Doroteja Simpsone

Pēdējoreiz redzēta dzīva�

ROMĀNS

Pirms vēl Tenets paspēja aizvērt aiz sevis ārdurvis, Brid�ita, starojo�u seju un garajiem matiem plīvojot, jau drāzās lejā pa kāpnēm.

-���� Viņa ar mani runāja, tēt! Viņa ar mani runāja!

-��� Vai tie�ām?

Tenets iecietīgi smaidīja, kamēr Brid�ita apķērās viņam ap kaklu. Nebija vajadzības jautāt, kas ir "viņa". Līdzīgi neskaitāmām citām jaunām meitenēm visā pasaulē, divpadsmitgadīgā Brid�ita bija dedzīga Velsas princeses pielūdzēja. Kop� tā laika, kad �is pasakai līdzīgais tēls slīdēja aug�up pa Svētā Paula katedrāles aili, sagūstot miljonu sirdis un iztēli, Brid�ita kāri interesējās par visu, kas bija saistīts ar princesi Diānu. Viņas istaba bija piebāzta ar plakātiem, grāmatām, porcelāna atceres lietiņām un piebriedu�iem albu�miem, kuros glabājās laikrakstu izgriezumi. Brid�ita jau mēne�iem ilgi ar priecīgu nepacie�tību gaidīja �odienas karalisko apmeklējumu.

Kad tika ierosināts uz Starrendenas gal�venās slimnīcas jaunās bērnu ortopēdiskās no�daļas atklā�anu uzaicināt princesi, neviens tā pa īstam necerēja, ka viņa piekritīs. Bet Viņas Augstība piekrita, un mazajā pilsētiņā sākās gaidu drudzis.

Tenets izrādīja krietni mazāku sajūsmu, jo karaliskā vizīte nozīmē nedēļām ilgu plāno�anu un detalizētu sagatavo�anās darbu, līdz kāpinājums sasniedz kulmināciju drud�ainās ak�tivitātes un augsta sprieguma dienā, īpa�i, ja viesis ir tik pla�i populārs kā princese Diāna. Bet tagad viss bija garām, un viņi varēja atviegloti uzelpot, jo neatgadījās nekas slikts. Milzīgie ļau�u pūļi izklīda bez nopietniem starpgadīju�miem, no Kenterberijas izsauktie papildspēki aizbrauca, un īpa�ie ceļrā�i, kas iezīmēja mar��rutu, bija novākti. Vissvarīgākais likās tas, ka princese bija aizbraukusi un tagad par viņas dro�ību atbildēja citi. Tenets viņus neapskauda.

-��� Cik satrauco�i! Ko princese tev vaicāja?

-���� Viņa jautāja, cik ilgi jau gaidu, un es at�bildēju: kop� astoņiem rītā.

-Un?

-���� Viņa, mazliet saminstinājusies, sacīja, ka tas ir ļoti ilgi.

-��� Un tas bija viss?

-���� Jā. Es patie�ām atrados princesei ļoti tu�vu, tēt. Es varēju izstiept roku un viņai pieskar�ties! Protams, es tā nedarīju, bet, ai, cik viņa ir skaista, tik ļoti skaista, daudz skaistāka par visiem attēliem!

Tenets apskāva Brid�itas plecus, un, viņai turpinot sajūsmināti pļāpāt, abi devās uz virtuvi. Ejot garām dzīvojamai istabai, Tenets pabāza galvu pa durvīm.

-��� Sveiks, Ben!

-���� Sveiks, tēt, Bens tikko pagrieza galvu. Viņ� bija iegrimis medicīniskā rokasgrāmatā.

Virtuvē D�ouna purināja ārā no salātiem ūdeni. Viņa pacēla galvu, pasmaidīja un pienāca noskūpstīt vīru.

-��� Liekas, ka viss izdevās labi.

-���� Vai tu tur nebiji? Es domāju, ka tu iesi kopā ar Sīko.

D�ouna noraido�i papurināja galvu.

-���� Mērija ar Belindu viņu aizveda. Man bija neparedzēts izsaukums. D�ouna bija inspek�tore un strādāja ar nosacīti sodītajiem mazgadī�gajiem noziedzniekiem.

-��� Sīkais, ej un uzklāj galdu, ja?

-���� Ai, bet es vēl neesmu pabeigusi tētim stāstīt par�

-��� Vēlāk, mazulīt.

-��� Bet es gribēju�

-���� Es teicu vēlāk. Ej! D�ouna paņēma na�us un dak�iņas un iespieda tos meitas ne�gribīgajās rokās.

-��� Ej! Viņa pagaidīja, kamēr Brid�ita izgā�ja no virtuves. Tā bija Treisija Lindopa atceries to neatlaidīgo veikalu zagli? Viņa ir stā�voklī un acīmredzot no sava patēva. To uzzinājusi, māte viņu patrieca no mājām. Man vajadzēja atrast meitenei kādu apme�anās vietu. Viņai ir tikai �etrpadsmit gadu. Padomā tik, Luk, tikai divus gadus vecāka par Sīko. Un vēl meitene saka, ka ne tikai dzemdēs bērnu, bet arī to paturēs.

-��� Laikam ritot, viņa var pārdomāt.

D�ouna pakratīja galvu.

-���� Es �aubos. �ķiet, ka viņa �o nodomu ir stipri ieņēmusi galvā. Viņai nav absolūti nekādas nojausmas par grūtībām, kas topo�o māti sagai�da. Kā gan viņa tiks galā? Bez profesijas Treisija nekad nedabūs darbu�

-��� Domājams, ka sitīsies cauri ar sociālo pa�balstu.

-��� Jā, bet kas tā var būt par ilgsto�u perspek�tīvu? Treisija saka, ka paturēs bērnu, viņai vis�maz būs kāds, ko mīlēt un kur� mīl viņu� Es jau varu iedomāties visu ciklu atsākamies no jauna. Agrāk vai vēlāk bērns sāks krist uz nerviem, un meitene to sitīs, tāpat kā māte sita viņu� Visa �ī lieta ir tik nomāco�a.

Tenets klusēdams apskāva sievu.

-��� Goda vārds, es da�reiz �aubos, vai kaut ko panāku, kaut vai pavisam nedaudz�

-���� Mamm, vai vakariņas jau kārtībā? Brid�ita bija atgriezusies un paņēma no galda di�vus �ķīvjus.

-��� Jā. Nāc, mēs ēdīsim.

Vēl joprojām satraukuma pārpilna, Brid�ita bija lielākā runātāja vakariņu laikā. Tenets un D�ouna labvēlīgi meitā klausījās, un tikai pēc kāda laika Tenets pamanīja, ka Bens ir neparasti kluss un knibinās ap ēdienu.

-��� Kas noticis, Ben? Vai tev negribas ēst?

Bens pakratīja galvu un kaut ko nomur�mināja par pamatīgu pieē�anos pie Pītera.

Saraucis uzacis, Tenets pavērās D�ounā, bet, tā kā sieva neizpratnē tikai paraustīja plecus, arī Tenets neko neteica.

Pēc vakariņām vini nosēdās skatīties ģimenes viktorīnu. Tenets bija noskaņots visu vakaru pavadīt pie televizora un agri iet gulēt. Bija tik jauki zināt, ka priek�ā gaida brīva svēt�diena, pirmā pēc krietni ilga laika. Viņ� cerēja, ka darbā negadīsies nekas negaidīts, lai sabojātu brīvdienas. Tenets aizsmēķēja pīpi un ieslīga dziļāk ērtajā atzveltnī. Viņ� apmierināts domāja, ka rīt celsies aug�ā vēlu, visi kopā aizies uz baznīcu, paēdis mājās un pēcpusdienā aizvedīs bērnus uz jūru�

Telefons iezvanījās nākamajā rītā, ģimenei vēl brokastojot. Samierinājies Tenets nolika klausuli un atgriezās virtuvē. Labi, ka viņ� nebi�ja jau Brid�itai un Benam ieminējies par jūru.

-��� Ai, nē! uzmetusi acis vīra sejai, izsaucās D�ouna.

-��� Baidos, ka tā.

-��� Vai vienu reizi nevarēja iet ari kāds cits?

-��� Man ļoti �ēl, bet tas nav iespējams, mīļā. "Ne bērniem dzirdot," viņ� pameta ar acīm uz Brid�itu un Benu. Bet nebija vērts raizēties.

-���� Vai tā ir slepkavība,tēt? Bens, kur� vēl joprojām bija neierasti kluss, beidzot atdzīvojās.

-���� Varētu būt. Tas izklausījās gandrīz noteikti.

-��� Kur? Bens bija piecēlies kājās un sekoja tēvam un mātei gaitenī.

Tenets pabu�ināja dēla matus.

-���� Neesi tik asinskārs! Kad pienāks laiks, man liekas, gan jau tu visu izlasīsi avīzēs.

-��� Ak, tēt! Kāda jēga no tā, ka tēvs ir polici�jas inspektors, ja tu nedzirdi visas sulīgās detaļas pirms citiem?

-���� Nu gan diezgan, Ben, strupi noteica Tenets. Slepkavība nebūt nav izklaidē�anās iemesls.

Bens dusmīgs atgriezās virtuvē, un Tenets atvadoties noskūpstīja D�ounu.

-��� Nevaru pateikt, kad pārnāk�u.

-Tev tas nav man jāsaka� Uzmanies!

Tenetam likās, ka ir gaidāma vēl viena jau�ka diena, tā padarot aizvainojumu jo lielāku. Bi�ja jūlija beigas, un līdz �im vasara turējās patie�ām lieliska, �ķietami nebeidzamā virknē vienai brīni�ķai dienai nomainot otru. Tas nudien bija aizskaro�i, ka pēdējā brīdī Tenetam �ī atpūta tika atņemta. Tenets ar grūtībām piespieda sevi beigt lolot sarūgtinājumu un koncentrēja uz�manību uz pavir�o informāciju.

Miru�o sievieti sauca Elisa Parnela, un Starrendenā viņa bija ieradusies iepriek�ējā dienā. Viņa apmetās "Melnajā gulbī" vecākajā un greznākajā pilsētas yiesnīcā. Gadsimtiem ilgi tā bija iebraucamā vieta, ko bie�i apmeklēja ceļinie�ki, kas devās uz Kenterberiju, bet, iestājoties au�toma�īnu ērai, skaistā, vecā viesnīca panīka un aizvien vairāk sāka paputēt. Tad, piecdesmito gadu beigās, valstij pamazām atgūstoties no drūmā pēckara askētisma, ēku* nopirka kāds D�ārmens, izbijis Karalisko Gaisa spēku eskad�riļas komandieris. Viņ� �ajā namā saskatīja un precīzi paredzēja tūrisma uzplaukuma iespējas. Pa�laik �o plauksto�o uzņēmumu vadīja viņa dēls.

Tenets iegriezās melnbaltās fasādes velvē un novietoja ma�īnu bruģakmeņiem klātā pa�galmā, blakus divām citām policijas ma�īnām un ser�anta Lainhema Ford Escort.

Lainhems atradās foajē, kur sarunājās ar īpa�nieku. Tenets pazina lielāko daļu no Starrendenas ievērojamākiem cilvēkiem, un D�ārmens nebija izņēmums.

-���� Re, te jūs esat, inspektor, D�ārmens ap�mulsis steidzās Tenetam pretī. Viņam bija maz�liet pāri �etrdesmit, un labi piegrieztais uzvalks gandrīz, bet ne pilnīgi, nosedza viesnīcas saimnieka tuklo vēderu. "Gulbī" strādāja pirm�klasīgs �efpavārs.

-���� Tas ir �ausmīgi. pat nezinu, ko darīt. Tas ir� neticami. Mani neatstāj sajūta, ka es pamodī�os un izrādīsies, ka viss ir bijis tikai murgs. D�ārmens noslaucīja sviedrus no pieres un, pievirzījies tuvāk, pazemināja balsi. Pa�klausieties, vai jūs domājat, mēs varētu� Citi viesi� Manā kantorī, varbūt?

-���� Vēl ne. Vispirms man jāuziet aug�ā. Nav vajadzības nākt mums līdzi, es esmu pārlieci�nāts, ka jums lejā ir pietiekami, par ko rūpēties. Ser�ant, vai jums ir jau bijusi izdevība runāt ar kādu no personāla?

-��� Tikai ar istabeni, kura atrada līķi, ser.

-����� Mister D�ārmen, tādā gadījumā jūs neuzkrīto�i varētu izpra�ņāt savu personālu un uzzināt, vai kāds no viņiem ir redzējis �o sievie�ti, vienalga, kurā laikā, kop� viņas iera�anās vakardien. Cikos viņa te atbrauca?

-���� Cik noprotams no ieraksta reģistrācijas �urnālā, starp �etriem un puspieciem pēcpus�dienā.

-��� Vai viņa bija viena?

-Jā.

-��� Labi, ja jūs to varētu izdarīt, tad� Ak, jā, un lai neviens no pārējiem viesiem neizrakstās, pirms mēs neesam runāju�i ar katru no viņiem.

Izmisumā D�ārmens aizvēra acis.

-��� Ja tas ir pilnīgi nepiecie�ams�

-��� Nu, nu, mister D�ārmen, jums tas jādara.

D�ārmens samierino�i paraustīja plecus, un

Tenets sekoja Lainhemam uz liftu, mēģinot ig�norēt krampjiem līdzīgo sajūtu kuņģī. Redzot viņa mierīgo, lieti�ķo uzve�anos, nevienam pat prātā nenāca, cik ļoti Tenets bijās pāris turpmāko minū�u. Pat D�ouna, ar kuru viņ� dalījās gandri* visās savās klusajās cerībās, bailēs un centienos, nezināja neko par �o visintīmāko vājību ne�spēju aukstasinīgi noskatīties uz nesen miru�u cilvēku. Gadiem ilgi viņ� bija cerējis, ka pār�varēs �o sajūtu, ka pieradums notrulinās viņa jūtīgumu, bet pamazām tomēr nācās samieri�nāties ar domu, ka tā nenotiks. Pa�laik Tenets centās sagatavot sevi �im pārdzīvojumam ar to pa�u stoicismu, ar kādu stājās pretī zobārsta ur�bim: paciest, un sāpes drīz būs galā. Un, paldies Dievam, tā vienmēr notika. Tikai pats pirmais acu uzmetiens līķim�

-��� Kas istabenei bija sakāms, Maik?

-���� Nekā daudz. Vina atrada līki, kad �orīt

* * '

gāja uzklāt gultu. Pagāju�ovakar istabene nestrādāja un pirms tam nebija redzējusi �o sie�vieti.

-��� Ko mēs zinām par �o misis Parnelu?

-���� Ļoti maz. Es teiktu, ka viņai ir tuvu �etrdesmit. Turīga, skaisti ģērbusies nu, jūs jau pats redzēsiet. Kā liekas, viņa ir no�ņaugta ar rokām.

-��� Vai sen kā mirusi?

-���� Man �ķiet, ka vēlu vakarā. Sastingums ir spēcīgi izteikts.

-��� Vai apskates grupa jau ir �eit?

Nozieguma vielas apskates policistiem ir

svarīga loma ikvienā slepkavības izmeklē�anā. Tas ir viņu darbs atrast un saglabāt tie�os pierādīju�mus, kuri, kaut ari niecīgi, var noderēt, lai kon�statētu ļoti svarīgu saiti starp slepkavu un tā upuri.

-��� Ieradās mazliet pirms jums, ser. Arī nozie�guma vietas apskates eksperts kopā ar viņiem.

-��� Kā ar doktoru Mellerdu?

Lainhems pasmīnēja.

-���� Viņ� ir ceļā, lai arī ne pārāk apmierināts par iztraucēto svētdienas ritu.

-��� Viņ� nav vienīgais. Bet Teneta balss bija mierīga. Inspektors bija pārāk aizņemts, mēģinot sasparoties turpmākajām pāris minūtēm, lai at�dzīvinātu savu pārestības sajūtu.

-��� Klāt esam.

Lifts apstājās tre�ajā stāvā. Gaitenis aizlīkumoja pa labi un pa kreisi, un abās pusēs tam atradās istabas. Grīdu klāja biezs paklājs, sienas dārgas tapetes un īpatnējas gravīras.

-��� Kāpnes?

-���� Diem�ēl katrā gaiteņa galā ir pa kāpņu posmam.

Lainhems pagriezās pa kreisi, un Tenets viņam sekoja. No�ņaugta. Prātā ie�āvās sera Sid�neja Smita no�ņaug�anas upura apraksts. "�Nepatīkams skats� Zilgansarkanas lūpas, nagu krasas izmaiņas, putas un, iespējams, asins traipi ap degunu un muti, mēle izbāzta, rokas sa�ņaugtas�"

Viņi bija ieradu�ies. Lainhems atvēra durvis, un Tenets viņam pa priek�u iegāja istabā, automātiski atņemdams ekspertu sveicienu. Vīri vēl bija aizņemti ar fotografē�anu, un, Tenetam tuvojoties, viņi atkāpās. Viņ� klusībā apstiprināja Lainhema diagnozi. Nepieskardamies līķim, Tenets piespieda sevi iegaumēt detaļas, tikmēr arī troksnis ausīs un kņudē�ana vēderā bija aprimusi. Sieviete pa pusei gulēja gultā, īsie, tum�ie, viegli cirtainie mati ierāmēja pretīgo viepli, kas bija palicis no sejas. Izvelbtās, brūnās acis vērās stīvi un nekustīgi, kas uzreiz norādīja uz nāves iestā�anos. Viņas melnā kleita un augst�papē�u kurpes neap�aubāmi bija dārgas, un smagā zelta rokassprādze apņēma labās rokas loĢītavu, bet pulkstenis kreiso. Viņa nēsāja ari platīna laulības gredzenu ar gravējumu, kā arī safīra un dimanta saderinā�anās gredzenu. Kā�dam sieva un, iespējams, arī māte. Tenetu apņē�ma parastās dusmas par zaudēto dzīvību, ar neizbēgamām satriektās un bēdu sagrauztās ģimenes cie�anām.

-���� Katrā ziņā laupī�ana nav notikusi, tuvu sev pie auss Tenets izdzirda Lainhema balsi.

-���� Kā izskatās, tā nav arī izvaro�ana, Te�nets pakāpās atpakaļ. Turpiniet, viņ� teica fotogrāfam.

Tenets palūkojās visapkārt: nekas neliecinā�ja, ka notikusi cīņa. "Viesnīca tik tie�ām bija parādījusi viesiem godu," Tenets nodomāja. Tā bija skaista istaba, kas vairāk līdzinājās telpai privātmājā, nevis viesnīcas guļamistabai ar divviru logiem un slīpiem griestiem. Gultu, kurā gulēja mirusī sieviete, balstīja �etri gultasstabi, un tai bija kokvilnas mēbeļdrānas portjeras, bet gultas pārklājā jaucās maigas krēmkrāsas, viole�tas un rozā nokrāsas. Arī vannasistabu greznoja violeta, ovāla vanna ar biezu krēmkrāsas paklāju un sienā iebūvētu tualetes galdiņu. Uz tā, glīti sarindota, atradās visa Elisas Parnelas dārgā kos�mētika.

Guļamistabā uz atzveltņa bija atstāta krēmkrāsas zīda �akete. Izskatījās, ka sieviete ienākot to tur bija uzsviedusi. "Vai misis Parnela bija izgājusi," ziņkārei pieaugot, domāja Tenets. "Un ja tā, uz kurieni un ar ko? Kāda viņa bija, �ī sieviete?" Sudrabotā rāmī uz naktsgaldiņa Tenets pamanīja fotogrāfiju un noliecās to aplūkot. Vīrietis un sieviete misis Parnela ar vīru? uzsmaidīja viņam. Vīrietis sēdēja tā, ka bija redzama vienīgi ķermeņa aug�daļa, misis Par�nela, uzlikusi rokas viņam uz pleciem, stāvēja vīram aiz muguras. Tenets domīgi sarauca uzacis. Noteikti�

Izskatījās, ka no rāmja jau bija noņemti pirkstu nospiedumi, bet Tenets vēlreiz par to pār�liecinājās, pirms paņēma fotogrāfiju, lai to tuvāk apskatītu. Jā, tagad bija pilnīgi skaidrs. Elisa�

Teneta prātā viens pēc otra a�i paslīdēja garām sen aizmirsti skati�. Elisa ar pārējiem draugiem, matiem vējā plīvojot, traucas vaļējā Olivera Baseta sporta ma�īnā� Elisa tenisa laukumā, viņas apbrīnojamās, zeltaini iedegu�ās kājas zem baltajiem, īsajiem zvanveida svārkiem� Elisa, braucot uz velosipēda, ar pakausī atbīdītu skolas cepuri un izaicino�i pa�grieztu seju�

Tenets pavērās uz gultas gulo�ajā ķermenī un cie�āk satvēra fotogrāfijas rāmi.

Lainhems bija ievērojis viņa sejas izteiksmi.

-��� Kas par lietu, ser?

Tenets uzmanīgi nolika fotogrāfiju atpakaļ uz galdiņa.

-���� Es viņu pazīstu, Maik. Tas bija sen, kad mēs vēl mācījāmies skolā.

-��� Labi?

Tenets papurināja galvu.

-��� Nē, ne visai labi. Bet viņa� viņa jau tad bija satrieco�a. Es nedomāju, ka Elisa vispār ievēroja mani, un viņa bija da�us gadus vecāka, turpat vai puse skolnieku viņā bija iemīlēju�ies vai arī pretendēja uz to.

-��� Viņa mācījās meiteņu ģimnāzijā?

-����� Jā. Elisa un vēl otra meitene es neatceros viņas vārdu, bet atceros, ka tai bija sarkani mati, mēdza staigāt apkārt ar bariņu pusaud�u no zēnu ģimnāzijas� Tenets pakratīja galvu. Man grūti tam ticēt.

-��� Jūs esat pārliecināts, ka tā ir viņa?

-���� Pilnīgi. Tenets paņēma fotogrāfiju un pasniedza to ser�antam. Paskatieties uz viņu!

Elisas Parnelas seja bija neaizmirstama. Zods likās pārāk smails, deguns par strupu, lai būtu skaists, bet kombinācijā ar milzīgām, tum�ām acīm un augstiem, klasiski noapaļotiem vaigu kauliem tika radīta individualitāte, kuru gadi neizdzēsa no atmiņas. Skatoties uz momentuzņēmumu pāri Lainhema plecam, Tenets fo�togrāfijā spēja skaidri saskatīt maigo, apaļīgo Elisas pusaudzes seju zem nobriedu�ās sievietes sejas.

-��� Es saprotu, ko jūs domājat, teica Lainhems.

-���� Es viņu pazītu vienmēr, lai ari nebūtu to gadiem ilgi redzējis. Kop�� Viņ� apklusa, mēģinādams atcerēties.

-��� Kop� kā?

Pie durvīm pieklauvēja. D�ārmena pavadī�bā, kur� pārlaida istabai a�u vajāta cilvēka ska�tienu, istabā ienāca doktors Mellerds.

Tenets pagājās pretī augumā mazajam poli�cijas ārstam.

Mellerds kā parasti izskatījās aizkaitināts, bet Tenets tam nepievērsa uzmanību. Pirms daudziem gadiem, pēc savas mīļotās sievas nāves, doktors bija kļuvis neapmierināts uz visu pasauli. Tenets juta līdzi Mellerda nespējai samierināties ar notiku�o un tāpēc mēģināja iz�turēties pret doktoru tik labi, cik vien spēja.

-���� Kas mums te ir �oreiz? Saraucis pieri, Mellerds pavērās fotogrāfā, kur� aizsedza skatu uz upuri.

-���� Vai jūs drīz būsiet galā, Beits? Tenets painteresējās.

-��� Jā, ser. Vēl tikai vienu vai divus uzņēmu�mus.

-��� Pasteidzieties, ja?

Līķa apskate Mellerdam nevilkās ilgi. Pa�beidzis doktors stīvi piecēlās, dzēlīgi ignorēdams Lainhema pastiepto roku.

-��� Nav vajadzības teikt jums, kā viņu nogali�nāja. Pat stulbenim tas ir skaidrs.

-��� No�ņaugta ar rokām?

-��� Jā. Zilumi ir skaidri redzami, kā jūs, bez �aubām, būsiet ievēroju�i. Lai gan uz kakla nav ieskrambājumu. Protams, viņai ir īsi nagi�

-��� Kā ar nāves iestā�anās laiku?

Mellerds pārdomādams vilcinājās.

-��� Ņemot vērā visus da�ādos faktorus, es teiktu, ka vakar vakarā starp desmitiem un vienpadsmi�tiem. Bet, ievārojiet tas ir tikai pieņēmums.

-���� Protams, attrauca Tenets, mēģinādams noslēpt smīnu. Mellerds savos "pieņēmumos" kļūdījās reti.

Pāri brillēm doktors bargi uz viņu paska�tījās.

-��� Es runāju nopietni. Viņ� pacēla savu so�mu. Un tagad, ja likuma un kārtības sargi ir ap�mierināti, es varbūt drīkstu atgriezties mājās un kā civilizēta būtne apmeklēt baznīcu. Nepūlieties mani pavadīt lejā!

-��� Man tik un tā ir jārunā ar saimnieku.

Gaidot liftu, Tenets ieminējās:

-��� Ziniet, misis Parnela bija vietējā.

-��� Vietējā? Kāpēc jūs tā domājat?

-����� Es viņu pazinu. Pirms gadiem� Uz naktsgaldiņa atradās fotogrāfija, Tenets pa�skaidroja. Mellerds jau gatavojās protestēt, ka neviens nespētu identificēt sievieti pēc viņas iz�kropļotās sejas. Viņa nav daudz izmainījusies faktiski tikpat kā nemaz,

-��� Kā viņu sauca?

-��� Viņas meitas vārds bija Doila. Elisa Doila.

-���� Doila� Doila� Ļaujiet man padomāt, vai viņa kādu laiku nestaigāja apkārt ar vienu no Reinu zēniem?

-��� Jā. Ar Nikolasu Reinu. Vijolnieku.

-��� Neturiet mani par muļķi! Es zinu, ka viņ� ir vijolnieks. Taisnību sakot, es kādreiz biju diez�gan tuvs ar Reinu ģimeni. Mēs ar viņa tēvu gadiem ilgi draudzējāmies, bijām labi draugi līdz pat viņa nāvei. Kop� pa�a sākuma es ar lielu in�teresi sekoju Nikolasa karjerai. Jūs jau zināt, vakar viņ� spēlēja Starrendenā. Es biju koncertā.

-��� Ak, jā, es pavisam aizmirsu. Mēs bijām tā noņēmu�ies ar karalisko vizīti.

-����� Baha koncerts divām vijolēm. Kopā ar jauno meiteni, ar ko viņ� tikko kā saderinājies. Jauks izpildījums� lai arī man mazliet par juteklīgu.

-���� Interesanti, vai tāpēc viņa bija �eit es domāju misis Parnelu? Koncerta dēļ?

-��� Varētu būt.

Viņi bija sasniegu�i apak�stāvu un �ķīrās. Tenets pieklauvēja pie D�ārmena kantora durvīm.

-��� Ienāciet!

D�ārmens sēdēja pie galda, galvu rokās iespiedis.

-���� Apsēdieties, inspektori Vai jūs pabeidzāt

-��� aug�stāvā?

-��� Ne glu�i. Katrā ziņā, baidos, ka vēl kādu laiku nevarēsim nodot istabu jūsu rīcībā.

-���� Kā jums liekas, kad jūs varētu izvaicāt viesus? Man ir trīs precēti pāri, sasaiņoju�i man�tas un gatavi doties projām, un man jums jāsaka

-��� viņi nav pārāk apmierināti, ka tiek aizturēti.

-��� Ļoti drīz. Es ceru, ka tā būs tikai īsa stāstī�juma un viesu vārdu un adre�u pierakstī�ana.

-��� Labi. Ak, jā, starp citu, es baidos, ka divi pāri jau aizbrauca pirms� Pirms nozieguma at�klā�anas.

-��� Kuros stāvos viņi mitinājās?

-��� Viens tre�ajā stāvā, divas durvis no misis Parnelas. Un otrs pāris otrajā stāvā.

-��� Cik ilgi viņi �eit dzīvoja?

-����� Pirmais pāris ieradās pirms nedēļas, bet otrais aizvakar� �ī ģimene ir atvaļinājumā un jau kādu laiku iepriek� rezervēja numurus.

-��� Un misis Parnela?

-���� Rezervēja sev numuru ari pirms nedēļas, tikai �ai vienai naktij.

-���� Vai jūs, mister D�ārmen, nevarētu ierādīt man kādu mierīgāku telpu, kur mēs ar ser�antu Lainhemu varētu nopratināt pārējos viesus un pierakstīt viņu adreses?

-���� Pirmajā stāvā ir neliela atpūtas istaba. Vai tā jums noderēs?

-���� Jauki! Paldies. Vai jums, mister D�ārmen, jau bija izdevība iztaujāt personālu?

-���� Da�us. Protams, daļa no tiem, kas de�urē�ja vakar vakarā, nav �orīt �eit sastopami. Piemēram, istabene, bet viņai nav arī telefona� Ir divas lietas, kas, es domāju, varētu jūs in�teresēt. Pirmā drīz pēc savas iera�anās misis Parnela zvanīja pa vietējo telefonu.

-��� Vai jums ir numurs, uz kuru-viņa zvanīja?

-����� Diem�ēl nav. Viņa vienkār�i palūdza savienot ar pilsētas līniju. Tas notika ap puspieciem.

-��� Un otra?

-��� Mana reģistratore redzēja misis Pamelu foajē ap septiņiem vakarā, sarunājoties ar da�iem vie�tējiem iedzīvotājiem misteru un misis Leitoniem.

-���� Vai tas būtu augļkopis misters Ri�ards Leitons?

Tenets nebija misteru Leitonu sastapis jau gadiem ilgi.

-��� Tie�i tā. Vakar �eit, Fle�era zālē, notika sievie�u Rotārija kluba saviesīgs vakars. Mans reģistrators pazina misteru Leitonu, jo viņ� piedalījās �ī vakara organizē�anā.

Tenets iek�ēji sarāvās. Vakarvakarā starp desmitiem un vienpadsmitiem te noteikti būs ap�grozījies milzum daudz cilvēku.

-��� Vai jums ir mistera Leitona adrese?

-������ Diem�ēl tikai telefona numurs, nelaimīgs atzinās D�ārmens un pasniedza Tenetam papīra gabaliņu. Es jau to uzrakstīju, bet man jums jāatzīstas, mister Tenet, ka nemīlu tā rīkoties. Katrā ziņā, liekas, ka tā būs bijusi tikai īsa telefonsaruna. Pēc sarunas misis Parnela at�stāja viesnīcu. Viņa neēda �eit, jo mēs nemēdzam vakariņas pasniegt pirms pusas�toņiem.

-���� Vai jūsu reģistratoram misis Parnela ne�minēja, uz kurieni dodas?

-Nē.

Pie durvīm pieklauvēja. Bija ieradusies ātrā palīdzība, lai aizvestu līķi. Nodro�inot pēc iespē�jas lielāku piesardzību, satrauktais D�ārmens grozījās pa aizmuguri tik ilgi, līdz Elisas Parnelas mirstīgās atliekas tika iznestas pa sētas durvīm.

Kamēr inspektors Tenets sarunājās ar vies�nīcas saimnieku, Lainhems turpināja apskati.

-��� Atradāt kaut ko, Maik?

Lainhems noraido�i pamāja ar galvu.

-��� Bez misis Pamelas somiņas nav nekā cita ievērības cienīga. Kundze bija paņēmusi līdzi ļoti maz, tikai pa�u nepiecie�amāko naktskrek�lu, apak�veļas komplektu un savus tualetes pie�derumus.

"Un fotogrāfiju," nodomāja Tenets. "Kāpēc viņa to paņēma tik īsā ceļojumā? Vai vīrietis, kas redzams fotogrāfijā, bija viņas vīrs�"

-��� Kas vēl atradās somā?

-���� Parastās lietas ak, jā, un ro�ukronis. Lainhems to pacēla.

-��� Tātad viņa bija katoliete, Tenets paņēma no ser�anta ro�ukroņi un ar pirkstiem to noglāstīja. "Cik bie�i Elisa to tie�i tāpat bija turējusi savās rokās? Tūksto�iem, varbūt simttūksto�iem rei�u?"

-��� Kur misis Parnela dzīvoja?

-����� Fulhemā. Kā izskatās, tur vadījusi nodarbinātības aģentūru. Lainhems pasniedza inspektoram vizītkarti.

Elisas partnere bija D�esika Rosa. Uz kar�tiņas bija atzīmēti abi vārdi, kopā ar aģentūras adresi Fulhemroudā.

-��� Mājas adreses nav?

-���� Nē. Varbūt viņa dzīvoja, tā sakot, "virs veikala"?

Tenets atcerējās Elisas dārgās drēbes un dārglietas.

-��� Man �ķiet, ka tas ir maz ticams. Interesan�ti, vai D�ārmenam ir Londonas adre�u grāmata?

Lainhema minējums izrādījās pareizs, jo viesnīcniekam tā tie�ām atradās. Elisa bija atzīmēta kā "E. Parnela", bet ar savādāku tele�fona numuru nekā aģentūrai. Adrese gan,bija tā pati. Uz inspektora zvanu neviens neatbildēja.

-���� Labāk aizbrauksim un apskatīsimies, ierosināja Tenets.

Bet pagāja krietns laiks, pirms no galvaspilsētas policijas viņi dabūja atļauju braucienam, un, to gaidīdams, Tenets paspēja nodot rīkoju�mus, kas būtu darāms abu prombūtnes laikā: va�jadzēja nopratināt viesnīcas personālu un viesus, kā ari izpra�ņāt Leitonus.

Tad viņi ar Lainhemu devās autostrādes M20 virzienā, lai brauktu uz Londonu.

Svētdienas rītā satiksme bija visai maza, un drīz viņi uzbrauca uz autostrādes. Josla Lon�donas virzienā bija gandrīz tuk�a, bet pretējā jūras virzienā steidzās nepārtraukta straume automa�īnu, kurās ģimenes devās baudīt sauli, smiltis un jūru. Kādu brīdi abi klusēja, domās at�griezdamies pie rīta notikumiem. Beidzot Lainhems jautāja:

-��� Kop� kura laika?

-���� Mmm? Pagāja kāds mirklis, pirms Te�nets saprata kolēģa jautājumu, bet, to uztvēris, inspektors saprata, ko Lainhems ar to domāja. Viņi ar ser�antu bija strādāju�i kopā jau tik ilgi, ka viņu domā�anas procesi bija labi saskaņoti.

-���� O� es gribēju teikt, kop� oficiālās no�pratinā�anas.

Lainhems, kur� vadīja ma�īnu, ieinteresēts uzmeta Tenetam a�u skatienu.

-��� Kādas oficiālās nopratinā�anas?

-���� Dīvaini, vai ne? Gadiem ilgi tu nedomā par kādu cilvēku vai kādu savas dzīves posmu, un tad pēk�ņi kaut kas uzsāk tie�i to atmiņu virteni, un tēli parādās tik asi un dzīvīgi, ka jā�pabrīnās, kā bija vispār iespējams to aizmirst.

-��� Par ko tad bija nopratinā�ana?

-����� Kuru, izlaboja Tenets. Kāds zēns, vārdā Pols Leitons. Tā patie�ām bija traģēdija. Viņ� bija viens no tiem, kam, likās, ir viss. Sāk�u ar to, ka viņ� bija izcils mācībās, kā radīts, lai kļūtu par lielisku zinātnieku klasiskajā filoloģijā. Bet Pols bija ari pirmklasīgs sportists kriketa kapteinis un ari nepārspējams regbija spēlētājs.

-��� Es necie�u tādus cilvēkus.

Tenets uzmeta ser�antam nesaproto�u ska�tienu. Acīmredzot Lainhemam nepatika, ka viņam atgādina pa�a nepiemērotību.

-���� Mūsu, jaunāko zēnu, acīs Polam piemita gandrīz vai dievi�ķīgas īpa�ības. Starp citu,>ar savu profilu viņ� izskatījas pec tāda, kādu var redzēt uz grieķu monētām, zeltainiem matiem�

-��� Uff!

-����� � un visu pārējo. Lai ko jūs arī teiktu, tas neatturēja viņa vienaud�us saprasties ar Polu. Es pats biju pāris gadus jaunāks Polam bija tikpat gadu, cik Elisai, bet zinu, ka viņ� savā klasē bija ļoti populārs, un arī skolotājiem viņ� patika.

-���� Kas tad notika ar �o pilnības iemiesoju�mu?

-��� Viņ� izdarīja pa�nāvību.

-Ko?

Lainhems bija patiesi izbrīnīts un, kā Tenets pamanīja, arī mazliet nokaunējies par savu vēl pirms brī�a izsmējīgo toni.

-��� Bet kāpēc? Tas, ko jūs stāstījāt, izklausījās tā, it kā viņam būtu viss, lai dzīvotu.

-��� Tā teica visi. Bet oficiālajā nopratinā�anā izrādījās, ka Pols bija ļoti iemīlējies Elisā jā, tajā pa�ā Elisā un tādēļ iekavējis mācības. Starp viņiem kaut kas nav bijis īsti labi, un tai dienā, kad Pols izdarīja pa�nāvību, Elisa bija pavisam sarāvusi attiecības ar savu līdz�inējo draugu. Tajā laikā �ī lieta sacēla milzīgu troksni, jo Pols bija daudziem tik ļoti pazīstams. Drīz pēc tam Elisa ar vecākiem aizbrauca no mūsu pilsētas.

-���� Vienu acumirkli, ar satraukumu balsī ieteicās Lainhems. Vai jūs teicāt Pols Leitons? Vai tas nebija Ri�ards Leitons, ar kuru mi�sis Parnela vakar vakarā foajē sarunājās?

-��� Jā, Pola jaunākais brālis.

-��� Interesanti!

-��� Ļoti.

-��� Jūs nedomājat�?

-���� �ajā brīdī es nedomāju itin neko. Mēs tikai pirms piecām minūtēm sākām nodarboties ar �o lietu, un tā varētu būt tikai laika iz�ķie�ana.

Brīdi abi klusēja. Dartfordā viņi bija novirzīju�ies uz M2 un iebrauca Londonas no�malē. Lainhems pamāja uz zīmi "Pārdodams".

-���� Mēs ar Luīzi gribējām apskatīt vēl da�as citas mājas.

Lainhemi vēl joprojām dzīvoja tai pa�ā, citiem tik ļoti līdzīgajā namiņā, ko abi nopirka tūlīt pēc kāzām. Dēlam Ri�ardam tagad bija 18 mēne�i, un viņi sāka domāt par otro bērnu. Lainhemi juta, ka viņiem ir laiks mēģināt atrast kaut ko nedaudz lielāku ar tre�o guļamistabu un varbūt arī pla�āku dārzu. Viņi sāka ar to, ka pieteica māju izpārdo�anā, ta�u jutās ie�priecināti, lai arī nedaudz samulsusi, kad nedēļas laikā mājai jau uzradās pircējs. Tūlīt uzsāku�i in�tensīvus īpa�uma meklējumus, pagaidām viņi nevarēja lepoties ar panākumiem. Tagad, kad at�liku�as vairs tikai da�as nedēļas, lieta kļuva steidzama.

-��� Tas ir slikti. Kaut kas daudzsolo�s?

-���� Bija viena vecmodīga māja Frītendenroudā. Es domāju, ka Luīze rītdien turp aizies.

Tenets pamanīja, ka Frītendenroudai būtu arī tā labā īpa�ība atrasties tālāk prom no vecās misis Lainhemas. Lainhemu pa�reizējā māja atradās tikai piecu minū�u gājienā no mātes mā�jas. Jau gadiem ilgi ser�anta dzīvi sare�ģīja un padarīja moko�u mātes īpa�nieciskās un ne�saprātīgās prasības. Vēl jauna būdama, palikusi atraitnēs, viņa bija viena pati uzaudzinājusi dēlu, un, Lainhemam ieejot pieaugu�o kārtā, dzīve līdzinājās lielām kaujām vispirms, lai uzsāktu savu izvēlēto karjeru, iestājoties darbā policijā, lad, lai apprecētu iemīlētu meiteni Luīzi. Pir�majos laulības dzīves gados likās, ka viņ� pastāvīgi atrodas krustugunīs starp sievu un māti, nepārtraukti cen�oties nomierināt abas, ta�u tā īsti tas viņam neizdevās ne ar vienu. Tad, piedzimstot Ri�ardam, apstākļi izmainījās. Vecā misis Lainhema veltīja visu uzmanību mazdē�lam, kam bija ļoti pieķērusies, tā radot daudz jaunu problēmu Luīzei, bet, par laimi, vismaz mazinot sasprindzinājumu attiecībās ar dēlu. Tenets nespēja vien apbrīnot sava ser�anta apņēmību pa�am izvēlēties un pildīt savus pienākumus, par spīti abu valdonīgo sievie�u spiedienam. Tfenets juta, ka daudzi vīrie�i jau sen būtu padevu�ies, un priecājās, beidzot redzot Lainhemu klusos ūdeņos, lai arī varbūt tikai īs�laicīgi. Tomēr inspektoram likās, ka pat tad, ja Lainhemi pārceltos uz dzīvi pilsētas otrā malā, nepaietu ilgs laiks, un vecā misis Lainhema atkal

viņiem sekotu. Katrā zinā vina neatļautu tam notikt, sākumā nesaceļot vismaz traci.

Ser, es neesmu pārliecināts, vai braucu pareizi, varbūt jūs varētu ieskatīties kartē un pavērot ceļa zīmes?

-��� Ja vien mums negadīsies pārāk daudz vien�virziena ielu, tad vajadzētu braukt tikai taisni.

Elisas Parnelas nodarbinātības aģentūru sauca "Jobline", un tas �ķita plauksto�s uzņē�mums. Vienstāva ēka bija svaigi krāsota melnā un krēmkrāsā, un ielas malā uz lēni rotējo�iem stabiem atradās darba piedāvājumu reklāmas. Spoguļstikli bija tīri, un, ieskatīdamies iek�pusē, Tenets varēja redzēt, ka kantoris bija noklāts ar grīdsegām un mēbelēts ar skaistiem, spīdo�iem rakstāmgaldiem, ādas krēsliem un krā�ņi saau�gu�iem istabaugiem. Mājas pretējā pusē bija redzamas iek�ējās durvis.

-��� Te nav otrā stāva, sacīja Lainhems. Ja viņa tie�ām te dzīvo, tad nevēlētos katru reizi, ejot iek�ā un ārā, doties cauri kantorim. Vai jūs nepiekrītat, ka �īs būs kantora parādes durvis?

Līdzās ieejai kantorī atradās masīvas, paneļiem ap�ūtas koka durvis bez numura, kas bija neuzkrīto�i nokrāsotas pieskaņotā melnā krāsā. Viltīgi noslēpta, apmetuma izcilnī atradās "actiņa". Elisa tātad rūpējās par dro�ību. Vai viņa būtu dzīvojusi viena? Ja tā, tad naktīs viņa te jutās ļoti izolēta. Pa kreisi no aģentūras atradās mazs modes pre�u veikals, pa labi kurpnieku darbnīca.

-���� Dro�i vien, viņ� piekrita. Vispirms piezvanīsim, gadījumā, ja viņas vīrs ir mājās.

Atbildes nebija, bet viņi vēl divreiz pie�zvanīja un da�as minūtes pagaidīja, pirms Tenets no kabatas izņēma Elisas atslēgas. Otrā no at�slēgām bija īstā. Tā divreiz apgriezās, un durvis atvērās.

Viņi iegāja garā, pla�ā gaitenī, kur� stiepās visā ēkas garumā. Grīdu klāja mīksts, tum�i zaļ� paklājs. Lainhems ieslēdza gaismu. Abi policisti ievēroja, ka tapetes ir krēmkrāsā ar zaļu, sīku, ģeometrisku rakstu. Kreisās puses sienu klāja zaļos rāmjos izvietotas abstraktas gravīras. Durvis pa�ā gaiteņa galā veda pārsteidzo�i pla�ā dzīvoklī.

-���� Man izskatās, ka istaba aizņem visu ēkas aizmuguri, Lainhems sacīja.

-��� Ļoti grezni, vai ne?

Dzīvojamā istaba bija liela. Iek�ējās durvis veda mazā, vīteņaugiem apaugu�ā dārzā, kurā atradās no baltās dzelzs kalti krēsli un galds. Mīksta, ar ādu polsterēta dīvāna priek�ā uz pulē�tas, zeltainas koka grīdas atradās biezs krēmkrāsas paklājs. Vēl tur bija viens pieskaņots krēsls, zems kafijas galdiņ� un dūmakaina stikla ēdamgalds ar �etriem tulpjveidīgiem krēmkrāsas krēsliem virtuves lūkas tuvumā. Vienīgie deko�rējumi istabā bija gari, abstrakti zīmējumi krēmkrāsas, brūnos un zilganos toņos, kas karājās virs dīvāna. Pie durvīm, kuras veda uz iek�ējo pagalmu, milzīgā keramikas podā auga se�as pēdas gar� koks ar spalvveida lapām. Radī�tais efekts bija viegls, gaisīgs, tomēr vienkār�s. Viss apkārteso�ais liecināja par tādas sievietes gaumi, kura ir vairāk atturīga un nepārspīlēta.

Guļamistaba demonstrēja to pa�u atturīgo eleganci, �oreiz zilā un baltā krāsā. Kā vēl viens pierādījums Elisas uzticībai savai reliģijai pie sienas virs gultas karājās krucifikss. Lai gan vienā pusē garajā drēbju skapī bija pakārtas vīrie�u drēbes, dzīvoklī nebija nekādu citu pazīmju, kas liecinātu par mistera Parnela esamību. Divguļamajā gultā bija tikai divi spil�veni, tie pa�i viens uz otra gultas vidū. Viens no naktsskapī�iem bija tuk�s. Vannasistabā neatra�dās ne skū�anās krēms, ne pēcskū�anās losjons, ne vīrie�u dezodorants, kas norādītu, ka bez lilisas te dzīvo vēl kāds cits.

-���� Varbūt viņ� ir miris, ieminējās Lainhems. Ja viņi būtu �ķīru�ies, diezin vai te būtu atstātas visas drēbes.

Blakus spogulim uz iebūvēta tualetes galdiņa atradās lielāka, Starrendenas fotodarbnīcā uzņem�ta fotogrāfija, kurā bija redzētā vīrie�a portrets. Tenets to paņēma. Parnelam ja tas bija viņ� fo�tografē�anās laikā bija nedaudz pāri trīsdesmit. Tā bija vāja, juteklīga seja ar dziļām rievām ap muti. "Sāpju rievas?" Tenets mulsi pārlika. Kaut kas kop� ienāk�anas brī�a dzīvoklī nedeva mieru, un pēk�ņi viņ� saprata, kas tas bija.

-��� Maik, vai jūs ievērojāt durvis?

-���� Kas tām vainas? Lainhems pārnāca pāri istabai un nopētīja guļamistabas durvis. Ā, es saprotu, ko jūs domājat. Tās ir neparasti platas, vai ne?

Tenets viņam pievienojās.

-����� Vismaz �etras pēdas, vai ne tā? Un nav �aubu, ka taisītas pēc pasūtījuma.

-��� Jūs domājat, ka Parnels pārvietojās invalī�da ratiņos?

-���� Tā liekas, vai ne? Nav nekādu pazīmju, ka tie būtu bērni. Un visas durvis ir vienādas. Ja Parnels bija invalīds, tas izskaidro, kāpēc aiz aģentūras tika izbūvēts �āds dzīvoklis, bez kāpnēm, ar ērtu nokļū�anu kantorī� Labi, nā�ciet, mums jāpapēta sīkāk. Sāksim ar guļamistabas galdiņu. Tas izskatās visdaudz�solo�ākais.

Elisas bankas paziņojumi atklāja, ka misis Parnela bija sieviete bez finansiālām grūtībām. Bez vēstuļu kaudzītes no tēva un adre�u grā�matiņas galdiņā nebija nekā interesanta.

-���� Māte nekur nav pieminēta, atzīmēja Lainhems, pār�ķirstīdams vēstules. Izskatās, ka viņa arī varētu būt mirusi. Ser�ants ātri pierak�stīja mistera Doila adresi.

-���� Es domāju, ka mums vajadzētu viņam paziņot skumjo vēsti.

-��� Kur viņ� dzīvo?

-��� Man�estrā.

-��� To izdarīsim, tiklīdz atgriezīsimies, bet adre�u grāmatiņu paņemsim līdzi.

-��� Dīvaini, ka te nav nekādu juridisko doku�mentu, vai ne, ser?

-���� Tā kā tepat atrodas aģentūra, tad misis Parnela varēja dokumentus glabāt kantora seifā,

-���� Vai mēs neapskatīsim aģentūru pirms prombrauk�anas?

-���� Es domāju, ka to nedrīkst darīt, kamēr neesam parunāju�ies ar mis Rosu. Tas būtu labi, ja mēs mēģinātu viņu sastapt, kamēr esam �eit. Cerams, ka viņas adrese te būs atrodama.

D�esika Rosa dzīvoja netālu: kādā sānielā, kas sākās no Fulhemroudas, modernu dzīvokļu blokmājā. Pēc kaimiņienes domām, mis Rosa, par no�ēlu, �ai nedēļas nogalē bija izbraukusi.

-��� Vai jūs zināt, uz kurieni?

Sieviete pa�ķielēja uz viņu. Tā bija paveca kundze ar baltu matu kum�ķi. Viņas sejas āda līdzinājās saburzītam un no jauna izgludinātam zīdpapīram.

-��� Ļoti �ēl, bet man nav ne jausmas.

-��� Kad viņa aizbrauca?

Sieviete paraustīja plecus.

-���� Sestdienas rītā es redzēju viņu ejam uz darbu un kop� tā laika neesmu vairs manījusi. Parasti, kad mis Rosa ir mājās, es varu caur sienām sadzirdēt trok�ņus. Viņas mute savilkās nepatikā. Visas �īs modernās mājas ir vienā�das. Pārāk tuvu kopā, tādas tās ir. Un plānas� Nevar pat zobus iztīrīt, lai citi nedzirdētu.

-��� Vai viņai rokā bija �emodāns?

-��� Nē. Tikai viena no tām mīkstajām somām.

-���� Bet vai mis Rosa jums teica, ka brauc prom?

Teneta uzstājība pamazām sakaitināja veco sievieti.

-��� Nē, ne jau teica. Bet man ir acis un ausis, un tās ir kārtībā, un es jums sacīju, ka kop� sestdie�nas rīta neesmu dzirdējusi ne troksnī�a, vai ne tā?

Tenets padevās. �ajā brīdī te vairs nebija ko darīt.

-��� Liekas, ka rit mums atkal vajadzēs braukt �urp, inspektors ieteicās, kad abi gāja atpakaļ uz ma�īnu.

-��� Kāda garlaicība!

-��� Piekrītu, bet neko nevar darīt.

-���� Patie�ām veltīgs brauciens, rūca Lainhems.

-��� Ne glu�i, es domāju. Ne glu�i.

Tomēr Tenetam tagad ļoti gribējās ātrāk nokļūt atpakaļ Starrendenā.

Tenets un Lainhems devās tie�i uz "Melno Gulbi". Viņu prombūtnes laikā daudz kas bija paveikts. Bentlijs un Kārsons paātrināja piecdes�mit astoņu viesu iztaujā�anu, sadalot tos divās grupās un nopratinot vienlaicīgi. Bija paliku�i vairs tikai pieci cilvēki, kuri agri bija izgāju�i no viesnīcas. Tomēr nekas interesants netika atklāts. Viens pāris, kur� ieradās tūlīt pēc Elisas, varēja precīzāk noteikt viņas iera�anās laiku �etros divdesmit, un kāda cita sieviete atcerējās, ka ap septiņiem ar misis Parnelu brauca lejā liftā. Bet vairāk ari nekā.

-��� Jūs pierakstījāt visus vārdus un adreses?

-��� Jā, ser. Bentlijs bija liels, dū�īgs un cen�tīgs vīrs. Un pārbaudījām pēc autovadītāju tiesībām un tā tālāk.

-��� Labi.

-��� Da�i no viņiem kļūst mazliet ietiepīgi, ser.

-���� Varu iedomāties. Tenets nopūtās. Te mums tikai vēl trūka nekārtību� Ja vien ir iespēja vajadzības gadījumā saistīties ar viņiem, es domāju, ka varam ļaut tiem mierīgi atpūsties.

-��� Labi, ser. Es tūlīt par to parūpē�os.

-��� Pagaidiet! Kā ar personālu?

-��� Beits un Vorens viņus nopratināja, ser.

-��� Vai viņi ir beigu�i?

Policisti bija galā, bet atkal nekā svarīga.

-��� Vai konstebls Spārks ir jau atpakaļ?

Spārks bija aizsūtīts ievākt ziņas ārpus vies�nīcas. Viņ� bija augstākās pakāpes jauniņais Teneta komandā: tievs un melnīgsnējs, ar ātru visa jaunā uztveri, bet tādu godkāKs pakāpi, kas nedarīja to pārāk iemīļotu starp viņa ikdieni��ķākiem kolēģiem. Tenets domāja, ka Spārks nepaliks pie viņiem ilgi, bet būs drīz prom, lai nākotnē paceltos pa karjeras kāpnēm.

-��� Jā. Pārnāca pirms desmit minūtēm, ser.

-��� Vai jūs nevarētu viņu atrast?

Spārks izskatījās apmierināts ar sevi.

-���� Ne reģistrators, kur� strādāja pagāju�ajā vakarā, ne istabene nepastāstīja neko jaunu, ser. Viņa iegājusi ap pusdeviņiem, lai saklātu misis Parnelas gultu, un tad viss vēl bijis kārtībā.

-��� Tā? Nu, puis, stāstiet!

-���� Labi, ser, man ienāca prātā, ka misis Parnela varētu būt pasūtījusi krūzīti tējas vai kādu dzērienu un nevienam tas nelikās pieminē�anas vērts. Es to pārbaudīju, un man laimējās samek�lēt oficianti, kura ap pieciem bija uznesusi misis Parnelai tēju, un viņa man pastāstīja, ka, to iene�sot, pamanījusi uz gultas sarkanu mapi. Ievēro�jusi to tādēļ, ka krāsa spilgti kontrastējusi ar ap�kārt valdo�ajiem pasteļtoņiem� Es ceru, ser, ka jūs neiebildīsit, jo es a�i pārlūkoju misis Parnelas istabu un tur nebija ne miņas no sarkanas vai kā�das citas mapes, ja vien jūs jau agrāk neesat to paņēmis�

-���� Es neesmu to darījis, domīgi noteica Tenets. Labi darīts, Spārk. Jūs varētu vēl paru�nāt ar abām istabenēm un pajautāt, vai kāda no tām nav redzējusi mapi.

-���� Es jau to izdarīju, ser, viņas nav to re�dzēju�as.

Tenetam gan vajadzēja nojaust: Spārks vienmēr bija soli priek�ā.

-������ Interesanti� Un misters un misis Leitoni?

Tenets bija �aubījies, pirms sūtīt Spārku pie Leitoniem. Kā sens Elisas Parnelas draugs Ri�ards Leitons varētu izrādīties aizdomīga per�sona. Bet Tenets zināja, ka jauniem, dedzīgiem konstebliem bija liels vilinājums paturēt sev iespēju vadīt varbūtēju svarīgu nopratinā�anu. Tenets bija iz�ķiries riskēt un ļaut Spārkam izmēģināt laimi un parādīt, ko viņ� spēj.

-��� Vai jums laimējās Leitonus satikt?

-��� Jā. Viņi bija ļoti satriekti, uzzinot, kas no�ticis. Acīmredzot abi sen, vēl skolas gados, pazi�na misis Parnelu. Viņa �eit dzīvoja un draudzējās ar Leitoniem.

-���� Vienu mirklīti, pārtrauca Tenets. Vai misis Leitonei nav sarkani mati?

-��� Jā, ser. Spārks pasmīnēja.

Tenets pūlējās atsaukt atmiņā viņas vārdu.

-��� Vivjena, minēja inspektors. Viņu sauc Vivjena.

-���� Pareizi, ser. Spārks apstiprināja un ap�klusa, gaidot, vai Tenets neteiks vēl ko.

Tenets pakratīja galvu.

-��� Turpiniet!

-��� Kā jūs zināt, Leitoni satikās ar misis Par�nelu foajē, bet nesarunājās ilgi, jo misteram Leitonam bija daudz darba sakarā ar saviesīgo vakaru un misis Parnela bija ceļā uz koncertu.

-��� Uz Nikolasa Reina koncertu?

-���� Jā, ser. Viņiem bija tikai tāda "Iedomājies tik, satikties pēc visiem �iem gadiem" saruna Leitoni brīnījās, cik misis Parnela maz iz�mainījusies. Misis Parnela savukārt sacīja cik pārsteidzo�i, ka esot tikai uz piecām minūtēm Starrendenā un jau saskrējusies ar trim no veca�jiem draugiem.

-��� Trim?

-���� Acīmredzot pa ceļam no stacijas uz vies�nīcu viņa bija sastapusi vēl kādu no senās kom�pānijas misteru Oliveru Basetu. Viņa teikusi, ka arī misters Basets tai vakarā apmeklēs kon�certu.

-��� Vai viņ� bija koncertā? Kopā ar misis Parnelu?

-��� Man neradās tāds iespaids, ser.

-Vēl kas?

-��� N-nē.

-Bet?

Pirmo reizi Spārks vilcinājās.

-���� Tas ir tikai tāds minējums, ser, bet man likās, ka viņi, satiekot misis Parnelu, nemaz nebija tik iepriecināti. Tas ir, viņi bija izbrīnīti, ka sastapu�ies un tā tālāk, bet �ķita, ka bez �ī izbrīna viņi ļoti labi varētu arī iztikt. Vismaz mi�sis Leitona.

-���� Patiesi? Vai Leitoni nesatikās ar misis Parnelu vēlāk, pēc koncerta, kad viņa atgriezās viesnīcā?

-��� Viņi apgalvoja, ka nē, ser.

-��� Kā jūs pats domājat?

Atkal Spārks �aubījās. -

-����� Es neesmu pārliecināts, ser, bet domāju, ka misis Leitona kaut ko neizpau��

-Ko?

-��� Es nevaru saprast, ser. Atvainojiet!

-��� Jūs esat labi pastrādājis, Spārk.

Lainhems ar interesi bija sekojis sarunai, un

pēc Spārka aizie�anas Tenets painteresējās:

-��� Ko jūs par to domājat, Maik?

-���� �ķiet, ka mums vajadzētu pa�iem apmek�lēt Leitonus.

-���� Piekrītu, bet es domāju, ka atstāsim viņus kādu laiku pavārāmies savā sulā. Tikmēr�

-��� Apciemojums pie mistera Olivera Baseta?

-���� Jā. Sameklējiet viņa adresi telefongrāmatā, piezvaniet un uzziniet, vai viņ� ir mājās!

Olivers Basets bija mājās un varēja viņus pieņemt, kad vien viņi vēlējās. Lainhems paziņo�ja, ka ieradīsies nekavējoties.

-��� Tā ir priek�rocība, ka �odien ir svētdienaun lielākā daļa cilvēku ir mājās, viņ� ieteicās, nolikdams klausuli. Lai gan es varu iedomāties labāku veidu, kā to pavadīt.

-��� Zinu! Es cerēju aizvest bērnus uz jūru. �ī diena ir lieliska.

Bija puspieci, un saule vēl joprojām karsēja, debesīs nebija ne mākonī�a. Basets dzīvoja vienā no sānielām, kas atzarojās no Haistrītas otrā galā. Tas nebija tālu, un viņi nolēma iet kājām.

Starrendena bija rosīga tirgus pilsēta Angli�jas Dārzu centrā, kā bie�i sauc Kentas grāfisti. Otrdienās un piektdienās tur labāk nerādīties. Pirmajā dienā tirgotāji no tuvienes un tālienes saplūst te uz lielā, atklātā laukuma, kur� piekt�dienās pārvēr�as lopu tirgū, un abās dienās pil�sētā praktiski nav iespējams atrast vietu ma�īnas novieto�anai. Pilsētas valde centās atrisināt �o problēmu, ievie�ot vienvirziena ceļu sistēmu un nodro�inot bezmaksas ma�īnu stāvvietu pilsētas nomalē, tomēr bez redzamiem panākumiem. Ta�u �odien pilsēta bija tuk�a, izņemot tūristus, kuri apskatīja gleznaino Haistrītu, apbrīnodami seno fasā�u sajaukumu, un kavējās senlietu tir�gotavu priek�ā, kas kā sētin nosēja ielu visā tās garumā.

Milstrīta bija klusa un eleganta, ar karaļa D�ord�a stila mājām. Katrām parādes durvīm, ar pusapaļu lodziņu virspusē, bija savs kāpņu posms, ko apņēma izkalti dzelzs treliņi. Piec�padsmitā numura durvis bija nokrāsotas spīdīgi purpursarkanas.

-��� Izskatās pārticis, gaidot atbildi uz klau�vējienu, piezīmēja Lainhems.

-���� Es domāju, ka viņ� ir ļoti turīgs. Tas ir misters Basets no "Vailijs, Basets un Protero".

-��� Haistrītas advokāti?

-��� Tie�i tā. Vēl vairāk, viņ� ir vecpuisis, tā ka viņam nav jāapgādā sieva un bērni. Es viņu skolā pazinu, Tenets steidzīgi nobeidza, durvīm atveroties.

-��� Ā, Tenets. Lūdzu, ienāciet! Un tas ir�?

-��� Ser�ants Lainhems.

Basets bija gar� un labi noaudzis, ar ērgļa degunu, augstu pieri un mazu muti ar jocīgi sa�vilktām lūpām, kas viņam pie�ķīra manierīgu, vecpuisīgu izskatu. Lai gan, domājams, vadī�dams mājās mierīgu svētdienas pēcpusdienu, viņ� bija ģērbies elegantā, neap�aubāmi laba drēbnieka �ūtā, brūnā skujiņraksta tvīda uzvalkā, rūtotā kreklā un zīda kaklasaitē. Viņa mirdzo�i nospodrinātās ādas kurpes bija gatavu kastaņu krāsā.

-��� �eit, lūdzu!

Viņ� devās cauri pla�ai priek�telpai ar līku�motām kāpnēm un iegāja viesistabā, kuras logi pavēra skatu uz dārzu mājas aizmugurē. Te valdīja atturīgas pārpilnības gaisotne, dziļu, apvaldītu toņu kombinācija, īsti senlaicīgas mēbeles, rūpīgi sarindotas greznumlietiņas un ar audumu devīgi ap�ūtas mīkstas mēbeles. Tas radīja tikpat ie�spaidīgu un bezpersonisku efektu kā fotogrāfijas �urnālos ar gludajiem, spīdīgajiem vākiem.

-���� Es dzēru tēju, kad jūs piezvanījāt, un pa�spēju uzvārīt jaunu kannu. Vai jūs man nepievie�notos?

Atteikties būtu rupji. Tenets nosēdās kara�lienes Viktorijas laika polsterētā, nefrītzaļā sam�ta krēslā un, nomurminājis pateicības frāzi, paņēma piedāvāto porcelāna tasīti.

-��� Nu, labi, ieteicās Basets, kad bija abus apkalpojis. Kā es varu jums palīdzēt?

-��� �ķiet, ka jūs vakar pēcpusdienā Haistrītā satikāt kādu senu paziņu? Tenets pabeidza dzert savu remdeno tēju un uzmanīgi nolika tasīti uz miniatūra mahagonija galdiņa.

-���� Senu� īsu brīdi Basets izskatījās samulsis, tad viņa seja noskaidrojās. O, jūs domājat Elisu Doilu vai Elisu Parnelu, kas viņa ir tagad. Viņ� pa pusei iesmējās. Bet kādēļ tāda satik�anās varētu interesēt jūs, inspektor?

"Tagad inspektors, nevis Tenets," Tenets pie sevis atzīmēja.

-��� Jūs acīmredzot neesat dzirdējis jaunumus.

Basets sarauca uzacis.

-��� Kādus jaunumus?

Tenets neredzēja iemeslu, kādēļ mīkstināt triecienu.

-��� Misis Parnelu �orīt atrada noslepkavotu.

Basets �ausmās iepleta acis.

-��� Noslepkavota? Elisa ? Kur?

-��� Savā istabā "Melnajā gulbī".

-����� Ak Dievs! Basets smagi piecēlās no krēsla un kādu laiku stāvēja, lūkodamies ārā dārzā. Tad viņ� apsviedās apkārt. Tam ir pat grūti noticēt. Bet tā kā es, protams, nedomāju, ka jūs jokojaties, man ir jātic� Elisa� Viņ� papurināja galvu un lēni atgriezās savā vietā. Un tā, kā es varu palīdzēt?

-���� Bū�u ar jums atklāts. Pa�laik mums ir ļoti maz, uz ko balstīties. Misis Parnela dzīvoja Lon�donā, kur viņai bija neliels uzņēmums, un līdz �im mēs neesam atradu�i nevienu, kur� kaut ko par viņu zinātu. Neviens nevar pateikt, vai viņai �eit ar kādu bija norunāta tik�anās nedēļas no�galē.

-���� Izņemot to, ka viņa redzēta sarunājamies ar mani, ar nepatiku iebilda Basets.

-����� Ne glu�i. Misis Parnela pati kādam pastāstīja, ka ir jūs satikusi vakar pēcpusdienā pa ceļam uz viesnīcu.

-��� Kur� gan varētu būt ieinteresēts?

-��� Da�i jūsu kopēji draugi misters un misis Leitoni. Viņi vakar vakarā satiku�ies ar misis Parnelu "Melnā gulbja" foajē. Leitoni ieradās uz svinībām, bet misis Parnela bija ceļā uz Nikolasa Reina koncertu.

-���� A, saprotu� Viņa dro�i vien izstāstīja, ka arī es ie�u uz koncertu?

-Jā.

-���� Un jūs, dabiski, vēlaties zināt, vai es ar Elisu satikos vakarā?

-��� Kā jūs sakāt dabiski.

-���� Nu, un atbilde ir-jā, es viņu satiku� Vēl tēju, inspektor? Ser�ant? Nē? Labi, ļaujiet padomāt� Vispirms es Elisu starpbrīdī redzēju bārā. Mēs da�as minūtes papļāpājām par koncer�tu jūs varbūt zināt, ka abi jaunībā labi pazinām Nikolasu Reinu, un es Elisu pēc tam ielūdzu uz vēlām vakariņām, domādams, ka būtu interesanti uzzināt, ko viņa ir darījusi visus �os gadus� Bet Elisa atvainojās un teica, ka nevarot, jo esot jau sarunājusi tikties ar kādu citu.

-��� Vai viņa teica, ar ko?

-���� Nē. Tomēr vēlāk es viņu redzēju foajē, sarunājamies ar Reinu. Tai laikā es neko ne�domāju�

-���� Vai jūs domājat, ka tas varētu būt Reins, ar ko viņa bija norunājusi satikties?

Basets noraido�i pakratīja galvu.

-����� Nē. Galu galā tur bija viņa līgava Melāni�ja Naita, viņi kopā spēlēja koncertā. Reins ar Elisu sarunājās tikai pāris minūtes, tad pievieno�jās mis Naitai.

-��� Un misis Parnela?

-���� Es viņu pazaudēju no redzes loka. Pēc tam es viņu vairs neredzēju, jo visapkārt staigāja pārāk daudz cilvēku.

-���� Vai viņu sarunas laikā jūs atradāties kaut kur tuvumā?

-���� Nē, krietni tālāk. Es abus pamanīju tikai ļau�u pūlim pa vidu.

-���� Un misters Reins? Vai jūs viņu vēlreiz redzējāt?

-���� Es viņu redzēju kopā ar mis Naitu pie durvīm. Cilvēki turpināja viņus sveikt starp citu, viņu izpildījums bija lielisks. Es domāju, ka viņi aizgāja kopā.

-��� Ap cikiem tas varēja būt?

-����� Tūlīt� Koncerts beidzās bez ce�turk�ņa desmitos, un �ķiet, ka apmēram piecas pāri desmitiem es ieraudzīju Elisu sarunājamies ar Reinu� Tas varēja būt div�desmit pāri desmitiem, kad Reins un mis Naita devās prom.

-���� Jums tātad nav ne jausmas, cikos aizgāja misis Parnela?

-��� Par no�ēlo�anu, nē.

-��� Un jūs pats?

-��� Kādas minūtes pēc Reina.

-��� Ko jūs darījāt vēlāk?

-����� Nācu mājās, protams. Nē, pagaidiet� Vispirms es aizstaigāju līdz upei. Nakts bija jau�ka, un koncertzālē bija diezgan smacīgs. Es nolēmu pirms gulētie�anas paelpot svaigu gaisu.

-��� Jūs nebraucāt ar ma�īnu?

-���� Tas nebija tā vērts. Zāle ir tikai desmit minū�u gājiena attālumā no �ejienes, un, kā jūs var�būt ievērojāt, �ajās mājās nav garā�as. Es to īrēju Denholmstritā un, kamēr dabūtu ma�īnu, jau būtu pusceļā� Klausieties, inspektor, es labi saprotu, ka jums vajag iegūt skaidru ainu par Elisas gaitām vakarvakarā, bet vai jums nepiecie�ama tik smalka iņformācija ari par manējām gaitām?

-���� Ak, nu, mister Baset! Jūs pats esat likuma vīrs, jūs zināt, kā mēs aizraujamies ar sīku�miem�

-����� Un līdz �im es esmu jūsu lielākais iegu�vums, labsirdīgi sacīja Basets. Jā, es sapratu.

Un, būdams tīrs kā tikko uzsnidzis sniegs, es pierādī�u savu nevainību, pilnībā sadarbojoties ar jums� Ko jūs vēl vēlētos? Pirkstu nospiedu�mus? Kurpju izmēru? Drēbju aprakstu, kuras man vakar bija mugurā?

Tenets nedomāja ļaut sevi apmulsināt vai novirzīt sāņus. Viņ� pasmaidīja.

-���� Nedomāju, ka pa�laik mums jāķeras pie �ādiem sīkumiem. Pietiks ar to, cikos jūs pārnācāt mājās.

-���� Ar da�u minū�u starpību, apmēram bez desmit minūtēm vienpadsmitos. Baidos, ka nav neviena, kas to varētu apstiprināt, jums vienkār�i jātic maniem vārdiem.

-��� Paldies, pieceldamies pateicās Tenets. Jūs bijāt ļoti pretimnāko�s.

-���� Nav par ko. Lai arī man grūti to nosaukt par patīkamu pienākumu �ajos apstākļos� Es jūs pavadī�u.

Pie ārdurvīm Tenets pavilcinājās.

-��� Vai misis Parnela pateica jums, kādēļ viņa atbraukusi uz Starrendenu?

-��� Viņa par to nerunāja. Es domāju lai ap�meklētu koncertu.

Lainhems, pirms ierunājās, nogaidīja, līdz viņi izgāja uz ielas un mājas durvis aiz viņiem bija aizvēru�ās.

-��� Ļoti pieglaimīgs, vai ne?

-��� Jā, ļoti. Vai jums liekas, ka viņ� teica tikai patiesību un neko vairāk, Maik?

-���� Es kādu laiky atturē�os no sprieduma� Vai jums �ķiet, ka tāpēc misis Parnela ieradās Starrendenā?

-���� Koncerta dēļ? Varētu būt. Nikolass Reins reiz bija viņas draugs. Varbūt viņu interesēja meitene, ar ko viņ� nesen saderinājās?

-���� Jā, es par to pirms neilga laika lasīju vie�tējā laikrakstā. Viņa ir daudz jaunāka, vai ne?

-����� Viņai, liekas, ir nedaudz pāri divdesmit. Es domāju, ka Reins ir bijis pārāk aizņemts, ceļodams pa pasauli koncertturnejās, lai domātu par apme�anos uz dzīvi un iekārto�anos. Cik es sapratu, viņi satikās pirms gada, kad mis Naita aizvietoja kādu, kuram vajadzēja ar Reinu spēlēt Baha koncertu divām vijolēm starp citu, to pa�u gabalu, ko viņi spēlēja vakar� Reiz, pirms da�iem mēne�iem, es viņus redzēju kopā Star�rendenā, Tenets domīgi piemetināja.

-���� Un? viņa toņa ieintriģēts, Lainhems vaicāja.

-���� Abi skatījās upē, atspiedu�ies pret tilta margām, Tenets atcerējās spēcīgos juteklības viļņus, kas izstaroja no �īm kopā saplūdu�ajām figūrām. Tas Tenetam atgādināja D�ounu un viņu pa�u savā medusmēnesī�

-��� Un? Lainhema balsī jautās apmulsums.

-���� Viņi bija ļoti aizrāvu�ies viens ar otru, tas arī viss.

-���� Es teiktu, ka �ādos apstākļos tas ir sapro�tams� Bet atgrie�oties pie misis Parnelas, ser� Nav visai pārliecino�i domāt, ka Elisa uzņēmās pūles ierasties �eit un pavadīt nakti viesnīcā tikai, lai paskatītos uz kāda vai mū�ību neredzēta drauga meiteni, vai jums tā neliekas?

-��� Kas jums prātā, Maik?

-���� Vai jūs nedomājat, ka ticamāks ir pieņē�mums, ka viņa un misters Reins nav pārtrauku�i sakarus? Varbūt, ja viņas vīrs ir miris, misis Parnela varētu pat lolot cerību, ka Reins apprecētu viņu. Elisa bija ļoti pievilcīga sieviete�

-���� Un tā viņa ieradās, lai, tā sakot, iemestu sprunguļus riteņos? Iespējams� Lai nu kā, mū�su nākamais solis ir pa�saprotams.

-��� Misters Reins?

-���� Misters Reins, pamājis atkārtoja Tenets. Viņ� dzīvo Bārtonā. Tenets pasteidzināja soli. Nāciet, mums jāpaņem ma�īna.

Bārtona atrodas apmēram trīs jūdzes no Starrendenas, un Tenets ar Lainhemu līkumoja pa lauku ceļiem. Gar ceļa malām dzīv�ogi bija sētin nosēti ar me�rozēm un vijīgām lauztām sirdīm. Caur vārtiem varēja samanīt nogatavo�ju�os, zeltainus labības laukus, un virs dzīv�oga pa kreisi neskaidri iezīmējās milzīgam nezvēram līdzīgs labības pļāvējs. Tenets nebija lauku cil�vēks, bet mīlēja pastāvīgo, noteikto gadalaiku ritmu un Kentas ainavas mainīgo skaistumu ar tās dārziem un laukiem, aitām un liellopiem. Tai vakarā kā liela svētība pār zemi spīdēja saule. Tenets negribīgi atbildēja Lainhemam.

-��� Ko jūs teicāt?

-���� Es iedomājos, varbūt ari Reinu jūs jau agrāk pazināt?

-����� Protams. Viņ� bija viens no tās pa�as kompānijas. Lai gan es ne mirkli nedomāju, ka viņ� mani atcerēsies.

-��� Cik pavisam viņu bija?

Pieri saraucis, Tenets pārlika.

-���� Ļaujiet padomāt! Tur bija, protams, Elisa, Pauls Leitons kur� izdarīja pa�nāvību, un viņa brālis Ri�ards, Olivers Basets, Nikolass Reins un Vivjena, meitene ar sarkaniem matiem, kas tagad ir Ri�arda Leitona sieva. Liekas, tie bija visi.

-���� Tātad pavisam se�i. �etri pui�i un divas meitenes. Mazliet nevienādi, vai tā nav?

-��� Jā, liekas gan. Bet tam nebija nozīmes. No viņu uzve�anās pa�laik to nevar iedomāties, bet pēdējā skolas gada laikā viņi visi vienmēr bija kopā. Kur vien es gāju, viņi vienmēr bija priek�ā. �o jautro kompāniju nevarēja nepa�manīt, jo tie visur brauca kopā, saspiedu�ies Olivera Baseta ma�īnā.

Tenets, �o to atcerēdamies, iesmējās.

-���� Viņa ma�īna visai skolai bija apskau�anas objekts. Tas nebija tā kā tagad. Tajos laikos varēji būt laimīgs, ja tev piederēja motorollers, kur nu vēl ma�īna, un it īpa�i sporta auto. Basets bija vienīgais bērns ģimenē, viņa māte atraitne, stāstīja, ka būtu uzbraukusi uz mēness, ja vien Olivers vakariņās sakārotu gabaliņu no tā.

-����� Ar da�iem tas tā ir, Lainhema balsī jautās rūgtums. Lainhema māte pēc vīra nāves ar lielām grūtībām tika galā ar visu. Viņai dro�i vien naudas netrūka.

-���� Olivera tēvs bija viens no partneriem fir�mā "Vailijs, Basets un Protero". Vēlāk Olivers pats tur iestājās.

-��� Un kā ar misteru Reinu?

-��� Ā, viņ� ir pavisam kas cits.

Skolā Tenets uzmanīgi bija sekojis Nikolasa Reina karjerai. Reina tēvs mācīja vēsturi Starrendenas zēnu ģimnāzijā un, abi ar sievu būdami dievbijīgi katoļi, audzināja lielu ģimeni ar �etriem zēniem un vienu meiteni. Lai gan drīz kļuva skaidrs, ka Nikolass ir muzikāli apdāvi�nāts, tēvs viņam stūrgalvīgi aizliedza pamest novārtā vispārējo izglītību, lai koncentrētos tikai mūzikai; pēc viņa domām, specializēties tik jau�nam bija gan ierobe�ojo�i, gan muļķīgi. Un tādēļ Nikolass kā visi citi gudri pusaud�i nolika O un A līmeņa eksāmenus, un tikai tad, astoņpadsmit gadu vecumā, viņam atļāva nodoties mūzikai. Vispirms Reins mācījās Londonas Karaliskajā akadēmijā un sāka izcīnīt vienu balvu pēc otras, pelnīt vienu stipendiju pēc otras, līdz kamēr, sa�sniedzis divdesmit trīs gadu vecumu, beidzot uzskatīja, ka ir gatavs karjeras uzsāk�anai. Pēc pirmā lielā, veiksmīgā koncerta Festivāla zālē Reina nākotne bija nodro�ināta,, pazīstami mūziķi privātās sarunās sprieda, ka viņ� ieies mūzikas vēsturē kā viens no patiesi izciliem vi�jolniekiem.

-���� Kad viņa tēvs pirms septiņiem, astoņiem gadiem nomira, Tenets pabeidza stāstījumu, Reins mātei nopirka �o māju Bārtonā, un, bū�dams Anglijā (kas nenotiek visai bie�i), vijol�nieks tur vienmēr apmetas.

-��� Vai pārējo laiku viņa māte dzīvo viena?

-������ Nē, ar Reina māsu Peniju. Viņa ir ģimenes pastarīte. Tagad, es domāju, viņai va�jadzētu būt ap divdesmit. Visi Reina brāļi ir precēju�ies un dzīvo kur nu kurais.

-��� Iespējams, ka Reins tagad meklēs pats sev māju.

-����� Vai dzīvokli. Atcerieties, ka viņa līgava ari ir soliste, tā ka, man �ķiet, viņa vēlēsies kaut ko tādu, ar ko viegli tikt galā.

-��� Ja Reinam ir tādi panākumi, tad viņ� varē�tu atļauties pastāvīgus kalpotājus, kuri pārzinātu māju viņu prombūtnes laikā.

-��� Taisnība.

Baznīcas zvaniem iezvanot vakara dievkalpojumu, Tenets un Lainhems iebrauca Bārtonā. Lainhems pieturēja ma�īnu, lai pajautā�tu ceļu un da�as minūtes vēlāk iegriezās "Trīs skursteņu" grantētajā iebraucamajā ceļā. Tā bija ļoti skaista, no melnbaltiem baļķiem, zemnieku stilā celta māja, kuru apņēma ar ko�umkrūmiem un daudzgadīgām puķēm pārpildīts dārzs. �auru, ķieģeļiem izliktu taciņu ieskāva zemi, purpurkrāsas lavandas krūmi un spalvveidīgi, zaļzeltaini Alchemilla Mollis ziedi. Par spīti karstajai dienai, visi logi bija ciet, un apkārt ne�manīja nekādas dzīvības zīmes.

-���� Izskatās, ka viņi būtu izgāju�i, sprieda Lainhems.

Uz viņa klauvējieniem atbildes nebija.

-���� Paskatīsimies aiz mājas, ja gadījumā ģimene būtu dārzā.

Bet māja likās kā izmirusi, un vīlu�ies viņi atgriezās pie ma�īnas.

-��� Es domāju, braucam atpakaļ uz "Gulbi", ieminējās Tenets. Vēlāk pamēģināsim vēlreiz, bet vispirms piezvanīsim. Es nesaprotu, kāpēc mēs �oreiz tā neizdarījām.

-��� Iespējams tādēļ, ka es teicu svētdienās lielāko daļu cilvēku var atrast mājās.

Viņiem tomēr uzsmaidīja veiksme. Lainhemam uzmanīgi iegrie�ot ma�īnu �aurajā ceļā, kādus simt jardus tālāk pa vārtiem izbrauca jau�na meitene uz velosipēda.

-����� Kaimiņiene? ieminējās Tenets. Parunāsim kādu vārdu ar viņu. Varbūt viņa zina, cikos te kāds varētu būt mājās.

Meitenei varēja būt trīspadsmit līdz piec�padsmit gadu. Viņas garie, gai�ie mati pakausī bi ja sasieti zirgastē. Izdzirdusi Teneta jautājumu, meitene sarauca uzacis.

-��� Es domāju, ka misters Reins ir slimnīcā.

-������ Slimnīcā? Vai ir noticis nelaimes gadījums?

-��� Aizvakar. Meitene iekoda lūpā, un viņas acis pildījās asarām. Penija veda misis Reinu atpakaļ no Starrendenas, un viņas saskrējās ar kravas ma�īnu, kas izbrauca no pagrieziena pa pa�u ceļa vidu. Misis Reina vēl joprojām ir bezsamaņā, un arī Penija ir smagi cietusi.

-���� Man ļoti �ēl, teica Tenets. Tev acīm�redzot viņas patīk.

-��� Tie ir jauki cilvēki. Meitene dusmīgi no�trauca asaras. Kāpēc ar viņām tā vajadzēja at�gadīties? kaismīgi iesaucās meitene. Viņas nekad nevienam nenodarīja pāri� Un, uzkā�pusi uz velosipēda, meitene, nikni minot pedāļus, aizdrāzās prom pa ielu.

Saraucis uzacis, Lainhems sekoja meitenei ar acīm.

-���� Cerēsim, ka viņa nomierināsies. Man �ī mazā kaimiņiene neizlikās pārmēru piesardzīga.

Viņi nolēma braukt tie�i uz slimnīcu. "Ja jau reiz, par spīti mātes acīmredzami kritiskajam stāvoklim, Reins bija varējis sniegt tādu lielisku koncertu," Tenets domāja, "viņ� būs gatavs arī sarunai." Mazpamazām viņu acu priek�ā sāka veidoties aina par Elisas iepriek�ējā vakara gaitām. Tenetam ļoti gribējās uzzināt, par ko Reins un Elisa sarunājās, lai arī Basets bija tei�cis, ka vijolnieks aizgāja kopā ar savu līgavu un nevis ar Elisu. Ja Elisa gatavojās vēlāk ar kādu tikties, varēja pat būt, ka viņa Reinam būs minējusi �ī cilvēka vārdu.

Slimnīcā viņiem pateica, ka misis Reina vēl joprojām ir nesamaņā un atrodas reanimācijas nodaļā. Penijai bija vairākās vietās lauztas kājas, rokas un ribas un viegls smadzeņu satricinājums. Reina māsas dzīvībai vairs briesmas nedraudēja, un viņa pamazām atveseļojās. Reanimācijas no�daļas vecākā māsa pastāstīja, ka misters Reins, pasēdējis pie mātes, aizgāja apciemot māsu. Dodoties uz sievie�u traumatoloģisko palātu, Teneta un Lainhema smagie soļi atbalsojās �ķietami bezgalīgajos slimnīcas gaiteņos. Krietni daudz cilvēku ar ziedu pu�ķiem, �urnāliem vai lielām papīra turzām ar augļiem sēdēja un stāvē�ja, gaidot savu kārtu, lai apciemotu draugus vai radiniejcus. Noteikums, ka vienlaicīgi pie slimnieka var atrasties tikai divi ciemiņi, tika stingri ievērots.

Līdz dēla piedzim�anai Lainhema sieva Luīze bija strādājusi par medmāsu Starrendenas centrāla�jā slimnīcā. �īs palātas vecākā māsa pazina Lainhemu un labprāt piekrita nodot ziņu Reinam, pie reizes atļaujot sarunai izmantot savu kabinetu.

-���� Tikai atcerieties, ja vien tas nebūs pārāk ilgi, � brīdināja māsa. Apciemojumu laiks parasti ir ļoti mierīgs, bet es nevaru garantēt, ka nebūs starpgadījumi.

-��� Paldies, māsa, Tenets formāli pateicās. < Jūs esat ļoti laipna.

Reins, izskatīdamies samulsis un nedaudz saīdzis, iznāca pa palātas dubultdurvīm.

Tenets pagāja viņam pretī.

-��� Misters Reins?

-��� Jā. Kas par lietu? Kas noticis?

Viņā viss bija akurāts sprogainie, melnie mati, īsā, gludi apcirptā bārdiņa un caururbjo�ās, tum�i brūnās acis. Reina tum�zilo bik�u vīles turējā,s asi iegludinātas, un gai�i zilais krekls ar vaļējo apkaklīti izskatījās tā, it kā tikko kā būtu izņemts no iesaiņojuma.

Tenets pateica savu vārdu un ieveda Reinu kabinetā.

-���� Man jāatvainojas, ka traucēju jūs tādā brīdī, bet baidos, ka lieta ir svarīga. Vai jūs neap�sēstos?

Reins nepacietīgi pakratīja galvu. Viņ� piemiegtām acīm cie�i vērās Tenetā.

-���� Tenets� vai es�? Vienu mirklīti� vai jūs nemācījāties Starrendenas ģimnāzijā?

-��� Jā, mācījos. Pāris klases zemāk nekā jūs.

-��� Un tagad esat ne mazāk kā inspektors kriminālizmeklē�anas nodaļā� Reins kļuva draudzī�gāks. Nu, nu� un tā, Tenet, ar ko varu pakalpot?

-���� Tam ir sakars ar jūsu senu paziņu Elisu Parnelu. Jūs ar viņu sarunājāties vakarvakarā pēc koncerta.

-��� Ā, jūs domājat Elisu Doilu� Es nezināju, ka viņas precētais vārds ir Parnela.

-��� Vai viņa to neminēja?

-��� Nē. Viņa tikai teica, ka bijusi precējusies un tagad ir atraitne.

-��� Par ko vēl jūs runājāt?

-���� Klausieties, atvainojiet mani, ja liekos aprobe�ots, bet es patie�ām nesaprotu, kādēļ jūs tā interesējaties par �o sarunu. Ja vien�

-��� Ja vien?

Reins noraido�i pakratīja galvu.

-��� Nē, sakiet jūs, Tenet! Jūs minējāt, ka tam

ir sakars ar Elisu. Kas ir ar vinu?

-���� Es baidos, ka man ir ļoti nepatīkamas ziņas, mister Rein. Misis Parnelu �orīt atrada viesnīcas istabā miru�u.

-���� Miru�u? Reins samirk�ķināja acis, un iestājās neliela pauze. Bet es vēl vakar vakarā ar viņu runāju protams, jūs to zināt un viņa tad likās pavisam vesela. Ak Dievs, cik �ausmī�gi! Kā tas notika? Sirdslēkme?

Tenets noliedzo�i pakratīja galvu.

-��� Diem�ēl viņa ir noslepkavota.

-��� Noslēp� Reins sataustīja tuvāko krēslu un smagi tajā atslīga. Tas ir neticami. Es tam neticu. Cik �ausmīgi� Kā �eit, Starrendenā, var atgadīties kaut kas tāds? Kā tas notika?

-���� Viņa ir nogalināta "Melnajā gulbī" savā istabā.

-Savā istabā?� Vai tas�?

Tenetam likās, ka Reinam jau pietiekami il�gu laiku bija ļauta iniciatīva.

-���� Atvainojiet, mister Rein, pa�laik es nevaru neko vairāk stāstīt. Lieta tāda, ka mēs cen�amies tikt skaidrībā par viņas gaitām kop� iera�anās Starrendenā vakar pēcpusdienā un esam nonāku�i līdz laikam piecas minūtes pāri desmitiem, kad viņu pēc koncerta redzēja saru�nājamies ar jums.

-���� Jā, es saprotu� Protams, ja vien es kā varu palīdzēt� Lai gan īstenībā nezinu, kā es to varētu. Tā bija ļoti īsa saruna.

-���� Tā mēs domājām. Tomēr mēs būtu jums pateicīgi, ja jūs varētu mums pastāstīt tās saturu.

Pieri saraucis, Reins pārdomāja.

-���� Labi, ļaujiet atcerēties� Tas bija foajē pēc koncerta. Mana līgava bija aizgājusi samek�lēt vecākus viņi �eit viesojās da�as dienas, e� viņus gaidīju. Elisa pienāca man klāt un sacīja: "Sveiks, Nikij, vai tu mani atceries?"

-��� Un vai jūs atcerējāties?

-����� Protams. Viņa ir pārsteidzo�i maz iz�mainījusies. Tad Elisa teica, ka koncerts viņai ļoti paticis, un apsveica mani ar neseno sade�rinā�anos. Tālāk Elisa vaicāja, kā klājas ma�nai mātei un māsai jūs dro�i vien zināt, ka piektdienas rītā viņas smagi cieta autokatas�trofā.

-��� Vai jūs nebijāt kopā ar viņām?

-���� Nē. Es atgriezos Anglijā tikai piektdienas pēcpusdienā pēc desmit dienu ilgas koncert�turnejas pa Kanādu. Jūs varat iedomāties, kā es jutos, kad mani sagaidīja tādas ziņas�

-��� Kā misis Parnela zināja par katastrofu?

-��� Elisa to bija izlasījusi rīta laikrakstā. Viņa teica, ka aizdeg�ot katrai pa svecei� Reiz Elisa labi pazina manu māti; kad Doili dzīvoja Starrendenā, mūsu ģimenes ļoti draudzējās. Nu, un tas arī bija viss. Es domāju, ka neko daudz vairāk mēs nerunājām.

-��� Kā jūs nobeidzāt sarunu?

-���� Es jautāju Elisai, vai viņa ir precējusies tas bija pēc tam, kad viņa pieminēja martu sade�rinā�anos. Elisa atbildēja, ka viņas vīrs esot miris pagāju�ajā gadā. Īstenībā lielākā runātāja bija viņa. Beidzot es ieraudzīju nākam �urp savu līgavu ar vecākiem. Es nevēlējos nevajadzīgu iepazī�anos, izskaidro�anos un laipnu, tuk�u pļāpā�anu, tādēļ atvainojies teicu, ka man �ēl tā aizskriet, bet drīzāk vēlos nokļūt slimnīcā, kas arī bija taisnība. Es patie�ām gribēju zināt, vai mana māte nav jau atguvusi samaņu.

-��� Es saprotu, viņa vēl joprojām atrodas kri�tiskā stāvoklī. Man ļoti �ēl.

-��� Jā. Ja tas būtu viss�

-���� Baidos, ka ne glu�i. Vēl da�as sīkas de�taļas� Vai misis Parnela pastāstīja jums, kādēļ viņa ieradusies Starrendenā?

-���� Nē. Es ari nejautāju. Kā jau es teicu, tā bi�ja ļoti īsa saruna.

-���� Vai viņa jums nezvanīja vakar ap puspieciem?

-����� Nē, protams, ka ne. Kādēļ viņai tas būtu jādara?

-��� Vai ari minēja, ko viņa gatavojās darīt pēc aizie�anas no koncertzāles?

-��� Domājams, ka iet atpakaļ uz viesnīcu.

-���� Vai misis Parnela jums minēja, ka ir ap�metusies "Gulbī"?

-���� Nē. Es to nezināju, kamēr jūs pirms da�ām minūtēm man to nepateicāt.

-��� Tātad Elisa neieminējās par to, ka pēc tam tiekas ar kādu?

-Nē.

-Un jūs� ko darījāt jūs, kad atstājāt viņu?

-���� Iesēdināju savu līgavu un viņas vecākus taksometrā, un pats taisnā ceļā devos �urp. Sākotnēji mēs bijām nodomāju�i kopā ieturēt vakariņas, bet, kā jau jums teicu, es ļoti vēlējos uzzināt, vai mana māte ir atguvusi samaņu. Viņi pilnībā saprata.

-���� Kad jūs pēdējoreiz redzējāt misis Parnelu? Es domāju pirms vakardienas.

Reina balss skanēja mazliet izsmējīgi.

-����� Vairāk nekā pirms divdesmit gadiem. Neesam tiku�ies kop� tā laika, kad Elisa ar vecākiem aizbrauca no Starrendenas tūlīt pēc mūsu A līmeņa eksāmeniem.

-��� Varbūt jūs zināt, vai viņa ir bijusi Starrendenā �ai laika periodā?

-��� Domāju, ka ne.

-��� Viņa to noteikti nepateica?

-���� Tie�i tādiem vārdiem ne, bet man radās tāds iespaids.

-���� Es domāju, ka reiz jūs bijāt diezgan tuvi draugi.

-���� Jā, kādu laiku mēs staigājām kopā. Bet tas beidzās jau da�us mēne�us pirms viņas aizbrauk�anas. Klausieties, inspektor, es ne�gribu izlikties neapķērīgs, bet es patie�ām neredzu te sakarību un tāpēc vēlētos iet atpakaļ pie māsas, vēl pirms viesu laiks bei�dzas.

-��� Jā, protams, Tenets piecēlās. Paldies, ka veltījāt mums savu laiku.

-���� Nu, ieteicās Lainhems, abiem vērojot Reinu aizejam, mēs neesam tiku�i necik tālu, vai ne?

-���� Elisa Parnela nebija redzama, Maik. Bet kādam viņa bija jāievēro pēc sarunas ar Reinu!

-���� Viņu varbūt redzēja, bet vai ievēroja? Es ievācu ziņas, tai vakarā viesnīca bija cilvēku pār�pilna. Pusdienas beidzās desmitos piecpadsmit un vēlāk visi viesi izklīda pa ģērbtuvēm, kamēr Fle�era zāli sagatavoja dejām. Ja misis Parnela devās tūlīt uz viesnīcu, tad viņai vajadzēja vies�nīcā būt tai laikā, kad visi tur grozījās riņķī un apkārt.

-���� Leitoniem būtu vajadzējis viņu burzmā ievērot. Konstebls Spārks nelikās pārāk dro�s �ai punktā, vai ne?

-��� Vai nākamos mēs apmeklēsim Leitonus?

-���� Nē. Ja vien iespējams, es vispirms gribu iegūt vairāk informācijas par Elisu.

Atskanēja klauvējiens, un māsa pabāza galvu pa durvīm.

-��� Vai pabeidzāt?

Viņi pateicās un devās prom.

-��� Raizes sagādā tas, sacīja Tenets, viņiem ejot atpakaļ pa koridoriem, ka man liekas, it kā mēs pa�laik strādātu tuk�ā vietā. Līdz pat �im brīdim mēs praktiski neko par upuri nezinām ne to kāds cilvēks viņa bija, ne arī, ja par to runā� kas bija viņas draugi vai ienaidnieki. Pirms tiekamies ar kādu citu, es gribu parunāt ar viņas partneri mis Rosu. No rīta atkal brauksim uz Londonu. Pa to laiku�

-���� Varat neteikt. Pa to laiku uzrakstīsim ziņojumus.

-���� Ziņojumus gan, smīnēdams piekrita Tenets.

Tenetam gan patika, gan nepatika rakstīt ziņojumus. Viņam bija �ēl laika, ko prasīja ziņo�jumu sastādī�ana. Ziņojumi sniedza detalizētu veiktā darba aprakstu tādu aprakstu, kas varēja ļoti noderēt, sarunu skaitam augot augumā un uzkrājoties faktiem. Bet pats rakstī�anas process lieliski disciplinēja, liekot rakstītājam domās at�griezties atpakaļ, vērtēt un tad kodolīgi pasniegt savus atklājumus. Nevī�īgi ziņojumi, kā uzskatī�ja inspektors, atklāja nevī�īgu domā�anu, un

Teneta vīri zināja, ka labāk jau pirmajā reizē rūpīgi strādāt pie ziņojuma, lai viss nebūtu jāpār�raksta no jauna.

"Standartu noteik�anā raizes sagādā tas," Tenets pārdomāja, sēzdamies pie rakstāmgalda, "ka pa�am tie noteikti jāievēro."

To pa�u viņ� teica D�ounai, kad viņa līdzjūtīgi raizējās par Teneta vēlo pārnāk�anu. Bija pāri vienpadsmitiem. D�ouna bija rītakleitā, jau nomazgājusies un sataisījusies iet gulēt, kad izdzirda piebraucam ma�īnu.

-��� Es tev sasmērēju pāris sviestmai�u. Tās ir ledusskapī.

Tenets sekoja sievai virtuvē un apsēdās pie noberztā prie�koka galda, kamēr viņa vārīja tēju. Sviestmaizes bija gar�īgas, ar sulīgu, iesārtu jēra gurna gabalu, kas viņam bija paredzēts jau pus�dienās. Tenets juta, ka viņā lēni atgrie�as dzīvī�ba.

D�ouna, maziem malciņiem dzerdama tēju, sēdēja vīram pretī, lai viņ� nejustos vientuļ�.

-���� Vai tev ir labāk? viņa pavaicāja, kad Tenets bija beidzis ēst.

-����� Daudz labāk, viņ� no�āvājās, izstaipījās un saviebās, sajutis, kā iesmeldzās krustu muskuļi. Pēc garas dienas viņa senais muguras ievainojums vienmēr lika sevi manīt.

-��� Kas tā ir par lietu?

Tenets vilcinājās. Viņ� pilnībā uzticējās sievai un vienmēr bija dalījies ar viņu savā darba dzīvē, ticēdams, ka tas ir vienīgais veids, kā at�turēt dusmas un aizvainojumu, kas tik bie�i pārņem policistu sievas, protestējot pret vīru dar�ba neiespējamajām prasībām. Kādu laiku Tenets bija ticējis, ka apmierinājums, ko sieva guva no tādām sarunām, būs pietiekams, lai kompensētu da�ādības un uztraukumu trūkumu viņas māj�saimnieces dzīvē. Par to, ka tas tā nav, Tenets pārliecinājās pirms da�iem gadiem, kad D�ouna bija paziņojusi, ka vēlas mācīties par inspektori, lai strādātu ar nosacīti sodītiem mazgadīgiem noziedzniekiem. Tenetam vēl aizvien nepatika atcerēties piespiestās at�ķirtības laiku, kas viņiem bija jāpārcie� D�ounas apmācību beigu posmā, kad viņai vajadzēja praktizēties noteiktā dzīvojamo namu rajonā.

-���� Luk? Vīra negribība bija samulsinājusi D�ounu. Kas noticis? Vai tu negribi par to runāt?

-��� Nē, ne tas�

-��� Kas tad?

-��� Tikai� Vai tu vēl no skolas atceries tādu meiteni Elisu Doilu?

-���� Elisu? D�ouna pasmīnēja. Uzdot tādu jautājumu jebkurai no meitenēm, kas mācījās vienlaicīgi ar viņu Starrendenas ģimnāzijā, ir tas pats, kas jautāt katoļu mācītājam, vai viņ� ir dzirdējis par pāvestu. Kāpēc tu tā vaicā?

-��� �ī jaunā lieta� Elisa ir upuris.

-����� Ak, nē. No D�ounas acīm izzuda uz�jautrinājums, sejas muskuļi atslāba un atspo�guļoja pārdzīvojumu.

Tenetu izbiedēja tas, kā D�ouna uzņēma ziņas.

-���� Viņa ta�u nebija tava draudzene, vai ne, mīļā? Tas nebija iespējams, citādi D�ouna noteikti kaut kad būtu par to ieminējusies.

-��� Ak, nē. Protams, nē. Tikai � ja padomā, ka kaut kas tāds varēja atgadīties tie�i ar Elisu� viņā tā mutuļoja dzīve. D�ouna atbildēja uz Teneta jautājo�o skatienu. Elisa bija tik sparī�ga, tik� Mums, tre�klasniekiem, protams, visi pēdējās sestās klases skolēni likās tik skaisti, apdāvināti un valdzino�i, bet Elisa pārspēja viņus visus. Viņa bija arī tik jauka. Lielākā daļa no mums savureiz bija par viņu jūsmoju�i, es pati arī. Elisa kā svece, un mēs pārējie nakts�tauriņi. Vina vienmēr atradās uzmanības centrā, vienmēr pūļa vidū. Un mēs, meitenes, protams, apskaudām Elisas māku pievilkt zēnus� Nokaunējusies D�ouna mulsi iesmējās. Piedod, mīļais, es nedomāju, ka tu vēlēsies visu to zināt.

-��� Jā, es gribu! Vai saproti, ka tu esi pirmais cilvēks no visiem, ar kuriem esmu runājis, kur� ir padarījis viņu dzīvu manās acīs.

-���� Vai tas ir tik pārsteidzo�i? Es nedomāju, ka tu esi saticis jau daudz cilvēku.

-��� Tiesa.

-��� Pastāsti man par to, Luk!

-��� Vai tu esi pārliecināta, ka vēlies dzirdēt?

-��� Jā, protams. Vēl vairāk tagad, kad sākot�nējais �oks ir jau garām.

D�ouna uzmanīgi noklausījās stāstījumu par Teneta dienas gaitām.

-���� Un nevienam nav ne mazākās jausmas, kādēļ viņa vispār ieradās Starrendenā?

-��� Tā viņi saka. Ja vien viņa �eit neatbrauca koncerta dēļ.

-���� Man liekas, tas ir iespējams. Ja kādreizē�jais draugs ir kļuvis par pasaules slavenību, tikai ziņkāre vien jau kalpos par iemeslu, lai brauktu viņā paklausīties. Bet kā ar to cilvēku, kuru viņai vajadzēja satikt vēlāk? Varbūt viņ� vai viņa bija īstais iemesls, kādēļ Elisa atbrauca uz Starrendenu, un koncerts tikai aizpildīja laiku?

-��� Katrā ziņā tas būtu savāds laiks, lai kādu satiktu. Ja nu vienīgi tas cilvēks agrāk bijis aiz�ņemts.

-���� Tu nedomā, ka tas varētu būt Nikolass Reins, ar kuru Elisa satikās?

Tenets paraustīja plecus.

-���� Man nav ne jausmas. Sprie�ot pēc ap�stākļiem, nē. Tur bija Reina līgava un viņas vecāki, un, ja viņam nevajadzētu doties atpakaļ" uz slimnīcu, lai redzētu, kā klājas mātei, viņi dro�i vien būtu ieturēju�i vakariņas kopā, kā ie�priek� bija norunāju�i.

-���� Vai tev neliekas savādi, ka pa to mazo laiciņu, ko Elisa vakar �eit pavadīja, viņa jau paspēja satikt tik daudzus no senās kompānijas?

-���� Ak, es tie�ām nezinu. Ja tā padomā, tad nē. Tas galu galā bija sestdienā, kad cilvēki mēdz pastaigāt apkārt. Man neliekas, ka mēs ar tevi varētu sestdienā noiet pa Haistrītu, ne�satiekot kādu, ar kuru esam kopā mācīju�ies skolā, vai tev tā ne�ķiet?

-��� Jā, laikam gan. Tik�anās ar Reinu nebija tikai nejau�s gadījums. Elisa zināja, ka viņ� būs tur, un, iespējams, sameklēja viņu. Kā jau teicu, man liekas, ka Elisu mocīja ziņkāre, kāds Nikolass tagad izskatās� Tas tie�ām ir �ausmīgi, Luk, ja padomā, ka viņai bija jāmirst tik jaunai un vientuļai viesnīcas istabā. Un neliekas, ka viņai ir bijusi viegla dzīve, ja viņas vīrs miris pagāju�ajā gadā. Kā tev �ķiet, vai viņ� bija in�valīds?

-���� �obrīd tas ir tikai minējums. Rīt, kad būsim parunāju�ies ar viņas partneri, mēs uz�zināsim ko vairāk� Pastāsti, kā tu labi pavadīji dienu?

-���� Slinkoju. Visu pēcpusdienu nosēdēju dārzā, �ūpuļkrēslā. Luk, vai tu esi ievērojis, cik Bens pa�laik ir pārmēru kluss?

-��� Jā, esmu. Vai tu domā, kaut kas nav labi?

D�ouna sarauca pieri.

-��� Es īsti nezinu. Viņ� saka, ka nē, bet man ir nemierīgs prāts liekas, dēls kaut ko slēpj.

-���� Ko viņ� varētu slēpt? Tenets kļuva ba�īgs.

-��� Nav ne jausmas. Kā jau es teicu, tā ir tikai tāda sajūta. Viņ� vairs nav parastais dzīvais Bens, un viņ� tikpat kā neēd� un tas pavisam neizskatās pēc Bena.

-��� Ko viņ� �odien darīja?

-���� Tie�i tas mani izbrīnīja. Parasti nedēļas beigās Bens sastopas ar draugiem vai viņi atnāk �eit, bet �odien tādā burvīgā dienā Bens lielāko tiesu palika aug�ā, savā istabā, klausoties magnetofona ierakstus. Un, kad es paskatījos tur, viņ� neko nedarīja, tikai gulēja gultā. Es viņam prasīju, kādēļ nav ārā kopā ar pārējiem, un Bens man strupi atcirta. Tas viss ir tik neraksturīgi�

-��� Varbūt viņ� ir saslimis.

-��� Bens saka, ka jūtoties labi� Ak, es nezi�nu, iespējams, ka es veltīgi nervozēju. Bet es vairs ar Benu pavisam nesaprotos, un man liekas, vai tev nevajadzētu ar dēlu kaut kad parunāt, varbūt tev izdodas uzzināt, kas noticis.

-���� Es to rīt izdarī�u, Tenets pats sev apsolī�ja-

-���� Ir pienākusi ziņa no Man�estras, teica Lainhems. Misis Parnelas tēvs, misters Doils, ir devies atvaļinājumā, un acīmredzot viņu nevar sameklēt.

-��� Kad viņam jāatgrie�as?

-���� Kaut kad sestdienā. Iedomājieties vien pārrodoties saņemt �ādas ziņas!

-���� Vai esam saistīju�ies ar kādu no abām ģimenēm, kas izrakstījās no "Gulbja" agri svēt�dienas rītā?

-��� Nē, vēl ne. Varbūt viņi ceļo.

-��� Mēģiniet vēl!

Pirms do�anās uz Londonu, lai satiktu D�esiku Rosu, Tenets un Lainhems a�i iepazinās ar da�ādiem informācijas sīkumiem, kas bija savākti pa nakti.

-���� Varbūt mis Rosa varēs mums pateikt, kas bija tajā noslēpumainajā sarkanajā mapē, iemi�nējās Tenets.

-���� Vai misis Parnelai mape bija rokā, kad viņa foajē sastapās ar Leitoniem?

-����� Reģistratore to nepiemin. Vienu mirklīti. Tenets parakņājās ziņojumu kaudzēs uz sava rakstāmgalda. Pazīstot Spārku, es nebrīnītos, ja� Ā, redz, kur tas ir, es jau domāju. Viņ� ir pārbaudījis� Nē, acīmredzot tikai rokassomiņa. Reģistratore ir teikusi, ka noteikti būtu atcerējusies, ja misis Parnelai būtu rokā kaut kas tik uzkrīto�s kā sarkana mape. Viņa saka, ka tāda mape izskatītos ļoti dīvainā kontrastā ar viņas apģērba toņiem.

-��� Tātad, ja slepkava to paņēma�

-��� Tai vajadzēja būt svarīgai.

-���� Jūs abi izskatāties ļoti drūmi. Istabā iesteidzās doktors Mellerds. Es ieskrēju tikai, lai pateiktu, ka sekcija paredzēta rītdien. Kā vei�cas?

-���� Mēs braucam uz Londonu tikties ar misis Parnelas partneri. Un ceram uzzināt ko vairāk. Līdz �im nodarbojāmies ar to, ka centāmies izsekot viņas sestdienas gaitām. Liekas, ka tai īsajā laika sprīdī, ko misis Parnela �eit pavadīja, viņa nejau�i sastapās ar da�iem no senajiem draugiem. Starp citu, viņa apmeklēja ari koncer�tu sestdienas vakarā.

-��� Viena pati?

-���� Acīmredzot. Pēc tam vestibilā Elisa sarunājās ar Nikolasu Reinu.

-��� Patie�ām? Jūs esat tiku�ies ar Reinu?

-��� Jā. Slimnīcā.

-���� Protams. Ceļa negadījums. Es par to uzzināju vakar pēcpusdienā. �ausmīgi. Man liekas, ka misis Reina vēl ir komas stāvoklī, un Penija arī smagi cietusi, kaut gan ar laiku viss sadzīs. Kā es saprotu, ma�īnu vadīja viņa un nekad sev nevarēs piedot, ja māte neatveseļosies. Viņas abas ļoti mīl viena otru. Es vienmēr domāju par viņām kā par izcilu pierādījumu, ka adopcija var būt patiesi veiksmīga.

-���� Vai tad viņa nav Reina īstā māsa? jautā�ja Lainhems.

-���� Pēc asinīm varbūt ne, bet, ticiet man, Reins par viņu rūpējas tā, it kā viņa tāda bū�tu.

Lainhems izskatījās samulsis.

-��� Bet viņiem jau bija vairāki bērni, vai ne?

-��� �etri. Visi zēni. Un tas bija noteico�ais. -

Mellerds uzrausās uz Teneta galda malas. Redziet, Reini vienmēr vēlējās meiteni. Viņi ne pārāk uztraucās, kad pasaulē nāca vispirms �ārlzs, tad Nikolass, bet ar D�ona un Pītera ie�ra�anos viņiem sāka zust cerības. Starp citu, viņi bija stingri katoļi un cerēja sagaidīt vēl vairāk sīku kāju pārus dipinām apkārt, bet nekā. Visi �etri zēni piedzima se�u vai septiņu gadu laikā. Un raugi kad Pīteram, pa�am jaunākajam, bija trīspadsmit gadu, misis Reina atklāja, ka atkal ir stāvoklī. �oreiz tā bija meitene.

-��� Bet es domāju, jūs sacījāt�

-���� Pacietību, ser�ant, Mellerds pavicināja roku uz Lainhema pusi. � Kā es teicu, tā bija meitene, un jūs varat iedomāties, cik iepriecināti viņi jutās viņi visi. Domājams, ka sākumā zēni bija mazliet samulsu�i, redzot, ka viņu mamma sāk piebriest, bet, kad mazulīte piedzima, viņi jau bija samierināju�ies ar tās iera�anos un sacēla veselu jezgu ap to. Un tad, kad meitenītei bija trīs mēne�i, vina nomira. Kāda no tām velni�ķīgajām zīdaiņu kaitēm, kas uzbrūk kā no zila gaisa. Kā jūs varat iedomāties, viņi bija satriekti, bet it īpa�i misis Reina. Kādu laiku viņa bērna nāvē vainoja sevi, kā tik daudzas mātes, protams, pavisam nepamatoti, �ādos ap�stākļos dara. Uz laiku viņa bija ļoti nomākta, se�vi�ķi tādēļ, ka pēc bērna piedzim�anas radās komplikācijas un ārsti pateica, ka viņai vairāk bērnu nevar būt. Apmēram pēc gada es dzirdēju, ka viņi ir nolēmu�i adoptēt bērnu. Un adopcija, manuprāt, izrādījās ļoti veiksmīga. Penijai tagad ir divdesmit gadu, visi viņu dievina un viņa tā�pat. Tā ka, ja misis Reina neatveseļosies, Penija būs izmisumā.

-��� Izklausās, it kā jums viņi visi ļoti patiktu, ieteicās Tenets.

-����� Viņi ir ļoti jauka ģimene. Un Dereks Reins bija viens no maniem tuvākajiem draugiem. Tagad es viņus redzu reti, bet vēl joprojām interesējos par �o ģimeni. Mellerds noslīdēja no galda un piegāja pie loga. Pa īs�tam laika tecējumu sajūt tikai tad, kad aiziet sāk pa�a draugi.

Kop� sievas nāves bija neierasti dzirdēt Mellerdu runājam tik nopietni un skumīgi. Ne Tenets, ne Lainhems, viens otra klātbūtnes saistīti, nezināja, ko īsti teikt. Iestājās neveikls klusums, tad Mellerds no�ņācās caur degunu un pagriezies pēto�i viņos palūkojās.

-���� Ar �o jautro piezīmi es jūs atstā�u. Nav �aubu, ka mums visiem ir daudz kas labāks, ko darīt �ajā pirmdienas rītā, nekā sēdēt un melst niekus.

-����� Es nekad nebiju redzējis viņu �ādā noskaņojumā, atzinās Lainhems, kad doktors bija aizgājis.

-���� Neļaujiet viņa parastajai izturē�anās manierei sevi muļķot, Maik! Tas ir tikai aizsegs. Īstenībā viņ� ir mīkstsirdīgs. Mēs tūlīt norīkosim Spārku uz slimnīcu, lai pārliecinātos, cikos Reins tur ieradās sestdienas vakarā pēc koncerta, un tad dosimies ceļā.

Tā kā bija darbdiena, satiksme bija ļoti dzī�va, un problēmas radīja arī ma�īnas novieto�ana Londonā, tādēļ Tenets ar Lainhemu nolēma braukt ar vilcienu. Bija gandrīz divpadsmit, kad abi sasniedza aģentūru. Divi no trim rakstām�galdiem kantorī bija aizņemti: pie viena sēdēja jauna meitene nedaudz pāri divdesmit un runāja pa telefonu, pie otra vecāka sieviete, kurai, kā Tenets minēja, varētu būt apmēram tikpat gadu, cik Elisai. Viņ� uzrunāja sievieti:

-��� Mis Rosa?

Viņa piesardzīgi pavērās aug�up.

-Jā?

Mis Rosa bija liela auguma un neizskatīga, ar nedabiski blondiem matiem, blāvi zilām acīm un stingru zoda līniju. Sieviete bija stipri izkrā�soju�ie^ un valkāja dārgu dzeltenbrūnu kleitu. Tas nebija Teneta dabā izjust instinktīvu nepatiku pret kādu, bet �oreiz inspektors apzi�nājās �okējo�o emocionālo atgrūdienu, kas viņam lika skaidri saprast, ka ar �o sievieti diezin vai radīsies emocionāls kontakts. Uzma�noties, lai nenodotu savas izjūtas, Tenets iepazīstināja mis Rosu ar sevi un Lainhemu.

-��� Tas attiecas uz misis Parnelu.

-���� Ak, jā. Mis Rosa aizvēra acis un iekoda apak�lūpā, tad dziļi ieelpoja un kādu mirkli tā palika.

"Neviltotas bēdas?" Tenets minēja. "Vai arī triks, kā iegūt īslaicīgu atelpu?" Viņ� pavērās otrā sievietē, kas bija beigusi runāt pa telefonu un vēroja mis Rosu. Tenets ievēroja, ka kolēģe bija raudājusi, un vēl viņ� uztvēra sievietes acīs cinisku spīdumu, pirms viņa, pamanījusi Teneta skatienu, nosarka un sāka jaukties pa papīriem uz galda.

Mis Rosa pēk�ņi piecēlās, satverdama krēs�lu, ko gandrīz apgāza.

-��� Labāk ieiesim manā kantorī. Aizslēdz āra durvis, kad ej prom, ja, Feita?

Viņas kantoris, nevis Elisas, Tenets ievēro�ja. Telpa bija tīra, patīkama un lieti�ķa. Stūrī atradās neliels seifs.

-���� Es domāju, jūs esat dzirdējusi par misis Parnelas nāvi.

-��� �orīt par to izlasīju laikrakstā. Tas ir �aus�mīgs trieciens.

Viņas balss skanēja apsūdzo�i, un Tenets saniknots juta, ka aizbildino�ā tonī atbild: Mēs mēģinājām vakar sameklēt jūs, bet veltīgi.

-��� O? Cikos tas bija?

-��� Ap len�a laiku.

-��� Es tikai biju izgājusi paelpot svaigu gaisu.

-���� Patie�ām? Jūsu kaimiņienei gan likās, ka nedēļas nogalē esat izbraukusi.

-���� Tas drp�i vien tāpēc, ka es daudz nestai�gāju. Sestdien es nejutos visai labi man uznāk migrēnas lēkmes, un da�kārt, ja laimējas nojaust lēkmes tuvo�anos, es varu zināmā mērā no tās izvairīties.

-��� Vai aģentūra sestdienas ritos ir atvērta?

-Jā.

-��� Un misis Parnela ieradās darbā kā parasti?

-���� Jā. D�esika Rosa sakustējās krēslā un sarauca uzacis.

-��� Vai kaut ko atcerējāties?

-���� Es tie�ām ievēroju, ka viņa liekas vēl ner�vozāka nekā citkārt.

-���� Kā jūs to domājat? Tenets uzmeta acis Lainhemam, liekot saprast, ka viņam jāpārņem iztaujā�ana.

Mis Rosa paraustīja plecus.

-���� Pēdējā laikā Elisa izskatījās �ausmīgi: slikti gulēja, bija nokritusies svarā�

-����� Vai jūs gribat teikt, ka viņa bija slima? jautāja Lainhems.

-���� Es nezinu. Ja arī bija, viņa nekad par to nerunāja� Bet nē, es nedomāju, ka tā bija slimī�ba. Tas viss sākās drīz pēc viņas vīra nāves pirms se�iem mēne�iem.

�ķita, ka Elisas laulība ir bijusi laimīga. Par spīti nelaimes gadījumam, kas draudēja sagraut

abu dzīves, viņa ar vīru ziedoja sevi viens otram.

Elisa un Kenets Parnels apprecējās 1971. gadā, kad viņai bija divdesmit �etri gadi. Viņ� bija kadru daļas vadītājs lielā kompānijā, viņa sekretāre tai pa�ā kadru daļā. Atgrie�oties no medusmēne�a Skotijā, uz autostrādes Ml viņi iekļuva ceļa negadījumā, kurā cieta daudzas au�toma�īnas, un Kenets tika paralizēts.

Kompānija bija saglabājusi viņam darbu, bet pat pēc atveseļo�anās, fiziskās grūtības, kas saistījās ar nokļū�anu darbā, padarīja �o priek��likumu par nepieņemamu. Tādēļ viņ� ar Elisu nolēma izlietot apdro�inā�anas naudu, ko abi saņēma pēc nelaimes gadījuma. Un tā Parneli sā�ka pa�i savu nelielu uzņēmumu. Ievērojot Keneta prasmi kadru lietās un Elisas apmācību sekretāres amatā, abi izvēlējās darba aģentūru.

1977. gadā, kad firmai pievienojās D�esika Rosa, tas bija plauksto�s uzņēmums. Par nelai�mi, iek�ējie savainojumi, ko Parnels guva nelaimes gadījumā, bez paralīzes radīja viņam citas veselības problēmas, un aizvien vairāk un vairāk viņam vajadzēja atteikties no aktīvas līdz�dalības aģentūras darbā. Sākumā Elisa rūpējās par administratīvo pusi, bet Kenets pieņēma ap�meklētājus un saskaņoja darba piedāvājumus, ta�u, veselībai pasliktinoties, viņi apmainījās lomām, un arvien bie�āk-un bie�āk D�esika Rosa tika lūgta pildīt Elisas darbu. Kad Kenets nomira, likās pats par sevi saprotams, ka viņa vadīja aģentūru Elisas prombūtnes laikā, un galu galā, vīra ilgās slimības un nāves nomākta un bēdu satriekta, Elisa bija uzaicinājusi D�esiku Rosu kļūt par viņas partneri.

Lainhemam bija vajadzīgs diezgan ilgs laiks, lai izdabūtu visu �o informāciju. Garu, pa�cietīgu jautājumu un atbil�u laikā D�esika Rosa, pa�ai nemanot, atklāja krietni daudz par savām attiecībām ar biju�ajiem darba devējiem. Tenets saprata, ka viņai bija paticis Kenets Parnels un skauda ne vien viņa labās attiecības ar sievu, bet arī Elisas pa�as sirsnīgā persona, spējas panākt personāla uzticību un pieķer�anos. Galvenokārt Tenets uzzināja, ka D�esika Rosa bija godkārīga, ka viņas dzīves vissvarīgākais notikums, iespē�jams, ir bijis uzaicinājums kļūt par aģentūras līdzīpa�nieci.

Un tad, trīs mēne�us pēc Keneta nāves, nomira Elisas māte, kas visu padarīja vēl ļaunāku.

-��� Kā tie�i, mis Rosa?

"Lainhems strādā labi," Tenets nodomāja. Bija skaidri redzams, ka viņam sagādāja prieku izvilināt visu �o informāciju no tāda bezcerīga liecinieka.

Mis Rosa paraustīja plecus.

-��� Sākumā, pēc Keneta nāves, Elisa bija ļoti, hmm, vārga, es domāju, tas būtu īstais vārds. Patiesi tur nebija ko brīnīties. Kenets tik ilgi slimoja, tam tie�ām vajadzēja būt briesmīgam spriegumam� Un tad vīra un mātes zaudē�ana trīs mēne�u laikā� tas ikvienam būtu par daudz, vai ne?

Bet es cerēju, ka, laikam paejot, Elisa atkal saņemsies. Tā vietā viņa kļuva� viņa vēl vairāk noslēdzās, neap�aubāmi� D�esika Rosa vil�cinādamās sacīja.

-��� Neap�aubāmi, mis Rosa?

Sieviete saknieba lūpas un uzmeta Tenetam gandrīz izaicino�u skatienu.

-��� Es gribēju teikt kļuva bezatbildīga. Jūs varbūt domāsiet, ka esmu nejūtīga, tā runājot, kad viņa� kad viņa� Bet es tikai gribu jums pateikt, kā tas bija.

-����� Un tie�i tāpēc jau mēs esam �eit, iedro�ināja Tenets. Tā ka, lūdzu, turpiniet! Kā jūs to domājat bezatbildīga?

D�esika Rosa nepacietīgi pakratīja galvu, bezpalīdzīgi no�estikulēja ar rokām rokām, kas bija pietiekami lielas un spēcīgas, lai, ieķēru�ās Elisas slaidajā kaklā, varētu izspiest no viņas dzīvību," Tenetam ienāca prātā.

-���� Viņas domas vairs nepiederēja darbam tā tas bija. Viņa nokavēja norunātās tik�anās ar iespē�jamiem darba devējiem vai pat vēl ļaunāk neie�radās nemaz. Viņa devās kaut kur projām, mani nebrīdinājusi, aizmirsa atbildēt uz svarīgām vēs�tulēm vai ari nolika tās neparastā vietā�

-��� Un jūs jutāt, ka �āda neraksturīga uzvedī�ba nav radusies tikai vispirms vīra un tad vēl mātes nāves izraisīto bēdu rezultātā?

-��� Sākumā, protams, es tie�i tā domāju. Bet vēlāk�

-Jā?

-���� Sapratu, ka viņa ir aizņemta ar kaut ko citu.

-��� Ar ko, piemēram?

-��� Es nezinu. Protams, esmu par to domājusi un pārdomājusi, un mēģinājusi panākt, lai Elisa man uzticētos, bet nekas neiznāca. Viņa tikai tei�ca, ka nesaprot, par ko es runāju. Lai gan es�

-Jā?

-���� Nu, es domāju, ka viņa varbūt mēģina atrast sev citu vietu dzīvē. To varētu saprast, vai ne? Elisas dzīvokli izbūvēja pēc īpa�a pasūtīju�ma, varbūt viņai tas likās pārmēru nomāco�s, lai turpinātu tur dzīvot. Tomēr, ja tas bija iemesls, es nesaprotu; kāpēc viņa negribēja, ka es to uzzinu. Vēl man ienāca prātā, ka Elisa, iespējams, mēģināja atrast pircēju savai daļai aģentūrā. Viņu acīmredzot uzņēmums vairs neinteresēja.

-���� Bet tādā gadījumā viņa ta�u noteikti to pārrunātu ar jums?

-��� Tā vajadzētu darīt, jā, rūgti sacīja D�esika Rosa.

-���� Pastāstiet man vēl mazliet vairāk par viņas uzve�anos!

-��� To ir grūti izstāstīt, tas izpaudās tik mainī�gos veidos. Sākumā viņa bija nospiesta. Tad, tikko Elisa sāka mazliet atjēgties, nomira māte, un tas, dabiski, padarīja visu vēl ļaunāku. Uz nedēļu viņa aizbrauca pie tēva un atgriezusies tapa vēl dīvaināka.

-��� Kā to saprast dīvaināka?

-��� Likās, ka viņa ir mundrāka. Gandrīz�

-��� Gandrīz kas?

D�esika Rosa paraustīja plecus un pacēla rokas dusmu un nepacietības �estā.

-����� Es gribēju teikt gandrīz, satraukta par kaut ko.

-��� Bet jūs nezinājāt, par ko?

-���� Nebija ne jausmas. Katrā ziņā tas nevilkās mū�īgi. Kādas dienas, varbūt nedēļu, un tad Elisa atkal kļuva nospiesta, pēc tam saspringta, kļuva nervoza un aizmār�īga. Tad Elisa sāka aiziet no darba, pat neatstājusi zīmīti. Vienalga, cik aizņemti mēs arī būtu, vina vienkār�i ņēma un aizgāja bez brīdinājuma. Vienu brīdi viņa bija te, otru-jau prom.

-��� Cik ilgi viņa parasti palika projām?

-����� Kā kuro reizi. Trīs vai �etras stundas.

Vienreiz pat veselu nedēļu.

-���� Un kāda misis Parnela bija, kad atgriezās?

-��� Klusa. Atturīga.

-��� Cik ilgi tas turpinājās?

-���� Es domāju, pāris mēne�us. Tad vienu reizi pirms da�ām nedēļām, kad es atnācu uz darbu, viņa patie�ām izskatījās briesmīga: bāla, drebo�a, it kā būtu redzējusi spoku. Es piedāvāju izsaukt ārstu, bet Elisa teica, ka nevajag, ka pēc maza brītiņa viss bū�ot kartībā. Lai nu kā, es pierunāju Elisu iet uz stundiņu atgulties; pēc tam viņa atgriezās kantorī un turpināja strādāt kā parasti. Bet kop� tās reizes Elisa bija vēl ner�vozāka. It kā�

-Jā?

-���� Bija tāda sajūta, it kā viņa gaidītu kaut ko atgadāmies. D�esika Rosa pa�ūpoja galvu. Un tagad� Jūs nedomājat, ka�? Tas nevarētu būt saistīts ar �?

-���� Ar viņas nāvi? Kas to lai zin� Vai mēs nevaram atgriezties atpakaļ pie sestdienas rīta? Jūs sacījāt, ka viņa likās vēl saspringtāka nekā parasti?

-���� Jā. Elisa izskatījās �ausmīgi slikti, it kā nebūtu gulējusi visu nakti bāla, ar maisiņiem zem acīm. Tiklīdz es ierados, Elisa man prasīja, vai es neiebildī�ot, ja viņa paņem�ot brīvu rītu.

Viņa, es domāju, juta, ka ir man jāpaprasa, jo sestdienas rītos mums vienmēr ir daudz darba. Un es teicu�

-Jā?

-���� Es� es teicu, ka iebildī�u gan. D�esika Rosa strauji pameta ar galvu un, kā aizstāvoties, piebilda: Viena no meitenēm bija slima, un man sāka apnikt tas, ka Elisa neveica savu darba daļu. Man likās, ka ir pienācis laiks to pateikt, un es tā arī izdarīju� Tagad, pēc tā, kas noticis, es, protams, ļoti no�ēloju. Viņa pacēla rokas un sāka ar pirkstu galiem masēt deniņus.

-��� Vai misis Parnela strīdējās ar jums?

-���� Nē, tikai, paraustījusi plecus, teica: ja es to uzņemot tā, tad viņa noteikti palik�ot darbā. Un atliku�o rīta cēlienu bija ļoti klusa, bet len�a laikā aizgāja, nesakot ne vārda.

-���� Vai jūs zinājāt, ka misis Parnela aizbrauc uz nedēļas nogali?

-��� Jā, to Elisa minēja jau agrāk. Es ierosināju sestdienas vakarā aiziet uz kino, domādama, ka viņai nāktu par labu izklaidēties�

-��� Vai Elisa jums pateica, uz kurieni dodas?

-��� Nē. Tikai to, ka būs prom.

Pirmo reizi Tenets sajuta: ja ari D�esika Rosa glu�i nemelo, tad kaut ko noklusē gan. Kas tas varētu būt? Pēc sakniebtajām lūpām viņ� varēja spriest, ka būtu bezjēdzīgi mēģināt uzstāt. Līdz �im Rosa bija apbrīnojami pretimnāko�a, un Tenets nebija pārliecināts, vai tas varbūt nebi�ja tī�ām, ar nodomu apliecināt, ka viņai nav nekā slēpjama. Tenets nolēma pagaidām vēl neuzstāt. Viņ� pacietīgi turpināja izjautā�anu. �ķita, ka Elisa bija dzīvojusi mierīgu dzīvi. Viņas vīrs iemācījās būt tik neatkarīgs, cik nu tas bija iespējams, bet saprotams, ka vīra slimība paņē�ma daudz Elisas laika. Viņi abi ļoti reti kur izgā�ja, likās, ka viņus apmierināja pa�u sabiedrība, tādēļ arī Elisai ārpus darba,nebija tuvu draugu.

-������� Manuprāt, es biju Elisas tuvākā > draudzene. D�esika Rosa savilka lūpas, kā pati uzskatīja, pieticīgā smaidā. Un, protams, viņa uz mani paļāvās, īpa�i pēc vīra nāves.

Tenets uztvēra Lainhema skatienu, kurā skaidri lasīja ser�anta domas: "Ja ir tādi draugi, kam gan vajadzīgi ienaidnieki?"

-���� Un ienaidnieki? Vai jūs zināt kādu, kas turētu uz Elisu ļaunu prātu?

-���� Uz Elisu? Augstā debess nē! Viņa nebi�ja tāds cilvēks!

-���� Vai jūsu klientu starpā nebija neviena, kur� varētu domāt, ka pret viņu ir netaisnīgi iz�turēju�ies?

-���� Protams, ka nē! Mēs nevaram atļauties aizvainot cilvēkus. Apmierināts klients par mums pastāstīs saviem draugiem, kas mums nozīmē rosīgākus darījumus. Un Elisa ļoti labi sapratās ar cilvēkiem.

-��� Vai viņa kādreiz runāja par savu bērnību?

-���� Es zinu vienīgi to, ka viņa ir uzaugusi K,entā. Elisa kādreiz minēja lietas, ko darījusi, vai vietas, kur pabijusi.

-��� Bet cilvēkus nekad?

-Nē.

. Tad vēl divas lietas, mis Rosa. Jūs esat ļoti pacietīga. Vispirms, vai jūs varētu man pateikt, vai misis Parnela glabāja kādus privātus dokumentus kantora seifā? Viņas dzīvoklī nav gandrīz nekā.

-���� Jā, glabāja. D�esika Rosa piecēlās un, nogludinājusi kleitu, �ķērsoja istabu. Viņa atvēra seifu un izņēma iegarenu, melnu metāla kasti. -

Baidos, ka tā ir aizslēgta. Viņas sejā iesitās neglīta sārtuma vilnis, kad viņa saprata, ko bija pateikusi. Viņa pasniedza kasti Tenetam.

-��� Paldies.

-��� Un otra lieta?

-��� Vai jūs kantori lietojat mapes?

-��� Jā. Kāpēc jūs tā jautājat?

-��� Kādā krāsā tās ir?

-���� Zaļas, dzeltenas, zilas, viņa nevil�cinoties atbildēja.

-��� Un sarkanas?

-Nē.

-���� Vai jūs neatceraties redzējusi kādreiz mi�sis Parnelai sarkanu mapi?

Mis Rosās acis sa�aurinājās..

-��� Jā, ja jūs tā jautājat, esmu.

-��� Vai jūs nezināt, kas tajā atradās?

-���� Baidos, ka ne. Es to redzēju tikai, mm� di�vos gadījumos. Reiz, kad Elisa kaut ko meklēja savā portfelī un visu vajadzēja no tā izņemt laukā, un otrreiz, kad es kopā ar Elisu iegāju dzīvoklī un mape atradās uz ēdamgalda. E� mapi ievēroju tādēļ, ka tā ļoti izcēlās, jo at�ķīrās no istabas krāsām ja jūs redzējāt dzīvokli, tad zināt, ko es domāju.

-��� Jā. Labi, paldies, mis Rosa, jūs mums ļoti palīdzējāt. Vai ir vēl kas, ko jūs mums vēlētos pateikt?

Tenets varēja zvērēt, ka sekundes daļu viņas acīs pavīdēja bailes, bet tad viņa stingri teica:

-���� Nē, es nedomāju. Liekas, ka jūs par visu pajautājāt, inspektor. Bet, ja ir vēl kas, ko varu darīt�

-���� Es vēlētos izskatīt misis Parnelas galdu. Tas, �ķiet, atrodas ārējā kantori.

-���� Protams. Tas, kur� vada aģentūru, vien�mēr ir strādājis �eit, te ir ērtāk, jo viss ir pie rokas. Aizsardzības tonis bija atkal atgriezies.

-��� Un vēl es vēlētos parunāt ar jauno lēdiju, kuru mēs ienākot redzējām.

-���� Jūs domājat Feitu. Baidos, ka tas nebūs iespējams.

-���� O? Tenets pavērās savā pulkstenī. Pusdivi. Vai viņai vēl ir pusdienas pārtraukums?

-���� Nē. Viņa �opēcpusdien vairs nebūs kan�torī. Mums ir jauns klients, rūpnīcas direktors no Sentelbenas, un Feita devās apspriest viņa noteikumus. To taisījās darīt Elisa, bet tagad� Uz Feitu var paļauties, un es domāju, ka �ādos apstākļos būtu labi uzticēt viņai kaut ko at�bildīgu.

-��� Jūs minējāt vēl otru meiteni�

-��� Jā, Karola. D�esika Rosa izskatījās, it kā sūkātu citronu. Viņa vēl ir slima.

Tenets nodomāja, ka viņam gribētos Karolu satikt.

-���� Saprotu. Viņ� piecēlās. Tādā gadīju�mā, ja es varētu ieskatīties galdā�

Bet tas nedeva nekā jauna, un tā viņi ar Lainhemu ienesa metāla kasti Elisas dzīvoklī, kur mierīgi varēja to izpētīt. Atslēgu viņi bija atradu�i Elisas atslēgu sai�ķī. Saturs tomēr izraisīja vil�anos: dzim�anas un laulības aplie�cības, mistera Parnela mir�anas izziņa, ap�dro�inā�anas polises un nedaudz akciju.

-��� Nav testamenta, piezīmēja Lainhems.

-���� �is ir visinteresantākais dokuments, ieteicās Tenets, izņemdams papīra lapu no kastes dibena. Tā bija Elisas advokāta vēstule, datēta pirms �etriem mēne�iem, paziņojot, ka testa�ments ir kārtībā un gatavs parakstī�anai un ad�vokāts lūdzot Elisu piezvanīt. � Kā izskatās, tad uzrakstīts drīz pēc viņas vīra nāves. Mēs pie�zvanīsim �im misteram Trolam. Viņ� varētu mūs pieņemt, kamēr esam �eit.

' Bet viņiem atkal neveicās. Trols bija aiz�ņemts tiesas procesā un nevarēja apsolīt tik�anos ātrāk par tre�dienas ritu.

-���� �ēl, rezumēja Tenets, noliekot telefona klausuli. Nekas, ja pasteigsimies, mēs būsim tie�i laikā, lai paspētu uz vilcienu divos trīs�desmit se�ās.

�ajā pēcpusdienas stundā vilciens bija gan�drīz tuk�s, un viņu rīcībā atradās visa kupeja. Tenetam atkal sāka sāpēt mugura, un viņ� iekār�tojās solā ērtāk, pirms izsmēķēja pīpi un ar roku izgaiņāja neizbēgamos dūmu gredzenus. Lainhems neuzkrīto�i pavirzījās mazliet nostāk.

-��� Nu, Maik, ko jūs domājat par mis Rosu?

Lainhems savilka seju grimasē.

-���� Vienu gan es nesaprotu kādēļ misis Parnela piedāvāja viņai kļūt par kompanjoni.

-���� Aiz pateicības, Maik. Aiz pateicības un vainas apziņas.

-��� Vainas?

-��� Elisa Parnela, liekas, bija tāds cilvēks, kas ļoti labprāt izdara pakalpojumus citiem, bet viņai ir grūti pa�ai pieņemt palīdzību. Es varu iedomāties, kā tad, kad viņa pēc vīra nāves sāka atgūties un saprata, ka tā ir bijusi D�esika Rosa, kas faktiski visu �o laiku vadījusi aģentūru, viņa jutās tik pateicīga un tik vainīga, ka neap�domājoties piedāvāja viņai kļūt par līdzīpa�nieci.

-��� Un nav �aubu, ka vēlāk to no�ēloja.

-���� Iespējams. Lai nu kā, es domāju, viņai kļuva skaidrs, ka ir izdarījusi ko nelabojamu. Es nebūtu pārsteigts, ja D�esika Rosa redzami pār�mainītos, reiz nokļuvusi ietekmīgā stāvoklī. Viņa pieder pie tiem, kas pieglaimojas augstāk�stāvo�ajiem, un tad, kad pa�i iegūst zināmu stā�vokli, viņu izturē�anās pret saviem padotajiem kļūst tie�i tāda, kādu viņi pret sevi nepaciestu.

-���� Aģentūra Rosai nozīmē daudz, un viņa nekādā ziņā negribēja pieļaut, ka tās pastāvē�ana tiktu apdraudēta. Tātad, kad misis Parnelai neizdevās saņemties un kad viņa sāka pavir�i iz�turēties pret darbu un pat nodarīt tam ļaunumu�

-���� Tie�i tā. Jautājums ir, cik tālu D�esika

Rosa būtu gatava iet, lai aizstāvētu savas intere�ses?

-���� Vai jūs patie�ām domājat, ka Rosa būtu varējusi tādēļ nogalināt savu partneri, ser?

-���� Esmu pārliecināts, ka viņa ir spējīga uz ne�ēlību, ja nepiecie�ams. Mums jāuzzina vairāk par viņu un ļoti rūpīgi jāpārbauda tas neek�sistējo�ais alibi. Es uzdo�u to Spārkam, viņam tādas lietas patīk. Un vēl es domāju, ka pār�baudīsim visas vietas, kur Starrendenā iespējams pārnak�ņot, ja nu gadījumā viņa būtu sekojusi Elisai sestdienā. Pēc desmitiem piecpadsmit vakarā uz Londonu vairāk vilcienu nav.

-��� Mis Rosa varēja atbraukt ar ma�īnu, ser.

-��� Ja viņai tāda ir. Liksim, lai Spārks uzzina. Bet viens ir skaidrs: zem viņas ne pārāk pievil�cīgās ārienes slēpjas spēcīgas jūtas, vai jūs tam piekrītat, Maik?

-���� Jā. Un man liekas, ka viņa ir �ausmīgi greizsirdīga uz misis Parnelu, vai ne?

-��� Protams lai gan cen�as to neizrādīt.

-��� Bet tas neizdodas.

Tenets no jauna aizkūpināja pīpi, kas bija izdzisusi.

-��� Ja jūs man jautājat, es domāju, ka tas ne�maz nav tik pārsteidzo�i, jo skaudībai bija krietni daudz iemeslu. Kā likās, tad Elisa bija ļoti izskatīga un jauka sieviete. Paskatieties tik, kā viņa turējās pie vīra� Man radās iespaids, ka abām meitenēm aģentūrā arī viņa patika. Vai jūs ievērojāt, ka Feita bija raudājusi?

-Jā.

-���� Es palūg�u, lai Spārks ar viņu parunā un ari ar otru meiteni Karolu. Ticu, ka viņas varēs sniegt skaidru ainu, kas īsti aģentūrā notika. Liekas, ka gaisotne pēdējā laikā nav bijusi pārāk patīkama. D�esika Rosa man ne�ķiet cilvēks, kas pacie� aizvainojumus klusējot. Vēl mani ļoti in�teresē, kādēļ viņa tā saviebās, izdzirdusi piemi�nam Karolu.

-���� Jā, es arī to ievēroju� Man radās ie�spaids: mis Rosa juta, ka vairs nepārvalda situā�ciju un tā izslīd no viņas kontroles. Viņa sevi izrāda kā ļoti pacietīgu, bet īstenībā, manuprāt, ne reizi vien saķērās ar misis Parnelu, lai gan nekur netika� Interesanti, uz kurieni misis Parnela mēdza doties, kad viņa, neko nepaskaidro�jusi, atstāja darbu?

-��� Intriģējo�i, vai ne? Kā jūs domājat, Maik?

-���� Es noteikti nedomāju, ka viņa taisījās pār�dot savu aģentūras daļu, pat nepārrunājusi to ar līdzīpa�nieci. Bet tāds izskaidrojums neiekļaujas dotajā paraugā, vai tā nav? Varbūt tam ir kāds sakars ar to, no kā baidījās D�esika Rosa, bet tā jau ir cita lieta.

-���� Piekrītu. Vai jums neliekas, ka Rosās otrs izskaidrojums bija pieņemamāks?

-���� Par mājas meklē�anu? Nezinu. Ja tā, es nesaprotu, kāpēc misis Parnelai vajadzēja to padarīt tik noslēpumainu.

-��� Un kā ar to sarkano mapi, Maik?

-���� Tur iek�ā varētu būt ziņas no īres līguma aģentiem. Lainhems novaikstījās.

-���� Diez vai tas būtu iemesls slepkavībai. Ja nu vienīgi pieņemsim, ka viņa, aplūkojot kādu tuk�u īpa�umu, kļuva par aculiecinieci noziegu�mam un tika nogalināta tāpēc, ka varētu uzrādīt noziedznieku. Viņ� pasmīnēja. Lielisks iztēles lidojums, vai ne?!

Tenets iesmējās.

-���� Paturēsim to prātā. Bet man liekas, ka viņu nodarbināja kāds īpa�s plāns.

-����� Varbūt misis Parnela nolēma ar kaut ko saistīt prātu, lai tā atvairītu skumjas.

-��� Ar ko?

Lainhems paraustīja plecus.

-��� Vāca kaut ko?

-���� Dzīvoklī nav ne miņas no kādām kolekci�jām.

-���� Bet ja nu Elisa tik tikko kā sāka� Varbūt viņa gāja uz ūtrupēm, kas izskaidro, kāpēc prombūtne bija neregulāra un tās ilgums mainīgs. Ja viņa būtu uzsākusi mācīties fran�u valodu vai apmācītos keramiku, tad ietu uz turieni katru nedēļu vienā un tai pa�ā laikā.

-��� Un noslēpumainā mape?

-����� Ūtrupju katalogi, tirgotāju saraksti, sen�lietu veikalu adreses, laikrakstu reklāmu iz�griezumi� Nē, tas ir ļoti nepārliecino�i, vai ne? Pie velna, ser, es nodarbojos tikai ar minēju�miem. Mums nav pilnīgi nekā, pie kā pieķerties. Vai jums ir kāda ideja?

-���� Ne īsti ideja. Piekrītu jums, ka tas ir tikai pieņēmums. Aizraujo�s, bet patiesībā nederīgs. Varbūt, ka tas ir nenozīmīgi, bet, ja nu da�kārt viņa juta, ka jātiek prom no kantora un mis

Rosās un negribēja neko paskaidrot?

-���� Tas tomēr neko nepasaka pār sarkano mapi.

-���� Taisnība. Bet mums jāatceras viens: lai ari sākumā mums �ķita, ka starp pazudu�o mapi un slepkavību ir zināms sakars, tad tagad starp mapes pazu�anu un misis Parnelas neizskaidro�jamo prombūtni patiesībā nav jābūt nekādai saitei.

-��� Jā, es sapratu, ko jūs domājat.

Tikmēr Spārks Starrendenā bija paveicis daudz. Viņ� runāja ar nakts māsu, kura de�urēja gan reanimācijas nodaļā, gan Penijas Reinas palātā koncerta laikā. Reins bija ieradies reani�mācijas nodaļā apmēram bez desmit minūtēm vienpadsmitos, pavadījis da�as minūtes, pārrunā�dams ar māsu mātēs stāvokli, un tad, pirms do�anās prom, uzgājis aug�ā, lai painteresētos, kā klājas Penijai.

-���� Mazliet pret noteikumiem, tik vēlu viņu ielai�ot, vai ne, Spārk?

Spārks pasmīnēja.

-���� Liekas, ka viņ� tur ir iemīļots, ser. Un, protams, viņ� ir slavenība.

-��� Taisnība. Vai viņi ir pārliecināti par laiku?

-���� Reanimācijas nodaļas galvenā māsa ir pil�nīgi dro�a, jo kāds pacients nomiris tūlīt pēc ^mistera Reina aizie�anas, un nāves laiks ir atzīmēts pulksten vienpadsmitos vakarā.

-��� Labi. Tagad man jums ir kaut kas cits. Rīt mazliet "izrakumu" darbi galvaspilsētā. Tenets pasmaidīja, ieraugot, kā iemirdzējās Spārka acis. Es domāju, ka jums patiks. Ir tāda D�esika Rosa�

"Jā," Tenets nodomāja, vērojot Spārku aiz�ejam pēc īsas instruktā�as, "jaunais policists pie mums ilgi nepaliks." Tenets nekad nebija ilgojies ^pēc lielas pilsētas, bet �is zēns uz to rāvās. Ne viņam bija domāta mazpilsētas noziegumu aprobe�otā atmosfēra. Konstebla raksturam un centieniem vairāk atbilda ass temps un lielpilsē�tas vides uztraukumi un izaicinājums.

-���� Interesanti, teica Lainhems. Ja Reins iesēdināja savu līgavu un viņas vecākus tak�sometrā apmēram divdesmit minūtes pāri desmi�tiem, kāpēc viņam vajadzēja pusstundu, lai nokļūtu slimnīcā? Pat ejot kājām, nepaietu vairāk par stundas ceturksni, bet, ja viņ� ieradās no Bārtonas, tad ta�u dro�i vien ma�īnā.

-������ Piekrītu. Mums būs vēlreiz ar viņu jātiekas. �oreiz piezvaniet Reinam, lai nebūtu atkal veltīgs brauciens.

Tā kā Reins bija mājās un varēja vjņus pieņemt, Tenets un Lainhems atkal mēroja to pa�u ceļu, ko iepriek�ējā dienā. �oreiz uz piebraucamā ceļa bija novietotas divas ma�īnas sudrabots mersedess un rēno ar Starrendenas ma�īnu iznomā�anas firmas nosaukumu, kas bija pielīmēta iek�pusē aizmugurējam stiklam.

-��� Ciemiņi, konstatēja Tenets.

-���� Ļoti jauks, apbrīnā noteica Lainhems, apskatīdams mersedesu. O, atvainojiet, ser, jā. Varbūt viņa līgavas vecāki.

-��� Iespējams.

Reins pats atvēra parādes durvis un, izvedis viņus cauri platam gaitenim ar paneļiem no�klātām koka sienām, iegāja pla�ā viesistabā, kas pletās aug�up līdz pat atklātajiem jumta baļķiem.

Istaba bija ļoti pievilcīga. Nospodrinātos grīdas dēļus klāja persie�u paklāji, koka mēbeles izstaroja to zaļgano bronzas spīdumu, kas nekļūdīgi raksturo īstas senlietas, un, kā to jau varēja paredzēt, tur atradās arī ar notīm nokrauts flīģelis. Tuvumā stāvēja no�u pults, un uz krēsla atvērtā futrālī gulēja Reina vijole.

"Ziedi pu�ķos jau sāk novīst", Tenets nodomāja.

Trīs cilvēki, kuri sēdēja omulīgā stūrītī pie liela kamīna, pacēla galvas, viņiem ienākot, un Reins iepazīstināja: viņa līgava Melānija Naita un tās vecāki. Liela, sudrabota paplāte stāvēja uz zema galdiņa netālu no misis Naitas krēsla. Viņi dzēra tēju.

-��� Vai drīkst jums piedāvāt tasīti, inspektor?

-���� Paldies, nē. Ieraugot gardās trīsstūrainās sviestmaizes un apetītlīgo krēmkūku, Tenets atcerējās, ka ne viņ�, ne Lainhems nav ēdu�i len�u, un cerēja, ka viņa vēders nesāks burk�ķēt. Inspektors nesaprata, kādēļ Reins nav viņus ievedis citā telpā, kur viņi varētu sarunāties bez lieciniekiem. Viņ� varbūt cerēja, ka līgavas un viņas vecāku klātbūtne apvaldīs policiju? Ja tā, viņ� piedzīvos vil�anos. Tenets nedomāja atļaut sevi apvārdot un aiziet bez atbildēm uz saviem jautājumiem.

-���� Tas neprasa nekādas pūles dabūt vēl da�as tasītes, piedāvāja Melānija, gatava

piecelties, lai pavirzītos tuvāk dīvāna malai.

�ī bija pirmā reize, kad Tenets varēja viņu labi apskatīt. Tas acu uzmetiens uz ielas pirms vairākiem mēne�iem nebija vērā ņemams, jo Tenets viņu redzēja no mugurpuses. Viņ� uzreiz saprata, ka laikrakstu fotogrāfijās nav pienācīgi parādīts mis Naitas daiļums. Viņa patie�ām bija skaista: gariem, tum�iem, spīdīgiem matiem, kas sulīgos viļņos mākslotā nekārtībā krita pār ple�ciem. Viņas sejas ovāls bija nevainojams, vaibsti regulāri, acis lielas, tum�as un izteiksmīgas, un sirdsveida dzimumzīme uz labā vaiga nemazinā�ja daiļumu, bet kādā noslēpumainā veidā kalpo�ja, lai to vairāk pasvītrotu, līdzīgi skaistuma plankumiem, kādi rotāja seno dienu kurtizānes. Viņa bija tērpusies gai�i dzeltenā linaudekla kleitā, kas izcēla lielisko figūru un atklāja skaisti veidotās, garās kājas. "Tas viss plus vēl talants," nodomāja Tenets. Reins bija laimīgs vīrietis.

Nē, lūdzu, nerūpējieties! Jūs esat ļoti laip�na, bet mēs nebūsim ilgi. Un es nevēlos iztraucēt jūsu tēju, bet parunā�u ar misteru Reinu privāti, ja drīkst.

Visi pavērās Reinā, kur� stāvēja milzīga .

kamīna priek�ā, rokas aiz muguras salicis. Tenets palūkojās apkārt. Melānija izskatījās izbi�jusies, viņas vecāki jutās neērti, un, ievērojusi Teneta skatienu, misis Naita uzlika roku uz vīra dilba. Acīmredzami viņi bija uzticīgs pāris, Tenets sprieda, viens no tiem, kas, gadiem ri�tot, ir kļuvu�i tik līdzīgi, ka viņus gandrīz vai var noturēt par brāli un māsu." Viņi abi, tāpat kā Melānija, bija gari, kalsni, ar skaisti veidotām sejām. Pat sejas krāsa abiem bija līdzīga, tāpat īsi apgrieztie, gai�brūnie mati un acis dzidri zi�las. Viņi izskatījās turīgi un eleganti, un �ajā bagātīgajā vidē jutās pilnīgi nepiespiesti.

Reins pasmējās un viegli sa�ūpojās papē�os.

Ta� nebūs nepiecie�ams, inspektor. Es varu iedomāties, kādēļ jūs esat ieradu�ies. Kad vakar, pārradies mājās, es pārdomāju mūsu sarunu, tad sapratu, ka netī�ām esmu maldinājis jūs. Kā es atceros, es jums teicu, ka pēc tam, kad iesēdināju savu līgavu un viņas vecākus tak�sometrā, es taisnā ceļā braucu uz slimnīcu, bet faktiski tā nebija. Es domāju, ka jūs esat ieradu�ies, lai nopratinātu mani �ī diezgan draudīgā intervāla sakarā. Vai tā ir?

Tenets pasmaidīja.

-���� Es domāju, ka "nopratināt" varbūt ir pārāk stipri teikts, mister Rein. Bet jums, pro�tams, taisnība. Mums jāpārbauda jebkuras, lai arī cik sīkas tās būtu, pretrunas, kas attiecas uz cil�vēkiem, ar kuriem misis Parnela sarunājās sest�dienas vakarā, un mūsu izmeklē�anas gaitā tie�ām interesantā kārtā ir parādījies "draudīgs intervāls", kā jūs izteicāties, laiks starp desmi�tiem divdesmit un desmitiem piecdesmit. Es domāju, ka tam ir kāds pilnīgi nevainīgs izskaidrojums?

-��� Tas tie�ām ir vienkār�i, Reins atgāja no kamīna un brīvi un nepiespiesti apsēdās uz dīvā�na blakus Melānijai. Lūdzu, apsēdieties, inspektor, ser�anti

"Viņ� patiesi gan neizskatās pēc cilvēka ar netīru sirdsapziņu," Tenets nodomāja apsēz�damies.

-��� Kā jūs zināt, es biju izmisis un noba�ījies par savu māti un esmu vēl joprojām.

Reina seja kļuva drūma, un Melānija uzlika savu roku uz viņējās. Tomēr, kā sev atzīmēja

Tenets, Reins nedz paskatījās uz meiteni, nedz arī atbildēja rokas spiedienam. Iespējams, ka viņ� bija pārāk noraizējies, lai to ievērotu.

Es domāju, ka tas bija par iemeslu, kādēļ jūs maldināju. Biju ar pārāk daudz ko aizņemts. Sestdienas vakarā notika, lūk, kas: pēc at�vadī�anās no Melānijas un viņas vecākiem es pēk�ņi atcerējos, ka, izbraucot no mājas uz kon�certu, esmu aizmirsis paņemt līdzi somu ar lie�tām, kuras mana māsa jau agrāk lūdza nākamajā reizē viņai aizvest. No rīta es jau kaut ko aizve�du, bet pēcpusdienā viņa jutās pietiekami labi, lai izdomātu vēl lietas, kādas, viņasprāt, būtu labi, ja es aizvestu. Es, protams, to varēju atstāt līdz svētdienas rītam, bet, tā kā biju apsolījis� Es nezinu, vai jūs kādreiz esat bijis līdzīgā situācijā, inspektor, bet visgrūtākais ir samierināties ar pil�nīgo bezpalīdzību, ar domu, ka tu nevari absolūti neko darīt, lai palīdzētu. Es zinu, tas bija tikai sīkums, bet pēk�ņi man likās tik svarīgi turēt savu solījumu. Tajā bija kaut kas gandrīz pār�dabisks un māņticīgs. Ziniet, kā� ja es turē�u savu vārdu, Dievs var mani uzklausīt, un māte izveseļosies� viņ� kaunīgi un īsi iesmējās. -

Muļķīgi, protams, bet tā tas bija� Tā sestdienas vakarā es atbraucu mājās, paņēmu jau sagatavoto somu un aizvedu uz slimnīcu. Pajautājiet nakts māsai, viņa to apstiprinās.

Reinam runājot, spriegums istabā pamazām izzuda, līdzīgi kā gaiss izplūst no balona, un Naiti skatījās Tenetā apskaidrotām sejām, pār�liecināti par iespaidu, kādu uz viņu vajadzēja at�stāt Reina atbruņojo�ajai vaļsirdībai.

Un viņam, dabiski, nekas cits neatlika, kā to pieņemt. Lai gan bija kaut kas� Viņ� atvēra muti, bet Reins atkal pasteidzās pirmais.

-���� Baidos, ka neviens nevar to apstiprināt, inspektor. Mums �eit nav pastāvīga kalpotāju sastāva, un es neatceros, ka pa ceļam būtu saticis kādu pazīstamu cilvēku. Reins pasmaidīja. Baidos, ka jums būs vienkār�i man jātic.

-��� Es saprotu, ka jūs nedzīvojat �eit, Tenets pievērsās Naitiem un viņu meitai.

-���� Nē, mēs gatavojāmies gan, atbildēja Naits, bet, kad misis Reina un Penija cieta tajā briesmīgajā katastrofā, mēs jutām, ka Nikola�am būtu vieglāk, ja nevajadzētu rūpēties vēl arī par mums. Mēs nedabūjām numuru "Melnajā gulbī", tas bija pilns, tā ka apmetāmies "Pie D�ord�a" un man jāsaka, ka esam par to pat priecīgi, ņe�mot vērā visu notiku�o.

-��� Nabaga sieviete, papildināja misis Naita. Kāds �ausmīgs notikums! Kad Nikolass mums pastāstīja, ka bērnībā ir viņu pazinis, mēs �orīt aizdedzām sveci viņas dvēselei.

"Tātad arī Naiti ir katoļi," nodomāja Tenets. Nikolass un Melānija bija patie�ām viens otram piemēroti. Viņas vecāki dro�i vien priecājās par �īm laulībām izņemot varbūt tikai lielo gadu starpību.

Tomēr pats galvenais bija tas, ka Reinam nav alibi �ā sestdienas vakara iz�ķiro�ajā laika periodā. To pa�u atzīmēja ari Lainhems, kad viņi atkal sēdēja ma�īnā.

-��� Mēs kādu aizsūtīsim pārbaudīt stāstu par somu, kuru viņ� teicās aizvedis māsai, noteica Tenets. Lai gan, pat ja viņ� to aizveda un Reins būtu patie�ām muļķis, ja melotu par kaut ko tik viegli pārbaudāmu tas vēl nenozīmē, ka viņ� ir teicis taisnību. Viņ� pavisam vienkār�i varēja somu ielikt ma�īnā agrāk, kad devās uz koncertu.

-���� Un nolēmis to izmantot par aizsegu patiesi darītajam tajā pusstundā.

-���� Jūs domājat satik�anos ar misis Parnelu viesnīcā?

-��� Es domāju, ka svarīgi ir tas, vai viņi ir uz�turēju�i sakarus, kā jūs jau ieminējāties. Parasti ta�u pēc da�u minū�u ilgas sarunas ar divdesmit gadus neredzētu draugu viņu neielūdz uz savu viesnīcas.istabu, it īpa�i zinot, ka draugs nesen kā saderinājies un ka tepat ir ari līgavas vecāki.

-���� Nē. Bet, ja pēc vīra nāves viņa varbūtl cerēja atsākt seno draudzību� Elisa varēja draudēt kaut kad izraisīt skandālu, ja Reins nepiekritīs satikties vēlāk� Viņ� varbūt piekāpās, lai piespiestu to klusēt.

Iepīkstējās Teneta signālaparāts.

-��� Interesanti, ko tas nozīmē. Vai jūs neievē�rojāt, kur ciematā ir telefons, Maik?

-��� Pretī baznīcai.

Tā bija ziņa no D�ounas, lai Tenets nekavē�joties piezvanītu uz mājām.

Tenets sarauca uzacis.

-��� Vai viņa neteica, kas atgadījies?

-��� Atvainojiet, ser, nē.

Tenets sameklēja kabatā vēl sīknaudu. Kas varētu būt noticis? D�ouna nekad nezvanīja viņam uz darbu, ja vien tas nebija patie�ām neatliekami.

To da�u sekun�u laikā, kamēr viņ� gaidīja savienojumu, caur Teneta smadzenēm izdrāzās viena par otru �au�alīgākas ainas. Acīmredzot D�ounai pa�ai nekas nekaitēja, jo savādāk viņa nevarētu piezvanīt, tātad kaut kas vienam vai otram bērnam. Brid�ita vai Bens, ievainots� sakropļots� pat miris�

-��� Hallo?

-��� D�ouna? Es dabūju ziņu. Kas noticis?

-��� Ak, mīļais, man �ēl, ka tevi traucēju�

-��� Kas noticis?

-Tas ir Bens. Pagaidi acumirkli!

Fonā Tenets sadzirdēja televizoru. Tad troksnis pazuda. D�ouna dro�i vien aizvēra durvis. Ko viņa domāja, teikdama: "Tas ir Bens"? Nepacietībā Tenets sakoda zobus.

-��� Hallo?

-��� Kas noticis ar Benu? Vai viņ� ievainots?

-���� Nē, nē. Atvaino, mīļais! Nē, bērniem nekas nekait, bet� viņi no skolas �odien atnesa vēstuli.

-��� Vēstuli? Bet kas� Piedod, turpini, lūdzu!

-��� Endijs. Viņ�� viņ� ir miris.

Endijs bija viens no Bena tuvākajiem draugiem.

-���� Miris? Ak, dievs, cik �ausmīgi! Kā tas notika?

-��� Tur jau tā lieta, Luk. Līmes o�ņā�ana.

-���� Ak, nē! Tenets bija satriekts, viņ� nespē�ja tam ticēt. Vēl pirms gada Endijs bija jautrs, vasarraibumains, ekstraverts zēns. Tad sākās sare�ģījumi viņa vecāku laulībā, un Tenets ar D�ounu bezpalīdzīgi vēroja, kā, nedēļām ejot, Endijs kļuva aizvien nelaimīgāks un sevī ierāvies. Bija sāku�ās runas par problēmām skolā, pat par klaiņo�anu stundu laikā. Un tagad�

Tenets labi zināja, ka "�ķīdinātāju inhalāci�ja", kā to oficiāli sauca, ir pati izplatītākā narkomānijas forma bērniem, sākot no astoņu gadu vecuma, un ka tā var izraisīt bīstamas kon�vulsijas, smadzeņu darbības traucējumus vai nāvi elpas trūkuma dēļ. Vēl viņ� zināja, ka bie�i vecāku uzmanību �ai problēmai vispirms pievēr� izmaiņas bērnu uzvedībā, un bailes sa�ņaudza

Teneta sirdi, kamēr viņa domas atgriezās pie nedēļas nogales.

Bens ir �ausmīgi satraukts, D�ouna sacī�ja. Man liekas, ka viņ� visu dienu sevi valdīja. Brid�ita sacīja, ka visai skolai par notiku�o pateikts no rīta sapulcē un vēlreiz brīdināts par nopietno risku, kas saistīts ar līmes o�ņā�anu. Un, kā jau es teicu, visiem bērniem iedota vēs�tule vecākiem. Es, protams, neko nezināju, kad aizbraucu viņiem pakaļ pie Marionas, un viņai nebija laika man pastāstīt, jo bērni jau bija izskrēju�i ārā. Es ievēroju, ka Bens ir ļoti bāls un kluss, bet viņ� man neteica, kas noticis tagad, to atceroties, man patie�ām �ķiet, ka viņ� jau burtiski vairs nespēja parunāt. Tā bija Brid�ita, kas izstāstīja, kas noticis. Kad mēs nokļuvām mājās, Bens viss trīcēja, es vēlējos dēlu apskaut, bet viņ� pagrūda mani malā, izplūda asarās un uzskrēja savā istabā. Es viņu kādu brīdi liku mierā, tad uzgāju aug�ā. Viņ� vairs neraudāja,

bet gulēja uz mutes gultā un nerunāja ar mani.

-Vai tu nedomā�?

-����� Es nezinu. Ai, Luk, piedod, ka tevi traucēju tavā svarīgajā lietā, bet es negribu iz�darīt kaut ko nepareizu.

Tenets neatcerējās, ka jebkad iepriek� D�ouna nezinātu, ko iesākt. Seriāk vienmēr varē�ja paļauties, ka sieva maksimāli prasmīgi un dēlikāti tiks galā ar ikvienu krīzi.

-���� Es tūlīt brauk�u uz mājām. "Un lūdzu, Dievs, kaut Bens nebūtu iesaistījies līmes o�ņā�anā!" Tenets aizskrēja uz ma�īnu. Klaik, lūdzu, aizvediet mani mājās!

-��� Protams. Kas noticis, ser?

Tenets jau atvēra muti, lai izstāstītu, tad sā�ka �aubīties. Viņ� tā bija pieradis skaļi domāt Lainhema klātbūtnē, ka likās nedabiski kaut ko noklusēt, kad vārdi pa�i prasījās izplūst ba�īgā straumē. Bet tas bija kaut kas personisks, privāts. Viņ� varēja uzticēties Lainhemam, ka tas turēs mēli aiz zobiem, bet izteikt skaļi savas bailes likās nodevība pret dēlu.

-��� Kaut kas ar vienu no bērniem, tas viss. Viss.

-��� Nekas nopietns, es ceru?

-���� Es ari ceru. Kāpēc es neievēroju, ka kaut kas nav kārtībā? Kā viņ� uzvedās nedēļas beigās!

Lainhems nebija tāds muļķis, lai uzstātu.

-���� Vai ir kaut kas, ko jūs vēlētos, lai es iecirknī izdarītu?

Tenets piespieda sevi koncentrēties. Viens no darba kārtības nākamajiem punktiem bija Leitonu apmeklējums, bet tas nebija neatliekams un pagaidīs līdz rītdienai. Pa to laiku� Vienu es gan biju nolēmis izdarīt, un proti pārlasīt pratinā�anas protokolus Pola Leitona lietā.

-����� Pols Leitons? Ā, zēns, kur� izdarīja pa�nāvību, ja?

-����� Jā. Var izklausīties nepatīkami, bet skatīsimies patiesībai acīs: ja D�esika Rosa izrādās nevainīga, tad nav neviena cita, kam varētu būt pietiekams iemesls viņu nogalināt. Tādā gadījumā varbūt mums jāmeklē pagātnē, if sevi�ķi, ņemot vērā to, ka uzrodas aizvien vairāk misis Parnelas seno draugu. Un mēs nevaram neievērot to dīvaino faktu, ka, visus �os garos gadus būdama prom no Starrendenas, viņa tiek nogalināta gandrīz vai tūlīt pēc tam, kad ir te atkal parādījusies. '

Viņ� gandrīz neēda. Bija kluss, noslēdzās savā istabā. Tas viss man dūrās acīs. Kāpēc es to neredzēju!

-��� Jūs gribat, lai es tos izskatu, ser?

-���� Izskatīt? Ak, jā, nopratinā�anas protoko�lus. Jā. Es rīt no rīta paskatī�os arī pats. Un atrodiet kādu, kas �ovakar atvestu atpakaļ manu ma�īnu, labi, Maik?

Viņi bija atbrauku�i. Tenets steidzīgi at�vadījās un gāja pa taciņu uz durvīm. D�ouna viņu gaidīja. Abi iegāja virtuvē. Pat krīzes brī�os ikdienas rutīna nedrīkst apstāties.

-��� Kā viņam ir?

-��� Es neesmu bijusi aug�ā. Tam nav nekādas lielas nozīmes.

-��� Kā tu domā? Tenets drūmi vaicāja. Vai arī viņ� ir iejaukts līmes o�ņā�anā?

-��� Es nezinu. Viņam nav nekādu simptomu ne līmes smakas, ne reibuma pazīmju, ne jēlumu ap degunu vai muti�

-���� Un, paldies Dievam, viņam nav arī halu�cināciju. Bet pēdējā laikā viņ� bija ārkārtīgi kluss."

-���� Atceries, svētdien viņ� palika iek�ā, mundrāk sacīja D�ouna. Mēs toreiz domājām, ka tas ir dīvaini. Bet, ja Bens arī bija iejaukts, viņ� varēja nolemt turpmāk atturēties no tā.

-��� Ak Dievs, es tā ceru. Es tik ļoti ceru� Tu domā, ka man vajadzētu tagad ar viņu parunāt?

-��� Es nezinu. Kā tu domā?

Pārdomādami, kā labāk rīkoties, viņi abi

redzēja savas ba�as atspoguļojamies otra acīs.

-���� Mēs to nevaram tā atstāt, beidzot ietei�cās Tenets. Reiz tas ir jāizdara.

-���� Bet svarīgi ir tas, kur� būs pats piemēro�tākais brīdis.

-���� Viņ� dro�i vien Endija dēļ ir �ausmīgi satriekts.

-���� Un tikai padomā* kā jājūtas Matam un And�elai!

Endija vecāki nebija starp tuvākajiem Teneta un D�ounas draugiem, bet viņi pazina tos diezgan labi un tagad dalīja ar viņiem bēdu smagumu.

-����� Ierobe�ojumi līmes pārdo�anā nebūtu pietiekams solis, dusmojās D�ouna. Viņi to dabūs vienmēr, ja pa īstam gribēs tāpat kā ikvienu citu narkotiku.

-Es zinu� Bet Bens� tev taisnība. Ja mēs viņu pārāk drīz izjautātu, viņ� varētu ierauties sevī.

-���� No otras puses, tagad varētu būt īstais brīdis, kamēr viņ� vēl ir tik satriekts�

-���� Es domāju, ka uzie�u pie viņa, nolēma Tenets. Viņam vajadzēja dēlu redzēt, pieskarties viņam, pārliecināt sevi, ka viss ir kārtībā. Un, ja nu viss, kas zēnam vajadzīgs pa�laik, bija mieri�nājums, tad būs labi. Saņemoties gaidāmajiem grūtajiem brī�iem, Tenets uzkāpa aug�ā un klusi iegāja Bena istabā.

Bens uz mutes gulēja gultā, galvu pagriezis pret sienu.

-��� Ben?

Atbildes nebija. Tenets apsēdās uz gultas malas un uzlika roku zēnam uz pleca. Viņ� juta Benu saspringstam.

-��� Vai ar tevi viss kārtībā?

Atbilde nesekoja.

-���� Mums abiem ar mammu ir loti, loti �ēl Endija.

Bens nerunāja, bet Tenets izdzirda neartikulētu skaņu, kaut ko vidēju starp elsām un �ņukstiem. Tenets sāka glāstīt dēlu.

-��� Mēs saprotam, cik tu esi bēdīgs.

Vēl joprojām klusums.

-��� Mēs zinām, cik ļoti tev patika Endijs.

Pēk�ņi jūtu pārņemts, Bens iemetās tēvam

klēpī, izplūzdams skaļās raudās. Tenets cie�i ap�skāva mazo augumu, �ūpoja to uz priek�u un at�pakaļ un �ukstēja dēlam ausī maigus vārdus, uzsūkdams zēna sāpes sevī.

Pamazām Bens nomierinājās, un beidzot Tenets varēja viņu atlaist. Ar pamiru�u sirdi Tenets manīja, ka Bens vēl aizvien nespēja paskatīties viņam acīs. Vai vajadzēja dēlu tagad iztaujāt? Viņ� mocījās, nevarēdams iz�ķirties. Bija tik svarīgi noķert īsto brīdi. Beidzot Tenets izlēma. Nē, neskatoties uz pa�a izmisīgo nepiecie�amību gūt skaidrību, būs labāk, ja to atstās uz laiku, kad zēns būs mierīgāks.

-���� Nāc, aicināja Tenets. Noģērbsimies. Tad māmiņa ienesīs tev saldējumu. Tu gribēsi?

Bens pamāja un padevās tēva rosībai. Kad

Tenets beidzot devās prom, Bens jau bija krietni nomierinājies.

-��� Ja tu gribi, es vēlāk atnāk�u un palasī�u tev priek�ā.

Viņ� tī�ām gaidīja atbildi, apņēmies neiet projām, pirms Bens nebūs pateicis kaut pāris vārdus. Vai tu gribētu? Tenets vaicāja.

-��� Jā, lūdzu, tēt.

Apmierināts Tenets kāpa lejā un atstāstīja D�ounai notiku�o.

-���� Kā tev liekas, vai nevajadzētu izsaukt ārstu?

Tenets noraido�i pakratīja galvu.

-��� Nav vajadzīgs. Es domāju, viss tagad būs kārtībā.

-��� Kā rītdien ar skolu?

-���� Pagaidīsim un tad redzēsim. Bērni ir spējīgi pielāgoties. Varbūt, ka tad viņ� jutīsies daudz labāk.

Tā ari notika. Bens uz brokastīm nonāca bāls un nomākts, bet citādi pavisam normāls. "Viņam pa�am būs daudz labāk iet uz skolu," Tenets domāja, "nevis sēdēt mājās un justies no�ēlojami." Bez tam viņi nebija dro�i, ka viņu bērnaukle tiktu galā �ādā delikātā situācijā. Vecāki nolēma parunāt ar Benu vakarā.

Bija Teneta kārta vest bērnus uz skolu, un viņ� katru cie�i apskāva, iekams izsēdināja no ma�īnas. Vērojot viņus skrienam uz skolas vār�tiem, Tenets cerēja, ka savās ba�ās par Benu viņi ar D�ounu nav pilnīgi atstāju�i novārtā Sīko un to, kā viņa reaģē uz notiku�o. Bet likās, ka meitai nekas nekait, Tenets sevi dro�ināja. Bei�dzot viņ� varēja atsākt domāt par darbu.

"Vai Elisa bija tāds cilvēks, kur� ķeras pie �antā�as?" Tenets domāja, atcerēdamies vakar�dienas sarunu ar Lainhemu par Reinu. Tenetam tā nelikās, bet viņi tomēr zināja par Elisu vēl pārāk maz. D�esika Rosa bija par daudz aizņemtā pati ar sevi, lai sniegtu Tenetam kādu ticamu ideju, kāda viņas kolēģe ir bijusi īstenībā. Neap�aubā�mi, ka Elisa bija uzticīga un vēl viņai bija ievērojamas iek�ējā spēka rezerves, paliekot ar vīru un palīdzot tam pēc negadījuma, lai atsāktu dzīvi no jauna. Gadiem ilgi viņa dzīvoja nervu saspīlējumā, un nebija nekāds brīnums, ka pēc vīra nāves iestājās pilnīgs sabrukums.

Bet, neskatoties uz to, Elisa bija izdzīvo�jusi. Viņa turpināja rūpēties par savu ārieni, prasmīgi vadīja mājsaimniecību un strādāja, lai gan ar mazāku degsmi nekā agrāk. �ķita, ka mi�sis Parnela bija atradusi kādu jaunu interesi dzīvē, kādu nodarbi, kas viņai likās pietiekami svarīga, lai ignorētu vai atvairītu D�esikas Rosās neapmierinātību par to, ka tiek pamests novārtā darbs.

Vai �ī interese būtu Nikolass Reins? Tenets neapzināti pakratīja galvu. Ja Elisa būtu iz�slīdējusi ārā satikt mīļāko, tad atgrie�oties viņai vajadzētu izskatīties kaut mazliet jautrākai, bet D�esika Rosa teica, ka viņa nemainīgi likās nomākta. Patie�ām bija bezjēdzīgi prātot. Ap�skaidrība varēja rasties, tikai uzzinot vairāk par Elisas dzīvi un viņas raksturu. Ta�u viņai, �ķiet, nebija tuvu draugu, un tēvs, vienīgais radinieks, vēl joprojām atradās atvaļinājumā. Likās, ka ek�sistē tikai viena iespēja: viņam jārunā ar Elisas biju�ajiem draugiem �eit, Starrendenā. Septiņpadsmitgadīgā Elisa, protams, ļoti at�ķīrās no trīsdesmitastoņgadīgās sievietes, bet nākotnes . iedīgļi jau noteikti aizsākās tajā laikā, un saites ar senajiem paziņām varēja arī pa �iem gadiem

nesatrūkt. Piemēram, viņa varēja uzturēt sakarus ar otru meiteni grupā Vivjenu Leitoni.

Jā, jau sen pienācās apmeklēt Leitonus, bet vēl joprojām viņ� juta, ka noderīgāk būtu vispirms izstudēt tos notikumus kas neveda pie grupas izjuk�anas pēc Pola Leitona pa�nā�vības.

Lainhems jau sēdēja pie sava rakstāmgalda.

-��� Ienācis kaut kas interesants, Maik?

-��� O, labrīt, ser. Nekas daudz. Mums tagad ir tiesas medicīniskais ziņojums, bet tur nav nekā noderīga. Istaba bija kā noklāta ar pirkstu nospiedumiem, kā jau to varēja gaidīt. Kas vēl�? Ak, jā. Slimnīca apstiprina, ka misters Reins aizvedis māsai somu ar mantām, bet, kā jūs sacījāt, tas mūs nekur uz priek�u neved. Tas arī viss. Vai mājās tagad viss kārtībā?

-��� Jā, krīze ir pāri. "Ja tikai es varētu būt pavisam dro�s, ka pāri," Tenets nodomāja. Viņ� nepavisam negaidīja vakara sarunu mājās.

Lainhema interese viņu nedaudz samulsinā�ja. Ser�ants vakar bija tik izpalīdzīgs, ka Tenets jutās, it kā būtu viņam parādā kaut kādu izskaidrojumu, bet vēl nevēlējās to darīt. Tik ilgi

vēl ne, kamēr pats nebūs pārliecināts, ka Benam vairs nedraud briesmas.

-���� Vai jums izdevās izlasīt nopratinā�anas protokolus?

-���� Jā. Es tie�i pie tā strādāju, kad jūs ieradāties. Lūdzu!

-��� Paldies! Kāds ir jūsu iespaids?

Lainhems atlaidās krēslā.

-����� Nu, tā, liekas, ka par pa�nāvību �aubu nav. Pols Leitons ieņēma pārāk lielu miegazāļu devu un atstāja vecākiem zīmīti.

; Kas tur bija rakstīts?

-���� Piedodiet, es nevaru vairs tā dzīvot. Tas ari viss. Kā jūs man teicāt, pasteidzino�ais fak-

< tors bija sastrīdē�anās ar Elisu Parnelu toreiz vēl Elisu Doilu tai pa�ā dienā. Bet tur acīmre�dzot bija vēl kas cits.

-��� Es labāk izlasī�u pats.

Pols Leitons izdarīja pa�nāvību 1964. gada 4. jūnija naktī. No rīta to atklāja viņa māte, uzgājusi aug�ā Polam pakaļ, kad viņ� nebija nonācis brokastīs. Jau kādu laiku zēns likās ierāvies sevī un kļuvis kaprīzs. Pols bija ļoti apdāvināts, un visi cerēja, ka nākamajā novembrIm viņ� spīdo�i noliks eksāmenus un iegūs stipendiju mācībām Oksfordā, bet kādu mēnesi pirms nāves Pola mācību rezultāti sāka aizvien pasliktināties, un liktenīgajā dienā latīņu valodas skolotājs Polu izbāra par ļoti vāji uzrakstītu ese�ju-

Skolotāju Holisteru (kuru Tenets atcerējās no saviem skolas laikiem kā stingru un prasīgu, bet lielisku skolotāju) izsauca uz nopratinā�anu, kur viņ� izstāstīja, ka brīdinājis Polu, sacīdams ja viņ� ļoti ātri nesaņemsies un nesāks atkal kon�centrēties darbam, viņam būs ne tikai jāsaka ardievas Oksfordai, bet arī cerībām saņemt piek�lājīgu novērtējumu A līmeņa eksāmenos. Holisters dziļi no�ēloja, ka ir bijis tik bargs. Viņ� bija zinājis par Pola aizrau�anos ar Elisu Doilu un uzskatīja, ka meitene ietekmē zēna mācību dar�bu, bet sarunā ar Polu viņ� meiteni nepieminēja, tikai sacīja, ka turpmākie pāris mēne�i būs note�ico�ie Pola nākotnes ceļā un viņam uz kādu laiku jāļauj citām interesēm nogrimt aizmirstībā.

Tālāk Elisa pastāstījusi tiesai par divām sarunām ar Polu tai pa�ā dienā. Elisa jau kādu laiku bija sapratusi, ka Pola jūtas pret viņu kļū^t pārāk spēcīgas. Elisa zināja, ka rudenī viņi abi dosies uz universitāti, un negribēja pārāk saistīties ar kādu no zēniem. Un tad, kad meitene kafijas bārā, kur abi bie�i mēdza satikties pēc skolas, sastapās ar Polu, Elisa lūdza viņu pavadīt uz mājām un pa ceļam pateica, ka ir izlēmu�i vislabāk būs, ja viņi vairs nestaigās kopā. Elisa teica, ka cer palikt draugos ar Polu, bet lai viņ� vairs neuzskata to par savu meiteni.

Pols bija strīdējies pretī, lūdzies un �ķiroties izskatījies ļoti sarūgtināts, un pa�ā vakarā vēl at�griezies, lūgdams, lai Elisa izmaina savu lēmu�mu, bet viņa jutusi, ka nekad nebūs apņēmības iziet tam vēlreiz cauri, ja padosies, un tādēļ nebi�ja piekāpusies. Elisu notiku�ais bija �ausmīgi satraucis, un viņa teica, ka vēloties, kaut būtu rīkojusies savādāk. Varbūt labāk būtu bijis ļaut attiecībām sairt, kad viņi abi aizbrauktu. Tādā veidā Pols pamazām aprastu dzīvot bez viņas un vieglāk tiktu pāri galīgai sakaru1 pārrau�anai.

Tad izsauca Oliveru Basetu. Viņ� stāstīja, ka tajā vakarā ap deviņiem atradies ceļā uz mājām, kad uz ielas pabraucis garām Polam. Viņ� no1 bremzējis un piedāvājis aizvest mājās Polu, kur� licies ļoti nomākts. Kad abi piebrauku�i pie Leitonu mājas, Olivers, domādams, ka varbūt Pols vēlas izrunāties, pieņēmis diezgan negribī�go uzaicinājumu uz tasi kafijas. Bet, tā kā Pols palicis tikpat drūms, pēc brī�a Olivers gājis pro�jām, jo sapratis, ka neko nevarēs palīdzēt. Tagad viņ� rūgti no�ēloja, ka nebija palicis ilgāk, vis�maz, kamēr pārrastos kāds no ģimenes locek�ļiem.

Nākamais izsauktais liecinieks bija Pola jaunākai brālis Ri�ards. Viņ� tiesai pastāstīja, ka Lai vakarā nav bijis mājās un pārradies ap pusvienpadsmitiem. Vecāki vēl nebija atpakaļ no brid�a vakara, un, būdams noguris, kā arī tāpēc, ka neviena mājās nav bijis, viņ� tūlīt aizgājis gulēt. Pola guļamistabas durvis biju�as ciet, un zem tām gaisma nespīdējusi. Ri�ards, zinādams, ka Pols pēc vakariņām aizgājis satikt Elisu, nolēmis, ka brāļa vēl nav mājās. Tikai nākamajā dienā, uzzinājis, ka Pols ap desmitiem piec�padsmit ieņēmis miegazāles, Ri�ards sapratis: ja būtu vakarā ielūkojies Pola istabā, varbūt viņam vēl izdotos izglābt tā dzīvību. Viņ� vienmēr no�ēlo�ot, ka neesot tā darījis.

Spriedums: pa�nāvība, kas izdarīta prāta uzbudinājuma brīdī.

-��� Nekā pārāk neparasta, rezumēja Tenets, pabeidzis lasīt. Bēdīgi, bet tāda situācija rodas samērā bie�i. Pusaudzis tiek novests līdz izmisumam draudo�o eksāmenu dēļ, viņam ir neveiksmīga mīlas dēka, un viss kopā izrādās par daudz nepanesami.

-���� Vai nav interesanti, ka pēc pa�nāvības visi jūtas vainīgi, uzskatot, ka, ja vien būtu rīkoju�ies savādāk, varbūt spētu to aizkavēt.

-��� Tomēr saprotami.

-��� Vai jūs, ser, tie�ām domājat, ka �is materi�āls varētu būt mums būtisks?

-���� Kas lai zin? Es noteikti domāju, ka būtu derīgi parunāt ar �iem cilvēkiem. Mēs joprojām nezinām pietiekami par Elisu..Un Tenets pastāstīja, ko pa ceļam uz darbu ma�īnā pār�domājis.

-��� Es nevaru iedomāties, ser, ka runā�ana ar cilvēkiem, kuri nav misis Pametu redzēju�i div�desmit gadus, var kaut ko dot.

-���� Bet kā mēs to zinām, Maik, ka viņi nav tiku�ies divdesmit gadus? Pat, ja viņas vīra dzīves laikā sakari bija pārtrūku�i, tad pēc tā nāves misis Parnela varētu vēlēties tos atjaunot. Un tad atliek tikai viens solis līdz �ī nodoma piepildī�anai.

-��� Iespējams. Bet balss ne tuvu nebija pār�liecino�a.

-���� Lieta tāda, saniknodamies uzstāja

Tenets, ka mums rūpīgi jāizpēta ikviena iespēja. Pa�laik Spārks "rokas" Londonā, un mēs "paraksimies" tepat. Ar ko sāksim? Ar Leitoniem? Es domāju, ka būtu pienācis laiks parunāties ar viņiem.

-���� Kā būtu, ja mēs apmeklētu to skolotāju. Kāds viņam bija vārds�?

-��� Holisteru, jūs domājat? Kādēļ?

-��� Būtu derīgi uzklausīt objektīvu spriedumu par viņiem visiem, ser.

-���� Es neesmu pārliecināts, cik pretimnāko�s viņ� būs. Tenets juta, ka Lainhema priek�liku�mu uztver negribīgi., Vai tas varētu būt, ka pēc visiem �iem gadiem Tenets vēl joprojām baidās no Holistera? Ar �ādu varbūtību bija diezgan, lai iz�ķirtos. Un tomēr jums taisnība. Tas varētu izrādīties noderīgi. Paskatieties, vai varat atrast viņa adresi telefongrāmatā, ja? Es zinu, ka pirms da�iem gadiem Holisters aizgāja pensijā, bet, bū�dams vecpuisis, varētu dzīvot turpat.

Gaidīdams Lainhemu, Tenets pārskatīja tiesas medicīnisko ziņojumu. Ser�antam bija taisnība. Tur nebija nekā viņiem noderīga. Tenets nopūtās. Cik ļoti nepatīkama bija �āda taustī�anās tumsā!

-���� Te ir, ser D�. S. Holisters. Vai tas ir viņ�?

-��� Jā. Kur viņ� dzīvo?

-��� Benendenroudā 41.

-���� Piezvaniet viņam! Nē, nepūlieties! Tas nav tālu, tātad mēs velti laiku nezaudēsim. Ja viņ� būs izgājis, varam doties pie kāda cita� Vai līķa sekcija jau nolikta?

-��� Sopēcpusdien, ser.

-��� Labi. Tad iesim.

Ēkas Benendenroudā bija celtas trīsdesmita�jos gados: kārtīgas, stipras, ar erkeriem abos stāvos. Lielākā daļa no tām rādīja nesenās dzīvo�jamo ēku uzlabo�anas uzplaukuma zīmes izņe�mamu vai dubultlogu, svaigi krāsotu koka daļu un �ur tur pat aizsardzības sistēmas veidā. "Gadiem ejot, angļu māja vairāk nekā jelkad agrāk ir kļuvusi par viņa pili," nodomāja Tenets. Viņ� bija ar mieru saderēt, ka lielākā daļa �o vienkār�o namu lepojas ar centrālapkuri, izolētiem bēniņiem un virtuvēm, kas sākot�nējiem īpa�niekiem liktu paģībt aiz prieka.

41. numurs izcēlās uzreiz. Mazais dārziņ� mājas priek�ā bija līdz ceļgaliem aizaudzis ar zāli un nātrēm, pie nespodrajiem logiem karājās netīri aizkari, un mājas koka daļas nebija manīju�as otu gadiem ilgi. Piebraucamajā ceļā stāvēja senatnīgs Morris Oxford.

-���� Grūti saprast, kā tas varēja iziet tehnisko apskati, brīnījās Lainhems, pētīdams talonu logā un raukdams degunu, apskatot sarūsēju�ās ma�īnas metāla daļas.

Tenets jau bija uz pakāpiena.

-��� Maik, mēs neesam ceļu policija. Nāciet! Viņ� parāva sarūsēju�o metāla klauvekli pie durvīm, no kurām lobījās nost krāsa.

-���� Un es saderu, ka kaimiņi ir vienkār�i sajūsmā par �o te! Lainhems pamāja uz nezālēm aizaugu�o dārzu.

-���� Acīmredzot viņam ir pilnīgi vienalga. Tenets nevarēja apspiest sevī urbjo�o apbrīnu par kādu, kur� tik pilnīgi ignorē para�as. Viņ� bie�i juta, ka pats ir garlaicīgs konformists. Gaidāmā saruna sāka inspektoru patīkami satraukt. Tenets mīlēja savādniekus.

-���� Kas tur ir? no iek�ienes atsaucās ap�slāpēta balss.

-��� Policija, ser. Kriminālizmeklē�ana.

Iestājās klusuma brīdis un tad troksnis,

atvelkot durvju aiz�aujamo. Durvis da�us sprī�us pavērās.

-��� Misters Holisters?

-��� Ko jūs vēlaties?

Tenets iepazīstināja ar sevi un parādīja savu darba apliecību.

-��� Tenets� Vai jūs nemācījāties ģimnāzijā?

-��� Jā, ser. Ar grūtībām Tenets atturēja sevi no miera stājas ieņem�anas vecā vīra pēto�ā ska�tiena priek�ā.

-���� Un tagad policijā, ē? Durvis pavērās nedaudz vairāk.

-��� Ja, ser. Mes gribētu zināt, vai jūs nevarat mums palīdzēt.

-��� Es? Kā?

-���� Mums gribētos parunāt ar jums par Polu Leitonu� Ja mēs varbūt varētu ieiet iek�ā? Tad nebūtu tik uzkrīto�i.

-��� Pols Leitons�

Pauze vilkās ļoti ilgi. Tad, kad Tenets jau bija pārliecināts, ka visa saruna notiks uz durvju sliek�ņa, tās atvērās platāk, un pirmo reizi viņ� kārtīgi ieraudzīja Holisteru. Sastapies ar realitāti, Teneta iedomu tēls strauji pagaisa. Viņ� atcerējās klasiskās filoloģijas skolotāju kā gara auguma, pavēlo�u cilvēku; kā vīru, kuru, ja arī nemīlēja, tad tomēr cienīja; vīru, kur� izpelnījās slavu ar neiedomājami gariem mājasdarbiem un no kura baidījās niknuma lēkmju dēļ, ja viņa prasības netika izpildītas. Viņ� sagaidīja un guva visiz�cilākos rezultātus, un savā laikā bija izaudzinājis vairākus lieliskus zinātniekus klasiskajā filoloģijā.

Bija grūti noticēt, ka �is nolaidīgais putnubiedēklis ir tas pats vīrs. Pagāju�o gadu laikā Holisters likās sarāvies un bija vāj�, salīcis un neskuvies. Mugurā viņam bija nospeķotas, saņurcītas bikses, negludināts krekls vaļēju ap�kaklīti un apdilusi, adīta dzeltenbrūna jaka. Tomēr Holistera pelēkās acis palika tikpat asas, aukstas un caururbjo�as, kādas tās Tenets tik labi atcerējās.

-���� Es domāju, ka būs labāk, ja ienāksiet, Holisters norūca un pakāpās atpakaļ, ļaudams viņiem ieiet. Kad skolotājs pagriezās, lai aizvēr�tu parādes durvis, Tenets un Lainhems nevarēja noturēties, neapmainīju�ies neviltota izbrīna pil�niem skatieniem. No pirmā acu uzmetiena likās, ka māja sastāv drīzāk no grāmatām, nevis no ķieģeļiem, javas, koka un apmetuma. Katrā iespējamā vietā pie sienām līdz pat griestiem slējās grāmatu kalni. Tās arīdzan "soļoja" aug�up pa kāpnēm, guļot kaudzēs līdz pat plecu augstumam uz katra pakāpiena, arvien augstāk un augstāk, līdz pazuda krēslā uz kāpņu lauku�miņa.

-��� Labāk iesim virtuvē.

Pa ceļam viņi pagāja garām divām atvērtām durvīm, un ari abās istabās galvenokārt dominēja ^grāmatas. Uz grīdas likās palikusi tikai neliela brīva vieta, kas līdzinājās �auram gaitenim starp grāmatu sienām. Sī sprauga veda līdz vientuļam atzveltnes krēslam ar standartlampu tam blakus. Pie velna kā gan Holisteram izdodas atrast kādu grāmatu �ajās kaudzēs? Kā viņ� var nojaust, kur jāmeklē viena vai otra vajadzīgā grāmata? Un kā to dabūt ārā no neskaitāmajām kaudzēm?

Gaiss bija sasmacis un dvakoja pēc pelēju�ma; tā bija antikvariāta smaka, ko tūksto�kārt spēcīgāku padarīja putekļi un nevērība. Uz galdā atradās papīru kaudzītes un vaļējs, lieliem burtiem iespiests katalogs. Blakus gulēja zī�mulis. Holisters acīmredzot bija nodarbojies ar kaut ko viņam tik patīkamu kā jaunas lasām�vielas izvēlē�anos. Vai arī guļamistabas būtu tā�das pa�as noliktavas? Neskatoties uz silto dienu, pagalma durvis bija cie�i aizvērtas un logi ciet, gaisā jautās kanalizācijas un sastāvēju�os ēdienu smakas.

Ba�as, ka Holisteru varētu būt skārusi ve�cuma plānprātība, tika izkliedētas ātri. Viņ� ap�sēdās uz vienīgā krēsla, cie�i paskatījās Tenetā un sacīja:

Varbūt tagad jūs mani informēsiet par �o lietu? Kop� Pola Leitona nāves ir pagāju�i div�desmit gadi, un es neredzu, kā manis sacītais varētu jūs kaut mazākā mērā ieinteresēt.

Tenets necerēja atrast �e kaut ko tik neiederīgu kā televizoru, bet, a�i pārlai�ot acis telpai, viņ� neredzēja arī radio. Tāpat nemanīja nevienu laikrakstu.

-���� Mister Holister, vai jūs atceraties tādu meiteni Elisu Doilu?

-���� Protams, ka atceros, atcirta Holisters. Es vēl neesmu izkūkojis prātu, Tenet. Viņa bija tā mazā meitenīte, kurai Leitons skrēja pakaļ. Ja Doilas nebūtu, viņ� nekad neizdarītu pa�nāvību.

Holistera niknums Tenetu izbiedēja, un viņ� nevarēja saprast, vai varbūt nejau�i nav uzdūries Elisas slepkavam. Tenetu pārsteidza tas, ka pēc vi�siem ilgajiem gadiem Holisters runāja tik kaismīgi.

-���� Jūs, ser, varbūt neesat dzirdējis, bet Elisu Parnelu jūs pazīstat viņu kā Elisu Doilu svēt�dienas rītā atrada miru�u "Melnajā gulbī". Viņa bija no�ņaugta.

Holisters pat acu nepamirk�ķināja.

-���� Tas mani nepārsteidz. Es teiktu, ka pie�mērotas beigas.

-���� Teikt, ka jums viņa nepatika, būtu maigi sacīts�

-���� Būtu gan. Tādas meitenes jātur ieslodzī�tas. Postījuma pakāpe, ko viņas izdara paļāvīgu pusaud�u vidū, ir neaprēķināma.

-��� Jūs runājat daudzskaitlī, ser.

-���� Jā. Zēniem varbūt liekas, ka viņu skolotāji ir akli, bet varu jums apliecināt, ka nav vis. Gada sākumā mis Doila, un viņ� gandrīz izspļāva �o vārdu, bija sagrābusi savās maigajās ķetnās Nikolasu Reinu. Arī viņa mācību darbs kādu laiku kļuva no�ēlojams, bet viņam tas nebija tik ļoti svarīgi. Jau ilgu laiku katram bija skaidrs,'ka viņam ir lemta spīdo�a muzikāla karjera. Pārdzīvojumam mazinoties, Reins pietiekami at�guvās, lai saņemtu pieklājīgu atzīmi A līmeņa eksāmenos. Bet ar Leitonu bija savādāk. Viņa sekmēm pasliktinoties, es sākumā nesapratu, kādēļ tā notiek. Un, kad man kļuva skaidrs, bija jau par vēlu. Leitons bija kurls pret saprāta balsi. Tā bija īsta traģēdija. Holisters uzsita ar dūri uz emaljētā galda, liekot abiem policistiem salēkties. Es tie�ām nekādi nesapratu, kāpēc viņ�, kas bija tik apdāvināts� Man nekad nebija gadījies mācīt zēnu ar tik lielisku galvu. Un to sabojāja "sabojāja" ir vienīgais īstais vārds tā mazā knīpa. Holisters pa�ūpoja galvu.' Es nevarēju saprast, kā Leitons varēja būt tik dumj�, ka padevās viņas "valdzinājumam". Man likās, ka viņam ir vairāk prāta, lai saprastu, ka �ai dzīves posmā nepavisam nav vietas flirtam. Es manīju vēl vienu, kas staigāja apķārt, sapņodama par viņu, bet tā acīmredzot Leitonu ne mazākā mērā neinteresēja, un�

-��� Vēl vienu?

-���� To ar sarkanajiem matiem. Visur staigāja viņam pakaļ kā iemīlējusies govs.

Tenets manīja, ka aiz Holistera stāvo�ais Lainhems apslēpa smīnu. Kļuva pat skaidrs, kādēļ Holisters nebija apprecējies. Viņa uzskati par vājo dzimumu bija, maigi izsakoties, mazliet �ultaini.

-���� Tā bija Leitona traģēdija, Holisters turpināja. Viņ� bija pārāk iemīļots, par daudz populārs. Ja viņu tā nedievinātu, viņ� vēl �odien būtu dzīvs un noteikti būtu karaliskais grieķu filoloģijas profesors.

-����� Vai jūs jutāt, ka viņa draugi bija par iemeslu izklaidībai?

-��� Izklaidībai? Ha-ha, jums, Tenet, ir talants visu neizteikt īstajos vārdos! Draugi padarīja viņu izklaidīgu, satrauca to, un, ticiet man, viņi noveda mani izmisumā. Ja vien kaut niecīga daļa no tās uzmanības, kas tika atdota sabiedriskajām aktivitātēm, būtu veltīta mācībām, tas būtu pavisam cits stāsts.

-���� Es nezinu par Pola brāli Ri�ardu Leitonu, bet abi pārējie jau nu gan nav slikti iekārtoju�ies: vai tā nav, ser? Reinam priek�ā ir lieliska kar�jera, un Basets�

-���� Basets bija tikai tāds piedēklis. Uz�manību pievērsa ne viņ� pats, bet viņa sporta auto. Holisters nosprauslojās. Absolūta muļķība zēnus tādā vecumā apdāvināt ar sporta ma�īnām! Tī�u prātu laist postā. Vecākiem vajadzētu būt prātīgākiem. Pārmērīga iecietība un izlaidība lūk, modernā laikmeta galvenie ļaunumi!

Kļuva skaidrs, ka Holistera aizspriedumi bi�ja pārāk spēcīgi, lai objektīvi spētu viņiem palīdzēt, un Tenets taisījās prom, cik ātri vien pieklājība ļāva.

-����� Tik daudz "objektīvais" spriedums, kad viņi bija jau ārpusē, Lainhems nopūtās. At�vainojiet, ser!

-���� Neuztraucieties par to, Tenets nosmīnē�ja. Godīgi sakot, Maik, es nolēmu viņu izjautāt vienīgi tādēļ, ka tas mani nervozēja. Pēc visiem �iem gadiem! Es nespēju pretoties vilinājumam redzēt, kāds Holisters tagad izskatās.

-��� Skolā �im skolotājam vajadzēja būt īstam briesmonim. Es no tiesas esmu pateicīgs, ka mani viņ� nekad nav mācījis. Man nepadevās senās valodas.

-���� Par no�ēlo�anu man arī ne, atzinās Tenets. Un viņ� acīmredzot nav man to piede�vis.

-��� Viņ� ir dīvaini iekārtojies. Vai jums liekas, ka Holisters pavada katru dienu lasīdams?

-Tā izskatās.

-��� Kas par dzīvi! Es drīz vien sajuktu.

-���� Domājams, ka tā ir viņa pa�a izvēle, un man nebūtu �ī dīvaiņa pārāk �ēl!

-��� Kur tālāk?

-���� Tā kā esam tuvu, tad vispirms dosimies pie Olivera Baseta.

-��� Varbūt viņ� nevarēs mūs pieņemt.

-��� Tādā gadījumā mēs norunāsim tik�anos.

Bet viņiem apsolīja: ja vien tie pagaidītu,

tad Basets viņus pieņems pēc piecpadsmit minūtēm.

Uzgaidāmā telpa bija kārtīga un bezper�soniska.

-���� Viņam te ir jauka prakse, noteica Lainhems, pār�ķirstīdams �urnālus uz zema galdiņa. "Lauku Dzīve", "Ideāla Māja", "Praktiskais Fotogrāfs", "Lauks", "Ko Mikro�", viss ļoti ejo�s un pie tam vēl jaunākie numuri. Varbūt man vajadzēja studēt tieslietas.

-��� Jūs nodarbojaties ar tieslietām, Maik.

-Jā, bet�

-��� Misters Basets jūs tagad pieņems.

Baseta kantoris atradās otrajā stāvā ar lo�giem uz Haistrītu. Arī �eit redzēja rūpīgi izvēlē�tas senlietas, un te valdīja tā pati pārliecino�ā labklājības gaisotne, kas viņa mājā.

Viņi apsēdās, un Basets, salicis pirkstu galus kopā, kas acīmredzot bija viņa parastais �ests, ievaicājās:

-��� Ko es varu darīt jūsu labā?

-��� Mēs esam atnāku�i lūgt jūsu palīdzību.

Basets pamāja ar roku.

-��� Es jau pagāju�o reizi teicu, Tenet, visu� Jums tikai jāpasaka.

-���� Bū�u ar jums atklāts, ser. Mēs vēl jopro�jām neesam pārliecināti, kāpēc misis Parnela ie�radās Starrendenā. Iespējams, ka jums taisnība un viņa atbrauca tikai, lai aizietu uz koncertu. Bet es domāju, jūs piekritīsiet, ka ir ļoti savādi pēc divdesmit gadu prombūtnes atbraukt �eit un da�as stundas vēlāk tikt nonāvētai.

-��� Taisnība, bet iespējams, ka tā ir nejau�ība.

-���� Un iespējams, ka nav. Jums jāsaprot, ka tikmēr, kamēr pastāv iespēja, ka viņu nogalināja tādēļ, ka viņa �eit ieradās, vienalga, kāda iemes�la dēļ, mūsu pienākums ir pievērst uzmanību viņas biju�ajiem draugiem un paziņām.

-��� Mani ieskaitot.

-���� Dabiski, ieskaitot jūs. Bet mēs, mister Baset, �orīt neatnācām, lai izjautātu jūs par pa�a gaitām.

-��� Par ko tad?

-���� Jūs bijāt viens no misis Parnelas tuvāka�jiem draugiem un�

-��� O, es teiktu, ka ne tuvu tam, inspektor.

Atkal "inspektor" un nevis familiārais "Tenet", Tenets ievēroja.

-���� Katrā ziņā viens no jaunie�u grupas, ar kuriem Elisa draudzējās savā pēdējā gadā Starrendenā.

-����� Bet nav zināms, vai tā patie�ām bija pēdējā reize, kad viņa bija te. Divdesmit gadu laikā viņai varēja, rasties citi draugi, kas ari dzīvoja �ajā apkārtnē.

-��� Iespējams. Un, ja tā, mēs, bez �aubām, par to laika gaitā uzzināsim. Bet, atklāti runājot, es par to �aubos. Viņa bija pārāk piesaistīta mājai. Elisas Parnelas vīrs bija ļoti atkarīgs. Viņ� tika smagi ievainots nelaimes gadījumā, atgrie�oties no medusmēne�a, un visu pārējo laulības dzīves laiku bija saistīts pie invalīda ratiņiem. Viņ� nomira pirms se�iem mēne�iem.

Baseta manierīgā, nelielā mute bija ba�īgi savilkta.

-���� Nabaga Elisa! Man tie�ām �ēl to dzirdēt. Viņai nav bijusi nekāda jaukā dzīve, vai ne?

-���� Nedz arī nāve, drūmi konstatēja Jenets. Un tā, vai jūs kaut ko mums varētu pastāstīt?

-��� Tie�i par ko?

-���� Es gribētu.uzzināt par jaunie�u attiecībām grupā, par viņu attieksmi citam pret citu un pret Elisu Doilu. Vai arī jebko citu, kas, pēc jūsu ieskatiem, varētu būt noderīgs, protams.

Basetam tas nepatika. Viņ� aizāķēja īk�ķus aiz vestes piedurknes iegriezumiem un veltīja Tenetam ilgu, vērtējo�u skatienu.

-��� Dīvaini, viņ� sacīja, bet, ziniet, pat pēc visa tā laika rodas nepatīkama nodevības sajūta, kad jūs iesakāt kaut ko tādu.

-��� Jūs apsolījāt mums pilnīgu sadarbību.

-���� Jā. Pārsteidzīgi, vai ne? Tie bija mani draugi, inspektor.

-��� Un misis Parnela viena no jūsu draugiem.

-���� Nāve velk citas robe�as tam, kas būtu uzskatāms par pieņemamu uzvedību, ja?

-��� Un jūs �im pieņēmumam nepiekrītat?

-���� Varbūt. Es domāju tā. Man jums jāizstās�ta, Tenet. Jūs neesat zemisks tark�ķis� Labi, liekas, ka jāmet pie malas manas �aubas un jā�dara, kā jūs jautājat� 'Ar ko jūs gribat, lai es sāku?

-��� Ar ko vien vēlaties.

Basets doīrMgi bungoja ar pirkstiem pa gal�du.

-���� Kop� jūs svētdien bijāt pie manis, Tenet, es esmu daudz domājis nu; tas jau laikam ir neizbēgami, ka, atgadoties tāda veida traģēdijai, atdzimst pagātnes atmiņas. Un vai zināt, kas man �ķiet visironiskākais?

Tenets jautājo�i savilka uzacis.

-��� Tas, ka no se�iem grupas draugiem tie di�vi, kuri likās visvairāk dzīvības pilni, nu ir jau miru�i.

*Un abi nemira dabīgā nāvē.

Basets nolieca galvu.

"Piekrītot vai sērojot?" Tenets minēja.

-��� Jūs, protams, runājat par Polu Leitonu?

-���� Jā. Viņ� un Elisa� Mēs, pārējie, tikai riņķojām viņiem apkārt. Viņi vienmēr bija vadoņi, tie, kas ierosināja, ko vajadzētu darīt, ietekmēja mūsu domā�anu, mūsu attieksmes� Saprotiet tas notika neapzināti, dabiski. Un viņi to visu pārvērta tādā� priekā. Basets nopūtās. Es gan nepazīstu pārāk daudz mūs�dienu jaunie�u, bet mans,ir tāds iespaids, ka viņi meklē kaut ko stiprāku satraukumu, uzbudi�nājumu, Bet jūs jau pats zināt, ka agrāk viss bija savādāk.

-��� Kad jūs sākāt saistīties kopā grupā?

-���� Kā se�inieks ģimnāzijā, manā otrajā skolas gadā. Protams, mēs jau iepriek� viens otru pazinām, un tad, tā gada novembri; tā, tas bija�

-��� Liekas, ka 1963. gads.

-��� Tie�i tā. Kādu nedēļu vai divas pirms Pola dzim�anas dienas viņ� uzsāka ar mani sarunu un teica, ka vēloties nokļūt uz brīvdabas teātra izrā�di, bet visiem braukt ar vilcienu būtu pārāk dār�gi,'"vai es varbūt varētu viņus aizvest uz Londonu un, protams, palikt ar viņiem. Tai vasarā pēc ek�sāmenu nolik�anas man uzdāvināja ma�īnu. Pro�tams, es piekritu. Varu atzīties, es jutos glaimots, kā mani iekļauj kompānijā. Un tā Pola dzim��anas dienā mēs visi braucām. Tas bija brīni�ķīgs vakars un pa ceļam uz mājām kāds ierosināja vēl vienu izbraukumu nākamajā sestdienā liekas, uz daiļslido�anu. Tā tas sākās.

-��� Kas attiecas uz dzimumu, tā bija ļoti nesa�balansēta grupa. �etri zēni un divas meitenes.

-�� Taisnība, bet tam kaut kā nebija nozīmes.

-��� Kā tas notika?

Basets paraustīja plecus.

-���� Es domāju, tas bija dabisks mūsu pirmā brauciena rezultāts. Ri�ards bija Pola brālis, un, tā kā tā bija dzim�anas diena, Pols juta, ka brālis jāņem līdzi� Un Ri�ardam jau tad patika Vivjena, tāpēc aicināja viņu. Vēlāk viņi apprecējās. Bet, liekas, jūs to zināt.

-��� Jā, esmu dzirdējis.

-���� Viņiem tagad ir divi bērni pusaud�u ve�cumā. Tātad tas par Ri�ardu un Vivjenu. Nikijs Nikolass Reins bija Pola tuvākais draugs. Un Elisa bija Nikija meitene. Tad vēl es.

"Lūgts tādēļ, ka varēji piedāvāt transporta līdzekli," nodomāja Tenets.

-��� Tātad abas, Elisa un Vivjena, draudzējās ar kādu grupā?

-��� Jā� nu, varbūt ne glu�i. Vivjenai ne tik daudz tad patika Ri�ards, kā viņam Vivjena. Tas bija vēlāk.

-��� Daudz vēlāk, liekas.

Basets sarauca uzacis.

-��� Ko jūs domājat?

-��� Es sapratu, ka Vivjenai patika Pols.

-��� Ak, jā. Jums taisnība. Faktiski tā bija puse no nelaimes. Pols bija pārāk pievilcīgs sie�vietēm, es domāju. Basets mazliet sagrozījās krēslā un nokrem�ļojās.

Tenets centās neizrādīt savu pēk�ņi radu�os interesi. Vai pēdējā piebilde nebija pārmēru stei�dzīga? Jo, ja tā� Viņ� pavērās Lainhemā, un viņu skatieni sastapās. Tātad arī Maiks bija to pamanījis.

-��� Kā jūs to domājāt "puse no nelaimes"?

-����� Sākumā nebija nekādu problēmu. Mēs zinājām, kas ir kās. Zinājām, ka Ri�ards aizrau�jas ar Vivjenu, un zinājām, ka viņai Ri�ards nepatīk. Elisa ar Nikiju bija ļoti tuvi, un viņi mēdza kaut kur aiziet divatā. Tad kļuva zināms, ka Vivjena ir iemīlējusies Polā. Ri�ards par to vis nepriecājās, kā jūs varat iedomāties.

-��� Vai Pols atmaksāja ar to pa�u? "

-��� O, nē. Bet tas Vivjenu neatbaidīja. Drīzāk pat otrādi. Viņa neievēroja nevienu citu. Un tad, lai padarītu visu vēl sare�ģītāku, mēs ievērojām, ka Elisa arī sāk izrādīt uzmanību Polam.

-��� Kad tas bija?

-����� Ļaujiet padomāt� liekas, kaut kad Liel(lienu brīvdienās. Nikijs tāpat kā iepriek� aiz�rāvās ar Elisu, bet viņa acīmredzami sāka zaudēt interesi. Tas viss kļuva ļoti nepatīkami. Nikijs galu galā bija Pola labākais draugs, un bez tam viņ� palika vienaldzīgs. Beidzot uz aprīļa beigām Elisa iz�ķīrās ar Nikiju, un, man liekas, Pols juta, ka nav vairs iemesla, kāpēc viņ� nevarētu iet ar Elisu, ja to vēlējās. Elisa bija ļoti pievilcīga meitene, un Pols patie�ām sajūs�minājās par viņu. Pols bie�i bija gājis uz satik�anos, bet vēl nekad viņam nebija īstas draudzenes. Viss tuvināja nelaimi. Laiks bija Po�lam ārkārtīgi neveiksmīgs, jo tuvojās A līmeņa eksāmeni un viņa mācības "aizgāja ganībās". �ķita, ka Pols nespēj domāt ne par ko citu, kā tikai par Elisu. Viņ� bija kā� apsēsts.

Basets bija sevi nodevis. Pēdējie vārdi skanēja nepārprotamā tonī. Tāpat kā PЈļisters, arī Basets jutās rūgti aizvainots par Elisas ietek�mi uz Polu, gan cita iemesla dēļ.

Pārtvēris Teneta skatienu, Basets kaunīgi pasmīnēja un paraustīja plecus, paceļot rokas at�bruņojo�ā padevības �estā.

Mēs visi niknojāmies uz Elisu par to, ko viņa izdarīja ar Polu. Ziniet, viņ� patie�ām bija lielisks. Viņa nāve likās tāds zaudējums� un tik nevajadzīga. Ja vien Elisa pagaidītu vēl pāris nedēļas, iekams saraut saites ar viņu� Bet pateikt to tad, kad līdz pirmajiem A līmeņa eksā�meniem bija atliku�as tikai da�as dienas� Tas bija nepiedodami.

-��� Jūs viņu redzējāt tajā vakarā, vai ne?

-���� Es redzu, inspektor, ka jūs labi pildāt savus mājas uzdevumus. Jā, es ar viņu tikos.

Tenets ievēroja, kā sa�ņaudzas Baseta rokas, vēl pirms advokāts tās pavir�i sakrustoja un ielika klēpī prom no Teneta acīm.

-��� Jūs viņu aizvedāt mājās.

-���� Inspektor, tik tālu es ar jums esmu sadar�bojies, bet tagad neredzu pilnīgi nekādu iemeslu, kāpēc lai es atstāstītu jums pārdzīvojumus, kas vēl jopfljjām sagādā man sāpes. Visu, ko varēju pateikt �ai sakarā, esmu jau pateicis oficiālajā nopratinā�anā, un tas ir jums pieejams melns uz balta. Un tā, ja jūs neiebilstu�

-���� Protams, ser. Man nebija nodoma sagādāt jums cie�anas.

-����� Esmu pārliecināts, ka jūs justos tāpat, ja viens no jūsu tuvākajiem draugiem nonāvētos un jūs būtu pēdējais, kur� redzējis viņu dzīvu.

-���� Noteikti, esmu par to pārliecināts, sirsnīgi piekrita Tenets.

Par spīti pa�a lūgumam izbeigt �o tēmu, Basets tagad nespēja palikt mierā.

-���� Gribot negribot tevi nomoka �aubas, vai tu nepateici ko tādu, kas veicināja viņa traģisko soli, un vai tu nenoklusēji kaut ko, kas būtu viņu aizkavējis to spert.

-���� Es domāju, ka daudzi tā jutās Pola Leitona gadījumā.

-��� Jā, tā ir patiesība. Es nebiju vienīgais.

-���� Faktiski, liekas, ka viņ� izraisīja spēcīgas jūtas ikvienā, ko pazina.

Basets stīvi vērās Tenetā, bet neredzēja viņu.

-��� Kas notika ar grupu pēc tam?

-����� Atvainojiet! O, bez �aubām, mēs visi bi�jām ļoti satriekti un atsve�inājāmies. Nikijs, Elisa un es likām A līmeņa eksāmenus, tā ka mums sabiedriskām aktivitātēm neiznāca laika. Ri�ards un Vivjena bija gadu jaunāki, bet man radās iespaids, ka arī viņi reti tikās. Un tad, drīz

pēc semestra beigām, Elisa ar ģimeni aizbrauca.

-��� Vai tas bija pēk�ņs lēmums aizbraukt no �ejienes?

Basets paraustīja plecus.

-���� Man nav ne jausmas. Viss, ko es zinu, ir tas, ka drīz pēc oficiālās nopratinā�anas Doili sā�ka meklēt pircēju savai mājai. Varbūt, ka viņas tēvs mainīja darbu, vai, iespējams, viņi domāja, ka Elisai nāks par labu aizbraukt un atstāt �o traģēdiju pagātnē�

-���� Liekas, viņa domāja par.iestā�anos uni�versitātē.

-���� Jā. Viņai bija vieta Bristolē. Elisa bija apdāvināta, bet viņa ne tuvu nenolika eksāmenus tā, kā bija cerējusi liekas, pat izkrita vienā no tiem, tā ka es domāju, ka viņu universitātē neuzņēma. Pola nāvi Elisa ļoti pārdzīvoja.

Tenets juta, ka ir uzzinājis tik daudz, cik spēja, pateicās Basetam, un abi devās prom.

-���� Noteikti ļoti interesanti, Lainhems sacī�ja, ejot lejā pa kāpnēm. Bet es gribētu zināt, kur tas mūs novedīs.

-���� Pacietību, Maik! Man likās, ka parādījās pāris interesantu faktu.

-��� Jus varbūt domājat to, ko Basets juta pret I 'olu.

-���� Es redzēju, ka arī jūs to pamanījāt. Jā. �ķiet, ka Basets bija atkritējs da�ādās nozīmēs�

-��� Kā jums liekas, vai citi zināja?

-���� Manuprāt, dro�i vien. Nav �aubu, ka ma�īnas dēļ pārējie bija gatavi viņu pieciest. Tā�pat mani ieinteresēja grupas virzo�ie spēki. �ķiet, ka Leitons bija uzmanības centrā visādā ziņā. Viņ� pievilka abas meitenes un, ja vien mums taisnība, arī Basetu, un abi pārējie zēni bi�ja greizsirdīgi. Viņam vajadzēja just pamatīgu emocionālu spiedienu faktiski mani nepār�steigtu, ja tas izrādītos par sekmējo�o faktoru tam, kas notika.

-��� Jūs domājat Pola pa�nāvību?

-��� Jā. Interesanti ir arī tas, ka grupa pēc tam izjuka. Varētu domāt, ka viņi vēl cie�āk turēsies kopā, meklējot morālo atbalstu, bet tā nenotika. Varbūt viņi vienkār�i nespēja skatīties cits citam acīs. Iespējams, ka neviens no viņiem nevarēja tikt galā ar savu pa�a vainas apziņu, jo kopējā vaina bija pārāk liela. Katrā ziņā �ķiet, ka visi upurēja Elisu grēkā�a lomai, un interesanti�

-���� Jā? Lainhems bija atslēdzis ma�īnu un taisījās atvērt durvis. Tagad viņ� apstājās un pāri ma�īnas jumtam vērās Tenetā.

-��� Kāpsim iek�ā.

Tenets pagaidīja, līdz viņi bija iesēdu�ies.

-���� Iedomājieties, ka kādam no grupas bija ļoti stipras, pat kaislīgas jūtas pret Polu. Un tas kāds vainoja Elisu viņa nāvē�

-���� Jūs domājat, ka viņ� varētu nogalināt Elisu aiz atriebības?

-����� Kāpēc ne? Tas ir tikpat pieņemams ie�mesls kā jebkur� cits.

-��� Bet, cienot jūsu domas, ser�

-����� Maik! Vai jūs nebeigsiet tā sacīt katru reizi, kad man nepiekrītat? Tas mani dara vai traku. Ja jums ir iebildumi, izsakiet tos!

-����� Es tikai gribēju pateikt, ka tas ir maz ticams pēc divdesmit gadiem, ja jau visu �o laiku viņ� neko nav darījis.

-���� Es neesmu tik pārliecināts. Padomājiet, Maik! Drīz pēc traģēdijas Elisa aizbrauc un nav vairs sasniedzama. �is kāds cer, ka tiks tam pāri, un tā arī notiek viņ� dzīvo it kā normālu dzīvi. Bet zemapziņā vēlē�anās atriebties nav norimusi, tā gaida izdevīgu brīdi. Un tad beidzot kādu die�nu rodas �ī iespēja. Pilnīgi negaidot, viņ� atkal ierauga Elisu. Slepkava zina, ka Elisa te ir tikai īsā apmeklējumā un, ja viņ� grib rīkoties, tas jā�dara ātri�

-��� Ar "viņ�" jūs domājat ari "viņa", vai ne?

-��� Jums prātā ir Vivjena Leitona?

-����� Nu, ja Vivjena bija iemīlējusies Polā Leitonā, kā saka Basets, tad viņa, dabiski, varētu būt tā, vai jūs man nepiekrītat?

-���� Maik, jums galu galā ir romantika dvēse�le! Jūs gribat sacīt, ka �ī acīmredzami laimīgi precētā sieviete divdesmit gadus būtu ilgojusies pēc savas sen zaudētās mīlestības!

Lainhems nejutās uzjautrināts. Viņa sejas vaibsti kļuva asāki, un viņ� pārmeto�i pavērās Tenetā.

-��� Jūs ļoti labi zināt, ko es gribēju teikt, ser.

-��� Ak, nu, Maik! Neņemiet visu tik nopietni! Protams, es zinu, ko jūs domājat. Un es jums piekrītu. Vivjenu Leitonu noteikti var uzskatīt par aizdomās turamu.

Lainhems viņu pēto�i vēroja, it kā turētu aizdomās, ka vēl tiek ķircināts, un tad sacīja:

-����� Izņemot faktu, ka no�ņaug�ana parasti nav sievietes noziegums, ser.

-���� Maik, uzmanieties no vispārinājumiem! Lieta, ar kuru nodarbojamies, vienmēr var būt izņēmums.

-��� Tad vēl Basets.

-���� Jā. Tenets izklaidīgi sāka iztaustīt savas kabatas.

Lainhems atskrūvēja ma�īnas loga stiklu.

-���� Jā, atkārtoja Tenets, satvēris pīpes kātu. Es teiktu, ka Basets ir daudzsolo�a iespēja.

Samierinājies Lainhems vēroja, kā Tenets piepilda pīpi ar tabaku.

Pagaidījis, kamēr pīpe labi velk, Tenets turpināja:

-����� Ja mums taisnība, ka Basetam ir homo�seksuālas tieksmes, Pols viņu ļoti pievilka, un vēlāk viņ� nav atradis nevienu, kas varētu to aizstāt� Jā, es varu labi iedomāties, kā atriebības kāre visus �os gadus deg viņā ar lēnu degli. Basets ir pārāk konvencionāls, pārāk res�pektabls, lai pats uzmeklētu Elisu, bet, kad ne�jau�i uzskrien tai virsū�

-��� Viņ� zināja, kur viņa apmetusies, ser.

-���� Un ari to, ka viņa tai vakarā apmeklēs koncertu.

-���� Mums ir tikai Baseta pa�a sacītais, ka Elisa atteicās no kopējām vakariņām.

-���� Noteikti jāuzdod kādam pārbaudīt to nekur nederīgo alibi par pastaigu upes krastā, mēnessgaismā, Maik.

-��� Ser, tomēr ir viena aizķer�anās. Pat, ja mi�sis Parnela būtu pieņēmusi uzaicinājumu pēc koncerta satikties ar Basetu un viņi būtu de�vu�ies atpakaļ uz Viesnīcu, lai paņemtu mēteli vai ko citu, viņa ta�u nelūgtu Basetu savā istabā. Viņ� gaidītu lejā foajē.

-��� Taisnība.

-����� Bet, Lainhema balss pēk�ņi skanēja satraukti, kā ar to? Sarkanā mape. Ja nu tas bi�ja tie�i Basets, kuru sastapt Elisa bija ieradusies Starrendenā, tad Elisai bija viņ� jāuzaicina aug�ā, lai parādītu, kas atrodas sarkanajā mapē.

-��� Kas, jūsuprāt, tur varēja atrasties?

-���� Kompromitējo�as fotogrāfijas ar viņu un Polu Leitonu? Tas iederas, ser. Varbūt tie�i tādēļ viņa "pārtrauca attiecības ar Leitonu jo atklāja, ka starp Basetu un Polu kaut kas ir�

Tenets pa�ūpoja galvu.

-����� Tas neder, Maik. Es nevaru iedomāties Eiisu �anta�ējam kādu par to, kas noticis pirms tik ilga laika.

-����� Laikam jums taisnība, Lainhems pa�raustīja plecus. Nu, labi, tā bija jauka teorija�

-���� Ja uzskatām kā iemeslu atriebību, paliek Ri�ards Leitons, Maik.

-���� Pola brālis? Es domāju, viņam drīzāk būtu vajadzējis just pateicību pret misis Parnelu.

-����� Par to, ka viņa bija par iemeslu brāļa pa�nāvībai?!

-���� Nē! Par to, ka atstāja viņam brīvas rokas, lai iegūtu iemīlēto meiteni. No Baseta sacītā iz�riet, ka Ri�ardam nebija izred�u uz Vivjenu, kamēr dzīvoja Pols.

-����� Pareizi. Vai arī Holisters. Viņ� ienīda Elisu, jo viņa sagrāva tā lielākās cerības.

-���� Tomēr maz ticams, ka viņ� nejau�i uzskrietu virsū Elisai. Man palika iespaids, ser, ka skolotājs izlien no savas grāmatu alas labi ja pāris rei�u gadā. Un es nekādi nevaru iedomāties viņus abus satiekamies pēc iepriek�ējas norunas. Prāts atsakās tam ticēt.

-���� Piekrītu, ka mēs te cen�amies atrast neeso�o.

-��� Un tā kur tālāk?

-���� Es domāju, nu ir pienācis laiks sastapt Leitonus, vai ne? Tenets pavērās pulkstenī. liez desmit minūtēm divpadsmit, un Leitons ir fermeris. Ja mums paveiksies, mēs viņu noķer�sim mājās vēl ieturam maltīti.

Kenta ir neierobe�otu da�ādību grāfiste. Starp pauguraino ziemeļu daļu ar krita kalniem un līdzenajiem Romnimār�as pla�umiem dienvi�dos atrodas da�as no visbagātākajām lauk�saimniecības zemēm Anglijā. Līdzenā apvidus pa�ā centrā, ko sauc par Vildu, audzē apiņus, ar kuriem grāfiste ir īpa�i pazīstama, un tūristi bie�i apciemo slaveno Vitbredas Ousthauzu Padokvudas tuvumā, kur atrodas interesants Lauku amat�niecības un vēstures muzejs.

Bet daudziem visjaukākais liekas pla�ais apvidus, kas iekļauj Vildu, ar nelielajiem, ko�kiem noaugu�ajiem pauguriem un ielejām, ar tālu pārredzamiem zeltainas labības akriem un ik gadu atkārtojo�os brīnumu ziedu laiku pavasarī. Vasarā �ai Kentas daļā visur sarodas nelieli paziņojumi, kas reklamē itin visu, kas aug. Liekas, ka ikviens te ir pieredzējis dārzkopis un vēlas gūt kādu labumu no sava ta�lanta. Sākot ar tomātu stādiem un kāpostu dēstiem, te ir iespējams izsekot sezonas gaitai, apskatot produkciju, kas izlikta uz maziem galdiņiem pie dārzu vārtiem ceļmalās: kastes ar stādī�anai gataviem puķu dēstiem, mazas kār�biņas ar saldām un sulīgām zemenēm, kas saulē spīd rubīna sārtumā, apaļas kāpostgalvas un svaigi tomāti, tikko no siltumnīcas, ar to īpa�o "reiz nogar�ot nekad neaizmirst" smar�u un gar�u. Staltu gladiolu un spridzīgu dāliju pu�ķi un maisiņi pilni ar krauk�ķīgiem, sulīgiem āboliem "The Cox's Orange Pippin".

�āda ir Bikendenas apkārtne, kas atrodas pusceļā starp Starrendenu un E�fordu neliels ciemats ar �ur tur izsvaidītām melnām un baltām koka mājām un jaukām, mazām sarkanu ķieģeļu karaļa D�ord�a stila koted�ām, kas grupējas ap tradicionālo ciemata zaļo joslu ar pīļu dīķi, baznīcu un krodziņu.

Apstājies pie pēdējā, lai pajautātu ceļu kā�dam vecam vīram, kur� sēdēja uz sola ar pīpi zo�bos un alus krūku rokās, sildīdamies saulē, Tenets uzzināja, ka ferma "Ābele" vēl joprojām pieder Ri�arda tēvam. Vecākais Leitons dzīvoja galvenajā ēkā, Ri�ards ar ģimeni "jaunajā" mājā, kas tika uzcelta tūlīt pēc kāzām. Fermu varēja atrast bez grūtībām; tā bija iespaidīga vienstāva celtne, kas atradās liela dārza vidū, ko iekļāva augļu dārzi.

-���� Ļoti jauki, atzinīgi noteica Lainhems, iegrie�oties grantētajā piebraucamajā ceļā. Viņiem netrūkst naudas.

-���� Mēs neesam �eit, lai novērtētu viņu ienākumus, Maik.

-Tomēr�

Pēc matiem, kas oreolveidīgi ieskāva viņas smailo seju sare�ģītās, dego�i sarkanās cirtās, Tenets uzreiz pazina sievieti, kas atvēra viņiem durvis. Ja nebūtu viņas uzkrīto�o matu, Tenets, ja gadītos viņu satikt uz ielas, paietu tai garām neatskatoties. Vivjenas Leitonas bālajās acīs un

mazajā, smailajā degunā nebija nekā saisto�a.

-���� Misis Leitona!/Man jāatvainojas par traucējumu. Viņ� iepazīstināja ar sevi un Lainhemu. Mēs izmeklējam misis Elisas Parnelas slepkavību.

-��� 0, viņa sarauca uzacis un tā padziļināja grumbas pierē, kas tur jau bija iegrauzu�ās. Bet mēs jau nodevām liecību. Viens te bija atbraucis vakardien.

-��� Jā, es zinu. Un man jāatvainojas par atkār�totu traucējumu. Bet ir da�i punkti, ko es gribētu ar jūsu un jūsu vīra palīdzību noskaidrot, ja jums nebūtu iebildumu.

Viņa vēl vilcinājās.

-��� Tas nav pārāk ērti. Mēs ēdam pusdienas, un manam vīram nav gar� pārtraukums. Pa�laik viņ� ir līdz ausīm noņēmies ar avenēm.

-��� Kas tur ir, Viv?

Vivjena Leitona pagriezās, pavērdama durvis pla�āk, un no istabas koridora otra gala iznāca vīrietis. Uz īsu brīdi Tenets bija apjucis. Ko gan �eit darīja Nikolass Reins, izklausī�damies tik privātīpa�niecisks?! Tad vīrietis pienāca tuvāk, un Tenets redzēja, ka ir kļūdījies.

Leitons bija nedaudz kalsnāks un garāks, viņa mati un bārda mazliet gai�āki. Tenets tik tikko viņu pazina. "Bet nekas jau tik ļoti neizmaina vīrie�a izskatu kā bagātīgs apmatojums uz se�jas," viņ� sev teica.

Tenets vēlreiz pateica savu sakāmo.

Leitons paraustīja plecus.

Ja jau vajag, tad vajag. Tikai man pa�tie�ām neliekas, ka es kaut ko varē�u piebilst pie jau pateiktā.

Viņ� ieveda viesus kādā istabā gaiteņa laba�jā pusē pla�ā L-veida telpā, kas stiepās visā mājas garumā. Durvis uz iek�ējo pagalmu bija pla�i atvērtas, un aiz tām zaļganbalts, svītrots sauljums apēnoja terasi, kurā atradās �ūpuļtīkli. Viss izskatījās ļoti kulturāli un aicino�i. Tomēr ne tāda rādījās gaisotne istabā. Gandrīz vai uzreiz Tenets apzinājās misis Leitonas pretestību vīram. Viņa iemetās vienā no klubkrēsliem un sakrustoja rokas uz krūtīm, vienai kājai �ūpo�joties �urpu turpu, tā nododot savu uzbudināju�mu. Iespējams, ka Vivjena dusmojās, jo Leitons nebija viņu atbalstījis un ielūdza tos mājā, vai arī tādēļ, ka atdzisa un palika negar�īgs pagatavotais ēdiens. Tenets nodomāja, ka viņa nu gan neizskatās pēc mājas tipa sievietes parauga. �auksto�ās, labi piegrieztās, baltās bikses un dzeltenbaltais svīteris nav piemērots ietērps mā�jas darbiem.

-��� Ja jūs vēlētos pabeigt maltīti, mēs labprāt pagaidīsim, Tenets ieteicās, pārbaudot ie�spaidu.

-���� Nē, nē. Mēs gandrīz beidzām, vai ne, mīļā? Leitons atbildēja.

Pretēji sievai, misters Leitons valkāja no�traipītus d�insus un kreklu ar vaļēju apkaklīti. Zem padusēm vīdēja sviedru plankumi.

Viņa pat nepapūlējās atbildēt vai paskatīties uz vīru.

-��� Ja mēs varētu ar to tikt drīzāk galā, Vivjena Leitona runāja, satracino�i lēni stiepjot vār�dus.

Ar acs kaktiņu Tenets redzēja Lainhemu saspringstam. Ser�ants nebija tik flegmātisks kā Tenets, mazāk spēja kontrolēt savas emocijas. Vadīt �o acīmredzami sare�ģīto sarunu būtu viņam laba pieredzes skola. Nepiecie�amības gadījumā Tenets varētu viņu izpestīt.

-���� Manam ser�antam ir da�i jautājumi, ko viņ� jums vēlētos uzdot. Tenets iek�ēji no�smīnēja par Lainhema ātri apspiesto pārsteigu�mu.

-���� Jā, labi� Lainhems pār�ķīra lapas piezīmju blokā, dodot sev brīdi domu sakār�to�anai.

Vivjena Leitona pārspīlēti skaļi nopūtās un izbolīja acis.

-����� Varbūt mēs varētu sākt ar to, ka vēlreiz varētu atgriezties pie jūsu tik�anās ar misis Parnelu.

-����� Ak, tie�ām! Reiz jau mēs tam visam izgājām cauri. Kāda jēga atkal to darīt?

-���� Mēs bie�i atklājam, ka tikai vēlāk cilvēki atceras lietas, ko iepriek� ir piemirsu�i, misis Leitona.

-���� Bet mēs ar to sievieti sarunājāmies tikai kādas minūtes!

-Tomēr�

-���� Beidz, Viv, iejaucās Leitons. Kāpēc izvairīties un kavēt laiku? Policijai jāveic savs darbs, un tas nebūs ilgi� Viss ir ļoti vienkār�i, ser�ant. Mēs ar sievu sestdienas vakarā iera�dāmies "Gulbī" ap pusseptiņiem uz Rotārija klu�ba sievie�u saviesīgo vakaru. Viesus negaidīja pirms septiņiem, ta�u mēs bijām tik agri tāpēc, ka es palīdzēju organizē�anas darbā un bija vēl da�as izdarāmas lietas. Tie�i pirms septiņiem mēs stāvējām foajē, kad no lifta iznāca Elisa misis Parnela, nolika atslēgu uz reģistratora gal�da un gāja uz durvīm. Pirms aizbrauk�anas no Starrendenas mēs Elisu labi pazinām bija pārsteidzo�i, cik maz viņa bija izmainījusies. Es parādīju viņu sievai, un mēs pagājāmies uz priek�u Elisai pretī, sasveicinājāmies kāds brīnums tevi satikt pēc visiem �iem gadiem, kā tev klājas, ko tu dari �eit, un tā tālāk�

-��� Ko misis Parnela atbildēja?

-��� Viņa sacīja, ka esot te darī�anās.

-��� Vai viņa nepateica, kādās?

-������ Nē, un es arī neinteresējos. Tad mēs prasījām, cik ilgi Elisa paliks te, un viņa atbildē�ja, ka vienu nakti. Vēl Elisa mums pastāstīja, ka ie�ot uz koncertu. Nikolass Reins tai vakarā spēlēja Starrendenā. Viņ� bija mūsu kopīgs draugs. Mēs, iespējams, pa�i arī ietu, ja nebūtu aizņemti, ko es arī Elisai paskaidroju. Tad mēs

teicām, cik jauki bija ta satikties, un tas ir viss.

-��� Vai viņa kaut ko neteica par misteru Basetu?

-��� Ak, jā, atvainojiet! Viņa sacīja, ka tas esot tie�ām apbrīnojami, ka, būdama Starrendenā tikai da�as stundas, viņa jau sastapusi trīs pazīs�tamus cilvēkus. Tad Elisa pastāstīja, ka agrāk pēcpusdienā nejau�i saskrējusies ar Basetu Haistrītā pa ceļam no stacijas un ari viņ� ie�ot uz koncertu. Tas gan patie�ām viss.

-��� Kā misis Parnela izskatījās?

-��� Ko jūs ar to domājat?

-���� Kādā garastāvoklī viņa bija? Nomākta? Uztraukusies? Nervoza?

Leitons sarauca uzacis un sāka glaudīt bār�du.

-���� Es nezinu, neesmu par to domājis. Man viņa likās pilnīgi normāla, izņemot varbūt to, ka bija vairāk nomākta, nekā mēdza būt parasti. Bet tas mani nepārsteidza. Kā tu domā, Viv?

Misis Leitona paraustīja plecus vienal�dzības iemiesojums.

-���� Man jāatzīstas, ka es daudz neievēroju. Protams, viņa izskatījās vecāka un mati bija

savādāki, agrāk viņai tie vienmēr bija gari.

-���� Vai jūs ievērojāt, kā viņa bija ģērbusies, misis Leitona?

Vivjena Leitona savilka vienu uzaci.

-��� Dabiski. Melnā kleitā, krēmkrāsas �aketē, melnās lakādas augstpapē�u kurpēs.

-Jūs esat loti vērīga. Vai viņa�

-���� Sievietes vienmēr ievēro drēbes, ser�ant. Protams, ja viņas pa�as par tām interesējas. Un Vivjena pa�apmierināta pavērās lejup uz savām kurpēm, norau�ot iedomātu puteklīti no vienas baltbik�ainās staras.

-���� Vai jūs gadījumā neievērojāt, kas viņai bi�ja rokās?

-��� Melna, aizspie�ama ādas rokassomiņa.

-��� Vairāk nekas?

-Nē.

-��� Vai jūs esat pārliecināta?

-���� Ser�ant, ja es saku, ka viņai rokā nekā vairāk nebija, tad ari nebija.

�is bija apstiprinājums reģistratores sacīta�jam. "Tātad nekādas sarkanas mapes," atzīmēja Tenets.

-����� Ja viņai kaut kas būtu, es to, protams, ievērotu. Kāpēc jūs tā jautājat? Vai vajadzēja būt? Pirmoreiz Vivjenas Leitonas acīs pazibēja ziņkāres dzirksts.

Lainhems bija izvairīgs.

-��� Mēs tikai gribējām pārbaudīt, tas arī viss. Vai jūs esat pārliecināta, ka nav nekā, ko jūs vēl vēlētos piebilst vīra sacītajam?� Tādā gadījumā varbūt varam ķerties pie nākamā.

-��� Ko jūs ar to domājat?

Vai tie�i tad viņas balsī ieskanējās pie�sardzīga nots? Kļūdams modrs, Tenets viņu rūpī�gi nopētīja. Viņ� ievēroja, ka Vivjena Leitona pir�mo reizi zem izlik�anās maskas velta Lainhemam visu savu uzmanību. Viņa neapzināti izbrauca ar roku savai matu kodaļai, izstiepa kājas un nopētī�ja spilgti sarkanos kāju nagus, vienlaicīgi uzme�tot slepus skatienu vīram, acīmredzot, lai uzminētu viņa reakciju uz Lainhema jautājumu.

-��� �ķiet, ka vakariņas beidzās desmitos piec�padsmit un tad lielākā daļa viesu atstāja Fle�era zāli, lai dotos uz� ē� nopūderēt degunus un tā tālāk, kamēr telpu sagatavoja dejo�anai.

"Būs ar Lainhemu jāparunā par �o smieklī�go eifēmismu," Tenets nodomāja.

-��� Tātad?

-��� Vai arī jūs devāties sakārtoties?

-��� Protams. Bet es patie�ām nesaprotu�

-��� Un jūs, ser?

-��� Jā, protams.

-Tājūs iz�ķīrāties.

Vivjena Leitona sarkastiski pasmaidīja.

-����� Ap�ilbino�s slēdziens, ser�ant. Protams, jūs esat ievērojis, ka "Gulbī" nav abiem dzimu�miem kopējas tualetes.

-Lūdzu, Viv! Nav vajadzības�

Bet sieva viņu ignorēja. Uzlēkusi kājās no krēsla, viņa Lainhemam raidīja niknus skatienus.

-���� Patie�ām, inspektor, es vienkār�i nevaru saprast, kāpēc mums te jāsē� un jākavē laiks, at�bildot uz bezjēdzīgiem jautājumiem. Bez tam manam vīram jātiek atpakaļ pie darba, un man pa�ai vienos piecpadsmit ir tik�anās E�fordā, tāpēc, ja jums nebūtu nekas pretī�

"No kā viņa baidās?" Tenets minēja.

-���� Lūdzu, apsēdieties, misis Leitona, viņ� pacietīgi sacīja. Mēs saprotam, cik ļoti kaiti�no�i tas jums �ķiet, bet jums jāsaprot, ka lieta ir nopietna. Misi! Parnela, jūsu bijusī draudzene, ir nogalināta. Es esmu pilnīgi pārliecināts: ja no�galināta būtu jūs, jūsu vīrs darītu visu, lai mēs pieliekam visus spēkus�

-���� Ahā! Tātad, lūk, kas! Tas ir viņas vīrs, kur� jūs spie��

-���� Neviens mani nespie�, pārtrauca Tenets. Viņa balss bija kļuvusi bīstami klusa, un Lainhems viņam uzmeta ba�īgu skatienu. Tenets ne�mainīgi pret lieciniekiem izturējās laipni, un viņa pacietība bija neizmērojama, bet, ja viņu pārāk piespieda, viņ� kļuva briesmīgs.

-��� Tā jūs sakāt.

-���� V/v/

Bet viņu nebija iespējams apturēt.

-����� Es ievēroju, ka viņai pirkstā ir laulības gredzens. Un uzkrīto�s saderinā�anās gre�dzens.

-����� Misis Leitona! Misis Parnelas vīrs ir miris. Viņ� bija invalids. Viņi iekļuva nopiet�nā avārijā, atgrie�oties no medusmēne�a, un Elisa pavadīja visu savu atliku�o laulības dzīvi, aprūpējot vīru. Bez gados vecāka tēva, kur� atrodas brīvdienās un vēl nezina par savas meitas nāvi, nav neviena, pilnīgi neviena, kam būtu kaut mazākā interese, vai �is noziegums tiek atklāts, vai ne. Ticiet vai neticiet, bet ser�ants Lainhems un es vienīgi darām savu darbu, un, pēc mūsu pieredzes, lielākā daļa sabiedrības ir gatavi palīdzēt, lai padarītu �o darbu mums pēc iespējas vieglāku. Tā ka mēs būtu pateicīgi, ja jūs pārstātu tērēt mūsu laiku un atbildētu, cik vien īsi un kodolīgi iespējams.

Iestājās nāves klusums, un Vivjena Leitona atmeta galvu.

-���� Goda vārds, kas mums te ir? Uzticīgs policists, ne mazāk�

-��� Viv, Dieva dēļ!

-��� O, ļoti jauki. Es redzu, ka jūs neiesiet pro�jām, pirms nebūsiet apmierināts, tātad tur�pināsim, ja? Un misis Leitona atkal smagi atkrita krēslā, Seju savilkusi jau pazīstamajā saīguma, nepacietības un dusmu grimasē. x

Tenets ļāva sev pāris sekun�u laika, lai nomierinātos.

-��� Vai vakariņās jūs bijāt kopā ar draugiem?

-��� Ar paziņām, inspektor, ne draugiem. Jā, mēs bijām kopā.

-��� Lūdzu, viņu vārdus un adreses!

-��� Ak, patie�ām�

-���� Es pierakstī�u jūsu vietā, pieceldamies teica Lainhems. No rakstāmgalda istabas stūrī viņ� paņēma papīra lapu un sāka rakstīt.

-���� Kad vakariņas bija beigu�ās, vai lēdijas un d�entlmeņi iz�ķīrās?

-���� Nopūderēt degunus, kā tik delikāti iztei�cās jūsu ser�ants. Jā, vismaz lēdijas tā darīja, es pārāk dro�i nezinu, ko darīja d�entlmeņi. Viņi, liekas, neaizraujas ar kosmētiku.

Leitons uzmeta sievai niknu skatienu.

-���� Jā, mēs devāmies uz vīrie�u tualeti, inspektor.

-��� Un jūs abi palikāt kopā ar citiem visu pār�traukuma laiku?

-��� Es nē, atcerējās Leitons. Man bija jāiet un jāsagatavo loterija.

-��� Cikos tas bija?

-���� Ap desmitiem divdesmit piecām minū�tēm, es domāju. Dejas sākās bez piecpadsmit vienpadsmitos.

Tātad Leitons bija brīvs un pēc vēlē�anās varēja staigāt apkārt pa viesnīcu tie�i tajā laikā, kad Elisai vajadzēja atgriezties no koncerta. Vai viņi būtu satiku�ies vēlreiz?

-����� Vai jūs kaut kad pārtraukuma laikā redzējāt misis Parnelu?

-Nē.

-Un jūs, misis Leitona?

-���� Noteikti nē. Un, ja jūs gribat zināt, ko es darīju tās svarīgās pusstundas laikā, es patie�ām nevaru atcerēties.

Viņas izsmejo�ais, noraido�ais tonig sanik�noja Tenetu, bet viņ� to neizrādīja. Inspektors jau reiz bija ļāvis misis Leitonai apmierinājumu, cik stipri viņas tī�i kaitino�ā attieksme satrauca viņu, un nevēlējās, ka tas notiek vēlreiz.

-��� Mēģiniet!

Viņa izaicino�i paskatījās.

-����� Es jau to darīju. Es jums saku, ka patie�ām nevaru atcerēties. Viņa nenoteiktā �estā gurdeni pacēla roku, ar ko bija domāts norādīt uz neskaidrajām atmiņām. Mēs diez�gan daudz dzērām pie galda. Man liekas, es staigāju apkārt, pļāpādama ar pazīstamiem cilvēkiem. To parasti dara līdzīgos gadīju�mos.

-����� Lūdzu, inspektor, Lainhems iedeva Tenetam papīra lapu.

Tur bija se�i vārdi, kā izskatījās, precēti pāri.

-��� Paldies� Labi, es domāju, ka �oreiz tas ir

viss.

Vivjena Leitona saslējās.

-���� Ko jūs ar to domājat "�oreiz"? Mēs jums pateicām visu, ko zinām, ikvienu pēdējo, niecīgāko sīkumu�

Tenets salocīja papīra lapu un ielika to ka�batas portfelī.

-���� Vai jums neliekas dīvaini, ka pēc div�desmit gadu prombūtnes Elisa Parnela atgrie�as Starrendenā un gandrīz uzreiz tiek nogalināta?

-��� Dīvaini? Ko jūs ar to domājat dīvaini?

-��� Varbūt par daudz sakritību?

-��� Uz ko jūs norādāt?

Vivjena Leitona baidījās, un Tenets to zinā�ja. Aiz nesamierināmās naidīguma fasādes slēpās bailes. Bet no kā tie�i? Vai viņa bija Teneta medījums?

-���� Es domāju, ka norāde ir skaidra. Kādam Starrendenā bija uz Elisū ļauns prāts.

Vivjena skarbi iesmējās. *

-���� Naids, kas ilgst divdesmit gadus? Cik muļķīga ideja!

-������ Katrā gadījumā, ieteicās misters Leitons, kas par naidu gan kādam varētu būt pret Elisu?

-���� Es ceru, ka to man kāds pastāstīs. Varbūt jums ir kāds minējums?

Leitons pakratīja galvu, un viņa sieva no�murmināja:

-Absurda doma�

-���� Vai tā ir, misis Leitona? Tenets pavērās Ri�ardā Leitonā. Es domāju, ka daudzi cilvēki vainoja viņu jūsu brāļa nāvē.

Leitons nesarāvās, bet viņa acu plakstiņi gandrīz nemanāmi noraustījās.

-���� Mans brālis jau nomira pirms divdesmit gadiem, inspektor. Tas viss bija ļoti sen, viss ir sen aizmirsts.

-���� Vai tā ir? Jūs būsiet izbrīnīts, cik cilvēki ilgi atceras.

-���� Ar ko jūs runājāt? asi iejaucās Vivjena Leitona. Ar Nikiju? Nē, viņ� tā nepazemotos. Tad Olivers. Tam jābūt Oliveram, Oliveram Basetam. Vai marrtaisnība?

Tenets neko neatbildēja.

-���� Redzi, Ri�ard, uzmetusi vīram trium�fējo�u skatienu, Vivjena iesaucās. Viņ� to nevar noliegt. Labi, inspektor, man jāsaka, ka es patie�ām jūs neapskau�u jūsu darba dēj tā staigāt apkārt un uzrakņāt divdesmit gadus vecas cūcības.

-��� Katram darbam ir savas ēnas puses, misis Leitona.

-���� Un da�iem vairāk nekā pārējiem, ko? Labi, rociet, bet jūs neatradīsiet neko, kas saistī�tu mūs, vai ne, Ri�ard?

-���� Vai tie�ām ir nepiecie�ams atkal pieskar�ties� pieskarties tam visam, inspektor? Kon�trastā ar tum�o iedegumu āda ap Leitona acīm bija nobālējusi.

-���� Godīgi runājot, es nezinu, mister Leiton. Bet es to noteikti uzzinā�u. Paldies par jūsu palīdzību. Mēs pa�i atradīsim izeju.

Ārpusē Lainhems nenocietās.

-���� Ak Dievs, kas par sievieti! Iedomājie�ties�

Tenets aizturēja ser�antu.

-����� Tss� Klausieties, viņi mūs novēro, ejiet uz ma�īnu, cik vien iespējams skaļi soļojot pa granti, kāpiet iek�ā un brauciet prom! Pēc kādiem simts metriem atrodiet ērtu vietu, kur piestāt! Es bū�u atpakaļ, cik vien ātri varē�u.

-��� Ko jūs darīsiet?

Tenets nepacietīgi papurināja galvu.

-��� Vēlāk. Dariet, kā es teicu!

Kamēr Lainhems soļoja pa granti uz piebraucamā ceļa, Tenets klusi virzījās pa bruģēto taciņu, kas vijās gar mājas priek�u, sajuzdams aso rozmarīna smar�u, kājām skarot zemos krūmus. Tenets pagaidīja, kamēr ser�ants iesēdās ma�īnā, tad izmantoja riepu krak�ķi pret granti, lai apslāpētu troksni, ko radīja viņa ie�ana gar māju līdz atvērtajām durvīm.

Kā viņ� jau paredzēja, Ri�ards un Vivjena Leitoni nikni strīdējās. Viņam nepatika tas, ko viņ� patlaban darīja, jo neatzina noklausī�anos, un noteikti apzināti liktu sajust savu klātbūtni, ja privātajā dzīvē nokļūtu līdzīgā situācijā. Bet �ī bija slepkavība, visdrausmīgākais noziegums, un

viņ� bija pārliecināts, ka Vivjena Leitona kaut ko slēpa. �ādā ceļā viņ� varētu uzzināt patiesību. I nets klusībā lūdzās, kaut neviens viņu neiei.uidzītu, un a�i izdomāja �ķietamu jautājumu, ko � uzdot, ja viņu atklātu.

-����� �vienalga, ko tu saki, ja tu nebūtu uzstā�jis, ka jāparunā ar to nolādēto sievieti, nekas tamlīdzīgs nenotiktu.

-����� Ak, izbeidz, Viv, esi prātīga! Es tikai domāju, ka būtu jauki sasveicināties ar viņu. Es nedomāju�

-����� Ak, cik tu esi naivs� Nē, tu nekad ne�domā, un tā ir tava nelaime. Vispirms lēkt un vēlāk no�ēlot tas tev ir tik raksturīgi. Es toreiz tev teicu, ka negribu neko kopīgu ar to sievieti, l>et nē, tev jau vajag pēc sava prāta�

-����� Cik es atceros, tu jau nu gan tik daudz neiebildi.

-����� Protams, ka es to nedarīju, nolādēts! Ko tu sagaidi no manis ka es sarīko�u scēnu foajē? liet es teicu, ka nevēlos ar Elisu runāt, un tam vajadzētu būt diezgan.

-����� Ak, tam vajadzēja, ko? Un vai man nav nekādas teik�anas �ai lietā? Kā ir ar to, ko vēlos

es? Atzīstu, ka �ajā reizē būtu bijis labāk, ja mēs nebūtu ar viņu sarunāju�ies, bet kā es varēju zināt, ka viņa ļaus sevi nogalināt vēlāk tai pa�ā vakarā?

-����� O, tad tu atzīsti gan, ka varētu arī kļūdīties?

-���� Pasakot "sveiki" senam draugam? Nē, kāpēc?

-���� Par spīti faktam, ka viņai gadījies būt tā�dam "draugam", kas iedzina nāvē pa�a miesīgo brāli?

-���� Ahā, nu mēs esam nonāku�i līdz lietas būtībai, vai ne? Tas ir tas galvenais, ja? Tu Elisai nekad neesi piedevusi to, ko viņa izdarīja ar tavu dārgo Polu!

-���� Manu dārgo Polu! Tas man patīk! At�ceries, ka viņ� bija arī tavs brālis! Es nedomāju, ka tu burtiski ar dedzību metīsies ceļos un pateiksies viņai�

Bet varbūt tomēr. Varbūt, ka tu biji pateicīgs un vēl esi pateicīgs visus �os gadus. Jā, es agrāk nekad uz to neskatījos tā, bet tagad saprotu� Ja Pols vēl būtu dzīvs, tu nekad nebūtu tas, kas esi tagad, vai ne? Viņ� galu galā bija vecākais ilcis� Ja Pols vēl dzīvotu, tu nevarētu mantot teva fermu; vai nu to iegūtu viņ�, vai ari tev vajadzētu to pārdot, lai izmaksātu Polam pie�nāko�os daļu�

-���� Dieva dēļ, Viv, Polu neinteresēja zemko�pība, tu to labi zini. Viss, kas viņu interesēja, bija viņa darbs�

-���� Tavi vecāki nevarētu ari atļauties uzcelt mums �o māju, ja viņiem vajadzētu atbalstīt Polu Oksfordā� Un viens ir pavisam skaidrs tu neiegūtu mani.

Leitons nomurmināja kaut ko nesaprotamu.

-����� Ko tu teici? Turpini, saki to skaļi kā vīrs�

-���� Es teicu, ka varbūt tas beigu beigās nebija pārāk dārgs pirkums.

-���� O, visam ir savas robe�as, vai ne? Labi, es tev teik�u, lūk, ko tu neesi ne uz pusi tā vērts, kāds bija tavs brālis, nekad neesi bijis un nebūsi. Tu ar viņu nekur nevari sacensties ne prāta ziņā, ne izskatā�

-��� Un gultā?

Leitona balss bija ļoti klusa, un Tenetam va�jadzēja piepūlēties, lai sadzirdētu teikto. Vai tā bija aina, kas gadu gaitā �o divu starpā tēlota jau daudzas reizes? "Kas par dvēseli ploso�u dzīvi," Tenets nodomāja.

-��� Par nelaimi, kā tu labi zini, man nekrita tā laime. Elisa, viņa spļautin izspļāva �o vārdu, bija pirmā.

-��� Vai tu esi pārliecināta?

-��� Ko tu gribi teikt?

-��� Vai tu zini, vai tu esi pilnīgi pārliecināta, ka Elisa gulēja ar Polu?

-��� Ne nu zinu, pirmo reizi Vivjena Leitona izklausījās nedro�a par sevi. Es tikai pieņemu�

-��� Ahā, tā jau es domāju.

-��� Kā to saprast?

Klusums.

-��� Ko tas nozīmē: "Tā jau es domāju"?

Vēl arvien klusums.

-���� Ri�ard, tu nevari pielikt punktu. Tu ne�drīksti izteikt noslēpumainu piezīmi un tad at�teikties runāt. Kas tev prātā? Uz ko tu tēmē?

-�� Tam nav nozīmes, Leitona balss skanēja tikko sadzirdamā �ukstā.

Vivjena Leitona uzbudināta īsi ievaidējās:

-����� Viņ� saka: "Tam nav nozīmes!" Tu mani pataisi tik traku, ka, man liekas, es eksplodē�u no dusmām un nepacietības. Tu tā dari vienmēr: inani "uzvelc" un tad atlaid� Es domāju, ka tev vienkār�i trūkst dū�as iet līdz galam. Tu esi no�ēlojams, vai tu to zini? No�ēlojams�

Viņas balss visu laiku cēlās augstāk un pieņēmās spēkā tā, ka Leitonam vajadzēja gan�drīz kliegt, lai viņu varētu sadzirdēt.

-��� Labi! Es tev pateik�u!

Leitona pēdējie vārdi likās atbalsojamies pēk�ņā klusumā, un tikai tagad Tenets ievēroja to �ausmino�o toni. Tajos skanēja dusmas, kas sajaucās ar izmisumu un, jā, arī ar mazu apmieri�nājumu. Lai kas arī tika teikts �ajā sarunā, turp�mākais vismaz būs jaunums Vivjenai Leitonai. Un viņai tas nepavisam nepatiks.

-��� Pola nāvē tu vaino Elisu, vai ne, Viv? Tu vienmēr vainoji viņu.

-��� Jā. Visi ta�u viņu vainoja. Oficiālā nopra�tinā�ana�

Leitona smiekli skanēja nepatīkami.

-���� Nopratinā�ana. Ak, jā. Bet redzi, mīļā Vivjen, lietas būtība ir tā, ka nopratinā�anā visa patiesība nemaz neatklājās.

-��� Kā tu to domā? Viņa izklausījās satrauk�ta. Un kā tu zini?

-���� Es zinu tāpēc, ka tas biju es, kur� visu neizpauda.

Beidzot Vivjena bija apklusināta.

-��� Vai man pateikt tev, kas tā bija par infor�māciju, dārgā? Ļoti labi, es pateik�u. Jā, es redzu, ka tu to gribi zināt. Tu gribi, vai ne? Vai ne?

-��� Jā! Protams, es gribu.

-��� Protams, viņa vēlas! ņirgājās Leitons.

"Viņ� patie�ām priecājas par atmaksas

iespēju, lai kāda tā ari būtu," domāja Tenets. Un viņam radās nojauta, kas varētu sekot.

-��� Ļoti labi, es tev pateik�u� mans dārgais brālis Pols nenonāvējās tādēļ, ka Elisa viņu pameta. Viņ� izdarīja pa�nāvību tāpēc, ka tajā vakarā atklāja, ka viņu valdzina vīrie�i.

Nāves klusums.

Tad Vivjena Leitona izīmocīja klusu, ap�slāpētu skaņu.

-��� Es tev neticu. Tas bija gandrīz �uksts. Tu� Tu to izgudro.

-��� Neizgudroju.

-���� Jā, tu izgudro. Viņa bija atguvusi balsi un gandrīz kliedza bēdās un �aubās. Tu melo. Tu centies� nomelnot Pola piemiņu, tas ari viss. Tu vienmēr esi ņēmis ļaunā faktu, ka viņ� bija gudrāks par tevi, iemīļotāks par tevi� un ka es mīlēju viņu, es vienmēr mīlēju Polu.

-���� Varbūt, ka tā ir taisnība. Varbūt es vien�mēr par to apvainojos, kā tu saki. Bet, mīļā sie�va, es nemeloju. Es patiesībā redzēju viņus kopā gultā, Polu un Oliveru Basetu.

-Nē!

-���� Jā. Beidz, nonem rokas no ausīm! Visus �os gadus man vajadzēja klausīties, cik daudz sliktāks es esmu par Polu, tagad pārmaiņas pēc paklausies manī�

-���� Nē� tā nav taisnība� es tev neticu� Laid vaļā manas rokas, laid vaļā� man sāp!

Tenets saspringa. Viņ� nevēlējās iejaukties, viņam pat nebija īstu tiesību iejaukties strīdā starp vīru un sievu viņu pa�u mājās. Bet viņ� ari nevarēja noskatīties no malas, kā da�us soļus no viņa tiek pastrādāti varas darbi�

-��� Apsēdies, uzkliedza Leitons. Izbeidz, apsēdies! Tā, un tagad, vai nu tev tas patīk, vai nepatīk, tu te sēdēsi un klausīsies, kamēr es nebū�u beidzis to, kas man sakāms. Tavās in�teresēs ir dzirdēt. Galu galā savādāk tu nekad neuzzināsi, vai es runāju patiesību, vai nē. Tu pati vari spriest. Tā būs labāk�

Tenets mazliet atslābinājās. Izklausījās, ka draudo�ais uzliesmojums bija novērsts, lai arī varbūt tikai uz brīdi.

-���� Labi, ja tu atceries, tajā vakarā pēc �ķir�anās no Elisas Pols nejau�i satika Oliveru, kur� atveda viņu uz mājām. Tālāk, pēc tā, ko Olivers sacīja nopratinā�anā, Pols viņu ieaicinājis uz tasi kafijas. Vai to tu atceries?

Vivjena dro�i vien pamāja ar galvu.

-��� Tad tu noteikti atceries, ka es sacīju, ka pārnācu mājās apmēram piecpadsmit pāri desmi�tiem un vecāki vēl nebija pārnāku�i, un es tūlīt gāju gulēt. Es teicu, ka gaisma Pola istabā ne�spīdēja, durvis bija ciet un man likās, ka Pols ir vēl kopā ar Elisu. Viņa istabā es neieskatījos. Atceries?

Un atkal viņ� sagaidīja piekrīto�u mājienu.

-��� Tagad es tev pastāstī�u, kas īstenībā noti�ka� Bija drīzāk bez ceturk�ņa desmit un nevis ceturksnis pāri, kad es atgriezos mājās. Ārpusē es redzēju Olivera ma�īnu un zināju, ka viņ� ir mājās, bet ienākot nemanīju ne viņu, ne Polu. Ta�u aug�stāvā sadzirdēju mūziku un nodomāju, ka viņi dro�i vien klausās plates Pola istabā.

Es uzgāju aug�ā. Pola durvis bija ciet, bet gaisma tur spīdēja, un es ieskatījos iek�ā. Es viņus redzēju� Nē, klausies! Tu klausīsies! Es pats savām acīm redzēju viņus� gultā. Un nevarēja būt �aubu par to, ko viņi darīja�

-���� Nē! spalgi iesaucās Vivjena Leitona. Es tev neticu! Tu izdomā! Tu apskaud Polu, tu vienmēr viņu apskaudi�

-���� Varbūt, ka apskaudu, atkliedza Leitons, bet es tev stāstu patiesību. Ikviens vārds ir patiesība, es zvēru. Un Pols mani ieraudzīja. Es� es nekavējos, es ātri kāpos atpakaļ un aizvēru aiz sevis durvis. Man negribējās ticēt savām acīm. Man bija pretīgi, es jutos satriekts un satraukts.

-��� Satraukts!

-���� Jā, satraukts! Protams, es jutos �ausmīgi satraukts! Man bija tikai septiņpadsmit gadu, un viņ� bija mans brālis� Es iegāju savā istabā un aizslēdzu durvis. Nedaudz vēlāk dzirdēju, kā Olivers aizbrauc. Vecāki vēl nebija mājās, un pāris minūtes vēlāk Pols pienāca un pieklauvēja pie manām durvīm. Es neatbildēju. Viņ� teica, ka viņam ar mani jārunā. Ko es redzēju� tas nav noticis nekad agrāk un vairāk neatkārtosies� Es vienkār�i nespēju viņu ielaist, nespēju viņu redzēt. Pols un Olivers kopā gultā es nevarēju tikt vaļā no �ī skata� Paslēpu galvu spilvenā, un beigās Pols atmeta ar roku un gāja prom.

-��� Tātad tā ir tava vaina! Tā ir tava vaina, ka viņ� izdarīja pa�nāvību! Viņ� noteikti domāja, ka tu viņu no rīta nosūdzēsi vecākiem�

-���� Blēņas! Es tā nekad neesmu darījis, un viņ� to zināja.

-���� Tad varbūt viņ� domāja, ka nespēs tev skatīties acīs�

-��� Tu īstenībā nepazini Polu tik labi, vai ne, Viv? Ja tu pazītu, tad saprastu, ka ne jau tas viņu uztrauca. Viņ� vairs nespēja skatīties acīs pats sev.

-���� Lai nu kā, es neticu nevienam vārdam. Tās ir muļķības, blēņas, tu visu to izdomā par spīti�

-����� Tu vari ticēt vai neticēt, tā ir tava darī�ana, bet patiesība tā ir. Un vēl vairāk, es saderu, ka tu sevī tam piekriti. Tu pazīsti mani. Tāpat kā visiem citiem man ir kļūdas, bet es nekad neesmu ļaunprātīgs. Un kāds gan vēl cits iemesls man būtu izgudrot par Polu kaut ko tā�du?

-���� Varbūt tu domāji ja spēsi iznīcināt Polu manās acīs, es varētu aizmirst viņu un pievērsties tev�

-���� O, Viv, Leitona balsī jautās dziļas skum�jas, vai tu domā, ka jelkad es pa īstam varēju uz to cerēt? Gadiem ejot, tu ļoti nepārprotami parādīji, ko domā par mani�

-���� Labi, pasaki man, lūk, ko! Ja tas viss ir taisnība un es saku tikai "ja", iegaumē kāpēc tu to neatklāji agrāk? Kāpēc gaidīji līdz �im brīdim?

-���� Kāda jēga bija tev stāstīt? Es nekādā gadījumā netaisījos to teikt nopratinā�anā. Viņiem sastrīdē�anās ar Elisu bija pietiekams iemesls� Man vajadzēja domāt arī par vecākiem. Iedomājies, cik satriekti viņi būtu, ja to atklātu sabiedrībai� Un vēlāk� kā jau es tei�cu tam nebija nekādas jēgas. Es jutu lojalitāti pret Polu� O, nav jāskatās tā uz mani, es biju uzticīgs viņam, to es tev varu pateikt. Viņa pa�a vairs nebija, lai aizstāvētu� Es vispār nedomāju, ka kādreiz tev to stāstī�u, ja neatgadītos �ī Elisas lieta, kas atdzīvināja visu no jauna. Viv, neskaties tā uz mani! Neraudi! Lūdzu, neraudi! Piedod! Liekas, ka pat tagad man nevajadzēja tev stāstīt. Man vienkār�i bija līdz kaklam tas, ka tu Polu uzskatīji par tādu pilnības modeli� Viv, lūdzu�

-���� Liec mani mierā! Viņa raudāja atklāti, skaļi, aizvilkdamās. Ej nost no manis, nepie�skaries man!

Sekoja brāzmaina kustība, aizcirstas durvis un tad klusums.

Tenets steidzīgi devās prom pa pagalma durvīm, skrēja pāri zālājam uz vārtiem un ātri gāja pa ceļu uz ma�īnu, kurā gaidīja Lainhems.

Lainhems no iek�puses atvēra inspektoram durvis.

-��� Ko tas viss nozīmē?

-��� Es jau nojautu, ka tuvojas ķilda, un zināju, ka misis Leitona kaut ko noklusē. Man likās, ka varbūt varu uzzināt, kas tas ir.

-��� Un vai uzzinājāt?

-��� Nē. Viņu no tā novirzīja kas cits. Tenets pastāstīja Lainhemam, ko bija dzirdējis.

Lainhems savilka lūpas.

-��� Tātad par Basetu mums bija taisnība.

-��� Tā �ķiet.

-��� Ja Leitons teica patiesību. Kā jums liekas?

-��� Jā. Viss labi sakrīt, un tam ir kāda jēga. Ja jūs viņu dzirdētu�

O, jā, viņ� patie�ām runāja patiesību. Pirms divdesmit gadiem uz homoseksuāļiem raudzījās savādāk nekā tagad. Tas viss bija ietīts kauna un slepenības plīvurā.

-���� Manuprāt, uzskati mūsdienās nemaz nav tik ļoti izmainīju�ies. Es bie�i domāju, ka par spīti visam troksnim, ko taisa "homī�u" grupas, normāli cilvēki jūt pret tiem to pa�u, ko agrāk.

-���� Tādā mazā pilsētā kā �ī noteikti, te es jums piekrītu. Ja atklātos patiesība, tā noteikti nodarītu Basetam ļaunu.

-���� Neliekas gan, ka misis Parnela būtu �eit ieradusies tikai koncerta dēļ. Kā jums �ķiet, ko viņa bija domājusi ar "man ir darī�anas", ser?

-��� Jūsu minējums ir tikpat labs kā manējais.

Viņa ar nodomu to neizteica skaidri, vai ne? Tomēr viens gan: tajā jaunie�u grupā jautās ļoti spēcīgas jūtas, un daudz kas no tā kūsā vēl joprojām. Nekad nedrīkst par zemu novērtēt pagātnes spēku, Maik. Ja jūs būtu dzirdējis, kā strīdējās abi Leitoni, jūs nekad neticētu, ka viņi runā par kaut ko tādu, kas noticis pirms div�desmit gadiem.

-���� Bet viņi at�ķiras no pārējiem, ser, tādēļ, ka ir precēju�ies. Leitoniem divdesmit gadus ir biju�i citi strīdi ļoti nelaimīgi gadi, kā �ķiet lai uzkurinātu to ķildu, kuru jūs nupat dzirdējāt.

-���� Taisnība. Bet es varētu saderēt, ka �is īpa�ais strīda jautājums Pola idealizē�ana, kā to darīja Vivjena Leitona ir uzskatāms par pa�matu visām pārējām domstarpībām gadu gaitā.

-���� Nu, ja viņa vēl arvien jūt tikpat spēcīgi, mēs noteikti nedrīkstam viņu izsvītrot no aiz�domās turamajiem, vienalga, vai tā bija, vai ne�bija no�ņaug�ana.

-��� Piekrītu.

-���� Lai gan, ja tas, ko Ri�ards Leitons sacīja par Pola pa�nāvības nakti, ir taisnība, tad neesmu pārliecināts, ka jāatstāj ārpus aizdomām Basets.

-���� Es nespēju izsekot jūsu domu gaitai, Maik.

-��� Nu, viņ� dro�i vien �ajos apstākļos vaino sevi vairāk nekā Elisu Parnelu�

-��� Es neredzu iemeslu. Ri�ards Leitons ne�teica, ka Basets viņu ir redzējis, kad tajā vakarā ieskatījies Pola istabā. Basets varbūt neko nezi�nāja un domā vienīgi to, ka viņa "mierinā�ana" nav līdzējusi.

Ieskanējās Lainhema signālaparāts.

-��� Interesanti, kas noticis.

Viņi brauca atpakaļ uz ciematu, un Tenets gaidīja ma�īnā, kamēr Lainhems zvanīja. Ser�antu divas reizes savienoja. Uzacis saraucis, viņ� iznāca no telefona būdiņas. Tenets ievēroja, ka Lainhems atstājis klausuli nepakārtu.

-��� Kas ir, Maik?

-���� Luīze. Viņa �orīt atradusi māju, kura tai uzreiz iepatikusies. Viņa teica, ka tā esot tie�i tā�da, kādu mēs meklējam, un man jāatzīstas, ka viss izklausās pat pārāk labi pēc skata, lieluma, laba atra�anās vieta, normāla cena�

-���� Vai tā uz Frītendenroudas, par kuru jūs man svētdien stāstījāt?

-��� Nē. Tā bija bezcerīga. Par �o te mēs tikai no rīta uzzinājām.

-��� Kas tad par problēmu?

-���� Kāds cits to jau apskatījis pirms Luīzes, un viņ� pēcpusdienā ieradīsies atkal. Tas nav aģenta triks, Luīze īstenībā redzējusi sievieti un dzirdējusi, kā viņa teikusies atnākt kopā ar vīru. Sieva baidās, ka viņi varētu ierasties pirmie un ar piedāvājumu.

-��� Tātad Luīze vēlas, lai jūs ari varētu tūlīt braukt uz turieni?

Lainhems kautrīgi pamāja.

-����� Piedodiet, ser, es viņai teicu, ka, man liekas, es nevaru izrauties, bet viņa uzstāja, lai es jums palūdzot�

-��� Kur tas ir?

-��� Mārkitkatā.

-���� Tajā mazajā, aklajā ieliņā, kas atiet no Mārkits trītas?

-��� Tie�i tā.

-���� Ļoti jauki. Nav ta�u nekādu problēmu. Mēs vēl neesam ēdu�i, un ja jūs neiebilstat palikt neēdis, veltīdams len�a stundu māju apskatei� Pasakiet Luīzei, ka būsiet pēc desmit minūtēm!

-��� Paldies, ser. Lainhems aizskrēja atpakaļ pie telefona un atgriezās jau priecīgāks.

-��� Ja jums māja patīk tikpat labi kā sievai, jūs varat uzreiz visu nokārtot. Es jūs aizvedī�u, lad atstā�u tur, un pēc tam jūs varat atgriezties kājām.

Starrendenas tirgus laukums atrodas zemākajā pilsētas daļā, tie�i pirms tilta pāri upei, un ir pla�s, ar bruģakmeni klāts laukums īstenībā Haistrītas papla�inājums. Mārkitstrīta ved no tā taisnā leņķī, izliecoties gar upes līku�mu un beigās pārvēr�oties lauku ceļā. Mājas te ir ļoti vecas, daudzas sliktā stāvoklī, un jau klīda baumas, ka kādu dienu ne tik tālā nākotnē tās visas tiks nojauktas, lai uzceltu te jaunu atpūtas kompleksu. Tenets cerēja, ka tāda diena neatnāks nekad. Viņ� mīlēja glezno un seno siju, akmeņu un sārto ķieģeļu, nevienādo smaiļu un veco, sarkano Kentas slīpo dakstiņu jumtu kontrastus visu Starrendenas vēsturi, ko �īs mājas vēl jopro�jām saglabāja redzīgai acij.

Mārkitkata reiz savienoja divas ielas (kā to norāda pats nosaukums), bet, kad pirms da�iem gadiem Starrendenā ieviesa neizbēgamo vien�virziena kustību, tās vienu galu nobloķēja ar pāļiem, lai aizkavētu ma�īnām ieplūst Mārkitstrītas haosā, kāds tas ir tirgus dienās, un tagad Mārkitkata ir patīkama maza, akla ieliņa ar duci karalienes Viktorijas stilbi celtu māju, kas kautrī�gi skatās viena otrā pāri platām, ķir�iem ap�stādītām ietvēm un pavasarī tinas rozā ziedu putās. Mājas atrodas ideālā vietā: kājām viegli sasniedzamā attālumā no Haistrītas un upes, tomēr mierīgās un garāmslīdo�ās satiksmes trok�ņu neiztraucētas.

Tenets tā arī pateica.

-���� Un darbam izdevīgi, Lainhems smīnē�dams norūca.

Izkārtne "Pārdodams" vīdēja pusceļā ielas kreisajā pusē, un Luīze gaidīja ārpusē kopā ar dzīvokļu iznomā�anas firmas aģentu. Viņas spēcīgais stāvs spilgtajā linaudekla kleitā likās kā dzīvīgs krāsas traips ēnā, ko meta viens no ķir�kokiem. Viņiem piebraucot, Luīze skrēja uz ma�īnu un caur atvērto logu sauca:

-���� Ak, Maik, es tā priecājos, ka tu varēji at�braukt. Tev māja noteikti patiks, es to zinu. Tā ir tie�i tāda, kādu mēs meklējām.

Viņas acis spīdēja un vaigi sārtojās uz�traukumā.

Tenets bija pārsteigts, ka Luīze tā izrāda savu dzīvo interesi pie vārtiem gaido�ajam aģentam. Viņa parasti bija piesardzīga, prātīga un atturīga. Bet, ja patie�ām ir sagaidāmi arī citi pircēji, tad viņai un Maikam tā vai citādi nāksies piedāvāt pilnu cenu. Bija patīkami redzēt Luīzi tik sajūsminātu. Viņa uzsmaidīja Tenetam.

-��� Tas ir laipni no jūsu puses, ka ļāvāt Maikam atnākt.

Tenets atsmaidīja pretī.

-�� Tagad viņam ir pusdienas pārtraukums. Es teicu: ja Maiks grib mirt badā, nav mana darī��ana. Satiksimies iecirkni, Lainhem.

-��� Jā, ser.

Bentlijs uzklupa Tenetam, tikko viņ� ienāca pa durvīm.

-��� Kāda meitene grib jūs satikt, ser. Viņa te ir jau stundu vai vairāk. Kāda mis Karola Mār�a.

Karola� Meitene no "Jobline" aģentūras? Tā meitene, kura nepatika D�esikai Rosai? Vai jūs zināt, kāpēc meitene ir ieradusies?

-���� Viņa nepateica. �ī meitene strādā misis Parnelas nodarbinātības aģentūrā.

Karola dro�i vien ir atbraukusi no Londonas speciāli, lai satiktu Tenetu. Uzliesmoja satrau�kums. Ja tas nebūtu svarīgi, viņa gan nebūtu uzņēmusies tādas pūles.

-��� Kur viņa ir?

-��� Nopratinā�anas istabā numur trīs, ser.

-��� Pasakiet Karolai, ka es ieradī�os pēc stun�das ceturk�ņa! Es gribu redzēt, kas ir uz mana galda. Piedāvājiet viņai kaut ko ēdamu un tasi tējas! O, un vai jūs nevarat sadabūt pie telefona doktoru Mellerdu?

Līķa sekcijai vajadzēja jau būt cauri. Viņ� necerēja ne uz ko ļoti pārsteidzo�u, bet nekad jau nevar zināt. Tenets kāpa pa diviem pakāpie�niem uzreiz. Viņa kabinetā zvanīja telefons.

-��� Luk? Te Mellerds.

-��� Tik ātri?

-���� Nesaprotu, ko jūs domājat. Tas vilkās tā�pat kā parasti.

-��� Ne jau sekcija, bet jūsu sameklē�ana.

-��� Manis sameklē�ana? Par ko jūs runājat?

-��� Es prasīju� Ak, nekas. Kaut kas interesants?

-��� Es tā teiktu.

-O?

-���� Nāves cēlonis, protams, kā mēs jau domā�jām, bijusi nosmak�ana. No�ņaug�ana ar rokām. Lauzts rīkles kauls.

-Un?

-��� Sekos interesantākā daļa.

Tenets sasprindzis klausījās un, nolicis klau�suli, vēl kādu brīdi sēdēja, vērdamies tuk�umā.

Interesanti, ko par to teiks Lainhems.

i

Pelēkajā nopratinā�anas istabā, uztraususies uz viena no augstajiem metāla krēsliem, papē�us aizāķējusi aiz zemākā stieņa, plecus uzrāvusi, Karola Mār�a izskatījās pēc nopluku�a papagaiļa. Oran�i krāsoto, ar vasku iestīvināto matu �ķipsnu gali bija mīksti, it kā karstu jūtu izkausēti, un bagātīgie asaru plūdi ievilku�i vai�gos tum�as svītras no skropstu tu�as. Viņas trūcīgā minikleita drosmīgās zaļās un dzeltenās krāsās uzsvēra stāva kalsnumu, asos elkoņus un �agariem līdzīgās kājas. Tenetam ienākot, viņa lēni pacēla sarkani saraudātās acis un vērās viņam sejā.

Tenets meitenei uzsmaidīja.

-��� Mis Mār�a?

Meitene gandrīz nemanāmi pamāja.

-���� Es domāju, ka jūs vēlējāties mani satikt. Izmeklē�anas inspektors Tenets.

-��� Jūs nodarbojaties� jūs izmeklējat� Bet viņa nevarēja pateikt līdz galam. Bija sakrāju�ās asaras, kas tagad no jauna ritēja pa vaigiem. Meitene tās norausa ar izmirku�u, saņurcītu mut�autiņu, bezpalīdzīgi pakratīja galvu un teica:

-��� Piedodiet, es nevaru beigt.

-���� Tas nekas. Neuztraucieties! Es pilnīgi saprotu.

Tenets pievērsās policistei, kas pacietīgi stāvēja pie durvīm, un klusi sacīja:

-��� Atnesiet kārbu ar salvetēm, ja?

Viņ� klusēdams gaidīja, kamēr tās atnesa. Karola Mār�a paņēma kārbu un izmocīja smaidu. Savu slapjo mutautiņu viņa iebāza baltā plecu somā.

Kad Karola bija noslaucījusi acis un iz�ņaukusi degunu, Tenets sacīja:

-��� Es nodarbojos ar misis Parnelas nāves ap�stākļu izmeklē�anu, ja jūs gribējāt to zināt.

-��� Jā, viņa pateicīgi atbildēja, mazliet saņē�musies. Piedodiet, ka esmu tāda mulke!

-��� Es jau teicu neuztraucieties!

-��� Es slimoju un tikai �orīt par to uzzināju. Viņa pakratīja galvu. Es nevarēju tam noticēt. Asaras atkal bija draudīgi tuvu, un meitene, iz�taisnojusi plecus, dziļi ievilka elpu.

-��� Jums acīmredzot ļoti patika misis Parnela.

-��� Viņa bija� Karola vēlreiz dziļi ieelpoja un sāka no jauna. Jā, ļoti. Viņa pret mani bija ļoti laba.

-��� Kādā veidā?

Meitene paraustīja plecus.

-���� Da�ādi. Redziet, �ī bija pirmā reize, kad es patie�ām gribēju labi strādāt un ļoti baidījos kaut ko izdarīt ne tā.

-��� Cik ilgi jūs strādājat aģentūrā?

-��� Tagad būs nedaudz pāri gadam. Viņa sā�ka atslābināties un neticīgi iesmējās. Vai jūs tam ticat? Gadu! Kur� gan varēja iedomāties, ka es tik ilgi noturē�os vienā darba vietā! Tikai ne es! Ziniet, pirms tam es biju strādājusi divdesmit da�ādus darbus pusgada laikā!

-���� Jūs domājat, ka turējāties tik ilgi, patei�coties misis Parnelai? Meitene izskatījās drū�ma.

-���� Nu, pavisam noteikti, ka tas nebija mis Visvarenās Rosās dēļ tas nu ir pilnīgi dro�i. Bet misis Parnela� No pa�as pirmās dienas viņa patie�ām izturējās pret mani labi. Sākumā viņa iedro�ināja mani un teica, lai neuztraucos gadījumā, ja kļūdītos. Tas jaunā darbā esot nor�māli, visiem gadoties kļūdas, un drīz vien es iepraktizē�oties� Nedomājiet tik, ka mis Rosa kaut ko līdzīgu teiktu! Es nepalik�u aģentūrā, tas nu ir skaidrs. Nedomāju, ka varē�u tur paciesties.

-��� Kādēļ?

-��� Viņa nekad nedod mieru, vienmēr pārbau�da, ko mēs darām. Tas mani nervozē, un es kļūdos. Un, ja tā� ak Kungs, kādu jezgu viņa saceļ� Diez vai to nedzird pat otrā Fulhemroudas galā. Bet misis Parnela� Ak Dievs, atkal, meitene tikai noteica, kad asaras no jau�na tecēja lejup pa vaigiem. Viņa bezcerīgi pa�ūpoja galvu. Es nekā tur nevaru izdarīt.

Tenetam iekrita prātā, ka �is dīvainais, mazais, bezpajumtniekam līdzīgais radījums bija pirmais cilvēks, kas patiesi sēroja par Elisu. Viņ� nogaidīja, līdz meitene norimstas, tad jautāja:

-���� Vai jūs tagad varat man pastāstīt, kāpēc atbraucāt?

Viņa pamāja.

-���� Kad es uzzināju par misis Parnelu� un redzēju viņu uzvedamies tā, it kā būtu galvenā� es jutu, ka man kādam jāizstāsta. Meitenes bal�sī jautās izaicinājums, it kā D�esika Rosa būtu te un vēl joprojām lūkotu pavēlēt.

-��� Par misis Parnelu un mis Rosu?

-����� Jā. Vecā govs, viņa nomurmināja. Viņai nav� nav� Beidzot sameklējusi īsto vārdu, viņa to triumfējo�i izsvieda: Nav cil�vēcības, lūk, kas. Viņa zināja, ko misis Parnela juta pret misteru Parnelu. Viņ� bija brīni�ķīgs. Vai jūs zinājāt, ka misters Parnels gadiem ilgi pārvietojās invalīda ratiņos?

Pirms turpināt, meitene gaidīja, lai Tenets pamāj.

-���� Un ņemiet vērā, viņ� nekad nesūdzējās. Misis Parnela darīja visu vīra labā. Tie�ām bija brīni�ķīgi viņus abus redzēt kopā. Tikai paska�toties vien, jau bija skaidrs, ka viņi viens otru mīl.

Karolas acis kļuva sapņainas, un Tenets redzēja, cik dziļi meiteni bija iespaidojusi Parnelu uzticība. Viņ� pieķēra sevi pārdomājam, no kādas vides meitene varētu nākt. Noteikti nelab�vēlīgas varbūt no �ķirtas ģimenes vai vismaz no tādas, kur trūka mīlestības un maiguma. Ļoti iespējams, ka tie�i tādēļ meitene juta vajadzību izkliegt savu personību pretīgajā frizūrā, ne�saskanīgajās, uzkrīto�ajās krāsās� Tenets pasteidzās koncentrēt uzmanību uz to, ko viņa stāstīja.

-��� � tik satriekta, kad Parnels nomira.

-���� Tas notika pirms se�iem mēne�iem, vai ne?

-��� Jā, februārī. Es pati redzēju, kā viņ� pār�mainījās: slimoja arvien bie�āk un tad ap janvāra beigām saslima ar krū�u infekciju, no kuras ne�spēja atveseļoties. Beigās slimība pārtapa plau�u karsonī, un viņam bija jāliekas slimnīcā. Dfvas dienas vēlāk viņ� nomira. Misis Parnela bija tik ļoti satriekta� Viņa gandrīz vai dzīvoja slim�nīcā un pēc tam vienkār�i ieslēdzās savā dzīvok�lī, un negribēja nevienu redzēt. Es zem durvīm pabāzu zīmīti, kurā piedāvāju darīt visu, itin vi�su, viņai tikai vajadzēja pateikt, ko iepirkties, apkopt māju, visu, bet misis Parnela par atbildi pāris rindiņās uzrakstīja, ka vēloties būt viena, jo pie tā esot tagad jāpierod. Un mis Rosa� Varēja redzēt, ka viņai patīk vadīt, tēlot priek�nieci un visu izo�ņāt� Protams, kad atgriezās misis Par�nela, mis Rosa vairs neuzdro�inājās tādā manierē turpināt, un tas, nudien, padarīja mani vai traku redzēt, cik misis Parnelas acīs viņa bija li�ķīga un izpalīdzīga. Kad aiz muguras� Es patie�ām nesaprotu, kādēļ misis Parnela uzaicināja viņu par partneri. Manuprāt, tas ir pats sliktākais, ko viņa jebkad izdarījusi.

-���� Varbūt viņa juta pateicību pret mis Rosu par to, ka tā bija uzņēmusies visu rūpju nastu laikā, kad misis Parnela pati nebija spējīga tikt ar to galā.

Karola paraustīja plecus.

-���� Diez vai. Tas iet pāri manai sapra�anai. Lai nu kā, mēs ar Feitu nebijām pārsteigtas, ka mis Rosa, reiz dabūjusi kāroto līdzīpa�niecību, sāka izturēties pret mums savādāk arī misis Parnelas klātbūtnē ak, no sākuma tikai nedaudz. Bet misis Parnela to ievēroja. Es redzēju, ka da�kārt viņa tā dīvaini paskatās mis Rosā, it kā vairs nepazītu to. Un tālāk, protams, misis Par�nela sāka pati kļūdīties iegaumējiet, tikai pavisam nedaudz, un tur arī nebija, ko brīnīties, vai ne pēc visa tā, kam bija izgājusi cauri.

-����� Paiet ilgs laiks, lai tiktu pāri kāda mīļota cilvēka zaudējumam, it īpa�i, ja attiecības bi�ju�as tik tuvas kā misteram un misis Parneliem.

-���� Tie�i tā es teicu Feitai! Bet vai jūs domā�jat, ka mis Rosa to saprata? Varat būt dro�s, ka nē! Es domāju, tā sieviete savā dzīvē nevienu, izņemot sevi, nav mīlējusi. Nevar ta�u gaidīt, lai misis Parnela spētu koncentrēties darbam, it kā nekas nebūtu noticis, vai ne? Bet mis Rosa uzskatīja, ka var. Un viņa saniknojās, kad misis Parnela kļūdījās, un kļuva vēl jo niknāka tādēļ, ka baidījās dusmas izrādīt. Tā vietā viņa tās izgāza uz mums. Tomēr viss kļuva vēl sliktāk, kad misis Parnela sāka aiziet no kantora bez ieminē�anās mis Rosai. Un tad� Jūs jau varat iedomāties, ja? Mis Rosa mēdza uzvesties kā negudra, dauzot kantora durvis un murminot pie sevis kaut ko par bezatbildību un tamlīdzīgi. Mēs ar Feitu tik tikko uzdrīkstējāmies elpot, kur nu vēl atvērt mutes. Es Feitai sacīju kā gan var vainot misis Parnelu par to, ka viņa gribēja laiku pa laikam izsprukt no kantora? Viņa galu galā bija vadītāja.

-��� Vai jūs gadījumā nezināt, uz kurieni misis Parnela gāja?

Karola pakratīja galvu.

-��� Nav ne jausmas. Tā nebija mana darī�ana, un manis dēļ viņa varēja iet prom tik bie�i, cik gribēja. Ja mums tas nozīmēja vairāk darba �ēl! Feita juta tāpat� Gaisotne palika aizvien saspringtāka un sliktāka. Un tad pēk�ņi bez redzama iemesla mis Rosa kļuva maiga un mīļa.

-��� Kad tas notika?

-���� Pirms kāda mēne�a. Mēs ar Feitu ne�spējām ticēt savām acīm. Iepriek�, ja vien misis Parnela aizgāja no kantora, neko nepateiku�i, mis Rosa visu atliku�o dienas daļu raidīja viņai niknus skatienus, un atmosfēra bija kā uzlādēta. Un tad, kā es jau teicu, glu�i negaidot ne vairs pārmetumu, ne �ēlo�anās nekā� Varu jums teikt, ka mēs nesapratām, ko mis Rosa nodo�mājusi.

-���� Jūs domājāt, ka viņai varēja būt kāds ap�slēpts nodoms?

-���� �ī sieviete spēja tēlot eņģeli, ja vien cerē�ja, ka no tā pa�ai atlēks kāds labums. Beidzot pagāju�onedēļ es uzzināju, kas tur slēpās.

Karola paliecās krēslā uz priek�u un pie�klusināja balsi, it kā D�esika Rosa noklausītos aiz durvīm.

-���� Tas notika vēlu tre�dienas pēcpusdienā. Mēs ar Feitu bijām beigu�as dienas darbu un gājām mājās. Pagājusi tikai da�us soļus, es atcerējos, ka esmu aizmirsusi pusdienas pār�traukumā nopirkto grāmatu. Es to ieliku savā galda atvilktnē un ļoti vēlējos vakarā sākt lasīt tā bija manas iemīļotās rakstnieces Danielas Stīlas grāmata, tāpēc devos atpakaļ. Kantoris vēl nebija slēgts, un, tikko iegājusi, es dzirdēju viņas abas strīdamies tas ir, es dzirdēju mis Rosu. Iek�ējā kantora durvis bija vaļā, un tā, kā uz grī�das ir paklājs, viņas mani nemanīja.

Karola dramatiski apklusa un tad turpināja:

-��� Viņas strīdējās par testamentu.

-��� Misis Parnelas testamentu?

Karola svinīgi pamāja. Tenets ievēroja, ka viņai ir skaistas acis skaidri zaļas ar zeltainiem raibuminiem.

-����� Vai jūs nesaprotat? viņa nepacietīgi iesaucās.

Tenets saprata gan Karolas atklātā nozī�mīgumu, gan arī viņas dziļās bēdas par Elisas nāvi un vēlmi ātrāk nodot tiesai slepkavu. Vēl viņ� saprata, ka Karola jūt lielas antipātijas pret mis Rosu, tā ka viņa varbūt ir izdarījusi secināju�mus bez īsta pamatojuma.

-���� Man liekas, pirms sacīt, ka jūs visu sapro�tat, man jāuzzina kaut kas vairāk.

Viņa paraustīja plecus.

-��� Nu, labi.

Karola atgāzās krēslā, pārlika vienu celi pār otru un nogludināja lēto linaudekla kleitu. Tagad, pārvarējusi sākotnējās bēdas un uzbudi�nājumu, un par spīti kliedzo�ajām krāsām, viņa drīzāk izskatījās pēc maza, mundra zvirbulēna. Kaut kas meitenē piesaistīja un izraisīja Tenetā gan līdzjūtību, gan apbrīnu un tajā pa�ā laikā li�ka tam sajust dīvainu vēlmi meiteni aizsargāt.

Inspektors saprata, ka viņa varēja izraisīt Elisā mātes instinktu.

-����� Kā jau es teicu, viņas runāja par misis Parnelas testamentu. Mis Rosa sacīja, ka viņām vajadzētu� kā viņa izteicās? Kaut nu es atcerē�tos pareizi� Viņām vajadzētu "legalizēt stāvok�li". Ar to mis Rosa domāja uzrakstīt testamen�tu viena otrai par labu.

-��� Vai mis Rosa tik tie�ām tā teica?

-Jā.

-��� Jūs esat par to pārliecināta?

-���� Protams, ka esmu. O, es saprotu, ko jūs domājat! Jums liekas, ka es visu izdomāju, jo necie�u mis Rosu?

-��� Es tā neteicu�

-��� Tas nav jāsaka! Jūs kļūdāties. Es pateik�u vārdu pa vārdam, ko viņas sacīja, un tad jūs pats varat izlemt. Runātāja bija mis Rosa. Un viņa teica tie�i �ādiem vārdiem: "Es domāju, ka katrai no mums jāatstāj sava daļa otrai. Tad mēs abas būsim dro�as�"

Karola to atkārtoja valdonīgajā, pārākuma pilnajā D�esikas Rosās balsī, tā ka Tenetam nācās apspiest smaidu.

-��� Un kas misis Parnelai par to bija sakāms?

-���� Viņa teica un es nekad nebiju dzirdējusi misis Parnelu tik dusmīgu: "D�esika, es gribu jums atgādināt, ka mums ar Kenetu pagāja ilgi gadi, kamēr pamazām radījām �o aģentūru. Jūs un es neesam līdzvērtīgi partneri, un es patie�ām sāku �aubīties, vai neesmu pieļāvusi rupju kļūdu, piedāvājot jums kļūt par līdzīpa�nieci." Tad mis Rosa gribēja ko teikt, bet misis Parnela uzstāja: "Nē, D�esika, jūs uzklausīsiet mani. Es rakstī�u savu testamentu tad, kad gribē�u to darīt, un ne ātrāk. Bet es varu jums apgalvot vienu, ka jūs nebūsiet mantiniece. Man ir pa�ai sava ģimene, par ko rūpēties." Uz to mis Rosai izspruka: "Bet jūsu tēvs ir vecs. Viņam ir pāri septiņdesmit. Ja nu viņ��" Un misis Pamela at�bildēja: "Es nedomāju savu tēvu. Un tagad, ja jums nav iebildumu, es vairāk par to negribu runāt�" Es vairs ilgāk negaidīju, paķēru savu grāmatu un steidzos prom.

-��� Jā. Jā, es saprotu.

-���� Nu, un ko jūs domājat? Vai tagad jūs saprotat?

-����� Jā, protams. Es jums pateicos, ka uzņēmāties �īs pūles un atbraucāt �urp, lai visu izstāstītu.

-��� Jā, tas bija vienīgais, ko es varēju izdarīt, vai ne? Viņas labā izdarīt. Karola piecēlās un nolika salve�u kārbu uz galda.

-��� Vēl tikai viena lieta�

-��� Kāda? Karola nolieca galvu un gaido�i vērās Tenetā.

-���� Misis Parnela. Vai jūs zināt kādus viņas draugus ārpus aģentūras?

Oran�ie matu �ķipsnas gali lēkāja, Karolai enerģiski papurinot galvu.

-��� Viņai nebija tam laika. Rūpes par misteru Parnelu aizņēma visu viņas laiku. Bez brīdi�nājuma Karola atkal izplūda asarās.

-��� Viņa nebija pelnījusi tādu nāvi.

Tenetam ejot ārā no nopratinā�anas telpas, atgriezās Lainhems.

-��� Nu, kāda bija māja?

-��� Brīni�ķīga. Tie�i tādu mēs visu laiku mek�lējām. Es pat nevaru noticēt, ka beidzot esam to atradu�i. Man jau sāka likties, ka tas nekad nenotiks.

-��� Vai jūs sarunājāt pirkumu?

-���� Jā, rakstiski. Nevaram paļauties uz ne�jau�ību.

-��� Labi. Lieliski.

Kāpjot aug�ā pa kāpnēm, Lainhems turpināja jūsmīgi runāt par māju.

-��� Vai kaut kas interesants ir noticis arī �eit?

Tenets pasmīnēja.

-��� Tā varētu teikt. Man bija viesis. No Lon�donas. Un inspektors atkārtoja Karolas Mār�as stāstīto.

-���� Vai jūs domājat, ka viņa teica patiesību,

ser?

-��� Jā, Tenets pasmaidīja atcerēdamies. Viņa bija lielisks mīms.

Gaiss kabinetā bija pārkurināts un sastāvējies.

-��� Atveriet, lūdzu, logu, Maik!

Nenācās viegli iekustināt loga rāmi, līdz beidzot Lainhemam laimējās nolaist to zemāk par da�iem sprī�iem.

-��� Baidos, ka vairāk es nekā nevaru izdarīt, ser.

-��� Kādu dienu mūs te atradīs nosmaku�us� Uz brīdi atveriet arī durvis!

-���� Ko gan misis Parnela domāja ar "man ir pa�ai sava ģimene, par ko rūpēties" un "es ne�domāju savu tēvu"? Kam vēl viņa varēja atstāt aģentūru?

-���� Ahā, tagad sāk kļūt interesanti, Maik. Tie�i pirms sarunas ar Karolu Mār�u es runāju ar doktoru Mellerdu.

-��� Par sekciju?

-Jā.

-Un?

Tenets neatbildēja, tikai pacēla uzacis, gaidīdams, lai Lainhems pats izdara secināju�mu.

-��� Misis Parnelai ir bijis bērns! viņ� iesau�cās.

-��� Teicami, Maik. Tā bija.

-��� Tātad viņa to būs attiecinājusi uz bērnu.

-��� Tas liekas visiespējamākais, vai ne?

-���� Tas nevarētu būt viņas vīra bērns, jo savādāk mēs jau iepriek� būtu viņam uzdūru�ies, tātad tam jābūt dzimu�am pirms viņas kāzām, un tas dro�i vien ir adoptēts. Bērnam vajadzētu būt

-��� cik? vismaz trīspadsmit gadus vecam, ja ne daudz vecākam.

-��� Noteikti. Tātad pa�laik mums jāmeklē at�bildes uz trim jautājumiem: kad bērns ir dzimis, kas bija tā tēvs un kāds ir �ī bērna jaunais vārds?

-��� Tenets nosēdās aiz galda, izņēma pīpi un sāka to piebāzt. Visi uzskatīja, ka Elisa ar ģimeni aizbraukusi no Starrendenas Pola Leitona pa�nāvības dēļ. Bet pieņemsim, ka tā nav taisnī�ba. Viņ� aizsmēķēja un pārliecinājās, ka tā labi velk. Pieņemsim, ka īstais iemesls bija tāds, ka lilisa atklāja, ka ir stāvoklī. Pēc Baseta sacītā iznāk, ka Elisa līdz pat tā gada aprīļa beigām draudzējās ar Nikolasu Reinu. Un 4. jūnijā viņa sarāva attiecības ar Polu Leitonu. Es domāju� ja nu īstais iemesls tam bija tikko kā atklātais lakts, ka viņa gaida bērnu?

-���� Varētu būt. Tas izskaidrotu arī to, kāpēc misis Parnela izvēlējās tik nepiemērotu laiku. Neviens nesaprata, kāpēc Elisa nepagaida līdz eksāmenu beigām. Varbūt viņa juta, ka nevar turpināt satikties ar Polu, ja nes sevī kāda cita bērnu.

-��� Un viņa, protams, bija pamatīgi uztraukusies.

-���� Dabiski. Nevarēja būt ne runas par liku�mīgu abortu, jo jaunais likums stājās spēkā tikai 1967. gadā.

-���� Ne tikai tas. Jūs kaut ko aizmirstat, Maik. Viņa bija katoļticīga.

-���� Protams� aborts bija izslēgts tā vai citā�di. Vai, jūsuprāt, tēvs varētu būt Reins?

-��� Tā ir iespēja, vai jūs nepiekrītat?

-����� Bet tikai viena no daudzām. Galu galā mēs tikai minam, kādi varētu būt iemesli Doilu aizbrauk�anai no Starrendenas. Tas patie�ām varēja būt arī tādēļ, ka viņi nespēja izturēt visas runas pēc Pola Leitona nāves, vai varbūt misters Doils mainīja darbu. Tādā gadījumā viņa varēja ieņemt bērnu ilgi pēc aizbrauk�anas no �ejienes viņa apprecējās tikai pēc septiņiem gadiem.

-���� Taisnība. Varbūt Elisa nemaz nezināja, ka ir stāvoklī, kad mainīja dzīvesvietu, un tēvs ir Pols Leitons, par spīti viņa brāļa sacītajam, ka Pols bija homoseksuālists. Lai gan� Pēk�ņi Tenets apklusa, un acis viņam iespīdējās.

Lainhems jau iepriek� bija redzējis tādu skatienu.

-��� Ser? viņ�, valdīdams uztraukumu, jautāja.

-���� Man ienāca prātā. Ja es zinu, ka tas ir tikai "ja" grūtniecība apstiprinājās 1964. gada jūnija sākumā un ja pieņemam, ka Elisa bija stā�voklī apmēram astoņas nedēļas, tad bērnam va�jag būt dzimu�am nākamajā janvāri, 1965. gada janvārī, un tam tagad, pēc maniem aprēķiniem, būtu divdesmit gadu.

-Un?

-��� Domājiet, Maik, domājiet!

-��� Es domā� Lainhems iesāka un apklusa, pēk�ņi saprazdams, kur Tenets tēmēja. Sekoja mirklis mulsa klusuma, tad viņ� pabeidza. Penija Reina�

Tenets lēni pamāja.

-��� Penija Reina.

Abi vīrie�i vērās viens otrā, apdomājot, ko tas nozīmē.

-���� Viņa ir atbilsto�ajā vecumā, beidzot sacīja Lainhems. Es labi atceros, ka doktors Mellerds teica: viņai esot divdesmit.

-���� Es arī to atceros. Interesanti, vai viņ� ne�zina, kad tie�i Peniju adoptēja.

Tenets jau sniedzās pēc telefona.

-���� Lūdzu, sameklējiet doktoru Mellerdu! -

Viņ� nolika klausuli. Bērnu nodeva adop�tē�anai tikai se�u nedēļu vecumā, tā ka, ja tas dzimis janvārī, tad iespējams, ka to adoptēja februāra beigās vai marta sākumā.

-���� Kā jums liekas, vai tas varētu būt nokār�tots privāti, vai caur adoptē�anas aģentūru?

Tenets pa�ūpoja galvu.

-���� Ne caur aģentūru. Viņi anonimitāti vērtē ļoti augstu un uzskatītu �āda veida darījumu par pārāk nedro�u un saistītu ar sare�ģījumiem nākotnē. Nē, ja Reini tie�ām adoptēja Elisas bēr�nu, tad man daudz pieņemamāk liekas, ka abas ģimenes to nokārtoja klusi un neuzkrīto�i.

-���� Bet vai gan tādi cilvēki kā Reini būtu nodevu�ies nelikumīgam darījumam?

-���� Jūs tikpat labi kā es zināt, ka cilvēki izmisumā nerīkojas saprātīgi� �ai gadījumā izmisuma bija diezgan.

Iezvanījās telefons.

-��� Te Mellerds. Jūs vēlējāties runāt ar mani?

-���� Jā. Jūs man teicāt, ka Elisa Parnela kaut kad ir dzemdējusi bērnu. Mums nupat kā ienāca prātā diezgan interesanta doma. Tenets īsumā to paskaidroja.

Kad viņ� beidza, līnijas otrā galā iestājās nāves klusums.

-��� Vai jūs vēl tur esat, doktor?

-��� Jā, protams, esmu, no�ņācās Mellerds. Es mēģinu iz�ķirties, vai jūsu sacītais varētu būt patiesība.

Tenets gaidīja.

Beidzot atskanēja:

-���� Neapdomājoties man gribas teikt "Nieki un muļķības!"

-Bet?

-���� Es jau teicu es domāju. Cik saprotu, tad jūs vēlaties pārdomātu atbildi?

Mellerds bija labi pazinis Reinu ģimeni, un Tenetu interesēja viņa domas.

-��� Protams.

Sekoja vēl ilgāks klusums.

-���� Nu, tā, beidzot negribīgi atsaucās Mellerds, es domāju, ka tas ir iespējams. Bet saprotiet arī, ka tai vajadzēja būt slepenai no�runai. Neviena adoptē�anas aģentūra tur nav ie�saistīta.

-��� Jā, es saprotu.

-����� Katrā ziņā tas man neglaimo, ka jūs gribējāt zināt tie�i manas domas. Ko jūs vēl vēlaties man jautāt?

-����� Apsverot iespēju, ka Elisa bija stāvoklī, Doiliem vasarā aizbraucot no �ejienes, mēs izrēķinājām, ka, gadījumā, ja Nikolass Reins bi�ja bērna tēvs, tas dro�i vien tika ieņemts viņu sakara beigās, teiksim, laikā starp 1964. gada aprīļa vidu un beigām. Tad tas ir dzimis kaut kad 1965. gada janvārī un adoptēts februāra beigās vai marta sākumā. Interesanti, vai jūs atceraties, kad tie�i Penija parādījās Reinu mājās?

-����� Es varu izdarīt vairāk un, proti, pateikt jums Penijas dzim�anas dienu, ne precīzu datu�mu, bet pāris dienu intervālā. Un man jāatzīst, ka tas sakrīt ar jūsu teoriju. Es zinu tāpēc, ka reiz nejau�i satikos ar viņu un viņas māti vilcienā, at�grie�oties no Londonas. Es biju sapulcē un viņas janvāra izpārdo�anā, lai Penijai uz dzim�anas dienu nopirktu mēteli. Viņa jokojās un teica, ka nepavisam nepatīkot svinēt dzim�anas dienu tikai trīs nedēļas pēc Ziemsvētkiem, bet vienī�gais labums esot iespēja bie�i nopirkt kaut ko patie�ām jauku lielajās izpārdo�anās vēl pirms dzim�anas dienas, kaut ko tādu, ko māte savādāk nebūtu varējusi atļauties.

-���� Tātad janvāra vidus. Satraukums, ko Tenets ar nodomu bija atvairījis, nu uzdzina viņam zosādu. "Uzmanīgi," viņ� pats sev pavēlē�ja, "nepārsteidzies!"

-��� Un jūs teicāt, ka viņai ir divdesmit gadu, ja?

-���� Jā� Ja jums ir taisnība, tas daudz ko izskaidro.

-��� Ko, piemēram?

-���� Nu, pirms kāda laiciņa es teicu, cik labi Penija iekļaujas ģimenē. Viņa pat izskatās līdzī�ga savai aud�umātei tā pati ķermeņa uzbūve, un sejas krāsa� Bet ja īstenībā misis Reina ir viņas vecāmāte� Es vienmēr domāju, ka līdzība ir tikai laimīga sagadī�anās.

-��� �obrīd tas viss ir tikai minējums.

-Tomēr� Dariet man zināmu, kā jums vei�cas, labi?

-��� Protams.

Tenets pateicās viņam un nolika klausuli. Tad izstāstīja Lainhemam Mellerda teikto.

-���� Tātad Penija Reina varētu īstenībā būt Nikolasa Reina meita, nevis māsa.

-���� Varētu būt, Maik, atcerieties to!

-���� Bet ja tā� Jūs tagad saprotat, kā tas varē�ja notikt, vai ne, ser? Ja padomā tas varētu būt dabisks iznākums visai lietai. Elisa varēja sākt jaunu dzīvi, brīvu no sare�ģījumiem, kādi saistās ar ārlaulības bērnu. Gan viņa, gan Doili zinātu, ka bērns augs dro�ā un laimīgā ģimenē pie cil�vēkiem, kuri faktiski bija tā asinsradinieki un kuri rūpētos par bērna labklājību.

-���� Protams, ari Reini, tāpat kā Doili, bija ka�toļi. Tas ir ļoti svarīgi.

-���� Un Reiniem tā būtu lieliska izeja. Misis Reinai bērnu vairāk nevarēja būt, bet �ādā ceļā viņa iegūtu mazmeitu gaidītās meitas vietā, un neviens pat nenojaustu.

-��� Taisnība.

-���� Un, satraukts iesāka Lainhems, ja mi�sis Parnela bija Penijas māte, tas mums izskaidrotu kaut ko nesaprotamu kāpēc viņa Starrendenā ieradās sestdien.

-���� Nelaimes gadījuma dēļ, jūs domājat? Bet, Maik, neaizmirstiet, ka "Gulbja" saimnieks mums teica, ka viņa aizrunājusi istabu jau divas nedēļas iepriek�.

Lainhema entuziasms mazinājās tikai uz īsu bridi.

-��� Bet negadījums varēja būt cēlonis tam, ka misis Parnela sestdienas rītā izskatījās satriekta un gribēja agrāk tikt prom no kantora.

-��� Iespējams. Visu �o satraukumu rezultātā Teneta pīpe bija apdzisusi. Pagāja ilgs laiks, līdz inspektors to no jauna aizdedza. Es gribētu zināt, kādēļ viņa laicīgi pasūtīja sev vietu uz �o vienu nakti.

-���� Ser! Tas varēja būt tādēļ, ka Elisa zināja, ka Reins tad būs Starrendenā. Es atceros, ka par koncertu tika minēts laikrakstos, kad pasludināja viņa saderinā�anos es to pats lasīju. Varbūt kop� vīra nāves misis Parnela arvien vairāk un vairāk domāja par saistī�anos ar Peniju. Iepriek� viņai likās, ka to nedrīkst darīt. Ja viņa nebija vīram neko teikusi jau pirms kāzām par bērnu, varbūt Elisa juta, ka pēc nelaimes gadījuma to vairs nevar, jo negribēja viņu sāpināt, zinot, ka vīrs nespēj dot bērnus. Ta�u, palikusi viena pēc vīra nāves, misis Parnela sāka domāt, un tas bija itin dabiski, ka viņa vēlējās uzzināt, kāda mei�tene izskatās un kā viņai klājas. Un tad līdz dar�bībai ir tikai vairs viens solis. Tūlīt vajadzēja izlemt, kā labāk sākt, un Elisa vispirms gribēja sazināties ar Reinu. Grūtības noteikti sagādāja tas, ka viņ� tik daudz ceļoja pa visu pasauli un reti bija sastopams. Tad, pateicoties reklāmai par Reina saderinā�anos, misis Parnela uzzināja, ka viņ� Starrendenā sniegs koncertu. Tā Elisa aizrunā istabu "Gulbī", nopērk biļeti uz koncertu un, ieradusies �eit, nolemj, ka nedrīkst satik�anos atstāt nejau�ības ziņā. Viņa Reinam piezvana tā varētu būt minētā vietējā telefona saruna drīz pēc iera�anās.

Lainhems ieturēja pauzi un pasmīkņāja:

-��� Kā man veicas, ser?

-��� Lieliski, Maik. Turpiniet!

-���� Labi. Reins ir ļoti aizņemts, jo pavada daudz laika slimnīcā, vienīgā iespēja ir tikties pēc koncerta. Viņi satiekas foajē, un misis Par�nela saka, ka viņiem steidzīgi jāizrunājas par Peniju. Ziņas par Penijas nelaimes gadījumu ir padarīju�as Elisu vēl noteiktāku apņēmībā nodibināt sakarus ar meitu. Lai nu kā, Reins piekrīt (bez �aubām, negribīgi), atsvabinās no lī�gavas un tās vecākiem, sakot, ka brauks atpakaļ uz slimnīcu, un tālāk Reins ar misis Parnelu iet uz�"Gulbi". Var arī būt, ka vini devās atsevi�ķi, norunāju�i tur tikties.

Savā istabā misis Parnela pastāsta, ka apņē�musies pateikt Penijai, ka ir tās māte. Tāda doma �ausmina Reinu. Viņ� saprot, ka, uzzinot par to, ka aud�umāte īstenībā ir viņas vecmāmiņa un aud�ubrālis viņas īstais tēvs, un saprotot, ka'visu mū�u viņa ir krāpta, Penija varbūt vairs nekad neuzticēsies un neticēs viņiem. Tas sagraus viņu līdz �im ārkārtīgi laimīgo un tuvo ģimeni. Viņam kaut kā jāpārliecina Elisa, bet viņa neklausās. Reins jau tā atrodas ļoti lielā uzbudinājuma stā�voklī noraizējies par Peniju un māti, it īpa�i par māti, un tikko kā beidzis sasprindzinājuma pilnu uzstā�anos, strīds pāraug ķildā, kas pieņe�mas spēkā, Reins pazaudē galvu un� Lainhems pavēcināja roku. Tā.

Tenets neatcerējās jebkad dzirdējis Lainhemu tik daiļrunīgu. Inspektors pats bija izstrādājis ļoti līdzīgu scenāriju, bet viņam nebija nodoma to atklāt. Tā vietā Tenets sāka aplaudēt.

Bravo, Maik! Pārliecino�i. Faktiski ļoti pārliecino�i. Un sarkanā mape?

-���� Reinam tā bija jāpaņem līdzi, jo tur atra�dās pierādījumi Penijas īstajai identitātei: dzim��anas apliecība, varbūt vēstules� Reins nevarē�ja riskēt un atstāt to mums.

-��� Tie�i pierādījums mums ir vajadzīgs, lai �ī teorija varētu pastāvēt.

-��� Jūs domājat par Penijas īsto identitāti?

-��� Ne glu�i. Drīzāk gan pierādījums, ka viņa patie�ām ir Elisas meita.

-���� Es saprotu, ko jūs domājat. Ja viss sakrīt jauki, ja ne mūsu lieta iz�ākst, vai ne?

-������ Pareizi. Jautājums tagad ir kā to uzzināt? Protams, ka nedrīkst prasīt Reinam. Ja viņ� ir vainīgs, tad tas viņu vienkār�i brīdinās, ka mēs esam uz pēdām. Bet bez Nikolasa vienīgie cilvēki, kas to zina, ir misis Reina, kura atrodas komatozes stāvoklī, un Elisas tēvs, kur� vēl joprojām ir atvaļinājumā.

-���� Vecais misters Doils ir patie�ām vienīgā iespēja uzzināt, vai ne? Lainhems sarauca uzacis. �ķiet, ka mums nāksies gaidīt līdz sest�dienai.

-���� Jā. Vienu mirklīti. Elisas advokāts arī varētu zināt. Rīt mums ir tik�anās ar vinu. Tā būs interesanta saruna, it īpa�i sakarā ar Karolas Mār�as stāstīto.

-��� Tas patie�ām neizslēdz arī mis Rosu, vai ne? Lainhems pēk�ņi iesita sev pa pieri. Velns un elle!

-��� Kas par lietu?

-��� Man tikko kā ienāca prātā. Jūs man likāt, lai es kādu norīkoju pārbaudīt visas iespējamās apme�anās vietas Starrendenā, ja gadījumā mis Rosa būtu sekojusi misis Parnelai. Es aizmirsu. Atvainojiet, ser! Rīt no rita es lik�u Bentlijam ar to nodarboties. Vai jūs atcerējāties palūgt Spārkam pārbaudīt, vai mis Rosai ir auto un vai viņa prot ar to braukt?

-��� Jā. Interesanti, kā viņam veicas.

Lainhems pasmaidīja.

-���� Manuprāt, viņ� pa�reiz pavada savas dzīves jaukākos brī�us� Bet atgrie�oties pie mis Rosās. Man nākas negribīgi atzīt, ka, labi apdomājot, Karolas Mār�as atklātais daudz nepastiprina aizdomas pret viņu.

-��� Kāpēc ne?

-��� Pat ja mis Rosa un misis Parnela strīdējās par testamenta noteikumiem, es neredzu, ko viņa varētu iegūt, cen�oties atturēt misis Parnelu no jauna testamenta sastādī�anas. Tagad, iespē�jams, spēkā ir iepriek�ējais, un, tā kā viņas vīrs ir miris, tad misis Parnelas daļa nonāks tēva rokās.

-���� Tie�i tā. Un viņ� ir vecs vīrs. Varbūt D�esika Rosa cer, ka izdevīgāk vienoties ar viņu un nevis ar kādu nezināmu mantinieku. Tenets pavērās pulkstenī. Jau ceturksnis pāri pieciem, un Tenets bija apsolījis D�ounai, ka mēģinās tikt mājās agri, lai varētu parunāt ar Benu�

-���� Nav jēgas vēl tālāk spriedelēt. Rīt pēc tik�anās ar advokātu mēs zināsim vairāk. Es tagad uzrakstī�u ziņojumu un tad ie�u mājās.

-��� Vai ir vēl kas, ko jūs vēlētos, lai es izdaru, ser?

-���� Jā. Beidziet, Maik, neesiet tik sa�ļucis! Tenets nosmīnēja. Tas kompensēs jūsu zaudēto len�a stundu. Lieta tā, ka neesmu apmierināts ar Vivjenu Leitonu. Viņa acīmredzot ļoti ienīda un apskauda Elisu. Un es esmu pārliecināts, ka Vivjena kaut ko slēpj. Es gribu, lai jūs parunātu ar paziņām, ar kuriem kopā Leitoni bija sestdienas vakarā: noskaidrojiet, vai viņi var mums kaut ko derīgu pateikt! Ak, jā, un dabūjiet misis Leitonas apģērba aprakstu!

Labi, ser.

Divas stundas vēlāk Tenets, atviegloti nopūzdamies, atlieca sāpo�o muguru. Ziņojumi prasīja vairāk laika, bet viņ� tomēr paspēs būt mājās pietiekami agri, lai izpildītu savu solīju�mu. Tenets par to ne mazākā mērā nepriecājās, bet bija pilnīgi nepiecie�ams uzzināt patiesību. Tenets lūdzās, kaut Bens nekad nebūtu sācis eksperimentēt ar līmes o�ņā�anu. Bet ko darīt tad, ja ir? Un ko tad, ja dēls ir vairāk nekā mēģinājis ja viņ� ir ceļā uz narkomāniju?

"Neesi muļķis," Tenets centās sev iestāstīt, braucot mājās pa pazīstamajām ielām. "Ja viņ� būtu to darījis, mēs ar D�ounu noteikti ievērotu simptomus." Bet cik uzkrīto�i gan tie bija agrī�najās narkomānijas stadijās?

Tenets sāka pārdomāt, ko teiks dēlam.

D�ouna iznāca vīram pretī gaitenī, viņ� to apskāva un noskūpstīja. Viņu kopējās raizes �o�vakar �im rituālam pie�ķīra dziļāku nozīmi, un pāris mirkļus viņi stāvēja nekustīgi, smeldamies spēku no savas tuvības.

Tad Tenets atkāpās un ieskatījās D�ounas rai�pilnajās, pelēkajās acīs.

-��� Kā viņam ir?

D�ouna viegli paraustīja plecus.

-��� Liekas, ka nekas. Kluss.

-��� Vai Bens ir ieminējies par Endiju?

-Nē.

-��� Un kā ar Sīko?

-��� �ķiet, ka ar meitu viss kārtībā.

-��� Kur viņi ir?

-��� Bens tikko iegāja gultā, Sīkais mazgājas.

-���� Labi. Faktiski lieliski. Lai kā arī Te�nets mīlēja meitu, viņ� negribēja, ka saruna ar Benu tiktu traucēta. Vai iesim aug�ā?

Sev par izbrīnu, Tenets redzēja, ka D�ouna vilcinās.

-���� Luk, es nezinu� Vai tu nedomā, ka būs labāk, ja parunāsi ar dēlu pats?

Pirmajā brīdī Tenets jutās aizkaitināts, ka sieva pametusi viņu vienatnē tikt galā ar �o de�likāto situāciju, tad atgriezās veselais saprāts, un

viņ� saprata, ka D�ounai ir iemesls tā rīkoties.

�ķiet, ka D�ouna sajuta Teneta pārejo�ās dusmas un pasteidzās pirmā:

-��� Tu zini, ka es neizvairos.

Tenets apskāva sievas plecus.

-��� Es zinu. Es biju muļķis. Viņ� noskūpstī�ja D�ounu uz degungala. Nomierinies, mīļā! Mēs abi esam kā uzvilkti.

Viņ� juta, ka D�ouna atslābinās, un tad viņa skumīgi pasmaidīja.

-���� Tev taisnība. Piedod� Mēs ar Benu pa�laik nesaprotamies pārāk labi, un viņ� varbūt būs atklātāks, ja būsi viens. Un vēl tas būs pārāk daudz, ja mēs abi viņu izpra�ņāsim.

-���� Tā ir. Es ne mazākā mērā neiebilstu parunāt ar Benu divatā. /

Tenets vēlējās, kaut tā būtu patiesība. Kāpjot aug�ā pa kāpnēm, viņ� netika gudrs, kas bija ļaunāk: ciest �o briesmīgo, �ņaudzo�o sajūtu pakrūtē, domājot par tupmāko pusstundu, vai būt lejā virtuvē, zinot, ka, vienalga, kas arī notiktu, tu neko nevari mainīt. Bena durvis bija vaļā, un Tenets pabāza galvu:

-��� Nūūū!

Bens skaļi neiesmējās kā citkārt, viņ� neizlēca no gultas un neskrēja tēvam pretī to ap�kampt, zēns pat nepasmaidīja. Viņ� tikai pavērās aug�up un gurdeni sacīja:

-��� Sveiks, tēt. Es nedzirdēju, kā tu pārbrauci.

-��� Ko tu dari? Tenets pienāca pie gultas un apsēdās. Bija nepārprotami redzams, ka Bens nedara neko. Izjaukta elektroniskā spēle gulēja uz gultas pārklāja.

Tenets to pacēla.

-��� Spēlējies ar to?

Bens pamāja galvu.

-��� Negribas.

Viņ� izskatījās tik sīks un it kā nomaldījies, ka Tenets tik tikko spēja sevi atturēt, lai aizsargājot nepaņemtu Benu klēpī, mēģinot dēlu pārliecināt, ka viss būs labi, ka tēvs ir pie viņa. Bet ar to nekas nebūtu līdzēts. Vismaz pagaidām nē. "Vai visi vecāki tā jūtas," Tenetam ie�āvās prātā. Acīmredzot nē. Bērnu si�ana gāja pla�umā, un katru dienu laikrakstos vietu atrada aizvien jauni stāsti par bērnu ļaunprātīgu izman�to�anu un to pame�anu novārtā. Un tomēr viņ� ticēja, ka lielākā daļa vecāku rūpējas par saviem bērniem. Kā gan varēja būt savādāk? Galu galā viņi bija nāku�i no savu vecāku miesas, to fiziskās īpatnības un gēni bija tikai viena saite nebeidzamajā radī�anas un dzemdē�anas ķēdē, kas saista cilvēku ar tā sen�iem un ar visām tām nākotnes paaudzēm, kuras vēl tikai dzims. "Cik sāpīgi,-" Tenets domāja, "ir zaudēt bērnu." Nav brīnums, ka vismoko�ākās kaujas laulības �ķir�anās tiesas sēdēs tika izcīnītas par aizbil�dniecību uz bērniem vai arī, kad kāds, līdzīgi Elisai, zaudējis bērnu kop� tā dzim�anas, vēlāk dzīvē meklē iespēju atjaunot visbūtiskāko no cilvēkattiecībām. "Tavas sāpes ir manas sāpes," Tenets pie sevis sacīja, "tavas bēdas ir arī manējās. Ja vien es varētu ciest tās tavā vietā� Bet es nevaru. Mans uzdevums ir iemācīt tev tās pārciest pa�am." Bet kā pie tā ķerties lūk, problēma.

-��� Ben, viņ� piesardzīgi iesāka.

-��� Jā, tēt?

-��� Mums jāaprunājas. Maigi, bet noteikti tā tas bija jādara. "Bet vissvarīgākais ir neļaut dēlam noslēgties sevī, pirms mēs tiekam pie pa�a svarīgākā."

Bens neatbildēja, bet viņa acis aizplīvuro�jās, un viņ� novērsās,

-��� Par Endiju.

Bens sarauca pieri un iekoda lūpā.

Tenets saņēma dēla roku un maigi turēja to savējā.

-���� Man �ēl, un es zinu, ka tev ir grūti pat domāt par viņu, zinu, cik apbēdināts tu jūties� Bet tomēr ir ļoti svarigi par to parunāt. Redzi, Endijs nomira, jo nesaprata, cik bīstama ir līmes o�ņā�ana�

Viņ� ir zaudējis. Pēc Bena acīm Tenets redzēja, ka zēns ieslēdzas sevī, negrib neko dzirdēt, varbūt ir pārāk nobijies, lai klausītos. Viņam jāatkāpjas, jāsāk no jauna, jāmaina iz�turē�anās veids.

Tenets piecēlās, piegāja pie loga, cerēdams, ka Benam sasprindzinājums zudīs un viņ� atkal piesaistīs sev dēla uzmanību.

Puķes un ko�umkrūmi, koki un zāle ārā bezrūpīgi sildījās vakara saulē. Baltās Aisberga rozes zem bumbieres, kuras D�ouna bija iestādījusi dārza otrā pusē, izstaroja gaismu savā aizēnotajā laukumā, lielajām ziedu kopām liegi �ūpojoties vieglajā vējā.

-�� Ben, ko tu teiktu, ja es tev iedotu �auteni, ar ko spēlēties? īstu �auteni ar patronām.

Jā, Bena uzmanība nu bija pilnībā pievērsta viņam.

-��� Ko tu darītu, ja es tev iedotu tādu �auteni un teiktu: "Ņem, Ben, tā ir tavējā, skrien un spēlējies!"

Bens nezināja, ko atbildēt.

-���� Tu nedosi man tādu, beidzot viņ� tei�ca.

-��� Kāpēc ne?

-��� Tāpēc, ka tā varētu nejau�i iz�aut.

-��� Un tevi ievainot.

Zēns, vēl nesaprazdams, ko tas nozīmē, pamāja ar galvu.

-��� Un tas nebūtu likumīgi, vai ne?

-���� Tev taisnība. Tas nebūtu gan. Varbūt, ka tas bija slikts piemērs. Tenets atgriezās savā vietā uz gultas malas. Tad paņem paracetamola pudelīti.

-��� Ko tu saki?

-���� Kā tu zini, mēs ar mammu tev vienmēr esam teiku�i, ka tu nedrīksti aiztikt nekādas zāles, ja mēs neesam tās tev iedevu�i.

-���� Visi to zina, Bens nicīgi sacīja. Tas ir uzrakstīts uz visām zālēm.

-���� Tie�i tā. Bet kā būtu, ja, pirms tu iemācī�jies lasīt, mēs ar mammu nebūtu tevi brīdināju�i, cik bīstamas var būt zāles, un tad atstātu paracetamola pudelīti vietā, kur jūs ar Sīko to itin viegli varētu sadabūt�

-��� Jūs tā nebūtu darīju�i!

-��� Nē, bet ja būtu�

-��� Jūs tā nekad nedarītu.

-���� Tev taisnība. Mēs ļoti cen�amies, lai jūs saprastu, cik tādas lietas ir bīstamas. Mēs būtu ļoti slikti vecāki, ja tā nedarītu, bet es baidos, ka mēs esam biju�i slikti vecāki.

-��� Nē, jūs neesat! Bens, kā atsperes sviests, pielēca sēdus un nikni iesaucās.

-���� Vienā lietā mēs esam gan. Mēs neesam izstāstīju�i tev un Sīkajam, cik ļoti bīstama ir līmes o�ņā�ana.

Bens nodūra acis un sarāvās mazāks spil�venos.

-���� Redzi, Ben, nelaime ir tā, ka līme liekas tāda parasta lieta. To var atrast ikvienā mājā, un gadiem ilgi to uzskatīja kā pa�u par sevi saprota�mu. Grūti ir nopietni domāt par līmi kā par bīsta�mu lietu. Vecākiem ne prātā nenāk dot saviem bērniem pielādētas �autenes vai atstāt zāļu pudelītes, kur pagadās, bet viņi atstāj līmi vir�tuves atvilktnēs vai skapī�os un par to pat neiedomājas. Man liekas, ka tie�i tādēļ daudzi bērni nesaprot, cik tā var būt bīstama. Un ir vēl kaut kas pie tās pierod. Ja reiz tu esi sācis to darīt, kļūst arvien grūtāk un grūtāk pārtraukt.

Bena acīs pazibēju�ās izbailes lika Teneta rīklei izkalst un vēderam sarauties �okurā.

-���� Es negribu teikt: ja esi reizi vai divas pamēģinājis, tad sapratis, ka tas nav labi, un vairs nevari izbeigt, ta�u jo bie�āk to dara, jo grūtāk kļūst pārtraukt, līdz beigās to pavisam vairs nevar, un tad notiek tāda �ausmīga nelaime kā ar Endiju.

Kādēļ Bens neko nesacīja?

-��� Tā ka, redzi, Ben, tādēļ �ajā ziņā mēs ar mammu esam biju�i slikti vecāki. Mums pa īs�tam vajadzēja tevi brīdināt. Bet tādēļ, ka neesam to darīju�i, mēs nevaram vainot tevi, ja tu reizi vai divas pats esi pao�ņājis līmi� Vai tu esi?

Tenets uzdeva �o pa�u svarīgāko jautājumu, cik vienaldzīgi vien spēja, un aizturēja elpu. Ausīs viņ� dzirdēja asiņu pulsē�anu, līdzīgu at�tālai bungu rīboņai. "Lūdzu, Dievs, liec viņam teikt "nē"!"

�ķita, ka klusums nekad nebeigsies. Bens vērās gultas pārklājā, vai nu pārdomādams Teneta sacīto, vai ari saņemdams drosmi, lai atbildē�tu. Beidzot viņ� neveikli sakustējās un, nepaskatījies Tenetā, novilka:

-��� Nu, vienu vai divas reizes.

Tenets piespiedās, lai balss skanētu mierīgi, lietiski.

-��� Varbūt vairāk?

-��� Īstenībā tris reizes.

-��� Kāpēc tu neturpināji?

-���� Man nepatika! Bens beidzot sāka runāt. Man nepatika, tas, kādi citi pēc tam palika. Tie izskatījās dumji, it kā būtu piedzēru�ies. Un viens zēns visu apvēma. Fui!

Ar sprādziena spēku Tenetu pārņēma atvieglojums, un karstuma viļņi izplūda caur rokām, kājām un visu ķermeni. Kādu brīdi viņam apreiba galva. Tad Tenets dziļi ieelpo�ja.

-��� Apsveicu, viņ� teica, pabu�inādams Bena matus.

-��� Par ko?

-��� Visgrūtāk ir pateikt "nē", kad draugu gru�pa saka "jā". Es gribu teikt, ka patie�ām ar tevi lepojos, Ben. Un tāpat esmu atvieglots. Ak, cik atvieglots!

Bens piesarka aiz prieka un norūca: Man viņi tāpat neko daudz nepatika, izņemot�

-��� Es zinu. Izņemot Endiju.

-��� Kāpēc tad viņ� to darīja, tēt? Nepārtrauca o�ņāt līmi? Kāpēc?

-�� Lieta tāda, Ben, ka tad, ja cilvēki ir nelaimī�gi, viņi dara muļķīgas lietas, tādas lietas, ko parasti nedara. Un es domāju, ka tā tas bija ar Endiju.

Lielām, nopietnām acīm Bens uzmanīgi klausījās.

-���� Vai tu atceries, ka pirms da�iem mēne��iem tu man vaicāji, kādēļ Endija vecāki �ķiras, un mēs par to ilgi runājām? Manuprāt, tādēļ Endijs bija nelaimīgs. Un tādēļ viņam sāka rasties nepatik�anas skolā un viss cits� Līmes, o�ņā�ana bija tikai daļa no tā.

Bens sāka raudāt.

-��� Es viņam teicu! viņ� �ņukstēja. Es tei�cu viņam, ka tas ir dumji, un mēģināju pierunāt, lai ta�u beidz. Bet Endijs atbildēja, lai liekot viņu mierā, ka viņam vienalga, ko es domāju�

Tenets apskāva Bena plecus un pievilka zēnu sev cie�i klāt.

-��� Es esmu pārliecināts, ka tā nebija, Ben. Kā jau es teicu, Endijs bija ļoti nelaimīgs, un tas

lika viņam sacīt tādas lietas, ko viņ� īstenībā nemaz nedomāja�

Saruna turpinājās vēl ilgi, Tenetam iedro��inot, un Bens beidzot spēja izteikt visas ilgi glabātās sāpes, dusmas, raizes un mulsumu. Sarunas beigās Tenets jutās galīgi pārguris, un Benam bija grūti noturēt vaļā acis. "Visam savas robe�as," Tenets nolēma. "Ar Benu viss būs kārtībā."

-���� Nāc, viņ� stingri teica. Ir laiks iet gulēt. Vai tu gribi, lai es palasu?

-Jā, lūdzu!

-���� Tēt! iedrāzās Brid�ita un apvija rokas Tenetam ap kaklu. Viņas āda vēl joprojām bija mit�ra no vannas un smar�oja pēc saules un ziediem.

-��� Es jau domāju, ka tu esi aizskalota prom pa korķa caurumu, ķircino�i ieteicās Tenets.

-���� Es lasīju� Viņa piecēlās un raustīja Tenetu aiz rokas. Nāc un apskati manas jaunās princeses Diānas fotogrāfijas! Māmiņa pasūtīja ātrajā foto, un tās ir brīni�ķīgas!

-���� Pēc brītiņa, pasmaidīja Tenets. Es izlasī�u Benam stāstu.

-���� Es arī paklausī�os. Viņa iemetās gultā, nogūlās uz vēdera un atbalstīja zodu rokās.

-��� Labi. Ko lasīsim? Izvēlies, Ben!

Stāstu izlasījis un fotogrāfijas pienācīgi ap�brīnojis, Tenets beidzot kāpa lejā.

D�ouna lielā, zaļā keramikas bļodā maisīja salātus. Viņa pārtrauca darbu un pagrieza ba�īgu seju.

-��� Kā tev gāja?

-��� Ne pārāk slikti.

-��� Patie�ām?

-��� Patie�ām, uzsmaidīdams atteica Tenets un izstiepa rokas.

D�ouna pienāca un atbalstīja galvu uz viņa pleca.

-���� Kāds atvieglojums! Vai tu uzzināji� -

Viņa atrāvās. Nē, nāc! Pabeigsim �o te, un tad pie vakariņām tu man visu izstāstīsi. Es ceru, ka neiebildīsi pret salātiem.

-���� Tu jau zini, ka �ajā karstajā laikā es tie�i gribu salātus.

-��� Ari liellopu gaļa ir ļoti laba�

Ēdot Tenets sīkumos atstāstīja visu sarunu ar Benu.

-���� Tu tie�ām domā, ka dēlam nedraud bries�mas?

-���� Esmu pilnīgi pārliecināts par to, ka viņ� teica taisnību.

-���� Kāds atvieglojums! viņa atkārtoja. Es tā baidījos�

-��� Es zinu. Tāpat kā es.

Kādu brīdi viņi turpināja maltīti draudzīgā klusumā un tad pievērsās dienas notikumiem. �etrpadsmitgadīgās, stāvoklī eso�ās Treisijas māte joprojām atteicās pieņemt meitu, bet mei�tene ir apņēmusies dzemdēt bērnu un pati to uz�audzināt. Pēc nebeidzamiem telefonzvaniem D�ounai beidzot bija izdevies atrast mātei un bērnam apme�anās vietu.

-����� Interesanti, iesāka Tenets, ka ari Parnelas lieta sāk veidoties par kaut ko līdzīgu. Viņ� izstāstīja par Lainhema un viņa pa�a izstrādāto pieņēmumu sakarā ar Elisu un Peniju Reinu.

-���� Tā adoptē�ana varēja notikt, sacīja D�ouna. �āda veida vieno�anās mēdz notikt. Man nebija ne jausmas, ka Penija Reina ir adop�tēta.

-��� Pēc doktora Mellerda sacītā, par to �aubu nav. Es nezināju, ka tu viņu pazīsti. Kāda viņa ir?

-���� Ļoti jauka meitene. Es nepazīstu Peniju labi. Da�kārt viņa palīdz jaunie�u padomes cen�trā.

-��� Kā padomdevēja?

-��� Ak, nē jel! Meitene pasniedz atspirdzi�nājumus, spēlē ar bērniem tenisu tādas lietas. Viņa izskatā līdzinās irtātei, un es� O, protams, cik es esmu dumja. Ja tas, ko tu saki, ir taisnība, misis Reina patiesībā ir viņas vecāmāte.

-Jā. Ja�

-��� Neizklausās, ka tu būtu ļoti pārliecināts.

-���� Vēl ne. Rīt, kad būsim tiku�ies ar Elisas advokātu, mēs zināsim vairāk. Visa �ī lieta izskatās tik sare�ģīta. Un viņ� pastāstīja par Karolas Mār�as apmeklējumu, par Vivjenu un Ri�ardu Leitoniem, par Oliveru Basetu un Polu Leitonu.

-���� Es saprotu, ko tu domā. Protams, pat ja Penija Reina ir Elisas meita un Elisa atbrauca uz �ejieni ar nolūku atklāt Nikolasam Reinam savu nodomu iepazīties ar Peniju, tas vēl nenozīmē, ka misters Reins viņu nogalināja, vai ne? Neliekas, ka kāds būtu viņus redzējis kopā pēc tās īsās sarunas koncertzālē, un varbūt viņi sarunāja satikties nākamajā rītā. Tas noteikti ir vairāk ticams. Galu galā neiet ta�u klāt savam biju�ajam draugam, kur� nav satikts divdesmit gadus, lai aicinātu to uz svarīgu tik�anos viesnī�cas istabā, it īpa�i, ja turpat ir viņa līgava ar vecākiem, par kuriem jārūpējas.

-��� Runa nav par jebkuru draugu, D�ouna. Ja mums taisnība, tas bija viņas bērna tēvs. Tas mi�sis Parnelai pie�ķir citas tiesības.

-���� Taisnība, bet es tomēr negribu ticēt, ka lieta ir bijusi tik neatliekama, ka Elisai vajadzēja to nokārtot tūlīt. Kāpēc tāda steiga? Elisa nebija Peniju redzējusi divdesmit gadus, kāpēc viņai

jāuztraucas par pāris liekām stundām?

Tenets nopūtās.

-��� Liekas, ka tev taisnība. Es jau sacīju, viss �obrīd ir tīrais minējums. Pa īstam mēs zinām tikai to, ka Elisai ir bijis bērns, bet nezinām ne, kad, ne, kur, ne arī, kas ir bērna tēvs, pat to ne, vai bērns ir dzīvs, vai miris. Bez tam�

-Kas?

Tenets pakratīja galvu.

-��� Nekas. Tā gan nebija tīra patiesība. Bija kaut kas, kāda informācijas druska, kas Tenetu nelika mierā, izvairījās no viņa, stūrgalvīgi paliekot tie�i zemapziņā, ārpus atmiņas robe�ām. Vai kāds ko teica, vai viņ� kaut ko bija ievērojis? Tenets no jauna pakratīja galvu.

D�ouna vēroja viņu.

-��� Vai tu kaut ko mēģini atcerēties?

-��� Grūti atcerēties.

-��� Tad domā par kaut ko citu!

-��� Tas sanikno� Labi. Vai ir kaut kas intere�sants pa televizoru? Vai arī paklausīsimies mūziku?

-���� Mūziku, es domāju. Bet vispirms man te viss jānovāc.

Viņi kopā nomazgāja traukus un atgriezās dzīvojamā istabā. Tenets uzlika Vivaldi "Gadalaikus" un apgūlās uz dīvāna, ielicis galvu D�ounai klēpī, un iekārtojās pēc iespējas ērtāk, lai atslābinātu sasprindzinātos muguras muskuļus. Viņ� aizvēra acis, un sare�ģītā mūzika ieskāva viņu, mierinādama un atjaunodama.

Bet izvairīgā, moko�ā atmiņa palika neaiz�sniedzama, un tas liedza dvēselei mieru.

Nākamajā rītā; Tenetam ierodoties iecirknī, uz galda viņu gaidīja Spārka ziņojums par iepriek��ējā dienā Londonā paveikto. Tas bija lielisks ziņojums: rūpīgs, kodolīgs un nevainojami pār�rakstīts uz rakstāmma�īnas, bez kaut niecīgākās kļūdas gramatikā, pareizrakstībā vai interpunkcijā.

Tenets veltīja tam pienācīgu uzmanību un cieņu. Viņ� vispirms izlasīja to ātri, tad vēlreiz un lēnāk.

Pēc tam pārlasīja da�as vietas, kas bija pie�saistīju�as uzmanību, atspiedās pret krēsla atzveltni un domāja par D�esiku Rosu.

Spārkam bija izdevies aprunāties ar lielāko daļu no viņas blokmājas īrniekiem, atgrie�oties vakarā pie tiem, kurus agrāk dienā nebija izde�vies sastapt. Visu viedoklis sakrita, un proti D�esika Rosa sestdienas naktī nav nak�ņojusi mājās.

Līdzīgi vecajai sievietei, ar kuru Tenets runāja svētdienā, vēl arī kāds cits kaimiņ� bija ievērojis mis Rosu sestdienas rītā ap astoņiem piecpadsmit ejam uz darbu. Pēc tam dzīvoklis ir palicis kluss līdz pat vēlai svētdienas pēcpus�dienai nekādi santehnikas ierī�u trok�ņi, ne ra�dio vai televizors un pat ne atvērts logs, neska�toties uz dienas svelmi. Viena kaimiņiene bija ievērojusi mis Rosās ikdienas piena pudeli pie durvīm vēl svētdien dienas vidū, un, tā kā bija tik karsts, viņa to paņēma un ielika savā ledusskapī. D�esika Rosa pieklauvējusi pie viņas durvīm piecos un painteresējusies, kas noticis ar pienu, paskaidrodama, ka visu dienu nogulējusi migrēnas dēļ. Kaimiņieni tas ārkārtīgi pārstei�dzis. Mis Rosa nekad agrāk nebija sūdzējusies par migrēnu. Kaimiņiene bija pārliecināta, ka mis Rosās nedēļas nogalē nav bijis mājās. Tas gan bijis kaut kas neparasts, faktiski nepie�redzēts. Mis Rosa ļoti reti kur gāja vai ari uzņē�ma viesus, un tādēļ kaimiņiene it īpa�i bija pār�liecināta par viņas prombūtni. Viņa bija pie�radusi pie trok�ņiem, kas nāca no blakusdzīvokļa, vairāk vai mazāk precīzi zināja pat mis Rosās ikdienas rutīnu. Sieviete pati visu nedēļas nogali pavadīja mājās, izņemot kādu pusotru stundu svētdienā, kad ar draudzeni bija aizgā�ju�as paēst len�u un tādēļ, domājams, Tenets pats nebija viņu saticis.

No citiem kaimiņiem Spārks uzzināja, ka D�esika Rosa ir noslēgta; citi par viņu domāja, ka bez darba tai dzīvē nav citu intere�u. Neviens nebija redzējis, ka pie viņas kāds nāktu, un visi pārliecināti domāja, ka mis Rosai nav ģimenes.

Bet tā acīmredzot nebija taisnība. Pusdienas pārtraukumā Spārks bija ilgi sarunājies ar Feitu Bīvenu, otru meiteni no aģentūras, Karola Mār�a tai laikā, protams, bija Starrendenā pie Teneta. Pēc Feitas izteikumiem, D�esika Rosa nāca no septiņu bērnu ģimenes. Feitai �ķita, ka tā varētu būt strādnieku ģimene, jo D�esikas tēvs esot uzstājis, ka meitai se�padsmit gadu vecumā jāatstāj skola un jāsāk strādāt; viņai vajadzējis apmeklēt vakara kursus, lai iegūtu sekretāres kvalifikāciju. Tas ir bijis lēns un ilgs process, bet D�esika Rosa cie�i apņēmusies kursus pabeigt un sasniegt tādus standartus, kas apmierinātu iespējamos darba devējus. Feita atļāvās izteikt nenovīdīgu apbrīnu par neatlaidību, bet bija nogurusi no nepārtrauktās mis Rosās uzskatu un domu uzspie�anas un, līdzīgi Karolai, ņēma ļaunā D�esikas ļoti kritisko attieksmi ne tikai pret abām meitenēm, bet (aizmuguriski) arī pret misis Parnelu. Mis Rosa, pēc Feitas domām, bija divkosīga, viņai arī skauda misis Parnelas patīkamais raksturs un skaistums. Feitai nebija ne jausmas, kur dzīvo pārējā mis Rosās ģimene. Spārks nebija varējis neko vairāk par viņiem uzzināt.

Bija vēl kāda cita interesanta informācija: D�esika Rosa neprata vadīt automa�īnu.

Ienāca Lainhems, kur� līdzinājās negaisa mākonim.

Es tikko kā pabeidzu ziņojumu par mis�tera un misis Leitonu draugiem sestdienas vakarā, ser. Viņ� to pasniedza Tenetam.

-��� Paldies. Kas noticis, Maik? Jūs izskatāties glu�i tāds, it kā nāktu no nepatīkamas sarunas ar savu bankas pārvaldnieku.

-���� Ne ar bankas pārvaldnieku, bet ar nekus�tamo īpa�umu aģentu. Mūs pārsolīja.

-��� Ak, nē!

-��� O, jā! Par pieciem simtiem mārciņu.

-���� Ir tie�ām pēdējais laiks kaut ko tur darīt. Tas ir nekrietni. Manuprāt, ja jūs esat devis rak�stisku pieteikumu samaksāt pilnu prasīto sum�mu, tā tam ari jābūt.

-���� Jā, te nu mēs esam. Nekrietni vai ne, bet pārdevējs rakstisko pieteikumu nav pieņēmis, un tie citi ir pasteigu�ies priek�ā. Sieviete, kas pār�dod māju, likās tik jauka. Viņa ir atraitne, tā ka viņu nevar vainot vēlmē dabūt pēc iespējas lielāku summu, bet mēs būsim uz ielas, ja neuz�manīsimies.

-��� Ko jūs taisāties darīt?

-���� Nav ne jausmas. Es tikai nupat uzzināju. Pat neesmu vēl pateicis Luīzei.

-��� Vai jūs varat atļauties pacelt piedāvājuma summu?

-����� Es neesmu pārliecināts. Mums jāpiedāvā vismaz piecsimt mārciņu vairāk, nekā sola tie cilvēki, kas nozīmē tūksto� mārciņu virs darīju�ma cenas.

-���� Labāk piezvaniet Luīzei, ko viņa par to

domā! Kamēr mēs esam Londonā, vina varbūt

� . *

var painteresēties, cik lielu summu tas nozīmē hipotēkas maksājumos.

-��� Vai jūs neiebilstu, ja�

-��� Es jau jums teicu, ejiet, piezvaniet! Kamēr es gaidī�u, pārskatī�u jūsu ziņojumu.

Ziņojums bija interesants. Pēc citu sarīkoju�ma dalībnieku teiktā, Vivjena Leitona visu vakariņu laiku bija nepārtraukti kritizējusi Ri�ar�du tā, ka tas visapkārt radīja ļoti nepatīkamu at�mosfēru un visiem sabojāja prieku. Iespaids pali�ka tāds, ka agrāk tajā vakarā viņiem ir bijusi ķil�da un Vivjena netaisījās ļaut Ri�ardam to aizmirst.

Pēc maltītes vīrie�i un sievietes sadalījās, lai dotos uz ģērbtuvēm, un vēlāk, starp desmitiem divdesmit piecām un desmitiem �etrdesmit gan Ri�ards, gan Vivjena bija pazudu�i. Kad desmi�tos �etrdesmit piecās visi sapulcējās uz dejām, Leitoni atgriezās kopā, un ikviens pieņēma, ka starpbrī�a laikā viņi bija kaut kur aizgāju�i, lai izskaidrotos, jo atliku�ajā vakara daļā nemitīgā kritizē�ana mitējās. Vivjena likās nomākta, un Ri�ards, lai gan piesargājās no sievas, kļuva jautrāks.

-���� Luīze sprie�, ka ir vērts mēģināt, teica Lainhems, nolikdams telefona klausuli.

-��� Vai viņa ies un apskatīsies?

-���� Jā. Es ceru, ka Luīze neaizies pārāk tālu. Viņa tā ilgojas pēc tādas mājas.

-���� Es domāju, ka to dro�i var atstāt viņas rokās. Luīze ir ļoti spējīga sieviete. Tenets uzsita ar pirkstu pa Lainhema ziņojumu. Tas ir interesanti.

-���� Jā, tie�ām. Nezin, kas viņiem abiem bija padomā.

-���� Varbūt apciemot Elisu? Iespējams, mēs kļūdāmies, Maik, un Elisas bērna tēvs bija Ri�ards Leitons?

-��� Bet neviens pat neieminējās, ka viņam bū�tu kaut mazākā interese par Elisu.

-���� Nē, bet, ja būtu, tad uzreiz rodas da�āda veida interesanti minējumi, vai ne? Tikai pieņemsim, ka Ri�ards draudzējās ar Elisu, laiļ ari īsu bridi, laikā, kad viņa iz�ķīrās ar Reinu un pirms sāka iet ar Polu� Varbūt, ka Ri�ardam apnika velti ilgoties pēc Vivjenas, pat ja viņa arī sāktu to ievērot, kad viņ� piesaistītu sev citas un vēl tik pievilcīgas meitenes uzmanību� Lai gan tad, es domāju, Vivjenai interesēja tikai un vienī�gi Pols. Bet tālāk arī Elisai sāk patikt Pols un, vēl ļaunāk, Pols atbild faktiski "uzķeras uz mak�ķeres", un uzticīgā Vivjena paliek tuk�ā. Viņa neganti apskau� Elisu. Tad seko Pola pa�nāvība, un Vivjenas acīs pie tā vainojama tikai un vienīgi Elisa� Tikmēr Ri�ards atgrie�as pie pielūgsmes pilna mīļākā lomas, un vēlāk, iespējams, daudz vēlāk, Vivjena beidzot padodas un apprec viņu. Bet viņu sanikno doma, ka pat Ri�ards, kuru Vivjena uzskata par pilnīgi savu īpa�umu, ir reiz padevies Elisas burvībai. Gadiem ejot, viņa neaizmirst Elisu, un skaudība ar naidu rūgst zemapziņā, saindējot viņas laulību. Tad kādu dienu�

Kādu dienu, pārtvēra Lainhems un dedzīgi turpināja, Elisa paziņo Ri�ardam, ka viņiem jātiekas. Viņi norunā satik�anos kaut kad nedēļas nogalē, bet Elisa nezina, ka Ri�ards sest�dienas vakarā būs "Gulbī" uz saviesīgo vakaru, un viņi nejau�i sastopas foajē� Nē, tas neder, ser. Tādā gadījumā Leitons noteikti nebūtu uzstājis, ka viņiem jāaprunājas. Drīzāk viņ� iz�liktos, ka nav Elisu ievērojis.

-��� Nav, obligāti. Jūs, Maik, nepadomājat par cilvēku dabu. Tas ir skaidrs, ka lielāko tiesu Leitona sieva pret viņu izturas kā pret niecību. Viņ� varēja aizvilkt sievu pie Elisas aiz tīri per�versa prieka vai aiz vēlē�anās Vivjenu sodīt. Vai satraukt vinu�

-��� Tai ziņā Leitons patie�ām sasniedz mērķi. Vivjena uzvedās necie�ami visu vakariņu laiku�

-��� Tik necie�ami, ka viņ� nodomā: pie vel�na� Un nolemj pārtraukumā, ja viņam izdotos tikt prom, nemanot ieslīdēt pie Elisas. Viņ� zina, ka koncerts tad būs jau beidzies�

-���� Viņi varēja jau iepriek� norunāt tad tik�ties.

-����� Neticami, es teiktu, Maik, bet iespē�jams� Un tā viņ� kāpj aug�ā. Un Vivjena, kura vīru visu laiku patur acīs, lavās aiz viņa. Vai var�būt pavisam otrādi! Tā varēja būt Vivjena, kura ir nolēmusi pārtraukumā apciemot Elisu, un viņas vīrs ir tas, kur� seko�

-��� Tā ir. Bet katrā gadījumā viņi ir tur: viens vai otrs, vai abi divi. Un tad� nu, tad ir iespēja�mi da�ādi varianti� Nav jēgas tagad visus tos pārcilāt, kamēr mums nav nekādu apstiprināju�mu� Mums būs atkal jārunā ar viesnīcas per�sonālu un viesiem. Viņas kleita�

-���� "Di�skābar�a lapu krāsā ar iestrādātiem spīdīgiem diegiem", nocitēja Lainhems. Tā būs pamatīgi mirgojusi, vai ne?

-��� Jā. Tā es arī domāju. Tai vajadzēja būt ļoti uzkrīto�ai kleitai.

-���� Gara un cie�i piegulo�a. Un ar viņas ugunīgajiem matiem� Viņa nevarēja būt glu�i neievērojama.

-��� Uzdosim Spārkam ar to nodarboties. Viņ� uzrakstīja labu ziņojumu par D�esiku Rosu. Vai jūs esat to redzējis?

-��� Jā, es pārlaidu tam acis.

-��� Pasauciet Spārku!

Konstebla kalsnā seja priekā piesarka, klau�soties Teneta uzslavā par labi veikto dienas uzdevumu un lielisko ziņojumu.

-���� �odienai man jums ir cits darbs, kamēr mēs ar Lainhemu būsim Londonā. Mēs runāsim ar misis Parnelas advokātu. Un Tenets paskaidroja Spārkam, kas būtu jāizdara.

-���� Nesteidzieties! Tas var būt ļoti svarīgi. Par laimi, misis Leitonai bija uzkrīto�a āriene, bet ar Leitonu būs pagrūtāk. Viesnīca mud�ēt mud�ēja no vīrie�iem vakara uzvalkos.

-��� Bārda varētu palīdzēt, ser. Vēl kas?

-��� Tikai viena lieta. Divas ģimenes agri svēt�dienas rītā izrakstījās no "Gulbja", vēl pirms atrada misis Parnelas līķi, un viens no tiem dzīvoja tikai divas durvis tālāk. Mēs vēl jopro�jām neesam viņus atradu�i domājams, ka viņi ceļo, bet viņu liecība acīmredzot var būt svarīga. Pamēģiniet sameklēt �īs ģimenes, ja? Te ir viņu adreses.

-��� Labi, ser.

-��� Tas būs viss.

Bet Spārks vilcinājās.

-��� Kas ir, Spārk?

-���� Kad jūs sūtījāt pēc manis, ser� Es jau bi�ju ceļā pie jums. Parādīt �o te.

Tā bija lieliska D�esikas Rosās fotogrāfija.

-��� Kur jūs to dabūjāt?

-���� Es to pats attīstīju, ser. Pagāju�vakar, kad pārbraucu mājās. Spārks mazliet nedro�i pamīņājās, it kā baidīdamies, vai nav pārkāpis in�strukcijas. Es vakar paņēmu līdzi fotoaparātu.

Tenetam nācās pielikt pūles, lai noslēptu patīkamo pārsteigumu.

-���� Hmm� Jā, nu, labi, �oreiz fotogrāfija ir ļoti noderīga. Es taisījos �orīt sūtīt uz viesnīcām un pansijām pārbaudīt, vai viņa nepavadīja Starrendenā sestdienas nakti.

-��� Tā es domāju, ser�

-���� Es to uzdevu Bentlijam. Iesūtiet, lūdzu, viņu iek�ā, kad iesiet prom!

-��� Jā, ser.

Kad viņ� bija izgājis, Tenets un Lainhems abi pasmīnēja.

-��� Pilns aizrautības, vai ne, ser?

-���� Arī uzņēmīgs un apveltīts ar iniciatīvu. Un daudzpusīgs. Viņ� pat attīstīja pats fotonegatīvu! Ja neuzmanīsimies, mūs pārspēs.

-��� Uztraucaties, ser, ja?

-����� Nevajag kļūt nekaunīgam, Maik. Nē, es baidos, ka nekad neesmu bijis godkārīgs. Man patīk dzīve tāda, kāda tā ir. Tenets pavērās pulkstenī. Ja mēs taisāmies paspēt uz desmi�tiem desmit, mums labāk iet. Tiklīdz parunāsim ar Bentliju, tā dosimies ceļā.

Trola, Hārdija un Blaita kantoris bija pil�nīgā kontrastā karaļa D�ord�a stila elegancei, kas valdīja Vailija, Baseta un Protero iestādē. Viņu kantoris atradās modernā, jaunā daudzstāvu kantoru blokmājā netālu no Pedingtonas stacijas, un da�i stāvi vēl bija pavisam neapdzīvoti.

Lifts a�i uzveda Tenetu un Lainhemu sestajā stāvā, un viņi atradās pla�ā foajē ar gaisa kondi�cionētāju, ko mākslinieciski atsevi�ķās daļās nodaļīja krā�ņi augi puķpodos un spoguļstikla aizslietņi. Sekretāre likās pieskaņota ainavai. Viņa bija pieglaimīga un eleganta, viņas iz�turē�anās laipnības, atsaucības un spēju apvienojums.

Kāds par daudz skatās "Dalasu", no�uk�stēja Lainhems.

Roku pastiepis, Trols iznāca viņiem pretī.

Viņ� nekļūdīgi griezās pie Teneta kā pie vecākā.

-��� Inspektors Tenets?

Viņam bija pāri trīsdesmit. Drukns un smaidīgs, ģērbies gludā neburzīga auduma uz�valkā, blāvi rozā kreklā un gai�i pelēkā kakla�saitē.

-��� Un �is būtu�?

-��� Izmeklētājs ser�ants Lainhems.

Trols paspieda roku arī Lainhemam, tad abiem pa priek�u devās savā kabinetā.

-���� Man jāatvainojas, ka es nevarēju ar jums tikties agrāk. Es �onedēļ biju ļoti aizņemts. Lūdzu, sēdieties!

Misters Trols ignorēja milzīgo rakstāmgal�du ar iespaidīgi polsterēto, grozāmo atzveltni un aizveda viņus uz istabas otru galu, kur atradās mazs atpūtas stūrītis ar ērtu ādas solu dīvānu un tam pieskaņotiem atzveltnes krēsliem.

-���� Mani ļoti satrieca ziņa par misis Parnelas nāvi. Ā, paldies, Mār�a.

Sekretāre bija ienesusi paplāti. Ne tikai kafijas tases, ievēroja Tenets, bet lielu stikla krūzi, pievilcīgas keramikas tasītes un apak��tasītes. Trols ar kompanjoniem acīmredzot rūpējās par katru sīkāko detaļu. Mār�ai piepildot un pasniedzot tasītes, gaisu pildīja brīni�ķīga svaigi maltas kafijas smar�a.

-���� Traģiska lieta, atsāka Trols, kad meitene bija izgājusi. Viņ� devīgi pielika kafijai brūno cukuru.

-��� Vai jūs labi pazināt misis Parnelu?

-����� Ne glu�i. Klientus parasti nesastop tik bie�i, lai tos labi iepazītu. Bet mēs jau vairākus gadus vadījām mistera un misis Parnelu lietas varbūt man jums jāpasaka, ka pirms nomas līgu�ma izbeig�anās mūsu telpas arī atradās Fulhemroudā. Nevar nedomāt, ka misis Parnelai dzīve nav bijusi salda. Vispirms mistera Parnela nelaimes gadījums jūs, protams, to zināt? Tad viņas vīra, pēc tam mātes nāve un tagad� Viņa bija jauka sieviete. Trols skumji pa�ūpoja galvu un iemalkoja kafiju. Bet, protams, malks, jūs neesat ieradu�ies klausīties manī, malks, jūs esat ieradu�ies uzzināt kaut ko par viņas testamentu?

-��� Ja tāds ir bijis.

Trols izdzēra kafiju.

-������ Vēl tasīti, inspektor? Ser�ant? Nē? Viņ� ielēja sev un atzvila krēslā, turot tasīti rokā. Jā, testaments ir.

-���� Bet ne tāds, kādu viņa gribēja atstāt, vai ne?

Trols uzmeta Tenetam asu, vērtējo�u ska�tienu. Jā, tas tiesa. Viņa gatavojās rakstīt jaunu testamentu.

-��� Par labu bērnam, kuru viņa atdeva adop�tē�anai tūlīt pēc piedzim�anas.

Atkal tas pats vērīgais skatiens.

-��� Kā redzu, jūs esat labi pastrādājis, inspektor. Trols spēji paliecās uz priek�u un nolika tasīti uz galda. Bū�u atklāts ar jums, inspektor. Es kategoriski biju pret to. Es neticu, ka no tādu lietu cel�anas gaismā var iznākt kas labs. Tie�i otrādi. Kad bērns jau gadiem ilgi ir iedzīvojies vienā ģimenē� Ja viņa nezina, ka ir pieņemts bērns, tāds mantojums var izraisīt pamatīgu �oku.

Ar gandarījumu Tenets ievēroja "viņa".

-��� Jūs mēģinājāt pārliecināt misis Parnelu neizmainīt testamentu meitai par labu?

-��� Jā, mēģināju, bet viņa neklausījās. Trols bezpalīdzīgi pacēla rokas. Ko es varēju darīt?

Es varu tikai ieteikt� Ja klients ignorē �ādu padomu, nekas cits neatliek, kā izpildīt tā norādījumus. Es domāju, ka misis Parnelas vēl�mi �ādā veidā novēlēt savu īpa�umu varēja saprast, viņai nebija neviena cita, kam to atstāt. Protams, ir tēvs, bet, ja dzīve ritētu parastā gul�tnē, tad būtu tikai normāli, ja misters Doils nomirtu pirmais.

-���� Kad misis Parnela pirmoreiz ieminējās par �o lietu?

-���� Drīz pēc mātes nāves liekas, pirms kādiem trīs mēne�iem. Viņa ieradās konsultēties ar mani. Misis Parnela tad pastāstīja, ka 1965. gada janvārī, būdama vēl padsmitgadniece, viņa ir dzemdējusi bērnu, par kura esamību nekad nav ieminējusies savam vīram� Misis Parnela bija vīram ļoti uzticīga; es domāju viņa juta, ka vīrs būs dziļi sāpināts, uzzinot, ka sievai ir bijis bērns no cita vīrie�a, it īpa�i tādēļ, ka viņ� pats to ne�spēja. Tādēļ līdz �im Elisa neesot pat mēģinājusi atrast bērnu un�

Tenets un Lainhems apmainījās skatieniem.

-���� Vienu mirklīti! Atvainojiet, ka pārtraucu, bet vai jūs teicāt "atrast bērnu"? Tenets juta, ka viņu rūpīgi konstruētā teorija vienā momenta sabrūk.

-��� Jā. Kādēļ jūs jautājat?

-���� Jūs gribat teikt, ka misis Parnela atdeva bērnu adoptē�anai parastajā ceļā un viņai nebija ne jausmas par tā jauno identitāti?

-���� Dabiski. Vai man jāsaprot, ka jūs domājāt savādāk?

Tenets pavēcināja ar roku.

-���� Tikai tāda doma, mister Trol. Tam nav nozīmes. Lūdzu, turpiniet!

Bet tam bija nozīme. Tas bija tik brīni�ķīgi pārliecino�s un apmierino�s pieņēmums. Un tagad� Teneta roka nevil�us pastiepās uz ka�batas pusi. Vai viņ� tie�ām uzdro�ināsies piesārņot Trola telpas ar nepatīkamiem dūmiem? Laikam gan ne. Ta�u pret pa�a gribu roka parādījās no kabatas kopā ar pīpi.

Trols to uzreiz ievēroja.

-���� Lūdzu, smēķējiet, inspektor, ja vēlaties. Es pats arī kūpinu pīpi. Tāpēc te ir tik masīvi pelnutrauki. Un, paliecies uz priek�u, viņ� pastūma uz Teneta pusi kvarca kluci ar kaut ko līdzīgu vulkāniskam krāterim vidū.

Tenets to pacēla un apskatīja.

-��� Ļoti jauks, viņ� atzina.

-��� Tas ir gabaliņ� no Atlasa kalniem. Nāk no Marokas.

Tenets novietoja to atpakaļ uz mazā galdiņa un sāka piebāzt pīpi.

-���� Atvainojiet, mēs novirzāmies. Jūs stāstījāt mums par misis Parnelas apmeklējumu�

-���� Jā. Manuprāt, tai laikā viņa bija izmisusi un jutās vientuļa, trīs mēne�u laikā zaudējusi vīru un māti� Protams, palika tēvs, bet viņ� dzīvo Anglijas vidienē, kā jūs, iespējams, jau zināt, un viņai nebija neviena, pie kā griezties pēc padoma. Mistera Parnela slimības dēļ viņi tikpat kā negāja sabiedrībā protams, viņi varētu to darīt, ja gribētu, bet likās, ka �ai ģimenei nav va�jadzīgi citi cilvēki; viņu starpā valdīja īpa�as at�tiecības, tāda kā abpusēja atkarība, kas ļoti aizkustināja. Bet tas arī bija par cēloni milzīgajai tuk�uma sajūtai, kas pārņēma misis Parnelu pēc vīra nāves. Viņai bija darbs aģentūrā, bet, manuprāt, tas ik solī atgādināja par vīru viņi to uzsāka kopā� Lai nu kā, �ķirojot mātes papīrus, misis Parnela atrada kādu vecu vēstuli no tās iestādes, kas bija kārtojusi adoptē�anu. Tā sākās meklējumi, kas beigās vai apsēda viņu. Es domāju, ka misis Parnela nespēja atvairīt domu par pieaugu�u meitu.

-���� Jūs ieminējāties, ka viņa vēlējās jūsu padomu�

-���� Jā. Viņa vēlējās uzzināt, kā atrast bērnu, un man jāsaka, ka es priecājos, �ai īpa�ajā gadījumā nespēdams palīdzēt. Visa adoptē�anas procedūra ir domāta, lai aizsargātu bērnu no �ādām situācijām un manā uztverē pilnīgi pareizi. Misis Parnela laikam bija rakstījusi adoptē�anas aģentūrai, un viņi atbildēja, ka vienīgā iespēja, kā īstā māte var saistīties ar savu bērnu, ir, aud�uvecākiem piekrītot. Tad, ja bēr�nam ir vairāk par astoņpadsmit gadiem, viņam pa�am jāizlemj, vai turpināt sakarus. Par nelaimi, misis Parnelas gadījumā �is process nebija iespē�jams, jo 1972.gadā aģentūrā izcēlās liels uguns�grēks, un visi iepriek�ējie ieraksti tika iznīcināti.

-��� Vai nebija iespējams sameklēt bērnu caur valsts arhīvu?

Trols noraido�i pakratīja galvu.

-����� Misis Parnela mēģināja. Adoptē�anas reģistrs īstajai mātei nav pieejams. Vienīgais, ko viņa varēja darīt, Sentkentrinhauzā pār�baudīt tā reģistra rādītāju, kas dod jauno, adop�tē�anas rezultātā iegūto bērna vārdu, kā arī dzim�anas un adoptē�anas datumu. Misis Parnela to izdarīja, bet uzzināja vienīgi dzim�anas datumu. Liekas, ka viņa tur gāja bie�i, pierak�stot visu meiteņu vārdus, kas dzimu�as noteik�tajā datumā, bet, protams, rezultātā misis Parnela ieguva tikai bezgalgaru sarakstu un pilnīgi nekādu iespēju pateikt, kur� no visiem ir viņas bērns.

Tātad te meklējams Elisas noslēpumainās, nepastāvīgās prombūtnes un izklaidības izskaidrojums, kā arī intereses zudums par aģen�tūru. Bērna meklējumi bija palīdzēju�i Elisai pārvarēt dubultā zaudējuma sāpes, parādot mērķi, pēc kā censties. Tenets varēja iedomāties, kā meklējumi bija kļuvu�i par apsēstību, kas pa�mazām vērtās izmisumā, kad misis Parnela saprata, kāda neatrisināma uzdevuma priek�ā atrodas.

Un tie�i tādēļ es biju tik pārsteigts, kad misis Parnela man nesen piezvanīja un paziņoja, ka beidzot izdevies sameklēt savu meitu, turpināja Trols.

Tenets atjēdzās no pārdomām.

-��� Ko? Bet kā?

Trols paraustīja plecus.

-���� Nav ne jausmas. Reiz agri no rīta viņa man piezvanīja un izklausījās ļoti satraukta.

-���� Vai misis Parnela jau bija satikusies ar meiteni?

-���� O, nē. Viņa teica, ka tikai nejau�ība tai palīdzējusi atklāt meitas jauno identitāti, misis Parnela man visu izstāstīs tad, kad atnāks uz pieņem�anu. Vēl viņa teica, ka domājot, kā vis�labāk tuvoties meitenei, ka nevēloties rīkoties pārsteidzīgi, ko vēlāk nāktos no�ēlot. Misis Par�nela vēl sacīja, ka, par spīti maniem iebildu�miem, ir noteikti nolēmusi sastādīt testamentu meitenei par labu, un vēlējās, lai es uzrakstītu tā uzmetumu. Viņa apsolīja piezvanīt pēc nedēļas, kad būs visu labi pārdomājusi, un norunāt tik�anos. Protams, misis Parnela tā arī neatnāca.

-���� Vai viņa kādreiz ir jums teikusi,*kas bija bērna tēvs?

-Nē.

-��� Vai meitenes vārdu?

-��� Baidos, ka nē.

�ēl. Lai arī likās, ka tas neattiecas uz lietu, Tenets vēlējās būt par to pilnīgi pārliecināts.

-���� Tātad spēkā paliek sākotnējais testa�ments?

-���� Jā, tas tika uzrakstīts viņas laulības laikā. Tā kā vīrs ir miris pirms viņas, visu manto Parnelas tēvs.

-��� Saprotu.

Pie durvīm klauvēja, un ļoti pievilcīgā Mār�a pabāza galvu.

-���� Atvainojiet, ka traucēju, mister Trol, bet zvana inspektoram Tenetam. Liekas, steidzami.

Tas bija Bentlijs.

-����� Es priecājos, ka noķēru jūs, ser. Vai jūs jau esat ticies ar mis Rosu?

-��� Nē, vēl neesmu.

-���� Labi. Domāju, ka jūs vēlēsieties uzzināt sestdien viņa ir bijusi Starrendenā un pavadījusi nakti viesnīcā "Trīs pakavi", kas atrodas pretī "Melnajam gulbim". Viņa ieradās ap �etriem �etrdesmit piecām sestdienas pēcpusdienā kā D�enifera Rolinga, palūdza istabu ar logiem uz ielu un atstāja viesnīcu svētdien īsi pirms div�padsmitiem dienā.

-��� Vai tas ir dro�i?

-���� Saimnieks bija pārliecināts, ser. Viņ� tei�ca, ka fotogrāfija ir tie�a kopija.

-���� Paldies, Bentlij. Tas bija labi. Sakiet, lūdzu, viņ� uzrunāja Trolu, nolikdams klausuli, vai misis Parnelai bija parakstīts līdzīpa�niecības līgums ar mis D�esiku Rosu?

-��� Jā, bija. Starp citu, es pats to sastādīju.

-��� Vai misis Parnela paturēja lielāko daļu ak�ciju?

-����� Jā. Tā bija vieno�anās proporcijās: se�desmit pret �etrdesmit. Es to stingri ieteicu. Atklāti runājot, man līdzīpa�niecība diez ko nepatika. Mis Rosa nelikās pārāk piemērota, un es jutu, ka misis Parnelai vajadzētu atlikt �āda svarīga lēmuma pieņem�anu, līdz kamēr viņa ir pilnīgi atguvusies pēc traumas, ko radīja dubul�tais zaudējums, bet es nespēju viņu pārliecināt. Misis Parnela uzstāja, ka mis Rosa vadījusi gan�drīz visu aģentūru pēdējo mistera Parnela dzīves mēne�u laikā un arī vēlāk, tā ka viņa jūtoties kā parādniece.

-��� Vai bija kādi noteikumi, kas paredzēja, ko darīt viena partnera nāves gadījumā?

-���� Otram tika dota iespēja izpirkt atliku�o daļu pēc novērtējuma, ko veikusi neatkarīga per�sona, vadoties no tirgus cenām, bet tikai gadījumā, ja mantinieks vēlas savu daļu pārdot.

-��� Un ja ne?

-���� Tad jaunajiem kompanjoniem vajadzētu turpināt aģentūras darbību.

-��� Sapratu. Paldies!

Tenets nolēma, ka var būt iz�ķērdīgs, un ap�stādināja taksometru.

-���� Tā iz�ākst mūsu jaukā teorija, drūmi novilka Lainhems.

-���� Jūs domājat to, ka Penija ir Reina meita? Jā, tā izskatās. Tam grūti noticēt, ka kāda respek�tējama adoptē�anas aģentūra slepeni sarunātu ar īstās mātes vecākiem bērnu nodot īstā tēva ģimenē bez viņas pa�as ziņas. Tāpat es neticu tam, ka Elisas bērns varētu būt atdots Reinu ģimenei tīrās sagadī�anās dēļ. Pārāk daudz sakritības. Nē, es baidos, ka jums taisnība mū�su jaukā teorija iz�ākstējusi.

-����� Un pārāk daudzsolo�a neizskatās arī otrā ar D�esiku Rosu, ja jau reiz būs neatkarīgs mi�sis Parnelas akciju daļas novērtējums pēc tirgus cenām, pirms mis Rosa drīkst tās pirkt.

-��� Es nebūtu tik pārliecināts, Maik. Ir da�ādi veidi, kā gūt labumu no uzņēmuma. Es nevaru iedomāties Elisas tēvu vairāk nekā pasīvu līdz�dalībnieku un vēl tādu, kam pāri septiņdesmit un kas dzīvo pārsimts jūd�u attālumā. Bez tam man tikko bija ļoti interesants telefona zvans. Zvanīja Bentlijs.

-���� Jūs domājat� Vai mis Rosa patie�ām sestdien bija Starrendenā?

-���� Pēc Bentlija domām, par to nav �aubu. Ieradusies "Trīs pakavos" apmēram �etros �etrdesmit piecās sestdienas pēcpusdienā ar vār�du D�enifera Rolinga. Spārka fotouzņēmums izrādījās noderīgs. Saimnieks viņu uzreiz pazi�nis. Bez tam viņa vēlējusies istabu ar logiem uz ielu.

-���� Lai redzētu ieeju "Gulbī"! Lieliski! Lainhema acis iemirdzējās.

Tenets iecietīgi pasmaidīja. Lainhema spēja saņemties pēc vil�anās darbā bija viena no ser�anta vispievilcīgākajām īpa�ībām.

-����� �etros �etrdesmit piecās, jūs sakāt? Tad viņa dro�i vien ir sekojusi misis Parnelai, kā mēs jau domājām. Es saderu, ka tāpēc mis Rosa sacēla tādu jezgu, kad misis Parnela gribēja aiziet no darba agri tādā gadījumā viņai nebūtu iespējams sekot. Viņa vai mira nost aiz vēlmes uzzināt, uz kurieni gan misis Parnela vienmēr devās tajās reizēs, kad atstāja kantori, pat nepapūlējusigs kādam ko pateikt. �oreiz mis Rosa nolēma mazliet patēlot detektīvu. Viņa noteikti bija paņēmusi visu nepiecie�amo, kad no rīta de�vās uz darbu atcerieties to mīksto somu, ko pieminēja kaimiņiene�

-���� Maik, no seko�anas kādam ziņkāres dēl līdz slepkavībai vēl ir tālu,

-���� Bet tas ir pirmais solis, vai ne tā? Un jūs vienmēr mēdzat teikt�

-���� Jūs domājat pirmais solis ir vissvarī�gākais. Nu, varbūt, bet�

-���� Pat, ja mis Rosai sākumā nebija nodoma nogalināt, pat, ja viņa sekoja vienīgi, ziņkāres dzīta, varbūt, redzot apstākļus, Rosa pēk�ņi saprata, cik tas būtu pilnīgi� Visi �ie cilvēki, kas mud�ēja apkārt viesnīcā� Bija tik vienkār�i nepamanītai ielavīties iek�ā un ārā, sajaukties ar pūli, it īpa�i ap to laiku, kad pēc koncerta at�griezās misis Parnela.

-���� Iespējams, bet atcerieties tas pats at�tiecas uz ikvienu citu. Nē, fakts ir tāds, Maik, mums vajag labu, neapgā�amu pierādījumu.

Taksometrs nobremzēja, un Lainhems nepa�cietīgi paliecās uz priek�u, lai atvērtu durvis.

-���� Es visu to zinu, ser. Tomēr vai degu aiz nepacietības redzēt, kā viņa �oreiz mēģinās izlocīties.

Tenetam un Lainhemam ienākot, Karola un Feita abas bija aizņemtas pie saviem rakstām�galdiem. Karola uzreiz pielēca kājās.

-��� Labrīt, inspektor.

Viņ� ar patiku atzīmēja, ka Karola �odien izskatās daudz labāk, lai gan meitenes kliedzo�ā, spilgti sarkanā minikleita lika samiegt acis. Oran�o matu �ķipsnu gali līdzinājās pīķiem un piparmētru zaļās acis bija rūpīgi iekrāsotas.

-����� Es domāju par darba uzteik�anu, viņa sacīja, pieklusinājusi balsi un ba�īgi palūko�damās uz aizvērtajām kantora durvīm. Mēs abas domājam.

-���� Vai jūs esat noteikti izlēmusi aiziet no darba?

-��� Varat būt dro�s!

-��� Vai mis Rosa ir iek�ā?

-���� Vai jūs atnācāt viņu arestēt? viņa de�dzīgi vaicāja. Redzi, Feita, es tev teicu, vai ne?

-��� Tikai parunāt ar viņu, atbildēja Tenets un pasmaidīja.

-��� O� viņa paraustīja plecus. Nu, vēl ir laiks, vai ne? Jā, viņa ir iek�ā. Tur ir klients.

-��� Vai tas būs ilgi?

-��� Kādu pusstundu vai apmēram tā.

Tenets pavērās pulkstenī. Pusviens.

-���� Vai jūs nepateiktu mis Rosai, ka mēs at�griezīsimies vienos piecpadsmit?

Uz ielas inspektors sacīja:

-���� Mēs tikpat labi varētu kaut ko iekost, kamēr gaidām. Es ievēroju uzkodu bāru tālāk uz �īs ielas.

Ietves bija cilvēku pilnas, kuri steidzās pēc iespējas labāk izmantot savu pusdienas pār�traukumu.

-��� Es nevarētu dzīvot Londonā, ieminējās Lainhems, virzoties cauri cilvēku straumei.

-��� Es arī ne. Te tas ir.

Protams, viņiem nācās stāvēt rindā - vispirms, lai pasūtītu, tad, lai atrastu brīvu vietu, un atpakaļ vajadzēja drāzties pa galvu, pa kaklu, lai paspētu laikā. Feita bija viena pati. Domā�jams, ka meiteņu pusdienas pārtraukuma laiks bija pastiepts tā, lai kantoris būtu atvērts visu cauru dienu.

-��� Vai mis Rosa tagad ir brīva?

Feita pamāja un, �ķērsojusi telpu, pieklau�vēja pie durvīm.

Neizskatījās, ka D�esika Rosa priecātos viņus redzam.

-���� Es ceru, ka tas nebūs ilgi, inspektor. Es esmu loti aizņemta. > *

�oreiz viņai bija mugurā zīda vasaras kleita garām piedurknēm no dzeltenbrūna materiāla ar brūniem iekricelējumiem. Krāsu izvēle bija ārkārtīgi neveiksmīga, jo tā uzsvēra viņas ādas slimīgo bālumu.

-��� Tas drīzāk atkarīgs no jums, mis Rosa.

-����� Kā jūs to domājat? viņa atkrita atpakaļ krēslā aiz rakstāmgalda un uzbudināti novēcināja roku. Sēdieties!

-��� �ķiet, ka jūs ar mums neesat bijusi atklā�ta.

-��� Es nesaprotu, par ko jūs runājat.

-���� Vai tie�ām, mis Rosa? Kādēļ jūs nepatei�cāt, ka pavadījāt sestdienas nakti Starrendenā un ar pieņemtu'vārdu? Un necentieties to noliegt! Tas nav tā vērts. Tenets pamāja Lainhemam, kur� atvēra savu bloknotu un izlasīja iedomātu ierakstu.

-���� "D�esika Rosa. Viņu nemaldīgi identi�ficējis Starrendenas viesnīcas "Trīs pakavi" īpa�nieks kā sestdien, 14. jūlijā, �etros �etr�desmit piecās reģistrēju�os D�eniferu Rolingu. Izrakstījusies svētdien, 15. jūlijā, pulksten vien�padsmitos piecdesmit piecās", Lainhems ar blīk�ķi aizcirta bloknotu.

-���� Kādas neiedomājamas blēņas! Es jums teicu, ka biju mājās, gultā ar migrēnu� Tur jābūt kļūdai� Kā gan kāds varējis mani identificēt kā kādu Rolingu? Es neesmu par tādu dzirdējusi.

-���� Es jums apgalvoju, mis Rosa, ka nav nekādas kļūdas.

-Bet ir jābūt! Kā gan jūs�

-��� Tam nav nozīmes kā! atcirta Tenets. Un beigsim �ķiest laiku, ja? Vai varbūt jūs labāk vēlaties braukt uz Starrendenu kopā ar mums un piedalīties identifikācijā? Manuprāt, "Pakavu" īpa�nieks par to tikai priecātos.

D�esika Rosa tuk�i vērās Tenetā. Viņas blāvi zilās acis bija bez izteiksmes, bet Tenets nojauta, ka zem �īs tuk�ās maskas viņa izmisīgi gudroja, kā izķepuroties. Tenets pacietīgi gaidīja. Viņa bija rokā, Tenets to zināja.

Pēk�ņi mis Rosās acis pildījās asarām, un, paķērusi rokassomiņu un izņēmusi mutautiņu, viņa viegli pieskārās acu kaktiņiem uzmanīgi, Tenets ievēroja, tā, lai neizplūstu tu�a un iz�ņauca degunu.

-��� O, viņa biklā balsī ieteicās, ko gan jūs par mani domāsiet, inspektor?

Tātad lūgums pēc līdzjūtības. Nē, viņa to nesagaidīs. Tenets pavērās Lainhemā, kur� par atbildi izbolīja acis. Tenets klusēja un gaidīja.

-����� Es biju tā satraukta� uztraukta par Elisu, viņa tik dīvaini uzvedās� Un, kā jau teicu, pameta novārtā darbu, aiziedama prom bez brīdinājuma un neko nepaskaidrodama, kad at�griezās� Es sāku ļoti raizēties par Elisu. Mis Rosa pēdējoreiz pieskārās acu kaktiņiem un tad saslējās, pa�taisni paraustījusi plecus. Un Elisai neviena nebija, neviena pa�a, kas parūpētos par viņu.

-���� Jums likās, ka jūsu pienākums būtu uzzināt, ko viņa nodomājusi?

-��� Jā. Nē. Es domāju� Es domāju, ka varētu Elisai palīdzēt, ja es to zinātu.

-Kā?

D�esika Rosa pārsteigumā pamirk�ķināja acis par aso jautājumu.

-��� Es� es domāju, ka tā es varētu zināt, kā labāk ar Elisu apiet� kā labāk runāt ar viņu.

-��� O, beidziet ta�u, mis Rosa, jūs neesat tāda muļķe. Kādēļ nepateikt, kā bija? Jūs intriģēja regulārās aizie�anas no aģentūras, jums tās bija arī apniku�as. Jūs vēlējāties noskaidrot, kas Eli�sai īsti prātā. Un, uzzinājusi, ka misis Parnela nedēļas nogalē aizbrauks, jūs nolēmāt sekot aiz tīras ziņkāres.

D�esikas Rosās trulā seja pieņēma stingrāku un noteiktāku izskatu. Viņas deguns kļuva asāks, zods vēl vairāk izvirzījās uz priek�u.

-��� Un kas par to, ja tā? Nav tāda likuma, kas to aizliegtu, vai ne?

-��� Neviens arī nav nekad ieminējies, ka būtu, laipni atgādināja Tenets.

-Nu, tad�

-��� Tie�i tā. "Nu, tad�" Kāpēc censties to slēpt?

-Tādēļ, ka izdzirdusi� kad es uzzināju, ka Elisa ir� nogalināta, es kritu panikā. Es domāju, ka, uzzinājusi to, ka esmu viņai sekojusi, jūs domāsiet, ka es� es�

-��� Nogalinājāt viņu?

-Jā.

-��� Vai jūs to izdarījāt?

Viņa nikni atmeta galvu.

-��� Protams, nē!

Tenets sakrustoja rokas.

-��� Pārlieciniet mani!

D�esika Rosa mazliet pavēra muti, tad nikni atcirta:

-��� Baidos, ka jums būs man vienkār�i jātic.

-���� Kāpēc lai es ticētu? Jūs jau reiz mums melojāt. Tenets paliecās krēslā uz priek�u. Klausieties, mis Rosa! Es esmu noguris, tā ir velta laika �ķie�ana, un, godīgi sakot, mani tas apgrūtina. Es vēlos skaidru, precīzu un patiesu atskaiti par jūsu gaitām sestdien un svētdien, un gadījumā, ja jūs negribat to stāstīt mums �eit un tūlīt, tad man patie�ām jālūdz jūs braukt mums līdzi uz Starrendenu, kur es varē�u jūs noprati�nāt, kad man būs izdevīgi.

Klusums.

-���� Ļoti labi, Tenets piecēlās. Paņemiet mēteli�

-����� Nē! vina aiz dusmām, bailēm un vil�anās piesmaku�ā balsī iesaucās. Nē! mis Rosa atkārtoja, vairs ne tik nikni. Labi, es jums izstāstī�u.

Tenets no jauna lēnām apsēdās.

-��� Tas tie�ām ir kaut kas nedzirdēts! mis Rosa saniknoti iesāka, bet, uztvērusi Teneta ska�tienu, aprima. Viņa sa�ņaudza rokas, it kā lai savaldītu dusmas, un dziļi ieelpoja, iztaisnodama plecus. Kā jūs teicāt, es zināju, ka Elisa nedēļas beigās kaut kur brauks, un gribēju zināt, kāpēc. Es jutu, ka man uz to ir tiesības� Tenetam nepacietīgi sakustoties krēslā, mis Rosa aprāvās. Sestdienas rītā, kad gāju uz darbu, man jau bija līdzi tualetes piederumi. Tai rītā Elisa likās ļoti satraukta un teica, ka gribot agri tikt projām. Dabiski, ka es iebildu tas izjauktu manus plānus. Un tā es sacīju, ka tas nebūtu godīgi attiecībā uz Feitu un mani kas, starp citu, bija patiesība, viņa, kā aizstāvēdamās, piebilda.

-���� Mums trūka darbaspēka, jo Karola slimo�ja. Tāpat jau iepriek� bija norunātas vairākas darījumu tik�anās, un sestdienas rītos mēs vien�mēr esam aizņemti, jo daudz cilvēku ierodas tie�i sestdienās, kas ir viņu vienīgās brīvās die�nas� Es padarīju to par strīdus objektu, un viņa piekrita palikt.

-���� Mans pienākums ir aizslēgt telpas, un tā pusdienlaikā, pārliecinājusies, ka Feita ir aizgājusi, es gaidīju, kamēr Elisa iznāks pa savas mājas durvīm. Viņa iesēdās taksometrā, un es sekoju citā. Elisa aizbrauca uz Viktorijas staciju, un man izdevās sadzirdēt galamērķi, kad viņa pirka biļeti uz Starrendenu. Tas nebija grūti, jo apkārt drūzmējās daudz cilvēku un Elisa �ķita nogrimusi domās. Es iekāpu tai pa�ā vilcienā, kas atgāja divos trīsdesmit. Kad nokļuvām Starrendenā, es domāju, ka Elisa sēdīsies tak�sometrā, bet viņa gāja kājām. Es nezināju, ka pilsēta ir tik maza. Mani mocīja doma, cik grūti būs sekot Elisai tā, lai viņa mani nemanītu, bet es uztraucos nevajadzīgi, jo pilsētā bija milzum daudz cilvēku, un es vēlāk uzzināju, ka agrāk dienā tur bija viesojusies Velsas princese. Tātad tādas problēmas atkrita. Elisa tūlīt devās uz "Melno gulbi". Pa ceļam viņa apstājās un pāris minūtes sarunājās ar kādu garu, labi ģērbtu vī�rieti, bet tas bija viss. Jau iepriek� biju nolēmusi, ka nevaru piereģistrēties tajā pa�ā viesnīcā, un nolūkoju pāri ielai "Trīs pakavus" nu, jūs jau to zināt. Es palūdzu istabu ar logiem uz ielu. Mis Rosās lielais deguns nepatikā saraucā�, un lūpu kaktiņi noslīdēja. Tā bija viena netīra vie�ta, bet no turienes varēja labi pārredzēt ieeju "Melnajā gulbī", un tie�i tas man bija vajadzīgs. Nosēdusies pie loga, gaidīju vairāk nekā divas stundas. Tad Elisa beidzot nāca ārā. Viņa kaut kur devās uz visu vakaru, un es steidzos lejā, baidīdamās viņu pazaudēt, ta�u viņa atkal gāja kājām.

-���� Misis Parnela gāja uz koncertu. Vai jūs arī?

-���� Es nopirku biļeti. Veltīgi iz�ķiesta nauda, tās blēņas, ko tur spēlēja, nebija priek� manis, bet es gribēju redzēt, vai Elisa ar kādu netiksies. Bet viņa palika viena. Abas vietas blakus jau bi�ja aizņemtas, ta�u Elisa ne ar vienu nesarunājās, tikai lasīja programmu, tā ka es varēju viņu dro�i atstāt līdz koncerta beigām. Es vai miru nost aiz bada, jo nebiju ne ēdusi, ne dzērusi kop� rīta. Kad gāju ārā, painteresējos, cikos beigsies kon�certs, un krietni pirms desmitiem jau gaidīju ār�pusē.

Tenets nepaskatījās uz Lainhemu, ne arī kā savādāk izrādīja satraukumu. D�esika Rosa var būt nevainīga visā, izņemot uzbāzīgu ziņkāri, un, ja tā, tad viņa ir redzējusi Elisu aizejam kopā ar kādu�

-��� Es stāvēju tur gandrīz stundu, līdz kamēr visi bija aizgāju�i un sāka slēgt ciet durvis. Biju palaidusi Elisu garām.

Pārāk aizņemta, no jauna pārdzīvojusi savu

sarūgtinājumu, D�esika Rosa neievēroja Tenetu.

Ceturksni vai divdesmit pāri desmitiem bija ļoti daudz cilvēku, un es nevarēju visus pārskatīt, nedrīkstēju arī stāvēt pārāk tuvu, lai neuzskrietu virsū Elisai. Es biju tā saniknota, ka palaidu viņu garām� Tad gāju atpakaļ uz pilsē�tas centru un pakavējos "Melnā gulbja" ārpusē, nevarot iz�ķirties, iet vai neiet iek�ā un pajautāt, vai Elisa ir pārnākusi� Beigās es devos aug�ā uz savu istabu. Nākamā rītā piecēlos ļoti agri un kop� pusastoņiem de�urēju pie loga. Bija svēt�dienas rīts un ielas ļoti klusas apmēram līdz pus�desmitiem, kad piebrauca policijas ma�īna un apstājās viesnīcas stāvvietā. Es to, dabiski, nekā�di nesaistīju ar 'Elisu. Tālāk ieradās vēl vairākas ma�īnas, starp tām arī ātrā palīdzība� Protams, man ļoti gribējās zināt, kas noticis, bet es neuz�dro�inājos atstāt logu, lai atkal nepazaudētu Elisu, ja viņa gadījumā nāktu ārā.

Ceturksni pāri vienpadsmitiem, kad no Elisas vēl joprojām nebija ne miņas, es nokāpu lejā. Kādai sievietei, kas bārā mazgāja grīdu, es pajautāju, kas notiek pāri ielai, un saņēmu atbil�di, ka ir noslepkavots viens no viesiem. Kāda sieviete no Londonas tas esot viss, ko viņa zinot. Es vēl aizvien neticēju, ka tā varētu būt Elisa parasti tā ir, vai ne? Nekad jau nedomā, ka tas varētu būt kāds pazīstams� Es nedrīk�stēju ieiet "Gulbī" un prasīt pēc viņas. Ja viņa būtu istabā, man vajadzētu pēk�ņi pārdomāt, ka vairs nevēlos Elisu satikt. Un, ja nu tie�ām no�galinātā būtu viņa, es vienkār�i pievērstu sev uz�manību. Tā beigās es nogaidīju, līdz foajē iera�dās vairāk cilvēku, un, iegājusi iek�ā, sāku pļāpāt un izlikos, ka arī es esmu viesis. Es teicu, cik tas ir drausmīgi, un prasīju, vai viņi nezina, kas ir mirusī sieviete. Viņu saucot Parnela� Es gāju atpakaļ uz "Pakaviem", izrakstījos un ar pirmo vilcienu braucu atpakaļ uz Londonu. Tas viss.

-���� Tā. Starp desmitiem piecpadsmit un desmitiem �etrdesmit piecām jūs stāvējāt pie koncertzāles, gaidīdama misis Parnelu?

-��� Jā. Kāpēc jūs jautājat? Vai tad�

-���� Vai kāds var to apstiprināt? Vai jūs ar kā�du runājāt, darījāt vai teicāt kaut ko tā, lai kāds varētu jūs atcerēties?

-���� Nē, protams, ne. Lieta tāda, ka es centos būt pēc iespējas neuzkrīto�āka.

-��� Kas jums bija mugurā?

-���� Tum�i zils vasaras mētelis un tāda pati �alle ap matiem. Viņa pa�apmierināti pieskārās rūpīgajam blondo matu sakārtojumam. Es domāju, ka tie pārāk kristu acīs.

-���� �ēl. Mis Rosa, jums jāsaprot, ka tas viss patiesībā nav nekāds alibi. Mēs darīsim visu, ko varēsim, lai pārbaudītu jūsu sacīto, bet tas būs ļoti grūti. Pa�laik es lūg�u jūs neizbraukt no pil�sētas un gatavoties, lai jūs varētu vēlreiz noprati�nāt, ja radīsies tāda nepiecie�amība.

-���� Bet� �oreiz viņai pietrūka vārdu, un slimīgi bālā āda bija pieņēmusi rūgsto�as mīklas krāsu.

-���� Ja jūs esat nevainīga, jums nav no kā bīties.

-���� Protams, ka esmu nevainīga! viņa ar dūri uzsita pa galdu.

-��� Tādā gadījumā, kā jau teicu, jums nav no kā baidīties. Tenets piecēlās, un Lainhems sekoja viņa piemēram. Pie durvīm inspektors pa�griezās. Mēs dosim ziņu.

Viņiem izejot, mis Rosa palika nekustīgi sē�am pie galda.

-���� Viņa to varēja izdarīt, teica Lainhems. Ja viņa sekoja misis Parnelai viesnīcā, neviens viņu tajā drūzmā neievēroja. Un, lai ari misis Parnela būtu pārsteigta, ieraugot mis Rosu, tikpat dro�i ir tas, ka viņa uzaicinātu viņu savā istabā.

-��� Tā ir. Bet mums nav nekādu pierādījumu, un, ja tos nedabūsim, viņa būs ciets rieksts. Un kā ar sarkano mapi?

Laiks steidzināja. Viņi atkal iesēdās tak�sometrā un brauca uz Viktoriju. Tikai vilcienā Lainhems turpināja:

-Tā mape, ser�

-��� Kas ir ar to?

-���� Ja D�esika Rosa ir vainīga un to paņēma, tad pieņēmums ir tāds, ka tur atradās kaut kas, ko viņa negribēja ļaut mums redzēt, ja?

-Nu?

-����� Es mēģinu iedomāties, kas tas varēja būt� Ja nu pieņemtu, ka viņa mēģināja kaut ko noblēdīt, kamēr misis Parnela bija atrauta no aģentūras lietām�? Varbūt misis Parnela to at�klāja, pateica par savu atklājumu mis Rosai, kā arī teica, ka pārdomās un izlems, ko darīt, nedē�ļas nogalē būdama projām�

-���� Un mapē atradas kompromitējo�i materi�āli�?

-��� Jā. Kā jūs domājat, ser?

-���� Iespēju robe�ās, ņemot vērā cilvēkus, uz ko tas attiecas�.

-���� Vai jums neliekas, ka nebūtu par ļaunu ieskatīties aģentūras sarakstos?

-��� To var izdarīt. Bet vispirms pārdomāsim. Katrā ziņā liksim vīriem parādīt D�esikas Rosās fotogrāfiju saviesīgā vakara dalībniekiem, varbūt kāds viņu būs ievērojis. Atcerieties viņa nebija vakartērpā.

-Tas būs ilgi.

-��� Tur nekā nevar darīt. Tenets neapmieri�nāti pagrozījās. Es nezinu, Maik, kāpēc, bet man ir tāda sajūta, ka mums �oreiz nepavisam neveicas. Nav jau tā, ka mēs nevirzītos uz priek�u, bet, tiklīdz iedomājamies, ka esam kā�dam uz pēdām, uzrodas pavisam kas cits, un mums jāpievēr�as tam.

Atgriezu�ies Starrendenā, viņi abi atcerējās �os vārdus. Spārks grozījās apkārt, acīmredzami degdams nepacietībā paziņot ko svarīgu. Precē�tais pāris, kas pavadīja sestdienas nakti istabā tikai divas durvis tālāk no Elisas istabas, brīvdie�nām beidzoties, atgriezās mājās, un Spārks pa telefonu ilgi sarunājās ar sievu, misis Doru Brentu. Uz lūgumu, aprakstīt kādu cilvēku, kuru viņa būtu redzējusi tre�ā stāva gaitenī vai tā tuvumā, viņa nekavējoties deva Vivjenas Leitonas aprak�stu.

-��� Vai jūs esat pārliecināts?

-���� Jā, ser. Mati un tā kleita� Tur nevar kļūdīties.

-��� Cikos tas bija?

-���� Ap desmitiem �etrdesmit piecām, ser, Spārks triumfējo�i atsaucās.

-��� Kā viņa var būt tik precīza?

-���� Acīmredzot tur bijis tik trok�ņaini, ka viņa ieminējusies vīram, ka vajadzētu agri likties gultā. Viņ� atbildējis, ka vēl ir tikai bez div�desmit minūtēm vienpadsmit un viņ� nevēloties iet gulēt tik agrā stundā. Tā sieva uzgājusi aug�ā viena pati. Kad viņa iznākusi no lifta, misis Leitona pasteigusies viņai garām un nokāpusi lejā pa kāpnēm gaiteņa labajā pusē.

-���� Saprotu. Labi. Kur tie ļaudis dzīvo, Spārk?

-��� Sinsesterā, ser.

-���� Labāk sazināties ar vietējo policiju, lai viņi aizsūta kādu pierakstīt ziņojumu.

-��� Es jau tā izdarīju, ser.

"Man gan vajadzēja to paredzēt," uzjaut�rināts nodomāja Tenets.

-���� Labi, Maik, pēc Spārka aizie�anas viņ� sacīja. Manuprāt, mums vēlreiz nāksies ap�meklēt Vivjenu Leitonu, vai ne?

Iezvanījās telefons.

-���� Uzņem�anā ir kāds misters Naits, ser. Ļoti vēlas jūs satikt.

Reina līgavas tēvs. Tenets vilcinājās. Viņ� ar delnu aizklāja klausuli.

-����� Misters Naits grib mani satikt, viņ� pa�ukstēja Lainhemam. Tas sarauca pieri un pa�raustīja plecus.

-��� Labi, sūtiet viņu aug�ā!

-��� Interesanti, ko viņ� vēlas.

-��� Nevaru iedomāties, bet gan jau uzzināsim.

Pie durvīm pieklauvēja.

-��� Ienāciet!

Policists formas tērpā ieveda misteru Naitu istabā. Melānijas tēvs bija ģērbies labi piegulo�ā sporta tērpā un skrējēju kurpēm kājās. Viņa gai�ie mati bija mitri.

-���� Atvainojiet manu familiāro izskatu, inspektor. Bija vajadzīgs iemesls, kā tikt prom no mājām, lai jūs satiktu.

-��� Lūdzu, sēdieties!

-��� Es ceru, ka jūs neņemsiet ļaunā �o pēk�ņo ielau�anos bez iepriek�ējā pieteikuma.

-��� Nepavisam. Kā es jums varu palīdzēt?

-���� Es jūtos neveikli, tā atnācis �eit� Tas ir� Atklāti sakot, inspektor, es ierados uzzināt, vai jūs esat ticis uz priek�u izmeklē�anā.

-��� Misis Parnelas slepkavības lietā?

-���� Jā. Naits ar piedurkni notrausa sviedrus no pieres. Man īstenībā nav tiesību jautāt, bet� Viņa acis lūdzās sapratni. Tas viss ir tik loti uztrauco�i mums visiem. Un Nikolass, protams, jau tā atrodas diezgan lielā stresa stā�voklī mātes dēļ.

-����� Es zinu. Viņam ir ļoti grūti, un man tie�ām �ēl vēl pavairot viņa nastu ar iztaujā�anu.

Lai gan jāatzīst, man nelikās, ka nopratinā�ana viņam darītu pārāk daudz rai�u.

�ķita, ka Naits gandrīz neko no Teneta

sacītā nav dzirdējis.

�

-���� Melānija ir mūsu vienīgais bērns, mēs viņu ļoti mīlam un nevaram paciest to, ka viņa ir tik nelaimīga.

-��� Bet es īsti nesaprotu�

-���� Viņi kopā bija tik laimīgi. Un, protams, mēs abi ar sievu priecājāmies par saderinā�anos. Viņi likās saderīgs pāris. Es zinu, ka Nikolass ir daudz vecāks, bet vīram tas nav nemaz tik slikti, tas vairo stabilitāti ģimenē. Viņiem abiem ir kopīga kaisle uz mūziku� Vai jūs esat kādreiz dzirdējis viņus spēlējam kopā?

-��� Diem�ēl nē.

-���� Viņi abi ir brīni�ķīgi mūziķi, un, lai arī Melānija vēl atrodas tikai savas karjeras sākumā� Atvainojiet, jūs tas dro�i vien nein�teresē. Naits atkal noslaucīja pieri. Tas ir� Es cen�os, lai jūs saprastu, cik svarīgi tas mums ir.

-��� Protams. Bet es vēl joprojām neredzu�

-����� Kop� nelaimes gadījuma Nikolass ir pār�mainījies. Pirms tam viņ�� viņam nekad neap�nika Melānijas sabiedrībā, bet tagad liekas, ka lielāko daļu laika viņ� pavada slimnīcā nu, tas gan ir saprotams, bet, pat būdams ar Melāniju un mums, viņ� �ķiet ar kaut ko aizņemts, tāls�

-���� Bet, kā jūs tikko pats teicāt, tas �ais ap�stākļos ir pilnīgi saprotams. Man stāstīja, ka misters Reins ļoti mīl savu māti.

-���� Es zinu, es zinu. Tas ir� man tie�ām liekas, ka arī tā otrā lieta viņu ļoti nomāc.

-�� Jūs domājat tas, ka misters Reins saprot, ka tiek turēts aizdomās par slepkavību?

-��� Jā, ar redzamu atvieglinājumu piekrita Naits. Un īstenībā es esmu atnācis uzzināt, vai viņu tur aizdomās.

-��� Ak, jā, uz tādu jautājumu nav tik viegli at�bildēt, mister Nait. Jums jāsaprot, ka mūsu uzde�vums ir izpētīt ikvienu iespēju. Un mēs nevaram ignorēt tādu faktu, ka misis Parnelu pēdējoreiz redzēja dzīvu, kad viņa sarunājās ar misteru Reinu sestdienas vakarā piecas minūtes pāri desmitiem.

-��� Un tas ir vienīgais pamatojums, lai Nikolasu turētu aizdomās?

Tenets pakratīja galvu.

-���� Atvainojiet, jums jāsaprot, ka es nevaru atbildēt uz �ādu jautājumu.

-���� Bet� Es ļoti labi zinu, ka man nevajadzē�ja tā uzstāt, inspektor. Bet� vai jums ir meita?

-���� Jā, tie�ām ir. Un es varu nojaust, ko jūs taisāties sacīt�

-���� Tomēr, dedzīgi iesaucās Naits, paliecies uz priek�u, tā uzsvērdams sacītā nozīmīgumu, jums jāvar iedomāties� Iedomājieties sevi manā vietā! Ja jūsu meita būtu saderināta ar vī�rieti, kuru tur aizdomās par slepkavību� Tas viņu moca, inspektor, un dabiski, ka mēs ar viņas māti esam ārkārtīgi noba�īju�ies, ja gadījumā tie�ām kaut kas visā tajā lietā ir. Mēs neticam, ka varētu būt, protams, bet tomēr�

-���� Es patie�ām jūs saprotu, mister Nait, ticiet man! Bet diem�ēl �obrīd es vienkār�i nevaru dot jums tādu apstiprinājumu.

-��� Jūs uzskatāt, ka Nikolass�

-���� Es uzskatu, ka pa�laik misters Reins ir viens no vairākiem cilvēkiem, kuru sakari ar mi�sis Parnelu tiek rūpīgi pētīti. Un nevaru jums pateikt neko vairāk.

Pabeigtības noskaņa Teneta balsī beidzot pārliecināja Nailu, ka uzstāt ir bezjēdzīgi. Kādu brīdi viņ� klusēja, tad rezignēti paraustīja plecus.

-��� Labi, ja jau reiz nevarat, tad nevarat. Misters Naits piecēlās. Paldies par to pa�u.

Tenets noskatījās viņam pakaļ un tad domī�gi teica:

-��� Tāda ir problēma ar slepkavībām, Maik, vai, vienalga, kādu citu smagu noziegumu nevainīgie cilvēki, kurus tas viss ietekmē. Mēs atnākam un ieejam viņu dzīvēs, un, kas attiecas uz mums, tas ir viss. Bet nav viegli aizmirst tos postījumus, ko mēs atstājam aiz sevis.

-��� Bet tas jādara, ser.

-��� Tā ir! Ta�u mums alla� jāpatur prātā, ka vēl ilgi pēc lietas pabeig�anas �iem cilvēkiem jā�turpina dzīvot ar cie�anām, kam viņi varbūt nevajadzīgi izgāju�i cauri. Varu jums pateikt, ka tie�i �is mūsu darba aspekts mani da�kārt nomāc.

-��� Bet ja viņi ir nevainīgi�

-���� Tas nemaina neziņas sāpes un nemieru dienām, nedēļām, pat mēne�iem ilgi.

-���� Es domāju, ka misteram Naitam gan piemita aukstasinība nākt �urp un mēģināt izspiest no mums informāciju.

Lainhema sa�utumu, kā Tenets zināja, daļēji radīja tas iespaids, ko Naita apmeklējums izraisī�ja arī viņā pa�ā, un jau miljono reizi viņ� vaicāja, vai nav izvēlējies sev nepiemērotu darbu. Viņam patika satrauco�ais darbā, patika zināt, ka strādā, lai dzīvē realizētu tikumību un taisnīgumu, bet tai pa�ā laikā viņ� apzinājās, ka varbūt ir par jūtīgu, lai vienaldzīgi spētu balansēt starp objek�tivitāti un emocionālu iesaistī�anos to cilvēku dzīvēs, kurus sastapa izmeklē�anas gaitā: Tenets juta, ka viņa raksturam piemīt maigums, kāds viņa darbā ir pavisam nepiemērots, un, lai gan visādi mēģināja to nomākt, tas līdzīgi daudzgal�vainam pūķim parādījās tie�i tad, kad tika gaidīts vismazāk. Vēl pirms desmit minūtēm inspektors bija pati nepacietība sekot viņu jaunākajām pēdām, bet tagad� Ar grūtībām Tenets piespie�da sevi atgriezties pie enerģiskas rīcības.

-��� Ak, es nezinu, Maik. Tas ir saprotams, ka �ajos apstākļos viņam jājūtas satrauktam. Kā misters Naits sacīja vai jūs nebūtu?

Lainhems paraustīja plecus.

-��� Nu, iespējams� Vai man piezvanīt misis Leitonai?

-���� Nē. Viņa noteikti būs mājās �ajā laikā. Pārsteigsim viņu.

Bija pusse�i, un Tenets paļāvās uz vispār�pieņemtu faktu, ka �ajā pēcpusdienas stundā lielākā daļa sievie�u atradās mājās un plānoja vakara maltīti. Vivjena Leitona nestrādāja ārpus mājas, bet Ri�ards Leitons varētu drīz atgriez�ties, izsalcis no dienas darbiem fermā.

Ta�u �ķita, ka Tenets ir pārrēķinājies. Visas mājas durvis un logi bija ciet, bet dubultgarā�a tuk�a un durvis vaļā.

-��� Vai gaidīsim, ser?

-��� Apjautāsimies galvenajā mājā. Varbūt, ka vīramāte zinās, kur viņa aizbraukusi.

Tā bija tipiska Kentas ķieģeļu māja ar dak�stiņu jumtu, labi koptu dārzu un dzeltenām rozēm gar atklāto lieveni. Misis Leitona izskatījās gurdeni eleganta puķotā batista kostīmā.

-���� Viņa ar draudzeni aizbrauca iepirkties. Galīgi traka, braukdama uz Londonu tādā kar�stumā, bet�

-���� Vai jums ir kāda jausma, kad viņa varētu būt atpakaļ?

-����� Man �ķiet, Vivjena cerēja, ka izdosies paspēt uz vilcienu piecos un desmit minūtēs.

Tātad vēl vesela stunda un ceturksnis, pirms viņa atgriezīsies.

-���� Paldies, misis Leitona. Mēs atbrauksim vēlāk, ap pusastoņiem. Varbūt jūs varētu nodot viņai ziņu.

-��� Ja es viņu redzē�u! Es varētu piezvanīt.

-���� Kas par cilvēkiem! nenocietās Lainhems, viņiem atgrie�oties atpakaļ pie ma�īnas. Piezvanī�u viņai nu, patie�ām! kad māja ir tikai simts jardu atstatumā.

-���� �ēl. Es cerēju noķert brīdi, kad Vivjena būtu viena. Leitons noteikti būs mājās vēl pirms tam.

-��� Ko tālāk, ser?

-���� Varētu izdarīt kaut ko derīgu. Brauksim un parunāsim ar Reinu. Mēs noķersim viņu pirms brauk�anas uz slimnīcu vakara apciemoju�mā.

Kādu brīdi viņi brauca klusēdami, tad Tenets ieminējās:

-��� Apstājieties uz brītiņu, Maik!

Lainhems tā izdarīja un izslēdza motoru.

Viņi atradās uz �aura lauku ceļa, kas veda pāri paugura korei. Pa atvērtajiem ma�īnas logiem ieplūda smar�īgs lauku gaiss kopā ar spēcīgām svaigu augļu smar�ām, kas sajaucās ar vāju, sal�du zemeņu saldmi no lauka pa kreisi no viņiem. Pa�ā nogāzes apak�ā ma�īnā tika iekrauta pēdējā dienā novāktā zemeņu krava, kas nonāks Njūkoventgārdenas tirgū.

Tenets sakustējās.

-���� Es mēģinu izdomāt, kā tā lieta ar bērnu iederas mūsu gadījumā un vai vispār tā iederas.

-��� Mēs nevaram to atstāt bez ievērības.

-���� Es zinu un piekrītu, ka Reins �ķiet visie�spējamākais no visiem varbūtējiem bērna tēviem laika izvēles ziņā. Bet man arī ienāca prātā, ka gadījumā, ja Reins nav vainīgs, viņ� var pilnīgi neko par bērnu nezināt, pat par tā eksistenci ne.

-���� Jā. Bet, ja viņ� nogalināja misis Parnelu, bērns var būt pasteidzino�ais faktors; vienalga zināja viņ� par to vai nezināja. Lainhems iesila arvien vairāk. Pieņemsim, ka misis Parnela vi�sus �os gadus nav zaudējusi sakarus ar viņu un pēc vīra nāves cerēja, ka saies ar Reinu atkal kopā. Tad viņa izlasa par saderinā�anos un iekaist dusmās, ierodas Starrendenā un draud pateikt mis Naitai par bērnu, ja Reins neatsauks saderinā�anos.

-����� Man tas nepatīk, Maik. Tas neizklausās pēc tās Elisas, par kādu mums stāstīja. Nekas nav norādījis, ka viņa būtu tāda tipa sieviete, ku�ra ķeras pie �antā�as, ne arī to, ka bez sava vīra viņa būtu ievērojusi vēl kādu citu vīrieti.

-���� Taisnība. Lainhems kādu mirkli ko�ļāja lūpu, vērdamies ārā pa logu uz kravas ma�īnu, kas patlaban brauca prom. Vai tādā gadījumā jūs domājat, ka Reins ir ārpus aizdomām?

-���� Es nezinu. Piekrītu, ka mums jāturpina meklējumi �ai virzienā. Tikai jāpatur prātā, ka kāds no pārējiem tikpat labi varēja būt Elisas bērna tēvs.

-��� Bet kur�?

-����� Kas to lai zina �ajā stadijā? Tenets nopūtās. Tas viss notika tik sen. Daudz kas var atgadīties divdesmit gados. Cilvēki mainās, aizmirst� Elisa tad bija savādāka jauna, flirtējo�a, varbūt pat mazliet vieglprātīga. Ja tā, tad piedzīvojums, dzemdējot bērnu, viņu noteikti pamatīgi atskurbināja. Un, es domāju, jūs piekritīsiet, ka, neskatoties uz to, ka traģēdijā viņa spēlēja galveno lomu, vēlāk Elisa izveido�jās par ļoti jauku cilvēku. Es nezinu� Man liekas, ka mums jāsatiek Reins, jāieminas par bērnu, lai redzētu viņa reakciju, bet, godīgi sakot, es �aubos, vai mēs darām pareizi.

Kā tā, ser? Es nesaprotu, ko jūs domājat.

-����� Atcerieties, ko es teicu, pirms mēs izbraucām? Par iejauk�anos nevainīgu cilvēku dzīvē? Ja Reins ir nevainīgs, ja viņ� pat nezina par bērnu un viņa vienīgā saskarsme ar Elisu bija tās da�as minūtes foajē pēc koncerta sestdienas vakarā, tad kādas mums tiesības viņu vēl vairāk sāpināt, atklājot, ka viņ� varētu būt tāda bērna tēvs, par kuru neko nezina un kuru nekad neredzēs? Viņam jau tā pa�laik ir pietiekami daudz rai�u, lai mēs vēl nevajadzīgi pievienotu savējās.

-Ar cienu�

>

-��� Maik!

-��� Piedodiet, ser� Es tikai gribēju teikt, ka, lai arī saprotu, ko jūs domājat, manuprāt, mēs nevaram atļauties tādus sirdsapziņas pārmetu�mus. Tā galu galā ir slepkavības izmeklē�ana.

Tenets sāka smieties un uzsita Lainhemam uz pleca.

-���� īsta policista cienīgi, Maik! Un, protams, jums pilnīga taisnība. Viņ� atzvila sēdeklī un sakrustoja rokas. Nu, ko jūs gaidāt? Brauciet!

-��� Vai mēs Reinam minēsim par bērnu?

-��� Jā, mēs to darīsim gan.

Nikolass Reins pļāva zālienu, velkot lēnus lokus ar Flymo firmas pļāvēju. Policijas ma�īnai iegrie�oties piebrauktuvē, viņ� pacēla galvu, iz�slēdza pļāvēja motoru un lēni pāri mauriņam nā�ca viņiem pretī. Viņ� bija ģērbies sporta kreklā, d�insos un pārgājiena zābakos. Tenets atzinīgi novērtēja zābakus. Reins tie�ām bija gan prak�tisks, gan artistisks cilvēks.

-����� Mister Rein, atvainojiet, ka atkal traucē�jam.

Reins rezignēti paraustīja plecus.

-���� Vai jums ir kas pretī, ja mēs paliksim dārzā? Tad man nevajadzēs raisīt vaļā �os te. Viņ� norādīja uz zābakiem.

-��� Nepavisam.

Reins veda viņus gar mājas sienu līdz bruģētai terasei, kur ap ciedrkoka galdu stāvēja tāda pa�a koka krēsli ar uz�ubinātiem ziliem un baltiem spilveniem. Uz galda atradās paplāte ar nelielu, puķainu tējkannu, viena tasīte un apak��tasīte, kā arī vecpui�a pazīme pudele piena. Te bija patīkami atpūsties siltā vasaras vakarā. Zemi ko�umkrūmi un da�ādi dekoratīvie stādi izraibi�nāja akmens plāksnes, mīkstinot asās �ķautnes, un �ur tur akmens starpās auga sīki timiāna un akmensaugu pudurī�i. Aiz terases atradās zālājs ar puķu apmalēm, kura izliektās malas dārza tālākā stūri skatienam atklāja viltīgi paslēptu mazu ciedrkoka vasaras namiņu, ko rotāja konisks jumts. Aizmugurē lielisku fonu veidoja liels bērzs un kastaņa.

-��� Jums ir brīni�ķīgs dārzs, ieteicās Tenets.

-��� Tas ir manas mātes lepnums un prieks, Reina acis aizmiglojās. Viņa lielāko daļu laika pavadīja te ārā, it īpa�i vasarās. Es jūtu, ka man tas jāuztur kārtībā, līdz es kādu sameklē�u, kas par to parūpēsies.

-��� Kā viņai klājas?

-��� Diem�ēl nekādu izmaiņu.

-��� Un māsai?

-��� Viņa ātri atveseļojas. Klausieties, inspektor, es esmu pateicīgs, ka jūs apjautājāties par māti un māsu, bet mēs abi zinām, ka jūs neesat ieradies painteresēties par manas mātes veselību. Ko jūs vēlaties �oreiz?

"Kas man liedz būt tikpat tie�am," nodomā�ja Tenets.

-���� Vai jūs zinājāt, ka Elisa Doila bija stā�voklī, kad aizbrauca no Starrendenas 1964. gadā, un nākamā gada janvārī viņai piedzima bērns?

Reins ar rāvienu saslējās, un viņa elkonis aizķēra paplāti, kas nolidoja no galda. Ziediņu rakstā rotātie porcelāna trauki saplīsa, un lauskas pa�ķīda uz visām pusēm. Par spīti savai ie�priek�ējai apņēmībai cie�i vērot Reina reakciju, Teneta uzmanība, pa�am negribot, pievērsās krī�to�ajai paplātei, un, kad viņ� saprata, kas noticis, bija jau par vēlu Reins, murminādams atvai�no�anās vārdus, lasīja lauskas, Lainhemam piepalīdzot.

Nolādot negadījumu ja1 tas tāds bija! -

Tenets pagaidīja, līdz lielākā daļa lausku bija savāktas, un tad sacīja:

-��� Ja mēs varētu turpināt�

Reins nolika sauju porcelāna gabaliņu uz paplātes un apsēdās.

-��� Jā, protams� Atvainojiet, ka rīkojos tik neveikli� Nē, man nebija ne jausmas. Es esmu pārliecināts, ka neviens neko par to nezināja, jo savādāk es būtu dzirdējis� Tātad tāpēc viņa pārcēlās. Mums stāstīja tāpēc ka viņas tēvam atradās jauns darbs. Bet mēs visi domājām, ka tas ir Pola Leitona pa�nāvības dēļ� Jūs to atce�raties, protams.

-���� Jā. Bet �īs jaunās informācijas sakarā, dabiski, mūsu nākamais jautājums ir kur� bija bērna tēvs?

Reins cie�i vērās Tenetā.

-��� Ak Dievs, jūs ta�u neiedomājaties�

-���� Rēķiniet pats! Bērns piedzima 1965. gada janvārī. Tas nozīmē, ka to ieņēma 1964. gada aprīlī. Kur� tai laikā bija Elisas Doilas draugs?

Reins vēl joprojām izskatījās apstulbis. Tenetam neizdevās tikt skaidrībā, vai nu viņ� bi�ja ļoti labs aktieris, vai arī patie�ām satriekts.

Viņ� palūkojās Lainhemā, kas sēdēja mazliet aiz Reina, bet ser�ants paraustīja plecus, acīmredzot tikpat nedro�s kā Tenets pats.

-��� F� tam neticu. Tas skanēja kā �uksts.

-������ Bet tomēr tā ir patiesība. Es jums apliecinu, mister Rein, ka ar �ādu informāciju mēs nejokojam.

-���� Man nebija ne jausmas� Man patie�ām nebija ne jausmas� Reins pārlaida ar roku pierei un neticīgi pakratīja galvu. Atvainojiet, inspektor, bet tas ir� tas ir� Tas ir tāds trieciens uzzināt, ka tu jau divdesmit gadus varētu būt tēvs, viņ� pēk�ņi saspringti pacēla acis. Kas notika ar bērnu?

-����� Mēs cerējām, ka jūs mums to varēsiet pateikt.

-��� Es?! Reins pārsteigts iesmējās un iepleta rokas. Es jums, inspektor, apgalvoju, ja tas vēl nav skaidrs, ka man nebija ne jausmas par kāda bērna eksistenci, nemaz jau nerunājot par tā dzīves vietu� vai Elisa to neuzaudzināja?

-��� Nē. Bērnu adoptēja.

-��� Vai tas bija zēns, vai meitene?

-��� Meitene.

-����� Un jus patie�ām nezināt, kur tas� viņa ir?

-����� Vēl ne. Bet nekad nevar zināt, kas at�klāsies. Liekas, ka vairākus mēne�us misis Parnela dzina pēdas bērnam un pāris nedēļas pirms savas nāves pavisam negaidot atklāja meitenes jauno identitāti.

-��� Kā jūs to zināt?

-����� To mums pastāstīja misis Parnelas ad�vokāts. Domājams, ka viņa gatavojās rakstīt jaunu testamentu meitenes labā.

-���� Tātad viņa pateica meitas vārdu advokā�tam?

-���� Nē. Viņa acīmredzot nevēlējās pārsteig�ties. Vispirms misis Parnela gribēja sazināties ar meitu un uzzināt, kā viņa dzīvo.

-����� Vai tad jūs neesat atradu�i nekādu norādījumu par meitenes jauno identitāti starp Elisas dokumentiem?

-��� Līdz �im nē.

Reins savilka pieri grumbās un izklaidīgi vērās uz savām rokām. Neapzināti viņ� sāka ar vienas rokas īk�ķa galu berzēt otru īk�ķi. Klusums ieilga un turpinājās, līdz beidzot Reins sakustējās un, pakratījis galvu, atkal pavērās Tenetā.

-���� Piedodiet, inspektor, bet es pats jūtos kā pazudis. Tas tik tie�ām ir trieciens uzzināt, ka divdesmit gadus vari būt tēvs un par to nezināt. Un �obrīd� Atklāti sakot, es nezinu, vai priecāties, vai justies apbēdinātam, ka jūs nezināt ne meitenes vārdu, ne kur vina atrodama.

-��� Es to varu saprast.

-���� Varbūt� ja jūs savā izmeklē�anas gaitā to uzzināt� vai dosiet man ziņu?

-����� Diem�ēl nevaru to apsolīt. Tas būs atkarīgs no apstākļiem.

-��� Jā, es saprotu. Bet vai jūs atcerēsities?

-��� Protams.

Nekas vairāk �ai lietā nebija sakāms, un viņi devās prom.

-���� Ko jūs domājat, ser? Vai jums liekas, ka viņ� patie�ām nezināja par bērnu?

-��� Neesmu pārliecināts.

Klusēdami viņi brauca uz Vivjenas Leitonas māju.

�oreiz likās, ka viņa ir mājās. Da�i logi ēkā bija vaļā un metāliski zaļais Metro stāvēja piebraucamajā ceļā.

Vēl pirms policistiem radās izdevība pieklauvēt, durvis ar grūdienu atvērās, un Vivjena Leitona nikni vērās viņos. Sievietei mugurā bija smil�krāsas audekla safari stila kostīms ar dzeltenbaltu, svītrotu blūzi un kājās augstpapē�u kurpes ar siksniņām. Liesmojo�ais matu ērkulis �ķita �ķiļam sa�utuma dzirkstis.

-���� Patie�ām, inspektor, tas ir skandalozi! Tas pārkāpj visas robe�as! Visu dienu esmu bijusi pilsētā un tikko pārbraukusi, man jāgatavo vīram vakariņas, bet ko es atrodu? Patvaļīgu ziņu, ka jūs ieradīsities pusastoņos. Nevis "Vai tas būtu jums pieņemami?" vai kaut ko līdzīgu nē, man vienkār�i jābūt jūsu rīcībā�

-Jā, bet�

-���� Nevar būt nekas tik neatliekams, ka jūs nevarētu pagaidīt līdz rītdienai, tāpēc� Un viņa mēģināja vērt ciet durvis.

Tenets izstiepa roku un aizkavēja Vivjenu Leitonu no durvju aizcir�anas viņiem deguna priek�ā.

-��� Atvainojiet, misis Leitona, bet es iebilstu.

-���� Tie�ām, kādas jums tiesības �ādā veidā ielauzties?

' Es neielau�os. Ja jūs nevēlaties mūs savā mājā, tā ir jūsu darī�ana, bet tādā gadījumā var�būt jūs būsiet tik laipna un brauksiet mums līdzi uz policijas iecirkni, kur arī runāsim.

"�o lietu ir apsēdu�as agresīvas, stūrgalvī�gas sievietes," nodomāja Tenets. Likās pazemo�jo�i divreiz vienā dienā pielietot vienus un tos pa�us draudus, bet �ajos apstākļos tā �ķita vienīgā iespēja. Un �is bieds uz Vivjenu Leitonu un D�esiku Rosu iedarbojās vienlīdz efektīvi.

Nepatīkami pārsteigta, viņa cie�i vērās Tenetā.

-���� Jūs nevarat to domāt nopietni� Viņa skatījās Tenetā, tad Lainhemā. Jūs ta�u neiedomājaties� Pēk�ņi viņa kļuva nemierīga.

-��� Vai jūs mani arestējat?

-��� Nē. Mēs tikai gribam parunāt ar jums. Un vēlreiz atkārtoju, es atvainojos par sagādātām neērtībām.

Misis Leitona pakāpās atpakaļ.

-��� Labāk ienāciet, balsī skanēja pado�anās.

Viņi iegāja tai pa�ā dzīvojamā istabā, un

misis Leitona atmetās uz krēsla atzveltņa.

-��� Vai mēs varētu vienreiz ar to tikt galā?

-���� Jūs atceraties, iesāka Tenets, apsēz�damies uz garas, polsterētas ku�etes, ka pēdējoreiz, kad mēs te bijām, es vaicāju par jūsu gaitām laika sprīdī starp vakariņām un dejām tajā sestdienas vakarā tas ir, starp desmitiem piecpadsmit un desmitiem �etrdesmit piecām minūtēm.

-Un?

-���� Ja jūs atceraties, jūs teicāt, ka nevarat lāgā atcerēties, ko darījāt, kad atstājāt ģērbtuvi, bet jūs domājāt, ka laikam esot "klaiņojusi apkārt", sarunādamās ar pazīstamiem cilvēkiem.

-Ja jūs tā sakāt.

-���� Kad jums tagad ir bijis laiks pārdomāt, vai jūs varat nosaukt kādu cilvēku?

-���� Es nesaprotu, ko jūs domājat ar "tagad, kad jums ir bijis laiks pārdomāt"? Es vienmēr esmu ļoti aizņemta, inspektor, un man ir daudz cita, ko darīt, tā vietā, lai pavadītu laiku neaug�līgā domā�anā par īpa�i garlaicīgu pusstundu ārkārtīgi neinteresantā vakara laikā.

Tenets nopūtās.

-���� Labi, misis Leitona, es redzu, ka jūs esat nolēmusi nesadarboties ar mums. Es jums devu pietiekami daudz iespēju labprātīgi sniegt mums informāciju, un faktiski es jūs vēlreiz lūdzu to darīt vai esat pārliecināta, ka nav nekā, ko jūs vēlētos pastāstīt, it nekā, ar ko papildināt stāstījumu par savām gaitām tajā laika posmā?

�aubu nebija, ka oficiālais tonis bija Leitonu izbiedējis, lai kā arī viņa centās to noslēpt. Viņa it kā nejau�i pacēla roku, lai pārvilktu ar to pār kaklu, bet ne diezgan ātri, un nekādi nevarēja noslēpt drud�aino kustību, kas nodeva misis Leitonas bailes.

-��� Es nesaprotu, ko jūs domājat.

-���� Vai tie�ām? Es jums atgādinā�u, ka tī�i noklusēta informācija ir nopietns likuma pārkāpums, sevi�ķi tādā lietā kā slepkavība.

Saspringta galvas kustība.

Kā lai to pasaka, neatklājot, cik maz viņ� īstenībā zināja?

-���� Tādā gadījumā varbūt jūs pārdomāsiet, uzzinot, ka ir liecinieks, neatkarīgs liecinieks, kāds, kam nav iemesla melot�

Vivjena Leitona atvēra muti.

-���� Lieci� viņas balss aizlūza, un vajadzē�ja sākt no jauna. Liecinieks kam? viņa iz�mocīja.

Vai tas bija iespējams, ka viņa domāja liecinieks slepkavībai? Vai viņas nepielūdzamais naidīgums bija ne tikai dabiska agresīvā rakstura izpausme, bet ari aizsegs, lai slēptu savu vainu? Pirmo reizi Tenets sāka nopietni lolot iespēju, ka Vivjena Leitona ir viņu medījums. Viņa acis ap�stājās pie rokas, kura vēl joprojām bija satvērusi kaklu. Nagi bija krāsoti, tiesa, īsi, faktiski ļoti īsi� Protams, ka viņai nebūtu pieticis spēka pār�spēt tāda pa�a auguma sievieti. Un tomēr, kaislībām uzliesmojot, tās rada pārsteidzo�i lielu fizisko spēku� Viņ� atjēdzās, ka Vivjena Leitona gaida atbildi.

-��� Liecinieks kam? viņa atkārtoja.

-��� Ak, beidziet, misis Leitona! Man nav ne�piecie�amības to jums sīkumos paskaidrot.

Bet viņa vēl arvien neko neteica.

Tas nebija labi. Viņam vajadzēs atzīt sakāvi �ai punktā, lai virzītos tālāk.

-���� Jūs redzēja, misis Leitona. Jūs redzēja gaitenī netālu no misis Paraelas istabas durvīm.

-��� Ā, saprotu.

Vai tas bija atvieglojums, ko viņ� ieraudzīja pazibsnam acīs?

-��� Nu, misis Leitona?

-��� Nu, kas?

"Paturi skaidru galvu," Tenets sev pavēlēja. "Neļauj viņai sevi aizkaitināt!"

-���� Es gaidu izskaidrojumu. Un, lūdzu, ne�sakiet: "Izskaidrojumu kam?" Pasakot jums priek�ā, tas būtu: es gribu zināt, tie�i cikos jūs uzgājāt aug�ā un ko jūs tur darījāt? Un, Tenets ātri turpināja, tā kā sieviete izaicino�i un nikni paskatījās viņā un atvēra muti, lai iejauktos, man tas pavisam skaidri jāpasaka, ka es neļau�u sevi maldināt. Es vēlos atbildes uz �iem jautāju�miem, misis Leitona, un, vienalga, lai arī cik ilgi tas būtu, ser�ants Lainhems un es neiesim prom, pirms tās nedabūsim.

Viņa raudzījās drūmi un ar strauju, nepacie�tīgu kustību sakrustoja rokas uz krūtīm, it kā lai. savaldītu dusmas un nepacietību. Veselu minūti

vini vērās viens otrā skatienu divcīņā. Tenets

> >

vēlējās, kaut viņa padotos. Padodies, turpini, padodies�

Beidzot, iespējams, sapratusi viņa apņē�mību un to, ka nevar turpināt bezgalīgi, Vivjena Leitona nevērīgi paraustīja plecus un teica:

-���� Labi, jūs uzvarējāt, inspektor. Lai arī es domāju, ka dzirdējis, kas man sakāms, jūs piekritīsiet tas nebija visas jezgas vērts. Faktis�ki es pati nesaprotu, kāpēc to nepateicu jau pir�moreiz� Varbūt domāju, ka tad atkritīs daudz lieku nesapra�anos� Viņa iesmējās. Liels joks �ajos apstākļos. Bet viss bija patie�ām vienkār�i. Es uzgāju aug�ā, pieklauvēju pie Elisas durvīm un, nesaņēmusi atbildi, gāju atpa�kaļ lejā. Tas viss. Vai esat apmierināts?

-���� Ne visai. Es vēlētos to izanalizēt sīkāk. Cikos jūs uzgājāt aug�ā?

Viņa paraustīja plecus.

-��� Kaut kad starp pusvienpadsmitiem un bez ceturk�ņa vienpadsmitiem.

-��� Kā jūs zinājāt, kura ir misis Parnelas ista�ba?

-���� Elementāri, dārgo Votson. Es slepus ieskatījos viesu grāmatā. Tā atvērta atradās uz reģistratora galdiņa, un visapkārt bija tik daudz cilvēku, ka neviens neko neievēroja.

-��� Jūs uzbraucāt aug�ā ar liftu?

-Jā.

-Tālāk?

-���� Es jau pateicu, ka pieklauvēju pie viņas durvīm, nesaņēmu atbildi un atkal devos lejā.

-��� Liftā?

Un viņa iekrita taisni Teneta izliktajā slazdā.

-Jā.

-��� Kādēļ jūs gribējāt misis Parnelu redzēt?

-���� Papļāpāt. Taisnību sakot, es biju mazliet netaktiska pret viņu agrāk vakarā, es gribēju to izlīdzināt.

-��� Atvainoties par savu uzve�anos?

-��� Jā. Pārliecināt viņu, ka e� nedusmojos.

-��� Par ko?

-���� Pirms daudziem gadiem mēs �ķīrāmies ne visai draudzīgi. Vakariņu laikā es visu laiku domāju, cik tas bija bērni�ķīgi tā uzvesties foa�jē�

Tenets neticēja nevienam vārdam. Viņaprāt, Vivjena Leitona nebija tā sieviete, kas atvainotos citai, divdesmit gadus neredzētai sievietei, kuru varbūt vairs nekad nesatiks.

-��� Atvainojiet, bet es jums neticu. Un man ir diezgan jūsu izvairī�anās. Kā jau teicu, mums ir liecinieks, kam nav nekāda iemesla melot. Un es zinu, es vēlreiz atkārtoju, es zinu, ka jūs pa�laik melojat.

Vivjenas Leitonas acis uz īsu brīdi pievērsās durvīm un tad, Tenetam par pārsteigumu, viņa sāka raudāt.

Viņa pārsteigums nevilkās ilgi. Nākamajā mirklī dzīvojamās istabas durvis atvērās, un istabā ienāca Ri�ards Leitons. Viņa dro�i vien sadzirdēja, ka viņ� ieradās.

-���� Pie velna, kas� Viņ� piesteidzās pie sievas, apskāva to un pievilka sev klāt. Tad nikni paskatījās Tenetā. Kas te notiek? Kā jūs uz�dro�ināties ielauzties manā mājā un tādā veidā iebiedēt manu sievu? Es, bez �aubām, ziņo�u par to jūsu vadībai.

-���� Dariet tā, mister Leiton, bet es domāju, ka jums nav likumīga pamata sūdzēties.

-��� Nebūs likumīga�

-���� Liecības nesnieg�ana ir nopietna lieta, īpa�i slepkavības gadījumā. Un par no�ēlu man jāsaka, ka tas ir tie�i tas, ko jūsu sieva dara.

-���� Tas tomēr nedod jums tiesības viņu iebaidīt.

-���� Es viņu neiebaidu, kā jūs sakāt. Es tikai skaidroju, ka zinu viņa melo. Tenets pacēla roku. Un, pirms jūs ceļat kādu iebildumu, atļaujiet jūs informēt, ka cēlonis, kādēļ es neticu viņas stāstam, ir tas, ka mums ir neatkarīgs neatkarīgs liecinieks, mister Leiton, kura sacī�tais nesakrīt ar jūsu sievas teikto.

Leitons izbrīnīts palūkojās Tenetā, tad uz sievu. Asaras bija pārstāju�as plūst Tenetam ienāca prātā, ka varbūt tāpēc, lai redzētu vīra reakciju.

-��� Vai tā ir taisnība, Viv?

-��� Iedod man savu kabatlakatiņu, Ri�ard!

-���� Protams. Viņ� iedeva kabatlakatiņu un gaidīja, kamēr sieva noslaucīja acis un iz�ņauca degunu.

-��� Viv? viņ� pārjautāja.

-���� Tā viņ� uzstāj. Es nesaprotu, par ko in�spektors runā. Es pateicu patiesību, ka uzgāju līdz Elisas istabai tanī laika sprīdī sestdien, pieklauvēju, nesaņēmu atbildi un nācu atkal lejā. Runādama viņa skatījās vīrā, un Tenetam bija skaidrs, ka viņas acīs ir kāda ziņa vai lūgums, bet, lai arī kas tas bija, Leitons to nesaprata. Viņ� likās tikai apmulsis.

-��� Tu uzgāji pie Elisas? Bet kāpēc?

Vivjena Leitona nepacietīgi atmeta galvu.

-��� Kāpēc ne? Ak, nu, labi, ja jau tev jāzina tāpēc, ka biju mazliet netaktiska, kad tikāmies agrāk vakarā; tā bija, vai ne?

-Jā, bet�

Viņa pārtrauca.

-����� Nu, lūk. Es domāju: viņa varbūt ir pārnākusi no koncerta, es tikai ieskrie�u un at�vaino�os.

-��� Un tad jūs liftā braucāt atpakaļ lejā?

-Jā.

-���� Ser�ant Lainhem, vai jūs nenolasītu liecību?

Lainhems paklausīgi parakņājās savos pa�pīros un jau otro reizi dienā izlikās lasām no iedomāta ziņojuma: "Melnā gulbja" 105. istabas iemītnieces misis Doras Brentas liecība, sest�dien, 14. jūlijā� Vai lasīt visu, ser?

-��� Tikai atbilsto�o vietu.

-����� Ahā, te būs. "Mans vīrs sacīja, ka ir tikai bez divdesmit piecām minūtēm vienpadsmit un viņ� vēl negrib gulēt, tā es devos aug�ā viena pati. Da�as minūtes bija jāgaida lifts, un, kad es tre�ajā stāvā no tā iznācu, man garām pagāja sieviete. Viņas seju es neredzēju, bet ievēroju to tāpēc, ka pat no muguras viņa izskatījās uzkrī�to�a: ģērbusies skaistā, garā, �aurā tērpā ar zelta diegiem. Viņas sarkanie, kupli uzbu�inātie mati atgādināja lielu krūmu. Sieviete nokāpa lejā pa kāpnēm gaiteņa galā�"

Lainhems daudznozīmīgi apklusa, un abi policisti skatījās uz Vivjenu Leitonu.

Viņas sejā bija lasāmas gaidas, kas pa�mazām pārvērtās apmulsumā, saprotot, ka Lain�hems ir beidzis.

-����� Man jāatvainojas, viņa teica, es laikam esmu mulke, bet�

-���� Kāpnes! Leitons palīdzēja. Jūs domā�jat kāpnes, vai ne, inspektor? Liecībā ir teikts, ka tu devies lejā pa kāpnēm, Viv, bet tu stāstīji, ka brauci ar liftu.

-���� O, skaidrs, es saprotu, viņa pēk�ņi pārvērtās, seja atvieglojumā atguva dzīvīgumu. Un tas ir viss� Bet tas ir pavisam vienkār�i, es

kļūdījos aizmirsu, ka, ejot lejā, lietoju kāpnes.

-��� Kāpēc tā, misis Leitona?

-��� Ko jūs domājat?

-��� Kāpēc jūs kāpāt pa kāpnēm, nevis braucāt ar liftu?

Viņa paraustīja plecus.

-���� Es tā gribēju, un nekaunīgi pasmaidīja. Redziet, ie�ana kājām stiprina veselību.

Tenets neļāva sevi izprovocēt. Viņ� vēl joprojām bija pārliecināts, ka viss nav glu�i tā. Un tomēr viņ� sliecās noticēt, ka viņa pieklau�vējusi pie Elisas durvīm un nesaņēmusi atbildi. Viņas balsī skanēja patiesība. Tātad kā vēl trūka? Trūka� nevis, ko viņa bija darījusi, bet varbūt ko viņa bija redzējusi� Pēc Mellerda domām, slepkavība notika laikā starp desmitiem un vien�padsmitiem. Pēc koncerta Elisa nevarēja būt at�pakaļ "Gulbī" pirms desmitiem piecpadsmit. Vivjena Leitona teicās uzbraukusi aug�ā (ar piecu minū�u starpību) apmēram pusvien�padsmitos. Misis Brenta viņu tre�ā stāva gaitenī ievēroja bez divdesmit minūtēm vienpadsmitos. Pieņemot, ka Vivjena pati nebija izdarījusi slep�kavību, ko tajā laikā varēja darīt slepkava? Bija da�ādas iespējas, ieskaitot to, ka viņ� vēl nebija ieradies. Bet tāpat viņ� varēja jau būt Elisas istabā, sarunāties ar viņu, tai laikā varēja notikt slepkavība, vai tā bija jau notikusi un viņ� sagatavojās doties prom; vai arī attiecībā uz Vivjenu tās abas bija visintriģējo�ākās iespējas no visām slepkava varēja ierasties vai atstāt Elisas istabu, kad viņa parādījās. Tādā gadījumā viņai vajadzēja to redzēt.

Tenets atjēdzās, sapratis, ka visi gaido�i ve�ras viņā. Viņ� noklepojās, juzdams rīkli pavisam izkaltu�u no uztraukuma. Sajūta bija tāda, it kā inspektors negaidot būtu manījis slepkavu netie�a, moko�a pavīdē�ana, nekas vairāk kā kustības nojausma uz redzes uztveres robe�as�

-��� Labi, misis Leitona. Pieņemsim, ka es ticu tam, ka jūs kāpāt lejā pa kāpnēm tāpēc, ka tā gribējāt, un vēl pirms brītiņa jūs to bijāt aizmir�susi�

-������ Vienu mirkli, inspektor, Leitons ie�jaucās, vai jūs kaut ko neaizmirsāt?

-��� Ko, mister Leiton?

-����� Manuprāt, jūs esat parādā atvaino�anos. Jūs novedāt manu sievu līdz asarām un tad, kad atklājāt, ka viņa nemaz jums nav melojusi un tā bija tikai neliela kļūda atmiņā, jūs vienīgi�

-��� Katrā ziņā! Atvaino�anās neko nemaksā un bie�i kļūst par labu ieguldījumu. Misis Leitona, es atvainojos, ja esmu jūs nevajadzīgi satraucis.

Vivjena Leitona pameta skatienu aug�up uz vīru un neveikli iesmējās. Ri�ards Leitons izskatījās nomierinājies. Viņ� piecēlās.

-Tagad, kad tas ir nokārtots�

-���� Atvainojiet, mister Leiton, es vēl neesmu beidzis.

Leitons sarāva uzacis, paņēma sievu aiz rokas, bet neko neteica.

-���� Jūs pastāstījāt, ko jūs darījāt, misis Leitona. Tagad es gribu dzirdēt, ko jūs redzējāt. No tā brī�a, kad tre�ajā stāvā izgājāt no lifta, līdz nokāp�anai atpakaļ lejā.

Trāpīts tie�i mērķī. Tenets to zināja pēc �aus�mām, kas pazibēja viņas acīs, pirms pavērties klēpī, pēc pēk�ņās, krampjainās kāju pirkstu sa�rau�anās modīgajās, vaļējās kurpēs. Vai viņam bija taisnība? Vai viņa patie�ām bija redzējusi slep�kavu? Bet� ja tā, kāpēc viņa to nepateica? Ja nu�

Tenets vēroja Leitonu, kur� aizsargājo�i skatījās lejup uz sievu. Vai tas varētu būt viņas vīrs, ko viņa mēģināja glābt? Ja tā, tas izskaidro�tu vārdos neizteikto vēsti, ko Vivjena �obrīd cen�tās nodot Leitonam. Es tur biju, un es zinu, ka tas biji tu, viņa varēja sacīt. Tomēr Tenets bija gatavs zvērēt, ka Leitons nebija sapratis: varbūt tā bija tī�i tēlota nesapratne, domāta speciāli Tenetam.

Viņi visi gaidu pilnā klusumā lūkojās Vivjenā Leitonā. Beidzot vīrs viņai piebikstīja ar elkoni.

-��� Nu, Viv, mēs gaidām.

Atkal viņa vērās aug�up ar lūgumu viņu at�balstīt, un vēlreiz atbilde izpalika.

-��� Es cen�os atcerēties, viņa sakaitināti at�bildēja un atvilka savu roku. Viņa sāka knibināt kreisajā rokā saņurcīto kabatlakatiņu ātras, sare�ģītas kustības, kas nodeva iek�ējo spriegu�mu. Beidzot viņa pakratīja galvu.

-��� Tur neviena nebija. Es nevienu neredzēju. Tas bija kas ārkārtējs, kontrastainība� Lejā knapi varēja pakustēties, cik daudz cilvēku bija visapkārt, bet aug�ā viss bija kluss, mierīgs un tuk�s� Nevil�us viscaur viņas augumam pārskrēja trīsas, un viņa cie�i iekoda lūpā.

-���� Kāpēc tad atmiņas tā jūs satrauc? vaicā�ja Tenets.

Viņ� sāka domāt, vai labāk tie�ām nebūtu izsaukt Vivjenu Leitonu uz nopratinā�anu. Ja viņam taisnība un viņa bija tur redzējusi savu vīru, tad nemū�am to neatzīs, viņam sēdot blakus un sekojot katram vārdam, un parādot tā�das rūpes.

-���� Viv? teica Leitons, mierino�i pārlaiz�dams roku viņas matiem. Vai tu ko redzēji?

Vai viņ� patie�ām manīja brīdinājuma no�krāsu Leitona balsī? Tenets nebija pārliecināts, vai tās bija tikai ba�as.

Vivjena Leitona dziļi ieelpoja. Spriedze telpā bija gandrīz vai taustāma.

Viņa pacēla galvu un paskatījās tie�i Tenetā.

-��� Nē, viņa atbildēja, bet pēk�ņi sāka trīcēt. Tas ir tikai� Bija tik �ausmīgi domāt, ka es atrodos tur aug�ā un Elisa� Elisa bija� tie�i otrpus durvīm�

Misis Leitona atkal sāka raudāt skaļiem, moko�iem �ņukstiem, kas sarāva krampjos visu viņas ķermeni. Ri�ards Leitons apskāva sievu. -

Viv� Pavēries Tenetā, viņ� nikni teica: Te ir jūsu atbilde, inspektor. Un tagad, lūdzu, atstājiet manu sievu mierā un ejiet prom!

Viņiem neatlika nekas cits, kā paklausīt.

-���� Es vēl joprojām domāju, ka mums vajag viņu izsaukt uz nopratinā�anu, teica Lainhems.

Tas bija nākamajā rītā, Tenets un Lainhems strīdējās par Vivjenu Leitonu. Glu�i kā Tenets, arī Lainhems bija izprātojis, ka viņa dro�i vien aizstāv savu vīru, ja pati nav vainīga.

-���� Kāda tam jēga? noguris iebilda Tenets. Misis Leitona ir nolēmusi, ka vienalga mums neko neteiks.

-��� Bet ja mēs tiktos ar viņu vienatnē� Pro�tams, ka viņa netaisījās mums kaut ko stāstīt vīra klātbūtnē, bet vienatnē mēs varbūt spētu viņu pārliecināt.

-��� Es �aubos. Misis Leitona ir ļoti stūrgalvī�ga sieviete un arī apņēmīga. Piekrītu, ka mums nāksies tikties ar viņu vēlreiz, bet es tomēr domāju, ka vislabāk būtu, ja mēs iegūtu pierādījumu, ko likt viņai priek�ā.

-���� Ja viņa aizstāv vīru, es nesaprotu, kāpēc tā. Viņiem nemaz nav tik labas attiecības, to ikviens var redzēt. Un tā saruna, kuru jūs no�klausījāties�

-���� Iespējams, ka tas ir tikai skaidrs un vienkār�s egoisms. Viņa negrib zaudēt savu ērto dzīvi� Vai varbūt misis Leitona grib, lai viņas rīcībā būtu runga, ar kuru nākotnē dancināt vīru� Kas lai pasaka? Iespējams, viņiem abiem patīk tāda dzīve, un konflikts tai pie�ķir pikantumu vismaz viņai.

-���� Es nesaprotu, kādu pierādījumu jūs cerat dabūt pret vienu vai otru no viņiem. Tāpat neredzu, ko vēl mēs varētu darīt. Tas ir tik nomā�co�i un kaitino�i, Lainhems uzsita pa galda malu ar sa�ņaugtu dūri.

-��� Izskatās, ka jums abiem vajadzīgs �ķīrējs.

-���� Mellerds bija pabāzis galvu durvīs tie�i laikā, lai dzirdētu Lainhema pēdējos vārdus.

-���� Nāciet iek�ā, doktor! Tenets pasmīnēja.

-���� Es tikko teicu, ka da�iem cilvēkiem konflikts pie�ķir dzīvei pikantumu.

-��� Kā jūs to, domājams, demonstrējāt. Es at�nācu pajautāt, vai jums ir kāds apstiprinājums tai adoptē�anas teorijai.

-���� Ka Nikolass Reins ir Penijas tēvs, ja? Man jāatvainojas, ka aizmirsu jums pateikt. Nē, tā teorija izgāzās.

-���� �aubīga tā arī likās, apmierināts noteica Mellerds. īstenībā, jo es vairāk par to domāju, jo greizāka tā �ķita. Reini bija saprātīgi cilvēki, viņi nekad neielaistos tādā nedro�ā un ap�aubāmā darījumā. Tas visiem būtu pārāk riskanti, tik daudz kas var atgadīties. Daudz labāk ir tādas lietas nokārtot pamatīgi, ar garan�tētu anonimitāti no abām pusēm.

-��� Pilnīgi piekrītu.

-��� Un tā esat iestrēgu�i, ja?

-��� Nav par to jāpriecājas! Bet nē, mēs tomēr neesam iestrēgu�i. Pāris īslaicīgu grūtību tas viss.

-���� Jāpriecājas? Neesiet rupj�, Luk! Es ļauni nepriecājos par to, ka mīņājaties uz vietas, bet tikai pūlos parādīt gaismu un mazliet saldināt jū�su dzīvi. Un Mellerds tik "draudzīgi" uzsita Tenetam pa muguru, ka no tikko aizsmēķētās pīpes izlidoju�ās kvēlojo�ās tabakas drumslas iebira viņam klēpī. Pielēcis kājās, Tenets tās nodzēsa. D�ouna vienmēr pārmeta, ka viņa drēbēs regulāri parādās mazītiņi caurumiņi.

-���� Jūs, doktor, ne tikai saldināt dzīvi un parādāt gaismu, viņ� rūca.

Mellerds pasmīnēja.

-���� Tā jums vajag. Slikta para�a. Es cen�os jūs no tās atradināt jau gadiem. Viņ� pameta acis uz Lainhemu, kur� uzjautrināti vēroja notieko�o.

-��� Kad jūs būsiet beidzis �o lekciju�

-��� Labi. Mellerds padevīgi pacēla rokas. Nevajag teikt neko vairāk. Es zinu, kad esmu lieks.

Izejot viņ� vēl joprojām smaidīja.

-��� �orīt viņ� �ķiet neparasti jautrs, noteica Lainhems.

-��� Hmm� Tā, pie kā mēs palikām?

-��� Mēs runājām par Leitoniem.

-���� Ā, jā. Un jūs nedaudz dauzījāt galdu, cik es atceros.

-���� Bet tas tie�ām ir satracino�i, Lainhems atkal izskatījās sarūgtināts. Katru reizi, kad ro�das pavediens, mūs no tā novirza un lieta iz�ākst, vai arī pret kādu citu ir labāki pierādīju�mi. Viņ� saslējās, pieņēma skrējiena komen�tētāja pozu, kas satvēris mikrofonu, un sāka runāt monotonā balsī: Aiziet! Priek�ā izraujas Ri�ards un Vivjena, Basetam un Rosai ar Reinu sekojot. Pēk�ņs izrāviens un priek�pusē atrodas Reins, viņ� atraujas, bet nē, Rosa sāk iedzīt viņu un izraujas krietni priek�ā. Nē, Reins iedzen no aizmugures, un tagad autsaiders Holisters, Holisters. O, nē, viņ� nespēj turēt, zaudē tempu, atkrīt, un, jā, viņ� paklūp un izstājas; tā vietā Basets, jā, Basets, nē, Leitona sāk spurtu, viņiem seko Rosa un Reins, liekas, ka viss iz�ķirsies pa�ās beigās� Lainhems nepatikā nokrek�ķinājās, atzvila krēslā un sakrustoja rokas. Slikti paliek� viņ� secināja.

Vai ir labāk, Maik? Tenets līdzjūtīgi vēroja savu ser�antu. Neko nekait tādā veidā dot vaļu savām jūtām. Labi, tātad, �obrīd tas var būt ikviens no viņiem. Bet tagad beigsim blēņo�ties un ķersimies kārtīgi pie lieta�. Es domāju, ka mums abiem ir skaidrs, ka tas nebija nejau�s noziegums, ko izdarīja kāds sve�inieks.

-��� Jo misis Parnelas nauda un dārglietas nav paņemtas, bet sarkanā mape mistiski nozudusi.

-���� Jā. Un tā mūsu galvenās aizdomās tu�ramās personas rādās būt D�esika Rosa, abi Leitoni un Nikolass Reins.

-��� Ar Basetu kā autsaideru, ser.

-��� Taisnība. Labi, neaizmirsīsim Basetu. Lai gan nav tikpat kā nekā, kas norādītu uz viņu.

-����� Viņam bija motīvs, ser, ja viņ� patie�ām bija pieķēries Polam Leitonam, kā mēs domā�jam.

-��� Atriebība. Jā. Un bez alibi. Varbūt, ka mēs gadījumā ar viņu esam biju�i nevī�īgi. Dabūsim fotogrāfijas un tad redzēsim, vai kāds, kur� bija sestdien "Gulbī", viņu pazīs.

-���� Ja tikai tur nebūtu bijis tas saviesīgais vakars ar visiem cilvēku bariem taisni tajā laikā�

-��� Nav nekādas jēgas teikt "ja tikai", Maik.

-���� Vai jūs joprojām ieskaitāt misteru Reinu,

ser?

-���� Es domāju, tas jādara. Tenets atspiedās pret atzveltni, aizāķējis rokas aiz galvas. Fakts paliek fakts, ja D�esika Rosa nav nogalinājusi

Elisu peļņas dēļ, neliekas, ka viņas tagadējā dzīvē varēja rasties kāds, kam būtu kaut mazākā iespēja to izdarīt. Tādā gadījumā vispareizāk �ķiet, ka viņu nonāvēja kāds vietējais tāda iemesla dēļ, kas saistīts ar pagātni. Mums jā�turpina ieskaitīt arī Reinu. Varbūt, ka ir kāds cits iemesls, kaut kas tāds, ko mēs vēl nezinām, kāpēc viņ� gribētu atbrīvoties no Elisas.

-����� Manuprāt, nevar pilnīgi atteikties no pieņēmuma, ka viņ� un misis Parnela visus �os gadus ir uzturēju�i sakarus. Galu galā viņa bija pievilcīga sieviete, ser, un tā kā viņas vīrs nebija spējīgs nodoties mīlestībai�

-��� Mēs nezinām, ka viņ� bija nespējīgs.

-���� Bet paralīze viņu skāra no jostas vietas uz leju! Un misters Trols teica, ka Elisa stāstījusi viņas vīrs nespēj dāvāt viņai bērnus.

-��� Ne glu�i tā. Viņ� nav varējis viņai dot bēr�nu tā teica Trols, un tas nav glu�i viens un tas pats. Bet tas neattiecas uz lietu. Parnels bija pa�ralizēts, viņ� varēja būt arī sterils, bet iespējams, ka bija spējīgs nodoties mīlestībai. Kā es sapro�tu, tas atkarīgs no ievainojuma rakstura. Ja viņam bija tikai mugurkaula ievainojums, ar stimulē�anu tas varētu būt iespējams. Atcerieties to furoru par katoļu pāri, kam priesteris sākumā aizliedza precēties, jo, pēc viņa vārdiem, tie nav spējīgi pilnvērtīgai laulības dzīvei.

-��� Jā. Bet beigās viņi saņēma atļauju, vai ne?

-����� Tie�i tā. Vajadzēja būt kādam labam iemeslam, lai baznīca tādā veidā mainītu savu spriedumu. Es atceros, ka klausījos pa radio, un ārsts, kas specializējas paralītiķu seksuālajās novirzēs, teica, ka, viņaprāt, �āda veida invalīdi varētu dzīvot normālu laulības dzīvi. Tā ka Parnelu gadījumā mēs nevaram pieņemt, ka misters Parnels nevarēja nodoties mīlestībai un viņa sievai tādēļ būtu vajadzīgs mīļākais. Un vēl kas no visa tā, ko par viņu zinām, gadiem ilga mīlas dēka aiz vīra muguras nesakrīt ar Elisas raksturu un viņas attiecībām ar vīru.

-���� Iespējams. Bet mums noteikti tas jāņem vērā kā iespējamība. Un tādā gadījumā cēlonis viņas nervozumam pāris nedēļas pirms nāves nebija vis prāto�ana, kā labāk tuvoties savai meitai, bet tas, ka viņa laikrakstos bija izlasījusi par Reina saderinā�anos un mēģināja iedro�ināt sevi pieprasīt Reinam tās atsauk�anu vai arī izstāstīt mis Naitai par savu sakaru ar Reinu un par bērnu. Un sarkanajā mapē varētu atrasties lieti�ķie pierādījumi fotogrāfijas, varbūt mīlestības vēstules, pat bērna dzim�anas apliecī�ba, ko viņa draudēja parādīt mis Naitai.

Tenets noliedzo�i pa�ūpoja galvu.

-���� Tas nav labi, Maik. Es nevaru iedomāties Elisu kā �antā�isti. Bet man jāatzīst, ka viss, ko jūs sakāt, labi saderas kopā, un mēs nevaram atļauties to pilnībā ignorēt. Labi. Londonā iz�darīsim tālākus meklējumus, lai redzētu, vai varam atrast vismazāko pierādījumu tam, ka Elisa un Reins ir redzēti kopā.

Tenets pierakstīja, tad .atkal nolika pildspalvu.

-���� Tik daudz par Reinu. Tagad D�esika Rosa. Kā veicas vīriem, kuri parādīja viņas fo�togrāfiju saviesīgā vakara viesiem?

-���� Diem�ēl lēni. Un līdz �im neveiksmīgi. Tur bija ap divsimt cilvēku.

-��� Vai viņiem ir tērpa apraksts?

-Jā.

-��� Tātad ir jābūt pacietīgam, redzēsim, kas parādīsies. �ēl, ka neiedomājāmies parādīt vien�laicīgi ari Baseta fotogrāfiju. Vēl paliek Leitoni.

-��� Es tomēr domāju�

-���� Maik, es zinu, ko jūs domājat. Jūs to jau vairāk nekā pietiekam�i skaidri pateicāt. Un es nosaucu savus iemeslus, kādēļ jums nepiekrītu. Misis Leitona ir ciets rieksts, un, pirms noņemties ar viņu, es gribu kādu labu, skaidru, neapgā�amu pierādījumu, ko nolikt viņai priek�ā: "Lūdzu, izskaidrojiet to!" Bez tam� Viņ� sarauca uzacis.

-��� Kas, ser?

-���� Kaut kas mani moka jau dienām. Ja es tikai varētu saprast, kas tas ir�

-��� Mēģiniet domāt par ko citu!

-���� Ko gan, jūs domājat, es citu daru! Viņ� pakratīja galvu un paberzēja deniņus, it kā vēlē�damies tā palīdzēt.

Iezvanījās telefons. Tenets pacēla klausuli un sarauca pieri.

-��� Sūtiet viņus aug�ā!

Viņ� nolika klausuli.

-���� Liekas, ka jums taisnība, Maik. Kalns ir atnācis pie Muhameda.

-��� Misis Leitona?

-��� Tā pati. Laulātā drauga pavadībā.

-��� Tie�ām? Interesanti, ko viņi vēlas.

-����� Intriģējo�i, vai ne? Apvienotā fronte nu nav viņu stiprā puse.

-���� Varbūt viņa ir atnākusi atzīties un grib, lai viņ� patur tās roku.

-���� Jūsu nelaime, Maik, ir tā, ka jums piemīt pārmērīgi optimistiska daba.

Tenetam ienāca prātā, ka varbūt pa nakti Leitonam bija izdevies izdabūt no sievas iemeslu iepriek�ējās dienas izvairīgumam un viņ� to būs pierunājis beidzot pateikt patiesību. Asinis sāka riņķot straujāk. Vivjena Leitona bija tur laikā, kad tika izdarīta slepkavība�

Leitoni izskatījās nervozi, noba�īju�ies, un Vivjena Leitona apsēzdamās izvairījās skatīties Tenetā. Pirmo reizi Tenets redzēja Leitonus iz�ejamās drēbēs, un viņi izskatījās pēc pievilcīga, pārtiku�a laulātā pāra; pats Leitons tērpies gai�i pelēkā vasaras uzvalkā, svītrainā kreklā un at�turīgā kaklasaitē, viņa acīs krīto�ā �aukstīgā audekla kleitā, kurai vajadzēja disharmonēt ar viņas matiem, bet dīvainā kārtā tā nelikās.

-����� Labi, ka jūs mūs pieņēmāt, inspektor, sāka Leitona.

-��� Nepavisam. Ko es varu darīt jūsu labā?

-���� Vispirms es jūtu, ka man jums jāatvaino�jas. Diem�ēl vakar es biju ārkārtīgi rupj�.

Tagad, kad viņi bija ieradu�ies labprātīgi, Tenets varēja atļauties būt augstsirdīgs.

-���� Aizmirstiet to! Diem�ēl tas ir profesijas risks. Varu apgalvot, ka esmu piedzīvojis daudz ko ļaunāku.

-��� Tomēr.

-��� Lūdzu, neuztraucieties!

-���� Labi. Paldies. Leitons pagrozījās krēs�lā un ba�īgi pavērās sievā. Mēs atnācām, jo� viņ� noklepojās un atsāka. Kad jūs vakar aizgājāt, mēs� Es jutu, ka jums taisnī�ba, un mana sieva bija pārmēru satraukta. Un beigās es viņu pārliecināju pateikt man, kas par lietu.

Tenetam bija taisnība. Viņ� sajuta pulsējo�a satraukuma vilni.

Leitons mazliet saslējās un iztaisnoja ple�cus, gfu�i kā gatavodamies straujam uzbruku�mam.

-����� Mana sieva uzvedās tā aiz pārprastas lo�jalitātes pret mani.

-���� Tā� liekas, ka es saprotu, bet vai jūs nevarētu paskaidrot sīkāk?

-��� Protams, es�

-���� Varbūt mēs varam to dzirdēt no pa�as mi�sis Leitonas?

Leitoni apmainījās skatieniem, tad viņa pamāja.

-����� Labi. Es patie�ām rīkojos muļķīgi. Man vajadzēja saprast, ka Ri�ards� ka es kļūdījos� Es� redziet, es domāju, ka tai vakarā, iznākot no lifta, redzēju Ri�ardu ejam prom gaiteņa gala kāpņu virzienā.

Vēlreiz Tenets sajuta moko�o sajūtu, it kā viņ� ar acu kaktiņiem paspētu ievērot pavīdēju�o slepkavu.

-��� Cikos tas bija?

-���� Es izrēķināju. Tam vajadzēja būt bez div�desmit piecām minūtēm vienpadsmitos.

-��� Un toreiz jūs nodomājāt�?

-��� Ka viņ� uzgājis pie Elisas.

-��� Kāpēc viņ�, jūsuprāt, to darītu?

Viņa iekoda apak�lūpā.

-���� Jo� man nepatīk �o lietu celt gaismā, inspektor, bet liekas� Patiesība ir tā, ka es ne īpa�i vēlējos runāt ar Elisu tai vakarā, bet Ri�ards uzstāja, un es biju� nu, es visu vakaru biju diezgan nikna uz viņu par to. Es domāju� es domāju, ka viņ� starpbrīdī starp vakariņām un dejām varēja uziet pie Elisas� par spīti. Viņa uzsmaidīja vīram, it kā atvainodamās. Man gan vajadzēja zināt labāk, ka Ri�ards nav tāds.

-��� Un ko tad jūs darījāt?

-��� Darīju?

-��� Kad domājāt, ka esat redzējusi vīru?

-��� Es pavēru muti, lai viņu pasauktu, un tad iedomājos nē, es labāk pagaidī�u, vai viņ� vēlāk neteiks.

-��� Un tad?

Viņa paraustīja plecus.

-���� Pārējais ir taisnība. Es pieklauvēju pie Elisas durvīm, bet atbildes nebija. Kādu mirkli es paklausījos, bet aiz durvīm nebija dzirdams ne troksnītis. Paraustīju kliņķi, ta�u durvis bija aiz�slēgtas, un es domāju, ka viņa vēl nav pārnākusi no koncerta. Tomēr es biju satraukta un, lai nomierinātos, nolēmu iet lejā pa kāpnēm, nevis braukt ar liftu. Kāpu pa pretējās puses kāpnēm, lai gadījumā neuzskrietu virsū Ri�ardam. Bet nebija vērts uztraukties. Kad es nonācu lejā, viņ� foajē ar kādu sarunājās.

-���� Un jūs nolēmāt �o mazo epizodi nemaz nepieminēt?

-��� Es jau sacīju, ka gaidīju, vai viņ� man ko neteiks.

"Maz ticams," nodomāja Tenets. "Daudz? vairāk liekas, ka viņa vēlējās līdzekli, ko varēļu lietot pret vīru, ja rastos piemērots gadījums." Un tomēr viņus saistīja dīvaina saikne.

Visi skatījās uz Leitonu, un viņam vajadzēja ko teikt.

-���� Vai jūs nesaprotat, inspektor? Viss ir bijis liels pārpratums� Es varu apgalvot, ka starp�brīdī negāju aug�ā pie Elisas. Kāpēc lai es ietu? Es divdesmit gadus nebiju viņu redzējis un varē�tu neredzēt vēl otrus divdesmit�Mana sieva kļūdījās, tas viss. Un vēl vairāk es varu to pierādīt. Viņ� no kabatas izvilka papīra lapiņu. Tāpēc mēs arī �eit esam lai vienreiz un par visām reizēm noskaidrotu �o smieklīgo pārpratu�mu. Es pusi nakts negulēju, domādams par to laika sprīdi sestdienas vakarā, aizvērtām acīm soli pa solim mēģinādams no jauna izsekot visam, ko darīju. �eit būs visu to cilvēku vārdi tādā secībā, kā es ar viņiem runāju, sākot no brī�a, kad beidzās vakariņas, līdz mirklim, kad atgriezāmies Fle�era zālē uz dejām. Es uzrak�stīju vārdus, laiku, sarunu tematus un domāju nē, es zinu, ka tas viss sakrīt ar citu cilvēku at�miņām un ka man vienkār�i neiznāca laika doties saviesīgās vizītēs uz tre�o stāvu.

Tenets paņēma papīra lapu.

-���� Paldies. Misis Leitona, intereses pēc� Kad jūs nākamajā ttienā uzzinājāt par misis Parnelas nāvi, kāpēc jūs neieminējāties par to savam vīram? Ja jums likās, ka esat viņu redzējusi, ejot aug�ā satikt misis Parnelu tai laikā, kad notika slepkavība, tad lieta kļuva ļoti nopietna.

-���� Es kritu panikā. Tagad es saprotu, ka tas bija �ausmīgi muļķīgi. Es tie�ām ne brīdi ne�domāju, ka Ri�ards� ka manam vīram varētu būt'kāds sakars ar Elisas nāvi, bet� Es nezinu, es gribēju izlikties, ka nekas tāds nav noticis, ka es nekādā veidā neesmu ar to saistīta, ka �ai lie�tai nav nekā kopēja ar mani�

Viss viņas sliktais garastāvoklis un nekaunī�ba bija zudusi, un divi acu pāri viens zils, otrs brūns lūdza Tenetu ticēt viņu stāstītajam.

Un viņ� ticēja. �oreiz Tenets bija pār�liecināts, ka Vivjena Leitona beidzot ir pateikusi patiesību, tāpat kā viņas vīrs. Inspektors paskatījās papīra lapā. Patiesība bija tur, visos sīkumos. Tenets atkal pavērās dokumentos un pēk�ņi sajuta spiedienu galvā. Tā bija fiziska izjūta, tikpat uzbāzīga kā galvassāpes, tikai citādāka. Viņam �ķita, ka skudriņas knudina muguru, it kā būtu saņēmis elektro�oku. Ie�priek�ējā pieredze teica, ka �āda īpa�a spiedo�a sajūta parasti vēsta svarīgu atklājumu. Bet viņ� nedrīkst pārāk koncentrēt uzmanību uz to, jo Leitoni gaida atbildi. Ar grūtībām viņ� piespieda sevi atgriezties pie sarunas.

-��� Tas vīrietis, ko. jūs redzējāt, misis Leitona. Zilas acis, brūnas acis. Cik tālu viņ� atradās no jums?

Viņa sarauca pieri.

-���� Es ne pārāk labi nosaku attālumu. Viņ� bi�ja da�us soļus no kāpnērrv

-���� Pastāstiet, cik varat, par viņu! Atkal bija jūtams spiediens, kas cēlās vienmērīgi un neat�vairāmi. N

-��� Nav nekā daudz ko teikt. Misis Leitona nervozi iesmējās.

Uzaustot apskaidrībai un da�ādiem tēliem izskrejot caur smadzenēm kā paātrinātā filmā, Tenets pievēra acis. Protams, dienām ilgi tas iz�vairījās no viņa, tas vienīgais, bet pats svarīgākais fakts, ko zemapziņā atzina viņa prāts un kas parādījās virspusē tikai nupat. Ar pilnīgu noteiktību viņ� zināja, ka lieta ir atrisināta, un ju�ta pateicību, pieticību un galvenokārt gaviles. Viņam gribējās uzlēkt aug�ā no krēsla un lēkāt pa istabu, izkliedzot savu triumfu. Tā vielā Tenets atvēra acis, apzinoties mulsino�u klusu�mu.

Vivjena Leitona kaut ko viņam stāstīja, bet viņas pēdējie vārdi it kā karājās gaisā neievēroti. Pēc sejas varēja saprast, ka viņa uzskata tos par svarīgiem un gaida piemērotu atbildi.

-���� Piedodiet, lūdzu, es par kaut ko domāju. Vai jūs nepateiktu vēlreiz?

Bet tas nebija vajadzīgs. Tenets jau zināja, ko viņa sacīs.

Tenets un Lainhems brauca pa �aurajiem lauku ceļiem, un vēl divas policijas ma�īnas sekoja nelielā attālumā. Viņiem nebija īpa�i jāsteidzas. Telefona zvans gādāja par to, lai viņu medījums atrastos uz vietas un viņu gaidītu svēt�laimīgā neziņa par iera�anās īsto mērķi. Kratī�anas orderis, kas pa īstam apstiprinās Viņu veiksmi (kā Tenets patiesi cerēja), atradās dro�ībā krū�u kabatā. Tenets bija pārliecināts, ka pierādījums vēl nebija iznīcināts. Lainhems ne�jutās tik ne�aubīgs.

-���� Viņ� būs to sen iznīcinājis, ser, �ajos ap�stākļos būtu neprāts to paturēt.

-���� Cilvēki ne vienmēr rīkojas saprātīgi, Maik. Manuprāt, viņ� nav varējis.sadū�oties un iznīcināt �os sevi�ķos dokumentus.

Tenets ļoti cerēja, ka viņam taisnība un viņ� nebūs pataisījis sevi par izsmiekla objektu. Viņam patie�ām bija diezgan, jānopūlas kamēr pārliecināja Galveno.

-��� Tenet, jūs zināt ne sliktāk par mani, ka �ā�dos apstākļos nevaru izsniegt jums kratī�anas or�deri. Ja jūs vīru arestētu vai rīkotos, vadones no Akta par zādzībām, tad jā�

Tenets zināja, ka viņam taisnība. Izmisums radīja iedvesmu.

-���� Bet, ser, tas ir zagts īpa�ums, ko mēs mek�lējam; ne �ā vārda parastajā nozīmē, bet�

Superintendants Pārķers izskatījās domīgs.

-���� Hmm. Es saprotu, ko jūs domājat. Tad viņ� iegrima klusē�anā, dauzot ar zīmuli pa rak�stāmgalda presi un veroties laukā pa logu, it kā skats uz Visu Svēto baznīcas smaili sniegtu viņam garīgo vadību.

-����� Situācija ir ļoti kutelīga, Tenet. Ļoti kutelīga. Viņ� ir augsti cienījams pilsonis. Ja jūs kļūdāties, par to nāksies dārgi maksāt.

-��� Mums ir aculiecinieks, ser.

Superintendants nicino�i nosprauslojās.

-����� Aculiecinieks! Jūs ļoti labi zināt, cik daudz var paļauties uz aculieciniekiem ne�maz! Un �is acumirklīgais acu uzmetiens vakarā viesnīcas gaitenī un vēl no mugurpu�ses� Aizstāvība no jūsu aculiecinieka iztaisīs kotleti! Viņ� pat nevarēja identificēt vīrieti, kaut arī to pazīst. Vēl viena nosprauslo�anās. Domāja, ka tas ir pa�as vīrs lūdzu, jums aculiecinieks!

-��� Es jums jau teicu, ser, ka viņi ir ļoti līdzī�gi. Viņ��

Superintendants nepacietīgi novēdināja roku.

-���� Jā, jā, es zinu. Mēs tam visam jau reiz izgājām cauri.

-��� Es, ser, esmu pilnīgi pārliecināts.

-��� Jūs to esat skaidri licis saprast, Tenet, bet lieta tāda, ka jūs neesat vienīgais, kas bā� savu asti āliņģī, ja es jums ļau�u darīt, ko esat nodo�mājis. Visa tā, uz tīrā gaisa balstītā padarī�ana nav pietiekami stingra. Mums vajag stabilu pie�rādījumu vīrie�a vainai, tad mēs būsim dro�ībā.

Tenets juta, ka no dusmām un nepacietības ir gatavs pārsprāgt. Runā par apburtajiem lo�kiem!� Bet, ser, kratī�ana jau tiks izdarīta, lai , atrastu pierādījumu!.

Pārķers dusmīgi viņā skatījās.

-��� Labi, Tenet! Ziniet, es neesmu pilnīgs idi�ots. Es varu saprast jūsu problēmu. Bet jums jā�saprot, ka man ir savējās.

Tenets zināja, ka viss turpmāk sacītais kavē� tu izredzes uz panākumu. Bez tam Galvenajam bija taisnība. Tas bija risks, un, ja kas noietu greizi, Pārķeru tīri automātiski uzskatīs par at�bildīgu. Un viņam bija vairāk, ko zaudēt, nekā Tenetam.

Superintendants nesteidzās, atkal dauzot ar zīmuli pa rakstāmgalda presi un drūmi lūkojoties Visu Svēto baznīcas smailē, it kā tā nepildītu savu pienākumu un nesniegtu viņam tūlītēju un pieņemamu problēmas atrisinājumu. Beidzot viņ� sacīja:

Labi, Tenet. Es jūs atbalstī�u. Bet labāk jau laikus sāciet skaitīt lūg�anas, kaut jums būtu taisnība visā �ajā padarī�anā!

Pats velni�ķīgākais bija tas, domāja Tenets, mazajai procesijai tuvojoties galamērķim, ka viņ� tik tikko spēja atturēt sevi no lūg�anas: "Kaut viņam nebūtu taisnība!" Viņa profesionālā lepnuma dēļ Tenetam bija vajadzīgs pierādījums, bet cilvēciskā ziņā� viņ� neatcerējās, kad tik negribīgi būtu gaidījis tuvojamies arestē�anas brīdi.

Viņi bija atbrauku�i. Visas trīs ma�īnas piebrauca un apstājās blakus. �ai rītā spīdēja spo�a saule un zilajās debesīs nebija ne mākonī�a, bet "Trīs skursteņu" dārzs likās skaistāks un aicino�āks nekā jebkad agrāk. Vē�sais, samtaini zaļais mauriņ�, liesmojo�ās krāsu joslas pūķu apmalēs, harmoniskais zaļotnes, daudzveidības un līniju pretnostatījums, kas ir talantīga dārznieka raksturīga iezīme, sniedza vizuālu baudījumu, ko vairoja ro�u smar�as un pa atvērto logu plūsto�ie mūzikas viļņi. Tenets mirkli stāvēja, uzsūcot gandrīz necie�ami skaidro, dzidro no�u melodiskumu un sāpīgumu. Vai tā bija Reina gulbja dziesma? Vai viņ� bija uzminējis viņu apmeklējuma cēloni?

Pēc iepriek� saskaņotas rīcības pārējie pa�lika ma�īnās, kamēr Tenets un Lainhems tuvo�jās parādes.durvīm. Kad viņi pieklauvēja, mūzika pēk�ņi apklusa pusnotī, un Reinam rokās vēl bija vijole un lociņ�, kad viņ� atvēra durvis.

-��� Atvainojiet, es jūs nedzirdēju� ienāciet, inspektori Viņa skatiens pārslīdēja ma�īnām, gaido�ajiem vīriem, tad atgriezās pie Teneta. Reina sejā neredzēja ne izbrīnu, ne sa�utumu, tikai samierinā�anos un nogurumu.

-����� Mister Rein, mums ir orderis telpu pārmeklē�anai. Tenets izņēma dokumentu no kabatas un parādīja to Reinam. Viņ� tikai uzmeta tam acis un pakratīja galvu.

Tas nebūs nepiecie�ams. Es zinu, pēc kā jūs esat atbrauku�i. Varat likt vīriem palikt savās vietās.

Nenogaidījis Teneta reakciju, Reins pa�griezās un gāja atpakaļ pa gaiteni.

Lainhems jautājo�i palūkojās Tenetā, un viņ� piekrīto�i pamāja. Ser�ants aizsteidzās pāri grantētajam celiņam pie ma�īnas, kamēr Tenets sekoja Reinam dzīvojamā istabā. Vijolnieks noguldīja savu instrumentu futrālī un atlaida vaļīgāk lociņu, viņ� �ķita pilnīgi nogrimis �ajā mazajā rituālā, ko bija veicis tūksto�iem, varbūt simtiem tūksto�u rei�u. Ko domāja Reins? Tenets minēja, vērodams, kā viņ� rūpīgi ieslidina lociņu tā vietā uz vāka, ap spīdīgo vijoles kor�pusu mīlo�i salocīdams zīda �alli, kas acīmre�dzot tika futrālī glabāta tie�i tādam nolūkam. Vai �īs mazās, viena otrai sekojo�ās darbības, kas, bez �aubām, Reinam bija tikpat automātiskas kā zobu tīrī�ana, būtu pēk�ņi ieguvu�as īpa�u nozī�mi dziļi personiskas ardievas savai mākslai? Vēlreiz Tenetu pārņēma atbildības sajūta par savu rīcību. Kādas tiesības bija viņam paras�tam, necilam mirstīgajam bez īpa�a ieguldījuma sabiedrībā vien iecerēt atņemt pasaulei tādu ta�lantu kā Reins?

Istabā klusi ienāca Lainhems un aiztaisīja aiz sevis durvis. Reins aizvēra vāku un pagrieza atslēgu, rokai kavējoties īsā glāstā uz nodilu�ā futrāļa virsmas. Tad viņ� smagi atslīga tuvākajā krēslā, it kā kājas būtu pēk�ņi atteiku�ās nest viņa svaru kaut mirkli ilgāk.

-��� Kad pirms neilga laika jūs piezvanījāt, ka ieradīsities� es gandrīz vai pateicu jau tad.

Klusi un neuzkrīto�i Tenets ar Lainhemu apsēdās.

-���� Pateicāt man ko? Tenets nespēja ticēt, ka viss būs tik viegli. Un tomēr�

-���� Ka es nogalināju Elisu. Reins paslēpa galvu rokās.

Tātad tā. �ī nebija nepatiesa atzī�anās, ko sniedza sensācijas vai nesaprātīgu iemeslu dēļ. Tam vajadzēja būt triumfa brīdim, un Tenetu pārņēma īss atvieglojums tādēļ, ka viņam izrādījās taisnība. Bet turpat to nomāca �ēluma vilnis, jo runa bija par cilvēku, kura dzīvi neat�vairāmi apstākļi padarīja par traģēdiju. Taisnība, sākotnēji tas bija viņ� pats atbildīgais par to spēku iekustinā�anu, kas beidzās ar viņa bojāeju, tāpat kā mēģinājumā izvairīties no savas rīcības sekām, kā rezultātā viņ� izdarīja pa�u lielāko noziegumu pret cilvēci. Bet visam tam par spīti, Tenets nevarēja nejust �ēlumu pret viņu un ap�skauda Lainhemu, kur� gatavojās mierīgi-visu pierakstīt un netaisījās kļūt par upuri neērtai emocijai. Pēc Teneta mājiena ser�ants piecēlās un izteica parastos brīdinājuma vārdus. Bija gan jā�aubās, vai Reins tos vispār dzirdēja. Viņa sejā nebija nekādas izteiksmes, acis vērās truli.

Ja mēs tagad varētu dabūt mapi, mister Rein�

Reins, kā nesaprazdams, skatījās viņā, un Tenets izjuta īsu baiļu dūrienu. Ja nu visu laiku viņi runā par da�ādām lietām? Tomēr Reina atzī�anās bija īpa�a�

Nē, Reins piecēlās, pabīdīja malā gleznu, un atklājās sienā iebūvēts seifs. Pēc sekundes viņ� pagriezās ar sarkano mapi rokās un, neteicis ne vārda, pasniedza to Tenetam, tad atgriezās savā vietā.

No mapes Tenets izņēma plānu papīru kaudzīti. Jā, te atradās apstiprinājums tam, ko viņ� meklēja, uzskatāms, taustāms pierādījums, kas norādīja uz viņa teorijas pareizību. Vispirms vārdu saraksts, veselas lapas ar tiem, visu sievie�u kārtas bērnu vārdi, kuri dzimu�i vienā datumā 1965. gada 10. janvārī. Viens no vārdiem bija apvilkts.

Tālāk dzim�anas apliecība bērna dzim��anas apliecības oriģināls ar Elisu Mēriju Doilu kā māti, bērna vārds Elisa, tēvs nezināms. Tenets atcerējās, ka tēva vārdu ieraksta tikai tad, ja viņ� ir sevi par tādu atzinis adoptē�anas aģen�tūrai. Reins varbūt arī teica patiesību, ka nav zinājis par bērna eksistenci.

Beidzot tur atradās arī maza, brūna aplok�sne ar visbūtiskāko pierādījumu. Tas bija avīzes izgriezums. Ko gan Elisa sajuta, kad kādu rītu laikrakstā ieraudzīja �o te? Tenets stīvu skatu vērās tajā, un ausīs skanēja D�esikas Rosās vār�di� "Viņa bija bāla un drebēja, it kā būtu ie�raudzījusi spoku."Nē, diem�ēl ne spoku, bet pati . savu miesu un asinis.

Vēl viens ļoti svarīgs pierādījums bija izbalējusi fotogrāfija ar uzrakstu otrā pusē "Elisa 1965. gada 12. februāris." Uzņēmums bija izdarīts īsi pirms Elisas �ķir�anās no bērna. Tenets apgrieza fotogrāfiju. No tās viņam pretī smaidīja bērns. "Zīdaiņi," domāja Tenets, "parasti izskatās ļoti līdzīgi un ir grūti at�ķira�mi." Bet ne �ai gadījumā. Elisas bērnam bija kā�da unikāla pazī�anās zīme, tikpat īpatnēja kā pirkstu nospiedumi: skaidri redzama sirdsveidīga dzimumzīme uz labā vaiga.

Tenets padeva laikraksta izgriezumu un fo�togrāfiju Lainhemam, kur� saknieba lūpas un nopietni pamāja. Reins bija ieņēmis savu ie�priek�ējo pozu, galvu iespiedis rokās, kas bal�stījās uz ceļgaliem. Tagad viņ� sakustējās.

-��� Es labāk paskaidro�u�

-��� Ja vēlaties. Bet jums ir tiesības klusēt.

Reins papurināja galvu un izbrauca ar pirk�stiem cauri matiem.

-���� Nē, es drīzāk� Tas bija �ausmīgi pār�dzīvot visu vienatnē.

"īpa�i vēl kopā ar raizēm misis Reinas dēļ," nodomāja Tenets.

-���� Un es varu apgalvot, inspektor, ka es at�dotu visu, visu uz pasaules, lai pagrieztu laiku atpakaļ. Viņ� greizi pasmaidīja. Es domāju, visi� slepkavas, vārds it kā smacēja viņu, saka, ka nekad nav gribēju�i nogalināt.

-��� Varu jums apgalvot, ka tālu no tā.

-����� Vienalga� Man vēl joprojām grūti ticēt, ka es� ka Elisa� Es zinu, ka meloju jums, in�spektor, un neredzu, kāpēc jums būtu man �oreiz jātic, ta�u es vienīgi vēlējos aizsargāt Melāniju. Nē, tas izklausās pārmēru apdomīgi, un patiesībā viss notika tik ātri� Es zaudēju pa�savaldī�anos no domas, ko tas no�īmēs Melānijai� Ja viņa kādreiz uzzinātu, ka es esmu viņas� un viņ� ar mokām norīstījās, it kā apspiezdams augo�u nelabumu, viņas tēvs, es domāju.

-��� Es zinu.

Reins pēk�ņi un nikni koncentrēja visu savas apbrīnojamās personības un prāta spēku uz Tenetu. Efekts bija tāds, glu�i kā ejot pa tum�u nakti, kad viņ� pēk�ņi iekļūtu ap�ilbino�ā pro�ektora gaismā, kas iespīdināta tie�i sejā.

Jā, kā izbrīnījies, ieteicās Reins. Es ticu, ka zināt. Es patie�ām ticu, ka tā� Tas, ko es jums vakardien stāstīju, ir patiesība� Man nebija ne jausmas, ka Elisa palika stāvoklī no manis, ka viņa vēl pirms kāzām dzemdēja bērnu. Tas vien jau bija �oks, bet, kad viņa pateica par� Viņ� vēlreiz izbrauca ar roku caur matiem un dziļi ieelpoja. Redziet, viņa man piezvanīja sestdien pēcpusdienā apmēram pus�piecos. Viņa teica, ka gribot atnākt pie manis, tas esot ārkārtīgi svarīgi un neatliekami. Dabiski, ka es biju pārsteigts! Galu galā divdesmit gadus nebiju Elisu ne redzējis, ne par viņu dzirdējis� Es viņai sacīju, ka �obrīd te ciemojas mana līga�va ar saviem vecākiem, bet, ja tas ir tik ļoti neatliekami, viņa var atnākt. Ta�u Elisa teica, ka nē, vina nevēloties uzbāzties vai radīt neērtības -es vēlāk sapratu, ka, protams, vismazāk viņa vēlējās �ādos apstākļos pirmo reizi satikties ar Melāniju� Es biju tik ļoti aizņemts, ka vienī�gais pieņemamais laiks, kad mums tikties, varēja būt pēc koncerta foajē.

Pat tad mums bija vien da�as minūtes. Melānija ar vecākiem gaidīja, jo bijām norunāju�i doties vakariņās. Bet Elisa gribēja, lai eju atpakaļ uz viesnīcu kopā ar viņu� Viņa tā uzstāja� teica, ka ir kas ārkārtīgi svarīgs man rādāms, gandrīz vai dzīvības un nāves jautājums. Tad es sāku domāt, vai viņa ir pietiekami nosvērta, viņa likās tik saspringta, tik izmisusi� Es jutu, ka nevaru vienkār�i atkratīties. Viņa tik acīmredzami bija kādās nepatik�anās. Manam ierosinājumam tikties nākamajā rītā Elisa nepiekrita, teica, ka tas skar Melāniju, viņas labklājību� Es nevarēju apjēgt, kāds sakars var būt Elisai ar Melāniju, bet domāju, ka visvienkār�āk būtu izdabāt Elisai. Baidījos no skandāla foajē un� mani lieta sāka intriģēt.

Tā es pateicu Melānijai un viņas vecākiejn, ka tomēr esmu nolēmis doties atpakaļ uz slim�nīcu, un iesēdināju viņus taksometrā. Man nepatika krāpties, bet viņi bija ļoti saproto�i� Mēs ar Elisu gājām atpakaļ uz "Gulbi".

-��� Atvainojiet, ka pārtraucu, ser, bet es vēlē�tos uzdot vienu jautājumu� Kad jūs atstājāt koncertzāli, vai jūs devāties ārā pa galvenajām durvīm?

-��� Nē, pa sētas durvīm, kas iziet uz nelielu ma�īnu stāvvietu zāles pagalma pusē.

Tāpēc ari, par spīti modrībai, D�esika Rosa bija Elisu palaidusi garām.

-��� Paldies. Turpiniet!

-���� "Gulbī" mud�ēja cilvēki, tur bija kaut kāds sarīkojums, savādāk mūs noteikti kāds būtu ievērojis. Aug�ā uzbraucām liftā, un savā istabā Elisa uzreiz devās pie somas un izņēma laukā �o te. Viņa acis uz brīdi apstājās pie sarkanās mapes.

-���� Tad viņa man pateica� Reins atkal iespieda galvu rokās un saspringtām kustībām sāka plūkāt matus. Balss bija kļuvusi saraustīta, vārdi tika izgrūsti nevienmērīgi, ar pauzēm. Vispirms viņa pateica� par bērnu� un tad viņa� viņa atvēra� mapi un parādīja man� parādīja man fotogrāfiju. Tas, viņa sacīja, ir mū�su bērns. Reins atsēdās taisni un skatījās Tenetā. Jūs esat ticies ar Melāniju un redzējis to dzimumzīmi pats� Ja tikai padomā, man tā vienmēr patika� Viņ�, kā neticot, pakratīja galvu un rūgti iesmējās. Kad Elisa parādīja man fotogrāfiju, es nespēju ticēt savām acīm� Es, protams, zināju, ka Melānija ir adoptēts bērns, viņa man to pateica drīz pēc iepazī�anās, bet� Es negribēju tam ticēt, nevarēju paciest to. Melānija un es, mēs� gulējām kopā. Mēs bijām saderināju�ies, Dieva dēļ�

Emocionālais spriegums istabā bija sa�sniedzis augstāko pakāpi. Reins raudāja neap�valdītas, smacējo�as elsas �ņaudza viņa kaklu, neļaudamas runāt. Tenets ilgāk nespēja nosēdēt. Viņ� piecēlās, piegāja un līdzjūtīgi uzlika roku uz Reina pleca, tad �ķērsoja istabu un, nostājies pie loga, vērās ārā. Dārzs kvēloja pusdienas saulē, un tā skaistums un mēmums bija sīvā kon�trastā ar sāpēm, kas pildīja istabu. Vīri, kuri viņus pavadīja, stāvēja pie ma�īnām, gaidot pavēles. Tenets bija par viņiem aizmirsis. Klusi viņ� piegāja pie Lainhema un ie�ukstēja tam ausī, ka viņi nav vajadzīgi un var atgriezties Starrendenā. Tad viņ� atkal apsēdās.

Reins sāka nomierināties un, kad pēc pāris minūtēm atgriezās Lainhems, bija jau saņēmis sevi rokās. Beidzot viņ� teica:

Es patiesi nezinu, kā tas notika, inspektor. Vēl pirms mirkļa viņa stāvēja, sarunādamās ar mani, un tad es jutu savas rokas ap viņas kaklu, un Elisa bija� mirusi. Noguldījis Elisu

uz gultas, mēģināju viņu atdzīvināt, bet sapratu, ka tas ir bezjēdzīgi. Mape bija nokritusi uz grī�das, un es to pacēlu. Tad gāju prom. Es tur biju tikai minūtes. Minūtes! Reins neticīgi pakratī�ja galvu. Kop� tā laika es brī�iem nesaprotu, vai neesmu to visu izdomājis, vai tas nav �aus�mīgs murgs. Bet atliek man paskatīties uz �o te, lai zinātu, ka tā nav, un viņ� pamāja uz ma�pi.

"Nav tādas tiesas, ko neaizkustinātu �āds stāsts," Tenets domāja. Reinu varbūt apsūdzētu nogalinā�anā bez iepriek�ēja nodoma. Arī raizes par mātes veselības stāvokli runātu viņam par labu� viņu varētu notiesāt uz īsu laiku, varbūt pat sodu nosacīti atlai�ot.

Un kas tad? Kas notiks ar Melāniju, visa �ī skumjā stāsta nevainīgo upuri, kad tiesā viss nāks gaismā? Kā viņa tiks galā ar to, ka pavisam neapzināti ir vainojama asinsgrēkā, kā spēs samierināties ar mātes, tēva, vīra zaudējumu un * palikt emocionāli neievainota?

Dabiski, ka es nenolieg�u savu vainu, Reins pārtrauca klusumu.

Bija tā, it kā viņ� atbildētu Teneta domām.

-���� Tādā veidā, Reins turpināja, nekas no visa tā neparādīsies atklātībā.

-���� Vai jūs saprotat, ka �ādos apstākļos jums piespriedīs mū�a ieslodzījumu?

-���� Protams. Reins lepni pacēla galvu. Un tas liekas tikai taisnīgi. Dzīve pret dzīvi. Manu pret Elisas. Es domāju, ka es nevarētu dzīvot ar tādu nastu, ja man nevajadzētu maksāt par padarīto. Ja es vispār to varē�u� Bet tas nav galvenais iemesls, kādēļ es atzī�os slepkavībā. Ja es tā darī�u, tad nekas no īstenības neparādīsies atklātībā. Melānijai nav nekas jāuzzina par mūsu īstajām attiecībām. Tad saglabāsies viņas ne�vainība. Un arī tas, ka es bū�u cietumā, cerams, palīdzēs mani aizmirst. Pazīstot viņu, jāsaka, ka viņa, iespējams, centīsies palikt man uzticīga. Bet es atteik�os no tik�anās ar viņu. Melānija ir jauna un ar laiku atradīs kādu citu, kur� ir� viņas cienīgāks. Tas ir vislabākais veids vienīgais, kā vēl glābt kaut ko no visas �īs lielās nelaimes. Tāpēc ari es, pat pirms jūsu zvana, jau biju nolēmis atzīties.

Tenets saprata, ka nekas nespēs pārliecināt Reinu pārdomāt. Un viņam, iespējams, taisnība.

Tādā veidā tiks izdarīts vismazāk ļauna. Vidējais mū�a ieslodzījuma termiņ� bija deviņi gadi. Ar soda atlai�anu par labu uzvedību Reins varēja būt ārā no cietuma daudz ātrāk.

Viss bija pateikts. Viņ� pamāja.

Ser�ants Lainhems uzvedīs jūs aug�ā, paņemiet līdzi kādas lietas!

Kamēr viņi bija prom, Tenets aizvēra apak�stāva logus un aizslēdza sētas durvis, tad izgāja ārā un gaidīja pie ma�īnas. Kad parādījās Lainhems un Reins, viņ� pasniedzās atvērt durvis un nevarēja vairs atliekties. Mugura atkal bija atteikusies klausīt.

Tenets gulēja gultā, izstiepies uz muguras, cīnīdamies ar mutuļojo�o netaisnības sajūtu. Ko gan viņ� bija tādu izdarījis, ka izpelnījās �o te? Viņ� ta�u nebija nedz pavir�s, nedz arī nevajadzīgi steidzinājis lietu� Tenets sarāvās, atcerēdamies, kā viņa gūsteknis un ser�ants to iebīdīja ma�īnā, kāds, salocījies līkumā kā korķu viļķis, viņ� ieradās policijas iecirknī. Ārstes pārmetums bija pēdējais piliens kausā.

-��� Atkal cilājāt zāles pļāvēju, mister Tenet?

-����� Nē! Es nedarīju neko tādu, ko man neva�jadzētu, vienīgi noliecos atvērt ma�īnas durvis.

-����� Nu, es jūs brīdināju. Ja reiz disks ir izkustējies, tas viegli var atkal "izlēkt" ārā.

Izlēkt ārā! Viņa to padarīja tik nenozīmīgu, tik mazsvarīgu. Neuzticēdamies savai balsij, Tenets bija nogūlies uz ku�etes un padevies sāpēm, kas izplūda pa visu ķermeni, kur� likās nekas vairāk par dzīvu mīklas kluci. Un tagad Tenets atradās te, gulēja savā ērtajā gultā, ko D�ouna bija padarījusi par mocību rīku, pabāz�dama zem matra�a koka dēli, un divas diennaktis viņu gaidīja īsta garlaicība. Viņ� izrēķināja sīkāk. Divi tūksto�i astoņsimt astoņdesmit minūtes vai simt septiņdesmit divi tūksto�i as�toņsimt sekundes�

Tenets pasniedzās, ieslēdza magnetofonu, ko agrāk bija ierakstījis, un kritiski to noklau�sījās. Interesanti, kā Lainhemam ir izdevusies saruna ar Melānijas vecākiem, kā pati Melānija uzņēma ziņu par arestu un vai viņa jau ir pārdzīvojusi satricinājumu tādēļ, ka Reins attei�cies tikties ar viņu. Interesanti, kā Reins jutās, pavadot pirmo nakti ieslodzījumā, un vai misis Reinas veselības stāvoklis bija uzlabojies�

Viņ� pavērās pulkstenī. Pusseptiņi. Tas fak�tiski nozīmēja, ka viņam vairs nebija jāguļ �etrdesmit astoņas, bet tikai �etrdesmit se�as stundas; divi tūksto�i septiņsimt se�desmit minūtes vai � Vai tas nebija durvju zvans? Tenets sasprindzināja dzirdi un klausījās cauri neskaidrajam televizora troksnim no dzīvojamās istabas apak�stāvā un attālajai veļas ma�īnas kauk�anai virtuvē. Lainhems bija solījies atnākt, un, pēc Teneta domām, viņam sen jau vajadzēja būt klāt.

Priek�namā skanēja balsis. Jā, tas bija Lain�hems. Tenets skaudīgi klausījās, kā viņa ser�ants kāpa aug�ā pa diviem pakāpieniem uzreiz.

-��� Kā jūtaties, ser?

-��� No�ēlojami. Pievelciet tuvāk krēslu!

Lainhems paklausīja.

-���� Jūsu sieva stāstīja, ka jums jāguļ uz muguras �etrdesmit astoņas stundas.

-����� Vēl tie�i simt se�desmit pieci tūksto�i piecsimt divdesmit sekundes! Man nav nekā cita, labāka, ko darīt, kā nodoties galvasrēķiniem. Tas man atgādina� Tenets pasniedza Lainhemam ierakstu. Mans noslēdzo�ais ziņojums Parnelas lietā. Ierakstiet to man, ja? Kā jūtas Reins?

Lainhems iebāza lentu kabatā un savilka se�ju-

-���� Samierinājies. Kluss. Vēl jo vairāk, kop� mēs saņēmām ziņu no slimnīcas. Piecos �opēcpusdien nomira viņa māte.

"Un tā vēl viens sitiens Reinam," Tenetam ienāca prātā. Vijolniekam noteikti liekas, ka pasaule ap viņu sabrūk līgava, karjera un tagad māte, viss zaudēts burtiski pāris stundu laikā. Iespējams, vissliktākais ir tas, ka viņ� ir zaudējis pa�cieņu. Cilvēkam, kas ir izlīdzis ar sevi, pieder iek�ējā spēka avoti, no kuriem vajadzības gadījumā viņ� var smelties, bet to da�u mirkļu dēļ, kad Reins zaudēja pa�savaldī�anos, viņam liegti pat tie.

-��� Un mis Naita, protams, �ausmīgi pārdzīvo to, ka viņ� atsakās no tik�anās.

-��� Vai viņa ir bijusi iecirknī?

-��� Jā, jautāja pēc jums, ser. Viņa grib, lai jūs

� iespaidotu Reinu atļaut viņai to apciemot. Es tei�cu, ka par to parunā�u ar jums, bet ka patiesībā nedomāju, ka ir kādas izredzes. Cerams, ka es darīju pareizi.

-���� Es neredzu, kā citādi jūs vēl �ajos ap�stākļos būtu varējis rīkoties. Nabaga bērns, viņa noteikti ir ne tikai pilnīgi satriekta, bet ari galīgi apmulsusi. Labi, ka viņas aud�uvecāki ir te ar viņu. Visbriesmīgākais ir tas, ka visu savu dzīvi viņai nāksies nodzīvot ar nesapratni. Ja viņa uzzinātu patiesību, Reina uzupurē�anās kļūtu nekam nevajadzīga, un traģiski ir tas, ka viņa ne�drīkst neko uzzināt par �o uzupurē�anos, kur nu vēl to, ka Reins uzņēmies to tikai viņas dēl.

-���� Cerēsim, ka vina nekad neuzzinās. Tā ir nejau�a veiksme, ka neviens nav pieminējis mi�sis Parnelas meitas vārdu. Ja būtu, viņa to pazītu, jo Naiti man stāstīja, ka savulaik Melānijai tikusi parādīta īstā dzim�anas apliecība.

-��� Tātad tā ir taisnība, un viņa patie�ām ir Elisas meita.

-Jā.

Tas bija atvieglojums. Viņu bija mocīju�as neatlaidīgas �aubas, ka viss ir briesmīga kļūda, ironisks likteņa pagrieziens, un bailes, ka Melānija galu galā varētu arī nebūt Elisas meita.

-��� Kā vini to uzņem?

Lainhema seja savilkās grimasē.

-��� Dabiski, ka sākumā bija satriekti. Un viņi īsti nezina, ko sacīt Melānijai. Viņi pilnīgi saprot, kāpēc Reins atsakās tikties ar Melāniju, bet, protams, nedrīkst to viņai paskaidrot.

-���� Vai viņi piekrita, ka patiesība jāslēpj no meitas?

-���� Jā, pilnīgi. Ta�u nav garantijas, ka kāds ok�ķeris �urnālists "neuzrok" misis Parnelas meitas vārdu un nenodrukā to avīzē.

-���� Ja tā notiktu, esmu pārliecināts, ka Naiti darītu visu, lai Melānija to neieraudzītu. Lai gan es nezinu�

-Ko?

-��� Man tikko kā ie�āvās prātā� Mēs visi vai no ādas lienam laukā, lai panāktu, ka Melānija neuzzina patiesību�

-��� Bet to grib viņ�, vai ne? Ja viņa uzzinātu, tad Reina uzupurē�anās būtu muļķīga.

-���� Varbūt. Un mēs automātiski esam pieņē�mu�i, ka viņam taisnība. Bet nekad neesam pa�jautāju�i sev, vai tas ir pats labākais Melānijai.

-���� Bet vai jebkuri vecāki �ādos apstākļos tā nerīkotos? Un jūs pats?

-���� Es domāju gan. Lainhemam bija taisnī�ba. Protams, viņ� tā rīkotos. Viņ� vēl atcerējās to visaptvero�o, spēcīgo vēlē�anos aizsargāt Benu tanī vakarā guļamistabā un pārstāja apbrīnot Reinu par tā apņēmību, neskatoties ne uz ko, noslēpt Melānijai patiesību. Tāpat viņ� varēja iedomāties �ausmas, ar kādām Elisa skatījās uz Reinu un Melāniju saderinā�anās fotogrāfijā Melānija pagriezusi labo vaigu pret fotogrāfu� Viņa dro�i vien pavadīja moko�as nedēļas, uz�traukti domājot, kā vislabāk pastāstīt Reinam, kad viņ� atgriezīsies no koncertturnejas pa Kanā�du, baidīdamās, vai nav jau par vēlu, lai aizkavē�tu asinsgrēku. Nebija ko brīnīties, ka viņa nespē�ja koncentrēties darbam vai ari vēlējās aiziet agrāk no darba tajā pēdējā rītā. Viņa vairs nespē�ja pavadīt kantorī pat da�as stundas ilgāk, gribē�ja katrā ziņā aizkavēt Melāniju uzzināt patiesību, ko vēlāk darīja arī Reins. Un tomēr�

-���� Es nezinu, Maik. Neesmu pārliecināts. Padomājiet pats! Ja Melānija uzzinātu, viņa būtu ļoti satriekta, bet viņai galu galā ir divdesmit gadu. Viņas aud�uvecāki uzskatīja, ka viņa ir pieau�gusi diezgan, lai izlemtu precēties. Un tagad mēs visi izturamies pret viņu kā pret bērnu, ko katrā ziņā jāpasargā no patiesības� Jo vairāk par to domāju, jo vairāk brīnos, kāpēc mēs tā darām� Tas varētu pat nākt viņai par ļaunu, nekad neuzzinot, kas notika un kāpēc. Ja viņa zinātu, tad spētu atstāt �o traģēdiju pagātnē, bet tagad es neesmu pārliecināts, ka tas jebkad notiks.

-���� Ko tad jūs iesakāt? Ka mums pa�iem viņai jāpasaka?

-���� Es nedomāju, ka to vajadzētu darīt tūlīt. Bet, kad es atkal bū�u vesels, es kādreiz varētu par to parunāt ar Reinu, lai redzētu, vai viņ� ne�spēj uz to paskatīties savādāk. Un, protams, parunāt arī ar Naitiem.

-���� Manuprāt, ja mēs pateiktu patiesību, var�būt misters Reins varētu mainīt savu paziņojumu tiesai, un, ņemot vērā vainu mīkstino�os ap�stākļus, pret viņu, iespējams, izturētos ļoti iecie�tīgi.

-���� Dro�i vien. Bet nav vajadzīgs rīkoties pārsteidzīgi. Paldies, ka atnācāt, Maik.

Lainhems piecēlās.

-���� Labi, es ie�u. Es apsolīju Luīzei vienreiz būt laikā uz vakariņām.

-������ Starp citu, kā beidzās jūsu mājas pirk�anas lieta?

-���� Vai es nepateicu? Viss kārtībā. Mums ir vecās sievietes apliecinājums, ka nekas tāds vairs neatgadīsies. Man liekas, viņa jutās vainīga par visām nepatik�anām.

-��� Brīni�ķīgi. Luīzei tagad jābūt priecīgai.

-��� Jā. Mēs abi lūdzāmies, lai nekas nenotiktu ar tiem cilvēkiem, kuri pērk mūsu māju. Es ne�jutī�os dro�s, kamēr nebūsim apmainīju�ies ar kontraktiem.

Da�as minūtes pēc Lainhema aizie�anas ienāca D�ouna un nometās uz tā pa�a krēsla.

-���� Brid�ita un Bens gatavo mums vakariņās pārsteigumu.

Tenets pasmīnēja.

-���� Vai man jāpriecājas? Un Tenets prie�cājās, lai arī izredzes palikt neēdu�am likās visai lielas.

D�ouna atsmaidīja pretī, paliecās uz priek�u un pieskārās Teneta rokai.

-��� �ī lieta ir tevi nomākusi, vai ne?

Viņ� jau agrāk bija īsi pastāstījis par arestu un tā iemeslu.

-��� Jā. Par spīti tam, ka viņ� ir slepkava, man Reins patīk. Un es nevaru necienīt viņu par to, ko viņ� dara. Lai gan, kā tikko teicu Maikam, es pat neesmu pārliecināts, vai viņ� dara pareizi, un Tenets atklāja sievai savus iebildumus.

Kādu brīdi D�ouna klusēja. Beidzot viņa ierunājās:

-����� Es cen�os iedomāties, kā es justos Melānijas vietā un viņas vecumā. Protams, tas būtu briesmīgs �oks, bet, manuprāt, es vēlētos zināt patiesību. Jā, man liekas, tev taisnība. Viņa varētu labāk samierināties ar notiku�o, ja zinātu patiesību. Savādāk, kā tu saki, viņa turpinās dzīvot nesapratnes un sarūgtinājuma gaisotnē. Tāpat patiesība noteikti atturētu Melāniju, ja viņai gadījumā rastos doma gaidīt mistera Reina iznāk�anu no cietuma, lai tad apprecētos.

-��� Tie�i tā. Lai gan nezinu, vai man, neska�toties uz visu, izdotos pārliecināt Reinu.

-��� Es tā neteiktu. Varbūt tagad, kad ir noticis pats ļaunākais un viņ� ir arestēts,-'misters Reins skatās uz lietu savādāk. Līdz �im viņ� spēja domāt tikai par atzī�anos.

-���� Un ari, kā par katru cenu noslēpt Melāni�jai patiesību.

-���� Bet, ja varētu viņu pārliecināt, ka tas ne�maz nav tas vislabākais� Viņam rūp Melānija, citādi jau viņ� nebūtu to visu uzņēmies.

-���� Jā, protams, ka rūp, es esmu par to pār�liecināts.

-Nu, tad�

-���� Varbūt tev taisnība. Man jāpārdomā, ko darīt. Varbūt pat labi, ka es uz pāris dienām es�mu ārpus ierindas. Es viņam ļau�u mazliet atvilkt elpu� Starp citu, vai Maiks tev pateica? Misis Reina pēcpusdienā nomira.

-���� Ak Kungs! Nabaga cilvēks. Vēl tas arī. Un nabaga, nabaga Penija.

Nabaga Elisa. Bija grūti samierināties ar at�miņām par dzīvības pilno meiteni, kādu viņ� to kād�reiz pazina, un to skumjo, maigo Elisu vēlākos ga�dos, un bija traģiski domāt, ka viņas septiņpadsmitā vasara tas laiks, kas likās tik pilns cerību, tā vietā izrādījās kā atbalsta punkts lejupslīdes spirālei, kas ar viņas nāvi sasniedza kulmināciju.

-��� Kas par lietu, Luk?

-���� Es domāju par Elisu. Un cik bēdīgi ir tas, ka pusaud�u mīlestība var novest pie tāda iznā�kuma. .. Tas man atgādina viņas tēvs vēl pat nezina par savas meitas nāvi. Viņ� atgriezīsies tikai sestdien.

-���� Vai tu viņam teiksi, kādēļ viņa tika noga�lināta?

-����� Es nezinu, varbūt. Nelaime tā: ja es to pateik�u, viņ� jutīsies daļēji atbildīgs� zinot, ka adoptē�ana, ko viņ�, bez �aubām, veicināja, gala rezultātā novedusi pie Elisas nāves.

-���� Bet viņ� ta�u nevar uzskatīt to par savu vainu! Kā gan Elisa to varēja paredzēt, ka Melānija jelkad satiks savu tēvu, kur nu vēl iemīlēs viņu!

-���� Protams, ka viņ� to nevarēja. Bet tu, tāpat kā es, zini, ka cilvēki �ādos gadījumos nav saprātīgi. Viņ� sev iestāstīs ja būtu uzstājis, lai Elisa bērnu patur, viņa vēl būtu dzīva.

-����� Īstenībā, tā patie�ām ir ārkārtīga saga�dī�anās, ka Melānija ar tēvu satikās.

-����� Neaizmirsti, ka viņi abi ir profesionāli mūziķi! Tā ir relatīvi maza pasaule, īpa�i tas at�tiecas uz solistiem. Viņas talants dro�i vien ir iedzimts no tēva. Un viņi abi pat spēlē vienu ins�trumentu.

-���� Jā, tā ir taisnība� Ja runājam par adop�tē�anu, tu vēl neesi izstāstījis, kā tu uzzināji, ka Melānija ir Elisas meita.

-��� Ā, tur gan man pavīdēja veiksme, nopiet�ni. Nē, nekas nav tik nejau�s kā veiksme. Vai tu atceries to pārraidi par ģenētiku pirms pāris mēne�iem?

-��� Diezgan miglaini.

-��� Pēc tam, kad es biju ticies ar Melāniju un Naitiem gandrīz vai pa�ā lietas sākumā, es jutu, ka kaut kas mani satrauc. Bet es nevarēju sa�prast, kas. Doma mani neatlaida dienām atceries? Reiz es tev par to ieminējos. Un tad pēk�ņi es sapratu.

-Turpini! Tas skan aizraujo�i.

-��� Acīmredzot diviem zilacainiem vecākiem ģenētiski nav iespējams radīt bērnu ar brūnām acīm. Kaut kas saistīts ar zūdo�iem gēniem.

-��� Ā, es saprotu. Abiem Naitiem ir zilas acis, bet Melānijai brūnas.

-����� Tie�i tā. Es sarunājos ar Leitoniem, kad man atausa gaisma. Leitonam ir brūnas acis, viņa sievai zilas. Viņi abi sēdēja un vērās manī pāri galdam, un es nekādi nevarēju saprast, kāpēc tas mani nomoka. Un tad pēk�ņi viss iegu�va jēgu. Ja Melānija bija adoptēts bērns, tad viņa un nevis Penija bija Elisas un Nikolasa Reina meita� Sapratu arī, ka tas viss varēja atklāties. Elisa laikrakstos redzēja saderinā�anās paziņoju�mu un pazina Melāniju pēc viņas ļoti neparastās dzimumzīmes uz vaiga� Viņa Reinam nekad nebija teikusi par bērnu un, protams, līdz izmisumam vēlējās pie pirmās izdevības viņu satikt. Ta�u viņai vajadzēja gaidīt divas nedēļas, jo Reins atradās koncertturnejā Kanādā. Aiz raizēm Elisa gandrīz vai zaudēja prātu. Viņa zināja par koncertu Starrendenā tas bija minēts visos saderinā�anās paziņojumos, jo Reins ar Melāniju muzicēja kopā tā Elisa rezervēja sev istabu "Gulbī" un pierunāja Reinu pēc koncerta iet kopā atpakaļ uz viesnīcu, lai varētu parādīt pierādījumu sacītajam� Es to visu redzēju, un tad pat vēl kaut kas nesaprotams pēk�ņi ieguva jēgu. Vivjena Leitona meloja par savām gaitām sestdienas vakarā, jo, uzejot aug�ā uz Elisas istabu, viņai likās, ka redz savu vīru nākam no tās. Protams, īstenībā tas nebija viņas vīrs, bet Nikolass Reins. Viņi ir gandrīz vienāda auguma, un abiem ir brūni mati un bārda. Un es atcerējos, ka, pirmoreiz redzot Leitonu savas mājas gaiteņa puskrēslā, uz mirkli es viņu noturēju par Reinu.

-��� Bet viņa ta�u nevarēja nepazīt savu vīru?

-���� Tu būtu pārsteigta par to, kādus trikus kādreiz izspēlē redze attiecībā uz cilvēku pa�zī�anu. Mēs esam izdarīju�i pārbaudes par acu�liecinieku redzēto, un rezultāti bija ļoti satrie�co�i. Vispirms mēs redzam to, ko sagaidām ieraidzīt. Spriedumu var ietekmēt arī. augsta emo�cionalitāte. Vivjena Leitona bija nobriedusi tie�i tādai kļūdai. Visu vēl grūtāku padarīja tas, ka viņi abi Leitons un Reins bija ģērbu�ies ofi�ciālam gadījumam par godu: viņas vīrs sarīkoju�ma dēļ, Reins koncerta dēļ. Tas fakts, ka vie�nam mugurā bija vakara uzvalks, bet otram fra�ka, bija maznozīmīgs. Rezultātā radās iespaids par baltu un melnu, par sarīkojuma tērpu un, pievienojot vēl visu pārējo� Ak, nē, es ne�domāju, ka viņas kļūdī�anās bija neizskaidroja�ma.

-���� Ja tu tā saki� Jā, skaidrs. Kā tad viņa saprata, ka ir kļūdījusies?

-����� Kad mēs ar Maiku vakar apmeklējām viņu, mums visiem, ieskaitot vīru, bija pilnīgi skaidrs, ka misis Leitona kaut ko noklusē, un pēc mūsu aizbrauk�anas viņam izdevās uzzināt, ko īsti. Beidzot, kad bija pārliecinājis sievu, ka tajā vakarā viņ� patie�ām nav bijis pat tuvumā tre�a�jam stāvam, viņi nolēma atbraukt pie manis un vaļsirdīgi izkratīt sirdi. Kad nelaimīgais pārpra�tums reiz bija noskaidrots, misis Leitona vēlreiz visu pārdomāja, un kļūdai radās cits izskaidro�jums.

-��� Vai viņa identificēja Nikolasu Reinu?

-���� Ne uzreiz. Bet beidzot viņa pie tā nonāca. Tad, protams, man jau bija ataususi gaisma, kā viss noticis, un es centos viņu neiespaidot� Bet es neesmu pārāk pārliecināts, kā Vivjenas liecība izklausītos tiesā. Tomēr, lai cik nenoteikts ari bi�ja viņas pieņēmums, tas sakrita ar manu teoriju un pārliecināja Galveno, lai izrakstītu orderi kratī�anai Reina mājās.

-��� Atvaino, es laikam esmu dumja, bet ko tu tur gribēji atrast?

-����� Sarkano mapi, kas pazuda no Elisas istabas viesnīcā. Es biju pilnīgi pārliecināts, ka tajā atrodas pierādījums Melānijas īstajai iden�titātei un tāpēc viņ� to aiznesis prom.

-���� Saprotu. Bet vēl man nav visai skaidrs, kā tu varēji būt tik pārliecināts, ka mapi tur atradīsi! Pats pirmais, ko viņ� darītu, ta�u būtu to iznīcināt! Reinam bija jāsaprot, ka mape ir neapgā�ams pierādījums pret viņu.

-���� Zinu. Bet es paļāvos uz to, ka da�ādu iemeslu dēļ viņ� to nav izdarījis. Vispirms jau, manuprāt, viņ� nevarēja sevi piespiest iznīcināt Melānijas īsto dzim�anas apliecību un viņas pir�mo fotogrāfiju aiz tīri sentimentālām jūtām. It īpa�i fotogrāfiju. Un atceries, ka viņ� atradās �o�ka stāvoklī! Vēlāk viņ� stāstīja, ka nav īsti ticējis notiku�ajam, tas licies kā briesmīgs murgs, no kura viņ� beidzot modīsies. Es jutu, ka viņam gandrīz vai vajag paturēt mapi, lai pārliecinātu sevi par to, ka tas nav vien slikts sapnis, bet arī pamatots iemesls, kas spieda Reinu pārkāpt visas robe�as.

-���� Varbūt arī no tīri praktiskā viedokļa, lai aresta gadījumā varētu pierādīt savu stāstu.

-��� Arī tas, jā� Tikai es neticu, ka viņ� jelkad domāja par savas ādas glāb�anu. Manuprāt, jau no pa�a sākuma Reins bija patie�ām satriekts, no tiesas �ausmās par izdarīto un meloja mums tādēļ, ka pirmais instinkts bija aizsargāt Melāniju. Viņam likās, ka vienīgais, kā to izdarīt, ir mēģināt pārliecināt mūs par savu nevainību. Īstenībā tad, kad lūdzām kratī�anas orderi, bez Vivjenas Leitonas ap�aubāmās identifikācijas mums nebija vairāk nekāda pierādījuma pret viņu.

-��� Tu nu gan pats bāzi galvu cilpā, vai ne?

-��� Zinu. Ja mape neatrastos, es izskatītos pēc idiota.

-��� Tu uzticējies savam instinktam, D�ouna paņēma viņa roku savējā. Un, kā parasti, tev bija taisnība.

-��� Veiksme, tas viss.

-��� .Nē, ne veiksme. Sprie�anas spējas. Un nav jāatmet ar roku un tas jānoliedz. Tās dara tevi par labu policistu.

Viņ� uzsmaidīja sievai.

-��� Nelaime tā, ka tu pieglaimojies.

D�ouna noliecās viņu noskūpstīt. Un

kāpēc ne? Tu esi mans vīrs, vai ne?

Uz kāpnēm atskanēja troksnis, un mirkli vēlāk atsprāga vaļā durvis.

-��� Pirmais ēdiens, paziņoja Bens.

-���� Labi. Es mirstu badā. Tenets uzmanīgi piecēlās sēdus, un D�ouna aizlika viņam aiz muguras spilvenus. Viņam priek�ā Brid�ita no�vietoja īpa�u gultas paplāti uz kājiņām. Tenetu aizkustināja meitas rūpes. Viņa bija atradusi ar neaizmirstulītēm iz�ūtu galdautu, labākos porcelāna un keramikas traukus un augstā, nora�soju�ā glāzē ielējusi viņam ledusaukstu gai�alu. Pirmais ēdiens sastāvēja no greipfrūta pusītes ar

ķirsi vidū. �

-��� Tas izskatās ārkārtīgi lieliski, Sīkais.

Viņa pasmaidīja, kad Bens atgriezās ar trim

citām greipfrūta pusītēm, un viņi sāka mieloties, Brid�itai un Benam sakrustotām kājām sē�ot uz grīdas. Visas maltītes laikā (auksts �ķiņķis un salāti, kam sekoja aveņu saldējums ar svaigām avenēm tie�i no dārza) Tenets juta, ka atrodas uzmanības centrā, ka visas pūles ir veltītas vienī�gi viņam, lai mierinātu to nelaimē. Kad ģimene beidza maltīti, Tenetam bija kauns par sevi. Tas galu galā bija tikai īslaicīgs ievainojums. Pēc da�ām dienām viņ� atkal celsies un staigās. Kādēļ gan neizmantot �o uzspiesto atpūtas sprīdi daudz labāk par �ēlo�anos? Viņ� varēja lasīt, klausīties mūziku, sarunāties ar bērniem, pļāpāt ar D�ounu un darīt visu to, kam parasti neatli�ka laika. Viņ� pasniedzās un saņēma D�ounas roku.

-��� Piedod, ka biju tāds lācis!

Viņa atsmaidīja, noliecās un pabu�ināja vīra matus.

-��� Labi. Tu atkal sāc izskatīties pēc cilvēka.

-���� Ēdiens man vienmēr dara labu. Apsveicu jūs abus! Maltīte bija lieliska.

Brid�ita un Bens izskatījās iepriecināti, un Bens, izmantodams gadījumu, ierosināja:

-��� Tēt, kā būtu ar vārdu spēli?

-���� Mums vispirms jānomazgā trauki, Brid�ita sāka skaļi vākt kopā traukus.

Tenets manīja, kā D�ouna saviebās. Likās, ka vinu labākie trauki neizturēs �o vakaru.

-��� Es to izdarī�u, viņa steidzīgi ieteicās. Tas būtu godīgi. Jūs visu sagatavojāt. Tagad mana kārta. Tikai nezinu, vai tētis varēs apskatīt. Viņam jāguļ uz muguras.

-����� Es varu pierakstīt rezultātus, sacīja Tenets, negribīgi noslīdēdams atpakaļ guļus stā�voklī.

Brid�ita sadabūja papīru un zīmuli, un viņi uzstādīja spēli Tenetam uz vēdera.

-���� Ei, viņ� protestēja. Es nevarē�u pa�kustēties.

Bens pasmīnēja.

-���� Tu vienalga nedrīksti kustēties. Es dzir�dēju, ko mamma sacīja.

Bērni aptupās viņam abās pusēs, un spēle sākās. Viņi bija jau pusē, kad Bena seja satraukumā iemirdzējās. Tad, piepūlē saraucis pieri grumbās, viņ� izlika savus kauliņus, divreiz apstādamies, lai kaut ko izlabotu.

-���� Trīspadsmit burti! viņ� beidzot trium�fējo�i iesaucās.

-����� Parādi! Brid�ita pagrieza dēli apkārt. Tā to neraksta, viņa protestēja. Un tad pārme�to�i vēlreiz. Ak, Ben! Brid�ita pa�ķielēja uz tēvu, tad atkal uz brāli, un viņi abi izskatījās uz�jautrino�i sazvērnieciski.

-���� Kas tur ir? jautāja Tenets. Kas tas ir par vārdu? Viņ� paslējās, lai saredzētu, bet tūlīt novaikstījās, sāpēm ieduroties mugurā. Es nevaru pacelt galvu tik augstu, lai saskatītu. Kas tas ir?

Viņi sasmaidījās un Brid�ita sacīja:

-Tas neskaitās. Viņ� to salika nepareizi.

-��� Nesaliku!

-���� Jā, saliki gan! Tur vajag burtu "y", nevis

-��� Nevajag! Tu nez ko izdomā!

-��� Neizdomāju!

-����� Kad jūs abi būsiet beigu�i ķildoties, varbūt jūs man pateiksiet, kas tas par vārdu. Tad es zinā�u, vai Bens to salicis pareizi, vai ne.

-��� Jā, pajautā tēvam, uzstāja Brid�ita.

Klusums.

-��� Nu? vaicāja Tenets, brīnīdamies, ko gan tādu Bens varētu būt salicis.

Bens vērtējo�i uz viņu paskatījās, tad toni, kas lūdza viņu dalīties jokā, novilka:

-��� Fizioterapija.

Saglabādams nopietnu seju, Tenets nosauca vārdu pa burtiem un tad, nespēdams valdīties, sāka smieties.

Bērniem pievienojoties, spēles kauliņi pa�ķīda uz visām pusēm.

Doroteja Simpsone PĒDĒJOREIZ REDZĒTA DZĪVA� Romāns

Apgāds "Artava". LV-1011, Rīga. K. Barona ielā 12. Tel./fax -286452. Licence Nr. 2-0356. Iespiests a/s "Preses nams" tipogrāfijā Rīgā, Balasta dambi 3.

Herkulam Puaro un komisāram Megrē piebiedrojies lieliskais inr ļ spektors p^ļ * g pffli

LuksTenets! 1

Kriminālromānu cienītājiem apgāds �Artava� piedāvā daudzas saisto�as stundas ievērojamās angļu rakstnieces

Dorotejas Simpsones

pasaulē.

Jaunajā sērijā:

SE�AS PĒDAS ZEM ZEMES JA PAMODINĀTU MIRU�OS

VILTUS NELAIĶIS MIRIS PIRMS RĪTAUSMAS IERASTIES UN MIRT NĀVEI NOLEMTA PĒDĒJOREIZ REDZĒTA DZĪVA

MĪKLAINA NĀVE AP�AUBĀMA INFORMĀCIJA NAKTS, KAD VINA MIRA AIZVERIET VIŅAS ACIS NAV PAR KO SMIETIES/

///