Doroteja Simpsone

Miris pirms rītausmas

ROMĀNS

Tenets pacēla aizkara malu un, pavilcis to sāņus, pēto�i skatījās uz tumsā tīto ielu.

-���� Ir gandrīz pusviens. Kur viņa var būt? Agrāk ta�u nekad nav palikusi ārpus mājas tik vēlu. Un, lūk, paskaties sāk arī snigt.

D�ouna nostājās vīram blakus pie loga.

-��� Tā ir. Siltāks arī palicis.

Iepriek�ējās dienās bija neganti salis.

-��� Vienkār�i nesaprotu, kā tu vari tik mierī�gi sēdēt. Viņa vienmēr ir bijusi mājās līdz pusvienpadsmitiem. Viss kas var notikt. Tenetu, kur� policijā nodienēto gadu laikā bija redzējis daudz vairāk salauztu locekļu nekā viņa dzīvesbiedre, mocīja iztēle. Viņ� redzēja draus�mīgu skatu Brid�ita, ievainota un sakropļota, cie� briesmīgas sāpes vai pat mirst. Viņ� nosēdās uz dīvāna blakus D�ounai un, saliecies uz priek�u, uzlika elkoņus sievai uz ceļgaliem, bet galvu paslēpa viņas plaukstās.

D�ouna mierino�i uzlika roku uz viņa pleca.

-��� "Viss kas" ietver absolūti ikdieni�ķas lie�tas, piemēram: viņai liek ilgāk pastrādāt, Tims nevar iedarbināt ma�īnu, abus lūdz būt par avāri�jas lieciniekiem�

Viņu meita, Brid�ita, tagad bija jau gan�drīz septiņpadsmit gadus veca. Pagāju�ajā vasarā meitai bija izdevies iegūt vairākus augstākos novērtējumus vispārējās izglītības atestātā, un, tā kā Brid�ita vienmēr kaismīgi bija vēlējusies taisīt kulināres karjeru, tad paņēma gadu akadēmiskā atvaļinājuma, lai vietējā restorānā apmācības kursos, kuros sagatavo augstākās kvalifikācijas pavārus, apgūtu praktiskā darba pieredzi. Tims bija viens no viesmīļiem tajā pa�ā restorānā un kat�ru vakaru, kad viņu maiņas sakrita, Tims veda Brid�itu mājās.

Teneta plecs nemierīgi noraustījās.

-���� Jā, es zinu� bet tādā gadījumā kāpēc viņa nepiezvana? Varbūt Timām nemaz nevar tā uzticēties, kā līdz �im domājām? Precēts vīrs, di�vu bērnu tēvs, viņ� likās visai pieklājīgs jauns cilvēks, bet ja nu aiz viņa piedāvājuma vest Brid�itu mājās slēpjas kāds nodoms? Varbūt�?

Tenets pielēca kājās un vēlreiz paskatījās pa logu.

-��� Tagad vēl vairāk nāk no gaisa.

Sniegs krājās. Tas apsedza zemi ar baltu, vieglu palagu. Smagas, mīkstas un miklas pārslas virpuļoja ap pūpēdim līdzīgo, oran�o ielas laternas bumbu pie ietves, blakus viņu mā�jai. Bez skaņas kā naktstauriņi, ko vilina gaisma, sniegpārslas sitās pret loga rūti. Saskaroties ar silto stiklu, tās kusa un slīdēja uz leju. Tenets ar cerībām pētīja ielu. Tuk�ums.

-���� Mums vajadzēja atteikties no Tima pie�dāvājuma, vajadzēja uzstāt, ka vedīsim Brid�itu pa�i.

-��� Tas nu gan nebūtu pieklājīgi, jo viņam tā vai tā jābrauc gar mūsu māju. Katrā ziņā būtu smieklīgi katru vakaru braukt meitai pakaļ, ja varam to nedarīt.

-��� Tomēr labāk nekā sēdēt �eit un uztrauk�ties, kur viņa ir un kas ir noticis.

D�ouna iesmējās.

-��� Izskatās, ka tu pārdzīvo grūtus laikus.

-��� Ko tu ar to gribi teikt?

-����� Nesatraucies, dārgais! Es vienkār�i domāju, ka tas ir tikai sākums. Līdz �im mums ir veicies, bet es ne�aubos, ka �ī ir tikai pirmā no daudzām, daudzām naktīm daudzus, daudzus gadus, kad mēs abi nevarēsim aizmigt un gaidīsim durvju troksni, Brid�itai atgrie�oties, domāsim, kur viņa ir, vai viss ar meitu kārtībā�

-��� Kā tu vari to tik viegli uztvert?

-���� Es to neuztveru viegli. Es tikai� esmu vairāk pieradusi pie domas, ka ar to jāsamieri�nās. Atceros, kā mani vecāki vienmēr cēla traci,

kad vēlu pārrados mājās pēc satik�anās ar tevi.

-��� Tie�ām? Viņi cēla traci? Es to nezināju. Tenets bija samulsis. Viņ� saņēma D�ounas roku.

-���� Protams, ka cēla. Es gan netaisījos tev par to stāstīt. Tas padarītu mani līdzīgu mazam bērnam, par kuru vecākiem jāuztraucas.

Tenets pasmaidīja.

-��� Pats briesmīgākais apvainojums.

-��� Tie�i tā. Un tie�i tā to uztvers arī Brid�ita, kad pārnāks mājās un atradīs mūs �eit sē�am kā uzņem�anas komisiju, D�ouna apņēmīgi piecēlās, tāpēc nāc, iesim gulēt.

-Bet�

-��� Luk, ejam!

Negribīgi viņ� ļāva pierunāt sevi iet aug�ā.

-���� Bet ievēro, es neļau�u tam tā turpināties. Ja meita grib tik vēlu nākt mājās, viņai mūs par to jābrīdina.

-��� Labi, es mēģinā�u taktiski parunāt.

-���� Ne par daudz taktiski, Tenets piesējās viņas vārdiem un pasmaidīja.

-��� Piekrītu, viņa atsmaidīja pretī.

Tikko viņi bija noliku�ies gulēt, noklau�dzēja ārdurvis. Pēc brī�a abi dzirdēja, kā tās aizveras. Kad Brid�ita bija aizlavījusies garām viņu guļamistabas durvīm uz savu istabu, D�ouna jautāja:

-��� Tomēr tas ta�u nav vienīgais, kas tevi �o�vakar satrauc, vai ne?

Tenets tumsā pagriezās, lai paskatītos uz viņu. Nebija jēgas liegties.

-��� Nē, viņ� atzinās.

-��� Drako atkal?

-��� Baidos, ka jā.

-��� Kāpēc tu neteici?

-����� Domāju, ka tev jau līdz kaklam to klausīties.

-���� Muļķības. Tas vienmēr ienes svaigumu manā dzīvē.

Tenets saklausīja sievas balsī smieklus.

-��� Tomēr, nopietni runājot, viņa jautāja, kas viņam �oreiz nepatīk?

-���� Tur jau tā nelaime, ka mēs to dro�i nezi�nām. Visapkārt lidinās visda�ādākās baumas. Viņ� plāno kādu jaunu kampaņu.

Bet viens ir skaidrs mums, pārējiem, no tā dzīve kļūs vēl nejaukāka.

Jau pirms gada policijas �efs Pārķers bija aizgājis pensijā, un Goronvijs Drako bija pārņēmis policijas divīzijas �tābu Starrendenā, nelielā Kentas pilsētiņā, kur Tenets dzīvoja un strādāja. Jaunais �efs bija ugunīgi strauj�, di�namisks maza auguma velsietis. Viņ� nelokāmi turējās pie uzskata, ka jaunai slotai jāslauka tīri un tam jānotiek, cik ātri vien iespējams. Cie�ot no jaunās kārtības ar ikrīta pulcē�anos un stin�grāku kontroli, Tenets negribīgi bija spiests atzīt, ka zem Drako visuredzo�ās acs Starrendenas galvenā policijas pārvalde ir kļuvusi par vietu, kas daudz vairāk stimulē uz darbu. To atdzīvinā�ja no jauna iekārtotie biroji, augstāks tīrības un darba efektivitātes standarts. Darba vietā tagad sprak�ķēja no jauneklīgas enerģijas, un atklāto noziegumu un aiz restēm iesēdināto nelie�u pro�cents bija iepriecino�i pieaudzis. Drako varbūt nebija populārs darbinieku vidū, bet, bez �aubām, viņam bija panākumi.

Tenets nopūtās.

Ceru, ka mēs izdzīvosim.

Nākamajā rītā, tikko atvēris acis, Tenets ievēroja, ka gaisma spīd pavisam citādi. Naktī noteikti sasnidzis daudz sniega. Viņ� cerēja, ka tas nebūs pārāk dziļ�. Sniegs ir tik skaists, bet tas rada problēmas. Lai kā arī vietējās varas iestādes centās, tomēr likās, ka tās nekad nav pietiekami sagatavotas sliktiem laika apstākļiem. Vismazākais sniedziņ� izraisīja automa�īnu sa�strēgumus un vieglas avārijas, bet, ja sniega kār�ta sabira dziļāka par se�ām collām, tā jau bija vesela katastrofa. Pie tam �orīt vēl piesalis.

Tenets ienīda aukstumu, un viņa degungals ziņo�ja, ka temperatūra guļamistabā ir nokritusies krietni zem pieņemamās. Viņa personīgajā gada mēne�u popularitātes aptayjā februāris ieņēma viszemāko vietu. Tenets atļāvās da�as minūtes palutināt sevi siltajā alā, ko sauc par gultu, bet tad sasparojās un izlīda ārā. Viņ� bija piesar�dzīgs, lai neļautu aukstajai gaisa masai saldēt D�ounu, kura vēl gulēja dziļā miegā. Uz pirkst�galiem Tenets piegāja pie loga. Varēja gaidīt ari ko sliktāku.

Par spīti neērtībām, kuras pēc pamo�anās solīja sniegs, Tenets nespēja pretoties brīnuma sajūtai tik ļoti baltā sega bija pārvērtusi pasauli. Skaidrās ziemas rītausmas gaismā tā likās kā saposta zem pirmatnēji baltā palaga. Viņ� pavērās uz garā�as jumtu, cen�oties noteikt sniega segas biezumu. Pēc acumēra likās, ka ne vairāk par piecām collām. Labi, nevajadzēs pārāk daudz laika, lai, Benam palīdzot, notīrītu iebrauktuvi. Un arī smil�u kaisāmās,ma�īnas ir strādāju�as pagāju�ajā naktī, tā ka ceļiem neva�jadzētu būt pārāk sliktiem.

Trīs ceturtdaļstundas vēlāk, paklausīju�i D�ounas uzstājībai un stiprināju�ies ar auzu pārslu biezputru, viņi ar Benu jau tuvojās āra vārtiņiem. Pa labi un pa kreisi no viņu mājas silti saģērbti stāvi tīrīja iebrauktuves un slaucīja ietves. Ma�īnas uz ceļa pārvietojās lēnām, bet mērķtiecīgi.

Durvīs parādījās D�ouna.

-��� Luk? Telefons.

-��� Pabeidz, Ben, labi?

Bens, trīspadsmit gadus vecs zēns, negribī�gi pamāja.

-��� Ser�ants Paters, D�ouna teica.

Iecirkņa virsnieks. Tātad kaut kas ārkār�tējs, ja jau bija jāzvana tik agrā rīta stundā. Pie tam Tenetam, vienalga, vajadzēja ierasties galve�najā policijas pārvaldē jau pēc pusstundas.

-��� Tenets klausās.

-���� Labrīt, ser. Nupat pienāca ziņojums, ka grāvī, pie ceļa uz Starrendenu, atrasts līķis. Atradis kāds vīrs, kas pastaigājies ar suni.

Kā viņa pēdējā lietā, nodomāja Tenets. Ja kāds ir suņa īpa�nieks, tas vairāk nekā citi riskē uzdurties līķim.

-��� Ziņojāt �efam?

-���� Jā, ser. Viņ� teica, ka tūlīt pat brauk�ot arī pats. Bija jūtams, ka Paters runā uzmanīgi, pat izvairīgi.

-����� O, -Tenetam pamira sirds. Tas bija jaunums. Kā bija ar Drako līdz �im? Tenets atcerējās: kad Drako pirmo reizi ieradās pār�valdē, viņ� bija prātojis, cik ilgi jaunais �efs ap�mierināsies ar sēdē�anu aiz galda. Viņa nemier�pilnajai enerģijai ta�u vajadzēs krietni daudz no�plūdes ventiļu. Tenets gan bija cerējis, ka viens no tiem nebūs Drako aktīva piedalī�anās izmek�lē�anas sākuma stadijā. Vai viņu varēs no�bremzēt? Un kā viņi jutīsies, jūtot �efa karsto elpu pakausī?

-��� Acīmredzot sniegs ir diezgan daudz, kā�das piecpadsmit collas, bet kupenās tas būs vēl dziļāks, tā ka ar transportu radīsies problēmas. �efs ir sazvanījies ar municipalitāti un lūdzis, lai, cik ātri vien iespējams, notīra ceļus, un vēl viņ� jūsu vajadzībām ir palūdzis pāris lendroveru d�ipus. �efs grib, lai jūs viņu �eit satiekat, un brauks kopā ar jums1 .

-��� Skaidrs. Cikos?

-��� Astoņos trīsdesmit.

-���� Labi, es bū�u. Vai esat sazvanīju�ies ar ser�antu Lainhemu?

-���� Tūlīt to darī�u? ser. Es arī norīko�u, lai nozieguma vietas apskates eksperti un sakaru komandas ser�ants brauc ar otru lendroveru un pa ceļam paķer doktoru Mellerdu. Tikai biju domājis vispirms informēt jūs.

Dro�i vien, lai Drako nebūtu jāgaida uzvinu.

-��� Paldies.

Priecīgs, ka brokastis paēstas un iebrauk�tuve notīrīta, Tenets uzvilka siltās zeķes, garos zābakus, aitādas vējjaku, cimdus un vilnas cepuri, jo paredzēja, ka daudzas stundas nāksies pavadīt sniegā.

-��� Jūtos kā muļķīgs sniegavīrs, viņ� teica un ar skūpstu atvadījās no D�ounas.

Viņa pasmaidīja.

-��� Tāds gan tu izskaties. �eit būs, viņa pasniedza termosu.

-���� Paldies, dārgā. Pagaidi mirklīti! Varbūt ieliec somā vēl kurpes. Es nevaru ar �iem pie�mīdīt telpas.

-��� Vai tu negribētu, lai es salieku tev ceļa�somu?

-��� Tev jau labi tavā jaukajā, siltajā birojā.

D�ouna strādāja Starrendenā. Viņa bija

nosacīti atbrīvoto uzraudzības dienesta inspek�tore.

-��� Patiesībā tā ir tiesas zāle.

-��� Tiesas zāle, birojs, kāda starpība. Galve�nais, ka tur ir silti.

-���� Beidz kurnēt, viņa teica un izgrūda Tenetu pa durvīm. Ej! Tu ta�u negribi, lai Drako nāktos uz tevi gaidīt, vai ne?

Tenets izbolīja acis.

Dievs pasargi, nē.

Iekāpis ma�īnā, viņ� juta, ka perspektīva satikties ar �efu ir tā izsitusi viņu no sliedēm, ka viņ� aizmirsis pajautāt, vai miru�ais ir vīrietis, vai sieviete.

Pagāja vēl da�as stundas, līdz viņ� to noskaidroja.

Ceļ� līdz Satonindevīldai bija gar� un nogurdino�s. Pirmās jūdzes vēl nelikās tik grū�tas, bet drīz vien sniegs kļuva dziļāks. Tad viņi panāca sniega tīrītāju, kur� bija atsūtīts pēc Drako lūguma. Tomēr drīz vien Tenets atteicās no brauk�anas aiz tā, jo tad atliku�o ceļa daļu būtu jāvelkas glieme�a ātrumā. Par laimi, pretī brauca kāds fermeris ar traktoram uzmontētu sn�iega lāpstu, un pēc zināmas piepūles un manevrē�anas viņi varēja turpināt ceļu ātrāk.

Ilgi nācās gaidīt uz otru lendroveru, dok�toru Mellerdu un nozieguma vietas apskates ekspertiem. Līdz tam darāmā nebija visai daudz. Miru�ā ķermenis gulēja ceļmalas grāvī, aiz kura slējās augsta siena, tikai da�us jardus no posta�mentiem ar lauvu statujām. Tur sākās iebrauk�tuve Longfordhollas lauku viesnīcā. No ceļa nevarēja redzēt neko, izņemot melnbalti rūtota tvīda auduma piedurkni, kuras aug�ējā mala iezīmējās glu�i skaidri. Nāves sastindzinātā roka gulēja uz grāvja malas, un to bija atradis suns. Policijas konstebls Jeumens, vietējais policists, kur� pirmais �eit ieradās, no vīrie�a sejas bija uz�manīgi notīrījis sniegu ūn konstatējis, ka tas ir miris. Nelokāmi sejas vaibsti, ādas bālums un atvērtās sastingu�ās acis bija pastāstīju�i savu stāstu, un tā viņ� tika atstāts. Bet Teneta atzinību izpelnījās pagaidu no�ogojums, izveidots, iesprau�ot sniegā mietiņus un savienojot ( tos ar auklu.

Par spīti policijā nostrādātajiem gadiem, Tenetam reti kad izdevās pārvarēt bailes, kas uzmācās, pirmo reizi skatot līķi. �odien, Drako gaidāmās klātbūtnes sanervozēts, inspektors bija tuvojies miru�ajam ar ne vairāk kā vieglām trīsām, un, paskatījies uz nedzīvo seju, dziļi iegrimu�u sniegotajā apkaklē, viņ� nejuta neko vairāk kā parasto, sāpīgo no�ēlu par nelaikā pārtrūku�o dzīvību. Tā kā sniegs vīrie�a sejas vaibstus padarīja neskaidrus, tad precīzi noteikt vecumu nebija iespējams, bet Tenets minēja, ka viņam varētu būt starp �etrdesmit un se�desmit. Bez �aubām, laiks nesīs skaidrību.

Pagaidām neviens nebija mēģinājis notīrīt sniegu no pārējām ķermeņa daļām. Tenets gribē�ja, lai vispirms izdara fotouzņēmumus. Ne jau tāpēc, ka to Tenets uzskatītu par kaut ko ļoti svarīgu. Sniega apklātais ķermenis acīmredzot bija iekritis vai iemests grāvī vēl pirms snieg�puteņa vai arī ap laiku, kad sāka snigt. Tomēr pa�gaidām neviens to nezināja. �ādos gadījumos at�maksājas būt pedantiski rūpīgiem, un, tā kā dar�bā gatavojās piedalīties arī Drako, tad Tenets bi�ja nolēmis spēlēt pēc noteikumiem.

Katrā ziņā, zīmes sniegā stāstīja savu stās�tu. Saārdītā, izjauktā apkārtne rādīja, kā satrauk�tais suns meklējis �o interesanto un neparasto atradumu. Vēl bija redzamas dubultas sliedes ar atnāko�u un aizejo�u pēdu nospiedumiem. Vie�nas piederēja misteram Kleitonam, suņa īpa��niekam, bet otras � policijas konsteblam Jeuinenam. Tenets, Drako un Lainhems vēlāk uzmanīgi noskaidroja, kuras no tām pieder Jeumenam, un uz pirmo, vispārējo ķermeņa apskati gāja pa tām.

Pagaidām vēl sniega dēļ lielākā daļa cil�vēku slēpās savos mājokļos. Gandrīz vai neviena ma�īna netika braukusi pa ceļu. Pirms pusstun�das buldozers bija sācis tīrīt viesnīcas iebrauktu�vi, un Tenets gaidīja, ka jebkuru brīdi kāds varē�tu ierasties un prasīt paskaidrojumu par no�tieko�o aiz vārtiem.

Kur, pie velna, viņi kavējas?

Drako, kur� garām Tenetam un Lainhemam bija staigājis �urp un turp ar nolūku sasildīties, juta, ka nespēj apvaldīt nepacietību.

-��� Viņiem vajadzēja būt �eit jau pirms pus�stundas.

-��� Varbūt doktors Mellerds ir izsaukumā.

Drako nosprauslājās. No viņa nāsīm kā pū�ķim izlauzās divi tvaika mutuļi. Mazs, kvad�rātveidīgs, ar karakula cepuri un smagu ka�ok�ādas mēteli, viņ� atgādināja krievu valstsvīru, kas gaida ierodamies augstus ārzemju viesus. Uz sniegotā fona �ī ilūzija pastiprinājās vēl jo vairāk.

-��� Velaties kafiju, ser? Man ir ma�īna.

-���� Paldies. Lieliska doma. Kāpēc es pats par to nepadomāju?

-��� To mana sieva.

Tenets no ma�īnas atnesa termosu, un Drako ar Lainhemu pēc kārtas iedzēra kūpo�o �ķidrumu. Lainhems līdz �im bija izturējies ļoti klusu. Bez �aubām, viņu ietekmēja Drako klāt�būtne. Tenetam, atceroties Lainhema seju, kad tas skatījās, kā Drako rāpjas apvidus ma�īnā, nācās apspiest smaidu. Ser�antu acīmredzot neviens nebija brīdinājis.

Bija dzirdams, ka pa viesnīcas iebrauktuvi tuvojas ma�īna, un pēc mirkļa starp akmens sta�biem izspraucās rend�rovers. No tā izlēca vīrie�tis un sieviete.

-��� Kas �eit notiek?

Balss neap�aubāmi piederēja varas pār�stāvim. Tā bija inteliģenta, bet pa�pārliecināta. Tās īpa�nieks, tērpies kokvilnas uniformā, biezā svīteri un zaļos, augstos zābakos, bija tuvu pie piecdesmit, gar� un labi noaudzis, ar tum�iem matiem, kuri viegli atkāpu�ies no pieres. Viņa zilpelēkās acis ātri novērtēja situāciju un nekļūdīgi izvēlējās Drako kā personu, pie kuras griezties.

-��� Kas noticis?

Drako pasniedza termosa trauciņu Tene�tam un, izstiepies visā augumā, ziņoja:

-���� Drako, policijas �efs, Starrendenas de�partamenta policijas pārvalde�

Bet vīrietis neklausījās. Viņ� bija pama�nījis skaidri saredzamo, rūtoto piedurkni, un viņa sejas izteiksme izmainījās.

-��� Ak, Dievs, tas ta�u ir�

Viņ� pagriezās un izstiepa roku, lai aiz�kavētu sievieti, kas tuvojās no aizmugures,

-��� Kas tur.ir, D�ailz! Kas noticis?

Skaidra, zvanam līdzīga balss un vēl

zaļāki, augsti zābaki. Skaista sieviete, mazliet jaunāka par vīru, varētu būt ap �etrdesmit, minē�ja Tenets. Ari viņa bija tum�a, mati atķemmēti atpakaļ biezā fran�u bizē. Tie izcēla sievietes se�jas klasisko veidolu. Tenetam ienāca prātā, ka tie�i tāda viņa varēja izskatīties ari pirms div�desmit gadiem.

-���� Man liekas, ka tev jāiet atpakaļ uz ma�īnu, dārgā, teica vīrs.

Viņa atgrūda vīra roku, kas bija aiz�ķērso�jusi ceļu.

-��� Ko tu tur runā?

Pēc �īs kustības sievietes skatiens pirmo reizi uzdūrās rokai grāvī, un viņa izdvesa:

-��� Mans Dievs, tas ir Leo mētelis.

-��� Leo? Drako pastiepās uz priek�u.

-���� Mans brālis. Roka saistīja viņas ska�tienu, sievietes acīs parādījās �ausmas. Viņa pieķērās vīram, kur� aplika vienu roku viņai ap vidukli. Vai viņ� ir�?

-���� Miris? jautāja Drako. Diem�ēl jā. Ja tas ir jūsu brālis, man �ēl, ka jums par to �ādā veidā jāuzzina.

-��� Bet, Dieva dēļ, kāpēc jūs te stāvat apkārt un dzerat kafiju? Kāpēc jūs nemēģināt viņu izvilkt? Jūs ta�u nevarat Leo tur atstāt! Viņa sagrāba tuvāko mietiņu, izrāva to no sniega, nepacietīgi aizmeta sāņus un devās grāvja virzienā.

Trīs policisti metās apturēt sievieti, bet tas izdevās vienīgi viņas vīram, kur�, sagrābis viņu aiz mēteļa, atvilka atpakaļ.

-���� Nedari tā, Dīlij! Vai tad tu neredzi? Ja tas tie�ām ir Leo, te pa�laik neviens neko nevar palīdzēt.

-���� Bet tas ir �ausmīgi. Nav cilvēcīgi viņu atstāt tā, sniegā apraktu! Viņa pagriezās pret Drako. Viņas acīs zvēroja liesmas. Kā jūs uz�dro�ināties! Sievietes nicino�ais skatiens ap�skrēja mazo policistu bariņu un atkal atgriezās pie Drako.

-��� Policijas �efs man ir personīgi pazīstams. Es ziņo�u viņam pārjums. Tūlīt pat.

Tenets apzināti atturējās paskatīties uz Lainhemu.

Viņa pagriezās pret vīru.

-����� Ejam, D�ailz. Brauksim mājās un mēģināsim kaut ko darīt ar �o absurdo situāciju.

Un, uzmetusi Drako vēl vienu zvērojo�u skatienu, viņa iemetās ma�īnā, apsēdās un kā pārakmeņojusies skatījās caur priek�ējo stiklu. Vīrs apgrieza ma�īnu, un abi aizbrauca.

-����� Liekas, ka �ī dāma pieradusi staigāt savus ceļus, teica acīmredzami sakaitinātais Drako. Jums, Tenet, ar viņu būs liela noņem��anās.

Tie�i par to bija domājis ari Tenets, lai gan �ī perspektīva viņu drīzāk intriģēja, nekā biedēja. Viņ� uzrāva vienu uzaci un pagriezās pret konsteblu Jeumenu.

-��� Kas viņi ir?

-����� Misters un misis Hemiltoni, ser, Longfordhollas īpa�nieki. Viņa pārvalda viesnīcu, bet viņ� mui�as īpa�umus.

-���� Tur jau ir arī pārējie, ser, pavēstīja Lainhems. y

-��� Bija jau arī laiks, norūca Drako.

Caur piebrauku�ā lendrovera priek�ējo stik�lu nozibsnīja doktora Mellerda pusmēness brilles.

-����� Kur jūs, velni tādi, bijāt, uzkliedza Drako, kad Treiss, ekspertu grupas ser�ants, viņa komandai sekojot, izkāpa.

Mellerds, cie�i paspiedis Teneta roku, at�bildēja:

-����� Baidos, ka tā ir man^ vaina, �ef. Visus pārmetumus veltiet ārstu neregulārajam dzīves veidam! Biju izbraucis pieņemt dzemdības. Sieviete atradās ceļā uz slimnīcu, bet ātrās palīdzības ma�īna iestiga sniegā. Par laimi, paspēju laikā. Viņ� smaidīja kā saulīte. Veselīgs puika, un man ar prieku jāsaka, ka abi sveiki un veseli. Ziniet, nekas tā neuzmundrina kā dzīvības nāk�ana pasaulē.

Piekrītu, teica Drako un tad griezās pie Treisa. Bet nu ķersimies pie lietas, ja jau jūs esat �eit. Stāvot tā vēl ilgāk, mēs pārvērtīsimies par ledus bluķiem.

Nākamās stundas beigās Tenets juta, ka Drako pareģojums sāk piepildīties. Viņa pēdas bija sastingu�as, pats izsalis cauri līdz pat kauliem un jau sen, kā viņ� no�ēloja pārāk agri, izdzēris tik dārgās kafijas trauku. Varbūt drīzumā viņi varēs doties uz viesnīcu un iedzert kaut ko karstu.

Bija daudz padarīts. No�ogojums uzcelts, relatīvi neskartais sniega klajums nofotografēts, un doktors Mellerds bija oficiāli konstatējis nāves iestā�anos. Nācās ilgi gaidīt, līdz nozieguma vie�tas apskates eksperti pacietīgi bija notīrīju�i no ķermeņa sniegu, ieturot pauzes, lai noņemtu pa�raugus, lai vēlreiz izdarītu nepiecie�amos fo�touzņēmumus. Beigu beigās līķis bija atklāts ap�skatei, un varēja redzēt, ka tas ir vīrietis, ap piecdesmit gadus vecs, plāniem, brūniem un cir�tainiem matiem, ģērbies labi piegrieztās, kavalērijas tipa sar�a biksēs, ūdens necaurlaidīgā sporta �aketē un melnbalti rūtotā tvīda mētelī. Viņa krū�u kabatā atradās maks ar divdesmit mārciņām papīra naudā, da�ādas izziņas un citas papīra lapiņas, un, kas bija svarīgāk, autovadītāja tiesības un vairākas kredītkartes uz Leo Mārtindeila vār�da. Tas izmeklē�anas sākumā vienmēr palīdzēja veikt identificē�anu.

Kad ķermeni uzmanīgi izcēla no tā līdz�inējā sniegotā kapa, lai ievietotu sanitārajā ma�īnā, uz tā nebija redzamu ievainojumu pēdu. Tad doktors Mellerds pamanīja sarecēju�u asiņu plankumu uz pakau�a kreisajā pusē. Izcēlās satraukums, kad ekspertu grupas vīri atrada da�as krāsota, sarūsēju�a metāla �ķembas, divas ieķēru�ās uz mēteļa muguras ieplēstajā cau�rumā, un vēl vienu zemē.

-��� Iespējams, ka ieķēru�ās drēbē no triecie�na, teica Drako, kad viņi salasījās apkārt, lai nopētītu plastmasas maisiņā ieliktos paraugus. Ekspertīze noskaidros, vai tas ir tā. Aizbēg�ana pēc cilvēka sabrauk�anas?

-��� Tā izskatās, lai gan, ja tā� Tenets kļuva domīgs.

-Kas?

-��� Es tikai domāju�

Drako nepacietīgi pienāca tuvāk.

-��� Nevelciet garumā, vecais, sakiet!

-���� Nu, labi. Ievainojums ir pakausī, un arī �ķemba uz mēteļa mugurpuses.

-Tā?

-����� Iespaids ir tāds, ka trieciens dots no muguras. Es tikai cen�os iztēloties, kas noticis. Ja trieciens iegrūdis viņu grāvī, tad viņam va�jadzēja gulēt uz mutes vai sāniem, vai saliektam �okurā, nevis tā kārtīgi uz muguras.

-���� Ko jūs gribat teikt? Ka tas, kas viņu notrieca, apstādinājis ma�īnu, izkāpis un iegrūdis ķermeni grāvī?

Tenets paraustīja plecus.

-��� Tāda iespēja nav izslēgta, vai ne, ser?

-���� Domāju, ka viena no daudzām, lai gan tikpat labi iespējams, ka viņ� pēc trieciena varēja nokļūt arī �ādā stāvoklī.

Tenets tam nepiekrita, bet nebūtu prātīgi iebilst. Drako nepatika opozīcija.

-���� Domāju, ka mēs varētu veikt eksperi�mentus, ser.

-���� Tie�ām. Un tad ir vēl iespēja, ka trie�ciens viņu nav uzreiz nogalinājis. Vīrietis varēja palikt pie samaņas vai arī atgūt samaņu un aizrāpot, aizstreipuļot līdz grāvim, lai tiktu nost no ceļa un nogultos ērtāk, un tā viņ� atradās stā�voklī uz muguras.

Tas likās daudz ticamāk.

-��� Pareizi.

- Vai arī, teica Lainhems, pirmo reizi ie�jaucoties sarunā, viņam varēja uzbraukt ar nodomu.

Ar �o viņ� izpelnījās dusmīgu Drako ska�tienu. Slepkavības izmeklē�ana bija gan laik�ietilpīga, gan dārga padarī�ana.

-��� Vienalga, ja �īs metāla �ķembas ir no au�toma�īnas, nevajadzētu rasties nekādām prob�lēmām, lai to atrastu.

Tenets pamāja. Viņi visi zināja, ka mūs�laikos tā ir visai vienkār�a lieta, relatīvi, pro�tams, atrast ma�īnu pēc krāsas drumstalām. Ekspertīzes zinātne ir sasniegusi tēlotājmākslas līmeni.

Viņi visi atkal pētīja lielāko krāsas atlūzu.

-���� Liekas, ka tum�i pelēka. Un skaidri redzams, ka sākusies rūsa, teica Lainhems.

-���� Es pasteidzinā�u ekspertīzi, apsolīja Drako.

-��� Paldies, ser. Skaidrs, ka tam, ka blakus atradās �efs, bija arī savas gai�ās puses.

-���� Jūs labāk apstaigājiet m^jas! Gādājiet, lai vīri pārbauda visas vietējās ma�īnas! Ja vajag papildspēkus, ziņojiet pa radiotelefonu! Es brau�cu atpakaļ uz pārvaldi.

Jau labāk. Tenets pēk�ņi jutās daudz mo�āks. Likās, ka pat pēdas vairs tā nesalst.

Parādījās viens no sanitāriem.

-��� Ser, mēs tagad esam gatavi braukt.

Drako uzmeta skatienu Tenetam.

-����� Varētu ietaupīt daudz laika, ja jūs vispirms dabūtu ārā no viesnīcas Hemiltonu, lai viņ� varētu veikt formālu līķa identifikāciju.

Tenets tie�i to bija nodomājis darīt.

-���� Jums taisnība, ser. Tad viņ� pagriezās pret sanitāriem. Ja jūs varētu vēl mazliet pa�gaidīt�

-���� Labi, labi. Drako pacilājās uz pirkst�galiem, jau sagatavojies aizbrauk�anai. Doma par mājīgo kabinetu viņam dro�i vien likās vili�no�a.

-���� Es paņem�u vienu no lendroveriem un vēlāk atsūtī�u atpakaļ gadījumā, ja jums pa�iem to ievajagas. Vai varu jūs aizvest, Mellerd?

-���� Paldies. Bū�u priecīgs nokļūt atpakaļ civilizētā pasaulē. Mellerds pacēla savu somu un notīrīja sniegu no tās apak�as.

-��� Tikai vēl viena lieta, doktor, viņu aiz�kavēja Tenets.

Mellerds pamirk�ķināja viņam pār savu briļļu pusmēne�iem.

-��� Tā jau domāju, ka jūs neaizlaidīsiet mani bēz jautājuma. Laiks, kad iestājusies nāve, pareizi?

Tenets pamāja.

-���� Nu, liekas, ka nāksies jūs sarūgtina!. �ādos apstākļos patiesībā ir neiespējami mēģināt pat minēt.

-��� Tomēr� neatlaidās Tenets.

-��� Patie�ām, Luk. Labākais, ko varu izdarīt, ir pateikt, ka tas noticis kaut kad pagāju�ajā nak�tī. Teiksim, laikā no se�iem un� Mellerds pa�raustīja plecus. Vai jūs zināt, cikos sāka snigt?

-���� Starrendenā ap pusvieniem. �eit, pro�tams, tas varēja sākties agrāk.

-���� Nu, jums vajadzēs pārbaudīt. Bet ir skaidri redzams, ka lielākā daļa sasnigusi pēc tam, kad ķermenis nonāca grāvī. Teiksim, starp se�iem vakarā un, lai es neklūdītos, �etriem no rīta. Baidos, ka neesmu īpa�i jums palīdzējis. Diem�ēl vēl jāņem vērā, ka Mārtindeilu varēja nenogalināt avārijā. Viņ� varēja vienkār�i nasalt.

Drako, nepacietībā doties projām, mīņājās no vienas kājas uz otru.

-���� Nu, labi, Tenet, turiet mani visu laiku lietas kursā! Patiesībā labāk būs, ja ziņosiet man piecos. Būtu interesanti vēlreiz atgriezties pie pa�as saknes.

-��� Ceru, ka viņam sakņu būs pietiekami, teica Lainhems, noskatīdamies pakaļ aizbrau�co�ajam lendroveram. Ko tagad?

-� Labāk paaiciniet tos papildspēkus! Pasa�kiet, lai nāk uz viesnīcu! Tenets pamāja ar roku policijas konsteblam Jeumenam, kur� bija turējies labi patālu no Drako un tagad pacietīgi gaidīja pie iebrauktuves viesnīcā. Ceru, ka neesat sasalis ragā?

-���� Nē, ser. Viss kārtībā. Tā gan neizska�tījās. Jeumena �aurā seja bija aukstuma savilkta, degungals sarkans un acis asaroja.

-��� Jūs �eit esat labi pastrādājis pirms mūsu iera�anās.

-���� Paldies, ser. Viegls sārtums sasildīja viņa vaigu bālumu.

-����� Kā es saprotu, misis Hemiltonas brālis, ja tas ir bojā gāju�ais vīrietis, bija jums sve�s?

-���� Es zināju, ka viņai ir brālis, bet nekad agrāk netiku viņu redzējis. Esmu �eit tikai divus gadus, bet viņ� pameta ciematu pirms veselas mū�ības; visi domāja, ka viņ� ir miris.

-���� Ģimenes baltais zvirbulis, vai ne? Tenets nojauta, ka sekos interesants stāsts.

-���� Domāju, ka jā. Vispār ne yisai iemīļota persona, kā var nojaust.

-��� Kāpēc tā, vai jūs zināt?

Jeumens papurināja gfllvu.

-���� Nē, konkrēti nezinu. Man tikai ir radies tāds iespaids.

-� Daļa no jūsu darba būs uzzināt, ieklausīties baumās. Pēc �ī notikuma ciematā noteikti sāksies daudz runu. Pagaidām sameklējiet un atvediet mis�teru Hemiltonu, labi? Mēs gribam, lai viņ� identi�ficē līķi. Pēc tam, kad eksperti būs galā, varat nākt ar mums uz viesnīcu un iedzert kaut ko karstu.

-���� Paldies, ser. Jeumens bra�ā solī aizsoļoja pa viesnīcas iebrauktuvi, �ļūkdams un slidinādamies pa sniegu.

Tenets paskatījās apkārt.

-��� Beidzāt �eit, Treis?

-��� Gandrīz, ser.

-���� Labi. Nogādājiet krāsas atlūzas uz eks�pertīzi, cik ātri vien iespējams, ja?

-��� Jā, ser.

Pēc divdesmit minūtēm atbrauca Hemiltona rend�rovers. Viņ� izlēca ārā. Sanitārs izslidināja nestuves un atsedza miru�ā seju.

Ne vārda neteicis, Hemiltons pamāja ar galvu. Tad piemetināja:

-��� Tas ir mans sievasbrālis.

-��� Leo Mārtindeils, teica Tenets.

Hemiltons likās pārsteigts.

-���� Kā jūs�? Ak, viņam, dro�i vien, bija kāds dokuments. Viņ� nopūtās un pamāja ar galvu. Pēdējais no �īs dzimtas. Viņ� savie�bās. Skumji, vai ne? Divi simti gadu Longfordhollā ir dzīvoju�i Mārtindeili.

-��� Tātad viņ� nebija precējies?

-��� Tā viņ� murns teica.

-��� Jums bija kāds iemesls to ap�aubīt?

Likās, ka Hemiltons jūtas neērti.

-���� O, nē, nē. Tikai� nu, �ķiet, ka jūs ļoti gribat par to dzirdēt. Patiesību sakot, viņ� nebija no tiem, kam var daudz ticēt.

-���� Saprotu. Protams, mums vēl vajadzēs parunāt ar jums un jūsu sievu, tāpēc varbūt mēs varētu iet iek�ā.

-���� Protams. Hemiltons skatījās uz lendroveru, kurā ekspertu grupas viri krāva ekipēju�mu. Liekas, ka jums pa�reizējā brīdī nav trans�porta, inspektor. Dro�i vien drīz jums to pagādās, bet vai pagaidām drīkstu piedāvāt savējo?

Tenetam labāk būtu paticis apskatīt Longfordhollu patstāvīgi, bet būtu nepieklājīgi atteik�ties, un viņ� ari negribēja noskaņot misteru Hemiltonu pret sevi. Bez tam vilināja doma nokļūt siltumā.

-��� Pateicos.

Viņi iekāpa ma�īnā. Tā rāpās pa iebrauktu�vi, kurai abās pusēs stiepās �ogs. Iebrauktuve aizliecās ap pla�u parku. Pirms 1987. gada lielās vētras to noteikti bija greznoju�i ozoli un di�skā�bar�i, bet tagad parks likās gandrīz�klaj�. Tikai da�i paliku�ie vientuļnieki slēja savus zarus debesīs. �ur un tur vēl gulēja nolauztu koku atlūzas kā �ī Anglijas dienvidaustrumu nostūra vienas nakts postījumos pārciestā mantojums. Lai daba atgūtos, būs vajadzīgs trīs paaud�u ilgs laiks. Un Hemiltoni noteikti darīja savu mazu�miņu, lai tā notiktu. Varēja redzēt, ka tiek veikta pla�a pārstādī�anas darbu programma. Jaunās at� vases ar koka un stieples cie�a pinuma no�ogo�jumiem tika sargātas no zaķu un mājlopu postī�jumiem.

Jūs laikam vētrā zaudējāt daudz koku? jautāja Tenets.

Hemiltons nopūtās.

-Jā, tāpat kā visi citi. Ap astoņdesmit pro�centiem, kā redzat, un vēl neesam tiku�i galā ar postījumu novāk�anu. Tas prasa milzu darbu un izmaksā veselu bagātību, tāpēc mēs veicam to soli pa solim. Cen�amies koncentrēt darbu uz pārstādī�anu.

Parādījās viesnīca, un Tenets juta, ka, lai būtu labāka redzamība, Lainhems aizmugurē saliecas uz priek�u. Viņ� zināja, ko ser�ants teik�tu, ja viņi būtu vieni pa�i.

"Viņiem jau nu naudas netrūkst."

Un tā, protams, bija taisnība. Longfordholla patiesībā nebija pils, bet tā noteikti bija īsta angļu lauku d�entlmeņa māja, uzcelta, kā varēja nojaust, septiņpadsmitā gadsimta beigās vai as�toņpadsmitā sākumā. Tās bagātīgo ro�u sārto ķieģeļu mūrējuma skaistumu vairoja apkārtējā baltā sniega sega. Mājas proporcijas bija ideālas, balti krāsoto, paceļamo logu rindas, gludais, stā�vais torņveida jumts ar mansarda logiem, ak�mens balustrāde, kas apņēma visu jumta malu, tas viss kopā ar graciozajiem kāpņu posmiem, kas veda uz centrālo ieeju, veidoja lielisku formu harmoniju, tādu, pēc kādas bie�i tiecas, bet reti kad izdodas sasniegt.

-���� Kāda brīni�ķīga māja, nomurmināja Tenets.

Hemiltons pacēla uzacis, it kā pārsteigts, ka policists spēj novērtēt tās ģeniālo arhitektūru.

-��� Vai ne? Cēlis Hjū 1675. gada maijā.

Un tagad tā ir viesnīca LAUKU MĀJA. Tenets domāja, ko ir jāizjūt, ja māja, kas paaud�u paaudzēm bijusi ģimenes mītne, tiek pārvērsta par bagātu tūristu un noguru�u biznes�meņu patvērumu. Tenets zināja, ka tagad ir daudz LAUKU MĀJAS tipa viesnīcu, bet viņam nekad nebija gadījies būt iek�ā kādā no tām. Tas likās interesanti.

Viņi bija atbrauku�i. Hemiltons apturēja ma�īnu kāpņu priek�ā. Gar�, tievs vīrs, ģērbies siltā, vatētā jakā un jūras zilu vilnas cepuri

galvā, tīrīja no kāpnēm sniegu. Viņa ausis kā dārza rūķītim slējās no cepurītes apak�as. Viņiem ejot garām, vīrs uzmeta tiem ziņkārīgu skatienu. Viņa kustību ritms izjuka. Viņ� iztais�nojās, lai izvilktu kabatlakatu un iz�ņauktu de�gunu.

-���� Kas viņ� ir? Tenets pusbalsī jautāja, kad bija pagāju�i garām.

-���� Baiflīts, mūsu meistars un �oferis. Hemiltons ar īpa�nieka �estu atgrūda centrālās ieejas durvis. Notīrīju�i sniegu no apaviem, viņi sekoja tam pla�ā iek�ējā priek�telpā, kurai nebija ne mazākās līdzības ar jebkuras citas viesnīcas, kādā Tenetam jebkad bija gadījies būt, priek�telpu. Ja viņ� nezinātu, ka �ī ir viesnīca,

4 viņ� domātu, ka ir iegājis privātmājā. Sarindoti gar labās puses sienu, stāvēja panēsāti gumijas zābaki, kriketa spēles vārti, lietussargi un pa�staigas spieķi. Izskatījās tie�i tā, it kā jebkuru mirkli vajadzētu parādīties ģimenes locekļiem, lai saģērbtos kaut kādiem tiem prātā ienāku�iem āra darbiem. Kreisajā pusē pie sienas bija pieskrūvēta koka sija, bagātīgi aprīkota ar āķiem, uz kuriem karājās vispla�ākā izvēle: krietni panēsātas vējjakas, ūdens necaurlaidīgi mēteļi, tvlda cepurītes un platmales.

Laika pietika tikai tam, lai �ai garderobei

uzmestu īsu skatienu. Hemiltons noāva zābakus, un visi trīs policisti sekoja viņa paraugam. Tad viņ� iebrauca �ībās, kas bija atstātas pie durvīm, bet Tenets, uzmetis Lainhemam vainas pilnu skatienu, iztina no iesaiņojuma kurpes, kuras pirms Drako aizbrauk�anas bija paņēmis no lendrovera, un uzvilka, priecādamies par savu tālredzību. Viņ� nespētu vadīt izmeklē�anu, cie�ot apvainojumu par to, ka kājās ir tikai zeķes. Bez �aubām, Lainhems no�ēloja, ka nevar izdarīt to pa�u.

Hemiltons pla�i atvēra iek�ējās durvis un ieveda viņus lielā hallē, no kuras aug�up uz pir�mo stāvu vijās piemīlīgas kāpnes. Tenets, dau�dzo izjūtu satriekts, mirk�ķināja acis. Gaisā karājās īpatnēja kaltētu ziedu un apdedzināta ābeles koka smar�a. Akmens plāk�ņu grīdu klāja persie�u paklāji. Telpu greznoja antīkas mēbeles ar sīki izstrādātiem ziedu kokgriezumiem. No gadsimtiem ilgas spodrinā�anas tie spīdēja. Ap�kārt di�ojās izcilu gleznu un dekoratīvu, orna�mentiem rotātu porcelāna trauku pārpilnība. Tālumā kāds spēlēja klavieres. Likās, ka viņi ir atkāpu�ies laikā un nokļuvu�i laiskākā, di��ciltīgākā laikmetā.

Vienu mirkli, nomurmināja Hemiltons. Viņ� pameta tos, lai parunātos ar jaunu sievieti, kura stāvēja pie ādas pārvilkta galda istabas kreisajā stūrī. Dro�i vien viesnīcas viesu uzņē�mēja. Tā bija pirmā neuzkrīto�ā norāde, ka Longfordholla ir komerciāla rakstura iestāde. Kā magnēta pievilkti, visi trīs policisti virzījās uz liesmām, kas kurējās milzīgā kamīnā pie labās puses sienas. Divas sievietes, viena jauna, otra vidējos gados, sēdēja tā priek�ā uz kokvilnas drēbes pārvilkta dīvāna.

-���� Jāsaka, vārdus stiepjot, ierunājās vecā�kā no viņām, ka jūs, nabaga vīrie�i, izskatāties nosalu�i līdz kaulam. Nāciet �eit, pie uguns, un sasildieties!

Pēc balss intonācijas amerikāniete, dro�i vien kāda no viesiem.

Tenets pasmaidīja.

-���� �ādā aukstā laikā jūs noteikti esat izvē�lējusies vispiemērotāko vietu. Siltums no kamīna plūda uz kājām un radīja pilnīgas svēt�laimes sajūtu.

Meitene izskatījās sabozusies. Viņa, nupat izaugusi no padsmitnieces gadiem, bija maza au�guma, melnīgsnēja un ar brīni�ķīgi baltiem, līdzeniem zobiem. Tādi zobi Tenetam nezin kāpēc vienmēr asociējās ar amerikāņiem.

-���� Jūs dro�i vien gribat teikt, ka mums vienkār�i nav paveicies. �odien bijām plānoju�as braukt uz Kentaberiju. Kā jūs domājat, cik ilgā laikā notīrīs ceļus?

Tenets paraustīja plecus.

-���� Diem�ēl nezinu. Varbūt līdz �ai pēcpus�dienai, varbūt�

Parādījās Hemiltons.

-��� Ja jūs varētu nākt �eit, inspektor. Es no�rīkoju, lai atnes kafiju. Ceru, ka karsts dzēriens nāks jums par labu.

Abas sievietes apmainījās skatieniem.

-���� Inspektors! iesaucās jaunākā, nojauz�dama nepatīkamas pārmaiņas. Vai tas nozīmē, ka�

Hemiltons griezās pie wrtas ar visu iespē�jamo laipnību un kūsto�u smaidu.

-���� Ir noticis nelaimes gadījums� Un kā aitu suns, kas dzen mazu ietiepīgu aitu bariņu, viņ� mudināja policistus uz durvīm pa labi no kāpnēm. Ja jūs vēlētos apsēsties�

Tā bija maza, eleganta viesistaba zilā un zelta krāsā.

-��� Kad padzersiet kafiju, es pasauk�u sievu.

-��� Vai viņa ir ļoti satriekta?

-��� Tas atkarīgs no tā, ko jūs domājat ar vār�du "satriekta". �okā jā, bet ne bēdu satriekta. Tie�ām nedomāju, ka sieva tāda būtu. Galu galā līdz pat �ai nedēļai viņa bija pārliecināta, ka brālis miris jau pirms daudziem gadiem, tāpēc varat saprast, ka viņai ir bijis pietiekami laika, lai ar �o domu aprastu.

Pie durvīm atskanēja klauvējiens, un parādījās meitene istabenes tērpā garā, melnā kleitā un kruzuļainā priek�autiņā. Viņa nesa paplāti ar kafijas traukiem. Visi ar pateicību ķērās pie piedāvātajām porcelāna tasītēm ar kūpo�o �ķidrumu. Tenets pagaidīja, līdz viņa bija aizgājusi.

-���� Kad tie�i viņa uzzināja? Teneta roku un kāju pirksti tagad sāpēja, jo bija atsilu�i, un vajadzēja saņ^jnt krietnu gribasspēku, lai neizrādītu savas rre�anas. Viņ� negribēja novērst Hemiltona uzmanību no sarunas.

-���� Aizvakar. Hemiltona sejas muskuļi savilkās. Viņa sejā atspoguļojās spriedze, ko sagādājis negaidītais viesis. Acīmredzot viņā un viņa sievā brāļa aug�āmcel�anās nebija izraisījusi īpa�u sajūsmu.

Tenetam prātā ie�āvās interesanta doma. Ja Leo ir bijis Longfordhollas likumīgais īpa�nieks�? Tas būtu slepkavības motīvs, ja tā vispār bija slepkavība. Jautājumi drūzmējās in�spektora galvā. Viņ� uzmeta skatienu Lainhemam. Ņem uz sevi! Pats viņ� gribēja padomāt.

-� Vai misters Mārtindeils uzradās tā vienkār�i, no skaidrām debesīm un bez brīdi�nājuma? -jautāja Lainhems.

Hemiltons izskatījās pārsteigts par pēk�ņo taujātāja nomaiņu.

-Jā.

-��� Cik ilgs laiks bija pagājis?

-���� Kādi divdesmit, divdesmit pieci gadi. Es jau sen esmu pazaudējis skaitu.

"Kāpēc atgriezties pēc visiem �iem ga�diem?" Tenets domāja.

-����� Kāpēc atgriezties pēc visa �ī laika? jautāja Lainhems.

Hemiltons paraustīja plecus.

-���� Viņ� ilgāku laiku dzīvoja ārzemēs un Anglijā acīmredzot atgriezās tikai pirms kādas nedēļas. Bijis pie friziera un svētdienas pieliku�ma �urnālā ieraudzījis rakstu par LAUKU MĀ�JAS tipa viesnīcām. Tur bija pieminēta arī Longfordholla.

Hemiltona runas veids bija viltīgi mai�nījies. Viņ� pēk�ņi kļuva uzmanīgāks.

-��� Es redzēju to rakstu, teica Lainhems. Arī �ilstonas Parks tajā bija pieminēts.

Tā bija vēl viena labi pazīstama LAUKU MĀJAS tipa viesnīca Kentā, ievērojama ar to, ka tās īpa�nieki bija Milleri, ievērojamā ANTĪKO LIETU CENRĀ�A izdevēji.

-���� Pareizi, Hemiltons acīmredzami jutās atvieglots par iespēju mainīt virzienu, kādu bija pieņēmusi saruna.

Bet Tenets negrasījās tik viegli to pieļaut. Līdz �im brīdim viņ� bija pārliecināts, ka viņam bijusi taisnība. Leo bija mantinieks. Vēl viens skatiens uz Lainhemu. Tagad es pārņem�u pave�dienu. Viņi tik ilgi strādāja kopā, ka tāda bezvār�du sazinā�anās bija kļuvusi par viņu otro dabu.

-��� Cik ilgi Holla ir viesnīca, mister Hemil-

ton?

-��� Divus gadus.

-���� Kas lika misis Hemiltonei iz�ķirties par tādām pārmaiņām?

Viņ� saņēma atbildi, kādu bija gaidījis.

-��� Pirms �etriem gadiem nomira viņas tēvs, un nebija citas iespējas, kā tikt galā ar mājas iz�maksām.

-��� Vai misters Mārtindeils zināja, ka tēvs ir miris?

Tas bija delikāts temats. Hemiltona balss kļuva uzmanīgi nevērīga. Viņ� papurināja galvu.

-���� Acīmredzot nē. Kā jau es teicu, viņ� daudzus gadus dzīvoja ārzemēs, Francijas dien�vidos, lai gan tad mēs par to nezinājām. Mēs darījām visu iespējamo, lai sameklētu viņu, bet bez sekmēm. Acīmredzot villa, kurā viņ� bija�

apmeties, atradās visai nomaļus, aug�ā kalnos.

� Viņa saimniece bija francūziete, un abu saskare ar apkārtējo sabiedrību visai niecīga.

"Vārda "saimniece" vietā būtu jāsaka "mī�ļākā"," nodomāja Tenets.

-��� Tad nu misteram Mārtindeilam vajadzēja būt ievērojamā �okā, uzzinot, ka viņa vecā māja vairs nav privātmāja?

-��� Domāju gan. Lai gan viņ� nemaz nelikās izsists no līdzsvara.

-��� Patie�ām? Ja tā ir taisnība, tad tas likās visai interesanti. Vai Leo bija cerējis nopelnīt no visa tā smagā darba, ko viņa māsa ieguldījusi, lai padarītu Longfordhollu par tādu ienesīgu iestādi, kāda tā acīmredzot bija?

-���� Un uzzinot arī par tēva nāvi? jautāja Tenets.

-Jā.

Nepatīkams vienzilbes vārds. Hemiltonam jāzina, kas sekos tālāk.

-���� īpa�ums tika novēlēts jūsu sievai, nevis viņas brālim?

-Nē.

Vēl kodolīgāk.

-��� Tātad, Tenets uzmanīgi turpināja, vajadzē�ja rasties zināmām problēmām ar manto�anas tie�sībām? viņ� ar interesi gaidīja Hemiltonā reakciju.

Bet sekoja sarūgtinājums. Hemiltons acīm�redzot bija gatavs �im brīdim. Viņ� tikai pa-* smaidīja, laipni, neko neizsako�i izstiepa lūpas un teica:

-����� Nebūt nē, inspektor. Piedodiet, ka man jūs jāsarūgtina, bet esmu pārliecināts, ka mēs visi varējām nonākt pie draudzīgas vieno�anās. Atklāti sakot, pīrāgs ir pietiekami liels, un tā pietiktu visiem.

"Tas atkarīgs no tā," nodomāja Tenets, "cik lielu �ķēli Mārtindeils būtu gribējis nogriezt sev."

-��� Tie�i cik liels tas ir?

-���� Divi tūksto�i akru. Hemiltons slinki smaidīja, bet tas bija īsts plēsoņas smaids. Plē�soņas, kas noķēris un aprijis savu laupījumu. Un māja, protams.

"Nemaz jau nerunājot par to, kas tajā iek�ā," nodomāja Tenets. Tas vien, ko viņiem bija izde�vies redzēt, maksāja krietnu �ūksni. Interesanti, kā uz to visu bija reaģējusi Hemiltona sieva?

Kā uz mājienu atvērās durvis un parādījās misis Hemiltone.

-���� Ak te tu esi, dārgais. Atvaino, ka trau�cēju, bet neliela ķibele. Nupat kā zvanīja mies�nieks un pateica, ka ma�īna iestigusi sniegā. Vai tu neiebilsti, ka Baiflīts uz pusstundu paņem rend�roveru un aizbrauc pēc gaļas?

Pēc Teneta lūguma Dīlija Hemiltone, no�devusi Baillitam atļauju paņemt rend�roveru, at�griezās. Ar mulsu smaidu viņa apsēdās blakus vīram.

-��� Jūs, inspektor, �ķiet, domājat, ka es esmu ļoti nejūtīga, ja spēju uztraukties par tik ne�svarīgām lietām pēc visa, kas noticis. Bet fakts ir tāds, ka es joprojām atbildu par �ejienes saimnjecību, un mums patie�ām ir viesi. Par laimi, pa�laik ne pārāk daudz, bet tomēr.

Viņa bija pārģērbusi āra drēbes, un tagad sievietei mugurā bija eleganti tvīda svārki un dūmakaini zaļ� ka�miras d�emperis ar pērlītēm. Tā krāsa sakrita ar viņas acu krāsu. Tās tum�ie mati bija saņemti atpakaļ gludā pinumā. Nevainojama elegance. Katra colla viņas au�gumā liecināja, ka misis Hemiltone ir īsta lauku lēdija. Viņas tēls, bez �aubām, bija rūpīgi iz�domāts, lai atstātu iespaidu uz viesiem. Par sērām nebija ne miņas.

-���� Cik daudz viesu jums ir? Tenets jautā�ja, ignorējot neīsto taisno�anos.

-��� Tikai astoņi. �ajā gadalaikā parasti ir vi�sai kluss.

-Un tie ir�?

-���� �etri amerikāņi precēts pāris un māte

ar meitu, tad vēl trīs cilvēku ģimene un viens vīrietis, visi briti.

"Būs vieglāk iztaujāt," domāja Tenets. "Ja tagad būtu valsts brīvdienu nedēļas nogale�"

-���� Mēs sapratām no jūsu vīra stāstītā, ka jū�su brālis ieradās aizvakar negaidīti, ka līdz tam jūs uzskatījāt viņu par miru�u.

-���� Tāpēc arī tagad nevaru izlikties esmu satriekta. Leo priek� manis tik daudzus gadus bi�ja miris, ka nespēju aprast ar domu, ka viņ� ir dzīvs. Atkal atskanēja mulsino�ie smiekli. �ķiet, jūs domājat, ka esmu visai cietsirdīga, bet nav jēgas liekuļot, vai ne?

Tenets neatbildēja. Viņ� pamanīja, ka sūdzības augstākajai priek�niecībai vairs nav gaidāmas. Varbūt tas bija izdarīts un lieta izbeig�ta?

-��� Vai jūs varat mums pastāstīt kaut ko par to, ko Leo Mārtindeils darīja, �eit ieradies?

Viņa pacēla roku, lai notrauktu neredzamu matu �ķipsnu.

-���� Es centī�os, lai gan daudz laika kopā mēs nepavadījām. Man joprojām bija jā�saimnieko viesnīcā, un Leo likās apmierināts ar iespēju klaiņot savā nodabā, satiekoties ar ve�ciem paziņām un, bez �aubām, apciemojot vecus midzeņus.

-��� Ja jums būtu kaut vai kāda doma�

Viņa paskatījās uz vīru.

-���� Nu, ļaujiet man padomāt� Viņ� ieradās negaidīti pirmdienas pievakarē, īsi pirms vakari�ņām. Viņa saviebās. Es gribu teikt, īsi, pirms mēs būtu ēdu�i vakariņas. Mēs vienmēr ēdam smieklīgi agri, tā, lai es būtu brīva, kad viesi dzer kokteiļus, pirms vakariņām.

-��� Ar "mēs" jūs domājat�?

Viņa paskatījās uz Hemiltonu.

-��� Mēs ar vīru.

-���� Vai pārējie no jūsu ģimenes pa�laik ne�dzīvo �eit?

-����� Pa�laik �eit ir mūsu meita Tesa un arī dēls Edems. Bet viņ� ieradās tikai vakar vakarā. Dēls mācās internātskolā, bet pa�laik ir beidzies semestris, un da�as pirmās brīvdienas viņ� pavadīja pie draugiem. Un Tesa, kā parasti, bija izbraukusi. Visu dienu pavadīja pilsētā un at�griezās vēlu.

T Ar "pilsētu" jūs domājat Londonu?

-���� Protams. Paklausieties, bet vai tas ir svarīgi? Es nesaprotu, kāda nozīme ir tam, ko mēs darījām aizpagāju�ajā vakarā. Svarīgs ta�u ir pagāju�ais.

-���� Es tikai cen�os izveidot kopējo ainu, tā ka piecietiet manu ziņkāri, lūdzu! Jūs teicāt, ka misters Mārtindeils nebrīdināja jūs par savu ie�ra�anos.

Viņa papurināja galvu.

-���� Nē, vienkār�i uzradās kā no skaidrām debesīm.

-��� Tas noteikti jūs �okēja, jo jūs bijāt pilnīgi pārliecināta, ka viņ� ir miris.

-Tas gan bija� patīkams �oks, protams.

-���� Protams, atbalsoja Tenets, cerot, ka viņa balsī neskanēs sarkasms. Tātad, kā varu iedomāties, pēc iera�anās jūs misteru Mārtindeilu pavadījāt uz viņa istabu.

-��� īsi runājot, jā. Visas istabas vienmēr tiek turētas kārtībā, tā ka problēmu nebija.

-���� Un tad jūs ēdāt vakariņas. Tas varēja būt�?

-���� Se�os trīsdesmit kā vienmēr. �oreiz tās, protams, bija sava veida svinības. Mēs atkorķē�jām pudeli �ampanie�a. Pazudu�ā dēla atgrie��anās un viss pārējais.

Tenets nemaz nedomāja, ka Le<j ticis sagaidīts atplestām rokām, bet viņi, kā liekas, bi�ja izdarīju�i visu, ko pieklājība prasa.

-��� Un pēc tam?

-���� Mēs vienmēr viesistabā septiņos trīs�desmit iedzeram ar katru no viesiem, kas vēlas mums pievienoties. Viesiem patīk, ka par viņiem rūpējas kā mājās, un �o iespaidu tad ari cen��amies veidot.

-��� Vai tajā vakarā brālis jums pievienojās?

-��� Jā. �ī doma, �ķiet, viņu uzjautrināja.

-��� Un pēc tam?

Viņa paraustīja plecus.

-���� Darbs kā parasti. Viņa paskatījās uz Hemiltonu. �ķiet, ka tu kārtoji papīru lietas kantorī, vai ne, dārgais, un es apstaigāju vies�nīcu, pārbaudot, vai viss kārtībā. Leo devās uz ciemata krodziņu. Tad atgriezās ap deviņiem un pazuda savā istabā.

-��� Un vakar?

Dīlija Hemiltone pielika roku pie pieres un uzbudināti atbildēja:

-����� Es viņu manīju laiku pa laikam, bet precīzi nepierakstīju visas viņa gaitas. Kādēļ lai es to būtu darījusi? Pie tam man bija jāstrādā. Ziniet, �ādā vietā darbi nedarās pa�i. Ikdienas darbu pieminē�ana lika viņai paskatīties rokas pulkstenī. Klausieties, vai mēs nevarētu maz�liet pasteigties? Tā te paies visa diena.

Hemiltons sakustējās.

-���� Arī man jāķeras pie darba. Vai es tie�ām esmu jums vēl nepiecie�ams? Nedomāju, ka vēl varu būt jums noderīgs, pie tam lielāko dienas daļu esmu tepat, mui�ā.

-���� Es to augstu vērtēju, ser, bet būtu jums ļoti pateicīgs, ja jūs varētu �eit uzkavēties maz�liet ilgāk. Jūs varētu mums palīdzēt konkretizēt pagāju�ās nakts notikumus.

Hemiltons atkal atlaidās krēslā un sarauca pieri.

-��� Nu, labi, bet iesim uz priek�u, ja? Tenets nebija domājis, ka viņu steidzinās.

-���� Ja mēs varētu atgriezties pie vakarrīta,

tad�

Dīlija Hemiltone saviebās un nopūtās.

-���� Ja jums tas ir nepiecie�ams, bet esmu pārliecināta, ka mūsu mājsaimniece varētu jums palīdzēt daudz vairāk nekā es.

-Un tā būtu�?

-��� Mona Baiflīta. Viņa ir precējusies ar mū�su �oferi.

-��� Jūs viņu redzējāt ārpusē, ja atceraties, inspektor, atgādināja Hemiltons.

-��� Ak, jā. Varbūt es varētu parunāt ar misis Baiflītu vēlāk, bet pagaidām�

Dīlija Hemiltone krēslā iztaisnojās, it kā

lai atbrīvotu atminas muskuļus un tad sāka ātri

> >

runāt.

-���� Leo ilgi palika gultā un, man �ķiet, ēda tur arī brokastis. Es redzēju viņu vēlā rītā. Brālis teica, ka ie�ot paklaiņot, apmeklē�ot vecās vie�tas, kā es jau teicu. Pusdienās viņ� stāstīja, ka tam bijusi tāla pastaiga pa mui�u. Vēl Leo teica, ka pēcpusdienā ie�ot lejā uz ciematu, un domāju, ka tā viņ� arī darīja. Pēc tam mēs kopā ēdām vakariņas�

Tad Dīlija atcerējās kaut ko viņai nepatīka�mu. Tenets to noteica pēc tā, ka viņas sakrampē�to roku kauliņi kļuva balti un arī pēc tā, kā viņa iekārtojās krēslā.

-��� Jūs, jūsu vīrs un brālis?

-��� Pareizi, viņa nepacietīgi apstiprināja. Patie�ām, inspektor, jums patīk salikt punktus uz "i", vai ne?

-��� Jūs teicāt, ka jūsu meita ir �eit?

-���� Viņa atkal bija aizbraukusi apciemot draugus.

-��� Uz Londonu?

-��� Nē, tepat.

-���� Par ko jūs runājāt vakariņu laikā, misis Hemiltone?

Viņas skatiens atbildot bija atklāts, bet Tenets ievēroja, ka viņas kurpes purngals paceļas, acīmredzot sasprindzinājumā tika pacelti kājas pirkstgali. Tenets bija atklājis, ka pēda vienmēr lieliski atklāj cilvēka psihisko stā�vokli.

-� �o un to. Viņas zods pacēlās, balss kļuva vēsa. Doma bija vienkār�a. Nedomāju, ka tā ir jūsu darī�ana.

Tenets to ignorēja.

-��� Piemēram, ko?

Viņa paraustīja plecus.

-���� Vienkār�i vispārēja pļāpā�ana: ko mēs esam darīju�i, kamēr Leo bija tālumā, ko darījis viņ�. Daudz bija ko pārrunāt.

Tenets nolēma necensties vēl ko izzināt. Ja vajadzēs, tad vēlāk, viņ� sev apsolīja. Pa�reizējā brīdī Tenets tikai gribēja uzzīmēt vispārēju ainu.

-��� Saprotu. Un vēlāk, pēc vakariņām?

-��� Pēc tam es viņu vairs neredzēju.

-��� Un jūs, mister Hemilton? Jūs redzējāt?

-��� Vai redzēju viņu? Nē. ,

-��� Vai jums tas nelikās savādi?

�oreiz viņi abi papurināja galvas un ieru�nājās reizē.

-��� Nē, nepavisam.

-���� Nemaz. Kāpēc lai tas liktos savādi? Tā bija Dīlija Hemiltone. �is nav municipalitātes nams, un mēs tie�ām nesekojam, ko citi kuru brī�di dara. Mājai ir daudz ieeju un izeju, un, ja jūsu ceļi nejau�i nekrustosies, jūs varat nostaigāt visu dienu un nesatikt vienu vai otru no iemītniekiem.

-���� Vai viņ� tejca, ko ir nolēmis darīt pēc vakariņām?

Atkal galvu purinā�ana.

-��� Un jūs, ko jūs darījāt?

Hemiltoni paskatījās viens uz otru.

-�� Tu brauci uz staciju, lai paņemtu Edemu, vai ne, dārgā? jautāja Hemiltons.

-Jā.

-��� Cikos tas varēja būt, misis Hemiltone? Tenets juta, ka Lainhema uzmanība pastiprinās, un viņ� nekļūdījās. Jebkura Hemiltonu iepriek��ējā vakara brauciena pieminē�ana varēja būt augstākajā mērā būtiska.

-���� Man vajadzēja izbraukt apmēram div�desmit piecas minūtes pāri septiņiem. Edema vilciens pienāk septiņos trīsdesmit, un va�jadzīgas piecas minūtes, lai aizbrauktu līdz stacijai.

Tenets atcerējās, ko bija teicis doktors Mellerds:

"Teiksim, starp se�iem vakarā un �etriem

no rīta, lai neklūdītos."

-��� Tātad jūs pārbraucāt apmēram bez div�desmit astoņos?

-��� Apmēram, jā.

-���� Un turp vai atpakaļceļā jums negadījās pabraukt garām brālim?

Dīlijas Hemiltones acis samiedzās.

-� Vai jums neliekas, ka es pateiktu, ja tas būtu noticis? Es jau teicu, ka vispār neredzēju viņu pēc vakariņām.

-��� Un kā ar jums, mister Hemilton?

-��� Es kantori strādāju. Parasti daru to vaka�ros. Ari Hemiltona acis sa�aurinājās. Pa�klausieties, kāpēc visi �ie jautājumi par to, ko mēs darījām? Viņa balss kļuva griezīga. Taisnību sakot, es domāju, kāpēc tādi jautājumi par to, ko Leo darījis vakar pa dienu? Kas te tik svarīgs var slēpties? Es saprotu, lai noskaidrotu, kā notika nelaimes gadījums, jums jāzina, ko mēs darījām vakar vakarā, bet jums arī vajadzētu pietikt ar to, ka pasakām, ka pēdējo reizi re�dzējām Leo pēc vakariņām.

-��� Baidos, ka viss nav glu�i tik vienkār�i.

-��� Kāpēc ne?

-���� Jā, kāpēc ne? jautāja arī Dīlija Hemil-

tone.

Viņi abi skatījās uz Tenetu un gaidīja atbil�di.

Tenets svārstījās. Cik daudz viņ� pa�reiz drīkst teikt?

-���� Nu? nepacietīgi jautāja Dīlija Hemil-

tone.

Tenets paraustīja plecus.

-��� Ir miris cilvēks, misis Hemiltone, un mū�su pienākums ir noskaidrot, kā un kāpēc. �ajā

brīdī es nevaru noteikt, kāda informācija būs būtiska.

-������ Bet viņu dro�i vien sabrauca un tad pameta, teica Hemiltons, neskatoties uz to, jūs sakāt, ka�

-���� Ne visai viegli, skaidroja Tenets, irf noteikt, kādā veidā misters Mārtindeils nokļuva grāvī tādā stāvoklī, kādā mēs viņu atradām. Kā tas varēja notikt, teiksim, ja viņam kāds mazliet nepiepalīdzēja.

% "Mazliet nepiepalīdzēja", atkārtoja Hemiltons. Mans Dievs, inspektor, jūs ta�u ne�gribat teikt, ka kāds viņu nolicis tur?

Tenets paraustīja plecus.

-���� Baidos, ka neko vairāk nevaru pa�laik pateikt.

-Bet�

-��� Paklausies�

Atkal viņi runāja vienlaicīgi. Tomēr Dīlijas Hemiltones acis liecināja, ka viņa pakļaujas vīram.

-���� Vai jūs sakāt, Hemiltons kļuva skep�tisks, ka viņ� ir noslepkavots?

Tenetu paglāba durvis, kuras, dro�i vien nenoslēgtas, tika atgrūstas. Parādījās galva.

-���� Atvainojiet, bet nevarēju nenoklausīties. Vai tas ir kāds pārsteigums, tēt? Tu ta�u vienmēr teici, ka Leo neņems labu galu.

Tas bija zēns, �etrpadsmit vai piecpadsmit gadus vecs, lai gan pēc ģērb�anās manieres to nekādi nevarēja noteikt. Mati saglausti ar briljantīnu, mugurā tum�s kostīms ar kniedēm, balts krekliņ� un �aura, adīta kaklasaite. Balta zīda �alle vaļīgi karājās viņam ap kaklu. Zem vienas rokas pa�auta mīksta filca platmale, bet otrā ceļa spieķis ar sudrabotu uzgali. Nākdams dziļāk

istabā, viņ� ar vienu roku demonstratīvi atbal-

7 >

stījās uz spieķa, bet otru iegrūda kabatā.

Bet turpmākie pārsteigumi vēl nāca.

Izklausās interesanti, teica sievi�ķīga balss, un istabā tūlīt aiz zēna ienāca septiņpadsmitgadīga meitene. Arī viņa acīmredzot gatavoja pieteikumu ar savu izskatu. Kas tas īsti ir? Tenets nevarēja saprast. Varbūt sacel�anās pret augstāko sabiedrību? Viņa di�ojās ar dzeloņcūkas adatām līdzīgiem matiem, mironim līdzīgu kos�mētiku uz izspiestajiem vaigu kauliem, ar izēnotiem acu dobumiem, ar viscaur melnu tērpu, augstpapē�u kurpēm, apspīlētām zeķubiksēm un minisvārciņiem, tik īsiem, ka tie drīzāk atgādināja rotājuma kruzuļus, nekā apģērba gabalu.

Tenets sūtīja klusu pateicības lūgsnu, jo pagaidām Brid�itas jaunības revolucionārisms nebija gājis tālāk par maigu flirtu un pamatīgu acu krāso�anu.

Paskatījies uz Tenetu, Hemiltons piecēlās.

-���� Vai klausījāties aiz durvīm, jūs abi? viņ� dusmīgi jautāja.

-���� Nu, beidz, tēti, taisnojās Edems. No�klausī�anās tevi atradīs visur, tu to zini. Viņ� uzjautrināts paskatījās uz Tenetu. Kā �ajā gadī�jumā. Jūs laikam esat kruķi?

-���� Ja jūs tā vēlaties, Tenets vēsi atbildēja un uzmeta brīdino�u skatienu Lainhemam, kur�, vienmēr jūtīgi uztverdams katru savam �efam veltītu apvainojumu, saspringa. Konstebla Jeumena izteiksme, viņ� uzjautrināti secināja, bija apstākļiem piemērota kokaina.

-���� Ārā! pavēlēja Hemiltons, draudo�i tu�vodamies savām atvasēm. Bet tie stāvēja stabili kā pāļi.

-���� Ak, nekļūsti par ne�ēlīgo senci, tēt, apātiski teica Tesa, mēs tikai atnācām piedāvāt savu palīdzību, kā kārtīgiem pilsoņiem pieklājas. Man likās, ka tev tas varētu patikt, jo tu vienmēr esi centies, lai mēs būtu paklausīgi.

-��� Nu, vienreiz pietiek, mātes balss skanēja asi. Jūs dzirdējāt, ko es teicu. Ārā, jūs! Tūlīt.

Viņi negribīgi sāka virzīties uz durvju

pusi.

-��� Tie�i tad, kad saruna kļuva interesanta, kurnēja Edems.

Tenets paskatījās uz Hemiltoniem.

-���� Atvainojiet, bet vai jūs ļoti iebilstu, ja es pārmītu kādu vārdu ar jūsu bērniem? Varbūt viņi var palīdzēt.

-���� Lieliski, iesaucās Edems, nometot spieķi un tēlojot bērni�ķīgu vēlē�anos iesaistīties darbībā.

Hemiltoni apmainījās skatieniem.

-��� Ko tad viņi var palīdzēt? jautāja Dīlija.

-���� Ak, mammu, Tesa kļuva izsmējīga, kā viņ� var pateikt, ja tie�i to cen�as noskaidrot.

Un, negaidot tālāku atļauju, viņi vienādā leņķī �ķērsoja istabu un apsēdās uz tā pa�a dīvā�na, uz kura jau sēdēja viņu vecāki. Apsēdu�ies viņi gaido�i skatījās uz Tenetu.

Hemiltons piecēlās.

-���� Es eju! viņ� bija sa�utis. Ja jūs neiebilstat. Piebilde skanēja sarkastiski.

Tenets pamāja ar roku.

-��� Jauki.

-���� Bet man arī jāiet, teica misis Hemiltone. Vēl milzums darba jāpadara.

Tomēr viņas iebilde bija novēlota. Hemil�tons jau bija izgājis.

-���� Domāju, ka pagaidām man nekas jums nav vaicājams, misis Hemiltone, teica Tenets, -ja jūs domājat, ka jums labāk būtu iet�

Viņa saniknota paskatījās uz bērniem. Bija skaidri redzams, ka viņu plē� uz pusēm vajadzī�ba strādāt un nevēlē�anās pamest jaunos cilvēkus policista sabiedrībā. Viņa dro�i vien baidījās par to, ko tie var sarunāt.

-��� Nē, es mazliet uzkavē�os.

-��� Viņ� mūs neapēdīs, mammu, ej, mudi�nāja Tesa.

Dīlija saknieba lūpas, pakratīja galvu un atkal apsēdās krēslā. Bērni apmainījās skatie�niem, pabolīja acis un nopūtās.

-��� Ak, mammu, lūdzās Edems.

-��� Nu\ labi, Tenets stādīja priek�ā sevi un Lainhemu. Konsteblu Jeumenu jūs, bez �au�bām, jau pazīstat.

Viņi paskatījās uz Jeumenu un pamāja.

-���� Faktiski, atzinās Tenets, es neesmu visai pārliecināts, vai jūs varēsiet mums daudz ko palīdzēt, Edem.

Zēna seja sa�ļuka.

-��� Kāpēc ne?

-���� Nu, cik es zinu, jūs vakar vakarā līdz septiņiem �etrdesmit nebijāt mājās, bet varbūt redzējāt tēvoci pēc tam� Redzējāt?

Edems negribīgi papurināja galvu.

-��� Nē. Es gan vakarā kādu reizi pieklauvēju pie viņa durvīm, bet atbildes nebija.

-��� Cikos jūs to darījāt?

Viņ� sarauca pieri.

-���� Ļaujiet padomāt! Man bija jāpaēd. Tad es uzgāju savā istabā un izkravāju somu. Tas varēja būt starp pusdeviņiem un deviņiem.

-��� Vai durvis bija aizslēgtas?

-��� Jā. Aizsardzību meklējo�s skatiens pie mātes. Es pamēģināju rokturi, jo domāju, ka varbūt viņ� ir vannasistabā un nedzird mani.

'Tur Leo varēja arī būt," domāja Tenets, "un durvis bija aizslēdzis, lai nodro�inātos pret �ādu, iespējamību." Tātad viņi nebija tiku�i nekur tālāk.

-���� Un tagad diem�ēl es nekad vairs neuz�zinā�u, kā tēvocis izskatījās.

Izklausījās pēc neviltotas no�ēlas. Zēnam Edema vecumā mistiskais, grēcīgais tēvocis, kur� pazudis nezināmā tālē, lai neviens viņu neredzētu un neko par viņu nedzirdētu, bez �aubām, bija intriģējo�a figūra.

Viņ� pagriezās pret māsu.

-��� Un tu beidz lūrēt tik pa�apmierināti! Tu tikai sagadī�anās pēc esi �eit.

-��� Edēm! māte viņu asi apsauca.

-���� Un ko jūs, Tesa, varat pateikt? jautāja Tenets.

Bet, pirms viņa paspēja atbildēt, pie dur�vīm atskanēja klauvējiens.

-���� Iek�ā, DIlija ar acīmredzamu atvieglo�jumu aicināja.

Ienāca istabene.

-���� Atvainojiet, ka traucēju, kundze, bet ir ieradu�ies vēl vairāki policisti. Viņa vērsās pie Teneta. -Vaicā pēc inspektora.

-���� Paldies, atbildēja Tenets. Pasakiet, ka pēc da�ām minūtēm nāk�u! Viņ� atkal pie�vērsās Tesai un gaido�i pacēla vienu uzaci. Vai jūs vakar vakarā redzējāt tēvoci?

-����� Nē, vakar vakarā ne. Bet mēs papļāpā�jām ar viņu pirms tam.

-���� O, kad tas bija? mātes jautājums atkal skanēja asi.

-���� Vakar no rīta, ejot lejā pa kāpnēm, es uzskrēju viņam virsū, tā ka, dabīgi, stādījos priek�ā. Viņ� vēlējās iedzert tasi kafijas ziemas dārzā. Viņ� bija uz goda. Meitene iepleta acis.

-��� Tesa!

-���� Jā, viņ� bija! Tik pieglaimīgs un� viņ� bija interesants. Es gribu teikt, ka tēvocis bija vi�sur bijis, visu redzējis, visu ko darījis�

-���� Un ar visām, pusbalsī nomurmināja Edems.

-��� Kas tas bija? māte salēcās. Ko tu teici?

Edems un māsa apmainījās skrejo�iem, uz�jautrinājuma pilniem skatieniem.

-����� Neko, mammu, beidz grābstīties pa apak�veļu.

-��� Edēm!

"Lēdija Breknela nevarētu ielikt vairāk no�sodījuma �ajās divās zilbēs," nodomāja Tenets.

-���� Es jums gribētu atgādināt, māte bija saniknota, ka �ī ir oficiāla nopratinā�ana. Viņa ar nepatiku paskatījās uz Lainhema pie�zīmju grāmatiņu. Tā ka padomājiet, pirms ko sakāt, ņemiet to vērā!

-���� Neuztraucieties, misis Hemiltone! Man pa�am ir tīņu vecuma bērni, mierināja Tenets. Viņ� varēja iedomāties Bena komentārus, ja tas redzētu �os divus. "Pāris smagu gadījumu!" Bens teiktu.

Viņ� atkal pievērsās Tesai.

-��� Vai misters Mārtindeils nepastāstīja kaut ko tuvāk par to, ko ir darījis pēdējo gadu laikā?

Viņa papurināja galvu. Melnās adatas nodrebēja.

-���� Nē. Patiesībā neko. Tikai to, ka ir dzīvo�jis Francijas dienvidos.

-��� Viņ� neteica, ar ko pelnīja iztiku?

Tesa smieklos uzsprāga.

-���� Strādāja, jūs domājat? Jūs noteikti joko�jat. Dārgais tēvocis Leo bija tas, ko vecmāmiņas paaudze sauktu par profesionālu deju partneri.

-��� Tesa! māte atkal iesaucās.

-��� Ak, beidz, mammu! Kāda jēga izlikties? Es domāju, ka viņ� dzīvoja uz sievie�u rēķina, pārsvarā bagātu atraitņu, tā man liekas.

Dīlija Hemiltone, sa�utuma dzelta, pielēca

kājās.

-���� Nu, vienreiz pietiek, Tesa. Es neklau�sī�os, kā tu cel neslavu tēvocim. Saruna bei�gusies, inspektor. Un jūs abi ārā! �oreiz es to domāju nopietni.

-��� Bet, mammu, Tesa protestēja. Tā ne�bija neslavas cel�ana. Neslava ir, ja runā nepa�tiesību, bet �ī bija�

-���� PIETIEK! iekliedzās Dīlija. Vai jūs neiesiet?

�oreiz viņi paklausīja.

-��� Tātad, ko jūs domājat, Maik?

Viņi, gaidot pārvaldnieces Monas Baiflītas iera�anos, ēda sendvi�us, ko bija pagādājusi mi�sis Hemiltone. Konstebls Jeumens bija aizsūtīts uz ciematu palīdzēt Teneta vīriem apstaigāt mā�jas, bet pārējie pildīja norīkojumu Sameklēt un pārbaudīt visas ma�īnas Longfordhollā, lai varē�tu atrast pelēko, par kuru bija aizdomas, ka ar to ir sabraukts misters Mārtindeils. Detektīvam konsteblam Bentlijam bija dots uzdevums iztau�jāt viesus, bet detektīvam konsteblam Sviltam apkalpojo�o personālu.

-����� Dro�i vien neviens pārāk nepārdzīvo. Mmm, sendvi�i ir lieliski. Lainhems pacēla virsējo �ķēli un ieskatījās iek�ā. Tuncis, saldā kukurūza un majonēze. Es teiktu, ka tā ir laba kombinācija. Būs jāpastāsta Luīzei.

-����� Ja jūs varētu novērst uzmanību no sendvi�a sastāvdaļām, Maik, man būtu intere�santi dzirdēt, kā jūs domājat, vai mums ir kaut kas, kam pieķerties.

-���� Atvainojiet, ser, Lainhems paraustīja plecus, bet, kā jūs pats vienmēr sakāt, ir tikai pats sākums. Man �ķiet, ka Mārtindeils nebija tas tips, ko cilvēki mīlēja, vai ne? Un vēl ir tāda lieta, ka uz spēles ir brangs, sulīgs mantojums.

-��� Taisnība.

-���� Būtu interesanti uzzināt, vai �o jautāju�mu viņi apsprieda.

-��� Pareizi.

-���� Es gan nevaru iedomāties, ka Hemiltoni ļoti priecātos par perspektīvu dalīties ar viesnīcu un dro�i vien ari ar īpa�umu, vai ne, ser, lai ari misters Hemiltons saka, ka ir pietiekami, ko dalīt.

-���� Sprie�ot pēc tā, ko esam dzirdēju�i par Mārtindeilu, es nespēju iedomāties, ka viņ� labprātīgi atteiktos no daļas, uz kuru viņam ir liesības, lai arī cik daudz darba viņa māsa un māsasvīrs pēdējo gadu laikā būtu tur ieguldī�ju�i.

-���� Nē. Un, pat atmetot finansiālo aspektu, nedomāju, ka misters Mārtindeils būtu ar mieru zaudēt mui�nieka godu. Viņ� izskatās pēc tipa, kam �āda loma tīri labi varētu patikt.

-���� Piekrītu. Gribētos redzēt, ko Svifts uzzinājis no personāla. Tādā vietā kā �ī, man �ķiet, viņu acīm nekas nevarētu paslīdēt garām, un viņi noteikti būs ievēroju�i �ādus tādus intere�santus sīkumus.

-��� Taisnība. Lainhems no�āvājās. Tenets ievēroja, ka viņ� izskatās noguris.

Iestājās klusums. Abi ēda sendvi�us un mēģināja izprast uzzinātos jaunumus.

-���� Būtu laiks parādīties pārvaldniecei, tei�ca Tenets, iztuk�ojis kafijas tasi. Viņ� labprāt iz�smēķētu pīpi, bet nebija laika. Inspektors pie�cēlās. Iesim un paskatīsimies, vai viņa nav jau atnākusi.

Tenets un Lainhems izgāja hallē. Nevienu no viesiem nemanīja. Bija piecpadsmit pāri vie�niem, un visticamāk, ka visi pusdienoja. Vīrietis virssulaiņa oficiālajā uniformā melnā �aketē, svītrotās biksēs un baltā kreklā ar melnu kakla�saiti pa�laik pazuda durvīs telpas tālākajā galā.

Viņi piegāja pie viesu uzņem�anas galda.

-���� Vai jūs nepateiktu, kur pa�laik varētu atrasties misis Baiflīta? jautāja Tenets.

-���� Jā. Mona Baiflīta zina, ka jūs vēlaties viņu satikt, un ieradīsies �eit, līdzko būs brīva. Smaids pauda atvaino�anos. Neliels starp�gadījums ar vienu no viesiem. Varbūt jūs varētu pagaidīt pie kamīna?

-���� Bet jūs varbūt varētu mums palīdzēt? Tenets atsmaidīja meitenei, kurai bija tikko ap divdesmit. Viņa bija maza un runīga, ar tum�u matu mākoni un melnām, ko�ām acīm. Meitene izskatījās prātīga un arī vērīga. Vai jūs strā�dājāt aizvakar, kad ieradās misters Mārtindeils?

-Jā.

-���� �ķiet, ka tas notika kādas piecpadsmit minūtes pāri se�iem?

-����� Pareizi. Viņ� uzradās pēk�ņi. Es nodo�māju, ka �is ir vienkār�i vēl kāds no viesiem, lai gan tie parasti pasūta vietu iepriek�. Kungs pa�jautāja, vai mums ir istaba uz nakti, un es viņam to ierādīju. Tad viņ� taujāja pēc misis Hemiltones.

-��� Ko tie�i misters Mārtindeils teica?

-���� Tikai pajautāja, vai misis Hemiltone ir kaut kur tuvumā. Un, kad es atbildēju, ka ir un varu viņu sameklēt, ja viņ� vēlas ar to runāt, misters Mārtindeils atbildēja, ka gribot gan. Un tad teica: "Pasakiet, ka viņas brālis ir �eit!" Es biju pārsteigta, jo nezināju, ka viņai ir brālis.

-��� Vai jūs redzējāt, kā viņi satikās?

-���� Jā. Kad pa telefonu to paziņoju misis Hemiltonei, viņa likās ļoti pārsteigta un tad tei�ca: "Es tūlīt pat nāk�u lejā."

-���� Vai viņa izskatījās priecīga, satiekot

brāli?

-��� Jā, lai gan� Meitene svārstījās un tad iekoda lūpā.

-��� Kas?

Viņa papurināja galvu.

-��� Nekas.

Tenets nojauta, ka meitene dro�i vien pa�manīja zināmu neīstumu Dīlijas uzspēlētajā prie�kā par brāļa iera�anos.

-��� Kas Mārtindeilam bija mugurā?

Viņa paraustīja plecus.

-��� Liekas, sporta �akete un melnbalti rūtots tvīda mētelis. Es to atceros tāpēc, ka viņ� mēteli novilka un pārlika pār manu krēslu.

-��� Vai viņ� vēl kaut ko teica?

Viņa papurināja galvu.

-��� Liekas, ka nē. Lai gan viena lieta bija.

-��� Kāda?

-���� Kamēr viņ� gaidīja misis Hemiltoni faktiski tie�i pirms viņas iera�anās no viesistabas iznāca misis Baiflīta ar kādu jaunu vīrieti. Mārtindeils pamāja uz viņiem un jautāja: "Kas ir tas cilvēks?" Es pastāstīju, ka tas ir mis Hemiltones draugs, un, tikko kā viņ� gribēja vēl kaut ko jautāt, ieradās misis Hemiltone.

-��� �is jaunais cilvēks, kas viņ� ir?

-���� Tobijs Fīvers. Viņ� ir vietējais, un viņa tēvs ir viens no ciemata biznesmeņiem, kravas pārvadājumu kontraktors.

"Ne īsti piemērots Tesai Hemiltonei," no�domāja Tenets. "Nezin kāpēc Mārtindeilam va�jadzētu par to interesēties?"

-���� Vai jūs neievērojāt, vai misters Mārtin�deils vispār ar viņu sarunājās?

-Nē.

-���� Varbūt ar kādu citu tādā gadījumā? Jūs �eit redzat visus, kasrienāk un iziet.

-���� Viņ� dienas lielāko daļu pavadīja ar vienu vai da�iem no viesiem, tas arī viss. Un lūk, kur jau nāk misis Baiflīta.

Tenets un Lainhems pagriezās, lai paskatī�tos uz sievieti, kas nāca lejā pa kāpnēm. Dīlija Hemiltone nebija izrādījusi pārāk lielu sajūsmu par perspektīvu, ka viņi iztaujās misis Baiflītu.

-� Viņa pēdējā laikā nejūtas visai labi, un es negribu viņu satraukt. Viņa ir� nu, misis Baiflīta ir stāvoklī, viņas pirmās cerības, un viņai jau ir pāri trīsdesmit, tāpēc Mona baidās, ka nebūs viegli. Bet es negribu viņu pazaudēt. Misis Baiflīta ir ļoti prasmīga un �akla, un būtu grūti atrast kādu viņas vietā. Vispār nav viegli atrast personālu �ādai vietai.

"Viņai taisnība, misis Baiflīta neizskatās labi," nodomāja Tenets. Viņa bija, kā varēja no�jaust, kādā sestajā grūtniecības mēnesī, lai gan viņas garā, zaļā, stingrā zīda kleita likās tik labi piegriezta, ka visu noslēpa. Bet �aurā seja likās bāla un īsie, brūnie mati, par spīti lieliskajam sakārtojumam, plāni un nedzīvi.

-���� Misis Baiflīta? Viņ� pagāja pretī, lai stādītos priek�ā. -Varbūt mēs varētu iet mazajā viesistabā, kuru jau izmantojām?

Pēc īsas sarunas ar viesu uzņēmēju viņa pavadīja tos uz mazo, zili zeltaino istabu. Sev viņa izvēlējās stāvu atpūtas krēslu un ar vieglu nopūtu ieslīga tajā. v

-��� Smags rīts? ar smaidu jautāja Tenets.

-���� Kāda dāma no mūsu viesiem nejau�i paklupa. Ar viņu viss ir kārtībā, paldies Dievam, tikai sastiepta potīte. Tagad kundze guļ. Bet man vēlreiz, uz īsu brītiņu, vajadzēs uziet viņu apraudzīt.

-����� Mēs jūs ilgi neaizkavēsim. Tikai gribē�jām pajautāt, ko vakar darīja misters Mārtindeils. Kur gāja?

-��� Ļaujiet man padomāt� Mona pārbrau�ca ar roku pār pieri, it kā savācot domas.

-���� Jā, deviņos Leo Mārtindeils savā istabā paēda brokastis. Pēc tam es viņu redzēju ziemas dārzā. Viņ� dzēra kafiju ar Tesu, mis Hemiltoni. Tad es redzēju, ka kungs iziet ārā domāju pastaigāties. Vēlāk pārnāca, lai ar misteru un mi�sis Hemiltoniem ieturētu vieglas pusdienas un atkal izgāja ārā, �oreiz uz ciematu.

-��� Vai misters Mārtindeils jums teica, ka iet uz ciematu?

-���� Jā. Es biju hallē, un viņ� apstājās, lai papļāpātu. Teica, ka ie�ot apskatīties, kādas pār�maiņas notiku�as. Es atbildēju, ka dro�i vien visai niecīgas. Tas arī viss. Tad� viņa sa�stomījās.

-��� Kas tad?

Viņa pakratīja galvu.

-���� Es tikai mēģinu atcerēties. Neesmu pār�liecināta, cikos viņ� atgriezās, bet vakariņas viņ� ēda kopā ar Hemiltoniem.

-��� Un pēc tam?

-��� Nezinu, ko Mārtindeils darīja pēc tam.

Sievietes balsī ieskanējās zināma trauk�smaina izvairība, tāpēc Tenets neatkāpās.

-���� Vai jūs redzējāt viņu vēl kādu reizi pēc vakariņām?

-Nē.

Teneta skatienam viņa atbildēja gandrīz iznīcino�i. Melo. Tenets par to bija pārliecināts. Bet kāpēc? Vai bija notikusi kāda sadursme, par kuru viņa negribēja stāstīt? Vai varbūt Mona gribēja būt lojāla pret Hemiltoniem?

-��� Vai misters un misis Hemiltoni priecājās, kad ieraudzīja viņu?

-��� Protams.

Tomēr �ajā apstiprino�ajā atbildē skanēja neīstums.

-��� Tas, protams, viņiem bija pārsteigums, jo viņi domāja, ka misters Mārtindeils ir miris. �āds jaunums katru varētu �okēt.

-����� Jūs nepamanījāt kādu pazīmi, ka, sacīsim tā, viņu vidū būtu disharmonija?

Viņa papurināja galvu.

-��� Nē. Bet balsij trūka pārliecības, lai gan viņa negrasījās labot savu apgalvojumu.

-��� Jums patīk �eit strādāt, misis Baiflīta?

Pirmo reizi neviltots smaids izstaroja sil�tumu.

-��� Jā, protams. Darbs man ir ļoti piemērots. Pie vecajiem staļļiem mums ar vīru ir dzīvoklis.

Vīrs uzrauga staļļus un, kad ir vajadzība, veic arī �ofera pienākumus. �ī ir jauka māja, un ir patīkami te strādāt. �eit ir tik daudz skaistu lietu, un misis Hemiltone pret mums ir laba saimniece, ļoti jauka. Viņa grib, lai strādā ar pilnu atdevi, bet arī pati strādā tikpat smagi, tā ka nedomājiet par viņu neko sliktu!

-��� Cik ilgi jūs �eit esat?

-��� Nu jau kādus trīs gadus.

Pēc D�ailza Hemiltona stāstītā, Dīlijas tēvs bija nomiris pirms �etriem gadiem. Misis Hemiltone nebija tērējusi laiku un bija likusi �ai vietai strādāt. Pirms tika saņemta atļauja īstenot plānus, ņemot vērā, ka viens no mantiniekiem pazudis, par tādu īpa�umu dro�i vien nācās izcīnīt zināmu juridisku cīņu.

-���� �ķiet, ka viesnīca sāka darboties pirms diviem gadiem?

r Pareizi.

-����� Un jūs, tā sakot, palīdzējāt to nolikt uz pamatiem?

-���� Jā. Misis Hemiltone darīja verga darbu, un tāpat ari mēs, visi pārējie.

-���� Jāgūst milzīgu gandarījumu, redzot, ka uzņēmums izveidojies tik plauksto�s.

-���� O, jā. Pa�laik, protams, pie mums ir kluss. Februāra vidus nav pats labākais laiks at�pūtai laukos, bet mēs esam panāku�i sev ļoti labu reputāciju, un gada lielāko daļu darba ir ļoti daudz. �

Tas ari izskaidroja, kāpēc pārvaldniece izrādīja tādu uzticību savai saimniecei. Darbo�joties �eit no pa�iem pirmsākumiem, viņai gan�drīz kā īpa�niecei vajadzēja būt ieinteresētai panākumos.

Tenets piecēlās.

-��� Es tagad gribētu apskatīt mistera Mārtindeila istabu. Viss kārtībā, viņ� piemetināja, redzot viņas sejā �aubas, misis Hemiltone atļauju deva.

-���� Protams, viņa cēlās mazliet neveikli, atbalstoties uz krēsla rokturiem. Es uzvēdī�u jūs aug�ā.

-���� Jūs jau ilgu laiku strādājat viesnīcās? uzturot sarunu, jautāja Tenets, gribēdams savu mieru nj^dot Mfthjļi. Viņi kāpa pa graciozāln kāpnēm.

-��� Varētu teikt, ka visu mū�u. Mani vecāki turēja viesnīcu. Protams, ne �ādu. Un viņa palūkojās apkārt uz dārgo dienvidzemju puķu pārpilnību, uz eļļas gleznām pie sienas, uz mir�dzo�u antīku priek�metu un da�ādu dekoratīvu sīkumu bagātīgo daudzveidību.

-� Atvainojiet par �ādu jautājumu, bet vai kādam no viesiem nekad nav iekārojies paņemt kaut ko no visa �ā līdzi?

-���� Viesiem gan ne, viņas atbilde skanēja nenoteikti.

"Domājot par personālu?" Tenetam ienāca prātā. Tie�ām, gandrīz vai nebūtu pārsteigums. Redzot tik daudz ko apskatei izliktu, jāsāk domāt, ka kāds īpatnējs sudraba vai porcelāna izstrādājums varētu nozust.

-���� Viesus tas viss bie�i vien satriec, viņa' stāstīja, it īpa�i amerikāņus. Viņiem parasti tamlīdzīgās vietās nav gadījies apmesties, un da�as dienas tie apmulsu�i staigā apkārt un skatās, skatās� Viņa klusu iesmējās. Ir saprotams, ka tādā senlaicīgā namā �is tas reizēm ir uz robe�as ar neērtībām, kādas nerastos modernā viesnīcā, bet visu laiku, kop� esmu �eit, neviens ne reizi nav sūdzējies. Viņi vienkār�i vi�su uztver kā daļu no �īs vietas būtības un�

-��� Vides? pateica priek�ā Tenets.

-���� Pareizi. Viņi pret to izturas gandrīz vai ar godbijību, un man �ķiet, ka sūdzē�anās vai kaut kā nozag�ana viņiem liktos kā zaimo�ana.

Uzkāpu�i līdz pla�ajam kāpņu laukumam, viņi nogriezās pa labi un,apstājās pie tre�ā nu-* mura.

-���� Te nu mēs esam. Es ierādīju misteram

Mārtindeilam luksusa numuru. Viņa atgrūda durvis un nostājās Tenetam aiz muguras. Un tagad, ja jūs neiebilstat�

-����� Ak, jā, jūsu slimnieks. Tikai vēl pāris jautājumu, pirms aizejat. Cik cilvēku jūs esat personālā?

-���� Teorētiski kopā jābūt trīsdesmit. Es saku "teorētiski", jo patie�ām ir ļoti grūti savākt per�sonālu �ādai vietai, tā ka parasti mēs esam par da�iem cilvēkiem mazāk. Mēs �eit esam visai izolēti no ārpasaules, un pats par sevi saprotams, ka viņiem brīvajā laikā nav ko darīt, bet daudzi jaunie nevar atļauties nopirkt ma�īnu, tāpēc viņiem kļūst garlaicīgi, un daudzi aiziet.

-��� Tātad pa�laik cik jūs �eit esat?

-���� Astoņi virtuvē, tur vajadzētu vēl divus cilvēkus, un septiņpadsmit mājā. Mums trūkst da�u istabeņu un vienas apteksnes.

-���� Un bez tiem, kas strādā virtuvē, jums ir vijssulainis un sulainis?

-���� Vecākais sulainis, viņa to pārlaboja, tad virssulainis, se�as istabenes, �etras aptek�snes, divas viesu uzņēmējas, mans vīrs un es. ĀrjHisē ir dārznieks, drīzāk man �ķiet, ka jūs viņu sauktu par apzaļumotāju, un viņa palīgs.

-��� Un cik no �iem ļaudīm dzīvo �eit?

-��� Desmit, neskaitot manu vīrulin mani.

-���� Skaidrs. Pateicos. Jūs mums ļoti palīdzē�jāt. Tenets pasmaidīja, paklanījās un atvadījās no misis Baiflītas.

Ķīnie�u luksusa numurā Tenets palūkojās apkārt un pārsteigumā iesaucās:

-��� Oho, ir nu gan viesnīcas numuriņ�!

Atradās tikai viens vārds, kā to visu no�saukt greznība. �eit ietilptu trijās viņa vies�istabas un vēl paliktu pāri. Te bija tik daudz kā, kur pamielot acis, ka nācās grūti visu to aptvert. Viņ� lēnām griezās riņķī un skatījās.

Iespējams, ka tapetes bija no Ķīnas bāli zaļā ķīnie�u marmora krāsā ar iekodinātu, gra�ciozu bambusu audzes un krēmkrāsas gārņu zīmējumu uz tām. Uz pla�ās, spo�i nopulētās ozolkoka parketa grīdas pletās zīdains krēm�krāsas paklājs ar zaļu un rozā ornamentu. Smalki izstrādātie aizkari pie �etrdaļīgās gultas un līdz zemei garās drapērijas piepogā bija ieēnotas zaļos un rozā toņos. Katrā pusē gultai atradās ze�mi, apaļi galdiņi ar rozā, līdz zemei nokarājo�os galdautu. Virs tā klājās mazāki galdautiņi, izrotāti ar krēmkrāsas me�ģīnēm. Puse istabas bija mēbelēta kā viesistaba, ar zemiem sofā dīvāniem un klubkrēsliem, sakārtotiem ap garu, apaļkokiem apdarinātu kamīnu. Koku aizsargāja misiņa re�ģis. Bija daudz gleznu, ieskaitot divus ķinie�u kokgriezumus ar dūmakā tītu kalnu ainavām, un vēl bija sērija ķīnie�u kostīmu, gravīru ierāmējumos. Da�ādas antīkas mēbeles, arī miniatūrs rakstāmgaldiņ� ar rakstāmpapīru un aploksnēm ar viesnīcas emblēmu tas viss bija izkārtots telpā. Visur juta vieglu saimnieka rokas pieskārienu. �eit bija televizors, kura ekrānu varēja redzēt gandrīz vai no jebkura istabas punkta, un skaists, glazēts pulkstenis. �eit bija augi puķu podos, divās vietās izkārtoti svaigi ziedi da�ādās krēma un rozā nokrāsās, pie�skaņoti istabas toņiem. Neliels klūgu groziņ� ar saldumiem skaistā iesaiņojumā. Trauks ar augļiem un augļu tasītes, bāli rozā salvetes un augļu na�i, paplāte ar dzērieniem un kaudzīte ar daiļliteratūru visi pēdējā laikā publicētie romāni, un komplekts ar jaunākajiem �urnāliem.

-����� Oho! Lainhems vēlreiz iesaucās. In�teresanti, cik izmaksā viena nakts �ādā numurā?

-����� Ārā ejot, paņemsim prospektiņu, teica Tenets.

-����� Es �unāju nopietni! uztraucās Lain�hems. Ja es tagad sāktu krāt naudu mūsu kāzu gadadienai� Luīzei te patiktu.

^Tenetam labāk patiktu, ja �āda ideja būtu ienākusi prātā viņam pa�am, un viņ� ar nepatiku nodomāja, ka Lainhems varētu nebūt tik runīgs.

-���� Pie lietas,. Maik, atcerieties, kāpēc mēs �eit esam, sarunāts? Palūkosimies, ko varam noskaidrot par �o Mārtindeilu.

Izskatījās, ka Mārtindeils gatavojies �eit pavadīt ilgāku laiku. Uz skapja stāvēja vecmodī�ga, ar aviolīniju etiķetēm aplīmēta ādas ceļaso�ma, bet pats skapis un kumodes atvilktnes bija pilnas ar drēbēm. Tās �ķita visai dārgas, it kā domātas nevalkā�anai. Kopā ar pusdienu �aketi �eit bija vairāki drēbnieka �ūti uzvalki. Tenets uz iek�kabatas sameklēja tā etiķeti:, Filligrew and Browne, Spotting Tailors. Conduit Street 21. 9. 27. Viņ� ātri pārbaudīja pārējos uzvalkus. Neviens nebija jaunāks par 1981. gadu. Kurpes, se�i pāri, visas CHURCH'S, bija pārāk nonēsā�tas. Krekli pie apkaklītēm un aprocēm krietni padilu�i, bet apak�veļu katrā ziņā jau sen va�jadzēja nomainīt.

-��� Izskatās, ka viņam trūcis naudas, lai ap�meklētu apģērbu veikalu, secināja Lainhems. Dro�i vien, izlasījis avīzi, viņ� no brīnumiem novēlās kā no plaukta.

-���� Tie�ām viņam trūcis naudas jaunām drēbēm, bet katrā ziņā Leo nebija nonācis līdz galējam punktam, jo tad jau sen būtu ieķīlājis vi�su to. Tenets pamāja uz mantām, kas mētājās uz kumodes: divas ar sudrabu apdarinātas ķemmes, sudraba dzērienu flakons un zelta ap�ro�u pogas.

-��� Taisnība.

Tenets paklaiņoja pa vannasistabu, kuras iekārtojums neatpalika no istabas: trauciņ� ar aromātiskām smar�ām, lielāks trauks ar mīkstām kokvilnas salvetēm, buķete mākslīgo ziedu, mazs groziņ� ar tualetes piederumiem du�as cepurītes, �ampūni, vannas putas un FLORIS ziepju izlase. Dvieļi bija biezi, mīksti, un to bija vesela bagātība. Aiz durvīm karājās divi grezni frotē halāti ar Longfordhollas emblēmu uz ka�batām. Visapkārt mētājās Mārtindeila lietas: �iletes, bārdas putas, skū�anās otiņa, bārdas krēms, zobu suka un zobu pasta. Viņa medika�mentu maisiņā atradās Paracetamols, renīns, alkasāls un antiseptisks krēms.

-��� Nekā daudz, Maik.

Atbildes nebija. Tenetam likās, ka blakus�istabā iestājies absolūts klusums. Savilcis uzacis, viņ� atgriezās viesistabā un atrada Lainhemu uz dīvāna kamīna priek�ā. Viņ� bija iemidzis.

-Maik!

Lainhems vienā mirklī pamodās.

-����� Piedodiet, ser, es laikam iemigu. Sil�tums� ^

-�� Jūs tie�ām iemigāt. Un jāatvainojas būtu man. Jāatvainojas par to, ka esat tik noguris, ka spējat aizmigt slepkavības izmeklē�anas laikā!

-���� Mēs vēl nezinām, vai tā ir slepkavības izmeklē�ana, ser.

Tenets uzbudināts pakratīja galvu.

-���� Tādā gadījumā iespējamas slepkavības izmeklē�ana. Jūs ļoti labi zināt, ko es domāju, un beidziet izvairīties no jautājuma.

-��� Es tie�ām atvainojos�

-��� Maik, es gribu, lai jūs paskaidrotu, nevis atvainotos.

Lainhems izberzēja acis.

-��� Runa ir par manu svaini.

Tenets uzbudināti izpūta elpu un apsēdās klubkrēslā ar seju pret ser�antu.

-��� Kā to visu saprast?

Lainhems no�āvājās.

-���� Pusi nakts neesmu gulējis, jo runāju ar viņu. Svainim ir problēmas ģimenē, un pagāju�a�jā naktī viņ� parādījās pie mūsu durvīm ar ceļasomu rokā.

-��� Pametis sievu, ja?

Lainhems paraustīja plecus.

-��� Vismaz uz laiku.

-���� Paklausieties, Maik, man �ēl, ka jūsu svainim ir problēmas laulības dzīvē, un es ne�gribu izskatīties pēc tāda, kur� nespēj just līdzi, bet ziniet, tā tie�ām nevar. Es vienkār�i nedrīkstu pieļaut, ka jūs aizsnau�aties izmeklē�anas laikā, vai darī�ana būtu ar slepkavību, vai ar ko citu.

-���� Jā, es saprotu, ser. Tas vairs neatkār�tosies.

-����� Patie�ām? Noliksim malā jautājumu par jūsu svaini. Esmu ievērojis, ka pēdējā laikā jūs izskatāties ļoti noguris. Kas par nelaimi?

-���� Nekas, ser. Ne jau tie�i nelaime. Tikai Ri�ards. Viņ� pagaidām nav iejuties skolā, un viņam nav labas attiecības ar skolotāju. Tāpēc zēns slikti guļ, katru nakti mostas, raud, tādas tās lietas. Mēs ar sievu pārmaiņus uzmanām viņu, bet tas ir visai nogurdino�i, vienmēr pietrūkst pilnvērtīga naktsmiega. Pagāju�ā nakts pārspēja visu.

-���� Labi, es saprotu. Patiesību sakot, ari man mājās ir noticis kaut kas līdzīgs. Bens, kā jūs zināt, nupat pārgāja uz citu skolu, un viņ� jūt, ka ir visai grūti izturēt spēcīgāku konkurenci. Ie�priek�ējā skola no dēla neprasīja īpa�u piepūli, bet �ajā� tā ka es saprotu jūsu problēmas. Bet kaut ko vajadzētu darīt, Maik. Aprunājieties ar Luīzi, aizejiet pie skolas direktora, bet dariet kaut ko! Un, kas attiecas uz jūsu svaini, esmu pārliecināts, ka mācēsiet taktiski pārliecināt viņu, ka visām sarunām jānotiek ārpus naktsmiega. Pareizi?

-��� Jā, ser, protams. Tas patie�ām vairs neat�kārtosies. Apsolu.

-��� Es ceru. Un tagad, kas jums te ir? Vai tā ir mistera Mārtindeila ceļasomas atslēga?

Lainhema rokā ādas siksniņā karājās mi�niatūra atslēdziņa.

-��� Varētu būt. Tā bija paslēpta zeķē.

-��� Nu, paskatīsimies.

-�� O, Lainhems apmierināti iesaucās, kad at�slēdziņa atslēgas caurumā bez pretestības pagriezās.

-��� Nu jau kļūst mazliet interesantāk, teica Tenets.

Ceļasomā bija Mārtindeila pase un liela, brūna aploksne, kura likās visai nobru�āta un, paņemot rokā, no�aukstēja. Tenets nosēdās uz dīvāna malas un sāka pārbaudīt atradumu. Pasē inspektors neatrada neko noderīgu. Tā bija izdo�ta tikai pirms gada, un tajā nebija vīzu ielīmju. Ja Mārtindeils kop� pases izdo�anas ir ceļojis, tad tikai pa Eiropas kopienas valstīm, kuras jau sen no ceļotājiem neprasīja vīzu ielīmes.

Vēl bija aploksne. Tenets izbēra tās saturu. Tas likās daudzsolo�āks: adre�u grāmatiņa, paciņa ar vēstulēm un pastkartēm un vēl viena mazāka aploksne ar fotogrāfijām.

Lainhems paņēma adre�u grāmatiņu un iz�ķirstīja to.

-��� Mums nāksies mest pie malas visus citus darbus, ja gribēsim visas �īs adreses pārbaudīt.

Tenets sadalīja vēstuļu kaudzīti uz pusēm.

-���� Vai jūs ātri neapskatītu �īs? Pamatīgāk mēs vēstules pārskatīsim vēlāk. Salieciet tās hronoloģiskā kārtībā, ja varat uz markām salasīt datumus.

Viņi atklāja, ka visas vēstules ir no sievie�tēm, un visas bija sūtītas uz viesnīcām vai vēlāk pāradresētas no vienas viesnīcas uz citu. Tēma gandrīz visās bija viena un tā pati no�ēla, ka no Mārtindeila nav ziņu, kuras sieviete tik ļoti cerējusi saņemt. Tālāk sekoja rai�u pilns lūgums rakstīt. Da�ās no vēstulēm bija delikāta norāde uz aizņēmumiem, un kādās pāris daudz stin�grākā tonī pieprasīta informācija par "ieguldīju�miem", kurus viņ� veicis sūtītājas vārdā.

-��� Viņa moto noteikti bija mīli un laidies lapās, pasmīkņāja Lainhems.

-���� Vēlams ar pilnu kabatu, sprie�ot pēc vēstulēm. Tenets uzsita pa vienu no pastkar�tēm, uz kuras bija kāda no variācijām par tēmu "kaut tu atrastos pie manis". Izskatās, ka �ī ir pē�dējā. f

Datums uz pastmarkas bija 10.11.84. Uz pastkartes bija redzama viesnīca BAIRONS Vēdingā. Aizmugures uzraksts vēstīja: Istaba

gaida Tevi. Brauc divdesmit tre�ajā. sekoja paraksts "b". tā bija adresēta uz viesnīcu PARADĪZE, Nicā.

-���� Izskatās, ka kādu laiku viņ� ir pavadījis kaut kur Vēdingā, teica Lainhems. �ķiet, ka �im tipam, Mārtindeilam, ir biju�i bagāti medību lauki.

-���� Jūs domājat, ka istaba, par kuru viņa runā, atrodas BAIRONA viesnīcā. Bet tikpat labi tas var nozīmēt, ka, rakstot pastkarti, pati sūtītāja dzīvojusi BAIRONĀ, bet istaba, kuru sieviete piemin, atrodas viņas pa�as mājā.

Lainhems savilka lūpas �okurā.

-��� Tā varētu būt, bet vai otrs izskaidrojums nav daudz ticamāks?

-���� Nelauzīsim galvu. Katrā ziņā pēc �īs vairs neseko neviena vēstule vai pastkarte.

-���� Varbūt misters Mārtindeils �o francūzie�ti, ar kuru kādreiz dzīvojis kopā, ir saticis PARADĪZĒ.

Tenets paraustīja plecus.

-��� Kas zina? Bet es piekrītu, ka �āda iespēja pastāv. �ēl, ka nekas neliecina, kas ir �ī sieviete un kur dzīvo. Viņ� sasēja vēstules paciņā un iz�tuk�oja aploksni ar fotogrāfijām. Kā jau bija paredzams, gandrīz visās bija sievietes. Vai nu vienas pa�as, vai kopā ar Mārtindeilu tās pozēja uz visda�ādākajiem foniem. Da�as fotogrāfijas bija mazākas, krietni vecākas, ar nolocītiem stūriem. Tenets tās paņēma un sāka apskatīt rūpīgāk.

-���� Paskatieties! Liekas, ka �eit Mārtindeils ir kopā ar māsu.

�o pāri varēja pazīt. Abiem mugurā bija izjādes bikses. Viņi sēdēja uz Longfordhollas centrālo kāpņu pakāpieniem. Dīlijas klasiski vei�dotos vaibstus apņēma tum�u matu mākonis. Leo, skaists un bezrūpīgs, vienu roku bija aplicis māsas pleciem.

-���� Un �iem jābūt abu vecākiem, rādīja Lainhems.

�oreiz tā bija tējas dzer�ana dārza mauriņā vīrietis zvilnēja guļamkrēslā. Eleganti izslēju�os sievieti fotoobjektīvs bija notvēris mir�klī, kad viņa lēja tēju. Skaists pāris. Tenets, kuru vienmēr bija interesējusi gēnu pārmantojamības problēma, atzīmēja, ka Dīlija atsitusies tēvā, bet Leo mātē. Viņam ienāca prātā, kā vecie Mārtindeili reaģētu uz pa�reizējo situāciju: dro�i vien ar cieņu un britu slaveno aug�lūpas sarauk�anu, viņ� iedomājās. �

-���� No�ēlojami, vai ne? teica Lainhems, pamādams uz vēstulēm un fotogrāfijām.

-��� Ko jūs ar to domājat?

-���� Nu, cik var saprast, �īs mantas, tās, kas ir �eit, ir vienīgais mistera Mārtindeila īpa�ums.

-��� Jā, tā varētu domāt.

-����� Jābrīnās, ka tāds cilvēks kā viņ�, ar tādiem priek�te�iem� Interesanti, kad viņa dzīve sagāja greizi?

-����� Kas lika viņam �o vietu pamest, jūs domājat?

-Jā.

-��� Ja mums paveiksies, mēs to uzzināsim.

Bet Lainhemam bija taisnība. Aina likās

no�ēlojama. Un vēl vairāk. Tenets nespēja noticēt, ka �ī mazā vēstuļu kaudzīte ir visa Mārtindeila vairāk nekā divdesmit gadu sarakste, ka �īs ir visas viņa fotogrāfijas. Nē, pēc Teneta domām, te gulēja tas, kas palicis pāri pēc visai ne�ēlīgas atlases. Pēc kādiem kritērijiem Mārtindeils to veica? Vienu vēstuli vai pastkarti, vienu fotogrāfiju katrai sievietei? Tenets saprata, ka viņam rokā atrodas viena vīrie�a pagāju�o gadu amorpasts. Pēk�ņi inspektors neparasti skaidri iztēlojās, kā Mārtindeils sē� krēslā ar viskija glāzi rokā un ar vieglu, pa�apmierinātu smaidu pārlapo vēstules. Tenets nepatikā noskurinājās un sāka tās stūķēt atpakaļ aploksnē. Vēlāk viņ� vēstules sa�ķiros un atliks malā tās, kurām jāpievēr� lielā�ka uzmanība, ja vispār ir vērts to darīt.

Pie durvīm klauvēja.

-��� Lūdzu, iek�ā!

Tas bija viens no policijas konstebliem. Viņu pavadīja istabene.

-��� Kas noticis, Mākem?

Meitene aizgāja, bet konstebls, pirms sāka runāt, aizvēra aiz sevis durvis un tad ar saprota�mu triumfu paziņoja:

-����� Liekas, ka mēs esam atradu�i ma�īnu,

ser.

-��� Ā? Tenets pielēca kājās.

-���� Patiesībā furgoniņu, ser. Tas bija novie�tots viesnīcas aizmugurē. 1981. gada BEDFORD H A, pelēks, jau sācis rūsēt. Mēs atradām pāris �vīkas, kurās, kā liekas, ir aizķēru�ies upura mēteļa diegi. Tie aizķēru�ies aiz nolobīju�ās krāsas, tie�i virs priek�ējā luktura.

-��� Lieliski. Kam furgons pieder?

-��� Viesnīcai, ser.

-��� Labi. Iesim to apskatīt.

Tenets un Lainhems atgriezās priek�telpā pie galvenās ieejas, lai uzvilktu zābakus. Kamēr viņi to darīja, Tesa Hemiltone, turēdama pie rokas, aizveda garām jaunekli. Iespējams, ka tas bija tas pats, par kuru Leo Mārtindeils izrādīja interesi. Kā viesu uzņēmēja bija teikusi kāds bija viņa vārds? Fīvers. Tobijs Fīvers.Tenets redzēja viņu tikai uz mirkli, bet viņa sejas vaib�stos likās kaut kas izvairīgi pazīstams. Varbūt Fīvers ir kādreiz sodīts?

Kad visi trīs policisti izgāja ārā, jaunie cil�vēki aizbrauca. Mazlietota FORD ESCORT riteņi nobuksēja pa iebrauktuves saplacināto sniegu.

Pēc mājas siltuma āra ledainais gaiss deva belzienu, un Tenets uzslēja savas aitādas jakas apkakli, uzmezdams ba�īgu skatienu debesīm, kuras krāsojās tajā draudīgajā svina tonī, kur� vēsta sniegputeņa tuvo�anos.

-���� Izskatās, ka vēl nāks no gaisa, teica Lainhems.

-��� Cerēsim, ka ne. Tad Tenets pacēla bal�si, lai runātu ar Mākemu, kur� veda viņus gar mājas priek�u kā centīgs suns pie sava sevi�ķi interesantā atraduma.

-��� Sī ma�īna. Kas parasti ar to brauc?

Mākems piebremzēja.

-���� Liekas, puisis, vārdā Tillers. Viņ� ir ap�zaļumotājs. Iesim �eit.

Gar mājas galu viņi pagriezās pa labi.

-��� Ak, jā, Tenets atcerējās, ka Mona Baiflīta bija viņu pieminējusi. Liekas, ka viņam ir ari palīgs.

-��� Es gan to nezinu, ser. Misteram Tilleram aizgāja pakaļ. Viņ� tūlīt būs klāt. Starp citu, klāt ir arī jūsu lendrovers.

-��� Labi.

Viņi nogriezās gar mājas aizmugures stūri, un visu acu priek�ā atklājās liels, bruģēts pa�galms, no trijām pusēm norobe�ots ar rindu ze�mu, gleznainu namiņu, būvētu no ķieģeļiem un ar dakstiņiem klātiem jumtiem. Pagalma tālākajā galā bariņ� policistu, no aukstuma mīņādamies, pulcējās ap nelielu, pelēku furgoniņu. Policistu vidū stāvēja vīrs zābakos, vējjakā un audekla cepurītē.

-��� Jā, tam jābūt viņam. apmierināti teica Mākems.

Kad viņi bija pienāku�i tuvāk, Tenets re�dzēja, ka Tilleram varētu būt ap se�desmit. Viņ� bija drukna auguma un ar vēja appūstu seju, no kuras raudzījās dusmīgas, zilas acis.

-��� Misters Tillers? jautāja Tenets.

Vīrs agresīvi izbīdīja �okli.

-��� Jūs atbild par visu �ito? Kas ellē te notiek?

-��� Jūs jau noteikti esat dzirdējis par misteru Mārtindeilu� par nelaimes gadījumu, mister Tiller? Mums vajadzētu jums uzdot da�us jautājumus. Varbūt mēs varētu atrast kādu siltāku vietu? Ieiesim garā�ā vai stallī?

Tillers nebija izkustināms.

-��� Kāpēc?

Tenets apgāja apkārt furgoniņam un ap�skatīja �vīkas, kuras tam parādīja viens no policistiem. Sprie�ot pēc visa, likās, ka viņiem ir taisnība un �ī ir ma�īna, kuru viņi meklēja. Sarūsēju�ajam metālam bija pieķēru�ies da�i auduma diegi. Tenets pieliecās, lai apskatītu tos tuvāk. Jā, varēja redzēt, ka tas ir melnbalts tvīds. Viņ� pamāja Lainhemam, un tas izņēma pinceti un celofāna maisiņu.

Tad Tenets atlieca muguru.

-��� Liekas, ka misteru Mārtindeilu ir sabrau�kusi ma�īna, un izskatās arī, ka tie�i �ī. Tā kā acīmredzot jūs par ma�īnu atbildat�

-��� Pagaidiet, pagaidiet! Vai jūs gribat teikt, ka�? Galvu saliecis kā nikns bullis, Tillers likās gatavs uzbrukumam.

Tenets saprata viņa uzbudinājumu. Situāci�jai vajadzēja būt neskaidrai. Viņ� pasmaidīja.

-���� Es neko negribu teikt, mister Tiller. Gribu tikai uzdot jums da�us jautājumus. Esmu pārliecināts, ka jūs tikpat lielā mērā gribat noskaidrot patiesību, kā to vēlamies mēs. Viņ� pagriezās pret vienu no policistiem. Nokārto�jiet, lai ma�īnu ievelk iek�ā pārbaudeif

Tillers svārstījās. Viņa acis meklēja Teneta sejā kādu pierādījumu, ka inspektors ir kļūdījies. Tad viņ� strauji aizgriezās.

-��� �eit. Balss bija skarba.

Tillers aizveda viņus uz vienu no saim�niecības ēkām un atgrūda durvis. Tā bija dārza darbu instrumentu noliktava darbarīki, darb�galds, apkrauts ar puķu podiem, un milzums citu krāmu kūdras maisi, minerālmēsli un kom�posts, nobērti pie sienas, un vairāki da�ādas kon�strukcijas un izmēra zāles pļāvēji. �eit bija tikai nedaudz siltāks nekā ārā.

Tillers atspiedās pret solu un sakrustoja

rokas.

-Nu?

Nav ko mēģināt izsist ar pieri sienā cauru�mu, cen�oties uzlabot Tillera garastāvokli. Tenets paskatījās, vai Lainhems ir gatavs pierak�stīt runāto.

-��� Pastāstiet par furgonu!

-��� Ko jūs grib zināt?

-��� Kā es saprotu, jūs par to atbildat?

-��� Savā ziņā.

-��� Kā to saprast?

-��� To lieto visi. Tad kāpēc jūs izvēlējāties mani? Tillera naidīgums atkal pieņēmās spēkā.

-��� Mister Tiller, lūdzu, saprotiet, ka es jūs ne par ko neapsūdzu. Vismaz pa�laik. Es tikai mēģinu noskaidrot, kas ar to brauc, kad ir braucis un kādā nolūkā, tas ari viss. Un, jo ātrāk es to noskaidro�u, jo ātrāk mūsu saruna beigsies. Tādēļ, ja jūs varētu sniegt mums kādu informā�ciju�

-���� Misters un misis Hemiltoni, misters Tīliens, misters un misis Baiflīti, Endijs puisis, kas man palīdz. Tā.

Tenetu pārņēma bezcerība.

-��� Skaidrs. Vai visiem ir ma�īnas atslēgas?

-���� Jā, izņemot Endiju. Kad viņam ievaja�gas, tad ņem manējo. Furgons stāv pagalmā, un katrs, ja ir vajadzība, to lieto.

-��� Misters Tīliens, viņ� ir�?

-��� Fermas pārvaldnieks.

-���� Biju domājis, ka darbus vada misters Hemiltons.

-���� Misters Hemiltons pārvalda īpa�umu, bet darbus patiesībā vada D�eks Tīliens.

-��� Skaidrs. Un kur misters Tīliens dzīvo?

-��� Houmfārmā.

-��� Kur tas ir?

Tillers pavicināja roku.

-��� Hollas otrā malā.

-��� Un jūs?

-��� Kur es dzīvoju, jūs domājat?

"Pacietību," Tenets mierināja sevi.

-��� Pareizi. Jā.

-���� �eit, zirgu staļļa pagalmā. Viena no' saimniecības ēkām ir pārbūvēta dzīvo�anai, viņ� ar nepatiku paskaidroja.

-���� Saprotu. Tenets tie�ām saprata. Tas nozīmēja, ka katram, kam bija furgoniņa atslēgas un kas dzīvoja pietiekami tuvu, ma�īna pagāju�o nakti bija pieejama.

-��� Un vai kāds vakar to lietoja?

-��� Kā lai es to zinu?

Tenets nopūtās. Izskatījās, ka katrs infor�mācijas piliens no Tillera būs jāizspie� ar spēku. Viņ� deva zīmi, lai Lainhems pārņem iniciatīvu.

-���� Un kā ar jums, mister Tiller? Vai jūs to lietojāt? ,

-���� Un kas, ja es to darīju? Man ir tiesības,

ne tā?

a Neviens to nenoliedz, bet �ajā situācijā�

-���� Kāpēc jūs nesakāt tie�i? Jūs domājat, ka es viņu sabraucu, vai ne? Runājiet! Pasakiet to!

-���� Mister Tiller, kā inspektors Tenets jau paskaidroja, mums nav skaidras idejas par to, kas notika pagāju�o nakti.

-���� Nemuldiet tuk�us niekus! Tad kāpēc jūs nerunājat ar pārējiem, a? Nu, pasakiet man!

-���� Tāpēc, ār apbrīnojamu savaldību pa�skaidroja Lainhems, ka mēs tikai nupat no-

\

skaidrojām, ka �ī ir tā ma�īna, kura saistīta ar� nelaimes gadījumu.

-���� Un arī to jūs paspējāt. Tillers triumfē�ja.

-��� Paspējām ko?

-���� Piebremzēt, pirms pateicāt "nelaimes gadījums". Viņa skatiens durstīja Tenetu.

-���� Tāpat kā viņ� nupat. Runājiet, pasakiet, ka tas tomēr nebija nelaimes gadījums! Jūs domājat, ka tas bija ar iepriek�ēju nodomu.

-���� Mister Tiller, vai jūs nevarat saprast, ka �ajā izmeklē�anas stadijā mēs patie�ām nezinām, kas noticis. Atkārtoju, ka tikai cen�amies to noskaidrot. Pn mēs, protams, Lainhems pacēla balsi, redzot, ka Tillers atkal pavēris muti, lai pārtrauktu viņu, runāsim ar visiem pārējiem, kuri varēja piekļūt ma�īnai, bet, tā kā jūs kaut kādā mērā atbildat par to, tad mēs sākām ar jums. Tāpēc, glu�i vienkār�i, vai jūs nevarētu pastāstīt, vai pagāju�o nakti lietojāt ma�īnu un, ja lietojāt, tad kur braucāt, cikos�

Tillers neticīgi kratīja galvu un nepacietīgi mīņājās no vienas kājas uz otru.

-���� Ļoti labi, mister Tiller, teica Tenets, ja jūs nevēlaties runāt ar mums tagad, tās ir jūsu tiesības. Bet mums �ī informācija ir vajadzīga, tāpēc varbūt būsiet tik laipns un pavadīsiet mūs uz policijas pārvaldi, kur mums būs daudz ērtāk gaidīt, līdz būsiet gatavs runāt.

Tillers apmierināti māja ar galvu.

-���� Tie�i tā jau es domāju. Arestēsiet mani,

ja?

-���� Ne, nepavisam. Tenets ar pūlēm valdīja uzbudinājumu. Patiesībā, ja jūs varētu sniegt mums �o informāciju tagad, mēs daudz ātrāk varētu ķerties pie citiem darbiem. Bet, tā kā vīrs joprojām klusēja un caur piemiegtajām acīm ar aizdomām pētīja viņu, Tenets piemetināja: Ak, beidziet, ve�cais, un beigsim �o lietu. Kā jau es pirms tam teicu, jo ātrāk jūs mums visu izstāstīsiet, jo ātrāk mēs būsim cauri. Vai tie�ām jūs to nesaprotat? Ja jums nekas nav slēpjams, jums nav ari par ko uztraukties.

Tillers nicino�i iesprauslājās un, uzgriezis viņiem muguru, caur zirnekļu tīkliem klāto logu skatījās pagalmā.

Klusums.

Un tad, tiķko kā Tenets bija gatavs mest mieru un dot rīkojumu, lai vīru aizved uz Starrendenu uz kādu laiku atvēsināt galvu, Tillers strauji pagriezās pret viņiem.

-���� Liekas, ka jums ir taisnība, viņ� ne�gribīgi atzina. Ja man nekas nav slēpjams�

Tenets pamāja ar galvu. Pilnīgi pareizi, viņ� dro�ināja.

Tillers vēl kādu bridi vilcinājās.

-���� Patiesību sakot, es to lietoju pagāju�o nakti. Braucu uz krodziņu.

Atmosfēra atslāba.

-��� Labi, teica Tenets.

-���� Cikos tas notika, mister Tiller? pa�jautāja Lainhems.

-��� Pusdeviņos vai kaut kur ap to laiku.

Kā varēja saprast, otrdienas vakarus Tillers parasti pavadīja ciemata krodziņā kopā ar draudzeni Sonju Renklu. Viņa ari dzīvoja Satonindevīldā, kādu pusjūdzi no mui�as, Starrendenas ceļa malā. Tillers paņēmis furgonu tūlīt pēc pusdeviņiem un pirms atgrie�anās savā mājoklī Longfordhollā ap pusvienpadsmitiem aizvedis sievieti mājās.

-���� Un tas ir viss, kas notika vakar vakarā? jautāja Tenets.

-Jā.

-��� Tagad padomājiet uzmanīgi, mister Til�ler! Vai jūs ceļā uz krodziņu vai no tā gadījumā neredzējāt misteru Mārtindeilu?

Atbildi, protams, varēja paredzēt.

-��� Nē, neredzēju.

Tenetam ie�āvās prātā kāda doma.

-��� Jūs ta�u zināt, par ko es runāju, vai ne? Apzaļumotājs varēja Mārtindeilu noturēt par kā�du no viesiem.

-��� Es viņu pazinu. Tillera kokainā atbilde izraisīja Tenetā interesi.

-���� Jūs gribat teikt, ka pazināt Mārtindeilu tāpēc, ka redzējāt viņu �eit da�u pēdējo dienu laikā, vai arī tāpēc, ka pazināt Leo vēl tad, kad viņ� �eit dzīvoja pastāvīgi?

-���� Esmu vietējais un tāpēc pazinu viņu

agrāk.

Tenets sasprindzinājās, lai uztvertu virstoņus Tillera balsī, kura, kontrastā ar visām viņa iepriek�ējām atbildēm, tagad bija izteikti neit�rāla.'

-��� Un jūs esat pilnīgi pārliecināts, ka vakar, kad bijāt ārpus mājas, neredzējāt Leo?

Pēk�ņi vīra agresivitāte atgriezās ar pilnu spēku.

-���� Pie velna, es ta�u jums teicu, ne tā? Es jau zināju, ka jūs man neticēsiet.

-���� Vai ir kāds iemesls, kādēļ lai mēs jums neticētu, mister Tiller?

-��� Nē, nav.

-��� Tādā gadījumā mēs ķersimies pie citiem mūsu darbiem. Ejam, ser�ant!

Tillers atlaida sakrustotās rokas, jo redzē�ja, ka nepiecie�amība uzmanīties ir garām.

-��� Tas nozīmē, ka es varu iet?

-��� Protams. Paldies par sadarbību!

Viņu aizie�anu pavadīja Tillera neticības pilnais skatiens.

-��� Interesanti, teica Lainhems, tiklīdz viņi bija izkļuvu�i ārā.

-��� Kas tie�i, Maik? Vai tas, ka viņ� ieņēma tādas aizsardzības pozīcijas, vai arī, ka apklusa, tiklīdz es pajautāju, vai �is Tillers ir pazinis Mārtindeilu agrāk?

-��� Gan viens, gan otrs. Man gribētos teikt, ka viņam kaut kas ir slēpjams. Vai jums tā neliekas?

-���� Par to nav �aubu. Bet nekas ļauns nenotiks, ja ļausim viņam mazliet nostāvēties un pa to laiku noskaidrosim, vai pagāju�o nakti vēl kāds nav braucis ar furgoniņu. Tenets sarauca pieri. Kā par nelaimi, tas ir pieejams tik dau�dziem.

-��� Ar kuru no viņiem sāksim?

-��� Jāmet pieklājību pie malas un jāsāk ar Hemiltoniem, es domāju ar misteru Hemiltonu. Dro�i vien viņ� ir oficiālais ma�īnas īpa�nieks.

Atgriezu�ies mājā, viņi mēģināja noskaid�rot, kur var atrast Hemiltonu, un uzzināja, ka pēcpusdienās viņ� parasti strādā īpa�uma kan�torī, kur� atrodas staļļu daļā, mājas aizmugurē.

Vēlreiz ejot pa iestaigāto ceļu, Lainhems pēk�ņi ierunājās:

-��� Attiecībā uz to tāpat ari misis Baiflīta.

Līdzīgi laulātiem draugiem, kuri kopā

nodzīvoju�i daudzus gadus un bez vārdiem spēj uztvert kopīgo pavedienu, Tenets tūlīt saprata, ko Lainhems domā.

-���� Jā. Man ir aizdomas, ka arī viņa ir redzējusi vai dzirdējusi kaut ko tādu, kas varētu nostādīt Hemiltonus nepatīkamā gaismā.

-���� Viņa acīmredzot ir ārkārtīgi lojāla, vis�maz pret misis Hemiltoni.

-��� Jā, visai. Tas, protams, ir interesants mo�ments. Mona Baiflīta tikpat kā nepieminēja mis�teru Hemiltonu.

-���� Nedomāju, ka viņi bie�i tiekas, jo viņai vairāk darī�anas ir ar misis Hemiltoni.

-��� Taisnība.

-��� Lūk, kur arī kantoris.

Būdams pārāk aizņemts ar Tilleru un furgoniņu, Tenets nebija pamanījis gaumīgi neuzkrīto�o uzrakstu KANTORIS, pieskrūvētu blakus vienām no staļļu gala durvīm. Acīmre�dzot viesnīcas viesiem nebija īpa�i jājūt, ka viņi atrodas komerciālā iestādījumā.

Hemiltons, iegrimis papīros, sēdēja pie sa�va galda.

-��� Ā, inspektors.

-���� Piedodiet, ka atkal jūs jātraucē, mister Hemilton.

-��� Neuztraucieties! Es jau cerēju, ka varē�u pārmīt kādu vārdu ar jums. Viņ� pamāja ar roku. Lūdzu, sēdieties!

�ī bija pievilcīga vieta, kā radīta darbam, nodomāja Tenets, kad viņi apsēdās pret galdu pagrieztos stāvos krēslos. Staļļa oriģinālās ķieģeļu sienas bija balti krāsotas, ar smil�u strūklu notīrītās sijas virs galvām atgādināja svaigu medu, bet sengadīgā granīta grīdas plāk�snes �ķita kā nopulētas. Robustās priedes koka mēbeles un milzīgā īpa�uma karte radīja turīgas lauku dzīves atmosfēru. Pat tik aukstā dienā kā �ī, telpā bija mājīgi un silti.

-���� Redzēju, ka jūsu ļaudis aizvelk mūsu furgoniņu. Vai man jāsaprot, ka tam ir kāds sakars ar nelaimes gadījumu?

-���� Tas ir iespējams, Tenets bija piesar�dzīgs. Tāpēc arī gribēju ar jums parunāt.

-Tā? *

-���� Mēs mēģinām noskaidrot, kas ar to vakar braucis, un, kā es saprotu, diezgan dau�dziem, ieskaitot arī jūs, ir ma�īnas atslēgas.

-���� Tā ir taisnība. Hemiltona balss kļuva piesardzīgāka, un to varēja saprast.

-��� Tātad, vai jūs vakar braucāt?

Hemiltons svārstījās tikai vienu mirkli,

acīmredzot saprotot, ka agrāk vai vēlāk patiesība tā vai tā atklāsies.

-��� Jā, godīgi sakot, es braucu. Aizskrēju uz E�fordu pakaļ meitai. Tas bija, jā, tas varēja būt ceturksni pāri vienpadsmitiem.

Nu, tas iekļāvās doktora Mellerda noteiktajā laika limitā.

-���� Vai viņa pati nebrauc? Tenets jutās pārsteigts. Viņ� bija iedomājies, ka tādai meitenei kā Tesa noteikti vajadzēja iegūt brauk�anas tiesības tūdaļ pēc viņas septiņpadsmitās dzim��anas dienas. Nezin vai te trūka ma�īnu, ko viņa būtu varējusi paņemt, ja vien meitenei jau sen nepiederēja pa�ai savs braucamais. Varbūt viņa bija jaunāka nekā izskatījās.

-�� Jā, protams, brauc. Un vakar vakarā Tesa paņēma rend�roveru. Diem�ēl tad, kad pienāca laiks doties mājās, meita nevarēja iedarbināt mo�toru un tāpēc, dabīgi, zvanīja, vai kāds nevarētu atbraukt viņai pakaļ.

-��� Liekas, ka �orīt tas bija pilnīgā kārtībā.

Hemiltons paraustīja plecus.

-���� Reizēm niķojas.Vakar vakarā lieta izrādījās pavisam vienkār�a. Aizbraucis es pār�baudīju sveces, viņ� pa�kritiski pasmaidīja, ar to manas tehniskās zinā�anas izbeidzas. Tomēr man paveicās. Viena no svecēm bija vaļīga, un tāJTesa varēja braukt mājās pati.

-��� Jūs sapratīsiet, ka tagad man jājautā, vai turp jeb atpakaļceļā jūs neredzējāt savu sievas�brāli.

-���� Nē. Pie tam, vai tie�ām jums �ķiet, ka viņ� būtu varējis tik vēlu un tik aukstā naktī klaiņot apkārt?

Tenets paraustīja plecus.

-��� Cikos jūs pārbraucāt?

-��� Apmēram desmit pāri divpadsmitiem.

-��� Vai tad jau sniga?

-��� Nupat sāka, kad iegriezos iebrauktuvē.

-���� Vai jums ir zināms vēl kāds, kas vakar vakarā būtu braucis? Cik man zināms, misis Hemiltone brauca uz staciju sagaidīt jūsu dēlu. Varbūt viņa izmantoja pati savu ma�īnu?

Hemiltons savilka lūpas. Skaidrs, ka viņ� bija gaidījis �o jautājumu.

-Nē.

-��� Sieva brauca ar furgoniņu?

-���� Jā, ma�īna, kuru viņa parasti izmanto, BMW, ir remontā. Pagāju�ajā nedēļā kāds idiots, kad tā bija novietota stāvvietā Stounbaras centrā Meidstounā, uzskrēja tai virsū. Un Tesa, pro�tams, izmantoja rend�roveru.

-������� Vai BMW ir vienīgā ma�īna bez rend�rovera, ko jūs izmantojat?

-���� Nu, vēl ir ROLLS, bet tas stingri tiek lie�tots tikai viesnīcas vajadzībām, lai sagaidītu un atvestu viesus. Tas ir viens no mūsu piedāvātajiem luksusa pakalpojumiem. Viņa noteikti nebūtu to lietojusi, lai atvestu Edemu no stacijas. Pie tam tas nebija �eit. Baiflīts ar to aizbrauca uz Getviku pēc amerikāņiem un atbrauca tikai astoņos.

Atvērās durvis, un, atnesdama līdzi auksta gaisa mākoni, ienāca Dīlija Hemiltone.

-���� D�ailz, ko tas viss, ko es dzirdēju, nozī�mē? Ieraudzījusi Tenetu un Lainhemu, viņa aprāvās. A, inspektors. Kāpēc viņi ir aizvedu�i furgonu? Vai tam ir kāds sakars ar manu brāli?

Tenets vēlreiz pacietīgi izstāstīja to, ka ar furgonu ir uzbraukts misteram Mārtindeilam un ir nepiecie�ams noskaidrot, kur� vakar vakarā ar to braucis.

Dīlija bija �ķērsojusi istabu un nostājusies vīram aiz muguras, vienu roku uzlikusi viņam uz pleca, it kā lai no �ī pieskāriena smeltos spēkus.

-���� D�ailz, vai tu pastāstīji viņiem, ka es�? viņa sastomījās.

-���� Ka tu brauci vakar vakarā? Viņ'� pa�stiepa roku, lai mierino�i uzliktu to uz viņējās. Jā. Un, ja tu atceries, ari es to lietoju.

Viņa nobālēja. Skaistās sejas vaigu kauli pēk�ņi izdalījās, gandrīz vai atgādinot gal�vaskausu.

-��� Ak, mans Dievs, tu ari brauci. Pakal Tesai. Viņa pacēla otru roku un piespieda pirk�stus pie deniņiem, it kā lai atvieglotu pēk�ņi uznāku�u sāpju lēkmi. Es biju aizmirsusi.

-���� Nelaimīgā kārtā tik daudziem ir pieeja�mas furgoniņa atslēgas, teica Tenets. Kā es saprotu, bez jums pa�iem un mistera Tillera, kuri visbie�āk lieto ma�īnu, ar to brauc arī abi Baiflīti un fermas pārvaldnieks misters Tīliens.

-���� D�eks! Ak Dievs, ari viņ� brauca pagā�ju�o nakti. Es nepacentos tev pastāstīt, viņa tei�ca vīram, jo tad tas nelikās svarīgi.

Skatiens, ar kuru viņa ar Hemiltonu ap�mainījās, bija pilns neizteiktu zīmju, kuras Tenets centās, bet nespēja nolasīt. Tomēr viena lieta bija skaidra. Kaut kāda iemesla dēļ fermas pārvaldnieka vārdam �ajā kontekstā priek� viņiem bija īpa�a nozīme.

-��� D�eks? Vai tas būtu misters Tīliens?

-���� Jā. Dilija joprojām skatījās uz vīru. Tūdaļ pēc tam, kad es ar Edemu biju pār�braukusi no stacijas, kāds piezvanīja un pateica, ka uz ceļa pie Lainkleiteru mājas esot izspruku�as da�as no mūsu aitām. Tas ir blakus krustojumam ar E�fordas ceļu, viņa paskaidro�ja Tenetam. D�eks misters Tīliens bija at�nācis no Houmfārmas, lai, kā viņ� bie�i to dara, pirms pusdienām iedzertu ar mums kādu glāzīti, un viņ� apsolīja �o lietu nokārtot. Protams, tā kā D�ekam nebija savas ma�īnas, tad viņ� paņēma furgoniņu.

-��� Cikos tas varēja būt?

Dīlija paraustīja plecus.

-���� Kādas piecas minūtes pēc tam, kad es pārbraucu.

-���� Un, kā jūs teicāt, tas bija apmēram bez divdesmit astoņos? Tātad bez ceturk�ņa astoņos.

-��� Laikam tā varēja būt.

-��� Un cik ilgi misters Tīliens bija projām?

-��� Nav ne mazākās nojautas. Jums vajadzē�tu pajautāt viņam pa�am.

-��� Vai viņ� ilgi strādā pie jums?

-��� Daudzus gadus. Misters Tīliens bija fer�mas pārvaldnieks vēl mana tēva laikos un palika amatā, kad mans vīrs pārņēma lietas.

-��� Cik gadus?

Dīlija sarauca pieri.

-���� Precīzi nevaru pateikt. D�eks ieradās, kad vēl biju bērns. Divdesmit piecus, trīs�desmit gadus, apmēram tā. Un atkal jums va�jadzētu pajautāt viņam pa�am. Vai arī, man parskatita ari pēc mistera Mārtindeila divdesmit pirmās dzim�anas dienas.

-Jā.

-��� Un, reiz stāju�os spēkā, to nevar lauzt?

-���� Pareizi. -Viņa nopūtās. Protams, ne�viens nevarēja paredzēt situāciju, kāda izvei�dosies ar mantinieku. Un �ajā gadījumā kādam vajadzēja pārvaldīt īpa�umu, un aizbildņi mana brāļa prombūtnes laikā atļāva to darīt mu

-���� Un, ja Leo neatgrieztos septiņ jadu laikā, viņ� tiktu izziņots par miru�u un īpa�ums piederētu jums?

Klusējo�s galvas mājiens.

Bez �aubām, viņi visi domā par vienu un to pa�u, Tenetam renāca prātā. Kā tas arī notiek pa�laik.

-���� Labi. Vēl ir tikai viens jautājums, kur� man jums jāuzdod.

�ajā situācijā bija ļoti grūti izdomāt, kā to izdarīt taktiski. Ja ir tā, kā izskatās, tas ir jūsu furgons, ar kuru uzbraukts misteram Mārtindeilam. Vai ir kāds iemesls, kura dēļ jebkur� no tiem, kam ma�īna pieejama, varētu bez no�ēlas vēlēties redzēt viņu miru�u? Protams, es nerunāju par jums un jūsu milzīgo iemeslu, par kuru jūs nupat mums pavēstījāt.

Teneta delikātums bija izplēnējis. Hemiltoni bija gudri ļaudis un uzreiz saprata, ko viņ� jautā, un saprata ari, ar ko tas saistās. Nespēdami tam noticēt, viņi skatījās uz inspektoru.

-����� Ļaujiet man to dzirdēt tie�i, beidzot izdvesa Hemiltons. Es jau pirms tam jums jautāju, vai jūs uzskatāt, ka Leo ir noslepkavots. Es tad vēl nespēju noticēt, ka jūs to domājat nopietni, un nespēju ari tagad. Bet tas tā ir, vai ne? Tas, ko jūs patiesībā jautājat, nozīmē vai kādam no ļaudīm, kam ir pieejams furgons, ieskaitot arī mūs, bija iemesls viņu nogalināt.

-��� Tas ir ārprāts! teica viņa sieva, saķerot galvu. Nespēju noticēt savām ausīm. Ar manu brāli ir atgadījies skaidri redzams nelaimes gadījums, un, pirms mēs izprotam, kas īsti noti�cis, mūs apvaino viņa slepkavībā.

-���� Nē! iebilda Tenets. Jūs pārsteidzīgi izdarāt secinājumus. Pa�reizējā brīdī es nevienu ne par ko neapsūdzu, bet vienīgi pārbaudu visus iespējamos variantus. Par to man maksā naudu. Un jums jāsaprot, ka�

Pie durvīm klauvēja.

-���� Iek�ā, sauca Hemiltons, ne pārāk draudzīgi, acīmredzami juzdanļf atvieglojumu, ka saruna tiek pārrauta.

Tas bija Bentlijs.

-���� Piedodiet, ka jūs traucēju, ser, bet� -

Bija skaidrs, ka viņ� ir atnācis ar kaut ko intere�santu.

Tenets piecēlās. Skaidrs, ka no Hemiltoniem viņ� pagaidām neko vairāk neuzzinās.

-��� Viss kārtībā, Bentlij, mēs esam beigu�i.

Ārā jau tumsa. Bija sācis snigt. Tenets

atkal uzslēja apkakli un izvilka vilnas cepurīti. Nav ko salt, cen�oties izskatīties cienīgākam.

-��� Kas noticis?

-���� Viens no viesiem pastāstīja, ka vakar no rīta izgājis pastaigāties un redzējis Mārtindeilu ar kādu nikni strīdamies.

-��� Ar ko?

-���� Viesis nevarēja atcerēties vārdu, lai gan bija to dzirdējis viņ� to redzējis vakar vakarā, kad, pirms vakariņām iedzerot, iepazīstināti. Un vispār viesis saka, ka tas ir fermas pārvald�nieks.

-���� Tīliens, noteica Lainhems. Nu, nu. Es ievēroju, kā misis Hemiltone paskatījās uz vīru, kad sākās runa par viņu.

-��� Jā. Vai �is viesis atradās pietiekami tuvu, lai sadzirdētu, par ko abi strīdējās?

Bentlijs no�ēlā papurināja galvu.

-���� Diem�ēl nē. Bet viesis saka, ka tuvumā bijis vēl kāds vīrs, traktorists, ar kuru acīmredzot �is Tīliens sarunājies, kad viņiem pievienojies

misters Mārtindeils. Traktorists taktiski pagājis malā, un tūlīt pat sākusies ķilda.

-���� Bet kā domā jūsu liecinieks, vai trak�torists bijis pietiekami tuvu, lai sadzirdētu, par ko viņi runāja?

-��� Jā, ser.

-��� Tādā gadījumā, teica Tenets, nebūtu slikti pirms sarunas ar Tīlienu satikt traktoristu.

Viņ� paskatījās pulkstenī. Bez desmit �etri. Ja paveiktos, viņi paspētu noķert traktoristu, pirms tas beidzis dienas darbus. Acīmredzot vie�ta, kur viņu meklēt, ir Houmfārma.

Sems Tillers ar lāpstu rokā gāja pāri pagal�mam. Viņ� devās uz noliktavu, kurā pirms kāda laika bija sarunāju�ies. Tenets pasauca Tilleru, un viņi uzzināja, kā Houmfārmā var nokļūt, ejot kādu pusjūdzi cauri Hollas laukiem vai arī izbraucot uz ceļa un pirmajā pagriezienā no�grie�oties pa labi.

Paskatījies uz svina krāsas debesīm un sa�biezēju�ajiem sniega mākoņiem, Tenets izvēlējās vieglāko. Pateiku�ies Bentlijam, viņi devās uz lendroveru.

-��� Apbrīnojami, vai ne? drūmi teica Lain-' hems, kad viņi brauca pa iebrauktuvi. Mēs ne

tikai atklājam, ka se�iem cilvēkiem ir biju�as furgoniņa atslēgas, bet arī, ka pagāju�ajā nakti �etri no viņiem ma�īnu ir lietoju�i. Un mēs vēl neesam iztaujāju�i Baiflītus. Viņ� samazināja ātrumu, jo klāt bija galvenais ceļ�. Viņiem garām pabrauca un iebrauktuvē iegriezās sarkans FORD ESCORT, kurā sēdēja Tesa Hemiltone un viņas draugs.

Tenets pacēla roku, lai atbildētu viņas mājienam.

-���� Redzot abus jaunos Hemiltonus, uz visiem laikiem var zaudēt vēlē�anos audzināt bērnus, �ausminājās Lainhems.

Tenets iesmējās.

-��� Mums mazliet par vēlu, vai ne, Maik?

-��� Varu pateikt tikai, ka ceru � Mendija tā�da nebūs, kad sasniegs septiņpadsmit gadu vecu�mu� Bet mūsu lieta man kopumā izskatās bezcerīga. Pat ja mēs tie�ām nojau�am, kur� īsti vadīja ma�īnu, kad misters Mārtindeils tika notriekts, mums nav ne mazāko cerību to pierādīt. Ne liecinieku, ne kā cita.

-���� Beidziet, Maik! Vēl nav laiks. Nekad nevar zināt, ko atklās māju apstaigā�ana, un vēl paliek ekspertīze. Ja, kā mums ir aizdomas, mis�ters Mārtindeils patie�ām ir ievilkts grāvī�

-��� Hmm. Un te nu mēs esam.

Viņ� iegrieza lendroveru ceļā, virs kura karājās koka plāksne ar melnu uzrakstu HOUMFĀRMA. Abās pusēs ceļam stiepās labi uzturēti stiepļu �ogi, gar kuriem bija sagrūsts sniegs. Traktori noteikti tīrīju�i ceļu. Priek�ā bija redzams fermas ēku pudurītis. Pēc diviem simtiem jardu ceļ� sadalījās. Viena bija iebrauk�tuve uz sarkanu ķieģeļu un dakstiņu dzīvojamo māju, bet otrs atzars papla�inājās un beidzās pla�ā pagalmā, ko apņēma kūtis un �ķūņi.

Labajā pusē pa platu eju lopu kūtī lēnām rāpoja traktors ar apkaltu piekabi. Tenets un Lainhems, uzrāvu�i plecus un pret virpuļojo�o sniegu nolieku�i galvas, soļoja uz priek�u. Pie ieejas kūtī viņi apstājās. Abās pusēs slējās stingri metāla no�ogojumi, aiz kuriem uz biezas salmu segas rindojās melnbaltas govis. Tās gremoja skābbarību, kura no piekabes tika krauta �auras konveijera lentas iedobumos.

Lainhems sarauca degunu.

-��� Fū! Kāda smaka! Kā tie strādnieki var to izturēt?!

-��� Dro�i vien pieradu�i.

Traktors tagad bija aizbraucis līdz ejas tālākajam galam un, ar rēkoņu paātrinājis gaitu, apbrauca pla�u pusloku brīvajā laukumā aiz kūts, un, pagriezies atpakaļ pret viņiem, glu�i ātri tuvojās. Acīmredzot darbs bija padarīts. Tam tuvojoties, viņi pakāpās atpakaļ. Tenets pacēla roku. Traktorists apturēja braucamo un izslēdza motoru.

-Jā?

Pēk�ņais klusums sniedza atvieglojumu. Tenets pagāja uz priek�u.

-���� Esam no Starrendenas kriminālizmeklē�anas nodaļas. Viņ� stādīja priek�ā Lainhemu un sevi. Mēs izmeklējam nāves gadījumu, kas noticis ar misteru Mārtindeilu no Hollas.

-��� Ak, jā. Traktorists joprojām ērti sēdēja savā sēdeklī, vienu roku uz stūres, bet otru uz aizdedzes, it kā gatavībā jebkuru mirkli atkal aizbraukt.

-���� Vai jūs vakar bijāt kopā ar misteru Tīlienu, kad starp viņu un misteru Mārtindeilu izcēlās strīds?

-��� Tas bija viņ�? Nezināju.

-���� Vai jūs nevarētu izkāpt? Mēs gribētu parunāt.

Ar ierastu kustību vīrs pagriezās un nolēca blakus viņiem.

-Nu?

"Viņam varētu būt ap �etrdesmit," Tenets minēja. Vēja appūstā seja liecināja, ka vīrs pieradis strādāt ārā. Mugurā tam bija apjomīga

vējjaka dubļu krāsā un neiederīgi dzīvespriecīga,. burbulim līdzīga cepurīte ar sarkanām un baltām svītrām. Vīra gaļīgā deguna galā karājās pile. Viņ� to noslaucīja ar cimdoto roku,-bet tūlīt pat sāka veidoties vēl viena.

Skābbarības smaka, kas nāca no piekabes vai konveijera lentas, vai arī vīra drēbēm, bija nepanesama.

Tenets pamīņājās.

-���� Vai ir kāda nomaļāka vieta, kur mēs varētu parunāties, mister�

-��� Mārdijs. Dzims Mārdijs. Es nevaru slais�tīties apkārt. Man jāstrādā.

-Tas nebūs ilgi.

Mārdijs vēl mirkli svārstījās, bet tad, ne vārda nerunājot, �ķērsām pagalmam aizveda viņus uz mazu nojumīti, ap�ūtu ar darvotiem dēļiem, un atgrūda durvis. Tā kā logu nebija, tad iek�ā valdīja tumsa. Mārdijs taustījās pēc slēd�a, un iedegās vientuļa, vāja lampiņa, kas nokarājās no vienas spāres, kurā bija sadzīta naglu rinda piekārta ar kombinezoniem un veselu kolekciju saburzītu mēteļu. Uz pieplacinātās zemes gar sienām bija sakrauts milzums salmu ķīpu. Uz tri�jām no tām bija saliktas plastmasas pusdienu kastītes un, termosi. Mārdijs piegāja pie vienas no ķīpām, paņēma termosu, apsēdās un ielēja

sev tasīti kūpo�ā �ķidruma. Tenets un Lainhems skaudīgi noskatījās. Tenetam tūlīt pat ienāca prātā, ka rīt, ja izmeklē�ana vēl turpināsies, viņ� ieradīsies, labi apgādājies ar karstiem dzērie�niem. Tenets bija pārliecināts, ka Lainhems dod sev līdzīgu solījumu.

Mārdijs pār tasītes malu gaido�i skatījās uz Tenetu, kur� apsēdās uz vienas no ķīpām un deva Lainhemam signālu sākt.

Lainhems palika kājās, rokas kabatās dziļi sabāzis.

-���� Kā mēs saprotam, jūs sarunājāties ar misteru Tīlienu, kad ieradās misters Mārtindeils.

-���� N'jā. Jānomaina da�us �oga posmus. Mēs bijām aizgāju�i tos apskatīt.

-��� Cikos tas notika?

-���� Tie�i pirms mana pusdienas pārtrauku�ma. Tuvojās divpadsmit. Jā, tā vajadzēja būt. Mārdijs iesūca vēl vienu malku.

-��� Vai jūs varētu pastāstīt, kas īsti notika?

Zibsnis vīra acīs liecināja, ka Mārdijs

tagad ir sapratis, ar kādu nolūku uzsākta �ī saruna. Jautājums bija vai Mārdijs viņus atbal�stīs, vai turēsies pretī. Tenets saprata, ka viss ir atkarīgs no Mārdija rakstura un attiecībām ar viņa darba devēju vai uzticība tam ņems virsroku pār vēlmi pastāstīt par notiku�o drāmu.

-��� Ko īsti jūs domājat?

Vīrs pagaidām spēlēja spēli. Viņ� vēl nebi�ja izlēmis. Tenets pavēra muti, lai iejauktos, bet tad atkal aizvēra. Nebūtu godīgi pret Lainhemu iejaukties katru reizi, kad spēle ievirzās nepatī�kamā gultnē.

Lainhems to bija pamanījis. Viņa skatienā pavīdēja nedro�ība. Tenets skatījās uz zemi. Turpini!

-���� Mēs domājām, ka jūs varēsiet pastāstīt mums, par ko izcēlās ķilda.

Mārdijs paraustīja plecus.

-��� Nav ne jausmas.

-��� Bet jūs ta�u dzirdējāt, ko viņi runāja.

-��� �o to.

-���� Varbūt jums nesagādātu grūtības mums to pastāstīt.

Klusums. Mārdijs domājot lēnām iesūca vēl vienu malciņu no sava trauciņa un tad uzskrūvēja to termosam.

-��� Kāpēc jūs nejautājat misteram Tīlienam?

-��� Mēs to darīsim.

-���� Tādā gadījumā, Mārdijs piecēlās, man nav jēgas jums kaut ko stāstīt, vai ne tā?

Lainhems mocījās vēl da�as minūtes, bet veltīgi. Tagad, kad Mārdijs bija izlēmis, nekas nespēja viņu satricināt.

-��� Nu, labi, Lainhems beidzot padevās, vismaz pastāstiet mums vienu! Cik ilgi vilkās viņu saruna?

Mārdijs �aubījās, apsverot, kā atbildē at�dalīt graudus no pelavām. Acīmredzot viņ� izlē�ma, ka �ī informācija ļaunumu nenesīs.

-��� Ne vairāk par da�ām minūtēm.

-��� Un kā jums �ķiet, vai pēdējo dienu laikā viņi jau bija tiku�ies?

Atkal �aubī�anās. Tad Mārdijs pakratīja

galvu.

-����� Tas otrs, misters Mārtindeils, teica: "Sveiks, Tīlien, daudzus gadus neesam redzē�ju�ies."

-��� Ko atbildēja misters Tīliens?

Sapratis, ka pret pa�a gribu ir sācis dot in�formāciju, lai gan gribējis noturēties, Mārdijs de�vās uz durvīm.

-��� Manam tagad jāiet.

Tenets un Lainhems atgriezās pie lendrovēra un vēroja, kā vakara krēslā Mārdijs rūcina savu traktoru.

-���� Paspēlēju, ser, vai ne? teica Lainhems. Piedodiet, ser! Saīdzis par neveiksmi, viņ� iebelza pa ma�īnas stūri un tad ieslēdza logu tīrītājus. Kamēr abi runāja ar Mārdiju, uz stikla bija sakrājusies plāna sniega kārtiņa. Pārāk strauji iesāku. Ja būtu sācis tā, kā nobeidzu, kaut ko jau izvilktu.

-���� Nav vērts par to uztraukties. Galvenais, ka redzat, kur kļūdījāties. Un tie pēdējie divi jautājumi bija ļoti vērtīgi.

-���� Es tikai gribēju uzzināt, cik ilgi viņi saruAājās, pirms iesākās strīds, kaismīgi teica Lainhems. Un vai tas bija kāda iepriek�ēja strī�da turpinājums.

-��� Pareizi. Acīmredzot nebija.

-��� Lai kāds ari bija iemesls, strīds bijis no�pietns. Es gribu teikt, ka, satiekoties pēc vairāk nekā divdesmit gadu pārtraukuma, nekavējoties mesties ķildā var tikai tad, ja tam ir ļoti nopietns iemesls.

-������ Un vēl izklausās, ka tas ir bijis Tīliens, kur� turējis ļaunu prātu. Mārtindeila apsvei�cinā�anās skanējusi visai draudzīgi.

-��� Tātad �oreiz misters Tīliens?

Tenets pamāja. Viņi izbrauca no fermas pagalma un iegriezās ceļā uz Houmfārmu. Tuvo�joties galvenajām durvīm, mājā ierējās suns. Rie�ana pieņēmās spēkā, bet vīrs, kas atbildēja uz klauvējienu, necentās apslāpēt troksni, pirms Tenets bija stādījies priek�ā.

-��� Labs, Ret. Pietiek!

Rets, Austrumeiropas aitu suns, tūlīt pat apklusa, lai gan piesardzību nezaudēja un vēroja katru abu policistu soli, gatavs reaģēt uz var�būtējām draudo�ajām briesmām.

-��� Labāk nāciet iek�ā!

Tīliens labajā pusē atvēra durvis uz mazu priek�telpu, ieslēdza gaismu, un viņi sekoja tam uz aukstu, drūmu ēdamistabu, mēbelētu ar smagu ozolkoka galdu, tādiem pa�iem krēsliem, paklāja �etrstūri un trūcīgiem aizkariem bez svītrām, bet ar oran�u un dzeltenu puķu zīmēju�mu. Likās, ka istabu vai nu nelieto nemaz, vai tikpat kā nemaz un, ja arī lieto, tad gadiem nepievēr� uzmanību tās iekārtojumam.

-����� Kas noticis? Viņ� bija ap se�desmit gadus vecs, maza auguma plecīgs vīrs, ģērbies labi panēsātās kokvilnas biksēs, d�emperī un tvīda sporta �aketē. Likās, ka viņ� sen aizmirsis, kā jāsmaida. Visas vīrie�a sejas līnijas vilka uz leju, un starp uzacīm griezās dziļas rievas. Viņ� nepiedāvāja tiem apsēsties un tikai tad, kad Tenets palūdza atļauju, negribīgi pamāja. Suns nogūlās Tenetam pie kājām un iespieda purnu ķepās.

Atvērās durvis, un ienāca sieviete.

-��� Kas noticis, D�ek? Viņa bija maza au�guma, tieva un bāla. Sievietes apģērbs grūti nosakāms, mati pelēki un atsieti atpakaļ plānā mezglā.

Vienā mirklī vīrie�a uzvedība mainījās. Kā dzelts tas pielēca no krēsla un, kā aizsargājot, aplika roku sievas plecam.

-���� Viss kārtībā, Megij, tikai darba darī�anas. Tas nebūs ilgi. Ej atpakaļ siltumā. Viņ� maigi iz�vadīja viņu priek�telpā uz durvīm tās tālākajā galā.

-��� Negribu uztraukt sievu, viņ� atgriezies paskaidroja un rūpīgi aizvēra aiz sevis durvis. Viņai nav visai labi ar veselību. Sirds streiko.

-��� Jūtu jums līdzi.

Tenets to teica neliekuļoti, bet Tīliena ska�tiens likās skeptisks. Viņ� atkal apsēdās.

-��� Labi, ko jūs gribējāt?

-���� Jūs būsiet dzirdējis par mistera Mārtindeila nāvi?

Kas atplaiksnījās? Apmierinātība? Vai kā�da vēl spēcīgāka emocija? Tīliens pamāja.

-��� Uzbrauca virsū un aizmuka, vai ne?

Tenets ievēroja, ka tas nav jautājums, bet

apgalvojums. Un joprojām ne mazākā mājiena par no�ēlu, pat ne liekuļotu.

-��� To arī mēs cen�amies noskaidrot.

Tīliens izskatījās apmulsis.

-��� Kā to lai sāprot?

-��� Tā, kā es saku. Tenets ieturēja pauzi. Izskatās, ka viņ� notriekts ar forda furgoniņu, kur� viesnīcā ir galvenais braucamais.

Viņ� vēroja, kā Tīliens sagremoja uzzināto un atcerējās, ka arī pats vakar vakarā braucis ar to.

-Un?

-���� Un glu�i dabīgi, ka mēs runājam ar kat�ru, kas furgoniņu vakar vakarā izmantojis. Kā es saprotu, arī jūs.

-��� Jā, tā ir taisnība. Nu, un tad?

-����� Misis Hemiltone pastāstīja, ka jums va�jadzējis aizbraukt pārbaudīt aitas, kas uzklīdu�as uz ceļa.

-��� Pareizi.

-���� �ķiet, ka jūs izbraucāt bez ceturk�ņa as�toņos. Cikos atgriezāties?

Tīliens paraustīja plecus.

-���� Nebija jau pārāk ilgi. Divdesmit, varbūt divdesmit piecas minūtes.

-���� Tātad jūs atgriezāties, teiksim, desmit pāri astoņiem?

-��� Tā varēja būt. Un kāda tam nozīme?

-��� Es tikai mēģinu izveidot skaidru ainu par furgona pārvieto�anos pagāju�ajā naktī. Un glu�i dabīgi, ka man jājautā, vai brauciena laikā jūs neredzējāt misteru Mārtindeilu.

-Nē.

-���� Tomēr liekas, ka jūs Leo Mārtindeilu satikāt pirms tam, dienā.

-��� Kas jums to teica?

-��� Kāds no viesnīcas viesiem redzējis jūs kopā.

Tiliens neteica neko.

-��� Viesis teica, ka jūs esot sarunāju�ies.

Joprojām ne skaņas.

-��� Patiesībā strīdēju�ies.

-���� Nu, un tad? Vai es nedrīkstu ar kādu pa�strīdēties tā, lai policija par to neizrādītu interesi?

-���� Drīkstat, atbildēja Tenets, bet, ja �is kāds tajā pa�ā dienā tiek nogalināts�

Tīliens piecēlās, un tajā pa�ā brīdī, it kā neredzamas atsperes stumts, piecēlās arī suns.

-��� Vienu mirkli� uz ko jūs velkat?

Tenets pamanīja, ka spalva uz suņa kakla

saceļas.

-���� Ne uz ko, mister Tīlien. Vienkār�i vācam ziņas. Par ko tie�i jūs strīdējāties?

-���� Tā, pie velna, nav jūsu darī�ana! viņ� norūca.

Lūpas lēnām atvilkās no zobiem. Saim�nieks un suns izskatījās ļoti līdzīgi. No dzīvnieka rīkles dziļumiem izlauzās kluss rūciens.

-����� Baidos, ka tas tā nav, Tenets centās būt mierīgs, tagad policijai ir darī�ana ar visu, kas saistīts ar misteru Mārtindeilu. Aizdomīgs nāves "gadījums nozīmē, ka jebkur�, kas ar to ir saistīts, pilnīgi zaudē tiesības uz noslēpumiem.

Tīliens uzlika roku suņa galvai.

-���� Viss kārtībā, puika, viss kārtībā. Guli! Viņ� apsēdās pats, jo suns tagad bija apgūlies, un, da�us mirkļus klusējot, skatījās uz galdu. Beidzot Tīliens ierunājās:

-���� Kā es saprotu, tad, ja nepastāstī�u jums tagad, jūs neliksiet mani mierā, kamēr neuz�zināsiet jums vajadzīgo.

Tenets neatbildēja. Viņ� minēja, ka Tīliens ir atcerējies par strīda liecinieku un nav pār�liecināts, vai viņi jau nav paspēju�i nesekmīgi iz�taujāt D�imu Mārdiju, un nolēmis, ka labāk būtu pirmajam izklāstīt savu versiju.

-���� Nu, varu jau ari pastāstīt. Tagad atgrie�zies, viņ� bija nolēmis palikt te uz visiem lai�kiem. Es viņam ieteicu braukt projām jo ātrāk, jo labāk un tik tālu, lai �eit nevienam nebūtu jā�raizējas.

-��� Viņu te tik ļoti nemīlēja?

Tīliens paraustīja plecus.

-���� Teik�u tikai to, ka viņ� veikli mācēja kāpt visiem uz deguniem.

-��� Un tāpēc jūs strīdējāties?

-����� Nu, dabīgi, viņ� par to nebija priecīgs. Teica, ka pēc visa �ī laika mums jāsaprot: kas bi�jis, tas bijis. Es tam nevarēju piekrist un tā arī pateicu.

-���� Pēc jūsu stāstītā viss izklausās ļoti nevainīgi, mierīgi. Bet tā ta�u nebija, vai ne tā?

Tīliens neatbildēja, tikai atkal paraustīja plecus.

-��� Mūsu liecinieks bija kādu gabalu tālāk, bet viņ� skaidri dzirdēja, ka jūs esot nikni strīdēju�ies.

Tīliena lūpas spītīgi sakniebās.

-��� Tas ir viss, par ko mēs runājām.

Tagad nāca pats svarīgākais. Tenets nece�rēja, ka tas pie kaut kā novedīs, bet vajadzēja pamēģināt.

-��� Es nespēju noticēt, ka jūs to darījāt tikai tā, vietējo ļau�u labā. Man �ķiet, kad Mārtindeils pateica kas bijis, tas bijis, jums bija kāds per�sonīgs iemesls būt pret to, ka viņ� atkal �eit ap�metas.

Klusums ieilga. TenetjS gaidīja. Gaidīja.

Beidzot Tīliens piecēlās.

-���� Atvainojiet, bet esmu pateicis visu, kas man bija sakāms. Viņa �oklis izbīdījās. Viņ� pacēla balsi. Un, kā jau teicu, tā nav jūsu darī�ana. Vai jūs nebūtu tik laipni un tagad ne�ietu?

Suns atkal pielēca kājās. Nu viņ� sāka riet. Spalvu ku�ķi uz muguras bija saslēju�ies.

Nebija jēgas pastāvēt uz savu. Lēnām, it kā starp citu, lai nedotu iemeslu suņa trauksmei, Tenets piecēlās. Lainhems viņam sekoja. Viņi izgāja ārā. Ārpusē Lainhems izpūta aizturēto elpu.

-��� Fū! Likās, ka viņ� taisās mums uzrīdīt to suni, vai ne?

-���� Neizskatās, ka pa�laik mēs justos ļoti labi, Maik.

Kad viņi bija iekāpu�i ma�īnā, Tenets paskatījās pulkstenī. �etri trīsdesmit. Ja viņam, kā bija pavēlēts, piecos jāziņo Drako par padarī�to, tad laiks doties projām. Pie tam inspektors bi�ja pārsalis līdz kauliem. Doma par mājām, sil�tumu un karstu ēdienu bija neizturama.

Viņ� nolēma pagaidām mest mieru.

Tomēr, ka parasti, vilinājumu doties mājās vajadzēja pārvarēt. Kamēr Tenets bija noziņojis Drako �īs dienas atklājumu "detalizētu, precīzu un akurātu" pārskatu, bija jau gandrīz deviņi. Par laimi, draudīgais, smagais sniegputenis nebija atnācis, un galvenie ceļi bija relatīvi tīri. Tenets cerēja, ka tā arī paliks. '

Viņa pa�a iela likās sve�a, gar ietvēm stiepās sniega kaud�u rindas, ko māju iemītnieki bija sastūmu�i, attīrot braucamo daļu.

Mājas siltums un kairino�ā ēdiena smar�a likās kā pati svētība. Viņ� nokratīja aitādas jaku un pakāra to pieliekamajā zem kāpnēm. Vēders vakariņu nojausmā rūca.

D�ouna bija dzirdējusi, kā viņ� ienāk priek�telpā. Sievai mugurā bija jaunais kombine�zons, kuru viņi kopā pagāju�o sestdien bija izvēlēju�ies. Tā maigais, noslēpumaini zilais to�nis izcēla D�ounas maigo sejas krāsu un tīram medum līdzīgos matus.

-���� Mm, viņiem saskūpstoties novilka Tenets. Tu izskaties lieliski un lieliski arī smar�o.

-��� Tikko kā biju vannā.

-��� Ko tu vispār dari?

-��� Neko īpa�u. Pie�ķīru sev brīvdienu.

-���� Vai skatījies kaut ko pa televizoru? Bija kas interesants?

-��� Nekas īpa�s.

Viņa ieveda Tenetu virtuvē, izņēma no cepe�krāsns vakariņas un uzklāja galdu parastajā vietā.

-��� Turēju tās siltumā un baidos, ka mazliet ap�uvu�as.

-���� Izskatās burvīgi, paslavēja Tenets. Tas bija cepetis un nieru pīrāgs, viņa mīļākais ēdiens. Tie�i tas, ko man vajadzēja.

-��� Es �odien domāju par tevi, kā tu brien pa sniegiem. Vai bija smagi? Viņa zināja, kā virs necie� aukstumu.

Tenets saviebās.

-��� �orīt bija gan.

-���� Kā tev gāja ar tavu �efu Drako, jūtot viņa elpu pakausī?

Viņa ielēja tēju un apsēdās vīram tie�i pretī, un, viņam ēdot, abi pļāpāja par dienas gaitām. Kad Tenets bija pabeidzis stāstījumu par izmeklē�anu, D�ouna brīdi sēdēja un domāja, tad beidzot ierunājās.

-���� Izklausās, ka viņ� bijis visai nelaimīgs. Es domāju upuri.

-���� No sarunām ar cilvēkiem man tāds ie�spaids neradās.

Viņa papurināja galvu.

-���� Nē, es nedomāju iespaidu, kādu viņ� at�stājis uz citiem. Domāju par to, kāds viņ� bija iek�ēji.

-��� Tu domā par to, ka par viņa nāvi līdz �im neviens nav skumis?

-���� Varbūt. Ir briesmīgi pat iedomāties, ka nav neviena pa�a, kas uztrauktos, vai tu esi dzīvs, vai miris.

-��� Mēs nezinām, vai ar misteru Mārtindeilu ir tie�i tā. Vēl jau ir citi, citur� Tomēr jāatzīst, ka man tam negribas ticēt. Pēc visa, ko zinām par viņu, viņ� bija kā ripojo�s akmens. Bet, ja tu būtu redzējusi vēstuļu kaudzi rūpīgi sakrātas no visiem viņa upuriem, varbūt tu viņu tā vis ne�ēlotu.

-���� Ak, es nemaz necen�os viņu aizstāvēt. Gribu tikai teikt, ka ir skumji justies tik vientuļam.

Tenets nolika nazi un dak�iņu.

-���� Liekas, ka viņ� ar panākumiem ir pada�rījis sevi ārkārtīgi nepopulāru �ajā apvidū. Un tagad�

-Kas?

-���� Es tikai cen�os to izprast. Man ir tāda sajūta, ka viņi visi stājas viens pie otra cie�ā lokā, lai nepielaistu mani pie patiesības.

-��� Un kāda, pēc tavām domām, ir �ī patiesī�ba?

Tenets paraustīja plecus.

-��� Nav ne jausmas.

-���� Vai tev neliekas, ka viņi visi varēja iz�domāt, kā atbrīvoties no Mārtindeila?

-����� Nē. Nu, nē, tas nav tik oriģināli. Es vienkār�i sāku nojaust, ka katrs no viņiem tie�ām jūt atvieglojumu par to, ka Leo ir miris, un jūtas pateicīgs tam, kas sēdēja pie stūres, kad notika nelaimes gadījums. Tāpēc arī ir tāda� nu, klusējo�a konspirācija, jo visi grib �o braucēju paglābt. Neviens nevēlas, lai aizdomas kristu uz viņu, bet neviens ari nepakustinās ne mazo pirk�stiņu, lai palīdzētu atklāt kādu citu. Un tā pa�gaidām vienīgie noderīgie pavedieni nāk no iebraucējiem. Viņ� nopūtās. Ja tā turpināsies, būs grūti. Vai tējkannā vēl ir tēja, mīļumiņ?

D�ouna paņēma vira tasīti, un Tenets noskatījās, kā sieva ielej tēju. Luks priecājās par

abu attiecībām, kad katrs no viņiem bez

7 >

�aubī�anās veic otra labā �os mazos pakalpoju�mus. Vajadzēja ilgu laiku, lai līdz tam nonāktu. Tenets, lai gan vārdos atzina, ka D�ounai ne�piecie�ama sava darba karjera, daudzus gadus iek�ēji bija palicis vīrie�u �ovinismam tipisks sivēns. Ārēji gan Tenets to it kā nosodīja. Bet tagad� viņ� saņēma D�ounas roku un noskūp�stīja to. Viņam bija paveicies.

-���� Māja gan �ovakar liekas klusa. Brid�ita izgājusi? Viņ� zināja, ka meitai ir brivs vakars.

-��� Jā. Un Bens mācās.

-��� Vēl tagad?

Viņi saskatījās. Laiks, kad vajadzēja sekot, kā Bens pilda mājasdarbus, bija sen pagājis. Augstākās akadēmiskās izglītības standarti un viņa jaunās skolas prasības bija pie tā novedu�i. Sākumā Tenets un D�ouna priecājās par Bena jauno, nopietno attieksmi pret mācībām, bet tagad viņi sāka ba�īties par to. Pietika ar uz�traukumiem par Brid�itu, kad tā sēdēja pie saviem izlaiduma eksāmeniem, kur nu vēl ba�īties, ka tas pats būs ar Benu.

-��� Uzkāp�u aug�ā un sasveicinā�os.

Bens, noliecies pār grāmatām, sēdēja pie

galda.

Tenets apsēdās uz gultas.

-��� Vēl mācies?

-��� Jā. Esmu jau gandrīz beidzis.

"Bens izskatās noguris," nodomāja Tenets, no jauna atcerēdamies, cik mācību dēļ nomākta pirms gada bija Brid�ita un kā tas gandrīz bija beidzies ar katastrofu. Jautājumi, ko tēvs gribēja uzdot, domas, ko viņ� vēlējās izteikt, drūzmējās galvā, bet Tenets tomēr piebremzēja sevi. Viņi ar D�ounu bija apņēmu�ies, pirms novērtēt situāci�ju, dot Benam se�u mēne�u laiku iedzīvoties jau�najā skolā. Viņ� piecēlās.

-��� Nu, labi.

Bens paskatījās uz tēvu.

-��� Manā klasē ir zēns� Viņ� jautāja, vai es negribētu sestdien braukt uz Gilingemu slidot. Viņa brālim ir ma�īna.

Ar grūtībām Tenets noturējās, nepavaicājis, cik vecs ir �is brālis, cik ilgi tas vada ma�īnu un cik būs braucēju. �ī bija pirmā reize, kad Bens stāstīja, ka jaunajā skolā viņam ir draugs. Tenets pasmaidīja.

-��� Izklausās vilino�i.

Nokāpis lejā, Tenets novēlās uz dīvāna blakus D�ounai un pastāstīja par Benam pie�dāvāto braucienu.

-���� Cik labi! Esmu tik priecīga. Domāju, ka jaunajā skolā viņ� par to priecājas visvairāk, jo tur nav neviena no vecajiem draugiem. D�ouna sarauca pieri. Tomēr es gribētu zināt, cik ilgi tas būs, jo Benam vēl jānokārto eksāmeni. Lai gan, kā tu teici, izbraukums tam noteikti nāks par labu.

-��� Vai tev radās iespēja parunāt ar Brid�itu par vakarvakaru?

Viņa papurināja galvu.

-���� Nē. Kad pārnācu mājās, Brid�ita kā pa�rasti bija vannā un tad, �ausmīgā steigā noskrē�jusi lejā, paziņoja, ka septiņos esot jāsatiekas ar Dajanu.

-��� Kur meitenes brauca?

-���� Man nebija iespējas pajautāt. Pirms paspēju pavērt muti, viņa jau bija projām.

Tenets saviebās.

-��� Man nepatīk, ka nezinu, kur ir meita.

-��� Es to zinu.

-���� Un nav pirmā reize, kad tā notiek. Viņai jāsaprot, ka vienmēr jāpasaka mums, kur ir un ar ko.

D�ouna nopūtās.

-���� Esmu jau mēģinājusi, bet Brid�ita tikai atbild: kā lai to pasakot, ja pati nezinot. Viņa sa�ka, ka draudzenes nekad iepriek� neizlemjot, jo domājot tikai tad, kad satiekoties.

-���� Varu saprast, ka tas ir grūti, bet tomēr. Nav labi. Mums tie�ām vajadzētu pacensties un izstrādāt kādu sistēmu. Kā lai mēs zinām, kur meitu meklēt, ja kādā reizē viņa nepārnāktu mājās?

-���� Varbūt būtu labāk, Luk, ja tu pats pa�runātu ar Brid�itu. Pēdējā laikā meita ir tik jūtī�ga. Ja es kādreiz kaut ko tādu pasaku, viņa vienkār�i atbild: "Ak, mammu, netaisi traci!" vai "Citas mammas tā nedara."

-���� Mani neinteresē, ko dara citas mam�mas, nepielūdzami teica Tenets, kamēr mēs dzīvojam zem viena jumta, mums ir tiesības zināt, kur viņa atrodas. Paskatī�os, ko te var iz�darīt.

-��� Tikai skaties, lai tev nebūtu pārāk smaga roka, labi? Negribu, lai viņa paziņo: "Ja jūs tā domājat, tad es eju projām."

-��� Tu domā, ka Brid�ita varētu tā pateikt?

Noliekusi galvu uz sāniem, D�ouna domā�ja.

-���� Nē, ceru, ka ne. Pat esmu pārliecināta, ka ne. Galu galā mēs visā visumā sadzīvojam glu�i labi. Ja padomā par problēmām, kādas ar saviem bērniem risina citi vecāki�

Tenets nopūtās.

-��� Tā laikam ir. Vienkār�i vienmēr liekas, ka ir kaut kas�

D�ouna pasmaidīja.

-��� Varbūt tas skanēs banāli C'est la vie. *

Tenets viņai atsmaidīja.

-���� Tā ir viena no īpa�ībām, kas man pie tevis patīk. Tavs patiesi oriģinālais domā�anas veids.

D�ouna izaicino�i pacēla vienu uzaci.

-��� Kādas ir citas?

-����� Kam tu dotu priek�roku? jautāja Te�nets, aplikdams roku viņai ap vidukli, pierādī�jumiem vai izskaidro�anai?

Viņa pieglaudās viņam cie�āk. Pierādīju�miem, protams.

Nākamajā rītā Tenets devās uz darbu agri. Būs milzums ziņojumu no Bentlija, Svifta un vīriem, kuri vāca ziņas pa mājām. Tenets gribēja

♦Tāda ir dzīve. (Fran�u vai.)

izskriet cauri ziņojumiem pirms rīta tik�anās ar Drako astoņos �etrdesmit piecās. Viņam nepati�ka, slikti sagatavotam, saskarties ar �efa rīta versmi. Ar prieku Tenets ievēroja, ka palicis siltāks un sniegs sācis manāmi saplakt. Viņ� bija atcerējies un uzvārījis divus lielus termosus ar kafiju, lai gan likās, ka �odien nebūs tik ne�ēlīgi auksts.

Lainhems vēl nebija ieradies. Tenets cerē�ja, ka ser�antam būs izdevies tikt galā ar sievas�brāļa problēmām un vismaz �onakt ser�ants būs labi izgulējies. Viņ� aizdedzināja pīpi, ar nolūku atstādams durvis vaļā tā, lai Lainhemu ne�sagaidītu dūmu pilns kabinets, un nosēdās lasīt ziņojumus.

Bija parādīju�ies da�i interesanti fakti.

Kāds no viesiem redzējis pārvaldnieci Monu Baiflītu septiņos piecpadsmit Mārtindeila nāves dienā iznākam no viņa istabas. Tas nozīmēja, ka, cik pagaidām zināms, viņa ir pēdējā, kas redzējusi Leo dzīvu. Tenets atgāzās krēslā un vēroja dūmu gredzenus, kas slinki vijās virs viņa galvas. Inspektors gremdējās atmiņās.

-��� Nezinu, ko viņ� darīja pēc tam.

-���� Vai jūs pēc vakariņām vēl redzējāt viņu?

-Nē.

Un viņ� neskaidri atcerējās, ka ir jutis, ka

Mona melo, un domājis, kāpēc viņa tā dara. Tad Tenets bija domājis, ka sieviete ir nejau�i dzirdējusi kādu sarunas fragmentu, kādu notiku, mu Mārtindeila un Hemiltonu starpā, bet tagad viņ� par to �aubījās. Vai misis Baiflīta vienkār�i nebija gribējusi, lai inspektors zinātu, ka vēlreiz pēc vakariņām ir redzējusi Mārtindeilu? Bet kāpēc Monai to vajadzēja slēpt?

Tenets papurināja galvu. Nē, drīzāk izska�tījās, ka vai nu misis Baiflīta ir veikusi ikreizējo istabas apskati, vai arī Mārtindeils pasaucis viņu, lai atrisinātu kādu sīku ikdienas problēmiņu, un saskrie�anās bijusi tik nenozīmīga, ka izslīdējusi Monai no atmiņas.

Tenets paņēma nākamo ziņojumu.

Baiflīti apgalvoja, ka neviens no viņiem furgoniņu pagāju�ajā naktī nav lietojis. Misters Baiflīts atcerējās, ka izbraucis no Hollas ar ROLLS piecos trīsdesmit, devies uz Getvi�as li�dostu pēc viesiem un atgriezies tie�i pirms as�toņiem. Viesi to bija apstiprināju�i. "Viss ir ļoti labi," nodomāja Tenets. Tas tomēr nozīmēja, ka pēc tam, kad Tillers ar furgoniņu bija atbraucis no krodziņa, abi Baiflīti, ja viņiem bija vēlē��anās, varēja brīvi izmantot ma�īnu.

Viņ� ķērās pie ziņojumiem par informāci�jas vāk�anu pa mājām.

Ciemata krodziņa saimnieks pieminejis

Tilleru un misis Renklu, vina draudzeni. Abi biju�i starp parastajiem tā vakara apmeklētājiem. Viņ� stāstīja, ka tie vienmēr nāku�i otrdienas vakaros un ieradu�ies parastajā laikā, apmēram bez divdesmit deviņos. Un arī� Teneta acis iepletās.

-���� Labrīt, ser. Tas bija Lainhems. Tenets ar prieku ievēroja, ka �orīt viņ� izskatās daudz svaigāks.

-���� Paklausieties �o, Maik! Krodziņa īpa��nieks saka, ka misis Renkla Sema Tillera drau�dzene vienmēr vakara gaitā ņēmusi furgoniņu, lai aizskrietu līdz mājām. Acīmredzot misis Renklai raizes sagādā dēls, un viņa skrien pārbaudīt, vai ar to viss ir kārtībā.

-��� Un vai viņa otrdien ņēma ma�īnu?

-���� Liekas, ka Renkla, kā parasti, izgājusi uz brīdi, un viņ� domā, ka turpat, kur vienmēr. Sievie�te parasti bijusi projām kādas divdesmit minūtes.

-���� Interesanti, kā vina vada ma�īnu. Celi tonakt bija visai apledoju�i.

-���� Jā. Acīmredzot mums nāksies apciemot misis Renklu.

Lainhems paņēma �ūksni ziņojumu un ap�sēdās. Pēc da�ām minūtēm viņ� vienā no tiem ieskatījās uzmanīgāk.

-��� Ser, �is ir interesants.

Tas bija ziņojums par sarunu ar misis Dorlnu Viktori. Viņa dzīvoja ciematā un ap�galvoja, ka redzējusi Mārtindeilu (pazinusi to pēc viņa melnbalti rūtotā mēteļa) tovakar divas reizes. Pirmo reizi viņ� redzēts, sarunājoties ar misis Fīveru, vietējā biznesmeņa sievu ("Vai viņa ir arī Tobija Fīvera, Tesas Hemiltones drauga, māte?" Tenets brīnījās), kura pie garā�as lējusi ma�īnā benzīnu. Otrajā gadījumā misis Viktora redzējusi viņu, kā viņai licies, niknā vārdu ap�maiņā ar misis Renklu, Sema Tillera draudzeni. Par nelaimi, viņi atradu�ies ielas pretējā pusē, un viņa nav varējusi sadzirdēt, par ko abi strīdas.

-���� Strīdas, Tenets kļuva domīgs. Tā parasti nemēdz notikt, ka ciemata ieliņā uzsāk strīdu ar pilnīgi sve�u cilvēku, vai ne?

-���� Viņiem jābūt jau agrāk pazīstamiem, dedzīgi teica Lainhems. No tiem laikiem, kad viņ� �eit dzīvoja. Un viņa arī brauca ar furgoniņu tajā naktī�

-���� Tie�i tā� Un kā ar misis Fīveru? Vai lieciniecei palicis iespaids, ka arī to Mārtindeils pazinis agrāk?

-���� Viņa par to neko nemin, Lainhems likās vīlies.

-���� Maik, vai jūs gadījumā neievērojāt, vai

tas pie garā�as ir pa�apkalpo�anās benzīntanks?

-���� Nē, neievēroju. Jūs domājat, ka vajadzē�ja būt tanka uzraugam, kur� būtu varējis dzirdēt sarunu?

-��� Tas būtu iespējams. Un daudzas ciematu mazās garā�as vēl nav pārgāju�as uz pa�apkalpo�anos. Pārbaudīsim.

Lainhems to pierakstīja.

Tagad Tenets caurskatīja Svifta ziņojumus par sarunām ar Longfordhollas personālu.

-���� Klausieties, Maik! Kāda no istabenēm redzējusi, ka Mārtindeils strīdas ar misteru Fīveru �īs sievietes vīru. �ķiet, ka tas varēja būt ceturksni pāri se�iem. Viņa atradusies bib�liotēkā, pārbaudījusi, vai viss ir kārtībā, un tur bijis arī Mārtindeils. Kā stāsta istabene, misters Fīvers iedrāzies iek�ā un uzklupis viņam, ieteik�dams, lai Mārtindeils turas tālāk no viņa sievas.

-��� Ko atbildējis Mārtindeils?

-���� Viņ� bijis visai aukstasinīgs, mēģinājis pārvērst visu par joku. Teicis, ka neredzot neko ļaunu, ja apsveicinās ar vecu paziņu. Fīvers gan�drīz izskrējis cauri jumtam.

-��� Kas noticis?

Misis Hemiltone ienākusi un izraidījusi meiteni ārā, tā ka viņa neko vairāk nav dzirdē�jusi.

-���� Tātad misis Hemiltonei tas nav bijis nekāds jaunums, un viņa nav teikusi ne vārda.

Tenets nopūtās.

-���� Tā jau es ari domāju. To es vakar vakarā teicu D�ounai. Man ir aizdomas, ka mums va�jadzēs atteikties no mēģinājumiem likt cilvēkiem runāt. Mūsu vienīgā cerība ir ļaudis no malas, tā�di kā misis Viktora vai krodziņa saimnieks un �ī istabene.

-���� Patiesībā viņi nemaz nav cilvēki no malas.

-���� Ar cilvēkiem no malas es domāju tos, kuri nav pazinu�i Mārtindeilu agrāk.

Lainhems saviebās.

-���� Jums noteikti ir taisnība. Un, ja ir tā, kā jūs sakāt, tad mums ies grūti.

Tenets paskatījās pulkstenī. Astoņi trīs�desmit piecas.

-��� Pārskatīsim pārējos ziņojumus. Es gribē�tu būt lietas kursā pirms tik�anās un vispārējos vilcienos zināt mūsu �īsdienas plānu.

Tenets steidzās iepazīties ar atliku�ajiem ziņojumiem. Vienīgais, kas izraisīja interesi, bija Svifta saruna ar kādu no personāla, kur� bija dzirdējis, kā Sems Tillers uzstāda ultimātu Dīlijai Hemiltonei: ja Mārtindeils paliek, tad viņ�, Tillers, iet projām.

-��� Skaidrs, ka �ejienes popularitātes aptaujā misteram Mārtindeilam nav tā augstākā vieta! teica Lainhems.

-��� Nē. Tenets salika papīrus kopā. Tais�nība, Maik. Pārskatiet �os vēlreiz, kamēr es ie�u uz apspriedi, un pārbaudiet, vai neesam kaut ko palaidu�i garām. Nāksies runāt ar daudziem no viņiem un vēlreiz pamēģināt, vai nevar uzzināt kaut ko vairāk no misis Baiflītas, misis Hemiltones, mistera Tillera. Un mums arī jāpacen�as piekļūt mistera Tillera draudzenei misis Renklai, abiem Fīveriem un, protams, arī �ai misis Viktorai, jo varbūt viņa var pastāstīt vēl kaut ko vairāk. Izklausās, ka viņa varētu būt interesants baumu savācējs. Varbūt mums vispirms jāpa�mēģina satikt misis Viktoru. Tāpēc piezvaniet un sarunājiet, kad mēs varētu tikties!

Tenets atkal paskatījās pulkstenī.

-���� Piedodiet, jāpazūd. Viena minūte ce�ļam. Ja viņ� nokavēsies, Drako būs nikns un pusi apspriedes laika viņi pazaudēs, klausoties, cik svarīgi būt precīziem.

Tenets paspēja uz apspriedi ar desmit sekun�u rezervi. Ieslīdējis krēslā, viņ� pamanīja Drako ierasto skatienu uz pulksteni. Nomur�minājis visapkārt sveicienu, Drako pacēla papīru kaudzīti, kas gulēja tie�i rakstāmgalda centrā. Viņ� nokrek�ķējās.

Bez Drako un Teneta kabinetā vēl bija di�vi: vecākais inspektors Todijs, kur� aizvietoja �e�fu, kad tas bija aizņemts, un inspektors Būns, Teneta ilggadīgs draugs un kolēģis. Katrs no viņiem vēroja Drako savā īpatnējā manierē: Todijs ar pieglaimīgu pussmaidiņu, Būns ar ironijas zibsni acīs.

Gaisā jautās gaidu atmosfēra. Kaut kas bija noticis. Tenets vēlreiz paskatījās uz Drako, un, jā, te tās zīmes bija: pazīstamais pa�apmierinātības mirdzums, kam pāri klājās viņa misijas apziņas dedzīgums. No Drako staroja gandrīz sadzirdami enerģijas izlādē�anās sprak�ķi. Izskatījās, ka ilgi aprunātā jaunā kampaņa ir sākumam nobriedusi. Tenets garīgi saspringa. Kas tagad būs?

Labrīt, kungi. Esmu nonācis pie secinājuma, ka tuvākajā laikā mums vajadzētu veikt nopietnas izmaiņas mūsu lietās. Ja mēs gribam sekot laika garam, mūsu darbā jāiesaista vismaz viena sieviete. Tomēr tas nav tas, par ko es ar jums �orīt gribēju runāt. �orīt es gribu runāt par shēmu, kā turpmāk uzlabot mūsu Starrendenas policijas spēku darba efektivitāti. Ak, es zinu, ko jūs pa�laik sakāt pa�i sev.

Tenets ievēroja, ka Drako velsie�u akcents kļūst izteiktāks, dro�a zīme, ka viņ� uzņēmis ātrumu. Tenets bie�i iedomājās, ka �efa stils vairāk ir piemērots kancelei, nekā policijas spēkiem.

-���� Jūs teiksiet: "Vai mums pa�laik jau nav pietiekami daudz izmaiņu? Vai mums nepienākas vai patie�ām neesam pelnīju�i nelielu atelpu?"

Drako ar izplestu plaukstu uzsita pa savu galdu, tādējādi likdams visiem salēkties.

-���� Nē! Ir tie�i tas moments, es jums saku, kad mūsu standarts sāk buksēt. Pa�apmierinātība ir mūsu ienaidnieks. Tā ved uz slinkumu domā�anā, slinkumu praktiskajā darbā un galu galā uz slinkumu visā policijas darbā kopumā.

Drako apsēdās, aizbāzdams īk�ķus aiz vestes izgriezumiem, un ar apsvero�u skatienu noskatīja pēc kārtas katru no vīriem.

-����� Es tagad negribu noliegt, ka jūs visu pagāju�o gadu esat ļoti smagi strādāju�i, lai pārveidotu �os visiedarbīgākos spēkus. Rezultāti, kā esmu pārliecināts, un jūs piekritīsiet, ir redza�mi. Bet es ari ceru, ka jūs, kad dzirdēsiet manus jaunos priek�likumus, piekritīsiet, ka ir daudzas jomas, kurās atradīsies vieta turpmākiem uzlabo�jumiem.

"Ja neko citu, tad vismaz vina entuziasmu

jāapbrīno," nodomāja Tenets. "Jāatceras, ka jāiedod Sviltam tās pastkartes un vēstules," viņ� sev atgādināja, kad koncentrē�anās atslāba, jo Drako turpināja tādā pa�ā garā. "Jāpaskatās, vai Svifts var sadzīt pēdas kādai no Mārtindeila ve�cajām draudzenēm." Ne tāpēc, ka pa�laik būtu kāds neatliekams iemesls to darīt, bet tāpēc, ka tas bija pavediens, tiesa, mazsolo�s, kuram jāizseko.

Drako joprojām turpināja savu iesākto runu. "Ak, runājiet ātrāk, jūs, velsie�u pļāpa," Tenets pie sevis mudināja viņu.

Tenets domāja par Mārtindeilu. Cik dīvai�ni, ka viens cilvēks var tik daudzos citos izraisīt tik milzīgu naidu, ka tas nav samazinājies, pat pēc vairāk nekā divdesmit gadu neredzē�anās perioda. Pa to laiku, uzmetis mīlestības pilnu skatienu papīriem savā rokā, Drako nonāca pie galvenā.

Pēc zināmām pārdomām es esmu notei�cis �etras galvenās jomas, kurās jāveic uzlaboju�mi. JAUNIEVEDUMI, ORGANIZĀCIJA, KĀRTlBA un SISTĒMA. Pirmie burti, es ne�au�bos, ka jūs to pamanījāt, veido vārdu "JOKS". Viņ� gaidīja zīmi, ka ir visus uzjautrinājis, un tad pasmaidīja pats. Jā, domāju, ka jūs to pratīsiet novērtēt. Un ja �is mazais akronīms sniedz cil�vēkiem kaut nelielu atslodzi, tad esmu priecīgs. Es ne mazākajā mērā nepreto�os kļūt par joku meistaru, ja vien tas liks ķerties pie darba un īstenot manus priek�likumus. Un, kā tas īsteno�sies, protams, lielā mērā būs atkarīgs nojums.

Viņ� piecēlās un izsniedza katram pa pa�pīra lapai.

-��� Lūdzu. Es vēlos, lai jūs tos paņemtu, pa�matīgi izskatītu un rit ierastos pie manis ar jūsu priek�likumiem konstruktīviem, protams. Nē, nelasiet tos, tagad nav laika, jūs visi gribat ķer�ties pie saviem darbiem. Tāpēc īsumā, vai mēs, lūdzu, varētu noklausīties jūsu ziņojumus? Viņ� apsēdās un virs vestes sakrampēja rokas.

Lai gan Tenets centās runāt, cik vien iespē�jams, īsi, viņa ziņojums iznāca visgarākais, un tā nebija viņa vaina. Mārtindeila līķa atra�ana grāvī katrā ziņā bija vakardienas svarīgākais notikums. Viņ� domāja, vai Drako būs kādas piezīmes sakarā ar intensīvo izmeklē�anu, bet acīmredzot auduma �ķiedru atklā�ana uz furgona bija �efu pārliecinājusi, jo vismaz pagaidām Tenets un viņa komanda tika attaisnoti par to, ka ziedoju�i tik daudz enerģijas, lai noskaidrotu, kas īsti noti�cis.

-���� Es varētu pat aizskriet pats uz Satonu vēlāk, teica Drako, likdams Teneta sirdij pamirt. Jums vajadzēs satikt da�us no �iem cil�vēkiem vēlreiz, kā ari iztaujāt jaunus lieciniekus. Es ieteiktu sākt ar puisi, kur� iedrāzās viesnīcā un uzsāka strīdu ar Mārtindeilu kā viņu sauca? Fīvers, ja? Un ar to sievieti Renklu.

Tenets neuzdro�inājās pateikt, ka Lainhems pa �o laiku jau būs sarunājis veselu rindu vizī�u. Ja Drako brauks viņus apciemot, nezin vai viņam palaimēsies tos sameklēt. Ja tas pa�darīs �efu traku, arī būs slikti. Negribēdams zau�dēt laiku, spēlējot paslēpes ar Drako, Tenets stei�dzās aug�ā uz savu kabinetu, kur atrada doktoru Mellerdu sarunājamies ar Lainhemu. Mazais policijas ķirurgs, kā parasti, izskatījās saposies un mo�s, un viņā bija grūti saskatīt to ka�ķīgo putnubiedēkli, par kādu viņ� bija kļuvis pēc sievas ilgsto�ās slimības un nāves. Tenets nekādi nevarēja saprast, kā ir palaidis garām to bridi, kad vecais draugs pamanījās apprecēties vēlreiz.

-���� Ā, Luk. Nupat stāstu Lainhemam, ka ekspertīze būs gatava pēcpusdienā. Tiklīdz varē�u, paziņo�u jums jaunumus.

-��� Paldies, doktor.

-��� Kā jums veicas?

Tenets paraustīja plecus.

-���� Pagaidām nekas. Vai Lainhems jums pastāstīja, ka mēs esam atradu�i furgonu?

-���� Jā. Kā es saprotu, tas pieder Longfordhollas ļaudīm. Vai cilpa savelkas?

-���� Vēl neesmu pārliecināts.Var gadīties, ka kāds Mārtindeilam vienkār�i uzbrauca virsū un pēc tam aizmuka.

-��� Jūs esat izvairīgs, kā vienmēr, Mellerds uzzibsnīja Tenetam pār savu briļļu pusmēne��iem. Kā jums ir pieticis nekaunības �ēloties, ka es neesmu pietiekami precīzs, nosakot nāves iestā�anās laiku, to es nevaru saprast. Viņ� paņēma savu somu. Labi, vēlāk sazināsimies. Veiksmīgas medības!

Kad Mellerds bija aizgājis, Lainhems pa�māja uz papīriem Teneta rokā. Kaut kas intere�sants, ser?

-���� �efa pēdējā kampaņa, Tenets pasnie�dza papīru Lainhemam. Pats vēl neesmu lasījis.

Lainhems ieinteresēts to paņēma. Domā�ju jau, ka kaut kas rūgst. Viņ� plati pasmaidīja. Vai viņ� apjēdz�

-�� O, jā. JOKS. Tā viņ� viltīgi saasina situāciju.

Lainhems lasīja un smējās.

-���� Nestāstiet man, Tenets lūdzās, nejū�tos pietiekami spēcīgs, lai lasītu to tagad.

-���� Tas viss beigsies ar tik lielu papīru rak�stī�anu, ka neatliks laika izmeklē�anai. Vai jūs saprotat�

-���� Maik, teicu, lai nestāstāt man. Pa�reizējā bridi negribu to dzirdēt. Vai sarunājāt vizītes?

-���� Visas, izņemot ar Semu Tilleru un mis�teru Fiveru. Es vēl mēģinu viņus sazvanīt.

-���� Labi. Jūs turpiniet, kamēr es aprunā�os ar Sviftu! Gribu, lai viņ� pamēģina uzmeklēt kā�du no Mārtindeila vecajām draudzenēm. Vai sākumā mēs brauksim pie misis Viktoras?

-��� Jā, vienpadsmitos.

-��� Jauki.

Desmitos trīsdesmit viņi jau bija ceļā. Debesis bija noskaidroju�ās, saulīte izlīdusi un pilsētiņā da�as slapjā sniega nomelnēju�ās plēk�snes strauji kusa. Ārpusē, laukos, aina bija citā�da. Gar ceļa malām, vietās, kur saule vēl nebija iespiedusies, sniega kaudzes spiedās pie bieza�jiem, brūnajiem dzīv�ogiem. Tajos nebija ne miņas no vasaras zaļuma. Bet atklātā laukā pakusu�ā sniega plēk�ņu saltais baltums jaucās ar uzartās zemes brūno un ziemāju sējumu liegi zaļo krāsu.

-���� No kā es nevaru tikt vaļā, teica Lainhems, nobraukdams ceļa malā, lai palaistu garām smago ma�īnu, ir nepatika pret Mārtindeilu. Sems Tillers acīmredzot neieredzēja viņu tā, ka draudēja aiziet no darba, ja Mārtindeils pa�liks �eit. D�eks Tīliens pasaka viņam tie�i, ka viņu �eit neviens negrib. �is misters Fīvers iedrā�as Hollā un saceļ traci tādēļ, ka Mārtindeils dienā saticies ar viņa sievu, un pat Sema Tillera draudzene ielai�as ķildā, kad ciematā ne�jau�i uzskrien viņam virsū. Tas liekas neticami. Tie�ām jābrīnās, ko tādu viņ� kādreiz ir sa�strādājis.

-��� Es pirmīt domāju tie�i to pa�u. Gribētos gan zināt, kas visiem �iem ļaudīm ir pret viņu un vai iemesls visiem ir viens un tas pats, vai kat�ram savs, individuāls? Man ir aizdomas, ka to nebūs viegli noskaidrot.

-���� Varbūt par to nevajag uztraukties, ser. Varbūt izrādīsies, ka tas bijis parasts nelaimes gadījums. Kāds Mārtindeilam netī�ām uzbraucis virsū atcerieties, ceļi bija stipri apledoju�i un nobijies no atbildības, tāpēc, atklājis, ka viņ� ir beigts, vienkār�i iegrūdis to grāvī un tā at�stājis.

-���� Varbūt. Un tādā gadījumā mums nav ne mazāko cerību vainīgo atrast, ja nu vienīgi uzradīsies kāds liecinieks vai ari viņ� pats ieradīsies policijas iecirknī un atzīsies. Tomēr jāmēģina. Kā jūs teicāt kā sauc Viktoru māju?

-���� Casa Mia. Tas ir bungalo pa�ā ciemata galā. Tie�i pie mājas ir uzraksts PĀRDO�ANAI.

Viņi pa�laik brauca iek�ā Satonā, un Lainhems samazināja ātrumu. Līdzīgi daudzām mazām Kentas pilsētiņām, Satonai nebija izteik�ta centra. Ciematu veidoja izkaisītas mājas, krodziņ�, garā�a, baznīca un ciemata skola, tagad pārveidota par dzīvojamo māju.

Bargo Anglijas dienvidaustrumu būvteritoriju ierobe�ojumu dēļ Casa Mia, līdzīgi daudzām citām jaunajām mājām, bija iespiesta pleķī, kur� acīmredzot kādreiz bijis vecākās blakusmājas dārzs. Tenets minēja, ka Casa Mia būvējis kāds, kur� lolojis cerības par villu Spāni�jā. Marokāņu arkas un metālā kalti greznojumi tāpat neiederējās �ajā tik angliskajā ainavā kā staigule tējas dzer�anā pie vikāra.

Lainhems novietoja ma�īnu ceļa malā, un viņi izkāpa. Neiederīgi augsto dzelzs vārtu abās pusēs slējās no ķieģeļiem mūrēti stabi ar akmenī kaltiem ananasiem uz tiem.

-��� Lieluma mānija, nomurmināja Tenets.

Viņiem soļojot pa celiņu, sakustējās aizka�ri, un, pirms atvērās durvis, Tenets paspēja sa�klausīt, ka durvju zvaniņi spēlē "Nams, mans mīļais nams".

-��� Misis Viktora?

Sieviete noglauda savus balinātos matus un kautrīgi pasmaidīja, atklādama baltu un līdzenu zobu rindu. Tenets minēja, ka viņai varē�tu būt tuvu pie se�desmit un daudzas sezonas vai nu solārijā, vai pludmalē bija pie�ķīru�as ādai tum�u, bagātīgu brūnumu. Diem�ēl sauļo�anās rezultātā āda likās stipri sakrunkota. Viņa bija rūpīgi, ja ne pārāk rūpīgi, nokrāsojusies un ģēr�busies, savam vecumam neatbilsto�i jaunavīgi cie�i pieguļo�ās biksēs un puķītēm nobārstītā svīterī. Stādoties priek�ā, Tenets viņai silti uz�smaidīja. Viņa izskatījās tie�i tāda, kādu inspek�tors bija cerējis to ieraudzīt sieviete, kurai ir pārāk daudz brīva laika un pārāk maz darba, lai varētu nedarīt neko citu, kā tikai interesēties par jaunumiem kaimiņu mājā. Pirms aicināt viņus iek�ā, viņa noraizējusies paskatījās pār Teneta plecu uz iebrauktuvi.

Ceru, ka mans vīrs kuru katru mirkli būs mājās.

Skaidrs, ka viņa negrib, lai saruna sāktos bez vīra. Dzīvojamajā istabā spāņu tēma turpinājās. Smagas, tum�ā ozolkokā grieztas mē�beles kontrastēja ar pla�u, trīsdaļīgu sekciju, un uzkrīto�s spāņu flamenko dejotāja gleznojums greznojās virs sintētisku akmeņu kamīna. Misis Viktora rosījās, ērti apsēdinādama viņus un uzstādama, lai tie iedzertu pa tasei kafijas, pēc kuras viņiem pa�laik nebija ne mazākās vēlē�anās.

-��� Tā jau ir gatava, nepaies ne mirklis.

-��� Tomēr interesanti, kāpēc viņa �ajā laikā gaida mājās vīru? teica Lainhems, kad sieviete bija izgājusi.

-��� Varbūt jūs domājat, ka viņa tam piezva�nījusi un pateikusi, lai brauc uz �ejieni?

-��� Ja tas ir tā, tad kāpēc?

Tenets paraustīja plecus.

-��� Varbūt viņa ir bailīga un nejūtas ērti, ja nejūt blakus vīra morālo atbalstu.

Lainhema lūpas savilkās smīnā.

-���� Man gan liekas, ka �ādas viņas izjūtas aizpeldēju�as kopā ar Noasa �ķirstu.

-���� Nesaprotu, kāpēc jūs piegrie�at tam tik lielu vērību. Ir tūksto�iem da�ādu sievie�u vai tā nav īstā ma�īna, kas tur tuvojas pa iebrauktu�vi?

Lainhems puspacēlies paskatījās pa logu.

-��� Jaguārs. Jābūt labam.

Aiz priek�telpas durvīm atskanēja soļu troksnis. Kāds tuvojās durvīm, un drīz vien bija dzirdama sa�ukstē�anās.

No visiem policijas darba da�ādajiem as�pektiem iztaujā�ana Tenetam patika vislabāk, un, redzot abus Viktorus ienākam pa durvīm, viņ� aizrautīgā priek�nojautā piecēlās.

-��� Inspektors Tenets? Rokas iepletis, Vik�tors nāca pretim, radīdams tāda pilsoņa tēlu, kur� kaismīgi vēlas izpildīt savu pienākumu.

Tenets, pieradis pie �āda veida sastap�a�nās, sajuta, ka vīrā vārās slēpts satraukums. Vai tas bija tikai tāpēc, ka Viktors saprata kaut netie�i tiek iejaukts drāmā, par kuru noteikti runāja viss ciemats, vai arī te slēpās kaut kas vairāk?

Viņ� bija maza auguma, retiem, lokainiem matiem un bagātīgu vaigu bārdu, ģērbies oficiāli, melnā uzvalkā un atturīgi svītrotā kreklā, tikai kaklasaite, bagātīgi izzīmēta oran�ām un sinepju dzeltenām ziedu vītnēm, sasaucās ar gaumi, kura radījusi un mēbelējusi �o māju.

-���� Kafija jau gatava, nomurmināja misis Viktora, un, kamēr visi trīs vīrie�i apsēdās, viņa paspēja to ienest.

Viktors sāka visai nenoteikti.

-��� Dabīgi, ka mana sieva brīnījās, kāpēc jūs vēlaties ar viņu runāt. Viņ� piesardzīgi iesūca malciņu verdo�ā �ķidruma. Es domāju policistam, kur� vakar zvanīja, viņa jau ir pastāstījusi visu, ko zina par �o misteru� kāds bija viņa uzvārds?

-��� Mārtindeils.

-���� Jā, pareizi. Un tas nav daudz. Es gribu teikt, ka viņa to līdz otrdienas pēcpusdienai vēl ne reizi mū�ā nebija redzējusi un pat nezināja, kas viņ� ir. Un tikai tad, kad policists pateica, kāds viņam bijis mētelis�

-���� Melnbalti rūtots tvīds, sacīja misis Viktora, pirmo reizi iesaistīdamās sarunā. Un arī ļoti skaists.

-���� Jā, Dora. Mēs to zinām. Neiecietīgs mājiens. Viņ� atkal pagriezās pret Tenetu. Un tā�?

-���� Mēs tikai gribējām tikt skaidrībā par di�vām lietām, ser. Noskaidrot jūsu sievas iespai�dus.

-��� Saprotu.

Kā negribot, kā jokojot, viņ� izdarīja spie�dienu.

-���� Nu, visu, ko mēs varam palīdzēt, pro�tams�

Un atkal pavīdēja uzbudinājums, it kā Vik�toru pa�u nospiestu kāds noslēpums. Tenets sāka domāt, vai tam, ka Viktors ir �eit, vispār ir kas kopīgs ar viņa sievu. Vai patiesībā viņ� nav pār�braucis tāpēc, ka pats glabā kādu gardu informā�cijas kumosiņu. Ja tā, tad Viktors to pasniegs, kad būs pienācis īstais laiks.

-��� Pateicos. Un tagad, kā es saprotu, misis

Viktora, otrdienas pēcpusdienā jūs Mārtindeilu redzējāt divas reizes?

-��� Jā, viņa nolika kafijas tasīti uz zema, kokgriezumiem rotāta ozolkoka galdiņa sev blakus un paskatījās uz vīru, it kā gaidot viņa iedro�ino�o skatienu. Man, ziniet, bija jāiet uz pastu pēc pastmarkām. Tas atrodas ciemata viņā galā, un man bija jāiet garām garā�ai. Tur es �o vīrieti, �o Mārtindeilu ieraudzīju pirmo reizi. Vismaz es domāju, ka tas bija viņ�. Viņa uzmeta vīram �aubu pilnu skatienu.

-���� Pastāsti inspektoram, Dora, kā viņ� izskatījās, teica Viktors tonī, kādā iedro�ina bērnu, kuram trūkst pa�paļāvības.

-���� Viņam varēja būt ap piecdesmit. Vidēja auguma, brūniem, cirtainiem, galvvidū paplāniem matiem. Nevil�s skatiens uz Viktora retajām cirtām, tad viņa ātri novērsās no vīra. Tajā reizē es viņu īpa�i skaidri neredzēju; tas notika vēlāk, kad Mārtindeils bija beidzis runāt ar misis Renklu. Tad viņ� pagāja man cie�i garām.

Viktora skatiens meklēja Teneta ap�stiprinājumu. Tenets pamāja.

-��� Liekas, ka vin�.

-��� Es, protams, ievēroju viņu, misis Vik�tora uzņēma ātrumu, tāpēc, ka �eit" Mārtindeils bija sve�inieks un tādu te nav daudz. Mēs �eit dzīvojam it kā savā pasaulē, tāpēc, dabīgi, es pabrīnījos, kas �is kungs tāds ir, it īpa�i� viņa aprāva sevi, nē, ne it īpa�i. Es domāju� Nu, vienalga, viņ� sarunājās ar misis Fīveru.

Tenets mēģināja aplinkus ceļu.

-��� Vai misis Fīvera ir jūsu draudzene?

-���� Ak, nē! Tikai� viņa apklusa un pa�skatījās uz viru, meklējot atbalstu.

Viņ� pasmīkņāja.

-���� Fīveram ir elli�ķīgi greizsirdīga vīra reputācija. Viņa sieva nevar pat paskatīties uz citu vīrieti, lai viņ� neiekaistu, tāpēc viņa izvairās no tete-a-tetes[1] ar jebkuru, kam mugurā bikses.

Interesanti.

-���� Jums ir gadījies redzēt, kā viņ� kļūst nikns par kaut ko tādu? Tenets iedomājās, vai Viktors pats nav pievērsis uzmanību misis Fīverai un uz savas ādas pārliecinājies par Fīvera privātīpa�nieciskajām tieksmēm.

-���� Nevarētu teikt. Mēs ciematā ne ar vienu īpa�i nesaejamies. Viņ� paskatījās uz sievu un rūgti iesmējās. Godīgi sakot, viņi �eit nav īpa�i viesmīlīgi. Iztieciet pats ar sevi, ja esat jaun�atnācējs� Mums ar Dorīnu tas ir līdz kaklam. Esam nolēmu�i atgriezties Meidstounā.

-���� Tad kā jūs uzzinājāt, ka misteram Fīveram ir tieksme uz greizsirdību?

-���� Tā biju es, stāstīja misis Viktora. Reiz, kad mana ma�īna bija remontā, man nācās braukt uz Starrendenu ar autobusu, un es dzirdēju divu �ī ciemata sievie�u sarunu par�

-���� Starp citu, tu vari pastāstīt, kā viņ� sievu sargā, teica Viktors. Mēs esam biju�i uz di�viem, trijiem sarīkojumiem ciematā, baznīcas svētkiem un tamlīdzīgi, un viņ� nekad nenolai� no sievas acu.

-���� Un tā, misis Viktora, otrdienas pēcpus�dienā, redzot, ka misters Mārtindeils sarunājas ar viņu, jutāties ieintriģēta?

-���� Jā. Tas bija otrs iemesls, kāpēc es Mārtindeilu tā īpa�i ievēroju.

-��� Saprotu. Vai jūs bijāt pietiekami tuvu, lai varētu sadzirdēt, par ko viņi sarunājas?

Ar zināmu no�ēlu viņa papurināja galvu.

-Nē.

-���� Liekas, jūs teicāt, ka viņa lēja ma�īnā benzīnu?

-���� Pareizi. Viņa nedarīja to pati. To darīja Bērts, garā�as apkalpotājs.

-��� Skaidrs.

Ja paveiksies, Bērts varēs pastāstīt kaut ko vairāk.

-��� Un, cik jūs varējāt noprast, viņi vienkār�i pļāpāja?

-��� Nu, neesmu glu�i pārliecināta, bet es tā neteiktu. Likās, ka runā viņ�, bet misis Flvera krata galvu.

-��� It kā viņ� gribētu sievieti pārliecināt kaut ko darīt?

-��� Varēja būt. Jā, kaut kas tāds.

-��� Vai viņi ilgi sarunājās?

-��� Tikai, kamēr ma�īnā iepildīja degvielu. Kad biju nonākusi pie pasta, es pagriezos, un viņa jau brauca projām.

-���� Vai jums palika iespaids, ka viņi viens otru pazīst?

-��� O, jā. Noteikti.

Tenets paskatījās uz Lainhemu un savilka uzacis. Vēl kaut ko?

Lainhems papurināja galvu.

-��� Labi, paldies. Un vēl, man liekas, ka otrā reize, kad jūs viņu redzējāt, �oreiz kopā ar misis Renklu, bija tad, kad iznācāt no pasta?

-��� Pareizi. Kad es iegāju pastā, misis Renkla jau bija tur, viņu apkalpoja. Misis Renkla aizgāja, es nopirku savas markas un, kad izgāju ārā, ieraudzīju viņus strīdamies.

-���� Kur tas bija? Vai viņi atradās tajā pa�ā ceļa pusē, kur jūs?

-���� Jā. Kamēr es pirku markas, Mārtindeils bija pārnācis uz �o ceļa pusi.

-��� Cik tālu no jums viņi bija?

Misis Viktora koncentrējoties savilka pieri un paskatījās uz vīru.

-���� Kādus piecdesmit jardus. Viņas balsī nebija pārliecības.

-���� Dora ne visai labi māk noteikt attālumu, Viktors iesmējās, it kā sievu attaisnojot.

-��� Tam nav nekādas nozīmes. Vai viņi bija pietiekami tuvu, lai jūs varētu sadzirdēt, par ko tie sarunājas?

-���� Patiesībā, ne īpa�i. Un tomēr varēja saprast, ka abi strīdas. Es dzirdēju, kā misis Renkla saka: "Vienkār�i nesaprotu, kā tev pietiek nekaunības atkal �eit parādīties."

-���� Viņa dro�i vien pacēla balsi? Jā. Vai dzirdējāt vēl kaut ko?

Misis Viktora ar no�ēlu papurināja galvu.

-���� Es līmēju markas uz aploksnēm pirms ieme�anas pastkastītē un, ja būtu gājusi atpakaļ pa ceļu, pa kuru atnācu, tad ietu viņiem garām glu�i tuvu, bet, saprotiet, bija skaidri redzams, ka viņi strīdas� būtu neērti mēģināt izlikties, ka neko neesmu dzirdējusi. Un būtu arī uzkrīto�i, ja es �ķērsotu ceļu tikai tāpēc, lai izvairītos no abiem. Tāpēc īsti nezināju, ko darīt, un beigās paliku turpat, kur biju stāvējusi, un izlikos, ka nekādi nevaru pielīmēt markas.

-���� Jā, saprotu. �ēl. Un tomēr� Kas notika pēc tam?

-���� Viņa dusmīga, varētu pat teikt nikna, aizmetās projām. Un viņ� nāca manā virzienā un iegāja pastā� Tā bija tā reize, kad es varēju viņu labāk apskatīt.

-��� Vai viņ� likās sarūgtināts?

-���� Jā, mazliet. Nu, es domāju, ka tas bija saprotams, vai ne? Kad pasaka acīs, ka jūs neviens �eit negrib redzēt.

Viņa un vīrs apmainījās skatieniem. Mēs zinām, kā ir, kad jūs neviens negrib redzēt.

-���� Vai ir vēl kaut kas, ko jūs varētu atcerē�ties?

Viņa papurināja galvu.

-���� Nē, nedomāju. Tad vēl viens skatiens uz vīru, viegls uzacu pacēlums. Vai tu taisies viņiem stāstīt?

"Varēja arī manis dēļ to izdarīt," Tenets nodomāja.

-���� �ķiet, ka jūs vakar nebijāt mājās, kad mūsu cilvēks zvanīja, mister Viktor?

-��� Tā bija, jā.

-���� Tādā gadījumā, vai ir kaut kas, ko jūs varētu pievienot jūsu sievas stāstītajam?

-���� Patiesību sakot, kaut kas jau ir, lai gan nezinu, vai tas ir svarīgi.

-��� Tomēr, ja jūs varētu�

Viktors pielika mēles galiņu pie aug�lūpas un saliecās uz priek�u, izbaudīdams galvenās personas stāvokli.

-��� Biju krodziņā pirmdienas vakarā.

-��� Atvainojiet, ka pārtraucu jūs, bet es tikai gribu būt dro�s, ka� Jūs runājat par vakaru pirms nelaimes gadījuma ar misteru Mārtindeilu?

-Jā.

Tenets atcerējās Dīlijas Hemiltones stāstī�to, ka pirmajā vakarā Mārtindeils devies uz krodziņu un atgriezies ap deviņiem.

-��� Turpiniet!

-������ Dora bija aizbraukusi uz saviem skaistumkop�anas kursiem E�fordā, un tā es de�vos iedzert kādu mēriņu, tam vajadzēja būt ap astoņiem. Tur bija visai biezs. Spēlēja dārtu. Un tur bija �is puisis, nomaļus pie bāra.

-��� Misters Mārtindeils, jūs domājat?

-��� Jā. Lai gan es nezināju, ka tas ir viņ�. Jūs mani saprotat. Sākumā es nospriedu, ka tas ir kāds sve�inieks, vienkār�i ieskrējis iedzert, brau�cot cauri ciematam, bet tad sāku saprast, ka tur slēpjas kaut kas vairāk.

-��� Kā jūs to domājat?

-���� Nu, pēc kāda laika man atklājās, ka visi vietējie, nu, vecie, izvairās no viņa. Tas likās nenormāli. Viņi centās uz Mārtindeilu neskatīties, un, kad tiem vajadzēja atkal piepildīt mēriņu, tie gāja uz otru bāra letes galu, tālāk no viņa.

-��� Kā Mārtindeils uz to reaģēja?

-���� Vienkār�i sēdēja un dzēra, it kā neko ne�manītu. Es domāju, vai man tas tikai liekas, bet pēc brī�a pārliecinājos, ka nē, un man kļuva viņa �ēl. Biju jau nodomājis iet Mārtindeilam blakus, papļāpāt, varbūt piedāvāt izmaksāt kādu pinti, kad ienāca Sems Tillers viņ� strādā Hollā par apzaļumotāju.

-��� Jā, es zinu. Turpiniet!

-���� Nu, viņ� ienāk un iet taisni pie bāra, uz vietu blakus viņam. Mārtindeils pagrie�as un saka: "Tas ta�u Sems, vai ne? Sems Tillers! Kā klājas?" Tillers paskatās uz viņu un paliek kā sasalis� Varu apzvērēt, ja ar skatienu varētu nogalināt� Tillers nesaka ne vārda, tikai aiziet uz bāra otru galu. Neviens nesaka ne vārda, bet visi vietējie skatās un gaida, ko Mārtindeils darīs.

-��� Un ko viņ� darīja?

-��� Vienkār�i izdzēra savu mēriņu un aizgāja.

"Tātad publisks noraidījums," nodomāja Tenets. "Un vēl vairāk, varbūt brīdinājums?"

-��� Kas notika pēc tam?

-��� Sems samaksāja par dzērienu un aizgāja uz otru galu pie paziņām.

-��� Netika nekas runāts? Jūs nedzirdējāt?

-��� Nē, bet viens no viņiem uzsita viņam pa dibenu, kaut ko pateica, un visi smējās.

-���� Skaidrs. Nu, liels jums abiem paldies. Jūs mums ļoti palīdzējāt.

-��� Tikai vēl viena lieta� ierunājās Lainhems, kad viņi visi bija piecēlu�ies. Kad jūs pirmdienas vakarā pārnācāt mājās, mister Viktor, vai jūs gadījumā nepastāstījāt par �o notikumu sievai?

-��� Jā, pastāstīju. Kā jau es teicu, man viņa bija �ēl.

-��� Es tikai domāju, misis Viktora, kāpēc jūs to nepastāstījāt policijas konsteblam, kas jūs vakar iztaujāja?

Viņa izskatījās samulsusi.

-���� Nezinu. Es neiedomājos� Viņ� teica, ka jūs mēģinot izsekot mistera Mārtindeila gaitas viņa nāves dienā, tāpēc pastāstīju tikai to, ko biju redzējusi.

-��� Bet, kad es atgriezos no darba un izdzir�dēju, kas noticis, teica Viktors, ka �is puisis ir miris un policija visus iztaujā, es nodomāju, ka varbūt man jums tas jāpastāsta. Ja jūs nebūtu pieteiku�i vizīti, es būtu jums zvanījis.

-��� Pilnīgi pareizi, teica Tenets, mums ir vajadzīga visa iespējamā informācija.

Ma�īnā Lainhems jautāja:

-���� Kā jums �ķiet, ser, vai �ī misis Fīvera nevar būt sena Mārtindeila simpātija?

-���� Iespējams. Un tādā gadījumā ir skaidrs, gan Fīveriem, gan Tilleriem ir mums �is tas jā�paskaidro. Cikos ir vizīte pie Fīveriem?

-��� Divpadsmitos piecpadsmit.

Tenets paskatījās pulkstenī. Bija bez div�desmit divpadsmit.

-���� Tie�i pietiekami laika, lai pirms tam aprunātos ar mehāniķi.

Vietējā garā�a nu nekādi nevairoja Satonas Jau tā trūcīgo skaistumu. Tā nebija nekas vairāk kā būda ar dēļu ap�uvumu, uzslieta koted�u rindas galā ciemata centrā. Da�i no nevienādajiem jumta dakstiņiem bija nobiru�i un aizvietoti ar zaļi krāsotu gofrētu skārda. Pie garā�as slējās divi vecmodīgi benzīna sūkņi un uzraksts VAJADZĪBAS GADĪJUMĀ LŪDZU SIGNALIZĒT, bet iek�pusē valdīja tik raksturīgā, kodīgā eļļu un metālu smaka.

Izskatījās, ka �is bizness nav no plauk�sto�ajiem. Darbnīcā atradās tikai viena ma�īna, un no tās apak�as rēgojās tikai divas kājas. Acīmredzot tas bija Bērts.

Lainhems piegāja tuvāk.

-���� Bert? Viņ� noliecās un palūrēja zem ma�īnas. Atvainojiet, bet es nezinu iūsu uzvār�du.

No ma�īnas apak�as vispirms izlīda kājas, tad rumpis automehāniķa kombinezonā un visubeidzot galva.

-��� Sellers. Vīrs pa�ķielēja uz viņiem. Ko jūs grib?

Pēc Teneta domām, Sellers bija kādus trīs�desmit gadus vecs. Viņam bija gari, taukaini mati un �aura, seskam līdzīga seja.

-���� Policija, mister Seller. Lainhems pa�stiepa viņam savu apliecību.

Sellera skatiens piesardzīgi pārvietojās no Lainhema uz Tenetu, tad atkal atpakaļ.

-��� Ja ir runa par darba lietām, tad jums va�jadzēs pagaidīt misteru Steiku. Viņ� ir aizbraucis uz E�fordu pēc rezerves daļām.

-���� Nē, mūs neinteresē jūsu darba lietas. Gribējām satikt jūs pa�u.

-��� O�? kamēr Lainhems stādījās priek�ā, Sellers nemierīgi mīņājās.

Tenetu ieintriģēja piesardzīgie virstoņi viņa balsī. Vai Lainhems ir tos pamanījis?

Sellers piegāja pie sola, nolika uzgrie�ņu atslēgu, ko bija turējis rokā, un noslaucīja rokas eļļainā lupatā.

-���� Mēs izmeklējam aizpagāju�ās nakts, mistera Mārtindeila, nāves gadījumu.

-��� Kad viņu sabrauca un pēc tam aizmuka?

-���� Jā. Pēcpusdienā viņ� redzēts �eit, pie garā�as, sarunājamies ar misis Fīveru.

Sellers māja ar galvu.

-��� Tā bija. Viņa piebrauca, lai ielietu ben�zīnu, un tad pienāca viņ�.

-���� Vai jūs, lūdzu, nevarētu pastāstīt mums par abu sarunu?

-��� Nu� Sellers pa�ķielēja uz viņiem, ap�domādams, ko teikt tālāk. Es nupat biju sācis liet benzīnu misis Fīveras ma�īnā, kad tas vīrs pārnāca pāri.

-��� Pāri ceļam, jūs domājat?

-���� Jā. Viņ� gāja uz pastu, kas atrodas ceļa pretējā pusē. Es �o vīru ievēroju tāpēc, ka viņ� �eit ir sve�inieks un tādi te bie�i neparādās. Kat�rā ziņā viņ� noteikti bija ieraudzījis misis Fīveru, jo pēk�ņi apstājās, paskatījās un nāca pāri ceļam. Vīrs pamāja man sveicienu, tad noliecās un caur ma�īnas logu sacīja:

"Ivonna, vai ne?" Viņa paskatījās uz aug�u un palika balta kā papīra lapa. Sākumā tā neteica ne vārda, bet bija skaidrs, ka Ivonna to pazinusi, un tad atbildēja:

"Jā, tā esmu es, Leo."

Viņa vēl neteica neko, bet tad attaisīja durvis, izkāpa ārā un pagriezās tā kā pret mani, tā kā gribēdama teikt: "Es negribu, ka jūs to dzirdat." Sellers iesmējās. Ziniet, viņai nepa�veicās. Pa piecdesmit jardi, kad adata nokrīt, es var sadzirdēt.

-��� Un kas notika tālāk? jautāja Lainhems.

Sellers paskatījās uz vienu un uz otru,

acīmredzot apmierināts, ka tie tā aizrāvu�ies, viņā klausoties.

-��� �is skrien �ai pakaļ, zin.

"Vai tad jūs neesat priecīga mani satikt?" �is jautā.

"No kurienes jūs esat uzradies, Leo?"

"Ak, beidziet, Ivonna! Kur� tā izrāda savu prieku par satik�anos?"

"Kāpēc jūs esat atbraucis? Ko gribat?"

"Kā jūs vēlaties, uz kuru jautājumu lai es atbildu vispirms?"

"Leo, lūdzu!"

"Tas ir tik vienkār�i, mīļumiņ�"

7 * �

"Nesauciet mani �ajā vārdā!"

"Ļoti labi. Tas ir tik vienkār�i. Esmu pār�braucis mājās uz visiem laikiem."

"Ak, Dievs, nē� Bet kāpēc? Kādēļ pēc visiem �iem gadiem ?"

"Vai man pastāstīt, ka nesen uzzināju kaut ko labu priek� sevis?"

"Jūs gribat teikt, ka nezinājāt, ka jūsu tēvs ir miris?"

"Līdz pagāju�ajai nedēļai nezināju."

-��� Līdz tai vietai es biju beidzis pildīt ben�zīnu, un misis Fīvera man jautāja, cik tas mak�sājot. Viņa samaksāja, un man bija jāiet uz kan�tori pēc sīknaudas. Sellers izskatījās no�ēlas pilns. Tad iezvanījās telefons, un vajadzēja at�bildēt. Kad atkal iznācu ārā, viņ� centās pierunāt misis Fīveru iet ar viņu kopā iedzert tasi tējas. "Par vecajiem laikiem," viņ� teica.

-��� Viņa piekrita?

-��� Nē. Viņ� vēl centās, lai Ivonna pārdomā�tu, bet viņa iekāpa ma�īnā un aizbrauca. Iz�skatījās glu�i satraukta.

-��� Un pēc tam?

-��� �is paskatās uz mani, iesmejas un saka: "Nu, labi, ar visām jau netikt galā." Tad �is pāri�et pāri un iet savu ceļu uz pastu.

Tenets bija pārsteigts, ka Sellers ir tik pre�timnāko�s. Sākumā viņam bija licies, ka Lainhemam nāksies grūti pastrādāt, lai piedabūtu Selleru runāt. Viņ� atcerējās tā nemieru, kad pir�mo reizi tika pieminēts Mārtindeils. Vai aiz �īs pļāpības kā aiz dūmu aizsega neslēpās kaut kas cits? Tenets rūpīgi vēroja, kā Lainhems turpina iztaujā�anu, un viņam kļuva skaidrs, ka �is vīrs kaut ko slēpj. Kā noskaidrojās, Sellers ciematā strādāja tikai kādus divus gadus, un sākumā viņam nebija ne jausmas, kas īsti ir Mārtindeils.

-���� Kad jūs to uzzinājāt? jautāja Lain�hems.

-��� Es par to pateicu misteram Steikam, kad viņ� atgriezās.

-��� Ko tie�i jūs pateicāt?

-���� Ka �is slavenais Leo pierunājis misis Fīverai pilnu galvu.

-��� Un misters Steiks tūlīt pat zināja, par ko ir runa?

-���� O, jā. Teica: "Leo Mārtindeils atgrie�zies? Nebiju dzirdējis. Tas ir pārsteidzo�s noti�kums."

-���� Acīmredzot misters Steiks ^te ir dzīvojis ilgus gadus.

-���� Visu mū�u. Arī viņa tēvam pirms tam bi�ja garā�a.

-��� Cik vecs viņ� ir?

Sellers izskatījās pārsteigts. Viņ� paraustīja plecus.

-��� Ap piecdesmit.

"Tātad Mārtindeila vienaudzis," nodomāja Tenets.

-���� Ko vēl viņ� teica, kad jūs pastāstījāt par notiku�o?

-���� Neko daudz, tikai pateica, ka cerot, ka Mārtindeils netaisās atkal sagādāt nepatik�anas.

-��� Kas tās par nepatik�anām?

-��� Viņ� neteica.

Lainhems, pacēlis uzacis, paskatījās uz Tenetu.

-���� Mister Seller, jautāja Tenets, vai jūs gadījumā nepastāstījāt par to vēl kādam citam?

Trāpīts mērķi! Sellera sejas izteiksme iz�mainījās, un viņ� jutās neomulīgi.

-��� Pastāstījāt, mister Seller?

Sellers joprojām svārstījās.

-��� Tādā gadījumā ļaujiet man minēt, teica Tenets. Jūs domājāt, ka, pastāstot misteram Fīveram, varēsiet mazliet pajaukt gaisu, vai ne?

-��� Tāds nelietis! Sellers uzsprāga. Vien�mēr uzspie� savu, domā, ka ir tik liels. Es gri�bēju viņam palīdzēt, paglābt no pazemojuma. Kā es varēju zināt, ka viņ� tā darīs?

-��� Kā? Kad tas notika?

-���� Ārpusē pie "Lopu Tirgoņa". Es aizbrau�cu iedzert kādu pinti pēc darba un uzskrēju viņam virsū stāvvietā.

-���� Tātad, ko tie�i jūs misteram Fīveram pateicāt?

-��� Neko daudz! Tikai to, ka �o pēcpusdienu redzēju kādu vecu viņa sievas draugu. Tas vīrs ir traks.

-��� Ko viņ� darīja?

-���� Sagrāba mani aiz apkakles un bļāva: "Ko, pie velna, jūs ar to domājat?"

-Un?

-������ Es mēģināju ieslēgt atpakaļgaitu, pārvērst to par joku, bet ar viņu tas negāja cauri. Fīvers piespieda mani izstāstīt visu, ko biju dzirdējis.

-��� Un pēc tam?

-��� Tūlīt ielēca ma�īnā un aizbrauca.

-��� Hollas virzienā?

Sellers drūmi pamāja.

-��� Kā jau es teicu, nelietis.

Tenets nosprieda, ka pēc tādas iepriek� nodomātas ļaunprātības Selleram ir paveicies, tik viegli tiekot vaļā. Lainhemam viņ� to pateica, kad tie bija izgāju�i ārpusē.

-���� �ķiet, ka Fīvers bija daudz vairāk iein�teresēts dabūt rokā Mārtindeilu, ser. Viņ� noteik�ti drāzās tie�i uz Hollu, lai noskaidrotu �o lietu.

-���� Tā izklausās. Bet, jebkurā gadījumā, Mārtindeils kādu laiku pēc tā vēl bija sveiks un vesels. Cikos tas notika? Se�os piecpadsmit?

-���� Jā. Pēc tam viņ� ēda vakariņas ar māsu un Hemiltonu.

-���� Protams. Bet vēl ir iespējams, ka Fīvers vēlāk atgriezās. Tomēr tas vēl nepagrūda viņu zem ma�īnas riteņiem.

-����� Un mēs vēl neesam simtprocentīgi pār�liecināti, ka vainīgs ir furgoniņ�, vai ne, ser? Kā jūs domājat, kad būs gatavs ekspertīzes slēdziens?

-��� �efs teica, ka �o pēcpusdienu, ja viss būs kārtībā. Ja nē, tad rīt no rīta. Tomēr es būtu ļoti pārsteigts, ja izrādītos, ka furgons nav mūsu meklētā ma�īna. Nu, labi. Paskatīsimies, kas Fīveram pa�am sakāms. Ir jau gandrīz ceturksnis pāri. Būtu laiks braukt.

Fīveri dzīvoja lielā, modernā mājā, kas slī�ga bagātīgos dārzos, blakus pussagruvu�u fermas ēku rindai. No �ejienes Fīvers vadīja savu pār�vadājumu biznesu.

-���� Interesanti, kā gan viņam izdevies dabūt projekta atļauju �ai te, brīnījās Lainhems, kad viņi bija novietoju�i ma�īnu uz pla�a, grantēta stāvlaukuma. Varu derēt, ka te iesmērēts pa�matīgs kukulis.

-���� Nav teikts, Maik. Ja jūs paskatīsieties uz mājas vidējo daļu, tad redzēsiet, ka tās mūrī ķieģeļi ir daudz vecāki. Domāju, ka tā ir viņa godkāre, kas veikusi �o pārbūvi.

-���� Tādā gadījumā labi nostrādāts, Lainhems gremzās.

Tenets ar iek�ēju smaidu gaidīja ser�anta nākamo piezīmi. Un tur jau tā nāca.

-��� Te jau nu pensus neskaita. Naudu noteik�ti ar vezumu ved.

-���� Domājat, ka jāpērk furgons un jādara tas pa�am? Tenets piezvanīja, un �oreiz durvju zvaniņi nospēlēja ievadtaktis no "Mans vecais teica brauc līdzi manā auto".

-����� Ļoti atbilsto�a melodija, Lainhems smaidīja.

Durvis atvēra Tobijs Fīvers, Tesas Hemiltones draugs.

-��� Nāciet iek�ā!

"Glīts, jauns cilvēks," nodomāja Tenets. Viņu atkal apsēda doma, ka viņ� Tobiju agrāk kaut kur jau ir redzējis. Interesanti, ko abas �īs ģimenes domā par Tobija un Tesas draudzē��anos. Viņ� varēja iedomāties, ka daudzu iemes�lu dēļ neko labu.

-���� Es pateik�u tēvam, ka jūs esat �eit. To�bijs atvēra durvis priek�telpas labajā pusē un,

ievedis viņus istabā, iegāja dziļāk mājā.

Tā bija liela viesistaba, vismaz divdesmit kvadrātpēdas. Caur logiem trijās sienās bija redzams dārzs. Te viss bija grandiozs, lai gan Tenets nodomāja, ka tas, kur� izvēlējies mēbeles, pārāk uzmanīgi pieturējies pie neitrālām pasteļkrāsām, un, lai gan biezais paklājs, smagie aizkari un trīsdaļīgā sekcija bija labas kvalitātes, viss likās drūms un nedzīvs. Viņ� nodomāja, ka misis Fīverai trūkst pa�pārliecības, lai īstenotu savas gaumes prasības.

Inspektors Tenets?

Otro reizi �odien Tenetu sagaidīja pretī izstiepta roka. Gadījumā, kad uz cilvēku bija mesta ēna, kā tas noticis arī ar Fīveru, �āds pār�spīlēts draudzīgums darīja viņu aizdomīgu.

Un arī pats Fīvers bija kā brīnums.

"Interesanti," domāja Tenets, "kā var izvei�dot priek�statu par vienu cilvēku no otra stāstīju�ma un cik absolūti kļūdains �is priek�stats var izrādīties." Viņ� bija iedomājies Fīveru kā milzī�ga auguma me�strādnieku, kur� ir neuzveicams ne tikai fizisko dotumu dēļ, bet ari kā personība. Ja neņēma vērā gadus Tenets bija iedomājies Fīveru tā ap piecdesmit tad pārējā realitāte bija pilnīgi pretēja. Fīvers bija labi ja piecas ar pusi i� <l.r. )mis un tievs kā dzinējsuns. Viņa ikdienas apģērbs dārgs mazliet maisveidīgas gabardina bikses un ka�miras svīteris ar augstu apkakli virs krekla un vaļēju kaklu. Tenets juta, ka zem virs�pusējās laipnības slēpjas zināma piesardzība.

Aiz viņa muguras istabā ienāca sieviete.

-���� Un �ī ir mana sieva. Liekas, ka jūs gribē�jāt runāt arī ar viņu?

Kā pasaku princese, ko apsargā pūķis. Tenets bija gaidījis, ka viņa būs skaista, un viņ� nebija vīlies. Nu, varbūt ne tie�i skaista, viņ� se�vi palaboja, bet ļoti pievilcība gan. Ivonna bija varbūt kādu vienu, divas pēdas garāka par vīru, viņas auguma proporcijas brīni�ķīgas. Zem tum�o matu mākoņa mirdzēja dzidras, samtaini brūnas acis. Likās, ka �ai sievietei nepiemīt sek�sapīls. Tā vietā bija kaut kas daudz liegāks maigo sievi�ķību vēl vairoja zvanveida zam�ā�das svārki, kuri, viņai ejot, krita mīkstās krokās, augstpapē�u kurpes un zīda blūze. Varbūt viņa neradīja iemeslu vīram būt greizsirdīgam, bet Fīvera bailes zaudēt �ādu sievieti cita^īrie�a dēļ Tenets varēja saprast.

Visi apsēdās, Fīveri viens otram blakus uz dīvāna.

-���� Kā jūs, bez �aubām, saprotat, mēs iz�meklējam mistera Māitindeila nāves gadījumu, paskaidroja Tenets, un pa�laik mēs cen�amies

izveidot viņa vakardienas pārvieto�anās ainu.

-���� Atvainojiet, ka jūs pārtraucu, inspektor, teica Fīvers, bet kāpēc? Pēc visa sprie�ot, viņam uzbrauca virsū, un pēc tam vainīgais aiz�muka, tāpēc vai jums nevajadzētu koncentrēties uz autobraucējiem, kuri pagāju�ajā naktī stūrēju�i cauri ciematam?

-��� Tas ir viens no darbiem, ko mēs darām. Diem�ēl izskatās, ka nav tik vienkār�i. Grūti saprast, kā misters Mārtindeils varēja nokļūt grāvī tādā pozā, kādā mēs viņu atradām, ja kā lai to pasaka kāds viņam nav palīdzējis.

Kad misis Fīvera saprata Teneta domu, viņas acis iepletās, rokas klēpī sa�ņaudzās, kā ķerot viena otru. Tenets redzēja, ka pirkstu locī�tavas kļuvu�as baltas.

Fīvera acis samiedzās. Viņ� pasēdās uz priek�u.

-���� Pagaidiet, pagaidiet, ko jūs tur runājat? Vai tas ir mājiens, ka nav noticis nelaimes gadījums, bet�

-����� Mēs arī cen�amies noskaidrot, kas īsti noticis. Iespējams, ka tas bija nelaimes gadī�jums un braucējs, izkāpis no ma�īnas un atradis misteru Mārtindeilu beigtu, kritis panikā un ievilcis ķermeni grāvī, lai tam neuzbrauktu vēl kāds cits.

-���� Bet ir arī iespējams, ka kāds viņam uzbraucis ar nolūku, to jūs gribat teikt, ja?

Fīvers sāka uztraukties.

"Te nu mēs atkal esam," nodomāja Tenets. Saruna jau sāka ievirzīties gultnē, kura pēdējo pāris dienu laikā bija kļuvusi tik pazīstama.

-��� Viss ir iespējams, mister Fīver. Jums jā�saprot, ka �ajā izmeklē�anas stadijā mums jāņem vērā visu�

-���� Nerunājiet tuk�us niekus! Fīvers pielē�ca kājās un sāka soļot uz priek�u un atpakaļ pa istabu. Tie�i tāpēc jau jūs �eit esat, vai ne? Jūs esat padzirdējis, ka vakar man ar Mārtindeilu bi�ja saķer�anās un nu gribat piesiet man viņa slep�kavību!

Misis Fīvera izdvesa klusu, neartikulētu vaidu un, izstiepusi pret vīru roku, no�ukstēja:

-��� Luis, lūdzu.

Fīvers viņu ignorēja.

-��� Jūs jau neticat! Ja katru reizi, kad divi vīri sastrīdas, vienu no tiēm apsūdzēs slep�kavībā, tad līķi mētāsies visapkārt kaudzēm!

-��� Mister Fīver, mūs interesē tikai viens līķis, mistera Mārtindeila. Kā jau teicu, mēs neesam dro�i, ka viņa nāves cēlonis bijis nelaimes gadījums, tāpēc mēs tikai veicam savu pienākumu, tas ir cen�amies noskaidrot, kas precīzi noticis.

-���� Pienākumu! Vai jūsu pienākums ir nākt uz mājām pie cilvēkiem un apsūdzēt viņus slep�kavībā!

-���� Mister Fīver! Kad Tenetam to vajadzē�ja, viņ� spēja palikt nelokāms kā tērauds, un viņ� negrasījās ļauties iebaidīties un aiziet no �ejienes bez tā, pēc kā bija atnācis. Es nevienu ne par ko neapsūdzu. Vai jūs, lūdzu, nevarētu apsēsties un ļaut mums prātīgi aprunāties, vai ari�

Fīvers me�onīgi izbrauca ar rokām cauri matiem.

-��� Saprātīgi! Kas var būt saprātīgs�

Otro reizi pēdējās divās dienās Tenets bija spiests darīt to, ko viņ� uzskatīja par pēdējo cerību. Viņ� piecēlās.

-��� Ļoti labi. Jūs to pats vēlaties. Man nāk�sies lūgt jūs sekot mums uz policijas pārvaldi, lai mēs varētu turpināt mūsu sarunu tur.

Misis Fīvera pietrūkās kājās un saķēra vīru aiz piedurknes.

-��� Luis, lūdzu, viņi dara tikai to, kas viņiem

jā�

Viņ� nokratīja sievas roku un, piecelies kājās, skatījās uz Tenetu.

Iestājās saspīlēts klusums. Tad viņ� noslīga uz dīvāna un kareivīgi sakrustoja rokas uz krūtīm.

-���� Liekas, ka man nav lielas izvēles, vai

ne?

-���� Glu�i otrādi, ari Tenets apsēdās. Izvēle ir jūsu rokās. �eit� vai tur.

-���� �eit, tur, kāda starpība. Katrā ziņā man nav ko slēpt, tāpēc, Dieva dēļ, sāksim.

Viņi nepastāstīja neko daudz vairāk par to, ko Tenets jau zināja. Misis Fīvera atzina, ka saruna starp viņu un Mārtindeilu pie garā�as notikusi. Runājot viņa apzināti izvairījās paskatīties uz vīru, bet Fīvers, tikko valdot savu agresivitāti, kura tomēr ātri gaisa, īsumā pastāstī�ja par savu Hollas apciemojumu. Viņ� apgalvoja, ka viņa nodoms bijis tikai brīdināt Mārtindeilu, lai tas turas tālāk no viņa sievas, atbaidīt Leo.

-����� �ķiet, ka jūs viens otru pazīstat gadiem, vēl, pirms misters Mārtindeils aizbrauca no �e�jienes? '

Fīvera seja kļuva savādi kokaina.

-��� Tā ir, jā.

Misis Fīvera, rai�u pilna, sāniski paskatījās uz vīru.

-��� Jūs bijāt draugi tajā laikā?

-��� Draugi! Ticiet man, Leo �eit nebija draugu.

-����� Kādēļ? Kas ļaudīm bija pret viņu? Tenetam nebija lielu cerību uz godīgu atbildi, un

viņ� tādu ari nesanēma. � %

-���� Sacīsim tā, Mārtindeils veikli mācēja sakaitināt ikvienu.

Fīvera smaids vairāk līdzinājās zobu rā�dī�anai. Tas Tenetam atgādināja D�eka Tīliena reakciju.

Tenets piecēlās.

-��� Man liekas, ka jūs tomēr nepasakāt visu līdz galam.

Viņi piecēlās.

-��� Domājiet, ko gribat, teica Fīvers, bet tā tas bija. Un, ja jūs meklējat vainīgo, inspektor, tad �ajā mājā jūs to neatradīsiet.

-���� Burvīgi, teica Lainhems, kad ārdurvis aiz viņiem bija aizcirtu�ās. Vai jūs domājat, ser, ka mēs esam uz īstā?

Tenets paraustīja plecus.

-��� Kā jau es pirms tam teicu, nedomāju, ka mēs viņu varam nosēdināt pie �ī furgoniņa stūres. Un, pat ja varam� nezinu, Maik. Varu iztēloties, kā, būdams nokaitēts, viņ� uzdrā�as Mārtindeilam, nevis, mierīgi sē�ot, izplāno un pēc tam aukstasinīgi novāc to. Gan jau redzēsim. Kur� ir nākamais dienas kārtībā?

-��� Misis Hemiltone, vienos trīsdesmit.

Tagad bija divpadsmit �etrdesmit piecas.

-��� Domāju, ka laiks uz krodziņu, Maik.

tik ļoti noskaņoti pret Mārtindeilu, atgādina mēģinājumu izspiest sulu no akmens, vai ne?

-���� Neuztraucieties! Kā jūs jau teicāt, vēl nav laiks.

Tenets pasmaidīja. Lainhema nekļūdīgais optimisms bija viena no īpa�ībām, kādēļ viņam patika strādāt kopā ar ser�antu.

-��� Taisnība. Un tagad jūs teicāt, ka�

-���� Ka nākamais brauca Sems Tillers. Viņ� aizveda misis Renklu mājās un pēc tam devās mājup pats. Aizbrauca no krodziņa�

-��� Desmitos trīsdesmit, liekas.

-���� Un beigās misters Hemiltons paņēma furgoniņu, lai atvestu Tesu, jo viņa nevarēja ie�darbināt rend�roveru. Domājat, ka tā ir taisnība?

-����� Jāpārbauda. Parunāsim ar Tesu. Bet

neliekas, ka viņ� riskētu iesaistīt meitu melos.

7 �

-���� Tad nu furgona pārvieto�anās ir glu�i precīzi uzskaitīta, izņemot kādas divdesmit minūtes starp desmit pāri astoņiem un pusdeviņiem un trīs ceturk�ņus siarp desmitiem trīs�desmit un vienpadsmitiem piecpadsmit. Laika, abos gadījumos bija pietiekami, lai jebkur� no viņiem aizbrauktu līdz vārtiem un atgrieztos.

-��� Jā, bet kur�? Padomāsim. Ko viņi visi saka, Maik, ko ir darīju�i �ajos starplaikos?

-� Misters Hemiltons teica, ka strādājis kantorī pirmajā no �iem starplaikiem. Dro�i vien vienatnē, pretējā gadījumā Hemiltons būtu minējis, ka kāds bija ar viņu. Misters Hemiltons viegli varēja izlavīties ārā. Viņi ar misis Hemiltoni daudz zaudētu, ja Mārtindeils pretendētu uz to, uz ko viņam ir tiesības. Teiksim, Hemiltons paskatījās pa logu un ieraudzīja, ka Mārtindeils iet projām, varbūt uz krodziņu, varbūt�

-���� �aubos, Maik, vai viņ� ietu uz krodziņu pēc vakardienas aukstās du�as.

-���� Nu, nezinu. Man �ķiet, ka Mārtindeilam ir visai bieza āda. Tomēr taisnība, nezin vai viņam vajadzēja iet uz krodziņu. Varbūt satikt kādu�

-��� Ko, piemēram?

-��� Nezinu. Es tikai prātoju, ser. Lainhems noskuma. Viņ� vienkār�i varēja iet pastaigā�ties.

Tenets paraustīja plecus.

-��� Taisnība. Labi, Maik, turpiniet!

-����� Nu, teica Lainhems, saliekdamies uz priek�u, it kā gribēdams nokļūt tuvāk savai teori�jai, Hemiltons redz lielisku iespēju tikt vaļā no viņa. Viss ir klusu, viesi ēd vakariņas� Neviena neredzēts, viņ� aiziet līdz furgoniņarn un aizbrauc. Tad noķer Mārtindeilu ceļa vidū un uzbrauc tam virsū. Hemiltons izkāpj ārā, lai pār�liecinātos, ka Mārtindeils ir miris, un ievelk to grāvī tā, lai viņu neatrastu neviens, kas �ajā naktī iet caur Hollas vārtiem. Tad iekāpj atpakaļ fur�gonā, pa iebrauktuvi atgrie�as Hollā, atpakaļ kabinetā, un nu tas ir mājās un tīrs. Tam kopumā vajag kādas desmit, piecpadsmit minūtes. Kā jums liekas, ser?

Tenets izņēma pīpi, padauzīja, izpūta tai cauri gaisu un sāka piebāzt.

-���� Ja nu vienīgi tas nav negribēts nelaimes gadījums, tad tā būtu varējis notikt. Bet nelaime ir tāda, ka �o pa�u scenāriju mēs varam izspēlēt ar katru no viņiem. Mēs nezinām, ko tajā laikā darīja misis Hemiltone, ko darīja Sems Tillers, ko D�eks Tīliens�

-����� Vai Baiflīti, piemēram. Lainhems nomākts padevās. Baiflītam vajadzēja būt at�pakaļ no Getvi�as ap astoņiem, tā ka arī viņi abi no desmit pāri līdz pusdeviņiem bija mājās. Fur�gons stāv pagalmā, blakus viņu mājoklim.

-����� Nelaimīgā kārtā tas ir pieejams dau�dziem, teica Tenets un nopūtās. Mums, Maik, ļoti daudzus nāksies pārbaudīt. Būtu vieglāk, ja mēs zinātu, cikos Mārtindeilu sabrau�ca, bet ekspertīzes slēdziena pagaidām nav. Pēc agrajām vakariņām, kuras beidzās ap septiņiem, neviens, liekas, nav viņu redzējis.

-���� Izņemot misis Baiflltu. Atcerieties, viņa redzēta septiņos piecpadsmit iznākam no Mārtindeila istabas.

-���� Zinu, bet varbūt tā bija parastā apgaita. Tikpat labi istaba varēja būt tuk�a.

-��� Mums abiem likās, ka vina melo un kaut ko slēpj.

-���� Zinu. Ak, beidziet, Maik, izdzeriet savu kausu! Nedomāju, ka misis Hemiltone ir no tām sievietēm, kurām patīk gaidīt.

-���� Man gan liekas, ka mums neizdosies daudz izvilkt no viņas, Lainhems kurnēja.

-����� Nekad nevar zināt. Neaizmirstiet, ka mums ir pāris trumpju. Tomēr Tenets par tuvo�jo�os sarunu nemaz nebija tik optimistiski no�skaņots. Misis Hemiltoni nebūs tik viegli pie�dabūt runāt par to, par ko viņa negrib runāt.

Stāvvietā Tenets pēk�ņi apstājās.

-��� Man nupat ienāca prātā�

-Kas?

-���� Furgons. Izņemot tās divdesmit minūtes, kad ar to brauca misis Renkla, visu vakaru tas stāvēja krodziņa stāvvietā, teiksim, starp as�toņiem �etrdesmit piecām un desmitiem trīs�desmit. �ajā laikā jebkur� varēja to paņemt un, tā kā visi acīmredzot bija iedzēru�i, tad to varēja arī nepamanīt.

Lainhems novaidējās.

Dīlija Hemiltone gaidīja viņus savā kan�tori, nelielā, jaukā un saulainā telpā ar gaumī�gām, senlaicīgām mēbelēm, apvilktām ar vasarnīcas tipa mēbeļdrānu.

Viņa piecēlās, lai apsveicinātos ar tiem.

-���� Ceru, Inspektor, ka tas nebūs pārāk ilgi. Kā jums veicas? Vai esat jau noskaidroju�i, kas īsti noticis?

Dīlija, kā vienmēr, bija nevainojami ele�ganta, mati �odien gludā �injonā. Mugurā viņai bija vienkār�a, eleganta kleita no aveņkrāsas vil�nas auduma ar garām piedurknēm un kapuci. Pērles un veclaicīgi glazētais, brīni�ķīgais rokas pulkstenis pastiprināja īstas angļu lauku lēdijas tēlu.

-��� Vēl ne, kundze, bet neuztraucieties, mēs noskaidrosim.

Viņa norādīja uz diviem stāviem krēsliem, kuri jau atradās rakstāmgalda priek�ā, bet pati nostājās aiz tā un, gaido�i pacēlusi uzacis, jautā�ja:

-Nu?

-��� Ir uzpeldēju�as pāris lietas�

-��� Un tās būtu?

-��� Tajā vakarā, liekas, starp misteru Fīveru, kur� dzīvo netālu, un jūsu brāli ir bijis strīds.

-��� Tam es ticu.

-��� Vai jūs nevarētu pastāstīt kaut ko par to?

-��� Es nebiju klāt, tāpēc nē, baidos, ka nē.

-���� Vai jūs nevarat iedomāties, kāda iemesla dēļ misteram Fīveram vajadzēja būt tik dus�mīgam uz jūsu brāli?

-����� Nav ne mazākās nojausmas. Viņa pavicināja roku, it kā noraidot �o tematu kā galī�gi nesvarīgu. Fīveram ir tāda cilvēka reputāci�ja, kur� ātri uzsprāgst. Domāju, ka Leo izdarīja kaut ko tādu, kas Fīveru sakaitināja. Jūsu vietā es tam nepiegrieztu īpa�u vērību.

-��� Mistera Fīvera sieva, Ivonna�

Dīlijas Hemiltones delikāti izliektās uzacis atkal pacēlās.

-��� Kas ir ar viņu?

-���� Jūsu brālis, liekas, pazīst viņu. Kā mēs saprotam, abi vakar ciematā satiku�ies, un viņ� sasveicinājies ar Ivonnu kā ar vecu paziņu.

-���� Satonas kopiena ir visai neliela, inspektor. Ivonna Fīvera �eit nodzīvojusi visu savu mū�u, un kā bērni mēs visi viens otru pazinām.

-��� Vai starp viņiem bija kas vairāk?

-��� Vairāk?

-���� Varbūt viņa bija Leo meitene, pirms viņ� atstāja Satonu?

Dīlija iesmējās.

-��� Es to tā nesauktu. Pateik�u tikai, ka Leo bija ļoti pievilcīgs jauneklis un ne�aubos, ka vienā vai otrā reizē brālis satikās ar gandrīz vai katru no vietējām meitenēm, bet ka Ivonna būtu bijusi viņa meitene� Viņa papurināja galvu. Tas nebūtu piemērotākais vārds.

Dro�i vien tāpēc, ka no tik at�ķirīgām aprindām. Visai naiva doma, Tenets to saprata. Viņ� bija visai pārliecināts: ja Leo būtu aizrāvies ar meiteni, viņ� bez svārstī�anās lauztu aiz�spriedumus. Bez tam viņam likās, ka jautājums ir licis DIlijai Hemiltonei justies neērti. Vai nu Ivonnas Fīveras un Leo dēļ ir bijis skandāls, vai ari vēl kas cits, kādas citas vietējās meitenes dēļ. Varbūt tā ir bijusi Sema Tillera meita, ja viņam tāda bija? Vai D�eka Tīliena?

-�� Tātad, cik jums zināms, nav īpa�a iemes�la, kādēļ misters Fīvers tur ļaunu prātu uz jūsu brāli?

Viņa papurināja galvu.

-Nē.

-��� Un kā ar Semu Tilleru?

-��� Semu Tilleru? Uz īsu brīdi viņa izska�tījās samulsusi.

-���� Kāds ir dzirdējis Semu Tilleru sakām jums: ja jūsu brālis palik�ot �eit, viņ� ie�ot projām.

Dusmu uzliesmojums ātri tika apdzēsts. Dīlija bija nokļuvusi grūtā situācijā, kad dro�i vien jāsniedz paskaidrojums.

-��� Jums nevajadzētu uzklausīt tenkas, inspektor. Nedrīkst ticēt ne pusei no tā, ko �eit dzird.

-���� Tātad jūs noliedzat, ka �āda saruna notikusi?

-��� Es to neesmu teikusi.

-��� Un to, ka Sems Tillers jums uzstādīja �o ultimātu?

-���� Es esmu vienīgā, inspektor, kas �eit uzstāda ultimātus.

-��� Jūs neatbildējāt uz manu jautājumu.

Viņa ienīda to, ka viņu tādā veidā saliec.

Acīmredzot viņa nebija pieradusi, ka kāds spie� atbildēt uz jautājumu, uz kuru viņa negrib at�bildēt.

-����� Ko jūs man vaicājāt? Viņas acīs pavīdēja pado�anās, jo viņa bija sapratusi, ka Tenets neļaus misis Hemiltonei izvairīties no at�bildes.

Viņam tīri labi patika �is atjautības duelis.

-���� Vai Sems Tillers teica jums: ja jūsu brālis paliks �eit, tad viņ� iesniegs atlūgumu?

-��� Un, ja tā? Kas tur tik svarīgs?

-��� Vai viņ� teica, misis Hemiltone?

Dīlijas acīs iezibējās dusmas, un viņa ka�pitulēja.

-��� Ja jums ir tik svarīgi to zināt� Jā.

Bet tā bija tikai puse no uzvaras.Tenetam vēl vajadzēja tikt skaidrībā pa�am ar sevi, ko īsti viņ� grib noskaidrot.

-��� Kāpēc viņ� tā teica?

Viņa paraustīja elegantos plecus.

-��� Kā lai es to zinu?

-��� Kāpēc?

-��� Es ne�aubos, ka viņam bija kāds iemesls.

-��� Kāds?

Misis Hemiltones pa�kontroli varēja ap�brīnot, bet par niknumu un spriedzi liecināja sievietes nedabīgi sastingusi poza un savilktie sejas muskuļi.

Tenets gaidīja. Vai viņa runās, vai Tenetam nāksies arī turpmāk izdarīt spiedienu, vai arī Dīlija melos? Viņ� juta, ka tūlīt pilnīgi iz�ķirsies, vai tam izdosies uzvarēt �ajā kaujā. Ja jā, tad tā būs pirmā plaisa klusē�anas sienā, kuru, kā likās, visi, kas pazina Mārtindeilu, steidzīgi bija uzbūvēju�i, kad tos sāka iztaujāt par naida cēloni pret �o vīru.

Viņ� ļāva klusē�anai turpināties vēl kādu brīdi un tad nopūtās.

-� Misis Hemiltone, viņ� centās būt maigs, -jūs ta�u neliksiet man ticēt, ka, ja patie�ām nezi�nājāt, tad nepajautājāt, kāpēc Sems uzskata par absolūti neiespējamu strādāt pie jūsu brāļa.

-��� Es jūs nelūdzu kaut kam ticēt vai neticēt.

Tenets pamēģināja iet pa citu taku.

-��� Es jau sāku �aubīties, vai jūs vispār gri�bat, ka mēs atklājam jūsu brāļa nāves cēloni.

Tas bija kā bites dzēliens. Viņa saknieba

lūpas.

-����� Nevajag mani muļķot, inspektor. Jūs ta�u pats tam neticat. Jūs vienkār�i cen�aties izprovocēt mani izstāstīt to, kas jūs interesē. Bet, ja tas ir tik svarīgi, kāpēc jūs nejautājat Semam pa�am?

-���� Ja jūs man nepastāstīsiet, es to darī�u. Bet es domāju, tā kā jūs tik kaismīgi aizstāvat Tilleru, jūs noteikti neticat, ka viņ� �ajā lietā ir ie�jaukts. Un tādā gadījumā jūs Semam darītu tikai labu, izstāstot man visu un neliekot viņam jautāt to tie�i. �ķiet, ka tas būs jautājums par to, kas misteram Tilleram pagātnē sagādājis cie�anas.

Atbildes joprojām nebija.

-��� Jūs zināt, ka es nepado�os, kamēr neno�skaidro�u to.

Klusums. Izvesta no pacietības, viņa pie�cēlās, piegāja pie loga, paskatījās ārā un atkal at�griezās.

Tenets gaidīja. Viņ� paskatījās uz Lainliemu, kur�, triumfējo�i pacēlis īk�ķi, smaidīja. Teneta lūpu kaktiņi nolaidās. Viņ� paraustīja ple�cus. Cāļus skaita�

Beidzot misis Hemiltone, atspiedusi mu�guru pret palodzi, pagriezās ar seju pret viņiem. Saules stari ap sievietes matiem veidoja oreolu.

-��� Tikai kāpēc tas ir tik svarīgi?

-���� Mēs vēl nezinām, vai tas ir svarīgi, bet varbūt ir.

-���� Jo jūs turat Semu aizdomās, ka viņ� ir sabraucis Leo.

-��� Tā ir viena iespēja no daudzām.

Viņa greizi pasmaidīja un atgriezās savā krēslā.

-���� Labi, inspektor, redzu, ka jūs neesat no tiem, kas padodas. Kā jūs dro�i vien būsiet ievēroju�i, es nemīlu runāt par saviem darbiniekiem viņiem aiz muguras. Pēc manām domām, lojalitātei jābūt abpusējai, bet domāju, ka patiesību jūs varat dzirdēt ari no citas mutes un tas var būt neobjektīvs stāsts.

"Un ļaus novērst uzmanību no manis pa�as," Tenets sev atgādināja, pirms viņa sāka runāt. Bet viņ� bija uzvarējis.

-��� Sems vienmēr nav bijis �ādā� nu, zemā postenī. Reiz viņam bija pa�am sava ferma. Tā gan nebija liela, bet piederēja Tilleru ģimenei jau vairākas paaudzes� Viņam bija arī ilggadīga, kaismīga aizrau�anās audzēt godalgotus buļļus. O, jūs varat smaidīt, inspektor, bet ticiet man, priek� Sema pasaulē nebija nopietnākas nodarbo�anās.

-���� Nu, ja pārlecam visiem izmēģinājumu un kļūdu, pilnīgu neveiksmju un garām palaistu iespēju gadiem, īsi sakot, beigu beigās viņam tas izdevās. Viņa bullis ieguva Stonlejas Karaliskās izstādes absolūtā �empiona godalgu. Tā ir balva ar visaugstāko presti�u, un Sems jutās kā septīta�jās debesīs. Tillers zināja, ka buļļaudzētavu ho�norāri var padarīt viņu par bagātu vīru, bet vis�labākais bija tas, ka viņ� zināja, ka ir to paveicis viens pats, tikai ar savu darbu. Jūs to sapratīsiet.

Tenets pamāja.

-���� Nedēļu pēc izstādes mans dārgais brā�lītis, iedams garām laukam, kurā atradās bullis, atstāja vaļā vārtus. Nezinu, vai jūs kādreiz esat redzējis �os radījumus, inspektor, bet ticiet man, tie ir ļoti masīvi. Kā par nelaimi, tajā brīdī garām brauca rēco�a smagā ma�īna. Bullis izskrēja tie�i uz ceļa. Dzīvnieku uzreiz nenogali�nāja, bet ievainojumi bija tik nopietni, ka bulli nācās nokaut. Varat iedomāties, kā jutās Sems.

-��� Vai no jūsu brāļa puses tā bija nolaidība?

-���� Ak, nedomājiet, ka tas tika izdarīts ar ie�priek�ēju nolūku. Jā, tā bija nolaidība, absolūta, noziedzīga, pilnīgi nepiedodama nolaidība. Mans tēvs samaksāja pamatīgu kompensāciju, mēģināja nogludināt lietas, bet tas, protams, ne�spēja atlīdzināt Sema daudzu gadu godīgās pūles. Tas vienkār�i salauza viņa sirdi, nobeidza to. Tillers nespēja atkal sākt visu no gala un at�stāja visu pa�plūsmā. Nauda kusa un kusa, un beigu beigās viņ� bankrotēja. Tie�i ap to laiku nomira Tillera sieva, un viņ� aizgāja dzīvot pie meitas. Daudzus gadus Sems pelnījās ar gadīju�ma darbiem kā traktorists vai laukstrādnieks, un tad, kad nomira mans tēvs un es nolēmu pārvei�dot �o vietu par viesnīcu, man ievajadzējās kādu, kur� rūpētos par tīrumiem. Staļļu korpusā bija brīvs mājoklis, un es jutos parādā Semam� Man nācās viņu vairākkārt pierunāt, bet tad vi�ņam radās nesaskaņas ar znotu, un, kā man lie�kas, viņu sakārdināja perspektīva kļūt neat�karīgam. Kop� tā laika misters Tillers ir �eit.

-��� Saprotu. Tenets tie�ām saprata. Daudzie rūgtuma gadi varēja nocietināt vīra sirdi. Tilleram perspektīva strādāt cilvēkam, kur� viņu ir izpostījis, varēja likties nepanesama. Saskāries ar to, ka otro reizi mū�ā jāatsakās no pa�a uz�celtā, un tagad kā dāvanu saņēmis iespēju atrieb�ties, viņ� viegli varēja padoties kārdinājumam.

-���� Ak, es zinu, ko jūs domājat, inspektor. Tie�i tāpēc jau es negribēju jums neko stāstīt. Jūs domājat: jaiespēja pati skrien rokās, Sems varē�ja iekārdināties sabraukt Leo. Bet viņ� nav tāds. Viņ� ir labs cilvēks, laipns�

Atceroties Tillera aizstāvē�anos, viņa agre�sivitāti un naidīgumu, Tenets par viņas vārdiem nebija pārliecināts. To pa�u inspektors aiz durvīm pateica Lainhemam.

-���� Piekrītu, bet, ja tas bija viņ�, tad kā mums vispār kādreiz var izdoties to pierādīt? Lainhems viņu pārtrauca. O, nē�

Tenets pagriezās un skatījās. Pa iebrauktu�vi tuvojās policijas lendrovers. Tas bija pietieka�mi tuvu, lai varētu saskatīt pasa�ieri.

Bija ieradies policijas �efs Drako.

Drako izlēca no lendrovera un pa grantēto laukumu sparīgi nāca viņu virzienā. Enerģijas viļņi, kas staroja no �efa, bija gandrīz vai sare�dzami.

-��� O, �eit jūs esat, Tenet. Kā klājas?

-���� Nupat gatavojāmies runāt ar apzaļu�motāju, ser, ar Semu Tilleru.

Viņi pagaidīja, kamēr divi no viesiem, paris pusmū�ā, saģērbu�ies pastaigai laukos pusgaros zābakos un vējjakās, iznāca no viesnī�cas un pagāja viņiem garām, nopētīdami ziņkārīgiem skatieniem. Tad Tenets deva īsu atskaiti par sarunu ar misis Hemiltoni.

Drako sejā parādījās apmierināts smaids.

-��� Tas ir kas jauns. Atriebība par godalgota buļļa nāvi, ja? Līdz �im domāju, ka daudz esmu dzirdējis, bet �is tie�ām ir saldais ēdiens.

Viņi devās uz saimniecības pagalmu.

-��� Pat ja Tillers ir sabraucis misteru Mārtindeilu, mums būs ļoti grūti pierādīt to. Vai ir jau ziņas no ekspertīzes, ser?

-��� Nē. Es biju iegājis pie viņiem tie�i pirms izbrauk�anas. Parastās atrunas darba līdz kak�lam un tā tālāk. Bet viņi apsolīja rezultātus līdz rītdienai.

Visiem soļojot, Drako ziņkārīgi skatījās apkārt. �efs izskatījās tā, it kā no visas sirds priecātos pats par sevi.

Tenets atkal atcerējās savas pārdomas pēc Drako iera�anās policijas pārvaldē cik ilgi �efs domā sēdēt kabinetā aiz galda. Viņ� cerēja, ka �is apciemojums nevēsta jaunu ēru, kurā Drako ik dienu centīsies dot savu ieguldījumu nodaļas izmeklē�anas darbā.

-� Ir tikai viena lieta, Drako pazvejoja pa savu kabatu un izvilka papīra lapiņu. Bentlijs domā, ka jūs varētu interesēt tas, ka misters� misters Tīliens pirms nedēļas ir atlaidis no darba algādzi. �eit ir viņa vārds un adrese. Viņ� pa�sniedza papīru Tenetam. Bentlijs domā, ka var�būt būtu lietderīgi iztaujāt viņu, ņemot vērā fak�tu, ka starp Tīlienu un Mārtindeilu notikusi asa vārdu pārmaiņa un jums nav izdevies noskaidrot, par ko viņi strīdēju�ies.Viņ� uzskata, ka �im vīram dro�i vien vajadzētu zināt viņu ķildas iemeslu. Ja �is algādzis joprojām jūtas aizvai�nots, viņam varētu uznākt kārdinājums to izstāstīt. Es teicu, lai Bentlijs rīkojas. Domāju, ka tas jums būs noderīgi.

Tā nebija. Tenetam nepatika, ka t)rako izrīko inspektora cilvēkus. Kas zina, kā tas var beigties? Tenets norija aizvainojumu un izvairīgi teica:

-��� Tas var noderēt. Un atkal tas tā nebija. Tenets domāja, ka viss ir atkarīgs no tā, cik ilgi �is vīrs dzīvojis �ajā apvidū un cik daudz viņ� zināja par naidu, kuru acīmredzot Tīliens krājis pret Mārtindeilu. Tomēr Tenets negribīgi atzina, ka Drako taisnība, ir vērts pārbaudīt.

Saimniecības pagalms bija tuksnesīgi

tuk�s.

-���� Viņ� var būt saimniecības ēkā, kur mēs

vakar ar viņu runājām, teica Lainhems.

Viņi �ķērsoja pagalmu un pieklauvēja. Pēc mirkļa durvis atvērās. Viņus sagaidīja Tillera drūmais skatiens.

-��� O, tie atkal esat jūs. Kas jums �oreiz va�jadzīgs?

-���� Vēl da�us vārdus, ja jūs neiebilstat. Iepazīstieties, �is ir policijas �efs, misters Drako.

Vai, paskatoties uz Drako, Tillera acīs pa�zibēja bailes? Ja arī tas tā bija, tad tūlīt pat tās nomainīja vecais, ņirdzīgais kareivīgums.

-��� Ieradāties mani arestēt, vai ne?

-���� Tikai da�us vārdus, kā es jau teicu. Tenets bija pati laipnība.

Tillers negribīgi pakāpās atpakaļ.

Viņ� bija kārtojis darbarīkus, ar galodu asi�nājis lāpstu. �ajā laikā ārā nekas daudz nebija darāms, un bija pat īstā reize pārbaudīt, vai ekipējums ir gatavs pavasara darbu steigai.

Drako iera�anās bija atņēmusi Tenetam laiku apdomāt, kā piekļūt Tilleram. �efa klātbūt�nē viņ� jutās sasaistīts, neskatoties pat uz to, ka Drako taktiski nostājās aizmugurē un izlikās, ka pēta darbarīkus, kuri bija sakārti uz āķiem pie sienām. Ar milzīgām pūlēm Tenets centās izsvītrot �efu no prāta, izlikties, ka viņa �eit nav.

Viņ� nolēma tūlīt pat ķerties vērsim pie ragiem. Apspiedis greizo smaidu par sakāmā piemērotību, viņ� iesāka:

-���� Jūs teicāt misis Hemiltonei: ja misters Mārtindeils paliks �eit, tad jūs aiziesiet.

Tillers atspiedās pret darbgaldu un sakrus�toja rokas.

-Nu?

-��� Mēs zinām, kāpēc, mister Tiller.

Spazma? Dusmas? Bailes? viegli iz�kropļoja Tillera seju.

-���� Ja jūs esat tik gudri, tad es nezinu, kāpēc jums jāizliekas, ka gribat runāt ar mani. Sāciet, pasakiet, ka esat izdomāju�i, ka es sabraucu viņu. Viņa skatiens apskrēja visus trīs policis�tus un tad atkal apstājās pie Teneta.

Tenets nopūtās.

-Ja man viss būtu tik skaidrs kā jums, mis�ter Tiller, tad uz manas sirdsapziņas gulētu vesela virkne nevainīgu cilvēku arestu. Bet tas nav mans darba stils. Atkārtoju, mēs tikai cen�amies noskaidrot patiesību. Un es gribētu uzsvērt, ka, ja jums nav nekāda sakara ar mistera Mārtindeila nāvi, tad tikai jūsu pa�u interesēs ir, cik vien iespējams, produktīvi sadarboties ar mums.

Iestājās klusums. Tillers pārdomāja Teneta sacītā loģiku. Beidzot atlaida sakrustotās rokas un izņēma no kabatas pīpi.

Tenetam tūlīt pat sagribējās viņam pie�biedroties. Patiesībā viņ� to būtu arī darījis, ja vien �eit nebūtu Drako. �āda maza dalī�anās savstarpējā baudījumā var radīt normālu sapra�anos un par vairākiem grādiem pazemināt grūtas sarunas emocionālās spriedzes tempera�tūru. Viņ� atkal nolādējās par Drako klātbūtni.

Ar ievingrinātām pirkstu kustībām Tillers stūķēja tabaku pīpes galviņā un tad izņēma no kabatas sērkociņus. Viņ� nerunāja, līdz pīpe nebija aizdegta, un tad, pavērojis dūmu gredzenus, kas slinki vijās virs galvas, teica:

-��� Jūs varat iegūt punktu.

Tenets zināja, ka jāklusē, un viņ� turpināja pacietīgi gaidīt, asi sajuzdams Drako klātbūtni aiz muguras. Viņ� varēja paļauties uz Lainhemu, bet ar �efu bija citādi. Pacietība nebija viņa stiprā puse, un, ja �ajā kritiskajā brīdi Drako kaut ko darīs vai sacīs� Cerams, ka ne. Tenets sev atgādināja, ka līdz savam pa�reizējam postenim Drako netiktu, ja nebūtu to kārtīgi nopelnījis.

Tillera skatiens lēnām nonāca līdz Teneta sejai un tur apstājās.

-��� Nu, labi. Ko jūs gribat zināt?

Smagā atmosfēra bija izklīdināta. Bet vēl jau viņi nekur nebija tiku�i. "Tagad lēnām," Tenets sevi brīdināja.

-���� Mēs joprojām izsekojam furgona pa�gāju�ās nakts pārvieto�anos. Jūs teicāt, ka esot aizbraucis no �ejienes astoņos trīsdesmit, lai paņemtu misis Renklu?

Tillers pamāja ar galvu, ritmiski pak�ķinādams pīpi.

-���� Un aizbraucāt no krodziņa desmitos trīs�desmit, lai pirms atgrie�anās �eit aizvestu misis Renklu mājās?

Vēl viens galvas mājiens.

-���� Kad jūs pēdējo reizi lietojāt ma�īnu, es domāju pirms tam?

Tillers padomāja un izņēma pīpi no mutes.

-���� Ap pieciem. Lai aizvestu Endiju mājās, to jauno puisi, kur� man palīdz. Viņ� parasti brauc ar riteni, bet pa�laik tas ir nojucis.

-���� Un pēc tam furgons kā parasti stāvēja pagalmā?

-Tā bij.

-���� Vai jums ir zināms, ka vēl kāds to būtu izmantojis vakar vakarā?

Tillers vilcinājās.

Nav vērts bojāt vīra garastāvokli un likt viņam atkal noslēgties viņa pārprastajā uzticībā Dīlijai Hemiltonei.

-���� Misis Hemiltone pastāstīja mums, ka esot to paņēmusi, lai tūlīt pēc septiņiem atvestu dēlu no stacijas. Ari misters Tiliens braucis pārbaudīt aitas, kuras izmuku�as uz ceļa. Tas bi�jis kādas divdesmit minūtes vēlāk. Un tad tas stāvēja dīkā, līdz jūs ar to aizbraucāt astoņos trīsdesmit. Tas ir viss, kas mums pagaidām zināms�

Atbildes nebija.

Tenets mēģināja vēlreiz.

-���� Vai jums nav zināms, ka kāds furgonu būtu izmantojis vai nu pirms misis Hemiltones, vai arī tajās divdesmit minūtēs starp desmit pāri astoņiem un pusdeviņiem?

Tillers kratīja galvu.

-���� Nē, cik man zināms. Kāds, protams, varēja to paņemt.

-��� Vai jūsu mājas logi ir uz pagalmu?

Tillers pamāja. Viņa acis sa�aurinājās.

-���� Pat ja jūs neredzējāt, ka kāds būtu ienā�cis pagalmā vai izgājis no tā, vai arī braucis, var�būt jūs kādā brīdī manījāt, ka tā tur nav?

Tillers domāja. Tad viņ� papurināja galvu.

-���� Pirms tam es dzēru tēju virtuvē, dziļāk mājā, tad skatījos televizoru un ap astoņiem uzkāpu aug�ā, lai nodzītu bārdu un sakārtotos iet ārā. Un, protams, bija tum�s un aizkari aizvilkti.

-��� �ēl. Tādā gadījumā varbūt, kamēr bijāt gu�ļamistabā, kaut ko dzirdējāt? Motora iedarbinā�anu?

-��� N'ne. Radio bija ieslēgts.

-���� Un vēlāk, kad atgriezāties mājās? Neko nedzirdējāt?

Tillers jau atkal sāka purināt galvu, bet tad apstājās.

-��� Kaut kas bija, viņ� lēnām izrunāja vār�dus.

-��� Cikos?

-���� Drīz pēc tam, kad iegāju gultā. Biju jau iesnaudies. Varēja būt kādu ceturksni pāri vien�padsmitiem. Dzirdēju, ka iedarbina ma�īnu.

-��� Jā, tas dro�i vien bija misters Hemiltons. Mis Hemiltone bija paņēmusi rend�roveru un nevarēja to iedarbināt. Misters Hemiltons brauca viņai palīgā. Jūs varbūt dzirdējāt, kā viņi pār�brauc?

-��� Es nē. Iemigu, kā vienmēr.

-���� Un pirms tam, kad vēl nebijāt aizgājis

gulēt?

Vēlreiz galvas papurinā�ana.

-��� Diem�ēl.

Tātad strupceļ�. Nu, ko, pārej uz kute�līgāku tēmu par to, kā misis Renkla paņēma ma�īnu. Kā būtu labāk mēģināt panākt, lai Tillers stāsta labprātīgi un riskēt viņu atkal sadusmot tikai tad, ja tas būs nepiecie�ams, var�būt pieķerot melos, vai arī uzdot jautājumu tie�i?

Izlauzties var pa katru no �iem ceļiem. Mazliet dro�āk varbūt būtu censties izvairīties apvainot Tilleru.

-���� Kā es saprotu, kad jūs ar misis Renklu ejat uz krodziņu, viņa parasti uz kādu bridi paņem ma�īnu, lai aizbrauktu apraudzīt dēlu. Viņ�, liekas, ir invalīds?

Tillera reakcija bija zibenīga. Ignorējot Teneta pēdējo jautājumu, viņ� izrāva pīpi no mutes, iztaisnojās un skatījās Tenetam tie�i sejā.

-���� Nu, un tad? Man ir tiesības dot ma�īnu, kam vien es gribu.

-��� Es nejautāju par jūsu tiesībām dot�

-���� Ceru, ka nē. Tāpēc pajautājiet misis Hemiltonei! Ejiet, pajautājiet viņai! Es nebiju pār�liecināts, vai Sonja var braukt apdro�inā�anas dēļ, redz, nezināju, uz kā vārda tā ir, un tāpēc lūdzu misis Hemiltones atļauju, un viņa atbildēja, ka ap�dro�inā�anas polise der jebkuram un es varu lietot ma�īnu, kā man pa�am nepiecie�ams. "Ārpus dar�ba laika, Sem, jūs varat to lietot kā savējo," viņa teica. "Jums ir pilnīga rīcības brīvība."

Tenets pacēla roku.

-���� Labi, labi. Es tam piekrītu, bet es teicu, ka mani neinteresē jūsu tiesības to dot kādam. Gribu tikai uzzināt, vai otrdienas vakarā misis Renkla ar to brauca.

Ja Tillers gribētu notēlot statuju, viņ� ātrāk nepaspētu tik nekustīgi sasalt. Tikai viņa acis vēl likās dzīvas, divas mazas, dego�as oglītes paralizētās miesas blāķī. Tad caur Tillera puspavērtajām lūpām izlauzās �ņāciens un viņa kreisais plakstiņ� noraustījās. Sems dziļi ievilka elpu.

-��� Ko nu, viņ� izgrūda caur zobiem, jūs gribat pie�ūt?

Pretestības vilnis, kas plūda no viņa, bija tik spēcīgs, ka gandrīz vai gāza Tenetu no kājām.

-��� Pie�ūt, mister Tiller? Nē.

Tillers paspēra soli viņa virzienā, un Tenets sajuta aiz sevis Lainhema plecu.

-��� Lieciet misis Renklu mierā! Vai jūs dzir�dat mani? LIECIET VIŅU MIERĀ!

-��� Tas tā var nebūt, mister Tiller.

Tillers izgrūda neartikulētu skaņu, līdzīgu pērkona grāvienam, savilka pirkstus dūrēs un paspēra vēl vienu soli.

Arī Lainhems paspēra soli, un pēk�ņi Tenets pie otra pleca sajuta Drako. "Trīs pret vienu," viņ� nodomāja, "ne visai godīgi." Viņ� apspieda vēlē�anos iesmieties. Kādu iespaidu uz �efu jāatstāj �ādai nopratinā�anai!

Viņ� jau atvēra muti, kad iejaucās Drako.

-� Beidziet, mister Tiller, tas nebūtu visai prātīgi, vai ne? Uzbrukums policijas virsniekam un tā tālāk.

-���� Paklausieties, teica Tenets, pazemots un nikns, cen�oties ignorēt faktu, ka Drako vis�pār ir ko teicis. Varu iedomāties, kā jūs jū�taties�

-���� Varat? rūca Tillers. Kā jums patiktu, ja kāds jums pazīstams ietu bojā avārijā un, pirms jūs paspējat apdomāties, jūs jau tur aiz�domās par slepkavību? Vai arī, ja ne jūs, tad jūsu draudzeni vai varbūt sievu. Padomājiet par to! Kā jūs justos?

-��� Ja es būtu nevainīgs traki dusmīgs, ap�vainots, bezpalīdzīgs, sagrauts, ievainots, samul�sis, pārprasts�

-��� Nu, lūk!

-���� Bet, ja es būtu vainīgs� Tenets ļāva pauzei ieilgt un tad klusām teica: Ja es būtu vainīgs, es lieliski nospēlētu visas �īs izjūtas, sniegtu labu izrādi, lai pierādītu savu nevainību.

Tillers skatījās uz viņu. Tad viņa pleci no�laidās un viņ� aizgriezās.

-��� Es nevaru uzvarēt, vai ne? Pie velna, es nevaru uzvarēt.

-��� Jūs pats sev negribat palīdzēt, ļaujot lie�tām ņemt �ādu virzienu, tas nu ir dro�i, Teneta balss skanēja mierino�i. Un es varu jums galvot, ka tie�i �āda veida jautājumus mēs uzdo�dam katram, kuram tajā nakti bija pieejams fur�gons. Katram. Agrāk vai vēlāk patiesība at�klāsies. Un es saku tie�i to, ko domāju. Ja jūs neesat vainīgs, jums ne par ko nav jābaidās, bet, cik vien iespējams, jāpalīdz mums.

Tillera �ests liecināja par nomāktību.

-���� Esmu jums pastāstījis visu, ko zinu. Bet, ja jūs gribat uzdot jautājumus par citiem, tad labāk ejiet un runājiet ar viņiem pa�iem, tāpēc ka par citiem es nevaru un negribu runāt.

Tie�ām, nebija jēgas turpināt.

-��� Ļoti labi, mister Tiller. To es varu saprast. Tenets uzmeta skatienu pārējiem. Gatavi doties projām?-Mēs jūs atstājam ar jūsu darbiem.

Izgāju�i ārā, viņi saspringtā, mulsino�ā klusumā �ķērsoja pagalmu. Pēc brī�a Drako nokrek�ķējās.

-��� Es lūdzu jūsu piedo�anu, Tenet.

Tenets neatbildēja.

-����� Man nevajadzēja iejaukties. Es biju visaugstākajā mērā iespaidots no tā, kā jūs ar viņu darbojāties. Atvaino�anās no Drako prasī�ja lielu raksturu, un Tenets nomierinājās. Jāatzīst, ka ari man viņ� uz bridi sagādāja uz�traukumu, ser. Esmu priecīgs, ka jūs ar Lainhemu bijāt blakus.

-��� Dīvains klients. Un nav muļķis, bet �aus�mīgi kareivīgs. Ja tāds ir naids, kādu spējis pret sevi izsaukt Mārtindeils, tad es nemaz nebrīnī�tos, ka kāds ir izmantojis iespēju no viņa at�brīvoties. Domājat, ka tas varēja būt Tillers?

-��� Es vēl nezinu, ser. Kā jūs domājat, Lain-

hem?

Lainhems priecājās, ka ir iesaistīts sarunā, Tenets to redzēja, bet, tāpat kā viņ�, ser�ants nevarēja neko pateikt.

-���� Ja misters Mārtindeils gadījuma pēc ir gājis pa ceļu tad, kad Tillers brauca pakaļ misis Renklai, es, protams, varu iedomāties, ka viņam uznāk �āds kārdinājums, bet nezinu, vai viņ� varētu to izdarīt ar iepriek�ēju nodomu.

-��� Piekrītu, Tenets nopūtās. Kaut mums būtu vairāk kas zināms par Mārtindeila gaitām�

-���� Pie kā jūs tagad dodaties, Tenet? Drako joprojām meklēja izlīgumu.

-���� Domāju, ka vajadzētu apciemot misis Renklu.

Tenets aizturēja elpu, skaitot lūg�anu, lai tikai Drako nepateiktu, ka ies tiem līdzi.

Viņi bija aizgāju�i līdz priek�ējai iebrauk�tuvei. Drako apstājās.

-���� Pareizi. Nu, tad es jūs pametī�u. Jābrauc atpakaļ.

Atvieglojums.

-��� Labi, ser.

Ar vienu kāju ma�īnā, Drako atskatījās.

-����� Un, kā es jau teicu, Tenet, labi nostrā�dāts.

Tenets pacēla roku, apliecinot, ka ir sa�pratis, un noskatījās, kā lendrovers aizbrauc.

-���� Cerat, ka viņ� jums pasniegs medaļu, ser? jautāja Lainhems.

Viņ� izvairījās no Teneta tēlotā sitiena, un abu smiekli izdzenāja sasprindzinājumu.

-���� Kā pret kalnu, vai ne? teica Lainhems, kad abi pa iebrauktuvi devās projām.

-���� Gandrīz visu laiku jūtos tā, it kā peldētu pret straumi, Tenets atzinās. Nevaru atcerēties nevienu lietu, kurā būtu nācies saskar�ties ar tik daudziem naidīgi noskaņotiem lieciniekiem. Tikai interesanti�

-��� Kas? Lainhems paskatījās uz viņu.

Tenets paraustīja plecus. Interesanti, vai

tas nozīmē, ka mēs rejam ne pie tiem vārtiem? Varbūt viņu tie�ām tikai nejau�i sabrauca un pēc tam vainīgais aizmuka.

-��� Es jums glu�i vis nepiekrītu, ser.

-� Varbūt es esmu dīvains un nezinu, kā lai to pasaka, bet� ja kāds būtu Mārtindeilu nogali�nājis, vainīgā naids pret viņu atslābtu. Tas vairs nevirmotu te gaisā. Bet lielākā daļa no �iem ļau�dīm, lielākā daļa �o cilvēku joprojām ir tik nai�dīgi, it kā mēs darbotos ar neuzsprāgu�ām mī�nām. Vai jūs saprotat, ko es gribu teikt? Tas ir gandrīz kā�

Lainhems savilka uzacis.

Tenets mulsi iesmējās.

-���� Ir tā, it kā vinu naids uz Mārtindeilu tagad būtu pavērsies pret mani.

-��� Vai jūs iesakāt, ka mums vajadzētu pār�traukt izmeklē�anu?

-���� Noteikti nē. Patiesībā, jo grūtāk iet, jo spēcīgāka ir mana apņem�anās noskaidrot patiesību.

-���� Interesanti, vai kāds atsauksies uz televīzijas paziņojumu?

Viņi bija lūgu�i atsaukties visus auto�braucējus, kas otrdienas naktī �ķērsoju�i Satonu laikā no septiņiem vakarā līdz diviem naktī.

-��� Vienkār�i jāgaida, tad redzēsim.

-������ Domāju, ka �ī būs misis Renklas koted�a.

Lainhems apstājās divu kopā sabūvētu mājiņu priek�ā. Vienā no dārziņiem invalīdu riteņkrēslā sēdēja jauns cilvēks, silti apņemts ar segu, ģērbies vējjakā un siltu cepurīti galvā. Viņa priek�ā stāvēja ātri kūsto�s sniegavīrs. Jauneklis saliecās uz priek�u un papliķēja to.

-��� Sveiks, Tenets smaidīja.

Jaunā cilvēka galva strauji atgriezās, un Tenets redzēja, ka viņ� ir daudz vecāks, nekā sākumā bija licies, jau tuvu pie trīsdesmit, ar tuk�u, garīgi slima cilvēka skatienu. Izskatījās, ka jaunais cilvēks ir sarūgtināts, tuvu pie asarām.

-���� Kas noticis? Tenets notupās viņa priek�ā.

-���� Lai neiet. Vārdus tik tikko varēja saprast.

Tenets sarauca pieri, mēģinādams at�ifrēt teikto.

-��� Kas jūs esat? Ko jūs gribat?

Balss no satraukuma skanēja griezīgi. Ko�ted�as atvērtajās durvīs stāvēja sieviete. Kad Tenets piecēlās, sieviete tuvojās viņiem.

-���� Misis Renkla? Mēs negribējām jūs satraukt. Viņ� stādījās priek�ā. Liekas, ka jū�su dēls ir sarūgtināts.

Viņa bija ap piecdesmit gadus veca, tieva un slaida, ar netīri brūniem matiem un noguru�u, grumbainu seju. Starp uzacīm ievilkto dziļo rie�vu dēļ likās, ka uz sievietes saliektajiem pleciem sagūlu�ās visas pasaules bēdas. Viņa nelietoja kosmētiku un bija ģērbusies bezformīgā, brūnā kleitā un dzeltenīgi brūnā, no daudzu rei�u mazgā�anas saveltā d�emperī. Izzvejojusi no ka�batas mutautiņu, viņa uzmundrino�i noslaucīja jaunā cilvēka vaigus.

-��� Viņ� ir sarūgtināts par to, ka sniegs kūst. Ir tā, Vinc? Tev tas tā patika, vai ne? Nu, beidz! Labāk iesim iek�ā. Tu esi nosalis.

Viņa pagrieza riteņkrēslu un sāka to stumt pa piemirku�o mauriņu. Braukt bija grūti.

-��� Ļaujiet mums, palūdza Tenets.

Viņi ar Lainhemu izmanevrēja krēslu uz takas un tad līdz durvīm. Misis Renkla pa �au�ro taku gāja priek�galā. Viņa atvēra durvis.

-��� �eit, lūdzu.

Tā bija �etrstūraina virtuve, kas vienlaicīgi kalpoja arī kā dzīvojamā istaba, vecmodīgi, bet pieticīgi mēbelēta ar galdu istabas vidū, marmo�ra izlietni, gāzes plīti un antīku ledusskapi. Kamīnā aiz �uguna re�ģa gailēja ogles. Tam blakus atradās koka atpūtas krēsls ar spilvenu, uz kura gulēja pinkains kaķis. Te varēja justies visai ērti, pat mājīgi, tomēr� Tenets, kas vienmēr bija jūtīgs pret vietas atmosfēru, palūkojās apkārt, meklēdams neomulības cēloni. Istaba likās dī�vaini tuk�a un nemīlīga. Varbūt tas bija tādēļ, ka istaba bija ne vien ārkārtīgi tīra, bez neviena traipiņa, bet ari nevainojami kārtīga. Te nebija nekā no tām lietām, kuras Tenetam asociējās ar dzīvo�anu nebija grāmatu, avī�u, istabas augu, ne miņas no kaut kādiem misis Renklas vai viņas dēla darbo�anās pierādījumiem. Ko viņi visu dienu varēja sadarīt tādā mazā, kailā cellē?

"Muļķīgs jautājums," viņ� saprata. Misis Renkla vilka Vincentam nost cepuri un mēteli un tagad piegāja pie milzīga televizora, kuru Tenets gan bija pamanījis, bet ne īsti ievērojis. Viņa ie�slēdza to. Dārzu eksperts stāstīja, kā rūpēties par istabas augiem. Tad viņa aizstūma Vincenta riteņkrēslu un novietoja to tie�i pretī televizo�ram.

-��� Labi, mīļais? Viņa mierino�i pārbrauca ar roku dēla matiem un tad pagriezās pret Tenetu. Ko jūs vēlaties?

-��� Vai mēs drīkstam apsēsties?

Viņa palūkojās apkārt.

-��� Vajadzētu vēl kādu krēslu. Viņa devās uz durvīm.

-Tūlīt atnesī�u no otras istabas.

-��� Nē, neuztraucieties, teica Lainhems. Es varu pastāvēt. Viņ� piegāja pie izlietnes un atspiedās pret to.

-���� Tie�ām? Viņa apsēdās atpūtas krēslā, bet Tenets uz vienīgā taisnā krēsla pie galda.

"Vai pie viņiem vispār kāds nāk ciemos?" Tenets domāja.

-���� Kā jūs dro�i vien nojau�at, mēs izmeklē�jam mistera Mārtindeila nāves gadījumu otrdie�nas naktī.

Viņa neatbildēja. Kas tas bija, kas pār�laidās viņas sejai? Apmierinājums?

-���� Un mēs mēģinām savākt ziņas par viņa dienas gaitām. Viņ� nedeva viņai iespēju pa�jautāt, kāpēc. Un tajā pēcpusdienā jūs esat redzēta ciematā sarunājamies ar viņu� Patiesībā strīdoties.

Atbildes nebija.

-���� Mūs interesē kāpēc� tas ir, kāda iemesla dēļ jūs strīdējāties ar viņu. Viņ� bija sagatavojies uz noliegumu, izvairību, uz kate�gorisku atteik�anos runāt par �o jautājumu. Tas būtu normāli, salīdzinot ar iepriek�ējām sarunām.

Viņa paskatījās uz Vincentu, kur� bija pil�nīgi iegrimis stāstījumā par ģerāniju apgrie�anu, un ap viņas lūpu kaktiņiem iegriezās dziļākas sāpju rievas.

-���� Man nav iemesla slēpt to no jums. Ja nepastāstī�u es pati, jūs ātri vien uzzināsiet to no kāda cita. Es ne�aubos�

Viņa pamāja uz dēlu.

-��� Leo Mārtindeils padarīja viņu tadu.

Tenets bija satriekts. Ko viņa ar to gribēja

teikt?

-��� Uz viņu skatoties, ir grūti noticēt, vai ne, bet līdz deviņu gadu vecumam Vincents bija pil�nīgi normāls, veselīgs mazs zēns. Uz īsu brīdi rūgtuma rievas ap viņas lūpām atslāba, bet tad atkal saspringa. Kādu dienu, gandrīz pirms divdesmit pieciem gadiem, mēs �ajā koted�ā viesojāmies pie manas mātes. Tad mēs �eit nedzīvojām. Mums bija municipalitātes pie�ķirta mājiņa Krenbrūkā� Kamēr atradāmies �eit, Vincents izgāja ārā parotaļāties. Mēs pieteicām viņam neiet uz ceļa, bet jūs jau zināt, kādi ir zēni. Pirmo mēs izdzirdējām brem�u kaucoņu un sitiena troksni� Izskrējām ārā. Vincs gulēja ceļa vidū, bet Leo Mārtindeila sporta ma�īna bija iegriezusies �ķērsām ceļam, ar priek�galu �ogā.

īsā, spilgtā atmiņu uzplaiksnījumā Tenets atcerējās to sirdi satrieco�o mirkli, kad Benu, arī deviņu gadu vecumā, notrieca no velosipēda garāmbrauco�s traktors. Teneta vēders sarāvās, it kā tas būtu noticis nupat, un viņ� nebrīnījās, kad misis Renklas rokas, atceroties nelaimes gadīju�mu, pat pēc tik ilga laika lauzījās izmisīgās kustībās. Viņas acis pieplūda asarām. Bija sāpīgi to redzēt. Viņa dusmīgi tās notrauca.

-���� Viņ� bija piedzēries, viņas balsī skanēja rūgtums. Viņam blakus sēdēja meitene. Abi, protams, bija sveiki un veseli, bet Vincs� Viņa paskatījās uz dēlu, nekustīgi sēdo�u ņirbo�ā ekrā�na priek�ā. Mēs domājām, ka viņ� nomirs. Vairākas nedēļas dēls bija komas stāvoklī, bet, kad atveseļojās� Viņa pakratīja galvu un ciniski iesmējās. Atveseļojās! Jūs, cerams, piekritīsiet, ka tas nav tas piemērotākais vārds.

Ko viņ� varēja teikt? Ko te vispār kāds varēja teikt?

-�� Tam bija jābūt �ausmīgam laikam priek� jums?

-���� Es nevaru jums pateikt� Viņa vērtējo�i paskatījās uz Tenetu, it kā pēk�ņi gribētu pār�liecināties, ar ko sarunājas. Tenets redzēja, ka viņa apsver, vai runāt tālāk. Stingri ņemot, viņ� bija uzzinājis daļu no tā, ko gribēja ka misis Renklai ir pamatīgs iemesls vēlēties Mārtindeila nāvi, atriebties. Tagad Tenets saprata apmieri�nājumu sievietes sejā, kad viņ� bija pieminējis Mārtindeila nāvi. Pat ja misis Renkla tajā vakarā nav bijusi pie furgoniņa stūres, tas, ka viņ� ir sabraukts ar auto, līdzīgi kā pats bija sakropļojis viņas dēlu, ir likteņa ironija. Tenets zināja, ka tagad viņam jāsāk iztaujāt sievieti par furgoniņa lieto�anu tajā naktī, bet kaut kas viņu atturēja. Viņ� bija pārliecināts, ka misis Renkla vēl daudz ko gribētu viņam pastāstīt. Likās, ka viņai tā ir reta iespēja parunāt par traģēdiju, kas sagrāvusi viņas dzīvi. Vietējie ļaudis noteikti jau to zināja un nezin vai klausīsies to pa�u veco stāstu atkal un atkal, bet reti viņai gadās satikt tādu pilnīgu sve�inieku kā viņ� un kā Vecajam Jūrniekam [2] izstāstīt savu bēdu stāstu.

Vēl nekas nebija beidzies, kad mēs izņēmām viņu no komas, viņa stāstīja klusā balsī, tikai sākums. Kad atklājām, ka skartas ir viņa smadzenes un ka viņ� nekad nevarēs staigāt, mans vīrs� Viņ� vienkār�i nevarēja to pieņemt. Vīrs pacieta to pāris gadus un tad aizgāja. Sievietes lūpas sa�ķobījās un pirksti savilkās. Tā, lūk. Vienu dienu viņ� bija te, bet nākamajā jau aizgājis. Atstājot mani iesprosto�tu� Viņa saņēmās. Ne jau tāpēc, ka Vincs nebūtu labs. Viņ� ir ļoti mīlo�s un paklausīgs. Bet saprotiet, tas tā iet un iet, dienu pēc dienas, mēnesi pēc mēne�a, gadu pēc gada�

Sievietes balss kļuva skaļāka, un viņas sejā Tenets saskatīja bezgalīgus, nerimsto�us gadus nesavtīgas sevis atdo�anas, ko viņai nācies iz�ciest. Kā viņa spējusi to izturēt? Vai jums vis�pār neviens nepalīdz viņu pieskatīt?

-����� Pāris reizes gadā, kad man ir atvaļinā�jums, aizvedu dēlu uz vietējo aprūpes centru, bet tas ari ir viss. Viņiem nav tik liels personāls, lai tādiem kā es sniegtu regulāru palīdzību. Tas nav tik vienkār�i, it īpa�i tādos laukos, kādos dzīvo�jam mēs. Un lietas būtība ir tāda: kamēr var ar vi�su tikt galā, tikmēr neviens nekustinās ne pirkstu.

-���� Un jūs nevēlaties viņu atstāt aprūpes centrā pavisam. Tas nebija jautājums, bet secinājums.

-���� Esmu par to daudz domājusi. Bet tālāk par pāris reizēm, kad, nonākusi pilnīgā izmisumā, ievācu izziņas, neesmu tikusi, bet jūs neticēsiet, cik gar� ir gaidītāju saraksts ar cilvēkiem daudz sliktākā stāvoklī nekā Vincs. Bez tam viņ� jūtas laimīgs �eit, un, cik ilgi vien es varē�u, viņu pieskatī�u� Kad ir bērni, nedrīkst izvairīties no atbildības par tiem, it īpa�i tad, ja rodas grūtības, vai ne?

To nevarēja noliegt. Tenets līdzjūtīgi papurināja galvu.

-��� Vai jūs prasību tiesā iesniedzāt?

Viņa pavīpsnāja.

-���� Viss, ko viņ� dabūja, bija se�i mēne�i

nosacīti un brauk�anas tiesību nonem�ana uz as-

i

toņpadsmit mēne�iem� Es joprojām jūku prātā, kad iedomājos par to. Nu, nebija tik grūti, kamēr mamma vēl bija dzīva. Mēs ar Vincu pārcēlā�mies uz �ejieni kopā ar māti, un viņa Vincu pieskatīja, kamēr es strādāju uz pusslodzi. Bet, kop� māte nomira pirms desmit gadiem� To ne�spēj iedomāties neviens, kas pats nav kaut ko līdzīgu pārdzīvojis�

"Un bez perspektīvas nākotnē," nodomāja Tenets. Būtu brīnums, ja, uzzinājusi, ka Mārtindeils ir atgriezies, un saskārusies ar iespēju atriebt ilgo �ķīstī�anās ceļu, pieskatot dēlu, kur� piedzi�mis pilnīgi vesels un nu nolemts bezpalīdzīgai atkarībai, viņa ir padevusies impulsam uzbraukt savas dzīves izpostītājam. Tenets ļoti cerēja, ka tas tā nav noticis. Kā viņ� varēs sadzīvot ar savu sirdsapziņu, ja misis Renkla tiktu notiesāta un Vincents paliktu bez vienīgā atbalsta.

"Beidz," viņ� sev teica. "Tu neesi tiesne�sis, tev tikai jānoskaidro patiesība un, vai patīk, vai ne, tev tas jādara."

Ar grūtībām atslēdzis domas no strīda ar sirdsapziņu, viņ� klusām teica:

Misis Renkla, kā es saprotu, jūs otrdie�nas vakarā bijāt paņēmusi mistera Tillera furgoniņu, lai atbrauktu uz �ejieni un apskatītos, vai ar Vincentu viss ir kārtībā?

Mainoties sarunas tēmai, viņa pamirk�ķi�nāja acis.

-���� Jā. Es tā vienmēr daru. Tas ir vienīgais vakars nedēļā, kad es izeju no mājām. Tagad viņa aizsargājās. Otrdienās ielieku Vincu gultā mazliet agrāk. Viņ� pats nespēj pārvietoties, tā ka atrodas pilnīgā dro�ībā. Bet vakara vidū es tomēr pārliecinos, vai viss ir kārtībā.

-���� Es nejautāju, kā jūs par viņu rūpējaties. Acīmredzams, ka ļoti labi. Ir cita lieta� vai pa ceļam uz mājām un atpakaļ uz krodziņu jūs nevienu neredzējāt?

Viņa domājot sarauca pieri.

-���� Cik varu atcerēties, nē. Bija ļoti auksts, ceļ� apledojis, un es visu uzmanību biju sakon�centrējusi uz brauk�anu. Saprotiet, es to nedaru bie�i� ak! Sapratusi, par ko ir runa, viņa iepleta acis. Vienu mirkli� Es jau domāju, kāpēc jūs esat atnāku�i. Jūs ta�u nemēģināsiet iestāstīt man, ka viņu sabrauca ar Sema furgonu?

-���� Mēs vēl neesam pilnīgi pārliecināti, bet baidos, ka tā izskatās.

-��� Ak Dievs! Viņa paskatījās uz Vincentu un tad, krītot panikā, ieslīga atpakaļ krēslā.

Tenets redzēja, ka viņas kakls kustas, it kā viņa konvulsīvi mēģinātu kaut ko norīt. Viņa pielika roku pie mutes, kā būdama slima. Pla�i ieplestās acis vērās poli'cistos. "Ja viņa tēlo," nodomāja Tenets, "tad tā ir augstas klases izrāde."

Inspektors no visas sirds cerēja, ka tas tā nav.

Tad viņa nosēdās taisni, ar acīmredzamām pūlēm cenzdamās kontrolēt sevi.

-��� Jūs� viņa no�ukstēja, pārvilkdama ar pirkstgalu pār sausajām lūpām. Jūs ta�u ne�domājat� Ak, Dievs, domājat gan! Jūs domājat, ka es varēju sabraukt Mārtindeilu!

-��� Misis Renkla, es galvoju, ka �ajā izmek�lē�anas stadijā mēs neko tādu nedomājam, bet tikai mēģinām noskaidrot, kas noticis.

Pēk�ņi viņai ienāca prātā kāda doma.

-��� Sems�

-���� Ar furgoniņu vakar vakarā brauku�i vairāki, ieskaitot ari Semu. Mēs runājam ar viņiem visiem.

Tagad, pārvarējusi acumirkļa �oku, viņa atguvās. Tenets redzēja, kā iztaisnojas misis Renklas mugura un izslējās galva. SI sieviete ir cīnītāja, viņ� sev atgādināja. Pretējā gadījumā viņa jau sen būtu padevusies.

-��� Tad tāpēc jūs jautājāt par strīdu. Viņas balss bija kļuvusi daudz noteiktāka, gandrīz kareivīga. Nu, labi, ļaujiet man to jums pastāstīt! Man drīkst būt iemesls nemīlēt riebekli, misteru Mārtindeilu, bet tas vēl nenozīmē, ka es varētu viņu aukstasinīgi sabraukt. Un, gadījumā, ja jūs kaut ko tādu domājat, es viņu nesabraucu ari nejau�i.

Pēk�ņi, acīm iezibsnoties, viņa saliecās uz priek�u.

-���� Jūs teicāt "Ar viņiem visiem". Kā? Vai�rāki cilvēki ir brauku�i ar furgonu, un jūs runājat ar viņiem visiem. Vai Luiss Fīvers ir ieskaitīts?

Tenets redzēja, kā Lainhems aiz viņas muguras sastingst.

-���� Ko jūs ar to domājat? Nebija liels pārsteigums, ka viņa mēģinātu lietot uzbrukuma taktiku, bet, ja Tillers otrdienas vakarā ir aizde�vis furgoniņu Fīveram un viņi abi par to klusēju�i, tad �is varēja būt negaidīts lūzums. Acīmredzot misis Renkla pret Fīveru nejuta tādu uzticību.

-����� Arī viņ� tajā vakarā ņēma furgonu. Fīvers ienāca krodziņā ap� Viņa pielika pirk�stus pie deniņiem un pamasēja tos, it kā gribot piespiest atmiņai darboties efektīvāk. Ļaujiet padomāt! Tas bija� jā, tas bija, pirms es braucu apraudzīt Vincu. Kad viņa bija skaidrāk atcerējusies notikumu, vārdi sāka gāzties aumaļām. Tam vajadzēja būt apmēram, nu, ap�mēram bez ceturk�ņa deviņos. Fīvers ienāca krodziņā un jautāja Semam, vai drīkst paņemt

ma�īnu. Vini ar Semu ir seni darbabiedri� Viņ�

> *

nupat bija uzzinājis, ka viņa sievasmāte ir saslimusi, un gribēja aizvest sievu to apraudzīt.

-���� Kāpēc Fīvers nebrauca ar savu ma�īnu vai sievas domājams, ka arī viņai ir auto?

-���� Ir gan, bet to bija paņēmis Tobijs. Abi bija atbrauku�i ar Luisa ma�īnu, bet, braucot cauri ciematam, juta, ka riepa caura. Viņ� ne�gribēja tērēt laiku, mainot riteni, un, ieraudzījis stāvvietā pie "Lopu Tirgoņa" Sema furgonu, ienāca iek�ā un palūdza to uz pusstundu. Sems, protams, atļāva.

-��� Kur viņa sievasmāte dzīvo?

-��� E�fordā.

Tātad Fīveram pa ceļam vajadzēja braukt garām Hollas vārtiem.

-��� Cik ilgi viņ� bija projām?

-���� Tikai kādu pusstundu, kā bija solījis. Tiklīdz Fīvers bija atbraucis, es devos pārbaudīt, vai ar Vincu viss kārtībā.

Kad abi jau sēdēja ma�īnā, Lainhems re�zervēti teica:

-���� Es tomēr tam neticu. Cik vēl cilvēku, pēc jūsu domām, otrdienas vakarā brauca ar to draņķi?

-��� Varbūt Baiflīti? jautāja Tenets.

-����� Un par cik daudziem jūs varat būt dro�s?

-���� Neesmu avantūrists, kā jūs labi zināt, Maik, ja viss iet tā, kā līdz �im, tad mūs vēl var pārsteigt lieli brīnumi. Mums jānoskaidro, vai lajā vakarā, kad Mona iznāca no Mārtindeila istabas, viņa to satika. Tāpēc iesim un parunāsim, labi?

Atpakaļceļā, braucot pa iebrauktuvi, viņi satika pārīti vidējos gados, kas atgriezās no pa�staigas. Saimniecības pagalmā Edems Hemiltons īsināja laiku, mētājot akmeni. Tenets pirmajā brīdī viņu gandrīz vai nepazina. Viņ� bija nometis savu iepriek�ējās dienas ekscentrisko apģērbu par labu d�insu biksēm un nekārstam svīterim aizņemtam no tēva.Tas karājās krokās, un piedurknes bija tik garas, ka pilnīgi noslēpa plaukstas. Kad viņi bija novietoju�i ma�īnu, zēns pienāca tuvāk.

-��� Hei, inspektor, kā klājas?

-��� Labi, paldies.

-��� Atradāt jau, kas to izdarīj's?

-����� Izdarījis ko? Bija gan skaidrs, ko Edems domā.

-����� Ak, beidziet! Nobrauca dārgo tēvoci Leo, protams. Tas ir acīmredzams, kā teiktu Elīza Djulitla, ka kāds �o novāc's.

-��� Kas tev liek tā domāt?

�Tas ta�u ir skaidrs, vai ne? Es turu ausis

vaļā, un skaidrs, ka viņ� patie�ām tajā īsajā

laiciņā, kamēr atradās �eit, ir sacēlis lielu kņadu.

-���� Un kam �is tra�a cēlājs ir pievērsis vis�lielāko uzmanību?

Edems paraustīja plecus.

-��� Jūs saņem par to naudu, un jūs domā� Es uztrauktos mazāk, ja tas �oreiz nebūtu mans vecais.

Viņ� runāja vīzdegunīgi, bet Tenets juta, ka aiz fasādes slēpjas bailes. Vai nu Edems zinā�ja kaut ko, vai ne, viņ� meklēja apstiprinājumu tam, ka viņa tēvs nav iejaukts. Par nelaimi, Tenets, vismaz pagaidām, nevarēja palīdzēt. Viņ� centās, lai balss skanētu uzmundrino�i.

-��� Tu domā, ka viņ� varētu būt?

Zēns paraustīja plecus un pēk�ņi izskatījās ļoti jauniņ� un neaizsargāts.

-���� Iemesls jau nu būtu sasodīti varens, vai ne? viņ�, atmetis galvu un teatrāli �estikulējot, pazobojās. Sen�u tīrumi un viss pārējais.

Tenets ap�ēlojās.

-���� Tādēļ vēl nevajadzētu mocīties ar bez�miegu. Kā tu saki, tēvocis ļoti īsā laikā, kamēr atradās �eit, ir sacēlis kņadu, pamodinājis �os guļavas, un tomēr vēl nekas neliecina, ka tas nav bijis parasts nelaimes gadījums� Klausies, es gribēju parunāt ar Baiflītiem. Vai tu gadījumā nezini, kur �ajā laikā viņus varētu atrast?

-���� Kop� misis Baiflīta ir stāvoklī, mamma uzstāja, lai viņa pēcpusdienā atpū�as, tā ka misis Baiflītai vajadzētu būt dzīvoklī. Nezinu par mis�teru, bet viņ� varētu būt kaut kur tepat tuvumā.

-��� Kur tie�i viņi dzīvo?

Edems parādīja uz logiem virs staļļa durvju rindas.

-���� Tur. Ejiet tie�i caur stalli, pa labo pusi! Tur ir kāpnes.

Tenets pateicās, un viņi ar Lainhemu devās norādītajā virzienā. Edems palaida viņus garām.

-���� Visai garlaicīgi slaistīties �eit brīvlaikā, ticiet man. Un vēl negadīties klāt, kad notiek kaut kas tie�ām aizraujo�s. Bet, ja es varu kaut ko palīdzēt�

-��� Turpini turēt ausis vaļā un, ja gadās kas interesants, dod man ziņu!

-��� Jūs vēlaties, lai es kādu īpa�i uzmanu?

-��� Pagaidām nē. Paldies tev.

Edems izskatījās vīlies un, rokas kabatās sabāzis, kaprīzi aizgāja mājas virzienā.

-���� Nabaga puika. Noteikti satraucies līdz nāvei, teica Lainhems.

-��� Tātad jūs ievērojāt? Ja, bet patlaban mēs neko daudz nevaram viņam palīdzēt.

Durvis, kuras bija parādījis Edems, ar ak�meni atbalstītas, stāvēja vaļā. Tās veda garā tel�pā ar kreisajā pusē nodalītiem staļļiem. Tajos acīmredzot kādreiz turēti zirgi. �is sekcijas gals likās novārtā pamests. Pie labās puses sienas bija piebūvētas pamatīgas koka kāpnes platiem, vaļējiem pakāpieniem un margām.

Visai tum�s, pukojās Lainhems. Nezin, vai gaisma te ir?

Viņ� meklēja slēdzi un, atradis to aizdurvē, nospieda. Virs abu galvām, kāpņu galā, ie�mirdzējās spēcīga lampa, apgaismojot durvis. Baiflīts atbildēja uz klauvējienu un, ieraudzījis, kas ir atnācēji, bez skaņas atkāpās atpakaļ. Caur miniatūru priek�telpu viņ� ieveda tos lielā viesistabā, kura stiepās visas celtnes garumā. Di�vās pretējās sienās bija logi. Tenets nosprieda, ka istaba ir jauka, viena no tām, kādā viņ� ļoti labprāt dzīvotu pats. Virs galvas stiepās sijas. Rupjais apmetums starp tām bija bagātīgi nokrā�sots gai�ā krēma krāsā. Grāmatplaukti starp lo�giem lūza no grāmatām, un ziediņiem nobērtie aizkari saskanēja ar ērto atpūtas krēslu pār�klājiem un rakstaino paklāju uz spo�i nopulētās dēļu grīdas. Dīvāniņi, puķes un istabas augi le�pojās ar ko�ām krāsām, un blakus nelielam por�tatīvam televizoram stāvēja pieticīga stereo sistēma. Uz īpa�i uzbūvētiem plauktiņiem lepo�jās bagātīga pla�u un kase�u kolekcija. Uz viena no krēsliem gulēja sainītis baltu me�ģīņu tam�borējumu. Turpat blakus, uz zema galdiņa, stāvēja �aha galdiņ� ar nepabeigtas partijas f igūrām. Uz otra galdiņa zili balts māla trauks glabāja da�ādus sīkumus krāsainus akmen�tiņus, sudraba riekstu knaibles, korķu viļķi, ka�batas grāmatiņu, skrūvgriezi un sārtas zīdaiņu �ībiņas. No galda lampām plūda aicino�i gais�mas kūļi. �ī bija dzīvojamā istaba �ī vārda labākajā nozīmē, istaba, kurā baudīt dzīvi. Kon�trasts ar misis Renklas nemīlīgo virtuvi bija gan�drīz vai sāpīgs.

-��� Vai jūs vēlējāties runāt ar manu sievu?

-��� Patiesībā ar jums abiem, mister Baidīt.

Līdz �im Tenetam bija izdevies apskatīt

pārvaldnieces vīru, tikai garāmskrejot, un tagad viņ� pētīja to ar interesi. Bez micītes mistera Baiflīta ausis tā neizcēlās, kā Tenetam bija licies iepriek�ējā reizē. Vīrs bija jaunāks, nekā viņ� bi�ja iedomājies, tuvu pie �etrdesmit, un bez vējjakas daudz tievāks gar�, kaulains, bezformīgs indivīds, kura locekļi likās vairāk atdalīti, nekā muskuļiem un cīpslām savienoti. Viņ� izskatījās saspringts, lai gan tam nebija īpa�a iemesla. Sarunājoties ar policistu, lielākā daļa cilvēku jūtas ssapringti,-gan vainīgie, gan nevainīgie. Un Baiflīts dro�i vien īpa�i gribēja aizsargāt sievu tagad, kad, būdama cerībās, viņa vadīja grūtas dienas. Baiflīta nākamie vārdi to apstiprināja.

-����� Viņa atpū�as, viņ� paskatījās rokas pulkstenī, bet drīz celsies. Sieva lūdza celt viņu bez ceturk�ņa �etros.

Mājiens bija skaidrs. Baiflīts negribēja modināt sievu pirms laika. Tenets paskatījās pulkstenī. Trīs trīsdesmit.

-���� Jauki. Kamēr gaidām, mēs varētu paru�nāt ar jums.

Viņi visi apsēdās.

Baiflīts gaido�i skatījās uz Tenetu, bet runāja, kā iepriek� bija norunāts, Lainhems.

-���� Kā mēs saprotam, mister Baiflīt, jūs vakar vakarā atvedāt no Getvi�as da�us viesus?

-��� Jā, tā bija.

-��� Jūs, �ķiet, braucāt ar ROLLS-ROYCE.

-��� Ar to es parasti braucu pakaļ viesiem.

-��� Varu derēt, ka viņiem tas patīk.

-��� Liekas, ka jā.

-��� Jūs esat laimīgs cilvēks. Viens no maniem mū�a sapņiem ir braukt ar ROLLS-ROYCEak, neuztraucieties, mister Baiflīt, tas nav mājiens, bet pat vienkār�am policistam drīkst būt sapņi.

�is teikums lika Baiflītam viegli pasmai�dīt.

"Labi nostrādāts, Maik," atzina Tenets. Lainhems bija ļāvis Baiflītam, vismaz nedaudz, atslābināties.

-��� Tātad, Lainhems turpināja, jūs at�griezāties�

-��� Bez piecām astoņos, atbildēja Baiflīts, vai apmēram ap to laiku.

-��� Vai jūs redzējāt misteru Tīlienu braucam ar furgonu ārā pa iebrauktuvi? Viņam tajā laikā vajadzēja pārbaudīt uz ceļa izmuku�ās aitas.

Tenets bija pārliecināts, ka Lainhems labi zina, ka Tīliens izbrauca krietnas desmit'minūtes agrāk.

Baiflīts purināja galvu.

-��� Iebrauktuvē es nevienu nesatiku. Un, pat ja būtu saticis, tad nezinātu, ka braucējs ir mis�ters Tīliens. Bija tum�s.

Lainhems paraustīja plecus.

-���� Bet jūsu ma�īnas gaismām vajadzēja būt ieslēgtām. Jums vajadzēja kādu pamanīt. Tomēr, ja jūs sakāt, ka nevienu nesatikāt� .

-��� Es nesatiku.

Tenets palaida garām tālāko vārdu ap�maiņu. Inspektoram ienāca prātā, vai Mārtindeils ir sapratis, ka tuvojo�ais furgons gatavojas uzbraukt tam virsū. Tenets iedomājās �o skatu: Mārtindeils soļo tumsā, viņa soļi gurkst aukstajā nakti. Tad aiz muguras dzirdams brauco�as ma�ī�nas troksnis. Tas tuvojas. Priek�ējās gaismas stiepj garus ēnu pirkstus. Mārtindeils varēja ap�stāties, piespiesties pie vārtiem ceļa malā, lai palaistu ma�īnu garām. Kurā mirklī viņ� saprata, ka ma�īna nebrauc vienkār�i garām, ka viņ� ir tās mērķis? Varbūt Mārtindeils tā arī nepaspēja aptvert. Viņa mēteļa ieplēsums bija uz muguras. Varbūt viņ� tika iemests Mū�ībā, pa�am to neapzinoties? Iespējams, ka tas ir bijis vienkār�s nelaimes gadījums. Braucējs, ieraudzījis sev priek�ā kājāmgājēju, pārāk asi nospiedis bremzes, lai neuzbrauktu viņam virsū, un sajutis, ka slīd pa apledoju�o ceļu. Bet bija arī iespē�jams, ka pats negadījums noticis uz galvenā ceļa, nevis iebrauktuvē. Jebkurā gadījumā bija pilnīgi neiespējami, ka Mārtindeils paspējis ie�raudzīt sava nogalinātāja seju.

Tenets pievērsās sarunai.

Ja jūs gadījumā būtu paskatījies pa jeb�kuru no priek�ējiem logiem, vai pazītu kādu, kas �ķērso pagalmu? Kā tas ir naktī apgaismots?

Lainhems acīmredzot bija vaicājis, vai Baiflīti nav pamanīju�i kādu braucam ar fur�gonu.

-Tas patie�ām ir ļoti labi apgaismots. Kad pagāju�ajā gadā kāds no viesiem uz bruģakmeņiem izme�ģīja potīti, misis Hemiltone uzstādīja papildus gaismas.

-��� Kur� atbild par to ieslēg�anu?

Baiflīts paraustīja plecus.

-���� Teorētiski es. Bet, ja neesmu �eit, kad kļūst tum�s, to izdara kāds cits.

-���� Vai gaismas bija ieslēgtas, kad jūs at�griezāties tajā vakarā?

-���� Domāju, ka vajadzēja būt, bet neievēro�ju. Viņ� mirkli padomāja. Jā, bija.

-���� Vai jūsu sieva jau bija �eit, kad atgrie�zāties?

-���� Jā. Viņa zināja, ka atbrauk�u ap as�toņiem, tāpēc atnāca mājās pagatavot vakariņas.

Vai viņā pazibēja nemiers, vai arī Tenetam bija izlicies? Katru reizi, kad tika pieminēta mi�sis Baiflīta, viņas vīrs izskatījās uztraukts. Būtu interesanti redzēt viņus abus kopā.

-���� Un jūs sakāt, ka tūlīt pat sēdāties pie vakariņām?

"Dro�i vien virtuvē," nodomāja Tenets. �ajā istabā nebija ēdamgalda. Varbūt viņi ēdienu uzliek uz paplātes. Inspektors jau pavēra muti, lai pajautātu, bet tad pārdomāja. Varbūt tas jau pārrunāts īsajā brīdī, kuru viņ� palaida garām, domājot par nelaimes gadījumu. Viņ� nedrīkst ļaut savām domām atkal aizklīst tālumā.

Lainhems bija to pamanījis un pacēla uzacis. Jūs gribējāt kaut ko jautāt?

Tenets papurināja galvu.

-��� Cik ilgi jūs ēdāt vakariņas?

Baiflīts paraustīja plecus.

-��� Ne visai ilgi. Divdesmit minūtes, varbūt pusstundu.

Tātad, kā Baiflīts apgalvoja, kritiskajā lai�ka periodā, kamēr furgons bija stāvējis vientuļ�, viņ� ar sievu baudījis omulīgu mājas idilli.

Lainhems nebija palaidis to garām.

-��� Jūs parasti ēdat tajā laikā?

-���� Pārsvarā starp astoņiem un pusdeviņiem, jā. Tad ari viesi vakariņo, un mana sieva ir brīva.

-��� Un pēc tam viņa iet atpakaļ uz Hollu?

-���� Jā, uz kādu stundu. No deviņiem līdz

' *

desmitiem.

-��� Viņa strādā ilgas stundas.

-��� Sievai ir brīvas pēcpusdienas un vismaz viena pilna brīvdiena nedēļā.

Dīlija Hemiltone bija izpelnījusies milzīgu savu darbinieku uzticību, nodomāja Tenets. Pa�gaidām nebija gadījies dzirdēt ne mazāko kurnē��anu.

Lainhems paskatījās pulkstenī.

-� Labi, pateicamies, mister Baiflīt. Tagad ir bez desmit �etri, un varbūt jūs varētu pamodi�nāt sievu?

Baiflīts sarauca pieri un tad negribīgi piecēlās. Viņ� svārstījās un tad teica:

-��� Paklausieties�

Tenets un Lainhems neatbildot gaidīja.

-��� Mana sieva� viņai nav labi.

-��� Jā, misis Hemiltone mūs brīdināja.

-���� Es negribu, lai jūs bez vajadzības viņu uztrauktu.

Zināms kareivīgums.

-���� Mēs neesam necilvēki, mister Baiflīt. Gribam uzdot tikai da�us vienkār�us jautājumus.

Baiflīts likās samulsis.

-Atvainojiet! Vienkār�i� nu, �is mazulis� viņ� ir� Mēs esam precēju�ies jau piecus gadus un bijām jau atmetu�i visas cerības, saprotiet, un tad�

-��� Es saprotu.

Baiflīts kādu brīdi �aubījās, it kā meklē�dams vēl papildus garantijas, bet tad pagriezās un pazuda durvīs istabas tālākajā galā, aizvēr�dams tās aiz sevis.

-��� Mazliet nervozs, vai ne?

-���� Mm, nevaru saprast, vai viņam ir kaut kas aiz ādas, vai arī viņ� vienkār�i negrib, lai viss �is notikums satrauktu viņa sievu. Skaidrs, ka viņ� to ļoti sargā.

-��� Domāju, ka to var saprast. Viņi abi gaida pirmo bērniņu, un viņas stāvoklis acīmredzot nav bez sare�ģījumiem.

-���� Taisnība. Ē� baidos, ka manas domas kādu laiku bija aizklīdu�as tālumā, Maik. Kur viņi ēda vakariņas?

-��� Virtuvē, ēkas aizmugures daļā.

Tenets piecēlās un piegāja pie grāmatu skapjiem. Viņu vienmēr bija interesējis tas, ko cilvēki lasa. Baiflītu gaume, liekas, bija visai ka�toliska. Biogrāfijas, pārsvarā vieglas, vienkār�as dzejas izlases, vesels plaukts ar populāri zināt�nisku literatūru, kurā bija aptvertas tēmas no ceļojumiem līdz "pa�u rokām", un vairāki plauk�ti ar daiļliteratūru, gan klasika, gan mūsdienu rakstnieki. Apak�ējā plauktā, zem vēsturiski ro�mantisku romānu rindas, atradās da�as bērnu grāmatiņas. Tenets notupās, lai apskatītu tās: Elisone Atlija, Beatri�e Potere un kādreiz nicinātā, bet tagad atkal godā celtā Inida Blaitone. Ar smaidu gremdējoties atmiņās, viņ� izvēlējās Slavenais piecnieks atkal meklē piedzīvojumus, vienu no savām mīļākajām grā�matiņām. Uz iek�ējā vāka sīkiem, rūpīgi noapaļotiem burtiem bija rakstīts:

Mona Teilore

Laimas sagatavo�anas skola

Bērgas ceļ�

Braitona

Saseksa

Anglija

Britu Salas

Eiropa

Pasaule

Visums

Viņ� pasmaidīja un parādīja ierakstu Lainhemam.

-��� Iera�as daudz nemainās, vai ne? Atceros, ka rakstīju to pats, un varu derēt, ka jūs arī. Un tāpat arī Bens un Brid�ita.

-��� Jā, ne�aubos, ka arī manējie to rakstīs, kad pienāks laiks. Jaukā vietā viņi dzīvo, vai ne? Patie�ām, mazliet negaidīti. Neliekas tipiski apzaļumotājam, vai ne?

-���� Dro�i vien viņ� mīl dzīvi. Varbūt viņiem patīk strādāt kopā. Tagad Tenets pētīja plates un ierakstus. Populāra klasiskā mūzika. D�ilberts un Sulivans, vecas popdziesmas, nekā no jaunāka�jiem ierakstiem. Viņ� gandrīz jau sadzirdēja, kā Bens un Brid�ita novelk "garlaicība".

-��� Laiks iet, vai ne? Lainhems kļuva ne�mierīgs.-

-��� Ja misis Baiflīta ir gulējusi, tad vajadzēs da�as minūtes, lai savestu sevi kārtībā.

-���� Vai �efs gaida, ka jūs �odien atkal ziņosiet?

-���� Baidos, ka jā. Tenets atgriezās savā krēslā.

Lainhems pasmīnēja.

-��� Tie jau vairs nav joki. Domājat, ka viņ� skries �urp katru dienu tāpat kā �odien?

-��� No visas sirds ceru, ka nē. Cen�os iestās�tīt sev, ka �ie jaunievedumi drīz viņam apniks.

-��� Tā būtu prātīgāk, vai ari izcelsies dumpis.

-���� Labi, labi, Maik. Jūs to neesat teicis. Bet, ja esat, es neesmu dzirdējis. Un nenovirzieties no lietas! Tas man krīt uz nerviem.

-��� Jūs pats pirms mirkļa bijāt novirzījies. Lainhems saīdzis ieslīga savā krēslā. Nevaru ciest tādu nīk�anu.

-��� Interesanti, vai pēcnāves slēdziens jau ir gatavs?

-��� Ap �o laiku jau vajadzētu būt.

-���� Doktors Mellerds apsolīja, ka, ja būs kaut kas interesants, tad dos ziņu, un, tā kā nekā nav, tad izskatās, ka no slēdziena lielu palīdzību nav ko gaidīt. Es jau sāku domāt, Maik, ka �ī li�eta tā arī neatrisināsies.

-� Tādi vārdi neizklausās pēc jums, bet es saprotu, ko jūs domājat. Un piekritu, neredzu lielu perspektīvu pierādīt vainu pat tad, ja atradīsim vainīgo. Tomēr mums ir biju�as lielas arī pirms tam, kad jūs teicāt to pa�u, un beigās mēs tomēr pierādījām, vai vismaz jūs.

-���� Mm. Tenets sāka just miegainību. Ja būs vēl ilgāk jāsē� �ajā tik ērtajā krēslā, viņ� iemigs. Pirmās pāris dienas �āda izmeklē�ana ir ļoti nogurdino�a. Tik daudzus cilvēkus jāsatiek, tik daudzus pavedienus jā�ķetina, tik daudzus secinājumus jāizdara, tik daudzus iespaidus jāuzsūc. Bija labi, kamēr lieta virzījās uz priek�u, bet, ja gadījās apstāties un zaudēt im�pulsu� Viņ� strauji piecēlās un piegāja pie loga, mēģinot sapurināt sevi.

-��� Nu jau viņi nenāk pārāk ilgi.

-���� Varbūt sasēju�i palagus un aizlaidu�ies pa logu, Lainhems smējās.

-��� Ha, ha. Ļoti smieklīgi. Tenets vērās pa�galmā. Debesis atkal bija apmāku�ās, un atkal agri sāka tumst. No savas darbnīcas parādījās Tillers un pa bruģi aizstūma ķerru. No �ejienes bija lielisks skats uz visu pagalmu līdz pat mājas galam. Tillera māja atradās �īs pa�as puses tālākajā galā, bet Hemiltona kantoris labā stūra korpusā. Jebkuram no viņiem vajadzētu labi saredzēt Mārtindeilu,ja tas iznāktu pa aiz�mugures durvīm, it īpa�i tāpēc, ka pagalms bija labi apgaismots.

Tenets pateica to Lainhemam.

Arī tas pienāca paskatīties.

-��� Jā, un tajā spilgti rūtotajā mētelī viņu va�rētu viegli pazīt. Bet kādēļ jāiet pa aizmugures durvīm, ja ir priek�ējās?

Tenets paraustīja plecus.

-���� Varbūt negribēja foajē satikties ar vie�siem? Nav viegli apzināties, ka jūsu māju pār�ņēmis kāds cits un visiem bez izņēmuma ir tādas > >

pa�as tiesības kā jums. Vai�

Viņi abi pagriezās, kad atvērās durvis un ienāca Baiflīti. Baiflīta roka bija aplikta sievas pleciem. Viņai mugurā bija tā pati garā, tum�i zaļā kleita, dro�i vien mājas pārvaldnieces for�ma. Acīs vēl redzēja miegu, un viņa likās satrau�co�i bāla un trausla.

-��� Piedodiet, ka liku jums gaidīt, inspektor, viņa smaidīja. Baidos, ka �ajā periodā man vajadzīgs ilgāks laiks, lai sakārtotos pēc miega.

-��� Tam patie�ām nav nekādas nozīmes, mi�sis Baiflīta. Piedodiet, ka atkal apgrūtinu jūs, bet baidos, ka ir vēl pāris nelielu jautājumu�

-��� Es saprotu.

Viņa un Baiflīts apsēdās. Vīrs saņēma, viņas roku. Tā abiem sē�ot blakus, Tenets ie�vēroja, ka viņiem jau sāk veidoties tā pārdabiskā līdzība, kāda reizēm novērojama laulātiem draugiem, kuri ir ļoti tuvi. Viņ� bija pamanījis to jau agrāk un vēlreiz ar izbrīnu centās izprast, kur tā slēpjas. Sejas izteiksmē, attieksmē vienam pret otru, tikko pamanāmos �estos vai ieradu�mos, neapzināti pārņemtos vienam no otra? Vai tā notiks arī ar viņu un D�ounu?

-���� Mēs tikai mēģinām salīmēt kopā mistera Mārtindeila otrdienas gaitu uzskaitījumu, un, kad vakar satikāmies ar jums, jūs aizmirsāt pastāstīt, ka tajā vakarā pēc vakariņām esat satikusies ar viņu.

Viņ� vēroja, kā bālajā, gandrīz caurspīdī�gajā ādā lēnām ieplūst sārtas nokrāsas ēna. In�teresanti, vai Mona atceras viņu vakardienas sarunu tikpat skaidri kā viņ�?

"Vai jūs vispār viņu vēl satikāt pēc vakari�ņām?"

"Nē."

Viņa ar grūtībām papurināja galvu.

-���� �ķiet, ka jūs brīnāties, kāpēc es nepatei�cu par to pirms tam, bet� Viņa paskatījās uz vīru. Tenets pamanīja, ka, Baiflītam pamājot ar galvu, viņas rokas tvēriens kļuva cie�āks.

-���� Vienkār�i tas likās tik neveikli,, tik mul�sino�i�

Cerams, ka Mārtindeils viņas stāvoklī nebija mēģinājis Monai tuvoties?

-��� Es tikai veicu parasto ikdienas mājas ap�staigu, ko daru vienmēr �ajā laikā, lai pārliecinā�tos, vai viss ir kārtībā lampas ieslēgtas, aizkari aizvilkti, tamlīdzīgas lietas un, kad gāju pa gaiteni garām ķīnie�u numuram, durvis atvērās un parādījās Mārtindeils. Viņ� teica, ka vēloties parunāt ar mani, un tā es iegāju iek�ā. Viņ�� Mona atkal paskatījās uz vīru un saņēma drosmi. Tas bija pretīgi! Viņ� sāka nu iztaujāt mani par viesnīcu. Sāka ar jautājumu, cik ilgi es �eit strādāju, vai man te patīk, un tad sāka uzdot vi�sai specifiskus jautājumus par personāla skai�tu, cik daudz viesu mums ir, par personāla algu, brīvdienām un tamlīdzīgi� Es pat nezināju, ko atbildēt�

Viņa sāka uztraukties, un Baiflīts atkal ap�lika roku viņas pleciem. Mona papurināja galvu.

-��� Es gribēju teikt, ka zinu, ka viņ� ir misis Hemiltones brālis, bet man tomēr neliekas, ka viņam ir tādas tiesības� Centos būt laipna vai izlikos, ka nezinu, ko atbildēt, bet viņ� uzstāja� Beigās pateicu viņam, ka diem�ēl nejūtos tiesīga sniegt viņam tāda veida informāciju bez misis Hemiltones atļaujas, bet Mārtindeils atbildēja, ka labāk būtu, ja es sāktu pierast pie domas, ka galu galā no �ī brī�a bū�u pakļauta viņam un nevis misis Hemiltonei� Pajautāju Mārtindeilam, vai viņ� uzskata, ka misis Hemiltone vairs nevadīs viesnīcas darbu, un viņ� atbildēja, ka vadīs, bet īpa�nieks būs pats un visiem vajadzēs pierast pie �īs domas. Teicu, ka man joprojām liekas, ka vajadzētu palūgt misis Hemiltones atļauju sniegt �ādu informāciju. To sakot, biju mazliet nervoza, jo galu galā, ja misteram Mārtindeilam patie�ām pieder �ī vieta, tad viņ� ir mans darba devējs un var sadusmoties, pajautāt, vai es uzskatu viņu par meli, vai kaut ko tam�līdzīgu, bet viņ� tikai pasmējās un teica, lai eju un jautāju misis Hemiltonei. Un vēl viņ� augstu vērtējot personāla uzticību un parunā�ot ar mani pēc tam, kad bū�u parunājusi ar misis Hemiltoni.

-��� Un jūs runājāt ar viņu?

-���� Ne tūlīt. Pusceļā satiku kādu no viesiem, un tas man aizņēma da�as minūtes, un tad izrādījās, ka misis Hemiltone aizbraukusi uz staciju pakaļ Edemam. Tad atgriezusies viņa iegāja tie�i viesistabā uz kokteiļiem ar viesiem misis Hemil�tone to dara vienmēr pirms vakariņām, un tad man bija jānāk pagatavot tev vakariņas, vai ne, Dez, un tā es satiku misis Hemiltoni tikai pēc deviņiem.

-���� Un viņa apstiprināja mistera Mārtindeila teikto?

-Jā.

-��� Kāpēc jūs nepastāstījāt to vakar?

Viņa paraustīja plecus.

-��� Nelikās nekas svarīgs.

Tenets nopūtās.

-��� Ak, kaut cilvēki ļautu izlemt man, kas ir svarīgi, kas nav.

Viņa iekoda lūpā.

-��� Atvainojiet!

-���� Nekas. Jūs pastāstījāt to tagad� Pirmīt mēs jautājām jūsu vīram, vai viņ� gadījumā vakarā nav pamanījis furgonu izbraucam no pa�galma. Viņ� teica, ka nē, bet jūs? Vai nemanījāt?

Viņa papurināja galvu.

-���� Un vēlāk? Sems Tillers atbrauca no krodziņa desmitos trīsdesmit.

-���� Es neredzēju, teica Baiflīts. Un tu, dārgā?

Viņa vēlreiz papurināja galvu.

-��� Un pēc tam?

Viņa svārstījās.

-��� Es kaut ko dzirdēju�

-��� Cikos?

-��� īsi pēc tam, kad mēs aizgājām gulēt. Kā�du ceturksni pāri vienpadsmitiem. Dzirdēju, ka tiek iedarbināta ma�īna un kāds aizbrauc un pēc kāda laika atgrie�as. No�ēlas pilna, Mona pa�smaidīja. Pēdējā laikā man nav visai labs miegs.

Tenets atcerējās D�ounas nemiera pilnās naktis cerību pēdējos mēne�os.

-��� Saprotu� Vai jūs dzirdējāt vienu ma�īnu atgrie�amies, vai divas?

-��� Liekas, ka divas.

-��� Un cikos tas bija?

-���� Atvainojiet, bet es neievēroju. Man ne�likās, ka tas ir kas svarīgs.

Tenets piecēlās.

-���� Ir vēl viens jautājums, kuru es gribētu uzdot jums abiem. Vai kāds no jums kaut kādā nolūkā tajā vakarā izmantoja furgoniņu?

Acīmredzot viņi saprata jautājuma nozī�mīgumu. Nepaskatoties viens uz otru, abi vien�laicīgi pakratīja galvas.

-���� Mums nebija tādas vajadzības. Baiflīta balss skanēja nelokāmi.

Kad viņi bija uzmanīgi uztaustīju�i ceļu lejup pa kāpnēm un izgāju�i ārā, Lainhems jautā�ja:

-��� Vai jus ticat viņiem, ser?

Tenets pāris reizes ieelpoja tīro, auksto āra gaisu. Viņ� paraustīja plecus.

-���� Grūti pateikt. Misis Baiflīta tik slikti izskatās, un viņ� tik uzmanīgi rūpējas par sievu�

-��� Protams, pēc tā, ko viņi mums pastastīja, var domāt, ka tiem bijis zināms iemesls, vai ne, ser?

-���� Jūs domājat, ka viņi varētu baidīties pazaudēt savu omulīgo ligzdiņu, ja virsroku ņemtu Mārtindeils? Mazliet par plānu, vai jums tā neliekas? Laba pārvaldniece un �oferis, amat�nieks noteikti vienmēr var atrast darbu.

-��� Bet ja viņa ir cerībās un ar veselību nav visai spo�i, un vēl viss pārējais? Domāju, ka nav nemaz tik vienkār�i.

-��� Tā laikam ir.

Kad viņi iekāpa savā lendroverā, pagalmā iedegās gaismas. Baiflīts teicis taisnību, visa teritorija bija labi apgaismota. Vai Mārtindeils bija soļojis cau�ri �im gaismas aplim, gājis ceļu pretī savai nāvei?

Tenets jau pirms tam bija teicis Lainhemam, ka sācis �aubīties, vai to vispār kādreiz noskaidros.

Ieradies mājās ap astoņiem trīsdesmit, Tenets pārsteigts virtuvē atrada Brid�itu kopā ar D�ounu. Viņ� noskūpstīja abas.

-��� Domāju, ka tu �ovakar strādā, Brid�it.

-���� Mendija gribēja samainīties, tāpēc .�o�dien nostrādāju pusdienas maiņā.

Pat to zinot, Tenets nebūtu cerējis sastapt viņu mājās. Viņ� noturējās, to nepateicis. Brid�ita dzīvoja tik aktīvu sabiedrisko dzīvi. Savos septiņpadsmit gados meita jau bija ziedo�a, sievi�ķīga būtne seja un augums bija zaudēju�i tuklumu, kur� tā bija apgrūtinājis viņas dzīvi pusaudzes vecumā, un, ejot ārpus mājas, Brid�ita vienmēr pamanījās izskatīties moderna, lai gan viņas garderobi nevarēja nosaukt par bagātu. �ovakar meita bija ģērbusies d�insu biksēs, treniņjakā, bezkrāsainā vīrie�u kreklā un maisveidīgā, gandrīz līdz ceļiem garā svīterī, ku�ra piedurknes bija pavir�i savilktas līdz elko�ņiem.

Tenets paraustīja tās.

-��� �o svīteri es kaut kur esmu redzējis.

Tēlotā pazemībā viņa apvija rokas tēvam

ap kaklu.

-���� Es jau zināju, ka tu nerāsies. Tu ta�u ne�dusmojies, vai ne?

-���� Tādi laiki pienāku�i, kad pats savā mājā neko vairs nevar uzskatīt par savu.

-���� Nerunā tik daudz! pukojās D�ouna. Starp citu, mēs vēl neesam ēdu�as. Sarunājām, ka gaidīsim līdz deviņiem, jo cerējām, ka līdz tam laikam tu būsi mājās. Veselu mū�ību neesam kopā vakariņoju�i.

Tenets staroja.

-��� Jauki. Viņa neregulārā darba laika dēļ kopīgas ģimenes vakariņas bija gandrīz nereāls sapnis. Kad bērni vēl bija mazi, viņ� vismaz zināja ja atgriezīsies mājās puslīdz normālā laikā, viņi varēs paēst visi kopā, bet vēlāk, it īpa�i tad, kad Brid�ita bija beigusi skolu un sākusi strādāt restorānā, kopīgas vakariņas kļuva par arvien retāku notikumu. Kā ar Benu? Vai viņ� vēl nav nomiris badā?

-��� Es piestūķēju viņu ar sautētām pupiņām un grauzdiņiem, kad viņ� pārnāca no skolas, Brid�ita smaidīja.

-��� Tādā gadījumā ie�u nomazgāt rokas.

Uzkāpis pa kāpnēm, viņ� atcerējās, ka abi

ar D�ounu bija apņēmu�ies nopietni parunāt ar Brid�itu par viņas vēlajiem vakariem un iz�klaidēm, nezināmos virzienos. Teneta sirds notrīcēja. Būtu �ēl sabojāt jauko, kopīgi pavadā�mo vakaru. Varbūt atlikt sarunu uz citu reizi? Viņ� nikni paskatījās uz sevi vannasistabas spogulī un papurināja galvu. Nē. Tas jādara sava sirdsmiera labad. Vienīgā problēma kā izvēlēties piemērotu bridi.

Kad Tenets nonāca lejā, vakariņas jau bija gatavas.

-��� Izskatās lieliski, Tenets teica. Kas tas ir?

Brid�ita izskatījās iepriecināta.

-��� Cālis ar papriku un sīpoliem.

-���� Gatavoja Brid�ita, palielīja D�ouna. Neburk�ķi, Ben, viņa piemetināja.

Bens sadrūma un sāka stūķēt ēdienu, cik ātri vien spēja.

-��� Man vēl jāpilda mājasdarbs.

-���� Nezinu, kā tu vari sajust gar�u, rijot tādā ātrumā, Brid�ita bija neapmierināta.

-���� Kas tad tev! Tev jau vairs nav jāmācās. Cita darba nav, kā tikai izpriecas.

-���� Es tā neteiktu. Strādāju ta�u, un tu to zi�ni.

-���� Un tas saucas darbs? Pāris stundas die�nā? Es gan būtu priecīgs par tādu darbu.

-���� Pietiek, Tenets apsauca viņu. Atce�ries, ka Brid�itai arī vajadzēja iziet cauri visam tam, ko tagad dari tu.

Bens nolika nazi un dak�iņu.

-��� Pudiņ� būs?

-���� Visam savs laiks, teica D�ouna. Mēs vēl ēdam.

Bens atbīdīja krēslu un piecēlās.

-���� Nu, es nevaru slaistīties apkārt. Ēdī�u to savā istabā mācoties.

-���� To tu nedarīsi, D�ouna bija katego�riska, bet tad atmaiga:

-���� Klausies, Ben! Mēs veselu mū�ību ne�esam vakariņoju�i kopā. Atslābinies mazliet! Baudīsim �o vakaru, labi?

Viņa acīs bija dusmas.

-��� Tad es neēdī�u vispār! Un viņ� izmetās

ārā.

-���� Ben! Tenets puspacēlās, bet tad atkal apsēdās un ar no�ēlas pilnu skatienu pavērās D�ounā. Nu, labi, nav ko uztraukties. Glu�i labi saprotu, ka viņam ir grūti baudīt tādas laiskas vakariņas, kad rokas pilnas darba.

-���� Pēdējā laikā viņ� ir pilnīgi necie�ams, teica Brid�ita.

-����� Kā tu labi zini, viņam nav viegli ie�dzīvoties jaunajā skolā, teica Tenets. Tas jāņem vērā.

-���� Bet to viņ� vienmēr izgā� uz mani. Ma�nas drēbes, mana kosmētika, es pārāk ilgi aizņe�mot vannasistabu vai�

-���� Man liekas, teica D�ouna, sākdama novākt traukus, ka tavā rīcībā viņu kuut kas kaitina.

-��� Bet kas?

-��� Nu, parasti jūs satikāt ļoti labi. Tagad tev priek� brāļa neatliek laika vismaz viņam tā liekas. .

Tagad sapīka Brid�ita. Viņa piecēlās, pa�ņēma atliku�os traukus un tā �ķindināja tos, ka D�ouna sarāvās.

-���� Kas tad man būtu jādara? Jāņem viņu sev līdzi? Kur� gan grib, ka visu laiku kaklā karājas mazais brāļuks?

Viņa izmetās ārā, bet D�ouna pārspīlētā, uzspēlētā izmisumā paraustīja plecus.

-��� Pēdējā laikā es vienmēr esmu tā vainīgā. Nē, viņa teica, kad Tenets bija piecēlies, nepūlies tagad to noskaidrot! Mēs pa�as tiksim galā.

Viņas abas atgriezās ar citrona pudiņu un deserta traukiem. D�ouna neveiklā klusumā sāka klāt galdu.

-���� Paklausies, viņa teica, es ta�u ne�saku, ka tev vajadzētu visur iet kopā ar Benu, nebūt nē, bet �is brālim ir grūts periods, un, ja tu varētu atrast kaut nedaudz laika priek� viņa�

-��� Bet Bens vienmēr mācās! Un, kad ne, es neesmu mājās.

Tenets noķēra D�ounas skatienu. Tā bija bezvārdu saruna.

"Neaizmirsti, ka mums jārunā ar viņu�"

"Zinu."

Brid�ita nebija muļķe.

-��� Ko tas nozīmē?

-��� Kas? jautāja D�ouna.

-��� Tā saskatī�anās. Jūs ar tēti saskatījāties.

Tenets nopūtās. �is nebūs tas piemērotā�kais brīdis sarunai. Varbūt atlikt? Bet jautājums bija sasāpējis, un Tenets saprata ja paskatās reāli, tad īstais brīdis pateikt to, kas viņam jāsa�ka, var nepienākt nekad. Kādēļ �ai jaunatnei ir tik smagi raksturi? Tomēr Tenets negribēja padoties morālai �antā�ai un baidīties no delikāta sarunas temata tikai tāpēc, ka tas var izsaukt dusmu izvirdumu un sliktu garastāvokli.

-��� Labi, tagad, kad tu esi pamanījusi to�

Brid�ita izbolīja acis.

-��� Kas atkal?

-���� Brid�it, es gan domāju, ka tas nav godī�gi! D�ouna bija sadusmojusies, lai gan tas nebija viņai raksturīgi. Vai mēs tevi daudz esam ierobe�oju�i, ja runa ir par to, ko tu dari, kur ej vai ar ko ej?

-���� Ha! Tad, lūk, kas! Brid�ita nolika karoti, kuru nupat bija paņēmusi, atslējās pret atzveltni un sakrustoja rokas. Labi, parunāsim. Ko es tagad atkal esmu izdarījusi?

"Mīlīgās ģimenes vakariņas acīmredzot aizgāju�as pagātnē, nodomāja Tenets. Viņ� kļuva ass."

-��� Pietiek, Brid�it! Mēs ar māti gribam, lai starp mums un tevi notiktu saprātīga pieaugu�u

cilvēku saruna. Lūdzu, mēģini nomierināties!

-���� Ar "saprātīgu sarunu" jāsaprot, ka jūs uzstādīsiet noteikumus, kuri man būs jāpilda.

-���� Tu spried nepareizi. Es domāju tie�i to, ko teicu, mēs gribam saprātīgu sarunu. Tā ir tāda saruna, kurā abas puses pau� savu viedokli un rezultātā tiek sasniegts kompromiss. Un tagad, vai tu klausīsies, vai arī uzvedīsies kā sabojāts pusauga skuķis?

Viņa nikni paskatījās uz tēvu.

-���� Ā, tad, lūk, kas es tagad esmu, vai ne? Sabojāts pusauga skuķis? Atstūmusi krēslu, viņa gribēja celties aug�ā.

Tenets uzlika plaukstu meitas rokai un ap�turēja viņu.

-���� Nē, Brid�it, pagaidi! Atbildi uz vienu manu jautājumu!

-���� Kādu? Viņa joprojām dusmīgi skatījās uz tēvu.

-���� Vai tu vari pavisam godīgi pateikt, ka mēs esam tie vecāki, kuri ar smagu roku uzstāda noteikumus un uzskata, ka tev tie jāpieņem, vēlies tu to vai ne?

Bridis klusuma. Viņa kodīja iek�lūpu un, uz�budinājuma pārņemta, nespēja dot godīgu atbildi.

-���� Domāju, ka nē, galu galā Brid�ita ne�gribīgi izgrūda.

-��� Labi. Vai tādā gadījumā tu vismaz varētu noklausīties to, kas mums sakāms, un tad pa�domāt, vai arī �oreiz mūsu teiktais tev �ķiet kas nepamatots?

Brid�ita vēl svārstījās, bet tad Tenets juta, ka meitas rokas saspringtie muskuļi atslābst. Tomēr atbilde vēl skanēja īdzīgi:

-��� Nu, tad sāc! Tiksim ar to skaidrībā.

Tenets brīdi klusēja, mēģinot sakārtot do�mas. Jau ar pirmo reizi viņam nekļūdīgi jātrāpa mērķī.

-���� Vai tu vari saprast, ka mēs, tavi vecāki, reizēm esam spiesti uztraukties par tevi?

-��� Ak, tēti!

-���� Jā, es saprotu, ka tas tevi var kaitināt. Būdami jauni, mēs nevēlamies, ka kāds iero�be�otu mūsu brīvību. Bet es gribu, lai tu skaidri saprastu mēs ari negribam to darīt. Mēs pazīs�tam tevi un ticam, ka tu esi prātīga, bet tajā pa�ā laikā mēs gribētu, lai mums ap sirdi būtu maz�liet mierīgāk. Tāpēc mēs lūdzam, lūk, ko: ja tu zini, ka atgriezīsies mājās vēlu, vienkār�i piezvani, lai mēs to zinātu, un, ja tu kaut kur dodies, mēs gribētu zināt, ar ko tu ej un uz kurieni. Tā, lūk!

-���� Bet tas nav iespējams! Brid�ita uzlies�moja. Simtiem rei�u esmu to mammai teikusi!

Kā es varu pateikt, kur eju, ja pati nezinu! Jūs nesaprotat! Teiksim, es satieku Sjū. Viņa varbūt ir sarunājusi satikties ar citiem, un, kad mēs visi esam kopā, mēs sakām: "Nu, kur �ovakar ejam?" Tie var būt ķegļi, var būt krodziņ� ak, neska�ties tā uz mani, tēt! Mūslaikos ir citādi. Uz kro�dziņu iet visi, jā, es zinu, ka man vēl nav astoņ�padsmit, un tāpēc apsolu jums, ka alkoholu es nelietoju un nelieto�u. Patie�ām nē. Bet krodziņ� ir vieta, kur mūsdienās cilvēki salasās� Vai ari mēs ejam uz McDONALDS. Ja kādam ir ma�ī�na, braucam uz SKURSTENI Bidendenā vai uz ungāru restorāniņu Tēnbrid�ā, Velsā� un arī par to jums nevajadzētu uztraukties. Tas, kur� brauc, nekad nelieto alkoholu. Mēs par to pār�liecināmies, jo negribam jau nonākt morgā.

Paklausies, mīļumiņ, tu kļūdies, domā�jot, ka mēs to nesaprotam. Saprotam. Bet mēs saprotam arī, kur slēpjas mūsu problēma. Mēs zinām, ka tev tas tā notiek, un viens no iemes�liem, kāpēc mēs par �o jautājumu līdz �im neesam runāju�i, ir tāds, ka mēs patie�ām nezi�nājām, kā �o problēmu atrisināt. Bet tagad �ķiet, ka man ir izdevies atrast iespējamo izeju. Tomēr, pirms uzzinu tavas domas �ajā jautājumā, es gribētu uzzināt, vai tu vari saprast, par ko mēs uztraucamies. Vai tu nesaproti, ka, nezinot, kur tu esi, iedomājoties, ka mēs pat nezinātu, kur tevi meklēt, ja gadījumā notiktu kaut kas slikts un tu nepārnāktu mājās� un neboli tā acis! No sava darba es daudz labāk zinu, cik bie�i �ādas lietas notiek. Ja tu būtu satikusi kādus no tiem izmisu�ajiem vecākiem, kurus man ir nācies satikt� Bet, nu labi, vai tu saproti, ko es mēģinu pateikt?

-��� Domāju, ka jā.

-���� Labi, tad, lūk, ko es piedāvāju. Lai tu dzīvo kā līdz �im satiecies ar draugiem, brauc visur, kur vien jūs vēlaties, bet ar vienu mazu noteikumu. Lai kur tu arī aizbrauktu, piezvani un da�os vārdos pasaki, kur esi! Tas arī viss. Un tas aizņems tikai da�as sekundes, bet mums vairs nebūs jāuztraucas.

-��� Viņi kritīs zemē no smiekliem, Brid�ita tēloja bērna balstiņu. Atvainojiet, man jāaiz�iet piezvanīt māmiņai un tētiņam, lai viņi zinātu, kur es esmu.

-���� Vai tu tie�ām nevari nebūt tik necie�a�ma? Tev nav jāsaka viņiem, kam ej zvanīt. Vai arī padari viņu acīs mūs par briesmoņiem, gāz visu uz mums. Mēs neiebilstam�

Viņa iekodā lūpā un iegrima domās.

Ko viņ� darīs, ja meita atteiksies? Tenetam nebija nodoma tēlot tirānu un uzstādīt ultimātus,

kurus pēc tam Brid�ita nespētu izpildīt. Tādas prasības nekad neiedarbotos un vēl vairāk sabo�jātu tās, pamatos labās un veselīgās, attiecības, kuras, neskatoties uz pa�reizējo problēmu, valdī�ja viņu starpā.

-���� Paklausies, viņ� teica, kad klusē�ana bija ievilkusies, varbūt tu vismaz piekristu iz�darīt eksperimentu uz kādu nedēļu, teiksim? Ja tas nedarbosies un apgrūtinās tevi, mēs pado�māsim atkal, paskatīsimies, vai nevaram atrast kaut ko citu. Varbūt tev ir kāds savs priek��likums�?

Viņa papurināja galvu.

-���� Pa�laik es neko citu izdomāt nevaru� Un tad pēk�ņi kapitulēja. Nu, labi. Es piegrie�zī�u. Kādēļ gan ne?

Atvieglojuma sajūta bija neaprakstāma. Tenets jutās tā, it kā būtu uzvarējis nogurdino�ās sacensībās.

-���� Labi! Kolosāli! Viņ� paskatījās uz ne�skarto pīrāga gabalu. Tagad viņ� spēs to baudīt. Un pēc tam gabalu uznesīs Benam.

Parasti pēc vakariņām viņi kopā ar D�ounu mazgāja traukus, bet �oreiz Brid�ita uzstāja, ka izdarīs visu viena.

-���� Ejiet, atpūtieties, kamēr vēl es to ļauju.. Vēlāk ienesī�u jums kafiju.

Tenets un D�ouna viens otram blakus at�laidās uz dīvāna.

-����� Viņa tie�ām ir jauka, vai ne? jautāja D�ouna. Ja palūkojas apkārt un redz visas tās ķibeles, kādās iekļūst tik daudzi no �iem jauna�jiem cilvēkiem, tad varam skaitīt, ka mums vēl ir ļoti paveicies.

-��� Pagaidām.

-���� Pagaidām. Pa�laik man liekas, ka visu laiku kritu viņai uz nerviem.

-���� Meita laikam ir ļoti līdzīga tev, jo līdz �im spējusi piedot visas tavas kļūdas. Vēlāk viņa no tā izaugs.

D�ouna nopūtās.

-��� Laikam gan. Jā. Atceros, kā kāds cilvēks reiz stāstīja par savu meitu. Pusaudzes gados viņa bijusi absolūti necie�ama, padarījusi vecāku dzīvi par elli, bet pēc vairākiem gadiem, būdama tā ap divdesmit pieci, viņa kļuva par glu�i citu meiteni: laipnu, uzmanīgu, taktisku. Tīrais prieks. Tad viņa mēdza teikt savam tēvam: "Zini, tēt, kad es atceros, kāda biju pusaudzes gados, tad vienkār�i nesaprotu, kā jūs ar mammu varējāt tikt ar mani galā." Tāpat, kad man ar Brid�itu izceļas strīds vai arī jūtu, ka man nav taisnība un es lieku viņai uztraukties, tādās reizēs.es sev at�gādinu, ko teica �is cilvēks, un pasaku sev ja es griezī�u zobus un palik�u pie sava, tad tas novedīs strupceļā.

-���� Tev taisnība. Es pilnīgi tam ticu. Tenets plati no�āvājās. Atvaino!

-���� Esi noguris. Tu arī izskaties noguris. Slikta diena?

Ienāca Brid�ita ar divām kafijas tasēm.

-��� Ie�u vannā un izmazgā�u matus.

-��� Labi, mīļumiņ. Paldies. Viņ� pagaidīja, kamēr meita bija aizgājusi, un tad teica: Nē, ne slikta, nē, bet tu zini, kā tas notiek lietas sākuma stadijā. Un �efa uzvedība arī nenāk par labu.

-��� Jā? Kāpēc?

-����� JOKS. Viņ� atcerējās, ka noteikti jāizskata Drako izsniegtā informācijas lapa.

-��� Kas par lietu?

-���� Viņa jaunā kampaņa. Es jau stāstīju, ka tā rūgst. Nu, un te nu tā ir. JOKS. J-O-K-S. Tas nozīmē: JAUNIEVEDUMI, ORGANIZĀCIJA, KĀRTĪBA un SISTĒMA. Beidz smaidīt! �is akronīms ir radīts ar nolūku. Viņ� domājis, ka ar to sniegs mums kādu atslodzi! O, viņ� ir pietiekami viltīgs. Zina, kā saldināt biķeri. Lai gan, patiesību sakot, un tu varbūt tam neticēsi, bet �opēcpusdien Drako man atvainojās!

-��� Ko viņ� izdarīja?

-��� Tā ir taisnība.

D�ouna ieritinājās ērtāk, pievilkdama sev klāt zeķēs ģērbtās kājas.

-��� Pastāsti!

Viņa vienmēr bija uzmanīga klausītāja. Abiem sarunājoties, Tenets iedomājās, cik liela nozīme ir tam, ka D�ouna ir �eit, ka viņ� var dalīties ar sievu �ajos retajos, klusajos mājās kopīgi pavadītajos vakaros. Viņam kļuva �ēl Mārtindeila, kur� dro�i vien tā arī nekad neuzzināja, ko nozīmē mājas omulības jaukumi. Liekas, ka patiesībā neviens nesēro par viņa aizie�anu. Tik daudzi slepus ir baudīju�i atvieglojumu vai pat priecāju�ies par viņa nāvi. Tenets sāka prātot par ietekmēm, kuras iedarbo�ju�ās uz Mārtindeilu un padarīju�as viņu par to, kas viņ� bija, par vīrieti, kur� nespēja izveidot ilgsto�as saites ar sievieti. Var būt, ka viņam tas pat nebija vajadzīgs. Lai gan likās, ka viņ� saglabāja pieķer�anos savai pēdējai fran�u mīļākajai. Bet varbūt viņ� vienkār�i bija atradis ērtu apme�anās vietu un centās pārliecināties, vai nav to pazaudējis. Pazīstot Mārtindeilu, tas likās daudz ticamāk. To visu Tenets pastāstīja D�ounai.

-���� Mm, viņa kļuva domīga. Viņ� tie�ām neliekas no tām jūtīgākajām dvēselēm. Liekas, ka praktiski katrs, kur� ar viņu saticies, ir uzsācis ķildu.

-���� Tie�i tā. Sākumā man likās dīvaini, ka cilvēki ceļ aug�ā vecos strīdus ar tādu sparu, it kā tie būtu notiku�i tikai vakar, bet, kad misis Baiflīta pastāstīja, kā viņ� centies glu�i nekaunī�gi izpra�ņāt viņu, tad iedomājos, ka Mārtindeils acīmredzot spēja izlikties valdzino�s, ja pats to gribēja, bet, ja ne, tad neko daudz neuztraucās, vai ir kādu sarūgtinājis, vai nav.

-���� Jā, bet mēs gan nerunājam par ikdie�ni�ķām lietām, vai ne? Sakropļot uz visu dzīvi to nabaga nelaimīgo zēnu, izpostīt viņa mātes laulības dzīvi, nonāvēt mistera Tillera godalgoto bulli pēc tik daudzu gadu smaga darba, tuvoties precētai sievietei, kuras vīrs ir slavens ar savu greizsirdību�

-����� Viņ� varēja arī nezināt, ka Fīvers ir greizsirdīgs.

-��� Pat tādā gadījumā�

-����� Un D�eks Tīliens, fermas pārvaldnieks. Mēs vēl pagaidām nezinām, kas viņam ir pret Mārtindeilu. Tenets nopūtās. Un vispār, kā es jau teicu Maikam, brī�iem sāk likties, ka mēs ejam uz nekurieni.

-��� Ak, beidz, dārgais! Pie �īs lietas tu strādā tikai �etrdesmit astoņas stundas. Un, ja tu man samaksātu tikai vienu mārciņu par katru reizi, kad esmu dzirdējusi no tevis �ādus vārdus�

Gandrīz ikreiz kādā zināmā izmeklē�anas punktā tu sāc �aubīties, vai spēsi atklāt noziegumu.

-���� Liekas, ka tev taisnība. Viņam nācās atzīt, ka D�ounai ir taisnība. Bet �oreiz ir tāda problēma pat ja mēs atradīsim viņa slepkavu, pieņemot, ka tas nav bijis tīrais nelaimes gadījums, es neredzu perspektīvu to pierādīt.

-��� Arī �o es esmu dzirdējusi agrāk! Tu tiksi līdz galam, es zinu, ka tiksi. Esi vienkār�i noguris, tas arī viss. Iesim gulēt, un tu redzēsi, ka rit jutīsies glu�i citādi.

Tenets cerēja, ka viņai ir taisnība.

D�ounai, kā vienmēr, izrādījās taisnība. Tenets kādu laiku nevarēja iemigt, jo galvā drūzmējās un savā starpā cīnījās dienas iespaidi, beigu beigās viņ� aizmiga un labā miegā nogulē�ja septiņas stundas. No rīta pesimistiskais noskaņojums bija pazudis. Galu galā, pa�ķielējis skū�anās spogulītī, viņ� sev atgādināja, ka tas nebūt nav strupceļ�. Būs parādīju�ies ziņojumi par veselu virkni interviju, ieskaitot sarunu ar al�gādzi, kuru D�eks Tīliens bija atlaidis no darba. Tenets cerēja, ka tas ir kāds vietējais, kur� spēs apgaismot, kādēļ Tīliens jūt tādu naidu pret Mārtindeilu� �odien jābūt gatavai arī furgona apskates ekspertīzei un pēcnāves slēdziena re�zultātiem.

Ārpus mājas Teneta garastāvoklis uzlabo�jās vēl vairāk. Spīdēja saule, debesis bija skaidras, un temperatūra uzkāpusi par da�iem grādiem. Pēdējais sniegs bija nokusis, un nu viņi varēs nomainīt lendroveru ar savu ma�īnu. Lainhems būs priecīgs.

Svilpodams Tenets sēdās pie darba, bet viņa dzīvespriecīgo noskaņojumu drīz gaidīja nopietni pārbaudījumi. Viņ� izbrauca no mājām ar pietiekamu laika rezervi, bet bija tikai pusce�ļā, kad atskanēja brem�u kaukoņa un priek�ā brauco�ās ma�īnas strauji nobremzēja. Atskanēja truls, nelaimi vēsto�s krak�ķis, un viņa ma�īna sasviedās. Braucējs aiz muguras nebija noreaģējis un nepaspēja nospiest bremzes pedāli. Sekoja ilga uzvārdu, telefona numuru un ap�dro�inā�anas kompāniju koordinā�u apmaiņa, un tā rezultātā Tenets ieradās darbā tikai da�as minūtes pirms rīta apspriedes. Kā par nelaimi, steidzoties iek�ā, Drako pieņemamajā telpā sarunājās ar nodaļas de�urantu. �efa spalvainās uzacis sāpīgā izbrīnā sacēlās pa�as no sevis. Viņ� zīmīgi paskatījās sienas pulkstenī.

Lai nepatik�anas būtu pilnīgas, Tenets,. ie�raugot Drako, atcerējās, ka iepriek�ējā vakarā galīgi aizmirsis izlasīt �efa JOKA lapu. Skaidrs, ka �orīt viņam starp �efa mīluļiem vieta neatra�dīsies.

Pie sevis lādēdamies, viņ� drāzās aug�up pa kāpnēm uz savu kabinetu un iegājis norāva mēteli. Lainhems izbrīnā vēroja inspektora steigu.

Tenets nometa mēteli uz krēsla.

-���� Nav laika parunāt, viņ� elsa. Neliela avārija pa ceļam. Nē, viss kārtībā ar mani. Vai ir kaut kas īpa�i svarīgs, ko man vajadzētu zināt pirms apspriedes?

Lainhems paskatījās uz papīriem, kuri mētājās pa galdu.

-��� Interesants ir, bet ne svarīgs.

-��� Labi. Drīz redzēsimies.

Skrie�anai lejup pa kāpnēm bija atliku�as da�as sekundes. Pie Drako durvīm Tenets uz mirkli apstājās, lai pirms ie�anas iek�ā pāris reizes dziļi ievilktu elpu. Kārtējo reizi viņ� bija nokavējies.

Drako uzmeta viņam sānisku skatienu, bet neteica ne vārda. Viņ� pagaidīja, līdz Tenets bija apsēdies, un iesāka:

-����� Labi. Tagad, kad jums ir biju�as �etr�desmit astoņas stundas, lai pārdomātu manus priek�likumus, varbūt mēs varētu sākt, uzklausot jūsu spriedumus par JOKU.

Tenets ieslīdēja krēslā kādas pāris collas dziļāk, instinktīvi apspiezdams vēlē�anos kļūt neredzamam. Drako asi paskatījās uz viņu. �efs bija pamanījis Teneta kustību. Tenets atkal saslējās un iztaisnoja plecus. Uzņem to kā vīrs, ar iek�ēju smīnu viņ�, vidusdienvidnieku manierē stiepjot vārdus, sev teica. Tad no viņa izlauzās aizvainojums. Man prātā ir daudz svarīgākas lietas.

Todijs un Būns acīmredzot bija izpildīju�i mājasdarbu. Viens aiz otra tie sniedza konstruk�tīvus komentārus, bet Tenets pa to laiku iek�ēji turpināja attaisnot sevi.

-��� Tenet?

-���� Ē� Laikam labāk uzreiz teikt patie�sību. Diem�ēl es biju tik aizņemts ar Mārtindeila lietu, ka tie�ām aizmirsu ser, ka jūs �odien gribēsiet zināt mūsu domas par �o jautājumu.

Drako nāsis iepletās.

-��� Saprotu.

Iestājās neilga, pārdomu pilna pauze. Tad �efs ierunājās:

-��� Nu, labi, varbūt tādā gadījumā jūs pastā�stīsiet mums, ko tādu esat darījis.

Ignorējot uzsvaru uz "tādu", Tenets sāka izklāstīt vakar padarīto. Klausītāji uzdeva atbil�sto�us jautājumus, bet Drako pajautāja:

-��� Vai pa nakti ir nācis klāt kas interesants? .

-���� Diem�ēl neesmu vēl paspējis pārbaudīt, ser, Tenets saniknojās. Drako ta�u bija redzējis viņu ierodamies da�as minūtes pirms darba sākuma, un viņam vajadzēja saprast, ka Tenetam nav bijis laika izlasīt ziņojumus. Tā bija apzināta viltība, lai iegrūstu viņu bedrē vēl dziļāk. Varbūt �efs atmaksāja par savu vakardienas kļūmīgo soli.

-���� Ceļā uz darbu iekļuvu nelielā ceļa ne�gadījumā un tādēļ iznāca aizkavēties.

-���� Ceru vismaz, ka avārija nenotika jūsu dēl, Tenet?

-��� Nē, ser.

-���� Labi. Man nepatīk, ka manus virsniekus pieķer pārkāpjam likumu.

Apspriede beidzās, bet Drako pasauca Tenetu atpakaļ. Viņ� sakrampēja rokas aiz muguras un deva pirmo brīdinājuma sitienu, it kā lai pie�ķirtu saviem vārdiem lielāku svaru.

-��� Klausieties, Tenet. Es saprotu, ka jūs esat ļoti aizņemts ar �o Mārtindeila lietu, bet, kā jūs zināt, tādēļ nedrīkst paslīdēt garām citi jautāju�mi.

-��� Piekrītu, ser.

Vēl viens.sitiens.

-� Man ir radies iespaids, ka jūs ne visai labi izprotat manas jaunās iniciatīvas nozīmīgu�mu, un tāpēc mēs nevaram sākt ātri un enerģiski rīkoties.

-��� Piekrītu, ser.

Vēl viens sitiens.

-��� Jāsaglabā līdzsvars, pareizas proporcijas. Ir tik viegli nonākt tādā apsēstībā ar vienu darba aspektu, ka otrs paliek dīkā. Es, protams, nelieku jums darīt to otru tagad, bet katram pa�am ir jāseko, lai� Varbūt līdz rītam jūs atradīsiet laiku apdomāt un izteikt savus apsvērumus par JOKU.

-��� Es centī�os, ser. Bet�

Sitiens.

-���� Es ar nepacietību gaidī�u. Nu, labi, tas arī viss.

Visu ceļu aug�up pa kāpnēm un līdz pat kabinetam Tenets nevarēja norimties.

Lainhemam pietika tikai paskatīties uz viņu.

-��� Bija jautri?

-���� Nejokojiet par to, Maik! Tenets pa�sniedzās pēc pīpes un sāka to piepildīt, niknām kustībām stūķēdams tabaku.

-��� Vai tad bija tik traki?

-��� Pateik�u tikai, ka negribētu, lai tas atkār�totos arī rīt.

Ar dusmu uzliesmojumu kāds raksturīgs pīpmaņiem visā pasaulē, un kas arvien vairāk liek tiem justies izstumtiem no sabiedrības, Tenets aizdedzināja pīpi. Lainhemam kārtējo reizi nācās ar to samierināties.

Atvērās durvis, un ienāca doktors Mellerds.

-��� Fū! viņ� saviebās un sāka vicināt roku, lai izdzenātu dūmu gredzenus, kuri vēlās viņam virsū. Atkal tas pats, Luk? Cik bie�i man būs jums jāsaka? Vai es jūtu atmosfēras atdzi�anu?

-���� Ceļā uz darbu viņam gadījās neliela avārija, paskaidroja Lainhems.

-���� Tie�ām? Mellerds noba�ījies tuvojās Tenetam. Vai ar jums viss kārtībā, Luk?

-���� Tad ne jau tur tā lieta, Tenets bija uzbudināts. Avārija nebija nekas. Ar mani viss ir pilnīgā kārtībā.

-���� Jūs esat pārliecināts? Negribat, lai es jūs apskatu?

-���� Nē, nē. Ja jau jums jāzina, tad mani nu�pat nolika uz paklāja, tas arī viss.

-���� Ak Kungs! Mūsu centīgais �efs atkal nostājies uz kara takas. Par ko tad �oreiz?

Tenets papurināja galvu.

-��� Tas nav nekas svarīgs. Vai ir kādi jaunu�mi priek� mums, doktor?

-���� �eit ir pēcnāves slēdziens. Gribēju pie�zvanīt jums vakar pēcpusdienā, bet negaidīti uzradās pāris darbiņi�

-���� Tas nekas. Tenets zināja, ka, ja būtu kas svarīgs, Mellerds par to neaizmirstu. Tātad nekā negaidīta tur nebija?

-���� Faktiski nē. Viss ir �eit, bet vai man pa�stāstīt jums īsu kopsavilkumu vienkār�ā valodā?

-��� Lūdzu.

-���� Nu, tā, no ieplēsuma mētelī un ievaino�juma galvā var spriest, ka upuris triecienu saņēmis no mugurpuses. Pēc manām domām, kad ma�īna notrieca viņu, viņ� tika pamests gaisā, tad uz sāniem un ar pakausi atsitās pret motora vāka priek�ējo malu.

-���� Tā ir, teica Lainhems un paskatījās uz Tenetu. �orīt pienāca arī furgona apskates ekspertīze.

-���� Jā, un, kā jau es teicu, turpināja Mel�lerds, galvenais trieciens bija muguras kreisajā pusē. Tur ir spēcīgi zilumi uz muskuļiem, atsis�tas nieres un visbīstamākais ievainojums mugurkaula lūzums. Galvaskausa ievainojums ir relatīvi viegls, garāmslīdo�s sitiens.

-��� Tātad viņ� varēja nākt pie samaņas?

-���� Viņ� arī nāca. Mellerds svārstījās. Tas bija tas nepatīkamākais.

-��� Ko tas nozīmē?

-���� Domājiet pa�i! Ņemot vērā, Ica viņu novietoja grāvī tūlīt pēc sabrauk�anas�

-����� Vienu mirkli, Tenets pārtrauca viņu, jūs teicāt "novietoja". Mugurkaula lūzums nozīmē, ka viņ� pats tur nevarēja nokļūt?

-���� Viņ� noteikti nespēja iet. Varbūt norāpot kādu īsu gabaliņu, bet uz viņa plaukstām nav ne ieskrāpējumu, ne nobrāzumu. No otras puses, aiz viņa nagiem bija smiltis�

Tenets skatījās uz Mellerdu, �ausmu pār�ņemts. Vienā mirklī viņam acu priek�ā uzpeldēja aina: ievainotais Mārtindeils grāvī, plāns sniega palags pārklāj viņa seju. Viņ� daļēji nāk pie samaņas un, arvien lielāka izmisuma pārņemts, mēģina piecelties sēdus, tad nāk apziņa par situācijas bezcerību, pirkstu nagi izmisīgi skrāpējas gar grāvja sasalu�ajām malām, un tad gals, stindzino�a bezsamaņa un nāve.

-���� Ja viņu tūlīt pat aizvestu uz slimnīcu, viņ� atrastos visai smagā stāvoklī, bet vismaz būtu dzīvs. Vai arī, ja būtu vasara, laiks siltāks� Bet �ajā gadījumā viņam nebija iespējas, un nav brīnums, ka līdz rītausmai Mārtindeils bija miris.

Tenets papurināja galvu, mēģinot izkliedēt ne�ēlīgo vīziju, kura negribēja pazust no viņa iztēles ekrāna.

-���� �ķiet, ka jūs joprojām nevarat sīkāk noteikt precīzu nāves iestā�anās laiku?

-� Nē, bet, sprie�ot pēc taisnās zarnas tem�peratūras un acu �ķidruma testiem, nāve varēja iestāties kaut kad pirmajās rīta stundās.

Tenets joprojām jutās satriekts. Viņ� paņē�ma Mellerda sniegto ziņojumu.

-��� Nu, paldies, ka atnācāt, doktor.

-��� Vai jūs, Luk, esat pārliecināts, ka ar jums viss ir kārtībā, un nevēlaties, lai es jūs apskatu?

-���� Nē, tie�ām. Kāds idiots man aizmugurē nepaspēja laikā nospiest bremzi, tas ari viss. Vienī�gais ievainojums ir manas ma�īnas aizmugurei.

-���� Neērti jau teikt, kur� te pārkāpj sabied�risko kārtību, līdzjūtīgi teica Mellerds. Nu, labi, ja nekā vairāk nav�

Tenets noskatījās, kā doktors aiziet, un tad ar no�ēlu nolika pīpi. Protams, Lainhemam nebi�ja jācie� tikai tāpēc, ka Drako ir tik neprātīgs.

-��� Nejauki, teica Lainhems.

-����� Ļoti. Nemaz negribas domāt par to, vai ne? Tad Tenets mēģināja sapurināties. Būs jau labi, Maik. Kas mums �obrīd jauns?

-���� Da�ādi sīkumi un krikumi. Kā jau teicu, ekspertīze ir pierādījusi, ka viņu notriecis tie�i �is furgons.

-��� Labi. Vēl kaut kas?

-���� Simtiem pirkstu nospiedumu un, pro�tams, nekādas jēgas. Tik daudzi oficiāli drīkstēja to lietot�

-��� Tā ir. Neuztraucieties, mēs vismaz dro�i zinām, ka esam uz pareizā ceļa un vainīgais nav nejau�s garāmbraucējs. Un, ja runājam par garāmbraucējiem, vai pēc paziņojuma televīzijā ir kādi rezultāti?

-���� Nekā noderīga, ser. Skaidrs, ka nakts bi�ja kodīgi auksta, un domāju, ka lielākā daļa cil�vēku sēdēja pie kamīniem un skatījās televizoru, un �is arī nav no galvenajiem ceļiem, te pārsvarā brauc tikai vietējie.

-��� �ēl. Mums ļoti noderētu kāds liecinieks no malas.

-���� Neizskatās, ka mums izdosies tādu sameklēt. Jau divas dienas pagāju�as�

-��� Beidziet gausties, Maik! Vēl kaut kas?

-��� Tikai da�i sīkumi.

-���� Kādi? Sāciet, vecais, mēs nevaram �eit sēdēt visu dienu.

-���� Interesanta saruna ar istabeni, kura klāja vakariņu galdu Hemiltoniem un Mārtindeilam viņa nāves dienā. Kā viņa saka, viņa esot dzirdējusi Mārtindeilu sakām, ka viņ� taisoties palikt Hollā un pievērsiet uzmanību gatavojoties atjaunot savas vienīgā likumīgā mantinieka tiesības.

-��� Tie�ām? Kā istabene to visu varēja no�klausīties? Hemiltoni ta�u nebūtu viņas priek�ā atklāti runāju�i par tādām lietām.

-��� Nezinu, ser. Bet man ir iespaids, ka �ādi cilvēki iedomājas, ka kalps ir gandrīz vai tuk�a vieta. Tomēr nē, viņi nav runāju�i atklāti. Ista�bene vienkār�i teica, ka atmosfēra bijusi intere�santa un, jūtot vielu baumām, viņa sarunu no�klausījusies.

-��� Skaidrs. Kur� no mūsējiem ar vinu runā-

ja?

-���� Svifts, ser. Es ar viņu aprunājos un no�jau�u, ka Sviftam nācās krietni papūlēties, lai no viņas �īs ziņas izvilinātu.

-���� Dro�i vien izmantojis savu vīrie�a neatvairāmību. Varu iedomāties, ka viņa ir jauna meitene.

Lainhems pasmaidīja.

-��� Jā, un skaista.

-��� Kāpēc viņa par to nestāstīja agrāk?

-����� Dienā, kad atrada līķi, viņai nebija jāstrādā, tāpēc Svifts viņu satika tikai vakar.

-���� Un ko vēl viņa dzirdējusi? Lainhems atspiedās pret atzveltni un pasmīnēja. Tikai to, ka Mārtindeils paziņojis Hemiltoniem, ka tie, ja vēlas, ir laipni lūgti palikt un strādāt pie viņa.

-���� Viņa māsa lai vada viesnīcu un Hemiltons īpa�umu?

Lainhems pamāja.

-� Tas viņam par to: "Esmu pārliecināts, ka mēs varam nonākt pie kādas draudzīgas vie�no�anās." Un: "Pīrāgs ir pietiekami liels, lai pie�tiktu visiem."

Lainhems joprojām māja ar galvu.

-���� Pilnīgi pareizi. Klasiska tēma, vai ne? Divi tūksto�i akru un Longfordholla.

-��� Jā. Jāatzīstas, ka man jau likās aizdomīgs misis Hemiltones stāsts par Semu Tilleru un viņa bulli. Ak, es zinu, ka viņa nospēlēja labu teātri, izrādot nepatiku, bet esmu pārliecināts, ka viņa nebūtu padevusies, ja aiz tā neslēptos kāds iemesls.

-��� Jūs domājat lai novērstu uzmanību no

sevis?

-���� Jā. Vai meitene nepastāstīja, kā viņi reaģēju�i uz �iem brīni�ķīgajiem jaunumiem?

-���� Diem�ēl to viņa nezina. Viņai bijis jāiet pēc nākamā ēdiena, bet, sprie�ot pēc viņu uzvedības, kad istabene atgriezusies, viņu vidū nav notikusi atklāta ķildo�anās.

-���� Varu iedomāties, ka viņiem vajadzēja iz�turēties pietiekami viltīgi, vispirms mēģināt pierunāt Mārtindeilu nākt pie prāta vai arī kon�sultēties ar advokātu.

-��� Tā ir.

-���� Acīmredzot vajadzēs vēlreiz parunāt ar Hemiltoniem. Ja tikai mēs varētu uzzināt, ko

Mārtindeils sastrādāja pēc tam, kad septiņos piecpadsmit no viņa bija aizgājusi misis Baiflīta� Nu, labi, vai ir vēl kaut kas?

-���� Svifts joprojām mēģina sadzīt pēdas Mārtindeila agrākajām mīļajām sirsniņām. No adre�u grāmatiņas nebija nekādas jēgas, jo lielākā satura daļa ir novecojusi. Viņ� domā, ka vajadzēs vēl da�as dienas. Ar da�iem vārdiem vispār nav ko iesākt. Vienkār�i pastkartes bez adresēm. Da�as no viņām viesoju�ās viesnīcās, kurās bija apmeties Mārtindeils, bie�i vien tas noticis sen, tā ka noskaidro�ana prasīs daudz laika. Ieraksti ir pazudu�i vai iznīcināti, vairākas viesnīcas mainī�ju�as nosaukumus vai sievietes pārcēlu�ās�

-���� Jā, jā. Bilde man ir skaidra. Vai viņam �obrīd ir arī kādi pozitīvi rezultāti?

-��� Nu, da�as no viņām ir vadīju�as viesnīcu darbu vai pat biju�as to īpa�nieces, tā ka tās vēl ir turpat. Un nav jau ari ko brīnīties. Mārtindeils bija tikai piecdesmit gadus vecs, un liekas, ka uzmanību galvenokārt pievērsis atraitnēm vidējos gados, kuras, ja tām piederēja viesnīcas, vēl ņebūs aizgāju�as pelnītā atpūtā. Tomēr da�as no viņām tagad ir precēju�ās, tā ka pārbaudī�ana ir visai kutelīga lieta. Svifts sastādīja sarakstu. Lainhems parakņājās papīru kaudzē uz sava galda un izvilka kādu lapu.

-��� Te nu mēs esam. Viņ� pasniedza sarak�stu Tenetam.

-��� Mm. Tenets sāka lasīt vārdus. Misis Mērija Viksa Norvi�ā, misis Elizabete D�onsone Brodvejā, misis �anete Mārtiņa Istbornā, misis Brenda Teilore Vēdingā, misis Kerolaina Dempstere Folkstounā, misis Ketlina D�eksone Bornmautā.

-����� Neviena no viņām nav zvanījusi. Un kādēļ lai tās zvanītu, un ko būtisku viņas varētu pastāstīt? Varbūt Svifts zaudē laiku. Tenets pa�jautāja:

-��� Ko jūs par to domājat, Maik?

-���� Nu, es piekrītu. Milzums laika tiktu iztērēts nenozīmīgam mērķim. Neesmu glu�i pārliecināts, vai saprotu, kādēļ jums tas liekas svarīgi.

-���� Nav jau tik svarīgi. Vienkār�i vēl viens vaļīgs pavediens, kam pieķerties. Bet, ja tas aizņems daudz laika, tad neesmu pārliecināts, ka mērķis attaisnos līdzekļus. Tenets uzsita pa ziņojumu. Vai Svifts vispār uzzināja kaut ko vērtīgu no kādas Mārtindeila mīļākās?

-��� Patiesību sakot, nē. Reakcija acīmredzot bijusi visai da�āda. Kādas pāris atteiku�ās runāt. Izdzirdēju�as Mārtindeila vārdu, viņas nome�tu�as telefona klausuli. Viena misis Dempstere no Folkstounas visai aizkustino�a būtne, glu�i noilgojusies pēc ziņām no viņa, likusies sarūgti�nāta, izdzirdot par viņa nāvi. Vēl kādas pāris at�bildēju�as, ka negribot par �o tēmu runāt. Viņas tagad ir laimīgi apprecēju�ās� nē, es piekrītu. Ari man �ķiet, ka nav vērts �ķiest laiku tam.

-���� Tad atbrīvosim Sviftu no �ī darba. Nu, vai tas ir viss?

-��� Ne glu�i.

Lainhema acīs no�ķīla zibsnis, kādu Tenets bija pamanījis jau agrāk. Likās, ka pa�u intere�santāko ser�ants pataupījis beigām.

-����� Kas jums vēl tur ir zem piedurknes, Maik? Nu, nesakiet! Atlaistais algādzis�

-���� Pareizi! Lainhems izvilka vēl vienu zi�ņojumu un atvēra to, bet Tenetam nedeva. Skaidrs, ka gribēja pastāstīt pats pie reizes, vērojot viņa reakciju.

Tenets nolēma ļaut viņam �o prieku.

-Nu?

Lainhems saliecās uz priek�u.

-���� Tīliena meita, Roze, izdarīja pa�nāvību, kad Mārtindeils pameta viņu.

Tenets atcerējās apmierinājumu Tīliena acīs, kad viņ� uzzināja par Mārtindeila nāvi, viņa rūgto naidu iztaujā�anas laikā. Nemīlīgo gaisotni Houmfārmā, Tīliena sievas trauslumu un to, kā Tīliens sargāja sievu. Vai Roze bija viņu vienī�gais bērns? Un vai viņas pa�nāvība tā sagrāva viņu māju un ģimeni, ka viņi nekad vairs nespēja atgūties?

-��� Kad tas notika?

-���� Se�desmit ceturtajā gadā. Tad viņai bija septiņpadsmit.

Brid�itas vecums. Kāda būtu viņa at�tieksme pret cilvēku, kur� būtu novedis viņa meitu līdz pa�nāvībai? Tenetam uznāca drebuļi.

-��� Tas izskaidro Tīliena naidīgumu, vai ne, ser? It īpa�i, kad mēs pateicām, ka Mārtindeils sabraukts ar viesnīcas furgonu, un viņ� zināja, ka tovakar ir to izmantojis. Nav brīnums, ka viņ� negribēja stāstīt, kāpēc neieredz Mārtindeilu. Viņ� noteikti zināja, ka mēs to uzskatītu par nopietnu iemeslu slepkavībai.

-���� Taisnība. Tomēr tas vēl nenozīmē, ka viņ� ir slepkava. Tīliens vienkār�i negribēja celt aug�ā atmiņas, kuras tam bija ļoti sāpīgas. Tenets nopūtās. Man jāsaka, ka Mārtindeils nemēdza pamest iesākto pusratā, vai ne? Kā redzams, viņ� aiz sevis ir atstājis veselu rindu sagrautu likteņu. Sems Tillers, misis Renkla, tagad Tīliens�

-����� Būs jābrauc un vēlreiz jāsatiekas ar Tīlienu.

-���� Acīmredzot, Tenets saviebās. Viņ� dro�i vien uzrīdīs mums suni. Bet pirms tam es gribu satikt Hemiltonus.

-��� Vai man pieteikt vizītes?

-���� Nē. Mēģināsim uz labu laimi. Nav īpa�i svarīgi, kādā kārtībā mēs tiekamies ar viņiem. Ja neatradīsim vienu, mēģināsim meklēt otru.

�ajā rītā brauciens uz Satonu sagādāja īstu prieku. Lauki gozējās saulītē, un varēja jau noticēt, ka pavasaris patie�ām ir tepat aiz stūra. Drīz ap aitām, kuras ganās pļavās, parādīsies jēriņu bari, me�us un krūmājus ietīs maigi zaļa lapotne. Tenets mīlēja vērot, kā pavasaris pieņēmās spēkā, un viņam bija �ēl pilsētnieku, kuri bija tik atkarīgi no parkiem un dārziem, jo tikai tur tie varēja vērot dabas ikgadējo pārmaiņu ciklus.

Longfordholla �odien bija brīni�ķīga kā nekad ar tās maigo ķieģeļu sārtumu uz duso�o me�u un parka fona. Pa labi tālumā sīkas cilvēku figūriņas veica smago Sīzifa darbu tīrīja vētras postījumus. Tenets izteica domu, ka arī Hemiltons varētu būt starp viņiem.

-���� Nav svarīgi. Mēs vispirms varam satik�ties ar misis Hemiltoni.

-��� Ja viņa ir mājās.

Dīlijas nebija, bet drīz varēja gaidīt viņu pārnākam. Tenets ārpusē bija ievērojis Tobija Fīvera ma�īnu. Viņam ienāca prātā, ka, gaidot misis Hemiltoni, abi varētu izmantot izdevību un ar Tobiju un Tesu noskaidrot pāris sīkumus.

Viesu uzņēmēja saviebās.

-���� īsti nezinu, kur vini varētu būt. Kā liekas, abi runāja, ka ie�ot apciemot auklīti.

Auklīte! Tenets saspicēja ausis. Viņam ienāca prātā, ka tā būtu laimīga sagadī�anās, ja viņa izrādītos ari Dīlijas un Leo auklīte. Reizēm �ādās ģimenēs auklītes tā ieaug mājā, ka neaiziet arī tad, kad bērni ir izaugu�i, jo tagad jāauklē viņu bērni. �īs vecās auklītes, protams, ir izzū�do�a parādība. Mūslaiku aukles reti kad uzturas vienā vietā ilgāk par pāris gadiem un tad pārvā�cas uz svaigākām un, iespējams, arī bagātākām ganībām. Bet tādā mājā kā �ī�

-��� Kur mēs varētu viņu atrast?

-��� Neesmu pārliecināta, ka� Ak, nu ne�domāju, ka viņai kas būs pretī. Meitene ie�smējās. Patiesībā, ja padomā, tas auklītei pat varētu patikt! Viņa joprojām ir visai �irgta, vienīgi artrīts piesaista �o sievieti pie istabas. Pa�laik viņa ir bērnu rotai istabā. Sameklē�u kā�du, kas jūs varētu pavadīt.

Saposusies istabene viņus veda pa �ķieta�mi bezgalīgiem kāpņu posmiem un koridoriem, līdz tie nonāca ko�ā, saules pielietā telpā mājas dienvidaustrumu galā. �īs februāra stundas saules straumes ap�ilbināts, Tenets sāka mirk�ķināt acis. Istaba likās cilvēku pilna, bet, kad acis aprada ar gaismu, viņ� redzēja, ka telpā ir tikai �etri: Edems, Tesa, Tobijs un veca sievie�te ortopēdiskā krēslā ar īpa�u atzveltni galvai. Krēsls atradās pie kamīna. Istabā bija ērtas, bet vienkār�as mēbeles: masīvs galds istabas vidū un krēsli ap to, un vairāki izsēdēti atpūtas krēsli ar nonēsātiem, vaļīgiem pārklājiem. Edems un Tesa sēdēja divos no tiem, bet Tobijs bija atlaidies uz paklāja kamīna priek�ā. Kamīnā no glazētiem, zaļiem podiņiem, rotātiem ar dzīvnieku attēliem, aiz melnām Viktorijas laika �uguna restēm spo�i kurējās uguns. Kamīna priek�u rotāja augsts misiņa ugunsdro�ības re�ģis, piemiņa no tiem laikiem, kad telpa tie�ām kalpoja kā bērn�istaba. Tagad re�ģis dro�i vien sargāja nevarīgo auklīti.

Visi viņi acīmredzami baudīja mājīgi omulīgo, atbrīvoto laisko�anos. Dro�i vien pār�traukti jokojot, viņi pagriezās pret abiem po�licistiem. Acīs vēl jauta smieklus.

Inspektori Edems pielēca kājās. Ļau�jiet stādīt jums priek�ā manas dzīves lielo mī�lestību Neniju Fosteri! Nenij, �ie ir inspektors Tenets, cilvēks, par kuru es jums stāstīju, un viņa uzticamais pavadonis ser�ants Lainhems!

Tas vairs nebija �vītīgais klaidoņpuika. �odien Edems bija īsts �īs mājas dēls, ģērbies sar�a izjādes biksēs, krāsaini rūtotā kreklā, vec�laicīgu skolas kaklasaiti ap kaklu un tvīda sporta �aketi mugurā. "Tad, lūk, no kurienes rodas per�sona non grata," Tenets iedomājās. Arī Tesa �o�dien izskatījās citādi. Asās matu adatas, kuras vakar slējās gaisā, �odien gulēja, spiezdamās gar ausīm uz visām pusēm. Likās, ka naktī adatas ir apciemojis kāds mistisks spēks un licis tām mainīt stāvokli. Jau tā trūcīgais mini �odien bija vēl īsāks.

Pietiek, Edēm, teica sieviete un pa�smaidīja. Inspektors vēl nodomās, ka nekad neesmu mācījusi jums labas manieres.

Viņa likās satrauco�i trausla. Sievietes vā�jo augumu bija saliekusi un savijusi kropļojo�a slimība. Rokas līdzinājās mezglainām, bezvei�dīgām koka saknēm. Viss liecināja, ka par auklīti �eit labi rūpējas. Mis Fostere izskatījās sakopta un tīra, viņas retie, baltie mati rūpīgi saķem�mēti atpakaļ un saņemti mezglā. Blakus auklītes krēslam atradās regulējama lampa uz statīva un trīs rindu grāmatplauktiņ� uz riteņiem ar grā�matām, �urnāliem, radio, fotogrāfiju albumiem, un visam tam apkārt tabletes, mikstūras un pārējās invalida ikdienai nepiecie�amās lietas. Tuvumā atradās ari slimnīcas tipa galdiņ�, ko varēja virzīt vēlamajā virzienā. Uz tā gulēja līdz pusei atrisināta krustvārdu mīkla.

Visi apsēdās. Tenets un Lainhems uz stāviem krēsliem, pie galda.

-��� Ceru, ka jūs nenosodāt mūsu ielau�anos, mis Fostere, bet mēs gribētu noskaidrot kādas di�vas, trīs vienkār�as detaļas, iesāka Tenets. Bet viņa domas tikai daļēji sekoja pa�a teiktajam. Viņiem tikko ienākot, viņ� bija paskatījies uz To�biju no neparastāka rakursa un tūlīt pat sajutis dīvainu sitienu kaut kas viņā liekas pazīstams. Viņ� ir jauno cilvēku redzējis agrāk. Tenets par to bija pārliecināts. Bet kur? Tobijs joprojām bija zvilnējis uz paklāja, bet nu jau apsēdās, elkoņus atbalstījis uz ceļgaliem un muguru atspiedis pret Tesas atpūtas krēslu. Tenets vēlreiz nopētīja viņu, un pēk�ņi viņam atausa gaisma. Protams!

-����� Nē, nepavisam. Bērni man stāstīja par jums, un priecājos satikt jūs vaigu vaigā, lai gan tas varēja notikt kāda priecīgāka iemesla dēļ. Viņas seja apmācās.

-� Jūs �eit esat ilgi? jautājums nāca mehāniski. Tenetu joprojām bija pārņēmis at�klājums. Viņ� pamanīja, ka Lainhems, vienmēr jūtīgs pret viņa uzvedības niansēm, ir to ievērojis un nu jautājo�i skatās uz viņu.

-���� �etrdesmit se�us gadus. Es atnācu, kad Leo bija �etri gadiņi. Uz mirkli viņas seja sa�vilkās, un apak�lūpa ietrīcējās.

Ar piepūli Tenets sakoncentrēja domas uz sarunu. Par sava atklājuma detaļām viņ� varēs padomāt vēlāk. Pamanījis auklītes sāpes, viņ� iedomājās, ka viņa pa�laik atceras tās senās, laimīgās dienas. Nezin vai bija prātīgi nākt uz �ejieni, viņam ienāca prātā. Katrā ziņā, jauno cilvēku klātbūtnē būs grūti runāt ar auklīti par visu, kas viņu interesē.

-��� Tad tēvocim Mārtindeilam bija spārniņi un oreols, vai ne, auklīt? Tā bija Tesa.

Edems iesmējās.

-���� Jūs jau esat piestāstījusi mums pilnas galvas ar stāstiem par mammu un tēvoci Leo, vai ne, auklīt?

-���� Ir jau viegli smieties, jūs abi, bet tās patie�ām bija laimīgas dienas. Līdz nomira jūsu vecmāmiņa.

-���� Ta-ra-ra, ra-ra-ra-ra. Edems skrāpēja uz iedomātas vijoles.

-���� Edēm! viņa asi pārtrauca zēnu un uz brīdi izskatījās mazliet nokaunējusies.

-��� Vai tev nav neērti, viņa iesaucās. Ar jums jau viss ir kārtībā, aprūpēti un dro�ībā, ar tēvu un māti aiz muguras. Tēvocim Leo tādas laimes nebija.

Tesa nopūtās. Acīmredzot tas bija vecs stāsts, tik daudzas reizes atkārtots, ka vairs ne�spēja viņus iespaidot. Auklīte mēģina iestāstīt, ka pēc vecmāmiņas nāves tēvocis Leo kļuvis par izstumto bērnu.

-��� Tā arī bija! iesaucās vecā lēdija. Viņa uzlika plaukstas uz krēsla malām un gandrīz ne�manāmi pārmainīja pozu.

Tenets nojauta, kas sekos. Auklīte iekārto�jās stāstī�anai. Inspektors cerēja, ka jaunie cilvē�ki nenodarbosies ar sabotā�u.

Tesa un Edems apmainījās skatieniem. Varbūt iesim?

Tenets to viņiem novēlēja, bet, pa�am par sarūgtinājumu, tie tomēr palika. "Tīrās inerces dēļ," viņ� nosprieda. "�eit bija patīkami, un labāk kaut kāda izklaide, nekā nekāda. Tesa acīmredzot nestrādāja, bet kā ar Tobiju?"

It kā būtu noskaņojies uz Teneta viļņa, To�bijs izstaipījās un piecēlās.

-���� Labāk ie�u. Vajadzēja jau būt ceļā uz Meidstounu. Tēvs sē� uz astes. Nē, viņ� pie�vērsās Tesai, nenāc mani pavadīt! �ovakar tik�simies. Ap pusseptiņiem.

-��� Labi, viņa pamāja.

Tenets paskatījās uz Lainhemu un deva gandrīz nemanāmu zīmi uz durvīm. Ejiet un parunājiet ar viņu!

Lainhems neuzkrīto�i sekoja Tobijam. Tenets redzēja, ka Tesa sarauc pieri. Mazā ska�tienu pārmaiņa nebija paslīdējusi viņai garām nepamanīta.

-����� Atvainojiet, mis Fostere, Tenets ierunājās. Jūs sākāt stāstīt par misteru Mārtindeilu�

-���� Viņ� bija neveiksminieks, tas arī viss. Kā jau bie�i gadās, tēvs vairāk mīlēja meitu, bet māte dēlu. Leo bija misis Mārtindeilas acu�raugs, un diem�ēl viņa zēnu lielā mērā sabojāja. Pārāk lutināja. Es viņai nepārmetu, ņemiet to vērā, jo atteikt Leo vienmēr bija ļoti grūti� Viņ� bija tik skaists zēns, viņ� spēja noburt put�nus no koku zariem, ja bija nolēmis to izdarīt. Bet baidos, ka tas nostatīja tēvu pret dēlu. Tas ir vecs stāsts, un esmu tik bie�i to piedzīvojusi, ka tēvs ir greizsirdīgs uz Leo� Un tā, kad misis Mārtindeila nomira, zēnam tad bija divpadsmit

i gadi, viņam sākās grūti laiki.

i Kādā ziņā?

i Iesākumā Leo nosūtīja uz internātskolu,

iejaucās Edems. Tāpat kā mani, nabadziņu.

-���� Tu vismaz neesi palicis bez mātes, pārmeto�i teica mis Fostere. Un tu dzīvoji in�ternātā arī pirmskolas laikā. Leo līdz tam bija gājis parastajā skolā. Viņa pakratīja galvu. -

Protams, viņ� ienīda internātu. Zēns kļuva ' � >

necie�ams. Personīgi es domāju, ka zēna uzvedī�ba bija tik necie�ama tādēļ, ka Leo cerēja viņu izslēgs no skolas un tas tad atkal varēs dzīvot mājās. Viņam patika �eit. Bet tēvs negrasījās padoties. Katru reizi, kad Leo izslēdza no skolas, viņu vienkār�i nosūtīja uz kādu citu skolu.

Atgriezās Lainhems. Viņ� apsēdās.

-��� Katru reizi? pārjautāja Tenets.

-���� Nu, tas izklausās sliktāk, nekā bija patiesībā. Leo izslēdza no trijām skolām. Pēc tam, man �ķiet, zēnam atausa gaisma, ka nav jē�gas mācīties. Viņ� nebija laimīgs, jo mācījās tik maz, cik maz vien iespējams. Tad Leo devās uz Sirensteru un uzsāka mācības īpa�uma pārvaldes kursā, bet pameta to pirmā gada beigās un pēc tam tāpat vien slaistījās apkārt. Māte bija novēlējusi Leo pietiekami daudz, lai viņ� varētu atļauties nestrādāt.

-���� Izklausās lieliski! iesaucās Edems. Kaut man kāds novēlētu tik daudz, lai es varētu gul�ņāt un neko nedarīt!

-� Pat ar tavu īso prātiņu tev kļūtu nāvīgi garlaicīgi jau pirmās nedēļas beigās, iejaucās Tesa. Es zinu. Esmu pamēģinājusi. Septembrī dodos uz mākslas koled�u, meitene paziņoja Tenetam, un viņas acīs pirmo reizi iemirdzējās entuziasma dzirksts.

-��� Lieliski! viņ� paslavēja. Uz kurieni?

-����� Uz Svētā Mārtiņa Mākslas skolu. Tagad viņas balsī skanēja lepnums.

Acīmredzot viņ� ir bijis pret meiteni ne�taisnīgs, un uzmanīgi, lai tas neizklausītos pārāk �ēlīgi, viņ� painteresējās:

-���� Jums noteikti ies labi. Domāju, ka bija ļoti grūti tikt iek�ā. Modelē�ana?

-��� Tekstila dizains.

-���� Jums jau visiem ir ļoti labi, Edems saīga. Jūs vienmēr zināt, ko gribat. Man nav nekā tāda, kas tā īsti aizrautu.

-���� Ļauj, lai laiks parāda, smaidot mieri�nāja mis Fostere. Vienkār�i turpini tikpat labi mācīties kā līdz �im un, kas zina, beigās kļūsi par premjerministru.

-���� Dievs pasargi! iesaucās Tesa. Bail iedomāties.

-���� Man gan neliekas, Tenets atgriezās pie sarunas par Mārtindeilu, ka misters Mārtindeils, seniors, būtu pārāk priecīgs par to, ka dēlu izmet no koled�as.

-���� Viņ� bija saniknots� Nedēļām nerunāja ar Leo. Starp viņiem vienmēr bija personību cīņa, bet pēc �ī gadījuma kļuva tik slikti kā nekad. Misters Mārtindeils bija labs saimnieks, un es patie�ām ar prieku to atzīstu, bet viņ� pali�ka glu�i akls attiecībā uz dēlu. Viņ� vispār Leo neredzēja nekā laba. Un tāpēc Leo uzvedās vēl sliktāk. Auklīte skumji pakratīja galvu. Patiesībā tas bija kā apburtais loks.

-���� Un, ja reiz viņ� bija spēris kāju uz slide�na ceļa� ierunājās Edems. Ar kāju viņ� imitē�ja slidinā�anos. O opā, no kalna lejā, un tā visu laiku.

-����� Nekad neesmu dzirdējis, kāpēc Leo pavisam aizgāja no mājām, teica Tenets. Viņ� bija ieinteresēts dzirdēt mis Fosteres versiju par plaisu starp tēvu un dēlu.

Mis Fostere savilka lūpas un pakratīja galvu.

-����� Vienkār�i, novilka Tesa, ak, beidz skatīties tik nosodo�i, auklīt! Ja mēs neiz�stāstīsim inspektoram, to izdarīs kāds cits. Vai tad tu neredzi, ka viņ� nav no tiem, kuri atlai�as? Patiesībā tas notika tāpēc, ka Leo izbeidzās nau�da. Vecmāmiņa Mārtindeila acīmredzot bija rīkojusies visai vieglprātīgi. Tā vietā, lai no�guldītu naudu, no kuras dēls saņemtu procentus, līdz izaugtu līdz saprātīgam vecumam lai gan, cik mēs viņu pazīstam, domāju, ka viņ� to nekad nesasniegtu vecmāmiņa atstāja Leo uzreiz visu summu. Viņam bija milzum daudz brīva laika: vīns, sievietes, mūzika, ātras ma�īnas, dārgas drēbes, daudz kas. Vectēvs turpināja pestīt Leo no parādiem, bet, kad viņ� sāka spēlēt uz zir�giem, vadzis notrūka. Cik man zināms, tēvs deva viņam vēl vienu iespēju, bet, kad Leo arī to palaida vējā, naudas izteiksmē vairākus tūk�sto�us mārciņu, un tajos laikos tā bija milzīgi liela nauda, pienāca beigas. Vectēvs pateica "Nekad nesper kāju pār manu slieksni", un Leo to arī nedarīja� Viņa paraustīja plecus. Bet mums vienmēr viņa pietrūka, vai ne, Edēm, likās, ka mūsu dzīvei pazudusi gar�a.

Edems pamāja.

-��� Tāpēc jau es biju tik sarūgtināts, ka pēc tēvo�a atgrie�anās nesatiku viņu. Nu, labi, tāda ir dzīve. Starp citu, Tesa, tu aizmirsi pielikt sce�nārijam punktu. Aizejot Leo paķēra līdzi pusi no ģimenes sudraba.

-��� Nu, labi, pietiek, norūca mis Fostere. Es atļāvu tev izteikties, Tesa, tāpēc ka tev ir tais�nība. Inspektors meklētu, līdz kāds viņam tā vai tā visu izstāstītu. Bet es te nesēdē�u un neklausī�os ilgāk, kā tu nomelno nabaga Leo.

Zinu, ka viņ� daudzējādā ziņā bija slikts, bet tā nebija viņa vaina. Bērni nepiedzimst, jau sabo�jāti, un to jūs zināt. To ar viņiem izdara pieau�gu�ie. Un tava tēvo�a gadījumā� būt tik ļoti iz�lutinātam un uz visiem laikiem attapties auk�stumā aiz durvīm� es nemaz nebrīnos, ka Leo nogāja no ceļa, kaut arī neatzīstu daudz ko no tā, ko viņ� ir izdarījis. Nē, man bija jūsu tēvo�a �ēl un ir �ēl joprojām. Viņam dzīvē tik daudz kā pietrūka, un tā nebija tikai Leo vaina. Un tu, Edēm, ja neuzmanīsies, aiziesi to pa�u ceļu, ar visām savām nekaunīgajām muļķībām.

Edems pielēca kājās un piespieda vaigu auklītei pie matiem.

-���� Nav taisnība, auklīt. Tu ta�u zini, ka sirdī es esmu tīrais zelta gabaliņ�.

-��� Atkarībā no tā, kā mēs uz to skatāmies. Bet auklītes smaids liecināja, ka viņa tie�ām no sirds piekrīt.

Tenets nolēma mainīt tēmu.

-���� Pastāstiet, Tesa, vai tajā naktī, braucot mājās, pa ceļam nepamanījāt kaut ko neparastu?

-���� Tādu kā ķermeni guļam ceļa malā, jūs domājat? Godīgi, inspektor, jūs ta�u nedomājat, ka es neliktu tēvam apturēt ma�īnu, ja būtu kaut ko pa�manījusi! -Tesas balss skanēja izsmejo�i, un Tenets juta, ka meitenes viedoklis par viņu ir mainījies uz slikto pusi. Inspektors gan pārāk neuztraucās par to, jo nu bija vieglāk pāriet pie nākamā jautājuma.

-���� Tēvs, protams, bija kopā ar jums� rend�rovers, liekas, nebija iedarbināms.

-���� Jā. Taisni dusmas. Beigās izrādījās, ka nav nekas nopietns, tikai svece vaļīga, bet diem�ēl man nav tehniskas domā�anas. Tāpēc piezvanīju tētim un palūdzu, lai viņ� atbrauc man pakaļ. Zināju, ka viņ� vēl nebūs aizgājis gulēt. Tēvs vienmēr ilgi paliek nomodā. Un viņ� iedarbināja ma�īnu.

Tenets bija pārliecināts, ka Tesa runā tais�nību. Patiesībā viņ� nespēja iedomāties, ka Hemiltons nolaistos tik zemu, lai gadījumā, ja kāds būtu manījis viņu vakarā braucam ar fur�gonu, liktu meitai melot. Un misis Baiflīta bija dzirdējusi atgrie�amies abas ma�īnas.

-��� Cikos jūs pārbraucāt?

Viņa paraustīja plecus.

-���� �ķiet, ka drīz pēc divpadsmitiem. Man pazuda laika sajūta, nīkstot un gaidot tēti.

-���� Vai sniga, kad pārbraucāt?

-��� Jā. Nupat bija sācis.

Ejot lejā pa kāpnēm, Lainhems teica:

-��� Mēs tomēr vēl nevaram izsvītrot misteru Hemiltonu, vai ne? .Viņam bija pietiekami daudz iespēju arī pirms tam.

Tenets pamāja.

-��� Ko teica Tobijs?

Lainhems pagaidīja, kamēr garām pagāja istabene.

-����� Viņ� apstiprina to, ko pastāstīja misis Renkla. Tajā naktī viņ� bija paņēmis mātes ma�īnu, lai aizbrauktu uz Kentaberiju nokārtot tēva biznesa lietas apspriest pārvadājumu jautājumu ar puisi, kur� bijis aizņemts dienā. Bi�ja domāts, ka brauks tēvs, bet piezvanīts, ka saslimusi misis Fīveras māte, un viņ� palūdzis Tobiju aizbraukt viņa vietā. Tobijs nevarēja iz�mantot savu ma�īnu, jo tā bijusi pacelta ar domkratu, remontam.

-��� Ma�īnas, ma�īnas� liekas, ka �ajā lietā tās negaidīti uzrodas no visām pusēm. Tas ir jūsu kompetencē, Maik.

Viņi bija sasniegu�i kāpņu galu. Tenets ap�stājās un paskatījās apkārt, lai pārliecinātos, ka tuvumā neviena nav. Lejā, hallē, aiz sava galda sēdēja viesu uzņēmēja, bet apkārt kamīnam pie galdiņa bija izvietojies bariņ� viesu. Uz galdiņa bija novietotas paplātes ar kafijas traukiem.

Tenets pieklusināja balsi.

-��� Starp citu, es gribēju jums pajautāt� vai esmu teicis, ka Tobijs jau pirmajā reizē man likās kaut kur redzēts?

-��� Nē. Tie�ām?

-����� Saticis viņu pirms tam neesmu, bet padomājiet, Maik, vai viņ� jums neatgādina kādu no mūsu lietā iesaistītajiem. Ne visu laiku, bet da�os garāmslīdo�os mirkļos?

Lainhems sarauca pieri.

-��� Man tā neliekas. Ko viņ� jums atgādina?

-���� Nevarēju to at�ifrēt līdz pat �im brīdim. Un tad� pirmkārt, kad mēs iegājām tajā istabā, viņ� gulēja uz paklāja. Un tad apsēdās. Abas pozas bija tādas pa�as kā, saprotiet, tādas, kas li�ka man saprast�

Lainhems joprojām neko nesaprata.

-���� Atvainojiet, bet es joprojām nejūtu, uz ko jūs tēmējat.

-���� Pirmo reizi, kad mēs ieraudzījām sniegā guļo�o Mārtindeilu� un tad fotogrāfijas, kuras skatījāmies viņa istabā, tā viena, kurā viņ� ar māsu sē� uz kāpnēm�

Lainhema acis iepletās.

-��� Jūs domājat� Tenets pamāja.

-���� Domāju, ka Tobijs varētu būt Mārtindeila dēls.

Lainhems joprojām izskatījās apstulbis.

-Bet�

Tenets saprata, kā viņ� jūtas. Mājiens varē�ja likties tik nepārprotams un sare�ģīts, ka to vi�su uzreiz bija grūti aptvert.

-����� Es gribētu ar jums par to apspriesties, pirms satiekamies ar misis Hemiltoni. Mums va�jadzētu �o to pārbaudīt, pirms virzāmies tālāk� Iesim ārpusē.

Dīlija Hemiltone acīmredzot bija jau at�griezusies. Tenets palūdza viesu uzņēmēju, lai tā pasaka misis Hemiltonei, ka viņiem pirms satik�anās steidzīgi jāpiezvana, un abi ar Lainhemu devās uz ma�īnu. No turienes viņi paziņo�ja, ka jānoskaidro divas lietas Tobija dzim��anas dati un laiks, kad viņa vecāki stāju�ies laulībā.

-��� Cik vien ātri iespējams, lūdzu.

-��� Būs darīts.

Lainhems pagaidīja, līdz pienāca informā�cija, un tad pajautāja:

-��� Ja jums ir taisnība, ser, vai jūs domājat, ka kāds no viņiem to zina?

-���� Nu, pa�laik �is jautājums ir miljonu dolāru vērts. Man vēl nav bijis laika to kārtīgi apdomāt, bet es �aubos, vai Hemiltoni zina. Pretējā gadījumā viņi nezin vai atbalstītu to, ka viņ� satiekas ar Tesu.

-� Jūs domājat tāpēc, ka viņi ir pirmās pakāpes brālēns un māsīca� Ser! Lainhema acis iepletās �okā.

-��� Kas noticis?

-���� Vai jūs saprotat, ko tas var nozīmēt? Nē, tas laikam nevar būt. Es nezinu�

-����� Maik, jūs kļūstat nesakarīgs. Sāciet no sākuma!

-���� Vai ārlaulībā dzimu�iem bērniem ir man�to�anas tiesības? viņ� jautāja.

Tenets saprata, kāpēc ser�ants izskatās tik satraukts. Viņam pa�am tas nebija ienācis prātā. Ja Mārtindeils bija Longfordhollas īpa�nieks un Tobijs viņa dēls�

-���� Liekas, ka tādas tiesības ir. Vai netika pieņemts lēmums, kas to padarīja likumīgu?

-��� Kaut ko tādu es atceros� Tādā gadījumā Hemiltoni noteikti zina, teica Lainhems. Es teiktu, ka viņi ir visai lieli snobi, un vienmēr es�mu brīnījies, kāpēc tie neiebilst, ka Tesa satiekas ar Tobiju. Bet �ādā gadījumā� varbūt, ka viņi to pat atbalstīja, zinot, ka kādu dienu Tobijs var kļūt par visa īpa�uma mantinieku.

-���� Labāk neprātosim tikai par �o, kamēr neesam pilnīgi pārliecināti. Tikai patlaban var izrādīties, ka tādēļ, ka viņa māte un Mārtindeils nav biju�i precēju�ies, viņi par Tobiju nav pat iedomāju�ies no �āda viedokļa.

-��� Tomēr grūti noticēt, ka misis Hemiltone līdz �im nebūtu pamanījusi to, ka Tobijs un viņas brālis ir tik līdzīgi, ja jūs to uzķērāt tik ātri.

-���� Nezinu. No vienas puses, mēs abi esam trenēti meklēt sakarības, būt aktīvā trauksmes stāvoklī. Un fakts, ka esam sve�inieki, ļauj mums visu redzēt ar svaigu aci. Hemiltoni redzē�ja Tobiju augam, tāpat kā jebkuru citu ciemata zēnu, atcerieties to, un kā pa�u par sevi saprota�mu uzskatīja viņu par Fīvera dēlu. Līdzība jau nav tik uzkrīto�a un skatīsimies patiesībai acīs, es varēju ari kļūdīties.

Bet tas tā nebija vai vismaz izskatījās, ka tas tā nav. Pēc da�ām minūtēm pienāca informā�cija: Tobija dzim�anas dati bija 9.1.66., bet viņa vecāku laulību datums 4.8.65.

Pēc pirmajiem pacilātības mirkļiem, ka Teneta nojauta bija izrādījusies pareiza, Lainhems atskurba.

-��� Tam, protams, vēl nav jānozīmē, ka viņ� ir Mārtindeila dēls. Var būt arī Fīvera vai, tais�nību sakot, jebkura cita�

Tenets papurināja galvu. Loģiski, Lainhemam varēja būt taisnība, bet līdz pat kaulam viņ� juta, ka tas tā nav.

Lainhems pasmaidīja.

-� Nu, labi, padodos. Man nav gadījies piedzīvot, ka jūs �ādos jautājumos kļūdītos. Nu, paskaitīsim� Mārtindeils pameta Hollu 1965. gadā, pareizi? Un, ja Tobijs piedzima 1966. gada janvārī, viņ� varēja tikt ieņemts 1965. gada aprīlī. Interesanti, kurā mēnesī Mārtindeils aizgāja? .

-��� Pajautāsim viņa māsai.

-���� Dro�i vien vasarā, jo Fīveri apprecējās augustā. Notikumu secība acīmredzot bija �āda: aprīlī Ivonna kļūst grūta, un jūnijā viņa to pasa�ka Mārtindeilam. Tajā pa�ā mēnesī Mārtindeilu parādu dēļ izmet no sen�u mājokļa varbūt, ka �ādos apstākļos viņ� par to tikai priecājās! Ivon�na domā, ka viņ� aizmucis bērna dēļ, tāpēc ap�precas ar Fīveru, kur� gaida savu stundu..

-������ Viņa varēja atklāt, ka ir stāvoklī ari pēc 'tam, kad Mārtindeils jau bija projām, iebilda Tenets, un tādā gadījumā viņ� par mazuli tā arū nekad neuzzināja.

-���� Tātad jautājums ir, vai Mārtindeils to zināja.

-��� Un, ja zināja, tad kad uzzināja? Pirms aizie�anas, prombūtnes laikā v^ pēc atgrie��anās?

-��� Tas viss liekas tik sare�ģīti, Lainhems ar baudu konstatēja. ^

-���� Zinu. Man tikko ienāca prātā� varbūt jums ir taisnība, un viņ� zināja par bērnu pirms aizie�anas. Uz mirkli pieņemsim, ka tas tā bija. Atceraties, ko mums stāstīja viesu uzņēmēja ka Mārtindeils ^ai jautājis, kas ir Tobijs, kad tas sarunājās ar i^īisis Baiflītu? Varbūt zēnā bija kaut kas tāds, kas viņam atgādināja viņa pa�a jaunī�bas gadus, un tas lika viņam interesēties�

-���� Nezinu, Lainhems �aubījās. Vai netiek uzskatīts, ka ir ļoti grūti saskatīt līdzību pa�am ar sevi?

-���� Varbūt. Bet, ja Mārtindeils zināja, ka viņam ir dēls, ja viņ� meklēja zēnu�

-��� Vai meiteni�

-��� Labi, labi, Maik, vai meiteni, bet, vienal�ga, viņ� meklēja; un tad, kad ieraudzīja jaunu cilvēku atbilsto�ā vecumā, viņ� varēja iedo�māties, interesanti�

-���� Tas ir iespējams. Un pēc tam, protams, kad viesu uzņēmēja bija pastāstījusi, kas ir To�bijs, viņ� saprata, ka tas ir viņa dēls nē, pagai�diet, ser, viņ� nevarēja, vai ne? Pat ja zināja, ka Ivonna ir apprecējusies ar Fīveru. Un pat tādā gadījumā viņ� nevarēja būt pārliecināts ko var zināt, Fīveriem varēja būt vairāki bērni.

-���� Domāju, ka, ņemot vērā �o iebildumu, mēs varam pieņemt, ka Mārtindeils zināja, ka Ivonna ir precējusies ar Fīveru un ka viņiem nav citu bērnu. Galu galā, Maik, ja viņ� zināja, ka

Ivonna gaida no viņa bēmu, viņ� varēja uzskatīt par savu pienākumu no tālienes ar vienu aci vērot �o sievieti, lai, tā sakot, zinātu, kas notiek ar viņu un bērnu. Ja viņ� to nezināja, tad Viss mūsu scenārijs sa�ķīst gabalu gabalos, tā ka pa�laik mums vajadzētu ar to rēķināties un sekot �ai si�eta līnijai. Tātad jūs teicāt�

-���� Nu, ja pēc viesu uzņēmējas iztaujā�anas Mārtindeils noskaidroja, kas ir Tobijs, manuprāt, viņam varēja rasties apetīte iepazīties ar zēnu. Tāpēc es domāju, ka tad, kad viņ� ciematā uzskrēja virsū misis Fīverai, viņ� varēja pateikt tai, ka ir redzējis Tobiju, ka grib satikt viņu un stādīties priek�ā kā viņa īstais tēvs. Pēc misis Viktoras stāstītā, izskatījies, ka viņ� centies p�? liecināt misis Fīveru darīt kaut ko tādu, kd viņa nav gribējusi.

-����� Maik, automehāniķis teica, ka strīds noticis tādēļ, ka Ivonna atteikusies iet kopā ar' Mārtindeilu dzert tēju.

-���� Bet mehāniķis nebija klāt visu sarunas laiku, vai ne? Viņam vajadzēja ieiet kantorī pēc, sīknaudas. Galu galā tas nav jautājums, kuru Mārtindeils gribētu apspriest kāda klātbūtnē, ne tā? Tad, kad atgriezās mehāniķis, lai to apmuļķotu, viņ� vienkār�i varēja izlikties, ka aicina misis Fīveru uz tēju.

-���� Mm, liekas, ka tā varētu būt. Labi. Pie�ņemsim, ka Mārtindeils bija nolēmis pateikt To�bijam, ka ir viņa tēvs� Padomāsim. Pēc me�hāniķa stāstītā, pēc tam, kad viņ� bija pateicis Fīveram par Mārtindeila sastap�anos ar misis Fīveru, tas aizdrāzies kā mēs zinām uz Hollu, lai brīdinātu Mārtindeilu turpmāk turēties tālāk no viņa sievas. Pēc tam, piemēram, Fīvers varēja doties mājās un par �o lietu saķildoties ar sievu�

-����� Fīveram vajadzēja zināt, ka Tobijs nav viņa dēls, jo tad, kad viņi apprecējās, viņa bija jau ceturtajā mēnesī, vai ne, ser? Ja viņ� ir tik greizsirdīgs, kā ļaudis runā, tad domāju, ka tirdī�ja un tirdīja sievu, kamēr viņa atzinās, kur� ir bērna īstais tēvs, un viņa varēja arī nospriest, ka pēc tam, kad Mārtindeils ir pazudis, cerams, uz visiem laikiem, dro�āk ir vīram to izstāstīt. Un, ja Fīvers zināja, ka Mārtindeils ir Tobija tēvs, tad kļūst skaidrs, kāpēc, izdzirdot, ka Mārtindeils ir atgriezies un sarunājies ar viņa sievu, viņa reak�cija bija tik asa. Un tad, kad viņ�, atgriezies mājās, uzklupa sievai par sarunu ar Mārtindeilu, viņa, lai novirzītu vīra dusmas, pastāstīja tam, ka Mārtindeils grib iepazīties ar Tobiju�

-��� Jā. Man vienmēr ir licies, ka tas ir pos�to�s notikums, kad pie durvju sliek�ņa parādās ilgi pazudu�ais dēls vai meita, tēvs vai māte un pieprasa to, kas tam it kā pienākas. Tas var izārdīt visas ģimenes attiecības, it īpa�i, ja par to visu laiku nav bijis nekādu ziņu.

-���� Protams, pēc visiem mūsu pieņēmu�miem, Tobijam nav ne jausmas, kas ir viņa īstais tēvs.

Tenets sarauca pieri un iegrima domās.

-��� Dro�i vien, ka viņ� nezina. Galu galā, ja Fīvers zinātu, ka Mārtindeils ir Tobija tēvs, viņ� pēc tā pārra�anās būtu mēģinājis meklēt kādu saskarsmi vai vismaz Leo Mārtindeila nāve zināmā mērā būtu zēnu iespaidojusi, bet izskatās, ka viņ� �o notikumu uzņēma glu�i vie�naldzīgi. Katrā ziņā, ja Mārtindeils gatavojās pastāstīt zēnam patiesību un misis Fīvera pateica, to vīram, Fīvers par to varēja skaisties visu vakaru. Un tad, ja, braucot ar furgonu no E�fordas, Fīvers savā priek�ā uz ceļa ieraudzīja Mārtindeilu�

Viņi klusējot vērās viens otrā.

-��� Izklausās pārliecino�i, beidzot novilka Tenets. Bet atcerēsimies, ka pa�laik tā ir tikai tīrā prāto�ana, un tā ne tuvu nav vienīgā iespēja. Katrā ziņā būs ļoti interesanti dzirdēt, ko par to visu saka misis Hemiltone.

Viņus atkal ieveda kantori. Misis Hemiltones galds bija nokrauts ar papīriem, un viņa neizskatījās visai iepriecināta par perspektīvu vēl zaudēt laiku, atbildot uz jautājumiem.

-���� Ceru, ka tas nebūs ilgi, inspektor. Man tie�ām �odien ir milzums darba.

Izskatījās, ka Dīlija tikko ir atgriezusies no frizieres. Viņas, kā vienmēr, vaļīgie mati apņēma seju un kārtīgos, dabīgos viļņos krita uz pleciem. Tas lika �ai sievietei izskatīties jaunākai un vārākai. Mugurā misis Hemiltonei bija skaisti, krokoti sarkanas vilnas svārki un virs krēmkrāsas zīda blūzes ar melnā un sarkanā izrakstītu abstraktu zīmējumu klājās pieskaņota ka�miras jaka.

-��� Ne ilgāk, kā būs absolūti nepiecie�ams, Tenets centās būt laipns. Vai mēs drīkstam ap�sēsties?

Viņa nepacietīgi pamāja. Ja tas jums ne�piecie�ams.

Nav ko runāt aplinkus.

-���� Tas noteikti jums bija �oks, kad brālis paziņoja, ka grib palikt �eit un pārņemt īpa�umu.

Dusmu uzliesmojums ātri tika apspiests.

-��� Jūs atkal klausāties tenkas, inspektor. Vai jums sagādā baudu rakņā�anās citu dzīves atkri�tumos?

�āda apsūdzība tika tēmēta uz Tenetu tik bie�i, ka vairs nespēja viņu satricināt.

-���� Nepavisam, misis Hemiltone. Es pārāk labi zinu: ja cilvēks mirst pēk�ņā nāvē, it īpa�i varmācīgā nāvē, viņam tuvie cilvēki bie�i vien atrodas �oka stāvokli. Bet, godīgi sakot, mans darbs man reizēm liekas riebīgs.

Jūtot, ka viņ� neliekuļo, Dīlija Hemiltone jutās neērti, bet drīz vien viņa atguvās.

-��� �oks jau nebija no tā, ka uzzinājām viņa nodomu apmesties �eit. Mēs ar vīru vienmēr rēķinājāmies ar �ādu varbūtību. Mēs visi kopā. būtu atradu�i kādu izeju.

-���� Man ir informācija, ka misters Mārtindeils piedāvājis jums vadīt viesnīcu, bet jūsu vīram īpa�umu kā jūsu brāļa kalpotājiem un tāpēc izcēlies strīds.

Atkal dusmu uzliesmojums. Viņas balss kļuva auksta.

-���� Tādā gadījumā jūsu informācija ir ne�pareiza, inspektor, vai vismaz maldino�a.

-��� Jūs noliedzat, ka jūsu starpā bija strīds?

304

-���� Nē. Strīds bija, jā, bet ne visi strīdi bei�dzas ar nesaskaņu. �ajā gadījumā mums ar vīru izdevās, kā man �ķiet, likt manam brālim padomāt, ka pēc tā smagā darba, ko mēs ar D�ailzu te esam ieguldīju�i, nebūtu visai godīgi neļaut mums arī gūt vismaz kaut kādu labumu no tā visa.

-��� Jūs sakāt, ka jums izdevās vienoties?

-��� Teiksim tā mēs bijām ceļā uz to.

-���� Par spīti ierobe�ojumiem, kurus uzspie� manto�anas tiesības?

-���� Par spīti ierobe�ojumiem, kurus uzspie� manto�anas tiesības, viņa nelokāmi atbalsoja.

Bez �aubām, Hemiltons sievu atbalstīs, bet Tenets bija pārliecināts, ka Dīlija melo.

-����� Vai jums nebūtu grūti pastāstīt par vieno�anās noteikumiem? Viņ� ne mirkli necerēja, ka Dīlija to darīs, bet pajautājot nebija ko zaudēt.

-��� Par to nevar būt ne runas! Tas ir absolūti privātas dabas jautājums, un es�

Iezvanījās telefons. Viņa nomurmināja:

-���� Atvainojiet, un pacēla klausuli. Tā bija īsa saruna par apsolīto jumta remontu. Pēc mirkļa misis Hemiltone sāka pārcilāt uz galda izmētātos papīrus un meklēt apak�ā vajadzīgo, tad pēk�ņi nopukojās, it kā kaut ko negaidīti atcerējusies, un pārtrauca meklē�anu. Pēc pāris minūtēm misis Hemiltone nolika klausuli un atkal pievērsās Tenetam

-���� Es jau ilgāku laiku domāju, inspektor, ka gribu jums piezvanīt un pajautāt� vai jūsu vīri nav atradu�i furgoniņā kabatas kalkulatoriņu? Tas ir apmēram tik liels, un viņa ar pirkstiem izveidoja apmēram divas reiz trīs collas lielu �etrstūri. Uz iek�ējā vāciņa ir mans vārds un adrese.

-���� Cik zinu, nē. Tenets paceltām uzacīm paskatījās uz Lainhemu. Tas papurināja galvu. Ja vēlaties, es pajautā�u, kad atgriezīsimies.

-��� Es būtu ļoti pateicīga. Patiesībā jau varu nopirkt citu, tikai jāatceras, kad bū�u pilsētā�

-���� Jums liekas, ka atstājāt to, kad braucāt pakaļ Edemam?

Viņa paraustīja plecus.

-��� Nu, pagāju�as jau vairākas dienas, un tas nekur nav atrodams. Esmu bez tā kā bez rokām, un tas bija tie�i pareizais kabatas izmērs. Esmu domājusi un domājusi. Zinu, ka skaitļotājs man bija pirms otrdienas vakariņām, bet vēlāk, tajā vakarā, jau nebija nekur atrodams.

-��� Pirms pirmajām vakariņām, jūs domājat?

-��� Jā. Tomēr, ja jūs varētu pajautāt�

-���� Protams. Tenets noķēra Lainhema ska�tienu. Viņi bija jau norunāju�i, ka ser�ants iztau�jās misis Hemiltoni par diviem laika periodierrf, kad furgons tuk�s stāvēja pagalmā.

-��� Jums varbūt būs interesanti uzzināt, mi�sis Hemiltone, ka nu jau ir pierādīts, ka jūsu brālis sabraukts tie�i ar �o ma�īnu. Pagaidām mēs vēl nezinām nejau�i vai ar nolūku, bet jeb�kurā gadījumā, kā mēs jau paskaidrojām agrāk, sprie�ot pēc ķermeņa stāvokļa grāvī, vienalga, kas arī būtu braucējs, tas ir vilcis ķermeni, tāpēc vainīgais nevar teikt, ka neko nav pamanījis. Un tāpēc mēs vēlreiz iztaujājam visus, kam furgons bija pieejams.

Viņ� ieturēja pauzi.

Dīlijas Hemiltones lūpas saspringa, bet viņa neko neteica.

Mēs cen�amies izveidot furgona otrdie�nas vakara pārvieto�anās grafiku. Un izkrīt divi posmi, kad furgons nelietots stāvēja saim�niecības pagalmā. Dabīgi, ka mēs tagad koncen�trējam uzmanību uz �iem laika posmiem. Viņ� izlikās, ka meklē skaitļus savā piezīmju grā�matiņā. Pirmais starp astoņiem desmit un as�toņiem trīsdesmit un otrais starp desmitiem trīsdesmit un vienpadsmitiem trīsdesmit. Nu, un, kad mēs pirmo reizi runājām ar jums, jūs pa�stāstījāt, ka pēc Edema vilciena sagaidī�anas mājās esot atgriezusies bez divdesmit astoņos, bet diem�ēl, pirms jūs paspējāt pastāstīt, ko darījāt pēc atgrie�anās, mūs pārtrauca Tesa un Edems. Mēs zinām no jūsu vēlāk stāstītā, ka pievienojāties viesiem kokteiļu dzer�anā, tāpēc varbūt jūs varētu pastāstīt, ko darījāt, teiksim, pēc astoņiem�

j 307

-��� Skaidrs. Tātad �ī ir izmeklē�anas nopra�tinā�ana, vai ne?

-��� Es glu�i tā neteiktu, kundze.

Viņa spēji piecēlās, saņēmusi rokas, it kā lai aizsargātos.

-��� Tas ir absurds. Es atsakos atbildēt uz jū�su jautājumiem bez mana advokāta klātbūtnes.

-��� Tas ir jūsu ziņā, misis Hemiltone. Jums ir visas tiesības darīt, kā vēlaties, bet� Lainhems paskatījās uz Tenetu.

Tenets iejaucās. Viņ� saprata, ka ser�ants lūdz vecākā kolēģa autoritāti palīgā.

-����� Misis Hemiltone, ser�ants Lainhems vienkār�i grib teikt, ka, lai gan izvēle ir jūsu rokās, tie�ām nav vērts no jūsu puses uztvert jautājumu �ādā veidā. Mūsu uzdotie jautājumi ir standartveida, un tādus mēs uzdodam visiem, kam ir pieejamas furgoniņa atslēgas.

-��� Es neesmu muļķe, inspektori Atzīstot jū�su teikto, man liekas saprātīgi aizstāvēt pa�ai savas intereses.

-��� Tas tā nav, ja jums nekas nav slēpjams.

Iestājās klusums.

-���� Ļoti gudri, inspektor. Ar mājienu: ja es joprojām atteik�os atbildēt, tad man ir kas slēp�jams. Viņa atkal apsēdās un ar pusmēness vei�da nagiem dusmīgi, pat īgni bungāja pa koka galda nopulēto virsmu. Sīkā, monotonā klaudzi�nā�ana atgādināja modinātājpulksteņa tik�ķē�anu vai varbūt mīnu, Tenetam ienāca prātā. Viņ� ar interesi vēroja sievieti. Vai viņa eksplodēs?

Pēk�ņi misis Hemiltone sakrampēja rokas ar to pa�u pa�aizsardzības kustību, kuru viņ� bija ievērojis pirms brī�a.

-��� Nu ko, ļoti labi. Mani kaitina jūsu spēle, bet pēc visa, ko esat teicis un darījis, jums ir tais�nība. Ja man nekas nav slēpjams, tad nav no kā baidīties. Un, tā kā man nav nekas slēpjams� No astoņiem, jūs teicāt? Ļaujiet padomāt! Zinu, ka tas bija tikai pirms da�ām dienām, bet �ādā vietā mūsu ikdiena ir tāda, ka katrs vakars iestiepjas nākamajā�

Bet viņai nevajadzēja daudz laika, lai atcerētos. Kad viesi bija devu�ies vakariņot, Dīlija aizgājusi uz virtuvi, lai pārbaudītu, vai viss rit gludi. Kādas piecas minūtes pēc astoņiem vajadzēja pārmīt kādu vārdu ar Edemu un pār�liecināties, ka zēnam ir viss vajadzīgais, tad Dīli�ja uz pusstundu iegājusi savā istabā atpūsties. Acīmredzot tāda bija viņas parastā ikdiena, viens no tiem retajiem brī�iem, kuru viņa var izmantot sev un savai atpūtai.

-���� Tas varēja būt no, teiksim, desmit pāri astoņiem līdz bez divdesmit deviņiem.

Dīlija jautājo�i savilka seju, lai pārliecinā�tos, ka pirmais viņus interesējo�ais laika periods ir ietverts.

-Jā.

Pēc tam vina devusies uz ēdamistabu, lai atkal pārliecinātos, vai viss rit gludi, bet tad ar Edemu un viru līdz desmitiem skatījusies televi�zoru. Pēc vēl viena gājiena lejup pa kāpnēm viņa atgriezusies savā istabā, lai pirms agras do�anās pie miera laiski novannotos. Gulēt misis Hemiltone aizgājusi apmēram bez desmit vienpadsmi�tos. Beigusi stāstīt, misis Hemiltone greizi pas�maidīja.

-��� Un, lūk, kāpēc jūs mani nokaitinājāt, inspektor. �ķiet, ka man nav paveicies, jo neviens nevar apliecināt, ka jūs interesējo�ajā laikā ar mani viss ir noticis tie�i tā.

Tenets neatbildēja. Jebkurā gadījumā Dīli�ja Hemiltone palika starp aizdomās turamajiem, jo �ajos kritiskajos laika sprī�os viņai bija iespē�ja izmantot furgonu. Uzzināt, ko viņa darījusi, pa�laik nebija tik svarīgi. Varbūt vēlāk. Un vitāli svarīgi tas varētu izrādīties gadījumā, ja atrastos liecinieks, kur� būtu redzējis, ka Mārtindeils kādā no �iem laika periodiem atstāj māju.

-��� Un kā ar jūsu vīru?

Viņa paraustīja plecus.

-����� Nav ne jausmas. �ī ir liela māja, un, patiesību sakot, mēs nebā�am degunu viens otra darī�anās. Vīram ir gulta viņa ģērbtuvē, un, ja kāda iemesla dēļ tam iznāk iet gulēt pavēlāk, D�ailzs, lai netraucētu mani, guļ tur. Tāpat noti�ka arī tovakar, kad viņ� bija atvedis Tesu.

-���� Tātad jūs nezināt, ko vīrs darīja tajā lai�kā?

Viņa papurināja galvu.

-���� Jums nāksies pajautāt viņam pa�am. Viņa pastiepās pēc papīra lapas un pievilka to sev priek�ā. Un tagad, ja jūs neiebilstai�

-���� Atvainojiet, teica Tenets, bet mēs vēl neesam glu�i beigu�i.

Izvesta no pacietības, viņa nopūtās.

-���� Dieva dēļ� tādā garā turpinot, es nekad vairs nenoķer�u savus darbus.

-����� Vēl tikai pāris jautājumu par misteru Mārtindeilu. Viņ� aizbrauca no �ejienes 1965. gadā, vai ne? Vai jūs nevarētu pateikt, precīzi kad? Kurā mēnesī, es domāju?

Viņa sarauca pieri.

-��� Ak, Kungs, kādēļ jums tas jāzina?

-��� Lūdzu�

-��� Tas notika jūnija beigās.

-���� Vai jūs varat atcerēties, ar kādu meiteni viņ� tajā laikā draudzējās?

Tagad, saraucot pieri, grumbas bija dzi�ļākas.

-����� Mūsu pēdējās sarunas laikā mēs jau�tājām, vai Ivonna Fivera pirms jūsu brāļa aiz�brauk�anas nav bijusi viņa draudzene. Mums ir pamats domāt, ka jūsu atbilde nav bijusi visai godīga.

-���� Patie�ām, inspektor, ko tas viss nozīmē? Mēs runājam par notikumiem pirms divdesmit �etriem gadiem�

-���� Ļaujiet man pasniegt to �ādā veidā: mis�ters Mārtindeils aizbrauca 1965. gada jūnijā. Fīveri apprecējās augustā. Tobijs Fīvers piedzi�ma 1966. gada janvārī.

Tenets ļāva, lai viņa izdomā pati. Dīlija Hemiltone nebija muļķe, un par apbalvojumu viņ� redzēja, ka krāsa pazūd no Dīlijas sejas un tā paliek krīta baltumā. Tenets vēroja arī, kā, ri�jot siekalas, darbojas viņas mēle.

-���� Jūs gribat teikt� -To nezin vai varēja nosaukt par ko vairāk nekā �ukstu.

Tenets neteica neko. Viņ� atbildi bija jau saņēmis un tāpēc piecēlās.

Viņa izstiepa roku.

-���� Nē, pagaidiet� vai jūs� vai jums ir� Vai vēl kāds to zina? .

-�� To, teica Tenets, mēs arī gribētu uzzināt.

Viņi ar Lainhemu piecēlās, lai ietu, un ari Dīlija pielēca kājās, kā neredzamas stīgas vilkta.

-��� Vai jūs viņiem stāstīsiet?

-��� Baidos, ka tas ir atkarīgs no�

-��� No kā?

-��� No tā, vai tas būs nepiecie�ams.

Misis Hemiltone atslīga atpakaļ savā krēs�lā, un tā viņi to pameta sē�am aiz galda ne�kustīgu kā statuju.

Salīdzinot ar viņu iepriek�ējo apmeklēju�mu, �oreiz krodziņ� "Lopu Tirgonis" likās visai pilns. Bez viņiem bija vēl astoņi apmeklētāji, pieci no tiem jauni vīrie�i, ģērbu�ies vienādi oficiālos uzvalkos un baltos kreklos ar neuzkrī�to�ām kaklasaitēm. Komersanti, kas sabrauku�i uz tuvumā notieko�o konferenci?

Arī Sems Tillers bija �eit kopā ar pāris tu�viem draugiem, baudīdams pusdienas alus pinti. Viņ� naidīgi paskatījās uz abiem policistiem un tad uzgrieza tiem muguru.

Tenets un Lainhems pagaidīja, līdz bija atnests alus un sendvi�i, un tikai tad turpināja sarunu. Dīlijas Hemiltones reakcija bija pārliecinājusi Tenetu, ka ziņa par to, ka Tobijs ir Leo dēls, viņai ir pilnīgs jaunums, bet Lainhems palika pie sava.

-����� Domāju, ka viņa nevairīsies ne no kādiem meliem, lai izvairītos no aizdomām.

-���� Melot ir viena lieta, bet tā pārmainīt se�jas krāsu pavisam kas cits. Jāsaka, ka tikai ar gribasspēku tas nav izdarāms.

-���� Nezinu. Aktieri un aktrises raud īstas asaras.

-��� Varbūt. Bet viņi gadiem pie tā ir strādāju�i, iedzīvojoties citu ādā, citu izjūtās. Man �ķiet, ka pat vispieredzēju�ākajam aktierim vajadzētu da�as sekundes vai vēl vairāk, lai izspiestu īstas asaras, bet viņas reakcija bija �āda. Tenets uzsita knipi. Vienā mirklī viņas sejas krāsa bija normāla, bet nākamajā viņa nobālēja kā krīts.

-���� Var jau būt. Lainhems joprojām ne�gribēja piekāpties un atteikties no savas koncep�cijas, ka Dīlija ir nepatiesa, viltīga sieviete.

Tenets papurināja galvu.

-��� Beidziet, Maik, jūs neiestāstīsiet man, ka viņa ir nospēlējusi teātri.

Lainhems nokoda no sendvi�a milzīgu ku�mosu un domīgi sāka to ko�ļāt. Pēc brī�a viņ� iz�grūda neartikulētu skaņu.

-��� Ko? jautāja Tenets.

Ser�anta acis satraukumā izspiedās. Viņ� centās milzīgo kumosu mutē sadalīt apēdamās porcijās.

-���� Tā jums vajag, Tenets pasmaidīja. Varu derēt, ka bērniem jūs mācāt, lai neko� tik lielus kumosus, kādus nevar norīt.

Lainhems rija, ko�ļāja, rija atkal.

-���� Tas ir tikai tāpēc, ka man ienāca prātā� ja misis Hemiltone nezināja, ka Tobijs ir viņas brāļadēls, tas vēl nenozīmē, ka to nezināja mis�ters Hemiltons.

No trim negatīviem iznāk viens pozitīvs.

-��� Jūs domājat, ka viņ� varēja zināt?

-���� Jā. Leo Mārtindeils varēja viņam to pastāstīt.

-���� Un Hemiltons nepastāstīja tālāk sievai? �aubos, Maik. Liekas, ka �ie abi ir uz vienu roku. Tenets domīgi iesūca malku alus. Pie tam, ja padomā, tad man neliekas, ka mums ir īpa�i svarīgi minēt, vai viņi zināja, vai ne. Tas ir interesanti, piekrītu, bet vai būtiski lietai? Ja mums ir taisnība un Tobijs patie�ām ir Mārtindeila dēls, svarīgi būtu noskaidrot, vai to zināja pats Mārtindeils un vai to zināja Fīvers. Bet Hemiltoni? Es neesmu pārliecināts. Viņ� uz brīdi apklusa. Patiesību sakot, tas pat būtu punkts viņu labā. Patie�ām, ja būtu kaut neliela iespēja, ka Tobijs manto Hollu, tad vismazāk Hemiltoni gribētu tikt vaļā no Leo, jo vismaz, daloties ar viņu, tie varētu te palikt, un viņu dzīves veids daudz neat�ķirtos no iepriek�ējā. Ja atnāktu Tobijs, viņiem dro�i vien vajadzētu vāk�ties ārā� Mums noteikti jānoskaidro, vai Tobijs Fīvers varēja kļūt par mantinieku, vai nē?

-���� Tātad vispirms mēs satiksimies ar mis�teru Hemiltonu?

Tenets ko�ļāja pēdējo sendvi�a kumosu �oreiz tas bija �ķiņķis ar marinētiem dārzeņiem un prātoja.

-���� Nē, nedomāju, ka pa�laik uzzināsim no viņa kaut ko jaunu. �ķiet, ka Hemiltons ar sievu turas pie iepriek� izdomātas versijas. Ja jums ir pietiekami daudz drosmes satikties ar suni, tad nākamo apciemosim D�eku Tīlienu.

-���� Un jūs, ser? Es gribēju jautāt, vai jums ir pietiekami daudz drosmes?

Tenets iesmējās.

-����� Es paļaujos, ka jūs mani aizsargāsiet, Maik. Kam citam vēl ser�anti ir domāti?

Pie sevis Tenets nodomāja, ka nemaz neil�gojas pēc �īs tik�anās. Ja Tīliena meita patie�ām ir izdarījusi pa�nāvību Leo Mārtindeila dēļ, tad nebija ko brīnīties, ka Tīliens kategoriski bija pret to, ka Mārtindeils atkal apmetas Satonā. Bet tas vēl nenozīmēja, ka viņ� to ir nogalinājis, un tādā gadījumā Tenetam ļoti negribējās atkal uz�plēst Tīliena vecās brūces. Bet, no otras puses, ja

Tīliens tomēr ir vainīgs� Tenets nopūtās. Viņ� jau bija teicis Dīlijai Hemiltonei, ka reizēm viņa darbs pa�am liekas riebīgs.

Pagāja visai ilgs laiks, līdz viņiem izdevās sadzīt Tīliena pēdas. Houmfārmas pagalms bija tuk�s, un, kad abi piegāja pie mājas, uz klau�vējienu neviens neatsaucās. Gaidot pie durvīm, Tenetam pārskrēja drebuļi. Rīta cēlienā debesis atkal bija apmāku�ās, saule spīdēja tikai brī�iem, un piedevām vēl sāka pūst griezīgs vēj�.

Tenets uzcēla apkakli.

-���� Vajadzēs vēlāk atnākt vēlreiz, Maik. Paskatīsimies, vai Tīliena vietā nevaram atrast Fīveru.

Tie jau bija pagriezu�ies atpakaļ uz ciematu, kad Lainhems pamanīja viņu virzienā brauco�u traktoru.

-���� Interesanti, vai �is puisis strādā pie Tīliena. Ja tā, tad viņ� zinās, kur to atrast. Lainhems signalizēja traktoristam ar ma�īnas gaismām un tauri un apstājās. Apstājās arī trak�tors. Lainhems izkāpa no ma�īnas.

-��� Vai jūs nevarētu pateikt, kur mēs varētu atrast misteru Tīlienu?

Izrādījās, ka Tīliens labo �ogus, un pirms do�anās traktorista norādītajā virzienā viņiem nācās uzvilkt zābakus un vilkties pāri diviem milzīgiem, ar ziemājiem apsētiem laukiem. Tas bija smags gājiens. Augsne, pēc atku�ņa izmir�ku�i un lipīga, smagām pikām ķērās pie zābakiem, un jau pēc da�iem simtiem jardu abiem sāka likties, ka pie kājām būtu piesieti be�tona bluķi.

-���� Dro�i vien būs nākamā lauka tālākajā galā, elsa Lainhems.

-��� Mm.

Starpbrīdis bija devis Tenetam iespēju padomāt, un viņ� sāka �aubīties par viņu gājiena lietderību. Bija jau viegli pajokot par suni, bet nemaz negribējās uzmanīt katru teikto vārdu, lai neizraisītu suņa saimnieka naidu.

-��� Lūk, kur viņi.

Ser�ants un inspektors bija sasniegu�i nākamo piecu posmu �ogu starp stabiem no�vilktu stieples pinumu, iebūvētu biezā dzīv�ogā. Nākamā lauka tālākajā galā stāvēja traktors ar piekabi. Trīs vīri blakus traktoram laboja galējo �ogu.

Lainhems vēl nebija pateicis ne vārda, kad no traktora piekabes izlēca Tīliena aitu suns un kā zibens drāzās viņu virzienā. Abi policisti pamira. Vai Tīliens sauks suni atpakaļ?

Tīliens atļāva sunim noskriet pusceļu pāri laukam un tad deva pavēli:

-��� Ret! Stāvēt!

Suns, kā likās, negribīgi apgriezās un cilpoja pie saimnieka. Tenets un Lainhems ap�mainījās atvieglojuma pilniem skatieniem un turpināja ceļu. Pārmijis da�us vārdus ar abiem pārējiem vīriem, Tīliens ar lauku cilvēka nosvēr�tu soli un suni pie sāniem devās viņiem pretī.

-��� Atvainojiet, ka traucējam jūs darbā, mis�ter Tīlien, teica Tenets, kad viņi atradās sadzirdamības robe�ās.

-���� Sēdēt! iesaucās Tīliens, kad viņi bija blakus. Suns, saspicējis ausis, paklausīja.

Tenets piesardzīgi paskatījās uz dzīvnieku. Jā, nākt uz �ejieni nebija tā labākā doma. Bija gandrīz neiespējami koncentrēties atklātā laukā, kur spēkā pieņēmies vēj� svilpoja gar ausīm un suns trauksmaini vēroja katru viņu kustību. Daudz prātīgāk būtu uzaicināt Tīlienu uz nodaļu uzrakstīt ziņojumu. �eit, uz savas zemes, plati ieplestām kājām, Tīliens izskatījās tikpat spēcīgs un nelokāms kā viņa ozoli.

-��� Nu? jautāja Tīliens, rokas iebāzis dziļi pret vēju dro�ās jakas kabatās. Viņa skatiens bija piesardzīgs un naidīgs.

-��� Mēs gribētu uzdot vēl pāris jautājumus�

Tīliens neko neatbildēja, tikai mazliet pa�cēla uzacis.

-���� Mēs joprojām pārbaudām, ko ir darīju�i visi, kuriem bija pieejamas furgona atslēgas.

Joprojām nekādas reakcijas.

-��� Vai jūs nevarētu pastāstīt, ko tajā vakarā darījāt pēc atgrie�anās Hollā?

-��� Kāpēc?

-����� Ir miris cilvēks, mister Tīlien, un ir pierādīts, ka viņ� notriekts ar furgonu. Mums arī ir zināms no pēcnāves ekspertīzes, ka ne tas no�galināja misteru Mārtindeilu. Pēc sabrauk�anas viņ� tika ievilkts grāvī, kur to arī atrada un kur vēlāk viņa nāves cēlonis bija nosal�ana. Tātad tagad �ī ir slepkavības izmeklē�ana, tāpēc mēs ļoti precīzi cen�amies noskaidrot, ko ir darījis katrs, kuram ir pieejams furgons. Tā ka, ja jūs vienkār�i dotu mums vajadzīgo informāciju�

Tīliens paraustīja plecus.

-���� Nezinu, vai tas jums daudz ko palīdzēs, bet, ja tam ir kāda vērtība, es devos tie�i uz mājām un atliku�o vakara daļu pavadīju tur.

-��� Jūs gājāt kājām?

-Jā.

-��� Pa kādu ceļu?

-��� Pa taku, kas savieno Houmfārmu ar Hol-

lu.

-���� Vai ir kāds bez jūsu sievas, kur� varētu apstiprināt, ka jūs visu vakaru bijāt mājās?

Tīliena seja nocietinājās.

-���� Nē. Un es negribu, lai jūs traucētu manu sievu. Es jau teicu, ka viņa nejūtas labi. Jums vienkār�i jāpieņem manis teiktais, kāds tas ir.

-��� Tas varētu būt tikai�

-Nē!

Sunim spalvas uz kakla atkal bija sacē�lu�ās, un no tā rīkles dziļumiem izlauzās brīdi�no�s rūciens. Tenets redzēja, ka priek�ķepu muskuļu saites saspringst. Ja sekos pavēle, suns būs gatavs lēcienam. Bija saprotams, ka Tīliena meitas nāve ir sāpīga tēma, un, pat pieminot, ka tagad viņi zina, ka Tīlienam ir bijis pietiekams iemesls ienīst Mārtindeilu un tāpēc varbūt atstāt to nomir�anai, varētu vīru izprovocēt. Tenets ne�gribēja pakļaut sevi un Lainhemu riskam. Ja priek�dienās viņi vēl gribēs runāt ar Tīlienu, tad tas notiks pēc Teneta noteikumiem.

Viņ� paraustīja plecus.

-��� Nu, tad tas pagaidām jāatliek.

Uzmanīgi, lai neizprovocētu suni, viņi ar

Lainhemu pagriezās. Pēc pāris uzmanīgiem soļiem atskanēja Tīliena kliedziens.

-���� Atcerieties, ko es teicu! Turieties no vi�ņas tālāk!

Tenets pamāja ar roku par zīmi, ka ir sa�pratis, bet neatskatījās, kamēr viņi ar Lainhemu nebija dro�ībā, nākamajā laukā. Kad viņi atska�tījās, Tīliens ar suni bija jau pie traktora. Dzīv�nieks ieņēma iepriek�ējo pozu. Tenets labi redzē�ja tā siluetu galvu un plecus uz piekabes dēļu fona. Likās, ka suns vēro viņus.

Lainhems atviegloti pasmaidīja.

-����� Es jau sāku domāt, kurā brīdī man izkodīs robu.

-���� Jā, nebija yisai gudri no manas puses atkal iztaujāt viņu pa�a teritorijā. Tas vairs ne�drīkst atkārtoties! Ja vēl jābūt nākamajai reizei, tad tas notiks dro�ībā, nodaļā, pie tam bez su�ņa.

Viņi sāka brist cauri laukiem, pa ceļam savākdami arvien vairāk un vairāk dubļu uz zābakiem.

-���� Vai jūs domājat, ser, ka jābūt nākamajai reizei?

Tenets paraustīja plecus.

-���� Grūti pateikt. Attiecībā uz viņu mēs neesam tālu pavirzīju�ies, vai ne? Bet viņa iemesls ir tikpat labs kā visu pārējo.

-��� Vai runāsim ar viņa sievu?

-��� Pagaidām nē. Nav vajadzības bez iemes�la provocēt viņu.

-��� Nevaru saprast, kāpēc cilvēkiem vajadzī�gi tādi dzīvnieki, viņiem smagi soļojot, ieru�nājās Lainhems. Es savus mazos nepielaistu tā�dam tuvāk pārjūdzi.

-��� Es tāpat.

-���� Cerēsim, ka misters Fīvers būs drau�dzīgāks.

-��� Tā būtu pārmaiņa!

Atgriezu�ies pie ma�īnas, viņi atkal uzvil�ka kurpes un mēģināja pret �oga mietu nodauzīt vismaz daļu pielipu�o dubļu. Pēc tam viņi ilgi slaucīja tos zālē.

-��� Dodiet man vienmēr jauku, siltu kabine�tu, teica Lainhems, aizcirtis kabīnes durvis.

Bija bauda atrasties ma�īnā, pasargātiem no vēja.

Tenets paskatījās pulkstenī. Pusē divi. Lai gan Fīvera pusdienlaiks bija no vieniem līdz di�viem, viņ� jau varēja būt atgriezies darbā. Un, ja ne, tad viņa māja bija akmens sviediena at�tālumā.

-��� Vispirms pamēģināsim pagalmā.

Lielākā daļa saimniecības ēku, kurās

atradās Fīvera pārvadājumu firma, likās tuvu sabrukumam. Vecie Kentas dakstiņi bija noplēsti un aizvietoti ar gofrētu skārdu parasts skats pēc viesuļvētras kad dakstiņu vērtība vienā naktī trīskār�ojās. Tradicionālajā dēļu ap�uvumā bija izplēsti nevienādi robi. Lainhems iegrieza ma�īnu atvērtos metāla dubultvārtos, kuri nodalī�ja pagalmu, un novietoja ma�īnu pie mazas ķieģeļu mājiņas ar uzrakstu KANTORIS. �I bija vienīgā kaut cik kārtībā savestā celtne. Izkāpu�i no ma�īnas, viņi mājiņas iek�ienē sadzirdēja skaļas balsis. Durvis bija pavērtas, un, kad viņi piegāja tuvāk, Tenets brīdino�i pielika pirkstu pie lūpām.

-���� Godīgi, mister Fīver, zvēru, ka nekad

vairs.

-����� Nestāstiet man �īs muļķības! Domājat, ka esmu vakarējais? Esmu izskatījis cauri �os dokumentus un nevaru dot jums citu atbildi. Ja jūs domājat, ka līdī�u vai no ādas, gādājot vieglu naudu tādiem draņķiem kā jūs, tad pameklējiet citu muļķi!

-Bet�

-���� Bet cauri! Esmu pateicis visu, kas man bija sakāms. Tā, lūk. Beigas. �eit ir jūsu kartīte, un �eit ir alga par nostrādāto. Un tagad ejiet ārā!

Klusums. Tad varēja dzirdēt, kā aizveras durvis un tuvojas soļu troksnis. Atsākās rak�stāmma�īnas tark�ķē�ana. Flvera sekretāre, no�klausījusies strīdu, atkal ķērās pie darba.

Parādoties vīram, Tenets un Lainhems atkāpās. Viņ� bija uzkrīto�i resns, viņa vēders karājās pār zemu noļuku�o bik�u jostu. Vīra

apaļajā, mēnesim līdzīgajā sejā bija nokaunināta suņa izteiksme. Viņ� nobrīnījās, ieraudzījis abus policistus, aizlavījās tiem aiz muguras un, sabāzis rokas kabatās, noļuku�iem pleciem, izsoļoja cauri vārtiem.

Tenets pieklauvēja pie durvīm, un viņi iegāja.

Priek�ā bija īss koridoriņ�, kura grīdu pa�klāja vietā sedza izdilu�as, netīras plastmasas flīzes. Kreisajā pusē atradās aizvērtas durvis, bet labajā pie stikla �ķērssienas, aiz kuras jauna sieviete rakstīja uz antīkas rakstāmma�īnas, karājās pielīmēts uzraksts IZZIŅAS. Bija uzkrī�to�i redzams, ka Fīvers, kur� tik brīvi mētājās ar' naudu privātajā dzīvē, negrib to ieguldīt darba�vietas izskata uzlabo�anai. Domājams, ka lielākā daļa biznesa darījumu tika kārtoti pa telefonu, un, tā kā te ne uz vienu nevajadzēja atstāt ie�spaidu, tad, viņaprāt, nebija jēgas tērēties.

Lainhems pieklauvēja pie stikla. Meitene pagriezās un pavēra vienu no stikla sienas pos�miem.

-Jā?

Viņa bija jauna un neizskatīga, ģērbusies nevī�īgi īsā, pieguļo�ā melnā kleitā un svītrotā d�emperī ar sintētikas ieaudumiem.

Mēs vēlētos parunāt ar misteru Fīveru.

Meitenes acis ba�īgi pagriezās uz durvīm koridora pretējā pusē.

-���� Paskatī�os, vai viņ� ir brīvs. Ko man pieteikt?

-���� Detektīvs, inspektors Tenets un detek�tīvs, ser�ants Lainhems.

Viņa izskatījās satraukta.

-��� Jā, labi. Es tūlīt� ē� es tūlīt ie�u un pieteik�u jūs.

Iznākusi koridorā, viņa �ķērsoja to, lai pieklauvētu pie durvīm pa kreisi no viņiem.

-��� Iek�ā!

Nervozi paskatījusies pār plecu uz abiem policistiem, sekretāre atvēra durvis tikai tik plati, lai varētu izspraukties cauri, un tūlīt aizvēra tās aiz sevis. Pēc neilgas balsu murdoņas viņa atkal iznāca, �oreiz atstājot durvis pla�i vaļā.

-��� Misters Fīvers tagad var ar jums satikties.

Misters Fīvers sēdēja aiz papīriem no�krauta rakstāmgalda. Viņ� pacēla acis.

-��� Tikai to man vēl vajadzēja.

-���� Nepatik�anas? Tenets iesākumam pa�jautāja. Atvainojiet, bet mēs nevarējām neno�klausīties. Durvis bija vaļā.

-��� Nekas tāds, ar ko es nevarētu tikt galā. Viņ� pamāja ar roku uz krēslu ar tievām metāla kājām un plastikāta sēdekli.

-��� Diem�ēl �eit ir tikai viens krēsls. Mistera Fīvera pa�a izskats viņam bija

svarīga lieta. Viņa drēbes, kontrastā ar nepievil�cīgo kabineta iekārtojumu, kārtējo reizi bija labi pieguļo�as un dārgas: krēmkrāsas zīda polo krekls un mīksta, smil�krāsas zam�ādas �akete. Viņa brūnie, visai retie mati eleganti griezti, Teneta gaumei varbūt mazliet par garu. No viņa plūda patīkama pēcskū�anās odekolona smar�a.

-��� Neuztraucieties!

Tenets apsēdās, bet Lainhems, �ķērsojis kabinetu, atspiedās pret palodzi un izņēma piezīmju grāmatiņu.

-���� Kārtībā, mister Fīver. Varbūt mēs atkal varam sākt.

Fīvera acis aizdomās sa�aurinājās.

-��� Ko jūs ar to domājat?

-���� Kop� mūsu pēdējās tik�anās ir nākusi gaismā ļoti interesanta informācija.

-��� O? Fīvers kļuva piesardzīgs.

-���� Jā. Pirmkārt, ir pierādīts, ka misters Mārtindeils notriekts ar forda furgonu no Longfordhollas viesnīcas.

-Tā?

-��� Ar to, kuru pārsvarā lietoja Sems Tillers. Fīvera acīs kaut kas uzzibsnīja. Mulsums?

Vainas apziņa? Bailes? Noteikt nebija iespējams.

Viņa sejas izteiksme par to nestāstīja. Viņ� sevi labi kontrolēja. Fīvera uzacis pacēlās laipnā iein�teresētībā. Kāds tam sakars ar mani?

-���� Otrkārt, no pēcnāves slēdziena mēs zi�nām, ka misters Mārtindeils nav miris sadursmes rezultātā. Pēc "sabrauk�anas", Teneta balsī bija jūtamas �īs pēdiņas, viņu ievilka grāvī, un tur to no rīta atrada. Nāves cēlonis bija nosal�ana, mister Fīver.

-��� Ļoti slikti, bet�

Vīra vienaldzība sakaitināja Tenetu, un, gribēdams iedurt, viņ� pārtrauca to pusvārdā.

-���� Mēs zinām, ka kādā brīdī viņ� atguvis samaņu un mēģinājis izrāpties no grāvja. Diem�ēl tas viņam neizdevās, jo bija lauzts mugurkauls. Apmierināts Tenets redzēja, ka Fīveru stāstītais ir satriecis. Ļoti nepatīkama nāve, esmu pārliecināts, ka jūs piekritīsiet.

-���� Nabaga paklīdenis� Bet es joprojām nesaprotu, kāds man ar to visu sakars.

-��� Nu, kā jau es skaidroju, �ī ir slepkavības izmeklē�ana. Tenets ieturēja pauzi, atlaidās krēslā un sakrampēja rokas. Mūs interesē, vai tajā vakarā jūs braucāt ar furgonu, mister Fīver?

-���� Nu, jā. Man bija pietiekami svarīgs ie�mesls�

-� Es ticu. Bet tas ir blakuspunkts. Galve�nais ir, ka jūs braucāt. Jūs, �ķiet, atzīsiet, ka tas nerunā jums par labu. Vispirms, jums ir neganta ķilda ar misteru Mārtindeilu, jūs iesakāt viņam turēties tālāk no jūsu sievas�

-��� Kāpēc es to nevarētu?

-���� Pēc tam, Tenets paaugstināja balsi, pārtraukdams Fīveru, tikai pāris stundas vēlāk misters Mārtindeils tiek notriekts ar to pa�u fur�gonu, ar kuru jūs, kā pats atzīstat, tajā pa�ā vakarā esat braucis.

Fīvera seja pieplūda asinīm un acis iz�spiedās. Viņ� izgrūda caur zobiem:

-��� Es atsakos ielaisties �ādā sarunā. Viņa roka stiepās pēc telefona. Zvanī�u savam ad�vokātam.

Tenets atkal atlaidās krēslā un sakrampēja rokas. Dariet to, protams! Bet vispirms nebūtu slikti paklausīties, kas man vēl ir sakāms.

Fīvera roka pakārās gaisā virs telefona un tad nokrita.

-���� Nu, tad lieciet vaļā! Kāpēc jūs to ne�darāt?

-��� Viss, protams, ir acīmredzams. Nodoms, iemesls, iespēja. Tenets uzskaitīja tos uz pirk�stiem. Domāju, jūs piekritīsiet, ka visi tie jums bija. .

-� Piekrītu! Pie velna, bija. Viņ� ciniski, rejo�i iesmējās. Tie�ām, iemesls. Kāds ie�mesls? Vai tas, ka es ieteicu viņam turēties tālāk no manas sievas?

-���� Daļēji varbūt, bet es domāju, ka mēs abi zinām, ka patiesība slēpjas daudz dziļāk.

Fīvers pēk�ņi kļuva nekustīgs. Viņa acis iespīdējās.

-��� Pie velna, viņ� klusām jautāja, ko jūs ar to domājat?

-������� Jums bija nopietns iemesls būt greizsirdīgam uz Mārtindeilu, vai ne, mister Fīver?

-��� Kā to lai saprot?

-���� Ak, beidziet, nespēlēsim paslēpes! Mēs abi zinām, par ko es runāju.

-��� Tie�ām?

Lai dotu Fīvera lepnībai nāvīgu triecienu, Tenets sevi nocietināja. Viņam nebija viegli būt agresīvam, un tikai apziņa, ka tie�i ar �o vīru nevar atļauties atlaisties ne uz brīdi, lika Tenetam nepārtraukti uzbrukt. Un, ja Fīvers bija vainīgs, ja viņ� patie�ām ir sabraucis Mārtindeilu un pēc tam ievilcis viņu grāvī lēnai nomir�anai, tad atmaksāsies viss, ko viņ� dara, bet, ja Fīvers ir nevainīgs� Tenets ļoti labi apzinājās, ka Fīvera naidīgums tikpat labi var būt aizsardzības, mehānisms, lai piesegtu vārumu, jo varbūt pret viņu ir vairāk grēkots, nekā ir grēkojis viņ� pats.

-����� Jāatzīstas, ka biju mazliet pārsteigts, izdzirdot, ka pāris minū�u saruna uz ielas starp jūsu sievu un misteru Mārtindeilu var likt jums drāzties, lai uzsāktu ar viņu ķildu�

Fīvers klusēja un gaidīja.

-����� Un tad, �orīt, es beidzot sapratu, kādēļ jūsu reakcija ir bijusi tik asa.

Spriedze bija gandrīz taustāma.

-���� Ko Mārtindeils jūsu sievai tajā pēcpus�dienā tādu pateica, mister Fīver, ka jūs tik ļoti sadusmojāties? Tenets brīdi klusēja un tikai tad izspēlēja savu trumpi. Vai viņ� nedraudēja pastāstīt Tobijam, ka ir tā tēvs?

-���� Nē! �im vienzilbes vārdam eksplo�dējot, Fīvers pielēca kājās. Viņa rokas tvarstīja galda malu. Kur�, pie velna� viņ� iek�liedzās, bet tad, atcerējies savas sekretāres klāt�būtni, no�ņāca caur zobiem, kur�, pie velna? Vai jūs domājat, ka, nākot uz �ejieni un bā�ot savu degunu manā personīgajā dzīvē, svaidoties ar bezatbildīgām apsūdzībām pa labi un pa kreisi�? Viņa skatiens kļuva me�onīgs.

Tenets neizvairījās.

-���� Bezatbildīgām, mister Fīver.? viņ� klusām pajautāja. Bet, lai gan viņ� to neizrādīja, kadu bridi viņu pārņēma �aubas. Un ja nu viņ� kļūdās?

-Jā!

-��� Tātad jūs noliedzat, ka Tobijs ir Mārtjndeila dēls? Tenets pacēla roku. Un, pirms jūs sakāt "jā", man jūs jābrīdina, ka �ī nav tuk�a papļāpā�ana. Mēs uzturam kontaktus ar Galveno reģistru pārvaldi un salīdzinām datus.

Fīvers blenza inspektorā, viņa niknums pamazām plēnēja, un tā vietā acīs tagad parādījās bezcerība. Tad Fīvers lēnām ieslīga krēslā, uzlika elkoņus uz galda un saņēma galvu plaukstās.

Klusums bija nepārprotama atbilde. Tenets sajuta atvieglojumu. Vismaz �eit viņ� nebija kļūdījies. Viņ� paskatījās uz Lainhemu. Tas ap�mierināti pamāja.

Tenets pagaidīja kādu brīdi un tad teica:

-���� Paklausieties, mister Fīver, vai nu jūs ticat, vai ne, bet es nemaz nepriecājos par to, kas ir noticis. Man nesagādā baudu citu ļau�u bēdas, un es arī neesmu �eit tāpēc, lai izteiktu spriedu�mu vai vēlāk izpaustu citiem jūsu noslēpumus, ja tas nebūs absolūti nepiecie�ams. Es tikai mēģinu noskaidrot faktus, bet jums jāsaprot: kamēr es to daru, es vēl nevaru pateikt, vai tam visam ir kāds sakars ar slepkavību, vai nav.

Varēja redzēt, ka Fīvers klausās. Iedro�i�nāts Tenets turpināja.

-���� Man vajadzēja pret jums izturēties visai cietsirdīgi, bet jums jāatzīst, ka jūs ne visai bijāt noskaņots sadarboties ar mums. Bet, ja mēs tagad varētu saprātīgi un racionāli aprunāties�

Fīvers pacēla galvu un paskatījās uz Tenetu. Tas bija ilgs, vērtējo�s skatiens. Vai var ticēt tam, ko viņ� saka?

Tenets gaidīja. Viņ� uztvēra Fīvera ska�tienu godīgi un cerēja, ka viņa sejā Fīvers sa�staps atklātību.

Pēc pāris mirkļiem Fīvers atlaidās krēslā, pacēla plaukstas virs galvas un ļāva tām atkal nokrist. Tas bija pado�anās �ests. Viņ� paraustīja plecus.

-��� Nu, labi. Ko jūs vēlaties zināt?

Tā kā spriedze kabineta bija noplakusi, Lainhems pārmainīja pozu un nokrek�ķējās, neapzināti dodams signālu, ka viena iztaujā�anas fāze ir beigusies un laiks sākties nākamajai. Uz īsu brīdi Tenetam ienāca prātā, vai augsti uzlādētām emocijām ir pa�ām sava kas? statiskā elektriskā strāva? Magnētiskais lauks? To viņ� nezināja. Viņ� jutās iztuk�ots un sajuta pēk�ņas sāpes krustos, �ajā viņam tik vārīgajā vietā. Tenets ilgojās piecelties un atbrīvoties, pastaigāt, aizdedzināt pīpi, atslābināties, bet neko no tā visa viņ� nevarēja atļauties. Inspek�tors baidījās zaudēt izcīnīto impulsu.

Flvers, glu�i otrādi, nu bija padevies. Ie�grimis krēslā, viņ� gaidīja, kad Tenets sāks. Viņa acis bija blāvas un rokas viegli saņemtas uz vēdera.

-���� Centī�os runāt, cik vien iespējams, īsi. Tobijs ir Mārtindeila dēls?

Sakniebtām lūpām Fīvers pamāja ar galvu.

-��� Un jums tas ir zināms jau no pa�a sāku�ma?

Atkal mājiens.

-��� Vai Tobijs zina?

Tas izsauca reakciju. Fīvers iztaisnojās.

-���� Nē! Un es mēs negribam, lai viņ� to zinātu.

-��� Jūs viņu esat audzinājis kā savu dēlu?

-���� Jā. Viņ� mēģināja �ķībi pasmaidīt. Mēs vienmēr esam domāju�i: ja viņ� iedomātos paskaitīt mēne�us, tad padomātu, ka viņa vecāki ir mazliet papriecāju�ies pirms do�anās pie al�tāra.

.Citu bērnu jums nav?

Flvers papurināja galvu.

-���� Nav mums tādas laimes. Tāpēc bija vēl svarīgāk, lai Tobijam nerastos aizdomas�

-���� Jā, saprotu. Bet, vienalga, mazliet ris�kanti, vai ne?

Fīvers paraustīja plecus.

-��� Pat ja viņ� būtu adoptēts, mēs viņam to neteiktu vismaz līdz �etriem gadiem. Līdz tam laikam Leo bija projām jau gandrīz piecus gadus. Laiks gāja, un likās arvien mazāk un mazāk ticams, ka viņ� vispār kādreiz varētu at�griezties.

Tenetam ienāca prātā neērts jautājums.

-��� Vai vēl kāds to zina vai nojau�?

Fīvers atkal purināja galvu.

-���� Cik man zināms, nē. Nekad nav manīts neviens mājiens. Protams, bija da�i dūrieni, kad Tobijs piedzima tikai se�us mēne�us pēc kāzām,

bet mēs visiem viņiem lāvām domāt, ka esam �o � � 7

to atļāvu�ies agrāk nekā pienācās.

"Ak Dievs," iedomājās Tenets. "Es esmu pastāstījis Dīlijai Hemiltonei. Ko viņa darīs?" Viņ� papurināja galvu, lai atbrīvotos no �īs do�mas. Par to būs jāpadomā vēlāk. Vai pateikt Fīveram? Nē, ne tagad, kad viņ� beidzot ir atvēries.

-��� Es neesmu pārliecināts par ārlaulībā dzi�mu�a bērna juridisko stāvokli, bet vai jūs esat kādreiz domājis, ka atņemat Tobijam pamatīgu mantojumu?

-��� Jā. Jāatzīst, ka tas mūs ir uztraucis, bet, kad vecais Mārtindeils nomira, mēs konfiden�ciāli konsultējāmies pie advokāta, vienkār�i, lai nomierinātu savu sirdsapziņu, un uzzinājām, ka pēc likuma Tobijam nav bijis ko zaudēt. Pēc ad�vokāta teiktā, ārlaulības bērni tagad var saņemt mantojumu, bet tikai tad, ja abi vecāki ir kopā. Godīgi sakot, jutāmies atviegloti. Visu laiku slēpt to no viņa� Un vismazāk par visu mēs gribējām uzkraut sev cīņu caur tiesu. Tādas lie�tas var vilkties gadiem. Bez tam Tobijs arī tāpat ir laimīgs. Viņam ir viss vajadzīgais, viss, ko viņ� vēlas. Viņ� ir labs puisis, un mēs labi sapro�tamies. Viņam patīk kopā ar mani nodarboties ar biznesa lietām� T'jā, mēs nospriedām, ka nezi�ņa ir vērtīgāka, un atstājām visu, kā ir.

-��� Jūs nupat izsacījāties, ka viens no iemes�liem, kāpēc neesat Tobijam pateiku�i taisnību, bija doma, ka Mārtindeils nekad vairs neat�griezīsies. Nu bija kārta nopietnākam jautāju�mam. Vai Mārtindeils pirms aizbrauk�anas zināja, ka jūsu sieva ir grūta no viņa?

Bija skaidrs, ka �is jautājums, pat pēc tik daudziem gadiem, ir Fīveram sāpīgs. Viņ� saknieba lūpas un papurināja galvu.

-��� Jūs esat pārliecināts?

-���� Protams, ka esmu pārliecināts. Mēs pat domājām: ja Leo tie�ām atgrieztos, viņam tas varētu ienākt prātā.

-��� Un viņam ienāca?

-Nē!

Tenets nedomāja, ka viņ� melo. Bet ja nu Ivonna ir pateikusi to Mārtindeilam pirms viņa aizbrauk�anas un, zinot vīra greizsirdību, nekad nav uzdro�inājusies to pateikt viņam? Atceroties, kā Mārtindeils iztaujāja viesnīcas viesu uzņēmēju, kas ir Tobijs, Tenets nolēma, ka �āda iespēja nav izslēgta.

Tenets mēģināja tikt skaidrībā. Ja Fīvers patiesi ticēja, ka Mārtindeils nekad neko nav zinājis un tādējādi nav draudējis izstāstīt to Tobijam, aiz�domas pret viņu sagruva, lai gan vēl palika viņa greizsirdība. Vai ar to pietika, lai Mārtindeilu sabrauktu ar nodomu noslepkavot? Atceroties Fīvera pirmītējo reakciju, Tenets nodomāja, ka pietika. Ja Fīvers bija pievēris acis un apprecējis Ivonnu brīdī, kad kļuva skaidrs, ka Mārtindeils padarījis viņu grūtu, tad vairāk nekā skaidrs, ka viņ� to ir jau ilgāku laiku mīlējis, ka viņam ir nā�cies atkāpties un bezpalīdzīgi noskatīties, kā Ivon�nai sajauc galvu lielā nama dēls. Greizsirdība ir ne�ēlīga, klasisks slepkavības cēlonis. Gadījumā ar

Fīveru, kura reputācija bija tāda, ka viņa sieva tik�pat kā neuzdro�inājās parunāt ar citu vīrieti tā klāt�būtnē, baidoties izsaukt vira dusmu izvirdumu, Mārtindeila, cilvēka, kuram piederējusi viņa sieva un kur� varbūt nozadzis to viņam no deguna priek�as, liekot viņam bezspēcīgi noskatīties, tāda cilvēka atkalparādī�anās varēja pamodināt visu viņa kādreizējo aizvainojumu un ienaidu. Greizsirdība bija nekavējoties grūdusi Fīveru uz konfrontāciju ar Mārtindeilu. Interesanti, par ko viņi ķildas laikā runāja un kā Mārtindeils reaģēja uz Fīvera brīdinājumu. Varbūt Leo par to pasmējās, tādējādi vēl vairāk provocēdams Fīveru un iedeg�dams viņā vēl dziļāku naidu? Ja tas bija noticis tā; tad vēlāk, aizvedis sievu pie viņas mātes un, brauk�dams atpakaļ, ieraugot sev priek�ā Mārtindeilu vientuļi soļojam pa ceļu� Jā, nebija izslēgts, ka Fīvers ir īstais.

Tenets pamanīja gan Lainhems, gan Fīvers skatās uz viņu, ilgās klusē�anas ieintriģēti. In�spektors piecēlās.

-��� Labi, paldies.

Ari Fīvers piecēlās.

-��� Vai tas ir viss?

-��� Pagaidām jā.

Viņi atstāja Fīveru ar neizpratnē sarauktu pieri noskatāmies viņiem pakaļ.

-���� Nebija jēgas jautāt, vai viņ� ir redzējis Mārtindeilu vēlāk, kad bija paņēmis furgonu. Viņ� vienkār�i noliegtu to, teica Tenets, kad viņi bija iekāpu�i ma�īnā. Viņ� nolaida logu un, izņēmis pīpi, sāka bāzt tajā tabaku. ,

Lainhems piekrīto�i pamāja.

-���� Katrā zinā, arī Fīvers var būt īstais. -

Viņ� iegrūda vienas rokas sa�ņaugto dūri otras rokas plaukstā. Ja tikai mums būtu kāds pierādījums pret kādu no viņiem. Kaut vis�niecīgākais pieķer�anās punkts.

-��� Tā ir. Uz īsu mirkli Teneta apziņas vis�dziļākajā nostūrī kaut kas ieplaiksnījās. Kas tas bija? Viņ� centās to satvert, izvilkt ārā, lai varētu pārbaudīt, bet tas jau bija pazudis. Varbūt viņ� visu ir iztēlojies?

Lainhems vēroja inspektoru.

-��� Kaut kas bija? Tenets papurināja galvu.

-���� Vairs nav. Viņ� uzrāva sērkociņu, lai aizdedzinātu pīpi.

-��� Uz kurieni tagad, ser? Pie Hemiltoniem? Tenets papurināja galvu. .

-���� Nav lielas jēgas. Vai jūs saprotat, Maik, ka es ar viņiem esmu iekūlies ķezā?

-��� Pastāstot misis Hemiltonei par Tobiju?

Man ne�ķiet, ka ar to būtu nodarīts liels ļaunums.

-���� Jebkurā gadījumā tas tagad ir izdarīts. Jādomā, ka tie�ām nav ko uztraukties.

-����� Es uzdro�inā�os teikt, ka tas sagādās Hemiltoniem da�us nepatīkamus brī�us. Bet jāatzīst^ ka man viņu nav �ēl. �ī ģimene nav nekādi eņģeļi, vai ne?

-��� Es nedomāju par viņiem, bet par Tobiju.

-���� Neuztraucieties! Hemiltoni nav iein�teresēti izbazūnēt to pa visu pasauli, vai ne?

-���� Nē. Un tomēr, kaut vai Tobija dēļ, va�jadzētu aprunāties ar misis Hemiltoni.

Lainhema seja liecināja, ka, pēc viņa do�mām, Tenets pārspīlē, tomēr viņ� tikai pajautāja:

-��� Un ko tagad?

Tenets paskatījās pulkstenī. Divi trīs�desmit. Vajadzētu braukt uz nodaļu un izurb�ties cauri papīriem. Kaut ko mēs dro�i vien esam palaidu�i garām. Un man patie�ām jāizskata �efa JOKS direktīva. Ja nebū�u to izdarījis, viņ� rīt no rīta izskries cauri jumtam.

Ceļojums uz nodaļu pagāja klusumā. Katrs bija iegrimis savās domās. Kabinetā viņi uzrakstīja ziņojumus par �ī rīta sarunām un tad ķērās pie sistemātiskas kop� izmeklē�anas sāku�ma sakrāju�os dokumentu kaudzes apstrādes. Viņi abi pēc kārtas metodiski izgāja cauri katram ziņojumam. Tas bija vajadzīgs ja viens kaut ko būtu palaidis garām, otrs piefiksētu. Tie�i �ajā lietā, kur aizdomās turamo bija daudz, bet pierādījumu praktiski nebija, varēja gadīties, ka kāda sīka detaļa, kura sākumā likusies nenozīmī�ga, varēja iegūt iz�ķiro�u nozīmi. Atmosfēra no koncentrē�anās telpā kļuva smaga, klusumu tikai reizēm pārtrauca nomurmināts komentārs vai jautājums. Reizi pa reizei Tenets piecēlās un pa�staigāja pa kabinetu. Viņ� juta, ka pastiprinās trulās sāpes krustos. Vislabprātāk Tenets tagad nogultos uz grīdas, lai varētu atslābināt sasprieg�tos muskuļus un atvieglot lejupvelko�ā gravitā�cijas spēka smagumu. Tomēr tā vietā inspektors turpināja sēdēt pie galda un urbties cauri ziņoju�miem, lapu pa lapai, soli pa solim viņ� nesa dar�ba smagumu.

Bez divdesmit piecos Tenetam nācās atzīt sakāvi. Nekas svarīgs nebija uzpeldējis. Gan viņam, gan Lainhemam acis bija aizmigloju�ās, viņu smadzenes piesārņoju�ās ar milzumu infor�mācijas, kurai cauri viņi bija izurbu�ies. Tenets nolika pildspalvu, izberzēja acis un iztaisnojās. Tuvojās pieci. Pirms do�anās ar ziņojumu pie �efa bija pēdējais laiks uzmest aci Drako JOKAM.

Palūkojiet, vai nevarat uzvārīt tēju, kamēr es apskatī�u �o, Maik!

Kad Lainhems atgriezās, Tenets izskatījās krietni atdzīvojies.

-��� Kaut kas atgadījies, ser?

-��� Ne jau ar mūsu lietu. Tenets uzsita pa JOKA direktīvu. Vai jūs esat domājis par �o, Maik? Viņ� paņēma Lainhema piedāvāto tasi tējas. Pateicos.

Lainhems apsēdās.

-��� Nē. Un jūs?

-���� Varbūt. JAUNIEVEDUMI, KĀRTĪBA, ORGANIZĀCIJA un SISTĒMA. Kopumā kam�paņas uzdevums ir celt efektivitāti. Kur� no �iem �etriem punktiem, pēc jūsu domām, ir vislaikie�tilpīgākais?

-��� Domāju, ka SISTĒMA.

-���� Pilnīgi pareizi! Tenets pāri galdam saliecās uz priek�u. Tagad pasakiet man, lūk, ko! Cik laika tiek iz�ķiests reģistratūrā, meklējot pa reģistriem, teiksim, veikalu slēg�anas sistē�mas vai biroju signalizācijas kartītes, kuras kāds steigā ir ielicis nepareizā vietā?

-���� Ne pārāk daudz, es teiktu. Attiecīgā situācijā katrs ir pie�āvis roku, mācoties no kļūdām.

-��� Labi, bet kāpēc tādā gadījumā man ne�ieteikt visu informāciju ievadīt kompjūteros? To dara arvien bie�āk un bie�āk. Meidstounā, piemēram, pie tā nonāca jau pirms pāris gadiem. Un ne tikai slēg�anas sistēmas, bet ari uzvārdus, personāla agrākās adreses, apsūdzības, ārkārtējas rīcības plānus�

-���� Bet, ja visa informācija ir ievadīta kompjūteros, kas notiks, ja jums steidzīgi kaut kas būs jāsameklē, bet kompjūteru operators ir pus�dienās vai, vēl sliktāk, saslimis?

-���� Acīmredzot tas nozīmē, ka katram no�daļā jābūt apmācītam rīkoties ar kompjūteru.

Lainhems novaidējās.

-��� Ak, nē! Viņam kompjūteri nepatika.

-����� Beidziet, Maik! Neesiet tik gļēvs! Tas viss darbotos lieliski un, starp citu, nav nemaz tik sare�ģīti. Tikai jāapgūst vienkār�a sistēma, ar kuru apie�anās nav komplicēta. Padomājiet tikai, cik ietaupītos laiks ilgākā periodā!

-Nu�

-���� Domāju, ka es to ieteik�u. Ja Drako tas nepatiks, tad neko darīt, bū�u vismaz kaut ko pozitīvu ieteicis. Tenets paskatījās pulkstenī. Bez divām pieci. Laikam kāp�u lejā ziņot.

Pie durvīm viņ� pagriezās.

-���� Jā, starp citu, kamēr bū�u projām, pie�zvaniet misis Hemiltonei un pasakiet, ka viņas kalkulatoriņ� furgonā nav atradies. Tas bija zināms no ziņojuma par furgona apskati. Viņa

noteikti to ir pazaudējusi kaut kur citur.

Kāpjot lejā pa kāpnēm, viņ� atkal sajuta, ka kādā dziļākā smadzeņu nodalījumā atkal parādās tā dīvainā, gandrīz fiziski sataustāmā izjūta. Viņam tā bija gadījies jau daudzas reizes, un tas nozīmēja, ka zemapziņa ir piefiksējusi kaut ko tādu, kas līdz apziņai vēl nav nonācis. Tas vēl tikai centās izlauzties. No pieredzes Tenets zināja, ka ir bezjēdzīgi censties noskaidrot, kas tas ir. Agrāk vai vēlāk, kad pienāks laiks, tas uzpeldēs, un labākais paņēmiens, kā �o procesu paātrināt, bija domāt par kaut ko citu.

Pie Drako kabineta durvīm Tenets apstājās un sasparojās. Kādā garastāvoklī �efs būs �o pēc�pusdienu? Cerēdams, ka labākā nekā no rīta, viņ� pieklauvēja.

-��� Ienāciet!

Drako sēdēja pie nevainojami tīra galda. Viņa priek�ā, kārtīgi nolīdzināti, rindojās zīmuļi, pildspalvas un rakstāmgalda prese. Ienāko�o dokumentu kastīte ļjija tuk�a, izdodamo pilna. �efs izskatījās atbrīvojies, savākts un vēlīgi noskaņots.

-��� Ā, Tenets. Kā klājas?

. Tenets sniedza kodolīgu �īsdienas jaunumu kopsavilkumu. Drako ik pa brīdim pamāja ar galvu, �ad un tad uzdodams kādu jautājumu. Izskatījās, ka tik�anās paies bez starpgadīju�miem, un Tenets iedro�ināts gatavojās izklāstīt savu jauno ideju.

-��� Starp citu�

-���� Vienu mirkli� Drako pacēla roku. Viņ� uzmanīgi skatījās ārā pa logu, kur� pavēra skatu uz ēkas galveno ieeju un ļāva �efam uz�manīt katru, kur� atnāca vai aizgāja. Ja kāds �ajā namā no�ķaudījās, Drako tas bija jāzina. At�vainojiet, ka pārtraucu, Tenet, bet kas ir tas cil�vēks?

Tenets piecēlās un piegāja pie loga. Viņu virzienā nāca divi vīri, dziļi iegrimu�i sarunā, viens no viņiem ģērbies uniformā, bet otrs civilā. Tenets domāja, ka Drako nejautā par in�spektoru Storiju, senu Teneta draugu, kur� tagad strādāja Meidstounā. Civilistu viņ� nekad agrāk nebija redzējis.

-���� Atvainojiet, bet es nezinu. Vienkār�i kāds, kas nāk uz�

-��� Nē, nē, Drako kaprīzi iesaucās. Tas ir padomnieks Votfords, es viņu pazīstu. Bet tas otrs, formas tērpā?

-���� Inspektors Storijs. Viņ� ir Meidstounas policijas skolas instruktors. Vārdi nāca au�tomātiski. Tenets dro�i vien pat nejuta, ka ir kaut ko teicis. Kā apstulbis inspektors blenza uz abiem vīriem.

Protams! Kāpēc viņ� to nebija iedomājies agrāk?

-���� Interesanti, ko viņi �eit dara, nomur�mināja Drako, pagriezdamies uz durvīm. Vai tas bija viss, Tenet?

-���� Kas? Ak, piedodiet, ser! Jā. Viņa priek�likums varēja pagaidīt līdz rītdienas rīta sanāksmei. Bez tam viņ� ar nepacietību gaidīja, kad varēs pateikt to Lainhemam�

Izgājis kopā ar Drako no kabineta, Tenets drāzās aug�up pa kāpnēm, lēkdams pa vairākiem pakāpieniem reizē.

Lainhems pārsteigts vēroja, kā Tenets iedrā�as kabinetā.

-Maik! Paklausieties �o!

Stāstot viņ� redzēja, kā Lainhema sejā ataust gaisma.

-��� Saprotu! Izcili, ser. Tad ko mēs darām tagad?

Tenets pateica.

-��� Cerēsim, ka viņi nav aizgaju�i gulēt.

-��� Gribētos ticēt, Maik. Vēl ir tikai desmit.

Bija pagāju�as piecas nogurdino�as stun�das. Veiku�i vajadzīgos pieteikumus, saskaņoju�i visu ar Saseksas policiju un piezvanīju�i D�ounai un Luīzei, lai pateiktu, ka būs mājās vēlu, Tenets un Lainhems bija devu�ies garā braucienā uz Vēdingu. Saruna �eit bija ap�stiprinājusi Teneta nojautu un devusi skaidru slepkavības motīvu, tādu, kāds līdz �im nebija iedomājams. Tagad viņi gatavojās pārbaudīt savu teoriju.

Tenets iekārtojās sēdeklī, lai atpūtinātu muguru, un izberzēja acis, kuras grauza nogu�rums. Viņ� bija priecīgs, ka nav jāsē� pie stūres, bet Lainhems, kur� vadīja ma�īnu, izskatījās samērā svaigs.

-���� Kā nojau�u, jūsu problēmas ar sievas�brāli ir nokārtoju�ās?

-��� Jā, vismaz viņ� �orīt atgriezās pie sievas.

-��� Labi.

Lainhems noliecās uz priek�u, lai notīrītu priek�ējo stiklu, kur� visu laiku svīda ciet. Kop� tumsas iestā�anās temperatūra bija strauji noslīdējusi, un ceļmalas zāli, biezi saaugu�os krūmāju pudurus klāja sarma.

Ser�ants brauca uzmanīgi. Viegli saliecies uz priek�u, viņ� uzmanīgi vēroja ceļu.

-��� Par laimi, �odien nav lijis. Tad te būtu kā slidotavā.

-���� Mm, Teneta domas nodarbināja gai�dāmā saruna.

-���� Tas, protams, vēl nenozīmē, ka kāds no viņiem ir to izdarījis, Lainhems teica jau tre�o reizi.

Tenets saprata, ka ser�ants nodro�ina sevi pret iespējamo vil�anos.

-���� Es to saprotu, Maik, viņ� pacietīgi at�kārtoja, bet jums jāatzīst, ka iemesls ir spēcīgs. Un man vēl ir �ī sajūta�

Izgaismojās Longfordhollas ieejas vārtu stabi. Lainhems ieslēdza pagrieziena rādītāju.

-��� Pat ja jums ir taisnība, es joprojām nezi�nu, kā mēs to pierādīsim.

Jā, te katrā ziņā gaidīja �ķēr�ļi.

-��� Es zinu.

-���� Domāju, ka pret viņiem nav vairāk pie�rādījumu kā pret jebkuru citu.

Un atkal Tenets sajuta pazīstamo uzplaik�snījumu apziņas dziļumos. Kas tas ir, ko viņ� nevar atcerēties? Vai ir iespējams, ka Tenets kaut ko palaidis garām, kādu it kā nenozīmīgu liecību, kura varētu mainīt notikumu gaitu viņa labā. Bet, ja viņa teorija izrādīsies pareiza, arests nesniegs lielu gandarījumu. Pēc sākotnējā satraukuma par laimīgās domas uzzibsnījumu viņ� pakāpeniski arvien vairāk un vairāk juta nospiestību, bet tagad gaidāmā saruna baidīja ar moko�u nogurumu. Kad Lainhems iebrauca saimniecības pagalmā un novietoja ma�īnu, viņ� sapurinājās. Vai Tenetam tas patika, vai ne, tas bija jāizdara. Ir notikusi slepkavība, un, ja viens no �iem diviem bija vainīgs, tad, neņemot vērā viņa personīgās izjūtas, tā pienākums bija nodot noziedznieku taisnīgai tiesai.

Pa bruģi viņi aizsoļoja līdz staļļu blokam, uztaustījās pa iek�ējām kāpnēm un, tiku�i aug�ā, pieklauvēja.

Pagāja vairākas minūtes, līdz Dezmonts Baiflīts, skatīdamies pustumsā, atvēra durvis.

-��� Ā, tas esat jūs, inspektor.

-��� Vai mēs drīkstam "ienākt?

Baiflīts pakāpās atpakaļ, ļaudams Tenetam un Lainhemam paiet garām, un aizvēra aiz viņiem durvis.

-���� Mēs jau gatavojāmies iet gulēt. Viņ� bija kreklā, bez kaklasaites un ar istahbs �ībām kailajās kājās. Bez �aketes viņ� izskatījās vēl tievāks un trauslāks. Izskatījās, ka kopā ar drēbju kārtu viņ� ir nometis spēju aizsargāt sevi.

-��� Piedodiet man, ka jātraucē jūs tik vēlu, bet mēs gribētu parunāt ar jums abiem.

-��� Vai jūs vēlaties runāt arī ar manu sievu? Viņa ir ļoti nogurusi.

Tenets pamāja ar galvu.

-��� Es lūdzu piedo�anu, viņ� vēlreiz atkār�toja. Domāts bija: "Agrāk vai vēlāk man ar viņu būs jārunā. Labāk tiksim ar �o lietu vienreiz galā."

Baiflīts vēl kādu brīdi svārstījās, laikam apdomādams, vai kategoriski neatteikt. Sako�ot zobus, muskuļi uz vaigiem sparīgi kustējās. Tad viņ� pagriezās, atvēra viesistabas durvis un ie�slēdza tur gaismu.

-��� Ie�u un paskatī�os.

Omulīgā, viesmīlīgā telpa pastiprināja Teneta nepatiku pret tuvojo�os sarunu. Viņ� ne�mierīgi staigāja �urpu turpu. Inspektora skatiens bezmērķīgi klīda pār pievilcīgajām, mīkstajām mēbelēm, grāmatām, istabas augiem, platēm, �a�ha galdiņu un traukiem. Viņ� smagi apsēdās uz dīvāna, ar muguru pārbaudot atzveltnes mīkstu�mu.

-���� Man nav nekāda prieka par gaidāmo, Maik. Un ja nu mēs kļūdāmies? Viņ� iztēlojās avī�u virsrakstus. POLICIJAS NOMOCĪTAI SIEVIETEI IESTĀJAS PRIEK�LAICĪGAS DZEMDĪBAS. Viņ� izberzēja acis un sapurināja galvu, mēģinādams �īs iedomas nokratīt. Bija aizvadīta gara diena.

Lainhems bija izvēlējies parasto krēslu pie maza rakstāmgaldiņa. Viņ� pacēla vienu no tā piederumiem stikla papīra presi un vērās tajā, it kā redzētu caurspīdīgu bumbu.

-���� Skaistas mantiņas. Tad viņ� steidzīgi nolika presi atpakaļ uz galdiņa un piecēlās, jo pa durvīm ienāca Baiflīts. Viņam sekoja viņa sieva.

Arī Tenets piecēlās.

-���� Es lūdzu piedo�anu, ka tik vēlā stundā traucēju jūs, kundze.

Viņa mēģināja pasmaidīt, bet, neko neat�bildējusi, pagāja viņiem garām un apsēdās uz dīvāna. Misis Baiflītai mugurā bija liels vilnas rītasvārks, acīmredzot viņas vīra. Tas vaļīgi apņēma viņas piebriedu�o vidukli. Dzeltenpelēki brūnā krāsa nepiestāvēja viņai, tā padarīja bālu viņas slimīgi dzelteno ādu un bezkrāsainus garos, nedzīvos, kādreiz brūnos matus.

"Sieviete izskatās tikpat nogurusi kā es," nodomāja Tenets. Par to tie�ām nebija jābrīnās. Ja viņam ir taisnība, tad da�as pēdējās dienas Mona nav spējusi izgulēties.

Baiflīts apsēdās blakus sievai un uzlika savu plaukstu uz viņas rokas.

Tenets palūkojās, vai Lainhems ir gatavs. Tas pamāja. Sāciet.

-���� Nav jēgas runāt aplinkus, tāpēc varbūt būs labāk, ja sāk�u, pastāstot, ka nupat esam at�griezu�ies no Vēdingas, kur satikāmies ar jūsu māti, misis Baiflīta.

Mona Baiflīta samirk�ķināja acis un kā ak�la pastiepa brīvo roku vīram, kur� saņēma to un noglāstīja. Neviens no viņiem neteica ne vārda. Viņi skatījās uz Tenetu un gaidīja nākamo sitienu.

-����� Viņa, protams, bija visai sarūgtināta, uzzinot, kas noticis. Viņa saprot, ka tad, kad jūs precējāties, ne jums, ne jūsu vīram nebija ne jausmas� Tas jūs noteikti satrieca.

Tenets apklusa un gaidīja. Tikai nepie�cie�amības gadījumā viņ� teiks visu līdz galam.

Dezmonts Baiflīts nokrek�ķējās.

-���� Mēs nesaprotam, inspektor, par ko ir runa. �

Tenets kā pārguris papurināja galvu.

-���� Nav labi ieņemt tādu pozīciju, mister Baiflīt. Mēs zinām, ka jūs saprotat.

-���� Saprotam� ko? Pirmo reizi, gandrīz �ukstus ierunājās Mona Baiflīta.

-��� Ka jūsu māte pastāstījusi misteram Mārtindeilam, un viņ� noteikti jums, misis Baiflīta. Tad, kad iesauca jūs savā istabā viņa nāves die�nā.

-���� Mums joprojām nav ne mazākās nojau�tas, par ko jūs runājat, inspektor. Baiflīta balss tagad skanēja noteiktāk. Viņ� acīmredzot nu bija izlēmis, kādu nostāju ieņemt, un pie tās arī turējās.

Viņa sieva nelikās tik pārliecināta. Viņa uzmeta vīram moku pilnu skatienu un no�ukstē�ja:

-Dez�

Baiflīts nelikās saprotam, ka viņa ir tuvu kapitulācijai. Viņ� nesarauca pieri un nepapurināja galvu.Viņi tikai apmainījās ātriem skatie�niem. Bet doma bija skaidri jūtama. Klusē.

Viņa paskatījās uz Tenetu. Nesakiet to, viņas acis lūdzās. Lūdzu, nesakiet to!

Bet Tenets saprata, ka no tā neizvairīties. Pretējā gadījumā viņi neizkustēsies no vietas. Viņ� nopūtās.

-��� Varbūt būs vieglāk, ja es jums izstāstī�u kādu stāstu.

Baiflīts neiecietīgi noklak�ķināja mēli, bet viņa sieva, varbūt atzīstot, ka Tenets piedāvā netie�u pieeju jautājumam, lai mazinātu sitiena spēku, mierino�i uzlika plaukstu vīra rokai.

-���� Reiz senos laikos, Tenets iesāka, Londonas īstendā piedzima kāda meitenīte, kuru nosauca par Brendu. Viņai bija astoņi brāļi un māsas un tēvs dzērājs, kur� nevienā darba vietā nespēja noturēties ilgāk par da�ām nedēļām. Nav jāstāsta, ka meitenīte nespēja vien sagaidīt, kad varēs aizmukt no mājām, un 1949. gadā, tikko sasniegusi septiņpadsmit gadu vecumu, viņa piekrita pirmā, kur� pagadījās ceļā, vīrie�a bildinājumam un devās uz Midlendu.

-���� Diem�ēl nepagāja ilgs laiks, kad viņa atklāja, ka, no vilka bēgot, ir nokļuvusi lācim nagos. Viņas jaunais vīrs bija rupj�, brutāls tēviņ�, un neilgi pēc tam, kad viņa bija cerību septītajā mēnesī, vīrietis piekāva meiteni tik ne�ēlīgi, ka mazulis nāca pasaulē priek�laicīgi.

Tagad viņu abu uzmanība bija piesaistīta Tenetam. Kā nohipnotizēti viņi sekoja viņa lūpām.

-����� Meitene saprata, ka vadzis ir pilns. Atrazdamās slimnīcā, vina atteicās vēl kādreiz redzēties ar savu vīru un, nesagaidījusi izrak�stī�anās dienu, aizņēmās no palātas kaimiņienes vilciena brauk�anas karti un devās tie�i uz Lon�donu. Savu puisēnu viņa atstāja slimnīcā. Tā kā dzemdības bija priek�laicīgas, mazulim, pro�tams, jebkurā gadījumā vajadzēja palikt slimnīcā ilgāk, bet viņa saprata, ka tikai �ādā veidā var at�brīvoties no vīra, pie tam esot pārliecībā, ka zēns tiks labi aprūpēts. �is plāns bija briedis meitenes galvā jau kop� pēdējās brutālās piekau�anas, un, lai gan mazulis likās pietiekami veselīgs, viņa uzstāja, lai bērnu nokristītu tūlīt pēc piedzim��anas. Patiesībā tēvs atteicās no bērna, kur� vēlāk sākumā tika audzināts bērnu namā, bet pēc tam da�ādās bāreņu patversmēs.

Pa to laiku Brenda nomainīja uzvārdu, par spīti izsludinātajai vispārējai meklē�anai, pazuda Londonas zemākajos slāņos. Viņa strādāja krodziņos, kuru īpa�nieki daudz nebēdāja par valsts apdro�inā�anu, bet tikai priecājās par lētu darbaspēku. Kādu laiku Brenda bija trauku mazgātāja, tad viesmīle mazās zemas klases kafejnīcās, bet tad, kad jutās dro�ībā, atgriezās pie sava vīra uzvārda, oficiāli ieguva valsts ap�dro�inā�anas apliecību un sāka strādāt nopietni, atbilsto�i .savam agrāk nospraustajam plānam veidojot turpmāko karjeru. Viltīgi, rēķinoties ar savu kvalifikācijas trūkumu, viņa izvēlējās darbu viesnīcu biznesā. Es neiedziļinā�os detaļās. Pateik�u tikai to, ka, sākusi no pa�iem pamatiem un strādājot divtik smagi kā jebkur� cits, viņa spēja uzkalpoties līdz nelielas viesnīcas pārvald�nieces postenim. Pa �o laiku viņa arī iz�ķīrās no vīra un 1954. gada beigās dabūja darbu, pēc kā�da visu laiku bija tiekusies pārvaldnieces vietu viesnīcā ārpus Londonas, Sautkoustā. Tajā laikā viņa bija tikai divdesmit trīs gadus veca, un nav jābrīnās, ka pirmo reizi mū�ā jaunās sievietes dzīvē ienāca mīlestība. Viesnīca bija neliela.

Tajā strādāja viena ģimene, un direktora viet�nieks bija viesnīcas īpa�nieku dēls. Drīz vien sekoja kāzas, un nākamajā gadā viņiem piedzi�ma meitiņa. Tenets uz brīdi apklusa. Beigas gandrīz kā pasakā, vai ne? Bet, par nelaimi, stāsts �eit vēl nebeidzas�

Drīz pēc tam viesnīcas īpa�nieks un viņa sieva atvaļinājuma laikā gāja bojā aviokatas�trofā, un tad nomira arī Brendas otrais vīrs. Tā viņa kļuva par viesnīcas īpa�nieci. Meita auga un, beigusi skolu, sāka strādāt kopā ar māti. Lai gan viņu nevarēja saukt par pārāk nesa�biedrisku, tomēr viņa nebija arī tāda tipa sie�viete, kurām ir daudz kavalieru, un tikai neilgi pirms trīsdesmit viņa satika vīrieti, kur� viņai patika. Viņ� nupat kā bija pārbraucis no Birmingemas uz dienvidiem. Kaut kāda iemesla dēļ varbūt tā bija kautrība? viņu draudzība ti�ka turēta noslēpumā. Beidzot, kad viņi nonāca līdz sarunai par precībām, meitene izstāstīja jaunumus mātei un uzaicināja to satikties ar viņas mīļoto. Bet mātes reakcija bija pārstei�dzo�a. Jau no pa�a sākuma, pirms Brenda vēl bi�ja redzējusies ar jauno cilvēku, viņai pret to bija aizspriedumi. Meita sākumā to uzskatīja par mātes pārspīlētām bailēm par vienīgo bērnu un cerēja: kad māte satiks viņas līgavaini, kad redzēs, cik viņ� ir labs un strādīgs, viņa samieri�nāsies ar �o domu. Bet, glu�i otrādi, satik�anās tikai vēl vairāk nocietināja mātes sirdi. Viņa ap�galvoja, ka jaunais cilvēks ir pilnīgi nepiemērots

viņas meitai.

>

Protams, meita domāja, ka mātes pretenzi�jas ir galīgi nepamatotas, bet patiesībā viņa ne�pareizi novērtēja māti. Brenda pretojās laulībām glu�i cita iemesla dēļ.

Tiklīdz viņa bija izdzirdējusi jaunā cilvēka vārdu visai neparastu viņa ar �ausmām bija sapratusi, ka tas var būt viņas dēls, kuru viņa pametusi pirms daudziem gadiem, un tagad draudēja iespēja, ka stāties laulībā gatavojas brālis un māsa.

Ar spēju, izmisīgu kustību Mona pagrieza galvu un paslēpa seju Dezmonda piedurknē. Likās, ka viņa aiz kauna vairs nespēj skatīties Tenetam acīs. Dezmonds uzmeta viņam negantu, niknu skatienu un aplika roku sievas pleciem.

Tenets dziļi ievilka elpu, mēģinādams pār�varēt līdzjūtības uzplūdu, kas vārījās viņa krūtīs, un tad klusām teica:

Varbūt pareizāk būtu teikt "pusbrālis", pie tam ir pilnīgi skaidrs, ka jaunie cilvēki bija traģiskas sagadī�anās nevainīgi upuri. Lai gan Brenda bija uzticējusi savu agro, posto�o laulību noslēpumu vīram, viņa ne reizi nebija par tām ieminējusies meitai. Viņa domāja, ka tas viss ir aiz muguras un tāpēc varbūt labāk nododams aizmirstībai, bet tagad� Jā, sākumā viņa, pro�tams, nebija pārliecināta, ka aizdomas ap�stiprināsies, tāpēc piekrita satikties ar jauno cil�vēku, un tūlīt pat mātei bija skaidrs, kas tas ir viņas dēls. Kā viena ūdens pile otrai viņ� bija līdzīgs savam tēvam jaunībā. Un vēl viņa vārds� Saprotiet, viņa varēja dēlu atstāt slim�nīcā, bet nekad netika aizmirsusi, un, likteņa ironija, pat meitas vārds bija izvēlēts, lai papildi�nātu dēla vārdu.

Sapratu�i, kas ar to domāts, Dezmonds un Mona vērās viens otrā, un neizrunātais vārds uz�plaiksnīja starp tiem Dezdemona.

Pāris jautājumu par viņa pagātni pār�liecināja Brendu, ka viņa nav kļūdījusies. Tagad māte atradās dilemmas priek�ā. Pastāstot meitai patiesību, jābūt gatavai, ka viņa nepiedos mātes negodīgumu, bet, ja nepastāstīs, meita domās, ka māte pretojas kāda maznozīmīga iemesla dēļ. Jebkurā gadījumā Brenda riskēja pazaudēt vie�nīgo cilvēku, kuru viņa patiesi mīlēja. Nav ne�kāds pārsteigums, ka tajā naktī Brenda mēģināja noslīcināt bēdas vīnā, bet, par nelaimi, viņa darī�ja to kāda viesnīcas viesa kompānijā, un viņa vārds bija Leo Mārtindeils. Viņ� bija pa�pār�liecināts blēdis, kur� ķēra uz mak�ķeres vien�tuļas sievietes vidējos gados, un visvairāk viņam patika Brendas tipa sievietes. Viņa bija labi pār�tikusi viesnīcas īpa�niece, un, ja Mārtindeilam izdotos izspēlēt pareizo kārti, tad, saldi parunā�jot, sieviete viegli �ķirtos no pamatīgas naudas summas.

Gadījumā ar Brendu viņ� deva mājienu par iespējamām precībām un pamanījās arī pasildīties viņas gultā. Bet tajā rītā, visai krietni iereibu�i un vēlēdamās dalīties ar kādu bēdās, viņa uzticējās �im blēdim un lūdza padomu. Pēc viņa domām, labāk būtu pastāstīt meitai taisnību, bet, kad līdz tam nonāca, Brendai pietrūka drosmes. Beigās, kad viņa tomēr bija saņēmusi dū�u, izrādījās, ka ir jau par vēlu. Saniknota par mātes pretestību, meita bija nolēmusi slepus aizbēgt. Abi jaunie cilvēki bija pietiekami pieau�gu�i, un nekas nespēja stāties ceļā viņu laulībām. Slēdzot laulību, dzimtsarakstu birojā nav jāuzrā�da dzim�anas apliecības, ja laulājamie nav jaunāki par divdesmit trijiem gadiem, un tā, tīrā nevainībā, viņu laulību ceremonija notika, un tad, cik Brendai zināms, viņi vienkār�i pazuda.

Iespejams, ka abi dabūja darbu �eit, Longfordhollā.

Pirmo reizi Tenets griezās pie Baiflītiem

tie�i.

Likteņa ironija, vai ne, ka jūs izvēlējāties tie�i �o viesnīcu, Mārtindeila ģimenes māju. īpa�nieka uzvārds, protams, bija citāds Hemiltons, tāpēc jums nebija nekāda iemesla saistīt jū�su darba devējas vārdu ar to cilvēku, kuru cerēja apprecēt jūsu māte, un, kad viņ� �eit uzradās kā misis Hemiltones brālis, tam vajadzēja būt �okējo�i� Un vēl lielāks �oks, misis Baiflīta, jums bija tad, kad viņ� pastāstīja visu, ko bija uzzinājis no jūsu mātes.

Mona izskatījās no�ēlojama. Viņas acis bi�ja nodurtas, ap pirkstu viņa virpināja halāta jos�tu, palaida to vaļīgāk, tad virpināja atkal. Viņa joprojām klusēja, un, sastapies ar Baiflīta pārak�meņoto skatienu, Tenets saprata: ja viņi nolems turpināt klusēt, viņ� nevarēs panākt pilnīgi neko. Tad ko viņam iesākt tālāk? Viņam nebija patikas baidīt �os ļaudis, cen�oties panākt grēksūdzi. Jau tā bija skaidrs, ka abi ir ne mazums cietu�i. Un vēl bija iespējams, ka Tenets kļūdās un viņiem nav nekāda sakara ar Mārtindeila nāvi.

Lainhems vēroja viņu, apzinādamies viņa nepatīkamo stāvokli. Klusums istabā draudīgi ieilga.

Tenets saprata, ka ir pārrēķinājies. Viņ� bi�ja iedomājies, ka, pasakot Baiflītiem, ka viņu nelaimīgais noslēpums viņam ir zināms, tie būs tā satriekti, ka salūzis un atzīsies, it sevi�ķi, ja viņ� liks saprast, ka jūt līdzi viņu traģēdijai. Viņ� bija licis lietā visu savu atjautību, lai padarītu nepatīkamā jaunuma sitienu vājāku. Varbūt tas bija iznācis pārāk vāj�? Varbūt līdzjūtība pārvēr�ta Teneta pūliņus pa�a sakāvē. Jebkurā gadījumā, tālāk par �o punktu viņ� nebija padomājis.

Nu, ko, viņi bija panāku�i savu, un inspek�tors nonācis strupceļā.

"Ja tikai," viņ� izmisīgi domāja, "varētu atcerēties to, kas nedevās prātam rokā." Viņ� bi�ja pārliecināts, ka tas ir kaut kas ārkārtīgi būtisks� Viņ� juta, ka tas mēģina izlauzties ap�ziņas virsējos slāņos, tam pietrūka pa�a pēdējā impulsa. Ja tas atrastos, nāktu apgaismība. Tene�ta skatiens klīda pa istabu, meklējot iedvesmu, bet atrada tikai Ēdeni, Baiflitu varbūt uz visiem laikiem zaudēto Ēdeni.

Nebija jēgas turpināt sarunu. Viņ� jau bija gatavs piecelties, roka, uzlikta uz krēsla malas, piedāvāja palīdzību ķermenim, kad skatiens ap�stājās pie zili baltā māla trauka ar da�ādiem sīkumiem, un tad beidzot tas bija rokā.

Protams! Tas bija tas, ko pēdējā reizē, kad

viņ� bija �eit, piereģistrējusi viņa zemapziņa!

Par spīti abiem Baiflītiem, kuri joprojām palika uzticīgi savai sa�ķobītajai pa�cieņai, otro reizi �odien viņ� izjuta tādu unikālu triumfa eks�ploziju, kāda nemainīgi pavada �ādus retus ap�ziņas uzliesmojumus un tūlīt pat sekojo�as �aubas.

Un ja nu viņ� kļūdās?

Tenetam ļoti gribējās izstiept roku un paņemt �o priek�metu, viņa pirksti iesāpējās no vēlmes paņemt to, atvērt, pārbaudīt, lai gūtu ap�stiprinājumu, ka tas ir tie�i tas, par ko viņ� domā.

Lainhems Tenetu cie�i vēroja. Pēc dau�dziem kopīgā darbā pavadītiem gadiem viņ� precīzi uztvēra pat sīkākās izmaiņas Teneta noskaņojumā, un tagad viņ� juta, ka Tenetam ir ienācis prātā kaut kas ļoti svarīgs.

Tenets paskatījās uz Baiflītiem. Arī tie piesardzīgi vēroja viņu, lai gan bija jau sāku�i domāt, ka ļaunākais ir garām. Ko viņam darīt? Riskēt padarīt sevi par pēdējo muļķi?

Sirdij me�onīgi dauzoties, smadzenes dru�d�aini meklēja ceļu, kā piekļūt priek�metam.

Viņ� ievilka dziļu, nomierino�u elpu, lēnām izelpoja un tad teica:

Pagāju�o reizi, kad biju �eit, es jums jau�tāju, vai vakarā, kad gāja bojā Mārtindeils, kāds no jums nav braucis ar furgonu. Tagad es gribētu pajautāt vēlreiz. Vai kāds no jums nav braucis ar furgonu?

Baifliti neskatījās viens uz otru, bet Tenets sajuta vārdos neizteikto sarunu, kura nozibsnīja starp viņiem, pirms tie abi papurināja galvas. Tenets mirkli pagaidīja un tad, pilnīgi mainījis balsi, saliecās uz priek�u un rādija ar pirkstu.

-��� Vai tas ir jūsu, mister Baifllt?

-��� Nē, tas ir manas sievas.

Mona pagriezās, lai paskatītos uz vīru, un sarauca pieri.

-���� Nē, tas nav mans, Dez, mans ir viesnīcā, manā kabinetā. Es to lietoju vēl �ovakar, bet �is te atrodas jau vairākas dienas. Es domāju, ka tas ir tavs.

Tagad bija Baiflīta kārta būt neizpratnē. Viņ� pieliecās, lai paņemtu priek�metu, bet Tenets izstiepa roku, lai neļautu tam pieskarties. Viņu skatieni saķērās, un kādu mirkli starp viņiem notika iek�ēja gribasspēku kauja. Baiflīta roka nedro�i svārstījās virs kafijas galdiņa. Tad viņ� kapitulēja, atliecās atpakaļ un pievilka pie sevis �aketi, kura gulēja pār dīvāna atzveltni. Viņ� uzsita pa vienu no kabatām, iebāza tajā roku un izvilka precīzi tādu pa�u mazu, melnu priek�metu. Tad viņ� paskatījās uz to, kur� gulēja traukā. Tad kam pieder tas? Ari misis Baiflīta skatījās uz priek�metu, bet Tenets juta, ka vis�maz viņa tagad zina atbildi un jautājums viņas acīs nozīmē: Kā tas te nokļuvis?

Tātad pagaidām viņam ir taisnība. Izņēmis no kabatas plastmasas maisiņu, Tenets pārvilka to plaukstai un tad rūpīgi pacēla priek�metu, par kuru sākumā bija domājis, ka tā ir kabatas grā�matiņa. Viņ� atvēra to. Atvieglojums, ka viņam izrādījusies taisnība, sajaucās ar no�ēlu. Viņ� ie�raudzīja papīra gabaliņu, aizbāztu aiz vāka mali�ņas. Pat, pirms tas bija ar pinceti uzmanīgi iz�vilkts, viņ� zināja, kas uz tā būs rakstīts.

Dīlijas Hemiltones kabatas kalkulatoriņ� bija atradies.

īsu brīdi viņ� papīrīti paturēja tā, lai Baiflīti varētu izlasīt uz tā uzrakstīto vārdu un adresi. Tagad viņu apmulsums sajaucās ar drūmu nojau�tu. Viņi nespēja saprast, kāpēc Tenets kalkula�toram pie�ķir tādu nozīmi, bet viņa izturē�anās liecināja, ka noticis kaut kas ļoti svarīgs.

-���� Kur jūs to dabūjāt? Jautājums bija domāts viņiem abiem.

Baiflīti paskatījās viens uz otru.

-���� Man patie�ām nav ne jausmas, atbildē�ja Mona, bet Tenets juta, ka viņas vīra atmiņa sāk rosīties.

Tātad tas bija Baiflits.

Tenets klusībā noskaitīja pateicības lūgsnu, ka vismaz grūtu sievieti nevajadzēs ap�sūdzēt slepkavībā. Ja viņa ir pilnīgi nevainīga un nezina neko par to, ko tajā naktī izdarījis vīrs, tas viņai būs �ausmīgs trieciens, it sevi�ķi, ja runa ir par gaidāmo mazuli. Tas var būt posto�s, un būtu labāk, ja tagad Mona tos atstātu. Varbūt viņam vajadzētu uz to uzstāt. Bet bija arī iespējams, ka viņa ir līdzdalībniece. Baiflīts nav tas cilvēks, kur� pēc slepkavības varētu atgriezties mājās un neizrādīt nekādu satricinājumu, un, zinot, cik cie�as ir viņu saites, Tenetam likās neticami, ka viņ� būtu noklusējis par notiku�o. Nē, viņai to�mēr vēl vismaz kādu laiku vajadzēs uzkavēties.

Varbūt būs labāk, ja es pastāstī�u, kā tas notika. Redzu, mister Baiflīt, ka tagad jūs atce�raties, kā misis Hemiltones kalkulators nokļuva �eit. Viņa skaidri atceras, ka vakarā, kad gāja bo�jā misters Mārtindeils, tie�i pirms brauk�anas uz staciju pakaļ dēlam viņa kalkulatoriņu lietojusi. Vēlāk izmeklējusies to visur kā jūs, misis Baiflīta, esmu par to pārliecināts, zināt, viņa iedomājās, ka dro�i vien ir to izmetusi furgonā. Misters Tīliens, kur� brauca ar ma�īnu neilgi pēc jums, mister Baiflīt, netika to redzējis. Domāju, ka pēc tam, kad jūs ievilkāt misteru Mārtindeilu grāvī, jūs ātri pārbaudījāt, vai neesat kaut ko izmetis, un, ieraudzījis uz ma�īnas grīdas pazīs�tamu priek�metu, jūs pacēlāt to un ielikāt kabatā. Domāju, ka jūs tā bija satriecis notiku�ais un tā steidzāties nokļūt atpakaļ saimniecības pagalmā, pirms kāds ir pamanījis, ka esat braucis ar fur�gonu, ka nezin vai apzinājāties, ko darāt, un vēlāk, atradis kalkulatoriņu kabatā, vienkār�i nodomājāt, ka pārskatī�anās dēļ esat paņēmis sievas. Tāpēc jūs to ielikāt traukā, bet viņa, domādama, ka tas ir jūsu, to neņēma.

�ī kopsavilkuma laikā Monas sejas iz�teiksme bija pakāpeniski izmainījusies no neiz�pratnes līdz �ausmu pilnai apziņai par notiku�o. Tagad viņa vērās vīrā, kura acis bija nodurtas. Viņ� pamāja ar galvu, atzīdams sakāvi, un pēc mirkļa Tenets pamāja Lainhemam, kur� panāca uz priek�u un izteica oficiālo apsūdzību.

Mona Baiflīta izplūda asarās.

Vīrs aplika viņai roku, pievilka viņu cie�i pie sevis un noglauda viņas matus.

Viss kārtībā, mīļā. Viss būs labi.

Tenets un Lainhems saskatījās. Viņi jutās neērti. Par visu vairāk Tenetam gribējās aizmukt, pamest visu �o no�ēlojamo situāciju, bet pienākuma va�as turēja viņu pieķēdētu pie krēs�la. Lai ko arī viņ� tagad darītu, agrāk vai vēlāk

Monai nāksies saskarties ar tonakt notiku�ā sekām. Nav brīnums, ka pēdējās dienās viņa izskatījās tik nevesela. Kop� viņa no Mārtindeila bija uzzinājusi �ausmīgo patiesību, viņai va�jadzēja atrasties satraukuma stāvoklī, nāvīgās ba�ās par gaidāmā bērna veselību, bērna, kur� dzims no asinsgrēka savieno�anās, un piedevām bailes par to, kā �ī jaunā ziņa iespaidos viņu nākotni. Beigās, lai mērs būtu pilns, uzzināt, ka vīrs izdarījis slepkavību� Da�as pēdējās dienas viņai ir biju�as vienas mocības. Kā tas Monai beigsies viņai un bērnam?

�ņuksti sāka pieklust. Baiflīts joprojām mēģināja sievu nomierināt un, izņēmis kabatlakatu, nedaudz atvirzījās no sievas, un maigi susināja asaras uz viņas vaigiem. Beidzot viņa paņēma kabatlakatu pati, iz�ņauca degunu un paskatījās uz Tenetu. Jūs� jūs nesaprotat. Tas nenotika tā, kā jūs domājat. Tas bija� tas bija nelaimes gadījums, vai ne, Dez? Un viņa paskatījās uz vīru ar tādu mīlestības un uzticības pilnu skatienu, ka Tenetam gandrīz bija jānodur acis.

Saprotiet, tas notika tāpēc, ka es biju tik bēdu sagrauzta. Viņa vēlreiz iz�ņauca degunu, izslaucīja acis un apsēdās taisnāk. Viņ�� misters Mārtindeils� viņ� bija tik nekrietns pret mani.

-���� Jūs domājat, kad viņ� iesauca jūs savā istabā? Tenets mēģināja ielikt balsī vairāk lie�ti�ķības un līdzjūtības. Bija svarīgi mazināt emo�cionālo spriedzi.

Viņa pamāja.

-����� Tas bija �ausmīgs sitiens, kad viņ� uzradās viesnīcā. Man viņ� nekad nebija paticis, un es nepatiku viņam es domāju, Mārtindeils juta, ka nojau�u viņa viltīgos gājienus. Mona nodrebēja un nepatikā saviebās. Mārtindeils, protams, mani toreiz foajē pazina. Tagad viņas balss skanēja noteiktāk. Mona bija atguvusi kontroli pār sevi. Bija skaidrs, ka viņa grib pateikt visu vaļsirdīgi, izklāstīt faktus tā, lai pēc iespējas labvēlīgākā gaismā izskaidrotu vīra rīcību.

-���� Sākumā domāju, ka mamma ir atklājusi, kur mēs atrodamies, un atsūtījusi viņu to pār�baudīt. Kad pametu mājas, viņ� likās glu�i labi tur iedzīvojies, un es bie�i domāju, vai viņi nav apprecēju�ies, bet, kad viņ� uzradās �eit un es uzzināju, ka viņ� ir misis Hemiltones brālis, ne�zināju, ko domāt� katrā ziņā es nebiju pārāk pārsteigta, kad viņ� iesauca mani savā istabā. Bi�ju patie�ām priecīga aprunāties aci pret aci. Es gribēju noskaidrot, kāda. ir situācija, un, ja jau viņ� nebija kopā ar māti, tad gribēju pār�liecināties, vai viņ� nav jau paziņojis mātei, kur mēs esam�

Sākumā viss bija normāli. Mēs tikai pļā�pājām, un ar atvieglojumu es uzzināju, ka viņ� ir dzīvojis Francijā un sakarus ar māti zaudējis drīz pēc manas aizie�anas. Tiktāl viss bija tie�i tā, kā jau jums stāstīju. Viņ� sāka iztaujāt mani par viesnīcu, un, kad viņ� sāka uzdot jautājumus, uz kuriem, kā jutu, nespēju atbildēt, pateicu, ka negribu tālāk runāt ar viņu. Teicu, ja viņ� grib uzzināt kaut ko vairāk, viņam jāvaicā misis Hemiltonei, jo galu galā viņa ir priek�niece. Viņ� tikai pasmējās.

"Tā jūs domājat, Mona. No �ī brī�a �eit daudz kas mainīsies. Mana mīļā, mazā māsiņa �eit vairs nebūs kungs un pavēlnieks."

"Ko jūs ar to gribat teikt?"

"Tikai to, ka esmu atgriezies mājās, lai pa�liktu. Un lai nekavējoties pieprasītu savu manto�jumu. Tā ka redziet, no �ī brī�a par visu �eit at�bildu es, un man ir visas tiesības uzdot jums je�bkuru jautājumu, kādu izvēlos."

"Atvainojiet, bet baidos, ka man tomēr vispirms jāparunā ar misis Hemiltoni."

"Domājat, ka es meloju, ja? Tas tā nav, un, kā jūs drīz vien pārliecināsieties, tas var jums dārgi maksāt."

"Ko tas nozīmē?"

"Tikai to, ka jūsu pārmērīgā uzticība man�ai māsai man var apnikt. Un, ja jums liksies, ka nespējat pāradresēt savu uzticību man, var gadīties, ka man nāksies pameklēt citu pārvald�nieci. Katrā ziņā jūs neesat tā ideālākā kandi�datūra, vai jums tā neliekas?"

"Jūs domājat, mana gaidāmā bērna dēļ? Mana stāvokļa dēļ darbs nekad nav cietis. Pa�jautājiet misis Hemiltonei!"

"Es nerunāju par bērnu, un to jūs saprotat."

"Ko jūs domājat, ko es saprotu? Par ko tagad ir runa?"

"Es vairāk domāju par sliktu morāli, par tās ietekmi."

"Sliktas morāles ietekmi?"

"Jā. Ak Dievs, vai jūs joprojām nesapro�tat?"

"Ko nesaprotu?"

"Kāpēc jūsu māte tik kategoriski pretojās jūsu precībām ar Baiflītu."

Un tad viņ� man pastāstīja� Pat tagad, kad viss bija skaidrs, Mona nevarēja saņemties un nosaukt to vārdā. Viņa drebēja, it kā gribē�dama atbrīvoties no visļaunākā mirkļa viņas mū�ā. Tas� Ak, tas bija �ausmīgi.

"Es jums neticu."

"Ak tā? Bet tā tomēr ir taisnība, dārgumiņ. Pajautājiet mātei! Viņa pastāstīs visu precīzāk. Un, ja vien jūs negribat, lai visa pasaule uzzina patiesību par jums un jūsu tā saukto vīru, tad es iesaku pakļauties maniem noteikumiem, kamēr es vēĻto ļauju. Tas attiecas uz jums abiem."

Mona burzīja un raustīja Dezmonda kabat�lakatiņu, līdz ar klusu tirk�ķi tas ieplīsa. Iegri�musi stāstījumā, viņa to pat nepamanīja.

-���� Pēc tam es aizskrēju projām. Nevarēju tur izturēt vairs ne mirkli, redzēt viņa� viņa tri�umfējo�o skatienu. Atgriezusies �eit, sagaidīju vīru. Viņa paskatījās uz Dezmondu. Līdz tavai atnāk�anai, kā man likās, pagāja tik ilgs laiks, bet patiesībā jau dro�i vien tik ilgs tas ne�maz nebija. Viņa atkal pievērsās Tenetam. Viņ� uzreiz pamanīja, kādā stāvoklī es esmu, un tad� kad pastāstīju viņam� viņ� bija tik satraukts� un dusmīgs par Mārtindeila nekriet�nību� Un tad, kad atkārtoju Mārtindeila vār�dus, ka visa pasaule uzzinās patiesību� viņ� pēk�ņi izmetās ārā�

-��� Tas bija tāds �oks, Baiflīts iejaucās . sarunā. Es gandrīz neapzinājos, ko daru, bet

mierā nevarēju nosēdēt. Es staigāju apkārt, un, kamēr mana� sieva runāja, es nejau�i paskatījos ārā pa logu un ieraudzīju misteru Mārtindeilu. Viņ� iebrauktuves virzienā gāja pāri saimniecī�bas pagalmam. Un tā es tur stāvēju, vēroju viņu un klausījos sievas stāstītajā, un pēc brī�a, kad Mona bija pateikusi par to, ka viņ� draudējis vi�siem izstāstīt�

Baiflīta balss pārlūza. Viņ� nokāra galvu un saņēma to rokās. Tagad bija Monas kārta palī�dzēt vīram. Viņa maigi, it kā mierinot iebaidītu dzīvnieku, pārbrauca ar roku vīra mugurai.

Kā lai tagad aukstasinīgi izdara �o arestu? Tenets nezināja.

Baiflīts atkal iztaisnojās.

-���� Visā manā mū�ā �ī bija pirmā vieta, kuru es patie�ām varēju saukt par mājām. Mēs �eit bi�jām tik laimīgi, vai ne, mīļā?

Mona, kodīdama lūpu, pamāja.

-��� Doma, ka tam visam var pienākt gals, ka viņ� visu ir izārdījis� un mana sieva �ādā stā�voklī� Es negribu attaisnoties, bet tā ir patiesī�ba, tas tie�ām bija negadījums.

-��� Kā tas īsti notika?

Baiflīts papurināja galvu.

-���� Es nezinu, kas man uznāca..dro�i vien jutu, ka kaut kas jādara� Un tā, kad Mona to bi�ja pateikusi, ka viņ� draudēja izstāstīt visai pasaulei� es vienkār�i izskrēju ārā. Gribēju tūlīt pat ar Mārtindeilu izskaidroties, tūlīt un uz vie�tas. Kad izskrēju pagalmā, viņ� jau nebija vairs redzams. Turpat stāvēja furgons, un es ielēcu tajā. Atslēgas man vienmēr ir kabatā. Tad to draņķi nevarēja iedarbināt. Tovakar bija auksts� tomēr beidzot tas aizgāja, un es braucu Mārtindeilam no muguras. Kad jau atrados iebrauk�tuves galā, es viņu ieraudzīju un nospiedu bremzi. Acīmredzot biju pamanījis viņu pārāk vēlu un bremzi nospiedu pārāk strauji� tāpēc furgons zaudēja kontroli un sāka slīdēt. Viņ�, izdzirdējis motora troksni, atskatījās un nogāja malā ceļa labajā pusē, bet es vairs nevarēju iz�vairīties no sadursmes un notriecu viņu. Baiflīts aizvēra acis, lai pārrautu atmiņu skrējienu.

Mona Baiflīta saspieda vīra roku.

Tenets gaidīja.

Tas bija kā murgā. Viss notika pārāk ātri� kā vienā uzzibsnījumā, da�u sekun�u jautājums� Baiflīts pacēla rokas un pamasēja deniņus, it kā lai atbrīvotos no �oka un neizpratnes, kas viņu vēl nebija atstājusi. Es izkāpu no ma�īnas. Viņ� gulēja ceļa malā� Mēģināju sataustīt pulsu,.bet tā nebija� es sapratu, ka viņ� ir miris, ka esmu nogalinājis viņu� Baifllts izmisīgi pakratīja galvu. Laikam iekritu panikā. Es zināju, ka kuru katru mirkli kāds var nākt garām un� Mēs atradāmies pie vārtiem. Ceļi bija tik noledoju�i, un man ienāca prātā, ja es ievilk�u viņu grāvī ārpus vār�tiem, izskatīsies, ka to ir varējis izdarīt jebkur� garāmbraucējs� tāpēc� tāpēc es tā izdarīju.

-���� Redziet, inspektor, tas bija nelaimes gadījums. Mona Baiflīta joprojām turēja vīra roku, it kā parādot uzticību viņu sagrautajai dzīvei. Ceļ� bija slidens, un Dezmonds nebija dzēris�

-���� Tā visa ir patiesība, inspektor. Notika tie�i tā, kā es stāstīju. Es zvēru.

-���� Varbūt arī tā, bet baidos, ka viss tomēr nav tik vienkār�i. Tenets saņēma drosmi sitie�nam.

-��� Ko� ko jūs gribat teikt? jautāja Mona.

Viņi abi skatījās uz Tenetu, un sejas izteik�smes abiem bija pilnīgi vienādas. Viņi patie�ām bija ļoti līdzīgi viens otram.

-���� Ja tas notika tie�i tā, kā stāstīja jūsu

vīrs�

-��� Tā bija! iesaucās Baiflīts.

-��� Es jums ticu, teica Tenets, un ja jūs nekavējoties būtu meklējis palīdzību�

-� Bet viņ� bija miris! Baiflīts tagad bija saliecies uz priek�u un dedzīgi centās pārliecināt Tenetu par sava nodoma nevainīgumu. Tad viņ� atkal atliecās. Nu, protams, kāpēc es neatzinos, jums ir taisnība. Tagad es to saprotu. Pat ja viņa labā vairs neko nevarēja darīt�

-��� Diem�ēl tie�i �eit slēpjas jūsu kļūda.

Atkal abu sejās bija identiskas izteiksmes,

bet acīs vārdos neizteikts jautājums. Acīmre�dzot viņi neuzdro�inājās jautāt. Pēk�ņi istabā bi�ja atgriezusies spriedze, un no viņu izbailēm gaisā karājās milzīgs smagums.

Tenets nocietināja sevi. Nebija iespējams mīkstināt to, kas viņam tagad jāsaka, un jebkurā gadījumā tā bija Baiflīta rīcība, kura Mārtindeilam maksāja dzīvību� Diem�ēl man jāsaka, ka Mārtindeila nāves cēlonis nebija sadursme ar fur�gonu, viņ� teica. Kad jūs ievilkāt viņu grāvī, viņ� vēl bija dzīvs, bet tad, protams, sāka snigt�

Viņ� svārstījās. Vai stāstīt, ka Mārtindeila mugurkauls bija lauzts un, atguvis samaņu, viņ� nespēja izrāpties no grāvja? Nē, pa�laik viņam nepietika drosmes, lai to pateiktu. Visai drīz Baiflīti tā vai tā to uzzinās.

-��� Un, tā visu nakti tādā salā guļot ārā, nav brīnums, ka līdz rītausmai viņ� bija miris.

Mona noģība.

Nākamās dienas pusdienlaiks. Tā bija sest�diena.

Tenets nolika pildspalvu, atliecās, iztaisno�jās un tad pasniedzās pēc telefona.

-��� D�ouna? Tas esmu es.

-��� Sveiks. Kā klājas?

-��� Nupat beidzu. Man ienāca prātā� vai tu nevēlētos pēcpusdienā kaut kur izbraukt?

-��� Tas būtu jauki! Uz kurieni?

-��� Kā ar Raiju?

-��� Tagad tur būs pavēsi, vai tev neliekas?

-��� Toties jauki un klusi. Neviena tūrista.

-Tiesa gan.

-��� Vai tu vēlētos kaut kur citur?

-��� Nē, tu zini, ka man Raija patīk.

-��� Jā, tāpēc es ari nodomāju�

-��� Labi, tātad norunāts.

-��� Kā ar bērniem?

-��� Bens brauc slidot uz Gilingemu, atceries?

-���� Ak, jā, protams. Un Brid�ita? Kā tev �ķiet, vai viņa gribētu braukt? Lai kā ari Tenets mīlēja meitu, viņ� cerēja, ka viņa netiks. �is die�nas viņiem ar D�ounu tik reti bija izdevies paru�nāt, ka vienkār�i gribējās baudīt divvientulību.

-���� Viņa �opēcpusdien ar Mendiju iet ie: pirkties.

-��� Jauki.

-��� Tad cikos tu būsi mājās?

-��� Cik ātri vien varē�u. Pēc divdesmit mi�nūtēm.

Ārā uz kāpnēm Tenets apstājās, lai ieelpo�tu svaigu gaisu un paskatītos apkārt. Bija lieliska ziemas diena: spirdzino�s, auksts gaiss, zilās debesis rotāja vatei līdzīgi mākonī�i, un saule centās, cik vien varēja, lai liktu aizmirst, ka ir februāris.

Vienos trīsdesmit viņi jau bija ceļā ar burvīgu sajūtu, ka ir izdevies izrauties no ikdie�nas� Vīldas ainava, kuru nemirstīgu padarījis Roulends Hilders, gozējās neierastā siltumā, vientuļie koki meta garas ēnas pāri grumbuļaina�jiem laukiem un tuk�ajiem ceļiem.

Kādu brīdi viņi braucot baudīja klusumu un izgar�oja brīvības malku, bet tad D�ouna sarosījās.

-��� Labprāt paklausītos, kā jums tas izdevās.

�opēcpusdien Tenets labāk būtu vēlējies

aizmirst par darbu, bet �is savdabīgais "post-mortem" pēc katras lietas nobeiguma bija daļa no viņu dzīves, un, ja viņ� cels iebildumus, D�ouna būs sarūgtināta.

-��� Ja tu tā vēlies.

Viņ� apklusa, lai sakārtotu domas.

-���� Patiesībā, tici vai ne, bet tas bija �efs, kas beigu beigās novirzīja mani uz pareizās takas.

-��� Patie�ām? Kādā veidā?

-���� Nu, ne jau apzināti. Vienkār�i, kamēr es runāju ar viņu, tas bija vakar pēcpusdienā, mēs ieraudzījām nākam divus ciemiņus viņa logs, kā tu zini, iziet uz priek�ējo pagalmu. Un arī to tu zini, ka viņ� grib zināt katru pēdējo sīkumu, kas notiek nodaļā, tāpēc es nemaz nebrīnījos, kad viņ� pajautāja: "Kas ir tas cilvēks?" un, tā kā vienu no vīriem es nepazinu, tad nolēmu, ka viņ� jautā par to. Pēc tam izrādījās, ka �efu in�teresē otrs puisis.

-��� Nesapratu. Kādā veidā tas tev palīdzēja?

-����� Nu, pirmdienas vakarā ieradies Longfordhollā, Mārtindeils ievēroja, ka pārvaldniece Mona Baiflīta pie ieejas hallē sarunājas ar Tobiju Fīveru, un viņ� uzdeva viesu uzņēmējai to pa�u jautājumu: "Kas ir tas cilvēks?" Mona bija ģēr�busies pārvaldnieces uniformā, un viesu uzņē�mēja, pats par sevi saprotams, nosprieda, ka Mārtindeilam ir skaidrs, kas ir Mona, tātad viņ� interesējas par Tobiju. Viņa pastāstīja, ka tas ir mis Hemiltones draugs. "Viņ� gribēja jautāt kaut ko citu," viņa man stāstīja, "bet tad ieradās misis Hemiltone."

-���� Un tu domā, ka �is "kaut kas cits" varēja skanēt: "Nē, es nedomāju zēnu. Kas ir tā sieviete viņam blakus?"

-���� Tie�i tā. Citiem vārdiem runājot, tā bija Mona Baiflīta, kas viņu interesēja un nevis To�bijs, un, kad es to sapratu, dabīgi, ka vaicāju sev kāpēc? Ja viņa būtu pievilcīga sieviete, tas tips, kādu Mārtindeils vienmēr medījis, viss būtu skaidrs, bet viņa ir visai neizskatīga, pie tam gai�da bērnu, tāpēc glu�i apaļa. Un tā visticamākā atbilde likās, ka viņ� to ir pazinis un interesējas, ko viņa te dara. Līdz tam, saproti, es domāju, ka Baiflītiem jau nu nevajadzētu vēlēties Mārtindeila nāvi, jo, kā likās, viņi nebija ar to saistīti ne pagātnē, ne tagad.

-���� Un tu uzstādīji sev jautājumu vai ir iespējams, ka viņus kaut kas saista?

-���� Jā. Mēs zinājām, ka vairākus gadus Mārtindeils pavadīja ārzemēs, bet pirms tam, atrazdamies �ajā zemē, viņ� pārvietojās no vies�nīcas uz viesnīcu un dzīvoja no tā, ko varēja izkrāpt no klejojumu laikā satiktajām sievietēm, pārsvarā bagātām atraitnēm vai vecmeitām pus�mū�ā. Tās vienmēr ir visvārākās, visjūtīgākās. Nu, un Mona ne visai atbilda �im tipam, bet man ienāca prātā, ka citādi varētu būt ar viņas māti. Es zināju, ka Mona ir gājusi skolā Braitonā un ka viņas meitas uzvārds ir Teilore to es izlasīju uz iek�ējā vāka kādā no viņas agrāko gadu grā�matām un tad atcerējos, ka vienai no Mārtindeila vecajām draudzenēm bija uzvārds Teilore. Viņa vadījusi viesnīcu Vēdingā, netālu no Braitonas.

-���� Un tad tu nodomāji ahā, interesanti, vai tā nav Monas māte un vai tur Mona nav satikusies ar Mārtindeilu?

-��� Tie�i tā. -

-���� Bet, pat tādā gadījumā, kāda sakarība �eit bija iespējama?

-��� Es to nezināju. Bet, ja saistība būtu pilnī�gi nevainīga, tad kādēļ Monai būtu vajadzējis to noliegt?

-��� �eit tu kļūdies. Ja es nevainīga tiktu iepī-� ta slepkavības izmeklē�anā, tad neesmu pār�liecināta, ka ilgotos pati sniegt informāciju, kura sasaistītu mani ar upuri. Vai tev tā neliekas?

Tas bija viltīgs jautājums.

-���� Nezinu. Domāju, ka tas būtu atkarīgs no apstākļiem. Bet tie�i �ajā gadījumā es jutu, ka �is sakars var izrādīties svarīgs.

-��� Atkal tava intuīcija?

-��� Varbūt.

.Es reiz lasīju, ka policists nekad nedrīk�stētu nenovērtēt intuīcijas nozīmi.

-���� Liekas, ka tam var piekrist. Lai gan pa�zīstu daudzus, kuri nepaļaujas uz intuīciju un skatās uz to pat ar aizdomām.

-��� Un kāpēc, kā tu domā?

-���� Varbūt tāpēc, ka neviens īsti nezina, kā tā darbojas.

-���� Man ir aizdomas, D�ouna runāja lē�nām. Patiesībā viņa skaļi domāja, lai gan tas izskatās kaut kas ļoti nenoteikts, patiesībā tas ir absolūti loģisks process. Neapzināti vai pat apzi�nāti prāts uztver faktus, iespaidus, izteikumus, reakcijas, izvērtē to visu un izdara secinājumus.

-���� Domāju, ka tas sasummē visu. Reiz lasīju rakstu, kurā bija teikts, ka smadzenes ir nesalīdzināmi spēcīgākas par kompjūteru, un mēs no prāta potenciāla izmantojam tikai niecīgu daļu.

-���� Esmu pārliecināta, ka tas tā ir. Un tava intuīcija pateica tev, ka esi ceļā uz kaut ko�

-���� Jā. Es norīkoju detektīvu konsteblu Sviftu ievākt informāciju par Mārtindeila agrāko gadu draudzenēm, un viņam izdevās noskaidrot, ka viena no tām ir misis Teilore. Mēs piezvanī�jām viņai, sarunājām satik�anos un devāmies pie viņas.

Viņi bija aizbrauku�i līdz Epldorai, un, ka�mēr ma�īna ripoja cauri gleznainajam ciematam,

Tenets apklusa. Viņi apbrīnoja skaistās D�ord�a laika mājiņas, mūrētas no ro�u sarkaniem ķie�ģeļiem. Pie daudzām bija uzraksti PĀRDO�ANAI.

-���� Tāda māja ir mans ideāls! nopūtās D�ouna.

-����� Mm. To pa�u varēja teikt arī Tenets, bet ar policista algu nezin vai varēja atļauties pat sapņot par ko tādu.

Kad viņi brauca pa armijas �oseju gar Ka�ralisko Spēku kanālu uz Aidenloku, Tenets pastāstīja D�ounai stāstu par Brendas Teilores divām laulībām un nelaimi neso�o tik�anos ar dēlu, kuru viņa bijusi spiesta atstāt, un par meitas neziņu par mātes pagātni.

-���� Neliela sakritība, vai ne? Vai viņiem vis�pār vajadzēja satikties?

Tenets paraustīja plecus.

-���� Sakritības tie�ām notiek. Un es bie�i es�mu domājis par briesmām, kādas slēpjas aiz �ādām sakritībām. Nevainīgas laulības starp pir�mās pakāpes radiniekiem �ādas lietas mūs�laikos atgadās arvien bie�āk. Ar �ķir�anos un ap�precē�anos atkal, kas kļūst arvien parastāka lieta, ar mākslīgu apaugļo�anu no donora, ar surogātcerībām� tas būtu brīnums, ja pusbrāļiem un pusmāsām negadītos satikties.

-���� Un just pievilk�anas spēku vienam pret

otru. Ar tik daudziem kopīgiem gēniem�

-���� Jā, līdzību starp BaiHītiem es pamanīju jau pirmajā reizē, kad satiku viņus, bet tad es ne�sapratu, ko tas nozīmē, cik tas ir svarīgi. Vien�kār�i domāju: cik interesanti, ka vīri un sievas ar laiku kļūst līdzīgi viens otram.

D�ouna pasmaidīja.

-��� Vai tu domā, ka mēs arī?

Viņ� atsmaidīja.

-���� Nezinu. Ja arī tā būtu, mēs abi to pa�manītu pa�i pēdējie.

-���� Nu, labi. Tu atklāji, ka Baiflītiem ir iemesls slepkavībai. Tu zināji, ka Mārtindeils ir pazinis Monu Baiflītu un pastāstījis viņai patiesību par to, ka Dezmonds ir viņas pusbrālis. Varbūt tu arī uzskatīji, ka viņ� ir draudējis ar �antā�u?

-���� To es nezināju. Vienkār�i jutu, ka situā�cija bijusi potenciāli eksplozīva.

-���� Bet kā tu uzminēji, kur� no viņiem ir uzbraucis Mārtindeilam? Vai varbūt domāji, ka abi darboju�ies kopā?

Tenets paraustīja plecus.

-���� Arī to es nezināju. Līdz tam neviens no viņiem pat neatzinās, ka tajā naktī vispār būtu braucis ar furgonu. Es tie�ām, biju pārliecināts, ka nekur tālāk netik�u. Tu zini, ka mēs ar Maiku visu laiku atkārtojām: ja arī atklāsim, kur� tie�i nogalinājis Mārtindeilu, tad pierādīt to nebūs iespējams. Visi pārējie aizdomās turamie bija atzinu�i, ka ir brauku�i ar furgonu, Bet pat tad nekādu īpa�u pierādījumu nebija, lai varētu atrast kādu saikni ar noziegumu. Tā vismaz likās.

-���� "Tā vismaz likās"� Tātad kaut kas tomēr bija?

-���� Jā. Es zināju, ka ir, bet nevarēju to no�tvert. Tas slēpās kaut kur manā zemapziņā� Tas padarīja mani traku.

-��� Tad atbrīvo mani no manas neziņas. Kas tas bija?

Tenets pastāstīja par Dīlijas kabatas kalkulatoriņu, ko ma�īnā bija pacēlis Dezmonds, bet Tenets, pirmo reizi ieraudzījis to Baiflītu vies�istabā, kļūdas dēļ noturējis par kabatas grā�matiņu. t

-���� Kabatas grāmatiņa un kalkulatoriņ� ir ļoti līdzīgi.

-��� Taisnība.

-��� Lai gan, apskatījis tuvāk, es, pat nepaņe�mot to rokā, redzēju, ka tā nav piezīmju grā�matiņa.

-��� Tomēr mazliet riskanti, vai ne? Tu ta�u ti�kai minēji, ka tā varētu piederēt misis Hemiltonei.

-���� Zinu. Jāatzīstas, ka es tur pārdzīvoju da�us nepatīkamus brī�us. Bet, tiklīdz biju sācis viņus iztaujāt, tā tūlīt pat kļuva skaidrs, ka katrs no viņiem domājis, ka tas pieder otram, bet beigās izrādījās, ka nevienam no viņiem. Tad jau es zināju, ka laikam esmu trāpījis mērķī.

-��� Jo tad jau tu varēji pierādīt, ka viņi melo un viens no Baiflītiem tajā vakarā noteikti ir braucis ar furgonu nē, mirkli pagaidi! Nav teikts. Dezmonds varēja arī apgalvot, ka atradis kalkulatoriņu kaut kur citur, un tu nekad neko nespētu pierādīt.

-���� Ne visai precīzi. Jo tad viņam būtu jāzi�na, ka tas nav Monas. Kā jau teicu, viņi abi jau bija atklāju�i, ka domā, ka tas pieder otram, un vienīgais, kā tas varēja notikt, bija paņemt to neapzinoties, esot tādā uzbudinājuma stāvoklī, kad cilvēks nezina, ko viņ� dara.

-��� Tomēr tā varēja būt arī Mona.

-����� Maz ticams, jo Dīlija viņai bija teikusi par pazudu�o kalkulatoriņu un arī Mona to mek�lēja. Bet tas gan viņai nevarēja ienākt prātā, ka jāmeklē viņas pa�as viesistabā.

-��� Tātad, kad tu pierādīji, ka viņi meloju�i par furgonu, Dezmonds atzinās?

-���� Nu, patiesībā tā bija viņa sieva. Viņa vienkār�i neizturēja. Da�as pēdējās dienas pagāju�as drausmīgā sasprindzinājumā. Un, godīgi sakot, man negribas ticēt, ka viņa varētu tā dzīvot, dzīvot ar apziņu, ka Dezmonds ir no�galinājis cilvēku. Tik ilgi klusēt viņai palīdzēja neviltotā ticība, ka notiku�ais ir nelaimes gadījums.

-���� Domāju, ka tas bija vienīgais, kas lika viņam vaļsirdīgi atzīties! Galu galā neviens ta�u nezināja, kas Monu saista ar Mārtindeilu.

-����� Nedomāju, ka tad viņa bija spējīga sakarīgi domāt. Un nav jau ko brīnīties pēc visa, ko viņa bija uzzinājusi. To dzirdot, visa viņas turpmākā dzīve sabruka, un viņa noteikti domā�ja, visai neloģiski, protams, ja Dezmonds vaļsirdīgi atzīsies, atklātībā nāks visa patiesība. Un piekrītu, ja viņ� tikai būtu izsaucis ātro palīdzību un pateicis, ka noticis nelaimes gadī�jums, slīdē�ana uz apledoju�a ceļa, tas pieliktu visam punktu.

-����� Es pamanīju, ka tu visu laiku saki "vi�ņa". Vai tu netie�i norādi uz to, par ko es domā�ju? Ka Dezmonds vai nu sabrauca Mārtindeilu ar nodomi, vai vismaz zināja, kad vilka to grāvī, ka viņ� vēl ir dzīvs?

-���� Nu, man jāatzīst, ka joprojām domāju, vai viņ� patiesi ticēja, ka Mārtindeils ir miris. Galu galā dzīvs Mārtindeils bija kā nesprāgusi

�

bumba, par to viņi ar Monu bija pārliecināju�ies, bet miru�ais Mārtindeils būtu devis laiku un iespēju izdomāt, kā viņiem turpmāk rīkoties, ņe�mot vērā uzzināto. Ja Mārtindeils bija bez samaņas, bet vēl elpoja, tad varēja uznākt kārdinājums atstāt viņu ārā, aukstumā, un ļaut liktenim paņemt savu tiesu. Dezmonds vilka viņu, atceries, ievilka viņu grāvī, kur bija maz ticams, ka kāds viņu līdz rītam atradīs. Un tas arī nosēdinās Dezmondu uz apsūdzēto sola. Pat, ja viņ� nebūtu aizticis Mārtindeiliļ, ja viņ� būtu nomiris slimnīcā kā negadījuma upuris, Dez�monds dro�i vien izspruktu sveikā. Bet, tā kā Mārtindeils nebija miris tad, kad viņu ievilka grāvī, mēs, balstoties uz viņa neapdomīgo rīcību pēc negadījuma, varam apsūdzēt Dezmondu par cilvēka noslepkavo�anu.

-���� Tomēr tu vēl visu neesi pateicis.Vai ir kāda nozīme tam, vai Mārtindeils tomēr būtu nomiris no ievainojumiem?

-���� Doktors Mellerds saka, ka viņ� izdzīvo-

tu.

-���� Varbūt, bet vai viņ� spētu piecelties un pateikt to no liecinieku tribīnes? Tu ta�u zini, cik negribīgi liecinieki eksperti pakļauj sevi tie�sas viedoklim. Un aizstāvība glu�i labi var izrakt kādu, kur� mēģinātu apgāzt viņa viedokli. Varu glu�i labi iedomāties, kā labs advokāts te gūst lielisku uzvaru.

-����� Un, taisnību sakot, arī apsūdzētājs neatpaliktu. Varu iedomāties, kā viņi ķertos pie visiem pieturas punktiem, spēlētu zvērināto emocionālo spēli, gleznojot �ausmino�u gleznu, kurā Mārtindeils ar pārlauztu mugurkaulu cīnās par savu dzīvību, mēģinot izrāpties no grāvja� Tas ir murgs, kas moka mani jau ilgu laiku.

D�ouna notrīcēja,

-���� Zinu. Bet Dezmonds turpina zvērēt, ka Mārtindeils bijis jau miris, kad viņ� ievilka to grāvī� Protams, ja viņ� var pārliecināt zvērinā�tos, tad tas var ievērojami izmainīt spriedumu.

-���� Jā. Ja viņ� to spētu un nebūtu �aubu, ka ievainojumi tik un tā novestu pie fatāla iznāku�ma� tad domāju, ka viņ� dabūtu ne vairāk par diviem gadiem nosacītā soda� pretējā gadījumā viņam piespriedīs no trijiem līdz septiņiem.

-����� Domāju, ka no trijiem līdz �etriem. D�ouna nopūtās. Nabaga cilvēki. Kas ar vi�ņiem notiks? Kā jūtas frtona?

-��� Viņa ir slimnīcā, ārstu uzraudzībā.

-���� Viņi joprojām baidās no priek�laicīgām dzemdībām?

-Jā.

-��� Ko viņa iesāks? Ko viņi abi darīs, pat ja viņ� izglābsies no soda?

-��� Es nezinu.

-���� Kā likums skatās, ja pāris, pa�iem nezinot, ir noslēdzis aizliegtu laulību?

-���� Liekas, ka laulība tiek pasludināta par spēkā neeso�u no pa�a sākuma. Un �ajā gadī�jumā nevar būt ne runas par apsūdzību, jo abi viņi neko nezināja par viņu radniecību.

Bet jebkurā gadījumā Baiflītu nākotne izskatījās visai drūma. Tenets atcerējās viņu jauko, mājīgo viesistabu, kura liecināja par bagā�tu, apmierinājuma pilnu dzīvi. Viņam kļuva skumji, iedomājoties par smago sitienu, kuru abiem bija devis liktenis. Viņ� nekad neuzzinās, vai Dezmonds ievilka Mārtindeilu grāvī, zinot, ka tas vēl ir dzīvi, bet katrā gadījumā viņi lielā mērā bija nevainīgi tās pagātnes traģēdijas upuri, par kuru pa�i nebija atbildīgi, un viņ� nevarēja nejust tiem līdzi.

Pa�laik viņi tuvojās Raijas nomalēm, un ar grūtībām Tenetam izdevās prātā apklusināt pagāju�ās lietas atbalsi. Sī bija reta bauda, un viņ� gribēja būt dro�s, ka viņiem izdosies izbaudīt katru tās mirkli.

Vasarā Raija vienmēr kā magnēts pievelk tūristus, bet �ajā gadalaikā tā bija svētlaimīgi tuk�a, un atliku�o īsās ziemas pēcpusdienu viņi pavadīja, klaiņājot pa kalnainajām, bruģētajām ieliņām, vērdamies veikalu skatlogos un rakņā�damies pa grāmatu antikvariātiem. Pirms do�a�nās mājup viņi palutināja sevi ar labu tēju.

Ma�īnā D�ouna atlaidās sēdeklī un pa�smaidīja.

-��� Man tie�ām patika.

Viņ� pieliecās un noskūpstīja viņu.

-��� Mums jādara tā bie�āk.

Braucot pa tumsas apņemtajiem laukiem, viņiem priek�ā kā aicino�a bāka vizēja doma par mājām, prieks par iespēju kopā laiski pavadīt vakaru pie aizvilktiem aizkariem lampas gaismā, pie kamīnā liesmojo�ām pagalēm.

Tenets nespēja iedomāties, kā vēl labāk varētu pavadīt vakaru. Viņ�*uzmeta skatienu D�ounas skaidrajam profilam un patiesā apmie�rinātībā nopūtās. Ar tādu lietu aiz muguras viņ� beidzot varēs atpūsties.

Tenets jutās mierā ar visu pasauli.

Doroteja Simpsone MIRIS PIRMS RĪTAUSMAS Romāns

�

Apgāds "Artava". LV-1011. Rīgā, K. Barona ielā 12. TeWfax 286452. Licence Nr. 2-0356. Iespiests a/s "Preses nams" lipogrāfijā Rīgā. Balasta dambī 3.

�or�s Simenons (1)

SILUETS LOGĀ PROVIDANSAS STRŪDZINIEKS

�or�s Simenons (2). MIGLU OSTA FLĀMU NAMS

�or�s Simenons (3) MEGRĒ UN LĪĶIS BEZ GALVAS

GARĀ �KEISTA

�or�s Simenons (4) MEGRĒ KUNDZES* DRAUDZENE MEGRĒ ATZĪ�ANĀS

�or�s Simenons (5)

MEGRĒ UN SLEPKAVA STŪRGALVĪGAIS KLIENTS

�or�s Simenons (6) MEGRĒ ALOJAS MEGRĒ UN SESTDIENAS KLIENTS

�or�s Simenons (7)

MEGRĒ UN NONĀVĒTĀ MEITENE MEGRĒ ZIEMASSVĒTKI

�or�s Simenons (8) MANS DRAUGS MEGRĒ MEGRĒ UN CILVĒKS UZ SOLA

�or�s Simenons (9)

MEGRĒ CEĻO NABAGUS NENOGALINA

�or�s Simenons (10)

BŪVĒ KUNGA APBEDĪ�ANA

SEPTIŅI KRUSTINI

�or�s Simenons (11) MEGRĒ UN SPOKS

MEGRĒ ŅUJORKĀ

�or�s Simenons (12) MEGRĒ UN KRIETNIE ĻAUDIS MEGRĒ DUSMOJAS

Agata Kristi (1)

� SLEPKAVĪBA MEZOPOTĀMIJĀ

Agata Kristi (2)

TRAĢĒDIJA TRĪS CĒLIENOS

Agata Kristi (3)

KAKIS BALO�U BARĀ

Agata Kristi (4)

SLEPKAVĪBA STAILZĀ

Agata Kristi (5) M$MAIS LIECINIEKS

Agata Kristi (6)

ĻAUNUMS ZEM SAULES

Agata Kristi (7)

NELAIKA TĒJAS PAVILJONS

Agata Kristi (8)

PULKSTEŅI

Agata Kristi (9)

SLEPKAVĪBA ZIEMASSVĒTKOS

Lienīte Medne, Vladis Spāre, Juris Zvrigzdiņ�

ODU LAIKS I. dala

Anatols Imermanis

MANTOJUMS NO AMERIKAS MISIJA LIMĀ

Robērs Merls

NEDĒĻAS NOGALE ZIJDKOTĀ

Eksbreijā

TOREADOR, OLĒ!

Fransuā Nurisjē

DIĀNAS AUGUMS

Pjērs Bualo

BAKHA DIENDUSA

Emanuēla Arsāna

EMANUĒLA

Doroteja Simpsone (1)

SE�AS PĒDAS ZEM ZEMES

Doroteja Simpsone (2)

JA PAMODINĀTU MIRU�OS

Doroteja Simpsone (3)

VILTUS NELAIĶIS

Ruta Rendela

UPURVILKS

[1]aci pret aci. (fran�u vai.)

[2] angļu dzejnieka semjuela teilora Kolrid�a tāda pa�a nosaukuma poēmas (1798. g.) galvenais varonis.