Doroteja Simpsone

Ierasties un mirt

Mājā bija neierasti klusu. Tenets stāvēja hallē, pie�ķiebis galvu, un klausījās: nebija dzirdama

neviena skaņa, it kā televizors ēdamistabā nedarbotos, nemanīja nevienu kustību, nedz arī katliņu �ķindu virtuvē, nevarēja saklausīt slāpēto, rit�misko popmūzikas troksni no attālās Bena istabas� Viņ� pavērās pulkstenī. Desmit pāri pieciem. Kur viņi visi bija?

Tenets pagājās līdz kāpnēm.

Vai te neviena nav? viņ� uzsauca. Atbildes nebija.

Tenets paraustīja plecus, iegāja virtuvē un uz�lika katliņu uz uguns, juzdamies izsists no sliedēm. Nebija nemaz tik sen pirms da�iem gadiem viņam mājās sarīkotu jūsmīgu uzņem��anu. Brid�ita un Bens mestos viņu apsveikt atplauku�ām sejām, palēkdamies, lai viņu noskūp�stītu, sacenzdamies par viņa uzmanības pie�rādījumiem. Pats to neapzinādamies, Tenets nopūtās. Protams, viņ� nevarēja gaidīt tādu uzvedību no vienpadsmit un trīspadsmit-

gadīgiem pusaud�iem, ta�u nācās vien atzīt, ka pats no�ēloja bērnu tik ātro izaug�anu. Vēl pēc da�iem gadiem tie jau būs neatkarīgi un aizies no mājām.

Noklaudzēja ārdurvis.

-��� Esmu klāt! tā bija Brid�itas balss.

Tenets ātri piecēlās un izgāja priek�telpā.

-Tā jau man likās, viņ� smaidīdams sacīja.

-������������ Tēt! �au! Ko tu dari mājās? Vēj� bija iekrāsojis meitas vaigus un izbu�inājis mīkstos, gai�os matus, kuri �obrīd (Tenetam par no�ē�lo�anu) bija apgriezti modīgi īsi.

-��� �oreiz gadījās pabeigt agrāk.

-��� Brīnumi nekad nebeidzas.

Brid�ita novilka mēteli, iekāra to skapī zem kāpnēm un sekoja tēvam uz virtuvi.

-��� Ir tik jauki ienākt siltumā.

Tā bija otrdiena vēlā novembrī, un kop� pa�a rīta no austrumpuses pūta ledains vēj�, at�nesdams vēsti par agrīnu sniegu un nojausmu par garu un bargu ziemu.

Tenets pasniedza meitai kūpo�u tējas tasi.

-������������ Es jau sāku brīnīties, kur jūs visi esat pa�zudu�i.

-���� Paldies! Brid�ita pateicīgi saņēma tasi abās rokās un sāka malkot tēju. Mamma �o�vakar būs vēlu. Viņa aizmirsa tev to pateikt.

D�ouna, Teneta dzīvesbiedre, strādāja ap�sardzē, un reizēm viņas de�ūrstundas iegadījās visai neparedzamos laikos.

-��� Tad es eju pie Sjūzenas, un Bens ir pie Pola skatās video.

-��� Kādu video? Tenets skarbi noprasīja. Viņ� pārāk labi zināja par pornogrāfiskajām un sadis�tiskajām videofilmām, kuras, spītējot jebkādiem pasākumiem, kuri tika veikti, lai �os plūdus ap�turētu, tiirpināja pārpludināt galveno ielu veikalus, un �ai straumei, kā likās, nekad nebūs gala.

Brid�ita pavīpsnāja.

-��� Tikai mieru, tēt. Tur nav nekā nepiedienīga. Tikai dokumentālās filmas, kuras Bens palaida garām, būdams skautu nometnē.

Brid�ita ielika savu tasi trauku �āvētājā.

-���� Man jātiek galā. Gribu izmēģināt vēl kādu veidu, kā izrotāt to citrona savārstījumu.

Tenets neizrādīja savu apmulsumu. Lai gan viņam gar�oja �is pudiņ� mīkstais brūvējums, kaut kas starp uzpūteni un krēmu �is bija jau ceturtais vakars pēc kārtas, kad viņiem nāksies to nobaudīt.

-��� Tu joprojām neesi ar to mierā?

-��� Es domāju vakar vakarā tas izskatījās atbaido�s.

Brid�ita rauca pieri, pētīdama no ledusskapja

izņemto cienastu.

-��� Man jādabū tas līdz kondīcijai.

Apmēram pirms gada Brid�itai bija radusies

interese par kulināriju. Viņas māte bija lieliska pavāre, ta�u, kop� D�ouna strādāja ar pilnu slodzi, viņai vairs nebija ne laika, ne vēlē�anās tērēt spēkus virtuvē.

Tenets bija labvēlīgi noskaņots pret �īm nodarbībām, un Brid�ita ātri vien izvērtās par īs�tu virtuves ekspertu. Piektdien meitai vajadzēja piedalīties�ī gada jauno kulināru konkursā savā pirmajā konkursā.

-����� Uztraucies? viņ� pavaicāja, vēlīgi noraudzīdamies, kā viņa saputoja putukrējumu, rūpīgi izvēlējās uzgalīti un dekorēja pudiņu ar smalkiem, vijīgiem rakstiem.

-��� Tā nekas, vai ne?

-��� Tu uzvarēsi, es zinu.

-���� Tu ietekmējies, tēt. Bet es tev pateicos par atbalstu.

Ārdurvis noklaudzēja atkal, un virtuves durvīs parādījās Bens.

-���� Ak, nē, nē, tikai ne to ķēpas citronpudiņu, vairs ne!

Viņ� izbāza mēli un izlikās ristāmies.

-��� Pietiek, Ben. Ja tas palīdzēs Sīkajam uzvarēt konkursā, tad mēs to ēdīsim, kamēr tas mums nāks pa ausīm laukā.

-��� Pa manām tas jau nāk laukā!

-��� Vai filmu programma bija laba?

-��� Lieliska. Tēt, kad mēs nopirksim video? Tas ta�u visiem jau ir.

-���� Visiem nav. Mums nav. Un, kā jau es teicu,

mums nav cerību pie tā tikt.

-����� Bet kapec? Tas ir tik noderīgs. Tikai pa�domā ja tu vēlu pārnāc no darba, tad vari no�skatīties visu, ko esi pa dienu palaidis garām.

-����� Kad es vēlu pārnāku no darba, tad vienī�gais, ko es vēlos, ir ātrāk likties gultā. Un bez tam cik vērojams, neko skatī�anās vērtu tur nerāda.

-��� Tas nav .tiesa, bērni kori iebilda.

-��� Ir gan�

Tenets pacēla roku.

-��� Nē. Es negribu dzirdēt. Mana pārliecība ir tā�da, ka �odien bērnus pārmērīgi maitā kaitīga vide, un es nemaz nedomāju jūs arī ar tādu apgādāt.

-���� Bet, ja mēs nevaram to skatīties �eit, tad ejam pie kāda cita, iebilda Bens.

Un tas, kā Tenetam nācās atzīt, bija ļoti spēcīgs arguments par labu pa�u videoiekārtas iegādei. �eit vismaz viņi ar D�ounu varēja pār�baudīt, ko īsti bērni skatās. Ta�u viņ� negribēja nostāties Bena pusē, to atzīdams.

-��� Tādā gadījumā par ko tad jūs sūdzaties?

Ārdurvis atkal aizcirtās, un Tenets devās sa�sveicināties ar D�ounu ieraugot viņu, garastā�voklis uzlabojās kā vienmēr.

�ovakar, atminoties sajūtas, kādas viņu pārņē�ma tuk�ajā mājā, skūpsts bija vēl mīļāks nekā parasti.

D�ouna smiedamās atrāvās nost.

-��� Ei, kas tad man jādara, lai to atpelnītu?

Viņ� noskūpstīja sievu vēlreiz.

-��� Vai man būtu par kaut ko jāatvainojas?

D�ounas rokas uz mirkli apvija vīra kaklu,

pēc tam viņa izrāvās no apskāviena un sāka at�pogāt mēteli.

-������������� Man jāpagatavo vakariņas. Es tik vēlu pārnācu.

-������������ Es jau gribēju vaicāt, vai tu nevēlies kaut kur iziet pārmaiņas pēc. Nekur tālu. Piemēram, līdz picērijai?

-��� Luk, tas būtu jauki! Kopā ar bērniem?

-��� Kāpēc ne?

-��� Ko tad mēs atzīmētu?

Tenets pienāca tuvāk un ie�ukstēja sievai ausi:

-������������ Sīkais dekorē nākamo citrona pudiņu. Es nedomāju, ka spē�u to pieveikt.

D�ouna sāka smieties.

-��� Es ari.

Viņi visi izbaudīja neparastās ģimenes svi�nības, izejot nedēļas vidū un bija jau bez desmit vienpadsmit, kad Tenets un D�ouna gatavojās doties gulēt tie�i tad iezvanījās telefons.

D�ouna pagrieza seju pret viņu.

-��� Varu derēt, ka meklē tevi.

Tenets tūlīt devās pacelt klausuli.

-��� �eit Tenets.

-��� Te Bentlijs, ser. Bija anonīms telefona zvans desmitos divdesmit piecās paziņoja par slep�kavību Hamiltonroudas tre�ajā numurā. Mēs aizsūtījām cilvēku uz turieni, un viss ap�stiprinājās. Jauns vīrietis ap divdesmit. Ielauzts galvaskauss.

"Un Lainhema nav �eit�" Tenets nodomāja.

-���� Lai viss iet savu gaitu. Jūs ta�u zināt, ko darīt. Vai doktoram Mellerdam jau ziņojāt?

"Man jādabū atpakaļ Lainhems, jo ātrāk, jo labāk. Hainsam �is te nemaz nepatiks."

-���� Jā. Kā rādās, viņ� kaut kur devies pēc izsaukuma, bet atstājām ziņojumu automātiskajā atbildētājā.

-��� Cerēsim, ka doktors nebūs prom pārāk ilgi. Bū�u tur, cik ātri vien varē�u.

Tenets nolika klausuli. Tagad viņam vajadzēja doties pie Hainsa. Bet nē, viņ� pagaidīs, lai ap�skatītos, kāda ir viņa pa�a pozīcija.

D�ouna bija virtuvē lēja termospudelē karsto ūdeni.

-���� Kafija, viņa sacīja. Izklausījās tā, it kā tev būtu paredzama gara nakts.

-��� Baidos, ka jā. Paldies, mīļā!

Laukā vēj� raustīja Teneta lietusmēteli. Sāka līt, un tajā laikā, kad viņ� izgrieza ma�īnu no ale�jas uz ceļa, vējstiklu sāka pātagot smagas lietus �ļāces.

Tā tikai man vēl pietrūka, Tenets noburk�ķēja un ieslēdza loga tīrītājus. �is bija tāds laiks, kad inspektors apcerēja ideju, cik jau�ki būtu strādāt citā biroja darbā, no deviņiem līdz pieciem, ar brīvām nedēļas nogalēm un lielu daudzumu garantēta brīvā laika. Ta�u Tenets apzinājās arī to, ka �āds darbs viņu līdz nāvei garlaikotu. Inspektors mīlēja savu darbu, viņam patika tas, ka tur neko nevarēja paredzēt, arī pastāvīgais sasprindzinājums, medību azarts un reibino�ā uzvaras sajūta panākumu gadījumā. Protams, bija arī nepatīkamais, un viņ� drūmi pārdomāja sare�ģītākos pienākumus tos, ar kuriem samierināties nācās grūtāk nekā ar neērtībām, dodoties uz izsaukumu tādā stundā, kad cilvēki lielākoties ērti ieritinājās savās gultās.

Patiesībai par godu jāsaka neraugoties uz il�gajiem dienesta gadiem policijā, Tenets nekad nespēja pārvarēt nepatīkamas sajūtas, pirmoreiz ieraugot līķi. Viņ� bija izmēģinājis visādus speciālajā literatūrā aprakstītus trikus nekas nelīdzēja. Agrākajos gados inspektors bija mēģinājis sev iestāstīt, ka familiaritāte varētu radīt ja ne glu�i nevērīgu, tad vismaz vie�naldzīgu attieksmi, ta�u tā nenotika, un tagad Tenets katru lietu iesāka ar slēptām �ausmām, samierinādamies ar domu, ka �ie da�i aktīvās nepatikas brī�i bija kā neizbēgama prelūdija tam darbam, kas sniedza viņam tādu apmierinājumu.

Hamiltonrouda bija plata, sazarojusies iela, kas veda lejā, pie upes. Nami milzīgi Viktorijas laik�meta briesmoņi no sarkaniem ķieģeļiem, �os na�mus bija cēlu�i tirgotāji, kuri guva panākumus tajos laikos, kad kalpotāju bija papilnam un darbs maksāja lēti. Tie jau sen bija sadalīti, tajos ierīkoti dzīvokļi, un agrākie īpa�nieki �ausminātos, redzot netīros logus, nolupu�o krāsu, sarūsēju�ās notek�caurules un nekoptos dārzus. Vakaros fasādes rotā�ja gareni dzeltenas gaismas laukumi bezaizkaru logi, kuros ēnojās ziņkāro kaimiņu galvas un silueti, viņiem lūkojot izpētīt, kas iek�ā notiek. "Vismaz �āds laiks novērsīs dīkdieņu pūļu uzmāk�anos".Tenets apmierināts nodomāja.

Bija viegli at�ķirt tre�o numuru pēc ārpusē stāvo�ajiem policijas auto. Tenets nolamājās, kad vēj� izrāva viņam no rokām automa�īnas durvju rokturi, raudams durvis tā, it kā gribētu tās izraut no eņģēm.

Tenets izskrēja mazajā, līkajā ieliņā, aumaļām līsto�ajā lietū, un piesteidzās pie parādes durvīm, kur mīdījās policists ūdensnecaurlaidīgā unifor�mā, velti cenzdamies sasildīties.

-��� Labsvakars, D�onson. Cik pretīga nakts!

-��� Jā, protams, ser.

-��� Kur ir līķis?

-��� Otrajā stāvā, ser.

Tenets pagrūda iek�durvis ar krāsotajiem stikliem un iegāja pla�ā vestibilā, kas ie�sniedzās mājas iek�pusē un beidzās ar durvīm viņā galā. Durvis aizsedza bērnu ratiņi un div�riteņi vienīgi ar roku grieztajiem kokgriezu�miem rotātās margas un apgleznotās, rakstainās keramikas flīzes uz grīdas liecināja par izsmal�cinātību, kāda te reiz valdījusi. Pār krāsu zau�dēju�ajām sienām un pārslojo�o apmetumu slimīgu gaismu meta neaizēnota, nedaudzu vatu spuldze.

Ielauzts galvaskauss. Apjauzdams, cik saspringu�i viņa vēdera muskuļi, Tenets metās aug�ā pa platajām kāpnēm, kuras sedza paklāji, cenzdamies nedomāt par visiem citiem galvas ievainojumiem, kādus viņam bija gadījies redzēt da�i no tiem patie�ām lika kuņģa saturam kāpt aug�up. Vēl da�as minūtes un ļaunākais būs beidzies. Tie�i pretī Tenets pamanīja puspievēr�tas durvis, aiz tām nekļūdīgi varēja at�ķirt poli�cistu rosī�anos. Tenets dziļi ievilka elpu un de�vās iek�ā.

Kersons stāvēja aiz durvīm, turēdamies tālāk no fotogrāfiem. Istabā bija necie�ami karsts.

-��� Labvakar, ser.

Tenets pamāja sveicienu.

-��� Kur viņ� ir?

-��� Tepat, ser. Uz grīdas pie dīvāniņa.

Izvairīdamies no asins plankuma uz paklāja,

Tenets apgāja apkārt dīvāniņam, kas bija novie�tots ar atzveltni pret durvīm, �ķērsām istabai. Pēc tam viņ� vēl otrreiz dziļi un bez trok�ņa ievilka elpu un paskatījās.

Miru�ais gulēja uz grīdas ar seju lejup, tie�i dīvāna priek�ā viņa ceļi bija saliekti, viena ro�ka atmesta atpakaļ. Viņ� bija ģērbies d�insos, tum�zilā svīteri, un kājās tam bija nodilu�as sporta kurpes.

Pēc tik pazīstamiem līdzjūtības uzplūdiem un dusmu un no�ēlas jūtām par velti zaudētu cilvē�ka dzīvību Tenets vispirms izjuta tādu kā atvieglojumu. Galvas ievainojums bie�i vien nozīmēja daudz asiņu, bet �ajā gadījumā bija tikai �aura, spīdīga svītra vīrie�a matos.

-��� Viens vienīgs sitiens? viņ� pavaicāja Kersonam.

-��� Tā izskatās, ser.

-��� Un, kā rādās, ar kaut ko diezgan trulu. Var�būt pat plakanu.

Tādējādi �ī lieta bija kļuvusi mazliet neparas�ta. Tenets zināja, ka lielākoties gadījumos ar gal�vas ievainojumiem sists tika vairākkārt un rezultātā sākās pamatīga asiņo�ana, no�ķie�ot ar asinīm visas malas. Ta�u, ja upurim bija iezvelts ar kaut ko plakanu, sasitumu varēja saskatīt lielākā platībā. Tā varēja nodarīt postu smadze�nēm bez īpa�iem ārējiem bojājumiem, ar pla�u lūzumu salauzt �okli, kamēr ādā nebija ne skrambiņas, nemaz nerunājot par ārējo asiņo�anu.

Tenets sāka svīst. Gāzes apkure darbojās pilnā sparā.

Kersons ar acīm sekoja Teneta skatienam.

-���� Nodomāju, ka labāk atstāt apkuri ieslēgtu, kamēr atbrauks doktors. Istabas temperatūra ir svarīgs faktors, nosakot nāves iestā�anās laiku.

-���� Pareizi darīts� Tenets izkūņojās no sava mēteļa un pārmeta to pār plecu.

Kāds no policistiem tuvojās un pavaicāja:

-���� Kā būtu, ja es tagad paņemtu paraugu, ser? Es gribēju atstāt līķi tā, kamēr jūs viņu apskatī�siet.

-��� Vai fotogrāfi ir beigu�i?

-��� Ar līķi jā, ser.

-��� Labi. Tad darbojies!

Tenets sāka aplūkot istabu. Apdilu�ais dīvāns, grīļīgais atzveltnes krēsls, lētais galds, kura spo�o, reiz pulēto virsmu klāja neskaitāmi apdegumi no cigare�u galiem un gai�āki apļi, ko atstāju�i neskaitāmie, bezrūpīgie īrnieki. Un tomēr Tenets ievēroja kāds bija mēģinājis padarīt �o vietu patīkamāku. Augsto logu rotāja ko�i, krāsaini kokvilnas aizkari, dīvānu un krēslu pieskaņoti spilveni. Tātad sieva? Mīļotā mei�tene? Ja tā kur tad viņa bija? Uz kamīnmalas bija divas dzim�anas dienas apsveikumkartītes, un inspektors izpētīja tās. Vienu ar sentimen�tālu pantiņu bija parakstījusi �arona, otru frivolu, izsmejo�u parakstījis kāds D�efs.

Kā uzticams medību suns Kersons sekoja Tenetam, iedams pāris soļus iepakaļ.

Tenets palūkojās atpakaļ uz viņu.

-��� Vai mēs par upuri kaut ko zinām?

-��� Neko daudz. Es ātri aprunājos ar misis Bensu, kura dzīvo vienā no apak�stāva dzīvokļiem, te lejā. Viņa ir tāda rūpīgi aizgādnieciska, un viņai ir rezerves atslēgas no visiem dzīvokļiem steidzīgas nepiecie�amības gadījumam. Tā bija viņa, kas mūs ielaida iek�ā. Tāda jocīga ve�iņa. Vecā sacīja, ka nelaiķa vārds esot Stīvens Longs.

-��� Precējies?

-Jā.

Varbūt ar �aronu?

-�� Ta�u viņi nesen iz�ķīru�ies. Nav brīnums, ja ticam misis Bensai. Viņai biju�as ļoti draudzīgas attiecības ar sievu, bet vīram gan neesot veltījusi daudz laika.

-���� Kāpēc ne? Nē, tam nav nozīmes. Es vēlāk

pats ar misis Bensu aprunā�os. Cik veca viņa ir?

-���� Misis Bensa? Es teiktu, ka viņai ir ap se��desmit.

-���� Labi. Tad kaimiņiene ir īstajā vecumā, lai būtu ziņkārīga.

Tenetam trūka Lainhema. Nebija jau tā, ka Kersons būtu neaptēsts vai neapdāvināts glu�i otrādi. Viņ� bija rūpīgs, izturēts, viņam varēja uzticēties, kamēr ser�ants bija dedzīgs, impul�sīvs, nepastāvīgs. Bet Tenets bija tā pieradis strādāt kopā ar Lainhemu, ka viņam nupat likās pietrūkstam kaut kā no sevis pa�a. Vai tā būs ari tad, ja Lainhems saņems paaugstinājumu un kļūs par inspektoru? Tenets netika gudrs. Vai tad nebija iespējas piemēroties, lai varētu sekmīgi strādāt kopā arī ar kādu citu pēc visiem �iem gadiem?

-���� Pastāstiet man, Tom, kā jūs domājat, kas �eit noticis?

-���� Jā. Es par to domāju tai brīdī, kad gaidīju ierodamies jūs. Es domāju, ka viņ� būs sēdējis uz dīvāna, kad notika slepkavība. Domāju, ka zvelts ir no aug�as un aizmugures.

-��� Ūn ar ko, kā jums �ķiet?

Kersons paraustīja plecus.

-������������ Es neko tādu nekur te neredzu. Draudziņ� būs to paķēris līdzi. Es brīnos�

-Jā?

-����������� Tātad tur tas plankums uz paklāja pusceļā starp durvīm un dīvānu� izskatās pēc asinīm.

-��� Jā, es to ievēroju. Kā ir ar to?

-������������ Nu, jā, es nodomāju, ka slepkava būs tur nometis savu ieroci, kad iebelza upurim, ser, bet pēc tam nolēmis, ka dro�āk būs ņemt to līdzi.

-������������ Var būt, Tenetam prātā jau bija radusies teorija par to, kas �is ierocis varētu būt, ta�u viņ� neizteica nekādus komentārus, tikai norādīja uz priek�metu, kas dominēja starp istablietām milzīgu krāsu televizoru uz plauktiņa zem tā atradās arī videoatskaņotājs.

-��� Necik spiedīgos apstākļos viņ� vis nebija.

Kersons pasmīnēja.

-��� Tas varēja būt paņemts uz kredīta.

-��� Pat tādā gadījumā�

Tobrīd kāpnēs atskanēja troksnis. Bija ieradu�ies papildspēki. Tenets uzticēja Kersonam nepatīkamo pienākumu sameklēt un pierakstīt radinieku vārdus un izgāja kāpņu laukumiņā

noskatīties, kā ierodas vīri. Visi jau bija klāt, kad durvis ar krāsoto stiklu atvērās atkal. Tagad ienā�ca Mellerds noņēma un nopurināja cepuri, no�ķiezdams grīdu ar lietuslāsēm, kuras veidoja putekļos tum�ākus aplī�us.

Citās reizēs vēlā stunda un nepatīkamais laiks mēdza izraisīt sarkastiskus komentārus, ta�u �o�reiz mazais doktors tikai vienaldzīgi pavērās aug�up uz Tenetu un noprasīja:

-��� Tur aug�ā?

Tenets pamāja.

-��� Labsvakars, doktor. Man �ēl, ka nācās jūs traucēt tik nejaukā laikā.

Viņ� vedināja Mellerdu uz Longa istabu.

Tobrīd speciālisti bija beigu�i darboties ap miru�ā ķermeni, un pēc tam, kad Mellerds bija apskatījis galvas ievainojumu, viņ� kopā ar Tenetu apgrieza miru�o otrādi.

�ī bija pirmā reize, kad Tenets redzēja noslep�kavotā seju, un inspektors to pētīja visu laiku, kamēr Mellerds izdarīja apskati.

Stīvens Longs bija apmēram divdesmit gadus vecs ar �auru seju, līku degunu un tum�i zilām acīm zem taisnajiem, brūnajiem matiem, kuri bi�ja atsukāti atpakaļ no kaulainās pieres. Viņ� izskatījās tā iedomājās Tenets kā beigts zvir�bulis, kas pamests notekā. Ta�u te nebija noticis nelaimes gadījums, un Stīvens Longs nebija zvirbulis. Teneta rokas nejau�i sa�ņaudzās dūrēs. Tādos brī�os kā �is viņ� parasti izjuta sāpīgu līdzcietību un arī dusmas.

-���� Nevaru dot galīgo slēdzienu, protams, ka�mēr nav bijusi sekcija, sacīja Mellerds, ta�u te, kā liekas, nav īpa�u �aubu par nāves iestā��anās iemeslu.

-��� Sitiens pa galvu no mugurpuses?

Mellerds pamāja.

-����� Vai nav nekādu pieņēmumu, ar kādu priek�metu varētu būt sists?

Mellerds uzslējās kājās.

-��� Kaut kas plakans, bet diezgan smags, ar asu pamatni. Ierocis ievainojis ādu un izraisījis asiņo�anu.

-��� Varbūt pelnu trauku?

Mellerds paraustīja plecus.

-����� Iespējams, ja tas bijis pietiekami smags. Viens no tiem smagajiem, stikla vai māla. Kāpēc jūs tā domājat vai tādu atradāt?

-��� Nē, bet nāciet un paskatieties uz �o te!

Tenets veda Mellerdu pie greizas ozolkoka bu�fetes, kura atradās pie sienas, pa labi no durvīm. Biezajā putekļu kārtā uz tās iezīmējās tīrs, apaļ� laukums apmēram piecu collu diametrā.

-���� Es istabā neredzu neko tādu, kas to nosegtu. Jādomā, ka tur varēja atrasties ari smaga vāze, Tenets piemetināja.

-��� Tas, protams, ir piemērots lielums.

-��� Es gribētu no tā da�us uzņēmumus, Tenets sacīja fotogrāfam. Lai būtu skaidra nojēga par tā priek�meta lielumu.

-��� Labi, ser.

-��� Tagad jūs varat izslēgt ari to apkuri, sacīja Mellerds, norausdams no pieres sviedrus un ar kabatas lakatu slaucīdams pliko galvvirsu. Te ir tik karsti kā tropisko augu siltumnīcā.

-��� Mēs to atstājām ieslēgtu, jo�

-��� Jā, jā, Mellerds atmeta ar roku, bet tagad es esmu beidzis. Dieva dēļ, slēdziet to sasodīto sildītāju ārā!

Tenets, to izdarījis, atgriezās pie Mellerda, kas bija beidzis iesaiņot savus piederumus un tagad, noklik�ķinādams slēdzi, aizcirta somu.

-���� Kur ir Lainhems? Mellerds noprasīja. Tik neparasti vai ne ka viņa te nav. Joprojām pēcdzemdību atvaļinājumā, ko?

Lainhema sieva Luīze nesen bija dāvājusi dzī�vību viņu otrajam bērnam �ajā reizē meitiņai, un ser�ants bija paņēmis desmit brīvas dienas no sava gada atvaļinājuma, lai viņai palīdzētu.

-���� Nē, Lainhems jau nedēļu atkal bija atpakaļ darbā. Tenets dusmīgi saviebās. Viņ� strādā pie vecākā inspektora Hainsa, kas izmeklē to slepkavību Kodingtonas me�ā, kas tika pastrādā�ta svētdienas naktī.

-����� Ak, jā. Tā ir viena nelāga lieta. Iedomā�jieties, ka upuris ta�u bija vēl dzīvs, kad to atra�da pirmdienas rītā!

Tenets saviebās.

-��� Tā es dzirdēju. Nomira ātrās palīdzības ma��īnā pa ceļam uz slimnīcu. Cik nopratu, policisti domā, ka sieviete izmesta no automa�īnas un pārsitusi galvu pret lielu akmeni ceļa malā.

-���� Vispirms viņa bijusi pusno�ņaugta, Mel�lerds sacīja.

-���� To es nezināju. Tā vai citādi, misteram Hainsam �obrid trūkst palīgu, un, tā kā �eit viss bija mierīgi, es piekritu dot palīgos Lainhemu. Protams, tagad es to no�ēloju.

-��� Jūs ta�u noteikti dabūsiet viņu atpakaļ.

-����� Noteikti dabū�u, sacīja Tenets. Bet viegli tas nenāksies.

Mellerds vilka mugurā mēteli.

-��� Vēl vienu jautājumu, doktor.

Mellerds sarauca pieri un pavērās Tenetā caur savām bifokālajām brillēm.

-����� Parastais jautājums. Jūs man nepateicāt nāves iestā�anās laiku.

-��� Tātad� �ādos apstākļos neko precīzi nevar pateikt. �ejienes temperatūra varēja būt par iemeslu ķermeņa sasil�anai, un tas guļ tie�i pretī radiatoram� Redziet, tādēļ var rasties problē�mas.

-���� Varbūt jūs varat pateikt kādu minējumu vai pieņēmumu?

-���� Nē, patie�ām ne. Man �ēl, Luk, bet parasti, kā jums zināms, esmu gatavs likt galvu.ķīlā�

Normālos apstākļos Tenets būtu atkāpies, bet Mellerda neparasti mīlīgā oma viņu iedro�ināja nemest plinti krūmos.

-��� Kaut kad �ajā vakarā, ko?

Mellerds blēdīgi pasmaidīja.

Es teiktu kaut kad �odien pa dienu. Bet vairāk gan es atsakos minēt.

Tenetam nācās likt viņu mierā. Mellerds jau bija kaut ko tādu gaidījis, un te neko vairs nevarēja līdzēt. Bet tā nebija doktora vaina, un viņ� vienkār�i pateicīgi pamāja, pavadīdams ārstu līdz parādes durvīm un brīnīdamies, kāpēc Mellerds �ovakar bija tik pretimnāko�s. Par poli�cijas ārsta nelāgajiem garastāvokļiem mēdza stāstīt leģendas. Tenets darīja, ko varēja, lai to neievērotu, jo viņ� bija pazinis Mellerdu tajās dienās, kad viņa sieva vēl nebija nomirusi lēnā, moko�ā nāvē no vē�a, tas bija pirms daudziem gadiem. Mazais doktors nekad nespēja ar �o zau�dējumu samierināties, un viņa īgnums vērsās pret visu pasauli, izgā�ot uz to dusmas un izmisumu, kuru viņ� juta vēl joprojām. Lainhems noteikti būtu ievērojis �o pārmaiņu Mellerda uzvedībā, un abi kopā viņi tiktu galā, iestās�tot, cik nozīmīgi �ādā gadījumā būtu kaut ko vairāk zināt. Atkal Tenets vēlējās, lai ser�ants būtu pie viņa, un nolēma, ka vispirms zvanīs, lai �o jautājumu nokārtotu.

Viņi jau bija tiku�i līdz ārdurvīm, kad tās at�sprāga vaļā: iek�ā iebrāzās jaunais detektīvkonstebls Brents.

Mellerds saminstinājās, un Tenets uzlika roku viņam uz elkoņa, lai to pieturētu.

-��� Dieva dēļ, puis, esiet uzmanīgāks!

-��� Piedodiet, ser, piedodiet, doktor, ser� Brenta acis satraukumā spīdēja.

-��� Ievelciet dziļi elpu un noskaitiet līdz pieci! Pēc tam putiet vaļā!

Brents darīja, kā vēlēts, bet ar visu to vārdi steigā lauzās ārā gūzmām vien.

-��� Ser, tur pa�ā ceļa malā stāv auto. Man rādās, ma�īna tur atradusies visu vakaru. Mēs nupat to pārbaudījām, kā jau parasti, un atradām tur iek�ā vienu tipu, pusbezsamaņā pietemp� pamatīgi apdzēru�os, ser. Viņ� murmina, draudēdams Longam. Un raud.

Līdz �im pārējie mājas iedzīvotāji ļoti negribīgi pildīja rīkojumus un palika savās istabās, bet detektīvkonstebla Brenta steidzīgā ienāk�ana radīja jaunus ziņkāres uzplūdus. Tenets manīja veramies durvis, dzirdēja balsu murdoņu un redzēja, ka ļau�dis lūkojās, kas notiek lejā, vestibilā.

Viņi ar Mellerdu saskatījās.

-��� Vai jūs gribat, lai es vēl da�as minūtes uz�kavējos? mazais doktors klusā balsī noprasīja.

-��� Jā, paldies. Tikai kamēr tiksim skaidrībā, kādā stāvoklī tas vīrs īsti ir. Kur viņ� ir, Brent? Vēl joprojām ma�īnā?

-���� �obrīd jā, ser. Mēs nezinājām, vai jūs gribēsiet, lai vedam viņu �urp, vai lai ņemam līdzi uz iecirkni.

-��� No jūsu sacītā es vis nevaru secināt, ka man no viņa daudz ko izdosies izdabūt, bet es tomēr gribētu ar viņu ātri aprunāties pēc tam varēsiet vest viņu uz iecirkni.

Bet kur te varētu aprunāties divatā tā bija vesela problēma. Viņi nevarēja runāties te, vestibilā, kur bija pārāk daudz ļau�u, un Longa istaba atkrita, tas bija pats par sevi saprotams.

Tenets palūkojās apkārt. Durvis pa labi no kāpnēm bija un palika ciet, ta�u kreisās puses durvīs rēgojās ziņkārīgo pāris vidējos gados. Vestibila galā stāvēja drukna figūra, ietinusies ko�i sarkanā kimono ar zelta pūķi uz pleca, �ķielēdama uz policistiem caur cigaretes dūmu mākoņiem. Tā dro�i vien bija misis Bensa.

Kā rādās, abiem nebija izvēles.

Tenets atkal pievērsās Brentam.

Vediet viņu iek�ā! Bet vispirms es gribu, lai visi �ie ļautiņi atgrie�as savās istabās. Un pār�liecinieties, ka viņi tie�ām tur paliek!

Tenets un Mellerds pagaidīja, kamēr �īs pavēles bija izpildītas, un pēc da�ām minūtēm sve�ais tika pa pusei ievests, pa pusei ievilkts mājā un atstutēts pret sienu katrā pusē �o vīru balstīja pa vienam policistam.

Viņam bija pāri �etrdesmit secināja Tenets; tas bija neliela auguma dū�īgs vīrs, ģērbies labas kvalitātes tum�i pelēkā uzvalkā, baltzili strīpotā kreklā, ar zilu zīda kaklasaiti. Vīra lietusmētelis bija saburzījies tā, it kā viņ� būtu daudzas stun�das sēdējis vienā un tajā pa�ā stāvoklī. Viņ� izskatījās kā veiksmīgs darījumu cilvēks, kam kaut kur kaut kas nogājis greizi: viņa sejas āda bija neveselīgi bāla, acis pieplūdu�as asinīm un aizpampu�as no nesenās raudā�anas. Gaisā ap viņu vēdīja kodīga viskija smaka. Vīrs nelikās apjēdzam, kur atrodas.

-��� Vai jūs varat pateikt man savu vārdu, ser?

Kaut kur dziļi �ā vīra acu dzīlēs īsi uzplaik�snīja apziņas atspulgs un atkal nozuda.

-Ser?

Atbildes joprojām nebija.

Tenets pagāja uz priek�u un mierīgi izvilka no vīra priek�kabatas viņa kabatas portfeli. Vīrietis nekādi uz to nereaģēja.

Tenets to pārlūkoja un izvilka brauk�anas tiesības uz Harija Ronalda Kārpentera vārda, ar adresi: Smolvudā, Benedendraivā, Starrendenā. Benedendraiva bija smalks savrupmāju rajons ar lielām, relatīvi jaunām mājām pilsētas otrā galā.

Tenets sarauca pieri. Kārpenters� �is vārds darīja inspektoru uzmanīgu, tikai viņ� nejaudāja saprast, kāpēc.

-��� Jūs runājāt par misteru Longu, ser�

Vīrie�a ķermenis noraustījās, it kā to būtu

ķērusi elektriskā strāva. Kārpenters pacēla galvu, viņa acis bija puspievērtas, mute raustījās.

-��� Neģēlis, viņ� skaidri noteica. Tādu no�sist par maz�

-��� Kāpēc? Tenets noprasīja. Kāpēc jūs gri�bat viņu nosist, mister Kārpenter?

-����������� Nosist, Kārpenters atkārtoja. Nosist. Tas ir vienīgais, kas atliek.

Pēk�ņi viņ� ņēmās atgaiņāties, raustīdams ple�cus un cenzdamies atbrīvoties no to roku tvē�riena, kuras viņu turēja ciet.

-��� Kur viņ� ir?

-��� Viņ� ir beigts, mister Kārpenter. Aug�ā.

Kārpenters mitējās atgaiņāties tikpat pēk�ņi,

kā bija sācis, un uzlūkoja Tenetu, it kā lūko�damies cauri biezai jo biezai miglai.

-��� Miris?

-��� Jā. Aug�ā.

Kārpentera acis draudēja izsprāgt no dobu�miem, un viņ� sabruka, pēk�ņi smagi nokār�damies lejup un liekot sagrīļoties abiem vīriem, kas viņu turēja. Abi policisti Kārpenteru lēnām nolaida uz grīdas, un Mellerds pieliecās viņu izmeklēt.

-��� Zaudējis samaņu, viņ� pēc brī�a sacīja.

-��� Sirdslēkme?

Mellerds papurināja galvu.

-������������ Nedomāju, ka tas ir kas nopietns. Tikai kolapss no pārdzer�anās. Bet, lai būtu dro�i, es domāju, labāk būs viņu uz nakti ielikt slimnīcā.

-��� Vai ātrās palīdzības ma�īna ir ārā? Tenets vaicāja vienam no vīriem.

-���� Jā, ser. Gaida, kad varēs vest projām līķi. Atbrauca pirms kāda laiciņa.

-���� Labi. Lai vispirms aizved misteru Kārpenteru un pēc tam atbrauc atpakaļ. Palieciet pie viņa un dodiet man ziņu, kad Kārpenters būs no�pratināms!

Kad vīru aizveda un arī Mellerds bija aizgājis, Tenets ielūkojās pulkstenī: bija pusviens. Vai bi�ja pārāk vēlu, lai zvanītu Lainhemam? Hainss, iespējams, tagad jau bija aizgājis mājās. Bet, pat ja nebūtu, labāk jau neizraisīt domstarpības, izsaucot Lainhemu steidzīgi pie sevis �ajā naksnīgajā stundā. Hainss nebija pacietīgs cil�vēks. Tomēr Tenets negribīgi nolēma gaidīt līdz rītam.

Bet ko tagad?

Kad vīri aug�ā būs beigu�i, Tenets bija nodomājis kārtīgi aplūkot Stīvena Longa istabu, ta�u �obrīd derēja aprunāties ar misis Bensu. Ja varēja ticēt Kersonam, viņa bija Longu pazinusi ļoti labi. Un Tenetu �ī persona ieinteresēja jau tad, kad viņ� pirmīt.bija to aplūkojis.

Tenets iegāja �aurajā gaitenītī pie kāpnēm un pacēla roku, lai pieklauvētu pie durvīm, ta�u durvis atvērās, pirms inspektors bija paspējis tām pieskarties. Vecā dro�i vien bija stāvējusi pie durvīm un klausījusies.

-��� Misis Bensa?

-��� Kas mani meklē?

Viņas sirmie mati bija īsi, nelīdzeni apcirpti zem ausīm, un pāri apak�lūpai joprojām nokarājās cigarete. Viņa nopētīja Tenetu no gal�vas līdz kājām, it kā viņ� būtu tītars, kuru vecā nevarēja vien izvēlēties Ziemsvētku cepetim. Ta�u Bensas skatienā nebija uzmācības, tas bija tikai vērtējo�s, un viņai dro�i vien redzētais �ķita pieņemams, jo vecā izvilka no mutes cigareti un pasmaidīja, atklādama zobus kā nodzeltēju�us vecu klavieru taustiņus.

Tenets stādījās priek�ā.

-���� Cik noprotu, jūs pazināt Longus. Es gribētu ar jums aprunāties, ja iespējams. Inspektors zināja, ka vidusmēra cilvēciņi alla� augstu vērtē�ja pieklājību.

Misis Bensa nebija nekāds izņēmums. Viņa paspēra soli atpakaļ.

-���� Nāciet iek�ā, mīlulīt! Laipni lūdzu manā necilajā miteklī. Varat mani saukt vārdā Dara.

-���� Dara, Tenets atkārtoja. Bet viņ� neiedzi�ļinājās misis Bensas kristītā vārda sve�ādajā izcelsmē; viņu vairāk nodarbināja �īs sievietes viesistabas neiedomājamā atmosfēra.

Ikvienu brīvo sienas laukumiņu klāja plakāti, autogrāfi, lielākas un mazākas fotogrāfijas. Uzraksti vēstīja par drīzu BENDZIJA, PA�SAULES LIELĀKĀ MAZCIRKA, atbrauk��anu.

Pirmajā vietā bija minēta DARA VIS�SENSACIONĀLĀKĀ VIRVESDEJOTĀJA, KĀDA PASAULĒ REDZĒTA. Fotogrāfijās bija redzama Dara, tērpusies vizuļiem rotātā triko, veicot savus sensacionālākos numurus: ar bezdelīgas grāciju lecot caur apli, izvijoties gaisā trīskār�ā salto, karājoties, ar zobiem iekodusies virvē a īgstu, augstu virs atgāztajām pārsteigto skatītāju gaVām.

-��� Jūs nekad neticētu, ka �ī ir tā pati sieviete, vai ne?

Tenets pagriezās. Sieviete stāvēja istabas vidū un lūkojās inspektorā, priecādamās par viņa izbrīnu un mulsumu. Ko Tenets varēja sacīt? Patiesībā viņ� tik tie�ām nespēja tam noticēt.

Misis Bensa pavicināja ar roku.

-���� Ak, nemaz necentieties noliegt! Es nemaz negribēju jūs apmulsināt. īpa�i tāpēc, ka man patīk, kā jūs skatāties.

Viņa iekārtojās milzīgā, ieplaku�ā ādas zvilnī, nomainījusi veco cigareti ar jaunu.

-��� Sēdiet, lūdzami!

"Sēdeklis" bija īsts veclaiku briesmonis, apvilkts ar dzeltenbrūnu ādu, kails un spīdīgs no daudzu gadu lieto�anas. Apskatot ko�sarkano kimono labākā apgaismojumā, izrādījās, ka arī tas bija notraipīts un izbalējis tikai atspulgs no kādreizējā spo�uma.

-��� Vai negribat smēķi?

Tenets papurināja galvu, ar roku neapzināti pagrābādamies kabatā.

-��� Vai jūs smēķējat pīpi?

Viņ� pamāja. Tātad viņai piemita novēro�anas spējas. Labi vien ir.

-���� Smēķējiet, lūdzu! Aizdedziniet, ja vēlaties! Mans vecis arī pīpēja pīpi. Man tās pietrūkst. Tajā laikā es �ēlojos vienā laidā, bet tagad� Ko jūs par to visu domājat? Un viņa pamāja ar roku, norādīdama uz savu izstādi pie sienas.

-�� Jauki, Tenets sirsnīgi sacīja, bāzdams pīpē tabaku. Tie�ām jauki.

-��� Tie tik bija laiki, sacīja misis Bensa un nopūtās. Es, ziniet, joprojām skumstu pēc tiem. Nekā tamlīdzīga nav nekur pasaulē tādu cilvēku, dzīvnieku, atmosfēras, satraukuma un visvairāk smar�u� Viņa ekstāzē aizvēra acis. Sviedri, zāģu skaidas� Ja Bend�ijs nebū�tu uzkāries, es varbūt vēl joprojām būtu tur, lai kaut ko palīdzētu� Bet jūs jau negribat runāt par to.

-��� Glu�i pretēji. Tenets apklusa, lai uzvilktu pirmo sērkociņu. Tas ir fascinējo�i, viņ� noteica, mādams ar roku, lai atgaiņātu dūmus.

Vecā cauri dūmu mākoņiem lūkojās Tenetā.

-��� Vai jūs tie�ām tā domājat, ko?

Tenets smaidīdams pamāja.

-���� Visviens, te ir ļoti daudz ko darīt. Tātad, ja jums nav iebildumu�

-Turpiniet!

-��� Es gribu, lai jūs man pastāstāt par Longiem.

-��� Ko jūs īsti gribētu dzirdēt?

-���� Visu, kas vien jums ienāktu prātā. Tad, ja es gribē�u zināt ko īpa�u, es jums pavaicā�u.

Misis Bensa sarauca pieri un aizdedzināja nākamo cigareti.

-����� Viņi te dzīvoja ļaujiet padomāt ak, nu jau būs kādi astoņpadsmit mēne�i. Un es zinu no �aronas tā ir viņa sieva ka viņi apprecēju�ies pirms kāda pusgada. Ja jūs man vaicājat, tad es teik�u, ka tas ir brīnums, ka viņa tik ilgi to iz�turēja.

-��� Dzirdēju, ka viņi esot �ķīru�ies.

-����� Jā. Viņa aizgāja apmēram pirms trim nedēļām. Atrada sev citu.

-��� Kā misters Longs to uzņēma?

-���� Viņam tas, protams, nemaz nepatika. �ī doma viņai sagādāja acīmredzamu apmierināju�mu.

-����� Misters Longs neapjēdza, kāds dārgums viņam piederēja kamēr to pazaudēja.

-��� Jums laikam patika misis Longa?

-���� Jā. Jauka meitene. Laipna, mīlīga tādai nemū�am nevajadzēja ar viņu sapīties.

-���� Bet misters Longs gan jums nemaz nepati�ka?

-���� Viņ� bija īsts� misis Bensa apklusa, lūkodama atrast īsto vārdu, kas raksturotu Longu pietiekami trāpīgi un viņu apmierinātu.

-���� īsts asinssūcējs, viņa triumfēdama nobei�dza.

-��� Kādā ziņā?

-����� Visādā ziņā. Jums vajadzēja redzēt, kā viņ� draudēja tai nabaga meitenei. Izrīkoja �aronu, it kā viņa būtu �im kāda apkalpotāja dari to, atnes �ito� Un tie nelāga garastāvokļi. Viņa nā�ca pie manis izraudāties bie�āk, nekā es spēju jums izstāstīt�

-��� Vai viņ� rīkojās vardarbīgi?

-��� Ak, nē, to tik es gribētu redzēt, ar nepatiku sacīja misis Bensa.

-���� Cik zinu, viņ� nekad nav viņai ne pirkstu pielicis. Ta�u ir arī citi veidi, kā izturēties ciet�sirdīgi, kā jūs noteikti pats labi zināt. Es nezinu, kā viņa to izturēja. Pat, ja viņam bija kādi ienākumi, tie nebija regulāri. Nabaga bērns nezi�nāja, ko iesākt ja bija runa par naudu.

-��� Vai misters Longs bija zaudējis darbu?

-���� Nē, �obrīd ne. Ta�u viņ� vienā laidā mainīja darbus kā tāds jampampiņ�. Longs bija mehā�niķis, un labs mehāniķis tā �arona teica, bet neuzticams, un cilvēki sa�uta, kad viņ� nepavei�ca darbu laikā vai vispār neparādījās, ja bija iedomājies paņemt brīvdienu� Jā, un apmēram pirms trim nedēļām Longs atkal zaudēja darbu, jo paveica darāmo piecas dienas vēlāk nekā norunāts. Viņu jau brīdināja, bet �is nelikās ne zinis� tad Longs dabūja sev citu darbu, bet tad jau bija par vēlu �arona aizgāja un vairs nenā�ca atpakaļ� Cik noprotu, nabadzītei jau bija diezgan.

-������ Un kas tas misis Longai par jaunu pielūdzēju?

Misis Bensa papurināja galvu.

-��� Par viņu es neko nezinu. Vecā izgumzījās no zviļņa, piegāja pie bufetes un jautājo�i parādīja viņam no turienes izņemto pudeli.

-��� Nē, paldies. Tenets pamāja. Manai gal�vai jābūt skaidrai.

Misis Bensa sev ielēja pamatīgu pusglāzi d�ina un pēc tam atgriezās savā krēslā.

Tenets atkal aizdedzināja apdzisu�o pīpi, kura diez ko labi nevilkās.

-��� Vai pie viņiem nāca daudz ciemiņu?

-������������ Nē. Tur nav ko brīnīties, ņemot vērā to, kā Longiem gāja. �arona man teica, ka viņas vīrs esot no lielas ģimenes, bet es nekad neesmu ne acīs redzējusi nevienu �īs ģimenes locekli.

-����������� Tātad misteram Longam ar ģimeni bija slik�tas attiecības?

-��� Tā varēja būt.

-��� Cik brāļu un māsu tad viņam bija?

-������������ Nav skaidrs. Viens brālis ir skolotājs, man �ķiet. Par citiem es nezinu.

-��� Un kā ar viņa sievu� hm, �aronu?

-������������� Tēvs miris, un viņai ir viena māsa. Vai viņa� vai neviens misis Longai vēl nav aiznesis �o vēsti?

-������������ Jā. Es domāju, ka tagad viņa jau būs to uzzinājusi.

-������������� Nabadzīte. Domāju, ka �arona ļoti pār�dzīvos.

-��� Ar visu to, ka abi bija �ķīru�ies?

-������������ Es jau jums teicu. Viņa tie�ām ir laba mei�tene. Skaidrs, ka pārdzīvos.

"Un vēl jo vairāk rīt no rīta, pēc tam, kad būs izpildījusi nepatīkamo pienākumu identificēt līķi," Tenets domāja.

-��� Vai jūs, misis� Dara, gadījumā netikāt �o�vakar redzējusi misteru Longu?

-���� Viņ� gāja ārā no mājas tad, kad es nācu iek�ā. Bija bez ceturk�ņa septiņi.

Tā jau bija jūtama palīdzība. Tātad viņ� tad vēl bija dzīvs.

-��� Vai jūs pēc tam dzirdējāt viņu atkal nākam iek�ā?

Viņa papurināja galvu.

-���� Bet mistera Longa istaba atrodas tie�i virs jūsējās, vai ne?

-���� Jā. Jādomā, ka es virtuvē gatavoju sev vakariņas, kad viņ� ienāca. �ā vai tā, netiku nevienu dzirdējusi kāpjam aug�ā pa kāpnēm. Ja viņi tur daudz staigā vai arī spēlē to briesmīgo popmūziku, tad gan es varu dzirdēt bum, bum, bum bet citādi �ī māja ir ļoti pamatīgi būvēta, ne tā, kā tās modernās krāsmatas, kādas būvē �o�dien. Un man gandrīz visu vakaru bija ieslēgts televizors. Nākamreiz es Longu redzēju jau guļus stāvoklī uz grīdas, kad ielaidu viņa istabā policistu. Man ir rezerves atslēgas visām istabām vajadzības gadījumam. Vienu gan es gribēju jiims pavaicāt�

-Jā?

-������������ Kā policija uzzināja, ka tur kaut kas noticis? Es gribēju sacīt ja nebija kautiņa, nekā tam�līdzīga�

Nebija nekāda iemesla, kāpēc viņai to nepateikt.

-��� Kāds piezvanīja un mūs brīdināja.

-������������� Un varu saderēt, ka nepateica ne savu vār�du, ne adresi.

-������������ Jūs esat palaidusi garām savu īsto aicināju�mu, Dara, smaidīdams sacīja Tenets, jūs būtu labs detektīvs.

Misis Bensa iespurdzās, un pelnu vērpete no cigaretes nobira tie�i vecajai klēpī. Viņa aizslaucīja tos projām, atstādama uz sarkanā zīda pelēku svēdru.

-��� Tad tik būtu ko redzēt!

-������������ Tātad jums nav ne jausmas, cikos misters Longs atgriezās mājās?

-��� Ne mazākās.

-������������� Vai jums �ovakar negadījās mājā pamanīt kādus sve�iniekus?

-������������ Tiklīdz aizvēru aiz sevis ārdurvis, tā bija cauri nebāzu vairs degunu ārā, līdz kamēr

dzirdēju policistu dauzāmies pie �aronas durvīm. "�ēl."

-������� Vai kāds no Longiem tika kādreiz piemi�nējis cilvēku, kuru sauca Kārpenters?

Misis Bensa pēto�i uzlūkoja Tenetu un sāka grābāties kimono kabatās, meklēdama cigaretes.

-������ Ak tā, viņa sacīja. Tad, lūk, no kurienes vēj� pū�, ko?

-��� Ko jūs ar to domājat?

Viņa klusēja, kamēr aizdedzināja cigareti.

-������� Drīz vien pēc iera�anās �eit Longi izraisīja autoavāriju�

Ar vārdiem "izraisīja autoavāriju" �ajā kon�tekstā pietika, lai Tenets uzreiz atcerētos, kāpēc Kārpentera uzvārds viņam bija �ķitis pazīstams. Apmēram pirms gada netālu no E�fordas Kār�pentera sieva un meita cieta autoavārijā. Misis Kārpentere bija uz vietas beigta, bet mazo mei�tenīti izvilka no lū�ņiem bez samaņas kop� tā

laika mazā atradās komas stāvoklī, un vinu uz-

' *

turēja pie dzīvības ar aparātu palīdzību. Lai gan pret otras ma�īnas vadītāju tika ierosināta krimi�nāllieta ātruma pārsnieg�anas dēļ, ta�u aizstāvī�ba bija atradusi liecinieku, kur� daļu atbildības par nelaimes gadījumu novēla uz misis Kārpenteri, un tiesā notika nelāga scēna, kad jaunais cil�vēks tika cauri ar naudas sodu un brauk�anas tiesību zaudē�anu uz deviņiem mēne�iem. Kārpenters, kā Tenetam tika sacīts, tikai ar spēku bi�ja noturams, lai nemestos virsū apsūdzētajam. Un tas otrs braucējs bija Stīvens Longs�

Bet kāpēc Kārpenters bija gaidījis veselu gadu, lai atriebtos? Tur nebija nekādas jēgas. Un, ja viņ� bija slepkava, tad kāpēc vēlāk sēdēja ārā, joprojām izteikdams draudus upurim? Vai viņ� būtu pārāk piedzēries, lai zinātu, ka ir jau upuri nogalinājis? Tenets pie sevis nodomāja, ka jāpārbauda Kārpentera drēbes un jādod tās pār�baudīt arī laboratorijā.

Tenets gaidīja, kamēr misis Bensa beidza runāt, pieklājības pēc uzdeva pāris jautājumus, pēc tam piecēlās.

Labi, paldies jums, Dara, jūs man ļoti palīdzējāt. Es tagad ie�u, lai jūs varētu izgulēties negulē�ana bojā sejas krāsu.

Viņa pasmīnēja, nodzēsa cigareti un piecēlās no krēsla.

-������ Manā vecumā sejas krāsai nav lielas nozīmes un miegam ir vēl mazāka nozīme.

-����� Paklausieties, sacīja Tenets, vai jums nebūtu iebildumu, ja es kādreiz atgrieztos un jūs man pastāstītu par cirku?

Viņa neticīgi sarauca pieri.

-��� Jūs mani nesat cauri.

-����� Nekādā gadījumā. Man tie�ām patiktu at�griezties.

Dara pēk�ņi atplauka, un Tenets pamanīja vāju atblāzmu no tās dzīvespriecīgās būtnes, kas viņa reiz bijusi.

-����� Būs jāizdzen kodes no sarkanā paklāja, misis Bensa noteica.

-��� Pasteidzies, Ben!

Bija D�ounas kārta vest bērnus uz skolu, un Bens, kā parasti, kavējās. Viņas ar Brid�itu stāvēja priek�telpā, ievīkstīju�ās mēteļos un �al�lēs, lai nodro�inātos pret kodīgo aukstumu, kāds valdīja ārā. Tenets, vēl joprojām miegains pēc tikai nedaudzu stundu gulē�anas, sēdēja pie vir�tuves galda ar melnas kafijas tasi rokā.

Steidzīgi soļi kāpnēs lika viņam noprast, ka Bens beidzot bija gatavs, un viņ� piecēlās, lai izietu priek�telpā atvadīties. Steidzīgi skūpsti uz vaiga no D�ounas un Brid�itas, Bena rokas mājiens, un viņi bija projām. Tenets atgriezās virtuvē un atkal apsēdās, ilgodamies pēc savas pīpes. Viņam bija jādodas projām tikai pēc piecām minūtēm. Inspektors mēģināja apdomāt dienas darbus un piespiest smadzenes darboties vajadzīgajā ātrumā. Kad lieta bija tikai aizsākta, tad alla� bija tik daudz ko darīt un bija svarīgi iz�ķirties, ko darīt vispirms. Vispirms, protams, vajadzēja dabūt Lainhemu atpakaļ.

Radio bija ieslēgts, un, lai gan Tenets neklau�sījās, tomēr viņa uzmanību pēk�ņi piesaistīja pazīstams uzvārds.

"�Kārpentere, kura apmēram gadu bija komas stāvoklī pēc traģiska satiksmes negadījuma, kurā gāja bojā viņas māte, ir mirusi. Pēc diskusi�jām vairāku mēne�u garumā vakar tika pieņemts lēmums atslēgt aparātus, kas uzturēja Kristīni pie dzīvības. Viņas tēvs, misters Harijs Kārpenters, nebija atrodams, lai viņu intervētu."

Tātad �ādi bija izskaidrojama Kārpentera pagājusās nakts uzvedība. Tenets varēja iedo�māties �ā vīra sirdssāpes pēc tik ilgiem cerību mēne�iem un viņa vēlmi izgāzt dusmas pār to cilvēku, kas tam bija sagādājis tādas cie�anas. Kas gan varēja būt dabiskāk, ja �īs dusmas nāktu pār tā vīra galvu, kas bija braucis ar otru auto? Likās pilnīgi iespējams, ka Tenetam nebūs slep�kava tālu jāmeklē.

Un ar visu to viņ� nevarēja pieņemt Kārpentera vainu kā pa�u par sevi saprotamu. Saruna ar viņu, protams, bija neatliekama, bet ja misis Bensai varēja ticēt, Stīvens Longs bija no tiem cilvēkiem, kuri sev ieguva vairāk ienaidnieku, nekā draugu. Kur� gan �ajā stadijā varēja pateikt, kādi citi tikpat spēcīgi motīvi varēja at�klāties?

Bija laiks iet. Tenets noregulēja centrālapkuri, lai māja sasiltu līdz bērnu pārnāk�anai no skolas, un pēc tam devās laukā.

Starrendenā mazā Kentas pilsētiņā, kur Tenets dzīvoja un strādāja, ielas �ajā rīta stundā parasti bija tuk�as, tikai da�i gājēji ar zemu nodurtām galvām steidzīgi devās uz priek�u, acīm asarojot negantajā vējā. Gar upes krastiem bija sablīvēju�ās pēdējās kritu�ās ķir�u koku la�pas, un starp �iem krastiem reibino�i ātri un viltī�gi skrēja ar dubļiem sajaucies ūdens kausētas al�vas krāsā.

Kabinetā Tenetu gaidīja atskai�u kaudze, bet viņ� sniedzās pēc telefona, pagrūzdams tās nost.

Harijs Kārpenters kā noskaidrojās vēl nebija izvaicājams. Viņ� bija pie samaņas, ta�u joprojām �oka stāvoklī nerunājams un kluss. Tenets izrīkoja savējos, likdams tiem gaidīt brī�di, kad viņ� varētu būt runājams, un pēc tam piezvanīja vecākajam inspektoram Hainsam.

-��� Hainss klausās.

Hainsa pēk�ņais ierējiens bija nepatīkams ausij, Tenets saviebās un parāva klausuli nostāk.

-��� Labrīt, ser. �eit Tenets.

-�� Ak tā labrīt, Luk. Kā rādās, jums tur viegli neklājas.

-��� Jūs tātad esat jau dzirdējis. Es tie�i tāpēc zvanu.

-��� Tikai nestāstiet man, ka jūs atkal esat dimbā! Hainsa sirsnīgā zvaigā�ana radīja parali�zējo�as vibrācijas Teneta bungādiņās.

"Tikai neļaujies nokaitināties!"

-���� Ne glu�i, ser. Lieta tāda, ka man vajag atpa�kaļ detektlvser�antu Lainhemu.

-���� Ak tā, bet es baidos, ka te mums radīsies problēmas.

-Tā?

-��� Lainhems �orīt ir tiesas sēdē, un viņ� būs at�pakaļ tikai ap len�a laiku.

Tenets klusībā grieza zobus. Ja jau Hainss bija dzirdējis par Longa noslepkavo�anu, tad viņam vajadzēja zināt, ka Tenets varētu lūgt ser�antu atpakaļ. Viņ� bija tik vieglprātīgi neattapīgs.

-���� �ēl gan. �ēl! Es tik tie�ām te esmu kā bez rokām. Vai patiesi man nav nekādas iespējas viņu atsaukt? "Sasodīts, jautājumu nevajadzēja uzdot �ādi. Uzprasies uz atbildi "nē"."

-���� Nē, sacīja Hainss, lūkodams noslēpt ap�mierinājuma pieskaņu balsī, bet to nespēdams. Viņam tika uzdots darbs, un tas ir jāpabeidz.

-���� Tātad viņ� būs atpakaļ ap dienas vidu? Pazīstot Hainsu no seniem laikiem, Tenets nolē�ma, ka neder beigt sarunu, nenonākot pie kāda noteikta risinājuma.

-��� Apmēram tā, es domāju gan, Hainss nebūt nejutās iepriecināts par to, ka iespiests kaktā.

-��� Tātad es varu gaidīt viņu atpakaļ, teiksim, pulksten divos visvēlākais?

-��� Ja nenotiks kaut kas neparedzēts.

Tenets bija apmierināts. Viņi abi zināja, ka Hainss jau ir iz�ķīries atdot Lainhemu un tagad pūlējās demonstrēt, ka viņa rokas ir saistītas.

-��� Paldies, ser.

Misija bija izpildīta, Tenets varēja atļauties būt laipns. Bez tam viņ� bija patiesi ieinteresēts.

-��� Kā iet ar jūsu lietu?

-��� Tā nekas, Luk, tā nekas. Mums tagad jāveic kāda identifikācija, tas viss ir tikai laika jautā�jums, es domāju. Jūs ta�u zināt, kā tas ir.

-��� Ļoti labi.

Vēl da�as laipnības, un Tenets nolika klausuli, juzdamies atvieglots par to, ka saruna bijusi samērā gluda. Bija nepatīkami arī �orīt iztikt bez Lainhema, ta�u tādas neērtības nozīmēja lētu cenu par domstarpībām ar Hainsu, kura neval�dāmā un negantā daba bija viņu padarījusi gau�i nepopulāru.

Tenets deva rīkojumu atvest Kārpentera drēbes, lai varētu tās pārbaudīt, pēc tam apsēdās lasīt atskaites. Kersons bija atradis Longa māti (pārāk piedzēru�u, lai ņemtu jaunumus par pil�nu) un viņa sievu (ļoti uztrauku�os, bezmaz vai histērisku). Viņ� bija devis rīkojumu �orīt piecelt �aronu un aizvest, lai identificētu līķi. Bija atse�vi�ķa piezīme no Kersona, kas informēja Tenetu par to, ka pēcnāves sekcija bija nolikta uz �odie�nu.

Vairāki cilvēki, kas dzīvoja Hamiltonroudā, sacījās tonakt tur redzēju�i Kārpentera auto. Vis�agrākais minētais laiks bija pusseptiņos drīz pēc tam misis Bensa bija redzējusi Longu ejam laukā.

Tenets lūkoja izstrādāt �o versiju.

Ja Kārpenters bija devies uz Hamiltonroudu tāpēc, ka nolēmis atriebties, tad viņ� noteikti nenogalināja Longu tūlīt pēc atbrauk�anas, jo bez ceturk�ņa septiņos Longs vēl bija dzīvs un acīmredzami neskarts.

Ta�u Kārpenters Tenetam nelikās negants pēc dabas. Varbūt viņ� tūlīt nebija gājis aug�ā uz dzī�vokli, bet sēdēja ma�īnā un dzēra, lai būtu dro�ā�ka dū�a. Policija bija atradusi ma�īnā tuk�u lielo viskija pudeli. Ja tā, tad viņ� noteikti varēja ie�raudzīt Longu izejam no mājas.

Bet nē, tas nebija obligāti. Vispirms bija tum�s, un bez tam vēl Longs varēja aizbraukt ar auto, Kārpenteram nepagūstot saskatīt, kas aizbrauc.

Tenets piezīmēja, ka jāizdibina, kur ir Longa auto un kur viņ� to parasti novietoja.

�ādā gadījumā Kārpenters varēja uzkāpt aug�ā dzīvoklī un atrast to tuk�u, atgriezties ma�īnā un turpināt dzer�anu līdz bezsamaņai. No otras puses raugoties, Longs tobrīd jau varēja nākt atpakaļ, un tad Kārpenters viņam galu galā uzbruka un nogalināja�

Tenets neapmierināti papurināja galvu.

Nebija nekādas jēgas zaudēt laiku, tā prātojot. Viņam tie�ām vajadzēja to zināt labāk. Ta�u līdz �im viņa rīcībā nebija pietiekami daudz faktu.

Tenets lasīja tālāk.

Longa kaimiņi liecināja, ka dzirdēju�i pagā�ju�ajā naktī pie viņa durvīm klaudzinām vai�rākus cilvēkus, ta�u nevarēja precīzi atcerēties laiku un ar vienu izņēmumu nebija apmek�lētājus redzēju�i. Nebija zināms arī, vai kāds no tiem vispār ticis ielaists iek�ā.

Ta�u kāds ir redzējis pa Longa durvīm iznā�kam vīrieti, tas bijis ap pusastoņiem, kad viņ� pats kāpis aug�ā pa kāpnēm. Apraksts bija diez�gan izsmeļo�s: apmēram divdesmit gadus vecs, spēcīgu miesas būvi, apmēram piecas pēdas un desmit collas gar�, ar pagariem, tum�iem, cir�tainiem matiem un ūsām. D�insos, tum�i zilā vamzī un smagās sportiska stila ādas kurpēs.

"Lieliski. Ļoti labas novēro�anas spējas," domāja Tenets, atzīmēdams, ka �is apraksts nekādā veidā nevarētu būt ar kāda iztēles palīdzību papildināts Kārpentera raksturojums. Varbūt tas bija kāds no Longa brāļiem?

Visīsākais ceļ�, kā izzināt visu par Longa ģimeni, būtu aprunāties ar viņa māti. Pat ja viņai bija darbs, likās diezgan neticami, ka viņa �odien varētu būt darbā. Tenets uzmeklēja Kersona atskaiti un norakstīja adresi: misis Lēna Meja, Or�ardroudā 21, Starrendenā. "Citāds uzvārds," Tenets atzīmēja. "Viņa dro�i vien ir otrreiz precējusies."

Pēk�ņi viņam gribējās doties ārā, izlauzties no kabineta noslēgtības, administratīvajiem un papīrdarbiem, kuri viņam nozīmēja darba neintere�santāko daļu.

Pēc da�ām minūtēm Tenets jau bija ceļā.

Gadu gaitā Starrendena bija pamatīgi izplē�tusies. Tā bija tipiska Kentas mazpilsēta, kuras arhitektūra atspoguļoja gadsimtu maiņas, kādas tā pārdzīvojusi. Centrā tum�i un gai�i apmesti ko�ka nami stāvēja plecu pie pleca ar rotātiem, ele�ganti re�ģotiem logiem, D�ord�a laikmeta namiem no maigi sārtiem ķieģeļiem, kuri pa�mazām atdeva vietu lielākiem Viktorijas laikmeta tirgotāju namiem un koted�u rindām ar terasēm.

Ap �o vecāko kodolu divdesmitais gadsimts bija izveidojis juceklīgu nekustamo īpa�umu sa�jaukumu tie piederēja gan valstij, gan privāt�personām. Or�ardroudā mājas bija celtas pēdējā laikā un, kā jau lielākajā daļā valsts namu, at�tieksme pret piedāvātajiem mitekļiem bija da�āda no lepnuma līdz pilnīgai vienaldzībai. �ādā pagriezienā raugoties, misis Meja bija �ī slāņojuma apak�ā: 21. numura logi bija ne�mazgāti, un dārzs pieaudzis nezālēm.

Sieviete, kura atvēra durvis, bija pieskaņo�jusies �ai apkārtnei. Viņas sārtais satīna mājastērps bija saburzīts un notraipīts, �ībām no�ķiebti papē�i. Viņ� uzminēja, ka sievietei

varēja būt ap piecdesmit ar neticami spo�iem, gai�iem matiem, dziļām grumbām pierē un skābu, neapmierinātu sejas izteiksmi. Tenets ne�spēja saskatīt nekādas bēdu pazīmes. Viņa bija uzkrīto�i nogrimējusies, uzklājusi ko�i zilas acu ēnas un ar spilgti sarkanu pomādi nokrāsojusi lū�pas, tā izceldama savu novecoju�o ādu. Ie�raudzījusi Tenetu, sieviete tam kautri uzsmaidīja, cie�āk tīstīdamās sārtajā satīnā, izgāzdama krūtis, kuras nesaturēja krū�turis, ieķiķinādamās viņasprāt, pavedino�i.

-Jā?

Juzdamies pateicīgs Dievam, ka paņēmis līdzi Kersonu, kas līdz �im bija ārpus viņas redzeslo�ka, Tenets stādījās priek�ā, pakāpdamies sānis tā, lai viņa pavadoni varētu redzēt.

Kad viņa ieraudzīja detektīvkonsteblu, viņas smaids nenovīta uzreiz, bet pamazām izdzisa kā nodziest gaisma.

-���� Ak, tas atkal esat jūs. Vakarvakarā man nekas tāds nenāca ne prātā.

-��� Vai drīkstam ienākt? Tenets pavaicāja.

Viņa paraustīja plecus.

-��� Ja vajadzīgs.

Tenets un Kersons saskatījās un sekoja ro�ainajā mājaskleitā tērptajai sievietei �aurajā gaitenī aiz kāpnēm. Viņa atvēra abiem durvis un apstājās tik pēk�ņi, ka Tenets uzdrāzās tai virsū.

-���� Atvainojiet! Pāri viņas plecam inspektors ieraudzīja tādu netīrību, kas lika nodrebēt: tik netīru grīdu, ka nebija iespējams pateikt, kāda veida segums to klāja. Ikvienā iespējamā vietā netīru trauku grēdas. Nelāgu un skābu smārdu radīja aizsērēju�as caurules, netīras trauklupatas un sasmaku�i tauki.

-���� Man �orīt vēl nebija laika nomazgāt traukus, viņa nomurmināja. Labāk iesim otrā istabā.

Viņa aizvēra virtuves durvis un atvēra kādas citas novietotas taisnā leņķī pret tām.

Viņus apņēma salts gaiss, sajaukts ar alkohola smaku. Aizkari joprojām bija aizvilkti, un viņa steidzās cauri istabai tos atvērt. Kādreiz attālākā pagātnē kāds bija mēģinājis �o vietu padarīt mājīgāku, ta�u uzkrīto�i abstraktie, oran�i mel�nie tape�u zīmējumi bija izbalēju�i. Sārtām un zaļām kāpostgalvām līdzīgās rozes uz paklāja bi�ja notraipītas un nodeldētas. Oran�svītrotie dīvā�na un krēslu pārklāji spīdēja notaukoti uz sēdek�ļiem un roku balstiem, un uz to atzveltnēm ne�skaitāmas nemazgātas rokas bija atstāju�as tum�us nospiedumus.

Misis Meja piegāja aizdegt gāzes pavardu.

-��� �orīt ir neganti auksts, vai ne?

Viņa stāvēja tur, berzēdama rokas un skatī�damās ugunī, it kā vēlētos ātrāk sasildīt �o telpu.

-������� Es ceru, ka tas nebūs pārāk ilgi, jo gatavojos doties uz darbu.

Tajā rītā, kad naktī bija noslepkavots viņas dēls?

Varbūt viņa uztvēra Teneta vārdos neizteikto nosodījumu, jo pavērās inspektorā kā taisno�damās un apsēdās.

-�������� Man ta�u jānopelna iztika, vai ne? Neviens cits manā vietā īri nemaksās, tas ir skaidrs.

Tenets nometās uz dīvāniņa malas, un Kersons apsēdās viņam līdzās.

-Jūsu vīrs�?

Viņa iesmējās skarbiem, nepatīkamiem smiekliem.

-��� Kāds vīrs?

Tenets nesacīja neko, tikai izvilka no kabatas cigare�u paciņu un aizsmēķēja, dziļi ievelkot dū�mus un izpū�ot tos garām grīstēm.

-��� Aizlaidās, skaidrs? Tāpat kā otrais.

-��� Jūs bijāt precējusies divreiz?

Viņa pamāja.

-���� Abi bija neģēļi. Man uz tādiem laime. Pir�moreiz apprecējos, kad man bija tikai se��padsmit. Fredam bija astoņpadsmit. Mēs nekad nebijām laimīgi. Tikko bijām apprecēju�ies, piedzima dvīņi. Dvīņi, iedomājieties tikai! Un es jau nezināju, no kura gala bērnam ķerties klāt.

�is necik priecīgs vis nebija, to es jums saku. Un iedeva man vilka pasi, it kā tā būtu mana vaina!

-��� Kā jūs tikāt galā?

-���� Netiku. Vienu no bērniem pieņēma mana māsa. Viņa bija precējusies jau vairākus gadus, un pati vairs necerēja, ka varēs tikt pie bērniem. Cerēt! Tas viss ir tuk�i vārdi. Ja jūs vaicātu man, es teiktu, ka tas viss ir tikai blefs.

-��� Kā tā?

-��� Tā ideja par bērniem tādiem jaukiņiem un pieķērīgiem. Ja viņi nebrēc, tad �urā vai kakā, un uz labu laika pavadī�anu vairs nav cerību, viss vējā� Un, protams, man vēl laimējās ar to, ka.es paturēju Stīvu�

-������������ Vienu mirklīti. Ļaujiet man noskaidrot, vai esmu pareizi sapratis! Jūs teicāt, ka Stīvens Longs, tas vīrietis, kas vakar� nomira, bija viens no abiem dvīņiem?

Viņa pamāja.

-��� Pilnīgi vienādiem dvīņiem?

-����������� Jā. Viņ� man sagādāja tādas rūpes, kādas vien var iedomāties. Nemitējās bļaut ne dienu, ne nak�ti. Ja nebūtu viņa, Freds mani nekad nebūtu atstājis. Viņ� glu�i vienkār�i nevarēja to ilgāk izturēt.

-��� Kā sauca otru dvīni?

-��� D�efs. D�efrijs.

Tenets atcerējās ņirdzīgo dzim�anas dienas apsveikumkarti uz Longa kamīnmalas.

-��� Vai viņ� vēl joprojām dzīvo pie jūsu māsas?

-������������ Nē. Viņa nomira pirms pāris mēne�iem. Un pāri misis Mejas sejai pirmoreiz pārslīdēja ēna.

-��� Man �ēi.

-��� Kuras tad? Manis vai viņas?

Misis Meja atkal griezīgi un ciniski iesmējās.

-������������ Viņu jums noteikti nevajag �ēlot. Varbūt viņas dzīve bija īsa, ta�u tā bija laba dzīve.

-��� Jūs gribat sacīt, ka viņa labi apprecējās?

-���� Labāk nekā es, tas ir skaidrs, ari pirmajā reizē. Pēc tam, otrajā reizē, viņa nogrāba lielo laimestu. Apprecēja savu bosu.

Vajadzēja laiku, lai noskaidrotu misis Mejas sare�ģītās ģimenes attiecības.

īsi pēc tam, kad viņas pirmais vīrs, Freds Longs, bija viņu pametis, misis Meja atrada sev citu pielūdzēju Stenliju Meju, kuru tūlīt appre�cēja. Viņiem piedzima vēl divi puikas Kristofers un Frenks, kas abi tagad bija precēju�ies un dzīvoja Starrendenā. Kersons pierakstīja viņu adreses.

-���� Kā Stīvens satika ar saviem pusbrāļiem? Tenets noprasīja.

-��� Viņ� nesatika. Nekādu attiecību.

-��� Viņi strīdējās?

-��� Visu laiku. Vai jums ir bērni?

-���� Es neesmu pārliecināts, vai tam ir kāds sakars ar visu �o te.

-��� Jūs saprastu, ja jums būtu vairāk nekā viens dēls. Ķīviņi un �īkstini visu cauru dienu. Tas iet pāri cilvēka spēkiem.

Misis Meja dīdījās vienā laidā sakrustodama kājas te tā, te �itā, tīņādama matus ap pirkstiem, plucinādama atzveltnes krēsla pairu�o mēbeļaudumu.

-���� Vai tad, kad brāļi izauga, viņi nesāka sa�prasties labāk?

-��� Nē, kā redzat. Tā patie�ām bija Stīvena vaina.

-��� Ko jūs ar to gribat teikt?

-���� Redziet, Frenks un Kriss nemīl nokļūt nepatik�anās, ja jūs saprotat, ko es gribu sacīt. Stīvs alla� tajās iekūlās� Vai gribat kādu mal�ciņu, inspektor?

-���� Tā kā jau par agru, baidos gan, ka nē. Bet jūs gan varat, ja vēlaties.

Viņa a�i pielēca kājās un metās pie bufetes.

-��� Te ir tik neganti auksts�

Istabā likās gau�ām smacīgi.

Tenets ar Kersonu pārmija skatienus, kamēr viņa ielēja sev glāzi tīra d�ina, iztuk�oja un tūlīt pat ielēja nākamo.

Viņa atgriezās savā krēslā ar otro glāzi rokā.

-��� Tagad jau ir labāk� Ko jūs teicāt?

-��� Jūs teicāt, ka Stīvs alla� nokļuva nepatik��anās.

Viņa izdzēra un pamāja. Vienmēr, pat vēl mazs būdams. Viņam bija paradums izvest cil�

vēku no pacietības. Tikmēr un tikmēr, kamēr� viņa aprāvās.

-��� Cilvēks eksplodēja?

-����� Reizumis. Viņas acu skatiens bija iz�vairīgs.

-���� Tātad jūs domājat, ka pagāju�ajā naktī arī varēja notikt kas tamlīdzīgs? Viņ� tik ilgi provocēja kādu, kamēr tas neizturēja?

Viņa paraustīja plecus.

-���� Es viņu neesmu redzējusi mēne�iem. Kā lai es to zinu?

Vai liktos zinis. Neizrunātie vārdi karājās gaisā, bezmaz vai taustāmi.

-���� Kā ir ar to otro dvīni? D�efriju? Kā Stīvens satika ar viņu?

-���� Mazliet labāk nekā ar pārējiem, es domāju. Bet ne īpa�i.

-����� Biju domājis, ka.identiskie dvīņi ir tuvi viens otram.

-���� Jūs mani mulsināt. Varbūt tas bija tāpēc, ka brāļi nekad netika viens otru redzēju�i līdz tam laikam, kad� ak, ļaujiet atminēties� jā, nu�dien, tad viņiem varēja būt deviņi vai desmit ga�di.

-��� Kāpēc tā?

Kad Mevisa, misis Mejas māsa, adoptēja D�efriju otru dvīni viņa bija precējusies ar apdro�inā�anas aģentu, uzvārdā Hants. Drīz pēc tam Hantam nācās braukt strādāt uz citu vietu, kur ģimene palika līdz viņa nāvei, kad viņ� pēc desmit gadiem nomira. Misis Hanta un zēns tad atgriezās Starrendenā, kur viņa dabūja sekretāres darbu mazā, bet plauksto�ā firmā, kura nodarbo�jās ar kaut kādu ma�īndetaļu ra�o�anu. Viņas boss, firmas īpa�nieks, bija atraitnis, un pēc gada viņi apprecējās.

-���� Mevisa trāpīja naglai uz galvas. Vīrs nopir�ka lielu māju Bromptonleinā un pēc pāris gadiem nolika karoti. Sirdstrieka.

Tenets labi pazina Bromptonleinu. Viņ� reiz tur bija izmeklējis kādu noziegumu. Tās bija Viktorijas laikmeta mājas pla�as un solīdas.

-���� Viņ� bija elli�ķīgi greizsirdīgs, protams, misis Meja piebilda.

�ī piezīme lika Tenetam mirkli pārdomāt, lai noprastu, par ko īsti vecā runā.

-����� Stīvs, jūs domājat? Bija greizsirdīgs uz D�efriju?

-��� Vai jūs viņu par to vainotu? Viņa atmeta ar roku, norādīdama uz savu no�ņurku�o apkārtni.

-��� Stīvs nebūt nebija vienīgais.

-��� Kā D�efrijs to uzņēma?

-���� Kā lai es zinu? Viņi reti satikās, bez tam man ir pārāk daudz, ko darīt, lai es sēdētu un skatītos uz viņiem.

-���� Vai viņi bija ļoti līdzīgi? Pēc rakstura, es domāju.

Viņa sarauca pieri, it kā nekad agrāk nebūtu par to iedomājusies.

-���� Nē. Ta�u� es nezinu. Savā ziņā jā, es domāju.

-��� Kādā ziņā?

-���� Viņiem abiem patika darboties ar automa��īnām� Redziet, inspektor, es negribu būt ne�taktiska, bet vai tam ir kāda nozīme? Es gribēju sacīt jums jāuzdod jautājumi, bet, kā jau teicu, man jāiet uz darbu. Man jābūt pusdivpadsmitos, bet tagad jau ir desmit pāri.

Viņa strādāja par viesu apkalpotāju bārā kā rādās, �ajā pa�ā kvartālā.

-���� Vēl tikai vienu jautājumu, misis Meja. Vai jūs pazīstat kādu, kas atbilstu �im aprakstam? -

Un Tenets aprakstīja jauno vīrieti, kas ie�priek�ējā vakarā bija iznācis no Longa dzīvokļa.

Jau tad, kad viņ� sāka runāt, misis Mejas seja nobāla. Viņa gaidīja, kamēr viņ� bija beidzis, pēc tam noteica:

-����� Tādu ir du�iem. Tas apraksts atbilstu pusei klientu, kādus es redzu ik dienas.

-��� Bet nevienam, kuru jūs personīgi pazīstat?

-����� Es lielāko daļu no viņiem pazīstu personīgi. Kāpēc jūs to gribat zināt?

-������ Vienkār�i interesējos, Tenets aizplīvuroti atbildēja.

-������ Ir gan nagu vecene, sacīja Kersons, kad viņi devās atpakaļ pie auto.

-������ Zinu. Tenets uzslēja mēteļa apkakli. Debesis bija vienlaidu pelēkumā kā ar svinu pielietas, un atkal sāka līt.

-����� Viņa ta�u to aprakstu pazina, vai ne? Tikai izlikās nepazīstam.

-������ Esmu par to pārliecināts un pārlieku neuz�traucos. Mēs drīz vien atradīsim, kur� no viņiem tas bija.

Tenetam atkal pietrūka Lainhema un abu pierasto pārrunu laikā pēc liecinieka noprati�nā�anas. Tenets jutās kā bokseris, kas lūko cīnī�ties, turēdams vienu roku, piesaitētu aiz muguras. Ja Hainss neturēs doto vardu, tā būs katastrofa!

-���� Kurp tagad, ser?

-��� Kad jūs pagāj�nakt runājāt ar misis Longu vai viņa jums pateica, kad pēdējoreiz redzējusi savu vīru?

Kersons saviebās.

-���� Man nebija nekādas iespējas viņai vispār kaut ko paprasīt, ser. Kolīdz es misis Longai paziņoju par notiku�o, viņa burtiski atslēdzās. No visiem pienākumiem �is te man patīk vis�mazāk.

-���� Man arī. Jā, es domāju, labāk pamēģināsim pārmīt ar �o sievieti vēl kādu vārdu. Lai gan es vis nedomāju, ka pēc identifikācijas viņa būs spējīga runāt. Ap cikiem misis Longu turp aizve�da?

-��� Ap ousdesmitiem.

Tātad ; ņai jau bija jābūt atpakaļ. Tas tie�ām nebija īstais laiks viņu nopratināt, bet Tenets vis�maz gribēja iepazīties un nodibināt pēc iespē�jas laipnākas attiecības.

Namu puduris ar māju, kurā. dzīvoja �aronas

Longas jaunā simpātija, pirms pāris gadiem tika uzbūvēts rekordīsā laikā to paveica pazīstams būvuzņēmējs, bet mājas kļuva par nebeidzamu sūdzību objektu līdz pat �im laikam. Griestu ap�metums bira gabaliem vien, kanalizācija nestrādā�ja, lampas un vadi krita nost, balsinājums lobījās. �obrīd daļa dzīvokļu bija tuk�i, un tikai galējā izmisumā nonāku�i cilvēki meklēja tajos patvēru�mu. "Te tomēr ir labāk nekā bez jumta virs gal�vas," domāja Tenets, ta�u lūkodamies apkārt pie sevis noskaitīja klusu pateicības lūg�anu par savu pa�a ērto, labiekārtoto māju.

Pēc klauvējiena atbilde nesekoja, un viņi jau gribēja griezties atpakaļ, kad atvērās durvis tie�i pretī un iznāca jauna sieviete, stiepdama sev līdzi divus mazus bērnus, kuri tikko bija iemā�cīju�ies iet kājām, un bērnu ratiņus.

-��� Jūs meklējat �aronu?

-��� Jā. Tenets parādīja savu kartīti. Detektīvinspektors Tenets no Starrendenas policijas pārvaldes.

-��� Dro�i vien viņas vīra dēļ, vai ne? �ausmīgi, vai ne? Mitējies, Darīn!

Bērns raustīja ratiņu rokturi.

-������������ �arona ir tik nobēdājusies� Kaut gan es nezinu ziniet, tā viņas dzīvo�ana pie Aivora.;. Vai tu mitēsies, Darīn!

Bērna sejiņa sāka bīstami �ķobīties.

-������������ �aronas nav. �o dienu viņa pavadīs pie savas mātes.

-��� Vai jūs zināt, kur viņas māte dzīvo?

-������������� Naitingeilroudā. Nezinu, kurā numurā. Darīn, ja tu nebeigsi, es tevi atdo�u policis'tam, un viņ� vedīs tevi projām.

Tenets iek�ēji sarāvās. Viņ� necieta, ka apro�be�oti vecāki viņu izmanto par biedēkli bērniem. Bet tik un tā viņ� jaunajai meitenei simpatizēja. Trīs bērni, no kuriem nevienam vēl nebija pieci gadi tur bija ko noņemties, un nenācās nemaz tik vienkār�i tikt ar visu galā, kad māja gruva uz galvas, ik dienas nācās rausties lejā no tre�ā stā�va un atkal aug�ā, jo nekad nestrādāja lifts.

-������������� Vai jūs gadījumā nezināt, kāds ir viņas mātes uzvārds?

-��� Diem�ēl nē.

-������������ Nav ko raizēties. Esmu pārliecināts, ka mēs viņu atradīsim. Vai jūs labi pazināt misis Longu?

-���� Īstenībā nē. Viņa visu dienu ir prom darbā.

Un viņi te dzīvo kopā tikai pāris nedēļas. Darin, es tev teicu�

Bērnam beidzot bija diezgan. Tas sāka raudāt, un jaunā sieviete ne pārāk sāpīgi uz�āva niķupūznim pa dibenu. Plīk�ķis kopā ar bērna rau�dām apdullino�i atbalsojās tuk�o kāpņu kailajās sienās.

Vai palīdzēt jums nonest lejā ratiņus? Tenetam nācās kliegt, lai viņu sadzirdētu.

-Ak, jā.

Kāpņu lejasgalā viņa pateicīgi pasmaidīja un pēc tam devās ārā, lietū un vējā, kamēr katrs bērns turējās pie ratiņu roktura savā pusē.

Ja Lakstīgalgatvē [1] jebkad bija dzīvoju�i piemi�nētie putni tagad tie jau sen bija pazudu�i. Kersons devās klaudzināt pie durvīm un meklēt �aronas māti, bet Tenets stāvēja un lūkojās ap�kārt. Tā bija maza ieliņa ar sakoptām, nelielām agrīnā Viktorijas laika savrupmājām, kuras acīm�redzami piederēja kārtīgam saimniekam: jumti bija salaboti, kā nākas, vienādie logi iezīmējās nevainojami nokrāsotās fasādēs, un visas parādes durvis bija vienādā, visnotaļ praktiskā piena �okolādes krāsā.

"Dīvaini iedomāties," domāja Tenets, kura iztēli bija ierosinājis ielas poētiskais nosaukums, "ka �ī vieta, kur es stāvu, reiz atradusies dziļa me�a vidū."

�ī vieta, kā Tenets zināja, stiepās kādas simtdivdesmit jūdzes no austrumpuses uz rietumpusi trīsdesmit jūdzes platumā, no Folkstonas cauri visai Kentai līdz pat kaimiņu Saseksas grāfistei me�onīgi, tikpat kā neapdzīvoti apgabali ar milzu ozoliem, brie�iem un me�akuiļiem.

-� ser?

Viņ� apjēdza, ka Kersons viņam kaut ko stās�ta.

-��� Atvainojiet, Tom! Ko jūs teicāt?

-��� Vina saucas misis Painfolde, ser. Dzīvo 14. numurā.

Sieviete, kura atvēra durvis, Tenetam atgādi�nāja bokseru sugas suni: ar stūrainiem �okļiem, kauslīga izskata, spēcīgas miesas būves.

Viņ� stādījās priek�ā, ta�u sieviete bija acīm�redzami nodomājusi nelaist viņu iek�ā.

Viņa kareivīgi iespieda rokas sānos.

-��� Mana meita slikti jūtas. �arona ir ļoti nobē�dājusies. Viņa ta�u tikai nupat atbrauca no morga.

-���� Mēs to zinām, misis Painfolde, laipni sacī�ja Tenets, un saprotam arī jūsu rūpes par viņu.

Ar agresīviem lieciniekiem, kuri neko krimi�nālu nebija nodarīju�i, viņ� parasti runāja uz�svērti laipni. Tenetam bija nācies pārliecināties, ka tas ir visiedarbīgākais izturē�anās veids.

Arī �oreiz.

Misis Painfolde nenoteikti sastomījās un sacī�ja:

-��� Jā, labi�

-���� Es jums galvoju, ka netaisos viņu pratināt. Bet, tā kā es izmeklēju viņas vīra nāves gadīju�mu, es nodomāju, ka mums vajadzētu iepazīties� Es gribēju ar viņu pārmīt kādu vārdiņu par �ārīta identifikāciju� Un uzdot vīņai vienu vienīgu jautājumu, kas būtu svarīgi �ajā izmeklē�anas stadijā.

-��� Kādu jautājumu?

-���� Vai viņa vakar ir redzējusi vīru, vai nav. Mēs mēģinām tikt skaidrībā par mistera Longa pārvieto�anos, un redziet, līdz �im bez īpa�iem panākumiem. Tā patie�ām būtu jūtama palīdzī�ba, ja mēs varētu�

-���� Tad labi, ne visai laipni sacīja misis

Painfolde. Bet tikai uz da�ām minūtēm - ņemiet vērā!

*

Viņa ieveda abus ārkārtīgi tīrā un kārtīgā istabā. Mēbeles spīdēja, logi mirdzēja, pat aspidistras lapas izskatījās kā nopulētas, un itin viss bija izvietots glu�i ģeometriski krēsli tais�nā leņķī pret pavardu, televizors paralēli sienai.

Es viņu pasauk�u, sieviete negribīgi sacīja.

Meitene, kas pēc da�ām minūtēm ienāca istabā, ne mazākā mērā nelīdzinājās mātei; tik maziņa un tieviņa, ka stiprāks vēj� viņu varētu aiznest pa gaisu. �aronas seja bija krīta bālumā, ar tum�iem lokiem zem acīm, kuri liecināja par bēdām un bezmiegu. Viņas mati turpretī bija skaisti gaisīgs smalku zelta cirtu mākonis.

Misis Painfolde bija turpat, kā sargājot apņē�musi meitu ar vienu roku.

Viņi visi apsēdās, un Tenets kādu laiku klusi parunājās, lai �arona nomierinātos. Viņ� būtu gribējis parunāties pamatīgāk, ta�u nācās gaidīt kādu citu dienu. Tenets bija paguvis ievērot, ka misis Longai ļoti patika juvelierizstrādājumi. Meitenei ausīs bija ievērti zelta riņķi, bez tam vēl kaklu rotāja trīs da�āda garuma un biezuma zelta ķēdītes, arī gandrīz visos pirkstos bija samaukti gredzeni.

-��� Domāju, ka māte jums jau pateica, kāpēc es gribēju jūs redzēt?

Meitene pamāja. Viņa bija savīkstījusi kabatas lakatiņu bumbiņā un grozīja gan tā, gan �itā, visu laiku raustīdama vienu stūrīti.

-���� Man ļoti �ēl, ka nākas jūs lūgt vēlreiz pār�runāt to, ko jums dro�i vien bija nepatīkami piedzīvot, ta�u baidos, ka apstākļi mūs tik un tā uz to spiedīs� Sārīta identifikācija� Vai jūs esat pilnīgi pārliecināta, ka tas bija jūsu vīrs?

Viņa pamāja tā bija vienvienīga drebelīga kustība. Viņai nācās likt lietā visu savu pa�savaldību, lai emocijas nelauztos ārā.

-���� Redziet, es jums to jautāju tāpēc, ka mums ir zināms viņam bija dvīņubrālis.

Viņa tūlīt saprata mājienu. Un atmeta galvu.

-Jūs domājat�?

Pēk�ņi viņas acīs uzplaiksnīja cerība, tāds kā prātā veikts aprēķinu spīdums, un pēcāk sekoja rezignācija. Viņa dusmīgi papurināja galvu.

-���� Nē. Tas bija Stīvs, esmu par to pilnīgi pār�liecināta.

-���� Atvainojiet� Jūs sapratīsiet, kāpēc es tā vaicāju?

Tenets pagaidīja, kamēr viņa pamāja, un tikai tad turpināja.

-��� Es negribētu jūs vairs ilgi aizkavēt, bet ir vēl kaut kas, ko es gribēju ar jums pārrunāt. Mēs lūkojam tikt skaidrībā par jūsu vīra vakardienas pārvieto�anos, un līdz �im mums diez ko nevei�cās. Mēs domājām, ka varbūt jūs varēsiet palīdzēt. Vai jums vakar negadījās redzēt misteru Longu?

-���� Jā. Viņa kā taisnodamās palūkojās uz māti. Tikai da�as minūtes.

Misis Painfoldes lūpas sakniebās.

-��� Kad tas bija? Tenets pavaicāja.

-��� Viņ� tobrīd atgriezās no darba.

-��� Un cikos jūsu vīrs beidz darbu?

Viņa paraustīja plecus.

-���� Neesmu par to skaidrībā tagad viņam ir cits darbs. Dro�i vien puspiecos, es domāju. Viņ� uzradās apmēram bez desmit minūtēm se�os.

-��� Cik ilgi viņ� palika?

-���� Piecas, ilgākais desmit minūtes. Es� Viņ��

-����� �is nekādi nelika viņai miera, misis

Painfolde nenocietās. Nemū�am neatstājās. Varētu domāt, ka jucis pēc tam, kad meitai draudēja�

-��� Māmiņ, �arona gurdi sacīja.

-��� Ko tad viņ� gribēja? Tenets noprasīja.

-���� To pa�u, ko vienmēr, misis Painfolde at�bildēja, neņemdama vērā �aronas lūgumu. Al�la� uzmācās, pieprasīdams, lai �arona atgrie�as pie viņa.

-���� Tas nav labi, ko tu saki, māt. Vai tad tu ne�saproti? Viņ� ta�u nekad vairs nenāks! �arona pielēca kājās, ar asarām acīs un sa�ņaugtām dūrēm, it kā tādējādi lūkodama uzveikt sāpes. -

Viņ� ir miris. Miris, vai dzirdi? Viņas balss bi� 7 >

ja kļuvusi spalga, ta�u aizlūza kaut kur krūtīs glu�i kā lellei, kuras mehānisms jau nolietojies. Viņa paslēpa seju rokās un sāka �ūpoties �urpu turpu, spiezdama ar pirkstiem sev deniņus.

Misis Painfolde piecēlās un uzmeta Tenetam saniknotu skatienu.

-���� Paraugieties vien, ko jūs izdarījāt! Un viņa tik tikko bija sākusi nomierināties.

Viņ� jau atvēra muti, lai pateiktu, ta�u nolē�ma, ka tas nav pūļu vērts.

-��� Domāju, mēs labāk iesim.

Viņi ar Kersonu piecēlās. Kad abi jau devās uz durvju pusi, Tenets mierino�i uzlika roku Saronai uz pleca.

Te vismaz bija viens cilvēks, kuru Stīvena Longa bojāeja patiesi sarūgtināja.

Kad Lainhems ienāca iecirkni, bija divdesmit pāri diviem.

-���� Moin! Es jau grasījos zvanīt Hainsam, lai izdibinātu, kur jūs esat pazudis.

Lainhems pasmīnēja.

-���� Baidos, ka �ajā kvartālā jūs neesat īpa�i populārs, ser. Viņ� apsēdās un ar īpa�nieka �es�tu uzlika rokas uz sava galda. Cik tomēr labi ir atgriezties.

-��� Vai nekādu jaunumu vēl nav?

Abi zināja, uz ko �is jautājums attiecas. Pēc il�gākiem sirdsēstiem Lainhems beidzot izlēma veikt iz�ķiro�o izrāvienu un lūkot dabūt paaugstinājumu, un kļūt par inspektoru. Viņ� no�lika rakstisko eksāmenu, gaidīja nebeidzamos trīs vai �etrus mēne�us un saņēma atbildi, ka eksā�menu izturējis. Nelaimīgā kārtā paaugstinājumus nepie�ķīra automātiski, īpa�i jau Kentā, kur alla� bija liels konkurss. No simt piecdesmit vīriem, kuri bija noliku�i eksāmenus, tikai tre�o daļu aicinās konkursu turpināt, un Lainhems gaidīja ziņu, vai arī viņam tiks tas gods būt vienam no viņiem. Tālāk sekotu nākamais posms, un līdz beigām tiktu apmēram divdesmit pieci kandidāti. Ta�u paaugstinājumu dabūtu tikai pieci vai se�i.

Tenetam bija visai skeptiska attieksme pret vi�su �o bū�anu. Viņ� neparko nevēlētos būt Lainhema vietā, ta�u bija ser�antu iedro�inājis, ja jau tas reiz izlēma cīnīties. Viņam gan bija aizdo�mas, ka tā bijusi Luīze, kas piedabūjusi Lainhemu prasīt paaugstinājumu, un ka tad, ja ser�ants būtu atstāts viņa pa�a ziņā, viss paliktu tā, kā ir. Pats Tenets ļoti �aubījās, vai Lainhems tiks galā, un cie�i cerēja, ka alla� viegli aizvaino�jamā ser�anta patmīlība sāpīgi necietīs caur�kri�anas gadījumā, ja tā atgadītos.

Lainhems bēdīgi papurināja galvu.

Vēl ne. Tas patiesi mani sāk nomākt.

Un bezmiega naktis, no kādām neizbēgt, pārvedot mājās jaunpiedzimu�u bērniņu. "�ajā

lietā man diezin kāda palīdzība nebūs gaidāma," domāja Tenets. Lainhems izskatījās ļoti bāls, ar tum�iem lokiem zem acīm.

-������������ Labs ir, sapurinieties! Gan jau kādu dienu pienāks.

-������������ Luīze saka, ja tas vēl ilgi turpinā�oties, tad viņa sāk�ot skraidīt apkārt pa pilsētu spiegdama.

Tenets sāka smieties.

-����������� Tad varbūt viss būtu ātri kārtībā. Un varenie beidzot pasteigtos. Sakiet Luīzei, ka es teicu to vajadzētu izmēģināt.

Lainhems par atbildi arī pasmaidīja.

-��� Es tā arī darī�u.

-��� Kā iet pa Kodingtonu?

-����������� Diezgan labi. Jūs jau dzirdējāt, ka mēs iden�tificējām to līķi?

-����������� Jā. Misters Hainss man pateica. Kas viņa tā�da?

-����������� To sievi�ķi sauc Mārd�orija D�eksone, sauk�ta arī Mārd�a. Viņa dzīvoja Bertonā. Apmēram �etrdesmit piecus gadus veca, precējusies, tajā apkaimē uzskatīta par prostitūtu.

-������������ Un misters Hainss domā, ka viņu nogalējis kāds no klientiem? .

-������ Tas �ķiet iespējams. Mums vienkār�i laimējās! Sieviete redzēta izejam no "Lapsukroga" Kodingtonā kopā ar vienu tipu. Nelaimīgā kārtā tas krogs bijis pārpildīts tur notika lokālās �autriņme�anas sacensības, un mēs nekā�du pamatīgo aprakstu nedabūjām apmēram au�gumu, miesas būvi, pēc izskata bijis jauneklīgs. Vienīgā noderīgā detaļa no visas informācijas bi�ja vīrie�a jakas apraksts. Tā bijusi ļoti neparas�ta, tā kā no pelēkas ādas, ar drakona galvu uz viena sāna sarkanā krāsā.

-����� Izklausās visai iespaidīgi. To gan varētu atrast bez grūtībām.

-����� Jā. īpa�i jau pēc tam, kad par to vakar vakarā stāstīja televīzijas pārraidē. �orīt mums nepārtraukti zvanīja pa telefonu cilvēki, kas svētdienas vakarā biju�i "Lapsukrogā", un mēs ar viņiem strādājām izvaicājām itin visus.

-��� �ēl, ka jūs nevarat tur piedalīties.

Lainhems greizi pasmaidīja.

-���� Nebēdājiet par to, es daudz labprātāk esmu �eit un strādāju kopā ar jums. Kas tad īsti lēcies?

Tenets izstāstīja viņam visu pat sīkumus.

-������������ Un. ko jūs par to domājat, ser? ser�ants pavaicāja, kad Tenets bija beidzis. Vai jums �ķiet, ka tas varētu būt Kārpenters? Manuprāt, tas izklausās vairāk nekā ticami.

-���� Zinu, ka tas izklausās ticami, un piekrītu. Bet, kā jau teicu, nelaime tāda, ka Kārpenters �o�brīd nav runājams. Atstāju pie viņa cilvēku, un tas man ziņos, kad viņ� varēs runāt, bet �obrīd es gan nejūtos tā, ka mēs varētu sēdēt, rokas sa�liku�i, -ja nu viņ� nav vainīgs?

-���� Jā, to es saprotu. Tādā gadījumā nākamais darbiņ� ir noskaidrot, kas tas par tipu, kuru redzēja iznākam no Longa dzīvokļa� Vai jums �ķiet, ka tas varēja būt kāds no brāļiem?

-����� Varētu būt. Varētu būt arī misis Longas piedzīvotājs Aivors Hovels. Ja Longs lūkoja piedabūt sievu atgriezties pie viņa, tad Hovels varēja iedomāties, ka nupat ir diezgan, doties viņam to paziņot un zaudēt pacietību.

-��� Jā. Kaut gan no tā, ko jūs teicāt par līķa stā�vokli, var spriest, ka to kāds izdarījis pārdomāti urt aukstasinīgi, no aizmugures.

-���� Tiesa. Ta�u tik un tā man nāk prātā, ka aizgājusī sieva misis Longa uzvedas diezgan neparasti. Protams, var saprast viņas lielās bē�das, ta�u tā ir tāda izturē�anās, it kā viņa jopro�jām būtu iemīlējusies savā vīrā. Ja tā un viņ� raudzīja sievu pierunāt atgriezties, tad ir ne�saprotami, kāpēc viņa to nedarīja.

-����� Ak, nudien nezinu, ser. Viņa varēja vīru joprojām mīlēt un tomēr izlemt, ka tam jādara gals, jo nav jēgas mēģināt atkal.

-���� Jā, iespējams. Tikai es domāju, ka te jābūt kam vairāk. Var būt, ka viņa jūtas vainīga pie visa un tāpēc uzvedas histēriski.

-���� Vai jūs gribat sacīt, ka viņa varēja nogalināt savu vīru?

i<

-����� �obrīd es tā vis neteiktu. Bet, ja viņas piedzīvotājam bija apnikusi Longa uzvedība, tad �arona varētu zināt vai varbūt baidīties, ka to iz�darījis Hovels un justies vainīga. Es domāju, mums noteikti vajadzētu apskatīties to Hovelu un izvaicāt kaimiņus. Ja tur biju�i kādi strīdi, kaimiņi būs kaut ko dzirdēju�i tajos dzīvokļos sienas ir plānas kā no papīra.

-��� Es lik�u kādam ar to nodarboties.

-���� Pa to laiku man gribētos dabūt rokā un iz�vaicāt viņus visus �odien pat visus trīs brāļus, ieskaitot dvīņubrāli, Hovelu un, ja būs jespējams, Kārpenteru� Vai zināt, kas man liekas ļoti pārsteidzo�i un dīvaini, Maik?

-��� Kas, ser?

-��� Tas, ka misis Bensa apgalvo pie Longiem neesot nāku�i ciemiņi, bet dīvainā kārtā tajā nak�tī, kad Longu noslepkavoja, tie pēk�ņi nāku�i bariem vien.

-��� Tiesa. Taisni jābrīnās, kā tas varēja notikt.

Tenets bija cie�i apņēmies to izdibināt.

Tenets ar Lainhemu jau^atavojās doties pro�jām, kad ieradās Mellerds.

-��� Ak, laba diena, Luk, laba diena, Maik. At�pakaļ no Kodingtonas brik�ņiem, ko? Viņ� starojo�i uzsmaidīja abiem, berzēdams rokas tā, it kā sagaidījis kādu sengaidītu patīkamu notikumu.

Ārsts ieraudzīja viņu lietusmēteļus.

-��� Jūs ejat projām?

-��� Ja runa ir par sekciju, tad nekas nevar būt steidzamāks, Tenets sacīja, steig�us novilk�dams mēteli un prātodams, kas gan varēja izraisīt mazā doktora lielisko garastāvokli. Parasti Mellerds neizrādīja nekādas pretim�nāk�anas pazīmes, un �āda izturē�anās nozīmēja kādu īpa�u medicīniska rakstura paziņojumu.

-���� Tikai neliels iepriek�ējs paziņojums, Mellerds sacīja. Viņ� tuvojās logam un apstājās tur, atsperīgi mīņādamies no vienas kājas uz otru un lūkodamies ārā tik svētlaimīgi, it kā lūkotos uz Elizejas laukiem, nevis Starrendenas tuk�snesīgajām ielām, kuras �ajā nemīlīgajā novem�bra pēcpusdienā pie�vīkoja lietus.

Aiz viņa muguras Tenets un Lainhems zīmīgi saskatījās, uzacis paraustīdami.

-���� Vai nevēlaties apsēsties, doktor? Tenets pavaicāja.

-���� Negribu jūs kavēt. Mellerds tomēr ap�sēdās. Nekā īpa�i interesanta jau nav.

-��� Tā? Tenets jutās ieintriģēts. Kāpēc tādā gadījumā tādi omulības uzplūdi?

-���� Nāves cēlonis ir bijis tas sitiens pa galvu, kā jau mēs domājām. Nekā cita nav. Viņam bijusi ļoti laba veselība, un normālos apstākļos viņ� nodzīvotu vēl vismaz piecdesmit gadus, tas naba�ga zellis. Jūs drīz dabūsiet atskaiti rakstveidā, bet es baidos, ka tā jums neko daudz nelīdzēs.

-��� Skaidrs. Ja tā, tad �ēl.

Izskatījās, ka viņam vēl bija kaut kas sakāms, ta�u Mellerds bija noņēmies vilcināt laiku.

-��� Kā iet? viņ� pavaicāja.

Tenets paraustīja plecus.

-������������ Tāpat vien. Ir pāris pavedieni, kuri jāpār�bauda, bet nekā konkrēta līdz �im nav.

-��� Kā ir ar to vīru, kuru naktī atrada pie mājas?

-����������� Kārpenteru? �ķiet, ka vēl joprojām �oka stā�voklī. Ir pie samaņas, bet nav runājams.

-��� Vai jūs zināt, kas ar viņu notika?

-��� Jā. �orīt dzirdēju pa radio ziņās.

-������������ Es ari. Viens nelāgs gadījums. Ir iespējams, ka jums nenāksies slepkavu tālāk meklēt. �āds sitiens viņam noteikti bija par stipru. Ta�u paies

vēl viena vai divas dienas, kamēr Viņ� varēs

>

runāt. Cilvēka organismam ir savi aizsargme�hānismi, lai nodro�inātu mieru tādos apstākļos kā �ie.

-Jā.

Lainhems nemitīgi dīdījās, un Tenets apjauta, ka ser�ants, tāpat kā viņ� pats, vēlas darboties un tagad Mellerds bija iesācis runāt par pēcnāves sekciju. Ta�u Mellerds, ērti atlaidies krēslā, ieāķējis īk�ķus vestes rokriņķos, neizrādīja nekā�du vēlē�anos doties projām. Ko iesākt? Tenets negribēja būt nepieklājīgs un apraut sarunu, īpa�i tagad, kad Mellerds bija tik neparasti labā garastāvoklī.

Klusums ieilga un jau kļuva nepatīkams. Tenets izmisīgi mēģināja atrast kādu sarunas pavedienu.

-���� Mēs atklājām, ka Longs bijis viens no iden�tiskiem dvīņiem.

-����� Patiesi? Mellerda sejas izteiksme likās ieinteresēta. Vai gadījumā neesat atradu�i neīs�to līķi?

-���� Tāda iespēja man ie�āvās prātā. Ta�u sieva likās pilnīgi pārliecināta, ka miru�ais ir viņas vīrs, un kur� gan vēl lai zinātu, ja ne viņa. Mēs vēl zinām par dvīņiem ļoti maz vienīgi to, ka viņi kop� dzim�anas biju�i �ķirti.

-��� Vai tas otrs dzīvo tepat?

-Jā, Bromptonleinā.

-���� Bromptonleinā, ko? Lieliski, lieliski. Pa so�ciālajām kāpnēm vienu pakāpi augstāk par Hamiltonroudu.

-���� Tie�ām. Tenets īsi paskaidroja, kādos ap�stākļos dvīņi tiku�i �ķirti un kāpēc tālāk viņu dzīves stili veidoju�ies tik at�ķirīgi.

-��� Tas ir interesanti. Ir viena laba grāmata, ziniet, kuru uzrakstījis vīrs, vārdā Sīlds D�eimss �īlds. Tā ir par vienol�ūnas dvīņiem kas audzināti kopā un kas audzināti atsevi�ķi.

-Izklausās ļoti interesanti. Hm� kā jūs viņus nosaucāt?

-��� Vienol�ūnas. Identiskie.

-��� Es pats nekad neesmu sapratis, kāda tur starpī�ba, sacīja Lainhems. Tas ir, medicīniski. Es domāju, kāpēc da�i dvīņi ir identiski un da�i nav.

-���� Dvīņi ir vai nu vienol�ūnas, tas ir viena apaugļota ol�ūna vēlāk sadalās, un rezultātā ro�das vienol�ūnas jeb identiskie dvīņi, vai arī di�vas ol�ūnas vienlaicīgi apaugļo divi da�ādi sper�matozoīdi tā rodas divol�ūnu jeb at�ķirīgie dvīņi. Mellerds pats tīksminājās par savu lekci�ju. Divol�ūnu dvīņi nemēdz būt līdzīgāki nekā pārējie vienu vecāku bērni brāļi vai māsas.

-��� Un ko tajā grāmatā raksta? Tenets noprasī�ja. Par identiskiem dvīņiem, kuri audzināti at�sevi�ķi?

-��� Jūs varat to izlasīt pats, ja jau tie�ām esat ieinteresēts. Tā man ir mājās, kaut kur nobāzta. Es jums to sameklē�u.

-��� Paldies. Tas būtu ļoti� Bet īsumā�

-��� Ir jābrīnās, cik mazas var būt at�ķirības starp viņiem gan garīgajā, gan uzvedības ziņā, ma�nieru un �estu ziņā, intere�u, dzer�anas un smē�ķē�anas paradumu ziņā, pat nodarbo�anās veidā.

-��� Patie�ām?

-���� No otras puses, ir biju�i da�i interesanti at�klājumi. Piemēram, ir atklāts, ka dvīnis, ķas pali�cis pie mātes un audzināts kopā ar brāļiem un māsām, parasti ir nervozāks nekā otrs, kas ticis adoptēts un audzis kā vienīgais bērns, ja to audzināju�i vecāki cilvēki. Varbūt arī labākos ap�stākļos. Un ļoti interesanti ir tas, ka viņi, vēlāk dzīvē sastopoties, reizēm nemaz nesaprotas.

-���� Uz �o gadījumu to zināmā mērā noteikti var attiecināt. Vismaz vadoties pēc mātes sacītā.

-���� Aizraujo�i. Mellerds izņēma savu kabatas pulksteni un atvēra vāciņu.

-��� Augstais Dievs, vai tie�ām pulkstenis jau rāda tik daudz? Man jāiet. Viņ� pielēca kājās, pateica ardievas un bija prom da�u sekun�u laikā.

Tenets un Lainhems apjuku�i saskatījās.

-���� Kas, pie velna, viņam uznācis? Lainhems noprasīja.

-��� Gau�ām mīklains. Viņ� arī vakarvakarā bija tāds jā, varbūt tikai tas nelikās uzkrīto�i. Ta�u tapa ievērots. Ziniet, Maik, ja tas būtu kāds cits cilvēks, es teiktu�

Tenets apklusa. Viņ� jau gribēja sacīt "ie�mīlējies", ta�u nezin kāpēc, runājot par Mellerdu, �ādi vārdi likās nevietā, pat kaitino�i. Mellerds bija uzticīgi un padevīgi mīlējis savu sievu, tāpēc pret visām citām sievietēm izturējās ar laipnu pieklājību. Vai bija iespējams, ka viņ� beidzot atradis kādu, kas spētu sievu aizstāt? Tenets ļoti cerēja, ka jā. Ta�u izteikt Lainhemam skaļi savas pārdomas tam viņ� nebija gatavs nē, vēl ne.

-��� Ko?

Bet Lainhems nemaz nelikās ieinteresēts. Viņ� jau pogāja ciet mēteli, steigdamies aiziet.

-��� Neko. Arī Tenets steidzās uzvilkt mēteli. �odien bija vēl bezgala daudz darāmā.

Kad viņi jau bija pie durvīm, iezvanījās tele�fons. Vēl kāda aizkavē�anās? Ta�u tas varēja izrādīties svarīgi, un viņi nevarēja telefonu ig�norēt. Lainhems negribot atgriezās.

-��� Detektīvser�ants Lainhems klausās.

Viņ� da�as minūtes uzmanīgi klausījās.

-���� Jā. Jā, baidos, ka tā ir, ser, man tie�ām �ēl, ka jums bija jādzird tādas ziņas. Jā, tas ir ļoti nepatīkami� Vienu mirklīti, ser. Viņ� aizklāja klausuli un ātri sacīja: Tas ir dvīņubrālis, ser, D�efrijs Hants. Ļoti nobēdājies. Nupat dzirdējis jaunumus Kentas radio ziņojis. Vai gribat ar viņu aprunāties?

Tenets papurināja galvu.

-��� Sakiet viņam, ka mēs gribam �odien ar viņu aprunāties! Norunājiet tik�anos, ja varat!

Lainhems ierunājās atkal, pēc tam klausījās, aizsedza klausuli un vēlreiz sacīja:

-��� Viņ� teica, ka esot brīvs, mēs varot nākt, ja vēloties.

-���� Sakiet viņam, ka mēs jau ejam ārā pa durvīm!

Pēdējo reizi, kad Tenets redzēja �o seju, tai acis bija stiklainas un vaibsti sastingu�i kā nāves maska. Ar prātu, protams, viņ� bija sagatavojies sastapt �ādu līdzību, ta�u emocionāli tā tomēr nāca negaidīti un iedarbojās pārsteidzo�i; tā bija baisma, glu�i pārdabiska sajūta redzēt miru�u

cilvēku stāvam savā priek�ā sveiku un veselu.

-��� Inspektor Tenet?

-����� Tā ir. Tenets stādīja priek�ā Lainhemu, aplūkodams Hantu, lai atrastu kādu at�ķirību, kas viņu at�ķirtu no brāļa. �ī bija tā pati �aurā seja, līkais deguns un tum�ās, gandrīz vai jūraszilās acis. D�efrijs bija mazliet tievāks par Stīvenu vai varbūt slimojis un zaudējis svaru, jo d�insi bi�ja acīmredzami par lieliem. Tenets atcerējās, ka pamanījis uzrakstu pie mājas vārtiem "Pārdo�dama" un arī to, ka D�efrija aud�umāte bija tikai nesen mirusi. Varbūt bēdas vai studenta dzīve bija par iemeslu novājē�anai.

-���� Ak tā. Tas bijāt jūs, ar ko es runāju pa tele�fonu, Hants sacīja Lainhemam. Ienāciet, lūdzami!

Lielākā daļa māju Bromptonleinā bija Vik�torijas laika, bet �ī likās būvēta trīsdesmitajos gados. Tai bija pla�as istabas, samērīgas propor�cijas. Viss pārsteidzo�i garlaicīgs jo garlaicība klāja visu �ā perioda arhitektūru kā zārka pār�klājs. Visur varēja redzēt pārticības pēdas pītus paklājiņus, oriģinālgleznas, antīkas mēbeles. Ārā, dubultgarā�ā, atradās jauns ScimitarSS 1.

Lainhems, kas vienmēr interesējās par au�toma�īnām, bija sajūsmā.

-��� Paskatieties tik uz �ito, ser!

-��� Varen jauks.

-����������� Jauks! 0-60 deviņās komats se�ās sekundēs, maksimālais ātrums no jūdzes stundā�

-������������ Neredzu jēgu tādai ātrumspējai, ja to nevar pielietot, jo braukt tādā ātrumā nav atļauts.

-������������ Tā ir tikai varas apzinā�anās, kura ir jūsu rokās, ser.

-��� Maik, nāciet! Mums ir darbs darāms.

-������������ Tas maksā apmēram 7000 mārciņas, ziniet. Un, palūk, te ir hidrauliskais lifts ar personīgo remontbedri�

-������������ �im jauneklim ir ļoti paveicies, Tenets sausi sacīja. Mīlo�ā māmiņa noteikti viņu pār�lieku lutinājusi. Viņ� uzlika rādītājpirkstu uz ār�durvju zvana pogas un pavīpsnāja par Lainhema negribīgo virzī�anos viņam līdzi.

-��� Bet mēs ta�u to jau zinājām.

Hants ieveda viņus jaukā viesistabā, kura iestiepās mājas dziļumā tai logi vērās uz trim pusēm. Telpas dziļumā bija augstas stikla durvis acīmredzami nesens ierīkojums kas vērās uz

bruģētu terasi un sazēlu�u mauriņu, kas beidzās pie sudrabainu bērziņu skupsnas tiem klāt vēl joprojām turējās sviestdzeltenas lapiņas, varonī�gi pieķēru�ās smalkajiem, stiegrainajiem zariņiem.

Istabā valdīja manāma nekārtība. Gultas veļas kaudze kopā ar divām daudzkrāsainām velsie�u segām polietilēna maisos stāvēja starp pussasaiņotām kastēm, viena no tām bija pilna ar grā�matām, otra pa pusei pilna ar ievīstītiem priek�metiem. Grāmatplaukti bija gandrīz tuk�i, ar auklām apsieti grāmatsaiņi atradās pie durvīm. Da�ām mazākām mēbelēm bija pielīmē�tas etiķetes ar cenām.

-���� Atvainojos par nekārtību. Bet es saiņoju mantas kā redzat.

-��� Lūdzu, neuztraucieties!

-��� Sēdieties, inspektora kungs un ser�anta kungs!

Hants norādīja uz neliela galdiņa pusi tas

stāvēja pie dīvāna, un uz tā atradās apaļa sudra�ba paplāte ar divām kafijas tasēm un divām brendija glāzēm tas viss dro�i vien bija palicis nenovākts kop� vakarvakara.

"Tātad Hants vakaru pavadījis kāda sa�biedrībā," domāja Tenets. "Sievietes? Iespējams. Ja ciemiņ� būtu vīrietis, tad abi dro�i vien būtu sēdēju�i katrs savā atzveltnes krēslā, nevis uz dīvāna, un diezin vai dzertu kafiju."

Tenets apsēdās vienā no atzveltnes krēsliem, bet Lainhems izvēlējās dīvānstūri.

Hants pēc �aubu mirkļa neveikli pārvietoja paplāti uz maza galdiņa pie durvīm, veicot �o darbību, nogāza mazu porcelāna figūriņu. Viņ� mēģināja to ķert, bet nenoķēra. Tā noripoja uz paklāja, viņ� to pacēla un nolika atpakaļ vietā, pēc tam apsēdās uz otra atzveltnes krēsla.

Viņ� nogrozīja galvu.

-��� Es joprojām vēl nespēju tam ticēt. Pa radio teica, ka viņ� atrasts savā istabā� Kā tas notika?

-���� Viņa nāves iemesls sitiens pa galvu. Man ļoti �ēl. Jūs noteikti to izjūtat īpa�i smagi, ja jau esat dvīņubrālis.

Hants sakrustoja rokas uz krūtīm un noliecās uz priek�u, it kā mēģinādams pārvarēt sāpes un bēdas.

-���� To ir grūti aprakstīt� It kā būtu nomirusi daļa no manis pa�a.

-��� Ar visu to, ka jūs, cik zinu, nebijāt īpa�i tuvi?

Hants pēk�ņi pacēla galvu.

-��� Kas jums to teica?

-��� Jūsu māte.

Hants neticīgi pārvaicāja:

-������������ Mana� ak, jā, jūs domājat manu īsto māti. Baidos, ka nekad neesmu viņu par savu māti uzskatījis. Mana īstā māte nomira pirms de�viņām nedēļām.

Viņ� palūkojās apkārt.

-����������� Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc'es nolē�mu pārvākties. �ī māja vienam cilvēkam ir par lielu. Nūjā, tā bija par lielu arī diviem, tie�ām gan, ta�u māte bija tai ļoti pieķērusies un pēc aud�utēva nāves gribēja te palikt.

-����������� Te ir ko noņemties, izvācot visu no tik lielas mājas kā �ī.

-������������� Ak, es netaisos to visu veikt viens pats. Tikai iesaiņoju lietas, kuras vēlējos ņemt līdzi. Nopirku sev dzīvokli, bet lielākā daļa no tā, kas �eit atrodas, tam ir par lielu.

-��� Uz kurieni jūs pārvācaties?

-����������� Uz Temvorsu, Staford�īrā. Es tur saņēmu tik labu darba piedāvājumu, ka nevarēju to noraidīt.

-��� Vai tā firma ir liela?

-���� Tā nodarbojas ar automa�īnām. Man vien�mēr patiku�as ma�īnas jūs jau dro�i vien pa�manījāt, ka arī man pa�am viena ir.

-���� Jā, pamanījām. Tās ir skaistas ma�īnas, vai ne? Tātad jūs pārvācaties jau ļoti drīz?

-������ Nākamnedēļ, otrdien. Vismaz biju tā nodomājis. Ta�u tagad� Man būs jāpaliek tepat līdz bērēm, protams. Cik drīz tās varētu notikt, kā jūs domājat �ādos� �ādos apstākļos?

-���� Ne tik drīz, es domāju. Jūs varat pārvākties un pēc tam atgriezties, lai tajās piedalītos.

-���� Labi. Es tik un tā atgriezī�os. Viss, kas man nav vajadzīgs, tiks pārdots izsolē, un ir jākārto vēl citas lietas� Ak Dievs, ko es daru runāju par pārvāk�anos un izsolēm, kad Stīvs�

Hants iebrauca matos ar saliektiem vienas rokas pirkstiem.

-����� Es vienkār�i nespēju tam ticēt, tāpēc. Tas neliekas noticis īstenībā. Kas varētu būt gribējis ko tādu pastrādāt?

-��� Tie�i �o jautājumu es gribēju uzdot jums.

-���� Man? Hants uzmeta viņiem izbrīnītu ska�tienu. Kā lai es to zinu?

-��� Jūs ta�y esat vina brālis.

-Jā, bet� Mēs dzīvojām ļoti at�ķirīgas dzīves, inspektor. Reizēm mūsu ceļi krustojās jā gan, bet mēs nebijām tuvi, man tie�ām nav ne jausmas, kas par cilvēkiem bija Stīva draugi, ja �ādos ap�stākļos tos vispār var saukt par draugiem.

-������������� Bet jūs ta�u pazīstat pārējos ģimenes lo�cekļus? Viņa� jūsu pusbrāļus?

-������������� Es nekad neesmu viņus uzskatījis par saviem pusbrāļiem, to gan varu jums apgalvot! Jā gan, es viņus pazīstu, protams.

-��� Labi?

-��� Nē, īpa�i labi ne.

-������������ Ta�u pietiekami, lai varētu man par viņiem kaut ko pastāstīt?

-��� Atkarībā no tā, ko jūs vēlaties zināt.

Tenets pakustināja roku visaptvero�ā �estā.

-������������� Visu, itin visu. Es vēl neesmu ar viņiem ticies.

Hants sarauca pieri un sāka dīdīties krēslā.

-����������� Labi� ja� viņi ir divi, kā jūs jau dro�i vien zināt. Kriss un Frenks. Kriss ir vecākais.

-��� Cik vecs viņ� ir?

-������������� Viņam ir divdesmit trīs gadi. Frenkam ir divdesmit divi.

-��� Un Stīvenam bija�

-��� Divdesmit septiņi.

-��� Atvainojos, turpiniet!

-������������ Kriss no viņiem visiem trijiem ir vislielākais dīvainis.

-��� Kādā ziņā?

-������������ Viņ� ir vienīgais, kuram izdevies dzīvē kaut ko panākt.

Teneta uzmanība saasinājās. Vai tikai viņa tonī nebija saklausāms rūgtums? Ja tā, tad kāpēc? Hantam pa�am nebija iemesla nevienu apskaust. Viņ� pats dzīvē bija ļoti ērtā pozīcijā.

-������������ Es redzu, ka jūs brīnāties, kāpēc manā balsī bija dzirdams rūgtums, inspektor, Hants ar satrieco�u atklātību sacīja. Tas bija tāpēc, ka es nespēju pārdzīvot netaisnību Stīvam nekad tā�das iespējas nebija.

-��� Kāpēc tā?

-������������� Kriss bija favorīts. Tāpēc viņam tika ļauts palikt skolā, kad pārējiem diviem nācās doties strādāt, tikko likums to ļāva. Tāpēc Kriss varēja beigt universitāti, saņemt diplomu un tagad ir vidusskolas skolotājs, kamēr Stīvs kļuva par mehāniķi, bet Frenks ir santehniķis.

-��� Vismaz viņiem ir darbs. Mūsu dienās tas ne�maz nav slikti.

-��� Tas nav svarīgākais! Hants likās sadusmo�jies. Jūraszilās acis bija kļuvu�as gandrīz mel�nas, un rokas sa�ņaudzās dūrēs. Svarīgākais, inspektor, ir tas, ka Stīvs bija daudz spējīgāks. Un viņam nekad neradās nekāda iespēja likt �īs spējas lietā.

-��� Jūs tie�ām bijāt viņam pieķēries, ko?

-���� Jā, biju gan, un, ja jūs brīnāties par to, ka mani tas viss nokaitinājis, tad es varu jums pastāstīt vēl kaut ko, kā pret Stīvu izturējās ticiet man jums uz galvas sacelsies mati.

-��� Kā tad tas bija?

Hants papurināja galvu.

-��� Nevaru jums to sacīt. Stīvs to uzticēja tikai man. Bez tam vai tad jūs tādas lietas interesē?

-��� Labāk būtu, ja jūs atļautu man pa�am par to spriest.

Hants atkal papurināja galvu, �ajā reizē vēl sparīgāk, un varēja redzēt, ka viņam nav nodoma savu apņem�anos mainīt.

-��� Jūs runājāt par Kri�u un Frenku.

-����������� Par Kri�u nav nekā daudz ko. sacīt. Kā jau sacīju, viņ� ir vidusskolas skolotājs un ir precējies arī sieva ir skolotāja.

-��� Kā ar Frenku?

-���� Frenks ir cita dīķa zivtiņa. Necik spējīgs

viņ� nebija, pēc skolas beig�anas ilgus gadus atradās pa�ā apak�ā.

Pēc tam, apmēram pirms gada, viņ� beidzot dabūja darbu pie Pasmora kanalizācijas cau�ruļu ierīkotāja un turklāt vēl apprecējās. Viņa sieva drīz dzemdēs pirmo bērnu.

Pasmoram piederēja Starrendenas vienīgais saimniecības pre�u veikals.

-������� Vai kāds no viņiem atbilst �im aprakstam? Un Tenets atkal aprakstīja vīrieti, kas iepriek�ējā vakarā bija iznācis pa Stīvena Longa dzīvokļa durvīm.

-�������� Kāpēc tas jums jāzina? Hants nedro�i pavaicāja.

Tātad tas bija viens no viņa pusbrāļiem.

-������� Tāpēc, ka �is vīrietis vakar redzēts pie Stīva dzīvokļa.

-������� Tas nemaz nenozīmē, ka viņ� Stīvu nogali�nājis.

-������������� To es apjēdzu, mister Hant. Un tomēr jūs ta�u saprotat, ka mums viņ� jādabū rokā.

-������������ Domāju, ka jūs tik un tā to agrāk vai vēlāk atklātu, neatkarīgi no tā, vai es pateik�u, vai ne� Izklausās tā kā pēc Frenka.

-������������ Skaidrs� Kā Stīvens satika ar Kri�u un Frenku?

-������������ Domāju, ka diezgan labi. Viņ� tos laiku pa laikam apmeklēja, bet es neteiktu, ka viņi būtu ļoti tuvi.

-��� Kā ar viņa sievu?

-��� �aronu? Hants paraustīja plecus.

-��� Vai jūs zināt, ka viņi bija �ķīru�ies?

-��� Jā. Kā Stīvs to uzņēma?

-������������ �ķir�anos? Hants atkal paraustīja plecus. Vispirms jutās izsists no sliedēm, ta�u domāju, ka pēcāk viņ� pie �īs domas pierada.

-������������� Vai viņ� nemēģināja pierunāt sievu at�griezties pie viņa?

-��� Cik zinu, tad nē.

-������������� Pēc pa�as �aronas un viņas mātes sacītā mums radās citāds iespaids.

-������������ Viņas māte! Hants ciniski iesmējās. Jā, tas gan mani nepārsteidz. �aronas māte domā, ka viņa vīrietim ir Dieva dāvana, bet, ja jūs to pa�jautājat man, tad varu sacīt, ka �aronas māte bija vainīga pie abu iz�ķir�anās vairāk nekā jebkur� cits. �ī māmiņa nevarēja Stīvu ciest un jau kop� pa�a sākuma bija pret �īm precībām.

Lainhems, kur� pats bija daudz cietis no val�donīgas mātes izdarībām, nemierīgi sakustējās.

-���� Tātad jūs domājat, ka viņa nejutās īpa�i nobēdājusies, kad �ī laulība izjuka?

-��� Es jau jums teicu, ka ne.

-��� Ta�u viņ� mēdza �aronu apmeklēt. Piemē�ram, vakar viņ� tūlīt pēc darba devās turp.

-���� Nedomāju vis, ka viņ� jutās diez ko ie�priecināts par to, ka viņa dzīvoja pie tā tipa.

-��� Aivora Hovela, jūs domājat? Kāpēc gan?

-�� Tā �arona ir ļoti jauka, bet viņai nav rakstu�ra tas nav nekas pārsteidzo�s, ja paskatās uz viņas māti es domāju, Stīvs bija norūpējies, vai tas Hovels viņai nedara pāri.

-��� Pārāk nepakļauj viņu sev, jūs domājat?

-Jā.

-�� Tātad jūs domājat, ka iemesls, kāpēc Stīvs gāja pie viņas, bija drīzāk pārliecināt viņu, lai �arona pamet Hovelu, nekā lai atgrie�as pie viņa?

-����������� Iespējams. Īstenībā es nezinu. Es jau jums teicu, ka netiku ar viņu to pārrunājis. �o to man izdevās uzzināt, tā sakot, lasot starp rindām.

-��� Pastāstiet man, kāds viņ� bija!

-���� Stīvs? Hants sarauca pieri. Vienmēr nākas ļoti grūti raksturot cilvēku, kuru ļoti labi pazīst. Viņ� bija lielisks mehāniķis, izjuta ma�ī�nas visā pilnībā. Es gribu sacīt, ka tiku studējis in�enierzinātnes, bet man nekad nepiemita tāds ķēriens kā viņam. Reizēm iznāca nomocīties ar kādu ķēpīgu problēmu, zaudējot pacietību, bet Stīvs pienāca, noklausījās un noteica: "Ja tā, tad vainai jābūt�" Nekādu neskaidrību, lai kas tas bija. Un Stīvam ikreiz izrādījās taisnība. Tāpēc brālim nekad nenācās grūti sameklēt dar�bu.

-���� Kā rādās, viņ� diezgan bie�i mainīja darba vietas?

-���� Īstenībā viņ� garlaikojās. Patiesība ir tāda, ka viņa ķēriens nekad netika pilnībā izmantots,

viņam trūka izdevības likt to lietā.

>

-��� Ne tā kā jums?

-����� Man palaimējās. Hants pirmoreiz pa�smaidīja. Vai zināt, kā Stīvs mani sauca? "Izsitenis".

-���� Vai viņ� neskauda jūsu nevienlīdzīgo iespēju dēļ?

-���� Domāju, ka mazliet skauda. To, protams, var saprast. Hants vērtējo�i palūkojās apkārt. Ta�u viņ� nekad neko tādu neteica�

-��� Bet tas starp jums radīja nesapra�anos?

-����� Atkarībā no tā, ko jūs saprotat ar nesa�pra�anos� Hants atgāzās krēslā un pasmaidī�ja. Ja jūs ar to gribat sacīt, ka mēs satikām tik slikti, lai es vienvakar dotos pie viņa un ielauztu viņam galvaskausu es teiktu, ka nē.

-��� Ko jūs vakarvakarā darījāt, mister Hant?

-��� Tātad pienācis laiks pārbaudīt alibi, vai ne?

-���� Hants piecēlās un tuvojās stiklotajām durvīm.

-���� Cikos Stīvs tika nogalināts kā jūs teicāt, inspektor?

-��� Es neko neteicu.

-��� Tā. Hants apcirtās un tagad stāvēja ar seju pret viņiem. Un es nedomāju vis, ka jūs to man pateiksiet, ko?

Tenets neteica neko, viņ� palika neizdibināms.

Hants paraustīja plecus.

-���� Man nekas nav slēpjams, kāpēc lai es uz�trauktos?

Viņ� atgriezās krēslā, apsēdās un sakrustoja rokas uz krūtīm.

Vai tas bija izaicinājuma �ests? Tenets netika gudrs. Kas tagad nāks?

-���� Patiesībā vakarvakarā es pats Stīvu ap�ciemoju.

Viņa acīs varēja manīt modrību, vērojot, kādu iespaidu �ie vārdi atstās uz abiem policistiem.

Tenets likās glu�i nesatraucams.

-��� Patiesi? Cikos tas bija?

-��� Es ierados apmēram jā, ceturksni vai div�desmit minūtes pāri se�iem un aizgāju bez div�desmit septiņos.

Bet misis Bensa apzvērēja, ka redzējusi Stīvu ejam ārā bez ceturk�ņa septiņos. Vai viņa būtu redzējusi D�efu? Ja tā, tad Stīvs jau varēja būt miris�

-��� Kāpēc jūs vakar gājāt apmeklēt savu brāli, mister Hant?

-��� Biju mazliet norūpējies par viņu.

-��� Kāpēc gan?

-��� Tā es pēdējoreiz tikos ar viņu svētdienas vakarā tā bija mūsu dzim�anas diena, un es iegriezos novēlēt viņam laimes. Man likās, ka viņ� bija nomākts, pat depresijā.

Hants paraustīja plecus.

-������ Tāpēc vakarvakarā es iedomājos, ka jāpiekāpj un jāapskatās, kā viņam iet.

-��� Un kā tad bija?

-���� Jādomā, ka tā nekas. Es neteiktu, ka viņ� būtu juties dzīvesprieka pilns ta�u tāds viņ� ne�likās jau labu laiku.

-��� Kā jūs domājat, kāpēc tā bija?

Viņ� atkal paraustīja plecus.

-���� Patiesību sakot, netiku viņam to vaicājis. Es tikai mēģināju viņu uzjautrināt, ziniet� Jādomā, daļēji tas bija tāpēc, ka izjuka viņa laulība, un vēl tāpēc, ka viņ� nevarēja atrast tādu darbu, kur noturētos ilgāku laiku, un arī� ak, es nezinu, jā�domā gan, ka iemeslu bija daudz, patie�ām, tāds vispārīgs dzīves apnikums un varbūt� zaudēju�ma sajūta�

-��� Ta�u viņ� nekad ar jums par to nerunāja?

-���� Nē, neko daudz. Hants svārstījās. Viņ� nebija tas cilvēks, kas runātu par savām jūtām. Drīzāk jau viņ� centās tās apslēpt.

-��� Par ko tad jūs vakarvakarā runājāt?

-����� Neko daudz. Par ma�īnām mēs vienmēr runājām par ma�īnām� Par to, ar ko viņ� nodar�bojās dārbā, kā tika galā� Neko īpa�u, tik tie�ām.

-��� Un kāds viņ� jums likās?

-���� Daudz mo�āks nekā svētdien tā es no�domāju.

-��� Tāpēc jūs tur palikāt tikai divdesmit mi�nūtes?

-��� Daļēji. Vēl arī tāpēc, ka man bija norunāta tik�anās.

-Tā?

D�efrijs Hants bija norunājis tik�anos ar mei�teni, vārdā Kerolaina D�ilberta, kura Starrendenā strādāja par sekretāri. Pēc izie�anas no Stī�va dzīvokļa D�efrijs iegriezies mājās, tur ātri noskuvies un pēc tam ieradies pie Kerolainas mājās tas bijis ap pusastoņiem. Viņ� aizvedis meiteni vakariņās, bet pēcāk viņi iegriezu�ies D�efa mājās iedzert kafiju un brendiju. Ap�mēram ap pusnakti viņ� aizvedis meiteni mājās.

-���� Mēs, protams, visu pārbaudīsim, izvaicājot mis D�ilbertu.

-��� Skaidrs, Hants atsaucās. Dariet to, laipni lūdzu!

Tenets piecēlās.

-������ Labi, es domāju, ka �obrīd tas ir viss, mister Hant. Vai jūs �odien kādā brīdī neiegrieztos ie�cirknī un neparakstītu nopratinā�anas protokolu?

-��� Protams.

-������� Labi. Tādā gadījumā mēs ļaujam jums mierīgi saiņot iedzīvi. Tikai�

Hants pacēla roku.

-������� Varat to man neteikt! "Neatstājiet pilsētu, mūs nebrīdinot!"

Tenets pasmaidīja.

-������� Jūs esat lasījis daudzus detektīvromānus, mister Hant. Nepūlieties pavadīt mūs līdz durvīm! Mēs pa�i tiksim ārā.

Tenets ar Lainhemu devās atpakaļ uz auto un iekāpa klusēdami apdomādami nule notiku�o sarunu. Galu galā Tenets nenocietās:

-��� Ko jūs par to domājat, Maik?

-������ Es domāju, ka mūsu sarakstā atradīsies vieta arī viņam. Galu galā D�efrijs ta�u vakarvakarā tur bija. Un es apdomāju� kā jums �ķiet, varbūt tas bija viņ� un nevis Stīvs, ko lieciniece bez ce�turk�ņa septiņos redzēja izejam no mājas?

-������� Es ari to iedomājos. Tā varētu būt. Būs jā�paskatās, kā tas viss sader kopā. Līdz �im mēs

vēl neesam sastapu�i nevienu, kas pēc tam būtu

Stīvu redzējis dzīvu. Sada gadījumā�

-���� Viņ� jau varēja būt miris, kad D�efs gāja projām� Ja vien tā gāzes apkure nebūtu darbo�jusies pilnā sparā, mēs daudz ātrāk būtu tiku�i skaidrībā par nāves iestā�anās laiku. Kā jūs domājat vai tā varētu būt ieslēgta tī�ām, ser?

-��� Lai sajauktu pēdas? Pilnīgi iespējams. Bet ir iespējams arī, ka tā ir tīrā sagadī�anās.

Pagāju�ajā naktī bija ļoti auksti, ja atceraties. Glu�i normāli, ka Stīvs ieslēdzis apkuri, lai sasildītu istabu.

-��� Man gan nekādi nav skaidrs, kāpēc D�efam vajadzētu nogalināt Stīvu. Galu galā viņam ta�u bija viss nauda, jauns darba piedāvājums, kuru viņ� gatavojās pieņemt� Vai pārbaudīt tajā autofirmā, ser?

-���� Lieciet to izdarīt Bentlijam! Mums �odien vēl pārāk daudz kas darāms. Turklāt es vis ne�domāju, ka viņ� būtu melojis tādas lietas ta�u ir tik viegli pārbaudīt. �ī D�efrija pārvāk�anās noteikti bija ieplānota jau pirms kāda laika. Jūs varat palūgt, lai Bentlijs piezvana nekustamo īpa�umu aģentūrai lai pārliecinātos�

-��� Kā ar mis D�ilbertu, ser?

-���� Mēs aizsūtīsim pie viņas Kersonu. Velns, es domāju, būs vienkār�āk, ja mēs pirms nākamās vizītes atgriezīsimies iecirknī un to nokārtosim.

-��� Pie kura tagad dosimies, ser?

-���� Domāju, ka pie Frenka. Viņ� ir vienīgais, par kuru mēs kaut ko noteiktu zinām.

Bet, kad viņi atgriezās iecirknī, Tenets jau bija savu nodomu mainījis. Kaimiņu iztaujā�ana jau�najā namā, kur dzīvoja Aivors Hovels, bija vainagojusies interesantiem panākumiem: svēt�dienas vakarā divas dienas pirms slepkavības Hovels un Stīvens Longs neganti sastrīdēju�ies, un Hovels draudējis Stīvu "no�miegt", ja viņ� vēl parādītos Saronas tuvumā.

Aivors Hovels strādāja Starrendenas munici�palitātē, un ar telefonzvana palīdzību izdevās noskaidrot, ka �obrīd viņ� strādājot pie ceļa re�montdarbiem starp Starrendenu un Netltonu līdz tai vietai bija da�as jūdzes, ko braukt.

Pirms maza brītiņa lietus bija rimies, bet aina�va izskatījās visai mitra koku zari vēl joprojām

bija nenokratīta ūdens smaguma pilni, nule uzarto tīrumu kailā zeme spīdēja kā glazēts Ziemsvētku pudiņ�. Kritu�ās lapas gulēja �a�ganiem, Rūsganiem klājieniem gar ceļmalām, to rudenīgais skaistums bija priek�laicīgi vītis, Nortdaunas nolaidenie pakalni tinās miglā.

-�� Ko te �itādā laikā dara govs? pabrīnījās Tenets, kad viņi pabrauca garām bēdīga izskata mājlopam, kas snaikstīja purnu pāri redeļotiem vārteļiem.

-��� Jau sāk krēslot, Lainhems sacīja, iedeg�dams priek�ējās gaismas. Cerēsim, ka viņi nav savāku�i rīkus un devu�ies mājās. Nedomāju vis, ka viņi �ādos apstākļos spētu ko jēdzīgu padarīt.

-��� Re, kur zīme. Tenets norādīja uz tik pazīsta�mo zīmi "PRIEK�Ā CEĻA REMONTS" ceļa malā.

Lainhemam izrādījās taisnība, vīri jau bija nolēmu�i �odien darbu beigt. Da�i no strād�niekiem lādēja piederumus smagajā ma�īnā, un viens staigāja apkārt grāvim, kas bija pilns ar ūdeni, pārbaudīdams, vai brīdinājumgaismas izvietotas pareizi un darbojas.

-��� Kā redzams, mēs esam tie�i laikā, Lain�hems saslējās, un viņi abi izkāpa.

-��� Hallo! Viens no strādniekiem gara auguma, izstīdzējis indivīds ar nokarenām ūsām ievēroja viņu iera�anos un pievērsās vīram, kas atradās turpat viņam līdzās:

-��� Kas tad lēcies? Kāda jezga?

�etras noraizēju�ās sejas vēroja policistu tu�vo�anos.

-��� Vai te ir Aivors Hovels? Tenets noprasīja.

Neatraujot acis no Teneta, izdilu�ais vīrs pa�grieza galvu, lai pār plecu pasauktu:

-��� Tef? Pie tevis apmeklētāji.

Vīrietis, kas pārbaudīja brīdinājumgaismas, pacēla acis, ar kāju pavirzīja pēdējo signāluguni un pagriezās pret viņiem.

Tenets pievērsās viņam.

-��� Ko tu esi pastrādājis, Tef? Aplaupījis banku? iespurdzās vieas no vīriem, un pārējie pasmīnēja.

Hovels neteica neko. Viņ� bija vidēja auguma, un Tenets jutās pārliecināts, ka zem masīvajām, ūdensnecaurlaidīgajām drēbēm viņa augums varētu būt tievs, ta�u viņ� kustējās ar d�ungļu tīģera spēku un lunkanību. Kad viņ� pienāca tu�vāk, Tenets varēja saskatīt zem kapuces tum�us matus, dzeltenīgu ādu un uz labā vaiga zilganu rētu, kāda varētu būt raksturīga ogļracim.

-��� Mister Hovel? Tenets noprasīja un stādījās priek�ā. Es izmeklēju mistera Stīvena Longa nāves gadījumu.

-Tā?

-��� Es gribu ar jums parunāties. Tepat blakus ir kafejnīca� Pēc tam mēs varētu jūs aizvest atpa�kaļ uz pilsētu.

Hovels paraustīja plecus un sāka iet uz sma�gās ma�īnas pusi.

Vīri bija beigu�i iekrau�anu un stāvēja, lūko�damies, kā viņ� tuvojās.

-��� Jums nevajag mani gaidīt, sacīja Hovels, un Tenets pirmoreiz dzirdēja cieto velsie�a izru�nu vina balsī.

-��� Jūs varat doties, un es jums pievieno�os.

-���� Vai esi pārliecināts? Mēs varam pagaidīt, ja vēlies, sacīja garais vīrs, bet citi māja un sanāca cie�āk kopā, neapzināti demonstrēdami savu kopību.

-���� Nē, nav ko ba�īties, pui�i. Tātad redzēsi�mies rīt, ko?

Viņi pamāja sakāpa smagajā ma�īnā un aizbrauca

-���� Vai jūs jau ilgi strādājat Kentā? Tenets runīgi iesāka, kamēr viņi veica pusjūdzi līdz kafejnīcai.

-����� Kop� astoņdesmit ceturtā gada. Hovels nespēja noslēpt rūgtumu savā balsī.

Ak, jā, ogļra�u streiks. Garā un posto�ā cīņa, kas saārdīja raktuvju sabiedrību no iek�puses, sakūdot ogļraci pret ogļraci, tēvu pret dēlu, un izpostīja vienprātības garu daudzos ogļra�u ciematos varbūt uz visiem laikiem. Tas bija at�stājis arī rūgtu pārestības sajūtu pret policiju. Tenets aplūkoja Hovela profilu, raudzīdams uzminēt vai viņ� bija starp sardzes vīriem, kuri aizsargāja dumpiniekus? Ja tā, tad Tenetam bija priek�ā grūts uzdevums.

�ajā laikā kafejnīca bija tuk�a. Tā bija silta un nevainojami tīra, galdiņu spo�ās virsmas laistījās, un visi trīs pateicīgi pieņēma kūpo�ās tējas tases.

-����� Mēs dzirdējām par jūsu svētdienas vakara strīdu ar misteru Longu, sacīja Tenets, ķer�damies taisni pie lietas.

-���� Ak tad tā? Hovels bija novilcis savu oran��o aizsargvesti un jaku ar kapuci; viņ� noliecās pār tējas tasi. Iekams turpināt, Hovels iesūca karsto �ķidrumu.

-����� Man vajadzēja iedomāties, ka tur kāds pļāpukule palaidis muti.

-��� Vai jūs mums neatstāstītu, kāpēc tas strīds izcēlās?

-���� Protams ak, es, aunapiere! Es domāju jūs tik un tā uzzināsiet, ja vēl nezināt� skaidrs, ka tas bija �aronas dēļ.

Tenets gaidīja, un Hovels uzlūkoja viņu ar tā�du skatienu, kurā vēl joprojām varēja manīt netīksmi pret Longu.

-���� Vai tad �im beidzot nebija laiks atstāt �aronu mierā?

-��� Viņ� nelika sievu mierā?

-���� Vazājās apkārt visu laiku, lūkodams viņu piedabūt atgriezties. Man tie�ām tas bija jau līdz kaklam, to es jums saku.

-���� Mēs dzirdējām, ka Longs nemaz nebija īpa�i ieinteresēts abu attiecības atjaunot.

-���� Phē! Nudien nezinu, kas jums sastāstījis tā�das blēņas, bet tas ir melojis, cik ādā lien. Nebija īpa�i ieinteresēts�! Vai jūs varat teikt, ka lo�dā�ana apkārt ik vakarus pēc darba nav interese? Un vēl viņ� nesa �aronai dāvanas gredzenus, aproces, konfek�u kastes, stulbus puķu pu�ķus, smar�u pudeles vai tad tā nav interese?

Hovels atcerēdamies piktojās par to.

-��� Un �arona? Kā viņa pret visu to attiecās?

-��� Un kā jums �ķiet? Viņai tas viss sen jau bija līdz kaklam, to es jums varu apgalvot.

Atcerēdamies �aronas izmisumu, Tenets nodomāja, ka tas diezin vai bija tiesa. Varbūt Hovela dusmas izraisīja bailes no tā, ka �aronas reakcija varētu būt glu�i pretēja un ka Longa neatlaidība nesīs augļus.

-��� Tātad kas īsti svētdien notika?

Hovels izdzēra atliku�o tēju un nometa tasi uz galda ar tādu troksni, ka sieviete pie kases salēcās. Hovels lūkoja apvaldīt atmiņā modināto niknumu.

-���� Tas bija ap pieciem pēcpusdienā. Mēs ar �aronu dzērām tēju, kad pie durvīm pieklaudzi�nāja. Es atvēru durvis, un izrādījās, ka atnācis Longs liels un lepns. "Sveika, �aron," �is teica. "Paldies par apsveikumu." Viņam līdzi bija balta kartona kaste, redziet, �is nolika kasti uz galda un taisīja vaļā. "Nodomāju, ka jāatnes tev nogar��ot manas dzim�anas dienas kūka," �is teica, vienā mierā! �itādus nervus! Nespēju ticēt savām acīm, redzot, ko �is atļaujas� Un tad es nolēmu,, ka jāparāda �im Longam, kur ir vieta tai viņa stulbajai dzimumdienas kūkai� Es jums saku, man jau bija diezgan. Biju nolēmis �ajā reizē viņu vienkār�i izmest pa durvīm� Hovels paraustīja plecus. Tas arī ir viss.

Tenets varēja iedomāties, kā tas izskatījās: trauslā �arona, kas bezpalīdzīgi stāvēja, nolūko�damās, kā abi jaunekļi viņas vīrs un mīļākais plēsās kā divi suņi ap kaulu� Tagad, kad Tenets bija iepazinies ar Hovelu, viņ� brīnījās, kā �ī lie�ta nenonāca līdz kautiņam. Pēc kaimiņu liecībām vadoties, Longs aizvācās, asti kājstarpē ie�miedzis tur nebija nekā pārsteidzo�a, un tomēr pēc divām dienām Longs atkal atgriezās. Vai Hovels zināja par viņa pēdējo apciemojumu? Tad viņam jau vajadzēja būt pārnāku�am no darba, ta�u neviens neteicās dzirdējis kādu troksni bet, ja viņ� būtu mājās tad, kad ieradās Longs, �oreiz viss noteikti beigtos ar kautiņu. "Nē," Tenets domāja, "drīzāk gan Hovels par vakardienas ap�ciemojumu dzirdējis vēlāk, varbūt no kāda "lab�vēļa" kaimiņos. Nav ticams, ka �ādos apstākļos �arona pati viņam to pateikusi. Bez tam pastāv vēl iespēja, ka viņ� nav par to dzirdējis un nezina vēl joprojām�"

-����������� Ap cikiem jūs parasti atgrie�aties no darba, mister Hovel?

-������������ Apmēram ceturksni pēc pieciem. Kāpēc jūs tā vaicājat?

-��� Un vakar?

-������������ Nē, vakar es biju� Hovels paliecās uz priek�u, viņa acis spīdēja kā ogles. Bet ko jūs īsti gribat sacīt?

-��� Neko īpa�u! Tikai ievācam informāciju.

-��� Nestāstiet man tādas muļķības!

-������������� Bet tā ir patiesība. �imbrī�am. Ta�u man jums jāatgādina, ka notiek slepkavības izmek�lē�ana, un līdz �im jūs esat vienīgā mums zināmā persona, kurai ar Longu bija sliktas attiecības.

-����������� Vienīgā� Hovels likās zaudējis valodu. Jūs laikam jokojat!

Tenets jutās pārliecināts, ka jaunā vīrie�a izbrīns ir patiess.

-��� Jūs noteikti zināt ko tādu, ko mēs nezinām.

Hovels vēl joprojām neticīgi purināja galvu.

-������������ Vienīgā persona, kas bija ar viņu sliktās at�tiecībās� Tātad jūs vēl neesat runāju�i ar Frenku. Vai Kri�u.

-��� Nē, vēl ne.

Hovels nolieca galvu uz priek�u, tā ka viņa seja atradās tikai da�as collas no Teneta sejas.

-���� Tad varbūt es varu jums ieteikt, inspektor, vispirms izvaicāt mistera Longa mīļotos brāļus un tikai tad nodarboties ar apsūdzībām.

Tenets neatkāpās.

-����� Es domāju, ka jūs nedaudz pasteidzāties ar secinājumiem, mister Hovel. Es vēl neesmu izteicis nekādas apsūdzības ne jums, ne kādam citam kamēr neesmu pārliecinājies, ka ir jau ko apsūdzēt. Esmu nodomājis apciemot abus gan Frenku, gan Kri�u. Darī�u to, cik drīz vien iespējams, bet līdz tam laikam gribu aprādīt, ka ikvienam ikvienam, mister Hovel ir tikai viena iespēja atspēkot aizdo�mas, tas ir sniegt tādu paskaidrojumu, kas mūs apmierinātu, pierādot, ka slepkavību nevarēja iz�darīt viņ�. Lai tiktu ar to galā, es pieprasu it visiem izstāstīt katru sīkumu par savām gaitām laikā no pulksten pieciem līdz vienpadsmitiem vakarā. Un; jo ātrāk es no jums �o informāciju dabū�u, jo ātrāk jūs tiksiet no manis vaļā.

Hovels kādu brīdi lūkojās Tenetā, acīmredzot aplēsdams, ticēt viņam vai ne, pēc tam atgāzās krēslā un paraustīja plecus.

-��� Labs ir. Ko jūs gribat zināt?

Tenets uzlūkoja Lainhemu. Tas nozīmēja pārņem savā ziņā!

Tagad, kad Hovels bija noskaņots uz sadarbību, nevajadzēja ilgu laiku, lai dabūtu no viņa vajadzī�go informāciju. Viņ� bija aizgājis no darba bez ce�turk�ņa piecos, kā parasti, bet tā vietā, lai dotos mājās, devās palīgā draugam salikt mēbeles, kā iepriek� norunāts. Tas ilga vairāk nekā trīs stun�das, un mājās viņ� ieradās tikai pusdeviņos. Viņi ar Saronu paēdu�i vakariņas un pēc tam devu�ies pavadīt vakaru pie glāzītes kopā ar draugiem, bet pārnāku�i apmēram piecpadsmit pāri vienpadsmi�tiem. Lainhems pierakstīja vārdus, adreses, laikus, pieturpunktus un jautājo�i uzlūkoja Tenetu. Vai jūs vēlējāties pavaicāt vēl kaut ko?

Bija gan vēl kaut kas.

-���� Vai jums ir zināms, ka misters Longs vakar vakarā apmeklēja misis Longu?

-���� Jā, viņa man teica. Esot �o pasūtījusi, lai ejot, kur nācis.

-����� Vai pēc brīdinājuma, kuru jūs viņam svēt�dien izteicāt, jums neradās vēlē�anās doties pie Longa un savus draudus īstenot?

-��� Par kādiem draudiem jūs runājat?

-��� Viņu "no�miegt".

-������������� Nezinu, par ko jūs runājat. Es nekad neko tādu neesmu teicis.

-��� Jūsu kaimiņi ir to dzirdēju�i.

-������������ Viņi pa�i nezina, ko runā. Drīzāk gan es tei�cu: "Nost no viņas" vai tamlīdzīgi.

-������������ Tātad tā nebija? Jums neradās vēlē�anās iet un uzmeklēt Longu?

-��� Nebija ta�u nekādas vajadzības, vai ne?

-��� Ko jūs ar to gribat sacīt?

-������������ Tā izrāde svētdienas vakarā es to sarīkoju vairāk bija domāta �aronai nekā viņam. �arona pret vīru bija pārāk mīksta, kā vienmēr. Viņa pati nespēj saņemt sevi rokās. Tā nu es nodomāju ja es paziņotu, ka man viņa lo�ņā�ana apkārt patie�ām ir līdz kaklam, �arona nākamreiz iz�turētos pret viņu stingrāk.

-��� Jūs gribējāt �aronu iebiedēt?

-������������ Nē, īstenībā ne. Ja �arona tie�ām gribētu iet atpakaļ pie vīra, tad būtu citādi, bet es zinu, ka viņa ar �o auklējās tikai tāpēc, ka jutās vainīga. Un es domāju, ka tas jau pārāk ieilga. Kad �arona man teica, ka vakarvakarā atteikusies ar

�o runāt, es sapratu, ka biju uzvarējis. Man nebi�ja nekādas vajadzības doties pie Longa.

Tātad Sarona pret Hovelu nebija pilnīgi atklā�ta. Viņa pati bija Tenetam teikusi, ka Longs esot palicis tikai piecas vai desmit minūtes. Vai Hovels bija, vai nebija domājis �aronu iebaidīt, iz�klausījās, ka �is tips noteikti savu mērķi sasnie�dzis, protams, ja viņ� sacīja patiesību.

Viņ�, protams, varēja arī samelot. Ta�u �obrīd turpināt �ādu līniju nebija jēgas. Hovels bija savu pateicis, un nenācās �aubīties, ka viņ� pie tā turēsies.

-�� Jūs sakāt, ka misters lx>ngs bija sliktās attiecībās ar daudziem cilvēkiem. Kāpēc tā? "Vai Hovels tī�ām gribēja novest viņus uz neīstām pēdām?"

-�� Varat mani pārbaudīt. Man, protams, pret viņu bija aizspriedumi, es to atzīstu bet nekādā gadījumā nevaru apgalvot, ka tas būtu tī�ām, pat ja �is nesajēdza, ko dara. Var jau būt, ka apzinājās un darīja, pats to negribēdams, vienkār�i netika ar se�vi galā, ja jūs saprotat, ko es gribu teikt. Tā vai citādi, rezultāts bija tas pats. Es runāju par �aronu. Viņa tie�ām ir jauka meitene, ļoti vienkār�a,.. Tur daudz vajadzēja, lai �ī sieviete kādu pamestu, bet beigu beigās pat viņa vairs nejaudāja izturēt. Ticiet man, Longs nebija laimīgā loze.

-��� Kā rādās, viņ� labi satika ar savu dvīņubrāli.

-���� Ak, jā, D�efu. Nūjā. Es nekad viņu neesmu redzējis, tāpēc nezinu. Pilnīgi pietika ar vienu no viņiem, divi būtu par daudz murgs kas murgs.

Tenets piecēlās.

-���� Labi, es domāju, �obrīd tas ir viss, mister Hovel. Mēs aizvedīsim jūs mājās.

Kad viņi izsēdināja Hovelu pie jaunā nama, Lainhems noteica:

-���� Grūti pateikt, vai viņam nepatikām tie�i mēs, vai nepatika policija vispār vai ne?

-��� Domāju gan vienādi, gan otrādi.

-����� Katrā ziņā viņ� ir ļoti ticams kandidāts, vai jums tā ne�ķiet, ser? Es ļoti labi varu iedomāties Hovelu ielau�am kādam galvaskausu.

-���� Bet no aizmugures? Sēdo�am cilvēkam? Par to es neesmu tik pārliecināts. Ja tā būtu kāda cīk�stē�anās, tad jā, es jums piekritu. Viņ� noteikti ir spējīgs uz vardarbību. No otras puses raugoties, var būt tādi apstākļi� Iedomājieties, piemēram, ka viņ� vakarvakarā ieradās pie Longa, nolēmis no�skaidrot attiecības. Sacīsim, Longs uzvedās no�raido�i un vēsi, atteicās piekāpties. Varu iedomāties Hovelu noskai�amies aizvien vairāk un vairāk� Longs sēdēja uz dīvāna un neļāvās ietekmēties� Hovels satraukumā riņķoja viņam apkārt, pēk�ņi viņa nervi uzdeva, viņ� paķēra tuvāko smagāko priek�metu, kas pagadījās pie rokas, un�

-��� Longam beigas.

-��� Iespējams, vai jūs tā nedomājat?

-���� Ar viņu iepazīstoties, ticu gan. Viņā, kā jū�tams, visu laiku kūsā dusmas, draudēdamas iet pāri malām.

-��� Es zinu. Labāk būtu pārbaudīt Hovela alibi.

-����� Te daudz kas atkarīgs no �aronas attiek�smes, ser.

-����� Tie�i tā. Bet tagad laiks turpināt. Gribu noķert Frenku Meju vēl darbā, tas būtu labāk, nekā iztaujāt viņu mājās, kur blakus būs bērnu gaido�a sieva.

-����� Mēs varam ierasties par vēlu. Tagad ir desmit pāri pieciem.

-����� Pasmorbodi slēdz ne agrāk par pusse�iem. Mēs esam netālu tikai da�as minūtes, ko iet. Pagūsim tie�i laikā.

Lainhems novietoja auto ni�ā veikala aiz�mugurē. Pasmora vieglie pre�u auto bija kārtīgi nostādīti rindiņā, dro�i vien uz nakti, un apkārt viss �ķita glu�i tuksnesīgs.

-���� Izskatās tā, ka visi jau aizgāju�i mājās, sacīja Lainhems nolemtības pilnā balsī.

-��� Mhm, norūca Tenets. Viņ� izkāpa no auto un devās gar noliktavām uz mājas galu, kur pa kādu durvju apak�u spīdēja gaisma.

Tenets pagrūda durvis. Gaisma spīdēja no maza, stiklota kabineta mājas stūrī. Iek�pusē kāds cilvēks bija noliecies pār da�iem dokumen�tiem, Tenets redzēja tikai kailu galvvidu. Viņ� iegāja pa durvīm un piesita pie stikla.

-��� Atvainojiet�

Galva noraustījās, vīra sejas izteiksme liecinā�ja par izbrīnu un pārsteigumu, ieplestās acis raudzījās tuk�umā, mute veidoja glu�i apaļu bur�tu "O". Vīram bija ap septiņdesmit, viņ� bija mazs un salīcis, ar artrīta sarautām rokām.

-��� Piedodiet, es negribēju jūs iztraucēt.

Vīra skatiens pārsviedās uz Lainhemu, kas nupat bija ienācis.

Tenets pacēla savu kartīti, pielikdams to pie stikla.

-���� Mēs gribētu aprunāties ar Frenku Meju. Cik zinu, tad viņ� te strādā.

Vīrs pārliecās pāri letei, lai nopētītu apliecību. Viņa pretimnāko�ais izskats nez kur pagaisa. Viņ� piecēlās no krēsla un atvēra durvis. Vīrs bi�ja slaids, ne garāks par piecām pēdām, salīcis un reimatisma sakropļots. Pretī sitās karsts, parafīnbiezs gaisa vilnis.

-���� Ienāciet, ienāciet! Te iek�ā ir siltāks. Aizve�riet durvis, tā būs labāk� Tas ir sakarā ar viņa brāli, vai ne?

"Dīvains veids, kādā runāt par slepkavību," Tenets nodomāja.

-���� Kas tad ir� ar viņa brāli? inspektors uz�manīgi pavaicāja.

-���� Par to televizoru� Viņ� ierausās atpakaļ krēslā, un runājot viņa acīs parādījās interese.

"Viņ� izskatās," Tenets domāja, "glu�i kā trol�lis, kas uzrāpies uz suņusēnes."

Vīra acis �audījās no Teneta uz Lainhemu un atpakaļ.

-��� Ne par to? Bet ko tad jūs gribat no Frenka?

-��� Paklausieties, mister�?

. Beinss. Harijs Beinss.

-*� Labi, mister Beins, izskatās tā, ka mēs te esam kaut ko saputroju�i. Varbūt labāk pasakiet, ko jūs ar to domājāt. Par kuru brāli ir runa?

-������������ Es nezināju, ka viņam ir vairāk nekā viens. Es runāju par Stīvu.

-��� Kas tad bija ar Stīvu?

-������������ Stīva dēļ Frenks pazaudēja darbu vai tad ne?

-������������ Vai tad misters Mejs vairs te nestrādā? Lainhems noprasīja.

-��� Tikai līdz nedēļas beigām.

-��� Tātad viņ� tagad ir te?

-������������ Nē, visas ma�īnas beidz darbu piecos. Piegādes tad jau ir beigu�ās.

Tenets atcerējās, ko D�efs bija viņam teicis par Frenka ilgajiem sabiedrības zemākajos slāņos pavadītajiem gadiem, precībām tad, kad dabūja pastāvīgu darbu, tūlīt gaidāmo bērna pie�dzim�anu, un noprata, ka viņu ķēris smags si�tiens. Un motīvs slepkavībai?

-������������ Tātad kāpēc Stīvs ir vainīgs pie tā, ka Frenks zaudēja darbu?

-������������ Pārāk bie�i palaida nagus. Es tiku Frenku brīdinājis, teicu viņam, lai uzmanās, citādi izlldos no darba, ka nepaspēs ne apskatīties. Zinu, ka viņ� ar brāli aprunājās, bet, kā rādās, viss velti. Beinss pastiepa zodu uz priek�u. Es strādāju pie Pasmoriem se�desmit gadus �ajā pa�ā nodaļā. Sāku tie�i no skolas sola, �etr�padsmit gadu vecumā, un esmu redzējis daudzus pui�us nākam un ejam. Frenkam nav nekādas vainas, viņ� ir labs puisis. Ne pārāk augsta klase, bet tīri labs �oferis un arī centīgs strādnieks. Un tad vēl viņa mazā sieviņa, kas gaida pirmo bēr�niņu� Padomājot nudien ap dū�u metas �ķērmi.

Vecais vīrs bija tā satraucies, ka viņa mutes kaktiņos parādījās putas.

-����� Man ļoti �ēl, sacīja Tenets, bet es jopro�jām vēl nesaprotu�

-����� Vispirms sāka zust sīkumi. Pazuda no pre�u ma�īnām pa to laiku, kamēr preces krāmēja iek�ā. Es neko nesapratu un vēl līdz �im man tajā visā kaut kas nav skaidrs varbūt bija ie�jaukts ari kāds no �oferiem, ta�u tie visi ir kārtīgi pui�i, strādā te jau gadiem. Mēs sākām uz�manīties turējām acis vaļā un drīz vien noskaidrojās, ka vienmēr kaut kas pazuda tad, kad te parādījās Stīvs, meklēdams.Frenku pēc tam alla� kaut kā trūka. Es aprunājos ar Frenku, un kādu laiku likās, ka būs miers� Tas ir, līdz vakardienai.

Vecais vīrs ieturēja dramatisku pauzi.

Tad sekoja Lainhema replika.

-��� Kas tad notika vakar?

-��� Bija apmēram trīs pēc pusdienas. Es strādāju te, savā kantorī, klusumā, pārbaudīju dienā ienāku�os pasūtījumus, kad ārā, pagalmā, sacēlās kņada. Es izsteidzos laukā un atradu tur Frenku un vēl vienu tipu, kuru nekad nebiju redzējis, zvetējot vienam otru uz dzīvību un nāvi. Da�i no vīriem bija sastāju�ies apkārt un skatījās. Es kļuvu vai traks no dusmām, to gan varu ap�galvot. Kau�anās mūsu pagalmā! Tad es paķēru ūdensspaini, no kura kāds bija mazgājis ma�īnu, un gāzu �iem virsū. Viņ� domīgi noglaudīja sev muguru. Manai mugurai tas gan par labu nenāca, to es jums saku, bet izdarīt es to izdarīju. Viņ� pasmīnēja, to atcerēdamies. Tur viņi vienu mirkli stāvēja, apstulbu�i un pilēdami, pēc tam gribēja sākt atkal. Ta�u es vairs netaisījos pieciest. "Mar�," es teicu, "uz manu kabinetu, tur mēs visu noskaidrosim." Un gadījās vēl tik nelaimīgi, ka pats misters Pasmors bija izvēlējies tie�i �o brīdi, lai ienāktu pagalmā viņ� �ad tad te ielūkojas, vai viss kārtībā.

"Pie velna, kas �eit notiek, Harij?" viņ� no�prasīja.

"Man pa�am nav skaidrs, mister Pasmor," es atbildēju. "Es tikai nupat ieraudzīju."

"Tad es ie�u jums līdzi," viņ� teica, "bet es uzreiz esmu spiests aizrādīt, ka tādas lietas manā uzņēmumā netiks pieciestas."

Un tad, protams, viss nāca gaismā. It kā Frenka brālis Stīvs ieradies pie tā tipa, ar kuru Frenks tur kāvās, un sacījis:

"Paklausies, es zinu, ka tev vajadzīgs jauns krāsainais televizors vai tā ir? Redzi, mans brālis Frenks strādā pie Pasmora un var to dabūt ar lielu atlaidi. Tikai pasaki, kuru modeli tu gribi, iedod naudu, un es gādā�u, lai tu to dabū."

Jā, un jūs, protams, neņemtos puisi nosodīt par to, ka viņ� uz to iekrita, vai ne?

Pagaidiet mirklīti, ieteicās Lainhems. Vai jūs gribat teikt, ka tas viss bija neģēlīgs trik$? Ka Stīvens Longs bija paņēmis naudu un nemaz netaisījās lūgt Frenku sagādāt tam puisim televizoru?

-���� Tie�i tā es teicu. Jau pirms nedēļas tas tips iedeva Stīvam vairāk nekā trīs simtus, un kop� tā laika �is gaidīja Frenku piebraucam ar televi�zoru.

-��� Un Frenks par to neko nezināja?

-��� Itin neko.

-��� Un kas notika, kad jūs to visu izdibinājāt?

-���� Jā, Frenkam beigu beigās izdevās tipu pār�liecināt, ka viņ� neko nav zinājis un no tās nau�das nav redzējis ne penija, tad tips aizgāja, spļau�dams piķi un zēveli. Bet ļaunākais no visa ir tas, ka Frenku atlaida. Misters Pasmors pateica, ka viņ� glu�i vienkār�i nevarot riskēt un piedzīvot kaut ko tādu vēl atkārtojamies. Un par to jūs viņu nevarat nosodīt, protams, viņam jādomā par veikala reputāciju� Nē, vienīgais, ko es vainoju visā, ir t \s nelietīgais Frenka brālis, tas Stīvs.

-��� Kā U.~< Frenks reaģēja uz darba zaudējumu?

-���� Un kā jūs domājat? Viņ� kļuva vai traks aiz dusmām.

Tenets ar ser�antu pateicās vecajam vīram un devās projām.

-����� Ari es tādos apstākļos būtu traks no dus�mām, sacīja Lainhems, kad viņi devās atpakaļ uz auto.

-����� Tā ja. Vismaz tagad mēs zinām, kāpēc Frenks vakar devās pie Longa. Jautājums tikai cik saniknots viņ� īsti bija?

-���� Un vēl ir ļoti iespējams, ka vēl kāds no Lon�ga apmeklētājiem ir ticis piekrāpts tādā pa�ā vei�dā. Varbūt nebūs pārāk grūti atrast, kas viņ� tāds bijis. Jāteic gan, ka mūsu Stīvens bijis apveltīts ar retu talantu vārīt ziepes.

-��� Bija gan, kas tiesa, tas tiesa.

-����� Es jūtu, ka mēs tagad dosimies apmeklēt Frenku.

Tenets pavīpsnāja.

-����� Dedukcija ir izdevusies pēc visiem liku�miem.

Frenks Mejs dzīvoja nelielā, relatīvi jaunā valsts īres namā. Te dārzi bija sakopti, mājas labi uzturētas, un jau sauljumi liecināja, ka da�i īrnieki ir tik pārtiku�i, ka var atļauties ko tādu, kas pieejams tiem, kuri var maksāt.

Tenets bija pārsteigts, redzēdams, ka 6. nu�murs bija diezgan liela māja. Viņ� brīnījās, kā Meju pārim, kam līdz �im nebija bērnu, izdevās to apdzīvot un sakopt. Varbūt jaunie ļaudis dzīvoja kopā ar vecākiem.

Likās, ka viņ� pareizi uzminējis. Durvis atvēra mīlīga, neliela auguma sieviete, kurai varēja dot vairāk par �etrdesmit gadiem, ta�u viņas laipnais smaids novīta, kad Tenets stādījās priek�ā.

-��� Labāk nāciet iek�ā! Esmu Debijas mamma.

-��� Tas Stīvs, viņa noteica, aizvērdama durvis aiz abiem. Protams, man bija ļoti nepatīkami dzirdēt par to, kas ar viņu atgadījies, kaut ko tā�du nevienam nenovēlētu, ta�u ja runājam godī�gi neesmu pārsteigta, jo tas, kā viņ� izdarījās es pat neņemos teikt, ka no�ēloju viņa nāvi. Ja runājam par viņa ģimeni, tad Stīvs tai sagādāja tikai nepatik�anas, dzīvs būdams, un izskatās, ka nepatik�anu būs vēl vairāk tagad, kad viņ� ir miris. Tas var vai traku padarīt. Frenks ir labs puisis un būtu pelnījis ko labāku.

Viņa atvēra durvis, kuras veda pa labi. Uzplū�da ēdienu smārdi, un Tenets pamanīja vairākus cilvēkus istabas tālākajā galā sē�am pie gara gal�da, negribīgi ēdot un blen�ot liela televizora, kas bija ieņēmis goda vietu plauktā pie sienas.

-��� Frenk? Te pie tevis kāds ieradies.

Tenets uzreiz pazina cilvēku, kas tobrīd piecēlās. Apraksts atbilda viņam visā pilnībā: apmēram divdesmit gadus vecs, spēcīga miesas būve, garums piecas pēdas un desmit collas, gari, tum�i un cirtaini mati, ūsas.

Meitene, kas sēdēja līdzās Frenkam, izlieca savu smagnējo augumu, lai palūkotos pār plecu:

-��� Kas tur ir, mammu?

Viņas māte atbildēja, nogrozīdama galvu, un Tenets varēja iedomāties viņas sadrūmu�o seju un izteiksmi: "nevaicā man neko", kā arī zīmīgu skatienu uz citiem bērniem. Bērni, kā Tenets jau pamanīja, bija �etri divi puikas un divas mei�tenes agrīnā pusaud�a vecumā. Visi bija aizņemti ar ē�anu un televizoru. Frenka sieva izskatījās tā, it kā viņai būtu astoņpadsmit, ne vairāk.

Ta�u Debija nepiekrita atkāpties malā. Viņa sarauca pieri, uzslējās kājās un sekoja vīram pie durvīm.

-��� Kas tas? Kas noticis?

Viņas māte acīmredzami bija nodomājusi turēt gan jaunumus, gan nelūgtos apmeklētājus pēc iespējas tālāk no bērniem.

-��� Tā ir policija, māte no�ņāca. Un izstūma vispirms Frenku, pēc tam arī Debiju vestibilā, un cie�i aizvēra durvis viņiem aiz muguras.

-��� Labāk būtu, ja jūs ieietu virtuvē, viņa sacī�ja, sākdama bīdīt Tenetu un Lainhemu uz priek�u pa �auru gaiteni aiz kāpnēm, ganīdama viņus glu�i'kā nervozs ganuzēns.

-��� Vienu mirklīti, sacīja Tenets, apstādamies tik pēk�ņi, ka Lainhems, kas viņam sekoja, uzskrēja tam virsū. Jūsu meitai nav jānāk.

Sieviete svārstījās, paiedamās atpakaļ, lai pār�mītu ar Debiju skatienu, un ļaudama Tenetam atkārtoti apskatīt meiteni, kuru viņ� pirmajā reizē nebija dabūjis nopētīt.

Viņ� lūkojās pēc leģendārās grūtniecības, ta�u nespēja to saskatīt. Debijas seja un locekļi bija tukli, āda netīra, mati, kas sniedzās līdz pleciem bez spīduma. Viņa izskatījās nomocīta, no�raizējusies, ta�u apņēmīga. Tenets ievēroja, ka viņi ar Frenku bija sadevu�ies rokās.

Tenets uzsmaidīja Debijai kā viņam pa�am �ķita-mierino�i..

-���� Es vispirms gribētu pārmīt da�us vārdus ar jūsu vīru vienu pa�u, ja jums nav iebildumu.

Viņa piespiedās Frenkam mazliet tuvāk.

-��� Mēs labprāt paliktu kopā.

Frenks pirmoreiz ierunājās.

-��� Man nav nekā slēpjama, inspektor.

Tenets pavērās no viena uz otru.

"Būsim vienoti," Tenets nodomāja. Vai viņus �ķirt? Labi, ja jau Debija nevēlas tikt pasargāta, Tenets var par to viņu tikai apbrīnot� Viņ� vienmēr varēs uzaicināt Frenku uz pārrunām vienu pa�u, ja tas būs vajadzīgs.

Tenets paraustīja plecus.

-��� Kā vēlaties.

Virtuve bija smieklīgi maza �āda lieluma mā�jai, ne vairāk kā astoņi kvadrātmetri, un, kamēr abi policisti, Frenks un Debija visi saspiedās tur iek�ā, starp viņiem palika tikai pāris pēdu brīvas vietas. Te valdīja visaptvero�a hambur�geru un ceptu sīpolu smar�a.

Lainhems uzmeta Tenetam rezignētu skatienu un ievietojās stūrī starp ledusskapi un veļas ma�īnu, ar elkoni atbrīvodams vietu savam piezīmju blokam.

-��� Ja jums kaut ko ievajadzētos, tad� nevie�tā sacīja Debijas māte un izgāja, aizvērdama aiz sevis durvis.

-���� Tātad, mister Mej, Tenets sacīja, labāk sāksim ar to, ka iepazīsimies. Esmu inspektors Tenets, un �is te ir ser�ants Lainhems, mēs abi esam no Starrendenas policijas. Un, kā jau jūs varētu iedomāties, mēs izmeklējam jūsu brāļa, mistera Stīvena Longa, nāves gadījumu.

-��� Pusbrāļa, iebilda Debija.

-���� Pilnīgi pareizi pusbrāļa, Tenets pasmai�dīdams piekrita. Un glu�i dabīgi, ka mēs gri�bam aprunāties ar visiem tiem, kam bija ar viņu kāds sakars.

-��� Jums tikai nevajag domāt, ka tam ir kāds sa�kars ar Frenku, Debija agresīvi sacīja, Frenks nevarētu pat mu�ai nodarīt pāri pavaicājiet jeb�kuram, kas viņu pazīst, es jums saku. Un viņa veltīja vīram starojo�u, dievinā�anas pilnu smai�du, kas uzreiz pie�ķīra viņas pelēcībai mirdzumu.

-����� Tā varētu būt patiesība. Un tomēr ir da�i jautājumi, kuri mums būtu viņam jāuzdod. �ādos gadījumos tā ir mūsu darba neatņemama sastāv�daļa.

Tenets redzēja Debiju saspie�am vīra roku.

-��� Ko jūs vēlaties zināt? viņa vaicāja.

-��� Nav ko velti dzesēt mutes, sacīja Tenets. Man jums jāsaka, mister Mej, ka jūs vakarvakarā esat redzēts iznākam no mistera Longa dzīvokļa un tāpēc esat nokļuvis visai nepatīkamā situāci�jā.

Saskatoties ar viņiem, Tenets varēja izlasīt abu acīs nepatiku, un bija skaidrs: viņi cerēju�i, ka neviens nebūs Frenku vakar Hamiltonroudā redzējis.

-���� Mēs zinām arī, ka vakar pēcpusdienā jūs zaudējāt darbu tāpēc, ka jūsu brālis bija savārījis to putru ar televizoru�

Abi stingi raudzījās inspektorā. Viņi noteikti saprata, kurp tas varēja novest.

-���� Redziet, tāpēc nav vajadzības apgalvot, ka jums ar misteru Longu bija vislabākās attiecības. Neignorēsim arī tos faktus, ka jums ne tikai bija iemesls justies ļoti dusmīgam uz misteru Longu, bet slepkavības laikā bijāt notikuma vietā�

Rezultāti neizpalika.

Sitiens bija trāpījis mērķī, un kādu mirkli Meju laulātais pāris sēdēja klusēdami, mēģinā�dami attapties. Debija atguva runasspējas pirmā.

-��� Jūs ta�u negribat sacīt� Jūs ta�u noteikti negribat sacīt�

Neticība atdeva vietu sa�utumam.

-�� Tas nav taisnīgi! misis Mejas taukainā āda dusmās pietvīka. Kāpēc tam bija jānotiek ar Frenku? Mēs nekad nevienam neesam darīju�i neko ļaunu. Viss, ko alla� esam vēlēju�ies lai mūs liek mierā un ļauj mums dzīvot savu dzīvi, strādāt, iekrāt naudu mazai mūsu pa�u mājiņai un bērnam� Viņa sargājo�i sakrustoja rokas uz vēdera. Un tagad� Tā nav tikai Frenka vaina� Tas Stīvs es varētu�

Viņu nosist? Vārdi vibrēja gaisā neizrunāti, jo Frenks sievu laikā pārtrauca.

-��� Izbeidz, Deb, misters Mejs skarbi aizrādīja. Tas tev nenāks par labu. Tu ta�u atceries, ko ārsts teica. Tikai mieru, nekādus uztraukumus�

-���� Jums tie�ām nav nekādas vajadzības te atrasties, misis Meja, Tenets laipni sacīja.

Viņa nikni papurināja galvu.

-��� Pateicos, es labāk palieku.

-��� Vai man atnest krēslu? Lainhems pakalpīgi sacīja. Esmu pārliecināts, ka mēs varētu saspiesties.

Luīze, Lainhema sieva, bija pārdzīvojusi di�vas ļoti smagas grūtniecības.

Debija papurināja galvu.

-��� Nē, viss ir kārtībā, patie�ām�

-��� Tātad, mister Mej? Tenels noprasīja.

Frenks paraustīja plecus.

-��� Ko lai es saku? Tā ir taisnība. Jā, es Stīva dēļ zaudēju darbu, jā, es biju vakarvakarā aizgājis uz viņa dzīvokli, lai mēģinātu viņu satikt�

-��� Mēģinātu viņu satikt? Tenets pārvaicāja.

Frenks, kā rādās, tovakar bija jau divreiz

lūkojis satikt Stīvu. Pirmajā reizē viņ� devās turp tūlīt pēc darba un nonāca Hamiltonroudā ap�mēram divdesmit pāri pieciem. Viņ� zināja, ka Stīvs parasti neatgriezās no darba ātrāk nekā div�desmit pāri pieciem, tāpēc nebija gājis mājā iek�ā, bet gaidījis ārpusē, sēdēdams ma�īnā un klausīdamies radio. Pulksten se�os, kad no Stīva joprojām nebija ne ziņas, ne miņas, Frenks nolē�ma, ka varbūt pusbrālis devies apraudzīt �aronu un ka nav jēgas vairs ilgāk gaidīt. Jo arī Debija brīnīsies, kur viņ�, Frenks, tik ilgi pazudis. Frenks nolēma doties uz mājām, padzert tēju un atgriezties vēlāk.

Pa �o laiku viņ� paguvis pateikt Debijai slik�tās ziņas par darba zaudē�anu, paēdis, sācis skatīties iemīļoto televīzijas programmu, viņa dusmas pierimu�as, un nav vairs �ķitis tik stei�dzami izrunāties ar Stīvu. Tāpēc viņ� nākamreiz nonācis Hamiltonroudā tikai pusdeviņos.

-��� Vienu mirklīti, sacīja Tenets. Jūs teicāt "es". Tātad jūsu sieva jūs nepavadīja?

Frenks pa�ūpoja galvu.

-��� Viņa gribēja, bet es teicu "nē". Cerēju, ka viņa mazliet atpūtīsies, jo pēdējā laikā nejutās labi. Sieva devās gultā, vai ne, Deb?

Debija pamāja.

-��� Atvainojos. Turpiniet, mister Mej!

-��� Es redzēju Stīva dzīvoklī degam gaismu�

Frenks bijis izbrīnījies, kad uz viņa klau�vējienu neviens nav atsaucies. Durvis biju�as aizslēgtas, un iek�ā nekas nav bijis dzirdams, tāpēc viņ� nodomājis, ka Stīvs parādījies mājās un atkal izgājis, piemirsdams nodzēst uguni. Tas bija dīvaini, jo Frenks pamanīja, ka Stīva auto joprojām stāv mazajā autostāvvietā pie mājas. Frenks nolēmis, ka Stīvs izgājis ar kādu draugu, nodomājis ielūkoties pāris Stīva iecienītākajās ieskrietuvēs, lai apskatītos, vai viņ� nebūs atro�dams tur. Pa ceļam viņ� saticis te vienu paziņu te atkal citu un beigu beigās sācis slīcināt savas bēdas, līdz tā piedzēries, ka viņu pārvedis mājās kāds draugs.

-����� Kārtībā, sacīja Tenets. Tagad mazliet atskatīsimies atpakaļ. Kāpēc jūs domājāt, ka Stīvs devies apraudzīt �aronu, kad viņ� tūlīt pēc darba neparādījās mājās?

-��� Viņ� bie�i tā darīja, sacīja Frenks.

-���� Stīvs visu laiku nelika viņai mieru, Debija ierunājās. Nejaudāja atstāt viņu vienu. �ēl, ka viņ� neizturējās pret sievu labāk tad, kad abi vēl dzīvoja kopā. Es saku, tad �arona nebūtu aizgājusi. Viņ� nenovērtēja, kāda bagātība tam pieder. Tāds jau tas Stīvs bija.

-���� Tas ir dīvaini, Tenets sacīja. D�efs, viņa dvīņubrālis, kā rādās, nemaz nedomā, ka Stīvs būtu par �o �ķir�anos satraucies.

-����� Nezinu, kur viņ� to rāvis, Frenks noteica, Stīvs visu laiku ņēmās sievai apkārt, gāja pie viņas pēc darba. Aivors parasti ap �o laiku iegriezās pie mātes, redziet, viņai ir slima sirds, un.viņ� palīdz mātei pie smagākiem darbiem�

Stīvs bija pārliecināts, ka �aronu �ajā laikā atradīs vienu pa�u.

-���� Varbūt misters Longs citiem mēģināja iestāstīt, ka neuztraucas par to, ka sieva viņu pametusi, Debija bilda. Tēloja vienaldzīgo. Ta�u es �aronu pietiekami labi pazīstu, un viņa man vienmēr teikusi, ka vīrs joprojām viņu ap�meklējot.

-��� Un �aronai ticat?

Debija paraustīja plecus.

-���� Nav iemesla neticēt. Viņa rādīja man dā�vanas, kuras vīrs dāvinājis lielākoties rotas�lietas, jo �aronai tās ļoti patīk. Stīvs vienmēr pasniedza viņai dāvanas. Tas ir, es teiktu, ka viņ� mēģināja sievu atpirkt. Īstenībā mēs abi ar Frenku brīnījāmies�

-��� Par ko?

-��� Nūjā, brīnījāmies, kur viņ� liek naudu var�būt viņ� to izdeva par �īm dāvanām arī to naudu, kuru paņēma no tā cilvēka par televizoru.

-�� Tas ir, jūs domājat lai nopirktu �aronai kā�du dārgu dāvanu?

-���� Jā, sacīja Frenks, nav iespējams iedomāties, kam citam vēl viņam vajadzētu tik.

lielas summas. Zinu, ka viņ� zaudēja darbu kādu laiciņu pēc tam, kad Sarona aizgāja, ta�u viņ� drīz atrada citu darbu auto lietās viņ� ir ģēnijs

-���� un tagad viņam bija jāuztur tikai sevi, tāpēc viņa stāvoklis nevarēja būt diez cik spiedīgs.

-���� Patiesību sakot, teica Debija, es nejustos īpa�i pārsteigta, ja viņa beigās aizietu atpakaļ. Īstenībā D�efs necik labi �aronu nepazina. Ne�domāju vis, ka viņ� būtu �aronu redzējis pēc viņas �ķir�anās no Stīva. Un ari ar Stīvu D�efs netikās pārāk bie�i, tāpēc Stīvam varēja diezgan viegli iz�doties apmuļķot savu dvīņubrāli, liekot viņam ticēt, ka nemaz nevēlas dabūt sievu atpakaļ.

-���� Redziet, Stīvs dro�i vien negribēja, lai brālis zinātu, kā viņ� īstenībā jutās, Frenks sacīja, viņ� alla� D�efa priek�ā mazliet tēloja, cerē�dams, ka D�efs neko nenojautīs.

-��� Viņ� bija skaudīgs, patie�ām, sacīja Debija.

-��� Nespēja tikt pāri domai, ka tad, ja adoptēts būtu viņ�, viņam tiktu greznā māja un greznais auto. Ikreiz, kad Stīvs ciemojās pie D�efa, viņ� atgriezās sliktā omā� Jums vajadzēja dzirdēt, kā viņ� to D�efu apsmēja! To Stīvs pieprata labi, kas ir, tas ir, un prata lieliski izsmīdināt, ja vien vēlējās.

-��� Tātad jūs ar Stīvu tikāties bie�i?

-���� Jā, kā jau es teicu, mēs ar �aronu esam senas draudzenes. Mums likās dabiski visiem �etriem pavadīt laiku kopā. Ne jau tā, ka Stīvs būtu kāds uzmanīgais. Visu laiku apcēlās. Stīvs vienmēr cilvēkus kaitināja. It kā tā būtu kāda spēle�

-��� Jūs domājat, ka tas bija tī�ām?

Debija sarauca pieri.

-���� Nudien, nezinu. Izklausījās tā, it kā viņ� vienkār�i nespētu �ai tieksmei pretoties.

-��� Kā viņ� satika ar otru pusbrāli?

-��� Kri�u? Frenks paraustīja plecus. Tā-ā.

-��� Ak, beidz ta�u, Frenk! Viņ� izveda Kri�u un Klēru no pacietības tā bija, ja jūs to jautājat man, teica Debija. īstenībā es uzskrēju virsū Kri�am pilsētā, pirmdienas pēcpusdienā. Viņ� vēl joprojām bija sapiktojies par kaut ko tādu, kas noticis iepriek�ējā vakarā. Pie viņiem ar Klēru bija ieradu�ies vakariņās da�i kaimiņi, bet ielauzies Stīvs piedzēries līdz nemaņai, apvēmis visu paklāju viesu acu priek�ā, kamēr viņi ēdu�i�

"Tāds manevrs gan nevarēja būt aprēķināts, lai noskaņotu kādu sev par labu," Tenets domāja. Sprie�ot pēc kokainās izteiksmes Lainhema sejā, viņ� domāja apmēram to pa�u.

-��� Tā, es domāju, ka �imbrī�am pietiks, mister Mej. Es vēlētos, lai jūs tagad kaut ko izdarāt. Es gribu, lai jūs apsēstos un uzrakstīu detalizētu lai�ka pavadī�anas tabulu vakarvakarā pēc televī�zijas programmas, līdz tam laikam, kad jūs atve�da mājās kopā ar krogu nosaukumiem un per�sonu vārdiem, kuras jūs atceraties. Atnesiet sarakstu uz iecirkni, un mēs tad pieņemsim arī jūsu formālo liecību.

-��� Tātad jūs negribat viņu arestēt? Debijas seja pēk�ņi sāka starot cerībā.

-���� Es nevienu netaisos arestēt, kamēr manā rīcībā nebūs pietiekamu pierādījumu par viņa vainu. Ak, jā, ir vēl kaut kas, mister Mej�

-���� Jā? atvieglojuma sajūta bija radījusi Frenkā vēlē�anos sadarboties.

-��� Kā sauc to vīrieti, kuru Stīvs iznesa cauri ar to televizoru� Vai jūs zināt viņa vārdu?

Frenks saviebās.

-���� Kūpers. Martins Kūpers. Dzīvo Or�āru namā. Domāju, tas ir Plamtrīroudā.

-��� Paldies.

-���� Inspektor�? Debijas seja, tāpat kā viņas vira seja, apmācās, pieminot incidentu, kuram bija tādas graujo�as sekas. Nav nekādu cerību, ka Frenks varētu savākt trīssimt mārciņas, lai samaksātu zaudējumus, to ta�u no viņa nevar prasīt, ko?

-���� �obrīd nedomāju vis, ka tas būtu jādara tas ir, ja jūsu vīrs tie�ām neko par �ādu darījumu nezināja.

Frenks sparīgi pakratīja galvu.

-���� Tādā gadījumā es jūsu vietā par to neuz�trauktos. Tas darījums notika starp Stīvu un Kūperu. Tā nav jūsu problēma.

Ārā gaiss bija spirdzino�s, un no augstajiem, sadriskātajiem mākoņiem rēgojās kautrīgs mē�ness.

-���� Izskatās, ka beidzot viss būs noskaidrots, Tenets sacīja. Pēk�ņi viņ� jutās noguris. Viņa smadzenes, kurām �obrīd nevajadzēja analizēt, formulēt, novērtēt, �ķita nolēmu�as atpūsties, un mugura, kas alla� bija gatava iesāpēties, kad viņ� bija piekusis, nelāgi smeldza. Vakarā darāmais klājās viņa priek�ā nebeidzamā klājienā Kri�a Meja iztaujā�ana, atgrie�anās darbā, visu to atskai�u pārlūko�ana, kuras pa �o laiku varēja būt ienāku�as, un ari savējās uzrakstī�ana� Va�jadzēja taisīt pārtraukumu Tenets nolēma ja gribēja to visu nosvērti paveikt.

-����� Pff, izdvesa Lainhems, kad abi bija iekāpu�i automa�īnā. Viņ� ostīja sava mēteļa piedurkni. Es smirdu pēc hamburgeriem� Vai jūs domājat, ka Longs ap pusdeviņiem, kad Frenks tur nokļuva, bija jau miris?

-���� Iespējams tā izklausījās. Ta�u varēja būt tā, kā viņ� domāja Longs varēja būt izgājis.

-���� Ta�u viņu redzēja izejam agrāk se�os �etrdesmit piecās� Domāju, ka Longs varēja iziet un atkal ienākt.

-��� Ja tas patie�ām nebija D�efs.

Lainhems kādu bridi cieta klusu un pēc tam sacīja:

-��� Es nezinu, kā likās jums, bet man �ķita, ka �ajā ģimenē bikses valkā Frenka sieva� Viņa uzvedas ļoti aizbildnieciski, vai ne? Varu derēt, ka Debija bija saniknota, kad Frenks pārnāca un pateica, ka Stīva dēļ zaudējis darbu. Es saku to negribīgi, ser, bet man ienāca prātā�

-���� Jā, tas ienāca prātā ari man� Tāpēc es mēģināju noskaidrot, ko viņa darīja vakarvakarā.

-��� Gulē�ana gultā gan nav īstens alibi, vai ne? Vai jums �ķiet, ka viņa varētu izlavīties laukā tā, lai neviens to nemanītu?

-���� Domāju, ka tas ir iespējams. Labāk pār�baudīsim. No �ejienes līdz Hamiltonroudai ir tikai piecpadsmit minū�u gājiens. Un, kā es iedomājos, viņa ir apņēmības pilna. Ir grūti neievērot faktu, ka Debija ir stāvoklī, bet tur kaut kas nav kārtībā.

-���� Toksikoze, ja tā paskatās, Lainhems sacī�ja. Vai ievērojāt, kāda viņai seja un kājas?

-��� Tie�i tā. Kaut kāds iek�ējs tabū man saka nē, sieviete �ādā stāvoklī nevarēja izdarīt slep�kavību.

-���� Bet jums �ķiet, ka Debija Meja ir uz to spējīga?

-���� Noteikti ne jau uz aukstasinīgu, aprēķinātu slepkavību. Bet es varu iedomāties viņu nolem�jam vest Stīvu pie prāta un iekraujam viņam pa galvu, ja vienīgā reakcija uz pārmetumiem būtu izsmiekls. Vai varbūt Debija varēja nolemt Frenkam sekot, jo domāja, ka viņ� nebūtu Stī�vam pretinieks, ja nonāktu līdz kautiņam. Ja Frenka stāsts ir patiess un, viņam ienākot, Stīvs patie�ām bija izgājis, Debija varēja ierasties pie Stīva labu laiku pēc tam kad Frenks jau bija projām. Skaidra lieta, un tad Stīvs jau varēja būt atgriezies no turienes, kurp viņ� bija aizgājis.

-����� Kā rādās, viņ� vakarvakarā visu laiku skraidījis iek�ā un ārā, Lainhems iebilda.

-��� Es zinu� Klausieties, Maik, es nezinu, kā ir ar jums, bet es esmu nonācis tādā stadijā, ka nevaru vairs reāli domāt. Es gribētu izrunāties ar Kri�u Meju vēl �ovakar, bet domāju, ka labāk būs, ja taisīsim pārtraukumu iegriezīsimies mājās paēst vakariņas un izvaicāsim viņu vēlāk.

-���� Tas man der. Luīze gatavo gaļas un nieru pīrāgu� Es aizvedī�u jūs mājās un vēlāk atkal piebrauk�u jums pakaļ, labi?

-���� Paldies. Varat piezvanīt Kri�am Mējam, lai pārliecinātos, ka viņ� ir mājās. Paskatīsimies tagad ir bez ceturk�ņa septiņi� Sarunājiet uz pusdeviņiem, ja varat.

Lainhems iedarbināja auto un �āvās uz priek�u.

-��� Luīze neticēs savām acīm, viņ� noteica.

Tiklīdz Tenets bija iegājis virtuvē, viņ� nopra�ta, ka nupat kaut kas nav labi. D�ouna apsvei�cinoties pasmaidīja, atbildēdama viņa skūpstam, kā parasti, bet pēc �etrpadsmit laulībā pava�dītiem gadiem viņ� nevarēja maldīties. Tagad Tenets jau spēja uztvert sievas vissīkākās gara�stāvokļu nianses. D�ouna bija par kaut ko no�pietni noba�ījusies.

-��� Kas noticis?

Sieva aizgrieza prom seju. Tobrīd viņa stam�pāja kartupeļus, pievienodama margarīnu un �ķipsniņu maltu melno piparu, iekams uzlikt atkal katliņam vāku, un tikai tad pagriezās pret vīru.

-���� Pie visa vainīgs Bens. Es pārnācu mazliet paagrāk, un Brid�ita sacīja, ka viņ� esot pie Toma, un es devos viņam pakaļ. Nodomāju, ka dēlam pienācis laiks ķerties pie mājas darbiem. Mārd�orijas nebija mājās, un puikas kāds pus�ducis skatījās video. Viņa apklusa. "Drillerkilleru".

-�� Nē! Tenets bija redzējis filmas fragmentus, un tie viņam sabojāja dū�u. Viņam, savu darbu darot, nācās saskarties ar visādām nelāgām un atbaido�ām parādībām, ta�u tik sadistisku un �ķebino�u materiālu kā �is spēja radīt, viņaprāt, tikai samaitātākie modernā laikmeta prāti.

-���� Jā. Neticēju savām acīm. Biju pārskaitusies, kā jau tu pats vari iedomāties. Es tie�ām nolasīju viņiem morāli par tādu izrīcību, liku izslēgt un atdot kaseti man. Viņa pasniedzās, paņēma no plaukta kaseti un parādīja to vīram.

-���� Laimīgā kārtā viņi bija paguvu�i noskatīties tikai kādas piecas minūtes. Nevaru iedomāties, ko par to sacīs Mārd�orija.

-��� Kur viņi to dabūja?

-����� Kāds no vecāko kla�u zēniem skolā izīrē kaseti un tā pelnās� ak vai, Luk, ko lai tagad darām? Nespēju noticēt, ka Bens varētu vēlēties ko tādu redzēt.

-��� Ko viņ� par to saka?

D�ouna paraustīja plecus.

-����� Viņ� nav zinājis, par ko tur būs� Visi to skatoties�

-��� Kur viņ� ir?

-��� Savā istabā.

-������������� Labi. Dod to man! Tenets pagriezās un de�vās aug�ā pa kāpnēm nogurums bija aizmir�sies, emocijas virda mutuļiem vien: sa�utums tāpēc, ka Bens var piedalīties tādā nelāgā pasākumā, bailes par to, ka dēla prātus jau varēja būt apmājusi �ī negantība, un izmisums, kuru pazīst visi vecāki, kuri mēģina turēt bērnus patālāk no nelāgo ietekmju vējiem, kas svilpo gar ausīm mūsdienu sabiedrībai. Beigu beigās uzmācās arī dusmas par to, ka Bens neņēma viņa brīdinājumus vērā, neuzklausīja nesapro�to�o senioru, kas jau bija to paredzējis, un galu galā arī dusmas pa�am uz sevi. Kur Tenets bija pielaidis kļūdu? Kaut kur ta�u sākās tā robe�a, aiz kuras viņ� bija pametis novārtā savus bērnus.

Bena istabas durvis bija ciet. Parasti Tenets pieklauvēja un tikai tad gāja iek�ā, bet �ajā reizē atrāva durvis un iegāja bez klauvējiena.

Bens sēdēja pie galda, kas bija pilns ar grā�matām, viņ� �ķietami gremdējās mācībās. Tenets pēto�i palūkojās apkārt. Viņ� pacēla kaseti.

-��� Tad ar �o te tu nodarbojies aiz mūsu mugu�rām?

Bens saviebās.

-�� Tātad kas tev sakāms sev par attaisnojumu?

Klusums.

-��� Es gaidu.

-Es�

-Jā?

Bens saknieba lūpas, pūlēdamies savaldīties, lai neraudātu.

Ak Dievs, ko lai es daru? Norādi man īsto rīcību, īsto sakāmo� Viens bija skaidrs dus�mas viņu ne pie kā nenovedīs, tās var tikai visu iznīcināt. Tenets apsēdās uz gultas malas un at�spieda galvu rokās. Viņam nevajadzēja tūlīt doties aug�ā, bet vispirms apdomāt labāko veidu, kā �o jautājumu risināt.

Klusums.

Tenets tobrīd pacēla acis. Bens sēdēja, truli skatīdamies grīdā. Parasti tik pacietīgais un iz�turētais tēvs, kas �obrīd zvēroja dusmās, laikam bija viņu gau�ām apmulsinājis. Tenets nespēja atcerēties, kad vēl bijis uz dēlu tik sadusmots. Varbūt galu galā tas pat ir labi, ka Bens tagad redz, cik ļoti �is incidents viņu aizskāris. �ī do�ma iedro�ināja. Kā labāk izmantot �o situāciju tas bija jautājums.

-����������� Labi, Ben, vētra garām. Lūkosim to aiz�mirst. Panāc tuvāk! Tenets papliķēja gultu sev līdzās.

Bens drūmi paklausīja.

-��� Un tagad noklausīsimies, ko tu par to saki.

-���� Kāda tam jēga? Tev jau viss ir skaidrs, vai ne?

-��� Nē, nav vis. Ja būtu, vai tad es sāktu par to izpra�ņāt tevi?

Bens paraustīja plecus.

-���� Tu gribi izskatīties godīgs? Tad jau man jāpiekrīt visam, ko tu nolem.

Trāpījums mērķī. Tenets bija aizkustināts, viņ� izjuta reizē gan lepnumu, gan satraukumu. Ja Teneta vienpadsmit gadus vecais dēls bija izrādījis izpratni, tad ņemt to vērā, ar viņu runājot, bija glu�i cita lieta. Viņ� alla� centās būt godīgs pret bērniem, liekot viņiem izprast savu motivāciju un iemeslu, kāpēc rīkojies tā vai citā�di. Tagad viņa audzinā�ana nesa augļus.

-��� Zināmā mērā tev taisnība. Bet tā glu�i nav, ka es tikai gribu izskatīties godīgs. Es gribu būt godīgs. Vai tu man tici?

Bens pirmoreiz tie�i paskatījās Tenetam acīs, pētīdams viņa seju. Galu galā viņ� pamāja.

-����� Labi. Tad turpini un pastāsti, kā tas viss sanāca!

-����� Tur nekā daudz nav ko stāstīt. Viens no vecākajiem puikām piepelnās, iznomādams videofilmas puiku grupiņām, tas viņam ir izdevī�gi, un nākamajā dienā filmas atdod nomas pun�ktā. Viņa bizness zeļ un plaukst. Ja vairāki puikas salasās kopā, tad filmas noskatī�anās maksā tikai divdesmit piecus pensus, nevis piecdesmit. Nelaime tā, ka viņ� iznomāja arī jaunākiem zēniem videofilmas, kuras pēc likuma viņiem nav ļauts skatīties. "Drillerkillers" ir no tādām filmām.

-��� Cik bie�i tad arī tu skatījies tādas filmas?

-���� Trīs, nē, �etras reizes. Bet, Bens steig�us piebilda, tās nebija tādas kā �ī.

-��� Ko tu ar to domā?

-���� Tās bija filmas, par kuru skatī�anos tu ne�dusmotos. "Zvaig�ņu kari"un tamlīdzīgi verķi.

Atvieglojums pār�alca Teneta augumam, at�stādams slābumu kājās un tikko manāmu apdul�lumu, kas īsu mirkli aizmigloja viņa redzi. Viņ� atcerējās laiku pirms gada vai diviem, kad kāds no Bena draugiem nomjra, saostījies sintētisku līmi, un Tenets uzzināja, ka viņa dēls �ajā iz�priecā piedalījies tikai epizodiski.

-���� Labi. Tādā gadījumā viss nav tik ļauni, kā mums likās.

Tenets piecēlās un devās pāri istabai pie Bena rakstāmgalda, pārlaizdams acis grāmatām un burtnīcām, pagriezās un uzlūkoja dēlu, kas tagad cerīgi raudzījās viņā.

-��� Jautājums ko tagad iesākt? Bū�u pret tevi atklāts neesmu pārliecināts, kā to visu labāk nokārtot. Ir vairākas iespējas. Es varētu uzlikt tevi uz ceļa un pamatīgi iekaustīt. Ta�u tas pēc manis neizskatās, kā jau tev labi zināms. Man nekad nav licies labi kaut ko nokārtot ar spēku� Es varētu tevi sodīt, teiksim, neļaujot ēst vakariņas un liekot agri doties gultā, bet, manuprāt, tas ir pārāk svarī�gi, lai to kārtotu tik primitīvā veidā� Vai arī, es teik�u, ja tu tā tērē mūsu doto kabatas naudu un izmanto brīvību, kādu mēs tev dodam, tad mēs varam tev to atņemt un noalgot bērnu pieskatītāju, kas paliktu pie tevis pēc atgrie�anās no skolas kamēr kāds no mums pārnāks�

Viņ� varēja skaidri nojaust, ka Benu �ādas izredzes nebūt neiepriecināja.

-���� Bet jāteic godīgi, man nepatīk ari �ī ideja, un pateik�u, kāpēc. Tenets atgriezās pie gultas un atkal apsēdās.

-� Redzi, Ben, vienīgais rezultāts, kādu es gribētu panākt, ir tā disciplīna, kas nāk no iek�ienes. Tas ir no tavas iek�ienes� �ajā lietā mani visvairāk uztrauc tas, ka mēs tev uzticējāmies māte un es un tu �o uzticību pievīli� Ak, es zinu, tu dro�i vien domā, ka es ceļu briesmīgu troksni par nesvarīgiem sīku�miem, galu galā kas ir viena filma, bet redzi, runa ir par principu� Jā? Ko tu gribēji sacīt?

Bens, kā protestēdams, paraudzījās aug�up.

-���� Es nezinu, kāpēc tu taisi tādu troksni, patie�ām. Es zinu no tā mazā gabaliņa, kuru mēs jau redzējām, ka tas, un viņ� norādīja uz kaseti, kura gulēja uz gultas malas starp viņiem abiem, nav tas, ko jūs ar mammu gribētu saprast, bet es netieku gudrs, kas tur tik slikts.

Tenets uzlūkoja kaseti.

-��� Netiec gudrs? Labākais, ko es varu izdarīt, ir pateikt, ka mēs, tava māte un es, uzskatām: tā�das lietas, un viņ� ar nagu piesita kasetei, līdzinās indei. Tā ir lēnas iedarbības inde -

mānīga un, kas vēl ļaunāk, narkotiska kā heroīns vai kokaīns starpība tikai tāda, ka tā apmāj prātu. Viņ� nopūtās. Es zinu, daudzi cilvēki mums nepiekritīs, bet vecāki var bērniem dot tikai to, ko viņi uzskata par pareizu, tava māte un es, mēs negribam, lai tavs prāts būtu kā atvērta kanalizācijas caurule, un tā noteikti notiktu, ja tu ņemtu pretī tādus draņķus kā �is. Tas process, vai zini, ir neatgriezenisks. Ja reiz tās nejēdzības iekļūst galvā, tad tās tur arī paliek. Un, lai kā tevi smīdinātu �ī ideja, tās tomēr sāks iespaidot tavu uzvedību. Es personīgi ticu tam, ka liela daļa no trulās vardarbības, kuru mēs �o�dien tik bie�i redzam kad dara pāri vājākajam, vecajam un kroplajam ir cēlusies no bērnu samaitātajiem prātiem, skatoties tādus draņķus. Vai tagad tu saproti, kāpēc es par to taisu tādu troksni?

Bens kādu mirkli sēdēja un pārdomāja.

-��� Domāju, ka jā, viņ� beidzot negribīgi sacī�ja.

Tenets piecēlās.

-��� Labi, es domāju, tagad beigsim par to. Vakariņas ir gandrīz gatavas, un pēc tam es gribētu, lai tu klusībā pārdomā visu, ko tev teicu, parunāsimies par to citreiz. Kārtībā?

Lejā D�ouna vīru nepacietīgi gaidīja.

-��� Kā ir?

Tenets savieba grimasi.

-��� Es nedomāju, ka noticis kāds liels ļaunums. �ī ir pirmā reize, kad. viņ� kaut ko tādu skatās, un es domāju, ka man izdevās viņu pārliecināt par to, ka tās nav nekādas slavējamas nodar�bības�

-���� Paldies Dievam� Es domāju, ka �ī problē�ma, viņam topot vecākam, kļūs grūtāk un grūtāk risināma.

Tenets aplika rokas viņai apkārt.

-���� Mēs varam tikai kūņoties no reizes līdz reizei un cerēt uz to labāko, viņ� smaidīdams sacīja.

D�ouna atspieda galvu pret vīra plecu.

-��� Ak, Luk, es jūtos tik vainīga.

Viņ� atliecās mazliet atpakaļ, lai palūkotos sievai sejā.

-���� Tu jūties. Kāpēc?

-���� Ja es nebūtu atsākusi strādāt� Tad katru pēcpusdienu būtu mājās, sagaidītu bērnus no skolas. Es reizēm domāju ko, pie velna, es daru! Es ta�u lielākoties strādāju ar cilvēkiem, kuru audzinā�anu vecāki �ādā vai tādā veidā at�stāju�i novārtā, un te nu es esmu, darot ar saviem bērniem to pa�u.

Smalkā balstiņa Teneta būtnes dziļumos sacī�ja: "Viņai taisnība, tu ta�u to zini. Tu ta�u visu laiku tā domāji."

-���� Nonsenss, Tenets sacīja ar tādu pārliecību, kādu vien spēja ielikt savos vārdos. Tu pār�spīlē. Tu ta�u ļoti labi zini, ka mūsu bērni nemaz nav pamesti novārtā un tagad ir lieli diezgan, lai būtu par sevi atbildīgi, ja viņus atstāj vienus uz stundiņu vakarā neiekuldamies ķezā.

Ta�u sieva pārāk labi viņu pazina.

-���� Te nav runa par pārspīlējumiem, Luk. Lai ko tu saki, es zinu, ka pie sevis tu esi vienisprātis ar mani. Tu nekad neesi gribējis, lai es atsāku strādāt, vai ne?

-���� Dārgumiņ, lūdzu beidz! Nesāksim atkal ve�co dziesmu. Viņ� ielūkojās pulkstenī. Ir jau bez piecām astoņi. Es jau par ilgu ieturu vakari�ņas un atpū�os mājās. Man �ēl to sacīt, bet pēc divdesmit minūtēm Maiks. atbrauks man pakaļ,

jo mums pusdeviņos norunāta tik�anās�

-����� Ak vai� D�ouna uzreiz pārtapa par rūpīgu, gādīgu sievu, un pēc piecām minūtēm viņi visi jau sēdēja pie vakariņu galda mierpil�na vienotas, laimīgas ģimenes sadzīves aina. Tenets jutās atvieglots, redzot, ka �ovakar viņam netiks ap�aubāmais prieks baudīt cūkgaļas siteni ar piparmētrām, kuru Sīkais izvēlējās savam galvenajam pārbaudījumam. Pirmoreiz tas viņam likās baudāms, otrajā reizē arī. Ta�u tre�ajā viņa entuziasms sāka zust, un vēlāk� jā gan, vēlāk tas jau bija izturības jautājums.

Teneta prieks par �īvakara klopsi un sēņu pīrāgu tomēr zuda, kad viņ� redzēja Benu tik tikko pieskārāmies ēdienam. D�ouna uzmeta skatienu Benam un parādīja Tenetam grimasi, nolaizdama lūpu kaktiņus un paceldama uzacis�

Tenets pa�ūpoja galvu. Viņ� juta, ka Benu �o�brīd labāk bija atstāt savā pa�a ziņā.

-��� Vai tev viss ir gatavs sestdienai, Sīkais?

-���� Ak, tēt, es gribētu, lai tu mitējies mani tā saukt.

-��� Kāpēc? Es vienmēr esmu tevi tā saucis.

-��� Tas ir tik bēbiski. Man jau ir trīspadsmit, tēt.

-������������ Tu esi ļoti veca lēdija, viņ� smaidīdams sacīja.

-������������ Es runāju nopietni. Es gribu, lai tu to iz�beidz.

-������������ Labs ir ja tu tie�ām tā vēlies. Ta�u viņ� jutās sapīcis, it kā visbeidzot viņam nāktos teikt ardievas Sīkā bērnībai �ā vai tā. Vai viss gatavs?

-��� Apmēram ir.

-������������ Viņa jau ir pārbaudījusi visu reizes se�as, D�ouna smaidīdama sacīja.

-������������ Man jāteic, ka es jutī�os atvieglota, kad atkal bū�u saimniece virtuvē.

-������������ Es ceru, ka tu priecāsies, kad tas viss būs garām, sacīja Tenets.

-������������ Zināmā mērā, varbūt. Brid�ita sarauca pieri. Savā veidā. Tas ta�u ir tik aizraujo�i, ledomāj es tikai, pēc trim dienām viss jau būs galā, vi.; a cerīgi uzlūkoja tēvu. Tu ta�u at�nāksi, vai ne, tēt?

-������������ Zini, mīļā, es nevaru to pilnīgi dro�i pateikt. Bet es apsolu, ka darī�u visu, itin visu iespē�jamo, lai varētu būt.

Brid�ita zināja, ko viņ� ar to domāja, un ap�mierināta pamāja.

Tenets mēģināja izskatīties iepriecināts, kad galdā parādījās jau par rituāla priek�metu kļuvu�ais citrona putojums.

-Tas izskatās ļoti pievilcīgs, Sī� Brid�it.

-������� Tu tā domā? viņa ar sarauktu pieri pavērās uz savu pēdējo eksperimentu dekorē�anā tas bija Kentas ģerboņa atveids, kas attēloja pakaļkājās uzslēju�os baltu zirgu.

-�������� Ak, jā, starp citu, sacīja D�ouna, es aizmirsu tev pateikt� Es �odien pilsētā uzskrēju virsū Luīzei.

-������� Tā? sacīja Tenets starp diviem kumosiem. Kā viņai klājas?

-������� Fiziskā nozīmē ļoti labi. Un mazais ir lie�lisks.

-Bet?

D�ouna aizgrieza prom seju.

-�������� Viņiem atkal ir problēmas ar vīramāti. Tur kaimiņos pārdos vienu māju un kā tu domā, kas notiek?

-��� Ak vai, nē.

Tenets satraucās par Lainhemu. Vecākā misis

Lainhema alla� bija prasīga, paģēro�a un jaucās dēla dzīvē. Tikai pirms gada jaunais pāris pārvācās patālāk no tās vietas, kurā riņķoja viņa, un Tenets atcerējās, ka bija domājis cik ilgs laiks paies līdz brīdim, kad vecā kundze tiem sekos?

-���� Es nodomāju ja jau viņa līdz �im nav pārvākusies, tad beidzot liks jaunos mierā.

-���� Liekas, ka ne. Viņa tikai gaidīja, kamēr at�brīvosies kāda māja tajā apkaimē, lai dotos turp. Tas vēl nav izlemts, ta�u uz to pusi iet. Un Lain�hema māte par savu tagadējo māju nedabūs tik daudz naudas, lai varētu atļauties pirkt jaunu.

-��� Kāds varētu viņu no tāda nodoma atrunāt.

-��� Cerēsim, ka Lainhemiem paveiksies.

No�ķindēja durvju zvans.

Tenets iebāza mutē pēdējo citrona putojuma karoti un noslaucīja muti.

-��� Mai. s jau ir klāt.

Automa�īnā Tenets aizdedza savu pīpi. Kārtīgam dūmam nepietika laika, bet tas viņam palīdzētu atslābināties. Lainhems automātiski nolaida loga stiklu. Tenets iedomājās, ka ser�ants izskatās nomākts. Varbūt Luīze nelika viņam mieru sakarā ar māti. Tenets sajūsminājās par to, kā Lainhems tika galā ar abām sievietēm, kuras abas bija ar raksturu, bet viņ� neskauda to akrobātiku, kādu Lainhemam nācās pielietot, lai darītu viņas abas laimīgas. Tenets reizēm brīnījās, kāpēc Lainhems netika izvēlējies sievu ar maigāku, patīkamāku raksturu. Varbūt ser�an�tam bija vajadzīgs �āds ģimenes konflikts. Ja tā, tad viņam �ādās reizēs nācās pārdzīvot vairāk nekā pietiekami, redzot to, ka sievas un mātes intereses diametrāli at�ķiras.

-��� Es ceru, ka tev izdevās sarunāt?

-����� Vairāk vai mazāk. Kad es septiņos pie�zvanīju, Mejs bija izgājis, bet viņa sieva gaidīja viņu jebkurā mirklī pārnākam. Tātad viņ� tagad noteikti ir jau mājās.

-��� Kāds bija sitenis un nieru pīrāgs?

-���� Gar�īgs, sacīja Lainhems, ta�u viņa sajūs�ma likās radusies ar piespie�anos.

Ser�ants acīmredzami nebija noskaņots runāties, un viņi līdz Meridjūroudai brauca klusēdami.

Kristofers Mejs dzīvoja lielā privātā īresnamu rajonā, kur jau vairākus gadus notika būvniecība, kas vēl joprojām nebija pabeigta. Kad to uzsāka projektēt, sacēlās liels skandāls, ta�u projekts tomēr tika īstenots, lai gan līdz pat �im laikam klīda baumas par nopietniem trūkumiem, veselībai kaitīgiem materiāliem un citām nelādzībām. Pat naktī varēja redzēt, ka te pielik�tas lielas pūles, lai padarītu �o apkārtni vizuāli patīkamāku. Mājas at�ķīrās pēc lieluma un ārējā izskata, tās atradās da�ādā attālumā no ielas un bija novietotas da�ādi. �is nams dro�i vien bija uzcelts viens no pirmajiem; dārzi tam apkārt bija jau iekopti, jaunie kociņi paaugu�ies.

26. numurs bija no lētākajiem necila un no citām puslīdz no�ķirta celtne. Vestibilā un viesistabā dega gaisma, bet pie ārdurvīm kaltas dzelzs laterna apgaismoja nelīdzeni bruģētu celiņu.

Izskatās tā, ka viņ� vēl nebūtu pārnācis, ser. Garā�ā nav auto.

Gaidot ma�īnas īpa�nieku, garā�as durvis bija vaļā.

Tenets pret kurpes papēdi izdauzīja savu pīpi.

-��� Tas nekas. Es tik un tā gribu parunāt ar viņa sievu.

Meitene, kas atvēra durvis, likās pārliecīgi jauna kā bērns, kas spēlē mājsaimnieci, un �o iespaidu vēl pastiprināja sievietes mati kā Ali�sei no "Alises Brīnumzemē" tie klājās viņai pār muguru, ierāmēdami mazu, smailu sejiņu.

-��� Misis Meja?

Viņa pamāja.

-��� Mūsu ser�ants jums jau zvanīja, lai norunā�tu tik�anos ar jūsu vīru.

-���� Es atvainojos, man �ēl, bet vīra vēl nav mājās.

-��� Vai jūs viņu gaidāt drīz ierodamies?

-���� Jā, Kristoferam jau vajadzēja būt atpakaļ pirms laba laiciņa.

-��� Vai drīkstam viņu uzgaidīt?

Viņa svārstījās.

-��� Vai jūs varētu uzrādīt man savas apliecības?

-��� Protams. Tenets saprata viņas piesardzību un pasniedza misis Mejai savu apliecību.

Misis Meja pacēla to pie gaismas, pamatīgi nopētīja un atdeva atpakaļ. Tik daudzi cilvēki mēdza tai uzmest vien pavir�u skatienu.

Viņa pla�i atvēra durvis.

-���� Ienāciet! Ilgi virs vairs nevar būt projām. Viņ� aizbrauca apraudzīt savu māti.

Viņi iegāja siltā, gai�ā un krāsainā telpā. Visa labās puses siena bija apgleznota: fonā pletās stilizēta ainava skaidri varēja iz�ķirt laukus un pakalnus, bet priek�plānā varēja vērot procesiju. "Un kādu procesiju!" Tenets nodomāja. Tur bija cilvēki invalidu ratiņos un uz kruķiem, ar kaklā pakārtām rokām un baltām protēzēm, slimības novājināti ļaudis, kurus no abām pusēm pieturē�ja līdzcilvēki, mātes, kas nesa sakropļotus bēr�nus, un vairāki Dauņi stiepa uz priek�u rociņas, kamēr viņu sejās bija saskatāmas priecīgas no�jausmas.

Tenets neko nevarēja ar sevi padarīt viņ� stāvēja un skatījās arī Lainhemu gleznojums fascinēja glu�i tāpat.

Klēra Meja pasmaidīja.

-��� Tas ir svētceļojums uz Lurdu, viņa sacīja. Es tur biju pagāju�ajā gadā nē, ne jau sevis dēļ, bet pavadot slimus bērnus.

-��� Vai jūs pati to uzgleznojāt?

Viņa pamāja.

-��� Es mācu zīmē�anu.

-���� Tas ir� iespaidīgs. Es nekad neko tam�līdzīgu neesmu redzējis. Viņam būtu gribējies te uzkavēties. Jo ilgāk Tenets lūkojās glezno�jumā, jo vairāk tur saskatīja detaļas. Tās bija neticami skaidri pamanāmas lelle bērna rokā, filigrāns krustiņ� zelta ķēdītē sievietei ap kaklu, pilnasinīgs vīrs, kas bija pieliecies aizsiet kurpju saiti� un it visur, ikkatrā sejā viena un tā pati cerības izteiksme.

Misis Meja nospieda pogu, un daļa no glezno�juma kļuva par durvīm, kuras veda viesistabā. Tenets negribīgi novērsās no freskas un sekoja viņai.

Istaba bija izklāta ar �etrstūrainu krēmkrāsas paklāju, tur atradās melnbalts pārnēsājamais televizors, trīsdesmito gadu stila dīvāniņ� un atzveltnes krēsls. Visas �īs mēbeles bija pārklā�tas ar rupja auduma pārklājiem piena �okolādes krāsā. Aizkari bija skaisti uz krēmkrāsas audu�ma plūsto�i, ar roku zīmēti silueti putni un ēnainas lapotnes brūnos un melnos toņos. Vai arī tas bija misis Mejas darbs? Tenets brīnījās vien.

Viņa pamāja, norādīdama, lai abi apsē�as.

-����������� Tas, jādomā, ir sakarā ar Stīva nāves gadīju�mu?

-������������ Jā. Protams, mums jāaprunājas ar visiem viņa ģimenes locekļiem.

-������������ Vai jums vēl nav nekādas skaidrības, kas to izdarījis?

-Nē.

-����������� Tas ir briesmīgi. Misis Meja ar drūmu seju pa�ūpoja galvu. Kas būtu varējis ko tamlīdzīgu izdarīt?

-����������� Tie�i to arī mēs mēģinām noskaidrot. Vai jūs zināt kādu, kas viņam vēlēja ļaunu?

-��� Nē, tādā pakāpē ne. Stīvs bija�

-Jā?

-������������ Tātad viņam piemita� nelaimīga īpa�ība cilvēkus satracināt.

-������������ To mēs saprotam. Tātad jūs domājat, ka misters Longs to nedarīja tī�ām?

-��� Es nezinu. Vina ar labo roku at�ķīra vienu matu �ķipsnu un sāka to tīt ap pirkstu. Nekādi nevaru saprast. Reizēm es domāju jā, viņ� to darīja tī�ām, ta�u kādā citā reizē man likās Stīvs vienkār�i netika ar. sevi galā.

-��� Vai misters Longs jums patika?

Viņa �aubījās.

-����� Domāju, ka būs godīgāk, ja teik�u, ka man bija viņa �ēl.

-��� Tā? Un kāpēc gan?

-����� Stīvam nekad nekur neveicās. Agrāk vai vēlāk vienmēr viss sagāja �ķērsām.

-��� Piemēram viņa laulība?

-������ Jā. Tas ir tipisks piemērs. Viņ� �aronu tie�ām mīlēja, esmu par to pārliecināta, un tomēr viņ� nespēja nerīkoties tā, lai nenoskaņotu sie�vu pret sevi. Galu galā Sarona vairs nespēja to paciest un aizgāja.

-��� Vai viņ� cerēja sievu atgūt?

-����� Jā gan, par to es esmu pārliecināta. Vai Sarona beigu beigās būtu piekāpusies un at�griezusies tas jau ir cits jautājums. Un tomēr viņa vīru mīlēja� Es tie�ām nezinu. Varbūt tas būtu atkarīgs no viņa spējas �aronai iestāstīt, ka tagad viņu starpā viss būs citādi.

-����� Vai jūs domājat, ka tas būtu iespējams? Vai ticat, ka misters Longs spētu mainīties līdz tā�dai pakāpei?

-������������ Es nezinu. Es tie�ām nezinu. Bez tam vēl bi�ja ari Aivors, Saronas draugs. Viņ� pret Saronu izturējās ļoti pavēlo�i. Stīvs svētdien bija te iegriezies, viņ� bija briesmīgā stāvoklī. Man sametās viņa �ēl. Tā bija Stīva dzim�anas diena, viņ� devās sievu apciemot, un Aivors izmeta viņu ārā.

-��� Jā, mēs to dzirdējām. Kā es dzirdēju, viņ� arī te sarīkoja scēnu.

-��� Kas jums to teica�? Viņa paraustīja ple�cus. Kāpēc par to runāt? Jā, tas ir tiesa.

-��� Jūsu vīrs dro�i vien par to ļoti sadusmojās.

Viņa palūkojās lejup, novērsdama acis, un

atkal paraustīja plecus.

-��� Viņ� jau ir pie tā pieradis.

-���� Jūs gribat sacīt, ka Stīvam bija paradums apgrūtināt jūsu vīru?

-��� Nezināju, ka manis teiktais izklausījās tā� �ā vai tā, Kristofers vienmēr izturējās pret Stīvu ļoti labi.

-��� Vai tam bija kāds īpa�s iemesls?

-���� Nav nekāda iemesla to slēpt. Jūs tik un tā agrāk vai vēlāk dabūtu zināt, ja ar kādu aprunā�tos tāpat kā ar mani� Man jāteic, ka es neesmu īpa�i pieķērusies savai vīramātei, pat ja mans virs būtu� Patiesība ir tada, ka pret Stīvu kop� bērnības slikti izturējās.

-Kas?

-���� Viņa patēvs mans vīratēvs. Es par to neko daudz nezinu, bet zinu, ka iejaucās nepilngadīgo inspekcija un bija visādas nepatik�anas.

-��� Un abi pārējie pui�i? Frenks un jūsu vīrs?

-����� Ak, nē, viņi satika labi. Tikai Stīvs� Re�dziet, mans vīrs Stīvu alla� aizstāvēja.

Tātad �ī informācija tika sniegta, lai parādītu viņas vīru labākā gaismā. Ta�u Tenetu tā nepār�liecināja. Līdzjūtība tas izklausījās ļoti jauki, tomēr bija pārāk plāns apsegs, lai nosegtu to, kas atradās apak�ā.

-���� Tātad Stīvs nāca pie jūsu vīra, kad viņam vajadzēja mierinājuma?

-Jā.

Ko viņa slēpa? Tenets netika gudrs. Visu laiku viņam bija tāda sajūta, ka misis Meja runā pilnī�gi atklāti, vienīgi da�ās pēdējās minūtēs�

-����� Un svētdienas vakarā jūs Stīvu redzējāt pēdējo reizi?

Viņa pielēca no krēsla, it kā būtu applaucē�jusies.

-��� Tur nāk mans vīrs.

Kad viņa bija izsteigusies no istabas, Tenets un Lainhems saskatījās, uzacis sarauku�i. Kāpēc Teneta pēdējam jautājumam sekoja tāda reakci�ja? Tas noteikti bija misis Meju pārsteidzis ne�sagatavotu. Klēra Meja bija sapratusi, ka nāksies noskaidrot, kad viņa pēdējoreiz redzējusi vīrabrāli.

Kad Meju laulātais pāris kopā ienāca istabā, inspektors un ser�ants piecēlās. Klēra Meja ner�vozi smaidīja tikai ar lūpu kaktiņiem.

-���� Mans vīrs, inspektor. Kris, tas ir inspektors Tenets un ser�ants�

-���� Lainhems. Lainhems bija pieradis pie tā, ka cilvēki aizmirsa viņa uzvārdu. Visi apsēdās, un Tenets zaudēja vairākas minūtes, teikdams ievadrunu un pētīdams Stīvena Longa vecāko pusbrāli.

Kristofers Mejs bija tikpat gar� augumā, kā viņa brālis Frenks, tikai tievāks, gandrīz vai izdilis. Viņam bija tāda gara vīrie�a izne�anās, kas nelepojas ar savu augumu,� <ņ� bija stūrains līks deguns, augsta un kaulaina piere, asi ceļgali un elkoņi. "Ja Meja daba ir tikpat stūraina, kā viņa augums," Tenets domāja, "tad viņ� noteikti nav tā persona, ar kuru var ērti sadzīvot." Viņa sieva kā Tenets manīja sle�pus vīru vēroja. No kā Klēra baidījās?

-��� Jūsu sieva mums teica, ka jūs alla� ļoti labi sadzīvojāt ar Stīvu ceru, ka jūs neiebildīsiet, ja sauk�u visus kristītos vārdos, jo jūsu ģimenē at�tiecības ir tādas sare�ģītas�

-���� Nebūt nē� Mēs diezgan labi saprotamies, man liekas.

-��� Viņa sacīja� Nē, tas bija māns. Ja ticētu Stīva dvīņubrālim, tad tie�i Kristofers alla� bija mātes mīlulis. � ka Stīvam bijusi grūta bērnī�ba-jo jūsu tēvs pret viņu bargi izturējies.

Kristofers uzmeta sievai �iglu skatu. "Kas tev tur ko sacīt?" Viņa tik tikko manāmi atrāvās at�pakaļ.

Vai vīrs viņu terorizēja? Tenets par to �au�bījās. Vai varbūt vienkār�i vīrs, kas bija izsities uz aug�u, atbrīvodamies no nelabvēlīgās ģime�nes, un dabūjis atbildīgu darbu vietējā vidus�skolā, nevēlējā� Ucerēties savu necilo izcel�a-

_ r�

nos. Varbūt te bija pat abi �ie faktori�

-��� Patēvi bie�i vien neatrod pieeju pabērniem.

Apsprie�ot �o tēmu, Tenets negatavojās za�udēt laiku, lai no viņa ko izdabūtu. Bija ta�u pieejami ari citi ziņu iegū�anas avoti.

-����� Vai jums �ķiet, ka �ī iemesla dēļ Stīvs juta īpa�u greizsirdību pret savu dvīņubrāli?

-��� Kā jūs to domājat?

-���� Tā es domāju, salīdzinot viņu pozīcijas D�efa aud�uvecāki dro�i vien bija viņam ļoti pieķēru�ies, un kop� aud�umātes otrajām precībām viņ� bija arī labi nodro�ināts. Kaut vai tas viņa auto�

-��� Jā, būtu glu�i dabiski, ja Stīvs būtu nedaudz skaudīgs. Vai tad jūs viņa vietā neskaustu?

-��� Dro�i vien skaustu. Kā uz to reaģēja D�efs?

Kristofers paraustīja plecus.

-����� Protams, mēģināja nepievērst tam uz�manību. Viņ� vienmēr izturējās pret Stīvu kā pret līdzīgu. Lai gan tas nedod pamatu apgalvot, ka viņi tie�ām bija līdzīgi.

-����� Stīvs reizumis mēdza par to pasmieties, Klēra sacīja. Ta�u nevar teikt, ka viņ� tie�ām būtu tur saskatījis ko smieklīgu. Es teik�u, ka jums taisnība viņ� to uzskatīja par netaisnību, tas ir saprotams.

-��� Ta�u ar visu to, �ķiet, brāļi sapratās labi. Cik noprotu, viņi laiku pa laikam mēdza tikties.

Klēra pamāja.

-���� Tā parasti bija D�efa iniciatīva. Domāju, ka viņ� vienmēr jutās vainīgs par abu nevienlīdzīgo situāciju.

-���� Ta�u tās visas ir tikai runas, sacīja Kristofers. Pēc aud�umātes nāves es neesmu manījis, ka viņ� būtu ticis pie kādiem labumiem.

-����� Es pat domāju, ka viņ� nekādu naudu vēl nav saņēmis, Klēra noteikti sacīja. Mantoju�ma leģitimācija alla� velkas ļoti ilgi.

-����� Ak, runājot par Stīvu, tas viss ir par vēlu, vai tad nē? sacīja viņas dzīvesbiedrs.

Vīra naidīgums bija Klēru aizvainojis. Tenets bū�tu varējis saderēt, ka sievai negāja pie sirds loma, kādu vīrs tai atvēlēja un vil�anās sajūta neatstājās.

-�ā vai tā, sacīja Kristofers, es neesmu pārliecināts, ka tas viss ir būtiski.

-����� Nekad nevar zināt, kura informācija ir būtiska un kura nav, Tenets sacīja. Ta�u, at�grie�oties pie jau iegūtajām ziņām� cik nopro�tu, Stīvs bija te iegriezies svētdienas vakarā un sarīkoja nepatīkamu scēnu.

-���� Kas jums to teica? Kristofers noprasīja, uzmezdams apsūdzo�u skatienu sievai.

-���� Tā nebija misis Meja, es jums galvoju, sacīja Tenets.

-���� Tātad Debija, Mejs secināja. Man gan �ķiet, ka es viņai to netiku teicis� Mans Dievs, vai nav iespējams apspriest ģimenes darī�anas tā, lai par tām nerunātu visā pilsētā�

-���� Sprie�ot pēc visa, ko mēs zinām, Tenets ledainā balsī sacīja, �ī slepkavība var izrādīties ģimenes lieta. Lielākā daļa slepkavību ir tādas precīzāk sakot se�desmit procenti.

-��� Vai jūs gribat sacīt�

-���� Es neko negribu sacīt. Tikai mēģinu iegūt informāciju, no kuras lielākā daļa par to esmu pārliecināts var izrādīties pilnīgi nevajadzīga, bet kāda daļa ļoti vajadzīga� Nevaru iedomāties, ka Stīva uzvedība svētdienas vakarā varētu jums sagādāt prieku.

-���� Vai jums sagādātu? Meja nāsis iepletās aizturētās dusmās.

-����� Varbūt arī nē. Bet ne jau tas ir svarīgi. Svarīgi ir tas, ka jūsu brālis, atvainojiet, pus�brālis, Tenets pārlaboja pa�a teikto, kad. Mejs atvēra muti, lai iebilstu, ir nogalināts, un es mēģinu noskaidrot, kāpēc.

-��� Jūs ta�u negribat apgalvot, ka es esmu viņu nogalinājis tāpēc, ka viņ� te sabiedrībā nelāgi uzvedās?

-���� Kad jūs Stīvu pēdējo reizi redzējāt, mister Mej?

Kādu mirkli valdīja mulsuma pilns klusums. Tenetam palika iespaids, ka laulātais pāris tikai ar milzīgu pa�kontroli noturējās, nesaskatījies, lai mēmi konsultētos.

-��� Tātad?

Mejs lēni izelpoja, pēc tam apsēdās atpakaļ krēslā, rezignēti paraustīdams plecus. Tagad viņ� uzlūkoja sievu, un abu sejas izteiksmes atklāja itin visu. "Mums viņam tas jāsaka."

-��� Domāju, ka jūs tik un tā to uzzinātu agrāk vai vēlāk, sacīja Mejs. Mēs viņu redzējām vakarvakarā.

Tātad viņiem beidzot izdosies kaut ko uzzināt par Stīvena Longa vakarvakara aktivitātēm. Tenets pūlējās neizrādīt savu apmierinājumu, lai tas neparādītos viņa sejā. Tā vietā inspektors nepiespiesti atlaidās krēslā, it kā atvilkdams elpu.

-��� Cikos tas bija?

-���� Ap septiņiem. Vai ne? Mejs uzlūkoja sie�vu, gribēdams saņemt apstiprinājumu, un viņa pamāja.

-��� Pastāstiet man par to!

-��� Nekā daudz nav, ko stāstīt.

Tā acīmredzami nebija patiesība. Meja atmiņā bija saglabājies kas nepatīkams. Viņa lūpas sakniebās, nāsis iepletās un nobālēja, acīs varēja saskatīt dusmas.

-��� Un tomēr�

Mejs paraustīja plecus.

-���� Kā jau jums zināms, viņ� sarīkoja scēnu. Ārā.

-��� Ārā.

Tad tāpēc Mejs un viņa sieva negribēja atzīties, ka Stīvu vakar redzēju�i. Bija skaidri redzams, ka Mejs nolēmis vispirms celt priek�ā savu versiju, iekams Tenets dzirdējis kādu citu no kaimiņiem.

-������������ Es pateicu glu�i skaidri, ka pēc tā ļembasta svētdienas vakarā mēs viņu te vairs nekad ne�gribam redzēt.

-��� Tātad jūs atteicāties laist viņu iek�ā?

-���� Jā. Mejs likās sadrūmis, tomēr izaicino�s. Man reiz bija diezgan, jo viņ� bija apkaunojis mūs draugu priek�ā. Svētdien bija pēdējais piliens.

-������ Kop� �arona viņu pameta, ar viņu bija aizvien ļaunāk un ļaunāk, sacīja Meja kundze, kā alla� lūkodama parādīt vīru, cik vien iespē�jams, labākā gaismā. Da�as viņa izdarības bija diezgan briesmīgas. Viņ� pat ieradās skolā�

-����� Inspektors nav par to neko prasījis, Mejs noskaldīja.

-���� Tā bet es gribu zināt. Esmu ieinteresēts dzirdēt it visu, kas man palīdzētu labāk izprast Stīvu.

Mejs uzmeta sievai ātru skatienu. "Tagad paskaties, ko tu esi savārījusi!"

-���� Mana sieva, viņ� piespiesti sacīja, apvaldī�dams aizkaitinājumu, runā par otru gadījumu, kad Stīvs bija pārāk daudz iedzēris. Viņ� aizvizinājās uz skolu, nokaitināja sekretāri un apkaunoja mani klases priek�ā, trīsdesmit �etru skolnieku klātbūtnē.

-���� Tas jums noteikti bija ļoti nepatīkami. -

Teneta balsi varēja manīt patiesu līdzjūtību. Jeb�kur� skolotājs uzskatītu �ādu situāciju par ap�kaunojo�u. Un turklāt Mējam viņa autoritāte nozīmēja tik daudz. Tenets jau sāka prātot, vai atkārtoti apkaunojumi �o cilvēku tie�ām nevarēja novest līdz vardarbībai.

Meja aprautie, ciniskie smiekli atgādināja rējienu.

Nepatīkami! Tas ir visai nepilnīgs novēr�tējums! Tā vai citādi kā jau teicu, svētdien bija pēdējais piliens tā es nolēmu. Stīvs tālāk varēja meklēt morālisku atbalstu citur.

Tenets netika gudrs, vai �is morāliskais at�balsts, par kuru bija runāju�i Mejs un viņa sieva, bija īsts vai iedomāts. To bija grūti pateikt. Ja tā apdomāja, tad nebūtu viegli sameklēt neatbil�sto�āku personu, kam lūgt padomu. Ta�u pat stūrainākie cilvēki ir spējīgi uz līdzjūtību, īpa�i jau pret tiem, kuri vēl vieglāk ievainojami nekā pa�i. Un, iespējams ja Stīvs nebūtu uzvedies tik necie�ami, tik neizturami� Jā, tā bija gan. Tenets jutās tā, it kā būtu uztaustījis ceļu pie svarīgākā, kas raksturoja miru�o. Stīvs bija izmisis�

Inspektors apzinājās, ka klusums kļuvis pārāk nomāco�s un visi viņu nogaido�i uzlūko. Tenetam tikai ar grūtībām izdevās sakopot domas, lai atgrieztos pie Meja sacītā.

-����� Vai tad Stīvs vakarvakarā bija ieradies tāpēc? Pēc morālā atbalsta?

Mejs paraustīja plecus.

-��� Iespējams. Pieņemsim, ka viņ� nāca atvainoties.

-��� Par uzvedību svētdien?

-���� Jā. Nelaimīgā kārtā pagātnes pieredze rāda, ka viņa no�ēla turpinātos tikai līdz nākamajai reizei, kad viņam savajadzēsies izrādīties. Tad nu es Stīvam teicu, ka �oreiz tie�ām domāju tā, kā paziņoju. Un lai viņ� te nekad vairs nerādās.

-���� Savajadzēsies, Tenets nomurmināja. Jūs teicāt: "Nākamajai reizei, kad viņam savaja�dzēsies izrādīties�" Vai jūs tie�ām tā domājāt?

Mejs likās �aubāmies. Viņa seja atmaiga, un īsu mirkli Tenets skatīja to jaunekli, kuru bija iemīlējusi Meja sieva.

-���� Jā, viņ� lēnām sacīja. Ja Stīvs bija aiz�vainots vai norūpējies, viņ� parasti mēģināja pārvērst to visu jokā. Sāka staigāt apkārt, smī�dinādams cilvēkus�

-��� Tādā veidā Stīvs tika galā ar sāpēm.

-������������ Jā� Bet pēdējā laikā viņ� alla� �āva pār mēru. Tas vairs nebija smieklīgi. Tas, kā Stīvs to darīja, bija galīgi greizi. Viņ� gribēja mazliet ie�dzert, lai sevi iedro�inātu, kļūtu mazliet jautrāks un uzlabotu omu, ta�u tas laikam nelīdzēja, un viss beidzās ar to, ka viņ� iedzēra pārāk daudz�

-��� Vai misters Longs dzēra visu laiku?

-����� Ak, nē, saprotiet mani pareizi! Stīvs dzēra tikai �ad un tad kad viņu kaut kas nomāca. Svētdien, protams, tas bija �aronas apmeklē�jums. Aivors izmeta viņu ārā.

-����� Un turklāt tā bija viņa dzim�anas diena, sacīja Klēra Meja. Stīva dzim�anas diena, es gribēju sacīt. Tas bija tik nepatīkami. Jūs ta�u varat iedomāties, cik no�ēlojami Stīvs jutās, viņam tie�ām bija grūti tikt pāri. Longs patiesi izrādījās galīgi piedzēries. Pie mums bija uz vakariņām atnāku�i da�i draugi un viņ��

-���� Nav vajadzīgs to pieminēt atkal un atkal, Mejs skarbi sacīja. Lai kā tas bija, �ajā reizē viņ� gāja par tālu, un es negrasījos savas domas mainīt nevienu mirkli. Ne jau tikai tas, ka es pusbrālim pateicu to, kas uz viņu attiecas. Tā lieta bija darīta. Bet es nodomāju, ka tā Stīvam varētu būt mācība, kas palīdzētu savākties, lai viņ� saprastu, ka nevar tā dauzīties apkārt, traucējot citiem cilvēkiem dzīvot, sabojājot it visu un neko par to nemaksājot. Tad, pēc brītiņa, es atmaigu�

Tagad bija par vēlu. Vārdi karājās gaisā tik skaidri, it kā būtu izrunāti.

-��� Tātad ko misters Longs vakarvakarā darī�ja, kad jūs atteicāties laist viņu iek�ā?

-���� Vispirms neņēma mani nopietni. Pēc tam sāka runāt pretī. Tad es� es aizvēru durvis viņam deguna priek�ā� Es tie�ām būtu varējis paredzēt, kas notiks tālāk.

-��� Un tad misters Longs sarīkoja scēnu?

-��� Jā. Mejs bija sakucis krēslā, raukdams pieri, it kā kaut ko meklētu atmiņā. Dauzīja durvis� bļaustījās� spēra pa tām�

-��� Un tad jūs durvis atvērāt?

-�� Nē, Mejs no�ņāca. Kāda jēga būtu to darīt? Viņ� jau bija pamodinājis visu ielu, nekas ļaunāks vairs nevarēja notikt� Viņ� ālējās, cik spēdams, minūtes desmit un pēc tam devās prom�

-��� Vai viņ� bija dzēris?

-��� Nē, nedomāju vis. Ja ari būtu, tad tas nebija manāms.

-��� Kas viņam bija mugurā?

Mejs sarauca pieri.

-��� D�insi un jūrnieka jaka tā viņ� parasti ģērbās.

-��� Kurpes?

-������������ Neievēroju. Dro�i vien tās pa�as apdilu�ās sporta kurpes.

-��� Un viņ� dro�i vien atbrauca ar auto.

�

-��� Tā man likās.

-��� Tas nebija piebraukts pie jūsu mājas?

-������������ Es neievēroju. Domāju tikai par to, kā ātrāk tikt no viņa vaļā.

-������������ Vai viņ� būtu varējis doties projām, teiksim, desmit vai piecpadsmit minūtes pāri septiņiem?

-��� Jā, aptuveni ap to laiku.

-��� Ko tad jūs darījāt, kad viņ� aizgāja?

-��� Kā jūs to domājat?

Gaisā atkal bija jūtams saspringums, un Tenets juta, ka Meju pāris uzmanījās, cenzda�mies nelūkoties viens otrā. Vai viņi bija strīdēju�ies pēc Stīva aizie�anas? Tenets glu�i labi varēja iedomāties, kā tas norisinājās. Mejs bija satracināts, saniknots par to kaunu, kuru Stīvs viņiem sagādājis, un sieva varēja viņam nepiekrist, nosodīdama tā izturē�anos pret Stīvu. Varbūt pietika ar niecīgāko sievas pārmetumu,

lai Mejs eksplodētu, iespējams pat dusmās izskrietu no mājas�

-��� Vai jūs visu vakaru palikāt mājās?

-���� Nē. Patiesībā es devos apraudzīt savu māti.

-��� Cikos jūs aizgājāt?

-��� Kurp jūs tagad vedināt?

-��� Mister Mej, man nebūs jums īpa�i jāatgādi�na, ka �ī ir slepkavības izmeklē�ana. Tas ir mūsu ikdieni�ķais darbs mums ir jānoskaidro, ko darīju�i visi, kas saistīti ar jūsu pusbrāli. Visi.

Mejs paraustīja plecus.

-��� Labi, man nekas nav slēpjams. Izgāju no �e�jienes ap pusdeviņiem.

Tātad apmēram stundu vēlāk. Ja pēc Stīva aizie�anas arī izcēlās strīds, tas dro�i vien jau bi�ja izbeigts.

-��� Un ap cikiem jūs atkal pārnācāt?

-��� Apmēram bez ceturk�ņa desmitos.

Tātad Mejs bija projām apmēram stundu piec�padsmit. Pietiekami daudz laika, lai ielūkotos Stīva dzīvokli un pēc tam vai pirms tam pie mātes.

-��� Vai jūs bie�i apmeklējat savu māti?

Sprie�ot pēc D�efa sacītā, Kriss bija mātes luteklis. Un tomēr Tenets, kas bija redzējis gan Kri�u, gan misis Meju, nekādi nespēja iedomā�ties, kas viņiem abiem varētu būt kopīgs.

-��� Laiku pa laikam. Normālos apstākļos es ne�dotos turp ik vakaru, bet vakar, protams, es domāju, ka māte varētu būt satriekta, uzzinot par Stīvu.

Tenets nejutās pārliecināts, ka ir dzirdētajam noticējis, ta�u bija gatavs palaist to gar ausīm.

-��� Vakarvakarā� vai jūs pa ceļam iegriezāties arī pie Stīva?

-��� Nē! Ne turpceļā, ne atpakaļceļā.

Tenetam bija aizdomas, ka Mejs meloja, ta�u

viņ� nolēma pagaidām atstāt visu, kā ir.

Pirms atgrie�anās automa�īnā, viņi ar Lainhemu devās katrs uz savu pusi. Abās pusēs kaimiņi ap�liecināja Meja sacīto Stīvs sacēlis tik lielu troksni, ka visi kaimiņi metu�ies ārā uz ielas un pie logiem. Lai gan te bija pietiekami daudz vietas, kur novietot auto, neviens neatcerējās redzējis ārā Stīva auto, un viens no viņiem jutās pārliecināts, ka pēc neveiksmīgā uzbrukuma Meju ārdurvīm Stīvs de�vies projām pa ielu un pēc tam nogriezies ap stūri.

-����� Dīvaini, sacīja Tenets, kad Lainhems viņam to atstāstīja. Ja tas bija Stīvs un nevis D�efs, kas redzēts izejam no Stīva dzīvokļa bez ceturk�ņa septiņos, tad viņam vajadzēja braukt ar auto, lai septiņos nokļūtu �eit. Ja nu vienīgi viņ� būtu braucis ar taksometru. Bet kāpēc lai viņ� to darītu, ja ārā stāvēja pa�a auto?

-����� Varbūt tas uz kādu laiku bija izgājis no ierindas?

-����� Ma�īna ta�u agrāk strādāja, kad viņ� devās apmeklēt Saronu. Vismaz mēs pieņēmām, ka tā bija. Varbūt labāk būs, ja mēs to pārbaudīsim pavaicāsim Saronai.

-����� Labi vismaz, ka mēs esam tiku�i mazliet tālāk savos meklējumos, noskaidrojot, ko viņ� vakar darījis. Es prātoju, kurp viņ� devās pēc tam.

-����� Varbūt atpakaļ uz māju? Es vis nedomāju, ka Stīvs būtu atstājis dzīvoklī ieslēgtu gaismu un televizoru, kad devās apmeklēt Kri�u Meju. Tādā gadījumā viņ� noteikti braucis atpakaļ tāpēc, ka viņi abi ta�u bija tur, kad pusdeviņos ieradās Frenks. Lai gan es domāju, ka mēs neko nevaram pieņemt par pareizu. Labāk pār�

baudīsim, izpra�ņājot kaimiņus. Un vēl kas� Es neatceros dzīvoklī redzējis jūrnieka jaku.

-���� Varbūt viņ� to atstājis tur, kur bija iegriezies vēlāk. Ja vēlāk tika kurp gājis.

-����� Iespējams. Tā bija vēl viena neliela ne�sakritība.

-��� Un kurp tagad, ser?

Pulkstenis bija desmit, un vēl vajadzēja uzrakstīt atskaites. Atsaukdams atmiņā visas �īsdienas tik�anās, Tenets jutās neomulīgi. Dzi�nulis, kas bija vadījis viņu cauri visai �ai Meju epopejai, pēk�ņi �ķita zudis, un inspektors vēlējās vienīgi tikt mājās, neko vairāk iedzert kaut ko karstu, ielīst gultā un iegrimt nebūtībā. Mugura smeldza un prasījās horizontālā stāvok�lī. Viņ� nopūtās.

-���� Es domāju, vislabāk būs, ja vēlreiz aprunā�simies ar Meju māmiņu, lai redzētu, vai viņa teikto apstiprinās. Būtu jauki, ja mēs �onakt dotos gulēt, zinādami, vai pēdējā nopratinātā ali�bi ir apstiprināts, vai naV/

-���� Es vļjS nedomāju, ka mēs �ajā laikā varam vēl uz kaut ko cerēt, sacīja Lainhems, iedar�binādams motoru.

-��� Es teik�u, ka viņa ap �o laiku varētu būt pa�matīgi piesūkusies sprie�ot pēc iepriek� redzē�tā.

Tenets novaidējās vien.

-���� Jums taisnība. Es aizmirsu. Tomēr, mēs varētu nobraukt tur garām, vai ne?

Misis Mejas dzīvokļa priek�namā spīdēja gaisma, ta�u uz klauvējieniem neviens neat�saucās.

-��� Varbūt misis Meja vēl strādā tajā krogā, Lainhems noteica.

-��� Iespējams. Palūkosim no otras puses.

Gaisma dega nolaistajā virtuvē, bet pa aizkara

neaizsegto logu viņi varēja redzēt, ka istaba bija tuk�a, un klauvējieniem joprojām nevieni neat�bildēja.

-����� Varbūt viņa ir viesistabā. Lainhems norādīja uz dzeltenīgas gaismas strēli, kas krita no loga otrpus mājai.

Abi ņēmās lūkoties pa aizkaru spraugu.

Misis Meja apspīfetos, melnos svārkos, krokotā sarkanā blūzē un melnās zeķbiksēs zvil�nēja vienā no oran�ajiem zviļņiem viņas galva bija atmesta atpakaļ, acis ciet, mute vaļā. Pat no �ejienes viņi varēja dzirdēt misis Mejas krāk�anu. Labajā rokā viņa vēl joprojām turēja glāzi, bet viņai līdzās uz grīdas gulēja tuk�a d�ina pudele.

-���� Izskatās, ka �obrīd misis Meja ir mirusi �ai pasaulei, Lainhems sacīja.

-���� Nav nekādas jēgas �obrīd mēģināt ar viņu izrunāties. Mums te jāiegrie�as rīt no rīta.

Pa �o nakti pēdējie lietus mākoņi beidzot bija aizklīdu�i, un, kad Tenets nākamajā rītā atvilka aizkarus, viņ� redzēja, ka uzaususi skaidra, spirgta, vēsa diena. Viņ� bija impulsīvi atvēris logu, izliecies ārā un dziļi ieelpojis salto gaisu. Labajā pusē oran�ā ziemīgās saules ripa jau vīdēja pie apvār�ņa, un debesis bija pielietas ar apriko�u krāsas gaismu, kura ar katru sekundi tapa ko�āka.

-���� Ko tu dari, tēt? Brid�ita bija iestājusies atvērtajās durvīs.

-���� Apbrīnoju saullēktu, viņ� pasmīnēdams sacīja.

Viņa pasmaidīja atpakaļ.

-����� Man neērti tev to atgādināt, bet ir bez desmit astoņi, un �odien tev pienākas vest mūs uz skolu.

-����� Būtu laiks jums pa�iem sākt par sevi rūpēties, viņ� norūca, aizvērdams logu.

-��� Tev ta�u pa ceļam uz darbu ir jābrauc garām skolas vārtiem, vai ne? Vai zini, tev ta�u sirds�apziņa neļaus atstāt mūs savā ziņā un braukt tur garām tuk�ā. Viņa izslīdēja pa durvīm un metās lejā pa kāpnēm, kad Tenets tēlotās dusmās spēra soli uz viņas pusi.

Kā alla�, saulainā diena bija uzlabojusi Tenetam garastāvokli, un, neraugoties uz to, ka viņam pagāju�ajā naktī iznāca ļoti maz gulēt, viņ� jau bija paguvis izvingrināt muguru, noskūties, noskaloties du�ā un apģērbties tagad viņ� atkal varēja mesties darbā.

Starrendena �ajā rītā izskatījās tik labi, cik labi vien iespējams, cilvēki gāja ātriem soļiem, plecus izriezu�i, sejas pievērsu�i saulei. Skolas pagalmā aiz vārtiem plauka ziemas ķirsis, pret ko�i zilajām debesīm kā iecukuroti rēgojās maigie, viegli ro�ainie ziedu skum�ķi. Tenets izsēdināja no auto bērnus un ieradās darbā tie�i noteiktajā laikā. Un pat tad Lainhems jau bija priek�ā.

-��� Labrīt, Maik. Kas jauns? Tenets noprasīja, apsēdās un sāka piebāzt pīpi.

-���� Labrīt, ser. Nekā daudz nav. Bentlijs pār�baudīja D�efrija Longa teikto, un autofirma ap�stiprināja, ka viņ� pieņemts darbā un sāk�ot strādāt pirmdien. Nekustamā īpa�uma aģentūra paziņoja, ka māja laista pārdo�anā pirms se�ām nedēļām dro�i vien tad, kad viņ� uzzināja par darba piedāvājumu Staford�īrā. Ārsta atskaite ir ienākusi, bet tajā nav nekā tāda, ko mēs jau nezi�nātu. Es noliku to uz jūsu galda gadījumam, ja jūs vēlētos tajā ieskatīties. Ak, jā, un ir labas ziņas no slimnīcas. Harijs Kārpenters rāda dzīvības zīmes un drīz atkal jutīsies normāli ja viņa ārstējo�ais ārsts atļaus, mēs �odien varēsim ar viņu parunāties.

-��� Kad ārsts viņu izmeklēs?

-��� �or� mazliet vēlāk.

-���� Labi, Tenets pārlūkoja ārsta atskaiti, bet, kā jau Lainhems bija sacījis, tur nekā jauna nebi�ja. Viņ� nolika to atpakaļ uz galda un atkal ap�sēdās krēslā. Labi, Maik, es domāju, labāk ap�skatīsimies, cik tālu mēs tagad esam tiku�i.

Lainhems nolika atskaiti, kuru tobrīd lasīja.

-���� Necik tālu jau neesam tiku�i, ja jūs tā vaicā�jat.

Viņ� no�āvājās un izberzēja acis.

-���� Pārlaidāt nelāgu nakti? Tenets saproto�i pavaicāja. "Ser�ants izskatās nejauki," viņ� nodomāja, "ļaunāk nevar būt." Lainhema acis bija asinīm pieplūdu�as, iegrimu�as dziļi dobu�mos, un ap tām bija tum�i loki, kas liecināja par saspringumu un bezmiegu. Viņ� nebija ticis gulēt ātrāk par trijiem, un bērns jau se�os brēca, prasīdamies pabarot� Un vēl viņ� jutās norūpējies par to, ka māte grasījās pārvākties dzīvot viņiem tuvumā un vēl bailes, ka viņa varētu ierasties ciemos� Tenets tī�ām netika viņam �orīt neko par to vaicājis. Lainhems viņam noteikti to pateiktu tiklīdz kaut kas būtu noteikti zināms.

Lainhems saviebās.

-���� Mazais mūs pamodināja piecos, un es vairs nevarēju aizmigt. Sāku apdomāt lietu� Galu galā cēlos aug�ā un ierados darbā tā paagrāk.

. Vai jums neie�āvās prātā nekādi secinājumi?

-���� Nē, patie�ām ne. Kā jau teicu, es nejūtu, ka mēs būtu kur tālu tiku�i uz priek�u vēl ne.

-���� Ak, nezinu vis. Mums sāk rasties apjēga par to, kāds tas Stīvs bija un kādi ir tie cilvēki, kuri vēl tur iejaukti.

-���� Jā� Izklausās tā, ka Stīvens Longs ir bijis viens necie�ams tips gan tādā, gan citādā ziņā. Kā rādās, viņ� palaidis vējā itin visu bijis pirmklasīgs mehāniķis, kas nav jaudājis no�turēties nevienā darbā, viņam bijusi jauka sieva, kura pēc visa sprie�ot viņam ļoti pieķē�rusies� bet �is arī ar sievu nejaudāja sadzīvot. Glu�f tā, it ka� Lainhems aizgriezās un sedeja, raukdams pieri un lūkodamies tuk�umā.

-��� It kā kas?

-����� Neesmu skaidrībā. It kā� Tā, it kā viņam būtu vajadzējis to visu sagandēt sazin kāpēc?

-��� Jā, man ari kaut kas tamlīdzīgs ienāca prātā.

-����� Viņam, kā liekas, piemitusi īpa�a spēja izvest ci vēkus no pacietības� Palūk, kaut vai tas, ko viņ* nodarīja Frenkam. Es domāju, viņ� ta�u nebija stulbs, viņam vajadzēja apjēgt, ka Frenks var zaudēt darbu tajā izdarībā ar televi�zoru� Un arī Kri�am. Es nevaru teikt, ka tas vīrs man patiktu, bet da�i triki, kurus Stīvs ar viņu izstrādāja, dro�i vien lika viņam justies glu�i slimam. Kri�u patie�ām nevar vainot par to, ka viņ� negribēja tālāk vairs ielaisties ar Stīvu nekādās darī�anās� Un tad vēl tas Hovels. Ak, jā, es saprotu, Stīvam bija iemesls būt greizsirdīgam uz viņu, bet doties iek�ā viņa dzī�voklī ar savu dzimumdienas kūku, pie �aronas, it kā Hovels nemaz neeksistētu� Es vienkār�i nespēju apjēgt, vai Longs nejuta, kādu iespaidu atstāja uz citiem cilvēkiem, vai viņ� darīja to tī�ām, lai citus tracinātu, vai varbūt saprata, ko dara, bet nespēja sevi apvaldīt.

-��� Zinu. Ta�u interesanti ir tas, ka visos gadīju�mos, lai kādi bija viņa rīcības iemesli, efekts bija viens un tas pats. Jautājums tikai, vai �is efekts bija pietiekams, lai kādu novestu līdz tādam stā�voklim, ka tas viņu nogalinājis?

Lainhems sarauca pieri.

-����� Ja tā tad es drīzāk tiecos domāt, ka tas varētu notikt strīda karstumā. Patie�ām nespēju iedomāties nevienu no viņiem izejam no mājas cie�ā apņēmībā Stīvu nogalināt izņemot ja nu vienīgi Hovelu. Ta�u es ļoti labi varu iedomā�ties, ka Frenks vai Kriss devās vest viņu pie prā�ta, bet viņ� ar savu izturē�anos noveda kādu līdz vardarbībai. Varu iedomāties Longu tur sē�am un neņemam otru nopietni, ņirdzam pretī un sa�dusmojam sarunbiedru aizvien vairāk un vairāk�

-��� Piekrītu.

-���� Un es nezinu, kā jums, bet man liekas, ka situācija varēja kļūt aizvien ļaunāka pēc tam, kad Longu pameta sieva. Domāju, ka �ķir�anās Stīvam bija sāpīgs sitiens. Un viņa uzvedība kļuva aizvien necie�amāka�

-��� Izņemot vienīgi pret D�efu.

-���� Jā, tas tiesa. Lai gan, pēc visa sprie�ot, arī viņi necik labi nesatika.

-��� Var jau būt. Ta�u pats D�efs likās pret viņu ļoti labvēlīgi noskaņots, es domāju.

-���� Varbūt tas tāpēc, ka viņi bija dvīņi. Jo D�efam ta�u nācās vieglāk par vieglu Stīvu �ēlot. Viņ� ta�u ir tas, kas līdz �im ticis cauri vislabāk.

-�� Un Stīvs to nojauta, vai ne?

-��� Vai jūs varat D�efu par kaut ko vainot, ser? Galu galā varēja būt diezgan kaitino�i salīdzināt abu apstākļus un apzināties, ka tikai gadījuma dēļ viņi nebija otrādās pozīcijās.

-���� Tik un tā visi, liekas, esam vienisprātis, ka starp viņiem nekādi lielāki strīdi nav notiku�i, un mēs neko nedzirdējām arī par to, ka viņ� būtu D�efu izņirgājis tāpat kā pārējos.

-���� Tiesa. �ā vai tā, tagad mēs zinām, ka Stīvs neatstāja Kri�a māju agrāk par pusastoņiem, tā�tad izskatās tā, ka D�efs ir ārpus aizdomām.

Lainhems piecēlās un sāka pārlapot atskaites Teneta galda stūrī.

-���� Es aizmirsu jums pateikt. Kersons iztaujāja to meiteni, un D�efa alibi apstiprinājās. Te nu mēs esam.

Tenets arī pārlūkoja atskaites. Kā jau D�efs bija teicis, viņ� iebraucis pie Kerolainas D�ilbertas pusastoņos. Aizvedis viņu pusdienās uz "Pērļu virteni" jauno restorānu Kenterberijroudā. Viņi iegriezu�ies pie D�efa iedzert kafiju un brendiju, klausīju�ies plates līdz pusnaktij tad viņ� aizvedis meiteni mājās. Kerolaina ļoti zīmīgi pateica, ka abi pavadīju�i kopā visu vakaru. Nevar būt ne runas par to, ka viņa būtu melojusi, lai D�efu atbalstītu ilgu un noturīgu at�tiecību dēļ, jo viņi iepazinu�ies tikai pagāju�o nedēļu un svētdien pirmoreiz kopā izgāju�i. Kersons bija pilnīgi pārliecināts, ka meitene runāja patiesību.

-��� Tev taisnība, sacīja Tenets. Stīvs nevarē�ja paspēt uz mājām no Meju mitekļa pat ar au�to līdz pusastoņiem vai septiņiem divdesmit piecām. Tātad, ja D�efs iebrauca pakaļ meitenei kur tas bija? Hillsaidroudā pusastoņos un pavadīja ar viņu kopā visu vakaru, viņam nekādi nebija iespējams izdarīt slepkavību. Un tomēr es domāju labāk būs, ja mēs iztaujāsim meiteni vēlreiz. �is laika sadalījums ir visai saspringts, ja mēs atbrīvojam D�efu no aizdomām vai viņam būtu, vai nebūtu motīvs nogalināt.

Lainhems kaut ko atzīmēja.

-���� Kārtībā, ser. Vai dosimies un izvaicāsim viņu pa�i?

-��� Iespējams. Atkarībā no tā, kas vēl �odien būs jādara. �obrīd atgriezīsimies pie Kārpentera. Viss �itas, un Tenets pamāja ar galvu uz atskai�u kaudzes pusi, var izrādīties nevajadzīgs. Ja sprie�am loģiski, visdrīzāk ir tā, ka �is Kārpenters, izmisis par meitas nāvi, devās uz Stīva dzī�vokli un viņu nogalināja. Pēc tam izgāja laukā, iesēdās ma�īnā un piedzērās līdz nesamaņai.

-���� Varbūt. Bet to būs grūti pierādīt. Līdz �im nekur dzīvoklī nav atrasti nekādi Kārpentera pirkstu nospiedumi. Un kur palicis slepkavības ierocis? Tas pelnutrauks, vai kas tas tur bija, ar ko slepkava Stīvu nosita? To neatrada ne dārzā, ne uz ceļa, un �ī priek�meta nebija arī Kārpen�tera auto.

-���� Tiesa. Atzīmējiet, Maik! Kad mēs sūtīsim kādu pie �aronas pārbaudīt, vai Stīvs atbrauca ar auto, kad tovakar pēc darba ieradās viņu apmek�lēt, mums jāpavaicā arī par to, kas atstājis to gai�o plankumu putekļos. To derētu zināt būtu skaidrs, vai mūsu pieņēmumi par slepkavības ie�roci ir pareizi ja tā, tad jāzina, ko tie�i mēs meklējam.

-��� Pareizi, ser.

-��� �obrīd mums ir ļoti daudz darāmā. Es gribē�tu pārbaudīt Hovela liecību par to laiku, kad viņ� sakās palīdzējis draugam salikt mēbeles, un es arī gribu �aronai pavaicāt, kurā laikā viņ� pārnā�ca mājās. Gribu izdibināt to draugu vārdus, ar kuriem viņi pavadīja vakaru pie glāzītes, un arī detaļas. Gribu zināt visu par viņa auto, Frenka auto, Kri�a auto, apstaigāt blakusnamus, lai izzinātu ko vairāk par anonīmo telefona zvanu, par visām automa�īnām, kas tovakar redzētas Hamiltonroudā, un vēl vai kāds ievērojis gais�mu un troksni Stīva dzīvoklī un kad tas noticis. Gribu, lai kāds pārbauda, kur bijis un ko darījis Kūpers tas vīrs, kuru Stīvs iznesa cauri ar to televizoru� Un tā tālāk, nebeidzamu iztau�jā�anu virkne garlaicīgākā, bet nepiecie�amākā ikvienas izmeklē�anas daļa. Ikviens sakarīgs policists zinās faktus, pateicoties skrupulozam sīkumu noskaidro�anas darbam, un daudzus policistus iedvesmo cerība noskaidrot kādu ļoti būtisku, bet �ķietami nesvarīgu informāciju, jo īpa�i kop� Jork�īras Lielībgaiļa un vilcienzagļa lietu izmeklē�anas.

Tenets galu galā bija ticis līdz beigām, un Lainhems nolaida rakstāmo, sākdams masēt notirpu�o roku.

-���� Mums vajadzētu trīsreiz vairāk viru nekā ir,

viņ� drūmi noteica.

�

-��� Bet nav nekādu izred�u viņus dabūt, Tenets sacīja. Mēs tikpat labi varētu sasparoties un darīt visu, kas vien mūsu spēkos. Es pats gribētu apmeklēt māmiņu un vēlos, lai jūs nākat man līdzi, bet pēc tam mēs varēsim iz�ķirties, ja būtu nepiecie�ams. Bez tam vēl nūjā, redzēsim, kā mēs tur tiksim galā.

Abi vīri pārlasīja Lainhema sarakstu, kad pie durvīm pieklauvēja un durvju spraugā pabāza galvu Mellerds.

-���� Esat aizņemti? viņ� ar starojo�u smaidu noprasīja. Atbildi nesagaidījis, viņ� ienāca istabā. �ajā rītā viņ� atkal reiz izskatījās ļoti mierā ar sevi.

-���� Atnesu jums dāvanu, viņ� sacīja Tenetam. Bet tikai uz laiku, jo gribu to saņemt atpakaļ. Viņ� pacēla grāmatu. �ī ir tā grāmata, kuru jūs vēlējāties izlasīt. Par dvīņiem. Viņ� pasniedza to inspektoram.

-���� Paldies, doktor. Bija ļoti laipni, ka jūs to atcerējāties. Tenets uz labu laimi to at�ķīra. Izskatās interesanta.

Mellerds laipni pasmaidīja.

-Jā, tā ir, tā ir. Un� kā jums iet?

-���� Tā iet, kā iet. �obrīd nekā sevi�ķa nav. Pinamies ar tiem pa�iem ikdieni�ķajiem dar�biem.

Mellerds pamāja.

-��� Labi, labi� Labi, es tagad jūs atstā�u. Ceru, ka grāmata jums patiks.

"Ja vien man atradīsies laiks, kad to izlasīt," Tenets drūmi nodomāja.

-��� Jāteic, ka es nemū�am neticēju, ka tāda die�na varētu pienākt, sacīja Lainhems, kad Mellerds bija aizgājis.

-��� Kāda diena?

-���� Kad doktors Mellerds staigās apkārt, smai�dīdams un starodams.

-���� Mhm. Tenets pasmīnēja. Un pat nesū�dzējās par to, ka te nav vēdināts.

-��� Tāpēc jau es saku! Pieminiet manus vārdus, ser, viņam kaut kas lēcies.

-��� Piemēram? Nē, nemēģiniet atbildēt! Mums pietiek citu darbu, nav te ko sēdēt un tenkot. Nā�ciet, iesim un ķersimies pie darba.

Pēc pusstundas viņi piebrauca pie nolaistās misis Mejas mājas.

-��� Cerēsim, ka viņa ir mājās, Lainhems sacī�ja.

-��� Jūs ta�u viņu vēl neesat redzējis, vai ne?

Lainhems papurināja galvu.

-��� Viņu apstrādājāt jūs.

Misis Meja atvēra durvis, tīstīdamās apsmulē�tajā rozā satīna mājastērpā. Viņa atkal bija biezi nogrimējusies, �oreiz noklājusi plakstus ar zaļām ēnām un notriepusi lūpas ar oran�u krāsu. Tenets bija pārsteigts, redzēdams, ka �odien viņas mati bija spo�i, gai�i brūni un daudz garāki, sprogodamies kārtīgās cirtās uz pleciem. Tātad viņa nē�sāja parūku. Tenets prātoja, kādi varētu izska�tīties viņas pa�as mati.

-��� Ak, tas atkal esat jūs.

Viņa ieveda abus viesistabā. Gāzes apkure bi�ja ieslēgta, istabā bija smacējo�i karsti. �ķīvis ar ceptu maizī�u drumslām un pustuk�a kafijas tase liecināja, ka viņa ieturējusi brokastis.

-��� Vai vēlaties tasīti kafijas?

Tenets papurināja galvu.

-��� Tas nebūs ilgi.

-��� Sēdieties! Viņa iztuk�oja tasi, izvilka no kabatas cigare�u paciņu un aizdedzināja vienu. Kas tad �oreiz vajadzīgs?

-��� Aizpagāju�ajā naktī� vai varat mums pa�teikt, kur jūs tad bijāt?

Viņas acis samiedzās, viņa izpūta garu, tievu dūmu strūklu, tikai tad atbildēja.

-���� Jūs domājat to nakti, kad Stīvu nogalināja? Ko jūs no manis gribat?

-��� Neko. Tikai kaut ko pārbaudīt, tas viss.

Viņa paraustīja plecus.

-����� Kas par desām? Es, protams, biju te. Kur tad vēl lai es būtu bijusi?

Tenets pasmīnēja.

-���� Bingo. �autriņu me�anas sacīkstēs? Iedzert ar draugiem?

Viņas mute saviebās.

-��� Kādiem draugiem?

Viņa uzlūkoja pilno d�ina pudeli plauktā, un Tenets dzirdēja vārdus tik skaidri, it kā tie būtu izrunāti balsī: "Tā tur ir mana vienīgā draudzene."

-��� Jūs tā pavadāt visus vakarus?

-��� Nūja. Vai tas kas slikts?

-��� Nē, nē, nebūt ne. Un jūs esat pārliecināta, ka arī otrdien bijāt tepat?

-���� Es jau jums teicu. Viņa izņēma no mutes cigareti, atkal palūkojās uz bufetes plaukta pusi un sa�ņaudza pirkstus tik cie�i, ka locītavas kļuva baltas.

Tenets pazina pazīmes. Viņai gribējās iedzert. Briesmīgi.

-��� Vai jūs tovakar kāds apciemoja?

Viņa blenza inspektorā.

-��� Apciemoja?

Tenets pamāja un gaidīja.

Sieviete sarauca pieri, viņas acis domājot kļuva blāvas misis Meja pūlējās tikt cauri alkohola tvaikiem, kuri biezi ietina viņas smadzenes.

-��� Nē, viņa beidzot sacīja.

-��� Vai esat par to pārliecināta?

-������������ Biju piekususi. Aizmigu savā krēslā. Ja ari kāds bija atnācis, es to nedzirdēju.

-��� Un vakar vakarā?

-������������ Mani apraudzīt bija atnācis dēls. Viņas se�jas izteiksme atmaiga. Kriss. Esot domājis, ka es varbūt pārdzīvoju Stīva dēļ.

Tātad, neraugoties uz neticamo ārieni, viņā vēl bija saglabāju�ās kādas mātes jūtas. Tenets nopriecājās, ka netika tie�i vaicājis, vai Kriss bi�ja pie viņas tovakar, kad Stīvs tika noslepkavots. Izskatījās tā, it kā viņa būtu gatava melot, lai dēlu aizstāvētu.

Ārā, pie vārtiem, Tenets pārtrauca klusumbrīdi:

-���� Palūk, Maik, vai nu Kristofers nemaz netika �urpu nācis, vai arī atnāca, ta�u māte nemaz nedzirdēja, vai varbūt atnāca un pavadīja pie viņas kādu laiciņu. Vai misis Meja bija tā piedzērusies, ka to neatceras? Kā jums �ķiet?

-����� Viņa lieliski atcerējās, ka Kriss te bijis vakarvakarā.

-��� Piekrītu, tre�ā iespēja ir visneticamākā.

Lainhems paraustīja plecus.

-��� Ja viņ� bija atnācis un māte nedzirdēja klau�vējienus, tad vakar, �eit ienācis, Kriss nebūs neko par to minējis. Tas varēja būt svarīgi. Bet tikpat labi tas varēja nozīmēt, ka Kristofers Mejs, būdams nevainīgs, pat neiedomājās, ka viņam vajadzēs alibi. Ja Kriss būtu vainīgs un zinātu, ka vajadzēs alibi, viņam nenāktos grūti māti pārliecināt, ka viņ� te iegriezies iepriek�ējā vakarā, bet ka māte vienkār�i neatceras, vai afri pierunāt melot, lai viņu atbalstītu. �ā vai tā, mēs varētu pamēģināt pārbaudīt, kamēr esam te. Ap�vaicājieties blakusmājās tajā ielas pusē, e� ap�vaicā�os �ajā.

Kad Tenets tuvojās tās kaimiņmājas ārdurvīm, kura bija tie�i līdzās misis Mejas miteklim, viņ�

redzēja apak�stāva logā sakustamies aizkarus.

"Lieliski te ir ziņkārīgs kaimiņ�," viņ� no�domāja. "Tie�i tas, kas man vajadzīgs."

Viņam nācās pagaidīt vairākas minūtes, līdz durvis pavērās, atstājot priek�ā ķēdi. Spraugā parādījās krunkains vaigs un sirmu matu �ķip�sna, bet inspektoru nopētīja spo�a acs.

-Jā?

Tenets stādījās priek�ā un parādīja darba apliecību, lādēdams sabiedrību, kurā vārgie un vecie bija spiesti slēpties un noslēgties, bīstoties no vardarbības.

Maza, ķetnai līdzīga roķele paņēma apliecību, un Tenets redzēja iedegamies nespodru, dzeltenu gaismu, jo vestibilā iedegās lampa. Viņ� gaidīja, �aubīdamies, vai te varētu atrasties kāda norāde, vai arī viņ� tikai velti zaudēja laiku. Ta�u Tenets atcerējās kustīgo aizkaru un spo�o, zinīgo aci un nolēma gaidīt pacietīgi. Pa to laiku Lainhems jau bija aptaujājis trīs mājas, kuras atradās pretī misis Mejas mājai, un tagad nāca �urp.

-��� Nekā nav? Tenets noprasīja.

Lainhems papurināja galvu.

-����������� Divās neviens neatsaucas, bet tre�ās iedzīvotājs neko nav ne redzējis, ne dzirdējis. Viņ� pamāja uz durvju pusi. Kas tur notiek? viņ� turpināja, pieklusinādams balsi.

-��� Tur ir piesardzīga, veca lēdija.

Spraugā atkal parādījās acs.

-��� Par ko jūs tur �ukstaties uz mana lieveņa?

Nograbēja ķēde, kura tika noņemta, un durvis

atvērās.

Misis Mejas kaimiņiene bija maza auguma un izdilusi, bezmaz vai izģindusi. Viņa balstījās uz alumīnija kruķiem. Kaimiņiene atdeva Tenetam apliecību.

-��� Ko jūs vēlaties?

Viņ� paņēma apliecību.

-��� Pateicos. Mēs domājām varbūt jūs būsiet ievērojusi misis Mejas apmeklētājus aizvakar vakarā, kaimiņu mājā.

-��� Aizvakar vakarā� Viņa padomāja, pēc tam sacīja: Kriss bija pienācis un klauvējās. Bet atbildi nesagaidīja un devās atkal projām. Vecās asās acis bija par mēli: "Mēs abi ta�u zinām, kāpēc vai ne?" Viņ� ari vakar te bija, �ajā reizē māte dēlu ielaida. Kādi brīnumi atskrēja divus vakarus pēc kārtas. Reizēm viņ� te nerādās mēne�iem.

-��� Vai tad viņam nav atslēgas?

-����� Kāpēc lai būtu? Viņam, kā dzirdēju, ta�u tagad ir pa�am savas mājas.

-��� Cikos tas bija?

-���� Paklausieties, jums ir mēteļi mugurā, jūs varbūt jūtaties labi, bet es nosal�u līdz nāvei, ja vēl ilgāk te tā stāvē�u. Labāk nāciet iek�ā!

Viņi sekoja vecajai, lēnām virzīdamies cauri vestibilam uz viesistabu, kur vecā sieviete pie�kliboja pie atzveltnes krēsla, kas atradās pretī gāzes pavardam, un ar atvieglojuma nopūtu at�slīga tajā.

-Tā ir labāk.

Uz kamīna tupēja liels, raibs kaķis un mie�gains nolūkojās, kā saimniece ietīsta kājas segā, kas bija saadīta no krāsainiem, tamborētierņ kvadrātiņiem. Viņa nogaido�i lūkojās Tenetā.

-��� Ko jūs tur teicāt?

-���� Gribēju zināt, vai jūs spējat atcerēties, cikos tas bija, kad jūs aizvakar vakarā dzirdējāt Kri�u klaudzinām pie mātes durvīm.

-���� Tie�i pirms ziņām pulksten deviņos, vecā uzreiz atbildēja.

-��� Vai esat par to pārliecināta? .

-��� Mani locekļi gan ir drusku sagrabēju�i, bet galvā man vēl joprojām viss ir kārtībā. Un viņa piesita sev pie pieres, it kā demonstrēdama, cik �ī piere skanīga, klauvējieniem atbalsojoties smadzenēs.

-���� Redziet, man ir artrīts, ta�u ik stundu es piespie�u sevi piecelties un pastaigāt. Citādi es vairs netiktu aug�ā. Un tā es visu laiku veicu nelielas pastaigas pa istabām, es to daru tie�i pirms deviņiem, jo pēc tam man patīk apsēsties, lai paskatītos ziņas. Un man vienmēr paticis lūkoties laukā pa logu. Tā arī ieraudzīju Kri�u.

-��� Vai esat pārliecināta, ka tas bija viņ�?

-���� Pilnīgi pārliecināta. Es ta�u dzīvoju �ajā mājā jau �etrdesmit gadus, vai ne? Pazīstu viņu kop� pa�as dzim�anas. Visus viņus pazīstu.

-��� Vai patiesi?

Teneta tonī varēja saklausīt interesi, un viņa guldzo�i iesmējās, �ūpodamās turp un atpakaļ un plik�ķinādama sev pa gurniem.

-�� Pazīstu. Ja jūs gribat uzzināt par viņiem visu no kaimiņiem, tad esat nokļuvu�i īstajā vietā.

Tenets uzlūkoja Lainhemu, kas tūlīt neuzkrī�to�i izņēma savu piezīmju bloku.

-Tātad, misis�

-���� Sperova, viņa sacīja ar tik platu smaidu, ka protēze izkrita viņai no mutes. Viņa iestūma to atpakaļ ar nepacietīgu �estu, kur� bija acīm�redzami pierasts.

Tenets aplūkoja mazo, sagumu�o augumiņu ar mazo, kāsim līdzīgo deguntiņu, sarautajiem lo�cekļiem un ķepām līdzīgajām roķelēm ar līka�jiem pirkstiņiem un nodomāja, ka tagad �is uzvārds viņai piestāv vairāk nekā jebkad [2] . viņ� pasmaidīja pretī.

-��� Tātad, misis Sperova, jūs sakāt, ka dzīvojat misis Mejai kaimiņos jau kop� viņas pirmās laulības?

Kaķis piecēlās, izstaipījās un uzlūkoja savu saimnieci, bet viņa papliķēja sev pa ceļiem. Tas ielēca kundzei klēpī un vairākas reizes apgriezās uz riņķi, kamēr atrada īsto vietu un iekārtojās, kārtīgi pabāzdams zem sevis priek�ķepas. Vecā sāka kaķi glaudīt, un tas ņēmās murrāt.

Viņa pamāja.

-���� Es ta�u redzēju tos viņas vīrus nākam un ejam. Arī pati bija īstā apkārtstaigule. Ābols nekrīt tālu no ābeles �ie ir tādi pa�i, ne tādi kā mans Bērts. Ta�u ielāgojiet, es nesaku, ka viņi saņēma kādu labo audzinā�anu. Kaut gan, patiesību sakot, Lēnai un Fredam tam pirma�jam vīram nekādas lielas laimes nebija. Nebūt ne vairāk kā viņu bērniem, un noņemties ar dvīņiem tūlīt pēc apprecē�anās.,.

-��� Viņa ta�u nepaturēja abus bērnus, vai ne?

-��� Nē. Viņas māsa, tā Mevisa, vienu adoptēja. Uzstāja, lai dodot viņai klusāko, tāpēc Lēnai pa�lika slimīgākais Stīvs. Es jums saku, kad es viņu pirmoreiz redzēju, nemū�am nedomāju, ka �is izdzīvos. Tas tik bija brēkulis, nekad ne�mitējās brēkt. Pats sevi satracināja skaļāk un skaļāk, cauri sienām varēja dzirdēt. Viņ� mums arī krita uz nerviem. Pat nācās mainīt istabu izvietojumu un iekārtot guļamistabu gala istabā, lai varētu gulēt.

Kāds tur brīnums, ka Freds aizgāja? Jā, es saku, tiem jaunajiem jau nav pacietības, vai ne? Es domāju, viņi grib priecāties, bet bērns drīz vien tam visam pieliek punktu, vai tā nav? Un, kā jau es teicu, Stīvs krita uz nerviem it visiem�

-��� Cik vecs viņ� bija, kad viņa tēvs aizgāja?

-���� Viņam bija trīs vai �etri mēne�i. Apmēram tā. Bet Lēna nebija izsista no ierindas uz ilgu laiku. Kop� Freda aizie�anas bija pagāju�i tikai pāris mēne�i, kad pie viņas jau ievācās Stens.

-��� Kur tad viņa to sastapa?

-����� Jādomā gan, ka krogā. Pāris nedēļas pēc tam, kad Freds bija prom, Lēna ienāca pie manis un teica, ka viņai briesmīgi vajagot nopelnīt mazliet naudas, viņa esot dzirdējusi, ka tajā krogā varot dabūt darbu. Vai es katru dienu pāris stundas nepieskatītu viņas Stīvu? Es tolaik strādāju par aptīrītāju, bet biju mājās jau pusdiv�padsmitos un pusdienu laikā alla� uzturējos te, jo Bērts nāca mājās ieturēties, un es teicu "jā". Nū�jā, un man bija viņas �ēl� �ā vai tā, drīz pēc tam Stens atnāca Lēnai līdzi uz mājām un pirms mēs ko paspējām apjēgt jau ievācās uz dzīvi. Es pie viņa tā arī nepierādu.

-��� Kāpēc tā?

Misis Sperova nemierīgi sakustējās krēslā.

-���� Tāds liels un lācīgs, ķepainis, ne vīri�ķis.

Nespēju saprast, ko Lēna viņā saskatīja. Lai gan par gaumi nestrīdas�

-��� Viņ� jūs darīja nervozu?

-���� Tā varētu sacīt� Jā, patiesību sakot, man nepatika tas, kā viņ� izturējās pret bērnu� Ja jūs man vaicājat, kā tas bija viņ� nespēja mazo pat uzlūkot. Viņi vēl aizvien lūdza mani pieskatīt bērnu, un �ad tad es redzēju tādas lietas� Nūjā, es jau teicu, ka Stīvs varēja jebkuru izvest no pa�cietības ar savu nebeidzamo brēk�anu un niķiem, bet�

-��� Vai tad viņ� darīja bērnam pāri?

Misis Sperova pamāja, lūpas sakniebusi. Jums vajadzēja redzēt tos zilumus, kad viņ� bija bērnu sadauzījis.

-��� Un kā uz to skatījās māte?

Misis Sperova paraustīja plecus.

-���� Patiesībā es domāju, ka viņa par to nelikās ne zinis. Nedomāju vis, ka viņa jebkad pievērsa tam uzmanību. Māte laikam vainoja viņu pie tā, ka Freds pameta ģimeni.

-��� Vai jūs ziņojāt par pāridarījumiem policijai?

Vecā lēdija sarauca uzacis viņa acīmredzami

jutās vainīga.

-���� Tur nebija ko sākt. Es cerēju, ka Stens izvāksies vai ari viss nokārtosies, kad Stīvs kļūs vecāks un vairs tik neganti nebrēks.

-��� Un vēlāk?

-������������ Tātad Stens un Lēna apprecējās, pēc tam radās Kriss un vēl pēcāk Frenks, bet es vi�su laiku cerēju, ka līdz ar pārējo bērnu pie�dzim�anu� Ta�u gāja aizvien ļaunāk, nevis labāk.

-��� Kādā ziņā?

-������������ Tā tas Stīvs bija abiem par grēkāzi gan Lēnai, gan Stenam. Viņ� neko nejaudāja abiem pa prātam izdarīt. Piemēram, ne reizi vien redzēju bērnu staigājam apkārt ar kreiso roku, piesaitētu pie sāna�

-������������ Kāpēc? Vai tāpēc, ka pēc dabas viņ� bija kreilis?

-����������� Jā. Es teicu Lēnai, ka nav nekādas nozīmes, ar kuru roku viņ� kaut ko dara ar labo vai kreiso. Ta�u viņa nemaz neklausījās.

"Viņam viss iet greizi", Lēna teica. Vai arī:

"Stens teica, ka mums viņam tas paradums kaut kā jāizdzen." Patiesību sakot, es domāju, ka viņi tikai piekasījās, kad bija runa par Stīvu. Es gribēju sacīt, man arī viņ� īpa�i nepatika, jo alla� �inkstēja, bet nekā pārsteidzo�a tur nav, vai ne tādos apstākļos?

-���� Un kas tad beigu beigās notika jo kāds ziņojums tomēr tika iesniegts?

-��� Nūjā, kā jau es sacīju, Stens tik bargi sodīja Stīvu� Viendien, tas bija vasarā, es atminē�os, es dārzā aiz mājas izkarināju veļu. Mūsu sētas �ķir augsts �ogs, bet es varēju dzirdēt, ka bērni spēlējās kaimiņu dārzā. Te pēk�ņi es dzirdēju Stena balsi:

"Stīv!" viņ� auroja savā dārdo�ajā balsī, "ko, pie velna, tu tur dari?"

Nūjā, tad es gribēju zināt, ko Stīvs tur pa�strādājis, noliku drēbju grozu un devos pie �oga. Tur bija nolikta veca kaste, es uzkāpu uz tās un palūkojos pāri �ogam. Nonācu tur tie�i īstajā laikā, lai redzētu Stenu zveļam Stīvam pa galvu un pēc tam nogrū�am viņu uz grīdas, grū�am jā gan grū�am viņu projām, aiz mājas. Stīva galva nobūk�ķēja vien pret virtuves grīdas flīzēm, viņa kāja bija iestrēgusi vienā no kvadrātveidīgajiem re�ģiem, kurus novieto virs notekas� �ajā reizē atbrauca ātrā palīdzība un aizveda mazo uz slimnīcu. Viņam bija lauzta kā�ja un smadzeņu satricinājums, un, kad es dzirdēju Stenu un Lēnu sakām, ka noticis negadījums, jo bērns izkritis no �ūpolēm, es nolēmu, ka tagad beidzot pietiek. Liku galvā cepuri, vilku mugurā mēteli un devos tie�i uz slimnīcu. Pateicu tur vi�su, ko redzēju. Pēc tam cilvēks no sociālās uzraudzības paturēja Stīvu acīs. Paklīda baumas, ka viņu ievieto�ot kādā bērnu iestādē, ta�u tiktāl nenonāca. Stens zināja, ka tagad jāuzmanās, citādi būs nepatik�anas.

-��� Vai viņi dabūja zināt, kas viņus nodevis?

Misis Sperova saviebās.

-���� Stens bija pamanījis, ka es skatos pāri �ogam, un daudz nevajadzēja, lai viņ� uzzinātu patiesību. Viņ� bija te ienācis un draudēja, bet mans Bērts drīz vien viņam parādīja durvis.

"Pieliec tikai viņai pirkstu, un es tūlīt izsauk��u policiju," viņ� teica. "Un tev jau pietiek ar nepatik�anām, kuras piedzīvosi par to, ko izdarīji ar Stīvu."

-���� Tad tā tas bija? Un, kad Stīvs atgriezās mājās vai tad vairs problēmas neizraisījās?

-���� Tā es vis neteiktu. Pēc se�iem mēne�iem

Stens sacēla spuras un aizgāja, un Lēna vienmēr par to vainojusi mani. Viņa teica, ka Stens nav varējis izturēt, ka viņam visu laiku staigā pa pēdām sociālā uzraudzība un tā visa esot mana vaina, ka viņ� aizgājis. Es esot nevietā ie�jaukusies, tur, kur nevajag ja es turētu muti ciet, viss būtu kārtībā.

"Jā," es teicu, "visiem, bet ne Stīvam. Kā tad ar viņu? Jūs ta�u nevarētu stāvēt blakus un noskatīties, kā bērnu nosit."

-��� Ko tad misis Meja teica?

-���� Neko. Tikai paskatījās tā, it kā teiktu: "Kāpēc ne? Tas mani neuztrauc."

-���� Un kas notika pēc tam, kad vīrs viņu pameta? Kā tad viņa izturējās pret Stīvu?

-��� Tā pēc tam viņa netika Stīvu situsi, to gan varu apliecināt. To tika darījis vienīgi Stens. Ta�u viņa turpināja bērnam piekasīties un izgāzt uz viņu dusmas riebīgā veidā. Ne tā, ka viņu varētu apsūdzēt pēc tam, kad slimnīcā viss nā�ca zināms. Ta�u, dzīvojot blakus, gribot negribot �o to nākas dzirdēt, vai ne? Es gribu teikt vasarā logi ir vaļā, un reizēm, strādājot dārzā� Lai ko viņ� darītu, nekad nekas nebija labi. Nav nekā pārsteidzo�a tur, ka viņ� izauga tāds, kāds izauga.

-��� Ko jūs ar to domājat?

-���� To, ka Stīvs sāka tracināt cilvēkus, ja jūs saprotat, ko es ar to gribu teikt. It kā viņ� būtu pateicis pats sev: "Ja jau nekas, ko es saku vai daru, cilvēkiem nepatīk, tad es vismaz varu viņiem dot labu mācību."

-��� Vai viņ� tā izturējās arī pret brāļiem?

-���� Ak, jā. īpa�i pret Kri�u. Redziet, Kriss bija māmiņas luteklis, un bija skaidrs kā diena, ka Stīvs juta greizsirdību pret viņu. Tas tie�ām nav nekas pārsteidzo�s. Es jutos ļoti nelāgi, redzot to, cik da�ādi pret zēniem izturējās.

-��� Un kā bija ar Frenku?

-��� Kūlās citiem pa vidu. Viņ� netika lutināts kā Kriss, bet netika arī trenkāts kā Stīvs.

-��� Un D�efs?

-���� Kas? Ak, jā, Stīva dvīņubrālis� Es gadiem viņu neesmu ne acīs redzējusi. Mevisas dzīve gāja uz aug�u, viņa �āvās kā raķete visādā ziņā, un viņ� tagad nav pāris tiem te.

Vecās sievietes savilktās rokas vēl joprojām ritmiski glaudīja kaķi, un uz brīdi iestājās

klusums, kamēr viņi visi apdomāja lo, ko misis Sperova bija tikko pateikusi. Tad viņa nopūtās.

-��� Un tagad, palūk, kas noticis. Nabaga Stīvs. �oreiz viņ� būs gājis par tālu, to gan es varu sacīt.

-��� Tātad jūs nepārsteidz, ka tas �ādi beidzās?

-��� Nē, patie�ām ne. Lai gan es nespēju nejust viņam līdzi. Viņam nekad nebija izdevības parādīt sevi no labās puses.

Kaķis pēk�ņi pacēla galvu sekoja klau�vējiens pie durvīm, un misis Sperova ielūkojās pulkstenī. Tā būs D�enete, mana izpalīdze. Vai jūs nevarētu ielaist meiteni iek�ā?

Lainhems piecēlās.

-��� Protams.

Meitene, kas sekoja Lainhemam viesistabā, Tenetu pārsteidza. Viņai noteikti nebija vairāk par astoņpadsmit gadiem, kājās d�insi un mugurā stūraina �etrdesmito gadu stila �akete. Meitenes mati bija ko�i noklāti fluorescējo�ām krāsām oran�ām, zaļām un dzeltenām svēdrām.

-���� Sveika, D�enet, mīļumiņ, sacīja misis Sperova, kamēr viņas seja atplauka priekā.

-���� Vai tad mums �odien ir viesi? jokodama pavaicāja D�enete.

-��� Mēs jau aizejam, sacīja Tenets.

-���� Varbūt vēlaties tasīti tējas, pirms aizejat? pavaicāja misis Sperova.

-��� D�enete tūlīt to pagatavos.

-���� Protams, tas ta�u nav grūti, meitene piekrita. Tikai vienu acumirklīti.

Tenets pieklājīgi palocījās, un viņi devās pro�jām.

-���� Dzīve ir pārsteigumu pilna, vai ne? sacīja Tenets, kad viņi iekāpa auto.

-��� Jūs domājat D�eneti? Likās tāda jauka mei�tene.

Tenets ar netīksmi nogrozīja galvu.

-�� Jādomā, ka jūs jau esat apguvis �o patiesību: pēc izskata nevar spriest. Ja es ieraudzītu viņu uz ielas�

Lainhems pasmīnēja.

-��� Pagaidiet tikai, drīz ari Brid�ita sāks krāsot oran�us matus.

Radio iekrek�ķējās. Tur nolasīja paziņojumu Tenetam. Kāds bija ienācis policijas iecirknī, vaicādams pēc inspektora, kas izmeklē slep�kavību. Viņ� ne ar vienu citu negribot runāt.

-����� Mēs pēc desmit minūtēm būsim klāt, Tenets sacīja.

Atgriezies iecirknī, Tenets devās tie�i pie de�uranta galdiņa.

-���� Kur ir tas vīrs, kas vaicāja pēc manis? Vai ir zināms, par ko viņ� ar mani gribēja runāt?

-���� Neko daudz, ser, viņ� neteica. Tikai pateica, ka viņa rīcībā esot kāda informācija par slep�kavību, un apvaicājās pēc inspektora, kas ar to nodarbojoties. Es teicu viņam, ka jūs esat izbraukumā un es nezinu, kad būsiet atpakaļ, ta�u viņ� teicās gaidīt. Iedevu viņam tasi tējas un ielaidu ceturtajā kabinetā.

-��� Kā viņu sauc?

-����� Benets, ser. De�ūrvirsnieks ielūkojās reģistru grāmatā. Dzīvo Pīrsonroudā piec�padsmit.

-��� Blēdis, vai? Kā jums �ķiet?

-��� Es tā vis neteiktu, ser. Ļoti izteiksmīgs tips. Labi, jūs jau pats viņu tūlīt redzēsiet.

Misters Benets bija apmēram septiņdesmit gadus vecs, gar�, tievs un sērīgs. Viņā viss likās noļucis mati, ūsas, maisi zem acīm, mutes kak�tiņi. Viņ� bija ģērbies tīrās, bet apnēsātās drēbēs, vecā, rūsganā lietusmētelī un brūnā uzvalkā, kas, sprie�ot pēc apdilu�ajiem piedurkņu galiem, bija redzēju�i labākas dienas. Baltā krekla apkaklīte bija sakrunkojusies un grumbuļaina. Atraitnis, kuram vienam pa�am grūti tikt galā?

Iepazī�anās bija notikusi, Tenets apsēdās.

-��� Cik noprotu, jums ir kāda mums domāta in�formācija?

Benets pamāja.

-Ceru, ka neizniekoju jūsu laiku�

Tenets iedro�ino�i pasmaidīja.

-����� Nevaru neko pateikt, kamēr neesmu dzirdējis to, kas jums sakāms, vai ne? Bet jeb�kurā gadījumā mums labāk patīk, ja cilvēki nāk pie mums un paziņo, ja viņiem kaut kas nedod miera�

-���� Vakarā televīzijā� Tur teica, ka jūs mek�lējot to jaku�

Tātad, lai kāda �ī informācija bija, tā attiecās uz Hainsa izmeklējamo lietu, ne viņējo. Tenets jutās vīlies. Viņ� uzlūkoja Lainhemu, kas kā

jau varēja gaidīt izskatījās ieinteresēts. Lai gan ser�ants t>ija atsaukts no Kodingtonas slep�kavības izmeklē�anas, viņ� tomēr bija tajā pietiekami iedziļinājies, lai būtu ieinteresēts iznākumā.

-��� Tā ir.

-����������� Tur teica, ka tā bijusi ļoti neparasta. Pelēkas ādas, ar sarkanu pūķi uz muguras.

-��� Jā. Vai jūs to redzējāt kādam mugurā?

Benets pamāja.

-����������� Zellim, kas dzīvo otrpus ielai. Protams, viņ� ir jauns.

-������������� Viņ� dzīvo jums pretī, ielas otrā pusē, jūs gribējāt sacīt?

-Jā.

-��� Tātad jūs zināt, kā viņu sauc?

-��� Kēvins Kverijs.

-������������� Vai <ūs redzējāt jaku viņam mugurā arī pirms ziņc urna televīzijā?

-������������� Nē, nē. Nē. Pirmoreiz es viņam to redzēju �orīt.

-������������ Saprotu� Labi,,mēs tie�ām esam jums ļoti pateicīgi par to, ka atnācāt�

Pēc tam, kad bija noskaidrojis visas trūksto�ās

detaļas, Tenets pateicās misteram Benetam par informāciju, un piezvanīja Hainsam, kas viņu uzklausīja klusēdams, kaut ko norūca un pēc tam nometa klausuli, ne paldies nepateicis.

-��� Ko viņ� teica? Lainherns pavaicāja.

-����� Neko daudz, Tenets sacīja, tālākos paskaidrojumos neielaizdamies.

-���� Laikam jau dusmojas, ka mēs �o informāci�ju saņēmām pirmie.

Iezvanījās telefons. Tas bija viens no vīriem, kuri pārbaudīja, kādi automobiļi slepkavības vakarā redzēti Stīva dzīvokļa tuvumā. Viens no tiem varētu būt Aivora Hovela auto.

-��� Cikos tas bija?

-���� Starp astoņiem �etrdesmit piecām un de�viņiem vakarā, ser.

-����� Labs ir. Labi pastrādāts, Tenets sacīja. Viņ� nolika klausuli un pateica jauno ziņu Lainhemam.

-���� Tātad, sacīja ser�ants, varu derēt, ka tad, kad Hovels pārnāca mājās un no �aronas uzzinā�ja, ka Stīvs bijis viņu apmeklēt, viņ� nolēma reizi par visām reizēm Stīvu pārmācīt.

-������������ Varbūt, Bet jājautā kas notika, kad viņ� tur nonāca? Vai viņ� satika Stīvu? Ja Frenka teiktais ir patiess, tad pusdeviņos Stīvs nav uz viņa klau�vējienu atsaucies un tad jau bija miris vai varbūt uz mirklīti izskrējis.

-��� Varbūt mēs uzzināsim ko vairāk, kad būsim izrunāju�ies ar Kārpenteru, ser.

-��� Protams. Tenets nopūtās. Lai gan man ir tāda ju�ana, ka mēs iznāksim no slimnīcas ar tuk�ām rokām. Vai viņi jau zvanīju�i?

-���� Nē, ser. Domāju, ka tūlīt zvanīs. Ir div�desmit pāri vienpadsmitiem, ārsts �obrīd noteikti savu apgaitu jau beidzis.

Tenets paraustīja plecus.

-��� Sā vai tā, es domāju, Hovelam nāksies sniegt paskaidrojumu, jo tagad mums ir pierādījums, ka viņ� mums melojis. Bet es domāju, ka mēs pa�gaidīsim un aprunāsimies ar viņu pēc tam, kad būsim izrunāju�ies ar Kārpenteru.

Pirms divpadsmitiem zvanīja no slimnīcas un paziņoja, ka tagad Kārpenters esot gatavs īsai nopratinā�anai.

Viņ� bija ievietots mazā palātā, piecēlies, apģērbies un sēdēja atzveltnes krēslā pie gultas. Galvu noliecis, salicis rokas klēpī, viņ� likās sarucis augumā kop� tā brī�a, kad Tenets viņu pēdējoreiz redzēja. Kad Tenets ienāca, viņ� lēni pacēla galvu un uzlūkoja inspektoru, ta�u ne�pazina. Tenets sajuta sāpīgu līdzjūtības dūrienu pakrūtē. Ja tā būtu D�ouna, kas ietu bojā katas�trofā, un Sīkais nomirtu pēc tam, kad būtu māk�slīgi turēts pie dzīvības gadu vai vairāk� Viņ� iek�ēji sarāvās. Tā domāt viņ� nevarēja atļauties.

-��� Labrīt, mister Kārpenter.

Kad formalitātes bija nokārtotas un Lainhems atnesa divus apmeklētājiem domātus krēslus, viņi apsēdās.

-��� Tātad, mister Kārpenter, es ceru, ka jūs jau esat uzminējis, kāpēc mēs esam �eit.

Kārpenters raudzījās viņā blāvām acīm, neko neatbildēdams.

-���� Mēs gribam ar jums aprunāties par aizvakarvakaru. Otrdienas vakaru.

Kārpenters rauca pieri un mirk�ķināja acis.

-��� Vai jūs no tā vakara kaut ko atceraties?

-��� Nē. Es� Kārpentera balss notrūka. Tā bi�ja aizsmakusi, kādu brīdi nelietota, un viņ� no�klepojās, bet pēc tam papurināja galvu. Nē, viņ� vēlreiz teica.

Tenets iek�ēji nopūtās. Tas likās grūtāk, nekā bija �ķitis.

Viņa pienākums bija �īs atmiņas atdzīvināt, ta�u viņ� labi apzinājās, ka tad tiktu nojaukta barjera, ar kuru Kārpenters bija norobe�ojies no sāpēm, kādas sagādāja atcerē�anās. Un tomēr bija nogalināts cilvēks, un cilvēkam atņemtā dzīvība neattaisno dzīvības atņem�anu otram.

-���� Mēs atradām jūs sē�am automa�īnā tie�i pirms pusnakts Hamiltonroudā. Jūs bijāt piedzēries līdz nemaņai.

Kārpenters atkal sarauca pieri, pūlēdamies iepazīstināt sevi ar �o informāciju. Hamilton�roudā� -viņ� nomurmināja.

Tenets redzēja, kā mainījās viņa sejas izteiksme vaibsti atslāba, bet pēc tam atkal sastinga drūmās izmisuma un cie�anu līnijās.

-��� Redzu, ka jūs atcerējāties, ko jums nozīmē Hamiltonrouda. Tur dzīvoja Stīvens Longs.

Kārpentera lūpas saviebās, Longa vārdu izdzir�dot. Kādu bridi viņ� klusēja, pēc tam lēni sacīja:

-��� Vai jūs teicāt "dzīvoja"?

-��� Jā. Viņu nogalināja viņa pa�a dzīvoklī otr�dienas naktī.

Kādu laiciņu Kārpenters neizteiksmīgi blenza Tenetā, pēc tam viņa vaibsti mazpamazām un sāpīgi mainījās atkal. Vispirms acīs parādījās dzīvības dzirksts, pēc tam kakls un seja pa�mazām iekrāsojās. Viņ� aplaizīja lūpas, jo viņa mute piepe�i bija kļuvusi sausa.

"Tas ir glu�i kā noskatīties miroņa atmo�a�nos," Tenets iedomājās.

-��� Tātad, Kārpenters beidzot nomurmināja, un viņa tonis liecināja par izbrīnu, es tomēr bū�u to izdarījis. /

Viņa balss pieņēmās spēkā, un viņ� pat nemēģināja slēpt triumfa pieskaņu tajā.

-��� Es tomēr to bū�u izdarījis!

-��� Izdarījis ko? Tenets zināja, ko �is cilvēks gribēja sacīt, bet nejuta nekādu atvieglojumu, dzirdot �o atzī�anos.

-��� Nogalinājis viņu, protams. Kārpenters bija iztaisnojis muguru, un viņa uzvedība acīmredza�mi mainījās. Viņ� vairs nebija satriektais, bet gan uzvarētājs.

-��� Labāk būs, ja jūs mums visu izstāstīsiet.

Kaut kas Teneta balss tonī nodeva skepsi, jo

Kārpenters viņu pēto�i uzlūkoja un noteica:

-��� Bet jūs ta�u nebūsiet nāku�i mani brīdināt?

Tenets �aubījās, vai te bija kāda norāde, ta�u

nolēma turpināt. Viņ� pamāja Lainhemam, kas izrunāja �ādā gadījumā pieņemtos vārdus.

Kārpenters vēroja Teneta seju.

-��� Jūs man neticat, vai ne?

-���� Es neesmu skaidrībā, kam �obrīd ticēt, mis�ter Kārpenter. Vienbrīd jūs sakāt, ka neatceraties no otrdienas nakts itin neko, otrbrīd atzīstaties, ka esat nogalinājis cilvēku.

-��� Es sākumā neatcerējos, jā gan, sacīja Kār�penters. Viņ� paliecās uz priek�u krēslā, dedzīgi vēlēdamies pārliecināt Tenetu par to, cik sakā�mais svarīgs. Bet tas notika tāpēc, ka es jutos slims. Tad, kad jūs pieminējāt Hamiltonroudu, es pēk�ņi atcerējos� Man viss atausa atmiņā�

-��� Ko jūs tie�i atcerējāties?

-����� Brauk�anu uz Hamiltonroudu. Sēdē�anu ma�īnā pretī tam gotiskajam monstram, kur Longs dzīvo dzīvoja un dzer�anu, lai uztaisī�tu dū�u� Es pēc dabas neesmu vardarbības piekritējs, inspektor.

"Varbūt par laimi," Tenets nodomāja, "ja daba varētu būt glābējas lomā".

-��� Cikos tas bija?

Kārpenters sarauca pieri.

-������������ Es neesmu pārliecināts� Vēlu pēcpusdienā, kā �ķiet.

-���� Vai jūs nevarētu būt precīzāks?

Kārpenters �aubījās.

-��� Starp se�iem un pusseptiņiem?

% Tenets manīja viņa balsī jautājuma intonāciju.

-��� Bet jūs neesat par to pārliecināts?

Kārpenters papurināja galvu.

Viņ� sāka svīst, un Tenets to pamanīja. Vai viņ� vispār bija tādā stāvoklī, lai viņu pratinātu? Varbūt būtu labāk tagad pārtraukt un atsākt vēlāk iespējams, rīt no rīta? �ādos apstākļos likās necilvēcīgi tā tirdīt cilvēku. Ta�u, ja Kārpenters patie�ām Longu nogalinājis, tad tas būtu netaisni pret visiem citiem �ajā lietā iesaistītajiem cil�vēkiem, kuri nepelnīti nokļuvu�i aizdomās jo da�ās nākamajās sarunas minūtēs varēja nākt gaismā patiesība.

-����������� Tas nekas, Tenets laipni sacīja. Pastāstiet mums, ko jūs darījāt, tur nonācis!

-������������ Es� Es sēdēju autiņā minūti vai divas. Kārpenters izņēma no kabatas mutautu un

pārvilka to pār pieri, pēc tam vāri pasmaidīja. Domāju, ka mēģināju saņemties, lai ietu iek�ā un to Longu piebeigtu tā �ķiet.

-��� Un tad?

-����� Gāju uz viņa dzīvokli un klauvēju pie durvīm.

-Un?

-���� Viņ� atvēra. Kārpenters pēk�ņi sāka stāstīt ļoti ātri, pa viņa pieri ritēja sviedri un tecēja acīs. Viņ� nepacietīgi rau�a tos prom ar rokas delmu. Man galvā bija cepure es uzvilku to uz acīm, lai slēptu seju. Viņ� bija mani redzējis tiesā, un es nevēlējos, lai viņ� mani pazītu. Domāju, ka tad viņ� nelaistu mani iek�ā. Teicu, ka esmu dzirdējis par viņa mehāniķa prasmi, atrisinot visādus ma�īnu sare�ģījumus, un es gribētu, lai viņ� apskata manu auto�

Tagad vārdi plūda pa�i no sevis, gandrīz vai nesakarīgi, Kārpentera elpa bija kļuvusi neritmiska elpas vilcieni izklausījās kā smagi sēcieni.

Tenets piecēlās un piespieda pogu, gandrīz tūlīt istabā ienāca māsiņa. Viņa uzmeta skatienu pacientam un ņēmās taustīt Kārpentera pulsu.

-�������� Mēs iesim, Tenets sacīja un stūma Lainhemu ārā no istabas.

-������� Tie�i tad, kad mēs varējām cerēt no viņa izdabūt pilnu grēksūdzi! Lainhems ar nepatiku sacīja, kad abi jau bija gaitenī. \

-������� Jā, nudien, bet ir arī tādas robe�as, kuras es neesmu gatavs pārkāpt, Tenets noteica.

-������� Ak, nē, es negribēju teikt, ka mums būtu jā�turpina, ser. Tikai to, ka tas ir ļoti nepatīkami pārtraukt tie�i tagad.

-��� Tur neko nevar līdzēt.

Lainhems pēto�i uzlūkoja Tenetu.

-��� Jūs neticat, ka viņ� to izdarījis, vai ne, ser?

-��� Es tie�ām nezinu. Un jūs?

Viņi kādu mirkli gāja klusēdami, aizmirsu�i rosīgo slimnīcas dzīvi, kura mutuļoja ap viņiem.

-�������� Es neesmu ne par ko pārliecināts, Lain�hems beidzot sacīja. Viņ� to atzina par iespēja�mu, ta�u tad, kad bija jāpieņem lēmums, viņ� diez vai spēja to pieņemt�

-Bet?

-������� Lūk, pa�ās beigās, kad viņ� tik ātri to visu bēra� Bija tāda ju�ana, ka vajadzētu viņam ticēt, viņ� minēja tik daudzas detaļas, bet.es nezinu�

-��� Jums nelikās, ka viņ� runāja patiesību?

Lainhems svārstījās.

-��� Es domāju, ka viņ� mums teica to, ko domā�ja esam patiesību, un tajā pa�ā laikā jā, es viņam ticēju, ta�u tagad, to pārdomājot, es vis nejūtos pārliecināts, ka viss tie�ām notika tā.

-��� Es domāju tāpat. Neesmu skaidrībā varbūt patie�ām viņ� mums izstāstīja notikumu, kuru tik bie�i bija pārdomājis savā fantāzijā, ka tad, kad dzirdēja par Lonģa noslepkavo�anu, fantāzija viņam kļuva par realitāti. Tāpēc jā, tas bija uz�trauco�i pārtraukt �ajā vietā. Ja viņ� būtu spējis turpināt kaut vai tikai da�as minūtes un pastāstīt visu par pa�u slepkavību, mēs jau zinātu, vai viņ� stāstīja patiesību, vai ne.

-��� Tātad jūs vēl joprojām domājat, ka tā varētu būt?

-��� Jā, kā jau jūs teicāt, viņ� tas ir ticamākais variants, cilvēks ar visspēcīgākajiem dzinu�ļiem� Mums jāņem vērā fakts, ka bie�i vien ticamākais aizdomās turamais arī izrādās slepka�va.

Lainhems mirkli nogaidīja un tikai tad atvēra auto durvis.

-��� Bet es ceru, ka �ajā reizē tā nav.

Viņ� iekāpa auto un spēcīgi aizcirta durvis.

Tenets iesēdās ser�antam līdzās.

-���� Maik, tikai nesakiet man, ka jūsu akmens sirds beidzot atmaigusi un jums sameties �ī vīra �ēl?

-���� Lai nu paliek, ser. Nepūlieties man iestāstīt, ka jūs nejūtat glu�i to pa�u tāpēc, ka es jums neticē�u.

-���� Jums taisnība, Maik, un es atvainojos. Es tie�ām jūtu glu�i to pa�u. Un tomēr mums jāņem vērā fakts, ka viņ� galu galā var izrādīties īstais slepkava.

-����� Es zinu. Tādā gadījumā vienīgais mieri�nājums ir, ka viņam neko daudz nepiespriedīs. Varbūt pat atliks sprieduma izpildi.

-��� Iespējams.

-����� Un ko tagad, ser? Vai mēs tagad apmek�lēsim Hovelu?

-���� Jā, bet es domāju, ka mēs vispirms atvilksim elpu un kaut ko ieēdisim.

-��� Kā ar "Govi āmuļos", ser?

-��� Tas ir gar upi uz leju, vai ne? Esmu brau�cis tur garām, bet nekad negadījās ieiet.

-����� Es reizēm tur iegrie�os. Tur labi baro, un len�a laikā ir ļoti kluss. Tikai vakaros ir pavairāk ļau�u.

Tenets aizsprādzēja dro�ības jostu.

-��� Tad vediet mani uz turieni, viņ� sacīja.

"Govī āmuļos" bija viss, ko Lainhems apsolī�ja, tā izrādījās klusa un nepretencioza. Kamēr viņi gaidīja ēdienu, ser�ants aizgāja piezvanīt, lai pārbaudītu, kur Hovels �obrīd atrodams.

-����� Viņ� �orīt zvanījis uz darbu un teicis, ka esot saslimis, sacīja Lainhems, atnācis atpakaļ, tātad viņ�, iespējams, ir mājās. Vai vēlaties dabūt viņu no turienes laukā uz nopratinā�anu?

-����� Nē, mēs iesim uz dzīvokli. Ja mums laimēsies, tad mēs tur atradīsim arī �aronu. Kritīs divi zaķi ar vienu �āvienu. Kā rādās, būs labi.

241

Ēdiens bija klāt, un Tenets iecirta zobus glītā, sulīgā vēr�gaļas �ķēlē, kuru atnesa kopā ar cep�tiem kartupeļiem un salātiem, kuri likās diezgan neparasti. Tikmēr Lainhems nobaudīja puravu sautējumu, kartupeļu zupu un zemnieku

Siinpsone 5

brokastis ar karstām, krauk�ķīgām fran�maizītēm un labu �edaras sieru. Arī alus bija labs, un abi vīri jutās glu�i silti.

-����������� Nemaz nevarētu domāt, ka temperatūra visu dienu ir zem nulles, sacīja Tenets, atpogādams apkaklīti un mitēdamies apbrīnot krodziņa em�blēmu, kurā bija attēlota visnotaļ mīlīga izskata �ķielējo�a govs ar milzīgu āmuļu zaru zem ābe�les.

-������������ Man �āds laiks ļoti patīk, teica Lainhems, vērodams, kā saules gaismā vizēja upe. Tie�i kā radīts labai pastaigai sānceliņos. Tā es �o vie�tiņu atklāju.

-����������� Uz to mums �odien nav daudz cerību, Maik. Nāciet, apskatīsimies, vai Hovels ir mājās.

Durvis atvēra Sarona.

-��� Labdien, misis Longa. Vai Hovels mājās?

-����������� Kas tur ir, Sar? Hovels parādījās viņai aiz muguras. Ak, tie atkal esat jūs.

-��� Baidos, ka jā. Vai mēs nevarētu aprunāties?

Hovels negribīgi atkāpās un, aplicis roku

Saronai ap pleciem, veda visus uz drūma izskata viesistabu. Visa ārsiena bija mitra un planku�maina, stūrī tā izskatījās bīstami iz�ķobījusies.

Vairākās vietās tapetes bija nolobīju�ās, vietumis atklājot grumbuļainu, pelēku apmetumu, un greizās mēbeles likās pabiju�as neskaitāmās pār�dotavās.

Visā �ajā pelēcībā �arona izskatījās tik neiederīga kā pasaku feja cūkkūtī. Viņai mugurā bija spodra, balta blūze ar garām piedurknēm un kruzuļiem rotātu apkakli, un atlokiem un ko�sarkani rievota kokvilnas auduma svārki, savilkti ar platu jostu, kura izcēla viņas tievo vidukli. Meitenes viļņainie, zeltainie mati izskatījās kā gaismas aura. Bija viegli apjēgt, kāpēc Stīvs negribēja ļaut viņai iet un kāpēc Hovels nolēma viņu paturēt par katru cenu.

Hovels joprojām stāvēja, īpa�nieciski turē�dams roku �aronai ap pleciem.

-��� Ko jūs vēlaties?

-��� Varbūt mēs varētu apsēsties?

Hovels ar nepatiku pamāja.

-��� Priecājos redzēt, ka jūs jūtaties labāk, mister Hovel, Tenets laipni sacīja, kad viņi visi bija apsēdu�ies.

Hovels sarauca pieri.

-Jūtos�?

-����� Cik noprotams, jūs �orīt teicāties esam slims.

-���� Ak, jā� Jutos mazliet savārdzis, vai ne, �ar? Man bija neliela temperatūra, tāpēc es nodomāju, ka nebūtu prātīgi doties ārā strādāt uz visu dienu �ādā aukstumā�

Tenets bija uzminējis, ka Hovels vienkār�i gribēja pavadīt dienu kopā ar �aronu, varbūt juz�dams, ka tad, ja viņa pārāk ilgi atradīsies mātes ietekmē, �arona varētu pie viņa arī neatgriezties. Tenets tie�ām nevarēja iedomāties, ka misis Painfoldei varētu patikt �āds meitas pielūdzējs un ko gan viņai varētu pārmest?

-���� Un es ceru, ka arī jūs �odien jūtaties labāk, misis Longa?

Tenets atkal reiz ievēroja viņas vājību juve�lierizstrādājumus. Diez vai arī �ie bija Stīva dā�vināti?

�arona iekoda lūpā un pamāja.

-Tas viss bija tik� �ī identifikācija, ka�

-���� Es saprotu, Tenets laipni sacīja. Paredzē�dams, ka Hovela reakcija pēc tam, kad viņu ap�vainos melos, varētu būt visāda, viņ� bija nolē�mis vispirms izrunāties ar �aronu.

-���� Ser�antam ar jums kaut kas jāpārrunā. Vai jūs jūtaties tik labi, lai varētu atbildēt uz da�iem jautājumiem?

�arona uzlūkoja Hovelu, kas paraustīja ple�cus.

-�� Jā, viņa klusi sacīja. Pēc tam �arona atkār�toja �o "jā" vēl izteiksmīgāk. Protams, ja tas ko palīdzēs.

Tenets uzlūkoja Lainhemu.

"Tātad turpināsim."

-��� Pirmais jautājums, kuru mēs gribam jums uzdot, misis Longa, protams, ir sekojo�s: vai jū�su vīram bija ienaidnieki?

-��� Ienaidnieki? viņa piespiesti pasmējās, un viņas acis uzzibsnīja Hovela virzienā. "Viņa lielākais ienaidnieks sē� man pretī." Nē, �arona atbildēja. Ne tādi, ko jūs saucat par ie�naidniekiem.

-��� Ko jūs īsti gribat teikt? Lainhems pavaicā�ja.

-���� Tāpat� ar Stīvu nebija viegli saprasties. Viņ�� viņ� bija paradis cilvēkus kaitināt. Bet ne jau līdz tādai pakāpei. Ne jau tiktāl, lai kādam sagribētos viņu nogalināt.

-����� Bet bija tas zellis, kas� Hovels noklak�ķināja pirkstus. He, tas ta�u varētu būt viņ�! Hovels iesaucās.

-���� Vai zini, Sar, tas zellis, kura sieva gāja bojā nelaimes gadījumā.

-��� Jūs domājat misters Kārpenters?

-���� Tā bija Kārpenters. Dzirdēju pa radio, ka otrdien mirusi viņa meitiņa� Un otrdienas naktī Stīvu nogalināja� Jā gan, tā būs, tā var būt. Viņ� pagrieza Tenetam muguru. Te arī ir mek�lējama atbilde.

Hovels atgāzās atpakaļ krēslā, izskatīdamies kā cilvēks, kas apmierino�i atrisinājis grūtu uzdevumu, un pa�apmierināti uzsmaidīja Tene�tam. "Viss ir vienkār�i, ja vien lietpratīgi ķeras pie lietas."

-���� Tā ir viena no vairākām iespējamajām at�bildēm, mister Hovel.

-���� Ak, mitējieties, inspektor. Hovels paliecās uz priek�u, dedzīgi aizstāvēdams savu teoriju. Tas ta�u ir acīmredzami, vai ne? Tagad es atceros, Kārpenters tie�ām draudēja Stīvu noga�lināt, vai ne, �ar,'pēc tās tiesas prāvas, kad Stīvs tika cauri ar nosacītu sodu�

-��� Tas mums ir zināms, mister Hovel. Tenets sacīja. Un ticiet man, mēs to ņēmām vērā. Bet mēs nevaram atstāt bez ievērības arī citas iespē�jas.

Viņ� nelikās dzirdam Hovela izsmejo�o iespurdzienu un pievērsās �aronai pieklusinā�dams balsi.

-���� Tātad jūs nevarat mums norādīt nevienu citu, kam būtu gribējies nogalināt jūsu vīru?

Viņa papurināja galvu.

-��� Nejau nu viņu nogalināt, viņa atkārtoja.

Tenets pamāja un apsēdās atpakaļ krēslā.

Lainhems atkal atsāka.

-���� Kārtībā. Labi, nākamais jautājums, kuru mēs vēlamies jums uzdot, ir vai jūs zināt, vai nezināt, kā jūsu vīrs ieradās ar auto vai kājām tad, kad viņ� otrdien pēc darba jūs apciemoja?

-���� Patiesi, es netiku auto redzējusi, ta�u domāju, ka viņ� atbrauca ar auto, jo bija te ap�mēram bez divdesmit se�os, viņ� ta�u būtu ieradies daudz vēlāk, ja nāktu kājām vai brauktu ar autobusu.

-��� Bet jums nav ne jausmas, vai misters Longs atbrauca ar savu auto, vai kāds viņu atveda?

-���� Nē. Ta�u viņ� nebija radis lūgt kādu, lai aizved. Ja ar viņa auto kas atgadījās, viņ� parasti to ātri saveda kārtībā. Un ir pagāju�i tikai da�i mēne�i, kop� Stīvs atkal saņēma brauk�anas tiesības pēc tā negadījuma. Viņam patīk� patika braukt. Viņ� neļāva braukt nevienam citam, ja vien varēja darīt to pats.

-��� Tātad jūs īsti nezināt, kā Stīvs nokļuva �urp otrdien?

Viņa papurināja galvu.

Lainhems pagrābājās kabatā.

-���� Varbūt jūs tagad varētu ielūkoties �ajā fo�touzņēmumā?

Viņ� pasniedza �aronai uzņēmumu, un viņa to klīrīgi saņēma aiz stūrī�a visnotaļ pretim�nāko�i.

-��� Nē, neraizējieties, sacīja Lainhems. Tas nav nekas uztrauco�s. Tikai jūsu vīra istabas uzņēmums tajā redzams plaukts. Viņ� paliecās uz priek�u un norādīja: Mūs interesē �is te tīrais, apaļais laukumiņ� putekļos. Vai jūs varat mums pateikt, kas tur parasti atradās?

-��� Tas ir vieglāk par vieglu. Liels, apaļ� pelnutrauks, kuru Stīvam uzdāvināja D�efs. Viņ� .to atveda no ceļojuma pa� Itāliju, tā �ķiet.

-��� No kā tas bija pagatavots?

-��� No rozlga marmora.

-��� Smags?

-����� Ak, jā, ļo� viņa aprāvās, un viņas acis iepletās. Vai jūs gribat teikt� Vai tas nozīmē� Vina atdeva fotouzņēmumu, izskatidāmās apmulsusi. Saronas seja saraucās, un viņa sāka raudāt, paslēpusi seju pie Hovela krūtīm.

Hovels sargājo�i aplika Saronai apkārt rokas un kaut ko murmināja viņai ausī, lūkodamies Lainhemā pāri glu�i vai iecukurotajām cirtām: "Paskatieties vien, ko jūs esat izdarīju�i!"

Lainhems, saraucis uzacis, palūkojās Tenetā un bezpalīdzīgi paraustīja plecus.

Tenets pa�ūpoja galvu. "Tā nav jūsu vaina. �is jautājums bija jāuzdod."

-����� Es negribēju jūs uztraukt, misis Longa, Lainhems sacīja.

-���� Blēņas, Hovels no�ņāca. Jūs neliekaties mierā ātrāk, līdz panākat, ko vēlējāties.

-���� Mums ir jādara darbs, mister Hovel, sacīja Tenets.

-���� Un, ticiet vai neticiet, mums nemaz nepatīk

nevajadzīgi traucēt nevainīgus cilvēkus.

-���� Tad jums nevajadzēja izvēlēties tik necil�vēcīgu darbu!

-����� Kādam tas jādara. Tāpat kā vēl kādam ir jālabo ceļi� Tā vai citādi, ķersimies pie lietas. Lieta tāda, ka mums vēl jāuzdod viens vai divi jautājumi misis Longai, un tad viņa varēs doties atgulties, ja vēlēsies. Varbūt jūs varētu viņai pa�gatavot tasi tējas�

Hovels nelikās noticam, un Tenets no viņa to nemaz negaidīja. Paziņojums bija skaidrāks par skaidru: "Mēs gribam, lai jūs uz da�ām minūtēm atstājat istabu." Viņ� mirkli svārstījās, tad atkāpās no �aronas, saņēma viņas zodu un pacēla galvu aug�up tā, lai viņa varētu ieskatīties viņam sejā. Izņēmis vienkār�u kabatlakatu, viņ� maigi izslaucīja asaras viņai no acu kaktiņiem.

-���� Vai tu vēlētos, lai es palieku, �ar? Es to darī�u, ja tu tā vēlies. Viņ� iespieda kabat�lakatu �aronai rokā.

Viņa iz�ņauca degunu, no�ņaukājās un papuri�nāja galvu.

-��� Ar mani viss ir kārtībā.

-��� Vai vēlies tēju?

Viņa mēģināja pasmaidīt.

-��� Jā, vēlos gan.

Hovels izgāja, atstādams durvis pavērtas, bet Lainhems, ne vārda neteicis, piegāja un tās aizvēra.

Tenets paliecās uz priek�u un pazemināja bal�si.

-��� Un tagad, misis Longa, es jūs izvaicā�u, cik ātri vien iespējams. Vispirms vai jūs atceraties, cikos precīzi misters Hovels otrdienas vakarā at�griezās pēc tam, kad palīdzēja savam draugam salikt mēbeles?

Viņa svārstījās, un balajos vaigos pamazām ieplūda krāsa.

-��� Domāju, ap pusdeviņiem.

"Viņa nav pieredzējusi mele", Tenets domā�ja. Nebija �aubu, ka Hovels viņu pierunājis tā sacīt.

-��� Bet es glu�i pārliecināta neesmu, viņa ātri piebilda. Redziet, es mazgāju matus�

Tenets pamāja. Viņam nebija nolūka uz viņu izdarīt spiedienu �ajā izmeklē�anas stadijā. Sieviete bija pārāk vārīga. Vēlāk, ja �is fakts kļūs būtisks jā gan.

-������������ Bez tam ir vēl viens jautājums. Kad jūsu vīrs otrdien te ieradās � vai viņ� gadījumā neat�nesa dāvanu?

Viņa izbrīnījusies lūkojās Tenetā.

-��� Kā jūs to�

-��� Varbūt pat ļoti dārgu dāvanu?

Viņa iekoda lūpā, tramīgi palūkojās uz durvīm un pamāja.

-������������ Zelta aproci. Stīvs bija tik nomākts, kad es negribēju to pieņemt, īstenībā atteicos. Zināju, ka Aivors būs vai traks aiz dusmām, ja es pieņem�u�

-��� Kas tad ar to notika?

-����������� Stīvs neņēma to atpakaļ. Teica, ka to pircis tikai man, tāpēc man tā jāpaturot. Lūkoja mani pierunāt, lai to aplieku, bet, kad es neņēmu, tad vienkār�i noli�ka uz galda un atstāja tur, kad devās projām.

-��� Kur tad tā ir?

-��� Es to atnesī�u. Viņa izsteidzās no istabas.

Tā bija smaga zelta aproce ķēdes veidā, ar

plānu zelta slēdzi un dro�ības ķēdi.

-����������� Ko lai es ar to daru? viņa izmisusi vaicāja. Es negribu to paturēt, jo tā man mū�īgi atgādi�nās tālāko, kas ar Stīvu tovakar notika.

-��� Vai es varētu jums ko ieteikt?

Viņa dedzīgi pamāja, un Tenets pastāstīja par blēdību, kuru Stīvs atļāvās pret Frenku, piesolot kādam televizoru. Viņa bija acīmredzami pārsteigta, �o vēsti dzirdot, un vēl jo vairāk par to, ka Frenks tāpēc zaudējis darbu.

-�� Tā bija viņa sievas ideja, ka jūsu vīrs varētu būt to izdarījis tāpēc, lai tiktu pie liekas naudas, par kuru nopirkt jums dāvanu. Es ieteiktu atdot sprādzi Frenkam, lai viņ� to pārdod un atdod naudu atpakaļ tam vīrietim, kuru jūsu vīrs ap�mānīja.

-���� Es tā darī�u. Viņa izmisusi papurināja galvu. Ak, Stīv�

-��� Sar? Hovels pasauca.

Viņa ātri paslēpa aproci.

Hovels ienāca.

-��� Es noliku tēju uz naktsgaldiņa pie gultas.

-��� Ie�u un to iedzer�u, viņa pieceldamās sacī�ja. Tagad es jūtos labi.

-��� Domāju, ka būtu labāk, ja jūs uz minūti mūs atstātu, misis Longa. Es gribu kādu brītiņu parunāties ar misteru Hovelu.

Viņa �aubīgi pamāja.

-����� Kārtībā. Un izgāja, sa�ņaugtā rokā turē�dama svārku krokās paslēpto aproci.

-����� Mana kārta tikt uzspraustam uz iesma, ko, inspektor? sacīja Hovels, apsēzdamies un kareivīgi sakrustodams rokas uz krūtīm. Tagad, kad Sarona bija atstājusi istabu, viņ� ļāva brīvi izpausties savam nemieram.

-���� Jūs to teicāt, ne es, Tenets sacīja. Bet viss ir diezgan vienkār�i. Mēs tikai gribējām zināt, kāpēc jūs mums melojāt par savām otr�dienas vakara gaitām?

Hovels saspringa, un Tenets atcerējās pirmo iespaidu, kādu �is vīrietis bija uz viņu atstājis. Viņ� izskatījās me�onīgs un bīstams.

-��� Kā jūs to domājat?

-���� Tātad, ja ticam tam, ko jūs mums vakar tei�cāt, otrdienas vakarā jūs devāties no darba tie�i pie drauga, kas ievācās jaunā mājā. Pēc tam jūs nācāt tie�i uz māju un ieradāties �eit apmēram pusdeviņos. Jūs paēdāt vakariņas, pēc tam jūs abi ar misis Longu devāties uz iedzer�anu ar da�iem draugiem, lai atgrieztos mājās apmēram piecpadsmit pāri vienpadsmitiem.

-��� Un tad?

-�������������� Ja tā ir patiesība, varbūt jūs varētu paskaidrot, kā jūsu auto varēja atrasties Hamiltonroudā Hamiltonroudā, mister Hovel, kur dzīvoja Stīvens Longs to pa�u vakaru, laikā Starp astoņiem �etrdesmit piecām un deviņiem?

Hovela acis uzplaiksnīja kā ahāti.

-��� Jūs laikam jokojat?

-����������� Nekā tamlīdzīga, mister Hovel. Glu�i otrādi, es esmu ļoti nopietns.

Hovels pacēla rokas aug�up tēlotā neizpratnē.

-Tas nevar būt. Kāds būs kļūdījies.

Tenets papurināja galvu.

-��� Kļūdas te nav.

-��� Bet tai ir jābūt. Vai arī tie ir meli.

-��� Ar kādu mērķi?

-��� Kaut vai tāpēc, lai mani tur iepiņķerētu.

-������������ Un kas, kā jums �ķiet, vēlas jūs tur iepiņķerēt?

-��� Kā lai es to zinu?

-����������� Tātad jūs kategoriski noliedzat, ka otrdienas vakarā atradāties kaut kur Hamiltonroudas tu�vumā?

Hovels sakrustoja rokas.

-��� Pilnīgi.

Kad viņi devās lejup pa nebeidzamajām kāp�nēm, Lainhems sacīja:

-��� Jūs ta�u negribat ļaut viņam izlocīties?

Tenets paraustīja plecus.

-���� Atkarībā no tā, vai izlemsim, ka tas ir svarī�gi. Es noteikti negrasos Hovelu te pievilkt klāt �ajā izmeklē�anas stadijā. Mēs viņu uz kādu brī�di atstāsim mierā lai nobriest.

-����� Man jāteic, ka es negribētu, lai Hovels būtu mans ienaidnieks, kuru man gadījies satikt nakts laikā.

-��� Viņ� ir bīstams, tur es jums piekrītu.

-������ Bet vai Aivors Hovels to izdarījis? Tas ir jautājums.

-������ Pacietību, Maik. Viens gan ir skaidrs ja viņ� to izdarījis, tad beigu beigās mēs viņu dabūsim rokā. Tenets būtu vēlējies, lai arī viņa ju�ana būtu tikpat pārliecino�a, cik viņa sacītais.

Automa�īnā pa radio viņi dzirdēja paziņoju�mu: vecākais inspektors Hainss gaida Tenetu iecirknī.

� Vai viņ� neteica, kāpēc?

-������ Nē, ser. Bet viņi esot saņēmu�i to puisīti ar jaku. Viņ� ir vienā no kabinetiem uz nopratinā�anu.

-��� Un misters Hainss?

-������������ Ēdnīcā, kopā ar savējiem. Teica, ka viņi va�rētu pagūt kaut ko iekost, kamēr ir laiks.

-��� Sakiet, ka es ļoti drīz bū�u klāt.

Tenets uzlūkoja Lainhemu.

-������������ Vai dzirdējāt? Labāk spiediet pedāli grīdā, Maik! Mums ir darī�ana ēdnīcā.

-�� Tā, sacīja Lainhems, tad tādas tās lietiņas.

�ajā pēcpusdienas stundā ēdnīca bija tuk�a, tur atradās vienīgi Hainss un viņa brigāde, detektīvser�ants Dreikots un detektīvkonstebli Kopers un Flints. Viņus apstaroja tāda kā līksmības aura.

-������������ Laba zīme, ser, viņ� pat smaida, no�ukstē�ja Lainhems, kad viņi ar Tenetu tuvojās galdam.

Tas bija tiesa. Ar platu smaidu sejā Hainss iz�skatījās glu�i nepazīstams. īsts kalns, nevis cil�vēks, gar� un pārmēru nobarojies, ar īsu kaklu, pliku galvu un mazām cūkas a�elēm, kuras gri�ma miesas krokās.

-����������� Redziet, Tenet, viņ� sacīja. Mūsu televī�zijas paziņojums ir atmaksājies.

-��� Vai viņ� atzinās?

-��� Vēl nē, sacīja Hainss. Viņ� lūkojās uz sa�viem vīriem un pamirk�ķināja viņiem. Bet atzīsies. Kuru katru mirkli. Ļausim viņam maz�liet pasvīst, gan jau izsvīdīs.

-��� Labi� Jūs vēlējāties mani redzēt, ser?

-�� Tikai gribēju zināt, kā veicas ar jūsu izmek�lē�anu.

-��� Lēnām.

-���� Ak tā. Hainss atliecās atpakaļ, aizbāza īk�ķus aiz vestes rokriņķiem, vestei apņemot viņa resno vēderu daudzām horizontālām kro�kām. Jūs ta�u zināt savu trūkumu, vai ne, Te�net? viņ� pavērās savos vīros, lai pārliecinā�tos, ka piesaistījis viņu uzmanību. Jūs esat pārāk mīksts!

Viņ� savilka savu gaļīgo roku dūrē un zvēla pa galdu.

-���� Spara jums trūkst, jums vajag sasparoties tas tā, metaforiski runājot, protams. Viņ� gaidī�ja, kamēr viņa komanda �aubīgi ieķiķinājās. Jāiejūdzas darbā, un jāstrādā ar visu sparu, es saku. Tā ir vienīgā iespēja.

"Tad tādas tās lietiņas, jūs, lielais, treknais un robustais klamziķi." Bet Tenetam ne prātā nenā�ca ļauties iesaistīties muļķīgā strīdā, turklāt vēl jaunāko kolēģu klātbūtnē.

-��� Mēs visu nevaram vienkār�ot.

Hainss apsēdās.

-��� Es jau jums teicu, Tenet, tas �oms nupat ir nogatavojies spļaut visu laukā, tā es domāju. Kāpēc jums nenokāpt lejā un neapskatīties, kā tur iet, ko?

Tenets drīzāk sajuta, nekā redzēja Lainhemu sastingstam sev aiz muguras un viņu brīdino�i uzlūkoja. Tenets zināja, ka Hainss tī�i lūko viņu tracināt, un netaisījās viņam sagādāt to prieku izrādot, ka nolūks izdevies. Bija acīmredzami, ka vecākais inspektors vēl joprojām dusmojās par to, ka nācās atdot Lainhemu, pirms viņ� pats bija gatavs to izdarīt.

-��� Man pa�laik ir ļoti daudz darāmā, ser. Var�būt kādu citu reizi.

Viņ� pagriezās, lai ietu, un jutās pārsteigts, kad Hainss, kustoties neparasti ātri tik smagnē�jam vīrietim, zibens ātrumā atradās viņam līdzās, saķēra aiz rokas un bīdīja uz durvju pusi.

-��� Ak, nāciet ta�u, Tenet! Tas nebūs pārāk ilgi.

Būtu neiedomājami, ja viņ� ļautu sevi iesaistīt strīdā ar priek�niecību. Nespēdams izraut roku no knaiblēm līdzīgā Hainsa tvēriena vai atvirzīt viņu nost ar kreiso roku, Tenets bija spiests pa�doties. Viņ� norija dusmpilnos vārdus, kuri lau�zās ārā, dziļi ievilka elpu un palūkojās pāri ple�cam uz Lainhemu.

-���� Misters Hainss ir ļoti laipns, aicinādams mani savā sabiedrībā, ser�ant, viņ� gandrīz vai līksmi sacīja. Izskatās, ka jums kādu mirkli nāksies iztikt bez manis.

-���� Kārtībā, ser, aiz�ņaugtā balsī sacīja Lainhems. Viņa seja bija nekustīga, kā no koka. Abi detektīvkonstebli rātni centās Tenetu neuz�lūkot, acīmredzami kautrēdamies priek�nieka netaktiskās uzvedības dēļ, bet Hainsa ser�ants visu novēroja ar tādu kā uzmundrino�u apmieri�nājumu. Varbūt ser�ants priecājās, redzot, ka vēl kāds cits bez viņa cie� no priek�nieka pazemo�jo�ās izturē�anās.

Hainss nosprauslojās:

-��� Arī tu, Dreikot.

Kāpjot lejā pa kāpnēm, apmierināts ar to, ka Tenets padevies un viņu pavada, Hainss palaida vaļāTeneta roku.

-������������ Tas tips pilnīgi atbilst zellim, kuru sakās svētdien redzēju�i krogā kopā ar Mārd�u D�eksoni vidēja auguma, slaids, brūni mati�

"Apraksts, kas atbilst lielākajai daļai britu salu vīrie�u," Tenets nodomāja.

-������������ Bet viņ�, protams, visu noliedz. Apzvēr, ka jaku vakar atradis miskastē. Ko neteiksi! Kur� gan izmetīs tādu dārgu �aketi?

"Vai slepkava būtu mēģinājis atbrīvoties no viegli atrodamā lietiskā pierādījuma?" Tenets domāja. Vai Hainss tie�ām bija tik aprobe�ots, ka netika par to iedomājies, vai varbūt vienkār�i iekritis slazdos, negribēdams uzklausīt nevienu paskaidrojumu, kas nesaderējās ar viņa izdomāto teoriju?

-��� Kā viņu sauc?

-����������� Kverijs [3] , hainss rejo�i iesmējās. Ļoti piemē�rots uzvārds �ai situācijai, vai jums tā neliekas?

-��� Cik Vv -s?

-����������� Deviņp*. Ismit gadi. Te nu mēs esam. Hainss atrāva kabineta durvis ar tādu spēku, ka tās noblāk�ķēja un atlēca pret sienu.

Puisis, kas sēdēja pie galda, pielēca kājās kā

pēc signāla.

-��� Es to neizdarīju! viņ� iesaucās. Es par to neko nezinu!

Tenets ievēroja, ka viņa seju klāja izsitumi.

-���� Ak vai, ak vai, ak vai, sacīja Hainss, tuvo�damies galdam. Mēs esam uztrauku�ies, vai ne? Es brīnos, kāpēc. Vai tā būtu vainas apziņa, es sev vaicāju? Viņ� piebāza seju klāt pui�a se�jai da�u collu attālumā un izgrūda: Vai tā?

-���� Nē! Nē! Es jau jums teicu, es par to neko nezinu!

-���� Sēdiet! Hainss uzrūca. Un, kad puisis neatbildēja, ieaurojās: Sēdiet! it kā uzbrēktu nepaklausīgam sunim. Uzlicis roku puisim uz pleca, viņ� nogrūda to sēdus ar tādu spēku, ka krēsls gandrīz sabruka.

-���� Tagad paklausīsimies, mister Medījum, no�skaidrosim visu uz vietas. Jūs netiksiet ārā no ie�cirkņa, kamēr nebūsiet pateicis patiesību. Ja tas ilgs diennakti, tad ilgs diennakti, vai dzirdat?

-Bet�

-��� Vai dzirdat? Hainss uzbrēca.

-Jā, bet�

Hainss apsviedās uz papē�a un devās ārā, pamādams Dreikotam turpināt: "Pārņem tu."

Tenetam bija skaidrs, ka viņi spēlē laipno un nelaipno kruķi. Teorētiski Kverijs, pārbijies no Hainsa, tagad varēja sākt runāt vaļsirdīgāk ar �ķietami simpātiskāko Dreikotu. Tā nekad nebija Teneta iemīļotā metode, un viņ� pie tās neķērās ari tad, kad zināja tā varētu izrādīties ļoti efek�tīva. Viņ� sekoja Hainsam un izgāja no kabineta.

-���� Viņ� ļoti drīz padosies, sacīja Hainss, ap�mierināti pamādams Tenetam.

-��� Jau ir gana mīksts, vai ne?

"Bet kas tam par iemeslu?" Tenets domāja. "Varbūt Kveriju pārņēma dusmas, nevis panika? Ja tā, tad tas zēns varēja būt nevainīgs, un Hainss izraisīs tikai sa�utumu." Tenets nespēja nomākt apmierinātu smaidu, kas parādījās viņa sejā, to iedomājot.

-��� Ko viņ� īsti par to jaku teica?

-���� Kā jau teicu, viņ� apzvēr, ka to atradis mis�kastē Māsterroudā vakar no rīta kopā ar vairā�kām citām nosmulētām mantiņām.

-��� Piemēram, kādām?

Hainss paraustīja plecus.

-����� Bērna trīsriteni, da�ādiem spilveniem, ve�cām pannām, na�u komplektu, vecu gāzes plīti un nonēsātām drēbēm pāris uzvalkiem, pus�duci kreklu, jūrnieka jaku, da�iem d�empe�riem� Man kaut kur ir vesels saraksts. Kāds pārvācies tā es nodomāju un pamatagi iztīrījis māju.

-��� Vai visas tās mantas viņam ir mājās?

Hainss sarkastiski pasmīnēja.

-���� Protams, Tenet. Viss ir salikts rindiņā, lai mēs zinātu, ka Kverija stāsts ir patiess.

-��� Ko tad viņ� teicās ar to visu izdarījis?

-���� Atdzinis pikapu, sakrāvis tajā un aizvedis pie drauga, kuram ir graba�u noliktava un kas blandās apkārt pa dienvidaustrumu rajoniem. Katru dienu citā tirgū, jūs jau zināt, kā to dara. Kverijs apzvēr, ka viņi to visu salabo, tā gūstot regulārus ienākumus, kurus pēcāk sadala.

-��� Un ko saka draugs?

-���� Protams, to pa�u, ko visi, kas kaut ko pār�dod ko gan citu lai viņ� teiktu? Viņi vienmēr cits citu balsta, �itie miskastnieki�

-��� Bet Kverijs jaku paturējis tāpēc, ka tā viņam patikusi?

-��� Tā viņ� saka.

-����������� Tātad sasummējot �os atklājumus ar liecī�bām, kuras apgalvo, ka Mārd�orijas D�eksones slepkāvam bijusi mugurā tāda jaka�

-��� Vēl labāk! sacīja Hainss. Ņemiet vērā �is Kverijs liedzas, ka būtu līdz �im rītam vilcis jaku mugurā jo esot domājis to iztīrīt.

-���� Tā. Te var rasties problēmas, ta�u, sasum�mējot to visu ar slepkavību, paliek divas iespē�jas. Viena ka Kverijam visu laiku piederējusi �ī jaka un viņ� jums melo, un otra ka īstais īpa��nieks otrdienas vakarā pamanīja televīzijā pa�ziņojumu un nolēma, ka gudrāk būtu atbrīvoties no jakas, tāpēc vēlāk to pa�u dienu vai pa nakti iemeta to miskastē.

Hainss veltīja Tenetam iznīcino�u skatienu.

-��� Jūsu nelaime, Tenet, ir tā, ka jums ir tik lo�kans prāts jūs neredzat patiesību tur, kur tā burtiski duras acīs.

Un, apsviedies uz papē�a, viņ� iegāja atpakaļ kabinetā, aizcirzdams durvis Tenetam pie degu�na.

Tenets minūti vai divas stāvēja, lūkodamies viņam pakaļ. Viņ� brīnījās, kā Hainsam bija iz�devies sasniegt tagadējo dienesta pakāpi. Viņ� spētu satriekt ikviena cilvēka ticību efektīvai kārtības sargā�anas sistēmai. Laimīgā kārtā Hainss drīzāk bija izņēmums. Atbilde dro�i vien būtu tāda, ka neviens filtrs nebija pietiekami dro�s.

Lainhems pacēla acis un pasmīnēja, kad Tenets ienāca kabinetā.

-��� Vai labi pavadījāt laiku, ser?

Tenets nenoteikti kaut ko norūca, nolēmis Lainhema priek�ā Hainsu nekritizēt galu galā tas bija abu priek�nieks.

-���� Drīzāk gan guvu zināmu apgaismību� Vai nekas jauns nav ienācis?

-����� Nekas īpa�s. Bija da�i telefonzv^ni no cil�vēkiem, kuri �orīt redzēju�i jaku tam zellim mu�gurā. Ko viņ� saka?

Tenets pārstāstīja.

-���� Tas man liekas sakarīgi, sacīja Lainhems. To ir ļoti viegli pamanīt sarkano pūķi uz pelēkā pamata. Protams, ja tā jaka Kverijam bū�tu bijusi agrāk, kāds to būtu redzējis viņam mugurā.

-���� Ja nu vienīgi viņ� nupat to nopircis, teiksim, sestdien tās dienas priek�vakarā, kad nogalinā�ja misis D�eksoni.

-���� Tādā gadījumā dro�i vien to pazītu kāds no veikala, kur viņ� to pircis un pieteiktos.

-���� Jūs domājat vietējos veikalus, Maik, bet tas varēja būt kur citur. �o televīzijas paziņojumu nepārraida pa visu valsti, tikai �eit.

-���� Tik un tā paietu vairākas dienas, kop� jaku redzētu viņam mugurā tagad ir pagāju�as divas dienas, kop� pārraidīja paziņojumu. Viņ� pats noteikti nav to redzējis, jo citādi �odien nevilktu jaku mugurā. Tas ir interesanti, ka Kverijs �odien esot to uzvilcis pirmo reizi kad misters Benets to pamanīja. Man liekas, ka viņa stāsts varētu būt patiess.

-����� Baidos, ka Hainss jums nepiekritīs. Tā vai citādi, Maik, nav ko prātot par �īm problēmām man �ķiet, mēs ļaujam sevi pārlieku dziļi iesais�tīt tajā visā. Galu galā mēs ta�u �o lietu neiz�meklējam� Kas vēl �odien ienācis?

Lainhems parakņājās atskai�u kaudzē uz gal�da.

-���� Ļaujiet paskatīties� Baidos, ka vairākumā gadījumu ziņas ir noliedzo�as. Nav iespējams atrast nevienu, kas būtu ar mieru apzvērēt, ir vai nav redzējis gaismu Stīva dzīvoklī vakarā pirms slepkavības. Tāpēc mēs nezinām, vai Stīvs to at�stājis ieslēgtu, kamēr devās apmeklēt Kri�u Meju, vēl nebūdams atpakaļ laikā, kad pusdeviņos ieradās Frenks, vai arī to izslēdza uz laiku, kamēr bija projām, un atkal ieslēdza, kad at�griezās tas varēja nozīmēt, ka Stīvs bija mājās, kad ieradās Frenks. Lai gan, pat ja tā bija, viņ�, protams, jau varēja būt miris.

-���� Hmm. Vai viņi jau beigu�i Stīva auto eks�pertīzi?

-�� Jā. Par to es pajautāju. Ma�īnai nekādas me�hāniskas vainas neatradās. Tāpē� nav nekāda ie�mesla, lai viņ� nebūtu ar to braucis pie Kri�a.

-���� Bet ja brauca, tad kāpēc nepiestāja pie mājas?

-��� Jautājums vietā. Lai gan Frenks apgalvoja, ka pusdeviņos tā atradusies stāvvietā aiz mājas Hamiltonroudā.

-�� Tātad, visu apkopojot, mēs redzam, ka Stīvu kāds aizvedis līdz Kri�a Meja mājai, lai cik neti�cami tas liktos, vai arī kāda nezināma iemesla dēļ viņ� novietojis auto aiz stūra, kas liekas vēl neticamāk.

Tenets nopūtās.

-��� Ak, jā, varbūt �odien kaut kas nāks gaismā.

Viņ� izņēma pīpi, aplūkoja to, izpūta un sā�ka tajā iepildīt tabaku.

-��� Vairāk nekā nav?

-���� Tas tips, kuru Stīvs piemānīja, apsolot vi�ņam televizoru, liekas balts kā jēriņ�. Viņ� kopā ar sievu pavadījis vakaru Tanbrid�velsā, viņi tur ieradu�ies ap pusseptiņiem. Tā bijusi viņa padēla dzim�anas diena, un viņi visi ieturēju�i vakariņas restorānā to apstiprinājis restorāna direktors. Ak, jā, un jums patiks dzirdēt, ka neviens nav minējis, ka būtu Hamiltonroudas tuvumā manījis sievieti stāvoklī tātad Frenka sieva, �ķiet, ir ār�pus aizdomām.

-��� Labi.

-����� Bez tam vēl ir visādas ziņas par autiņiem, bet nekā noderīga.

Tenets ielūkojās pulkstenī.

-���� Tātad varētu atkal apmeklēt Kri�u Meju. Viņam drīz jābūt mājās no skolas.

-���� Ja misis Sperovas teiktais ir patiesība, tad viņam pietika laika apmeklēt Stīva dzīvokli vai nu pa ceļam uz mātes dzīvokli, vai atpakaļceļā.

-������������ Es zinu. Un viņ� noteikti gribēja likt saprast, ka pavadījis laiku kopā ar māti, vai jūs man pie�krītat?

-��� Acīmredzami.

Jau sāka krēslot, kad viņi apstājās pretī Meju mājai Meridjūroudā, daudzās mājās jau dega gaisma, bet 26. numurs grima tumsā, un garā�as durvis bija ciet.

-���� Vēl neviena nav mājās tā izskatās, Lainhems sacīja. Vai lai eju un pieklauvēju?

-��� Varētu arī tā.

Ta�u, kā jau varēja sagaidīt, atbildes nebija.

-����� Domāju, ka mums vajadzēja iepriek� pār�liecināties, vai viņ� būs mājās, Tenets sacīja. Viss, ko mēs zinām ka viņ� varēja aizkavēties skolā, veicot kādu sabiedrisku pienākumu, vai pat kaut kur izbraukt uz visu vakaru. Mēs varam pagaidīt kādu pusstundiņu un pēc tam braukt projām.

Ta�u pēc desmit minūtēm parādījās sarkans "Metro" un iegriezās piebrauktuvē pie Meju mājas. Meju pāris izkāpa, un Klēra Meja apgāja apkārt ma�īnai, lai nostātos līdzās vīram, ie�raudzīdama abus policistus. Viņas galva tik tikko sniedzās viņam līdz plecam. Viņai ap kaklu bija aplikta sarkana, adīta �alle, galvā tāda pati cepure ar garā matpīnē sapītiem matiem viņa vairāk atgādināja skolas skuķi, nekā precētu sievieti.

-���� Atvainojiet, ka jūs atkal traucēju, mister Mej, bet vai mēs varētu aprunāties vēlreiz?

-��� Jā, protams.

Viņ� pagriezās un gāja pa priek�u, visur ie�degdams gaismu.

Priek�namā Klēra noraisīja �alli un noņēma cepuri.

-��� Vai jūs vēlaties runāt arī ar mani, inspektor?

-Nē.

-���� Parasti ir tik daudz, ko darīt, kad atgrie�os mājās no skolas.

-��� Lūdzu, dariet, kas jums darāms!

Viņa Tenetam ātri un nervozi uzsmaidīja, novilka mēteli un pakāra to skapī zem kāpnēm. Pēc tam viņa nozuda virtuvē, aizvērdama aiz se�vis durvis.

Mejs pa to laiku bija novietojis, kur pienākas, mēteli un mapi un viņiem pa priek�u devās iek�ā viesistabā. Tenets vispirms palūkojās apkārt un tikai tad sekoja Mējam. Viņ� aizvēra skaistos krēmkrāsas aizkarus.

-���� Lūdzu, sēdieties, viņ� sacīja, nostādamies pie neiedegtā kamīna.

Tenets papurināja galvu. Viņ� nevēlējās, lai garais Mejs lūkotos uz viņu no aug�as, kamēr tie runās.

-����� Kāpēc jūs gribējāt radīt tādu iespaidu, ka otrdienas vakarā pavadījāt laiku kopā ar jūsu māti, mister Mej?

-���� Ak, vai tad tā bija? Atvainojiet, es nedomā�ju jūs tī�i maldināt� Es tikai teicu ja atceraties ka gāju apciemot māti.

-��� Bet īstenībā jūs viņu nesatikāt.

-���� Nē. Mejs paspēra soli sānis un iekrita krēs�lā, rokas apjukumā sakrampējis uz vēdera kā jau prātīgs cilvēks, kuru nepareizi sapratu�i. Es klau�vēju pie mātes durvīm, ta�u atbildes nebija.

-��� Un cikos tas bija?

-���� Domāju, ap deviņiem. Turpceļ� parasti aiz�ņem apmēram pusstundu.

-��� No �ejienes līdz jūsu mātes mājai?

-��� Jā� Mejs lūkojās no Teneta uz Lainhemu un atpakaļ, saproto�i iesmiedamies. Es gāju kājām, inspektor. Tāpēc tas bija tik ilgi. Apmē�ram pusstundu.

-����� Vakar jūs mums to nepateicāt. Mēs sa�pratām, ka jūs braucāt ar auto.

Mejs nevērīgi paraustīja plecus. "Es nejūtos atbildīgs par jūsu pieņēmumiem."

-��� Vai jūsu sieva var to apliecināt?

-���� Protams. Mejs pamāja ar roku uz virtuves pusi. Katram gadījumam pavaicājiet Klērai! Un es varu nosaukt tos pāris cilvēku vārdus, ku�rus es satiku starp Meridjūroudu un galveno ielu.

-���� Jūs gan turp, gan atpakaļ gājāt pa to pa�u ceļu?

-���� Nē. Es tā nekad nemēdzu darīt. Man nepatīk divreiz iet pa to pa�u ceļu.

/ Varbūt tādā gadījumā jūs varētu mums īsi izstāstīt, pa kurieni jūs gājāt turp un pa kurieni atpakaļ.

Mejs nosauca ielu numurus.

Tenets uzmanīgi klausījās un, kad Mejs bija beidzis, noteica:

-���� Atpakaļ ejot, jūs atradāties piecu minū�u gājiena attālumā no Stīva dzīvokļa.

-���� Tiesa. Un, patiesību sakot, inspektor, tie�i tāpēc es jums vakar neteicu, ka gāju kājām, ne�vis braucu ar auto, un varbūt tāpēc ļāvu jums

domāt, ka pavadīju laiku kopā ar māti. Es rīkojos muļķīgi, tagad es to saprotu. Es tikai domāju, ka tas varētu� visu nevajadzīgi sare�ģīt. Man nav nekāda sakara ar Stīva nāvi, un es negribēju, lai mani tur iejauc, ja no tā būtu iespējams izvai�rīties.

-��� Bet jūs jau esat tur iejaukts zināmā mērā.

-��� Kā jūs to domājat?

Nepiespiestā poza bija gandrīz zudusi, tagad Mejs sēdēja taisni, saspiedis kopā kaulainos ce�ļus, pirkstus sakrampējis ap krēsla paroceņiem.

Tā kā Meja uzmanība bija pievērsta vienam skalas galam, Tenets ķērās pie otra. Viņ� bija ap�sēdies un atlaidies krēslā.

-��� Tātad, tovakar, kad Stīvu nogalināja, jūs ar viņu tikāties.

-���� Ne jau pēc manas gribas, Mejs piespiesti sacīja.

-���� Varbūt. Bet tomēr jūs ar viņu tikāties, vēl vairāk varbūt jūs interesē tas, ka jūs esat pēdē�jais cilvēks no visas ģimenes, kas viņu redzējis dzīvu.

Mejs pārvilka mēli pār lūpām īstu dzeloni, kas ne�aubīdamies uzspļautu Tenetam indi, ja

vien varētu. Bet viņ� tomēr spēja savaldīties un savas domas neatklāt.

-����������� No ģimenes, jūs sakāt� Tātad pēc manis viņu vēl kāds ir redzējis?

-��� Jūsu kaimiņi, kuri redzēja Stīvu aizbraucam.

Mejs kādu mirkli atvilka elpu, atvieglojumā

aizvēris acis.

-������������ Neteik�u, protams, ka patiesībā tam būtu liela nozīme, sacīja Tenets. Fakts paliek fakts tovakar, kad Stīvu nogalināja, jums bija iemesls uz viņu skaisties kad jūs atteicāties viņu ielaist, viņ� sarīkoja vēl vienu atbaido�u scēnu, liekot jums justies neērti kaimiņu priek�ā.

Es nemaz nejustos pārsteigts, ja jūs būtu nolēmis sekot Stīvam uz mājām, lai tur izrunātos viņa dzīvoklī, kur netraucētu kaimiņu ziņkārība.

-������������ Nē! Mana sieva jums pateiks. Es to neda�rīju. Mēs� Es paliku te, un mēs kopā*ēdām vakariņas.

-������������ Un pēc vakariņām jūs devāties uz Or�ardroudu apmeklēt māti?

-��� Tā bija.

Tagad Mejs svīda, un Tenets aizvien vairāk jutās pārliecināts, ka viņ� kaut ko slēpj.

-���� Es domāju, ka jūs vēl joprojām jutāties no�mākts.

Mejs lūkoja notēlot nevērību:

-��� Varbūt mazliet.

-���� Un domājāt, ka svaigs gaiss var atdzesēt jū�su galvu un jūs nomierināt, vai ne tā?

-��� Jā, tā bija.

-��� Un jums nebija ne prātā doties pie Stīva?

-��� Nebija. Mejs sāka nomierināties.

�is bija īstais brīdis mesties uzbrukumā.

-���� Un tad, kad jūsu nodoms mainījās? Tenets klusi noprasīja.

Mejs kādu mirkli neizteiksmīgi blenza viņā, pēc tam bailes iezīmējās viņa sejā, savelkot ādu virs vaigu kauliem un krampjaini savelkot kau�lainos pirkstus.

Tenets gandrīz vai dzirdēja viņa domas. "Cik daudz viņ� varētu zināt?"

-���� Es es nezinu, ko jūs ar to domājat, Mejs beidzot aizsmacis sacīja un noklepojās.

-����� Paklausieties, mister Mej! Jūs mums teicāt, ka pēc tam, kad pusdeviņos izgājāt no �ejienes, jūs gājāt uz Or�ardroudu, līdz kurai jāiet ap�mēram pusstundu. Īstenībā mums ir neatkarīga liecinieka liecība liecinieks apgalvo, ka jus tur ieradāties jau pirms deviņiem un, māti neatrodot, devāties projām. Ta�u jūs ieradaties mājas tikai bez ceturk�ņa desmitos. Varbūt jūs varētu mums paskaidrot, kāpēc gājiens uz vienu pusi ilga pusstundu, bet uz otru trīs ceturtdaļstundas?

-���� Es jums jau paskaidroju. Nācu atpakaļ pa citu ceļu. Tas ceļ� ir garāks.

-��� Es esmu dzimis Starrendenā, mister Mej, un patie�ām nespēju noticēt, ka jums bija vajadzī�gas vēl liekas piecpadsmit minūtes, lai tiktu mā�jās pa to ceļu, kuru jūs mums norādījāt. Ta�u tam nav nozīmes. Mēs varam viegli pārbaudīt. Mēs no rīta liksim kādam visu to ceļagabalu no�staigāt. Mejs blenza Tenetā, viņa acu skats bija stīvs un neko neredzo�s.

Bija skaidrs, ka viņ� saspringti domā, lūko�dams pieņemt kādu lēmumu. Tad viņ� pacēla rokas, kā padodoties, un paguris sacīja:

-���� Ak, kāda gan jēga liegties? Redzu, ka jūs ņemsieties riņķī un apkārt, kamēr beigu beigās noskaidrosiet� Jā, es biju aizgājis uz Stīva dzī�vokli, atpakaļceļā. Kā jau jūs teicāt, biju nolē�mis, ka tā tas nevar turpināties. Visas.tās �aus�mīgās scēnas� Gribēju darīt tam galu reizi par visām reizēm� Bet, kad es tur nonācu, viņa nebija mājās.

Mejs paliecās uz priek�u savā krēslā tagad viņ� izskatījās izmisis, lūkodams pārliecināt Tenetu, ka runā patiesību.

-���� Es klaudzināju pie durvīm, ta�u atbildes nebi�ja. .. Redzēju, ka tur dega gaisma to ievēroju jau lejā, uz ielas� Ta�u neviens neatsaucās, es zvēru! Ja arī Stīvs bija tur iek�ā, tad viņ� neatsaucās.

-��� Cikos tas bija?

-��� Divdesmit vai divdesmit piecas minūtes pāri deviņiem. Tā vai apmēram tā.

-��� Un ko jūs tad darījāt?

-���� Klauvēju atkal, pagaidīju, piecas minūtes pastaigāju turpat apkārt, gadījumam, ja viņ� ie�gājis turpat pie kaimiņiem� Pēc brītiņa es nolē�mu, ka Stīvs vai nu aizgājis, vai nelai� iek�ā kā�du viņam vien zināmu iemeslu dēļ. Bet kop� tā brī�a� Ziniet, es �aubījos� Vai jums �ķiet, ka viņ� jau bija miris?

Tenets uz jautājumu neatbildēja.

-��� Vai jūs kādu redzējāt, kamēr bijāt tur?

Mejs papurināja galvu.

-��� Nē. Un es zvēru, ka tā ir tīra patiesība.

-��� Jūs mums melojāt, turklāt nevis vienu, bet divas reizes. Miniet kādu jēdzīgu iemeslu, lai es �oreiz jums noticētu!

Ārā Lainhems pavaicāja:

-��� Vai jūs domājat, ka tagad viņ� runāja patie�sību, ser?

Tenets paraustīja plecus.

-��� Es zinu tikpat daudz, cik jūs.

Tenets pārradās mājās pēc pusnakts. Kad viņ� iegrieza piebraucamajā ceļā, tad ieraudzīja, ka lielā istaba grimst tumsā. Nekā pārsteidzo�a, D�ounai jau jābūt gultā. �ī bija tre�ā nakts pēc kārtas, kad viņ� pārradās mājās vēlu naktī, un Tenets izjuta sarūgtinājumu �ī darba dēļ, kas lika viņam atstāt novārtā savu sievu un bērnus.

Izgāju�i no Kri�a Meja mājas, viņi abi ar Lainhemu devās atpakaļ uz iecirkni un pavadīja pārējo dienas daļu pie papīrdarbiem, bet tad, kad tie bija pabeigti, nācās ņemt cauri visas atskaites, kas rakstītas par Stīvena Longa lietu. Tas bija nogurdino�s prāta vingrinājums, kas bie�i izrā�dījās nevajadzīgs. Bija tik viegli iedziļināties kā�dā detaļā, kad zuda apjēga par visu lietu kopu�mā, svarīgiem izmeklē�anas mezglu punktiem tā varēja pārlieku aizrauties ar kādu vienu lietas aspektu, zaudējot objektivitāti. Un �odien �is pienākums likās relatīvi bezauglīgs. Tenets vienīgi ieguva vairāk vispārīgu ziņu par Stīva dzīvesveidu, ta�u nebija nekādu norā�u uz to, ka būtu kas svarīgs palaists garām, nekādu ne�gaidītu atklājumu, nekādu it kā savstarpēji ne�saistītu faktu kombināciju, kas ļautu saskatīt patiesību no citāda redzes punkta.

Tāpēc Tenets jutās noguris noguris un no�mākts un visvairāk �obrīd ilgojās pēc sievas sabiedrības.

Viņ� iedomājās, ka ir izsalcis un izslāpis, bet virtuvē kā parasti bija atstāta gaisma un dega elektriskā krāsniņa, bet pie termospudeles uz galda bija piesprausta zīmīte:

"Dārgais!

Tēja ir termosā, gai�alus ledusskapī, makaroni ar tomātiem un sieru krāsniņā. Ja ēst negribi,

tad izņem �ķīvi un izslēdz krāsninu.

Tenets kādu mirkli skatījās uz zīmīti, nespē�dams domās izdarīt izvēli. Tēja termosā, alus ledusskapī� Nē, alu ne. Viņam tagad vajadzēja kaut ko karstu. Tātad tēju. Viņ� atskrūvēja pudeli, ielēja sev tasi un sāka malkot tēju. Karstais �ķidrums pildīja tuk�o kuņģi un radīja patīkamu sajūtu. Viņ� sāka just, ka beidzot varētu arī kaut ko ieēst. Makaroni krāsniņā. Makaroni. Viņ� tik sen nebija ēdis makaronus, tāds ēdiens noteikti izklausījās labāk nekā olu kultenis ar �ipsiem vai pat rostbifs ar dārzeņiem. Viņ� pavēra krāsns durtiņas, izvilka �ķīvi un atsedza ēdienu. Kārdino�s aromāts kutināja nāsis. Ak, jā�

Viņ� bija pa pusei pabeidzis maltīti, kad iz�dzirda soļus kāpnēs. Viņa sirds iepukstējās ātrāk.

-��� D�ouna?

Pēc brī�a sieva ienāca virtuvē, mirk�ķinādama acis spilgtajā gaismā un, siedama ciet rudzpuķu zilā mājas tērpa jostu, teica:

-��� Ceru, ka es tevi neuzmodināju.

Viņa papurināja galvu.

-��� Es tikai nupat biju izslēgusi gaismu, kad tu pārradies.

Es paņēmu darbu līdzi gultā, un tas vienmēr ir fatāli. Manā galvā viss jūk un putrojas� kad dzirdēju tevi ienākam, es jau da�as minūtes gu�lēju, mēģinādama sev iestāstīt, ka man patie�ām vajadzētu gulēt, ka no rīta jutī�os sagurusi, un tad vēl es iedomājos, ka� jā, nudien, kur ir jē�ga? Jāiet aprunāties ar Luku� Nejutos pārlie�cināta, vai tev gribēsies tur to ēst, vai ne.

-���� Kad pārrados, tad negribējās, bet, kad izņē�mu to no krāsns�

D�ouna iesmējās.

-��� Sīkais būs sajūsmā.

-��� To pagatavoja Brid�ita?

-���� Man bija jāliek viņai kaut ko darīt, citādi meita mani veda ārā no pacietības� Viņa uz�traucas par sestdienu un neko citu nespēj, kā do�mā tikai par sacensībām. Pēc tam, kad Brid�ita pabeidza mājas darbu, slaistījās apkārt kā noklī�dusi avs. Tad es teicu kāpēc nepamēģināt kaut ko jaunu pārmaiņas pēc, kaut ko pilnīgi citu?

-���� Gar�īgs, Tenets sacīja, iebāzdams mutē pēdējo kumosu.

-��� Tad labi. Es nebiju pārliecināta, vai tev gar��os.

-���� Kāpēc? viņ� aizdomīgi pavaicāja. Kas

tad tur bija klāt? Velna rutki? Un pasmīnēja.

D�ouna pasmaidīja pretī.

-������ Melnā naktene, ja būsim precīzāki� Tas ir tāds veģetārs ēdiens�

-������ Veģet�? Tenets tēlotās �ausmās lūkojās tuk�ajā �ķīvī.

D�ouna atspieda zodu rokās un kaķiski pa�smīnēja.

-������ Tas bija gar�īgs, vai ne? Es teicu Sīkajam: es neesmu tādās domās, ka tevi tas diez ko iepriecinās, bet viņa atteica, ka tu esot daudz pieredzējis un vajagot ierosināt gar�as kār�piņas� Ak, jā, ja mēs runājam par gar�u� man ir jaunumi.

-����� Tā? Tenets atvieglots atmeta tēloto sa�utu�mu. Makaroni tie�ām bija pagatavoti ļoti labi, ar gaļu vai bez.

-��� Kādi?

-����� Vai atceries, tu teici, ka pēdējā laikā doktors Mellerds atplaucis?

-������ Jā� tikai nesaki man, ka redzēji viņu kopā ar sievieti!

D�ouna pamāja, viņas acis līksmoja.

-��� Tie�ām? Tenets nepacietīgi noprasīja.

-����� Es �odien ēdu len�u pilsētā un atpakaļceļā uz darbu gāju garām "Melnajam Gulbim", kad doktors vēra durvis un kopā ar savu dāmu nāca ārā.

-��� Kāda viņa ir?

-����� Satrieco�a! Ak, ne jau izskata ziņā, bet mīļa un laipna, tie�i tāda, kāda viņam vajadzī�ga.

-��� Cik veca?

-���� Ap piecdesmit, es teiktu. Apaļīga, ar jauku smaidu un zilākajām acīm, kādas jebkiri redzē�tas. Viņu sauc Helēna Fīldsa.

-��� Vai viņ� jūs iepazīstināja?

-���� Kāpēc lai viņ� to nedarītu? Mēs ta�u burtis�ki saskrējāmies. Viņ� bija tik laipns piesārtis un nokautrējies� Tā vai citācft, tu pats dro�i vien viņu drīz satiksi. Viņ� vaicāja par bērniem, un es pateicu par sacensībām sestdien. Doktors vaicāja, vai Helēna būtu nācēja līdzi, un viņa tei�ca, ka nāk�ot mīļuprāt.

-���� Labi, Tenets smaidīdams atgāzās atpakaļ. Tas ir drausmīgi. Es jau domāju, ka tā būs� Viņa roka nozuda kabatā un atkal parādījās ar pī�pi. Viņ�, kā no�ēlodams, to. aplūkoja. Es nezi�nu, vai atradī�u laiku. Tagad mums patie�ām va�jadzētu doties gultā.

-���� Ej papriek�u un uzsmēķē! Es jūtos pilnīgi pamodusies, kā jau tev teicu. Bija tik jauki pasē�dēt mierā un parunāties. �ajās dienās mums ne�kas tamlīdzīgs nav izdevies� Es domāju, uzvā�rī�u sev tasi svaigas tējas. Vai uzvārīt tev arī?

Tenets jau piebāza savu pīpi.

-��� Lūdzu.

D�ounas sabiedrība, maltīte, nakts intīmā no�skaņa bija radījusi siltu jutoņu viņa būtnes dzi�ļumos, un viņ� jutās gatavs sēdēt visu nakti, go�zēdamies �ajā tīkamajā, negaidītajā mājīgumā. Tenets atzinīgi uzlūkoja sievu, kad viņa rosījās, gatavodama tēju, un nodomāja, ka tie�i tādi brī�i kā �is stiprina viņu laulību.

Fiziskā puse, protams, bija svarīga, viņ� ap�zinājās. Cik viņi jutās laimīgi, ja mīlē�anās ar gadiem sagādāja aizvien lielāku apmierināju�mu, ta�u viņu attiecību pamatā bija prieks, kādu abi atrada viens otra sabiedrībā. Viņ� nevarēja saprast cilvēkus, kuri dzīvoja laimīgā laulībā un aizmeta projām �ādu dārgumu lētu spo�umu dēļ. Kāda patīkama aizrau�anās, kāda īslaicīga sava "ego" atsvaidzinā�ana varēja aizstāt �o ap�ziņu, ka ir kāds, kuru pazīsti caur un cauri un kas mīl tevi, neraugoties uz visām kļūdām un vājībām?

Kas attiecas uz D�ounu� Protams, abu at�tiecībās bija kāpumi un kritumi, bija arī laiks, kad Tenets pienāca bīstami tuvu tai robe�ai, kad varēja sievu zaudēt, ta�u viņ� bija laimes lutek�lis, un pats to zināja.

D�ouna noskūpstīja vīru un nolika viņa priek��ā tējas tasi. Pēc tam viņa apsēdās Tenetam lī�dzās.

-��� Luk, es domāju.

-��� Mmm?

-���� Par to videobiznesu un Benu. Protams, viņ� varēja būt tur iejaukts nejau�i, jo neapjēdza, cik nopietni ir tas, ko viņ� dara, bet fakts paliek fakts, ka mēs ta�u nevaram visu laiku zēnu uz�manīt. Pat ja mums izdotos ko tādu noorganizēt laikā starp stundu beigām un mūsu pārnāk��anu. Vēl paliek arī nedēļu nogales� Skaidrs, ka pēc tam, kad mēs ar Benu parunājām, man gribētos domāt, ka varam viņam uzticēties un dēls vairāk tā nedarīs, un atstāt viņu mierā.

īstenībā es domāju, ka to tie�ām varētu. Es, go�dīgi sakot, neticu, ka Bens uzķertos uz tik lēta āķa. Ta�u mums jāņem vērā, ka �ādā vecumā vi�ņam ir svarīgi būt vienam no bara un kārdi�nājums tam pievienoties ir liels, jo princips "visi tā dara" ir visuspēcīgs.

-��� Tā? Ko tad tu iesaki?

-���� Jā, es zinu, mēs alla� esam atrunāju�ies, ka negribam pirkt video visādu iemeslu dēļ, ta�u tagad tie ir kļuvu�i par dzīves sastāvdaļu tik dau�dziem cilvēkiem� Godīgi sakot, es prātoju, vai mums tomēr nevajadzētu pa�iem to nopirkt.

Tenets saviebās.

-����� Es jūtos tā, it kā mēs būtu spiesti to darīt �antā�as rezultātā.

-����� Ak, dārgais, es nedomāju vis, ka tā būtu taisnība. Es, godīgi sakot, neticu, ka Benam būtu tik velni�ķīga izdoma.

-���� Es zinu, ka nē� Un tomēr tie�i tā es jū�tos� Bet piekrītu, ka viens labums gan rastos no video, ja tas būtu mums pa�iem, mēs varētu kontrolēt, ko Bens skatās, un pat tad pilnīgi izkontrolēt nebūtu iespējams. Nekas ta�u nespē�tu kavēt dēlu skatīties visādu draņķi citu mājās.

-���� Domāju, ka mēs varētu tikt ar to galā, jau no pa�a sākuma radot attiecīgus apstākļus.

-����� Tu domā pateikt, ka mums būs savējais tikai tādā gadījumā un tikmēr, kamēr viņ� neska�tīsies video pie citiem bez mūsu Īpa�as atļau�jas?

-���� Jā, kaut kā tamlīdzīgi. Es domāju, tas var iedarboties. Domāju, Benam īstenībā var uzti�cēties, un ceru, ka viņ� būs tik priecīgs, ja mēs viņam to sagādāsim, ka piekritīs itin visam.

-���� Kad tad mēs viņam to jaunumu pateiksim?

-����� Domāju, mums skaidri jāpasaka ja vie�no�anās tiks pārkāpta, tā manta nonāks atpakaļ veikalā. Tādā nolūkā mēs varētu to noīrēt, nevis pirkt.

-���� Un ko tālāk? Kas būs, ja mēs to nopirksim, bet viņ� neturēs vārdu, un mēs no �īs mantas at�brīvosimies? Mēs nonāksim atpakaļ izejas pozī�cijā, pat vēl ļaunāk, patiesi, jo Bens tad jutīs, ka viņam nav, ko zaudēt, tāpēc neredzēs vajadzību turēt sevi gro�os.

-����� Tikai pamazām, dārgais. Domāsim par �o situāciju tad, kad tāda radīsies. Bet, godīgi runājot, es nedomāju, ka tā būs. Bez tam. mums

jāpaļaujas uz Benu, tad viņ� novērtēs to un mūsu uzticē�anos attaisnos.

Tenets padodamies pacēla rokas.

-��� Labi, mēs pamēģināsim. Es piekritu, tas var iedarboties.

D�ouna pasmaidīja.

-���� Es to viņiem pateik�u rīt. Sieva apsēdās atpakaļ krēslā, izskatīdamās apmierināta. Ta�gad pastāsti, kā veicas ar izmeklē�anu!

D�ouna uzmanīgi noklausījās stāstītajā, atbal�stījusi zodu rokā, un viņas pelēkās acis izska�tījās nopietnas. Reizēm Tenets aprunājās ar sie�vu par darba lietām, izstāstīdams visu no pa�a sākuma. Viņ� bija redzējis tik daudzu policistu laulības izjūkam neregulārā darba un ģimenei doto, bet neturēto solījumu dēļ, ka apņēmās da�rīt visu, lai viņa darbs neveidotu starp pa�u un ģimeni vēl vienu nevajadzīgu barjeru. Kad D�ouna beigu beigās nolēma kļūt par uzrau�dzības darbinieci, Teneta stingrība sāka �ķobī�ties, jo nosacīti atbrīvoto uzraudzības iestā�u un policijas intereses reizēm izrādījās glu�i pretē�jas. Ta�u viņ� nolēma �o atklātību turpināt, un D�ouna viņ� to zināja novērtēja �o paļāvību.

Viņam pa�am nekad vēl nebija nācies �o uzticē��anos no�ēlot.

�ad un tad sieva iejaucās, lai palūgtu paskaid�rojumu vai papildinājumu, un, kad viņ� beidza, sieva atlaidās krēslā, izskatīdamās domīga.

-���� Izskatās, ka tas Stīvs vienkār�i pats uzprasī�jās, lai nonāktu nelaimē.

-��� Es zinu.

-���� It kā viņu kāds dīdītu tik nelāgi uzvesties, lai pat vistuvākie cilvēki vērstos pret viņu Frenks, Kriss, pat viņa sieva, kura, kā apgalvo tā mazā, jocīgā sievele, misis�

-���� Misis Bensa. Dara. Pietika viņu atminē�ties, lai Tenets pasmaidītu.

-��� Tā bija Dara.

-���� Tev viņa patiktu, mīļā. Patie�ām, tev vaja�dzētu uz viņu apskatīties. Esmu pārliecināts, ka misis Bensa par to priecātos. Es viņai teicu, ka man gribētos kādudien atnākt vēl un paklau�sīties, kā viņa strādāja cirkā, un vecā aiz patikas nosarka. Tu vari atnākt man līdzi.

-���� Tas man patiktu� Bet, kā jau es teicu, ja ticam misis Bensai, tad Stīvs izturējies pret sievu tik slikti, ka beigu beigās sieva viņu pametusi, lai gan pēc Longa vēlākās uzvedības var spriest, ka viņ� vēl joprojām Saronu ļoti mīlējis� Tas ir klasisks nemīlamā bērna sindroma paraugs, es domāju. Stīvs auga, domādams, ka neviens viņu nemīl, un uzvedās tā, lai cilvēki viņu atgrūstu un lai pats redzētu, vai tā patie�ām notiks. Tad, kad tā nolika, Stīvs sacīja pats sev: "Te nu mēs esam, es zināju, ka beigu beigās viņi to izdarīs."

-��� Te runā pāraudzinā�anas iestā�u darbiniece, pasmīnēdams sacīja Tenets. Tā tas ir, es jums piekrītu. Bet man ir radies tāds iespaids, ka pēc tam, kad �arona viņu pameta, �is process guva paātrinājumu. Mistera Longa uzvedība kļuva aizvien kaitino�āka, neiespējamāka, gandrīz tā, it kā�

-Kas?

-��� Es neesmu ne par ko pārliecināts. It kā viņ� vēlētos izraisīt kādu krīzi, es domāju.

-��� Un, lūk, kur tas viņu noveda, D�ouna no�pūzdamās sacīja. Viņ� no dzīves neko daudz neguva, vai ne? Viņa māte, kā izklausās, ir vien�kār�i briesmīga.

-��� Ir gan.

-����������� Un es domāju, vēl tas fakts, ka viņa dvīņu�brālis dzīvoja daudz labāk nekā viņ�� Tas iz�klausās tik netaisni, vai ne? Kāds tas dvīnis ir?

-��� Tā nekas. Es gan nevaru teikt, ka būtu D�efriju īpa�i pētījis. Ta�u viņ�, liekas, ir vienīgais cilvēks, no kura Stīvs neattālinājās. Jādomā, ka D�efs jutās manāmi vainīgs tāpēc, ka Stīvam klājās daudz sliktāk nekā viņam, un tāpēc dvīnis spēja Stīvam daudz ko piedot. Un, es domāju, D�efrijs novērtēja to netaisnību, kuru Stīvam nācās ciest, mazam esot, no mātes un patēva. Viņ� taisni vai aizsvilās vienbrīd, kad garām�ejot tika par to runāts.

-���� Kā tu domā, vai brāļi bija viens otram pie�ķēru�ies?

-��� Nē, nedomāju vis.

-���� Dīvaini, vai ne? Es domāju, ka dvīņi vien�mēr ļoti cie�i saistīti savā starpā.

-���� Kā rādās, ne vienmēr. Doktors Mellerds ie�deva man grāmatu, kur par to rakstīts. Tenets pasniedzās pēc savas mapes un ielūkojās tajā.

-������ "Vienol�ūnas dvīņi, kas audzināti kopā un kas audzināti atsevi�ķi," izlasīja D�ouna. Hmm. Izklausās fascinējo�i. Es gribētu to izlasīt � pēc tevis, ja tev nav nekas pretī.

-���� Protams� Tenets nenoteikti sacīja. Viņa acis bija aizplīvurotas, un viņ� rauca pieri.

D�ouna, pazīdama �īs pazīmes, neteica neko, turpinādama �ķirstīt grāmatu, un da�as minūtes istabā valdīja klusums, varēja dzirdēt tikai ledus�skapja dūkoņu un kluso �vīkoņu, pār�ķirot grā�matas lapas.

Beigu beigās Tenets no�āvājās, it kā pamodies no ilga miega. Vai zini� viņ� lēni novilka.

D�ouna klusi nolika grāmatu uz galda.

-Ko?

-���� Tas tikai nupat ienāca man prātā� domājot par Stīvu un viņa izturē�anos pret apkārtējiem� Tas, ko viņ� darīja tī�ām, apzināti vai neapzi�nāti, bija: plānveidīgi iznīcināt to, kas viņiem nozīmēja visvairāk.

D�ouna lūkojās Tenetā, piekrizdama tam, ko viņ� nupat bija pateicis.

-��� Jā, viņa beigu beigās sacīja. Es saprotu, ko tu o ^mā. Frenkam vissvarīgāk bija nodro��ināt siev, un bērnu, tāpēc viņ� tik ilgi bija mek�lējis labu darbu. Un Stīvs izrīkojās tā, ka Fren�kam tas noteikti bija jāzaudē.

-������������ Jā. Un ciktāl tur iesaistīts Kriss tad es domāju, ka viņam visvairāk nozīmē reputācija, respekts. Viņam izdevās iegūt labu izglītību, pa�celties pāri savai apkārtnei, bet te ierodas Stīvs un apkauno viņu ne tikai skolā, bet arī mājās, kaimiņu priek�ā� Tad, izejot ārpus ģimenes rāmjiem, viņ� izrīkojas pēc tā pa�a principa ar diviem pārējiem aizdomās turamajiem Kārpenteru un Hovelu.

-����� Viņ� noteikti bija nolēmis atņemt �aronu Aivoram Hovelam. Bet ar misteru Kārpenteru ir citādi protams, te nav iespējams apgalvot, ka autokatastrofa būtu izraisīta tī�ām, vai ne? Tas ta�u ir tas, ko tu gribēji teikt, vai ne?

-���� Ak, nē. Ta�u rezultāts beigās �ķiet tāds pats. Kārpenters zaudēja to, kas viņam neap�aubāmi bija dārgākais visā pasaulē sievu un meitu.

D�ouna nodrebinājās.

-���� Viss ir tā, it kā viņam Stīvam būtu kāda posto�a spēja, kura aptvēra visus cilvēkus viņam apkārt� Es pat nezinu, vai jūtu viņam līdzi, vai �ausminos.

-��� Vai tas viens noteikti izslēdz to otru?

-����� Domāju, ka nē. D�ouna ielūkojās pulk�stenī. Paskat, cik pulkstenis! Nāc, .dārgais, la�bāk dosimies gulēt, jo neviens no mums citādi rīt nejaudās pastrādāt.

Tenets negribīgi ļāva sevi pārliecināt, ka jā�kāpj aug�ā. Viņ� paņēma līdzi Mellerda grāmatu. Pēc tik garas darbdienas Tenetam gribējās tikai atpūsties, ta�u pēc aprunā�anās ar D�ounu viņa prāts bija iedarbināts, un viņ� zināja, ka tagad būtu velti mēģināt iemigt. Tenets varēja tikai gulēt nomodā tumsā, grozoties un svaidoties no viena sāna uz otru, un tāpēc viņ� nolēma palasīt, kamēr iegrims aizmirstībā.

Kādu stundu vai vairāk Tenets mēģināja lasīt, bet bija izvēlējies nepareizo gultas pusi. Grāma�ta, kā jau D�ouna sacīja, bija fascinējo�a un ap�stiprināja to, ko viņam bija sacījis doktors Mellerds. Stīvs un D�efs bija tipisks piemērs diezgan parastajam gadījumam, kad dvīņi top �ķirti mā�tes nevienādās attieksmes dēļ, un parasts gadī�jums bija arī tas, ka otru dvīni audzināja mātes māsa va vecāmāte sākumā pieņemot viņu uz laiku, pēc am pavisam. Māte parasti paturēja vārgāko, nīkulīgāko dvīni, un mājās parasti bija nabadzīgāk gan ekonomiskajā, gan psiho�loģiskajā ziņā. Rezultātā �is dvīnis bie�i bija neirotiskāks nekā otrs, labākos apstākļos augu��ais. Pirmdzimtais dvīnis parasti bija smagāks, un bie�i viens izrādījās kreilis. Tenets pieķēra se�vi visu izlasīto attiecinām uz Stīvu un D�efu un nolēma, ka vienīgais veids, kā varētu aizmigt, būtu nodzēst uguni un cerēt, ka izdosies ie�grimt miegā.

D�ouna iemiga ātri, un kādu brīdi viņ� mēģi�nāja pilnīgi iztuk�ot smadzenes un pielāgot savu elpo�anas ritmu. Ta�u tas nederēja, viņam vien�kār�i neizdevās. Beigu beigās Tenets padevās, iegrozīja savu smeldzo�o muguru ērtāk un ļāva domām iet savus ceļus.

Turēdams nupat izlasīto prātā, viņ� kādu bridi turpināja domāt par dvīņiem. Interesanti, ka D�efs bija vienīgais �ajā ģimenē, kuram rūpēja Stīva liktenis viņ� nebija mazgājis rokas nevai�nībā, glu�i otrādi. Tenets domāja par abām ap�sveikuma kartītēm uz Stīva kamīna malas vie�nu no �aronas un otru no D�efa, un lauzīja gal�vu, vai D�efa sirdsapziņa lika pasniegt brālim dāvanu, kad viņ� svētdienas vakarā to apciemo�ja. Stīvs likās nomākts viņ� apgalvoja bet tur nekā pārsteidzo�a nebija, kā Tenets iedomājās ja ņem vērā to, ko viņi zināja. Nepatīkamā scēna Hovela mājā, kurai sekoja tikpat nepatīkama scēna Meja miteklī ar to būtu pietiekami, lai jebkur� justos nomākts un nonāktu tikpat lielā satraukumā kā Stīvs. Viss augstāk minētais, pro�tams, noveda pie dzer�anas, un dzer�ana atkal pie depresijas tā bija ķēdes reakcija, kuras galaposmā Kriss Mejs pat nelaida Stīvu vairs savā mājā, kad viņ� otrdien atnāca atvainoties. Kā rādās, pēdējo dienu laikā Stīvam degunpriek�ā visur aizcirta durvis pat �arona, kurai to lika darīt Hovels, un D�efs bija vienīgais, kas vēl juta pret viņu kādu simpātiju. Varbūt tur vainojama bija labā audzinā�ana, kādu viņ� saņēma kā Tenets bija sacījis D�ounai? Vai varbūt tas notika tāpēc, ka D�efs nesaskārās ar Stīvu tik bie�i kā pārējie un Stīvs viņa dzīvē ne�ko nebija izpostījis.

Tenets kādu brīdi gulēja, domādams par vi�ņiem visiem. Frenks, Kriss un Kārpenters visi atzinās, ka gāju�i uz Stīva dzīvokli tajā vakarā, kad viņu nogalināja. Arī Hovels tur pabija Tenets jutās pārliecināts, neraugoties uz to, ka viņ� pats to noliedza. Vienmēr tas pats iedegtas gaismas, klauvējieni bez atbildes. Ja vēl nāktu gaismā kaut kas atrastos skaidri, jauki pirkstu nospiedumi, kāda sakarīga un noderīga liecība. Ja vien viņi atrastu to pelnutrauku�

Tenets nemierīgi apgriezās uz muguras, un D�ouna miegā izstaipījās, kaut ko nomurminā�dama.

Tenets gulēja pavisam klusu, kamēr viņa elpa atkal atguva pirmītējo ritmu.

Kur tas pelnutrauks varēja būt? Varbūt upes dibenā vai kaut kur nobāzts tāpat kā �akete, kuru bija izvilcis no miskastes jaunais Kverijs. Hainss bija laimes luteklis. Lai gan Tenets jutās pārliecināts, ka jauneklis nav vainojams Mārd�orijas D�eksones slepkavībā, �ī jaka agrāk vai vēlāk novestu Hainsu uz vainīgā pēdām.

Teneta acis izbrīnā iepletās, jo viņa piepūlēta�jā prātā bija ie�āvusies glu�i neticama ideja. Kas būtu, ja�?

Pēk�ņi viņ� juta, ka ilgāk nespēj nogulēt. Prāts bija iedarbināts, viņ� klusām izlīda no gultas, pasniedzās pēc mājastērpa un izslīdēja no ista�bas.

Virtuvē Tenets atspiedās pret izlietni, lūko�damies ārā pa logu, tumsā. Vai tas bija iespē�jams?

Viņ� apsēdās un, atspiedis elkoņus uz galda, galvu rokās saņēmis, sāka domāt.

Tenets bie�i vien konstatēja, ka nakts vidū prātā ie�āvusies doma, kas bija likusies ģeniāla, rīta gaismā �ķita caurumaina kā Holandes siers. Ta�u �oreiz tā nelikās. Jau tobrīd, kad viņ� atvēra acis, jaunatrastais risinājums Stīvena Longa lietā uzziedēja apziņā bez vainas kā vasarsvidus roze.

Tenets nevarēja vien sagaidīt, kad varēs to pārbaudīt. Neraugoties uz pārlaisto nakti, kad tikpat kā neiznāca gulēt, ^Tenets jutās svaigs un atpūties, viņu spārnoja gandarījums, un viņ�, saklājis gultu, steidzās uz vannasistabu.

Kad Tenets nokāpa lejā uz brokastīm, D�ouna virtuvē bija viena un dzēra kafiju. D�ouna uzrā�va uzacis līdz puspierei, kad vīrs ienāca virtuvē svilpodams.

-��� Tu �orīt liecies tīri jautrs.

Tenets veltīja viņai starojo�u smaidu.

-��� Es domāju, ka bū�u to lietu atrisinājis.

-������������ Patiesi? viņa pārliecās pār galdu un ap�sveica vīru, pieskardamās viņa rokai. Dārgais, tas ir satrieco�i!

-������������ Jā, bet pārāk neaizraujies, ja nu gadījumā man nav taisnība. Ir vēl tādas lietas, kuras būtu jāpārbauda, tikai tad būs skaidrs.

-Bet kur� tad�?

-������������ Atvaino, mīļa! Es neteik�u "hop", kamēr nav pārlēkts. Pavaicā vēl �ovakar!

-������������ Tētiņ! Tu esi tik agri aug�ā! parasti Brid�ita no rīta nokāpa lejā agrāk nekā viņ�.

Tenets uzsmaidīja meitai, kad viņa pienāca noskūpstīt tēvu uz vaiga.

-��� Da�iem ir arī jāstrādā.

-��� Bet, tēti, tev ta�u nebūs jāstrādā rīt, ko?

Viņ� izbrīnījies uzlūkoja meitu.

-��� Rīt? Kas tad ir rīt?

-������������ Tētiņ! Ta�u jau sacen� Meitene ieraudzī�ja tēva seju un aprāvās.

-Ak, tu joko!

Viņ� piecēlās.

-����������� Neuztraucies, leļļuk! Mani ar zirgiem rīt neaizvilks prom no "Melnā Gulbja". Mēs ar mam�mu sēdēsim un raidīsim tev tādus starus, kas ie�dro�ina un morāli stiprina. Neviens cits vecāks nevarēs ar mums sacensties, vai ne, mīlulīt?

D�ouna iesmējās.

-��� Protams, ka nē.

Kabinetā salīcis pie galda sēdēja Lainhems, bezcerīgi blenzdams vienā vienīgā papīra la�pā.

Teneta kuņģī viss sagriezās, kad viņ� noprata, kas varētu būt lēcies. Ser�ants bija izkritis cauri inspek�toru vētītavai.

Nekādi nebija iespējams no �ī ļaunuma ap�sprie�anas izvairīties.

-��� Tātad tas paziņojums atnāca.

Lainhems, neko nesacīdams, pamāja.

-��� Nelaimējās?

Sekoja galvas papurinā�ana.

Tenets pārgāja pāri istabai un uzlika roku uz Lainhema pleca.

-���� Man �ēl, Maik, patie�ām �ēl. Bet jums ne�vajag pārlieku izsamist. Tikai viens no trijiem kandidātiem, kuri lika eksāmenus, varēja nolikt jūs ta�u to zināt.

-��� Vismaz kāds mierinājums! Es palieku starp tām divām tre�daļām, kuri nekad to pārbaudīju�mu nenokārtos. �ķiet, ka esmu bijis idiots, do�mādams, ka es to varētu.

-��� Izbeidziet ta�u, Maik! Sapurinieties! Varbūt nākamreiz�

Lainhems papurināja galvu.

-���� Ak, nē, nākamās reizes nebūs, to gan es jums galvoju.

-���� Kāpēc ne? Nelaime tā, Maik, ka tas viss no�tika nepiemērotā laikā, tie�i pēc tam, kad Luīze laida pasaulē bērniņu, un jūs abi esat noguru�i līdz pēdējai robe�ai negulē�anas dēļ. "Nemaz nerunājot par to, ka esat norūpēju�ies tāpēc, ka jūsu māte gatavojas ievākties kaimiņos, lai sagādātu jums abiem nemitīgas rūpes ar �o, to un citu." Paskatieties ta�u uz sevi: maisi zem acīm, sa�ļucis kā aizvakardienas pīrāgs� Pēc mēne�a vai diviem jūs jutīsities pavisam citādi un citādi domāsiet, gan redzēsiet.

Lainhems atkal sparīgi pakratīja galvu.

-��� Nē, es dabūju mācību, ticiet man!

"Tas," Tenets nodomāja, "ir pareizs lēmums." Ja Lainhems nebija ticis cauri �ai sijātavai, tad nenācās lolot lielas cerības, ka viņ� varētu tikt cauri pēdējam, lielākajam konkursam. Viņ� juta spiedīgu �ēlumu pret ser�antu un dusmojās uz Luīzi, kura viņ� bija par to pārliecināts bija yainojama �ajā caurkri�anā.

-��� Vai jūs jau pateicāt Luīzei?

Ser�ants papurināja galvu.

-Nē.

Tenets norādīja uz telefona aparātu.

-��� Tagad varētu to izdarīt.

Inspektors taktiski izgāja no istabas, kamēr ser�ants zvanīja.

-��� �obrīsniņ, Tenets sacīja, ienācis atpakaļ kabinetā un tī�i izlikdamies neredzam Lainhema bēdīgo seju, varu tikai atzīties, ka aiz tīri egoistiskiem apsvērumiem priecājos, ka man nenāksies zaudēt labāko ser�antu, kāds man jebkad ir bijis. Da�ādu iemeslu dēļ es netiku jums to agrāk teicis, Maik, bet mani �ausmina doma par strādā�anu ar kādu citu.

.Uzsākot �o lietu, kad jūs bijāt Kodingtonā, es jutos tā, it kā strādātu ar sasietām rokām, kuras savilktas uz muguras.

Tenets parasti nemēdza teikt sentimentālas runas, bet �obrīd tas bija labākais, ko viņ� varēja darīt, lai nedaudz atsvaidzinātu ser�anta satriekto patmīlību. Un tas patie�ām palīdzēja. Lainhems jau vairs neizskatījās tik nobēdājies.

-���� Un, ja runājam par lietu� Tenets turpinā�ja.

-���� Ko? pirmo reizi �ajā rītā Lainhems palū�kojās Tenetam sejā un uztvēra viņa apslēpto satraukumu.

-��� Tikai nesakiet man, ka jūs to jau esat atri�sinājis!

Tenets noknak�ķināja pirkstus.

-��� Laimīgā kārtā.

Tenets bija sagaidījis aizrautīgu interesi, ta�u tās vietā Lainhems atkal sāka izrādīt depresijas pazīmes.

-��� Kas lēcies, Maik?

-���� Domāju, ka tas vien norāda, ka esmu mēr�ķējis pārāk augstu.

-��� Kas?

-���� Tas fakts, ka es nekad vēl neesmu atradis atrisinājumu pirms jums.

-��� Vairākkārt tā gandrīz notika.

-��� Precīzi. Gandrīz, bet ne pilnīgi. Tāds ir viss mans dzīvesstāsts.

Tenets noprata, ka tad, ja viņ� neizdarīs ko

drastisku, ser�ants noslīks �ajos �ēluma plūdos, �ēlodams pats sevi, un ar to nebūs līdzēts ne�vienam, vismazāk jau viņam pa�am.

-��� Maik, Tenets skarbi sacīja. Man ir vis�vairāk �ēl, ka jums nācās tā vilties, bet man jāat�gādina jums, ka mūs gaida darbs.

Lainhems tūdaļ, lai gan ar sakniebtām lūpām un izskatīdamies aizvainots, papurināja galvu, it kā lūkodams to atbrīvot no pēdējās pusstundas pārdzīvojumiem, un nomurmināja:

-���� Piedodiet, ser� Jūs teicāt, ka jūs varbūt esat to atrisinājis.

-��� Tā ir.

-Un?

-��� Un kas?

-��� Vai jūs netaisāties man izstāstīt?

Ser�ants jau sāka izskatīties līdzīgs pats sev,

un Tenets priecājās, to redzot.

-���� Baidos, ka vēl ne. Nē, nepurpiniet, Maik! Jūs drīz visu dzirdēsiet. Īstenībā es nevaru gaidīt tik ilgi, lai pagūtu izstāstīt un noklausīties, ko jūs domājat�

-��� Bet, ser�

Tenets papurināja galvu.

-��� Nē, Maik. Es gribu zināt jūsu domas, bet es neko neteik�u, kamēr nebū�u �o to pārbaudījis. Tāpēc nāciet, jo ātrāk mēs tiksim ar to galā, jo drīzāk jūs dzirdēsiet, kas man sakāms.

Lainhems rezignēti paraustīja plecus.

-���� Un tagad visupirms vai varat man pa�teikt, kas notika ar to tipu, kuru vecākais inspek�tors Hainss bija atvedis uz nopratinā�anu? Vai viņ� izdabūja no tā zeļļa patiesību?

-��� Nē. Viņam nācās palaist to tipu vaļā. Par to viņ� gan necik priecīgs nebija, to es varu ap�galvot.

Lainhems saproto�i pasmīnēja.

-��� Ta�u viņ� nozvērējās, ka agrāk vai vēlāk tik�ot �im klāt. Un paņēma lielāko daļu lupatu uz ekspertīzi. ,

-���� Un jaka? Vai ekspertīze atklāja kādu saka�rību ar misis D�eksones slepkavību?

-��� Es nezinu, ser. Bet kāds tam sakars ar Stīvenu Longu?

Tenets atmeta ar roku.

-��� Pacietību, Maik! Visam savs laiks. Uzziniet to, labi?

Kamēr Lainhems zvanīja pa telefonu, Tenets pārlasīja ārsta slēdzienu, apmierināti mādams ar galvu. Jā, viss bija tā, kā viņ� domājis�

Lainhems nolika klausuli.

-��� Jā, ser. Pāris mati, aptinu�ies ap kreisās ro�kas piedurknes pogu, un viņas pūdera pēdas pie�durknes atloka krokā.

-��� Labi. Lieliski. Kārtībā, un tagad es gribētu, lai jūs dodaties pārmīt pāris vārdus ar misis Bensu. Tas ir svarīgi, tāpēc es vēlos, lai jūs darāt to pats. Ja atminaties, viņa, ārā ejot, redzēja Stīvu nākam iek�ā tovakar, kad viņ� tika nogalināts, apmēram bez ceturk�ņa septiņos. Pavaicājiet mi�sis Bensai, vai Stīvs kaut ko nenesa rokā.

-��� Piemēram, ko?

Tenets pa�ūpoja galvu.

-��� Es negribu sacīt viņai priek�ā. Pasakiet tikai "kaut ko".

-��� Labi. Lainhems svārstījās. Un ko jūs da�rīsiet, ser?

-���� Neuztraucieties, Maik, es negrasos darīt ne�ko dramatisku teiksim, kādu arestēt, kamēr jūs būsiet ceļā. Es jau jums teicu, ka man vēl �is un tas jāpārbauda. Ja man veiksies, tad tobrīd, kad jūs atgriezīsjeties, es jau bū�u beidzis. Vēl vairāk, es varu derēt, ka tad jūs jau pats būsiet visu sapratis.

-���� Uz to nav lielu cerību, norūca Lainhems, ārā iedams.

Tiklīdz viņ� bija izgājis, Tenets pārlūkoja ap�taujājamo sarakstu un pasniedzās pēc telefona klausules. Vispirms viņ� piezvanīja uz Starrendenas centrālo slimnīcu. �ī informācija bija īpa�i nepiecie�ama lietai, ja to ievirzīja tā, kā Tenets bija izdomājis, un aiz nepacietības inspektoram sāka kņudēt kuņģī, kamēr viņu sūtīja no vienas nodaļas uz otru. Galu galā Tenets atrada vajadzī�go darbinieku un uzdeva nepiecie�amo jautāju�mu. Atkal nācās ilgi gaidīt, un viņ� pamanīja, ka satvēris klausuli tik cie�i, ka pirksti sāka smelgt. Apdomīgi, savaldīgi Tenets piespieda sevi at�slābināties. "Lūdzu, ļaujiet viņiem atrast īsto at�bildi!"

-��� Hallo?

-���� Jā? Teneta balss aiz sasprindzinājuma iz�klausījās aizsmakusi.

-��� Atvainojiet, ka nācās tik ilgi meklēt. Ieraksti nebija tik vienkār�i atrodami.

-��� Bet jūs tos atradāt?

-��� Vai nolasīt, kas tur rakstīts?

-��� Lūdzu!

Viņ� klausījās, elpu aizturējis. Pēc tam inspek�toru pārņēma atvieglojums.

-��� Vai jūs varētu to atkārtot?

Tenets noklausījās visu vēlreiz. Nē, nekādas kļūdas te nebija.

-���� Pateicos, viņ� noteica. Patiesi, es jums ļoti pateicos.

-���� Nav par ko, pārsteigti sacīja balss. Es ļoti priecājos, ka varēju palīdzēt.

Tenets nolika klausuli un sēdēja, lūkodamies tuk�umā. Viņ� būtu gribējis pielēkt kājās un de�jot aiz prieka. Ta�u tā vietā inspektors uzmeklēja friziersalonu, kur strādāja Kerolaina D�ilberta meitene, kuru D�efs slepkavības vakarā bija ve�dis vakariņās.

-��� Mis D�ilberta?

-��� Jā. Balss bija jauna un svaiga.

-���� Mēs vēl neesam tiku�ies, mans uzvārds ir Tenets, detektīv inspektors Tenets no Starrendenas policijas pārvaldes. Es izmeklēju mistera Stīvena Longa slepkavības lietu. Es vēlētos uz�dot jums divus jautājumus, ja drīkstu.

-����� Es jau pateicu tam otram policistam, ka D�efs nekādā ziņā nevar būt tur iejaukts. Viņ��

-����� Nē, jūs mani nepareizi sapratāt. Es gribēju jums pavaicāt par svētdienu.

-����� Svētdienu? Kerolainas D�ilbertas balss pauda izbrīnu.

-���� Jā. Cik saprotu, jūs svētdienas vakarā bijāt kaut kur izgājusi ar misteru D�efriju Hantu tā�pat kā otrdien?

-��� Jā� Jā, biju gan. Patie�ām, svētdien man ar viņu bija norunāta pirmā tik�anās.

-��� Vai jūs man nepastāstītu, ko jūs īsti darījāt?

-����� Jā� Kāpēc gan ne� D�efs atbrauca man pakaļ uz manām mājām. Mēs devāmies kaut ko iedzert. Viņ� to iepriek� netika man teicis, bet tā bija D�efa dzimumdiena, un, kad es iekāpu auto, viņ� vaicāja, vai man nebūtu nekas pretī, ja viņ� ienestu dāvanu savam dvīņubrālim, kas dzīvo Hamiltonroudā. Sainis bija jau sagatavots, tas at�radās ma�īnā, glīti iesaiņots.

Tenetam aiz satraukuma pakausī sāka spu�roties mati.

-��� Vai D�efrijs pateica, kas tā par dāvanu?

-���� Jā, es teicu, ka sainis izskatās glīts, bet viņ�

atbildēja, ka tur iek�ā esot ādas jaka, kuru viņ� nopircis Velsā, kad pavadījis tur brīvdienas. D�efs pircis to sev,, ta�u tā esot pilnīgi jauna, ti�kai vienreiz uzvilkta. Brālim reiz gadījies to ie�raudzīt, un viņ� bijis stāvā sajūsmā, tāpēc D�efs nolēmis viņam to uzdāvināt dzim�anas dienā.

-����� Vai jūs redzējāt, kā viņa brālis sainīti at�vēra?

-���� Nē. Es negāju aug�ā uz viņa dzīvokli kopā ar D�efu. Viņ� teica, ka nekavē�oties ilgi, un tie��ām ilgi neuzkavējās.

Tenets uzdeva viņai pēdējo jautājumu un ap-> mierināts atvadījās.

Kad Lainhems atgriezās, viņ� bija glu�i aiz�elsies.

-���� Es ta�u neliku jums skriet visu ceļu turp un atpakaļ, Maik.

Lainhems papurināja galvu un saļima krēslā, smagi elsdams.

-��� Man pēk�ņi pieleca, ser.

-��� Es jau teicu, ka tā būs, Tenets pa�apmieri�nāti sacīja.

-���� Ak, nē, ne jau �ajā lietā, ne jau par to, kas nogalēja Stīvenu Longu.,. Tajā otrajā.

-��� Jūs domājat misis D�eksoni?

Lainhems pamāja.

-������������ Tad tāpēc jūs tincinājāt par to jaku. Tā bija Stīva jaka, vai ne? Tas bija Stīvs, kas viņu noga�lināja. Palūkojoties atpakaļ, es visu sapratu.

-����������� Esmu pārliecināts par deviņdesmit deviņiem procentiem. Cik noprotu, jūs patērzējāt ar misis Bensu. Ko viņa teica?

-������������ Stīvs nesis plastmasas maisu. Zilu. Tas bijis pilns, pat izspīlēts tik pamatīgi, ka aug�ā tu�rekļi nav skāru�ies kopā. Vai nav veca vanagacs, ko?

-��� Ko viņa redzējusi?

-����������� Pietiekami. Viņa gatava apzvērēt, ka nesamā aug�pusē bijusi redzama pelēka āda.

Tenets apmierināts pamāja.

-������������ Jums būs interesanti dzirdēt, ka es jūsu prombūtnes laikā piezvanīju mis D�ilbertai. Un Tenets atkārtoja viņas sacīto.

-������������ Tātad Hants nopirka to jaku Velsā! Lain�hems sacīja. Skaidrs! Tas sarkanais pūķis�

-��� Pilnīgi precīzi.

-������������ Tad jau viss saskan, vai ne? satraukti sacī�ja Lainhems. Viss sader. Svētdienas vakarā,

savā dzim�anas dienā, Stīvs dodas apmeklēt �aronū, Hovels viņu izmet ārā un nepārprotami ieteic nekad vairs tur nerādīties. Viņ� jūtas aiz�vainots un nolemj sevi mierināt ar da�ām glā�zītēm. Ta�u iedzer par daudz un galu galā sāk se�vi �ēlot, tāpēc nolemj doties uz Kri�a māju, jo parasti iet pie Kri�a, cerot uz mierinājumu. Ta�u Mejiem ir viesi, un Stīvs viņus nepavisam neie�priecina, apvemdams paklāju, tāpēc Kriss izmet viņu laukā.

Stīvs dodas uz mājām, ta�u nepaiet ilgs laiks, un ierodas D�efs ar dāvanu, jauko, jauno pelēkās ādas jaku ar sarkano pūķi uz muguras, kuru Stīvs bija tā kārojis, kad redzēja D�efam mugurā. Vis�drīzāk gan Stīvs vaicāja D�efam, vai viņi neaiz�ietu kopā kaut ko iedzert, lai nosvinētu dzim��anas dienu, ta�u D�efam bija jauna simpātija, un viņ� nevēlējās ņemt līdzi Stīvu, kas jauktos pa vidu, jo īpa�i tāpēc, ka Stīvs vēl joprojām bija pilnā un nekādu labo iespaidu neatstātu�

Kad D�efs aizgāja, Stīvs atkal palika viens. Viņ� nespēja �ai domai pretoties. �ī bija viņa dzim�anas diena, viņam vajadzēja doties uzjaut�rināties. Tāpēc Stīvs uzvilka savu jauno jaku un brauca uz "Lapsukrogu" Kodingtonā, varbūt cerēdams tur sadabūt sev kādu draudzeni. Viņ� to sadabūja Mārd�u D�eksoni. Viņ� bija pārāk piedzēries, lai redzētu, ka nosmērējies ar grimu, un viņi kopā iekāpa auto. Lainhems apklusa.

-���� Es nedomāju, ka mēs jebkad uzzināsim, kas izgāja greizi un kāpēc viņ� izmeta sievi�ķi no au�to, bet nojau�u, ka Stīvam nebija ne jausmas par to, cik sievi�ķis smagi ievainots, un viņ� pār�dzīvoja lielāko �oku savā mū�ā, pirmdien dzir�dot pa radio vai televīzijā, ka viņa mirusi un policija uzsākusi slepkavības izmeklē�anu.

-����� Tā pirmdienas vakarā viņ� paliek mājās, izmisīgi pārdomādams, vai ir kaut kas tāds, pēc kā iespējams uzminēt viņa saistību ar Mārd�as nāvi. Stīvs varēja iedomāties, ka jaku kāds būs ievērojis, kamēr viņ� ar to mugurā uzkavējās sie�vietes sabiedrībā. Beigu beigās tā ir diezgan uz�krīto�a.

-���� �ā vai tā, otrdien viņ� jau jutās dro�āk, tamdēļ pēc darba devās apmeklēt �aronu, aiznesdams viņai dāvanu zelta aproci, kuru dro�i vien bija nodomājis pasniegt svētdien, ja Hovels būtu izgājis. Bet �arona neļāva viņam uzkavēties vairāk par piecām minūtēm, un viņ� pēc tam devās taisni uz mājām ierazdamies tur tie�i laikā, lai televīzi�jas ziņās sev par �ausmām dzirdētu par Mārd�as D�eksones slepkavību un savas pa�a jakas aprak�stu, uzzinot, ka policija meklē tās īpa�nieku, lai nopratinātu. Stīvs nolemj, ka izeja ir tikai viena atbrīvoties no tās, un tā ari dara, izmetot to atkritu�mos, kur Kverijs to atrada.

-��� Un tālāk?

-�� Viņ� vēl joprojām jūtas satriekts, tāpēc nolemj aprunāties ar Kri�u un atvainoties par svētdienas vakaru. Bet Kriss atsakās viņu ielaist, tad�

-Tad?

-��� Tad viņ� dodas uz mājām un nonāvējas, Lainhems neveikli pabeidza. Viņ� nopūtās un papurināja galvu. Te mēs nonākam strupceļā, vai ne? Viņ� brīdi padomāja un tad piemetināja ar platu smaidu sejā:

-��� Es jums kaut ko pateik�u, ser.

-Ko?

-���� Vecākais inspektors Hainss būs traks no dusmām, ka mēs to atklājām pirmie.

-��� Tiesa. Tenets sacīja. �ī doma viņam snie�dza acīmredzamu apmierinājumu.

-����� Hainss teiks, ka topa�brīd, kad jutām, ka starp abām lietām pastāv kāda sakarība, mums vajadzēja viņam ziņot.

-���� Bet viss notika tik ātri, vai ne, Maik? Mēs tikai klusi un mierīgi veicām savu izmeklē�anu, kad pēk�ņi paveicās! Pēk�ņi pār mums nāca ap�skaidrība�

-����� Ka mēs esam atrisināju�i viņa izmeklēto lietu! svinīgi nobeidza Lainhems.

-��� Tie�i tā. Bet vai tad mums kāds var to pārmest?

-��� Noteikti nē, ser.

Abi vīri uzsmaidīja viens otram.

-���� Tik un tā, sacīja Tenets, man nepatiktu doties pie viņa pārlieku steidzīgi, lai lūkotu Hainsam iestāstīt, ka tas viss nav manas samaitātās iztēles auglis, kā viņ� to uztver. Bet ir vēl viens pierādījums, kuru es vēlētos iegūt.

-��� Kas tas ir, ser?

-���� Mums vajadzētu vēlreiz aprunāties ar D�efu Hantu, lai pārliecinātos, ka mēs neesam pārstei�gu�ies ar secinājumiem par to jaku.

-����� Misters Hainss teiks ka mums vajadzēja viņu tagad informēt un ļaut viņam nopratināt misteru Hantu.

Teneta acis plati iepletās tēlotā nevainībā.

-���� Bet mēs tikai pēc labākās sirdsapziņas pār�baudām faktus, pirms ceļam tos priek�ā vecāka�jam inspektoram Hainsam. Esmu tādā pārliecībā, ka vecākais inspektors nevēlētos, lai mēs viņam pagādājam lērumu nepārbaudītu faktu, vai ne?

Lainhems pasmīnēja.

-��� Noteikti nē, ser. Vai ejam?

-��� Tūlīt. Man pusdivpadsmitos norunāta tik�a�nās. Bet pirms tam man jums kaut kas jāizstāsta.

Kamēr Tenets runāja, viņ� redzēja, ka Lain-T hema acis iepletās, bet mute aiz pārsteiguma pa�lika vaļā.

D�efrija Hanta pārvāk�anās noteikti ritēja glu�di. Ārā stāvēja mēbeļu furgons ar uzrakstu "R.V. BLEKETS, IZSOLES UN NOVĒRTĒ�ANA", un, kad Tenets ar Lainhemu novietoja auto tam blakus, pa atvērtajām parādes durvīm divi vīri iznesa lielu skapi bez īpa�as piepūles, it kā tas būtu no kartona. Furgons jau bija puslīdz pilns.

Hants stāvēja priek�telpā, sarunādamies ar tre�o vīru.

-���� Baidos, ka mēs neesam ieradu�ies diez ko piemērotā laikā, Tenets sacīja.

Hants atmeta ar roku.

-���� Nerūpējieties! Te viss ir kārtībā. Viss ar eti�ķetēm. Iesim viesistabā, tur mūs netraucēs. Es pienāk�u vēlāk, D�efrijs vēl noteica, pievērsies vīram no furgona.

Pati lielā istaba izskatījās pēc ūtrupes telpas. Mēbeles un paklāju ruļļi bija te sablīvēti it visur, un izņemot nelielu brīvas telpas stūrīti pie ka�mīna, grīda bija piekrauta ar sasaiņotām kartona kastēm, saiņiem un simt un vienu sīkumu, kurus civilizētajā pasaulē mēdz uzskatīt par ikdienas dzīves svarīgāko sastāvdaļu. Bija acīmredzams, ka Hants, lai atvieglotu �īsdienas darbu veik��anu, bija te savācis vienkop lielāko daļu mantu, kuras bija nodomājis paturēt.

-���� Atvainojiet par �o haosu, viņ� teica, bet tur neko nevar darīt.

Bija tikai viens pats brīvs atzveltnes krēsls pie kamīna, un Hants ātri sadabūja vēl divus mazākus krēslus un novietoja tos mazajā, brīvajā laukumiņā.

-���� Baidos, ka tas ir viss, ko varu izdarīt, viņ� sacīja.

-��� Paldies, ser.

Viņi visi apsēdās, Hants pats atspiedās pret atzveltnes krēsla roku balstu. Vai tas bija mā�jiens, ka viņam nebija daudz laika? Tenets netika gudrs. Vai varbūt viņ� nevēlējās, lai te lo�ņātu divi policisti?

Hants nogaido�i lūkojās viņā.

-��� Kā es varu jums palīdzēt?

"Viņ� izskatās noguris," Tenets iedomājās. Plānie vaigi bija iekritu�i, it kā miesa būtu sākusi dēdēt, acis likās iegrimu�as dziļāk tum�ajos do�bumos.

-���� Redzu, kas esat ļoti aizņemts, tāpēc ķer�os uzreiz pie lietas. Kad mēs jūs pēdējoreiz apmek�lējām, jūs mums teicāt, ka svētdienas vakarā aiz�braucāt pie sava brāļa Stīva, lai apsveiktu viņu dzim�anas dienā. Mēs zinām, ka jūs aiznesāt viņam apsveikumkartīti, jo redzējām to dzīvoklī uz kamīnmalas, ta�u, cik noprotams, jūs aizvedāt viņam arī dāvanu. Vai jūs mums, lūdzami, nepa�teiktu, kas tā bija par dāvanu?

Klusums. Hants blenza Tenetā, tikai tikko ma�nāma �okļu muskuļu kustība atklāja, ka viņam klabēja zobi. Bija skaidrs, ka viņ� ne tikai ap�jēdza, cik �ī jaka nozīmīga, bet arī nebija ga�tavojies, ka pratinā�ana varētu iegrozīties �ādi. Viņ� tagad svārstījās, vai apstiprināt un tādējā�di apliecināt, ka Stīvs ir slepkava, vai arī noliegt un pa�am iekulties vēl lielākās nepatik�anās, kad atklāsies, ka viņ� melo.

Pa�saglabā�anās instinkts uzvarēja.

-��� Tā bija jaka, D�efrijs beidzot negribīgi sa�cīja.

Tenets, pilnīgi apzinādamies klusuma varu, neteica neko un gaidīja.

Hants nemierīgi dīdījās uz sava paroceņa.

-���� Es nopirku to, kad biju aizbraucis atvaļi�nājumā uz Velsu. Biju tikai vienreiz to uzvilcis, Stīvs to ieraudzīja, un tā viņam gau�i iepatikās. Viņ� paraustīja plecus. Tāpēc es nolēmu pa�sniegt to brālim dzim�anas dienā.

-��� Vai viņ� par to priecājās?

D�efrijs Hants pūlējās pasmaidīt.

-��� Priecājās.

-��� Vai jūs varētu to sīkāk raksturot, lūdzu?

Neliela pauze.

-��� Tā� Hants noklepojās. Tā� bija ādas �akete.

-��� Krāsa? Tenets skarbi noprasīja.

Hants samirk�ķināja acis.

-��� Hm� pelēka. Jā, pelēka.

-��� Pilnīgi pelēka?.

-Jā.

-��� Viscauri?

Atkal klusums. Te Hants pielēca kājās, sāk�dams akli virzīties cauri mēbeļu un mājsaimnie�cības priek�metu gūzmai uz sētas durvju pusi. Lainhems jau bija pa pusei piecēlies, bet Tenets izstiepa roku un papurināja galvu.

Kad Hants bija ticis līdz augstajām stiklota�jām durvīm, viņ� apstājās un paslēpa rokas ka�batās, dusmu un izmisuma �estā.

-������������ Ak, vai tad ir kāda nozīme to vēl ilgāk slēpt? viņ� nenocietās.

-������������ Sprie�ot pēc jūsu uzdotajiem jautājumiem, ta�u ir skaidrs, ka jums tas ir zināms. Stīvs ir mi�ris, un viņam patiesība vairs nespēj kaitēt.

Hants apsviedās, lūkodamies pāri piebāztajai istabai tie�i Tenetā.

-������������ Jā, tai uz muguras bija pūķa galva sarkanā krāsā. Un vēl ir fakts, ka es zinu, cik �ī informā�cija svarīga jā gan, es otrdien skatījos televīzijas ziņas, dzirdēju arī paziņojumu un pazinu aprakstu jā, es devos tie�i turp, lai brīdinātu Stīvu un viņ� nevilktu to jaku atkal mugurā, tā�tad esmu vainojams patiesības slēp�anā no poli�cijas, vai kā nu jūs to saucat�

-��� Pateicos, Tenets sacīja. Un tagad varbūt mēs varam to visu pārrunāt mazliet mierīgāk. Nāciet �urp un apsēdieties!

Hants devās atpakaļ un sabruka atzveltnes krēslā.

-���� Savā ziņā es priecājos, ka tas ir pateikts, viņ� teica. Es cietu briesmīgas bailes, baidī�damies, ka jūs varētu to atklāt.

-��� Pastāstiet mums, kas īsti otrdien notika!

-Jā� Labi� Hants pārvilka roku pār pieri,

izberzēja acis un papurināja galvu, it kā gribē�dams to izpurināt. Kā jau teicu, redzēju televī�zijas ziņas. Kļūda ar to jaku nebija iespējama, pat zīmējums bija restaurēts, un to būtu iespē�jams pazīt jebkur. Turklāt tas bija pats pirmais paziņojums ziņu pārraidē, un es vairāk neko ne�skatījos. Tūlīt pat devos pie Stīva.

-��� Un ieradāties pie viņa ceturksni pēc se�iem?

-��� Jā, tā varētu būt.

Tenets juta Lainhemu sev līdzās saraujamies. Ser�ants dro�i vien iedomājās to pa�u, ko viņ�. Nekur, nevienā no liecībām nebija minēta "Scimitar" markas automa�īna, kas būtu stāvējusi Hamiltonroudā. Tik uzkrīto�s auto noteikti nebū�tu palicis nepamanīts.

-��� Vai jūs braucāt ar auto?

-���� Jā, protams, Hants nepacietīgi sacīja. Kā gan citādi es būtu varējis tur nokļūt pēc iespē�jas ātrāk?

-��� Kur jūs novietojāt auto?

-��� Pie drauga mājas, Bī�avēnijā.

-��� Kāpēc ne Hamiltonroudā?

-���� Vairāku iemeslu dēļ. Vispirms jau tur vien�mēr ir grūti novietot auto, jo ir tik daudz dzī�vokļu, un bez tam man nepatīk auto tur atstāt. Kāds vandālis bija izsitis vējstiklu, kad es pirms da�iem mēne�iem noliku tur auto, un kop� tā lai�ka es to mēdzu atstāt aiz stūra, Bī�avēnijā.

-��� Jūsu drauga vārds un adrese?

Hants viņiem to pateica, un Lainhems pierak�stīja.

-���� Tātad jūs ieradāties pie Stīva dzīvoklī ap�mēram ceturksni pēc se�iem. Vai viņ� bija mājās?

-Jā.

-��� Ko viņ� darīja?

-��� Skatījās televizoru.

-��� Vai arī viņ� pats bija dzirdējis paziņojumu?

-���� Ak, nē. Nē. Es viņam to prasīju, bet viņ� ne�saprata, par ko es runāju. Brālis bija tikai nupat ienācis, kā pats teica, un ziņu sākumu bija palai�dis garām.

-���� Un ko tad Stīvs teica, kad jūs viņam par to pateicāt?

-���� Vispirms viņ� izlikās nesaprotam, par ko es runāju, bet es teicu:

"Ak, beidz ta�u, Stīv! Manā priek�ā tev nav jāizliekas. Ja tu būtu redzējis savas jakas zīmēju�mu, kuru es tev dāvināju, tu saprastu, ka nav jē�gas pūst man miglu acīs."

-��� Ko viņ� atbildēja?

-����� Ļoti uztraucās. Teica, ka neesot zinājis par Mārd�as D�eksones nāvi, esot uzzinājis tikai nā�kamajā rītā, pirmdien, kad dzirdējis �o ziņu pa radio�

Hants tagad bija ļoti bāls, viņ� sāka svīst.

-��� Vai jūs viņam noticējāt?

-���� Jā. Hanta balss izklausījās pārliecināta. -

Viņ� man visu pateica. Sacīja, ka esot pievācis to sievi�ķi, bet pēc tam abi sastrīdēju�ies, un viņ��

viņ� izmetis mei�u no autiņa. Stīvs teica, ka vina klupu�i un kritusi varbūt atsitusies ar galvu pret kaut ko. D�eksones kurpēm biju�i ļoti augsti papē�i, viņ� piemetināja. Tas bija vienīgais iz�skaidrojums, kādu brālis spēja izdomāt par to, kas notika tālāk. Kad viņ� izsēdinājis sievi�ķi no autiņa, atpakaļ neesot skatījies un ārā bijis jau satumsis�

-������������ Vai Stīvens neteica, ka vispirms gandrīz to sievieti no�ņaudzis?

-��� Nē! Tam es neticu!

-��� Pēcnāves sekcija nemelo, mister Hant.

-����������� Es� to es nezinu. Bet, ja tas ir tiesa, tad bū�tu vajadzīgs ļoti svarīgs iemesls�

-��� Vai jums nav ne jausmas, kas tas varētu būt?

Hants papurināja galvu.

-������������ Un p�. tam, kad viņ� bija jums to visu pa�stāstījis ko *ad jūs darījāt?

-������������ Es ieteicu viņam iet uz policiju, protams. Teicu, ka policija, tas ir, jūs tik un tā uzzinā�siet. Stīvs sacīja, ka esot pievācis to sievi�ķi kro�gā un krogs bijis piebāzts. Viņam gan bijusi mugurā tā jaka, kas ir ļoti uzkrīto�a. Man bija skaidrs, ka to kāds būs ievērojis, varbūt pat vai�rāki cilvēki. Es ieteicu brālim, ka labāk ierasties policijā pa�am, nekā gaidīt izsaukumu. Viņam tikai jāpasaka patiesība, tā būs vislabāk.

-��� Vai viņ� piekrita?

-���� Jā. Stīvs teica, ka man esot taisnība, ta�u vispirms vēlējās nokārtot da�as darī�anas un ti�kai pēc tam doties uz iecirkni. Man bija sarunāta tik�anās, kā jau jums zināms, bet es piedāvāju to atlikt un palikt pie brāļa, ta�u viņ� noraidīja ma�nu priek�likumu, jo gribēja nokārtot savas darī��anas pats.

-��� Un tad jūs aizgājāt?

Hants pamāja, pēc tam paslēpa galvu rokās.

-����� Man vajadzēja palikt, viņ� teica. Ja es būtu palicis, tad Stīvs vēl dzīvotu.

-����� Vai tad viņ� nedzīvo? Tenets klusi pa�vaicāja.

Hants sastinga, un ilgu laiku valdīja pilnīgs klusums. Ārpusē priek�namā varēja dzirdēt sasaucamies krāvējus, viens no viņiem izkliedza rīkojumus nedabiski skaļi. Beidzot Hants lēnām pacēla galvu.

-������������ Ko jūs gribat teikt? viņ� noprasīja. Par ko jūs runājat?

-������������ Es domāju, jūs ļoti labi zināt, par ko es ru�nāju, mister Long.

Tenets uzlūkoja Lainhemu un pamāja.

Lainhems piecēlās.

-������������ Stīven Long, jūs varat neatbildēt, ja nevē�laties, bet tas, ko jūs atbildēsiet, tiks pierakstīts un uzskatīts par liecību.

Vīrietis bija krīta bālumā, bet vēl joprojām valdījās. Viņ� mēģināja smaidīt.

-������������� Domāju, ka jūs nedaudz maldāties, inspektor, ja nu vienīgi sajaucāt vārdus. Atcerieties es esmu D�efrijs Hants.

-��� Es nejaucu vārdus, mister Long.

-������������ Tas ir kas nedzirdēts! Un vai jūs man nepa�teiktu, ko esmu izdarījis?

-������������ Kāpēc ne jūs esat noslepkavojis savu brāli D�efriju, par to nav �aubu.

Stīvens Longs lūkojās Tenetā tik intensīvi, ka viņa domas bezmaz varēja saklausīt. "Cik daudz viņ� zina? Cik daudz no tā ir tikai pieņēmumu?"

Viņ� izgrūda tādu kā guldzo�u smiekliņu, ātri to apslāpēdams it kā histērija lauztos ārā no viņa kā ziepju burbulis, izsprūkot brīvībā pret vi�ņa gribu.

-���� Jūs esat zaudēju�i prātu, viņ� noteica. Juku�i.

-����� Vai tie�ām? Tenets viņu ilgi un pamatīgi nopētīja, pēc tam pasmaidīja. Tas varēja no�zīmēt nevainojamu atrisinājumu, ideālu izeju, tiekot vaļā no visām jūsu problēmām: atbrīvoties/ no vienīgā cilvēka, kur� zināja, ka �ī jaka bijusi mugurā jums, pat ja mēs, tas ir, policija, sadzītu pēdas, ka to vilcis Stīvs, izrādītos, ka Stīvs ofi�ciāli ir miris, un tas ir vislabākais iekāpjot D�efa kurpēs, bija iespējams arī mantot naudiņu, kura pienācās viņam, dabūt viņam piedāvāto darbu ar kuru jūs, bez �aubām, cerējāt tikt galā, jūs dzīvotu pavisam jaunu dzīvi viņējo, at�vadoties no savām pa�a problēmām uz visiem laikiem. Tie�ām ģeniāls risinājums.

-��� Nē! Nē, es�

-���� Viss, kas jums bija jāizdara, Tenets nepie�lūdzami turpināja, tikai jānogalina savs pa�a brālis.

-���� Es vairs neklausī�os �īs vājprātīgās muļķī�bas! sacīja Longs, pielēkdams no krēsla. Es ie�u�

-���� Ko? Tenets pārprasīja. Zvanīt policijai? �ēloties manai priek�niecībai? Vai tur ir kāda jē�ga? Jūs tikai zaudētu dārgo laiku. Jo agrāk vai vēlāk jums tik un tā nāktos par to visu atbildēt, vai tad ne? Tenets apklusa. Vai jūs nemaz neinteresē, kas jūsu lieliskajā plānā nebija pare�dzēts, mister Long? Viņ� sakrustoja rokas un apsēdās atpakaļ savā krēslā. Ja esat gatavs klausīties, tad esmu gatavs jums pastāstīt. Longs, viņ� bija par to pārliecināts nespēs �ā�dam kārdinājumam pretoties.

Viņam izrādījās taisnība. Longs mirkli svār�stījās, pēc tam pārspīlēti nevērīgi paraustīja ple�cus.

-���� Mans lieliskais plāns, kā jūs to nosaucāt, inspektor, nemaz neeksistē. Bet mani interesē tā samud�inātā "loģika", kas jums liek izteikt tik neticamu apsūdzību. Viņ� apsēdās, sakrustojis kājas un rokas, neviļus imitēdams Tenetu. Tad uz priek�u! Noklausīsimies to jūsu lielisko teoriju.

Tenets pamanīja mēdīgi izsmejo�o izteiksmi un apņēmās uzmanīties. Lai kāds Stīvs Longs bi�ja, muļķis nebija. Tajā pa�ā laikā viņ� noprata Tenets ir mierā ar sevi. Viņ� nojauta sevis cienī�gu pretinieku, un bez tam �ī bija diezgan neat�kārtojama tik�anās. Savā darbā Tenets bie�i vien izmeklē�anas laikā ļoti labi iepazina slepkavības upuri. Ta�u nekad vēl viņam nebija nācies to sa�stapt dzīvu un veselu.

Labi, jūs jau dro�i vien sapratāt, ka mēs vel�tījām diezgan ilgu laiku sarunām ar citiem jūsu ģimenes locekļiem, un pamazām jūsu tēls kļuva aizvien skaidrāks.

Mēs, starp citu, uzzinājām arī to, ka jūs varen labi piepratāt izmēdīt D�efu "izvedot viņu no pacietības", kā teica Debija. Mēs atklājām, ka jūs kop� bērnības esat kreilis un, jau pirmoreiz jūs izvaicājot, es ievēroju, ka jūs visu ņemat ar kreiso roku, tā jūs apgāzāt tur to galdiņu pie dur�vīm. Mēs izpētījām, ka jūsu gadījums ir glu�i tipisks, audzinot dvīņus atsevi�ķi, jo parasti māte patur vārgāko un neattīstītāko dvīni, starpība svara ziņā starp viņiem ir arī vēlāk, kad viņi jau pieaugu�i, un, kad es pirmoreiz jūs redzēju, ievēroju, ka drēbes jums ir par lielu. Tajā laikā es nodomāju, ka jūs nupat esat nokrities svarā, var�būt pat sērojot pēc aud�umātes nāves, bet vēlāk es sāku domāt�

Stīvs nevērīgi atmeta ar roku.

-��� Te nekā sakarīga nav. Tie visi ir tikai minē�jumi. Atzīstiet, inspektor, ka jūs vienkār�i ķera�ties pie salmiņa!

-��� Es vēl neesmu beidzis. Ne uz to pusi. Tagad mēs esam nonāku�i pie nesakritībām�

Viņ� apklusa, ta�u Stīvs neko neteica.

-���� To bija vairākas. Viena bija "D�efa" at�tieksme pret jūsu �ķir�anos no sievas. Viņ� bija vienīgais no ģimenes, kas sacīja, ka Stīvu �ķir�a�nās īstenībā nemaz nav pārāk sarūgtinājusi un viņam nav bijusi interese sievu atgūt. Visi citi mums teica pavisam ko citu. Viņuprāt, Stīvs bija glu�i satriekts pēc Saronas pārvāk�anās un visu laiku pūlējās dabūt viņu atpakaļ devās sievu apmeklēt un pasniedza viņai dārgas dāvanas. Protams, �ī neatbilstība varēja arī nebūt nozīmī�ga. Kā teica Debija, varbūt Stīvs D�efa priek�ā negribēja zaudēt lepnumu un izlikās vienaldzīgs, tāpēc D�efs īstenībā noticēja, ka viņ� nemaz necen�as dabūt �aronu atpakaļ� Bet es vis ne�domāju, ka tā bija, vai ne, mister Long? Man liekas, ka jūs negribējāt bezpersoniskai policijai atklāt savas īstās jūtas pret sievu jo tās bija jū�su, personiskās, nevis tādas, ko velti valkāt bezjūtīgo dū�u priek�ā�

Stīvs atkal bija sakrustojis rokas un izlikās bezrūpīgs, bet Tenets redzēja, ka viņa muskuļi saspringa. Viņa redzamās rokas pirksti bija glu�i balti, tik cie�i tie saspiedās kopā, iekrampēdamies otrā rokā. īsāk sakot, Tenets sajuta pret viņu pēk�ņu �ēlumu. Nebija �aubu, ka Stīvam vēl joprojām bija dziļas jūtas pret sievu, un viņas zaudējums dro�i vien bija lielākais upuris izvē�lētā mērķa dēļ.

Nākamā neatbilstība, kas mūs izbrīnīja kā�pēc Stīvs, kā likās, nebija braucis pie Kri�a ar auto, kad slepkavības vakarā devās pie viņa. Mēs bijām pārliecināti, ka viņa ma�īna bija pil�nīgā kārtībā, un ikviens sapratīs, ka Stīvs nebija tas cilvēks, kas atstās savu ma�īnu mājās bez ļoti svarīga iemesla, tāpēc mēs sākām prātot, kas tas par svarīgu iemeslu. Es jums pateik�u atbildi, kad pienāks īstais brīdis kad tik�u līdz notiku�miem, kuri risinājās slepkavības vakarā. Bet līdz tam pateik�u, ka �is fakts mums visu laiku likās uzkrīto�s tāpat kā anonīmais telefonzvans.

-��� Kāds anonīmais telefonzvans? Stīvs sa�īdzis noprasīja.

Tenets nopūtās.

-��� Ja jau gribat turpināt paslēpju spēlē�anu� Otrdienas vakarā desmitos divdesmit piecās mums piezvanīja anonīms zvanītājs un paziņoja, ka Hamiltonroudas tre�ajā numurā izdarīta slep�kavība. Tā bija vīrie�a balss jūsu balss, mister Long.

-��� Nonsenss. Es atrados �eit, kopā ar Kerolainu.

-��� Nē, desmitos divdesmit piecās jūs te nebijāt. Es pārbaudīju. Jā, jūs abi bijāt �ajā mājā, tas tiesa, bet tajā laikā apmēram minūtes piecas viņa uzkavējās vannasistabā. Jums pilnīgi pietika lai�ka, lai piezvanītu.

-��� Atkal pieņēmumi.

-��� Varbūt. Bet tie saskan, vai ne?

Tagad, kad viņi vairs nerunāja par Saronu, Stīvs likās mazliet atslābinājies un tēlotā neticībā pa�ūpoja galvu.

-����������� Lieta tāda, mister Long, mēs vēlāk sapratām vajadzēja noorganizēt, lai "Stīva" līķi atrastu, kamēr jums vēl bija �is �ķietamais alibi. Jū$ vienkār�i nevarējāt riskēt, ļaujot to atrast pēc dienas vai divām. Tāpēc jūs, lai būtu glu�i dro�s, informējāt mūs pats. Jūs gribējāt, lai paliktu pil�nīgi ārpus aizdomām un D�efs netiktu turēts aizdomās par slepkavību. Jūs jau bijāt veicis da�us pasākumus, lai nodro�inātos topa�vakar� Bet pie tā mēs vēlāk vēl nonāksim.

Tātad mūsu izmeklē�ana virzījās uz priek�u. Protams, ka bija vairāki aizdomās turamie. Jums alla� patika cilvēkus kaitināt, un pēdējā laikā, kā likās, jūs pārspējāt pats sevi. Bija pat viens cil�vēks ārpus jūsu ģimenes, kura dzīvi jūs iz�postījāt.

Longs sarauca uzacis, it kā pieklājīgi apjautā�damies, kas par lietu. Viņ� likās pilnīgi atguvis pa�kontroli.

Misters Kārpenters, Tenets sacīja. Ak, jā, redzu, ka �is vārds jums ir pazīstams. Vai jūs zināt, ka otrdien viņa meitai atslēdza dzīvību uz�turē�anas aparatūru? Jūs varbūt to nezināt, bet viņ� pavadīja otrdienas vakaru, sē�ot ārā pie jūsu mājas ma�īnā, lai jūs nogalētu.

Tagad pirmoreiz Longa sejā parādījās kādas emocijas un nozuda tik ātri, ka Tenets bezmaz sāka �aubīties, vai nav tās izdomājis. Kas tās bija par jūtām? Sirdsapziņas ēdas? Bailes? No�ēla? Vai varbūt triumfs, atvieglojums? Tenets iedo�mājās, ka varbūt bijis neuzmanīgs, pasakot Longam par Kārpenteru un tā ielikdams viņam rokā ieroci, ar ko aizsargāties. Ta�u nē. Tenets jutās pārliecināts, ka viņam taisnība un par spīti Longa tēlotajai aukstasinībai agrāk vai vēlāk �is vīrs atzīsies.

Ta�u, par spīti aizdomās turamo daudzu�mam, es nevarēju iedomāties, ka no viņiem kāds izņemot Kārpenteru nīda jūs tik ļoti, lai no�galinātu. Vienīgais cilvēks, kuram neatradās motīva un kas likās balts kā nule uzkritis sniegs, bija D�efs. Tagad tas, ko es teik�u, jums izklau�sīsies ļoti dīvaini, mister Long, bet �is pats fakts lika man viņu pamatīgāk papētīt. Nez kāpēc �ķita glu�i neticami, ka slepkavību varēja izdarīt �is cilvēks viņ� likās pēdējais no visiem, kas varē�ja to pastrādāt. �ajā gadījumā ikviens �ķietami piekrita, ka D�efam nebija nekāda iemesla to da�rīt. Visi domāja, ka viņ� jūtas vainīgs par to, ka

saņēmis labāku audzinā�anu, un visi bija vienis�prātis, ka jūs, mister Long, viņu rūgti apskaudāt,/ lai gan mēģinājāt to noslēpt, dzenot jokus.

Jau otrreiz Tenets bija Stīvu pieķēris. Atk^l jūraszilajās acīs noplaiksnījās piepe�s emociju atspulgs kā fosforiscējo�as gaismas zibsnis pus�nakts jūrā tikpat īsu laiciņu, ja Tenets nebūtu uzmanīgi vērojis, tad varētu nodomāt, ka ir to iz�fantazējis. Un tūlīt tas bija prom.

-���� Ja jums nav nekā labāka, ko darīt, kā uz�klausīt visādas baumas�

Tenets nelikās neko dzirdējis.

-��� Un tagad es domāju, ja būtu jāatsāk viss no sākuma es izmeklētu D�efa, ne Stīva slep�kavību, man vajadzēja to saprast� Es gribēju sacīt, jums noteikti bija ļoti smagi visus �os gadus noskatīties, ka jūsu dvīņubrālis saņēma daudz vairāk nekā jūs ne tikai materiālā ziņā, bet arī pieķer�anos, mīlestību� Kamēr D�efs neko neiegūtu, nogalinot Stīvu, otrādā situācijā viss bija citādi! Ja nu vienīgi trūka pamudi�nājuma, kāpēc lai Stīvs pēk�ņi, pēc visiem �iem gadiem, nolemtu nogalināt savu brāli�

Ta�u pamudinājums bija, kaut gan es uzreiz to

neapjēdzu misis D�eksones slepkavība un se�kojo�ā kņada ap neparasto jaku, kas bijusi mu�gurā viņas pavadonim tovakar, kad viņa tika no�galināta ļoti uzkrīto�a, dārga jaka, kuru D�efs jums uzdāvināja dzim�anas dienā.

Un tā mēs esam nonāku�i līdz otrdienas va�karam D�efa noslepkavo�anas vakaram. �ajā laikā jūs bijāt ļoti �aubīgā noskaņojumā. Jūs jau dzirdējāt par misis D�eksones nāvi, un jūs, glu�i dabiski, izbijāties, ka policija jūs atklās. Jūs zi�nājāt, ka Frenks būs klāt, tikko uzzinās par blē�dību ar televizoru. Kriss bija jūs izmetis ārā svēt�dienas vakarā un pieteicis nenākt atpakaļ. Un visbēdīgākais no visa ka jūs bija pilnīgi atrai�dījusi arī �arona, neraugoties uz zelta aproci, ku�ru ar tādu risku dabūjāt un viņai pasniedzāt.

Tātad, kad D�efs ieradās pavēstīt jaunumus par jaku, kurus bija dzirdējis televīzijā, jūs jau jutāties visai izmisis, un tas bija pēdējais piliens, īpa�i jau tāpēc, ka viņ� uzstāja, lai ejat pieteikties policijā. Jūs strīdējāties pretī, zaudējāt saval�dī�anos, paķērāt pelnutrauku, kuru kāda likteņa ironija D�efs pats bija jums iedevis, un� Tenets attēloja belzienu no mugurpuses.

Tagad jums bija jāizlemj, ko darīt. Un �ajā brīdī jums prātā ienāca atrisinājums. Kāpēc ne�apmainīties vietām ar D�efu, atstājot visas prob�lēmas pagāju�ajā dzīvē, satverot �o izdevību sākt jaunu dzīvi nesalīdzināmi labākos apstākļos? Bet vispirms jums vajadzēja nodro�ināties, lai D�efu neturētu aizdomās par Stīva nogalinā�anu. Tāpēc jums vajadzēja parādīties kā Stīvam kā�dam, kas viņu labi pazīst, un ar to pa�u sagādāt D�efam alibi. Jūs zinājāt, ka viņam norunāta tik�anās, un arī to, ka viņ� ar �o meiteni kaut kur izgājis tikai vienreiz, uz pāris stundām. Dro�i vien viņ� jums pateica arī to, kur meitene dzīvo. Jūs bijāt pilnīgi pārliecināts, ka varat dabūt to gatavu, tāpēc sākāt ar to, ka apmainījāties kur�pēm ar D�efu. Jūs nevarējāt riskēt, jo ikviens, kas jūs pazina, zināja, ka jūs valkājat noplīsu�as sporta kurpes. Gadījuma pēc jums par laimi Kriss neievēroja, ka tās nebija jums kājās tad, kad jūs pie viņa ieradāties. Pēc tam jūs iebāzāt D�efa mēteli lielā plastmasas maisā kopā ar pelnutrauku un nelaimīgo jaku, uzvilkāt savu pa�a zilo jaku un D�efa ma�īnā braucāt pie Kri�a. Jums vajadzēja atstāt D�efa ma�īnu tur, kur tā nekristu acīs, tāpēc kaimiņi sacīja, ka jūs esot aizgājis kājām. Jūs aizgājāt no Kri�a ceturksni pēc septiņiem, pēc tam uzvilkāt D�efa mēteli un pa ceļam uz Kerolainas māju iemetāt savu jaku, ādas jaku un arī pelnutrauku atkritumu kontei�nerā. Jūs zinājāt, ka policija nodomās jums vienkār�i nepietika laika tikt līdz mājām, nedz arī D�efam jūs nogalināt un pusastoņos jau būt pie Kerolainas mājas. D�efs tātad būtu tīrs no aizdomām, bet jūs iznāktu sauss no ūdens. Gods godam, tas bija varen viltīgs plāns un gandrīz izdevās.

Tenets brīdi paklusēja, un gandrīz tūlīt Longs sāka plauk�ķināt rokas.

-����� Bravo, inspektor. Bravo! Jūs esat palaidis garām savu īsto aicinājumu. Jums vajadzētu rak�stīt detektīvromānus.

-���� Jums patīk mana rekonstrukcija, mister Long?

-����� Fascinējo�a. Tai ir tikai viens trūkums, zi�niet. Tā nav patiesa. Ak vai, tajā ir patiesības elementi, tāpēc tā skan tik ticami, bet pamatā tas ir detektīvromāns viltīgi sacerēts, ta�u tajā nav nekā no realitātes. Es esmu D�efrijs Hants, nn nekas, ko jūs teiktu vai darītu, nespētu �o faktu mainīt.

-��� Vai tie�ām? Tenets klusi pavaicāja.

-��� Nē. Jūs nekādi nevarat pierādīt pretējo.

-��� Baidos, ka jūs esat kaut ko aizmirsis, mister Long.

-��� Tā? �ajā vienzilbīgajā vārdiņā varēja sa�klausīt tādu kā satraukumu.

-��� Vai atceraties, ka, bērns būdams, jūs bijāt slimnīcā?

Longs sarauca pieri.

-���� Kā gan es to varētu? viņ� saīdzis noprasī�ja. Es nekad mū�ā neesmu bijis slimnīcā.

-���� Tas bija pēc nelaimīgā incidenta dārzā ar jūsu patēvu. Jums tolaik bija �etri gadi. Jums bi�ja pārsista galva un salauzta kāja, jūs labu laiku pavadījāt slimnīcā.

-��� Ko jūs ar to gribat teikt?

-���� Es saku, ka es pārbaudīju, tajā slimnīcā vēl joprojām glabājas rentgenuzņēmumi. Lūzums bija tāds, ka līķa sekcijā to varētu redzēt arī pēc daudziem gadiem. Bet līķa sekcijā jūsu brālim �ādu lūzumu neatrada. Kājas bija veselas, kauli nekad nebija lūzu�i�

Ar Longa seju kaut kas notika. Cīņas degsmes uguntiņas viņa acīs izdzisa, skarbās un asās vai�gu un �okļa līnijas rādīja, cik neapgā�ama ir tā patiesība, kuru pateica Tenets.

-��� Jādomā, jums nebūs nekas pretī iziet rentge�na apskati, mister Long?

Stīvs paslēpa seju rokās.

Klusums.

Tenets un Lainhems apmainījās triumfējo�iem skatieniem.

Te Longs sakustējās, atgāzās krēslā un smagi, kā padodamies, nopūtās.

-���� Labi, jūs esat uzvarējis. Labāk jau es at�zī�os.

"Apbrīnojami," Tenets domāja.

Longa izruna bija pārvērtusies neskaidrā bul�durē�anā ar rīkles skaņām Kentas izrunai rak�sturīgajiem patskaņiem.

-��� Tādā gadījumā, es domāju, labāk dosimies uz policijas iecirkni.

Longs neveikli piecēlās kājās.

-��� Labi. *

Viņa seja izskatījās skarba.

-����������� Bet mums vienu vajadzēs noskaidrot uzreiz, inspektor. Tā nebūs nekāda grēksūdze. Es varbūt tie�ām apmainījos ar D�efu vietām, bet es ne�esmu viņu nogalinājis.

-��� Vecāko inspektoru Hainsu, lūdzu!

-��� Vienu mirklīti, ser.

Tenets cie�i sagrāba klausuli. "Kaut viņa tur nebūtu."

Etiķete prasīja, lai viņ� zvanītu Hainsam, lai gan Tenetam gribējās dzirdēt Stīvena Longa at�zī�anos pa�am.

-��� Atvainojiet, viņ� ir izgājis paēst, ser. Vai es varētu viņam ko pateikt?

Atvieglojums.

-��� Tikai pasakiet viņam, ka es zvanīju un lū�ko�u vēl piezvanīt vēlāk.

-��� Labi, ser.

Tenets atgriezās kabinetā. Longs uzstāja, ka gribot vispirms liecināt par Mārd�as D�eksones nāvi un tikai tad runāt par sarau�anos ar D�efu. Viņ� vēloties kā pats sacīja tikt ar to galā.

Tenets un Lainhems jau bija to nokārtoju�i, paredzēdami,, ka vecākais detektīvinspektors

Hainss nebūs uz vietas un Lainhems varēja sākt pratinā�anu.

Pēc D�efa apsveikuma dzim�anas dienā svēt�dienas vakarā Stīvs kādu brīdi bez mitas staigājis pa dzīvokli, izdzerdams vairākas alus bund�as, kuras nopircis atpakaļceļā no Kri�a mājas. Viņ� juties gau�ām nomākts, un nomāktība aizvien pastiprinājusies, jo viņ� agrāk vēl daudz ko cerējis. �aronas apsveikumkartiņas iedro�ināts, zinādams, ka Hovels svētdienas pēcpusdienās bie�i spēlē regbiju, viņ� cerēja sastapt �aronu vienu, tāpēc paņēma līdzi ne tikai dzimumdienas kūku, bet arī zelta aproci, lai liktu viņai atmaigt. Ta�u viņam nācās aiziet piedzīvot vil�anos un apkaunojumu.

Pēc tam, kad bija sevi mierinājis ar vairākiem dubultviskijiem, viņ� devās pie Kri�a un viņa sievas saņemt mierinājumu, ta�u arī tur viss iz�gāja greizi, un Stīvenam izdevās vienīgi abus sadusmot viņ� tika izraidīts, piekodinot vairs nenākt atpakaļ.

�ajā laikā Stīvs bija noilgojies pēc sabied�rības, un, lai gan citos apstākļos nebūtu īpa�i priecīgs par D�efa iera�anos, viņ� nopriecājās, ka dvīņubrālis atcerējies viņa dzim�anas dienu ("To viņam nenāktos tik viegli aizmirst tā ta�u bija arī viņa dzim�anas diena!"), un izbrīnījās par D�efa atteik�anos kopā doties kaut kur ie�dzert tāpēc, ka viņam bija norunāta tik�anās ar Kerolainu.

Tāpēc, kad D�efs aizgāja, Stīvs sajuties viens pats visā pasaulē. Nebija neviena, kuru viņ� būtu gribējis redzēt izņemot �aronu un laikam ne�bija arī neviena, kur� būtu vēlējies redzēt Stīvenu. Un �ī bija viņa dzim�anas diena. Tad viņ� bei�gu beigās nolēmis iet un pameklēt kādu mei�u.

Viņ� iegriezies vairākos bāros bez īpa�ām sekmēm līdz nonācis Kodingtonā, kur viņam uzsmaidījusi laime ("ja varam to tā nosaukt viņai dienas gaismā varēja dot visus �etrdesmit") ar Mārd�u D�eksoni. Tobrīd viņ� nav īpa�i rai�zējies par sievietes izskatu. Viss, ko vēlējies kādu nieku siltuma, tuvību kaut vai mākslotu ar otru cilvēcisku būtni. Un, kad Mārd�a ieteica braukt projām, viņ� labprāt paklausījis.

Abi brauku�i uz kādu viņai zināmu klusu vie�tiņu pa nelielu ceļu, kas veda caur Kodingtonas me�u. Un tur arī viss noticis.

Tagad Stīvs acīmredzami tuvojās stāstījuma atbaido�ākajai daļai. Viņa runa bija kļuvusi �au�bīgāka, seja vaska krāsā.

Tagad Lainhemam nācās nopūlēties vairāk, nekā tikai pamudino�i noklepoties.

-���� Redziet, mēs skūpstījāmies, un, iedomājie�ties, kad nonāca līdz tam, zemāk�

Stīvs aprāvās, riebumā pakratīja galvu, viņa seja saverk�ķījās.

-��� Kad� kas? Lainhems noprasīja.

Tenets gaidīja, kas tagad nāks.

Stīvs ta�u nebija tik nevainīgs, lai kādi sek�suāli paņēmieni, kurus mēdz lietot prostitūtas, novestu viņu līdz tādam sa�utumam.

Stīva sejā atspoguļojās visvisādas izjūtas izbrīns, mulsums, sa�utums.

-���� Es vēl tagad nezinu, kas man uznāca. Es� Stīvs norija siekalas un atsāka no jauna. Vie�na manas piedurknes poga ieķērās viņai matos. Kad pēk�ņi� pēk�ņi tie visi nonāca nost, viņa bija� viņa bija plikpauraina.

"Tātad Mārd�a D�eksone valkāja parūku," Tenets nodomāja. Viņ� visu saprata. Lēna Meja, Stīva māte, arī valkāja parūkas. Ja nu arī viņa bi: ja pilnīgi vai daļēji zaudējusi matus? Ja tā, tad pagātnē, iespējams, bija noticis kāds starp�gadījums, kad viņ� kā bērns bija redzējis mātes "matus" nokrītam starpgadījums, kur� jau sen bija aizmirsts, bet varēja izprovocēt neparedza�mu Stīva rīcību tādā garastāvoklī, kāds viņam to�vakar bija automa�īnā.

Tenets uzlūkoja Lainhemu, bet tas neko neiz�rādīja, viņ�, protams, sen jau zināja par misis D�eksones plikgalvību, ta�u viņam nebija iemes�la stāstīt par to Tenetam.

-��� Man vēl joprojām nav īsti skaidrs, kas notika tālāk, sacīja Longs. Viss norisinājās minūtes laikā mēs laidāmies slīpi, kā jau teicu, un pēc tam� Bija tā, it kā turpat būtu sprāgusi bumba.

-���� Mēģiniet atcerēties visu pēc kārtas, sacīja Lainhems. Tātad viņai nokrita parūka?

-����� Es rāvos projām, un viņa laikam saprata, kāpēc. Domāju, ka Mārd�a jutās aizvainota vai tamlīdzīgi, jo viņa pēk�ņi metās man virsū, skrā�pēdamās un lamādamās, sizdama man pa krūtīm ar dūrēm. Stīvs nogrozīja galvu. Līdz tam brīdim, kad dzirdēju paziņojumu pa radio, es pūlējos atcerēties, kas notika tālāk, bet tas bija kā neskaidrs traips. Viņa sacēla tādu troksni� Tie spiedzieni urbās manās smadzenēs kā elek�triskie urbji, es vienkār�i gribēju viņu apklusināt, apstādināt. Es domāju, man izdevās ar vienu roku saķert Mārd�u aiz rokām,'bet ar otru es pū�lējos aizsegt viņas muti, ta�u tas neizdevās, jo viņa mētāja galvu no vienas puses uz otru. Tad es saspiedu viņas kaklu tikai uz mirkli, lai aiz�rautos elpa. Ta�u es zināju, ka nedrīkstu �o sie�vieti tā turēt, jo tas var izrādīties bīstami, tāpēc es ļoti ātri pirms viņa paguva apjēgt, kas notiek, pārliecos tai pāri, atrāvu durvis un izmetu viņu ārā. Tad es izsviedu to� to parūku viņai pakaļ un ļoti ātri braucu projām. Es nenogaidīju, lai apskatītos, vai ar viņu viss kārtībā, es tikai gri�bēju no �īs sievietes atbrīvoties. Domāju, man vajadzēja apskatīties, vai viņai nekas nav noticis, bet es gribēju tikai tikt projām. Es negribēju Mārd�u D�eksoni nogalināt, zvēru, ka negribēju.

-���� Tomēr viņai bija galvaskausa lūzums, un viņa nogulēja tur bezsamaņā visu nakti. Sieviete vēl bija dzīva, kad viņu nākamajā rītā atrada, bet nomira ceļā uz slimnīcu.

-������������ Ak Dievs� Ja� Vai jums �ķiet, ka tad, ja es būtu pagaidījis un uzreiz aizvedis viņu uz slimnīcu�?

Lainhems uzmeta Tenetam vaicājo�u skatie�nu.

Tenets pa�ūpojd galvu.

-��� To mēs nezinām. Viss, ko mēs zinām ka viņa ir mirusi, un no jūsu sacītā var secināt tikai to, ka jūs esat pie tā vainīgs.

-���� Bet es jau jums teicu es ne domāt ne�domāju�

-����� Baidos, ka �ādos notikumos nolūkiem ir maza nozīme. Tā vai citādi kā jau es tiku jums paskaidrojis, mēs par �o lietu neko daudz nezi�nām. To izmeklē vecākais detektīvinspektors Hainss, un nav �aubu, ka viņ� drīz būs klāt un jūs nopratinās, tikko man izdosies ar viņu sa�zināties. Līdz tam mani visvairāk interesē jūsu brāļa nāve. Tātad, ja jums nav iebildumu, pārie�sim pie otrdienas vakara.

Likās, ka Teneta teorija par notikumiem va�karā, kad D�efs tika noslepkavots, bija pamatā pareiza ar to starpību, ka Stīvs apgalvoja viņ� neesot vainojams D�efa slepkavībā.

D�efs ieradies Stīva dzīvoklī piecpadsmit vai divdesmit minūtes pāri se�iem. Tie�i tobrīd sā�kusies televīzijas ziņu pārraide.

"Vai tu redzēji programmas sākumu?"

"Nē, es tikai nupat ieslēdzu. Kāpēc tu tā prasi?"

"Kas, pie velna, tev uznācis, Stīv? Tā sieviete, kas svētdien noslepkavota Kodingtona�"

"Kas ar viņu ir? Par ko tu runā?"

"Ak, beidz ta�u, Stīv, nav nekādas jēgas pūst man miglu acīs. Redzi, ar viņu kopā ir bijis vī�rietis, un viņam mugurā jaka, tā smalki raksturo�ta pelēka ādas jaka ar sarkanu pūķi uz mu�guras. .. Kā tu domā, cik �ajā apkaimē ir pelēku ādas jaku ar sarkanu pūķi uz muguras, ko?"

"Ak Dievs�"

"Pat zīmējums bija atveidots. Pat piecus ga�dus vecs bērns tagad pazīs to jaku, ja ieraudzīs. Kur tā ir?"

"Ak Dievs! Paklau, D�ef, viņa nebija mirusi, kad es viņu atstāju, es zvēru�"

"�obrīd tas nav svarīgi. Es prasu kur tā jaka ir tagad?"

"Autiņā, pakaļējā sēdeklī."

"Ja kāds to ieraudzīs� Ej un atnes to �urp! �opa�brīd. Pēc tam nolemsim, ko darīt."

Atstājot durvis pusvirus, Stīvs meties pa kāp�nēm lejā un pa gaiteni uz priek�u līdz sētas durvīm. Auto bija novietots aiz mājas, un pa �o ceļu varēja visātrāk turp nokļūt. Ārā vajadzēja degt gaismai, ta�u laikam bija izdegusi spuldze, jo tā neiedegās, kad Stīvs nospieda slēdzi, un viņam nācies kādu brīdi grābstīties pa tumsu, ka�mēr acis ar to apradu�as.

Viņ� piesardzīgi tuvojies savam auto un, stei�dzoties atvērt durvis, nometis zemē atslēgas. Pirms tam bija lijis, pie durvīm bija peļķe, tāpēc viņam nācies uzmanīgi grābāties pa ūdeni un pēc tam nosusināt atslēgas, atrast īsto ar taustes pa�līdzību un iedabūt atslēgu caurumā. Tad viņ� pagrābis jaku, salocītu pasitis padusē un steidzies atpakaļ aug�ā. Stīvs nav nevienu redzējis ne aug�ā, ne lejā kāpjam, lai gan viņam licies, ka tad, kad viņ� ienācis pa sētas durvīm, aizcirtu�ās ārdurvis. Kopumā viņ� bijis prom piecas minūtes.

Tagad Tenets noprata, kas sekos.

Kad es uznācu pa kāpnēm, pamanīju, ka mana dzīvokļa durvis atvērtas pla�āk, nekā es tās atstāju. Es nodomāju, ka tās parāvis vaļā caur�vēj� no kāpnēm. Kad ienācu iek�ā�

Es vispirms D�efu nekur neredzēju un iedo�mājos, ka viņ� iegājis virtuvē. Paspēru da�us soļus pa istabu un ieraudzīju uz grīdas pelnutrauku�

-��� Kur tas īsti atradās?

-��� Pusceļā starp dīvāniņa atzveltni un durvīm, mazliet pa labi.

Tenets pamāja.

-��� Turpiniet!

-��� Tas parasti stāvēja uz plaukta. Tā bija D�efa dāvana, viņ� to atveda no Itālijas� Es nesapra�tu, kā tas nokļuvis uz grīdas, bet, protams, to pacēlu jūs arī paceltu, vai ne? Un tad es ierau�dzīju uz tā asinis un arī uz paklāja apak�ā. Vispirms es nesapratu, ko tas nozīmē, bet nāka�majā mirklī, kad devos dziļāk istabā, palūkojos apkārt, un� tur gulēja D�efs, uz paklāja, ar seju uz leju, dīvāna priek�ā. Jā, nav jābūt ģēnijam, lai apjēgtu, kas noticis� Devos klāt un lūkoju pul�su, bet pulsa nebija, un, kad es viņu pa pusei ap�vēlu, tad redzēju, ka viņa acis ir atvērtas un skatās stīvi� Tātad bija skaidrs, ka viņ� ir miris.

Es vienkār�i sabruku krēslā un blenzu uz brā�li. Nespēju ticēt savām acīm. Es ta�u biju prom tikai piecas minūtes un� Tad man pielēca. Tas, kas nogalēja D�efu, būs domājis, ka nogalējis mani. Galu galā viņ� viens pats sēdēja manā dzī�voklī un izskatījās glu�i tāpat kā es� Tam, kas viņu nogalināja, nenāca ne prātā, ka tas nebiju es. Tātad kāds gribēja, lai es būtu miris, un, kad noskaidrosies, ka nosistais ir D�efs, uzbrukumu varbūt atkārtos.

Tad man ie�āvās prātā tā spīdo�ā ideja. D�efs bija miris, viņu piecelt nevienam neizdosies. Kāpēc neapmainīties ar viņu vietām? Kā jau jūs teicāt, tas likās glu�i ģeniāli. Mana dzīve tie�ām bija sagājusi sviestā, pēdējā laikā viss griezās greizi, un, ja es iekāptu D�efa kurpēs, tad varētu sākt visu no jauna. īstenībā es tiku pie visa gata�va. D�efa aud�umāte bija mirusi, un es zināju, ka D�efs nākamnedēļ taisās pārvākties uz Staford�īru, jo dabūjis jauno darbu pie ma�īnām. Biju glu�i pārliecināts, ka jaudātu viņu notēlot vismaz kādu laiku. Ja pazaudētu to darbu, tad būtu sliktāk. Viņi varētu atrast vainas, ja vēlētos, bet neviens neapjēgtu, ka es īstenībā neesmu D�efs. Tajā laikā es domāju, ka man izdosies uz da�ām dienām nozust, nerādīties acīs viņa drau�

giem, aizbildinoties, ka esmu ļoti aizņemts ar pārvāk�anos neviens neko neuzzinās. Es tiktu ārā no visas tās putras, kurā biju iekūlies ar to sievi�ķi svētdienas naktī, un arī kas ir tikpat svarīgi iznestu cauri tipu, kas nosita D�efu, jo viņ� nodomātu, ka miris esmu es� Man va�jadzēja apsēsties uz desmit minūtēm, lai visu pārdomātu un paredzētu iespējamās grūtības. Beigu beigās es nolēmu tā arī darīt. Ko gan es varēju zaudēt?

Sāpju grimase sa�ķobīja Stīva seju, un Tenets noprata, ka viņ� atcerējies �aronu.

Bet iegūt es varēju visu. Es zināju, ko gribu panākt, un to īstenoju. Es uzstīvēju D�efam mu�gurā savas drēbes, ieliku kabatā atslēgas, kabatas portfeli un tamlīdzīgi un uzvilku'viņa kurpes. Mums vismaz bija vienāds kurpju numurs, un, kā jau jūs teicāt, es baidījos, ka varētu pamanīt, ja man nebūtu kājās to noplīsu�o sporta kurpju. Nekad neko citu netiku valkājis. Tad es� Nūjā, jūs jau visu uzminējāt, vai ne? Viss bija tie�i tā, kā jūs teicāt tur, mājās. Es �aubījos, vai atstāt to nolādēto jaku dzīvoklī, lai policija uzraktu, ka Stīvs bija tas, kuru meklē sakarā ar Mārd�as

Simpsonc 5

D�eksones nāvi, bet nez kāpēc es to nespēju. Lai gan es vairs nebiju Stīvs, es negribēju, lai viņu vainotu' slepkavībā, kuru nebija izdarījis. Tāpēc es nolēmu to novākt. Pelnutrauks tā bija cita lieta. Es neuzdro�inājos to tur atstāt, turklāt mani pirksti bija asinīs, un es baidījos, ka policija varētu atklāt, ka esmu tam pieskāries pēc tam, kad �ķietami tiku nosists. Tāpēc es nolēmu aiz�vākt arī to. Bez tam� nūjā, kā jau es teicu, jūs to uzminējāt.

Un Stīvs uzlūkoja Tenetu īgnā atzinībā.

-����� Jūs mazliet riskējāt, izejot kopā ar Kerolainu. Vai jums nebija bail, ka sieviete pamanīs, ka jūs neesat D�efs?

-���� Man vajadzēja to darīt. Man bija jādabū ali�bi, un D�efs bija ar viņu ticies tikai vienreiz. Es domāju, ka dabū�u to gatavu, un dabūju.

-��� Kā jūs zinājāt, kur viņa dzīvo?

-����� Palaimējās. Viņa dzīvo tie�i blakus meite�nei, kurā mēs abi savā laikā bijām samīlēju�ies, un svētdien viņ� pieminēja �o sagadī�anos.

-����� Kā jūs zinājāt, ka viņam ar �o meiteni to�vakar norunāta tik�anās?

.Es nezināju. To es uzzināju uz labu laimi.

Varu pateikt, ka svētdien D�efs bija sadomājies par viņu, un, zinot, ka viņ� grasās pēc nedēļas pārvākties, es uzminēju, ka ir dro�i vien noru�nājis nākamo tik�anos driz. Ja tā nebūtu, es ta�u varēju sacerēt kādu pasaciņu, teiksim, ka nespēju ilgāk gaidīt un man sagribējās Kerolainu atkal redzēt. Kā jau teicu, man likās, ka es to dabū�u gatavu.

Pie durvīm pieklaudzināja. Pie telefona gaidī�ja vecākais detektīvinspektors Hainss.

Tenets ar Lainhemu saskatījās. Klāt ir.

-���� Labi, ser�ant, taisīsim mazu pārtraukumu. Pacienājiet misteru Longu ar tasi tējas vai kafi�jas, ja?

Tenets devās uz savu kabinetu pie telefona. Viņ� nevēlējās nekādu izklaidē�anos.

-��� �eit Tenets.

-��� Hainss. Jūs esot man zvanījis.

-��� Jā. T. viss risinājās ļoti ātri, ser, un es do�māju, jūs ii eresēs, ka es dabūju rokā to jūsu vainīgo.

-��� Ko jūs ar to gribat teikt manu vainīgo?

-��� To, kas nogalināja misis D�eksoni, ser.

-��� Jūs gribat sacīt, ka viņ� pats pieteicies?

-�������� Ne glu�i. Bet viņ� ir tas vīrs, kuru jūs mek�lējat.

-��������� Ko, pie velna, jūs runājat, Tenet? Jūs ta�u negribat sacīt, ka jūs viņu arestējāt?

-�������� Nē� Ne glu�i, ser. Bet mēs viņu dabūjām rokā un atvedām �urp.

-��� KAS jums tur ir?

Tenets saviebās un atrāva klausuli no auss, jo Hainss sāka aurot klausulē.

-��������� Ko, pie velna, jūs tur brūvējat, Tenet? Kā jūs DRĪKSTĒJĀT tādā veidā iejaukties manā iz�meklē�anā?

-��������� Nē, tā glu�i nebija jūsu izmeklē�ana, ser. Redziet�

-��������� Kā jūs to domājat nebija mana izmek�lē�ana?

-��� Nē, mēs bijām�

-�������� Es nezinu, ko jūs tur pļāpājat, Tenet, bet lai viens jums būtu skaidrs. Es jums izritinā�u zarnas savām ordeņa lentēm. Varen labi derēs.

Un viņ� nometa klausuli. Tenets pasmīnēja un papliķēja to glu�i kā paklausīgu suni.

Lainhems pabāza galvu durvīs.

-��� Ko viņ� teica, ser?

-���� Kā no mēness nokritis, Maik. Aiziet, ejam atpakaļ pie Longa. Tad, kad te ieradīsies misters Hainss, mēs netiksim viņam ne tuvu.

Longs gremdējās drūmās domās, tēja nebija aiztikta.

-��� Vecākais detektīvinspektors Hainss drīz būs klāt, mister Long. Bet pirms viņa iera�anās pa�sakiet man vēl sekojo�o! Pasakiet man kaut vie�nu vērā ņemamu iemeslu, kāpēc man vajadzētu noticēt jūsu sacītajam, ka D�efu nogalināja kāds cits, kamēr jūs bijāt izgājis no istabas, ka ideja apmainīties ar viņu vietām ienāca jums prātā tikai pēc tam, kad viņ� jau bija miris?

-��� Tāpēc, ka tā ir patiesība. Zvēru, ka ir!

-����� Varbūt, bet to ta�u nevar pierādīt, vai ne? Tiesa. Vismaz �obrīd. Jo kas gan notiks prāvā vai zvērinātie ticēs jūsu, vai manai versijai? Kā jums �ķiet, mister Long? Vai jūs domājat, ka viņi ticēs tā�da cilvēka godavārdam, kur�, kā pats atzinās, pa pu�sei no�ņaudzis sievieti un pēc tam izmetis no ma�ī�nas, lai viņa nomirst, bet pēc pāris dienām izmanto�jis izdevību ietērpties sava miru�ā brāļa neaptraipī�tajās drānās un piemānīt visus sievu, ģimeni, gandriz pat policiju liekot domāt, ka ir miris pats?

Longs pavērās aug�up uz Tenetu, acīmredza�mi apjēgdams nupat pasacītā patiesīgumu un pēc tam sabruka atpakaļ krēslā, it kā atzīdams sakāvi.

-���� Intereses pēc, viņ� sacīja, vai būtu labāk, ja es atstātu pelnutrauku tur, kur tas atradās?

Viņa balss tonis bija vienaldzīgs. Varbūt pārāk vienaldzīgs?

Divi varēja �ādu spēlīti spēlēt. Piesardzīgi, lai neizrādītu modu�os interesi, Tenets paraustīja plecus.

-��� To ir grūti pateikt. Es varu saprast, kāpēc jūs centāties to aizvākt. Bet, no otras puses raugoties mēs varējām uz tā atrast pāris jaukus un skaidrus pirkstu nospiedumus, kuri mus novestu tie�i pie slepkavas. Tātad tobrīd svarīgi bija, es sa�cītu, aplūkojot to visu no jūsu redzes viedokļa aizvākt pelnutrauku projām, bet tagad jūs esat at�maskots, un, ja jūs spētu to atburt atpakaļ no turienes, kur tas atrodas, lai kur tas būtu, tad jūs rīkotos prātīgi, tā darīdams. Ta�u tas nav iespē�jams, un es domāju, ka par to runāt nozīmē velti zaudēt laiku, prātīgāk būtu, ja jūs koncen�trētos uz..,.

-��� Bet tā nav, Longs iebilda.

-��� Kas nav? Tehets nevainīgi pārjautāja.

-��� Ka nav iespējams.

Tenets likās ielīksmots.

-������������� Vai jūs neteicāt, ka iemetāt pelnutrauku atkritumu konteinerā kopā ar pelēko jaku un jūsu pa�a jaku?

-����������� Tā bija, sacīja Longs, un viņa balsī varēja sa�klausīt triumfu, bet acīs saskatīt smaida atblāzmu.

-��� Tātad?

-������������ Redziet, es nevarēju izlemt: atbrīvoties no tā vai ne. Tāpēc noslēpu to tur, kur domāju, ka neviens neatradīs.

-������������� Deru, ka vienā no kastēm ar Ķīnas porce�lānu, Lainhems sacīja.

Longs izskatījās satriekts.

-Kā jūs�?

Tenets pasmīnēja.

-������������� �o darbu nevar darīt ilgi, nespējot uzminēt �ādas lietas. Kurā kastē?

-��� Tajā ar uzrakstu: "STIKLS, NEMEST".

-������������� Atslēgas? noprasīja Tenets, izstiepdams roku. �obrīd ūtrupes vīri varēja būt beigu�i un māja aizslēgta.

Longs pasniedza atslēgas, un Tenets nodeva tās Lainhemam, gaitenī pasaukdams viņu sānis.

-����� Aizsūtiet turp Kersonu, tūlīt pat! Pasakiet viņam nē, es tomēr iedomājos, ka labāk būs, ja jūs izdarīsiet to pats. Jūs zināt, ko mēs meklē�jam. Tikko jūs to atrodat, pats aiznesiet uz labo�ratoriju un pasakiet, ka tas ir steidzīgi! Es pats viņiem drīz piezvanī�u. Ņemot vērā �o dumjo situāciju ar Hainsu, būtu labāk, ja mēs ātrāk tiktu galā ar savu izmeklē�anu.

-���� Glu�i kā vakar, pasmīnēdams sacīja Lainhems.

-��� Nūja.

-��� Tātad jūs domājat, ka Longs teica patiesību?

Troksni varēja saklausīt jau no attāluma. Glu��i skaidri dzirdēja balsi taujājam, kur ir Tenets.

-���� Ne tagad, Maik. Tenets iedro�ino�i papliķēja Lainhema elkoni. Ejiet turp!

Lainhems pretojās.

-��� Jums Vajadzēs morālu atbalstu.

-���� Maik! Es tik�u ar to galā. Ejiet, steidzieties, vai arī jūs nogrābs misters Hainss, un tad jūs ne�mū�am netiksiet prom.

Lainhems padevās.

-��� Steig�os, cik ātri vien varē�u.

-���� Tenet! Hainss bija viņu pamanījis un iz�rādījās tik pamatīgi koncentrējies uz vienu ob�jektu, ka pagāja garām Lainhemam, viņu nemaz neievērojot. Viņ� brāzās pa gaiteni kā saniknots vērsis galvu noliecis, dipinādams ar kājām. Tenets bezmaz juta un redzēja no Hainsa nāsīm iz�plūdu�os karstas elpas mākonī�us.

-���� Kā? viņ� mauroja. Tas gan būtu jauki, Tenet, ja�

Tenets negrasījās noklausīties Hainsa runas plūdus �eit, kur katru vārdu varēja dzirdēt jeb�kur�. Kamēr Hainss tuvojās, viņ� atvēra kāda tuk�a kabineta durvis un iegāja tur. Hainss iestei�dzās viņam pakaļ, un Tenets aizvēra durvis.

-��� � ja jūs nekad nebūtu dzirdējis par Mārd�u D�eksoni.

-���� Vai jūs neapsēstos, ser? Tenets bija pati pieklājība.

-��� Nē, pie velna, es negribu sēdēt. Es neprasu krēslu, es prasu es prasu paskaidrojumu.

-���� Es mīļuprāt jums visu paskaidro�u. Lū�dzu� Tenets norādīja uz krēslu, kuru bija pa�bīdījis uz priek�u.

Hainss aizdomīgi lūkojās viņā.

-����� Ļoti labi, viņ� noteica, trok�ņaini apsēz�damies un kareivīgi sakrustodams rokas. Ne�viens nevar apgalvot, ka es neesmu saprātīgs cil�vēks. Bet, kā jau teicu, tā tomēr būtu labāk.

Tenets iesāka skaidrot, kā nonācis pie domas, ka abas slepkavības varētu būt saistītas.

Hainss uzmanīgi klausījās, viņa mazās cūkas a�eles draudīgi spīdēja. Beigu beigās viņ� domī�gi norūca:

-���� Ja tā jūs strādājat, Tenet� Lērums visādu pieņēmumu un nesakarīgi minējumi� Tam vi�sam nav nekādas jēgas. Jēga būtu tikai tad, ja topa�brid, kad jums radās aizdomas, ka jūsu iz�meklējamā lieta saistīta ar manējo, jūs būtu mani par to informējis. Es esmu jūsu priek�nieks, tāpēc man vajadzēja izlemt, kā rīkoties.

Viņ� pielēca kājās tā, ka krēsls gandrīz atsprā�ga pret sienu,

-���� Vai jūs par to neko nebijāt dzirdējis savas ilgās prakses laikā? Es nopietni apsveru, vai ne�iesniegt oficiālu sūdzību. Kur tas Longs ir? Do�māju, ka beidzot pienācis laiks man pārmīt ar viņu kādu vārdu.

-��� Tre�ajā kabinetā, ser.

Hainss atvēra durvis, palūkojās gaitenī un ie�saucās:

-��� Dreikot?

Ser�ants gandrīz vai skrie�us metās viņam pa�kaļ.

-����� Mēs ejam nopratināt aizdomās turēto, sacīja Hainss. Un, uzmetis Tenetam pēdējo indī�go skatienu, viņ� kopā ar Dreikotu nozuda aiz tre�ā kabineta durvīm.

Tenets atvieglojumā dziļi ievilka elpu un sa�taustīja kabatā pīpi. Viņam bija Longa �ēl. Tenets nenovēlēja ilgas pārrunas ar Hainsu pat savam ļaunākajam ienaidniekam. Tenets steidzās pa kāp�nēm aug�ā uz savu kabinetu. Ja palaimētos, viņam varbūt izdotos pārliecināt Speksu no laboratorijas pasteigties ar pelnutrauka ekspertīzi. Viņ� drud�aini lūdza Dievu, lai tā atklātu ko labu un noderīgu.

Visas se�as Benedendraivas mājas bija celtas pēc individuāliem projektiem, rūpīgi izplānotas un atradās uz biezi kokiem apaugu�as zemes ga�bala, kas bija vismaz akra lielumā.

-���� Vismaz piecas guļamistabas, vai ne? no�murmināja Lainhems, iegriezdams ma�īnu gran�tētajā "Smolvudas" piebraucamajā ceļā, tad pie�stādams pie parādes durvīm.

-���� Mēs neesam nekustamo īpa�umu aģenti, Maik.

Abās pusēs pletās apcirpti mauriņi, ielogoti ar kārtīgi apkoptām puķu dobēm, un tālākajā dārza galā zem lapu kokiem kāds vīrs cītīgi vāca kri�tu�ās lapas un stūķēja tās ķerrā.

-��� Un vēl arī �tata dārznieks, Lainhems pie�bilda, Teneta mīlīgā rājiena neiebaidīts.

Tenets neatbildēja. Viņam torīt bija paziņots, ka Harijs Kārpenters juties pietiekami labi, lai dotos uz mājām, un no slimnīcas viņu gatavojas izrakstīt. Tenets iedomājās viņu tagad bezmēr�ķīgi klīstam kā spoku lielās mājas tuk�ajās is�tabās, mājā, kuru kopā ar sievu varbūt pat iz�plānoja un cēla, un ar to lepojās. Kārpenters bija visu sasniedzis pats, un �ī pla�ā māja jaunlaicīgākā karaļa D�ord�a laiku stilā varbūt bija visa sasniegtā simbols. Tenets pikti �ūpoja galvu, kad viņi ar Lainhemu kāpa aug�up lievenī starp bal�tajām kolonnām.

Durvis atvēra nevī�īga, pavecāka sieviete, ap�sējusies vecmodīgu priek�autu, turēdama rokā putekļlupatu. Viņa izskatījās noraizējusies.

-���� Vai varētu runāt ar misteru Kārpenteru, lū�dzu?

-��� Ko lai es piesaku?

Tenets stādījās priek�ā un parādīja arī aplie�cību, kuru vecā pamatīgi aplūkoja un tikai tad at�deva atpakaļ.

-��� �odien uzmanības nekad nav par daudz.

-��� Pilnīgi pareizi, sacīja Tenets, kad viņa at�kāpās un ielaida abus iek�ā.

-��� Kā jūtas misters Kārpenters?

Sieviete minstinājās.

-��� Tīri labi. Mēs ta�u zinām, kas ar viņu noti�ka, un viņ� tikai �orīt iznāca no slimnīcas.

Vecā nogrozīja galvu, viņas mutes kaktiņi no�slīga lejup, un, palūkojoties uz durvīm kreisajā pusē, sieviete veda abus uz vestibila otru galu.

-���� Patiesību sakot, es joprojām vēl esmu par viņu noraizējusies, viņa klusā balsī sacīja. Kop� misters Kārpenters atgriezās, viņ� sē� tur iek�ā un nav pateicis neviena vārda. Len�am viņ� pat nepieskārās�

-��� Vai jūs jau ilgi pie viņa kalpojat?

-��� Pusotru gadu.

-���� Tātad jūs te bijāt jau pirms nelaimes gadīju�ma?

-���� Jā, viņa atkal bēdīgi nogrozīja galvu. Grūti noticēt, ka �ī ir tā pati māja. Kad es pirmo�reiz atnācu �urp, cilvēki visu laiku staigāja iek�ā un ārā misteram Kārpenteram ir daudz paziņu, un Krisijas draugi arī nāca un gāja. Bija pusdie�nas ar lūgtiem viesiem vismaz vienreiz nedēļā, un viesi nāca svētdienās uz len�u un tēju� Vecā nopūtās. Bija daudz darba, bet man pati�ka. Turpretī tagad� Kop� misis Kārpentera no�mira� Un tad vēl otrdien arī Krisija, nabaga mazā� �ī vieta atgādina morgu. Viņa aizlika roku mutei priek�ā. Ak, atvainojos, es negri�bēju� �ā vai tā, man jāteic, es nekad vēl ne�esmu misteru Kārpenteru redzējusi tādā stāvoklī, kādā viņ� ir pa�laik.

-���� Jūs patie�ām esat norūpējusies par viņu, vai ne?

-����� Redziet, līdz tam, kad nomira Krisija, viņ� ne mirkli nezaudēja cerību. Viņ� tā uzturēja sevi, cerēdams, ka meitiņa atlabs, viņam vajadzēja ticēt, vai ari viņ� sajuktu prātā. Misters Kārpenters darīja visu, ko vien cilvēks �ādos apstākļos spēj. Viņ� dabūja to aparatūru, lai varētu kon�trolēt stāvokli, stundu pēc stundas lūkodams at�tēlot Krisijai kaut ko tādu, kas varētu nonākt līdz viņas apziņai draugu balsis, ponija kluso zvieg�anu, baro�anu, rik�o�anu un seglo�anu� nūjā, visādas tādas lietas, es visu pat neatceros. Misters Kārpenters katru dienu pavadīja slim�nīcā daudzas stundas, runādams ar meitu, atska�ņodams viņai kasetes� Tagad sieviete gandrīz raudāja. Viņa izņēma kabatlakatu un iz�ņauca degunu. Ja ir taisnība pasaulē� vecā notei�ca, tad misteram Kārpenteram būtu jāsaņem at�maksa par visām �īm pūlēm un cie�anām, Krisija atgrieztos mājās un tagad skraidītu te apkārt�

-��� Jūs noteikti bijāt ļoti pieķērusies �ai ģime�nei.

-��� Ak, jā, biju gan. Un esmu joprojām. Viņi bi�ja tik jauki cilvēki. Esmu strādājusi vairākās ģi�menēs, un zinu, kādi var būt cilvēki. Bet Kārpenteri viņi alla� bija tik laipni, tik pretim�nāko�i� Mūsdienās jūs daudz tādu neatradīsiet, to gan es varu apliecināt.

"īpa�i jau starp tiem, kas izsitu�ies uz aug�u, visu sasniegdami pa�i," Tenets nodomāja. Kārpenters tātad bija tas retais cilvēka tips, kas izrā�dījās pietiekami uzņēmīgs, lai izsistos un paliktu cilvēcīgs. Likās netaisni, ka viņam nācies iet cauri �ai ellei, kurā viņ� �ī gada laikā bija spiests uzturēties.

-���� Tāda netaisnība, sacīja mājkalpotāja, at�balsodama Teneta domu. Viņa atkal palūkojās uz durvīm vestibila otrā pusē. Godīgi runājot, es brīnos, ka viņu palaidu�i mājās no slimnīcas tādā stāvoklī, kādā viņ� ir pa�laik. Es nedomāju, ka tagad ir prātīgi atstāt misteru Kārpenteru vienu, tik tie�ām.

-��� Vai tad jūs te nedzīvojat?

-��� Jā gan, dzīvoju. Rons tas ir mans vīrs, kas ir dārznieks un es, mēs arī dzīvojam �ajā mājā, mums te ir dzīvoklis, bet ne jau tur tā lieta. Es visu laiku nevaru paturēt viņu acīs un vēl nak�tī? Viņ� stundām ir viens pats. Viņ� ta�u var pa�strādāt diezin ko.

-��� Jūs domājat izdarīt pa�nāvību?

Viņa pamāja, lūpas sakniebusi.

-��� Vai jūs tie�ām to domājat nopietni?

-��� Jūs pa�i redzēsiet� es jūtos ļoti atvieglota tāpēc, ka jūs atnācāt, to gan varu sacit.

"Nabaga sieviete viņa vis nejustos atvieg�lota, ja zinātu, kāpēc mēs esam te ieradu�ies," domāja Tenets, kamēr viņa veda abus pie tām durvīm, uz kurām bija visu laiku lūkojusies, un pieklauvēja.

-��� Mister Kārpenter?

Atbilde nesekoja.

Viņa mēģināja atkal.

-��� Pie jums kāds atnācis, mister Kārpenter.

�ajā reizē kāds vājā balsī atsaucās, un viņa

atvēra durvis, ielaizdama apmeklētājus iek�ā.

�ī telpa dro�i vien bija Kārpentera kabinets. Tas bija grezni mēbelēts uz parketa grīdas per�sie�u paklājs, smagi samta aizkari, antīka mahagonijkoka rakstāmgalds, smags grozāmkrēsls, no grīdas līdz griestiem grāmatplaukti ar ādā iesietiem sējumiem, gravīras ar medību skatiem. "Kārpenteram tas viss tagad ir pelni un pu�tekļi," Tenets nodomāja.

Kamīnā kvēloja ogles, un pie tā, sakucis zaļā ādas zvilnī, sēdēja Kārpenters. "Vai viņ� bija iz�vēlējies �o istabu tāpēc, ka tā vismazāk atgādinā-

ja par zaudēto sievu un meitu?" Tenets vaicāja pats sev.

-��� Labdien, mister Kārpenter.

-���� Tātad jūs beidzot esat klāt. Vīrs runāja lēni, norīdams galotnes it kā būtu pamodies pēc ilga miega.

-���� Pateicos, misis Ipsa. Un viņ� pamāja, at�laizdams kalpotāju.

Tenets pagaidīja, kamēr durvis aiz viņas aiz�vērās, un pēc tam sacīja:

-��� Vai jūs mūs gaidījāt?

-����� Es zināju, ka jūs agrāk vai vēlāk tiksiet skaidrībā, kad visas pārējās iespējas būs atkri�tu�as nost. Viņ� aprāvās. Jūs vakar man nenoticējāt, vai ne?

-���� Mēs nebijām skaidrībā, kam ticēt. Jūs likāties ļoti� satriekts.

-���� Es zinu. Kārpenters saslējās mazliet tais�nāk savā krēslā.

-���� Bet tagad es vairs neesmu satriekts, vismaz �o bū�anu dēļ ne. Sēdieties, inspektor� Tenet, tā bija, vai ne?

-��� Tā bija. Un �is ir detektīvser�ants Lainhems.

Kad viņi apsēdās, Tenets sacīja:

-���� Vai jūs gribat sacīt, ka tas, ko jūs mums pagāju�ajā reizē teicāt, nebija taisnība?

-���� Godīgi sakot, es pat īsti nezinu, ko jums tajā reizē sastāstīju. Tobrīd otrdienas vietā manā at�miņā bija tikai neskaidrs plankums. Es pat nebiju skaidrībā, vai patie�ām esmu viņu nogalinājis līdz jūs man pateicāt, ka Longs ir miris. Bet, kad jūs pateicāt� Tad es pēk�ņi jutos pārliecināts, ka esmu to izdarījis. Ta�u nespēju atcerēties de�taļas, tāpēc es jums stāstīju to, kas varēja notikt manuprāt, kā es biju iedomājies to notiekam atkal un atkal, kamēr otrdien sēdēju un gaidīju īsto bridi, kad doties pie Longa.

"Liekas, ka mums nemaz nevajadzēja pelnutrauka ekspertīzes rezultātus," Tenets domāja. Kārpenters dro�i vien bija nobriedis pamatīgai grēksūdzei. Skaidri saskatāmi pirkstu nospiedu�mi patiesi apstiprināja Teneta aizdomas ka vis�drīzāk aizdomās turamais ir Kārpenters, kas lik�tenīgā kārtā iezvēlis D�efam pa galvu, domā�dams, ka zveļ Stīvam.

-��� Vienu mirklīti, mister Kārpenter. Ņemot vē�rā jūsu vakardienas stāvokli, es domāju, būtu lietderīgi jūs vēlreiz brīdināt.,.

Tenets uzlūkoja Lainhemu un pamāja.

Ta�u Kārpenters noraido�i atmeta ar roku.

-���� Neraizējieties! Es visu ļoti skaidri atceros, un turklāt tam vairs nav nekādas nozīmes. Es ne�grasos neko noliegt, ne tagad, ne vēlāk. Es noga�lināju to Longu, tas viss ir ļoti vienkār�i. Un va�ru sacīt, ka es par to tikai priecājos.

Tenets lauzīja galvu, kāda varētu būt Kārpentera reakcija, atklājot, ka viņ� nav nositis īsto cil�vēku.

-��� Vai jūs mums nepastāstītu, kā tas notika?

Kārpenters pamāja.

-��� Tas palīdzēs visu skaidrāk atcerēties. Līdz �odienai tas viss manā atmiņā bija tik� izplūdis. Brī�iem es pat domāju, vai tikai tas nenotika sapnī�

-��� Ta�u tagad jūs vairs tā nedomājat?

-��� Nē. �orīt pamodies, es skaidri atcerējos visu notiku�o pirmo reizi.

Kārpentera stāstā nekas daudz nebija nācis klāt. Tenets jau gandrīz visu domās bija restau�rējis.

Kārpenters ieradies Hamiltonroudā apmēram ceturksni pēc se�iem. Viņ� domājis, ka Longs ap to laiku varētu atgriezties no darba. Viņ� zinājis, kur "draugs" dzīvo, pat izdibinājis, kurā dzīvok�lī, jo ne vienreiz vien �ajos garajos mēne�os, gai�dot, kad Krisija atgūs samaņu, viņ� nācis uz Hamiltonroudu, lai izgāztu dusmas un �ēlabas pār to cilvēku, kas vainojams viņa nelaimē. Ta�u Longu nav izdevies sastapt, un Kārpenters neap�mierināts devies projām pēc tam viņam vairs nav uzmācies kārdinājums atgriezties līdz pat otrdienai, pēc tam, kad Krisija nomirusi. �ajā reizē gan viņa nolūks bijis daudz draudīgāks. Viņ� glu�i vienkār�i nobriedis slepkavībai.

-���� Atvainojiet, vai es drīkstu uz mirkli jūs pār�traukt? Tenets iejaucās.

-��� Protams.

-���� Kādā veidā jūs bijāt nolēmis misteru Longu noslepkavot?

-���� Jūs neticēsiet, inspektor, es par to īstenībā nebi�ju domājis Laikam jau gatavojos izkratīt no viņa dzīvību kailā i rokām vai ko tamlīdzīgu� izklausās stulbi, vai ne? Patiesība ir tāda, ka biju apstulbināts. Biju bez prāta aiz sāpēm un bēdām. Kad pārnācu mājās no slimnīcas, kur mana meita� Kad pārnācu no slimnīcas, iedzēru nervu zāles�

-��� Ap cikiem tas bija? Tenets bargi noprasīja.

Kārpenters sarauca pieri.

-���� Par to man nav īpa�as skaidrības. Domāju, tas bija vēlā pēcpusdienā. Kāpēc jūs vaicājat?

-���� Kad mēs jūs savācām, jūs bijāt galīgi pie�dzēries. Dzēris viskiju. Vai jūs kaut ko dzērāt jau pirms brauk�anas uz Hamiltonroudu?

-��� Atzīstos, ka mazliet dzēru gan.

-���� Mazliet? Ap cikiem jūs sākāt dzert vai to jūs atceraties?

Kārpenters sarauca uzacis.

-��� Ap pieciem, es domāju.

-��� Pateicos. Turpiniet� Jūs teicāt, ka nonācāt tur apmēram ceturksni pēc se�iem.

-��� Tā apmēram bija.

Viņ� nupat piebraucis, kad ielas luktura gaismā saskatījis Longu skrie�us tuvojamies pa bruģi un iegrie�amies 3. numura piebraucamajā ceļā. Tā kā trankvilizatori kopā ar alkoholu radīju�i dubultefektu, viņa reakcija bijusi palēnināta. Longs no�zudis mājā, iekams Kārpenters paguvis īsti apjēgt, kas viņ� tāds.

Tenets ar Lainhemu saskatījās. Tas bija D�efs. Stīvs jau bi ja mājās.

Kārpenters iedzēris kārtējo viskija devu, izkā�pis no auto un iegājis mājā. Kad viņ� ienācis vestibilā, sētas durvis aizcirtu�ās, bet viņ� nav tām pievērsis uzmanību un devies aug�ā pa kāp�nēm uz Longa dzīvokli. Durvis biju�as pusvirus, un Longs sēdējis uz dīvāna, ar muguru pret viņu.' Kad Kārpenters pagrūdis durvis platāk vaļā, Longs pagriezis galvu tā, ka tapis redzams pro�fils, un noteicis:

Zini, tu esi viens sasodīts stulbenis.

�ie vārdi biju�i kā uguns pulvermucā. Viss Kārpentera izmisums, kuru viņam ar gribasspēku izdevies apspiest ilgajos mēne�os, vēl cerot uz Krisijas izveseļo�anos, tagad izlauzās dusmu uz�liesmojumā pret cilvēku, kas, viņaprāt, bija no�galinājis viņa sievu un bērnu. Kārpenteram to�mēr pieticis prāta apjēgt, ka �ādā kondīcijā viņ� nebijis pretinieks daudz jaunākam un dro�i vien spēcīgākam vīrietim, tāpēc drud�aini lūkojies apkārt pēc kāda iero�a. Pelnutrauks gadījies pa rokai, viņ� sagrābis to, nostreipuļojis tos da�us soļus un triecis pelnutrauku pret Longa galvu ar visu spēku, cik vien viņam tā bijis. Longs nolīcis uz priek�u un nokritis uz paklāja pie kamīna.

Kārpenters negaidījis, lai pārliecinātos, vai viņ� miris. Izdarījis to, ko gribējis izdarīt, viņ� vēlē�jies vairs tikai tikt ārā. Nometis pelnutrauku, Kārpenters devies atpakaļ lejā pa kāpnēm un at�griezies automa�īnā.

To pastāstījis, Kārpenters noplātīja rokas un salika tās atkal klēpī tādā kā nobeiguma �estā.

-���� Tā tas ir, inspektor. Pēc tam es praktiski ne�ko vairs neatceros.

"Tik vienkār�i tas viss nav," Tenets domāja. Tagad viņi bija nonāku�i pie sava uzdevuma grū�tākās daļas.

-����� Kad jūs iegājāt istabā un tas vīrietis teica: "Zini, tu esi viens sasodīts stulbenis," vai jūs nodomājāt, ka viņ� to saka tie�i jums?

-���� Jā, nodomāju� Ak� Kārpenters aprāvās un blenza Tenetā, acīmredzami sapratis mājienu. Es pieļauju, ka tā varēja arī nebūt. Viņ� ta�u nebija pilnīgi pagriezis galvu, lai redzētu, kas es tāds esmu.

-��� Pareizi.

-���� Es biju piedzēries, protams, un man vien�kār�i neienāca prātā, ka tas varētu būt teikts kā�dam citam. Istabā neviena cita nebija.

-���� Bet jūs ta�u atceraties, ka durvis bija vaļā. Vai aukstā novembra vakarā tas jums nelikās dī�vaini?

Kārpenters papurināja galvu.

-���� Nelikās vis neko tādu nevaru apgalvot. Atvainojiet, inspektor, bet es patie�ām nebiju spējīgs loģiski domāt� Jūs, protams, man liekat saprast, ka viņ� kādu gaidīja.

-��� Gaidīja kādu atpakaļ, patie�ām.

Teneta tonis dro�i vien bija atklājis Kārpenteram, ar kādu nepatiku viņ� turpināja runāt par �o tēmu, jo Kārpenters viņu vērīgi uzlūkoja un no�prasīja:

-��� Jūs gribat man kaut ko pateikt, vai ne, in�spektor? Ko?

-���� Man ļoti �ēl, mister Kārpenter. Es nekādi nevaru aiztaupīt sāpes, kuras sagādā�u jums, kad pateik�u� Viņ� gaidīja atpakaļ savu dvīņubrāli.

-Savu� dvīņubrāli?

Kārpentera seja bija nobālusi, kad viņ� uzlūkoja Tenetu un saprata, ko Tenets nupat bija pateicis.

-��� Ak vai, mans Dievs, viņ� beidzot no�uk�stēja. Jūs ta�u negribat sacīt�

-��� Baidos, ka tā ir. Jūs neesat nogalinājis īsto.

Tenets aplika roku Brid�itai ap pleciem un īsi papliķēja.

-��� Labu veiksmi!

Reģionālās jauno pavāru sacensības bija sā�ku�ās.

"Melnā Gulbja" lielā zāle, kurā mēdza rīkot kāzu mielastus Starrendenas jaunie pāri, par go�du �im gadījumam bija pārvērsta tādā kā labi si�tuētas skolas mājturības kabinetā: dega elektris�kās plītiņas (par elektrību Dienvidaustrumu elek�trotīkli laipnā kārtā neiekasēja maksu), bija ierīkoti darba galdi ar vajadzīgo virtuves inven�tāru. Pirmajā rindā �ūriju gaidīja ar zīmītēm, ku�ram tiesnesim kur� sēdeklis rezervēts. Pulkstenis jau bija pusdesmit, bet publikai durvis tiks atvēr�tas ap pusvienpadsmitiem. Visi sacensību dalīb�nieki jau bija ieradu�ies, viņi kārtoja savus darba rīkus un produktus. Pie durvīm gaidīja ziņkārīgie vecāku pāri, un ari Tenets bija turpat. Bens nebi�ja ieradies, viņu uzņēma skolas futbola ko�mandā, un �odien nācās piedalīties svarīgā ma�ā.

-���� Brid�ita izskatās glu�i jautra, vai tev tā

neliekas? vaicāja Tenets, pēdējoreiz palūko�damies pār plecu.

D�ouna saņēma viņa roku un pasmaidīja.

-������������ Ja prakse kādu padara nevainojamu, tad viņ� var visu izdarīt pat ar aizvērtām acīm.

-������������ Viņa nekad vēl nav piedalījusies konkursā. Tas ir glu�i kas cits.

-������������ Ar viņu viss būs kārtībā. D�ouna mazliet paspieda Teneta roku. Neuztraucies, dārgais! Es domāju, ka tu nervozē vairāk nekā viņa.

-��� Un tu, protams, neesi mazāk norūpējusies.

Viņa uzsmaidīja vīram.

-��� Es tikai labāk protu to slēpt, tas viss.

-������������ Ko, pie velna, mēs darīsim visu nākamo stundu? Kafijas dzer�anai ir pārāk agrs.

-������������ Ir tik skaists rīts. Iesim, pastaigāsimies gar upi.

-��� Kāpēc ne?

Vēl joprojām bija pārāk agrs sestdienas rīta drūzmai, un viņi abi priecājās par �o iespēju do�ties dīkā pastaigā pa Starrendenas gleznaino Haistrītu. Ielas galā, pie upes, ietve papla�inājās, veidojot lēzenu, bruģētu laukumu, kuru dēvēja par Mārketskvēru, un tas atradās klusā, nelielā

Viktorijas laika mājpuduri, netālu no turienes, kur dzīvoja Lainhems.

-���� Ak, jā, pareizi, sacīja D�ouna, palūko�damās �ajā virzienā, es aizmirsu tev pateikt. Vakar pēcpusdienā biju ieskrējusi pie Luīzes, vi�ņi ir dabūju�i atelpu.

-��� Tu gribi teikt, ka misis Lainhema to māju nedabūja?

-��� Tā ir. Kā rādās, pārdevējs piekritis gaidīt misis Lainhema varot uz to cerēt, ja neviens ne�piedāvā�ot skaidru naudu. Misis Lainhemai, pro�tams, jāgaida, kamēr tiks pārdota viņas māja. Tomēr vecajai kundzei nelaimējās. Atgriezu�ies kaut kādi ļautiņi, kuri dzīvoju�i ārzemēs, tā sa�kot, ar skaidru naudu rokā. Tā viss atrisinājies.

-���� Kāds atvieglojums, ko? Varbūt tā būs ne�liela kompensācija pēc tās vil�anās, kad viņ� ne�saņēma paaugstinājumu.

Viņi da�as minūtes gāja klusēdami, un tad D�ouna ieteicās:

-�� Tev tā arī neatlika laika man pastāstīt, ko su�perintendants Pārķers teica par mistera Hainsa sūdzību.

Vakar pēc Kārpentera aresta bija tik daudz ko darīt. Tenets tika uz mājām pavakariņot un patei�ca D�ounai par notiku�o, ta�u bija grūti bērnu klātbūtnē izrunāties, un, kad viņ� pēc tam tika mājās jau pēc pusnakts, tad sieva jau sen aiz�migusi gulēja. Viņ� darbā nobeidza rakstīt visas iespējamās atskaites, lai �orīt būtu brīvs.

-��� Ak, jā. Patie�ām, tas bija ļoti iespaidīgi. Es, nudien, netieku gudrs, kā viņ� pamanījās to iz�darīt, vienā un tajā pa�ā laikā mani gan norājot, gan uzslavējot. Viņ� pārliecināja Hainsu ņemt sūdzību atpakaļ. Lasot starp rindām, man palika tāds iespaids, ka Pārķers norādīja tas bū�ot Hainss, kas piedzīvo�ot nepatik�anas, ja palik�ot pie sava nostādī�ot sevi muļķa lomā. Un Hainss, protams, negribēja ko tādu piedzīvot.

-��� Odiozs tips, D�ouna izjusti sacīja.

-��� Nav mans policista ideāls, es piekrītu.

Tagad viņi bija sasniegu�i tiltu un kāpa lejā pa

garajām akmens kāpnēm uz bruģēto celiņu, kas veda tālāk gar upes krastu. �ī bija brīnumskaista vēla rudens diena: spo�a saule, skaidras debesis un tīrs, vēss gaiss, kurā vēl joprojām jau�ama rī�ta agruma sarma. Vēju nemanīja, un kailie ķir�u zari nekustīgi slīga.lejup, spoguļodamies ūdenī.

Gulbju pāris un pēk�ķino�ās, izklaidus peldo�ās pīles cerīgi vēroja Tenetus.

-��� Mēs varējām paņemt līdzi maizīti, D�ouna sacīja.

-���� Mēs nezinājām, ka nokāpsim pie upes, vai ne?

-��� Luk, pagāju�ajā naktī, kad tu aizgāji atpakaļ uz darbu, es domāju par to lietu� Kā Stīvs uz�vedās, kad redzēja, ka viņa plāns izgāzies? Vai bija pārskaities?

-���� Dīvainā kārtā nē. Sākumā, es domāju, viņ� jutās satriekts un sakauts, pēc tam bija rezignēts tā man likās. It kā viņ� nemaz lāgā nebūtu ticē�jis, ka dabūs to gatavu.

-�� Tā arī bija. Viņam nekad nekas neveicās, vai ne? Būtu dīvaini, ja viņ� negaidītu, ka viss ies greizi. Un kā ar ģimeni? Kā viņi jutās, kad dzir�dēja par notiku�o?

Tenets saviebās.

-��� Nezinu, kā viņi varēja justies, īpa�i jau dzir�dot, ka tajā pa�ā laikā viņ� arestēts arī par Mārd�as D�eksones slepkavību. Godīgi sakot, es do�māju, ka viņa māte un abi brāļi justos atviegloti, ja viņ� tie�ām paliktu miris. Man ne�ķiet, ka viņ�

kādam no tiem tie�ām rūpētu. �arona tā, pro�tams, ir cita lieta. Domāju, ka viņa tie�ām bija vīram pieķērusies, ta�u nespēja dzīvot ar viņu kopā. ļenets papurināja galvu. Ir grūti pa�teikt, ko viņa jūt. Es pat nezinu, vai viņa pati to zina. Atvieglojumu� �ausmas� Zēlumu� Protams, ja ir runa par viņu, tad vienīgais la�bums, vismaz teorētiski, ir tas, ka vīram atkal būs iespēja jaukties viņas dzīvē.

-���� Man tomēr grūti noticēt, ka viņa varēja iden�tificēt līķi kā Stīvu, ja tas īstenībā bija D�efs. Ak, es zinu, viņi bija vienol�ūnas dvīņi, bet pat tādā gadījumā� tas ta�u bija viņas vīrs� Un viņa joprojām uzstāja, ka tas bija Stīvs, pat pēc tam, kad tu pieminēji tādu iespēju, ka tas varētu būt D�efs.

-���� Jā, bet tev jāatceras, ka cilvēki tādā situācijā necik uzmanīgi vis līķi nepēta. Viņi ir ļoti uz�trauku�ies un redz to, ko iedomājas redzam. Viņi iedomājas, ka līķis izskatās citādi nekā dzīvais cilvēks, kuru viņi pazinu�i. Un �ajā situācijā, kad �aronai pateica, ka viņas vīru atradu�i miru�u viņa pa�a dzīvoklī viņa iedomājās, ka morgā redzēs Stīva līķi. Un arī redzēja. Kāpēc gan viņai

būtu jādomā, ka tas ir vīra dvīņubrālis? Pat ja es minēju tādu varbūtību, tā viņai varēja �ķist pār�lieku dīvaina.

-��� Jā, es saprotu, ko tu domā� *

Viņi bija gāju�i klusēdami minūti vai divas, un tad D�ouna sacīja:

-���� Un tomēr es nesaskatu, kā tev izdevās atrast sakarību starp abām �īm lietām.

-���� Ak, tagad to ir daudz grūtāk paskaidrot. Bet es tomēr mēģinā�u. Vai atceries to nakti, kad mēs abi vēlu palikām aug�ā runādamies? Nūjā, pēc tam es nekādi nespēju aizmigt, tāpēc kādu laiciņu palasīju to grāmatu, kuru man aizdeva doktors Mellerds. Pēcāk es gulēju un domāju mēģināju piemērot lasīto Stīvam un D�efam un pārcilāju prātā visu dienā notiku�o. Un tad pēk��ņi detaļas nostājās� savās vietās.

-��� Bet kā? Kāpēc?

-���� Vienkār�i daudzi savā starpā �ķietami nesais�tīti fakti savienojās un kļuva nozīmīgi. Kā jau teicu, es domāju par D�efu un Stīvu un brīnījos par to, ka D�efs bija vienīgais no visas ģimenes, kas papūlējās aizsūtīt Stīvam apsveikumkarti dzim�anas dienā. Un, tā domājot, man ie�āvās

prātā, vai viņ� pasniedzis brālim arī dāvanu. Tad es iedomājos par slepkavības ieroci, pelnutrauku, un prātoju, kur tas varētu būt dro�i vien kaut kur nobāzts, tāpat kā Hainsa lietā trūksto�ā �akete. Un es apcerēju pa�u �aketi ar neparastu zīmējumu uz muguras, sarkanu pūķi, un pēk�ņi atcerējos, ka tad, kad biju aizgājis pie D�efa un tur viss tika saiņots, redzēju divas jaunas velsie��u segas vēl iepakojumā. Pazinu tās pēc ieaus�tā zīmējuma -ja atceries, arī tava mamma vienu tādu atveda pēc tam, kad pagāju�ajā gadā pa�vadīja atvaļinājumu Velsā. Un pēk�ņi es apjēdzu -protams! Sarkanais pūķis� Velsas simbols! Jakai jābūt nāku�ai no Velsas! Vai tikai D�efs nav to nopircis tajā pa�ā laikā, kad segas, un uz�dāvinājis Stīvam dzim�anas dienā? Un ja nu mi�sis D�eksoni noslepkavojis Stīvs?

Ideja likās tik neticama, ka vispirms nezināju, vai uzņemt to nopietni, bet, jo vairāk es par to domāju, jo sāku ticēt, ka tā varētu būt noticis. Tenets pasmīnēja. Es tev to neteicu, bet es sēdēju aug�ā pusi nakts virtuvē un par to domāju. Tā kā es nolēmu, ka tā varētu būt patiesība, sāku apsvērt, kā veikt izmeklē�anu, un uzreiz sapratu,

ka te varētu atrast trūksto�o ķēdes locekli. Līdz tam nebija iemesla, kāpēc lai D�efs nogalinātu Stīvu vai otrādi. Bet tagad ja Stīvam jaku iedevis D�efs un pēc tam redzējis televīzijas ziņas, tie�i tāpēc ierazdamies pie Stīva otrdienas pēcpusdienā

-��� lai pārliecinātu viņu pieteikties policijā�

Ja Stīvs varēja atteikties, varēja zaudēt saval�dī�anos un nogalināt D�efu, pēc tam apmainī�damies ar viņu vietām, lai glābtu savu ādu�

-��� Varen daudz ir �o "varēja".

-���� Es zinu. Tāpēc es varbūt negribēju tev teikt, kuru uzskatu par slepkavu. Vispirms gribēju �o to pārbaudīt vai D�efs tie�ām ir devis Stīvam to jaku, un vai kājas lūzums, kuru Stīvs piedzī�voja bērnībā, varētu būt saskatāms arī pieau�gu�am cilvēkam. Ja tā, tad es zināju viņ� man ir rokā. Līķim, kuru uzskatīja par Stīva līķi, tāda lūzuma pēdu nebija. Bet, jo vairāk es par to do�māju, jo vairāk pārliecinājos, ka tā bija patiesība

-���� Stīvs izrādījās ieņēmis D�efa vietu. �o pieņē�mumu apstiprināja da�ādi fakti.

Tenets īsumā pastāstīja par Stīva noslieci visu darīt ar kreiso roku, svara starpību un Stīva spē�jām atveidot D�efu.

-���� Debija, Frenka Meja sieva, man teica, ka Stīvs viņus smīdinājis, mēdīdams D�efu.

-���� Ak tā, es jau par to brīnījos, D�ouna sacīja. Jāteic, ka es nodomāju tas ir netica�mi, ka Stīvs, kas se�padsmit gadu vecumā pa�metis skolu, spētu pienācīgi atveidot izglītota cilvēka runasveidu. Viņa atrada maizes donu, kura gulēja zālē dro�i vien vēl kop� vakar�dienas. D�ouna to pacēla, salauza vairākos ga�baliņos un iemeta nelielās pīļu flotiles vidū, kad tās peldēja garām turēdamās abiem lī�dzās. Uz da�ām minūtēm iestājās pēk�ķo�s un �ļaksto�s juceklis.

-��� �ēl, ka vairāk nav, viņa sacīja.

-��� Kā tu domā, vai pīlēm gar�o citronu pudiņ�?

-���� Tenets noprasīja. Mēs varam to atnest �urp, kad sacensības būs galā.

Abi iesmējās.

-��� Neesmu pārliecināta, ka Sīkajam tas patiktu,

-��� sacīja D�ouna.

-���� Un, ja runājam par sacensībām cik tad ir pulkstenis?

Tenets paskatījās pulkstenī.

-��� Desmit. Labāk jau dosimies atpakaļ.

Abi pagriezās atpakaļ, neviļus pasteidzināda�mi soļus.

Nē, sacīja Tenets, atsākdams sarunu, es domāju, pat zinu ka tu Stīvu vienkār�i neno�vērtē. Dvīņu spējas ir ļoti līdzīgas, arī grāmata to apstiprināja. Var būt at�ķirības, pie kurām vaino�jama at�ķirīgā audzinā�ana, tomēr identiskie dvī�ņi ir pārsteidzo�i līdzīgi pat tad, ja iz�ķirti balss, paradumu, manieru ziņā� Es nemaz ne�saku, ka Stīvam nācās viegli spēlēt D�etu, bet viņam tas padevās vieglāk, nekā būtu padevies citam, īpa�i jau tagad, kad dvīņubrāļa aud�umāte bija mirusi. Viņam bija ko zaudēt, ja viņu pieķer�tu atceries to es domāju, jau paredzot ap�sūdzību slepkavībā, jebkur� tēlotu �ādu izrādi uz dzīvību un nāvi�

Nē, es domāju, tā iemieso�anās bija iespējama tikai sasprindzinājumā. Tas ir interesanti, cik ātri viņ� atgriezās savā pa�tēlā, pie sava runasveida, kad uzzināja, ka es varu pierādīt, kas viņ� īstenībā ir. Es no�āvu buku vienīgi tad, kad no�domāju ja jau Stīvs ieņēmis D�efa vietu, tad ir arī viņu nogalinājis.

D�ouna sarauca pieri.

-��� Viņ� varēja nenogalināt D�efu, ta�u tik un tā lielā mērā bija vainojams viņa nāvē, vai ne?

-��� Kā tu to domā?

-���� Tā ja Stīvs nebūtu vainojams Mārd�as D�eksones nāvē un D�efs nebūtu redzējis televī�zijas ziņas un devies brīdināt, ka viņu meklē policija, D�efs vēl dzīvotu�

-��� Tiesa gan� Lai cik būtu �ēl Stīva sabojātās bērnības, nevar noliegt, ka viņam, kā tu reiz iz�teicies, piemita spēja visu sabojāt. Iedomājies vi�sus tos cilvēkus, kuru dzīves viņ� sabojāja�

D�ouna pamāja.

-��� Un vēl tos, kuri miru�i viņa vainas dēļ mi�sis Kārpenteri, viņas meitu, misis D�eksoni, D�efu� Tas ir �ausmīgi, patie�ām. Varbūt ir la�bi, ka sabiedrība vismaz kādu laiku tiks no viņa pasargāta. Kā tu domā, cik viņ� dabūs?

-��� To ir grūti pateikt.

-���� Jādomā, ka viņ� apgalvos, ka nav vainīgs misis D�eksones nāvē, un par tī�u slepkavību so�du nesaņems?

-��� Dro�i vien.

-��� Varbūt kādus septiņus gadus?

-����������� Domāju, ka tā varētu būt.. Varbūt vēl kādu gadiņu dabūs klāt par policijas tī�u maldinā�anu

-���� slēpjot līķa identitāti un izliekoties par savu brāli�

-��� Kā būs ar nabaga misteru Kārpenteru?

-������ Tas jau ir sare�ģītāk. Trakākais, ka viņ�, lai kā gribētos Kārpenteru attaisnot, tomēr ie�radies Stīva dzīvoklī ar nolūku izdarīt slepka�vību un tie�ām nogalinājis cilvēku. Tam, ka viņ� nogalinājis ne to, kuru gribējis, nav nekā�das nozīmes. Slepkavība ar nodomu ir slep�kavība ar nodomu.

-����� Tā ir. Es domāju, ka vienīgais ceļ�, kā viņ� varētu dabūt mazāk par mū�a ieslodzījumu, būtu

-��� pierādīt, ka nav atbildīgs par savu rīcību.

-����� Jā. Viņa advokāts varētu to izmantot. Stāstot par Kārpentera ilgajām cie�anām�

-��� Un tās dienas �oku pēc Krisijas nāves�

-����� Un teiks, ka viņ�, lai arī atzīst savu nodomu nogalināt Stīvu, nav ņēmis līdzi nekādus iero�us

-��� ne �aujamos, ne ko citu. Tāpēc aizstāvība varēs apgalvot, ka tie biju�i tikai tuk�i draudi un Kārpenters īstenībā domājis tikai sacelt traci.

-����� Te ir runa arī par zāļu iedarbību, sacīja D�ouna. Katram zināms, ka trankvilizatori ko�pā ar alkoholu iedarbojas posto�i un pa�kon�troles tikpat kā nav.

-����� No otras puses raugoties, Kārpenteram ne�palīdzēs tas, ka viņ� nemaz neno�ēloja izdarīto, domādams, ka nogalinājis Stīvu.

-����� Kā viņ� reaģēja, kad atklāja, ka nav noga�linājis īsto?

-����� Bija galīgi satriekts. Izbrīnījies, ka nogali�nājis nevainīgu cilvēku, kas tobrīd tur gadījies�

-���� Un dusmojas, ka Stīvs izsprucis sveikā?

-���� Nē, nedomāju vis. Es domāju, ka viņ� kļuva agresīvs pret Stīvu tikai pirmajā dusmu uzplūdā pēc Krisijas nāves. Es tie�ām nedomāju, ka viņ� būtu gatavs aukstasinīgi nogalināt Stīvu� Tāpēc Kārpenteru tā �ausmināja fakts, ka viņ� kļūdas dēļ nogalinājis kādu citu. Viņ� pēc dabas nav agresīvs. To izmantos viņa aizstāvis un dro�i vien pieminēs tiesas procesa laikā� Domāju, Kārpenters dabūs gadus se�us vai septiņus.

-��� Tev viņ� patika, vai ne?

-����� Jā, patika gan. Man Kārpentera �ēl, tur es neko nevaru līdzēt. Visu laiku negribot iedo�mājos sevi viņa vietā, lauzot galvu, kā es justos, ja bojā būtu gājusi tu un todien būtu mirusi mūsu meita� Man gribas domāt, ka es ari tādos ap�stākļos neizdarītu slepkavību, bet patiesībā mēs nekad nevaram paredzēt, kā rīkotos ekstrēmā si�tuācijā. Lielākā daļa no mums nekad nenonāk ārpus cilvēka izturības robe�ām�

D�ouna nodrebēja.

-��� Paldies Dievam.

Viņi jau gandrīz bija nonāku�i līdz restorā�nam. Ļau�u straume plūda iek�ā lielajā zālē pa ieeju no ielas. D�ouna saspieda Teneta roku.

-��� Lūk, tur ir doktors Mellerds ar misis Fīldu.

Kļuvis glu�i kā cits cilvēks, laipnais doktors

Mellerds viņus pamanīja un pacēla roku svei�cienam. Teneti pievienojās viņiem, un Luks tika iepazīstināts ar sievieti, kura bija vainojama pie tādām brīnumainām pārmaiņām vecā drauga rak�sturā. Viņa, kā jau D�ouna bija teikusi, �ķita dok�toram absolūti piemērota apaļīga, smaidīga maza auguma sieviete ar mierīgām, laipnām acīm tik zilām kā neaizmirstulītes un smieklu krunciņām ap acīm un muti. Viņa bija uzcirtusies jūraszilā mētelī un aplikusies puķainu zīda �alli. Tenets ar lielu prieku un ļoti silti ar viņu sasveicinājās. Viņ� uzjautrināts redzēja, ka mazais doktors atplauka.

-��� Cik jauki, ka jūs atnācāt, Tenets sacīja.

-����� Nebūt nē. Uzmundrināt Brid�itu, un tamlī�dzīgi. Helēnai ļoti patīk gatavot, vai ne?

-��� Ļoti.

-����� īstenībā viņa raksta pavārgrāmatas, lep�numā starodams, sacīja Mellerds.

-���� Ak tad �ī ir tā Helēna Fīlda! sacīja D�ouna. Brid�ita būs bez elpas. Viņa tie�ām prie�cāsies ar jums iepazīties.

-����� Un es priecā�os iepazīties ar viņu. Mani vienmēr interesē jaunie�i, kuri aizraujas ar kuli�nāriju.

-���� "Aizraujas" nav īstais vārds, sacīja Tenets. Viņa tik daudz praktizējās, gatavojoties �im konkursam, ka dzīvoja tikai tam vien�

Tā tērzēdami, viņi iegāja zālē un apsēdās tur, kur varēja labi redzēt, ko dara Brid�ita un tomēr ne pārāk tuvu, lai viņu nesatrauktu.

Pusvienpadsmitos konkurss tika atklāts. Skatī�tājiem īsi paskaidroja noteikumus. Konkursantu bija desmit, visda�ādākajos vecumos no devi�ņiem līdz se�padsmit gadiem. Katrs bija atnesis līdzi vajadzīgos produktus un gar�vielas, uzklājis un izrotājis savu galdiņu, un pusotras stundas laikā viņiem bija jāpagatavo divi ēdieni otrais ēdiens un pudiņ�. Bija svarīgs gan pasnieg�anas veids, gan ēdienu gar�a, pie kam pēdējā bija iz��ķiro�ā. Tiesne�i bija: pavārgrāmatu autors, sla�vena Londonas restorāna īpa�nieks, �urnāla "Virtuve un vīna pagrabs" izdevējs. Konkursa uzvarētāji aprīlī varē�ot piedalīties finālkonkursā Londonā.

Laiks gāja. Konkursanti sparīgi darbojās, it kā aizmirsu�i par skatītājiem. Gaisā plūsmoja gar�das smar�as, mutēs saskrēja siekalas. Beidzot viss bija galā, un tiesne�i ceļoja no galdiņa pie galdiņa, kamēr jaunie�i stāvēja un nogaidīja, sa�gatavoju�ies atbildēt uz jautājumiem par savu veikumu. Tenets dzirdēja, kā Brid�ita ar piesārtu�iem vaigiem atbildēja.

Beigu beigās tiesne�i attālinājās, aiziedami uz telpas tālāko galu apspriesties. Sasprindzinājums pieauga, jo gan jaunie pavāri, gan viņu vecāki gaidīja lēmumu. Teneta mute metās sausa, viņi ar D�ounu iedro�ino�i saskatījās. Beidzot pietei�cējs galvenā tiesne�a pavadībā tuvojās mikrofo�nam. Telpā uzreiz iestājās tāds klusums kā baz�nīcā.

Pēc jau parastās neiedomājami garās ievad�runas par konkursantu pagatavotajiem gar�īga�jiem ēdieniem un komplimentiem viņu talantiem un oriģinālajām iecerēm tiesnesis beidzot pacēla paplrlapu, pie kuras kā piekaltas kavējās visu acis.

-��� Es paziņo�u rezultātus, sākot no beigām. Ot�rā vieta piespriesta piecpadsmitgadīgai Kārenai Kaninghemai no Benendenas par kūpināto �elzivi krējumā un olu mērcē un riekstu ruleti.

Aplausi. Kārena panācās uz priek�u, acīmre�dzami apmierināta, ka tikusi finālā.

Iestājās elektrizēts klusums, pārējie deviņi konkursanti stāvēja nekustīgi, sastingu�i bailēs un cerībās, un vecāki pārdzīvoja līdz ar viņiem. Tenetam bija nelabi.

-��� Un tagad rezultāts, kuru jūs visi gaidāt�

-��� Tālāk, tālāk, Tenets klusām steidzināja.

-��� Pirmā vieta par cūkgaļas siteni ar piparmēt�rām, kas pagatavots, kā mums sacīja, pēc senas receptes, kas publicēta "Daily News" 1928. gada ziemā, un par citrona pudiņu, kas bija dekorēts ar Kentas balto zirgu pie�ķirta trispadsmitgadīgajai Brid�itaj Tenetai no Starrendenas.

Tenets jutās atvieglots, it kā viņam kalns būtu nogruvis no pleciem, priecīgs un lepns, kad Brid�ita ar mirdzo�ām acīm panācās uz priek�u. Ne�viens pa�a panākums vēl nebija viņu tik dziļi ie�priecinājis. Viņ� un D�ouna paspieda viens ot�ram roku un apmainījās apmierinātiem smai�diem, bet pēc tam pagriezās, lai pieņemtu dokto�ra Mellerda un misis Fīldas apsveikumus.

Beidzot atbrīvojusies no �ūrijas, Brid�ita vir�zījās cauri pūlim pie vecākiem, saņemdama ap�sveikumus no visām pusēm.

Tenets aplika roku D�ounai ap pleciem, viņi smaidīdami lūkojās meitas starojo�ajā sejā, un visi sadevās rokās.

Tas bija visīstākais prieka brīdis.