā krājumus� Tā visādā ziņā bija potenciāli eksplozīva situācija. Tenets spēja iztēloties visu �o pretīgo scēnu, iztēloties Kerijas slepeno apmierinājumu, tās spēka apziņu situācijā, kad saimniece viņu lūdzas. Izmisuma un vajadzības dzīta, Irēna Selbija mēģina sagrābt pudeli ar varu, cīnās ar Keriju, varbūt notriec to no kājām tā, ka krītot Kerija sasit galvu. Un tad, nobijusies par notiku�o, misis Selbija krīt panikā�

Bet te teorija sagruva. To Tenets saprata. Līdz �ai vietai varēja iztēloties visu, bet tālāk�Viņ� nespēja iedomāties, ka Irēna Selbija varētu pacelt tuvāk guļo�o spilvenu un aukstasinīgi izdzēst Kerijas dzīvību. Kādēļ viņai tas būtu jādara? Viņa ir tikusi pie kārotā, atguvusi pudeli� Tomēr, pro�tams, �ajā laikā viņas naids pret Keriju varēja iz�augt tik liels, ka, rodoties iespējai atbrīvoties no viņas, vēlme to izdarīt kļūst nepārvarama.

Pa�laik viņ� brauca gar garo dzīv�ogu, kas au�ga ap Starrendenas vidusskolu. Uz mirkli skatiens noķēra galveno ieeju. Nogriezies aiz līkuma, viņ� ar atvieglojuma sajūtu secināja, ka ir atbraucis tie�i laikā. Gar iebrauktuvi stiepās gara stāvo�u ma�īnu rinda. Tā aizliecās līdz pat ceļam: mātes gaidīja savas meitiņas, lai nogādātu mājās. Starrendenas vidusskolā mācījās tikai meitenes. Tā bi�ja maksas skola ar milzīgi labu akadēmiskās izglītības reputāciju. Da�as meitenes dzīvoja sko�las internātā, bet lielākā daļa diendienā brauca no mājām, veicot visai pamatīgu attālumu no ap�kārtējām pilsētiņām. Tenets novietoja ma�īnu ceļa pretējā pusē, blakus skolas autobusu pieturai. Skolas vārti no �ejienes bija labi pārredzami, un tas dro�i garantēja iespēju, ka pamanīs ārā nāko�o Sjuzannu.

Kaut kur skolas iek�ienē nozvanīja zvans, un gandrīz tūlīt pat mierīgā ainava atdzīvojās. No skolas ārā nāko�o meiteņu tērcīte pārvērtās varenā straumē, tad pārplūdu�as upes palu brāzmā. Ma�ī�nas vienmērīgi rāpoja uz priek�u. Tās, savus pasa�ierus uzņēmu�as, aizripoja pa vienvirziena kustības iebrauktuvi uz piecdesmit jardus attālo ceļu. Tenets sāka uztraukties, ka Sjuzanna jau ir iekāpusi kādā no ma�īnām vai arī aizkavējusies skolās pēcstundu nodarbībās. Protams, no viņa puses bija muļķīgi neatbraukt agrāk un nepalūgt, lai meiteni izsauc no stundas, bet Tenets nebija gribējis viņu satraukt, nebija gribējis radīt iemeslu baumām. Pēc tik ilga dienesta policijā inspektors bie�i sev teica, ka ir pārāk jūtīgs, ka viņam va�jadzētu norūdīties, nebūt tik smieklīgi taktiskam, tik ļoti respektējot citu jūtas.

Tad Tenets ieraudzīja meiteni. Ap �o laiku skolnie�u straume atkal bija sarukusi līdz strautiņam. Sjuzanna gāja kopā ar divām skolas�biedrenēm, bet pat �ādā attālumā viņu nekļūdīgi varēja pazīt. Zīdaino matu sega, acis, piesaisto�ais augums un eleganti �ūpojo�ā gaita. Uz jebkura fona viņa būtu izcēlusies. Sjuzanna Selbija, Tenets nodomāja, ar laiku varēs pelnīt iztiku, demonstrējot modes. Līdzko meitenes aiz vārtiem nogriezās, viņ� iedarbināja motoru un, pārbraucis pāri ceļam, apstājās pie ietves nelielu gabaliņu tām priek�ā. Tad izkāpa no ma�īnas un gaidīja.

Sjuzanna uzreiz pazina viņu. Meitenes soļi ap�rāvās. Tad Sjuzanna kaut ko pateica draudzenēm, tās pasmaidīja pamāja, sasita plaukstas vieglā at�vadu sveicienā un pameta viņu. Ejot garām Tenetam, meitenes to ziņkārīgi nopētīja.

Domāju, ka jūs būtu priecīga, ja es aizvestu jūs mājās, viņ� uzsmaidīja Sjuzannai.

-���� Augstākā komforta pakāpe, viņa atbildēja, pacēla uzacis un tad viegli paraustīja plecus. Libi.

Viņa pagaidīja, līdz ma�īna bija iegriezusies braucamajā joslā un tad puspagriezusies ieskatījās inspektoram sejā. Viena roka gulēja uz sēdekļa atzveltnes tā, ka meitenes pirksti pieskārās Teneta plecam.

-��� Lai�am, viņa teica.

Tenets nesteidzās tūlīt paklausīt viņas izaici�no�ajam saucienam. Pēcpusdienas ma�īnu straume bija izaugusi, un viņam nācās gaidīt, līdz radās iespēja atbrīvoties no sastrēguma briesmām un izgriezties uz Netltonas ceļa. Ja reiz sarunai jāsākas, tad tai jāvelta vislielākā uzmanība. Izman�tojot klusuma mirkli, Tenets apdomāja, ar ko sākt. Tas varētu būt kāds joks.

Sākums izdevās pietiekami maigs.

-���� Es tikai gribēju parunāt ar jums par pirmdie�nas vakaru.

-����� Brīnums, brīnums. Bet man patie�ām nav nekā, ko jums pastāstīt, inspektor.

-��� Tomēr tajā vakarā jūs bijāt izbraukusi.

-Jā.

-��� Uz Starrendenu?

-��� Pareizi.

-��� Uz kino ar Kri�u Gemblu?

Klusums. Tad skanēja atbilde. Ja jūs to tik sasodīti labi zināt, tad kāpēc apgrūtināt sevi ar jautājumiem?

Tātad viņa to nenoliedza. Tenets prātoja, ko meitene mēģina noslēpt aiz vīzdegunīgā, it kā

ciniskā runas veida. Atceroties viņas vecākus, nebija grūti uzminēt: ploso�u nedro�ību, rūgtumu, kas indē visu meitenes dzīvi, ja viņa neprot iz�turēties pietiekami uzmanīgi. Pret Sjuzannu jāiz�turas taktiski.

Pēc mirkļa viņa saīgu�ā balsi jautāja: Tomēr, kas jums to pastāstīja? un tad piebilda, �ķiet, ka jūs gribat to izstāstīt manam tēvam?

Pirmo jautājumu viņ� atstāja neatbildētu.

-��� Kāpēc jūs tā domājat?

Viņa nodrebēja.

-���� Vai tad tāds nav jūsu darbs? Satracināt mūs visus un pēc tam apskatīties, kas no tā visa iznā�cis?

-���� Es savu darbu izprotu citādi. Man nav va�jadzīgs satraukums. Es vienkār�i gribu noķert slepkavu.

Atra sāņus skatiena ēna liecināja, ka viņa netic: meitene vērās ārā pa logu, stūrgalvīgi savilkusi lū�pas un izaicino�i sakrustojusi rokas. Tenets ievil�ka elpu. Būs grūti.

Priek�ā bija stāvvieta. Signalizējis pagriezienu, viņ� iebrauca tajā, izslēdza aizdedzi un pagriezās pret meiteni. Viņa patie�ām ir skaista, viņ� nodomāja. Tas bija tāds skaistums, kas ar gadiem tikai pieaug: ovāla seja, gluda āda un klasiski vaibsti.

-����� Vai pa ceļam no autobusa pieturas kāds no jums nepamanīja kaut ko neparastu? viņ� jautā�ja.

Sjuzanna paraustīja plecus.

-��� Nezinu, kā Kriss, bet es ne.

-��� Esat pārliecināta?

-��� Es jau teicu.

Nav jēgas �o tēmu turpināt.

-���� Kāds priek�stats jums bija izveidojies par mis Bēr�u?

-�� Par viņu? Sjuzannas lūpas savilkās �okurā. Viņa paskatījās ārā pa logu.

-��� Jums viņa nepatika. Tas nebija jautājums, bet secinājums.

-��� Viņa bija glūņa, īsta glūņa.

-��� Kā to saprast?

Viņa paskatījās uz Tenetu. Tas bija ilgs, pārdo�mu pilns skatiens. Viņ� varēja nolasīt meitenes domas. Cik daudz es drīkstu viņam stāstīt? Tas bija jūtams skaidri kā vārdos izteikts. Beidzot skanēja atbilde. Viņa ok�ķerēja. Bāza visur savu degunu. Sa�utums padarija meiteni vaļsirdīgu. Atnākusi mājās, es bie�i pamanīju, ka, ak, Dievs, pat pa manu apak�veļu viņa ir rakņājusies. Sjuzannas deguntiņ� riebumā saraucās. Es ne�spēju to vairs uzvilkt, zinot, ka viņa tur ir bāzusi savus nagus. Viņa gan domāja, ka es to nezinu, bet mantas nekad nebija noliktas atpakaļ ie�priek�ējā veidā. Jūs neticēsiet, kā es noguru, iz�domājot viņai da�ādas lamatas. Un katru reizi viņa tajās iekrita. Ja būtu iespējams, es aizslēgtu visas savas atvilktnes.

-��� Jūs viņai nekad par to neaizrādījāt?

-���� Kāda būtu jēga? Sjuzannas balsī parādījās nicinājums. Viņa vienkār�i visu noliegtu. Saprotiet, nekad nebija nekādu tie�u pierādījumu. Un, patiesību sakot, viņa neko neņēma.

-���� Varbūt viņa beigtu ok�ķerēt, ja justu, ka jūs zināt?

-���� Nekad mū�ā. Jo viņai tas patika rakņāties, ok�ķerēt. Es varu derēt, ka tas ari noveda viņu pie tāda gala.

-���� Jūs domājat, ka viņa uzok�ķerējusi kaut ko�?

-��� Ko kāds nevar pieļaut, ka viņa zina.

-��� Ko, piemēram?

-��� Varbūt par to kazanovu, misteru Ingremu, un kādu no viņa sapņu meitenēm. Varu derēt, viņ� nepieļautu, ka sieva to uzzina.

-��� Jūs zināt, kas ir viņa mīļākā?

-����� Viņa draudzene? Protams. Strādā tajā kolosālajā frizieru salonā Tētlstrītā. Blonda un �ausmīgi nokrāsota.

Vērtīga informācija, ja tā ir taisnība. Dro�i vien jau ir, pie tam viegli pārbaudāma. Bet kāpēc Sjuzanna tik atklāti par to runā? Uzmanības novēr�anas taktika?

-����� Es �orīt dzirdēju, kā jūsu māte spēlē klavieres, viņ� teica. Lieliski, vai ne?

Viņa piesardzīgi paskatījās uz Tenetu. Lielis�ki.

Viņ� redzēja, ka meiteni nevar apmānīt ar uzspēlētas atzinības vārdiem.

Jārunā tie�i, bet, cik vien iespējams, saudzīgi. Meiteni viegli varēja sāpīgi ievainot, bet Tenets negribēja viņai darīt pāri. Tomēr bija jānoskaidro, tie�i kādu lomu Kerija spēlēja Selbiju mājā.

-���� Sjuzanna, viņ� klusām teica. Piedodiet, bet es zinu� par jūsu māti.

Viņa neizlikās, ka nav sapratusi viņu, bet tikai bridi skatījās viņā plati ieplestām acīm.

Ak, Dievs, viņa iesaucās. Vai jūs saprolat, cik no�ēlojams esat? Jūs esat tikpat slikts kā mis Bēr�a, bā�at degunu citu cilvēku dzīvē, rakņā�sities pa netīro veļu un tad ļauni priecājaties par atrastajiem netīrumiem. Kā jūs spējat kaut ko tādu darīt? Kādu baudu jūs no tā gūstat? Tagad viņa kliedza. Viņas seja bija dusmu izķēmota.

Tenets nolieca galvu, gaidot, kamēr lavīna pārvelsies pāri. Viņ� saprata sāpes, kas nāca no Sjuzannas dvēseles, jo labi pazina tās sa�utuma vētras un pazemojumus, ko nācās pārdzīvot alko�holiķu ģimenēs, un Sjuzanna, neskatoties uz ārējo briedumu un dzīves pieredzi, bija tikai bērns.

Viņas dusmas pēk�ņi izplēnēja, un meitene sā�ka raudāt. Rokas bija apņemtas ap pleciem, it kā mēģinot iesprostot sevī visu sarūgtinājumu. Tenets iespieda viņai saujā kabatlakatiņu un gaidī�ja

Kad elsas beidzot apklusa, viņa iz�ņauca de�gunu un no�ukstēja: Jūs nezināt, ko tas nozīmē. Jūs nespējat pat iedomāties.

Viņ� neatbildēja.

-����� Saprotiet, tas ir viņ�, tēvs. Viņa atkal iz�ņauca degunu. Viņ� ir� Jums taisnība, jūs to zināt. Mana māte ir lieliska pianiste, bet viņa nav nekas, salīdzinot ar to, kas viņa bija. Esmu lasījusi avī�u recenzijas par viņu. Viņa varēja būt visizcilākā, varbūt pat pasaulslavena māksliniece. Bet tēvs to neļāva. Viņam gribējās lēnīgu, jauku sieviņu, kas gatavo tam maltītes, iesilda viņa istabas �ības un vienmēr aptekā viņu. Dievs vien zina, kāpēc viņa tam piekrita. Varbūt tāpēc, ka to mīlēja, gribēja darīt viņam prieku un, kad saprata, kur ir iekritusi, bija jau par vēlu kaut ko mainīt. Tēvs ir tirāns, vai to jūs zināt? īsts tirāns. Vai varat aptvert, ka viņ� pat neļauj man vakaros nekur iziet, pirms nav noskaidrojis, kur un ar ko es eju� es nedrīkstu draudzēties ar zēniem� neesmu bijusi uz viesībām kop� trīspadsmit gadu vecuma� tāpēc man nemaz nav �ēl, ka mānu viņu, nestāstu, ka satiekos ar Kri�u. Un ticiet man, kad bū�u astoņpadsmit gadus veca, no ma�nis mājās nebūs vairs ne miņas.

Kop� dusmu izvirduma viņa pirmo reizi paska�tījās uz Tenetu citādām acīm.

-���� Ak, es zinu, kas jums prātā, viņa teica. -

Jūs domājat, kas notiks ar mammu, ja es patie�ām aizie�u. Jums liekas, ka esmu nodevīga egoiste. Nu, varbūt ari esmu, bet, ja tas tā ir, tad viņ� mani par tādu ir padarījis. Bet ar mammu� viņas seja sakritās, un kādu brīdi likās, ka Sjuzanna atkal sāks raudāt, tomēr drīz viņa atkal atguva kontroli pār sevi un paskatījās uz savām rokām, kas bija savirpināju�as kabatlakatu garā; �aurā vērpetē. Bet saprotiet, man jāglābj sevi. Viņai jau par vēlu, viņ� māti ir iznīcinājis. Bet es varu izglābties, tikai aizejot�

Pārsteigtām, vērtējo�ām acīm viņa atkal paskatījās uz Tenetu. Bet jūs ne par to domājāt, vai ne?

TeneLs viegli pamāja ar galvu. Redzot viņa sejā līdzjūtību, Sjuzannas acis atkal piepildījās asarām. Ko lai es daru, viņa bija izmisusi, ak, ko lai es daru?

Tenets paņēma viņas roku, viegli saspieda to un tad palaida vaļā, ļaujot tai noslīdēt viņas klēpī. Lai viņai palīdzētu, vajadzētu daudz vairāk laika, nekā viņ� var atlicināt.

Vai nav neviena, ar ko jūs varētu atklāti izru�nāties?

Viņas lūpas savilkās. Ar ko, piemēram?

-��� Varbūt ar kādu no skolotājiem?

-��� Nav. Lai gan ir viens�

-��� Kāpēc par to nepadomāt? Vai varbūt Starrendenā ir jaunie�u uzticības dienests?

Viņa ātri un kaislīgi papurināja galvu. Es nevarētu par to runāt ar sve�u cilvēku.

-��� Es jums esmu sve�s, bet jūs ar mani runājat, viņ� teica. Saka, ka reizēm esot vieglāk runāt ar sve�u. Saprotiet, viņ� nav jūsu dzīves sastāv�daļa. Jums pēc tam ar viņu vairs nav jāsatiekas.

-���� Es tā neesmu par to domājusi. Tagad viņa bija krietni saņēmusies, bet sejā joprojām vīdēja skumjas. Ai, paskatieties, ko esmu izdarījusi ar jūsu kabatlakatu! Būs jāpērk jauns.

-��� Aizmirstiet par to, viņ� iesmējās. Risks zaudēt kabatlakatus pieder pie manas profesijas īpatnībām.

Viņa pasmaidīja, un pirmo reizi Tenets atviegloti ievilka elpu. Sjuzann, viņ� teica, pirms mēs atgrie�amies pie tā, par ko runājām, es tikai gribētu pateikt sekojo�o. Nepieļaujiet, ka at�tiecības ar tēvu saindē jūsu dzīvi. Galu galā, ja padomā, tā jūs ļausiet viņam uzvarēt, vai ne?

Viņa iekoda lūpā, sarauca pieri un novērsās.

-��� Un tagad pie lietas, Tenets ierosināja. �oreiz bija daudz vieglāk. Viņa secinājums bija

izrādījies pareizs. Nebija iespējams no Kerijas noslēpt misis Selbijas kaiti, un majors nolēma to izmantot savā labā, nodarbinot viņu kā sargsuņi savu bie�o komandējumu laikā. Viņas pienākums rīta un vakara vizī�u laikā bija uzo�ņāt misis Sel�bijas noslēptos alkohola krājumus un izliet jeb�kuras atrastās pudeles saturu.

-���� Vai varat to iedomāties? Sjuzannas balsī skanēja rūgtums. Apzināties, ka viņa visu zina, just, ka mamma ir atkarīga no viņas �ēlastības. Un kāda tam jēga? Mamma vienmēr pamanījās kaut kur kaut ko paslēpt� Viņa apklusa, it kā uz pusēm plēsta, plēsta starp uzticību mātei un riebu�mu pret apkopēju.

-���� Jūs jau zināt, ka tā ir slimība. Viņa it kā aizsargājās. Mamma nevar tikt galā ar sevi. Es�mu par to lasījusi. Un to var ārstēt, ir vietas� Bet tētis uz to skatās citādi. Viņ� uzskata, ka viss atkarīgs tikai no gribasspēka� tik vienkār�i! Viņa rūgti iesmējās.

-������������ Es mēģināju tēvu pārliecināt, ka mammu kārtīgi jāārstē, bet viņ� pat neklausījās. Viņ� pārāk baidās, ka valodas izies uz āru un ļaudis par to uzzinās, līdz ar to viņ� to acīs būs apkaunots. Viņ� labāk upurē pats savu sievu� Meitenes acīs bija kauns. Es tik tie�ām mēģināju viņai palīdzēt, bet viņa jau pati to nevēlas. Es pat gribēju pamest skolu pēc nulles līmeņa eksāme�niem, būt mājās ar viņu, bet viņ� neļāva. Tā vietā viņ� labāk izmantoja to sievieti.

-��� Tēvs nebaidījās, ka viņa var izpļāpāties?

-��� Ak, ticiet man, viņ� labi maksāja. Viņa sapra�ta, kas viņai ir izdevīgāk.

-����� Izdevīgāk? Tenets atcerējās bankno�u paciņas un iepirkumu somas ar dārgajiem tērpiem. Bet vai Kerija nevarēja krist alkatībā? Vai neiz�darīja spiedienu uz majoru Selbiju? Selbijam tas noteikti nepatiktu, tāpat kā noteikti nepatika viņai pakļauties. Varbūt sākumā tas bija mazākais no diviem ļaunumiem, bet tikai beigās kļuva nepane�sami.

-����� �ķiet, ka pirmdienas vakarā jūs pārnācāt pirms tēva? viņ� jautāja.

Sjuzannas skatiens liecināja, ka jautājumu viņa ir sapratusi uzreiz.

-��� Jā. Un, ja jums ir prātā tas, ko, man �ķiet, jūs domājat, tad varat par to aizmirst. Kerija bija aizgājusi pirms manas iera�anās.

-��� Bet viņa bija pie jums pirmdienas vakarā?

-���� Viņai vajadzēja būt. Viņa nāca vienmēr, kad lēvs bija izbraucis.

-���� Bet, protams, ne tajos vakaros, kad jūs tēvu gaidījāt.

-���� Nē. Bet tajā reizē viņ� pārradās ātrāk. Patie�sībā mēs viņu gaidījām tikai otrdien, bet viņ� nokārtoja lietas ātrāk nekā bija cerējis, tā es domāju.

-����� Vai viņ� vārēja paziņot mātei, ka būs mājās agrāk?

-��� Dro�i vien.

-��� Tādā gadījumā vai viņa varēja paziņot Kerijai, ka nav vajadzības nākt?

-���� Domāju, ka jā. Jums vajadzētu pajautāt viņai pa�ai.

Tenets nestāstīja meitenei, ka ir jau to izdarījis, ka misis Selbija melojusi par vīra pārbrauk�anas iespējamo laiku. Kāpēc viņa tā darīja? Varbūt ne�gribēja, lai Tenets uzzinātu, ka Kerija vispār pirm�dienas vakarā ir bijusi viņu mājā? Vai varēja būt iespējams, ka viņa tur vīru aizdomās par slep�kavību?

-��� Kur bija māte, kad jūs pārbraucāt?

-����� Gultā, Sjuzanna saviebās. Nu, ne tie�i. Pareizāk sakot, iekritusi gultā� Un, ja jūs domā�jat, ka viņai varētu būt kāds sakars ar Kerijas nāvi, tad aizmirstiet par to! Mamma bija nepieskaitāma un, pēc viņas izskata sprie�ot, jau ilgāku laiku. Pārnākusi es devos tie�i uz viņas istabu, un, līdzko paspēju dabūt viņu zem segas, ieradās tēvs. Tāpēc, paldies Dievam, es varēju iz�likties, ka viņa jau sen ir aizmigusi.

Bet ja nu, domāja Tenets, majors Selbijs tajā brīdī ieradās mājās jau otro reizi? Ja nu viņ� ir pārbraucis agrāk, kad tur vēl bija Kerija, un atradis sievu galīgi piedzēru�os? Varbūt viņ� varēja pārmest Kerijai, ka tā nepilda savu uzdevu�mu, varbūt zaudēja pa�savaldī�anos? Tenets mēģināja iztēloties �o ainu: majora seja dusmās piesārtusi, Kerija klusa, padevīga un tomēr ar sa�va spēka apziņu situācija kā radīta tam, lai tāds vīrs kā majors Selbijs, neskatoties uz viņa sa�valdību, varētu tikt izprovocēts.

-��� Jūs dzirdējāt, kā piebrauc tēva ma�īna?

-��� Nē. Tikai aizmugures durvis aizcirtās.

Viss bija iespējams. Kad Sjuzanna pārnāca, Selbija ma�īna jau varēja atrasties garā�ā mājas aizmugurē. Varbūt jāmēģina atrast kādu, kas redzējis majora ma�īnu iegrie�amies iebrauktuvē?

Tenets no Sjuzannas bija uzzinājis visu pa�gaidām iespējamo, tāpēc viņ� pateicās, iedarbināja ma�īnu un veda meiteni uz Netltonu. Pa ceļam valdīja dziļdomīgs klusums. Bet, Sjuzannai kāpjot ārā, viņ� atcerējās, ka kaut ko ir aizmirsis pajautāt.

-��� �ķiet, ka reizēm jūs ievērojāt Keriju braucam pēdējā vakara autobusā no Starrendenas? Cik es zinu vienmēr ceturtdienās?

Sjuzanna pagriezās un noliecās, lai varētu sarunāties caur ma�īnas logu. Jā, tā bija. Es baidījos, ka viņa izstāstīs tēvam par Kri�u un mani, bet viņa to nedarīja. Viņa tikai raudzījās manī ar savu viltīgo, viszino�o skatienu. Likās, ka viņai ar to pietiek likt manīt, ka visu zina, ja jūs saprotat, ko es domāju.

-���� Vai varat atcerēties, kā viņa tajās reizēs bija ģērbusies?

Sjuzanna pacēla uzacis.

-������������ Protams. Kā vienmēr. Vienmuļās, vecās lu�patās, it kā būtu iegriezusies veco mantu izpār�do�anā un pagrābusi pirmos krāmus, kas gadī�ju�ies pa rokai.

-���� Vai gadījumā neievērojāt, viņai bija kaut kas rokās?

Sjuzanna mēģināja atcerēties. Liekas, ka tikai rokassoma. Katrā ziņā nekas liels.

-���� Vai jums negadījās kādreiz viņu pirms auto�busa atie�anas satikt pilsētā?

-��� Nē, nekad.

-���� Un nekad nekas neliecināja, kur viņa varēja iet tajos ceturtdienu vakaros?

-��� Baidos, ka nē.

Sjuzannas uzmanība tagad bija novirzījusies. Pār plecu viņa skatījās uz māju. Dro�i vien viņu mocīja doma par māti kādā stāvoklī tā �odien atradīsies.

Ar līdzjūtību Tenets atvadījās no meitenes un noskatījās, kā viņa pa iebrauktuvi aiziet uz dārgo māju, aiziet pretī savam ikdienas muklājam.

-���� Kāda, pie velna, jums daļa gar to? burk��ķēja Ingrems.

Derekam Ingremam piederēja lielākā nodar�binātības aģentūra Starrendenā, un viņa birojs bija tikpat modems un dārgs kā viņa māja: hromēti, ar adu pārvilkti krēsli, galdi ar dūmakaina stikla virsmām un gleznas, kādām Teneta mājā neatrastos vietas. Viena no biroja apskau�amākajām īpa�ībām, ļ)ēc Teneta domām, bija skats uz upi. Tas pavērās pa logu, kas stiepās Teneta viesistabas garumā.

-��� Jauks skats jums �eit, ser, Tenets paslavēja, �ķērsojis istabu, lai paskatītos uz ūdeņu bagātīgo pla�umu. Upe mirgoja pievakares saulē. Viņ� ap�zinājās, ka uzslava nāk neīstajā laikā, bet tā bija tī�i provocējo�a. Dusmās cilvēki bie�i vien kļūst ne�apdomīgi, un Tenets ļoti labi pārzināja savus iero��us. Atstājis Sjuzannu, viņ� pirms brauk�anas uz �ejieni bija iegriezies frizieru salonā Tētlstritā. Ingrema "�ausmīgi nokrāsotā blondīne" bez īpa�as pierunā�anas bija atzinusi savus sakarus ar Ingremu, un tas bija daudz vairāk, nekā varēja sagaidīt no Ingrema pa�a. �eit bija gaidāms glu�i pretējais.

-���� Beidziet par to draņķa skatu! Es nesaprotu, kādas jums ir tiesības nākt un bāzt degunu manā personīgajā dzīvē. Paceltu galvu, piesārtu�iem vaigu galiem Ingrems atgādināja vērsi pirms uz�brukuma. Bez �aubām, viņ� uzspēlēja, jo baidījās vai nu par to, ka tagad sieva var uzzināt par viņa mīļāko, vai arī bija iejaukts slepkavības lietā. Tenetu pildīja apņēmība saņemt atbildi uz �o jautājumu.

-���� Mister Ingrem, viņ� iesāka tāda cilvēka bal�sī, kam viss �ajā pasaulē apnicis, varat būt dro�s, ka mani neinteresē jūsu personīgā dzīve tiktāl, kamēr tai nav sakara ar slepkavības lietu, kuru es pa�laik izmeklēju. Nē, viņ� pacēla roku, lai apturētu Ingremu, kur� jau bija pavēris muti protestam, lūdzu, ļaujiet man pabeigt. Jaunā dā�ma, par kuru ir runa, jau ir apstiprinājusi, ka viņai ir sakars ar jums, un es tikai lūdzu arī jūs to ap�stiprināt. Ja tam nebūs nekā kopīga ar slepkavību, varat būt dro�s, ka mana ziņkāre par jums abiem izzudīs uz visiem laikiem.

Ingrems skatījās viņā piemiegtām acīm. Jūs gribat teikt, viņ� beidzot izdabūja, ka jums nevajag, lai mana sieva par to uzzinātu?

-���� Kāda jēga man būtu viņai to stāstīt? Protams, ar noteikumu, ka tam nav sakara ar slepkavību.

-��� Bet kāda sakarība te ir iespējama? Ingrems jautāja. Viņa sasprindzinājums tagad bija mazliet atslābis, un viņ� atlaidās krēslā. Paņēmis zīmuli, viņ� sāka to slidināt no vienas rokas otrā. Tenets ievēroja, ka tā ir ierasta kustība.

Ingrema reakcija likās interesanta. Rokas bie�i vien pasaka visu. Tās ir daudz grūtāk kontrolēja�mas nekā sejas muskuļi. Un, patie�ām, sāka lik�ties, ka Ingrema uztraukuma galvenais iemesls ir viņa sieva.

Tenets paraustīja plecus.

-��� �ajā izmeklē�anas stadijā es rūpīgi pārbaudu visus mis Bēr�as paziņas un skatos, vai neatrodas kas noderīgs. Zīmīgām nesakritībām bie�i vien ir ārkārtīgi liela nozīme.

-��� Nu, �eit jūs tādas neatradīsiet, norūca In�grems. Taisnība, ka esmu� saistīts� ar mis Pārķēri, bet es patie�ām nesaprotu, kā �im faktam varētu būt kaut visattālākā saistība ar mis Bēr�as nāvi.

-��� Jūs pazināt mis Bēr�u un�

-�� Tāpat viņu pazina pastnieks un sētnieks, ar vieglu smiekliņu Ingrems viņu pārtrauca, un ari viņus jūs pārbaudāt? Nopietni, inspektor, mana pazī�anās ar mis Bēr�u nebija tuvāka par viņu. Tā bija nejau�a redzē�anās garāmejot, un tā tas bija līdz pat beigām.

Ingrems joprojām it kā aizsargājās, bet to varē�ja viegli saprast. Tenets zināja, ka pat nevainīgi liecinieki jūtas neizskaidrojami apdraudēti, kad tos iztaujā policists. Viņ� juta arvien dziļāku un dziļāku pārliecību, ka Ingrems runā patiesību.

No otras puses, tas viņam ienāca prātā vēlāk, braucot uz biroju rakstīt dienas ziņojumus, In�grems vienkār�i varēja būt lielisks aktieris. Galu galā, melojot sievai, viņ� ir ieguvis lielu pieredzi, un, ja Ingrems ir vainīgs, tad bailes tikt atklātam var dot pamatīgu iedvesmu, lai nospēlētu labāko lomu savā mū�ā. Ja tas ir tā, tad Tenetam atliek vienīgi cerēt, ka agrāk vai vēlāk kāds iz�ķiro�s pierādījums uzpeldēs virspusē. Pārsteidzo�i, bet cik ilgi reizēm nācās gaidīt! Ļaudis svārstījās, aizmirsa, nesaprata informācijas detaļu nozīmīgu�mu, un reizēm bija jāgaida dienas vai pat nedēļas, līdz tie bija gatavi palīdzēt.

Pa to laiku viņam bija uzaususi cerība, ka Lainhems vai kāds no citiem �odien būs atklāju�i kaut ko interesantu.

Tomēr tādas veiksmes nebija. Kad Tenets iera�dās birojā, Lainhems kārtoja savus ziņojumus. Atbildot uz Teneta jautājumu, viņ� tikai drūmi papurināja galvu.

-������ Baidos, ka visumā tuk�ums, viņ� paskaidroja. Viss ir �eit, un viņ� uzsita pa nelielo papīru kaudzīti sev priek�ā, bet, īsi sakot, nav ne miņas ne no sitamā, ne no rokassomas, un nav ziņu arī par Ingrema draudzeni, ja tā�da vispār eksistē. Un neviens no baznīcas pado�mes locekļiem slepkavības vakarā neko interesan�tu nav ne redzēju�i, ne dzirdēju�i. Viņi visi kopā desmitos aizgāju�i no mācītāja mājas, atstājot tikai mis Pitmenu. Viņa ir kasiere un aizkavējās, lai �o un to pārrunātu ar vikāru.

-��� Jā, viņa man teica. Baidos, ka ari viņa neko nav manījusi.

-���� Vienīgais interesantais fakts, ko pa visu die�nu mēs uzzinājām, ir, ka mis Bēr�a ceturtdienu vakaros braukusi no Starrendenas ar pēdējo auto�busu.

Skatoties uz visu to neauglīgo darbu, ko pārējie �odien ieguldīju�i, Tenetu mocīja vainas apziņa un pat sirdsapziņas pārmetumi, jo tas visu �o infor�māciju bija ieguvis pats, bet inspektors mierināja sevi, ka nedrīkst būt tik jūtīgs. Galu galā, tāds bija policista darbs: stundas, dienas, nedēļas, reizēm pat mēne�i nogurdino�a darba, un, kad beidzot iz�dodas atrast kaut ko interesantu, izrādās, ka kāds cits jau ir pasteidzies jums priek�ā.

Es par to dzirdēju, viņ� teica. D�enija Gembla man pastāstīja, un arī Sjuzanna Selbija apstiprināja. Rīt jūs labāk norīkojiet vīrus, lai pamēģina noskaidrot, kur Starrendenā viņa uz�turējās. Glu�i nejau�i Sjuzanna uzvedināja mani uz Ingrema draudzeni. Un īsumā Tenets pastās�tīja Lainhemam par savām �īs pēcpusdienas gaitām.

Drīz pēc tam Lainhems aizgāja, un Tenets ap�sēdās pie saviem ziņojumiem. Bija jau astoņi, kad viņ� beidza. Galva likās kā ar vati piebāzta. Viņ� izberzēja acis, izstaipījās un tad atslābināja locekļus, apzināti cen�oties iztuk�ot smadzenes. Ja Tenetam kaut ko tagad vajadzēja, tad tas bija mierīgs vakars un labs naktsmiegs.

Mierīgs vakars! Viņ� pie sevis novaidējās. Ne visai lielas izredzes uz to. Uz laiku iegremdējies darbā, viņ� bija aizmirsis D�ounas cīņu par at�grie�anos darbā. Braucot mājās, viņ� no visas sirds cerēja, ka vismaz �ovakar viņa nepieskarsies �ai tēmai. Viņam patie�ām nebija ne kripatiņas gara spēka, lai par to runātu. Inspektors �odien bi�ja ticies ar tik daudziem cilvēkiem, uzsūcis un izvērtējis tik daudz informācijas, ka zināja �o�vakar viņ� nespēs neko apspriest un vienīgais, ko viņ� varēs, būs ieslīgt krēslā televizora priek�ā.

Viņu sagaidīja atvieglojuma sajūta, jo bērni jau gulēja gultiņās un bija aizmigu�i. Ieejot priek�telpā, viņ� atzinīgi pao�ņāja gaisu: kaut kas no pikantiem ēdieniem, viņ� nosprieda. Varbūt zaļumu klimpām? Mutē saskrēja siekalas. Viņ� aizsteidzās uz virtuvi un sajūsmināti noskūpstīja D�ounu. To darot, viņ� sajuta no�ēlas dūrienu. Vai �āda sagaidī�ana drīzumā nekļūs par pagātnes atmiņām?

D�ouna noteikti sajuta viņa pēk�ņo atturību.

-��� Kas noticis?viņa jautāja.

-��� Nekas, Tenets meloja. Nogurdino�a die�na, tas arī viss.

Viņ� redzēja, ka D�ouna nesaprot, ticēt vai ne. Vienmēr labi jūtot viņa noskaņojumu, viņa dro�i vien iztulkoja vīra pa�reizējo izturē�anos vienīgi kā viņa nostāju attiecībā uz viņas problēmu. Gal�venais, ka D�ouna to darīja korekti.

-���� Vakariņas ir gatavas, viņa teica. Es uz�klā�u. Kāpēc tev gaidot kaut ko neiedzert?

Malks stipra viskija nāca par labu, un, kad viņi sēdās pie galda, viņ� jutās daudz vairāk atslā�binājies. Bet pat tagad viņ� juta, ka ir sasprindzis, jo gaida, kad D�ouna atkal uzsāks sarunu. Bet viņa to nedarīja, kamēr nebija apsēdu�ies pie kamīna, lai dzertu kafiju.

-���� Dārgais� viņa bikli iesāka. Te nu tas ir, nodomāja Tenets.

-����� � tas, ko tu teici vakar vakarā� viņa joprojām svārstījās.

-���� Mmm? Tenets jautājo�i novilka, galvu at�spiedis pret dīvāna atzveltni un acis aizvēris. Viņ� juta, ka pat �ī izvairīgā atbilde skan kaitino�i, ka tā atspoguļo viņa nepatiku.

-���� � par to, ka man jāķeras pie lietas, viņa pabeidza. Vai tu patie�ām tā domāji?

-��� Dārgumiņ, Tenets atbildēja noguru�ā balsī. Vai mēs �ovakar nevaram par to nerunāt? Es jū�tos kā salauzts.

Viņa neatbildēja. Tenets atvēra acis un palūko�jās uz sievu.

Viņa skatījās liesmās. Lūpas bija spītīgi sa�kniebtas. Tenetā cīnījās vainas apziņa un dusmas, bet dusmas ņēma virsroku, jo D�ouna pateica īsu frāzi: Luk, mums tas jānoskaidro.

-��� Ak, Dievs, bet kāpēc �ovakar?

Viņa pagriezās ar seju pret Tenetu, un viņ� uz mirkli aizturēja elpu, jo D�ouna izskatījās tik satriekta.

-����� Tur jau tā nelaime, vai tad tu nesaproti? viņa jautāja. Nekad nav īstā reize. Tajā pirmajā vakarā, kad mēs sākām par �o lietu runāt, es teicu tev, ka �aubos, vai sākt par to runāt, jo nezinu, kā�da būs tava reakcija. Bet es tev nepateicu, cik ilgi jau tā esmu �aubījusies, vai ne? Vai tu zini, ka gandrīz jau gadu? Un vai zini, kāpēc? Tāpēc, ka nekad nav īstā reize, jo tu vienmēr esi pārāk aizņemts un noguris, un visa �ī lieta ir pārāk sasodīta!

Agrāk nepazītas, augo�as dusmas viņas balsī pēk�ņi izlauzās uz āru. D�ouna novērsās un atkal skumju pilnām acīm skatījās ugunī.

-���� Ak, piedod� es negribēju visu to sarunāt. Es cerēju, ka tas nebūs vajadzīgs, ka tu no visas sirds pateiksi "Rīkojies". Bet vai tad tu nesaproti, Luk, ka ir pienācis laiks, kad man jāatrod sev darbs. Visus �os gadus� es no visas sirds esmu centusies būt tāda sieva, kādu tu gribi, un es pat cerēju, ka izrādīsies man ar to pietiek. Bet tā nenotika, un tāpēc nav jēgas izlikties. Bet saproti mēs nevaram tā vienkār�i �o problēmu noglabāt plauktiņā un cerēt, ka tā pazudīs. Tā nenotiks. Un es nevaru arī neko iesākt bez tavas piekri�anas. Vienkār�i nevaru. Es neesmu tāda sieviete. Un nav jau tikai tā-ja es patie�ām dabūtu interesantu darbu, man nebūtu vienalga, vai tu par to in�teresējies, vai ne. Nē, es gribu, lai tu mani atbalstī�tu morāli, lai tevi tie�ām interesētu tas, ko es daru. Vai tu nespēj to saprast? Un viņa lūdzo�i pa�skatījās uz vīru.

Tenetu plēsa uz pusēm. Viena puse atzina, ka viss, ko saka D�ouna, ir patiesība, ka viņa ir bi�jusi laba sieva, kas visaugstāk ir vērtējusi viņa labsajūtu un komfortu. Tas D�ounai vienmēr ir bijis pirmajā vietā. Bet otra puse protestēja. Vai tā nespēj saprast, ka tas, ko viņa lūdz, ir bezjēdzīgi? Iepriek�ējā vakarā Tenets ta�u bija lūdzis, lai viņa rīkojas. Ko viņa vēl gribēja? Viņ� ta�u neies mainīt savu nostāju, vai ne tā?

Protams, es visu saprotu, viņ� teica un juta atvieglojumu, ka balsi neskan uzbudinājums. Un es vakar vakarā lūdzu tevi rīkoties. Noskaidro iespējas, atrodi kaut ko, kas tev patie�ām patīk, un es vienmēr tevi atbalstī�u. Tomēr vārdiem trūka pārliecības, un Tenets to zināja.

To zināja ari D�ouna. Viņas skatienā varēja izlasīt �aubas. Vai tu patie�ām tā domā?

Dārgā, cik reizes tu gribi, lai es tev to saku?

Ari ar miljons reizēm būtu par maz, kamēr viņa nostāja nemainīsies. To Tenets saprata. D�ouna pazina viņu pietiekami labi, lai sajustu, ka tas melo, lai cik pārliecino�i viņ� centās runāt. Viņ� teica sev, ka tur neko nevar līdzēt un nespēj mainīt savu pārliecību, ka sievai vēl būtu jābūt priecīgai par to, kas ir� Viņ� jutās sarūgtināts. Protams, ka Tenets bija izdarījis visu, ko no viņa varēja gaidīt un pat vēl vairāk. Nav daudz vīru, kas varētu izdarīt vairāk, par to viņ� bija pār�liecināts.

Iespējams, ka D�ouna to bija atzinusi, jo tagad uzsmaidīja vīram un sniedza pateicības skūpstu. Un, lai cik negribīgi uzsācis sarunu, viņ� saprata, ka galu galā labāk būtu izrunāties, vismaz tagad nedaudz atslābinoties.

Ne jau pirmo reizi Tenets prātoja par to, ka cil�vēks funkcionē vienlaicīgi divos līmeņos. Viens ir, kā tie sabiedribā runā, �estikulē, �ķietami reaģē uz iespaidiem, bet ir vēl otrs, iek�ējais, un tajā cil�vēks ir patiess pats pret sevi. �eit paslēptas slepenās domas, bailes, cerības, fantāzijas; tās tiek atklātas tikai daļēji, un ari tikai tiem, kam patiesi uzticas, tiem, no kuriem var neslēpt savu vājumu.

Viņ� vienmēr bija pārliecināts, ka abiem ar D�ounu ir paveicies. Viņi viens otra priek�ā varē�ja neizlikties, vismaz tā Tenets vienmēr bija iedomājies. Tagad viņ� redzēja, ka ir kļūdījies. Vi�su �o laiku D�ouna bija slēpusi no vīra to pusi, kurā gulēja viņas sapņi un cerības. Un arī pa�laik Tenets slēpa no D�ounas savas patiesās domas. Varbūt abu savstarpējās attiecības veidojās par tādām, kādas viņ� bija redzējis valdām tik daudzu citu starpā, varbūt labākie un skaistākie kopā pavadītie gadi bija jau aiz muguras. Tā bija nospiedo�a doma, tas bija kaut kas, ko katrā ziņā jāpārvar. Un tomēr Tenets juta, ka, lai tas izdotos veiksmīgi, viņam nāksies mainīt savu attieksmi pret D�ounas darba jautājumu. Bet kā lai to iz�dara?

Kā lai izmaina to, par ko ir pārliecināts?

Vēlāk, gulēdams gultā un klausīdamies D�ounas vienmērīgajā elpā, Tenets atsauca atmiņā aizvadīto dienu. Tumsā un klusumā radās neskaidra nojauta, ka kaut kas ir pietuvojies viņa apziņas robe�ai. Viņam nebija ne jausmas, kas tas ir, bet te tas bija, pa�ā apziņas attālākajā nostūrītī. Kas tas varēja būt? Kāds svarīgs fakts, atstumts tālu malā kā nenozīmīgs? Vai kāda doma, ārkārtīgi svarīga viņa izpratnei par lietas gaitu? Bet tā nede�vās rokā. Varbūt, kamēr viņ� gulēs, zemapziņa dos kādu grūdienu, un, no rīta pamostoties, tā būs klāt, gaidīs. Pagātnē tā bija bie�i noticis. Bija tā, it kā prāta dziļākais slānis varētu darboties labāk tad, kad virsējais nefunkcionē. Interesanti, no ku�ra slāņa nāk impulss izdarīt slepkavību, Tenets domāja. �ī dziļā doma viņu nodarbināja, līdz tas aizmiga.

-��� Inspektors Tenets?

-��� Klausos.

-������� �eit Pols Enerbijs, Netltonas vikārs. Vai jūs �orīt brauksiet uz Netltonu?

-��� Jā. Faktiski es tur bū�u drīz vien.

-������� Vienkār�i man ir kaut kas, ko jums pastāstīt. Vai jūs nevarētu iegriezties mācītājmājā?

Tādi vārdi iepriecinātu jebkura policista sirdi, nodomāja Tenets.Varbūt tie kompensēs to, ka zemapziņa bija viņu piekrāpusi, nekādu spīdo�u atklājumu no rīta tā neatnesa. Noteikti, Tenets atbildēja. Cikos jums būtu ērtāk?

-������� Labāk agrāk. Desmitos trīsdesmit mani uz tasi kafijas ir uzaicināju�as sievietes no Apvienības mātēm.

-���� Varbūt deviņos trīsdesmit?

-��� Jauki. Paldies un uz redzē�anos!

Pa to laiku bija ienācis Lainhems.

-������� Izklausās, ka Netltonas vikārs gatavo pa�matīgu pārsteigumu, teica Tenets, bet tad piemetināja: �orīt, Maik, jūs izskatāties visai mo�s.

-��� Es viņai pateicu, Lainhems staroja.

Acīmredzot viņ� bija saņēmis drosmi un nopietni parunājis ar māti.

-��� Pateicāt, ka, neskatoties ne uz ko, rīkosieties?

Lainhems pamāja.

-���� Ne glu�i tik tie�i, tomēr es� nu� pakusti�nāju mazliet �o jautājumu.

-����� Skaidrs, novilka Tenets, un, skatoties uz jums, nav jāvaicā, kā viņa to uztvēra.

Bet Lainhems gribēja izstāstīt visu. Tas plūda viņam pāri kā pilnam traukam.

-����� Godīgi sakot, ser, es nebiju pietiekami nelokāms, jo atcerējos mātes periodiskos infark�tus un nobijos, ka tāds varētu uznākt arī tagad. Saprotiet mani, es vienmēr pārmestu sev, ka neesmu to noklusējis. Lainhems apklusa un cerīgi skatījās Tenetā, it kā �auboties, vai tas klausās.

-����� Arī labi, Tenets dro�ināja viņu, priecā�damies par Lainhema izturību (un juzdamies atvieglots, ka misis Lainhemai nav uznākusi lēkme, jo tad, bez �aubām, par to atbildīgs būtu viņ�, Tenets). Tagad to bija pārņēmusi nepacietība traukties uz Netltonu un satikt vikāru. Tam noteikti jābūt kam svarīgam, jo pretējā gadījumā misters Enerbijs nebūtu traucējis viņu ar zvanu. Varbūt kāds kaut ko atklājis grēksūdzē? Nē, tas bija izslēgts. Grēksūdze ir svēta un neaizskarama.

-����� Un tad māte teica� Lainhems turpināja runāt. Viņ� acīmredzot gribēja atstāstīt sarunu vārds vārdā, un Teneta sirdsapziņa neļāva laupīt kolēģim �o prieku. Viņ� nevarēja nepriecāties par savu ser�antu. Lainhems izskatījās tā, it kā visas pasaules nelaimes pēk�ņi būtu novēlu�ās no ple�ciem. Sākumā, protams, misis Lainhema bija maz�liet paraudājusi, bet, aptvērusi, ka dēls domā tie�i to, ko saka, viņa mīlīgi bija padevusies.

-����� Kā jums �ķiet, ser, vai es nevarētu tūlīt pat piezvanīt Luīzei? Lainhems nobeidza ar lūgumu. Es nevaru vairs sagaidīt, bet no mājām ne�gribēju zvanīt�

-������ Uz priek�u, Tenets uzsauca. Viņ� bija patiesi priecīgs, jo tā bija gaidījis, kad visi triecieni būs garām un Lainhems varēs nodoties laulības svētlaimei. Jūs mani uzmeklējiet Netltonā! Es vispirms gribu satikt vikāru, bet pēc tam vēlos, lai jūs būtu kopā ar mani. Mēs vispirms aprunāsimies ar misis Selbiju, bet pēc tam ar viņas vīru. Mums noteikti jānoskaidro, vai Kerija

bijusi pie Selbijiem pēc aizie�anas no Pitmeniem. Sjuzanna saka, ka viņai vajadzējis būt, jo majoru Selbiju negaidīja mājās līdz otrdienai, bet tas ir tikai Sjuzannas pieņēmums. Satiksimies ap desmitiem baznīcas stāvvietā.

Laiks, kas da�as pēdējās dienas nepārtraukti mainījās, pa nakti bija nostabilizējies, un ārā viņu sagaidīja brīni�ķīgs, spo�s marta rits. Draiskulīgs vējiņ� naski dzenāja pūkainus mākonī�us. Koki �ūpojās, un to zari Tenetam no muguras māja at�vadas.

Netltonā izkāpis no ma�īnas, viņ� uz bridi ap�stājās un dziļi ieelpoja lauku gaisu. Gājēju celiņa pretējā pusē stāvēja būvmeistaru smagā ma�īna. Gar baznīcas koted�u aizmuguri aizvijās celiņ�. Uz �aurās ietves divi vīri no ma�īnas krāva mai�sus. Tenets soļoja uz vikāra mājas vārtiņiem. Viens no vīriem, iekrāvis ķerrā divus maisus, sā�ka to stumt pa celiņu Teneta virzienā.

Otrs bija Arnolds, būvmeistars. Ar treknu flomāsteru viņ� vienu pēc otra iezīmēja pilnos pa�pīra maisus. Tenets ieinteresēts apstājās.

Labrīt, viņ� sasveicinājās.

241

Arnolds, paskatījies uz viņu, atņēma sveicienu.

Simpsonc 1

Nolādēts laika tēriņ�, viņ� kurnēja. Ja jūs labi darītu savu darbu, man ar �ito nebūtu jāķēpājas.

Tenets pienāca tuvāk un aplūkoja zīmes, ko Arnolds vilka uz maisiem: aplis se�u collu dia�metrā ar lielo A burtu tajā. Kāpēc jūs to darāt? viņ� jautāja.

-���� Kāds nīkulis �iepj manus maisus, redz. Maisu pēc maisa. Cementu, smiltis, �ķembas� Iegaumējiet, to viņ� dara.

-��� Visu uzreiz?

-��� Nē. Katru reizi pa druskai. Bet kopā salasās. Zaudējums gandrīz piecdesmit mārciņas pa pagāju�o mēnesi. Un jūs daudz ir darīju�i te?

-��� Bet vai jūs esat ziņojis?

Arnolds piecēlās un nepacietīgi paskatījās celiņa virzienā. Varat būt dro�s. Un vai man daudz labuma no tā? Kur, pie velna, tas Bils iekri�tis? Bil! viņ� iekliedzās.

-��� Un tāpēc jūs nolēmāt iezīmēt? Laba doma.

-��� Tikai, ja mēs kādu sameklēsim vēlāk. Bet, ticiet man, kad es to izdarī�u, tad tūlīt pat no�laidī�u tam asinis.

-����������� Daudz prātīgāk būtu vispirms paziņot mums, Tenets samierino�i pamācīja. Jūs ta�u negribat nonākt aiz restēm par uzbrukumu, vai ne?

-Taisnīgums! kurnēja Arnolds. Viņ� atkāpās da�us soļus no Teneta un atkal skatījās celiņa virzienā. Bil! viņ� kliedza.

Ķerras troksnis vēstīja par Bila iera�anos.

-���� Kur ellē jūs bijāt! Arnolds likās nikns. Mums, zin, nav laika visu dienu.

-Es�

-���� Nestāstiet man savas muļķības, Arnolds nerimās. Atkal trināt mēles ar to putniņu no blakus mājas, ja?

Bils apvainojumu nenoliedza, bet noliecās, lai ieceltu ķerrā nākamo maisu.

-��� Mister Arnold� Tenets ierunājās, kad Bils atkal bija aizbraucis.

-�� Jā? Arnolds stiepās, lai izvilktu no ma�īnas lielu ģip�a saplāk�ņa loksni. Tenets ievēroja, ka ari tā ir iezīmēta.

-���� Vai slepkavības nakti ari kaut ko nozaga? viņ� jautāja.

Arnolds nostatīja plāksni vertikāli un atslēja to pret ma�īnu. Tad viņ� pakratīja galvu. Kop� svētdienas nekas nav �iepts. Pēdējo reizi sest�dien. Vesela materiālu noliktava te. Ir ko padomāt, vai ne? Domāju, ka tam jābūt kādam vietējam. Tas nelietis ir stūmis visu projām ķerrā. Un Bekingemas pili, es jums teik�u, viņ� uz mana rēķina nebūvēs. Ja vēl kaut kas zudīs, es sargā�u visu nakti, līdz noķer�u. Ceru gan, ka �itā slepkavība viņu ir aizbaidījusi. Jādomā, ka viss vējā� un tagad atvainojiet. Viņ� pacēla ģip�a plāksni un, no svara saliecies, smagi aizsoļoja pa celiņu.

�ēl, nodomāja Tenets, noskatoties viņam pakaļ. Ja zaglis darbojies slepkavības naktī, tad noteikti kaut ko ir manījis, tā ka būtu vērts pielikt visas pūles, lai viņu noķertu.

Vienalga, viņ� prātoja, atvēris mācītāja mājas vārtiņus un nogriezies pa taciņu, fakts, ka slep�kavības naktī nekas nav nozagts, vēl nenozīmē, ka zaglis tajā vakarā nav bijis otrā numura dārzā. Viņ� varēja tur būt, bet tad iztraucēts. Teiksim, izdzirdējis kādu nākam, varēja paslēpties, vietas ir pietiekami. Viņ� varēja pat redzēt slepkavu, re�dzēt, kā tas ievelk Kerijas ķermeni tualetē.

Mācītāja mājas durvis bija pusvirus. Tenets izklaidīgi pieklauvēja. Viņa domas bija tālu. Varē�ja pat gadīties, ka zaglis pats ir slepkava. Teiksim, ceļā uz mājām Kerija izdzirdējusi kaut ko aiz�domīgu, piemēram, tikusi stumta ķerra. Arnolds pat varēja viņai pastāstīt par zādzībām, pateikt, ka tur aizdomās kādu no vietējiem. Viņ� arī varēja palūgt Kerijai turēt acis vaļā. Un tad, viņa zagli pazinusi� �ī iemesla dēļ pēc sitiena pa galvu, slepkava nolēmis novākt viņu. Tas nedrīkstēja pieļaut, ka, atguvusi samaņu, Kerija nodos viņu.

Ticami, lai gan iemesls slepkavībai likās visai nenozīmīgs. Bet slepkavības ir notiku�as daudz sīkāku iemeslu dēļ, Tenets sev atgādināja. Jeb�kurā gadījumā, ja zaglis nogalinājis viņu vai pat tikai redzējis slepkavu, tas noteikti aizgājis prom tuk�ām rokām, ja vispār ir pie vesela saprāta. Viņ� neriskētu piesaistīt sev uzmanību.

�ajā mirklī Tenetam radās spēcīga nojauta, ka jāmēģina kaut ko atcerēties. Ne to izvairīgo faktu vai domu, ap kuru domas lidoja pagāju�ajā naktī, nē. Tomēr kaut kas bija aizķēries kādā no viņa smadzeņu tālākajiem gaiteņiem. Kas tas bija? Viņ� papurināja galvu un drūmi sarauca pieri. Vai sāk zust viņa detektīva tvēriens?

Un kur ir vikārs?

�ausmīga doma izskrēja cauri viņa sma�dzenēm. Tā bija dzimusi detektīvromānos, kuros tie, kam ir sniedzama vērtīga informācija, noteikti ņem sliktu galu, pirms paspēj kādam to nodot. Viņ� atgrūda durvis pla�āk un iegāja priek�telpā.

-��� Mister Enerbij? Tenets sauca. Atbildes nebija.

Viņ� piegāja pie kāpnēm un sauca vēlreiz. Mājas galā noklaudzēja durvis, liekot viņam sarauties.

-���� Vai tas esat jūs, inspektor? vikārs parādījās virtuves durvīs. Piedodiet, vai jūs jau ilgi esat �eit? Jūs gaidot, es biju izgājis siltumnīcā. Viņ� izstiepa nosmērētās rokas. Tūlīt nomazgā�u. Nāciet, lūdzu, iek�ā!

Virtuve dienā bija tikpat mājīga kā naktī. Pa logu lējās saules gaisma, un uz plīts �ņāca tējkan�na.

-��� Tasi kafijas, inspektor? Lūdzu, sēdieties! Tenets piekrīto�i pamāja un apsēdās uz viena

no krēsliem pie galdiņa ar plastmasas virsmu. Virtuvīte bija tīra un kārtīga, brokastu trauki nokopti, ēdienu gatavojamā galdiņa virsma tuk�a. Bija skaidri redzams, ka reverends Pols Enerbijs ļoti labi tiek galā bez sievas.

-���� Es ceru, ka jums nebija iebildumu pret manu lūgumu apciemot mani? jautāja vikārs un ap�sēdās pretī Tenetam.

-��� Protams, ka ne.

-����� Ir tikai� ak, Kungs, man patie�ām ļoti grūti� Viņ� skatījās uz savām rokām, kas sakrampētas gulēja viņa priek�ā uz galdiņa. Tad pacēla uz Tenetu pelēkās acis, kuras bija, jā, kādas tad tās bija, domāja Tenets. Mulsuma pilnas? Kaunīgas? Lūdzo�as? Tenets gaidīja, kas sekos tālāk.

-���� Jums varētu likties, vikārs iesāka, jo acīm�redzot bija sakopojis domas, ka es varbūt esmu vecpuisis vai atraitnis. Viņa skatiens apskrēja virtuvi, it kā lai pasvītrotu sievas trūkumu �ajā sievie�u pārpilnajā provincē.

-��� Nu, man bija� stostījās Tenets.

-����� Jūs esat kļūdījies. Esmu precējies, bet mana sieva neatrodas �eit. Viņa ir� viņa ir psihiatriska�jā slimnīcā. Es neiedziļinā�os detaļās, bet viņa tur atrodas jau kādus desmit gadus vai vēl ilgāk, un saka, ka uz atveseļo�anos nav cerību.

Enerbijs apklusa, bet nelūdza līdzjūtību. Viņ� vienkār�i uzzīmēja fonu savam turpmāk sakāma�jam. Tenets tikai sēdēja un gaidīja. Bija skaidrs, ka stāsta smagākā daļa vēl sekos. No sasprindzi�nājuma vikāra roku kauliņi kļuva balti. Pirms mēģinājuma apkopot tālākās domas viņ� aplaizīja lūpas.

Piedodiet man, inspektor, vikārs nervozi iesmējās, bet, kā jūs redzēsiet� lietas būtība ir tāda, viņ� iesāka, un balss pēk�ņi ieskanējās daudz apņēmīgāk, ka pēc tam, kad jūs mani ap�ciemojāt tajā vakarā un pastāstījāt tās absurdās baumas par mis Pitmenu un misteru Ingremu, es� nu, es zinu, ka slepkavības izmeklē�anā visi fakti atklājas, pat tie, kam ar slepkavību nav nekā�da sakara. Un es labi apzinos, ka uz tiem, kas kaut ko slēpu�i, viegli var krist aizdomas, kaut arī viņu noslēpumam nav nekā kopīga ar lietu� īsi sakot, es jūtu, ka mis Pitmenas dēļ man jums jā�paskaidro ja jums liekas, ka viņa kaut ko slēpj, tad patiesībā viņa cen�as aizsargāt� mani. Viņa balss aprāvās, un viņ� nodūra galvu.

Tenetam joprojām nebija skaidrs, ko vikārs cen�as pastāstīt, bet vīra mulsums, liekas, rādīja vienīgo izskaidrojumu. Viņ� atcerējās atviegloju�ma pieskaņu vecā mistera Pitmena smieklos, klau�soties par Merionas un Ingrema sakaru. Jūs gri�bat teikt, viņ� lēnām izrunāja katru vārdu cerībā, ka nav kļūdījies, ka jūs un mis Pitmena�

-��� Jā, atbildēja misters Enerbijs. Ak, ne jau vispārpieņemtajā nozīmē, inspektor, viņ� ātri piebilda. Es gribu teikt, ka mums nav� ka tā nav mīlas dēka. Jā, mēs mīlam viens otru, lai gan zinām, ka situācija ir bezcerīga. Mana sieva� lai gan viņas prāts ir zudis, ir fiziski vesela, un uzskata, ka dzīvos vēl daudzus gadus.

Kāda no�ēlojama, ārkārtīgi no�ēlojama situāci�ja, domāja Tenets. Bez �aubām, vikāram par �ķir�anos un apprecē�anos no jauna nevar būt ne runas. Tad viņam dro�i vien nāktos aiziet no baznīcas. Viss būtu vienkār�i, ja vikāra ticība būtu neīsta, bet ja tā nav� Tenets ieskatījās reverenda Pola Enerbija skaistajā, stingrajā sejā un saprata, ka tas tā nav.

-��� Galvenais, saprotiet, ka neviens par to nezi�na. Lai gan mums vispārpieņemtā nozīmē nekas nav slēpjams, tomēr, ja tas nāktu atklātībā, būtu daudz runu, un rezultātā mis Pitmenai nenovēr�a�mi nāktos ciest. Viņai jau tā ir pietiekami grūta dzīve, un tā ir taisnība, lai gan viņa nekad nesū�dzas. Un es zinu, ka aiz uzticības pret mani miss Pitmena nestāstītu jums neko par mūsu� attie�cībām. Vikārus, kā jūs, bez �aubām, saprotat, baumas skar īpa�i smagi. Es jutu, ka man pa�am viss jāpaskaidro, lai jūs nepārprastu mis Pitmenes izvairigumu. Es ceru, ka jūs neapvaino�u, sakot, ka �is ir stingri konfidenciāls jautājums.

-��� Draudze no manis par to neuzzinās, varat būt dro�s, teica Tenets. Protams, ja tam nebūs kāds sakars ar lietu.

-��� Tam nav, vikāra balss skanēja dedzīgi. Jau tas, ka esmu godīgs pret jums, pierāda, cik dro�s par to esmu.

Tenets cerēja, ka vikāram ir taisnība. Vai mis Bēr�a par to kaut ko nojauta?

-��� Nē, protams, ka ne. Es jau teicu jums esmu simtprocentīgi pārliecināts, ka neviens neko neno�jau�. Izņemot mis Pitmenas tēvu, kuram, protams, var pilnīgi uzticēties. Ja tas viss tā nebūtu, rastos �uksti, skatieni, aplinkus mājieni, jūs jau zināt, kā tas notiek, un es noteikti to justu. Es vienīgi apzi�nājos, ka labāk ir pirmajam pateikt jums patiesību nekā pieļaut, ka kļūdaina iemesla dēļ jūs turētu aizdomās mis Pitmenu.

-���� Varu to saprast, teica Tenets. Viņ� piecēlās un pastiepa vikāram roku. Es augstu vērtēju jū�su uzticību.

-���� Ir vēl viena lieta, inspektor, Enerbijs ātri piebilda.

Tenets atkal apsēdās.

-���� Tam gan vajadzēja notikt ātrāk, bet es to atcerējos tikai pagāju�ajā naktī. Mana darbistaba atrodas mājas priek�ējā daļā, un, kad naktī zvana telefons, es necen�os ieslēgt gaismu, jo pazīstu darbistabu kā savus piecus pirkstus un arī durvis parasti atstāju puspievērtas, lai no priek�telpas iespiestos gaisma. Un es nemēdzu aizvilkt aizkarus. Tas man ienāca prātā vakar vakarā, kad apmēram deviņos trīsdesmit runāju pa telefonu. Es atceros, ka tajā pa�ā laikā telefons iezvanījās arī pirmdienas vakarā, kad baznīcas padomes sēde tuvojās beigām. Un atmiņā �is fakts man laikam uzausa tāpēc, ka apstākļi precīzi atkārtojās, es stāvēju tur, izklaidīgi skatījos pa logu tumsā un pēk�ņi atcerējos. Tie�i pirms sarunas beigām, es domāju to pirmdienas vakaru, pamanīju mis Bēr�u. Viņa gāja pa ietvi ceļa pretējā pusē.

Teneta kuņģis uztraukumā sarāvās. Viņam

likās, ka pats ir ieraudzījis Keriju.

-��� Kur tie�i viņa atradās?

-���� Pie Pitmenu mājiņas tālākā gala, nāca uz �o pusi. Domāju, ka no Selbijiem, bet varu ari kļūdīties.

Laikam jau viņ� nekļūdās, domāja Tenets. Vecā mācītājmāja bija tālākais nams pilsētiņā. No kurienes gan Kerija varēja nākt, ja ne no Selbijiem. �eit bija apstiprinājums tam, ka misis Selbija melojusi.

-��� Jūs esat pārliecināts, ka tā bija viņa?

-��� Pilnīgi. Es zinu, ka attālums pāri ceļam ir vi�sai liels, bet, kad es ieraudzīju viņu ienākam gais�mā, kas plūst no ielas laternas pie Pitmfenu vār�tiņiem, mis Bēr�a bija saredzama glu�i skaidri. Viņa, ziniet, bija visai īpatnējs tips.

-�� Jūs esat pārliecināts, ka viņa bija pie Pitmenu mājas tālākā gala?

-��� Pilnīgi.

-���� Vai viņa nevarēja nākt ārā no Pitmenu ie�brauktuves?

-��� Nē, noteikti ne.

-��� Un jūs teicāt, ka tas bija tie�i pirms baznīcas padomes sēdes beigām?

-���� Jā, ap, ļaujiet man padomāt, teiksim, bez

desmit desmitos.

-��� Vai jūs redzējāt, kur viņa aizgāja?

-������������ Diem�ēl nē. Es viņu pamanīju tikai uz vienu mirkli, kad liku nost klausuli. Protams, tajā bridi es neko nedomāju. Un nākamajā mirkli biju jau aizgriezies. Es steidzos atpakaļ uz sēdi.

�ēl, bet te nevarēja neko līdzēt. Enerbijs, pro�tams, varēja melot, betTenetam tā nelikās.

-������������ Starp citu, paldies, ka ieteicāt misis Gemblu mis Bēr�as vietā, vikārs pateicās, pavadot Tenetu līdz ārdurvīm. Mis Pitmena aprunājās, un mi�sis Gembla piekrita. Mis Pitmena ir bezgala prie�cīga par to.

Tenets nomurmināja kautrīgu atbildi, bet neap��aubāmi sajuta pa�apmierinātību.

Lainhems sēdēja uz baznīcas mūra �oga. Pa�manījis, ka no mācītājmājas tuvojas Tenets, viņ� pielēca kājās un �ķērsām ceļam steidzās pretī.

-��� Kaut kas interesants? viņ� jautāja.

-������������ Varētu būt, un Tenets īsumā izstāstīja saru�nas saturu.

-������������ Tātad misis Selbija ir melojusi, secināja Lainhems.

-��� Ja ticam mistera Enerbija stāstītajam.

-��� Vai jūs viņam neticat?

-��� Nedomāju, ka viņ� melo, teica Tenets, bet varēja kļūdīties. Tiesa, attālums ir tikai da�i jardi, bet tas notika pirms laba laika un tumsā. Esmu �eit bijis naktī, un jāsaka, ka laterna pie Pitmenu mājas nav īpa�i gai�a.

Sarunājoties viņi gandrīz bezmērķīgi bija gāju�i pa ceļa malu un tagad atradās pie baznīcas iebrauktuves. Ejot uz veco mācītājmāju, pirms baznīcas iebrauktuves �ķērso�anas viņiem nācās pagaidīt, jo te iegriezās zils autofurgoniņ� ar uzrakstu Ekirets. Burti bija balti un skaidri salasā�mi. Furgons iegriezās iebrauktuvē un apstājās mis Koksas mājiņas priek�ā.

-���� Vienu mirkli, teica Tenets, uzlikdams roku uz Lainhema pleca, lai neļautu tam �ķērsot ie�brauktuvi. Abi vīri vēroja, kā no furgona izlec �o�feris, pieiet pie piektā numura durvīm un pieklau�vē.

Barets, atcerējās Tenets, bija veikals, kura va�jadzībām mis Koksa �uva pārvalkus. Domājams, ka �o amatu viņa iemācījusies daudzus gadus pirms tam, kad kļuva par vientuļnieci. Tenets bija pārliecināts, ka zaudē laiku, tomēr ziņkāre lika viņam pavērot, kā notiks �is kontakts ar ārpasauli. Viņ� sāka soļot pa taku. Lainhems neizpratnē sekoja kolēģim pa pēdām.

-���� Es aizmirsu jums kaut ko pastāstīt, teica Tenets, kad viņi atradās pie otrā numura, no kurienes skanēja spēcīga āmura klaudzoņa, un atkārtoja Āmolda stāstīto par veiklo zaglēnu.

-���� Pēc tam, kad būsim apciemoju�i misis Selbiju, savāciet, cik vien iespējams, daudz vīru un lie�ciet pamatīgi pārķemmēt visu pilsētiņas teritoriju. Paskatīsimies, vai izdosies atrast kaut ko no Arnolda iezīmētajiem materiāliem un izvilkt gais�mā �o varoni.

Mis Koksas durvis bija atvērtas. Viņa pārmi�ja da�us vārdus ar �oferi, bet tad iegāja atpakaļ mājā, atstājot vīru pie sliek�ņa. Kad Tenets un Lainhems tuvojās mājiņai, viņa atkal parādījās, lēnām, sāniski un pussaliekusies virzoties uz durvīm. �oferis viņai kaut ko pateica un no�liecās, lai pieskartos tās plecam. Viņa pakāpās sāņus. Vīrs noliecās, uzmeta plecā lielu plēvē ietītu saini, ko mis Koksa bija atvilkusi, un pa taciņu mo�i aizsoļoja uz furgoniņu. Pirms tā dubultdurvis bija aizcirtu�ās, Tenets paspēja ie�raudzīt puķaina auduma sloksnes. Viņ� juta, ka mis Koksa ir pamanījusi abus ar Lainhemu tu�vojamies.

-������������ Labrīt, mis Koksa, viņ� pacēla roku svei�cienam. Jauka dieniņa, vai ne?

Viņa kaut ko noburk�ķēja, iespējams, atbildes

sveicienu, un sāka klibot vārtiņu virzienā. �odien

mis Koksa atkal lietoja spieķi. Vakardienas kruķi dro�i vien gaidīja taciņas slaucī�anas reizi.

Kad furgons izgriezās no iebrauktuves, Tenetam un Lainhemam nācās piespiesties ar mugurām pie mietiņu �oga. Tad viņi pagriezās pret veco sievieti. Vīri�ķīgā apģērba un pa�as mis Koksas vāruma savienojumā ir kaut kas bezgalīgi aizkustino�s, nodomāja Tenets.

-������������ Vai jums ir kādi labi jaunumi? viņa jautāja savā �ērksto�ajā balsī.

-������������ O, jā. Mēs virzāmies arvien straujāk, vai ne? Tenets meklēja Lainhema apstiprinājumu. Ir tā?

-������������� Ir tā, atbalsoja Lainhems, pamādams ar galvu kā uzvelkamā lelle.

-������������ Cik ilgi vēl? Viņas seja bija raizēs savilk�ta.

-��� Ceru, ka nu jau drīz, Tenets atbildēja balsī, kas, kā viņam pa�am likās, bija sirsnīga un no�mierino�a. Ļoti drīz.

Kādu mirkli viņa pēto�i skatījās Tenetam sejā un tad, acīmredzot ar atbildi apmierināta, pa�griezās un neveiklā, ļodzīgā gaitā aizkliboja mā�jiņas virzienā.

-���� Cik neparasts ir tāds sievietes vārdos neiz�teikts spiediens uz jums! Vai ievērojāt? Tenets jautāja, kad viņi bija atgriezu�ies uz lielā ceļa.

Lainhems pamāja. Jūs patie�ām domājat, ka tas notiks drīz?

Tenets paraustīja plecus.

-���� Vēlreiz atkārtoju: es ceru. Bet, lai cik dī�vaini tas liktos, domāju, ka drīz. Es jūtu, ka raksts sāk iezīmēties, ka kuru katru mirkli es to ieraudzī�u. Pagāju�ajā naktī man bija nojauta, ka tas jau ir te, gaida, lai to nolasītu� Viņ� pakratīja galvu. Vai jūs saprotat, ko es ar to domāju?

-�� Ne visai. Man tas viss liekas juceklis, cilvēku un motīvu mud�eklis, mazliet mistisks, kurā, liekas, nav nekā būtiska�

-���� Bet vai tad jūs nesaprotat, Tenets neatlaidās, ka �is raksts ir izlasāms. Tas vienkār�i jāatsedz. Un visu laiku mēs tam tuvojamies. Kā ainavai, kas sekos aiz nākamā līkuma. Tā jau ir tu�vu, tikai jāpagaida, kad tur nokļūsim.

Lainhems neatbildēja. Bija skaidrs, ka viņam trūkst Teneta optimisma.

Atkal nācās klauvēt vairākas reizes, līdz Irēna Selbija atvēra durvis. Ieraudzījusi, kas ir ciemiņi, viņa, ne vārda nesakot, pakāpās soli atpakaļ un pa zināmo ceļu veda viņus uz ziemas dārzu.

Tagad, zinot viņas slimības raksturu, Tenets brīnījās, kā varējis palaist garām simptomus, kas ir tik uzkrīto�i pieredzēju�a vērotāja acij. Kop� vakardienas pēcpusdienas sarunas ar Sjuzannu viņ� juta, ka attieksme pret misis Selbiju ir ievēro�jami mainījusies. Viņa vairs nebija vidus�ķiras mājsaimniece, kas sirgst ar alkoholismu. Misis Selbija bija dzīves sagrauta koncertpianiste, kuras dabas dotās izteiksmes spējas un apdāvinātību sabradājis viņas varaskārais vīrs.

Tomēr, neskatoties uz visu, �ī bija slepkavības izmeklē�ana, un Irēna Selbija bija melojusi. Tenets centās apslāpēt jaundzimu�ās līdzjūtības jūtas, un tas lika balsij skanēt neparasti skarbi. Viņ� bija pārliecināts, ka, klausoties teikto, Lainhems zināmā mērā ir pārsteigts.

Misis Selbija, vakar, jūs apciemojot, es jautāju, vai mis Bēr�a, nākot no Pitmeniem pirm�dienas vakarā, nav �eit iegriezusies. Jūs atbildējāt, ka ne, jo esot gaidījusi atgrie�amies vīru un tāpēc pēc mis Bēr�as neesot bijis vajadzības.

-��� Jā, pareizi.

-���� Esmu uzzinājis, ka jūs viņu negaidījāt ātrāk par otrdienu.

Iestājās klusums. Irēna Selbija skatījās uz savām cie�i sakrampētajām rokām. Tenets gandrīz varēja sajust viņas centienus nepaskatīties uz pudeli, kas bija paslēpta turpat, kur vakar, Tenets pat varēja saredzēt tās kakliņu rēgojamies no lapu zaļā aizsega.

Misis Selbija pacēla roku, it kā lai aizdzītu no jauna uznāku�o sejas muskuļa raustī�anos. Tā bija sākumā domāts, bet viņ� tika galā ar darbiem ātrāk nekā bija domājis un tāpēc pirmdienas pievakarē piezvanīja, un pateica, ka ieradīsies ap desmitiem un nevis otrdien, kā bija plānots. Viņ� arī palūdza, lai paziņoju Kerijai, ka nav vajadzības nākt.

-��� Un jūs aizgājāt pie viņas?

-���� Nē. Es zināju, ka vakarā notiks baznīcas padomes sēde un, kamēr mis Pitmena būs sēdē, Kerija ies uz viņu māju, un tā es da�as minūtes pirms deviņiem aizgāju līdz vārtiņiem un satiku viņu. Kerija vienmēr ir precīza kā pulkstenis, tāpēc nebija nekādu problēmu viņu satikt.

�ēl, ka nav vasara, nodomāja Tenets. Vecā mis�tera Pitmena spogulis noteikti būtu fiksējis �o satik�anos, ja, protams, tā vispār notika. Kāpēc jūs man to nepateicāt vakar?

Viņa paraustīja plecus. Jūs nejautājāt. Un man tas nelikās svarīgi.

-��� Cikos jūsu vīrs zvanīja?

-���� Nevaru precīzi pateikt. Domāju, ka starp se�iem un septiņiem.

Ja �is stāsts vēl nav saskaņots abu laulāto drau�gu starpā, tad, Tenets bija pārliecināts, tajā pa�ā mirklī, kad viņi ar Lainhemu būs izgāju�i, viņa runās pa telefonu ar vīru, lai majors Selbijs zinātu par zvanu, kuram it kā vajadzēja notikt.

Bet vai tā bija noticis?

Vai varēja būt nepareizs Sjuzannas pieņēmums, ka Kerija tajā vakarā iegriezusies, lai pārbaudītu misis Selbijas stāvokli? Vai vikārs varēja kļūdīties? Vai melot?

Nē, domāja Tenets, kad viņi ar Lainhemu bija atgriezu�ies ma�īnā, lai brauktu uz majora Selbija darbavietu. Viņ� bija pārliecināts, ka tā ir Irēna Selbija, kas melo.

-����� Kā jums liekas, Maik? pateicis savu vie�dokli Lainhemam, viņ� pajautāja.

Lainhems ne�aubījās.

-��� Es piekritu, ser.

-��� Bet kāpēc viņa to dara?

Lainhems domāja. Sargājot viru, man gribē�tos teikt. Viņ� varēja pārbraukt agrāk nekā apgal�vo. Kā jūs jau teicāt, kad Sjuzanna viņu dzirdēja, viņ� varēja pārrasties mājās jau otro reizi. Teik�sim, pirmo reizi viņ� pārbrauca starp deviņiem trīsdesmit un deviņiem piecdesmit, kad Kerija vēl bija tur, un atrada sievu līdz nāvei piedzēru�os. Viņ� varēja pazaudēt pa�savaldī�anos un iegāzt viņai� viņ� izskatās pēc tie�i tāda tipa ar tādu briesmīgu raksturu. Vai jums tā neliekas?

-��� Liekas gan. Piekrītu.

-���� Vai arī, Lainhems iedegās, viņa soļi kļuva platāki, misis Selbija pati varēja viņu nogalināt. Teiksim, Kerija mēģināja atņemt viņai pēdējo pudeli. Misis Selbija nedeva, cīnījās pretī. Viņas varēja nogāzties, un krītot Kerija sadauzīja galvu.

-��� Bet kāpēc viņu nogalināt? Es varu saprast, ka misis Selbija centās atgūt savu pudeli, bet, pat ja viņa bija piedzērusies, es, goda vārds, nespēju iedomāties, ka viņa varētu nosmacēt bezsamaņā eso�u sievieti.

-��� Laikam gan ne, Lainhems negribīgi piekri�ta. Bez tam, viņai kaut kādā veidā būtu jāaizvelk līķi pāri ceļam uz otrā numura dārzu. Neticu, ka viņai pietiktu tam spēka.

-��� Un vēl viņai vajadzētu paspēt piedzerties līdz bezsamaņai pirms Sjuzannas atgrie�anās. Nepie�tiktu laika. Ja nu tikai Sjuzanna nemelo, bet domā�ju, ka tā nav.

-���� Varbūt viņa varēja atbrīvoties no līķa vē�lāk?

-��� Tad kur tas pa to laiku atradās? Nē, te kaut kas nesakrīt.

-���� Bet pavisam citādi ir ar majoru Selbiju, vai ne, ser? Es nedomāju, ka viņa sirdsapziņa viņam traucētu nogalināt Keriju, vismaz sprie�ot pēc tā, ko jūs par viņu stāstījāt. Ja viņa ir majoru �anta��ējusi, tad viņ� varēja izdomāt, ka ir pienākusi ideāla iespēja no viņas atbrīvoties.

-���� Viņ� varēja noslēpt līķi �ķūnītī, prātoja Tenets, tad pagaidīt, kamēr visi būs aizmigu�i, aizstiept viņu pāri ceļam�

-����������� � un iestumt dro�ākā vietā, tualetē. Lainhems dedzīgi nobeidza domu. Vai jums ne�ķiet, ka tie�i tā ari viss varēja notikt?

-����� Labāk neaizrausimies, Tenets viņu atvēsi�nāja, un nepakļausimies katrai jaunai idejai. Ir vēl daudz citu iespēju. Cīniņā ar misis Selbiju Keriju varēja apdullināt, bet esmu pārliecināts, ka tad viņa triumfētu par atgūto pudeli un turpinātu dzert, līdz gāztos no kājām. Tad majors Selbijs, pārradies mājās, atrastu Keriju bezsamaņā un varētu izmantot iespēju nobeigt viņu, jo tāds vīrs kā viņ� noteikti jau sen nevarēja ciest �o sievieti. Katrā ziņā, paskatīsimies, kas viņam pa�am ir sakāms �ajā jautājumā.

Viņi jau bija pie Stevilija. �veicars nekavējoties ieveda abus majora Selbija biroja kabinetā. Pats majors stāvēja aiz rakstāmgalda. Viņ� izteiksmīgi pamāja sekretārei un, līdzko tā bija atstājusi kabinetu, eksplodēja. Viņa balsi pildīja niknums.

-���� Tas ir necie�ami! viņ� kliedza. Pilnīgi necie�ami!

-����� Kas, major Selbij? � Tenets nevainīgi pavaicāja.

-������������ �is� �is iebrukums manā birojā. No Selbija mutes �ķīda siekalas. Viņ� nevaldāmi piestei�dzās pie loga, bet tad atgriezās iepriek�ējā vietā. Man �eit ir zināms stāvoklis, un es tie�ām nevaru saprast, kāpēc jums vajadzētu�vispār traucēt mani. Man ar mis Bēr�u gandrīz vai vispār nebija nekā kopīga.

-���� Varbūt jūs būtu tik laipns, major, un tomēr pastāstītu mums, kas bija �is "gandrīz"? jautāja Tenets.

Selbijs pārstāja skraidīt pa kabinetu, nolieca galvu un no bagātīgo uzacu apak�as nikni paskatījās Tenetā. Uz ko tie�i jūs tēmējat, inspektor?

-��� Netēmēju, major, tikai apjautājos. Vai mēs drīkstam apsēsties?

Selbija roka pavicināja neiecietīgu piekri�anas �estu. Pats viņ� apsēdās aiz rakstāmgalda.

Varbūt ar �o kustību, domāja Tenets, viņ� cer ņemt sarunu savā kontrolē, pasvītrot, ka ir plauk�sto�as biznesa iestādes izpilddirektors, autoritāte. Katrā ziņā iespaidam svaru piedeva biroja iekārta. Kabinets bija bagātīgi aprīkots ar biezu, telpai piemērotu paklāju, antīkām mēbelēm un ie�spaidīgu, retro stilā veidotu telefonu uz spo�i pulētās galda virsmas. �ajā bridi kļuva skaidrs, ka majors Selbijs, varenā industrijas kuģa kapteinis, ir nolēmis mainīt taktiku.

-���� Atvainojiet, inspektor, viņ� teica un mēģināja pasmaidīt, baidos, ka esat mani noķēru�i sliktā reizē. Neliela krize�Vai jūs un ser�ants nevēlētos kafiju? Varbūt ari kaut ko iedzersiet pirms pusdienām?

Tenetam viņ� labāk patika cīņas alksto�s, vēl jo vairāk tāpēc, ka pēk�ņa pārvērtība acīmredzami nebija viņam raksturīga. Ja pirms tam aizdomu nebūtu, Tenets nodomāja, tad tagad tās rastos.

-����� Paldies, nē, viņ� atteicās. Es tikai gribēju jums uzdot da�us jautājumus sakarā ar pirmdienas vakaru. Tātad, viņ� samierino�i turpināja, jo Selbijs jau bija pavēris muti, dro�i vien, lai protes�tētu, ka visu, kas bijis stāstāms, viņ� jau ir patei�cis, kā es saprotu, jūs negaidīja mājās no ko�mandējuma līdz otrdienai?

-Pareizi, bet�

-���� Un reizēs, kad jūs bijāt izbraucis, mis Bēr�a gan no rīta, gan vakarā iegriezās jūsu mājā?

-��� Protams, bet kāpēc gan�

-��� Tātad, ja viss būtu noticis kā paredzēts, ja jūs negaidīja līdz otrdienai, viņai pirmdienas vakarā būtu jāatnāk. Tomēr viņa acīmredzot neatnāca. Kāpēc, major? Vai jūs nevarētu pateikt?

-��� Tāpēc, majors noliecās pār galdu un no�ņā�ca, ka es pirmdienas vakarā piezvanīju sievai un palūdzu, lai paziņo mis Bēr�ai, ka nav jānāk. Un nu, inspektor, viņ� piecēlās, es patie�ām esmu ļoti aizņemts, tāpēc atvainojiet�

Tenets nepakustējās. Baidos, ka neesmu vēl beidzis, viņ� teica.

Selbija seja iekvēlojās. Acīmredzot viņ� nebija pieradis, ka viņa autoritātei met �ādus izaicināju�mus. Ļoti labi, bija skaidri redzams, ka viņ� tikai ar pūlēm spēj sevi kontrolēt, bet es gribu paskaidrot, ka uzskatu �āda ielau�anās manā personīgajā dzīvē ir nepiedodama.

-����� Vai slepkavība jums ne�ķiet pietiekams at�taisnojums? Tenets jautāja klusā balsī. Pa�klausieties, major, viņ� turpināja. Es domāju, ka tas būtu tikai godīgi, ja jūs pastāstītu, kāpēc likāt mis Bēr�ai uzmanīt jūsu sievu.

Klusums. Tenetam viņa kļuva gandrīz vai �ēl. Sārtums lēnām izzuda no Selbija sejas, un likās, ka desmit sekun�u laikā viņ� novecojis par dau�dziem gadiem.

-����� Nezinu, ko jūs domājat, inspektor, viņ� at�bildēja, bet viņa acis vairījās Teneta skatiena, un pa�pārliecinātība no balss bija pazudusi.

-������ Domāju, ka jūs zināt, major. Tātad vai mēs nevarētu izbeigt �o mūsu konfliktu un turēties pie precīziem faktiem?

Selbijs neatbildēja.

-������ Ja jāsaka patiesība, jūs ta�u pirmdienas vakarā nezvanījāt sievai, vai ne?

Selbijs pacēla acis.

-������� Es zvanīju. Tagad viņa balsī ieskanējās kas? spīts? Skaidrs, ka viņ� nolēmis turēties pie savas versijas. �āda reakcija bija paredzama, domāja Tenets. Selbijs ir no vīriem, kuri vairāk par visu negrib atzīt, ka ir meloju�i. �ēl. Uz bridi Tenetam bija licies, ka majora aizsardzības pozīci�jas ir visai robotas un viņ� ir gatavs atzīt savu sakāvi. Cikos, jūs sakāt, jūs zvanījāt?

Selbijs nereaģēja uz mājienu. Apmēram se��os trīsdesmit.

-��� No kurienes?

-��� No automāta auto apkalpes stacijā.

To, protams, nav iespējams pārbaudīt. Un cikos jūs pārbraucāt mājās?

-Tūlīt pēc desmitiem, kā jau teicu.

Bija skaidrs, ka Selbijs netaisās mainīt savu nostāju.

-�� Pateicos, major. Teneta balss skanēja mo�i. Viņ� piecēlās.

Selbija sejas izteiksme liecināja par nelielu ap�mulsumu, it kā viņ� nespētu noticēt, ka iztau�jā�ana beigusies.

-��� Mēs pa�i iziesim ārā.

Viņi ar Lainhemu bija gandrīz jau pie durvīm, kad Selbijs atdzīvojās. Pagaidiet, viņ� uzstājīgi iesaucās, piecēlās un steidzās tos panākt. Vienu mirkli. Ē� paklausieties, inspektor, Selbijs nori�ja siekalas, it kā tas būtu viņa sakāmais, kas iesprū�dis rīklē. Es atvainojos par savu izturē�anos. Kā jau teicu, mēs pārdzīvojam nelielu krīzi, un, pro�tams, ari mana sieva uztraucas par manām biznesa lietām� Nākamajā mēnesī būs grāfistes municipalitātes vēlē�anas� Cilvēkam ar manu stā�vokli jāizskatās nevainojami� Ko es gribu pa�laik pateikt jūs teicāt, ka zinot iemeslu, kāpēc mis Bēr�a� ē� uzmanīja māju, kad es biju izbraucis�

Tenets nespēja to vairs izturēt. Selbija mēģinā�jums pieglaimoties likās pretīgs. Neuztraucie�ties, major, Tenets teica, mēs nemēdzam stāstīt pa pasauli cilvēku noslēpumus. Ja tas nav absolūti nepiecie�ams, mēs vispār nevienam nevienam neko nesakām.

-��� Tārps, teica Lainhems, kad viņi sveiki un veseli bija izkļuvu�i ārpus dzirdamības robe�as.

-��� Tie�i manas domas, piekrita Tenets.

Par spīti iepriek�ējai pārliecībai, ka tuvojas lie�tas atrisinājums, Tenets sajuta pēk�ņu nospiestību. Daļēji vainīga bija neizdevusies saruna ar Selbiju, dro�i vien Teneta pa�a nepareizās taktikas dēļ, un daļēji tāpēc, ka viņ� zināja tagad lietas izmek�lē�ana ir sasniegusi to stadiju, kuru viņ� nekad nebija varējis ciest: tas bija laiks, kad jāsē�as pie galda un sistemātiski jāstrādā pie katra atsevi�ķa pārskata, kas uzrakstīts kop� lietas sākuma. Ap�brīnojami tomēr, cik auglīgs varēja izrādīties tāds darbs. Tas iezīmēja kopējo ainu, me�a biezoknī ļāva ieraudzīt atsevi�ķu koku stumbrus un tajā pa�ā laikā atsvaidzināja atmiņu. Fakti, piezīmes, komentāri, novērojumi, kuri agrāk katrs atsevi�ķi likās nenozīmīgi, savienojumā ar citiem, virspusē uzpeldēju�iem vai vēlāk atklātiem, ieguva jaunu

jēgu.

-��� Domāju, ka laiks sēsties pie galda, viņ� tei�ca Lainhemam un skumji pasmaidīja.

Birojā Lainhems noorganizēja rūpīgu Arnolda iezīmēto celtniecības materiālu meklē�anu pa visu Netltonu, bet Tenets pārbaudīja, vai visi ziņojumi ir pa rokai un salikti pēc kārtas. Lainhems pasūtīja kafiju un sviestmaizes, lai, darbu nepārtraucot, varētu ieturēt pusdienas, ko viņi nekavējoties arī darīja.

Nākamo triju stundu laikā koncentrētības at�mosfēra kabinetā pieauga tā, ka kļuva gandrīz vai sataustāma. Reizēm iezvanījās telefons, un ik pa brīdim kāds no abiem izteica savas domas vai pre�cizēja kādu svarīgu faktu. Bet citādi valdīja klusums, ko pārtrauca tikai sērkociņa sprak�ķis un Teneta pīpes pak�ķinā�ana, viņam ievelkot dū�mu.

Piecos durvju spraugā parādījās Mellerda gal�va.

-���� Posts un nelaime, viņ� nepatikā saviebās un sāka izdzenāt tabakas dūmu gredzenus, kas nu bija tik biezi kā kādreiz slavenais Londonas smogs. Paskatieties uz sevi! viņ� rājās, kad Tenets un Lainhems pacēla rai�u pilnās sejas no uz rakstāmgaldiem sakrautajām papīru kaudzēm. Tad, piesteidzies pie paceļamā loga, viņ� uzrāva aug�ā abas tā puses. Svaigs, spirdzino�s gaiss ielauzās telpā. Pēc brī�a jūsu smadzenes atsāks darboties, viņ� teica. Nākamo reizi es paņem��u līdzi skābekļa masku.

-����� Muļķības, Tenets plati pasmaidīja un atkal noliecās pār ziņojumu, kuru pirms tam bija lasījis. Ideāli darba apstākļi, vai ne, Maik?

-����� Nu� stomījās Lainhems, kur� bija ne�smēķētājs.

-���� Nu, lūk, pamācīja Mellerds. Ja jūs neuz�manīsieties, Luk, jums nāksies atbildēt par padoto noindē�anu. Viņ� atspiedās pret palodzi. Nu, kā veicas? Joprojām ņematies ar mīļoto mis Bēr�u, vai ne?

-����� Nu, tā, atbildēja Tenets. Nekā konkrēta pagaidām. Tomēr pāris pārsteigumu ir bijis. Un viņ� pastāstīja Mellerdam par naudu un somām ar tērpiem.

-����� Patiesībā tas nav nemaz tik pārsteidzo�i, teica Mellerds. Glu�i tipisks piemērs. Dominē�jo�a mātes vara. Bērns apspiesta vecmeita. Tam kaut kur jānāk uz āru.

-���� Nu ja, teica Tenets, tur jau tas āķis. Tie�i kā tas nāca uz āru. Piekritu, varu saprast drēbes, bet kā viņa tika pie naudas? Nopelnīja, laimēja, ieguva ar �antā�as palīdzību? Aizmirsu pastāstīt jums, ka viņa mīlēja ok�ķerēt. Ir kāds ļoti intere�sants vecs virs, kas sen bijis viņas skolotājs. Viņ� visai labi pazina Keriju, viņa uzkopa viņu māju. Un viņ� uzskata, ka Kerijas patiesā kaislība bijusi spēka apziņa, ko viņa guvusi, ok�ķerējot citu noslēpumus. Vecais vīrs saka, ka viņai pieticis ar apziņu, ka viņa zina �os noslēpumus, lai gan pastāv iespēja, ka tas tā neturpinājās ilgi, ka agrāk vai vēlāk viņai varēja rasties kārdinājums izmantot uzzināto.

-��� Un vai bija kaut kas es domāju kaut kas tāds, ko viņa varēja izmantot �antā�ai?

-��� Nekas tāds supersatrieco�s. Tomēr lietas, kas cilvēkiem daudz ko nozīmē, parasti nav sensa�cionālas. Ikdieni�ķi, mazi, netīri noslēpumiņi, par kuriem citiem nevajadzētu zināt. Un mēs esam atklāju�i visai daudz tādu, vai ne, Maik?

Mellerds nepatikā sarauca degunu un norāpās no palodzes. Labi, ka tie esat jūs, nevis es. Es labāk ņemos ar saviem nevainīgajiem līķī�iem.

Nu, ko, dariet man zināmu, kad atradīsiet kaut ko konkrētu. Viņ� paskatījās pulkstenī. Jāiet. Turpiniet savu netīrās veļas mazgā�anu.

-���� Un tur jau tā nelaime, vai ne, Maik, Tenets teica, kad Mellerds bija aizgājis. Tas ir viss, ko mēs atrodam netīrā veļa. Viņ� pavicināja rokas virs papīru kaudzes. Viss �is, un neviena īsta pierādījuma.

-��� Nu, es nezinu. Ja mis Bēr�a būtu zinājusi par Ingrema sakaru ar frizieri�

-���� Jā. Tur jau tā lieta. Nekur nav ne kripatas pierādījuma, ka viņa attiecībās ar Keriju, ja tās vispār var saukt par attiecībām, būtu kaut kas vairāk, nekā viņ� pats saka, ka tās biju�as visai virspusējas. Visā informācijā, ko kolēģi savāku�i, nekas neliecina, ka viņi biju�i labāk pazīstami.

-����� Viņa katrā ziņā varēja būt visai uzmanīga, piesargāties, lai neviens neredzētu viņas sarunājamies.

-����� Kāpēc? Kuram varētu rasties aizdomas, ka nevainīgā Kerija Bēr�a ir saistīta ar �antā�u? Jeb�kurā gadījumā, ja nav pierādījumu, Ingrems ir tīrs, vismaz sprie�ot pēc tā, kas mums zināms.

-��� Un kā ar majoru Selbiju? jautāja Lainhems.

Viņ� liekas krietni daudzsolo�āks.

-��� Taisnība, bet atkal nav pierādījumu. Es pie�ļauju, ka viņam ir daudz, ko zaudēt, it īpa�i sakarā ar nākamās nedēļas vēlē�anām�

-�� Vai jums neliekas dīvaini, ka par sievas sargsuņi viņam bija jāizmanto tāds cilvēks kā mis Bēr�a?

-���� Liekas. Bet �ajā gadījumā tā bija piespiedu izvēle, vai ne? Viņa meita visu dienu ir skolā, un jūs zināt, kādi ir alkoholiķi, kā viņi slēpj savus krājumus. Kerija, uzkopjot māju, varēja ievērot, ka misis Selbija reizēm ir piedzērusies, un domā�ju, ka Selbijs nolēma to izmantot savā labā un ari maksāja viņai pietiekami daudz, lai varētu būt dro�s, ka viņa klusē.

-��� Varbūt no turienes visa �ī nauda?

-��� Ļoti �aubos. Tās ir pārāk daudz, lai visa nāk�tu no majora Selbija.

-��� Varbūt viņa iekrita alkatībā, ser?

-���� Iespējams. Kas zina? Un te jau slēpjas visu mūsu grūtību cēlonis. Pārāk daudz minējumu, bet ar minējumiem vien nepietiek. Agrāk vai vēlāk mums jāatrod kaut kas konkrēts. Abi vīri brīdi sēdēja klusumā un domāja.

-���� Maik, Tenets beidzot ierunājās. Majors Selbijs�

-Jā?

-��� Kādu iespaidu viņ� uz jums atstāja?

-��� Man tādi tipi nepatīk.

-��� Es zinu, bet ko jūs par viņu domājat?

-�� Tipisks armijas cilvēks.

-��� Varbūt pārāk tipisks?

Lainhems sarauca pieri. Ko jūs ar to domā�jat?

-�� Nu, padomāsim par viņu kādu bridi. Es gribu teikt, ka viņ� mazliet atgādina parodiju, vai ne? Apģērbs, izskats, uzvedība, daudz kas. Vai jums neliekas, ka tā visa ir par daudz?

-�� Jūs domājat, ka viņ� krāpjas? Bet viņ� ta�u ir Stevilija izpilddirektors!

-���� Es nedomāju par to, Tenets nepacietīgi pavicināja roku. Es domāju par viņa armijas lie�tām. �ie tituli majors un tamlīdzīgi. Tiem ta�u ir svars sabiedrībā, vai ne? Un es teiktu, ka �īs lietas Selbijam ļoti patīk.

-��� Jūs gribat, lai es pārbaudu? No kurienes lai es sāku?

-���� Vispirms vajadzētu noskaidrot viņa pulku. Es tūlīt piezvanī�u misteram Pitmenam. Viņ� noteikti zinās. Tad jums jāpārbauda armijas sarak�sti. Tie ir arhīvā Kjū. Pa�laik tas būs slēgts. Brau�ciet tur rīt no pa�a rīta.

Runājot Tenets grieza Pitmena numuru. īsa saruna ar Merionu Pitmenu deva vajadzīgo infor�māciju. Viņ� dienējis Ziemeļkorejā, teica Tenets, nolicis klausuli. Ja viņ� bijis krāpnieks un Kerija to uzzinājusi, piemēram, rakņājoties pa rakstāmgaldu, tad tas patie�ām būtu pietiekams iemesls, lai majors gribētu no viņas atbrīvoties.

Tenets pārskatīja juceklīgo rakstāmgaldu, no�vaidējās un sāka kārtot papīrus, ik pa brīdim ap�stādamies un atkal pārskatīdams kādu no ziņoju�miem. Viņ� juta, ka zaudē drosmi. Beigu beigās viss pēcpusdienas darbs bija izrādījies tuk�a laika nosi�ana.

-���� Un kā ar vikāru? jautāja Lainhems, aiz�ņemts ar to pa�u. Un miss Pitmenu?

-���� Tur nekas nevarētu slēpties, atbildēja Tenets. Es nekādā zinā nevaru iedomāties, ka vikārs varētu nogalināt, lai nosargātu savu noslē�pumu. Zinu gan, ka, ja tas atklātos, viņiem abiem nebūtu patīkami, bet viņi ir pietiekami stipri. Biju pārsteigts, redzot, kā ļaudis, kas nokļuvu�i grū�tībās, atgūstas ar vikāra palīdzību.

-���� Un kā ar Kri�u Gemblu? ieminējās Lainhems.

-���� Vēl viens pazudis cilvēks, teica Tenets. Teorētiski Sjuzanna negrib, ka tēvs uzzinātu par viņiem, bet man ir sajūta, ka viņa nekristu panikā, ja tas notiktu. Par kaut ko tādu ieminējās D�enija Gembla, un domāju, ka viņa bija visai tuvu patiesībai.

-��� Tomēr Kriss Gembls varēja to nezināt.

-��� Ari tādā gadījumā. Tenets gatavojās sarunu nobeigt. Viņ� uzsita pa pēdējo ziņojumu kaudzīti. Padomāsim. Praktiski katram, kas bija saistīts ar �o sievieti, atradīsies kāds motīvs. Varu derēt, ka, ja labi pacenstos, mēs tādu atrastu pat nabaga ve�cajai mis Koksai.

-��� Ko, piemēram?

-��� Nu, ļaujiet man padomāt! Kas ir mis Koksas lielākais dārgums? Viņas noslēgtība. Kerija kaut kādā veidā varēja to apdraudēt.

-���� Kā? jautāja Lainhems. Mēs zinām, ka mis Koksa nelaida viņu pāri savu durvju sliek�snim.

-���� Viņa varēja kaut kādā veidā tur ielavīties, atcirta Tenets. Ļaujiet man padomāt! Jā. Jūs atceraties, ka tajā naktī kaķis bija iesprūdis �ķū�nītī. Varbūt Kerija izdzirdēja, ka mis Koksa dārzā sauc savu runci, un nolēma, ka pienākusi viņas lielā izdevība ātri izok�ķerēt mis Koksas māju. Galu galā, iedomājieties, cik moko�i tādai kā viņa bija dzīvot kaimiņos ar vientuļnieci.Viņa dro�i vien mira nost no vēlē�anās ieskatīties aizliegtajā teritorijā. Tātad viņa izmanto izdevību, un tad pār�rodas mss Koksa un atrod Keriju savā mājā.

-���� Viņai noteikti vajadzēja dro�i zināt, ka miss Koksa ir dārzā un kad viņa atgriezīsies, iebilda Lainhems.

-��� Varbūt viņa aizrāvās, nejuta, cik ātri paskrējis laiks. Mis Koksa bija dārzā tikai kādas desmit minūtes.

-���� Un tā mis Koksa atrod Keriju lo�ņājam pa viņas māju, iezveļ viņai�

-��� � ar savu spieķi! nobeidza Tenets. Ideāls ierocis, tie�i pa rokai.

-��� Un tad uzmet spilvenu, un nosmacē viņu. Abi vīri uzsmaidīja viens otram. Nu, labi, -

teica Tenets un kā padodoties pacēla rokas. Es piekrītu. Tas bija jauks iztēles vingrinājums. Sākumu es varu saprast. Kerija izmanto izdevību, un mis Koksa saniknota iegā� viņai, lai gan pat to var iedomāties tikai ar pūlēm. Bet pēc tam apzināti nogalināt viņu�

-���� Un tad ar lauztu kāju pamanīties aizvilkt līķi to garo gabalu uz otrā numura dārza tualeti�

-���� Nu, �is bija labs eksperiments, teica Tenets, un tas tikai pierāda manu viedokli. Rūpīgi pameklējot, motīvu var atrast uz katra stūra. Bet mums vajadzīgi stingri, noteikti fakti. Varbūt viri būs atradu�i kaut ko saistītu ar zaglēnu� Nu, pie velna visu. Ar �o domu es braucu mājās gulēt, un jūs varētu darīt to pa�u. Viņ� plati pasmaidīja. Vairs tikai viena diena palikusi līdz sestdienai, un tad jūs būsiet vecs, rāms laulenis.

Lainhems nosarka.

-��� Viss būs labi, viņ� atbildēja.

Tenets brauca mājās. Starrendenas ielas bija klusas, gandrīz tuksnesīgas. Strauji kļuva tum��āks, un gaisma no spo�i apgaismotajiem veikalu skatlogiem liegi lējās uz tuk�ajām ietvēm. Tikai pie vecā kinoteātra Sūtniecība juta kādas dzīvības pazīmes: pirms da�iem gadiem tas bija pārveidots par bingo zāli, un nesteidzīga sievie�u rinda virzījās uz ko�i apgaismoto ieeju.

Teneta brauk�anas maniere sasaucās ar viņa noskaņojumu. Viņ� jutās tik gurdeas, it kā nepārtrauk�tā pēcpusdienas piepūle būtu izsūkusi no viņa pēdējo gara enerģijas unci. Un viss veltīgi, viņ� drūmi domā�ja, atstādams aiz sevis veikalu rajonu un nogriez�damies uz Eifordas ceļa.Viņ� atradās tādā letarģiskā mierā, ka pat nomāco�ās atmiņas neizraisīja neko vairāk par sarūgtinājuma vilni, kas tūlīt pat pagaisa

Tādā stāvoklī nedrīkstēja ilgi atrasties. Mirklī, kad viņ� atvēra ārdurvis, viņam uzlidoja divi ma�zi, enerģijas pārpilni augumiņi.

Hei, viņ� iesaucās, grīļodamies no grūdie�niem un notupdamies, lai varētu tos abus vien�laicīgi paņemt uz rokām. Ko jūs abi te darāt nakts laikā!

-��� Pie Pītera bija viesības, tētiņ. Mēs teicām tev. Brid�itas acis mirdzēja, viņas sejiņa bija piesārtusi.

Bens jau bija izlocījies no Teneta apkampie�niem un pazuda virtuvē. Tad viņ� skrie�us at�griezās. Viņa rokā diega galā kuļājās sarkans ba�loniņ�. Otrā rokā Bens nesa papīra maisiņu. Paskaties, tētiņ, ko misis Darvina man iedeva. Viņ� atvēra maisiņu un ieskatījās tajā, it kā lai pār�liecinātos, vai visi dārgumi ir vietā. Tad viņ� pacēla to tēvam pie acīm.

Tenets rūpīgi apskatīja maisiņa saturu (ābols, apelsīns, pusizkusu�as �okolādes tāfelīte) un, iz�teicis savu sajūsmu, atdeva to Benam.

-���� Viņi ir �ausmīgi satraukti no pārdzīvoju�miem, teica D�ouna, kad Tenets un bērni iegāja virtuvē. Pirms nolikt bērnus gulēt, viņa, acīm re�dzot, gribēja pagādāt vakariņas.

Kā viņa �ādās reizēs tiks galā, ja sāks strādāt, domāja Tenets. Viss kārtībā. Es ielik�u viņus vannā, viņ� teica. Un nesteidzies ar vakari�ņām. Man �ovakar vairs nekur nav jāiet.

-��� Baidos, ka tev nāksies pielikt daudz pūļu, lai viņus nomierinātu, teica D�ouna, pārtraukusi savu darāmo un pienākusi pie vīra, lai to pateicīgi noskūp�stītu. Domāju, ka pirms tam bez asarām neiztikt.

Neuztraucies, es tik�u galā, Tenets mierinā�ja viņu. Mierā, jūs abi! Ejam.

Viņu tēvam tā bija reta bauda, būt mājās vannas laikā, nomazgāt viņus un nolikt gultiņās. Tenetam izdevās pieklusināt viņu gandrīz trakulīgo sajūsmu. To viņ� panāca ar vienkār�u paņēmienu, pateica bērniem, ka, ja tie nenomierināsies, viņ� ies lejā un viņiem bez vannas vieniem būs jāiet gultās un ari jā�paliek bez pasaciņas. Bet viņ� nevarēja nesajust prieku, kad pēc pusstundas ziņoja D�ounai: Nekādu problēmu. Nebrīnī�os, ja pēc pāris minū�tēm viņi būs aizmigu�i! Protams, kā parasti viņi izskatās tā, it kā pār mēli nevarētu pārspļaut.

D�ouna pa to laiku bija strādājusi. Smar�a vir�tuvē kairināja apetīti, un kamīna sprak�ķē�ana viesistabā likās tik aicino�a. Tenets ar atviegloju�ma nopūtu iegrima krēslā kamīna priek�ā un pa�ņēma avīzi. Dīvaini, bet viņ� jutās daudz mazāk noguris nekā tad, kad pārbrauca mājās. Brīdis ar bērniem bija viņu atspirdzinājis, jo vesela pus�stunda ļāva pilnīgi atslēgties no darba lietām.

Bet tagad viņ� juta, ka nespēj koncentrēties, lai pārskrietu avīzes rindām. Informācijas drumsta�las, saistītas ar Bēr�as lietu, pārplūdināja domas un novērsa uzmanību.

-���� Kas noticis? jautāja D�ouna, ienākusi uz�klāt galdu.

-��� Nekas. Kāpēc tu tā jautā?

-��� Tu izskaties drūms.

-��� Patie�ām?

-��� Patiesībā pat dusmīgs. Viņa naski klāja sal�vetes un lika no līdzatnestās paplātes uz galda na�us un dak�iņas. Vakariņas jau gandrīz gata�vas, viņa teica. Teneta izklaidība ilga tikai līdz brīdim, kad galdā parādījās saldais ēdiens (viņa iemīļotais citronu pīrāgs). Tad Tenets ievēroja, ka D�ouna no viņa slēpj kaut kādu satraukumu. Tā�du skatu viņ� bija redzējis jau agrāk. Par to lie�cināja viņas kustību vieglums, paceltie lūpu kak�tiņi, neparastā dzirksts viņas smaido�ajās acīs.

Pirmo reizi viņu laulības dzīvē Teneta reakcija bija pēk�ņa garastāvokļa sabojā�anās. Viņa ir atradusi darbu, viņ� nodomāja. Radās kārdi�nājums izlikties, ka viņ� neko nav sapratis, bet tas būtu viņam pārāk neraksturīgi. Vajadzēja tēlot, ka ar viņu viss ir kārtībā.

-��� Nu? viņ� jautāja, nolicis karoti un gaido�i paskatījies uz sievu. Ko tu vēlies man pastāstīt?

-��� Ko pastāstīt?

-��� Ar mani nav jēgas izlikties. Es lasu tevi kā atvērtu grāmatu. Sāc, mīļā, viņ� dro�ināja.

-���� Nu, pēc kā tas izskatās, viņa pukojās, savākusi traukus, lai dotos uz virtuvi. Tā ir, kad apprecas ar policistu!

Viņ� nevarēja noturēties nepasmaidījis. Garastāvoklis vienā mirklī uzlabojās. Varbūt viņ� ir kļūdījies, un D�ounas jaunumi galu galā būs tīri labi.

Viņa pagaidīja, līdz viņi bija apsēdu�ies pie kafijas. Tu nupat kā jautāji�

-��� Mm? viņ� izlikās izklaidīgs.

-��� Kas man tev bija jāpastāsta?

-��� Ak, jā. Tu, liekas, teici, ka nekā nav.

-���� Kādu dienu, dārgumiņ, ja tu nebūsi uz�manīgs, es uzlie�u tasi kafijas tev uz galvas. Un nu, vai tu gribi klausīties, vai ne?

-��� Ja tu uzstāj, viņ� paraustīja plecus un, tēlo�jot pado�anos, pacēla rokas, jo D�ouna bija pacēlusi kafijas tasi. Kā tu vēlies, dārgā, viņ� teica pārspīlēti lēnprātīgā balsī.

Bet viņa vairs nedrīkstēja spēlēt spēlītes un zaudēt laiku. Nu, labi, D�ouna iekārtojās ērtāk. Es �orīt biju aizgājusi uz nosacīti atbrivoto uzraudzības dienesta biroju.

-���� Ā? viņa balsī dro�i vien ieskanējās piesardzība, jo, pirms turpināt sakāmo, D�ouna aizdomīgi paskatījās uz viņu.

-���� Mani vienmēr ir interesējis nosacīti atbrīvoto dienests, lai gan necerēju ne uz vismazāko iespē�ju, ka viņi varētu izrādīt kādu interesi par mani, jo man �ajā jomā nav ne mazākās pieredzes. Biju domājusi, ka varbūt ir vērts vienkār�i painte�resēties� bet izrādās, ka biju kļūdījusies. Acīm�redzot ir da�ādi ceļi, kā kļūt par uzraudzības in�spektoru. Un fakts, ka pēdējos pāris gadus regu�lāri un brīvprātīgi esmu strādājusi ar garīgi sli�miem bērniem, bija iz�ķiro�ais, lai pieņemtu mani vai nu kā brīvprātīgo, bez algas, vai, kas ir vēl in�teresantāk, kā inspektora palīgu ar perspektīvu, ka viņi paskatīsies, vai esmu piemērota �im darbam. Tad, ja viss ies labi un viņi būs apmierināti ar mani, viņi var apmaksāt tālāku pamatīgu ap�mācību. Tas nozīmē, ka patiesībā viņi man mak�sās, kamēr es mācī�os. Vai tas nav aizraujo�i!

-���� Es gan īsti nesaprotu, kas darbam ar garīgi slimiem bērniem ir kopīgs ar nosacīti atbrīvoto uzraudzības dienestu, Tenets uzmanīgi ieru�nājās.

-���� Manā gadījumā pa�am darbam ar garīgi sli�majiem bērniem patie�ām ar to nav nekā kopīga, paskaidroja D�ouna. Nozīme acīmredzot ir tam, ka esmu strādājusi sabiedrisku darbu un ka man, kā viņi saka, varētu būt nags uz krimiķiem.

-����� Patie�ām nags uz krimiķiem? Tu jau esi pārņēmusi �o �argonu.

-�� Tas ir viņu teiciens, ne mans. Un kā vēl to varētu nosaukt? D�ouna sadumpojās. Tu ļoti labi zini, ko es domāju, bet tī�ām ignorē manas domas.

-��� Kuras ir kādas?

-���� Ka viņi ir gatavi ņemt mani par spīti tam, ka formāli man trūkst pieredzes.

-��� Jāsaka, ka tevis sniegtā informācija neiedve� uzticību nosacīti atbrīvoto uzraudzības dienestam.

-���� Tu pa�laik paliec smieklīgs. Es nupat kā skaidroju tev, ka man noteikti vajadzēs iziet pa�matīgu apmācības kursu un mani nepieņems ātrāk, kamēr viņi nebūs apmierināti ar mani un pārliecināti, ka esmu darbam piemērota.

Sievai, protams, bija taisnība. Viņ� ir egois�tisks un zemisks, un viņa izturē�anās var tikai novest pie katastrofas. Tenets ievilka dziļu, nomierino�u elpu.

-������ Piedod, mīļā! Paklausies, es piekritu, ka tev jāatrod kāds interesants darbs, bet vai �im jābūt tam īstajam?

-����� Tam nav jābūt, bet kāpēc gan tas nevarētu būt? Tas ir interesants, un iestrādā�anās periods dos man iespēju novērtēt, vai tas man patie�ām der. Un tikai tad es sāk�u apmācību. Ak, dārgais, kāpēc gan ne? Vai tu nesaproti, ka darbs ir ideāls?

-��� Ideāls kam?

Viņa cie�i paskatījās Tenetam acīs.

-��� Man, protams. Bet kam tu domāji?

-���� Vai tev ir ienācis prātā, kā tas skars mūs?

-��� Mūs? Kādā veidā?

-����� Tu neesi padomājusi, ka var rasties zināma, nu, intere�u sadursme.

-������ Nē. Kāpēc tai būtu jārodas? Viņa bija pavirzījusies tālāk no vīra un tagad sēdēja taisni un nekustīgi, ar roku atspiedusies pret dīvānu. D�ouna izskatījās piesardzīga, pat naidīga.

Tenets nopūtās.

-���� Klausies, uzraudzības dienests un policija at�tieksmē pret noziedzniekiem bie�i vien atrodas pretējos polos.

-���� Bet patiesībā abi ir vienā pusē. Abi rūpējas, lai tiktu saglabāts miers un kārtība sabiedrībā.

Viņ� pamāja.

-������ Varbūt. Bet tas netraucē abām pusēm bie�i vien būt konfliktā. Cik es zinu, tev īpa�i bie�i nav bijusi darī�ana ar uzraudzības inspektoriem, bet man ir. Un es pieļauju, ka viņi dara ļoti noderīgu darbu, vismaz lielākā daļa no viņiem. Bet ne jau tur tā lieta. Galvenā problēma slēpjas at�ķirīgajā attieksmē pret noziedznieku. Vai tev neliksies neiespējami darbā būt ar vienu attieksmi, bet mājās to mainīt? �ī attieksme kļūst par cilvēka neatņemamu sastāvdaļu tāpat kā elpo�ana. Un es jau redzu visas tās situācijas, kurās �ī problēma uzbūvēs mūsu vidū barjeru.

-��� Kādā veidā, piemēram?

Viņ� paraustīja plecus.

-���� Nu, kaut vai �ādā. Es vienmēr esmu stāstījis tev par savu darbu, vai ne? Stāstījis tev visu, neko neslēpjot un nebaidoties, ka tu to pastāstītu kādam citam.

-���� Bet es to ari nedarī�u, viņa iesaucās. Tu ta�u to zini.

-����� Varbūt arī nedarīsi, bet tava attieksme pret stāstīto būs cita, vai tad to tu nesaproti? Ir neiz�bēgami, ka uz problēmu tu skatīsies no cita redzes viedokļa, tu būsi noziedznieka pusē, domāsi par viņa vainu, par iespēju laboties, par� Dārgā, vai tad tu to nesaproti? Tev vajadzētu saprast.

-����� Tā nedrīkst būt. Uzraudzības inspektoriem jābūt neitrāliem. Viņi nedrīkst atļauties darboties uz vienu roku ar klientu, jo tad viņ� nebūs nekāds uzraudzības inspektors.

-���� Un kas notiks, ja izrādīsies, ka mēs abi esam saistīti ar vienu un to pa�u lietu? Ka es kādu nozieguma dēļ esmu arestējis, bet tu ar viņu veic sociālo izmeklē�anu? Un iedomāsimies, ka tavs uzdevums tiesā ir panākt, lai viņu atbrivo, lai gan es pilnīgi skaidri zinu, ka viņam, lai viņ� nāktu pie prāta, vajadzīgs stingrs sods?

-���� Man gan liekas, ka �āda iespēja ir visai niecī�ga. Un, ja ari tā notiktu, vai viens no mums neva�rētu lūgt, lai viņu no lietas atbrivo?

-���� D�ouna, tev jāsaprot, ka arī tas radīs mūsu starpā barjeru. Tas ierobe�os mūsu darbu un ie�robe�os mūs pa�us. Mēs ņemsim to pie sirds. Un radīsies jauna barjera, mūsu personīgajā dzīvē. Ik�dienas sarunās mums būs jāpievalda mēle, jāuz�mana, ko sakām viens otram.

-���� Es domāju, ka patiesība slēpjas tur, viņa ar grūtībām izrunāja katru vārdu, ka tu vispār ne�gribi, lai es strādātu.

-��� Nav jau tā�

-���� Nav? viņa pārtrauca viņu pusvārdā. Vai tu esi pārliecināts? viņa ar no�ēlu balsī turpināja. Es biju tik priecīga, iedomājos, ka man būs patie�ām interesants darbs par spīti manam no�ēlojamajam kvalifikācijas trūkumam�

Būdama tuvu asarām, viņa strauji pielēca kājās un izvairījās no Teneta mierino�ās rokas.

-���� Tev jau viss kārtībā, viņa nerimās. Tu ta�u mīli savu darbu, vai ne? Tad kāpēc arī es nevarētu darīt kaut ko tādu, kas man sagādā baudu?

-���� Mīļā, viņ� centās, lai balss skanētu pēc iespējas nomierino�i. Es nesaku, ka tu nevarētu. Es tikai jautāju, vai tam noteikti jābūt �im darbam.

-��� Es joprojām neesmu pārliecināta, ka tu pasaki visu. Un kāda jēga turpināt �o sarunu, ie�u vannā.

Un, pirms viņ� paspēja D�ounu apturēt, viņa atkāpās un strauji izskrēja no istabas.

Tenets drūmi noskatījās viņai pakaļ. Diena, liekas, ir sabojāta. Un �ī ideja par viņas�Tā bija neprātīga, pilnīgi neprātīga. Ne jau tāpēc, ka viņ� nevarētu saprast, ka sievai �is darbs patīk un var�būt pat ļoti labi veiksies� Nu, pie velna visu �o padarī�anu, Tenets nodomāja. Viņ� paskatījās pulkstenī. Deviņi. Varētu paskatīties ziņas.

Ieslēdzis televizoru, viņ� apsēdās uz dīvāna. Sākumā bija neiespējami koncentrēties, bet tad sākās interesanta pārraide par noziedznieku uzvedības īpatnībām, un viņ� pamazām iegrima raidījumā.

Kad pārraide beidzās, Tenets izslēdza aparātu, izrāva kontaktdak�u un ieklausījās klusumā, kas bija iestājies mājā. D�ouna noteikti jau sen kā aizgājusi gulēt. Viņ� nodzēsa kvēlojo�u ogli kamīna priek�pusē, pārbaudīja, vai abas ārdurvis ir kārtīgi aizslēgtas un devās aug�ā. Guļamistabas mazā naktslampiņa viņa gultas pusē vēl dega, un D�ouna, līkumā sarāvusies, bija aizgriezusies, lai gaisma nespīdētu acīs. Dro�i vien aizmigusi vai arī izliekas. Viņa nepakustējās, kad Tenets ienāca guļamistabā, kad izgāja un atkal atgriezās, noģēr�bās un ielīda gultā.

Viņ� izslēdza gaismu un apņēmās iemigt. Bet tumsa un klusums, ko traucēja vienīgi D�ounas klusā, vienmērīgā elpa, un jebkāds satraukuma trūkums nekavējoties ieslēdza viņa prāta darbību uz vislielākajiem apgriezieniem. Nespēdams tos nobremzēt un nevēlēdamies piespiest prātu strādāt ar loģisku domu, Tenets ļāva tam vaļu. Kā suns, kas norāvies no ķēdes un ļaujas skrējienam, tas brīvi sekoja vienai domai, bet tad bez kāda redza�ma iemesla dzinās pakaļ citai.

Sākumā tas pievērsās nesenajai ķildai ar D�ounu, bet tad aizklīda pie nesakarīgām domām par izmeklē�anu. Garāmslīdo�i lietā iejaukto cil�vēku tēli, sarunu fragmenti, kurus pēcpusdienā viņ� bija pārlasījis ziņojumos, Lainhems, kas ik pa brīdim uzradās un brīvi komentēja izmek�lē�anas gaitu vai uztraucās par savām kāzām� un virs tā, zem tā, tajā iek�ā peldēja Kerija Bēr�a, iz�vairīgs, no�ēlojams un nepatīkams rēgs.

Par spīti visam, ko viņ� zināja par �o sievieti, Tenetam joprojām bija tās �ēl. Kas zina, kāda viņa būtu, ja apstākļi būtu iegrozīju�ies citādi. Savas baismīgās, patmīlīgās un valdonīgās mātes ie�spaidota un veidota, Kerija bija spiesta meklēt sle�penu apmierinājumu vai ari savas personības iz�nīcību. Kur� patiesībā var pārmest viņai, ka �ī ap�sēstība bija pieņēmusi tādu formu, nepatīkamu ap�kārtējiem, tiem, kuru dzīvi tā nebija sakropļojusi audzinā�ana? Dievs pasargi, ka viņi ar D�ounu līdzīgā veidā sakropļotu Brid�itu un Benu, viņ� nodomāja.

Tagad filozofiski noskaņots, Tenets apcerēja ļaunumu, kas nāk no īpa�nieciskuma tieksmes. Viņ� bija pārliecināts lai gan Kerija pati ir iz�raisījusi savu bojāeju, īstais slepkava no visas tie�sas bija Kerijas māte, misis Bēr�a. Kerijas likteni viņ� nenovēlētu nevienam, jo ideālais taisnīgums lika tai nomirt vientuļai, neviena negribētai un vi�su pamestai, galu galā mīlestība ne visiem zied, ne visiem tā tiek dāsni dāvināta.

Attiecībā uz �o tēmu pārdomas par Merionu Pitmenu un viņas tēvu bija siltas. Vecais vīrs sev neko nelūdza, bet pretī saņēma bezgalīgu mīles�tību, īstu Merionas pa�uzupurē�anos. Bet dau�dzus citus ar lietu saistītos �ādā vai tādā veidā kropļoja tās pa�as īpa�nieciskuma tieksmes.

Piemēram, Ingrems. Tenets bija gatavs derēt, ka, ja D�oija Ingrema nebūtu tik nevaldāmi un krampjaini greizsirdīga, viņas vīru nekas nepie�spiestu meklēt mierinājumu citur.

Un vēl bija Selbiji. Sjuzanna, kas alkst atstāt mājas, jo sāpīgais aizvainojums pret tēvu rūgst, nabaga dzejiskā Irēna Selbija, kuras fantastiskais talants izmests atkritumu kaudzē un kura tagad mierinājumu meklē pudelē, mierinājumu, ko viņas vīrs, �is pompozo stāju ieņēmu�ais, sīkais bries�monis, nav pratis viņai sniegt.

Un vecā, no�ēlojamā mis Koksa, kura sev pie�spriedusi mū�a vientulību un kura vairās no jeb�kādiem kontaktiem tikai tāpēc, ka pirms daudziem gadiem atdevusi visu savu mīlestību zēnam, kur� tagad ir miris.

Tuvāk viņ� pazina Lainhema māti, kura, visu mū�u pārāk centusies noturēt dēlu tikai sev, tagad baidās pazaudēt to pavisam.

Cik dīvaini, ka �ie cilvēki, kuriem bija vajadzī�ga palīdzība, uzticība un paklausība no viņu tu�vāko un dārgāko puses, kuri domāja, ka viņiem uz to ir tiesības, nekad tā ari nesaprata, ka ilgajā dzīves plūdumā tie�i viņi paliek zaudētājos.

�eit Teneta katalogs aprāvās. Da�as pēdējās minūtes viņ� juta spiedienu galvā. Kas tas bija? viņu pārņēma nemiers. Likās, ka guļamistabā ir augsts atmosfēras spiediens, viņ� smaka nost un juta, ka mirkst pēk�ņos sviedros.

Vai viņ� bija saslimis? Varbūt draud sirds�lēkme? Viņ� bija dzirdējis, ka tās bie�i vien uznāk agrās rīta stundās, bet nekad nebija varējis saprast, kāpēc tie�i tagad. Bet te tie�ām bija smacī�gi. Viņam trūka svaiga gaisa.

Tas, ka krūtīs sāpju nebija, liecināja, ka var dro�i celties aug�ā. Uzmanīdamies, lai nepamostos D�ouna, viņ� izslīdēja no gultas un piegā�ja pie loga. Tas bija nedaudz pavērts, bet Tenets atbrīvoja krampīti un atrāva logu līdz galam, tad izliecās ārā un lieliem malkiem rija auksto nakts gaisu.

Pēc mirkļa viņ� bija atslābinājies, bet nemiers neizzuda. Tagad Tenets bija pilnīgi pamodies. Viņ� nolēma iet lejā un uzvārit tēju.

Tur bija vēsi. Centrālapkuri pa nakti vienmēr atslēdza, bet citas apsildes virtuvē nebija. Skapītī zem kāpnēm viņ� atrada elektrisko sildītāju. To ieslēdzis, viņ� uzlika uz plīts tējkannu. Driz vien tēja bija gatava, un no sildītāja stieplēm plūda mājīga kvēle. Tenets sēdēja pie virtuves galdiņa.

Tenetam bija tikai viņa domas. Nekā cita.

Un viņ� juta, ka domāt negribas.

Kāpēc?

Piesardzīgi, it kā ar mēles galiņu uzmanīgi ap�taustot sāpo�u zobu, viņ� uztaustīja atpakaļceļu pie pirmītējā domu gājiena.

Viņ� domāja par misis Bēr�u.

Un par D�oiju Ingremu.

Un par Henriju Selbiju.

Un par veco mis Koksu.

Un par Lainhema māti.

Un te nu tas atkal parādījās. Tas pats spiediens smadzenēs, tā pati vēlme piecelties un iet projām, it kā ķermenis teiktu priek�ā skrien, skrien kā sadedzis!

Bet viņ� palika turpat. Galva bija noliekta, saņemta plaukstās, bet pirksti pie deniņiem.

Kas ar viņu notiek?

Un tad pēk�ņi viņ� to zināja. Atklāsmes bridis bija zibenīgs, acis ap�ilbino�s un rafinēti sāpīgs. Viņ� aizvēra acis, it kā lai aizslaucītu to no at�miņas, bet, protams, tas palika. Reiz atrastu, to nekad vairs nevarēs neņemt vērā, ignorēt, noslēpt no apziņas.

Glu�i kā visi �ie ļaudis bija izkropļoju�i savas attiecības ar tiem, kurus viņiem vajadzēja mīlēt visvairāk, tāpat viņ� bija izkropļojis savas at�tiecības ar D�ounu. Gribēdams viņu paturēt, viņ� noteikti varēja viņu pazaudēt.

Viņ� ievēroja, ka skatās vienā sienas punktā, pats taisni izslējies un rokas dūrēs sa�ņaudzis. Tādā stāvoklī Tenets palika kādu minūti vai ilgāk, sagatavojies gaidāmajai sāpju lēkmei, bet tad sāka lēnām atslābināties, mēģinādams �o jauno, grau�jo�o domu pārbaudīt.

Es pārspīlēju, viņ� teica sev. Kā abu attiecības ar D�ounu vispār varēja salīdzināt ar tām citām? Vai tad viņ� vienmēr nav bijis uzticīgs, izproto�s vīrs? Bet godīgi, lai gan sāpīgi Tenetam nācās at�zīt, ka tas nav galvenais. Attiecības nav statiskas, un ar to, kas agrāk abus apmierināja, tagad nepie�tiek. Jo no D�ounas teiktā varēja spriest, ka tās neapmierinātība augusi jau ilgāku laiku.

Kāds gan viņ� ir bijis muļķis, Tenets domāja, atcerēdamies pēdējo dienu strīdus, atcerēdamies to klinti, kas auga viņu vidū, kāds akls, patmīlīgs muļķis! Galu galā, kādas tam tiesības cerēt, ka D�ounai jāziedo sevi viņa vajadzībām, jāliedz sev pilnvērtīgāku dzīvi tikai tāpēc, ka tad viņam radīsies neērtības, diskomforts? Kāpēc jāliek sievai spēlēt lomu, kura pilnībā neatklāj viņas spē�jas, neļauj tām attīstīties? Tā rīkojoties, viņ� kļūst pats sev par apsmieklu un varbūt sagrauj tās at�tiecības, kuras vienmēr ir uzskatījis par savas dzīves lielāko vērtību.

Tenets strauji piecēlās, jo nevarēja ilgāk gaidīt. Viņ� atvainosies, lūgs piedo�anu, izskaidros �īs pārmaiņas savā sirdī. Tomēr, kad bija uzkāpis pa kāpnēm, viņā tikko pamodusies vainas apziņa un no�ēla lika tam apdomāties. Kāpēc modināt D�ounu? Tikai tāpēc, lai apmierinātu savu vēlmi izpirkt vainu? Klusu, kā zag�us Tenets ieslīdēja gultā un, laimes sajūtas pārņemts, sapņoja par gai�dāmo D�ounas prieku, kad no rīta sieva izdzirdēs viņa sakāmo. Tagad Tenets centās nomierināties un beidzot iemigt.

Bet miegs joprojām nenāca.

Jaunās atklāsmes pārņemts, Tenets jutās tikpat trauksmains kā vienmēr. Domas atgriezās pie izmeklē�anas. Galvenie varoņi vēlreiz nosoļoja pāri skatuvei. Tie izstādīja sevi viņa apskatei. Citu pēc cita Tenets tos nopētīja, atcerējās faktus, sarunas, informācijas drumstalas, kas pa vienai vien bija salasītas malu malās. Viņ� mēģināja iespiesties katra sirds visapslēptākajos nostūros.

Un tad atnāca atklājums, tik drausmīgs, tik dī�vains, ka pat acis atsprāga vaļā un viņ� kā atspere uzlēca sēdus.

Vai tas bija iespējams?

D�ouna sakustējās, kaut ko miegā nomurminā�ja, un viņ� sastinga, gandrīz vai neuzdro�inā�damies elpot. Vēlme parunāt ar D�ounu bija pagaisusi, to pastūma malā nepiecie�amība domāt. D�ouna atkal gulēja cie�ā miegā. Uzmanīgi, lai sievu nepamodinātu, Tenets atlaidās atpakaļ gultā. Vai tas bija iespējams, viņ� domāja. Vai tā varēja būt patiesība?

Cēlonis visam bija persona, par kuru viņ� domāja, ka tā reiz bija uzvedusies absolūti sev neraksturīgi. Bet vai tas bija pietiekams pamats, uz kura būvēt savu jauno teoriju, tik netipisku un neparastu?

Tenets atkal domāja par lietu, atgriezās pie tās savas jaunās idejas gaismā un atklāja, ka izpratne ir radikāli mainījusies. Uzvedību, ko savā laikā viņ� bija interpretējis no viena viedokļa, tagad, tas viņam bija skaidrs, varēja tulkot pavisam citādi. Un beigu beigās, deva izskaidrojumu, tik spēcīgu izskaidrojumu, ka nu beidzot Tenets saprata, kāpēc kādam ir bijis tik būtiski Keriju apklusināt.

Jā, beidzot bija parādījusies jēga.

-���� Bet kur mēs braucam, ser? skaidri varēja just, ka Lainhema balss skan �ēlabaini, un to varē�ja saprast. Birojā viņ� bija ieradies pēdējā brīdī, un tūlīt pat kaut kāds nepacietīgs Tenets paķēra viņu un rāva lejā pa kāpnēm uz ma�īnu.

-��� Apciemot kādu manu senu draugu.

Tenets bija pamodies ar tā vārdu un uzvārdu prātā: Harijs Peks.

-���� Saprotiet, viņ� skaidroja Lainhemam, vakar, pēc sarunas ar Arnoldu, kaut kas apsēda manu prātu. Jūs zināt, kā tas reizēm ir, kad nevarat to notvert. Un tomēr �orīt man tas izde�vās. Pa�ā pirmajā reizē, kad ar doktoru Mellerdu atbraucu uz Netltonu, pie celiņa aiz baznīcas kote�d�ām drūzmējās ziņkārīgo bariņ�. Es, protams, dzinu viņus projām, bet, tā kā viņi turpat vien grozījās, pamanīju, ka viens no tiem liekas kaut kur redzēts. Jūs saprotat, ko es domāju. Biju viņu kādreiz saticis, bet nezināju īsti, kas tas ir. Bija tikai neskaidra nojauta, ka seja ir pazīstama. To�reiz es viņam nepievērsu īpa�u uzmanību. Man tas nelikās svarīgi, pie tam ātrāk gribējās ķerties pie darba.

-��� Jūs domājat, ka tas bija kāds no kartotēkas?

-��� Jā. To vīru sauc Harijs Peks. Viņ� ir sīks zaglēns, no�ēlojams eksemplārs. Jūs pazīstat �ādus ti�pus, maina vienu darba vietu pēc otras un lielāko mū�a daļu dzīvo no sociālā pabalsta. Viņam ir sie�va un vesels bars bērnu, un viņ� ir tik nesakarīgs, ka katru reizi, kad pārkāpj likumu, ļaujas, ka to noķer. Pēdējo reizi Harijs uzpeldēja, kad man gadījās būt tiesā par kādu citu lietu. Viņ� tika nosacīti atbrīvots, un Pekām ieteica likt aiz auss, ka tā nu ir pēdējā reize. Ja to pieķertu atkal, tad iesēdi�nātu, pirms viņ� vēl būtu paspējis pavērt muti.

-��� Jūs domājat, ka slepkavības naktī viņ� varēja atrasties otrā numura dārzā?

Tenets paraustīja plecus. Baidos cerēt, bet nekad nevar zināt. Galvenais, ka, ja viņ� tur ir bi�jis, tad nekādā gadījumā neuzdro�ināsies to kā�dam stāstīt, jo tad būtu jāpasaka, ko dārzā darījis, un tas faktiski ir ceļ� uz cietumu.

-��� Tādā gadījumā Peks vienalga neatzīsies.

-���� Nezinu. Mums vienkār�i var paveikties. Ha�rijs ir tik nesakarīgs ja bija zadzis, tad, tur lo�ņā�jot, būs paņēmis līdzi kādu pierādījumu. Pat, ja es nebūtu atcerējies, ka tajā rītā redzēju viņu, beigu beigās mūsu vīri atrastu to. Esmu pārliecināts. �orīt pārbaudīju viņu ziņojumus, viņi vēl nav tiku�i līdz Harija mājai. Protams, varu kļūdīties, un Peks var izrādīties tīrs. Bet man tā neliekas. Viss kaut kā sakrīt. Tas ir ļoti raksturigi Harijam no�iept maisu cementa un izrādīties iejauktam slepkavībā.

-��� Bet� iejautājās Lainhems un apklusa.

-��� Bet kas?

-��� Nekas. Lainhems papurināja galvu.

-���� Nu, runājiet, vecais! Jūs ta�u gribējāt kaut ko teikt. Starp citu, kā jūtas māte?

-��� Pagaidām labi.

-��� Lieliski. Nu?

Lainhems joprojām svārstījās.

-���� Ziniet, ser, es īsti labi nesaprotu, kāpēc visa �ī steiga. Nu, labi, Harijs Peks var izrādīties zaglis un varbūt tur bijis tajā naktī, bet tas ir normāls iz�meklē�anas darbs, vai ne? Un jūs parasti neesat� tāds uzvilkts kā �orīt.

Tenets pasmaidīja.

-���� Kā uz oglēm, vai ne, Maik? Jums, protams, ir pilnīga taisnība. Mani gan interesē, ko Harijs par visu to teiks, bet ir vēl kāda lieta, kas mani uz�

trauc daudz vairāk. Vienkār�i gadījumā, ja Harijs ir bijis tur un kaut ko redzējis, es gribu vispirms satikt viņu. Tāpēc ari steidzos tikt galā ar pirmo, jo, tā sakot, gribu ķerties pie otrās.

-��� �ķiet, es vēl nezinu, kas tā ir.

-��� Nedusmojieties, Tenets mierināja.

-��� Pagaidām neesmu par to pastāstījis ne tāpēc, ka neuzticētos jums. Vienkār�i baidos izskatīties pēc muļķa.

-�� Jūs gribat teikt, ka zināt, kas ir slepkava?

-��� Tā vajadzētu būt. Bet tagad paklausieties, Maik, beidziet mak�ķerēt. Es vēl neko neesmu tei�cis, un tā lai tas paliek.

-��� Bet jūs esat visai pārliecināts, vai ne?

-��� Kas jums liek tā domāt?

-��� Nu, izskatāties tik�

-���� Pa�apmierināts? Tenets skaļi iesmējās. Nu, tas tā varētu būt, bet tam nav nekā kopīga ar lietu. Viņ� ar prieku atcerējās D�ounas �ārīta reakciju, kad sieva uzzināja par viņa uzskatu maiņu.

-���� Un es patie�ām tā domāju, dārgā, viņ� smaidot bija teicis. Uz priek�u! Dari visu, ko vēlies, un es tevi vienmēr atbalstī�u.

Dabīgi, ka viņa negribēja tam noticēt. Sākumā D�ouna bija domājusi, ka viņ� atkal cen�as to nomierināt, bet galu galā viņam izdevās sievu pār�liecināt, un abu salab�ana bija tik salda.

Kas tā ir par atvieglojuma sajūtu, domāja Tenets, zināt, ka starp viņiem atkal valda saskaņa.

Neskatoties uz to, inspektora eiforiju kaut kas nomāca. No rīta, ar vēsu prātu pārdomājis savu slepkavības motīva teoriju, Tenets prātoja, ka tik�pat labi tā var izrādīties tīrais ūdens, bet secinājis, ka noslēpums beidzot atklājies, un izpratis nozie�guma iemeslu, viņ� zaudēja sākotnējo pacilātību.

�ādās reizēs Tenetam uzmācās sajūta, ka viņ� dro�i vien nav piemērots policijas darbam, jo būtībā pēc dabas bija mīkstsirdīgs, viņam nepie�mita taisnvirziena domā�ana, un tas parasti ne�sniedza gandarījumu par iespēju arestēt noziedz�nieku, kāds bija �ajā gadījumā.

Lielākā daļa inspektora kolēģu tādas �aubas neizjūta. Viņiem pareizais un nepareizais nozīmēja baltu un melnu, bet Tenets starp abām krāsām redzēja visda�ādākos pustoņus. Tā bija ironija, ka tie�i īpa�ības, kuras palīdzēja Tenetam tik sekmīgi atklāt tādus noziegumus kā �is, viņa intuīcija, cilvēku izpratne, spēja uztaustīt to savstarpējās at�tiecības un dzinuļus, tie�i �īs īpa�ības laupīja Tenetam iespēju gūt pilnīgu apmierinājumu par panākumiem. Izpratis noziedznieka domā�anas veidu, viņ� atklāja, ka ir viegli atklāt pa�u nozie�gumu un (viņ� negribīgi tajā atzinās sev) pat piedot to. Tenets spēja d ar bodes tikai tāpēc, ka jau pati slepkavība bija tam pretīga un viņ� kaismīgi ticēja, ka nevienam nav tiesību paņemt otra cilvē�ka dzīvību. Un tikai tāpēc tādās reizēs kā �ī viņ� līdz galam spēja veikt taisnīguma instrumenta funkciju.

Tā bija arī �orīt, kad Tenets juta, ka ir sadalīts divās daļās. Viena daļa bija gatava, kā tas teica, neatlaidīgi virzīties uz priek�u, pierādīt viņa teori�jas patiesumu, bet otra puse vilkās no muguras, tā baidījās nodarīt neizbēgami sekojo�ās sāpes. Tenets vienkār�i vēlējās, lai �o sāpju būtu mazāk.

Kad Lainhems nogriezās pa kreisi uz tagad tik pazīstamā Netltonas ceļa, Tenets nemierīgi grozījās uz sēdekļa.

Peks dzīvo vienā no tām mazajām municipa�litātes mājiņām pa labi pusceļā uz pilsētiņu, Te�nets stāstīja. Devītajā numurā.

Devītais numurs izcēlās pārējo vidū ar draus�mīgu netīrību ap to. Lielākā daļa dārziņu bija kārtīgi un uzkopti, ko�i no narci�u un dzelteno pureņu ziediem, bet Harija pleķī stīdzēja zāle un di�ojās usnes. Tas bija piemētāts ar salauztām plastmasas rotaļlietām, pāris sarūsēju�iem trīs�riteņiem, auklas galiem, tuk�ām kokakolas bund�ām un kartupeļu salmiņu un saldumu iz�tuk�otām turzām.

Divi mazuļi ar nūju galiem rakās pa netīrumu kaudzi, pilnu ar trauku lauskām. Abu drēbītes bija nekārtīgas un viņiem daudz par lielu. Izskatījās, ka neviens no bērneļiem ilgāku laiku nav redzējis ne ziepes, ne ūdeni. Kad Tenets un Lainhems pavēra vārtiņus, bērni pavērsa pret abiem melnās sejiņas. Acīs nebija ne izbrīna, ne intereses. Naba�ga mazie velnēni, nodomāja Tenets, un uzsmaidī�ja. Viņ� nevil�us salīdzināja to izskatu un uzvedību ar savām mundrajām, dzīvespriecīgajām atvasēm. Kāda nākotne sagaida bērnus �ādā mājā? Skats atgādināja vecos, nedro�os ļaudis, ko viņ� bija redzējis slimnīcā, apciemojot misis Bēr�u.

Lainhemam nācās klauvēt vairākas reizes, līdz durvis beidzot atvērās. Sievietei, kas parādījās tajās, rokā bija zīdaiņu barojamā pudelīte. Nezin no kurienes mājas iek�ienē atskanēja praso�i griezīga bērna brēk�ana.

Pati sieviete, lai gan tikko kā pāri trīsdesmit, izskatījās turpat piecdesmit gadus veca. Viņas noļuku�ās krūtis, izspiestais vēders, zilām dzīs�lām klātās kājas un taisnie, sataukotie mati stāstīja, ka nepārtrauktā bērnu dzemdē�ana un nespēja tikt galā ar lielās ģimenes prasībām jau sen ir sa�lauzu�i sievietes gribu. Tagad viņa piespieda sevi veikt tikai pa�u nepiecie�amāko, lai izdzīvotu. �ādas ģimenes vienmēr dzen izmisumā sociālās aprūpes darbiniekus.

-���� �is vēl gultā, viņa atbildēja uz Teneta jautājumu.

-���� Vai jūs nepateiktu Harijam, ka mēs gribētu parunāt ar viņu? Mēs gaidīsim ārpusē, dārzā. Tenets palūdza.

Ja to var nosaukt par dārzu, viņ� nodomāja, kad abi ar Lainhemu pastaigājās mājas galā. Arī �eit valdīja tā pati nolaidība, tās pa�as dzīves dru�pas. Bet, pamanīju�i kaut ko interesantu, viņi ar Lainhemu apmainījās skatieniem. Tas bija nelīdzens, cementēts celiņ�, izbūvēts divu tre�daļu garumā līdz veļas auklai. Skaidri redzams, ka nu�pat kā klāts. Salauztu dēļu gali vēl norobe�oja tā malas.

-����� Domāju, ka rokā ir, apmierināti secināja Tenets. Piegājis pie atkritumu kaudzes blakus �ogam, inspektors noliecās, lai paceltu tuk�u ce�menta maisu. Uz tā, skaidri saredzams, rēgojās burts, ar kuru Arnolds bija iezīmējis savu īpa�u�mu. Tenets salocīja maisu un paslēpa to aiz muguras, jo atvērās tuvākās durvis un parādījās Harijs. Viņ� bija maza auguma neskuvies vīrs ar miglainām acīm. Tā sejā kaut kas atgādināja suņa verdzisko padevību.

-���� �ēl, ka bija jātraucē jūsu brīni�ķīgais miegs, Harij, Tenets atvainojās. Mēs tikai gribētu uz�dot jums da�us vieglus jautājumus.

Peks pakāpās sāņus, lai palaistu Tenetu un Lainhemu cauri pēc urīna dvakojo�ai virtuvei. Viņi iegāja netīrā dzīvojamajā istabā.

-���� Jums, protams, ir zināms, kāpēc mēs esam �eit, Tenets teica, noraidījis piedāvājumu ap�sēsties. Viņ� laipni uzsmaidīja Harijam, kur� ner�vozi skatījās uz piezīmju grāmatiņu un zīmuli, ku�rus Lainhems demonstratīvi bija izņēmis no ka�batas.

-��� Nezinu, pui�i, ko jūs domājat, Harijs no�murmināja.

-��� Tikai �o, Harij, atbildēja Tenets un uzmanī�gi, lai Harijs neredzētu iezīmēto pusi, parādīja maisu, tad atritināja to un nodemonstrēja ar tādu �estu, ar kādu burvju mākslinieks no zila gaisa uzbur trusi. �o.

Harijs aplaizīja lūpas, bet neko neteica.

-��� Jūs, protams, zināt, kas tas ir.

Harija skatiens bija drūms.

-���� Precīzāk sakot, tas ir maiss. Un mēs abi zinām, kas tajā bija iek�ā, vai ne? Vai ne, Harij? Tā kā atbildes joprojām nebija, Teneta balss kļuva uzstājīgāka.

-�� Kāda velna pēc man būtu jāzina, kas tajā bijis iek�ā? Harijs sadrūma arvien vairāk.

-��� Ak, beidziet, Tenets izlikās, ka tam viss ap�nicis. Viņ� viegli papurināja maisu, un no tā izbira cements. Tas nobira zemē uz netīrumiem, kas klājās kārtu kārtām.

-��� Labs celiņ�, ko jūs pa�laik būvējat, Harij, vai ne?

-������ Tā bija manējā, Harijs mēģināja aizstāvēties. Nelikās un nelikās mierā par netīru�miem, kas vienmēr nesoties iek�ā pēc veļas kār�anas.

-���� Nevajag taisnoties, Harij. Tikai faktus. Nē, nemaz nepūlieties, vai ari mēs paliksim �eit visu dienu. Gribat, es pateik�u jūsu vietā? �ajā maisā bija cements, ko jūs nozagāt baznīcas koted�u otrā numura dārzā, vai ne, Harij?

-��� Tie ir nolādēti meli, Harijs eksplodēja.

-����� Patie�ām, Tenets papurināja galvu un noklak�ķināja mēli. Nabaga vecais Harijs. Jums nu gan neveicas, vai ne? Padomā tikai, trāpīt uz man�tu, kas ir iezīmēta. Un viņam patie�ām kļuva �ēl �ī vīra. Peks bija viens no mū�īgajiem likteņa upu�riem, un to varēja izlasīt viņa acīs. Tās teica, ka ir bezcerīgi samierinājies ar savu nelaimi, jo daļēji jau ir gaidījis, ka kaut kas tāds varētu notikt.

-��� Iezīmēta, Harijs tik tikko varēja izdvest.

-���� Baidos, ka tas tā ir. Tenets pagrieza maisu, lai būtu redzams aplis ar A burtu tajā. A nozīmē Arnolds. Viņ� ir būvmeistars, kas atjauno baznī�cas koted�u otro numuru viņu jau ir nogur�dinājis kāds, kas stiepj projām viņa materiālus, tāpēc viņ� nolēma izlikt nelielu slazdu.

-������������ Es nekad agrāk �o maisu neesmu redzējis, bezcerīgi taisnojās Peks.

-��� Vēj� atpūta pāri �ogam, vai ne? Kāds kauns! Cerēsim, ka tiesā jums noticēs. Kāds jums bija nosacītais soda termiņ�? Gads? Nu, paskatīsi�mies. Jūs sēdēsiet daudz ilgāk par gadu. Slepkavī�ba ir pavisam kas cits, nekā no�iept da�as tējkarotītes, vai ne?

Peka ādas neveselīgais bālums pietvīka, bet tad, tikpat ātri kā parādījies, sārtums pazuda, un Peks kļuva mironīgi bāls. Viņ� atvēra muti, bet nespēja izdvest ne vārda.

-��� Jūs kaut ko teicāt, Harij? iejautājās Tenets.

Peks vēlreiz atvēra muti.

-��� Slepkavība? viņ� gārdza. Ko t' jūs domā?

-��� Ak, beidziet, Pek, Tenets viņu pārtrauca. Nespēlēsim paslēpes. Jūs uzskrējāt viņai virsū tajā naktī, vai ne? Mis Bēr�ai? Viņa jūs pieķēra, vai ne? Tāpēc jums vajadzēja viņu apklusināt. Jums vajadzēja dro�ību, ka viņa nerunās, jo pretējā gadījumā, kā mēs abi zinām, Harij, jūs sēdētu, pirms vēl paspētu izteikt vārdu "nosacīti". Tāpēc jūs iegāzāt viņai pa galvu ar pirmo pa rokai pagadīju�os koka gabalu, un tad�

-����������� Nē, nē. Es nekad! Harija balsī skanēja izmi�sums. Viņ� bija skatījies uz Tenetu kā trusītis, ko nohipnotizējusi �ņaudzēj�ūska, bet nu vairs nespēja valdīties. Tas nebiju es, zvēru, ka nebiju�

-������������ Tad kā tas notika, Harij? Tenets klusām jautāja. Pastāstiet mums!

Peks paskatījās uz Tenetu un tad uz iezīmēto maisu. Viņa domu virzība bija gandrīz vai redza�ma. Kāpēc neatzīties, viņ� sev jautāja. Viņi vienal�ga ir mani pieķēru�i. Tad acu zīlītes sa�aurinājās, jo tam bija ienākusi prātā jauna ideja. Peks sa�springa un pēto�i paskatījās uz Tenetu.

-������������ Un kā, ja es tie�ām kaut ko redzēju� kaut ko, kas jums var būt noderīgs, piemēram�

Tenets neko neatbildēja.

-��� Nu, es domāju, ja es palīdzētu jums�

-������������ Roka roku mazgā, vai ne, Harij? jautāja Tenets. Viņ� sakrustoja rokas uz krūtīm un nepie�lūdzami skatījās uz Peku.

-������������ Runājiet! Jūs zināt, ka es nevaru kaulēties ar jums. Un tomēr�

-��� Jā? Harijs kļuva no�ēlojami dedzīgs.

-����������� Nu, man tur nav nekādas teik�anas, bet aug�stākā priek�niecība labvēlīgi skatās uz tiem, kas mums ir palīdzēju�i�

-��� Jūs aizliksiet vārdu par mani?

-���� Labāk vispirms paklausīsimies, ko jūs pa�stāstīsiet. Un ņemiet vērā, es gribu tikai tīru pa�tiesību. Nekādus izgreznojumus. Mans ser�ants pierakstīs visu vārds vārdā.

-��� Nu, bija tā, sāka Peks.

-����� Vienu mirkli. Es domāju, ka mums visiem labāk būtu apsēsties, ierosināja Tenets.

Peks ieņēma vietu izsēdētajā atpūtas krēslā pie tuk�ā kamīna, bet Tenets un Lainhems izvēlējās divus vienkār�us koka krēslus, kuri izrādījās pie�ņemami tīri.

-����� Kārtībā, teica Tenets, kad visi bija iekārto�ju�ies. Klausāmies.

Tenets klausījās Peka stāstījumu bez izbrīna. Viss bija noticis tie�i tā, kā viņ� bija paredzējis. Bet Lainhemam bija pagrūti noslēpt pārsteigumu. Viņ� skatījās uz Tenetu tā, it kā gaidītu, ka tas ap�aubīs Peka stāsta patiesumu.

Tenets izskatījās pārliecināts. Peks tur bija bijis. Katra stāsta detaļa atbilda tam, ko abi jau zināja. Kad Peks bija beidzis, Tenets sāka vēlreiz no sākuma. Viņ� ap�aubīja, iztaustīja, iztaujāja, bet nespēja satricināt Hariju. Viņa sniegtie pierādīju�mi pārliecinātu jebkuru tiesu. Kerijas slepkava bi�ja slazdā, un Tenets tikai varēja vēlēties, lai tas sniegtu viņam lielāku gandarījumu.

Bet nu parādījās vēl kaut kas. Tā bija uztrau�co�a un augo�a nepadarīta darba sajūta. Tā nedeva miera. Pēdējās desmit, piecpadsmit minūtes Teneta prāts darbojās vienlaicīgi divos da�ādos līme�ņos: virsējā līmenī tas pārbaudīja pats sevi Harija sniegto pierādījumu gaismā, bet apak�ējā meklē�ja viņa pēdējo tik�anos ar slepkavu. Kas tas bija, kas radīja �o dzeļo�o nemieru, �o nervus kairi�no�o nepacietību doties ceļā?

Pēk�ņi Tenets saprata: tas tik lielā mērā nebija pateiktais, kas uztrauca viņu, bet gan kā to var interpretēt vai, pareizāk sakot, nepareizi interpretēt tajā gaismā, kura tam tagad atausa skaidrība par slepkavas raksturu un slepkavības cēloni. Un ja Harijam ir taisnība� Inspektors strauji pielēca kājās, pārtraucot Peku teikuma vidū.

Gan Harijs, gan Lainhems pārsteigti skatījās uz viņu.

Ejam, Tenets, nemiera pārņemts, iesaucās.

Lainhems un Peks piecēlās, joprojām neko ne�saprotot.

-���� Mums jāpasteidzas, viņ� sauca. Paņemiet savu mēteli, Harij, ātri! Līdz brīdim, kad abi pie ārdurvīm piebiedrojās viņam, viņ� burtiski dejoja aiz nepacietības.

-��� Kas tā pēk�ņi par steigu? jautāja Lainhems, kad viņi bija iegrūdu�i Hariju aizmugures sēdeklī.

-����� Vēlāk, atbildēja Tenets. Es vadī�u ma�ī�nu. Uzsākot braucienu, viņi sacēla putekļu mākoni, tad pieturēja, lai paķertu Bentliju, kur� nāca ārā no vienas municipalitātes mājiņas, un, riepām kaucot, nogriezās ap stūri uz Netltonas galvenās ielas. Satraukuma pārņemts, Tenets lādē�ja sevi, ka nav to iedomājies agrāk. Varbūt ir jau par vēlu.

Viņi nobremzēja baznīcas koted�u piektā nu�mura priek�ā. Steigā liku�i Bentlijam palikt ar Peku, Tenets un Lainhems izmetās no ma�īnas un pa taciņu drāzās uz nopluku�ajām ieejas durvīm. Aizkari joprojām bija aizvilkti, un māja izskatījās cilvēku pamesta. Uz vairākkārtīgo klauvē�anu neviens neatbildēja.

-��� Projām? jautāja Lainhems.

Tenets noraido�i papurināja galvu un saknieba lūpas. Lauzīsim durvis, viņ� teica. Abiem ne�bija kratī�anas ordera, bet Teneta pārliecība bija tik spēcīga, ka tas ne�aubījās.

Jīlas atslēga nebija nekāds �ķērslis, un da�u sekun�u laikā viņi bija iek�ā. Aptum�otā viesista�ba izskatījās tuksnesīga, bet ne pavisam. Lainhems uzskrēja virsū Tenetam, kur� bija apstājies kā sasalis.

-��� Paskatieties uz �o, Maik!

Viņu ceļā bija izstiepies Tīģeris, auksts un sastindzis. �is skats vairāk par visu pārliecināja Tenetu, ka tas ne velti ir baidījies. Vairs nebija �aubu par to, ko viņi atradīs aug�ā. Tomēr vēl bija niecīga iespējamība, ka abi nav nokavēju�i, un viens aiz otra Tenets un Lainhems spraucās pa �aurajām kāpnēm. Visu guļamistabu durvis bija atvērtas, un ātra pārbaude liecināja, ka tās ir tuk�as.

-��� Bēniņi, iesaucās Tenets. Viņ� bija atcerējies jumta lodziņu. To no ārpuses varēja redzēt, jo �ī māja rindā bija pēdējā.

Skapītim līdzīgas durtiņas laukumiņa stūrī at�klāja līdzenas, par �īm stāvākas kāpnes, kas veda uz jumta telpu. Aug�ā durvju nebija, un pati telpa slēpās piķa melnā tumsā. Tenets taustījās pēc elektrības slēd�a un, kamēr Lainhems kāpa aiz viņa, atrada to. Nedabīgi dzeltenajā, mākslīgajā gaismā istaba atdzīvojās.

Abi vīri sastinga.

Likās, ka viņiem dubultojas. Divas gultas, divi ķermeņi, vienādi apgrieztiem matiem un nedabīgu bālumu sejās, abi ģērbti vienādās drēbēs velveta biksēs un vīrie�u kreklos.

Tikai rūpīgi apskatot tuvāk, spoguļa efekts pazuda un varēja at�ķirt, ka viena ir sieviete, bet otrs vīrietis.

-���� Viņas brālis D�ozefs, drūmi teica Tenets, skatīdamies uz vājo, neskūto seju, kas piederēja slaidākajam augumam. -Vienīgais cilvēks, par kuru visu savu dzīvi viņa uztraucās.

-��� Bet kā jūs zinājāt? Lainhema sejā bija dziļ� izbrīns.

-��� �o to man pastāstīja vecais misters Pitmens. Viņ� stāstīja, ka�

-��� Ser? tuk�ajā mājā atskanēja sauciens. Tikai vāja atbalss sasniedza bēniņus. Un tomēr pat tādā attālumā bija jau�ams balss uzstājīgums.

Abi vīri devās pie kāpņu lūkas.

-��� �eit, Tenets atbildēja, bēniņos.

Lejā pie kāpnēm parādījās Bentlijs. Viņ� bija aizelsies. Ser, ziņojums pa auto rāciju�

-��� Kas par lietu? Klājiet vaļā, veco zēn, Tenets vaicāja.

-���� Tas ir Maikam� ser�anta Lainhema māte, ser. Viņai ir sirdslēkme. Aizvesta uz Starrendenas Centrālo. Bentlijs līdzjūtīgi skatījās aug�up uz Lainhema pārakmeņoju�os seju.

-��� Man �ēl, Maik, viņ� teica.

Un tagad, teica D�ouna, atviegloti nopū�tusies un apsēdusies aizmugures sēdeklī, pa�stāsti man visu!

Bija pusdivi, sestdiena. Bens un Brid�ita at�radās dro�ībā pie draugiem, bet D�ouna un Tenets devās uz mazu lauku baznīciņu, kur jānotiek Luīzes un Lainhema laulību ceremonijai. Laiks kā radīts kāzām. Zilajās debesīs spīdēja spo�a saule, neredzēja ne mākonī�a, un, vieglā vējiņa �ūpotas, narci�u galviņas māja sveicienus garām�brauco�ajiem D�ounai un Tenetam.

�ī bija viņu pirmā iespēja parunāt. Kad pienāca ziņa par misis Lainhemas sirdslēkmi, Tenets bija uzstājis, lai Lainhems nekavējoties dodas uz slim�nīcu. Par laimi lēkme atkal bija vieglā formā, un, lai gan ārsti uzstāja, ka viņai da�as dienas jāpaliek gultā viņu uzraudzībā, Lainhems, pārdzīvojis nelielus sirdsapziņas pārmetumus, varēja palikt pie sava ultimāta un gatavoties kāzām. Luīze ietei�ca, ka tūlīt pēc ceremonijas tie abi kāzu tērpos varētu slimnīcā apciemot misis Lainhemu un uz�dāvināt viņai līgavas pu�ķi, un tikai tad pārģēr�bties, lai dotos baudīt medusmēnesi.

Tenets, protams juta, ka darba apjoms dubultojas. Metijas un D�ozefa nāves pēcpusdienā darāmā bija daudz. Kad tajā vakarā Tenets noguris pārradās mājās, D�ouna jau bija aizmigusi, bet �orīt viņam vajadzēja braukt uz biroju, lai tiktu galā ar milzīgo papīru kaudzi. Tāda neizbēgami sakrājas katras lietas beigās. Laiks līdz �im bija iznācis tikai tam, lai jaunumus D�ounai izstāstītu vispārējos vilcienos.

-��� Grūti atrast, ar ko sākt, Tenets teica.

-���� Sāc ar to, kā tas tev ienāca prātā. Kā tev tas vispār izdevās? Un pirmkārt, kas tev lika turēt aiz�domās mis Koksu?

Tenets sarauca pieri. Viņ� ieslīga atmiņās.

-���� Patie�ām grūti pateikt. Nebija jau tā, ka kādā noteiktā brīdī es pēk�ņi būtu pateicis, jā, tur ir kaut kas aizdomīgs. Drīzāk tā bija faktu uzkrā��ana, tādu faktu, kuriem katram par sevi, kā likās, nav nekādas īpa�as nozīmes, bet, salikti kopā, tie veda pie viena vienīgā secinājuma.

-��� Kas tie bija par faktiem?

-���� Nu, �āda veida gadījumos jācen�as ielīst ar lietu saistīto ādā. Cilvēki no Kerijas Bēr�as pasau�les nemēdz nogalināt viens otru bez iemesla. Nelaime bija tāda kā jau tas bie�i mēdz notikt, sākot izmeklē�anu, uzpeld visādi nepatīkami noslēpumiņi.

-��� Tu domā tādus kā misis Selbijas alkoho�lisms?

-���� Jā, tas ir tipisks piemērs. Un neap�aubāmi, �ādi sīkumi tie�ām jauc galvu. Misis Selbijai nenāca ne prātā, ka mēs zinām par viņas dzer�anu, un viņa centās darīt visu iespējamo, lai mēs par to neuzzinātu. Domāju, īstais melu iemesls, ka Kerija tajā vakarā nav apmeklējusi viņus, bija tas, ka viņa bija piedzērusies un neko sīkāk par Kerijas apciemojumu nevarēja atcerēties. Un viņa nolēma, ka vieglāk ir melot, nekā tikt iztaujātai.

-�� Tātad tu domā, ka tajā vakarā Kerija bija pie Selbijiem?

-��� Jā, noteikti, jo pēc laika viss sakrīt ar to, kas vēlāk notika mis Koksas mājā.

-��� Un majors Selbijs meloja tāpēc, ka to lūdza viņa sieva?

-��� Jā, un rezultātā tas viss mums likās ļoti aiz�domīgi.

-��� Bet, ja uzmanīgi padomā, tad lielākajai daļai cilvēku viņu dzīvē ir bijis kaut kas tāds, no kā viņi vai nu ir kaunēju�ies agrāk, vai kaunas vēl tagad.

-����� Un tas, protams, attiecas arī uz �ī gadījuma cilvēkiem, teica Tenets. Kad atklājām, ka Kerija bijusi ok�ķere, radās pietiekami daudz iemeslu visda�ādākajām aizdomām.

-��� Riebīgi. D�ouna sarauca degunu.

-���� Jā, bet, ja runājam godīgi, viņas gadījumā to varēja saprast. Ja tu būtu redzējusi viņas māti� nabaga Kerija. Ar viņas slepeno aizrau�anos vēl vajadzēja būt par maz, lai to gandarītu. Es pat teik�tu, ka viņas slepenajai pasaulei tā bija pārāk� sterila. Mis Bēr�ai gribējās kaut ko reālu, saistītu ar citiem cilvēkiem. Bet viņai nebija ļauts veidot labas attiecības ar tiem, tāpēc tā vietā Kerija izvēlējās ok�ķerē�anu.

-��� Un tu domā, ka ar to viņai pietika?

-���� Jā. Un man neliekas, ka kādreiz mis Bēr�ai būtu ienācis prātā izmantot uzzināto �antā�ai. Vis�maz nav ne mazākā pierādījuma, ka Kerija to būtu darījusi. Ok�ķerē�ana ir pretīga, zemiska lieta, kas prasās pēc soda, bet samaksāt ar dzīvību� Tas proporcionāli neatbilst viņas noziegumam, ja to vispār var saukt par noziegumu.

-���� Bet ja mis Bēr�a neieguva naudu �anta�ējot, tad kādā veidā?

Tenets kaunīgi pasmaidīja.

-��� Vai tu spēj tam noticēt? No bingo.

-���� Bingo? Ak, dārgais, nu nē, tas ir pilnīgi neti�cami! D�ouna sāka smieties. Nu tu esi atsēdi�nāts pēc visiem tiem tevis izdomātajiem drama�tiskajiem izskaidrojumiem �antā�a, zag�ana, azartspēles�

-��� Nu, bingo gan ari ir azartspēle� Bet tas tikai pierāda, ka neatmaksājas ļaut iztēlei vaļu. Tas ir drūms, pat skumj� dzīves fakts, ka vienkār�ākais izskaidrojums bie�i vien ir tas patiesais. Un �ajā gadījumā man nu vajadzēja redzēt, ka viņa ir bin�go tipa cilvēks. Jāatzīstas, ka es, kad to atklāju, ju�tos kā muļķis.

-��� Kā tu to atklāji?

-���� Kā tas bie�i gadās, vācot ziņas pa glu�i citu līniju. Vīri pārstaigāja māju pēc mājas, dzenot pē�das kādam zaglim, un Bentlijs nejau�i uzdūrās sievietei, kura ari bija aizrāvusies ar bingo un re�gulāri satika Keriju Sūtniecības bingo vakaros. Kerija bija pazīstama kā spēlmane ar veiksmīgu roku. Es domāju� kūres paliku?

-Tu stāstīji par Kerijas ok�ķerē�anu.

-������������ Ak, jā. Tātad, kad sāku saprast, cik ziņkārīga bijusi Kerija, iedomājos par mis Koksu. Tikai padomā, cik graujo�i jāiedarbojas uz tādu cilvēku kā Kerija tam, ka blakus mājā dzīvo sieviete, kura ir neatrisināma mikla. Dro�i vien gadiem ilgi Kerijai kārojās pārspert soli pār mis Koksas durvju slieksni. Domāju, ka tad, kad mis Koksa salauza kāju un pieņēma Kerijas piedāvājumu palīdzēt ar iepirk�anos, Kerija cerēja, ka beidzot varēs iekļūt piektajā numurā, bet nē, viņa ne reizi netika laista pāri slieksnim. Un es iztēlojos, kā tā kala visāda veida plānus, kā tikt iek�ā. Tas Kerijai varēja pārvērsties par sava veida apsēstību. Dedzino�a ziņkāre un apņem�anās to apmierināt� zināmos apstākļos tas var veidot liktenīgu kombināciju, kas Kerijai lika rīkoties.

-���� Saprotu! D�ouna iesaucās. Tātad tu saki, ka tie�i tā ari notika. Mis Bēr�a kaut kādā veidā pamanījās iekļūt mis Koksas mājā un vai nu ie�raudzīja Metijas brāli D�ozefu, vai arī kaut ko tā�du, kas liecināja par viņa atra�anos mājā�

-����� Un tad mis Koksa atgriezās un tur atrada Keriju. Jā, esmu pārliecināts, ka tie�i tā viss bija. Un tad vecā iegāza viņai ar savu spieķi, jo ekspertīze ir apstiprinājusi, ka Kerija apdullināta ar �o ieroci. Viņa saprata, ka Keriju nedrīkst atstāt dzīvu, jo tad atklāsies noslēpums, un nolēma, ka priek� Kerijas ir tikai viena dro�a vieta koka �ķirsts se�as pēdas zem zemes.

-���� Nabaga Kerija. �ķiet, ka mirklī, kad viņa spēra kāju pāri piektā numura slieksnim, viņa parakstīja savu nāves spriedumu. Bet es joprojām īsti nesaprotu slepkavības iemeslu. Kāpēc tik svarīgi bija slēpt D�ozefa esamību?

-���� Viņ� bija dezertieris, skaidroja Tenets. Pēc notriek�anas uzlidojumos Berlīnei viņ� noteikti kaut kādā veidā aizkļuva līdz Anglijai un, tā vietā, lai pieteiktos priek�niecībai, devās uz mājām. Viņ� bija kluss, kautrīgs puisis, un man liekas, ka �ajā karā redzētais iedarbojās uz viņu graujo�āk nekā uz daudziem citiem. Un tad, tā kā D�ozefs atkal bija mājās un dro�ībā, tad varu derēt, ka māsa pierunāja viņu palikt. Domāju, ka tajā laikā viņi abi baidījās, ka, ja patiesība atklā�sies, D�ozefu noteikti arestēs.

-��� Kāds bija sods par dezertē�anu?

-���� Tur jau tas āķis. Abi noteikti domāja, ka D�ozefu no�aus. Tā tas notika pirmā pasaules kara laikā, un otrā kara laikā daudzi domāja tāpat.

Bet patiesībā tad par to draudēja tikai ieslodzījums cietumā.

-���� Liekas, ka es varētu tos saprast, kamēr kar� vēl nebija beidzies, bet pēc tam�Vai tad kara de�zertieriem nepasludināja amnestiju?

-���� Tur jau tā traģēdija, ka pasludināja. Es no�skaidroju. Tas notika 1953. gada februāri. Un pēc tās D�ozefs jebkurā laikā varēja dro�i nākt ārā no paslēptuves. Ja tikai viņi būtu to zināju�i. Bet tie abi bija vienkār�i ļautiņi ar visai aprobe�otu dzīves veidu. Būtu kaut nejau�i uzdūru�ies infor�mācijai presē vai pa radio. Esmu pārliecināts, ka viņiem pat ne reizi neienāca prātā painteresēties. Un, pat ja abi dzirdētu, �aubos, vai viņi zinātu, kas tā amnestija tāda ir.

-���� Un kā tu domā, kā beigu beigās Kerija pa�manījās tikt iek�ā?

-���� Slepkavības naktī Tīģeris, mis Koksas kaķis, pazuda. Viņa tam bija ļoti pieķērusies, un, kad tas neatsaucās, vecā devās ārā to meklēt. Kaķis izrādījās iesprūdis �ķūnītī dārza stūri, tā viņa pati stāstīja. Mis Koksa vainoja vēju. Tas esot aizcirtis �ķūnī�a durvis. Tā, protams, varēja notikt, bet man ir aizdomas, vai tikai Kerija pati neiespundēja kaķi, zinot, ka mis Koksa ies ārā to meklēt. Mis Koksa, tāpat kā Kerija, ļoti turējās pie saviem ie�radumiem, un Kerija varēja visai precīzi paredzēt viņas rīcību. Mis Koksas kāja bija ģipsī, un Keri�ja zināja, ka būs vajadzīgs zināms laiks, lai aizkli�botu līdz �ķūnītim, atbrīvotu kaķi un atkal atgriez�tos. Laika pietiekami, lai ieslīdētu mājā un ātri to izo�ņātu.

-���� Bet, ja mis Koksas kāja bija ģipsī, kā gan viņa spēja aizvilkt līķi no mājas līdz vietai, kur to atrada? Tas ir visai tālu, vai ne?

-���� �ķiet, ka kādus simts jardus. Jā, �ī ieģipsētā kāja bija viens no iemesliem, kas novērsa no viņas aizdomas un lika mums ar �o sievieti nerēķināties. Bet tas ir neparasti, ko cilvēks spēj, ja tam ir pietiekams stimuls un apņēmība. Domā�ju, ka vecā ķermeni uzvēla atceries, Kerija bija maza auguma uz viena no tiem lielajiem plast�masas gabaliem, kurus lietoja pārvalku ietī�anai. Ar to �ū�anu mis Koksa pelnīja iztiku. Tad, kad baznīcas koted�ās nodzisa gaismas un viss ap�klusa, viņa aizvilka līķi pa dārza taku un ievilka otrā numura dārzā, kur, par nelaimi pa�ai, Harijs Peks bija ieradies, lai no�ieptu vēl kādu cementa maisu sievas celiņa betonē�anai. Viņ� stāstīja, ka esot izgājis no mājas pusnaktī. Un pēc kādām div�desmit minūtēm tam nācās izbaudīt lielākās bailes viņa mū�ā, jo, iznākot uz takas, Peks gandrīz ieskrēja krūtīs mis Koksai. Lai gan viņ� nevarēja visai labi saredzēt, ko mis Koksa dara, viņ� ne�gaidīja, lai to noskaidrotu. Tas bija pārbijies, ka tiks pieķerts pie rokas, un viņ� arī zināja, ka �o�reiz tas nozīmē cietumu, tāpēc aizslapstījās dziļāk dārzā un aizslēpās aiz tualetes.

-��� Kurā viņa paslēpa līķi!

-���� Tie�i tā. Kad vecā bija aizgājusi, ziņkārība li�ka tam paskatīties sainī. Varu iedomāties, kā viņ� jutās, kad redzēja, kas tur ir.

-���� Un Peks ir pārliecināts, ka vilcēja bija mis Koksa?

-��� Jā. Viņ� to labi pazina pēc izskata. Un tajā naktī brī�iem uzspīdēja mēness, tā ka gaismas bija pietiekami, lai bez kādām �aubām pazītu mis Kok�su. Un vēl �ī kāja ģipsī. Pekām nācās pavadīt diez�gan nepatīkamu pusstundu, kamēr mis Koksa dar�bojās, lai iestumtu līķi tualetē tikai pēdu no viņa.

-����� Bet vai tas, ka mis Koksa slēpa ķermeni, obligāti nozīmē, ka viņa ir slepkava?

-�� Tu domā, ka to varēja izdarīt ari D�ozefs?

-��� Un kāpēc gan ne? Dabīgi, ka vainu uzņemtos mis Koksa. Bet visu, ko tu pastāstīji par slep�kavību, var attiecināt arī uz D�ozefu. Kerija var�būt uzskrēja viņam virsū, un �okā, ka ir atklāts, viņ� to nogalināja.

Bet Tenets papurināja galvu:

-����� Nē, es nevaru tev piekrist. Padomā par viņiem, D�ouna! Kad Metija Koksa zaudēja māti, viņa atdeva visu savu mīlestību mazulim. Un ne jau mazajam tik ļoti vajadzēja Metiju; esmu pār�liecināts -ja viņa nebūtu rūpējusies par bērnu, to izdarītu kāds cits, bet, ja runājam no visas sirds, Metijai to vajadzēja. Brālis bija viņas dzīves vad�motīvs, un ar gadiem viņas mīlestība nevis atslā�ba, bet pieņēmās spēkā. Viņ� kļuva māsas, ja tev patīk, raison d' кtre*. Padomā, kā Metija jutās, kad D�ozefu iesauca, kā tai ar abām rokām va�jadzēja tvert iespēju paturēt to mājās, kad brālis beidzot pārradās pēc garā ceļa no Vācijas. Domā�ju, ka viņa izdarītu jebko, lai tikai atkal būtu kopā. Un Metija to arī izdarīja, vai ne? Un tāpēc viņa nogalināja Keriju.

*Dzives jēga (fran�u vai.).

-���� Bet vai to izdarīja mis Koksa? Es piekrītu visam, ko tu saki, un varu saprast, ka viņa bija spējīga izdarīt slepkavību, bet man joprojām lie�kas, ka tikpat labi to varēja izdarīt D�ozefs.

-����� Nu, palūkosimies uz to no �āda viedokļa. Padomā, kā Metiju varēja iespaidot �ī mīlestības apsēstība. Gadiem ejot, viņa brāli pilnīgi sapina tajā. Man pat liekas, ka D�ozefa gribasspēks bija pilnīgi atrofējies. Un ap �o laiku nezin vai viņ� bi�ja spējīgs uz kādu pēk�ņu agresijas aktu, nemaz jau nerunājot par tādu varmācību un galējību kā slepkavība. Domāju, ka, nejau�i saskrienoties aci pret aci ar Keriju, viņa instinktīvā reakcija būtu saukt māsu pēc glābiņa tāpat, kā Metijas reakcija bija sist, lai aizsargātu brāli. Nē, esmu absolūti pārliecināts, ka viņ� to nevarēja izdarīt.

-��� Jā, D�ouna lēnprātīgi piekrita. Viņa domās pārcilāja faktus. Es saprotu, ko tu domā, un, dro�i vien, tev ir taisnība. Viņa nodrebēja. Tas ir �ausmīgi, vai ne? Es domāju, ko cilvēki viens otram var nodarīt mīlestības vārdā.

-���� Jā. Tenets ar sāpēm atcerējās, kā pats tik tikko bija izsprucis no līdzīga slazda. Tā tas ir.

D�ouna pa�reiz klusēja Viņa bija domās iegrimusi.

-���� Bet es tomēr nesaprotu, kā tu notvēri domu, ka D�ozefs joprojām ir dzīvs un dzīvo pie māsas? viņa beidzot jautāja.

-���� Impulsu deva vecā mistera Pitmena stāstītais. Saproti, cik dīvaini, ka cilvēki ir tik ārkārtīgi kon�sekventi jautājumos, kas viņiem ir nozīmīgi. Mēs abi esam pārāk jauni, lai to atcerētos, bet es zinu, ka daudzas jo daudzas sievietes, kuru vīri pēdējā kara laikā tika izziņoti kā "bezvēsts pazudu�i, iespējams bojā gāju�i", atteicās ticēt, ka tie ir miru�i. Viņas drizāk cerēja, ka tie ir ieslodzīti aiz dzeloņstiepļu �ogiem karagūstekņu nometnēs, un, protams, daudzi tur arī bija. Parasti �ādas ziņas izspraucās no nometnēm un sasniedza mājas vēl pirms kara beigām, un bija daudz gadījumu, kad vīri negaidīti pārradās krietni vēlāk. Dzirdējis par jauno Metiju Koksu un viņas dziļo pieķer�anos brālim D�ozefam, es biju pārsteigts, ka māsa at�meta cerības sagaidīt brāli dzīvu un negaidīja to vēl ilgi pēc tam, kad citas sievietes bija atmetu�as visas cerības. Metija tā nedarīja. Misters Pitmens man pastāstīja, ka viņa pārstājusi gaidīt brāli ap�mēram gadu pēc viņa pazu�anas, 1944. gada beigās ilgi pirms kara beigām.

-���� Pitmens gan domāja, ka tas noticis tāpēc, ka Metijai bijis pārāk sāpīgi dzīvot ar mū�īgas vil�anās sajūtu sirdi, ka vienīgais, kā viņa varēja tikt ar sevi galā, bija samierināties ar domu, ka brālis ir miris, bet varu derēt, ka tie�i tad D�ozefs ari pārnāca mājās. Un tāpēc viņa pēk�ņi kļuva par vientuļnieci. Protams, ļaudis to pieņēma, jo domāja, ka �oks, brāli zaudējot, ir ķēris viņas nervu sistēmu pārāk smagi. Un neesmu pilnīgi dro�s, bet varu nojaust, ka tie�i tad Metija pakāpeniski pieņēma vīri�ķīgu izskatu, un ģērb�anās manieri.

-���� Tu domā tāpēc ja kāds nejau�i ieraudzītu D�ozefu, tad domātu, ka tā ir viņa?

-���� Pareizi. Un viņi patie�ām izskatījās ļoti līdzī�gi vienādi ģērbu�ies, vienādām frizūrām varu iedomāties, ka matus grieza pati mis Koksa.

-���� Bet padomā, D�ounas balsī ieskanējās god�bijība, tā nodzīvot vairāk nekā trīsdesmit gadus, ieslēgtiem vienā istabā�

-���� Nav teikts, ka vienā istabā. Naktī, kad aizkari bija aizvilkti, viņ� varēja pastaigāties pa māju. Tenets atcerējās vairākkārtējo sajūtu, ka no piektā numura viņu kāds vēro, un tagad pirmo reizi viņam ienāca prātā, ka tas varēja būt D�ozefs un nevis viņa māsa. Tas bija iespējams.

-��� Kā izskatījās bēniņos?

-���� Tie aizņēma visu jumta telpu. Atdalo�ā siena starp piekto un ceturto numuru bija pamatīgi izolēta, domājams tāpēc, lai bez lieka uztraukuma varētu sarunāties. Un pati bēniņu istaba� tev va�jadzēja to redzēt. Brālim tur bija viss vajadzīgais, viss, ko vien var iedomāties. Tas izskatījās tik aizkustino�i, un tomēr tik maz, lai aizvietotu īstu dzīvi. Milzīgs dzelzceļa modelis uz kārtīgas pa�matnes, grāmatas par putnu dzīvi un gandrīz viss, ko var atrast par dabu, un ļoti labs binoklis. Gald�nieka darbgalds ar lielisku darbarīku komplektu. Lielākā daļa mēbeļu bija viņa gatavotas, tā varēja spriest pēc skata. Spēles, skaņu plates, kādu vien nenosauksi, visas viņam bija. Domāju, ka mis Koksa iztērēja katru pēdējo peniju, ko izdevās atlicināt, lai darītu viņu laimīgu.

Un tomēr liekas, ka D�ozefs tā arī nekļuva par pieaugu�u vīrieti, ka viņ� vienmēr palika mazs zēns, kura iegribām jāizdabā� Dro�i vien viņ� pierada tā, ka zaudēja vēlē�anos dzīvot citādi, un mūsdienu pasaule to mulsinātu un biedētu. Bet vispārsteidzo�ākais visā �ajā lietā man liekas tas, ka D�ozefs spējis nodzīvot vienā no angļu maz�pilsētiņas kopā sabūvētām mājām tik ilgus gadus un nevienam pat nav radu�ās aizdomas, ka viņ� tur dzīvo. Domāju ja viņ� kaut reizi nopietni sa�slimtu, spēlīte būtu cauri.

-���� Nedomāsim par to. Un es tomēr joprojām nevaru saprast, kā tu to uzminēji. Man tas miljons gadu neienāktu prātā.

Tenets iesmējās. Glaimi vienmēr ir patīkami. Starp citu, vai es pateicu, cik lieliski tu �odien izskaties?

D�ouna bija ģērbusies jaunā pavasara kostīmā hiacin�u zilā krāsā, un tas lieliski piestāvēja viņas gai�ajai sejai. Galvā di�ojās smalki pīta salmu platmale, ko rotāja zili un balti ziediņi.

-���� �ī, teica D�ouna, ir vissmieklīgākā un visburvīgākā cepure, kādu es jebkad savā mū�ā esmu redzējusi.

Viņa izskatījās apmierināta, un viegls prieka sārtums ziedēja D�ounas vaigos.

-���� Esmu priecīga, ka tev patīk. Bet tu neiz�locīsies, viņa kļuva nopietna, jo neesi vēl man paskaidrojis�

-��� Goda vārds, tu esi pelnījusi augstāko novēr�tējumu par neatlaidību. Tenets pasmaidīja. Nu,

jāatzīstas, ka bija vēl kaut kas� kaut kas acīm�redzami aizdomīgs. Pats par sevi varbūt tas nebija nekas īpa�s, bet saistībā ar Kerijas tieksmi ok��ķerēt un mis Koksas pretrunīgo uzvedību pēc paziņojuma par brāļa nāvi� Saproti, kādu bridi es sāku turēt aizdomās majoru Selbiju par krāpniecību.

D�ouna brīnījās.

-��� Es tevi vairs nesaprotu. Kāda te saistība?

-��� Man likās, ka majors Selbijs izskatās pārāk labi. Kā es teicu Lainhemam, viņ� atgādināja at�vaļināta majora parodiju.

-��� Joprojām nesaprotu. Vai tad viņ� nebija?

-��� Kas nebija?

-��� īsts majors.

-��� Nav ne jausmas. Mēs nepārbaudījām. Pacie�ties, dārgumiņ, viņ� teica, kad D�ouna sāka izrādīt sakaitinājuma pazīmes. Pacietību, un viss atklāsies. Zinu, ka izklausos mazliet izvairīgs, bet tu ta�u gribēji zināt� Lieta ir tāda, ka, kad es sāku domāt par �īm lietām, par armiju un vispār par karu, manas domas nonāca līdz D�ozefam Koksam. Es atcerējos, cik dīvaini izskatījās tas, ka mis Koksa pēk�ņi zaudēja cerības uz brāļa atgrie�anos tad, kad �īm cerībām vēl vajadzēja būt glu�i stiprām, cerībām, ka viņ� nav nogalināts, bet varbūt atrodas kādā no karagūstekņu nometnēm. Un tad man ienāca prātā, kā būtu, ja brālis netiktu nogalināts un neatradās arī gūstā? Varbūt viņ� kā�du laiku nogaidījis slēptuvē, un tad tam izdevies atrast ceļu uz Angliju, kā tas izdevās daudziem� Saproti? Un, kad es biju nonācis pie �āda punkta, mana domā�ana krasi mainījās. Es sapratu, ka varbūt visu laiku esmu nepareizi skaidrojis mis Koksas uzvedību.

-��� Ko tu ar to domā?

-���� Nu, man likās, ka viņa baidās. Un man bija taisnība, jo, protams, ka vecā baidījās, bet ne jau tāpēc, kā es biju iedomājies, ka slepkava joprojām ir brīvībā. Patiesībā viņa baidījās, ka es varu atrast slepkavu. Un traģēdija bija tā, ka, cen�oties viņu mierināt un stāstot, ka lieta jau tuvojas atrisināju�mam, patiesībā sasniedzu glu�i pretēju efektu un liku viņai rīkoties. Ja tā nebūtu noticis, viņa nebū�tu kritusi panikā, un viņi abi ar brāli būtu dzīvi. Un tāpēc mani moka vainas sajūta.

-���� Tev nevajadzētu pārmest sev. Kā tu to varēji zināt?

-�� Tas nav attaisnojums.

-���� Ir gan, D�ouna kaismīgi iesaucās. Tu vienkār�i centies būt labs. Un vēl, vai tu domā, ka viņiem būtu daudz labāk, ja tie abi vēl būtu dzīvi? Tu pats teici, ka D�ozefs pazustu, saskaroties ar mūsdienu dzīves grūtībām. Kā viņ� tiklu ar visu galā bez māsas palīdzības? Un cik drausmīgi no�ēlojams būtu mis Koksas liktenis, ja viņai nāktos iet cietumā un ne tikai pavadīt tur gadus bez D�ozefa, bet ari apzināties, cik bezcerīgi bez�palīdzīgs viņ� ir, jo nespēj parūpēties par sevi.

Tenets brīdi klusēja, bet tad uzsmaidīja D�ounai. Es tie�i par to domāju, viņ� teica.

-��� Tas ir tāpēc, ka tu vienmēr esi gatavs pārāk pārmest sev par visu, kas dzīvē notiek nepareizi. Bet, kad tu uzvel visu vainu sev�

-��� Baznīca ir klāt, Tenets smaidot pārtrauca viņu. īstais brīdis, lai tu psiholoģiski pārslēgtos uz to tur.

D�ouna izgrūda pārspīlētu neīstu dusmu nopūtu. Reizēm, mans dārgais, tu esi absolūti necie�ams!

Bet nu viņas zinātkāre bija apmierināta, un viņa varēja kāri vērot aiz loga notieko�o. D�ounas acis gaido�i mirdzēja.

-��� Esmu priecīga, ka viņiem padevusies tik jau�ka diena. Skaties, līgavas māsas jau ierodas.

Jā, tur viņas bija. Viena no meitenēm ap div�desmit gadus veca, bet divas pārējās vēl glu�i maziņas. Brīni�ķīgās pasteļkrāsas kleitiņās viņas atgādināja pirmos pavasara ziedus.

-��� �ēl, ka misis Lainhema nevar būt �eit, teica D�ouna, kad abi pa vecajām akmens plāksnēm devās uz baznīcas portālu.

-���� Negribu, lai tas izklausītos cietsirdīgi, at�bildēja Tenets, bet daļēji viņa pati tur ir vainīga. Lai gan es piekrītu. �ēl. Un tomēr Maiks pieņēma pareizu lēmumu, jo citādi�

-���� Protams, citādi �īs kāzas nenotiktu. Neticu, ka Luīze pārciestu laulību atlik�anu tre�o reizi.

Baznīcā Tenets un D�ouna ieņēma vietas lī�gavaiņa pusē. Likās, ka ir ieradusies vai puse no Starrendenas policijas. Vīrus viņu labākajos svēt�dienas uzvalkos nevarēja ne pazīt. Tenets juta patiesu prieku, ka līdz ar Bēr�as lietas noslēg�anu Lainhems ar tīru sirdsapziņu var doties baudīt medusmēnesi.

Viņ� domās vēlreiz ātri izskrēja cauri lietai, uz bri�di apstādamies pie katra no galvenajiem varoņiem.

Ļoti īsu laiku viņ� bija saskāries ar viņu dzīvēm, un tie ar viņa Da�i paliks atmiņā, to viņ� zināja vecais Roberts Pitmens ar neremdināmo gara spēku un in�teresi par dzīvi. Un, jā, ari pati Kerija Bēr�a un viņas aizkustino�ie sapņi, viņas slāpes pēc neaizsniedza�mas dzīves. Viņa to vairs neuzzinās, bet Tenets Keriju atcerēsies ar pateicību. Jo, lai cik dīvaini tas liktos, bet, pateicoties viņai, Tenets atguva savu D�ounu. Viņ� nevil�us nodrebēja, atceroties, cik tuvu bija iespējai pazaudēt sievu.

Auksti? D�ouna �ukstus jautāja.

Viņ� papurināja galvu un pasmaidīja.

Lainhems un līgavaiņa brālis pa�laik cēlās kā�jās, lai dotos uz ceremonijas vietu. Arī līgavai jau vajadzēja būt klāt. Tad baznīcā sapulcēju�ies pie�cēlās, viņu galvas pagriezās.

No ērģelēm nogranda lieliskie, triumfējo�ie Kāzu mar�a ievadakordi, un Luīze, pieturēdamās tēvam pie rokas, lēnām sāka iet pa baznīcas eju.

Tenets sataustīja D�ounas roku un saspieda to, saņemdams ātru atbildes spiedienu. Viņi apmai�nījās sirsnīgiem skatieniem.

Jā, tagad arī viņ� varēja justies kā laulību cere�monijā.

Doroteja Simpsone SE�AS PĒDAS ZEM ZEMES Romāns

Apgāds "Artava". LV-1011, Rīgā. K. Barona ielā 12. Tei./fax 2864S2. Licence Nr. 2-0356. Iespiests a/s "Preses nams" tipogrāfijā Rigā, Balasta dambi 3.

Apgāds "Artava" �ajā sērijā piedāvā:

Fransua Nurisjē DIĀNAS AUGUMS

�or�s Simenons SILUETS LOGĀ PROVIDANSAS STRŪDZINIEKS

Eksbreijā

TOREADOR, OLĒ!

�or�s Simenons MIGLU OSTA FLĀMU NAMS

�or�s Simenons MEGRĒ UN LĪĶIS BEZ GALVAS GARĀ �ĶEISTA

�or�s Simenons MEGRĒ KUNDZES DRAUDZENE MEGRĒ ATZĪ�ANĀS

�or�s Simenons MEGRĒ UN SLEPKAVA STŪRGALVĪGAIS KLIENTS

�or�s Simenons MEGRĒ ALOJAS MEGRĒ UN SESTDIENAS KLIENTS

�or�s Simenons MEGRĒ UN NONĀVĒTĀ MEITENE MEGRĒ ZIEMSVĒTKI

�or�s Simenons MANS DRAUGS MEGRĒ MEGRĒ UN CILVĒKS UZ SOLA

Agata Kristi

SLEPKAVĪBA MEZOPOTĀMIJĀ

Agata Kristi

TRAĢĒDIJA TRĪS CĒLIENOS

Agata Kristi

KAKIS BALO�U BARĀ

*

Agata Kristi SLEPKAVĪBA STAILZĀ

Agata Kristi MĒMAIS LIECINIEKS

Emanuēla Ar�ana

EMANUĒLA BANGKOKĀ

Robers Merls

NEDĒĻAS NOGALE ZIJDKOTĀ

�or�s Simenons BŪVĒ KUNGA APBEDĪ�ANA

SEPTIŅI KRUSTIŅI

> �

Lienīte Medne, Vladis Spāre, Juris Zvirgzdiņ�

ODU LAIKS I

�or�s Simenons

MEGRĒ CELO NABAGUS NENOGALINA

Pjērs Bualo BAKHA DIENDUSA

Anatols Imermanis

MANTOJUMS NO AMERIKAS MISIJA LIMĀ

Agata Kristi

ĻAUNUMS ZEM SAULES

*

�or�s Simenons

MEGRĒ ŅUJORKĀ MEGRĒ UN SPOKS

Agata Kristi

NELAIKA TĒJAS PAVILJONS

>

Doroteja Simpsone

SE�AS PĒDAS ZEM

Doroteja Simpsone

NELAIĶIS UN LELLE

>

Agata Kristi PULKSTEŅI

Ruta Rendela

UPURVILKS

Krustvārdu miklas, atjautības uzdevumi anekdotes

Vairuma � apgada �ARTAVA�, Rīgā, Kri�jāņa Barona ielā 12.