Doroteja Simpsone

Nāvei nolemta

ROMĀNS

Vakarā, kad Brid�ita izbrauca no mājām, Tenets aizveda D�ounu uz kino. Viņ� cerēja, ka �ā�da izklaidē�anās palīdzēs atbrīvoties no uzmā�cīgās ainas stacijas peronu atstāj vilciens. Tas aizved viņa mīļo meitu, aizved no viņa dzīves. Bet no izklaidē�anās nekas neiznāca. Visu filmas laiku Tenetu neatstāja zaudējuma sajūta. Tā truli un neatlaidīgi urbās smadzenēs. Lai kur arī aiz�klīda domas, uzmācīgā sāpe neatlaidās.

Viena no Starrendenas, �īs mazās Kentas pil�sētiņas, priek�rocībām ir tāda, ka viss atrodas pa rokai, visur var aiziet kājām. Arī �oreiz Teneti ma�īnu bija atstāju�i mājās. Tumsa spirdzīgs, sauss rudens vakars. Gaisā jau jauta pirmo sala tuvo�anos. D�ouna nodrebinājās un, uzslējusi apkakli, paskatījās uz Tenetu. Viņ� saņēma sie�vas roku.

Nu, ko tu, mīļā. Nenokar degunu! Ziemas�svētkos viņa atkal būs mājās.

Jau daudzus gadus Brid�ita bija sapņojusi kļūt par pavāri un tagad, sasniegusi astoņpa�dsmit gadu vecumu, izlēma doties uz pazīstamu augstākās kategorijas pavāru un mājsaimnie�u skolu, kura atradās Londonas viņā malā.

Tenets kautrīgi pasmaidīja.

-Zinu jau zinu. Muļķīgi, vai ne? Visus �os ga�dus mēs audzinām bērnus patstāvībai, un, kad viņi tādi kļūst, mums ir �ēl, ka esam viņus tādus izau�dzināju�i. Nē, ne jau to es domāju, tu jau zini.

D�ouna saspieda viņa roku.

-��� Es tevi sapratu.

-��� Tikai ir tāda sajūta, it kā mēs būtu �ķīru�ies uz visiem laikiem.

-���� Nu, ne vārda tie�ā nozīmē uz visiem lai�kiem. �ī sajūta ir tāpēc, ka sākas jauns posms mūsu dzīvē. Un, lai kā mēs priecātos, ka viņa da�ra to, par ko vienmēr sapņojusi, mums kļūst se�vis �ēl, jo mūsu dzīve ir zaudējusi vienu no tās dimensijām.

-��� Pareizi! Tenets iesaucās un tad nopūtās. Ir sajūta, ka laiks skrien pārāk ātri. Nupat viņi bija mazuļi, visu laiku maisījās pa kājām, un pēk�ņi jau projām no mājām.

D�ouna paraustīja viņu aiz rokas.

-���� Beidz, saņemies! Vēl �etri gadi, un tad uz universitāti dosies Bens.

-��� Ja viņ� iestāsies.

-����������� Ak Kungs, cik tu �odien esi nomākts! Pro�tams, ka iestāsies. Viņ� ir tik saprātīgs un tik cītī�gi mācās.

Sāpe nedaudz atlaidās, un Tenetam beidzot izdevās atslēgties no drūmajām domām. Viņi soļoja draudzīgā klusumā, un soļi atbalsojās tuk��ajās ieliņās. Māju logi bija gai�i. Ļaudis aiz tiem ēda, gulēja, skatījās televīzijas pārraides, strīdējās vai jokoja. Tas bija tas daudzām, da�ā�dām emocijām pieblīvētais haoss, ko sauc par ģimenes dzīvi.

Bens, sadzirdējis atslēgas skrap�ķi ārdurvīs, iznāca viņus sagaidīt.

-���� Ser�ants Paters zvanīja. Apgalvoja, ka stei�dzami. Pateicu, ka tu viņam piezvanīsi.

Nodaļas de�urants. Un tik vēlā vakarā� Vie�nā mirklī Teneta depresijas pēdējās paliekas pa�zuda kā nebiju�as. Galvā iedūra pazīstamais sa�traukuma dzelonis.

-��� Labi, paldies, viņ� jau steidzās pie tālruņa.

D�ouna saviebās un devās uz virtuvi.

-��� Mēs jau visi zinām, ko tas nozīmē.

Tenets uzgrieza numuru.

-��� Bil? Atvainojiet, es tikai nupat pārnācu. Kas noticis?

-���� Ziņojums par aizdomīgu nāves gadījumu. Piereģistrēts deviņos �etrdesmit vakarā.

Tenets paskatījās pulkstenī. Divdesmit pāri desmitiem. No notikuma vietas jau vajadzētu būt kādam ziņojumam.

-��� Vai ir vēl kāda informācija?

-��� Upuris ir sieviete, ap trīsdesmit gadus veca. Izskatās pēc slepkavības. Ievainojums galvas�kausā un pār galvu uzvilkts plastmasas maiss.

-��� Skaidrs. Kāda adrese?

-��� Bernevelousta. Meltona.

Patera intonācija uz mirkli padarīja Tenetu domīgu. Meltona atrodas pāris jūdzes no Starrendenas, uz Kreinbrūkas ceļa. Un, protams, Bernevelousta ir vieta, kur dzīvo misis Brokstone!

Venesa Brokstone bija advokāte. Viņu pazina daudzi no Starrendenas policijas, jo misis Brok�stone strādāja tiesā. Tāpēc �ī intonācija Patera balsī. Vairākās lietās Tenets pats bija darbojies kopā ar misis Brokstoni. Viņai tuvojās �etr�desmit. �ī sieviete bija spējīga, bet godkārīga. Viņa pārsteidza Tenetu, kad, pirms da�iem gadiem nodibinājusi ģimeni un laidusi pasaulē mazuli, ātri vien atgriezās darbā. Tajā pa�ā gadā viņa vēlreiz paņēma atvaļinājumu, jo piedzima otrais bērniņ�. Cerams, ka misis Brokstone nav upuris; kaut gan Paters to būtu pateicis.

-���� Skaidrs. Tā ir vieta, kur dzīvo misis Brok�stone. Kas piezvanīja?

-��� Viņa pati, ser.

-��� Vai ar viņu viss kārtībā?

-���� Izklausījās mazliet satraukta, protams. Kur� gan nebūtu?

-���� Es brauk�u uz turieni, cik ātri vien varē�u. Vai vēl kāds būs?

-��� Jā, ser. Ser�ants Lainhems jau ir tur, doktors Mellerds ceļā. Tāpat arī nozieguma vietas ap�skates grupa.

-��� Labi. Vai vēl kas?

Pateram runājot, Tenets pierakstīja. Kad viņ� bija nolicis klausuli, D�ouna jau nesa termosu.

-��� Tev tas noderēs.

Viņ� noskūpstīja sievu.

-��� Paldies, mīļā. Liecies gulēt, negaidi mani!

Tā kā ma�īnu uz ielām tikpat kā nebija, ceļ�

līdz Meltonai aizņēma tikai kādas desmit minūtes. Vēl da�as pagāja, kamēr viņ� atrada misis Brokstones māju. Bernevelferma un sākotnēji pie tās piedero�ā, bet tagad atdalītā kādreizējā apiņu kalte atradās klusā �ķērsieliņā ciemata nomalē. Abas mājas �ķīra kādi simts jardi, un robe�u starp tām nodalīja bērziņu rinda. Pla�ajā, grantētajā iebrauk�tuvē novietoto ma�īnu vidū Tenets pazina Lainhema Ford Escort un policijas ārsta tik mīļo veco roveru. Misis Brokstones uzkrīto�ais, sarkanais Scimitar acīmredzot jau atradās garā�ā.

Tenets izkāpa no ma�īnas un da�us mirkļus pastāvēja, pētīdams apkārtnes ģeogrāfiju. Labajā pusē pie trauslu bērzu birzītes spīdēja fermas dzīvojamās ēkas ugunis. Aug�stāva logā vīdēja nekustīgs cilvēka siluets. Kāds vēroja policijas rosību blakusmājā. Vai varbūtējais liecinieks?

Tie�i priek�ā jumtus debesīs slēja divi apiņu kaltes konusi, kas bija savienoti ar �ķūni. Pa kreisi, tiem pieslejoties, rinda zemāko ēku jumtu veidoja L burtu. Tuvākajā ēkā viņ� ievēroja triju garā�u durvis, pa�as garā�as acīmredzot bija izvietotas celtnes dziļumā.

Pa granti, soļiem skrapstot, viņ� �ķērsoja ie�brauktuvi. Atvērās mājas priek�ējās durvis un pa tām iznāca Lainhems un formas tērpā ģērbies konstebls, acīmredzot līdz Teneta atbrauk�anai de�urējo�ais policists.

-���� A, tas esat jūs, ser. Pekems jau man pa�stāstīja, ka esat atbraucis. Durvju zvans nestrādā.

-��� Sveiks, Maik. Kas te notiek?

-��� Nedomāju, ka pagaidām zinu vairāk par jums. Vai jums teica, ka �ī ir misis Brokstones māja?

-��� Jā, Paters man pastāstīja.

-���� Viņa, protams, ir visai satriekta, tāpēc iztau�jā�anu atliku līdz jūsu atbrauk�anai. Pie viņas pa�laik ir policijas konstebls.

-��� Vai viņas ārstam ir paziņots?

-��� Jā. Viņ� ir izsaukumā, bet ieradīsies, tiklīdz varēs.

Lainhems pagriezās, lai ievestu inspektoru mājā.

Tenets garāmejot pamāja sveicienu Pekemam.

-���� Kā es saprotu, Maik, ķermeni atrada misis Brokstone?

-��� Jā. Nogalinātā ir viņas bērnu auklīte.

Tenets asi paskatījās uz ser�antu.

-��� Vai ar bērniem viss kārtībā?

-���� Jā, Lainhems pamāja. Aizmigu�i cie�ā miegā. Aug�ā.

-��� Un izskatās pēc slepkavības?

-��� Es teiktu, ka nekādu �aubu. Nu, jūs jau pats redzēsiet.

Tenets apstājās. �ķita, ka viņ� vienkār�i lūkojas apkārt, ta�u patiesībā izmantoja �o mir�kli, lai sadū�otos gaidāmajam pārbaudījumam. Pat pēc visiem �iem policijā pavadītajiem ga�diem viņ� nespēja mierīgi un aukstasinīgi pār�dzīvot pirmo skatu uz līķi. Tiesa, parasti gan izdevās noslēpt sare�ģīto emociju jūkli no��ēlu, dusmas, �ausmas un skumjas, bet nekad viņ� tā arī nebija spējis pierast pie �ādiem ska�tiem un saprast, kāpēc ar viņu tā notiek. Bet skats uz galvaskausa brūci ir briesmīgs, īpa�i briesmīgs� Viņ� saņēma drosmi, lai sastaptos ar gaidāmo ainu.

�ī acīmredzot bija ar divām kaltēm savienotā �ķūņa ēka. Viņ� stāvēja īpatnējā priek�telpā, kur divu stāvu augstumā virs galvas pletās jumta si�jas. Uz noslīpētu akmens plāk�ņu grīdas izklātie austrumnieciskie paklāji radīja mirdzo�u krāsu pielieta baseina iespaidu. Pie krēmkrāsas sienām �ur un tur aci priecēja brīni�ķīgas ozolkoka mē�beles. Labajā pusē pla�as kāpnes ar pulēta ozol�koka margām veda uz galerijas laukumiņu.

-���� Iespaidīgi, vai ne? Lainhems atzinīgi no�vērtēja.

Tenets pie sevis pasmaidīja. Viņ� jau zināja, kas sekos.

-��� Bet mēs gan zinām, ka te netrūka ne penija.

Gaja Brokstona bizness ritēja veiksmīgi, un

viņa un sievas kopējie ienākumi noteikti bija vi�sai iespaidīgi.

Tenets ar pūlēm apspieda uzjautrinājumu. Lainhema reakcija, redzot jebkuru mājokli, kur� bija lielāks par viņa dzīvoklīti, vienmēr bija vie�na un tā pati.

-���� Mēs neesam ieradu�ies �eit apbrīnot Brokstonu dzīves stilu, Maik. Kur jāiet?

Lainhems pamāja.

-��� Tas ir virtuvē.

Nelielā atkāpe no sagaidāmā bija līdzējusi, un Tenets sekoja ser�antam pa īsu gaiteni halles la�bajā pusē, tikpat gatavs satikties ar gaidāmo kā parasti.

Lainhems atvēra durvis.

�eit, iek�ā.

\

Tas bija pirmajā stāvā, vienā no kal�u mājām. Neparasti bija tas, ka �ī kalte nebija apaļa, bet ovāla. Laikos, kad pa�brūvētais alus bija parasta parādība un katrai kaut cik ievērojamai fermai piederēja sava kalte, �eit �āvēja apiņus. Ni�ā ie�būvētā virtuve varēja būt katras sievietes sapnis. Tādas virtuves Tenets bija redzējis D�ounas iecienītajos ilustrētajos �urnālos: pēc pasūtījuma gatavotas koka mēbeles, zaļi krāsota plīts, iebū�vēta dziļā vecu ķieģeļu dūmvada iedobumā, sie�nas plaukti, kur aiz stikla rindojās porcelāna un stikla trauki, nospodrinātu māla flī�u grīda, vir�tuves vidū priedes koka galds un krēsli, un sen�laicīgs prie�koka virtuves skapis ar rūpīgi izzī�mētu �ķīvju un krū�u servīzi. Abus logus aizse�dza ar lauku puķēm iz�ūti krēmkrāsas linu aiz�kari. Bet virtuvē notieko�ais bija krasā pretstatā Teneta pieņēmumiem par parasto siltas, gai�as un greznas bagātības gaisotni. Nozieguma vietas apskates grupa bija iegrimusi darbā. Tika ņemti paraugi, veikti fotouzņēmumi, un doktors Mel-

lerds, plikajam pakausim spīdot, bija noliecies pie ķermeņa, kur� gulēja pie plīts uz grīdas, ie�spiests aiz galda tālākā stūra.

-��� Sveicināti, doktor, Tenets griezās pie viņa.

Doktors pavērās aug�up pār savu zelta ietvarā

ierāmēto briļļu pusmēness stikliem.

-��� Uzmanīgi, grīda �eit ir slidena. Piens izliets. Labāk ejiet apkārt, no otras puses!

Priecīgs par iespēju kaut uz mirkli attālināt baismīgo skatu, Tenets apstājās, lai apskatītu iz�lietā piena peļķi un mazo kastrolīti, kur� gulēja uz grīdas pie koka skapja pamatnes. Apgājis ap/ kārt galdam, viņ� tuvojās ķermenim no tālākās malas. Tad viņ� to ieraudzīja un sastinga.

Kādu brīdi Tenets nespēja aptvert, ko redz. Bailēs no �ī brī�a viņ� uz kādu brīdi bija aizmir�sis par Patera pieminēto plastmasas maisu, un asinīm notrieptā, spīdo�ā plēve virs sievietes gal�vas pārsteidza viņu nesagatavotu. Tad atmiņā atausa Patera stāstītais. Viņ� ieraudzīja, ka sie�viete guļ uz sāniem, seju daļēji klāja biezi, spro�gaini mati, kas nekārtīgi krita pār vaigiem. Viņa bija maza auguma un slaida, gurni iespīlēti pie�guļo�ās, zaļās kokvilnas samta biksēs, kas tagad bija notrieptas ar no�ņaug�anas gadījumos rak�sturīgajiem taisnās zarnas izdalījumiem. Sievie�tei kājās bija moderni brūnas zam�ādas zābaciņi

līdz potītēm. Viņas adītā �akete veidoja zaļu, brūnu, krēmkrāsas un gandrīz melnu toņu gam�mu. Ja Tenetam jau nebūtu pastāstīts, ka sievietei ir ap trīsdesmit, inspektors nospriestu, ka viņa ir daudz jaunāka, varbūt pat padsmitniece. Dzīves labākie gadi vēl būtu biju�i priek�ā.

Tenets pārdzīvoja parasto baiļu vilni, kas dī�vainā kārtā arvien spēcināja un stiprināja apņem. �anos atklāt slepkavu. Tā ar viņu notika katras jaunas slepkavības lietas izmeklē�anas sākumā. Nekādos apstākļos nevienam nebija tiesību at�ņemt kādam dzīvību, �o visvērtīgāko cilvēkam doto dāvanu.

Mellerds atspiedās pret grīdu, lai uzslietos kājās.

-��� Tagad mēs varētu viņu pagriezt, ja vēlaties. Negribēju kustināt, pirms neesat redzējis.

Tenets paskatījās uz Treisu, nozieguma vietas apskates grupas ser�antu.

-��� Vai nofotografējāt visu vajadzīgo?

-��� Jā, ser. Ser�

-��� Klausos?

-���� Aizmugures durvis. Es iedomājos, ka jums tas būtu jāzina. Tās nav aizslēgtas.

-��� Arī tagad? Interesanti. Paldies, Tenets vēl kādu brīdi pētīja ķermeņa stāvokli un tad paska�tījās uz Lainhemu. Palīdziet, Maik!

Abi noliecās un uzmanīgi apgrieza ķermeni.

Ar neko neredzo�u skatienu viņos vērās, sievietes izvalbītās acis. Asinīm noplūdu�ās sejas vaibstus izpludināja plastmasas plēve. Bikses bija samir�ku�as izlietajā pienā. Tenets ievēroja, ka arī vie�na zābaciņa papēdis un sāns ir samērcēti pienā. Viņ� atkāpās, ļaujot Mellerdam turpināt apskati, un pūlējās izprast, kas īsti �eit noticis. Uzmanīgi, cen�oties nekam nepieskarties, Tenets noliecās un sāka pētīt galda tuvāko stūri. Tas, bija no�triepts ar asinīm. Viņ� parādīja to Lainhemam.

-��� Te noteikti notikusi ķilda, teica ser�ants, kuras laikā apgāzts piena kastrolītis. Viņa atkā�pusies, paslīdējusi un nokritusi, ar galvu atsiz�damās pret galda stūri. Tad kāds nolēmis uzvilkt pāri galvai plastmasas maisu un tādējādi viņu nogalinājis. /

-���� Tā izskatās, piekrita Tenets. Kā jums liekas, doktor?

-���� Tas ir jūsu nodaļas darbs, atbildēja Mellerds, atkal notupdamies. Mēs, protams, zinā�sim vairāk pēc tam, kad būs sagatavots slē�dziens, bet �obrīd var spriest, ka pēc sitiena viņa vēl bijusi dzīva, un gandrīz vai dro�i var teikt, ka pēc tam nosmacēta.

-��� Kā jūs domājat, kad tas notika?

-���� �o jautājumu es jau gaidīju, Mellerds paskatījās uz plīti. Nav viegli, jo �eit ir silts. -

Viņ� iegrima domās. Jūs zināt, cik ļoti man nepatīk �ādi minējumi tik agrā stadijā, bet, nu labi, tas varēja notikt� tas varēja notikt pēdējo �etru stundu laikā.

Tenets paskatījās pulkstenī. Desmit piecdes�mit piecas. Tātad laikā no septiņiem līdz de�viņiem �etrdesmit, kad piezvanīja misis Brokstone.

Mellerds aizvēra savas somas slēd�us.

-���� Nu, labi. Domāju, ka pagaidām tas ir viss. Paziņo�u jums, kad būs gatavs slēdziens, viņ� pacēla roku, jo Tenets jau bija pavēris muti. Nepūlieties neko teikt! Jā, centīsimies to izdarīt, cik ātri vien iespējams.

Tenets pasmaidīja.

-��� Paldies, doktor!

-���� Vai Brid�ita jau aizbraukusi? pajautāja Mellerds, kad Tenets pavadīja viņu uz ma�īnu.

Helēna Mellerde, doktora sieva, bija profe�sionāla pavārgrāmatu sacerētāja un vairākus ga�dus bija centusies iedro�ināt Brid�itu izvēlēties pavāres karjeru. Viņas regulāri satikās, lai nodo�tos sapņojumiem par jaunām ēdienu receptēm, un, pateicoties viņai, Brid�ita pirmo reizi bija uzdro�inājusies uzrakstīt "Kentas Ziņne�a" bēr�nu ēdienu recep�u redakcijai.

Tenets saviebās.

-��� �orīt pavadījām.

-��� Helēnai viņas pietrūks.

-���� Mums tāpat! Starp citu, nododiet Helēnai mūsu sveicienus! Het�erda veikalā Meidstounā es redzēju viņas pēdējo grāmatu. "Ēdiet uz vese�lību, un ilgu mū�u."Labs nosaukums.

Pēc vairākiem mēģinājumiem rovera motors nāca pie dzīvības.

-���� Kā jums �ķiet, Tenets pajautāji caur logu, ja pietiktu naudas, vai jūs nevarētu atļauties nopirkt jaunu ma�īnu?

Mellerds vienmēr samierinājās ar labsirdīgo paķircinā�anos par viņa braucamo.

Ar pla�u �estu viņ� ieslēdza gaismas, tad pir�mo ātrumu un, pacēlis zodu, tēloja aizvainoto.

-��� Atļau�os �o jūsu piezīmi ignorēt, citādi mū�su skaistajai draudzībai pienāks gals.

Tenets sirsnīgi paplik�ķināja garāmbrauco�o roveru un kādu brīdi stāvēja, ar smaidu pavadot tā gaisto�ās ugunis. Mellerdu viņ� pazina no bērnības, un viņiem ar D�ounu doktors vienmēr bija paticis. Viņi palika labi draugi arī grūtajos gados pēc doktora ar vēzi slimās pirmās sievas moko�ās nāves. Viegli aizvainojamais, uzbu�dināmais, piekasīgais to laiku Mellerds, kop� satika un apprecēja Helēnu, bija līdz nepazī�anai pārvērties par sakoptu un dzīves�priecīgu vīrieti, un Tenets nekad nebeidza ap�brīnot �o pārvērtību.

Jāatgrie�as mājā. Darba vēl daudz. Tenets mundri sadalīja pienākumus. Veiklo, izdarīgo Bentliju viņ� kādas policistes pavadībā aizsūtīja iztaujāt nekustīgā stāva īpa�nieku, kur� caur blakusmājas otrā stāva logu bija vērojis notieko�o. Varēja gadīties, ka tā ir kāda vientuļa sieviete. Viņ� cerēja. Vientuļas sievietes gandrīz vienmēr izrāda dzīvīgu interesi par kaimiņu mājās no�tieko�o.

Beigās viņ� vērsās pie Lainhema.

-���� Nu ko, Maik. Iesim un paklausīsimies, ko mums var pastāstīt misis Brokstone.

Venesa Brokstone bija iespiedusies kādā no viesistabas mīkstajiem dīvāniem un pavilku�i kājas zem sevis. Noautās kurpes mētājās uz grī�das. Policiste Barnesa, Tenetam un Lainhemam ienākot, piecēlās.

-���� Vai vēlaties, lai es palieku, ser? viņa klusu jautāja.

-��� Jā, lūdzu.

Misis Brokstone pacēla acis.

-���� Sveicināti, inspektor Tenet, labvakar, ser�ant Lainhem, viņa saviebās. Nekad nebūtu iedomājusies, ka mums nāksies satikties �ādos apstākļos.

-��� Mēs ari ne. Vai drīkstam�

-��� Jā, protams.

Viņa nocēla kājas uz grīdas, parāva uz leju svārku malu un uzāva kurpes.

Tenets izvēlējās krēslu iepretī, bet Lainhems atkāpās pie cita mazliet sāņus aiz Teneta krēs�la. Arī �ī telpa otrās kaltes pirmajā stāvā bija ovāla. Pie logiem līdz pat grīdai nokarājās firziķu un tirkīza krāsas aizkari. Krāsa bija pie�skaņota firziķkrāsas paklājiem, dīvāniem un mīksti polsterētajiem krēsliem, kuru nokrāsu gamma pārgalvīgi plūda no piesātinātas kanēļkrāsas līdz pāva spalvu zilumam. Augsts grāmat�plaukts starp diviem logiem atgādināja, ka �ajā literāri izglītotajā mājā iespiestais vārds tiek turēts tikpat lielā godā kā visureso�ais mazais ekrāns vēl vairāk, varbūt televīzija ienāca prātā tāpēc, ka televizora �eit nebija. Caur zīdainajiem aba�ūriem uz mēbelēm plūda silta gaisma. Mē�beļu mirdzums nekļūdīgi liecināja, ka tās ir se�nas.

Venesa Brokstone bija ģērbusies taisnos, za�ļos svārkos un baltā, labi pa�ūtā blūzē. Bez �au�bām, tā bija daļa no viņas darba formas. Ap ple�ciem glaudās biezi adīta, zila jaka. Tenets ievēro�ja, ka viņa sakrusto rokas un savelk jaku cie�āk sev apkārt. Likās, ka Brokstone apkampj sevi, it kā mēģinādama atvairīt neap�aubāmi smago si�tienu. Nekad agrāk viņa nebija izskatījusies tik viegli ievainojama. Kop� Tenets pēdējo reizi bija viņu redzējis, misis Brokstones vidēji garais au�gums likās sarāvies un viņas nevainojamie, īsie un tum�ie mati izspūru�i, it kā caur tiem būtu neskaitāmas reizes izbraukts ar pirkstiem. Garā, �aurā seja ar smagajām, tum�ajām uzacīm un izcilno degunu likās vairāk satraukta, nekā sim�pātiska. Neap�aubāmi, ka skaistākās viņas sejā bija acis ļoti tum�as, brūnas, gandrīz melnas. Tiesā Tenets bija ievērojis, ka tās mirgo kā antracīts, bet �ovakar, kad acis skatījās viņā, nez ko gaidīdamas, tās bija maigas, mulsuma un baiļu pilnas.

-���� Kā jūs jūtaties? Vai spēsiet atbildēt uz da��iem mūsu jautājumiem?

-��� Jā, protams. Viņa nosēdās taisnāk un sa�ņēmās.

-���� Cik man zināms, mirusī sieviete bija jūsu bērnu aukle.

-��� Jā. Nē, ne īsti precīzi. Venesa Brokstone izbrauca ar pirkstiem caur matiem un klusu, ner�vozi iesmējās. Atvainojiet! Es runāju visai ne�sakarīgi, vai ne? Ļaujiet paskaidrot! Viņa ievil�ka dziļu, saraustītu elpu. Mana īstā aukle End�ela End�ela Prūvena ir pie mums, kop� piedzima Henrijs, mūsu pirmais bērns. Viņam tagad ir gads un astoņi mēne�i, bet vakar End�elu pēk�ņi aizveda uz slimnīcu. Viņai sākās aklās zarnas iekaisums. Man tas nozīmēja ne�skaitāmus sare�ģījumus. Vīrs ir biznesa darī��anās Briselē, un man Norvi�ā �orīt sākās lieta. Mums ir mājsaimniece, kura nāk katru dienu, bet viņai pa�ai ir divi bērniņi un viņa nevar palikt �eit pa nakti. Tā kā bija svētdiena, neviena no �ā�da veida aģentūrām, protams, nestrādāja, un ne mana māte, ne vīramāte nedzīvo tik tuvu, lai va�rētu paņemt bērnus pie sevis. Es vienkār�i nezi�nāju, ko iesākt. Jūs sapratīsiet, inspektor, ka ar mana darba specifiku tā bija visai nopietna prob�lēma. Tas nav tā, kā strādājot kantorī, kur vien�kār�i var paņemt brīvdienu un pēc tam darbus saraut. Ja advokāts tiesā neierodas dienā, kad sarakstā ir tikai viena izskatāma lieta, ne tikai tiesnesim, bet arī visām tiesas amatpersonām, zvērinātajiem, visiem lieciniekiem, viņiem vi�siem jāiet mājās� Nemaz jau nerunājot par to, ka tas nenāk par labu karjerai un tāda cilvēka reputācijai, uz kuru var paļauties. Tie�i �ī lieta man bija īpa�i svarīga. Paiet zināms laiks, kamēr pēc tik ilga pārtraukuma atkal ieskrienas, un �ī bija mana pirmā kārtīgā lieta, kop� esmu atgrie�zusies darbā pēc Alises piedzim�anas. Bija do�māts, ka tā ilgs kādas trīs nedēļas, un no pirm�dienas līdz piektdienai man vajadzētu palikt Norvi�ā� Es tikai cen�os paskaidrot, kādēļ palūdzu Perditai pieskatīt bērnus.

-Tā būtu Perdita�?

-���� Perdita Māstere. Pazīstu viņu jau daudzus gadus. Mēs kopā gājām skolā. Nevar teikt, ka mēs būtu biju�as tuvas draudzenes, bet, dzīvojot vienā apvidū, �ad un tad saskrējāmies un pa�stāstījām viena otrai jaunumus. Un, kad satiku viņu slimnīcā, tad, it kā manas lūg�anas būtu uzklausītas, izrādījās, ka viņa nupat ir aizgājusi no vīra un meklē, kur kādas pāris dienas varētu apmesties, kamēr kaut kas noskaidrosies. At�vainojiet, es aizmirsu pastāstīt, ka viņa, pirms apprecējās, bija profesionāla aukle.

-���� Piedodiet, ka pārtraucu, bet jūs teicāt slimnīcā�

Viņa atkal izbrauca pirkstus cauri matiem.

-��� Jā. Ak Dievs, ko es daru. Esmu tāda muļķe�

-���� Jūs esat pārdzīvojusi smagu satricināju�mu� Ja nemaldos, tas notika, kad jūs pavadījāt mis Prūvenu uz slimnīcu.

-��� Jā. Viņu aizveda ar ātrās palīdzības ma�īnu, bet es ar bērniem braucu savējā. Tātad, kā jau teicu, nebija neviena, ar ko varētu atstāt bēr�nus� Un tā es mazliet pagaidīju, bet tad End�elu aizveda uz operāciju zāli, un likās bezjēdzīgi tur stundām nīkt, it īpa�i ar bērniem, tāpēc nolē�mu braukt mājās, bet pa ceļam nejau�i satiku Perditu. Viņa bija atnākusi apciemot māti, kura atrodas slimnīcā uz pārbaudi. Dabīgi, mēs viena otrai izstāstījām, kāpēc esam slimnīcā, un, iz�dzirdējusi, kādā ķezā esmu, viņa ieminējās, ka mēs varam viena otrai palīdzēt. Ja viņa līdz ne�dēļas nogalei nāktu pieskatīt bērnus, kamēr pirms End�elas atgrie�anās es sameklēju pa�stāvīgu aukli, viņai �īs dienas būtu atelpa un ie�spēja izlemt, kā rīkoties tālāk�

-���� Jūs teicāt, ka viņa nupat bija aizgājusi no vīra?

-���� Jā, sestdien. Dienu pirms mūsu tik�anās. Starp viņiem noticis pamatīgs ķīviņ�, kā es sa�pratu, un viņa aizgājusi no viņa. Devusies pie mātes, bet D�ailzs viņu tur izsekojis un�

-���� Atvainojiet, vai tas ir D�ailzs, Māsters, ne�kustamā īpa�uma aģents?

Viņa pamāja.

-Jā.

Firma "Māsters un Praizs" bija viena no lie�lākajām nekustamā īpa�uma tirdzniecības ie�stādēm pilsētā. To dibinājis D�ailza Māstera tēvs, kur� nomira pirms da�iem gadiem. Tenets pēc izskata pazina lielāko daļu Starrendenas biz�nesmeņu, un da�us no tiem glu�i labi. Daudzi no viņiem, tāpat kā Māsters, kur� bija da�us ga�dus jaunāks par Tenetu, bija apmeklēju�i to pa�u skolu, kurā mācījās Tenets. Zēna gados viņam D�ailzs ne visai patika, un līdz �im nebija pie�nācīga iemesla savas domas mainīt.

-Tātad, kā jau teicu, kad Perdita atstāja māju, viņ� nojautis, ka viņa dodas pie mātes, sekojis uz turieni un sacēlis drausmīgu traci, dauzīdams durvis un klaigādams, jo Perditas patēvs nav laidis D�ailzu iek�ā. Tādēļ brīdī, kad svētdienas pēcpusdienā satiku viņu, viņa mēģināja izdomāt, kur varētu paslēpties ne pārāk tālu, jo viņas māte ir slimnīcā�

Uz brīdi stāstījuma plūdums pierima. Varbūt Venesas Brokstones domas kavējās pie Perditas likteņa, bet tad, papurinājusi galvu, viņa vēlreiz dziļi ievilka elpu un turpināja:

Un tā mēs abas nolēmām, ka viņam nekad neienāks prātā meklēt Perditu pie manis� > Bet jums liekas, ka tas tomēr varēja notikt?

Misis Brokstone vilcinājās un tad nodūra gal�vu.

-��� Kā es to varu zināt?

Viņa atkal apklusa. Tenets gaidīja. Viņ� skaid�ri juta, ka viņa kaut ko atcerējusies un tagad domā stāstīt vai nē.

-���� Patiesībā neko citu, izņemot to, kas notika ar mani pa�u, es nezinu.

Tātad viņa bija izlēmusi nestāstīt. Vai varbūt viņ� kļūdās? Tenets nolēma pagaidām samieri�nāties.

-��� Un kas notika ar jums?

Interesanti, ja misis Brokstonei bija paredzēta triju nedēļu lieta Norvi�ā, ko viņa darījusi �eit, mājās? Protams, ja nu vienīgi lieta bija beigusies ātrāk.

-���� Mana lieta beidzās ātrāk, viņa paskaidro�ja. Pēc pusdienas pārtraukuma apsūdzētais at�zinās. Tāpēc skaidrs, ka es nolēmu taisnā ceļā doties uz mājām protams, vispirms bija jāaiz�brauc uz viesnīcu savākt mantas un nomaksāt rēķinu. Un tā izbraucu ap trijiem. Nepūlējos sazvanīt Perditu, jo cerēju, ka bū�u mājās starp pieciem un se�iem. Viņa saviebās. Diem�ēl uz ceļa M 11 salūza ma�īna. Viņa atkal izbrau�ca roku cauri matiem. Ak Kungs! Un visam tā jāsagadās! Ma�īnu bija maz, un tuvumā nemanī�ja neviena telefona. No ma�īnas ārā kāpt neuz�dro�inājos, un ne tik iet kaut kur kājām.

Tenets līdzjūtīgi pamāja. Kop� uz �osejas noslepkavoja Mēriju Vilk�u, jaunu sievieti ce�rību septītajā mēnesī, kurai gai�ā dienas laikā va�jadzēja nosoļot tikai pārsimt jardu, lai pa tele�fonu izsauktu palīdzību, sievietēm, kurām, brau�cot vienatnē, salūza ma�īna, tika ieteikts noslēgt durvis un, lai kā arī būtu jāsteidzas, neizkāpjot gaidīt, līdzūerodas palīdzība.

-���� Tas mani tie�ām saniknoja. Sieviete vairs nevar normāli rīkoties.

Uz mirkli misis Brokstones acīs uzliesmoja niknums par izjuku�ajiem plāniem.

-���� Lamāju sevi par to, ka ma�īnā nav telefona vai vismaz tā reklamētā komplekta neparedzē�tiem gadījumiem, lai aizmugures logā varētu ielikt avārijas zīmi. Likās, ka tā arī neviens ne�pieturēs, bet beigu beigās piebrauca policijas ma�īna. Viņi izsauca tehnisko palīdzību, bet, kamēr tā atbrauca, pagāja vēl trīs ceturtdaļstun�das� Goda vārds, kad ierados mājās, patie�ām no visas sirds varēju ar atvieglojumu nopūsties. Bet tad, protams�

-��� Piedodiet, cikos tas bija?

-����� Liekas, kādos pusdesmitos, viņa mirkli pagaidīja, domādama, ka Tenets uzdos vēl kādu jautājumu, tad turpināja. Ejot uz durvīm, dzir�dēju, kā raud Henrijs. Viņ� vienmēr uzstāj, lai guļamistabas durvis pa nakti atstāj vaļā, un kāp�ņu laukumiņ� vada skaņu tā, ka var sadzirdēt pat �ņukstus. Iegājusi iek�ā, saucu Perditu, bet at�bildes nebija, tāpēc devos tie�i uz bērnistabu. Henrijs bija �ausmīgā stāvoklī, pat histērijā�

-��� Viņ� dro�i vien vēl guļ bērnu gultiņā?

-���� Jā, paldies Dievam, citādi� viņa no�drebēja un aizklāja ar plaukstām acis, it kā vēlē�damās aizgaiņāt skatu, kuru bija uzbūrusi iztēle.

-��� Un kā ar mazulīti Alisi?

Pirmo reizi viņa tikko manāmi pasmaidīja.

-���� Saldā miedziņā, paldies Dievam. Viņa guļ kā run�uks, un tā arvien. Par laimi, viņai ir atse�vi�ķa istaba, lai Henrijs nemodinātu. Reizēm naktīs zēns pamostas un nevar norimties, kamēr kāds pie viņa neatnāk.

-��� Labi. Tātad jūs nomierinājāt Henriju�

-���� Jā. Likās, ka vajadzēs veselu mū�ību, lai noliktu zēnu gulēt, bet viņ� iemiga da�u minū�u laikā. Domāju, ka raudot bija iztērējis visus spē�kus.

-��� Un ko jūs darījāt tālāk?

-���� Nu, pats par sevi saprotams, gāju skatīties, kur palikusi Perdita, tas ir, ieskatījos viņas is�tabā. Tā atrodas pretī Henrija�

-��� Vai tā līdz �im bija mis Prūvenas istaba?

-��� Nē. Viņas istaba bija blakus Henrija istabai.

Precīzāk sakot starp Henrija un Alises istabām. Perditai ierādīju brīvo istabu, kurā pārguļ End�elas draudzene, kad atbrauc ciemos� Tātad Perditas tur nebija. Es arī ne mirkli netiku do�mājusi, ka viņa tur būs, jo tad viņai vajadzēja dzirdēt Henrija brēk�anu� Tāpēc devos lejā�

Pēk�ņi, it kā neredzama spēka stumta, Venesa Brokstone pielēca kājās un piegāja pie dīvāna galdiņa, lai paņemtu cigare�u paciņu. Atvērusi to, viņa paskatījās iek�ā un tad vīlusies nometa tuk�o turziņu zemē. Ak Dievs, atvainojiet, vai neatrastos kāda cigarete?

Tenets paskatījās uz Lainhemu un policisti Barnesu. Tie abi papurināja galvas.

-��� Ejiet un sameklējiet kādu, viņ� palūdza policisti. -

Venesa Brokstone bija atgriezusies savā vietā.

-���� Neesmu smēķējusi divus gadus. Atmetu, kad gaidīju Henriju.

-��� Domāju, ka �ajos apstākļos jūs varat atļau�ties �o mazo vājību, mierināja Tenets.

Barnesa atgriezās ar paciņu Silk Cut un pie�dāvāja Venesai cigareti.

-���� Pateicos. Tur uz galdiņa ir �ķiltavas� misis Brokstone ar trīco�u roku pielika pie lū�pām cigareti un, aizvērusi acis, dziļi ievilka dūmu. Nu ir labāk. Viņa atvēra acis un, it kā vainīga juzdamās, pasmaidīja. Riebīgi, bet tas palīdz.

Tenets, sagatavojies gaidīt, pasmaidīja. Viņ� zināja, ka Venesa sakopo spēkus stāsta smagāka�jai daļai.

Vēl da�us dūmus ievilkusi, Venesa Brokstone saviebās, pasniedzās pēc pelnutrauka un nodzēsa cigareti.

-��� Liekas, ka galu galā varē�u bez tā iztikt. At�vainojiet, kur mēs palikām?

-��� Jūs devāties lejā�

-���� Ak, jā. Sākumā ieskatījos �eit, jo nospriedu, ka varbūt viņa ir aizmigusi uz dīvāna vai arī ar austiņām klausās mūziku, bet istaba bija tuk�a. Tad devos uz virtuvi� un� atradu viņu. Nu, jūs jau pa�i redzējāt�

-��� Vai jūs aiztikāt ķermeni?

-���� Nē, viņa nodrebēja un saknieba lūpas. Es viņai nepieskāros, lai gan, jā, pārbaudīju pulsu, tikai, lai pārliecinātos� Bet bija redzams, ka viņa ir miru�si�Viņa papurināja galvu. Nespēju tam noticēt. Tas viss atgādināja muigu. �eit, manā virtuvē�

-��� Vai vēl kaut ko aiztikāt?

-���� Liekas, ka nē, viņa atkal piespieda pirk�stus pie deniņiem. Piedodiet, patiesību sakot, es nezinu.

-��� Un ko jūs darījāt tālāk?

-��� Devos tie�i pie telefona, protams, lai zvanī�tu policijai.

-��� Tas bija virtuves telefons?

-��� Nē, es tur nevarēju� nevarēju, kad tur gu�lēja Perdita� Zvanīju pa to, kur� ir hallē.

-����� Misis Brokstone, kad nupat jautāju, vai jums neliekas, ka misis Māsteres vīrs atklājis, ka viņa ir jūsu mājā, man radās iespaids, ka jūs kaut ko atcerējāties�

Viņa greizi pasmaidīja.

-���� Man jāiegaumē viena lieta, inspektor, proti jūs neko nepalai�at garām neievērotu. Jā, kaut kas bija� liekas, es centos iegūt laiku, lai iz�domātu, vai stāstīt par to, vai ne� Negribēju būt negodīga pret D�ailzu. Bet tas jau tā nebūs, vai ne? Nemaz jau nerunājot par to, ka, ja nepa�stāstī�u es, to izdarīs kāds cits. Strādājot manu darbu, jāsaprot, ka jāstāsta jums viss, līdz pat pēdējam sīkumam�

-��� Tātad ko jūs atcerējāties?

33

-���� Nu, vakar, kad mēs ar Perditu iznācām no slimnīcas, pamanījām, ka D�ailzs grozās pie vi�ņas ma�īnas. Dro�i vien viņ� bija izdomājis, ka

Simpsonc 6

Perdita kādā brīdī pa dienu noteikti ies apciemot māti, un nolēmis gaidīt pie slimnīcas, lai pārķer�tu, kad viņa nāks ārā. Tur mēs ar Perditu �ķī�rāmies. Viņa gribēja aizbraukt uz mātes māju, lai paņemtu mantas un tad brauktu pie manis. Starp viņu un D�ailzu bija īsa, asa vārdu pārmaiņa, bet tad viņa iekāpa ma�īnā un aizbrauca.

-��� Vai viņ� sekoja?

-���� Kā varēju saprast, nē. Viņ� kādu brīdi stāvē�ja un noskatījās viņai pakaļ, un tad devās uz savu ma�īnu. Kad es jau braucu projām, viņ� vēl sēdēja tajā.

-��� Un ko jūs par to domājat?

-����� Neko nedomāju, inspektor, tikai stāstu jums, kas notika.

Tomēr bija skaidrs, ka, pēc misis Brokstones domām, �is notikums varēja būt nozīmīgs. Mas�ters nelikās no tiem vīriem, kuri tik vienkār�i pa�dodas. Ja viņ� tajā dienā vēlreiz mēģināja satikt sievu, ja aizbrauca uz viņas mātes māju, lai pār�liecinātos, ka Perditas tur vairs nav� Viņ� tikpat labi varēja atcerēties, ka redzējis sievu pie slim�nīcas kopā ar Venesu, un noprast, kas viņām pa�domā.

-��� Vai misters Māsters zina, kur jūs dzīvojat?

-��� Jā, viņ� zina, viņa atkal viegli izbrauca ro�ku cauri matiem. Ak Dievs, kāda nekārtība�

Brūnās acis tagad kļuva nespodras, gandrīz stiklainas. �oks bija prasījis savu tiesu.

-��� Esam jau gandrīz beigu�i, misis Brokstone. Tūdaļ jūs varēsiet atpūsties. Vai nejau�i nezināt misis Māsteres vecāku adresi? Mums jāpaziņo viņiem par notiku�o.

-���� Ak Dievs, jā. It kā viņiem jau tā nebūtu pietiekami smaguma, un māte tik vārga, slim�nīcā�

-���� Domāju, ka sākumā mēs izstāstīsim viņas patēvam un ļausim pa�am pateikt to sievai, kad viņ� uzskatīs, ka viņa ir pietiekami stipra to dzir�dēt. Vai jūs nepateiktu viņa uzvārdu?

-���� Herrovs. Viņi dzīvo Pilkingtona dzīvojamrajonā Veisaidā, Starrendenā. Baidos, ka numuru nezinu.

-���� Neraizējieties, to nebūs grūti atrast. Un vēl es gribēju jums pajautāt, lūk, ko. �īs atslēgas mēs atradām misis Māsteres kabatā. Vai pazīstat tās? Tenets pasniedza viņai atslēgu sai�ķi.

Misis Brokstone paliecās uz priek�u, lai tās apskatītu.

-��� Jā. Tās ir �īs mājas atslēgas. Es viņai tās ie�devu. No parādes un sētas durvīm.

-��� Kā jums liekas, kāpēc viņa ņēma tās līdzi?

Venesa Brokstone paraustīja plecus.

-����������� Viņa dro�i vien pēcpusdienā veda bērnus pastaigāties un negribēja ņemt Ildzi somiņu. Pati esmu tā darījusi.

Tenets pamāja. Pietiekami saprātīgs izskaid�rojums.

-Jā, protams. Un vēl. Vai jūs gadījumā neesat ievērojusi, vai mājā kaut kā netrūkst? Lai gan liekas, ka nekas neliecina par varmācīgu ielau��anos un grautiņu. Un pa�reizējos apstākļos jums dro�i vien nav pat ienācis prātā pārbaudīt tādas lietas�

Viņa atkal izbrauca ar roku cauri matiem un ar acīm apstaigāja istabu.

-���� Ak Dievs, neliekas gan. Tas man pat neie�nāca prātā un, kā jau jūs teicāt, likās, ka viss ir kārtībā�

-��� Varbūt rīt paskatīsieties, ja iznāks laika.

-��� Jā, protams.

-��� Es jautāju tikai tāpēc, ka nezinu, vai jūs sa�protat� Kad mēs �ovakar ieradāmies, sētas dur�vis nebija aizslēgtas.

Viņas galva krampjaini pacēlās. Acis bija trauksmainas un satraukumā pla�i ieplestas.

-��� Tie�ām? Ak Dievs, man pat neienāca prātā pārbaudīt� Kāda muļķe� Viņ� vēl varēja būt tepat, kad ienācu mājā. Vienīgais, par ko es tajā mirklī spēju domāt, bija tikt projām no� tikt ārā no virtuves, piezvanīt policijai, dabūt kādu uz �e�jieni, kādu� rokas sakrampējās, tad atlaidās, viņa uzbudinājumā tās berzēja vienu pret otru.

Pie durvīm kāds klauvēja. Policiste Barnesa pavēra tās, izgāja ārā un pēc brī�a atgriezās.

-��� Ieradies misis Brokstones ārsts, ser.

Tie�i psiholoģiski īstajā brīdī. Tenets piecēlās.

-��� Labi. Aiciniet viņu iek�ā!

Ārsts bi ja mundrs, gara auguma vīrietis vidējos ga�dos. Viņ� pamāja Tenetam sveicienu, tad devās tie�i pie misis Brokstones un saņēma abas viņas rokas.

-���� Venesa, dārgā, kāds �ausmīgs notikums! Kā jūs jūtaties?

-���� Redzot jūs, Pīter, labāk, viņa vārgi uz�smaidīja ārstam, bet domāju, ka �ajos apstāk�ļos pareizāk būtu teikt: "Kā jau bija gaidāms."

-��� Laikam labāk būs, ja es jūs apskatī�u.

Pacēlis uzacis, viņ� uzmeta skatienu Tenetam

un tad misis Brokstonei.

-���� Policiste Barnesa paliks �eit pa nakti, tā ka, ja jums kaut ko vajadzēs� teica Tenets.

-��� Paldies, inspektor. Jūs esat ļoti laipns.

Pie durvīm viņ� vēlreiz atskatījās. Jā, vēl viens sīkums. Mēs gribētu apskatīt istabu, kurā bija apmetusies misis Māstere�

Venesa Brokstone pamāja ar roku.

-��� Lūdzu. Dariet visu, kas jums darāms! Visu, pilnīgi visu�

-��� Pateicos. Tikai, ja jūs pateiktu, kur tā atrodas.

-���� Aug�ā pa kāpnēm un tad taisni pa gaiteni. Otrās durvis pa labi. Bērnu istabas ir tie�i pretī, un Henrija durvis pavērtas, tā ka, ja jūs varētu būt pēc iespējas klusi�

-��� Protams.

Ārpusē, hallē, divi sanitāri veda projām Perditas Māsteres ķermeni. Pirms doties meklēt mi�ru�ās sievietes istabu, Tenets noskatījās, kā viņi aiziet.

-���� Ja sētas durvis nebija aizslēgtas, tad tas va�rēja būt kāds, kas uzmācās viņai, vai ne? kāp�jot pa kāpnēm, jautāja Lainhems.

Tenets paraustīja plecus.

-���� Vai arī tas, kur� viņu nogalināja, atslēdza durvis, lai tiktu ārā.

-���� Jūs domājat, ka tas varēja būt viņas vīrs un viņa pati to ir ielaidusi iek�ā?

-���� Par agru spriest, Maik. Nedarīsim to pirms laika.

-���� Jebkurā gadījumā liekas dīvaini, ka misis Brokstonei, pirms viņa mums zvanīja, neienāca prātā pārbaudīt, vai durvis ir aizslēgtas. Jums tā neliekas?

-���� Nu, nezinu. Manuprāt, glu�i iespējams, ka trieciens bijis pārāk spēcīgs, lai viņa spētu sa�karīgi domāt.

Kāpņu laukumā Tenets apstājās un palūkojās apkārt. Masīvas ozolkoka sijas medus krāsā virs viņu galvām radīja dramatisku efektu, ko pa�stiprināja graciozos iedobumos ar izdomu ievie�toti pro�ektoriņi, kuri pa diagonāli un horizon�tālā virzienā lēja savus gaismas starus. Zem tiem dāsnās proporcijās veidotā halle gaismai un tel�pai dāvāja papildu dimensijas.

Lainhems savu uzmanību koncentrēja uz ik�dieni�ķākām problēmām.

-��� Bet viņa ta�u nav muļķe. Vai jums neliekas, ka tādos apstākļos pirmajai domai vajadzēja būt pārliecināties, vai mājā ir dro�i. Galu galā, kā viņa pati teica, slepkava joprojām varēja būt tu�vumā.

Tenets paraustīja plecus.

-���� Jūs zināt tikpat labi kā es, Maik, ka stresa situācijā cilvēks ne vienmēr domā un rīkojas lo�ģiski.

Pla�ajā gaitenī viņi nogriezās pa kreisi. Veci baļķi balstīja griestus, un vienā vietā viņiem pat nācās saliekties, lai tiktu cauri. Kreisajā pusē pa�vērtas durvis liecināja, ka tuvojas Henrija istaba, un Tenets, paskatījies uz Lainhemu, pielika pie lūpām pirkstu. Henrijs �ovakar jau bija pārdzīvo�jis pietiekami.

Istaba, kurā Perditai Māsterei tik īsu laiku bija izdevies padzīvot, likās jauka un ērta, ar zaļu pa�klāju, krēmkrāsas paneļu sienām un aizkariem ar ziedu pu�ķu zīmējumiem. Paverot dubultdurvis, sienā atklājās vienā pusē iebūvēta tīra izlietne, bet otrā plaukts drēbēm.

Viņa līdzi bija paņēmusi ļoti maz mantu, te at�radās tikai tualetes piederumi, vairākas apak�veļas kārtas, vēl vienas kokvilnas bikses, da�as blūzes un lētu kurpju pāris. Pati interesantākā lieta bija ski�u burtnīca uz naktsskapī�a. Tā likās visai jau�na. Pirmās lapas aizpildīja ziedu, augu un koku skices. Pēdējās desmit divpadsmit lapās parādījās cita tēma. Vienā viņa ātri bija skicējusi divus bēr�nus puisēnu un zīdainīti. Henrijs un Alise? Pē�dējās divas lapas aizņēma no da�ādiem rakursiem zīmēti, visai detalizēti kāda vīrie�a portreti.

Tenets parādīja tos Lainhemam.

-��� Viņas vīrs? ser�ants jautāja.

Tenets papurināja galvu.

-��� Es pazīstu Māsteru. �is nav viņ�.

-��� Varbūt misis Brokstone zinās, kas �is tāds ir.

Viņi abi pētīja portretus. Tenets minēja, ka

uzzīmētajam vīrietim varētu būt ap �etrdesmit. Viņam bija �aura, jutekliska seja un taisni mati Teneta gaumei pārāk gari. Dziļi iegrimu�ajās acīs jautās īpatna, vērojo�a izteiksme, bet mutes līnijas liecināja par vājumu.

-��� Mīļākais? pajautāja Lainhems.

-����� Varētu būt, Tenets joprojām vērās zīmē�jumā, apbrīnodams mākslinieces prasmi. Lie�liski, vai ne? Es nebrīnītos, ja uzzinātu, ka viņa bijusi profesionāle.

-���� Misis Brokstone teica, ka misis Māstere pirms apprecē�anās bijusi profesionāla aukle.

-��� Pilnīgi pareizi, pirms apprecē�anās, jo neva�ru iedomāties, ka D�ailzs Māsters būtu atļāvis savai sievai strādāt par aukli.

Lainhems sarauca uzacis.

-��� Jūs teicāt "atļāvis"?

-���� Varbūt es tiesāju pārāk bargi, tomēr ne�au�bos, ka drīz jās par to pārliecināsieties pats, Tenets pabungoja pa ski�u burtnīcu. Ja arī viņa nav bijusi profesionāle, tad katrā ziņā ļoti talan�tīga amatiere. Ja pirmajos zīmējumos ir Henrijs un Alise, tad varam secināt, ka tālākajiem jābūt zīmētiem pēc iera�anās �eit.

Tenets iztēlojās, kā Perdita sē�, atbalstījusies pret �iem spilveniem, gai�ie mati lampas gaismā pārvērtu�ies zelta mākonī, pati dziļi iegrimusi darbā, gūstot no zīmē�anas gandarījumu. Viņ� mēģināja iedomāties sevi viņas vietā. Laulības sagrū�ana vienmēr traumē abas puses, ne�ķiro�jot, kura dēļ tik tālu ir aiziets. Un Perdita varēja būt satriekta satriekta par ķildu ar D�ailzu, par

/

to, ka tik pēk�ņi nācies aiziet no mājām. Tas bija svarīgākais pagrieziena punkts viņas mū�ā pēc tik ilgas dzīvo�anas elles priek�kambarī. Viii ne�bija glu�i saprotami, ka �ādā stāvoklī viņas do�mas pievērsu�ās mīļākajam, protams, ja viņai tāds bijis. Viņ� varētu kļūt par viņas turpmākās dzīves saturu.

-���� Misis Brokstone stāstīja, ka misters Māsters bi�jis ļoti greizsirdīgs un valdonīgs, ser, ka misis Māstere ar viņu "lieliski sadzīvojusi". Un, ja tikai sest�dienas vakarā viņ� atklāja, ka viņai ir mīļākais�

-��� Pareizi.

-��� Izskatās, ka tas varētu būt tie�i tā.

-��� Tad nākamo apciemosim misteru Māsteru?

-��� Jā. Kāds viņam �o ziņu tik un tā nodos. La�bāk būtu, ja �oreiz to izdarītu mēs, �is bija viens no uzdevumiem, kuru Tenets, tāpat kā jeb�kur� cits policists, nemīlēja vairāk par visu. Labāk, pirms ejam, apskatīsim viņas somu.

Uz maza, necila krēsliņa, kas bija apklāts ar tādu pa�u ziediem apdrukātu audumu kā aizkari, gulēja apjomīga, brūna ādas pleca soma. Lainhems iz�tuk�oja tās saturu uz gultas un apsēdās blakus.

Tenets turpināja pētīt zīmējumus. Ja inspek�tors �o cilvēku satiktu, viņ� to pazītu. Un, ja tas bija Perditas mīļākais, tad viņ� bija nākamais, kuram nāksies saņemt ne�ēlīgo sitienu. Intere�santi, vai viņ� ir precējies, vai viņam ir sieva un bērni?

-��� Neizskatās, ka �eit būtu kas svarīgs, ser. Pa�rastās lietiņas, Lainhems lika mantas atpakaļ Perditas somā.

-���� Labi, tad iesim, Tenets pasita ski�u burt�nīcu padusē. Ja Venesa Brokstone vēl būs sasto�pama, viņ� gribētu tai parādīt portretus, bet ga�dījumā, ja nebūs, tad, pirmkārt�

Gaitenī viņ� apstājās pie Henrija istabas. Klu�sums. Pamājis Lainhemam, lai tas paliek uz vie�tas, Tenets pavēra durvis un uz pirkstgaliem ie�gāja iek�ā. Naktslampiņas mu�mire ar sar�kaniem punktiem un zaķītis gaisma krita uz bērna gultiņas gala. Henrijs bija saldi iemidzis. Viņ� gulēja uz muguras, izstiepis rociņas maza bērna nevainīgajā bezrūpībā. Tenetam pietika ar vienu skatu, lai pateiktu, ka mazais zēns ir no Perditas skicēm, turklāt viņa, bez �aubām, bijusi ļoti talantīga.

Tenets atgriezās gaitenī.

-���� Zīmējumos ir Henrijs, viņ� �ukstus pa�vēstīja Lainhemam.

Kāpņu laukumiņā viņi satika misis Brokstones ārstu un policisti Barnesu. Abi nāca pretējā vir�zienā, acīmredzot no Brokstones guļamistabas, kura atradās �āvētavas tālākā gala otrajā stāvā.

-���� Vai būtu iespējams vēl ātri pārmīt da�us vārdus ar misis Brokstoni? jautāja Tenets.

Ārsts papurināja galvu.

-����� Man �ēl, bet �onakt vinu vairs nebūtu vē-

7 >

lams traucēt. Es iedevu nomierino�as zāles. Policiste Barnesa laipni piekrita uzmanīt bērnus.

Tenets saproto�i pamāja. Slikti gan. Ar skicēs uzzīmētā vīrie�a identifikāciju nāksies pagaidīt līdz rītam.

Lejā viņus gaidīja Bentlijs. Viņ� jau bija bei�dzis iztaujāt kaimiņus.

-��� Vai paveicās? Tenets pajautāja.

-���� Viņu sauc misis Bārnsa, ser. Atraitne. Stās�ta, ka pusdeviņos vakarā vedusi ārā kaķi un dzir�dējusi �eit kaut kādu traci dauzītas durvis un klaigājis vīrietis, tā viņa teic. Viņa nesadzirdē�jusi, ko viņ� saka, bet pēc pāris minūtēm klieg��ana beigusies. Viņa atgriezusies mājā un tad glu�i nejau�i uzkāpusi pa kāpnēm, Bentlijs pasmīnēja. Kāpņu laukumiņa logs ir pavērsts pret �īs mājas iebrauktuvi, tāpēc man �ķiet, ka viņa kāpusi aug�ā ar nolūku paskatīties, kas tur notiek. Diem�ēl viņai ir artrīts abās gū�ās, tāpēc kāp�ana aizņēmusi zināmu laiku, un, uzkāpusi aug�ā, viņa tikai paspējusi pamanīt aizbrauco�u ma�īnu.

-��� Viņa aprakstīja, kāda tā izskatījusies?

Bentlijs pa�ūpoja galvu.

-���� Nekā noderīga. Liela un tum�a, tas arī viss. Un bijis pārāk tum�s, lai saskatītu, kas sē� pie stūres vai cik cilvēku ir ma�īnā. Tomēr vienu in�teresantu faktu viņa pamanījusi. Viņa teicās esam pārliecināta, ka �ovakar te braukājis nepa�rasti daudz ma�īnu. Viņa to ievērojusi tādēļ, ka parasti vakaros �eit ir visai klusu.

-��� Ko viņa domāja ar vārdu "�eit"? Vai ma�īnas braukāja gar viņas māju vai pa �o iebrauktuvi?

-����� Viņa nebija pārliecināta. Dzīvojamā istaba ir priek�ējā stūrī, pie ceļa uz kalti, tāpēc viņai bi�ja grūti kaut ko vairāk pateikt.

-��� Un ko viņa domāja ar neparasto daudzumu?

Bentlijs paraustīja plecus.

-��� Viņa īpa�i precīzi nezināja. Kad patincināju, viņa teica, ka no �etrām līdz se�ām.

-��� Visas reizē vai ilgākā laika posmā? '

-��� Starp traci, par kuru mēs runājām, un laiku, kad sāka ierasties policijas ma�īnas.

-���� Starp astoņiem trīsdesmit-un, teiksim, des�mitiem tātad� Vai viņa vēl kaut ko pateica?

-���� Viņa domājusi, vai tas nav viens no tiem lielajiem vakariņu braucieniem jūs zināt, kad kāds bariņ� pirmo ēdienu paēd vienā mājā, otro nākamajā, bet saldo vēl kādā citā. Acīmredzot �eit mēdz tā braukāt.

-����� Atcerieties, ka jāpiekodina vīriem to pār�baudīt, kad apstaigāsiet mājas, vācot informā�ciju, Tenets paskatījās pulkstenī. �ovakar jau par vēlu sākt. Mēs ar Lainhemu tagad do�damies paziņot par notiku�o misis Māsteres vīram, un es gribētu, lai jūs to pa�u pasakāt vi�ņas patēvam.

Bentlija apaļajai, parasti miermīlīgajai sejai pārskrēja ēna.

-��� Labi, ser.

Tenets atstāja Lainhemu noskaidrot telefonu grāmatā Herrovu mājas numuru un arī Māstera adresi, bet pats devās pārbaudīt, kā virtuvē vei�cas ekspertīzes grupai.

Pēc piecām minūtēm viņi jau bija ceļā.

Kad viņi izgāja ārā, Tenets ierāvās dziļāk mē�telī un sabāza rokas kabatās. Temperatūra bija noslīdējusi vēl zemāk, un ma�īnu jumtus klāja sarma. Debesīs mirdzēja milzums zvaig�ņu.

-��� Vai brauksim katrs savā ma�īnā, ser? jau�tāja Lainhems.

-��� Kur Māsters dzīvo?

-��� Netltonā.

-Ā�

Viņi labi pazina Netltonu no lietas, pie kuras abi kopā bija strādāju�i pirms da�iem gadiem. Kerijas Bēr�as, �īs it kā nekaitīgās pusmū�a ap�kopējas, ķermeni atrada iestūķētu dārza tualetē aiz koted�as, kurā viņa dzīvoja. Netltona atradās tikai pāris jūdzes no Meltonas, un tagad, naktī, viņiem nevajadzēs vairāk par desmit minūtēm, lai tur nokļūtu.

-���� Brauksim kopā, ar jūsējo, bet manu paķer�sim atpakaļceļā.

-��� Pareizi.

Lainhems uz�ļāca uz priek�ējā stikla pretapledo�anas �ķīdumu.

-��� �efam �ī lieta nepatiks, vai ne? viņ� teica, kad abi bija iekāpu�i ma�īnā.

-���� Jūs domājat tāpēc, ka ir iejaukta misis Brokstone? Nedomāju. Tad viņ� sapītos savos principos.

�efs Drako, �is straujais, mazais velsietis, bija ieradies pirms pāris gadiem, lai pārņemtu Starrendenas policijas pārvaldes nodaļu. Viņ� bija pilns dedzības un entuziasma padarīt �o iestādī�jumu par labāko policijas nodaļu Anglijas dien�vidos. Sekojo�ais pārmaiņu un noregulē�anas pe�riods likās sāpīgs visiem tajā iejauktajiem, bet rezultāti izrādījās iespaidīgi: pieauga arestu skaits, būtiski uzlabojās darbinieku morāle, un, lai gan visi kurnēja par Drako prasībām, laiks un ieguldītā enerģija nodro�ināja viņam neapstrī�damu respektu un pat apskau�amu mīlestību.

-��� Jāsāk par to domāt. Vai jums neliekas dīvai�ni, ser, ka viņ� vēl �ovakar nav uzradies?

Drako mīlēja turēt pirkstu uz nodaļas pulsa, un iepriek�ējā gadā bija pat periods, kad viņ� izmeklē�anas gaitā mēdza negaidīti uzrasties un piedalīties liecinieku iztaujā�anā. Tenets nemīlē�ja just �efa karsto dva�u pakausī un ar atvieglo�jumu uzelpoja, kad tas savu uzmanību koncen�trēja uz kaut ko citu. Bet tie�ām likās dīvaini, ka �efs neiesaistās tik svarīgā lietā kā slepkavības izmeklē�anas sākuma stadija, it īpa�i, ja nozie�gums izdarīts Brokstonu mājā. Drako lepojās, ka viņam ir labi sakari ar citu profesiju pārstāvjiem, tādiem, kuri saistīti ar likuma un kārtības uztu�rē�anu.

�ovakar bija tik daudz darāmā, ka līdz pat �im brīdim Tenets nebija pamanījis Drako trūku�mu.

-��� Jā, jums taisnība, Maik. Patiesībā es arī par to pirms da�ām dienām iedomājos� Vai jums neliekas, ka viņ� pēdējā laikā ir pieklusis?

-��� Tagad, kad jūs to pasakāt, liekas. Interesan�ti�

-Kas?

-���� Nu, Luīze stāstīja, ka pirms da�ām dienām pilsētā redzējusi misis Drako un viņa izskatījusies pavisam slikti. Luīze interesējās, vai mēs neesam kaut ko dzirdēju�i. Es jau gribēju jums jautāt.

-��� Nē, neesmu neko tādu dzirdējis. Bet, ja viņa būtu slima, tas daudz ko izskaidrotu.

Tenetam nekad no atmiņas neizgāja pirmā reiz�, kad viņ� bija sastapies ar Angaradu Drako. Drīz pēc jaunā �efa stā�anās darbā Starrendenā abi Teneti bija uzlūgti uz pusdienām Rotari klubā, un pieņem�anas laikā D�ouna piebikstīja viņam.

-��� Kas viņa ir? D�ouna bija jautājusi.

Skatīdamies norādītajā virzienā, Tenets ievē�roja vienu no skaistākajām sievietēm, kādas vi�ņam savā mū�ā bija gadījies redzēt. Slaida un lokana, ar zeltaini mirdzo�u matu mākoni un ne�vainojamu sejas krāsu, D�ounas norādītā sieviete stāvēja pielūgsmes pārņemtu vīrie�u ielenkumā. Viņ� sprieda, ka viņai ir tuvu pie �etrdesmit, un viņas brīni�ķīgais augums, tērpts garā, vienkār�ā jūraszaļa zīda kleitā, jebkuram skulptoram liktu nekavējoties ķerties pie kalta un āmura.

-��� Nav ne jausmas. Ak Kungs skaties!

Vīrie�u bariņ� ap sievieti nedaudz pa�ķīrās,

49

un viņai blakus parādījās krietni īsāka auguma vīrietis un uzsmaidīja. Kamēr Tenets turpināja

Simpsone 6

skatīties, sieviete ar īpa�nieces tiesībām paņēma vīrieti zem rokas un atsmaidīja pretim.

-���� Drako, Tenetam aizrāvās elpa. Tā ta�u nevar būt viņa sieva.

Bet bija. Vēlāk, vakarā, Drako stādīja Tenetu viņai priek�ā. �efa mīlas pilnajam smaidam piemita zināma uzjautrinājuma piegar�a. Skaidrs, ka viņ� bija pieradis pie efekta, kādu Angarada atstāja uz citiem. Viņ� bija pieradis ari pie skata, kad citi pieklājīgi cen�as apspiest neticību, ka viņ�, Drako, būtu varējis izvilkt tādu laimestu. Bija ari skaidrs, ka viņ� sievu dievina un viņa jūtas tiek bagātīgi atmaksātas.

Pakāpeniski Tenets bija sapratis, ka viņi abi viens otru papildina: viņai bija vajadzīga vīra versme un nepastāvība, savukārt viņam sievas saltums un vēsā rezervētība. Viņiem nebija bēr�nu, un acīmredzot to trūkumu viņi nepārdzīvoja; �ādās savstarpēji smalkās attiecībās jebkura tre�ā persona būtu lieka.

Un tagad, ja Angarada bija slima, ja ar viņu kaut kas patie�ām nebija kārtībā� Kā Drako to pārdzīvos? Tenets atcerējās doktora Mellerda daudzus ilgos sabrukumam tuvos gadus un iek��ēji nodrebēja.

-��� Palūg�u Luīzei turēt acis vaļā, teica Lainhems.

Viņa sieva bija profesionāla medmāsa, un me�diķu vidū viņai bija neskaitāmi paziņas, jo dau�dzus gadus Luīze bija strādājusi Starrendenas Centrālajā slimnīcā.

-���� Starp citu, kā Luīzei klājas? Neesmu redzē�jis viņu veselu mū�ību.

Tūlītēja atbilde nesekoja. Tenets nodomāja, ka tas ir tāpēc, ka viņi tuvojās T veida krustoju�mam, bet Lainhems turpināja klusēt arī tad, kad bija samazinājis ātrumu, lai palaistu garām ma�ī�nu, un nogriezies pa kreisi. Varbūt nav dzirdējis?

Tenets paskatījās uz viņu. Protams, bija tum�s, bet pat aparātu paneļa blāvā gaisma bija pietiekama, lai varētu saredzēt, ka drauga seja ir nocietinājusies. Tenets saprata, ka ir kļūdījies. Ser�ants viņa jautājumu bija dzirdējis, bet vai nu negribēja atbildēt, vai nezināja, ko teikt. Jeb�kurā gadījumā Tenets nedomāja jautājumu at�kārtot.

Bet izrādījās, ka Lainhems vienkār�i apdomā�jis atbildi.

-��� Atklāti sakot, ser, man liekas, ka viņa ir ne�lielā neziņā.

Tas bija kas negaidīts. Luīze bija ļoti apņēmī�ga sieviete ar skaidriem uzskatiem par gandrīz vai visu. Viņai dzīvē viss rādījās tikai baltā un melnā krāsā, un pa�am Tenetam ar tādu dzīves uztveri būtu visai grūti samierināties.

-���� Jā? viņ� piesardzīgi pajautāja. Riskēt pa�jautāt vēl kaut ko? Vai Lainhems to gaidīja?

Tenets nolēma sekot vienam no savas dzīves pamatlikumiem: ja �aubies, nesaki neko! Ja Lainhems vēlēsies attīstīt �o tēmu, viņ� darīs to. Un tad viņam ātri jāapdomājas. Pēc kādas pusjūdzes viņi būs Netltonā. Izaudzis �ajā apvidū, Tenets pārzināja lielāko daļu ceļu ap Starrendenu. Viņ�, piemēram, zināja, ka slīpums nākamajā līkumā nav pareizs un, ja Lainhems nesamazinās ātrumu, mazo ma�īnu var sanest, un tā aizslīdēs pāri vidus līnijai�

Lainhems ātrumu samazināja.

-��� Par atgrie�anos darbā.

-��� īsti nesaprotu, ko jūs domājat, piesardzīgi ierunājās Tenets, bet no personīgās pieredzes zināja, kādu mīnu lauku slēpj nestrādājo�u sievu uzskati.

-���� Nu, jūs jau zināt, cik dedzīgi viņa vienmēr vēlējusies atgriezties darbā, kad abi bērni sāks iet skolā, un cik grūti viņai bija samierināties ar sēdē�anu mājās, kamēr viņi bija mazi, vai ne?

-Jā.

Vēl pagāju�ajā gadā Luīzes nemiera gara dēļ Lainhems gandrīz vai aizgāja no policijas. Ne�spēdama atrast apmierino�u enerģijas noplūdes vārstu, viņa kādu laiku bija centusies pierunāt vīru sameklēt jaunu nodarbo�anos. Par laimi, Lainhems bija atradis spēku izturēt spiedienu un, sekojot Teneta padomam, pārliecinājis Luīzi, ka tai jāsameklē darbs uz da�ām stundām nedēļā, kamēr viņu jaunākais, Mendijs, atrodas dārziņā.

-���� Kā jūs jau zināt, ap Lieldienām Mendijs sāks iet skolā, un biju domājis, ka Luīze grasās atgriezties slimnīcā, bet nē, tagad viņa saka, ka pārāk ilgi neesot strādājusi savā profesijā un bū��ot zaudējusi iemaņas tik pamatīgi, ka sakarā ar pēdējiem jauninājumiem medicīnā nespē�ot tikt galā ar�

-���� Bet noteikti jābūt kvalifikācijas cel�anas kursiem, kuri domāti tādiem kā viņa.

-���� To jau es arī viņai saku. Bet nezinu� do�māju, patiesība slēpjas faktā, ka viņa zaudējusi ticību sev.

-��� Tas nav nekas neparasts. Patiesību sakot, kā es saprotu, tas ir visai raksturīgi sievietēm, kuras vairākus gadus pavadīju�as mājās. Tāpat jutās arī D�ouna.

-��� Tie�ām? Lainhems atplauka. To es ne�zināju.

-��� Nu, protams. Paklausieties, ja tas varētu pa�līdzēt, tad esmu pārliecināts, ka D�ouna labprāt ar viņu aprunāsies.

-���� Jūs domājat? Lainhema dedzību tagad bi�ja aizstāju�as �aubas. Baidos, ka Luīze pārāk nepriecāsies, ja uzzinās, ka esmu ar jums par �o lietu runājis. Tomēr, ja D�ouna varētu �o sarunu uzsākt it kā starp citu, tā, lai Luīze nezinātu�

-���� Esmu pārliecināts, ka D�ouna to izdarīs. Viņa �ādas lietas labi prot.

-Jā, to es zinu.

Lainhems kādu brīdi klusēja un tad pajautāja:

-���� Tad jūs palūgsiet D�ounu? Ja radīsies piemērota situācija, kad to var izdarīt taktiski?

-��� Protams.

-���� Paldies. Es par to būtu no sirds priecīgs. Liekas, ka nekas no manis teiktā nespēj viņu ie�spaidot. Varbūt Luīze ieklausīsies kādā no malas, kādā, kas to izbaudījis uz savas ādas.

Lainhems nogriezās uz galvenā ceļa, kur� savienoja Starrendenu ar Meidstounu, un tad uz Netltonu. Bija jau pāri pusnaktij, un, izņemot vientuļu lampiņu kādas koted�as guļamistabas logā, viss pārējais ciemats grima tumsā un klu�sumā.

-����� Vai jūs zināt, kur atrodas viņa māja? jautāja Tenets.

-���� Pie Vīlraitas ceļa. Tūlīt aiz pasta jānogrie��as pa labi.

Kreisajā pusē iezīmējās melnbalta baļķu mā�ja, kādreizējais privātīpa�ums, kurā tagad atradās veikals un pasts.

Lainhems ieslēdza pagrieziena rādītāju un no�griezās pa labi. Vīlraitas ceļ� bija �aurs un līku�mains, ar retām koted�ām gar malām. Tās drīz vien pa�ķīrās, lai dotu vietu laukiem un koku puduriem. Zaru melnās rokas stiepās naksnīgajās debesīs.

-��� Tūlīt, teica Lainhems, saliecies uz priek�u un vērdamies caur ma�īnas priek�ējo stiklu, ja tas ir tur, kur domāju� Jā, viena no �īm.

Priek�ā atradās vairākas ēkas pāris koted�u labajā pusē un lielāku, kopā sabūvētu māju rinda gar ceļu pa kreisi no viņiem.

-��� Kā māja saucas? pajautāja Tenets.

-���� "Ābeļdārzi". Lainhems nobremzēja, kad viņi atradās pie pirmās iebrauktuves.

-���� �eit, Tenets skatījās pa logu. Mājas no�saukums bija uzrakstīts ar melniem burtiem uz balta dēlī�a un piestiprināts pie labās puses vārtu staba.

Lainhems pagrieza stūri un, riteņiem uz gran�tētā celiņa �ņirkstot, iegrieza iek�ā.

Par spīti vēlajai stundai, mājā dega gaisma. Tas bija ne pārāk senā arhitektūras stilā celts, vi�sai liels sarkanu ķieģeļu nams ar balti krāsotiem, tumsā spīdo�iem logu rāmjiem.

Pie durvīm klauvējamo riņķi nemanīja, un pēc īsas taustī�anās un meklē�anas Lainhems atrada tērauda trosīti. Tā varēja būt domāta zva�nam. Viņ� parāva auklu.

Atbildes nebija.

-��� Mēģiniet vēlreiz, ieteica Tenets.

Pēc brī�a atsaucās vīrie�a balss.

-��� Kas tur ir?

-��� Policija.

Noskrapstēja atslēga, no�vadzēja aiz�aujamā bulta, un durvis atvērās. Parādījās vīrie�a galva.

-���� Misters Māsters? Inspektors Tenets. Starrendenas kriminālizmeklē�anas nodaļa.

Māsters grīļojās.

-��� A, Tenets, jā� Kas ir? Kas noticis?

�ļupsto�ie vārdi liecināja, ka vīrietis ir pie�dzēries.

-��� Ja mēs uz brīdi drīkstētu ieiet�

Māsters nestabiliem soļiem pakāpās atpakaļ, lai palaistu viņus cauri mazai, �etrstūrainai priek�telpai, un ieveda istabā kreisajā pusē.

-��� Kas noticis? viņ� atkārtoja.

Pirmo reizi skaidri ieraugot Māstera seju tu�vumā, caur Teneta dzīslām izskrēja ieinteresē�tības un ziņkāres trīsas. Namatēvs atbilda vispār�pieņemtajam Māsteru lieliskajam ārējam iz�skatam. Labi piegriezts tvīda uzvalks un vispā�rējs iespaids par kārtīgu audzinā�anu; Teneta un �ā nekustamā īpa�uma tirdzniecības aģenta darbā bija daudz kopīga. Lai nu kā, bet �onakt viņ� di�ojās ar zilumu zem acs un pamatīgu nobrāzumu uz kreisā vaiga. Kaklasaite karājās vaļīgā mezglā, un arvien pieglaustie, brūnie mati iz�spūru�i. Skaidrs, ka viņ� nebija gatavs uzņemt �ādus jaunumus ja tos vispār var nosaukt par jaunumiem. No otras puses, ja viņ� ir nevainīgs, tad notrulinātā uztvere varbūt mīkstinās sitienu.

Lai nu kā, Tenetam nebija izvēles.

-��� Vai jūs neapsēstos, mister Māster?

Māsters truli skatījās ar alkohola saduļķotām

acīm.

-�� Vai mēs neapsēdīsimies? Tenets apņēmīgi devās uz tuvāko klubkrēslu un apsēdās.

Izpildot Teneta rīkojumu, Lainhems pagāja uz priek�u un, viegli saņēmis Māstera elkoni, pava�dīja viņu līdz krēslam, un nosēdināja.

Māsters neko neredzo�ām acīm turpināja blenzt Tenetā.

"Tas ir jāizdara," nodomāja Tenets un teica:

-��� Diem�ēl mēs nesam jums sliktas ziņas.

Māstera sejas izteiksme nemainījās.

-��� Runa ir� runa ir par jūsu sievu. Viņa� piedodiet, bet es nekādi nevaru atvieglot jūsu� Viņa �ovakar atrasta mirusi.

Māsters turpināja blenzt, un pagāja vesela minute, līdz viņa acīs pavīdēja neizpratne un neticī�ba.

-���� Mirusi? viņ� no�ukstēja. Tad balss kļuva skaļāka un rupjāka. Perdita? Nē. Nevar būt.

-��� Diem�ēl tā ir taisnība.

-���� Nē! Māsters saberzēja ar rokām seju, iz�berzēja acis un sparīgi papurināja galvu. Viņ� mēģināja nākt pie skaidrības. -Te jābūt kādai kļūdai. Vēl �ovakar viss bija kārtībā.

-��� Tātad jūs viņu �ovakar redzējāt?

-���� Tikko ta�u teicu, vai ne? Māsters ar ro�kām saglauda matus un ar acīmredzamu piepūli mēģināja saņemties un runāt skaidri. Jābūt kā�dai kļūdai, viņ� stūrgalvīgi atkārtoja.

Tenets papurināja galvu.

-��� Baidos, ka nē.

Uz īsu bridi iestājās klusums, tad Māsters nomur�mināja: Atvainojiet, un izstreipuļoja no istabas.

Pēc Teneta mājiena Lainhems sekoja. Ser��ants atstāja durvis pusvirus, un bija skaidrs, ka Māsters vienkār�i pāri gaitenim aizgājis uz vannasistabu, jo arī pēc skaņas varēja nojaust, ka viņ� pabāzis galvu zem krāna.

Tenets palūkojās apkārt. Kamīnā gruzdēja pa�gales. Uguns bija gandrīz izdzisusi. Turpat vai

9

tuk�a viskija pudele un līdz pusei piepildīta glāze liecināja, kur Māsters sēdējis. Istabas stūri vēl dū�ca televizors. Tenets piegāja to izslēgt un tad sāka tuvāk apskatīt telpu. Tā bija liela un ietilpīga, ar logiem trijās sienās, ar durvīm, kas dro�i vien ve�da uz dārzu, un augstiem griestiem ar plastmasas rotājumiem. Tomēr dīvaini, ka, neskatoties uz lielajiem, mīkstajiem dīvāniem un atpūtas krēs�liem, un gaumīgi izvietotajām antīkajām mē�belēm, iespaids likās dīvaini vēss un bezper�sonisks. Tenets sarauca pieri, mēģinot izprast, kālab tā. Varbūt tāpēc, ka trūka grāmatu, avī�u, �urnālu visas �īs tik pierastās nekārtības. Vai varbūt tāpēc, ka istabā dominēja zilā krāsa? Zils un krēmkrāsas paklājs, zili un krēmkrāsas krēsli, krēmkrāsas brokāta aizkari� Tikai viens ko�i sarkans krēsls un lieliska krāsu eksplozija gleznā pie sienas pretī kamīnam glāba istabas gaisotni no aukstuma. Tenets �ķērsoja telpu, lai apskatītu gleznu tuvāk. Jau sākumā tā bija piesaistījusi viņa aci. Un citādi nemaz nevarēja būt. Viņam ienāca prātā kāda doma: varbūt, ja to gleznojusi Perdita Māstere, istabas iekārtojums piemērots tā, lai pastiprinātu gleznas nozīmīgumu, izceltu to.

Pienācis tuvāk, viņ� saprata, ka tas ir akvarelis, nevis eļļas gleznojums, kā sākumā bija licies. Viņ� nebija mākslas lietpratējs un vienmēr domāja, ka �ādu krāsu bagātību var sasniegt vienīgi eļļas gleznā. �ķita, ka akvarelī attēlots dārzs vai puķu dobe ar lielisku sārtu, eksotisku ziedu biezokni varbūt lilijas blīvā, sulīgā izlocīju�os zaļsārtu zāļu pame�ā? Jā, tas bija Perditas Māsteres darbs. Labajā apak�ējā stūrī varēja redzēt viņas parakstu.

Viņ� vēl pētīja gleznu, kad atgriezās Lainhems un pēc mirkļa sekoja Māsters mitriem un pavir�i sasukātiem matiem. Nekustamā īpa�uma tirdzniecības aģents tagad likās satrauktāks. Tenets nevarēja saprast, vai stiklainuma paliekas viņa acīs ir no �oka vai alkohola lieto�anas.

Māsters iegāzās atpūtas krēslā, automātiski pasniedzās pēc glāzes un tūlīt pat nolika to uz galda ar tādu sparu, ka �ķidrums pārlija pār glā�zes malu un iz�ļākstījās uz galda.

-��� Ak, sēdieties ta�u, Dieva dēļ! Nav ko stāvēt kā diviem drēbnieka manekeniem, viņ� paslē�pa seju plaukstās, pakratīja galvu un pamasēja pieri ar saliekto pirkstu galiem.

Viņi apsēdās.

-���� Man patie�ām ļoti �ēl, Tenets līdzjūtīgi ierunājās.

Māsters pacēla galvu.

-���� Tie�ām? viņ� nikni novilka, tad atlaidās krēslā un aizvēra acis. Ak Dievs, piedodiet! Tā jau nav jūsu vaina� Atkal atvērtās acis drūmā priek�nojautā satumsa. Jūs vēl neesat pastās�tījis, kas noticis, kā viņa�

Tenetam nebija iespējas mīkstināt sitiena spē�ku.

-��� Jūsu sieva atrasta mirusi misis Brokstones mājas virtuvē, un baidos, ka tas nav nejau�s ne�laimes gadījums.

Māsters vērās viņā, cenzdamies izprast mājie�nu.

-���� Nav nelaimes gadījums? Ko jūs gribat teikt? Vai jūs domājat, ka�?

-���� Diem�ēl jā. Viņa ir nogalināta. Ar nodo�mu.

Māstera acis no trieciena iepletās.

-��� Nogalināta? viņ� pacēla balsi. Jūs sakāt, ka Perdita ir nogalināta?

Ja viņ� tēloja, tad tā bija augsta klase, bet tad viņam vajadzētu laiku, lai iejustos lomā� Tenets pamāja.

-Jā.

-Bet kā�?

-��� Izskatās, ka noticis strīds, ķilda� Pagaidām tas ir viss, ko varam pateikt. Misis Māstere no�kritusi un zaudējusi samaņu�

-��� Un tas nelietis pametis viņu, lai nomirst!

Māstera balss no sa�utuma aizsmaka, un Te-

nets nemēģināja viņu palabot. Ja Māsters ir ne�vainīgs, tad nav ko grūst nazi dziļāk rētā un stās�tīt par detaļām.

Māsters ievaidējās un atkal paslēpa seju plauk�stās. Ik pa brīdim viņ� neticībā un izmisumā pa�kratīja galvu.

Tenets aizsūtīja Lainhemu pagatavot kafiju.

-��� Karstu un stipru!

Kad viņ� atgriezās, Māsters neatteicās no krū�zes kūpo�ā �ķidruma un paklausīgi kā mazs bērns iesūca da�us malkus. Beidzot viņ� klusām ierunājās:

-��� Cik saprotu, jūs gribat uzdot man jautājumus.

-��� Kad būsiet tam gatavs.

-��� Gatavāks jau pa�laik nebū�u.

-���� Nu, labi� Jūs sakāt, ka vēl �ovakar savu sievu satikāt?

Galvas mājiens.

-��� Vai jūs varētu mums par to pastāstīt?

Vīrs svārstījās. Bija skaidri redzams, ka viņ� mēģina sakārtot domas.

-���� Jūs acīmredzot zināt, ka viņa bija apmetu�sies pie misis Brokstones� Māsters gaidīja, ka Tenets pamās ar galvu. Nu, es tur ierados ap pusdeviņiem vai bez divdesmit deviņos�

-��� Atvainojiet, ka pārtraucu, bet vai �ī tik�anās bija iepriek� sarunāta?

Māsters jutās neomulīgi.

-���� Nē. Es tikai iegriezos tur katram gadīju�mam� viņ� atkal nogaidīja, bet Tenets klusē�ja. Tomēr viņa piekrita aizbraukt ar mani kaut ko iedzert�

-��� Bet kā ar bērniem? Tenets jautāja.

Māsters, it kā atvairīdams jautājumu, pavici�nāja roku.

-���� Nu, tur viss bija kārtībā. Viņi gulēja saldā miegā.

Teneta sejā dro�i vien parādījās neticība, jo Māstera balsī ieskanējās dusmas.

-��� Ja jūs man neticat, varat pajautāt "Zaļā vī�ra" saimniekam Meltonā. Apmeklētāju tur nebija daudz, un viņam vajadzētu mūs atcerēties.

"Acīmredzot nemelo, jo to var viegli pārbau�dīt."

-���� Man jums atklāti jāsaka misis Brokstone stāstīja, ka sieva no jums esot aizgājusi, Tenets ieturēja pauzi, bet Māsters neko neteica. Viņa arī saka, ka kop� tā brī�a jūs vismaz divas reizes esot mēģinājis runāt ar misis Māsteri: pirmo reizi sestdienas vakarā, kad sekojāt viņai uz vecāku māju, un vēlreiz svētdienas rītā pie slimnīcas. Viņa teica, ka misis Māstere braukusi pie viņas cerībā, ka pāris mierīgas dienas dos viņai iespēju izlemt, ko darīt tālāk� Jums jāsaprot visu to zinot, ir ļoti grūti noticēt, ka �ajā vakarā viņa labprātīgi brauca ar jums iedzert, it īpa�i tāpēc, ka jāatstāj bērnus vakarā vienus pa�us visā mājā.

-����� Nē, nu, labi� Māsters saprata, ka jādod kaut kāds izskaidrojums. Viņa roka izstiepās pēc glāzes ar viskiju, bet tad apstājās. Nu, pie vel�na! Kāda jēga izlikties? Patiesību sakot, es pie�spiedu viņu braukt man līdzi� Neskatieties tā uz mani! Vai tad jūs nesaprotat, ka man vajadzē�ja ar viņu parunāt, bet viņa negribēja laist mani iek�ā.

Tenets varēja saprast, kāpēc. Ja Māsteram iz�dotos ielikt kāju durvīs, Perditai nebūtu nekādas iespējas no viņa atbrīvoties.

Māsters pēk�ņi pielēca kājās un sāka staigāt pa istabu.

-���� Ak Dievs, viņa ta�u bija mana sieva\ Un vīram ir tiesības parunāt ar savu sievu!

-���� Misis Brokstones kaimiņiene pastāstīja, ka ap astoņiem trīsdesmit ārpusē pie misis Brok�stones mājas esot bijis kaut kāds tracis. Vīrietis klaigājis, viņa teica. Jūsu stāstītais ļauj pieņemt, ka tas varējāt būt jūs.

Māsters apmetās riņķī un paskatījās uz Tene-

tu.

-��� Es jau stāstīju, ka Perdita nebūtu mani klau�sījusi. Un nedomājiet, ka nesaprotu, uz kurieni tas viss velk, Tenet!

Viņ� bija stāvējis tikai da�us soļus no Teneta, bet tagad panāca uz priek�u un kļuva draudīgs.

Sagatavojies atvairīt uzbrukumu, Tenets ar vienu aci paskatījās uz Lainhemu. Viņ� bija pār�liecināts, ka arī tas ir gatavs rīcībai.

Māsters brīdino�i kratīja pirkstu, iecirzdams gaisā burtiski katru pateikto vārdu.

Paturiet savās galvās, lūk, ko! Es nenogali�nāju savu sievu. Es nebūtu aizskāris ne matiņu uz viņas galvas� pēk�ņi viņa intonācija mai�nījās. Nespēju jūs pārliecināt? Es mīlēju viņu! Kareivīgums bija izgaisis, un tagad viņ� likās galīgi sa�ļucis. Es mīlēju viņu tā, kā neviens uz �īs pasaules, bet tagad� Pēk�ņi viņ� atkrita krēslā. Acis piepildījās asarām. Tās sāka ritēt pār vaigiem. Izvilcis no kabatas mutautiņu, viņ� tās nepacietīgi notrausa.

65

Tikai visaugstākās klases aktieri var raudāt pēc pa�a iegribas. Vīra bēdas bija patiesas. Te�nets par to bija pārliecināts. Bet uz ko balstījās viņa bēdas? Uz ziņu par sievas nāvi vai uz no��ēlu par izdarīto? Tenets, tāpat kā tas otrs, bija pārliecināts, ka ģimenes slepkavības gadījumā visticamākais vaininieks ir vīrs vai sieva, un �is fakts inspektoram viņa karjerā bija sa�gādājis visnepatīkamākos brī�us. Vienmēr pir�mās sarunas laikā ar bojā gāju�ā tuvinieku viņ� tika plēsts uz pusēm. Līdzjūtība, pieņemot, ka aizdomās turamais ir nevainīgs, mijās ar ap-

Simpsonc 6

ņēmību neļaut tam izsprukt, ja viņ� tomēr iz�rādītos vainīgs.

-����� Paklausieties, mister Māster! Jums neva�jadzētu pārsteidzīgi izdarīt secinājumus. Galvo�ju, ka pa�reizējā brīdī mēs uz notiku�o skatāmies pilnīgi objektīvi. Es vienkār�i cen�os likt saprast, ka jums vajadzētu būt pret mums pilnīgi atklā�tam�

-���� Labi, labi. Jūs jau savu esat panāku�i! viņ� iz�ņauca degunu un ielika mutautu kaba�tā.

-���� Nu, tad sāksim no sākuma, labi? Jūs ieradāties tur ap astoņiem trīsdesmit�

Pēc Teneta mājiena Lainhems pārņēma iztau�jā�anu. Pagāja zināms laiksj līdz iezīmējās pilna notikumu fabula.

Māsters bija ieradies pie Brokstonu mājas laikā starp astoņiem trīsdesmit un astoņiem �etr�desmit. Atbildot uz viņa klauvējienu, Perdita pienākusi pie viena no ielas puses logiem, glu�i saprotamu iemeslu dēļ baidīdamās atvērt ārdur�vis, jo vēlā vakarā, klusā vietā bija mājā viena pati ar bērniem. Sākumā, ieraudzījusi D�ailzu,

viņa vienkār�i aizgājusi no loga, bet viņ� uzstājis un vēl skaļāk dauzījis durvis, līdz viņa atkal pienākusi pie loga un �oreiz to atvērusi.

"D�ailz, beidz taisīt tādu troksni! Tu uzmodi�nāsi bērnus. Ej projām!"

"Ielaid mani! Man ar tevi jāparunā."

"Man nav ko runāt. Visu izrunājām sestdienas vakarā."

"Perdita, lūdzu� Es nepalik�u ilgi, goda vārds."

"Piedod, D�ailz, es vienkār�i neticu, ka tu turēsi solījumu."

Pēc Teneta domām, viņa baidījās arī par to, ka vīrs nevarēs savaldīt savu karstasinīgo dabu.

"Turē�u, goda vārds� Nu, labi, paklausies! Tādā gadījumā varbūt aizbrauksim uz ciemata krodziņu un kaut ko ātri iedzersim. Mēs nebūsim ilgi, es apsolu. Tu varēsi iet projām, tiklīdz to vēlēsies�"

"Un atstā�u bērnus vienus pa�us mājā? Ne�paliec smieklīgs! Par to nevar būt ne runas!"

Un viņa aizvērusi logu un atkal aizgājusi no

tā.

-��� Ko jūs darījāt tālāk? jautāja Lainhems.

-����� Nu, es netaisījos padoties. Nekādā gadīju�mā! Māsters papurināja galvu. Galu galā, kā jau teicu, gribēju tikai parunāt ar viņu, Dieva '

vārds! Tāpēc nolēmu labi, ja jau viņa tā grib� Ja neuztraucas, ka varu pamodināt bērnus, vēl labāk. Un, ja augsti cienījamā misis Brokstone negrib, lai pie mājas izsauc policiju, tad būs vēl sliktāk.

-��� Un kas notika pēc tam?

-���� Dauzīju durvis un klaigāju tā, ka būtu pa�modu�ies pat miroņi, Māsters ar zināmu pa�ap�mierinātību atcerējās.

Likās, ka pēdējais vārds paliek karājamies gaisā un joprojām atbalsojas istabā. Māstera atmiņu kopsavilkums, uzskaitot scēnas notikumu secību, noklusa, sejas izteiksme mainījās, un, dobji ievai�dējies, viņ� kļuva tāds pats kā sarunas sākumā.

-��� Ak Dievs�

Tenets mirkli pagaidīja un tad ierunājās.

-��� Vairs nebūs ilgi, ser. Ja jūs varētu pabeigt�

Māsters pamāja, dziļi ievilka elpu un lēnām

izspieda nākamos vārdus:

-���� Viņa, protams, ilgi neizturēja. Es zināju, ka tā notiks.

Pēc pāris minūtēm Perdita bija atgriezusies pie loga un negribīgi piekritusi parunāt ar viņu ārpusē. Mirkli vēlāk viņa iznākusi ārā, aizcirzdama aiz sevis durvis.

"Dro�i vien tāpēc, lai vīrs ar varu nelauztos iek�ā," nodomāja Tenets.

Māsters bija apklusis.

-��� Kas tālāk? jautāja Lainhems.

-��� Es biju satracināts, Māsters drūmi turpinā�ja, par to, ko viņa ar mani dara. Galu galā vainīga bija viņa. Tā bija viņa, kas aizgāja no manis un nevis otrādi�

Lainhems gaidīja.

-���� Nevarēju saprast, kāpēc visam jānotiek pēc viņas noteikumiem.

-��� Kā tā?

-��� Es jau teicu. Biju uz viņu nikns�

Tenets nojauta, ka Māsteram ir kauns par to, ko viņ� izdarījis pēc tam. Tādēļ viņ� bija kļuvis tik izvairīgs. Tenets jau nojauta, kas sekos.

Lainhems joprojām gaidīja.

-��� Es piespiedu viņu iekāpt ma�īnā, Māsters kauna pilnā balsī nomurmināja.

Lainhems pavēra muti un atkal aizvēra.

Tenets gaidīja, ka ser�ants gatavojas teikt: "Piespiedāt? Kādā veidā?" lai iegūtu pārsvaru. Protams, tajā brīdī Māsters varēja uzspiest savu pārākumu, un tas viņam nenācās grūti. Perdita bija maza un slaida, bet Māsteram vajadzēja svērt krietnus deviņdesmit kilogramus.

-��� Kas tālāk? jautāja Lainhems.

Māsters paraustīja plecus.

-����������� Aizdedzes atslēga jau bija vietā, tā ka nekā�du problēmu. Vienkār�i sāku braukt. Kā jau tei�cu, devāmies uz krodziņu.

Lainhems pa�ūpoja galvu.

-���� Atvainojiet, ser, bet es nevaru saprast, kā pēc visa notiku�ā misis Māstere labprātīgi devās ar jums uz krodziņu. Kā jums izdevās� pār�liecināt viņu?

Māsters indīgi paskatījās uz ser�antu.

-��� Nu, labi, tagad man nav ar ko lepoties�

Lainhems sarauca uzacis.

Māsters pielēca kājās, piegāja pie kamīna un nostājās tam blakus, uzgriezis viņiem muguru.

-���� Nu, pie velna visu� viņ� pagriezās pret policistiem. Es vienkār�i pabaidīju viņu, ka, ja viņa mani neklausīs, es turpinā�u braukt un bērni visu nakti paliks vieni pa�i. Bet, ja viņa būs ar mieru, es garantēju, ka pēc stundas būs mājās.

Perditai tā bija Hobsona [1] izvēle.

Tas viss bija aizņēmis ne vairāk par desmit piecpadsmit minūtēm, un Meltonas "Zaļajā vīrā" viņi ieradās bez kādām desmit minūtēm deviņos. �ajā gadījumā brauciens izrādījās bezjēdzīgs. Perdita palika nelokāma. Viņa bija atteikusies pat domāt par atgrie�anos pie vīra un atkārtojusi,

ka nekas nepiespiedīs viņu mainīt nodomu �ķir�ties. Beigu beigās viņ� bija padevies. Apmēram divdesmit pāri deviņiem aizvedis Perditu uz Brokstonu māju, viņ� tūlīt pat braucis projām.

-���� Brokstonu mājā jūs neiegājāt? jautāja Lainhems.

-���� Nē. Nepūlējos pat ierunāties par to. Viņa �ā vai tā nebūtu to pieļāvusi, jo viss jau bija izlemts. Vienkār�i izlaidu viņu ārā un braucu projām.

Lainhems, savilcis uzacis, paskatījās uz Tenetu. "Vai gribējāt vēl kaut ko pajautāt?"

Tenets pamāja un paņēma plastmasas mapīti, kurā bija ielicis Perditas ski�u albumu. Viņ� iz�vilka to ārā.

-���� �o mēs atradām starp jūsu sievas lietām, pa�ķirstījis albumu, viņ� izvēlējās portreta skici. Vai jūs pazīstat �o cilvēku?

Māstera sejas muskuļi pārakmeņojās, bet acu izteiksmi kontrolēt viņ� nespēja. Satricinājums, sāpes, bailes tas viss atspoguļojās viņa acīs.

-��� Jā. Tas ir kaimiņ� no blakusmājas, Hovards Sveins.

-��� Liekas, ka zīmējusi jūsu sieva? Tenets pa�skatījās uz gleznu pie sienas. �ķiet, viņa bija māksliniece.

-Jā. Viņa ir� viņa bija ļoti talantīga.

♦

Māsters pamāja uz zīmējumu un, mēģinot

nepie�ķirt vārdiem īpa�u nozīmīgumu, turpinā�ja:

-���� Viņa vienmēr centās pierunāt paziņas, lai pozē. Viņai labāk patika zīmēt pazīstamus cil�vēkus, nevis maksāt modelim. Kā liekas, �ie ir darba zīmējumi nākamajam portretam.

Tenets viņam neticēja. Bija jūtams, ka darbu pie zīmējuma spēcīgi ietekmēju�as pa�as Perditas emocijas. Katra tā detaļa likās rūpīgi izstrā�dāta, turklāt pēc atmiņas. Māsters visiem spē�kiem centās to notu�ēt. Kādēļ? Nespēdams iz�turēt domu, ka viņai bijis mīļākais? Vai varbūt fakts, ka Perditai bijis mīļākais, varētu likt poli�cijai uzskatīt, ka Māsteram bijis iemesls viņu no�galināt? Interesanti ir tas, ka Sveins ir viņu kai�miņ�. Varbūt arī viņ� di�ojas ar zilu aci.

Māsters likās pilnīgi iztuk�ots. Viņa acis bija iegrimu�as dziļāk, un maisiņi zem tām izteiktāki.

Tenetam kļuva viņa �ēl. Ja vīrs nav vainīgs, viņam jādod atelpa. Cie�anu vienam vakaram jau tā ir pārāk daudz. Bet, ja nē� nu, ko, bija skaidrs, ka �ajā reizē nekas nepiespiedīs viņu pateikt ko citu. Tālākajai iztaujā�anai jāpagaida, kamēr viņi atradīs kaut ko specifisku, kam pie�ķerties. Tenets piecēlās.

-���� Par oficiālo līķa atpazī�anu� Rīt no rīta es kādu atsūtī�u jums pakaļ.

Māstera lūpas saspringa.

-��� Cikos?

-��� Deviņos.

Galvas mājiens.

-��� Labi.

Pie ārdurvīm Tenets apstājās.

-���� To �ausmīgo zilumu, ser, kur jūs to dabū�jāt?

Māstera lūpu kaktiņi no�ļuka.

-���� Ticat yai ne, bet ieskrēju durvīs. Kā tāds idiots� Naktī piecēlos un, neieslēdzis gaismu, gāju uz vannasistabu un�

Vecs joks! Pēc Teneta domām, lai dabūtu tādu zilumu, durvīs jāieskrien ar pilnu ātrumu. Tomēr Tenets tikai pamāja, nomurmināja: "Paldies par sarunu!" un izgāja ārā.

-���� Ieskrējis durvīs! kurnēja Lainhems, kad viņi bija iekāpu�i ma�īnā. Varu derēt, ka īstais iemesls, kāpēc viņa aizgāja no vīra, bija �is Sveins! Pēc sestdienas ķildas Māsters kā tvaika dampis atdrāzās uz �ejieni, un viņi izkāvās. Caur priek�ējo stiklu viņ� mēģināja saskatīt tum�sā tīto blakusmājas ieeju. Iesim �ovakar pie mistera Sveina?

Tenets paskatījās uz paneļa pulksteni. Gan�drīz viens naktī. Nezin vai mums ir pietiekami daudz pierādījumu, lai �ajā nakts stundā rautu viņu ara no gultas. Ne, pagaidīs līdz ritam. At�nāksim, kad būs diena.

Nākamajā rītā viņi ar Benu brokastoja, kad iezvanījās telefons.

-��� Es paņem�u, sauca D�ouna, kura nāca lejā pa kāpnēm.

-���� Drausmīgi! iesaucās Bens, uzmezdams acis auzu pārslu paciņu rindai uz galda. Pār�slas, pārslas un atkal pārslas. Ak, atvainojiet, pārslas, pārslas, tad pārslas ar riekstiem un at�kal pārslas. Kāpēc mums nevarētu būt kartupeļu salmiņi, saldās standziņas vai vismaz kukurūzas pārslas�?

-���� Beidz kurnēt, apsauca Tenets, tomēr viņa uzmanība tikai daļēji bija pievērsta sarunai. Te�lefona zvans dro�i vien bija viņam. Pārslas tev dod spēku.

Priek�telpas durvis bija pusvirus, un viņ� dzirdēja D�ounu sakām:

-��� Ak, nē! Cikos tas notika?

Pēc balss varēja noprast, ka jaunumi ir slikti. Teneta kuņģis sarāvās. Brid�ita. Ar Brid�itu kaut kas atgadījies. Viņ� pielēca kājās un steidzās uz durvīm.

D�ouna vērās viņā un abām rokām �ņaudzīja klausuli. Viņas sejas izteiksme liecināja, ka noti�cis kaut kas nopietns. Zib�ņojo�ā ietvarā Teneta iztēle uzzīmēja bagātīgu skatu sēriju, katrs nāka�mais baismīgāks par iepriek�ējo: Brid�ita guļ ceļa vidū, ievainota un noasiņojusi; Brid�itu iz�met caur ma�īnas priek�ējo stiklu, viņas seja asiņojo�ās brūcēs; Brid�ita guļ morga plauktā, un vienīgā zīme, kas ļauj viņu at�ķirt no pārē�jiem, ir pie kājas piestiprinātā plāksnīte� D�ouna attālināja klausuli no lūpām un no�ukstēja:

-��� Mamma. Sirdslēkme.

Tūlīt pat sekoja atvieglojuma sajūta. Tenetam ļoti patika sievasmāte, viņ� bija labi iepazinis vi�ņu, kad tā kādu laiku dzīvoja viņu mājā un pie�skatīja bērnus, kamēr D�ouna mācījās Nosacīti atbrīvoto uzraudzības dienesta kursos. Viņ� apli�ka roku D�ounas pleciem.

-��� Viņa nav�?

D�ouna papurināja galvu.

�oreiz tā bija patiesa atvieglojuma sajūta.

-���� Aizbrauk�u, cik ātri vien varē�u, viņa tei�ca un nolika klausuli. Tā bija misis Pārkere, mammas kaimiņiene. Viņas �orīt gatavoju�ās ko�pā doties iepirkties uz Meidstounu un gribēju�as izbraukt labi agri, lai paspētu pirms ma�īnu sa�strēguma. Pusastoņos viņa izgājusi pēc piena un ievērojusi, ka mammai aizkari vēl aizvērti un māja tum�a. Uz klauvējienu neviens neatbildējis, tāpēc viņa iegājusi pati. Viņai ir atslēga�

-���� Kas noticis? Bens stāvēja virtuves durvīs un klausījās. Vai vecmāmiņa?

Kodīdama lūpu, D�ouna pamāja.

-��� Viņa nav�? Bens atbalsoja tēva jautājumu.

-���� Nē, protams, nē! Viņa ir�D�ouna svār�stījās, apsvērdama, cik daudz Benam drīkst stās�tīt.

-��� Kas noticis?

D�ouna skatījās uz Tenetu. "Stāstīt?"

-��� Ak, mammu! iesaucās Bens. Beidz! Ne�esmu ta�u zīdainis. Kas ar viņu noticis?

-��� Viņai ir sirdslēkme.

Bena pirksti sa�ņaudza durvju stenderi.

-���� Ak� un viņ� uzdeva jautājumu, kur� Tenetam jau bija uz mēles. Cik tas ir nopietni?

-���� Misis Pārkere nezināja, bet, par laimi, tas noticis neilgi, pirms viņa iegāja pie mammas mamma nupat bija kāpusi no gultas, tā misis Pārkere domā� Viņa izsaukusi ātro palīdzību, un tā atbraukusi ļoti ātri. Mammu aizvedu�i uz Starrendenas Centrālo.

D�ounas plecu muskuļi zem Teneta rokas no sasprindzinājuma bija sastingu�i.

-��� Man jāiet, viņa teica, bet tad pielika roku pie pieres. Ļaujiet padomāt! Kas mums jādara vispirms? Jāpaziņo uz darbu� Viņa paskatījās pulkstenī. Nekas, labi. To es varu izdarīt ari vēlāk.

-��� Ja vēlies, es piezvanī�u.

. Nē, viss kārtībā. Man pa�ai jārunā ar D�enisu, jāiepazīstina viņa ar manu dienas plānu. Par laimi, nav nekā svarīga� ak, nē� �orīt bija vie�na nopietna tik�anās. Ar �eronu�

�erona Straiva bija jauna, vientuļa māmiņa ar diviem mazuļiem, ilgāku laiku nodarbojusies ar zag�anu veikalos, bet tagad nolēmusi nostāties uz godīga ceļa. D�ouna kādu laiku ar viņu strādāja.

-���� Viņa nenāk arī pie telefona, un citādi ar vi�ņu nevar sazināties.

-����� Gan jau kāds no biroja aizbrauks un pa�skaidros viņai, kas noticis, esmu dro�s par to� Un viņa sapratīs, ka tādi ir apstākļi. Dari to, kas jādara vispirms, viņ� uzmanīgi pastūma D�ounu kāpņu virzienā. Ej un sataisies ceļam!

-����� Man vienkār�i nepatīk pievilt cilvēkus, it sevi�ķi viņu, kurai neviena cita nav.

-���� Paņem mēteli, teica Tenets. Es te visu nokārto�u, tad piezvanī�u uz slimnīcu un, tiklīdz varē�u, aizbrauk�u.

-����� Nē, neuztraucies! Es tev piezvanī�u, kad bū�u noskaidrojusi, kāds ir stāvoklis. Tu ar savu jauno lietu �odien būsi pārāk aizņemts. Cik ilgi būsi savā birojā?

Tenets ātri rēķināja.

-��� Domāju, ka līdz pusdesmitiem.

-���� Labi, D�ouna steidzās lejup pa kāpnēm, un Tenets sekoja viņai, lai nobrauktu savu ma�ī�nu no iebrauktuves un D�ouna varētu izbraukt savējo no garā�as.

Nu, vismaz vienu reizi viņ� bija laicīgi iera�dies uz Drako rīta apspriedi. Pa nakti nekas in�teresants nebija nācis klāt, un Tenets pameta Lainhemu organizēt un nodro�ināt da�ādu viņu komandas uzdevumu izpildi: sagatavot garāmskrejo�u apciemojumu Sveina mājā, sarunu ar misis Brokstones mājkalpotāju, informācijas vāk�anu, apstaigājot mājas Brokstonu nama ap�kaimē. �o pēcpusdienu jābūt gatavam pēcnāves slēdzienam. Kad Tenets iegāja Drako kabinetā, �efs stāvēja pie loga un, rokas sakrampējis uz muguras, pētīja iek�ējo pagalmu.

-���� Ā, labrīt, Tenet. Sēdieties! Atvainojiet, ka nevarēju aizbraukt pagāju�o nakti!

Tenets ievēroja, ka viņ� nepasaka, kāpēc.

Drako smagi apsēdās aiz galda.

"Skaidri redzams, ka ar �efu kaut kas nav kār�tībā," nodomāja Tenets. Viņa pierastais pla�ais vēriens un dzīvīgums bija pazudis. Viņ� izska�tījās tāds kā iztuk�ots. Piķa melnās, dziļās acis likās blāvas, un patum�ie, sprogainie un nepa�klausīgie mati nedzīvi, it kā novītu�i. Varbūt slims ir pats Drako vai vismaz jūtas nelāgi?

Vecākais inspektors Todijs, Drako vietnieks, ienāca savā parastajā, pazemīgajā manierē, sā�niski sperot soļus. Tūlīt viņam sekoja insnektors Būns, sens Teneta draugs un kolēģis. Viņu ieņe�mamie posteņi bija identiski.

Apspriede iesākās kā parasti. Katrs no vi�ņiem sniedza īsu iepriek�ējās dienas notikumu kopsavilkumu. Perditas Māsteres noslepka�vo�ana Meltonā katrā ziņā bija vissvarīgākais notikums, tāpēc arī Teneta ziņojums iznāca visgarākais. Parasti Drako būtu pabārstījis jau�tājumus, bet �odien viņa uzmanība bija vairāk nekā pavir�a. Izņemot nelielu ieinteresētības uzliesmojumu, uzzinot, ka slepkavība notikusi Venesas Brokstones mājā ("Uzmanieties, lai pārāk neuzkāptu viņai uz var�acīm, Tenet!"), viņ� tikpat kā neierunājās, līdz Tenets nebija beidzis, un tikai tad ar acīmredzamām pūlēm pajautāja:

-��� Tātad nekas īpa�s, kam pieķerties?

-��� Nē, ser. Tikai �is polietilēna maiss.

-��� Jā, nekad nevar zināt, ko mēs no tā varēsim secināt. Katra saskare atstāj pēdas, atcerieties to, Tenet! Katra saskare atstāj pēdas.

-���� Jā, ser, atbildēja Tenets, apspiezdams īgnumu. Inspektoram nepatika, ka Drako izturas pret viņu kā pret zaļu jauniesaucamo. Vienīgi

Būna ironiskā pamirk�ķinā�ana lika justies maz�liet mo�āk.

-���� Labi, teica Drako, abas plaukstas uzlicis uz rakstāmgalda.

�ī bija parastā zīme, ka apspriede ir galā, un visi trīs vīri sāka slieties kājās.

-��� Ē� vēl tikai viena lieta, Drako viņus ap�turēja.

Visi atkal atslīga krēslos.

Drako paņēma zīmuli un sāka ar to spēlēties, klabināt pa galdu un virpināt pirkstos.

-Ē-e�

Tenets un Būns saskatījās. Kas sekos? Drako parasti mēdza būt izlēmīgs, par sevi pārliecināts, vārdi vēlās viens pāri otram, steigā cen�oties vi�sus tos pateikt un ripinot uz priek�u skanīgās, rit�miskās velsie�u sludinātāja kadences.

-���� Biju cerējis, ka tik tālu neaizies, bet� Drako saknieba lūpas. Baidos, ka man nāksies lūgt jums kaut ko neparasti smagu, tāpēc�

�efs paskatījās uz visiem pēc kārtas. Viņa acis bija grūtsirdīgas un pa�nosodo�as.

-���� Izskatās, ka� viņ� rūpīgi izrunāja katru vārdu, ka tuvākajā nākotnē man laiku pa lai�kam nāksies ņemt brīvdienas. Viņ� kareivīgi paslēja uz aug�u zodu, it kā stiprinot sevi jebku� ram likteņa triecienam. Mana sieva ir slima, un

viņai uz kādu laiku vajadzēs braukt uz Londonu ārstēties. Saprotams, ka es brauk�u viņai līdzi�

-���� Drako acis bija nodurtas lejup, it kā viņ� ne�spētu paskatīties uz pārējiem. Varbūt viņ� bai�dījās, ka līdzjūtība kolēģu acis padarīs viņu nevlri�ķīgu.

Iestājās klusums. Visi trīs Drako padotie ska�tījās viens uz otru. Viņus vienoja uztraukums un līdzjūtība �efam. Tad Todijs nokrekstējās un tei�ca:

-���� Mūs visus ļoti apbēdina dzirdētais, ser, un mēs ceram, ka ārstē�ana visai drīz dos vēlamo efektu, turklāt, lūdzu, neuztraucieties par to, kas notiks darbā. Es to saku mūsu visu vārdā, jo zinu

-��� ja būs nepiecie�ams, mēs esam gatavi strādāt, stundas neskaitot.

Drako beidzot pacēla acis.

-��� Pateicos.

Acīmredzot viņ� vēl nespēja sevi pilnīgi kon�trolēt. Visi trīs Drako padotie, ne vārda nesakot, kā sarunāju�i, piecēlās un izgāja no kabineta. Ār�pusē viņi klusām apspriedās.

-���� Izklausās nopietni, Todijs drūmi novil�ka.

-��� Ja tas ir tā, trieciens viņam būs smags, tei�ca Būns.

81

-���� Nerunājiet tā, it kā viņa būtu jau mirusi! -

Simpsonc 6

iesaucās Tenets. Mēs vēl nezinām, kas viņai kai�. Var būt ari tāda slimība, kas ir ārstējama.

Būns paraustīja plecus.

-��� Cerēsim, ka tā.

Kad Tenets pastāstīja par notiku�o Lainhemam, tas uzsita knipi.

-��� Es ta�u aizmirsu jums pateikt� Luīze �orīt stāstīja, ka nejau�i satikusi kādu paziņu no Starrendenas Centrālās slimnīcas, un tā teikusi, ka misis Drako esot leikēmija.

-��� Ak, nē� Cik tas ir nopietni? Vai mūsdienās da�i leikēmijas paveidi nav ārstējami?

Iezvanījās telefons: D�ouna ar jaunumiem par māti. Misis Boltona atradās intensīvās ārstē�anas palātā, un slimnīcas māsas nav pateiku�as neko vairāk, kā vien to, ka vēl esot par agru spriest. D�ouna gatavojās palikt slimnīcā visu dienu, protams, ja tas būs nepiecie�ams.

-����� Iespējams, ka man �orīt vēlāk slimnīcā va�jadzēs vēl kādu satikt, Tenets teica D�ounai. Mēģinā�u tad pie reizes satikties arī ar tevi. Viņ� pagaidām nestāstīja D�ounai par Angaradu Drako.

-��� Labi, tad gaidu tevi.

Tenets nolika klausuli.

-�� Ak, Maik, �orīt likteņa sitienu un bezcerības lavīna ir pārāk smaga.

-���� Es tomēr ceru, ka izkulsimies, ser. Mums gandrīz vienmēr tas izdodas. Turklāt�

Turklāt, paldies Dievam, bija jāstrādā.

-��� Ar ko sāksim, ser?

-��� Domāju, ka varbūt labāk būtu apraudzīt mi�sis Māsteres vecākus.

-���� Nevis misteru Māsteru? Vai misteru Sveinu?

Tenets papurināja galvu.

-��� Misters Māsters pa�laik ir aizņemts līķa at�pazī�anā. Turklāt, kā jau viņnakt teicu, gribu pa�skatīties, vai, pirms atgrie�amies pie viņa, neva�ram uzzināt kaut ko konkrētāku. Mums paveik�sies, ja izrādīsies, ka Perditai Māsterei nav bijis noslēpumu no mātes vai patēva. Bet misters Sveins var pagaidīt. Nekur viņ� neaizbēgs.

-���� Cerēsim, pusbalsī nomurmināja Lainhems, kad viņi jau bija paņēmu�i mēteļus un de�vās uz durvīm.

Salīdzinājumā ar daudzām pla�umā augo�a�jām mūsdienu priek�pilsētām Pilkingtona pie Starrendenas neap�aubāmi ir ļoti mājīga vieta. Tajā ir tikai da�as kokiem apstādītas ieliņas ar trīsdesmito gadu mājām. Veisaidas galā atrodas skolas spēļu laukumi. Vienā no blakus eso�ajām mājām dzīvoja Perditas Māsteres māte un pa�tēvs. Māja bija tās cel�anas laikam tipiska, ar lo�giem milzīgās ni�ās abos stāvos un arkveidīgu ieejas lieveni, kuru klāja akmens plāksnes. Vieta bija kārtīga kā veikala skatlogs. Dārziņ� izska�tījās sakopts, iebrauktuve bez nezālēm, un svaigi krāsotie logi spīdēja vien.

Vīrs, kur� atvēra ārdurvis, pēc Teneta domām, mēdza ģērbties vienmēr vienlīdz rūpīgi. Viņ� �ķita esam no tiem, kuri visērtāk jūtas uzvalkā un ar kaklasaiti ap kaklu, cilvēks, kura vienīgā atkāpe no normas brīvajā laikā ir �aketes no�maiņa pret adītu jaku. �is rīta tērps likās atbil�sto�i drūms, no tum�i pelēkas dzijas adīts. To pa�pildināja balts krekls un melna kaklasaite, kura tomēr bija slikti sasieta. Spo�i nospodrināto, melno kurpju āda likās nonēsāta. Uz vīra zoda manīja skū�anās atstātu iegriezumu, kuram bija uzlīmēts plākstera gabaliņ�.

-��� Misters Herrovs? Tenets vaicāja un stādīja priek�ā sevi un Lainhemu.

Herrova vaigi notrīcēja. Viņ� sakoda zobus.

-���� Joprojām nespēju tam noticēt� Viņ� pakāpās atpakaļ. Nāciet iek�ā!

Herrovs bija vecumā starp piecdesmit un se��desmit, maza auguma un tukls, gandrīz vai resns, ar dubultzodu. Da�as retās matu �ķipsnas mēģi�nāja noslēpt faktu, ka patiesībā viņ� ir plikpau�rains.

Herrovs ieveda viņus smacējo�i karstā istabā, kuras kārtīgums robe�ojās ar pliekanumu. Sienas bija gai�i zaļas, aizkaru zaļums tum�āks. Tiem pieskaņotais paklājs zaļ� un smil�krāsā. Mēbe�les likās ērtas dīvāns un vairāki atpūtas krēsli; ni�ās abpus gāzes kamīnam ar mākslīgām mal�kas pagalēm grāmatskapji. Visvairāk izcēlās glezna pie pretējās sienas, acīmredzot viens no Perditas darbiem. Glezna attēloja dārzu naktī. Cauri piebriedu�o, virpuļojo�o un drūmo māko�ņu blāķiem lauzās bālas mēness ripas stari. Priek�plānā balto liliju biezoknis spokainajā mē�ness gaismā slēja aug�up bālās, trauslās ziedu � . . . taurītes, it kā pielūdzot sudraboto dievieti nak�ti.

Herrovs pamanīja Teneta neslēpto interesi.

To gleznoja Perdita. Dzim�anas dienas dā�vana manai sievai. Lūdzu, sēdieties!

Herrova liekie tauki, viņam iesē�oties atpūtas krēslā, plecu un vēdera rajonā izspiedās caur ap�ģērba audumu.

Tenets apsēdās uz dīvāna, apzināti uzgriez�dams muguru gleznai. Tai piemita magnētisks spēks, tā dūrās acīs un piesaistīja uzmanību, kura tik nepiecie�ama, koncentrējoties sarunai. Glez�na, pat neredzot to, �ā vai tā bija acu priek�ā. Tās dīvainais valdzinājums plūda no aizmugures sie�nas. Tā bija jūtama.

Lainhems izvēlējās otru atpūtas krēslu. Saru�nas laikā viņi nemēdza sēdēt blakus, jo bija sva�rīgi redzēt vienam otra seju. Ilggadīgā darba rutī�na bija iemācījusi, ka būtisku vietu sarunas laikā ieņem mēma sazinā�anās.

-����� Tāds zaudējums, nomurmināja Herrovs un pa�ūpoja galvu.

Tenets jau sāka mocīties no necie�amā karstu�ma. Kā viņi spēj dzīvot �ādā temperatūrā?

To pa�u juta arī Lainhems. Tāpat kā Tenets, ser�ants jau bija novilcis mēteli un pogāja vaļā �aketi.

-��� Mēs jūtam līdzi. Tas noteikti ir smags trieciens.

Herrovs pa�ķieba galvu.

-���� Jā. Un vissliktākais ir tas, ka man par to vēl jāpasaka sievai. Viņa ir slimnīcā.

-��� Jā, es zinu.

Herrovs noba�ījies saliecās uz priek�u.

-��� Ceru, ka jūs vēl neesat viņai pastāstīju�i?

Tenets papurināja galvu.

-��� Domājām, būs labāk, ja to izdarīsiet pats.

-����������� Labi, Herrovs saviebās. Es saku "labi", bet baidos no tā. Viņas likteņa kausā jau tā ir daudz. Es �orīt nojautu, ka jūs mani apciemosiet, tāpēc nolēmu pagaidīt ar viņas apmeklē�anu, jo var gadīties, ka jums ir kādi jaunumi. Vai tā?

-����� Baidos, ka vēl par agru gaidīt jaunumus. Mēs gribējām satikt jūs, lai iegūtu kādu vispārē�ju informāciju par Perditu.

-��� Kādā nozīmē?

-���� Mums ir svarīgi zināt un saprast, kā pēdējā laikā ritēja jūsu pameitas dzīve.

-��� Jūs ta�u nedomājat, ka viņu� ka tas ir noti�cis� ka viņas nogalinā�anā vainojams kāds, ko viņa pazinusi'? Man liekas, ka tas ir kāds ma�niaks, kur� ielauzies iek�ā� Mūsdienās tik daudz dzird par tādām lietām.

-���� Pagaidām mēs vienkār�i nezinām. Tātad, ja mēs varētu�

Herrovs izspraucās no krēsla un sāka staigāt pa istabu.

-��� Bet tas ir neiespējami! Smieklīgi! Ja vien�

Viņ� pēk�ņi apstājās, pagriezās un cie�i skatī�jās Tenetā.

-��� Ja vien kas?

Herrovs pakratīja galvu.

-��� Nekas.

-���� Ak, beidziet,-mister Herrov! Skaidri re�dzams, ka jums nupat kaut kas ienāca prātā.

Bet Herrovs atkal stūrgalvīgi papurināja gal�vu.

-��� Nē, patie�ām nekas.

Tenets nosprieda, ka Herrovs iedomājies par Perditas vīru un par viņu ķildu, bet nolēma veto vīru pagaidām netincināt.

-���� Tomēr glu�i dabīgi, ka tagad mēs ņemam vērā jelko un vācam visu iespējamo informāciju. Tāpēc, vai jūs nevarētu atbildēt uz da�iem jautā�jumiem�?

Herrovs atgriezās pie sava krēsla un atkal ap�sēdās. Viņ� pacēla cīsiņiem līdzīgos pirkstus kā zīmi, ka padodas.

-���� Protams. Pastāstī�u visu, kas var jums no�derēt.

Tenets sāka svīst.

-��� Kā jums �ķiet, vai, pirms sākam, mēs neva�rētu atvērt durvis.

-��� Protams.

Lainhems steidzīgi pielēca kājās un atvēra durvis, cik pla�i vien bija iespējams.

-��� Piedodiet, teica Herrovs, es vienmēr aiz�mirstu, cik citiem �eit ir karsti. Es jau pie tā es�mu pieradis. Tas ir sievas dēļ. Viņa nepanes auk�stumu, un istabai vienmēr jābūt karstai kā sil�tumnīcai. Vēl vakar, slimnīcā, viņa sūdzējās, ka tur esot auksti. Visas pārējās sievietes sēdēja kruzuļainos naktskreklos, bet viņa trīcēja pie visām miesām. Kad braucu pie viņas otrreiz, man vajadzēja paņemt līdzi vilnas pārsegu. At�vainojiet, es novirzījos� �orīt nespēju sakarīgi domāt� Kas jūs interesē?

Kā bija norunāts, iztaujā�anu sāka Lainhems, un drīz vien viņi jau zināja, ka Perditas tēvs nomiris, kad viņa bijusi desmit gadus veca. Pēc diviem gadiem māte apprecējusies vēlreiz. Mei�tene ļoti mīlējusi tēvu un, par spīti visām viņu pūlēm, tā arī nav spējusi samierināties ar domu, ka nu Herrovs ir viņas patēvs.

Herrovs skumji papurināja galvu.

-���� Diem�ēl viņa nekad man tā arī nepiedeva, ka esmu ieņēmis viņas tēva vietu. Esmu bie�i domājis, ka arī Stefānija nenāca ātrāk, līdz mēs bijām atmetu�i visas cerības, ka Perdita samie�rināsies. Stefānija ir mūsu otra meita. Viņai ta�gad ir trīspadsmit.

Tātad toreiz Perdita bijusi kādus divdesmit gadus veca, Tenets izskaitļoja.

-��� Domāju, ka Perditai būtu vēl grūtāk, ja mā�tes mīlestību nāktos dalīt ar Stefiju. Par laimi, kad Stefija piedzima, Perdita bija projām kole�d�ā, un, kad pārbrauca, viņa pret Stefiju izturējās vairāk kā māte, nevis māsa.

-��� Kā Stefānija uzņēma ziņu par Perditas nāvi?

Herrovs saknieba lūpas.

-���� Viņa vēl nezina. Nespēju saņemt drosmi un pateikt.

-��� Ko jūs viņai pateicāt vakar vakarā, pēc tam, kad bija atnāku�i mūsu cilvēki? Vai varbūt viņa nepamodās?

-����� Viņas nebija �eit. Viņa ir pie draudzenes, kamēr māte atrodas slimnīcā. Jūs jau zināt, kā�das ir meitenes �ajā vecumā. Izmanto jebkuru iemeslu, lai varētu padzīvot pie citiem�

Tenets pasmaidīja.

-��� Manējā agrāk bija tie�i tāda pati.

-����� Un man tas tie�ām likās ērti. Manas darba stundas ir neregulāras. Esmu Svētā Maikla pirm�skolas direktora vietnieks, un man bie�i vien jābrauc uz skolu agri, bet atgriezties iznāk vēlu. Stefija mācās Starrendenas vidusskolā, un Roza mana sieva vienmēr veda viņu uz sko�lu.Tāpēc, kad Stefānija teica, ka varot padzīvot pie Daienas�

Tenets pamāja. Herrovs īsti neatbilda viņa priek�statam par to, kādam jāizskatās direktora vietniekam, bet dro�i vien amata dēļ viņ� �orīt ir tik saposies.

-����� Stefija bija �eit sestdien un svētdien, pro�tams. Un patiesībā ir vēl viens iemesls, kāpēc bi�ju priecīgs, kad viņa ierunājās par padzīvo�anu pie Daienas. Ja D�ailzs mans znots, Perditas vīrs turpinātu nākt uz �ejieni un rīkot tra�us� Baidījos, ka viņ� var atnākt, kad es esmu izbrau�cis, bet Stefija ir mājās viena. Neesmu pārlie�cināts, ka viņa spētu tikt galā� Jūs zinājāt, ka Perdita ir aizgājusi no vīra?

-��� Jā, teica Tenets. Un mēs zinām, ka mis�ters Māsters bija atnācis uz �ejieni sestdienas vakarā un jūs teicāt, lai viņ� beidz nākt uz �ejieni un rīkot tra�us� Vai viņ� tika atnācis vairākas reizes?

-��� Viņ� atnāca svētdien un pirmdien vēlreiz.

Tenets paskatījās uz Lainhemu.

-��� Ņemsim pēc kārtas. Atgriezīsimies pie sest�dienas vakara.

-��� Kas tie�i notika sestdienas vakarā? jautāja Lainhems.

Nemanāmi, tik nemanāmi, ka Tenetam jau likās, ka viņ� to ir tikai iedomājies, Herrova acīs pazibēja kādas atmiņas, kāda doma, kura ātri vien tika apspiesta. Tad viņ� pārbrauca ar plauk�stu pār galvu, it kā sevi uzmundrinot, pieglauz�dams rūpīgi sakārtotās, retās matu �ķipsnas.

-����� Perdita ieradās kādos ļaujiet man at�cerēties kādos desmitos vai ap to laiku. Viņa neko daudz nestāstīja, tikai to, ka sastrīdējusies ar D�ailzu, un palūdza, vai nevar �eit pārgulēt.

Protams, es teicu, ka var. Viņa nupat kā bija uzgājusi aug�ā, kad piezvanīja D�ailzs un jautā�ja, vai Perdita esot �eit. Viņa atteicās runāt ar vīru un lūdza, lai pasaku viņam, ka negrib to re�dzēt. .. Un tad viņ� atbrauca, dauzījās pie durvīm un pieprasīja, lai lai� iek�ā.

-��� Un jūs ielaidāt?

-���� Nē, protams, ka ne, Herrovs centās būt gan skarbs, gan pa�taisns. Ja Perdita negribēja viņu redzēt, tad tā bija jābūt, cik tālu tā ir mana darī�ana. Viņ� sāka briesmīgi lamāties, puse kaimiņu iznāca pie durvīm, uztraukdamies par to, kas te notiek�. Beigās es pateicu, ka, ja viņ� neies projām, izsauk�u policiju. Un tā viņ� aiz�gāja, bet nākamajā rītā ap desmitiem bija klāt atkal. Par laimi, Perdita bija jau projām, tā ka �oreiz viņ� aizgāja visai klusu.

-��� Uz kurieni viņa devās?

Herrovs papurināja galvu.

-���� Nav ne jausmas. Es piecēlos vēlu, un viņa bija jau aizgājusi.

-��� Vai viņa paņēma savas mantas?

-��� Nē, tad vēl ne. Nekā daudz jau viņai nebija, tikai neliela soma. Pēc tās viņa atnāca pēcpus�dienā.

-��� Vai viņa teica, kur bijusi?

-����������� Apciemojusi māti slimnīcā, tā viņa teica. Es zināju, ka viņa taisījās tur iet. Iepriek�ējā vakarā mēs to bijām norunāju�i ka viņa ies pēcpus�dienā, bet es vakarā.

-��� Un kā ar Stefāniju?

-����� Viņa no skolas svētdienas pēcpusdienā brauca ekskursijā uz Londonu, uz izstādēm, uz Bārbikena centru� Kad mātei negaidīti bija jā�dodas uz slimnīcu, Stefija paziņoja, ka ekskursi�jā nebrauk�ot, bet māte uzstāja, ka svētdien vēl viņu neviens neārstē�ot, un būtu bezjēdzīgi, ja Stefija bez iemesla palaistu garām ceļojumu.

-���� Vai misis Māstere pateica, kurp dodas, kad ņēma somu?

-��� Jā. Teica, ka slimnīcā nejau�i uzskrējusi vir�sū senai skolas draudzenei un nu gatavojas da�as dienas padzīvot pie viņas. Viņa iedeva man adresi un telefona numuru gadījumam, ja man viņu ievajadzētos sakarā ar māti, un lūdza ne�teikt D�ailzam, kur viņa atrodas.

-��� Vai D�ailzs vēl atnāca?

-���� Jā. Astoņos nākamās dienas rītā viņ� dau�zījās pie durvīm. Viņ� bija nikns, jo es neteicu, kur ir Perdita.

-���� Tātad misis Māstere aizgāja no �ejienes svētdienas rītā, kādu laiciņu pirms desmitiem, un neatgriezās līdz�?

-��� Līdz kādiem �etriem.

-���� Un, ja neskaita mātes apciemo�anu, jūs ne�zināt, kur viņa bija un ar ko satikās?

-��� Nav ne jausmas.

Lainhems paskatījās uz Tenetu. "Vēl kaut ko?"

Tenets vēlreiz parādīja ski�u burtnīcu.

Herrovs vērās portretā, turēdams to izstieptas rokas attālumā.

-���� Esmu gandrīz vai pārliecināts jā, tas ir Perditas un D�ailza kaimiņ�. Viņu sauc Sveins. Hovards, liekas. Mākslinieks pēdiņās. Ada.

Lainhema uzacis uzrāvās uz aug�u.

-Ada?

Herrovs pa�ūpoja roku.

-���� Pats sevi sauc par adī�anas dizaineri. Viņa sieva ieņem augstu posteni televīzijā.

-���� Vai starp viņu un misis Māsteri bija kas vairāk par draudzību? pajautāja Tenets.

Herrovs izskatījās pārsteigts.

-���� Vai viņiem bija romāns, jūs domājat? Nav ne jausmas, bet pieļauju, ka tas ir iespējams. Viņi abi strādāja mājās, tā ka iespēju bija daudz. Bet, ja tā, tad es par to dzirdu pirmo reizi� Var�būt par to arī bija tā ķilda sestdienas vakarā.

-���� Vai jūs zinājāt, ka misis Māstere pieprasa �ķir�anos?

Herrova tuklās lūpas savilkās it kā svilpienam.

-���� Tad jau nav ko brīnīties, ka D�ailzs bija

tādā stāvoklī! Viņ� vienmēr ir bijis tāds, kā lai to nosauc� Vecais vīrs apklusa, acīmredzot ap�zinoties, ka ik pateiktais vārds ir nozīmīgs.

-���� Nenovīdīgs? pajautāja Tenets. Varbūt pat greizsirdīgs?

Herrovs jutās neērti.

-���� Viņam vienmēr Perdita ļoti patikusi� Pa�klausieties, inspektor, ja vairs nav nekā svarī�ga� Jūtu, ka man tie�ām jābrauc uz slimnīcu, cik ātri vien iespējams, lai sieva par notiku�o neuzzinātu no kāda cita.

-��� Neuztraucieties! Jūsu pameitas uzvārds līdz �īs dienas pēcpusdienai netiks nodots atklātībai.

Herrovs atviegloti uzelpoja.

-��� Nu, labi, bet tomēr�

Tenets svārstījās. Viņam pa�am steidzīgi bija jābrauc uz slimnīcu, lai uzzinātu, kā jūtas sievas�māte. Viņ� bija domājis braukt vēlāk, pēc tik��anās ar Sveinu, bet varbūt būtu noderīgi vis�pirms parunāt ar misis Herrovu, protams, ja viņa būs tādā stāvoklī, ka varēs runāt. Tenets iedo�mājās, ka, ja Perditai un Sveinam ir bijis romāns, tas dro�i vien varēja būt Sveins, ko viņa svēt�dienas rītā braukusi satikt. Ja Perdita izsūdzējusi bēdas mātei, satiekoties ar viņu svētdienas pēc�pusdienā, tad misis Herrova varēs to apstiprināt. t Izlēmis viņ� piecēlās.

-���� Mēs brauksim uz slimnīcu kopā ar jums.

Herrovs izskatījās satraukts.

-���� Jūs ta�u netaisāties runāt ar manu sievu? Viņa to nespēs. Viņa ļoti mīlēja Perditu, un trie�ciens patie�ām būs smags.

-��� Neuztraucieties, mierināja Tenets. Ja jū�su sieva nevēlēsies runāt ar mums, viņai tas ne�būs jādara. Viss būs pilnīgi atkarīgs no viņas pa�as. Man �ā vai tā jābrauc uz slimnīcu, cita iemesla dēļ.

Herrovs joprojām �aubījās.

-���� Es negribētu viņai neko uzspiest. Viņai arī bez tā ir pietiekami daudz smaguma uz ple�ciem.

-����� Neraizējieties, Tenets laipni mierināja viņu. Mēs neesam necilvēki, mister Herrov, un nedarīsim neko, lai vairotu viņas cie�anas. Es jums galvoju.

Herrovs negribīgi piecēlās.

-��� Aizie�u pēc mēteļa.

Kā viņa jūtas? jautāja Tenets. Atstājis Lainhemu ar Herrovu, viņ� bija de�vies tie�i uz intensīvās ārstē�anas palātu. Pa

ceļam uz slimnīcu viņi bija vienoju�ies ar Herrovu, ka tas, cik vien iespējams, saudzīgi pateiks nelaimīgo ziņu sievai, un tad viņi pajautās me�diķiem, vai viņa ir spējīga runāt ar Tenetu un Lainhemu.

D�ounas sveiciena smaids izzuda, un viņa pakratīja galvu.

-���� Pie samaņas. Es redzēju viņu� Viņa pa�gaidām turas, bet nevar zināt, kā būs tālāk. Jeb�kuru brīdi var uznākt vēl viena lēkme, mums at�liek tikai gaidīt un noskatīties� Vislielākais risks ir pirmās divdesmit �etras stundas.

Tenets centās pēc iespējas nomierināt D�ounu. Viņa un māte D�ounas tēvs pirms kāda lai�ka bija nomiris vienmēr bija ļoti tuvas, un Te�nets zināja, ka D�ounai pa�laik ir ļoti grūti. Tad, īsu brīdi apraudzījis aparātiem un caurulītēm ap�krauto sievasmāti, Tenets caur slimnīcas gaiteņu labirintiem devās meklēt sievie�u nodaļu. Tur viņ� atrada Lainhemu, kur� uzgaidāmajā telpā lapoja nodriskātu �urnāla "Māja un Dārzs" ek�semplāru.

-���� Viņ� vēl ir pie viņas, paskaidroja Lainhems, nometot �urnālu uz zemā galdiņa. Ap�solīja pateikt, ka mēs gribam parunāt. Redzēs, ko viņa teiks. Virsmāsa ir ļoti izpalīdzīga. Viņa izprot situāciju un saka, ka neredzot iemeslu,

kāpēc mēs nevarētu parunāt ar misis Herrovu, cik ilgi vien viņa vēlēsies.

-��� Labi.

Tenets sajuta atvieglojumu. Viņ� atcerējās, ko teicis Herrovam: ja misis Herrova nevēlēsies ar viņiem runāt, viņai tas nebūs jādara. Un tomēr viņ� cerēja, ka viņa būs ar mieru. Tenetam ļoti vajadzēja uzzināt par Perditu Māsteri kaut ko vairāk.

-��� Kas īsti viņai kai�?

-���� Vesela virkne pārbau�u. Herrovs saka, ka viņas veselība nekad neesot bijusi pārāk stipra, bet �oreiz viņa jau mēne�iem mokās ar vienu no tiem mīklainajiem vīrusiem, kurus neviens ne�spēj atklāt. Pa�laik ārsti pēdējiem spēkiem cen��as piekļūt tam pie pa�ām saknēm.

Pēc da�ām minūtēm uzgaidāmajā telpā ienāca glu�i jauniņa, melnādaina māsiņa.

-��� Virsmāsa saka, ka tagad jūs varat parunāt ar misis Herrovu. Mēs pārvedām viņu uz vienu no �īs puses palātām.

Virsmāsa sagaidīja viņus pie durvīm.

-���� Es pateicu misis Herrovai, ka saruna beig�sies, kad vien vina to vēlēsies.

Tenets pamāja.

-��� Paldies, brīni�ķīgi.

Pirmais skats uz Rozamondu Herrovu satrie�ca, un viņ� tūlīt pat saprata, kāpēc sievietei ap�kārt apvilkts tāds visu aptvero�s aizsardzības loks. Viņa sēdēja krēslā pie gultas, saģērbta bie�zā vilnas rītasvārkā. Virs tā ap pleciem bija uz�klāts zils vilnas pārklājs, acīmredzot tas, kuru Herrovs atvedis iepriek�ējā vakarā. Ap kājām bi�ja apņemts pleds. Un pat tā, par spīti visam �im apģērba un segu kalnam, viņas vārgums likās acīmredzams. Potītes, kuras rēgojās no segu apak�as, bija tievas kā �agariņi, rokas atgādināja kailus kaulus, galva drīzāk līdzinājās galvas�kausam, kuram cie�i pārvilkta caurspīdīga āda. Tenetam likās, ka viņas stāvoklis ir bezcerīgs, ka cīņā starp medicīnu un slimību pēdējā gandrīz jau ir ņēmusi virsroku. Ja viņ� būtu zinājis, kādā stāvoklī ir misis Herrova, viņam pat prātā nenāk�tu lūgt �o sarunu, lai cik arī nozīmīga tā būtu. Tomēr atkāpties nu jau bija par vēlu. Tas sievieti tikai vēl vairāk satriektu. Herrovs sēdēja viņai blakus, vienu roku aplicis ap viņas pleciem.

-���� Misis Herrova, piedodiet, ka man jūs jāap�grūtina!

Viņas lūpas notrīcēja, bet tad, pirms iesākt

runāt, vina tās cie�i saknieba.

-���� Es� viņa nokrek�ķējās un tad mēģināja atkal. Es tie�ām saprotu, ka tas ir ļoti svarīgi. �ajā�

-����� Paklausieties, varbūt pagaidām aizmirsīsim �o sarunu, labi? Man nav tik svarīgi runāt ar jums tie�i tagad. Atnāk�u vēlāk, kad jums būs bi�jis kāds laiks, lai� pie sevis Tenets apņēmās nākt uz �ejieni tikai ārkārtējas nepiecie�amības gadījumā. Tā bija stulba doma iztaujāt slimu sievieti piecas minūtes pēc tam, kad viņa uzzi�nājusi, ka noslepkavota meita. Par ko gan viņ� bija domājis?

Viņa papurināja galvu un izslaucīja acis ar kamolā saveltu kabatlakatu.

-���� Nē, viss kārtībā. Es gribu palīdzēt, cik vien būs manos spēkos.

Tenets jau bija gandrīz pie durvīm. Viņ� svār�stījās un tad paskatījās uz Herrovu.

-����� Domāju, ka mana sieva tie�ām gribētu, lai jūs paliekat, viņ� teica.

-���� Jā, es patiesi to gribu. Lūdzu, inspektor, sēdieties, protams, ja varat atrast, uz kā sēdēt.

-��� Jūs tā domājat?

Viņa pamāja.

Tenets juta, ka viņam nav izvēles.

-��� Vai jūs neatnestu pāHs krēslu, ser�ant?

Lainhems pazuda un pēc brī�a parādījās, nes�dams divus krēslus ar plastikāta virsmu.

-��� Ja jūs jutīsiet, ka esat nogurusi, nekavējoties sakiet!

Viņa pamāja un mēģināja pasmaidīt.

-��� Pateicos. Jūs esat ļoti laipns.

Tenets nemaz nejutās laipns. Viņ� jutās kā briesmonis.

-��� Mēs tikai domājām, ka jūs varēsiet pastāstīt kaut ko vairāk par savu meitu.

Viņa gaidīja. Brūnās acis dziļajos dobumos izskatījās milzīgas.

-���� Cik noprotams, misis Māstere svētdienas pēcpusdienā atbrauca jūs apraudzīt?

Viņa pamāja.

-���� Jā. Viņa� Viņa gribēja man pateikt, ka ir aizgājusi no D�ailza sava vīra un pieprasīs �ķir�anos. Misis Herrova, kā attaisnojoties, pa�skatījās uz Herrovu. Viņa pastāstīja arī, ka ir iemīlējusies kādā citā. Piedod, dārgais, es neva�rēju stāstīt tev to agrāk, jo viņa lūdza mani pa�gaidām par to nevienam neteikt.

-��� Vai viņa pateica, kas ir �is vīrietis? jautāja Herrovs.

Misis Herrova papurināja galvu.

-���� Nē, i it es laikam nevaru viņai neko pār�mest pēc visa, ko viņa pārdzīvojusi ar D�ailzu.

-���� Tā� iebildās Tenets. Vai jaunumi jūs pārsteidza?

-����������� Tikai tas, ka viņa ir saņēmusi drosmi par to pateikt D�ailzam. Es zināju, ka viņa jau sen ar vīru nav laimīga.

-��� Vai jūs zināt, kāpēc?

-��� Patiesībā ir vairāki iemesli. D�ailzs vienmēr ir bijis ļoti smaga rakstura cilvēks, viņa pa�skatījās uz Herrovu.

-���� Es jau jums stāstīju, piemetināja Herrovs. Greizsirdīgs. Ļoti nenovīdīgs.

Misis Herrova pamāja.

-���� Jā, necie�ams. Jūs neticēsiet� Viņam va�jadzēja zināt katru pēdējo sīkumu, ko viņa darī�ja. Perditai pat vajadzēja atskaitīties par katru iztērēto peniju. Viņai patika jaukas lietas, skais�tas drēbes, bet D�ailzs� Viņam vienmēr likās, ka Perdita skaisti ģērbjas, lai piesaistītu citu vī�rie�u uzmanību. Atceros, reiz viņ� pat saplēsa jaunu kleitu, ko viņa bija nopirkusi, jo tā esot pārāk vaļīga, pārāk caurspīdīga. Es nespēju saprast, kā viņa to visu spēja izturēt pat tik ilgi.

Likās, ka saruna viņu ir nomierinājusi, un Tenetam iztaujā�ana vairs nelikās tik nepatīkama.

-��� Un, kad viņa pateica, ka grib �ķirties�

-���� Viņ� neganti sadusmojās. Ieslēdza viņu guļamistabā. Vai varat noticēt, ka ārā viņā tika, izkāpjot pa logu? Par laimi, logs nav augstu, un viņa varēja nolēkt uz jumta. Pretējā gadījumā viņa paliktu sprostā.

-���� Izklausās, ka jūs jutāties glu�i atvieglota, izdzirdējusi, ka viņi �ķiras.

-��� Nu, kad meita tik daudzus gadus ir nelaimī�ga, to grūti paciest. Un viņa zināja, ka es prie�cā�os, tāpēc arī gribēja man par to pastāstīt un it sevi�ķi par to, ka ir satikusi kādu citu.

-��� Vai viņa tie�ām nedeva ne mazāko mājienu, kur� tas varētu būt?

-��� Nē� lai gan varu iedomāties. Bet varbūt man nevajadzētu to teikt. Viņ� ir precējies, un tagad, kad viņa ir� es negribētu viņam sagādāt nepatik��anas. Esmu pārliecināta, ka to negribētu arī Perdita, misis Herrova pakratīja galvu, un tūlīt pat au�maļām sāka līt asaras. Viņa tās notrauca. Tas ir tik netaisni. Viņa pārdzīvoja tik riebīgu periodu, un tagad, kad jau sāka likties, ka� Vainīgs jau nebija tikai viņas vīrs. Arī vīramāte. Viņa visu padarīja vēl desmit reizes sliktāku.

-��� Kādā ziņā?

-��� Vir i nevarēja ciest Perditu. Patiesību sakot, man liek <s, ka viņa neciestu nevienu, ar ko D�ailzs ap, recētos. Saprotiet, viņ� ir vienīgais bērns, misis Herrova saviebās. Nostieptā āda uz sejas kauliem tagad gūlās vaļīgās krokās. Nelaime, ka viss notika tik� viltīgi. Nezinu pat, vai D�ailzs zināja, kas starp viņām notiek, kad viņ� ir ārpus mājās. Bet Perdita zināja. Un misis

Māstere zināja, ka viņa zina. Misis Herrova nodrebēja un cie�āk ietinās rītasvārkos. Draus�mīga sieviete.

-����� Es neesmu pārliecināts, vai saprotu, ko īsti jūs domājat.

-���� Nu, tur jau tā nelaime, ka to grūti izskaid�rot� Bija tā, ka, lai ko arī Perdita darīja vai nedarīja, lai ko arī viņa teica vai neteica, misis Māstere mācēja visu pavērst tā, lai pierādītu, ka Perditai nav taisnība, ka tas nav pieņemams, ka tas ir slikts, naivs, vienalga, kāds. Bet Perdita bija pārāk labsirdīga, lai atmaksātu ar to pa�u. Viņa to vienkār�i piecieta. Mani reizēm tas viss tā sanikno�ja� Un, kā jau teicu, neesmu pārliecināta, ka D�ailzs par to zināja, vai varbūt, ja zināja, uzskatī�ja par labāku izlikties, ka nezina, vai arī neiejaucās tāpēc, ka nesaprata, kā ar to tikt galā. Lai gan domāju, ka arī viņam bija līdz kaklam tas, ka māte vienmēr rēgojas uz sliek�ņa. Viņa bija tur vienmēr, katru vakaru, katru sestdienu un svētdienu.

-��� �ķiet, ka vina ir atraitne?

� 7 >

-���� Jā, diem�ēl. Esmu to vienmēr no�ēlojusi, domājot par jaunajiem cilvēkiem. Ja viņai būtu vīrs, ar ko noņemties� Lai gan zinu, ka at�tiecībā uz D�ailzu viņa vienmēr ir bijusi,ļoti ne�novīdīga. Liekas, ka pa�ai savas dzīves viņai tā īsti nemaz nav bijis, vai ne, Ralf? Viņai nav tuvu draugu, cik man zināms, viņai nav nekādu īpa�u aizrau�anos.

Herrovs māja ar galvu.

-���� Ari es nekad neesmu varējis ciest to sie�vieti.

Tenets juta, ka Lainhems aizmugurē sāk ne�mierīgi grozīties. Varbūt viss stāstītais viņam mazliet atgādināja pa�a mājas dzīvi. Ari viņ� bija vienīgais bērns, un viņam' nācās pietiekami ciest

no mātes atraitnes tieksmes ierobe�ot vina

*

rīcību.

-���� Viņa ar D�ailzu daudz negāja sabiedrībā patiesībā tas nenotika vispār. D�ailzs gandrīz bez izņēmuma noraidīja visus uzaicinājumus, un beigās neviens arī viņus nekur nelūdza. Domāju, ka viņ� nevarēja izturēt, ka citi vīrie�i pievēr� Perditai uzmanību. Perdita bija ļoti pievilcīga. Nezinu, kā tas nācās, bet jau no pusaudzes ga�diem pui�i viņu ir lenku�i bariem. Patiesībā, kad viņa sāka strādāt, tā bija nelaime nevienā vietā nevarēja noturēties ilgāku laiku, jo agrāk vai vēlāk saimnieks sāka pievērst viņai uzmanību, un vai nu viņai pa�ai tas apnika un viņa aizgāja, vai ari saimnieka sievai radās aizdomas un Perditai uzteica.

-��� Vai viņai pa�ai patika �ī pielūgsme no vīrie��u puses?

-����� Nu, tas, protams, glaimoja, kad viņa bija jaunāka, bet nē, domāju, ka viņa to drīzāk uz�tvēra kā apgrūtinājumu, it īpa�i, kad apprecējās ar D�ailzu, kur� bija tik greizsirdīgs. Nē, �ķiet, ka viņa spēja tik ilgi nodzīvot ar D�ailzu tikai tāpēc, ka mierinājuma atrada citur galvenokārt glezno�anā un arī savā dārzā. Viņa ļoti mīlēja dārzu.

-���� Esmu redzējis da�us no viņas darbiem, teica Tenets. Viņa bija ļoti talantīga.

-����� Viņa visu mū�u bija traka uz zīmē�anu un glezno�anu, vēl no tiem laikiem, kad bija maza meitenīte. Viņai būtu vajadzējis mācīties mākslas skolā. Viņa bez grūtībām būtu varējusi iestāties Meidstounas vai Medvejas mākslas koled�ā, bet nē, izmācījās par auklīti. Zinu, ka viņa vienmēr mīlēja bērnus, bet tomēr tas likās tāds zaudē�jums. .. Es sev vienmēr to esmu pārmetu�i. Bet tad viņai bija tas vecums, kurā, ja es pasaku "melns", viņa teiks "balts". Es uzstāju, ka viņai jāmācās mākslas skolā, bet, jo vairāk to darīju, jo vairāk viņa pretojās. Man vajadzēja saprast, kas notiek, un vienkār�i klusēt, ļaut viņai izlemt pa�ai. Tad viņa noteikti būtu iestājusies mākslas skolā.

-��� Viņai pa�ai bērnu nebija?

-��� Nē. Tas viņu ļoti sarūgtināja. Lai gan tagad varbūt tā ir pat labāk.

Pēk�ņi misis Herrova sagrāba vira roku.

-��� Ralf! Man nupat ienāca prātā! Stefānija! Vai viņa jau zina?

-��� Nē. Nolēmu vispirms pateikt tev.

-���� Tev jābrauc. Tūlīt. Nevaru iedomāties, kas notiks, ja viņa uzzinās no kāda cita. Viņa būs satriekta, viņa tā mīlēja Perditu�

Herrovs pavicināja roku.

-���� Viss ir kārtībā, neuztraucies! Vina neuz-

' *

zinās. Līdz �ai pēcpusdienai policija detaļas ne�atklās, vai ne, inspektor? Tenets pamāja ar galvu.

-��� Taisnība.

-��� Bet jūs pārliecināsieties, ka�?

-��� Protams. Es apsolu.

-��� Piedodiet, viņa pievērsās Tenetam.

-��� Varbūt jūs vēlaties, lai mēs tagad beidzam? Misis Herrova papurināja galvu. Viņa darīja

to lēnām, it kā tievais kakls varētu neizturēt pā�rāk straujas kustības.

-���� Nē, viss kārtībā, tikai� Nē, ja jums nekas vairāk nav jautājams� Man ar to jāsamierinās.

-���� Labi. Viņas vīrs, misters Māsters, vai viņ� iebilda pret bērniem?

Atbilde skanēja tāda, kādu viņ� bija gaidī�jis.

-����������� Jā. Domāju, ka patiesībā viņu tas pat ap�mierināja. Viņam labāk patika, ka viņa pieder viņam vienam pa�am.

Misis Herrovas lūpas atkal nodrebēja, bet, dziļi ievilkusi elpu, viņa turpināja:

-���� Viss tie�ām ir ļoti skumji. Domāju, ka .viņa jutās atvieglota, pieņēmusi lēmumu un saņē�musies pateikt D�ailzam, ka to atstāj. Viņa iz�skatījās laimīgāka un optimistiskāka nekā dau�dzus iepriek�ējos gadus� Ja to visu pārdomāju, neliekas, ka viņa vispār būtu samierinājusies ar domu par tēva nāvi.

Viņa paskatījās uz vīru un saspieda tā roku.

-��� Tas nav pārmetums, Ralf, bet tevi viņa tā arī neatzina par tēvu. Viņa vienmēr bija tētiņa meita un pēc tēva nāves ļoti izmainījās. Kļuva atsve�inātāka un drūmāka. Es cēlēju, ka tas pāries, bet nekā. Atceros, kā reiz�viņa apklusa. Acis no sāpīgām atmiņām satumsa.

-��� Ko tu gribēji teikt? jautāja Herrovs.

Viņa �ēlabaini pa�ūpoja galvu.

-��� Es tikai iedomājos� Kādu laiku tad viņa bija vēl padsmitniece viņu bie�i vien nomāca domas par nāvi. Viņa uzdeva jautājumus par nāvi, jautājumus, uz kuriem es nemācēju at�bildēt. Un tad, pirms da�iem gadiem, kad viņa pārdzīvoja īpa�i grūtu periodu ar D�ailzu, viņa reiz man teica: "Tam gan nav nekādas īpa�as nozīmes, mammu, bet man liekas, ka ilgi vairs es no tā nespē�u izvairīties." Un, kad pajautāju, kas ar to domāts, vina atzinās visu laiku nomācot doma, ka mirs jauna.

Misis Herrovas seja tagad vēl vairāk atgādi�nāja galvaskausu, it kā jau tā plānā miesa kustu visu acu priek�ā. Viņa vērās uz vīru ar neko ne�redzo�u skatu. Tas bija skatiens pagātnē, sa�saistīts ar pārāk sāpīgo tagadni.

-��� Gandrīz vai liekas, misis Herrova no�uk�stēja, ka viņa būtu nojautusi� ka viņa ir priek�laicīgai nāvei nolemta.

Pēk�ņi viņa paslēpa galvu Herrovam aiz pleca un sāka �ņukstēt. Elsas bija griezīgas, moko�as, tās sagādāja sāpes arī klāteso�ajiem.

Tenets paskatījās uz Lainhemu. "Laiks doties projām."

Viņi neuzkrīto�i izgāja ārā.

Ārpusē, gaitenī, Tenets teica:

-��� Ja es būtu zinājis, ka viņa ir tādā stāvoklī� Kāpēc neviens mūs nebrīdināja?

Lainhems paraustīja plecus.

-����������� Neizklausās, ka misis Māstere būtu nodzī�vojusi laimīgu mū�u, vai ne? Ja jūs vēlaties zināt manas domas, tad nevajadzētu meklēt daudz tālāk par viņas vīru. Ja viņ� varēja saplēst viņas jauno blūzi tikai tāpēc, ka nespēja samierināties ar domu, ka citi vīrie�i redzēs to viņai mugurā, tad iedomājieties viņa reakciju, kad viņa pa�stāstīja, ka ir iemīlējusies citā! Dro�i vien kļuva pavisam negants! Varu derēt, uz ko vien vēlaties, ka zilo aci viņ� dabūjis sestdienas vakarā kautiņā ar Sveinu. Viņ� dro�i vien nevarēja iedomāties, ka viņa izkāps pa logu, vai ne? �ī doma acīm�redzot Lainhemņm sagādāja apmierinājumu.

-���� Piekrītu, pagaidām viņ� izskatās vistica�mākais vainīgais. Interesanti, vai ekspertīze at�radīs uz plastmasas maisa kaut ko noderīgu? Tas pagaidām sagādā man visvairāk rūpju, lai gan�

Aiz pagrieziena viņ� apstājās, jo bija uzskrējis virsū Venesai Brokstonei. Viņa bija ģērbusies pavir�i, d�insu biksēs un adītā jakā. Grims uz�klāts nelīdzeni, tu�a izsmērēta, norūpēju�ās acis dziļi iegrimu�as ēnainajos dobumos. Pēdējo div�desmit �etru stundu sasprindzinājums bija pra�sījis savu tiesu.

Bērnus viņa bija atstājusi pie mājsaimnieces.

-��� Nedomāju, ka End�ela tik drīz varēs tikt ga�lā ar Henrija dauzī�anos, viņa centās, lai balss skanētu nepiespiesti. Kā veicas, inspektor?

-��� Baidos, ka vēl par agru kaut ko teikt.

-���� Ja es jums esmu vajadzīga, bū�u mājās. Darbā neatgriezī�os, kamēr nebū�u atradusi pie�mērotu pagaidu aukli. Kā par laimi, mana lieta beidzās ātrāk, un pagaidām esmu brīva.

-���� Vai jums jau ir izdevies sazināties ar mis�teru Brokstonu?

Viņa saviebās.

-��� Nē. Viņ� visu laiku pārvietojas, tāpēc ir grū�ti noķerams. Ceru, ka �ovakar viņ� piezvanīs. Esot izbraukumā, viņ� zvana katru otro dienu.

Kad viņi atgriezās ma�īnā, pa rāciju pienāca ziņojums. Vīrs, kur� bija iztaujājis Sveinu, stāstī�ja, ka tas acīmredzot ir piedalījies kautiņā. Arī viņam bija zilums zem acs.

-���� Es ta�u teicu! Lainhems triumfēja. Vai tagad brauksim pie viņa?

Tenets pamāja. Viņ� ar interesi gaidīja tik��anos ar tre�o personu �ajā trijstūrī, kas acīmre�dzot bija Perditas Māsteres nāves cēlonis. Tenets bija noskaņots piekrist Lainhemam. Arvien vai�rāk un vairāk izskatījās, ka Māsters ir tas īstais. Lai gan, kā viņ� gribēja teikt jau tad, kad viņi uzskrēja Venesai Brokstonei, mulsināja polietilē�na maiss. Likās, ka tas visā �ajā lietā neiederas. Viņ� varēja iztēloties, ka Māsters zaudē pa��savaldī�anos un greizsirdības trakumā sit sievu, bet, notriecis Perditu zemē, viņ� drīzāk mocītos no�ēlā, nevis tik aukstasinīgi izvēlētos paņēmie�nu, kā izdzēst viņas dzīvību pavisam. Bez �au�bām, laiks rādīs.

Tagad Tenets varēja atļauties baudīt mierīgu braucienu uz Netftonu. Bija lieliska rudens diena. Sarma, kura �orīt, kad viņ� pamodās, smagi klāja zāli, sen jau bija nozudusi, un saule augstu zilajās, tīrajās debesīs lēja gaismu uz dzīv�ogu, uz koku un krūmu dego�ajām krāsām: ozolu zeltu, kļavu citrona, sviesta un firziķu dzeltenumu, vilkābeļu ogu spilgto sarkanumu. Tas viss kopā atgādināja veca vīra bārdas krēma krāsu, kura uzputoja pret ziemas kvie�u maigo zaļumu un nesen uzarto lauku vagu bagātīgo �okolādes brūnumu. Tenets mīlēja Kentas lauku ainavas un Ziemeļu augstienes viļņaino apvārsni. Radās sajūta, ka lau�ki palēnām gatavojas laisties ziemas miegā.

Ja neskaita kādu retu traktoru, ceļi bija tuk�i. Netltona gulēja pusdienas mierā. Kad viņi tuvo�jās Māsteru mājai, Lainhems samazināja ātrumu, lai varētu apskatīt celtni dienas gaismā. Nams bi�ja varens. Tenets sprieda, ka tas varētu būt bū�vēts se�desmitajos gados, ar pareizām proporci�jām, pla�iem logiem un lielu un labi uzturētu zemes nogabalu apkārt. Viņi pamanīja vīru, kur� no mauriņa vāca ķerrā sausās lapas.

-���� Izskatās, ka viņi algo dārznieku, teica Lainhems.

-��� �aubos. Misis Herrova teica, ka misis Māstere mīlējusi dārzu, ka tajā viņa pavadījusi daudz laika. �is vīrs dro�i vien atnāk pāris reizes ne�dēļā, lai paveiktu smagākos darbus.

-��� Ko divi cilvēki var iesākt tik lielā mājā? Un interesanti, kā viņiem izdevies iegūt plānojuma atļauju?

Tenets neatbildēja. Viņ� bija pieradis pie Lainhema skaudības lēkmēm, apsprie�ot citu dzīves stilu.

-��� �is būs Sveinu nams.

Piecu posmu vārti bija atvērti. Tie veda uz grantētu iebrauktuvi, un pati māja ļoti at�ķīrās no tās pirmās. Tas bija gar�, zems tum�u un gai�u baļķu Elizabetes stila mājoklis ar nolaide�nu jumtu un izvirzītiem logiem.

-��� Ļo-oti skaista, novilka Lainhems, kad viņi bija izkāpu�i no ma�īnas.

113

Tenetam �ķita, ka Māsteru māja varētu būt uzbūvēta uz kādreizējo staļļu vai saimniecības ēku vecajiem pamatiem. No tā mūsdienās ne�vienam neizdodas izvairīties. Laukos vecais tiek uzskatīts par neaizskaramu. Tenets bie�i no�ēlo�ja, ka �is pats princips netiek ievērots pilsētās. Piemēram, lauku pilsētiņu Meidstounu izpostīja,

Siinpsone 6

izpārdodot un nojaucot vecās celtnes un aizvie�tojot tās ar biroju bezdvēseliskajiem korpusiem un pretīgiem noliktavu stila nameļiem.

Bet tā pievilcība, kas piemita Sveinu mājai, nezudīs nekad. Tā iekļāvās dabas ainavā tā, it kā pati no turienes būtu izaugusi, ieskaitot mate�riālus, no kuriem tā būvēta tepat cirstos baļķus un vietējā māla dakstiņus. Pats Tenets dotu priek�roku ķieģeļu un dakstiņu kombinācijai, bet viņ� nespēja neapbrīnot Elizabetes laika amat�nieku prasmīgo ieguldījumu brīni�ķīgajā ainavā.

Lainhems jau bija satvēris smago klauvējamo riņķi pie centrālajām durvīm, un āmura klaudzoņai līdzīgie dārdi vibrēja mierīgajā, saules gaismas piesātinātajā gaisā. Tenets gāja, lai vi�ņam pievienotos, un pa ceļam apbrīnoja mājas priek�ā izkaisītās vēlu uzziedēju�ās, dzeltenās rozes un labi apkoptās dobes, kas bija pilnas ar piemājas dārziņu bagātību. Izskatījās, ka �eit dzī�vo vēl viens kaislīgs dārza cienītājs. Varbūt tā Perdita Māstere un Sveins pirmo reizi iepazi�nu�ies tuvāk pāri dārza �ogam, tā sakot.

-Jā?

Viņu satrieca tas, ka seja bija pazīstama. Par spīti sarkanajam, jau dzeltēt sāku�ajam planku�mam ap Sveina kreiso aci un plākstera sloksnītei uz zoda, viņu tūlīt pat varēja pazīt. Tas bija vīrs no Perditas Māsteres skicēm. Viņa bija precīzi notvērusi viņa jūtīgumu, iespaidu, ka prāta es�tētiskā ievirze ir �ā vīra neatņemama sastāvdaļa.

-���� Tā, atkal� novilka Sveins, kad viņi bija stādīju�ies priek�ā. �orīt te pabiju�i jau daudzi jūsējie.

-���� Jā, es zinu. Piedodiet, bet tie�ām jūs ne�traucētu, ja tas nebūtu absolūti nepiecie�ams.

Sveins ar sāju vēlību pakāpās atpakaļ.

-��� Varbūt labāk nāciet iek�ā!

Telpa, kurā viņ� tos ieveda, bija zema un pla��a, ar masīvām sijām virs galvas un milzīgu kamīnu. Tā bija mājīgi, varbūt pat ikdieni�ķi iekārtota, ar kokvilnas aizkariem un tiem pie�skaņotiem, brīvi krīto�iem dīvāna un krēslu pār�valkiem. Pa tuvākajām pavērtajām durvīm ar grūtībām varēja saskatīt veselu krāsu kaleidos�kopu: pie vienas sienas no grīdas līdz griestiem slējās plaukti ar visu varavīksnes krāsu vilnas dzijas �ķeterēm, bet pie otras stāvēja milzīgs dar�ba galds, apklāts ar spilgtām skicēm, zīmēju�miem un visda�ādāko krāsu un rakstu adījumu paraugiem.

�eit jauta viņu abu kopējo pasauli. Perdita un Sveins abi bija mākslinieki, viņus vienoja mī�lestība uz skaisto krāsās un formā.

Izskatījās, ka Sveinam mugurā bija kāds no viņa pa�a radītajiem darbiem grumbuļains, rupji adīts vīrie�u svīteris ar abstraktu zīmējumu klusās zemes krāsās brūns, zaļ� un piesātināts bakla�ānzaļais.

-���� Nezinu, ko vēl varu jums pastāstīt, teica Sveins, kad visi bija apsēdu�ies.

-��� Varbūt man vajadzētu parādīt jums �o, tei�ca Tenets. Viņ� izņēma Perditas ski�u albumu,

> > '

atvēra to un pasniedza Sveinam. Sveina sa��ņaugtās plaukstas, sakniebtās lūpas un apzinā�tais mēģinājums neizrādīt emocijas liecināja, ka pārsteigums ir negaidīts un spēcīgs. Bija skaidrs, ka viņ� ir pazinis ne tikai sevi, bet arī māksli�nieka roku.

-����� Mēs to atradām starp misis Māsteres man�tām mājā, kur viņa bija apmetusies. Un skices ļauj spriest, ka �is portrets zīifiets pēc atmiņas, bet līdzība ir apbrīnojama. Esmu pārliecināts, ka jūs piekritīsiet.

-���� Viņa� Sveins apklusa un nokrek�ķējās. Viņ� dziļi ievilka elpu, lai balss netrīcētu. Viņai bija brīni�ķīga atmiņa.

-���� Interesanti, ka savas īsās uzturē�anās laikā misis Brokstones mājā misis Māstere lielāko da�ļu sava brīvā laika pavadījusi, zīmējot jūs.

Sveins neatbildēja, tikai viegli pa�ūpoja gal�vu, varbūt, lai noliegtu savu saistību ar Perditu, varbūt juzdamies bezizejas stāvoklī lai no�slēptu savas izjūtas.

-���� Mēs tikai būsim godīgi, ja pateiksim jums, ka zinām, ka misis Māstere gribēja �ķirties, jo bija iemīlējusies kādā citā.

Sveins joprojām nerunāja. Varbūt viņ� ne�varēja saņemt drosmi, lai sāktu.

-���� Mēs zinām arī to, ka par saviem nodomiem viņa vīram pastāstīja sestdienas vakarā un vi�ņiem bija nikna izskaidro�anās par �o tēmu� Un vēl, protams, mums liekas ļoti interesanti tas, ka gan jūs, gan misters Māsters nesen esat kāvu�ies.

�oreiz Sveins pavēra muti, bet Tenets pacēla roku un aizsteidzās viņam priek�ā.

-����� Lūdzu, nemuļķojiet mūs un nestāstiet, ka ari jūs ieskrējāt durvīs! Mēs neesam plānprātiņi, mister Svein. No redzamā izriet skaidrs secinā�jums, un agrāk vai vēlāk patiesībai jāuzpeld. To visu ņemot vērā, man �ķiet, ka būtu labāk, ja jūs tagad būtu atklāts.

Sveins nokārtu galvu skatījās uz savām ro�kām, berzējot vienu īk�ķi pret otru. Viņa �okļu muskuļi bija saspringti.

Tenets pavilcinājās, dodams vīram laiku ap�domāties, un tad klusām teica:

-����������� Nedomājiet, ka mēs nesaprotam jūsu situā�ciju, mister Svein. Ir jāizjūt necie�ams sasprin�dzinājums, zaudējot sievieti, kuru esat mīlējis, un nedrīkstot atklāti izrādīt savas sāpes.

Tenets tie�ām tā domāja, lai gan sirds dziļu�mos necieta laulības pārkāp�anu. Redzot cie��anas, viņ� tās novērtēja un juta līdzi.

Un viņa līdzjūtība panāca to, ko nebija spējis prāts. Sveins izgrūda tādu skaņu, it kā viņam trūktu gaisa, pielēca kājās, pagrieza viņiem mu�guru un piegāja pie loga. Pleci krampjaini raus�tījās smacējo�ās elsās. Pēc brī�a viņ� paslepus izņēma kabatlakatu, izslaucīja acis un iz�ņauca degunu.

Tenetam ienāca prātā kāpēc tik daudzi vīrie�i kautrējas izrādīt emocijas? Kas varētu būt vēl saprotamāks kā neslēptas sāpes par mīļotā cilvēka nāvi? Britu tradicionālajai augstprātīgi uzrautajai aug�lūpai nāktos par to nest smagu atbildību. Daudz labāk būtu sērot atklāti, atzīt un aprast ar zaudējuma rūgtumu, nekā nostumt to sirds dzi�ļumos, lai tad tas tur gadiem strutotu un nedzītu.

Beidzot Sveins atkal pagriezās pret viņiem.

-��� Man jālūdz jums piedo�ana, inspektor.

-��� Lūdzu, nevajag! Es pārāk daudz atļautos, ja teiktu, ka zinu, kā jūs pa�laik jūtaties, jo ar mani nekad tā nav noticis. Teik�u tikai to, ka jūsu emocijas man liekas glu�i dabīgas.

Sveins izmocīja nelielu pateicības smaidu un atgriezās savā krēslā. Viņ� vēlreiz iz�ņauca de�gunu un nolika kabatlakatu pa rokai. Nu viņ� at�kal spēja sevi kontrolēt.

-���� Jums, protams, ir taisnība. Kāda jēga lieg�ties? Mēs ar Perditu mīlējām viens otru� uz brīdi viņa balss atkal ietrīcējās, un viņ� vēlreiz dziļi ievilka elpu. Mēs domājām, ka varbūt varēsim apprecēties, kad būsim brīvi�

Tenets gaidīja. Viņ� gribēja, lai Sveins atgūst mieru. Un tagad, kad vīrs bija sācis runāt, varēja virzīties tālāk.

-���� Viņa ar vīru bija dzīvojusi drausmīgu dzīvi, jūs jau to zināt. Viņ� bija neiedomājami, nenor�māli greizsirdīgs. Viņ� gribēja sev viņu visu, ne�gribēja, ka viņa kaut kur iet, kaut ko dara, izņe�mot, protams, ja tas notika kopā ar viņu. Pa�tiesībā viņa pamazām sāka kļūt par cietumnieci pati savā mājā. Vēl nebija tik tālu, ka viņ� to ie�slodzītu, bet viņa juta, ka tuvākajā nākotnē tas notiks. Viņ� zvanīja viņai neskaitāmas reizes dienā, lai pārliecinātos, vai viņa ir mājās, un, ja kādu reizi viņa neatbildēja, viņ� ieradās, lai izpra�ņātu. Kur viņa bijusi? Ar ko satikusies? Ko darījusi? Ko nopirkusi? Kādos veikalos? Viņ� uzvedās tā, it kā gribētu fiziski būt ar viņu kopā divdesmit �etras stundas dienā, it kā tā būtu viņa sūtība, un, kā jūs varat iedomāties, tas smacēja viņu nost.

Sveins pa�ūpoja galvu.

-���� Es sajuktu prātā, ja kāds iedomātos tik dziļi līst manā personīgajā dzīvē� Bie�i esmu brī�nījies, kāpēc viņa izvēlējās tie�i mani, un, ziniet, atbilde liekas glu�i vienkār�a. Es biju �eit.

Tenets riskēja uzdot jautājumu, jo Sveins nu jau bija ieskrējies.

-���� Vai īAisters Māsters neturēja aizdomās jūs cjlvēku, kur� dzīvo kaimiņos un strādā mājās?

-���� Ak Dievs, protams. Patiesībā mums ar Perditu vajadzēja izlikties, ka viens otram esam tuk��a vieta. Cilvēkos mēs tēlojām vēsu pieklājību, ne vairāk. Zinājām, ka, ja viens no mums izrādīs kaut vismazāko ieinteresētību par otru, D�ailzs sabiezinās krāsas,� aizdrāzīsies projām, un tad Perdita nonāks pilnīgā izolācijā� Un tas vēl nebija viss, ar ko viņai vajadzēja samierināties. Vēl jau eksistēja arī viņa māte. Viņa nevarēja ciest Perditu. Nu, es nezinu, vai tā ir tīra patiesī�ba, bet viņai, �ķiet, bija nepanesama doma, ka vedeklai uz dēlu ir lielāka ietekme nekā viņai, jo viņas attieksmē pret D�ailzu bija tāda pati ap�sēstība kā D�ailzam pret Perditu. Nevarētu teikt, ka viņa būtu izrādījusi to atklāti. Arēji viņa bija pati laipnība un uzmanība, bet nekad nepalaida

garām izdevību ar aplinkus mājieniem pasvītrot Perditas kļūmes un nostādīt viņu no�ēlojamā stā�voklī. Un visu to viņa darīja tik rafinēti, ka, ma�nuprāt, D�ailzs to pat nenojauta� Beigu beigās �ī situācija mūs abus bija nomocījusi līdz nāvei, un mēs saņēmām drosmi un nolēmām vienlaicī�gi, sestdienas vakarā, pateikt katrs savam dzīves�biedram patiesību. Mēs abi no tā baidījāmies, it īpa�i, kā jūs varat iedomāties, Perdita. Viņa uz�traucās par to, ko viņ� varētu izdarīt. Es lūdzu, lai tajā brīdī ļauj man būt kopā ar viņu, bet viņa � nelokāmi uzstāja, ka tas jādara vienai pa�ai. Viņa teica, ka esot D�ailzam pateicību parādā un tā�pēc negribot viņu.pazemot manā priek�ā� Tā�pēc mēs norunājām, ka es bū�u �eit, mājās, un, ja būs tracis, viņa zvanīs man�

Viņ� apklusa un uzmeta Tenetam no�ēlas pil-' nu skatienu.

Jūs jau nojau�at, kas notika, vismaz daļēji. Sākās drausmīgs tracis. D�ailzs aizvilka Perditu uz viņu guļamistabu un tur ieslēdza. Par laimi, zem loga ir izbūve, un, kamēr viņ� bija �eit, vi�ņai izdevās izlīst ārā un aizmukt. Tūlīt pēc tam, kad bija viņu ieslēdzis, viņ� drāzās taisnā ceļā pie manis. Tajā pa�ā mirklī, kad atvēru durvis, viņ� ieskrēja iek�ā, un es aizlidoju pa gaisu. Mē�ģināju turēties pretī, bet viņ� ir daudz lielāks un

spēcīgāks, un viņam vajadzēja tikai da�us sitie�nus, lai notriektu mani zemē, Sveins pacēla ro�ku un vāri pieskārās plāksterim uz zoda. Atsi�tos pret kaut ko ar galvu un zaudēju samaņu. Acīmredzot viņ� tikai bija stāvējis un kliedzis, lai es ceļos alig�ā un turos pretī kā vīrs, bet, ie�raudzījis, ka esmu zaudējis samaņu, viņ� pēdējo reizi iespēra man pa ribām un norimās. Tagad Sveins masēja krū�u kurvja kreiso pusi. �eit man ir tāds zilums, kādu jūs nekad nebūsiet redzēju�i.

-��� Jūs teicāt "acīmredzot". Vai jūsu sieva tam visam bija aculieciniece?

-���� Jā. Tā bija viņa, kura man pastāstīja, kas notika pēc tam, kad zaudēju samaņu. Tas viss bi�ja kā murgs, Sveins uzmanīgi paberzēja acis. -

Paldies Dievam, ka bērni ir internātskolā. i

-���� Un tā dro�i vien bija misis Mastere, kura pastāstīja jums, kas notika pēc tam, kad viņa bija vīram visu pateikusi.

-���� Jā. Viņa sestdienas vakarā piezvanīja no mātes mājas. Mēs nolēmām satikties svētdienas rītā, lai sarunātu, ko darīt tālāk. Skaidrs, ka at�griezties mājās viņa vairs nevarēja�

Tad tur Perdita bija devusies. Patēvs stāstīja, ka svētdienas rītā, kad viņ� piecēlies, viņa bijusi jau prom. Tenets nopriecājās, ka palēnām sāk iezīmēties aina par viņas gaitām pēdējās divās dienās pirms nāves.

-��� Cik ilgi jūs bijāt kopā?

-����� Līdz beidzās pusdienu laiks. Pēcpusdienā viņa gatavojās apmeklēt māti, kura atrodas slimnīcā. Misis Herrova slimo jau ilgāku laiku, un nav izdevies noskaidrot, kas viņai kai�. Viņa gaidīja, kad atbrīvosies vieta Starrendenas Centrālajā slimnīcā, lai tur viņu varētu kārtīgi izmeklēt un atrast kaites sakni. Acīm�redzot no turienes sestdienas rītā piezvanīts un pateikts, ka negaidot atbrīvojusies vieta, un jautāts, vai viņa nevar braukt tie�i uz turieni. Viņa to Perditai nav teikusi, jo negribējusi meitu uztraukt. Viņa zināja, ka Perditai jau tā mājās iet grūti, un misis Herrova būtu projām tikai da�as dienas. Netika teikts, ka viņu gatavojas operēt�

-���� Tātad, kad misis Māstere ieradās mātes mājā, viņa nezināja, ka misis Herrovas tur nav?

-���� Nē. To viņa uzzināja tikai tad, kad aizbrau�ca uz turieni.

-��� Vai viņa'bija satraukta, ka viņai nebija stās�tīts?

-��� Jā. Un dusmīga uz patēvu, ka tas nav patei�cis, par spīti mātes vēlmei.

Tenets nebrīnījās, atceroties, cik slima izska�tījās misis Herrova. Ja Perdita mīlēja māti, un acīmredzot tas tā arī bija, viņa gribēja zināt visu, lai cik uztrauco�i tas būtu.

-��� Tātad, kad jūs svētdien pēc pusdienām �ķī�rāties, viņa neko īpa�u nebija plānojusi?

-���� Nē. Viņa teica, ka varbūt uz da�ām dienām apmetīsies viesnīcā, ļaujot D�ailzam nomierinā�ties un pierast pie tā, ko viņa domājusi, pazi�ņojot, ka grib �ķirties. Viņa teica, ka darīs man zināmu, kad būs-kaut kur apmetusies. Bet tad, vēlāk, tā ap se�iem, viņa piezvanīja un pateica, ka slimnīcā satikusi senu paziņu, misis Brokstoni. Viņa teica, ka misis Brokstone esot smagā situācijā, jo auklīte aizrauta uz slimnīcu ar apendicītu un viņai pa�ai nākamajā dienā sākoties lie�ta, kuras dēļ bū�ot aizņemta no pirmdienas līdz piektdienai viņa ir advokāte, nu, jums jau to būtu jāzina. Viņas vienoju�ās viena otrai palī�dzēt. Perdita līdz sestdienai pieskatīs bērnus, ka�mēr misis Brokstone atrod aukli. Perdita bija pārliecināta, ka D�ailzam nekad neizdosies viņu tur sameklēt� ^

Mājiens bija spēcīgs. "Bet viņa kļūdījās, vai ne?" Te nu bija vēl viens par Māstera vainu pār�liecinātais.

Tenets labprāt būtu uzzinājis, kā visu �o no�tikumu uzņēmusi Sveina sieva, bet nolēma, ka labāk būs, ja to noskaidros pats. Tas varēja iz�rādīties ārkārtīgi būtiski. Misis Sveinai varēja būt tikpat nopietns iemesls atbrīvoties no sān�censes kā jebkuram citam. Herrovs teica, ka viņa ieņemot "kaut kādu augstu posteni televīzijā", tā ka dro�i vien nebija no tām, kuras �ādā situācijā neliekas ne zinis. Jā, misis Sveinas apciemojums varētu būt pirmais svarīgākais viņu turpmākajā dienas kārtībā� Viss atkarīgs no tā, kā noritēs viņu nākamā saruna ar Māsteru.

Turklāt bija vēl da�i jautājumi, kurus uzdot taktiski nebija iespējams.

-��� Vai jūs vakar vakarā redzējāt misis Māsteri?

-���� Vakar vakarā? uz mirkli Sveina acu kak�tiņos kaut kas uzzibsnīja, bet tad viņ� papurināja galvu. Nē, neredzēju.

To viņ� pateica tik nepārprotami, ka Tenets juta pagaidām nav jēgas aizskart �o tematu. �ajā sarunas stadijā Tenets bijā noskaņots Sveina pretestību salauzt palēnām. Bet viņu neatstāja doma: kas tas bija par jautājumu, kuru viņam va�jadzēja uzdot?

9.

-���� Kāpēc jūs nepajautājāt, kur viņ� bijis pagā�ju�o nakti? vaicāja Lainhems, kad viņi gāja uz ma�īnu.

Tenets paraustīja plecus.

-���� Nesaskatīju tur lielu jēgu. Viņ� tik nepār�protami lika noprast, ka nav saticies ar viņu, ka būtu jāizdara liels spiediens, lai viņ� mainītu savu nostāju. Un, atklāti sakot, pa�reizējā situā�cijā es nebiju uz to gatavs. Jutu, ka viņam jau tā ir pietiekami. Es patie�ām domāju, ka viņ� nav iejaukts. Kāds gan viņam būtu iemesls?

-��� Ar visu cieņu, ser� par ko jūs smaidāt?

-��� Pārjums. Katru reizi, kad jūs sakāt "ar visu cieņu, ser", es zinu, ka gribat iebilst, bet, pirms turpināt, lūdzu, sazinieties ar nodaļu!' Palūdziet, lai piesaka vizīti pie misis Sveinas televīzijas studijā, teiksim, pustrijos. t

Tas aizņēma ilgāku laiku, nekā viņi bija do�māju�i, jo darbā misis Sveinu acīmredzot pazina pēc meitas uzvārda, kā Ed�u. Kad vizīte beidzot bija pieteikta, Tenets ieteica pirms satik�anās ar Māsteru iegriezties ciemata krodziņā.

-��� Mēs varētu uztaisīt pārtraukumu.

-���� Laba doma. Jāatzīstas, ka jūtos nedaudz iz�badējies.

Kad viņi abi bija paņēmu�i savu alu un sendvi�us un apsēdu�ies klusā stūrītī, Tenets turpinā�ja pārtraukto sarunu, ar smaidu citēdams Lainhemu:

-��� "Ar visu cieņu, ser"�

Lainhems kautrīgi atsmaidīja.

-���� Nav jau tā, ka attiecībā uz Sveinu es jums kategoriski nepiekristu, bet ņemsim �ādu piemē�ru: viņ� un misis Māstere pagāju�ajā vakarā ir norunāju�i satikties Brokstonu mājā. Kad viņ� ierodas, viņa paziņo, ka pārdomājusi un netaisās �ķirties, jo negrib visas tās nepatik�anas un tra��us, kuri gaidāmi no vīra. Viņi sarunājas virtuvē, un viņai ienāk prātā uzvārīt kādu karstu dzērienu. Viņi ir sastrīdēju�ies. Sveins sagrābj Māsteri, bet viņa raujas ārā un uzsit ar piena kastroli pa plīti, zaudē līdzsvaru, paslīd un ar galvu atsitas pret galda stūri�

-���� Un viņ�, ieraudzījis viņu bezsamaņā, nevis mēģina dabūt viņu pie sajēgas, bet izvelk no ka�batas polietilēna kuli, uzmauc to viņai galvā un pirms aizie�anas vēl pagaida, kamēr upuris pār�stāj elpot. O, jā. Jāsaka, ka izklausās ļoti ticami!

Lainhems neatbildēja, bet, izskatīdamies visai sa�ļucis, nokoda milzīgu kumosu �ķiņķa un to�mātu sendvi�a. Kādu bridi ēdis, viņ� papurināja galvu.

-���� Visa nelaime slēpjas polietilena maisa, vai ne?

-��� Jā. Bet ņemiet vērā, pat ja �ā maisa nebūtu, es nespēju iedomāties, ka Sveins pastrādātu tādu vardarbību. Viņ� vienkār�i nav tas tips.

-���� Es nerunāju par vardarbību, ser. Mazliet citādi. Vienkār�i strīdā sakarsu�i prāti reizēm liek zaudēt kontroli pār sevi.

-���� Jā, to es atzīstu. Vārds "vardarbība" nebija tas labākais jūsu piedāvātajam scenārijam. Un tomēr�

-����� Es joprojām uzskatu, ka tas ir iespējams. Mēs visi zinām, ka pat vislabsirdīgākos vīrie�us ^ attiecīgi apstākļi spēj izprovocēt. Un �ajā gadī�jumā� Lainhems saliecās uz priek�u, kaismīgi cenzdamies pārliecināt Tenetu, �ajā gadījumā, ja viņa pateica, ka mīlas romāns beidzies� Do�māju, ka, glu�i dabīgi, viņ� varēja nonākt izmi�sumā, ja jau viņu mīlēja, vai ne? Un arī sanik�noties, jo viss pārdzīvotais ir izrādījies veltīgs!

-��� Pārdzīvotais?

-���� Nu, kaut vai pastāstot sievai, ka viņ� grib �ķirties. Līdz pat sestdienas vakaram, kad viņ� to pateica, viņa varbūt par viņu romānu neko nezi�nāja. Un otrs ka Māsters viņu ir piekāvis� Un tas viss, kā jau teicu pa tuk�o!

-����������� Tā jau tas varētu būt, Tenets norūca,

tomēr joprojām �aubījās. �I visa, protams, ir tikai tāda virspusēja variantu apcerē�ana. Un, pat ja jums ir taisnība, tad galvenā problēma ir poli�etilēna maiss. Tas, protams, tikpat labi varēja mētāties kaut kur virtuvē, bet galvenais ir slep�kavas uzvedība. Ir milzīga at�ķirība, vai kāds strīda karstumā paslīd un nokrīt, vai ari viņam pēc tam aukstasinīgi uzvelk galvā maisu, lai to piebeigtu. Neesmu pārliecināts, ka ari misters Māsters uz to būtu spējīgs.

-���� �eit es jums nepiekrītu. Tas viņam prasītu visai maz vai vispār neko. Es pilnīgi varu iztēloties, kā viņ� stāv un noskatās uz guļo�o sievieti, un saka sev: "Ja viņas nav man, tad lai nav nevienam!" Pēc tam, kad bija laiks apdomā�ties, viņ� izdarīto varēja no�ēlot, bet tajā brīdī� Piemēram, man bija grūti sagremot domu, ka vakar vakarā, aizvedis viņu atpakaļ pie Brokstoniem, viņ� tā mierīgi devās mājās.

129

-��� �aubos. Viņ� varbūt nolēma dot pāris dienas laika, lai viņa nomierinās, un tad viņ� mēģinātu atkal, Tenets pārdalīja savu sendvi�u un ap�lūkoja piedevas. Sinepes gan te nav �ēloju�i, viņ� norūca un nokoda nākamo kumosu. Man ir radies iespaids, ka viņ� nedomāja tik viegli padoties. Ja viņam nepaveicās ar pārliecinā�anu vienā dienā, viņ� vienkār�i nāktu atkal nākamajā.

Simpsonc 6

Un vēl. Nē, esmu pārliecināts, ka tas, kas nogali�nāja, patie�ām vēlējās redzēt upuri miru�u, un man liekas, ka to nevarētu teikt ne par Māsteru, ne Sveinu.

-���� Patie�ām vēlējās redzēt upuri miru�u, do�mīgi atkārtoja Lainhems. Es spēju iedomāties tikai vienu personu, kura varētu atbilst jūsu teik�tajam, un tā ir misis Sveina. ^

-���� "Varētu" ir stiepjams jēdziens. Cik mums zināms, viņa jau gadiem tā vien ilgojas tikt vaļā no sava vīra, tātad misis Māstere ir pēdējā uz �īs zemes, kuru viņa varētu vēlēties redzēt miru�u. Bez �aubām, mēs to noskaidrosim, kad pēc pus�dienām ar viņu satiksimies. Tenets iztuk�oja savu glāzi. Beidzāt, Maik?

-���� Vai mēs joprojām nākamo gribam satikt misteru Māsteru?

-���� Protams. Par spīti tam, ko teicu par poli�etilēna maisu, viņ� atrodas mūsu aptaujas sarak�sta aug�galā. Tā tam jābūt statistiski.

Māsteru mājas iebrauktuvē blakus mersede�sam bija novietots sudrabpelēks "Peio 205".

-���� Ciemiņi, ieminējās Lainhems, kad viņi bi�ja izkāpu�i no ma�īnas. Interesanti, kas?

-��� Tā varētu būt viņa māte. Tenets cerēja, ka tas tā būs. Viņu bija ieintriģējusi misis Māstere seniore.

Kamēr viņi gaidīja, kad tiks atvērtas ārdurvis,

Tenets aplūkoja dārzu. Te atkal bija jūtama pie�ķer�anās, prasme un mākslinieka roka. Ar mī�lestību aprūpētie vīteņaugi sedza mājas sienas, abās pusēs durvīm auga ziemcietīgās atraitnītes, un pa visu lieliski kopto mauriņu stiepās krāmu un daudzgadīgo stādu audzes. Katra stādījumu grupa bija brīni�ķīga, harmoniska krāsu, formas un tradīciju kompozīcija.

Durvis atvērās.

Tātad tā nebija misis Māstere seniore. �ai sie�vietei bija ap �etrdesmit pieciem. Krietnus des�mit gadus par jaunu. Melnbalta zīda kleitā viņa izskatījās slaida un eleganta. Izteiksmīgi ievei�dotie, tum�ie mati vijās ap �auro seju ar asām lī�nijām. Sagaidī�ana bija vēsa.

-��� Klausos?

-���� Vai mēs, lūdzu, varētu parunāt ar misteru Māsteru?

-���� �obrīd viņ� nevēlas nevienu redzēt. Varbūt es varu palīdzēt? Esmu viņa māte.

Pārsteigtais Tenets palūkojās uz viņu uzma�nīgāk, bet viņa joprojām nelikās vecāka. Vai vi�ņa varētu būt Māstera pamāte? Līdz �im nebija dzirdēts.

Pie tādas reakcijas viņa acīmredzot bija piera�dusi. Acīs pazibēja uzjautrinājums.

Tenets stādījās priek�ā.

-��� Kā es varu jums palīdzēt?

-���� Diem�ēl mums patie�ām ļoti vajadzētu sa�tikt misteru Māsteru.

-��� Tie�ām? Vai jums obligāti jātraucē viņu �ā�dā brīdī?

-��� Es nelūgtu, misis Māstere, ja tas nebūtu tik svarīgi.

-���� Nu, man liekas, ka jums gan vajadzētu būt kautrīgākiem. Viņ� ir satriekts, nabaga zēns. Pil�nīgi satriekts. Viņ� nupat atgriezās no atpazī��anas� no morga. Liekas, ka tas bijāt jūs, inspektor, kur� deva �ādu rīkojumu.

Mājiens bija skaidrs. "Jūs esat vainīgs pie tā, ka viņ� ir �ādā stāvoklī, un vienīgais, ko jūs tagad varat iesākt, ir iet projām."

-��� Es zinu. Piedodiet, bet mums tie�ām ar viņu vēlreiz jāparunā.

Viņa saviebās, un starp rūpīgi izraustītajām uzacīm parādījās dziļas rievas.

-���� Vai jūs vismaz nevarētu to atlikt uz vēlāku laiku?

-��� Baidos, ka nē. Esmu pārliecināts, ka jūs va�rat iedomāties, cik daudz mums vēl darāmā. Un, tā kā mēs esam �eit�

Viņa vēl kādu brīdi svārstījās, dro�i vien prāto�dama, vai turpināt pretoties, un mēģinādama iz�skaitļot, kāda ir iespēja veiksmīgam iznākumam.

Viņa noteikti bija pieradusi rīkoties pēc savas gribas, tomēr galu galā nopūtās un kapitulēja.

-���� Nu, ļoti labi, ja jau jums tas ir tik svarīgi. Bet tie�ām, mēģiniet viņu pārāk netraumēt!

Viņa negribīgi pakāpās atpakaļ un, ielaidusi viņus iek�ā, norādīja uz durvīm halles galā.

-��� Virtuvē. Nupat mēģināju pierunāt viņu kaut ko apēst. Spēks viņam tagad būs vajadzīgs.

Viņa sekoja, un Tenets neiebilda. Viņ� ļoti vēlējās redzēt, kādas ir attiecības starp māti un dēlu. Perditai noteikti bija ļoti grūti ar �o sievieti saprasties. Tagad Tenets par to nebrīnījās.

Māsters, galvu rokās saņēmis, sēdēja pie virtuves galda. Tas bija uzklāts diviem: sudra�ba galda piederumi, kruzuļaini salocītas sal�vetes un mirdzo�as vīna glāzes. Doma atkal bi�ja skaidra. "Viņas vairs nav, bet es esmu �eit, lai rūpētos par tevi." Galda vidū sakārtotās dzelte�nās krizantēmas likās kā neliels sprādziens tel�pā, kur iss bija balts baltu flī�u grīda, balti virtuves .''apī�i, baltas mēbeles. "�eit ir," no�domāja Tenets, "tik tīri un bezpersoniski kā operāciju zālē." Interesanti, vai to izvēlējusies Perdita? Ja tā, tad ko tas par viņu stāsta? Izņe�mot gleznu viesistabā, viņ� �ajā mājā nekur ne�bija redzējis neko tādu, kas liecinātu par Perditas klātbūtni. Tomēr viņa �eit bija dzīvojusi gadiem� Izskatījās, ka viņa apzināti izvēlē�jusies slēp�anos no citu viedokļa par sevi. Var�būt bija kāds stūrītis, kur� piederēja tikai viņai un kurā viņa varēja noslēpties un patiesi justies saskaņā ar sevi. Protams, viņas studija! Bez �aubām, viņai tāda bija. Ja tā, tad Tenets ap�ņēmās to apskatīt.

-���� Policija, D�ailz. Uzstāj, ka viņiem tevi jā�redz, misis Māsteres balsī skanēja auksts no�sodījums.

Kamēr Māsters pacēla galvu, viņa apgāja abiem policistiem apkārt un nostājās aiz dēla krēsla, rokas uzlikusi uz viņa pleciem.

Tenets redzēja, ka Māsters tikko manāmi iz�vairās no pieskāriena. Arī misis Māsterei va�jadzēja to just, jo viņas pierē ievilkās rievas, un, noņēmusi rokas no dēla pleciem, viņa apsēdās tam blakus.

Tātad viņa māte pret viņiem nebija sevi�ķi viesmīlīga. īss skatiens uz Lainhemu liecināja, ka arī ser�anta acīm nekas nav paslīdējis garām.

-��� Viņi tikai dara savu darbu, mammu.

Misis Māsteres lūpas sakniebās, bet viņa neko neteica, tikai ar nepacietīgu �estu atglauda matus no sejas un saņēma rokas klēpī. Tenets ievēroja, ka pirkstu locītavu kauliņi ir balti.

-��� Vai mēs drīkstam apsēsties?

Māsters pamāja ar roku.

-��� Iekārtojieties pa�i!

-����� Cik brīni�ķīgi! muskuļi ap viņas �okli savilkās. Vai man, inspektor, būtu jāpiedāvā jums kaut ko iedzert? Vai varbūt pat pusdie�nosiet?

-���� Mammu, lūdzu! Ko jūs gribējāt man jautāt, Tenet?

Māsters izskatījās nomocīts. Acu plakstiņi no�karājās, it kā visu pagāju�o nakti viņ� nebūtu gulējis, un milzīgais zilums zem kreisās acs ne�likās mazāks. Skujoties viņ� bija sagriezies, un uz krekla apkaklītes rēgojās izsmērēts asins traips krekls bija tas pats, kur� pagāju�o nakti. Tenets tagad ievēroja, ka uz krēsla atzveltnes uzmestā lieliskā tvīda �akete arī bija tā pati. Iz�skatījās, ka vīrs nav pat licies gultā.

Par sāpēm, kuras viņ� cieta, nebija �aubu, un Tenets vēlreiz apspieda līdzjūtības uzplūdus. Galu g; lā noslepkavota sieviete, un viņa pie�nākums v aizrakties līdz saknei.

-��� Domāju, ka pagāju�o nakti jūs, mister Māster, nebijāt visai atklāts.

-���� Ko jūs ar to domājat? jautājums bija pie�sardzīgs.

-��� Mēs nupat runājām ar jūsu kaimiņu, misteru Sveinu.

Māstera acis satumsa un zobi sakodās.

-���� Tā? viņ� lēnām iztaisnojās. Par spīti bē�dām, pa�aizsargā�anās instinkts darīja savu.

-��� Un arī viņ� lepojas ar zilu aci.

Māsters paraustīja plecus.

-��� Sagadī�anās.

Tas bija vāj� mēģinājums izlikties nevērīgam. Viņam vajadzētu saprast, ka Sveinam nav iemes�la slēpt patiesību.

-��� Misters Sveins tā nesaka.

-���� Patie�ām, inspektori zvērojo�ām acīm sa�runā iejaucās misis Māstere. Kas tas par mā�jienu? Ka mans dēls un �is� �ī persona ir vul�gāri sakāvu�ies!?

-��� Mammu, lūdzu! Ja tu turpināsi iejaukties�

-��� Es neturpinu "iejaukties"! �ī bija pirmā rei�ze, kad es ierunājos. Es tikai norādīju, ka tas ir absolūti neiespējami�

-���� Mamma, Māsters ierunājās noguru�ā bal�sī. Aizveries! Un, ja nevari apklust, tad labāk ej projām! Tu pati nezini, ko runā. Viņ� mirkli pagaidīja, lai redzētu, vai viņa .paklausīs ieteiku�mam, bet misis Māstere nekustējās no vietas, tikai lūpas sakniebās, it kā pūloties aizturēt vār�du lavīnu, kas lauzās uz āru. Tad viņa atlaidās krēslā un sakrustoja rokas. "Nekas nepiespiedīs mani aiziet, ja es pati to negribē�u."

Tenetam kļuva interesanti. Viņ� iedomājās, cik daudz Māsters ir mātei stāstījis. Acīmredzot viņ� tai ne visai uzticējās.

Māsters atkal pievērsās Tenetam.

-��� Es pieņemu jūsu noteikumus, inspektor. Re�dzu, ka nav jēgas to noliegt. Jā, mēs ar Sveinu

tie�ām sakāvāmies sestdienas vakarā, viņ� uz-

7 >

meta mātei brīdino�u skatienu, jo tā jau bija pa�vērusi muti.

Misis Māstere atkal saknieba lūpas. Māsters paņēma vienu no salvetēm un sāka virpināt pirkstos tās stūrīti.

Māte vairs nespēja ilgāk izturēt. Viņas plauk�sta iz�āvās, lai sagrābtu dēla roku, un sarkani la�kotie nagi iecirtās viņa miesā.

-���� Kāpēc? viņa nikni pieprasīja atbildi un kratīja viņa roku. Kāpēc jūs sakāvāties?

Tenetam likās, ka viņa tik neatlaidīgi pieprasa atbildi tāpēc, ka grib uzzināt jaunumus, pēc ku�riem alkusi jau ilgu, ilgu laiku.

-���� Ak, Dieva del! viņ� izrāvās no sava se-

7 i 1

�amā un nokratīja roku tik me�onīgi, ka viņa ie�vēlās atpakaļ savā krēslā. Vai tad tu nenojaut, kādēļ tas viss? Viņiem bija romāns! Perditai un Sveinam bija romāns! Varbūt tagad tu būsi ap�mierināta!

Ari viņa pielēca kājās un skatījās dēlam acīs.

Tagad, profilā, mātes un dēla līdzība bija nepār�protama. Viņas sejā skaidri varēja redzēt ne�ticību. "Viņa ir slikta aktrise," nodomāja Tenets. Viņ� gandrīz vai varēja sajust, kā sievietē vibrē apmierinājums, pie�ķirot viņas kategoriskajiem vārdiem neīstu kaisli.

-��� Apmierināta? Ko tu gribi teikt ar �o vārdu?

-���� Tu ta�u nekad viņu nemīlēji, vai ne? Ha! Tas būtu maigi teikts. Tu viņu nevarēji ciest! Varbūt tu domā, ka to nemanīju, bet nedomā, ka es neredzēju, kā tu vienmēr izdomāji, kā viņu pazemot! Nav brīnums, ka viņai vienreiz bija līdz kaklam tas un biju līdz kaklam es! Man va�jadzēja būt daudz gudrākam, vajadzēja saprast, kā tas viss viņu nomoka. Man vajadzēja tev pateikt, ka es to necietī�u! Nu, ko, tagad tu esi dabūjusi to, pēc kā vienmēr ilgojies. Viņa ir pro�jām, mirusi, beigas!

Acīmredzot Māsters bija aizmirsis, ka �eit ir arī Tenets un Lainhems. Vai ari zaudējis jelkuru piesardzību.

-���� D�ailz, tu neapjēdz, ko runā! Tā vienkār�i nav taisnība! Perdita bija jauka meitene�

-���� Māt, Dieva dēļ, beidz liekuļot! Es zinu, ko tu par viņu domāji. Kāda vairs jēga izlikties?

Skaidri bija redzams, ka misis Māstere nezi�na, ko teikt, kā uzvesties. Izskatījās, ka �ī vispār ir pirmā reize, kad par viņas antipātijām pret Perditu tiek runāts atklāti. Viņa uzmeta abiem policistiem mulsuma pilnu skatienu.

-���� Atvainojiet, inspektori Mans dēls ir pār�pūlējies.

-���� Pārpūlējies? iekliedzās Māsters. PĀR�PŪLĒJIES? Protams, es esmu pārpūlējies. Un ko tu gribi? Mana sieva ir noslepkavota, viņa tagad guļ tur, izstiepta uz tā marmora galda� Ak, Dievs, es nespēju vairs to izturēt� Viņ� atkal iekrita krēslā, uzlika elkoņus uz galda un, nolie�cis galvu, saņēma to plaukstās, it kā gribēdams saturēt galvā saprātu.

Tenets paskatījās uz Lainhemu. Ser�anta acīs skaidri varēja izlasīt jautājumu. "Vai domājat, ka mums būtu jāiet?"

Tenets papurināja galvu. "Nē."

Vienmēr ir sāpīgi redzēt, kā cilvēks cie�, bet tas nedrīkstēja būt traucēklis, kas novirza no uz�devuma veik�anas. Viņam vajadzēja atcerēties, ka Māstera bēdas var nebūt vienkār�i sāpes par mīļotās sievas nāvi, bet gan sirdsapziņas pārme�tumi, ka viņ� ir �īs nāves vaininieks. Greizsirdība ir baismīgas emocijas, ļaunas un nekontrolē�jamas, un, par spīti Teneta �aubām attiecībā uz polietilēna maisu, viņam vajadzēja ņemt vērā, ka arī Lainhemam var izrādīties taisnība. Attieksme "suns uz siena kaudzes" nav nekas neparasts. Ja man viņas nav, tad lai nav nevienam.

Misis Māstere joprojām stāvēja. Tagad viņas izstieptā roka nolaidās uz dēla noliektās galvas. Tā bija kustība, kas pauda līdzjūtību. Viņa par dēlu bija labākās domās. Roka brīdi nezināja, * kur atrast vietu, un tad lēnām atvirzījās. Viņa uzmeta Tenetam indīgu skatienu. "Tagad paska�tieties, ko esat izdarījis." Bija skaidrs, ka viņa nav radusi atbildēt par savas rīcības izraisītajām sekām.

-��� Mister Māster, Tenets draudzīgi ierunājās, paklausieties, es saprotu, cik jums tas viss ir sāpīgi, un man ļoti �ēl. Nav manos nolūkos jūs vēl vairāk mocīt. Bet, ja nu reiz jānoskaidro, kas noticis ar jūsu sievu, man jāzina viss, absolūti viss par apstākļiem, kuru dēļ līdz tam varēja.no�nākt. Pa�laik, ja vēlaties, es varu to uz brīdi at�stāt un atgriezties citu reizi, bet man �ķiet, ka bū�tu labāk, ja mēs tiktu galā ātrāk, vai ne? Tad mēs varētu strādāt tālāk un likt jums mieru.

Klusums. Māsters pakratīja galvu, atlaida ro�kas un lēnām atgāzās krēslā, aizvēris acis, it kā nevēlēdamies atklāt tajās redzamās atkailinātās emocijas un redzēt pa�a sejas samocīto izteik�smi.

-����������� Jums taisnība, balss skanēja drūmi, it kā viņ� būtu zaudējis spēkus. Tad viņ� atvēra acis un paskatījās uz māti. Manuprāt, būtu labāk, ja tu ietu projām.

Pēc viņa intonācijas varēja spriest, ka tas ne�pārprotami ir galavārds. Misis Māstere pavēra muti, lai iebilstu, paskatījās uz Tenetu un tad, nebildu�i ne skaņas, devās uz durvīm. Augstpa�pē�u kurpes noklabēja uz nospodrinātajām grī�das flīzēm. Ārpusē klaboņa pēk�ņi izzuda. Viņa bija iegājusi paklājiem izklātajā hallē.

Tenets nebija dro�s, ka viņa nenoklausās aiz durvīm, tāpēc paskatījās uz Lainhemu un pamā�ja. "Ejiet un pārbaudiet, vai viņas nav tuvumā."

Ser�ants piecēlās un klusiem soļiem gumijzoļu kurpēs �ķērsoja virtuvi, atvēra durvis un pa�skatījās ārpusē. Atgriezās viņ� apmierināts. "Gaiss tīrs."

Tagad, kad Māsters bija noskaņots uz sadar�bību, faktu noskaidro�ana ritēja ātri. �oreiz viņ� neko neslēpa, apstiprinādams to, kas līdz �im bi�ja no citiem izvilkta informācija baumu līmenī.

Pēc tam, kad Perdita sestdienas vakarā pa�ziņojusi jaunumus, viņ� sagrābis viņu aiz rokām, uzvilcis aug�ā pa kāpnēm un ieslēdzis guļam�istabā. Tad trakās dusmās izdrāzies no mājas, lai nekavējoties noskaidrotu attiecības ar Sveinu. Pēc kautiņa atgriezies, atklājis, ka Perdita ir pro�jām. Nolēmis, ka viņa meklēs patvērumu mātes mājā, un nekavējoties devies uz turieni, bet Herrovs, viņas patēvs, atteicies ielaist. Visi plāni sagruvu�i, viņ� atgriezies mājās un piedzēries līdz nemaņai.

Svētdien pamodies vēlu, ar �ausmīgām pa�ģirām un zaudējuma sajūtu, jo viņam trūka Perditas. Kamēr aizbraucis līdz Veisaidai, Perdita jau bijusi projām. Pie durvīm pienācis Herrovs, un, kad D�ailzs lūdzis, lai ļauj satikties ar Perditas māti, cerēdams pārliecināt viņu, lai pierunā Perditu atgriezties, pirmo reizi izdzirdis, ka misis Herrova iepriek�ējā dienā aizvesta uz slimnīcu.

Apjautis, ka Perdita, bez �aubām, kādā brīdī nāks māti apciemot, viņ� braucis tie�i uz slim�nīcu un gaidījis tur stundām ilgi. Redzējis, kā viņa ierodas, bet nolēmis gaidīt, kamēr viņa nāks ārā, sakot sev, ka tad viņa sarunāsies labprātāk nekā tagad, kad steidzas ātrāk redzēties ar māti. Kad Perdita iznākusi, viņ� saniknots redzējis, ka viņa ir kopā ar Venesu Brokstoni un bērniem, bet tad abas pa�ķīru�ās, un radusies iespēja pārmīt da�us vārdus ar sievu. Tomēr Perdita atteikusies runāt, un viņ� nolēmis, ka būs labāk, ja ļaus vi�ņai nomierināties un mēģinās atkal parunāt nāka�majā dienā, pirmdien.

Pirmdienas rītā viņ� atkal aizbraucis uz Veisaidu, bet rūgti vīlies, jo uzzinājis, ka svētdienas pēcpusdienā Perdita atgriezusies, sakravājusi mantas un promejot pateikusi, ka uz da�ām die�nām aizbrauc. Herrovs nestāstījis, uz kurieni vi�ņa devusies, bet Māsters atcerējies, ka iepriek��ējā dienā redzējis viņu kopā ar Venesu, un, ce�rot, ka varbūt Venesa kaut ko zina, uz labu laimi zvanījis uz Brokstonu māju. Pie telefona pie�nākusi sieviete.

"Hallo?"

"Misis Brokstone?"

"Nē, viņas �eit nav."

"Vai jūs man nepateiktu, kad viņa būs?"

"Kas, lūdzu, runā?"

"Mani sauc Māsters. Es esmu viņas paziņas vīrs, un�"

"Ak tā, tātad jūs gribat runāt ar misis Māsteri?"

"Ē� Jā. Vai viņa ir tur?"

"Es pasauk�u viņu."

Bet Perdita kārtējo reizi paziņojusi, ka ne�domā atgriezties mājās un tuvākajā laikā arī ne�grib ar viņu par �o lietu runāt. Venesa esot aiz�braukusi uz nedēļu, un viņa apsolījusi pieskatīt bērnus līdz piektdienas vakaram. Un tad viņ� nolēmis vakarā, kad bērni būs aizmigu�i, braukt uz Brokstonu māju.

Pārējo viņi jau zināja.

Tenets māja ar galvu. Aina pamazām sāka no�skaidroties.

Māsters atlaidās krēslā un aizvēra acis. Viņ� izskatījās iztuk�ots. Varbūt atstāsts par Perditas pēdējām dienām bija atstājis uz viņu nomierino��u iespaidu, un nu beidzot viņ� varēs iemigt.

Es to nesaprotu.,Māsters neizpratnē �ūpo�ja galvu. Es to patie�ām nesaprotu. Pēk�ņi viņa acis atsprāga, un piepe�ā enerģijas uzplūdā viņ� saliecās uz priek�u un tik me�onīgi sakram�pēja rokas, ka uz miesas palika pirkstu nospiedu�mi. Ko es izdarīju nepareizi, Tenet? Es devu viņai visu, visu, ko viņa vēlējās. Viņ� pavē�cināja roku, it kā aptverdams virtuvi, māju, dār�zu. Un man ne reizi neienāca prātā mest aci uz citu sievieti. Pēk�ņi viņa rokas atlaidās, un viņ� iegāza pa virtuves galdu ar tādu spēku, ka Tenets un Lainhems pielēca kājās, glāzes apgāzās un na�i un dak�iņas no�ķindēja. Troksnis pievērsa viņa uzmanību mātes rūpīgi uzklātajiem pus�dienu traukiem, un, izgrūdis īsu, neartikulētu skaņu un izstiepis roku virs galda, viņ� ar vienu vēzienu noslaucīja visu zemē. Sudraba ēdamrīki nobira uz grīdas, glāzes iz�ķīda, bet viņa gre�dzenā savirpinātā salvete, pārlidojusi pāri virtu�vei, atsitās pret sienu un tikai tad ievēlās kaktā.

Ar tuk�u sejas izteiksmi viņ� aplūkoja jucekli, kad virtuvē ieskrēja misis Māstere.

-���� D�ailz! Kas noticis? viņa uzmeta Tenetam un Lainhemam nosodo�u skatienu, varbūt domādama, ka tie ķēru�ies pie stingrās rokas taktikas. Katrā ziņā mājiens bija skaidrs, vainī�gie ir viņi.

-���� Nesatraucies, māt! Neliels negadījums, tas arī viss. Viņ� paskatījās uz Tenetu. Vai mēs esam beigu�i?

-���� Gandrīz. Viens jautājums jums, misis Mās�tere.

Viņa bija sākusi vākt jucekli uz grīdas un ta�gad, salveti rokā, iztaisnojās.

-���� Man? viņa skatījās uz Tenetu tā, it kā no viņa nāktu nelaba smirdoņa.

-��� Jā. Vai jūs sestdien vai svētdien satikāt mis�teru Māsteru?

-��� Protams. Viņa tagad vāca na�us, dak�iņas un karotes. Mēs redzamies gandrīz vai katru dienu, vai ne, dārgais?

Māsters, it kā samierinoties, pamāja.

-��� Kad tie�i tas notika?

Viņa ar troksni izbēra uz galda pilno sauju ar galda piederumiem.

145

-���� Vai jūs nebūtu tik laipns un nepateiktu, kāda jēga �im jūsu jautājumam?

Simpstmc 6

-���� Es vienkār�i mēģinu savākt iespējami pil�nīgu ainu par to, ko darījis katrs, kur� bijis sais�tīts ar jūsu vedeklu, da�ās pēdējās dienās pirms viņas nāves.

-���� Nevaru saskatīt, kāda saistība iespējama �a�jā�

-���� Jums jāļauj to izlemt man, Tenets kļuva

ass.

-���� Ļoti labi. D�ailzs, kā parasti, atbrauca uz svētdienas pēcpusdienas tēju. Viņ� un� Viņi vienmēr tā dar� darīja.

-��� Vai viņ� jums tad pateica, ka misis Māstere aizgājusi no viņa?

-��� Jā. Viņa saknieba lūpas.

Tenets lasīja viņas domas. "Labi tikts vaļā no liekiem krāmiem." Pacilātības mirdzums viņas acīs bija dziļi noglabāts, tomēr labi saskatāms.

-��� Un pirmdien?

-���� Ieskrēju �eit vēlā pēcpusdienā. Dabīgi, ka uztraucos par dēlu.

-��� Vai viņ� gadījumā nepastāstīja jums, kur at�rodas jūsu vedekla?

-��� Jā, protams. Pie tā Brokstonu skuķa.

Tātad ari misis Māstere seniore ir zinājusi,

kur Perdita paslēpusies. Kur� nezināja?

Viņ� piecēlās.

-����������� Baidos, ka ir vēl viena lieta, kuras dēļ man nāksies jūs traucēt, mister Māster. Mums jāap�skata viņas lietas. Un, kā liekas, viņai bija sava studija�

Izskatījās, ka Māsteram kļuvis slikti. Tenets nebrīnījās. Apziņa, ka pilnīgs sve�inieks rakņā�sies pa viņa sievas mantām, varētu sabojāt gara�stāvokli jebkuram vīrietim, bet tik greizsirdīgam kā �is jau doma vien par to sagādāja elles mo�cības.

-��� Domāju, ka tas ir svarīgi�

-���� Ir gan. Ja mums parādītu, kur jāiet, mēs jūs vairs netraucētu. Centīsimies būt, cik vien iespē�jams, korekti.

-���� Labi. Ar noguru�ām kustībām Māsters piecēlās. -Kur vispirms?

-��� Varbūt mēs varētu sākt ar aug�stāvu?

Aug�ējā laukumiņā Māsters pagriezās pa kreisi, mājas priek�ējās daļas virzienā, un apstā�jās pie durvīm.

-�ī.

Viņ� aizstreipuļoja atpakaļ lejup pa kāpnēm.

Tenets un Lainhems pagaidīja, kamēr viņ� aiziet.

-��� Nabadziņ�, novilka Lainhems.

-��� Neizskatās pēc jums, Maik �ēlot par slep�kavību aizdomās turamo, Tenets atvēra durvis, un gaitenī iespīdēja gaisma.

-����� Uz vecumdienām jākļūst �ēlīgākam, Lainhems pasmaidīja. Turklāt jums jāatzīst, ka ar tādu māti viņam ir nācies daudz pārdzī�vot.

"Ak tad tāpēc Lainhems kļuvis tik līdzjūtīgs," nodomāja Tenets, kad viņi iegāja Māsteru guļamistabā. Saprotams, ka �ajā ziņā viņiem ir daudz līdzības.

-��� Es, jāsaka, priecājos, ka viņa nav mana sie�vasmāte.

Tenets iedomājās par D�ounas māti, kura guļ intensīvās ārstē�anas palātā. "Ak Dievs, dari tā, lai ar viņu viss būtu kārtībā." Tiklīdz viņi �eit būs beigu�i, viņ� piezvanīs uz slimnīcu. Varbūt ir kādi jaunumi.

Istaba bija pla�a, gai�a un dzīvespriecīga, ar lielisku, mīkstu paklāju un līdz grīdai gariem aizkariem. �eit bija ērti, bet dīvaini bezpersonis�ki, it kā viņi būtu ienāku�i viesnīcas numurā, kur iemītnieki apmetu�ies uz laiku un vēl nav paspē�ju�i atstāt savas personības zīmogu. Krāsas bija piesardzīgi nerunīgas dominēja bāli zaļ� un krēmkrāsa. Tenets būtu gaidījis kaut ko vairāk no mākslinieces, sievietes, kuras dzīvē krāsām tik svarīga loma. Viņ� arvien vairāk pārlieci�nājās, ka Perdita nav pievērsusi īpa�u uzmanību ne savam vīram, ne mājai, kaut gan viņas talants varētu darīt visu, lai māju izdaiļotu.

Viņ� ievēroja, ka dūnu sega gultas vienā pusē savelta nekārtīgā migā, it kā, celdamies aug�ā, kāds būtu to pastūmis sāņus. Izskatījās, ka Māsters centies te aizmigt, gulēdams nenoģērbies. Tenets pamanīja, ka uz viena no spilveniem ir mitruma plankums un otrs nomests zemāk, ie�slīpi gultai. Pēk�ņi viņ� neparasti dzīvi iztēlojās, kā Māsters agrā rīta stundā ļauj vaļu sāpēm, sa�tvēris spilvenu, uz kura vēl tik nesen gulējusi viņa tagad mirusī sieva�

Tenets sapurinājās, iedomu tēls sa�ķīda drum�slās un izzuda.

-��� Ko jūs teicāt, Maik?

-��� �eit ir milzums dārglietu. Paskatieties!

Tenets pievienojās Lainhemam pie tualetes

galdiņa. Dārgu smar�u pudelī�u jūklī gulēja Perditas Māsteres dārglietu kastīte grezns mīkstas, baltas ādas un sarkana samta darinājums, līdz malām piekrauts kaklarotām, piespraudēm, auskariem un gredzeniem ar neredzētiem dārgakmeņiem.

-��� Te būs vesela bagātība, novilka Lainhems. Cerēsim, ka viņ� to ir apdro�inājis.

Tenets pacēla dāvinājuma kulonu, kur� pla�kaniski bija aizslīdējis aiz kastītes malas. "Manai mīļotajai sievai. Dārgakmens dārgakmenim."

Viņ� parādīja to Lainhemam.

-���� Jāsāk domāt, kā tas ir, kad mīl� tik bez�galīgi.

-���� Kā teica misters Sveins, �ņaudzo�i, no sirds piebilda Lainhems. Bezcerīgi izrauties.

Nu, ko, Perditai Māsterei palaimējās izrauties, un viņa bija baudījusi divas ātri skrejo�as brī�vības dienas. Un samaksājusi par tām pārāk aug�stu cenu.

-����� Interesanti, kāpēc viņ� bija tik greizsir�dīgs?

Tenets prātoja, kā gan me�onīga greizsirdība izaug no mazvērtības kompleksa. Pēc �īs teori�jas, cilvēks sevi vērtē neizsakāmi zemu un ne�spēj noticēt, ka viņa pielūgsmes objekts var mīlēt arī viņu. Tomēr Māstera māte uzskatīja, ka viņas dēls izstaro vairāk gaismas nekā saule. Varbūt tas nāk no viņa tēva? Varbūt tas mazuļa dēļ bijis greizsirdīgs uz sievu un atriebies bēr�nam, to nepārtraukti pazemojot?

Tā sarunājoties, viņi pētīja guļamistabu. Uz viena no galdiņiem pie gultas atradās spīdīgas mākslas grāmatas. Tenets tās pa�ķirstīja. Ari �īs, protams, bija Māstera dāvanas sievai.

".Dārgajai Perditai Ziemassvētkos, 1989. g."

"Priecīgu dzim�anas dienu, mīļā!"

"Manai mīļotajai sievai mūsu piektajā kāzu jubilejā."

"Cik drausmīgi vienpusējai jābūt tādai mī�lestībai," nodomāja Tenets. Ir tāds populārs uz�skats, ka labāk mīlēt un zaudēt, nekā nekad ne�mīlēt, bet Tenets bija pārliecināts, ka ne vienmēr tas atbilst patiesībai. No sirds mīlēt sievieti un pretī saņemt viņas vienaldzību, gadu pēc gada� Darīt visu, kas ir spēkos, lai viņu iepriecinātu, uzvarēt un tomēr visu laiku dzīvot ar apziņu, ka esi zaudējis� Tas katrā ziņā nokauj dvēseli.

Un viņam, Tenets sevi pabikstīja, viņam jāuz�manās. Viņ� kļūst sentimentāls, un draud bries�mas pārāk ie�ēlināties pret Māsteru. Tomēr �ī īsā guļamistabas apskate ir devusi vērtīgu ieskatu Māsteru attiecībās.

-Te nekā vairāk nav, Maik. Iesim atpakaļ, lejā.

Pirmīt ejot cauri hallei, Māsters bija parādījis Perditas studijas durvis. Lejā viss bija klusu. Te�nets nobrīnījās ko gan varētu darīt Māsters un viņa māte? Ietur virtuvē klusas pusdienas? Vai varbūt Māsters ir devies uz savu kabinetu, ja viņam tāds ir, lai vientulībā turpinātu sērot?

Lainhems gāja pa priek�u. Viņ� pla�i atvēra studijas durvis, un Tenets apstājās kā sasalis, gaismas, pla�uma un vizuālās bagātības pār�steigts. Viņ� bija meklējis Perditas personības apliecinājumu un beidzot to atradis.

Telpa bija izbūvēta mājas aizmugures daļā, ar logiem uz ziemeļiem. To piepildīja skaidra, vienmērīga gaisma, tik nepiecie�ama nopietnam mākslinieka darbam. Pret dārzu pavērstā siena no grīdas līdz griestiem bija vienlaidus logs, kur� turpinājās nolaidenajā jumtā. Pie pretējās balti krāsoto ķieģeļu sienas karājās panno, da�i vien�kār�i, da�i ar bagātīgu tekstūru un lieliskām krā�sām. Zem tiem stiepās gar� koka sols, vietām ap�krauts ar lietām, kuras, bez �aubām, Perdita iz�mantoja gleznojot. Te bija dīvainu formu koka gabali, glieme�vāki, podi un da�ādiem zīmēju�miem klātas vāzes, vēdekļi, putnu spalvas, oļi un akmeņi, un pat izbaloju�i kauli, ieskaitot gal�vaskausu. Ik pa gabaliņam brīvajās vietās izkār�totas klusās dabas. Pie vienas no sānu sienām slējās plaukti ar pabeigtām gleznām un pakas ar akvareļpapīru, bet pie otras skapji ar rokasgrā�matām, ski�u albumiem, piezīmju blociņiem, krūzes ar zīmuļiem un otām, krāsām, visi iespē�jamie darbīga mākslinieka piederumi. Uz vieg�liem ratiņiem �ilbino�ā bagātībā klājās �alles, kaklauti un auduma gabali. Divi molberti, viens brīvi pārvietojams, bet otrs piestiprināms galda molberts, abi pareizos leņķos pret garajiem logiem. Tenets �ķērsoja studiju, lai apskatītu molbertam piestiprināto gleznojumu.

Perdita bija strādājusi pie vēl kādas nakts ai�navas, uzbudino�a darba grūtsirdīgās krāsās. Mēness, kur� spīdēja aiz sastingu�o koku zaru siluetiem, meta izķēmotas ēnas. Uz zemes vijās augu juceklis, kur� attāli atgādināja kāda sen bo�jā gāju�a dzīvnieka izbalēju�os kaulus.

-���� Oho! Lainhems izrāva Tenetu no grem�dē�anās redzamajā. Tādu gan es negribētu savā guļamistabā pie sienas.

-��� Tomēr viņa ir bijusi lieliska, vai ne?

-��� Par to neņemos spriest, bet ekipējuma katrā ziņā viņai netrūka.

Tenets pa�ķirstīja kādu no neskaitāmajiem plauktā sarindotajiem ski�u albumiem. Viens pēc otra tie bija piepildīti ar zīmējumiem un akvareļstudijām, da�i darbi bija fragmentāri, da�i pe�dantiski, detalizēti izstrādāti, un tajos varēja at�rast jebkuru iespējamo priek�metu. Skaidrs, ka Perditai zīmulis vai ota bija tikai vēl viens ķer�meņa loceklis. Tenets pa�ūpoja galvu un no�pūtās. Kāds talants gājis bojā! Un kādā izmisumā jānonāk, lai aizietu un visu �o pamestu!

-���� Neizskatās, ka te būtu kādi personīgas da�bas papīri.

-��� Tas atkarīgs no tā, ko jūs uzskatāt par per�sonīgas dabas papīriem.

-��� Vēstules, dokumenti, kaut kas tāds.

-��� Pagaidiet mirkli!

Tenets kaut ko bija pamanījis. Zem vienas no ko�ajām �allēm, kuras Perdita tā bija mīlējusi, slēpās futūristiski izliekts un savīts ģeometrisku formu veidojums. Sākumā Tenets to bija notu�rējis par galdu, bet izrādījās, ka tas ir skapītis. Tomēr viņiem nācās vilties cerībās uz atklāju�miem par viņas personību. Atvilktnēs viņi atrada tikai indeksētus darbu fotoattēlus un nevainoja�mi sakārtotus biznesa dokumentus: kvītis, pie�rakstus par izpārdo�anām, izstādēm, vēstules no mākslas galerijām un Perditas grāmatve�a. Re�dzējis, cik spēcīgs ir viņas talants, Tenets nebrī�nījās, ka viņai tik sekmīgi vedusies arī komer�ciālā darbība. Viņa, protams, spētu uzturēt sevi pati, un Tenets nobrīnījās, vai Māsters tie�ām nav sapratis, ka, apgādājot sievu ar �o lielisko krātiņu un iedro�inot attīstīt dotumus, pats radījis viņā domu no �ejienes izrauties.

-��� Paskatieties uz �o! Divi tūksto�i mārciņu! Lainhems turēja rokā kvīti un izskatījās apmul�sis. Viņa ir dabūjusi divus tūksto�us mārciņu par vienu gleznu!

-���� Atklāti sakot, es par to neesmu pārsteigts.

Neskatieties tik izbrīnīti, Maik! Jūs zināt, ka par labu mākslas darbu cilvēki maksā.

Lainhems joprojām �ūpoja galvu.

-���� Bet divi tūksto�i mārciņu� Kā vispār var atļauties tādu naudu un modernā stila māksli�niekam. Es domāju, ka tas ir milzīgs risks, vai ne?

-��� Tas atkarīgs no tā, vai jūs, iegādājoties glez�nu, ieguldāt naudu, vai pērkat to vienkār�i tāpēc, ka darbs jums patīk. Bet vispār man �ķiet, ka priek� mums nekā interesanta te vairs nav. Ir jau pāri diviem. Laiks braukt, ja gribam laikā paspēt uz pieteikto tik�anos ar misis Sveinu.

Joprojām nemanīja ne Māsteru, ne viņa māti, un abi policisti klusām izgāja no mājas.

Ciematā viņi apstājās pie telefona automāta, lai Tenets varētu piezvanīt uz slimnīcu. Pagai�dām nekādu izmaiņu sievasmātes stāvoklī.

Kad viņ� atgriezās ma�īnā, Lainhems pajautā�ja:

-����� Es visu laiku domāju� Kad jus ieminejāties par kādu, kur� patiesi varētu vēlēties viņas nāvi kā ar mistera Māstera māti? Viņa katrā ziņā izskatās priecīga, ka tikusi no Perditas vaļā.

-��� Jā, neliekas, ka misis Māstere seniore lietu asaras, es jums piekrītu. Bet kāds motīvs viņai varētu būt? Galu galā Perdita bija aizgājusi. Pa�meta vīru, un vīramāte, bez �aubām, jutās ap�mierināta. Tad kāpēc vēl pūlēties un nogalināt viņu?

-��� Lai būtu dro�a, ka viņa nepārdomās un ne�atgriezīsies?

-��� Mazliet par plānu, Maik.

-���� Varbūt normālam cilvēkam, bet misis Māstere attiecībā uz savu dēlu ir apsēsta, un, kā jūs pats vienmēr sakāt, apsēsti cilvēki nerīkojas nor�māli.

-���� Nespēju iedomāties, ka viņa varētu atrast kādu iemeslu, lai satiktos ar Perditu.

-���� Viņa tomēr zināja, kur ir apmetusies jaunā misis Māstere. Viņa pati to pateica.

Tenets purināja galvu.

-��� Es tomēr domāju, ka viņa lika to mierā. Vi�ņai vajadzēja būt apmierinātai, ka Perdita no�zudusi no apvār�ņa. Ja būtu vismaz kaut kas, kas liecinātu, ka Perdita domājusi par atgrie�anos, tad cita lieta, bet Māsters teica, ka pirmdienas vakara sarunas laikā viņa joprojām bijusi pilna apņem�anās to nedarīt. Man daudz vairāk liktos, ka viņ� melo, ja viņ� mēģinātu izlikties, ka starp viņiem viss bijis kārtībā.

-���� Taisnība� Lai gan viņ�, protams, centās aizsargāt māti.

-����������� Ja viņa ir nogalinājusi viņa sievu! Daudz ticamāk, ka viņ� tad pats uzbruktu mātei, kailām rokām! Nē, jūs aizejat pārāk tālu, Maik.

-���� Es tikai gribēju parādīt, ka tas, kur� viņu nogalināja, kā jūs pats teicāt, tie�ām gribēja viņu redzēt miru�u.

-��� Zinu. Es tikai domāju, ka pagaidām nav jē�gas sekot �im pavedienam. Ja uzradīsies kaut kas tāds, kas liks mainīt manas domas, jo labāk. Tad mēs to darīsim.

Kad viņi tuvojās tam ceļa A 20 posmam, kur būvēja jauno M 20 ātrgaitas �oseju, satiksme kļuva blīvāka un ātrums samazinājās. Izrakumi, zemes darbi, traktoru kāpurķē�u sliedes, ceļam�krāni un strādnieku vagoniņi gar vecā ceļa ma�lām bija izkropļoju�i ainavu.

-��� Kas par jucekli! nomurmināja Tenets.

-���� A 20 būs daudz klusāks, kad viņi būs bei�gu�i jauno ceļu, Lainhems bija liels ātrgaitas �oseju pielūdzējs.

Tenets tikai kaut ko norūca. Viņ� nevarēja ciest to, kas notika ar Kentu. Kopā ar pārējiem lauciniekiem viņ� juta rūgtumu, jo tas, ko sauc par Anglijas dārzu, pamazām tika ziedots taisnvirziena ceļam uz Eiropu. Laman�a tunelis grāva laukus. Jūdzēm iek�ā salā piekrastes rajonus iz�postīja, lai sabūvētu pievedceļus un pārkrau��anas noliktavas. M 20 ātrgaitas �osejas posms izkropļoja milzīgas lauku platības, un baismīgais ātrgaitas dzelzceļa posms bija vislielākais drauds. Ātrgaitas posma izbūvē�ana Francijā veicās nesalīdzināmi vieglāk, jo tur darbi notiek relatīvi neapdzīvotā teritorijā, bet britu dzelz�ceļ�, izrādot absolūtu necieņu vēsturei, tradīci�jām un cilvēkiem, kuri �o teritoriju apdzīvo, lau�zās caur senlaicīgām Kentas pilsētiņām. Vērtība īpa�umiem, kuri atradās tuvumā ieplānotajam dzelzceļam, strauji kritās, un daudziem zuda iespēja pārdot savas mājas. Iedzīti izmisumā, līdz �im miermīlīgie Kentas iedzīvotāji ķērās pie radikālām metodēm. Notika protesta mar�i, tika rakstītas petīcijas parlamentam, viņi pat sadedzi�nāja britu dzelzceļa direktora portretu, ta�u no �iem pasākumiem liela labuma nebija. Bet tad uzradās klusas baumas, ka būves izmaksas esot pieaugu�as un pasākums kļuvis pārāk dārgs. Tenets no visas sirds cerēja, ka taisnība uzvarēs.

Viņ� paskatījās pulkstenī. Divdesmit pāri di�viem. Viņi nokavēsies. Glieme�a ātrumā ma�īna vilkās cauri Heriet�emai un garām Lenemai. Tad sekoja skats uz Līdas pils robainajiem kaujas tor�ņiem, un klāt jau arī bija Holingbornas krustojums. �eit brauk�anas ātrums samazinājās vēl vairāk, jo pēc dubultā apvedceļa divu joslu kustība saplūda vienā. Nu jau bija bez divdesmit trīs.

Lainhems pabungoja ar pirkstiem pa stūri.

-��� Nu, kusties, kusties ta�u!

Tenetam atlika tikai just līdzi, jo arī viņ� ne�mīlēja nokavēties.

-��� Nav ko iekaist, Maik. Mēs te neko nevaram līdzēt.

Beidzot viņi sasniedza pagriezienu uz Meidstounu un izrāvās no sastrēguma. Pēc pāris jū�dzēm jau varēja pagriezties tie�i uz televīzijas studiju.

-���� Vai esat kādreiz �eit bijis, Maik? jautāja Tenets, kad pacēlās barjera, ļaujot viņiem ie�braukt studijas teritorijā.

Lainhems papurināja galvu.

-��� Jāatzīstās, ka nekad. Gandrīz vai ar nepacie�tību gaidu, kad redzē�u, kā tur izskatās.

Televīzijas studija, kura raida biezi apdzīvota�jiem dienvidaustrumiem, ir ārkārtīgi sekmīga neatkarīga televīzijas kompānija. Moderno ēku komplekss, kurā izvietoju�ās tās Meidstounas studijas, uzbūvēts uz neliela lauku īpa�uma kād�reizējās zemes Vinteras parkā.

-���� Neceriet, ka mēs te daudz redzēsim, Maik! Nez vai mums iedos gidu, kur� varētu visu izrādīt.

Tenetam izrādījās taisnība. Varbūt atriebjoties par viņu nokavē�anos, misis Ed�a/Sveina pirms iera�anās lika foajē gaidīt piecpadsmit minūtes.

Tālāk viņa nelielu gabaliņu veda tos pa gaite�ņiem un tad nogriezās uz mazu istabiņu, kurā atradās servēts kafijas galds un da�i krēsli.

Kad visi bija apsēdu�ies, viņa paskatījās pulk�steni.

-��� Labi, inspektor. Ar ko varu jums palīdzēt?

Mājiens skaidrs. "Esmu aizņemta sieviete.

Ne�ķiediet manu laiku."

Tenets jau bija paspējis atvainoties par no�kavē�anos, ko gan nebija izdarījusi viņa. Viņ� negrasījās pakļauties spiedienam un steigties ar sarunu.

-��� Kā, bez �aubām, nojau�at, mēs izmeklējam misis Perditas Māsteres slepkavības lietu.

Viņa saknieba lūpas, sakoda zobus, un mus�kuļi ap zodu saspringa. Absolūts pretstats Perditai, gara, spēcīgu miesas būvi, taisniem, ļoti īsi nogrieztiem, blondiem matiem un platiem vaigu kauliem, gandrīz vai slāvisku seju. Tenetam vaibsti nepārprotami likās pazīstami, lai gan viņ� bija pārliecināts, ka nekad agrāk viņu nav saticis un nav ari redzējis televīzijas ekrānā. Viņa bija ģērbusies brūnās velveta biksēs, kastaņbrūnos ādas zābakos un brīni�ķīgā svīterī ar abstraktu zīmējumu neitrāli brūnā un melnā krāsā, kas acīmredzot bija vīra darbs.

Interesanti, ko viņa domāja par pēk�ņo sest�

dienas vakara uzlidojumu viņas vīram. Vai var�būt tas nemaz nebija pēk�ņs, varbūt viņa jau zināja par romānu vai vismaz viņai bija aizdo�mas. Vai viņa mīl vīru? Varbūt viņa par notiku�o īpa�i neraizējas. Viņa vismaz spēj pati izdzīvot, jo darbs televīzijas studijā ir zināms kā labi ap�maksāts. Bet, ja viņu vīra romāns tomēr aizvai�noja, tad jā, tad viņa Perditai būtu bīstams pre�tinieks. Vai viņa spēj nogalināt, lai0aturētu savu vīru?

Tenets vēlreiz paskatījās uz stingro, stūraino �okli un agresīvajām, zilajām acīm. Tagad viņ� saprata, ko Sveins domājis ar vārdu "ietekmīga", un varēja iedomāties, ka diezgan daudzi no viņas varētu baidīties.

Tomēr viņus �ī dāma nenobiedēs.

Ķer�os tie�i pie lietas, misis Sveina. Mums nācās satikties ar jūsu vīru, un viņ� pret mums bija ļoti atklāts. Viņ� pastāstīja, ka viņam ar mi�sis Māsteri bijis romāns un ka sestdienas vakarā viņ� jums pateicis, ka gatavojas jūs atstāt.

161

Viņa pacēla milzīgu mīkstas, brūnas ādas so�mu, kura bija gulējusi uz grīdas pie krēsla, atvēra to un izņēma paciņu tievu cigāru. Iegūdama lai�ku, viņa vienu aizdedzināja, lēnām ievilka dūmu un, atlaidusies pret atzveltni, izpūta gredzenu griestos, tad pasmaidīja.

Sim psonc 6

-���� Mēs ta�u nevērsīsim viens pret otru savus iero�us, vai ne, inspektor? Vai jūs gribat teikt, ka tieku turēta aizdomās par manas sāncenses no�slepkavo�anu?

-���� Tik spēcīgi varbūt nevajadzētu teikt. Bet skaidrs, ka jums bija iemesls, un tāpēc tāda ie�spēja mums jāņem vērā.

Viņa ievilka vēl vienu dūmu un izpūta vēl vienu gredzenu, un tad negaidot saliecās uz priek�u.

-���� Ļaujiet man izskaidrot manu nostāju, in�spektor! Atklāti sakot, esmu priecīga, ka Perdita mirusi, lai gan nekād neesmu par viņu romānu īpa�i uztraukusies, jo nevaru ciest �ā tipa bezmugurkaula, bezpalīdzīgās sīkās sievietes, bet viņa tāda ir bijusi vienmēr, pat vēl skolā. Vīrie��iem tādas, protams, patīk, kariķētā izmisumā viņa pavērsa acis pret debesīm. Viņi tie�ām uz to uzraujas, un mans vīrs nebija nekāds izņē�mums. Viņ� domāja, ka es neko nenojau�u, bet kļūdījās. Neesmu akla, un jau mēne�iem manīju, kā tas veidojas.

Uz īsu brīdi viņas maska noslīdēja, un aiz fa�sādes Tenets pamanīja sāpes. Tātad viņa tomēr bija uztraukusies. Sirds dziļumos. Viņa ieinte�resētība saasinājās.

-����������� Bet, inspektor, un ticiet man, tas ir ļoti liels "bet". Es nenogalināju viņu, jo zināju, ka beigās manam vīram pietrūktu�

"Rakstura?"Tenets domās piedāvāja vārdu.

-���� Viņ� nespētu saņemties un aiziet no manis. Viņam patīk visas �īs mazās ērtības, turklāt es nopelnu daudz vairāk nekā viņ�. Kad viņ� ap�domātos par visiem �iem dzīvei nepiecie�ama�jiem sīkumiem, ātri vien izspriestu, ka nevar at�ļauties atstāt mani un turklāt turpināt dzīvot tādā pa�ā stilā, pie kāda līdz �im pieradis.

Tenets drīzāk sajuta, nekā redzēja Lainhema grozī�anos uz krēsla sev aiz muguras. Kas sa�gādājis ser�antam neērtības? Nicinājuma pie�skaņa misis Sveinas balsī, kad viņa runāja par savu vīru? Tenets zināja, ka ari Luīze, Lainhema sieva, reizēm mēdz būt visai dzēlīga. Vai Lainhems saskatīja sava stāvokļa līdzību ar to, kāds bija tam otram, aizdomās turamajam?

-��� Es gan to tik dro�i neapgalvotu, misis Sveina. Misis Māsterei, ziniet, bija glu�i labi panāku�mi.

Misis Sveina papurināja galvu. Uz paklāja nobira pelnu plēksnīte. Viņa izstiepa roku un iz�berzēja plankumu.

-���� Var jau būt, ka viņa pārdevusi kādu vienu divas gleznas, bet no tā dzīvot ir visai riskanti.

Tenets ar uzjautrinājumu juta, ka ir sa�utis par �ādu Perditas talanta vērtējumu. Viņam nācās piespiesties, lai neielaistos strīdā ar misis Sveinu. Vai viņa patie�ām neko nezināja par Perditas panākumiem? Vai varbūt ar nolūku pasniedza faktus nepareizā gaismā? Dro�i vien viņa vēlamo pieņēma par eso�o.

-��� Jūs nupat teicāt "pat vēl skolā", misis Sveina. Jūs mācījāties kopā ar misis Māsteri?

-��� Mēs abas gājām Starrendenas vidusskolā.

Protams, tad tāpēc misis Sveina viņam likās

tik pazīstama!

Teneta iztēle izveidoja garāmslīdo�u, dzīvu ainu: bariņ� meiteņu pastaigājas pa ietvi pie Starrendenas vidusskolas, pļāpā, smejas, uzmet sāņu skatienus zēniem, kuri slaistās ceļa pretējā pusē. Viņas cer saņemt pretī tādus pa�us ska�tienus. Tajos laikos attiecības ar pretējo dzimu�mu bija daudz svārstīgākas, biklākas. Viņa vien�mēr atradās �īs grupas vidū, izcēlās, jo bija kriet�nu galvas tiesu garāka par pārējām meitenēm. Viņas mati tad bija valdzino�i gari un ejot svai�dījās �urpu turpu kā zelta zvans. Kā magnēts tie pievilka zēnu uzmanību. Tenetam pēk�ņi ienāca prātā, ka viņ� ir atradis bagātīgu, vēl neizsekotu informācijas dzīslu D�ounu. Arī viņa mācījās Starrendenas vidusskolā un, lai gan pāris gadus vecāka par Perditu un �o sievieti, varēja zināt vi�sai daudz par viņām abām. Un ari par Venesu Brokstoni. Kad vakar vakarā viņ� pārradās mā�jās, D�ouna jau gulēja, bet �orīt viņi nepaspēja, parunāt, jo raizes par D�ounas māti ieņēma gal�veno vietu. Viņ� pat nebija pateicis, kā sauc slep�kavas upuri.

-��� Tātad jūs pazīstat arī misis Brokstoni?

Viņa atkal izpūta dūmus.

-���� Protams. Jauki, vai ne? Mēs visas bijām vienā klasē.

-��� Draudzenes?

Viņa saviebās un papurināja galvu.

-��� Nē. Venesa bija pārāk liela zubritāja, bet Perdita� Nu, Perdita vienmēr turējās it kā nomaļus.

-��� Kā jums liekas, kāpēc tas tā bija?

Viņa paraustīja plecus.

-��� Kā lai es zinu?

Pie durvīm atskanēja klauvējiens. Parādījās kādas meitenes galva.

-��� Ak, r'vainojiet!

Galva ļ zuda.

-��� Ja viņa urējās nomaļus, tad viņai vajadzēja būt at�ķirīgai no pārējām meitenēm. Kā tas iz�paudās?

Viņa vēlreiz paraustīja plecus.

-��� Likās, ka Perdita visu laiku dzīvo kaut kādā savā pasaulē. Varēja just, ka brī�iem viņa jūs ne�maz neredz, pat ja stāvat tie�i priek�ā. It kā jūs būtu caurspīdīgs vai kaut kas tamlīdzīgs. Un ku�ram patīk justies caurspīdīgam? Nē, likās, ka viņu neinteresē pat draugi, neinteresē darīt kaut ko kopā ar kādu citu. Viņa vienmēr viena pati iespiedās stūrī un kaut ko zīmēja, misis Sveinas lūpās parādījās viegls atmiņu smaids. Atceros, viņa zīmēja glu�i labas pedagogu kari�katūras.

-��� Bet tas nepadarīja viņu populārāku?

Misis Sveina uzsvērti papurināja galvu.

-��� Es jau teicu, viņu tas neinteresēja.

-��� Neparasti padsmitniecei.

-���� Un, protams, misis Sveina izpūta dūmu gredzenu un ar mirdzo�ām acīm paskatījās uz Tenetu, viņa bija ar� kā lai to labāk pasaka� ar aizturi.

-���� Ar aizturi? Teneta uzacis pacēlās. Tad viņ� saprata, ka vārds izraudzīts ar nolūku. Viņa gribēja dot triecienu, �okēt.

-��� Neskatieties tik pārsteigti, inspektori Es ne�domāju garīgi. Seksuāli.

-��� Viņa vienkār�i neinteresējās par zēniem?

-���� Jā, tie�i tā. Visai rets gadījums jaunietēm, vai piekrītat? Protams, vispirms jāsaka, ka viņa nobrieda vēlu, bija maza, kaulaina. Viņa bija jau piektajā vidusskolas klasē, kad sākās mēne��reizes. Mēs visas to zinājām, jo viņa nekad neatprasījās no fizkultūras. Mēs mēdzām par to jo�kot.

"Tādiem jociņiem jābūt visai cietsirdīgiem," nodomāja Tenets.

-���� Mums visām bija krūtis jau vairākus gadus pirms tam, kad Perditai tās tikai sāka dīgt. Un tad pēk�ņi mēs pamanījām, ka zēni snaikstās ap viņu. Nekādi nespējām saprast, kas viņā ir tik pievilcīgs, viņa pasmaidīja, lēnām, slinki, gan�drīz pavedino�i. Noslēpums, vai ne? Kaut kas mīklains�

-��� Seksapīls?

Atkal smaids vērtējo�s, gandrīz uzjautri�nājuma pilns, jo viņa bija paskatījusies uz Lainhemu, kur� vienmēr likās izrādām klīrīgu no-' raidījumu, kad atklāti tika apspriestas seksa problēmas. Tāds viņ� bija pat pēc daudzajiem policijā pavadītajiem gadiem.

-���� Vai j> ms nepatīk sarunas par seksu, ser�ant? Tas jūsu c. ivi noteikti sare�ģī, viņa pacēla abas rokas p 3 galvas, un smagās krūtis izslējās un izspiedās zem svītera mīkstās, piekļāvīgās virsmas. Man gan �ī tēma liekas visai stimulē�jo�a.

Lainhems bezkaislīgi deva zīmi, ko Tenets nolasīja no viņa acu kaktiņiem.

"Sitai sekss patīk!"

Tenets apspieda smīnu. To varētu pārprast.

-���� Un jūs sakāt, ka Perditai tas bija? Vai viņa bija arī seksuāli pievilcīga?

-��� Vajadzēja būt, vai ne? Kā gan citādi puikas liptu ap viņu kā bites ap medus podu? Kā jau tei�cu, mēs to nekādi nevarējām izprast.

-��� Un viņa tos iedro�ināja?

-���� Tas bija tas interesantākais, ka nē. Lai gan tas katrā ziņā viņus neatbaidīja, nē, kungi. Viņi lipa vēl vairāk. Un tomēr visdīvainākais bija�

-Kas?

Viņa saliecās uz priek�u un nodzēsa izsmēķi.

-��� Nu, jūs jau zināt, kā tas ir skolā. Jums vien�mēr jautā, ko gribat darīt pēc skolas, lai varētu izvēlēties piemērotākos priek�metus, liek aizpil�dīt da�ādas aptaujas lapas� Mēs visi apskau�dām Perditu, jo domājām viņa būs pasargāta no �īm mocībām. Likās, ka viņa noteikti ies uz mākslas koled�u, lai kļūtu par mākslinieci, di�zaineri vai varbūt grāmatu ilustratori. Mēs vien�kār�i nespējām noticēt savām ausīm, kad kļuva zināms, ka viņa nolēmusi mācīties par aukli.

-��� Viņa nekad ne reizi neizteicās, ka gribētu iet uz mākslas skolu?

-��� Nē, cik man zināms. Un tā nu viņa devās uz kādu koled�u un izmācījās par aukli. Pēc visa sprie�ot, nevarētu teikt, ka viņai būtu lieli panā�kumi �ajā jomā.

-��� Kādēļ ne? Vai viņa nebija laba aukle?

-���� �ķiet, ka jūs tagad izliekaties naivs, inspektor. Ak, ar bērniem viņa bija lieliska, vismaz es to tā saprotu. Tie bija tētiņi, ar kuriem radās problēmas. Esmu dzirdējusi baumas, ka tās bi�ju�as nopietnas. Nekad viņa nenoturējās vienā vieta ilgāk par se�iem mēne�iem.

-��� Tā mistiskā pievilk�anas spēka dēļ?

-��� Tie�i tā. Traks var palikt, vai ne? Mēs, visas pārējās, tērējām veselu bagātību drēbēm, kos�mētikai, frizierēm, lai uzlabotu to, ko devusi Mā�te Daba, bet Perdita panāca to, nepakustinot ne mazo pirkstiņu. Viņai tie�ām par to nebija ne silts, ne auksts, bet �ie nāca teciņus.

"Ieskaitot jūsu vīru," nodomāja Tenets. "Un varu iedomāties, kā jūs tagad jūtaties."

-���� Jums gan viņa laikam ne visai patika, vai ne?

t

-����� Ak, nerunājiet aplinkus, inspektori Man nepatīk slepkavot cilvēkus. Pretējā gadījumā es jau sen atrastos aiz restēm.

Varbūt. Bet nu bija laiks uzdot vissvarīgāko jautājumu.

-��� Neskatoties uz to� Varbūt jūs tagad varētu mums uzskaitīt visu, ko darījāt vakar vakarā?

11.

Misis Sveina atkal nodemonstrēja pirmītējo nesteidzīgo, laisko smaidu.

-���� Vakar vakarā? Kāpēc gan ne. Biju mājās, inspektor, kopā ar vīru, protams, kā jau kārtīgai, mazai sieviņai pienākas.

Nezin vai vārds "mazā" bija tas piemērotākais misis Sveinai. Bet atbilde bija tie�i tāda, kādu viņ� bija gaidījis. Viņai vajadzēja saprast, ka �a�jos apstākļos aizdomas var krist arī uz viņu. Tur�klāt Sveinam bija pietiekami laika, lai piezvanītu viņai un brīdinātu, ka policisti ir biju�i mājā un uzdevu�i jautājumus. Viņi varēja paspēt no�dro�ināt viens otram alibi.

-��� Vai jūs nepastāstītu mazliet detalizētāk?

-����� Ļaujiet padomāt! Mēs vakariņojām ap pusastoņiem. Cūkgaļa ar ābolu sacepumu, ja jūs tas interesē, un pēc tam ērk�ķogas ar pu�tukrējumu. Tad mēs kādu laiku skatījāmies te�levizoru, tad es kaut ko pastrādāju, un beigās mēs gājām gulēt.

Nebija jēgas jautāt, kādu programmu viņi skatīju�ies. Tā kā viņa strādā televīzijā, tad vi�ņiem dro�i vien ir video. Aizgāju�i tie laiki, kad kādu varēja pieķert, ja tas bija melojis par tele�vīzijā redzēto.

-���� Vai jūs zinājāt, ka misis Māstere ir apme�tusies misis Brokstones mājā?

-��� Nē, līdz tam brīdim, kad �orīt atnāca jūsu vīri. Mans vīriņ� man nez vai stāstītu, uz kurieni aizli�dojusi viņa mīļākā, vai ne? viņas balss pēk�ņi kļuva zemāka, glu�i labi imitējot misteru Sveinu. "Ak, staip citu, dārgā, Perdita uz da�ām dienām ir apmetusies pie Venesas Brokstones."

-��� Jums laikam taisnība, viņ� piecēlās. Nu, domāju, ka pagaidām tas ir viss, misis Sveina. Bet jūs mums varat ievajadzēties atkal.

Arī viņa piecēlās un pasmīnēja.

-��� Tas ir drauds vai solījums, inspektor?

-���� Vai jums nav ieplānots kāds darba koman�dējums?

-��� Nē. Un, ja būs, apsolu, ka iepriek� jūs brīdi�nā�u, kā jau tādai apzinīgai pilsonei kā es pie�nākas. Goda vārds.

-����� Pateicos, pie durvīm viņ� apstājās. Vai jūs pēdējā laikā bie�i satiekat misis Brokstoni?

Viņa saviebās.

-���� Venesu? Nē. Kā jau teicu, nekad neesam draudzēju�ās, turklāt viņa ir pārāk aizņemta ar bērniem, ar darbu, ar vīru sarindosim tādā kārtī�bā lai pietiktu laika piepulcēt jaunus draugus.

-���� Sarindosim tādā kārtībā? Jūs mani pārstei�dzāt.

-���� Ak, es nekļūdījos. Venesai bērni ir pirmajā vietā. Baidos, ka viņai saradīsies visādas problē�mas, kad bērni sāks iet skolā un gribēs, lai viņa noskatās visas viņu Ziemassvētku uzstā�anās un skrie�anas ar olu karotē.

-��� Varbūt viņa tos sūtīs internātskolā?

-���� Vai tas ir mājiens man, inspektor? Ja tā, tad domāju, ka tas ir taisnīgs. Jā, es izvēlējos vieg�lāko ceļu. Nenolieg�u savu vainu, tas nav manā stilā. Bet ar Venesu ir citādi. Dīvaini, bet es ne�kad nevarēju iedomāties, ka viņa ir tik māti�ķa tipa sieviete, lai gan tādus gadījumus esmu no�vērojusi jau agrāk, it īpa�i ar tādām sievietēm, kurām bērni piedzimst vēlu. Viņas vienkār�i iemīlas tajos un attopas neiespējamā situācijā. Viņas rauj uz pusēm darbs un vēlē�anās baudīt tos nedaudzos, īsos gadus, kad bērni vēl ir ma�zuļi. Un, protams, pat tad, kad bērni sāk iet skolā, tie�i sieviete ir tā, kas par viņiem atbildī�ga. Neviens nevar iedomāties, ka tas būtu tēvs, kur� atprasās no darba, kad bērns ir saslimis. Vienmēr tā ir māte, kurai jātaisnojas vai izmisīgi jāmeklē kāds, kur� varētu pasēdēt pie bērna. Es da�us gadus to pamēģināju, kad mani bērni bija mazāki. Vīrs tad vēl nestrādāja mājās, un, ticiet man, tā bija elle. �ī ir viena no jomām, kur sie�viete nekad neizcīnīs vienlīdzību, un gandrīz vienmēr jāmeklē vidusceļ�. Un visbie�āk nav kam lūgt palīdzību.

Tā bija patiesība. Arī D�ouna par to bie�i �ķendējās. Un Tenets juta viņai līdzi, bet nezinā�ja, kā te varētu palīdzēt. Tenets zināja, ka da�ās ģimenēs, kur vīrietis strādāja mājās vai ari ne�normētu darba laiku, viņ� reizēm varēja uz�ņemties atbildību par bērniem, bet tā notika reti, un lielākoties tā bija sieviete, uz kuras pleciem uzkrauts neapskau�amais pienākums pamanīties tikt galā ar visu mājai nepiecie�amo, ar bērniem un mū�īgi svaidīties �ajā karuselī. Venesas Brokstones dilemma, kad viņas bērnu auklīti aizveda uz slimnīcu, bija tipiska, un savā ziņā tas bija tie�s Perditas nāves cēlonis. Ja Venesa nebūtu izmisīgi meklējusi kādu, kas pieskata bērnus, ja Perdita nebūtu meklējusi patvērumu, ja viņas ar Venesu nebūtu satiku�ās uz slimnīcas kāpnēm� Ja, ja, ja, viņ� mocīja sevi, kad viņi soļoja uz ma�īnu. Tas vienmēr ir bijis bezjēdzīgs prāta vingrinājums.

-��� Auksta lieciniece, novilka Lainhems.

-��� Jums viņa nepatika?

-��� Un jums, ser?

-��� Ne visai.

-����� Domājat, ka viņa runāja taisnību par pagā�ju�o vakaru?

Tenets paraustīja plecus.

-��� Grūti pateikt. Varu iedomāties, ka viņa glu�i labi prot melot, lai gan man ir sajūta, ka �oreiz viņa runāja taisnību.

-��� Bet jūs domājat, ka viņa būtu varējusi to iz�darīt?

-��� Viņai ir iemesls. Un viņai pietiktu arī dū�as. Pilnīgi varu iztēloties, kā viņa dodas izskaid�roties ar Perditu�

-���� Viņai ir arī varens augums. Ja viņas skaid�rotu attiecības, viņa glu�i viegli ar vienu gāzienu aizlidinātu Perditu pa gaisu.

Jā, Tenets spēja iztēloties, kā misis Sveina aukstasinīgi noliecas, lai apskatītu bezsamaņā gulo�o sievieti, un tad pagrābj plastmasas maisu un uzslidina to Perditai galvā.

Lainhems acīmredzot bija domājis par to pa��u.

-���� Varbūt mēs atradīsim uz maisa kādus jau�kus, taukainus pirkstu nospiedumus.

-���� Mmm, nu, ko, jāgaida, tad redzēsim. Jāno�rīko Bentlijs, lai iztaujā pārējos mājīpa�niekus Vīlraitas ielā. Ja viens vai abi Sveini tajā vakarā izgāju�i no mājas, kāds varbūt būs viņus redzē�jis.

Atgriezies birojā, Tenets īsumā ziņoja Drako par dienas atklājumiem. No Mellerda nebija ne�kādu jaunumu; acīmredzot nekas negaidīts nav atklājies. Rakstiskais slēdziens, bez �aubām, pie�nāks rīt.

Viņi ar D�ounu bija nokārtoju�i, ka Bens va�karu pavadīs pie drauga, tāpēc no darba Tenets devās tie�i uz slimnīcu. D�ounu viņ� atrada sē��am mazā uzgaidāmā telpā blakus intensīvās ār�stē�anas palātai. Viņas galva bija atgāzta, acis aizvērtas, un viņa izskatījās nomocījusies. Tenets apsēdās viņai blakus un maigi uzlika roku uz ceļgala.

D�ouna atvēra acis un piesardzīgi pasmaidīja.

-��� Kā viņai ir?

-���� Pagaidām nekas. Man atļāva laiku pa lai�kam pie viņas ieiet. Viņi saka, ka, jo ilgāku laiku viņa izturēs bez otras lēkmes, jo labākas izre�dzes.

-��� Labi. Lieliski. Vai es varē�u pie viņas ieiet?

-��� Jā. Esmu pārliecināta, ka tev atļaus, uz īsu brītiņu. Pa�laik pie viņas ir ārsti. Vai tu �odien esi jau beidzis?

-��� Man vēl kāds jāsatiek �eit, slimnīcā, bet tad bū�u brīvs. Vai tu drīz brauksi mājās?

-���� Dro�i vien. Tas atkarīgs no tā, ko pateiks ārsti.

-Tu izskaties nogurusi.

-����������� Jā, esmu arī, viņa izberzēja acis un atglau�da matus. Kaut mēs �odien tiktu cauri� Kā veicas ar tavu lietu?

-��� Nu, tā. Nepaspēju tev pastāstīt vakarvakarā. Vai tu atceries Perditu Māsteri? Nē, atvaino, tas ir viņas vīra uzvārds. Nezinu, kāds tas bija pirms laulībām. Viņas patēvu sauc Herrovs, bet viņa varēja paturēt sava tēva uzvārdu� nu, vienalga, vai tu pazini skolā kādu Perditu?

-��� Perditu Blaiju?

-��� Varētu būt.

-��� Atceros tikai vienu Perditu. Tas ir neparasts vārds. Viņa ir kādus divus trīs gadus jaunāka par mani. Maziņa, slaida, ar jaukiem, gai�iem ma�tiem. Viņa ir māksliniece un kļūst arvien pazīs�tamāka.

-��� Kļuva, diem�ēl. Bija divus trīs gadus jaunā�ka par tevi.

D�ounas acis no trieciena iepletās.

-���� Luk, tu ta�u negribi teikt, ka nogalinātā ir viņa?

-��� Baidos, ka jā.

-��� Cik �ausmīgi! Cik briesmīgi!

-��� Piedod! Varbūt man nevajadzēja tagad stās�tīt. Tev jau tā ir pietiekami uz pleciem.

-���� Nē, viss kārtībā. Mēs nekad nebijām īpa�os draugos. Vienkār�i, kad tas ir kāds pazīstams�

Tenets saproto�i pamāja.

-��� Kas noticis?

-��� Vai esi dro�a, ka gribi to dzirdēt tagad?

-��� Jā. Tas novirzīs manas domas no mātes. Ak Dievs, tas izklausās cietsirdīgi, bet tu jau zini, ko. es domāju.

Tenets vienmēr bija stāstījis D�ounai par savu darbu. Darbs no viņa, tātad ari no ģimenes, pra�sīja tik daudz, ka viņ� uzskatīja par ļoti svarīgu dalīties savās problēmās ar D�ounu, un zināja, ka D�ouna prot novērtēt vīra uzticē�anos. Tenets no viņas neslēpa neko. Viņa uzmanīgi klausījās vīra stāstījumu, skaidrās, pelēkās acis raudzījās patiesā ieinteresētībā, un starp uzacīm koncen�trējoties bija ievilkusies neliela grumbiņa. Tenets ievēroja, kā pieminētais Venesas Brokstones vārds lika iedzirkstīties viņas acīm, bet, kad bija tikts līdz misis Ed�ai/Sveinai, D�ouna pirmo reizi viņu pārtrauca.

-��� Vai viņa strādā televīzijas studijā?

-���� Jā. Nezinu precīzi, ko tie�i viņa tur dara. Gara auguma, spēcīgu miesas būvi, gai�iem�

-���� Viktorija Ed�a. Cik neparasti, Luk! Skolā viņas visas mācījās vienā klasē!

-��� Tā es arī nojautu. Vai tu vari man kaut ko pastāstīt par viņām?

177

D�ounas acis pārdomās kļuva blāvas, un kādu brīdi viņa klusēja.

Simpsonc 6

-���� Baidos, ka ne tik daudz, lai tas tev varētu palīdzēt.

-��� Pastāsti, cik atceries!

Bet D�ounai izrādījās taisnība. Neko īpa�i jaunu viņa pastāstīt nevarēja. Tā kā D�ouna bi ja mā�cījusies citā klasē, tad īpa�i tuvu pazīstamas viņas nebija. Un tomēr viņa tās atcerējās, daļēji tāpēc, ka ikkatra savā veidā izcēlās pārējo vidū, un daļēji tāpēc, ka neviena no viņām, pretēji daudzām citām skolas laiku meitenēm, nebija aizbraukusi no Starrendenas, un D�ouna glu�i nejau�i laiku pa laikam viņas it īpa�i Venesu Brokstoni bija satikusi tiesā. Venesa, D�ouna stāstīja, vienmēr bijusi nopietna un, kad D�ouna jau bija beigusi skolu, iekaroja intelektuāli spējīgas meitenes slavu. Viņas vārdam vienmēr piemita izcilības pieskaņa, viņa bija izcīnījusi vairākas godalgas.

Viktorija Ed�a izcēlās ar savu spēcīgo augu�mu un arī ar apbrīnojamām spējām vienmēr ie�kulties nepatik�anās, un D�ounai kā amatperso�nai reizēm bija nācies ar viņu aprunāties.

D�ouna pavīpsnāja.

-���� Nevar teikt, ka viņa tam pievērstu lielu vē�rību. Viņa lielā mērā ir pati sev noteicēja. Li�kums pati sev.

"�is ir interesants raksturojums," nodomāja Tenets. "Likums pati sev. Vai tas liecina par mi�sis Sveinas uzskatu, ka viņai ir tiesības darīt to, kas patīk, pat ja tas ir ārpus likuma ietvariem? Un, ja tā, cik tālu viņa, sekojot �im principam, var aiziet? Līdz slepkavībai?"

-���� Un Perdita� turpināja D�ouna, nu, es atceros Perditu tāpēc, ka viņa vienmēr bija atse�vi�ķi, vienmēr stūri ierāvusies, ar ski�u albumu rokā. Man parasti bija viņas �ēl. Jutu, ka, at�ķe�ļot sevi no citiem, viņa tik daudz zaudē.

-���� Tu domā, ka tā bija apzināta izvēle? Viņa bija vientuļniece tāpēc, ka gribēja būt viena, un nevis tāpēc, ka samierinājās ar nespēju iedrau�dzēties ar kādu?

-���� Es teiktu, ka jā. Man nekad nav radies ie�spaids, kā tas gadās ar citiem, ka viņa ilgotos grozīties citu tuvumā, cerot, ka tiks uzaicināta pievienoties. Viņa bija ļoti lielā mērā sevī noslē�gusies un, kā jau teicu, mū�īgi zīmēja. Man vienmēr ir licies, ka viņa darīja tie�i to, ko vē�lējās, bet varu, protams, kļūdīties. Varbūt viņa radīja tādu iespaidu tāpēc, ka tad nebija tik paze�mojo�i atzīties, ka nespēj sadraudzēties, bet man tā neliekas, un, cik zinu, ari neviens cits tā ne�domāja.

-��� Saprotu. Un tev ne�ķiet, ka starp �īm trijām bija kāda saistība?

-����������� Ne lielāka, kā parasti mēdz būt starp vienas klases meitenēm. Viņas bija tik at�ķirīgas. Es pat teiktu, ka viņām nebija nekā kopīga.

Toties tagad gan. Tā bija ne�ēlīga doma. Perditas nāve ir savienojusi viņas uz mū�īgiem lai�kiem. Un �o sai�u raksturs Tenetu ieintriģēja. Bet varbūt viņ� �ajā situācijā centās izlasīt pārāk daudz? Varbūt tā bija tīrā sagadī�anās un nekas vairāk? Viena lieta viņam likās mīklaina, un tāda tā bija �ķitusi arī citiem. To bija pieminējusi Perditas māte un tāpat arī Viktorija Sveina. Tenets bija domājis par to parunāt ar Lainhemu, bet aiz�mirsis. Kāpēc Perdita, tik saistīta ar savu zīmē��anu, ka turpmākā karjera likās jau sen izlemta, apzināti uzgriezusi muguru mākslai un nolēmusi mācīties par bērnaukli? Viņ� uzdeva �o jautāju�mu D�ounai.

Viņa sarauca pieri.

Es to nezināju. Domāju, ka viņa studē māk�slu. Daudzus gadus viņa bija pazudusi no mana redzesloka, bet tad pamanīju, ka vārds pazib vie�tējās izstādēs. Pirms pāris gadiem "Kentas Ziņ�nesis" ievietoja rakstiņu par viņu. Acīmredzot pēc vairāku gadu perioda viņai izdevās panākt, lai kādu viņas gleznu izstāda Karaliskās Akadēmijas Vasaras izstādē, un tad viņa sāka re�gulāri izstādīties Londonas galerijās.

Tenets māja ar galvu.

-���� Domāju, ka tu būtu par viņu dzirdējusi, pat ja neatcerētos viņu no skolas laikiem. Viņ� zināja, ka D�ouna, kuru ļoti interesēja māksla, uzmanīgi seko visām norisēm �ajā jomā. Viņa sāka gūt ievērojamus panākumus, un, redzējis viņas darbus, es par to nebrīnos.

-��� Jā. Tie tie�ām ir lieliski, vai ne? Es jau sen sapņoju, ka vajadzētu nopirkt kādu no viņas glez�nām, kamēr viņa vēl nav tik pazīstama. Tagad, pro�tams, mūsu iespējām cena ir jau neaizsniedzama.

-Tur nu tev taisnība!

Tenets dzirdēja Lainhema balsi. "Divi tūk�sto�i mārciņu par vienu gleznu!"

-��� Tomēr atgriezīsimies pie tevis teiktā. Jā, es�mu pārsteigta, ka viņa neaizgāja studēt mākslu. Bērnaukle! Tas izklausās tik� neatbilsto�i tādai kā viņa. Ne jau tāpēc, ka būtu kaut kas slikts strādāt par bērnaukli, tomēr� Esmu vairāk nekā pārsteigta. Esmu satriekta.

-��� Perditas māte stāstīja, ka tas noticis tajā jau�nie�u revolucionārajā vecumā un, iespējams, no�ticis tāpēc, ka visi uzskatīju�i kā pa�u par sevi saprotamu, ka viņa dosies uz mākslas koled�u, ka viņa nepārdomās un nepievērsīsies kaut kam pilnīgi citam.

-��� Hm. Vāfcētu būt. Vai no otrās laulības ir kāds bērns?

-����� Ir pusmāsa, bet viņai pa�laik ir tikai trīs�padsmit, tā ka tad, kad viņa piedzima, Perditai bija jau ap divdesmit. Un, kā teica patēvs, Perdita pusmāsu ļoti mīlējusi.

-���� Tātad toreiz, kad viņai vajadzēja izlemt, viņa joprojām bija vienīgais bērns ģimenē� Kā tu domā, vai viņas ar māti bija tuvas viena ot�rai?

-���� Es teiktu, ka jā, un domāju, ka misis Herrovai būtu paticis, ka Perdita aiziet uz Meidstounas mākslas koled�u vai Mīdveju.

-����� Varbūt te ari slēpjas atbilde.Varbūt Perdita juta, ka īstā mātes vēlme bija, lai viņa paliktu mājās, un, ja tik tuvu atrodas divas mākslas ko�led�as, viņa varēja just, ka aizvainos māti, ja teiks jā, es gribu studēt mākslu, bet, lai to darī�tu, vēlos atstāt mājas. Varbūt viņai bija vajadzīga neatkarība, un viņa juta, ka vienīgais veids, kā panākt savu, neapvainojot māti, ir izvēlēties kar�jeru, kuras iegū�anai nepiecie�ams aizbraukt no mājām. Lai gan izklausās, ka mazliet pār�auts pār svītru, vai ne?

-���� Nezinu. Pa�laik misis Herrova ir bezcerīgi slima, un, kā man liekas, viņas veselība ir bijusi vārga jau gadiem. Varbūt Perdita vienmēr ir cen�tusies viņu saudzēt.

-����������� Varbūt. Tomēr izskatās, ka patiesību tu ne�kad neuzzināsi. Vienīgais cilvēks, kur� varētu dot kādu skaidrību, ir pati Perdita.

-����� Starp citu, runājot par misis Herrovas sli�mību, man ienāca prātā� Atceries, es teicu, ka �efs pēdējā laikā izskatās tāds pieklusis? Viņ� �orīt pastāstīja, ka viņa sieva ir slima un viņai jābrauc uz Londonu ārstēties. Un Luīze stāstījusi Maikam, ka Angaradai Drako esot leikēmija.

-���� Jā, es zinu. Tas ir �ausmīgi, vai ne? Uzzi�nāju to �orīt, kad, aizbraukusi uz pilsētu no�pirkt mātei �ādus tādus sīkumus, nejau�i satiku Luīzi.

Tenets atcerējās, ka apsolījis Lainhemam pa�lūgt D�ounai, lai tā aprunājas ar Luīzi. Bet iz�skatījās, ka D�ouna aizsteigusies viņam priek�ā. Pa�laik viņa stāstīja, ka Luīze likusies visai no�mākta, un, nedaudz patincinot, viņa izsūdzējusi bēdas jūtot depresiju un esot kļuvusi nervoza, ja sākot domāt par atgrie�anos darbā, kad Mendijs sāks iet skolā.

-��� Vai tu viņai pastāstīji par savu māti?

-Jā.

Tas bija raksturīgi Luīzei izklāstīt visas sa�vas nelaimes pat tik īsā tik�anās reizē, kad viņai vajadzēja saprast, ka D�ounai galīgi nav laika, jo jāskrien atpakaļ uz slimnīcu. Ne pirmo reizi Te�nets sajuta dusmu uzliesmojumu par �ādu ego�centrismu un neiejūtību. Viņ� nespēja saprast, kā Lainhemam izdodas ar to samierināties.

-����� Neskaties tā, dārgais! D�ouna zināja, ko viņ� domā par Luīzi, jo pārāk labi prata nolasīt viņa domas. Zini, to labāk uzņem�os es.

"Un arī tas," viņ� nodomāja, "ir tipiski." D�ouna, kā vienmēr, bija ar mieru nest uz saviem pleciem visas pasaules nelaimes.

-���� Katrā ziņā es biju pārsteigta, viņa teica. Vienmēr domāju, ka Luīze raujas atpakaļ uz dar�bu, un teicu, ka tā ir pilnīgi normāla parādība tā justies. Piebildu, ka esmu tā jutusies pati, ka tā ir noticis ar visiem, kuriem, pieskatot bērnus, bi�jis ilgāks pārtraukums darbā. Iestāstīju viņai, ka pēc kvalifikācijas cel�anas kursiem viņa ātri vien atgūs savas darba iemaņas.

-����� Labi. Tie�i to es teicu arī Maikam. Vai lī�dzēja?

-���� Nu, kad mēs �ķīrāmies, viņa noteikti izska�tījās daudz optimistiskāka� Lūk, kur doktors Makfersons.

Gar�, izstīdzējis skots smil�krāsas matiem un uzacīm, doktors bija autoritāte, kura izstaroja paļāvību. Jaunumi izrādījās labi. Viņ� bija pār�liecināts, ka tagad ar D�ounas māti viss būs kār�tībā. Ja tā turpināsies, rīt no rīta viņa varēs atstāt intensīvās ārstē�anas palātu, un bija pat iespē�jams, ka ap pēcpusdienu viņai varētu atļaut braukt mājās.

D�ouna staroja.

-���� Kāds atvieglojums! Ak, pateicos, doktor. Jūs visi �eit esat tik brīni�ķīgi.

-���� Viņai ir ļoti paveicies, jo gandrīz tūlīt pēc

notiku�ā vinu atrada kaiminiene. Rīt mēs mazliet

> >

papļāpāsim, parunāsim par ārstē�anu, kas būs va�jadzīga turpmāk. Tas nozīmēs da�as izmaiņas dzīves veidā, un, protams, vislabāk būtu, ja vismaz da�as pirmās dienas kāds varētu uzraudzīt viņu.

-���� Esmu pārliecināta, ka mēs kaut ko izdo�māsim, teica D�ouna. Es varu paņemt da�as brīvdienas, un lai viņa kādu laiku padzīvo pie mums.

-��� Lieliski. Sirdij piemīt milzīgas spējas atjau�noties, un es neredzu iemeslu, kāpēc jūsu māte nevarētu atgriezties pilnvērtīgā dzīvē.

-���� Tie patie�ām ir lieliski jaunumi. Liels pal�dies! Vai mēs vēl varam pie viņas ieiet?

-��� Tikai uz īsu brīdi. Viņai jāatpū�as.

Nu jau misis Boltona izskatījās gandrīz kā vienmēr. Protams, viņa bija bāla un nogurusi, bet to varēja sagaidīt. Pēc smagā trieciena viņas ķer�menis sāka atgūties.

Tenets saņēma viņas roku.

-��� Kā jūtaties, Mārgaret?

Viņa pasmaidīja.

-��� Labi, paldies.

-���� Jūs katrā ziņā izskatāties daudz labāk nekā �orīt, kad biju pie jums ienācis. Da�us nepatīka�mus mirkļus jūs mums sagādājāt.

-���� Sev arī! Viņa paskatījās uz D�ounu. Tev patie�ām jābrauc mājās, dārgumiņ. Tu izskaties pavisam nomocījusies.

-��� Neuztraucies par mani!

-���� Vai dakteris tev teica? Viņ� domā, ka ar ma�ni viss būs kārtībā.

-���� Zinu. Jūtos, it kā akmens no pleciem būtu novēlies.

-���� Tad vismaz tagad tu brauksi un atpūtīsies, labi?

-����� Dieva dēļ, māt, beidz vienreiz uztraukties par citiem! To tev tagad vismazāk vajadzētu da�rīt. Atpūties un koncentrējies uz savas veselības uzlabo�anu.

-��� Neuztraucies! Es to darī�u, bet�

-����� Mammu, D�ouna saņēma arī mātes otru roku, ja tu beigsi uztraukties, es ie�u ļoti drīz, bet Lūkam vēl kāds jāsatiek �eit, slimnīcā, tāpēc es klusām pasēdē�u pie tevis, kamēr viņ� būs beidzis, labi?

-���� Labi. Vai tas saistīts ar lietu, pie kuras pa��laik strādājat, Luk?

-��� Jā. Bū�u atpakaļ, cik ātri vien varē�u.

Apmeklējuma laiks vēl nebija beidzies, un ķi�rurģiskajā palātā ap lielāko daļu gultu pulcējās slimnieku tuvinieki. End�ela Prūvena, misis Brokstones bērnu auklīte, izskatījās izcili �irgta un dzīvespriecīga. Arī pie viņas bija apmeklētā�ja, jauna viņas vecuma sieviete.

-��� Nu, tad es ie�u, End�ij, viņa atsveicinājās. Mēģinā�u ieskriet rīt atkal.

-��� Labi, Roza, paldies.

Aizkaru ap gultu aizvilka, un viņus atstāja vienus.

-���� Izskatās, ka jūs �eit esat nokļuvusi aiz pār�skatī�anās, Tenets pasmaidīja un apsēdās.

-��� Kāpēc jūs tā sakāt?

-���� Jūs izskatāties pārāk veselīga, lai gulētu slimnīcā. Patiesību sakot, jūs esat ziedo�a.

Viņa atsmaidīja.

-���� Nezināju, ka policijas virsniekiem atļauts �ķiest komplimentus.

Viņas druknais augums robe�ojās ar tuklumu, tum�o matu ērkulis sprogojās, un apaļajā sejā mirdzēja ko�as, tum�as acis. Uz naktskrekla vie�nādās ierindās mar�ēja mārītes. Tenets nosprie�da, ka viņa pret bērniem noteikti ir laba, turklāt praktiska; uz viņu var paļauties, bet viņa prot arī pajokot.

Viņas acis apmācās.

-���� �ķiet, ka jūs �eit esat tās nabaga sievietes dēļ, viņa nodrebēja un paberzēja elkoņus, uz kuriem pēk�ņi bija uzmetusies zosāda. Ja iedomājas, ka tur varēju atrasties arī es�

-���� Varbūt �ādus minējumus mēs pagaidām varam atstāt malā, mis Prūvena�

-��� End�ela, viņa pateica priek�ā.

-��� End�ela.

-��� Bet kāpēc? Tas noteikti bija kramplauzis?

-��� Tas ir iespējams, jā, lai gan nekas nav pa�ņemts.

-���� Tikai iespējams? Jūs domājat, ka tas varēja būt kāds viņai pazīstams? Tad tas bijis ar nolūku? Viņa vēlreiz nodrebēja. Tas ir vēl sliktāk.

-���� Mēs tie�ām vēl nezinām. Tas ir tas, ko es mēģinu noskaidrot.

-���� Nesaprotu, kā es varu palīdzēt. Nekad ne�esmu viņu pat satikusi.

-��� Es to zinu. Bet daļa no mana darba ir pārru�nas ar visiem, kas kaut attālu saistīti ar noziegu�mu. Un, tā kā tas notika misis Brokstones mājā un tā ir vieta, kur jūs strādājat�

Viņa paraustīja plecus.

-��� Turpiniet, ja no tā būs kāds labums!

Tenets atlaidās krēslā. Bija svarīgi izskatīties

atbrīvotam, lai cik arī grūti tas pa�reizējos ap�stākļos nāktos. Par spīti viltotajai divvientulības atmosfērai, jo aizkars bija aizvilkts, patiesībā saruna notika cilvēkos, un to varēja noklausīties katrs, kas vien vēlējās. It kā starp citu, viņ� klu�sām pajautāja:

-��� Liekas, ka jūs kādu laiku strādājat pie misis Brokstones?

-��� Gandrīz divus gadus, precīzāk gadu un as�toņus mēne�us. Es atnācu, kad piedzima Henrijs.

-��� Liekas, ka jūs sadzīvojat labi.

-���� Viņa ir glu�i jauka pret mani. Izturas laipni uzmana, lai es nebūtu apkrauta ar mājas dar�biem, piemēram, uzmana, lai man būtu brīvs laiks. Un viņi ir pagādāju�i man "Mini". Zinu, ka tas ir tāpēc, lai es varētu ar bērniem braukt ie�pirkties, izvest viņus ārā, bet, vienalga, varu ma��īnu izmantot savā brīvajā laikā, un tas ir kolo�sāli, it īpa�i dzīvojot tajā vietā. Da�i saimnieki ne reizi neiedomājas, ka auklei varētu nepatikt būt iesprostotai laukos, bez transporta. Un otra lieta viņa necen�as bērnu acīs graut manu au�toritāti. Jūs neticēsiet, kā uzvedas da�as mātes.

-��� Cik saprotu, viņa ļoti mīl bērnus.

-���� Ķerta uz viņiem. Viņa neparko negribēja �ķirties no Henrija, kad pēc viņa piedzim�anas vajadzēja'atgriezties darbā. "End�ela," viņa man teica, " ne aci nemirk�ķinot, es aizietu no darba."

-��� Bet viņa neaizgāja.

-���� Nu, ir jau grūti, ieņemot tādu posteni, vai ne? Es gribēju teikt, jūs gadiem būvējat savu karjeru, un tad piedzimst bērni, un jums jāiz��ķiras, vai vispār mest visu pie malas, vai ari mēģināt tikt ar visu galā. Domāju, viņa zināja, ka, ja aizies no darba, vēlāk, kad bērniem vairs nebūs tik vajadzīga, būs ļoti grūti. Bet viņai nebija viegli par to iz�ķirties, to es jums varu dro�i teikt.

Iezvanījās zvans, un tūlīt sāka �īkstēt krēsli. Sarunu dūkoņa visā palātā kļuva skaļāka. Tika teiktas ardievas, soļi attālinājās, un pamazām iestājās klusums.

Tenets vēl vairāk pieklusināja balsi.

-��� Kā misis Brokstone to pārdzīvoja?

Viņa saviebās.

-���� Es tie�ām nesaprotu, uz kurieni tas viss velk.

Tenets pasmaidīja.

-���� Godīgi sakot, arī es nesaprotu, bet vai jūs varat pieciest mani? Ticiet man, vienīgais veids, kā �ādā lietā virzīties uz priek�u, ir savākt pēc iespējas vairāk informācijas un tad atsijāt va�jadzīgo. Lielākā daļa izrādās nevajadzīga, bet nekad nevar zināt.

Viņa atsmaidīja.

-��� Nu, labi. Jūs mani pārliecinājāt. Kamēr vien jūs neliksiet man tenkot par maniem saimniekiem�

-���� Tenkot nevajag, nē. Es ļoti augstu vērtēju tie�u informāciju vai slēdzienus, kuri balstīti uz nepastarpinātiem novērojumiem. Ja tie�ām jūtat, ka negribat atbildēt uz jautājumu, nekas, es ne�uzstā�u.

-��� Jūs tie�ām tā domājat?

-��� Ja nedomātu, nebūtu teicis.

-��� Nu, tad labi. Nav jau nekas slēpjams, bet�

Pēk�ņi pavērās aizkars, un kādu brīdi notika

izskaidro�anās, kamēr Tenetam izdevās pār�liecināt izbiedēto māsu, ka viņ� nav apmeklētājs, kur� mēģina paildzināt tik�anos. Ieradās virsmāsa, un situācija noskaidrojās. Pietiekami vese�lie pacienti ar interesi vēroja notieko�o.

Beigu beigās viņus lika mierā.

-���� Jūs, End�ela, sākāt stāstīt par misis Brokstoni�

Vēl viens neuzticības pilns skatiens.

-���� Jūs teicāt, ka domājat� Nu, misters Brokstons ir aizņemts cilvēks. Viņam tie�ām neatliek daudz laika bērniem. Lielākajai daļai vīrie�u nav īpa�as intereses par mazuļiem. Vēlāk, kad viņi paaugsies, viņ� dro�i vien tiem atdos parādu. Bet par misteru Brokstonu es domāju, ka viņ� ļoti vēlējās, lai misis Brokstone nesagrauj savu kar�jeru. Manuprāt, viņ� saprot, ka viņa ir tā tipa sieviete, kurai jānodarbina savas smadzenes."Ne tā kā es, End�ela pasmīnēja.

-����� Un tagad jautājums, uz kuru jūs varat arī neatbildēt. "Un, ja jūs tā darīsiet," nodomāja Tenets, "jūs jau būsiet atbildējusi." Vai mistera un misis Brokstonu attiecības ir normālas?

-��� Jūs domājat, vai viņ� taisa sānsoļus? cik man zināms. Viņi patie�ām sadzīvo glu�i labi. Reizi pa reizei jau gadās pa kādam strīdam, bet nopietnu ķildu vai kā tamlīdzīga nav. Domāju, ka savā veidā viņa tam ļoti patīk.

"Bet skaidrs, ka End�ela nesadzīvo ar Gāju Brokstonu tik labi kā ar viņa sievu," nodomāja Tenets. "Viņas balss bija kļuvusi manāmi rem�denāka. Vai te slēpjas kas svarīgs? Drīzāk nē," viņ� nosprieda.

-���� Vai misis Brokstone draudzējās ar Perditu Māsteri?

Matu ērkulis svaidījās �urpu turpu.

-��� Nē, cik man zināms.

-��� Tātad misis Māstere nekad nezvanīja, nenā�ca ciemos�?

-��� Nē� viņai trūka pārliecības.

-��� Nu? Tenets mudināja.

-���� Reiz gan dzirdēju Venesu viņu pieminam. Viņi ar misteru Brokstonu apsprieda kādu izstā�di, kuru nupat bija apmeklēju�i. Venesa gribējusi nopirkt kādu no misis Māsteres gleznām, bet misteram Brokstonam t nebija patikusi.

"Tā vienkār�i nav manā gaumē, tas arī viss."

"Nu, man likās, ka tā ir lieliska."

"Es nerunāju par kvalitāti. Piekrītu, ka darbs ir izcils, bet es vienkār�i negribu, ka tā karātos pie manas sienas."

' "Bet kāpēc?"

"Tā ir pārāk� tum�a."

. "Kā tu tā vari teikt? Tajā bija tik daudz krā�su."

"Es nedomāju vizuāli, bet tās noskaņu. Varbūt "tum�a" nav tas labākais vārds. Drīzāk "drūma"."

"Es tikai domāju, ka tuvākajā laikā mums kā�du vajadzētu nopirkt. Viņa kļūst pazīstama, un drīz vien cenas uzkāps tik augstu, ka mēs pārmetīsim viens otram, ka neesam to izdarīju�i."

"Manuprāt, mēs vienojāmies, ka nekad neko nepirksim mājai tikai tādēļ, ka tādā veidā būsim veiksmīgi ieguldīju�i naudu."

193

"Bet, ja mums patīk un pie reizes tas ir labs ieguldījums, tad izdevīgums ir dubults, vai ne?"

Simpsonc 6

-���� Mēs ta�u nevērsīsim viens pret otru savus iero�us, vai ne, inspektor? Vai jūs gribat teikt, ka tieku turēta aizdomās par manas sāncenses no�slepkavo�anu?

-���� Tik spēcīgi varbūt nevajadzētu teikt. Bet skaidrs, ka jums bija iemesls, un tāpēc tāda ie�spēja mums jāņem vērā.

Viņa ievilka vēl vienu dūmu un izpūta vēl vienu gredzenu, un tad negaidot saliecās uz priek�u.

-���� Ļaujiet man izskaidrot manu nostāju, in�spektor! Atklāti sakot, esmu priecīga, ka Perdita mirusi, lai gan nekad neesmu par viņu rom�fnu īpa�i uztraukusies, jo nevaru ciest �ā tipa bezmugurkaula, bezpalīdzīgās sīkās sievietes, bet viņa tāda ir bijusi vienmēr, pat vēl skolā. Vīrie��iem tādas, protams, patīk, kariķētā izmisumā viņa pavērsa acis pret debesīm. Viņi tie�ām uz to uzraujas, un mans vīrs nebija nekāds izņē�mums. Viņ� domāja, ka es neko nenojau�u, bet kļūdījās. Neesmu akla, un jau mēne�iem manīju, kā tas veidojas.

Uz īsu brīdi viņas maska noslīdēja, un aiz fa�sādes Tenets pamanīja sāpes. Tātad viņa tomēr bija uztraukusies. Sirds dziļumos. Viņa ieinte�resētība saasinājās.

-����������� Bet, inspektor, un ticiet man, tas ir ļoti liels "bet". Es nenogalināju viņu, jo zināju, ka beigās manam vīram pietrūktu�

"Rakstura?"Tenets domās piedāvāja vārdu.

-���� Viņ� nespētu saņemties un aiziet no manis. Viņam patīk visas �īs mazās ērtības, turklāt es nopelnu daudz vairāk nekā viņ�. Kad viņ� ap�domātos par visiem �iem dzīvei nepiecie�ama�jiem sīkumiem, ātri vien izspriestu, ka nevar at�ļauties atstāt mani un turklāt turpināt dzīvot tādā pa�ā stilā, pie kāda līdz �im pieradis.

Tenets drīzāk sajuta, nekā redzēja Lainhema grozī�anos uz krēsla sev aiz muguras. Kas sa�gādājis ser�antam neērtības? Nicinājuma pie�skaņa misis Sveinas balsī, kad viņa runāja par savu vīru? Tenets zināja, ka arī Luīze, Lainhema sieva, reizēm mēdz būt visai dzēlīga. Vai Lainhems saskatīja sava stāvokļa līdzību ar to, kāds bija tam otram, aizdomās turamajam?

-��� Es gan to tik dro�i neapgalvotu, misis Sveina. Misis Māsterei, ziniet, bija glu�i labi panāku�mi.

Misis Sveina papurināja galvu. Uz paklāja nobira pelnu plēksnīte. Viņa izstiepa roku un iz�berzēja plankumu.

'ifi

-���� Var jau būt, ka viņa pārdevusi kādu vienu divas gleznas, bet no tā dzīvot ir visai riskanti.

Tenets ar uzjautrinājumu juta, ka ir sa�utis par

-���� Viņa noteikti sapratīs, ja tu viņai paskaid�rosi iemeslu.

-���� Ar prātu jā. Bet ne ar sirdi. Pagaidām viņa turas pilnīgi automātiski, faktiski ārpus pa�kon�troles. Visu viņas mū�u visi vinu ir atstūmu�i -

� >

māte, tēvs, draugi, vīrs� Ir tie�ām ļoti grūti būt' vientuļajai mātei. Ar diviem maziem bērniem ir grūti strādāt pat tad, ja ir vīra atbalsts, bet, ja cil�vēks ir viens pats� Viņai var ienākt prātā, ka daudz vienkār�āk nepiecie�amo nozagt, it īpa�i, ja tas ir acu priek�ā katru reizi, kad ieiet veikalā. Un viņa jau �etras reizes ir nosacīti atbrīvota. Pēdējo reizi viņu pa�ēloja tikai bērnu dēļ. Man ir nelaba nojauta, ka nākamo reizi viņu iesēdinās uz kādiem se�iem septiņiem mēne�iem. Un bēr�nus ieliks patversmē.

-��� Jā, saprotu. Cikos rīt tu sastopies ar doktoru Makfersonu?

-���� Vienpadsmitos. Kad viņ� būs beidzis slim�nieku apskati.

-���� Vai tādā gadījumā tu rīt no rīta vispirms nevarētu apciemot �eronu? Un tad sarunāt vēl kādu tik�anos, teiksim, piektdien. Varbūt tā viņa nedēļu noturēsies. Esmu pārliecināts, ka mēs līdz piektdienai atradīsim kādu, kas varētu pāris stundu pasēdēt pie mammas.

Atvērās kādas durvis, kurām viņi gāja garām.

Virs nodurtu galvu uzskrēja virsū Tenetam. Tenets izstiepa roku.

-���� Uzmanieties� A, tas ta�u misters Herrovs, vai ne?

Perditas patēvu biezā tvlda mētelī un ka�ok�ādas cepurē pāri acīm gandrīz vai nevarēja pazīt. Varbūt siltumnīcai līdzīgajā istabā pavadītie gadi bija padarīju�i viņu īpa�i jutīgu pret drēgnumu. Viņ� likās apmulsis un pazaudējis orientācijas spējas, un skatījās Tenetā, bet nepazina viņu.

-���� Inspektors Tenets. Mēs �orīt satikāmies� Un �ī ir mana sieva.

Herrovs vēl kādu brīdi skatījās viņā, un tad vecā vīra acis noskaidrojās.

-��� Ak, jā. Protams. Piedodiet, es�

-��� Vai ar jums viss kārtībā?

Herrovs sarauca pieri.

-��� Karsti, vai ne?

Viņ� uzlika roku uz galvas, norāva cepuri un paskatījās uz to tā, it kā redzētu pirmo reizi. Viņa seja bija sarkana, bet piere no sviedriem mitra.

-���� Piecodiet, mister Tenet! Es laikam esmu ļoti nepieki. jīgs. Sveicināti.

Viņi sarokojās. D�ouna pasmaidīja. �

Visi kopā viņi gāja pa gaiteni.

-��� Es nupat aprunājos ar virsmāsu par sievu� Vai jūs ari kādu apciemojāt, inspektor?

maz neredz, pat ja stāvat tie�i priek�ā. It kā jūs būtu caurspīdīgs vai kaut kas tamlīdzīgs. Un ku�ram patīk justies caurspīdīgam? Nē, likās, ka viņu neinteresē pat draugi, neinteresē darīt kaut ko kopā ar kādu citu. Viņa vienmēr viena pati iespiedās stūrī un kaut ko zīmēja, misis Sveinas lūpās parādījās viegls atmiņu smaids. Atceros, viņa zīmēja glu�i labas pedagogu kari�katūras.

-��� Bet tas nepadarīja viņu populārāku?

Misis Sveina uzsvērti papurināja galvu.

-��� Es jau teicu, viņu tas neinteresēja.

-��� Neparasti padsmitniecei.

-���� Un, protams, misis Sveina izpūta dūmu gredzenu un ar mirdzo�ām acīm paskatījās uz Tenetu, viņa bija ar� kā lai to labāk pasaka�% ar aizturi.

i

-���� Ar aizturi? Teneta uzacis pacēlās. Tad viņ� saprata, ka vārds izraudzīts ar nolūku. Viņa gribēja dot triecienu, �okēt.

-��� Neskatieties tik pārsteigti, inspektori Es ne�domāju garīgi. Seksuāli.

-��� Viņa vienkār�i neinteresējās par zēniem?

-��� Jā, tie�i tā. Visai rets gadījums jaunietēm, vai piekrītat? Protams, vispirms jāsaka, ka viņa nobrieda vēlu, bija maza, kaulaina. Viņa bija jau piektajā vidusskolas klasē, kad sākās mēne��reizes. Mēs visas to zinājām, jo viņa nekad neatprasījās no fizkultūras. Mēs mēdzām par to jo�kot.

"Tādiem jociņiem jābūt visai cietsirdīgiem," nodomāja Tenets.

-���� Mums visām bija krūtis jau vairākus gadus pirms tam, kad Perditai tās tikai sāka dīgt. Un tad pēk�ņi mēs pamanījām, ka zēni snaikstās ap viņu. Nekādi nespējām saprast, kas viņā ir tik pievilcīgs, viņa pasmaidīja, lēnām, slinki, gan�drīz pavedino�i. Noslēpums, vai ne? Kaut kas mīklains�

-��� Seksapīls? '

Atkal smaids vērtējo�s, gandrīz uzjautri�nājuma pilns, jo viņa bija paskatījusies uz Lainhemu, kur� vienmēr likās izrādām klīrīgu no�raidījumu, kad atklāti tika apspriestas seksa problēmas. Tāds viņ� bija pat pēc daudzajiem policijā pavadītajiem gadiem.

-���� Vai jums nepatīk sarunas par seksu, ser�ant? Tas jūsu dzīvi noteikti sare�ģī, viņa pacēla abas rokas ~�ie galvas, un smagās krūtis izslējās un izspiedās zem svītera mīkstās, piekļāvīgās virsmas. Man gan �ī tēma liekas visai stimulē�jo�a.

Lainhems bezkaislīgi deva zīmi, ko Tenets nolasīja no viņa acu kaktiņiem.

13.

Kad nākamajā rītā Tenets palūkojās ārā pa logu, vienu mirkli viņam likās, ka snieg. Koki, krūmi, mauriņ�, viss bija pārklājies ar caur�spīdīgu, baltu segu. Tad viņ� saprata, ka baltums ir no neparasti spēcīga sala. Lai gan guļamistabā bija silti, iedomājoties, ka jāiet ārā, inspektors nodrebinājās. Viņ� ienīda aukstumu. Viņam ziema vienmēr vilkās pārāk ilgi.

Lainhems darbā arvien ieradās pirmais. Te�nets nekad nebija varējis saprast, kāpēc. Vai ser��antu moka bezmiegs, vai viņ� pēc rakstura ir no agrajiem putniem? Vai varbūt viņ� vienkār�i mī�lēja savu darbu un katru rītu nevarēja vien sa�gaidīt, kad nokļūs pie rakstāmgalda? Bet varbūt katru rītu tādā agrumā no mājas viņu dzina vēlme izrauties no ģimenes?

Lai nu kā, ikreiz, kad Tenetam izdevās ieras�ties agrāk par ser�antu, viņ� jutās visai apmie�rināts. Vai par apbalvojumu līdz Lainhema at�brauk�anai viņ� varētu sevi palutināt ar pīpi? Varbūt labāk nē. Pēdējā laikā viņ� mēģināja smē-, ķē�anu atmest, turklāt ser�ants nevarēja ciest pī�pes dūmus. Lainhems jau tā jutīsies nelāgi par Tenets paskatījās pulkstenī jā, par nu jau kriet�nu desmit minū�u nokavē�anos.

Inspektors apsēdās un sāka meklēt ziņojumu kaudzē pēcnāves slēdzienu. Tā te nebija. Varbūt Mellerds nospriedis to atnest vēlāk pats. Ari eks�pertīzes slēdziena vēl nebija. Nedrīkst aizmirst, ka jāpiezvana viņiem.

Durvis atsprāga.

-��� Kāds plānprātiņ�! Lainhems eksplodēja. Tādus idiotus vajadzētu padzīt no ceļiem, aiz�liegt braukt.

-���� Kas noticis, Maik? vaicāja Tenets, kaut gan nojauta, kas par lietu. Pats viņ� �osejas malā bija manījis trīs ma�īnas ar ielocītiem spārniem un sadauzītiem purniem.

-��� Kāda velna pēc viņi nevar iemācīties ievērot distanci, kad ceļi ir apledoju�i? Es jau redzēju to� to� vārds nedevās rokā. Lainhems nemīlēja lamu vārdus. � to IDIOTU sev aizmugurē. Viņ� visu laiku turējās pārāk tuvu, bet neko jau nevar izdarīt, kad tāds kretīns jums seko blīvā ma�īnu burzmā. Un, protams, priek�ējā ma�īna pēk�ņi no�bremzēja� Ar mani viss bija kārtībā, paspēju reaģēt laikā, bet tas plānprātiņ�� Lainhems iemetās savā krēslā un tik spēcīgi uzgāza pa galdu ar dūri, ka visi priek�meti uz tā palēcās un no�ķindēja. Biju gatavs viņu nosist!

Lainhems kaislīgi mīlēja ma�īnas, un Ford Escort bija bezgala dārgs viņa sirdij.

11 .

Misis Sveina atkal nodemonstrēja pirmītējo nesteidzīgo, laisko smaidu.

-���� Vakar vakarā? Kāpēc gan ne. Biju mājās, inspektor, kopā ar vīru, protams, kā jau kārtīgai, mazai sieviņai pienākas.

Nezin vai vārds "mazā" bija tas piemērotākais misis Sveinai. Bet atbilde bija tie�i tāda, kādu viņ� bija gaidījis. Viņai vajadzēja saprast, ka �a�jos apstākļos aizdomas var krist arī uz viņu. Tur�klāt Sveinam bija pietiekami laika, lai piezvanītu viņai un brīdinātu, ka policisti ir biju�i mājā un uzdevu�i jautājumus. Viņi varēja paspēt no�dro�ināt viens otram alibi.

-��� Vai jūs nepastāstītu mazliet detalizētāk?

-����� Ļaujiet padomāt! Mēs vakariņojām ap pusastoņiem. Cūkgaļa ar ābolu sacepumu, ja jūs tas interesē, un pēc tam ērk�ķogas ar pu�tukrējumu. Tad mēs kādu laiku skatījāmies te�levizoru, tad es kaut ko pastrādāju, un beigās mēs gājām gulēt.

Nebija jēgas jautāt, kādu programmu viņi skatīju�ies. Tā kā viņa strādā televīzijā, tad vi�ņiem dro�i vien ir video. Aizgāju�i tie laiki, kad kādu varēja pieķert, ja tas bija melojis par tele�vīzijā redzēto.

-���� Vai jūs zinājāt, ka misis Māstere ir apme�tusies misis Brokstones mājā?

-��� Nē, līdz tam brīdim, kad �orīt atnāca jūsu vīri.

Mans vīriņ� man nez vai stāstītu, uz kurieni aizli-

� 7

dojusi viņa mīļākā, vai ne? viņas balss pēk�ņi kļuva zemāka, glu�i labi imitējot misteru Sveinu. "Ak, starp citu, dārgā, Perdita uz da�ām dienām ir apmetusies pie Venesas Brokstones."

-��� Jums laikam taisnība, viņ� piecēlās. Nu, domāju, ka pagaidām tas ir viss, misis Sveina. Bet jūs mums varat ievajadzēties atkal.

Ari viņa piecēlās un pasmīnēja.

-��� Tas ir drauds vai solījums, inspektor?

-���� Vai jums nav ieplānots kāds darba koman�dējums?

-��� Nē. Un, ja būs, apsolu, ka iepriek� jūs brīdi�nā�u, kā jau tādai apzinīgai pilsonei kā es pie�nākas. Goda vārds.

-����� Pateicos, pie durvīm viņ� apstājās. Vai jūs pēdējā laikā bie�i satiekat misis Brokstoni?

Viņa saviebās.

-���� Venesu? Nē. Kā jau teicu, nekad neesam draudzēju�ās, turklāt viņa ir pārāk aizņemta ar bērniem, ar darbu, ar vīru sarindosim tādā kārtī�bā lai pietiktu laika piepulcēt jaunus draugus.

-���� Sarindosim t^dā kārtībā? Jūs mani pārstei�dzāt.

-��� Kas noticis ar jūsu ma�īnu, Lainhem?

Lainhems jau pavēra muti, bet Tenets pacēla

roku.

-���� Nē, es kategoriski atsakos klausīties to vēl�reiz. Pietiks, ja pateiksim, ka viņam kāds ieskrē�ja aizmugurē.

-���� Ak, jums nav paveicies, Mellerds vērās Lainhemā pār savu briļļu pusmēne�iem. Pa��am vismaz viss kārtībā?

-��� Jā. Ar mani viss kārtībā. Kaut to pa�u varē�tu teikt par manu ma�īnu!

-��� Labi, Mellerds atkal pievērsās Tenetam. Domājāt, ka es drā�os tie�i pie jums ar �o? Viņ� pasniedza ziņojumu. Nav jau tur nekā īpa�i pārsteidzo�a. Nosmacē�ana pēc sitiena pa galvu. Tie�i tā, kā mēs domājām.

-��� Nekādu "ja" vai "bet"?.

-Nē.

-��� Neviena pa�a, ne mazākā atklājuma?

-���� Neviena. Piedodiet! Starp citu, Luk, dzir�dēju par jūsu sievasmāti. Kā viņa jūtas?

Tenets vēlreiz īsumā izstāstīja par situāciju.

-����� Ja viņa ir pārvarējusi pirmās divdesmit �etras stundas, draudīgākais ir garām. Tomēr man liekas, ka viņai �o to vajadzēs mainīt, pie�mēram, ieturēt diētu vai nodarboties ar vingro�jumiem.

-��� To mēs saprotam. Doktors Makfersons �orīt runās ar D�ounu un māti.

-��� Labi. Jūs parūpējieties, lai viņa visu ievēro�tu! Vissvarīgākais ir, lai viņa sevi neuzskatītu par invalīdi uz visiem laikiem.

-��� Liekas, ka viņa nav tāda.

-���� Un uzmanieties, lai jūs neizturētos pret viņu tā, kā viens otrs to dara. Tik daudzi vēl domā, ka, ja ir pārdzīvota sirdslēkme, tad dzīves at�liku�o daļu jānīkuļo invalīdu ratiņos, Mellerds burk�ķēja. Tā ir vislielākā muļķība. Jo vairāk viņi darbojas, jo labāk. Panākumi slēpjas treniņā, Luk, un jūs sekojiet, lai viņa to darītu! Pēc iespē�jas vairāk vingrinājumu, protams, kad viņa kādas divas trīs nedēļas būs atguvusies. Bet palēnām jāsāk, cik ātri vien iespējams. Izveidojiet pro�grammu!

-���� Neuztraucieties! Mēs uzmanīsim, lai viņa ievērotu visus norādījumus.

-��� Labi. Starp citu, kā virzās lieta?

-��� Lēnām, kā parasti.

Mellerds nosmīnēja un uzsita Tenetam uz ple�ca. ,

-���� Pacietību, Luk, pacietību! Jo vecāks jūs kļūstat, jo labāk saprotat, cik svarīgi to ievērot.

Tenets atsmaidīja, atcerēdamies laikus, kad Mellerda karstgalvība bija pla�i pazīstama.

Tenets paraustīja plecus.

-��� Grūti pateikt. Varu iedomāties, ka viņa glu�i labi prot melot, lai gan man ir sajūta, ka �oreiz viņa runāja taisnību.

-��� Bet jūs domājat, ka viņa būtu varējusi to iz�darīt?

-��� Viņai ir iemesls. Un viņai pietiktu arī dū�as. Pilnīgi varu iztēloties, kā viņa dodas izskaid�roties ar Perditu�

-���� Viņai ir arī varens augums. Ja viņas skaid�rotu attiecības, viņa glu�i viegli ar vienu gāzienu aizlidinātu Perditu pa gaisu.

Jā, Tenets spēja iztēloties, kā misis Sveina aukstasinīgi noliecas, lai apskatītu bezsamaņā gulo�o sievieti, un tad pagrābj plastmasas maisu un uzslidina to Perditai galvā.

Lainhems acīmredzot bija domājis par to pa��u.

-���� Varbūt mēs atradīsim uz maisa kādus jau�kus, taukainus pirkstu nospiedumus.

-���� Mmm, nu, ko, jāgaida, tad redzēsim. Jāno�rīko Bentlijs, lai iztaujā pārējos mājīpa�niekus Vīlraitas ielā. Ja viens vai abi Sveinif tajā vakarā izgāju�i no mājas, kāds varbūt būs viņus redzē�jis.

Atgriezies birojā, Tenets īsumā ziņoja Drako par dienas atklājumiem. No Mellerda nebija ne�kādu jaunumu; acīmredzot neka� negaidīts nav atklājies. Rakstiskais slēdziens, bez �aubām, pie�nāks rīt.

Viņi ar D�ounu bija nokārtoju�i, ka Bens va�karu pavadīs pie drauga, tāpēc no darba Tenets devās tie�i uz slimnīcu. D�ounu viņ� atrada sē��am mazā uzgaidāmā telpā blakus intensīvās ār�stē�anas palātai. Viņas galva bija atgāzta, acis aizvērtas, un viņa izskatījās nomocījusies. Tenets apsēdās viņai blakus un maigi uzlika roku uz ceļgala.

D�ouna atvēra acis un piesardzīgi pasmaidīja.

-��� Kā viņai ir?

-���� Pagaidām nekas. Man atļāva laiku pa lai�kam pie viņas ieiet. Viņi saka, ka, jo ilgāku laiku viņa izturēs bez otras lēkmes, jo labākas izre�dzes.

-��� Labi. Lieliski. Vai es varē�u pie viņas, ieiet?

-���� Jā. Esmu pārliecināta, ka tev atļaus, uz īsu brītiņu. Pa�laik pie viņas ir ārsti. Vai tu �odien esi jau beidzis?

-��� Man vēl kāds jāsatiek �eit, slimnīca, bet tad bū�u brivs. Vai tu drīz brauksi mājās?

-���� Dro�i vien. Tas atkarīgs no tā, ko pateiks ārsti.

-��� Tu izskaties nogurusi.

-��� Jā, esmu arī, viņa izberzēja acis un atglau-

-��� Nemēģiniet tajā izlasīt pārāk daudz, Maik!

Iezvanījās telefons. Tas bija Bentlijs, kur�

Vīlraitas ielā vāca pa mājām informāciju.

-���� Iedomājos, ka jūs gribētu to uzzināt tūlīt pat, ser. Nupat runāju ar misis Mār�u. Viņa dzīvo vienā no tām kopā sabūvētajām koted�ām iepretī mistera Māstera un Sveinu mājām. Viņas kaimi�ņiene, veca kundzē, ir aizbraukusi apciemot dē�lu, bet misis Mār�ai ir mazulis, kuram nāk zo�biņi, un lielāko daļu pirmdienas vakara viņa pa�vadījusi guļamistabā, staigājusi ar bērnu uz ro�kām vai sēdējusi krēslā pie loga, �ūpojot mazuli un mēģinot to iemidzināt�

-��� Guļamistaba ir mājas priek�ējā daļā?

-���� Jā. Istabā nebija gaismas, tikai durvis uz kāpņu laukumiņu pavērtas, un viņa atvilkusi aiz�karus, jo bijis ļoti garlaicīgi, tā ka pavēries lie�lisks skats uz pretējām mājām.

-���� Un? Tenets apzinājās, ka ir nepacietīgs, bet nespēja pretoties kārdinājumam. Ja nu pavei�cas� i'

-���� Viņa saka, ka viņi visi tajā vakarā kaut kur brauku�i misters Māsters, misters Sveins un misis Sveina.

-��� Sveini brauku�i kopā?

-���� Nē, atsevi�ķi. Misters Māsters izbraucis pir�mais, kaut kad starp astoņiem un pusdēviņiem, tā

viņai liekas, un tad misters Sveins, ap deviņiem. Tūlīt pēc tam viņam sekojusi misis Sveina.

-��� Sekojusi? Pēc jūsu domām, viņai radies ie�spaids, ka misis Sveina tie�ām seko vīram?

-���� Jā. Viņa saka, ka, tiklīdz aizbraukusi mis�tera Sveina ma�īna, iznākusi viņa sieva un aiz�braukusi tajā pa�ā virzienā. Uz pilsētiņu.

Tātad uz Meltonu?

-��� Ja bija tum�s, kā viņa varēja saredzēt, kur� no viņiem brauc pirmais?

-��� Viņa pazīst ma�īnas, un abu māju priek�ā ir dro�ības apgaismojums, kur� ieslēdzas automā�tiski, tiklīdz kāds .iznāk pa priek�ējām durvīm un �ķērso iebrauktuvi. Viņa saka, ka redzējusi viņus pavisam skaidri.

-��� Vai viņa redzēja, kā tie atgrie�as?

-���� Misters Māsters atbraucis ap deviņiem trīs�desmit. Tad mazliet vēlāk, bez kāda ceturk�ņa desmitos, atgriezusies misis Sveina.

-��� Pirms vīra?

-Jā.

-��� Viņa ir pārliecināta par to?

-���� Liekas, ka ir. Saka, ka misters Sveins at�griezies kādu pusstundu pēc sievas. Viņa bijusi priecīga, ka visa �ī aizbrauk�ana un atbrauk�ana tajā vakarā īsina laiku.

Tenets pēc Bentlija balss juta, ka viņ� smaida.

-���� Baidos, ka ne tik daudz, lai tas tev varētu palīdzēt.

-��� Pastāsti, cik atceries!

Bet D�ounai izrādījās taisnība. Neko īpa�i jaunu viņa pastāstīt nevarēja. Tā kā D�ouna bija mā�cījusies citā klasē, tad īpa�i tuvu pazīstamas viņas nebija. Un tomēr viņa tās atcerējās, daļēji tāpēc, ka ikkatra savā veidā izcēlās pārējo vidū, un daļēji tāpēc, ka neviena no viņām, pretēji daudzām citām skolas laiku meitenēm, nebija aizbraukusi no Starrendenas, un D�ouna glu�i nejau�i laiku pa laikam viņas it īpa�i Venesu Brokstoni bija satikusi tiesā. Venesa, D�ouna stāstīja, vienmēr bijusi nopietna un, kad D�ouna jau bija beigusi skolu, iekaroja intelektuāli spējīgas meitenes slavu. Viņas vārdam vienmēr piemita izcilības pieskaņa, viņa" bija izcīnījusi vairākas godalgas.

Viktorija Ed�a izcēlās ar savu spēcīgo augu�mu un arī ar apbrīnojamām spējām vienmēr ie�kulties nepatik�anās, un D�ounai kā amatperso�nai reizēm bija nācies ar viņu aprunāties.

D�ouna pavīpsnāja.

> Nevar teikt, ka viņa tam pievērstu lielu vē�rību. Viņa lielā mērā ir pati sev noteicēja. Li�kums pati sev.

"�is ir interesants raksturojums," nodomāja Tenets. "Likums pati sev. Vai tas liecina par mi�sis Sveinas uzskatu, ka viņai ir tiesības darīt to, kas patīk, pat ja tas ir ārpus likuma ietvariem? Un, ja tā, cik tālu viņa, sekojot �im principam, var aiziet? Līdz slepkavībai?"

-���� Un Perdita� turpināja D�ouna, nu, es atceros Perditu tāpēc, ka viņa vienmēr bija atse�vi�ķi, vienmēr stūrī ierāvusies, ar ski�u albumu rokā. Man parasti bija viņas �ēl. Jutu, ka, at�ķe�ļot sevi no citiem, vina tik daudz zaudē.

> * �

-���� Tu domā, ka tā bija apzināta izvēle? Viņa bija vientuļniece tāpēc, ka gribēja būt viena, un nevis tāpēc, ka samierinājās ar nespēju iedrau�dzēties ar kādu?

-���� Es teiktu, ka jā. Man nekad nav radies ie�spaids, kā tas gadās ar citiem, ka viņa ilgotos grozīties citu tuvumā, cerot, ka tiks uzaicināta pievienoties. Viņa bija ļoti lielā mērā sevī noslē�gusies un, kā jau teicu, mū�īgi zīmēja. Man vienmēr ir licies, ka viņa darīja tie�i to, ko vē�lējās, bet varu, protams, kļūdīties. Varbūt viņa radīja tādu iespaidu tāpēc, ka tad nebija tik paze�mojo�i atzīties, ka nespēj sadraudzēties, bet man tā neliekas, un, cik zinu, ari neviens cits tā ne�domāja.

-��� Saprotu. Un tev ne�ķiet, ka starp �īm trijām bija kāda saistība?

-��� Ne lielāka, kā parasti mēdz būt starp vienas

-���� Labi. Un tā viņi abi ierodas Meltonā. Viņ� iegrie�as pie kaltes mājas, bet viņa dro�i vien turas aizmugurē vai ari pabrauc garām.

-���� Pareizi. Viņ� klauvē pie durvīm, bet misis Māstere ir krodziņā kopā ar vīru, tāpēc Sveinam neviens neatbild, Lainhems apklusa un sarauca pieri. �eit �is jautājums kļūst sare�ģītāks.

-���� Jā. Jo, ja Sveins tā darīja, tas nozīmē, ka viņam tur jāgrozās, kamēr viņa un misters Māsters atgrie�as līdz deviņiem divdesmit, vai ne?

Lainhems pētīja piezīmju grāmatiņu.

-��� Jā. Deviņos divdesmit.

-���� Nu, ko. Lai varētu pastrīdēties, pieņemsim, ka Māsters rīkojās tie�i tā, kā pats apgalvo, tas ir atveda sievu un tad aizbrauca. Un pieņemsim, ka Sveins tur grozījies un gaidījis, kad viņa at�griezīsies. Viņ� redz tos atbraucam, noskatās, kā Māsters aizbrauc, un tad klauvē pie durvīm�

Tenets apklusa, pamādams Lainhemam, lai tas turpina fabulu.

-���� Vina ieved vinu virtuvē, un kaut kāda ie-

� > '

mesla dēl sākas strīds, sava veida kīvin�. Vina

� 7 � � *

paslīd, atsitas ar galvu pret galda stūri un zaudē samaņu, Lainhems apklusa. Viņ� izskatījās ne�laimīgs. Un te nu mēs iesprūstam, vai ne, ser?

Piekrītu. Es nekādi nevaru iztēloties, kā viņ�

7 *

uzvelk tai galvā polietilēna maisu.

Tenets māja ar galvu.-

-��� Jā. Tas neiet cauri. Pirmkārt jau tāpēc, ka es nevaru saprast, kāpēc Perditai ar Sveinu vispār būtu vajadzējis strīdēties. Turklāt nedomāju, ka viņ� tie�ām iegāja mājā.

-��� Kāpēc ne?

-���� Padomājiet, Maik! Viņ� ir viņas mīļākais. Viņi ir norunāju�i satikties. Viņ� ir tur grozījies cerībā satikt viņu, un beidzot viņa atgrie�as. Viņ� pagaida, kamēr Māsters ir aizbraucis, un tad viņa ielai� viņu iek�ā. Pat ja mēs pieņemam, ka viņ� Perditu tie�ām nogalinājis, es tomēr nevaru iedomāties, ka strīds saasinās līdz slep�kavības apmēriem un vēl jo vairāk, ka viņ� aiz�mūk un tas viss norisinās desmit minūtēs.

-��� Kāpēc desmit minūtēs?

-���� Tāpēc, ka tad mājās atgrie�as misis Brokstone.

-���� Bet viņa negāja taisnā ceļā uz virtuvi! triumfējo�i iebilda Lainhems. Viņa steidzās aug�ā pa kāpnēm, jo brēca Henrijs.

Tenets sarauca pieri.

-��� To es biju aizmirsis.

-��� Viņa līdz deviņiem �etrdesmit nezvanīja, ka atradusi līķi, tā ka viņa rīcībā bija divdesmit mi�nūtes.

Tenets uzbudināti vicināja roku.

-���� Ir pusmāsa, bet viņai pa�laik ir tikai trīs�padsmit, tā ka tad, kad viņa piedzima, Perditai bija jau ap divdesmit. Un, kā teica patēvs, Perdita pusmāsu ļoti mīlējusi.

-���� Tātad toreiz, kad viņai vajadzēja izlemt, viņa joprojām bija vienīgais bērns ģimenē� Kā tu domā, vai viņas ar māti bija tuvas viena ot�rai?

-���� Es teiktu, ka jā, un domāju, ka misis Herrovai būtu paticis, ka Perdita aiziet uz Meidstounas mākslas koled�u vai Mīdveju.

-����� Varbūt te arī slēpjas atbilde.Varbūt Perdita juta, ka īstā mātes vēlme bija, lai viņa paliktu mājās, un, ja tik tuvu atrodas divas mākslas ko�led�as, viņa varēja just, ka aizvainos māti, ja teiks jā, es gribu studēt mākslu, bet, lai to darī�tu, vēlos atstāt mājas. Varbūt viņai bija vajadzīga neatkarība, un viņa juta, ka vienīgais veids, kā panākt savu, neapvainojot māti, ir izvēlēties kar�jeru, kuras iegū�anai nepiecie�ams aizbraukt no mājām. Lai gan izklausās, ka mazliet pār�auts pār svītru, vai ne?

-���� Nezinu. Pa�laik misis Herrova ir bezcerīgi slima, un, kā man liekas, viņas veselība ir bijusi vārga jau gadiem. Varbūt Perdita vienmēr ir cen�tusies vinu saudzēt.

�

-����������� Varbūt. Tomēr izskatās, ka patiesību tu ne�kad neuzzināsi. Vienīgais cilvēks, kur� varētu dot kādu skaidrību, ir pati Perdita.

-����� Starp citu, runājot par misis Herrovas sli�mību, man ienāca prātā� Atceries, es teicu, ka �efs pēdējā laikā izskatās tāds pieklusis? Viņ� �orīt pastāstīja, ka viņa sieva ir slima un viņai jābrauc uz Londonu ārstēties. Un Luīze stāstījusi Maikam, ka Angaradai Drako esot leikēmija.

-���� Jā, es zinu. Tas ir �ausmīgi, vai ne? Uzzi�nāju to �orīt, kad, aizbraukusi uz pilsētu no�pirkt mātei �ādus tādus sīkumus, nejau�i satiku Luīzi.

Tenets atcerējās, ka apsolījis Lainhemam pa�lūgt D�ounai, lai tā aprunājas ar Luīzi. Bet iz�skatījās, ka D�ouna aizsteigusies viņam priek�ā. Pa�laik viņa stāstīja, ka Luīze likusies visai no�mākta, un, nedaudz patincinot, viņa izsūdzējusi bēdas jūtot depresiju un esot kļuvusi nervoza, ja sākot domāt par atgrie�anos darbā, kad Mendijs sāks iet skolā.

-��� Vai tu viņai pastāstīji par savu māti?

-Jā.

Tas bija raksturīgi Luīzei izklāstīt visas sa�vas nelaimes pat tik īsā tik�anās reizē, kad viņai vajadzēja saprast, ka D�ounai galīgi nav laika,-jo jāskrien atpakaļ uz slimnīcu. Ne pirmo reizi Te�nets sajuta dusmu uzliesmojumu par �ādu egoaizmugures durvīm� Protams, tā var izskaidrot, kāpēc durvis bija vaļā!

-��� Varētu būt� Un līdz Netltonai ir tikai des�mit minū�u brauciens. Bez ceturk�ņa desmitos viņa jau varēja būt mājās� Bet, ja viss notika tā, tad kāpēc viņa pārbrauc^ pirms vīra?

-��� Varbūt viņ� nejuta vēlē�anos braukt tie�i uz mājām, varbūt iegāja krodziņā iedzert pāris mē�riņus?

-���� Domāju, ka tas ir iespējams. Tomēr mums nevajadzētu novirzīties tikai pa �o ceļu, bet, pro�tams, tas pagaidām ir visticamākais scenārijs, pie kāda mums līdz �im izdevies nonākt. Tenets bija pielēcis kājās un runājot vilka mugurā mē�teli. Viņ� ar nepacietību vēlējās vēlreiz papurināt Sveinus, pārbaudīt �o jauno teoriju. Aiziet, Maik! Braucam.

Rīta cēliens gāja uz beigām, un braucēju nebi�ja daudz, tā ka viņi drīz vien izkļuva no pilsētas^ Viņi bija nolēmu�i vispirms patincināt Sveinu, paskatīties, vai neizdosies no viņa uzzināt kaut ko vairāk. Tad varētu doties uz Meidstounas te�levīzijas studiju. Teneta garastāvoklis uzlabojās.

Viņ� ar nepacietību gaidīja sarunu ar misis Sveinu, kura bija sare�ģīta sarunu partnere, bet Tenetam patika sastapties ar izaicinājumu. Iztaujā��ana bija tā viņa darba daļa, kura sagādāja vislie�lāko baudu. Tādās reizēs prāts un intuīcija iegu�va vislielākos pla�umus, un daudzu gadu laikā uzkrātā pieredze tika pilnvērtīgi likta lietā.

Lai gan saule atradās augstu debesīs, tempe�ratūra joprojām turējās uz sala robe�as, un koku un krūmu paēnā zāli joprojām skāva sala vara. Tenets iedomājās, ka zeme joprojām ir akmens cieta. Tikai uzartajos laukos, kur palēnām iespiedās siltums, augsne sāka atlaisties. Agrais sals liecināja, ka pie sliek�ņa ir ziema, ka tagad nu jau drīz koki nometīs atliku�ās lapas un rudens krāsu krā�ņums aizies. Me�i pārvērtīsies tum�ā dūmakā, kas ieskicēta gra�ciozajos pakalnu un ieleju izliekumos.

Kādu brīdi abi vīri, domās iegrimu�i, klusēja. Tad, atsākot sarunu, Tenets ierunājās.

-��� Varu derēt, ka viņ� pat nezina, ka sieva tajā vakarā ir kaut kur braukusi. Viņa izbrauca jpēc viņa, bet pārradās pirms.

Lainhems pasmaidīja.

-��� Nevaru iedomāties, ka viņa vīram būtu stās�tījusi par �o izseko�anu.

-���� Nē. �ajā gadījumā, kad viņi Uzzināja par slepkavību, viņa varēja ieteikt vīram liecināt, ka

Viņa pasmaidīja.

-��� Labi, paldies.

-���� Jūs katrā ziņā izskatāties daudz labāk nekā �orīt, kad biju pie jums ienācis. Da�us nepatīka�mus mirkļus jūs mums sagādājāt.

-��� Sev arī! Viņa paskatījās uz D�ounu. Tev patie�ām jābrauc mājās, dārgumiņ. Tu izskaties pavisam nomocījusies.

-��� Neuztraucies par mani!

-��� Vai dakteris tev teica? Viņ� domā, ka ar ma�ni viss būs kārtībā.

-���� Zinu. Jūtos, it kā akmens no pleciem būtu novēlies.

-���� Tad vismaz tagad tu brauksi un atpūtīsies, labi? c

-���� Dieva dēļ, māt, beidz vienreiz uztraukties par citiem! To tev tagad vismazāk vajadzētu da�rīt. Atpūties un koncentrējies uz savas veselības uzlabo�anu.

-��� Neuztraucies! Es to darī�u, bet�

-���� Mammu, D�ouna saņēma ari mātes otru

7 >

roku, ja tu beigsi uztraukties, es ie�u ļoti drīz, bet Lūkam vēl kāds jāsatiek �eit, slimnīcā, tāpēc es klusām pasēdē�u pie tevis, kamēr viņ� būs beidzis, labi?

-���� Labi. Vai tas saistīts ar lietu, pie kuras pa��laik strādājat, Luk?

-��� Jā. Bū�u atpakaļ, cik ātri vien varē�u.

Apmeklējuma laiks vēl nebija beidzies, un ķi�rurģiskajā palātā ap lielāko daļu gultu pulcējās slimnieku tuvinieki. End�ela Prūvena, misis Brokstones bērnu auklīte, izskatījās izcili �irgta un dzīvespriecīga. Arī pie viņas bija apmeklētā�ja, jauna viņas vecuma sieviete.

-���� Nu, tad es ie�u, End�ij, viņa atsveicinājās. Mēģinā�u ieskriet rit atkal.

-��� Eabi, Roza, paldies.

Aizkaru ap gultu aizvilka, un viņus atstāja vienus.

-���� Izskatās, ka jūs �eit esat nokļuvusi aiz pār�skatī�anās, Tenets pasmaidīja un apsēdās.

-��� Kāpēc jūs tā sakāt?

-���� Jūs izskatāties pārāk veselīga, lai gulētu slimnīcā. Patiesību sakot, jūs esat ziedo�a.

Viņa atsmaidīja.

-���� Nezināju, ka policijas virsniekiem atļauts �ķiest komplimentus.

Viņas druknais augums robe�ojās ar tuklumu, tum�o matu ērkulis sprogojās, un apaļajā sejā mirdzēja ko�as, tum�as acis. Uz naktskrekla viesoļot abu policistu virzienā, pa ceļam vilkdams nost dārznieka cimdus. Viņ� bija ģērbies vec�laicīgās velveta biksēs, nonēsātā jakā ar kapuci un augstos zābakos. Pienākot tuvāk, veselīga lauku vīra tēlu pabojāja sejas bālums un tum�ās ēnas zem acīm. Skaidrs, ka pēdējās dienās miegs viņu ir atstājis. Nav arī jābrīnās. Vainīgs vai ne�vainīgs, bet apstākļi prasīja savu.

-��� Piedodiet, ka traucējam jūs! Vai mēs varētu vēlreiz parunāt?

It kā samierinoties ar notieko�o, nokārtiem pleciem Sveins pa �auru, bruģētu celiņu veda viņus apkārt mājai uz aizmugures ieeju. Tur viņ� apstājās, pavēra durvis, novilka zābakus un tikai tad spēra zeķē ģērbto kāju uz iek�ējā kājslauķa. Tenets un Lainhems sekoja viņam mājā. Sveins pavilka krēslu un apsēdās, norādīdams, lai viņi seko piemēram.

Tenets pagaidīja, līdz Lainhems bija apsēdies un nolicis gatavībā uz galda piezīmju grāmatiņu. Tad inspektors saņēma rokas un, atspiedies uz galda, saliecās uz priek�u.

-���� Mēs ne visai mīlam tos, kuri, sniedzot lie�cību slepkavības izmeklē�anā, melo, mister Svein.

Sveina atbildes reakcija lika brīnīties. Tenets varēja apzvērēt, ka vispirms Sveina sejā parādī�jās patiess pārsteigums, ko gandrīz tajā pa�ā brīdī nomainīja sapratne. Tomēr viņa balss ska�nēja nelokāmi.

-��� Neesmu jums melojis, inspektor.

-���� Tad vismaz, teiksim tā, �is tas tika noklu�sēts, �is tas noslēpts.

Sveins svārstījās. Viņa domas bija gandrīz vai nolasāmas. "Cik daudz viņi zina?"

-��� Mister Svein, kad es jautāju jums, vai pirm�dienas vakarā esat saticis misis Māsteri, jūs tei�cāt, ka nē. Tādā gadījumā interesanti, ko jūs teiktu, ja es būtu pajautājis, vai pirmdienas va�karā nebijāt sarunājis tik�anos ar viņu?

Sveins pavēra muti, lai atbildētu, bet Tenetam sekundes simtdaļā vajadzēja iz�ķirties, vai ļaut viņam melot. Ja viņ� to pieļaus, tiks iztērēts laiks un zaudētas taktiskās priek�rocības.

-���� Un, pirms jūs kaut ko sakāt, man jūs jābrī�dina, ka mums ir liecinieks, kur� dzirdēja, ka satik�anās tika norunāta.

Sveina reakcija atkal likās mīklaina. �oreiz viņa acīs tūlīt pat parādījās izpratne, ko neka�vējoties nomainīja apmulsums. Kāpēc? Ja Perdita viņam pastāstījusi, ka apteksne dzirdējusi viņu sarunu, tad kāpēc tagad tāds apmulsums? Lai gan� Jā, tam tā jābūt. Varbūt vispirms Sveins nospriedis, ka sarunu ar Perditu noklausījusies

-���� Ķerta uz viņiem. Viņa neparko negribēja �ķirties no Henrija, kad pēc viņa piedzim�anas vajadzēja atgriezties darbā. "End�ela," viņa man teica, " ne aci nemirk�ķinot, es aizietu no darba."

-��� Bet viņa neaizgāja.

-���� Nu, ir jau grūti, ieņemot tādu posteni, vai ne? Es gribēju teikt, jūs gadiem būvējat savu karjeru, un tad piedzimst bērni, un jums jāiz��ķiras, vai vispār mest visu pie malas, vai ari mēģināt tikt ar visu galā. Domāju, viņa zināja, ka, ja aizies no darba, vēlāk, kad bērniem vairs nebūs tik vajadzīga, būs ļoti grūti. Bet viņai nebija viegli par to iz�ķirties, to es jums varu dro�i teikt.

Iezvanījām zvans, un tūlīt sāka �īkstēt krēsli. Sarunu dūkoņa visā palātā kļuva skaļāka. Tika teiktas ardievas, soļi attālinājās, un pamazām iestājās klusums.

Tenets vēl vairāk pieklusināja balsi.

-��� Kā misis Brokstone to pārdzīvoja?

Viņa saviebās.

-���� Es tie�ām nesaprotu, uz kurieni tas viss velk.

Tenets pasmaidīja.

-���� Godīgi sakot, arī es nesaprotu, bet vai jūs varat pieciest mani? Ticiet man, vienīgais veids, kā �ādā lietā virzīties uz priek�u, ir savākt pēc iespējas vairāk informācijas un tad atsijāt va�jadzīgo. Lielākā daļa izrādās nevajadzīga, bet nekad nevar zināt.

Viņa atsmaidīja.

-�� Nu, labi. Jūs mani pārliecinājāt. Kamēr vien jūs neliksiet man tenkot par maniem saimniekiem�

-���� Tenkot nevajag, nē. Es ļoti augstu vērtēju tie�u informāciju vai slēdzienus, kuri balstīti uz nepastarpinātiem novērojumiem. Ja tie�ām jūtat, ka negribat atbildēt uz jautājumu, nekas, es ne�uzstā�u.

-��� Jūs tie�ām tā domājat?

-��� Ja nedomātu, nebūtu teicis.

-��� Nu, tad labi. Nav jau nekas slēpjams, bet�

Pēk�ņi pavērās aizkars, un kādu brīdi notika

izskaidro�anās, kamēr Tenetam izdevās pār�liecināt izbiedēto māsu, ka viņ� nav apmeklētājs, kur� mēģina paildzināt tik�anos. Ieradās virsmāsa, un situācija noskaidrojās. Pietiekami vese�lie pacienti ar interesi vēroja notieko�o.

Beigu beigās viņus lika mierā.

-��� Jūs, End�ela, sākāt stāstīt par misis Brokstoni�

Vēl viens neuzticības pilns skatiens.

-��� Jūs teicāt, ka domājat� Nu, misters Brokstons ir aizņemts cilvēks. Viņam tie�ām neatliek daudz laika bērniem. Lielākajai daļai vīrie�u nav satikties ar Perditu. Apteksne Venesas mājā no�klausījusies, kā Perdita runā pa telefonu.

-���� Ak vai, ak vai, kāds posts! viņa pacēla pret Tenetu vienu uzaci, it kā uzaicinot viņu pie�krist. Kalpotāji vienmēr ir biju�i vidus�ķiras posts, jūs ta�u piekritīsiet, inspektor? Neko ne�var noslēpt.

-���� Nu, ko, ja jau jūs esat �eit, misis Sveina, pateik�u jums to pa�u, ko pateicu jūsu vīram. Mēs ne visai mīlam tos, kuri, sniedzot liecību slepkavības izmeklē�anā, melo.

Zilās acis iepletās uzspēlēti bērni�ķīgā nevainībā.

-���� Melot jums, inspektor? Kur� ir jums melo�jis?

-���� Un vēl es teicu jūsu vīram, ka �is tas ticis noklusēts un �is tas noslēpts. Viņam mēs varam pārmest pirmo, bet jūs, visticamāk, esat vainoja�ma otrajā.

-��� O? tagad nevainību pārklāja piesardzība.

-��� Jā, Tenets lāva smagajam vienzilbes vār�dam pakarāties gaisā un klusumam ieilgt. Nemaz nenāca par sliktu likt viņai mazliet pasvīst. �ī nav spēlīte, un, jo ātrāk viņa to sapratīs, jo labāk.

-��� Visas �īs pasakas par omulīgu vakaru mājās. Cūkgaļa ar ābolu sacepumu, vai es pareizi atceros? Un tad ērk�ķogas ar putukrējumu. Tad nedaudz darba, televizors un gulta.

-���� Jā, jums ir lieliska atmiņa, inspektor. Neva�jadzēja pat piezīmju grāmatiņā ieskatīties� Bet, patiesību sakot, tie�i to mēs pirmdienas vakarā ēdām vakariņās. Līdz pēdējam sīkumam.

Tenets bija noguris cīkstēties.

-����� Vai tas viss notika pirms vai pēc tam, kad jūs abi atstājāt māju?

Abu sejas izteiksmes pārvērtās. Tenets bija pārliecināts, ka tie�i vārds "abi" bija par iemeslu tam, ka Sveina uzacis pacēlās un viņ� jautājo�i pievērsās sievai.

Bet Viktorija Sveina nepamirk�ķināja ne acu.

-���� �ķiet, ka jūs esat nepareizi informēts, viņas balss kļuva auksta. Zilās acis tagad bija pats ledus, bet Tenets to dziļumos pamanīja ie�zibamies pirmās nemiera pazīmes.

-���� Informācija ir dro�a, katrā ziņā lieciniekam nebija nekāda iemesla melot.

Pie vārda "liecinieks" viņa centās noslēpt bai�les, bet veltīgi. Viņai nemierīgi grozoties uz krēsla, Tenets redzēja, ka sievietē notiek cīņa pret kārdinājumu paskatīties uz vīru, lai izvērtētu viņa reakciju uz notieko�o.

-��� Liecinieks, inspektor? jautāja Sveins.

Tenets paskatījās uz Lainhemu un pamāja uz

225

ser�anta piezīmju grāmatiņu. Lainhems paklau�sīgi sāka to pārlapot. Abi policisti zināja, ka, tā

Simpsonc 6

kā Bentlijs par notiku�o stāstīja pa telefonu, tad grāmatiņas lapās nekāds ziņojums nav ierakstīts. Tenets cerēja, ka ser�ants mācēs panākt, lai viss izklausītos ticami.

-���� Vienu mirkli� Jā, te tas ir� Lainhems pacēla piezīmju grāmatiņu, it kā lai varētu skaid�rāk saredzēt uzrakstīto. Pirmdienas vakarā ap deviņiem misters Sveins aizbrauca pilsētiņas vir�zienā, un nekavējoties viņam sekoja misis Sveina�

Sveina galva apmetās riņķī, lai paskatītos uz sievu. Misis Sveina uzsprāga.

-���� Kā to var apgalvot, pat ja tā būtu noticis. Bija ta�u piķa melna tumsa.

-��� Varēju saredzēt skaidri, jo dega dro�ības ap�gaismojums, kas ieslēdzas automātiski, tiklīdz kāds iznāk pa galvenajām durvīm un �ķērso ie�brauktuvi�

Lainhemam runājot, misis Sveina saniknoti iebelza pa galdu un pielēca kājās.

-���� Noteikti tā vecā vista pāri ielai, kaut viņa bez acīm paliktu! Visu dienu rausta aizkarus un neko labāku nevar izdomāt, kā izspiegot kai�miņus� viņa pārsoļoja istabai un nostājās pie loga, uzgriezusi muguru un cie�i saņēmusi rokas, it kā lai neizlaistu dusmas, lai saglabātu kontroli pār sevi. Mugura slējās nelokāmi, un galva bija viegli noliekta uz sāniem, bet pat no vietas, kur Tenets sēdēja, varēja redzēt, ka viņas �okļu muskuļi drud�aini darbojas.

Tā bija vārdos neizteikta atzī�anās. "Bet kāpēc reakcija ir tik me�onīga?" Tenets brīnījās. "Vai tāpēc, ka viņa ir zaudējusi seju, pieķerta melos? Tāpēc, ka viņai būs jāpārdzīvo pazemo�jums un jāatzīstas vīram, ka ir tam sekojusi? Vai varbūt te slēpās kāds nopietnāks iemesls? Vai viņa tie�ām bija slepkava, kas tagad saskārusies ar faktu, ka alibi ir sadragāts?"

Viņa pagriezās un atkal paskatījās uz viņu.

-��� Nē! sieviete iesaucās, izbailēs skatīdamās Tenetam acīs. Vai viņa ir nolasījusi viņa domas?

Tomēr izskatījās, ka viņa tikai mēģina lieg�ties.

-��� Nē, tā nevarēja būt viņa. Viņa ir aizbraukusi, vai ne? Redzēju, kā dēls viņu sestdienas ritā izstū�ma ārā kopā ar ceļasomu. Tātad tā būs bijusi mazā misis Mār�a, kurai pat sviests nekūst mutē.

-��� Vai ir tik svarīgi, kur� jūs redzēja? Galve�nais, ka redzēja. Jūs abus.

-��� Protams, ka tam ir nozīme! viņa cietsirdī�gi iesaucās un tad palūkojās uz vīru. Dieva dēļ, beidz tā skatīties uz mani, Hovard! Man bija tie�sības zināt, kur tu brauc, vai tev tā neliekas? Es esmu tava sieva.

-��� Tu gribi teikt, ka tie�ām man sekoji?

Tenets vēroja, kā viņa pārāk vēlu attopas.

Viņa varēja izlikties, ka ir braukusi kur citur. Vi�ņas dabā nebija zaudēt virsroku. Tas varēja no�tikt tikai tāpēc, ka �oks par to, ka tikusi atmasko�ta, uz laiku bija paralizējis viņas prātu. Tenets skatījās, kā viņa saņemas un sagatavojas izspiest no situācijas visas iespējamās priek�rocības. In�teresanti, kā viņa to darīs? Un ar ko viņa sāks iz�skaidroties vispirms? Ar Tenetu vai vīru?

Viņa paskatījās uz Tenetu.

-��� Es gribētu parunāt ar vīru zem �etrām acīm.

Viņ� papurināja galvu.

-���� Ja jūs to vēlējāties, jums bija pietiekami daudz laika, un būs vēl, kad mēs aizbrauksim.

Zilajās acīs atkal iezibējās ledus, bet viņa ne�svārstījās. Ātri �ķērsojusi istabu, viņa apsēdās blakus Sveinam, puspagriezusi muguru abiem policistiem, it kā izslēdzot tos no spēles.

Tātad priek�roka ir vīram. Tas bija interesanti. Vai viņ� patiesi ir kļūdījies? Ja misis Sveina tie�ām būtu briesmās, vai viņa necenstos vispirms glābt savu ādu? Varbūt viņa tomēr nav vainīga?

Tenets paskatījās uz Lainhemu. Ser�anta acis mirdzēja. Viņam notieko�ais patika.

Viktorija Sveina uzlika plaukstu vīram uz ro�kas.

-���� Es tikai gribēju zināt, kas notiek, viņa it kā aizbildinājās. Tu nevari iedomāties, kā ir, kad paliek tumsā un neziņā�

Atbildes nebija.

-���� Es vienkār�i iedomājos, ka, ja varētu paru�nāt ar viņu�

Sveina acis kļuva �auras.

-��� Tu redzēji viņu?

-��� Nē. Kādā veidā? Tu ta�u pats zini, ka viņas tur nebija.

Sveins ātri paskatījās uz Tenetu, tad atkal uz sievu. Lēnām, bet noteikti viņ� nokratīja viņas plaukstu no savas rokas. Tas bija noraidījuma �ests.

Viņa atrāvās kā sadzelta, acīs uzliesmoja dus�mas, un balss pārvērtās.

-���� Bet ko tad tu no manis gaidīji? Lai es sē�u un neko nedaru, kad tu skrien pakaļ tai maza�jai� viņa ar piepūli sevi piebremzēja un paskatījās uz Tenetu. "Tagad redzat, ko esat iz�darījis. "

Tenets oārmetumam neiebilda, ja rezultāti izrādījās tik auglīgi.

-���� Nu, lūk, viņ� mīlīgā balsī ierunājās, domāju, ka mēs jau pie kaut kā esam nonāku�i. Izlabojiet mani, ja kļūdos, labi? Pirmdienas va�karā jūs, mister Svein, devāties uz Brokstonu māju, lai satiktos ar misis Māsteri, un jūs, misis Sveina, sekojāt viņam. Mūs interesē, kas notika tad, kad jūs tur ieradāties.

Viņi paskatījās viens uz otru.

-��� Nekas, atbildes noskanēja vienlaicīgi. Vis�maz te viņi bija vienoti.

-���� Vai jūs nevarētu pastāstīt mazliet detalizētāk?

Sveins paraustīja plecus.

-���� Vairākas reizes piezvanīju, bet atbildes nebija.

Lainhems kaut ko skricelēja piezīmju grā�matiņā. Viņ� to pagrieza tā, lai Tenets varētu iz�lasīt. "Zvans nestrādā" tur bija rakstīts. Tenets pamāja. To viņ� nebija aizmirsis.

-��� Vai jūs klauvējāt?

-���� Jā, bet nav klauvējamā riņķa, un durvis ir ļoti biezas, tāpēc �aubījos, vai kāds sadzirdēs.

"Dro�i vien, pretēji Māsteram, jūs nebijāt no�skaņots sacelt lielu troksni," nodomāja Tenets.

-��� Tātad, ko jūs darījāt tālāk?

-���� īsti nezināju, ko iesākt. Nevarēju neko sa�prast. Mājā dega gaismas, un, tā kā bērniem va�jadzēja jau gulēt, viņa nevarēja būt izgājusi. Nospriedu, ka Perdita varbūt ir vannasistabā vai kur citur un mani nedzird. Vēl kādu laiku pa�grozījos un mēģināju vēlreiz. Tā kā durvis jopro�jām neviens neatvēra, atmetu ar roku. Nodo�māju, ka varbūt viņa ir aizmigusi, jo aiz muguras bija da�as visai moko�as dienas, bet pēc tam� viņ� sastomījās. Esmu domājis, vai� Varbūt viņa bija� Varbūt viņa jau bija�

Bet viņ� nespēja to izrunāt, tikai uzmeta Tenetam lūdzo�u skatienu.

-���� Vai jūs domājat, ka tā varēja būt? Nespēju izturēt, ja iedomājos, ka varbūt viņa jau bija� varbūt es būtu varējis palīdzēt, un viņa�

"Ja vīrs melo, tad tā ir augstas klases izrāde," nodomāja Tenets. Viņ� papurināja galvu.

-���� Nav iespējams precīzi noteikt nāves ie�stā�anās laiku, mister Svein. Ko jūs darījāt tā�lāk?

-���� Es� Sveins izvairījās paskatīties uz sie�vu, es braucu iedzert.

-��� Uz kurieni?

-��� "Pie suņa un vijoles", Bārtonā.

-��� Cik ilgi jūs tur uzkavējāties?

Viņ� paraustīja plecus.

-���� Grūti nateikt. Iedzēru pāris mēriņus. Pus�stundu varbūt.

-��� Un cikos jūs devāties uz mājām?

-���� Domāju, kādu ceturksni pāri desmitiem, pirmo reizi Sveins paskatījās uz sievu. Ap�mēram tā bija, vai ne?

Kā misis Mār�a, pie bērnistabas loga piesais�tītā, bija liecinājusi.

Viktorija Sveina māja ar galvu.

-��� Tad ļaujiet man būt precīzam. Jūs aizbrau�cāt no �ejienes ap deviņiem, pēc desmit minūtēm ieradāties Brokstonu mājā un uzkavējāties tur tikai kādas piecas minūtes. Tātad uz krodziņu jūs aizbraucāt, teiksim� deviņos trīsdesmit, bet aizgājāt no krodziņa ap desmitiem. Vai tā?

-��� Vairāk vai mazāk.

Tenets paskatījās uz Lainhemu, lai pārliecinā�tos, ka tas visu ir pierakstījis, un tad pievērsa uz�manību misis Sveinai.

-��� Un kā ar jums?

-��� Apmēram tas pats.

-��� Man, lūdzu, gribētos mazliet precīzāk.

-����� Ak Dievs, ja jums vajag pantos un atska�ņās� viņa dziļi ievilka elpu un iegremdējās stāstījumā, izklāstot visu bez svārstī�anās un ne reizi nepaskatoties uz Sveinu. Izbraucu no �e�jienes tūlīt pēc vīra. Kad bijām Meltonā un viņ� iegriezās Brokstonu iebrauktuvē, es sapratu, ka �ī var būt vieta, kur slēpjas Perdita. Jutos maz�liet pārsteigta, jo viņas ar Venesu nekad nav bi�ju�as īpa�i draudzīgās attiecībās, kā jau jums stāstīju, bet nekādu citu iemeslu,kāpēc Hovardam būtu uz �ejieni jānāk, nevarēju iedomāties.

Tā nu braucu viņam aizmugurē un novietoju ma�īnu pie laukuma glu�i līdzās kaimiņu mājai. Tad devos atpakaļ. Kad biju pienākusi tuvāk, Hovards joprojām stāvēja pie centrālajām dur�vīm un spieda zvana pogu. Beigu beigās viņ� at�meta ar roku, atgriezās pie ma�īnas un aizbrauca protams, garām man. Man nācās paslēpties aiz dzīv�oga.

Tenets iedomājās, vai Sveins un Māsters ir varēju�i pabraukt viens otram garām līnijā starp Meltonas krodziņu un Brokstonu māju. Laiki sakrita ļoti tuvu. Tomēr atbildi atrast nebija ie�spējams. Sveins bija aizbraucis pa citu ceļu.

-���� Uztraucos, vai viņ� gadījumā nepazīs manu ma�īnu, bet nē, stāstīja Viktorija Sveina. Biju to novietojusi visai dziļi un izslēgusi gaismas. Tad, kad atgriezos ma�īnā un iedarbināju to, sapratu, ka dro�i vien esmu pazaudējusi viņa pē�das. Viņa paraustīja plecus. Un tā atbraucu mājās.

-��� Cikos jūs atgriezāties?

Viņa vēlreiz paraustīja plecus.

-��� Bez divdesmit, varbūt bez piecpadsmit des�mitos.

-���� Kāpēc braucienam jums desmit minū�u vietā vajadzēja pusstundu?

-����������� Ā. Slepenpolicists ķer slepkavu! Piedodiet, bet sarūgtinā�u jūs, inspektor. Nedaudz laika pa�zaudēju, braukājot un skatoties, vai nenokļū�u vīram uz pēdām. Viņa kaunīgi uzsmaidīja Sveinam. No manis iznāk draņķīgs detektīvs. Un �ī bija pirmā un pēdējā reize. Es tev apsolu. Viņa atkal uzlika plaukstu uz Sveina rokas, un �oreiz viņ�, lai gan neatbildēja, tomēr arī neatgrūda to. Viņas acīs iedegās cerību liesmiņas.

"Viņa tie�ām baidās vīru pazaudēt," nodomā�ja Tenets. "Un, lai gan, satiekot viņus katru atse�vi�ķi, nevienam tas neienāktu prātā, tie�i viņ� ir tas spēcīgākais, bet viņa lūdzēja. Jautājums ir, cik ļoti viņa baidās to pazaudēt un cik tālu spējī�ga iet, lai viņu paturētu? Vai tik tālu, lai iznīcinā�tu savu sāncensi?"

Viena lieta bija skaidra, kā viņ� teica Lainhemam, kad viņi gāja uz ma�īnu. Viktorija Svei�na joprojām atrodas vienā no viņu saraksta va�do�ajām vietām. Viņai bija pietiekams iemesls un pietiekami lielas iespējas.

Kad viņi bija sasniegu�i vārtiņus, Tenets ap�stājās. Neatkarīgi no viņa gribas roka atrada ceļu uz kabatu un atgriezās no turienes ar pīpi. Nu viņ� apjēdza, cik ļoti vēlas uzsmēķēt, bet Lainhems necieta, ka kūpina ma�īnā. Turklāt galvā bija ie�āvusies kāda doma.

-��� Pastaigāsim kādu gabaliņu pa taciņu, Maik.

Viņ� izņēma tabakas maku, iepildīja pīpē ta�baku un, uzrāvis plecu un aizgriezies no vieglās vēja pūsmas, lai aizsargātu liesmiņu, aizdedzinā�ja pīpi.

Lainhems pacietīgi gaidīja. Pie �ī rituāla viņ� bija pieradis.

-���� Es nupat domāju� Tenets apklusa, lai uzrautu vēl vienu sērkociņu. Jūsu aprakstītā slepkavības norise� Vai saprotat, ka viss, ko teicām par misis Sveinu, tikpat labi var būt at�tiecināms uz Māsteru? Ap to laiku, kad viņi at�griezās, viņ� varēja būt visai nikns un satriekts. Viņ� varēja ielauzties ar spēku, kad viņa pavēra durvis�

-���� Vai pat apiet mājai apkārt. Nē, būtu netica�mi, ka aizmugures durvis nav aizslēgtas.

-��� Nu, nezinu�

-��� Ja vina ir viena ar diviem maziem bērniem

>

mājā �eit, laukos, naktī?

-���� Ne uz mirkli neatstātu vaļā, piekrītu. Bet, piemēram, pārliecinājusies, ka ar bērniem viss kārtībā, viņa dodas tie�i uz virtuvi, kā jūs iedo�mājāties, lai uztaisītu kādu karstu dzērienu. Viņa uzliek pienu uz uguns, izskalo pudeli un atver aizmugures durvis, lai izliktu to ārā. Tas viss va�rētu aizņemt tikpat ilgu laiku, cik Māsteram va�jadzētu, lai viņ� izlemtu, ka nav ko padoties, un apietu apkārt mājai līdz aizmugures durvīm. Un tā, kad viņa paver durvis, viņ� tur jau gaida�

Likās tik nenormāli �eit, lauku klusumā, ru�nāt par slepkavību. Taka priek�ā nogriezās pa kreisi. No abām pusēm to iekļāva miru�o lapu brūnais paklājs un rudens krāsām izrotātais dzīv�ogs. �ur un tur ko�i sarkano savvaļas ro��u pu�ķi sajaucās ar sala sa�okurotajiem kaze�ņu ķekariem.

Pīpe negribēja kūpēt. Viņ� izjauca to, izpūta cauri iemutei un atkal salika kopā. Nu bija labāk.

-���� Ja tā padomā, tie�i to pa�u mēs varētu teikt arī par viņa māti. Jūs pats sacījāt, ka, ja mēs meklējam kādu, kur� tie�ām grib redzēt viņu miru�u, tad viņas vīramātes kandidatūra katrā ziņā der.

-���� Un jūs teicāt, ka tas nevar būt, jo vienkār�i nebija iemesla, kādēļ viņai braukt viņu satikt.

Tenets paraustīja plecus.

-���� Pieņemsim, ka es kļūdījos. Pieņemsim, ka bi�ja iemesls un mēs pagaidām vienkār�i to nezinām. Viņa pateica, ka zinājusi, kur Perdita apmetusies�

-���������� Nevaru iedomāties, kā mēs atklāsim slep�kavības iemeslu, ja tāds vispār ir. Viņa noteikti netaisās pasniegt to mums uz �ķīvī�a, vai ne?

-���� Mmm. Jā, dīvaini. Piekrītu. Ir kāda gai�a doma, Maik?

-���� Ne mazākās gaismiņas, Lainhems pa�smaidīja. Jums vienkār�i nāksies paļauties uz izjūtu kā�

-��� Zinu, kā parasti.

Tā bija taisnība. Tenets zināja, ka viņ� paļau�jas uz izjūtu. Bija jau ļoti labi izplānot stratēģiju, zināt, kurām tēmām sarunas laikā jāpieskaras, bet tikpat svarīgi bija sadzirdēt to, kas netika pateikts, censties ieraudzīt, kas norisinās zem ūdens līmeņa. Var saukt to, kā vēlas, par intuīci�ju, par ieju�anos cita ādā, vienalga, tā bija būtis�ka prasme policista arsenālā, un to apgūt nācās visgrūtāk.

-��� Gribat pats pamēģināt parunāt ar viņu, Maik?

-��� Nē, paldies. Es �oreiz lai�u garām.

-��� Ak, beidziet! Jums patīk izaicinājums. Pats to zināt.

-���� Es tikai domāju, ka jūs no viņas uzzinātu daudz vairāk nekā es. Jūs lieliski mākat izvilināt no cilvēkiem vajadzīgo.

-��� Tāpat ari jūs, kad piedomājat.

Lainhems neatbildēja, tikai saknieba lūpas un papurināja galvu.

*

Iemīcīts vecs mini izdrāzās no līkuma tādā ātrumā, ka viņi abi bija spiesti atlēkt malā, gan�drīz vai ieklūpot dzīv�ogā.

-���� Idiots! Lainhems nikni noskatījās pakaļ ma�īnai.

Tenets nolēma beigt ķircinā�anos. Viņ� ne�gribēja, lai atsakoties Lainhems nonāktu neērtā situācijā. Viņ� gan glu�i labi zināja, kāpēc ser��ants parasti kaismīgi noskaņots aktīvi pieda�līties iztaujā�anā tik noraido�i izturējās pret Māstera māti: viņa pārāk atgādināja viņa pa�a māmiņu.

-��� Labi, Maik. Es gribēju jūs pierunāt, bet tā ir tikai viena no problēmām, pie kurām gribu ķer�ties, un jūs to zināt.

Lainhems izskatījās atvieglots.

-��� Kad tad jūs uz turieni brauksiet, ser? Viņa pa�laik ir mistera Māstera mājā. Pirms brī�a, braucot garām, es iebrauktuvē ievēroju viņas ma�īnu. Tā vēl ir tur, es pamanīju caur dzīv��ogu.

-��� Jā, zinu.

-��� Tādā gadījumā ko mēs gaidām?

Lainhems apmetās riņķī un mo�ā gaitā aiz-

soļoja pa celiņu, mazliet saliecies uz priek�u kā pēddzinējs suns, kur� saodis medījumu. Ar ie�cietīgu smaidu Tenets sekoja. Lainhema dedzīgums un entuziasms bija divas no viņa jaukāka�jām rakstura īpa�ībām.

Kad viņi bija aizgāju�i līdz ma�īnai, Tenets apstājās un paskatījās pulkstenī.

-��� Domāju, ka jāpiezvana un jāuzzina, vai nav kādi jaunumi no D�ounas.

Ar sievu viņi bija norunāju�i, ka, atkarībā no tā, cikos māti izlaidīs no slimnīcas un vai viņu vedīs ar sanitāro ma�īnu, Tenets mēģinās ierasties mājās gadījumā, ja būs vajadzīga palīdzība.

Pēc piezvanī�anas tā arī izrādījās. Sanitārā ma�īna netika iedota, un D�ouna būtu priecīga, ja uz īsu brīdi starp diviem un diviem trīsdesmit viņ� varētu atskriet uz mājām. "Dro�i vien, lai palīdzētu sievasmātei uzkāpt pa kāpnēm," nodo�māja Tenets. Varētu palūgt Lainhemu palīgā. Viņ� paskatījās pulkstenī. Divdesmit pāri div�padsmitiem. Laika pietiekami.

Lainhems stāvēja pie Māsteru mājas vārti�ņiem un gaidīja Tenetu. Tam tuvojoties, Lain�hems pacēla roku.

-��� Klausieties!

Viens no viesistabas logiem bija atvērts, un pāri iebrauktuvei vēlās dusmīgu balsu viļņi.

-��� Misters Māsters un viņa māte, teica Lain�hems. -Viņi tā kārtīgi ir par kaut ko uzklupu�i viens otram.

-��� Vai jums prātā ir tas pats, kas man, Maik?

Lainhems pasmaidīja.

-��� Interesanti uzzināt, par ko, vai ne?

Apejot grantēto iebrauktuvi, viņi klusām vir�zījās gar dzīv�ogu mājas virzienā un tuvāk atvēr�tajam logam.

-���� � cerēju, ka tu sapratīsi. Tā bija misis Māsteres balss.

-���� Ak, Dieva dēļ, mammu, kāpēc nevari sa�prast tu! Kā tu vari cerēt, ka mani interesēs, kas noticis ar kaut kādu dārgakmeņa gabalu, kad es�mu zaudējis sievu.

-���� Bet tas piederēja manai mātei! Viņas visie�mīļotākā dārglieta! Es nekad nebūtu pieļāvusi, ka tu pierunā mani atdot to Perditai. Un tagad� Tu nespēj iedomāties, cik skumji man kļūst, ja iedomājos, ka varbūt to nekad vairs neredzē�u.

-���� Nerunā muļķības, mammu! Es tev saku, ka tas nevarēja izkūpēt zilā gaisā. Gan jau atradīsies.

-���� Kādā veidā? Tā nav �eit, esmu par to pār�liecināta. Izmeklējos pa viņas mantām desmi�tiem rei�u. Policists stāstīja, ka viņai klāt tas ne�esot bijis, un Venesa Brokstone apzvēr, ka arī vi�ņas mājā tā nav�

-��� Vai tu beigsi par to! Man jau līdz kaklam ta�va gau�anās. Arī tā rūpju pietiek, skaidrs? Es vienkār�i negribu par to vairs dzirdēt!

Aizcirtās durvis, un iestājās klusums. Acīm�redzot Māsters bija izdrāzies no istabas, un Tenets nepārmeta viņam. Misis Māstere nevarēja lepoties ar iejūtīgumu, tas nu bija skaidrs.

Tenets palūkojās uz Lainhemu un ar galvas mājienu norādīja uz centrālo ieeju. Viņi abi līdz pusei saliecās, lai nokļūtu garām atvērtajam lo�gam, un tad iztaisnojās.

-���� Interesanti, kas viņai ir pazudis, prātoja Tenets.

-��� Viņa teica, ka esot runājusi ar policistu�

-��� Tātad mums ir attaisnojums jautāt par tālā�kajām detaļām.

241

Abi apmainījās smaidiem. "Stāvoklis uzlabo�jas," nodomāja Tenets. Ja Perditai ir uzdāvināta kāda no ģimenes dārglietām, kam misis Māstere seniore ir tik ļoti pieķērusies, vai viņa pirmdie�nas vakarā nevarēja doties pie Perditas, lai mēģi�nātu to atgūt? �āds gājiens atbilstu viņas rakstu�ram. Misis Māstere pārsteidza viņu kā cilvēks, kas ļoti pieķeras lietām un arī cilvēkiem. Ja D�ailzs ir pastāstījis viņai, ka Perdita no viņa aizgājusi, viņa varēja nolemt, ka dārgums būs ģimenei zudis uz visiem laikiem, ja viņa ne�pieliks visas pūles, lai to atgūtu. Tālāk, ja Perdita atteicās to atdot� Tenets bija paredzējis, ka būs grūti izdibināt no misis Māsteres, kāda iemesla

Simpsonc 6

dēļ viņa pirmdienas vakarā ir devusies satikt Perditu. Tagad izskatījās, it kā to kāds būtu pie�nesis uz paplātes.

Kad misis Māstere atvēra durvis, bija re�dzams, ka niknums pēc strīda ar dēlu vēl nav no�placis. Viņas vaigos dega divi ko�i plankumi, un, kad viņa ieraudzīja, kas ir atnācēji, acis draudīgi iezibsnījās.

-��� Ko jūs �oreiz gribat? Mēs vakar pastāstījām visu, ko zinām. Vai nevarat likt mūs mierā?

�odien viņa bija ģērbusies pelēkos svārkos ar melnbaltām ielocēm un kruzuļainā, baltā blūzē. Ap kaklu viņai bija melna zīda �alle ar pelēku, baltu un sarkanu zīmējumu. Par spīti acīmredza�majai aizkaitinātībai, viņa izskatījās tikpat ele�ganta kā vienmēr, un, protams, ne par dienu ne�pārkāpusi �etrdesmit gadu slieksni. "Kā viņa to panāk?" brīnījās Tenets.

-��� Kā noprotu, jūs meklējat rotaslietu, kura, kā liekas, pazudusi?

-���� Ā, Māsteres sejas izteiksme mainījās. Piedodiet, es domāju� Viņa pakāpās atpakaļ. Nāciet ta�u iek�ā!

Viņa ieveda apmeklētājus zilajos un krēmkrāsas toņos iekārtotajā viesistabā. �odien, kad spīdēja saule, telpa nelikās tik auksta un draudī�ga, bet Perditas glezna joprojām kā magnēts pievilka aci. Tās ko�ās, skaidrās krāsas mirdzē�ja. Likās, ka neitrālajā vidē tās gandrīz vai pul�sē.

-���� Es zinu, jūs visi varat nodomāt, ka taisu briesmīgu traci par neko, viņa teica, kad abi policisti bija apsēdu�ies. It īpa�i �ajos apstāk�ļos. Bet tas ir sentimenta spēks, kur� nav mazāks par pazudu�ā īsto vērtību. Tas piederēja manai mātei, saprotiet�

-���� Cik tie�i tas ir vērts? negribēdams ar tie�u jautājumu atklāt savu zinā�anu trūkumu, Tenets virzīja sarunu tā, lai agrāk vai vēlāk izdotos uz�zināt, kas tie�i ir �is "tas".

-��� Kādi pieci tūksto�i mārciņu, kā es ierakstīju ziņojumā par tā pazu�anu. Bet ne jau tas ir gal�venais. Kā jau teicu, man svarīgāka ir tā naudā neizteicamā vērtība. Tas ir labi apdro�ināts, un es bez problēmām varētu nopirkt jaunu, bet tad tas nebūtu saderinā�anās gredzens, kuru mans tēvs nopirka manai mātei.

Tātad tas bija gredzens. Tenets mēģināja at�cerēties. Nē, Perditai pirkstā gredzena nebija, par to viņ� bija pārliecināts. Viņ� to būtu pa�manījis, it īpa�i, ja tas bija tik efektīgs, kā par to stāstīja.

-��� Vai jūs varētu man gredzenu aprakstīt?

Misis Māstere izskatījās sakaitināta.

-���� Es devu pilnu aprakstu, kad ziņoju par tā pazu�anu.

-��� Diem�ēl vēl pats neesmu izlasījis ziņojumu. Tikai� dzirdēju par to, tā ka, ja jūs varētu sa�mierināties ar manu�

-��� Tas ir briljantu ķekariņ�. Se�i pilnīgi vienādi briljanti. Patie�ām brīni�ķīgs gredzens. Zinu, jūs domājat, ka no manas puses pa�laik ir briesmīgi uz�traukties par �ādu mantiņu, bet tas manai sirdij ir tik tuvs� un tas var tik viegli� tik viegli noklīst.

-���� Vai jūs �aubāties par manu vīru godīgumu? Tenets klusām pajautāja.

-��� Ak, nē. Nē, protams, ka ne. Vienkār�i�

-���� Jo es varu jums galvot, ka misis Māsterei, kad mēs viņu apskatījām, gredzena pirkstā nebi�ja, un tā nebija ari viņas istabā misis Brokstones mājā.

Viņ� paskatījās uz Lainhemu, lūgdams savu vārdu apstiprinājumu, un ser�ants uzsvērti pamā�ja.

-���� Ak, jā. Es saprotu. Nu, bet tādā gadījumā, kur tas varētu būt?

-��� Es tie�ām nezinu. "Un tas mani arī nein�teresē," izskanēja viņa intonācijā. Viņa varēja to atstāt arī mātes mājā. Cik zinu, viņa pavadīja tur nakti uz svētdienu.

-����������� Protams! iesaucās misis Māstere seniore, un viņas �aurās sejas vaibstos pirmo reizi kop� viņu iera�anās parādījās jūsma. Cik muļķīgi no manas puses! Kāda velna pēc es par to neiedo�mājos?

-��� Tas ir saprotams, kad cilvēks par kaut ko ir noraizējies, mierināja viņu Tenets. Gredzens tie�ām ir vērtīgs. Vai tādēļ jūs pirmdienas vakarā devāties apciemot savu vedeklu?

Neuzmanīgā atbilde paspruka īslaicīgā at�vieglojuma eiforijā, Tenets par to bija pārlie�cināts.

-���� Jā, protams, atbildējusi viņa apklusa, cen��oties noslēpt mulsumu. Es gribēju teikt� ne jau pirmdien, protams.

Tātad viņa nebija atmetusi cerības noslēpt pa�tiesību.

Tenets pacēla uzacis.

-��� Tad kad?

-��� Svētdien. Tai vajadzēja būt svētdienai.

-��� Tie�ām? Cikos?

-���� Svētdienas vakarā, vina sāka izskatīties pēc lamatās iemānīta, izbiedēta cilvēka, kur� apzinās, ka ir neizbēgami iedzīts stūri, no kura izkļūt nav iespējams.

-��� Cikos?

-��� Ē� �ķiet, kaut kad ap deviņiem, viņa no�liecās pēc mīkstas, melnas ādas pleca somas, ku�ra gulēja dīvāna tālākajā stūri, izvilka salocītu kabatlakatiņu un sa�ņaudza to saujā.

-���� Kas jums pastāstīja, ka viņa ir Brokstonu mājā?

-��� D�ailzs, mans dēls. Es jau jums vakar teicu, uz brīdi viņa atkal kļuva izaicino�a, gandrīz izsmējīga, bet tad gandrīz vienā mirklī sejas izteiksme izmainījās. Viņa noklusa, acis uztrau�kumā iepletās, jo bija skaidrs, kādas lamatas vi�ņa sev izraku�i.

Tenets ļāva klusumam ieilgt, dodot viņai lai�ku apjēgt, ka no slazda izkļūt nav iespējams. Tad viņ� klusām ierunājās:

-���� Pietiks. Jūsu dēls līdz pirmdienas vakaram pats nezināja, kur atrodas viņa sieva.

Pēk�ņi viņa intonācija izmainījās un skatiens kļuva tēraudciets.

-��� Jums jāsaprot, ka melo�ana, sniedzot liecību slepkavības izmeklē�anas laikā, ir nopietns pārkā�pums. Mums jāsāk domāt, ko jūs cen�aties no�slēpt� Tāpēc pamēģināsim vēlreiz. Cikos pirm�dienas vakarā jūs devāties apciemot savu vedeklu?

Viņa pieskārās apak�lūpai ar kabatlakatiņu.

-��� Es jau jums teicu, apmēram ap deviņiem.

-��� Jūs nevarētu būt mazliet precīzāka?

Viņa paraustīja plecus.

-��� Varēja būt mazliet pirms deviņiem.

Tenetam nācās apbrīnot viņas elastību. Viņas pa�apziņa jau sāka atgriezties. Par to liecināja paceltais zods, tas, kā viņa iztaisnoja muguru. Vienīgi īk�ķis un rādītājpirksts, kuri plucināja kabatlakata stūrīti, nodeva viņas spriedzi.

-��� Tātad, kas notika?

-��� Piezvanīju, bet pie durvīm neviens nenāca, un es aizgāju.

-��� Vai kaut ko dzirdējāt, kādu redzējāt?

-��� Neredzēju nevienu, nē, viņa vilcinājās.

"Varbūt tie�ām mēģina kaut ko atcerēties,"

nodomāja Tenets, "vai arī cen�as izdomāt kādu paņēmienu, kā norauties no āķa?"

-��� Tagad atceros, ka dzirdēju bērnu raudam vai drīzāk brēcam. Izklausījās, ka bērns ir visai satraucies. Tie�i tāpēc es negaidīju. Iedomājos, ka Perdita mēģina viņu nomierināt un nav īstā reize viņu traucēt. Nolēmu, ka varu atnākt citu reizi �onedēļ.

Patiesība vai nē? Protams, viss tā varēja norisināties. Ja Henriju bija pamodinājis D�ailza pirms desmit, piecpadsmit minūtēm saceltais tracis, līdz tam laikam viņ� varēja nonākt pilnīgā histērijā. Katrā ziņā bija skaidrs, ka nu jau viņa turas pie savas versijas, un, kamēr nebūs kādu konkrētu pierādījumu, kuri apliecinās pretējo, viņiem nāksies samierināties ar to, kas ir. Viņ� paskatījās uz Lainhernu un piecēlās. Ser�ants aizcirta piezīmju grāmatiņu un sekoja viņa piemēram.

-���� Lieliski, misis Māstere. Pagaidām lai tas tā paliek. Vienīgi ceru, ka jūs esat sapratusi, ka tie��ām nav jēgas mums melot. Beigu beigās mēs �ā vai tā visu uzzinām� Vai da�as nākamās dienas jūs netaisāties nekur izbraukt?

Satraukuma uzliesmojums.

-Nē� Bet kāpēc�?

-��� Labi.

_

Ārpusē viņ� teica:

-���� Nenotiks nekas ļauns, ja viņu mazliet pa�biedēsim. Nu, Maik, ko jūs par to visu domājat?

-��� Ja viņa runāja patiesību, tad tas nozīmē, ka tur viņa atradās, kamēr misters Māsters ar sievu bija krodziņā.

-���� Ja tā bija, tad jā. Bet ja nu viņa zina no dēla stāstītā, ka viņi biju�i krodziņā� Teiksim, pa�tiesībā viņa aizbrauca uz turieni vēlāk, kad Sveini jau bija projām, bet misis Brokstone vēl nebi�ja ieradusies� Viņa varēja izdomāt, ka, ja jau jāatzīstas, ka tur bijusi, tad visdro�ākais ir teikt, ka tas noticis, kamēr viņas dēls ar sievu bija izbrauku�i. Lai gan tas, ko viņa teica par bērna raudā�anu, sakrīt ar visu mums zināmo.

-����������� Tikai tāpēc, ka tajos apstākļos tas likās ie�spējami, Lainhems dedzīgi iebilda. Es gribu teikt ja viņa zināja, ka misters Māsters ar sievu bija izbrauku�i, tad ir visai iespējams, ka tas va�rēja notikt, vai ne? Ka mazs zēns pamostas un sāk raudāt. Sākumā ta�u viņa par raudā�anu neko neteica, vai ne? Un vai jūs nepamanījāt il�go pauzi, pirms viņa ierunājās par raudā�anu?

-Jā, pamanīju� Un vēl viena lieta� Ja Hen�rijs brēca pilnā balsī deviņos un nebija beidzis pusdesmitos, kad pārbrauca viņa māte, kāpēc brēk�anu nedzirdēja neviens no Sveiniem vai Māsteri, kad viņi pārradās starp deviņiem un de�viņiem trīsdesmit?

-��� Varbūt viņ� paraudāja, tad uz bridi aizmiga, bet pamodies sāka brēkt atkal?

-��� Iespējams, piekritu. Bet visvairāk mums, pro�tams, pa�laik vajadzīga konkrēta vadlīnija. Cerēsim, ka ekspertīzes slēdziens būs savlaicīgs un dos mums kaut ko noteiktu, kas jaus virzīties tālāk.

-��� Nav jābrīnās, ka vecā kaimiņiene dzirdējusi vairākas ma�īnas, teica Lainhems. Tonakt tur satiksme bija kā Londonas centrā!

"It kā Perdita būtu magnēts, kas visus pie�velk," nodomāja Tenets.

-��� Nu, ko, kurp tagad? jautāja Lainhems, kad viņi bija iesēdu�ies ma�īnā. Viņ� paskatījās pulk�stenī. Tūlīt būs viens.

Piebilde bija zīmīga.

-��� Jūtaties izbadējies, Maik? Labi, dosimies uz pilsētiņu kaut ko iekost.

Pēc kārtīgām pusdienām "Zaļajā vīrā" ("Trīs veidu marinēti dārzeņi un marinēti sīpoli!" bija iesaucies Lainhems.) viņi piezvanīja, vai vēl nav parādījies ekspertīzes slēdziens.

-���� Mums nav paveicies, Lainhems pa�ūpoja galvu. Viņus visus vajadzētu atlaist.

-���� Tādā gadījumā iegriezīsimies pie manis mājās. Varbūt D�ounai vajadzīga palīdzība.

Lainhems ar prieku piekrita palīdzēt.

Kad viņi bija ienāku�i pie Teneta, priek�telpā parādījās D�ouna.

-��� Ak, cik labi, ka Maiks ir ar tevi. Es jau bai�dījos, kā dabūsim viņu aug�ā pa kāpnēm.

-��� Kā viņa jūtas? jautāja Tenets.

D�ouna savilka bēdīgu seju.

-��� Glu�i vārga. Viņi piedāvāja ratiņus, lai mēs varētu tikt līdz ma�īnai, un teica, ka līdz mājai varam aiziet kājām, ja tā nav pārāk tālu no iebrauktuves. Viņi teica, ka nelieli, regulāri ikdienas vingrinājumi viņai nāks tikai par labu un ka jau nākamnedēļ viņa glu�i labi varē�ot pati nokāpt pa kāpnēm, bet, kamēr viņa nekļūs stiprāka, to nevajadzētu darīt bie�āk par vienu reizi dienā. Ja tu nebūtu varējis atbraukt, es uzklātu viņai tepat uz dīvāna.

-��� Labi. Paskatīsimies, ko varam darīt.

Viņi visi iegāja viesistabā. Mārgareta Boltona paceltām kājām gulēja uz dīvāna. Viņa izskatījās satrauco�i bāla un trausla. Tenets cerēja, ka ārsti zina, ko dara, tomēr sākumā viņ� pilnīgi piekrita, ka D�ouna uzņemas visu atbildību. Viņa sievasmātei tagad kādu laiku vajadzēs daudz rūpju un uzmanības.

-��� Kā jūtaties, Mārgaret?

Viņa mēģināja pasmaidīt.

-��� Sveiki, Luk, sveiki, Maik. Baidos, ka esmu mazliet ļengana.

-���� Vienalga, jaunumi ir labi, vai ne? Viņi no�teikti ir apmierināti, ka jūsu veselība tagad uz�labojas, pretējā gadījumā nebūtu jūs laidu�i ārā.

-���� Un, piemetināja D�ouna, uzsmaidīdama mātei, viņi saka, ka neredzot iemesla, kādēļ drīzākajā laikā viņa nevarētu atgriezties normālā dzīvē, vai ne, mammu?

Mārgareta Boltona pamāja.

-��� Jo ātrāk, jo labāk, cik tas ir atkarīgs no ma�nis. Negribu būt tev par slogu, D�ouna. Jums ir pa�iem savi darbi un ģimene ari.

-���� Muļķības. Nekādā gadījumā tu nebūsi man slogs. Mani darba kolēģi ir pat priecīgi, ka va�rē�u da�as dienas atpūsties no darba, bet vēlāk, ja būs nepiecie�ams, esmu pārliecināta, ka iz�domāsim, kas mums varētu palīdzēt.

-��� Katrā ziņā, piebilda Tenets, mēs noteikti negribam, lai jūs par to uztrauktos. Pa�reizējos apstākļos tas būtu vissliktākais. Un tagad paska1 tīsimies, kā mēs varētu tikt aug�ā pa kāpnēm.

-��� Es sagatavoju viņai Brid�itas istabu, teica D�ouna.

-��� Tā ari biju iedomājies.

Tenets un Lainhems bez grūtībām uznesa mi�sis Boltoni aug�ā pa kāpnēm un ienesa guļam�istabā. Gulta bija uzklāta, segas atsegtas, tomēr Tenets nevarēja nepārdzīvot zaudējuma sajūtu, pamanot, ka pierastais mantiņu jūklis no Brid�i�tas naktsgaldiņa novākts un aizvietots ar lietām, kuras D�ouna bija izkravājusi no mātes ceļaso�mas.

Viņi uzmanīgi noguldīja misis Boltoni gultā.

-��� Ko vēl mēs varam palīdzēt?

D�ouna papurināja galvu.

-��� Nevaru iedomāties. Paldies, dārgais.

-��� Tādā gadījumā redzēsimies vakarā.

Tenets .noskūpstīja D�ounu un devās ārā.

-���� Viņa neizskatās visai labi, vai ne? ierunā�jās Lainhems, kad viņi bija iesēdu�ies ma�īnā.

Tenets pamāja ar galvu.

-��� Arī es nupat domāju tie�i to pa�u, bet ceru, ka ārsti zina, ko dara.

-����������� Ziniet, es vakar vakarā pastāstīju par to Luī�zei, un viņa teica, ka �is esot labākais paņē�miens, kā ārstēt pavecus ļaudis. Viņa saka, ka svarīgi esot, lai darbojas asinsrite, un �ādi viņus varot ātri dabūt uz kājām. Viņi arī iesaka vieglus vingrinājumus. Un ātrums, kādā norit atvese�ļo�anās, ir vienkār�i apbrinojams, protams, ja iz�dodas pārdzīvot pirmās divdesmit �etras stundas.

-��� To pa�u teica arī doktors Makfersons. Cerē�sim, ka viņam ir taisnība� Tomēr labāk atgrie�zīsimies pie mūsu lietām. Piezvaniet vēlreiz un pajautājiet, vai nav parādījies ekspertīzes slē�dziens!

�oreiz bija.

-���� Labi, teica Tenets. Tādā gadījumā at�grie�amies birojā. Paskatīsimies, kas viņiem ir sakāms, un cerēsim, ka atradīsim kaut ko noderī�gu.

Kad Lainhems iegrieza ma�īnu stāvvietā pie nodaļas, policijas �efs Drako pa�laik kāpa ārā no savējās. Viņ� pacēla roku sveicienam.

Tenets ievēroja, ka �efs izskatās briesmīgi: visa bramanība bija pazudusi, nokarenie maisiņi zem acīm pietūku�i, un dzeltenīgā āda likās ne�veselīgi bāla. Uz centrālo ieeju viņ� nevis stei�dzās lēk�us pa diviem pakāpieniem reizē kā ag�rāk, bet vilkās lēnām, un Tenetam un Lainhemam nācās piemēroties �efa solim.

Tenets iedomājās, vai nepavaicāt Drako par sievas veselību, bet nespēja saņemties. Viņ� nevarēja saprast, vai cen�as būt smalkjūtīgs, vai vienkār�i ir gļēvs.

-���� Kā klājas, Tenet? pat Drako balss bija zaudējusi kādreizējo enerģiju.

-���� Ne pārāk slikti, ser. Nelieli sare�ģījumi. Pārāk daudz aizdomās turamo, un visiem bijis iemesls un ari iespēja. Nelaime tā, ka pagaidām mums nav izdevies atrast nevienu pa�u konkrētu pierādījumu, ko varētu sasaistīt ar kādu no vi�ņiem.

-��� Vai ekspertīzes slēdziens jau gatavs?

Diem�ēl izskatījās, ka Drako ne īpa�i interesē

atbilde. Un tā izturējās cilvēks, kur� kādreiz stās�tījis savai komandai, ka grib zināt pat to, vai kāds �ajā teritorijā nav no�ķaudījies.

-��� Vēl neesam redzēju�i, bet esot jau klāt, ser.

-��� Labi.

Viņi iz�ķīrās foajē. Ejot aug�ā pa kāpnēm, Lainhems pajautāja:

-��� Domājat, ka viņai ir sliktāk?

-��� Nespēju saņemt drosmi un pajautāt.

Birojā Tenets nepacietīgi iz�ķirstīja eksper�tīzes ziņojumu. Tad pārlasīja to vēlreiz, lēnāk, apzinoties, ka Lainhems ar pūlēm valda nepacie�tību un vēlas dzirdēt, kas tur rakstīts. Tenets pa�sniedza papīru ser�antam, piegāja pie loga un sā�ka skatīties ārā. Viņa atmiņā kaut kas kņudēja. Kas?

Ārā saule spoguļojās logu stiklos un palod�u hromējumā. Lapas virpuļoja no kokiem, ļaudis nodarbojās ar savām lietām, bet Tenetam tas viss bija saplūdis vienā neskaidrā traipā. Viņa kon�centrē�anās pilnībā bija pievērsta kam citam. Kas tas ir, ko viņ� nevar atcerēties?

Lainhema balss izrāva vinu no domām.

>

-���� Visai apbēdino�i, vai ne? Izsmērēti pirkstu nospiedumu traipi uz polietilēna maisa, bet nekā pietiekami skaidra, lai varētu mums noderēt. Bū�tu kaut viens skaidrs nospiedums, un mēs viņu pienaglotu.

-��� Nav svarīgi, Maik. Advokāts tik un tā iebil�stu, ka tas uzradies citā reizē.

-���� Varbūt, bet tas vismaz ievirzītu mūs parei�zajā virzienā� Un kā ar tām zilajām pūkām?

Polietilēna maisā bija atrastas zilas vilnas pū�kas.

-���� Varbūt vajadzētu koncentrēt uzmanību uz tām? Kā jums �ķiet, ser?

-����� Domāju, ka �eit mums var palīdzēt tikai veiksme. Vienkār�i padomāsim, Maik. �īs pūkas var nākt no jebkurienes no jebkura apģērba ga�bala, no kāda mājturības priek�meta, tikpat labi sen, kā nesen lietota. �ie priek�meti var piederēt jebkuram aizdomās turamajam vai ari viņu ģi�menes locekļiem.

Tenets attapās, ka masē deniņus galvas labajā pusē, ka mazliet sāp galva vai varbūt tās nebija tik daudz galvassāpes, cik nupat izveidojies savāds spiediens, it kā tas, kas bēguļoja no viņa atmiņas, tagad ar fizisku spēku mēģinātu izlauz�ties no smadzenēm.

-����� Tomēr tas ir kāds sākuma punkts, vai ne, ser? Ja jūs neiebilstat, tad es pateik�u, lūk, ko ja mēs, pirms esam sāku�i, padosimies tikai aiz pārliecības, ka tur nekas nevar iznākt, nu, tad mēs netiksim nekur, vai ne?

-���� Starta punkts atrasts, Maik. Ar ko jūs ie�sakāt sākt?

-���� Mēs varētu sistemātiski apstrādāt gardero�bes un kumodes visiem aizdomās turamajiem pēc kārtas.

-��� Sākot ar kuru?

Lainhems paraustīja plecus.

-��� Ar misis Sveinu.

-����������� Tas tik būs joks, kad mēs nokļūsim Sveina

darbnīcā, iesmējās Tenets, atcerēdamies, kā bi�ja noskatījis augstos, ar vilnas ķīpām piestūķētos plauktus un paraugu kalnus, kuri krāvās daudz�krāsainās grēdās.

Lainhems pasmaidīja.

-��� Laboratorijas zēni sajuks prātā!

-��� Tomēr varbūt būtu prātīgi pajautāt� Te�nets apklusa.

-��� Kas notika, ser?

Tenetam ienāca prātā, kā viņ� pa�laik varētu izskatīties: mulsuma pilns skatiens, mute pārstei�gumā puspavērta.

-��� Maik! Vienu mirkli! Tenets ieslīga krēslā aiz galda. Viņam vajadzēja kādu laiku, lai attaptos. Likās, ka uz visu lietu viņ� raugās caur tele�skopu, turklāt no nepareizā gala.

-���� Vai ar jums viss ir kārtībā? pār viņu no�liecās Lainhema ba�u pilnā seja. Tenets viņu uzbudināti atgaiņāja. Jā, jā! Man tikai vajag padomāt, tas ari viss.

Viņ� redzēja, kā Lainhems, nesekmīgi mēģi�nādams noslēpt aizvainojumu, atkāpjas.

-��� Labi, Maik. Piedodiet! Es tikai pēk�ņi apjē�dzu�

Lainhema sejas izteiksme izmainījās. Viņ� atkal iedegās.

257

-Ko?

Simpsone 6

Tenets saliecās uz priek�u.

-���� Mēs visu laiku esam rēķināju�i visu aiz�domās turamo pārvieto�anās laikus pirmdienas vakarā, mēģinot izstrādāt notikumu secību. Mēs esam ap�aubīju�i �os laikus, pārbaudīju�i un vēl�reiz pārbaudīju�i, ticēju�i un neticēju�i. Bet ir viena persona, kuru mēs vēl neesam oficiāli iz�taujāju�i.

Lainhems sarauca pieri.

-Kuru?

Tenets pateica un ar apmierinājumu vēroja, kā ser�anta sejā parādās pārsteigums.

-��� Tagad jūs saprotat, kāpēc man nupat atkārās �oklis.

-���� Misis Brokstone? Lainhems, kā likās, jo�projām neticēja.

Tenets pamāja.

Viņ� pastāstīja par tēlu, kuru nupat bija uzdāvi�nājusi atmiņa. Tik skaidri, it kā viņa sēdētu �eit, birojā, viņ� bija atcerējies, kā pirmdienas vakarā pirmo reizi saticies ar Venesu Brokstoni. Sariti�nājusies stūrītī uz viena no saviem milzīgajiem dīvāniem, kājas pavilku�i apak�ā, ģērbusies drē�bēs, kuras dro�i vien nēsājusi tajā dienā tiesā, taisni piegrieztos, ogļu pelēkos svārkos un baltā blūzē. Un ap viņas pleciem viegli apmesta biezi adīta, zila jaka.

-��� Atcerieties, kā mēs pirmdienas vakarā viņu iztaujājām! Viņai mugurā bija zila vilnas jaka.

-���� Bet tas vēl neko nenozīmē. Es domāju, pat ja pūkas izrādīsies no viņas jakas, tas mums neko nedos. Advokāts apgalvos, ka maiss, kurā kādreiz bijusi jaka, mētājies virtuvē un slepkava vienkār�i to ieraudzījis un paķēris.

-����� Neticami, Maik, ja mājā ir mazi bērni. Briesmas, kas uzglūn, pametot tādus maisus, mūsdienās ir tik labi zināmas� Varu derēt, ka arī jūs ar Luīzi tādas mantas neatstājat mētā�jamies, vai ne?

Lainhems pamāja ar galvu.

-���� Nu, un es nespēju pieļaut, ka tā nedara arī misis Brokstone. Turklāt viņa ir vienīgā mājā, kura steigā varētu maisu atrast, vai ne?

-��� Bet kāpēc viņai tas būtu vajadzīgs?

-��� Nu, lūk, tas jau ir tas, ko es pēk�ņi sapratu. Viņai tie�ām bija iemesls, pie tam spēcīgs� Padomājiet tikai, Maik! Viņa neprātīgi mīl bēr�nus. Viņas auklīte End�ela Prūvena man pa�stāstīja, ka viņa esot "ķerta uz viņiem" un galīgi neesot varējusi pārdzīvot domu, ka, atgrie�oties darbā, nāksies pamest Henriju. Viņa pat esot ap�galvojusi, ka, ne aci nepamirk�ķinot, varētu at�teikties no darba. Tie bija citāti. Un jūs atce�raties, ko mums stāstīja misis Sveina? Ka Venesai bērni biju�i pirmajā vietā, ka viņu pārņēmu��as spēcīgas mātes jūtas. Viņa teica, ka tādas lie�tas redzējusi jau agrāk, ka �āda attieksme it īpa�i raksturīga sievietēm, kuras būvē karjeru un ku�rām vēlu piedzimst bērni. Viņas iemīlas savos bērnos, viņa teica�

-��� Tā? Piedodiet, bet es joprojām nesaprotu.

-���� Nu, labi. Vai tad jūs nesaprotat, ka ir kas tāds, kas var izsaukt īpa�u Venesas Brokstones niknumu? Tā ir slikta apie�anās ar viņas bēr�niem. Un var uzskatīt, ka Perdita, atstādama vi�ņus vienus mājā, naktī, ir rīkojusies tie�i tā. Ne�piekrītat?

Lainhems pamāja.

-��� Tātad pieņemsim, ka misis Māstere seniore ir stāstījusi mums patiesību. Atcerieties, viņa tei�ca, ka, zvanot pie durvīm tie�i pirms deviņiem, dzirdējusi bērnu brēcam�

Beidzot varēja redzēt, ka Lainhema sejā at�aust gaisma. Viņ� izbrauca ar roku caur matiem un izskatījās apstulbis.

-��� Drako gan tas patiks.

-���� Nu un tad? Mēs nekad neesam izturēju�ies pret viņu citādi nekā pret pārējiem lieciniekiem. Kādēļ mums tas būtu jādara? Viņas amata dēļ?

-��� Taisnība. Tātad jūs domājat, ka misis Brokstone neatgriezās mājās deviņos trīsdesmit, kā pati apgalvoja, bet ātrāk, kamēr vēl nebija pārradu�ies misters un misis Māsteri�?

-��� Tie�i tā.

-���� Un Henrijs bija briesmīgā stāvoklī, praktis�ki histērijā� Jā, viņa varēja kļūt zila no dus�mām, vai ne? Nē, vienu mirkli! Neiet cauri. Tas nozīmē, ka viņa bija mājā, kad pie durvīm klau�vēja misters Sveins.

-���� Ne jau klauvēja, Maik, zvanīja. Un durvju zvans nestrādā.

-��� Viņ� gan apgalvoja, ka esot ari klauvējis.

-���� Bet viņ� arī teica, ka durvis esot pamatīgas un pat bungāt pa tām neesot bijis lielas jēgas. Un nedomāju, ka viņ� tā būtu darījis. Nav jau Māsters, kur� bija noskaņots sacelt pēc iespējas lie�lāku troksni. Nē, ja viņa bija noņēmusies ar bēr�na nomierinā�anu, varēja arī neko nedzirdēt. Mā�ja ir liela, un mēs pa�i esam atklāju�i, ka tā ir visās lielās mājās, pat ja zvans strādā un pie durvīm ir klauvējamais riņķis. Tik daudzkārt ta��u gadījies dzirdēt: "Bet es visu laiku biju mā�jās!"

Lainhem6 pamāja, pieļaudams �ādu iespeju.

-��� Tātad pieņemsim, ka visi viņi runā taisnību: misis Māstere seniore ieradās un aizgāja tie�i pirms misis Brokstones pārbrauk�anas; misters Sveins atnāca un aizgāja drīz pēc tam; viņa sieva rīkojās tie�i tā, kā pati apgalvo, izsekoja viņu, noskatījās, kā viņ� aiziet no Brokstonu mājas, un, nepienākusi tuvāk, devās viņam nopakaļ�

-��� Un tad Māsteri pārbrauca mājās.

Tenets dedzīgi māja ar galvu.

-��� Pilnīgi pareizi. Tagad iztēlojieties sekojo�o: ir divdesmit pāri deviņiem. Misis Brokstone dro�i vien jau nomierinājusi Henriju jūs zināt, cik daudz laika vajag, kad bērns ir tādā stāvoklī. Un visu laiku viņa mutuļo. Kur ir Perdita? Viņai nav iznācis laika apskatīt māju, varbūt vienīgi acumirklīgs skats uz virtuvi un guļamistabu pirms steig�anās pie Henrija. Un tad viņa dzird, ka noklaudz ārdurvis. Līdz �im viņai dro�i vien nav pat ienācis prātā, ka Perdita tie�ām var būt izgājusi no mājas un atstājusi bērnus vienus, bet tagad� Vēl kādas pāris minūtes viņa pavada pie Henrija, lai būtu dro�a, ka viņ� ir kārtīgi iemi�dzis, un tad, traki nikna, drā�as lejā pa kāpnēm. Pa to laiku Perdita, pārliecinājusies, ka aug�ā viss ir klusu, ieiet virtuvē, lai pagatavotu kādu karstu dzērienu� Un tālāk jau viss norisinās tā, kā mēs domājām.

Lainhems ik pa brīdim piekrīto�i māja ar gal�vu, bet tagad apstājās.

-��� Labi, pieņemsim, ka viss notika tie�i tā. Vi�ņas strīdas, misis Brokstone ir tik nikna, ka sa�grābj Perditu aiz pleca un pagrū�. Misis Māstere atkāpjas, paslīd un tā tālāk� Tomēr es joprojām nevaru iedomāties, ka misis Brokstone lūkojas apkārt pēc polietilēna maisa un apzināti nobeidz

vinu.

>

Tenets klusējot vērās ser�antā. Aizrāvies, sa�traukts un pārņemts ar jauno un �ķietami spīdo�o izskaidrojumu notiku�ajam, viņ� bija aizmirsis par pēdējo, visu teoriju graujo�o posmu. Viņ� apsēdās krēslā un nopūtās.

-���� Jums taisnība, Maik. Ari es to nespēju iztē�loties.

-����� Domāju, teica Lainhems, nolēmis novest visu līdz galam, ka, ieraugot bezsamaņā guļo�o misis Māsteri, Brokstone, �ausmu pārņemta, vis�ticamāk, mestos pie telefona.

-���� Jā, jā. Jums taisnība, taisnība, Tenets taus�tījās pēc pīpes. Viņam vajadzēja mierinājumu, un �oreiz viņ� bija gatavs ignorēt Lainhema do�mas �ajā jautājumā. Nu, labi, atgriezīsimies pie darbgaldi, kā saka. Padodiet man atpakaļ ziņoju�mu, Maik, papētīsim vēlreiz.

Pētīdams ekspertīzes slēdzienu, viņ� uz�ķīla uguni.

Lainhems piecēlās, lai atvērtu biroja durvis.

-���� Es tie�ām vēlētos, lai jūs neliktu man justies kā izstumtajam, Maik.

-���� Piedodiet, ser, Lainhems zīmīgi vērās dū�mu gredzenos, kuri sāka velties viņa virzienā. Tikai�

-��� Zinu, zinu, vil�anās, pa�am negribot, Tenetu bija uzbudinājusi. Labi. Varbūt tie�ām labāk rīkosimies tā, kā jūs ieteicāt, es domāju tās pūkas. Sāksim ar Sveiniem. Viņ� nopūtās. Tas ievilksies. Dabūjiet kratī�anas atļauju un norīkojiet �etru cilvēku komandu darbā! Kā jūs teicāt, laboratorijas zēni būs sajūsmā. Bet, ja tas ir vienīgais ceļ��

-��� Labi, ser, Lainhems jau cēla klausuli.

Un kurp doties tagad? Tenets paskatījās uz ziņojumu kaudzēm, kas bija sakrautas uz viņa un Lainhema galda, un iek�ēji novaidējās. Tagad viņ� juta, ka izmeklē�anā sasniegts tas punkts, kur� viņam nepatika visvairāk nu bija rūpīgi jāpārvērtē visa iegūtā informācija. Viņiem ar Lainhemu katram pēc savas metodes jāapstrādā pilnīgi visi ziņojumi. Bija pārsteidzo�i, cik bie�i da�ā līdz �im nepamanītā informācijas kripatā varēja atklāties kas jauns un svarīgs, un �is arī bija vienīgais paņēmiens, kā iegūt skaidru, vis�aptvero�u ainu. Pirmajās pāris dienās arvien tik daudz ko nācās izmēģināt, izvērtēt, ar tik dau�dziem runāt, ka neatlika nekas cits, kā mētāties no viena pavediena pie otra. Bet tad vienmēr pienāca tas bridis, kad gaita kļuva rāmāka, viņi piezemējās un pat apstājās. Un tad�

Viņ� nopūtās, pastūma krēslu tuvāk galdam, pievilka sev klāt papīru kaudzi un paņēma pa�u pirmo.

Viņ� pat nepamanīja, kā Lainhems iziet no telpas un pēc tam atgrie�as.

-���� Ziņojumu laiks, saprotu, novilka ser��ants.

Tenets pamāja.

Lainhems saviebās, nopūtās, apsēdās pie gal�da un tūlīt pat iegrima darbā.

Nākamo stundu viņi nosvērti strādāja. Klusu�mu pārtrauca tikai nejau�as replikas. Tenets brīdi pa brīdim pamainīja pozīciju, mēģinādams at�vieglot pazīstamo trulo sāpi, atmiņas no muguras savainojuma pirms daudziem gadiem. Viņam nu�pat ie�āvās prātā, kā reaģētu Drako, ja, nejau�i ienācis, atrastu savu detektīvinspektoru izstie�pu�os uz grīdas un izdarām muguras vingrināju�mus, kad pie durvīm atskanēja klauvējiens un parādījās Bentlija galva. Konstebla parasti mie�rīgā seja bija atdzīvojusies un acis satraukumā dzirkstīja.

-��� Kāds grib jūs redzēt, ser.

-��� Kas? Nāciet iek�ā, veco zēn! Nāciet iek�ā!

-����������� Misis Brokstone, ser. Un viņas vīrs, viņ� apklusa, lai pie�ķirtu saviem vārdiem lielāku svaru. Un viņas advokāts.

Atmosfēra istabā pēk�ņi pārvērtās. Tenets un Lainhems apmainījās skatieniem'. Varbūt tomēr Tenets ir trāpījis naglai uz galvas?

Iepriek�ējā letarģija pazuda, sāpes mugurā aizmirsās. Kuņģis satraukumā sarāvās.

-��� Sūtiet viņus aug�ā!

17.

Venesa Brokstone netērēja laiku sagatavo�jo�am ievadam.

-��� Ķer�os tie�i pie lietas, inspektor.

Pavir�i uzlūkojot, viņa izskatījās tāpat kā tiesā labi sakopta un pa�apzinīga, ģērbusies tum�i pelēkā skujiņraksta tvīda kostīmā ar melna velveta apkakli, baltā blūzē un augstpapē�u kurpēs. Tomēr, papētot tuvāk, Tenets pamanīja spriedzes pazīmes: pārāk sastingusi poza, brī�iem sasprin�dzināti �okļa muskuļi un bailes, kuras slēpās pa�os acu dziļumos. Tomēr, par spīti �īm bailēm, viņa izskatījās� Jā, tā varēja būt apņēmība. Jā, apņēmība.

Vīrie�i �ķita viens otram pilnīgā kontrastā: viņas vīrs gar�, gai�matains, spēcīgu miesas būvi, satraukts; advokāts īss, tum�iem matiem, trausls, neizteiksmīgs. Tenetu neapmānīja viņa izskats. D�efrijs Mordents bija Meidstounas lie�lākās advokātu firmas goda biedrs, kas iekarojis pla�u atzinību ar savām spējām un ari cilvēcīgu�mu.

Venesa Brokstone skatījās Tenetam tie�i acīs. "Man nav ko slēpt."

Gajs Brokstons bija vērojis sievu. Tagad viņ� pievērsa vērtējo�u aci Tenetam.

Arī Mordents bija skatījies uz misis Brokstoni. Tagad, sastopoties ar viņas skatienu, viņ� tikko manāmi pasmaidīja un, iedro�inot viņu runāt tālāk, pamāja ar galvu.

-���� Diem�ēl jāatzīst, ka pirmdienas vakarā, kad jūs mani iztaujājāt, inspektor, es nebiju vaļsirdī�ga, lai neteiktu vairāk. Nē, atklāti sakot, es jums mēļoju. Tūlīt pat paskaidro�u, kāpēc, bet pa�gaidām pietiks, ja pateik�u, ka tagad saprotu, cik ārkārtīgi muļķīgi esmu rīkojusies. Tātad esmu ieradusies, lai pateiktu, kas notika patiesībā.

Viņa paskatījās uz Mordentu,. kur� vēlreiz pa�māja ar galvu un teica:

-��� Misis Brokstone �eit atrodas saskaņā ar ma�nu tie�u piekri�anu. Es pilnīgi atbalstu viņas vēl�mi būt pret jums atklātai un vēlos, lai viss no�skaidrotos, lai gan, pats par sevi saprotams, aiz�stāvē�u viņas intereses, bet �eit klāt esmu gal�venokārt kā viņas draugs.

Tenets pamāja.

-��� Lūdzu, turpiniet, misis Brokstone!

Viņa, brīdi vilcinājusies, teica:

-��� Pirmais, par ko samelojos, bija laiks. Teicu, ka ierados mājās deviņos trīsdesmit, bet patie�sībā tas notika pusstundu agrāk.

Tenets novaldījās, neuzmetis Lainhemam triumfējo�u skatienu. Tātad viņam bijusi taisnī�ba.

-����� Kā jau jums stāstīju, brīdī, kad atvēru ār�durvis, izdzirdēju, ka Henrijs raud nē, tas bija pat agrāk. Dzirdēju to jau tad, kad liku atslēgu slēdzenē. Tālākais norisinājās tie�i tā, kā jums stāstīju. Hallē kādu brīdi vilcinājos, mēģinādama sasaukt Perditu, bet tad vairs negaidīju un stei�dzos aug�ā tie�i uz Henrija istabu. Kā jau teicu, viņ� bija īstā histērijā, nekad agrāk nebiju redzē�jusi viņu tādā stāvoklī. Saprotams, ka paņēmu bērnu uz rokām un staigāju pa istabu, darīju vi�su, lai viņu nomierinātu, lai noklusinātu. Un visu laiku mani arvien vairāk un vairāk pārņēma dus�mas. Kur, pie velna, ir �ī Perdita, kā viņa var at�stāt bērnu �ādā stāvoklī� Bet tad, kad viņ� jau bija nomierinājies un es gatavojos likt viņu gul�tiņā, izdzirdu, ka noklaudz ārdurvis. Pirms tam man pat nebija ienācis prātā, ka viņa varētu iziet ārā un atstāt bērnus mājā vienus pa�us�

Atceroties pāridarījumu, misis Brokstones balss kļuva skaļāka. Tad viņa pieklusa, dziļi ie�vilka elpu un pēc tam turpināja:

Ieliku Henriju gultiņā, bet tas, protams, viņu vēlreiz pamodināja. Viņ� apķērās man ap kaklu un atkal sāka raudāt. Perdita noteikti to dzirdēja, jo uznāca aug�ā, bērnistabā. Ieraudzī�jusi tur mani, viņa izskatījās visai pārbijusies. Tūlīt pat sekoja atvaino�anās, bet es tikai no�ņācos, lai viņa vācas projām, lai iet lejā un gaida mani tur. Vajadzēja vēl krietnas piecas minūtes, lai nomierinātu Henriju, bet manī visu laiku mu�tuļoja dusmas, un es domāju, ko, lejā nogājusi, viņai teik�u. Tad bērns pēk�ņi nomierinājās. Do�māju, ka ilgā raudā�ana bija viņu nogurdinājusi. Uz pirkstgaliem izgāju kāpņu telpā un noskrēju lejā.

Tenets spēja to visu iztēloties: Perdita, no tiesas pārbijusies, atrodot Henriju noraudāju�os un Venesu negaidīti atgriezu�os mājās, turklāt vēl satriekta par uzspiesto braucienu ar D�ailzu uz krodziņu un pilna vainas apziņas un pa�nosodījuma, tajā brīdī, kad Venesa nonāca lejā, noteikti bija kā bezsvara stāvoklī. Varbūt karsto dzērienu viņa sāka gatavot, lai sevi nomierinātu, lai veiktu kādu ierastu, ikdieni�ku darbu� Un

7 V

Venesa, niknumā mutuļojo�a, gaidāmās iz�skaidro�anās saniknota, lido lejup pa kāpnēm un iedrā�as virtuvē�

Venesas Brokstones savaldība sāka plēnēt, un vīrs, izstiepis roku, saņēma viņas plaukstu un viegli to papliķēja.

-���� Viss kārtībā, mīļā. Turpini! Smagākais tūlīt būs garām.

Viņa papurināja galvu. Skatiens bija drūms. "Man tas nekad nebūs garām."

-���� Viņa bija virtuvē. Turēja kastroli ar pienu. Vienīgais, par ko es tajā brīdī spēju domāt, bija viņa aiziet un atstāj manus mazuļus vienus, un tad mierīgi ienāk virtuvē, un gatavo sev kakao.

"Ko, ellē, kā tev liekas, tu esi izdarījusi?"

"Es tikai�"

"Negaidīti pārrodos, un ko es atrodu? Henrijs ir histērijā, bet tevis pat nav mājās! Tu esi aiz�gājusi! Izgājusi un atstājusi manus bērnus mājā vienus!''

"Tas nebija�"

"Man vienalga, ko tu tur saki! Nekāda pie�do�ana nav iespējama, vai dzirdi? Nav iespēja�ma!"

"Bet, Venesa�"

"Nesauc mani par Venesu! Un vispār vairs nekad nemēģini runāt ar mani! �ai pa�ā mirklī ej ārā no mājas! Vai dzirdi? Ej ārā!"

Venesa Brokstone paslēpa seju plaukstās.

Vīrs aplika roku sievai ap pleciem. Viņa ne�daudz pagriezās un atspieda pieri viņam uz ple�ca, tad atkal pievērsās Tenetam.

-���� Tas bija nelaimes gadījums, zvēru, viņa no�ukstēja. Un pat tagad, mēģinot visu atce�rēties, nevaru jums pateikt, kas īsti notika. Esmu domājusi un domājusi par to, un esmu izdomā�jusi, kam vajadzēja notikt, bet tas nav viens un tas pats, vai ne? Domāju, ka noteikti pagrūdu viņu, bet� Vienīgais, ko es tie�ām zinu, vienu brīdi viņa stāvēja man priek�ā, bet nākamajā mirklī� jau gulēja tur, uz grīdas. Miglaini atce�ros, ka dzirdēju blīk�ķi, bet tūlīt pēc tam� Viņas acis bija aizvērtas, un pati viņa asiņoja� Ne�spēju tam noticēt. Noliecos viņai blakus, saucu viņas vārdu. Taustīju pulsu, bet tā nebija� Mī�ļais Dievs, tā nebija�

Atceroties, kā nebija spējusi noticēt notiku�a�jam, Venesa Brokstone pa�ūpoja galvu.

-��� Sapratu, ka viņa ir mirusi, ka es esmu viņu nogalinājusi.

Aiz kauna un no�ēlas viņa nodūra skatu.

Uz bridi iestājās klusums. Tad Tenets pajautā�ja:

-��� Un ko jūs darījāt tālāk?

Viņa pacēla acis.

-���� Es negribēju nodarīt viņai ļaunu, zvēru. Vienkār�i� Nekad savā mū�ā nebiju bijusi tik saniknota. Tā nebiju es pati, viņa piesardzīgi pasmaidīja. Lai vēl kādreiz es neticētu klien�tam, kad tas apgalvo, ka nezina, ko darījis�

Tenets atkārtoja jautājumu. Tas, ka viņ� mie�rīgi uztver viņas stāstījurņu, acīmredzot bija Venesu Brokstoni nomierinājis. Vai varbūt viņa ju�ta, ka aiz muguras ir tā stāsta daļa, kuru izteikt bija visgrūtāk. Katrā ziņā viņa acīmredzami pūlējās izlikties mo�a un lieti�ķa.

-���� Dabīgi, ka nezināju, ko darīt. Pirmajās mi�nūtēs biju, kā lai saka, apstulbusi. Pirmā doma, kas instinktīvi ie�āvās prātā, bija zvanīt policijai. Ko, protams, man arī vajadzēja darīt. Virtuvē ir telefons, un mana roka jau bija uz klausules, kad * iedomājos ja tie�ām izsauk�u viņus, mani arestēs, un kas notiks ar bērniem? End�ela slim�nīcā, vīrs ārzemēs� Ir da�i draugi, kuriem varē�tu piezvanīt, bet tad vajadzētu celt aug�ā Henriju un Alisi, vest viņus uz citu māju, un nebiju pār�liecināta, vai policija ļaus to darīt, ja mani arestēs. Pēc tam, kad Henrijs jau bija pārcietis tādu vakaru, nekādā ziņā negribēju pieļaut, ka viņa psihi grauj kāds sve�inieks, it kā tais�

nodamās, Venesa pasmaidīja. Kā redzat, es vis�pār nedomāju, kas notiks tālāk. Dro�i vien biju kritusi panikā. Zināju, ka policijai būs jāzvana nk un tā, bet biju haotiska, tāpēc nolēmu, ka jā�dod sev mazliet laika, lai izdomātu, ko viņiem teik�u.

273

Iegāju viesistabā. Joprojām drebēju pie visām miesām, tāpēc nolēmu, ka jāiedzer ne pārāk daudz. Apzinājos, ka nedrīkstu riskēt un zaudēt spēju skaidri domāt, tāpēc ielēju nedaudz tīra viskija, iestāstot sev, ka, tiklīdz bū�u to izdzē�rusi, zvanī�u jums. Bet tad aizdomājos par bēr�niem, sāku uztraukties, kas notiks ar viņiem, ja mani arestēs. Turklāt mans darbs� Ja viss at�klāsies, bū�u pagalam. Pat ja mani attaisno, nezin vai atradīsies daudz klientu, kuri vēlēsies ar mani sadarboties� Un tad pēk�ņi iedomājos kādēļ vispār atzīties? Varēju vienkār�i pateikt, ka pārbraucu mājās un tādā stāvoklī visu atradu. Tas man ietaupītu zināmu laiku, dotu iespēju savākties un izdomāt, ko darīt ar bērniem� Venesa Brokstone apklusa, pa�ūpoja galvu un greizi pasmaidīja. Tie�ām, nespēju noticēt, ka varēju rīkoties tik stulbi! Es, cilvēks, kur� strādā tādu darbu! Tas bija sava veida ārprāts, un man ir dziļ� kauns par sevi, ticiet man� Tomēr tie�i tā biju izlēmusi rīkoties. Apzinājos jāizskatās

Simpsone 6

ticami, ka sve�inieks ir varējis iekļūt mājā, tāpēc nocietinājos un atgriezos virtuvē, lai atslēgtu durvis. Tad atgriezos viesistabā un centos nomie-. rināties un apdomāties, izlemt, ko tie�i teik�u policijai, kad viņi ieradīsies. Un tā, uzgriezu 999 un ziņoju, ka manā mājā notikusi slepkavība.

Iestājās ilgsto�s klusums. Tenets apzinājās, ka visi nogaido�i skatās, gaida viņa reakciju, bet viņa smadzenes neganti darbojās. Vai Venesa Brokstone ir pastāstījusi visu? Viņa neko nebija minējusi par plastmasas maisu, bet Tenets bija noskaņots ticēt. Viņas stāsts skanēja patiesi. Viņ� spēja iztēloties, ka viss noticis tie�i tā, kā viņa stāstīja, bet vienu riekstu viņ� pārkost nevarēja kā ir iespējams, ka pēc tam viņa nolēmusi nobeigt Perditu pavisam. Jo tādā gadījumā tas bija apzināts, iepriek� nodomāts akts, bet viņ� nekādi nespēja iedomāties, ka Venesa ir spējīga izplānot slepkavību, lai cik ari nikna viņa tajā brīdī būtu. Bet, ja viņa ne�

Pēk�ņi uzausa gaisma.

Protams!

Kā teica Lainhems, polietilēna maiss visu lai�ku ir bijis viņu klup�anas akmens. Bet, ja nu slepkavībā ir iejaukts nevis viens, bet divi, tad viss kļūst saprotams.

Tenets iztēlojās: slepkava pagaidām bezsejains lūkojas caur virtuves logu, ierauga uz grī�das bezsamaņā gulo�o Perditu, patausta durvis un atklāj, ka tās nav aizslēgtas. Un nu ir pienā�kusi viņa vai viņas zelta iespēja, un tā tiek iz�mantota� Daudz laika tam nebūs vajadzējis.

Lainhems rauca pieri. Tātad viņ� to vēl nebija sapratis. Ser�ants pacēla acis, viņa un Teneta skatieni satikās, un Lainhemam tas kļuva ass, jo Teneta satraukums bija pārņēmis ari ser�antu.

Klusums kabinetā bija neomulīgi ieildzis. Brokstons sakustējās un nokrek�ķējās, it kā vēlē�damies atgādināt Tenetam, ka viņi gaida.

-��� Misis Brokstone, Tenets centās pēc iespē�jas uzmanīgāk izvēlēties vārdus, vai jūs esat pārliecināta, ka pastāstījāt mums visu? Gribu, lai jūs padomātu un mēģinātu atcerēties, vai kaut ko neesat izlaidusi.

Nu, lūk, viņ� bija devis viņai vienīgo un pē�dējo iespēju pa�ai pēc savas brīvas gribas pa�teikt, vai viņa tie�ām ir veikusi to pēdējo aktu.

Venesa Brokstone neizpratnē sarauca pieri, acīmredzot apzinādamās, ka viņ� domā kaut ko īpa�u, bet tad papurināja galvu.

-��� Neko tādu, kas man būtu zināms. Ja ir kas vēl, tad es to esmu aizmirsusi.

-��� Tas ir kaut kas tāds, ko jūs nezin vai varējāt aizmirst, Teneta balss skanēja sausi. Ja viņa ir nevainīga, ir laiks viņu atbrīvot no �ī lāsta.

Visi trīs cie�i vērās inspektorā, mēģinot nola�sīt viņa domas.

-��� Nu? misis Brokstone nepacietīgi jautāja. Vai jūs domājat pastāstīt mums, kas tas ir?

-���� Misis Māstere nemira no krītot iegūtajām traumām. Jā, viņa smagi sasita galvu pret galda stūri un no tā zaudēja samaņu. Bet viņas nāves cēlonis ir nosmak�ana.

Pārsteigums viņu sejās ieskaitot Venesu Brokstoni bija neviltots. Tenets varēja to ap�zvērēt.

Tad viņi ierunājās visi reizē.

-��� Nosmak�ana?

-Bet�

-��� Es nesaprotu.

-����� Kāds, � ierunājās Tenets, paņēma poli�etilēna maisu, uzvilka to viņai galvā, kamēr viņa tur gulēja bezsamaņā, un nosmacēja viņu.

Runājot viņ� vēroja Venesu Brokstoni. Viņas acis �ausmās iepletās, ap acu varavīksnenēm pa�rādījās baltumi. Viena roka tvēra pie mutes, bet otra izbrauca cauri matiem.

Viņas vīrs un D�efrijs Mordents bija pagrie�zu�ies un skatījās uz viņu.

-���� Bet� bet tas ir neiespējami! viņa no�uk�stēja.

Tenets papurināja galvu.

-���� Esmu lasījis pēcnāves slēdzienu un pārlie�cinājies, ka nāves cēlonis ir tie�i tas, viņ� pa�skatījās uz Lainhemu. Mēs abi.

Lainhems pamāja.

Pēk�ņi Brokstons pielēca kājās.

-���� Paklausieties, Tenet, vai jūs gribat teikt, ka mana sieva aukstasinīgi nogalināja to sievieti? Jo, ja jūs esat�

D�efrijs Mordents pārliecās pāri Venesai un paraustīja Brokstonu aiz piedurknes.

-��� Sēdieties, Gaj! Mēs abi zinām, ka neko tādu viņa nav izdarījusi. Un es arī neticu, ka to apgal�vo inspektors Tenets. Viņ� vienkār�i mūs infor�mē. Starp citu, vai tad jūs nesaprotat? Ciktāl tas attiecas uz Venesu, tas maina visu situāciju. Viņu ir nogalinājis kāds cits.

-�� Bet es pārbaudīju viņai pulsu, no�ukstēja Venesa. Tā nebija. Viņa bija mirusi, es saku jums�

Tenets pārliecināti papurināja galvu.

-���� Nē. Var viegli kļūdīties. Mūsu praksē tā ir atgadījies jau daudzas reizes, to es varu galvot. �oks par notiku�o varēja notrulināt jūsu uztveres spēju.

-Bet tad, kā� kas�?

-���� Lūk, tie�i tas mums tagad jāatklāj. Pastās�tiet, vai, pārradusies mājās, jūs pirms ieie�anas mājā novietojāt ma�īnu garā�ā?

Viņa pamāja.

-��� Jā, protams.

"Tātad neviens nezināja, ka viņa ir tur," nodo�māja Tenets. "Ikviens, kas ieradies ar ļaunu no�lūku, uzskatīja, ka māja ir tuk�a."

-���� Vai jūs nedzirdējāt, ka pie durvīm kāds klauvētu?

-��� Nē. Zvans gan nestrādā, un durvis ir biezas, tā ka klauvē�anu būtu grūti sadzirdēt, ja nu vie�nīgi tad, ja tās dauza no visa spēka. Turklāt es biju aug�ā, ar Henriju, un viņ� gandrīz visu laiku raudāja. Bet, pat ja viņ� neraudātu, nedomāju, ka būtu kaut ko sadzirdējusi, jo nevienu jau ne�gaidīju un speciāli neklausījos. Jūs domājat�?

-��� Vai pamanījāt ārpusē kādu ma�īnu?

Viņa atkal papurināja galvu.

-���� Biju pārāk noņēmusies ar Henriju, lai kaut ko ievērotu�

-���� Un, kad bijāt lejā, viesistabā, pēc nelaimes gadījuma?

-���� Nē. Biju tādā stāvoklī, ka nebūtu sadzir�dējusi pat ziloņu baru lau�amies cauri dārzam, pirmo reizi viņai izdevās izmocīt vārgu, skumju smaidu.

Tenets saspringti domāja. Ja Perdita pārbrau�ca deviņos divdesmit, tad Venesa virtuvē varēja ienākt deviņos divdesmit piecās. īsā saķer�anās varēja aizņemt ne vairāk par pāris minūtēm, teik�sim, ne ilgāk kā līdz deviņiem trīsdesmit. Venesa policijai piezvanīja deviņos �etrdesmit, un vi�ņiem atbrauk�anai vajadzēja vēl desmit minū�tes�

-��� Jums nācās pavadīt viesistabā vismaz div�desmit minūtes, līdz ieradās policija?

Viņa sarauca pieri un bridi domāja.

-Domāju, ka jā.

-���� Un cik ilgs laiks pagāja, līdz iedomājāties aiziet uz virtuvi un atslēgt aizmugures durvis?

-��� Piecas līdz desmit minūtes. Grūti pateikt.

Tātad slepkava varēja ieslīdēt virtuvē gan

pirms, gan pēc tam.

-���� Tagad padomājiet uzmanīgi: vai jūs gadī�jumā nepaskatījāties uz misis Māsteres ķermeni?

-���� Jūs domājat, ka slepkava varēja būt ienācis jau pirms tam? viņa papurināja galvu. Pie�dodiet, bet te es jums nevaru palīdzēt. Domāju, ka apzināti izvairījos paskatīties uz viņu. Zināju, protams, ka viņa tur guļ, bet noteikti nemanīju, ka viņai galvā būtu polietilēna maiss, jo pretējā gadījumā tas būtu mani �okējis.

-���� Polietilēna maiss� Vai tas varēja mētāties kaut kur virtuvē?

Viņa kategoriski papurināja galvu.

-����������� Pilnīgi izslēgts. Mēs ar End�elu vienmēr

ļoti uzmanāmies, lai nekur neatstātu plastmasas maisiņus, un esmu pārliecināta, ka tāpat darīja arī Perdita, viņa sarauca pieri. Lai gan līdz �im notikumam es būtu varējusi galvu likt ķīlā, ka viņa neatstās mazus bērnus vienus pa�us mājā� Joprojām nespēju noticēt, ka viņa to iz�darīja.

Lainhems pārmainīja pozu. Tenets zināja, ko viņ� domā: "Kāpēc jūs nepastāstāt, ka Māsters ar varu piespieda sievu kāpt ma�īnā, ka ar �antā�u lika viņai būt ar viņu kopā?"

Tenets neteica neko. Viņam bija savs iemesls.

-��� Vismaz, Brokstons teica sievai, tagad tu vari beigt mocīt sevi. Viņu ir nogalinājis kāds cits. Viņ� paskatījās uz Tenetu. Jūs nevarat iedomāties, kādu atvieglojumu dod �ī ziņa.

-��� Bet tā nav taisnība! iesaucās Venesa. Vai tad tu nesaproti, Gaj? Es esmu viņu nogalinājusi tikpat noteikti, it kā būtu uzvilkusi viņai galvā to maisu!

Brokstons saņēma viņas roku.

-���� Dārgā, nepaliec smieklīga! Kā tu vari kaut ko tādu teikt?

Viņa kaismīgi purināja galvu.

\

-��� Un kā tu vari apgalvot, ka es neesmu vainī�ga? Ja es nekavējoties būtu zvanījusi ātrajai palī�dzībai un palikusi pie viņas, līdz atbrauc ārsti,

Perdita būtu dzīva� Vai tad tu nesaproti? viņa atkārtoja. Es ta�u viņam palīdzēju! Vispirms manis dēļ viņa nonāca bezsamaņā un kļuva bez�palīdzīga, viņai nebija iespējas� Tad es atslēdzu durvis, lai viņ� varētu tikt iek�ā, un beidzot es at�stāju Perditu vienu, nespējīgu sevi aizstāvēt! Manis dēļ viņam bija tik viegli to izdarīt!

-��� Bet tu nedarīji to ar nolūku!

-���� Tam nav nekādas nozīmes. Ak, juridiski tam ir nozīme, bet morāli, manos pārdzīvoju�mos� Nē, es esmu tikpat vainīga kā viņ�.

Brokstons uzmeta Tenetam bezpalīdzīga iz�misuma pilnu skatienu. "Vai jūs nevarat viņai paskaidrot, cik ļoti viņa kļūdās?"

Bet Tenets zināja, ka nevar pateikt neko, kas jel ko spētu izmainīt. Venesai Brokstonei kaut kādā veidā nāksies pārdzīvot notiku�o, bet tam būs vajadzīgs laiks, ilgs laiks. Varbūt viņa tam netiks pāri nekad. Viņ� zināja, ka tā būs, un tāpēc pagaidām neteica neko par to, ka Perditas vīrs ar varu piespiedis viņu tam sekot. Tenets zināja, ka nav godīgi pret miru�o sievieti ļaut Venesai būt par viņu tik sliktās domās, bet, ja Venesa uzzinās, ka ir netaisnīgi izturējusies pret Perditu, ka tad, ja būtu ļāvusi viņai izskaidrot savu rīcību, Perdita joprojām būtu dzīva, viņas vainas izjūta būtu vēl smagāka. Pieņemot, ka slepkava tiks notverts, viņa patiesību noteikti uz�zinās tiesā, ja ne vēl ātrāk, bet līdz tam laikam viņa vairs nebūs tik vāra, tādā �okā. Nē, vis�labākais būtu kādā brīdī klusām pasaukt sārtus viņas vīru, pastāstīt patiesību un ieteikt viņam par visu izstāstīt sievai, kad būs pienācis laiks.

Arī D�efrijs Mordents mēģināja viņu nomie�rināt. Viņ� papliķēja viņas roku.

-���� Gajam taisnība, Venesa. Jums nebija nodo�ma nodarīt viņai ļaunu. Kā mēs visu laiku atkār�tojam, tas bija negadījums, un jums pie �īs do�mas jāpaliek. Tagad vismaz zināt, ka tā nebijāt jūs, kas viņu nogalināja.

-��� Zinu, ka jūs cen�aties mani mierināt, D�ef, bet tas neies cauri. Pati zinu, kā es jūtos, un nekas nespēs to izmainīt, viņa palūkojās uz Tenetu. Ja jūs vēlaties, lai es iesniedzu ziņoju�mu, inspektor�

Viņ� piecēlās.

-��� Ser�ants Lainhems jūs pavadīs. Pateicos, ka bijāt tik atklāta.

-��� Kas notiks tālāk, inspektor? jautāja Brokstons.

-���� Pagaidām nekas. Bet mums var ievajadzēties vēlreiz parunāt ar jums, misis Brokstone, tāpēc, lūdzu, nekur neizbrauciet, mūs neinfor�mējusi!

Lainhems ar nepielūdzamu sejas izteiksmi atvēra durvis un palaida Venesu Brokstoni pa priek�u. Viņas seja ar vainas apziņas izteiksmi bija tikai nedaudz gai�āka, salīdzinot ar brīdi,

kad vina ieradās. *

18.

Brīdī, kad Tenets vakarā pārradās mājās, D�ouna lika nost klausuli. Tad viņa paķēra to atkal, paklausījās un, savilkusi seju, nolika vēl�reiz.

-��� Ak, cik �ēl! Nupat sarunājos ar Brid�itu, un tu palaidi to garām. Sākumā negribēju viņu sarūgtināt, jo viņa pa�laik iekārtojas, bet domāju, ka viņa būs nikna, ja uzzinās, ka neesmu pastās�tījusi par mammu.

Brid�ita ļoti mīlēja vecmāmiņu.

-���� Viņa gribēja tūlīt pat braukt mājās, bet es pateicu "nē". Domāju, ka tas pārāk sare�ģītu viņas iekārto�anos jaunajā vietā, un tagad, kad lie�lākās briesmas ir jau aiz muguras� Vai tu pie�kriti, ka rīkojos pareizi? viņa satraukti vaicāja.

-��� Jā. Tā noteikti ir vislabāk. Kāda jēga viņai braukt tagad? Un piekrītu, ka, ja tu nebūtu viņai pastāstījusi par māti, vēlāk, kad uzzinātu, viņa būtu traki nikna� Tātad ar mammu viss ir kār�tībā?

D�ouna pamāja.

-��� Labi. Kā klājas Brid�itai?

D�ouna sarauca degunu.

-��� Neesmu pārliecināta, ka varu pastāstīt. Mēs kādu laiciņu pļāpājām, un tad es pateicu viņai to. Un, lai gan viņa saka, ka viss esot lieliski, man radās aizdomas, ka viņa tikai mierina mani.

Viņi iegāja virtuvē, kur D�ouna jau bija sā�kusi gatavot vakariņas. Viņa pārbaudīja pannas un apmaisīja kastroļus.

-���� Interesanti, kas viņai tur lēcies, ierunājās Tenets. �ādos gadījumos viņ� paļāvās uz D�ounas intuīciju.

-���� Pieļauju, ka vienkār�i neierasti apstākļi, tas ari viss. Mēs jau domājām, ka sākumā viņa maz�liet ilgosies pēc mājām.

-���� Vai tev liekas, ka man vajadzētu vēlreiz piezvanīt? Nē, laikam nevajag. Viņa nojautīs, kāpēc es to daru.

-���� Vai ari nodomās, ka mēs te ceļam kņadu. Nē, labāk pagaidām likt viņu mierā. �ā vai tā vi�ņa teica, ka ie�ot ārā.

Ārā. Teneta acu priek�ā novirmoja satrauco��as vīzijas piesmēķēti krogi, kuros drūzmējas neuzticami jauni cilvēki, trakojo�as diskotēkas, kurās narkomāni un savedēji no ēnainiem kak�tiem uzglūn tie�i tādam maigam laupījumam kā Brid�ita.

-��� Vai viņa teica, ar ko kopā viņa iet?

D�ouna, noliedama kartupeļiem ūdeni, paraus�tīja plecus.

-���� Domāju, ka ar pārējām meitenēm. Es ne�jautāju.

Viņi bija iegaumēju�i, ka tādus jautājumus labāk neuzdot. Ja Brid�itu nemudināja, viņa lab�prāt pati izstāstīja visus jaunumus, bet, apbērta ar jautājumiem, viņa ierāvās savā �aulā. Tāda ir lielākā daļa tīneid�eru, nosprieda Tenets. Bija laiks pierast pie domas, ka tagad meita ir ie�gājusi citā orbītā, ka cilvēki, ar kuriem viņa ik�dienā satiekas, ir viņam sve�i, un vietas, kurās viņa ikdienā uzturas, nepazīstamas kā tālas aiz�robe�u zemes.

D�ouna pievienoja kartupeļiem margarīnu, melnos piparus un pienu un, turot rokā maisītāju, ieslēdza to. Viņa ierunājās mazliet skaļāk nekā parasti:

-���� Nav vērts par Brid�itu uztraukties. Ja viņa vēlēsies, tad drīz vien pati izstāstīs. Varbūt viņa grib izjust, ka spēj ar visu tikt galā pati. Un, pa�zīstot viņu, varu teikt, ka viņa negrib, lai mēs raizētos.

-��� Negrib gan.

D�ouna paskatījās viņam acīs un izslēdza maisītāju. Tad viņa pienāca pie vīra un to apskā�va.

-���� Viss ar viņu būs kārtībā, dārgais. Neuztrau�cies!

D�ounas zīdaini mīkstie mati piekļāvās viņa vaigam. Tie smar�oja pēc vasarīgām pļavām.

-��� Zinu.

Viņi saskūpstījās. Tas bija skūpsts, kur� abiem sniedza dro�ības sajūtu. Viņu pirmais putnēns bija atstājis ligzdu, un bija tik grūti atzīt, ka meita tagad nostājusies pati uz savām kājām. Nu atlika tikai cerēt, ka devu�i viņai visu, lai viņa bez sirdssāpēm prastu saskarties ar jebkuru problēmu.

D�ouna atgriezās pie ēdiena gatavo�anas.

-��� Uzklā�u galdu, teica Tenets.

-��� Ir jau izdarīts.

-��� Bens mājās?

-��� Viņ� paēda agrāk. �ovakar d�udo.

-���� Protams. Biju aizmirsis, ka �odien ir tre��diena. Nu, ko, tad uzkāp�u aug�ā un apraudzī�u māti.

-��� Labi. Var gan gadīties, ka viņa ir aizmigusi. Izvārīju zupu un pirms pusstundas pabaroju vi�ņu. Domāju, ka pa�laik tā viņai vislabāk iet pie sirds.

Aug�ā valdīja klusums. D�ouna Brid�itas is�tabā bija atstājusi iedegtu mazo galda lampiņu. Tenets iegāja uz pirkstgaliem, apslāpēdams jau pazīstamo zaudējuma sajūtu, kura atnāca katru reizi, kad tika atgādināts par Brid�itas trūkumu. Misis Boltona saldi gulēja, saritinājusies uz sā�niem, tikai seja bija redzama zem dūnu segas. Viņas elpa bija vāja, bet vienmērīga. Nomieri�nājies Tenets klusām izgāja no istabas un devās lejā pa kāpnēm.

-��� Cie�i iemigusi, viņ� paziņoja.

-��� Labi. Tad ēdīsim vakariņas.

Vakariņas likās neparasti labas. D�ouna bija lieliska pavāre, bet, strādājot pilnu darba dienu, viņai nebija ne laika, ne enerģijas darbdienās gatavot vakariņas. Ari tāpēc viņiem pietrūka Bri�d�itas. No restorāna brīvajos vakaros tur pē�dējā gada laikā viņa strādāja Brid�ita bie�i gatavoja ģimenei maltītes. Viņa mēdza eksperi�mentēt ar darbā apgūtajām ēdienu receptēm. Bet �odien, par spīti tam, ka D�ounai vajadzēja uz�manīt māti, viņa acīmredzot bija īpa�i papūlē�jusies, un Tenets atzinīgi noelsās, kad viņi ēda seleriju zupu ar krējumu (un nokrejotu pienu, kā D�ouna ātri paspēja palielīties) un cāļa krūtiņu, saceptu ar ragū no pipariem, zirnī�iem, sīpoliem un tomātiem. Desertā bija augļu pudiņ�.

Ēdot Tenets pastāstīja par jaunākajiem at�klājumiem Perditas Māsteres lietā.

-���� Nabaga sieviete, teica D�ouna, kad vīrs bija beidzis stāstu par sarunu ar Venesu Brokstoni. Kā viņa jutīsies, kad uzzinās, ka Perditai neko nevarēja pārmest par to, ka viņa atstājusi bērnus vienus�? Viņa jau tagad jūtas pietiekami nelāgi. Bet, uzzinot, ka tā tie�ām nebija Perditas vaina, saprotot, ka tad, ja būtu devusi iespēju paskaidrot, nekas tāds nebūtu noticis�

-��� Zinu.

-���� Ir briesmīgi iedomāties, ka īsā brīdī dzīve var tik dramatiski izmainīties uz slikto pusi. Te viņa bija ar visu, ko jebkura sieviete varētu tikai vēlēties, un te pēk�ņi kā pērkons no skaidrām debesīm� Zini, esmu patie�ām pārsteigta, ka viņa nedeva Perditai iespēju paskaidrot notiku�o. Galu galā viņa to pazina, zināja, ka Perdita nav no tām sievietēm, kura atstātu divus mazus bēr�nus, ja nebūtu kāda svarīga, neatliekama iemes�la.

-���� Domāju, ka puse nelaimes bija tā, ka, pār�braukusi mājās, Venesa jutās ļoti nelāgi. Pirm�kārt, viņai vajadzēja būt sarūgtinātai, jo pēc daudziem mēne�iem pirmā pieklājīgā lieta jau pirmajā dienā nebija izdevusies. Tad uz �osejas salūza ma�īna, un veselu mū�ību nācās gaidīt,

kamēr ieradās tehniskā palīdzība. Un, atradusi Henriju tādā stāvoklī un atklājusi, ka Perditas nav mājās� vadzis noteikti bija pilns.

-��� Jā, to var saprast.

-���� Bet viņas stāstījums vismaz palīdzēja man izprast, kas īsti noticis. Pirms tam lietas izpratnē nevarēja rast nekādu skaidrību. Jebkur� var ie�karst, sastrīdēties, un bija vienkār�i saprast, kā Perdita paslīdējusi izlietajā pienā� Bet ir milzī�ga at�ķirība starp to, kas notiek strīda karstumā, un iepriek� iecerētu slepkavības aktu ar plast�masas kuli. Un tajā mirklī, kad es sapratu, ka te jābūt iejauktiem diviem cilvēkiem, viss nostājās savās vietās. Nesaprotu, kāpēc tas man neienāca prātā ātrāk. Vienkār�i biju muļķis�

Viņi bija beigu�i vakariņot, un D�ouna sāka novākt traukus.

-���� Atstāj tos, teica Tenets, paņemdams no viņas �ķīvi. Es nomazgā�u. Nē, nestrīdies, viņ� maigi nomierināja D�ounu, kura jau sāka protestēt. Ej un atpūtini kājas! Kafiju?

-��� Vai tu neiebilsti pret tēju?

-��� Lai būtu tēja.

-���� Es tikai uzskrie�u aug�ā un vēlreiz aprau�dzī�u mammu. Nē, man tie�ām tas jāizdara. Pēc tam apsēdī�os, apsolu.

289

Tenets jau bija beidzis mazgāt traukus, kad

Simpsonc 6

D�ouna tikai vēl nāca lejā pa kāpnēm. Viņ� varē�ja saprast, ka D�ouna jūt vajadzību apraudzīt māti, bet viņ� arī uztraucās par sievu. Viņa izska�tījās ļoti nogurusi. Pēdējo divu dienu spriedze un raizes bija prasīju�as savu, un viņ� cerēja, ka sie�va vismaz nemocīs sevi ar pārāk dedzīgu rūpē��anos par māti.

Kad viņ� ienesa tēju, D�ouna �ķita domīga. Ar pateicību viņa paņēma savu tasīti un tad jau�tāja:

-��� Tad kā tu domā, kur� varēja to izdarīt?

Tenets apsēdās, palikdams spilventiņu zem

joprojām sāpo�ās muguras un krustiem un aizde�dzināja pīpi.

-���� Jā, tā jau ir tā problēma. Ir vairākas iespē�jas, bet, atklāti sakot, domāju, ka tas nav ne Māsters, ne Sveins. Maiks saka, ka varot iedo�māties Māsteru sev sakām: "Nu, ja viņas nav man, tad lai nav nevienam!" Domāju, ka līdz zināmai pakāpei viņam var piekrist, ja slepkavī�ba ar maisu ir izdarīta strīda karstumā. Bet, ja pie kritiena vainīga Venesa Brokstone, tad ne�spēju iedomāties, ka Māsters ienāk virtuvē un aukstasinīgi noslepkavo savu sievu. Ja viņ� ie�raudzītu to guļam uz grīdas, tad, visticamāk, kristu panikā, zvanītu ātrajai palīdzībai vai mē�ģinātu dabūt viņu pie samaņas. Un tas pats at�tiecas uz Sveinu. Nē, kā jau teicu Maikam, lai kas ari viņu nogalināja, tas ir kāds, kur� tie�ām vēlējās viņas nāvi.

-��� Tātad paliek viņas vīramāte un misis Sveina. Tava mugura �ovakar atkal niķojas? Kāpēc tev neizstiepties uz grīdas?

-��� Dro�i vien tā arī darī�u, kad izpīpē�u pīpi, Tenets pasmaidīja. Sopēcpusdien darbā man uznāca kārdinājums tā izdarīt, bet nodomāju, ka nezin vai Drako mani atbalstīs. Starp citu, �odien viņ� izskatījās visai bēdīgi.

-��� Kaut kas jauns?

-��� Negribējās jautāt.

Kādu brīdi viņi klusēja, domās par Drako iegrimu�i, bet tad D�ouna nopūtās un atsāka ie�priek�ējo sarunu.

-��� Kāda ir misis Māstere seniore?

Tenets saviebās.

-��� Teik�u tikai, ka esmu priecīgs, ka viņa nav mana sievasmāte.

-���� Tas man lika atcerēties, D�ouna nolika tasīti un piecēlās, ka laikam vajadzētu�

Tenets uzlika plaukstu viņai uz rokas un mai�gi pieturēja D�ounu.

-��� Vēl nav pagāju�as ne desmit minūtes, kop� tu biji pie viņas. % �

-��� Zinu, bet man vajag. Nepaies ne minūte�

Tenets nolika pīpi uz pelnutrauka.

-��� �oreiz ie�u es.

Kad viņ� atkal nonāca lejā, pīpe bija izdzi�susi. Viņ� nolēma paklausīt D�ounas padomam un izstiepties uz grīdas. Sākumā, nonākot saska�rē ar cieto virsmu, noguru�ie muskuļi protestēja, bet tad brīnumainā kārtā, Tenetam atslābinoties, sāpe sāka atlaisties.

-���� Brīni�ķīgi, viņ� novilka ar aplaimotu smaidu.

D�ouna pabikstīja viņu ar purngalu.

-���� Neaizmiedz! Tu neesi man vēl visu izstās�tījis. Kāpēc viņa tev nepatīk? Es domāju Perditas vīramāti. Kāda viņa ir?

-��� Nu, es jau stāstīju tev, kādu traci viņa sacēla par gredzenu, tā ka tev varēja rasties zināms priek�stats� Ļauj man padomāt! Slaida, elegan�ta, izskatās krietnus desmit gadus jaunāka, nekā ir patiesībā. Asa, uzstājīga, mii rīkoties pēc sava prāta, iekārtot pasauli tā, kā viņai patīk. Un tā viņa izrīkojas arī ar savu dēlu.

-��� Nabaga vīrietis. Tātad �ajā ziņā viņa ir maz�liet līdzīga Maika mātei.

-���� Jā. Maikam �ī sieviete nepatika, tas bija acīmredzams. Bet misis Lainhema ir tikai tāds maigs misis Māsteres variants, par to vari būt dro�a.

-��� Un tu saki, ka misis Māstere ienīda Perditu?

-����� Vispārējais iespaids ir, ka viņa ienīstu jeb�kuru, ar ko apprecētos viņas dēls. Tomēr savu nepatiku viņa nekad nav izrādījusi atklāti, acīm�redzot, lai neatsve�inātos no D�ailza, bet ikviens piekritīs, ka viņa ne reizi nav palaidusi garām iespēju likt Perditai justies kā ienācējai no malas.

-����� Vai tu domā, ka D�ailzs tie�ām nemanīja, kas notiek?

-����� Nē, viņ� manīja. Tas ir skaidrs no da�iem izteicieniem, kurus viņ�, kad mēs sarunājāmies, veltīja savai mātei. Bet man ir aizdomas, ka līdz �im notikumam viņ� ne reizi par to atklāti netika runājis.

-���� Tātad tu domā, ka viņa ir viens no iespē�jamiem variantiem?

-���� Jā. Lai gan, ja viņa runāja taisnību, viņa ir tīra. Viņa saka, ka aizbraukusi uz turieni apmē�ram ap deviņiem, varbūt mazliet agrāk.

-��� Bet tu viņai netici?

-����� Nu, tur jau tā nelaime. Viņas stāstā ir vis�maz viena detaļa, kura apstiprina, ka viņa runā�jusi taisnību. Viņa saka, ka dzirdējusi bērnu brē�cam, tāpēc aizgājusi, jo nolēmusi, ka Perdita ir aizņemta, mēģinot nomierināt bērnu.

-���� Tad tas varēja būt tie�i pirms Venesas pār�brauk�anas.

-���� Pareizi, lai gan mirkli pagaidi! Tenets apvēlās uz sāniem un viebdamies apsēdās. Pie�ņemsim, ka viss teiktais ir taisnība, bet pa ceļam uz mājām misis Māstere pārdomā. Viņa izmisīgi grib atgūt savu gredzenu, to tu zini. Varbūt viņa nolemj, ka ir pasteigusies, ka vajadzēja pagaidīt. Un tā viņa grie�as atpakaļ, lai sagaidītu, kad pa�rādīsies Perdita.Viņa nevar pieklauvēt tik skaļi, lai tiktu sadzirdēta, tāpēc iet apkārt mājai, pa�skatās pa virtuves logu, ierauga, ka tur guļ Perdita, atklāj, ka durvis nav aizslēgtas, un aptver savu iespēju�

-��� Tu tie�ām pieļauj, ka viņa uz to ir spējīga?

Tenets kādu minūti domāja un tikai tad atbil�dēja:

-��� Jā, pieļauju.

Viņ� atkal izstiepās uz grīdas.

D�ouna nodrebēja.

-���� Jā, viņa, liekas, neatbilst tam, kādai, pēc mana prāta, būtu jābūt vīramātei! Un kā ar Vikiju? Viktoriju Sveinu, viņa piebilda, sastapusi Teneta neizpratnes pilno skatienu. Skolā viņu parasti sauca par Vikiju.

-���� Nu, ko. To pa�u es teiktu ari par viņu. Tas patie�ām ir interesanti. Satiekot Sveinus katru at�sevi�ķi, var domāt, ka tā ir viņa, kura nosaka to�ni, bet, kad viņi ir kopā, kļūst skaidrs, ka galve�nais noteicējs ir viņ�. Viņa mēģina to noslēpt zem savas vīzdegunīgās pozas, bet ir skaidrs, ka viņa vīru dievina un darīs visu, lai viņu paturētu sev. Un otra lieta viņas pa�tēls viņai pa�ai ir ļoti svarīgs. Paredzu, ka viņa darīs visu, lai to saglabātu. Viņa uzskata sevi par spēcīgu, veik�smīgu, neatkarīgu sievieti. Viņai ļoti nepatiktu, ja kolēģu priek�ā vajadzētu kļūt par izsmiekla objektu, par sievieti, kura nespēj noturēt pie se�vis savu vīru.

-���� Nu, kā jau stāstīju, arī skolā viņa tikai pati diktēja sev noteikumus. Ja viņa kaut ko gribēja izdarīt, tad izdarīja, un, ja tādēļ radās nepa�tik�anas, tad bija vēl sliktāk, D�ouna pasmaidī�ja. Kad es de�urēju, baidījos viņai aizrādīt. Vi�ņa vienkār�i stāvēja ar nekaunīgu smaidu sejā un saldi atvainojās, bet ikvienam, to redzot, bija skaidrs, ka viņa vienkār�i ņirgājas.

Tenets pa�ūpoja galvu un novaidējās.

-���� Ak vai, ak vai! Kā tas kādam ir grāvis au�toritāti!

D�ouna paķēra spilventiņu un iegāza viņam.

-��� Tu gan esi līdzjūtīgs!

Tenets izstiepa rokas, lai belzienu atvairītu.

-����� Es to nosauktu par priek�rocību izman�to�anu, kamēr otrs atrodas guļus stāvoklī. Tas bi�ja tikai joks.

-��� Tie�i ta, viņa nolika spilventiņu atpakaļ un piecēlās. Nepaies ne minūte.

-Bet�

Bet viņa bija jau projām. Viņa nedrīkst tā rīkoties, viņa nomocīs sevi. Jāparunā ar viņu par to, kaut arī viņai nepatiks. Tenets nopūtās. D�ouna varēja būt bezgala stūrgalvīga, ja kaut ko bija ieņēmusi galvā. Tenets apvēlās apkārt un no�stājās uz kājām. Nevarēs jau ar viņu strīdēties, guļot uz muguras.

Kad D�ouna atgriezās, viņ� sēdēja uz dīvāna.

-���� Es gan domāju, ka tu esi nolēmis atpūtināt savu muguru.

-��� Ir jau daudz labāk, goda vārds. Starp citu, ir kaut kas krietni svarīgāks. Paklausies, mīļā! Tu vienkār�i nedrīksti katras desmit minūtes skraidīt aug�ā lejā.

D�ouna nekavējoties ieņēma aizsardzības po�zīciju: Es ta�u neskraidīju, kamēr mēs ēdām, vai ne?

Tenets uzbudināti papurināja galvu.

-��� Par to nav runa. Tu zini, ko es domāju.

-��� Tur neko nevar darīt, Luk.

-���� Bet tu vari. Tev vajag. Es tagad domāju tikai par tevi.

-���� Es to saprotu, bet tas nevilksies mū�īgi, tu to zini. Kad da�as pirmās dienas būs pagāju�as, es vairs tā neuztrauk�os un varē�u atstāt viņu vienu uz ilgāku laiku. Man tagad tikai ik pa brīdim jāpārliecinās, ka ar viņu viss kārtībā, tas arī viss. Mani visu laiku neatstāj doma, ka viņai varētu uznākt vēl viena lēkme, un, ja es to ne�zinātu� Bija citādi, kamēr viņa atradās slimnī�cā. Tad es zināju, ka vienmēr tuvumā ir kāds, kas viņu uzmana. Bet �eit esmu tikai es, un man par visu jāatbild.

Tenets lieliski saprata, kā viņa jūtas, un zinā�ja, ka tad, ja izspiestu no viņas kādu solījumu, kur� būtu pret sievas sirdsapziņu, viņa saner�vozētos tā, ka būtu vēl sliktāk. Viņ� visai negri�bīgi piekāpās.

-��� Saprotu. Viss kārtībā. Tikai pamēģini nepār�censties, mīļā!

-��� Pamēģinā�u. Bet tas, ko es teicu, ir patiesī�ba, un tur es neko nevaru izdarīt. It kā mani kāds iek�ēji spiestu, it kā teiktu: "Ej un apskaties, ej un pārbaudi!" Un es tam nespēju pretoties.

-��� Labi. Ceru vismaz, ka tu nenomocīsi sevi ar uztraukumiem, kad mums vajadzēs pie viņas at�stāt kādu citu.

-��� Domāju, ka nē. Es no tiesas ticu, ka jutī�os daudz labāk, kad būs pagāju�as da�as dienas.

-���� Nākamajā nedēļā mums vajadzētu mēģināt to darīt pārmaiņus.

Doktors Makfersons bija teicis, ka nākamās pāris nedēļas D�ounas mātei vajadzēs kādu, kur� varētu atrasties tuvumā, un D�ouna bija to apņē�musies. Viņai bija iedotas da�as brīvdienas, bet nākamā nedēļa būs grūta. Bija sarunāti da�i dar�bi, ieskaitot triju dienu kursus Kenterberijā. D�ouna tos vadīja. Kursi bija izziņoti jau pirms vairākiem mēne�iem, un likās visai neiespējami pēdējā brīdī tos atcelt.

Kādu brīdi viņi apsprieda, ko vajadzētu no�kārtot, bet tad D�ouna ierunājās:

-���� Ir jau labi, ja runājam par pāris nākamajām nedēļām, bet mani nopietni uztrauc, kas notiks pēc tam. Atceros doktora Makfersona vārdus, ka viņa ātri vien atgriezīsies normālā dzīvē, bet man visu laiku jādomā par to, ka tas notika tāpēc, ka viņa dzīvo viena pati. Kas būtu, ja viņa gadījuma pēc nebūtu sarunājusi ar misis Pārķēri iet iepirk�ties un misis Pārkere nebūtu laikus atradusi mammu? Viņa tagad būtu jau mirusi. Tas dara mani domīgu.

-��� Kas tev padomā, dārgā?

Viņa vilcinājās un uzmeta vīram īsu, vēr�tējo�u skatienu.

-��� Interesanti, ko tu teiktu, ja man ienāktu prā�tā piedāvāt mammai dzīvot pie mums.

Tagad bija Teneta kārta vilcināties. Viņ� jau bija jutis, ka kaut kas tāds tuvojas, tāda varbūtība bija ie�āvusies prātā. Bet �odiena paņēma tik daudz, ka tie�ām nebija atlicis laika�

-���� Katrā ziņā es domāju, ka mums �o lietu nevajadzētu sasteigt.

-���� Zinu. Dro�i vien nevajadzētu. Bet tu man nepasaki, ko par to domā.

Tenets atkal vilcinājās.

-���� Katrā ziņā tas mani nebiedē, ja tu gribi zi�nāt, ko es domāju. Kā tu zini, es ļoti mīlu tavu māti, un mēs vienmēr esam lieliski sapratu�ies. Vissare�ģītākais ir tas, ka mēs tad zaudējam ie�spēju būt diviem vien. Starp mums vienmēr būs vēl kāds. Zinu, ka pagaidām ir Bens, bet, bez �aubām, pēc pāris gadiem arī viņ� aizlidos, un tad vienīgais mūsu mierinājums būs iespēja bie��āk būt kopā tikai mums abiem. Varbūt tas iz�klausās visai egoistiski�

-���� Nē, man liekas tāpat. Bet, zini, mums to nevajadzēs ziedot. Es jau domāju� Mēs katrā laikā varam pārdot abas mājas, mūsējo un viņas, un nopirkt kādu lielāku, ar atsevi�ķu stūrīti vec�māmiņai.

-��� Tu jau esi par to domājusi, vai ne? Jā, tā bū�tu izeja. Bet vai ar to ir atbildēts?

-��� Ko tu gribi teikt?

-��� Nu, padomā! Mēs agrāk nerunājām, ka māte

būtu jāņem pie sevis tāpēc, ka viņa ir vientuļa, vai tāpēc, ka nespēj pati ar sevi tikt galā. Viņai ir daudz draugu, viņai ir aktīvs, noslogots dzīves veids, un līdz �im viņas veselības stāvoklis ir bi�jis labs. Un ārsti saka, ka viņa visai ātri atgrie�zīsies normālā dzīvē. Vienīgais iemesls, kāpēc viņai vajadzētu dzīvot vai nu pie mums, vai mū-su tuvumā, lai kāds viņu visu laiku uzmanītu, lai nepiecie�amības gadījumā līdzās būtu palīdzīga roka. Bet tā ta�u nebūs, vai ne? Visu nedēļu caurām dienām viņa būs viena pati, bez saviem kaimiņiem, kuri viņu pazīst un uzmana.

D�ouna nopūtās.

-���� Netiku par to domājusi. Tev taisnība. Tur�klāt es negribu pamest darbu, lai gan ari tas iz�klausās visai egoistiski.

-���� Nebūt nē. Vai vari iedomāties, ko atbildētu tava māte, ja tu tikai izteiktu �ādu priek�likumu? Viņa nekad nepiekristu, tu to zini.

-��� Taisnība� Kā tev liekas, ko tādā gadījumā mums vajadzētu darīt?

-���� Nogaidīt, Teneta balss skanēja noteikti. Kā jau teicu, mums nekur nav jāsteidzas. Pa�skatīsimies, kā viņa jutīsies pēc mēne�a, pēc tri�jiem, un tad izlemsim. Es noteikti neesmu pret tavu priek�likumu principā, bet katrā ziņā domā�ju, ka mums jāpagaida, kamēr viņas veselība būs

pietiekami nostiprinājusies, lai mēs �o jautājumu varētu apspriest ar viņu, lai redzētu, ko viņa par to domā. Jo, lai ko mēs arī darītu, lēmumam jābūt pieņemamam gan viņai, gan mums.

-���� Tev, protams, ir taisnība. Labi, tā arī darī�sim. Pateicos tev.

-��� Par ko?

-��� Ka biji gatavs par �o jautājumu parunāt no�pietni. Ļoti daudzus vīrie�us �āda nākotnes per�spektīva �ausminātu.

-��� Un ļoti daudzus nē. Vismaz saprātīgākos, viņ� pasmaidīja. Un es, bez �aubām, esmu saprātīgs.

-��� Pieticīgs ari.

-��� Protams.

Iezvanījās telefons. Tenets uzmanīgi piecēlās. Atgrie�oties D�ouna tikai paskatījās viņā un jau�tāja:

-��� Kas tur bija? Kaut kas slikts? Nejau Brid�ita�?

Viņ� papurināja galvu.

-��� Nē. Tas bija no slimnīcas. Biju palūdzis, lai man paziņo, ja Perditas mātes stāvoklī būs kādas

radikālas izmaiņas. Pirms stundas vina nomirusi.

� �

Viņ� apsēdās un saņēma galvu rokās.

-��� Es zināju, ka nevajadzēja vakar no rīta viņu iztaujāt. Es tev stāstīju, cik briesmīgi slima viņa izskatījās? Kad ieraudzīju, kādā stāvoklī viņa ir, man vajadzēja likt viņu mierā.

-��� Bet tu stāstīji, ka viņa pati uzstājusi, lai sa�runa notiktu.

-��� Zinu, bet�

-��� Luk, domā ar veselo saprātu! Tu ta�u nepie�ļauj, ka �ai tavai vakardienas sarunai ir kaut kas kopīgs ar viņas nāvi, vai ne? Jo, ja�

-Tu neredzēji, D�ouna, cik ļoti slima viņa bi�ja. Ja tu būtu� Jebkuru cilvēku tādā stāvoklī jāliek mierā.

-��� Man joprojām neliekas, ka tev vajadzētu se�vi �austīt. Pēc manām domām, pārmest vajadzē�tu viņas vīram. Manuprāt, viņa vietā es saprastu, ka nedrīkst stāstīt par meitas nāvi. Viņas stāvoklī nedrīkst pavēstīt tādas ziņas.

-���� Varbūt viņ� pastāstīja tāpēc, ka zināja, ka viņa mirst, ka viņai ir tiesības to uzzināt.

-���� Ak, nezinu, ir tik grūti� Bet jebkurā gadī�jumā man liekas, ka viņam vajadzēja brīdināt tevi, cik ļoti viņa ir slima. Bet viņ� to nedarīja, vai ne?

-Nē.

-���� Un man liekas, ka, ja es būtu viņas vietā� es gribētu runāt ar tevi, apzināties, ka esmu da�rījusi visu, lai palīdzētu tev atklāt, kas nogali�nājis manu meitu. Patiesībā es būtu pat dusmīga, ja uzzinātu, ka tikai tāpēc, ka esmu slima, man nav ļauts satikties ar tevi.

-��� Neārstējami slima.

-���� Lai ari būtu neārstējami slima� Kā tev �ķiet, vai viņa zināja, ka drīz mirs?

Tenets nopūtās.

-��� Nezinu. Dro�i vien. Bet tev laikam ir taisnī�ba. �ķita, ka viņa apņēmusies izstāstīt man visu, ko es gribēju uzzināt.

-���� Nu, lūk. Beidz sev pārmest! Tu runā par manu sirdsapziņu, bet pats esi tikpat briesmīgs! D�ouna piecēlās. Jāiet iedot mātei �īvakara pēdējo zāļu devu un jāuzklāj naktij gulta. Un man liekas, ka tavai mugurai vajadzētu karstu vannu.

Viņai bija taisnība. Karsta vanna nāktu par labu. Tenets atgrieza krānu, lai ielaistu vannā tik karstu ūdeni, cik vien iespējams, un caur tvaiku mākoņiem bezmērķīgi skatījās griestos. Negai�dīts viņa iztēlē uzpeldēja Perditas tēls aizkusti�no�s, gandrīz bērni�ķīgs augumiņ�, seja izplū�dusi aiz nedabīgi spīdo�ā plastikāta. Reiz viņ� bija lasījis romānu, kur� saucās "Mazais, pazu�du�ais zēns". Un tāda bija arī Perdita, neskatoties uz viņas gadiem. Mazā, pazudusī meitene. Lai gan viņ� neatcerējās, ka būtu kādreiz viņu re�dzējis, pa�laik spēja to iztēloties ļoti dzīvi: vien�tuļais augumiņ� spēļu laukumā vai klases telpā noliecies pār ski�u albumu un iegrimis zīmē��anā� Dīvaini, ka viņa neaizgāja uz mākslas skolu, bet tika apslāpējusi savu nevaldāmo kais�lību uz mākslu un izvēlējusies pilnīgi citu kar�jeru. Un skumji, ka viņai nebija pa�ai savu bēr�nu. Vai varbūt glu�i otrādi. Laulības dzīve nene�sa nekādu prieku, un varbūt tie�i bērnu trūkums spieda viņu ieguldīt visu talantu darbā un radīt tādas rēgainas gleznas, kurām piemita spēja ie�darboties uz skatītāju un iespiesties tā apziņā. Tenets atsauca atmiņā viņas gleznas, it īpa�i to, kura karājās Herrovu viesistabā, ar liliju dārzu naktī. Kā glezna var tik spēcīgi iedarboties, viņ� brīnījās.

Ūdens sāka atdzist. Viņ� pielaida vēl karsto, atlaidās vannā un turpināja iesākto domu. Ja mākslinieka izjūtas atspoguļojas viņa darbos, tad ko Perditas glezna stāstīja par autori? Kādas bija emocijas, kuras audekls izteica? Vispirms dus�mas, viņ� iedomājās, atceroties krāsu eksploziju gleznā, kura karājās viņas mājas viesistabā. Dus�mas uz ko? Un, protams, skumjas. Skumjas, me�lanholija, pesimisms, vienalga, kā to ari nosauk�tu. Bet Perditas pesimisms nebija nepamatots. Viņa tomēr bija mirusi priek�laicīgi, un viņa vienmēr apzinājās, ka tā notiks.

Nāvei nolemta. It kā viņa būtu zinājusi, ka ir nāvei nolemta� Misis Herrovas vārdi vijās un mezglojās Teneta domās kā tvaika mutuļi, kuri virmoja pie griestiem tie�i virs galvas. Vai Perdita to zināja? Vai varēja zināt? Vai bija iespējams, ka �ī apjausma Perditas zemapziņā kaut kādā veidā bija ievirzījusi viņu apstākļos, kuros priek�laicīga nāve bija ne tikai iespējama, bet pat neizbēgama?

Viņ� papurināja galvu. Nē. Tas jau izklausās nereāli.

Bet doma iestrēga prātā un neatstājās. Viņ� bija nogulējis vannā tik ilgi, ka, ieejot guļam�istabā, D�ouna jau gulēja cie�ā miegā. Viņ� no��āvājās, izstiepās visā garumā un atslābinājās. �ovakar nevajadzēs ilgu laiku, lai aizmigtu. Viņ� bija noguris. Tik noguris�

305

Bet prāts dīvainā kārtā atteicās atslēgties. Da�ās pēdējās dienās bija vajadzējis tik daudz ko uztvert, ar tik daudziem satikties, tik daudz ko izvērtēt. Dzīvīgiem tēliem piebārstīti sarunu frag�menti turpināja virpuļot galvā: Venesa Brokstone, kādu viņ� to pirmo reizi ieraudzīja pirmdienas vakarā, iespiedusies dīvāna stūrī. Tad �ajā pēc�pusdienā, drūmi vērdamās savā vīrā: "Vai tad tu nesaproti? Manis dēļ viņam bija tik viegli to iz�darīt. Esmu tikpat vainīga, kā viņ�." D�ailza

Simpsone 6

Māstera māte tver dēla roku, uz viņa miesas paliek sarkani nospiedumi: "Kāpēc jūs sakāvāties?" Un Māsters: "Perditai un Sveinam bija romāns. Varbūt tagad tu esi apmierināta?" Viktorija Sveina: "Dieva dēļ, Hovard, beidz tā skatīties uz mani! Man bija tiesības zināt, uz kurieni tu brauc, vai ne? Es esmu tava sieva." Un Sveins: "Tu tie�ām gribi teikt, ka man sekoji?" Tālāk Herrovi. Stefānija, bāla un izmisusi, māsa mirusi, māte mirst (Tagad jau mirusi, Tenets sev atgādināja. Nabaga bērns!): "Cik ilgi mums jābūt pacietīgiem ? Kamēr mamma būs� ?" Un Herrovs pats: "Mana sieva nevar izturēt aukstumu." Un misis Herrova, viņas novārgu�ais augums biezos vilnas ritasvārkos, ap pleciem vilnas pārklājs: "It kā viņa būtu zinājusi, ka ir nāvei nolemta."

Nāvei nolemta�

Vārdi atbalsojās Teneta apziņas gaiteņos. Tā ari nespēdams iemigt, viņ� pagriezās un, ieri�tinājies D�ounas omulīgi siltā auguma izlie�kumā, mēģināja atsaukt domās lauku pastaigas, dienas pie jūras, kaut ko tādu, kas palēninātu do�mu trako skrējienu, novirzītu tās rāmākā gultnē. Pakāpeniski tas iedarbojās, un viņ� iesnaudās. Tālu, tālu, gara tuneļa galā, parādījās niecīgs gaismas punkts. Viņ� ļāva straumei nest sevi turp, jo zināja, ka, tur nokļuvis, izdarīs svarīgu atklājumu. Bet straume tunelī pēk�ņi sāka plūst pretējā virzienā, nesa viņu atpakaļ, attālināja no mērķa. Viņ� sāka peldēt, kult ūdeni visiem spēkiem. Viņam tur jānokļūst, viņam jānokļūst. Ūdens plūda degunā, iekļuva acīs. Rokas un kā�jas sāpēja. Viņ� nedrīkstēja padoties, viņ� ne�drīkstēja, nevarēja. Viņ� bija jau tuvu izmi�sumam, kad pēk�ņi ūdens pretestība atslāba. Un tikpat pēk�ņi viņ� jau bija nostājies uz kājām un streipuļoja uz tuneļa galu. Gaisma pastiprinājās ar katru mirkli. Tā dedzināja acis, tā urbās sma�dzenēs.

Kāds viņu purināja.

-��� Luk, mosties!

Tenets atvēra acis. Pār viņu bija noliekusies D�ouna, viņas seja rai�u pilna. Matos rotaļājās naktslampiņas maigā gaisma, izceldama viņas krū�u maigo izliekumu.

-��� Tu murgoji.

Viņ� uzsmaidīja sievai un papurināja galvu.

-��� Tas nebija murgs.

Viņ� jutās brīni�ķīgi, viņ� bija neuzvarams.

Beidzot viņ� zināja, kādēļ.

Un kas.

19.

-��� Tātad, ko jūs domājat, Maik?

Tenets ar nepacietību gaidīja Lainhema sprie�dumu. Viņ� tikko bija beidzis izklāstīt savu jau�no teoriju. Ser�ants to noklausījās vērīgi, kon�centrējoties saraucis pieri. Viņa pirksti spēlējās ar papīra gabaliņu, salocīja un atlocīja to, līdz beidzot saburzīja. Lainhems nometa papīra bum�biņu uz galda un papurināja galvu.

-��� Vai nav pārāk vispārīgi, ser?

Tenets jutās vīlies. Viņ� bija cerējis uz at�saucīgāku reakciju.

-��� Man tā neliekas, viņ� nelokāmi atbildēja.

-��� Bet ar visu cieņu, ser�

-���� Ak, atkal, Maik! Esmu jau lūdzis agrāk: ja jūs man nepiekrītat, tad kāpēc to nepateikt tie�i?

Tenets bija netaisns, un viņ� to zināja. Citā reizē viņ� vienkār�i paķircinātu Lainhemu, kā jau bie�i bija darījis.

Un Lainhems parasti kļuva kautrīgs, bet �o�reiz, Teneta toņa aizvainots, viņ� jautāja:

-��� Vai jūs patie�ām gribat zināt, ser?

Tenets juta, ka viņam nepatiks tas, ko nāksies uzklausīt, bet, ja viņ� negribēja zaudēt cieņu, tad nebija izvēles un nācās atbildēt:

-��� Protams.

-��� Jo zinu, ka tad, ja pateik�u tie�i, tas man par labu nenāks.

-��� Nav tiesa!

-��� Tie�ām, ser? Bet jums ta�u nepatīk, ja kāds nav ar jums vienisprātis.

Taisnība, viņam patika paturēt virsroku. Tas bija viens no viņa būtiskākajiem trūkumiem, un viņ� to apzinājās.

-���� Ak, beidziet, Maik! Es vienmēr esmu gatavs uzklausīt cita viedokli, un jūs to zināt.

Viņ� ta�u nav tik nesaprātīgs? Noteikti nav.

-���� Var jau būt, Lainhema smaids izlīdzināja viņa vārdus, un, atzīstot to patiesumu, Tenets pasmaidīja.

-��� Labi, labi. Jūs savu panācāt. Vai mēs tagad varam atgriezties pie jūsu ievadvārdiem: "Ar vi�su cieņu�"?

-���� Vienkār�i mums nav konkrētu pierādījumu. Tie visi ir, hm, minējumi� pieņēmumi.

-����� Es ignorē�u jūsu centienus būt taktiskam, Maik. Jā, piekrītu, zināma daļa darba sastāv no minējumiem. Es personīgi to sauktu par intuīci�ju, bet policijas darbā bez tās nevar iztikt, un jūs to zināt tikpat labi kā es. Galvenais, lai viss vien�mēr balstītos uz faktiem, un jums jāatzīst, ka �ī mana teorija atbilst mums zināmajiem faktiem.

-����������� Varbūt, Lainhema balsī joprojām skanēja �aubas. Bet viss atkarīgs no tā, vai paraūgi at�bildīs viens otram.

-���� Pilnīgi pareizi, tāpēc man gribētos, lai jūs nodarbotos tie�i ar to. Brauciet un dabūjiet otru paraugu salīdzinā�anai un vediet to tie�i uz Eldermestonu! Es sazvanī�u Bobu Ferliju un pa�teik�u, cik svarīgi pārbaudi veikt nekavējoties, līdzko jūs tur ieradīsieties. Lai viņ� visu noorga�nizē!

Detektīvser�ants Ferlijs bija policijas virs�nieks no Eldermestonas laboratorijas. Tenets viņu labi pazina, jo vairākus gadus abi bija strā�dāju�i kopā.

-��� Kā jums �ķiet, cik ilgu laiku tas aizņems?

Lainhems paskatījās pulkstenī.

-���� Pusdesmit. Teiksim, pusstunda, lai dabūtu paraugu, pusotra stunda, lai aizbrauktu uz tu�rieni, pusstunda laboratorijas pārbaudei, pusotra stunda atpakaļceļam� Domāju, kādas �etras stundas.

-��� Tad gaidī�u jūs starp vieniem trīsdesmit un diviem. Jauki.

-����� Varu jums piezvanīt no laboratorijas. Tad jums nevajadzēs mani gaidīt.

Tenets zināja, cik daudz Lainhemam maksā �is piedāvājums, un viņ� prata novērtēt drauga augstsirdību. Ser�ants būtu ļoti sarūgtināts, ja nevarētu pavadīt Tenetu arestēt slepkavu. Ar noteikumu, protams, ka laboratorijas pārbaude apstiprinās gaidīto. Bet viņam par to �aubu nebi�ja. Viņ� nekļūdās, viņ� zināja to, viņ� juta to pa�visam dro�i.

-��� Nē, Maik. Es gaidī�u. Es ceru�

Iezvanījās telefons.

Tenets pacēla klausuli.

-��� Iedodiet man viņu!

Lainhems jautājo�i savilka uzacis, bet Tenets nereaģēja, jo visa uzmanība bija sakoncentrēta uz sarunu. Pagāja ilgāks laiks, līdz viņ� ieru�nājās.

-���� Jā. Jā. Saprotu� Nē, mani tas nepārsteidz, jo arī man bija aizdomas�. Nē, tagad jūs varat atstāt to manā ziņā. Es nokārto�u visu nepie�cie�amo� Jā, protams, mēs izdarīsim visu ie�spējamo� Tas ir ārkārtīgi augstsirdīgs piedā�vājums, es pateik�u viņiem, ka� Domāju, ka tas varētu būt vēlu pēcpusdienā� Jā, piekritu� Jūs varētu? Tas būtu lieliski� Jā, domāju, ka tas bū�tu pats labākais� Piezvanī�u jums vēlāk un pa�teik�u, kā viss beidzies� Jā. Paldies. Uz redzē��anos!

Viņ� nolika klausuli un, domās iegrimis, drū�mu seju, kādu laiku nenolaida acu no tālruņa, bet tad pievērsās Lainhemam.

-���� Man izrādījusies taisnība, Maik, lai gan tas nebūt nesagādā man prieku, viņ� atstāstīja sarunu Lainhemam, vērodams, kā mainās ser��anta sejas izteiksme, kā tā kļūst tikpat nepie�lūdzama kā viņam. �ajā brīdī viņa teorijas ap�stiprinā�anās nozīmēja tik maz. Viena lieta ir tu�rēt aizdomās, bet pavisam kas cits, ja �ās aizdo�mas apstiprinās. Tik daudz cie�anu. Pagātnē, ta�gadnē, nākotnē�

-���� Tāpēc tagad mums vēl steidzīgāk jāsadabū paraugu sakritības apstiprinājums.

Lainhems piecēlās.

-���� Esmu jau ceļā. Kad uzzināsim rezultātus, es jums �ā vai tā piezvanī�u no laboratorijas, viņ� kādu brīdi vilcinājās. Ko jūs domājat darīt pa �o laiku, ser?

Tenets jau sniedzās pēc klausules.

-���� �ur tur piezvanī�u. Līdz jūsu atbrauk�anai gribu pamēģināt salikt visu pa plauktiņiem, lai mēs precīzi zinātu, kāds ir stāvoklis. Vēlos, lai aresta laikā jūs būtu kopā ar mani, tāpēc, kā jau apsolīju, gaidī�u jūs.

-���� Pateicos. Ļoti negribētos palaist to ga�rām.

Bija daudz kas sarunājams, daudz kas nokār�tojams, un rīta atlikusī daļa paskrēja ātri. Ap div�padsmitiem Tenets jau gaidīja Lainhema zvanu.

Viņ� bija apmierināts, ka �ajos apstākļos ir iz�darījis visu iespējamo.

Tagad bija vajadzīgs tikai laboratorijas ap�stiprinājums. Ar tādu pierādījumu veiksme ir vi�ņu pusē. Bez tā nu, ko, būs daudz sare�ģītāk. Vai ap �o laiku ekspertīzei jau nevajadzēja būt pabeigtai? Tenets piecēlās un sāka staigāt pa kabinetu, �o to paceldams un atkal nolikdams at�pakaļ, pat nepamanīdams, ko aizticis. Viņ� ievē�roja, ka debesis ir noskaidroju�ās un spīd saule. Pirms tam, iegrimis domās, viņ� to nebija pa�manījis. Kad iezvanījās telefons, viņ� bija gājis pie loga. Steigdamies pie tālruņa, viņ� pret krēs�la stūri sasita ceļgalu, bet sāka to berzēt tikai tad, kad bija paķēris klausuli.

-��� �eit Lainhems, ser. Viss saskan.

Bezgalīgajā atvieglojuma sajūtā sāpes aizmir�sās.

-Kolosāli! Kad jūs izbraucat?

-Tūlīt pat.

-��� Labi. Pacentieties pa ceļam nenolauzt kak�lu! Es bez jums nebrauk�u.

-��� Pateicos.

Izjuzdams pacilātību, Tenets nolika klausuli, bet tad, kad viņ� bija atcerējies, kas sekos pēc aresta, sirds pamira. Strādājot pie lietas, parasti nedomā tālāk, domā tikai par to, kā atklāt noziegurnu. Tikai, kad �ķēr�ļu josla pārvarēta, kļūst dzirdama skrējiena atbalss. Arests nekad vēl nav beigas. Gan slepkavas, gan upura draugu un tu�vinieku dzīves bie�i vien uz daudziem gadiem ir sagrautas. Un �ajā gadījumā kāds nevainīgs upu�ris varbūt neatgūsies nekad.

Ceļgals joprojām sāpēja, un piecēlies viņ� to apskatīja. Nē, liekas, ka nekā nopietna nav. Va�jadzētu aiziet uz ēdnīcu un paēst pusdienas, un varbūt paņemt Lainhemam kādu sendvi�u, ko uzkost ma�īnā. Kad ser�ants ieradīsies, viņi vairs negribēs vilcināties.

Pulksten divos viņi jau bija ceļā, saspringti un nerunīgi. Tenets bija iegrimis domās, apsverot gaidāmās iz�ķiro�ās nopratinā�anas plānu, mēģi�not paredzēt varbūtējos �ķēr�ļus un izlemt, kā pār�varēt iespējamos preto�anās mēģinājumus. Par spīti faktam, ka tagad viņiem bija neapstrīdami pierādījumi, kuri liecināja par slepkavas klātbūtni nozieguma vietā, tas vēl nebūt nenozīmēja, ka būs viegli panākt vainas atzī�anu. Bet tie�i to Tenetam vajadzēja. Viņ� gribēja, lai lieta būtu pabeigta.

Ja neskaita kādu jaunu māmiņu, kura stūma bērnu ratiņus, Veisaidas krustojums bija tuksne�sīgs.

Kad viņi bija izkāpu�i no ma�īnas, Lainhems nopētīja māju.

-��� Domājat, ka viņ� mūs gaidīs?

Tenets paraustīja plecus.

-��� Kas zina?

Viņ� ievēroja, ka visi aizkari ir aizvilkti. Tā bija tāda gandrīz aizmirsta tradīcija, kā darīt zi�nāmu, ka mājā kāds miris. Ak Dievs, sakoncen�trējis uzmanību uz slepkavības lietu, viņ� bija aizmirsis, ka Herrovs nepilnas divdesmit �etras stundas jau ir atraitnis. Viņ� atcerējās, kā Her�rovs bija sargājis sievu. Lai arī kāda bija viņa vaina, rūpes par sievu likās patiesas. Tenets no�cietināja sirdi. Viņ� netaisījās ļaut vaļu līdz�jūtības izpausmēm.

Klusējot viņi piegāja pie centrālajām durvīm un piezvanīja. Tenets pamanīja, ka jau ir parā�dīju�ās da�as nenozīmīgas nevērības pazīmes, kuras bojāja priek�zīmīgo apkārtnes kārtību, kas tā krita acīs pirmā apciemojuma laikā. Uz priek��ējās iebrauktuves vēj� bija sanesis tuk�as ceptu kartupeļu paciņas un konfek�u papīrī�us, un lieveņa akmens plāk�ņu nopulēto virsmu izķē�moja dubļainu apavu nospiedumi. Iek�pusē at�skanēja soļu troksnis, durvis tika atslēgtas, un viņus sagaidīja svelmaina gaisa vilnis. It kā viņu priek�ā pla�i būtu atvēru�ies pa�i elles vārti.

-��� Mister Herrov? Mēs vēlētos parunāt.

Herrovs skatījās uz viņiem bez intereses, it kā uz nepazīstamiem cilvēkiem. Mugurā viņam bija tā pati tum�i pelēkā vilnas jaka un melnā kakla�saite. "Bet iepriek�ējā reizē �is apģērbs pasvītro�ja citu nāves gadījumu," Tenets sev atgādināja. Un tie�i tas nāves gadījums bija iemesls, ka viņi �eit atrodas.

-���� Detektivinspektors Tenets un detektīvser�ants Lainhems.

Herrova sejas izteiksme mainījās. Viņ� kļuva it kā nepacietīgs, pat nedaudz naidīgs.

-��� Vai tam jānotiek tagad, inspektor? Nupat kā atgriezos no apbedī�anas biroja. Nezinu, vai jūs dzirdējāt, bet pagāju�ajā naktī nomira mana sie�va. Jūs nedrīkstat traucēt mani tādā smagā brīdī.

-���� Jā, es dzirdēju. Un tomēr baidos, ka man nāksies būt neatlaidīgam�

Herrovs vēl kādu mirkli vilcinājās, tad paraus�tīja plecus, atkāpās un ieveda viņus smacīgajā, pustum�ajā viesistabā. Tenets uzmeta acis lilijām mēnessgaismā, to spocīgi baltajiem atspīdumiem Perditas gleznā pie pretējās sienas, iepretī kamī�nam. Tad Herrovs ieslēdza elektrību, un slimīgi dzeltenā mākslīgā gaisma, ieslēgta dienā, atņēma gleznai zināmu daļu tās noslēpumainības.

Herrovs apsēdās uz pa�as dīvāna maliņas. Tas bija skaidrs mājiens, ka viņ� negaida garu saru�nu.

Tenets bija izlēmis, ka vislabāk lietot �oka taktiku. Līdzko viņi bija apsēdu�ies, inspektors pamāja Lainhemam un, kamēr ser�ants uzrādīja pilnvaru, vēroja Herrovu. Vecā vīra rokas mierī�gi gulēja uz tuklajiem ceļgaliem, bet tagad viņ� braucīja plaukstas, it kā tās būtu sāku�as svīst. Tenets redzēja, ka nekontrolējami savelkas kakla muskuļi. Likās, ka Herrovs norij baiļu kamolu. Tomēr viņa seja saglabāja pasīvu izteiksmi. Iztēlē viņ� �o mirkli noteikti ir pārdzīvojis jau daudzus iepriek�ējos gadus, bet it īpa�i kop� pagāju�ās pirmdienas vakara. Viņ� bija krietni pūlējies, lai sevi nenodotu.

-���� Vai tas ir kāds dīvains joks, inspektor? Ja tā, tad jūsu humora izjūta neatbilst manai gau�mei.

Tenets pa�ūpoja galvu.

-��� Tas nav joks, mister Herrov, un jūs to zināt pārāk labi. Pret slepkavību es neizturos viegl�prātīgi, par to varat būt dro�s.

Telpā bija tik karsti, ka viņ� jau sajuta sviedru pilienus uz plaukstām. Bet �aketi novilkt nevarē�ja, jo nekādā gadījumā nedrīkstēja sarunai pie��ķirt familiaritāti. Nāksies paciest. Interesanti, vai arī Lainhemam ir tikpat grūti.

Herrovs piecēlās.

-����������� Tādā gadījumā man jums jāpaziņo, ka jūs pieļaujat smieklīgu kļūdu. Un tagad, ja jūs neiebilstat�

-���� Tomēr es iebilstu, Tenets runāja klusu. Pat ļoti iebilstu. Baidos, ka jums nāksies samie�rināties ar faktu, ka jāuzklausa mani. Lūdzu, ap�sēdieties!

Bet Herrovs nedomāja kapitulēt.

-���� Es tam vienkār�i neticu. Līdz �im, dzirdot nostāstus par policijas brutalitāti vai rupjībām, vienmēr uzskatīju, ka ļaudis pārspīlē. Bet ielauz�ties mājā, kuras saimnieks nupat ir zaudējis sie�vu, un vēl traucēt viņam kārtot apbedī�anas jau�tājumus�

-���� Jūs tos nokārtosiet, es par to galvoju. Drīz. Un, kas attiecas uz jūsu pārmetumu, ka mēs esam neiejūtīgi, nu, ko, man �ī situācija nepatīk vairāk nekā jums, bet, cik nu tas atkarīgs no ma�nis, mums �is jautājums jānokārto. Tāpēc, lūdzu, apsēdieties un sāksim!

Herrovs kādu mirkli vilcinājās, bet tad at�griezās savā krēslā. Viņ� apsēdās un tāpat kā pirms brī�a salika rokas klēpī.

-��� Acīmredzot man nav izvēles, vai ne?

Tenetam viss bija līdz kaklam. Viņ� vēlējās,

kaut �is pretīgais darbs būtu ātrāk galā.

-��� Ziniet, mister Herrov, nav jēgas turpināt �o nevainīguma �arādi. Mēs ne tikai precīzi zinām, kad un kādā veidā jūs nogalinājāt savu pa�meitu� viņ� apklusa, lai turpmākie vārdi iegū�tu lielāku svaru. Mēs zinām arī, kāpēc.

Pirmo reizi Herrova savaldība saļodzījās. Acīs uzzibsnīja bailes. Viņ� atkrampēja rokas un un paberzēja tās gar sāniem.

-��� Nezinu, par ko jūs tur runājat.

-���� O, jūs zināt gan. Lai pārliecinātu jūs, ka neblefoju, pastāstī�u jums visu vārds vārdā, punkts punktā.

�oreiz Herrovs neatbildēja. Viņ� skatījās Tenetā kā hipnotizēts trusītis uz �ņaudzēj�ūsku.

-��� Tas, kas notika pagāju�ās pirmdienas vaka�rā, bija, kā mēs zinām, ilga, pirms daudziem gadiem uzsākta darba jūsu pameitas iznīci�nā�anas kulminācija. Tas bi ja process, kuru jūs iesākāt un arī nobeidzāt.

Herrova bailes tagad bija vēl izteiktākas. Uz viņa pieres parādījās sviedru spīdums, un, zo�biem sako�oties, �oklis notrīcēja.

-���� Tā tas būtu varējis turpināties gadiem ilgi, ja negadītos kāda neveiksmīga apstākļu sakritī�ba. Perdita iemīlēja kādu cilvēku un beigu beigās saņēma drosmi un pateica vīram, ka atstāj viņu, un tie�i tajā pa�ā dienā jūsu sievai negaidīti izde�vās dabūt vietu slimnīcā. Un notika tā, ka tad, kad sestdienas vakarā Perdita meklēja �eit patvē�rumu, jūs ar Stefāniju bijāt mājās vieni pa�i, un Perdita atklāja, ka vēsture atkārtojas, tikai vēl daudz pretīgākā veidā. Viņa noķēra jūs gultā ar jūsu meitu.

Tenets apklusa. Viņa pēdējie vārdi izskanēja kā pātagas. Pretīguma pieskaņa inspektora balsī zvanīja ausīs. Bargais nosodījums samilza telpā glu�i vai taustāmi.

Bet Herrovs netaisījās padoties. Galu galā vi�ņam bija pārāk daudz ko zaudēt.

-���� Jūsu vietā, inspektor, es izteiktos uzmanī�gāk. Tas ir ļoti nopietns apvainojums.

-���� Es to ļoti labi apzinos, mister Herrov, un dro�i vien neriskētu to izvirzīt, ja tas nebūtu ap�stiprināts ar faktiem.

�oreiz bailes Herrova sejā bija pārvarīgas un nomāco�as. Viņa balss tā aizsmaka, ka nācās no�krek�ķināties un mēģināt divas reizes, līdz izde�vās izspiest vienu vienīgu vārdu.

-��� Apstiprināts?

-��� Jums jāsaprot, ka es domāju tikai vienu. Jā. Jūsu meita Stefānija beidzot ir saņēmusi dū�u, lai liecinātu pret jums, jo viņas māti vairs nespēj satriekt ziņa, ka viņas vīrs pavedis viņas meitu.

-��� Jūs ta�u saprotat, ka tie ir tikai vārdi, vārdi, kas vērsti pret mani.

-����������� Nu, nedomāju, ka �eit varētu rasties kādas

problēmas. Patiesībā esmu par to pārliecināts. Bet pagaidām netērēsim laiku �im jautājumam un atgriezīsimies pie jūsu pameitas noslepka�vo�anas, proti pie sestdienas vakara. Perdita, protams, bija �ausmās. Pati tik daudzus gadus cietusi pazemojumus, viņa, esmu par to pārlieci�nāts, noteikti uzmanīja Stefāniju, bet Stefānijai kaut kādā veidā bija izdevies pārliecināt viņu, ka viss ir kārtībā. Kā jums izdevās piespiest Ste�fāniju klusēt, mister Herrov? Vai jūs iestāstījāt, ka neviens neticēs, ja viņa uzdro�ināsies atklāt patiesību? Vai, ja ticēs, tad teiks, ka vainīga ir viņa, jo pati jūs savaldzinājusi? Vai uzzīmējāt �ausmīgu ainu, kas notiks ar ģimeni, ja viss at�klāsies? Jūs zaudēsiet darbu, nonāksiet cietumā, nāksies zaudēt māju, jo nebūs iespējams nomak�sāt hipotēku maksājumus� Un turklāt vēl atlika visspēcīgākais iebiedē�anas līdzeklis viņas māte, kura bija tik vārga, ka �is trieciens noteikti viņu nogalinātu.

Herrovs bija nokāris galvu, acis nodurtas grī�dā. Paskatīties uz Tenetu viņ� dro�i vien nespēja.

321

t

Simpsone 6

Bet es atkal novirzījos. Perditas vadzis bija pilns. Tagad viņa saprata, ka ir kļūdījusies, savas cie�anas paturot sevī. Tā rīkojoties, viņa tikai nodro�inājusi tādu pa�u elli Stefānijai. Esmu pārliecināts, ka jūs lūdzāties, bet viņa saprata,

ka, pat ja jūs apsolītu vairs nepiedurt ne pirkstu Stefānijai, jums nedrīkst ticēt par jūsu nākama�jiem upuriem var kļūt bērni jūsu skolā. Glu�i vienkār�i jūs vajadzēja apstādināt, turklāt uz visiem laikiem, un viņa jums pateica, ka, tiklīdz jūsu sieva iznāks no slimnīcas, visu tai pastāstīs.

Jūs nevarējāt pateikt neko tādu, kas piespiestu viņu pārdomāt. Viņa uzstāja, lai jūs nokārtojat, ka tikmēr, kamēr māte ir slimnīcā, Stefānija ap�metas pie draudzenes, un arī viņa pati palika te tikai vienu nakti. Kad nākamajā dienā viņai izde�vās vienoties ar misis Brokstoni, ka nedēļu viņa dzīvos pie viņas un pieskatīs bērnus, viņai, pro�tams, nācās pateikt jums, kur tas ir, gadījumam, ja steidzīgi vajadzētu sazināties sakarā ar māti. Tātad pirmdienas vakarā jūs zinājāt, kur viņu meklēt. Un jūs arī zinājāt, ka, izņemot bērnus par tiem jau jūs nedomājāt, kad nogalinājāt viņu, vai ne? mājā neviena nav. Jūs nogaidījāt līdz vēlam vakaram un devāties ceļā. Kad nokļuvāt tur, jums likās, ka māja ir tuk�a. Jūs zvanījāt pie durvīm, bet atbildes nebija. Jūs zinājāt, ka bērnu dēļ tajā laikā viņai jābūt mājā, tāpēc apgājāt ēkai apkārt. Virtuves aizkari nebija aizvilkti. Jūs ie�skatījāties iek�ā, un nespējāt noticēt savām acīm. Perdita gulēja uz grīdas. Jūs pamēģinājāt atvērt � durvis. Tās nebija noslēgtas. Jūs iegājāt iek�ā un

atradāt viņu bezsamaņā vai miru�u; �aubos, vai jūs vispār apgrūtinājāt sevi ar pārbaudī�anu. Ie�vainojums viņas galvā asiņoja. Nezinu, vai līdz tam brīdim jūs bijāt apsvēris domu, ka viņu va�jadzētu nogalināt, bet nu jūs aptvērāt, ka, ja Perdita būs mirusi, visas jūsu problēmas atrisi�nāsies un neviens pat neiedomāsies turēt jūs aiz�domās par slepkavību. Neviens neredzēja jūs ie�rodamies, un jūs varējāt parūpēties, lai pēc jūsu apmeklējuma nepaliktu nekādas pēdas. Bet rīko�ties vajadzēja ātri. Ko darīt, lai būtu dro�i, ka Perdita vairs nekad nepamodīsies? Tad jums ie�nāca prātā laba doma. Jūsu kabatā ta�u atradās lielisks ierocis. �is te.

Herrovs pacēla galvu, kad Tenets bāza roku iek�kabatā, izņēma kabatas portfeli un izvilka no tā plastmasas maisu. Tajā atradās kāds cits plast�masas maiss, salocīts un ar etiķeti. �ajā brīdī, protams, uznāca kārdinājums sameloties, pateikt Herrovam, ka uz maisa ir skaidri viņa pirkstu nospiedumi. Tenets zināja, ka daudzi viņa kolēģi bez svārstī�anās tā rīkotos, ja justu, ka tas nāks lietai par labu. Viņi uzskatītu, ka Tenets rīkojas muļķīgi, neizmantodams �ādas priek�rocības. Bet Tenets necieta �ādu taktiku. Uzvara ir daudz saldāka, ja nāk godīgā ceļā. Turklāt �ajā gadī�jumā mānī�anās nebija nepiecie�ama. Viņam piedurknē bija cits dūzis, un, zinot, ka uz maisa nav samanāmu pirkstu nospiedumu, viņ� nepār�dzīvoja, ka neizvelk maisu ārā un nepavicina Herrovam deguna priek�ā.

Herrovs neatbildēja, tikai skatījās uz maisu, it kā neko tamlīdzīgu līdz �im nebūtu redzējis. "Vai varbūt," iedomājās Tenets, "viņ� skatās tam cauri, pagātnē, un redz uz grīdas gulo�o Perditas augumu, redz pats savas rokas, kuras uzvelk maisu Perditas galvai�"

Tenets paraustīja plecus.

-��� Nekas vairāk te nav piebilstams. Darbs tika paveikts ātri. Jūs tur nebijāt ilgāk par pāris minū�tēm.

Viņ� apklusa un nogaidīja, nejuzdams sa�sprindzinājumu. Bija tikai atvieglojums, ka pre�tīgais stāsts ir galā, un vēl nogurums, nogu�rums pēc padarīta darba. Tenets drīzāk sajuta, nekā redzēja, ka Lainhems viņu nogaido�i uzlū�ko.

Arī Herrovs pacēla acis. Viņ� izrādījās mazāk elastīgs, nekā Tenets bija gaidījis.

-��� Ja jūs esat ticis līdz galam, inspektor� Kas attiecas uz manas pameitas nāvi, jums nav ne�viena pierādījuma. �is plastmasas maiss galu ga�lā ir glu�i tāds pats kā jebkur� cits�

Tātad tas, ka Tenets nepieminēja identificētus pirkstu nospiedumus, nebija paslīdējis garām nepamanīts.

-��� Nu, �eit jūs kļūdāties, mister Herrov. Mums ir pierādījumi.

Tenets vēlreiz izvilka kabatas portfeli un atvē�ra to. Viņ� nolika uz ceļgala vēl vienu maisiņu ar etiķeti.

-���� �ajā ir vilnas �ķiedras paraugi, ko atradām maisā, kur� tika uzvilkts pār jūsu pameitas gal�vu, viņ� izvilka tre�o maisiņu un nolika to uz

' � �

otra ceļgala. Un �ajā ir paraugs no jūsu vilnas gultas pārklāja, kuru jūs pirmdienas vakarā, pirms satik�anās ar Perditu, vedāt sievai uz slim�nīcu. Mūsu ekspertīzes laboratorija ir pierādījusi, ka tie ir identiski.

Visi trīs vīrie�i skatījās uz abiem mazajiem plastmasas maisiņiem, uz niecīgajām vilnas plūksniņām zilā krāsā. Protams, bija pret no�teikumiem �ādam nolūkam ņemt paraugus līdzi, bet Tenets nebija spējis pretoties kārdinājumam.

Herro r s paskatījās uz Tenetu, un no acu izteiksmes nspektors nolasīja viņ� apzinās, ka cietis sakāvi.

-��� Kas notiks ar Stefāniju?

Tenetam uzgāzās dusmu vilnis, un, atbildei skanot, to bija grūti noslēpt.

-��� Par to jums vajadzēja domāt agrāk.

20.

-���� Kāda ir �ī misis Bonarde? jautāja Lainhems.

Viņi bija ceļā pie Stefānijas. Herrovs bija aiz�turēts, nogādāts uz nodaļu un gaidīja turpmāko.' Tenets bija pārliecināts, ka pa�laik svarīgākais ir parūpēties par meiteni. Misis Bonarde bija Ste�fānijas draudzenes māte. Stefānija atradās pie viņiem, un tā bija misis Bonarde, kura �orīt pie�zvanīja Tenetam un izstāstīja, ka meitene tagad, uzzinājusi par mātes nāvi, atguvusies pēc klu�sē�anas un esot �ausmās, ka nu pilnīgi nonāks tē�va varā, tāpēc sievietei visu izstāstījusi.

-��� Liekas, ka ļoti jauka. Visai norūpējusies par Stefāniju, pat paņēma brīvdienu, lai varētu palikt kopā ar viņu. Viņa pazīst Stefāniju jau vairākus gadus. Stefānija draudzējas ar viņas meitu. Mei�tene misis Bonardei patīk. Viss notiku�ais, pro�tams, viņu ir satraucis. Viņa pat nespējusi noticēt Stefānijas stāstītajam par uzmāk�anos� Kad iegriezīsieties Veisaidas puslokā, vispirms pa labi, pēc tam pa kreisi.

-��� Nabaga bērns, teica Lainhems, ieslēgdams pagrieziena rādītāju un tad paklausīgi pagriez�dams stūri. Viņa ir pārdzīvojusi pretīgu laika posmu, vai ne? Gari samierinā�anās gadi, un tad �ī pēdējā nedēļa, vesela nelaimju lavīna pus�māsa noslepkavota, māte nomirusi un tagad tēvs arestēts� Neapskau�u jūs par �o uzdevumu pavēstīt viņai pēdējos jaunumus. Tas nu tā ir.

Viņi pabrauca garām Herrovu mājai. Tās aiz�kari joprojām bija aizvilkti, it kā slēpjot no pa�saules mājas noslēpumu. Tenets izjuta pēk�ņu pretīguma spazmu, pretīgumu pret mājas pār�karsētajām istabām, kurās kā siltumnīcā bija briedis baismīgais perversijas auglis un pēc tam zēlis visā �ausmīgajā krā�ņumā. Pirms aizbrauk��anas Herrovs bija izslēdzis apkuri, un tagad temperatūra dro�i vien jau ir kritusies, varbūt simbolizējot atgrie�anos normālā stāvoklī.

Es gan nedomāju, ka tas viņu pārāk pār�steigs. Aizmirsu jums pastāstīt, ka� Vēlāk �orīt, kad zvanīju misis Bonardei, lai pastāstītu, ko es�mu nokārtojis ar sociālo dienestu, viņa ieminējās par aizdomām, ka Stefānija kaut ko slēpj vēl kaut ko par tēvu. Viņa ir pārliecināta, ka meitene gribējusi izkratīt sirdi, bet nav varējusi

saņemties. Man liekas kaut kas, ko Herrovs

* *

pateicis vai izdarījis pēc Perditas nāves, licis Ste�fānijai turēt viņu aizdomās. Bez �aubām, viņa bi�ja aculieciniece strīdam starp Perditu un Herrovu sestdienas vakarā, turklāt dzirdējusi, ka Perdita draud ziņot policijai, tiklīdz misis Herrova at-

%

griezīsies no slimnīcas. Viņa noteikti ir sapratusi, cik svarīgi tēvam bijis māsu nogalināt, un nojau�tusi visu. Liekas, ka �ajā pagriezienā. Jā. Pļavu iela.

Lainhems iegriezās.

-��� �etrpadsmitais numurs, ja?

-��� Jā. Tenets vērās caur logu.

-��� Nabaga bērns. Ja viņa turēja tēvu aizdomās, tad dro�i vien gribēja tikt projām no viņa, ta�u dro�i vien vēlējās, lai labāk iemesls viņa arestam ir slepkavība, nevis seksuāla uzmāk�anās. Tā viņai būtu vieglāk. Un tomēr viņa izvēlējās pre�tējo. Viņai ir dū�a, vai ne?

Dū�a, līdzjūtība vai vēlē�anās atriebties? Te�nets nebija pārliecināts, un nelikās, ka to jelkad izdosies uzzināt.

-���� Viņai noteikti ir lielas bailes par to, kas ar viņu tagad notiks. Lainhems, saliecies uz priek�u, drūmi skatījās caur logu, it kā mēģinot tur nolasīt Stefānijas nākotni.

-��� Zinu. Viņai ir visai paveicies, jo� Lūk, tur tas ir.

Salīdzinājumā ar Herrovu māju misis Bonardes namiņ� bija daudz mazāks. Tas bija sabūvēts kopā ar otru. Pie mājas atradās niecīgs dārziņ�. Garā�as nebija. Viņa acīmredzot gaidīja tos pie loga, jo, līdzko ma�īna bija apstājusies ietves malā, atvērās ārdurvis. Smaids nespēja noslēpt raizes viņas sejā.

-���� Inspektors Tenets? sievietes skatiens ap�stājās pie Lainhema, kur� nekāpa ārā no ma�ī�nas. Viņ� nenāks iek�ā?

Tenets papurināja galvu.

-��� Mēs nolēmām, ka būs labāk, ja runā�u viens pats. Un, tā kā arī jūs būsiet klāt� viņ� ie�dro�ino�i uzsmaidīja.

Misis Bonarde bija aptuveni �etrdesmit gadus veca, spēcīgu miesas būvi un gai�iem matiem, ar smaida rieviņām acu kaktiņos. Tenets iedomājās, ka viņas ikdienas sejas izteiksmē varētu rotāties jauks, humora pilns rāmums tie�i tas, ko Ste�fānijai pa�laik vajadzēja. Viņas apģērbs bija tīrs, bet vecmodīgs tum�i zaļ� svīteris un brūni krimplēna svārki. Tenets zināja, ka viņa meitu audzina viena pati, jo iz�ķīrusies pirms desmit gadiem. Viņa strādāja universālveikalā par kon�trolieri, un galvenās grūtības sakarā ar priek�dar�biem, kurus viņ� bija veicis sakarā ar Stefānijas nākotni, bija tādas, ka misis Bonardes augstsirdī�go piedāvājumu varbūt veicināja savtīgi motīvi. Tagad, lai gan Tenets bija redzējis viņu tikai da�us mirkļus, viņ� sajuta, ka tā nav. �ī sieviete nedomā par to, ko varētu iegūt. Par to viņ� bija dro�s.

Priek�namā viņa apstājās un pieklusināja bal�si līdz �ukstam.

-��� Vai viņas tēvs ir�? Jūs redzējāt viņu?

Tenets pamāja un tāpat �ukstus atbildēja:

-���� Jā, bet sagatavojieties triecienam! Viņ� ir arestēts un apsūdzēts Perditas noslepkavo�anā.

Viņa vērās viņā, acis bija ieplestas tik pla�i, ka ap zīlītēm spīdēja acu baltumi. Da�as sekun�des viņa klusēja, aptverot jaunumus, un tad at�bildēja:

-���� Viņai jau bija aizdomas, vai ne? Nabaga meitēns. Tad to viņa visu laiku noklusēja.

Tenets pamāja.

-��� Iespējams.

-��� Nezin vai tas� Es tie�ām uztraucos par vi�ņu. Viņa visu glabā sevī. Nevienas asariņas, pat par mātes nāvi.

Misis Bonarde atvēra durvis �aurā priek�na�ma labajā pusē un ieveda viņu istabā.

-��� �eit ir inspektors Tenets, Stefānij.

Istabiņa bija tīra, bet vecmodīgi iekārtota. Iz�skatījās, ka mēbeles iegādātas uz visiem laikiem. Dominēja klusas, dzeltenīgi brūnas krāsas. Pa�klāja vienlaidus raksts bija praktisks. Trīsdaļīgo dīvānu klāja nenovalkājams pārvalks.

Stefānija, kā noslēpties gribēdama, sēdēja dī�vāna stūrītī, augumu izslējusi, rokas ap pleciem sakļāvusi, it kā lai pasargātu sevi. Sejiņa bija bā�la. Maigā āda zem acīm zilgana no bezmiega un raizēm. Viņa bija ģērbusies skolas formā jūraszilos svārciņos un balti svītrotā blūzītē, un matu bagātība, kas darīja meiteni tik līdzīgu miru�ajai pusmāsai, bija saņemta pakausī ar tum�i zilu matu lenti. Viņa izskatījās neizsakāmi vāra un daudz jaunāka par saviem trīspadsmit gadiem.

-����� Sveika, Stefānij! Mēs jau reiz satikāmies, slimnīcā, viņ� uzsmaidīja gandrīz nemanāmi, jo meitene smaidu varētu uzskatīt par nepie�mērotu �iem apstākļiem, bet neviltotais siltums un labvēlība, ko Tenets izjuta pret �o bērnu, iedarbojās pats no sevis, jo meitenes sejiņa kļuva nedaudz gai�āka un viņa pateicībā viegli pamāja ar galvu. Misis Bonarde apsēdās blakus Stefāni�jai, bet Tenets izvēlējās atpūtas krēslu iepretim.

-���� Mani ļoti apbēdināja ziņa par jūsu māti, viņ� iesāka, un es to nesaku tikai tāpat vien. Man tie�ām �ēl.

Meitenes lūpas sakniebās, un viņa pamāja vēlreiz. Pirkstu kauliņi kļuva balti, rokām cie�āk iekrampējoties blūzītes svītrotajā audumā. Viņa joprojām klusēja. Varbūt nevarēja saņemt dros�mi.

-����������� Bet, protams, neesmu �eit ieradies tāpēc, viņ� uz bridi apklusa. Varbūt Stefānija gaidīja, ka viņ� runās par tēvam izteikto apsūdzību par ļaunprātīgu apie�anos ar bērnu, bet vispirms vi�ņam vajadzēja pārvarēt barjeru un paziņot, ka meitenes tēvs arestēts par slepkavību. Baidos, ka man vispirms jāpaziņo jums kāds ļoti slikts jaunums.

Meitenes acīs parādījās drūma nojauta. Viņa paskatījās uz misis Bonardi, kura noglāstīja mei�tenes ceļgalu.

-���� Jūsu tēvs� viņam vajadzēja to pateikt. Jūsu tēvs ir arestēts. Viņam izteikta apsūdzība par jūsu pusmāsas noslepkavo�anu.

Tenetam pievērstais skatiens bija tuk�s un vienaldzīgs. Vai viņa ir aptvērusi teikto? Misis Bonarde uztraukti skatījās uz meiteni.

-��� Man ir sajūta, Tenets klusu sacīja, ka jūs daļēji jau esat to nojautusi.

Pāris mirkļus pagaidījis, viņ� jautāja:

-��� Vai man ir taisnība?

Viņas lūpas sakniebās, un sekoja tikko ma�nāms galvas mājiens.

Tenets pats neapzinājās, ka aizturējis elpu. Tagad viņ� atviegloti izelpoja.

Bet pagaidām viņa vēl nav izrunājusi ne vār�da, viņam ienāca prātā.

Tad lūpas pavērās.

-���� Kur�? tas bija gandrīz �uksts. Viņa no�klepojās un mēģināja vēlreiz. Kur� kur viņ� atrodas?

-��� Ieslodzījumā.

Visu līdz�inējo sarunas laiku Stefānijas rokas bija paliku�as cie�i ap pleciem, augumiņ� sa�springts. Tagad viņa beidzot sakustējās, roku tvēriens atslāba, un plaukstas lēnām noslīdēja klēpī. Viņa paskatījās uz rokām, it kā tās nepie�derētu viņai pa�ai, un tad sāka tās viegli berzēt vienu pret otru. "Ja pirksti tik ilgi bija izturēju�i cie�o sakampienu, tiem tagad dro�i vien vajadzē�tu sāpēt," nodomāja Tenets. Vai fakts, ka viņa iz�skatījās nedaudz atslābusi, liecināja par bailēm, ka tēvu varētu atbrīvot un viņai būtu jāatgrie�as un atkal jādzīvo ar viņu kopā? Uz brīdi Tenetu pārņēma tāda līdzjūtība un dusmas, ka elpa aiz�cirtās, un nācās sparīgi rīt siekalas, lai varētu runāt kaut cik normālā balsī.

-����� Domāju, ka jūs tagad uztraucaties, kas ar jums notiks.

Viņa pārtrauca berzēt rokas un atkal paska�tījās uz misis Bonardi.

-���� Misis Bonarde teica, ka es varē�ot palikt �eit.

Misis Bonarde paņēma Stefānijas roku, pa�spieda to un pamāja.

-��� Protams, tu varēsi.

-��� Jā. Jūs varēsiet. Vismaz pagaidām, bet var�būt pavisam, viņ� steidzīgi piebilda, ieraudzī�dams meitenes acīs atkal pazibam izbīli.

-��� Tikai varbūt?

-��� Gandrīz noteikti, tagad bija viņa kārta pa�lūkoties uz misis Bonardi. Nezinu, cik daudz misis Bonarde ir pastāstījusi jums par procedūru, kura jāveic �ādos apstākļos? Viņ� vēroja, kā Stefānija uztver pateiktā jēgu. Viņa nebija izņē�mums. Ir arī citi bērni līdzīgā stāvoklī, un pro�cedūra radīta, lai varētu atrisināt viņu problēmas.

Misis Bonarde papurināja galvu.

-����� Diem�ēl neko neesam runāju�as. Es domā�ju, ka labāk būs, ja pagaidī�u jūs, bet, protams, es teicu, ka Stefānija var dzīvot �eit, pie mums, viņa paskatījās uz meiteni un atkal paspieda viņas roku. Neticu, ka līdz �im viņa bija spējī�ga par to domāt.

-���� Saprotu, Tenets kļuva mo�āks un lieti��ķāks. Kop� jūsu tēva aresta situācija, protams, ir mainījusies. Bet �ā vai tā viss ir glu�i vien�kār�i, un es patie�ām nedomāju, ka varētu rasties kādas problēmas. "It īpa�i tagad, kad esmu saticis jūs, misis Bonarde." Jo sevi�ķi, ņemot vērā jūsu apstākļus, Stefānij, kad nav radu, kuri varētu par jums rūpēties jums ta�u nav neviena, kā es saprotu? Viņ� pagaidīja piekrī�to�u galvas mājienu un tikai tad turpināja. Nu, �ādos apstākļos parasti bērns nonāk sociālās aprūpes dienesta gādībā un tiek ievietots bāreņu patversmē. Nē! Viņ� pacēla roku, jo Stefānijas acīs pazibēja panika. Es jau teicu, ka jūsu gadījumā tas nenotiks. Gandrīz pilnīgi dro�i, ka jūs paliksiet �eit.

-��� Bet� viņa pārtrauca inspektoru.

-��� Jā? viņ� iedro�ino�i jautāja.

-Jūs teicāt "gandrīzdro�i"�

-��� Tikai tāpēc, ka eksistē zināmas formalitātes, kurām jāiziet cauri. Saprotiet, kā jau teicu, so�ciālais dienests ir atbildīgs par katru, kur� nonāk jums līdzīgos apstākļos. Viņiem jābūt pilnībā pārliecinātiem, ka ikviens piemēram, misis Bonarde kur� piedāvājas rūpēties par bērnu, ir �im uzdevumam piemērots.

-��� Piemērots?

-���� Atbilsto�s, atbildīgs, tāds, kuram rūpes par

i

bērna, �aja gadījumā jusu, labklajību nāk no sirds, viņ� uzsmaidīja misis Bonardei. Esmu pārliecināts, ka attiecībā uz misis Bonardi nekā�du problēmu nebūs, un nedomāju, ka jums par kaut ko būtu jāraizējas.

-��� Tad kas tagad īsti notiks?

-����������� Sociālā dienesta darbinieks atnāks uz �e�jieni, aprunāsies ar jums abām, apskatīs māju� Tikai lai pārliecinātos, ka vieta bērna dzīvo�anai ir piemērota, viņ� piemetināja, kad pamanīja, ka misis Bonarde satraukti saviebjas. Un es varu jums galvot, ka, sprie�ot pēc visa, jums par �o pārbaudi nav jāraizējas. Un tad jūs apstiprinās par Stefānijas aizbildni, iespējams, ka uz pārbau�des laiku. Pēc tam, ja viss būs kārtībā un esmu pārliecināts, ka būs, jo galu galā Stefānija jūsu mājā nav sve�iniece, jūs tiksiet apstiprināta par viņas pastāvīgo aizbildni. Viņ� uzsmaidīja Ste�fānijai. Vai tā būs labi?

Viņa pamāja.

-���� Bet kas�? paskatījusies uz misis Bonardi, meitene iekoda lūpā. Ir mazliet neērti�

Tenets tūlīt pat saprata, ko viņa domā.

-���� Jūs domājat par jautājuma finansiālo pu�si?

Viņa pamāja.

-��� Jūs baidāties, ka būsiet par slogu misis Bonardei, vai tā?

Viņa un misis Bonarde ierunājās vienlaicīgi.

-��� Jā. Es negribu�

-��� Stefānij, jums tie�ām par to nav jāuztraucas. To mēs kaut kādā veidā nokārtosim.

-�� Tas būs vēl vienkār�āk nekā vfss pārējais, mi�sis Bonarde, Tenets pasmaidīja. Jūs saņem�

siet Stefānijas bērna pabalstu un aizbildņa pie�maksu.

-���� Tie�ām? viņas pārsteigums bija neviltots, Tenetam tas bija skaidrs. Es gan iedomājos, ka varbūt mēs saņemsim bērna pabalstu, bet nevarēju iedomāties, ka būs vēl kaut kas.

-���� Tā nav pārāk liela summa, paskaidroja Tenets, bet pietiekama, lai izdzīvotu.

-���� Mums jau ari vairāk nevajag, teica misis Bonarde, uzsmaidot Stefānijai. Un es neteik�u, ka tas nav atvieglojums. Es gan strādāju, bet ne�pelnu pārāk daudz, un reizēm iznāk paknapināties. Nelaime tā, ka citam darbam man trūkst atbilsto�as kvalifikācijas. Tāpēc es arī vienmēr meitenēm atgādinu, lai mācās. Tad vienmēr būs apziņa, ka, lai kas ari notiktu, iespējams sevi uz�turēt.

-��� Pilnīgi piekrītu.

-���� Kas notiks ar mūsu māju? jautāja Stefāni�ja.

-���� Pagaidām nekas. Jums vēlāk būs milzums laika, lai �o jautājumu apsvērtu.

337

Sociālā dienesta darbinieki bija pastāstīju�i viņam, ka, ja Herrovu notiesās un ieliks cietumā, māju vai nu pārdos, vai izīrēs, lai uzturētu Ste�fāniju, kamēr viņa kļūs pilngadīga, bet pagaidām nebija jēgas ar �ādu informāciju satraukt mei-

Simpsonc 6

teni. Labāk dot viņai laiku aprast ar situāciju. Un tas viņam atgādināja�

-���� Ir vēl viena lieta, par kuru sociālā dienesta darbinieks gribēs ar jums aprunāties, jautājums bija delikāts, un atkal Tenetam vajadzēja izvē�lēties labāko veidu, kā par to runāt. Viena lieta bija skaidra: viņam jābūt, cik vien iespējams, lie�ti�ķam. Pēc visa notiku�ā nevajadzētu atkal likt Stefānijai justies nelāgi, kā kādu noziegumu iz�darīju�ai. Bērniem jūsu stāvoklī, bērniem, ku�rus vecāki ir pazemoju�i, parasti vajadzīga palī�dzība, lai viņi apzinātos, no kā ir atbrīvoju�ies.

Stefānijas galva atkal noslīga lejup, bālie vai�gi pārklājās sarkaniem kauna plankumiem, un atkal Tenetam vajadzēja saņemties, lai noslēptu naidu pret to, kura dēļ meitenei nākas ciest. Viņ� iedomājās Herrova izblīdu�ās miesas, sasvīdu�ās

rokas, un viņam uzmetās zosāda.

7 �

-���� Saprotiet, �ādiem bērniem bie�i jāpalīdz saprast, ka notiku�ais nav bijis viņu vainas dēļ, ka viņiem par to nav jāatbild un ka galu galā viņi nav slikti, amorāli vai kaut kādā veidā at�ķirīgi no pārējiem bērniem, kuriem nav nācies pār�dzīvot līdzīgas cie�anas.

Viņ� iedomājās par Perditu un par to riebumu pa�ai pret sevi, kuru Herrovs viņā iesējis. Tagad Tenets bija pārliecināts, ka tas bijis viņ�, kur� li�cis Perditai justies kā izstumtajai, viņ� ir bijis cēlonis viņas pa�as izvēlētajai izolācijai skolas laikos. Bez �aubām, viņ� bija atbildīgs arī par Perditas aptum�oto skatienu uz pasauli, kura tāda atklājās viņas gleznās, par draudīgā likteņa no�jautu, kura tā apbēdināja viņas māti. Vai Stefānija ir laikā izrauta no Herrova ķetnām? Viņ� cerēja, viņ� dedzīgi ticēja, ka jā. Bet kā ar tiem pārējiem, slēptajiem pieaugu�o iekāres un perversiju upu�riem? Kā ar tiem, kuri kādu iemeslu dēl baidās atmaskot savus mocītājus? Par to nevarēja ne�domāt. Viņ� varēja justies apmierināts, ka varbūt vismaz vienu bērnu ir izglābis no �ādas elles.

Stefānijas galva joprojām bija nodurta, bet, sprie�ot pēc pēk�ņā klusuma, viņ� saprata, ka meitene uzmanīgi klausās. Vai viņ� ir pateicis pietiekami? Vai vēl jāgaida meitenes atbilde? Varbūt klusām jāaiziet? Viņ� izmisīgi centās at�rast labāko atbildi.

Stefānija pacēla galvu un paskatījās viņam acīs. Tenets juta, ka aiztur elpu.

-��� Jūs gribat teikt, ka�? viņa apklusa.

"Turpini,"viņ� iek�ēji lūdzās. "Turpini!"

Dro�i vien viņa bija sajutusi inspektora klu�sējo�o iedro�inājumu, jo mēģināja atkal.

-��� Jūs gribat teikt, ka� viņi man neko nepār�metīs?

�

Tenets papurināja galvu. Viņu atkal pārņēma niknums. Ko Herrovs viņai iestāstījis?

-��� Nē. Es esmu par to pārliecināts. Noteikti nē.

-���� Viņi neteiks� viņa palūkojās uz misis Bonardi, kura aplika roku ap meitenes pleciem un, kā sargājot, tos noglāstīja. Tad Stefānijas skatiens atgriezās pie Teneta, �ka es viņu pavedināju?

Izmisums viņas acīs bija tāds, ka Tenets gandrīz vai nespēja to izturēt. Viņ� atkal papurināja galvu.

-���� Nē, Stefānij. Viņi to nedarīs. Ticiet man, viņi to nedarīs.

Meitene vēl kādu brīdi skatījās uz Tenetu, un tad viņas apak�lūpa ietrīcējās. Pē<f mirkļa vien�tuļa asara atrada ceļu lejup pa vaigu, un tad pēk��ņi sejiņa savilkās, viņa piekļāvās misis Bonardes plecam un apvija rokas pavecās sievietes kaklam tik izmisīgā tvērienā, ar kādu slīkonis ķeras pie klints, un sāka raudāt.

Tenets zināja, ka vislabāk sirdi var atvieglot, ļaujot sāpēm nākt uz āru, it sevi�ķi, ja bēdas uz�bruku�as bērnam. Tie�i to ari misis Bonarde ne�bija varējusi sagaidīt. Viņa abām rokām apņēma Stefāniju, noglāstīja viņas matus un �ūpoja mei�teni, it kā vina būtu mazulis. Sievietes acis sasta' i

pās ar Teneta skatienu. Viņa apmierināti pamāja, lai inspektors iet.

Teneta misija bija izpildīta. Viņ� aizgāja.

Tenets pamodās un, atcerējies, ka ir sestdiena un nav jāiet uz darbu, tīksmi izstaipījās. Vakar�diena bija drud�aina, tā pagāja, veicot papīru ap�trādi, darbu, kas neizbēgams katras slepkavības lietas beigu daļā, un, kad viņ� atgriezās mājās, D�ouna jau gulēja. Zinādams, ka viņa celsies agri, lai apraudzītu māti, viņ� uz naktsskapī�a sievas gultas pusē bija atstājis zīmīti: "SEST�DIENA, SVĒTDIENA BRĪVAS!" Tā kā kop� lietas sākuma viņiem nebija izdevies parunāt pa�matīgāk, viņ� zināja, ka D�ouna ar nepacietību gaida sīkāku izmeklē�anas gaitas atstāstu. Bet nebija kur steigties. Brīni�ķīgais brīvais laiks, sestdiena un svētdiena atklāja savus pla�umus viņu priei �ā. Būs tik daudz laika atslābināties un atgūt nokavēto.

Tenets atvēra vienu aci un pa�ķielēja uz mo�dinātāju pie gultas. Laiks kustēties.

Viņ� izstaipījās vēlreiz, tad apsēdās un pār�meta kājas pār gultas malu. Nāsis notrīsēja, sa�o�ot aicino�u kafijas smar�u un� jā, protams, cūkgaļa! Tenets nevarēja atcerēties, kad viņi pē�dējo reizi būtu brokastīs ēdu�i cūkgaļu. D�ounas uzsāktā veselību sargājo�ā diētas kampaņa bija izsvītrojusi to no ēdienkartes, pieļaujot kā baudī�jumu tikai īpa�os gadījumos. Pēk�ņi viņ� sajuta, ka ir �ausmīgi izsalcis.

Aizgājis uz vannasistabu, Tenets nomazgājās du�ā un noskuvās. Atpakaļceļā uz guļamistabu iznāca apstāties pie puspavērtajām Brid�itas istabas durvīm un ieskatīties pa spraugu. Sievas�māte sēdēja gultā un ēda brokastis. Viņ� iegāja iek�ā.

-Labrīt, Mārgaret. Kā jūtaties?

-��� Daudz labāk, paldies, Luk.

Tā ari izskatījās. Neveselīgais, pelēcīgais bālums bija pazudis, un āda palēnām sāka atgūt kādreizējo veselīgo krāsu.

-��� Jūs ari izskatāties daudz labāk. Jauki.

-���� �ēl, ka sagādāju jums tik daudz rūpju. Tagad D�ounai iznāk daudz vairāk darba.

Viņ� apsēdās uz gultas malas un saņēma viņas roku.

-���� Paklausieties, galvenais, ka jūsu veselība uzlabojas. Ja sāksiet uztraukties par D�ounu, jūs traucēsiet atveseļo�anās procesam un izjauksiet visu vingrinājumu kursu. Ziniet, jūs mūs pamatī�gi nobiedējāt.

-��� Varu iedomāties. Pat tā�

-���� Baidos, Tenets smaidīja, ka pirmo reizi mū�ā jums nāksies samierināties ar to, ka tagad citi rūpēsies par jums un nevis otrādi, kā tas ir vienmēr noticis. Padomājiet, cik labi mēs sev ta�gad varēsim likties!

-���� Jums vienmēr ir bijis ķēriens iestāstīt, viņa smaidīja. Labi, es pacentī�os.

-��� Lieliski. Vai kaut ko vēlaties?

Viņa papurināja galvu.

-���� Vēlāk es drīkstē�u uz da�ām stundām pie�celties. Cik saprotu, pagaidām gan lejā pa kāp�nēm doties vēl nedrīkstu.

-���� Nē. Doktors Makfersons teica, ka jums kā�du nedēļu jāpacie�as, pirms varēsiet kāpt pa kāp�nēm, un arī tad loti lēnām.

7 �

Viņa novaibstījās.

-���� Nevaru ciest, ka pret mani izturas kā pret nespējnieci.

-���� Padomājiet �ādi! Jo vairāk jūs sākumā par tādu izliksieties, jo ātrāk no �āda stāvokļa izkļūsiet.

Viņa pakratīja galvu un iesmējās.

-��� Labāk ejiet ģērbties! Pēc smar�as �ķiet, ka brokastis jūs gaida.

-��� Pagaidām uz redzē�anos.

Tenets vēlreiz iegriezās viņas istabā, lai pa ceļam paņemtu paplāti ar brokastu traukiem. Virtuvi pildīja saules gaisma un apetīti rosino�as smar�as. D�ouna smaidīdama pagriezās, lai ar viņu sasveicinātos.

-���� Jau domāju, ka tev �orīt būs garā guļamā diena.

Viņ� nolika paplāti, piegāja pie sievas un ap�skāva viņu.

-���� Vai cūkgaļas smar�a ir manas pārkarsētās iztēles auglis?

Viņa iesmējās.

-�� Tas būs cienasts. Lai atzīmētu lietas nobeig��anu. Un sestdienu. Un to, ka beidzot mums ir vesela nedēļas nogale brīva laika.

Tenets pamāja uz galdu, kur� bija uzklāts di�viem.

-��� Bena nav?

-��� Viņ� aizgāja pirms pusstundas. Uz pilsētu.

Viņi brokastoja sazvērnieciskā klusumā, un

tikai tad, kad tika dzerta otrā tase kafijas un Te�nets bija aizkūpinājis pīpi, D�ouna ierunājās:

-��� Un tagad izstāsti man visu!

-��� Ko visu? viņ� savilka uzacis un tēloja, ka nesaprot, par ko ir runa.

-��� Luk! Beidz apcelties! Tu ļoti labi zini, ko es domāju.

-����������� Ā, piedod! Tu domāji lietu. Jā, nu� ie�raudzījis D�ounas acīs tēlota niknuma liesmas, viņ� pasteidzās. No kuras vietas tu gribi, lai es sāku?

Viņ� jau bija pieminējis da�us faktus, piemē�ram, ka Herrovs atzinies un kāpēc izdarīta slep�kavība, bet loti īsi.

* >

-��� Tur, kur mēs sākam vienmēr. Kā tu to atrisi�nāji. Tas mani arvien ieintriģē. Nekad nespēju saprast, kā tu to izdari. Es neuzminētu miljons gadu laikā.

-���� Nepārspīlē! Tu vienkār�i centies izcelt ma�nu ego.

-��� Nē! Nopietni, es tie�ām tā domāju. Tu varē�tu pastāstīt man visu, ko zini, visu, ko esi at�klājis, un man �ā vai tā nekad neienāktu prātā at�risinājums.

-��� Tas ir tāpēc, ka tu neesi tikusies ar lietā ie�saistītajiem cilvēkiem. Neesi redzējusi, kā viņi uzvedas, kā skatās, kā reaģē. Ja tu to būtu�

-���� Es vienalga neizdomātu, esmu par to pār�liecināta. Tā ka sāc! Pastāsti, kā tev tas izdevās!

Viņ� nolika pīpi, saņēma viņas roku, pār�spīlētā laipnībā noskūpstīja to un atmeta galvu.

-��� Jūsu vēlē�anās man ir likums, tad viņ� sa�rauca pieri. To gan ir vieglāk pateikt, nekā iz�darīt. Nāksies padomāt, ja tu gribi, laistāstu visu pēc kārtas.

*

-���� Nu labi, tad domā! Es �os novāk�u, bet tu paliec te un koncentrējies uz stāstu!

Kad D�ouna atkal apsēdās, viņam viss bija skaidrs.

-���� Tas notika pēc mūsu sarunas tre�dienas va�karā. Atceries? Pēc vakariņām mēs runājām par lietu, un es tev stāstīju par Venesas Brokstones vizīti manā birojā un to, kā pēk�ņi sapratu, ka tur jābūt iejauktiem diviem cilvēkiem, nevis vie�nam, viņ� pakratīja galvu. Joprojām nespēju saprast, kāpēc tas man neienāca prātā agrāk. Tā�tad, ja tu atceries, mums bija visai ilga saruna par to, kur� varētu būt otrais.

D�ouna māja ar galvu.

-��� Atceros.

-���� Un dabīgi, ka tajā naktī �is svarīgais jautā�jums neizgāja no manas galvas. Tas neatkāpās visu laiku, lai ko ari es darītu vai domātu. Un, tā kā mana mugura niķojās, tu man ieteici ielīst karstā vannā, un es tā ari izdarīju. Gulēju tur ve�selu mū�ību un domāju par lietu un sevi�ķi par Perditu. Protams, ka viņā slēpās atrisinājuma at�slēga. Gadījuma rakstura vardarbība atkrita. Ne�vienu tā nenogalina bez īpa�a iemesla. Zināju, ka viņas raksturā, viņas dzīvē kaut kas slēpjas. Ne�bija ne jausmas, kas ir viņas nāves izraisītājs. Un tā pārcilāju prātā visu, ko no da�ādiem cilvēkiem biju par viņu dzirdējis� Domāju, ka tas, ko tajā brīdī darīju, bija uz aizspriedumiem dibinātu ide�ju izslēg�ana un jaunas pieejas meklē�ana. Kā jau saproti, ir tik viegli formulēt teorijas, kuras, ja neuzmanās, sāk atgādināt faktus. Bet tā ir

kļūda, un tas traucē.

� 1

D�ouna uzmanīgi klausījās, ik pa brīdim pa�mājot ar galvu. Zods bija atspiests plaukstā, un pelēkās acis nekustīgi pievērstas Tenetam. Sau�les gaismas �autra, krītot viņas matos, krāsoja mīkstās, gai�ās cirtas zeltā. Varbūt tie�i pēc saru�nas par Perditu Tenetam pirmo reizi mū�ā uznā�ca vēlē�anās, kaut viņ� mācētu gleznot. "Kā," viņ� prātoja, "Perdita būtu gleznojusi D�ounu? Viņa gan cilvēkus nekad netika gleznojusi, tikai zīmēja. Interesanti, kāpēc?"

Tenets pamanīja, ka D�ouna gaida, kad viņ� turpinās stāstījumu.

Pēc viņas mātes teiktā, Perdita tā ari nekad nesamierinājās ar tēva nāvi. Viņ� nomira, kad meitenei bija desmit gadi. Viņa vienmēr bijusi tētiņa meitiņa un nekādi nespēja aprast ar domu, ka nu viņai ir patēvs. Arī Herrovs pats man to jau bija pastāstījis. Misis Herrova teica, ka Per�dita ļoti izmainījusies, attālinājusies no viņas, kļuvusi drūma, un visi ieskaitot tevi stāstīja man, cik liela vientuļniece viņa bijusi skolā. Vēl misis Herrova stāstīja, ka ap to laiku Perditu ap�sēdusi doma par nāvi, ka desmit gadus vēlāk, kad Perditai bijis īpa�i grūts periods attiecībās ar vīru, viņa pateikusi kaut ko tādu, kas patie�ām satraucis viņas māti. Viņa teikusi: "Nedomāju, ka tam ir kāda nozīme, vai ne, mammu? Un ne�domāju ari, ka man ar to vēl ilgi vajadzēs samie�rināties." Kad misis Herrova vaicājusi, ko viņa ar to domā, viņa pastāstījusi, ka vienmēr licies viņa mirs vēl jauna. Pēc misis Herrovas domām, viņa it kā nojautusi, ka ir nolemta priek�laicīgai nāvei.

D�ouna �ēlumā papurināja galvu.

-��� Nabaga meitene!

-���� Jā� Visiem zināms, ka tēva nāve uz tāda vecuma bērniem atstāj spēcīgu iespaidu, bet parasti, ja bērns saprāta robe�ās spēj piemēroties apstākļiem, viņ� laika gaitā tiek tam pāri. Bet ne Perdita. Likās, ka viņas dzīve ir sagrauta. Pro�tams, tas neattiecas uz viņas mākslu. Glu�i otrā�di, tajā viņa ielika visas savas emocijas, un tie�i tāpēc viņas darbi tik spēcīgi iedarbojas uz skatī�tāju. Tu viņas gleznas esi redzējusi, tāpēc sa�pratīsi, ko es domāju.

D�ouna pamāja.

-���� Pēc mūsu tre�dienas vakara sarunas es at�radu kādu vecu katalogu. Zināju, ka tas man kaut kur glabājas pēc kādas Perditas gleznu izstādes apmeklējuma, viņa piecēlās un uz brīdi pazuda viesistabā. Te tas ir.

Uz kataloga bija datums: 1985. gada 24. ok�tobris, un tajā bija vairākas ilustrācijas. Tenets iz�ķirstīja katalogu, cerēdams atrast gleznu ar li�lijām dārzā, bet nācās vilties. Neviena no glez�nām nebija pazīstama, lai gan visās jautās tā pati mistiskā atmosfēra.

-���� Kāds zaudējums, viņ� no�ēlā pa�ūpoja galvu. Padomā, ko viņa sasniegtu, ja būtu dzī�va!

-���� Protams. Par to domājot, manī mostas gan dusmas, gan no�ēla� Zini, skatoties �os attēlus, es iedomājos, ka mēģinu saprast, kāpēc tie atstāj tik spēcīgu iespaidu. Un piekritu tev. Tas noteikti nāk no emocijām, kuras viņa ielikusi savos dar�bos.

-��� Vai tu nonāci pie kāda slēdziena, kas tās ir par emocijām?

D�ouna kļuva nedro�a.

-��� Esmu par to daudz domājusi� Manuprāt, te saviju�ās dusmas un bezcerība.

Tenets vērās viņā. Viņam atmiņā vēlreiz pa�zibēja kāda no pirmo reizi redzētajām Perditas gleznām, tā, kura atradās viņas viesistabā. Viņ� atminējās, kā sajutis krāsu lieliskās eksplozijas spēku, kā pamanījis gleznas spēcīgo kontrastu salīdzinājumā ar auksto, neitrālo telpas krāsoju�mu. Tenets atcerējās savas pārdomas, guļot van�nā, ka no gleznas strāvo Perditas dusmas. Viņ� atcerējās, kā doma klaiņoja, meklējot, pret ko, pret kuru dusmas vērstas. Tad, guļot vannā, viņ� to darīja neapzināti, bet tagad viss likās skaidrs. Tās bija dusmas par to, kā dzīve izrīkojusies ar Perditu un viņas jaunību. Dusmas par to, ka dzīve iemetusi viņu bezmīlas laulību sprostā, dusmas, kuras viņa varbūt vērsusi pati pret sevi, it kā būtu atbildīga par patēva uzvedību. Nav �aubu, ka �is uzskats, kuru vēlāk pastiprināja atklājums, ka vīrie�i līp pie viņas, bija iemesls bezcerībai un zem tās gulo�ajai tumsai.

-���� Herrovs iestāstīja, ka pie visa vainīga viņa, Teneta spriedums bija bargs. Viņ� iestāstīja, ka tā ir tikai viņas vaina� un to pa�u viņ� darīja ar Stefāniju.

Viņ� izstāstīja D�ounai par Stefānijas bailēm, ka sociālā dienesta darbinieki pārmetīs viņai, uzskatīs, ka viņa ir pavedinājusi tēvu.

-���� Nabaga bērns. Viņas abas� Un viņ� dro�i vien vēl baidīja viņas, teikdams, ka izstāstīs visu mātei un kas ar viņu tad notiks. Tu stāstīji, ka viņas veselība jau gadiem bijusi vāja.

-����������� Jā. Tā tas varēja būt. "Tas nogalinās tavu māti, ja viņa uzzinās�" Slimam jāpaliek, ja iedomājas, ko �ādi cilvēki liek saviem bērniem pārdzīvot.

-��� Tā ir. Ceru, ka Herrovu tiesās arī par bērnu kropļo�anu?

-���� Noteikti. Tiesas procesā tas viss, protams, atklāsies, un jebkurā gadījumā Stefānijai lemts to visu pārciest. Viņa grib būt dro�a, ka viņu at�zīs par vainīgu, lai, iznācis no cietuma, viņ� vairs nekad nedrīkstētu strādāt darbā, kas saistīts ar bērnu audzinā�anu. Tas viņai būs smags pār�baudījums, bet drosmes meitenei netrūkst.

-��� Jā, drosme viņai vajadzīga. Kā tev �ķiet, vai viņa vispār spēs tam visam tikt pāri?

-���� Nezinu, tomēr ceru. Viņai ir paveicies ar misis Bonardi, kura rūpējas par viņu, bet mei�tenei nācies tik daudz pārdzīvot�

-��� Luk� Interesanti�

-Kas?

-��� Vai tu domā ja Perdita, tāpat kā Stefānija, uzskatīja, ka tā ir viņas vaina un ka cilvēki pār�metīs viņai un, iespējams, domās, ka viņa pati to veicinājusi, varbūt viņa kaut kādā veidā varēja neapzināti tuvināt savu nāvi?

-��� �āda doma ari man ir ienākusi prātā.

-���� Viņa apprecas ar greizsirdīgu vīru, tad uz�pū� liesmas, paziņojot viņam, ka grib �ķirties�

*

-��� Un likteņa pirksts iekārto tā, ka viņa pārnāk mājās tajā naktī, kad, viņai nezinot, māte ir aiz�vesta uz slimnīcu un patēvs izmanto izdevību un uzmācas savai meitai. Vai tu saproti, ka, ja viņa būtu izvēlējusies jebkuru citu reizi, tad joprojām būtu dzīva?

-���� Nav teikts. Tu ta�u pati vienmēr atgādini, ka nav jēgas teikt "ja".

-��� Domāju, ka Stefānija noklausījās, kā Perdita piedraud izstāstīt visu mātei, tiklīdz viņa būs pie�tiekami atlabusi, un arī varas iestādēm� Viņ�, protams, apgalvo, ka, pirmdienas vakarā braucot pie viņas, gribējis tikai aprunāties, pārliecināt vinu, ka tas nekad vairs neatkārtosies.

-��� Vai tu viņam tici?

-���� Nezinu. Pa�laik man vairs negribas iedziļi�nāties viņa personības apsprie�anā. Tā ir lieta, kura jāiz�ķir zvērinātajiem� Bet mēs, �ķiet, esam novirzīju�ies.

-��� Es tā neteiktu. Tu stāstīji, ka neesot varējis saprast, kāpēc uz Perditu tēva nāve atstājusi tik dziļu un ilgsto�u iespaidu.

-���� Jā, tā bija. Nevarēju saprast, vai viņa tikai nespēja samierināties, ka tēva vietu ieņēmis kāds cits, vai arī tur slēpās kāds cits, dziļāks iemesls.

Es tajā laikā nebeidzu prātot par vienu, ma�nuprāt, ļoti mīklainu lietu. Kāpēc Perdita māk�slas koled�as vietā aizgāja mācīties par aukli? Varbūt atceries, tu sacīji, ka tas varēja būt tāpēc, ka viņa gribēja iegūt neatkarību, bet nevarēja to teikt mātei, lai neapvainotu viņu�

-��� Jo māte uzskatīja, ka, ja Perdita studēs māk�slu, tad dosies uz vienu no tuvējām mākslas koled�ām. Abām tām ir ļoti laba reputācija.

-���� Pilnīgi pareizi. Ja Perdita gribēja tikt tālāk no mājām, tad mākslas vietā vajadzēja mācīties kaut ko citu� Bet es tam joprojām nespēju no�ticēt. Zināju, ka misis Herrovas veselība bija vārga un, bez �aubām, viņa justos sarūgtināta, ja Perdita aizietu no mājām, bet viņa pārsteidza mani kā ļoti iejūtīga un līdzsvarota sieviete. Un man nelikās, ka viņa pārāk apvainotos, ja Perdita paziņotu, ka grib doties, teiksim, uz Londonas mākslas koled�u. Esmu pārliecināts, ka viņa no sirds gribēja meitai visu to labāko. Nē. Mani mulsināja viss kopā. Pat ja Perditai bija kāds cits iemesls vēlēties tikt projām no mājām, vai tad viņa nevarēja studēt mākslu, nemeklējot kaut ko pavisam citu?

-��� Varbūt viņa gribēja būt dro�a, ka pēc studiju laika, lai ko arī mācītos, viņai būs dibināts ie�mesls nedzīvot vairs mājās, lai kā arī māte to vēlētos?

-��� Jā, tas ir iespējams. Neesmu par to domājis.

*

Simpsone 6 353

Un bērnu uzraudzī�ana ir lielisks darbs, kuru da�rot jādzīvo darba vietā. Jā, �is varēja būt viens no iemesliem. Tenets paraustīja plecus. To�mēr man vēl visu laiku par to jādomā. Cen�os iz�prast jēgu. Paskatīsimies uz to no cita viedokļa. Pieņemsim, ka viņas lēmumam nebija nekā ko�pīga ar viņas māti, ka Perdita izmisīgi mēģināja izrauties no mājām pavisam cita iemesla dēļ. Kā būtu, ja viņa gribēja tikt tālāk no patēva? Zinu, ka viņi ne visai mīlēja viens otru, to pastāstīja viņas māte, bet pat tādā gadījumā skaidrība ne�radās. Tajā brīdī es iegrimu miegā. Nevaru at�cerēties, par ko sapņoju, bet, kad pamodos, at�ceries, tu teici, ka es esot murgojis.

-���� Un tu atbildēji, ka nē. Patiesībā, lai gan izskatījies nedaudz apmulsis, tomēr biji savā ele�mentā. ..

Atceroties to brīdi, viņi apmainījās smaidiem.

-���� Jā, es biju, kā lai to nosauc, pacilātā no�skaņojumā. Domāju, ka miegā mana zemapziņa bija devusies klejojumos pa lietas labirintiem, un, kad pamodos, atklāsme iebelza man pa pieri. Vai atceries, kā pēc tam, kad bijām apciemoju�i tavu māti, mēs slimnīcā satikām Herrovu un Ste�fāniju. Kā meitene nokratīja no pleca tēva plauk�stu, kad viņ� mēģināja viņu mierināt? Vērojot viņus, es nodomāju cik skumji, ka viņi nespēj vērsties viens pie otra un lūgt palīdzību. Man tas ienāca prātā tāpēc, ka pēc mātes sirdslēkmes pār�liecinājos, cik liela nozīme ir tam, ja grūtā brīdī ir kur meklēt atbalstu. Atceros, kā iedomājos, kā būtu, ja Dievs pasargi tādā situācijā nonāktu mēs ar Brid�itu. Kā mums būtu jāpalīdz otram pārdzīvot nelaimi. Izskatījās, ka Herrovs ar mei�tu nesaprotas labāk kā ar pameitu� Un tad, kā jau teicu, kaut kas iebelza man pa pieri. Un ja nu Perdita ir gribējusi tikt tālāk no patēva kāda īpa�i nopietna iemesla dēļ�? Varbūt viņ� pameitai ir seksuāli uzmācies. Varbūt, sestdienas vakarā meklējot mātes mājā patvērumu, viņa atklājusi, ka tādas pa�as neķītrības jāpārcie� Stefānijai? Pēk�ņi viss kļuva skaidrs. Ja tā ir noticis, tad var izskaidrot, kāpēc, kamēr māte ir slimnīcā, Ste�fānija apmetusies pie draudzenes bez �aubām, Perdita uzstājusi, lai tas tā būtu. Un ja viņa patei�ca patēvam, ka �oreiz netaisās ciest klusu, ka, līdzko māte atlabs, izstāstīs tai visu patiesību un ziņos arī varas iestādēm, tas deva Herrovam spē�cīgu stimulu mēģināt noslepkavot Perditu. Pre�tējā gadījumā viņ� zaudētu ne tikai sievu un meitu, bet ari darbu. Neviens neļautu strādāt par skolas direktora vietnieku, ja viņ� ir seksuāli uzmācies savām meitām. Un viņam vajadzēja zināt, ka sievas stāvoklis ir kritisks, ka, ja viņ� nerīkosies ātri un viņa nomirs, Perdita ne�au�bīsies un dosies taisnā ceļā uz policiju. Viņ�, protams, arī zināja, kur Perdita apmetusies viņai nācās to izstāstīt, lai varētu sazināties, ja mātes stāvoklis pēk�ņi pasliktinātos.

Un tad man ienāca prātā vēl kaut kas cits. Vai atceries, ka viens no iemesliem, kāpēc man radās aizdomas, ka vainīgā varētu būt Venesa Brokstone, bija konkrētais pierādījums, kur� atradās mūsu rīcībā zilas vilnas piēksnītes, kuras uz�gājām polietilēna maisā, ar kuru nogalināja Perditu, un es atcerējos, ka slepkavības vakarā Venesai mugurā bija zila vilnas jaka. Un tad es vēl atcerējos Herrova stāstīto, ka viņ� slepkavības vakarā aizvedis sievai vilnas gultas pārklāju, un atcerējos, ka sarunas laikā slimnīcā tas bija misis Herrovai ap pleciem� Tas bija zils.

-���� Un tev ienāca prātā ja pēc sievas apcie�mo�anas viņ� devies satikties ar Perditu, viņam kabatā vēl varēja būt polietilēna maiss, kurā pirms tam sievai vedis gultas pārklāju?

-���� Jā! Tā arī patiesībā viss bija noticis. Pro�tams, pagaidām tā vēl bija tikai teorija. Mums vajadzēja izdarīt vilnas �ķipsnu ekspertīzi, bet par atbildi es jau vairs ne�aubījos.

-����� Kad ceturtdienas rītā devies uz darbu, man jau bija aizdomas, ka tu kaut ko slēp.

-���� Negribēju neko teikt, kamēr nebiju saņēmis apstiprinājumu, ka paraugi ir identiski. Varēju ari kļūdīties.

-���� Bet nekļūdljies, D�ouna smaidīja. Ģe�niāli!

-��� Tu glaimo.

-���� Nē. Es tā tie�ām domāju. Ceru, ka ari uz Drako tas atstāja iespaidu.

-���� Liekas, pa�laik viņ� ir tik ļoti noraizējies par Angaradu, ka nekas uz viņu nespēj atstāt ie�spaidu. Es tie�ām ceru, ka ar viņu viss būs labi. Nezinu, kas notiks ar Drako, ja viņa sievas ve�selība neuzlabosies.

-Jā.

Kādu bridi viņi abi klusēja, iegrimu�i domās par abiem Drako. Tad D�ouna paskatījās pulkstenī.

-���� Ak Kungs, tu tikai paskaties, kā laiks pa�skrējis! Jāiet un jāpalīdz mātei apģērbties.

-��� Jā, viņa man teica, ka vēlāk cel�oties aug�ā.

Vina izskatās daudz labāk, vai ne?

> 7

-���� Jā, paldies Dievam. Lai gan neesmu pār�liecināta, vai viņa būs paklausīga paciente.

-���� Neuztraucies! Es uzstādī�u viņai noteiku�mus.

-��� Ak, vai tad vina klausīs?

7 >

-��� Domāju, ka jā. Vismaz ceru. Nu, labi, ej un apraugi viņu, bet es te visu novāk�u,

Tenets bija ticis pusē ar trauku mazgā�anu, kad iezvanījās telefons. Viņ� steidzīgi noslaucīja rokas un ieskrēja viesistabā, saukdams aug�ā pa kāpnēm:

-��� Es paņem�u.

Telefoniste jautāja, vai viņ� pieņems tālsarunu no Londonas uz sava rēķina. Tai jābūt Brid�itai.

-��� Protams, viņ� atbildēja.

Pēc brī�a viņ� jau klausījās meitas balsī.

-Tēti?

-��� Brid�ita! viņa sirdi piepildīja prieks.

-���� Visu �o nedēļu tu esi man izbēdzis. Katru reizi, kad runāju ar mammu, tevis nav mājās. Dro�i vien esi aizņemts ar lietu?

-��� Jā. Ļoti �ēl, ka neesmu varējis ar tevi parunāt.

-��� Kā klājas? Kā ar lietu?

-��� Viss pabeigts, viņ� dzirdēja, ka Brid�ita ir apmierināta. Dro�i vien to pa�u varēja sadzirdēt ari viņa.

-��� Ģeniāli! meita neapzināti atbalsoja mātes vārdus. Daudz laika tas tev neprasīja. Vai bija interesanti?

-���� Nezinu, kā lai tev to pasaka. Tomēr pietiks runāt par mani. Kā tu esi iekārtojusies?

-��� Labi.

Bet viņ� tūlīt pat pamanīja meitas balsī zinā�mu rezervētību.

-��� Vai tas tā ir?

-��� Jā, tie�ām.

Nu jau Tenets bija pārliecināts, ka nav kļūdī�jies. D�ounai bijusi taisnība. Kaut kas nav kār�tībā.

-���� Atvasīt, viņ� nosauca meitu sen nelietotā mīlināmajā vārdiņā, kas noticis? Māte jau stāstīja, ka neesot par tevi priecīga. Kas noticis?

Uz brīdi iestājās klusums, bet tad atskanēja nopūta.

-��� Man jau vajadzēja paredzēt, ka nepratī�u jūs apmānīt.

-��� Vai kas nopietns?

-���� Nē, tagad jau viņa runāja pārliecinātāk. Es ar to tik�u galā. Vajadzīgs tikai laiks.

-����� Bet kur slēpjas tavas problēmas? Vai ilgo�jies pēc mājām? Tas būtu pilnīgi dabīgi, par to nav jākaunas, un mēs jau daļēji to gaidījām. Ga�lu galā �ī ir pirmā reize, kad tu tā pa īstam esi projām no mājām.

-����� Nē, ne tas. Vismaz tā nebūtu, ja� Tas ir saistīts ar citām meitenēm.

Tenets bija pārsteigts. Brid�ita vienmēr ir bi�jusi tik sabiedriska, viņai nekad nav radu�ās problēmas attiecībās ne ar skolasbiedriem, ne darba kolēģiem restorānā, kur viņa pēdējā gada laikā strādāja.

-��� Kādā veidā?

-���� Ak, es nezinu. Viņas ir tik at�ķirīgas. Pie�mēram, daudzas no viņām ir krietni bagātākas. Vi�ņas �ķie�as ar naudu pa labi un pa kreisi. Nē, ne jau tas mani uztrauc, ne parastajā nozīmē. Lūdzu, ne�domā, ka es sūdzos par trūkumu vai ko tamlīdzīgu. Man ir viss vajadzīgais. Tikai, nu, liekas, ka lielākā daļa no viņām nāk no glu�i citām aprindām, viņām ir cita dzīves uztvere. Piemēram, kad mēs vakaros ejam kaut kur ārā, izskatās, ka viņām liekas pats par sevi saprotams, ka jāiet uz krodziņu, jāpavada vakars tur, jādzer, jāsmēķē� Ak, tas izklausās briesmīgi, viņas izskatās galīgi samaitātas, lai gan patiesībā tādas nemaz nav. Vienkār�i es tādā veidā negribu tērēt ne savu naudu, ne laiku. Un tāpēc ro�das da�as problēmas, tas ari viss.

Tas, kas tur virmoja, bija cīņa starp da�ādām vērtību izpratnēm. Un, ja Brid�ita ir viena pati, tad viņai klāsies grūti.

-�� Jā, es tevi saprotu. Bet nevar būt, ka tādas ir visas meitenes.

-��� Nē. Ir viena, viņa ir no Jork�īras� Un esmu pārliecināta, ka jābūt ari citām. Vienkār�i vaja�dzīgs laiks, lai viņas atrastu, tas arī viss. Ir tik daudz visa kā, ar ko īsā laikā jāaprod.

-��� Tev noteikti ir taisnība. Un tu tur esi tikai da�as dienas.

-���� Jā. Jums nevajadzētu uztraukties par mani. Negribēju vispār jums neko teikt� Kā jūtas vecmāmiņa?

-��� Daudz labāk. Pagaidi, nenoliec klausuli! Kāpņu galā parādījās D�ouna, roku rokā ar

māti, kurai mugurā bija rītasvārki.

-��� Vai tā ir Brid�ita? -Jā.

-��� Pasaki, ka vecmāmiņa grib ar viņu parunāt! Tenets pamāja. Abas sievietes lēnā solī devās

uz Teneta un D�ounas guļamistabas durvīm, kur atradās paralēlais telefons.

-��� Tu varēsi parunāt ar viņu pa�u, Tenets tei�ca klausulē.

-��� Viņa ir piecēlusies?

-��� Jā. Pagaidām uz īsu brīdi.

Viņ� sadzirdēja sievasmātes balsi, laipnu, mīlestības pilnu, kā vienmēr iedro�ino�u.

-��� Brid�it?

-���� Vecmāmiņ! Cik brīni�ķīgi dzirdēt tavu bal�si! Kā tev iet?

Viņ� saudzīgi nolika klausuli, ļaudams abām sievietēm, vienai vecai, otrai jauniņai, nodarbo�ties ar tās mīlestības alķīmiju, kuru viņas juta viena pret otru. Tagad viņ� par Brid�itu vairs ne�baidījās. Viņa tiks galā.

Tenets atgriezās virtuvē. Trauku jnazgājamais ūdens bija atdzisis. Viņ� izrāva kontaktdak�u un vēroja, kā, ūdenim virpuļojot, aizskalojas ēdiena paliekas. Tad, ielējis izlietnē jaunu porciju maz�gājamā �ķīduma, viņ� ielaida tīru ūdeni. Pāris atrāvu�ies ziepju burbuļi lidinājās loga virzienā. Tenets vēroja, kā tie saules gaismā zaigo. Viņ� jutās līdzīgs tiem, dzīvespriecīgs un viegls kā gaiss.

Dzīve bija brīni�ķīga.

Doroteja Simpsone NĀVEI NOLEMTA Romāns

Apgāds "Artava". LV-1011. Rīgā. K. Barona ielā 12. Tel./fax 286452. Licence Nr. 2-0356. Iespiests a/s "Preses nams" tipogrāfijā Rīgā. Balasta damb. 3.

piedzīvojumus un pārdzīvojumus, tik�anos ar vecākajai paaudzei jau pazīstamo

HEDVIGU KURTU-MĀLERI un skandalozā romāna "Lēdijas �aterlejas mīļākais"autoru DEIVIDU HERBER TU LORENSU!

HEDVIGA KURTA-MĀLERE

BAILES NO LAULĪBAS DĀVINI MAN SAVU SIRDI MĪLA BEZ LAIMES ĒNAS UN SAULES CILVĒKU TRAĢĒDIJA

DEIVIDS HERBERTS LORENSS

JAUNAVA UN �IGĀNS SENMORS VARAVĪKSNE

Pieprasiet

visās Latvijas grāmatnīcās �Artavas� piedzīvojumu, erotiskās

un kriminālliteratūras sērijas speciālizdevumu -

KURTA SINGERA �AUSMU OMNIBUSS!

stāsti,

kurus lasot istabā labāk ieslēgt visus gaismekļus:

Elisons V. Hārdings Pusnakts māja

Augusts V. Derlets Misis Lennisfrī

Harolds Lavlors Vai miru�ās dvēseles aicinājums?

Pols Ernsts Raganas lāsts

Emīls Petaja Atriebīgais nelaiķis

Augusts V. Derlets un Marks �orers Viņi aug�āmcelsies!

�Roberts Blohs Melnā torņa ēna

Arltons īdijs �oslēnas jaunā vilcene

�

��

,,,,

[1] hobsona izvēle atstājot bez izvēles. Tomass Hobsons (tl63l.g.) zirgu iznomātājs, kur� lika klientam ņemt durvīm tuvāk stāvo�o zirgu (tulk. piez.).