Doroteja Simpsone

VILTUS NELAIĶIS

Re�īms, kuru es uzņemos, ir manu pacientu labā saskaņā ar manām spējām un lēmumu, nevis viņiem par ļaunu vai par nelaimi. Es nevienam nesnieg�u nāvējo�as zāles, pat ja to man lūgtu, nedz ari tādas ieteik�u, bet jo īpa�i es nepalīdzē�u nevienam nodzīt augli. Lai kurā mājā es ienāktu, es tur ie�u sirdzēja labumam, atsakoties no jelkādas ļaundarī�anas vai kukuļņem�anas un jo īpa�i no jelkādas pavedinā�anas, vai tā būtu sieviete, vai vīrietis, nebrīvē vai brīvē. Lai ko es redzētu vai dzirdētu, kas attiecināms uz cilvēku dzīvi, man apmeklējot sirdzēju, vai pat citā sakarā, ja tam nebūtu jānāk gaismā tad es to paturē�u pie se�vis, uzskatot �ādas lietas par svētu noslēpumu.

(No Hipokrāta zvēresta)

Piegruzdu�as maizes dvaka cēlās aug�up līdz pat vannasistabai, kur skuvās detektlvinspektors Luks Tenets. Lūkodamies putām klātās sejas spo�guļattēlā, viņ� saviebās, noskaloja mazgājamtraukā bārdasnazi un izgāja kāpņu laukumiņā.

Te smaka bija vēl spēcīgāka, un no puspavērtajām virtuves durvīm glu�i kā ektoplazma cēlās tikko manāma zilga dūmaka. Skaļas, ta�u kādu oktāvu par augstu spēlētas skaņas vēstīja, ka Brid�ita cītīgi vingrinās klavierspēlē. Tenets nevēlē�jās viņu traucēt.

Ben! viņ� uzsauca. Tosters!

Pamazs stāvs ar komisku lēcienu no ēdam�istabas iemetās virtuvē, un Tenets dzirdēja klik�ķi tika iedarbināts bojātais tostera izcēlējmehānisms. Vai tu neieliktu tur vēl kādas �ķēles, Ben? viņ� nosauca. Un �oreiz uzmani, lūdzams!

Viņ� aizgāja atpakaļ uz vannasistabu un, maz�liet saraucis pieri, atkal paņēma bārdas skujamo. D�ouna acīmredzot atkal bija kaimiņos kā ikrita iepriecinājums blakus dzīvojo�ajai misis Mārkhemai. Viņa izgāja ap to laiku, kad viņ� izkāpa no gultas. Tagad jau bija pagājis labs brīdis.

D�ouna jau astoņpadsmit mēne�us strādāja par asistenti pie sardzes virsnieka, kas uzmanīja nosacīti atbrīvotos vispirms jau, lai regulāri trenētos. Darbs viņai patika, ta�u tas bija ļoti at�bildīgs, un, lai gan Tenets, cik vien spēdams, cen�tās tai palīdzēt, Brid�ita un Bens ari vēl joprojām prasīja no viņas savu daļu uzmanības. Un �obrīd, kad tā abiem tika atrauta, viņ�, skalodams un slaucīdams seju, smlnīgi raudzījās savā atspulgā. Katras sievietes spējām bija savas robe�as. No misis Mārkhemas puses nebija saprātīgi tik neat�vairāmi mākties virsū, atņemot D�ounai laiku. Misters Mārkhems jau gadu kā bija miris, un, lai gan Tenets no sākta gala pret atraitni juta dziļas simpātijas, viņu kaitināja, ka tagad tā prasīja no D�ounas tikpat daudz uzmanības un rūpju, cik agrāk bija saņēmusi no sava laulātā.

Apģērbies Tenets devās lejā, cie�i nolēmis ar D�ounu par to izrunāties. Un jutās vīlies, kon�statēdams, ka viņa vēl nav atgriezusies.

-���� Es nevaru atrast savu triko, tētiņ, sacīja Brid�ita, viņam ienākot virtuvē.

Viņa ar Benu tiesāja no �ķīvjiem rīsu sace�pumu.

-����� Nedomāju vis, ka tas ir diez kur tālu aiz�klīdis. Tenets ielēja sev tasi kafijas un apsēdās. Kad tu pēdējo reizi turēji to rokās?

-������������ Māmiņa gatavojās to salāpīt, tēt. Man �odien tas noteikti vajadzīgs deju nodarbībām, un �odien būs Ziemsvētku uzveduma mēģinājums, Brid�itas pelēkās acis bija sāku�as vizēt kā pērles.

-��� Neuztraucies, Sīkā, Tenets nomierino�i pa�smaidīja, pārliecoties pāri galdam Urt paplik�ķinot viņai pa roku. Es tikai apēdī�u grauzdēto mai�zīti, un tad iesim to pameklēt. Ben, cik reizes es�mu tev teicis, lai tu pie galda nelasi komiksu! Kur� zina, vai māmiņa jau paēda brokastis?

"Vēl kaut kas," viņ� pavīpsnādams nodomāja, kad abi papurināja galvas. D�ouna �ajās dienās visbie�āk devās uz darbu, pat kafijas tasīti neie�baudījusi.

Pēc piecpadsmit minūtēm viņa vēlē�anās iz�runāties ar D�ounu bija kļuvusi par noteiktu ap�ņem�anos. Pilnīga pārmeklē�ana neko nedeva, un Brid�itas triko neatradās.

-��� Kur tas var būt? tagad asaras jau sāka plūst nevaldāmi.

Viņ� meiteni apskāva. Ku�, mīlulīt, neraudi! Kaut kur tepat tam jābūt. Ben, aizskrien labi ātri pie kaimiņiem un paprasi māmiņai, kur viņa likusi Sīkās triko. Pasaki, ka viņai tas �odien vajadzīgs skolā. Mums tie�ām ir labi drīz jāiet, citādi no�kavēsim.

Viņam nepatika redzēt bērnus ejam uz skolu satrauku�os. Viņa galva bija pilna ar visādiem dusmīgiem vārdiem, kurus viņ� pie izdevības sacītu D�ounai. Viņ� tomēr negrasījās �orīt rīkot traci bērnu klātbūtnē. Viņ� negribēja Sīko satraukt vēl vairāk, pieļaujot, ka tā kļūst par vecāku strida liecinieci.

D�ouna ienāca steidzīgā solī, Bens sekoja.

-���� Man �ēl, dārgumiņ, viņa noteica. Es netiku no turienes ārā.

Viņ� ievēroja, ka tā izvairās lūkoties pretī.

-���� Neuztraucies, Sīkā, viņa turpināja. Es zinu, kur ir tavs triko. Man tikai vēl jāsa�uj un�

-��� Tu gribi teikt, ka tikai vēl grasies to lāpīt? Tenets juta dusmu uzplūdu, kuru vēl pa�stiprināja Brid�itas satraukums un apziņa, ka viņi jau ir noseboju�ies un tagad nosebosies vēl vairāk.

-��� Tas ilgs tikai sekundi, D�ouna sacīja, nozuzdama ēdamistabā. Būs gatavs, kamēr tu izbrauksi ma�īnu no garā�as, viņa uzsauca.

-��� Labi, tad nāciet, bērni, sacīja Tenets. Jo �orīt bija viņa kārta aizvest bērnus. Tagad veikli, veikli mēteļus mugurā un aplieciet �alles! Mēs jau kavējam.

Kā jau teikusi, D�ouna izskrēja ārā ar triko rokās tie�i tobrīd, kad Tenets izbrauca no garā�as. Tenets nolaida logu, lai to paņemtu un pasniegtu Brid�itai.

D�ouna noliecās, lai uzspiestu ātru, pavir�u skūpstu viņa vaigam un pamestu bu�as bērniem.

-���� Atā, mīlī�i, viņa noteica. Redzēsimies pēcpusdienā.

Kāda no D�ounas draudzenēm piepelnījās, ņemdama Brid�itu un Benu no skolas kopā ar saviem bērniem un paturēdama pie sevis, līdz D�ouna izbrivējās, lai viņus savāktu.

D�ouna māja, kamēr ma�īna nozuda skatam. Tenets vēroja viņas stāvu, kas auto spogulī strauji samazinājās, līdz viņ� nogriezās ap stūri. Pie sko�las pagaidīja, kamēr Brid�ita un Bens jau dro�i nonāk pagalmā, kur skolotāji tos var redzēt, un tikai tad brauca projām.

-���� Cik jauka diena! uzsauca kāds cits tēvs, līdzīgi norūpējies.

�ī Tenets tobrīd to apjauta pirmoreiz bija ļoti skaista rudens diena: debess bez neviena mā�konī�a, un saule, �ajā agrajā rītā jau pieņemdamās spēkā, kliedēja saltumu, kas ir salnu priek�vēstne�sis. Garastāvoklis sāka uzlaboties, un prāts dar�boties ap to, kas �ajā dienā gaidāms. Viņa neiz�gāztās dusmas bija vēl tepat, zemapziņā; ta�u tagad savādā kārtā tās sāka transformēties enerģijā. Pa �o laiku viņ� bija nokļuvis līdz darba vietai un ticis ar tām galā, un sāka ticēt, ka �odien notiks kaut kas patiesi aizraujo�s. Viens no iemesliem, kāpēc viņam patika policista darbs, bi�ja tas, ka nekad nevarēja zināt, kas nāks priek�ā nākamajā reizē.

Bija sarūgtino�i konstatēt, ka viņa "Ienāko�o materiālu" mapē neatrodas nekas interesants, un pēc tās ātras izpētes viņ� piecēlās un piegāja pie loga. Tur lejā, uz ielas, garām zibēja automa�īnas un ļaudis steidzās savās gaitās, acīmredzami pilni savas lietderības apziņas. Tenets, viņus apskauzdams, nemierīgi pamīņājās no vienas kājas uz otru. Viņ� alka būt ārā un rīkoties, kaut ko darīt.

-��� Nelaimīgā kārtā, viņ� sacīja pats sev, ap�sēzdamies atpakaļ pie galda, dzīve nav tāda, lai sagādātu mums to, ko vēlamies, un tie�i tad, kad vēlamies. Ikviena aizraujo�a, sirdij tīkama pie�nākuma dēļ nākas pieciest un izpildīt simtiem bezjēdzīgu. Viņ� atvēra pirmos aktu vākus, kuri gaidīja iedziļinā�anos.

Un piepe�i it kā liktenis viņam par pareizas attieksmes saglabā�anu noglāstītu galvu ie�zvanījās telefons.

-��� �eit Tenets.

-Te detektīvser�ants Lainhems, ser.

Tenets pasmīnēja. Uzticamais Maiks jau bija darba uzdevumā.

-��� Esmu mājās pie pa�nāvnieka, par ko �orīt ziņoja. Pie doktora Petifera.

-���� Vai tas ir pats doktors Petifers, kas izdarījis pa�nāvību? Teneta tonī bija sadzirdams izbrīns un pārsteigums tādu viņ� izjuta ikreiz, kad dzirdēja, ka nogalinājies kāds no mediķiem.

-��� Jā, ser.

"Kāda zaimo�ana," Tenets nodomāja, "nogali�nāties tādam, kas devis Hipokrāta zvērestu un se�vi veltījis dzīvības glāb�anai." Diem�ēl pārstrā�dā�anās radīja stresu, ko pārslogotie ārsti reizēm nespēja paciest; pa�nāvnieku tāpat kā alkoholiķu skaits viņu vidū bija liels.

-�� Tā rādās, Lainhems piebilda.

-��� Ko jūs gribat teikt ar to "rādās"?

-��� Tā� tas viss medikamentu pārdozē�ana kopā ar alkoholu no pirmā acu uzmetiena izska�tās diezgan nepārprotami. Ir pat pa�nāvnieka vēs�tule. Bet viņa sievas nav mājās, un saimniecības vadītāja mjā, viņa tāda histēriska kalpojusi pie viņa kop� laika gala un apzvēr, ka viņam nav bijis iemesla to darīt.

-��� Tā viņas visas saka, Tenets bilda. Viņ� pārāk labi pazina to neticību, kādu sākumā izjuta pa�nāvnieku tuvinieki un ko sāpes palaikam pat pārmēru padziļināja.

-��� �ā vai tā, es nodomāju, ka labāk būs jums piezvanīt.

-����������� Es aizie�u. Es tie�i sapņoju par kādu ie�ganstu, lai varētu iziet no komisariāta. Vai tā ir tā lielā Viktorijas laika ēka Bromptonleinas galā, ko?

-��� Glu�i pareizi. Painlod�a. Tā ar balti krāsotām kolonnām.

-����� Es pēc desmit minūtēm bū�u pie jums. Vai ārstu izsaucāt?

-���� Saimniecības vadītāja teica, ka nezinot, kas bijis viņa mājas ārsts.

-��� Kaut gan nokalpojusi pie viņa daudzus gadus?

-���� Protams, tas izklausās dīvaini, ser, ta�u tā viņa teica. Viņ�, �ķiet, bijis ļoti veselīgs, turklāt man liekas, ka dakteri cen�as ārstēties pa�i, ja nav stipri savārgu�i� Tā vai citādi, man nelikās, ka būtu pareizi zvanīt kādam no viņa kolēģiem. No�domāju, ka mēs varētu piezvanīt doktoram Mellerdam.

Mellerds bija policijas ārsts.

-����� Pa�nāvību gadījumos gan tā nav pierasts, Tenets sacīja. Ta�u �ajos apstākļos� jā, tas būs tas labākais. Palūko�u, vai man izdosies viņu sa�dabūt. Ja ne, sameklē�u kādu citu kolēģi. Drīzumā redzēsimies.

Mellerds drīz tika atrasts, un Tenets ar vinu

* �

norunāja tikties Painlod�ā. Bromptonleina atradās Starrendenas tālākajā nomalē, pirmklasīgā dzīvo�jamo māju rajonā, tā bija plauksto�a tirdzniecības vieta pa�ā Kentas sirdī. Tenets te bija dzimis un audzis, tāpēc vietējos lielākoties pazina pēc izska�ta. Automa�īnā viņ� lūkoja atcerēties, ko zināja par Petiferu, kas bija uzkrīto�i gara auguma, tievs, ar līku degunu, izvirzītu zodu un smalku, kalsenu seju. Viņ� neizskatījās pēc viegli pieejama vīra, viņam bija pirmklasīga ārsta reputācija, un pacien�ti tāpēc bija gatavi pieciest atturīgo apie�anos.

"Un, protams," Tenets ieinteresēts nodomāja, "viņ� ta�u bija apprecējis aktrisi, D�emmu Seidu!" Tā viņam bija otrā sieva, daudz jaunāka par viņu. �īs laulības pagāju�ajā gadā izraisīja tenkas visā Starrendenā. Vai varbūt tas bija aizpagāj�gad? Tenets nejutās pārliecināts. Mis �eidai bija vērā ņemama nopietnas aktrises reputācija, un visi jutās pārsteigti, ka viņa nolēmusi apprecēties ar lauku ārstu. Tas nesaderējās ar �o nedaudz ekso�tisko būtni. Tenets brīnījās, kur gan viņa �orīt pazudusi.

Patlaban, tuvojoties Bromptonleinai, viņ� juta spiedienu pakrūtē, kaut arī apzināti mēģināja nodarbināt prātu tā, lai nedomātu par priek�āstāvo�o smago pārbaudījumu. Neviens no kolē�ģiem nezināja, cik ļoti Tenets baidījās no pirmās līķa apskates. Nāves nesenumā īpa�i, ja tā nebija bijusi dabiska jaudās kaut kas tāds, kas pirmajā mirklī viņu ļoti ietekmēja. Varbūt tā bija neva�jadzīga no�ēla, varbūt izjūta, ka tuvāk nekā citkārt atrodas �īs dzīves svarīgākais noslēpums brīdis, kad dzīva būtne zaudē savu individualitāti, savu identitāti un kļūst tikai par nederīgu miesas un kaulu kaudzi. Kādu laiku Tenets par �īm iz�jūtām kaunējās, uzskatīdams tās par nevīri�ķīgām, neatbilsto�ām viņa aicinājumam, ta�u palēnām sā�ka noprast, ka paradoksālā kārtā tās izrādās esam viņa stiprums, kas līdzīgi pie�iem pēcāk trenca uz priek�u. Iepazīstot vērtību, kas bija iznīcināta, viņ� labāk atskārta savas sūtības jēgu.

Te bija Lainhema minētie vārtu stabi nokrā�soti balti dro�i vien tāpēc, lai pārguru�ais ārsts pēc nakts izsaukuma tumsā vieglāk varētu saskatīt piebraucamo ceļu.

"Jā, tagad Petiferam vairs nakts izsaukumu nebūs," nodomāja Tenets, nogriezdamies pa kār�tīgi pielīdzināto grantēto celiņu, un novietoja ma�īnu līdzās Lainhema piektajam reno.

Petifera miegu neviens nekad vairs netraucēs.

Petiferu nams bija tipiska deviņpadsmitā gad�simta beigās celta Viktorijas laika ģimenes māja. Pla�ās kvadrātveida logu ailes abpus �aurajām parādes durvīm netīkami sarkano ķieģeļu celtnei pie�ķīra cienības un pamatīguma izskatu. �ajā at�

mosfērā nepavisam neiederējās stāvs konstebla uniformā pie ieejas.

-��� Labritiņ, Endrjūs, Tenets sacīja. Vai detektīvser�ants Lainhems ir tur iek�ā?

-���� Domāju, ka virtuvē, ser, kopā ar saimnie�cības vadītāju, viņ� atkāpās sāņus, lai Tenets varētu paiet garām.

Tenets pamāja un iegāja mājā, aizvērdams aiz se�vis durvis. Priek�namā neviena nebija, pa labi un pa kreisi atradās durvis, bet priek�ā platas kāp�nes, kas veda taisni aug�up līdz kāpņu lauku�miņam, kuru apgaismoja sīkrū�u logs, līdzīgs tiem, kādi bija abpus parādes durvīm. Gaitenis no kāpņu laukumiņa dro�i vien stiepās uz virtuvi. Grīda bija izlikta melnām un baltām keramikas flīzēm un iz�klāta ar tie�ām lielisku persie�u paklāju, un nespod�rajā apgaismojumā kā pusdārgakmeņi spilgti izcēlās tā sarkanie un zilie toņi. Labajā pusē pie sienas uz senatnīga, grebumiem rotāta ozolkoka �ķirsta stāvēja liels, sārts kauss ar mārtiņrozēm vi�sos iespējamajos toņos no sārta līdz tum�sar�kanam, no bālzilga līdz indigo zilam, sasaucoties ar paklāja tonālo bagātību. Pie sienām karājās eļļas gleznas, katra ar savu, individuālu apgaismojumu.

Tenets palika mierā, lai izjustu mājas atmos�fēru. Nenācās �aubīties, ka te valdīja labklājība, te bija abas gan gaume, gan nauda. Ta�u, kuram

bija gaume un kuram nauda, nācās prātot. Ārsti badā nemira, ta�u viņu ienākumi nesniedzās līdz �ādam līmenim. Un, lai gan misis Petifera bija pla�i pazīstama, Tenets nedomāja, ka viņa ir tik iz�cila, lai pelnītu tādas milzu summas.

Mājas viņā galā atvērās un aizvērās kādas durvis, un no �aurā gaiteņa, kas atradās aiz kāp�nēm, parādījās detektlvser�ants Lainhems.

-���� Ak, te jau jūs esat, Maik, sacīja Tenets. Kur viņ� ir?

-���� Savā guļamistabā. Vai iesim aug�ā? Lain�hems, nostrādājis kopā ar Tenetu vairākus gadus, zināja, cik lēni viņ� ie�ūpojas izmeklē�anas sākumā, un pat piekrita, ka pārliecīga steiga var pagaisināt vitāli svarīgo pirmiespaidu.

-���� Rādiet ceļu, Tenets sacīja, sagatavojies sekot Lainhemam.

Kāpjot aug�ā pa kāpnēm, viņ� atkal sajuta �o spiedienu kuņģī un sausumu mutē, elpa paātrinājās. Viņ� sasparojās.

Lainhems veda nevis uz kādu no galvenajām guļamistabām, bet gan uz mazu istabiņu tie�i virs parādes durvīm. Tā bija iekārtota vienkār�i, pat spartiski viena vienīga gulta, pie tās nakts�galdiņ� un vienkār�s krēsls ar Petifera mājastērpu, kārtīgi pārliktu pāri atzveltnei. Nebija nekādu rotājumu, ne gleznu, ne greznuma priek�metu, vienīgi mazs paklājiņ� pie gultas uz pulētās parke�ta grīdas. Vēlāk Tenets noprata, ka pirmāk tā bi�jusi ģērbistaba pie kādas no galvenajām gu�ļamistabām, jo vienu istabas sienu veidoja ie�būvēts skapis un caur to varēja ieiet blakusistabā. Ta�u tobrīd viņa uzmanību pilnīgi piesaistīja gultā guļo�ais.

Doktors Petifers bija nomiris mierīgi tie�ām, grūti nācās noticēt, ka viņ� nav glu�i vienkār�i aizmidzis. Viņ� gulēja, ērti iekārtojies uz labajiem sāniem, zodu atspiedis labajā rokā, vienīgi pilnī�gais nekustīgums un ādas bālums atklāja patieso stāvokli.

-��� Vai nav �aubu, ka viņ� ir miris? Tenets no�murmināja.

-���� Nekādu, ser. Viņ� ir miris jau pirms vai�rākām stundām un ātri atdziest.

Tenets ar roku pieskārās Petifera vaigam, tas bija auksts un aptaustot likās mitrs. Lainhemam bija taisnība. Tātad pagāju�ajā naktī. Viņ� atkāpās, salicis rokas uz muguras. Labāk būt uzmanīgam, lai nenāktos no�ēlot katram gadījumam jācen�as neko neaiztikt. Lai gan viņam nācās to atzīt viss izskatījās diezgan nepārprotami, ja vien pa�nāvība vispār var izskatīties nepārprotama. �obrīd pa�a saspringums jau sāka gaist, un viņ� uz naktsgaldiņa ievēroja tuk�u pudelīti, netīru glāzi un pusizdzertu vīna pudeli. Pieliecās, lai izpētītu etiķeti: "Teilors, 1908. Portvīna darītava."

-��� Tas nemaz neiederas stilā, viņ� sacīja. Bi�ja ari vēstule, tu saki?

Lainhems pagrābājās savā krū�kabatā un izņē�ma rūpīgi noglabātu aploksni.

-��� Adresēta sievai. Viss �ķiet diezgan skaidrs.

Uz aploksnes bija uzrakstīts tikai viens vārds:

"D�emmai". Vēstule bija īsa un kodolīga.

"Dārgā,

piedod man, ka Tevi tā atstāju. Endijs lūdzu, saņemies un pasaki to viņam manā vietā, labi?

Vienmēr Tavs

Arnolds."

Tenets vērās papīra lapā. Tā �ķita tik� nepie�mērota �ādai vēstij. Ta�u nebija tādas vēstules, vienalga, cik gara un maiga tā ari būtu, kas spētu mierināt �ādā veidā pamestu sievu. Pa�nāvība jau pati par sevi ir visai daiļrunīga rīcība, un no tās neizbēgami izriet paziņojums: "Tu man nenozīmē tik daudz, lai darītu manu dzīvi dzīvo�anas vērtu."

-��� Kas tas par Endiju?

-���� Doktora Petifera dēls no pirmās laulības. Viņ� ir prom internātskolā.

Tenets sarauca pieri.

-���� Nabaga bērns. Viņam jāpasaka, protams. Kur ir misis Petifera?

-��� Liekas, Londonā. Saimniecības vadītāja teica, ka viņai drīz jābūt atpakaļ. Devusies turp vakar�vakarā, lai pavakariņotu ar savu aģentu un ap�runātos par jaunu iestudējumu. Viņa ir aktrise, D�emma Seida.

-��� Jā, zinu. Tātad viņa bijusi prom visu nakti.

-��� Tā ticis sacīts.

-��� Kad tad viņa aizbrauca?

-���� Misis Praisa, saimniecības vadītāja, to nezi�na. Arī viņa pagāj�nakt neesot bijusi �eit. Viņai bijusi brīvdiena, un drīz pēc brokastīm viņa de�vusies projām, lai pavadītu �o dienu kopā ar māsu Meri�emā. Kad �orīt atgriezusies, esot atradusi vi�sus aizkarus aizvilktus, nebijis nekādu pazīmju, ka doktors Petifers būtu brokastojis, tāpēc nākusi aug�ā apskatīties un atradusi viņu tā, kā redzējām. Ļoti uztraukusies. Kā jau teicu, esot pie viņa kalpojusi daudzus gadus.

-���� Vai nav mazliet dīvaini, ka visi pagāj�nakt bi�ju�i projām? Domāju, ka viņai būtu vajadzējis at�griezties savlaicīgi, lai pagatavotu viņam bro�kastis, īpa�i, ja misis Petifera nenak�ņoja mājās.

-���� Parastos apstākļos viņa dro�i vien būtu at�griezusies. Ta�u �oreiz saņēmusi īpa�u atļauju pavadīt nakti pie māsas. Ciematā noticis kāds pasākums, kur abas ļoti gribēju�as būt klāt.

-�ēl.

Ārā zem automa�īnas riteņiem nokrakstēja grants.

Tas būs doktors Mellerds, sacīja Tenets, pieiedams pie loga. Jā, tas ir viņ�. Ejiet lejā un sagaidiet viņu, labi?

Kamēr Lainhems bija projām, Tenets vēlreiz pavērās apkārt un pirmoreiz pamanīja, ka uz krēs�la sēdekļa atrodas da�as personīgās mantas. Viņ� tuvojās tām un pārlūkoja: tur bija kabatas portfe�lis, termometrs, divi atslēgu sai�ķi, pāris pild�spalvu, veļa un dienasgrāmata. Tenets paņēma pēdējo un uzmeklēja vakardienas datumu. "D�. Londonā," viņ� lasīja, "misis P. � pie māsas." Tie bija vienīgie ieraksti �īsnedēļas ailēs. Viņ� ātri pār�ķirstīja pārējo dienasgrāmatu un neko intere�santu neatrada. Lappuses lielākoties bija baltas, tikai da�i ieraksti galvenokārt par sabiedriskiem pienākumiem un Endija mācīblaika termiņiem.

Tenets domīgi nolika dienasgrāmatu atpakaļ uz krēsla. Interesanti, ka misis Praisas brauciens pie māsas bija iegrāmatots. Vai normālos apstākļos vīrietis iegrāmatotu faktu, ka viņa saimniecības vadītāja pa nakti būs projām? Noteikti nē, ja nu vienīgi viņam bija īpa�s iemesls to darīt pie�mēram, vēlē�anās pabūt mājā vienam. Nē, tas nebija dramatisks �ests, kas rūpīgi izplānots tā, lai laikus atklātu pa�nāvības mēģinājumu un paspētu glābt Petiferu pie bezdibeņa malas. Viņ� bija nolēmis mirt un visu rūpīgi pārdomājis. Abām gan sievai, gan saimniecības vadītājai esot prom līdz pat �orītam, nebija lielu izred�u nepatīkamā kārtā tikt pārsteigtam.

"Kāds posts," Tenets domāja, pagriezies atpa�kaļ, lai ielūkotos miru�ā mierpilnajā sejā, "kāds posts varēja novest tādu vīru kā Petifers tik tālu, lai nonāvētos? Dro�i vien izmisums, un kas vēl?" Tenets bija redzējis izmisumu visādās izpausmēs un visnegaidītākajās vietās, bet pa�nāvība bija kas tāds, ko viņam vienmēr nācās grūti aptvert. Vai tas galu galā nebija slepkavības paveids sevis slepkavība, kas noteikti nebija mazāks noziegums par jebkuru citu slepkavību, pat ja to varētu vieglāk saprast. Un savā ziņā, attiecībā uz citiem daudz posto�āk: slepkavības upuris, iespējams, pamaz prātojis par vainas apziņu un pa�pārmetu�mu nastu, kāda palikusi viņa tuviniekiem. Cik tuvi cilvēki biju�i Petifers ar savu sievu, tur Tenets netika gudrs. Cik svarīgs bija fakts, ka viņiem bi�ju�as atsevi�ķas guļamistabas?

Mellerds un Lainhems, ienākot istabā, pārtrau�ca Teneta domu plūdumu. Sasveicinoties Mel�lerds ar roku nemierīgi nobraucīja pliko pauri. Viņ� izskatījās neparasti saīdzis. To varēja sa�prast. Ja Tenetam bija grūti aprast ar domu, ka nonāvējies ārsts, tad kā gan lai ar to samierinātos kolēģis? Un, cik Tenetam bija zināms, �ie abi vīri pat varēja būt draugi. Iejaukties vajadzēja taktiski.

Mēs gaidīsim lejā, Tenets sacīja. Te nav daudz istabu.

Sagumusi pie virtuves galda, ar abām rokām aptvērusi krūzi kūpo�a �ķidruma, misis Praisa mēģināja nomierināties. Tā bija pla�a telpa ar augstiem griestiem, liels, iebūvēts skapis, kal�potāju zvaniņu rinda ar istabu nosaukumiem pie katra un zaļi krāsoti, aizstikloti plaukti viesa vec�laicīgu noskaņu. Savai valstībai misis Praisa līdzi�nājās gan ar lielajiem apmēriem, gan ar neuzsvērto vecmodīgumu. �abloniskās krimplēna drānās un viegli ieveidotiem brūniem matiem viņa nekur nekristu acīs. Tenets nodomāja, ka tai varētu būt gadi se�desmit. Kad abi vīrie�i ienāca, pretī pavērās mulsa, saraudāta seja.

Tenets tuvojās un, stādījies priek�ā, atvainojās, ka nāksies uzdot vēl jautājumus. Viņ� bija kon�statējis, ka pieklājība atmaksājas dodot maz, pretī var saņemt daudz. Misis Praisai viss nepār�protami �ķita nepārliecino�s. Tenets ātri no�skaidroja, ka viņa izgājusi no mājas vakarrīt pusdesmitos, braukusi pie māsas ar autobusu un ie�radusies galā pirms pusdivpadsmitiem. Abas pavadīju�as pēcpusdienu kopā mājās un vakarā apmeklēju�as sanāk�anu ciematā. �orīt viņa paspējusi uz strādnieku autobusu, kas atiet se�os divdesmit, domādama nokļūt uz brokastu beigām, lai novāktu traukus.

-���� Jādomā, ka brīvdienās jūs parasti nenak�ņo�jat citur?

-��� Nē, bet es ļoti gribēju tikt tie�i uz �o sanāk��anu, un doktors Petifers man atļāva. Ja vien es būtu palikusi mājās�

-��� Kad jūs lūdzāt viņam atļauju?

-���� Jau pirms kādiem trim mēne�iem, misis Praisa piesarka. Es ko tamlīdzīgu nelūdzu bie�i, viņa taisnodamās sacīja, pēdējā reize bija, kad..'.

-���� Neviens neuzskata, ka jums nav tiesību reizēm nak�ņot ārpus mājas, Tenets mierino�i sacīja. Kāds jums vakarrīt, pirms aizbrauk�anas, likās misters Petifers?

-���� Lieliskā garastāvoklī. Viņ� tie�ām jutās ļoti labi, saimniecības vadītāja uzreiz atbildēja. Tāpēc jau es nespēju noticēt� lūpas nodrebēja, viņa izslaucīja acis un iz�ņauca degunu. Es tam neticu, saņēmusies viņa sparīgi iebilda. Dok�tors nekad to nedarītu, nemū�am. Vēl vakarrīt viņ� bija tik laimīgs kā bērns. Jā, manuprāt, tas ir par traku. Viņ� nekad� nekad� neslēpa, kas uz sirds, es ta�u viņu labi pazinu un varu apgalvot�

-��� Cik ilgi jūs pie viņa kalpojāt, misis Praisa?

-���� Piecpadsmit gadus, viņa lepni paziņoja. Kop� Endijs, viņa dēls, vēl bija zīdainis. Un es esmu jutusies ļoti laimīga.

Ta�u �ajā pēdējā apgalvojumā bija kāda rūgtu�ma apjausma.

-��� Tātad pēc pirmās misis Petiferas nāves māj�saimniecību vadījāt jūs viena pati? viņ� vaicāja, uzminēdams, ka nemiera sakne slēpjas �eit.

-��� Jā, tas tiesa. Piecus gadus. Es lieliski tiku ar visu galā.

Tātad viņam bija taisnība. Misis Praisa nespēja pārkāpt sev pāri, kad runa bija par otro misis Petiferu.

-����� Vai jūs zinājāt, ka vakar misis Petifera gatavojās doties uz Londonu?

-���� Jā, pēc ē�anas. "Len�a laikā mēs abas bū�sim projām, un vakariņas jāgatavo tikai vienam cilvēkam," viņa pateica vakarrīt pēc brokastīm. "Es �ovakar dodos uz Londonu tikties ar savu aģentu un bū�u atpakaļ tikai rīt no rīta." Tiesa, es biju mazliet norūpējusies. Gribēju teikt, ka par brauk�anu pie māsas esmu sarunājusi kā jau jums sacīju pirms vairākiem mēne�iem. "Bet manis arī �onakt nebūs," iebildu, "kā ar doktora brokastīm rīt no rīta?" "Domāju, ka viņ� bez tām izdzīvos," viņa man atteica aukstāk par aukstu. Un tagad� Misis Praisas acis pildījās asarām.

-��� Ak, beidziet ta�u, misis Praisa, Tenets laip�ni sacīja. Jūs ta�u negribat teikt, ka doktors iz�darīja to, ko izdarīja, tāpēc ka jūs nebijāt uz vietas, lai pagatavotu viņam brokastis?

Absurdais jautājums lika viņai pasmaidīt.

-��� Nē, bet ja es nebūtu izpalikusi�

-���� Misis Praisa, Tenets cieti sacīja, pat ja jūs būtu bijusi �eit, ko jūs būtu varējusi izdarīt? Ne�domāju vis, ka jums būtu kādas iespējas redzēties ar doktoru Petiferu pēc tam, kad viņ� devies gulēt. Viņ� pagaidīja, kamēr viņa par atbildi papurinā�ja galvu. Tātad te nu mēs esam. Un vēl jums jāatceras, lūk, kas. Ja kāds patie�ām ir apņēmies nonāvēties, tad nekas viņu neapstādinās. Ja arī kāds viņu pārsteigs, viņ� noteikti mēģinās atkal. Un, skatoties pēc tā, ka doktors izvēlējies �o nak�ti, zinādams, ka jūs abas ar misis Petiferu nebūsiet mājās� viņ� ieturēja pauzi, lai ļautu mājienam nonākt līdz apziņai.

-�� Te kaut kas nav labi, es vēl joprojām nespēju tam ticēt, viņa stūrgalvīgi sacīja. Viņ� nudien nebija tāds cilvēks, kas padotos vienalga, kādā ziņā. Kad mira pirmā misis Petifera viņai bija vēzis, un jūs zināt, kā tas ir, viņa slimoja veselus divus gadus, līdz nomira jā, viņ� ne mirkli neat�meta cerības, ne mirkli neatteicās no mēģināju�miem viņu glābt. Un vēl tagad, kad misis Petifera ir stāvokli un viss�

-��� Misis Petifera ir stāvokli?

-��� Jā, jau sestajā mēnesi. Bērnam jānāk pasaulē pēc Jaungada. Viņ� tā priecājās par to� Un tad vēl Endijs� Ak vai, kur� gan to pateiks Endijam? Viņ� bija tēvam ļoti pieķēries. Un viņa atkal iz�plūda asarās.

-���� Man liekas, ka dzirdu doktoru Mellerdu nākam lejā, Lainhems klusi ieteicās.

Tenets pamāja, paplik�ķināja misis Praisai pa plecu un Lainhema pavadībā kāpa lejā uz vesti�bilu. Viņi sastapa Mellerdu kāpņu galā. Policijas ārsts papurināja galvu, mutes kaktiņi noslīga.

-���� Kā rādās, par to nav sevi�ķu �aubu, ko? Sek�cijā vēl pārbaudīsim, protams, ta�u zāles kopā ar alkoholu� Ļoti tipiski, kā ārsts izraudzītos aiziet, ja būtu nolēmis to darīt. Visnotaļ ērts pa�nāvības veids, ja tāda būtu iecerēta. Vai bija ari vēstule?

Tenets pamāja.

-��� Tad jau, jādomā, viss saskan. Kāpēc tādā gadījumā izsaucāt mani?

-���� Saimniecības vadītāja nezināja, kur� ir viņa mājas ārsts, bet misis Petifera ir projām. Viņai drīz jābūt atpakaļ.

-��� Cik �ēl! Dzirdēju, ka viņa esot stāvoklī.

-��� Tā teica saimniecības vadītāja. Vai jūs viņu labi pazināt?

-��� Petiferu? Mellerds saknieba lūpas un papu�rināja galvu. īstenībā nē. Es viņu pazinu pavir�i. Tādā pilsētiņā kā Starrendena ārsti parasti laiku pa laikam sanāk kopā uz kādu apspriedi un tamlīdzīgi.

-��� Kāds viņ� bija?

-�� Kā mediķim viņam bija lieliska reputācija. Kā cilvēkam jā, par to jums jāprasa viņa sievai vai darba biedriem. Viņi atrodami Meidstonroudā, veselības centrā.

Tātad Mellerdam Petifers nepatika vai vismaz ne�ķita simpātisks.

"Interesanti," Tenets nodomāja.

-���� Vai jūs neesat dzirdējis kaut ko tādu, kas iz�skaidrotu, kāpēc viņ� tā rīkojās? Baumas par de�presiju, veselības traucējumiem, nelaimīgu lau�lību, finansiālām rūpēm?

-��� Neko. Patie�ām, pat ne pusvārdiņa. Es teiktu, tas nav aptverams, tāpēc ka neviens jau nekad īsti nezina, kas notiek otram galvā. Ta�u �ajā gadī�jumā� Kālab� Mellerds noteica un pēk�ņi vēl piebilda: Tas ir, ciktāl es �obrīd esmu informēts. Man vēl jāiedziļinās.

-��� Kā jūs domājat, cikos viņ� ieņēmis pārmērī�go zāļu devu? Tenets pavaicāja, pavadot Mellerdu līdz automa�īnai.

-���� Grūti to precīzi pateikt. Iespējams, ka nāve iestājusies diezgan ātri. Viņ� noteikti zināja dozas, kādās �īs zāles jālieto, un, protams, alkohols to vi�su paātrināja. Pēc kādas stundas vai divām viņ� noteikti bija jau miris. Ta�u ir vēl vairāki citi fak�tori, kuri varēja aizkavēt ķermeņa atdzi�anu: tas, ka viņ� bija gultā, silti sasedzies, bez tam vēl nakts bija silta� Es teiktu, ka tas noticis starp desmitiem un divpadsmitiem naktī.

"Ar Mellerda secinājumu pilnīgi pietiek," Tenets nodomāja, nolūkodamies, kā policijas ārsts aizbrauc. Mellerda taisnīgumu un asās uztveres spējas visi respektēja. Tenets bija labās attiecībās ar �o padzīvo�ju�o cilvēku, kuru viņ� pazina jau kop� bērnības. "Petifera nāve ir Mellerdu satriekusi," prātoja Tenets, iedams atpakaļ uz māju. Doktoram tik raksturīgie trāpīgie izteicieni un lieti�ķums uzkrīto�i izpalika.

Atgriezies virtuvē, viņ� piekrita iedzert tasi kafijas, kuru, viņam promesot, bija pagatavojusi misis Praisa. Viņa tagad izskatījās mierīgāka, var�būt bija radusi mierinājumu mājas solī.

-��� Tātad, misis Praisa, Tenets uzmanīgi sacīja, policijas ārsts apskatīja doktoru Petiferu, un es baidos, ka tā tie�ām izskatās pēc pa�nāvības. Viņ� pat atstājis vēstuli misis Petiferai. Vai esat pilnīgi pārliecināta, ka nevarat iedomāties iemeslu, kāpēc viņ� tā varētu būt rīkojies?

Misis Praisa papurināja galvu, sakniebdama lū�pas �aurā svītrā.

-��� Vai naudas grūtību nebija?

Arī �oreiz sekoja sparīga galvas purinā�ana.

-��� �ajā mājā nekad nav biju�as nekādas naudas grūtības. Doktoram Petiferam bija laba prakse, un es noprotu, ka pirmā misis Petifera mirdama atstāja visu viņam. Cik zinu, viņa nebija nekāda nabadze.

-���� Vai nebija nekādu� grūtību viņa otrajā laulībā?

Misis Praisa sakrustoja rokas un pavērās viņā.

-���� Nē. Neba nu es jums nepateiktu, ja būtu, lai gan es neesmu nekāda tenkuvācele. Varat man ticēt, ka nebija vis. Es būtu pirmā, kas to uzzinātu, jo dzīvoju �ajā mājā. Nē, viņ� pielūdza zemi, pa kuru viņa staigāja.

-��� Un misis Petifera?

-���� Viņa pret vīru izturējās labi, neko citu es nevaru sacīt.

Bet Tenets nodomāja ir skaidrs, ka gribētu gan. Izklausījās tā, it kā te nebūtu nekādu rūpju. Un tomēr�

-���� Es ievēroju, viņ� smalkjūtīgi sacīja, ka doktoram un misis Petiferai bija atsevi�ķas gu�ļamistabas.

-����� Tas, sacīja misis Praisa, izskatīdamās kā ierādot kādam tā īsto vietu, ir vienkār�i tāpēc, ka viņ� rūpējās par misis Petiferu. Viņam negribējās traucēt sievu miegā. Viņu bie�i izsauca naktīs, jūs ta�u zināt. Tāpēc, līdzko uzzināja, ka viņa ir uz grūtām kājām, uzstāja, ka gulē�ot ģērbistabā. Viņ� alla� bija pieklājīgs un uzmanīgs�

Asaras atsāka tecēt, un Tenets ātri iejaucās.

-��� Un kā ar veselību? Vai ar to viņam nebija nekādu rūpju?

-����� Viņ� bija vesels kā zirgs. Kop� esmu �eit, nekad netika slimojis ilgāk par vienu dienu. Tāpēc jau es nezinu, kas ir viņa ārsts, ja vispār viņam tāds bija. Varbūt kāds no viņa kolēģiem. Ak, nē, es nesaku, ka viņ� nekad neapaukstējās vai tam�līdzīgi, ta�u viņ� ārstējās pats, un nekad nekādu nopietnu sare�ģījumu nebija. Nevaru atcerēties, ka viņ� būtu pēdējo piecpadsmit gadu laikā kādreiz kavējis darbu ilgāk nekā dienu vai divas. Viņ� pagāj�gad vairākas dienas nogulēja gultā. Bija pret kaut ko paklupis un sastiepis kājas muskuli. Ta�u viņ� par to nemaz neuztraucās. Viņ� daudz ko darīja, lai uzturētu formu. Nesmēķēja, nedzēra -ja nu vienīgi viesībās un regulāri vingroja.

Doktors Petifers, kā izklausījās, "bijis diezgan disciplinēts cilvēks", Tenets nodomāja.

-��� Nekādu nepatik�anu ģimenē? Ar vecākiem? Dēlu?

-��� Viņa vecāki ir miru�i, un Endijs ir jauks zēns

tas jāatzīst, īpa�i mūsdienās, kad tik daudz runā par visādiem jaunie�iem. Nē, un misis Praisa pēk�ņi apsēdās, jo asaras atkal sakāpa acīs, nav iemesla, nav nekāda iemesla, es jums saku. Tas būs nelaimes gadījums.

Tenets un Lainhems neko neteica. Kur� gan zi�na labāk nekā ārsts, kādas briesmas draud, ja vienlaikus iedzer zāles un alkoholu? Un turklāt bi�ja ari vēstule. Ta�u runā bija tāds kā mājiens. Mi�sis Praisai ari savulaik varētu būt bijusi kāda saskare ar traģēdiju.

-��� Cikos misis Petiferai vajadzētu būt atpakaļ? Tenets noprasīja.

-��� Apmēram ceturksni pēc deviņiem. Viņa �orīt pusvienpadsmitos norunājusi tikties ar aku�ieri.

Visi palūkojās pulkstenī. Desmit pāri devi�ņiem. Un, it kā viņa būtu parūpējusies pārrasties tikpat precīzi kā iziet uz skatuves dēļiem, parādes durvis atvērās, un vestibilā atskanēja sievietes balss. Tenets un Lainhems abi reizē piecēlās.

Izklausījās, ka D�emma Petifera beidzot pār�nākusi mājās.

Tenets steig�us pagriezās pret misis Praisu.

33

-��� Kā sauc misis Petiferas ārstu?

Simpsone 3

"Sestajā mēnesī, man vajadzēja jau ātrāk par to iedomāties."

-���� Doktors Bersons.

-��� Tūlīt sazinieties ar viņu, Tenets sacīja Lainhemam. Misis Petiferai viņ� būs vajadzīgs.

-���� Tur pie sienas ir telefons, sacīja misis Praisa. Ja es ar kaut ko varu palīdzēt�

-���� Pagatavojiet tēju, Tenets sacīja jau ceļā uz durvīm. Domāju, ka viņai tā noderēs.

"Tēja," viņ� domāja, "angļu panaceja visām kaitēm. Ko gan �ī nācija bez tās iesāktu?"

Misis Petifera vai D�emma Seida, tā pielū�dzēji viņu labprātāk dēvēja stāvēja vestibilā, lūkodamās konsteblā Endrjūsā, kur� jutās visai neērti.

-��� Nelaimes gadījums? viņa noprasīja. Kāda nelaime atgadījusies?

-���� Ak, tur ir inspektors Tenets, Endrjūss ar manāmu atvieglojumu sacīja. Tas ir�

-��� Inspektors? viņa pagriezdamās noprasīja.

Tenets netika gudrs, vai jautājo�ajā skatienā,

kuru viņa tam uzmeta, bija piesardzība, vai nebija. Viņam nekad vēl nebija gadījies redzēt �o aktrisi ārpus teātra un tik tuvu, tāpēc pirmā reakcija bija izbrīns par to, ka viņa var izskatīties tik vienkār�a. Maza un smuidra, ar gariem, atpakaļ atsukātiem, brūnganiem matiem, kurus saturēja elastīga saite, ģērbusies krokotā Indijas kokvilnas auduma klei�tā, kas sekmīgi apslēpa manāmo grūtniecības stā�vokli. Viņ� pamanījās ievest viņu viesistabā un ap�sēdināt krēslā un tikai tad pastāstīja par notiku�o.

-��� Miris? viņa noprasīja, lūkodamās aug�up uz inspektoru. Pārdozējis zāles? Arnolds?

Tagad viņ� redzēja, ka viņa bija vecāka, nekā sākumā likās, iespējams, pāri trīsdesmit, bet tik un tā gadus desmit jaunāka par savu vīru. Viņai bija izcili īpatnējas acis gai�ā, vītolzaļā krāsā, ar ļoti izteiksmīgām varavīksnenēm. Tenets izjuta nepa�rasti spēcīgu līdzjūtības uzplūdu.

-��� Baidos, ka tā ir, viņ� sacīja.

Viņas acis novērsās no viņējām, un viņa sargā�jo�i saņēma rokas pāri savam piebriedu�ajam vēderam, it kā mierinot bērnu, liekot saprast, ka netaisās to pamest savam liktenim. Viņ� gandrīz fiziski sajuta sievietes pūles apjēgt sava vīra nāves apstākļus un vārda "pārdozējis" nozīmi ar Petifera pla�ajām zinā�anām medicīnā nekāda ne�jau�ība tikpat kā nebija iespējama�

-��� Tātad jūs sakāt, ka tā ir pa�nāvība? viņa beidzot noprasīja.

-��� Jā. Diem�ēl. Ta�u baidos, ka būs jāveic arī izmeklē�ana.

Viņ� izņēma vēstuli.

-��� Jūsu vīrs atstājis jums vēstuli.

Kādu mirkli viņa lūkojās pasniegtajā aploksnē, tad pasniedzās un piesardzīgi paņēma to divos pirkstos. Pēc tam pavērsa skatu un uzlūkoja viņu ar zaļām, apsūdzo�ām acīm.

-��� Tā ir atvērta, viņa sacīja.

-��� Jā, man ļoti �ēl. To �ādos apstākļos var uzskatīt par standartprocedūru.

-���� Standartprocedūru, viņa nicīgi izdvesa, izņemdama no aploksnes papīra lapiņu. Ar acīm vienā paņēmienā pārskrēja īsajam paziņojumam.

-��� Un tas ir� viss? viņa noprasīja.

Tenets uzreiz saprata, ko tā gribēja sacīt. Viņa kā atbalss atkārtoja to pa�u, ko viņ� bija nodomā�jis, pirmoreiz izlasījis, un viņai bija taisnība. �ie da�i no�ēlas pilnie vārdi likās �ādam gadījumam galīgi nepiemēroti.

-���� Baidos, ka jā. Man vajadzēs no jums to paņemt atpakaļ uz laiku.

Viņa atdeva tam vēstuli, pēc tam nogrozīja galvu.

-��� Te kaut kas nav labi. Es joprojām nespēju tam noticēt.

-��� Kāpēc ne? Tenets pieklājīgi pavaicāja.

Viņa sarauca pieri un lūkojās lejup uz savām

rokām, it kā tajās būtu atbilde. .

-���� Vairāku iemeslu dēļ, viņa lēni noteica. Cik man zināms, veselības dēļ viņam rai�u nebija

-��� un es noteikti zinātu, ja viņam būtu gadījies kaut kas pietiekami nopietns� un turklāt viņ� tā gaidī�ja bērna piedzim�anu. Viņa iekoda lūpā. Vēl vakar, ēdot brokastis, mēs apspriedāmies par vār�diem. ..

-��� Vai tā bija pēdējā reize, kad jūs viņu redzējāt?

Durvis atvērās, un ienāca Lainhems, nesdams

tējas tasi. Doktors Bersons, viņ� sacīja, drīz bū�ot klāt.

Tenets atkārtoja savu jautājumu.

-��� Nē, tas bija vakarvakarā ap se�iem, viņa sacīja, ar pateicīgu rokas mājienu paņemdama tēju. Kad es palīdzēju viņam apgulties, tas ir, iedevu karstu dzeramo un pāris paracetamola tab�le�u. Viņ� teica, ka jūtoties apaukstējies� un, kad tā paretam gadījās, viņ� alla� gāja karstā vannā, ieņēma pāris paracetamola table�u un likās gultā.

"Viņa joprojām ir mieriga, pārsteidzo�i mieriga," Tenets nodomāja. Ta�u viņam jau agrāk bija gadījies redzēt �āda veida reakciju. Viņ� prātoja, ka pa�laik to stindzina nerealitātes izjūtas. Vēlāk, kad apjēgs� Viņ� apsēdās un pieklājīgi noteica:

-����� Vai jūs jūtaties pietiekami labi, lai man īsi pa�stāstītu par vakardienu?

-��� Ko īsti jūs gribat zināt?

-��� Ja jūs varētu pastāstīt par visu dienu tā, lai man rastos kāda nojausma par jūsu vīra rīcību.

Vakarējā diena, tā �ķitis, bijusi tikpat ikdieni�ķa kā jebkura cita, bez jelkādas norādes uz tuvojo�os traģēdiju. Doktors Petifers tūlīt pēc brokastīm de�vies uz veselības centru. Pēc operē�anas viņ� vei�cis savu parasto dienas apgaitu un pēc vizītēm at�griezies mājās uz len�u, kura laikā izturējies kā parasti.

-��� Vai viņ� nemaz nelikās sadrūmis?

-��� Nē, nepavisam.

-��� Jums tie�ām nav nekas sakāms par viņa uz�vedību, izturē�anās veidu? Vai tie�ām nebija nekā neparasta?

-��� Nē, nekā.

-��� Un pēc len�a?

Pēc len�a misis Petifera bija devusies aug�ā savā istabā, lai atlaistos, jo vīrs uzstājis, ka grūt�niecības laikā jāguļ diendusa. No otrās apgaitas Petifers atgriezies ap pusse�iem. Tad ari pirmoreiz ieminējies, ka jūtoties apaukstējies. Tā kā sieva gatavojusies vakarā doties projām, viņ� nolēmis izkarsēties vannā un likties gultā agrāk. Misis Petifera pagaidījusi, kamēr viņ� apguļas, un pēc tam uznesusi viņam aug�ā karstu dzeramo un paracetamolu.

-��� Un tas, jūs sakāt, bija ap se�iem?

-��� Jā, pirms es devos projām. Mans taksometrs pienāca tie�i desmit pāri se�iem. Es gribēju braukt se�os divdesmit septiņās un, kad uzkāpu aug�ā, pavaicāju, vai viņ� vēlētos, lai atlieku tik�anos un palieku mājās. Bet viņ� iebilda, tas neesot nepie�cie�ams, pat būtu muļķīgi, jo, paliekot pie viņa, arī man varētu kaut kas pielipt. Domāju, viņ� zināja, ka es justos sapīkusi, ja nebrauktu. Re�dziet, bērna dēļ es pirms pāris mēne�iem pārtrau�cu strādāt, un viņ� zināja, cik man grūti ar to samierināties. Es biju tik pacilāta, kad aģents man atsūtīja izlasī�anai �o jauno lugu, ta�u vēl nebiju izlēmusi, vai pieņemt �o piedāvājumu, vai ne. Tā�pēc gribēju satikties, lai ar viņu par visu aprunā�tos. Tad mans vīrs� viņa aprāvās.

-Jā?

Viņa paraustīja plecus.

-����� Nekas. Kā jau teicu, viņ� sacīja, ka man nevajag palikt, jo rit, bez �aubām, kā likts bū�ot atkal uz kājām.

Tenets bija pārliecināts, ka viņa ne tādēļ aprāvās, ta�u viņam nelikās, ka �obrīd varētu to piespiest izteikties. Viņ� ļāva visam iet savu gaitu.

-��� Jūs teicāt, ka ienesāt viņam dzeramo?

-���� Jā. Kakao, viņas acis iepletās. Viņ� ta�u ne� viņ� ta�u neiedzēra to ar kakao�

-��� Nē. Tātad jūs atstājāt viņu ar dzeramo?

-���� Jā. Tas bija ļoti karsts, un viņ� palika to malkojam, kad es gāju ārā.

-��� Jūs teicāt, ka iedevāt viņam ari paracetamolu?

-�� Tiesa. Divas tabletes. Viņ� vienmēr lietoja tā�du devu.

-��� Un jūs atstājāt iepakojumu uz naktsgaldiņa?

-����� Nē. Paracetamols glabājas lādītē, vannasistabā. Es izņēmu divas tabletes un ieliku iepako�jumu atpakaļ.

-��� Un jūs esat pārliecināta, ka tas bija Paraceta�mols?

-��� Protams.

-��� Vai uz iepakojuma ir etiķete?

-��� Bez �aubām. Ta�u kļūdīties nekādi nav iespē�jams. Mums abiem� nebija vajadzības pēc medikamentiem. Kā viens, tā otrs, mēs paretam lietojām tikai paracetamolu un vēl, ja bija galīgi nepiecie�ams, tad antibiotikas, tāpēc nekādas citas zāles lādītē neglabājām.

-��� Vai nevarat man pateikt, vai jūsu vīram nebija paraduma iedzert pirms gulētie�anas, piemēram, lai vieglāk varētu aizmigt?

-��� Jūs domājat alkoholu? Augstā debess, nē! Nemū�am!

Sa�utums bija neviltots, par to Tenets jutās pār�liecināts. Tikai atceries, ka viņa ir aktrise, turklāt vēl pirmklasīga, brīdino�i �ukstēja kāda balss. Vienalga, viņ� nespēja saskatīt iemeslu, kāpēc viņai neticēt. Misis Praisa bija teikusi apmēram to pa�u. Viņaprāt, notiku�ais bija skaidrāks par skaidru. Petifers bija gaidījis, līdz juties pār�liecināts, ka sieva neatgriezīsies, un tad atbrīvojies no kakao tases. (Bet kāpēc? Un kur tā bija tagad?) Pēc tam viņ� bija atnesis pudeli portvīna, glāzi un nepiecie�amo daudzumu zāļu un atgriezies gultā, lai meklētu mū�īgo mieru.

Bet kādēļ?

Vajadzēja būt iemeslam, un tam bija jābūt neap�strīdamam, patie�ām nopietnam un tomēr ne sie�va, ne saimniecības vadītāja itin neko nezināja. Vēl vairāk, Petifers bija izmantojis �o nezinā�anu, sekmējis to un pastiprinājis, līdz pa�ām beigām saglabājot noslēpumainību. Kāpēc tad tādas rūpes par saķertām iesnām, ja viņ� bija nolēmis izdarīt pa�nāvību? Lai vēl pēdējoreiz kā lielāko greznību izbaudītu sievas aprūpi? Patie�ām, vai cilvēks, kas nodomājis nonāvēties, noņemtos ar tādām lietām?

Ak, es to nesaprotu, misis Petifera iesaucās. Es to nekādi nevaru saprast. Viņ� vakar bija tik priecīgs. Kā viņ� varēja� Zināms, pievakarē viņam likās, ka ir apaukstējies, bet tas ta�u nekas nav, tas ir glu�i� parasts sīkums. Viņ� uzstāja, ka man noteikti jābrauc uz Londonu� Es vienkār�i nespēju noticēt, ka viņ� visu laiku plānojis�

Viņa satraucās aizvien vairāk un vairāk, bet pēk�ņi aprāvās, acis mirk�ķinādama.

"Nu lik būs," Tenets nodomāja.

-���� Nē! neveikli uzslējusies kājās, viņa spalgā balsī sacīja. Tas nav iespējams! Arnolds nekad tā nedarītu. Viņ� nekad neko tādu nedarītu. Nemū�am. Viņ� nekad mani tā neatstātu�

Balss nupat bija izklausījusies baiļu pilna, un ar rokas mājienu uz piebriedu�ā vidukļa pusi viņa it kā lūkoja aizslaucīt projām visus nākamos grū�tos vientulības gadus, kad vienai nāksies audzināt bērnu.

Tenets piecēlās, arī Lainhems pielēca kājās un paspēra pāris nedro�us soļus uz viņas pusi. Aiz�cirtās ārdurvis, un vestibilā atskanēja balsis. Lain�hems apsviedās un, acīmredzami atvieglots, devās uz durvīm.

-��� Tas dro�i vien būs doktors.

Bersons bija gara auguma plikpauris ar dārgām brillēm. Viens vienīgs acu uzmetiens, un viņam viss bija skaidrs.

-���� D�emma, viņ� noteica. Pārgāja pāri istabai un saņēma viņas rokas savējās. Man tik ļoti �ēl.

Tas, ka viņ� uzrunāja misis Petiferu vārdā, Tenetu mazliet pārsteidza, ta�u viņ� uzreiz saprata, ka tā varēja būt. Bez �aubām, Petifers Bersonu labi pazina viņ� ta�u nebūtu uzticējis savas sievas un nākamā bērna veselību cilvēkam, kuru nepazina.

-��� Domāju, ka misis Petiferai jāatpū�as, Bersons sacīja, uzmetis Tenetam naidīgu skatienu. �ādā stāvoklī viņa nevar riskēt. Tātad, ja jūs neiebilstat�

-����� Nekādā gadījumā, sacīja Tenets, noska�toties, kā viņi aiziet. Bersons sievieti saudzīgi pieturēja. Ārsts ieradās glu�i savlaicīgi, tie�i to�brīd, kad misis Petiferai sāka trūkt pa�savaldības.

Glu�i nemanot, viņam prātā ie�āvās doma: vai tie�ām nejau�i? Vai misis Petifera bija dzirdējusi atbraucam doktora auto?

Nez kāpēc tad, kad viņa bija aizgājusi, Tenets juta maināmies savu attieksmi pret �o sievieti. Līdzjūtība tai bēdās �ādos apstākļos bija pilnīgi dabiska, bet tagad, vēlreiz pārdomājot sarunu, viņam ienāca prātā, ka savaldība bija pārsteidzo�a. Viena no pirmklasīga aktiera galvenajām īpa�ībām ir prasme aizkustināt publiku. Vai viņ�, Tenets, nupat būtu bijis tik spīdo�as izrādes liecinieks, ka ne mirkli nav prātojis, vai te viss ir kārtībā? Vai varbūt viņ� pret D�emmu Petiferu bija netaisns?

-���� Nabaga sieviete, noteica Lainhems, kad durvis aiz abiem aizvērās.

-��� Jūs tā domājat?

Lainhems viņu pēto�i uzlūkoja.

-��� Jā. Un jūs? Vai tad tā nav?

-����������� Njā, Tenets �aubīdamies nosacīja. Nu, protams, ari es ta domāju. �ajā gadījuma viņai neviens neko nevar līdzēt, tikai just līdzi.

-Ta�u?

-Ta�u man nupat bija tāda ju�ana� varbūt es�mu netaisns. Varbūt tas, kas viņa ir aktrise, pats par sevi nosaka, ka �ādā situācijā cilvēki alla� prā�to, vai jūtas ir īstas, vai tiek spēlētas.

Pieredze bija gaisinājusi Lainhema agrāko naivitāti un pakļau�anos sievi�ķīgam �armam, kas da�os gadījumos manāmi iespaidoja viņa spriedu�mus un traucēja izmeklē�anu. Ta�u viņ� bija pietiekami ilgi strādājis kopā ar Tenetu, lai respek�tētu tā uzskatus. Ja agrāk viņ� būtu meties aizstāvēt D�emmu Petiferu, tad tagad vienkār�i noteica:

-Tātad jūs domājat, ka viņa liekuļoja?

-����� Vienkār�i es neesmu simtprocentīgi pār�liecināts, ka viņa bija patiesa.

-���� Vai viņa pateica kaut ko tādu, kas liek jums �aubīties?

-���� Nē, neko. Kaut gan vienbrīd viņa kļuva iz�vairīga. Jūs ievērojāt?

-��� Kad viņa teju apklusa pusvārdā? Jā, es to ie�vēroju. Vēl pabrinījos, kāpēc jūs neuzstājat.

-���� Viss gāja diezgan gludi. Es negribēju �ūpot laivu. Baidījos, ka tad, ja es lūko�u piespiest, viņa varētu sabrukt.

-�� Tie�i tāpēc, ka nemēģinājāt, tas bija tik uzkrī�to�i.

-���� Hm, tie�i tad ieradās doktors. Tenets mē�ģināja runāt vienaldzīgi, bet viņam tas neizdevās. Lainhems uztvēra norādi.

-��� Jūs gribat teikt, ka �is pēk�ņais sabrukums bija iepriek� sagatavots? Izrāde, kas iestudēta par godu mums?

Tenets papurināja galvu. Aizmirsīsim to uz brītiņu, Maik. Ja tā visa ir izrāde, tad nav jāzaudē laiks, to apsprie�ot, viņ� pavīpsnāja. Domāju, doktoram Bersonam palika iespaids, ka es visu ņemu par pilnu. �ā vai tā, palūkosim, kas mums vēl darāms. Mums jāatrod kakao tase, jāpārbauda paracetamola iesaiņojums vannasistabā�

-��� Tātad mēs vēl nedosimies projām?

-���� Neredzu nekādas iespējas, kamēr mums nav ne mazākās jausmas, kāpēc viņ� tā rīkojies. Es piekritu, visi �ībrī�a pierādījumi norāda uz skaidri redzamu pa�nāvību izvēlētais veids, atstātā vēs�tule un tas, ka viņ� tik rūpīgi izraudzījies laiku, kad nebūs mājās ne sievas, ne saimniecības va�dītājas. Ta�u es neesmu ar to apmierināts. Ja viņ� nonāvējies pats, tad viņam ir bijis iemesls, un tas, iespējams, glu�i vienkār�i vēl nav nācis gaismā. Piemēram, viņ� varēja atklāt, ka viņam ir vēzis. Ja tā, tad viss būs skaidrs pēc sekcijas. Vai varbūt viņam draudējis bankrots, un viņ� jutis, ka nespēj stāties �ai nelaimei pretī� Domāju, mēs veiksim da�us smalkjūtīgus pētījumus, �obrīd kvalificējot �o nāvi kā notiku�u aizdomīgos apstākļos. Labāk pārmērīgi uzmanīties, nekā vēlāk sev pārmest no�laidību.

-��� Tātad jūs gribat, lai es lai�u zēnus iek�ā?

-����� Jā. Es parunā�u ar misis Petiferu. Dro�ības pēc noņemsim viņai un misis Praisai pirkstu no�spiedumus. Pēc tam jūs dosieties uz viņa banku. Nav vajadzīgs iedziļināties sīkumos, tikai jāno�skaidro, vai viņa finansiālais stāvoklis bija vai nebija dro�s. Un es do�os uz veselības centru parunāties ar viņa darbabiedriem, ja nu gadījumā tur kaut kas būtu nogājis greizi. Kāds no viņiem dro�i vien ir tur un operē. Cerēsim, ka viņi visi nav devu�ies apgaitā.

-��� Vai vēlaties ari pārmeklēt māju?

-����� Es palūg�u atļauju. Ta�u darīsim to smalk�jūtīgi. Mēs patiesi �obrīd nevēlamies neko pār�spīlēt� Ziniet, Maik, te ir viena bū�ana, kas man �ķiet dīvaina. Tā tikai nupat man ie�āvās prātā.

' Kas?

-���� Tātad doktors Mellerds sacīja, ka, viņaprāt, Petifers ieņēmis pārmērīgo zāļu devu apmēram starp pulksten desmitiem un divpadsmitiem naktī, un jūs zināt tikpat labi kā es, ka �ajā ziņā viņ� gandrīz nekad nekļūdās. Ta�u, ja tā ir, kāpēc Petifers nogaidīja �etras vai piecas stundas pēc sievas aizie�anas? Kāpēc viņ� nerīkojās tūlīt, līdzko bija pārliecinājies, ka viņa aizgājusi?

-��� Lūkojis saņemt drosmi?

-��� Tas ir iespējams, piekrītu. Varbūt tāpēc uzradās ari portvīns.

-�� Jūs domājat, ka viņ� vispirms dzēra? Vai var�būt no brī�a, kad sieva aizgāja, līdz laikam, kad viņ� to izdarīja, kaut kas atgadījās, pamudinot viņu izlemt.

-�� Ja tā, tad tas būs bijis kaut kas diezgan bries�mīgs. Tas, ko mēs līdz �im esam par viņu dzir�dēju�i, neliecina, ka viņ� būtu bijis vīrs, kas iz�darītu pa�nāvību bez pietiekami svarīga iemesla.

Durvis atvērās, un istabā ienāca doktors Bersons.

-���� Baidos, ka misis Petifera neies pie miera, ar jums vēlreiz neparunājusi, inspektor, viņ� kodī�gi sacīja.

-���� Kārtībā. Es ari gribēju pārmīt ar viņu pāris vārdus. Kopā kāpjot aug�ā pa kāpnēm, Tenets vērīgi pētīja doktora stingo sejas izteiksmi. Viņam vajadzēja �ā vīra palīdzību. Varbūt man jā�paskaidro, doktor, ka glu�i pretēji, nekā jūs varētu domāt, es runāju ar misis Petiferu ļoti uzmanīgi. Viņa bija pilnīgi mierīga, satraucās tikai mirkli pirms jūsu iera�anās un pēk�ņi sabruka. Jūs varat viņai pavaicāt, ja vēlaties.

Tagad viņi jau bija nokļuvu�i kāpņu aug�galā, un Bersons apstājās. Viņ� izskatījās mazliet no�kaunējies, kad sacīja: Atvainojiet, inspektori Acīmredzot esmu bijis pret jums netaisns. Dabis�ki, redzot, cik D�emma nomākta� Esmu ļoti pieķēries viņai, viņiem abiem. Es pazinu Arnoldu doktoru Petiferu daudzus gadus. Jau kop� tā laika, kad mēs kopā studējām medicīnu.

Tenets atviegloti uzelpoja, slavēdams Visaugsto, ka aizkustinājis �o cilvēku. Tas, ka viņ� pazina Petiferu, varēja noderēt.

-��� Kāds viņ� bija?

Bersons savilka lūpas. Vai zināt, es vienmēr esmu domājis, ka uz �ādu jautājumu ir grūti at�bildēt, un, jo labāk kādu pazīsti, jo grūtāk. Sāc neviļus atcerēties visas labās īpa�ības, it kā būtu jāraksta rekomendācija. Ļaujiet padomāt� Jā, viņ� bija lielisks ārsts pedantisks, strādīgs, ap�zinīgs, ļoti labs diagnostiķis. Viņam gan bija nelāgs ieradums no�ķirties. Viņ� bija ļoti atturīgs, piekļūt viņam varēja ar grūtībām. Lai gan pa�zināmies tik sen, tomēr nekad īsti netiku gudrs, ko viņ� patie�ām domā.

-���� Vai jūs teiktu, ka �āda rīcība bija viņa rak�sturā?

-��� Augstais Dievs, nē. Arnolds, starp citu, bija izturīgs. Viņ� nekad nepadotos un neizietu no ierindas, lai cik grūti viņam klātos. Vismaz es nevaru iedomāties iemeslu, kas varētu viņu pie�spiest to darīt. Esmu gau�ām pārsteigts par noti�ku�o.

-��� Vai jūs gadījumā nezināt, kas bija viņa mājas ārsts?

-��� Es, ja tāds būtu bijis vajadzīgs. Es saku: "Ja tāds būtu bijis vajadzīgs." Jo, lai gan viņ� teorētis�ki skaitījās manos reģistros, praktiski ne reizi vi�sos �ajos gados netika ar mani konsultējies. Viņam bija lieliska veselība vienmēr, un, es domāju, viegli sasirdzis, viņ� izvēlējās sev zāles pats. Tātad, ja jūs prātojat, vai viņam nebija neārstējamas kaites� njā, ja tā būtu, tad es noteikti par to neko neuzzinātu. Un, ja gadījumā tāda bija, tad pēcnāves sekcija to noteikti parādīs.

-��� Un ja gadījumā viņam bija tikai tādas aizdo�mas? Ir gadījies, ka cilvēki izdarīju�i pa�nāvību, domādami, ka slimi ar vēzi, kaut gan īstenībā nekā nopietna viņiem nav bijis.

49

Bersons izteiksmīgi papurināja galvu. Ar�nolds nemū�am nenonāvētos, ja viņam būtu tikai aizdomas. Nē, ja iemesls būtu veselības traucēju�mi, tad tas drīz vien taps zināms. Patiesību sakot, es domāju, ka jūs nemeklējat pareizā virzienā.

Simpsonc 3

-���� Vai jūs �orīt iegājāt viņa istabā, lai viņu ap�skatītu?

-��� Jā, uz īsu brīdi. Es, protams, neko neaiztiku. Bersons sarauca pieri. Labs portvīns un medikamenti. Jāatzīst, ka tas ir veids, kādu varētu izvēlēties ārsts. Vismaz visērtākais. Cik noprotu, tad bija arī vēstule.

Tenets parādīja to viņam. Bersons norūca:

-���� Ak Dievs, Endrjū! Jādomā, ka viņa audzi�nātājs uzņemsies nepatīkamo pienākumu pateikt nabadziņam par notiku�o. Pavaicā�u D�emmai, vai viņa vēlētos, lai es piezvanu uz skolu.

Viņas vārdu pieminot, abi atcerējās, kāpēc stāvēja te, kāpņu laukumiņā, �ukstus sarunā�damies, un sāka virzīties uz misis Petiferas istabas pusi.

Tā bija pilnīgs pretstats vīra mazajai klostercellei. Te valdīja saskaņotība krēmkrāsas paklājs un pie augstajiem logiem pa visu sienu līdz grīdai krēmkrāsas aizkari ar zīmētām me�a puķu vijām. No tā pa�a auduma aizkari un drapērijas pie vec�laicīgas gultas ar �etriem stabiem stūros tā aizņēma turpat vai visu istabu. Loga ni�ā līdzās zaļa samta zvilnim, kam vienā galā bija daudz mazu da�ādas formas un krāsas me�ģīņu spilven�tiņu, uz tualetes galdiņa atradās sudraba, slīpēta stikla un dārga izskata trauciņu un pudeļu jūklis.

Pār gultas galu bija nevērīgi pārmests balts satīna mājastērps ar gulbja dūnu rotājumiem. Iespaids bija maigs, viegls, gaisīgs un neatvairāmi sievi�ķīgs. Tenets lūkoja, bet nespēja iedomāties Petiferu mājās �ajā apkārtnē.

D�emma Petifera bija atlaidusies me�ģīņu spil�venos un izskatījās tik trausla kā vaska lelle.

-��� Jūs vēlējāties mani redzēt? Tenets vaicāja.

-���� Jā. Man ir kaut kas, ko jums parādīt. Varbūt tas jūs pārliecinās, viņa pasniedzās, lai paņemtu no naktsgaldiņa lielu, brūnu aploksni. Vakar pēcpusdienā vīrs pasniedza man dāvanu. Viņ� tei�ca, ka esot to izvēlējies pa ceļam uz mājām. Esmu pārliecināta, ka jūs pratīsiet to novērtēt.

Un viņa izpurināja aploksnes saturu uz segas.

Tenets paguva tikai saskatīt ko�as, krāsainas bro�ūras, kad misis Petifera sataustīja kādu papīru un pasniedza to.

-���� Tas bija pārsteigums man. Viņ� zināja, ka vienmēr esmu vēlējusies turp doties.

Tenets aplūkoja papīru. Tā bija ceļojumu aģen�tūras kvīts. Vakar pēcpusdienā, tikai da�as stun�das pirms pārnāk�anas, Arnolds Petifers bija samaksājis divtūksto� mārciņas par braucienu uz Kanāriju salām izbrauk�anas datums bija no�teikts pēc trim nedēļām.

4.

Ceļā uz veselības centru Tenets apjauta, ka domā par vīru, kas bija kļuvis par tādu kā vietējo leģendu.

Reiz, precīzāk, no 1948. līdz 1973. gadam, Pedokvudā, Kentā, dzīvoja ārsts sapņotājs. �is ārsts bija doktors Makdonalds, un viņa sapnis bija dabūt zem viena jumta visus medicīniskos pakal�pojumus, kādi sniedzami �ajā kalnainajā apkaimē. Sievietēm vairs nebūtu jāzaudē puse dienas, vedot bērnus uz Tonbrid�u vai Meidstonu pie zobārsta, vecajiem ļaudīm pensijas gados nebūtu vairs jāiz�dod liela daļa pensijas par brauk�anu autobusos, un grūtniecēm nebūtu jāmeklē aukles, kas paliktu pie jau eso�ajiem bērniem, lai, mokoties ar sliktu dū�u autobusā, dotos uz pilsētu apmeklēt pirms�dzemdību centru. Doktors Makdonalds nolēma, ka viņa pacienti būs vislabāk aprūpētie pacienti visā Kentā, un Vudlendas veselības centrs Pedokvudā plaukst un zeļ joprojām kā piemineklis viņa pasaules redzējumam, pacietībai un apņē�mībai.

Kop� tiem laikiem Kentā ir uzcelti vēl vairāki citi �ādi lieliski veselības centri, ta�u tie, protams, izmaksāja dārgi, tomēr doktors Makdonalds pali�ka kā izņēmums un pārāks par citiem. Starrendenai palaimējās, ka tās centrs līdz ekonomiskās krīzes sākumam jau bija vairāk vai mazāk nokom�plektēts, jo tajā laikā paputēja daudzi tamlīdzīgi projekti. Tenets nekad vēl nebija te bijis un, kamēr novietoja auto stāvvietā un tuvojās galvenajai ie�ejai, lūkojās apkārt ar lielu interesi.

Vienstāva celtne ar plakanu jumtu bija būvēta W veidā, ar pieņemamajām telpām dentistam, or�topēdam, logopēdam un aku�ierim vienā no spārniem un daudziem un da�ādiem procedūru un konsultāciju kabinetiem otrā spārnā. W viducī bija administrācijas telpas, reģistratūra un uzgaidāmā istaba, visas patīkamas, pla�as, visas ar ērtiem, polsterētiem krēsliem melnos, oran�os, krēma un �okolādes toņos. Visapkārt valdīja nevainojama tīrība.

Tenets tuvojās izziņu lodziņam, pie kura sēdēja divas sievietes, iegrimu�as liela papīru daudzuma aprakstī�anā, ko no viņām prasīja veselības centrs. Pēc da�ām minūtēm viņ� jau sēdēja mazā, spodrā kabinetiņā kopā ar izpildsekretāri misis Barnetu, slaiku, glītu, apmēram �etrdesmit gadus vecu sievieti, ar kārtīgi ieveidotiem pelēkblondiem matiem, izpalīdzīgu un lieti�ķu no skata. Kad viņ� pieklājīgi pastāstīja par notiku�o, viņas riekstbrūnās acis ieplētās glu�i apaļas.

Miris? Doktors Petifers? viņa pārprasīja kā

misis Petiferas izsauciena dīvaina atbalss.

Tenets pamāja.

-����� Un baidos, ka �obrīd tas viss izskatās pēc pa�nāvības.

Viņa ātri ievilka dva�u, it kā kāds būtu iezvēlis pa saules pinumu, un norija siekalas, tad noteica:

-��� Nē, es tam neticu.

Tenets neteica neko, viņ� gaidīja.

-���� Tas nav iespējams, viņa pēc brītiņa sacīja, un bija skaidri redzams, ka viņa lūko �os jaunu�mus aptvert. Ne jau nu doktors Petifers.

-��� Kāpēc ne?

-���� Tāpēc, ka ir cilvēki, kurus iespējams iedo�māties izdarām pa�nāvību, ja tie nonāktu izmi�sumā, bet doktors Petifers� tas tie�ām nemaz ne�saderas ar viņa raksturu. Viņ� ir tik spēcīgs, ar stipru gribu� nesalau�ams. Ja viņ� nonāk kādās grūtībās, tad nesē� un negaida, kamēr viss beig�sies; viņ� nepadodas, bet cīnās. Un parasti uzvar.

-����� Tātad jūs sakāt, ka pa�nāvība nepavisam neatbilstu viņa raksturam?

-��� Tas tiesa. Nepavisam. Un vēl vakar viņ� bija te, centrā, es gribēju sacīt. �odien viņam bija brīv�diena, redziet, tāpēc mēs �odien nejūtām viņa trūkumu. Kaut gan�

-Kas?

-������������ Viņa auto. Tas joprojām ir �eit. Es vēl brīnījos� es to ievēroju, kad �orīt te ierados. Nodomāju, tas dro�i vien salūzis un viņam vakar�vakarā nācies to te atstāt. Pat gaidīju, ka viņ� �orit man piezvanīs, lai to pateiktu.

-��� Es pārbaudī�u. Kāda ir auto marka?

-��� Brūns rovers. Jauns.

-��� Kārtībā. Bet jūs sacījāt, vakar�

-����� Jā, viņ� likās tik pacilāts. Glu�i neparasti. Viņ� nebija īpa�i pretimnāko�s, neapzināti misis Barneta jau bija pārgājusi pagātnes formā. Visi viņu cienīja, viņ� bija ļoti labs ārsts, bet varēja iz�turēties, tā sakot, mazliet nevērigi, savā manierē. Ak, nē, viņ� nebija rupj� vai tamlīdzīgi, viņa steidzīgi piebilda, es ceru, ka neesmu radījusi nepatiesu iespaidu. Bet vakar, jā, viņ� man stāstīja par kādu briesmīgu maltīti, kuru viņi ar misis Petiferu ieturēju�i pagāju�ajā nedēļā. Kā rādās, tā bija viņu otrā kāzu gadadiena, un viņi biju�i uz dzīru mielastu "Pīlē perētājā" pie Baidendenas. Tāpēc es teicu, ka viņ� bija neparasti pacilāts. Normālos apstākļos viņ� nemū�am nebūtu tik runīgs.

-����� Vai jums nav zināms, ka viņam būtu kādas veselības problēmas?

-���� Domāju, ka es to neuzzinātu, ja tā būtu ja nu vienīgi būtu kaut kas ļoti nopietns ta�u nekā tāda nav, nē. Viņ� alla� licies ļoti veselīgs. Ārsti

-����� Es domāju tāpat� Ta�u ļaujiet man ap�skatīties, viņa paņēma no galda �urnālu un atvēra to. Jā, pareizi, doktors Lovrijs būs klāt divos, lai tiktos ar kādu no jaunā ģimenes kon�sultāciju dienesta, kas sāk darbu Starrendenā. Kad ar viņu runā�u, tad pateik�u, ka jūs vēlētos pārmīt ar viņu pāris vārdus, ja?

-��� Jūs esat ļoti laipna.

-���� Ko man nokārtot pirms jūsu tik�anās?

-����� Varbūt būtu iespējams, ka viņ� te atgrieztos mazliet agrāk, teiksim, bez piecpadsmit divos? Tad mēs varētu aprunāties pirms viņa tik�anās.

-��� Esmu pārliecināta, ka to varēs nokārtot.

Tenets pateicās viņai un devās laukā. Au�tostāvvietā ap brūnā rovera motoru piņķerējās kāds mehāniķis. Turpat blakus stāvēja mazs, zils pikaps ar uzrakstu "KLAFA AUTOREMONTS" uz durvīm. Tenets devās klāt.

-��� Neiet? viņ� laipni pavaicāja.

-���� Tā izskatās gan, vai ne? mehāniķis uzmeta vienaldzīgu skatu pienācējam.

-��� Tā ir doktora Petifera ma�īna, vai ne?

Sekoja piekrīto�s mājiens.

-��� Nopietni?

-��� Ļaujiet strādāt, cilvēk! Es tikai nupat ierados.

-���� Varbūt būs labāk, ja iepazīsimies. Detektīvinspektors Tenets no Starrendenas policijas.

Vīrs atlieca muguru un uzmeta Tenetam pie�sardzīgu skatienu, pēc tam iztaisnojās.

-������� Tā? viņ� bija ap gadiem trīsdesmit, maza auguma, stiegrains un garmatains.

-������ Kad jūs padzirdējāt, ka doktora Petifera auto salūzis?

-��� Vakar pēcpusdienā.

-��� Ap cikiem?

-������ Varēja būt ap puspieciem, varbūt piecpadsmit pēc �etriem. Harijs tas ir, misters Klafs ienāca darbnīcā un to man pateica.

-��� Ko tie�i viņ� teica?

-������� Harijs? Viņ� teica, ka nupat esot piezvanījis doktors Petifers un pateicis, ka nevarot iedarbināt savu auto.

-Un?

-������� Jā, un tad Harijs teica, ka viņ� nevarot tūlīt nevienu turp nosūtīt, jo otrs mehāniķis bija sa�slimis un man līdz pieciem vajadzēja pabeigt kāda cita klienta pasūtījumu.

-��� Vai doktors Petifers bija sarūgtināts?

-������ Pēc Harija domām, nē. Harijs sacīja ja viņ� varē�tu uzkavēties centrā, es brauktu turp, cik vien ātri varēdams, bet doktors Petifers atbildēja ka tam tie�ām neesot nozīmes. Viņam uz vakaru izsaukumu neesot un auto nebū�ot vajadzīgs, un, ja gadījumā ievajadzē�oties, viņ� alla� varot paņemt sievas ma�īnu.

-��� Un ko tad jūs darījāt?

-���� Es �orit, cik agri vien varēdams, devos �urp, lai pēcāk aizdzītu auto uz mājām.

-��� Kā jūs dabūjāt atslēgas?

-��� Doktors Petifers sacījās tās atstāt uz galda.

Reģistratore noteikti nebija iedomājusies to

pateikt misis Barnetai Tenets nodomāja. Bez �aubām, ka viņai bija daudz steidzamāki pienāku�mi.

-���� Vai jūs nebijāt pārsteigts, ka doktors Petifers nav mēģinājis ar jums sazināties?

Vīrietis paraustīja plecus.

-��� Es kaut kā par to neiedomājos.

-���� Vai jums pa�am jānogādā auto līdz mājām?

-Jā.

-����� Labi, kad jūs to izdarīsiet, es ma�īnu ie�brauk�u garā�ā un nodo�u atslēgas konsteblam, kas stāv pie durvīm. Misis Petifera vēlas, lai viņu netraucē. Domāju, jūs to vēl nebūsiet dzirdējis doktors Petifers �orit atrasts miris.

Vīra seja sa�ķobījās un mute pavērās.

-��� Vai tā nav muļķo�anās?

-��� Baidos, ka ne.

-��� Sirdslēkme?

-��� Jūs vēlāk dabūsiet zināt visas detaļas, par to nav �aubu. Varbūt dariet to zināmu arī savam bosam.

-��� Protams, mehāniķis nolūkojās uz uzgrie�ņu atslēgu savā rokā, it kā brīnītos, ko �eit �obrīd dara, bet Tenets devās pie sava auto. Tad vīrs atkal lēni pagriezās pret pacelto motora pārsegu.

Pirms aizbrauk�anas Tenets vēl da�as minūtes sēdēja un domāja. Ko tagad? Viņ� vēlējās ap�spriesties ar Lainhemu, ta�u viņam nepietika laika, lai nokļūtu līdz Painlod�ai un atgrieztos vienos �etrdesmit piecās. Nē, tā glu�i nebija. Laika pietik�tu, ta�u viņ� vēlējās kādu brītiņu pabūt viens, lai apdomātu un salīdzinātu visu �orīt dzirdēto. Viņam vajadzēja rast savu viedokli. Varētu pie�zvanīt Lainhemam no kādas telefonkabīnes un pēc tam iedzert alu, pieko�ot sendvi�u tuvākajā ieskrietuvē. Kad viņ� brauca projām, mehāniķis iz�slējās un pamāja ardievas. Tenets par atbildi arī pacēla roku.

Viņ� uzmeklēja telefonkabīni nākamajā ielu krustojumā.

-����� Maik? �eit Tenets. Vai nekā jauna nav?

-���� Es sazvanīju Petifera banku, un nebūt nelie�kas, ka tur kaut kas būtu gājis uz leju. Direktors, protams, runāja izvairīgi, ta�u nepārprotami patei�ca, ka Petifera finansiālais stāvoklis bijis, kā viņ� izteicās, "ļoti stabils".

-��� Vai pui�i jau pabeidza?

-������������ Uz to pusi iet. Es sazinājos ar ceļojumu aģentūru, katram gadījumam. Petifers ir pie�zvanījis un piedāvājies samaksāt par braucienu vakar pēcpusdienā. Kā �ķiet, tas bijis pēc pieciem.

-��� Hm. Ko tad jūs tagad darāt?

-��� Turpinu pētīt apkārtni. Neesmu pārliecināts, vai jūs vēlētos, lai es daru to ļoti pamatīgi.

-��� Pamatīgi. Tik tie�ām �ķiet, ka te kaut kas sāk nelabi ost.

-��� Vai tā ir?

Tenets pasmaidīja par aizrautību Lainhema bal�sī. Ser�anta nedziesto�ā aizrau�anās ar savu darbu bija viena no viņa labākajām īpa�ībām. Tenets bija redzējis tik daudz vērtīgu vīru kļūstam trulus un ciniskus. Un cerēja, ka ar Lainhemu tā nekad nenotiks. Viņ� tam pastāstīja par auto.

Lainhems iesvilpās.

-���� Kāpēc gan noņemties ar auto remontē�anu, zinot, ka tas jums nekad vairs nebūs vajadzīgs?

-��� Tie�i tā. Un arī ne tāpēc, ka to vajadzētu mi�sis Petiferai. Kā jau varēja gaidīt, viņai ir pa�ai savs auto. Vai jūs jau ielūkojāties Petifera galdā?

-��� Nedomāju, ka tas būtu ierakstāms iedalījumā ar virsrakstu "slepeni".

-��� Labi. Tad atstājiet to man! Es gribu to ap�skatīties pats. Kur ir misis Petifera?

-��� Gultā.

-��� Un misis Praisa?

-��� Nav bāzusi degunu laukā no virtuves.

-��� Kārtībā. Labi, tad pamēģiniet uzzināt, tā īpa�i neuzsverot, kur tie�i misis Petifera pavadījusi pagāju�o nakti.

-��� Tad no turienes tas vēj� pū�, ko?

-���� Patiesībā neesmu par to pārliecināts. Varbūt tas nepū� ne no kurienes. Ja jūs vēlaties sazi�nāties, tad bū�u atpakaļ veselības centrā vienos �etrdesmit piecās. Es tad tik�os ar vienu no Petifera darbabiedriem.

Pēc da�ām �ķērsielām Tenets atrada mazu, daudzsolo�u ieskrietuvi. Viņ� devās iek�ā. Tur bi�ja kāds pusducis apmeklētāju. Tenets pasūtīja sendvi�u ar aukstu liellopu gaļu un ar savu alu devās pie stūra galdiņa. Kādu citu reizi viņ� būtu apstājies pie letes un patērzējis. �odien viņ� vēlējās būt viens.

Alus bija labs, liellopu gaļas sendvi�s lie�lisks: liela sulīgas, sārtas gaļas �ķēle starp krauk��ķīgām mājās ceptas maizes rikām. Tenets ļāvās reti jaukajai gastronomiskajai izpriecai, pēc tam aizkūpināja pīpi un sūca alu, vērdamies tālumā un mēģinādams sakārtot domas kaut cik cie�amā kārtībā.

Kā jau viņ� bija sacījis Lainhemam, visi tie�ie pierādījumi it kā norādīja uz pa�nāvību vēstule, izvēlētais laiks un veids un tomēr� Līdz �im nebija atklājies itin nekāds iemesls, kapec Petifers

varētu būt �ķīries no dzīves. Viņam �ķietami nebi-

� > >

ja ne finansiālu, ne veselības, ne laulības dzīves problēmu, darbā viņu cienīja, viņa ārsta prakse zēla un plauka. Vēl vairāk, sieva gaidīja no viņa pirmo bērnu un tikai vakar pēcpusdienā viņ� bija iegādājies biļetes uz dārgu ceļojumu pavisam drizā laikā. Tad vēl tā bū�ana ar auto. Kā jau Lainhems teica, kāpēc pūlēties un labot auto, zinot, ka tas nekad vairs nebūs vajadzīgs? Vēl vairāk, ikviens no izvaicātajiem sieva, saimniecības vadītāja, sekretāre un vecs draugs nikni noliedza domu par pa�nāvību kā par kaut ko neiederīgu viņa raksturā, turklāt vēl visas trīs sievietes, atse�vi�ķi izvaicātas, uzsvēra to, cik labā garastāvoklī Petifers bijis vakar vakarā.

Nē, nebija �aubu, ka te kaut kas noteikti nav kārtībā. Ņemot vērā �ā vīra medicīniskās zinā��anas, nekādi nebija iespējams, ka viņ� varētu lik�ties gultā, aiz nezinā�anas iedzēris letālu zāļu devu kopā ar alkoholu. Neiespējami.

Tenets atjēdzās, ka sācis purināt galvu un ka apmeklētāji pie bāra pagriezu�ies un skatās uz viņu. Vai viņ� būtu runājis skaļi? Samulsis viņ� ātri izdzēra atliku�o alu un cēlās kājās, lai ietu.

"Tātad," viņ� domāja, iedams atpakaļ uz auto, "ja pa�nāvība liekas neticama un nelaimes ga�

dījums atkrīt pats no sevis, tad�" Nevil�us viņ� iztaisnoja plecus, un nāsis tikko manāmi papletās, it kā pa vējam jau sao�ot briesmas.

Doktors Lovrijs valkāja zelta brilles un bija neliela auguma apaļīgs plikgalvis pilnīgs pret�stats savam miru�ajam darbabiedram. Smieklu krunciņas ap acīm un muti liecināja par sirds sil�tumu un dzīvesprieku.

-��� Nāciet, nāciet, inspektor, Lovrijs panācās pretī, pastiepis roku, un apsēdināja Tenetu krēslā iepretim savam galdam.

-���� Briesmu lietas, briesmu lietas. Tas tik būtu joks, es tā domāju, es tā ceru, ja misis Barneta bū�tu kaut ko nepareizi sapratusi.

Tenets pakratīja galvu:

-��� Baidos, ka ne.

Lovrijs sarauca pieri:

-��� Kā tas īsti notika?

65

Tenets īsi pārstāstīja detaļas. Lovrijs klusēdams noklausījās ļoti uzmanīgi, nenovērzdams acis no Teneta sejas. Tenets ar interesi vēroja viņa reakci�ju. Ja Petifers patiesi bija noslepkavots, tad Lovriju varēja uzlūkot par potenciālu vainīgo. Un, ja Lovrijs būtu vainīgs, tad viņam gan būtu nojaus-

Simpsone 3

ma par iemesliem, kāpēc Petifers izdarījis pa�nāvību.

-����� Neticami, sacīja Lovrijs, neticīgi purinā�dams galvu. Absolūti un pilnīgi neticami.

Tātad Lovrijs tie�ām varēja būt tik nevainīgs kā izskatījās.

-��� Es nekādi nespēju tam ticēt! Lovrijs pielēca kājās, piegāja pie loga, pavērās ārā un salika rokas aiz muguras. Viņ� kādu mirkli klusēja, pēc tam pagriezās.

-���� Paklausieties, inspektor, kā jūs domājat, vai vairums no mums �eit ir garīgi slimie? viņ� ar īsu rokas mājienu norādīja uz konsultāciju istabu, ar to domādams visu veselības centru. Mēs ļoti izveicīgi ceļam tādu neslavu. Apmēram trīs�desmit procentiem mūsu pacientu ir izmisuma radītas psihozes vai stresa simptomi. Vai jūs gri�bat, lai es noticu, ka nebūtu pamanījis tādus vie�nam no saviem darba biedriem? Pat ja� viņ� aprāvās.

-Jā?

Lovrijs papurināja galvu.

-����� Nekas. Runa ir par to, ka esmu pārliecināts: ja Petifers ciestu no tādiem psihiskiem traucēju�miem, kā dēļ varētu izdarit pa�nāvību, Dievs zina, es to būtu pamanījis.

-������������ Mēs bie�i vien nepamanām izmaiņas cil�vēkos, kurus labi pazīstam. It īpa�i tad, ja redzam

viņus katru dienu.

>

Doktors nepacietīgi papurināja galvu.

-���� Es to zinu. Ta�u es nespēju piekrist, ka tas at�tiektos arī uz �o gadījumu. Velns par stenderi, es ta�u esmu pieradis �ādas pārmaiņas ievērot. Tas ir pats par sevi saprotams, glu�i kā elpo�ana. Un es labi pazinu Petiferu. Mēs kopā strādājam jau as�toņpadsmit gadus. Viņ� nebija tāds vīrs, kas sa�lūztu. īstenībā likās, ka grūtības viņu rūdīja. Izai�cinājums viņam bija kā ūdens un gaiss. Ja te sāk�tos ugunsgrēks, Petifers būtu pa�ā vidū un vienā mierā izrīkotu glāb�anas un dzē�anas darbus.

Viņ� atkal pakratīja galvu.

-����� Te kaut kas nav labi, es glu�i vienkār�i ne�spēju tam ticēt. Un nedomājiet vis, ka es neesmu dzirdējis �ādas runas no pa�nāvnieku radiem un draugiem. Ta�u �ajā reizē varu apgalvot, ka tā ir patiesība.

-���� Tādā gadījumā, vai jūs gribat apgalvot, ka tas bijis nelaimes gadījums?

Lovrijs uzlūkoja Tenetu un pēc tam lēnām at�griezās pie sava galda un apsēdās.

-������ Mans Dievs, viņ� sacīja. Es saprotu, ko jūs domājat.

-������ Tie�i tā. Vai jūs patie�ām domājat, ka nevar būt ne runas par nelaimes gadījumu?

-��� Absolūti nekādas. Neviens ārsts, būdams pie pilna prāta, neliktos gultā ar tādu daudzumu table�u un vīna pudeli uz naktsgaldiņa.

-��� Pat ja būtu saslimis? Misis Petifera sacīja, ka viņ� esot juties saaukstējies.

-��� Nekādā gadījumā. Mēs pārāk labi zinām, kā�das briesmas draud, ja iemiegot vai pusnomodā iedzer pārlieku daudz table�u, pat lieku tableti. Un, protams, alkohols stāvokli vēl pasliktina. Redziet, es saprotu, izejas punkts ir tāds, ka Petifers nav bijis savā prātā, bet es nekādā ziņā tam nepiekrītu. Ar visu to, ka ir atstāta vēstule, protams�

Lovrijs izklaidīgi pārlaida roku pāri plikajai galvvirsai.

-��� Es sāku mulst.

Ne vairāk apmulsis kā es, Tenets nodomāja, tad teica:

-���� Tik un tā, jūs redzat, kādās grūtībās esmu nonācis. Man, protams, jāvaicā, vai jūs uzskatāt �o sarunu par konfidenciālu. Jo �obrīd �o gadīju�mu oficiāli mēs uzlūkojam par pa�nāvību.

-���� Jā, jā, es saprotu, ka tā nākas. Bet� Pa�klausieties, inspektor, pats par sevi saprotams, ka tas ir konfidenciāli, nedzisināsim tāpēc velti muti. Mēs pa�laik runājam par slepkavību, vai ne?

-��� Iespējams.

-�� Man liesām grūti noticēt, ka mums te jārisina �āda saruna. Iedomāties Arnoldu kā pa�nāvnieku ir diezgan grūti, bet slepkavība� viņ� greizi pasmējās. Pirms es pagū�u atjēgties, jūs jau prasīsiet, vai man ir alibi.

TeneLs neteica neko, tikai uzrāva uzacis.

-���� Augstais Dievs, cilvēk, jūs ta�u noteikti ne�domājat� Lovrija sejā atspoguļojās aizvaino�jums un neticība. Viņ� savaldījās ar acīmredza�mām pūlēm. Tas, es domāju, ir diezgan prātīgi. Galu galā es pats apgalvoju, ka tā nevar būt pa�nāvība. Kā reizēm mēdz gadīties, man ir laimējies. Misis Barneta un es, mēs vakar vakarā bijām sanāksmē Starrendenā. Tā nebeidzās līdz desmitiem, un, ja jūs gadījumā domājat, ka es varēju no turienes nozust, tad piebildī�u, ka vadīju sēdi.

-��� Un pēc tam?

-��� Kāds paziņa, kas dzīvo netālu no misis Barnetas, piedāvājās viņu aizvest, un es atgriezos mājās reizē ar kolēģi. Manas sievas nav mājās, viņa ciemojas pie mātes, un man nepatīk agri pārnākt tuk�ā mājā.

-��� Un �is kolēģis bija�

-��� Doktors Filipss. Vai jūs viņu pazīstat?

Tas bija Teneta pa�a mājas ārsts.

-�� Jā� jūs teicāt "reizē ar"�

-��� Jā, ne jau vienā automa�īnā, protams. Bet es sekoju viņam visu ceļu no sanāksmes vietas, un tas ilga līdz vieniem naktī. Jūs varat pārbaudīt, pavaicājot viņam, ja vēlaties.

Izskatījās tā, ka Lovrijs tie�ām nekur nevarēja būt iejaukts.

-��� Ja būs nepiecie�ams, es to darī�u. Kaut gan, kā jau teicu, oficiāli �ī joprojām ir pa�nāvības lie�ta. Tomēr, iespējams, man būs vajadzīga jūsu palīdzība.

Lovrijs atgāzās krēslā un salika kopā pirkstus.

-��� Katrā ziņā. Visu, ko es varu darīt� Man di�vos norunātā tik�anās tika atcelta, es esmu jūsu ricībā.

-���� Vispirms fakti, Tenets sacīja. Misis Barneta man īsumā aprakstīja �o iestādi, tāpēc nenāk�sies jūs ar to apgrūtināt, ta�u, lūk, kas mani neliek mierā. Zinu, jūsu pacientu skaits ir ļoti liels, īpa�i jau doktora Fera prombūtnē, tāpēc, pēdējā brīdī neierodoties viņa aizvietotājam, slodze bija pa�matīga. Vai pārstrādā�anās nevarētu būt vainoja�ma doktora Petifera nāvē, ja pieņemam, ka tā bi�jusi pa�nāvība?

-��� Nedomāju vis. Ļaujiet paskaidrot! Pacientu skaits ir liels, jā, ta�u da�ādiem ārstiem ir da�ādas metodes, un tās nosaka, cik daudz laika ārsts pa�vada kopā ar pacientiem. Petifers rīkojās veikli, ātri un precīzi. Viņ� operēja daudz izveicīgāk nekā mēs, pārējie. Tāpēc es nudien nedomāju, ka lielais pacientu skaits viņam radītu problēmas.

-��� Jūs runājat tā, ka viņ� liekas mazliet pārcilvē�cisks.

-���� Patie�ām? Es neteiktu. Domāju, ka tāds viņ� varētu likties tiem, kas viņu nepazina. Protams, ar viņu nebija viegli iedraudzēties. Viņ� bija ļoti re�zervēts un neko daudz no savām jūtām nemēdza izrādīt.

-���� Jebkurā gadījumā jūs tātad nevarat sacīt, ka kādas problēmas darbā būtu varēju�as viņu tā ietekmēt, ka viņ� zaudē sapra�anu?

-���� Esmu pilnīgi pārliecināts ja tā būtu bijis, es to zinātu.

Ta�u Lovrija acu kaktiņos bija iegūlu�ās ēnas, un Tenets noprata, ka, turpinot izmeklē�anu, tas būs izvairīgs. Viņ� nevēlējās Lovriju noskaņot pret sevi, uzstājīgi izdibinot informāciju, kuru viņ� negribētu atklāt. Bija vēl �is tas, kādēļ Tenets īpa�i vēlējās gūt ārsta atsaucību.

-���� Es domāju, piemēram, vai varēja būt kāds pa�cients vai varbūt pacienta radinieks, kas justu sirdī rūgtumu pret doktoru Petiferu. Bie�i vien nākas

dzirdēt cilvēkus sūdzamies, ka vini nav tiku�i labi

7 �

ārstēti vai apkopti�

-������������ Pilnīgi noteikti es neko tamlīdzīgu neesmu dzirdējis. Un, pat ja tā būtu, domāju gan, ka es to zinātu. Tādi ļautiņi tikai �ķiet klusi un mierīgi. Un vai tad Petifera dzīves beidzamajās stundās kādam varēja rasties izdevība inscenēt tādus apstākļus, kādos viņ� mira?

-Tas, protams, ir grūti. Neiespējami� nē, par to es tik pārliecināts vis neesmu. Ar pietiekami gudru galvu un uzņēmību� Domāju, ka mēs nevaram ignorēt arī tādu iespēju. Tāpēc es gribēju pavaicāt, vai jūs neizskatītu doktora Petifera ierak�stus slimības vēsturēs un nepārbaudītu� Pie�dodiet, es zinu, ka tas ir daudz prasīts, īpa�i jau tāpēc, ka jums tagad noteikti būs vēl vairāk dar�ba� �aubos, vai būtu labi norīkot kādu jums palīgos. Zinu, cik svarīgi ārstiem ir ievērot sle�penību, jebkurā gadījumā, ja klāt būtu kāds no maniem vīriem, varētu rasties nevēlami starp�gadījumi.

-����� Tie�ām. Varbūt palūg�u misis Barnetu man palīdzēt. Es pilnīgi paļaujos uz viņas smalk�jūtību� Ļoti labi, inspektor. Bet baidos, ka tas varētu ilgt zināmu laiku.

-����� Es to saprotu. Un pateicos. Tagad, novēr��oties no �īs varbūtības, man atkal jums jāvaicā, vai viņam varēja būt vēl kādas citas medi�cīniskas, finansiālas vai laulības problēmas, kas varētu ietekmēt viņa saprātu?

-��� Man tas jāapsver. Nu, nē, tādu nebija, vismaz man tādas nav zināmas. Finansiāli viss bija lie�liskā kārtībā. Iztikas dēļ viņ� nebija atkarīgs no savas prakses. Pirmā sieva bija ļoti turīga sieviete, un viņ� mantoja lielāko daļu viņas īpa�uma. Kaut kāda daļa no tā, protams, ir noguldīta viņu dēlam laikam jāpiebilst, ka adoptētajam dēlam.

-��� Adoptētajam?

-��� Jā. Tagad viņam ir kādi piecpadsmit gadi. Viņ� ir prom no mājām skolā. Ļoti jauks zēns. Viņ� noteikti būs satriekts.

-��� Tātad bērns, kuru pa�laik gaida misis Petifera, Petiferam būtu bijis pirmdzimtais?

-��� Jā. Tas padara pa�nāvības versiju vēl neti�camāku.

-��� Vai viņ� par to priecājās?

-���� Kā suns, kas ķer divas astes, Lovrijs pa�smaidīja. Tik tie�ām interesanti, ja vēl atce�ramies, ka abi pārliecināti apgalvoja: bērnu viņiem nebūs.

-��� Patiesi?

-���� Visnotaļ emocionāli. Un, patiesību sakot, es jutos mazliet pārsteigts par to, cik priecīgs viņ� bi�ja. Viņ� nekad nespēja atraisīti sarunāties ar bēr�niem, tie viņam ne drusciņas nepatika, tas gan jāsaka. Viņam bija grūti nolaisties līdz bērnu lī�menim. .. Ta�u, man �ķiet, ar pa�a bērnu ir citādi.

-��� Tātad viņ� nesapratās arī ar savu pieņemto dēlu? Endrjū tā ta�u viņu sauca, vai ne?

-����� Jā, Endrjū. Ak, nepārprotiet mani, viņ� bija zēnam ļoti pieķēries. Es domāju, viņam klājās grūti, kad Endijs vēl bija pavisam mazs, bet tā tas ir ar daudziem vīrie�iem. Ta�u, gadiem ejot, viņi savā veidā spēj ļoti pieķerties. Iespējams, viņ� domāja, ka ar nākamo bērnu būs tāpat. Un, kā jau teicu, ja tas ir pa�a bērns� �ā vai tā, es domāju, �ajā jomā mani nekas vairs nespētu pārsteigt. Es�mu redzējis visu ko. Bezbērnu pārus, kuri maina savas domas un kuriem pēcāk ir bērni, pārus, kuri tos negrib, bet kuriem galu galā tie tomēr ir, un visļaunākajā gadījumā tādus, kuriem tie nevar būt. Petifera pirmā sieva Diāna bija viena no tā�dām sievietēm. Galu galā viņi nolēma adoptēt. Nabaga Diānai tādēļ da�neda�ādā ziņā klājās plāni. Viņai bija tikai �etrdesmit, kad viņa nomira.

-��� Ar vēzi, vai ne?

-���� Jā. Kuņģa vēzis, Lovrijs saviebdamies noteica.

-���� Man gribētos zināt, kā jutās zēns, uzzinājis, ka gaidāms vēl kāds bērns.

-��� Endijs? Lovrijs sarauca pieri. Par to man nav ne jausmas.

-���� Vai viņu aizsūtīja prom no mājas, kad tēvs apprecējās otrreiz?

-���� Par to viņ� gan diez ko nepriecājās, Lovrijs nopūtās. Nebūtu īpa�i godīgi no manas puses, ja es nepateiktu, ka ar pamāti viņ� nespēja sa�prasties. Protams, viņ� ir tajā vecumā, kad ļoti ātri apvainojas, bet viņai nav nācies saskarties ar bērniem, nemaz jau nerunājot par pusaud�iem, kas, kā jums zināms, spēj izturēties elli�ķīgi pat pret vismīlo�ākajiem un saproto�ākajiem vecā�kiem.

-���� Tam es ticu, Tenets pavīpsnāja. Vecāku un bēmu problēmas ir mū�īgas, to arī es varu ap�galvot. Tās tikai mainās. Un� kā ir ar Petifera at�tieksmi pret sievu?

Viņ� apzinājās, ka abi nonāku�i pie kutelīga jautājuma, un nebija pārliecināts, vai Lovrijs at�bildēs. Ta�u ba�as izrādījās bez pamata.

-���� Viņ� pielūdza sievu kā elku, Lovrijs uzreiz atbildēja. Pilnīgi un absolūti dievināja. Ļaujiet man paskaidrot! Tiem, kas Petiferu nepazina, viņ� varēja likties auksts kā zivs, bet tie, kas pazina, zināja, ka viņam ir tikai divas nepārvaramas kaislības sieva un darbs. Un būtu grūti pasacīt, kas nozīmēja vairāk. Viņ�, protams, vienmēr bija aizrāvies ar darbu, un otrreizējā apprecē�anās tur neko neizmainīja, ta�u nav �aubu par to, ka, pir�moreiz ieraudzījis D�emmu, viņ� iemīlējās līdz ausīm. Tas ir neticami, ka vīrs ar tādu galvu un zinā�anu līmeni spēj zaudēt jelkādu apdomību un veselo saprātu, ir kā no laivas izmests. Viņ� viņu bildināja jau nākamajā nedēļā pēc tam, kad bija pirmoreiz ieraudzījis uz skatuves, ziniet. Tad katru vakaru sekoja puķes, dāvanas vecā, pazīstamā tuvo�anās kārtība.

-��� Vai jūs domājat, ka tā nebija saprātīga izvēle?

-��� Ai, nē. Nebūt nē, Lovrijs kaismīgi iebilda. Viņi abi kopā jutās ļoti laimīgi. Domāju, ka D�emma pie viņa atrada tie�i to, ko meklēja dro�ību, kādu sniedz laulība, kopā ar brīvību turpināt savu karjeru.

-��� Vai viņ� pret to neiebilda?

-���� Nē, nekādā ziņā. Viņ� ļoti lepojās ar viņas panākumiem. Viņa ir lieliska aktrise, jūs jau zināt.

■>Jā. Es viņu esmu redzējis. Vakara avīzē pirms da�iem mēne�iem. Bet mazulis� Nemaz neizklausās, ka bērniem būtu vieta viņas plānotā shēmā.

-�� Jā, kā jau teicu, viņ� bija kā no mēness nokritis. Viņa� domāju, ka viņai vajadzēja labu laiku, lai samierinātos ar �ādu domu. Ta�u, reiz nu tā bija ie�gadījies� Nē, viņi abi ļoti gaidīja bērna nāk�anu pasaulē. Kā jau sacīju, tas ir viens no iemesliem, kāpēc man pa�nāvības versija �ķiet tik nepieņemama.

-���� Kāda bija doktora Petifera veselība? Vai tā bija laba?

-��� Tīrās �ausmas. Es gribēju sacīt, ka viņ� par to ļoti rūpējās. Glu�i vai fanātiski nodarbojās ar vingro�anu. Izpildīja kādu duci vingrojumu ik rī�tu, ar doktoru Feru divreiz nedēļā spēlēja skvo�u� Visus �os gadus, kop� esam pazīstami, vi�ņam nav piemeties nekas nopietnāks par parastām iesnām. Viņ� nesmēķēja, iedzēra tikai reizumis, ēda pieticīgi, viņam bija nevainojama redze un dzirde nē, pagāju�ajā gadā viņam ar redzi bija nelieli sare�ģījumi, ta�u viss beidzās labi.

Iezvanījās tālrunis.

-��� Atvainojiet, sacīja Lovrijs. Tad piebilda: Tas ir jums, inspektor.

Tas bija Lainhems:

-���� Piedodiet, ka jūs traucēju, ser! Mums nupat piezvanīja no Endrjū Petifera skolas. Viņ� ir aizbēdzis.

Tenets norūca:

-��� Domāju, ka viņ� būs devies uz mājām.

-��� Tāpat domā ari audzinātājs.

-��� Cik ilgā laikā viņ� var atkļūt �urp?

-���� Atkarībā no tā, ar ko brauks. Pa taisnāko ceļu tās ir tikai trīsdesmit jūdzes, un, ja viņu kāds paķēris līdzi, tad viņ� varētu drīz būt klāt.

-��� Vai viņi domā, ka tā var gadīties?

-��� Jā. Ar sabiedrisko transportu tur laikam nav diez cik labi. Skola atrodas laukos.

-���� Es dodos atpakaļ. Esmu te gandrīz vai pabei�dzis. Drīz redzēsimies.

Tenets pateica Lovrijam, kas atgadījies.

-����� Vai vēlaties, lai dodos jums līdzi? Lovrijs pieceldamies piedāvājās.

Tenets piekrita. Zēns, bez �aubām, bija izmisis, un tāpēc nebūtu slikti, ja pie rokas būtu medicīnis�kā palīdzība. Iespējams, ka jau pazīstama seja vien varētu palīdzēt, ņemot vērā faktu, ka viņ� ne�saprotas ar pamāti. Protams, tur bija arī saim�niecības vadītāja, ta�u varbūt viņa, lai cik sim�pātiska, tomēr turas malā�

-��� Pateicos, viņ� sacīja, tas būtu ļoti laipni.

-����� Man jāsazinās ar doktoru Breintriju, Lov�rijs sacīja, lai pateiktu viņam, kas notiek. Ta�u es to varu izdarīt arī no Petifera mājas. Manuprāt, tā ir laba doma būt tur, kad ierodas Endijs.

-��� Cerēsim, ka mēs tur nokļūsim laikā.

Ar glu�i vienādu nemieru sirdī abi steidzās uz durvīm.

Nonāku�i Painlod�ā, Tenets un doktors Lovrijs atviegloti uzelpoja, redzēdami, ka no Endrjū vēl nav ne ziņas, ne miņas. Lovrijs tūlīt devās pie tāl�ruņa, bet Tenetu Lainhems iesauca viesistabā.

-��� Ceru, ka jūs neņemsiet ļaunā, ser, bet es vēl neesmu licis aizvest prom līķi.

-��� Kāpēc ne?

Lainhems izskatījās apjucis:

-Tas puika, Endrjū� Es nezināju, kā pareizāk rīkoties� Kas viņu dziļāk satriektu tēva līķis vai tuk�a māja, kad miru�ais būtu jau projām.

-���� Īstenībā tas ir viņa patēvs. Jā, es saprotu, ko jūs domājat, Tenets jutās pārsteigts. Lainhems parasti nebija tik jūtīgs.

-��� Ak Endrjū ir adoptēts? Es to nezināju.

-��� Kāda tur starpība?

-���� Es nezinu. Es� kad nogalināja manu tēvu jā, tas bija pirms daudziem gadiem es nekādi ne�spēju noticēt, ka viņ� ir miris. Es viņu miru�u nekad netiku redzējis, ziniet, Lainhems ie�smējās, juzdamies neveikli. Muļķīgi, patie�ām. Man bija tikai se�i gadi, es biju pārāk mazs, lai skatītu līķus, ta�u tas likās tik neticami, ka viņ� varētu būt miris. Viņ� torit bija atvadījies no ma�nis kā visus citus rītus, tikai nekad vairs neat�griezās. Tāpēc es �odien iedomājos� iespējams, ka tas bija muļķīgi. Endrjū gandrīz ir jau pie�audzis, vai ne? Un, ja doktors Petifers bija viņam tikai patēvs�

-��� Tikai? Nenovērtēsim par zemu �ādu attiecību nozīmi, Maik. Jau pati bēg�ana nozīmē, ka zēns ir satriekts. Un, kaut ari izklausās, ka piecpadsmit gados ir gana pieaudzis, īstenībā tas ir ļoti viltīgs vecums. Domāju, jūs pareizi rīkojāties, lai gan Tenetam tagad bija vairāk nekā divreiz piec�padsmit gadu, viņ� vēl joprojām atcerējās tā laika saspringtos pārdzīvojumus un svārstīgos garastā�vokļus no melna izmisuma līdz reibino�ai eifori�jai, neaptēsto nedro�ību, kāda pusaud�iem jāpār�var, lai atrastu savu īsto veidolu: �ā vai tā, vai jums izdevās uzzināt, kur misis Petifera pava�dījusi pagāju�o nakti?

-���� "Lombardas viesnīcā" pie Lombardskvēra. Es pārbaudīju.

-��� Vai nav zināms, cikos vina ieradusies?

' *

-���� Administratore to dro�i nezināja. Tā, ar ko es runāju, vakar nav de�urējusi, un, pat ja būtu, tā ir ļoti liela un ļau�u pārpildīta viesnīca, tāpēc es �aubos, vai to var atcerēties. Ta�u viņa teica, ka, sprie�ot pēc vietas, kur reģistru grāmatā misis Petifera ierak�stījusi savu vārdu, tas varētu būt tā paagrāk vakarā.

-���� Domāju, ka viņa tur ierakstījās pirms vakari�ņām ar aģentu.

-���� Iespējams. Tā vai citādi, es vairāk tur neurķējos. Viņa teica, ka varētu pamēģināt uzzināt ko vairāk, ja es vēlētos, bet es atbildēju, ka �obrīd nav vērts pūlēties. �ajā stadijā negribas sacelt pārāk lielu troksni.

-��� Jauki. Kā ar kakao krūzi?

-��� Misis Praisa to �orīt atradusi izlietnē. Viņa to automātiski izmazgājusi un nolikusi vietā.

-��� �ēl. KaUt gan es neesmu pārliecināts, vai tam ir liela nozīme. Ta�u tas apstiprina misis Petiferas sacīto. Kā ar paracetamola iesaiņojumu?

-���� Tas ir vannasistabā, lādītē, kā misis Petifera teica. Puslīdz pilns.

Tenets ik pa laikam nemierīgi palūkojās logā. Bija sacēlies viegls vējiņ�, un augsto krūmu zari dārzā �ūpojās un locījās kā līgani graciozas aus�trumzemju dejotājas. Tum�sārtas un zeltainas kritu�ās lapas neregulārā rakstā klājās maurā.

-��� Mums jāatceras, ka vēlāk jāpiezvana uz Klafa garā�u, Maik, lai konstatētu, kas īsti nebija kārtībā doktora Petifera automa�īnai, Tenets sastinga. Vārtos iegrie�as zēns. A�i pasaki doktoram Lovrijam. Viņ� aizslēpās aiz aizkariem un, juz�damies kā veca dāma, kas izseko savus kaimiņus, aplūkoja Endrjū Petiferu.

81

Zēns bija gar� un tievs, izstīdzējis kā jau pus�audzis. Rokas kabatās, pleci sagumu�i, galva nokārta, ar kājām īgni spārdot oļus, viņ� Tenetam izlikās satriekts. Zēns apstājās, lai aplūkotu māju, un sadrūma, ieraugot pie parādes durvīm sardzē stāvo�o policistu. Pirms iek�ā nāk�anas viņ� izvil�ka rokas no kabatām un iztaisnoja plecus.

Simpsonc 3

Vestibilā atskanēja balsu murdoņa, un doktors Lovrijs lejā pie durvīm tās pārkliedza:

-��� Es ar Endrjū tūlīt ie�u aug�ā.

Pēc desmit minūtēm viņ� ieveda zēnu vies�istabā un iepazīstināja.

-��� Doktors Lovrijs teica, ka mans tētis esot at�stājis vēstuli, Endrjū stīvām lūpām uzrunāja Tenetu. Viņ� bija ļoti bāls.

Ar mazu novēlo�anos Tenets bija ievietojis vēstuli caurspīdīgā polietilēna aploksnē.

-��� Piedodiet, viņ� sacīja, kad Endrjū mēģināja to izņemt, vai jūs neatstātu to tur iek�ā?

Zēns sarauca uzacis, uzmeta Tenetam aizvaino�tu skatienu un pārlūkoja īso vēstuli. Pēc tam viņ� to izlasīja vēlreiz. Un vēlreiz. Un klusēja.

Tenets ievēroja, ka viņ� ir aizturējis elpu.

Labu brīdi zēns stāvēja nekustīgi un pēc tam lēnītēm pacēla galvu, lai uzlūkotu Tenetu.

-��� Mans tēvs to nav rakstījis, viņ� pārliecināti noteica.

Par Lainhema un doktora Lovrija sasprindzinā�jumu liecināja tik tikko manāma, bezmaz netverama sakustē�anās, kad Tenets piesardzīgi pārprasīja:

-��� Tā? Kāpēc jums tā �ķiet?

-��� Lūk, Endrjū ar pirkstu norādīja uz plastikā�tu. Lai kas to rakstījis, viņ� ir nepareizi uzrak�stījis manu vārdu.

Viņ� nolika vēstuli un ņēmās drud�aini rakņā�ties pa kabatām.

Trīs vīrie�i gaidīja klusēdami, viņi visi apzi�nājās �ā brī�a nopietnību un pat nepasmaidīja par vienreizīgo priek�metu kolekciju, kura tika sa�krauta kaudzē uz zemā galdiņa: netīrs mutauts, piezīmju grāmatiņa, kalendāriņ�, auklas gals, pāris skrūves, palielināmais stikls, pildspalvas, zīmuļi, gumija, pussalauzts lineāls, monētas, kabatas portfelis, golfa bumba, spalvu nazītis un vairākas apskrandu�as aploksnes ikkatra tika nopētīta un tad nolikta. Viņi visi saprata, ka viņ� meklē vēs�tuli no tēva.

-��� Eku� Endrjū visubeidzot izkampa saņurcī�tu papīra lapiņu. Es zinu, ka tai kaut kur bija jābūt� To aplūkojis, viņ� nomurmināja "jā", kas izklausījās apmierināti, pēc tam nolika lapu uz gal�da, lai nogludinātu locījumvietas, pirms pasniegt to Tenetam salīdzinā�anai ar pa�nāvnieka vēstuli.

-��� Te, lūk, ir, zēns triumfējo�i sacīja. Viņ� vienmēr rakstīja manu vārdu tā. Ar "A".

Tenets ielūkojās vēstulē. Tā sākās ar vārdiem "Mans dārgais Andī!" Rakstāmma�īnas kļūda tā nebija, jo vēstule bija rakstīta ar roku. Viņ� palūkojās uz misis Petiferai atstāto zīmīti, lai pār�baudītu to, ko vēl glu�i skaidri atcerējās. Doktors Petifers bija rakstījis "Endijs".

-���� Tā ir ļoti sīka at�ķirība, sacīja Tenets, sniegdams abas vēstules Lainhemam. Lai gan viņ� jutās pārliecināts, ka tā varēja būt arī ļoti nozīmīga at�ķirība.

Endrjū, stūķēdams savu mantību atpakaļ ka�batās, sparīgi purināja galvu.

-����� Viņ� nekad mana vārda beigās nav rakstījis "ijs", viņ� sacīja. Nekad!

-��� Ar vispatiesāko cieņu jāsaka, Endrjū, ka jūsu tēvs tobrīd nevarēja būt kaut cik sakarīgā stāvoklī.

-��� Man nav nekādas daļas par to, kādā stāvoklī viņ� bija. Vienalga, viņ� manu vārdu tā nerakstītu. Nekad, nemū�am viņ� tā nav rakstījis. Vispār jūs noteikti varat to pārbaudīt ar rokrakstu eksperta palīdzību. Tas jums pateiks.

-��� To viņ�, protams, daris, sacīja Tenets.

-���� Paklausieties, sacīja Endrjū, pēk�ņi kļuvis ass. Neākstieties, labi? Vai jūs gribat sacīt, ka es nezinu, kā manis pa�a tēvs būtu rakstījis? �ī nav vienīgā vēstule, viņ� turpināja, norādīdams uz papīra gabalu Teneta rokā. Man to ir du�iem. Simtiem. Es jums atsūtī�u, cik vien vēlaties, un jums nāksies man noticēt. Tāpēc, ka jūs redzēsiet nekad, nevienu pa�u reizīti mans tēvs nav manu vārdu rakstījis ar "ijs". Un visinteresantākais ir tas, ka neviens cits �o at�ķirību nezina, neviens to nepamanītu, vai ne? Un neviens cits neapjēgtu, jo vārda skanējums ir tik līdzīgs, vai tad tā nav? Jo izrunā ta�u sasodīti vienādi�

Balss bija tapusi skaļāka, un pēk�ņi viņam sā�ka birt aizturētās asaras, ritot aumaļām pa seju. Viņ� tās nikni notrauca ar rokas delmu, tad piegā�ja pie loga un sāka vērties laukā, lūkojot savaldī�ties, tomēr viņa pleci drebēja.

Doktors Lovrijs paspēra soli uz viņa pusi, ta�u apstājās, acīmredzot nopratis, ka jebkāda līdzjūtī�bas izpausme padarītu �o cīņu vēl grūtāku.

Iestājās neērtības pilns klusums.

Beigu beigās, kad Tenetam likās, ka zēns ir saņēmies, viņ� noteica:

-��� Vai jūs saprotat, cik nopietnas aizdomas esat izteicis, Endrjū?

Endrjū apsviedās un drūmi viņu uzlūkoja.

-��� Es neesmu galīgs muļķis, inspektor. Un man �ķiet, ka jums nebūs tālu jāmeklē.

Lūpas saviebis, viņ� pievērsa acis griestiem.

-���� Endij! izklausījās tā, it kā doktors Lovrijs justos �okēts. Tu pats nesaproti, ko runā! Un vēl piebilda, vērsdamies pie Teneta: Viņ� ir pār�lieku satriekts un nesaprot, kādas sekas var būt viņa teiktajam�

-��� Lūdzu, doktor Lovrij! Endrjū viņu pārtrau�ca. Atvainojiet, negribu kļūt rupj�, bet es neesmu piecgadīgs bērns, jūs ta�u zināt. Okei, zinu, ka neesmu vēl pieaudzis, ta�u domāju, ka esmu pietiekami liels, lai man būtu savi uzskati, un es atklāti pateicu, kādi tie ir.

-��� Dieva dēļ, kas te notiek?

Visi pievērsās durvīm. Tajās stāvēja D�emma Petifera smalkā, gai�i zilā tērpā ar lielu volānu pie kakla un tie�i zem apspīlētajām krūtīm sa�ūtām brīvām ielocēm, kas izcēla piebriedu�o vēderu. Viņa izskatījās nedaudz apmulsusi un samiego�jusies.

-���� Es dzirdēju kliedzienus� Ak, tas esi tu, Endij, viņa sacīja, zēnu pamanījusi. Mans dār�gais� viņa palaida vaļā kopā saņemto tērpu un, rokas pastiepusi, tuvojās, lai viņu apskautu.

-���� Man tik ļoti �ēl� viņa sacīja, tik ļoti �ēl�

-���� Tev ir gan jābūt �ēl, tu, govs, Endrjū ie�kliedzās, kāpdamies atpakaļ, lai no tās izvairītos, ar tādām pūlēm panāktā pa�savaldī�anās �ķita izkūpējusi pa logu. Neķeries man klāt!

-��� Endij! doktors Lovrijs un D�emma Petifera vienā balsī patiesās �ausmās iesaucās. D�emma apstājās un neizlēmīgi palūkojās doktorā, kas kā sargādams satvēra viņas roku.

-���� Neuztraucieties, dārgā, viņ� steig�us sacīja. Zēns, protams, pārdzīvo�

-������������ Pārdzīvo? Protams, es nolādēti smagi pār�dzīvoju! Endrjū iebļāvās. Viņ� bija mans tēvs, vai ne? Mans tēvs, Dieva dēļ!

-��� Tavs aud�utēvs, precīzāk sakot, D�emma aizsmaku�ā balsī noteica, un katrs viņas skaidri izrunātais vārds bija sāpīgāks par pļauku sejā.

Iestājās pārsteiguma pilns klusums. "Zēnam ir taisnība," Tenets nikni domāja, "viņa tie�ām ir govs. Un, kā redzams, tas ir visai tālu aizgājis."

-��� Ser�ant, lūdzu, uzvediet misis Petiferu atpa�kaļ aug�ā, viņ� sacīja, saņēmis viņas elkoni ar vienu roku un Lainhema elkoni ar otru, un �igli vilka viņus abus uz durvju pusi.

Misis Petifera atvēra muti, lai protestētu, bet, ielūkojusies triju vīrie�u sejās, kuras �ķita pārak�meņoju�ās, laikam nodomāja, ka labāk būs pa�klausīt. Klusumam valdot, viņa saņēma tērpa malas un Lainhema pavadībā izgāja no istabas.

Tenets pavērās vēl joprojām bālajā Endrjū sejā un nolēma uzticēt puisi Lovrijam, lai ārsts, kā spē�dams, viņu nomierina.

-��� Es do�os pārmīt kādu vārdu ar misis Praisu, viņ� sacīja. Pie durvīm Tenets apstājās. End�rjū, es nekādus jokus nedzenu, vai zini. Ja tev būs taisnība, tad ķer�os pie lietas. To es tev apsolu.

7.

Es vēlētos, kaut visur būtu tāda kārtība kā �eit, Tenets sacīja.

Viņi ar Lainhemu pētīja doktora Petifera rak�stāmgaldu. Pieradu�i pie juceklīgās nekārtības, kādu aiz sevis atstāj lielais vairums cilvēku, viņi priecājās par kārtību Petifera rakstāmgaldā. Te nebija nekādu nenomaksātu rēķinu, nekādu neat�bildētu vēstuļu, nevienas pa�as papīra strēmelītes, kas neatrastos savā vietā. Uz aktu vākiem bija kārtīgi uzrakstīts: "Degviela", "Apdro�inā�ana", "Izglītība", "Saimniecības izd.", tie stāvēja uz plauktiņa veclaicīga rakstāmgalda aug�daļā.

Tenets pasniedzās pēc vākiem ar uzrakstu "Izglītība". Kā jau varēja domāt, tie attiecās uz Endrjū un tur atradās ne tikai vēstules no skolas, bet arī zēna bērnu dienu zīmējumi, apsveikumkartītes uz svētkiem, zīmītes ķeburainā, neizvei�dotā bērna rokrakstā. Tenets paņēma pēdējo pa�pīru kaudzi ar uzrakstu "Skolas ziņojumi", nostīvēja tai aplikto elastīgo saiti un pārlūkoja satu�ru. Kā likās, Endrjū bija gai�s zēns, uzcītīgs un labi ieredzēts. Mātes nāve bija viņu satriekusi:

"� Endrjū �ajā ceturksnī ir novājējis un bijis izklaidīgs, nav �aubu, ka viņam vajadzīgs laiks, lai atkoptos pēc mātes nāves. Tāpēc nav brīnums, ka viņa darbu rezultāti vairs nav tik spīdo�i, ta�u esmu pārliecināts, ka ar laiku viņam atkal būs lieliskas sekmes kā senāk, viņ� atkopsies un būs tāds pats kā agrāk."

Cik daudz laika vajadzēs, lai atkoptos pēc trie�ciena �oreiz? Tenets netika gudrs. Viens cilvēks spēj izturēt tikai ierobe�otu skaitu triecienu, lai ne�justos dziļi satriekts uz visiem laikiem. Pārdzīvot vienu pēc otras ne tikai mātes, bet arī tēva nāvi ir ļoti smagi. Endrjū vairs nebija palicis neviena, tikai pamāte, kuru viņ� acīmredzami necieta. Tenets pasniedza raksturojumu Lainhemam.

Lainhems izlasīja un nospurdzās.

-���� Ja Petifers tie�ām nonāvējies, tad varētu domāt, ka viņ� zinājis, kādu iespaidu tas atstās uz Endrjū, vai ne? Viņ� noteikti bijis pieķēries zē�nam, citādi nebūtu visu �o saglabājis. Kaut gan, ja tā padomā�

-Ko?

-���� Nu, vai tad tas nav vēl viens arguments pret pa�nāvību, ja viņ� bija pieķēries zēnam un ap�zinājās, kādu triecienu tam sagādās?

Tenets nopūtās.

-���� Es nezinu. Cilvēki spēj būt bezgala egoistis�ki, ja runa ir par personisko laimi vai nelaimi, kā nu kurā gadījumā. Kā jums tur iet ar tām atvilk�tnēm?

-����� Līdz �im nekā interesanta nav. Lielākoties vēstuļpapīru krājumi un tamlīdzīgi. Kaut gan viena ir aizslēgta, Lainhems piebilda, paraustī�dams rokturi.

Tenets mirkli padomāja.

-���� Tas atslēgu sai�ķis tur aug�ā, Petifera istabā uz krēsla. Vai tas vēl joprojām tur ir?

-Jā.

-��� Ejiet un paņemiet to, labi?

Lainhems bija atpakaļ jau pēc īsa brītiņa.

-���� Tā! Tenets apmierināti sacīja, kad viena no atslēgām viegli apgriezās slēdzenē. Tātad, kas mums tur ir? Kā �ķiet, dokumenti, kuri attiecas uz finansu lietām.

Viņi abi kopā pārcilāja dokumentu paku: ban�kas paziņojumus, akciju sarakstus un izziņas par naudas ieguldījumiem, visus datētus. Tenets klusi iesvilpās, pārlūkodams �os ierakstus:

-���� Bankas pārvaldnieks neko nepārspīlēja, teik�dams, ka viņa finanses ir labā stāvoklī, vai ne?

-���� Taisni jābrīnās, kāpēc viņ� vispār strādāja, ja viņam bija tik daudz naudas? Lainhems ieru�nājās.

-����� Viņ� bija ļoti pieķēries ārsta darbam, tāpēc. Lovrijs jau mums to teica.

-���� Kas attiecas uz mani, tad es būtu projām uz kādas salas sildītos saulītē.

-��������� Vai tie�ām? Es brīnos. Vai jūs vēl neko per�sonisku neatradāt?

-��� Nē, vēl ne.

-��� Jocīgi. Palūkosim, kas vēl tur ir.

Ta�u arī atliku�ajās divās atvilktnēs nekas in�teresants neatradās.

-������� Nekā personiska, izņemot to, kas attiecas uz Endrjū, sacīja Tenets.

-�������� Piemēram, nekā tāda, kas attiektos uz viņa pirmo laulību.

-�������� Es atradu laulības apliecību vienā no atvilk�tnēm. Bet tas ari viss.

-�������� Ja tās tur nebūtu, tad varētu likties, ka viņa pirmā sieva nemaz nav dzīvojusi. Nekādu vēstu�ļu, nekādu fotogrāfiju, nekā tamlīdzīga, vienīgi �ī te.

Tas bija liels, ierāmēts D�emmas Petiferas fotoportrets, kopēts uz spodrpapīra.

-������� Nekādu ģimenes fotogrāfiju, pat� tādu, kā�das noteikti mēdz būt ikvienam. Vai ir vēl kāda vieta, kur viņ� varētu tās glabāt? Varbūt kāds fo�togrāfiju albums.

-������� Mēs noteikti neko tādu nekur nemanījām. Es ta�u zinu, ka jūs vienmēr interesējaties par �ādām lietām, un turēju acis vaļā.

-�������� Sakiet man, Maik� vai jums arī mājās ir rakstāmgalds?

-���� Ne glu�i vesels galds. Paris atvilktnes, kuras mums atvēlējusi mana māte no sava galda.

-��� Lielas?

Lainhems pavīpsnāja:

-���� Luīze alla� �ēlojas, ka tajās esot par daudz visa kā un tās neesot iespējams aizvērt. Reizi pa reizei es tās pārkrāmēju, mazliet iztīru� Es sapro�tu, ko jūs domājat, viņ� lēni nobeidza.

-������ Protams. Petifers varēja būt ļoti kārtīgs, ta�u pat viskārtīgākajam cilvēkam ir dīvainības, vājības, kaut kas tāds, ar ko viņ� bijis saistīts. Te nekā tamlīdzīga nav. Un, ja ņemam vērā arī to, ka te vispār nav nekā personiska�

-��� Viņ� nesen to visu iztīrījis, jūs gribat sacīt?

-��� Tā izskatās, vai ne?

-��� Tādā gadījumā gan�

-��� Tas atkal norāda uz pa�nāvību, Tenets pie�krita.

Viņi klusēdami aplūkoja galdu.

-���� Ja viņ� nonāvējies, tad, es domāju, tas būtu viņa dabā atbrīvoties no visa personiskā. Manu�prāt, pēc visa tā, ko mēs esam par viņu dzirdēju�i, viņ� nebija tas vīrs, kam patiktu, ka pēc viņa nāves kāds rakņātos papīros.

-��� Piekritu.

Tenets piecēlās:

-��� Iesim un aprunāsimies ar misis Praisu.

Teneta jautājumu dzirdot, saimniecības vadītā�jas acis samiedzās.

-��� Jā, kad jūs tā atgādināt, es atceros, doktors Petifers tie�ām tīrīja savu rakstāmgaldu. Atminos to tāpēc, ka viņ� man prasīja plastmasas maisu, bet vēlāk es redzēju viņu iznesam to dārzā un kurinām ugunskuru.

-��� Kad tas notika?

-��� Ļaujiet atcerēties, domāju, ka tas varēja būt pirms kāda mēne�a.

-��� Pirms mēne�a?

-���� Apmēram. Jā, tagad atceros, es gatavoju plūmju kompotu, kad viņ� ienāca virtuvē, un es alla� to daru septembra vidū.

Tātad pirms piecām nedēļām.

-��� Kur jūs dedzināt atkritumus?

-��� Dārza viņā galā, aiz lauru krūma.

Bija maz cerību pēc tik ilga laika tur kaut ko atrast, bet Tenets un Lainhems tomēr devās pār�baudīt. Debesis bija apmāku�ās, atkal pūta vēj�, gaiss spiedīgs un drēgns. Rasā piemirku�o zāli klāja no augstā vakarkrāsas di�skābar�a nokri�tu�ās melnsarkanās lapas, un dālijas, krizantēmas un miķelītes dziesto�ajā dienasgaismā atmirdzēja dārgakmeņu dzidrumā.

Lauru krūms bija augsts un biezs un, raugoties no mājas, aizsedza skatu uz sakņu dārzu. Taisna, �aura taka stiepās gar kārtīgām rudens ziedkāpostu un Briseles kāpostu rindām līdz ie�ogotai ugunskura vietai aiz komposta kaudzes.

-��� Izskatās, ka viņiem ir arī dārznieks, sacīja Lainhems, norādīdams uz izravētajām dobēm.

-����� �ēl. �ajā gadalaikā viņ� noteikti dedzina atkritumus vairākas reizes nedēļā.

Viņi pārbaudīja ugunskura vietu, tur neatradās nekas, vienīgi da�i pārogļoju�ies zariņi.

-��� Pirms piecām nedēļām! Lainhems sacīja. Vai kāds var tik savlaicīgi ieplānot savu pa�nā�vību?

-��� Varbūt tam nav nekāda sakara ar pa�nāvību.

Ta�u Tenets īsti nespēja tam noticēt. Neviens

cilvēks pilnīgi neiznīcina savu pagātni, ja vien var iedomāties vēl kādu nākotni. Tenets lēni papurinā�ja galvu, it kā vēlēdamies izkliedēt mulsumu.

-����� Ejam, viņ� teica. Man vajag atvilkt elpu un mazliet visu pārdomāt.

Viņam ari glu�i fiziski gribējās tikt projām. Nā�sis pēk�ņi likās piepildījusi trūdu smaka, rudenī�gais dārzs �ķita piesūcies ar nāves jausmām.

-���� Dosimies atpakaļ uz komisariātu un rak�stīsim atskaites kā priek�zīmīgi skolaspuikas, viņ� teica. Lietas būtības izlik�ana uz papīra var mums palīdzēt.

Ta�u īstenībā viņ� par to �aubījās.

8.

Vēl neticis līdz ārdurvīm, Tenets izdzirda tele�vizora skaļo vāvuļo�anu. Viņ� sarauca uzacis. D�ouna nekad pēc vakariņām līdz vēlai naktij neskatījās televizoru un nemēdza arī to uzgriezt visā skaļumā. Bērni noteikti joprojām bija aug�ā, un D�ouna atkal kavējās pie misis Mārkhemas.

Iekams doties iek�ā, viņ� uzmeta niknu ska-

7 �

tienu kaimiņu ieejai un atkal atcerējās rīta ap�ņem�anos izskaidroties ar D�ounu. Viņ� sadus�mojās vēl vairāk, atrazdams abus, Brid�itu un Benu, skatāmies viņu vecumam galīgi nepiemērotu dokumentālo filmu par vardarbību Ziemeļīrijā.

-����� Prom! Jūs abi! viņ� teica, nomezdams

> 7

mēteli uz krēsla, un tūlīt devās pāri istabai izslēgt televizoru. Jums jau sen ir laiks gulēt.

Bērniem bija jābūt noguru�iem, jo protesta brē�cieni neatskanēja. Viņi vienkār�i pagrieza pret viņu savas pārsteigtās sejiņas un, kājās pietrauku�ies, stiepa pretī rokas, lai viņu apskautu.

-��� Vai māmiņa ir pie kaimiņiem? viņ� noprasīja.

Abi pamāja, un Bens iebāza roku d�insu ka�batā.

-��� Es to paglabāju tev, tētiņ.

Tenets pasmaidīja un paņēma lipīgu, papīriņā ietītu, pūkām aplipu�u karameli.

-����� Paldies, Ben, viņ� nopietni sacīja. Jauki. Ko tu teiksi, ja es paglabā�u to un apēdī�u pēc vakariņām?

Bens palocīja galvu, un Tenets ceremoniāli no�lika saldumu uz kamīnmalas. Pēc tam viņi roku rokā devās aug�ā.

Bens jau bija gultā, un Tenets, nometies uz ceļiem, vannasistabā slaucīja dvielī Brid�itu, kad aizcirtās ārdurvis. Pēc mirkļa D�ouna steig�us uznāca aug�ā.

-���� Atvaino, dārgais, viņa noteica, pavir�i no�skūpstīdama viņa pakausi, es netiku no turienes ārā.

-���� Vai tu atceries, sacīja Tenets, lūkodams ap�slāpēt niknumu balsī un Brid�itas dēļ runāt, cik vien iespējams, vienaldzīgi, ka �ie ir tie pa�i vār�di, kurus tu pirmos pateici man �orīt no rīta?

D�ouna saknieba lūpas. Ne dusmas, ne pārme�tums viņai nepagāja garām nepamanīti.

-���� Vai Bens ir gultā?

-Jā.

-��� Es tikai aizie�u novēlēt viņam labunakti, pēc tam uzklā�u vakariņu galdu. Viss ir sagatavots, būs ātri.

Tenets saprata, kāpēc ātri, kad ieraudzīja desu un kartupeļu �ipsus. Kārtējo reizi. Garām laimīgās bif�teku, nieru pudiņu un gardo desertu dienas.

Kad D�ouna nestrādāja, viņa lieliski gatavoja, un vakara maltīte bija visas garās Teneta dienas svēt�ki. Tagad dusmas par savā vaļā pamestajiem bērniem vēl kāpināja de�ūrmaltīte, kādu nenāktos ieturēt, ja D�ouna nepavadītu tik daudz laika pie kaimiņienes. "Cik sen viņa nav cēlusi galdā savus gardumus," viņ� saniknots nodomāja.

-����� Tu sabojāsi kuņģi, ja ēdīsi tik ātri kā �obrīd, D�ouna sacīja.

Pārmetums uzlika kroni visam. Tenets pavērās savā �ķīvī, tad nolika nazi un dak�iņu.

-��� Vai tu zini, ko bērni darīja, kad es �ovakar ie�nācu?

-��� Domāju, ka skatījās televizoru, D�ounas balsī jautās piesardzība.

-��� Tie�i tā. Skatījās, kā puikas, kas nav diez ko vecāki par Sīko, spridzina degbumbas, nogalinā�dami kareivjus Belfāstas ielās�

D�ouna iekoda lūpā:

-��� Es nezināju. Man ļoti �ēl.

-��� Man ļoti �ēl, man ļoti �ēl, man ļoti �ēl! Kā �ķiet, �ajās dienās tu neko citu nesaki!

-��� Tikai tāpēc, ka tu visu laiku man uzbrūc, D�ouna atcirta.

97

-��� Pagaidi mazliet! Tu gribēji teikt, ka īstenībā nemaz nejūties vainīga? Ja es tev neaizrādītu, tad nejustos it nemaz? Vai to tu gribēji teikt?

Simpsonc 3

-��� Nē. Tā glu�i nav. Ak, es nezinu� Dārgais, tā nav tiesa. Es zinu, par ko tu niknojies, un apzinos ari to, ka tev ir taisnība. Es zinu, ka man neva�jadzētu pavadīt tik daudz laika kopā ar misis Mārkhemu, ta�u es nekādi netieku ar to galā.

Viņas kapitulācija Tenetu atbruņoja.

-���� Bet kāpēc? viņ� vaicāja jau laipnāk. Es patiesi nesaprotu, kāpēc�

-��� Kaut vai tāpēc, ka viņa ir tik� aizkustino�a. Tik bezpalīdzīga. Es jau tev teicu, vīrs darījis itin visu. Iedomājies, viņa nekad mū�ā pat nevienu saimniecības rēķinu nav gājusi samaksāt, nekad nav rīkojusies ar naudu� Viņ� parasti kārtojis visas naudas lietas, noteicis, kādus ceļojumus, drēbes un citus izdevumus viņi var vai nevar atļauties� Viņa bez vīra jūtas galīgi pazudusi. Viņa pat nezina, kā lai sāk patstāvīgi dzīvot.

-��� Lai cik cietsirdīgi tas izklausītos, bet vai tad viņai nav pēdējais laiks to iemācīties?

-��� Tas ta�u ir tie�i tas, ko es cen�os viņai palī�dzēt apgūt!

-��� Vai tā ir? Vai patie�ām? Labāk jau esi godīga pati pret sevi, dārgā! Teneta dusmas jau bija iz�gaisu�as, ta�u viņu visu labad bija svarīgi �os D�ounas sare�ģījumus kaut kādā veidā atrisināt.

-����� Vai tu vari godīgi apgalvot, ka viņa �odien jūtas daudz patstāvīgāka nekā pirms gada?

D�ouna nopūtās:

-�� Domāju, ka nē. Bet ko es varu darīt, Luk? Es mēģināju, es tie�ām ļoti nopietni mēģināju viņai iemācīt pa�ai nodarboties ar �īm lietām, bet viņa atbild: "Vai tu nevarētu to izdarīt, dārgumiņ, tev ta�u tas veicas daudz ātrāk nekā man." Vai arī: "Cik �ēl, ka līdz bibliotēkai jākuļas tik ilgi. Līdz autobusu pieturai tik tālu jāiet un tad vēl tik ilgi jā�gaida un jāstāv aukstumā�" Un, pa�ai neapjē�dzot, kā tas noticis, es jau esmu apsolījusi, mājup nākot, apmainīt viņas grāmatas�

-��� Bet vai tad tu neredzi, kā tas notiek? Tie�i tā viņa iekārtojas.

-��� Jā, redzu, bet man �ķiet, ka nespēju citādi rīkoties. Es tāpēc pati uz sevi dusmojos.

Tenets pārliecās pāri galdam, lai saņemtu D�ounas roku.

-���� Paklau, dārgā, tev jāsaprot, ka tā mēs neva�ram turpināt. Es neesmu egoists, tomēr, patiesību sakot, man nemaz nepatīk, ka viņa tevi redz vairāk nekā es, un ari bērniem tu esi vismaz tikpat, ja ne vairāk vajadzīga nekā viņai. Kaut vai gadījumā ar triko �orīt no rīta. Sīkā tā uztraucās� Man ne�patīk, ka viņa dodas uz skolu tādā stāvoklī.

-��� Jā. Es zinu. Man ari.

-�� Bez tam tas tev ir par daudz. Tev ta�u pietiek, ar ko noņemties: darbs, ģimene un mājas solis�

Palūkojies no �āda viedokļa! Ja tu visu laiku esi gatava darīt kaut ko viņas vietā, tad kāpēc lai viņa pūlētos? Viņai ir daudz ērtāk un vienkār�āk, ja dari tu. Vai tad tu neredzi, ka ir tikai viens ceļ�, kā viņai iemācīt tikt ar visu galā piespiest viņu pa�u rīkoties. Vienu. Citādi nudien es neredzu tam beigu, un tu?

-���� Es arī� Jā, tev taisnība, zinu� Labs ir, mēģinā�u. Es patie�ām tā esmu nolēmusi. Man vienkār�i vajag vairāk stingrības, tas arī viss, D�ouna piecēlās un sāka novākt galdu.

-��� Liecies mierā! Es nokop�u un arī traukus no�mazgā�u. Ej, pasēdi! Tu izskaties pārguru�i. Kati-

ju?

Viņa pateicīgi pasmaidīja:

-���� Labi. Paldies, mīļais. Jā, mazliet gribētos gan.

Tenets nogaidīja, kamēr viņi abi sāka malkot kafiju, un iejautājās:

-��� Saki man, intereses pēc, kā tu saīsinātu vārdu Endrjū?

-��� Endijs, jādomā. Kāpēc tu vaicā?

-���� Tikai pārbaudīju. Tu nobeidzi ar izskaņu "ijs", neliki beigās garo "ī"?

-���� Nē. Nekad neesmu dzirdējusi tā sakām. Kā�pēc tu prasi? viņa pārjautāja.

-��� Vai tu esi dzirdējusi par doktoru Petiferu?

-Nē. Ko tad?

Viņ� pastāstīja. Viņ� vienmēr sievai stāstīja itin visu un, kad viņa sāka strādāt apsardzē, ne bez drebē�anas turpināja to darīt. Kad D�ouna nolē�ma, ka �is ir tāds darbs, kādu viņa vēlētos strādāt, Tenets bija mēģinājis atrunāt. Policijas un sardzes virsnieku uzskati bie�i vien at�ķīrās, un viņ� baidījās, ka �īs profesionālo intere�u sadursmes varētu ietekmēt arī viņu privāto dzīvi un izraisīt domstarpības. Ta�u nevajadzēja daudz laika, lai pārliecinātos ja viņ� lūkos atrunāt, tad sieva noteikti darīs to, ko ļoti vēlējusies. Tāpēc Tenets apzināti pūlējās saglabāt to uzticē�anās un vien�prātības gaisotni, kāda vienmēr bija valdījusi viņu savstarpējās attiecībās. Viņam joprojām �ķita, ka var pienākt diena, kad kādas būtiskas problēmas dēļ viņi var no�ķirties pretējās pusēs, ta�u jutās gandarīts, ka tādā gadījumā viņi būs sagatavo�ju�ies �īs problēmas pārvarēt.

D�ouna noklausījās uzmanīgi kā vienmēr, pe�lēkās acis likās svinīgas, īsās meduskrāsas cirtas apspīdēja lampas gaisma.

Tad tāpēc tu man vaicāji, kā es īsinātu vārdu Endrjū, viņa teica, kad Tenets bija beidzis stās�tīt. Nabaga zēns, izklausās, ka viņ� tie�ām ir �ausmīgi satriekts. Un ja viņ� nevar ciest misis Petiferu� Kur viņ� tagad ir?

-���� Pavada nakti pie doktora Lovrija. Dro�i vien rit dosies atpakaļ uz skolu. �ķiet, Lovrijs domā, ka būtu labāk, ja zēnam neatliktu daudz laika bēdāties.

-������ Jā, to es saprotu. Vai tu domā, ka viņ� varētu kļūdīties attiecībā uz sava vārda saīsinā�anu?

-������� Mjā, tā zīmīte, ko viņ� mums parādīja, neap�aubāmi apstiprina viņa teikto. Nabaga zēns, protams, bija ļoti nobēdājies. Un, kā jau es viņam sacīju, ir iespējams, ka viņa tēvs tādos apstākļos varēja kļūdīties.

-���� Vai rokrakstu nodevi pārbaudīt?

-���� Jā. Bet paies diena vai divas, kamēr dabūsim atbildi. Tu zini, cik viņi rūpīgi strādā. Mums nav ko �ēloties, tā jābūt. Bet tādos apstākļos, kad mums vajadzīgs kaut kas, kam pieķerties, tas mūs kavē�

-����� Un ko tu īsti domā? Vai tev �ķiet, ka tā ir pa�nāvība?

-����� Nezinu. Es patie�ām nezinu, Tenets pārvil�ka roku pār matiem. Un viņ� tie�ām nezināja. Vienbrīd viņam sāka likties, ka Petifers ir nonā�vējies, citbrīd, ka ir pārāk daudz pierādījumu, kas liecina par pretējo. Viņ� to pateica: Es jau sāku justies kā �izofrēniķis. Visa �ī lieta ir tik bezjēdzī�ga, te kaut kas neiederas. Uzlūkosim to, piemē�ram, par pa�nāvību jā, tā tie�ām izskatās. Līdz �im par to esmu runājis ar trim ārstiem Bersonu, Mellerdu, Lovriju, un viņi visi piekrīt, ka visērtāk nokļūt uz viņpasauli var tad, ja zina īsto zāļu devu un iedzer tās kopā ar alkoholu�Tad vēl jāņem vērā vēstule, ja tā ir īsta, un laiks, kāds izraudzīts, jo ne sieva, ne saimniecības vadītāja nenak�ņoja mājās, kas ir diezgan rets gadījums�

-��� Kaut gan to visu iespējams apgriezt arī otrā�di, D�ouna prātoja. Ja tā bijusi slepkavība, tad kāds, zinot, ka doktors Petifers tonakt būs viens pats mājās, sagaidījis ideāli piemērotu brīdi�

-��� Tiesa. Tomēr vēl ir fakts, ka viņ� atstājis visas savas darījumu lietas neticami labā kār�tībā, iztīrījis rakstāmgaldu no personiskajām mantām.

-��� Tu ta�u teici, ka tas noticis pirms piecām nedēļām. Ir skaidrs, ka neviens aukstasinīgi ne�nolems izdarīt pa�nāvību pēc piecām nedēļām, pēc tam turpinot izturēties tā, it kā viņam nekādu citu rūpju pasaulē nebūtu.

-��� Tāpat teica arī Lainhems. Un es, protams, piekritu. Tu saproti, ko es domāju? Griez, kā gribi, vienmēr būs iebildumi.

-��� Iespējams, ir vēl kaut kas, ko tu nezini. Var�būt viņ� atklāja sev vēzi pēdējā stadijā�

-���� Ja tā, tad sekcija rit to parādīs. Ta�u, pēc visa sprie�ot, viņ� neizskatījās tā, it kā būtu nāves ēnā.

Glu�i otrādi, visiem licies, ka viņ� vakar bijis labu labā garastāvoklī, pat reti labā.

-��� Viņ� noteikti uzvedies loti dīvaini, turklāt ne tā kā

* � 7

cilvēks, kas nolēmis izdarit pa�nāvību piemēram, da�as stundas pirms tam samaksājis par ceļojumu.

-���� Tie�i tā. Un tad vēl automa�īnas lieta. Lainhems ari teica kāpēc pūlēties ar auto labo�anu, ja jau zini, ka to tev nekad vairs nevajadzēs?

-����� Kā tev �ķiet, kas tur nebija kārtībā?

-��� Tie ir tehniski smalkumi, Tenets �aubīda�mies noteica.

D�ouna pavīpsnāja.

-���� Pamēģini man izstāstīt, viņa sacīja. Pie�ņemsim, tāpēc, lai apmierinātu manu ziņkārību.

-��� Labi, tas nebija nekas pārāk nopietns. Hm, kā lai es tev to jēdzīgi izstāstu? Jaunajā roverā strā�vas pievadu no aizdedzes uz sadalītāju sedz ūdensdro�s apvalks. Tas motora vibrāciju dēļ bija nokritis, tāpēc nebija kontakta un auto nevarēja iedarbināt. Tas ir sīkums, ta�u nekrīt acīs uzreiz, līdzko paceļ motora pārsegu. Klafs teica, ka dok�tors Petifers kaut ko saprotot no automa�īnām un dro�i vien atrastu vainu pats, ja vien viņam būtu pieticis laika to pameklēt, ta�u es domāju, ka viņ�, zinādams, ka sieva vakarā dodas uz Londonu, steidzās. Jādomā, ka viņ� gribēja nokļūt mājās pirms viņas aizbrauk�anas.

-������ Varbūt viņ� gribēja paspēt uz ceļojumu aģentūru, pirms to slēdz?

-��� Jā, iespējams, jo pēcpusdienā viņ� ir zvanījis uz turieni. Ta�u, kā jau mēs runājām, nemaz nav uzvedies tā kā cilvēks, kas zina, ka rītdienas ne�būs.

-��� Luk, vai tu gribi teikt, ka Endrjū apsūdzība pret misis Petiferu var izrādīties pamatota?

-��� Es tie�ām nezinu. Ir grūti ņemt to nopietni, jo tobrīd viņ� bija tādā stāvokli� Vienkār�i nodo�māju, ka bēdas un niknums bija uz kādu jāizgā� un viņa gadījās ceļā. Ta�u tas, kā viss risinās, liecina, ka mēs nedrīkstam nerēķināties ari ar �ādu iespēju.

-���� Bet tu ta�u teici, viņa pati apgalvojusi, ka tā nevarot būt pa�nāvība. Kāpēc lai viņa tā darītu, ja pati ir slepkava? Vai tad nav skaidrs, ka tādā gadī�jumā viņa visiem spēkiem lūkotu novērst jebkā�das �aubas?

-�� Ja nu vienīgi tas ir gājiens ar zirdziņu. Ja viņa apjēdz, ka ir fakti, kas var likt �aubīties par pa��nāvības iespēju, un tāpēc mēģina novirzīt no sevis aizdomas, apgalvodama, ka tas nav iespējams.

-��� Izbeidz! sacīja D�ouna, saķerdama galvu. Es saprotu, ko tu domā. Un sāku mulst glu�i tāpat kā tu.

-��� Kāds viņai varētu būt motīvs? Kā rādās, ne-

> 7

viens ne�aubās par to, ka viņi visu laiku biju�i ļoti laimīgi.

-������ Ak, beigsim, dārgais. Tas nemaz pēc tevis neizskatās uzskatīt to par tīru patiesību tikai tāpēc, ka visi tā saka. Tu ta�u zini, cik mānīga var būt ārējā �ķietamība. Padomā tikai, cik bie�i dzir�dam cilvēkus par izjuku�u laulību sakām: "Esmu neizpratnē. Vienmēr domāju, ka viņi bija ideāls pāris."

-��� Tas tiesa.

-����� Viņa varēja iekārot viņa naudu, D�ouna sacīja. Tu teici, ka viņ� esot ļoti pārticis.

-���� Kāpēc? Materiāli viņa ta�u dabūja visu, ko vēlējās, tas ir skaidrs� Skaista māja, saimnie�cības vadītāja, kas visu sakopj, pa�ai savs auto�

-��� Tad varbūt viņai gribējās vēl kaut ko?

-��� Piemēram, ko?

-��� Brīvību?

-���� Brīvību, lai darītu� ko? Vīrs simtprocentīgi atbalstīja viņas karjeru. Varbūt tu domā, ka viņai ir mīļākais?

-���� Jā, tas ta�u ir iespējams, vai ne? �āda tipa sieviete� Galu galā aktieri un aktrises bie�i mai�not savus partnerus.

-����� Es, protams, esmu par to domājis, Tenets sacīja, ta�u nez kāpēc neraugos uz �ādu iespēju diez cik nopietni. Un kāpēc? Varbūt tāpēc, ka viņa

ir stāvoklī. Viņ� kautrīgi pavīpsnāja. Labi, labi, es zinu. Var nonākt līdz naivumam.

-��� Māti�ķības svētums, D�ouna ķircinājās.

-����������� Nepiesienies� Es rīt do�os pie D�enningsa no Vestendas iecirkņa, lai lūgtu viņu ievākt ziņas par misis Petiferas gaitām, kamēr viņa dzīvoja viesnīcā.

-������������� Vienu mirklīti, D�ouna pēk�ņi ieteicās. Es nupat atcerējos� Runājot par viņas grūt�niecību� Tā tika piekārta pie lielā zvana. Jā, es�mu pārliecināta, par viņu bija rakstīts vienā krā�sainā svētdienas avīzes pielikumā. Domāju, Tele�graph.

-������������ Patiesi? Es to nemaz neatceros. Vai mums tā vēl varētu būt saglabājusies?

-������������ Neesmu pārliecināta. Jālūko atcerēties, cik sen tas bija. Noteikti pirms vairākām nedēļām.

-��� Vai tad skauti to vēl nebūs paņēmu�i?

Reizi mēnesī vietējo skautu grupa nāca vākt vecās avīzes, lai, pārdodot makulatūru, iegūtu līdzekļus, ko ziedot lērumam fondu un labdarībai.

-������������� Paskatī�os, vai mums izdosies to atrast, sacīja Tenets, virzīdamies uz durvīm.

Vecās avīzes glabājās garā�ā, kastēs.

-������������� Pirmajā lapā ir viņas fotoattēls, D�ouna sauca viņam pakaļ.

Tenets gandrīz palaida to garām, D�emma iz�skatījās tik sve�āda.

-���� Viņa ne tuvu nav tāda, sacīja Tenets, rādī�dams fotoattēlu D�ounai.

-��� Kādā ziņā?

-��� Nemaz neizskatās tik smalka. Es tik tikko viņu pazinu.

D�ouna iesmējās.

-���� Varu saderēt, ka tu mani ari tik tikko pazītu, ja kāds veselu stundu noņemtos, mani grimē�dams, un iedotu man tādas drēbes.

D�emmai mugurā bija krā�ņs, eksotisks tērps no sarkanzeltaina brokāta.

-��� Tu man labāk patīc tāda, kāda esi, sacīja Tenets, noskūpstīdams D�ounas degungalu. Palūkosimies, kas tur par viņu sacīts.

Virsraksts vēstīja: "Mūslaiku talantīgākā ak�trise", un raksts pēc labākajām �urnālistikas tradī�cijām bija iecerēts gan izklaidējo�s, gan informa�tīvs.

"D�emma," tajā bija rakstīts, "izvirzījusi sev ļoti augstus mērķus un netaupa pūles, lai tos sa�sniegtu. Pret darbu viņa izturas ļoti nopietni un vienmēr bijusi ļoti godkārīga, kas ir ļoti pārstei�dzo�i, ja ņemam vērā viņas pagātni. D�emma uz�augusi bērnu namā, jo atrasta pamesta pie kādām durvīm. "Kā cilvēki spēj tā izrīkoties? D�ouna nomurmināja." Kādreizējā audzinātāja, kura tagad vairs nestrādā, stāsta, ka D�emmai alla� piemitusi brīnumaina spēja smagi strādāt un nepārprotama apņēmība panākt savu. Jau tad, kad viņa vēl mācījusies skolā, un arī vēlāk, uz skatuves, viņai vienmēr bijis rets talants aizgrābt un paņemt savā varā auditoriju, lai cilvēki aizietu no teātra ar izjūtām, ka viņi kādu brīdi ir dzīvoju�i intensīvāk, ka no izrādes, kuru bijis lemts skatīt, bagātinā�jusies viņu pieredze."

"D�emmas �eidas turpmākā karjera," lasīja Tenets, "vairāk nekā attaisnojusi daudzsolo�o sā�kumu, viņas ceļ� uz slavas kalngaliem ir bijis īsts meteora skrējiens. Izrādēs alla� nācies brīnīties un neticīgi vērot viņas nepārspējamās iemieso�anās spējas, it kā viņa būtu trauks, kurā kāda cita cilvē�ka personība sāk pieņemt apveidu, uzsākot jaunu, vibrējo�u dzīvesgājumu."

� Tā, tas ir apmēram tas, ko es domāju, sacīja D�ouna.

"Lielākā daļa no mums personiskajā dzīvē spēj mainīt uzskatus, nezaudējot savu veidolu. Ar māksliniekiem ir citādi, ta�u mis �eida nav baidījusies da�u gadu gaitā mainīt savējos. Viņa vienmēr apgalvoja, ka nekad neprecēsies un viņai nekad nebūs bērnu. "Esmu pārāk koncentrējusies uz sevi," viņa mēdza jautri paziņot, "vienmēr gribu citu dzīves pakārtot savējai."

Tagad, kad viņa jau divus gadus ir precējusies un gaida bērnu, �os vārdus atgādinot, mis �eida tikai pasmaida un piebilst: "Jā, varbūt es kop� tā laika esmu mazlietiņ pilnveidojusies." Un viņai, kā pati izsakās, ir ļoti laimējies: viņas vīrs, ārsts, pilnīgi piekrīt, ka sieva turpina skatuves karjeru. Un bērns, kas gaidāms janvārī? "Tā ir labākā Jaungada dāvana, kādu vien mēs varam iedo�māties," viņa saka. "Nevaru vien sagaidīt, kad kļū�u māte."

Tika pārrunāts, ka ari mātes pienākumi prasa labu daļu aktierdarba. Ja tā, tad D�emmas �eidas pielūdzēji varēs vērot viņas turpmākās izrādes ar patiesu bijību."

-��� Interesanta sieviete, D�ouna noteica.

-��� Jā, bet diem�ēl man ar viņu par to neiznāca apspriesties. Mūsu sarunas tēmu noteica apstākļi.

-��� Un ko tu tagad domā darīt? Turpināt izmek�lē�anu?

-���� Laimīgā kārtā manā rīcībā ir vēl pāris dienas, un tikai pēc tam nāksies pieņemt kādu lēmumu �a�jā lietā. Varbūt sekcija mums ko palīdzēs. Ja ne, tad mums ies smagi, kamēr par kaut ko iz�ķir�simies.

-���� Protams, pat ja doktors Petifers nav nonāvē�jies pats, nemaz nav teikts, ka to izdarījusi viņa.

Var būt kāds ducis iemeslu, kāpēc kādam būtu izdevīgi viņu nogalināt.

-�� Teiksim?

-������������ Labi� divi trīs iemesli katrā ziņā. Dakteri reizēm ir tik neaizsargāti. Viņ� varēja nāvīgi ap�vainot kādu psihiski nelīdzsvarotu pacientu� vai, pēc tuva radinieka domām, būt atbildīgs par kāda pacienta nāvi� Ja tā padomā, viņam pat varēja būt romāns, viņu varēja noslepkavot kāds greizsirdīgs vīrs. Paklau, dārgais, sapurinies! Laiks vēl ir.

-����������� Tiesa, būdams taktisks, viņ� nepateica, ka gan �īs, gan visādas citādas iespējas jau ir savā prātā pārcilājis. Tā vietā, novērtēdams viņas pūles nomierināt vīru, viņ� pasmaidīja un pacēla roku, lai noglāstītu sievas seju.

-��� Ko gan es bez tevis darītu? viņ� noteica.

-����������� Ser, te jums zvana inspektors D�enningss no Vestendas iecirkņa.

-��� Hallo, Pīter? Te Luks.

-��� Par to aktrisi�

-��� Jā. D�emmu Seidu.

-����������� Sazvanījos ar viesnīcas dro�ības dienestu. Es tur pazīstu vienu puisi, viņ� ir biju�ais policists. Un jums bija taisnība.

-��� Bija taisnība?

-����� Kā tad. Mis �eida tur pirmdienas naktī nav bijusi viena. �ēl, ka vajadzēja skaidroties tik ilgi, bet nudien nācās mazliet pamocīties. Tā istabmei�ta, par kuru ir runa, strādā nesen un putro istabu numurus, bez tam viņa baidījās, ka nonāks nepa�tik�anās. �ā vai tā, iznākumā viņa atzinās, ka kļū�das dēļ agri no rīta ienesusi mis �eidai tēju un viņu no turienes izsviedis ārā mīlnieks.

-���� Ak tā� vai jūsu cilvēks noskaidrojis, kas tas tāds bija?

-���� Mazliet pacietības. Viņ� nav nekāds brīnum�daris. Ņemiet vērā, ka mis �eidas mīlnieks nebija oficiāli piereģistrējies.

-���� Vai nav viņa izskata apraksta?

-����� Jauneklīgs, gai�iem matiem, tas arī viss. Tomēr vēl kas�

-Jā?

-���� Tā meitene, istabmeita, teica, ka viņ� licies tā kā pazīstams. Tāpēc es nodomāju� ņemot vērā, ka viņa sirdsdāma ir aktrise�

-��� Jūs domājat, ka viņ� varētu būt aktieris?

-��� Jā, tas ir iespējams, vai ne?

-���� Tā gan. Tenets saspringti domāja. D�enningsam varēja būt taisnība. Tādā gadījumā bija vairāk nekā ticams, ka D�emmas Petiferas mīl�niekam bija kāds sakars ar pēdējo izrādi, kur viņai

bijusi loma. Un, tā kā viņa pēdējos pāris mēne�us netika strādājusi�

-��� Luk? Vai jūs vēl klausāties?

-Jā. Atvainojiet! Es domāju.

-��� Dievs Tēvs! Pēc tam varēsiet lauzīt galvu!

-������������ Kaut nu tāds bridis pienāktu. Paklausieties, PIter, ja jums vajadzētu uzzināt baumas, kuras klī�du�as kādas izrādes laikā, ko jūs pasāktu?

-��� Vai to rāda pa�laik?

-������������ Nē. Tā izrādīta pirms kādiem pāris mēne��iem.

-��� �eit, Londonā?

-������������� Vestendā. Precīzāk sakot, Heimārketā, un saucas "Diena pagājusi".

-��� Es pavaicā�u Vestvelam.

-��� Kas tas tāds?

-��� Viens no mūsu teātru detektīvser�antiem.

-��� Vai viņ� pa�laik ir?

-��� Protams. Vai vēlaties, lai savienoju ar viņu?

-��� Lūdzu! Un paldies, PIter.

-������������ Neaizmirstiet, ka jums nāksies izmaksāt man pinti alus, kad nākamreiz tiksimies.

-��� Varu izmaksāt pat divas.

-������������ Pie �ī darbiņa jums būs ko palauzīt galvu. Turieties!

113

Tenets pavīpsnāja. Viņi ar D�enningsu gadiem bija draugos un daudzkārt viens otram izpalīdzēja.

Simpsonc 3

Gaidīdams viņ� aizklāja ar roku klausuli un uz�sauca Lainhemam:

-��� Viņa pavadījusi nakti ar mīļāko.

-��� Tā jau es domāju, Lainhems netīksmē novaikstījās. Sestajā grūtniecības mēnesī!

-���� No seksa nemēdz atteikties tāpēc, ka gaida bērnu, jūs ta�u zināt� pasmīnēdams pacīja Tenets.

-��� Es nedomāju to. Es domāju�

-���� Vienu mirklīti� Tenets atkal pievērsās telefonam.

-���� Vai inspektors Tenets? Te detektīvser�ants Vestvels.

Tenets paskaidroja, ko vēlējies uzzināt.

-��� "Diena pagājusi"� Vestvels domīgi notei�ca. Es pats to neredzēju.

-���� Kā tādā gadījumā jūs censtos uzzināt, vai D�emmai Seidai ir romāns ar kādu no trupas?

-��� Jā, citā gadījumā es piezvanītu kārtībniekam, bet Heimārketā diem�ēl ir jauns puisis. Viņ� tur strādā tikai vienu mēnesi.

-��� Kas noticis ar iepriek�ējo?

-���� Viņ� nomira. Nekā aizdomīga, sirdslēkme. Tātad tur nekā. Domāju, kā nākamo jūs varētu iz�vaicāt teātra mened�eri, ta�u es, patiesību sakot, diez ko neceru, ka jums izdosies piedabūt viņu runāt.

-��� Un ja neizdosies?

-���� Domāju, ka jūs tad varētu parunāties ar citiem no trupas.

-��� Un kā lai es viņus sameklēju?

-���� Piedodiet, es nezinu. Bet varu uzzināt, ja vēlaties.

Tenetam būtu gribējies pieņemt �o piedāvāju�mu, ta�u viņ� nespēja saņemties. Lūgt palīdzību nebija glu�i tas pats, kas pūlēties pa�am.

-��� Paldies, bet izskatās, ka man būs jādodas uz Londonu pa�am. Pasakiet inspektoram D�enningsam, ka viņ� dabūs savu alu ātrāk, nekā domā. Ja pietiekami veicīgi tik�u ar visu galā, tad �opēcpusdien bū�u klāt.

Vestvela balsī varēja saklausīt vīpsnu, kad viņ� noteica:

-��� Kārtībā, ser.

-���� Ser, Lainhems �aubīdamies sacīja, kad Tenets nolika klausuli.

-��� Nu?� Kas lēcies, sakiet!

Lainhemam vēl aizvien palaikam trūka pa��paļāvības, kas Tenetu kādreiz tā kaitināja.

-�� Jā, vai jums neliekas, ka cerat par daudz?

-��� Jūs domājat manus pieņēmumus, vispirms, ka misis Petiferas mīlnieks ir aktieris, un pēc tam, ka viņi varētu būt spēlēju�i kopā pēdējā izrādē, kurā viņa piedalījusies?

Lainhems pamāja.

-���� Esmu pārliecināts. Jo ne�ķiet, ka varētu sa�klausīt kaut mazākās skandāla atbalsis, tāpēc liekas loģiski pieņemt, ka viņ� varētu būt aktieris, jo īpa�i tāpēc, ka istabmeitai licies redzēts. Galu galā mums ar kaut ko ir jāsāk. Vai jūs varat ieteikt ko citu?

-��� Ķerties pie misis Petiferas.

-�� Es jau jums teicu, Maik, �ī ideja man nepatīk. Vēl ne.

Vienīgā interesantā informācija pa�laik, nāka�mās dienas rīta nogalē, bija tāda, ka atrasti D�emmas Petiferas pirkstu nospiedumi uz glāzes, table�u iesaiņojuma un portvīna pudeles, kas stāvēja uz galdiņa pie Petifera gultas. Vēl intere�santāk likās tas, ka uz abiem pirmajiem nebija pa�a Petifera pirkstu nospiedumu. Lainhems jau bija gatavs doties turp, lai tūlīt viņu nopratinātu, ta�u piesardzīgais Tenets atturēja.

-���� Vismaz tagad mēs noteikti zinām, ka viņai bi�jis motīvs�

-��� Nē, Teneta balss skanēja noteikti. Vēl ir par agru. Mums jāatrod kas vairāk. Un atcerieties, ka jāstrādā abos virzienos. Es piekritu, viņai var būt bijis iemesls nogalināt, bet tas pats iemesls varēja izraisīt ari pa�nāvību.

-��� Jūs domājat, ka viņ� varēja uzzināt�

-����� Viņ� dievināja �o sievieti, Maik, pielūdza viņu. Un tas vienmēr ir bīstami. Kad atklājas, ka jūsu elks ir milzis uz māla kājām� Kas zina, kādā veidā tāds vīrs kā Petifers uz �ādu atklājumu reaģētu?

-�� Ta�u nav nekādas norādes, ka viņ� būtu kaut ko uzzinājis.

-���� Tiesa� Un man jāteic, ka, par to domājot, nemaz neliekas, ka viņa raksturā būtu tā rīkoties, padoties bez cīņas� Tas nav labi, Maik, tā ir bezjēdzīga prāto�ana. Mums jādabū savā rīcībā vairāk faktu. Ja mēs sekcijas rezultātus varētu dabūt �odien�

Sekcijai vajadzēja notikt tikai nākamajā dienā, tā bija atlikta. Lai gan patologi bija divi, viens no viņiem slimoja un otrs bija ne tikai bezcerīgi pārstrādājies, bet arī �opēcpusdien pieaicināts dot vairākas liecības.

-��� Vai ari, ja rokrakstu eksperti kaut ko paziņotu�

-��� Ta�u nav ziņoju�i. Tamdēļ patraucējiet viņus mazliet, Maik, labi? Pēc tam jādabū kāds, kas noskaidrotu portvīna pudeles izcel�anos. Es gribu zināt, kur, kad un kas to pircis. Pa to laiku es do�os uz Skotlendjardu apvaicāties, vai drīkstu parevidēt Vestendas iecirkni.

Tenets joprojām vēl zvanīja pa telefonu, kad ienāca Mellerds.

-��� Kas noticis? viņ� noprasīja, kad Tenets bija beidzis. Es lejā dzirdēju, ka jūs strādājot pie Petifera lietas. Kas tā par lietu? Es domāju, ka tā bija visnepārprotamākā pa�nāvība.

-��� Baidos, ka tas nav tik vienkār�i, dakter.

Tenets ātri pārstāstīja neizskaidrojamos faktus.

-��� Un vēl mēs �orīt uzzinājām, ka misis Petiferai ir bijis romāns un ka pirmdienas nakti viņa pavadījusi kopā ar mīlnieku.

Mellerds saviebās.

-���� Ak, dārgais ser! Vēl viena ilūzija pagalam. Es vienmēr tiku domājis, ka viņi ir vislaimīgākais pāris. Vismaz tas visu izskaidro.

-��� Ko jūs ar to domājat?

-��� Ka viņ� to atklājis un tāpēc nonāvējies. Viņ� ta�u pielūdza zemi, pa kuru viņa staigāja, jūs to zināt.

-���� Nepietiekami, dakter, Tenets sacīja, galvu purinādams. Te ir pārāk daudz tāda, kas vēl jānoskaidro.

-��� Es piekritu, ka Petifers nebija tā tipa cilvēks, kas padotos bez cīņas� Kaut gan ir vēl viens ar�guments, ka tā bijusi pa�nāvība, ziniet.

-Tā?

-���� Ir kāds filozofijas virziens, kas pa�nāvību uzskata par agresijas paveidu, par dusmu, nevis izmisuma izpausmi.

-��� Tas ir interesanti. Es par to padomā�u.

-Tā. Ko nu?

-����������� Mums jāatrod vēl kas vairāk. Tāpēc es gribu doties uz�

Iezvanījās tālrunis. Tenets pacēla klausuli.

-������������ Vestendas iecirknis, viņ� noteica. Jā, te detektīvinspektors Tenets�

Mellerds pacēla roku atvadu �estā un izgāja.

Tenets vēlreiz paskaidroja, ko grib darīt Lon�donā. Beigās, klausuli nolicis, viņ� sacīja Lainhemam:

-������������� Viss ir norunāts. Mums jāpiesakās divos. Sevailrovā autostāvvietas nav rezervētas, tāpēc būs vienkār�āk braukt ar vilcienu.

Viņ� palūkojās pulkstenī, bija divdesmit pāri vienpadsmitiem.

-������������ Ja pasteigsimies, mēs vēl varam paspēt uz divpadsmitiem desmit.

-��� Protams, laika pietiek.

-������������ Es pa ceļam vēl gribētu �o to paķert līdzi no mājām.

�im līkumam vajadzēja stundas ceturksni, un, domās pateicies D�ounai par kārtības uzturē�anu, Tenets taisnā ceļā devās pie atvilktnes, kurā viņa mēdza glabāt brīvdienu un izbraucienu piemiņlietiņas, lai paņemtu izrādes "Diena pagājusi" pro�grammiņu. Vilcienā viņ� to aplūkoja.

-���� Jus man neteicāt, ka esat redzejis "Diena pagājusi".

-����� Es vispirms kaut ko gribēju pārbaudīt, ja gadījumā atmiņa mani viļ. Ak, jā� viņ� iedeva programmiņu Lainhemam. Ko jūs par to domā�jat?

Lainhems ātri pārlūkoja trupas fotogrāfijas. Bi�ja �etri galveno lomu tēlotāji, divi vīrie�i un divas sievietes.

-���� Es teiktu, ka �is te, Lainhema pirksts ap�stājās pie jauna aktiera ar klasiskiem sejas pantiem un zeltainām cirtām, viņa vārds bija Rovens Lī, �is atbilst istabenes aprakstam.

-�� Tie�i tā es domāju.

-��� Tad tāpēc jūs iecerējāt �o braucienu.

-��� Pareizi, Maik. Neesiet tik norūpējies! Jāatzīs�tas, tas man tūlīt pat ie�āvās prātā. Bet, kā jau tei�cu, es gribēju pārbaudīt un tikai tad kaut ko sacīt.

-��� Viņ� liekas viņai tā kā par jaunu, vai tad ne?

Lī izskatījās gadus divdesmit piecus vecs, vis�maz desmit gadus jaunāks par D�emmu Petiferu.

-�� Iepējams, ka viņ� ir vecāks, nekā izskatās. Ar fotogrāfijām nekad neko nevar zināt. Uzņēmums var būt izdarīts arī pirms vairākiem gadiem.

-��� Tātad mēs lūkosim �odien viņu apciemot?

-��� Nē, domāju, ka ne. Negribu riskēt, viņ� var sazināties ar misis Petiferu. Ja viņa nav vainīga, tad es negribu viņu nevajadzīgi uztraukt, un, ja ir vainīga, tad gribu pārsteigt negaidot.

-��� Ko tad mēs �opēcpusdien grasāmies darīt?

-����� �obrīd man visvairāk vajadzīgs apstipri�nājums. Pilnīgi iespējams, ka esam maldīju�ies. Gribu uzmeklēt kādu, kas zina visas tenkas.

-��� Deboru �īversu?

Tā bija otra galvenās lomas tēlotāja �ajā trupā.

-��� Jā, ja dabūsim rokā.

-����� Vina varētu būt darbā. �odien ir tre�diena, kad spēlē dienas izrādes.

-���� Zinu. Ta�u viņa var būt arī kaut kur citur. Cerēsim, ka nav izbraukusi viesizrādēs uz provin�ci. To mēs drīz uzzināsim.

Pēc īsas pieklājības vizītes Vestendas iecirknī viņi no Sevailrovas laukuma ar metro nokļuva Pikadillī laukumā un tad soļoja līdz pat Heimārketai, uz Karalisko teātri. Pie parādes ieejas pieved�ceļa viņi uz mirkli apstājās, lai papriecātos par klasisko fasādi ar se�ām slaidām, baltām kolon�nām.

-���� �is tiek uzskatīts par vienu no vecākajiem un slavenākajiem teātriem Londonā, Tenets sacīja, kad viņi vēra durvis.

Foajē bija elegants pienbaltas sienas ar zeltītiem ciļņiem un spoguļu ietvariem, spo�i mi�siņa rokturi, ar baltu ādu pārvilkti krēsli. Dienas izrāde jau bija sākusies, jo foajē bija tuk�s, vienīgi jauns cilvēks sēdēja pie administratora galdiņa.

Tenets tuvojās viņam.

-��� Vai es, lūdzu, varētu runāt ar direktoru?

-�� Jums jāiet apkārt uz personāla durvīm. Tās ir teātra otrā pusē, ieeja no Safolkstritas. Izejiet pa galvenajām durvīm, pagriezieties pa kreisi un vēl�reiz pa kreisi!

Safolkstrīta bija aklā iela, augsto, balto namu balkonus rotāja melni dzelzs kalumi. Personāla ieeja atradās tālu viņā galā. Lainhems pēdējais ienāca nelielā telpā, priek�ā stāvēja uzziņu galds, Tenets pie tā atkārtoja savu lūgumu.

-��� Jums vajadzīgs direktors vai trupas vadī�tājs?

-��� Jādomā, direktors.

-��� Baidos, ka viņa nav, ser.

�veicars bija laipns, runīgs vīrs vidējos gados, ar iesirmiem matiem un ūsām. Viņ�, kā likās, jutās ļoti omulīgi savā mazajā, ne vairāk kā sep�tiņus kvadrātmetrus lielajā istabiņā. "Mājīgi kā mājās," nodomāja Tenets, "nekā īpa�a, tikai kvad�rātveida paklājs uz grīdas, ērts atzveltnes krēsls, elektriskā tējkanna. Pat pārnēsājamais televizors."

-���� Tādā gadījumā varbūt jūs varēsiet man palī�dzēt, Tenets sacīja, stādījies priek�ā. Domāju, jūs pietiekami labi pazīstat trupu, kura �obrīd spēlē?

-��� Nu� jā un nē. Viss atkarīgs no tā, cik kur� ilgi strādā, cik runīgs ir un tamlīdzīgi.

-��� Ta�u jums varētu būt nojausma, kādas, tā sakot, ir trupas dalībnieku attiecības?

Vārs spīdums vīra acīs pavēstīja Tenetam, ka jautājums saprasts pareizi.

-��� Ak, par to es neko nezinu, ser. Tas neietilpst manos pienākumos. Es darbojos ar praktiskām lietām, ar uzgrie�ņiem un skrūvēm, kā mēdz sacīt.

Tenets tūlīt noprata, ka paliks zaudētājos.

-���� Varbūt trupas vadītājs varēs man palīdzēt. Vai viņ� pa�laik ir teātri?

-��� Tas būs misters Vimslijs. Jā, viņ� ir te. Vai gribat, lai es viņam piezvanu?

Jaunais cilvēks, kas parādījās kāpnēs, vairāk at�gādināja darījumcilvēku nekā tādu, kas, pēc Teneta ieskatiem, varētu būt no teātra pasaules. "Ko tad tu gaidīji?" Tenets uzjautrināts klusībā prātoja. "Sarkanas ādas bikses un apskrandu�u svīteri?" Viņ� stādījās priek�ā un norūpējies uzsvēra, ka iztaujā�anai nav nekāda sakara ar pa�reizējo teātra repertuāru.

Ba�as no Vimslija sejas izzuda.

-��� Iesim manā kabinetā.

Viņ� gāja pa priek�u cauri nelielām melna me�tāla virpuļdurvīm, tad lejā pa kāpnēm, uz kurām nebija grīdsegas. Kabineta stūri skaļrunis pārrai�dīja uz skatuves runāto.

Viņi apsēdās.

-��� Tātad kā es varu jums palīdzēt?

-���� Kā jau teicu, mēs esam no Kentas policijas. Mēģinām atrast da�us tās trupas dalībniekus, kuri �ajā teātrī spēlēja pēdējā uzvedumā. Precīzāk sakot, "Diena pagājusi".

-��� Tad jums jārunā ar teātra direktoru, steidzī�gi sacīja Vimslijs. Baidos, ka viņa pa�laik nav. Redziet, es te esmu tikai atsevi�ķi pie �ā iestudēju�ma. Bet viņ� ir vienmēr.

-��� Kad viņ� būs atpakaļ?

-����� Ne agrāk kā pēc stundas, varbūt pat divām. Bet es nupat iedomājos� Vai jūs zināt, kas tajā izrādē "Diena pagājusi" spēlēja, to cilvēku vārdus, ar kuriem vēlaties satikties?

-��� Ak, jā, mēs zinām, kā viņus sauc.

Tenets izvilka no kabatas programmiņu.

-���� Tad nekādu grūtību nebūs. Mēs varam ielū�koties "Pro�ektorā"� Tā ir rokasgrāmata, kur atrodamas ziņas par aktieriem un aktrisēm, � paskaidroja Vimslijs, redzēdams abu vaicājo�os skatienus. Te man viena ir.

Viņ� palūkojās mazā grāmatu kaudzītē, izņēma vienu un at�ķīra to.

-����� Redzat? viņ� sacīja, parādīdams grāmatu. Tajā ir dati par profesionālo karjeru un tas laikam ir tas, ko jūs gribat aģentu uzvārdi un adreses. Tikai ievērojiet, ka izdabūt no aģenta viņa klienta adresi ir grūtāk nekā likt akmenim noasi�ņot, bet, ja jau meklētāja būs policija, tad jums var paveikties.

-��� Vai drikstu tajā ielūkoties?

Pēc desmit minūtēm viņi izgāja no teātra ar pārējo triju izrādes "Diena pagājusi" galveno lo�mu tēlotāju aģentu adresēm un telefonnumuriem.

-���� Vieglāk nekā mēs domājām, Maik! sacīja Tenets, apmierināti papliķēdams pa kabatu.

-��� Nedaudz palaimējās, Lainhems piekrita. Kurp tagad?

-��� Vispirms pie Deboras �īversas aģenta. Tā kā mēs nevaram lielāko pēcpusdienas daļu veltīt, lai noskaidrotu, kā �urpu turpu kursē sabiedriskais transports, brauksim lepni.

Ieraudzījis brīvu kebu, viņ� pacēla roku, un abi apbrīnā nolūkojās, kā ku�ieris cauri vienvirziena kustības plūsmai lietpratīgi manevrēja līdz ielas malai.

Teātra aģenta D�eikoba Sollija pieņemamo tel�pu pla�ais foajē bija iekārtots grezni, grīdu sedza biezs krēmkrāsas paklājs, ar zaļu ādu pārvilktie atzveltņi lielākoties aizņemti. Te valdīja gaidu pār�pilna gaisotne. Sienas rotāja milzīgi fotoattēli, no kuriem lejup raudzījās klienti veiksminieki. Te atradās da�i reti istabas palmu un milzu papar�u eksemplāri, kas tāpat kā valdzino�i skaistā blon�dīne zaļā zīda bik�kostīmā pie rakstāmgalda acīm�redzami bija izraudzīti to gleznā izskata dēļ.

Vērtējo�i skatieni sekoja Tenetam un Lainhemam, kad viņi �ķērsoja telpu.

-���� Kā es varu jums palīdzēt? blondīnes smaids bija tikpat mākslīgs kā skropstas. Viņa jau bija nospriedusi, ka abi ienācēji ir neinteresanti. Uzklausot viņas atbildes pēc priek�āstādī�anās, Tenets juta dzēlīgu gandarījumu.

-��� Hm� viņa nervozi paskatījās uz tālruni un klientiem aizmugurē, kuri gaidīja pie durvīm ar uzrakstu "Ienākt tikai pēc uzaicinājuma". Izska�tījās, it kā statuja pēk�ņi būtu kļuvusi par cilvē�cisku emociju upuri. Viņa noristījās. Baidos, ka misters Sollijs ir aizņemts, bet es ie�u un ap�skatī�os� Vai jūs varat uz mirkli apsēsties?

Ieinteresēti skatieni pavadīja katru Teneta un Lainhema kustību. Tenets saskatīja ziņkāri, līdz�jūtību, naidīgumu. "Kāda sabiedrība," iesāņus mierīgi vērodams, viņ� nodomāja. Tad ātri tos saskaitīja. Istabā bija piecpadsmit da�āda vecuma, auguma un apveida cilvēki. Viņ� dro�i pamirk��ķināja kādai sievietei ar īpa�i aizvainotu skatienu un pavīpsnāja, kad viņa steig�us sāka pētīt savas rokas. Lainhems viņam līdzās nemierīgi sakustē�jās.

Blondīne strauji iznāca pa durvīm ar brīdino�o uzrakstu un tuvojās Tenetam. Viņ� pūlējās ne�manāmi izvairīties no nomāco�ā smar�u viļņa, kas iesitās nāsīs, kad viņa pieliekusies �ukstēja:

-��� Misters Sollijs pa�laik ir brīvs. Lūdzu, ienā�ciet!

Tenets un Lainhems ziņkāri aplūkoja istabu, kur viņus ieveda un apsēdināja. Pretstatā priek��telpai �ī bija īsteni omulīga vīrie�a miga, ar apdi�lu�u, brūnu paklāju un gai�brūnu ādu apvilktiem atzveltņiem. Brūni tapsētās sienas bija noklātas ar teātra afi�ām un jo spo�iem slavenu klientu fotoat�tēliem. Ādas krēslā pie tīkkoka galda, kas liecināja par sabiedrisko stāvokli, sēdēja neliels, tukls vīrs krēmkrāsas ziemi�ķādas �aketē un zīdainā polosvīterī. Zelta mirdzums viņa pirkstos atmirdzēja ari smaidā.

-���� Nāciet, nāciet, inspektor, viņ� piecēlās un vienam pēc otra pastiepa mīkstu, mitru plaukstu.

Tenets tikai ar pūlēm novaldījās, lai nenoslaucī�tu roku bik�u starā. Pēc savstarpējām pieklājības frāzēm Sollijs apsēdās atpakaļ, pārlika rokas pār uzblīdu�o vēderu un noteica:

-��� Tā. Kā es varu jums palīdzēt?

-���� Mēs meklējam kādu jūsu klienti, Tenets

V

sacīja. Deboru Civersu.

-����������� Ak tā� Sollijs saknieba kopā savas mitrās, pilnīgās lūpas un sadrūma. Vai būtu ļauts vaicāt, kādā sakarā� Debija ta�u nebūs uzve�dusies nepiedienīgi, ko? viņ� �ķelmīgi pavaicā�ja.

Tenets satrūkās, ta�u cerēja, ka tas nebija pa�manāms.

-��� Nē, nebūt ne. Mēs tikai ceram, ka viņa varētu mums sniegt kādu informāciju par personu, kas iejaukta lietā, pie kuras mēs �obrīd strādājam.

-��� Debija ta�u nav� hm� pati tur iejaukta?

-��� Nē. Nepavisam.

Sollijs pēk�ņi saslējās.

-���� Piedodiet man, inspektori Esmu tik nolaidīgs namatēvs. Negribu sadusmot jūs, �ajā stundā piedāvājot alkoholu, bet varbūt vēlaties tasi kafi�jas? Vai tējas?

Atkal uzspīdēja zelta plombas.

-���� Paldies, nē. Diem�ēl mums nav daudz laika, lai uzturētos Londonā.

-���� Jā, protams. Labi, es neredzu iemeslu, kāpēc mēs nevarētu sarunāt, viņ� piespieda pogu. Merilina, uzrakstiet inspektoram Deboras �īversas adresi!

-���� Vai jūs domājat, ka viņa varētu būt mājās, ja mēs �opēcpusdien dotos turp? Tenets pavaicāja.

-��� Jā, viņa �obrīd atpū�as, sacīja Sollijs. Atkal uzplaiksnīja zelta spīdums. Tā mēs saucam laika

sprīdi, kad nav darba, esmu pārliecināts, ka jūs to saprotat, inspektor. Ja vēlaties, es viņai piezvanī�u un pabrīdinā�u. Un veikli, pirms Tenets paguva iebilst, uzsauca: Dabū Debiju pie klausules, labi, Merilin? Jā, tūlīt.

Protestēt bija velti. Sollijs acīmredzami gribēja brīdināt Deboru �īversu par gaidāmo vizīti. Ja viņ� to nedarītu tagad, tad darītu pēc viņu aiz�ie�anas, bet tikpat labi viņ� varēja būt Tenetam īsti noderīgs, iespējams, atturot no veltīga brauciena.

Debij? Te Sollijs, mana mīļā. Jā� Nē, bai�dos, ka nē. �obrīd nē. Ta�u kaut ko es perinu. Nē, pa�laik vēl nevaru neko sacīt, ja nu gadījumā nekas nesanāk. Nē, tev jāpacie�as, dārgumiņ. Nē, kaut kas pavisam cits. Tikai neuztraucies, bet te, pie manis, ir divi jauki policisti, kuri grib ar tevi parunāties. Jā� Nē, tu neesi izdarījusi neko nelāgu, mīļumiņ. Tev tikai jāsniedz kāda informā�cija, kura varētu būt tavā rīcībā, sakarā ar kādu lie�tu, kuru viņi izmeklējot. Nē, nav ne jausmas. Nopietni. Galvenais, ka viņi grib atnākt un ar tevi parunāties tūlīt, kā rādās. Viņi iebrauku�i Lon�donā tikai uz vienu dienu. Nē, patie�ām, dārgu�miņ, nav ne jausmas. �ā vai tā, es teicu viņiem, ka tu �opēcpusdien būsi mājās, ja? Kārtībā. Jā, es ceru, ka drīz ar tevi sazinā�os. Jā. �obrīd atā! Arī

tev bu�a, saldumin.

129

7 >

Simpsonc 3

Viņ� nolika klausuli un teica Tenetam:

-��� Jebkurā laikā, kad vien jums tīk.

-��� Pateicos.

Merilina ienāca, pasniedza Tenetam papīra lok�sni un izlīgoja ārā, zaļais zīds cie�i apkļāva viņas sē�amvietu.

-���� Uh� ārā, lūdzu, pa �ejieni� Sollijs iz�vadīja viņus pa durvīm kabineta tālākajā galā.

-���� Kur viņa dzīvo? Lainhems pavaicāja, kad viņi iznāca uz ielas.

Tenets ielūkojās papīriņā, ko turēja rokā.

-���� Meidaveilā. Izskatās, ka mums atkal nāksies pārvarēt �ķēr�ļus. Vajadzētu uzmeklēt telefonu� Tad, viņ� pārgalvīgi piebilda, brauksim ar tak�sometru.

Lainhems pasmīkņāja. Man gribētos redzēt galvenā seju, kad viņ� saņems mūsu izdevumu sarakstu, viņ� noteica.

Taksometrs apstājās pie mājas ar terasi karaļa D�ord�a laiku stilā. Tāpat kā daudzas Londonas ielas, ari �ī bija pārcietusi nevērību un aizmirstību un tagad atkal sākusi atkopties.

Daudzām mājām bija atjaunoti ķieģeļu mūri, vizēja balti logu rāmji un ārdurvis klāja ko�as krāsas. "Tās ir privātmājas," prātoja Tenets, "jo viss liecina par īpa�nieku rūpju izpausmēm." Ce�turtais numurs acīmredzot bija īres nams un izskatījās kā nesakopts nabaga radinieks. Tenets nopētīja zvanu rindu. Podziņa ar uzrakstu "Cīversa" bija pati pirmā. Viņ� to piespieda.

Kad durvis atvērās, Tenetam pirmajā mirklī likās, ka redz Brid�itas iemīļotās televīzijas pro�grammas vadītājas daudz jaunāku līdzinieci. Deborai Cīversai bija smails zods, skaisti veidoti, plati vaigu kauli un nevainojama spo�i melnu matu rota, tik īsi apcirpta, ka �ķita kā uzgleznota. Viņ� �aubījās, vai tā bija tī�a atdarinā�ana. Efekts, protams, bija satrieco�s, un to vēl pastiprināja meitenes drēbes: melna velveta golfa bikses, rie�votas zeķes un plāna kokvilnas blūze ar kru�zuļiem ap kaklu un piedurkņu galos. Vai tā viņu dēļ bija īpa�i pūlējusies? Viņam �ķita, ka laikam ne. Deborai �īversai ļoti rūpēja pa�as izskats, un viņa būtu gatava darīt diezin ko, lai panāktu va�jadzīgo iespaidu.

-����� Hei, viņa noteica. Vai jūs tie esat, mīlī�i?

Tenetam uzmācās kārdinājums atsaukties: "Kā

tad, saldumiņ," ta�u viņ� nocietās, neko neteicis, un formāli stādījās priek�ā, uzrādīdams apliecību.

Debora �īversa izskatījās uzjautrināta.

-�� Tas bija joks, viņa sacīja, nāciet iek�ā.

Atmetusi familiaritāti, viņa, ceļu rādot, iegrie�zās �aurās, tum�ās kāpnēs uz puspagrabstāvu. Tenets un Lainhems piesardzīgi sekoja. Kāpņu galā viņa atvēra durvis.

�īversas rezidence, viņa noteica. Jūtieties kā mājās! Un, kājas sakrustojusi, nometās uz liela, melna, samīcīta grīdas spilvena.

Abi policisti instinktīvi palūkojās apkārt pēc kāda piemērotāka sē�amā, ta�u neko nesaskatīja. Tenets piesardzīgi virzījās uz sarkana spilvena pusi. "Sarkans nozīmē briesmas," viņ� uzjaut�rināts nodomāja. "Ja pui�i no komisariāta �obrīd varētu mani redzēt!" Ar acs kaktiņu viņ� redzēja, ka Lainhems izvēlējies dzeltenu sē�amo; ar pilnīgi nopietnu seju izvilcis piezīmju blociņu un zīmuli, viņ� nu sastinga gaidpilnā mierā. "Viņam var dot visus desmit punktus par pa�savaldī�anos," Te�nets nodomāja. Cītīgi ignorēdams blēdīgo spīdu�mu meitenes acīs, viņ� pavērās apkārt.

Istaba bija liela un izskatījās pēc guļamistabas, viesistabas, auditorijas, darbistabas un virtuves, kopā ņemot, lai gan �ī daudzpusība tika rūpīgi slēpta. Tenets pazina saliekamo gultu, kura pildīja arī grāmatplaukta lomu, un noprata, ka virtuve slēpjas tālākajā kaktā aiz koka bufetes, kas bija aplīmēta ar du�iem teātra programmiņu. Grāmat�plauktus veidoja dēļi un ķieģeļi, tajos atradās lie�lākoties bro�ūras, un bija manāmas darbo�anās pēdas: pie loga stāvēja liels galds ar zīmējumiem un uzmetumiem, krāsu podiņiem, izmētātiem zī�muļiem un otām. Pie loga atradās liels dēlis ar piespraustām skicēm, bet pie katras skices iz�rādījās piestiprināta krāsaina vilnas �ķipsna. Mei�tene acīmredzot bija ari kostīmmāksliniece. Viņa acis pievērsās drēbju pakaramajam pie sienas. Uz tā karājās kāds pusducis sievie�u svīteru, kurus pirmajā mirklī varēja noturēt par pa�as meitenes garderobei piederīgiem.

-��� Jā gan, meitene smaidīja, ievērojusi viņa ātro skatienu un sapratusi, kāds secinājums iz�darīts. Tā man ir otrā nodarbo�anās. Es tos pār�dodu bodītēm, viņa piecēlās kājās, nokabināja vienu svīteri un pielika to sev klāt. Vai jums patīk? Tas bija viens no tobrīd nupat modē nā�ku�ajiem adījumiem.

Tenetam patika. Pat ļoti.

-�� Tas man atgādina Dordogņu.

Viņi ar D�ounu bija tur pavadīju�i medusmē�nesi, un viņiem tur patika.

Viņa nopriecājās.

-�� īstenībā tas tie�ām ir no turienes. Tur maniem draugiem ir koted�a, pagāj�vasaru pavadīju pie viņiem. Mani pārsteidz, ka jūs pazināt tādas īpat�nības.

Viņa noglaudīja svīteri.

-��� Man patīk tos dāvināt. Tie patie�ām ir jauki. Es jutī�os ļoti apbēdināta, ja aizrau�anās ar tiem reiz beigsies.

Debora �īversa pakāra svīteri atpakaļ uz pa�karamā un atgriezās uz sava spilvena.

-���� Vai jūs to darāt izrā�u starplaikos? Tenets pavaicāja.

Meitenes mutes kaktiņi noslīdēja lejup.

-���� Mjā. Teātra spēlē�ana ir briesmīga nodar�bo�anās. Pārāk daudz ļau�u dzenas pēc da�ādām lomām. Lielākā daļa no mums starplaikos dara ko citu. Tā sakot, aktieri pelna sev iztiku. Ja nu vienī�gi zvaigznēm tas nav vajadzīgs, jo nav ne par ko jārūpējas. Man ari varētu beidzot tā palaimēties.

-�� Pēdējā lugā, kurā spēlējāt, jums ta�u bija tāda loma. Tā bija laba loma, vai tad ne?

-��� Lugā "Diena pagājusi"? Jā, tā patie�ām bija laba. Ta�u nelaimīgā kārtā publiku tā nesavaldzināja tik ļoti, lai tai būtu ilgs mū�s. Un tad es atkal ķēros pie adāmadatām, viņa nosmīnēja. Vai �ī ir daļa no jūsu atmaidzinā�anas taktikas, inspektor?

Inspektoram patika viņas tie�ums. Par atbildi viņ� arī pasmaidīja.

-��� Jā un nē.

-��� Kāpēc jā un kāpēc nē?

-��� Nu� es zinu, ka cilvēki daudz labprātāk pa�līdz, ja esmu ar viņiem labās attiecībās. Ta�u tā nu gadījies, ka "Diena pagājusi" lielā mērā būs mūsu �odienas sarunas temats.

-���� Labi. Tātad mēs esam labās attiecībās. Ar ko jūs ieinteresējusi "Diena pagājusi"?

-���� Precīzāk sakot, gribu ar jums parunāt par D�emmu �eidu.

"Deborai �īversai ir ļoti izteiksmīgas acis," viņ� nodomāja.

Tās mirdzēja skaidrā, tīrā zilumā, dienvidu debesu krāsā. Viņ� būtu varējis apzvērēt, ka tagad tās satumsa un aizplīvurojās.

-��� Kas ir ar D�emmu? viņa piesardzīgi pavai�cāja. Ko viņa izdarījusi?

-��� Cik zinu, neko, glu�i neviltoti sacīja Tenets. Ta�u mums jāuzzina �is tas vairāk par viņas skatuves dzīvi.

-��� Kāpēc jūs nācāt pie manis? Kāpēc neizpra��ņājāt viņas aģentu?

Tenets nopūtās. Ar �o meiteni nebija iespējams runāt riņķī un apkārt.

-��� Tāpēc, ka viņas aģents varētu būt ieinteresēts.

Debora skaļi iesmējās, apķērusi ceļgalus un

�ūpodamās uz sava spilvena �urpu turpu.

-��� Ieinteresēts! Ak Kungs, tas tik ir joks! Ticiet man ja jūs meklējat cilvēku, kam nav aizsprie�dumu pret D�emmu �eidu, tad es esmu pēdējā, ar kuru jums vajadzētu runāt!

-��� Kāpēc? klusi pavaicāja Tenets.

Debora beidza vīpsnāt un apsēdās taisni.

-��� Tāpēc, ka viņa nocēla man pielūdzēju, vecā ragana. Un ticiet man, inspektor tas ievaino ļoti dziļi. Tas man sāp joprojām.

-��� Vai viņa nav, hm, viņam mazliet par vecu? Ja nu vienīgi viņ� būtu daudz vecāks pārjums?

-��� Tikai par vienu gadu. Viņam ir divdesmit trīs. Ak, jā, viņa, protams, ir viņam par vecu. Bet bai�dos, ka viņai tas netraucē. D�emmai �eidai patīk jaunāki vīrie�i, vienmēr ir patiku�i. �ai profesijai tas ir diezgan raksturīgi. Un viņa netērē laiku, raizēdamās par to, vai pielūdzējs nepieder kādai citai.

-��� Vai jūs runājat par Rovenu Lī?

Viņa samirk�ķināja acis. Jā.

-��� Vai jūs nejau�i nezināt, vai viņi joprojām tie�kas?

-��� Es nezinu� Ta�u� Jā gan, domāju, tiekas. Tā sakot, viņ� joprojām ir nepieejams, tāpēc esmu pārliecināta, ka viņa nav �īs attiecības izbeigu�i. Varētu domāt, ka tagad viņai varētu būt vairāk ap�doma tagad, kad viņa izskatās kā autobuss.

-��� Gaida bērnu, jūs gribat sacīt. -Jā.

-��� Cik sen tas viss sākās?

-����� Bet klausieties, kāpēc tāda interese par D�emmas personīgo dzīvi? Vai Rovenam draud kādas nepatik�anas?

-���� Es jau jums teicu, ka mūs interesē mis Seida. Tātad, lūdzu cik sen tas bija?

Debora nepamanīja izvairlbu. Izdevība brīvi parunāt par D�emmu bija pārāk laba, lai to palais�tu garām.

-���� Drīz pēc tam, kad izveidojās �ī trupa, sacī�sim� pirms astoņiem vai deviņiem mēne�iem.

-���� Kas viņa ir par cilvēku? Ja nerunājam par �o aizrau�anos, viņa ir�

Debora paraustīja plecus.

-���� Kā jau teicu, es patie�ām neesmu tas cilvēks, kam to vajadzētu vaicāt. Bet viņa ir pirmklasīga aktrise, to es saku no tīras sirds, kaut gan profe�sionālā zinā nestāvu viņai ne līdzās. Ta�u vina,

� > > 7

viņa� Jā, es domāju, visatbilsto�āk būtu teikt, ka viņa ir alkatīga. Viņa grib itin visu veiksmi, stā�vokli sabiedrībā, naudu, glaimus, mīlnieku, vī�ru�

-���� Es kaut kur lasīju: viņa vienmēr apgalvojusi, ka nekad neprecē�oties.

-���� Tas bija pirms tam, kad viņai patrāpījās tas dakteris. Un nezinu, vai jūs to zināt, vai nezināt viņ� ir bagāts. Un �ī� teiksim, aplido�ana tas būs īstais vārds, gan �ķietami vecmodīgs un D�emmas bruņnieciskā pielūg�ana� Tas tie�ām bija kaut kas, vismaz tā esmu dzirdējusi runājam. Tas, protams, aizsākās agrāk, pirms mēs sākām strādāt kopā.

-��� Bet ja viņai patīk jaunāki vīrie�i?

-��� Lai uzjautrinātos jā gan. Bet, ja raugāmies patiesībai acīs, viņi parasti ir tuk�i. Un, ja ir jāiz�vēlas vīrs�

-��� Jums viņa patie�ām nepatīk, vai ne?

-���� Nē, nepatīk. Un es to atklāti atzīstu. Man nepatīk cilvēki, kas mīda kājām citus, izmanto viņus un galu galā izmet mēslu kaudzē�

-��� Tātad tas, ka viņa apprecēja doktoru Petiferu, jūs nepārsteidza?

-��� Ak, es jau jums teicu, ka tajā laikā viņu vēl nepazinu, kaut gan biju par viņu dzirdējusi, pro�tams. Ta�u, palūkojoties atpakaļ nē, nepārstei�dza. Viņa ta�u neko neupurēja ne karjeru, ne savu brīvību, toties ieguva nodro�inājumu. Es zinu, viņ� ir vecāks nekā viņa, ta�u tas nozīmē tikai vienu ka viņ� nomirs pirmais un viņas ve�cumdienas paies bezrūpīgi.

Par doktora Petifēra nāvi viņa acīmredzot nebi�ja neko dzirdējusi. Tenets juta, ka Lainhems ne�mierīgi dīdās aiz muguras, un noprata ser�ants gaida, ka viņ� pastāstīs meitenei jaunumus. Ta�u �is nebija īstais brīdis. Ja viņ� to izdarītu, tas varē�tu izjaukt visu sarunas norisi, ietekmētu un iero�be�otu viņas atbildes. Viņ� negribēja pieļaut, ka tā notiek.

-���� Man jāteic, Debora bilda, biju ļoti pār�steigta, ka viņa netaisīja abortu, atklājusi, ka ir stā�voklī.

-Kāpēc?

-���� Tāpēc, ka nekas, itin nekas �ai sievietei nav nozīmīgāks par viņas karjeru. Un vēl jā, kāda mana draudzene, kas spēlēja kopā ar D�emmu tad, kad doktors sāka ap viņu lakstoties, teica, ka D�emma viņai sacījusi viens no iemesliem, kāpēc viņa izlēmusi pieņemt �o bildinājumu, esot tas, ka viņ� neprasot, lai viņa kļūst par kādu vairo�anās ma�īnu; tā viņa to uzņēma. īstenībā viņam pat nepatika bērni, viņ� tos nevēlējās un jutās pārliecināts, ka viņa domā tāpat. "Tātad tas man tiks aiztaupīts, paldies Dievam," viņa teikusi D�emma, es gribēju sacīt. Vārdu sakot�

-��� Jā gan, Tenets atsaucās. Jā. Tas ir intere�santi.

Viņ� paraustīja plecus.

-���� Labi, bet viņi dro�i vien savas domas mainī�ja.

-��� Un ir vēl viens iemesls, kāpēc jutos tik pār�steigta, kad D�emma apprecēja ārstu. Gribēju teikt, zēni, ka viņai pret slimībām bija pilnīgi neirotiska attieksme!

-��� Nespēja uzlūkot asinis vai to jūs domājat? Vai ko tamlīdzīgu?

-���� Ak, nē. Viss ir daudz ļaunāk. Ja kādam bija klepus vai iesnas, tas nevarēja viņai iet tuvāk par pusjūdzi īstenībā, ja vien tā nebija neatliekama izrāde, viņa kopā ar neveselu cilvēku nekāpa uz skatuves. Un, ja runājam par infekcijām kā masalas vai cūciņa� Viņa pat negribēja neko dzirdēt par slimo�anu. Vai ziniet, kad mēs ie�studējām to izrādi "Diena pagājusi", ar vienu no jaunajām ģērbējām notika nelaimes gadījums, viņa salauza kāju. Mums visiem bija viņas ļoti �ēl, viņa pirmoreiz bija dabūjusi darbu Vestendā; jūs ta�u varat iedomāties, viņai sirds vai lūza, kad nācās no tā atteikties. Viņas ģimene dzīvoja tālu, un mēs visi pa kārtai gājām uz slimnīcu viņu ap�meklēt un uzmundrināt. Izņemot D�emmu. Viņa atrada visādus iemeslus, lai atrunātos, un pēc tam galu galā atklāti pateica, ka negribot neko dzirdēt par slimībām, necie�ot slimnīcas un nekas, itin nekas nespē�ot viņu piespiest turp doties. Ceru, tagad jūs saprotat, kāpēc mani tā pārsteidza ziņa, ka viņa precējusies ar ārstu.

-��� Varbūt viņa domāja, ka tā alla� būs pie labas veselības, pasmīnēdams sacīja Lainhems.

Debora izskatījās pārsteigta. �ī bija pirmā reize, kad viņ� ierunājās, un meitene veltīja glītajam jauneklim vērīgu un vērtējo�u skatienu.

Tenets jutās uzjautrināts, redzēdams ser�antu nosarkstam. Lainhems alla� bija izjutis vājību pret jaukām meitenēm un nekad nebija labākajā formā, kad ar tādām gadījās darī�ana. Tenets un D�ouna reizēm brīnījās, kā viņam bija izdevies saņemt drosmi, lai uz vietas bildinātu savu sievu Luīzi.

-��� Tā ir laba doma, Debora noteica. Vai zināt, jums varbūt ir taisnība. Viņai varēja ienākt prātā, ka viņ� būs viņas privātārsts.

Tenets �aubījās, vai tā bijusi tikai D�emma, kas padarījusi �o meiteni tik skarbu. �ēl gan, ka viņa, tik jauna būdama, jau ir vīlusies. Viņa, protams, to neizrādītu, ja netiktu pieminēts D�emmas vārds. Ja ari viņa patiesi bija iemīlējusies jaunajā Lī, tad tomēr �ķita savādi, ka meitene jūt tādu rūg�tumu pret vecāku sievieti.

-��� Labi, pateicos jums, mis Cīversa, viņ� sacī�ja, lūkodams ar godu tikt aug�ā no sava grīdas spilvena. Jūs sniedzāt mums nenovērtējamu palīdzību. Un vēl kas�

-�� Jā? meitene piecēlās kājās graciozi, ar vienu pa�u plūdeņu kustību, smaidīdama un nogaido�i lūkodamās viņā.

Viņ� manīja mazliet izbrinīto Lainhema skatienu.

-��� Tie svīteri, kurus jūs adāt. Hm� Cik jūs par tiem prasāt?

-��� Trīsdesmit mārciņas, viņa tūlīt atbildēja. Un tas ir lēti. Veikalos tāds roku darbs, vien�reizīgs modelis maksā divtik. Un �ī nav kaulē��anās, jūs varat pārbaudīt. Es nolai�u cenu tāpēc, ka, pārdodot no rokas, nav atvilkumu. Kāpēc jūs tā vaicājāt? Vai kādu vēlaties?

-��� Mana sieva vēlētos.

-��� Nāciet un paskatieties, viņa pieveda Tenetu pie pakaramā, ar vieglu galvas mājienu norādī�dama uz svīteriem. Kāds ir viņas augums?

-��� Hm� vidējs. Ne resns, ne tievs�

Viņa iesmējās.

-��� Tipiska vīrie�a atbilde.

Viņa ātri pārlūkoja adījumus un izvēlējās trīs no tiem.

-���� Tad �ie varētu derēt. Vai jums kāds no tiem patiktu?

Viens Tenetam atgādināja pludmali, kur viņi ar D�ounu bija pavadīju�i daudz zeltainu pēcpusdienu. Tur varēja skatīt torņveida klintis, aiz kurām saule ik dienas aizgrima, laistīdamās savā pēdējā spo�umā, zīdainos Dordogņas upes ūdeņus, kas �ļācās pret stāvajām klintīm. Reiz viņi ar D�ounu bija aizpeldēju�i, lai tās aptaustī�tu� Arī �eit pamatā bija koku apēnotais, pla�ais, oļainais liedags, kas, kā likās, izskatījās glu�i kā�

-���� Tā ta�u nevar būt Meiregjūta, ko? viņ� pavaicāja.

Viņas acis iemirdzējās.

-��� Jā, tā ir! Vai jūs to vietu pazīstat?

-��� Pat ļoti labi. Manai sievai patiks �is te. Es to ņem�u. Vai jums nav nekas pretī pieņemt �eku?

Gaismas urdziņas plūda pār spīdīgo matu klaidu, kad viņa papurināja galvu.

-��� Nebūt ne. Nekādu nodokļu. Mana nolāpītā metodistu audzinā�ana.

Viņa rūpīgi salocīja svīteri un ietina to zīdpa�pīrā, kā iesaiņodama dāvanu.

Taksometrā Tenets atlaidās sēdeklī un ar patiku uzlūkoja krāsaino sainīti. Viņ� nevarēja vien sa�gaidīt, kad ieraudzīs D�ounas seju�

-��� Un tagad, viņ� piepe�i sacīja Lainhemam, pasakiet man, ko jūs domājat par mis Cīversu!

Bērni pamanīja ko�ajā iesaiņojumā ietīto sainīti topa�brīd, kad Tenets kāpa pāri slieksnim.

-��� Ahā, dāvana! viņi sauca. Kam tā domāta, tētiņ? Kam tā domāta?

Tenets nopriecājās, redzēdams, ka �ovakar viss �ķiet kārtībā. Abi bērni bija nomazgāti un apvil�ku�i naktskreklus D�ouna parasti atļāva rosīties līdz pusseptiņiem, lai viņi varētu sagaidīt tēvu no darba, un no virtuves plūda gardas smar�as.

Viņ� pielika pirkstu pie lūpām.

-��� Cssst� Tas būs mammītei. Nāciet!

Abi viņam sekoja uz virtuvi sazvērnieciskā klusumā. Radio bija ieslēgts, un D�ouna noteikti nedzirdēja viņu pārnākam. Viņa kaut ko kapāja uz dēlī�a pie plīts, pagriezusi muguru.

Tenets pielavījās sievai no mugurpuses, pār�spīlēdams kustības, lai uzjautrinātu bērnus. Pēc tam, pacēlis roku pāri sievas galvai, viņ� lēni no�laida sainīti, ļaudams tam karāties viņas acu priek�ā. D�ouna apslāpēti iekliedzās, un bērni sajūsmā iespiedzās.

-���� Kas man būs par dāvanas pārne�anu? � viņ� smaidīdams noprasīja.

-���� Vai tas ir man?

Pārsteigums, prieks, gaidas, atzinība tas viss �obrīd bija vērojams D�ounas sejā.

-���� Paldies, mīļais! viņa atlieca muguru, lai vīru noskūpstītu, slaucīdama rokas priek�autā, pēc tam paņēma sainīti un devās uz istabu pie gal�da. Tenets un bērni sekoja, lai paskatītos, kā viņa izsaiņos dāvanu.

-������������ Ak! D�ouna nodvesās, kad zīdpapīra

krokās parādījās svīteris. Bet, mīļais, tas ir tik skaists! Patie�ām skaists, kur tu to atradi?

-��� Londonā, Tenets pa�apmierināti sacīja.

-���� Vai zini, D�ouna sacīja, to pacēlusi rokas stiepiena attālumā, lai aplūkotu, tas man atgādi�na Dordogņu.

-��� Tā patie�ām ir Dordogņa. Meitene, kas to da�rinājusi, tur pavadījusi pagāju�o vasaru. Vai tas izskatās ļoti pazīstams? viņ� smaidīdams pavaicāja.

Viņa piekrita, galvu uz vienu pusi pie�ķiebusi.

-���� Jā� Meiregjūta? Dārgais, vai tikai tā nav Meiregjūta?

Viņa seja sievai apliecināja, ka uzminēts pa�reizi.

-���� Meiregjūta� viņa nopūtās, to pētīdama. Kad viņa atkal pievērsās vīram, acīs mirdzēja asaras. Kāda jauka, jauka dāvana, viņa notei�ca, apvīdama rokas vīram apkārt.

Ari Tenets priecīgi apskāva sievu.

-���� Es jau domāju, ka tev tas patiks, viņ� no�murmināja.

-��� Ikreiz, kad to uzvilk�u, tas man atgādinās�

Viņi apmainījās sapņainiem smaidiem, kas bija

145

atmiņu izgaismoti. Viņu medusmēnesis atstāja daudz atmiņu. D�ouna viņu noskūpstīja vēlreiz, un aizrautīgi. Bērni staroja. Kāpēc viņ� nebija tā rikojies bie�āk, Tenets pats sev vaicāja.

Simpsonc 3

Pēc vakariņām Tenets tomēr ievēroja, ka D�ouna izskatās mazliet satraukusies.

-��� Kas noticis? viņ� noprasīja.

Viņa savilka skumju seju.

-���� Luīze �orīt zvanīja un apvaicājās, vai es ap len�a laiku viņu neapmeklētu.

Tenets novaidējās. Viņam patika Lainhema sie�va, kaut gan, viņaprāt, Luīze bija pārāk valdonīga. Viņ� jau nojauta, kas tur nebija kārtībā.

-��� Vīramāte atkal sagādā galvassāpes?

-���� Baidos, ka tā. Goda vārds, Luk, patie�ām nezinu, ar ko tas viss beigsies. Pēc visiem tiem kreņķiem ar viņu kāzām es jau cerēju, ka Maika māmiņai mācība būs nākusi par labu.

Lainhema kāzas tika divreiz atliktas, jo viņa mātei abas reizes uznāca viegla sirdslēkme. Tre�a�jā reizē viņ� pateica mātei, ka gadījumā, ja viņai atkal būs lēkme, viņ� neko neatcels un darīs to, kas jādara, lai godīgi izturētos pret Luīzi. Lēkme bija, ta�u viņ� rīkojās, kā teicis.

-���� Kas tad gadījies �ajā reizē? Tenets pavaicā�ja-

-���� Redzi, kā rādās, viņi vakar vakarā devu�ies apciemot draugus. Laimīgā kārtā tie biju�i labi pa�ziņas, citādi� Nu jā, Maika māmulīte ir nopūlēju�sies ar zvanī�anu.

-��� Vai tad viņa zināja, kurp abi aizbrauku�i?

-��� Jā. Pirmoreiz viņa zvanījusi astoņos tie�i tad, kad viņi sēdu�ies pie galda, un teikusi, ka slikti jūtoties, un zupa atdzisusi, kamēr visi gai�dīju�i, kad Maiks beigs runāt.

Pēc tam viņa zvanījusi atkal tie�i tad, kad viņi pēc maltītes ķēru�ies pie kafijas. Un pēcāk tas bijis kronis visam viņa zvanījusi vēlreiz, tad, kad Maiks un Luīze jau ielīdu�i gultā un, kā �ķiet, sāku�i mīlēties. Un �ajā reizē Maiks tie�ām apģēr�bies un devies pie viņas!

-��� Tad jau skaidrs, kāpēc Luīze ir pārskaitusies!

-��� Domāju gan! Bet vistrakākais, viņasprāt, ir tas, ka Maiks nevēlas par to runāt, viņ� pat ne�vēlas atzīt, ka tā ir problēma.

-���� Mani tas nudien nepārsteidz. Luīze reizēm spēj būt visai pavēlo�a, tu ta�u zini. Domāju, ka viņ� bie�i vien jūtas kā tārps starp divām strazdienēm.

-��� Man likās, ka tev Luīze patīk!

-��� Ak, jā. Jā gan. Ta�u es nevēlētos būt ar viņu precējies.

-���� Viņa teica, ka Maiks pat neliekas saprotam, kā māte ar viņu manipulē, un tas Luīzi padarot vai traku.

-���� Nabaga Maiks. Bet tu ta�u saproti, kāpēc viņ� nevēlas par to runāt, ko?

-��� Kāpēc?

-���� Ko gan labu tas atnestu? Varu saderēt, ka ar "izrunā�anos par to" Luīze patiesībā domā pie�dabūt viņu lūkoties uz �o lietu no sava redzes vie�dokļa. Nekāds cits risinājums ta�u viņu neapmie�rinātu, vai ne?

-���� Domāju, ka nē, D�ounas balss izklausījās �aubīga.

-����� Esmu par to pārliecināts. Viņa nav tas tips, kas noskaņots uz kompromisiem. Un, aplūkojot to visu no Maika viedokļa, tu sapratīsi, ka arī viņa mātei ir glu�i tāda pati ietekme uz viņu. Galu galā ar Luīzi viņ� ir kopā visu laiku, bet māte zvana tikai reizumis. Es saprotu, kāpēc Luīze dusmojas, bet jāskatās patiesībai acīs viņa ta�u pirms ap�precē�anās zināja, ar ko ielaidusies. Un es nezinu, vai viņa justos laimīgāka, ja Maiks nedancotu pēc savas mātes stabules. Cik spēju apjaust, tad viņ� justos tik vainīgs, tik no�ēlojams un grēcīgs. Un tas viņai nepatiktu ne tik, vai ne?

-���� Dārgais, man jāteic, ka tas sevi�ķi līdzcietīgi vis neizklausās.

-���� Ja tā, tad lūdzu piedo�anu. Ta�u es glu�i tā vis neteiktu, es teiktu, ka lūkoju būt reālistisks. Atklāti sakot, domāju, ka ne Maika māte, ne Luīze �ajā dzīvē nemainīs savus paradumus. īstenībā es neredzu �ai situācijai nekādu atrisinājumu kamēr viena no viņām nomirs.

-Luk!

-���� Man �ēl, dārgā, bet saki, vai tu tomēr zemap�ziņā man nepiekriti?

D�ouna iekoda lūpā.

-���� Es patie�ām kā strauss bā�u galvu smiltīs. Jā, domāju gan, ka tā ir. Tikai, redzot Luīzi tik no�ē�lojamu�

-������ Baidos, ka tā ir cīņa, kas viņai būs jāizcīna pa�ai.

-����� Viņa cerēja, ka varbūt tu varētu ar Maiku parunāt�

-���� Es? Nekad, nemū�am. Mums ar Maiku ir tik sasodīti lieliskas darba attiecības, un es nevēlos tās iznīcināt. Bez tam tev jāsaprot, ka tā tie�ām nav mana darī�ana neaicinātam jaukties viņa personīgajā dzīvē.

-��� Tātad tev nav nekādu spo�u ideju?

-��� Tikai viena. Ja viņa tie�ām jūt, ka �ī problēma ir nopietna un izklausās, ka tā patie�ām ir tad laikam labākais ko varētu darīt doties uz laulības konsultāciju.

-���� Vai tas neizklausās mazliet pārspīlēti?

-���� Nebūt nē. Domāju, ka profilakse ir labāka par ārstē�anu, turklāt tā konsultante, kuru esmu saticis, uz mani atstāja patīkamu iespaidu. Tu ta�u atceries misis Torpu, pēc D�ūlijas saslim�anas un sare�ģījumiem?

Jā, atceros gan tagad, kad tu to pieminēji. Kārtībā. Rīt piezvanī�u Luīzei un palūko�u, vai nevaru viņai to taktiski ieteikt.

"Ak, laulātie, laulātie," Tenets domāja vēlāk, kad nomodā gulēja gultā. Kur� gan varēja pasacīt, kas īsti norisinās aiz visām �īm slēgtajām parādes durvīm? Neviens, pat ne pa�i laulātie nē, arī tie bija maldi. Parasti �ie divi precētie cilvēki ir pē�dējie, kas spēj apjēgt ar viņiem notieko�o. Bija jānotiek īstam apvērsumam, krīzei, sāpīgam sevis pārvērtējumam, lai to spētu. Viņ� atcerējās pa�a dzīves bīstamo pagriezienu pirms da�iem gadiem, kad viņi ar D�ounu ķīvējās tāpēc, ka sieva gatavo�jās nomainīt savu mājasmātes lomu pret kādu in�teresantāku darbu. Ta�u viss bija beidzies laimīgi. Tikt pie skaidrības palīdzēja lieta, kuru viņ� tobrīd izmeklēja, turklāt tas bija tikai laika jautājums, nevis nopietnāka dilemma. Ar Lainhemu un Luīzi viss bija citādi; viņu problēma pastāvēja visu lai�ku, sakņojās viņu da�ādajos raksturos un audzi�nā�anā. Jelkāds pa�u atrasts risinājums nāktu grūti un sāpīgi. Par to viņus nenācās apskaust.

Teneta domas atgriezās pie Petiferu lietas. Lūk, vēl viena intriģējo�a laulība. Viņa piere raucās grumbās, tā guļot un veroties aug�up tumsā, un aplūkojot katru no partneriem atsevi�ķi.

Ņemsim kaut vai Petiferu. Dīvains vīrs stingrs un lepns, cilvēks, kas tiecas pēc augstiem mērķiem, ne tikai sev, bet Tenets to apzinājās arī citiem, saglabādams spēju aplidot un pielūgt� Pielūgt abas savas apsēstības sievu un darbu. Nebija �aubu par to, kā viņ� varēja justies, uzzi�nājis, ka viņa bijusi un joprojām ir neuzticīga.

Ja viņ� zināja.

Vai zināja?

Tenets pārdomāja. Līdz �im vēl nebija pamanīts neviens pats pierādījums, kas norādītu, ka viņ� to zinājis. Viņi būtu to atradu�i, jo tad, ja viņ� zinā�tu� Jā kas būtu, ja viņ� zinātu? Kā viņ� rīko�tos? Viņ� varētu ar testamentu atņemt sievai man�to�anas tiesības tas sākumam, Tenets domās iz�darīja piezīmi, nolēmis rīt no rīta pārbaudīt. Jeb�kurā gadījumā Petiferam vajadzēja būt dziļi aiz�skartam, ievainotam, saniknotam jā, neganti saniknotam. Bet ko gan viņ� uzsāktu? Vai būtu nogalinājies?

Tenets domāja. Viņ� atcerējās to, ko par pa��nāvību bija sacījis doktors Mellerds kāds filo�zofijas novirziens to uzskatot par dusmu un agre�sijas izpausmi, nevis izmisuma soli. Vai tas bija piemērojams arī Petifera gadījumā? Varbūt atka�rībā no tā, cik Petifers spēja spriest par savas sie�vas raksturu. Ja ticēt Deborai �īversai, D�emmu nemocīja nekādi morāles apsvērumi. Tiesa gan,

Deborai bija aizspriedumi, kā jau viņa pati atklāti atzinās, un tomēr Tenets bija savām acīm redzējis, cik cietsirdīga D�emma spēja būt tā tas bija gadījumā ar Endrjū. Ta�u Petifers, mīlestības ak�luma apstulbināts, varēja skatīt viņu glu�i citām acīm. Ja gadījumā viņ� sievu uzskatīja par tādu sievieti, kurai piemīt sirdsapziņa un kura varētu mocīties vainas apziņā un pa�pārmetumos, vai�nodama sevi vīra pa�nāvībā vai tas liktu viņam izlemt par atrieb�anos �ādā veidā?

Tenets attapās, ka neviļus purina galvu. Nē. Itin viss, ko viņ� līdz �im bija par Petiferu uzzi�nājis, runāja pretī �ādai domai. Viņ� varēja iedo�māties Petiferu cīnāmies varbūt uzbrūkam sie�vas mīļākajam, apsūdzot sievu vai pat viņu at�stumjot, maskējot aiz ledainas izturē�anās savas sāpes. Bet �ādi� Nē, pa�nāvība kā agresijas bei�gu akts noteikti bija gļēvuļa �ests, nevarīgs ulti�māts no tāda vīra puses, kas jūt, ka nekad dzīvē savu nepanāks nekādā citā ceļā, vienīgi labprātī�gi padodoties. Un Petifers, pēc vispārējā uzskata, bija cīnītājs, vīrs, kas mērojās spēkiem ar dzīvi un dzīvoja pēc saviem pa�a likumiem.

Secinājums bija viens: Petifers nevarēja zināt par sievas neuzticību.

Un �is bija vienīgais iespējamais iemesls, lai viņ� atņemtu sev dzīvību cits vēl nebija nācis gaismā, kā Tenets atgādināja pats sev. Bet sekcijas rezultāts joprojām kavējās.

Un te, lūk, D�emma Petifera, D�emma Seida. Fakts, ka viņai bija divi vārdi, likās simbolizējam viņas dubulto patību: mājās, Starrendenā, viņa bi�ja laimīgi apprecējusies sieviete (ar kādu nieku slavas, protams, jo neviens nekad neaizmirsa, ka viņa ir pazīstama persona), respektabla ārsta sie�va. Bet teātra pasaulē viņa bija kaķe riesta laikā, padzīvojusi sieviete, kurai patīk jaunāki vīrie�i, un viņai piedēvēja tieksmi panākt savu par katru ce�nu, nerūpējoties par to, ka citi tāpēc varētu ciest. "Alkatīga" �o vārdu bija lietojusi Debora, un to saprast nenācās grūti, ņemot vērā D�emmas agrāko maznodro�ināto dzīvi. Debora bija pār�steigta par to, ka viņa apprecējusi lauku ārstu, bet Tenets juta, ka viņam tas �ķiet saprotami. Medicī�na nozīmēja cienījamu presti�a profesiju, un Petifers spēja viņai sniegt da�ādas priek�rocības gan labklājības, gan sabiedriskā stāvokļa ziņā. Ja vēl pievienojam faktu, ka viņ� bija gatavs ļaut D�emmai pilnīgu brīvību karjeras turpinā�anā (un līdz ar to, pa�am nezinot, mīlnieku medībās), �is bildinājums viņai bija licies neatraidāms.

Pieņemot zinā�anai hipotēzi, ka D�emma varēja viņu nogalināt, radās jautājums, kāpēc viņai va�jadzēja atbrivoties no �āda nodro�inājuma? Vai viņa sāka garlaikoties Petifera sabiedrībā? Vai, ie�spējams, patie�ām bija iemīlējusies Lī? Aplūkojot �ādu pieņēmumu, varēja secināt, ka klasiskajā slep�kavības trijstūrī viņa un Lī gribēju�i ne tikai būt kopā, bet arī dabūt savās rokās visai ievērojamo Petifera bagātību, un kopā to slepeni paveiku�i� Kā viņi varēja to izdarīt, ja Petifers ieņēma pār�mērīgo zāļu devu vairākas stundas pēc D�emmas aizbrauk�anas? "Tad noteikti," Tenets nolēma, "viņiem būtu jāatgrie�as Starrendenā vēlāk va�karā, pēc D�emmas vakariņām ar viņas aģentu."

Viņ� pārdomāja �o pieņēmumu. D�emma varē�ja iedot Petiferam pietiekami spēcīgu medikamen�tu, piejaucot to kakao un viņ� cie�i aizmiga. Vēlāk viņi kopā ar Lī varēja atgriezties varbūt ar auto. Tobrīd Petifers gulēja medikamenta izraisīta�jā miegā, un bija relatīvi vienkār�i iedot viņam vēl citas zāles� Bet ja tā, tad kā tas tika īstenots, kā D�emma varēja zināt, ka Petifers piemērotā brīdī saaukstēsies, lai būtu izdevība iemānīt viņam pir�mo zāļu devu?

Kādu brīdi Teneta domas kavējās kaut kur starp miegu un nomodu, iemaldoties neapvaldītās fantāzijās par to, ka D�emmai varēja būt pieejami kādi baciļi, ar kuru palīdzību viņa izraisījusi savārgumu, kam vajadzēja aizpildīt laikspridi līdz tonakt nodomātajai slepkavībai.

Tikai ar pūlēm Tenetam izdevās ievadīt domas atpakaļ kādā loģiskā notikumu secībā. "Nekļūsti smieklīgs," viņ� pats sev sacīja. Petiferam īstenībā nemaz nevajadzēja saaukstēties, lai D�emma ie�mānītu viņam sākumdevu. Vispirms viņa varēja plānot zāļu pievieno�anu vīra tējai, bet vēlāk, kad parādījās saslim�anas simptomi, bija tos izmanto�jusi saviem mērķiem. Galu galā viss �is notikums varēja būt arī neplānots, varbūt tālāko notikumu norisi izraisīja tie�i �ī saaukstē�anās. Redzēdama pagadīju�os izdevību, D�emma varēja rīkoties im�pulsīvi, tverot to ar abām rokām.

Kaut gan viņu rīcībā bija tikai un vienīgi D�emmas sacītais par to, ka Petiferam vispār tādi simptomi biju�i.

Nez kāpēc tas likās tik zīmīgi, ta�u Tenets nekādi netika gudrs, kāda tam nozīme. Lūkojot koncentrēties uz to, viņ� juta, ka skaidrā apziņa aizslīd projām. Tas bija nelāgi. Ar risinājumu nāk�sies pagaidīt līdz ritam.

Rītam� Rītrītam� Rīt no rīta viņam vajadzēs ņemt priek�ā D�emmu, runāt par laulības pārkāp��anu.

Tās nebija priecīgas gaidas, ko viņ� �ai sakarā izjuta.

12.

Kad Tenets nākamajā rītā ieradās darbā, viņ� atrada Lainhemu iedziļināju�os atskaitē.

-��� Kas tas? Tenets noprasīja.

-��� Rokrakstu eksperta pārskats.

-��� Nekā interesanta?

-���� Nē, patie�ām, Lainhems pasniedza to vi�ņam.

Tenets to ātri pārlūkoja, izlasīja vēlreiz, uzma�nīgāk, un beigu beigās ar netīksmi nolika atpakaļ uz galda.

-��� Jāgaida nākamais slēdziens! Tas nozīmē vis�maz vēl pāris dienas, tomēr mēs kaut ko noteik�tāku uzzināsim.

-���� Mēs varam neko neuzzināt arī tad, Lain�hems piemetināja. Nav nekādas garantijas, ka tas nākamais pārskats būs sakarīgāks par �o.

-��� Tiesa. Tenets pārvilka roku pār matiem. Es tie�ām cerēju, ka �odien mums būs tāda vai citāda, bet noteikta norāde. Es jūtos slims, strādā�dams tādā vakuumā kā �is. Vai tā sekcija tie�ām nozīmēta uz �odienu?

-���� Viņi to pa�laik taisa. Sāka pusdeviņos, tātad driz vajadzētu beigt.

-��� Labi.

Tomēr trīs interesantas informācijas kri�patiņas bija ienāku�as. Pirmā par portvīna pu�deli. Pēc misis Praisas liecības, misis Petifera to dāvinājusi vīram dzim�anas dienā. Un arī vīntirgotājs to apstiprinājis tas bija pārbaudīts. Viņ� to atcerējies tāpēc, ka misis Petifera izvēloties lū�gusi viņa padomu.

-��� Tad jau nav brīnums, ka uz tās atrodami viņas pirkstu nospiedumi.

-���� Nākamais kriksis es domāju, ka var izrā�dīties noderīgi padarboties ar doktora Petifera tes�tamentu man likās, ka tad, ja viņ� zinājis par sievas neuzticību, viņai varētu būt atņemtas man�to�anas tiesības.

-Un?

-��� Viņ� uzrakstījis jaunu testamentu tūlīt pēc ap�precē�anās. Zināma naudas summa noguldīta Endrjū vajadzībām, protams, bet viss pārējais paliek misis Petiferai. Tas vēl joprojām ir spēkā, un nekādas izmaiņas nav notiku�as.

-�� Tas jau ir interesanti. Un kāda ir tre�ā ziņa?

-��� Tie�i pirms jūsu atnāk�anas zvanīja policijas konstebls Spārks.

-��� Jā, es viņu pazīstu.

Spārks bija daudzsolo�s darbinieks. Tenets jau pasen bija metis uz viņu aci.

-��� Viņ� padzirdējis, ka mums par doktora Petifera gadījumu ir lielāka interese nekā par parastu pa�nāvību, un īsumā viņa stāstītais skan �ādi: viņ� un policijas konstebls Mejs de�urēju�i savā apkai�mē tonakt, kad Petifers nomira, un ap pusnakti tur stāvējis auto pie nākamās mājas blakus Painlod�ai. Viņi to ievēroju�i tāpēc, ka bijis tāds intere�sants modelis vecs morgans. Tobrīd viņi nav ne�ko nelāgu iedomāju�ies un nospriedu�i, ka tur kāds atbraucis viesos. Viņi vienkār�i garāmejot pārmiju�i par to pāris vārdu un pēc tam aizmirsu�i.

-��� Vai viņi atceras numuru?

-��� Baidos, ka ne.

-��� �ēl. Krāsu?

-�� Tum�a tas arī viss.

Tenets pasniedzās pēc pīpes un sāka to piebāzt.

-��� Spārkam, protams, var būt taisnība, tas var izrādīties glu�i nevainīgi, kad noskaidrosies, kāpēc auto tur atradies, bet�

-������ Tie�i pirms jūsu iera�anās es par to domā�ju� Ja misis Petifera un viņas mīlnieks tur ie�jaukti abi kopā�

-��� �is varētu būt atvedis vinu no Londonas, tu gribēji sacīt? Jā, tāda doma ienāca prātā arī man. Mēs labāk piezvanīsim mis Cīversai. Viņa dro�i vien zinās, kādas markas auto pieder Lī, ja vien viņam vispār ir auto.

-����� Es jau mēģināju, ser. Bet viņa laikam visu dienu ir projām.

-��� Ceru, ka Mets varēs to mums noskaidrot bez pārliecīgām pūlēm. Mēs tūlīt viņam piezvanīsim.

-��� Tā vai citādi kā jau teicu, tiku par to do�mājis, Lainhems sacīja. Jāteic, ka viņa būs no�gaidījusi izdevīgu brīdi un īstajā laikā ķērusies pie lietas�

Savā aizrautībā viņ� bija iedomājies ari to sce�nāriju, kādu Tenets apcerēja pagāj�nakt, gultā gu�ļot�

-��� Ap pusnakti Petifers varēja būt galīgi samie�gojies un nesajēgt, kas notiek, ja sieva viņu pa�modināja, lai iedotu pārējās zāles, viņ� triumfē�dams nobeidza.

Tenets bija aizdedzinājis pīpi, viņ� klausījās uz�manīgi, neko neteikdams un turēdams sērkociņu kastīti turpat tuvumā, lai nebūtu tālu jāmeklē. To�brīd viņ�, acīmredzami apmierināts, iebāza sērkociņkastīti atpakaļ kabatā un atkal apsēdās savā krēslā, atgaiņādams dūmu grīstes, kuras aizsedza skatu uz Lainhemu.

-���� Bet, ja viņa to visu sagudrojusi, kāpēc tad izrīkoties tik dumji, pakļaujot visu izloloto shēmu briesmām un ņemot Lī līdzi atpakaļ uz viesnīcu, lai pavadītu ar viņu nakti? Zinu, ka viņi uzmanī�jās, lai neviens neieraudzītu, ta�u viņiem vajadzēja saprast, ka tas ir risks.

Lainhems izskatījās apjucis.

-��� Tiesa.

-��� Un kāpēc uzvesties tik idiotiski, atstājot pirk�stu nospiedumus uz glāzes un visur citur. Par pirkstu nospiedumiem ta�u ir zināms visiem. Un kāpēc tik sparīgi apgalvot, ka tā nevar būt pa�nā�vība? Kāpēc rādīt mums to ceļojuma �eku, ko? Kāpēc tad neturēt muti ciet, cerot, ka norisim āķi un ēsmu ideju par pa�nāvību.

-��� Tāpēc, ka viņa zināja: mums izdosies atklāt to pa�u. Viņam nebija iemesla galināties nost, tātad mēs tik un tā kļūsim aizdomīgi. Tad� tad� viņa iedomājās, ka aizdomas nekritīs uz viņu, ja runās par to pirmā�

Lainhems novērsa seju.

-��� Nē, tas neturas kopā, vai ne?

-���� Tā patie�ām ir. Ta�u nedomājiet, ka es viņu atbrīvoju no aizdomām. Mēs abi zinām, cik gais�to�i ir �ķietami neapgā�ami iebildumi. Mums �o�brīd vienkār�i nepietiek informācijas. Varbūt sek�cijas rezultāti palīdzēs.

Tenets ielūkojās pulkstenī.

-���� Viņi noteikti vairs neņemsies ilgi� Kamēr mēs gaidām vai jūs nepiezvanītu misis Petiferai un nepateiktu, ka mēs viņu apmeklēsim, uz īsu brītiņu?

Lainhems tikko bija nolicis klausuli, kad tele�fons iezvanījās. Viņ� paņēma klausuli un pacēla pie auss.

-���� Doktors Mellerds, viņ� sacīja, pasnieg�dams klausuli Tenetam.

Tenets kādu minūti uzmanīgi klausījās, pēc tam teica:

-��� Jā. Jā, es saprotu. Viņi tā apgalvo? Labi. Ak, un vēl viena norāde. Vai bija kādas saaukstē�anās pazīmes? Jā, saaukstē�anās� Saprotu. Skaidrs. Atā.

Viņ� nolika klausuli.

-��� Doktors Mellerds bija ļoti ieinteresēts, tāpēc devās apskatīties pats. Tika apstiprināts, ka dok�tors Petifers miris no pārliecīgas zāļu devas, ta�u kuņģa saturs vēl nododams analīzei.

-��� Vai ar viņu kaut kas nebija kārtībā?

-��� Ja ir runa par iesnām? Nē, nekas. Viņ� bija neparasti veselīgs, nekādu organisku saslim�anas pazīmju.

-���� Nekā briesmīga kā leikēmija, kura būtu grūti pamanāma?

-��� Nē, kā rādās, tad leikēmija, ja tā progresētu, būtu gan pamanāma, izdalītos vairāk �ults. Tā vai citādi, doktors Mellerds bija pedantisks kā parasti un pieprasīja tūlītēju asins analīzi gadījumam, ja būtu iespējama kāda slimība ļoti agrā attīstības stadijā. Ta�u nekā tāda nebija� Domāju, ka mēs rīkosimies prātīgāk, Maik, nosūtot kuņģa saturu uz Londonu, nevis to izmeklējot tepat ja ņemam

vērā, ka mums var būt darī�ana ar slepkavību. Zīmīgi, ka viena interesanta norāde ir. Nebija nekādu saaukstē�anās pazīmju.

-��� Kā viņi to var noteikt?

-���� Ir kaut kas tāds kā hiperēmija, nāsu apsar�kums. Dīvaini� Vēl vakarnakt es pārdomāju to, ka neviens cits netika pamanījis nekādas saauk�stē�anās pazīmes es par to īpa�i apvaicājos.

-��� Bet kāpēc, pie velna, misis Petiferai vajadzēja sacīt, ka viņ� bija saaukstējies, ja nekā tamlīdzīga nebija?

-��� Tik tie�ām nevaru iedomāties.

-��� Varbūt viņ� tā teica, lai aizkavētu sievu doties uz Londonu?

-��� Bet viņa sacīja, ka vīrs esot uzstājis, lai tomēr braucot.

Viņi apmulsu�i raudzījās viens otrā.

-���� Tas, protams, ir tikai sīkums, Tenets bei�dzot sacīja. Ta�u, tāpat kā daudzām citām norādēm �ajā lietā, tam nav nekādas jēgas. Labs ir, drīz tas kļūs skaidrs. Nav vairs jēgas te sēdēt un brīnīties. Dosimies pie viņas. Vispirms gan piezvanīsim visur, kur nepiecie�ams. Sazvaniet Metu un pavaicājiet, vai viņi var neuzkrīto�i noskaidrot, kāds ir Lī braucamais; joprojām ne�gribu viņu iztramdīt. Es savukārt do�u rīkojumu, lai kuņģa saturu nosūta uz Londonu.

Pa ceļam uz Painlod�u Tenets nomākti lūkojās ārā pa logu. Vakardienas tīkamais, jaukais laiks pa nakti bija pagaisis kā nebijis, un tagad debess bijā kā uniforma svina pelēkumā. Lija salts lietus, ska�lodams bruģi un darīdams neskaidrus jumtu silue�tus. Gājēju sejas �ķita īgnas, it kā dienas drū�mums būtu ielijis viņu dvēselēs.

-����� Kāpēc, pēc viņu domām, pastāv "zebras" ielas �ķērso�anai? murmināja Lainhems, veikli nobremzēdams, kad no ielas malas atdalījās kāds gājējs.

Tenets uzlūkoja ser�antu uzmanību bija pie�saistījis kāds līdz �im nemanīts pustonis viņa bal�sī. Lainhems vadīja ma�īnu drūmā koncentrācijā, viņa acis bija nemīlīgas.

Tenets atcerējās D�ounas sacīto vakarvakarā. Varbūt viņam vajadzēja ļaut Lainhemam izrunā�ties, ja vien viņ� to vēlējās.

-��� Vai kas lēcies, Maik?

Lainhems viņu mulsi uzlūkoja un papurināja galvu.

-��� Es domāju par misis Petiferu.

Tenetam nācās pieņemt �o paziņojumu par tīru patiesību. Viņ� negribēja uzstāt. Atklātība būtu iespējama tikai tad, ja Lainhems to vēlētos.

-Par Petiferu?

-��� Es tie�ām nevaru viņu atbrīvot no aizdomām.

-��� Nē. Tur es jums piekrītu. Varbūt tam ir kāds sakars ar jau pārrunāto ka par aktieriem nekad nevar pateikt, vai viņi spēlē teātri, vai ne. Un, ja ņem vērā to, ko mēs par viņu jau zinām, grūti noticēt, ka viņa bija pilnīgi patiesa. Un turklāt�

-Kas?

-���� Es vēl neesmu ne par ko pārliecināts, Tenets lēni bilda. Un tie�i tas, jā, tā bēdu iestu�dē�ana� tur bija kaut kas neizprotams.

Viņ� aprāvās, lūkodams izprast �o netveramo iespaidu, tad turpināja:

-��� Itin kā viņa pati justos pārsteigta par savu iz�turē�anos.

-��� Es nesaprotu, ko jūs gribat sacīt.

Tenets pavīpsnāja.

-�� Tas nav nekas pārsteidzo�s. Es pats par to vēl neesmu skaidrībā. Ja vien mēs zinātu, vai Petiferam bijusi kāda nojausma par viņas neuzticību�

-�� Tas �ķiet vienīgais iespējamais iemesls, kāpēc viņ� varētu atņemt sev dzīvību.

-��� Bet, Maik, ja viņ� zinātu, kāds ta�u to noteik�ti būtu ievērojis! Piemēram, misis Praisa. Viņa ta�u kungu labi pazina un visu laiku bija turpat, �ajā mājā. Pat ja Petifers būtu kļuvis noslēgts un par varītēm sargātu savu pa�lepnumu, misis Prai�sa tomēr pamanītu kādas pārmaiņas. Ta�u viņa noteikti nav tādas manījusi. Ja būtu, jādomā gan, ka mīļuprāt mums pastāstītu. Nav �aubu, ka misis Petifera viņai nav simpātiska.

-���� Varbūt tie�i tāpēc Petifers uzskatīja par ne�piecie�amu mājās neko neizrādīt.

-��� Es nespēju izsekot domai.

-�� Teiksim, Petiferam varēja būt zināms, ka mi�sis Praisai nepatīk viņa sieva. Misis Praisa neat�balstīja �o otro laulību, un es iedomājos, ka viņ� �o attieksmi jutis. Jādomā, doktoraprāt, tā nebija viņas darī�ana. Tātad, ja Petifers noskaidroja, ka misis Praisai taisnība, bet pats maldījies, viņam vēl jo vairāk negribējās zaudēt pa�lepnumu viņas acīs, izrādot vil�anos.

-��� Iespējams. Bet pat tad mani neatstāj ju�ana, ka �ādā vai tādā veidā, kādā sīkumā balss tonī, skatienā, �estā, tā būtu parādījusies.

-��� Varbūt

Tenets nopūtās.

-���� Mums būtu vajadzīgs tāda cilvēka sprie�dums, no kura Petifers nepiesargājās. Jāatrod kāds, kura domas viņam nebija svarīgas, vai kāds, kas viņus novērojis, pa�iem to nezinot.

-���� Jums vajadzētu uzaicināt mu�as, kuras tur rāpoja pa sienām, Lainhems pasmīnēdams sacī�ja.

Tenets iesmējās.

-���� Mu�as uz sienas mums lieliski noderētu.

Starp citu, kamēr es runā�os ar misis Petiferu, man gribētos, lai jūs uzkāpjat aug�ā un ielūko�jaties viņas istabā.

-���� Vai vina neiebildīs?

*

-���� Neredzu, kāpēc lai viņa to darītu. Galu galā viņa ta�u apgalvoja, ka virs nevarēja nonāvēties pats. Viņa drīzāk varētu �ēloties, ka mēs neesam biju�i pietiekami centīgi. Mēs, protams, lūgsim atļauju, bet, patiesību sakot, nespēju iedomāties, kā viņa varētu atrunāties. Vai todien jūs pārmek�lējāt Endrjū istabu?

-��� Tikai ātri apskatīju, tas viss.

-��� Tad pārmeklējiet to vēlreiz!

-���� Jūs ta�u nedomājat, ka viņ� varētu būt tur ie�jaukts, ko?

-����� Viņ� bija ļoti norūpējies, Tenets izvairīgi atbildēja. Ā, te nu mēs esam.

Misis Praisa ieveda viņus viesistabā. D�emma Petifera zvilnēja uz dīvāna. Pret piebriedu�o vi�dukli bija atbalstīts lugas eksemplārs, ta�u viņa nelasīja. Tenetam likās, ka viņi iztraucēju�i cil�vēku, kas pamatīgi aizsapņojies; D�emmas sejas izteiksme, palūkojoties abiem pretī, bija neizprota�ma, acis aizplīvurotas. Viņa nemēģināja piecel�ties.

-����� Inspektors Tenets, misis Petifera, misis Praisa atkārtoja, mazliet paceldama balsi.

D�emmas acis kļuva skaidrākas, tajās atgriezās apziņa.

-��� Ak, inspektor, piedodiet!

Viņa piesardzīgi piecēlās un norausās uz grī�das.

-���� Lūdzu, viņ� ātri sacīja, necelieties kājās. Tas nav vajadzīgs.

-��� Sēdieties!

Ar skatienu viņa bija aptvērusi ari Lainhemu.

-���� Es domāju� todien mans ser�ants nepabei�dza telpu apskati aug�stāvā, Tenets sacīja. Vai jūs neiebilstat�

-��� Pret manas guļamistabas apskati? Nebūt ne.

-��� Un arī Endrjū istabu, ja jums nav iebildumu.

-��� Endrjū? viņas uzacis izliecās. Labi, pro�tams, ja jau tas nepiecie�ams. Kaut gan es īsti ne�saprotu�

-��� Tā ir tikai rutīna, sacīja Tenets. Ak, cik no�derīgi bija tādi nodrāzti izteicieni.

Lainhems izgāja, un Tenets apsēdās, izmanto�dams iespēju un brīvi atlaizdamies dziļā, ērtā zvilnī. D�emma Petifera bija atslīgusi atpakaļ dīvāna spilvenos. Viņ� īsumā atsauca atmiņā to, ko bija par D�emmu uzzinājis no Deboras Cīversas. Ja �ai jaunajai sievietei varēja ticēt, D�emma bija egocentriska, viņai nerūpēja citu cilvēku jūtas, un tad vēl vājība pret jaunākiem vīrie�iem� Nekāds jaukais �is uzskaitījums nebija. Atkal un atkal viņ� nolādēja to neskaidrību, kas ietina Petifera nāves apstākļus. Vai viņam bija jāizturas pret D�emmu kā pret sērojo�u atraitni vai kā pret noziedznieci? Tas nebija viegli nosakāms.

Misis Petifera nogaido�i lūkojās inspektorā.

-��� Jā? viņa ar vāru smaidiņu sacīja. Kā varu jums palīdzēt, inspektor?

Tenets nolēma ievērot stingru neitralitāti. Ja mi�sis Petiferai viņ� nelikās simpātisks, tur neko ne�varēja darīt.

-��� �orīt taisīja sekciju jūsu vīram, viņ� iesāka un redzēja, ka viņa saviebjas. Un jūs varētu in�teresēt tas, kas nekādas slimības pazīmes netika atrastas.

-�� Tas mani nepārsteidz. Es jau jums teicu, viņ� bija ļoti veselīgs un ļoti rūpējās par savu veselī�bu�*

-��� Tātad veselība nevar būt viņa pa�nāvības iemesls?

-��� Bet es ta�u jums to jau teicu! viņa nepacie�tīgi uzsauca, nolaizdama kājas uz grīdas un no�pietni palūkodamās uz priek�u. Nebija nekāda iemesla, vispār nekāda. Tāpēc�

-���� Misis Petifera, Tenets iejaucās. Es domā�ju, tas man jums jāpasaka� Mēs zinām par mis�teru Lī.

-��� Ak tā� viņa kādu bridi klusēja, salikusi kopā rokas un tās aplūkodama. Pēc tam viņa pa�cēla galvu un apveltīja inspektoru ar nepatikas pil�nu skatienu. Ta�u tam nav nozīmes. Manam vīram nebija ne jausmas, ka misters LI un es�

-��� �bijāt mīlnieki? Tenets pabeidza teikumu viņas vietā. Kā jūs varat būt par to tik pārliecināta?

Viņa bezpalīdzīgi noplātīja rokas.

-��� Vienkār�i esmu, tas arī viss.

-��� Bet kas jums liek būt tik pa�pārliecinātai?

-��� Ak, liecieties mierā, inspektori Jūs esat pre�cējies, vai ne? Vai gribat sacīt, ka jūsu izturē�anās paliktu pilnīgi nemainīga ja jūs uzzinātu, ka sieva bijusi neuzticīga?

'Tas bija nepārprotams sitiens," Tenets nodo�māja. Jo tā, protams, varētu notikt.

-���� Tas, ko es darītu vai nedarītu �ādos apstāk�ļos, nav apsprie�ams, misis Petifera, viņ� rāmi sacīja. Izejas punkts ir tas, ko darītu vai nedarītu jūsu vīrs. Esmu pārliecināts, ka jūs man piekritī�siet tas atkarīgs no temperamenta.

-Tā?

-��� Cik noprotu, jūsu vīrs bija visai atturīgs cil�vēks. Ja viņ� bija uzzinājis par jūsu� romānu� Vai viņ� varēja glu�i vienkār�i neko neteikt, pār�dzīvot to vienatnē un, pieņemsim, nespēdams dzīvot tālāk ar �ādu apziņu, atņemt sev dzīvību?

-����� Nē! tas jau bija sāpju kliedziens.

"Pietēlots?" Tenets domās minēja. Ak, ja viņ�

varētu būt par to pārliecināts!

-���� Ar mani tas neietu cauri, viņa noteica. Ar mani nē. Viņ� nespētu no manis �ādas jūtas no�slēpt.

D�emmu Petiferu nekas nespēja izsist no līdz�svara. Viņa pat sev nespēja atzīties, ka vīrs, iespē�jams, varētu būt zinājis par neuzticību. Galu galā varbūt viņa patie�ām bija vīru mīlējusi. Turklāt � ja viņa patie�ām būtu vīru nogalinājusi kāpēc neatzīt tik lielisku iemeslu pa�nāvības izdarī�anai, tādējādi atbrīvojot sevi no aizdomām?

-���� Un bez tam vēl bērns, viņa piebilda, neviļus pārtvērusi Teneta domu pavedienu. Viņ� tā gaidīja bērna piedzim�anu. Endijs ir aud�udēls, jūs ta�u zināt, tas būtu bijis Arnolda pirmais bērns. Viņam aizrāvās elpa, kad pirmoreiz par to paziņoju.

-���� Viņ� bija pārsteigts?

-����� Pārsteigts un iepriecināts, ļaudamās at�miņām, viņa tikko manāmi pasmaidīja. Redziet, ser, viņ� domāja, ka es negribu bērnus� Es jau agrāk biju par to runājusi. Jā, bet tad es biju daudz jaunāka� Pirms precībām viņ� ļoti nopūlējās, lai mani pārliecinātu, ka negaida bērnu producē�anu. Redziet, viņ� zināja, cik daudz man nozīmē mana karjera. Un viņ� ar mani ļoti lepojās�

-���� Kas lika jums mainīt lēmumu? Par bērniem, es domāju?

Viņa paraustīja plecus.

-��� Netiku to darījusi apzināti. Zemapziņā laikam biju izlēmusi, ka vienu tomēr gribētu. To mēdz izskaidrot tādējādi, ka gadījumā, ja aizmirstas iedzert tableti, zemapziņā acīmredzot modusies vēlē�anās pēc bērna. Un, kad ar mani tā notika� kad jūs pēk�ņi saprotat, ka bērns nav nekas abstrakts, ka tas ir jau jūsos, aug lielāks ar katru dienu, kas paiet� Un, ja jums nav īpa�a attaisno�juma, lai viņu nogalinātu, taisot abortu� Turklāt savā profesijā es jau jutos stabili� Varu pieņemt vai atraidīt lomas, izvēlēties. Laiks, kas paies, lai laistu pasaulē bērnu, man nebūs iz�ķiro�s. Un būt mātei tā ir svarīga sievietes būtības sastāvdaļa, vai ne? Cik zinu, varu tā iegūt aktierisku slīpēju�mu pavisam jaunā dimensijā.

Teneta simpātijas, kas tomēr, par spīti viņa lē�mumam būt atturīgam, bija augu�as ar katru brīdi, pēk�ņi apsīka. Vēl egoistiskāku iemeslu, lai laistu pasaulē bērnu, viņ� nemaz nespēja iedomāties.

-��� Vai jūs justos pārsteigta, viņ� noprasīja, ap�zinādamies, ka uzvedas rupji, viņu tā pārtrauk�dams, ja uzzinātu, ka patologs nav atradis jūsu vīram nekādas saaukstē�anās pazīmes?

Tas viņu pārsteidza (vai varbūt viņa tēloja?).

Viņas acu skats likās tum�s, un mute palika pa�vērta.

-��� Tās noteikti bija.

-��� Kāpēc?

-���� Ak, tāpēc, ka viņ� sacījās jūtam saaukstē�a�nās simptomus. Viņ� nebija tas vīrs, kas teiktu ko tādu, ja nebūtu pilnīgi pārliecināts. Es gribēju sacīt, parasti man nenācās tik viegli piedabūt viņu apgulties, ja viņ� nejutās labi!

-��� Un tovakar?

-���� Tāpēc jau mani pārsteidz tas, ko jūs sakāt. Tovakar viņam nekādu pierunā�anu nevajadzēja. Viņ� devās gultā paklausīgi kā jēriņ�.

Viņa rauca pieri un izskatījās tik satriekta, ka Tenets jutās pārsteigts.

-���� Tas ir stulbi. Ja viņ� būtu tas vīrs, kas spētu ko tādu nospēlēt, lai aizkavētu manu aizie�anu, tad es to varētu saprast. Bet viņ� tāds nebija. Patiesībā bija glu�i pretēji. Kā jau jums teicu, kad piedā�vājos atcelt savu tik�anos, viņ� par to negribēja ne dzirdēt. Uzstāja, lai tomēr braucu� pēk�ņi D�emmas Petiferas seja sa�ķobījās un viņa to paslēpa rokās. Tas ir kaut kāds murgs, viņa sacīja. Man visu laiku �ķiet, ka es pamodī�os, un viņ� atkal būs te�

Tenets varēja apzvērēt, ka �īs jūtas bija nevilto�tas. Viņ� mirkli pagaidīja, pēc tam teica:

-��� Kad jūsu vīrs tovakar pārnāca, vai viņ� neko neteica par savu auto?

Tenets manīja, ka D�emmas Petiferas pleci no�trīsēja, pirms viņa pacēla galvu.

-���� Ak, jā, viņa atbildēja. Es domāju, ka tiku jums par to vaicājusi. Tas bija tik dīvaini, vai ne? Es pat nezināju, ka viņa auto nav garā�ā līdz brī�dim, kad Klafs atsūtīja atslēgas ar to policistu, kas stāvēja pie durvīm.

-��� Jūs nezinājāt, ka jūsu vīrs atstājis auto vese�lības centrā?

Viņa papurināja galvu.

-���� Viņ� neko par to neteica, tāpēc nolēmu, ka pārbraucis mājās tāpat kā parasti. Kad auto nāka�majā rītā tika atdzīts, es zvanīju Klafam. Man tei�ca, ka vīrs esot lūdzis salabot auto un atdzīt to �urp nākamajā dienā.

-��� Cik atceros, jūs sacījāt, ka uz staciju braucāt ar taksometru?

-Tas tiesa. Es vienmēr tā daru, ja dodos uz pil�sētu tur pavadīt vairākas dienas. Man nepatīk at�stāt auto stacijas stāvvietā visu nakti. Saprotams, garā�ā iegājusi, es pamanītu, ka tur nav vīra auto.

-��� Ja ar auto atgadījās kāda nelaime, vai viņ� parasti mēdza par to runāt?

-��� Jā. Protams, viņam tovakar nebija daudz lai�ka runāties. Tiklīdz viņ� pārradās mājās, es redzē�

ju, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā. Kaut gan, ja jūs tagad sakāt, ka viņam nekas nekaitēja� D�emma Petifera pacēla rokas un sāka ar pirkst�galiem masēt deniņus. Tas viss ir tik neizprota�mi�

Pie durvīm pieklauvēja, un ienāca Lainhems, nesdams saburzītu papīru.

-��� Atvainojiet, ka pārtraucu, ser, bet es domāju, ka jūs gribēsiet redzēt �o te.

Tenets uzmeta viņam pēto�u skatienu. Lainhema balsī bija saklausāma pieskaņa kuru Tenets labi pazi�na. Viņ� paņēma pastiepto papīra lapu. Rokraksts bi�ja pavisam citāds nekā pa�nāvnieka zīmītē:

"Mana dārgā, dārgā D�emma!

Jūs vakar izskatījāties tik skaista, ka nekādi ne�spēju par jums nedomāt. Guļot te, savā gultā, es aizveru acis un iedomājos, ka jūs esat man līdzās, ka es varu jūs aizsniegt ar roku�"

Tenets uzlūkoja D�emmu Petiferu, kura nogai�do�i raudzījās viņā.

-��� Vai jūs uz mirklīti mūs atvainotu?

Izgāju�i vestibilā, viņ� un Lainhems sāka sa��ukstēties.

i

Kur jūs to atradāt?

-���� Endrjū istabā. Zem vienas no viņa galda kā�jām.

"Tātad tas bija melnraksts," Tenets nosprieda. "Saburnīts, sagumzīts, atzīts par nederīgu. Tā, un vai galīgais variants bija vai nebija nosūtīts?"

-���� Kā jums �ķiet, ser? Vai mēs to viņai nepa�rādīsim?

Tenets papurināja galvu.

-��� Nē, vēl ne.

-��� Bet kāpēc ne? Zinu, viņa ir stāvoklī, un mums jābūt uzmanīgiem. Bet, ja viņa tie�ām pavedinājusi puiku, kāpēc tad viņai atkal jātiek cauri sveikā?

-���� Es nedomāju par viņu, Maik. Iedomājieties kaut mirkli, kā justos Endrjū, ja tā nav patiesība, ja vēstule ir tikai daļa no viņa pusaud�a fantāzi�jām. .. un ja mēs būsim to viņai parādīju�i.

Lainhema seja rādīja, ka viņ� sapratis.

-��� Es noprotu, ko jūs domājat. Ko tad mēs darīsim?

-��� �obrīd neko.

Tenets iegāja atpakaļ viesistabā. Kad viņ� sacī�ja, ka viņiem abiem ar ser�antu jādodas projām, D�emma Petifera sadrūma.

-��� Tas papīrgabals, ko ienesa jūsu ser�ants kas tas bija?

-��� Baidos, ka nevarē�u jums to paskaidrot.

Tenets bija pieklājīgs, ta�u apņēmīgs.

-��� Kur tad viņ� to atrada? Man noteikti ir tie�sības uzzināt vismaz to.

-��� Endrjū istabā.

-��� Endrjū istabā?

Izbrīna pilnais uzsvars uz pirmās zilbes norādī�ja: kāda jums var būt interese par kaut ko, kas atrasts Endrjū istabā?

-��� Jā. Un baidos, ka tagad mums tie�ām jāiet.

Lainhems gaidīja automa�īnā.

-�� Tā, Maik, ko jūs par to domājat? Tenets no�prasīja, aizsprādzēdams dro�ības jostu.

-��� Fantazē�ana?

-��� Visu pārdomājot� fantazē�ana.

-��� Kāpēc?

-��� Viņam ta�u ir tikai piecpadsmit�

-��� Ak, beidziet ta�u, Maik, neesiet tik naivs! Jūs ta�u zināt tikpat labi kā es, ka tādas lietas mēdz notikt

-�� Jā. Lainhems ieturēja pauzi. Atklāti sakot, es negribētu, lai tā izrādās patiesība. Man todien bija �ēl Endrjū, un tā nav nekāda patīkamā doma, ka viņ� varētu būt viņas nagos.

Viņ� kaunīgi pavīpsnāja.

-��� Un tā runā objektīvs lietas izmeklētājs.

-��� Ieskatam pilnīgi pietiek.

Tenets jutās iepriecināts. Viņaprāt, gatavība ap�lūkot savas rīcības motīvus un izprast savas reak�cijas bija raksturīgas laba detektīva pazīmes.

-���� Lai nu kā, man gribētos jums piekrist. Es, protams, varu maldīties, bet tā kā esmu Endrjū redzējis nekādi nevaru viņu iedomāties karsti mīlējāmies ar savu pamāti. Fantazējam par kaut ko tādu jā gan� Turklāt tas izskaidro arī viņa tāsdienas izturē�anos pret pamāti. Dosimies kaut ko ieēst un padomāsim.

Lainhems nogaidīja, kamēr viņi ar alu un mai�zītēm bija ierīkoju�ies uzkostuves stūrī, un tad no�teica:

-��� Ko jūs teiktu par �o vēstuli, kas atklāj Endrjū attieksmi pret D�emmu?

-��� Jā, manuprāt, mēs ar to mazliet par daudz aizrāvāmies, vai ne? Bet, ja viņam bija slepenas il�gas pēc D�emmas, dro�i vien mocīja arī vainas apziņa un dusmas uz sevi par tām.

-��� Un �īs viņa dusmas varēja vērsties pret pa�māti?

-��� Mhm, sacīja Tenets, jo viņa mute bija pilna ar kārtējo kumosu. Viņ� to sako�ļāja un norija. Viņam pat varēja ienākt prātā, ka tam bijis kāds sakars ar aud�utēva nāvi.

-��� Jūs gribat sacīt, ka viņa tēvs varēja iedo�māties, ka viņam ir sakars ar D�emmu, un tāpēc nogalināties?

-���� Es nedomāju, ka glu�i tā. Ja ari viņam bija kādas aizdomas, nav �aubu, ka viņ� redzēja, cik

tas neticami. Nē, es teiktu, ka tā varētu būt daudz abstraktāka vainas izjūta, iracionāla ideja, ka viņ� varētu būt kaut kādā veidā saistīts ar tēva depresi�ju. Un, ja viņ� ko tādu juta, tad tāpēc varēja tik kareivīgi iebilst pret iespēju, ka tā bijusi pa�nāvī�ba.

-���� Tāpēc, ka tad, ja tā būtu, viņ� to nespētu iz�turēt?

-��� Tie�i tā.

-����� Vai tikai jūs negribat teikt, ka viņ� izdomāja to nepareizo sava vārda īsinājumu?

-����� Nebūt nē. Viņ� likās tik pārliecināts par to, ko runāja� Nē, viņ� bija ļoti patiess. Es tikai saku, ka mums jāuzmanās ar to smagumu, kādu uzkraujam Endrjū ņemot vērā to, ko zinām par viņa jūtām pret D�emmu.

-���� Protams, kā jau jūs teicāt, tā var būt tiesa, bet var arī nebūt� Viņi ta�u tie�ām var būt tuvās at�tiecībās, vai ne? Galu galā mums ir zināms, ka viņai patīk jaunāki vīrie�i�

V

-��� Ja ticam Deborai Civersai.

-����� Nu jā, ja ticam Deborai �īversai. Bet Lī ir gadus desmit jaunāks par misis Petiferu, un tas apstiprina �o pieņēmumu. Un, tā kā viņas dzīvē pēdējā laikā bija tik daudz ierobe�ojumu, gaidot bērnu� D�emma varēja nodomāt, ka Endrjū būtu piemērots aizvietotājs līdz brīdim, kad viņa atkal varēs regulāri uzjautrināties un izklaidēties Lon�donā, vai ne?

Tenets pasmīnēja.

-��� Jums viņa nepavisam nepatīk, vai ne, Maik? Man gan �ķita, ka pirmajā brīdī jūs bijāt glu�i vai savaldzināts�

-��� Tas bija tad, kad vēl neko daudz par viņu nezināju, uz īsu mirkli Lainhema acis aizplī�vurojās.

"Diez vai Lainhems izrādīja ari savu vil�anos Luīzē," Tenets nodomāja.

-�� �ā vai tā, es jums piekritu. Mēs nevaram tādu varbūtību ignorēt. Ja viņi mīlinājās un Petifers vi�ņus pieķēra, viņ� varēja piedraudēt, ka izdzīs abus ārā, atteiksies maksāt par Endrjū izglīto�anos.

-�� Kas par skatu! Lainhems ņirdzīgi noteica. Iedomājieties tikai! Arestēt piecpadsmitgadīgu skolas puiku un aktrisi stāvoklī, divreiz vecāku par zēnu, turklāt vēl viņa pamāti. Presei gan būtu gards kumosiņ�!

-��� Es nedomāju, ka mēs pie �ā jautājuma īpa�i kavētos.

-��� Kā misis Petifera reaģētu, ja jūs viņai pateik�tu, ka mums zināms par viņas sakaru ar Lī?

Tenets viņam paskaidroja.

-���� Vai viņu tie�ām neuztrauca doma, ka vīrs varēja to zināt?

-����� Ja neskaita varbūtību, ka tas varētu būt viņa pa�nāvības iemesls, jā� Vai ari viņa izlikās. Tur jau ir tā lieta. Nekad netieku gudrs, kad viņa ir patiesa un kad nav� Es tie�ām vēlētos, lai mēs noskaidrotu, vai viņ� ir zinājis, vai ne.

-��� Netieku gudrs, kā mēs to varētu noskaidrot.

-����� Mazliet pagaidiet! Atcerieties, ko teicu par objektīvu liecinieku� Es nupat atcerējos. Misis Barneta, veselības centra sekretāre, minēja kādu restorānu, kurp Petifers vedis savu sievu svinēt jubileju "Pīli perētāju", kā �ķiet. Pa Baidendenas ceļu uz priek�u. Vai jūs zināt, kur tas ir?

-����� Es zinu, ka tāds ir. Mani kabatai tas ir par dārgu.

-���� Man nupat ienāca prātā, ka gadījumā, ja tas iestādījums nav nekāds lielais, īpa�nieks varētu viņus atcerēties. Varbūt būtu derīgi doties pie viņa un apvaicāties, kā viņi izskatījās abi kopā?

-Jā� Jā,jā�

-��� Jūs par kaut ko �aubaties, Maik?

-����� Neesmu pārliecināts, ka mēs tur daudz ko uzzināsim. Galu galā, tā ir kupli apmeklēta vieta. Ja reiz Petifers bija tik savaldīgs, ka pat viņa saimniecības vadītāja neko nemanīja, tad �aubos, ka mums vēl kāds ko varēs palīdzēt.

-���� Un tomēr� Ja misis Petifera melo un viņ�

*

zinājis par Lī, tad sve�os cilvēkos varēja tik ļoti

nerūpēties par to, lai viss izskatītos vislabākajā kārtībā.

-���� Vai jūs vēlētos, lai es �opēcpusdien dodos turp?

-��� Domāju gan. Jā.

-Labi.

Lainhems brīdi svārstījās, pēc tam noteica:

-��� Ziniet, ser, man tikai nupat ie�āvās prātā, ka mēs nez kāpēc apgrūtinām ar savu pētī�anu vienī�gi misis Petiferu.

-��� Kā jūs to domājat?

-�� Tātad, ja mēs uz mirkli pieņemtu, ka tā bijusi slepkavība, nevis pa�nāvība, mēs vispirms pie�vērstos sievai. Bet, protams, aplūkotu arī citas varbūtības draugus, darījumu partnerus, un tā tālāk� Es zinu, ka doktors Lovrijs pārbauda sli�mības vēstures, noskaidrodams, kā ir ar pacien�tiem, bet, ja neskaita to, tad mēs, kā rādās, esam pievērsu�ies tikai misis Petiferai.

Tenets lūkojās viņā, acis nenovērsdams.

-��� Kā jums �ķiet, ser? Lainhems nedro�i ie�vaicājās.

-���� Hm, jums taisnība, Maik, Tenets klusi noteica. Patie�ām, jums taisnība. Tātad kāpēc tā noticis? Viņ� juta, ka nupat, nupat atklās kādu svarīgu patiesību. Tā bija tepat, rokas stiepiena at�tālumā. ..

-��� Labi, sacīja Lainhems, sapratis viņu burtis�ki. Viņ� ņēmās pārskaitīt punktus uz pirkstiem. Viens tie pirkstu nospiedumi. Vai jūs vismaz paprasījāt viņai paskaidrojumus par tiem?

Tenets klausījās tikai pa pusei.

-��� Ko? Nē. Es pie tā vēl atgriezī�os, drīz vien.

-���� Divi mēs noskaidrojām, ka viņai ir mīļā�kais, tātad arī motīvs. Trīs mēs jau esam sāku�i �aubīties, vai varam ticēt kaut vienam vārdam, ko viņa saka� Tā nu tas ir.

Viņi neizteiksmīgi lūkojās viens otrā.

-��� Jums taisnība, Maik. Ar to, ka mēs esam pie�vērsu�ies vienīgi viņai, nepietiek. Nevaru iedo�māties, kāpēc tā gadījās. Es iesāku kā parasti. Pie�mēram, kad ieraudzīju doktoru Lovriju, pats pir�mais, ko darīju noskaidroju, vai viņam ir alibi. Kaut gan nepapūlējos to pārbaudīt� Kas, pie vel�na, man lēcies? Ja runājam par kļūdī�anos� La�bi, izdzeriet dzeramo, un ejam, Tenets pēk�ņi piecēlās.

-��� Kurp mēs dodamies? jau sē�ot automa�īnā, Lainhems noprasīja.

-���� Vispirms atpakaļ uz policiju. Mums nāksies atgūt zaudēto laiku, tāpēc būs vajadzīgi divi auto. Tagad paskatīsimies� Tenets izvilka piezīmju grāmatiņu. Mēs sastādīsim sarakstu. Vispirms Endrjū�

-��� Endrjū?

-���� Protams. Ja nu vienīgi izslēg�anas nolūkā. Man nepatīk, ka viņ� ir tik nomākts� Domāju, mums noteikti nevajadzētu �ajā stadijā runāt ar viņu pārāk tie�i galu galā viņ� vēl ir skolnieks. �ķiet, būs diezgan viegli pārbaudīt, kur viņ� atradies pirmdienas naktī. Tad vēl misis Praisa. Un darba kolēģi doktors Lovrijs, doktors Breintrijs un doktors Fers. Fers pa�laik ir atvaļinājumā, bet labāk to vēl pārbaudīsim. Un visbeidzot arī Lī.

-��� Ja nu vienīgi doktors Lovrijs kādu atradis slimības vēsturēs.

-��� Es domāju, ka viņ� būtu par to mums paziņo�jis. Labi, mēs sadalīsim visu savā starpā, Lī pa�gaidām atstājot mierā. Gribu pagaidīt, kamēr uz�zināsim, vai tas morgans ir viņa, vai nav to vispirms. Tātad jūs ņemsiet savā ziņā Endrjū un misis Praisu, es nodarbo�os ar dakteriem.

-���� Kā ar "Pīli perētāju"? Vai pamēģināt tur ie�griezties atpakaļceļā?

-��� Jā, Tenets ar plak�ķi aizsita piezīmju grā�matiņu. Tad nu tā� Ziniet, Maik, ir vēl kaut kas, ko es atkal un atkal pārdomāju�

-��� Kas tad?

-��� Tā bū�ana ar bērniem. Tā patie�ām nedod man mieru.

-��� Kādā veidā?

-���� Jā, es domāju, ka misis Petiferas uzskatus �ajā ziņā var saprast. Sākumā viņa bērnu nevēlējās tāpēc, ka tas varētu traucēt kaijerai. Kad misis Petifera at�klāja, ka ir stāvoklī, viņa jau bija sasniegusi slavas kalngalus un juta, ka var to atļauties. Turklāt viņa no�prata, ka no bērna lai�anas pasaulē var gūt kādu labu�mu viņa ar �o kapitālu papildinātu savu dzīves pieredzi. Bet viņ�� jūs ta�u nesāksiet pārliecināt savu nākamo līgavu, ka nevēlaties bērnus, nebūdams pret tiem kategoriski noskaņots.

-����� Varbūt viņa teica, ka neprecēsies, ja Petiferam vajadzīga visparastākā sieva un viņ� simtpro�centīgi neatbalstīs viņas karjeru.

-���� Tiesa gan. Bet nebija vajadzības to īpa�i uz�svērt, vai ne? Es gribēju sacīt ja doktors viņu bildināja un viņa atteica, atrunādamās ar to, ka viņam varētu rasties iebildumi pret viņas karjeru, tad varētu saprast, ja viņ� teiktu: es negribu, lai man būtu visparastākā sieva, pēc bērniem nav ne�kādas vajadzības un tā tālāk� Bet dro�i vien tas ir Deboras Cīversas nopelns man radās ie�spaids, ka doktors lūkojis viņu par to pārliecināt jau pirms bildinājuma.

Lainhems pa�ūpoja galvu.

-��� Tā varētu rīkoties cilvēks, kas tie�ām nevēlas bērnu� Un jāatceras, ka Petifers nebija nekāds pavasara gailēns. Bez nepatikas pret bērniem viņu varētu traucēt arī autiņi, negulētas naktis un pus�mū�ā saraustītais pierastais ikdienas ritms. Cilvēki bie�i tā jūtas.

-���� Jā, piekrītu. Bet, protams, tad izklausās vēl dīvaināk, ka tad, kad viņa pateikusi par savu grūt�niecību, doktors juties vai septītajās debesīs.

-��� Ak, es nezinu. Cilvēki mēdz mainīt savas do�mas �ādās lietās. Turklāt visi uzskata, ka viņ� bija viņai ļoti pieķēries. Varbūt doktors nevēlējās sie�vu sarūgtināt.

-���� Iespējams. Ta�u man pēc sarunas ar misis Petiferu palicis iespaids, ka viņi nekad nav to pār�runāju�i. Viņam vienkār�i paziņoja fait acompli[1]. Pēc tā, ko esam par doktoru dzirdēju�i, es gan ne�domāju, ka tas varētu viņu īpa�i iepriecināt.

-���� Pat tādā gadījumā, ja viņ� bija viņai tā pie�ķēries�

-��� Domāju, ka jums ir taisnība. Tā tas varētu būt noticis.

Kad viņi atgriezās policijā, tur par Lī auto�ma�īnu vēl nekas nebija skaidrs. Lainhems tūlīt devās uz Meri�emu aprunāties ar misis Praisas māsu, un arī Tenets sāka �o to noskaidrot. Vis�pirms viņ� piezvanīja savam ārstam, doktoram Filipsam, kas apstiprināja Lovrija alibi visos pun�ktos. Apmierinājies ar to, Tenets devās pie dokto�ra Fera. Misis Barneta veselības centrā bija infor�mējusi viņu, ka pagāj�sestdien, divas dienas pirms Petifera nāves, doktors Fers ar visu ģimeni desmitos no rīta devies ceļā ar British Airway lidma�īnu no Hitrovas uz trim nedēļām pie sie�vasbrāļa Jaunzēlandē.

Likās samērā vienkār�i noskaidrot, vai Feri tie��ām aizlidoju�i ar �o lidma�īnu un vai ieradu�ies Jaunzēlandē pirmdienas rītā. Ja nu vienīgi Fers būtu pametis savu ģimeni kaut kur pusceļā un de�vies atpakaļ uz Angliju� "Pārāk tālu," Tenets nosprieda. Uz laiku viņ� atbīdīja Feru pie malas. Palika vēl Breintrijs.

Tenets atkal apsēdās pie galda un pārdomāja. Viņ� vēl joprojām dusmojās uz sevi par to, ka bija atļāvies būt tik� ap�ilbis, it kā viss fokusētos tikai ap misis Petiferu. Viņ� priecājās, ka Lainhems laikus pamanīja notieko�o, un saīga tāpēc, ka nebija to aptvēris pats. Kā tas varēja gadīties? Viņ� jutās tik satraukts, tik nervozs kā runcis, kas iekaustīts ne par ko. Inspektors greizi pa�smīnēja. "Tā ir tava pa�apziņa, kas dabūjusi pu�nu," viņ� sacīja pats sev. Un tomēr kā tas varēja gadīties? Runājot ar doktoru Lovriju, viņ� noteikti vēl nebija ietekmējies� Teneta acis samiedzās. Viņ� atcerējās Lovrija izvairibu, kad tika vaicāts, vai ar praksi biju�as kādas grūtības. Tā bija kļūda, ka viņ� līdz pat �im laikam nebija sācis risināt �o pavedienu. Varbūt pirms Breintrija noklau�inā��anas viņam vajadzētu vēlreiz aprunāties ar dok�toru Lovriju�

Nākamais telefona zvans misis Barnetai ļāva noskaidrot, ka �ī pēcpusdiena doktoram Lovrijam ir brīva un Tenets var viņu uzmeklēt "Me�a māj�vietā" ap pulksten trijiem. Ārsts ejot tur peldēties.

Nu Tenets sāka �aubīties, vai Lov rij s ir kaut ko darījis ar Petifera slimības vēsturēm. Viņ� jutās tā, ka �ajā brīdī pat viens vai vairāki psihopāti nespē�tu viņu pārsteigt.

Doktors Lovrijs ķepurojās fiziski, nevis pār�nestā nozīmē.

'Tik uzņēmīgs vīrs," domāja Tenets. "Nolēmis mācīties peldēt, kad jau pāri piecdesmit� Daudzi cilvēki baidītos izskatīties smieklīgi." Viņ� sēdēja uz viena no balti krāsotajiem dzelzs krēsliem, kuri bija acij tīkami sarindoti vienā baseina malā, un gaidīja, kad Lovrijs beigs savu mācībstundu.

"Me�a mājvieta" izrādījās visparastākā Viktori�jas laikmeta celtne, tās neglītumu atsvēra vienīgi jaukā ainava. No trim pusēm ēku ielenca biezs me�s, kas �ajā gadalaikā izskatījās kā īsts krāsu kaleidoskops, un ceturtajā pusē pletās ezers, kuru kārtīgs naudas rausējs ātri vien būtu padarījis par vienu no viesnīcas naudas kā�amajām ma�īnām. Tiktu pieaicināti arhitekti, konsultanti un daiļ�dārznieki, un plānojums vēl nebūtu saskaņots, kad jau ierastos būvstrādnieki. Tiem, kam gāja pie sirds veclaicīgas ērtības un laika kavēkļi, te bija brīvdienu paradīze. Burā�ana, peldē�ana, vējdēlis, teniss, galda teniss, biljards, skaņu plates pla�ā izvēlē un ne mazāk kā �etri restorāni no oficiālu pusdienu banketzāles līdz vieglu, gardu na�ķu uzkostuvei. Tur piedāvāja it visu pārliecībā, ka nedaudzie paredzamie klienti varētu nepieņemt daudzās piedāvātās atrakcijas.

Un, lai gan negribējās to atzīt, apkārt lūko�damies, Tenets nodomāja, ka tas ir pareizi, jo, vi�ņaprāt, vienīgais glābiņ� bija atklātais baseins. Tas bija ierīkots ar skatu uz ezeru un ar kāda perspektīves trika palīdzību pat �ķietami ieplūda tajā. Augstu, izliektu, baltu mājas spārnu norobe�ots, apjumts ar tādu kā lielu stikla burbuli jumta vietā, par spīti visai agresīvajam mūsdienīgumam, tas pamanījās būt saskaņā ar ezeru, debesīm, kokiem, tādējādi sniedzot tiem, kas tajā peldēja, ilūziju par vienotību ar dabu. Ieejas maksa baseinā bija aug�sta desmitreiz augstāka nekā maksa par baseina apmeklē�anu jaunajā sporta hallē Starrendenā, ta�u apkārtne bija tik skaista, ūdens tik patīkams un cilvēku tik maz, ka peldē�anās �eit sagādāja patiesu prieku; vietējie iedzīvotāji ieradās te ar bērniem, izmantojot katru izdevību. Ari Tenets ar ģimeni bija pāris reizes te iegriezies, pēcāk ieturot maltīti zaļumos, ezera krastā.

Tenets apsēdās atpakaļ krēslā un ļāvās patīka�majai apātijai, kādu uzdzina siltais, tvaiku pilnais gaiss un apziņa, ka te neko citu nevarēja uzsākt vienīgi gaidīt. Aiz lielajām, bīdāmajām stikla dur�vīm, kuras viegli aizmigloja tvaiki, koku krāsas me�ā �ķita izplūdu�as un neskaidras kā impre�sionistu gleznās, un, tā kā Tenets snauduļoja, ba�seina apmeklētāju iekliedzieni arī �ķita neskaidri, aizslīdēdami aizvien tālāk un tālāk, jo viņ� jau laidās miegā.

Piepe�s bērna spiedziens pamodināja inspek�toru no snaudas, viņ� salēcās un atkal uzslējās sē�dus. Doktors Lovrijs baseinā joprojām iemēģināja kāju kustības un elpo�anu, ķerdamies pie instruk�tora kārts, lai noturētos virs ūdens. Tenets pa�manīja, ka nodarbība beigusies un Lovrijs dodas uz kāpnēm, lai kāptu aug�ā. Tenets pa pusei pie�cēlās un viņu klusi pasauca. Lovrijs palūkojās aug�up, par atbildi pacēla roku un devās uzmeklēt dvieli baseina tālākajā galā, lai pēc tam pievieno�tos Tenetam. Viņi sasveicinājās, Lovrijs sparīgi slaucījās, viņa treknais vēderiņ� drebuļoja vien.

-���� Es pagaidī�u, kamēr būsiet apģērbies, sacī�ja Tenets.

-���� Nē, nē. Es vēl ie�u ūdenī vēlāk, kad bū�u atvilcis elpu. Varu �urp atnākt tikai vienreiz ne�dēļā, tāpēc jāpaspēj pēc iespējas vairāk. Tā pel�dē�ana ir viena lieliska fizkultūra.

Lovrijs apsēdās, apņēmis dvieli ap pleciem, un bēdīgi paplik�ķināja sev pa vēderu.

-���� Kaut gan to vis nevarētu domāt, palūkojoties uz �ito. Dieviņ tētiņ, baidos, ka visa vaina pārāk daudz laba ēdiena un pārāk maz vingrinājumu. Tāpēc nolēmu nodarboties ar peldē�anu, tikai nupat esmu iesācis. Lieliski vingrinājumi, viņ� atkārtoja. Ziniet, izdodas patērēt 480 kalorijas stundā.

Tenets pie sevis nodomāja, ka labāk atteiktos no �etrām vai piecām maizes rikām nedēļā, tas bū�tu glu�i tas pats. Lovrijs ar jaunpievērstā dedzību joprojām runāja par izvēlētā vingro�anas veida priek�rocībām: "� muskuļu tonuss� sirdsdarbī�ba� svara samazinā�ana�" Tas viss novirzīja Teneta uzmanību, ta�u vajadzēja izlemt, ar ko sākt. Bija tik daudz kas jāpārrunā.

Viņ� nolēma uzsākt ar ko neitrālu un, kad

>

Lovrijs ieminējās: "Bet jūs ta�u neesat nācis �urp, lai klausītos, ko es saku par peldē�anu!" atteica:

-��� Es gribēju zināt, kā jūs tiekat galā ar Petifera slimības vēsturu pārbaudi.

Dzīvesprieks Lovrija sejā noplaka.

-��� Es jau domāju, ka esat �urp nācis tādēļ. Jūs vēl joprojām izstrādājat versiju par slepkavību?

-��� �obrīd jā.

-��� Vai esat par to dro�s? Es domāju vai tas ir pilnīgi skaidrs? Vai jums ir kāds vērā ņemams pierādījums?

-��� Nē. Vēl ne. Ta�u �ajā gadījumā mēs nevaram ļaut visam iet savu gaitu. Mēs zaudētu pārāk daudz laika.

-��� Kā ir ar sekciju?

-��� Nekā nozīmīga. Viņ� bija ļoti veselīgs, kā jau jūs sacījāt. Intereses pēc vai jūs saredzējāties tās dienas pēcpusdienā, kad viņ� mira?

-īsu mirkli, jā. Kāpēc jūs vaicājat?

-��� Nekādu saaukstē�anās pazīmju?

Lovrijs pārdomāja.

-��� Nē, cik atceros, nekā tamlīdzīga nebija.

-��� Un slimības vēstures?

-��� Ak, jā. Lovrijs nopūtās, Nu jā, es strādā�ju pie tām katru vakaru un ari agri no ritiem�

-��� Jums tie�ām vajadzēja atļaut mums nosūtīt kādu jums palīgā.

-��� Nē, es to nevaru, nekādos apstākļos. Ja vēl mēs varētu būt pārliecināti, ka tā nav pa�nāvība, tad es, iespējams, varētu kaut kā attaisnoties, bet, ja tā nav, pat neuzdrīkstos lūgt palīgā misis Barnetu. Tā vai citādi, esmu jau tās izskatījis. Taisījos jums zvanīt �opēcpusdien, mazliet vēlāk. Baidos, ka tur nav neviena tāda, kas kaut nedaudz liktos piemērots tādai varbūtībai. Es jau jums sacīju, es neticēju, ka tur kas tamlīdzīgs varētu būt.

-��� Kāpēc ne?

-��� Ir vismaz divi iemesli, es domāju. Vispirms, kā jau pirmīt teicu, ja kādam būtu tik smagi no�darīts pāri, ka viņ� varētu vēlēties Petiferu noga�lināt, tad tie�ām neticu, ka nebūtu par to dzirdējis. Es vienkār�i nespēju iedomāties, ka viņu kāds va�rētu apdraudēt. Cik esmu dzirdējis, �ādi cilvēki parasti saceļ pamatīgu traci. Otrkārt, ja tāda per�sona lūkotu izdarīt slepkavību, tad nespēju ie�domāties, ka tā lietotu �ādu metodi ar zālēm un alkoholu. Tas ir pārāk mierīgi, pārāk� ērti. �āds cilvēks vēlētos ne tikai izgāzt savas dusmas, bet ari likt Petiferam ciest, lai nāve būtu kā sods par sagādātajām cie�anām. Vai jūs man piekrītat?

-��� Jā, piekritu. Arī es domāju, ka tā varētu būt. Atvainojos par traucējumu.

Lovrijs paraustīja plecus.

-��� Es saprotu, tas jums bija jādara.

Tenets izņēma no kabatas pīpi un domīgi pacēla to pie mutes.

-��� Turpiniet, Lovrijs ieteicās. Jums ta�u ir vēl kas vaicājams.

Tenets izņēma �ķipsniņu tabakas un sāka pie�bāzt pīpi. Nākamā tēma bija visai kutelīga. Kā to labāk pārrunāt, lai Lovriju nenokaitinātu tāds bi�ja jautājums. Viņ� uzmeta druknajam doktoram vērīgu skatienu, ielūkodamies acīs.

-��� Klājiet vaļā, inspektori Sakiet, kas par lietu! Es redzu, ka jūs pārdomājat, kā pateikt to, ko vēl gribat man jautāt.

Tenets vāri pasmaidīja.

-�� Tas bija sitiens zem jostas vietas, doktor Lovrij. Laikam ta�u man jālasa jūsu domas, nevis otrādi.

-��� Ilga prakse, mazliet pa�apmierināti sacīja Lovrijs. Visefektīvākais ierocis daktera iero�u arsenālā. Jūs neticēsiet, cik da�i pacienti ir ne�sakarīgi�

-��� Tad es bū�u vaļsirdīgs. Kad redzēju jūs pē�dējoreiz, vaicāju, vai ir kādas ar praksi saistītas problēmas, kuras varētu doktoru Petiferu satraukt. Man palika iespaids, ka jūs kaut ko noklusējāt.

-��� Skaidrs.

Lovrijs lūkojās tālumā, caur lielajām stikla dur�vīm un pāri ezeram, it kā atbilde uz �o jautājumu būtu pakarināta attālajos kokos.

-���� Jā, viņ� beidzot sacīja, domāju, ka nav

iemesla, kāpēc nevarētu jums to pateikt. Ja es to neizdarītu, jūs neliktos mierā, kamēr uzzinātu to no kāda cita� Tas ir tiesa, Petifers bija ļoti autokrātisks, un �āda izturē�anās izraisīja zināmu spriegumu.

-��� Kāda veida spriegumu?

-����� Piemēram, pieņemot nopietnus lēmumus. Mums katram bija citādas domas par to, kā jāvada prakse, un Petifers centās ņemt visu savās rokās. �ī situācija nebija nekāda neparastā. Kaut ko līdzīgu var atrast daudzās ārstu grupās.

-��� Par kādiem lēmumiem jūs runājat?

-���� Ak, kaut vai jautājums par pacientu skaitu� Kā jau jūs zināt, to mums ir vienpadsmitarpus tūksto�i, turklāt vēl tik pla�ā apkaimē kā Starrendena. Un tā jau ir problēma. Teorētiski viena ārsta pacientu skaits ir divarpus tūksto�i, neprasiet, kā�pēc, reiz nu tā nolemts. Tātad �etriem ārstiem va�jadzētu aprūpēt desmittūksto� pacientu. Bet kas notiek, ja jūs dabūjat vienpadsmit tūksto�us? Vai jūs noslēdzat sarakstu? Ja ne kad jūs mitējaties?

-��� Un ko tad vēlas doktors Petifers?

-��� Turpināt papla�inā�anu. Ļaujiet man paskaid�rot! Mēs katrs strādājam citādi. Tāds cilvēks kā Petifers strādā ātri, precīzi ļoti labs diagnostiķis, kā jau sacīju. Ta�u viņ� īpa�i neinteresējās par saviem pacientiem kā par cilvēkiem, uzlūkodams

viņus kā staigājo�as slimības vēstures. Operēja viņ� ātri un jau ap desmitiem no rīta bija projām vizītēs. Bet, piemēram, Breintrijs, jaunākais part�neris, ļoti interesējas par savu pacientu slimību psihosomatiskajiem cēloņiem un vēlas pavadīt kopā ar slimniekiem daudz vairāk laika. Tāpēc ikvienā sarunā par kvotu palielinā�anu ticiet man, �is jautājums sagādā galvassāpes Petifers bija par, Breintrijs pret. Un virsroku, protams, gu�va Petifers.

-��� Un jūs?

-��� Pūlējos atbalstīt Breintriju. Bet tam nebija nekādas nozīmes. Petifers bija teicami izkopis teh�niku, kā ar minimālām pūlēm dabūt savā varā pā�rējos. Viņ� gan noklausījās, bet nepadevās. Ja mēs iekarsām, viņ�, glu�i pretēji, kļuva ledusauksts. Tas vienmēr iedarbojās. Ta�u varu jums apzvērēt, inspektor, ka neviens no mums �ādās reizēs nav juties tā pārskaities, lai iedomātos viņu nogalēt un dabūt nost no ceļa.

Līdz �im brīdim Lovrijs bija pilnīgi atklāts. Tenets jutās par to pārliecināts, ta�u pēk�ņi viņam uzmācās sajūta, ka sarunbiedrs melo vai vismaz sagroza patiesību.

-��� Varbūt ne tāpēc� Bet kāda cita iemesla dēļ?

Lovrijs savilka dvieli cie�āk ap pleciem un no�pūtās.

-���� Ja es jums to nepateik�u, pateiks kāds cits, un labāk būs, ja to dzirdēsiet no manis faktus, kādi tie ir. Starp Breintriju un Petiferu bija ne�sapra�anās.

-��� Kāda veida nesapra�anās?

-����� Breintrijs, kā rādās, pārsteidzīgi bija pieļāvis kļūdu, kāda ārstiem rādās nakts murgos. Viņa re�cepte bija izlasīta nepareizi, slimniekam nozīmēta pārāk liela zāļu deva, pacients gandrīz nomira. Lai arī kļūda notika vairāk māsas, nekā doktora vai�nas dēļ, Petifers bija pārskaities un liedzās uz�klausīt paskaidrojumu. Viņaprāt, �ādā gadījumā attaisnojuma nevarēja būt. Doktora rokraksts varēja nebūt viegli izlasāms, ta�u pilnīgi nepieļau�jami bija nepārliecināties, vai deva un koncentrāci�ja uzrakstīta skaidri un nepārprotami. Breintrijam, kas alla� bijis pārmēru jūtīgs, tobrīd turklāt vēl nācās pārdzīvot nopietnus sare�ģījumus laulībā, viņam konstatēja nervu sabrukumu, un viņ� tikai nupat, pēc deviņu mēne�u pārtraukuma, bija atsā�cis pieņemt nelielu skaitu pacientu.

Domāju, saprotat, ka Petifers pēdējā laikā necik populārs vis nebija. Ta�u, es atkārtoju, neviens no mums neienīda viņu tādā mērā, lai nogalinātu.

-��� Pat ne Breintrijs?

-���� Savādi, bet Breintrijs vismazāk. Dīvainā kār�tā viņ� pat jutās Petiferam pateicīgs. Breintrija nervu sabrukums bija viņus ar sievu atkal satu�vinājis. Varbūt tie�i vajadzēja, lai notiktu kas dra�matisks un vestu viņus pie prāta. Tagad viņi, kā liekas, kopā jūtas daudz laimīgāki.

-�� Jūs ne reizi neminējāt neko par doktoru Feru. Kā ir ar viņu? Kā viņ� sapratās ar doktoru Petiferu?

-��� Diezgan labi. Ja es par viņu neieminējos, tad tāpēc, ka viņ� ir ļoti sabiedrisks tips, kas lieliski saprotas ar lielāko daļu cilvēku� Paklausieties, es nemēģinu izvairities no sarunas, bet man kļūst pārāk auksti. Vai mēs būtu beigu�i? Ja ne, es lai�kam darītu prātīgāk, ja apģērbtos.

-�� Baidos, ka ir vēl viens vai divi jautājumi, ku�rus man gribētos ar jums pārrunāt� Diem�ēl. Vai tad jūs vēlaties izpeldēties vēl vienu reizi?

Lovrijs piecēlās.

-�� Tādā gadījumā� Es neaizkavē�os ilgi.

Viņ� devās uz ģērbtuvju pusi drukns, tukls un mazliet komisks savās peldbiksītēs. Tenets ar au�go�ām simpātijām noskatījās, kā viņ� aiziet. Darot �o darbu, viņ� bija redzējis tik daudzus cilvēkus, un lielākoties tie bija nervozi, agresīvi un izvairīgi. Daudzi izrādījās nelabojami meļi, un gandrīz visiem nācās aizstāvēties. Bija tik patīkami sastapt tādu liecinieku kā Lovrijs, kas bija gan atklāts, gan apveltīts ar uztveres spējām un labprāt sadarbojās.

Tomēr, iedams pie letes, kur pārdeva karstus dzērienus, lai palūgtu divas tases kafijas, viņ� sev atgādināja, ka visbīstamākais ir tas liecinieks, kas spēj pārliecino�i parādīt vaļsirdību, kaut gan patiesībā ir kas slēpjams�

-���� Es nodomāju, ka jums derētu karsts dzēriens, viņ� sacīja, kad Lovrijs nāca atpakaļ.

-��� Ļoti laipni nojums.

Tenets nogaidīja kamēr Lovrijs iemalko kafiju, un sacīja:

-���� Vai jūs justos pārsteigts, ja uzzinātu, ka misis Petiferai bija mīļākais?

Lovrijs to nebija zinājis, par to Tenets jutās pār�liecināts. Izbrīns, neticība, apjukums tas viss ātri mijās mazā doktora tuklajos vaibstos.

-���� Bet tad jau� Kāpēc visas tās runas par slep�kavību?

-��� Ko jūs ar to domājat?

Ta�u Tenets, protams, to zināja.

-��� Es jau jums sacīju, inspektor, ka Petifers die�vināja savu sievu. Ja viņ� uzzinājis, ka viņa bijusi neuzticīga� Tas gan ir iemesls, ko es uzskatītu par pilnīgi pietiekamu, lai viņ� izdarītu pa�nāvību.

-���� Ak tā, bet vai viņ� tika to darījis? Tenets klusi vaicāja. Noskaidrojis, es gribēju sacīt.

Lovrijs saviebās.

-��� Es saprotu, ko jūs domājat.

Kādu mirkli valdīja klusums.

-���� Nē, doktors beigu beigās noteikti sacīja. Ja es teiktu, ka jā, tas visu ļoti atvieglotu, vai ne? Bet man tomēr jāteic, ka nē, es nedomāju vis, ka viņ� to darīja. Ja būtu darījis� Nē, viņ� nezināja, par to esmu pārliecināts. Tas, protams, atbīda mūs atpakaļ turpat, kur bijām, vai ne? Ja nu vienīgi� Lovrija acis mazliet iepletās. Ak vai, viņ� noteica, ak vai� tas viss sāk izskatīties visai nelāgi, vai ne?

-���� Vai mēs varētu sacīt, ka tas dod zināmu vielu pārdomām, kuras, piedodiet, es patie�ām nevaru ar jums apspriest?� Varbūt, doktor Lovrij, jūs varētu man pastāstīt ko vairāk par Petifera attiek�smi pret bērniem vai varbūt, precīzāk sakot, pret tēva pienākumiem?

-���� Neesmu pārliecināts, ka varu daudz ko pie�bilst pie tā, ko teicu pagāju�ajā reizē.

-����� Manuprāt, ir ļoti pārsteidzo�i, ka pēc tam, kad bija skaidri pateicis, ka nevēlas bērnus, viņ� jutās tik priecīgs, kad sieva paziņoja par savu grūtniecību.

-����� Domāju, runa bija ne tik daudz par nevēlē��anos, kā par lūko�anu pārliecināt, ka viņ� negai�da atteik�anos no karjeras bērnu dēļ. Tomēr, es jau jums teicu, cilvēki �ādos gadījumos izturas da�ādi. Kad bērns vairs nav tikai varbūtība, bet jau realitāte� Pieļauju domu, ka tā drīzāk ir zem�apziņas, nekā saprāta reakcija. Ideja par sevis at�kārto�anu� tajā ir kaut kas neatvairāms cil�vēkam, kam savi bērni nekad nav biju�i.

-��� Kāda bija viņa attieksme pret faktu, ka pirma�jai sievai nevarēja būt bērni?

-���� Visai flegmātiskā. Izrādīt neapmierinātību tā no viņa puses būtu nodevība. Nabaga Diāna, viņa tie�ām ar to ļoti nomocījās. Gāja uz nebei�dzamām izmeklē�anām, visādām operācijām� Un tomēr dīvaini, bet es gan viņu nesauktu par māti�ķu sievieti.

-��� Vai doktors bija viņai ļoti pieķēries?

-��� Pieķēries tas ir ļoti labs vārds. Viņi dzīvoja labi, viņiem bija labas attiecības, ta�u tāds vīrs kā Petifers zaudē galvu tikai vienreiz mū�ā. Tāpēc tad, kad nu tas notika, tas bija tik smagā formā. Nedomāju vis, ka viņ� kādreiz būtu varējis iedo�māties tādas jūtas, kādas viņam bija pret D�emmu.

-��� Kā jums �ķiet, kāpēc viņ� apprecējās pirmajā reizē?

-�� Tā, jāteic, patiesi bija gandrīz vai lieti�ķa vie�no�anās. Nokārtota laulība, ar abu pu�u piekri��anu un līdzdalību. Diāna bija vienīgā meita, viņas tēvs tolaik bija galvenais ārsts, bet gatavojās iet at�pūtā. Viņ� gribēja redzēt meitu nodro�inātu. Viņa vēlējās to māju un vīru, un Petifers� jā, es do�māju, viņ� redzēja visas tās priek�rocības, ko vi�ņam pienesa kā uz paplātes. Kā jau teicu, es do�māju, ka viņ� tie�ām bija Diānai pieķēries. Un gatavs piekrist, kad viņa beidzot nolēma adoptēt bērnu, Lovrijs iecietīgi pasmaidīja. Viņa sievasmātei, Diānas mātei, gan bija raksturiņ�. Kad viņa sievastēvs nomira un viņa aizbrauca, man kādu laiku viņas tie�ām pietrūka.

-��� Vai viņa vēl ir dzīva?

-��� Cik zinu, jā. Viņa bija daudz jaunāka par vī�ru. Man �ķiet, ka viņa pārvācās dzīvot pie mātes, Diānas vecāsmātes. Vecā lēdija tagad varētu būt ļoti veca, ja vēl ir dzīva.

-��� Vai jūs zināt, kurp viņa devās?

-��� Manuprāt, kaut kur uz Hedkornu. �ķiet, tiku dzirdējis kaut ko par graudu kalti, ko viņas nopir�ku�as.

-����� Kā viņu sauca?

-��� Bleidona. Doktors Bleidons, viņas vīrs, bija �īs prakses dibinātājs. Tajā laikā tā atradās Painlod�ā.

-�� Biju domājis, ka doktora Petifera pirmā sieva bija veselīga sieviete.

-�� Tas tiesa. Viņas vectēvam paveicās ar labības pārdo�anu, bet viņas tēvs nebija ieinteresēts �o nodarbo�anos turpināt. Viņ� vienmēr gribēja būt ārsts, un Diānas vectēvs piekrita nopirkt viņam �o praksi. Doktors Bleidons un Petifers �ajā ziņā bija līdzīgi pietiekamie līdzekļi nebija par iemeslu, lai viņi mitētos strādāt tik aizrautīgi, it kā no tā būtu atkarīga viņu iztika.

-���� Es domāju, cik daudzi no mums tā rīkotos, ja vien būtu izvēle� Tenets ar smaidu sacīja, cel�damies kājās.

-���� Piemēram, es gan ne, Lovrijs atbildēja. Agrāk gan būtu tā darījis, bet tagad� jā, nav jau vairs ilgi, un ari es ie�u atpūtā, un man jāteic, ka es to gaidu ar nepacietību.

Viņi �ķīrās visai draudzīgi.

Saruna ar doktoru Lovriju izrādījās daudz garāka, nekā Tenets bija paredzējis. Viņ� nolēma doties uz darbu, lai pārbaudītu, vai Lainhems atgriezies, un tikai tad mēģināt sazināties ar doktoru Breintriju.

Lainhems bija pie telefona.

-��� Adopcijas iestādījums, viņ� sacīja, kad bija beidzis sarunu. Es dabūju adresi doktora Petifera aktu vākos. Nodomāju, ka varbūt ir vērts pār�baudīt, ko viņi domā par Petiferiem kā par aud�u�vecākiem.

-��� Laba ideja. Un�?

-��� Ja ari Petifers nebija īpa�i iepriecināts, viņ� to nekādā gadījumā neizrādīja. Viņus uzskatīja par ļoti cienījamu pāri.

-���� Hm� Jā, tas tie�ām bija telefonzvana vērts. Ko vēl jūs noskaidrojāt?

-���� Endrjū pirmdien pēcpusdienā ir piedalījies sporta spēlēs brīvā dabā Saseksā. Viņi pārbrau�ku�i ne ātrāk kā pusdeviņos, pēc tam ieturēju�i vakariņas, nomazgāju�ies un devu�ies gulēt. Viņ� guļ vienā istabā ar diviem citiem pui�iem, un vienam no tiem ap vienpadsmitiem sametusies slikta dū�a. Endrjū uzmeklējis uzraudzi un palī�dzējis aiznest pui�a mantas uz lazareti.

-��� Labi. Un kā ar misis Praisu?

Lainhems plati pasmaidīja.

-����� Vai zināt, ko viņa darījusi? Iedomājieties tikai, lasījusi lekciju!

-����� Lekciju?

-���� Jā, teikusi runu. Un vadījusi pārrunas Meri�emas Sievie�u institūtā par tēmu "Gar�zāles mūsdienu virtuvē".

-���� Jo labāk viņai. Ceru, honorārs bijis pieņe�mams.

-��� Par to neko nezinu, bet nav �aubu, ka tur viss ir kārtībā. Viņa ieradusies tajā laikā, kurā sacījās ieradusies, pārgulējusi pie māsas un agri no rīta ar strādnieku pārvadājamo autobusu devusies atpa�kaļ -ja ticam viņas māsai.

-��� Un jūs viņai noticējāt.

-������������� Jā, noticēju. �ā vai tā, sanāksme Sievie�u in�stitūtā nebeidzās ātrāk par desmitiem piecpadsmit, un pēc tam misis Praisas māsa vēl ielūgusi da�us draugus uz tasīti kafijas. Tā pagājusi vēl vismaz stunda. Tātad, ja misis Praisas rīcībā nav burvju paklāja�

-��� Vai draugus jūs pārbaudījāt?

-����� Vienai no sievietēm gadījās būt klāt, kad es runāju ar misis Praisas māsu. Un tie�ām, viņa to vi�su apstiprināja. Izvaicāju viņu, cik vien smalkjūtīgi spēdams. Negribēju izraisīt nevajadzīgas baumas.

-���� Diezgan prātīgi. Tad tāpēc viņa tik savlaicīgi lūdza Petiferam �o brīvo vakaru. Pirms trim mē�ne�iem tā ta�u viņa sacīja?

-��� Patiesi. To es atceros.

-����� Viņam tas bija zināms jau tik sen, Tenets nomurmināja. Nez kāpēc �ī doma tagad �ķita ļoti nozīmīga, lai gan viņ� nesaprata, kāpēc.

-���� Atpakaļceļā iegriezos "Pīlē perētājā", Lainhems turpināja. Tā pieder kādam Frisam. Viņi abi ar sievu klāj galdus, ja ir daudz darba, un abi klāju�i ari Petiferiem tajā jubilejas vakarā. Viņi to ļoti labi atceras, jo Petifers sarīkojis veselu izrādi un pasūtījis īpa�us ēdienus, tos, kuri sievai vis�labāk gar�o� �ampanietim un rozēm jau bija jā�būt uz galda viņu iera�anās brīdī.

-����� Viņa padarīja vīru par romantiķi, vai ne? Kā viņi tovakar izskatīju�ies abi kopā?

-��� Kā divi balodī�i. Ilgi acuskati, turē�anās rok�rokā un tamlīdzīgi�

Zvanīja telefons. Tā bija laboratorija. Viņi sa�cījās pārbaudīju�i, vai nav ieņemts paracetamols, kā Tenets bija lūdzis; rezultāts izrādījās negatīvs. Tagad viņiem pavērās pla�s darbības lauks, kamēr izdosies noskaidrot, kāds medikaments nogali�nājis Petiferu, un varēja paiet vairākas dienas, ie�kams izdosies saņemt atbildi. Ta�u viņi apstip�rināja, ka Petifers da�as stundas pirms nāves ie�dzēris kādu dzērienu, kas pagatavots no piena.

-��� Tātad par paracetamolu viņa meloja, Lainhems apmierināti sacīja.

-��� Acīmredzot. Kaut gan nesaprotu, kāpēc viņai to vajadzēja darīt. Un nedomāju, ka tas mums bū�tu palīdzējis kaut cik pavirzīties uz priek�u�

Telefons iezvanījās atkal. Un �oreiz tas bija kas nopietns. Lainhems to noteica pēc tā, kā samiedzās Teneta acis tāds īpa�s, sevī vērsts skatiens. Viņ� nepacietīgi gaidīja.

-���� Lī piederot vecs morgans, sacīja Tenets, no�likdams klausuli. Un tā būtu pārāk neticama sagadī��anās, ja �ajā lietā būtu iejaukts vēl otrs. Es domāju, �obrīd varam dro�i pieņemt, ka tas auto, kas tovakar stāvēja pie Petifēra mājas, pieder Lī, vai ne? Iesim, manuprāt, ir īstais laiks atkal apmeklēt misis Petiferu. Tagad viņai patie�ām būs jādod da�i paskaidrojumi.

"Viņa var būt laba aktrise," viņ� prātoja, kopā ar Lainhemu kāpdams lejup pa kāpnēm, "ta�u ne�domāju, ka �ajā gadījumā viņai izdosies kaut ko nospēlēt, lai atrunātos."

Kad Lainhems apstādināja auto uz grantētā celiņa, bija jau tum�s, un, apgaismoti no iek�pu�ses, krāsainie Painlod�as ārdurvju stikli spīdēja safīra un smaragda, rubīna un zelta toņos.

Pēc da�ām minūtēm misis Praisa atvēra durvis. Kalpotāja dro�i vien bija uzkāpusi aug�stāvā, jo atbraucēji vispirms dzirdēja tuvojamies soļu trok�sni, un pēc mirkļa viņa nervozi uzsauca:

-��� Kas tur ir?

-��� Inspektors Tenets, misis Praisa.

Tika atvilkti aizbīdņi, nograbēja ķēde, atslēga pagriezās atslēgas caurumā, un durvis atvērās.

-���� Atvainojiet, viņa sacīja. Es �ajās dienās esmu kā nervu kamols. Man prieks, ka jūs atnā�cāt, inspektor, viņa piemetināja, kad abi vīrie�i ienāca vestibilā. Misis Petifera ir tur, un viņa novērsa acis, palūkodamās uz kāpņu pusi un aug��up.

Tenets ievēroja, ka viņa aplikusi puķoto priek��autu otrādi.

-������ Kas tad lēcies misis Petiferai? viņ� no�prasīja.

-��� Es nezinu.

Misis Praisa ņēmās ar vienas rokas pirkstiem berzēt otru, it kā vēlēdamās tādējādi mazināt savu satraukumu.

-���� Viņa ir tur jau vairākas stundas, patiesībā jau kop� len�a. Teicās esam piekususi un iet atgulties.

Tenets ar Lainhemu saskatījās, jo abiem bija ie�āvusies prātā viena un tā pati doma.

-����� Uziesim aug�ā un apskatīsimies, ko? un Tenets, atbildi negaidīdams, jau kāpa aug�ā pa kāpnēm. Lainhems viņam sekoja, arī misis Praisa nāca nopakaļ, tikai mazliet lēnāk.

Zem D�emmas Petiferas istabas durvīm nebija manāma gaismas svītra. Tenets pieklājīgi pieklauvēja.

-���� Misis Petifera! viņ� klusā balsī pasauca, lūkodams neizrādīt moko�o satraukumu. Te in�spektors Tenets. Es gribētu ar jums parunāties, ja drīkstu.

Nekādas atbildes.

Tenets pasauca vēlreiz, mazliet skaļāk, ta�u iek�ā vēl joprojām nedzirdēja ne skaņas. Beigu beigās viņ� jau visai skaļi uzsauca:

-���� Misis Petifera! Saprotiet, ka mēs par jums uztraucamies. Lūdzu, atveriet durvis, vai arī bai�dos, ka mums nāksies tās uzlauzt.

Vai tā bija kāda skaņa? Tenets lūkoja ieklau�sīties uzmanīgāk. Pēc tam viņa kurpju purngalos atspīdēja gaisma. Viņ� pēk�ņi juta nervus atslāb�stam un, pār plecu uzlūkodams pārējos, redzēja viņu acīs pats savu atspulgu.

Skaņas istabas iek�pusē tagad bija labāk sa�klausāmas, un inspektors gaidīja, bruņojies ar pa�cietību. Galu galā durvis atvērās.

-���� Vai jūs jūtaties labi, misis Petifera? viņ� noprasīja.

Muļķīgs jautājums. Bija skaidri redzams, ka nejū�tas. Viņa izskatījās apstulbusi un sadzērusies zāles varbūt miegazāles? Garie mati bija sapinkāju�ies, savēlu�ies, it kā ļoti ilgu laiku nebūtu sukāti. Steig�us uzrautais tērps neglīti izcēla piebriedu�o vidukli. Viņa ar vienu roku saturēja drānas uz krūtīm, ar otru atbal�stījās pret durvju aplodu, mazliet līgodamās un �ķieb�damās, it kā gatavotos ģībt.

-���� Varbūt jums labāk atkal apgulties, Tenets nomurmināja, izpalīdzīgi pieturēdams Petifera kundzes elkoni. Viņi jau gandrīz bija tiku�i līdz gultai, kad inspektors pēk�ņi sajuta pretestību, viņas ķermenis it kā pārakmeņojās, viņ� gandrīz vai fiziski izjuta pūles, ar kādām viņa apstājās, atlieca plecus un izslīdēja viņam no rokām.

-���� Viss ir kārtībā, inspektor, pateicos. Es� es vienkār�i biju vēl pusaizmigusi.

Tā bija apbrīnojama pa�kontrole, ta�u neiz�teiksmīgais balss tonis viņu nodeva. Uzkrīto�ā bāluma nobiedēts, Tenets nopētīja viņas seju rūpīgāk. Zem acīm bija zilgani loki, skatiens aizmiglots. Inspektors nosprieda, ka tā ir �oka beigu fāze. �ādā stāvoklī pratināt nebūtu humāni. Misis Petiferai vajadzēja ārstu, nevis policistu.

Viņa pavaicāja, kāpēc Tenets vēlējies sastap�ties, un apsēdās zvilnī pie loga.

-�� Tas nav tik steidzīgi, Tenets sacīja. Varu pagaidīt līdz rītam. Redzu, ka jūs nejūtaties labi. Atvainojiet par traucē�anu!

Viņ� apzinājās, ka viens otrs kolēģis uzskatītu �ādu rīcību par smieklīgu. Jo pretinieks vārgāks, jo labāk, viņi sacītu. Ja būtu darī�ana ar ļaun�dariem, kuri sare�ģī lietas izmeklē�anu, viņ� tādai attieksmei piekristu. Ta�u tādā gadījumā kā �is, kad vēl joprojām nebija skaidrs, vai darī�ana ar slepkavību, un pastāvēja vienīgi aizdomas, doma par D�emmas Petiferas saguruma izmanto�anu savtīgās interesēs inspektoru nomāca. Viņ� sāka virzīties uz durvju pusi.

209

-��� Nē, pagaidiet! misis Petifera valdonīgi pa�cēla roku. Es tie�ām labāk uzklausītu jūs tagad. Citādi, viņa pasmaidīja spokainu smaidu, es gulē�u nomodā visu nakti, raizēdamās par jūsu apmeklējuma iemeslu.

Simpsonc 3

Viņa būtu gribējusi, lai tas izskan kā joks, ta�u Tenets redzēja, ka tā ir nopietnība. Viņ� svārstījās.

-��� Es nedomāju, ka �obrīd jūs tie�ām esat spējī�ga mani uzklausīt.

-���� Nieki. Es jūtos labi, patie�ām. Es jau jums teicu. Biju ļoti dziļi iemigusi, kad jūs klauvējāt, tas arī viss. Un beidziet atvainoties, tas nav ne�piecie�ams. Tagad, lūdzu, esiet tik laipns un sēdieties, inspektori Kārtībā, misis Praisa. Bei�dziet ta�u raizēties! Dodiet man mazliet laika! Pēc tam, kad inspektors būs projām, nāk�u lejā vaka�riņās. Pagatavojiet kaut ko vieglu! Mazliet auksta cāļa un nedaudz salātu, es domāju.

Tā bija drosme, un Tenets to apsveica, ienāk�dams atpakaļ istabā un apsēzdamies krēslā, uz ku�ru viņa tam norādīja ar rokas mājienu. Lainhems kautrīgi apmetās turpat ieblakus.

-���� Es klausos, inspektor, � viņa noteica un, rokas klēpī salikusi, nogaido�i lūkojās pretī.

-���� Vai jūs justos pārsteigta, misis Petifera, ja uzzinātu, ka tas preparāts, kas nogalinājis jūsu vīru, nekādā gadījumā nav paracetamols?

-��� Patie�ām, nē. Jo es joprojām nespēju noticēt, ka viņ� izdarījis pa�nāvību. Tāpēc es vis nedo�māju, ka viņam iedots kas tāds, ko mēs parasti lie�tojam.

-����������� Bet vai jūs joprojām vēl esat pārliecināta, ka tas, ko jūs viņam tovakar iedevāt, bija Paraceta�mols?

-���� Ak, jā, pilnīgi. Es jau jums teicu, ka mēs nekad neko citu neesam mājās glabāju�i ja neskaita tās zāles, kas atradās vīra ārsta somā, protams. Ta�u man nekad pat prātā nav nācis tās aiztikt.

-���� Vai jūs pati redzējāt, kā jūsu vīrs �īs tabletes iedzēra?

Viņa sarauca pieri, lūkodama atcerēties.

-��� Nedomāju vis� Nē, tagad atminos, ka devos atpakaļ uz savu istabu. Biju vairāk vai mazāk gatava doties ceļā, ta�u atcerējos, ka esmu aizmir�susi ielikt lugas eksemplāru, kuru gribēju ņemt līdzi; par �o lugu es grasījos runāt ar aģentu.

-����� Vai jūs varat mums visos sīkumos izstāstīt, ko jūs darījāt, sākot ar brīdi, kad uznācāt aug�ā?

-���� Centī�os. Ļaujiet padomāt� Es pārģērbos, kamēr mans vīrs karsējās vannā. Biju uzlikusi kosmētiku jau agrāk, pirms viņa pārnāk�anas. Kad dzirdēju viņu iznākam no vannasistabas, nogāju lejā, pagatavoju kakao un ienesu to viņa istabā. Viņ� tad jau bija gultā. Noliku tasi uz gal�diņa pie gultas un devos uz vannasistabu pēc paracetamola.

Atgriezos viņa istabā, iedevu viņam tabletes un pēc tam devos atpakaļ uz savu istabu. Paņēmu

manuskriptu no naktsgaldiņa atvilktnes un noliku to gultā, blakus savai rokassomai. Pēc tam gāju atpakaļ uz vīra istabu, lai no viņa atvadītos.

-��� Vai viņ� bija iedzēris tabletes?

-������������ Jā, domāju, ka jā, protams. Galu galā viņ� ta�u nebija mazs bērns, inspektor. Man nelikās, ka būtu jāstāv līdzās un jāseko, vai viņ� tās iedzer.

-��� Nē, es arī domāju, ka ne. Ko viņ� darīja?

-��� Sēdēja gultā, turēdams rokās kakao tasi.

-��� Dzēra?

-������������ Viņ� to turēja abās rokās, it kā viņam saltu. Kad es ienācu, viņ� nolika to atpakaļ uz nakts�galdiņa.

-��� Vai uz naktsgaldiņa bija vēl kaut kas?

Viņa pārvilka roku pār pieri, it kā izjustu sa�sprindzinājumu, atsaucot visas �īs detaļas atmiņā.

-������������ Nē, nedomāju vis. Nē, esmu pārliecināta, ka nebija.

-��� Vai viņ� kaut ko teica?

-���� Viņ� teica� viņ� teica�

Tenetam par pārsteigumu viņas seja sa�ķobījās un acis pildījās asarām. Viņa akli taustījās pēc kārbas ar mutautiņiem, kura stāvēja turpat līdzās uz mazā galdiņa.

-����������� Redziet, es patie�ām domāju, ka labāk būs at�likt �o sarunu uz rītdienu, Tenets sacīja.

Viņa sparīgi papurināja galvu.

-��� Nē. Nē, viss kārtībā. Patie�ām. Tie bija� viņa iz�ņauca degunu, � tie bija pēdējie vārdi, ko viņ� man pateica, redziet, un es nezināju� Viņ� tei�ca: "Neskūpsti mani, dārgumiņ! Negribu, lai tu dabū no manis iesnas." Viņas lūpas raustījās. Tas liekas tik� tik triviāli, lai �ādi nobeigtu dzīvi.

Tenets bija ko līdzīgu dzirdējis daudzas reizes. "Ja vien es būtu zinājis," cilvēki sacīja. Viņus sāpināja, ka atņemta iespēja pateikt ardievas, it kā ļauna nojauta spētu brīdināt, ka jāpagūst parādīt godu un cieņu. Reizēm �ķita, ka ik dienu kopā ar tuviniekiem pieklātos pavadīt kā pēdējo. Vienīgi tā varēja aiztaupīt nebeidzamus pa�pārmetumus un pa�apsūdzības, ar kādām sevi pātago daudzi pēc tam, kad viņus piemeklējis pēk�ņs likteņa trieciens. Lielisks padoms, protams, neko teikt�

-�� Ja vien es būtu uzstājusi, ka man jāpaliek� viņa sacīja.

-���� Ir glu�i bezjēdzīgi mocīties tādos pa�pārme�tumos. Jūsu vīrs uzstāja, ka jums jāiet, jūs sacījāt.

-��� Zinu. Ta�u, vienalga� ja es būtu palikusi, viņ� būtu dzīvs vēl �odien.

-��� Tas nav diez ko ticams. Ja kāds nolēmis izdarit pa�nāvību�

-��� Bet viņ� nebija nolēmis! viņa saskaitusies iesaucās. Cikreiz tas man jums jāsaka? Viņ� nevarēja�

-���� Tatad jus paliekat pie jau sacītā. Bet vai jūs kaut mazliet esat padomājusi par �ā notikuma gai�tu?

-��� Ko jūs ar to domājat?

-���� Mēs abi zinām, ka tāds ārsts kā viņ� nekad nerīkotos tik nesaprātīgi, nekad nedotos gulēt ar zāļu paciņu un vīna pudeli uz naktsgaldiņa. Vai tā ir?

Viņa pamāja.

-���� Tātad, ja atmetam �īs abas iespējas pa��nāvību un nejau�ību, mums paliek vairs tikai vie�na varbūtība.

-���� Slepkavība, viņa no�ukstēja. Turpiniet, pasakiet visu! Es to esmu atkārtojusi pie sevis atkal un atkal, un tagad esmu gatava izrunāt skaļi. Slepkavība, slepkavība, slepka� viņa drebuļoja kā ap�u lapa, tad piespieda vienu roku pie lūpām un lūkojās Tenetā, acis bija pla�i ieplestas un izmisuma pilnas, tās sauca pēc izpratnes.

-���� Misis Petifera, Tenets sacīja. Man tie�ām nākas uzstāt, lai mēs turpinātu �o sarunu rīt no rī�ta. Pēc labas nakts atpūtas�

-���� Bet vai tad jūs neredzat, ka man nebūs nekā�das labas nakts atpūtas, ja mēs tagad metīsim mieru! Paklausieties� Tas ir tāds atvieglojums, beidzot to izteikt� Tikai dodiet man mazlietiņ lai�ka, es tūlīt atgū�os�

Viņa atmeta galvu un pāris reizes dziļi ieelpoja. Pēc tam pārvilka ar roku pār matiem un nopietni uzlūkoja inspektoru.

-��� Redziet, viņa teica, es jau jūtos labi.

Tenets redzēja gan. Viņ� redzēja, ka D�emma

Petifera spēj krietni vien apvaldīt savas fiziskās reakcijas, kaut kādā neizprotamā kārtā no�ķirdama dvēseli un miesu; viņas uzvedība nekādi neatklāja viņas patiesās jūtas. Tas, kā viņam �ķita, bija ak�tiera meistarības pamats. Viņ� bija dzirdējis par aktieriem, kuri aizkulisēs biju�i nokaitināti līdz trakumam un spēju�i pavisam vienkār�i apslāpēt �is dusmas, kāpt uz skatuves un piedalīties vis�maigākajos mīlas skatos, neizrādot neko no sa�vām patiesajām emocijām. Tātad vai varēja ticēt tam, ko viņam rādija D�emma? Un tomēr� Viņ� pētīja �o pēk�ņi noliesēju�o seju, sauso un bālo ādu� Viņa nezināja, ka �ovakar tiks noklau�inā�ta. Varbūt Tenets bija pret viņu netaisns? Bet var�būt nevarēja neņemt vērā ari �ādu iespēju tā bija vainīgās seja?

Viņa gaidīja, uzmanīgi vērodama inspektoru.

-��� Jūs teicāt, ka atliek vairs tikai viena iespēja, inspektor.

Viņ� domīgi paraustīja plecus. Ja jau viņa to vēlējās�

-���� Slepkavība, kā jau jūs pareizi teicāt, misis

Petifera. Bet, ja jūsu vīru kāds nogalinājis, kā viņam izdevies to izdarīt? Nebija ta�u nekādu ielau�anās pazīmju� Kā gan viņ� ticis iek�ā? Un kā viņ� iemānījis jūsu vīram pārmērīgo zāļu de�vu?

-�� Jā� misis Petifera sastomījās. Varbūt tas bijis kāds mana vīra pacients, kas turējis uz viņu ļaunu prātu� Galu galā tādas lietas ir dzirdētas. Kāds, kam licies, ka viņ� nepareizi ārstēts, vai kāds, kas zaudējis kādu radagabalu sievu, var�būt pat bērnu, un iedomājies, ka mans vīrs pie�ļāvis pavir�ību vai parakstījis nepareizas zāles�

-��� Vai kāds jauns ārsts, kam �ķitis, ka viņ� ticis apdalīts, Tenets apcerīgi ieteicās. Vai jūs tādu nepazīstat?

-���� Nē. Bet es varētu arī nepazīt. Vīrs nekad nerunāja ar mani par savu darbu, viņa nodrebinājās un cie�āk ietīstījās drānās.

Tenets atcerējās viņas nepatiku pret jelkādām slimībām.

-�� Turpiniet, viņ� sacīja.

-��� Jā, mans vīrs bija ļoti pretimnāko�s. Pat ja pats nejutās labi, gadījumā, ja pie durvīm klauvēja pacients, Arnolds noteikti kāpa lejā, lai apskatītos, kas lēcies.

-��� Vai viņ� laistu pacientu iek�ā?

-����������� Ak, jā, domāju gan. Jebkurā gadījumā, diez vai viņ� runātos, majas tērpa stavedams uz kāp�nēm, vai ne?

-��� Un tālāk?

-���� Jā, ja tas cilvēks liktos satraukts, Arnolds va�rēja viņam piedāvāt iedzert� viņa saviebās. Nē, patiesību sakot, es nevaru iedomāties Arnol�du piedāvājam pacientam iedzert� Jā, ja sve�ais iezvēlis manam vīram pa galvu, uznesis viņu otra�jā stāvā un iedevis viņam iedzert, kamēr vīrs vēl bija apstulbuma stāvoklī vai tas ietu cauri?

-��� Ta�u jūsu vīram nebija sists pa galvu. Nebija nekādu sitiena pēdu un arī nekādu citu vardar�bības pazīmju.

-��� Tad tas būs bijis kāds viņa paziņa, kāds, kam Arnolds varēja piedāvāt iedzert. Tad zāles varēja iemānīt Arnolda glāzē� viņas acis bija plati ieplestas.

-��� Kā tas varētu notikt?

-��� Es nupat iedomājos. Cik muļķīgi, ka līdz �im par to netiku iedomājusies, cik neticami muļķī�gi�

-��� Kas tad?

-���� Desmonds Breintrijs! Bija ta�u vesela traģē�dija ar to nesalasāmo recepti! elpu neatvilkusi, viņa nobēra faktus, kurus jau tika minējis doktors Lovrijs. Vai tagad saprotat?

Vai Breintrijs bija ie�āvies viņai prātā jau pa�ā sarunas sākumā? Tenets netika gudrs. Vai viņ� skatījās rūpīgi iestudētu izrādi?

-���� Misis Petifera, viņ� teica, izvairidamies no tie�as atbildes, pasakiet skaidri! Vai jūs domājat, ka jūsu vīra nāvei par iemeslu bijusi slepkavība, kas rūpīgi sagatavota tā, lai izskatītos pēc pa�nāvības?

-���� Jā, viņa nepacietīgi noteica. Protams, es tā domāju. Un�

-���� Vienu mirklīti, lūdzu. Ja tā ir, tad varbūt jūs varēsiet man palīdzēt saprast da�as lietas, kas man �ķiet neskaidras.

-��� Noteikti, ja vien spē�u.

Tenets uzmeta viņai vērtējo�u skatienu. Vai tas bija izaicinājums? Tagad vairs nevarēja apstāties. Tenets juta, ka vairs nav izvēles atlika tikai tur�pināt. "Galu galā," inspektors nodomāja, "viņai bija vairākas iespējas pārtraukt �o sarunu, ja vien būtu to vēlējusies."

-���� Tātad, pirmkārt, viņ� sacīja, noknik�ķinādams pirkstus, jūs teicāt, ka jūsu vīrs bija saaukstējies. Ta�u tā nebija. Otrkārt, jūs mums teicāt, ka iedevāt viņam paracetamolu, bet mēs zinām, ka viņ� to nav dzēris. Tre�kārt�

Viņ� ieturēja pauzi. D�emma Petifera glu�i sastin�gusi sēdēja uz pa�as zviļņa maliņas, noliekusies uz priek�u un lūkodamās viņā kā hipnotizēta.

-����������� Tre�kārt. Jūs teicāt, ka tad, kad tovakar at�stājāt savu vīru guļam gultā, uz naktsgaldiņa nekā nebija. Ta�u uz portvīna pudeles bija arī jūsu pirk�stu nospiedumi� Un pudeli mēs atradām uz naktsgaldiņa pēc viņa nāves, turklāt jūsu un ti�kai jūsu pirkstu nospiedumi bija uz abām tuk�a�jām glāzēm un table�u iesaiņojuma, kurā atradās zāles, kas viņu nogalināja� Maik, a�i!

D�emmas Petiferas acis bija izvalbīju�ās, au�dums saļima un sāka slīdēt lejup. Abi vīrie�i me�tās uz priek�u.

Viņi tik tikko paspēja satvert misis Petiferu, neļaujot viņai sabrukt uz grīdas.

-����� Viņa ir vainīga, vai ne? Lainhems noprasī�ja. Es domāju tas, kā viņa reaģēja�

-��� Nezinu, Tenets noskaldīja, nezinu.

Viņi brauca atpakaļ uz darbu. Kad D�emma Petifera paģība, abi bija aizstiepu�i viņu līdz gultai un pasauku�i misis Praisu, bet pēc tam ari dok�toru Bersonu, kas tūlīt ieradās. Tenets vēl jopro�jām jutās neērti, atcerēdamies doktora Bersona komentārus, redzot savas pacientes stāvokli.

-���� Es gribētu nonākt pie kāda slēdziena pats, Tenets noteica, nevis pieņemt viņas uzspiesto. Redzu, ka viņa�

Lainhems neklausījās.

-������������ Ir skaidrs, ka viņa jauca pēdas, mēģinādama novirzīt mūs doktora Breintrija virzienā. Mums noteik�ti vairs nevajadzēs daudz noņemties, līdz mēs�

-������������� �varēsim viņu apsūdzēt. Mēs vēl joprojām neesam viņu izvaicāju�i par�

-��� Maik!

-������������ �to auto, protama lieta. Ta�u, ja viņa tonakt bija te�

-��� Maik!

Lainhems uzmeta pārsteigtu skatienu Tenetam, kur� tikai retos gadījumos mēdza pacelt balsi.

-Jā?

-������������ Noņemiet ta�u kāju no akseleratora, esiet tik laipns! Jūs mani darāt nervozu. Un apstādiniet savu fantāziju, kura ieskrējusies līdz ar jums.

-������������ Fantāziju! Tas, ko jūs viņai sacījāt, ta�u nebi�ja fantāzija, ko? Arī viņas reakcija�

-������������ Varbūt nebija arī. Ta�u tas viss nebūt nerādās tik nopietni, lai varētu viņu apsūdzēt. Tas, ka viņa ir mele, vēl nenozīmē, ka viņa ir slepkava.

-To es saprotu. Ta�u pirkstu nospiedumi�

-����������� To nozīmi labs advokāts ātri vien izskaidrotu. Table�u iesaiņojums varēja būt jau agrāk aiztikts, tās lietojot kādā citā reizē. Tāpat arī glāzes.

-������������ Ta�u fakts, ka viņa pirkstu nospiedumi nav ne uz vienas�

-�������� Piekritu, to ir grūti izskaidrot. Un tomēr ar to nepietiek, lai ko secinātu�

-������� Turklāt vēl vēstule. Ja Petifers nav to rak�stījis, tad jāatceras, ka viņai ta�u bija vislielākās iespējas praktizēties viņa rokraksta atdarinā�anā lielākas nekā jebkuram citam.

-������� Jā gan, ja tā ir. Mēs vēl joprojām nezinām, vai tā ir īsta, vai nav. Turklāt ir tik viegli nonākt strupceļā gadījuma rakstura pierādījumu dēļ. Mums jādabū vairāk, daudz vairāk pierādījumu, lai varētu viņu apsūdzēt.

-��� Bet to ta�u ir vairāk! Ir ari motīvs�

Tenetam ar nepatiku nācās piekrist, ka tā tie�ām

ir.

-������ Turklāt mēs zinām, ka Lī automa�īna tonakt redzēta tur tuvumā.

-������� Mēs nezinām, Tenets iebilda, mēs tikai cen�amies to noskaidrot.

-������ Nu jā, protams, bet jūs pats sacījāt, ka tā būtu neticama sagadī�anās, ja �ajā apkaimē parādītos divi morgani.

-��� Es ļoti labi atceros, ko sacīju, Tenets norūca.

Lainhems zināja, kad jāmet miers. Viņ� ļāva

paiet vairākām minūtēm, iekams kautrīgi bilda:

-������� Intereses pēc, ser, kāpēc jurns vispirms ne�ķerties pie auto? Man �ķita, ka mēs pie viņas de�vāmies galvenokārt tāpēc.

-���� Patie�ām, Maik, es reizēm �aubos, vai jums piemīt kas cilvēcisks. Jūs ta�u pats redzējāt viņas stāvokli�

-���� Ja vien tas nebija pietēlots. Nu jā, viņ� noteica, pamanīdams Teneta nikno skatienu, jūs ta�u pats sacījāt, ka ir ļoti grūti noteikt, kad viņa tēlo un kad ne.

-���� Labi, Maik. Paklausies, es no�ēloju. Nav ne�kāda iemesla uzlikt manai mēlei iemauktus, tomēr jūtos vainīgs, ka viņa nonāca tādā stāvoklī. Ģībo�nis ta�u bija īsts. Doktors Bersons bija par to pil�nīgi pārliecināts, vai ne?

Viņi abi bēdīgi pavīpsnāja.

-���� Lai notiek, Tenets turpināja, atzīstu visas jūsu norādes par pareizām. Velns parāvis, es zinu, ka praktiski it viss jaunais, ko mēs uzzinājām, �ķiet norādām uz viņu, un tomēr� Patiesībā, Maik, �ajā lietā ir kaut kas tāds, kas dara mani ļoti domīgu.

-��� Sare�ģījumi?

-���� Jā. Kaut kas ir pilnīgi greizi. Kaut kas ne�saskan. Tāda nelāga sajūta. Un es nespēju saprast, kāpēc. Vēl vairāk, es vienkār�i nesaprotu, kāpēc tad, ja Petifera nogalinājusi vīru un parūpējusies, lai viss liecinātu par pa�nāvību, viņai vajadzētu mums uz to norādīt, tā sakot, savilkt cilpu ap pa��as kaklu.

Lainhems nezināja, ko atbildēt. Viņi bija at�brauku�i un nu klusēdami kāpa aug�ā pa kāpnēm.

Tenets ātri pārbaudīja, vai nav pienākusi kāda interesanta ziņa. Ta�u nebija nekā. Viņ� nopūz�damies atslīga krēslā. Inspektora sakumpusī mu�gura liecināja par protestu un pa�pārmetumiem. Tas bija nepārprotams signāls, ka viņam laiks doties mājās. Jau pirms vairākiem gadiem viņ� bi�ja mēģinājis no �ā paraduma atbrīvoties, ta�u tas vēl joprojām lika sevi manīt, kad viņ� bija no�guris. Tenets iegrozījās ērtāk un palūkojās pulk�stenī: bija pusastoņi, un vēl vajadzēja uzrakstīt dieni�ķās atskaites.

� Labāk jau pabeigt, es domāju, viņ� sacīja.

Lainhems pamāja, nolika sev priek�ā rakstām�ma�īnu un ņēmās ar diviem pirkstiem klabināt tekstu.

Tenets joprojām sēdēja klusēdams, lūkodamies tuk�umā. D�emma Petifera nedeva viņam mieru. Vainas sajūta bija mazinājusies. Viņ� dusmojās pats uz sevi par �ādu reakciju. "Galu galā," viņ� saīdzis sacīja pats sev, "ja viņa ir vainīga, tad vienkār�i nedrīkst ļaut sev tādā veidā uzvilkt trakokreklu." Agrāk vai vēlāk viss nāks gaismā, tas bija neizbēgami. Bet nākamajā reizē viņ� vispirms konsultēsies ar doktoru Bersonu, varbūt pat uzstās, lai Bersons viņu pavada, ja tas būtu iespējams. Viņ� domās nolēma rit no rīta visu�pirms piezvanīt doktoram Bersonam.

�obrīd nebija iespējams nekā citādi �o jau�tājumu risināt.

Vai jūs gribētu rit doties uz Londonu, Maik?

Lainhems rādīja izbrīnītu seju.

-Ser?

Tenets paskaidroja. Bija laiks ķerties pie D�emmas mīlnieka, Rovena Lī! Tāpat vajadzēja nopra�tināt nakts portjē "Lombardas viesnīcā", lai izzinā�tu, vai viņ� tre�dien no rīta agri redzējis �o pārīti atgrie�amies numurā. Lainhemam bija jādodas uz Londonu vienam. Ja Bersons piekritīs, Tenets vēlējās no rīta atkal tikties ar D�emmu Petiferu. Pēc tam viņ� domāja uzklausīt doktoru Breintriju, un tad, ja izdotos sadzīt pēdas� Te viņ� kļuva nenoteikts, neraugoties uz Lainhema acīmredzamo ziņkāri.

Tenets atkal ieslīga savā apcerigumā. D�emma Petifera. Viņa tie�ām bija mīkla. Ja vien viņ� spē�tu apjaust, vai viņas cie�anas ir īstas� Visu pār�domājot, aizvien vairāk un vairāk likās, ka ir gan. Jebkura cita cilvēka uzvedībā viņ� ne�aubīgi būtu ko tādu izskaidrojis ar novēlotu �oku, varbūt pat klīniskās depresijas sākumu. Un, ja tā bija pa�tiesa� jā, tad viņ� nespēja to izprast. Pēc visa sprie�ot, viņai klājās grūti, viņa meklēja glābiņu

un apprecējās dro�ības sajūtas, nevis mīlestības dēļ. Viņ� bija sagaidījis tēlotas bēdas, jā gan, bet �īs�

Inspektors nopūzdamies ķērās pie savām at�skaitēm.

Nākamajā rītā Tenets zvanīja doktoram Bersonam ceturksni pēc astoņiem, cik agri vien pieklājī�ba atļāva. Bersons bija pikts. �ajā rītā viņam nebi�ja jāoperē, ta�u nācās apmeklēt slimniekus. Un viņ� nevēlējās, lai D�emma Petifera tiktu iztaujāta, pirms viņ� to vēlreiz izmeklējis. Viņa bija pirmā doktora �ārīta vizī�u sarakstā.

Tādā gadījumā, Tenets lieti�ķi sacīja, es bū�u tur un gaidī�u, līdz jūs būsiet viņu apskatījis. Ja jūs teiksiet, ka viņa spēj mani uzklausīt, es ar viņu aprunā�os, ja nē, tad �odien to atlik�u. Bet, patiesību sakot, man patie�ām vajadzētu viņu satikt, ja vien iespējams. Ja vēlaties, varat būt klāt, kamēr viņu izvaicā�u, un, ja jums �ķitīs, ka tas viņai par grūtu, es mitē�os.

Pa�am Tenetam �ķita, ka viņ� nudien nespētu būt vēl pretimnāko�āks un pieļāvīgāks nekā �o�brīd.

Bersons īdzīgi piekrita, murminādams, ka

savu laiku varot izmantot ari lietderīgāk, ta�u, ja jau tas esot tik steidzīgi�

Tā esot gan, Tenets apgalvoja, un abi vienojās, ka tiksies Painlod�ā pēc stundas.

Kad Tenets iestūrēja ma�īnu starp balti krāsota�jiem pīlāriem, Bersona auto jau bija priek�ā. Dok�tors bija pavadījis pie misis Petiferas vismaz stun�das ceturksni tā sacīja misis Praisa.

-��� Kā viņa �orīt jūtas?

Misis Praisa sa�ķobīja seju.

�������� Klusi un mierīgi. Brokastīs neko neēda.

'Tas ir interesanti," Tenets domāja, viesistabā

gaidīdams, kamēr Bersons nonāks lejā un paziņos savu spriedumu, "ka misis Praisa beidzot izrā�dījusi savu attieksmi." Sākumā viņ� bija pār�liecināts, ka viņai D�emma nepatīk un ka viņa pret D�emmu izturas naidīgi. Varbūt D�emmas ātri progresējo�ā grūtniecība modināja misis Praisā māti�ķos instinktus. Ta�u Tenetam radās aizdo�mas, ka tur bija kas vairāk. Ja pēdējo dienu laikā misis Praisa kaut kādā ziņā beidzot mainījusi savus uzskatus par sava nelaiķa darba devēja sie�vu, tas varēja notikt vienīgi tāpēc, ka viņa tie�ām ticēja atraitnes bēdu patiesumam pēc Petifera nāves. Un, ja D�emma par savu jūtu patiesumu pārliecinājusi pat naidīgi noskaņoto misis Praisu�

Bersons ienāca istabā.

-��� Domāju, ka jūs tagad varat neilgu laiku ar viņu parunāt, ja tas nepiecie�ams.

Doktors joprojām bija pikts un noraido�s.

-��� Viņa uzstāj, ka jebkurā gadījumā vēloties jūs

redzēt.

-��� Kā viņa �orit jūtas? Tenets jau otrreiz pa�vaicāja.

-��� Domāju, ka varētu teikt tā, kā jau varēja gaidīt, Bersons sardoniski bilda. Galu galā viņa ta�u ir pārcietusi briesmīgu �oku vīra nāvi, turklāt ir stāvoklī, tas mums jāatceras. Mēs ta�u negribam, lai ari bērns būtu apdraudēts.

-���� Ticat vai neticat, doktor, es no visas sirds jums pievienojos. Tie�i tāpēc �orit jums zvanīju. Jūs varat domāt, ka esmu necilvēcīgs, ta�u es tikai daru savu darbu. Esmu pārliecināts, ka arī jūsu darbam ir savas nepatīkamās puses, ka jums rei�zēm nākas darīt ko tādu, ko jūs labprātāk nedarītu, ta�u�

Bersons izskatījās mazliet nokaunējies.

-��� Jums taisnība, man ļoti �ēl, inspektor. Zinu, ka vakar pārspīlēju. Bet arī jums jāatzīst, ka man visupirms jārūpējas par pacienti.

-��� Protams, Tenets sacīja. Bez �aubām. Un tagad, kad esam sasniegu�i zināmu vienprātību, varbūt varam kāpt aug�ā. Kā jau teicu, jūs drīkstat mani apstādināt, ja �ķitīs, ka viņa vairs nespēj iz�turēt. Jūs teicāt, ka viņa vēloties mani redzēt�

D�emma vēl bija gultā, gurdeni atslīgusi spil�venos. Mati bija atsukāti atpakaļ un savīti pakau�sī, akcentējot ādas baltumu un to pārspīlēti stingro skatienu, kas Tenetam nepavisam nepatika. Viņ� nosprieda, ka D�emma izskatās sliktāk nekā va�kar, un nopriecājās, ka Bersons ir tepat. Pat tagad viņ� �aubījās. Nepavisam negribējās sagādāt jau�nus uztraukumus. Ta�u apņēmība neko nelīdzēja. Tikko D�emma viņu ieraudzīja, acīs parādījās satraukums, izkliedējot atbaido�o trulumu.

-��� Inspektor, viņa sacīja, man prieks, ka jūs esat klāt. Man jums kaut kas jāizstāsta� Un viņa norādīja uz krēslu blakus gultai. Tenets ap�sēdās un uzjautrināts noskatījās, cik izveicīgi dok�tors Bersons tiek pārliecināts, ka viņa klātbūtne vairs nav nepiecie�ama, gan piebilstot, ka viņa bū�tu ļoti pateicīga, ja ārsts pagaidītu lejā mazu brītiņu, gadījumam, ja viņ� vēl būtu vajadzīgs. Tenets sev atgādināja, ka gaidāmajā sarunā ne�drīkst novērtēt misis Petiferu par zemu.

Kad Bersons negribīgi bija izgājis no istabas, viņa sacīja:

-��� Es tie�ām priecājos, ka jūs atnācāt, inspektor. Biju noraizējusies� Redziet, es pret jums nebiju glu�i atklāta.

"Tātad grēksūdzes laiks ir klāt," Tenets no�domāja, gaidīdams, kas nu notiks. Viņ� iekārtojās ērtāk, lai uzklausītu.

Misis Petifera rauca pieri, ar pirkstiem nervozi plucinādama gultas pārklāju.

-���� Jūs ta�u atceraties, es jau stāstīju kad redzēju, ka vīrs nejūtas vesels, piedāvāju atcelt savu braucienu uz Londonu, ta�u viņ� uzstāja, lai tomēr braucu�

Viņa pagaidīja, kamēr Tenets piekrīto�i pamāj, un tikai tad turpināja.

-��� Jā, kā jau varat iedomāties, necik laimīga vis nejutos, īpa�i tāpēc, ka misis Praisai vajadzēja pa�likt prom visu nakti, bet es tik ļoti gaidīju, kad varē�u apspriest jauno lomu ar savu aģentu, tāpēc teicu, ka esmu mierā ar kompromisu: do�os mājās uzreiz pēc vakariņām, nepavadot nakti pilsētā, kā biju nodomājusi. Ta�u viņ� sacīja, ka neesot nekā�das vajadzības, saaukstē�anās neko nenozīmējot, viss bū�ot kārtībā. Tad vēl viņ� teica, ka es, ja vien tas mani kaut cik nomierinātu, varot piezvanīt ap desmitiem, kamēr viņ� vēl nebū�ot aizmidzis. Zvans netraucē�ot, viņ� teica, viņ� nedomājot gulēt vakarā, jo tad nevarē�ot gulēt naktī.

Jā, tā man likās laba doma, un es tā ari darīju. Paēdu vakariņas un ap desmitiem devos atpakaļ uz viesnīcu kopā ar misteru Lī. Mēs� mēs ne�gribējām, lai mūs kopā redzētu uzejam manā nu�murā, tāpēc viņ� devās uz bāru iedzert un sekoja man pēc desmit minūtēm. Pa to laiku es pie�zvanīju Arnoldam.

Viņas nervozās pirkstu kustības bija tapu�as vēl ātrākas, tagad viņa plūkāja kādu vaļīgi ie�strādātu pavedienu.

-�� Tas, ko viņ� teica, izklausījās tik dīvaini�

-��� Dīvaini?

-��� Teiksim, satraukti. Viņ� bija uztraucies. Tas nemaz nebija viņam raksturīgi, varu galvot. Ar�nolds nebija tas cilvēks, kas par kaut ko celtu pa�niku.

-��� Ko tie�i viņ� sacīja?

-��� Viņ� teica: "D�emma, Dieva dēļ, brauc �urp, cik ātri vien vari!"

-Tālāk?

-��� Es vaicāju, kas lēcies, bet viņ� neko nepa�skaidroja, tikai sacīja, ka pastāstī�ot sīkāk, kad bū�u klāt. Tad viņ� noprasīja: "Tu ta�u brauksi, vai ne?" Es apsolīju, ka brauk�u tūlīt pat, un viņ� nolika klausuli.

-��� Vai viņ� runāja skaidri?

Viņa sarauca pieri.

-��� Ko jūs ar to� Ak tā, jūs domājat, ka viņ� tad jau bija sazāļots? Nē, viņ� izklausījās glu�i saka�rīgs.

-��� Un ko tad jūs darījāt?

Tenets, protams, zināja, ta�u gribēja dzirdēt �o stāstu no pa�as D�emmas.

-���� Tātad es, glu�i dabiski, izbijos. Tas nemaz neizskatījās pēc Arnolda tāda panika. Es nodo�māju, ka tie�ām atgadījies kas nopietns. Ta�u uz vilcienu desmitos divdesmit no Viktorijas stacijas vairs nevarēja paspēt, un es zināju, ka nākamais iet tikai divpadsmitos piecpadsmit. Ja es gaidītu to, tad ierastos mājās tikai pēc diviem, bet tas bija tik steidzīgi� Tāpēc vaicāju Rovenam, vai viņ� nebūtu ar mieru mani aizvest, vina saviebās. Es zinu, kas tas necik jauki vis neizklausās likt mīļākajam traukties uz vīra palīgā saucienu, bet es tie�ām neko citu nejaudāju izdomāt. Iespējams, ka varēju sameklēt taksometru, bet Rovens bija tur�pat uz vietas, un viņa auto atradās netālu, tas likās vislabākais risinājums. Protams, viņ� necik priecīgs vis nebija, ta�u piekrita, un mēs tūlīt braucām.

-��� Vai jūs atbrīvojāt viesnīcas istabu?

-���� Es par to neparūpējos. Negribēju kavēties. Viņi mani pazīst, es alla� apmetos vienā un tajā pa�ā viesnīcā, kad palieku pilsētā, tāpēc zināju, ka par rēķinu nav jāraizējas vienmēr varu to nokār�tot vēlāk. Tā es sastūķēju naktstērpu un tualetes piederumus pleca somā un devos ceļā. Tas ir viss, ko es parasti mēdzu ņemt līdzi, kad dodos projām uz vienu nakti. Nokļuvām Starrendenā apmēram ceturksni pēc divpadsmitiem. Rovena auto ir īsts Noasa �ķirsts, tāpēc brauciens bija ilgāks, nekā ti�ku domājusi. Visu ceļu sēdēju kā uz adatām, bet, kad nonācām galā un es Arnoldu neatradu mājās, biju gau�ām apskaitusies, to gan varu jums ap�galvot.

Tenets jutās pilnīgi apjucis.

-��� Viņ� bija projām?

-���� Jā, tā man tobrīd �ķita. Tagad, kad visu pār�domāju� viņa iekoda lūpā. Viņ� dro�i vien jau bija�

Acis pildījās asarām, un viņa tās nepacietīgi notrausa.

-��� Ja vien es būtu zinājusi.

Tenets mirkli pagaidīja, kamēr viņa atgūst sa�valdī�anos, pēc tam sacīja:

-��� Paklausieties, ja jūs �obrīd vēlaties to uz kā�du brīdi pārtraukt�

-�� Nē! Es labāk pabeig�u, lai būtu galā. Jūs ta�u varat iedomāties, cik ļoti baidījos jums to stāstīt.

Tenets varēja gan. Un, ja viņas stāsts bija patiess� "Nesteidzies ar slēdzienu," viņ� pats sev sacīja. "Noklausies visu līdz galam."

-��� Ja jūs esat pārliecināta, tad�

-��� Esmu.

-���� Labi, tad atgriezīsimies mazliet atpakaļ. Ko tie�i jūs darījāt, kad ieradāties?

-���� Tātad, kad mēs atbraucām, māja grima tumsā, un es jutos pārsteigta. Dro�i vien cerēju redzēt it vi�sur iedegtas gaismas tām vajadzēja liecināt par satraukumu. Tāpēc biju mazliet apmulsusi. Rovens teicās mazliet uzkavēties, kamēr pārliecinā�os, ka viss kārtībā, un mēs vienojāmies par sazinā�anās signālu, norunādami, ka divreiz ieslēg�u un iz�slēg�u guļamistabā gaismu, ja viņ� vairs nebūs man nepiecie�ams. Viņam bija jāpagaida stundas ceturksni� Tātad, kad piegāju pie ārdurvīm, at�klāju, ka netieku iek�ā. Durvis bija aizslēgtas un aizbultētas. Mēģināju mest oļus guļamistabas logā, ta�u nekas nenotika. Tad apgāju apkārt mājai. Zināju, ka netik�u iek�ā arī pa otrām durvīm, jo man nebija atslēgas, ta�u nodomāju, ka logs var būt atstāts pusvirus� Neteik�u, ka es �ādā stāvoklī nakts vidū gribēju rāpties iek�ā pa logu, � un viņa norādīja uz savu piemilzu�o vidukli zem gultas drēbēm. Katrā ziņā neko sakarīgu es nedomāju. Un tad es pamanīju, ka garā�ā nav Arnolda auto. Un, kā jau teicu, apskaitos.

-��� Apskaitāties?

-��� Jā, es tūlīt iedomājos, ka viņ� devies projām, kādā vēlā izsaukumā. Vārdu sakot, man nenāca ne prātā, ka viņ� topēcpusdien nav pārbraucis mājās ar auto kā parasti, bet atstājis to veselības centrā. Tāpēc nodomāju, ka viņ� rīkojies tāpat kā arvien, kad naktī izbrauca, atstājis ārdurvis aizslēgtas un aizbultētas no iek�puses, bet pats izgājis pa otrām durvīm tās ir tuvāk garā�ai.

-��� Viņ� ta�u tonakt nede�urēja.

-��� Nē, to es zinu. Ta�u, ja gadītos kas steidzīgs, ja de�ūrārsts jau būtu izsaukts un kādam vajadzētu palīdzēt� Tā notika ari agrāk. Mans vīrs bija ļoti apzinīgs ārsts, inspektor. Viņ� nekad, ari tad, kad nede�urēja, nebūtu atļāvies neatsaukties uz zvanu pat tad, ja pats nejustos labi. Tāpēc, kā jau teicu, biju zili melna aiz dusmām. Iedomājoties, ka viņ� licis man nobraukt visu to ceļu no Londonas �urp, tur�klāt slimai aiz ba�ām, un tad vienā mierā devies pro�jām, zinot, ka es pat netieku iek�ā mājā�

-���� Bet vai jūs nebrīnījāties, kāpēc viņ� tā rīko�jies? Es domāju, jūsu vīrs ta�u visādā ziņā tik ļoti rūpējās par jūsu labsajūtu�

-��� Protams, brīnījos! Gāju atpakaļ un pateicu Rovenam, kas atgadījies, un mēs� nu jā, mēs nolēmām, ka ir tikai viens atrisinājums� misis Petifera aprāvās, viņas lūpas drebēja.

Tenets zināja, kas varētu sekot, ta�u neko netei�ca; viņ� vienkār�i gaidīja.

Misis Petifera satraukti uzlūkoja inspektoru un tad sacīja:

-���� Mēs iedomājāmies, ka Arnolds kaut ko par mums uzzinājis un sarīkojis to visu, lai mani sodī�tu.

-���� Vai jūs gribējāt sacīt, ka viņ� to zinājis jau pirms jūsu aizbrauk�anas un sarīkojis veselu izrā�di ar saaukstē�anos, telefonzvanu�?

-��� Ak, nē. Nepavisam nē. To es varētu apzvērēt. Kad tovakar viņu atstāju, mūsu starpā viss bija kā parasti, par to esmu pārliecināta. Nē, mēs nodo�mājām, ka viņ� kaut ko atklājis tajā pa�ā vakarā.

-Kā?

-���� Man nav ne jausmas. Iespējams, kāds telefonzvans no tā saucamā draudzīgi noskaņotā "lab�vēļa"� Kaut kas tamlīdzīgs� �ā vai tā, mēs ko tādu iedomājāmies. Tātad, kā jau varat noprast, nākamajā rītā baidījos doties mājup. Zināju, ka viņam jābūt mājās �is rīts bija brīvs. Un, kad atklāju, kas īstenībā noticis� Es ta�u biju te, vai jūs saprotat tajā kritiskajā laikā. Ja es kaut kā būtu tikusi iek�ā un viņu atradusi, varbūt vēl nebūtu par vēlu glābt�

Viņa paslēpa seju rokās un sāka raudāt.

-��� Es pasauk�u doktoru Bersonu.

-��� Vienu mirklīti� viņa pacēla asarām noplū�du�o seju un pastiepa roku, lai viņu aizkavētu.

Tenets pagaidīja, kamēr viņa izņem mutautu no kastītes uz naktsgaldiņa un noslauka acis.

-��� Zinu, ka jūs neko labu par mani nedomājat, viņa beidzot klusā balsī sacīja. Un es jūs par to nevainoju.

Viņas deguns bija saraucies nepatikā pa�ai pret sevi.

-���� Nepateicīga, neuzticīga sieva� Es tik daudzas reizes esmu spēlējusi tādu lomu uz skatuves, un tas nelikās nekas slikts nospēlēt ko tādu ari dzīvē. Ne�zinu, vai spējat man noticēt, bet es jums to pateik�u, viņa pacēla seju aug�up, un tajā jaudās kas līdzīgs lepnumam. Vīrs mani ļoti mīlēja, ta�u �ajā ziņā es viņu nekad nemānīju, nekad neteicu, ka mīlu ari viņu. Viņ� teica ka tas neesot svarigi, viņ� esot gatavs gai�dīt un bū�ot tik nevainojams vīrs, ka es beigu beigās viņu iemīlē�ot. Tā viņ� jokoja. Un tā ir likteņa ironija, ka tā patie�ām notika. Es pamazām viņu iemīlēju� bet sapratu to tikai tad, kad jau bija par vēlu.

Kā jau varēja gaidīt, Bersons bija pārskaities, atrodot D�emmu asarās.

-���� Man �ķiet, jūs solījāt viņu neuztraukt, viņ� dusmīgi nomurmināja.

-��� Viņa pati uzstāja�

-��� Tad jūs dro�i vien sarunu tā ievirzījāt, Ber�sons no�ņāca.

D�emma pacēla sadrūmu�o seju.

-��� Lūdzu, nelamājiet inspektoru Tenetu, �ārlz, viņa sacīja. Viņ� vairākas reizes gribēja pār�traukt sarunu, bet es neļāvu. �ā vai tā, tas ir tik liels atvieglojums nomest �o slogu. Tagad man paliks labāk, jūs redzēsiet.

Ja arī Bersonu mocīja ziņkāre, viņ� to neizrādī�ja, vienkār�i atturīgi atvadījās no Teneta, kas pa�klausīgi atstāja istabu.

Nokāpis lejā, Tenets sajuta �aubas. Bija kas tāds, ko viņam gribējās Bersonam pavaicāt. Viņ� nolēma pagaidīt.

Bersons nonāca lejā pēc minūtēm desmit.

-��� Es domāju, ka jūs jau esat prom, viņ� īsi noteica.

-��� Nē. Ir kaut kas, ko es gribēju�

-���� �odien jūs vairs viņu nedrīkstat apmeklēt. Tādu risku es nevaru pieļaut. Ir kāda robe�a, kuru sieviete viņas stāvoklī nedrīkstētu pārkāpt.

-��� Nē, nē. Es vēlējos parunāt tie�i ar jums.

Bersons, dusmās zvērodams, bija izgājis cauri

vestibilam un pārsoļojis celiņa otrā pusē. Tagad viņ� apstājās, grasīdamies kāpt savā auto.

-��� Ar mani?

-���� Jā. Man ienāca prātā jūs teicāt, ka pazināt doktoru Petiferu jau ļoti sen. Jūs kopā esot studē�ju�i medicīnu�

-��� Tas tiesa.

-���� Domāju, varbūt jūs varat man pastāstīt� Vai jūs teiktu, ka viņ� bija atriebīgs cilvēks?

�is jautājums Bersonu ļoti pārsteidza. Viņ� lē�ni izslējās un apstājās, vienu roku uzlicis uz au�toma�īnas durvīm, otru uz jumta.

-Atriebīgs�?

Tenets gaidīja.

-����� Es tā nedomāju, Bersons lēni noteica. Tomēr mēs gan visu laiku bijām labās attiecībās, lai arī nebijām nekādi sirdsdraugi.

-���� Es zinu. Tāpēc jau iedomājos par jūsu studijlaiku. Jūs noteikti esat kopā daudz ko piedzīvo�ju�i�

-����� Bija kāds gadījums, � Bersons lēni noteica, ar to pārsteigto sejas izteiksmi, kādu Tenetam bie��i bija gadījies redzēt lieciniekam, kas atsauc at�miņā gadījumu, kuru sen atstājis pagātnē. Es bi�ju to pilnīgi aizmirsis. Bija kāds tips, vārdā Teilors, īsts jokdzinis domāju, tāds atrodams ik�vienā studentu grupiņā. Arnoldam, protams, ne�piemita nekāda humora izjūta. Viņ� bija pārmēru nopietns, jau tad aizrāvies ar savu darbu� Pa�klausieties, neesmu pārliecināts, vai vēlos ar jums par to visu runāt.

-���� Doktor Berson, Tenets klusi iebilda, jūs esat gudrs vīrs. Tie�ām brīnos, kāpēc ne reizes neesat apvaicājies, kāds iemesls mūsu atkārtota�jām vizītēm pie misis Petiferas.

Bersona acis izvairījās no Teneta skatiena. Pēc tam viņ� noplātīja rokas.

-���� Labs ir, atzī�os. Es jau pirmajā dienā piezva�nīju doktoram Lovrijam, lai izteiktu līdzjūtību. Jūs jau bijāt ar viņu runājis, un viņ� vēl jutās glu�i ap�stulbis. Viņ� man sacīja, ka jūs nejūtoties apmie�rināts un pat pieļaujot iespēju, ka izdarīta slep�kavība. Viņ� to pateica, man uzticēdamies, un es neesmu nevienam neko izpaudis.

-��� Saprotu. Tādā gadījumā jūs noteikti sapratīsiet, ka es patie�ām cen�os uzzināt par doktoru Petiferu visu iespējamo. Neuzdodu jautājumus tāpēc, lai ap�mierinātu tuk�u ziņkāri par to varat būt dro�s.

Bersons kādu bridi pētīja Teneta seju, pēc tam noteica:

-��� Es jums ticu.

-��� Tādā gadījumā vai jūs varētu turpināt un izstāstīt man līdz galam to, ko iesākāt?

Bersons nopūtās.

-���� Domāju gan. Vienkār�i� tas izskatās pēc nodevības. Lai gan nevaru saprast, ar ko at��ķiras runā�ana par miru�u cilvēku no runā�anas par dzīvu.

-��� Varbūt ar to, ka miru�ais nevar strīdēties pre�tī.

Bersons bēdīgi pasmaidīja.

-���� Iespējams, ka jums taisnība. Tātad� kur tad es paliku?

-��� Jūs stāstījāt, cik Petifers bijis nopietns.

-���� Tas tiesa. Jā, bija gan. Tāpēc, jādomā, viņ� agrāk vai vēlāk neizbēgami kļūtu par mērķi Teilora zobgalībām.

-��� Kas tad atgadījās?

-����� Mjā, tas bija diezgan muļķīgi, patie�ām. Viendien Teilors bija iz�ķīdinājis Petifera kafijā diurētiķi.

-��� Kas tas par diurētiķi?

-���� Cilvēkam visu laiku jāiet nolaist ūdeni. Tur�klāt vēl Teilors muļķīgā kārtā izvēlējās jokiem ne�atbilsto�u laiku. Ja vēl būtu iedevis Petiferam tās zāles tādā laikā, kad viņ� varētu vienā laidā skrai�dīt uz tualeti, bet nē, iemānīja zāles ritā, kad bija svarīga lekcija. Jokaini, nevaru iedomāties, kāpēc �is incidents man ie�āvās prātā. Tas bija briesmīgi apkaunojo�i� Laimīgā kārtā Petifers sēdēja aiz�mugurē, ta�u līdz durvīm viņ� netika. Jūs gan va�rat iedomāties, kā viņ� jutās�

"Varu gan iedomāties, kā jebkur� būtu juties tā�dos apstākļos. īpa�i jau Petifers," Tenets pie sevis skumji pasmaidīja. "Stingrs, nopietns tas patie��ām ir īstais ņirgā�anās paveids, lai viņu aizskartu vissāpīgāk."

-��� Un kas notika?

-���� Ilgāku laiku itin nekas. Protams, visi zināja, kas ir vainīgais. Ta�u neviens neko neteica, pat Petifers ne. Mēs jutām viņam līdzi, mums likās, ka Teilors aizgājis par tālu un visa �ī lieta ir ļoti neglīta. Petifers nekad nebija ar Teiloru īpa�i draudzīgās attiecībās un tagad viņu glu�i vienkār�i ignorēja. Un nemēģināja atspēlēties līdz pat nāka�mā gada jūnijam.

-��� Ko tad viņ� izdarīja?

-��� Kaut ko vienkār�u, bet tie�ām iznīcino�u. Un velni�ķīgi viltīgu. Redziet, mēs likām gala eksā�menu, un jau pirmās dienas brokastīs Petifers pievienoja Teilora auzu pārslām laktulozi. Tas bija diezgan vienkār�i izdarāms, �ķīvji stāvēja salikti rindā, mēs tos ņēmām rindas kārtībā. Tam pre�parātam turklāt nav ne gar�as, ne krāsas� Tās ir caurejzāles, viņ� paskaidroja, redzēdams Teneta acīs neizpratni. Izraisa tādu pa�u efektu kā diurētiķis, tikai zarnās, nevis pūslī.

-Caureju�

-��� �ajā gadījumā nemitīgu caureju.

-���� Dievs Tēvs, kāda atriebība! Kas notika ar Teiloru?

241

-���� Viņ� kaut kā pamanījās ar grūtībām nokārtot eksāmenu. Lai gan togad bija viens no daudzsolo��ākajiem studentiem.

Simpsonc 3

"Tā," Tenets domāja, noskatīdamies, kā Bersons aizbrauc, "te nu tā ir, �ī negaidītā Petifera

rakstura �ķautne." �

Viņ� vēl gribēja pārdomāt sarunu ar D�emmu Petiferu, ta�u nevēlējās to darit te, sē�ot automa��īnā pie viņas logiem. Viņ� izbrauca no Bromptonleinas un apstājās ielas stūri.

�ī bija acij tīkama iela ar savrupmājām un pa�matīgu bruģi, ietves malās auga ķir�u koki. Vēl vakar svina pelēkās debesis nu bija noskaidro�ju�ās, draiskais vējiņ� pa nakti bija aizpūtis prom padebe�us, noraudams arī mirsto�ās lapas, savirpuļodams tās gaisos un pēc tam izkaisīdams pa ietvi. Ielas tālākajā galā vecs vīrs ritmiski kustējās, vispirms saslaucīdams lapas garos, tum�sārtos klājienos gar renstelēm, pēc tam kaudzēs, kuras galu galā ielāpstoja dzelzs konteinerā uz ritenī�iem.

Tenets, neko nedomādams, nolūkojās vīra kus�tībās domas bija tālu projām. Viņ� vēl joprojām nespēja pieņemt kādu lēmumu par D�emmu Peti�feru. Viņa bija runājusi pārliecino�i, jā gan, ta�u �o mākslu būt pārliecino�ai tika slīpējusi dau�dzus gadus. Un ja nu viņa meloja un viss bija ie�strādāts gudri izplānotā shēmā, lai nogalinātu vīru un novērstu uzmanību, spēlējot neuzticīgu sievu, kas pārāk vēlu aptvērusi savu pieķer�anos dzīves�biedram� Un ja nu runas par saaukstē�anos, par paracetamolu, solījumu piezvanīt un Petifera palī�gā saucienu bija vistīrākie meli, lai izskaidrotu, kāpēc viņa notikuma laikā atradusies tuvumā�

Vai ari� Teneta pulss sita aizvien ātrāk, viņam prātā bija ie�āvusies glu�i jauna doma. Varbūt D�emmas stāsts ir patiess, varbūt mānījusies ne�vis viņa, bet Petifers? Varbūt pretēji viņas pār�liecībai viņam izdevies uzzināt par mīļāko un viņ� sarīkojis �o izrādi ar saslim�anu un telefonzvanu. Tādā gadījumā Petifera rīcība varēja nozī�mēt tikai pa�nāvības inscenējumu. Un D�emmai tātad vajadzēja ierasties, aizvest viņu uz slimnīcu un, vainas sajūtas mocītai, uz visiem laikiem kļūt par uzticīgu, mīlo�u sievu. Tāds plāns varēja nest divkār�u labumu atklāt D�emmai, cik dziļā izmisumā viņ� kritis, un likt viņai mainīt savu uzvedību. Tas izskaidrotu it visu piemēram, to, kāpēc Petifers nodeva auto labo�anā, kāpēc viņ� loloja nākotnes plānus par dārgu ceļojumu kopā ar D�emmu. Vai varbūt ceļojumam vajadzēja mo�dināt D�emmas sirdsapziņu, parādot visā ko�umā to mīlestību, kuru viņa atraidīja�

Tātad kas bija izgājis greizi?

Viņa netika iek�ā mājā.

Un te bija tā zemūdens klints, pret kuru sadru�pa visa �ī prātīgā teorija. Protams, ja no tā būtu atkariga Petifera dzīvība, viņ� neizdarītu tādu kļū�du, aizbultēdams durvis, vienīgo izeju, kas veda pretī glābiņam�

Bet kāpēc viņ� vispār bija aizbultējis durvis, ja jau gaidīja viņu atgrie�amies?

Varbūt bija rēķinājies ar to, ka D�emma, viņa palīgā sauciena nobiedēta, nolems kaut kā tomēr mājā iekļūt. Ta�u viņa nemēģināja tāpēc, ka tad, kad apgāja mājai apkārt, lai mēģinātu tikt iek�ā pa sētas durvīm, redzēja�

Tenets vienā rāvienā izslējās taisni sēdeklī. Te tas bija! Viņa redzēja, ka auto nav garā�ā. Un tas viņu sadusmoja, liekot domāt, ka viņa ataicināta no Londonas nakts vidū tikai viltus trauksmes dēļ. D�emma devās atpakaļ uz Londonu, ļaudama Petiferam nomirt, viņa plānu izjauca tas, ka viņ� bija aizmirsis auto un to, kāda nozīme, viņasprāt, bija faktam, ka auto nav.

-��� Vai viss kārtībā, ser?

Ielas slaucītājs grabināja pie auto loga, viņa se�jā varēja jaust līdzjūtību.

Tenets nolaida loga stiklu.

-��� Jā, viss kārtībā, paldies. Es tikai domāju.

Vīrs pasmīnēja.

-Tomēr jāuzmanās. Jūs rādījāt tādus viepļus�

Tenets par atbildi ari pasmīnēja.

-����������� Jums te ir diezgan daudz darbiņa, vai ne? viņ� noprasīja, pamādams uz lapām klātā bruģa un dzelzs konteinera pusi. Es domāju, �odien ir īpa�as ma�īnas tādiem uzdevumiem.

Ir gan. Teorētiski. Bet viena saplīsa, un pie�zvanīja man. Redziet, es esmu pensijā. "Vai gribi

uz da�ām dieninām dabūt savu veco darbinu?"

� *

viņi prasīja. "Kamdēļ tad ne?" teicu es. "Nopel�nī�u kādu nieku Ziemassvētku izdevumiem." Un tā tomēr ir pārmaiņa atkal pastrādāt.

'Tas bija tik vienkār�i plānot un kļūt atkarī�gam," Tenets domāja, braukdams projām. Bija parādījies kaut kas negaidīts�

Ta�u, atmetot iespēju, ka Petifera plāns izgā�zies, Tenetam prātā grozījās nopietns iebildums pret �o jauno teoriju: viņ� tik tie�ām nevarēja ie�domāties Petiferu izmantojam pa�nāvību kā sava veida emocionālu �antā�u. �is izskaidrojums va�rēja būt atbilsto�s, loģisks, pat ļoti iespējams bet vai tas bija psiholoģiski pamatots?

Tenets alka to visu pārrunāt ar Lainhemu, bet Lainhems bija Londonā, nesasniedzams līdz pat vēlai pēcpusdienai. Tenets �imbrī�am nolēma at�griezties pie saviem �īsdienas plāniem. Viņ� ap�stādināja auto pie telefonbūdas un palūdza Bentliju papūlēties uzmeklēt misis Bleidonu, Petifera pirmās sievas māti, un, ja iespējams, norunāt Tenetam ar viņu tik�anos �opēcpusdien. Pēc tam viņ� brauca uz veselības centru. Sarakstā nāka�mais bija Breintrijs.

Reģistratore atvainojās:

-��� Baidos, ka esat viņu palaidis garām.

-���� Vai jūs nezināt, kurp viņ� devies vispirms?

-���� Diem�ēl ne. Es, protams, zinu visu to cilvēku vārdus, kuri dakterim jāapmeklē, bet man nav ne jausmas, kādā secībā. To viņ� izlems pats.

-���� Vai jums nav kāda spīdo�a ideja, kā es varētu dabūt viņu rokā?

-���� Labrīt, inspektori tas bija Lovrijs, kas de�vās laukā. Kā klājas?

-���� Es cerēju �orīt pārmīt kādu vārdu ar doktoru Breintriju, ta�u rādās, ka esmu palaidis viņu ga�rām.

-���� Inspektor? misis Barneta, iznākusi no sava nelielā kabineta, noteikti bija dzirdējusi �o īso sa�runu. Vai jūs teicāt, ka vēlaties satikt doktoru Breintriju? Es biju vienīgā, kas ar viņu runāja pirms aizie�anas, un viņ� teica, ka pirms do�anās vizītēs iegriezī�oties savās mājās. Ja jūs pasteig�tos, varbūt izdotos viņu tur notvert.

-���� Paldies! un Tenets steig�us pierakstīja no�rādīto adresi.

Kad viņ� pagriezās, lai ietu, Lovrijs skarbi ie�runājās.

-��� Tikai vienu mirklīti, inspektor.

Saņēmis Tenetu aiz piedurknes, doktors pavil�ka viņu sānis un klusi sacīja:

-��� Breintrijs� Es zinu, jums jādara savs darbs, ta�u apejieties ar viņu uzmanīgi, labi? Kā jau jums teicu, viņam pēdējā laikā smagi klājies. Viņ� no�teikti vēl nebūtu atgriezies darbā, ta�u tagad ir tik daudz darāmā� Un turklāt Fers aizbraucis brīv�dienās, bet Petifers pagalam� Mēģināju pierunāt kādu pensionētu kolēģi mums palīdzēt, līdz Fers būs atpakaļ, bet, ja Breintrijs atkal sabruks, mēs tie�ām būsim ziepēs.

-��� Neuztraucieties, es bū�u uzmanīgs, Tenets sacīja.

Breintriji dzīvoja klusā, nelielā nostūrī ar jau�nām, stilizētām celtnēm karaļa D�ord�a laika stilā, vienā no iecienītākajām Starrendenas priek�pil�sētām. Tenets piespieda zvanu pie purpurkrāsas parādes durvīm, kuras atgādināja spīdīgu reklā�mas plakātu ko�as krāsas reklamē�anai, saviebās, dzirdēdams muzikālu tink�ķi kaut kur ēkas dziļumā, un gaidīja, pie viena pētīdams māju. Tās izdaiļo�anā acīmredzami tika ieguldītas nebeidza�mas pūles. Logi glu�i vai laistījās, mazās �etr�stūrainās plātnes bija spulgas kā mazi spoguļi, krāsas klājumi spīdēja bez neviena traipiņa.

Sieviete, kas atvēra durvis, bija tikpat spodra tīrā kokvilnas svārkā un kruzuļotā priek�autā.

Viņas seja bija gluda un spīdīga, mati apgriezti taisni un nevainojami.

-��� Jā? viņa ievaicājās, smaidīdama smaidu tikai ar muti acīs �is smaids neatstarojās.

Tenets paskaidroja, kāpēc ieradies.

-��� Labāk nāciet iek�ā, viņa sacīja, pamezdama a�us skatienus te pa labi, te pa kreisi, te uz vienu ielas pusi, te otru.

Halle bija izklāta paklājiem, tie�i pie ārdurvīm uz maza gumijas paklājiņa stāvēja katram gadīju�mam tur novietots vīrie�u �ību pāris. Misis Breintrijai kājās bija mājas tupelītes, un Tenets apjucis manīja, ka viņa uzmet īsu, vērtējo�u skatienu viesa apvalkātajiem ziemi�ķādas mokasīniem. Viņ� jau gaidīja, ka sieviete palūgs tos novilkt.

Ta�u viņa nelūdza. Tikai pagrūda durvis, kas atradās pa labi, un noteica:

-��� Ja jūs tur pagaidītu, es palūg�u viņu nonākt lejā.

Istabā atradās dārgas, bet pilnīgi bezpersonis�kas mēbeles, sienas klāja zaļgana emulsijas krāsa, vēl baraviksamtaini aizkari un trīsdaļīga sekcija. Te bija ari pinkaina sega pretī neīstam kamīnam ar gāzes liesmiņu ērta saliņa uz uzmācīgi spo�i nospodrinātās parketa grīdas, bet Tenets nespēja iedomāties, ka misis Breintrija jebkad spētu tur darīt kaut ko tik netīru kā mīlēties. Bija televizors, ta�u nebija ne stereoatskaņotāja, ne radio, ne grā�matu, pat ne �urnālu vai avī�u, kas padarītu istabu kaut cik cilvēcīgu. Tā bija tikpat bezpersoniska un neizteiksmīga kā istabas, kādas veido mēbeļu tir�gotavās.

Tenetam kļuva Breintrija �ēl. Kā gan dzīva cil�vēka gars spēja dzīvot tādā atmosfērā kā �ī? Tenets varēja derēt, ka pirms precībām Breintrija sie�va bijusi medmāsa. "Un, ja tā tie�ām bijis," viņ� nodomāja, "es priecājos, ka nekad neesmu nonā�cis viņas gādībā."

"Jā," viņ� turpināja prātot, kad misis Breintrija atgriezās istabā kopā ar vīru, "viņai laikam trūkst tā iek�ējā siltuma, kas palaikam saglabājas, nerau�goties uz nemitīgu, smagu darbu un pastāvīgu sa�skari ar cilvēku cie�anām. Misis Breintrijai nekādi vairs neglābties no emocionāla truluma. Viņai pa�cienti būtu tikai gaļa, kauli, asinis, nevis cilvēki."

-��� Vai jūs vēlējāties mani redzēt, inspektor?

-��� Tikai uz īsu mirkli, ja jums ir brītiņ� laika. Tas, protams, ir sakarā ar doktoru Petiferu, un Tenets ieinteresēti nopētīja Petifera jaunāko ko�lēģi.

Doktoram Breintrijam bija tikko trīsdesmit. Gara auguma, slaids, mazliet sakumpis, ar mel�niem matiem, kuri nosedza pieri, viņ� izskatījās kā grūtsirdīgs kovārnis.

-��� Sēdieties!

-���� Pateicos, Tenets zīmīgi palūkojās misis Breintrijā, cerēdams, ka viņa uztvers mājienu un izies, ta�u viņa vai nu neuztvēra, vai bija nolēmusi to ignorēt, stalti izslējās un ierīkojās vīram blakus uz dīvāna.

Tenets sēdēja tie�i abiem pretī.

-���� Ceru, tas neieilgs, inspektor. Man līdz len��am vēl jāpagūst uz vairākām mājas vizītēm, Breintrijs bija pamanījis Teneta nevil�o skatienu kavējamies pie viņa mājas kurpēm un jutās neērti.

-���� Es ari ceru, doktor. Vienkār�i daru savu ik�dieni�ķo, melno darbu, un glu�i dabiski, ka uzdo�du vienus un tos pa�us jautājumus visiem, kuri biju�i tā vai citādi saistīti ar doktoru Petiferu. Vispirms varbūt jūs varētu man pateikt, vai pirms nāves viņam bija neparasti nomākts gara�stāvoklis.

-��� Nē, nebūt ne.

-���� Vai varbūt jūs zināt kādu iemeslu, kāpēc viņ� varēja izdarīt pa�nāvību?

-��� Nē, nekādu.

-���� Bet kādam iemeslam ta�u vajadzēja būt, vai ne? iejaucās misis Breintrijā. Ja nebūtu, viņ� to neizdarītu. Padomā labāk!

Tenets ignorēja �o iejauk�anos, pārdomādams, kā uzdot nākamo jautājumu. Atcerēdamies dokto�ra Lovrija brīdinājumu, viņ� nolēma tuvoties ap�linkiem.

-Kājūs abi satikāt?

Ta�u viņa smalkjūtība izrādījās velta.

-��� Jūs esat saklausījies baumas! misis Breintrija iesaucās. Esat, vai ne? Un tā ta�u nav patie�sība, vai ne, Des? Nevajag ticēt visam, ko dzirdat, inspektor. Ir tik daudz cilvēku, kas alla� cen�as aizskart citu reputāciju.

-���� Galvoju jums, ka nemaz neticu visam, ko dzirdu, misis Breintrija. Ta�u man ir jāuzklausa un jāpārbauda. Tie�i to es �obrīd daru.

-���� Bet kāpēc? Kāda tam nozīme, vai viņ� un Dess labi satika? Vini satika labi, tikai�

-��� Redziet, doktoram Petiferam pirms nāves va�jadzēja būt ļoti uzbudinātam�

-��� Skaidrs! Jūs meklējat grēkāzi. Un izvēlējāties manu vīru. Tā ta�u ir, vai ne? viņas seja metās sarkana, acis izspiedās, nez kāpēc viņa �ķita iz�augam lielāka, nekā patiesībā bija.

Breintrijs, glu�i pretēji, likās sarāvies.

-���� Betij, viņ� sacīja, nevarīgi lūkodams vest sievu pie prāta.

-���� Bet tā ta�u ir, viņ� to mēģina, vai tad tu ne�redzi? viņa turpināja, pagriezusies pret vīru. Bet tas jums neies krastā, viņa atkal pievērsās Tenetam.

-���� Misis Breintrija! Tenets iebilda. Es neko negribu dabūt krastā. Es gribu tikai�

-����� Mans vīrs nav darījis neko apkaunojo�u un�

-��� Lūdzu. Vai jums nebūtu iebildumu�

-��� Es netaisos te sēdēt un�

-���� Misis Breintrija! VAI JŪS BEIDZOT NEAPKLUSTU?!

Kādu sekundi ilga pārsteiguma izraisītais klusumbrīdis, pēc tam viņa uz�āvās kājās kā īstens dusmu iemiesojums.

-��� Es netaisos te sēdēt un klausīties, kā mani ap�vaino pa�as mājā! Des, tev ir laiks doties apgaitā.

-���� Doktors Breintrijs, Tenets sacīja klusā, ne�izteiksmīgā balsī, paliks tur, kur viņ� ir, tik ilgi, kamēr atbildēs uz jautājumiem, kurus vēlos viņam uzdot. Pretējā gadījumā, � viņ� turpināja, pacel�dams balsi, jo viņa atvēra muti, lai protestētu, viņam nāksies mani pavadīt uz policiju, kur mēs varēsim parunāties MIERĪGI.

Viņa vēl kādu mirkli lūkojās inspektorā, pēc tam, apsviedusies uz papē�a, metās ārā no istabas. Tenets varēja apzvērēt, ka dzirdējis no�alcam stēr�ķelētus apak�svārkus. Viņ� cerēja, ka misis Breintrija aizcirtis durvis, ta�u ievēroja, ka viņa tās atstāj mazliet pusvirus.

-������������ Atvainojiet, inspektor, Breintrijs bezcerīgi noplātīja rokas. Mana sieva neko sliktu negribē�ja. Viņa vienkār�i ir mazliet pārpūlējusies, tas viss. Kop� manas� saslim�anas viņa izturas pār�lieku aizgādnieciski.

-����� Pilnīgi saprotami, Tenets uz mirkli iedo�mājās par D�ounas izlīdzināto, rāmo raksturu. Un, jādomā, viņu visai ietekmējusi doktora Petifera nāve. Tas ir tikai dabiski.

-���� Tā ir. Un, protams, kamēr doktora Fera nav, darba ir pārāk daudz. Tātad, ja varētu īsāk�

Tenets pieklusināja balsi.

-����� Bū�u pret jums atklāts, doktor, un palūg�u jūs� viņ� atcerējās durvis. Piecēlies viņ� tās aiztaisīja un atgriezās savā krēslā, lai turpinātu. Varēja redzēt, ka Breintrijs jau ir informēts. .. .paturēt pie sevis to, ko es jums tagad saku. Jūs jau varat iedomāties, ka mūs �ī lieta necik vis ne�iepriecina. Liekas, nav bijis nekāda iemesla, lai doktors Petifers izdarītu pa�nāvību. Un, protams, tas nozīmē, ka mums jāpārliecinās, vai� hm� ar viņa nāvi nesaistās kas nelāgs.

Breintrija seja bija nobālusi līķauta bālumā. Viņ� lūkojās uz durvīm, sadudzis uz priek�u savā krēslā.

-��� Jūs gribat sacīt, ka viņ� varētu būt noslepka�vots? doktora balss nebija nekas vairāk kā baiļu pilns �uksts.

Tenets apjauta, ka ari pats sē� uz pa�as krēsla maliņas. "Mēs dro�i vien izskatāmies pēc sazvēr�niekiem," viņ� nodomāja.

-��� Tā ir tikai viena no varbūtībām, Tenets sacī�ja, vēlēdamies, kaut būtu teicis patiesību. Ta�u jums jāsaprot, ka tik ilgi, kamēr �ī varbūtība pa�stāv, mēs nevaram sēdēt, rokas saliku�i, un neko nedarīt.

-��� Protams. Tātad kā es varu jums palīdzēt, inspektor? doktora balsī varēja saklausīt bailes.

Tenets redzēja, ka Lovrijam bijusi taisnība. Vi�ņam vajadzēja uzmanīties. Uz īsu brīdi pārņēma dusmas. Viņam jau metās slikta dū�a, viņ� bija noguris no cilvēku aptaustī�anas ar baltiem cim�diem. �ī, vismaz potenciāli, bija slepkavības iz�meklē�ana, un viņ� sacīja pats sev, ka gadījumā, ja ar Breintriju viss netiks noskaidrots, uzdodot vienkār�us, tie�us jautājumus, viņ� nevarēs tur�pināt darbu.

-���� Vai jūs nevarētu man pateikt, kur bijāt pirm�dienas vakarā?

-���� Ak, mans Dievs! Breintrijs paslēpa seju rokās. Es pat nespēju domāt, viņ� novaidējās un ar pirkstiem bu�ināja sev matus.

Tenets gaidīja.

-��� Pirmdienas vakarā�? Breintrijs atkārtoja, runādams klabo�iem zobiem.

-��� Doktors Lovrijs ar misis Barnetu bija sanāk�smē, -sacīja Tenets. Varbūt jūs de�urējāt?

Breintrija seja pēk�ņi atplauka manāmā atvieg�lojumā.

-��� Tagad es atceros! Mēs ar Betiju bijām tenisa klubā uz sezonas noslēguma balli tā notika Veiferirā.

-��� Tātad jūs nede�urējāt?

-���� Nē, de�urēja Lovrijs. Ja mēs de�urējam, bet kaut kur aizejam, tad atstājam telefonnumurus, lai mūs varētu atrast. Patiesībā man pirmdien būtu bi�jis jāde�urē, ta�u es samainījos ar Lovriju, jo bija jāiet uz to balli. Man nepatīk, ja de�ūras laikā iznāk lietot alkoholu, viņ� paskaidroja. Lovrijam bija tikai jāparādās tajā sanāksmē, un misis Lovrija bija izbraukusi, tā ka viņ� ar prieku bija gatavs mainīties.

-��� Saprotu, Tenets ātri pārdomāja detaļas.

Breintrijam nācās uzņemties vakara pārsie��anas. Pēdējais pacients aizgāja ne ātrāk par pusseptiņiem. Breintrijam atlika tik vien laika, lai paspētu uz mājām, pārģērbtos un būtu gatavībā ap septiņiem. Tad atnāca divi citi pāri, kas devās uz �o pa�u balli, viņi iedzēra pa glāzītei un pēc tam ieradās viesībās, kuras beidzās vienos naktī.

To visu viegli Varēja pārbaudīt, apjautājoties cilvēkiem, kuriem nebija nekāda iemesla melot domāja Tenets, pierakstīdams uzvārdus un adre�ses. Viņ� bija noskaņots noticēt. Tenets pateicās Breintrijam un pamanījās iziet, vairs nesaticies ar misis Breintriju, kuru manīja rīkojamies virtuvē, kamēr steidzās cauri hallei. Nebija �aubu, ka viņa metīsies uzbrukumā vīram, tikko inspektors būs aizvēris ārdurvis.

"Tātad �is ceļ� nekur neved," nodomāja Tenets, kāpdams automa�īnā. Un atkal viņ� atgriezās pie tā pa�a jautājuma: pa�nāvība vai slepkavība?

Hronometrs smadzenēs atkal bija atsācis tik��ķēt, un viņ� pagrieza ma�īnu atpakaļ uz pilsētas centra pusi.

Bija, nebija? Bija, nebija?

Un viņa vai kāds cits? Kāds cits vai viņa?

Domādams, vai tikai velti nezaudē laiku, Tenets pēc len�a devās uz Bentlija sarunāto tik�anos ar misis Bleidonu. Bija skaista rudens pēcpusdiena, un viņ� jau labu brīdi jutās tā, it kā būtu dabūjis brīvdienu. Tenets jau ilgāku laiku nebija braucis uz, kā viņ� pats sacīja, "īstiem laukiem" un tagad nolaida automa�īnas logu, lai lieliem elpas vilcie�niem ieelpotu svaigo, tīro gaisu. Visapkārt maigā siltumā snauduļoja skaistās Kentas ainavas, prie�

cīgas par to, ka atkal reiz parādīju�as savas bagā�tības, lai pēc tam varētu mierīgi snaust, krājot sevi nepārvaramu vēlmi briedināt nākamā gada ra�u.

Pie kādas ceļa zīmes Tenets apturēja auto un izkāpa ceļmalā, ainavas skaistuma pārņemts. Pār�liecies pāri aiz�ogojumam, viņ� dziļā apmieri�nājumā aplūkoja daudzkrāsaino lupatsegu, kas pletās viņa priek�ā. Nokoptas rugaines, pļavas ar aitiņām un zirgiem jukjukām ar dārziem un me��iem saskaņas pilnā dabas harmonijā un elpu aizraujo�ā rudens krāsu bagātībā. Pāri dzīv�ogam ķekariem vien nokārās pārgatavoju�ās kazenes, turpat ieblakus kā ko�i lāsumi ņirbēja paērk�ķu un me�ro�u spīdīgie augļi.

Tenets noplūca sauju kazeņu un sāka gremot, tajās uzkrātais saules siltums viņam likās kā visu �o bagātību esence. Viņ� bija nodzīvojis Kentā vi�su savu mū�u un, kaut gan nekad netika sevi uz�skatījis par lauku cilvēku, tomēr zināja, ka tad, ja viņu no �ejienes izrautu un pārstādītu, kaut kas vinā novīstu un mirtu.

257

Bordenas ciems bija paslēpies tālu no sare�ģī�tajiem, līklo�ainajiem, �aurajiem lauku ceļu pi�numiem. Tenets reizes divas nomaldījās un bei�dzot apstājās, lai paprasītu ceļu cilvēkam, kas bija atspiedies pret maziem dārza vārtiņiem un mierīgi kūpināja pīpi.

Simpsone 3

Vīrs apdomāja Teneta jautājumu un pēc tam nevērīgi izņēma no mutes pīpi.

-���� Ke�penijkalte? viņ� atkārtoja. Tā būs mi�sis Bleidonas kalte.

-��� Glu�i pareizi.

-���� Ejiet tepat taisni, kādu pusjūdzi, sacīja ve�cais vīrs, norādīdams ar pīpes kātu uz priek�u, pēc tam nogriezieties pa kreisi un paejiet vēl maz�liet tālāk tur jūs to redzēsiet slejamies aiz īvju dzīv�oga.

"Jādomā, viņ� runāja par kaltes ēku, nevis tās īpa�nieci," pie sevis pasmaidīdams, nodomāja Tenets un pateicās.

Augstie, koniskie kaltes ēku jumti ar baltajiem dūmvadu pārsegiem ir viens no visizteiksmīgāka�jiem akcentiem Kentas lauku ainavā. �obrīd tikai da�as no tām vēl pildīja savas sākotnējās kaltē��anas funkcijas, �āvējot izslavētos Kentas apiņus daudzas jau bija pārbūvētas skaistās dzīvojamās mājās.

īvju �ogs ap misis Bleidonas dārzu bija augsts un biezs, nevainojami apcirpts. Tenets novietoja auto ceļa malā un tuvojās baltajiem vārtiņiem. Kad viņ� tos atbultēja, liels un melnbalts kaķis, kas sēdēja uz viena no vārtu stabiem, nolēca zemē un nosvērti aizsoļoja gar mājas stūri, nozuzdams skatam ar nicīgu astes pamājienu.

Ke�penijkalte bija visnotaļ pievilcīga celtne. Te acīmredzami bija pieliktas lielas pūles, lai pēc iespējas saglabātu sākotnējo izskatu, vienlaikus pievienojot vecajiem būvmateriāliem jaunus. Pēc divviru logiem ar tradicionāli mazajām, �etrstūrai�najām rūtīm un smagajiem, veclaicīgajiem dzelzs apkalumiem Tenets atklāja ari balsinātas, masīvas koka ārdurvis ar vējtveri.

Viņ� vēl nebija paguvis pieklaudzināt, kad kaķis atkal parādījās un, Tenetam ne skatienu neuzmetis, atgriezās savā sargpostenī uz vārtu sta�ba.

-����� Ak tā, tepat jūs esat. Jau domāju, ka būsiet apmaldījies.

Sieviete parādījās aiz mājas stūra un tagad tu�vojās, stīvēdama nost cimdus, ar kuriem bija strā�dājusi dārzā. Viņa iebāza cimdus audekla priek��auta ietilpīgajās kabatās un pasniedza roku.

-���� Jūs esat inspektors Tenets, ja es pareizi sa�pratu?

Atgainīdams fantastisko iedomu, ka par viņa iera�anos savai saimniecei paziņojis kaķis, Tenets paspieda roku, ar interesi viņu vērodams.

"Tā nebūt nav skaistules seja, kuras dēļ jūrā nolaistu kaujas kuģus," viņ� domāja, "ta�u gana acij tīkama un interesanta." Seja bija gara un �au�ra, ar mazliet uz āru izvirzītiem zobiem un nepa�rasti vērīgām brūnām acīm. Brūnie, sirmojo�ie mati bija sasprausti nekārtīgā mezglā.

Viņa veda inspektoru apkārt mājai, pie viena noraisīdama priek�autu. Zem tā bija apvilkti maisveidīgi tvīda svārki, vilnas blūze un bezveidīga, brūna jaka, kuru viduklī saturēja kopā liela sa�sprau�amā adata.

-��� Mēs esam ārā, viņa sacīja. Tik jauka die�na izvedu māmuļu terasē.

Mājas otrā pusē, paslēpusies starp diviem ēkas spārniem, atradās neliela, bruģēta terase ar ērtiem, pītiem krēsliem un bambusniedru galdu. Tālākajā kaktā, tā ievīstīta segās un lakatos, ka tik tikko bi�ja saredzama, sēdēja vecveca kundze. Viņas acis maldījās pa dārzu, nekur neapstājoties. Blakus uz kādas nokāru�ās segas stūra gulēja svītrains ka�ķis, bet tre�ais kaķis, �oreiz ruds, slinki pacēla galvu, lai no spilvena ērtajiem augstumiem nopētī�tu Tenetu.

Misis Bleidona nometa priek�autu uz galda un devās pie mātes.

-���� Mums ir viesis, māmuļ, viņa skaļi paziņo�ja.

Vecās lēdijas skatiens lēni jo lēni fokusējās meitas sejā.

-����� Viesis! misis Bleidona atkārtoja, �oreiz vēl skaļāk, ar pirkstu sparīgi norādīdama uz Tenetu.

Acis pamazām pievērsās Tenetam un tad nelielā apjukumā atgriezās pie misis Bleidonas, kura mie�rino�i papliķēja mātes ceļus, pirms atlieca mugu�ru.

-��� Galīgi kurla, viņa nevaicāta paskaidroja, mutes kaktiņiem bēdīgi nolai�oties lejup. Un turklāt vēl stūrgalve. Nelietos dzirdes aparātu ne spiesta, ne lūgta, pat par naudu ne. Sēdieties, viņa strupi piemetināja.

Tenets paklausīja, nodomādams, ka �is pārstei�dzo�ais paradums skaļi runāt ir izveidojies, dau�dzus gadus dzīvojot kopā ar kurlo.

Misis Bleidona noņēma rudo kaķi un apsēdās krēslā, kur tas bija gulējis. Dzīvnieku viņa paturē�ja klēpī. �ests bija tik pierasts, ka Tenets netika gudrs, vai viņa vispār apjau�, kur kaķis palicis.

-��� Esmu pati uzmanība, viņa ieinteresēti sacī�ja, un acis iemirdzējās. Tas ir sakarā ar Arnoldu, vai ne?

-�� Tātad jūs jau esat dzirdējusi par viņa nāvi?

-��� Endrjū man zvanīja. Viņ� nebija zvanījis kop� Ziemsvētkiem. Izstāstīja par notiku�o. Ne�gribu liekuļot, stāstot, cik ļoti pārdzīvoju Arnolda

nāvi.

-��� Viņ� jums nepatika?

Viņa novērsa seju.

-��� Auksts kā zivs. Vai jūs viņu pazināt?

-��� Tikai pēc izskata.

-���� Ja jūs būtu viņu pazinis, tad saprastu, ko es gribu teikt. Briesmīgs cilvēks. Tātad Endijam tais�nība?

"Ar �o te nekādu runu riņķi un apkārt," Tenets nodomāja. Pieklājības frāzes tiktu aizslaucītas projām kā uzmācīgi kukaiņi. Cik vien īsos vārdos iespējams, tie�i pie mērķa tā būtu pieeja, kāda patiktu misis Bleidonai.

-���� Tātad? viņa nepacietīgi noprasīja. Viņ� ir noslepkavots, vai tā?

-��� To mēs vēl nezinām.

-��� Tam vajadzīgs laiks, vai ne?

-����� Sare�ģījumi, Tenets tikpat kodolīgi atbildē�ja. Viņ� mulsa, redzot misis Bleidonas acis uz�jautrināti iemirdzamies.

-��� Nedusmojiet!

Tenets atvēra muti, lai to noliegtu, ta�u saprata, ka velti zaudētu laiku. Tad viņ� pavīpsnāja.

-���� Neizklausās vis, ka jūs justos pārsteigta, ja tā būtu.

-��� Protams, nē.

-Kāpēc?

-���� Es jau jums teicu. Briesmīgs cilvēks. Nekad netiku gudra, kā Diāna varēja ar viņu apprecēties. Nē, tā nav tiesa. Vienkār�i viņ� bija nekur ne�derīgs vīrs. Nekas vairāk.

-���� Vai viņ� bija cilvēks, kas viegli iemanto ie�naidniekus?

Viņa sarauca pieri.

-��� Tas būtu tā kā par stipru teikts. Drīzāk viņ� nebija tas cilvēks, kas iemantotu draugus. Viņā nebija siltuma. Tomēr viņ� bija labs ārsts. Mīlēja savu darbu, to gan varu apgalvot. Bet arī neko vairāk.

-��� Pat ne jūsu meitu?

Viņa drizāk ierējās, nekā iesmējās.

-��� Drizāk gan mīlēja viņas naudu.

-��� Un Endrjū?

Viņas sejas izteiksme atmaiga.

-���� Viņ� bija zēnam pieķēries. Ta�u nemū�am nebūtu adoptējis tie abi nebija radīti, lai būtu vecāki.

-���� Jūs gribat teikt, ka arī jūsu meita nemīlēja bērnus? Tad kāpēc gan�

-���� Pirms piecpadsmit gadiem daudz kas bija ci�tādi. Ja pāriem nebija bērnu� Tādi cilvēki kļuva bezmaz pāriji. �odien uz to raugās citādi. Diāna ari izjuta tādu spiedienu. Nolādētā netaisnība, vienmēr tur vaino sievieti. Viņa tie�ām ļoti pārdzīvoja. Un adoptēja viņu pa�aizsardzības nolūkos.

Tenets lūkojās viņā, netikdams gudrs, vai pa�reizi dzirdējis. Varbūt viņ� bija ko pārpratis, ne�spēdams uztvert �o īpatnējo, aprauto runu?

-��� Ko jūs gribējāt sacīt, kad teicāt cik netaisni, ka tādos gadījumos mēdz vainot sievieti?

-���� Ne jau viņas vainas dēļ abiem nebija bērnu. Viņa vainas dēļ.

Viņa vainas dēļ. Tātad Petiferam nevarēja būt bērnu. Un, ja tā�

Tā kā visas viņa teorijas �ajā lietā tagad bija sāku�as grīļoties, Tenets a�i piecēlās. Tas bija tik svarigi, ka viņ� nevarēja riskēt ar pārpratumiem, �im faktam vajadzēja apliecinājumu pat tad, ja tas būtu tikai nepareizs minējums.

-��� Kas jums to teica?

-��� Diāna, protams.

-����� Viņa varēja novelt vainu uz vīru tāpēc, ka nevēlējās atzīt savējo.

Misis Bleidona noraido�i atmeta ar roku.

-��� Tā ir psiholoģiska bezjēdzība.

-����� Es ta�u sapratu, ka viņai pat bijusi operāci�ja�

-��� Olvadu necaurlaidība. Tos ātri saveda kārtībā. Tad arī viņa uzzināja. Līdz tam laikam Arnolds nekad nebija pārbaudījies. Ta�u, kad olvadi bija caurlaidīgi un joprojām nekā� Es pati redzēju rakstisku apliecinājumu no slimnīcas. Spermā nebija spermatozoīdu. Tur neko nevarēja darīt. Bet paklausieties, vai jūs te ne�aujat greizi? Kāds, pie velna, sakars Arnolda spermai ar viņa nāvi?

"Vai tad jūs nezināt, ka Arnolda otrā sieva gai�da bērnu?" Tenets gribēja sacīt. Ta�u nepateica. Viņa tik un tā drīz uzzinās un visu sapratīs. Cik vien ātri spēdams, viņ� beidza sarunu un devās projām.

Petiferam nevarēja būt bērnu.

Tad jau viņam vajadzēja zināt, ka D�emmai ir mīļākais kop� pa�a pirmā brī�a, kad viņa patei�ca, ka ir stāvoklī, kop� vairākiem mēne�iem. Un, ja tā�

Tenets juta, ka sāk uzlūkot visu �o lietu pa�visam citādi. It kā būtu palūkojies kaleidoskopā. Tas, ko viņ� vēl nupat bija skatījis, pēk�ņi salūza, un tagad visi atsevi�ķie gabaliņi virpuļoja apkārt, bezjēdzīgi apļojot. Varbūt pēc maza brītiņa tie atradīs savas vietas un viņ� redzēs īsteno attēlu pamazām iegūstam apveidu.

�obrīd� Jautājumi bira cits pēc cita un nemitī�gi-

Kāpēc Petifers mene�iem ilgi spēlēja priekpilna jaunā tēva lomu, zinādams, ka bērns nevar būt viņa?

Kā viņam tik veiksmīgi izdevās nomākt greiz�sirdību, ja viņ� mīlēja D�emmu tik ļoti, kā visiem likās?

Un, galu galā, kāpēc? Kāpēc viņ� nekad ne ar vienu vārdu vai mājienu nebija izrādījis, ka zina par viņas neuzticību?

Tenets jutās pārliecināts, ka tad, ja viņam izdo�tos atrast atbildi uz �o pēdējo jautājumu, lieta būtu atrisināta.

-��� Kur, pie velna, jūs bijāt?

Pēdējās stundas laikā Tenets bija soļojis pa sa�vu kabinetu kā sagūstīts lācis pa būri, nepacietībā gaidīdams Lainhemu atgrie�amies.

Pēc �āda sveiciena Lainhems izskatījās pār�steigts.

-��� Londonā, ser�

-���� Es zinu, ka jūs bijāt Londonā, cilvēk. Bet kāpēc jūs tur bijāt tik ilgi?

-��� Tā� man nācās mazliet pamedīt misteru Lī. Vispirms es�

-���� Labi, labi, Tenets pamāja, aizslaucīdams prom visus paskaidrojumus, pēc tam smagi ap�sēdās krēslā pie sava galda.

Viņ� bija uzvedies nesaprātīgi un to apzinājās.

-���� Es atvainojos, Maik. Esmu pārliecināts, ka jūs laiku velti nezaudējāt. Nupat Petifera lietā kaut kas sāk kustēties, un es negribēju iet mājās, kamēr nebiju ar jums aprunājies.

-���� Tā? Kas tad? Lainhems ieinteresēts no�prasīja.

-��� Visam savs laiks. Pastāstiet man, ko jūs no�skaidrojāt Londonā!

Lainhems vispirms bija gājis uz viesnīcu. Ad�ministrators pārbaudījis viņa apliecību un ap�stiprinājis, ka D�emma tik tie�ām tovakar ap des�mitiem pasūtījusi tālsarunu. Viņ� iedevis Lainhemam nakts portjē adresi, un nabaga vīrs ticis rupji izrauts no godam pelnītās snaudas, tomēr apstiprinājis, ka, lai gan neesot redzējis D�emmu un Lī aizejam no viesnīcas tūlīt pēc desmitiem, manījis viņus atgrie�amies ap pusdiviem naktī. Viņ� neesot Lī neko vaicājis, jo esot viņu redzējis dodamies kopā ar D�emmu uz viņas numuru arī iepriek�ējās reizēs un nodomājis, ka viņam visas tiesības tur atrasties.

Lainhemam nācies patērēt diezgan daudz laika, meklējot Lī, kuru beigu beigās esot atradis kādas teātra trupas mēģinājumā Patnijā.

-�� Tie nu gan bija jocīgi tipi, viņ� sacīja, acis blisinādams.

-��� Lī, Maik! Kas ir ar Lī?

Lainhema virslūpa nicīgi uzrāvās.

-���� Tāds vīrie�kārtas manekena tips, kādus var redzēt piegrieztņu bukletos. Izskatīgs, apspīlētās biksēs, krekls līdz jostai neaizpogāts, zelta medal�jons uz spalvainajām krūtīm un tā tālāk.

Tenets pavīpsnāja.

-���� Tas nav jusu vīri�ķīga valdzinajuma ideāls, ko, Maik?

Lainhems nelikās manām Teneta zobo�anos.

-����� Viņ� vēl joprojām bija noskaities uz misis Petiferu.

-��� Par ko tad?

-���� Par to, ka viņa likusi �im nakts vidū nobraukt simt jūdzes pēc bezjēdzīga sava vīra palīgā sau�ciena. Jādomā, ka atmosfēra atpakaļ brauciena laikā uz Londonu būs bijusi visai ledaina. Īstenībā man ir tāda sajūta, ka �ī lieta ilgi vairs nebūs jāri�sina.

-���� Vai to sajūtu jums iedvesa viņ�?

Lainhems izskatījās sapīcis.

-��� Tas veids, kā viņ� par viņu runāja� "Jūs tak zināt tās vecojo�ās sievi�ķes ir�" Ļirum, ļerum. "�īs var jaunam cilvēkam �o un to iemācīt, bet galu galā, redz, nākas tomēr ievērot, ka tie daiļumi tādi apvītu�i." Tfū!

-���� Vareni. �ā vai tā, es ceru, ka viņ� apstiprināja viņas teikto.

-��� Ak, jā, visu, līdz sīkākajai detaļai.

-���� Kā jūs domājat, Maik, vai jūs redzējāt viņam cauri? Vai jūs nedomājat, ka viņ� kopā ar misis Petiferu vazā mūs aiz deguna?

-���� Nē, nemū�am! Ja runājam atklāti, ser, es vis nedomāju, ka viņ� varētu bāzt galvu cilpā kāda ci�ta dēļ. Ko viņā saskatījusi tik jauka meitene kā Debora �īversa, tur es netieku gudrs.

-��� Vai jūs esat par to pārliecināts?

-��� Cik vien var būt.

-��� Pat ņemot vērā, ka ari viņ� ir aktieris? Un, lai ko jūs domājat par viņu kā par cilvēku, labs aktieris?

-��� Ticiet man, es tie�ām priecātos, ja varētu at�bildēt citādi. Ta�u nē manuprāt, viņa līdzdalība tonakt sākas un beidzas ar braucienu ma�īnā līdz Starrendenai un atpakaļ.

-��� Hm. Kā jau es sacīju, kop� �ārita kaut kas ir mainījies. Pēdējais no mūsu aizdomās turamajiem, Breintrijs, tagad atkrīt es pārbaudīju, kamēr gaidīju jūs atgrie�amies, un, ticiet man, viņam ir dzel�ains alibi. Un vēl es uzzināju kādu ļoti in�teresantu faktu no Petifera biju�ās sievasmātes, Tenets apklusa, izvilka savu pīpi un sāka to pie�bāzt.

-Jā?

Tenets viltīgā kārtā paildzināja �o aizraujo�o brīdi, pagaidīdams, kamēr pīpe bija piebāzta līdz malām, un tikai tad izspēlēja savu trumpi.

-���� Neauglīgs? Lainhema seja izskatījās dziļā�ku studiju vērta. Bet tas ta�u nozīmē�

-Jā?

-���� Visupirms jau to, ka bērns nav viņa. Un vēl to, ka viņam vajadzēja zināt kop� pa�a sākuma tur kaut kas nav lāgā. Tas nozīmē� Lainhems aprāvās.

-��� Tas nozīmē, ka mūsu respektablais medicīnas pīlārs jau mēne�iem melojis, ka ausis kust. Īste�nībā dzīvojis vienos melos. Un melojis velni�ķīgi pārliecino�i. Viņ� mūs kārtīgi iznesis cauri.

-��� Un ari viņa sieva?

-��� Ak, to gan es gribētu uzzināt. Vai viņ� sievai pateicis, ka zina?

-���� Viņ� to nevarēja, tas ir skaidrs, ser. Es ne�spēju ticēt, ka tad, ja tā būtu noticis, viņi spētu no�slēpt izmaiņas savās attiecībās piemēram, no mi�sis Praisas, kas visu laiku dzīvoja kopā ar viņiem, tajā pa�ā mājā.

-��� Un kāpēc viņiem vajadzēja tā izlikties, ko? Es domāju, ka Petifers nebūs vēlējies, lai citi cilvēki uzzina, cik muļķīgā stāvoklī viņ� nokļuvis, vai ne? Un izturējies tā, it kā nekas nebūtu noticis, jo negribēja zaudēt pa�cieņu. Bet kāpēc vajadzēja iz�likties viņai?

-���� Varbūt viņ� draudēja �ķirties, ja viņa neklau�sīs.

Tenets papurināja galvu.

-��� Tā neiet, Maik, tas ne pēc kā neizklausās. Ja starp viņiem bija slepena noruna, vai tad viņa tu�rētos pie tās ar miesu un dvēseli, ko? Padomājiet par to jubilejas atzīmē�anu! Kāpēc viņai vajadzētu rūpēties par tādu uzvedumu, turklāt vēl tādu lau�u acu priek�ā, kas viņiem pilnīgi sve�i? Nē, jo vairāk par to domāju, jo vairāk man �ķiet, ka viņ� nav sievai neko teicis.

-���� Bet kāpēc gan viņam būtu jāsaka? Es do�māju�

Zvanīja telefons.

-��� Vaicā pēc jums, Tenets sacīja, pasniegdams klausuli Lainhemam.

-��� Jā? Ak, jā, sveika, māmiņ. Paklau, vai tas tik svarīgi? Es tie�ām pa�laik ne� Ak tā. Jā, saprotu. Nē, es nezinu. Luīze mani gaidīs. Jā. Jā, es ap�skatī�os. Jā. Labi, es domāju, ka varē�u. Kārtībā, es mājupejot piezvanī�u. Neesmu par to pārlie�cināts, viņ� ielūkojās pulkstenī. Nevaru būt pārliecināts, viņa balsī jau bija dzirdams aizkaiti�nājums. Es tie�ām nevaru dro�i pateikt� Teik�sim, pēc stundas. Atvaino, māmiņ, tu ta�u zini, kā tas ir, es neko skaidrāk nevaru pasacīt. Nē, nav vēl cauri. Jā. Jā. Tātad tiksimies vēlāk. Atā, un Lainhems vainīgi uzlūkoja Tenetu.

-��� Tā bija mana māte, viņ� nevaicāts noteica, nolicis klausuli. Neliela sirdslēkme. Kā jūs do�mājat. .. vai jums nebūtu nekas pretī, ja es ātri pie�zvanītu Luīzei, ser?

-��� Dariet to!

Lainhems nocēla klausuli, sāka griezt ripu, bet apstājās un klusi nolika klausuli atpakaļ.

-��� �obrīd tas var pagaidīt, viņ� muļķīgi sacīja.

Lainhems dro�i vien domāja, ka tad, ja pārnāks

vēlāk, Luīze nodomās, ka viņ� aizkavējies darbā. Tādējādi varētu izvairīties no vārdu pārmaiņas par viņa mātes iegribām. Tenets atvēra muti un atkal to aizvēra. Lainhema privātā dzīve nebija viņa ziņā, ja nu vienīgi Maiks pats jautātu pēc Teneta padoma vai ieteikuma, kā agrāk reizēm bija gadī�jies. Ta�u bija tik grūti stāvēt turpat līdzās un no�raudzīties, kā Maiks un Luīze pamazām attālinās viens no otra. Tenets bija pieķēries viņiem abiem.

Tagad viņ� cerēja, ka nenāksies vēlāk sev pār�mest klusucie�anu, laikā nepasakot to, kas sakāms.

-��� Protams, sacīja Lainhems, vienmēr paliek iespēja, ka viņ� nav neko teicis, jo cerējis, ka gadu gaitā viss mainījies.

Tenets iedomājās, ka Lainhems varbūt saprot, cik skaidri �is pieņēmums atspoguļo viņa pa�a laulības dzīves problēmas, un pa�ūpoja galvu.

-��� Es nespēju tam noticēt, Maik. No tā, ko mēs par viņu uzzinājām, izriet, ka tas nemaz neatbilstu viņa raksturam. Ikviens apgalvo, ka viņ� parasti griezis krūti pretī, ja sastapies ar problēmām. Un viņ� bija tik lepns�

-���� Varbūt viņ� neko neteica sievai tāpēc, ka ne�gribēja, lai sieva uzzina par viņa neauglību?

-��� Tiku par to domājis, ta�u tā tomēr nav atbil�de. Viņai nebija nekādas vajadzības to zināt, vai ne? Galu galā viņa varēja visu uzzināt arī bez pa�a Petifera piepalīdzības.

-��� Tas tiesa. Kaut gan ja viņ� negribēja, lai sieva uzzina par viņa neauglību, vai tāpēc viņam vajadzēja priecāties, kad viņa paziņoja, ka ir stā�voklī?

-��� Tas nebija nepiecie�ams. Galu galā viņ� ta�u bija skaidri pateicis, ka nevēlas bērnus. Es nemaz nedomāju, ka viņa būtu pārsteigta, ja vīrs īpa�i par to nepriecātos. Un tomēr visi apgalvo, ka viņ� esot bijis vai arī izlicies ļoti iepriecināts visus nākamos mēne�us. Un to es glu�i vienkār�i ne�spēju sagremot. Petifers priecājas par to, ka viņa sievai ir bērns no cita vīrie�a� Tātad mēs nonā�kam pie tā pa�a jautājuma, vai ne? Kāpēc tāda mīklaina izturē�anās?

-��� Jūs nedomājat, ka mēs visu pārlieku sare�ģī�jam, ser? Galu galā viņ� varbūt glu�i vienkār�i mīlēja sievu tik ļoti, ka bija gatavs paturēt viņu ar jebkuriem noteikumiem. Laikam ritot un nekam nemainoties, viņam varēja kļūt par grūtu ciest �ā�du neuzticību, un viņ� nolēma nonāvēties.

273

-���� Varbūt doktoram Mellerdam būs bijusi tais�nība. Vai atcerieties, viņ� teica, ka pa�nāvība rei�zēm ir dusmu, nevis izmisuma izpausme?

Simpsone 3

-��� Jūs domājat, viņ� to izdarīja, lai sodītu sievu?

-��� Nē, tas necik patiesi vis neizklausās, vai ne? Kaut gan� Velns un elle, Maik, mēs nekādi ne�tiekam uz priek�u, vai ne? Domāju, �odien laiks mest mieru.

Braucot mājās, Tenets jutās sanīcis un noguris no tādas riņķo�anas loklokiem. Agrākā pacilātība bija pagaisusi, un tagad viņ� nejutās tuvāk lietas atrisinājumam kā tad, kad viņi sāka pie tās strādāt. Galva �ķita piepampusi, deniņos pulsēja, un viņ� pats sev sacīja, ka �obrīd vislabāk būtu par �o lie�tu aizmirst uz visu vakaru. Tenets jau no piere�dzes zināja, ka tas varētu izrādīties auglīgāk par nemitīgiem prāta vingrinājumiem. Atpūta pēdējā laikā bija virspusēja, jo zemapziņā viņ� turpināja risināt �o jautājumu.

Kā jau reizēm mēdz gadīties, viņam �o lēmumu palīdzēja pieņemt apstākļi, kas gādāja, lai nekāda izvēle nebūtu iespējama. Mājās pārradies, viņ� atrada D�ounu sē�am ēdamistabā ar segā satīto Benu klēpī.

Tenetam iekņudējās pakrūtē.

-��� Kas noticis? viņ� noprasīja un pavērās pulk�stenī. Pusdeviņi. Benam jau vajadzēja būt aizmigu�am

-��� Bens nevar gulēt, sacīja D�ouna, maigi atglauzdama matus no puisēna pieres. Viņam sāp vēders, vai ne, dārgumiņ? Un ir ari temperatūra.

D�ounas acis sastapās ar Teneta acīm, tās bija glu�i satumsu�as aiz ba�ām, un viņ� uzreiz nopra�ta, ko viņa domā.

Apendicīts?

Likās, ka nē. Ārsts neesot atradis neko nopiet�nu bērns glu�i vienkār�i esot ko nelāgu ieēdis.

-���� Viņ� teica, ka rit Benam jau bū�ot labāk. Un mums da�as dienas jāpierauga, ko viņ� ēd.

-��� Tagad es ar to nodarbo�os, Tenets sacīja. Ēdī�u vakariņas vēlāk. Mēs iesim gultā, vai ne, Ben, tur tev būs ērtāk, un es tev palasī�u, labi?

Bens pamāja, acis viņam spīdēja, vaigi kvēloja.

Tenets uznesa viņu aug�ā un ņēmās aprūpēt, būdams ļoti noraizējies. Viņ� izlasīja trīs rto "Pedingtonstāstiem", izspēlēja "Cirku" un, kad Bens palūdza, lūkoja kopīgi atrisināt da�as krustvārdu mīklas.

Bens miga ciet, ta�u bija cie�i nolēmis izmantot līdz galam �o nepieredzēto greznību, kad tēva uz�manība visā pilnībā piederēja viņam. Tad Tenets noteica:

-��� Tikai vēl vienu, Ben, un tad pietiks.

Ta�u brīdinājums izrādījās nevajadzīgs. Bena acis aizvērās, un pēc da�ām minūtēm viņ� jau bija aizmidzis. Tenets puisēnu rūpīgi apsedza un no�dzēsa gaismu, atstādams guļamistabas durvis pusvirus, lai varētu dzirdēt, ja viņ� naktī pasauktu.

-��� Aizmidzis? D�ouna pavaicāja.

-���� Beidzot, Tenets ar atvieglojuma nopūtu ap�sēdās.

-��� Es tev pasnieg�u vakariņas.

Kamēr Tenets ēda, viņi kādu mirkli pārrunāja Bena savārgumu, pēc tam D�ouna ieteicās:

-���� Man tev kas jāsaka, un es jau brīdinu, ka tev tas nepatiks.

Tenets viņu vērīgi uzlūkoja.

-Tā?

Un, kad viņa vēl nevarēja saņemties, pasku�bināja:

-Tad turpini!

-��� Vai tu nenorausi man galvu?

Ta�u viņa to sacīja smaidīdama.

-����� Vai tad es parasti tā daru? viņ� par atbildi arī pasmaidīja. Lai nu kā, tu nevari gribēt, lai es kļūstu par likteņa ķīlnieku. Pasaki, kas par lietu!

-���� Misis Mārkhema vēlas, lai svētdien aizvedu viņu uz Bekshilu. Dēls uz pāris nedēļām ielūdzis viņu ciemos.

-���� Tad kāpēc viņ� nevar atbraukt viņai pakaļ? Tenets eksplodēja. Viņam ta�u ir auto, vai ne? Kāpēc tev jādzenas uz Bekshilu? D�ouna, tu ta�u sacīji�

-����� Es zinu, es zinu, bet�

-������������� Un kas notiks ar bērniem? Es domāju, ka �ī nedēļas nogale man būs brīva, ta�u viss ir ievir�zījies tā, ka brīva laika varbūt nebūs un es nevarē��u te sēdēt un auklēt bērnus.

Un, pat ja uzsmaidītu tāda negaidīta laime un izdotos dabūt brīvu svētdienu, viņam nelikās, ka pa�am un bērniem būtu jāatsakās no D�ounas sa�biedrības�

-���� Mērija teicās viņus pieskatīt. Vai arī viņi var braukt man līdzi, lai izvēdinātos.

-��� Bet kāpēc viņas dēls nevar atbraukt viņai pa�kaļ?

-���� Viņ� ir projām, �ajā nedēļas nogalē viņam ir kursi.

-���� Tad kāpēc nevar nākamajā nedēļas nogalē? Vai aizbraukt ar autobusu? Tūksto�iem cilvēku tā rīkojas.

D�ouna ietiepīgi purināja galvu.

-���� Ir savi iemesli, kāpēc tam jānotiek �ajā nedē�ļas nogalē. Drīzumā atgriezīsies viņas mazdēls, kas uz gadu bija prom, �tatos, un tad vairs nebūs brīvas istabas viņas uzņem�anai.

-��� Tad kāpēc viņi jau agrāk nevarēja viņu ielūgt? Man ļoti �ēl, dārgā, es negribu būt neiejūtīgs, bet�

D�ouna maigi piespieda pirkstus pie viņa lū�pām.

-������������ Paklausies vienu mirklīti, labi, dārgais? Es zinu, ka atkal iekritu, patie�ām, tas mani ļoti no�māc. Tev ir taisnība, tagad es to saprotu, viņa tie��ām ir meistars, ta�u es nolēmu, ka �ī ir pēdējā reize, kad atļauju ar sevi manipulēt.

D�ouna noņēma pirkstus no viņa lūpām un lēnprātīgi sacīja:

-���� Tev būs patīkami dzirdēt, ka es viņai to jau pateicu, protams, ne jau tādiem vārdiem. Lūkoju izdarīt to saudzīgi, bet, kad viņa būs atpakaļ no ciemiem, pateik�u vēl skaidrāk, ka nespēju turpi�nāt �o skraidī�anu nakti un dienu, rītā un vakarā, kārtojot viņas vietā visas darī�anas, kā darīju līdz �im. Viņa, protams, necik priecīga vis nelikās, bet es paliku pie sava� Un te nu mēs esam. �is ir mans pēdējais pla�ais �ests. Patiesi.

Tenets kā pa jokam pacēla rokas.

-���� Labi, labi, es padodos. Būs tik jauki dabūt tevi atpakaļ, viņ� ie�ukstēja sievai ausī.

D�ouna mazliet atrāvās, lai ielūkotos vīra sejā.

-��� Tava nelaime ir tā, viņa sacīja, ka tu vēlē�tos visu manu enerģiju sev vienam.

Viņas skūpsts darīja �o nenoliedzamo patiesību mazliet maigāku.

-��� īpa�i jau vienu enerģijas paveidu, viņ� pa�smīnēdams piekrita, pieceldams viņu kājās. Vēl

nemaz nav tik vēls, vai tev tā ne�ķiet?

' b

Vēlāk, gulēdams viņai blakām atpūties un ap�mierināts, Tenets dīvainā kārtā nevarēja aizmigt. Parasti pēc mīlē�anās tas bija viņ�, kas ātri ieslīga miegā, kamēr D�ouna vēl bija nomodā, ta�u �ajā naktī viss notika glu�i otrādi. Sievas klusā, dziļā elpo�ana liecināja, ka viņa jau iemigusi, un viņ� pagriezās uz labajiem sāniem, savā iemīļotajā po�zā, nolēmis sekot viņas piemēram, cik ātri vien spēdams.

Pēc kādas pusstundas Tenets saprata, ka aiz�migt tā ari neizdosies.

Pagriezies uz muguras un aizlicis rokas aiz gal�vas, viņ� gremdējās savos bezmiega prātojumos. Protams, par Petifera lietu. Parasti viņ� gulēja kā nosists, ta�u katrā nopietnākā izmeklē�anā pienāca tāds bridis, kad nebija iespējams iztikt bez pāris negulētām naktīm.

�ajā lietā neap�aubāmi vissatrauco�ākais bija tas, ka pēc �etrām saspringta darba dienām viņi vēl joprojām nebija pārliecināti, vai tā ir pa�nāvī�ba, vai slepkavība. Katrs jauns pierādījums, ko izdevās sadabūt, likās apliecinām D�emmas Petiferas vainu, un tomēr� Da�u iemeslu dēļ viņ� joprojām vēl nejutās pārliecināts. Kāpēc?

Tagad viņ� atkal sāka visu no sākuma, pama�zām aplūkodams to loģisko progresiju, kādā lieta ievirzījās viņai par ļaunu. Ta�u �is ceļ� nekur ne�veda, un viņ� atsāka atkal no jauna, �ajā reizē mē�ģinot uztaustīt tos iz�ķirīgos brī�us, kad bija juties tik tuvu notiku�ā apjausmai.

Nekādas at�ķirības. Beigu beigās Tenets bija tādā pa�ā strupceļā kā agrāk. Viņ� ielūkojās modi�nātājpulkstenī un klusībā nolamājās. Pustrīs. Rīt viņ� jutīsies kā iz�ņaudzīta lupata. Un tomēr viņ� atkal piespieda sevi apgulties, lūkodams domāt par kaut ko citu. Viņ� domāja par Lainhemu un viņa māti, par Luīzi, D�ounu un misis Mārkhemu, par Benu�

Viņ� sastinga. Vai Bens bija ievaidējies? Uz�manīgi, lai nepamodinātu D�ounu, Tenets izkāpa no gultas, uzrāva drēbes un, mazliet drebināda�mies, devās zēnu apraudzīt. Bens gribēja uz tua�leti. Tenets aizveda puisēnu uz tualetes istabu un atveda atpakaļ, tad iekārtoja gultā un apsedza, smaidīdams smaidu, kas liecināja par viņa ba�ām. Bena piere vēl aizvien bija karsta.

-��� Vai tev vēl joprojām sāp vēders?

Bens papurināja galvu.

-���� Vai mēs nevarētu vēl ko palasīt, tēt? viņ� palūdza.

Pustrijos no rīta? Tenets jau atvēra muti, lai ie�bilstu, ta�u pārdomāja. Viņam nenāca miegs, un ja tas Benam ko līdzētu�

-Lūdzu!

-���� Labs ir, Tenets apsēdās uz gultas malas, pievilkdams Benu sev klāt. Ko tad mēs darīsim?

Bens parādīja viņam zīmējumu "Atrodi paslēp�tās kļūmes". Viņi tās meklēja pārmaiņus. Pie as�totās kļūmes Bena plaksti jau vērās ciet, bet pie desmitās viņ� aizsnaudās. Tenets kādu mirkli sē�dēja ļoti klusu, gribēdams pārliecināties, ka Bens ieslīdzis miegā. Viņ� dīki pārlūkoja attēlu, meklē�dams desmito, vēl nepamanīto kļūmi. Ak, jā, tepat tā bija�

Un piepe�i� Likās, ka viņam no acīm būtu nokritusi it kā migla un pavēries kāds slēģis, ielai��ot gaismu, kura tagad plūda aumaļām. Viņa sma�dzenes sāka strādāt, pierādīt un apstrīdēt, pār�baudīt �o dīvaino Petifera nāves gadījuma inter�pretāciju, kas tik negaidīti pēk�ņi pati no sevis bija nostājusies viņa acu priek�ā.

Vai tas bija iespējams?

Nedomādams par to, ko dara, viņ� pārliecinā�jās, vai Bens labi ierīkojies, un atgriezās savā gul�tā, pieglauzdamies D�ounai un pateicīgi uztver�dams viņas silto starojumu miegā.

Vai tas varēja būt?

Tas, protams, daudz ko izskaidroja īstenībā it visu, kas viņiem bija licies neizprotams. Ta�u te bija kāds neparedzēts �ķērslis. Viņ� savā prātā grozīja to gan �ā, gan tā, meklēdams izeju.

Ta�u viss vēl joprojām bija tāpat, kad viņ� bei�dzot laidās miegā.

21.

Nākamajā rītā skūdamies, Tenets atsauca at�miņā savus secinājumus un juta, ka domā par tiem aizvien vēl to pa�u. Tie bija pareizi par to viņ� bija pārliecināts un juta nekļūdīgumu kaut kur savas būtības dziļumos� Un tomēr tur bija �is viens traucēklis nē, ne glu�i traucēklis, bet nepārkāpjams mūris, kaut kas neloģisks, un to va�jadzēja aizvākt, ja viņ� vēlējās justies apmierināts. Tenets nevarēja vien sagaidīt, kad varēs visu pār�runāt ar Lainhemu.

Ta�u viņam nācās iegro�ot savu nepacietību. Ie�nācis kabinetā, viņ� atrada Lainhemu jau strādājam.

Tenets ieraudzīja uz Lainhema galda kaudzē sakrautās atskaites, ser�anta aizmiglotās acis, die�nu vecos bārdas rugājus un sacīja:

-��� Ko, pie velna, jūs te darāt, Maik? Jūs izskatā�ties tā, it kā nebūtu gulējis visu nakti.

-Jā, īstenībā�

-����� �tā arī ir. Labi, Dieva dēļ, ejiet un savediet sevi kārtībā! Mums nāksies atlikt paskaidrojumus, kamēr jūs izskatīsieties vismaz tikpat kārtīgs kā vakarrīt. Un tad nāciet atpakaļ! Mums jāparunājas.

Lainhema apsarku�ās acis apstājās pie Teneta sejas, un viņ� novaidējās:

-��� Es jau to zināju!

-��� Kas noticis? Tenets noprasīja, sākdams uz�traukties. Vai jūs esat slims, vai vēl kas atgadījies?

Viņ� tie�ām cerēja, ka �is "kaut kas" nav no�pietnas domstarpības ar Luīzi. Ja Lainhems pava�dījis te visu nakti�

-��� Nē, nē. Ir tikai� Ak, tas nav svarīgi. Lainhems sāka kārtot aktu vākus, kraudams tos

glītās kaudzītēs.

-��� Ko jūs īsti domājat? Jūs ta�u nevarat uzves�ties tā, it kā pasaules gals būtu klāt, un tad sacīt: 'Tas nav svarīgi."

Lainhems apsēdās atpakaļ krēslā un uzlūkoja Tenetu.

-��� Labi, pasakiet man tikai, ser� Jūs izskatāties tā, it kā būtu to riekstu pārkodis, vai varbūt nē?

-�� Petifera lietu, jūs domājat? Pieļauju, ka jā, bet� Izmisuma izteiksme Lainhema sejā bija tik

acīmredzama, ka izskatījās komiska, un Tenets ju�ta, ka tas ir neuzspēlēts.

-��� Kas noticis, Maik? viņ� laipni pavaicāja. -Tas pats vien� Ak vai, jūs dro�i vien nodo�māsiet, ka esmu jucis. Vai pārlieku aizdomīgs. Vai nu viens, vai otrs, tas ir skaidrs.

-��� Kā jūs to zināt, ja neesmu jums neko teicis? Kaut kas Teneta sejā, kā likās, iedarbojās uz

Lainhemu nomierino�i, jo viņ� kādu bridi pētīja vecākā kolēģa vaibstus, pēc tam sacīja:

-��� Labi, jādomā, ka nav nekāda iemesla, kāpēc es nevarētu jums to pateikt. Tā tas ir, vispirms jau es cerēju, ka tik�u galā pirmais.

Viņ� paraustīja plecus.

-��� Pavadīju visu nakti, pārlūkodams aktu vākus. Biju tik bie�i redzējis jūs tā darām, kad jūs jutāt, ka mēs tuvojamies atrisinājumam, un es domā�ju� Ak, esmu sasodīti dumj�, tas ari viss.

-��� Ejiet un sakopieties, Maik, pēc tam nāciet at�pakaļ, un mēs to pārrunāsim. Tikai ielāgojiet jū�su vecumā es bie�i jutos tā, kā jūs �obrīd. Tagad ejiet un pie viena paēdiet brokastis. Neviens ne�spēj strādāt ar tuk�u vēderu, bet man vajadzīga jū�su palīdzība.

Lainhems izgāja. Kamēr viņ� bija projām, Tenets prātā pārcilāja notiku�o. Tas bija tiesa Maika vecumā viņ� bie�i bija juties tā kā Maiks pa�laik, tik vien starpības, ka Tenets, gan nebūdams par to pārliecināts, �oreiz sajuta ser�antā nepārvaramu vēlmi atrast atrisinājumu pirmajam iespējams, tā bija kāda kompensācija. Bet ko gan ser�ants vēlējās kompensēt? Vil�anos kādā citā dzīves jomā? Prota�ma lieta attiecībās ar Luīzi. Tas varēja būt tā. Tad nesapra�anās starp viņiem bija dziļāka, nekā Tenetam likās. Vai varbūt viņ� izlikās neredzam to, ko negribēja redzēt? Tenets atcerējās sarunu ar D�ounu un to, cik neatlaidīgi viņa lūdza ar Lainhemu aprunāties un sadrūma. Vai viņ� vairījās no �ādiem pienākumiem tāpēc, ka tie bija nepatīkami? Nē, sasodīts, viņ� bija devis Lainhemam gana daudz izdevību izrunāties, ja ser�ants būtu to gribējis. Turklāt, ja Lainhema laulība tie�ām bija uzskrējusi zemūdens klintīm, tad viņam vajadzēja lietpratīgu palīdzību, nevis amatierisku gramstī�anos apkārt un garām, jo viņ�, Tenets, �ajā ziņā jutās kā amatieris. Bet Lainhema darbo�anās� jā, tā jau bija cita lieta. Lainhema saprāts �ajā jomā bija skaidrs, Teneta palīgam piemērots, un viņam va�jadzēja padomāt par to morālo atbalstu, kāds ser�antam acīmredzami nepiecie�ams.

Beidzot Lainhems atgriezās, izskatīdamies diezgan svaigs un mo�s, un Tenets nodomāja, ka zina, kā to izdevies panākt.

-�� Tātad, Maik, viņ� sacīja, sēdieties, un ap�skatīsimies, ko mēs te varam darīt. Ir tiesa, ka domājos zinām, kā īsti risinājusies Petifera lieta, bet tur tomēr ir kāds liels misēklis. Varbūt tur jūs man varēsiet ko palīdzēt, un nav nekāda iemesla uztraukties par to, ka neatradāt atrisinājumu pir�mais. Tie�ām, neredzu, kāpēc jūs nevarētu turpi�nāt, ja vien vēlaties.

-��� Ko jūs gribējāt sacīt? Lainhema acis bija tikko manāmi iespīdēju�ās, it kā viņ� gribētu Tenetam noticēt, ta�u nespētu sevi piespiest.

-��� Teiksim, tā. Kāpēc nepalūkoties uz �o lietu kā mācībuzdevumu? Tad, ja jums izdotos to atrisināt, nākamreiz viss jau liktos daudz vieglāk. Prakse un pieredze tie�ām ir ko vērts.

-����� Netieku gudrs, kā to izdarīt. Domāju par to visu nakti, Lainhems norādīja uz aktu vākiem, un nekur tālāk netiku.

-����� Paklausieties, Maik, Tenets sacīja, pa�griezdamies sānis, lai izņemtu no kabatas savu pīpi, labs detektīvs ir ne tikai apķērīgs, ap�sviedīgs un gatavs nebeidzami garlaikoties, ve�icot dieni�ķo darbiņu, viņam ir nepiecie�ama vēl viena īpa�ība.

Tenets nolika pīpes galviņu atsevi�ķi, iepūta kātā un, izskatīdamies apmierināts, tos atkal sa�vienoja.

-���� Da�i to dēvē par intuīciju un runā par to kā par kaut ko maģisku. Da�i uzskata, ka tā var pie�vilt, un, jāpiebilst, skaidrojo�ā vārdnīca to definē kā "pēk�ņu atklāsmi bez prāta piepūles". Es tomēr to par tādu neuzskatu. Drīzāk gan uzskatu to par spēju uztaustīt sasaites, kuras pastāv, ta�u nav uz�reiz pamanāmas. Zemzemes sasaites varbūt tā varētu sacīt.

-���� Es nespēju izsekot jūsu domai, Lainhems bija atkal atsēdies savā krēslā, sakrustojis rokas uz krūtīm un uzmanīgi klausījās. Terapija acīm�redzami iedarbojās, un Tenets centās neizrādīt īpa�u pa�apmierinātību.

-���� Labi, teiksim, notikusi motocikla avārija. �ķietamais avārijas iemesls cilvēks nokāpis no ietves, apkārt nepalūkojies, un braucējam nācies pagriezties sānis, viņ� apvēlies un sasities. Bet īstenais iemesls ir tas, ka iepriek�ējā vakarā vīrs, kas nokāpa no ietves, sastrīdējās ar savu drau�dzeni un bija tik pārņemts ar domām par �o stridu, ka neskatījās, kurp iet. Sakarība starp �o meiteni un motociklu nav saskatāma uzreiz, ta�u tā noteik�ti pastāv. Dzīves audumu veido �ie zemzemes tīk�lojumi, un mūsu darbs daļēji nozīmē uztaustīt tos. Ja mēs tagad piemērotu �o teoriju Petifera lie�tai�

-����� Jā? Lainhems aizrautīgi sakustējās.

Tenets izvilka tabakmaku un sāka piebāzt pīpi,

sarunas laikā piespiezdams tabaku ar rādītājpirk�stu.

-��� Tātad, kad es pagāj�nakt par to domāju, ie�sāku tā kā parasti, griezdamies atpakaļ un anali�zēdams, kā jau mēs visi mēdzam darīt. Ta�u �ī lie�ta likās neparasta ar to, ka parasti jau pa�ā sākumā zināmais fakts, vai tā ir, vai nav slepkavība, �oreiz nebija skaidrs. Tāpēc ņēmu to par izejas punktu.

-��� Jūs domājat to, ka sākāt aplūkot iemeslu, kā�pēc tā, mūsuprāt, nevarēja būt pa�nāvība?

-��� Jā. Tagad turpiniet no �īs vietas!

Lainhema acis koncentrējoties samiedzās.

-���� Tātad vispirms jau vispārējais spriedums, ka Petiferam nebija iemesla nonāvēties. Viņa saim�niecības vadītāja, sieva, sekretāre, darbabiedri, visi teica vienu un to pa�u viņam nav bijis fi�nansiālu rūpju, veselība bijusi laba, arī laulību ne�kas nav apdraudējis.

Lainhema skatiens satumsa, un Tenets ātri piebilda:

-����� Viss ir tiesa. Tas ir svarīgi. Neviens viņa ap�kārtnē ne mirkli nav domājis, ka ar viņu kaut kas nebūtu kārtībā. Protams, mēs drīz vien atklājām, ka misis Petiferai bijis mīļākais, ta�u vēl joprojām ticējām, ka viņas vīrs to nav zinājis, kamēr nejau�i no viņa biju�ās sievasmātes uzzinājām, ka Petifers bijis neauglīgs, tāpēc viņam vajadzēja zināt par sievas neuzticību jau vairākus mēne�us, patiesībā jau kop� tā brī�a, kad viņa pateica, ka ir stāvoklī.

-����� Nebūt ne nejau�i, ser, Lainhems atkal iz�skatījās apjucis. Es nemū�am neiedomātos do�ties izvaicāt biju�ās sievas māti. Kāpēc par to ie�domājāties jūs?

-���� Jādomā, �īs lietas piņķerigums lika man at�griezties pie jautājuma par bērniem. Tur kaut kas nesaskanēja. Petifera uzvedība bija tik nekonsekventa. Viņ� jau pirms precībām esot pūlējies pār�

liecināt savu otro sievu, ka nevēloties bērnus, to�mēr ikkatrs apgalvoja, ka viņ� juties kā septītajās debesīs, kad viņa kļuvusi grūta. Turklāt doktors Lovrijs man sacīja, ka Petiferam tie�ām bērni nav patiku�i; lai gan Petifers pieķēries savam aud�u�dēlam, sākumā viņ� piekritis bērnu adoptēt tikai tāpēc, lai sagādātu prieku savai pirmajai sievai. Ta�u �obrīd uz mirkli aizmirsīsim to, atgriezīsi�mies pie iemesliem, kāpēc mums radās aizdomas, ka tā nav bijusi pa�nāvība.

Lainhems piekrita.

-��� Jā, un pirmais aizdomīgais fakts bija pierak�stī�anās uz brīvdienu ceļojumu. Neviens ta�u ne�ies maksāt vairākus tūksto�us par ceļojumu da�as stundas pirms tam, kad apņēmies darīt sev galu.

Tenets bija aizdedzis sērkociņu un gaidīja, ka�mēr skaliņ� nodeg līdz galam, tad apdzēsa to ar a�u rokas kustību un noteica:

-�� Tā gan. Turpiniet!

289

-��� Turklāt bija auto. Kāpēc nopūlēties ar auto labo�anu, ja to vairs nevajadzēs? Un tad vēl zīmī�te, Lainhems jau bija uzņēmis apgriezienus. Es domāju, nepareizi uzrakstītais Endrjū vārds. Tas tie�ām �ķita aizdomīgi ja Petifers vienmēr to rakstīja citādi, tad nelikās ticami, ka viņ� varētu pēk�ņi rakstīt savādāk, pat satraukumā un, pro�tams, �ī īpa�ā vārda forma bija kas tāds, ko varēja

Simpsonc 3

zināt vienīgi Endrjū, protams, ja Petifera vēstules Endrjū neviens nebūtu redzējis. Un tad vēl mēs atradām pirkstu nospiedumus. Kāpēc gan misis Petiferas pirkstu nospiedumiem būtu jāatrodas ne tikai uz portvīna pudeles un table�u iepakojuma, bet arī uz glāzes, ja, pēc pa�as teiktā, viņa nekam nav pieskārusies? Vēlāk mēs noskaidrojām, ka viņa portvīnu dāvinājusi vīram dzim�anas dienā, ta�u tas nebūt neizskaidro, kāpēc otru nospiedu�mu nav. Vēl interesantāk, protams, ir tas, ka Petifera pirkstu nospiedumi, ja ari bija uz pudeles, neatradās ne uz iepakojuma, ne glāzes�

-����� Tie�i tā. Tātad tas bija mūsu atspēriena punkts, lai uzskatītu �o gadījumu par slepkavību un atrastu arī aizdomās turamo.

-����� Misis Petiferu. Jā, Lainhems rauca pieri, apkopodams domas. Pēc tam nāca atklājums, ka viņai ir mīļākais, tātad, iespējams, bijis ari motīvs, lai dabūtu vīru nost no ceļa.

-Turpiniet!

-��� Jā, pēc tam mēs dabūjām sekcijas rezultātus tie liecināja, ka Petifera veselības stāvoklis tie�ām bijis labs, tātad pēdējais iespējamais iemesls pa��nāvības izdarī�anai tika atmests�

-���� Ja nu vienīgi viņ� būtu nonāvējies aiz sirds�sāpēm, uzzinādams, ka sievai ir mīļākais.

-������������� Jā, bet tajā laikā mēs vēl domājām, ka viņ� to nezina. Itin nekas viņa uzvedībā par to neliecināja. Glu�i otrādi, visi apgalvoja, ka viņ� juties ļoti pa�cilāts� Lainhems aprāvās, pieri saraucis. Kaut gan es tie�ām nespēju saprast, kāpēc viņam vajadzēja visus �os mēne�us izturēties tā, it kā ne�kas nebūtu noticis�

Tenets gaidīja. Vai Lainhems galu galā nepa�manīs, cik �āda Petifera ricība nozīmīga?

Likās, ka ne. Lainhems sparīgi purināja galvu, it kā lūkodams atbrīvoties no mulsuma.

-��� Es tie�ām nespēju saprast�

-��� Uz brītiņu atlieciet to malā! Jūs drīz vien sapratīsiet, ja tikai es nekļūdos. Atsāciet ar pēc�nāves sekciju!

-��� Jā, tātad otrs interesantais fakts bija tas, ka neatradās nekādas saaukstē�anās pazīmes kā sacīja misis Petifera, ar �ādu aizbildinājumu viņas vīrs agri devies gultā, un viņa aiznesusi viņam paracetamolu. Un, kad mēs apvaicājāmies citiem, tad atklājās, ka neviens cits arī nav pamanījis nekādus simptomus. Turklāt vēlāk mēs dzirdējām, ka viņa kuņģī nav nekādu paracetamola pēdu�

-��� īsāk sakot, viņas sacītajā daudz kas nesa�skan.

-��� Tie�i tā. Un tālāk, Lainhems dedzīgi turpi�nāja, nāk kronis visam mēs atklājam, ka to�nakt, kad Petifers nomira, misis Petifera likusi savam mīlniekam nakts vidū vest viņu no Lon�donas uz Painlod�u. Viņa apgalvo, ka steigusies turp pēc vīra lūguma, kas izteikts pa telefonu. Kā viņa izsakās, Petifers pieprasījis, lai sieva atgrie��as, un vēl viņa apgalvo, ka tad, kad atbraukusi, nav tikusi iek�ā mājā un tūlīt braukusi atpakaļ uz Londonu. Lī apliecina, ka viņi gandrīz tūlīt brau�ku�i atpakaļ, ta�u viņ� nav devies uz māju kopā ar D�emmu, un tas nozīmē, ka viņa apmēram minū�tes desmit sabijusi Painlod�ā tie�i tajā laikā, kad Petifers ieņēmis zāles. Tātad viņai bija ne tikai motīvs, bet ari izdevība. Bet� Lainhems aprā�vās.

-Jā, nupat kļūst interesanti, vai ne? Bet�

Bet, Lainhems lēni turpināja, uzmanīgi izvēlēdamies vārdus tā, it kā skaļi domātu, tik daudz kas no viņas sacītā vai darītā �ķiet neizpro�tami. Ja viņa nogalinājusi vīru un izdarījusi to tā, lai viss izskatītos pēc pa�nāvības, nav saprotams, kāpēc viņa tomēr uzstāja, ka tā nevarēja būt? Kā�pēc viņa rādīja ceļojuma apmaksas kvīti, kāpēc viņa necieta klusu? Kāpēc vajadzēja sacīt, ka viņ� bijis saaukstējies, ja tā nebija? Vai teikt, ka dots Paracetamols, ja tas nav ticis darīts? Kāpēc galu galā viņa nav pacentusies sagādāt sev pieklājīgāku alibi nekā Londonas viesnīcā ar mīļāko pavadītu nakti, ja patie�ām vīru nogalinājusi? Un kāpēc viņa brīvprātīgi atzinās, ka nakts vidū kopā ar Lī uzņēmusies �o aizdomīgo braucienu uz Starrendenu, kad viņai vēl nebija nekādu aizdomu par to, ka mēs varētu to atklāt? Protams, atliek vēl iespēja, ka viņa, tik cītīgi līdzdarbodamās, mēģinājusi novērst no sevis aizdomas, tā sacīt, tēlojusi ne�vainīgo, ta�u tas joprojām nav izskaidrojums, kāpēc viņas sacītajā tik daudz neatbilstību. Vai varbūt� viņ� �aubīgi apklusa.

Lainhems jau gandrīz bija pietuvojies kritiska�jam punktam. Tenets attapa, ka aizturējis elpu. Viņ� jutās neērti arī kādas neizprotamas sajūtas dēļ to bija grūti izskaidrot. Varbūt tās bija ba�as, ka Lainhems varētu nonākt pie tā pa�a secināju�ma, kuru Tenets bija uzskatījis par sasniedzamu tikai viņa pa�a modrajai intuīcijai.

-��� Vai varbūt viņa to visu darījusi un teikusi, tik tie�ām visam noticēdama? Lainhems nobeidza teikumu.

Izklausījās, ka viņ� ir nikns un apjucis, it kā priek�ā slietos nepieejama kalna virsotne.

-��� Turpiniet, turpiniet, sasodīts! Neapstājieties! Iedziļinieties!

-��� Bet kā, ser? Es tie�ām nesaprotu, kur tas viss novedīs.

-���� Sapratīsiet! Sapratīsiet! Tikai turpiniet! Ja viņa to visu darījusi un teikusi, tam ticēdama�

-��� Tad, Lainhems lēni sacīja, jādomā, ka viņu kāds par to pārliecinājis.

-��� Kas? Tenets klusi pavaicāja.

-��� Tas varēja būt vienīgi� Lainhems aprāvās. Nē, tas nevar būt.

-��� Kas? Sasodīts, pasakiet ta�u, puis!

-��� Petifers? Lainhema seja bija īsts mulsuma iemiesojums.

Tenets lēni un apmierināti pamāja.

-��� Petifers.

-���� Bet tas ta�u ir neloģiski! Lainhems iesau�cās.

-��� Vai tā ir? Padomājiet ta�u, Maik! Kāpēc, pie�mēram, viņam vajadzēja sacīt, ka saaukstējies, ja tā nebija?

-���� Lai D�emma par viņu ie�ēlotos? Lai viņa tāpēc nebrauktu uz Londonu? Nē, tā nevarēja būt. Viņa ta�u teica, ka vīrs uzstājis, lai viņa tomēr brauc. Un, ja mēs uzskatām, ka viņa darbojusies, visam noticēdama, un visu laiku runājusi patiesī�bu� Tas nav tas. Es tie�ām nesaprotu, kāda vella pēc viņam vajadzēja melot.

-��� Oho, turpiniet, Maik! Nepadodieties! Te�nets steigdamies pārlieku spēcīgi iepūta pīpē, un klēpī nolija dzirksteļu lietus. Viņ� pielēca kājās, notraukdams tās zemē ar roku. Un beidziet vaikstīties, lūdzams!

-��� Vai izsaukt ugunsdzēsējus?

-��� Domājiet par savu darbu, Tenets norūca, atkal apsēzdamies. Ja viņ� vēl dzirdēs kādu jociņu par ugunsdzēsējiem�

Viņ� nemū�am nespēja aizmirst dienu, kad ne�viļus bija aizdedzinājis papīrkurvi, iemetot tur vēl nenodzisu�u sērkociņu, turklāt tie�i pirms izie�a�nas no kabineta. Sagruzdu�ais paklājs tika no�mainīts tikai pēc vairākiem gadiem, priek�niecībai nemitoties kurnēt par nodokļmaksātāju naudas iz�ķērdē�anu, noziedzīgu vieglprātību un bries�mām, kādas draud no smēķē�anas (pats priek��nieks, protams, bija nesmēķētājs).

-��� Turpiniet! Kāpēc viņam vajadzēja sievu tī�i maldināt? Tenets neatlaidās.

Lainhems apjukumā no�ņirkstināja zobus un blieza ar dūri pa galdu.

-�� Tas nekur neder. Es to nespēju saprast.

-���� Labi, nomierinieties! Pamēģināsim no citas puses. Atgriezīsimies pie tā, ko jūs teicāt pirms kāda brītiņa viņam jau vairākus mēne�us bija jāzina par sievas neuzticību, patiesībā jau kop� tā brī�a, kad uzzināja, ka sieva ir stāvoklī, ta�u viņ� to nekādi neizrādīja. Padomājot par viņu, par to, kāds cilvēks viņ� bija kāda, jūsuprāt, varēja būt viņa reakcija, to dzirdot?

Lainhems pārdomāja.

-���� Pagāju�ajā naktī tiku par to domājis. Man lie�kas, viņ� būtu ļoti nomākts, protams, ta�u to ne�izrādītu� �o savu noslēpumu viņ� nav atklājis daļēji tāpēc, ka bija ļoti savaldīgs cilvēks, daļēji tāpēc, ka nevēlējās, lai viņa uzzina, ka ziņa, kuru tam pateikusi, ir divkār�a un liecina ari par sievas neuzticību.

-���� Petifera neauglība? Jā. Tātad, lai slēptu savus īstenos pārdzīvojumus, viņ� izlikās priecājamies. Un tālāk?

-���� Neesmu ne par ko pārliecināts. Kad beidzot bi�ja iespējams to visu pārdomāt, viņ� dro�i vien bija ļoti noskaities. Domāju, viņ� to ne mirkli neizmeta no prāta. No doktora Bersona teiktā mēs zinām, ka Petifers bija ļaunatminīgs un, ja viņ� jutās smagi vīlies� Domāju, viņ� gribēja sievu sodīt.

-��� Jā, bet kā?

-��� Tātad nav nekādas runas par to, ka viņ� būtu gribējis sievai ko pārmest. Viņa tad glu�i vien�kār�i varēja vīru pamest un aiziet pie mīļākā. Un, pat ja viņa to nedarītu, viss viņu starpā nekad vairs nebūtu tā, kā bijis. Tātad viņa sodu nesa-

nemtu, vai ne? Un mēs zinām, ka viņ� netika atnē-

* 7 ' � *

mis sievai manto�anas tiesības.

-��� Kas ir visai interesanti, vai ne?

-��� Tātad kāda jēga būtu nogalināties? Tas ta�u ļautu viņai doties pie Lī kā bagātai sievietei.

-��� Mierīgāk, Maik! Jūs pārāk steidzaties. Mēģi�niet iedomāties sevi viņa vietā! Viņ� grib sievu sodīt. Un jautājums ir tikai kā? Tagad mēģiniet iztēloties, kā tas viss notika. Ko viņ� darīja?

-Ta�u� neko, manuprāt.

-��� Nedomāju vis, ka tā. Pārdomājiet vēlreiz, ko visi teica par viņu un par �o laulību!

-���� Ka �ajā dārziņā bijis pārāk daudz ro�u, jūs gribējāt sacīt?

-��� Pārāk daudz ro�u?

Lainhema acis samiedzās.

-��� Jūs domājat, ka viņ� tī�i liekuļoja, lai radītu tādu iespaidu?

-��� Padomājiet par to dienu, kad viņ� mira! Visi apgalvoja, ka viņ� bijis neparasti labā garastāvok�lī, vai ne?

-��� Jūs domājat, ka tas bija tēlots? Labi aprēķi�nāts, lai viņus maldinātu?

-��� Viņus jā. Un varbūt arī� mūs.

-Mūs? Bet�

-���� Padomājiet ta�u, Maik! Kas tagad ir mūsu rīcībā? Vēlē�anās atriebties sievai. Tī�a vēlme maldināt ikvienu, kas viņu pazinis, un galu galā ikvienu, kam būtu jādod liecība viņa nāves gadī�jumā. Tātad ikviens varēja teikt, ka viņam nav bi�jis nekāda iemesla izdarīt pa�nāvību.

Tenets apklusa. Lainhema skatiens bija aizplī�vurots, mute pavērusies. Viņ� vārda pilnā nozīmē izskatījās apstulbis.

-���� Vai redzat? Tenets noprasīja, apmierināju�mā gari nopūzdamies.

Lainhema lūpas sakustējās, ta�u neizdvesa ne skaņas. Galu galā viņ� nogārdza:

-���� Viņ� rūpējās, lai viņai piesietu lietu� Jūs ta�u tā domājat, vai ne?

Kādu mirkli viņ� klusēja, pēc tam izgrūda:

-��� Bet tas ta�u ir galīgi stulbi! Pilnīgi neticamas blēņas! Atvainojiet, ser, bet jūs nevarat gaidīt, lai es noticu, ka viņ�, sodīdams savu sievu, nolēma nogalināties tā, lai izskatītos, ka viņa to nogali�nājusi! Tas ta�u nozīmētu nogriezt degunu, lai iz�daiļotu seju!

-��� Bet kāpēc ne? Vai tad jūs neredzat, ka tas ir perfekts atrisinājums. Viņ� vienā rāvienā būtu at�spēlējies sievai un justos pārliecināts, ka viņa ne�varēs doties pie mīļākā vai baudīt mantojuma priek�rocības.

-���� Perfekts atrisinājums! Vai jūs neesat aizmir�sis kādu mazu sīkumu, proti, ka viņam bija jāno�galinās, lai dabūtu to gatavu?

-��� Ak, jā. Labi, tas ir tas traucēklis, par kuru es jums agrāk minēju.

-Traucēklis! Lainhems dziļi ievilka elpu un, acīmredzami pūlēdamies atgūt savaldību, lai varē�tu pārdomāt, turpināja: Paklausieties, ser, es ne�gribu likties rupj� vai� pretoties augstākstāvo�a�jiem, zinu arī, ka jums jau �ad un tad ienāku�as prātā dīvainas idejas, tomēr galu galā izrādījusies taisnība, bet�

-���� �ajā reizē es, jūsuprāt, esmu �āvis pār strīpu, vai tiesa? Neuztraucieties, Maik, es varu saprast, kā jūs jūtaties. Un man jāpiebilst, ka arī es pats ju�tos tāpat, kad pirmoreiz to apjautu tomēr apsvei�cu. Jūs ta�u to paveicāt, vai ne?

-��� Paveicu ko?

-��� Izdomājāt, kas par lietu. Jūs pats.

-��� Vai tad tas biju es, ser?

-���� Jā, es atzīstu, ka �ad un tad jūs mazliet pa�skubināju, bet�

-���� Nē, es tā nedomāju. Manuprāt, es nejutos pār�liecināts, ka esam atradu�i īsto atrisinājumu, tas viss. Redziet, ser, doktors Petifers bija gudrs cilvēks. Ja nu reiz viņ� patie�ām bija tik ļaunatminīgs, kā jums �ķiet

-��� kāpēc viņam nepalikt dzīvajos, lai redzētu, ka sieva cie�? �ajā gadījumā viņam nebija nekāda gandarīju�ma, nezinot to, vai plāns izdevies, vai ne.

-��� Iespējams, ka viņ� par to parūpējās. �ā vai tā

-���� lai cik tas neprātīgi izklausītos, esmu pārlie�cināts, ka citādi nebūs bijis, Tenets izkratīja pīpi un nervozi devās pie loga. Mani uztrauc tas, Maik, ka te kaut kā trūkst. Kaut kur jābūt raksta

galam, kas izskaidrotu visu, kaut kam tādam, kas liktu mums izsaukties: "Ak, jā, tā tas varēja notikt, tāpēc viņ� varēja to izdarīt!"

Zvanīja telefons. Lainhems pacēla klausuli, ie�klausījās un vērīgi pavērās Tenetā.

-������������ Es viņam pateik�u, ser�ants noteica, un vīpsnā pamazām pagaisa no viņa sejas. Domāju, viņ� tūlīt dosies ceļā.

Viņ� nolika klausuli.

-Tātad?

Lainhems turpināja smaidīt.

-����������� Maik, vai jūs nenoslaucītu no sejas to dumjo ņirgu un nepateiktu� kas tur zvanīja, ko?

-������������ Ja jūs būtu pacēlis klausuli un es jums to pavaicātu, jādomā, jūs sacītu, ka tas bija Liktenis, ser.

-������������ Maik� izklausījās, it kā Tenets grieztu zobus.

-����������� Tā bija misis Petifera, ser. Viņa teica, tas esot steidzīgi.

-��� Vai viņa pateica, par ko ir runa?

-��� Viņa nevēlējās to apspriest pa telefonu. �ķiet,

vina �orīt saņēmusi vēstuli. Tā visu izskaidro�ot.

� [2] v

"Mēs laikam izskatāmies kā divi Ce�īras ka�ķi,"* nodomāja Tenets un noteica:

-��� Ko tad mēs gaidām? Dosimies turp.

-���� Viņa dro�i vien nepateica, no kā tā ir, Tenets sacīja.

Lainhems papurināja galvu. Viņ� brauca ātri, ta�u apvaldīti.

-���� Viņa sacīja, ka labāk neteik�ot, kamēr ie�raudzī�ot mūs.

-��� Es domāju� Tenets zināja, ka tie�ām nav pamata prātojumiem, ta�u nespēja rimties.

-��� No viņas vīra? ieminējās Lainhems, uzme�tis Tenetam blēdīgu skatienu.

-��� Jūs domājat kādu aizkapa balsi, vai? Mazliet melodramatiski vai jums ne�ķiet? Turklāt viņ� diez vai būtu rakstījis divas vēstules, vai ne? Ja būtu kas sakāms, viņ� to pateiktu atvadu vēstulē pirms pa�nāvības.

-��� Ta�u pa�nāvnieka vēstule vienmēr nokļūst atklātībā. Varbūt viņ� negribēja, lai kāds cits to lasītu vienīgi viņa sieva.

-���� Iespējams, protams. Kā izklausījās? Misis Petiferas balss?

-��� Es teiktu, ka atvieglota.

-��� Atvieglota� Tenets prātoja. Lai kā tas būtu, viņ� sacīja, kad auto iegriezās Bromptonleinā, mēs to drīz vien uzzināsim.

Misis Praisa atvēra durvis tūlīt pat. Uz ozolko�ka �ķirsta �orīt atradas mala trauks ar krizantē-

I

mām un di�skābar�a zaru varakrāsas lapām to ko�ās nokrāsas atspulgojās spo�i nopulētajā vir�smā.

-��� Misis Petifera tūlīt nonāks lejā.

Viņa ieveda abus viesistabā.

-��� Kā viņa �odien jūtas? Tenets pavaicāja.

Misis Praisa tikko manāmi paraustīja plecus.

-���� Kā liekas, mazliet labāk. Mazliet jautrāka. Domāju, ka viņa ar �īrīta pastu saņēmusi kādas labas ziņas. Tomēr brokastīm viņa nepieskārās.

Kāpnēs varēja dzirdēt soļus, un pēc brī�a is�tabā ienāca misis Petifera. Vakardienas izmisuma pēdas vēl joprojām varēja manīt zem acīm bija tum�i loki, ta�u viņa vairs neizskatījās salauzta un sabrukusi. �ajā rītā viņa bija pacentusies nogrimēt seju un izmazgājusi matus tie viļņoja viņai ap pleciem kā mirdzo�s plīvurs. Viņa bija apvilkusi citu krokās savilktu tērpu no Indijas kokvilnas auduma �oreiz tas izrādījās ieturēts baltos, zaļ�ganos toņos, kas izcēla acu krāsu. Tagad pirmo�reiz Tenets apjauta to skaistuma ilūziju, kādu viņa alla� tik veiksmīgi spēja radīt uz skatuves. �ī bija tā D�emma, kurā iemīlējās Petifers. Viņa nesa kā�du aploksni un biezu grāmatu.

-����� Labrīt, inspektor, viņa sacīja. Labrīt, ser�ant. Sēdieties! Misis Praisa, mans sakāmais attiecas uz doktora Petifera nāves gadījumu, un jūs tik ilgi bijāt kopā ar viņu� varat palikt, ja vēlaties. Viņa apsēdās uz viena no krēsliem pie kamīna.

Tenets izvēlējās atzveltnes krēslu otrpus kamī�nam. Misis Praisa stīvi apsēdās uz neliela krēsla pie mazā rakstāmgaldiņa, bet Lainhems uztupās uz pa�as dīvāna maliņas. Viņ� izņēma savu pie�zīmju grāmatiņu.

�ī vēstule pienāca �orīt.

To pateikusi, D�emma pasniedza vēstuli Tenetam. To paņemot, inspektorā uzvirmoja priek�no�jauta. Viņ� apskatīja parakstu. Benedikts Rendels? Tenets nekad nebija par tādu dzirdējis. Viņ� ātri pārlasīja īso vēstullti.

"Dārgā misis Petifera!

Tikai vakar atgriezos no atvaļinājuma un tikai tad uzzināju par Jūsu vīra nāvi. Viņ� bija labs ārsts un mans draugs daudzus gadus; tā ir traģēdija, ka viņ� nespēja tikt galā ar notieko�o. Un tomēr es nespēju nejusties vainīgs par to, ka nenojautu, cik liels un nepārvarams bija viņa izmisums.

Ja ir kas tāds, ko varētu darīt Jūsu labā, jebkurā laikā ne�aubieties un zvaniet man!

Ar visdziļāko līdzjūtību

Benedikts Rendels."

Lasot Teneta prāts atsāka darboties. Ko �is vīrs ar to gribēja teikt? Bija tikai viens vienīgais iespē�jamais izskaidrojums. Bet kāpēc gan ne�?

-���� Kā redzat, �is kungs ir domājis, ka es sapra�tī�u, ko viņ� gribējis sacīt, D�emma paskaidro�ja. Tāpat kā Lainhems un misis Praisa, viņa neat�laidīgi lūkojās Tenetā.

-��� Un ko tad viņ� gribēja teikt? Vai drīkst? Tenets pagaidīja viņas atbildes mājienu un tikai tad pasniedza vēstuli Lainhemam.

-��� Ak, man par to, protams, nebija ne jausmas, un es viņam piezvanīju. Mēs bijām tiku�ies re�dzēju�ies uz īsu mirkli reizi vai divas. Viņ� ir konsultējo�ais neiropatologs Starrendenas klīnikā. �ajā jomā viņ� ir liela autoritāte, viņam bija prakse Harlejstrītā.

-��� Ko viņ� teica?

-��� Ka mans vīrs slimojis ar izkaisīto sklerozi multiplo sklerozi, kā to reizēm dēvē.

Misis Praisa ātri ievilka elpu ar tikko dzirdamu �ņāco�u skaņu.

-�� Jā, sacīja D�emma, viņu uzlūkodama. Ta�gad jūs sapratīsiet, ko tas viņam nozīmēja, misis Praisa.

Un viņa atkal pagriezās pret Tenetu.

-��� Kā rādās, mans vīrs lūdzis misteru Rendelu nekad nevienam par �o diagnozi neko neminēt,

pat man, ja mēs kaut kad satiktos. Misters Rendels nodomāja, ka Arnolds kādā izdevīgā gadī�jumā gribējis pats to man pateikt, un nosprieda, ka Arnolda nāve viņu no �ā solījuma atbrīvojusi. Viņ� bija ļoti pārsteigts, uzzinājis, ka es neko par to neesmu nojautusi.

Viņa pa�ūpoja galvu.

-�� Mans vīrs nespēja to pārdzīvot, inspektor. Viņ� bija tik lepns, tik skaudri neatkarīgs� tādas nākotnes izredzes viņam tie�ām nebija pieņemamas.

Misis Petifera nodrebinājās, un tik ātri, ka Tenetam gandrīz vai �ķita, ka tas tikai izlicies viņas acīs parādījās un pazuda pretīguma izteik�sme. Tenets atcerējās, ko Debora �īversa bija viņam teikusi par D�emmas bailēm no slimībām.

-��� Biju dzirdējis, Tenets sacīja, ta�u zinu par to pārāk maz.

-��� Misters Rendels man paskaidroja. Un es vēl pameklēju medicīnas leksikonā, viņa atzīmētā vietā atvēra grāmatu, kas atradās klēpī, un pa�sniedza to Tenetam.

-��� "Nezināms slimības izraisītājs saārda galvas un muguras smadzeņu nervu apvalkus," Tenets skaļi nolasīja. "Smagākos gadījumos audi sa�brūk, un nervi pārstāj funkcionēt."

305

-��� Nezināms slimības izraisītājs, Lainhems sacīja. Cik briesmīgi!

Simpsone 3

-��� Es zinu, D�emmas acis �ausmās satumsa no iedomas vien. Misters Rendels teica, ka cēlonis neesot atklāts. Ģimenēs, paldies Dievam, tas neiz�platoties tālāk, viņa sargājo�i salika rokas uz vēdera. Un tā nav lipīga. �ī slimība, kā rādās, rak�sturīga mērenam klimatam kā �eit, un mans vīrs bija vecāks, nekā cilvēki parasti mēdz būt saslim�anas laikā. Te ir sacīts, viņa norādīja uz leksikonu, ka tipiski �īs slimības upuri ir jaunie�i.

-���� Kas ir rakstīts par simptomiem? Lainhems noprasīja, lūkodamies D�emmā tādās kā fasci�nējo�ās �ausmās.

-���� "Vājums, tirp�ana," Tenets skaļi lasīja, "redzes dubulto�anās vai vājinā�anās, grūtības ar staigā�anu vai juceklīgas kustības." Tas laikam ilgst da�as dienas, pēc tam var pazust. Ta�u atkal atkārtojas pēc nenoteikta laiksprī�a nedēļas, mē�ne�a, pat gada vai gadiem. Galvenais, ka lēkmju sērijas mainās ar atveseļo�anās periodiem. Te ir sacīts, ka tāpēc �o slimību bie�i vien neizdodas savlaicīgi atklāt tās agrīnajās stadijās. Acīmredzot, kad simptomi pazūd, upuris nodomā, ka tie pazu�du�i uz visiem laikiem, un aizmirst par tiem līdz nākamajai reizei.

-���� Tā ir, D�emma sacīja. Misters Rendels sacīja, ka tas varot atkārtoties daudzreiz un ilgstot gadiem, līdz beidzot pacients kaut ko uzsākot.

-��� Tātad jūsu vīram radās aizdomas, ka varētu būt kļuvis par �īs slimības upuri, un viņ� kon�sultējās ar doktoru Rendelu?

-��� Tā tas bija. Skaidrs, ka, būdams ārsts, viņ� varēja griezties tie�i pie konsultanta. Parasti cilvē�ki nonāk pie konsultanta tikai ar savu ārstējo�o ārstu nozīmējumiem. Un, protams, viņam radās aizdomas par �o kaiti agrāk, nekā būtu radu�ās vairumam cilvēku.

-��� Tāpēc citi cilvēki vēl nekādas izmaiņas viņa uzvedībā neievēroja, un nevienam neradās aizdo�mas par to, kas patiesībā notika.

-��� Tie�i tā.

-���� Atminos, doktors Lovrijs man sacīja, ka vienbrīd jūsu vīrs ba�ījies, vai tikai viņam neva�jadzēs brilles, ta�u pēc tam tās izrādīju�ās neva�jadzīgas. Tā būs bijusi viena no agrīnajām sli�mības lēkmēm.

-��� Tā sacīja ari misters Rendels. Kā �ķiet, mans vīrs pārbaudīja redzi, bet tad simptomi pazuda, un viņa redze izrādījās perfekta. Tajā laikā atgadījās ari tā kļūme ar kājas muskuli. Laikam tas ir rak�sturīgi cilvēkam ar nekoordinētām kustībām�

-�� To es atceros, bilda misis Praisa. Ak vai, atvainojiet, misis Petifera, es negribēju jūs pār�traukt.

-��� Viss kārtībā, misis Praisa. Turpiniet!

-��� Redzēju, kā tas notika, tas viss. Es tobrīd lū�kojos pa virtuves logu. Doktors Petifers nāca pa dārza celiņu, pēk�ņi paklupa, sagrīļojās un pakri�ta. Es izskrēju ārā, bet viņ� jau bija piecēlies. Ta�u es neko nesapratu. Pamanīju, ka tur nebija nekā tāda, pret ko viņ� varētu paklupt.

-��� Un cik sen tas bija vai to jūs varat pateikt? Tenets noprasīja.

-��� Apmēram pirms astoņpadsmit mēne�iem.

-��� Tikai da�us mēne�us pēc tam, kad mēs ap�precējāmies, D�emma sacīja. Tātad jūs pa�i redzat� viņa nodrebinājās, un sejā uz mirkli parādījās pretīguma izteiksme.

Jā gan, Tenets redzēja ļoti labi. Beidzot bija at�klājies ticams iemesls Petifera pa�nāvībai Pe�tifers bija vingro�anas fanātiķis, kā viņu nosauca Lovrijs� Piedzīvot ne tikai pamazām pārņemo�u nekustīgumu, paralīzi un atkarību, bet arī die�vinātās sievas riebumu� Tā patiesi būtu traģēdi�ja. Atklāsme par viņas neuzticību būs bijis pēdē�jais sitiens.

-���� Bet pēcnāves sekcijā� ieminējās Lainhems, un Tenets uzmundrino�i pavērās viņā. Par �o punktu arī viņ� pats bija nodomājis paintere�sēties, � bet pēcnāves sekcijā nekas tāds neat�klājās.

-���� Es tikko vaicāju doktoram Rendelam, -

D�emma sacīja. Tas parastajā sekcijā varot ari neparādīties, īpa�i jau slimības agrīnajās stadijās. Pat ļoti pieredzējis patologanatoms varot to palaist garām. Vai ar jums viss kārtībā, misis Praisa?

Saimniecības vadītāja bija izvilkusi mutautiņu un slaucīja acis. Viņa purināja galvu, un seja bija sāpēs savilkta.

-���� Es nespēju tam ticēt, viņa sacīja. Iedo�mājoties, ka doktors� Misis Praisa atkal pa�purināja galvu un piecēlās ar asaru aizmiglotām acīm. Jūs mani atvainosiet�

D�emma aplika roku saimniecības vadītājai ap pleciem, pavadīdama viņu līdz durvīm.

-���� Kāpēc jūs nevarētu iet un uz bridi atgulties? Ja vēlaties, paņemiet brīvdienu. Es ļoti labi tik�u galā, esiet bez rūpēm!

Misis Praisa iz�ņauca degunu un izslējās, at�liekdama plecus.

-���� Es jutī�os labāk, ja kaut ko darī�u, viņa sacīja, ta�u es jums pateicos.

Izskatījās tā, it kā abas sievietes beidzot būtu atradu�as kopīgu valodu vismaz tā nodomāja Tenets, viņās nolūkodamies.

Kad saimniecības vadītāja bija izgājusi no ista�bas, D�emma atgriezās savā vietā un nostājās pie kamīna, pretī Tenetam.

-������������ Te nu mēs esam, inspektor. Jāteic lai ari mani ļoti sarūgtina vira rīcība, un acis iemir�dzējās asaras, kuras viņa ātri norausa, tas ir liels atvieglojums uzzināt, ka tie�ām bijis iemesls�

Tenets pamanīja, ka Lainhems tikko manāmi sakustas.

-����� �un es priecājos bērna dēļ, ka neskaid�rības ir noskaidroju�ās. Viņa novietoja savu sargājo�o roku uz piemilzu�ā vēdera. Tas būtu tik nelāgi viņa tēvs izdarījis pa�nāvību, un mums pat nav zināms iemesls�

Tenets piecēlās.

-����� Jā. Ta�u ir vēl viens jautājums, kuru man gribētos jums uzdot. Kur� īsti izdomāja, ka jums jādodas uz Londonu tovakar, nevis kādu citu vakaru? Jūs vai jūsu vīrs?

Viņa mirkli apdomājās.

-���� Domāju, ka viņ�. Jā, tā bija. Es lasīju lugu, pārdomāju lomu un, kā jau jums sacīju, vienkār�i nejaudāju izlemt, pieņemt to vai ne, un Arnolds ierosināja, ka es varētu doties pie sava aģenta, lai par to aprunātos.

-��� Kad tas bija?

-���� Ak, ļaujiet atcerēties� Kaut kad pagāju�ās nedēļas sākumā.

-���� Un kur� no jums izdomāja, ka jābrauc tie�i pirmdien?

-���� Arnolds. To atceros tāpēc, ka zināju: misis

Praisa būs prom visu nakti, un izdomāju, ka aiz�brauk�u citudien. Bet Arnolds teica, ka nē; tas dotu izdevību pabeigt kādu darbu, ko viņ� jau sen ieplānojis. Tas bija viņ�, kas uzstāja, lai es pa nak�ti palieku Londonā. Viņ� teica, ka es tad tik ļoti nenogur�ot� viņas sejas izteiksme bija iz�mainījusies. Biju to aizmirsusi. Domāju, ka viņ� gribēja dabūt mūs abas ārā no mājas. Dro�i vien negribēja riskēt, lai kāda no mums viņu neatrastu nelaikā, pirms� pirms� viņa sāka purināt galvu, jo acīs parādījās asaras un tecēja lejup pa vaigiem.

Lainhems nogaido�i uzlūkoja Tenetu. Bija skaidrs, ka viņ� gaida, kad Tenets sagraus viņas ilūzijas.

-��� Es nevaru izturēt domu, viņa sacīja, ka viņ� pēdējā brīdī savu nodomu mainīja, sauca mani palīgā, bet es� devos projām, atstādama viņu nomirt. Ja vien es kaut kā būtu tikusi iek�ā�

-��� Ja es būtu jūsu vietā, tad gan par to daudz nebēdātos. Pazīstot jūsu vīru kā jūs domājat, kas tā būtu par dzīvi, kādu viņam nāktos dzīvot, slimībai progresējot?

Misis Petifera saknieba lūpas un pa�ūpoja gal�vu.

-���� Domāju, ka jums ir taisnība, viņa �aubīgi sacīja.

Tenets piecēlās atkal.

-��� Tā vai citādi, bet neskaidrības beidzot �ķiet noskaidroju�ās. Nedomāju vis, ka mums vēl nāk�sies jūs traucēt.

Viņa iz�ņauca degunu, lūkodama pasmaidīt, un sekoja viņam vestibilā.

-��� Ziniet� viņa ierunājās.

Ārdurvis jau bija puspavērtas, bet Tenets un Lainhems apstājās un pieklājīgi pagriezās atpakaļ.

-��� Tās ceļojuma biļetes� viņa sacīja. Sāku domāt, ka tā ir Arnolda pēdējā atvadvēstule man. Iedomājos, ka viņ� ar tām liek saprast: "Dzīvo tālāk! Un priecājies!"

Tenets ar Lainhemu a�i saskatījās ar to pieti�ka. Ātri atvadījies no D�emmas Petiferas, Tenets bīdīja Lainhemu uz auto. Viņ� iestūma ser�antu pasa�iersēdeklī. �ajā reizē likās dro�āk, ja pie stūres sēstos pats.

-��� "Dzīvo nost un priecājies" jā gan, patie�ām, Lainhems eksplodēja, kad viņi aizsprādzēja dro��ības jostas. Neticami, vai ne? Patie�ām netica�mi!

-��� Ko tas galu galā nozīmē? Lainhems gribēja nokratīt �o nastu tūlīt pat. Un visa tā muldē�ana par bērnu. Kuru viņa grib izmuļķot?

-���� Varbūt sevi pa�u? Tenets klusi noteica. Vai varbūt viņa patie�ām tam tic. Galu galā, Maik, jāatceras, ka, viņasprāt, vīrs glu�i labi varētu būt tēvs. Viņai nav ne jausmas, ka viņam nevarēja būt bērnu, par to mēs varam būt pārliecināti.

-Ta�u tas nav pareizi!

-��� Kas tad?

-��� Ļaut viņai joprojām domāt� visu to, ko viņa domā. Vispirms jau, ka viņ� ir nogalinājies tikai savas saslim�anas dēļ. Ka nav zinājis par viņas neuzticību� un domājis, ka bērns ir viņa� Un vēl visas tās blēņas par ceļojumu kā dāvanu gai��ajai nākotnei, lai viņa būtu laimīga kaut gan mēs zinām, ka Petifers mēģināja vērst uz viņu aiz�domas par slepkavību� Dieva dēļ!

-�� Tātad jūs beidzot esat par to pārliecināts?

-��� Ak, jā. Nav nekādu �aubu. Jums bija taisnība kā parasti, viņ� piebilda ar greizu smīniņu. Jūs, ser, ta�u noteikti nedomājat to tā atstāt?

-��� Jūs domājat, ka mans pienākums būtu viņai to visu paskaidrot?

-��� Jā gan.

-��� Kāpēc?

-Tā�

-��� Lai sodītu viņu par grēkiem, vai tā?

Lainhems izskatījās nokaunējies.

-��� Nē, Maik. Mans darbs ir beidzies, viss ir ga�lā. Mūsu pienākums bija nokļūt līdz patiesībai, un mēs to paveicām. Un turklāt viņa varbūt �obrīd vēl to nesaprot, ta�u par visu vēl nāksies samak�sāt.

-��� Kā jūs to domājat?

-���� Pagaidiet, kamēr tiksim atpakaļ darbā, tad es jums pateik�u. Lai gan agrākie notikumi liecina, ka jūs to varētu izdomāt ari pats.

Lainhems neatbildēja, un, ielūkojies viņam se�jā, Tenets noprata, ka prāto�ana jau sākusies un ser�anta taisnīgās dusmas noplaku�as.

Tenets pagrieza stūri, lai apbrauktu velosipēdis�tu, kas pēk�ņi parādījās ma�īnai priek�ā. Viņi tu�vojās pilsētas centram, un priek�pusdienas satik�sme pamazām pieņēmās spēkā.

Viņ� pievērsās ma�īnas vadī�anai, lai koncen�trētos tikai uz to.

Pabeidzis Petifera lietu, Tenets jutās nopelnījis brīvu svētdienu. Visi nepiecie�amie papīri tiks sa�rakstīti pirmdien. Ta�u D�ouna bija apsolījusi vest misis Mārkhemu uz Bekshilu�

-���� Kāpēc es pats nevarētu jūs aizvest? viņ� piedāvāja. Tā būs svinamdiena. Mēs pavadīsim dienu pludmalē.

-��� Cik skaista doma, dārgumiņ! D�ouna viņu apskāva. Es uzvilk�u jauno svīteri, lai to atzīmētu.

-��� Satrieco�i, tēt!

To teica Bens.

-Tu būsi brīvs veselu dienu, tēt!

To sacīja Brid�ita.

-���� Jā, mīlī�i. Veselu dienu, Tenets apslāpēja vainas apziņu par to, ka tik parasts notikums lie�kas kaut kas neiedomājams.

Spīdēja saule, ceļi bija tuk�i, viņi visi jutās kā brīvdienās, un diena aizsteidzās jo ātri. Viņi node�va misis Mārkhemu visnotaļ iepriecinātās vedek�las rokās un pēc tam devās uz pludmali. Viņi te vēl nebija biju�i un jutās ļoti priecīgi, redzēdami, ka tā ir smil�aina.

-���� Es priecājos, ka ieliku ari spainī�us un lāp�stiņas, nomurmināja D�ouna, kad viņi apmetās izvēlētajā vietā.

Brid�ita un Bens tūlīt ņēmās strīdēties un zīmēt smiltīs plānu ar grāvjiem ie�ogotai pilij un pace�ļamam tiltam. D�ouna un Tenets kādu mirkli vi�ņus uzmanīja, pēc tam norunāja darīt to pārmai�ņus, lai viens uzmanītu abus, kamēr otrs atpū�as.

Tenetam patika sauļoties, un tik jauka diena kā �ī �ajā gadalaikā bija liels retums. Viņ� tīksmi gozējās maigajā siltumā, izbaudīdams, kā tas iesū�cas ādā, miesā, pat kaulos tā viņam likās. Kaiju �ēlabainie brēcieni, ritmiskā jūras elpo�ana un ro�taļā aizrāvu�os bērnu spiedzieni saplūda tālīnā mūzikā, kas glāstīja dvēseli. "Cik brīni�ķīgi ir tā atpūsties," viņ� domāja. "Brīni�ķīgi, ka nav jā�domā par darbu. Priecājos, ka Petifera lieta ir bei�gusies�"

Kaut kur atmiņā atbalsojās viņa pa�a balss: "Redzat, Maik, labam detektīvam nepiecie�ama vēl viena īpa�ība: intuīcija." Jā, Maiks bija viņam pierādījis, cik būtiska ir intuīcija.

-��� Kas noticis? D�ouna pavaicāja.

-��� Nekas. Kāpēc tu vaicā?

-��� Tu vaidēji.

-��� Vai tie�ām?

-��� Jā, tik tie�ām. Nedaudz kunkstēji.

Tenets apvēlās un piecēlās sēdus.

-���� Es tie�i tobrīd domāju, kāds iedomīgs, uzpū�tīgs, augstprātīgs idiots esmu bijis.

-��� Ej nu! Vai tas ir viss?

-��� Tas ir viss.

Viņi smīnēja, lūkodamies viens otrā.

-���� Un kas tie�i lika tādai pa�iznīcino�ai domai ie�auties tavā galvā?

-���� Es domāju par Maiku, un viņ� pastāstīja sievai par Lainhema rūgto vil�anos, kad viņam neizdevās apsteigt Tenetu, par to, kā viņ� sajutis Lainhema vēlē�anos tikt pie skaidrības tie�i �ajā brīdī, un par savu stratēģiju, lai viņam palīdzētu to izdarit.

-��� Un vai tas izdevās?

-��� Jā. Tikai pārāk labi.

-��� Par ko tad tu uztraucies?

-��� Par to, kā es viņam nolasīju lekciju. No aug�stiem plauktiem. Vervelēju par intuīciju, zemzemes sasaitēm�

-�� Zemzemes sasaitēm?

Tenets paskaidroja un piebilda:

-��� Tas liek manām asinīm vārīties dzīslās, ie�domājoties vien.

-��� Bet kāpēc? Tu ta�u tiki ar to galā pirms viņa, vai ne?

-��� Zinu, bet� Galvenais kā. Maiks to izdarī�ja. Ak, es zinu, man vajadzēja viņu nedaudz ie�virzīt, lai viņ� pats dotos uz priek�u. Ja viņ� no��autu garām, tad ātri padotos. Ta�u viņ� tika galā. Un tika ar loģikas palīdzību.

-Tā?

-��� Jā, un tas mani satrieca. Te nu bija es do�māju, ka man piemīt kas īpa�s, tas, ko dēvē par policista o�u�

-��� Jā, tas ir kaut kas īpa�s. Varbūt Maiks �oreiz to sasniedza ar loģikas, dedukcijas palīdzību lai kā to sauc, bet citās reizēs tā neiedarbojās.

-��� Domāju, ka tas tiesa.

-��� �ā vai tā, ja tu netiec tam klāt ar loģikas pa�līdzību, tad kā gan tiec?

Tenets, protams, bija D�ounai stāstījis par lietas atrisinājumu, ta�u līdz �im bija pietrūcis laika to sīkāk pārrunāt.

Viņ� piekrita.

-��� Jā, es domāju, ka man pagrieziena punkts bi�ja tas, ka atklāju Petifera neauglību.

-��� Kāpēc tas bija tik svarīgi?

-��� Tāpēc, ka tas padarīja viņa uzvedību netica�mu. Parādīja, ka viņ� melojis visiem un ikvienam, ieskaitot sievu, izlikdamies, ka viņu laulībā viss ir kārtībā. Tas lika man pārskatīt visu, kas jau bija pārbaudīts. Pēc tā, ko biju par viņu dzirdējis, vienkār�i nespēju ticēt, ka viņ� vienkār�i varēja paraustīt plecus un ignorēt sievas neuzticību. Turklāt viņ� acīmredzami vēlējās, lai visi notic viņa nezinā�anai. Tāpēc es sev vaicāju kālab?

-���� Kāpēc tev nelikās, ka viņ� varētu to sagre�mot? Ir vīrie�i, kas to spēj.

Tenets papurināja galvu.

-���� Ne jau Petifers. Viņ� bija augstprātīgs vīrs. Atturīgs un noslēgts. Un atriebīgs. Doktors Bersons man par viņu kaut ko pastāstīja� un Te�nets atstāstīja dzirdēto D�ounai.

Viņa sarauca degunu.

-��� Sķebīgi.

-��� Ļoti. Tas rāda, ka Petifers nebija tas vīrs, kas piedos un aizmirsīs. Un īpa�i jau tad, ja tas skartu viņa sievu. Visi ta�u apgalvoja, ka viņ� sievu die�vinājis. Viņ� noteikti bija satriekts, par to es biju pārliecināts. Protams, kad mēs uzzinājām par iz�kliedēto sklerozi, viss beidzot noskaidrojās.

-���� Nabaga cilvēks. Tā ir �ausmīga, �ausmīga slimība.

-Zinu. Un tādam cilvēkam kā Petifers� Viņ� noteikti krita izmisumā. Kā jau viņa sieva sacīja, viņam būtu pilnīgi nepieņemami visu laiku apzi�nāties, ka laika gaitā kļūs nekustīgs un atkarīgs� Iedomājoties progresējo�o paralīzi un gadus, kas jāpavada kā invalīdam, krēslā uz ritenī�iem� Un, protams, viņam vajadzēja zināt par viņas riebumu pret jebkādām slimībām. Es varu iedomāties, ka jau pirms tam, kad viņa pateica par savu grūt�niecību un līdz ar to par savu neuzticību, viņ� noteikti jau bija pārcilājis prātā iespēju par pa��nāvību nākotnē, kad simptomi sāks izpausties skaidrāk.

-���� Viņ� noteikti bija arī pārskaities, sacīja D�ouna. Tā mēdz gadīties ar tādām slimībām kā �ī. Glu�i dabiski, apcerot jautājumu: "Kāpēc es?"

-�� Piekrītu. Un tad viņa pateica vīram par bērnu. Tagad, palūkojoties atpakaļ, varu galvot, ka tajā mirklī viņa domas mainīja virzienu, fokusēdamās uz sievu.

-���� Vai atceries to grāmatu, kuru es lasīju pirms gada vai diviem? D�ouna pēk�ņi ieteicās. Ku�ru uzrakstījusi tā amerikāniete? To, par sievietēm slepkavām.

-���� Visai miglaini. Es gribēju to izlasīt, vai ne, un nekad man neatlika laika to izdarīt.

-���� Tiesa. Tad es sacīju, ka tā tev varētu likties interesanta. Tātad autore apgalvoja, ka viņas uz�skats par �o tēmu pamatojoties uz slēdzienu, ka slepkavība var būt psiholoģiska alternatīva pa��nāvībai. Viņa raksta, ka, īpa�i jau Viktorijas lai�kos, dzīvojot bezcerīgi nelaimīgā laulībā kādu apstākļu dēļ vai piespiedu kārtā, kad nav ne nau�das, ne iespēju sevi uzturēt ar kādu darbu, ne �ķir�ties ir bijusi tikai izvēle starp diviem ļaunu�miem, slepkavību un pa�nāvību.

-���� Man nav skaidrs, kāpēc tu to saki. Vai tad Petifers nokļuva tādā stāvoklī?

-���� Kaut kādā ziņā jā. Viņam rokas bija saistī�tas tik daudzos veidos, vai ne? Viņ� nespēja izār�stēt savu slimību, nespēja aizmirst, ka sieva bijusi viņam neuzticīga, jo bērns vienmēr būtu turpat un to atgādinātu�

-���� Tas tiesa. Un, protams, mums jāatceras, ka viņa nezināja par vīra neauglību un vēl joprojām nezina, tāpēc, protams, ir pārliecināta: viņ� ticējis, ka ir bērna tēvs. Tātad viņam nebija nekādas iz�

vēlēs: viņ� nevarēja apgalvot, ka tā nav, nepasakot par savu neauglību, tāpēc neizrādīja, ko �is jau�nums viņam īstenībā nozīmē. Domāju, viņ� tik dikti baidījās atklāt savu noslēpumu, ka noslēpa savu īsto reakciju, rīkodamies pilnīgi pretēji un iz�likdamies ļoti priecīgs. Un tad, kad bija to visu pārdomājis, viņ� saprata, kā varētu izmantot �o sākotnējo reakciju savās interesēs. Viņ� izdomāja, ka varētu darīt galu savam necie�amajam stāvok�lim un tajā pa�ā laikā sodīt sievu. Viņ� varētu nonāvēties un kaut kādā veidā darīt zināmu, ka viņa vainojama vīra nāvē. Tas viņam dro�i vien likās lielisks attaisnojums. Tādā kārtā viņa ne�kļūtu brīva, lai dotos pie sava mīļākā un tērētu mantojumu, kas viņai pienāksies�

D�ouna nodrebinājās.

-���� Patie�ām, man drebuļi skrien pār kauliem, par to domājot. Tik aukstasinīgi�

Tenets satvēra viņas roku.

321

-���� Es zinu� Un tomēr varu galvot, ka viņ� ļoti rūpīgi izstrādāja visas �ī plāna detaļas. Vissvarī�gākais bija pārliecināt apkārtējos, ka viņam nav nekāda iemesla pa�nāvības izdarī�anai. Tāpēc bija tik svarīgi pārliecināt ikvienu, ka viņam nav ne jausmas par sievas neuzticību. Diez vai viņam to�brīd ie�āvās prātā, ka mēs uzzināsim par viņa sterilitāti. Viņ� nezināja, ka pirmā sieva to patei-

Simpsonc 3 1/2 loksne

kusi savai mātei, un, pat ja zināja, tad nedomāju vis, ka viņam būtu ienācis prātā, ka mēs to varētu uzzināt. Viņ� nebija apmeklējis savu sievasmāti gadiem ilgi, viņi nesapratās, un viņa, kā rādās, bi�ja pilnīgi prom no viņa dzīves, tāpēc domāju, ka viņai �ajos aprēķinos nekāda vieta netika ierādīta. Viņ� jutās pārliecināts vai vismaz cerēja, ka mēs par viņa saslim�anu neko neuzzināsim, jo bija lūdzis neiropatologu misteru Rendelu nevienam neko neteikt, pat ne misis Petiferai.

-����� Un tomēr zināms risks pastāvēja. Viņam va�jadzēja zināt, ka misters Rendels varētu justies at�brīvots no �ī solījuma līdz ar doktora Petifera nā�vi.

-���� Tiesa. Bet �o risku viņam vajadzēja uzņem�ties. Viņ� dro�i vien nevarēja atļauties izteikt tādu lūgumu lai ārsts turētu savu solījumu pat pēc viņa nāves, neradot aizdomas par nodomu izdarīt pa�nāvību. Un tādā gadījumā misters Rendels va�rēja lauzt savu solījumu vēl ātrāk, atklājot no�slēpumu misis Petiferai.

-��� Tiesa.

-���� Petifers tomēr �ādu risku uzņēmās. Labākais, ko viņ� varēja darīt, bija paredzēt visus iespē�jamos misēkļus un tos novērst. Viņ� neuzdrīk�stējās mainīt testamentu, lai plāns neizjuktu, jo tad mēs noprastu, ka viņ� zinājis par sievas romānu.

-��� Tātad tāpēc viņ� pēcgalā uzvedās tā, it kā vēl būtu kāda nākotne piemēram, nodeva labo�anā auto.

-���� Jā. Un pierakstījās uz to ceļojumu. Tas viss tika pasākts, lai pārliecinātu mūs, ka tā nevar būt pa�nāvība.

-��� Un izlikās, ka priecājas par gaidāmo bērnu, D�ouna nopūzdamās sacīja.

-���� Tie�i tā. Tas ir, viņ� sagatavojās nāvei, save�da kārtībā savas lietas un iztīrīja rakstāmgaldu. Viņ� bija tāds cilvēks, kas nespēja paciest domu, ka viņa privātajās vēstulēs kāds varētu ielūkoties pat ja tas notiktu pēc viņa nāves. Tas viņa izre�vidētais galds kopā ar izvēlēto nogalinā�anās metodi bija vienīgie pieturas punkti, kas lika man domāt, ka viņ� tomēr atņēmis sev dzīvību pats. Viņ� bija saglabājis tikai pa�us nepiecie�amākos dokumentus, ta�u personīgo dokumentu vairs ne�bija nemaz.

-��� Jā, es vēl gribētu tev pavaicāt par to viņa iz�vēles metodi. Tu teici, visi ārsti bija vienisprātis par to, ka arī viņi tādu izvēlētos. Ja viņ� gribēja, lai jūs domātu, ka tā bijusi slepkavība, kāpēc tad neizvēlējās kaut ko ne tik� ak vai, dārgais, kāds te būtu visatbilsto�ākais vārds? Ērtu?

-���� Zinu. Tas pārsteidza arī mani. Tad es iedo�mājos jā, viņ� ļoti vēlējās, lai �is plāns izdotos, bet visas citas metodes likās tik grūti īstenojamas, apgrūtino�as vai moko�as, ka galu galā viņ� no�domāja kāda velna pēc mocīties, mirst ta�u tikai vienreiz, tāpēc labāk mirt patīkami.

-��� Jā, to es saprotu. Domāju, ka tā arī būs bijis. Vienu mirklīti� D�ouna pielēca kājās. Pils jau bija ieguvusi apveidu. Brid�ita veidoja pa�u celtni, Bens cēla valni. Tagad abi strīdējās, kur� būvēs interesantāko daļu paceļamo tiltu pār grāvi. Tenets iecietīgi nolūkojās, kā D�ouna izsaka savus spriedumus.

Dievs Tēvs, cik viņ� bija laimīgs cilvēks! Viņ� klusībā noskaitīja pateicības lūg�anu, gaidot sievu atpakaļ.

-��� Viss kārtībā?

-���� Vairāk vai mazāk. Pie kā tu paliki?

-����� Tātad, parūpējies, lai visu acīs nostiprinātu tāda cilvēka tēlu, kam nekā netrūkst, viņ� sāka plānot �o pasākumu. Viņam bija jāatstāj tādas pē�das, kurām policija varētu pieķerties tām va�jadzēja būt pietiekami aizdomīgām, lai iekustinātu izmeklē�anu.

-��� Tā ari notika.

-��� Jā. Pirmais ieplānotais "pierādījums", protams, bija vēstule ar nepareizi uzrakstīto Endrjū vārdu.

-���� Ak, jā, es atceros, tu par to runāji jau pa�ā sākumā.

-��� Jādomā, ka, pazīdams Endrjū, Petifers cerēja uz viņa iejauk�anos, pieprasot parādīt zīmīti un uzrādot kļūdu, ko viņ� ari izdarīja.

-�� Tas arī bija risks, vai ne? Kā būtu tad, ja End�rjū nekad to neieraudzītu?

-�� Tad aizdomīgs liktos kas cits. Tā bija tikai pa�pildu norāde, ka tur nav notikusi pa�nāvība. No�teikti parādītos vēl citi "pieturas punkti". Bet �is "pierādījums", kuru par tādu uzskatījām un kas li�ka mums domāt, ka tā varētu būt slepkavība, galu galā uzvedināja mani uz domām, ka tā tomēr ir pa�nāvība. Tas un vēl kas cits, kam īstenībā nebija nekāda sakara ar �o lietu. Te uzdarbojās mana ne�pārspējamā "intuīcija".

-���� Ko tu ar to domā? Nē, pateiksi vēlāk, kad beigsi paskaidrojumus par to, ko Petifers bija ie�plānojis.

-���� Tātad, kā jau teicu, viņ� vispirms gribēja uz�vedināt mūs uz domām, ka tā bijusi slepkavība, un vēlējās, lai visas norādes tiktu attiecinātas uz viņa sievu. Un te viss kļuva diezgan komplicēti. Viņ� gribēja mūs pārliecināt par to, ka sievai bija ne tikai motīvs, bet ari iespēja to izdarīt. Turklāt viņ� gribēja sievu diskreditēt, padarot viņas vainu jo redzamāku, kad visu laiku nāktu gaismā viņas meli.

-��� Visai tālredzīgi.

-����� Visnotaļ. Ta�u viņ� bija gudrs vīrs, un, kā jau teicu, nekur nenācās steigties. Laiks strādāja viņa labā. Viņa slimība attīstījās tā, ka nebija riska to atklāt agrīnajās stadijās pēcnāves sekcija to neuzrādītu.

Tā vai citādi, es domāju, ka lēmumu inscenēt savu "slepkavību" viņ� pieņēma augustā, kad mi�sis Praisa saņēma ielūgumu lasīt lekciju Sievie�u institūta sanāksmē Meri�emā, kam bija jānotiek pagāju�ajā pirmdienā, un viņa lūdza atļauju pa�vadīt nakti pie māsas. Tātad viņa rīcībā bija trīs mēne�i, kuru laikā visu sagatavot. Mani nemaz nepārsteigtu, ja pa �o laiku viņ� būtu nolīdzis pri�vātdetektīvu, kas sekotu D�emmai un noskaidro�tu, kur un kad viņa tiekas ar mīļāko. Viņ� gribēja kaut kā nokārtot, lai sieva "slepkavības" nakti pavadītu Londonā un māja būtu viņa rīcībā. Viņ� dro�i vien cerēja, ka sieva izmantos izdevību pa�vadīt nakti kopā ar Lī, savukārt mēs jo driz kļū�sim aizdomīgi, kad, pārbaudot viņas alibi, at�klāsim �o neuzticību.

-��� Un līdz ar to ari motīvu.

-��� Pareizi. �ajā gadījumā Liktenis bija viņa pu�sē. D�emmai piedāvāja lomu jaunā lugā, un viņa nekādi nevarēja izdomāt, vai to pieņemt. Petifers viņu pārliecināja pirmdienas vakarā doties uz Londonu, lai apspriestos ar aģentu. Pa to laiku viņ� izstrādāja savu plānu. Viņ� varbūt pat prie�cājās, to darot, izjuta tādu nelāgu prieku. Viņam nepietika ar to, ka viņa �ķietami izdarījusi "slep�kavību" jau pirms do�anās uz Londonu. Viņ� gri�bēja iepīt sievu vēl piņķerīgākā tīklā lai jelkas, ko viņa sacītu, liktos ap�aubāms.

-�� Pēc tava apraksta viņ� izklausās glu�i vai vel�ni�ķīgs.

-��� Manuprāt, viņ� tikai gribēja atspēlēties par to, kas viņam nodarīts. Dzīvei un viņai it īpa�i vi�ņai. Jo augstāks pjedestāls, jo zemāks kritiens no tā. �ā vai tā, viņa plāns bija ļoti rūpīgi izstrādāts, ļoti vienkār�s, patie�ām. Viņ� izlikās slims ne tik ļoti, lai viņa paliktu mājās, bet pietiekami, lai viņai rastos sirdsapziņas pārmetumi aizejot un vēlē�anās piezvanīt ap desmitiem, lai pārbaudītu, vai viss kārtībā. Pēc tam, kad sieva piezvanīja, viņ� sacēla paniku, lūgdams viņu tūlīt braukt mā�jās. Zinot, cik tas neraksturīgi, viņa tūdaļ darīja, kā vīrs teicis.

-���� Viņ� dro�i vien nodomāja, ka sieva būs par viņu pietiekami norūpējusies, lai to darītu.

-��� Jā, es arī tā domāju, ta�u viņam nelaimējās. Viņ� izdabūja no sievas solījumu doties ceļā tūlīt pat, tiklīdz viņa būs nolikusi klausuli. Ta�u nāka�mais misēklis�

-����������� Vienu mirklīti! Atvaino, varbūt esmu neap�ķērīga, ta�u nekādi neapjēdzu, kāpēc tas viss. Tu teici, viņ� vēlu naktī ataicinājis sievu uz Starrendenu dro�i vien tāpēc, lai jūs, policija, konstatē�tu, ka viņa bijusi notikuma vietā tajā laikā, kad ieņemta pārmērīgā zāļu deva.

-���� Tā ir. Viņ� gribēja, lai mēs domājam, ka sieva iedevusi viņam amitālnātriju tas bija medika�ments, ko viņ� lietoja. Visam vajadzēja izskatīties tā, ka �īs zāles iedotas kopā ar kakao pirms aiz�ie�anas, lai Petifers iemigtu tik cie�i, ka tad, kad sieva naktī atgrieztos, varētu viņu viegli piebeigt, jo viņ� būtu tik apstulbis, ka neapjēgtu notieko�o. Varu derēt, ka tad, ja misis Praisa nebūtu izmaz�gājusi tasi, mēs atrastu tajā �ā medikamenta pēdas.

-���� Bet kā jūs uzzinātu, ka viņa naktī tur bijusi? Es domāju ja tie divi patrulējo�ie policisti nebūtu ievēroju�i Lī neparasto sporta auto vai ja D�emma nebūtu pavadījusi nakti kopā ar Lī, bet braukusi ar taksometru� Tas ta�u bija tikai gadījums, vai ne?

-����� Varbūt doktors Petifers paļāvās uz policiju vairāk nekā tu, mana mīļā, Tenets pavīpsnā�dams sacīja. Nē, agrāk vai vēlāk tas būtu no�skaidrots, varbūt no viesnīcas personāla. �ā vai tā kā jau sacīju, nākamais misēklis bija tas, ka at�braukusi viņa ne tikai netika iek�ā mājā, bet pat nemēģināja tajā iekļūt. Turklāt viņ�, sievai nezi�not, bija atstājis savu auto veselības centrā. Mēs

domājām, ka tas salūzis, ta�u es nejutī�os pār�steigts, ja viņ� pats būs to tī�i sabojājis. Viņ� pie�tiekami labi pazina ma�īnas, lai to izdarītu un liktu noticēt, ka vaina radusies nejau�i, neradot mehā�niķim nekādas aizdomas. Tātad pirms tam, kad Petifers ieņēma pārmērīgo zāļu devu, viņ� aiz�slēdza un aizbultēja ārdurvis, lai viņa netiktu iek�ā un, apiedama apkārt mājai un neredzēdama auto, nodomātu, ka viņ� devies kādā naksnīgā iz�saukumā.

-��� Un atkal risks.

-���� Jā, bet tas atmaksājās. Tas tev jāatzīst. Visi �ie riska momenti bija ierēķināti, tie pamatojās uz viņa psiholoģijas zinā�anām un sievas rakstura pazī�anu un lieliski atmaksājās. Viņa daudzreiz rīkojās tie�i tā, kā viņ� bija plānojis. Un viņ� atra�da vēl da�us nelielus pierādījumus, kuri norādītu uz viņas vainu. To triju mēne�u laikā viņ� noteikti noglabāja glāzi un table�u iesaiņojumu ar viņas pirkstu nospiedumiem, lai būtu pārliecināts, ka tie atradīsies dro�ībā, pasargāti no putekļiem, un pirkstu nospiedumi būs glu�i svaigi�

-���� Bet kas tad misējās? Kāpēc galu galā tas neizdevās?

329

-���� Manuprāt, galvenokārt tāpēc, ka viņ� tomēr sievu nepazina pietiekami labi. Viņ� neaprēķināja sievas jūtu dziļumu. Viņ� domāja ja sievai ir

Simpsone 3

mīļākais, tad viņai vīrs nemaz nerūp. Būdams tāds, kāds viņ� bija, Petifers nespēja saprast, ka viņai mīļākie nenozīmē neko vairāk kā pārmaiņu, varbūt arī fizisku vēlmi vai glaimus patmīlībai. Tik tie�ām, es domāju, ne vairāk kā spēli. Viņam seksuālās attiecības nozīmēja piederību, un viņ� nespēja saprast, ka viņa varētu piederēt savam vīram, tajā pa�ā laikā izbaudīdama tuvību ar kādu citu.

-���� Vai tu patie�ām domā, ka viņai pret vīru bija dziļas jūtas?

-���� Jā, domāju gan. Iedomājies, man �ķiet, ka vi�ņa pat neapjauta to dziļumu ātrāk kā vienīgi pēc viņa nāves. Domāju, ka �ī apjausma viņu satrie�kusi ļoti dziļi, nākdama par vēlu. Tātad galu galā viņa nevis visu noliedza, maldināja, aizvien vairāk un vairāk stigdama melos un ar katru jaunu informāciju izskatīdamās vainīgāka, bet rīkojās pilnīgi pretēji. Viņa jau kop� pa�a sākuma uzstāja, ka tā nav pa�nāvība, un, ja tā bijusi slepkavība, bi�ja gatava sadarboties, pat ja aizdomas kristu uz vi�ņu. Viņa būtu bijusi visneapdomīgākā slepkava visā mūsu noziedznieku kartotēkā, tik nepārdo�māts bija viss, ko viņa teica. Viņas stāstā bija vairāk caurumu nekā caurdurī, un neatbilstības bi�ja tik bezjēdzīgas, tik neizprotamas. Viņa bija par vīru bezgala noba�ījusies.

-���� Muļķīgi, vai ne ka viņ� nomira, to neuz�zinājis, es gribēju sacīt.

D�ouna kādu mirkli domīgi klusēja; viņa ne�vērīgi sagrāba un atkal izbārstīja vienu smil�u sauju pēc otras, nolūkodamās, kā smiltis aizvējo caur pirkstiem.

-�� Tātad, viņa beidzot sacīja, kā tad tur galu galā bija? Vai kāds sakars ar nepareizo Endrjū vārda rakstību?

-��� Jā. Nē, glu�i tā gan vis nebija. Visu nedēļu�

-���� Vienu mirklīti, D�ouna pēk�ņi ieteicās. Atvaino, ka pārtraucu, dārgais, bet kā ir ar to otru vēstuli to, ko tu atradi Endrjū guļamistabā? Vai par to tu uzzināji ko vairāk?

-���� Nē. Es joprojām esmu pārliecināts, ka starp viņu un D�emmu nekā nebija. Ta�u es nevarēju būt par to dro�s, neizrunājies ar Endrjū vai D�em�mu, tomēr negribēju to darīt, riskējot velti satraukt puiku, ja tas viss nebūtu nekas vairāk kā fantāzi�jas. Es jutu, ka tas, ko mēs zinām par viņa jūtām pret D�emmu, sagādātu viņam vēl papildus neva�jadzīgu sarūgtinājumu, un viņam jau bez tā bija pietiekami daudz rūpju.

-���� Piekrītu. Nabaga zēns. Viņ� dro�i vien tagad jūtas pavisam pamests. Vai esi painteresējies, kas

ar vinu notiks?

*

-����������� Esot norunāts, ka viņ� dzīvos pie vecāsmātes, patiesībā pie aud�umātes mātes misis Bleidonas, Tenets atminēdamies pasmaidīja. Tev viņa patiktu. Un viņa, liekas, ir Endrjū pieķērusies.

-��� Jādomā, ka tas �ajos apstākļos būtu vislabā�kais atrisinājums. Tātad vari turpināt un pabeigt to, ko gribēji teikt.

-��� Kur es paliku? Ak, jā, pie paskaidrojuma, kā beigu beigās nonācu pie tā, ko gribēju noskaidrot. Jā, kā jau sacīju, kaut gan Endrjū vārda rakstība pirmajā vēstulē at�ķīrās, tādējādi ievirzīdama mani vajadzīgajās sliedēs, tas vēl nebija viss. Visu ne�dēļu acīs krita acīmredzamais D�emmas vaina �ķita pārāk nepārprotama, paskaidrojumi pārāk pavir�i. Un visu laiku es jutos tā kā neērti, tā kā ne savā ādā. Zināju, ka te kaut kas nav kārtībā, ta�u �is kaut kas nedevās man rokā. Jutos tā, it kā tiktu bīdīts tālāk un tālāk pa ceļu, pa kuru nevēlos iet� it kā viens būtu nostiepis auklas un dancinā�tu mani pret manu gribu. Kā marioneti.

D�ouna savieba seju grimasē.

-��� Marionete līķim. Cik drausmīga spēlīte!

-���� Tas ir vispatīkamākais apzīmējums, kādu vien varēju atrast, lai raksturotu �o sajūtu, dārgā. Ta�u jā gan, tā tas patie�ām bija. Lai gan, kā jau sacīju, labu laiciņu es pats to nesapratu. Man vie�nīgi bija tā nelāgā sajūta, kāda pārņem cilvēkus, kad ar viņiem kāds manipulē pret viņu gribu.

-���� Es zinu, ko tu domā. Tāpat ir ar mani un mi�sis Mārkhemu.

-��� Jā, tas ir vārds vietā, es domāju, misis Mārkhemai beigās bija diezgan noteico�a loma manās pārdomās par notieko�o.

-��� Ko tu gribi teikt?

-���� Tātad tovakar, kad beigu beigās izpratu visu līdz galam, mums bija tā saruna par viņas ve�anu �urp vai atceries? Lai gan man jāatzīst, Tenets piebilda, lūkodamies apkārt bezmaz tuksnesīgajā pludmalē, kur ūdens spīgoja saules gaismā un Brid�ita ar Benu skraidelēja �urpu turpu, nesdami spainī�os ūdeni, lai piepildītu grāvi, galu galā tā nemaz nebija tik slikta doma. Kā jau minēju, misis Mārkhema man bija prātā visu nedēļu, es gribēju sacīt, tas veids, kādā viņa izdancināja tevi pēc sa�va prāta. Atklāti sakot, tagad es domāju, ka viens no iemesliem, kāpēc neganti apskaitos uz tevi par to, ka tu tādā veidā ļāvi ar sevi manipulēt, bija ap�ziņa, ka ar mani notiek tas pats, jo zemapziņā sa�pratu, ka arī ar mani tā izrīkojas, un tas man ne�pavisam nepatika. Domāju, ka es izgāzu savas dusmas un nemieru uz tevi, lai gan to visu izraisī�ja pa�a situācija. Atgrie�oties pie metodes, kā man izdevās to atrisināt� Ja atceries, tie�i topēcpusdien biju uzzinājis, ka Petifers bijis neauglīgs, un, kā jau teicu, �is atklājums pavērsa manas domas glu�i citā virzienā. Tici vai netici, bet beidzamā norāde, kas lika visam nostāties savā vietā, bija spēle, kuru spēlēju ar Benu.

-��� Ar Benu?

-��� Jā. Agrā rīta stundā, kad tu krāci tā, ka galva cēlās nost.

-��� Es nekrācu!

-���� Labi, apklusti, es jokoju. Tātad es aizmirsu tev izstāstīt, bet Bens naktī bija pamodies un gribēja uz tualeti. Kad noliku viņu atpakaļ gulēt, viņ� sacīja, ka gribot paspēlēties mazais mērkaķēns mēģināja gūt vēl pēdējo labumu no sava nelabuma. Bet viņam vēl joprojām bija karsta gal�va, un es nodomāju, ka viņ� ātrāk aizmigs, ja es piekritī�u. Mēs meklējām apslēpto kļūmi zīmē�jumā, kur tās bija vairākas�

-��� Jā, tur viņ� ir meistars, vai ne?

-��� Es zinu. Tātad viņ� aizmiga, pirms mēs bijām atradu�i visas kļūmes, bet es nolēmu pagaidīt, lai pārliecinātos, ka viņ� vairs nemodīsies. Nolēmu nekustēties, lai viņu neiztraucētu, un tā es tur sēdēju, blenzdams zīmējumā ar kļūmēm un ap�grozīdams galvā visu to jucekli ar Petifera lietu un misis Mārkhemu, kad pēk�ņi iedomājos: apslēptā kļūme, mans Dievs, tie�i tādu ta�u esmu pieļāvis es ļaujot ar sevi manipulēt, protams. Tā nu tas bija. Visa �ī lieta beidzot turējās kopā. Piepe�i es redzēju to visu tī�i sagrozīto vārda rakstību, ie�meslu, kas bija licis Petiferam izlikties nenojau��am sievas neuzticību, viņa plānoto atriebību tas ir, it visu, ta�u ne iemeslu, kura dēļ viņam atlikusi tikai �āda izvēle. Lai to atrastu, man bija jāgaida līdz nākamajam ritam. Ta�u, vēl nezinādams neko par viņa saslim�anu, es jau jutos pārliecināts, ka esmu uzminējis patiesību, lai cik neticama tā varē�tu likties.

Tenets iesmējās un turpināja:

-��� Tev vajadzēja redzēt Maika seju, kad viņ� beidzot apjauta to pats! Viņ� domāja, ka galu galā mani apsteidzis!

-�� Tu teici: "Apjauta to pats." Bet vai īstenībā tā ari bija?

-��� Jā, kā jau teicu, es laiku pa laikam laipni pa�virzīju viņu vajadzīgajā virzienā, ja viņ� apstājās. Ta�u galu galā viņ� pie tā nonāca. Tāpēc ari�

-��� Kārtībā, sapratu. Tāpēc tu juties tik muļķīgi un tā tālāk, un tamlīdzīgi. Bet īstenībā, dārgais, es �aubos, vai viņ� būtu pie tā nonācis bez tavas pa�līdzības.

-Bet�

-��� Nē, paklausies! Tu pats pateici, kāpēc. Pat ja viņ� būtu nonācis pie pareizā risinājuma, tomēr nespētu noticēt, ka tas ir pareizs. Domāju, tas ir tāpēc, ka viņ� vēl nespēj pieņemt kā ticamu tādu iespēju, jo nekad vēl nav kādu nopietnu lietu atri�sinājis ātrāk par tevi. Viņam ir izstrādājusies kāda iek�ēja barjera, kas liedz spert solus, kuri, kā vi�ņam zemapziņā �ķiet, ved pie nepareiziem seci�nājumiem. Kamēr tu ļauj savam prātam darboties brīvi� Kāpēc tu uz mani tā skaties?

Teneta sejai lēnām pārslīdēja smaids.

-��� Zini, tev laikam ir taisnība.

-��� Ak, neizliecies ta�u tik pārsteigts! Es nemaz neesmu tik bezcerīgi dumja, tu ta�u zini. Cik tu vari būt pretimnāko�s, ja nolaidies no saviem aug�stumiem!

Tenets savilka no�ēlas pilnu grimasi.

-��� Kāpēc tu taisi tik jocīgus viepļus, tēt? tā bi�ja Brid�ita, kas viņu ar interesi vēroja.

-��� Māmiņa pateica jociņu, sacīja Tenets, ķirci�no�i uzlūkodams D�ounu.

-��� Nāc un apskaties mūsu pili!

Brid�ita pieķērās viņam pie rokas.

Tenets negribīgi sakustējās, palīdzēdams D�ounai piecelties. Abi apbrīnoja bērnu darinājumu.

-��� Uztaisi man smil�u auto, tētiņ, Bens sacīja. -Tik lielu, lai es varu iesēsties!

-��� Man arī, tētiņ, man ari! Brid�ita dīca.

-���� Izklausās, ka tas būtu tāds pailgāks darbiņ�, Tenets sacīja. Mēs ar māmiņu tik ilgi sēdējām, ka mums notirpu�as kājas, un nu gribam mazliet pastaigāties. Vispirms nedaudz paiesimies, pēc tam uztaisīsim tos auto.

Brid�ita un Bens metās uz priek�u, traukda�mies un līkumodami pla�ajā, tuk�ajā smil�u laukā. Tenets un D�ouna sekoja nosvērtāk, turēdamies rokās.

-��� Zini, man ir �ēl misis Petiferas, D�ouna beidzot noteica. Tev �ī lieta jau ir beigusies, bet viņai� jā, es nedomāju, ka tā jelkad beigsies.

-�� Tā ir viena no nopietno noziegumu nepatīka�mākajām īpa�ībām ilgtermiņa efekts, kādu tie at�stāj uz nevainīgiem cilvēkiem, kuri tajos iesaistīti.

-�� Tu viņu sauc par nevainīgu?

Tenets paraustīja plecus.

-��� Nevainīga vai nē, viņa noteikti par visu sa�maksās�

-��� Ko tu ar to gribi sacīt?

-���� Maiks un es, mēs nevarējām vienoties �ajā punktā. Viņ� domāja, ka viņai vajadzētu pateikt to, par bērnu, un to, ko vīrs mēģināja viņai noda�līt.

-��� Bet kāpēc?

-��� Domājams, viņam �ķita, ka viņa pārāk viegli tikusi cauri, ka vajadzētu likt viņai saprast pa�as vainu �ajā lietā.

-��� Un tu nepiekriti?

-����������� Jā. Vispirms jau tas neietilpst manos pienākūmos. Es sevi saskatu justīcijas ieroci, nevis tie�sas spriedēju. Turklāt, kā jau sacīju, biju pārlie�cināts, ka viņa beigu beigās samaksās. Vispirms domāju, ka viņa bija patiesi satriekta, apjēgu�i, cik ļoti tomēr pieķērusies vīram, un viņai vēl stāv priek�ā no�ēla pēc atklāsmes, ka viņas izturē��anās pret vīru, kamēr viņ� vēl bija dzīvs, varēja būt labāka; arī zaudējuma sajūta man �ķiet nevilto�ta. Un, lai gan �obrīd vēl viņa jūtas atvieglota, jo atradies vīra pa�nāvības cēlonis, un neizjūt nekā�du savas vainas smagumu, agrāk vai vēlāk viņa uz to visu palūkosies citām acīm. Viņa sāks sa�prast, ka tas fakts, kas īstenībā sasvēra svaru kau�sus �ādā stāvoklī, bija riebums, kādu viņa juta pret slimībām zinot par to, Petifers vienkār�i ne�spēja izturēt tādas nākotnes izredzes, bīdamies kļūt viņai pretīgs. Un varu apzvērēt, ka �ajā pun�ktā viņa jau sāk izjust vainu. Varbūt viņai tā sa�glabāsies visu mū�u. Nezinu. Var jau būt, ka es kļūdos. Varbūt pārspīlēju viņas pieķer�anos vī�ram, viņas emocionalitātes pakāpi, sirdsapziņas varu pār viņu. Ta�u nedomāju vis.

Brid�ita un Bens skrēja atpakaļ uz viņu pusi.

-���� Vai mēs tagad brauksim atpakaļ, tētiņ? Vai taisīsim autiņus?

-��� Skrienam! viņ� iesaucās, pievienodamies abiem.

Viņi visi metās skriet, Tenetam un D�ounai tī�i atpaliekot, lai nelaupītu bērniem uzvaras prieku.

Tenets pacēla lāpstiņu.

-���� Bet es nevaru taisīt tos abus reizē, vai ne? Varbūt�

Viņ� paraustīja uzaci, palūkodamies D�ounā, kura aizelsusies bija atkritusi smiltīs.

Viņa pacēla seju aug�up.

-���� Un es cerēju, ka varē�u vienu dienu paslin�kot.

Ta�u viņ� redzēja, ka īstenībā D�ounai nav ie�bildumu.

-��� Tad nāc, viņa sacīja Brid�itai, pieceldamās kājās. Tētiņ� ir lielāks, viņ� palīdzēs Benam, kur� ir mazāks. Un mēs ar tevi darbosimies kopā. Skaidrs?

"Pietiek par nāvi," Tenets domāja. "Dzīve ir dzīvajiem."

Smiltis juka un vējoja visapkārt viņi bija spa�rīgi ķēru�ies pie darba.

Doroteja Simpsone VILTUS NELAIĶIS Romāns

Apgāds "Artava", LV-1011, Rīgā, K. Barona ielā 12. Tel./fax 286452. Licence Nr. 2-0356. Iespiests a/s "Preses nams" tipogrāfijā Rīgā, Balasta dambī 3.

[1] noticis fakts (fran�u vai.).

[2]personā�s no l. kerola grāmatas "Alise Brīnumzemē" mū�īgi smīno�s kaķis. (Tulk. piez.)