Doroteja Simpsone

Mīklaina nāve

ROMĀNS

Tenets pamodies zvilnēja un skatījās tum�sā, modri ausīdamies, lai noķertu visniecīgāko skaņu gaitenī. Pēc blakus gulo�ās D�ounas dziļās, vienmērīgās elpas varēja nojaust, ka viņa ir cie�i aizmigusi. Viņ� paraudzījās uz modinātā�ja mirdzo�o ciparnīcu. Pusnakts.

Smieklīgi.

Piesardzīgi pavirzījies, lai nepamodinātu D�ounu, viņ� pastūma sāņus $egu un uz pirkst�galiem aizgāja līdz durvīm. Aiz pid�amas aizklīdu�ais aukstais nakts gaiss lika viegli nodrebēt. Kā lai notic, ka ir jau aprīlis? Kop� ap se�iem pārstāja līt, temperatūra strauji nokritās zem nulles, un mājā kļuva auksti. Vēl jo lielāks iemesls daudz neklīst apkārt.

Viņ� pavēra durvis, izbāza galvu gaitenī un paskatījās uz Brid�itas istabu. Jā, kā jau viņ� bija domājis, meita vēl negulēja.

Xiņa sēdēja pie rakstāmgalda un stingi skatījās sev priek�ā atvērtajā grāmatā. Tenetam ienākot, Brid�ita ne ar vienu skatienu, vārdu vai kustību neizrādīja, ka ir to pamanījusi.

Atvasīt, � viņ� klusām pasauca. Atce�roties Brid�itas kādreizējo mīļvārdiņu, Tenetu pārņēma maigums. Vai tev neliekas, ka būtu laiks beigt un iet gulēt?

Viņa sakustējās, it kā pamodusies no dziļa miega, un paskatījās uz tēvu.

-�� Vēl neesmu beigusi.

-�� Bet ir jau pāri pusnaktij.

Atbilde no viņas lūpām skanēja stūrgalvīgi:

-� Jāpabeidz �ī nodaļa.

-�� Ko tu pa�laik mācies?

-��� Bioloģiju. Es ta�u teicu, rīt mums baigi grūtais kontroldarbs.

-�� Bet�

-�� Tēti, neuzstāj! Ja kaut kas jāizdara, jāiz�dara. Ja aizie�u gulēt nepabeigusi, stik un tā nevarē�u aizmigt.

Viņas balss kļuva skaļāka, tā gandrīz jau bija kāpinājusies līdz tik pazīstamajam, histērijai un izmisumam tuvajam līmenim, un Tenets neju�ta sevī spēkus kārtējo reizi ar to cīnīties.

-� Nu, labi. Bet pacenties, lai tas pārāk neieilgst!

Viņ� pieliecās, lai noskūpstītu Brid�itu uz pieres, un iziedams ieslēdza gaismu.

"Ko vairāk var izdarīt?" Tenets sev jautāja, atgriezdamies gultā un ieritinādamies D�ounas omulīgi siltajā līkumā. Ja viņ� uzstātu, sāktos asaru plūdi un Brid�ita apgūlusies tā saraizētos, ka nespētu iemigt. Interesanti, cik daudzus vecākus visā zemē tie�i �ajā pa�ā brīdī nomoka tie�i �ādi pa�i rūpesti? Daudz baumu ir dzirdēts par pirmseksāmenu traumām, bet kur� varēja iedomāties, ka, lai iegūtu vidējās izglītības ates�tātu, viņa pārvērtīsies par savārgu�u, rai�u sagrauztu rēgu, kauram nav nekādas līdzības ar jautro, sabiedrisko agrāko laiku Brid�itu. Kop� Ziemassvētkiem, kad Brid�ita bija izkritusi da�os "pirmsek�os", situācija nepārtraukti pasliktinājās. Tālāk sekoja kombinācija, kuru veidoja pārmācī�anās, neizgulē�anās un vispārē�ja apātija, un tas viss radīja nopietnu iemeslu Teneta un D�ounas raizēm. Bezgalīgās diskusi�jas neveda tuvāk kādam risinājumam, un atkal un atkaļ viņi ar neapmierinātību bija spiesti secināt, ka, izņemot mierinā�anu un morālu at�balstu, neko nevar piedāvāt, un atliek tikai sakost zobus un izturēt līdz galam.

"Vēl pāris mēne�u, un viss būs beidzies," Tenets kārtējo reizi mēģināja sev iestāstīt, cenz�damies nomierināties un aizmigt. "Līdz pienāks Bena kārta�"

Nākamajā rītā D�ouna un Bens bija mo�i un enerģiski, bet Tenets un Brid�ita letarģiski un smagiem maisiņiem zem acīm. �orīt bija Teneta kārta vest bērnus uz skolu, un, izlaidis tos no ma�īnas, viņ� kārtējo reizi ievēroja, ka Brid�ita, dodamās uz skolas vārtiem, dara to ne�gribīgi. Ko gan viņ� var izdarīt, lai viņai palīdzē�tu? "Bet nevar jau izcīnīt visas dzīves kaujas savu bērnu vietā," Tenets pirms aizbrauk�anas sev atgādināja. Pa�iem iemācīties tikt galā ar savām problēmām tā ir viena no sāpīgās dzīves skolas sastāvdaļām.

Ja viss būtu normāli, viņa garastāvoklis tagad sāktu uzlaboties. Tcnets mīlēja savu darbu, viņam patika tā neizsmeļamā da�ādība, labi pazīstamo seju nomierino�ais draudzīgums un ilggadējās koleģiālās attiecības. Bet pa�laik pat �is mierinājums viņam tika liegts. Pēc divdesmit gadu gara darba cēliena iepriek�ējais priek�nieks Pārķers aizgāja pensijā, un Starrendenas polici�jas nodaļas galvenajā mītnē svilpoja pārmaiņu vēji, kurus atnesa jaunais �efs Drako, no Kārdifas nesen pārceltais mazais velsietis. Starrendena bija maza Kentas pilsētiņa, kurā Tenets dzīvoja un strādāja.

Inspektors paskatījās pulkstenī. Jābrauc, pretējā gadījumā viņ� nokavēs rīta apspriedi de�viņos �etrdesmit piecās. Tā bija daļa no Drako ieviestā jaunā re�īma.

Paters, de�urējo�ais virsnieks, viņu ar smaidu sveicināja:

-�� Labrīt, ser. Jūs dro�i vien priecāsieties dzirdēt, ka viņi nolēmu�i �odien sākt jūsu biroja remontu.

-�� Ak, nē� Cerēju, ka tas nesāksies ātrāk par nākamo mēnesi.

-�� Izmaiņas plānos, ser. Detektīvser�ants Lainhems vada darbus.

-�� Ko jūs gribat teikt ar "vada darbus"?

-�� Viņi nosprieda, ka būs ātrāk un vienkār��āk, ja jūsu rakstāmgaldus pārvietos uz blakus kabinetu.

-Ak Kungs!

Uzkāpis pa kāpnēm, viņ� kriminālizmeklē�anas nodaļā atrada bi�u stropa cienīgu rosību. Galvenajā telpā tika atbrīvots stūris, kurā iekār�toties Tenetam un Lainhemam. Gaiteni aizspros�toja rakstāmgaldi, krēsli, seifi, ziņojumu dēļi un krāsotāju piederumi.

Detektīvser�ants Lainhems stiepa līdz zo�dam augstu kaudzi ar aktu vākiem. Viņ� uz�smaidīja drūmajam, pretim nāko�ajam Tenetam.

-�� Kā mēs �ādos apstākļos varēsim kaut ko izdarīt?

-�� Tas neturpināsies ilgi, ser. Kad atgriezīsieties no apspriedes, mēs jau vairāk vai mazāk būsim iekārtoju�ies.

-� Ir reizes, Maik, kad jūsu optimisms man krīt uz nerviem. Cik ilgi viņi remontēs mūsu biroju?

rDivas dienas, viņi saka. Nenokariet de�gunu, ser, tas viss ir daļa no mūsu jaunās sejas.

Tomēr viss �is apvērsums iedarbojās pat uz parasti mo�o Lainhemu. Viņa vienmēr tik draiskais smaids �oreiz likās neīsts.

-�� Jaunā seja! Tenets nepatikā ierēcās. Beidziet mani provocēt, Maik! Es biju pilnīgi apmierināts ar to, kā bija.

-�� Jāatzīst, ka arī man pietrūks Austrālijas kartes uz griestiem.

-�� Vai kop� vakar vakara ir� parādījies kaut kas interesants? Pēc piecām minūtēm man jābūt apspriedē.

Jaunumi bija tikai ikdieni�ķie, un Teneta ziņojums Drako iznāca īss. Viņam nācās atzīt, ka jaunais �efs savu darbu prot un precīzi zina, ko grib sasniegt. Ja tikai viņam nepiemistu niķis sacelt spuras�

-�� Vēl viens, pēdējais jautājums� Drako

acis, tum�as un mirdzo�as kā antracīts vina

dzimtajos kalnos, ceļoja no viena vīra pie nāka�mā. Viņ� apzināti ļāva skatienam uz brīdi paka�vēties pie katra no viņiem. Esmu to minējis agrāk un pateik�u vēlreiz: gribu zināt visu, kas notiek manā teritorijā. Visu. Tātad, ja kādai ve�cai lēdijai nosper pensijas grāmatiņu vai skolas rotaļu laukumā zēni sakaujas, es gribu, lai man par to ziņotu. Modrība ir tā īstā panākumu atslē�ga, modrība un efektivitāte. Un attiecībā uz mums efektivitāte nozīmē ziņojumus. Detalizē�tus, precīzus un rūpīgus, un mēs tik tie�ām tos pārlasīsim. Tāpēc lai katrs no jums vienmēr pār�liecinās, vai nav palaists garām kaut kas, par ko vajadzēja ziņot. Tas �odien viss. Pateicos, ka atradāt laiku.

Kad vini sāka virzīties uz durvīm, iezvanījās telefons. Drako pasniedzās pēc klausules.

-�� Drako.

Brīdi paklausījies, viņ� nolika sāņus klau�suli, pasauca atpakaļ Tenetu un pamāja uz krēs�lu.

Tcnets nogaido�i vēroja �efu. Pēc izskata tipisks ķelts, Drako bija maza, tikko policijas prasībām atbilsto�a auguma vīrs ar bagātīgu, īsi apgrieztu, sprogainu, melnu matu segu un dzel�tenīgu ādu. Pat tagad, nedarbodamies ar pilniem apgriezieniem, viņ� izstaroja enerģiju, pār kuru pats prata valdīt. Pa�laik tas izpaudās tikai viņa galvas pieliekumā, koncentrē�anās pakāpē un rādītājpirksta bungo�anā pa galdu.

-Jā. Jā, saprotu. Kad tas notika? Jā� Jā� Noteikti. Informējiet nozieguma vietas apskates grupu un video komandas ser�antu�

Teneta interese saasinājās. Ja piemin �os vīrus, tas var nozīmēt tikai to, ka�

-� Jā, protams, policijas doktoru arī. Detektīvinspektors Tenets tūlīt pat ieradīsies. Jā.

Saruna beidzās, un Drako koncentrēja uz�manību uz Tenetu.

-�� Kā jau jūs noteikti sapratāt, ir noticis mīklains nāves gadījums. Doningtonveirā no upes izvilkta sieviete. Viņu atradusi kāda veca dāma, kura pastaigājusies ar suni. Jums jābrauc uz turieni.

-�� Vai ir kādas vardarbības pazīmes, ser?

-� Tie�i tas, Drako ar savām mirdzo�ajām acīm ieurbās Tenetā, jums jānoskaidro.

-� Jā, ser, Tenets pagriezās promie�anai.

-Un vēl, Tenet�

-� Jā, ser?

-�� Kad noskaidrosiet, es gribētu zināt. Visu.

-� Labi, ser.

Steidzoties aug�ā pa kāpnēm, Tenets da�us mirkļus brīnījās, vai Drako spēj piepildīt sevi, darot tīri administratīvu darbu. Tie�i tas Tenetu vienmēr baidīja no iespējamā paaugstinājuma. Viņ� savā darbā mīlēja pa�u izmeklē�anas proce�su, sarunas ar lieciniekiem un aizdomās turama�jiem, izaicinājumu viņa intelektam un lielisko gandarījuma izjūtu, kad izdevās atrisināt kādu grūtu miklu. Lielāko daļu sava darba mū�a atrasties sprostā aiz rakstāmgalda tas viņam būtu kā lāsts. Pagaidām viņ� ne par kādiem pasaules labumiem nemainītos vietām ar Drako.

Kriminālizmeklē�anas nodaļas kabinetā Lainhemam bija izdevies ieviest zināmu kārtību. Viņ� bija iegrimis uz Teneta galda guļo�o vāku �ķiro�anā. Tenets palūkojās apkārt. Seit atradās visi se�i detektīvkonstebli, visi uzkrīto�i iegri�mu�i darbā.

Tenets uzrunāja visus reizē.

-�� Nu, ko, izskatās, ka nākamās divas die�nas būsim vienā sprostā, tāpēc mums vienkār�i jāsadzīvo, cik labi vien varam. Tomēr jums ir paveicies, jo mani jūs daudz neredzēsiet. Mīk�lains nāves gadījums. Doningtonā no upes pie aizsprosta izvilkts sievietes līķis.

Galvas pagriezās, viņi apmainījās skatie�niem. Istabu aplidoja virmojo�s uztraukums. Gaisā vibrēja neizteikts vārds. Slepkavība?

-�� Protams, Tenets turpināja, vēl nav ne jausmas, vai tas ir bijis nelaimes gadījums, pa�nāvība vai slepkavība, tāpēc pagaidām pārāk nesatraucieties! Mēs ar Lainhemu tūlīt pat brauk�sim un apskatīsim notiku�o. Bentlijs un Svifts brauks mums līdzi. Svifts viņu komandā bija jaunais, un viņa kalsnā, melnīgsnējā seja kļuva gai�āka vāji slēptā apmierinājumā. Bentlijs savā parastajā flegmātiskajā manierē tikai pamāja. Tenets centās ignorēt pārējo kolēģu acīmredza�mo vil�anos. Viņus, protams, varēja saprast. Starrendenas kopienā noziegumi nebija modē; un slepkavību iespējamība visai reta. Pro�tams, ja izrādīsies, ka potenciāli tā ir slepkavība, izmeklē�anā �ādā vai tādā veidā tiksiet iesaistīti jūs visi, tāpēc galvas galdos un pacentieties, cik vien iespējams, apdarīt visus ikdienas darbus! Viņ� pievērsās Lainhemam. Vai ir kas neat�liekams, pirms mēs dodamies ceļā?

-�� Nekas īpa�s, ser. Nē.

-�� Labi. Nu, tad mēs braucam.

Viņi'brauca vienā ma�īnā, Bentlijs un

Svifts otrā, gadījumam, ja vēlāk būtu nepie�cie�ams sadalīt spēkus. Јtarrendenā bija tirgus diena, un pilsētiņu pārpludināja kājāmgājēji, kuri drūzmējās Haistrītā pie milzīgā, bruģētā tirgus laukuma. �eit tirgoņi, kuri iztiku pelnīja, pārvie�tojoties no viena tirgus uz otru, savas letes bija uzslēju�i jau agri no rīta. Doningtonas dambis atradās tikai kādas divas jūdzes ārpus pilsētas, bet nelaimīgā kārtā tas bija pieejams tikai no tālākās malas upes pretējā pusē. Lai tur nokļūtu, vajadzēja pārbraukt vienīgajam tiltam pār upi.

bet tirgus dienās tas parasti bija braucēju pār�pildīts.

Ja gribat zināt manas domas, būtu pēdē�jais laiks tirgum sameklēt jaunu vietu, kurnēja Lainhems, kad viņi stāvēja ma�īnu rindā pie tilta.

Policists Tenetā piekrita Lainhema vār�diem, bet pilsonis civilists domāja, ka būtu kauna lieta aizmēzt gadsimtiem senu tradīciju tikai tāpēc, ka tā sagādā zināmas neērtības. Viņ� apmierinājās ar izvairīgu norūk�anu zem deguna. Lai nu kā, nekur tik ļoti nemaz nebija jāsteidzas. Vispirms Doningtonā jānokļūst nozieguma vie�tās apskates un video komandas policistiem, lai veiktu parastos priek�darbus, un tikai tad kaut ko varēs pasākt Tenets un viņa vīri. Viņ� vērās daudzkrāsainajā tirgus ainā. Pēc vakardienas lie�tus bija jauki priecāties par zilajām debesīm un sauli. Audekla nojumes plandījās, apskatei izlik�tie apģērbi uz statīviem spirgtajā, pa nakti atskrēju�ajā vējā �ūpojās �urpu turpu, un balti, pūkaini mākonī�i draiski drāzās uz austrumiem, uz jūras kfastu. Tenets pamanīja Helēnu Mellerdi, policijas doktora sievu. Viņa pie kāda no stendiem pirka augļus, izvēlēdamās tos ar ierasto rūpību. Būdama profesionāla pavārgrāmatu sace�rētāja, viņa dalījās ar Brid�itu, Teneta meitu, in�teresē par jelko un visu, kas saistīts ar ēdienu gatavo�anu. Ieraudzījusi inspektoru, viņa pamāja ar roku un pienāca tuvāk.

Tenets nolaida logu.

-�� Sveicināti, Luk. Kā jums visiem klājas? Veselu mū�ību neesmu satikusi Brid�itu.

Līdz Ziemassvētkiem viņas abas reizi nedēļā satikās, kā pa�as tos sauca, "rado�ajos vakaros". Un vel, pateicoties Helēnai Mellerdei, Brid�ita tika pilnvarota rakstīt Kentas Ziņne�a bērnu ēdienu recep�u lappusītei. Tenets ar no�ēlu nodomāja, ka pēdējā laikā pat �ī viņas aizrau�anās noplakusi.

Viņ� saviebās.

-�� Vidusskolas atestāts viņu ir galīgi nomo�cījis.

-��� Es jau ta iedomājos. Nu, ja viņa grib mani satikt, tad zina, kur meklēt. Ja meitēns kā�du vakaru atskrietu, tā viņai būtu veselīga pār�maiņa.

-�� Pateik�u. Paldies, Helēn!

Ma�īna viņu priek�ā sakustējās.

-�� Uz redzē�anos!

-�� Uz redzīti, Luk! Sveicieni D�ounai!

Pēc desmit minūtēm viņi jau nogriezās no galvenā ceļa un pa lēzenu nogāzi iebrauca lielā bezmaksas stāvvietā. �eit bija Doningtonas dambis, �ajā apvidū labi pazīstama, brini�ķīgi skaista vieta pie Stūras upes. Ar biezu zāli apau�gu�ajā pļavā starp stāvvietu un upi pret debesīm stiepās vareni ozoli. Tālumā pla�ajā ainavā aug�up kāpa kārtīgi appļautas pļavas, kurās bija izkaisītas fermas, kaltes, �ķūņi un dzīvojamās

mājas. Vietējiem gleznotājiem un ģimeņu piknikiem �ī bija iecienīta vieta, it sevi�ķi vasarā. Bet spirgtajā aprīļa rītā stāvvietā atradās tikai da�i policijas auto, sanitārā ma�īna un ve�cais rovers, no kura doktors Mellerds, Helēnas vīrs, stūrgalvīgi nevēlējās �ķirties.

Bentlijs un Svifts iegrieza blakus viņiem, un visi �etri vīri uzvilka garos zābakus.

Tenets sasveicinājās ar uniformā ģērbto policijas konsteblu, kur� de�urēja pie paceļama�jiem vārtiem, caur kuriem varēja nokļūt pļavā.

-�� Labs rīts, Vīver. Kur jāiet? Tenets ātrumā bija pārlūkojis ar zāli apaugu�o klajumu, bet nekur nemanīja ne zīmes no kādas kustības. Upe no �ejienes nebija redzama.

-� Tur, ser, Vīvers pamāja uz nelielu koku pudurīti kreisajā pusē.

-�� Skaidrs.

Sals savu kampienu bija atlaidis, bet vēj� nespēja no�āvēt mitruma paliekas, un, viņiem brienot dziļo zāli un vēl no ziemas lietiem piemirku�o augsni, zābaki �vīkstēja un grudzināja. Tuvojoties upei, nogāze kļuva stāvāka, tāpat arī taka gar upes krastu. Vasarā �eit gandrīz vienmēr varēja sastapt kādu klāiņājo�u pārīti vai suņa īpa�nieku, kur� izvedis pastaigāties savu mīluli. Sādā rītā te, tuvāk kokiem, varēja atrast tuksne�sīgu patvērumu no pūļa. Tuvojās maza, akurāti ģērbta figūriņa ar saules gaismā spīdo�u kailu pakausi un zibsnījo�ām pusmēness brillēm.

-� Papildspēki ieradu�ies. Labrīt visapkārt.

-�� Labrīt, doktor, viņi atbildēja. Tenets patiesā priekā smaidīja. Viņ� ļoti mīlēja mazo policijas doktoru, ar kuru bija pazīstams jau kop� bērnības. Viņam tā patika doktora degsme, kura viņā parādījās pēc otrajām laulībām. Pirms tam pirmās sievas ilgsto�ā slimība un nāve Mellerdu uz daudziem gadiem bija padarījusi par īgnu vientuļnieku.

-�� Redzu, ka jūs esat izrādījies ātrāks. Ko varat mums pastāstīt?

-�� Nu, ko, viņa ir mirusi, un viss, pār briļļu stikliem viņ� ironiski vērās Tenetā. Vai to jūs gribējāt zināt?

-�� Beidziet, doktor, Tenets kļuva nepacie�tīgs. Nespēlējiet paslēpes!

-�� Jaunie vienmēr ir nepacietīgi, nomur�mināja Mellerds, nolicis zemē somu un izvilcis piezīmju grāmatiņu. Viņ� atvēra to. Sieviete, gai�iem matiem, ap �etrdesmit pieci, augums piecas pēdas un se�as collas, svars apmēram deviņi stouni, nāves cēlonis� Viņ� pieklusa.

-� Nu? uzstāja Tenets.

Mellerds ar troksni aizcirta grāmatiņu.

-�� Neesmu pietiekami pārliecināts, lai tagad varētu uzņemties atbildību to nepārprotami pa�ziņot.

-� Tātad viņa nav noslīkusi?

-� Varētu būt, bet, no otras puses�

-�� � varētu arī nebūt! nobeidza Tenets.

-��� Pilnīgi pareizi. Paklausieties, man tie�ām �ēl, bet pagaidām es vēl nevaru runāt par �o jautājumu. Jūs zināt, cik daudz mīklu slēpj noslīk�ana. No �oka pēc iekri�anas ūdenī viņai varēja uznākt sirdslēkme vai spazmas, vai�

-Vai?

Mellerds paraustīja plecus.

-�� Uz deniņiem labajā pusē ir nelāga brūce. Pa�laik grūti pateikt, vai tā iegūta pirms, vai pēc nokļū�anas ūdenī.

-�� Vai veiksiet diatomisko pārbaudi?

-�� Protams, ka jā.

Tenets zināja, ka �ī pārbaude pateiks, vai sieviete mirusi pirms, vai pēc tam, kad nokļuva upes ūdeņos. Diatomas ir mikroskopiskas aļģes, kas atrodamas gan jūrā, gan saldūdenī. Slīkstot ūdens ieplūst plau�ās, diatomas nokļūst asinsritē

un tālāk sirdī, un ķermeņa audos. Ja diatomas tur

tiek atrastas, tas ir pierādījums, ka upuris pirms nokļū�anas ūdenī bijis dzīvs.

-Cik ilgi viņa ir atradusies upē?

Mellerds paraustīja plecus.

-�� Grūti pateikt. Sprie�ot pēc roku un kāju stāvokļa� kaut kad kop� pagāju�ās nakts, doktors paņēma savu somu. Nu, ko, jāiet. Redzēsimies vēlāk.

Tuvojoties kokiem, Temets ar izbrīnu seci�nāja, ka nejūt to ierasto nedro�ību, kas parasti viņu pārņēma, uzlūkojot līķi. Pirmais skats uz upuri vienmēr izraisīja nepatīkamu emociju sa�jaukumu. Tas ātri pārgāja, bet apskates laikā bija grūti pārvarams. Tomēr �orīt viņa kuņģis ne* sarāvās un domāfc bija skaidras. Tās netraucēja parastās ba�as. "Kāpēc tā," viņ� brīnījās. Vai tāpēc, ka ilgā atra�anās ūdenī būtu noskalojusi visas vardarbības pēdas? Vai varētu būt iespē�jams, ka beidzot viņ� pārvarējis �o^vu vājumu?

Treiss, notikuma vietas apskates policists, nāca viņiem pretī.

Labrīt, ser. Izskatās, ka ūdenī viņa no�kļuvusi kaut kur aug�tecē. Audze gar �o krastu ir visai bieza, un neviens nevarētu viņu atvilkt līdz krastam un iemest upē, neatstājot pēdas. Kā saprotu, bija ļoti grūti izvilkt viņu ārā�

Pirms tuvo�anās upurim Tenets pamāja svei�cienu diviem sanitāriem, kuri netālu gaidīja, lai aizvestu koka pakājē guļo�o līķi. Mellerda snieg�tais apraksts bija apliecinājis to, ko inspektors jau gaidīja, bet kailie fakti nespēja attēlot to, ko at�klāja realitāte. Sievietei, pat miru�ai, bija intere�santa seja: izcelti vaigu kauli, izvirzīts deguns un spēcīgs �oklis. Dziļās, stateniskās rievas starp uzacīm norādīja uz bie�ām dusmām, tuvredzību vai intensīvas koncentrē�anās posmiem. "Spēcīgs raksturs," viņ� nosprieda, "un ne no vieglajiem." Uz labās puses deniņiem Tenets ieraudzīja brūci, par kuru bija stāstījis Mellerds, un noliecās, lai papētītu to tuvāk. Jā, sitiens bijis visai spēcīgs. Viņ� ievēroja, ka sievietes garie mati ir balināti. Pie saknēm tie bija manāmi tum�āki.

Atrodoties tik tuvu, viņ� ievēroja ari dārg�lietas: lielus auskarus ar asaru lāsēm līdzīgām pērlēm un zelta apdari un trīskār�u pērļu kak�larotu. Nudien, vesela bagātība. Viņ� paskatījās uz kreiso roku. Jā, laulības gredzens no tīra zelta, un blakus pieticīgāks saderinā�anās gredzentiņ� ar trijiem maziem dimantiņiem. Uz �īs.pa�as rokas bija vēl divi gredzeni, �ķiet, zelta viens atgādināja vijumu, otrs ar komplicētu gravējumu. Un uz labās rokas mirdzēja milzīgs

dimantu kekars, kur� vērtības zinā dro�i vien

> 7 >

neatpalika no nelielas privātmājas.

Apavu viņai nebija, toties drēbes izskatījās interesantas: virs greznas kokteiļu kleitas ar pēr�lēm un spīduļiem bagātīgi iz�ūtu aug�daļu bija uzvilkta silta vējjaka. Katrā ziņā diezgan dīvaina kombinācija. Viņ� parādīja to Lainhemam.

-�� Nezin vai īstais apģērbs, ko vilkt uz tādas kleitas.

Lainhems sarauca pieri.

-�� Varbūt mājās bija kāda izklaidē�anās, un vina tikai uzmeta to virsū, kad kaut kāda iemesla dēļ vajadzēja iziet ārā?

-�� Iespējams, � Tenets uzmeta acis Treisam, kur� vērās inspektorā. Kabatās kaut ko atradāt?

-��� Tikai kabatlakatu un ma�īnas atslēgu sai�ķi, ser.

-��� Ma�īnas atslēgas� Vai, nākot uz �ejieni, jūs pamanījāt kādu privātu ma�īnu, Maik?

Lainhems vienmēr ievēroja ma�īnas.

Ser�ants papurināja galvu.

-� Nē, ser.

-�� Atpakaļceļā pārbaudīsim. Tā, domīgi novilka Tenets, pagaidām nekādu identifikāci�jas zīmju.

-�� Ser? Tas bija Svifts, it kā sakautrējies.

-Jā?

-�� Nezinu, vai man tas būtu jāsaka. Tas ir tik nenoteikti, bet� Esmu pārliecināts, ka �o sievieti kaut kur jau esmu redzējis.

-�� Bet nevarat atcerēties, kur?

-�� Nē, ser. Tas dara mani traku. Visu laiku lauzu galvu, Svifts vērās lejā, miru�ās sievietes sejā, it kā gaidīdams, kad tā pati izstāstīs. Viņ� papurināja galvu. Neizdodas.

Tenets uzsita konsteblam uz pleca.

-�� Neuztraucieties! Atcerēsieties. Vislabā�kais ir par to nedomāt.

Inspektors pagājās pa upes krastu. Pa labi no viņa, kādus pārsimt jardus aug�up pa straumi, atradās dambis; astoņas desmit pēdas zem tā Stūras bangojo�ie ūdeņi. Biezi saaugu�o ūdens�zāļu mud�eklis darīja tos neskaidrus. Nolauztie zari un sabradātās pazares apstiprināja Treisa vārdus, cik grūti bijis izvilkt ķermeni.

-� Jūs viņu izvilkāt �eit?

-�� Jā, ser, apstiprināja viens no uniformā ģērbtajiem konstebliem. Ja te ūdenī negulētu tas koks, mēs rēķinājām, ka tagad viņa būtu aiznesta jūdzēm uz leju. Viņas mati bija ieķēru�ies tajā zaru mud�ekli, bet pats augums brīvi peldēja.

Koku, par kuru viņi runāja, noteikti bija at�nesu�as ziemas straumes; tas iestiepās upē kādas piecpadsmit pēdas, galotnes zari iegrimu�i, bet labi redzami galvenajā straumē. Tenets spēja skaidri iztēloties, kā bangojo�ie ūdeņi nes sievie�tes augumu. Trakojo�ajiem ūdeņiem tuvojoties dambim, ātrums palielinās. Saliektais ķermenis nogā�as putojo�ajos ūdeņos lejpus dambja, un tad pēk�ņa apstā�anās, jo sievietes biezie mati ieķeras zaru tīklā, kur� guļ un jau gaida, izslējis savus pirkstus virs ūdens virsmas�

-�� Vai krasta pastraumi pārbaudījāt?

-�� Ātrumā apskatījām, bet nekas neliecina, ka viņa būtu cīnījusies, vai ko citu neparastu.

-Labi.

"Sā vai tā vajadzēs vēlreiz apskatīt," nodo�māja Tenets. Katrā ziņā nebija īpa�as jēgas norobe�ot teritoriju un apvilkt no�ogojumu. Viņ� pateica sanitāriem, ka līķi var vest projām, un tad atgriezās pie uniformā tērptajiem vīriem.

-�� Kur� �eit ieradās pirmais?

-�� Mēs, ser.

Tenets griezās pie vecākā no diviem pat�ruļas policistiem.

-�� Kā es saprotu, viņu atrada kāds no ga�rāmgājējiem?

-� Jā, ser. Sieviete, kura pastaigājās ar suni. Viņa dzīvo koted�ā uz stūra, kad jūs no Starrendenas ceļa nogrie�aties uz automa�īnu stāvvietu. Mēs nolēmām, ka būs labāk, ja viņa pagaidīs mājās, lai varētu dot liecību. Viņa izskatījās glu�i satriekta.

-�� Pareizi darījāt. Pie tā mēs arī tagad ķer�simies.

Tenets norīkoja jauno Sviftu paņemt no sievietes liecību un pārējos pārmeklēt upes krastu aug�up pa straumi virs un zem dambja.

-�� Ja ir kādi jaunumi, ziņojiet man! Mēs ar ser�antu Lainhemu atgrie�amies nodaļā.

Smagi velkoties pāri laukam, Lainhems ierunājās:

-�� Izskatās, ka būs problēmas ar identifikā�ciju, ser.

-�� M-m, nezinu. Nebū�u pārsteigts, ja drīz vien kāds ziņos par viņas pazu�anu. Viņa izskatās no bagātajām, vai jums tā ne�ķiet? Es pat teiktu, ka viņa ir taisījusi labu karjeru.

-�� Kas jums liek tā domāt?

-�� Viņas gredzeni. Saderinā�anās gredzens ir vienkār�s, bet pārējās dārglietas, ja tās ir īstas, izskatās visai dārgas. Vai nu viņas virs, vai viņa pati taisījusi labu karjeru.

-�� Viņu pa upi varēja atnest jūdzēm tālu, prātoja Lainhems.

Kaut kas ser�anta balss pieskaņā lika Tenetam asi paskatīties uz viņu. Tagad, kad inspek�tors par to iedomājās, bija jāsecina, ka visu rītu Lainhems liekas neparasti nospiests. Parasti gaidāmie atklājumi slepkavības izmeklē�anas gaitā lika iedegties visam ser�anta entuziasmam.

-�� Kaut kas atgadījies, Maik?

-� Nē. Kāpēc jūs tā domājat?

Tagad Tenets bija pārliecināts. Viņ� pārāk labi pazina Lainhemu. Bet, ja ser�ants negribēja par to runāt�

-�� Vienkār�i ienāca prātā� Nu, ko, domāju, ka mums labāk vajadzētu kārtīgi papētīt karti. Ejam'.

Atgriezu�ies kriminālizmeklē�anas nodaļas kabinetā, viņi vēl pētīja pla�a mēroga apvidus karti, kad piezvanīja Paters, nodaļas de�urants.

-�� �eit kāds gaida pie telefona, ser. Saka, ka pazudusi viņa sieva. Izklausās, ka tā varētu būt sieviete, kuru mēs �orīt izvilkām no upes.

-�� Kā vinu sauc?

-�� Seldens, ser. Dzīvo Tīlfordgrīnā.

Tas bija pareizajā virzienā, aug�up pa upi no Starrendenas, pie Tīlas upes, galvenās Stūras apgādātājas ar ūdeņiem.

-�� Savienojiet viņu ar mani!

-��� Misters Seldens? �eit detektīvinspektors Tenets. Cik noprotu, pazudusi jūsu sieva?

-�� Jā. Atklāju to tikai �orīt, kad ieraudzīju, ka gultā neviens nav gulējis.

-��� Vai jūs nevarētu aprakstīt, kā viņa izskatās?

-�� Piecas pēdas se�as collas, slaida, gari, blondi mati, brūnas acis.:.

-� Cik viņai gadu?

-� �etrdesmit pieci.

-�� Skaidrs. Un vai jūs gadījumā nezināt, kas viņai vakar vakarā bija mugurā?

Iestājās klusums. Tad viņ� runāja tālāk:

-�� Tum�i zila kokteiļu kleita ar tādiem spldumiņiem aug�daļā� Kā viņus sauc�?

-Vizuļi?

-�� Jā, pareizi, vizuļi, vīrie�a balss pēk�ņi kļuva asa. Kāpēc jūs tā jautājat?

Tenets nopūtās. Sākās viena no nepatīka�mākajām procedūrām, un it īpa�i viņam nepatika paziņot traģiskos jaunumus �ādā veidā, pa tele�fonu. Bet nebūtu labi, pat bezjēdzīgi turēt Seldenu neziņā, kamēr viņi aizbrauc līdz Tīlfordgrīnai.

-��� Diem�ēl, mister Selden, baidos, ka man jums ir sliktas ziņas. *

-�� Klāt esam, ser.

Da�as pēdējās minūtes abas policijas ma�ī�nas bija brauku�as gar garu sarkanu ķieģeļu sienu. Viņi atradās Tllfordgrlnā pie privātmājas, kas saucās Menora un kurā dzīvoja Seldens, un nu jau bija redzami vārti. Lainhems pagriezās un pabrauca garām mazam, astoņstūrainam vārtu namiņam, bet otra ma�īna, kā bija norunāts, aizbrauca uz ciematu.

Seldens nupat kā bija atgriezies no līķa identificē�anas, kur, kā Tenets jau zināja, viņ� bi�ja atzinis, ka mirusi sieviete ir viņa sieva. Tenets neilgojās pēc sarunas. Visvairāk viņ� nemīlēja iztaujāt tos, kuri nupat zaudēju�i kādu tuvinieku. Tādās reizēs vajadzēja rakņāties svaigā brūcē, un liecinieks vēl nebija spējīgs turēties pretī sāpēm. Tomēr no tā nevarēja izvairīties, un, ja izrādīsies, ka darī�ana ar slepkavību� nu, ko, tikpat labi kā viņa blakussēdētājs Tenets zināja, ka, ja ģimenē ir noslepkavota sieva, pirmais aizdomās turamais ir viņas vīrs.

Pirms tam viņi ar Lainhemu bija pētīju�i pla�a mēroga Tīlfordgrīnas apkārtnes karti. Gal�venais ceļ� uz Starrendenu, piecas jūdzes uz aus�trumiem, �ajā vietā stiepās vairāk vai mazāk pa�ralēli Tllas upei, kura divas jūdzes zemāk ieplū�da Stūrā. Ceļ� uz Tīlfordgrinu, mazu kopienu ar kādiem pieciem simtiem iedzīvotāju, nogriezās pa diagonāli un ciemata centrā �ķērsoja Tīļu. Privātmājas zemes bija abu ceļu sa�ķeltas un ciemata tilta tālākajā galā stiepās lejup līdz pat Tīlai.

Pārējā Teneta komanda bija sadalījusies, lai dotos uz ciemata centru un darbotos pa upes krastu, meklējot kādas pazīmes, ka te norisi�nājies kas ārkārtējs.

Ceļ� uz Menoru bija kādu pusjūdzi gar�, tas izliecās starp iespaidīgiem, vareniem ozoliem un vara krāsas di�skābar�iem un tad iztaisnojās alejā, no kuras atklājās brīni�ķīgs skats uz māju.

Tā bija melnbalta, gara un zema, no baļķiem būvēta ēka.

Mājai parādoties, Lainhems iesvilpās.

-�� �iem jau nu netrūkst ne penija.

Tā kā tāda bija ser�anta de�ūrreakcija uz katru būvi, kas lielāka par �etristabu mājiņu, Tenets viņa izsaucienu ignorēja. Viņu daudz vairāk interesēja tas, kas norisinājās mājas priek�ā. Starp ma�īnu un policijas motociklu bija novietots buldozers, turpat līdzās stāvēja unifor�mā tērpts policists, trīs vīrie�i un divas sievietes. Kā likās, viņi nikni strīdējās. Visi se�i pagriezās, lai paskatītos uz tuvojo�os Teneta ma�īnu.

-�� Interesanti, kas te notiek? prātoja Lain�hems, rūpīgi novietodams ma�īnu blakus buldo�zeram.

Viņi abi izkāpa.

-�� Detektīvinspektors Tenets, Starrendenas kriminālizmeklē�anas nodaļa, stādījās priek�ā Tenets, vērsdamies vienlaicīgi pie visiem. Kas te notiek?

Runāt sāka visi reizē. Tenets pacēla roku.

-�� Pa vienam, lūdzu!

Viena no sievietēm panācās uz priek�u.

-� Vai tas ir tiesa? viņa jautāja. Par misis Seldenu?

Vaicātāja bija kādus piecdesmit gadus ve�ca, maza auguma un nevī�īga, ar uzkasītiem, netīri brūniem matiem, apaļu, atklātu seju un nemodernām, augstām brillēm. Viņas apģērbs bija vienmuļ� brūni tvīda svārki, krēmkrāsas blūze ar PItera Pena stila apkakli un maisīga jaka ar brūniem raibumiem.

-�� Piedodiet, jautāja Tenets, jūs esat�?

Sieviete pietvīka netīru ķieģeļu sārtumā.

-�� Edīte Fipsa, viņa paskaidroja. Esmu misis Seldenas sekretāre. Un �ī ir misis Pentrija, mājsaimniece. Un vai jūs, lūdzu, nepateiktu �iem vīriem, ka pa�reizējos apstākļos neko nevar darīt, vismaz tagad, kad� Vai tā ir taisnība? viņa atkārtoja jautājumu. Vai misis Seldena patie�ām ir�?

Teneta uzmanību saistīja fakts, ka, pat ne vārdu nepārmijis, viņ� sajuta instinktīvu nepatiku pret misis Pentriju, mājsaimnieci.

-��� Ē� jā, mis Fipsa, baidos, ka tas ir ap�stiprinājies. Misis Seldena ir mirusi.

-��� Tādā gadījumā domāju, ka jautājums ir skaidrs, uniformā ģērbtais policijas konstebls teica trijiem pārējiem vīriem. Atvainojiet, ser! Policijas konstebls Kimberlijs. �is ir mans ra�jons, un mis Fipsa piezvanīja man, lai atbraucu un pamēģinu atrisināt strīdīgo jautājumu. �ie vīri ir tiesu izpildītāji. Misis Seldenai ir īpa�uma prasība pret vīrieti, kuru sauc Grinlīfs un kur� dzīvo viņas me�a teritorijā. �ie vīri ir ieradu�ies ievest kārtību, jo mistera Grīnlīfa uzturē�anās atļaujas termiņ� ir beidzies un viņ� atsakās atstāt teritoriju.

-� Un buldozers?

-�� Grinlīfs dzīvo pussagruvu�ā būdelē, kuru pats tur uzslējis. Buldozers �eit ir tādēļ, lai to novāktu.

-��� Un es vienkār�i saku, iejaucās Edīte Fipsa, ka viņi nevar darīt to tagad, kad ap�stākļi mainīju�ies. Viņa saspringti sevi kon�trolēja, rokas bija cie�i sakļautas un baltie pirkstu kauliņi liecināja par uzbudinājumu. Mēs vēl nezinām, vai misters Seldens gribēs to darīt, turklāt viņ� noteikti pa�laik nevēlas, lai viņu traucētu ar �ādām lietām. Viņ� jau tā būs pārāk satriekts, kad atgriezīsies. Lūdzu, viņa griezās pie Teneta, sūtiet viņus pro�jām, pretējā gadījumā �eit būs tik liela jez�ga�

-�� Jezga? Tenets paskatljas uz policijas konsteblu Kimberliju.

-���� Ciemata ļaudis iebilst pret viņa padzī��anu, ser. Vesels bars gaida me�ā pie Harija . Grīnlīfa būdas. Esmu lūdzis, lai no nodaļas atsū�ta papildspēkus.

-�� Tādā gadījumā es piekrītu, teica Tenets. Izlik�ana jāatliek. Misteram Seldenam �obrīd nebūs pa spēkam noņemties ar tādām prob�lēmām.

Garākais no abiem tiesu izpildītājiem pa�raustīja plecus. Nu, tad pagaidām, ja jūs gribat uzņemties atbildību, inspektor.

-� Es uzņemos.

- Labi, viņ� palūkojās apkārt, it kā lai pārliecinātos, ka �eit ir pietiekami daudz lieci�nieku, un tad teica:

-�� Nu, tad ejam, Ted. Brauksim.

Viņ� pagriezās arī pret buldozeristu.

-�� Jūs arī, amata brāli.

Tiesu izpildītāji iekāpa ma�īnā un aizbrau�ca. Paliku�ais vīrs paraustīja plecus, izņēma no zobiem cigareti, nospļāvās, atkal iesprauda smēķi zobos, tad ierāpās kabīnē un iekārtojās sēdeklī.

-�� Tā, teica Tenets. Ja jūs varētu pa�gaidīt �eit, Kimberlij, es būtu ļoti priecīgs. Mazliet vēlāk mēs vēlētos ar jums aprunāties; Viņ� vērsās pie abām sievietēm. Vai iesim iek�ā?

Inspektora vārdus noslāpēja nupat iedar�binātā buldozera �ausmīgā rēkoņa, un viņam nācās jautājumu atkārtot. Misis Pentrija caur smagām ozolkoka parādes durvīm ieveda viņus lielā hallē, kura pletās aug�up līdz pat jumta si�jām. Platas, spo�i nopulētas kāpnes veda uz pla�u kāpņu laukumu. Akmens plāk�ņu grīdu klāja grezns, neatbilsto�i moderns paklājs griezī�gi oran�os un zaļos toņos.

-�� Vai drīkstu painteresēties, kura no jums abām, dāmas, pēdējā redzējusi misis Seldenu?

Sievietes skatījās viena uz otru.

-�� Es, negribīgi atbildēja mājsaimniece.

-�� Cikos tas varēja būt?

-� Bez kādām divdesmit minūtēm desmitos,

kad viņa vakar vakarā devās uz ciematu ap�ciemot māti.

-�� Es viņu neesmu redzējusi kop� vakar�dienas pēcpusdienas, teica sekretāre.

-�� Nu, ko, varbūt es varētu ar jums vēlāk parunāt, mis Fipsa? viņ� paskatījās uz māj�saimnieci. Vai �eit ir kāds nomaļ� stūrītis, kur mēs varētu patērzēt?

-�� Varbūt ieiesim virtuvē.

-Jauki.

Gan Teneta viesistaba, gan ēdamistaba viegli satilptu �ajā virtuvē, kura acīmredzot bija piebūvēta mājai tajos laikos, kad kalpi nebija problēma un pie garā priedes koka galda vien�laicīgi sēdēja varbūt kādi astoņi vai pat desmit cilvēki. Pie durvīm karājās zvaniņu virtene, katrs ar savas istabas nosaukumu. Nemaz jau nerunājot par virtuves pla�umiem, bija patīkami strādāt te, kur kastaņbrūnā krāsns izstaroja mājīgu siltumu, kur ar ozolkoku apdarināto skapī�u bija vairāk nekā pietiekami un aiz dzeltenbalti rūtotajiem aizkariem aizsegtajiem lo�giem varēja redzēt dārzu. Gaisā virmoja cepe�a smar�a.

Viņi apsēdās pie viena galda gala.

-�� Un tagad, iesāka Tenets, varbūt jūs varētu pastāstīt mums par vakarvakaru?

Kamēr mājsaimniece runāja, Tenets novē�roja viņu, meklēdams izskaidrojumu tai acīm�redzami netaisnīgajai nepatikai, kuru bija izjutis,

kad viņus iepazīstināja. Viņa bija liela auguma sieviete ar smagnējiem kauliem, ap se�desmit gadus veca, spēcīgi noaugusi un� nē, ne-tie�i neglīta..v Viņ� meklēja īsto vārdu. Nepievilcīga, jā, tas bija īstais vārds. Nepievilcīgums bija katrā viņas kustībā. Lai gan zem zilā neilona virsvalka viņa nēsāja puķainu kleitu, izskatījās, ka daudz vairāk savā elementā viņa justos, ja nēsātu bik�ses. Viņas kājas stingri balstījās uz akmens flīzēm klātās grīdas. Mati bija īsi apgriezti, galos rupji un nelīdzeni, it kā viņa pati būtu tos griezusi, stāvot pie spoguļa. �is stils nepagalam nepiestāvēja, jo izcēla sejas muskuļus, biezās uzacis un vīri�ķīgos ūsu aizmetņus. "Interesan�ti," nodomāja Tenets, "kādi apstākļi atvedu�i viņu uz �ejieni. Vai viņa kā mājsaimniece dzīvo �eit, vai ierodas tikai uz darba laiku, no ciema�ta?" Tenēts pajautāja.

-�� Strādāju �eit visu laiku un arī dzīvoju �eit.

-�� Un cik ilgi jūs esat kopā ar Seldeniem?

-�� Nu jau pusotru gadu.

Tenetu ieintriģēja rūgtuma pieskaņa mājkalpotājas balsī, un viņ� paskatījās uz Lainhemu. Rīkojieties jūs! Viņi ar Maiku jau tik ilgi ir nostrādāju�i kopā, ka sāk atgādināt vecu laulā�tu pāri, nodomāja Tenets, kad Lainhems neuzkrī�to�i pārņēma iztaujā�anu. �ādās situācijās reti kad vajadzēja sazināties ar vārdiem, un bez ie�priek�ēja brīdinājuma Lainhems zināja, ka jāpārņem iniciatīva. Tenets bija ielāgojis, ka reizēm no liecinieka vairāk var uzzināt, vērojot no malas un klausoties, nekā pa�am uzdodot jautājumus.

Misis Seldenas pazu�anu atklāja septiņos trīsdesmit no rīta, kad. misis Pentrija uznesa aug�ā paplāti ar agro rīta tēju. Gultā neviens nebija gulējis, bet mājsaimniece, lai gan likās pārsteigta, tomēr ne pārāk uztraucās. Viņa vienkār�i nodomāja, ka misis Seldena nakti pavadījusi mātes koted�ā ciematā. Reizi pa reizei tā bija noticis jau agrāk.

-�� Kur bija misters Seldens?

-��� Viņiem ir atsevi�ķas istabas, māj�saimnieces lūpas noraido�i sakniebās.

-�� Un ko viņ� teica, kad paziņojāt, ka sievas gultā neviens nav gulējis?

-��� Viņ� izskatījās, nu� apmulsis. Uzlika roku uz pieres, it kā mēģinādams sakopot do�mas. Viņ�, ziniet, bija nupat kā pamodies, kā aizstāvot saimnieku, viņa piemetināja.

Tātad misis Pentrijas uzticība vairāk piederēja Seldenam, nevis viņa sievai. Interesan�ti, bet nez vai pārsteidzo�i. Atceroties miru�ās sievietes spēcīgo, apņēmības pilno sejas izteik�smi, viņ� nespēja iedomāties, ka misis Seldena spētu labi sadzīvot ar �o būtni. Kāpēc māj�saimniece ir tik īgna? Viņ� mēģināja iztēloties viņu smaidām vai atmaigstam, bet nekas neiznā�ca. Kādai gan jābūt viņas dzīvei bez prieka?

-��� Patiesība viņ� man pateica, ka līdz �etriem rītā neesot bijis mājās, viņa piemetinā�ja.

-�� Kur viņ� bijis?

-�� Pie sievasmātes viņas koted�ā. Pus�etros naktī viņa nomira.

-�� Un viņa sieva arī bija tur?

-�� Nē, bet tad es vēl to nezināju.

-�� Paklausieties, jautāja ser�ants, es īsti nesaprotu. Atgriezīsimies un sāksim no sākuma. Vai misters un misis Seldeni vakar vakarā bija �eit?

-�� Sākumā jā. Viņiem, redz, vakarā bija viesības.

"Tātad tāpēc vizuļiem rotātā kokteiļu klei�ta," nodomāja Tenets.

-�� Daudz viesu? jautāja Lainhems.

-�� Nē, tikai divi. Misters Lomekss un� mis Trimbla.

"Interesanti, ka to viņa pateica nicīgi," nodomāja Tenets.

Lainhems sarauca pieri.

-�� Lomekss� Neparasts uzvārds� Vai tas gadījumā nevarētu būt misters Duglass Lomekss, pilsētiņas domnieks?

-� Jā, pareizi.

Labi nostrādāts, Maik.

-�� Un mis Trimbla?

-�� Dzīvo ciematā. Viņa te vienmēr grozās. Pateicoties misis Seldenai, � misis Pentrija nievājo�i pavīpsnāja un notrauca no neilona virsvalka iedomātu pūciņu, it kā aizslaukot nevēlamo mis Trimblu kā kaut ko nenozīmīgu.

-�� Viņa �eit strādā?

Izsmejo�a savi'eb�anās.

-�� Viņa ir friziere Starrendenā. Tajā bezdzi�muma vietā Haistrītas galā.

"Katrā ziņā izklausās, ka viesības biju�as pieticīgas," nodomāja Tenets. "Un neparasti maz viesu." Precēts pāris uz vakariņām varēja uzaicināt kādu citu precētu pāri, bet rīkot tās pil�sētiņas domniekam un frizierei� Viņ� saoda in% >

trigu. Kas te noticis?

-�� Saprotu, teica Lainhems. Un cikos ieradās viesi?

-�� D�osija mis Trimbla atbrauca pirmā. Nozvanīja pusastoņus.

Vecmodīgi precīza, bija rakstīts viņas sejā.

-��� Misters Lomekss ieradās kādu ceturt�daļstundu vēlāk.

Misis Seldena, �ķiet, nonākusi lejā īsi pēc D�osijas iera�anās un ienākusi virtuvē paziņot misis Pentrijai, ka vakariņas jāatliek, jo no misis Kārteres koted�as piezvanījusi medmāsa un pateikusi, ka vecā kundze lūdzot, lai misters Seldens aizbrauc pie viņas. Viņ� tūlīt pat aizgājis, pasakot, ka ap astoņiem piezvanīs un pateiks sievai, cikos varēs atgriezties mājās.

-�� Dīvaini, vai ne? jautāja Lainhems. Saukt viņu, nevis meitu.

Sekoja pārmeto�s skatiens.

-�� Misis Kārtere ļoti mīlēja misteru Seldenu. Viņ� viņai bija kā dēls.

-�� Saprotu. Tātad tas nebija nekas nepa�rasts, ka medmāsa zvana un lūdz, lai viņ� aiz�brauc pie vecās dāmas?

-�� Nu� pirmo reizi izskatījās, ka misis Pentrija zaudējusi stabilitāti. Es nezinu, noteik�ti nevaru pateikt. Nezinu, par ko viņi mēdz runāt pa telefonu. Tikai vakar vakarā zināju, jo varēja tikt izbojātas vakariņas.

-�� Protams� Un kas notika tālāk?

Astoņos misters Seldens piezvanījis un pateicis, ka vēl kādu laiku paliks koted�ā un lai vakariņas ēdot bez vina.

-�� Vai misis Seldena nedomāja tās atcelt?

-�� Ak, nē. Kādēļ gan? Viņā jau nezināja, ka �oreiz kaut kas būs citādi nekā pārējās reizes. Misis Kārtere ir slima jau gadiem, ļoti slima� Vēzis� Jau daudzas, daudzas reizes viņiem ir li�cies, ka viņa nakti nepārdzīvos, bet viņa tomēr pārdzīvoja. Un, kad tā notiek reizi pēc reizes, cilvēks domā, ka tā ir kārtējā viltus trauksme, vai ne?

Lainhems pamāja.

-� Taisnība.

Tālāk misis Pentrija uzklājusi vakariņu gal�du, un pēc tam, kad viņi beigu�i ēst pirmo ēdie�nu tas bijis ap pusdesmitiem, misis Seldena acīmredzot piezvanījusi uz koted�u, jo pēc da�ām minūtēm ienākusi virtuvē un pateikusi, ka brauk�ot apraudzīt māti, un palūgusi misis Pentriju uzklāt viesistabā kafijas galdu. Viņa ne�domājusi būt projām ilgi.

-� Vai tad viesi negāja projām?

Nicino�a vīpsnā.

-�� Ne jau nu viņi. Turklāt, viņa ar nepa�tiku piebilda, kad gāju ar kafijas trauku paplāti, dzirdēju, kā misis Seldena lūdz to D�osiju pa�gaidīt, līdz viņa atgriezī�oties, jo vajagot ar viņu parunāt par kaut ko īpa�u.

-�� Bet viņa neatgriezās?

-�� Nē, cik man zināms. Misters Lomekss aizbrauca kādu ceturksni vai divdesmit minūtes pāri desmitiem, un drīz pēc tam es aizgāju gulēt.

-�� Tātad jūs nedzirdējāt ne atgrie�amies misteru vai misis Seldenu, nedz to, kā aizbrauc mis Trimbla?

-�� Nē, bet domāju, ka viņa palika līdz vien�padsmitiem.

-� Kas jums liek tā domāt?

-�� Uz galda hallē ir zīmīte misis Seldenai. Es slaucīju putekļus, viņa it kā taisnojoties piebilda, un nevarēju to nepamanīt.

Lainhems paskatījās uz Tenetu. Vai gribējāt vēl kaut ko pajautāt?

Tenets tikko manāmi papurināja galvu un piecēlās;

-�� �ī zīmīte, misis Pentrij, vai tā vēl ir uz galda hallē?

-�� Domāju, ka jā.

-�� Iesim un apskatīsimies, labi?

Inspektors pagaidīja, kamēr viņa negribīgi

pieslejas kājās.

Misis Pentrija pieveda viņus pie gara ozol. koka galda halles tālākajā galā un pacēla papīra gabaliņu.

-�� Lūdzu, viņa pasniedza to Tenetam.

10.35. Mārcij!

Piezvanīja Bernards. Viņ� paliek koted�ā. Negaidi!

D�osija.

P.S. Gaidīju līdz vienpadsmitiem, tad metu mieru. Redzēsimies rīt pēc darba.

D�.

Edīte Fipsa, kura bija grozījusies pie kāp�nēm, vērsās pie viņiem.

-�� Atvainojiet, inspektori Iedomājos, ka jūs varbūt gribētu zināt, vai misters Seldens ir mājās.

Tenets pagriezās pret viņu.

-� O, jā. Pateicos. Kur viņ� ir?

-�� Viesistabā. �eit, lūdzu! sekretāre parādīja ceļu.

Viņi pieklauvēja, tad vēlreiz, bet atbildes nebija. Tenets vēl kādu brīdi pagaidīja, tad pacēla bultu un iegāja.

Telpa bija gara un zema. Griestus un sienas klāja gadiem nostāvēju�ies medus krāsas ozola baļķi, to spraugas aizdrīvētas ar balti krāsotu ģipsi. Par Mārcijas Seldenas gaumi Tenets neko īpa�i labu teikt nevarēja. Telpa nebūt nebija mē�belēta ar senlaicīgiem paklājiem pieskaņotās krāsās un antīkām mēbelēm, kas te iederētos; te rēgojās paklājs ar uzkrīto�u zīmējumu, moderna, trīsdaļīga sekcija un, būdams visneiederīgākais, tālākajā stūrī lepojās kokteiļu bārs. Pats Seldens bija sakņupis atpūtas krēslā pie kamīna. Ienākot apmeklētājiem, namatēvs mulsi pacēla galvu un, gatavodamies slieties aug�ā, atbalstījās ar rokām uz krēsla malām, it kā kājas vienas pa�as nespētu noturēt vina svaru.

-�� Lūdzu, necelieties aug�ā, Tenets viņu atturēja, cenzdamies pārāk uzkrīto�i neskatīties uz palielinātu fotouzņēmumu pie blakussienas. Patie�ām, vai tā nebija princese Anna, kura tur sarokojās ar Seldenu?

Viņ� stādīja priek�ā sevi un Lainhemu, tad apsēdās.

-�� Jūs laikam jau esat bijis uz identificē��anu. Tā bija jūsu sieva?

Seldens pamāja.

-�� Man �ēl.

Seldens neatbildēja. "Viņ� ir krietni vecāks par sievu, tuvu se�desmitiem," Tenets minēja. Maza auguma uh paresns, apaļu seju, plāniem matiem un mierīgas dzīves cienītāja izskatu, viņ� nepamanīts varēja paslīdēt garām jelkurā darīju�mu cilvēku kompānijā. Vispārpieņemtais apģēr�ba stils tum�s uzvalks, neuzkrīto�a kaklasaite un lieliski nospodrinātas kurpes bija kļuvis gandrīz vai par viņa �ķiras un stāvokļa formas tērpu. Tikai �oka radītais apmulsums tagad darīja Seldenu at�ķirīgu.

-�� Nespēju saprast, viņ� teica, pirmoreiz palūkodamies Tenetā. Kas īsti ir noticis?

Tenets pa�ūpoja galvu.

-�� Tie�i to mēs mēģinām noskaidrot. Kā jums liekas, vai varēsiet atbildēt uz da�iem jautājumiem?

Galvas mājiens.

-�� Kad jūs pēdējo reizi redzējāt savu sievu, mister Selden?

Seldena pierē ievilkās rievas, it kā jau�tājums būtu neaptverami sare�ģīts.

-�� Es� Ak Dievs, �ķiet, ka nespēju sakarīgi domāt. Piedodiet, viņ� pārslidināja roku acīm. Tam vajadzēja būt laikā no septiņiem piec�padsmit līdz pusastoņiem vakar vakarā.

-�� Kad jūs aizbraucāt uz ciematu apciemot sievasmāti?

-Jā.

-�� Bet, kā es saprotu, jūs runājāt ar misis Seldenu arī pēc tam?

Seldens izbrīnīti skatījās Tenetā.

-�� Tie�ām? Ak, jā, jums taisnība. Runāju. Pa telefonu. Piezvanīju, lai pateiktu viņai, ka vakariņas jāēd bez manis. Mums bija viesi, saprotat?

-�� Jūs bijāt pārāk noba�ījies par sievasmāti un negribējāt atstāt viņu vienu?

-�� Nu, daļēji.Viņa lūdza, lai es aizbraucu, bet, kad to izdarīju, bija aizmigusi. Nolēmu pa�gaidīt, kamēr viņa pamodīsies. �o da�u pēdējo mēne�u laikā mēs tik vien spējām palīdzēt, kā būt ar viņu kopā, kad viņa to vēlējās.

-�� Saprotu. Bet liekas, ka jūs runājāt ar sie�vu vēlreiz, vēlāk?

-�� Tie�ām? atkārtoja Seldens. Viņ� pa�raustīja plecus un papurināja galvu. Nē, esmu pārliecināts, ka nerunāju.

-�� Vai viņa pati nepiezvanīja uz koted�u tūlīt pēc pusdesmitiem?

-�� Ā, saprotu, ko jūs domājat. Jā, misis Pentrija man stāstīja� Nē, viņa noteikti runāja ar medmāsu Lintu. Ap to laiku es biju izgājis.

-�� Bet, kā es saprotu, jūs palikāt pie sievas�mātes līdz agrai rīta stundai, kad viņa nomira?

-�� Jā. Bet es biju izgājis pastaigāties. Vien�kār�i paelpot svaigu gaisu.

-�� Tātad jūs sievu nesatikāt, kad pēc vaka�riņām vina devās uz koted�u?

-�� Nē. Māsa Linta pastāstīja, ka viņa aiz�gājusi īsi pirms manas pārnāk�anas.

-� Un tad jūs nolēmāt palikt koted�ā?

-�� Pareizi. Izskatījās, ka sievasmātei kļuvis sliktāk, tāpēc piezvanīju uz mājām un lūdzu pateikt, lai Mārcija, mana sieva, mani negaida, bet arī viņa vēl nebija pārradusies, tāpēc atstāju ziņu D�osijai D�osijai Trimblai, mūsu vie�ņai.

-�� Jums nelikās, ka viņa gribēs būt koted�ā pati, vēlēsies būt kopā ar māti?

-��� Nē. Saprotiet, bija mana kārta. Vincai, manai sievasmātei, bija vēzis, jau ilgsto�i, un da�u pēdējo mēne�u laikā mēs daudzas naktis esam pavadīju�i koted�ā, katru reizi domādami, ka līdz rītam viņa neizdzīvos. Beigās mēs sarunājām, ka sēdēsim pie viņas uz maiņām. Galvoju jums, ka mana sieva darīja visu iespē�jamo, lai pec iespējas atvieglotu mātes cie�anas. Viņa pat sagādāja medmāsu, kura varētu tur dzīvot�

-��� Pateicos, mister Selden� Es nepārmetu jūsu sievai, bet tikai cen�os saprast, kas noticis pagāju�ajā naktī. Tātad jūs sakāt, ka viņa aizgāja no mātes mājas� Cikps?

-��� Nezinu. Cerams, ka māsa Linta varēs jums pateikt. Katrā ziņā, pirms es atgriezos no pastaigas ap pusvienpadsmitiem.

-�� Un kā viņa tur nokļuva?

Seldens sarauca pieri.

-�� Nu, vispār viņai būtu vajadzējis braukt ar ma�īnu, bet te kaut kas nebija kārtībā. Auto joprojām atradās garā�ā. Pirmais, ko darīju �orīt, kad atklāju, ka sieva pazudusi, pārbaudīju brau�camo. Un pārliecinājos, ka to nevar iedarbināt.

-�� �īs atslēgas bija viņas kabatā.

Seldens saliecās uz priek�u, lai tās apskatī�tu.

-�� Jā, tās ir viņas. Tātad viņa noteikti nolē�ma iet kājām. Līdz ciematam ir tikai piecu minū�u gājiens, ja iet taisni, pa taku. Un es ievēroju, ka no ma�īnas pazudis lukturītis.

-�� Taka� Vai tā kādā vietā iet gar upes krastu?

-� Jā. Tā ienāk ciematā tie�i pie tilta.

Seldena skatiens pēk�ņi kļuva tuk�s, it kā

nelaimīgais vīrs atrastos citur. Lūpas sāka trīcēt. Tad lēnām, sākumā gandrīz nemanāmi, viņa seja kļuva neskaidra un slābana. Acis iemirdzējās un piepildījās asarām, kuras sāka ritēt pa vaigiem.

-�� Mister Selden�

�ķiet, Seldens viņu nedzirdēja. Asaras pārvarīgi ritēja pa tuklajiem, trīso�ajiem vaigiem, un seja pēk�ņi vērtās līdzīga senlaiku bēdu maskai. Viņ� saņēma galvu rokās un sāka elsot. Tās bija nepatīkami griezīgas, aizlauztas skaņas.

Tālāka iztaujā�ana pagaidām bija jāatliek. Tenets palūkojās uz Lainhemu, tad piecēlās, �ķērsoja istabu un mierino�i uzlika roku Seldenam uz pleca. Neskatoties uz visiem ilgajiejn policijā nostrādātajiem gadiem, viņ� joprojām nespēja izturēt, redzot atkailinātas cie�anas.

Hallē misis Pentrija pa�laik atsaucās uz zvanu pie durvīm.

-� O, misters Fotergils! Lūdzu, nāciet iek�ā!

-� Pateicos! maza, sīksta auguma vīrietis mo�i iesoļoja hallē. Viņ� bija ģērbies velveta biksēs un tvīda sporta jakā. Kreklam bija ga�rīdznieka apkaklīte. Vai tas ir tiesa, ko man stāsta D�eks Kimberlijs? Ka misis Seldena no�slīkusi?

Acīmredzot ārpusē vikārs bija saticis konsteblu Kimberliju.

Mājsaimniece pamāja.

Tenets panācās pretī.

-�� Diem�ēl tā ir taisnība. Esmu detektīvinspektors Tenets no Starrendenas kriminālizmeklē�anas nodaļas, un �eit ir ser�ants Lainhems.

Misis Pentrija klusēdama attālinājās.

-�� Ri�ards Fotcrgils, Tīlfordgrīnas vikārs.

Tenets paspieda viņam pastiepto roku.

-��� Nupat ierados izteikt līdzjūtību misis Seldenai sakarā ar viņas mātes nāvi. Bet tas� Tas ir �ausmīgi. Vājā, kustīgā seja apmācās neviltotās bēdās. Vispirms misis Hammere, tad misis Kārtere, un nu misis Seldena. Trīs nelaiķes vienā nedēlā�

-�� Misis Hammere?

-�� Kāda veca dāma, kura dzīvoja ciematā. Arī viņa, līdzīgi misis Kārterei, misis Seldenas mātei, ilgāku laiku slimoja� Tas ir briesmīgi, viņ� atkārtoja. Kas noticis?

-��� Viņu �orīt izvilka no upes pie Doningtonas dambja. Policijas doktors uzskata, ka viņa ir mirusi kaut kad pagāju�ajā naktī. Neko vairāk pagaidām mēs nezinām.

-�� Un Bernards� misters Seldens? Kā viņ� jūtas? Kā to pārdzīvo?

-�� Sprie�ot pēc izskata, smagi. Liekas, ka viņ� ir ļoti satriekts. Priecājos,-ka jūs esat ie�radies, varbūt varēsiet viņam palīdzēt.

-�� Protams! Ja būs nepiecie�ams, piezva�nī�u ārstam. Un, starp mums runājot, mēs ar Edīti Fipsu mēģināsim nokārtot visu ne�piecie�amo viņa sievasmātes bērēm, izsauksim apbedī�anas biroja pārstāvjus, lai parūpējas par viņas mirstīgajām atliekām un visu pārējo. Kur ir misters Seldens?

-�� Viesistabā�

Tenets noskatījās, kā vikārs klusu pieklau�vē pie durvīm un ieiet istabā, un tad pievērsās Lainhemam.

-��� Maik, vai jūs nepamanījāt, kur pazuda mis Fipsa?

-�� Tur, iek�ā, ser�ants pamāja uz durvīm halles pretējā pusē.

-�� Labi. Paklausieties, iedodiet �īs atslēgas Kimberlijam un palūdziet, lai pārbauda, vai var iedarbināt misis Seldenas ma�īnu. Pasakiet, ka vēlos ar viņu parunāt, kad bū�u saticies ar mis Fipsu. Pēc tam nāciet pie manis!

-�� Labi, ser.

Tenets �ķērsoja halli un pieklauvēja pie durvīm, kuras bija norādījis Lainhems.

-�� Nāciet iek�ā!

Tā bija vēl viena brīni�ķīga istaba ar smagām lustrām, milzīgu kamīnu un ozolkoka paneļu sienām. Tenets sprieda, ka reiz �eit bijusi ēdamistaba vai varbūt bibliotēka. Tagad telpas statuss bija pazemināts, te iekārtots kantoris, un Edīte Fipsa, apkrauta ar visu, kas pienākas plauksto�am biznesam, sēdēja aiz moderna galda un strādāja ar datofu.

"Rakstāmgalds stāv dīvaini greizi," nodomāja Tenets, bet tad saprata, kāpēc: istabā bija vēl viens galds, kas dro�i vien piederējis mi�sis Seldenai, un tagad mis Fipsa savējo pa�griezusi tā, lai misis Seldenas galds nedurtos acīs.

Tenetam ienākot, viņa noba�ījusies pielēca kājās. Inspektors pamāja uz viņas krēslu.

-�� Lūdzu�

Viņ� �ķērsoja istabu, piegāja pie loga un, uzgriezis muguru, skatījās ārā. Tie�i aiz loga atradās staltu koku aleja. Pa kreisi pavērās brīni�ķīgs skats uz pla�u zālāju, kur� robe�ojās ar parka varenajiem kokiem. Pa labi tālumā pletās me�s.

Tenets pamāja me�a virzienā.

-�� Vai tur dzīvo Harijs Grīnlīfs?

Likās, ka negaidītais jautājums mis Fipsu pārsteidzis.

-Jā.

-� Cik ilgi viņ� jau tur mitinās?

-�� Liekas, kādus desmit gadus. Viņ� jau tur ir, kā lai saka, ieaudzis. Kādā dienā mēs vienkār�i atklājām, ka viņ� tur ir uzradies, un tā viņ� me�ā dzīvo. Misteram D�entrijam ie�priek�ējam Menoras īpa�niekam nekādu iebil�dumu nebija. 1

-�� Vai bija ndformēts kāds formāls nomas līgums?

-� Ak, nē, nekā tamlīdzīga.

-�� Skaidrs. Un Seldeni, �ķiet, �eit ir tikai kā�du pusotru gadu.

-�� Pareizi.

-��� Un tāpēc vietējie tik stingri nostājas Grīnlīfa pusē? Dro�i vien ļaudis uzskata, ka viņam ir priek�roka.

Mis Fipsa vilcinājās.

-�� Nu, varbūt ne tie�i tā. Ir grūti to pa�skaidrot. Manuprāt, viņi uzskata, ka Harijs nedara nevienam neko ļaunu un nav nekāda iemesla, kāpēc viņu vajadzētu padzīt. Viņ� dzīvo vientuļnieka dzīvi, noņemas ar saviem cāļiem. Viņam ir kaza� Un, manuprāt, cilvēkiem ir viņa arī �ēl.

-�� Kāpēc?

-�� Viņ� ir cietis kādā negadījumā� Uguns�grēkā� Sīkāk neviens neko nezina, bet viņ� ir smagi cietis. Viņam izdarīta plastiskā operācija, un� Redziet, viņ� par to kautrīgi klusē, un ļau�dis saprot viņa vēlmi dzīvot vientuļnieka dzī�vi�

-�� Tad kādēļ misis Seldena tik apņēmīgi vēlējās viņu padzīt?

Mis Fipsa papurināja galvu.

-�� Nevaru dro�i pateikt.

-�� Bet jums katrā ziņā vajadzētu būt kādai savai versijai? viņ� uzmeta skatienu otram gal�dam. Jūs bijāt viņas sekretāre, un tāpēc esat kopā pavadīju�as milzumu laika. Viņa noteikti ir ar jums par to runājusi.

Pie durvīm klauvēja. Tas bija Lainhems.

-�� Sēdieties, ser�ant! Mēs te runājam par Hariju Grīnlīfu.

Tenets arī pats apsēdās vienā no grozāma�jiem, viesiem domātajiem krēsliem un pagriezās ar seju pret mis Fipsu.

-�� Jā, viņa, protams, runāja. Mis Fipsa rakņājās pa papīriem. Bet ne reizi neteica, kāpēc tie�i tik ļoti grib tikt no viņa vaļā. Varbūt jūs interesētu �is, sekretāre pasniedza papīra lapu. Nodrukāju to vakar pēcpusdienā.

Tenets paņēma papīru, bet nesteidzās tajā ieskatīties.

-�� Varbūt arī viņa jums to neteica, bet man ir aizdomas, ka esat pietiekami gudra, lai jums rastos kāda sava doma�

Mis Fipsa nolaida plakstiņus un pa�kritiski pasmaidīja. Viņas pirksti sāka spēlēties ar atiru�u jakas pogas diega galu.

-Nu�

Tenets gaidīja.

Viņa ātri un vērtējo�i paskatījās inspektorā.

-�� Iegaumējiet, ka tas ir tikai pieņēmums�

Tenets saproto�i pamāja.

-�� Manuprāt� viņas pirksti atlaida pogu. Tenetam pievērstajās acīs jautās godīgums. Manuprāt, tas bija tāpēc, ka� saprotiet, Mārcijai patika visu turēt savās rokās. Viņa gribēja, lai viss notiek pēc viņas prāta� Manuprāt, tas, ka Harijs, dzīvojot uz viņas zemes, kāpa viņai uz var�acīm, piedodiet par izteicienu� Viņai tas nepatika. Viņ� viņai dūrās kā nagla kurpē�

Tenets mājā ar galvu.

-Jā, saprotu� Pateicos!

Viņ� paskatījās uz papīru savā rokā. Tā bija vēstules kopija, kuru Mārcija Seldena adresēja Harijam Grīnlīfam un kurā uzsvēra, ka pagāju�as jau divas nedēļas, kop� viņam vajadzējis atstāt viņas zemi. Tālāk misis Seldena informēja, ka ir veikusi nepiecie�amo, lai tiesas ceļā piespiestu viņu paklausīt, tāpēc nākamajā rītā jāierodas tiesu izpildītājiem, un buldozers nolīdzinās līdz ar zemi būdu, kurā viņ� dzīvo.

-�� Kā viņa to nodeva Grīnlīfam? Ar past�nieku?

Mis Fipsas uzjautrinājuma pilnais smaids atklāja retu un nelīdzenu zobu rindu.

-�� Ak, nē. Nedomāju, ka Harijs kādreiz bū�tu saņēmis kādu vēstuli. Nē, Mārcija misis Seldena bija nodomājusi iet un pati nodot viņam �o ziņu. Vēstuli es nodrukāju tāpēc, ka, ja gadījumā Harija nebūtu būdā, viņa varētu to viņam atstāt. Viņa negribēja ļaut Harijam izteikt pārmetumu, ka viņ� neko nav zinājis.

-�� Kādēļ darīt to pa�ai? Kāpēc kādu neaiz�sūtīt?

Mis Fipsa paraustīja plecus.

-�� Nav ne jausmas. Ja nu vienīgi tas, ka do�ma tikt vaļā no Harija viņai bija tāda kā apsēstī�ba.

-�� Un kad viņa bija nodomājusi iet pie

viņa?

-�� Vakar pēcpusdienā, pēc tējas.

-�� Vai jums ir zināms, ka vina tā arī izdari-

ja?

-�� Nē, bet domāju, ka viņa tur aizgāja. Ja Mārcija teica, ka kaut ko izdarīs, tad izdarīja.

"Interesants mājiens," nodomāja Tenets. "Uz ko? Dro�i vien kādas aizturētas emocijas."

-�� Vai jūs domājat kaut ko īpa�u?

-�� Ak, nē, nē. Tomēr viss �is gadījums ar Hariju Grīnlifu bija viņai tipisks. Ja viņa kaut ko ieņēma galvā, nekas nespēja viņu ietekmēt.

Noliegums tika izteikts pārāk strauji, pārāk uzsvērti. Tenets bija pārliecināts, ka te slēpjas kaut kas vairāk. Viņ� jau gatavojās patincinat mis Fipsu, bet viņas atbilde inspektoru sa�mulsināja.

-� Tāda viņa ir bijusi vienmēr.

-�� Ko jūs ar to gribat teikt? Ka pazināt misis Seldenu, pirms viņa ieradās ciematā?

Edīte Fipsa viszino�ā pārākuma apziņā pasmaidīja.

Protams. Saprotu, ka jūs jau nezināt� Jūs nupat izteicāties par Seldeniem kā tādiem, kuri �eit ieradu�ies samērā nesen, bet tas glu�i tā nav, vismaz attiecībā uz Mārciju. Viņa ir vietējā mei�tene, dzimusi un uzaugusi �eit, vienā no tām maza�jām koted�ām rindā aiz Tīlfordgrinas krodziņa. Mēs kopā mācījāmies ciemata skolā� Edīte ap�klusa, vērojot, kā inspektors uztvers viņas teikto. Jā, Mārcija tie�ām ir pratusi dzīvē izsisties, vai ne? Bet viņa vienmēr ir apgalvojusi, ka tā notiks. Piemēram, ņemsim �o māju� Viņa visu mū�u to mīlēja un apbrīnoja; no malas, tā sakot. Domāju, ka tie�i mājas dēļ viņa tad izvēlējās mani par savu draudzeni. Es te varēju piekļūt, jo mans tēvs� Viņ� bija galvenais dārznieks laikos, kad te bija pamatīgi dārzi, pletās pla�as siltumnīcas un tam�līdzīgas lietas. Mēs dzīvojām vārtu namiņā un dzīvojam tur joprojām. Misters D�entrijs atļāva mums, mātei un man, te palikt, kad tēvs nomira. Mārcija nepagurusi varēja klaiņāt pa dārziem, stundām gulēt zālē un tikai skatīties uz māju� Misis D�entrija reiz pasūdzējās par to tēvam, un pēc tās reizes mēs centāmies netrāpīties nevienam acis. Iek�ā mūs, protams, nelaida, izņemot virtuvi. Mārcija vienmēr apgalvoja, ka reiz viņa �eit dzīvos, bet es par viņu smējos. Tomēr viņa to panāca, vai ne? Par to es domāju, pieminot viņas apņēmību.

-��� Bet kā viņai izdevās panākt tik brīnu�mainas pārmaiņas savā dzīvē?

Tenets jau nojauta, ko viņa atbildēs. Detektīvkonstebls Svifts bija atcerējies, kur pirms tam redzējis Mārciju Seldenu televīzijas seriālā par panākumiem bagātākajiem dienvidaustrumu iedzīvotājiem.

-��� Viņai un Bernardam pieder vesela rinda ekoloģiski tīras pārtikas veikalu. Uzsāka viņi ar vienu veikaliņu, tas bija 1963. gadā, bet tagad viņiem ir vesels tīkls, pa visiem dienvidaustru�miem. Mārcija paredzēja, ka reiz sāksies ekoloģiski tīru produktu bums. Attiecībā uz biz�nesu viņai piemita gandrīz vai pārdabiska spēja sajust, no kurienes vēj� pūtīs rīt. Piedevām vēl prasme izmantot katru pagadīju�os iespēju un milzīgas darba spējas� Edīte paraustīja ple�cus. Ticiet man, biznesā �ai sievietei ļoti vei�cās.

-�� Vai jūs nosauktu viņu par ne�ēlīgu?

-� O, jā, bez �aubām.

"Un tomēr jūsu savstarpējās simpātijas tas nemazināja," nodomāja Tenets. Viņ� bija gatavs derēt, ka savā laikā arī Edītei Fipsai nācies ciest no Mārcijas ne�ēlības.

-��� Ne�ēlīgi cilvēki mēdz iegūt ienaid�niekus, viņ� teica. Vai arī misis Seldenai tādi bija?

Vina vilcinājās, skatienā iezagās piesardzī�ba.

-� Kādēļ jūs tā vaicājat?

-�� Mums jāņem vērā jebkura varbūtība, ari tāda, ka viņas nāve nav nejau�ība.

Tenets vēroja, kā lēnām piesarkst Edītes Fipsas kakls un pēc tam ari seja. Viņa izņēma kabatlakatu un piespieda to pie aug�lūpas. Tenets minēja, vai aiz pietvīk�anas kaut kas slēpjas. Vai varbūt tas ir saistīts ar klimaksa iestā�anos? Viņa bija tajos gados.

-�� Jūs ta�u negribat teikt, ka� ka te varētu slēpties noslepkavo�ana?

Tenets prata novērtēt viņas spēku, piespie�ot sevi izrunāt �o vārdu. Lielākā daļa liecinieku izvairījās to nosaukt tie�i.

Pie durvīm klauvēja. Tā bija misis Pentrija ar paplāti.

-�� Iedomājos, ka jūs varbūt vēlētos kafiju.

-� Jūs esat ļoti laipna.

Mājsaimniece klusēdama ielēja �ķidrumu, pasniedza viņiem tasītes un jau gatavojās aiziet, kad Tenets atcerējās jautājumu, kuru bija gribējis viņai uzdot.

Viņa papurināja galvu. Nē, vakar vakarā misis Seldena nebija ienākusi mājā, lai pateiktu, ka ma�īnu nevar iedarbināt. Misters Seldens �orīt par to pārliecinājies, jo tā bijusi pirmā lieta, ko viņ� iedomājies pārbaudīt, un teicis, ka ma�ī�na nedarbojas.

-�� Pateicos.

Līdzko viņa bija izgājusi, Edīte Fipsa sarosījās:

-�� Inspcktor�

-��� Oficiāli, turpināja Tenets, �is ir mīklains nāves gadījums, un kā tādu mēs to arī traktējam. Te varēja notikt nelaimes gadījums, tā var būt pa�nāvība un var būt arī slepkavība. Mēs to precīzāk uzzināsim tikai pēc pēcnāves slēdziena, bet līdz tam laikam mēs nevaram atļauties �ķiest laiku un neko nedarīt.

-��� Bet jābūt kādam iemeslam, lai spriestu, ka tā varējusi būt�

-��� Diem�ēl neko vairāk es jums pateikt nevaru.

-��� Mārcija nekad nenonāvētos. Nekad mū�ā.

-� Tā parasti saka visi.

-�� Bet tā ir taisnība. Ja jūs kaut reizi būtu ar viņu saticies, jūs man piekristu.

-�� Varbūt. Bet, ja tā, tad mums paliek divas iespējas. Vai misis Seldena prata peldēt?

Viņa papurināja galvu.

-�� Nē, viņa nevarēja ciest ūdeni."

Mis Fipsa apklusa un vērās inspektorā tuk�u skatienu. Kaut viņ� varētu nolasīt, par ko viņa tagad domā�

-��� Un tā, pirmais, kas mums jāizdara, jāmēģina izveidot misis Seldenas vakardienas gaitu aina. Un varbūt tur jūs varētu mums palīdzēt.

Edīte viegli pamāja ar galvu, it kā pārceļot savu uzmanību atpakaļ tagadnē. Viņa pasniedzās pēc vākiem galda stūri.

-�� Jā, protams. �eit ir misis Seldenas dienas darbu grafiks.

-�� Vai drīkstu paskatīties?

Viņa pasniedza grāmatu. Tā bija parasta dienas darbu uzskaites burtnīca. Da�i ieraksti kārtīgā, skaidrā rokrakstā, da�i pla�i uzskricelēti. Tenets ātri pārskrēja ar acīm ierak�stiem. Izskatījās, ka misis Seldena dzīvojusi ļoti darbīgu dzīvi.

Iepriek�ējā dienā bija vairāki ieraksti. No rīta trīs: Velsas Tēnbrid�a, Tonbrid�a un Sevenouka, visas trīs savilktas ar iekavām. Div�padsmitos trīsdesmit viņa satikusies ar kādu D�., lai kopā papusdienotu. Pēcpusdiena bija gandrīz tuk�a, tikai viens ieraksts: Aiznest Grinlīfam vēstuli.

Edīte Fipsa viņam paskaidroja, ka Mārcija katru savu veikalu apmeklējusi vismaz reizi di�vās nedēļās. Tas neļāvis veikalu vadītājiem no�laisties, viņa skaidroja. Katru rīta cēlienu viņa pavadījusi citā dienvidaustrumu rajonā, un vakar bijusi Velsas Tēnbrid�as, Tonbrid�as un Sevenoukas kārta. D�. bija D�eneta, Sevenoukas veikala vadītāja. Mārcija vienmēr mainījusi veikalu apciemojumu kārtību, un viņai bijis paradums ar pēdējā rīta cēlienā apciemotā veikala vadītāju kopā ieturēt pusdienas. Viņa uzskatījusi, ka tas palīdz uzturēt labas attiecības, kā ari būt lietas kursā par vietējām problēmām. Pēcpusdienās Mārcija strādājusi �eit, nodarbo�jusies ar administratīviem jautājumiem.

-�� Un misters Seldens? Jūs, liekas, nupat uzsvērāt, ka viņiem bizness bijis kopējs. Vai ari viņ� darbojas aktīvi, vai ir tikai tāds miegains, malā stāvo�s partneris?

-� Misters Seldens ari ir darbīgs. Viņa rokās ir biznesa finansiālā puse viņam labi padodas uzskaite, un, ticiet man, darba ir daudz.

-� Varu iedomāties. Mums jāparunā par fak�tisko naudas apgrozījumu.

-�� Pa�reizējais apgrozījums ir vairāk par divarpus miljoniem mārciņu.

-� Saprotu. Tenets tagad saprata ari to, ka nu Bernards Seldens ir bagāts vīrs.

-�� Ne vienmēr vīram un sievai ir viegli būt darījumu partneriem, viņ� piesardzīgi ieru�nājās.

-�� Tiesa, bet Mārcija un Bernards sastrā�dājās glu�i labi. Domāju, tāpēc, ka viņiem bija skaidri nosprausta demarkācijas līnija, un, patiesību sakot, viņi darba dienas laikā tikpat kā neatradās kopā. Bernardam ir savs kantoris.

-�� Vai viņiem nekad nebija nesaskaņu par biznesa politiku?

Viņa vilcinājās.

-� Nē, parasti ne.

-� Bet reizēm?

-� Ne tik nopietni, lai tas traucētu darbam.

-�� Un kaut kam citam? viņ� neatlaidās.

Sārtums atkal pārklāja Edītes Fipsas kaklu

un seju, un viņa vēlreiz ar ātru, zaglīgu kustību piespieda mutauta kamolu pie virslūpas un degu�na.

-�� Atvainojiet, mis Fipsas acis iedegās, es bez iebildumiem atbildē�u uz jautājumiem par darba lietām, bet neesmu gatava runāt par viņu ģimenes dzīvi.

-�� Pat ja izrādīsies, ka notikusi slepkavība?

-� Ja tā būs, tad� tad būs jāpadomā.

-��� Labi� Lai gan ir viens jautājums par misteru Seldenu, uz kuru, kā man �ķiet, jūs neat�teiksieties atbildēt� No manas puses patiesi tīrā ziņkārība� Viesistabā ir fotoattēls. Vai tā ir princese Anna, kas ar viņu tur sasveicinās?

Viņa pasmaidīja, un gaisotne kabinetā, kā Tenets arī bija cerējis, kļuva gai�āka.

-�� Jā. Bernards nopietni nodarbojas ar bērnu labdarības jautājumiem, un, es ceru, jums ir zināms, ka princese ir fonda Glābiet bērnus priek�sēdētāja. Fotografēts fonda dibinā�anas ceremonijā pagāju�ajā gadā.

-�� Skaidrs. Paldies. Nu, ko, mis Fipsa, vēl tikai da�i sīkumi� Kad jūs pati misis Seldenu redzējāt pēdējoreiz?

-� Pusse�os vakar pēcpusdienā, pēc darba.

-�� Kā viņa izskatījās?

-�� Lieliski. Vina teica, ka ie�ot iedzert tasi tējas un tad aizsoļo�ot līdz Harijam Grīnlīfam.

-�� Un jūs devāties mājās, uz vārtu namiņu?

-�� Pareizi.

-� Jūs teicāt, ka dzīvojat kopā ar māti?

-�� Jā. Viņa jau ir dikti veca un nespējīga, un man ir ļoti ērti, jo mājas'atrodas tik tuvu. Tas nozīmē, ka pusdienlaikā uz kādu stundiņu varu aizskriet un viņu apraudzīt. Mums ārkārtīgi paveicās, jo, kad pēc mistera D�entrija nāves mi�sis D�entrija pārdeva māju Mārcijai, mēs varējām palikt �eit. Es biju mistera D�entrija sekretāre, un arī Mārcijai steidzīgi bija vajadzīga sekretāre, un tur patrāpījos es, tā ka� Edīte paraustīja plecus. Varētu teikt, ka viņa mantoja mani kopā ar māju.

-�� Ļoti izdevīgi jums abām.

-� Tā bija.

-��� Vai jums nelikās sare�ģīti strādāt pie bi�ju�ās klases biedrenes?

Viņa izskatījās pārsteigta.

-�� Nē, nepavisam� Es pat biju ļoti pateicī�ga, ka varēju palikt tajā pa�ā darbā.

Tomēr mis Fipsas balsī ieskanējās zināma rezervētība. Ko viņa nepateica līdz galam?

Tenets piecēlās.

-�� Nu, ko, domāju, ka pagaidām tas tie�ām būtu viss, mis Fipsa.

Viņi ar Lainhemu pasniedza tuk�ās kafijas tasītes, kuras Edīte nolika uz paplātes.

Jau ejot uz durvīm, Tenets pavaicāja:

-� Misis Pentrija stāstīja, ka esot pie Seldeniem kādu pusotru gadu. Tātad viņi viņu nolīga, kad pārnāca uz �ejieni?

-� Jā, pareizi.

-�� Viņa izskatās� Nu, nevar jau gribēt, lai pēc tā, kas noticis, viņa izskatītos jautra, un tomēr, man likās, ka viņa ir nelaimīgs cilvēks.

Mis Fipsa saviebās.

-�� Jā, tāda vina arī ir. Pirms iera�anās �eit viņai klājies visai smagi.

-Tā?

-��� �ķiet, ka viņu pameta vīrs. Koted�a piederēja vīram, un viņa palika bez mājokļa. Viņa pārcēlās pie savas neprecētās meitas, bet tā drīz vien apprecējās. Jaunais znots un Fillisa misis Pentrija nevarēja sadzīvot, un tā viņa nolēma sameklēt mājkalpotājas darbu, lai tur varētu arī dzīvot. Jaunībā viņa ir apguvusi mājkalpotājas profesiju. �ķiet, viņa nomainīja pāris darba vietas, pirms pārcēlās uz �ejieni. Pir�majā acu uzmetienā viņa varbūt izskatās mazliet, nu, skarba, bet, kad viņu iepazīst, tad viss ir kārtībā.

Viņi jau bija pie durvīm, kad Tenets pa�griezās.

-� Ak, jā, vēl viens jautājums�

-� Klausos?

-�� Tā kā jūs dzīvojat vārtu namiņā� Kad esat mājās, manuprāt, jums vajadzētu redzēt kat�ru, kur� ierodas vai atstāj Menoru?

-�� Daļēji, ja es gados virtuvē, kuras logi ve�ras uz iebrauktuvi, bet no ceļa, kur� ved uz ciematu, nāk diezgan liels ma�īnu troksnis, un ne vienmēr var at�ķirt uz �ejieni brauco�o ma�īnu rūkoņu.

-�� Varu-iedomāties, bet vakaros�

-� Jā, tad ir visai klusu.

-�� Un vakar jūs bijāt mājās?

-� O, jā.

-�� Visu vakaru?

Viņa pamāja.

Vai mājiens slēpa kādu nedro�ību?

-�� Tātad, vai vakar jūs dzirdējāt, ka jelkāds braucamais iegrieztos Menorā vai izbrauktu no

tās?

Pa�ķiebusi galvu uz vieniem sāniem, viņa mēģināja atcerēties.

-��� Redzēju Bernardu, misteru Seldenu, izbraucam tie�i pirms pusastoņiem. Biju virtuvē un mazgāju vakariņu traukus. Un tad redzēju, kā atbrauc mistera Lomeksa ma�īna, tas bija kādas divdesmit minūtes vēlāk. Un viss.

Vairāk nekā jelkad Tenets bija pārliecināts, ka viņa kaut ko noklusē.

Hallē Lainhems jautāja:

-�� Ko tagad, ser?

Visvairāk tagad Tenets vēlējās aprunāties un uzzināt Lainhema iespaidus par līdz �im uzzināto, bet nācās pagaidīt.

-� Uz me�u pie�

-�� Ak, inspektor� istabas durvīs, no kuras viņi nupat bija izgāju�i, parādījās Edīte Fipsa. Aizmirsu jums pateikt, ka� ceru, jūs neiebildīsiet, bet uzņēmos atbildību un pie�zvanīju māsai Lintai un pastāstīju viņai par misis Seldenu. Nolēmu, ka viņai jāzina misis Kārteres dēļ un sakarā ar visu, kas jānokārto.

-��� �ķiet, ka vikārs par to grib ar jums parunāt. Ko tie�i jūs pateicāt Lintai?

-�� Tikai to, ka misis Seldena noslīkusi. Un palūdzu viņu palikt koted�ā, kamēr ieradīsies cilvēki no apbedī�anas biroja.

Tenets pasmaidīja.

-� Pareizi izdarījāt.

Edīte Fipsa apmierināti pamāja un pazuda aiz durvīm.

-Jūs teicāt�? jautāja Lainhems.

-�� Mm? Ak, jā. Teicu, ka mums vajadzētu pastaigāties pa me�u.

-� Apraudzīt to puisi Grīnlīfu?

-�� Pie viena gājiena, jā. Un es gribētu ap�skatīt teritoriju, it īpa�i pie upes, un aprunāties ar Kimberliju, lai iegūtu kādu informāciju par vie�tējiem �

Policijas konstebls Kimberlijs pacietīgi gaidīja ārpusē. Mazliet pāri trīsdesmit, viņ� bija gar� un labi noaudzis, ar taisniem, gai�iem matiem un platu, plakanu seju. Pirmajā acu uzmetienā viņu varēja noturēt par lauku konstebla Ploda attālu prototipu, bet asajā zilo acu ska�tienā Tenets jau bija pamanījis modrību, un tas par Kimberliju izteica vairāk, nekā no pirmā acu uzmetiena varēja spriest.

-��� Kādas interesantas idejas, Kimberlij? jautāja Tenets.

Ķimberlijs plati pasmaidīja.

-�� Da�as, ser.

' Tādā gadījumā es gribētu tās dzirdēt. Vai izdevās iedarbināt ma�īnu?

-�� Nē, domāju, ka nosēdies akumulators.

Viņ� pasniedza Tenetam atslēgas.

-��� Hm. �ķiet, pēdējo reizi misis Seldena redzēta dzīva vakar vakarā, tūlīt pēc pusdesmi�tiem, kad viņa devās uz ciematu pie mātes, kura, starp citu, �orīt agri no rīta nomira.

-�� Jā, es dzirdēju, ser. Viņa jau labu laiku bija smagi slima.

-�� Tā es sapratu. Tātad, misters Seldens domā, ka, ja misis Seldena nevarēja iedarbināt ma�īnu, tad viņa ir gājusi uz ciematu pa taku. No ma�īnas ir paņemts lukturītis, un apvidus viņai, bez �aubām, bija pazīstams.

-�� Dro�i vien, ser. Gājiens neaizņem vairāk par piecām minūtēm.

-��� Vai taka kādā vieta pietuvojas Harija Grīnlīfa būdai?

-�� Tas ir atkarīgs no tā, ko jūs uzskatāt par pietuvo�anos. Viņ� dzīvo tur, tajā me�ā. Taka ved tie�i uz ciematu. Domāju, ka tā pietuvojas�

pietuvojas kādus �etrsimt jardus no Harija bū�das, ja ņem taisnā līnijā.

-�� Skaidrs. Labi. Tātad mēs varēsim no�aut divus zaķus ar vienu �āvienu. Ejam.

-� Jūs vēlaties, lai es eju līdzi, ser?

-��� Protams. Parādīsiet mums ceļu� un dosiet arī man iespēju pakratīt jūsu smadzenes.

Kimberlijs labprāt viņiem pievienojās.

-� Nu, tad rādiet ceļu!

-�� Labi.

Konstebls bra�ā solī devās uz priek�u pa plato taku gar mājas fasādi un pāri zālājam aiz tās. Tenets ar baudu ieelpoja svaigo gaisu. Ir jau�ki būt ārā tādā spirdzino�ā pavasara rītā. Ziedo�o ķir�u nobiru�ās ziedlapiņas gulēja zālē kā konfeti. Pie zariem, no kuriem �ur un tur ārā spraucās jaunās lapiņas, vēl glaudās da�i iz�turīgākie maigo, baltsārto ziedlapiņu �emuri.

Aiz mauriņa Kimberlijs strauji nogriezās gar robe�līniju, ko veidoja slaidi krūmi, un viņi iznāca pie augsta vilkābeļu dzīv�oga. Arī krūmiem bija sāku�i riesties pumpuri, kas nu veidoja maigu zaļumu. Adataino zaru blīvajā sienā parādījās mazi, pusizjuku�i lauku vārtiņi, kas bija sanagloti no kastaņkoka dēļiem un aiz�darīti tikai ar dzelzs āķīti. Kimberlijs to pacēla un atgrūda vārtiņus.

-� �ī ir tā taka, ser.

-�� Par dro�ību viņi te pārāk neuztraucas, nomurmināja Lainhems, kad viņi bija izgāju�i caur vārtiņiem. Taku veidoja noblietēta zeme, un, lai gan pēc vakardienas lietus bija dubļains, celiņ� izskatījās labi uzturēts un tīrs no nezālēm un-nolūzu�iem zariem. Otrpus takai līdz pat me�am stiepās viegli nolaidena pļava.

Tenets paskatījās pa labi.

-�� Liekas, ka taka iziet uz Starrendenas ceļu?

-� Jā, ser.

-� Te daudzi staigā, vai ne?

Kimberlijs saviebās.

-�� Tas ir viens no �ejienes strīda āboliem. Acīmredzot, ja �is īpa�ais mar�ruts bijis pie�ejams lieto�anai gadiem, un tā tas bija, tad tiek uzskatīts, ka sabiedrībai uz to ir tiesības, put ju uzlikts uzraksts PRIVĀTS vai STAIGĀT AIZ�LIEGTS, bet tā jau ir īpa�nieka darī�ana.

Tenets pagriezās pa kreisi, un pārējie, katrs savā pusē, viņam sekoja.

-� Tātad jāsecina, ka tāds uzraksts ir?

Kimberlijs nopūtās.

-�� Ak, jā. Abos galos ir pa pussapuvu�am dēlim. Tie te dro�i vien stāv no robe�u nosprau�anas, un baidos, ka �ajos gados tos neviens nav pat pamanījis. Protams, kad �ie te uzradās, mums atlika tikai no�ēlot, ka uzraksti ir saglabāju�ies, kaut arī tikko salasāmi. Ciematā sacēlās visai liela jezga, pat sapulci sarīkoja. Tagad vairs caur Tīlfordgrīnu nekursē autobuss, un tiem, kam nav savas ma�īnas, lai ar autobusu nokļūtu pilsētā, kājām jāiet līdz Starrendenas ceļam. �ī taka ļauj saīsināt gājienu par krietnu jūdzi vai pat vēl vairāk.

-�� Un tagad, jūs sakāt, viņi ir sacēlu�ies, lai aizstāvētu �o Hariju Grīnlīfu?

-��� Protams. Viņi neredz iemeslu, kāpēc Harijam būtu jāiet projām. Viņ� ir pilnīgi nekaitīgs, nekad nevienu netraucē un izskatās pilnīgi apmierināts ar savu vientuļnieka dzīvi. Tas, ka viņ� �eit dzīvo, patiesībā nav pat jū�tams� Atklāti sakot, ser, pa to laiku, kamēr mi�sis Seldena �eit dzīvo, viņa, �ķiet, ir pa�manījusies uzjundīt milzumdaudz sliktu emociju pret sevi.

-�� Vai jūs'nepastāstītu, kādas vēl?

-�� Ar ko man ?;ākt? Kimberlijs ar smaidu jautāja.

-�� Posts un nelaime, Tenets pamāja ar roku. Ar ko vien vēlaties.

-�� Nu, ko, pēdējā lieta ir saistīta ar Tīlfordgrīnas fermu.

-� Kas ir ar to? Kur tā atrodas?

-�� Tie�i tās atra�anās vieta jau ir visu nepatik�anu cēlonis, Kimberlijs apstājās un pastiepa roku. Vai redzat tās fermas ēkas pāri upei?

Tenets un Lainhems skatījās. Vilkābeļu dzīv�ogs pa labi no viņiem pēk�ņi izbeidzās, at�klādams pla�u klajumu, kuram pāri tālumā bija redzama Menoras aleja. Pusjūdzi tālāk ne visai dziļajā Tīlas ielejā pletās Tīlfordgrinas ciemats. Vecā akmens tilta abās pusēs slējās ciemata māju senlaicīgie jumti. Taka acīmredzot veda uz tiltu. Gandrīz vai noteikti tie�i kautJkur tajā posmā ūdenī bija pazudusi Mārcija Scldcna. Pa labi me�s, kuru Tenets tagad domās dēvēja par "Ha�rija me�u", maigi izliecās,.atklādams nelielu upes līkumu. Starp kokiem un krūmiem, kuri iezīmēja krastus, upe pavīdēja tikai kā ātri plūs�to�a ūdens lente. Klajumiņā starp me�u un upi varēja manīt nelielu bariņu, varbūt kādus desmit piecpadsmit cilvēkus. Visi skatījās Teneta virzienā. Tad viņ� iedomājās, ka tiem jābūt ļau�dīm, kuri gatavi sagaidīt tiesu izpildītājus un aizstāvēt Hariju Grīnlīfu. Kimberlija lūgums pēc papildspēkiem bija uzklausīts tuvumā grozījās divi policisti.

Teneta skatiens sekoja Kimberlija rādī�tājpirkstam. Upes pretējā krastā, iepretim Harija me�am urostarp ciemata māju rindu un ūdeni, slējās ēku puduris, kuru apņēma rūpīgi ie�ogoti lauki tuk�i, kā Tenets varēja noprast. Ari pati vieta izskatījās tuksnesīga.

-��� Vecais misters Tillers nomira pirms se�iem mēne�iem, stāstīja Kimberlijs, un mi�sis Tillere to pārdeva. Aizbrauca dzīvot pie meitas Starrendenas viņā galā� Viņai, protams, nevar pārmest, ka ir izspiedusi to, ko varēja.

-�� Kā to saprast? jautāja Lainhems.

-�� Nu, ciematam nekad nav bijis sava kluba, un viņi gadiem ilgi ir krāju�i naudu. Ja ciematam nav kluba, grāfistes municipalitāte palīdz ar dotācijām un aizdevumiem, lai to varētu uzcelt, bet ir jau jābūt zināmai naudas summai un, pirmkārt, protams, arī zemei, uz kuras klubu celt. Un tā draudzes padome ievadīja sarunas ar misteru Tilleru par zemes gabalu aiz krodziņa Greizās durvis. Paskatieties, to var redzēt tie�i aiz tilta. Vieta būtu ideāla, tie�i ciemata centrā. Bet, pirms sarunas bija beigu�ās, misters Tillers nomira. .Visi, protams, domāja, ka darījums ies pa iesāktajām sliedēm, bel, kā par nelaimi, ie�jaucās misis Seldena. Līdzko izziņoja par fermas pārdo�anu, viņa piedāvājās nopirkt to par krietni augstāku cenu, nekā sākumā bija prasīts, bet ar vienu noteikumu ka misis Tillere kopā ar fer�mu pārdod zemes gabalu, kur� jau bija "nomērīts ciemata klubam, Kimberlijs paraustīja plecus. Kā jau teicu, tad, manuprāt, vecajai dāmai nevar pārmest, ka viņa pieņēma �os noteikumus, un, patiesību sakot, domāju, viņa bija tik apmul�susi, ka patie�ām neapjēdza, ko dara. Viss nori�sinājās tādā ātrumā. Tomēr jūs varat iedomāties, kā. jutās ciemata iedzīvotāji, kad izdzirdēja par notiku�o.

Divi, vīrietis un sieviete, bija atdalīju�ies no pūlī�a upes krastā un nu nāca aug�up pa nogāzi Teneta virzienā. Vīrietis nesa kaut ko masīvu.

Bet kāpēc misis Seldena tik ļoti vēlējās iegūt to mazo zemes gabaliņu? jautāja Lainhems.

-�� Viņa glu�i skaidri lika just, kāpēc viņa to grib, ser. Viņa cerēja iegūt plānojuma atļauju, lai varētu uzbūvēt veselu fermu. Ciemata, klubs, viņa teica, pazeminā�ot īpa�umu vērtību vien�mēr troksnis no diskotēkām un ma�īnām, kuras iedarbina vēlu naktī, un tā tālāk� Draudzes padomes delegācija gāja uz pārrunām, bet viņas nostāja bija skarba. Faktiski viņa palika ne�satricināma.

-�� Viņai acīmredzot bija nags padarīt sevi citu acīs necie�amu, vai ne?

Tenets prātoja, vai �ī īpa�ība skārusi arī viņas ģimenes attiecības. Ja Mārcija Seldena tādā pa�ā veidā bradāja arī pa savu tuvāko jūtām, tad nav Ko brīnīties, ka savu dzīvi viņa beigusi upes dzelmē.

Masīvais priek�mets, kā Tenets tagad redzēja, bija videokamera. Bez �aubām, televīzi�jas ļaudīm ir pastāstīts par gaidāmo izlik�anu, un viņi ieradu�ies filmēt paredzamās kaislības. Tenets saprata, ka filmē�anas grupas autobusiņam nebija iespējams nokļūt Harija būdas rajonā, neizbraucot caur Menoras vārtiem un pāri Menoras lauku pļavām. Pirmo reizi viņ� ieprātojās, kā būdai piekļūtu buldozers.

-��� Katrā ziņā plāno�anas atļauju viņa no�teikti nedabūtu, turpināja Lainhems, jo, pēc manām domām, �ejienes zeme pirmām kārtām domāta lauksaimniecībai, un ārpus ciemata robe�ām�

-�� Hm, nezinu, novilka Tenets. Kontfole nav tik stingra, kādai tai vajadzētu būt. Atceros, mana sievasmāte stāstīja, kāds viņas paziņa dabūjis plāno�anas atļauju, lai gan visi domāju�i, ka par to nevar būt ne runas. Redziet, viņ� pie�ķīris daļu zemes kopienai ciemata kluba celtniecībai un bērnu spēļu laukumam.

-�� Jūs domājat, ka tas varēja būt padomā ari misis Seldenai? jautāja Kimberlijs.

-�� Iespējams, tie�i tādēļ viņa gribēja arī to mazo zemes pleķīti. Beigu beigās, viņa padarītu sevi par sabiedrības labdari.

Lainhems bija neizpratnē.

-�� Man nav skaidrs.

-��� Paklausieties, skaidroja Tenets, pēc manas sapra�anas, lai dabūtu plāno�anas atļauju, vispirms jāiegūst draudzes padomes ap�stiprinājums, tad pa�valdības padomes piekri�ana. Varbūt misis Seldena bija apņē�musies iegūt ciemata kluba zemi kopā ar fermu savā īpa�umā tādēļ, lai vēlāk varētu to piedāvāt kā dāvanu draudzes padomei un iespaidotu viņus pie�ķirt plānojuma atļauju celtniecībai atliku�ajā zemes daļā.

-�� Saprotu, ko jūs domājat, teica Lain�hems. Tas viņai būtu vērtīgāk nekā jebkura nauda. Cik liela ir fermas zeme?

-� Trīs simti akru, paskaidroja Kimberlijs.

Lainhems iesvilpās.

-�� Ja viņa samaksāja divus tūksto�us par vienu akru un ieguva simt tūksto�us par akru kopā ar plāno�anai atļauju�

-�� Liela nauda, novilka Tenets. Viņam n'upat ienāca prātā, vai Lomekss nebija pa�valdības plāno�anas komisijas priek�sēdētājs. Lai gan, ja Mārcija cerētu viņu iespaidot, bi ja jābūt uzmanī�gai, viņa nedrīkstēja to ielūgt savā mājā atklāti. Pēk�ņi dīvainās viesības ieguva visai nepatīka�mu piegar�u.

Reportiere, jauna meitene, ģērbusies, pa�asprāt, laukiem piemērotā apģērbā garos, zaļos zābakos, jakā un rūtainu, lietusmēteļa audumam pieskaņotu �alli ap kaklu, sasniedza viņus pirmā.

-�� Tesa Bcrklija, televīzija. Vai jūs varētu pastāstīt, kas �eit notiek? Par galveno viņa no�turēja konsteblu Kimberliju, bez �aubām, viņa formas tērpa dēļ.

Tenets uzjautrināti iedomājās, ka varbūt meitene viņu un Lainhemu uzskata par tiesu izpildītājiem. Viņa bija labi piemērota mazajam ekrānam, ar lielisku miesas būvi, pievilcīgu smaidu un labām manierēm. Viņai jābūt no jau�najām. Tenets pazina lielāko daļu televīzijas raidījuma No krasta līdz krastam reportieru.

Vīrs ar kameru elsdams sekoja viņai pa pēdām.

-�� Reportierīt, viņ� izdvesa, papliķēdams savu ļengano vēderu, kur� bija pārkāries bik�u siksnai, nu ir tā reize, kad man izdosies nodzīt svaru.

Operators bija vecāks par meiteni, varbūt ap �etrdesmit, un jau krietni plāniem matiem.

Meitene uzzibsnīja viņam nepacietības pil�nu smaidu un atkal pievērsās Kimberlijam.

-�� Vai jūs varētu to pastāstīt?

Kimberlijs paskatījās uz Tenetu, kur� vil�cinājās. Viņam pagaidām ne visai gribējās parādīties ekrānā, sniedzot interviju par Mārcijas nāvi. No otras puses, �eit salasīju�ies ciemata ļau�dis neizklīdīs, nesaņēmu�i informāciju, kāpēc Ha�rija izlik�ana no būdas ir atlikta, vismaz pagaidām.

-�� �odien izlik�ana nenotiks.

-�� Kāpēc tā atvainojiet, mister�?

Tenets nopūtās.

-�� Detektivinspektors Tenets, Starrendenas kriminālizmeklē�anas nodaļa.

Meitenes acīs viņ� pamanīja iedegamies badīgu skatienu. Viņa bija saodusi jaunumus un tagad paskatījās uz vīrieti sev blakus. Kamera pavērsās uz Teneta pusi.

-� Ko jūs �eit darāt, inspektor?

Tenets, protams, varēja dot kādu izvairīgu atbildi, bet viņa, bez �aubām, vēlāk tik un tā uzzinās par Mārciju Seldenu. Un nebija prātīgi noskaņot pret sevi masu saziņas līdzekļus, it se�vi�ķi televīziju, jo tā pret policiju vienmēr iz�turējās ļoti izpalīdzīgi, gan izlai�ot speciālus paziņojumus, ja tādi bija nepiecie�ami, gan in�formējot skatītājus raidījumā Policija 5, ikne�dēļas programmā, kas veltīta senāku krimināl�lietu atklā�anai.

-�� Misis Seldena �orīt atrasta noslīkusi.

Meitene paskatījās uz nogāzi upes virzienā.

-� �eit, lejā?

-� Nē, pie Doningtonas dambja.

-�� Tā bija misis Seldena, kura gatavojās iz�likt Hariju Grīnlīfu un ar buldozeru nostumt viņa pa�a uzbūvēto būdiņu, kurā viņ� dzīvo jau desmit gadus?

Tenets saprata, ka to viņa saka nākamajiem televīzijas skatītājiem.

-� Jā.

-�� Un jums ir aizdomas, ka te slēpjas kaut kas netīrs?

-�� Pagaidām mums nav nekādu aizdomu. Kā jūs zināt, visi mīklainie nāves gadījumi tiek izmeklēti, un mēs tikai cen�amies noskaidrot, kas noticis.

-� Un misters Seldens ir atlicis izlik�anu?

-�� Misters Seldens, kā jūs varat iedomāties, ir tādā stāvoklī, ka nespēj pieņemt nekādus lē�mumus, nedz arī nodarboties ar problēmām, kuras varētu rasties pēc izlik�anas. Pēc mana rīkojuma izlik�ana tiek atlikta.

-� Atlikta� Tad tas nozīmē, ka�

-��� Diem�ēl pagaidām es patie�ām neko vairāk nevaru pateikt. Atvainojiet!

Straujā solī Tenets'devās lejup pa nogāzi. Lainhems un Kimberlijs viņam sekoja. Opereators ar kameru tipināja viņiem vienā pusē, meitene otrā, pārmaiņus runādama mikrofonā pati un pastiepdama to viņam pie sejas.

-�� Kur� atrada līķi, inspektor?

-�� Kur tie�i to atrada?

-� Kad to atrada?

Tenets apstājās un pagriezās pret viņu.

-�� Paklausieties, mis Berklija�

-�� Tesa, meitene atbildēja, ar �ilbino�u smaidu demonstrēdama baltu zobu rindu.

-�� �man tie�ām pa�reizējā brīdī nav papil�du informācijas, toties ir milzums darāmā, tāpēc�

-�� Labi, viņa paraustīja plecus un, kā padodamās, pacēla rokas. Es padodos, bet, ja mēs varētu palūgt nojums interviju vēlāk*..

-�� Piezvaniet man pēcpusdienā uz biroju, atbildēja Tenets, pie sevis apņemdamies ap to laiku nerādīties nodaļai ne tuvumā.

-��� Labi, sekoja vēl viens kūsto�s smaids. Pateicos.

Viņa atpalika, atļaujot Lainhemam un Kimberlijam atkal nostāties blakus Tenetam.

Kimberlijs tūlīt pat nogāja no takas un no�griezās pa diagonāli lejup pa nogāzi. Tenets ievēroja, ka ciema ļaudis pazudu�i. Pēc pāris mirkļiem viņ� saprata, kāpēc. Nogrie�oties aiz koku pudura, varēja redzēt, ka labajā pusē me�ā iestiepjas gara pļavas strēle. Tās-galā, kādus div�simt jardus tālāk, kur atkal parādījās koki, stāvē�ja pussagruvusi koka būda no nodarvotiem baļķiem, ar gofrēta skārda jumtu. Bez �aubām, tas bija Harija mājoklis. Un tagad viņ� redzēja, uz kurieni aizgāju�i ļaudis. Acīmredzot no�spriedu�i, ka viņi ar Lainhemu ir tiesu izpildītāji, un sarindoju�ies pla�ajā pļavā, viņi, kājas zem sevis sakrustoju�i, sēdēja zālē. Rokās saķēru�ies, visi mēmā protestā gaidīja, kad sāksies sadursme. �ur un tur slējās plakāti: ROKAS NOST NO HARIJA! 11 ĀRIS IR MŪSĒJAIS! LIKUMA VIETĀ TAISNĪGUMU! "Ātri no�strādāts. Interesanti, nobrīnījās Tenets, kā viņi uzzināju�i par izlik�anu. No Edītes Fipsas? No Mārcijas pa�as? (Visai neticami.) No Harija?" Pirmo reizi viņu �is vīrs ieinteresēja. Kas viņ� tāds ir, ja spēj pamodināt tik spēcīgu līdzjūtību? Vai arī �ie ļaudis bija bez īpa�a nolūka sanāku�i dīvaiņi, sensāciju meklētāji un maldinātie?

Tenets apstājās, pasveicināja divus formās tērptos policistus, kuri gaidīja tuvumā, tad pacēla roku un, salicis plaukstas ruporā, uzsauca:

-�� Viss kārtībā. Jūs tagad varat iet mājās. Iz�lik�ana ir atlikta.

Sēdo�o rindu pār�alca satraukuma pilna zumzoņa, it kā caur sadotajām rokām būtu izskrējusi elektriskā strāva. Tomēr neviens nekustējās.

-� Tā ir taisnība, Tenets pavicināja roku. -

Jūs visi pazīstat konsteblu Kimberliju. Pavaicā�jiet viņam!

-�� Vai tā ir, D�ek? uzsauca kāds vīrietis rindas vidū, sīksts vīrs, ap se�desmit gadus vecs,ģērbies kājnieku frencī un nonēsātās velveta bik�sēs.

Kimberlijs pamāja.

-�� Pilnīga taisnība.

Sēdo�ie apmainījās skatieniem, un tad rin�da izjuka, jo ļaudis sāka slieties kājās.

Runasvīrs, kur� pats sevi bija iecēlis �ajā postenī, pirmais sasniedza viņus.

-�� Kāpēc tā? viņ� pieprasīja paskaidroju�mu. Kas lika viņai pārdomāt? Dū�a papē�os, vai tā?

-�� Labāk nebūtu to teicis, Den! ierunājās Kimberlijs. Viņ� palūkojās uz Tenetu, kur� pamāja ar galvu. �is ir detektīvinspektors Tenets no Starrendenas kriminālizmeklē�anas nodaļas. Misis Seldena ir mirusi.

. Pēc pēdējā vārda pēk�ņi iestājās klusums. Ļaudis nemierīgi apmainījās skatieniem. Tenets ievēroja, ka lielākā daļa no viņiem bija vai nu pensionāri, vai sievietes pusmū�ā un vēl da�i jaunie�i, kuriem acīmredzot nebija ko darīt.

Vīra vareni noaugu�ās uzacis savilkās me��onīgā grimasē.

-�� Mirusi, jūs sakāt?

Kimberlijs pamāja.

-�� �orīt viņu izvilka no upes pie Doningtonas dambja.

-�� Kā tas notika?

-�� Jūs zināt tikpat daudz, cik es. Bet, kā jau teica inspektors Tenets, izlik�ana �odien neno�tiks. Jūs visi varat iet mājās.

Lai kā ari viņi būtu noskaņoti pret Mārciju, jaunumi visus pieklusināja, un pa divi, pa trīs viņi sāka izklīst. Tomēr vīrs, kuru sauca par Denu, pa nogāzi apņēmīgi devās Grīnlīfa būdas virzienā.

-�� Vienu mirkli! Tenets uzsauca viņam.

Vīrs apstājās.

-��� Es tikai gāju pateikt to Harijam. Tas, ziniet, attiecas arī uz viņu.

Tenets ignorēja vīra sarkasmu.

-� Es to izdarī�u pats.

Vīra lūpas sakniebās, bet, neko neteicis, viņ� pagriezās un steidzās noķert pārējos.

-�� Labi, visi uztraukumi ir pāri, Tenets tei�ca formas tērpos ģērbtajiem policistiem. Varat atgriezties nodaļā. Esat manīju�i kādu no manas komandas?

-�� Tikai pa gabalu. Viņi darbojas upes krastā.

-�� Vai nezināt, kur viņi ir tagad?

-��� Viņi panāca kādu nelielu gabaliņu no ciemata un tad pagriezās atpakaļ. �ķiet, viņi kaut ko ir atradu�i.

-� Pasakiet viņiem, ka drīz bū�u atpakaļ, labi? Gribu tikai pirms tam aprunāties ar Grīnlīfu. Kimberlij, būtu jauki, ja jūs pagaidām paliktu kopā ar mums.

-�� Ser� ierunājās Kimberlijs, kad viņi bi�ja sāku�i solot pa zālaino nogāzi uz Harija būdu.

-Jā? '

-��� Man tikai ienāca prātā, ka jūs varbūt gribētu zināt�

-�� Ko? Klājiet vaļā, veco zēn!

-��� Pagāju�ajā nakti es redzēju misteru Seldenu.

Tenets apstājās.

-�� Kur?

-�� Krodziņā. Kaut kad starp pusdeviņiem un deviņiem.

-�� Vai viņ� bija viens pats?

-� Jā. Manuprāt, izskatījās visai nomākts.

-�� Viņ� bie�i iet uz krodziņu?

Kimberlijs paraustīja plecus.

-�� Reizi pa reizei.

-�� Viens pats?

-�� Parasti jā. Izdzert kādu pinti un papļāpāt, bet vakar vakarā viņ�� Palika iespaids, ka viņ� negrib ne ar vienu nināt. Neko jau viņ� neteica, bet interesanti, ka, ja neņem vērā sasveicinā�anos, ļau�dis gāja viņam apkārt ar likumu. Un vēl es ievēro�ju, ka viņ� dzer viskiju. Dubultmēriņus.

-�� Neko neesat palaidis garām.

Kimberlijs pasmaidīja.

-� Cen�os, ser.

-��� Viņ� nupat kā nāca no sievasmātes mājām, ierunājās Lainhems. Atceraties?"Viņ� teica, ka esot izgājis pastaigāties.

-�� Jā� Vai krodziņā kāds par viņu runāja, Kimberlij?

Policists paraustīja plecus.

-�� Manuprāt, viņi, tāpat ka es, domāja, ka viņ� ir sadrūmis misis Kārteres dēļ. Visi zina, ka viņ� sievasmāti loti mīl cik man zināms, vina pa�a māte ir mirusi pirms daudziem gadiem, un arī sievasmāte, pēc visa sprie�ot, uzskatīja, ka no viņa acīm staro pati saule.

-�� Viņiem neienāca prātā, ka viņ� varbūt ir sastrīdējies ar sievu?

-�� Nē, esmu par to gandrīz pārliecināts. Par kaut ko tādu nekādas baumas neesmu dzirdējis.

-Cik ilgi viņ� bija krodziņā?

-�� Es teiktu, ka neko ilgāk par divdesmit minūtēm.

-�� Un cik mēriņus viņ� izdzēra?

Kimberlijs padomāja.

-� Trīs.

Tenets pagriezās un atkal sāka soļot pa nogāzi.

-�� Kāds viņ� ir?

-�� Es viņu labi nepazīstu, bet ciematā viņu ieredz glu�i labi.

-�� Ne tā kā viņa sievu?

-�� Jā. Nezinu, vai jūs sapratāt, ser, bet misis Seldena ir vietējā meitene.

-�� Mis Fipsa man pastāstīja.

-��� Domāju, ka ļaudīm ir grūti pieņemt viņu.,, kā lai pasaka� kā Mcnoras lēdiju. Un viņa visu vēl sabojāja, nepapūloties iesaistīties ciemata dzīvē. Ar to es domāju, ka viņa negāja baznīcā un nepiedalījās ciemata pasākumos, nepiedāvāja Mcnoras zemi ciemata sarīkoju�miem, neiepirkās ciemata pārtikas veikalā� Un vēl, protams, visa tā jezga ar taku un ciemata klubu, un tagad ar Hariju. Misters Seldens ir pavisam citādāks viņ� ir kā savs cilvēks, labprāt palīdz ciemata pasākumos�

-�� Un pastāvīgi apmeklē ciemata krodziņu, izklaidīgi piebilda Tenets. Viņa uzmanība tagad bija pievērsta kādus divdesmit jardus tālāk stāvo�ajai būdai.

Nepiespiesti sarunājoties ar Kimbcrliju, viņ� ar vienu aci bija pētījis primitīvo konstruk�ciju, bet līdz �im nebija pamanījis ne mazāko dzīvības pazīmju. Būda bija kādas piecpadsmit pēdas gara. Dēļu sienā rēgojās tikai viens logs, aizsegts ar kaut ko līdzīgu armijas segai. Būdas priek�ā, pļavā bija iekopts mazs, kārtīgs, tīri izravēts sakņu dārziņ�: rindas ar agrajiem ziedu kāpostiem, krokoto kāpostu asniem un dobju ga�los saspraustās, vējā plando�ās tuk�ās sēklu tur�ziņas likās kā klusējo�a liecība rūpēm, kuras te ieguldītas. Kreisajā pusē pie zemē iedzīta mieta ganījās valgā piesieta kaza sapītām kājām, un pa labi no būdas slējās stiepļu pinuma no�ogojums.

Blakus savai mītnei pa zemi ka�ņājās cāļi.

Durvis būdas labajā pusē, iepretim cāļu mājai, bija aizvērtas un aizbultētas. Viņi palūko�jās apkārt, bet citu ieeju nemanīja. Logs nebija domāts atvēr�anai, un jebkuru ienācēja skatu aizsedza sega.

-�� Tātad viņ� ir aizgājis, novilka Lainhems.

Viņu skatieni satikās, un abi zināja, ko domā otrs. Vai nu Harijs ir aizgājis tāpēc, ka uzskata viņus par tiesu izpildītājiem, vai arī ir saistīts ar Mārcijas nāvi.

Blakus durvīm stāvēja ko�u saēsts klub�krēsls ar nolauztiem rokturiem, tā virsma bija izbalējusi no ilgās stāvē�anas vējā un lietū. Tenets iztēlojās, kā vecais vīrs sē� klubkrēslā un apmierināti raugās lejup pa nogāzi uz upi un pāri tai uz aug�up kāpjo�o krastu. Viņ� liekas tik nekaitīga radība. Kāpēc Mārcija tik ļoti gribēja no viņa atbrīvoties?

-�� Domājam, ka esam atradu�i, kur viņa nokļuva ūdenī, ser, Svifts izskatījās ar sevi ļoti apmierināts.

Bija pagājusi pusstunda. Harijs, bez �au�bām, pazina me�u kā savu kabatu, tāpēc Tenets nosprieda, ka visiem trim meklēt �o vīru būtu tīrā laika nosi�ana. Viņi atgriezās uz takas un de�vās ciemata virzienā. Svifts nāca viņiem pretī.

Viņiem priek�ā, pa kreisi no tilta, slējās augsta ķieģeļu siena. Tā norobe�oja Menoras īpa�umus un iezīmēja ceļu uz ciematu. Tilta �ajā galā, blakus draudīgai spraugai margās pārējie Teneta vīri gaidīja viņa iera�anos. Bars cilvēku, kuros Tenets pazina daudzus Harija Grīnlīfa aizstāvjus, bija sastāju�ies rindā gar margām tilta tālākajā galā un blenza uz policistiem.

-�� Cik saprotu, jūs runājat par margās izlauzto spraugu, Tenets paskatījās uz Kimberliju. �is vietējais vīrs uz viņu bija atstājis labu ie�spaidu, un tagad Tenets jutās pārsteigts un pat nedaudz vīlies, ka nav brīdināts par tādu acīm�redzamu varbūtību. Kimberlijs nosarka un pavēra muti, lai runātu, bet Svifts pasteidzās pir�mais.

-� Jā, ser. Acīmredzot vakardienas spēcīgajā lietū smagā ma�īna uzslīdējusi margām.

Viņi bija aizgāju�i līdz īsam akmens kāpņu posmam, kur� tilta sapostītajā galā veda uz ceļu, un Tenets apstājās, lai apskatītos rūpīgāk. Mar�gas bija būvētas no Kentas smil�akmens, un kā�das piecas pēdas gar� posms bi ja nolauzts precīzi ceļa līmenī. Apak�ā, upes ūdenī vēl varēja redzēt tur iekritu�o margu posmu.

-�� Cerēsim, ka �oreiz nebūs jāskandē skaitāmpantiņ�: "Vai nu viņa nokrita pati, vai viņu kāds nogrūda", kurnēja Lainhems, vērdamies atlūzā.

Tenets zināja, ka viņ� doma Terentu lietu, slepkavību, kuru viņi atklāja pagāju�ajā gadā. Kāda augstas klases vietējā ķirurga sieva bija nokritusi no savas guļamistabas balkona un nositusies.

-� Apstākļi gan at�ķiras, Maik.

Kimberlijs tagad bija ieņēmis spēcīgas

aizsardzības pozīcijas.

-�� Ser� pēc vakardienas smagās ma�īnas avārijas es personīgi veicu visus dro�ības pasākumus. Varat nākt un pats apskatīties. Ceļu dienests uzstādīja pagaidu barjeru un apsolīja uzreiz veikt remontdarbus, un, ja varēs, viņi ie�radīsies varbūt pat �odien.

Viņi uzkāpa aug�ā uz ceļa.

-��� Lūk, zīmes, CELA NEGADĪJUMS un liela UZMANĪBU, BRIESMAS! ceļa malā abās pusēs tiltam, un brīdinājuma signālugunis apkārt robam un pagaidu barjerai�

Kimberlija balss aprāvās, un bija skaidrs, kāpēc. Asfaltā izurbtajos caurumos bija ievietoti divi metāla stieņi, katrs savā roba pusē, un starp tiem novilktas virves viena aug�ā, otra vidū, un �ī vidējā acīmredzot bija nostiprināta nevērīgi; viens tās gals vaļīgi nokarājās, atklājot trīs pēdas platu spraugu.

-��� Tā nav jūsu vaina, mierino�i teica Tenets, paskatījies uz �ausmās sastingu�o Kimberliju.

-�� Man �orīt vajadzēja pārbaudīt.

-�� Jums bija darba pilnas rokas ar Harija

Grinlīfa izlik�anu. Turklāt jūs neatbildat par bar�jeras uzstādī�anu.

-� Vienalga�

Tenets notupās, lai apskatītu robu tuvāk. Vidū zem salauztās apmales sekcijas rēgojās kā�das piecas collas gara vientuļa klints radze. Tās spraugā bija ieķēru�ies da�i gari, blondi mati, un radzes galu iekrāsoja brūngans plankums. In�spektors pavērās upē zem sevis. Upes dibenā, zem ūdens, gulēja brūna sievie�u ielas kurpe.

Vai tā piederēja Mārcijai Seldenai?

Katrā ziņā �ķita neap�aubāmi, ka �i ir vieta, kur viņa sastapusi savu nāvi.

Tenets atkāpās un mēģināja iztēloties notiku�o. Vai ir iespējams, ka noticis nejau�s nelaimes gadījums? Nē, noteikti ne. Jebkuram, ejot no ciemata puses pāri tiltam uz taku, kura vakarā atradās tumsā, noteikti ļoti jāuzmanās, jā, bet Mārcijai vajadzēja zināt, ka te draud bries�mas; viņai, ejot uz mātes koted�u, vajadzēja redzēt postījumu un brīdinājuma ugunis. Turklāt viņa, protams, zināja, ka te pirms tam notikusi avārija. Viņ� pajautāja Kimberlijam par laiku, kad ma�īna ietriekusies margās.

-� Vakar pēcpusdienā, ap �etriem, ser.

-�� Un cik ilgu laiku jums vajadzēja, lai ievestu kārtību?

-� Pāris stundas.

Tātad pagaidu barjerai vajadzēja būt gata�vai ap se�iem.

Tenets paskatījās uz Lainhemu.

-�� Ko jūs par to domājat, Maik?

-�� Es tie�ām nespēju iedomāties, ka viņa būtu varējusi iekrist ūdenī nejau�i. Tās sarkanās gaismas spīd jau pa gabalu.

-�� Viņa varēja pakāpties atpakaļ, lai palaistu garām kādu ma�īnu.

-�� Tikai kāds nenormālais drāztos pāri tiltam pilnā ātrumā, it īpa�i, kad deg visas �īs brīdinājuma signālugunis.

-�� Ak, nesakiet vis, Maik! Mēs gan glu�i labi zinām, ka trako netrūkst.

-�� Tiesa gan. Tomēr katrā ziņā jebkur�, ejot pāri tiltam un zinot par robu margās, būtu īpa�i uzmanīgs. Dro�i vien pat ietu pa pretējo pusi.

-�� Bet pat tādā gadījumā�.

-�� Un ceļ� varēja būt apledojis, atceraties, Maik? Vakar vakarā temperatūra strauji nokritās, un vēl pēc visiem tiem lietiem�

-�� Nu, ko, ir jau iespējams, ka misis Seldena paslīdēja, domīgi novilka' Lainhems, bet viena lieta ir skaidra. Ja kāds gribēja no viņas tikt vaļā, tad robs margās un apledoju�ais ceļ� deva lielisku iespēju. Viens viegls grūdiens, un lejā viņa bija.

-�� Jā, acīmredzot �ādu iespēju mums nāk�sies paturēt prātā, tāpēc labāk ķersimies pie dar�ba un dabūsim uz �ejieni pārējos. Filmē�anas grupu un ekspertus. Viņi ir brīdināti, ka var būt vajadzīgi.

Tcneta vēders protestējo�i ierūcās. Viņ� paskatījās pulkstenī. Bez ceturk�ņa �etri. Pat prātā nevarēja ienākt, ka ir jau tik vēls.

-� Vai jūs visi esat ēdu�i?

-�� Pārmaiņus aizskrējām uz krodziņu uzkost kādu sendvi�u.

-�� Ser� tas bija Kimberlijs. Ja jūs un ser�ants vēlētos uzkost� Esmu pārliecināts, ka mana sieva labprāt pagatavotu da�us sendvi�us

-� Jūs tā domājat?

Doma likās kārdino�a. Tenetam bija aizdo�mas, ka viņiem nāksies �eit uzturēties vēl stundām, bet krodziņ� neatvērsies ātrāk par se�iem.

-� Esmu pilnīgi pārliecināts.

Tenets nodeva rīkojumus: jāsāk māju apstaigā�ana, un, kad darbu beigs eksperti un filmē�anas grupa, jāpārmeklē upes krasts. Pāris akvalangistiem jāiztausta upes dibens, un misis Pentrijai jāpajautā, vai viņa pazīst kurpi. Vēl kā�dam arī jāatgādā viņu ma�īna un Kimberlija mo�tocikls no Menoras.

-�� Iesim uz jūsu māju. Gribu tuvāk apskatīt ciematu.

Lielākā daļa Tīlfordgrīnas atradās aiz tilta tālākā gala. Tikai da�as koted�as atradās iz�klaidus gar ceļu iepretī Menoras robe�sienai. Aiz tām pletās klaji lauki, caur kuriem Tīlas ūdeņi kāri meklēja satik�anos ar Stūras straumi.

Kad viņi pārkļuva tiltam, ceļ� papla�inājās.

Labajā pusē krodziņ� Greizās durvis centās at�taisnot savu nosaukumu. Priek�ējo durvju eņģes bija noliektas lejup, un pati melnbaltā ēka bija atbilsto�i ekscentriska katra siena it kā ne�pareiza, bet jumts draudēja uzgāzties uz galvas. Tenetam radās aizdomas, ka �is dīvainais izskats tiek rūpīgi uzturēts, lai pievilinātu viesus. Kimberlijs viņa aizdomas apstiprināja. Aiz krodziņa lieliski koptā mauriņā līdz pat upei bija izkaisīti dzīvespriecīgi soliņi un galdiņi ar saulsargiem.

Krodziņam iepretī pletās ciemata skvērs. Ceļ� sadalījās, apmeta tam pusloku un atkal savienojās. Ar rupju zāli apaugu�a lauka tālākajā malā stāvēja baznīca, bet tās vienā pusē gulēja pāris palielu māju, viena no kurām acīmredzot bija mācītājmāja, bet otrā pusē rinda skaistu ķieģeļu koted�u ar dakstiņu jumtiem, baltiem logu rāmjiem un labi iekoptiem dārziņiem.

Ceļa labajā pusē aiz krodziņa stiepās divas paīsas kopā sabūvētu koted�u rindas, katrā pa �etrām mājām. Pirmās rindas otrajā koted�ā, kā pastāstīja Kimberlijs, dzīvojusi misis Kārtere, Mārcijas Seldenas māte. �ī koted�a izcēlās, jo bija lieliski uzturēta ar dzīvīgu krāsojumu, jaunu ķieģeļu ap�uvumu un iekoptu dārziņu mājiņas priek�ā, tagad pilnu ar daudzkrāsainām zeltziedēm. Puķu saldā muskusa smar�a, ko �o�brīd vēl pastiprināja saules siltie stari, pavadīja garāmejo�os policistus. Visas astoņas koted�as kādreiz piederēju�as Tīlfordgrīnas fermai un būvētas ļaudīm, kuri tajā strādāja, bet vienu no tām pirms vairākiem gadiem Mārcija nopirkusi no mistera Tillera savai mātei runāja, ka par milzu naudu. Pārējās joprojām-tika izīrētas un tagad, domājams, piederēja Bernardam Scldenam. Tūlīt aiz koted�ām �aurs, akmens �ķembām klāts ceļ� veda uz fermu, un Tenets pat varēja saskatīt vienas kaltes mājas konisko jumtu virs kokiem slējās tā balti krāsotā kapuce. Aiz skvēriņa ceļa abās pusēs stāvēja da�as krietni lielākas mājas, vecā un jaunā sajaukums. Pēdējā no tām, kā Tenetam �ķita, bija uzbūvēta ie�priek�ējās dārzā. �ajos laikos apdzīvotās vietās tā likās vienīgā iespēja tikt pie apbūves laukuma. Ciemata galā iestiepās aklā ieliņa ar municipa�litātes celtajām ēkām, bet tām iepretī atradās policija, tipiska, neko neizsako�a, �etrstūraina ķieģeļu kaste ar ziņojumu dēli ārpusē.

Misis Kimberlija, maza, pilnīga sieviete ar sprogainiem, melniem matiem un ko�ām, tum��ām acīm, viņus silti uzņēma, un pēc pusstundas, stiprināju�ies ar cepeti, marinētiem dārzeņiem un mājās ceptu maizi, Tenets un Lainhems, atjauno�ta entuziasma pilni, devās iztaujāt māsu Lintu.

Jau pa gabalu varēja redzēt, ka misis Kārteres vecās koted�as priek�ā stāv apbedī�anas ma�īna. Viņiem pienākot tuvāk, pa priek�ējām durvīm divi vīri iznesa brezenta nestuves, ievie�toja tās ma�īnā un aizbrauca.

No apbedī�anas biroja, teica Lainhems.

-�� Hm. Tātad doktors jau ir bijis un parak�stījis mir�anas apliecību.

Pie durvīm stāvēja sieviete māsas tērpā un ar skatienu pavadīja aizbrauco�o ma�īnu. Tad viņa atgriezās koted�ā un aizvēra aiz sevis dur�vis. Pēc pāris minūtēm, kad māsa, sadzirdējusi Teneta klauvējienu, atvēra durvis, varēja redzēt, ka viņa ir raudājusi.

-�� Misis Linta?

-�� Mis.

Viņ� iepazīstināja ar sevi un Lainhemu. Sieviete pakāpās atpakaļ.

-�� Nāciet iek�ā!-

Durvis veda tie�i nelielā viesistabā ar pa�klāju ko�i brūnā, oran�ā un dzeltenā krāsā, zaļiem aizkariem, sinepjkrāsas dīvānu un tam pieskaņotu atpūtas krēslu. Tenets nobrīnījās, kā var paciest tik lielu rakstu krāsainību tik mazā telpā. Viņam tas likās nomāco�i, pat smacējo'i.

Viņa iz�ņauca degunu un piemetās uz krēs�la maliņas, pamājot uz dīvānu.

-�� Lūdzu, sēdieties!

-�� Pateicos.

Tenets pamanīja, ka viņa pieliek visas pūles, lai saņemtos. Sieviete bija daudz jaunāka, nekā viņ� bija gaidījis. Viņ� bija domājis sastapt tuklu, māti�ķu sievi�ķi, varbūt pat atraitni, kuras bērni jau izaugu�i un atstāju�i mājas, un nu viņa ir brīva un visu savu laiku var veltīt pacientam. Apkopt kādu, kas ir neārstējami slims, ciematā, jūdzēm tālu no visiem, nezin vai varētu likties vilino�i lielākajai daļai jaunu cilvēku. Acīmre�dzot �ai meitenei labāk prtika strādāt ar slimnieku vienatnē. Viņai nebija vēl divdesmit, viņa bija vienkār�a un neizskatīga, ar taisniem matiem, kas saņemti atpakaļ uz pakau�a un sa�sieti ar elastīgu lenti. Uz acīm viņai bija brilles metāla ietvarā.

-� Jūs laikam sakarā ar misis Seldenas nāvi. Mis Fipsa zvanīja�

-�� Jā. Mēs mēģinām noskaidrot, kas noti�cis. .. viņ� aprāva sakāmo. Kas tur?

Pie durvīm, kuras dro�i vien veda uz virtu�vi, kāds skrāpējās.

-��� Ā, tas ir Plankumiņ�, misis Kārteres suns. Viņ� ir bēdīgs, jo jūt, ka kaut kas nav labi. Nezinu, ko ar viņu iesāk�u. Vai jūs neiebildīsiet, ja ielaidī�u viņu?

-�� Nepavisam. Varbūt, Tenets piebilda, kad viņa piecēlās atvērt durvis, misters Seldens viņu paņems?

Tas bija skumīga izskata spaniels, ausis nokāru�ās un aste nolaista. Suns sekoja māsai Lintai līdz viņas krēslam, nokrita zemē zem viņas un paslēpa purnu ķepās.

-�� Iespējams. Bet jūtu, ka nedrīkstu viņu �ādā brīdī traucēt. Viņam jau tā ir pietiekami bē�du, viņa noguru�ām kustībām izberzēja acis un tad noliecās noglaudīt sunim galvu. Ē, veco zēn, varbūt misis Pepera da�as dienas tevi

pieskatīs? Pie viņas tu vismaz esi pieradis.

-�� Misis Pepera?

-��� Misis Kārteres draudzene. Viņa dzīvo blakus un reizi pa reizei mēdza mani aizvietot, lai es varētu iziet ārā. Viņas bija senas drau�dzenes un gadiem pazina viena otru.

Māsa Linta vēl.kādu brīdi glaudīja suni un tad paskatījās uz Tenetu.

-�� Atvainojiet, ko jūs teicāt?

-�� Tikai to, ka mēģinām noskaidrot misis Seldenas pagāju�ās nakts gaitas. Kā liekas, viņa bija ieradusies apciemot māti?

-Jā, pareizi.

-� Cikos viņa ieradās?

Meitene sarauca pieri.

-��� Neesmu pārliecināta, ka varē�u precīzi atbildēt, viņa vēlreiz izberzēja acis. Atvaino�jiet, pagāju�ajā naktī daudz gulēt neiznāca. .

-�� Tā es ari nopratu. Dro�i vien jūs pagasti nestrādājāt visu diennakti?

Smaida atblāzma.

-� Vairāk vai mazāk.

-�� Bet tas ir �ausmīgi!

-�� Nē, ne īpa�i. Nav tik slikti, kā izklausās. Patiesībā misis Kārterei naktī nevajadzēja daudz uzmanības. Un viņa bija ļoti patīkama slimniece, patie�ām jauka, tā ka pieskatī�ana neprasīja tādu spriedzi, kāda parasti vajadzīga līdzīgos gadīju�mos.

-� Jums viņa patika.

-�� Nevar jau nodzīvot gandrīz vai gadu blakus tik jaukam cilvēkam, kāda bija viņa, un neiemīlēt viņu. Ak, es zinu, ka māsas nemēdz emocionāli dzīvot līdzi saviem* pacientiem, bet, kad ir tikai viens un visu laiku nākas pavadīt kopā�'

-�� Varu iedomāties� Paklausieties, mums tie�ām ir svarīgi noskaidrot-misis Seldenas pagāju�ās nakts gaitas. Varbūt jums būtu vieglāk atcerēties, ja sāktu no kāda agrāka vakara pun�kta, piemēram, no brī�a, kad zvanījāt misteram Seldenam, lai pateiktu, ka misis Kārtere vēlas viņu redzēt. Kā es saprotu, tas nebija nekas neparasts?

-� Ak, nē. Viņa ļoti mīlēja misteru Seldenu, viņ� viņai vairāk bija kā dēls� vairāk dēls, nekā znots.

"Vai viņa bija gribējusi teikt "vairāk dēls, nekā misis Seldena meita"?" nodomāja Tenets.

-�� Un dro�i vien viņ� viņu arī?

-�� Jā. Iegaumējiet, viņa patiesībā bie�i nelūdza, lai viņ� ierastos, un tomēr viņ� mēdza to darīt regulāri, tāpēc pat nebija vajadzības lūgt.

-�� Kad viņ� viņu apciemoja pirms tam?

-�� Iepriek�ējā dienā. Jā, viņ� bija �eit tējas laikā.

-�� Vai jūs zināt, kāpēc viņa to gribēja redzēt vakar vakarā?

-� Nē, viņa svārstījās. Misis Kārtere bija nemierīga visu vakaru. Domāju, viņa nojauta, ka tuvojas beigas. Meitene iekoda lūpā. Manuprāt, viņa vienkār�i gribēja atvadīties.

-� No viņa un nevis no meitas?

Māsa pamāja ar galvu.

-�� Viņa zināja, ka misis Seldenai ir viesības, un negribēja meitu sarūgtināt. Viņa bija� lepna, ja tā varētu teikt. Nemīlēja lūgt.

-�� Bet bija gatava lūgt misteru Seldenu.

-�� Jā, mis Linta apsvēra sakāmo. Zinu tā kā jūs nepazināt misis Karteri, tas jums var likties dīvaini, bet attiecībā uz misis Seldenu viņa tāda bija. Kā varu iedomāties, viņa dro�i vien cerēja, ka misters Scldens, ieraudzījis, cik smagi viņai ir, atgriezies pastāstīs to misis Selde�nai un viņa atbrauks.

-��� Jūs domājat, ka tas bija mēģinājums netie�i likt meitai atbraukt?

-�� Jā. Tikai nepārprotiet mani, misis Seldena pret māti izturējās ļoti labi, nopirka viņai �o māju, kā man �ķiet, un vienmēr gādāja, lai mātei nekad nekā netrūktu� Ieskaitot� viņa pabei�dza, mēģinādama pasmaidīt, ieskaitot mani. Mis Linta atkal noliecās, lai noglaudītu suni. Tā bija, Plankumiņ, vai ne?

Tenets atbildēja ar smaidu, priecādamies, ka meitene vairs nav tik sasprindzinājusies. Un tagad viņa tie�ām izskatījās atbrīvotāka, atlaidās krēslā un atspieda galvu pret atzveltni. Viņa izskatījās ļoti nogurusi. Pēdējās divdesmit �etras

stundas ta�u pagāju�as vienos uztraukumos.

-� Un tie�i tā ari viss notika, vai ne?

Viņa vilcinājās.

-��� Nu, ne tie�i. Ap to laiku, kad misters Seldens ieradās �eit, misis Kārtere bija iekritusi snaudā, un viņ� negribēja modināt. Viņ� te uz�turējās, kamēr viņa pamodās.

-��� Varbūt mēs varētu mazliet precizēt. Cikos misters Seldens ieradās?

-��� Es zvanīju uz Menoru divdesmit pāri septiņiem. Atccros to tāpēc, ka tajā brīdī ieskatījos pulkstenī. Vēl nobrīnījos, vai viņam pietiks laika ierasties un atgriezties mājās, līdz ierodas viesi. Bet viņ� atnāca tūlīt pat, tā ka viņam vajadzēja būt �eit ap pusastoņiem. Par nelaimi, kā jau teicu, lidz tam laikam misis Kārtere bija ieslīgusi miegā. Teicu, ka misis Kārtere nedusmosies, ja viņ� to pamodinās, galu galā viņa bija lūgusi, lai viņ� atnāk, bet mis�ters Seldens teica, ka nemodinās viņu, ka pa�gaidīs. Viņ� Sija apsolījis astoņos piezvanīt misis Seldenai un tā arī izdarīja. Dzirdēju viņu sakām, lai viņu negaida uz vakariņām, meitene paskatījās uz telefonu, kur� atradās uz maza galdiņa blakus virtuves durvīm. Es nevarēju nenoklausītie^. Māja ir ļoti maza.

Tenets pamāja.

-� Un kas notika tālāk?

-�� Misis Kārtere vēl kādu laiku gulēja, var�būt kādas divdesmit minūtes, un tad pa�ķindinā�ja zvaniņu. Viņai ir� bija� elektriskais zvanS, to viņai ierīkoja misis SelcLena. Misters Seldens * bija nonācis lejā, un, kamēr viņ� gaidīja, es pa�gatavoju kafiju. Tad uzgāju aug�ā, lai pārliecinā�tos, vai viss ir kārtībā, un misis Kārtere pajautā�ja, vai viņ� ir atnācis. Atbildēju, ka jā, un viņa lūdza, lai es viņu pasaucu. Es to arī izdarīju.

-�� Cik ilgi viņ� bija pie slimnieces?

-�� Kādu ceturtdaļstundu. Nonācis lejā, viņ� izskatījās satriekts, to es varu dro�i teikt. Viņ� izskatījās tā, it kā� it kā visiem spēkiem censtos neizrādīt savas jūtas. Jūs saprotat, ko es gribu sacīt? Neteicis ne vārda, paķēra mēteli un izdrāzās ārā. Atklāti sakot, man likās, ka viņ� tūlīt sāks raudāt un grib izkļūt no mājas pēc iespējas ātrāk, lai es neredzētu asaras. Vīrie�i nemīl raudāt sievie�u klātbūtnē, vai ne? Zinu to no savām iepriek�ējām darba vietām.

Tenets atcerējās, ko viņam stāstīja Kimberlijs. Seldens dro�i vien taisnā ceļā bija devies uz " krodziņu.

-�� Ko jus darījāt tālāk?

-�� Uzgāju apskatīties, vai ar misis Karteri viss ir kārtībā. Viņa atkal bi ja iemigusi.

-�� Vai jūs gaidījāt, ka misters Seldens at�griezīsies?

Viņa paraustīja plecus.�

�. Man likās, ka viņ� ir aizgājis pakaļ misis Scldenai, bet acīmredzot tā nebija. Kad viņa pus�deviņos piezvanīja, viņa par misteru Seldenu neko nezināja. Viņ� vēlāk pastāstīja, ka bijis pa�staigāties. Teica, ka gribējis atgriezties un ap�skatīties, kā jūtas misis Kārtere, jo nav spējis iedomāties, ka varētu iet uz mājām un būt vies�mīlīgs namatēvs.

-�� Ko teica misis Seldena, kad piezvanīja?

-�� Viņa gribēja runāt ar vīru.

-� Diem�ēl viņa �eit nav, misis Seldena.

-� Nav? Cikos viņ� aizgāja?

� Pirms kādām trim ceturtdaļstundām.

-�� Vai viņ� teica, uz kurieni dodas?

-��� Diem�ēl ne. Manuprāt, viņ� gāja uz mājam� Viņ� izskatījās visai satriekts.

-Mātes dēļ?

-Jā. Viņa� Baidos, ka viņa neizskatās vi�sai labi.

-��� Ak Dievs! Vai jums liekas, ka man va�jadzētu uz turieni aiziet?

-�� Tas jums pa�ai jāizlemj, misis Seldena.

-����� Vai viņa izskatās sliktāk nekā ie�priek�ējās dienas, kad mēs� kad ar viņu viss bi�ja labi?

-��� Ir ārkārtīgi grūti pateikt, bet es esmu gau�i noba�ījusies par misis Karteri.

-�� Es labāk pie jums aizskrie�u. Tikai uz da�ām minūtēm, lai pati pārliecinātos.

-� Un viņa tūlīt atnāca?

-��� Nē, drīzāk pēc kādām desmit piecpadsmit minūtēm, es tā teiktu. Viņai nācās soļot kājām. Viņa teica, ka neesot varējusi iedarbināt ma�īnu.

-�� Vai jūs par to pateicāt misteram Seide�nem?

-� Nē. Vai vajadzēja?

-�� Es tikai iedomājos� Tātad viņa nāca pa

taku?

-�� Misis Seldena neteica, bet domāju, ka jā. Ja viņa būtu nākusi pa Menoras iebrauktuvi un ceļu, tad paietu daudz ilgāks laiks.

-�� Tātad, cikos viņai vajadzēja ierasties? Apmēram bez ceturk�ņa desmitos?

-� Domāju, ka jā.

-Cik ilgi viņa �eit uzkavējās?

-�� Manuprāt, kādu pusstundu.

-� Tātad ceturksni pāri desmitiem?

-�� Tā vajadzēja būt. Varbūt misis Pepera varēs pateikt precīzāk.

-�� Viņa arī bija �eit?

-�� Viņa ieskrēja kādas piecas minūtes pirms misis Seldenas aizie�anas un uzkavējās apmē�ram pusstundu līdz bez ceturk�ņa vienpadsmi�tiem.

-�� Ja ar misis Kārteri bija tik slikti, kāpēc misis Seldena nepalika ilgāk?

-��� Manuprāt, viņa nosprieda, ka ir kārtējā viltus trauksme� Tā jau bija noticis daudzas reizes, un, ņemot to vērā, tie�ām nebija īpa�as jē�gas palikt. Māte bija aizmigusi, kad viņa ieradās, un nepamodās visu laiku, kamēr misis Seldena bija �eit.

-�� Un tad, liekas, atgriezās misters Seldens?

-�� Pareizi. Drīz pēc tam, kad viņa bija aiz�gājusi.

-�� Cik ilgi pcc tam, kā jums �ķiet?

Māsa Linta pacēla roku un sāka berzēt deniņus.

-�� Atvainojiet, mazliet sāp galva� viņa paraustīja plecus, lūpu kaktiņi noslīga lejup. Pēc kādām desmit piecpadsmit minūtēm.

Varbūt misis Pepera varēs to apstiprināt. Un, ja tā� Sē�ot cie�i blakus Lainhemam uz mazā dīvāniņa, elkoņiem saskaroties, Tenets sajuta nekontrolējamas satraukuma trīsas, kuras izskrēja caur ser�anta ķermeni. Viņ� zināja, ko Lainhems domā. Ja Mārcija Seldena ir aizgājusi tikai desmit vai piecpadsmit minūtes pirms vīra atgrie�anās, tad likās glu�i iespējami, ka uz tilta viņi ir pagāju�i viens otram garām. Teiksim, ja viņi sastrīdējās�

. Bernard! Kur, ellē, tu biji?

-�� Gāju pastaigāties.

-� Pastaigāties?

-�� Es atkārtoju, pastaigāties. Man bija� smagi.

-�� Paklausies, es neiebilstu, ka tu pamet mūsu viesus mātes dēļ.

-�� Ceru gan, ka ne.

-�� �Bet, manuprāt, tas jau ir par daudz pavadīt vakara atliku�o daļu pastaigājoties!

-� Ak, tie�ām, tie�ām? Vai drīkstu pajautāt, uz kurieni tu tagad dodies?

-� Mājās, protams,

-�� Saprotu. Mājās. Mēs, protams, nedrīk�stam būt netaktiski pret mūsu viesiem, pat ja mūsu māte mirst. Ak, Dievs, ja viņiem būtu kaut cik jūtu, viņi pa�i būtu aizgāju�i jau pirms daudzām stundām.

-��� Patiesību sakot, viņi jau gribēja iet pro�jām, bet cs lūdzu, lai vēl paliek. Un vai tu nekļūsti mazliet melodramatisks? Ja mēs pames�tu visu, atceltu visu katru reizi, kad piezvana mana māte, mums jau pirms gada bulu nācies at�teikties pa�iem no savas dzīves un apmesties pie viņas sliek�ņa. Katrā ziņa tu ļoti labi zini, ka pēc visām pārdzīvotajām viltus trauksmēm mēs vienojamies sēdēt pie viņas uz maiņām. Un, ja tu esi aizmirsis, tad ir sagadījies, ka �odien ir tava kārta.

-�� Nē, es neesmu aizmirsis, bet �oreiz tā nav kārtējā viltus trauksme.

-� Kā tu vari but tik pārliecināts?

-��� Vienkār�i nav. Es to zinu, to zina viņa pati, to zina māsa Linta�

-� Kādas muļķības! Kā tā var būt, ka tu "zi�ni"?

-�� Ludzu, Mārcij, cs runāju nopietni. Pasē�dēsim �onakt pie viņas.

-��� Paklausies! Es aizgāju no viņas tikai pirms īsa brī�a, un viņa gulēja mierīgā miegā� Lūdzu, laid vaļā manu roku!

-�� Mārcij, es runāju ļoti nopietni. Gribu, lai tu nāc man līdzi. Lūdzu!

-�� Nē! Es eju mājās. Palūdzu D�osijai pa�gaidīt, kamēr atgriezī�os.

-�� Ar D�osiju nekas nenotiks. Tu vari viņai piezvanīt no koled�as.

-��� Cik reizes mums tā jau ir gadījies? Abiem tur palikt nav nekādas jēgas�

-�� Mārcij�

-�� Laid vaļā manu roku!

-�� Lūdzu�

-�� Vai tu neļausi man iet?

-�� Mārcij? Mārcij? Ak mans Dievs�

Tenets pamirk�ķināja acis. Visa saruna likās tik pārliecino�i reāla, ka viņ� nespēja iedomāties, ka ir to tikai iztēlojies. Vārdi karājās gaisā, un gan māsa Linta, gan Lainhems skatījās viņā platām acīm.

-�� Piedodiet?

-�� Es jau stāstīju pateicu viņam, ka viņ� nupat ir izmainījies ar sievu.

-�� Un ko viņ� atbildēja?

-��� Viņ� jautāja, cik ilgi viņa �eit uzkavē�jusies un vai misis Kārtere pamodusies, kamēr misis Seldena bijusi �eit. Atbildēju, ka nē, jo misis Seldena �eit uzkavējās tikai kādu

pusstundu un tad nolēma doties mājās.

-��� Vai jūs pateicāt viņam, ka misis Seldena nav varējusi iedarbināt ma�īnu un viņai vajadzē�ja nākt kājām?

-�� Nē. Viņ� jau bija pusceļā aug�up pa kāp�nēm, un es iegāju virtuvē, kur misis Pepera vārī�ja tēju. Vēl pēc kādas minūtes viņ� nonāca lejā un zvanīja pa telefonu.

-� Jūs dzirdējāt, ko viņ� runā?

-�� Nē. Misis Pepera �ķindināja krūzītes un apak�tasītes. Bet, beidzis runāt, viņ� ienāca vir�tuvē un teica, ka zvanījis uz mājām un pateicis, ka taisās palikt �eit� Viņ�, ziniet, sēdēja ar mi�sis Kārteri, kamēr viņa nomira.

-�� Cikos tas notika?

-�� Bez divdesmit piecām �etros. Visas ie�priek�ējās stundas viņ� tā arī nosēdēja, turot viņas roku�

-��� Vai viņ�, kad stāstīja jums, ka esot zvanījis uz mājām, pateica, ka nācies atstāt ziņu misis Seldenai, jo viņa vēl nebija atgriezusies?

-Nē.

Kāpēc viņam tas būtu jāsaka? bija rak�stīts viņas sejā.

Kāpēc, patie�ām? Māsa Linta kalpoja pie viņa, un viņam nebija jāsniedz viņai nekādi paskaidrojumi.

Un, protams, viņ� negribēja pievērst uz�manību tam, ka Mārcijas nav mājās, ja zināja, ka tajā brīdī viņa jau atrodas upes dibenā.

Kad viņi iznāca pa misis Kārteres koled�as durvīm, no skvēra pretējās puses atskanēja ma�ī�nas aizdedzes �āvieni, kuriem sekoja dobja rēkoņa un izplūdes gāzu mākonis, un tas viss li�ka Lainhemam nosodo�i paklak�ķināt mēli. Pielicis plaukstu acīm, viņ� skatījās trok�ņu virzienā.

Ja neskaita vieglo emocionālo satricināju�mu pirms da�ām minūtēm, kad viņi saprata, ka Bernards Seldens īstajā laikā ir atradies īstajā vietā, lai noslepkavotu savu sievu, �ī bija pirmā atdzīvo�anās pazīme pēc sastinguma, kura pazīmes ser�ants bija izrādījis visu dienas ie�priek�ējo daļu. Tiesa, viņ� bija darbojies kvali�ficēti, bet ser�anta entuziasma, vienas no viņa vislabākajām īpa�ībām, uzkrīto�i trūka, un viņa nedabiskais miers jau sāka Tenetu nervozēt. Galu galā kas ar viņu noticis?

Jau otro reizi �odien Tenets apņēmās to noskaidrot.

-�� Maik, vai esat pārliecināts, ka ar jums viss kārtībā?

-�� Jā, paldies! Viss ir lieliski! Viņa ska�tienā atplaiksnīja jautājums. Cik daudz viņ� zi�na?

"Nevilcinies, Luk," Tenets sevi bikstīja. "Tu ta�u spēj izdomāt." Kas Lainhemam varētu būt slēpjams? Visticamākais, ka ģimenes problē�mas. Luīze, Lainhema sieva, bija cilvēks, ar kuru

jau nu sadzīvot nebija viegli. Liela izrīkotāja un prasīga, pēc viņu apprecē�anās Luīze bija pārņē�musi Lainhema mātes un pavēlnieces lomu. Tā Tenetam likās mīkla kādēļ ser�antam vajadzēja izvēlēties sievu, kura pēc rakstura tik līdzīga viņa mātei. Mātes valdonīgā daba ser�antam jau sen bija līdz kaklam. Acīmredzot Lainhemā slēpās kaut kas tāds, kas alka pēc pavēlnieka vai vismaz pēc kāda, pret ko varētu sacelties. Tomēr Tenets negrasījās lūgties. Ja Lainhems vēlēsies viņam izsūdzēt bēdas, labi, pat lieliski; ja ne, neko darīt.

Dumpīgā automa�īna tuvojās viņiem, un tagad, ma�īnai spļaujot indīgus izgarojumus, bremzes tika nospiestas tie�i pie misis Kārteres vārtiņiem. Tenets redzēja, ka tas ir ļoti vecs mi�ni, nokrāsots, kā Bcns teiktu, vem�anu izraiso�ā zaļā krāsā. Pie stūres sēdēja vikārs.

Laba diena, inspektor, laba diena, ser�ant! Fotergils vērās viņu sejās, kurās jautās komiska neapmierinātība. Vai tad jums tā nepatīk? Vikārs izbāza roku caur logu un papliķēja ma�īnas sānu. Neapvainojies, vecenīt, viņi vienkār�i ir greizsirdīgi. Viņ� pieli�ka roku pie lūpām un iesvilpās. Negribēju viņu sarūgtināt, tāpēc nupat kā izvilku no darb�nīcas.

Tenets bija nobrīnījies, kā viņi �orīt pie Menoras varēja nepamanīt �ādu ma�īnu. Tagad viss kļuva skaidrs. Fotergils noteikti atnācis kājām vai atbraucis ar velosipēdu, jo tad vēl "ve�cenīte" nebija spējīga darboties.

-��� Izvilkāt no darbnīcas]? iesaucās Lainherhs.

-�� Protams. Ziniet, ser�ant, jācen�as sagla�bāt nabadzības tēlu. Garīdzniecībai neder izrā�dīties pārbagātai, ļaudīm tas nepatīk.

-�� Vēl jau var būt zelta vidusceļ�, Tenels pasmaidīja.

-�� Te jau tas ir, tad Fotergila sejas izteik�sme mainījās. Kā jums veicas?

-�� Palēnām. Pagaidām nekā konkrēta, izņe�mot to, ka tagad, �ķiet, zinām, kur viņa iekrita upē.

Fotergils pamāja ar galvu.

-�� Salauztā barjera. Ari es �orīt pakustināju smadzenes. Tomēr brīdinājuma zīmes un barjera bija tik skaidri redzamas, ka man tie�ām neienā�ca prātā, ka tas varēja notikt tur, lai gan pagāju�o nakti bija ļoti slidens� Tātad jūs esat pār�liecināti, ka noticis nelaimes gadījums?

-����� Mums vēl nopietni jāstrādā, lai noskaidrotu, kas tie�i noticis, vai kāds viņu nav redzējis un tamlīdzīgi, paskaidroja Tencts, iz�vairīdamies no skaidras atbildes. Fotergils viņa manevru nebija palaidis garām. Viņ� to pamanī�ja. Vikārs nebija muļķis.

-�� Jā. Nu, ko� Starp citu, izdarīju Bernarda Seldena labā visu, ko varēju. Kad devos projām, viņ� bija nedaudz nomierinājies. Sarunāju, lai at�brauc viņa ārsts un iedod kādus nomierino�us līdzekļus. Liekas, ka vīri no apbedī�anas biroja jau ir biju�i pakaļ misis Kārterei. Mēs atlikām bēru jautājumu kārto�anu līdz rītam vai vēl vēlākai dienai.

-� Ļoti prātīgi.

-�� Labi, laikam jābrauc. Man ir tik�anās Meidstounā.

Un, pasmaidījis un pamājis ar roku, viņ� pagaisa, atstādams aiz sevis melnu dūmu asti.

Tenets un Lainhems, vēcinādami rokas pie deguna un klepodami, atkāpās, lai izvairītos no izplūdes gāzēm.

-�� Ja gribat zināt manas domas, tad tai jau sen vajadzēja gulēt auto izgāztuvē, norūca Lainhems. Esmu pārliecināts, ka mēs viņu varētu aizturēt par sabiedriskās kārtības trau�cē�anu.

-� Ja mums nebūtu nekā jēdzīgāka, ko darīt, Maik. Ejam, gribu pārmīt kādu vārdu ar misis Peperu.

Tenets uz misis Peperu lika lielas cerības. Ja viņa un misis Kārtere biju�as draudzenes tik ilgus gadus, kā stāstīja māsa Linta, tad vecā dā�ma spēs aizpildīt robus viņa ziņkārē un pastāstīt, kāda īsti Mārcija bijusi.

Sī īrētā koted�a nebija tik lieliski izremon�tēta kā blakus stāvo�ā misis Kārteres mājiņa, bet mazajā dārziņā nama priek�ā kvējoja ko�i sārti vīteņaugi un medaino, rozā un spilgti sarkano tulpju rindas. Izstīdzējis Japānas ro�u krūms, ku�ra dzeltenā kupola lielākā daļa nu bija nobirusi, slējās piesiets pie sienas starp durvīm un logu. Neredzēja nevienu nezāli.

Sievietei, kura atvēra durvis, liekas, nebija sare�ģījumu ar drēbju iegādi to viņa varēja iz�darīt universālveikalu bērnu apģērbu nodaļā. Viņa bija krietni zem piecām pēdām un, lai gan tuvu se�desmit gadiem, ģērbusies, kā Brid�ita teiktu, lecenēs viengabala treniņtērpā ar spilgti zaļu un oran�u garnējumu gar pleciem un apkak�li. Viņas mati bija balināti, turklāt nedaudz oran�i. Pieskaņoti? Tenets ar atvieglojumu ievēroja, ka sievietes acis ir mirdzo�as un pati vina gatava sarunai. Lieliski. No viņas varētu iznākt laba lieciniece.

Kad iepazī�anās formalitātes bija galā, viņa ieveda tos viesistabā. Tūlīt pat kļuva skaidrs, ka misis Pepcrai piemīt divas kaislības: istabas augi un tamborējumi. Pirmie pilnīgi aizsedza gaismu no logiem, rāpās aug�up pa sienām un nokarājās no neskaitāmiem pie griestu sijām piekārtiem traukiem, otrie priecēja skatu, lai kur arī tam gadījās krist uz ko�ajiem apaļo spilvenu vilnas pārvalkiem, uz krēslu atzveltnēm un maziem, apaļiem spilventiņiem, kas gozējās uz katras horizontālas virsmas. Acīmredzot misis Pepera bija atradusi atrisinājumu problēmai, kura seko pa pēdām katram �ādam vaļaspriekam, ko iesākt ar gala produktu? Uz galda un palodzes gulēja du�iem grēdu ar tamborējumiem visda�ādākajās krāsās.

-�� Sedziņas, viņa paskaidroja, sekojot Tenela skatienam, ir organizācijai Rūpes par mū�ību. Kad nāk janvāris, viņi uz tām ir kā traki.

Viņa uzstāja, ka tiem jāiedzer pa tasei tējas. Tējkannā jau esot, misis Pepera dro�ināja, nupat uzlējusi sev. Kūpo�a tasīte uz atpūtas krēsla paro�a to apstiprināja. Galu galā viņi visi sēdēja un sūca dzērienu.

-�� Ļoti laipni, misis Pepera, paslavēja Lainhems.

-�� Es vienmēr esmu teikusi, ka nekas nevar sacensties ar tasi labas tējas� Jūs laikam esat at�nāku�i sakarā ar Mārciju misis Seldenu. Jau redzēju jūsu vīrus. Viss ciemats pilns.

-�� Jā, tiesa. Kā mēs saprotam, jūs uz neilgu laiku ar viņu vakar vakarā redzējāties.

-��� Kad aizgāju pie kaimiņiem apraudzīt Vincu, tas ir, misis Kārteri, misis Peperas lūpas notrīsēja. Viņa nolika savu tasīti, paņēma lielu, ar tamboradatu caurdurtu zaļas dzijas kamolu un sāka strādāt. Jūs neiebilstat? Tas palīdz man nedomāt par� Viņa saknieba lūpas un papuri�nāja galvu, it kā mēģinot atvairīt skumjas. Vin�ca� misis Kārtere un es mēs esam biju�as labas draudzenes vairāk nekā piecdesmit gadus.

-�� Tas ir ļoti ilgs laiks, domīgi noteica Tenets.

-�� Tā gan ir. Nespēju pat iedomāties savu dzīvi bez viņas� Jā, es patie�ām vakar vakarā satiku Mārciju.

-��� Nezinu, vai jūs to saprotat, bet patiesībā jums jābūt vienai no pēdējiem, kas redzēja viņu dzīvu.

-� Tie�ām? Kamēr doma nonāca līdz viņas apziņai, tamboradatas skrējiens uz brīdi pierima.

Nevajadzēja ilgu laiku, lai viņi pārliecinā�tos, ka māsas Lintas sniegtā informācija ir pareiza: Mārcija bijusi koted�ā, kad ieradās mi�sis Pepera, un aizgājusi kādas piecas minūtes pēc misis Peperas iera�anās, ceturksni pāri desmi�tiem. Misis Pepera par laiku likās visai pār�liecināta, jo pirms do�anās uz kaimiņu māju skatījusies si�etu izklāstu raidījumam Ziņas desmitos. Bernards Seldens ieradies kādas desmit vai piecpadsmit minūtes pēc tam, kad sie�va aizgājusi. Viņa ma�īna visu vakaru stāvējusi ārpusē, kop� kādiem pusastoņiem, un pats viņ� palicis �eit līdz bez ceturk�ņa �etriem rītā. Viņa paskatījusies pulkstenī, kad izdzirdējusi, ka tiek � iedarbināts motors, nav varējusi aizmigt, jo raizējusies par Vincu un nobijusies, ka Bernarda aizbrauk�ana tik agrā rīta stundā var nozīmēt, ka viņas draudzene nomirusi. Iepriek�ējās reizēs, kad Bernards sēdējis pie sievasmātes, viņ� vien�mēr palicis visu nakti.

-�� No visas sirds mīlēja viņu, patie�ām. Kā pats savu māti. Viņ� vienmēr bija tik bēdīgs� Un tagad �is drausmīgais notikums ar Mārciju.

Nabaga Bernards, man tie�ām viņa ir ļoti �ēl. Viņam dzīvē nav pārāk veicies.

-��� Nu, nezinu. Neizskatās, ka līdz �im viņam būtu klājies pārāk slikti, iestarpināja Lainhems.

Viņa pavīpsnāja.

-��� Viņam un Mārcijai ir labi veicies biz�nesā, to es varu apgalvot, bet nauda jau nav viss, ar to vēl laimei nepietiek, vai ne?

Apzinoties, cik vērtīgi reizēm paklusēt, Tenets neteica neko un pie sevis lūdzās, lai klusētu arī Lainhems. Viņ� ļoti labi apzinājās, ka, ja izrādīs pārāk lielu ieinteresētību, misis Pepera var pieklust, jo nekas tā neiedro�ina cil�vēku būt atklātam kā iejūtīgs un uzmanīgs klausītājs.

Tas iedarbojās.

-�� Nē, viņa turpināja, atbildot pati uz savu jautājumu. Tā vis nav. Un Bernardam bija tik daudz neveiksmju. Es domāju, mums visiem �ādā vai tādā veidā ar to jāsastopas, neviens no mums nevar izvairīties no mīļa cilvēka zaudēju�ma, bet Bernards� Abus viņa vecākus nogalinā�ja, kad viņ� vēl bija jauns puisis, ziniet, un viņam nav ne brāļu, ne māsu, tā ka viņ� palika pilnīgi viens, neviena, pie kā varētu griezties grūtā brīdī. Bet viņ� cītīgi studēja, nokārtoja grā�matve�a eksāmenus un apprecējās nē, ne ar Mārciju. Viņ�, ziniet, bija precējies pirms tam. Bet laulība ilga tikai pāris gadus, un sieva

dzemdībās nomira. Mūsdienās tā, protams, notiek reti, bet tas bija pirms trīsdesmit gadiem. Bērns piedzima nedzīvs. Vinca man visu to vēlāk pastāstīja, kad nomira otra meitiņa. Nezinu gan, kādēļ visu to jums stāstu.

Tenets palaida garām viņas pēdējo piezīmi. Viņ� zināja, ka misis Pepera tagad ir labi ieskrējusies un viņai vajadzēja tikai pārliecību, ka klausītāju ieinteresētība neapsīks.

-� Otra meitiņa?

-�� Viņa un Mārcijas. Tagad jūs saprotat, ko es gribēju teikt, vai ne? Liekas, ka viņ� zaudē vi�sus savus mīļos cilvēkus vecākus, pirmo sievu, pirmo bērniņu, tad otro, savu sievasmāti, kuru' mīlēja kā dēls, savu otro sievu�

Tas katrā ziņā bija �ausmīgs miru�o uzskaitījums.

Viņa pa�ūpoja galvu.

-�� Nekādi nevaru saprast, kā viņ� spēj to vi�su pārdzīvot.

-�� Nezināju, ka viņam un misis Seldenai bi�ja bērns.

-�� O, jā, viņiem bija. Klāra. Nu, nezinu, vai �ajā apkārtnē kāds vispār par viņu zina, vai, ja z.ina, tad daudz būtu uztrauku�ies, bet es zinu tāpēc, ka biju uz bērēm.

Viņu dziļā ieinteresētība iedro�ināja misis Peperu pastāstīt sīkāk, un viņa, iedūrusi tambor�adatu kamolā, nolika darbu malā.

-� Redziet, notika tā. Kad Mārcija un Ber�nards apprecējās, viņa bija tikai astoņpadsmit gadus veca un skaista kā lellīte. Brīni�ķīga līga�va, un es gāju uz kāzām. Kaut kur jābūt fotogrā�fijai� � misis Peperas acis nenoteikti apskrēja istabu, it kā attēls tādējādi varētu materializēties, ta�u viņa necentās celties un fotogrāfiju samek�lēt, jo pārāk bija iegrimusi stāstījumā.

Tenets attēlu labprāt gribētu apskatīt, paskatīties uz miru�ās sievietes vaibstiem, kad viņa vēl bija jauna, enerģijas pilna, ar tik daudz�solo�u nākotni, bet viņ� negribēja traucēt misis Peperas atmiņu plūdumu. Skaidrs, ka, līdzīgi daudziem padzīvoju�iem ļaudīm, misis Peperai reti gadījās tādi zinātkāri klausītāji un ka tie�i �a�jā reizē viņa it īpa�i priecājās par iespēju at�slēgties no bēdām par draudzenes nāvi.

-Tātad, kā jau teicu, pēc apprecē�anās viņi devās uz ziemeļiem. Bernard�, redziet, bija skolotājs koled�ā, kurā vakaros mācījās Mārcija. Viņ� bija viens no viņas skolotājiem, un, pro�tams, būtu mazliet dīvaini, ja, apprecējis savu skolnieci un tā tālāk, viņ� paliktu �eit. Nezinu, vai �odien cilvēki tam pievērstu īpa�u uzmanību, bet tajos laikos viss bija citādi. Un tā viņ� dabūja darbu ziemeļos, un nepagāja ilgs laiks, kad Mār�cija kļuva grūta. Nedomāju, ka sākumā viņa par to butu pārāk priecājusies, jo vēl bija tik jauna un tamlīdzīgi, bet, protams, drīz vien viņa ar �o domu aprada, kā jau tas notiek ar visām, un nākamajā gadā piedzima mazā meitenīte.

Bernards bijis priecīgs bez gala, Vinca stāstīja, nu glu�i vai septītajās debesīs. Viņ�, protams, vienmēr mīlēja bērnus, bet, kad pirmais bija piedzimis nedzīvs� nu, jūs jau varat iedomāties, vai ne?

Tomēr pēc da�iem mēne�iem viņa firma aizsūtīja viņu uz ārzemēm, un, kamēr viņ� bija projām, mazulis nomira.

Misis Pepera apklusa, gaidot teiktajam at�bilsto�u reakciju.

Tenetam nesagādāja grūtības izrādīt līdzjūtību Bernardam, jo viņam patiesi bija tā �ēl.

-�� Briesmīgi. Kā tas notika?

-��� Meitenīte dabūja plau�u karsoni. Bet vissliktākais bija tas, ka Bernards nevarēja at�braukt uz bērēm. Viņ� cieta autoavārijā un ar ie�gurņa kaula lūzumu tika ievietots slimnīcā uz di�viem mēne�iem, ārzemēs. Un arī Vin�a nevarēja tikt uz bērēm, jo gulēja ar gripu. Tā bija �ausmī�ga ziema. Cilvēki krita kā mu�as� Nabaga Mār�ci jai vajadzēja pa�ai tikt galā ar sevi, un viņa bija tādā stāvoklī nu, jūs jau varat iedomāties, vai ne? Nākamais, ko mēs zinām, ir, ka viņa uzradās pie Vincas durvīm, pelē>ka kā pelni un vēl trakāk. Viņa teikusi, ka nav varējusi izturēt vientulību ziemeļos vairs ne minūti, viņa ienīdu�i to vietu, it īpa�i bez cerībām, ka Bernards tuvākajos mēne�os varētu atgriezties, un nolēmusi, ka vienīgais, ko viņa var izdarīt, ir doties mājās�

Tā bija vienīgā reize, kad man no sirds bija Mārcijas �ēl. Patiesību sakot, man nekad neatlika priek� viņas daudz laika, viņa bija sīksta, bet tajā reizē� Es redzēju Mārciju tajā dienā, kad viņa pārradās. Tieva kā maiksts, un likās, ka nav gulējusi mēne�iem, un sagrābusi kastīti ar bērna pī�ļiem. Ziniet, viņa vienkār�i izgājusi no savas mājas ziemeļos, aizcirtusi aiz sevis durvis un pametusi visu, kā bijis. Tie�i tā. Neko nenokārto�jusi, neko. Un viņa tie�ām nekad vairs tur neat�griezās. Teica, ka Bernards, kad atgriezīsies, visu nokārtos, bet nekas nepiespiedīs viņu vēlreiz spert kāju pār tās mājas slieksni. Neko, izņemot nelaimi, tā viņai nav devusi, viņa teica, un tāpēc viņa bija paņēmusi līdzi ari urnu ar bērna pel�niem. Viņa gribēja meitiņu apbedīt �eit, Tīlfordgrīna. Tajā laikā �ejienes vikārs bija misters Grīnherns, cik atceros. Un tik skaisti viņ� tajā reizē runāja dievvārdus!

-�� Kāpēc jums viņa nepatika, misis Pepera?

-��� Mārcija? Viņa sarauca degunu un sa�ķobīja virslūpu, it kā saodusi kaut ko nelāgi smakojo�u. 'Teicu jau jums, viņa bija sīksta. Nekad misis Seldenai neatlika laika priek� mātes nē, es meloju. Viņa rūpējās par māti, viņai tas bija jādara, kop� bija uztaisī jusi to lielo naudu. Misis Seldena bija dikti dāsna, sapirka mātei visu nepiecie�amo. Bet patiesība ir tāda, ka lai gan man vajadzēja ilgu laiku, lai līdz �ai domai nonāktu Mārcija patiesībā nekad tā arī nespēja piedot mātei, ka tā nebija padzinu�i tēvu. Viņa pagrozīja acis. Tas jau nu bija īs�tais, ticiet man!

-�� Kādā ziņā?

-��� Briesmīgs dzērājs. Viņ� nepelnīja daudz viņ� un Bērts, mans vīrs, Dievs, atpestī viņa dvēseli, abi kopā strādāja fermā, tā ka algas viņiem bija vienādas, un tā naudiņa nekur tālu neaizgāja. D�ord�s, Vincas vīrs, lielāko algas daļu piektdienas vakaros atstāja Greizo durvju saimnieka kabatā. Un tad viņ� nāca mājās un dauzīja Vincu. Mūsu guļamistabas bija kopā, tikai starpsiena vidū, un daudzas piektdienas naktis es esmu gulējusi ar segām virs galvas, lai nedzirdētu to briesmīgo troksni. Mūsdienās cil�vēki, protams, izsauc policiju, kad notiek tādas lietas, bet pirms �etrdesmit, piecdesmit gadiem nevienam tāda lieta nenāca ne prātā. Tajos laikos neviens neko nedzirdēja par "ieklapētām sievām" vai tamlīdzīgām lietām, kā tas notiek mūsdienās. Katrā ziņā galvenais bija tas, ka Mārcija patie�ām, misis Pepera apklusa, mek�lēdama piemērotāko vārdu, nicināja Vincu, misis Pepera.triumfējo�i nobeidza. Jā, viņa nicināja savu māti par to, ka tā ar visu samier�inās. Es vairākas reizes dzirdēju, kā Mārcija par to runāja. "Kāda velna pēc tu viņu nepatriec no mājām?" viņa mēdza teikt. "Viņ� ir tikai bullis, un buļļi pagrie� astes, kad pret tiem paceļ stin�gru roku." Viņa, kļūdama vecāka, to arī pierādī�ja. Daudzas reizes esmu redzējusi, kā viņa sacēlās, lai aizstāvētu sevi un māti, un D�ord�s bļaustījās un ārdījās, bet Mārcija atmaksāja ar uzviju, ko nekad nespēja izdarīt Vinca, jo viņa bija pārāk mīkstsirdīga. Es vienmēr esmu bijusi pārliecināta, ka tie�i tāpēc Mārcija apprecējās tik jauniņa.

-� Lai liktu projām no mājām, jūs domājat?

Misis Pepera pamāja.

-�� Nevarēja vien sagaidīt, kad kļūs neatkarī�ga. Un domāju, ka tikai tāpēc Bernards viņu pievilka. Viņ� spēja uzturēt sievu. Es gribu teikt, ka Bernards bija par viņu daudz vecāks, viņam bija māja, ma�īna� Tā bija tik lieliska iespēja jaunkundzei. Un Mārcija bija ļoti godkārīga. Apņēmības pilna izsisties pasaulē.

-�� Ko viņa katrā ziņā arī izdarīja, piemeti�nāja Lainhems. Kā misis Seldenai tas izdevās?

Kaut kas ser�anta balsī lika Tenetam uz�mest viņam ātru skatienu.

-��� Nu, misis Pepera atkal pacēla vilnas dzijas kamolīti, tas bija tā. Pēc bērna nāves Mārcija atgriezās mājās un kādu laiku nedarīja neko. Viņai par labu jāsaka, ka �ī sieviete vien�mēr mēdza strādāt ļoti smagi, darbojās vēl se�as nedēļas pirms bērna piedzim�anas�

-�� Kādu darbu Mārcija strādāja? pajautāja Lainhems.

-�� Sekretāre. Viņai vienmēr bija gai�a gal�va, labi mācījās skolā gribēja turpināt studēt pēc vidusskolas eksāmeniem, bel tēvs neļāva, teica, ka esot jau se�padsmit, ka laiks doties cil�vēkos un pa�ai pelnīt iztiku. Par to viņiem bija �ausmīgi strīdi, bet vecais nepadevās. Un tā Mārcija pēc skolas dabūja reģistratores darbu kādā iestādē, lai gan, kā jau teicu, taisnā ceļā de�vās uz vakarskolu, kur studēja kā tos tagad sauc? biznesa kursus. Jā. Ka jau jums stāstīju, tur Mārcija satika Bernardu. Un pēc viņu laulībām viņa atrada labu sekretāres vielu ziemeļos, bet pēc tam, kad nomira mazulīte un Mārcija bija atgriezusies mājās, viņa caurām die�nām tikai sēdēja, neko nedarīja un skatījās tuk�umā. Es bie�i iegāju pie Seldeniem, bet viņa tikai sēdēja, neizdvesdama ne skaņas, tikai asaras ritēja pa vaigiem. Vinca bija par meitu tik ļoti noraizējusies.

"Izklausās, ka. tā ir bijusi smaga pēcdzem�dību depresija, kuru vēl vairāk saasināju�as sāpes par zaudēto bērniņu," nodomāja Tenels.

-�� Ko teica misis Seldenas ārsts?

-� Iedeva viņai tabletes, bet likās, ka no tām nekāda labuma nav.

-�� Un ko Mārcijas tēvs?

-�� Ak, D�ord�s ap to laiku jau bija miris. Nomira neilgi pēc tam, kad meita apprecējās, patie�rbu sakot, kādā negadījumā fermā. Viņa traktors apgāzās, un, protams, ka tajos laikos nekādu dro�ības siksnu nebija. D�ord�u sadragā�ja līdz nāvei.

-�� Nepatīkami� Piedodiet, negribēju jūs pārtraukt. Jūs stāstījāt, ka Mārcija�

-��� Nu, tā viņa pārdzīvoja kādus pāris mēne�us, mēs pat sākām uztraukties, vai viņa kādreiz no �āda stāvokļa izkļūs, bet tad beidzot sāka iet uz labo pusi. Neilgi pēc tam Bernards pārbrauca mājās un aizveda sievu brīvdienās uz ārzemēm. Tajā laikā misters Seldens vēl staigāja uz kruķiem, bet varēja tikt galā glu�i labi, un tā viņi aizbrauca. Brauciens ar Mārciju darīja brīnumus. Kad abi atgriezās, viņa bija tikusi ar sevi galā. Seldeni bija nolēmu�i pārdot savu ziemeļu māju un atgriezties �eit, jo �eit bija vie�ta, kur gulēja nauda. Viņi nopirka nomas līgumu uz veikalu ar dzīvokli aug�stāvā un atvēra eko�loģiski tīras pārtikas veikalu. Tajā laikā mēs domājām, ka Mārcija ir traka, bet, kad viņa bija kaut ko ieņēmusi gaJvā, nekas nespēja to satricināt, un, protams, viņai izrādījās taisnība, ne tā? Paskatieties uz Seldenu biznesu �odien!

"Mārcija patie�ām bija izvēlējusies pareizo āderi," nodomāja Tenets. Tirdzniecība iir ekoloģiski tīru pārtiku pēdējos gados bija uzplaukusi, it īpa�i kop� valdība sāka izrādīt rūpes par nācijas veselību un uzsāka kampaņu par veselīga uztura lieto�anu. Bet se�desmito gadu beigās tāda izvēle tiesām varēja liktfes dī�vaina.

Lainhema pārdomas dro�i vien bija vir�zīju�ās līdzīgā virzienā.

-�� No kurienes viņa ņēma �o ideju? ser��ants jautāja.

-�� Nav ne jausmas. Mūsu Mārcija bija asa sieviete, ļoti asa. Atceros, ka viņa runāja par savu vietu tirgū, un, protams, ja viņa kaut ko bija nolēmusi, atturēt to nespēja nekas.

-��� Vai Seldeni vairāk nevēlējās bērnus? pavaicāja Tenets.

-��� Man tā liekas, ka gribēja gan. Zinu, ka Bernards ļoti pēc tiem ilgojās. Bet liekas, ka viņi pārāk nesteidzās. Pēc kāda laika Bernards pat gribēja adoptēt bērnu, bet sieva tam nepiekrita. Mārcija teica, ka pagaidām neatmetot cerības, ka kādu dienu viņiem būs pa�iem savs, lai gan tam nebija lemts piepildīties.

"Tad tāpēc, kompensējot sava bērna trūku�mu, Seldens bija pievērsies labdarības pasāku�miem, kas saistījās ar bērniem," nodomāja Te�nets. Viņam noteikti nepietika tikai ar dalī�anos bēdās. Tenets piecēlās, cen�oties izvairīties no kustīgam zirneklim līdzīga auga.

-��� Nu, ko, misis Pepera, es tie�ām esmu jums ļoti pateicīgs par tik izsmeļo�u informāci�ju-

Viņa lēnām pieslējās kājas, ar vienu roku atspiezdamās uz krēsla �aurās atzveltnes un pir�mo reizi atklādama savu īsto vecumu.

-� Es ta�u tikai nesakarīgi kavējos atmiņās.

-�� Nē, nepavisam.

-� Ļoti laipni, ka jūs tā sakāt, bet es gan neredzu, ka tam varētu būt kas kopīgs ar Mārcijas nelaimes gadījumu.

"Ja tas ir bijis nelaimes gadījums," nodo�māja Tenet s.

Jo vairāk viņ� uzzināja par Mārciju Seldenu, jo vairāk viņam likās, ka �ī sieviete ir kritusi par upuri slepkavībai.

Ārpusē pie misis Peperas vārtiņiem viņi apstājās.

-�� Ko tagad? jautāja Lainhems.

-�� Manuprāt, būtu laba doma, ja mēs mēģi�nātu sagremot visu uzzināto. Tenets izņēma pīpi, apskatīja tās galviņu, iztīrīja, apskatīja vēl�reiz, izpūta pāris reizes pīpei cauri un sāka to piepildīt. Lainhems, it kā sevi mierinot, vēroja inspektoru.

-��� Tad atpakaļ uz nodaļu? Ser�ants paskatījās pulkstenī. Vai apjau�at, ka ir jau gandrīz pusse�i, ser? Jūs teicāt televīzijas re�portierei vēlāk pēcpusdienā sazināties ar jums nodaļā.

-�� Jā, bet es jau neteicu, ka bū�u tur, ne tā? Katrā ziņā nekāda prātīga saruna nesanāk, ie�spiestam nodaļas stūrī, kad apkārt zvana telefoni un cilvēki staigā iek�ā, ārā� Tenets aizdedzi�nāja pīpi. Nē, mums vajadzētu kādu jauku, klusu vietiņu, un, manuprāt, ma�īna ir viena no tādām.

Ma�īna, kā sarunāts, stāvēja krodziņa stāv�vietā. Aiz logu tīrītāja bija aizsprausta zīmīte: Atslēgas krodziņā.

Lainhems atnesa atslēgas.

-�� Vai jūs gribat palikt un aprunāties �eit pat? ser�ants pavaicāja, tad paskatījās uz Teneta pīpi un nolaida logu. Varbūt brauksim kaut kur citur? s

-�� Domāju, labāk kur citur. Ķieģeļi un as�falts nekad nav labvēlīgi iedarboju�ies uz manu iedvesmu.

-�� Es zinu kādu vietiņu, kura varētu būt piemērota.

Tai vietā, lai aiz tilta nogrieztos pa kreisi uz Starrendenu, Lainhems pagrieza stūri pa labi. Drīz pēc tam, kad viņi bija izbrauku�i no ciema�ta, viņ� nogriezās uz �aura, aug�up kāpjo�a ceļa. Koki galotnes virs abu galvām savijās, veido�damas tuneli. Saule grima aiz apvār�ņa, bet joprojām spīdēja spo�i, un ceļa virsmu viņiem priek�ā izraibināja peļķes un gaismas plankumi, kuri veidoja juceklīgu zīmējumu, mijoties ar ēnām no sastingu�ajiem zariem un pazarēm. "Vasarā te jābūt vēl skaistāk," nodomāja Tenets un apsolīja sev, ka kadā saulainā pēcpusdienā atvedīs �urp D�ounu un parādīs viņai �o vietu.

-�� Kurp tie�i mēs braucam?

Lainhems pasmaidīja.

-� Tepat vien.

Pēc da�u minū�u brauciena koki atkāpās un deva vietu dzīv�ogiem, kuri iestiepās pla�os, klajos laukos, kuros tālumā kā punktiņi bija saskatāmas aitas un govis. Lauku ceļ� pa kreisi meta pla�u līkumu, un da�us simtus jardu tālāk Lainhems iegrieza ma�īnu traktoru ceļā un noslāpēja motoru.

Seit būs labi?

Tcnets neteica neko, tikai pamāja ar galvu un atlaidās sēdeklī, vērodams ainavu, kura bija brīni�ķīga kā jau Kentā. Tagad viņi redzēja Tīlas ieleju no pretējās puses un no daudz augstāka punkta. Tālumā pa labi un pa kreisi slinki aizvi�jās ūpe, tās līmenis mirdzēja kā spogulis un krā�sojās visās rieto�ās saules krāsās. Cauri ciematam ejo�ais ceļ� pie tilta sadalījās gracioza�jā upes līkumā. Tepat ^em viņiem slējās baznīcas tornis, un tā smaile meta garu ēnu uz skvēriņu aiz baznīcas. Koted�u rūsganie un sārtie jumti abās pusēs vietu vietām iekrāsojās ko�i sar' anā, okera un bagātīgā, siltā tum�i brūnā krāsā. Pa kreisi, laukos starp ciematu un upi, atradās Tīlfordgrīnas ferma, un viņā pusē, Tīlas tālākajā pusē, slējās blīvi saaugu�ie Harija Grīnlīfa me�a koki. Tur arī apstājās Teneta skatiens: niecīga figūriņa soļoja pāri pļavas strēlei virzienā uz bū�du. Vai Grīnlīfs, tagad būdams dro�s, ka vismaz uz kādu laiku ir pasargāts no izlik�anas? Tcnets sāka vērot Menoru, kura rāmi dusēja savu dārzu un parku vidū, un iedomājās, vai Seldens ir jau pamodies no nomierino�o zāļu narkotiskā miega.

Un vēl viņ� iedomājās, vai Seldens spēs novest līdz galam Harija Grīnlīfa izlik�anu tagad, kad Mārcija ir mirusi.

�eit, izplētusies visu apjūsmo�anai, gulēja Mārcijas Seldenas pasaule vai vismaz daļa no tās, tā daļa, kurā viņa bija darbojusies kā privātīpa�niecisks indivīds. Vai arī viņas slepkava piederēja pie �is rāmās ainavas, pat tagad aizņemts ar saviem ikdienas pienākumiem zem viena no �iem jumtiem, uztraucies, vai izdarītais noziegums netiks atklāts? '

Viņa pārdomās iejaucās Lainhema balss.

-�� Skaisti, vai ne?

Respektējot ser�anta nepatiku pret pīpes dūmiem, Tenets savā pusē nolaida logu. Dienas pirmās puses spirdzino�ais vēj� bija atslābis, pū�ta tikai viegla, vēsa vēsmiņa, smar�ojo�a pēc zemes, kokiem, aitām un govīm, un zaļajiem sējumiem.

-�� Kā jūs atklājāt �o vietu?

-�� Kādu dienu pirms vairākiem gadiem, meklējot vietu piknikam. Nezin kāpēc atcerējos par to tikai �orīt, kad iebraucām ciematā. Labāku nostūrīti būtu grūti atrast.

-�� Taisnība� Tenets novērsa acis no ainavas un paskatījās uz Lainhemu. Nu, Maik, ko jūs domājat: vai mums iznāks lieta, vai nē?

Ser�ants blenza caur logu tie�i sev priek�ā. Varēdams nopētīt viņa profilu tuvumā, Tenets pamanīja Lainhema bālumu, spriedzes rievas ap acīm un lūpām un nemierīgo pirkstu bungā�anu pa stūri. Kas ar viņu ir noticis? Parasti �ajā izmeklē�anas stadijā Lainhems būtu burbuļojis, bārstīdams idejas un priek�likumus.

-��� Neesmu pārliecināts. Viņ� pagriezās pret Tenetu un atspiedās pret durvīm. Ko jūs domājat, ser?

-�� Ak, beidziet, Maik! Negāziet to uz mani! Mani interese jūsu viedoklis, un es gribu to zināt.

-��� Bet tāds jau tas ir. Es vienkār�i nevaru neko prātīgu izdomāt. Varbūt tad, kad mums būs mazliet vairāk pierādījumu�

-��� Pierādījumu, pierādījumu� Kas ar jums nolicis, Maik? Es para.sti esmu tas, kur� lien vai no ādas ārā, sakot mierīgāk, neaizraujieties ar slēdzieniem� Protams, ka pa�laik mums nav nekādu pierādījumu. Ja būs, ko atrast, tad agrāk vai vēlāk mēs tos ātrad'sim. Bez tam jūs ļoti labi zināt, ka es nerunāju par pierādījumiem. Es runāju par iespaidiem no cilvēkiem, par varbūtējiem motīviem, par iespējām.

Lainhems nemierīgi pagrozījās savā vietā. Ser�anta acis novērsās no Teneta.

-�� Atvainojiet! Viņ� sarauca pieri, acīm�redzami cen�oties sakoncentrēties.

Tenets pavēra ma�īnas durvis, izlika ārā vienu kāju un, dauzot pret papēdi, izkratīja pīpi. Ierastā darbo�anās mazliet nomierināja viņu, bet, runājot tālāk, inspektors joprojām nespēja ap�spiest dusmu pieskaņu balsī.

-�� Nezinu, kāpēc jūs mani turat par muļķi, Maik. Ir ta�u skaidrs, ka ar jums kaut kas nav kārtībā, un man ir apnicis jautāt, kas tas ir. Tātad -jūsu personīgā dzīve ir jūsu pa�a darī�ana, un es nevēlos lūgties paskaidrojumus. Ja starp jums un Luīzi kaut kas nav kārtībā, tad tikai jūs pats varat kaut ko darīt lietas labā. Bet cita lieta ir jū�su darbs. �ādā stāvoklī jūs man neesat vairāk noderīgs par mitru flaneļa dvieli, un tādēļ es zinu, ka man ir pilnas tiesības jautāt. Tā ka labāk pastāstiet! Kas lēcies?

Kamēr Tenets runāja, bija redzams, ka Lainhems jūtas arvien ne^inulīgāk. Tagad viņ� nemierīgi paskatījās uz Tenetu, pavēra muti un aprāvās.

-�� Maik� lieciet vaļā, veco zēn! Izkratiet sirdi!

Tenets gaidīja. Viņ� juta līdzi ser�anta neērtajam stāvoklim, juzdams, ka kaut kāds kon�flikts plosās viņa sirdī, bet viņ� nevarēja neko vairāk teikt. Jautājums bija izteikts, un, ja Lain�hems negribēs-izsūdzēt viņam savas bēdas, tad tur neko nevarēs darīt.

Lainhems vērās uz savām plaukstām, berzēdams labās rokas īk�ķa nagu. Klusums ieil�ga, un Tenets jau nolēma, ka viņa centieni ir izgāzusies, kad ser�ants sakustējās.

-� Luīze grib, lai es eju projām no policijas, viņ� nomurmināja, tad paskatījās uz Teneta neko neizsako�o seju un uz savām plaukstām.

Vispirms Tenets bija pārsteigts, bet tad �oks norimās un viņu pārņēma me�onīgas dus�mas, dusmas uz Lainhema sievu. Viņa lūpas sakniebās, it kā aizturot vārdu plūdus, kuri draudēja izlauzties ārā. Priek�ā atradās mīnu lauks un katru soli vajadzēja spert ārkārtīgi uz�manīgi.

-� Saprotu.

Lainhems vēlreiz paskatījās uz Tenetu, �o�reiz vērtējo�i.

Ar milzīgu piepūli Tenets centās, lai balss skanētu neitrāli.

-�� Vai drīkstu pā Kutat kāpēc?

Lainhems paraustīja plecus un saviebās.

-�� Parastais iemesls, kā varat iedomāties. Il�gas, neprognozējamas darba stundas, kuras neļauj rēķināties ar ģimeni� Bet galvenais," manuprāt, ir fakts, ka man �ajā darbā Luīze neredz perspektīvas.

"To man, protams, vajadzēja paredzēt," nodomāja Tenets. Viņam vienmēr biju�as aizdo�mas, ka Luīze ir visai godkārīga. Pirms pāris gadiem Lainhems mēģināja pacīnīties par paaugstinājumu, iegūt inspektora pakāpi. Tenets nebrīnījās, ka viņam tas neizdevās. Lainhems komandā bija lielisks otrais, bet viņam vienmēr pietrūka līdz tai augstākajai smailei, kura spētu pacelt viņu virs ser�anta pakāpes. Tajā laikā

Tcncts bija domājis, ka tā ir Luīze, kura mudina Lainhemu cīnīties par paaugstinājumu, un Tenets baidījās, ka neveiksme morāli nelabvēlīgi ietek�mēs Lainhemu, un pie sevis viņ� apsveica ser�anta lēmumu nemēģināt vēlreiz. Tagad bija skaidrs, ka Luīze, noskaidrojusi, ka viens ceļ� ir aiz�ķērsojies, apņēmusies izmēģināt kādu citu.

Impulsīvi Tenets atgrūda durvis un izkāpa no ma�īnas.

-��� Varbūt paiesim kādu gabaliņu, labi? Ar ma�īnu nekas nenotiks. Nedomāju, ka �ajā vakara stundā te varētu braukt kāds traktors.

Lainhems klusēdams pievienojās inspek�toram, un laiskā solī viņi aizgāja pa �auro taku starp augsto dzīv�ogu no vilkābelēm, ērk�ķiem, savvaļas kļavām, suņaburk�ķiem un lazdām.

-�� Vai Luīzei ir padoma kas īpa�s? Tenets beidzot pavaicāja.

Lainhems atkal paraustīja plecus.

-��� Viņa, kā liekas, domā, ka nebūtu slikti uzsākt kādu savu biznesu. Saka, ka mūsdienās tur slēpjas naudas ādere un nekad nav bijusi labāka iespēja kaut ko tādu uzsākt, jo tagad ir vieglLdabūt no valdības atbalstu un tas savukārt atvieglo kredīta iegū�anu.

-�� Kas tas ir par biznesu?

-� Viņa� Mēs ngesam vēl izdomāju�i.

-�� Bet jūs, Maik? Tenets draudzīgi jautāja. Vai jūs pats esat izdomājis?

Lainhems ar no�ēlu papurināja galvu.

-��� Varu saprast, kādas dilemmas priek�ā jūs atrodaties� Jāuztraucas, ko teiks kolēģi, kad aiziesiet no policijas, jāuztraucas, ko teiks Luīze, ja neaiziesiet, bet Maik, paklausieties! Tenets apstājās un pagriezās pret Lainhemu, lai uzsvēr�tu, cik svarīgi ir tas, ko viņ� tagad teiks. Jums nevajadzētu to visu ņemt vērā. Ir tikai viens jautājums, kuru vajadzētu sev uzdot, un tas ir �āds: "Ko es pats patiesībā gribu darīt?"

Lainhems bez jautrības iesmējās.

-�� Vai jums neliekas, ka tas ir mazliet egois�tiski?

-��� Nē, man neliekas! Paklausieties, Maik, cik jums ir gadu? Trīsdesmit? Ja viss ies nor�māli, jūs nākotnē gaida vēl kādi trīsdesmit pieci darba gadi. Un es, tāpat kā jūs, pats zinu, ka jūs mīlat savu darbu. Mīlat no sirds. Ak, es arī zinu, ka mūsu darbam ir savas ēnas puses, tas viss, ko jūs nosaucāt, plus �ausmīgi daudz vil�anās, reizēm cīņa un briesmas, bet vienalga jūs to mīlat. Tikpat lielā mērā kā es. Un vai jūs ne�saprotat, kādā privileģētā stāvoklī mēs esam? Pamosties no rīta un ar prieku doties uz darbu tā vietā, lai pamostos un nodomātu ak Dievs, atkal viena diena, kā lai es to iesāku, kā lai pabeidzu? Jūs nevarat nopirkt prieku par savu darbu, Maik, nevarat, kaut arī būtu miljonārs. Tāpēc, ja ir kaut kas, ko jūs vairāk gribētu darīt nekā �o darbu vai vismaz līdzvērtīgi, un tur varat nopelnīt vairāk un tajā pa�ā laikā iepriecināt

Luīzi, tad es do�u savu svētību un teik�u uz priek�u, jūs varat tikai iegūt. Bet, ja jūs samainīsiet darbu, kuru mīlat, pret tādu, par kuru jums nav ne mazākās intereses, tad baidos, ka beigsiet daudz sliktākā situācijā, nekā esat pa�lark, varbūt ne finansiāli, bet morāli un emocionāli. Jo visu atliku�o dzīvi jūs ļaunosities par to, ka esat iespiests nepareizā vietā, un �is apvainojums pakāpeniski saindēs jūsu attiecības ar Luīzi.

Lainhems bija uzmanīgi klausījies, �ad un tad pamādams ar galvu, jo Tenets tie�ām runāja taisnību.

-� Es to zinu, viņ� tagad atbildēja, es vi�su to zinu. Bet kā lai to iestāsta Luīzei?

-�� Bet vai esat sievai to pasniedzis no �āda viedokļa?

-�� Vairāk vai mazāk. Lainhems bezcerīgi pa�ūpoja galvu. Vienkār�i nezinu, ko lai iesāk.

Viņi bija nonāku�i pie vārtiem ar pieciem "�ķērskokiem un klusējot, kā sarunāju�i, pa�griezās un apsēdās, vērojot rāmo ainavu ielejā. Krāsas tagad kļuva tum�ākas un dziļākas, robe�līnijas vneskaidrākas. Ēnas stiepās garākas tikpat ātri, cik saule rietumu pusē aiz apvār�ņa.

Arī Tenets nezināja, ko iesākt. Bija skaidrs, ka �ī saruna, turpinotie^ tālāk, iespiedīsies Lainhema laulības dzīves privātajā teritorijā, bet Tenets nebija pārliecināts, vai ir prātīgi spert tā�du soli. Viņ� juta, ka laulības dzīves problēmas . No otras puses, tagad, kad bija pārvarēta sākotnējā nevēlē�anās runāt par Lainhema problērrtām, Maiks, kā likās, vēlējās izrunāties no sirds. Viņ� pat, gaidot Tencta atbildi, meta uz viņu ba�īgus skatienus. Ko darīt? Ja Tenets zinātu, ko tādu labu varētu pateikt ser�antam, pie kā tam pieturēties, kādu jaunu, rado�u pieeju, kā paskatīties uz viņa stā�vokli� Un pēk�ņi viņ� saprata, kas jādara.

-�� Maik, Tenets piesardzīgi iesāka.

-� Jā, ser?

Lainhema kaismīgi gaido�ais skatiens deva Tenetam drosmi turpināt.

-� Paklausieties, es negribu jūs lūgt un glu�i labi sapratī�u, ja jūs nevēlēsieties atbildēt, bet man ir interesanti� Vai jūs varat teikt, ka Luīze ir laimīga?

Lainhems saknieba lūpas, nopūtās un ar rūgtumu balsī atbildēja:

-�� Nē, man nav nekas pret jūsu jautājumu. Un es arī nedomāju, ka jūs būsiet pārāk pārsteigts, uzzinot, ka jau ilgāku laiku mana sie�va nejūtas visai laimīga.

-�� Tie�i tas arī mani interesēja� Vai jums ne�ķiet, ka Luīzei pietrūkst viņas darba?

Pirms laulībām viņa bija strādājusi Starrendenas Centrālajā slimnīcā par medmāsu.

Lainhems māja ar galvu.

-�� O, jā. Viņai darba vienmēr ir pietrūcis. �eit, manuprāt, jūs esat trāpījis naglai uz galvas.

Saprotiet, viņa ļoti mīl bērnus, bet darba tai vien�mēr ļoti pietrūkst. Protams, ja man būtu profesi�ja ar regulāru darba laiku, viņa varētu atgriezties slimnīcā jau tagad, kaut vai pade�urēt pa naktīm, lai nezaudētu iemaņas. Bet, tā, kā mēs strādājam pa�laik, viņai atgriezties darbā nav iespējams.

Tenets pamāja un tad nodrebinājās. Līdz ar tumsas iestā�anos vējiņ� atkal bija kļuvis vēsāks. Varbūt �onakt atkal piesals. Viņ� sabāza rokas dziļi kabatās un pagriezās atpakaļ uz ma�īnu. Lainhems soli soli sekoja inspektoram.

-�� Vai viņa nav domājusi pameklēt kādu, kur� dienā varētu pieskatīt bērnus?

-�� Nē, nopietni ne. Pirmkārt, mēs abi domā�jam, ka bērnam līdz piecu gadu vecumam noteikti ir vajadzīga mātes klātbūtne, un, ja iz�vairās no �īm rūpēm, uzgrū�ot bērnus kādam citam, vēlāk no nepatik�anām neizvairīties vis�maz, kamēr viņi iet skolā. Otrkārt, no tīri ekonomiskā viedokļa, tad Luīzei nāktos strādāt praktiski par velti. Medmāsām maksā tik maz, ka lielāko daļu algas nāktos samaksāt bērnu auk�lei. Bez tam darba stundas tās ir necie�amas, sevi�ķi attiecībā uz bērnu pieskatī�anu. Vai jums tie�ām neliekas, ar rūgtumu teica Lainhems, ja Starrendenas Centrālajā slimnīcā viņiem tik ļoti būtu vajadzīgas medmāsas, viņi nebūtu ierīkoju�i bērnu silīti?

-�� Piekrītu� Vai Luīze nekad nav domājusi par kādu citu darbu, izņemot savu medmāsas profesiju, par kādu pusslodzi, vismaz kamēr bērni sāks iet skolā? Cik bie�i Ri�ards iet uz ro�taļu pulciņu?

-� Trīs rītus nedēļā.

-�� Un Mendija sāks septembrī, vai ne?

-�� Jā� Nezinu, vai tāda iespēja Luīzei ir ienākusi prātā. Medicīna ir viņas pirmā mīlestī�ba, un tāda tā ir palikusi�

-�� Zinu, bet varbūt ir vērts apspriest �ādu iespēju, uzsvērt, ka tas būs tikai pagaidu vari�ants. Tādai sievietei kā Luīzei kura ir veiksmīgi veidojusi savu karjeru, ir ļoti smagi visu dienu būt ieslodzītai mājās, skatoties �etrās sienās un divos mazuļos.

-�� Jūs runājat gandrīz vai tā, it kā pats būtu tam visam izgājis cauri.

Tenets ievēroja, ka Lainhems tagad iz�skatās daudz atbrīvotāks. Pa�laik viņa sejā pat parādījās pierastais, pa�apzinīgais smīns.

-�� Jā, esmu. Ne tie�i tādā veidā, bet bija brīdis, kad Bcns sāka iet skolā, bet D�ouna bija iecerējusi izmēģināt karjeru Nosacīti atbrīvoto uzraudzības dienestā, un tad man nācās �o to pārvērtēt. Baidos, ka līdz tam biju uzskatījis kā pa�u par sevi saprotamu domu, ka D�ouna ir simtprocentīgi apmierināta, rūpējoties par māju, bērniem un mani. Nu īstais parlamenta deputāts. Un atceros, ka biju patiesā neizpratnē ko gan viņa vēl grib?

-� Tie�ām? Lainhems skatījās uz Tenetu tā, it kā �ī grēksūdze drīzāk celtu viņa autoritāti ser�anta acīs, nekā gremdētu.

Tenets pasmaidīja.

-��� Dieva vārds. Man vajadzēja gadus, lai saprastu, patie�ām saprastu, ka manai sievai viņas karjera ir tikpat svarīga kā man savējā. Patiesību sakot, tikai pirms kāda gada es to biju sapratis.

-�� Pirms gada? Bet D�ouna strādā �ajā dar�bā jau cik ilgi? nu jau se�us gadus!

-��� Ģimenes dzīve ir dīvaina padarī�ana, Maik. Ļaudīm, kuriem neveicas, liekas, ka nekas nekad nemainīsies vai, ja viņi kaut ko mainīs, tad būs vēl sliktāk. Bet lietas būtība ir tāda, ka neviens no mums nav uz vietas stāvo�s, mēs visu laiku maināmies, un, kad ir darī�ana ar diviem, ja abi saliek savas vēlmes kopā, tad rodas milzīgs potenciāls izmaiņāfn. Ziniet, man bie�i ir ienācis prātā, ka laulības dzīve, mainoties noskaņojumam, situācijai un attieksmei vienam pret otru, ir kā sava veida dabīgs paisums un bēgums. Tāpēc reizēm iet labāk un reizēm slik�tāk, ne jau kāda īpa�a iemesla dēļ, bet vienkār�i tāpēc, ka ir dabīgi �ie kā lai es tos nosaucu? nepārtrauktie uzplūdi un atplūdi. Un tas ir nor�māli, absolūti dabīgi. Nelaime ir tāda, ka mūs�dienās cilvēki pieņem kā4>a�u par sevi saprota�mu domu: ja kādu brīdi klājas slikti, tad viņu laulība ir sadragāta un,uz visiem laikiem. Tā vienkār�i nevar būt. Ņemsim jūsu pa�reizējo situāciju. Varētu likties, ka nav izejas no situāci�jas vismaz nekādas pieņemamas. Bet tikai vienam no jums nedaudz vajadzētu izmainīt savu attieksmi, un otrs reaģēs uz izmaiņām, un tūlīt pat būs atrasta izeja no apburtā loka.

Tagad abi bija sasniegu�i ma�īnu, un Lainhems automātiski atslēdza durvis, iesēdās un pārliecās, lai atvērtu durvis Teneta pusē. Tad viņ� kādu minūti klusējot sēdēja un ar neko neredzo�u skatienu vērās ārā pa logu.

-��� Man liekas, viņ� beidzot lēnām ierunājās, ka līdz �im es vēl ne reizi neesmu pamēģinājis paskatīties uz situāciju no Luīzes viedokļa. Ak, es zinu, ka viņa jūtas nelaimīga, visu laiku iesprostota mājās. Lai kā arī viņa mīlētu mazuļus, bet mēs nekad tā īsti neesam par to aprunāju�ies. Tas vienmēr nāk uz āru kaut kādā citādā veidā, viņa it kā mēģina savu neap�mierinātību izgāzt uz kaut ko aitu�

"Tāpat kā Lainhema godkāres trūkums," nodomāja Tenets.

Pie �īs domas nonāca arī ser�ants.

-�� Varbūt viņa domā, ka vienīgais ceļ�, kā kaut ko mainīt, ved caur mani.

-�� Iespējams. Bet, ja tas ir tā, tad vistica�māk, ka Luīze to dara bez nolūka, pati neap�zinoties. Visādā ziņā, nāks tikai par labu, ja jūs abi atklāti izrunāsieties.

Lainhems pagriezās pret Tenetu, paskatījās viņam acīs uti apņēmīgi pamāja.

-� Jā, es to darī�u.

-�� Katrā ziņā es nesteigtos ar lēmumu neka�vējoties pamest policiju.

s Es negribu iet pTojām no policijas. Patie�ām negribu. Kā jau jūs teicāt, es patie�ām mīlu savu darbu un nekad neesrpu gribējis darīt kaut ko citu.

"Interesanti," Tenetam ienāca prātā, "vai Lainhems atceras ka^ju, kādu nācās izcīnīt ar māti, kad viņ� gribēja iestāties policijas spēkos." Atraitne, kura viena pati bija uzaudzinājusi savu vienīgo dēlu, ilgi un smagi cīnījās pret dēla izvēli strādāt �ajā, kā mātei likās bīstamajā, profesijā. Un, ja Lainhems tie�ām to atcerējās, vai varēja saskatīt neap�aubāmo līdzību ar pa�reizējo situāciju?

-�� Bet es jau sāku neticēt, ka vispār ir kāda izeja. Tagad� Nu, ko, liekas, ka tuneļa galā sāk parādīties gaismiņa. Pateicos, ser.

Tenets pēc Lainhema balss juta, ka ser�ants grib beigt runāt par �o tēmu. Pa�reizējā brīdī pietika apspriest viņa personīgās 4zīves problē�mas.

-�� Visu dienu tikai darbs, Tenets pasmai�dīja, un sarunas par darbu.

-� Tā gan ir. Lainhems skatījās lejā uz Tīlfordgrīnu, kur �ur tur mājās sāka iemirdzēties gaismiņas, tad ierastajā manierē nebēdnīgi uz�smaidīja Tenetam un teica: Nu, viena lieta man ir skaidra. Ja misis Seldena pieļāva, ka var tikt noslepkavota, tad ne jau tāpēc, ka ilgotos pēc sare�ģījumiem.

-� Ko jūs domājāt, sakot, ka nejau tāpēc, ka ilgotos pēc sare�ģījumiem? vaicāja Tenets, at�gāzies sēdeklī un domās izdvesis atvieglojuma nopūtu, jo, kā likās, abu saruna Lainhemam nākusi par labu un visas pazīmes rādīja, ka ser�ants sāk domāt par darbu.

Viņi bija nolēmu�i, ka laiks atgriezties no�daļā, un ma�īna ienira koku izveidotā tuneļa mutē. Tuvojoties tumsai, vieta �ķita noslēpu�maina, pat draudīga.

Lainhems nobremzēja, jo uz brīdi, ma�īnas starme�u ap�ilbināts, uz ceļa izcilpoja zaķis un, astīti kustinot, tūlīt pat iebēga krūmājā blakus ceļam.

-�� Nu, labi. Mēs vēl nezinām, vai tas bijā nelaimes gadījums, vai nē, lai gan kā jau pirms tam teicu, pēc nelaimes gadījuma neizskatās. Nespēju iedomāties, vai kāds varētu nepamanīt Kimberlija uzstādītās brīdinājuma ugunis un aizsargbarjeru uz tilta. Es neticu, ka misis Seldena varētu nejau�i, bez pagrū�anas nokrist no tilta, bet, sprie�ot pēc gājieniem, viņa, liekas, ir sagādājusi sev daudz baiļu�

-�� Bailes vispār vai bailes no atsevi�ķiem cilvēkiem?

-� Gan tā, gan tā, es teiktu. Misis Seldena vienkār�i bija tāda tipa cilvēks. Ja viņa kaut ko gribēja, tad uz to gāja, nerēķinoties, kā jutīsies apkārtējie. Nav pārsteigums, ka ciematā �o cil�vēku neviens nemīlēja. Vispirms viņa neļāva iz�mantot taku�

-Atcerieties, Maik, misis Seldenas taku!

-��� Teorētiski varbūt, bet jūs sapratīsiet, kā jutās ciemata ļaudis, kuriem uz autobusu tagad jāsoļo lieku jūdzi vai vēl vairāk. Tas nesagādā nekādu prieku, it īpa�i, ja kāds ir pensionārs vai jauna māmiņa. Un taku vietējie iedzīvotāji ir iz�mantoju�i gadiem. Un vispār kāpēc misis Seldena tik ļoti gribēja taku noslēgt? Taka ne�ķēr�so Menoras dārzus. Augstajiem un biezajiem dzīv�ogiem nevar pat redzēt pāri. Tāda rīcība liekas zemiska un aprobe�ota. Un tad tas darījums ar ciemata klubu un plānojuma atļauju. Iedomājieties, kā ciemata ļaudīm vajadzēja justies! Gadiem viņi vaiga sviedros rāvu�ies un krāju�i naudu. Ir saņēmu�i no pa�valdības padomes solījumu saņemt dotāciju, sarunāju�i par zemes pirk�anu ar misteru kā viņu sauca? Tilleru, un tad, da�us soļus pirms fini�a, viņu de�gunu priek�ā misis Saldena to pievāc. Vai vie�tējiem iedzīvotājiem var pārmest, ka viņi to nāvīgi neieredz? Varu derēt, ka tas protests pret Harija Grīnlīfa izlik�anu no viņa būdas vairāk bija iedzīvotāju reakcija u"z to kā viņa pret tiem izturējusies.

-� Es pats par to iedomājos, bet neesmu pār�liecināts, ka Mārcija bija vienkār�i cilvēks bez jūtām. Sāku domāt, vai visas �is izdarības nav apzinātas.

-�� Apzinātas? Viņi abi bija nobrauku�i kalna pakājē, un Lainhems piebremzēja, lai pirms izbrauk�anas uz lielā ceļa pārliecinātos, ka tas ir brīvs. Kādēļ?

-� O, tas ir intriģējo�s jautājums, vai ne? Un liekas, ka man tikai nupat sāk iegaismoties at�bilde. Bet, ja padomājam par Mārcijas Seldenas pagātni, tad parādās jēga.

-�� Man gan ne.

-��� Mazliet padomājiet, Maik! Tenets paskatījās ārā pa logu, jo pa�laik viņi iebrauca Tīlfordgrīnā, un pamāja uz koted�u rindu aiz Greizajām durvīm. Misis Seldena ir uzaugusi

�eit, fermas strādnieka koted�ā. Viņas tēvs bija dzērājs. Tas nozīmē, ka �ejienes ļau�u acīs Mār�cija bija zemāka par zemākajām. Tad, kā visās labākajās pasakās par pelnru�ķīti, viņa tiek pie slavas un veiksmes lai nu kādas, bet-tomēr veiksmes. Un ko misis Seldena dara? Vai viņa dodas pēc iespējas tālāk no vietas, kur pārdzīvo�jusi visus alkoholiķa bērna pazemojumus? Nē, viņa nopērk māju, kuru iemīlējusi, vēl būdama maza meitene, māju, par kuru Mārcija reiz zvērēja, ka tā kādu dienu piederēs viņai. Lai piepildītu visus savus bērnu dienu sapņus, Mār�cija atgrie�as kā Menoras kundze. Visai aizkusti�no�s un romantisks stāsts, ceru, ka piekritīsiet.

Bet nelaimīgā kārtā misis Seldenas tālākā dzīve nav prieka pilna. Turpinājums nebūt nav tāds, kā bija iedomāts. Lauku ļaudis ir ļoti konservatīvi, Maik, un vecākie pie tam ļoti stingri ievēro hie�rarhijas likumus. Nedomāju, ka vietējie'būtu pārāk nopriecāju�ies, ieraugot meiteni no dzērāja koted�as ērti iekārtoju�os Menorā.

Greizajās durvīs visi logi bija gai�i, un pats krodziņ� izskatījās silts un aicino�s. Viņiem braucot garām, krodziņā iegāja divi vīri. Tenetam viņi likās pazīstami no rīta cēliena. Viņ� ap�spieda sevī kārdinājumu piedāvāt Lainhemam apstāties un izdzert kādu pinti alus.

-�� �īs brīdinājuma ugunis no ceļa ir labi saredzamas, teica Lainhems, pirms brauk�anas pāri tiltam piebremzējot ma�īnu.

-Jā, es ievēroju.

Lainhems paskatījās uz inspektoru.

-� Tātad jūs domājat, ka ciema ļaudis misis Seldenu pieņēma ar neuzticību?

-�� Būsim �ēlsirdīgi un teiksim, ka viņi to darīja palēnām. Ar laiku varbūt vietējie to būtu arī pieņēmu�i, bet, manuprāt, Mārcija nebija gatava gaidīt. Ar savu pagātni viņa varēja būt pārmēru jūtīga pret noraido�o attieksmi. Sajūtot, ka ļaudis viņu neuzņem atplestām rokām, misis Seldena varbūt sev teica nu, labi, es jums vēl parādī�u, un lai esmu nolādēta, ja to neizdarī�u! Un pārgāja pie rīcības.

Kreisajā pusē iegaismojās Menoras vārti.

Vārtu namiņā dega gaismas, bet galvenā ēka no ceļa nebija redzama, jo iebrauktuve �eit meta likumu.

-�� Tātad jūs sakāt, ka takas slēg�ana un ciemata ļau�u kluba sapņa nogremdē�ana nozī�mēja, ka viņa tiem ir demonstratīvi uzgriezusi muguru?

Tenets paraustīja plecus.

-�� Vai jums ne�ķiet, ka tas ir glu�i iespēja�mi?

-�� Un Harija Grīnlīfa izlik�ana?

-�� Nu, ja tas, ko es teicu, ir taisnība, un man �ķiet, ka tā varētu būt, tad tas, ka ciema ļaudis pieņēma, piecieta un pat mīlēja Ģrīnlīfu, bet mi�sis Seldenu atstūma, viņu nokaitināja.

-� Tātad tāpēc Grinlīfam bija jāaizvācas.

-�� Nav slikta doma, vai ne?

-�� Ja nu vienīgi Mārcijai nebija kāds per�sonīgs iemesls gribēt atbrīvoties no viņa.

-�� Kāds, piemēram?

-� Nav ne jausmas.

-�� Tomēr, ja atgrie�amies pie tā, ko jūs tei�cāt par vispārējo naidīgo noskaņojumu pr^t viņu, Maik, jūs ta�u nekādā gadījumā negribat teikt, ka ciema ļaudis kolektīvi nolēma, ka nu vienreiz pietiek, un izmantoja izdevību, lai nogrūstu viņu no tilta?

-�� Nē, protams, ka ne! Es tikai runāju par to, kā misis Seldena kā tvaika rullis brauca pāri ļau�u jūtām. Un, ja viņa varēja to darīt pla�ā mēroga, tad kāpēc gan lai tāpat nedarītu �au�rākā?

-��� Vai jūs domājat par kādu konkrētu cil�vēku?

-�� Ne tie�i, bet vai tad jūs neesat pamanījis, ka neviens no tiem, ko mums ir izdevies satikt, nav izrādījis patiesu no�ēlu par Mārcijas Seldenas nāvi? Viņus ziņa ir satraukusi, tiesa, bet tas arī viss. Misis Pentrijai acīmredzot neatlika daudz laika misis Seldenai. Arī Edītes Fipsas sirds nebija salauzta, kaut arī viņu ceļi jau ilgus gadus bija viju�ies kopā. Uz māsu Lintu viņa nebija atstājusi nekādu labo iespaidu, lai gan Linta centās to noslēpt, stāstot par misis Seldenas devību pret māti, un misis Pepera lai gan viņa ar līdzjūtību runāja par misis Seldenas bērnību tāpat neko labu pateikt nevarēja.

-��� Misters Bernards Seldens gan izskatās visai satriekts.

-�� Nu, jā. Bet, ja viņa pret to izturējās tāpat kā pret visiem citiem, viņam nekāda labā dzīve nevareja būt. Vai ievērojāt misis Pentrija teica, ka Soldeniem biju�as atsevi�ķas guļamistabas?

-�� Daudziem precētiem pāriem ir atsevi�ķas guļamistabas visda�ādāko iemeslu dēļ viņ� krāc, viņa mokās ar bezmiegu�

Lainhema seja liecināja, ka �āds izskaidro�jums viņu neapmierina. Pēc viņa uzskatiem, at�sevi�ķas guļamistabas varēja nozīmēt tikai vienu laulības disharmoniju.

-��� Jūs domājat, ka misters Seldens tēloja?

-��� Nav teikts, ser. Es nezinu. Gribu tikai teikt, ka tas ir iespējams.

-�� Taisnība. Bet, pat ja jums ir taisnība un viņi labi nesadzīvoja, tas vēl obligāti nenozīmē, ka misters Seldens būtu nogalinājis savu sievu. Viņ� patie�ām varēja būt �okā. Galu galā, ja jūs esat nodzīvojis kopā ar sievieti cik? divdes�mit gadus, jūs neizbēgami jutīsieties satriekts, ja viņa pēk�ņi nomirs, pat ja pirmā bezrūpīgā kaisme jau sen ir pazudusi. Un, kā liekas, ciematā nebaumo, ka starp viņiem būtu biju�as kādas nesaskaņas.

-��� Nē, tas tiesa, lai gan mis Fipsa jutās vi�sai neomulīgi, kad jūs viņai jautājāt par Seldeniem. Katrā ziņā jums jāatzīst., ka pagaidām misters Seldens liekas visaizdomīgākais kaut vai tāpēc, ka varēja atrasties īstajā vietā un īsta�jā laikā.

-� Tiesa.

-��� Es domāju, ja arī viņam bija iemesls vēlēties atbrīvoties no sievas un te�pēja to izdarīt uzradās deguna priek�ā pati no sevis, kad viņi nejau�i satikās uz tilta�

-��� Tas, protams, ir iespējams, piekrītu, Maik. Acīmredzot nāksies viņu apciemot vēl�reiz rīt, kad, ceru, Seldens būs spējīgs sarunā�ties�

Viņi bija atbrauku�i pie nodaļas, un Lainhems novietoja ma�īnu stāvvietā un izslēdza dzi�

nēju. Iegrimu�i sarunā, viņi ne viens, ne otrs ne�taisījās kāpt ārā.

-�� Otrs aizdomās turamais pa�laik, protams, ir Grīnlīfs, teica Tenets. Jūs nebijāt klāt, vai ne, kad mis Fipsa man stāstīja par viņu? Liekas, ka pēc kāda nelaimes gadījuma viņ� tagad ir briesmīgi sakropļots, kā dēļ, kā varu iedomāties, ir izvēlējies tādu vientuļnieka dzīvi.

-�� Nē, to es nezināju. Nabaga puisis. Intere�santi, vai tagad misters Seldens atļaus viņam pa�likt?

-��� Jā, to būtu interesanti uzzināt. Varu iedomāties, ka Grīnlīfam nebūtu tik viegli atrast citu dzīves vietu, ja izlik�ana tie�ām notiktu. Ja viņa kroplums ir tik briesmīgs, kā stāsta mis Fip�sa, tad var saprast, ka Grīnlīfs nevēlas kontak�tēties ar cilvēkiem pārāk tuvu. Viņ� tad būtu izmests klaidoņa dzīvē uz ceļiem, un tas vēl vairāk radītu iespēju tam vēlēties tikt vaļā no mi�sis Seldenas.

-��� Godīgi sakot, ser, es zinu, ka jūs cen�aties attaisnot misis Seldenas izrīcības pret ciemata ļaudīm, bet ar visu cienu�

-��� Ne jau attaisnot, Maik. Mēģināju tikai izprast iemeslus, kuri spieda viņu uz tādu rīcību. Un katru reizi, kad jūs sakāt "ar visu cieņu", tad es zinu, ka jūs gatavojaties mani apstrīdēt. Tātad sāciet, apstrīdiet!

-��� Nē, ne tie�i apstrīdēt. Es tikai gribēju teikt, ka, pēc manām domām, misis Seldena ir bijusi nejauks radījums. �is piemērs ar Grīnlīfu ir tipisks. Kāpēc viņa nevarēja likt to nabāga cil�vēku mierā? Grīnlīfs ta�u nedarīja nevienam neko ļaunu, vai ne? Viņ� bija pamatīgi noslēpies un nerēgojās misis Seldenai acis. Liekas, ka mis�teru Grīnlīfu ir vadījusi tikai nepamatota nepati�ka, un tāpēc Mārcija, draudot izrēķināties, mēģināja nogādāt Hariju tiesā.

-�� Varbūt. Tomēr, Maik, ja jūs pacenstos tik ļoti neņemt to pie sirds, jūs pieļautu iespēju, ka tagad misteram Grīnlīfam ir jābūt pateicīgam liktenim, ka lielākā ienaidniece uz visiem laikiem ir pazudusi no ceļa.

-� Tas nav tas pats, ka Harijs varēja nogrūst misis Scldenu no tilta.

-�� Maik! Es nesaku, ka tā ir bijis, un jūs to zināt! Vienkār�i pastāv tāda iespēja.

Lainhems kādu bridi klusēja un tad, neērti juzdamies, atbildēja.

-�� Protams, ka pastāv. Piedodiet, sēr! Ne�saprotu, kas man lēcies.

Aizmirstiet par to! Tātad mums rīt va�jadzēs iztaujāt ari Grīnlīfu. Bez tam man liekas, ka bija vēl pāris interesanti fakti.

-� Tādi kā?

-�� Vakariņu viesības�

-�� Jā. Neliels kokteilis, vai ne? Grāfistes domnieks un friziere?

-�� Pareizi. Man nupat ienāca prātā� Vai Lomekss nav Plāno�anas komisijas priek�sēdētājs?

-�� Jā, jums taisnība. Ir. Biju aizmirsis, ka� Lainhema lūpas savilkās svilpienam. Jūs domājat, ka�

-��� Ka misis Seldena varēja izmantot D�osiju Trimblu kā ēsmu, lai dabūtu sev plāno�anas atļauju. Jāv Kā jums �ķiet, Maik?

-�� Izklausās glu�i ticami pēc visa, ko esam par misis Seldenu dzirdēju�i. Tas nebūtu tik neiespējami, ja viņa pēc kaut kā ļoti kāro.

-��� Un tas izskaidrotu, kāpēc Mārcija ne�gribēja atcelt vakariņas, vai ne? Ceturtdaļmiljons ir augsta likme.

-�� Un arī, kāpēc misis Scldenai nebija nekas pretī atstāt viesus vienatnē, kamēr viņa devās uz ciematu apciemot māti. Un, turpināja Lain-"1 hems, par �o tēmu iekarsis, kāpēc mājsaim�niece tik nicīgi runāja par �o meiteni. Es jau tad brīnījos, kāpēc viņa tā izturas. Iedomājos, ka varbūt tas ir tāpēc, ka misis Pentrija savā ziņā ir snobs, bet ja viņa zināja, kas tur noticis�

-�� Piekrītu. Arī mani pārsteidza tas, kāpēc Seldens tik labprātīgi nozuda no vakariņām un neatgriezās mājās, lai atvainotos viesiem un starp pirTho un otro sievasmātes apciemojumu nepasēdētu kopā ar viesiem. Bet misters Bernards zināja, ka tur ir viņa sieva un, noraido�i izturēdamies pret notieko�o, bija tikai priecīgs, ka ir iemesls nozust no redzesloka. Katrā ziņā, ja mums ir taisnība, tad paveras zināmas interesan�tas iespējas. Vai nepiekrītat?

-�� Piekritu. �antā�a, piemēram. Ja Lomckss ļāvās sapīties ar D�osiju Trimblu un misis Seldena izdarīja spiedienu sakarā ar plānojuma atļau�ju� Lomekss būtu nokļuvis ļoti nepatīkamā situācijā.

-�� Ja tas nonāktu atklātībā, tad viņam klātos plāni. Tas nu ir skaidrs.

-��� Iedomājieties virsrakstus vietējās avīzēs! Ir visi priek�noteikumi pirmklasīgam skandālam sekss, kukuļdo�ana, korupcija vietējā pa��valdībā� Pilnīgi varu iztēloties virsrakstus. Piekukuļots domnieks�

-�� Labi, Maik. Neaizrausimies. Galvenais, ka mums rīt nāksies apciemot arī �os divus.

-��� Vai jums neliekas, ka mums vajadzētu vēlreiz aprunāties arī ar mis Fipsu?

-�� Ak, es jau domāju, vai jūs par to neiemi�nēsities. Jā, viņa kaut ko noklusēja, vai ne, kad es jautāju, ko mis Fipsa darījusi tajā vakarā. Es jau brīnījos, kāpēc viņa tā dara.

Bez �aubām, viņi abi to atklās agrāk vai vēlāk.

Pēc vairāku stundu pavadī�anas pie "deta�lizētiem, precīziem un akurātiem" ziņojumiem, kurus Drako gaidīs nākamajā rītā, vienīgais, ko Tenets vēlējās, doties mājās, iekrist gultā un ieslīgt aizmirstībā. Iegrie�oties iebrauktuvē, viņ� pārsteigts pamanīja, ka guļamistabas mazajā ģērbamistabā, kuru viņi ar D�ounu izmantoja kā kabinetu, joprojām deg gāisma. Taisnā ceļā viņ� steidzās aug�ā, ar apmierinājumu ievērodams, ka Brid�itas istabā �ovakar gaisma ir izslēgta.

D�ouna sēdēja pie papīriem nokrauta rak�stāmgalda. Viņam ienākot, D�ouna pagrieza vaigu skūpstam.

-�� Kā veicās ar lietu?

Tenets paraustīja plecus.

-� Nu, tā. Tu tik vēlu vēl strādā, mīļā.

-� Zinu, ka ir vēls. Viņa nolika pildspalvu, noņēma nesen iegādātās brilles un izberzēja acis. Līdz rītam jāpabeidz �is ziņojums, jo agrāk

. nebija laika piesēsties pie rakstāmgalda.

-�� Kāpēc? Tenets piemetās uz galda malas. Arī D�ouna izskatījās ļoti nogurusi. Spriedze bija ievilkusi rievas ap viņas acīm. Lūpu kaktiņi bija nolaidu�ies un īsie, gai�i viļņainie mati izspūru�i. No savas sēdvietas skatoties lejup, Tenets �ur un tur pamanīja pa kā�dam sirmam pavedienam. "Jaunāki nekļūstam," viņ� nodomāja.

D�ouna saviebās.

-�� Vikija bija �eit krietnas pāris stundas, gandrīz visu laiku mirkdama asarās.

Vikija Janghāzbenda dzīvoja kaimiņos. Viņas vīrs Pīters bija ceļojo�s komivoja�ieris. Pirms se�ām nedēļām Vikija bija dāvājusi dzī.vību viņu pirmajam bērniņam. Viņa bija strādā�jusi vietējā nekustamā īpa�uma tirdzniecības

kantori vēl mēnesi pirms bērna piedzim�anas un vienmēr likās tik dzīvespriecīga un sabiedriska. Viņi ar PIteru ļoti priecājās, kad atklājās, ka bei�dzot viņa ir mātes cerībās. Precēju�ies jau as�toņus gadus, vismaz pēdējos piecus abi cerēja, ka tas notiks. Dienā, kad viņi uzzināja priecīgo jaunumu, kaimiņi tika apstaigāti ar �ampanie�a pudeli un visi uzsauca tostus Janghāzbendu jau�najai paaudzei.

-�� Būs vismaz trīs bērneļi, Vikija, laimes pārņemta, paziņoja.

-�� Sagaidi vismaz pirmo, D�ouna viņu bi�ja ķircinājusi. Varbūt pārdomāsi.

Da�u pēdējo nedēļu laiķā viņai bie�i nācās . atcerēties bezrūpīgo piezīmi, jo kop� bērna nāk�anas pasaulē Vikija bija pilnīgi cits cilvēks. Likās, ka pazudu�i smaidi un dzīvesprieks, viņas neiztrūksto�ais optimisms un tā vietā atnāku�as __ nebeidzamas asaras un ilgsto�a, nomāco�a dep�resija. Ne vienu vien reizi Pīters, izmisuma mākts, nāca pie Tenetiem.

-� Ārsti saka, ka pēcdzemdību depresija, bet cik ilgi tā turpināsies? Man reizēm liekas, ka il�gāk vairs nespē�u to izturēt.

D�ouna un Tenets mēģināja viņu mierināt, bet juta, ka nespēj palīdzēt. Ko citu viņi varēja dot, izņemot līdzjūtīgu uzklausī�anu un plecu, uz kura izraudāties?

Tā vietā, lai izkārtotu pāris brīvas nedēļas, lai varētu palīdzēt Vikijai pirmajā laikā pēc dzemdībām, Pīters bija paņēmis mēnesi, izman�tojot arī savu ikgadējo atvaļinājumu, bet, brīv�dienām beidzoties, Vikijas stāvoklis nebija uzlabojies. Lai kā ari Pīters uztrauktos, nācās at�griezties darbā, un, lai gan viņ� savu darba grafiku centās iekārtot tā, lai Vikija nebūtu viena ilgāk par divām naktīm pēc kārtas, ne vienmēr tas bija iespējams. Viņa darbības teritorija bija pla�a un darba devēju attieksme saprotamā kārtā greiza. Viņ� nedrīkstēja riskēt, zaudējot darbu.

Tenets un D�ouna bija apsolīju�i palīdzēt Vikijai, bet darba dienas beigās ne vienmēr izde�vās savākt to jūtu enerģijas daudzumu, kādu Vikija gaidīja.

D�ouna nopūtās.

-�� Godīgi sakot, Luk, esmu pārliecināta, ka ārsti nesaprot, cik slima viņa ir. Pēc stāstītā, Vikijas ārsts ir viens no tiem vecās skolas pārstāvjiem, kuri uzskata, ka sievietes vispār ir mazliet histēriskas tin viss būtu kārtībā, ja viņa papūlētos saņemties. Es tie�ām uztraucos par Vikiju. Es pat domāju, vai�

-�� Ko?

D�ouna papurināja galvu.

-� Ak, nekas. Dro�i vien esmu mulke.

-�� Tu ta�u negribi teikt, ka viņa varētu iz�darīt pa�nāvību? .

-�� Nu, jāatzīstas, ka tas man ir ienācis prātā. Un jūtos tik bezpalīdzīga, Luk. Vai zini, es vienu dienu pēc darba �eit ienācu, tam vajadzēja būt ap se�iem, un te viņa sēdēja televizora priek�ā, tādā kā transā ieslīgu�i, joprojām rītasvārkos. Bez kosmētikas, neķemmētiem matiem� Man radās iespaids, ka viņa te ir nosēdējusi visu dienu. Bērns nobrēcies zils, izsalcis, autiņi slapji. Viņai tie�ām ir dziļa, slimīga depresija.

-�� Kā ar bērnu konsultējo�o ārsti? Viņai jau nu vajadzēja redzēt, kāda ir situācija?

-��� Cik man zināms, Pīters vienmēr pieliek milzīgas pūles, lai līdz doktora at�nāk�anai sakoptu māju un viss izskatītos, cik nu iespējams, normāli. Pīters gan nav par to stāstījis, bet, manuprāt, viņ� baidās ja mājās valdīs pārāk liela nekārtība, viņi var paņemt bērnu. Tas gan ir saprotami, bet arī maldino�i.

-�� Kad Pīters ir gaidāms atpakaļ?

-� Parīt.

-��� Es mēģinā�u taktiski aprunāties ar viņu. Pateik�u, ka, lai gan tas tiek darīts ar vislabāka�jiem nodomiem, nav Vikijas interesēs radīt mānīgu iespaidu par to, kā viņa tiek galā ar bēr�nu. Starp citu� Pagaidi, vai pie viņiem nenāk tie no Tompsona un Meridjū prakses?

-�� Jā. Kādēļ tu jautā?

-��� Man nesen gadījās dzirdēt, ka viņi esot pieņēmu�i jaunu ārsti. Sievieti ap trīsdesmit. Viens no mūsu pui�iem sūdzējās, ka viņam nekad neesot patiku�as ārstes sievietes. Varbūt viņ� varētu sadabūt �o ārsti Vikijai. Viņa noteikti būs daudz saproto�āka un sakarīgāka. Ieteiksim to Pīteram, kad viņ� atgriezīsies. Un nenokar de�gunu, dārgā! Ne vienmēr liktenis sola tikai bezcerību.

D�ouna saviebās.

Diem�ēl tas nav vienīgais, kas mani uz�trauc. Viņa uzlika savu plaukstu vīram uz rokas. Ak, dārgais, piedod, ka man jārunā tik�līdz, kā tu ienāc. Tu izskaties tik noguņs, un tava mugura dro�i vien atkal niķojas.

Tenetam nācās atzīt, ka sievai ir taisnība, jo mugura niķojās vienmēr, kad viņ� bija noguris. Kāds vecs savainojums bija padarījis jūtīgu viņa muguru. Mazu mierinājumu sniedza apziņa, ka Britu salās no �īs kaites cie� vēl divi miljoni.

* Neņem to vērā! Kas vēl tevi satrauc? Vari teikt man pa�u ļaunāko.

D�ouna uzmanīgi paraudzījās uz durvīm un pieklusināja ULalsi.

-�� Vai ievēroji, ka Brid�ifas istabā gaisma ir izslēgta?

Tenets automātiski pieliecās viņai tuvāk. "Dro�i vien izskatāmies pēc diviem konspirato�riem," viņ� nodomāja.

-�� Jā, pamanīju. Vailcas noticis?

-��� �opēcpusdien man uz darbu piezvanīja misters Formens. Viņ� grib, lai es aizeju.

Tenets sarauca pieri.

-Kādēļ?

-�� Viņ� nctcica tikai to, ka jāparunā par Brid�itu.

-�� Varbūt viņ�, tāpat kā mēs, uztraucas, ka mei'ta pārāk nomoka sevi?

-�� Tādā gadījumā kāpēc Formens nevarē�ja par to runāt pa telefonu?

-�� Nebija laika.

D�ouna papurināja galvu.

-�� Nē,,es jutu, ka tur slēpjas drīzāk� Kā lai to pasaka? Drīzāk likās, ka viņ� grib parunāt par kādu meitas pārkāpumu.

-�� Kādu, piemēram?

-�� Nav ne jausmas.

-�� Nu, lūk. Tā ir tava fantāzija. Brid�ita navj no tiem, kuri sagādā nepatik�anas, un tu to zini. Patiesībā viņa ir pat pārāk apzinīga. Vai tu pa�jautāji meitai, vai viņa zina, kāpēc misters For�mens grib tevi satikt?

-Jā, jautāju. Viņai nav ne jausmas, bet�

-�� Kas?

-�� Nu, man radās iespaids, ka viņa nebija atklāta.

Tic bija slikti jaunumi. Tenets ļoti uzticējās D�ounas intuīcijas spēkam.

-�� Vai jūs sarunājāt tik�anos?

-�� Jā. Rīt pēcpusdienā, divos trīsdesmit.

-�� Es ie�u tev līdzi.

-�� Nē, nav vajadzības. Tie�ām. Ja iesim mēs abi, var izskatīties, ka ņemam to pārāk nopietni.

Un var jau izrādīties, ka tur slēpjas kaut kas glu�i maznozīmīgs.

Bet abiem viņiem prātā urdījās viena un tā pati doma: "Ja nav nekā svarīga, kāpēc mis�ters Formens negribēja par to runāt pa tele�fonu?"

Tenets piecēlās.

-�� Ejam. Laiks doties pie miera. Mēs abi esam noguru�i.

Viņa pa�ūpoja galvu un uzlika brilles.

-��� Man tie�ām �ovakar jāpabeidz ziņo�jums.

-� Cik laika vēl tev vajadzēs?

-� Kādu pusstundu.

Jau otro nakti Tenets negulēja. Viņ� bija noraizējies par meitu.

Nākamajā rītā inspektors uz darbu devās , agri. Pirms rīta apspriedes pie Drako viņ� gribē�ja caurskatīt pēc iespējas vairāk Seldenu lietā ienāku�o ziņojumu. Ejot garām, viņ� uzmeta pārdomu pilnu skatienu savam kabinetam. Puldkļu kārta sedza viņa paklāju, un kāds bija izklaidējis^, iz�ļakstot uz sienām tepi. Austrāli�jas karte no griestiem bija pazudusi. Tenets juta, ka, tāpat kā Lainhems, yiņ� sēro par tās zaudēju�mu.

Kriminālizmeklē�anas nodaļas galvenajā kabinetā koncentrēties bija grūti, daļēji tāpēc, ka pārējie detektīvkonstebli centās izturēties pārlieku taktiski. Viņi nāca un gāja tā, it kā staigātu pa olu �aumalām, kuras baidās saplēst, runāja pa telefonu pusbalsī, bet viens ar otru sarunājās gandrīz vai �ukstus. Tas viss likās augstākā mērā pretdabīgi un novērsa uzmanību. Visi ziņojumi bija īsi, un, kad ieradās Lainhems, Tenets darbu bija jau beidzis.

-�� Vai ir kaut kas, ser? ser�ants jautāja.

-�� Tikai sīkumi. Liekas, nav �aubu, ka mi�sis Seldena ir nokritusi no tilta, lai gan, protams, nāksies pagaidīt pēcnāvēs slēdzienu un tikai tad varēsim būt pilnīgi pārliecināti. Akvalangisti upē zem roba barjerā atradu�i viņas lukturīti, un misis Pentrija identificējusi kurpi. Tā bijusi viena no tā kurpju pāra, kur� glabājās mazajā pieliekamajā blakus aizmugures durvīm un bijis domāts tikai ie�anai ārā. Mājkalpotāja atradusi arī misis Seldenas vakarkurpes, kuras viņa dro�i vien nometusi, kad atklājusi, ka ma�īnu nevar iedarbināt, bet uz ciematu vienalga vajadzēja iet.

Iezvanījās telefons. Lainhems pacēla klau�suli.

-�� Tesa Bērklija no televīzijas, viņ� no��ukstēja un sāka atvainoties, ka iepriek�ējā dienā Tenets bijis aizņemts', un solījās regulāri infor�mēt par turpmākajiem notikumiem.

-��� Uzkrāvāt sev jaunu darbu, Maik, smaidīja Tenets, kad Lainhems bija nolicis klausuli. Preses korespondents.

Lainhems paraustīja plecus. Viņ� vienmēr pārlieku nopietni uztvēra pazobo�anos. Kādam jau tas jādara, viņ� norūca.

-�� Un kur� gan to izdarīs labāk? Tenets paskatījās pulkstenī. Astoņi un �etrdesmit trīs minūtes. Paklausieties, piezvaniet un no�skaidrojiet, vai misters Seldens būs mājās ap de�viņiem trīsdesmit, labi? Līdzko rīta apspriede beigsies, mēs atkal brauksim uz Menoru.

Bet Drako bija citās domās. Apspriedei beidzoties, viņ� vēlreiz pasauca Tenetu un pamā�ja uz krēslu.

Tenets neizrādīja savu pēk�ņo nemieru. Viņam bija nepatīkama sajūta, jo viņ� zināja, kas sekos.

Drako atlaidās krēslā, paņēma staipīgu lentu un sāka to virpināt pirkstos. Likās, ka viņ� nav spējīgs nosēdēt mierā, un kārtējo reizi Tenets nobrīnījās, kā darbs pie rakstāmgalda var paņemt visu Drako nervozo enerģiju.

-�� Labojiet mani, ja es kļūdos, teica �efs savā parastajā manierē, kura ne uz mirkli nespēja maldināt Tenetu, bet vai man ir taisnība, domājot, ka pagaidām jums nav ne mazākas pierādījumu kripatas, ka misis Seldenas hāve ir kas vairāk nekā nelaimes gadījums?

Teneta minējums bija izrādījies pareizs. Drako nav no tiem vīriem, kuri palīdz neveik�sminiekiem. Viņ� grib, lai Tenets izstājas no .cīņas. Tenets sagatavojās cīnīties, ja būs ne�piecie�ams, bet vispirms viņam savā apziņā va�jadzēja pārvarēt bijību pret Drako. Viņ� palūko�jās �efa. Drako bija nesen pārcelts uz �ejieni, un pa�laik viņa velsie�u akcents likās sevi�ķi jū�tams. �ī �efam būs pirmā saķer�anās ar savu detektīvinspektoru. Varbūt arī Drako mazliet nervozē un galu galā nebūs tik neuzvarams pre�tinieks.

-�� Tas tiesa, ser.

-�� Tad vai jūs nebūtu tik laipns un nepa�skaidrotu, kā es varu vērtēt faktu, ka jūs izman�tojat visus manas kriminālizmeklē�anas nodaļas spēku resursus darbībā, kura var izrādīties bezjēdzīga laika tērē�ana?

Tenets nevil�us saklausīja greizsirdības pieskaņu vārdā manus, un viņa vēlme uzvarēt cīniņā tikai nocietinājās. Bet kādi iero�i viņam bija? Nekādi. Izņemot� Vai nebūtu pareizāk lietot vārdu "varēja", ser?

Drako biezās, melnās uzacis pēk�ņi sakļāvās kopā kā divi mataini, nikni kāpuri.

-�� Ko jūs ar to domājat?

-���� Nu, ser, mums jāatzīst, ka tikpat labi 'varēja izrādīties, ka viņa ir noslepkavota. Un tādā gadījumā, ja mēs būtu izmeklē�anu aizkavēju�i par divdesmit �etrām stundām laikā, kad vēl bija taustāmi pavedieni, kuriem sekot� Seldeni vietejā biznesa pasaulē bija lieli putni un ar katru dienu kļuva vēl lielāki, cik es saprotu. Man liekas, ka jūs varējāt jautājumu uzstādīt

citādi: "Vai mēs varam atļauties neizmeklēt lietu vēl pamatīgāk?"

Drako acis urbās Tenetā. Pāris reizes pa�raustījis elastīgo lentu, viņ� nometa to uz galda un salika rokas zem zoda.

-� Pārlieciniet mani, viņ� izgrūda.

Tenets pamanīja pirmās kapitulācijas

pazīmes un iek�ēji atviegloti nopūtās.

-�� Nu, pirmkārt, ir grūti saprast, kā misis Seldena nejau�i varēja nokrist no tilta tie�i tajā vietā, kur margās ir robs�

Tenets atkārtoja visus slēdzienus, pie kuriem viņi ar Lainhemu bija nonāku�i. Drako klausījās uzmanīgi, viņa melnās acis gailēja. Tad viņ� izpra�ņāja Tenetu par izmeklē�anas galveno līniju detaļām, lai �odien varētu sekot līdzi, ja izmeklē�ana turpināsies, un beidzot negribīgi sacīja: Nu, domāju, ka nenotiks nekas ļauns, ja mēs vēl mazliet pastiepsim to garumā. Kad būs pēcnāves slēdziens?

� Cen�amies, lai dabūtu to līdz pēcpusdie�nai, �er.

-�� Pareizi. Apspriedīsim situāciju vēlreiz rīt no rīta. Viņ� pacēla roku, un Tenets jau slējās kājās. Vēl tikai viena lieta.

-� Jā, ser?

-�� Masu informācijas līdzekļi. Prese, tele�vīzija un tā tālāk. Vakar pēcpusdienā pie mums griezās no teleWzijas studijas un teica, ka esot sarunāts tikties ar jums, bet jūs nebijāt �eit.

-�� Nebija gan sarunāts tikties, ser. Es tikai teicu, ka�

-��� Nav svarīgi, ko jūs teicāt. Ir svarīgi saglabāt labas attiecības ar presi, Tenet. Tas ceļ mūsu presti�u.

-�� Jā, es zinu, ser. Un televīzija mums arī ir ļoti pretimnāko�a. Bet jūs jau zināt, kā notiek �ādā izmeklē�anā. Ir tik grūti apsolīt un būt noteiktajā vietā un noteiktajā laikā�

-��� Es to zinu. Un tāpēc man jāsaka jums kāds priek�likums.

Tenets gaidīja. *

-�� �āda veida izmeklē�anā es iesaku jums atrast laiku, lai ziņotu man katru dienu vēlā pēc�pusdienā personīgi vai pa telefonu, lai varētu konkrēti atbildēt informācijas līdzekļiem.

Tātad arī Drako alka pēc reklāmas. Tenetam nebija ko iebilst.

-�� Labi, ser.

Drako pasniedzās pēc reģistra vākiem un atvēra tos.

Tenets saprata mājienu. Viņ� drīkstēja iet. Vēl dusmās vāroties, inspektors skrēja aug�up pa kāpnēm. Ja ar �ādiem cīniņiem nāksies saskar�ties katru rītu pirms darba, tad jau pirms laika nāksies meklēt citu nodarbo�anos.

Misis Pentrija ieveda viņus lielajā viesis�tabā.

Pateik�u misteram Seldenam, ka jus esat �eit.

Kamēr viņi gaidīja, Tenets pāklaiņāja pa viesistabu, vēlreiz pārsteigts par mēbelējuma nepiemērotību. Darba specifikas dēļ inspek�toram nācās apmeklēt daudzas privātmājas, un viņ� stingri ticēja, ka cilvēka mājoklis daudz var pastāstīt par tā īpa�nieku. �ī istaba viņu mulsinā�ja. Mārcija Seldena acīmredzot bija darbīga un godkārīga sieviete. Viņai bija redzami panākumi biznesā, un viņa bija piepildījusi savu bērnu die�nu sapni misis Seldenai piederēja �ī māja. Tad kāpēc �ī sieviete nepielika pūles, lai to atbilsto�i iekārtotu? Tenets iedomājās par graciozo telpu aiz halles, pārveidotu par kantori. Vai tad �ādā milzīgā mājā tādam ikdieni�ķam nolūkam nevarēja atrast kādu citu stūri?

Vai tas bija neiejūtīgums, kas lika misis Seldenai ar tādu necieņu izturēties pret māju, pēc kuras pati tik ļoti bija tiekusies? Tā, protams, varē�ja būt neprasme, bet tādā gadījumā viņa ta�u varē�ja atļauties sameklēt vislabākos speciālistus, padomdevējus. Varbūt Mārcija vienkār�i par tādām lietām neuztraucās? Bet tas neatbilda tam, ko abi policisti līdz �im par viņu bija uzzināju�i. Misis Selderla likās'sieviete, kura pievērsa pedan�tisku uzmanību sīkumiem. Vai varbūt nepatīka�ma dpma -\tas bija sava veida nicinājums, kuru viņa gribēja izrādīt vietējai sabiedrībai. Cik maz vērības Mārcija pie�ķīra �ai apkārtnei, ko vietējie

iedzīvotāji tik augstu vērtēja! Vai varbūt viņa nozī�mi pie�ķīra tikai savam darbam, datoriem un kan�tora iekārtojumam, varbūt tie misis Seldenai bija� svarīgāki par paklājiem un aizkariem, varbūt tas atradās viņas uzmanības centrā.

"Ko viņa un Seldens bija �eit darīju�i?" no�brīnījās Tenets. Tiesa, �eit atradās televizors un visai atbaido�s kokteiļu bārs, bet nekā no tiem sīkumiem, kuri varēja pie�ķirt telpai dzīvojamās istabas noskaņu, nebija grāmatu, �urnālu vai avī�u, nebija fotogrāfiju, izņemot to vienu, kurā Seldens sarokojas ar princesi Annu, un patiesībā nebija arī neviena rotājuma. Kādu dzīvi viņa un Seldens bija �eit kopā dzīvoju�i?

Atvērās durvis, un ienāca Seldens. Tenets nojauta, ka viņ� ir uzģērbis mugurā pirmo, kas pagadījies pa rokai, neuzkrīto�as, pelēkas vil�nas auduma bikses, kuras, kā izskatījās, pieder pie uzvalka, zaļu kreklu ar vaļēju apkakli un jūrnieka svīteri ar zilu un baltu dārgakmeņu rak�stu un krustveida golfa kluba emblēmu. Izskatījās, ka pa nakti misters Seldens bija nove�cojis par desmit gadiem. Ja Tenets �odien satiktu �o vīru pirmo reizi, viņ� dotu tam gadus se�desmit. Viņa tuklie vaigi bija no�ļuku�i, plak�stiņi iekritu�i, un maisiņi zem acīm liecināja, ka pēc nomierino�o zāļu iedarbības izbeig�anās viņ� ir pavadījis bezmiega nakti. Tikai acis skaidri vēstīja par viņa patieso garīgo stāvokli. Tās bija mulsuma pilnas un aizplīvurotas. Sapro�

tams, ka Seidens bija paslēpies aiz neredzamās barjeras, kādu uzbūvē tie, kuri grib paglābties no negaidītas tuva cilvēka nāves izraisītiem pār�dzīvojumiem.

Tenets sajuta nepatiku pret sevi. Viņa darbs inspektoram lika �o barjeru salauzt. Tie�i �āda saruna ar tuvinieku zaudēju�u vīru vai sievu, kur� ir aizdomās turamais, sagādāja viņam vis�lielāko nepatiku. Bija reizes, kad �ādu sarunu dēļ viņ� pat prātoja, vai nemainīt darbu. Ja Seldens ir nevainīgs, viņam nepiecie�ama vislielākā līdzjūtība; ja nē, līdzjūtība varēja nodarīt tikai ļaunu. Tenetam nācās staigāt pa virvi starp līdzjūtību un nepielūdzamību, apzinoties lai ar kādu dzīves triecienu cilvēks spēj samierināties, viņa aizsardzības spējām ir savas robe�as.

-�� Labrīt, inspektor� Seldens pamāja. Piedodiet, bet esmu aizmirsis jūsu uzvārdu.

-�� Tenets. Un �is ir detektīvser�ants Lainhems.

Seldens lēnām apsēdās krēslā. Tenets ievēroja, ka kājās viņam joprojām ir istabas �ības. Viņ� pamāja uz dīvānu pretī krēslam.

-�� Lūdzp.

Tenets paklausīja, bet Lainhems atkāpās pie atpūtas krēsla, atvilka to mazliet atpakaļ un pagrieza tā, lai pats atrastos pareizā leņķī pret abiem pārējierl ftn reizē ārpus Seldena redza�mības zonas.

-�� Vai esat noskaidroju�i, kas īsti noticis? -

jautāja Seldens. Mulsums viņa skatienā vēl bija saglabājies, bet aiz tā jau parādījās dzīvīguma dzirkstele. Process sākas.

-��� Tā mēs domājam. Mūsuprāt, viņa ir nokritusi no tilta tajā vietā, kur pirms tam tilta margās bija ietriekusies smagā ma�īna. Tenets tuvumā vēroja Seldena reakciju. Vai tā bija trauksme, vai vienkār�i pārsteigums?

-�� Tiet tas ta�u nekādā veidā nav iespējams? Sī vieta bija apvilkta ar virvi, un dega brīdināju�ma ugunis�

-��� Jūs tās redzējāt, kad tajā vakarā gājāt cauri ciematam?

-�� Jā, protams. Nepārprotamā neizpratnē Seldens pa�ūpoja galvu. Es nesaprotu.

-�� Piekrītu, izklausās savādi. Un tāpēc mēs mēģinām noskaidrot, kas īsti noticis� Jūs teicāt, ka tajā vakarā gājāt pastaigāties?

-�� Jā, pareizi.

-�� Cikos jūs izgājāt no sievasmātes mājas?

Īslaicīgā ieinteresētības liesmiņa bija izde�gusi, un tagad pirms katras atbildes viņ� ieturēja pauzi, it kā atminē�anās dotos rokā tikai ar milzīgu garīgu piepūli.

-��� Ļaujiet padomāt� Liekas, kaut kad ap pusdeviņiem.

-�� Pa kurieni jūs gājāt?

-��� Cauri ciematam. Vispirms aizgāju uz krodziņu iedzert kādu mēriņu un tad soļoju tālāk, pāri tiltam Starrendenas ceļa virzienā.

-��� Brīdinājuma ugunis uz virves aizsargbar�jeras� vai tās jau tad bija uzstādītas?

�oreiz pauze bija ilga.

-�� Cik es varu atcerēties, jā. Manuprāt, ja nebūtu, es to ievērotu, lai gan biju dziļi iegrimis sevī. Domāju par sievasmāti. Mēs� Seldens pagrieza galvu sāņus, dziļi ievilka elpu un aiz�turēja to. Mēs ļoti mīlējām viens otru, un es ju�tos satriekts, kad redzēju sievasmāti tādā stāvok�li, kādā viņa bija tajā vakarā.

-�� Jā, varu iedomāties. Piedodiet, bet da�as pēdējās dienas jums tie�ām ir biju�as ļoti sma�gas.

Līdzjūtības vardi skāra Seldena jau ta varo psihi, un viņa acis piepildījās asarām. Vairākas reizes pēc kārtas viņ� strauji samirk�ķināja plak�stiņus un tad ar rādītājpirkstu nobrauca pār acīm.

-�� Piedodiet!

-�� Lūdzu, nevajag atvainoties! Atcerieties, ka cilvēks ir nevainīgs tik ilgi, kamēr viņa vaina nav pierādīta." Piedodiet, ka esmu spiests uz�dot jums visus �os jautājumus, bet mēs mēģinām �aprunāties ar katru, kur� tajā vakarā bija cie�matā� Kā iriēs saprotam, jūs neatgriezāt ies sievasmātes mājā līdz pusvienpadsmitiem. Pa�staiga noteikti bija gara.

-Nu, visu laiku.es nestaigāju. Kā jau teicu, iegāju krodziņā divdesmit minūtēm vai pusstundu un tad aizgāju līdz Starrendenas ceļa krustojumam, un nācu atpakaļ.

-� Cik ilgs laiks pagāja?

Scldens paraustīja plecus.

-��� Negāju pārāk ālri, likai, Jai paelpotu svaigu gaisu un varētu padomāt.

-�� Par kaut ko īpa�u?

Seldens sarauca pieri.

-� Nē, neko konkrētu. Paklausieties, inspektor, atvainojiet, bet es nesaprotu, uz ko tas viss velk.

-�� Galvoju jums, ka līdzīgus jautājumus mēs uzdodam jebkuram no ciemata.

-�� Varētu jau tā būt, bet galvenais kam tas ir vajadzīgs, ja jūs jau zināt, kā notika nelaimes gadījums?

Tenets neko neteica, tikai piesardzīgi paskatījās uz Lainhemu.

Seldena sejas izteiksme izmainījās, un ļen�ganās sejas līnijas pieņēma daudz izteiktākas kontūras. Stiklainums acīs beidzot pazuda un tās kļuva �auras. Viņ� saliecās uz priek�u.

Tenets spēja paredzēt, kas sekos. Jau tik daudzas reizes viņ� to bija dzirdējis agrāk.

-�� Jūs ta�u neteiksiet� Mans Dievs, jūs ta�u negribat teikt!

-� Teikt ko, mister Sclden? ,

-�� Ka Mārcija� ka tas nav bijis nelaimes gadījums?

-��� Mēs to traktējam kā mīklainu nāves gadī�jumu, mister Selden, tas arī viss. Pirms izbeigt lie�tu kā nelaimes gadījumu, mums jāpārbauda visas varbūtības. Tā varēja būt pa�nāvība, piemēram.

Seldens enerģiski papurināja galvu.

-�� Mārcija nekad neizdarītu pa�nāvību.

-�� Jūs būtu pārsteigts, ja zinātu, cik daudzu pa�nāvnieku radinieki apgalvo to pa�u.

Seldens vicināja roku.

-���� Pajautājiet, kam vēJaties� Māj�saimniecei, misis Pentrijai� Edītei Fipsai� vikāram� Jebkuram, kas viņu pazina. Jūs neatradīsiet nevienu pa�u, kam kaut uz sekundi varētu ienākt prātā �āda doma. Mārcija patie�ām nebija tāds cilvēks. Viņai bija tik daudz, kam dzīvot.

-�� Jāatzīst, ka, sarunājoties ar vietējiem ļaudīm, arī maij jau radās tāds iespaids. Bet saprotiet, ka tādā gadījumā mums vismaz jāņem vērā tre�ā iespēja.

Seldens atkal noraido�i papurināja galvu. Uz viņa aug�lūpas izspiedās sviedru lāses. Viņ� salika rokas tā, it kā neļautu pats sev nokrist.

-�� Nespēju tam noticēt. Kur� varētu kaut ko tādu gribēt?

-�� Vai jums ir kas padomā?

Viņ�, saraucis pieri, iegrima domās.

\ Pi.Ј durvīm klauvēja. Likās, ka Seldens to nedzird. Tenets un Lainhems apmainījās satrauk�tiem skatieniem. Vai neņemt to vērā? Bet varbūt kaut kas svarīgs.

-��� Iek�ā, uzsauca Tenets, bet Seldens vienlaicīgi izgrūda:

-�� Ir tikai�

Edīte Fipsa pabāza galvu pa durvju sprau�gu-

-�� Piedodiet, ka traucēju, bet padomāju, ka jūs gribēsiet to zināt� Vikārs zvana par misis Kārteres bērēm, un viņam jābrauc projām, tā ka vēlāk nevarēsiet viņu sazvanīt.

Seldens paskatījās uz Tenetu.

-��� Atvainojiet, inspektor� Vai nciebilstat, ja uz mirkli jūs atstā�u?

Tenetam atlika tikai piekrist.

Kad Seldens bija izgājis, Lainhems eks�plodēja.

-�� Viņ� nupat kā gribēja nosaukt vārdu!

Tenets pamāja. Jā, bet varu derēt, uz ko

vien vēlaties, ka viņ� būtu nosaucis Grīnlifu.

Lainhems saviebās.

-�� Iespējams.

Tenets piecēlās un piegāja pie loga. Rīta pusē debesis bija apmāku�ās, bet tagad mākoņu sega sāka pa�ķir,ties, un vietām bija samanāmas zilas debesis. Labajā pusē Tenets ar interesi vēroja mistera Grīnlifa me�u. Bija muļķīgi ignorēt acīmredzamo. Grīnlīfam vienī�gajam bija samanāms iemesls nogalināt Mārciju Seldenu. Gandrīz vai noteikti Grīnlīfam bija arī iespēja. Neviens nezināja, kur �is vīrs klaiņo, un glu�i labi viņ� bez liecinieka īstajā laikā varēja atrasties īstajā vietā. Jā, Harija bū�das apciemojums bija �āsdienas vizī�u saraksta aug�galā. Puspagrie'zies Tenets atspiedās ar elkoni uz loga dzegas tā, lai varētu redzēt Lairihema seju.

-�� Nu, ko jūs domājat tagad, kad otru reizi esat redzējis Seldenu? Vai joprojām domājat, ka viņ� varēja to izdarīt?

-��� Varēja gan, bet, godīgi sakot, man neliekas, ka esam pavirzīju�ies daudz tālāk.

-�� Jāatzīst, ka misters Seldens ir mani iein�triģējis, Maik.

-�� Kāpēc? Man viņ� liekas glu�i parasts zel�lis.

-��� Bet tur jau tā lieta! Tāds cilvēks ir kā blakts, Maik. Viņ� ir ikdieni�ķs. Tik ikdieni�ķs, ka uz sienas praktiski nav saredzams.

-�� Pats pēdējais, ko varētu turēt aizdomās par slepkavību.

-Nu, lūk!

Lainhems pasmaidīja.

-�� Tad pēc visiem detektīvromānu likumiem viņ� būs īstais.

-�� Tas patiesībā nemaz nav tik liels joks, Maik. Atcerieties visus tos mazos, klusos vīreļus, kuri sagrābu�i un nogalēju�i savas laulenes, kad viņiem tās bija līdz kaklam.

-<4jjs flomājat, ka ari Seldenam varēja būt līdz kaklam?

-�� Nē, tas nav obligāti.

/ Nu, ja viņ� to izdarīja, tad ir nokāvis vis�tiņu, kura dēj zelta oliņas, vai ne? Manuprāt, tie�i viņa bija virzo�ais spēks abu tirdzniecības tīklā un visā pārējā arī. Lainhems vicināja roku, it kā gribētu apņemt Menoru un visas tai piedero�ās zemes platības. Es teiktu, ka ne jau tam ir galvenā nozīme. Jābūt paglabātai mazai, kārtīgai summiņai, kura nodro�inātu viņa ve�cumdienas.

-�� Nav teikta, Maik. Pēc visa mums zināmā, viņi var būt apķīlāti līdz acīm. Vajadzēs to pār�baudīt. Tomēr nav �aubu, ka pa�laik Seldens ir aizdomās turamais numur viens. Cik mums pa�gaidām zināms, viņ� ir vienīgais, kur� tajā laikā tur atradās.

-�� Pagaidām vienīgais.

-�� Tiesa. Bet un tas ir pietiekami liels motīvs ja viņa motīvs nav balstīts uz naudas lietām, tad citu iemeslu atrast ir grūti.

-�� Vai viņam tas ir vajadzīgs, ser? Kā teiktu mūzikholla komediants, pietiek, ka viņ� bija precējies, vai ne?

-�� Nemēģiniet man iestāstīt, Maik, ka savos gados jūs jau esat kļuvis par ciniķi!

-��� Es tikai pajokoju. Nē, galvenais, ko gribēju pateikt un ko tik bie�i esat atkārtojis arī jūs, ka neviens īstenībā nevar zināt, kas notiek laulāto draugu starpā, izņemot viņus pa�us. Un �ajā gadījumā, jums jāpiekrīt, viņi ir pāris, kur� kopā nodzīvojis krietnu laiku.

-��� Taisnība. Lai gan abiem vajadzēja saprasties glu�i labi, ja jau divdesmit gadus

zem viena jumta darboju�ies kopējā biznesā.

-�� Viņi gan viens otram pa kājām daudz ne�maisījās, ja paskatāmies uz mājas apmēriem.

-�� Varbūt ari ne, bet te viņi dzīvo tikai pus�otru gadu, atcerieties to! Varu derēt, ka gadiem viņi maisījās viens otram pa kājām kādā mazā, saspiestā dzīvoklītī virs veikala.

Halles pretējā pusē aizcirtās durvis. Tenets atgriezās savā krēslā.

-�� Atvainojiet, ka biju projām tik ilgi! Bija daudz, ko pārrunāt. Seldena kustības tagad likās daudz mo�ākas, it kā lēmumu pieņem�ana būtu palīdzējusi spert viņam kādu soli atpakaļ normālā stāvoklī. Viņ� apsēdās un sarauca pieri.

-�� Par ko mēs runājām?

-���� Es nupat jautāju, vai jūs nevarat iedomāties kādu, kur� turēja ļaunu prātu uz jūsu sievu, atgādināja Tenets.

-��� Ak, jā� Un es jau gribēju minēt, ka vienīgais varētu būt Harijs Grīnlīfs. �ķiet, ka esat dzirdēju�i par �o vīru?

-��� Jā. Faktiski mēs vakar ieradāmies tajā brīdī, kad tiesu izpildītāji grasījās sākt GrīnlīTa izlik�anu. Ceru, ka jūs neiebildīsiet, bet es uzņēmos atbildību un palūdzu, lai �o pasākumu atliek fz vēlāku*laiku. Domāju, ka jums ne vi�sai gribēsies dzirdēt visu tam sekojo�o kņadu un nemieru. Vesels bars ciema ļau�u bija sanā�cis, ziniet, rnn sastāju�ies rindā, lai izteiktu savu protestu. Viņus nāktos aizvākt ar varu pirms buldozers ķertos pie būdas nostum�anas.

-�� Tie�ām? Ap�ēliņ, es to nezināju. Edite mis Fipsa man pateica, ka jūs esot aizsūtījis tiesu izpildītājus projām. Pateicos. Tāds vietēja mēroga dumpis vakar man uz kakla būtu galīgi nevietā.

-�� Ko jūs tālāk iesāksiet ar Grinlīfu?

Seldens paraustīja plecus.

-�� Varbūt lai viņ� paliek. Ja vietējie ļaudis tik ļoti vēlas�

-�� Vai tā bija jūsu sieva, kura tik ļoti gribēja izlikt Grinlīfu?

Seldens izskatījās samulsis.

-��� Jā. Es tā arī nevarēju saprast, kādēļ. Tomēr� kā jau teicu, viņ� ir vienīgais, par kuru var teikt, ka viņ� varēja turēt ļaunu prātu uz Mārciju. Lai gan patiesībā neticu, ka viņ� ieki tik tālu, lai izdarītu to, par ko jūs te runājat. Man viņ� vienmēr ir licies kluss, lēnprātīgs puisis, kur� bez sirdsapziņas pārmetumiem nevarētu pat mu�u nosist. Viņ� vienmēr dziedē savainotus zvēriņus un, sadziedējis savainojumus, atlai� atkal tos brīvē.

Tenets nolēma pacilāt agrākos notikumus.

-��� Ja atgrie�amies pie jūsu pastaigas� Pat ja ņemam vērā laiku, ko pavadījāt krodziņā, liekas neticami, ka pastaigai līdz Starrendenas ceļam un atpakaļ jums vajadzēja pusotru stun�du.

-� Tilta otrā pusē gar upi iet taka, un �ur un tur atrodas pa soliņam. Uz viena es kādu laiku pasēdēju.

-� Tajā vakarā sala.

-Es biju labi saģērbies� Paklausieties, inspektor, visa �ī jūsu interese par manām gaitām� Es neesmu muļķis un saprotu, uz ko jūs vedat�

Tenets neko neatbildēja. Viņu interesēja, ka Seldens tiks ar �o �ķērsli galā.

Seldens viņā cie�i paskatījās.

-��� Man bija taisnība, vai ne? Dusmās aizdedzies, viņ� pielēca kājās un nostājās tie�i pretī Tenetam, kājas plati iepletis un rokas ka�batās sabāzis. Mans Dievs, viņ� novilka, skatīdamies lejā uz inspektoru, jūs ta�u esat zemiskākie no zemiskākajiem!

Iek�ēji Tenets sarāvās, bet, apzinoties, ka �ādā situācijā visspēcīgākais ierocis ir klusē�ana, joprojām neatbildēja.

-�� Kā jūs tā varat darīt! Seldens tagad bija nikns ne pa jokam. Kā justos jūs, ja jūsu sievas līķis nupat būtu izvilkts no upes un kāds mazs, netīrs policistiņ� pienāktu un paziņotu, ka jūs pats viņu tur esat iegrūdis? Pasakiet man!

Tas tik lielā mērā atbilda Teneta pa�a izjūtānf, ka, sāpju dzelts, viņ� bija spiests runāt.

-�� Neko tādu es jums neesmu teicis.

Seldens �o noliegumu aizslaucīja kā ar

ljek�ķeri.

Lainhems saspringa, bet Tenets papurināja galvu. Lai paliek!

Seldens kratīja galvu.

-�� Es tam neticu. Vienkār�i ne/cu.

-�� Mister Selden!

Pavēlo�ais tonis Teneta balsī ieskanējās tik noteikti, ka Seldena mētā�anās pierima.

-�� Mister Selden, Tenets atkārtoja laip�nākā balsī. Paklausieties, es zinu, ka situācija ir nepatīkama�

Seldens izgrūda garu, rejo�u smieklu, kurā nebija ne miņas no jautrības.

-� Nepatīkama, viņ� saka!

-�� Mums abiem. Un visvairāk jums, bet�

-��� O, priecājos, ka jūs vismaz atzīstat to! Ļoti priecājos! Jums taisnība. Ir nepatīkami ap�sūdzēt sievas slepkavībā cilvēku, kur� vēl tikai cen�as aptvert faktu, ka viņa ir aizgājusi, aizgājusi uz visiem laikiem. Vai jums ir kaut mazākā nojausma, ko tas var nozīmēt? Protams, ka nav. Nevienam nevar būt, kas nav pats to pārdzīvojis. Tā neizmērojamā plaisa, tas milzī�gais tuk�ums, kuru līdz �im aizņēmis �is cil�vēks� Un apziņa, ka to nekad vairs nevarēs aizpildīt, ka ar �o plaisu būs jānodzīvo viss at�liku�ais mū�s. Kā lai vispār turpina ceļu? Ir sajūta, ka pati dzīve būtu iegāzusi ar kalēja veseri, un tu apzinies, ka nekad vairs neatlabsi, nekad�

Seldens cīnījās, lai atgūtu.kontroli pār sevi.

Tcnets un Lainhems kā sasalu�i sēdēja un klusē�ja. Ko lai pasaka atbildei uz tik trulām iek�ējām sāpēm?

-�� Un tad, Seldena balss joprojām trīcēja, jūs gaidāt, ka es lēnprātīgi sēdē�u un no�klausī�os jūsu apvainojumos, ka es pats esmu viņu nogalinājis!

-�� Mister Selden�

-�� Nevēlos vairs to dzirdēt. Ejiet tūlīt pat projām! Ejiet ārā!

Tenets un Lainhems apmainījās klusējo�iem skatieniem. "�im vīram mēs esam sagādāju�i vienai dienai pārāk daudz sāpju," nodomāja Tenets. Viņ� pamāja, tad abi piecēlās un klusējot devās uz durvīm. Teneta roka jau atradās' uz durvju roktura, kad Scldens iesaucās:

-Nē!

Viņi pagriezās.

Seldens �ķindināja kabatā sīknaudu, viņa pirkstu drud�ainās kustības neapzināti nodeva saspringto nervu stāvokli.

-��� Ja es neatbildē�u uz jūsu pretīgajiem jautājumiem tagad, jūs vienkār�i nāksiet atkal citu dienu. Esmu pārdomājis. Gribu to reiz par visām reizēm nobeigt.

Tenets vilcinājās. Viņ� nebija pārliecināts, vai, Seldenam esot �ādā stāvoklī, ir jēga turpināt.

Seldens nolasīja viņa domas.

-�� Ak, neuztraucieties, es vairāk neārdī�os, jo saprotu, ka manis pa�a interesēs ir apmierināt jūsu^ziņkārību, viņ� gandrīz vai izspļāva pēdējos vārdus, cik ātri vien iespējams. Seldens apsēdās krēslā un salika rokas klēpi. Tā, esmu gatavs un gaidu, kad arī jūs būsiet gatavi.

-� Ja esat pārliecināts�

-�� Es ta�u pateicu, vai ne?

Tenets un Lainhems atgriezās savās sēd�vietās.

-��� Labi, Tenets iesāka mo�ākā balsī. Centīsimies būt, cik vien iespējams, korekti. �ī pastaiga�

-�� Par to jau mēs vienreiz izrunājām, Seldens viņu nepacietīgi pārtrauca.

-�� Lūdzu� piccictict mūsu klātbūtni tikai kādu mirkli! Sols, uz kura jūs sēdējāt. Cik tālu tas atrodas no tilta?

-�� Visai tālu. Trīs, varbūt �etri simti jardu.

-��� Skaidrs, ka bija tum�s. Vai tādā attālumā jūs būtu varējis pamanīt kādu, kur� iet pa tiltu?

-�� Nē, katrā ziņā ne tik skaidri, lai varētu pazīt. - a

-�� Tilta krodziņa puse ir laterna, vai ne? Bet otrā pusē es īsti nezinu.

-��� Tas ir vārīgs jautājums. Mēs centāmies panākt, lai uzstāda arī otru laternu. Tuvākā atro�das pēc apmēram simts jardiem, kur sākas mā�jas. *

-��� Skaidrs� Tagad es gribētu, lai jus padomājat ļoti uzmanīgi. Kamēr sēdējāt uz soliņa, varbūt redzējāt vai dzirdējāt kādu troksni lilta pusē? Balsis, piemēram, vai soļus? "Vai cīniņa troksni, vai plunk�ķi?" Tenets nodrebēja, iedomājoties, ka Seldena sieva cīnījusies par dzīvību, bet viņas vīrs tajā laikā mierīgi sēdējis uz soliņa tikai ceturtdaļjūdzi tālāk. Nakts bija skaidra un auksta, tā ka, pēc manām domām, skaņām vajadzēja but tālu dzirdamām.

īsie, konkrētie jautājumi Seldenu nomie�rināja. Viņ� sarauca pieri un visiem spēkiem cen�tās atsaukt atmiņā to vakaru.

-� Diem�ēl, viņ� beidzot ierunājās, neko nevaru atcerēties. Saprotiet, nekas tāds man nebija ne prātā. Neskaidri atceros kādu garām�brauco�u ma�īnu, un tas arī viss.

Nebija jēgas jautāt, vai atceļā uz misis Kārteres koted�u misters Seldens nav saticis savu sievu. Ja arī būtu, viņ� vienalga to noliegtu.

-�� Vai ceļā uz sievasmātes māju jūs kādu redzējāt?

-�� Ne dzīvas dvēseles.

-� �ī pastaiga jums aizņēma� Jāatzīstas, ka tas mani mazliet mulsina.

Seldens sarauca.uzacis.

-�� Nu, kāpēc jūs tajā laikā neaizstaigājāt līdz mājām? Jums ta�u tajā vakarā bija viesi.

-�� Vienkār�i nejutos spējīgs atrasties kom�pānijā.

-�� Un pat�

-�� Atklāti sakot, inspektor, es nespēju pat domāt par perspektīvu, ka jāsē� un laipni ar kādu jāsarunājas. Mana sievasmāte un es, mēs bijām ļoti tuvi, stāstīju jau jums� Un, redzot viņu tādā stāvoklī, es biju patie�ām noraizējies. Tajā brīdī man'bija vienalga, vai tas izskatās viesmīlīgi, vai ne.

-��� �īs,vakariņas� "Tagad uzmanīgi," Tenets sevi brīdināja. Viņ� negribēja, lai Seldens vēlreiz aizsviltos, bet, no otras puses, to vajadzē�ja noskaidrot� Man ir radies iespaids, ka tā nebija parasta saviesīga tik�anās.

-��� Kā tā? Seldena skatiens kļuva pie�sardzīgs.

-�� Viens no jūsu viesiem, cik man zināms, bija domnieks Lomekss.

-� Jā, viņ� tur bija.

-��� Liekas, viņ� ir Plāno�anas komitejas priek�sēdētājs, bet jūsu sieva visai viltīgi cerēja iegūt plānojuma atļauju� Mājiens bija skaidrs, un Tenets ar interesi un zināmām iek�ējām trīsām nogaidīja Seldena atbildi. Vai viņ� izliksies, ka mājienu nesaprot, izliksies, ka neko nezina, kļūs dusmīgs, sāks trakot�

Seldens nopūtās. .

-Jā� Varbūt man vajadzētu paskaidrot� Mana sieva bija pārsteidzo�a sieviete. Ja jūs zināt, no kādiem slāņiem vina nākusi� Viņas tēvs bija alkoholiķis, kuram nekad neturējās ne penija kabatā. Varbūt tāpēc Mārcijai piemita milzīga mērķtiecība. Viņa, ziniet, bija viena no manām studentēm, un tā mēs iepazināmies. Tajā

laikā es lasīju biznesa kursa lekcijas, un tie�i �ī mērķtiecība izcēla Mārciju pārējo vidū. Viņa bija tik apņēmīga� Nevarēju vien beigt Mārciju par to apbrīnot, un sākumā tie�i tas mani arī pievilka pie viņas. Es vienmēr esmu apbrīnojis cilvēkus, kuri zina, ko grib, un ir gatavi smagi strādāt, lai to sasniegtu. Tāpēc arī patiesībā es nespēju iebilst, ja laiku pa laikam viņa darīja kaut ko tā�du, kas man īsti nebija pa prātam. Viņa ne mirkli negulēja uz lauriem, vienmēr meklēja kādu jaunu, augstāku izaicinājumu, uz ko tiekties, un parasti es viņai nestājos ceļā.

-�� Un tie�i �ajā gadījumā?

Seldens paraustīja plecus.

-�� Teicu viņai, ka man tas ne visai patīk. Bet, ja domājat, ka es nogrūdu viņu no tilta, lai tādējādi apturētu, tad jūs �aujat garām. Savu no�raido�o attieksmi es varēju izrādīt arī citādi.

-� Piemēram, izvairoties no viesībām?

Pirmo reizi Scldena acīs iemirdzējās tāds

kā uzjautrinājums.

-�� Pilnīgi pareizi.

-� Otrs viesis, mis Trimbla�

-�� Mēs visi viņu saucam par D�osiju. Viņa pie mums ir pavadījusi visai daudz laika. Mei�tenei ir tikai astoņpadsmit, viņa ir no ciemata, un D�osijas māte ir atraitne, tā ka viņām nācies pielikt daudz pūļu, lai izdzīvotu. D�osija bija� nu, manuprāt, viņu varētu saukt par manas sievas prote�ē. Nekad neesam tā īsti par to runāju�i,

bet, manuprāt, Mārcija meitenē redzēja pati sevi un centās viņai palīdzēt celt sevi mācīja, kā uzvesties pie gaida, un tamlīdzīgas lietas.

-�� Tātad jūs mis Trimblu bie�i ielūdzāt va�kariņās? Lai viņa varētu praktizēt to, ko iemā�cījusies?

-�� Jā. Nu, patiesībā ne pārāk bie�i. Mēs' nemēdzam nemēdzām pārāk bie�i izklaidēties.

-�� Tādā gadījumā vai jūsu sieva nebija sakaitināta, kad jūs neatgriezāties pie viņiem?

Seldens mirk�ķināja acis.

-�� Kā lai es to zinu? Es ta�u viņu pēc tam vairs neesmu redzējis� Ak, jūs domājat pirms tam, kad mēs runājām pa telefonu? Nē, man tā nelikās. Patiesībā man �ķiet, ka tajā brīdī viņa pat jutās atvieglota, ka pa�ai nav jāiet uz ciematu. Bija jau par vēlu atcelt Lomeksa ie�ra�anos. Māsa Linta nezvanīja'līdz pat pusas�toņiem.

-�� Jūsu sieva tomēr vēlāk devās pie mātes un atstāja viesus pilnīgi vienus.

Viņ� atkal neizpratnē paraustīja plecus.

-�� Ja viss būtu normāli un sieva brauktu ar ma�īnu, viņa būtu projām tikai desmit, piec�padsmit minūtes.

-�� Bet viņa tomēr aizgāja, kaut arī nevarēja iedarbināt ma�īnu.

-�� Tiesa. Bet atcerieties, Mārcija cerēja, ka satiks tur mani. Viņa, bez �aubām, domāja, ka es viņu atvedī�u mājās vai arī iedo�u atslēgas, lai pati varētu atbraukt ar manu ma�īnu� Paklau�sieties, inspektor, es tie�ām nesaprotu, kāpēc mēs tā rakņājamies. Jā, viņa tie�ām atstāja māju, un es piekrītu, ka izskatījās dīvaini atstāt viesus vienus pa�us, bet tā nu tas ir noticis, un es neredzu jēgu, kāpēc mums par to vēl būtu jārunā.

-�� Kāpēc misis Kārtere gribēja jūs redzēt?

Seldens paraustīja plecus.

-�� Viņa bija pārliecināta, ka mirst. Vai tas nav pietiekams iemesls?

-�� Tādā gadījumā vai nav dīvaini, ka viņa vispirms neaicināja jūsu sievu?

-��� Viņa zināja, ka es atsauk�u Mārciju, kad jutī�u, ka ir pienācis laiks. Mana sievasmāte savā ziņā bija ļoti lepna sieviete, it īpa�i, ja runa ir par manu sievu. Likās, ka viņa negribēja meitai neko lūgt. Es pats to nekad tā arī neesmu varējis saprast. Viņa nemīlēja lūgt. Un tomēr, atgriezies no pastaigas, es nolēmu no koted�as Mārcijai piezvanīt un pateicu, ka, pēc manām domām, viņai vajadzētu atnākt. Zināju, ka vakariņas-ap to laiku jau būs beigu�ās un viņa bez īpa�ām pūlēm varēs atbrīvoties rro Lomeksa un D�osijas. Tomēr, kad atgriezos koted�ā, viņa jau bija aizgājusi.

-��� Kā es noprotu, pietrūka tikai da�u mi�nū�u, lai jūs satiktu savu sievu.

-�� Jā. Seldens nodrebēja, un saņēma rokas sev ap pleciem. Ja tikai es būtu atnācis da�as

minūtes agrāk, Mārcija joprojām būtu dzīva�

-�� Nav nozīmes teikt "ja", mister Selden, Tenets mierino�i iebilda.

-�� Varbūt ari, bet kā lai to sev iestāsta �ādā situācijā?

Sāpes Seldena acīs jautās tik spēcīgas, ka likās gandrīz neiespējami sastapt viņa skatienu, un par to patiesumu nebija nekādu �aubu.

-�� Tikai vēl vienu jautājumu, un mēs liksim jūs mierā. Kad atgriezāties mājās, kāpēc neiegājāt sievas guļamistabā un nepateicāt, ka nojņirusi viņas māte?

-�� Bija �etri no rīta, inspektor. Sievas istaba bija tum�a, un es nodomāju, ka viņa sen jau guļ. Kāda jēga butu vinu modināt? Mārcija tāpat neko nevarētu izdarīt.

Te nebija, ko piebilst. .

Policisti aizgāja.

-�� Nu, vai tas nebija teātris? jautāja Lainhems. Viņ� patiesi bija nobēdājies par viņu?

Tenets nolēma, ka nākamajam viņu grafikā noteikti jābūt gājienam pie Grīnlīfa, un tagad abi soļoja pāri mauriņam uz takas pusi. Pēc mājas nospiedo�ās atmosfēras patiesu atvieglojumu sniedza izie�ana svaigā gaisā. Inspektors no�ņaukājās un pavērsa seju pret sauli.

-��� Mmm. Kājas slīdēja pa ķir�u koka sabiru�ām ziedlapiņām. Tas tomēr misteru

Scldenu vēl neattaisno. Viņ� zināja, ka ciet�sirdīgi noziegumi aiz sevis sagrie� spēcīgu kaislību virpuli vainas apziņu, dusmas un sabrukuma sajūtu, ari skumjas un no�ēlu.

-� Viņ� man likās visai satriekts.

-� Jā, tur es jums piekritu.

-�� Un ne tik vientiesīgs galu galā.

-�� Tiesa. Tas tikai liecina, ka nekad neat�maksājas spriest pēc ārējā izskata.

Tālāk abi, kā sarunāju�i, soļoja klusēdami, un Tenets iedomājās, vai ser�antam ir izdevies aprunāties ar sievu. Katrā ziņā �orīt viņ� izskatījās daudz dzīvespriecīgāks.

Lainhems atkabināja vārtus un palīdzēja tos atvērt.

No ciemata puses pa taku nāca kāda jauna sieviete. Saliekusies uz priek�u, viņa pret kalnu smagi stūma ratiņus, kuros sēdēja bērnelis. Ie�raudzījusi abus vīrie�us, sieviete uz mirkli ap�stājās, bet tad, jau lēnāk, turpināja savu ceļu. Izskatās, ka pēc Mārcijas nāves ļaudis atkal ir sadū�oju�ies iet pa taku. Varbūt meitene iedomājās, ka viņai var aizrādīt par aizlieguma neievēro�anu. Varbūt Tenetam ienāca prātā, kad viņi pakāpās sāņus zālītē, lai meitene varētu tikt garām, viņa vienkār�i ir nobijusies no di�viem sve�iniekiem �eit, kur tuvumā nebija neviena, ko pasaukt palīgā, ja uzbruktu. Tik tikko atbildējusi viņu sveicienam, meitene aizsteidzās. "Cik skumji," Tenets iedomājās, "ka mūsdienās sievietēm jājūtas tik neaizsargātam. Iemeslu bailēm sagādā pat nejau�s, nevainīgs garāmgājējs."

Kad viņi nogriezās aiz kokiem pie upes un pavērās uz nolaideno pļavu Grīnlīfa būdas virzienā, Lainhems satraukti piebikstīja.

Viņ� ir �eit, ser.

Loģiski bija secināt, ka pār dārzeņu dobi noliecies stāvs ir Grīnlīfs. Melnbaltais krancis, kur� līdz �im gulēja viņam blakus, ieraudzījis abus vīrus, pielēca kājlTSTin sāka riet, Grīnlīfs pagriezās, lai paskatītos. Viņ� iztaisnojās, iegrū�da dak�as zemē un, rokas sānos salicis, vēroja policistu tuvo�anos. Tenets ar izbrīnu ievēroja, ka vientuļnieks ir daudz jaunāks, nekā viņ� bija gaidījis. Kaut kāda iemesla dēļ viņ� Grīnlīfu bija iztēlojies kā vecu vīru, ap se�desmit vai pat sep�tiņdesmit, bet pat tādā attālumā pēc vīra enerģiskajām kustībām varēja spriest, ka viņ� ir krietnus desmit, divdesmit gadus jaunāks.

Pēc sejas, protams, viņa vecumu nebija iespējams noteikt.

Lai gan Tenets bija sagatavojies, ka Grīnlī�fa seja būs sakropļota, pienākot klāt un apskatot viņu tuvāk, inspektors jutās satriekts, uņ viņu pārņēma �ēlums. Cik drausmīgas biju�as lies�mas, kuras tā izķēmoju�as vīra seju. Par spīti brīnumiem, kādus mūsdienās dara plastiskā ķirurģija, Grīnlīfa izskatā bija maz kā cilvēciska, sejas kontūras pretdabiskas", āda nostiepta un caurspīdīga, deguna patiesībā vispār nebija, mute bez lūpām un acu vietā spraugas. Viņ� bija ģērbies nonēsātās, bet tirās velveta biksēs un bezkrāsainā kreklā ar uzrotītām piedurknēm. Ari rokas un delnas bija smagi apdegu�as. Tagad Tenets saprata, kāpēc Grīnlīfs sev uzspiedis vientuļnieka dzīvesveidu. Viņ� ta�u nevarētu paspert ne soli, nepiesaistot �ausmu, nepatikas vai �ēluma pilnus skatienus. Apzināti Tenets saglabāja bezkaislīgu sejas izteiksmi un cerēja, ka tas izdosies arī Lainhemam.

Suns joprojām rēja. Grīnlīfs pat nepakustējās, lai to nomierinātu, un tikai tad, kad abi vīri bija pienāku�i da�u jardu attālumā, viņ� izstiepa labās rokas rādītājpirkstu un viegli uzsi�ta sunim pa purnu. Zvērs tūlīt apklusa un ap�sēdās cie�i blakus saimniekam. Grīnlīfs noglaudīja suņa galvu, tādējādi to paslavēdams, un tikai tad jautāja:

-��� Kas jūs esat? Katrā ziņā viņ� vārdus lieki netērēja. Balss bija aizsmakusi, it kā no nelieto�anas ierūsējusi. Ar ko gan lai viņ� runā�tu, izņemot savus dzīvniekus? Viņ� noklausījās Teneta ievadvārdus, un tai laikā Grīnlīfa acis nervozi �audījās te uz Lainhemu, te uz Tenetu. Nebija iespējams nojaust, ko viņ� domā.

-�� Domāju, ka jūs ir vēl kādi no tiem draņķa �urnālistiem. Vai tiesu vīri atnāku�i izsviest mani?

Tenets noraido�i pamāja.

-��� Mēs izmeklējam misis Scldenas nāves gadījumu.

-�� Ā� Jā. Dzirdēju par to� Iekritusi upē, ja?

-�� Jā. Interesanti, vai jūs zināt kaut ko par to?

-�� Ko zinu?

No suņa rīkles dziļumiem izlauzās rūciens, acīmredzot saimnieka izjūtu barometrs. Tenets nespēja atcerēties, ka kādreiz būtu iztaujājis liecinieku, no kura sejas izteiksmes nav iespē�jams noteikt viņa reakciju uz jautājumiem.

-�� Viņa noslīka tur, lejā. Tenets pamāja uz nevainīgi mirguļojo�ajiem Tīlas ūdeņiem.

-�� Mēs domājām, ka varbūt jūs būsiet kaut ko redzējis vai dzirdējis.

-�� Es dzirdēj', ka daudz ko pra�ņā, Grinlīfs atbildēja, ciematā un vispār.

-��� Sieviete ir mirusi, Tenets turpināja, un, protams, mēs uzdodam daudz da�ādu jautājumu. Un, kamēr uzzināsim, kur un kādā veidā viņa aizgāja bojā, mēs jautāsim vēl vairāk.

-��� Jūs domā' varbūt, ka kāds viņai ir piepalīdzējis?

-�� Jā, tāda ir viena no iespējām.

-�� Un jūs jautā' sev: "Kur� tagad gribētu redzēt misis Scldenas galu?" Un galā nāk at�bilde: "Harijs Grīnlīfs, tas gan gribētu. Viņ� bij' tas, kuru dzina projām no zemes, lai �is pievienojas bezpajumtnieku baram." Taisnība?

-Protams.

-��� Vismaz pagaidām mēs to ir noskaidro�ju�i.

-� Ta� Tenets kļuva mundrāks. Tagad, kad esam to noskaidroju�i� Varbūt jūs varētu pastāstīt, kur tajā naktī atradāties.

-�� Nu, kas tā bij' par nakti, nevar man pastāstīt? Izkropļotā roka pastiepās un ņirdzīgā neizpratnē paberzēja zoda paliekas.

"Neļaujies nokaitināt," Tenets sevi brīdinā�ja.

-��� Ak, beidziet, mister Grīnlīf, viņ� klusām iebilda, jūsu atmiņa ta�u nekādā ziņā nevar būt tik īsa. Tas'notika tikai aizpagāju�ajā naktī.

-��� Aizpagāju�ajā naktī, Grīnlīfs domīgi novilka. Viņ� paskatījās leja uz suni un noglaudī�ja tan galvu. -Vai atceries, D�ek, ko mēs dārīj' aizpagāju�ajā naktī?

Kādu brīdi viņi ar suni klusējot vērās viens

otrā.

-�� Ā, jā, pareizi. Paldies, D�ek. Grīnlīfa acu spraugas atkal pagriezās pret Tenetu. Es, protams, bij' aizņemts ar kravā�anos. Ar domu, ka nākamajā rītā mani izmetīs ārā.

-�� Noteikti jutāties atvieglots, kad atklājāt, ka �ī procedūra ir atlikta.

-�� O, bij' gan, vai ne, D�ek? Tas misters Seldens ir normāls.

-� Ne jau misters Seldens atcēla, jūsu iz�lik�anu, iejaucās Lainhems. Tas bija inspek�tors Tenets.

Tenets uzmeta Lainhemam niknu skatienu.

-�� Ak viņ�, ja? Grinlīfs tēloja pazemību. Tad mumsiem ir krietns iemesls būt patefcīgiem jaukajam inspektoram, va' ne, D�ek?

Tenets ar uzjautrinājumu atklāja, ka pēdējās �ēluma paliekas pret Grīnlīfu ir iz�zudu�as un to vietā nākusi kaut arī negribīga, bet apbrīna. Skaidrs, ka �is vīrs spēj tikt galā ne tikai ar sevi. *

-�� Tātadjus apgalvojat, ka visu nakti bijāt būdā?

Grīnlīfa acis, mirdzot caur �aurajām spraudziņām bālajā sejā, godīgi vērās Tenetā

-�� Es bij'. Viņ� paskatījās lejā uz suni. Un D�eks ir mans liecinieks.

Viņ� meloja. Tenets bija par to pār�liecināts, lai gan nebija iespējams pateikt, vai tas ir tāpēc, ka viņ� tomēr ir nogrūdis Mārciju no tilta, vai arī nodarbojies ar ko citu, par ko policijai nevajadzētu zināt. Katrā ziņā skaidrs, ka nav jēgas �ādā veidā turpināt iz�taujā�anu.

-�� Liekas, ka misis Seldena bija pie jums at�nākusi tajā pēcpusdienā.

-�� Kā to lai ņem.

, Ko jūs ar to domājat?

-�� Viņa tie�ām atnāca, bet mani nesatika.

-�� Kāpēc ne?

Grinllfs griezās pie suņa.

-��� Redzēj', ka viņa nāk, vai ne, D�ek? Viņa acis atkal satikās ar Teneta skatienu. Jutām, ka būs ķeza, tāpēc aizslīdēj' projām un atnāc', kad �T bij' aizgājusi.

Tāda bija Harija versija, un skaidrs, ka viņ� pie tās turēsies. Viņi gāja projām.

Lainhems nogaidīja, kamēr viņi bija pusceļā lejup pa nogāzi, un tikai tad ierunājās.

-� Nekaunīgs caur un cauri.

-�� Jums nevajadzēja iejaukties, Maik.

-�Es zinu, ser. Atvainojiet, bet mani padarī�ja glu�i vai traku viņa izturē�anās pret jums. Kā pret pui�eli.

-�� Ziniet, es varu pats parūpēties par sevi. Man nav vajadzīga aizstāvība.

-� Zinu, bet�

-�� Nekādus "bet", Maik. Vai jums neienāca . prātā, ka tādā veidā viņ� sve�inieku priek�ā novēr� uzmanību no sava kropluma? Katrā ziņā vietējo vidū viņ� ir visai populārs,-

Lainhems izskatījās nokaunējies.

-� Jūs tā domājat?

-�� Varētu būt. Ja ļaudis viņu neieredzētu, tie viņu ne�ēlotu. Viņa metode darbojas, vai neievērojāt?

Lainhems kādu brīdi klusēja.

-�� Jā, jums laikam taisnība. Vēl brīdi klusējis, viņ� neizturēja. Kāpēc es neprotu pats tādā gaismā skatīties uz lietām?

-��� Domāju, ka tā ir pieredze. Es �o darbu daru ilgāk nekā jūs.

-�� Nevajag mani attaisnot. Tā notiek vien�mēr, lai kā arī es censtos.

-�� Varbūt jūs necen�aties pareizajā virzienā.

-�� Ko jūs ar to domājat?

-�� Nu, �odien pat� Jūs jutāt, ka sākat dus�moties, pareizi?

-�� Pareizi.

-�� Un ko tālāk? Jūsu reakcija izpaudās vār�dos, vai ne?

-� Jā, bet nevajadzēja, es to zinu.

-� Tātad ko jums vajadzēja darīt?

Lainhems apstājās un pagriezās pret Tene-

tu.

-�� Ko jūs gribat teikt? Turēt muti ciet, pro�tams.

Tenets papurināja galvu.

-�� Nē, ne to es domāju. Tā būtu negatīva reakcija, bet es domāju par pozitīvu.

-��� Piedodiet, bet jūs neesat mani sapratis. Es sadusmojos. Pareizi? Tātad man vai nu va�jadzēja ļaut sev to izrādīt, vai ne. Kā vēl es varēju rīkoties? v *

-�� Ir vairākas alternatīvas. Paklausieties, jūs ta�u zināt, ka dusmas ir neproduktīvas, vai ne? Tātad jums tās jāapslāpē. Un to jūs varat izdarīt, vai nu cen�oties izprast pats savu reakciju, cen�oties izprast, kas tie�i jūs ir sakaitinājis, vai arī jautājot sev, kāpēc tas otrs uzvedas tik

provocējo�i. Tie�i �ajā gadījumā nebija grūti atrast atbildi. Neviens necie�, ka viņu �ēlo. Daudz labāk ir ļaudis saniknot, sakaitināt tā, lai tie vairs negribētu pie jums nākt�

' Interesanti, vai tā viņ� sakaitināja arī mi�sis Seldenu?

-��� Jā, tas varēja būt viens no viņa izlik�anas iemesliem. Nedomāju, ka viņa labsirdīgi uzņēma ņirgā�anos par sevi� Katrā ziņā, kā redzat, jautājums ir, lai jūs neļautu sev reaģēt akli, bet tā vietā mēģinātu analizēt kas īsti notiek.

Lainhems �ūpoja galvu.

-��� Priek� manis tas izklausās neaizsniedza�mi.

Tenets atkal sāka soļot, paātrinot gaitu. �odien gaidīja vēl daudz darba.

-��� Muļķības. Kā jau teicu, tas viss ir prak�ses jautājums. Amata prasme, kura, tāpat kā jeb�kura cita, ir jāapgūst. Jo vairāk iztaujā�anu jūs veiksiet, jo labāk darīsiet savu darbu.

Viņi bija nonāku�i pie ma�īnas.

-�� Kas nākamais, ser?

-�� Domāju, ka laiks noskaidrot, kā visā �ajā lietā iederas D�osija Trimbla un domnieks Lomekss, vai ne?

"Ja �ī bija ēsma slazdā, kuru Mārcija Scldena nolikusi Lomeksam," nodomāja Tenets, "es nebūtu pārsteigts, ja domnieks padotos kārdinājumam." D�osija Trimbla bija pietiekami sulīgs kumoss, ja kādam patīk maigs, jauns au�gums, mīksts kā persiks, ar izliekumiem, kuri nebija ne skopi, ne pārāk bagātīgi, ar milzīgām, melnām acīm un krā�ņu, sprogainu matu bagātību piedevām.

Dāmu un kungu frizētavas īpa�nieks ("Sauciet mani par Geriju"), redzot viņus, i^a�u prieku neizrādīja. Milzīgā ātrumā policistus aiz�vadīja uz palīgtelpām, kuras acīmredzot vien�laicīgi kalpoja gan kā mazgātuve, gan personāla ģērbtuve; dvieļi virpuļoja pāris automātiskajās mazgājamajās ma�īnās. Pie plastmasas galdiņa sēdēja meitene un jauns vīrietis, dzēra kafiju un smēķēja.

Smaidā atņirdzis zobus, Gerijs uzsvērti laipni griezās pie viņiem:

-�� Piedodiet, ka traucēju jūsu atpūtu, dārgumiņi, bet jums nāksies pie jūsu pusdienu stundas pievienot vēl da�as papildus minūtes.

Viņi uzmeta Tenetam un Lainhemam aiz�vainojuma pilnus skatienus, nodzēsa cigaretes un, ne vārda neteiku�i, izgāja ārā.

-�� Ceru, ka D�osija nav sastrādājusi nerāt�nības. Modernā matu �ķipsna uz Gerija pieres ba�īgi trīcēja. Gar ausīm un pakausī viņa mati bija apgriezti ļoti īsi, patiesībā noskūti. Tenets mēģināja uzminēt, kā frizētavā �ādu frizūru sauc. Varbūt "skulptūra"? Viņ� bija starp trīsdesmit un �etrdesmit gadiem, ģērbies raibi ko�i sarkanās biksēs un kanārijdzeltenā krekla ar vaļēju apkak�li.

Tenets nomurmināja parastās pieklājības frāzes, un visai drīz tika pasaukta D�osija. Pa�manījis Teneta skatienu, Gerijs pazuda, atstā�dams aiz sevis mazliet pavērtas durvis.

Ne vārda neteicis, Lainhems piecēlās un aizvēra tās.

-�� Nu, tad tā, mis Trimbla, iesāka Lain�hems. Tenets bija nolēmis, ka pēc Grīnlīfa iztau�jā�anas, ņemot vērā viņa sarunu ar Lainhemu, nebūtu slikti, ja �oreiz iztaujā�anu vadītu ser�ants. Laiku pa laikam vajadzēja pabikstīt viņa pa�paļāvību. Varēja redzēt, ka meitene ner�vozē, un Tenets atzinīgi vēroja, kā, izturoties laipni, Lainhems būvē pamatu sarunai par viņas attiecībām ar Mārciju Seldenu ("Vienmēr tik laipna viņa pret mani bija"), kā viņ� soli pa solim pietuvojas otrdienas vakara notikumiem.

-� Tātad cikos jūs ieradāties Menorā?

-� Pēc misis Seldenas vārdiem, viņa vēlējās, lai es esmu laikā, tāpēc ierados tie�i pusastoņos.

Tenets pamanīja, cik rūpīgi D�osija izrunā katru vārdu. Tātad Mārcijas mācība sākusi nest augļus.

-� Jūs no ciemata nācāt kājām?

Viņa pamāja.

-�� Pa laku. Misis Seldena teica, ka es drīk�stu tur staigāt, kad vien vēlos.

To viņa pateica ar lepnumu. Acīmredzot

D�osijai patika atrasties privileģētā stāvokli.

-� Vai pa ceļam kādu satikāt?

Viņa nebija nevienu satikusi. ^

Kad D�osija ieradās Menorā, misis Seldena pastāstījusi, ka misters Seldcns aizsaukts pie misis Kārteres, kuras veselības stāvoklis krasi pasliktinājies. Bija jau par vēlu sazināties ar mis�teru Lomeksu, tā ka vakariņas nevarēja atlikt, un misis Seldena nolēma, ka varēs aizskriet pie mātes, arī vēlāk. Tajā brīdī ieradies misters Lomekss, un viņi visi iedzēru�i.

-�� Jūs esat satikusies ar misteru Lomeksu agrāk. Lainhems drīzāk izdarīja secinājumu, nevis uzstādīja jautājumu.

D�osija pamāja. Viņas galva noslīga un mati aizsedza seju.

-�� Bie�i?

Viņa paraustīja plecus un kaut ko neskaidri nomurmināja.

-� Atvainojiet, es nesadzirdēju.

D�osija pacēla galvu.

-� Es teicu da�as reizes.

-� Kur jūs viņu satikāt?

-��� Misis Seldena bij' paņēmusi mani uz siera ē�anu ar vīnu un tur mani iepazīstināja ar misteru Lomeksu.

"Interesanti," iedomājās Tenets, "rūpīgā izruna ir pazudusi." D�osija sāka nervozēt.

-� Kad tās notika?

Viņa aplaizīja lūpas.

-� Ziemassvētkos.

Tātad pirms �etriem mēne�iem.

Tenets neuzkrīto�i atvilka savu krēslu. Viņ� gribēja redzēt D�osijas pēdas. Tās vienmēr lu liski atklāj cilvēka emocijas. Tenetam pavei�cas, jo D�osijai kājās bija sandales ar vaļējiem purngaliem. Ka jau bija gaidījis, viņ� ieraudzīja meitenes kāju pirkstus cie�i saliektus. Kas D�osiju baidīja?

Negaidot viņa pielēca kājās.

-� Atvainojiet, man jāaiziet uz tualeti. Un, nesagaidījusi atļauju, viņa izmetās no istabas.

Lainhems savilka uzacis.

-�� No kā tas viņai?

-�� Interesanti, vai ne? Jūs domājat, ka I ,omekss? Vai varbūt kāds cits?

* Bet, lai kas ari tas bija, D�osija to neizpau�da. Kad meitene atgriezās, visi Lainhema mēģi�nājumi izzināt patiesību beidzās neveiksmīgi. Viņa ar Lomeksu vairākas reizes bija satikusies viesībās, uz kurām pavadījusi Mārciju. Trīs, nu, vai būt �etras reizes. Viņa neko nezināja par abu biznesa darījumiem. Jā, misis Seldena aizgājusi uz mātes koted�u apmēram bez divdesmit desmitos un teikusi, ka būs projām tikai kādas desmit, piecpadsmit minūtes ūn atgriezusies viņa gribē�ot par kaut ko īpa�u parunāt ar D�osiju. Bet, tā kā viņa neatgriezās, D�osija un misters Lomekss nospriedu�i, ka tas ir tāpēc, ka misis Kārterei patie�ām ir ļoti slikti.

-�� Situācija jums dro�i vien bija visai neēr�ta.

-� Neērta?

-��� Paliekot misis Seldenas vietā izklaidēt misteru Lomeksu.

-��� Ā� ak, nē. Mēs jau nebij' pilnīgi sve�inieki.

-��� Nebijāt gan. Vai misis Seldena piezvanī�ja, lai atvainotos, ka aizkavēsies?

Melnās cirtas plandījās, D�osijai kratot galvu.

-�� Mēs nebij' pārsteigti, jo viņas mamma bija tik slima� Galu galā misters Lomekss nolē�ma iet projām, bet es palik', jo es bij' apsolījusi.

-�� Kā es saprotu, beigās jums apnika, un jūs devāties mājās.

Viņas sejas izteiksme izmainījās. *

-�� Es gaidīju kādu stundu vai vēl ilgāk pēc tam, kad misis Seldena piezvanīja, meitene it kā aizsargājās.

Lainhems nogludināja saceltās spalvas.

-�� Ir jau labi. Pilnīgi var saprast, ka jūs de�vāties mājās. Nevarēja ta�u gribēt, lai jūs gaidītu visu nakti.

-��� Nezināju ta�u, kas notic's, vai ne? Es domāju, kad misters Seldens piezvanīja ap pus�desmitiem un paprasīj', lai pasaku viņai, ka viņ� paliek tur, un lai negaida viņu, mēs nodomāj', ka viņa vēl ir ceļā uz mājām. Kad misis Seldena neatnāca, nodomāju nu, ko, es�mu kaut ko saputrojusi. Vai arī viņa pārilomājus', atgriezusies un aizgājus' atpakaļ pie mammas. Meitene satraucās, viņas acis piepildījās asarām. Kā es varēj' zināt, ka viņa ir iekritusi upē? Viņa sāka sirsnīgi raudāt un ka akla taustījās pēc salve�u trauciņa uz galdiņa.

Tenets to pastūma pretī meitenei.

-�� Mis Trimbla� D�osij� Vai neiebilstat, ja saucu jūs par D�osiju?

Viņa papurināja galvu un izslaucīja acis.

-��� Paklausieties, D�osij! Ceru, ka jūs nepārmetat sev par to, kas noticis ar misis Scldenu?

-�� Ja es tūlīt pat būtu kādam piezvanījusi, varbūt vēl būtu laiks viņu izglābt! viņa elsoja.

-�� Kam piezvanījusi?

-�� Vienalga, kam! Policijai?

-�� Un kāds no tā būtu labums? Ko jūs viņiem būtu teikusi?

Viņa paraustīja plecus. Viņas uzmanība tagad bija novērsta, un elsas sāka pierimt. Viņa izslaucīja acis un iz�ņauca degunu.

Tenets izmantoja brīdi.

-�� Jūs brīdinātu, ka misis Seldena tumsā nāk no ciemata? Vai domājat, ka viņi to ņemtu nopietni, kaut ko pasāktu? Skrietu meklēt pieau�gu�u sievieti, kura pazudusi uz vairāk nekā desmit minūtēm? Protams, ka viņi to nedarītu. Nekad nav jēgas mēģināt būt gudram pēc notiku�ā, vai ne? Lai kas ari būtu noticis, tā nav jūsu vaina. Jūs ta�u to saprotat? ^

Bet viņa izvairījās no inspektora skatiena, acīmredzami nebūdama pārliecināta. Varbūt� Viņ� paskatījās uz Lainhemu, kur� neizpratnē bi�ja uzrāvis plecus. Turpiniet, ja vēlaties!

-��� D�osij� Man liekas, ka ir kaut kas, ko jūs gribētu mums pastāstīt, vai ne?

Jā, bez �aubām, meitenē pazibēja bailes.

-�� Nē! Ko jūs gribat teikt?

-Jūs varbūt esat dzirdējusi baumas�

-�� Kādas baumas? D�osijas lūpas viegli sakustējās, un viņa vērās Tenetā, it kā pēk�ņi no�hipnotizēta.

-�� Par misis Seldenas nāvi.

-�� Ā. Viņa lēnām izelpoja un vienu reizi pa�ūpoja galvu, lēnām, it kā aizsapņojusies. Viņa joprojām skatījās uz Tenetu, bet skatienā bija iz�zudusi me�onīgā koncentrētība. To pakāpeniski nomainīja neizpratne. Kādas baumas? viņa atkārtoja.

-��� Ka tas varbūt nav bijis nelaimes gadī�jums, iestarpināja Lainhems.

Tenets cerēja, ka, pieminot baumas, viņi rīkojas pareizi, bet meiteni kaut kas biedēja, viņa kaut ko slēpa. Tenets par to bija pārliecināts. Varbūt sakaru ar Lomeksu?

-�� Nav� bijis nelaimes gadījums? viņa no�ukstēja, cie�i skatoties Tenetā.

-� Redziet, esam spiesti jums to jautāt. Vai iu/ināt, vai misis Seldenai bija ienaidnieki, kads, kas turēja uz viņu ļaunu prātu?

Vajadzēja redzēt, kā viņa cen�as saprast teikto. Nelaimes gadījums� Ienaidnieki� Krāsa pazuda no viņas sejas, un āda kļuva krīta balta.

-�� Ļaunu prātu�

Lainhems paspēja meiteni noķert tajā brīdī, kad viņa paģībusi slīdēja no krēsla.

-�� Vienmēr esmu sapņojis par tādu lietu, Lainhems iesmējās, kad viņi izgāja uz ielas.

Abi bija sarunāju�i atgriezties pēc stundas, kad D�osija būs atguvusies. Nodevu�i meiteni Gerija gādībā, neskatoties uz nosodo�ajiem ska�tieniem, kuri atklāti deva mājienus par policijas brutalitāti.

-�� Noķert uz rokām briesmās nonāku�u jau�navu, jūs domājat? Patīkamas izjūtas, varu iedomāties. Un labi nostrādāts, ja es drīkstu tā izteikties. Bet Tenets tikai daļēji domāja par izteikto pazobo�anos. Viņa domas aizņēma kaut kas cits.

-Ser�

-�� Mmm?

-�� Uz kurieni jūs ejat? Ma�īna ir �eit.

Tenets pamodās.

-�� Maik, cik reizes man būs jums tas jāsa�ka? Viņ� apstājās un rādīja uz savām kājām.

Vai zināt, kas tās tādas? Jā, mēs ejam satikt Lomeksu, bet daudz ātrāk tur nokļūsim, ejot kājām un nevis braucot apkārt pa vienvirziena ielu. Tā turpinot, jums nebūs vēl �etrdesmit, kad jūsu kājas zaudēs savu funkciju jēgu. Un viņ� bra�ā soli devās tālāk.

Tādā skaidrā, gai�ā rītā Starrendena bija skaista kā nekad gleznainais Tjudoru un D�ord�a laiku stilu sajaukums, melnie un baltie baļķi, sārtie ķieģeļi un dakstiņi, likās kā sapo�su�ies jauna pavasara gaidās. Spēcīgā konser�vatīvā ietekme bija paglābusi no tik daudziem mūsdienām raksturīgiem postījumiem. Tenets atzinīgi vēroja apkārtni. Kāda veiksme ir strādāt �ādā pilsētā!

-�� Man vienkār�i patīk braukt, tas arī viss, rūca Lainhems, steigdamies viņu noķert. .

Tenets pasmaidīja.

-�� Beidziet dīkt kā piecgadīgs bērns, kuram atņemta viņa mīļākā rotaļlieta! Labāk pastāstiet man, Maik, ko domājat par mūsu saldumiņu, mis Trimblu!

-��� Nu, viņa katrā ziņā pazīst kādu, kam varēja nepatikt mūsu Mārcija.

-�� Hmm. Interesanti, kāpēc viņa tie�i tajā brīdī zaudēja samaņu? Tenets bija pārliecināts, ka ģīb�ana nav nospēlēta.

-�� Neapzināts paņēmiens, kā izvairīties no atklātības, ar pa�apmierinātu burvju māksli�nieka smaidu, kuram nupat lieliski izdevies sare�ģīts triks, atteica Lainhems. -Viņa zina vai ari viņai ir aizdomas, kur� ir slepkava, bet vifia negrib mums to stāstīt.

-�� Neesmu pārliecināts� Bet man gribētos domāt tas optika tāpēc, ka viņai ienāca prātā, kas varētu būt slepkava.

-�� Vai tad tas nav praktiski viens un tas pats?

-�� Ne tie�i, nē. Bet, lai kas ari būtu, domāju, ka tas nozīmē, ka �ī persona ir viņai tuva. Meit�ene dzīvo pie mātes, vai ne? Vai mis Fipsa nem�inēja, ka viņai ir kāds brālis vai māsa?

-��� Nē, nedomāju. Vai tas nevarētu būt Lomekss, ser?

-�� Iespējams. Patiesībā man liekas, ka tas, kas viņu mūsu visā sarunas laikā biedēja, bija doma, vai mēs zinām par viņu un Lomeksu, vai ne? Lūk, te jau mēs esam.

Tenets bija licis kādam no saviem vīriem mazliet parakņāties informācijā par Lomeksu. Domnieks bija -se�desmit �etrus gadus vecs, precējies, viņam bija divi dēli, un katrs ar savu ģimeni dzīvoja patālu no tēva. Viņ� ar sievu dzīvoja bungalo vienā no labāk iekārtotajiem jaunajiem rajoniem Starrendcnas nomalē. Viņam piederēja radio un televizoru veikals, kur� saucās Starrendenas Audio un Strādās kādā no pilsētas sānieliņām.

"Pēc skata var spriest, ka bizness nav no plauksto�ākajiem," nodomāja Tenets. Vieta likās panīkusi. Skatloga stikli izskatījās netīri, ilgā lai�ka periodā pret to spiesto pirkstu un degunu notriepti, �ur un tur uz izbalēju�ā zilā papīra starp logiem mētājās beigtas mu�as, un likās, ka tās te guļ vēl no pagāju�ā gada. Nedaudzie radio aparāti un televizori bija noputēju�i un vecmodī�gi. Veikals izrādījās tuk�s. Viņiem ienākot, griezīgi ie�ķindējās zvans.

Nekas nenotika. Veikala dziļumā skanēja popmūzika.

Lainhems paklauvēja pa leti.

-�� Veikalnieki

Joprojām nekādu izmaiņu.

Durvis aiz letes bija puspavērtas. Lainhems iebāza galvu un iesaucās:

-Hallo!

Atskanēja troksnis, un parādījās vasarraibumains jauneklis ar skrūvgriezi rokā.

-� Piedodiet!

-�� Vai misters Lomekss ir? jautāja Lain�hems.

-� Tikko kā izskrēja. Drīz būs.

-�� Mēs pagaidīsim.

Zēns paskatījās uz savu skrūvgriezi, tad uz Tenetu un Lainhemu. Viņa dilemmu varēja saprast. Bija jāstrādā, bet nevarēja ta�u atstāt nepieskatītu veikalu ar potenciāliem zagļiem.

-�� Viņ� var būt ari ilgāk.

Lainhems pasmaidīja un izvilka savu policista apliecību.

-�� Viss kārtībā, puis, mēs netaisāmies aiz�laisties ar kādu aparātu, it sevi�ķi ar �ādiem� Strādājat �eit jau ilgi?

-�� Se�us mēne�us.

-� Patīk �eit?

Zēns saviebās un paraustīja plecus.

-�� Darbs ir darbs, vai ne?

-�� Remonti, apkalpo�ana veikala un tam�līdzīgi?

-� Jā.

-� Ar Lomeksu var sadzīvot, ko?

Jauneklis vilcinājās.

-�� Varat būt pret mums atklāts. Apsolu, ka mūsu dēļ misters Lomekss jums nepatik�anas nesagādās.

Viņ� vēlreiz paraustīja plecus.

-Nu tā.

-� Tātad ne pārāk?

-�� Kā jau teicu, darbs ir darbs. Mūsdienās nevar būt pārāk izvēlīgs.

-�� Nē� Lainhems saliecās nedaudz pāri letei, pār plecu paskatījās uz ielu, it kā lai pār�liecinātos, ka no Lomeksa pagaidām nav ne miņas, un tad, pieklusinājis balsi, pavaicāja:

-�� Jūs dro�i vien glu�i labi zināt, kad viņ� nāk un kad iet?

-�� Domāju gan, zēns piesardzīgi atbildēja.

-�� Un par viesiem arī, tiem, kuri nāk pie viņa �eit, uz veikalu.

-Nu�

-�� Kāda jauna dāma�s tā ap astoņpadsmit vai deviņpadsmit, ļoti skaista, gariem, cirtotiem matiem�

Zēns aprakstīto nekavējoties bija pazinis, bet viņa acīs pazibēja vēl kaut kas. Kas?

Viņ� pamāja.

-��� Nevaru saprast, ko tā meitene viņā ir atradusi. Lomekss ta�u ir pietiekami vecs, lai bū�tu viņai par vectētiņu. f

Tātad greizsirdīgs. Aizskarta patmīlība?

-�� Līdz pat aizvakardienai viss notika glu�i slepeni. Viņi satiekas pārsvarā pusdienlaikā, redz', bet �ī nekad neienāk �eit. Desmit pāri div�padsmitiem, precīza kā pulkstenis, �ī noiet gar veikalu, un pēc piecām minūtēm iziet �is. Zēns pasmīkņāja. Domā, ka es ir kāds muļķis!

-�� Līdz aizvakardienai? pārjautāja Lainhems.

Dienai, kad gāja bojā Mārcija Seldena.

-�� Jā. �ī piezvana, redz', rīta pusē. Nekad nav tā darījusi agrāk. Briesmīgi grib ar �o runāt. Nu, ko, es pasaku viņai, ka �is ir izgājis pēc tele�vizoriem. Pēc pusstundas �ī ir atkal pie telefona, un �is ienāk, kad es stāstu viņai, ka �is vēl nav atpakaļ. Kad �is dzird, kas zvana, viņ� izsūta mani uz darbnīcu, bet es klausās. Jā, es grib, zināt, kas tur notiek, vai ne? "Es ta�u tev teicu, lai tu nekad nezvani man uz darbu!" �is saka.Tad �is kādu brīsniņu klausās un "Ak Dies, ak Dies," �is tik izsaucas un tad saka: "Paklausies, lagad mēs nevaram runāt. Satik�u tevi pusdien�laikā, kā parasti, un neuztraucies, es tev pastāstī�u, kā viss notika." Zēns paskatījās uz ielu, tad saliecās uz priek�u un konfidenciāli paziņoja: Ziniet, ko es domā'? Es domā', ka �is ir viņu nogrūdis.

Es tev pastāstī�u, kā viss bija. Protams, tas varētu būt visticamākais izskaidrojums. Varbūt tie�i to D�osija baidījās atklāt viņu nesenajā sarunā. Un te pavērās milzums perspektīvu jau�niem, interesantiem prātojumiem. Ja D�osija bija grūta, vai viņa to pastāstīja Mārcijai? Un, ja tā, tad vai �is jautājums tika cilāts tā vakara liktenī�gajās vakariņās? Un, ja tika un Mārcija pievilkusi Lomeksam skrūves, draudot nodot to atklātībai, ja viņ� neizdabūs cauri viņas plānoju�ma atļauju, kā uz to reaģētu Lomekss? Pirms viņ� nav satikts, grūti pateikt. Vai viņi bija satriekts? Nikns? Pat izmisumā? Kairā ziņā noteikti visai uzbudināts. Misis Pentrija stāstīja, ka Lomekss tajā vakarā atstājis Menoru ceturk�sni vai divdesmit minūtes pāri desmitiem. Teneta iztēle uzbūra, kā Lomeksā ma�īna drā�as pa iebrauktuvi un tad nogrie�as pa labi, uz ciematu� Tomēr nē, tas negāja cauri. Lomekss dzīvoja Starrendenā. Viņ� noteikti būtu no�griezies pa labi, uz galveno ceļu. Un, ja tā, tad viņ� vispār nesatika Mārciju. Lai gan Lomekss apzināti varēja doties viņu meklēt�

Ie�ķindējās durvju zvans. Pircējs meklēja

trīspadsmit ampēru vadu. Kamēr zēns viņu ap�kalpoja, Tenets un Lainhems pagāja sāņus. Vēl viņi nebija paspēju�i atsākt sarunu, kad atkal iegrabējās zvans. Pēc tā, kā zēns saspringa, ' Tenets nojauta, ka atnācējam jābūt Lomcksam.

Iepazī�anās frā�u laikā Tenets ar interesi ievēroja, ka Lomekss centās slēpties aiz laip�nības maskas, bet patiesībā viņ� iek�ēji bija ieņēmis aizsardzības pozīcijas.

Ak, jā, es jau jūs gaidīju. Kā jūs to^ saucat, "ierindas informācija", �ķiet. Viņa smiekli skanēja neīsti. Ej un nopērc sev kādu virtuli, Kcvin, labi, kamēr es aprunā�os ar policistiem un kā kārtīgs pilsonis veik�u savu pienākumu.

"Kentas akcents," ievēroja Tenets. īpatnēji rupji norautas vārdu galotnes.

Kevins a�i nozuda, un Lomekss pie durvīm izkāra uzrakstu Slēgts. Tad viņ� pagriezās, saberzēja rokas un centās izskatīties mo�i gaido�s un situācijai atbilsto�i nopietns. "Glu�i vai varoņdarbs," nodomāja Tenets. Viņam jau no pirmā skata vīrs nepatika, un viņ� to ierindoja kategorijā, kuru Teneta tagad jau miru�ais tēvs būtu nosaucis par "tipu, no kura es nepirktu lie�totu ma�īnu".

Lomekss, tāpat kā viņa veikals, atstāja panīkuma iespaidu � jūraszilā sporta jaka, au�dekla bikses un svītrainā kaklasaite bija labas kvalitātes, bet nedaudz paburzīti. Viņa mati, lai gan labi apgriezti, bija mazliet par gariem. Viņam ap kaklu bija apmesta ko�i dzeltena zīda �alle ar lieliem, sarkaniem apļiem. "Kā gan �ādi cilvēki spēj ieņemt augstos vietējās pa�valdības posteņus?" Tenets sev vaicāja. Varbūt tāpēc, ka tie, kuru spējas būtu atbilsto�as, ir vai nu pārāk aizņemti, vai arī viņus neinteresē perspektīva tur iekļūt? Tenetam bija gadījies satikt da�us tie�ām apbrīnojamus domniekus, vīrie�us vai sievietes, kuri sevi ziedoja ideāliem kalpot sabiedrībai, bet pārējo vidū to bija daudz par maz.

Lomekss pa�laik tēloja nepieredzēju�u garāmgājēju, kur� samākslotā balsī ziņo par nelaimes gadījumu.

Tas dro�i vien sakarā ar misis Seldenu. Tāds nelaimīgs gadījums. Viņa bija tik jauna� un sieviete, kurai tik lieliski veicās biznesā� Tāds zaudējums�

"Tāda medaina balss," Tenets iek�ēji parodēja viņu. "Tāds pievilcīgs vīrietis�" Viņ� sevī sadzirdēja Lainhema balsi: "Stulbenis!" Bet viņ� arī spēja saprast, kas D�osiju saistīja pie �ī vīrie�a. Lomekss tik ļoti at�ķīrās no zēniem, ar kuriem viņai parasti varēja iznākt saskare. Viņa varēja saskatīt ne vairāk kā virsējo slāni, varēja ap�ilbt no domas, ka ir pazīstama ar tik augsti stāvo�u vīru domnieku, no neīstā spo�uma. Da�i izbraucieni ar Jaguar, kur� pa�laik no�vietots pie veikala, da�as pusdienas dārgos restorānos� .

Lomekss sa�ļuka zem Teneta nekustīgā skatiena. Viņ� noklepojās, nemierīgi pamīņājās no vienas kājas uz otru un pārbrauca ar roku pār matiem. Viņa maigi brūnās acis, kuras saldos romānos noteikti dēvētu par "kūsto�ām", atgā�dināja dubļainas purva dūkstis, kuru dibenā guļ visda�ādākās draņķības.

-�� �ķiet, ka tajā vakarā jūs viesojāties misis Seldenas mājā?

-� Jā, tas tiesa.

-�� Vai jūsu sieva nebija ielūgta?

-�� Nē� Viņa� Tās vairāk bija biznesa rak�stura pusdienas, nevis izprieca. ļ

-�� Saprotu� Vai drīkstu pajautāt, par kādu biznesu jūs runājāt?

Lomekss vilcinājās. Viņa skatiens apskrēja telpu, it kā pārliecinoties, vai kāds sarunu neno�klausās.

-�� Konfidenciāli runājot, misis Seldena ievadīja sarunas par �ī biznesa pirk�anu.

Tenets atļāvās izrādīt savu izbrīnu.

-�� Viņa bija nolēmusi darboties elektronikas jomā?

Lomekss papurināja galvu un ieķiķinājās, it kā Tenets būtu palaidis kādu jēlu jociņu.

-��� Nē. Tas, ko viņa gribēja, bija zeme un ēka. Viņa plānoja atvērt veģetāro restorānu. Visā �ajā apvidū tāda neviena nav. Teica, ka tas bū�ot dabisks turpinājums viņas ekoloģiski tīro pro�duktu veikaliem un esot pienācis īstais laiks �o biznesu uzsākt. Mūsdienās tik daudzi interesējas par veģetāro uzturu. Es pat domāju, ka viņa kārtējo reizi būtu vinnējusi.

"Izklausās ticami," Tenetam nācās atzīt. Vai viņ� būtu kļūdījies, domājot, ka Mārcija plānojusi �anta�ēt Lomeksu? Bet*pat tādā gadījumā misis Seldenai varēja būt nodoms uzpirkt viņu. Nopirkt �o veikalu un ,labi samak�sāt pa virsu par �im atliekām un tas varēja būt smalks veids, kā nodot kukuli, neradot nekādas aizdomas.

-� �is pārrunas� Vai jūs tālu tikāt?

-�� Progress, varētu teikt, bija pietiekami ap�mierino�s. Tikai vai tas tagad turpināsies tālāk, tā ir cita lieta. Viņas virs var nogriezt ideju pie pa�as saknes.

-�� Vai drīkstu jautāt, cik misis Seldcna bija gatava jums piedāvāt?

-�� Varat jautāt, bet atbildi nesaņemsiet, jo neticu, ka tam ir kas kopējs ar� ar lietu, par ku�ru mēs runājam.

-�� Tas vēl būs jāpaskatās. Jūs ta�u saprotat, vai ne, ka �o gadījumu mēs traktējam kā mīk�lainu nāvi?

-��� Mīklainu? Lomeksa sārtā seja sāka pieņemt miltu nokrāsu.

-��� Mums vajadzētu būt apmierinātiem, ja tas izrādītos nelaimes gadījums, protams, ja tas bija nelaimes gadījums.

-Ja?

-�� Dabīgi, ka mums jāņem vērā visas var�būtības. Pa�nāvība, piemēram� Būtu intere�santi, ja Lomekss uzkostos uz ēsmas.

Viņ� neuzkodās.

-�� Bet� Lomekiis pa�ūpoja galvu.

-� Jā, mister Lomeks?

-�� Es tikai gribēju teikt, ka lai nu kur�, bet misis Seldena nekad nedarītu pa�nāvību.

-�� Jā, liekas, ka tāds visumā ir kopējais viedoklis, kur� atstāj mums tre�o alternatīvu.

Lomekss skatījās uz Tenetu kā trusītis uz �ņaudzēj�ūsku. Jūs ta�u nedomājat, ka�

Tenets nobrīnījās, kāpēc tie�i �is sarunas posms vienmēr skanēja pēc viena parauga. Vienkār�i tāpēc, ka viņ� to bija dzirdējis tik daudzas reizes? Bet to varēja pasniegt arī citā�di.

r Jā, viņ� klusām teica. Tie�i tas ir tas, ko es domāju. Slepkavība. Jums jāsaprot, ka �āda iespēja mums jāņem vērā. Un tāpēc mēs iespējami precīzi mēģinām noskaidrot visu personu gaitas, kuri otrdien ar viņu sati�kās.

-�� Jūs ta�u negribat teikt, ka es� No Lomeksa rīkles izlauzās dīvaina, sausa, klik�ķo�a skaņa.

-�� �ajā izmeklē�anas stadijā mēs neko ne�gribam teikt, mister Lomeks. Tikai vācam infor�māciju. Tāpēc varbūt jūs būtu tik laipns un at�bildētu uz da�iem jautājumiem. Nu, lūk. Cikos. otrdienas vakarā jūs aizgājāt no Tīlfordgrinas Mcnoras?

Neap�aubāmi Lomeksa skatienā iezibējās bailes, bet tad tās izplēnēja.

-�� Aptuveni divdesmit pāri desmitiem, man tā liekas. Drīz pēc tam, kad izdzēru savu kafiju. Likās, ka nav iespējams ilgāk kavē�ties.

-�� Nebija "iespējams"?

"Interesanti, no kā tie�i Lomekss baidās?" nodomāja Tencts.

Lomekss nepacietīgi paraustīja plecus.

-�� Nebija pieklājīgi. Misis Seldenas māte bija tik slima�

-�� Saprotu. Kad misis Seldena devās uz ciematu pie mātes, vai viņa jums teica, ka ies kājām?

Lomeksa reakcija izskatījās pietiekami neviltota.

-�� Viņa gāja kājām?

Tenets pamāja.

-�� Pa taku.

-��� Bet kādēļ? Mēs domājām, ka viņa brauks.

-�� Ma�īnu nevarēja iedarbināt.

-��� Tad kāpēc Mārcija neatgriezās un nepalūdza, lai es viņu aizvedu? Tas aizņemtu tikai da�as minūtes.

�is punkts dīvainā kārtā Tenetam nebija ienācis prātā. Kāpēc? Viņ� paraustīja plecus.

-�� Nav ne jausmas. Ko tie�i viņa teica, kad devās projām?"

-�� Tikai, ka aizskrie�ot apraudzīt māti un nebū�ot projām ilgi ne vairāk par desmit, piec�padsmit minūtēm. .Es piedāvāju, ka tādā gadījumā varbūt mums labāk doties mājās, bet viņa atbildēja, ka nē, jo negribot izjaukt pusdie�nas un vēl gribot īpa�i aprunāties ar D�osiju, kad atgriezī�oties. Tāpēc jau D�osija palika, kad es aizbraucu. Būtu jau varējis aizvest viņu mājās.

-��� Vai jums nelikās dīvaini, ka misis Seļdena neatgriezās un arī nezvanīja, kur aizkavē�jusies?

-�� Jā, mazliet, bet tad mēs iedomājāmies, ka to var saprast māte bija tik neglābjami slima, ka Mārcija varēja par mums aizmirst.

-�� Un, kad jūs pats aizgājāt, vai devāties tie�i mājās?

-�� Vairāk vai mazāk. Lomeksa balss sa�biezēja.

-��� Vairāk, Tenetam kļuva jautri, vai mazāk?

-�� Atvainojiet?

Tenets nopūtās.

-�� Ja negājāt tie�i ūz mājām, tad ko darījāt vispirms?

-�� Gāju iedzert. Izklausījās, it kā Lomeksam vārdus izdotos izspiest tikai pret pa�a gribu.

Tenets pēk�ņi saprata Lomeksa ba�as, un, pirms vel bija uzdots nākamais jautājums, viņ� ļ;iti zināja atbildi.

-�� Kur?

-�� Greizajās Durvis.

-�� Skaidrs� Tenets ļāva klusumam ieilgt. Tad beidzot sekoja jautājums. Tātad jūs braucāt cauri ciematam?

-��� Jā, protams. Tagad Lomekss likās saīdzis. Viņ� ņēma ļaunā, ka tiek piespiests iz�paust informāciju, kuru bija nolēmis paturēt pie sevis.

-�� Kādam pabraucāt garām?

-��� Nezinu. Nevaru atcerēties. Es par to tad nedomāju.

-�� Nu, ko, padomājiet tagad!

Klusums. Lomekss savilka pieri un vērās tālumā.

Tenets un Lainhems slēpa savu nepacietību. Ja Mārcija ir aizgājusi no mātes koted�as ap�mēram divdesmit pāri desmitiem un pat ja Lomekss pats nav izdarījis noziegumu, viņam kri�tiskajā brīdī vajadzēja atrasties uz tilta un redzēt kādu, kas dotu pa�reiz tik svarīgo pavedienu.

-��� Jā� Lomekss lēnām iesāka. Bija� Jā, tagad es atceros. Pie koted�as netālu no tilta stāvēja divi vīrie�i. Man radās iespaids, ka viņi ir piedzēru�ies.

\ Kāpēc?

-��� Neesmu pārliecināts. Izskatījās, ka viens balsta otru.

\

Ja tā, tad iespējams, ka viņi bija nāku�i no krodziņa. Pagaidām vispotenciālākie liecinieki?

-�� Tas bija tikai viens mirklis, un es tam nepievērsu īpa�u uzmanību, jo biju jau ierau�dzījis pirmās BRIESMU brīdinājuma zīmes un brīnījos, kas noticis. Tam tiltam nav viegli pār�braukt arī tad, kad viss ir kārtībā.

-�� Vai pamanījāt vēl kādu? Pie tilta vai uz tā, piemēram?

Lomekss jau purināja galvu.

-�� Esat pārliecināts? Bet Tenets jau mie�rināja sevi, ka nāksies vilties.

-Nē. Lai gan� Pagaidiet mirkli�

-��� Kas? Tenets un Lainhems reizē ierunājās.

-�� Nupat atcerējos. Tā bija misis Seldenas sekretāre. Es pabraucu viņai garām tad, kad viņa griezās iek�ā Menoras vārtos pie vārtu namiņa.

-� Jūs esat pārliecināts, ka tā bija mis Fipsa?

-�� Protams.

-�� Viņa gāja kājām?

-Jā."

-�� No kuras puses nāca?

-� No ciemata.

Un Edīte Fipsa bija apgalvojusi, ka tajā vakarā nekur neesot gājusi. Interesanti.

-��� Vai pēc tam, ciematā, neredzējāt misis Seldenu? Patiesībā bezjēdzīgs jautājums, un Tenets pabrīnījās, kāpēc sevi ar tādu apgrūtinajis. Pat ja Lomekss būtu redzējis, viņ� to no�liegtu.

-Nē!

-�� Cik labi jūs pazīstat mis Trimblu, mister I omeks?

No pēk�ņās temata maiņas Lomekss sāka mirk�ķināt acis. Tenets ievēroja, ka viņ� nosvīst.

-�� Es� ē� Esmu saticis viņu da�as reizes. Parasti, kad viņa bija kopā ar misis Seldenu.

-�� Parasti?

Lomekss sakrustoja rokas, it kā lai aizsargātos pret �o jauno uzbrukuma līniju. Ja D�osija ir grūta, tad Tenets varēja saprast viņa problēmas. Ja Lomekss pateiks patiesību, nāk�sies atklāt sevi daudziem nepatīkamiem jautāju�miem. Arī viņa sieva var uzzināt. Bet, ja melos un vēlāk policija atklās patiesību, nepatik�anas var izrādīties tel dziļākas. No otras puses, viņi var ari nekad neko neuzzināt�

Lomekss paraustīja plecus.

-�� Lielāko tiesu jā. Viņa visai bie�i bija kopā ar misis Seldenu.

-�� Bet esat viņu saticis arī vienu.

-�� Es� Viņ� nevarēja saņemties tie�iem meliem, jo baidījās no iespējamām sekām. Varēju ari satikties.

Tenets negribēja sare�ģīt jaunā Kevina stā�vokli, atklājot informācijas avotu, tāpēc situācija bija kutelīga.

-� Ak, beidziet, mister Lomeks! Mis Trimbla ir ļoti pievilcīga jauna sieviete. Noteikti jūs atceraties, vai esat bijis divatā ar viņu, vai nē.

-�� Nu, varbūt kādreiz ir gadījies, jā.

-�� Mister Lomeks, man liekas, ka jūs neesat pret mums pilnīgi atklāts�

Tenets gaidīja, bet Lomekss, neko neteik�dams, tikai kā apburts blenza viņā, izskatīdamies visai nobijies. Tenets nolēma, ka pienācis īstais bridis.

-��� Man jums jāsaka, ka ir ziņas, ka jūs ar mis Trimblu satiekaties visai bie�i.

Lomekss aizsargājoties kļuva nikns.

-�� Ir ziņas, tā jau nu es ticē�u. Zināju jau! Jūs noticējāt tai trakajai sievietei, vai ne?

Trakā sieviete? Ko Lomekss domāja? Tenets zināja, ka pa�laik vislabākais ir turēt mu�ti.

-�� Es zināju, ka viņa nenoturēsies un sāks bāzt sprunguļus manos riteņos! Izliekas, ka ir tik pa�taisna. It kā nezinātu, ko viņas mīļā meitiņa organizē.

Sāka aust gaisma. Lomekss runāja par D�osijas māti. Tenetam kļuva jautri.

-�� Cik noprotu, misis Trimbla ne visai mīl jūs.

-��� D�osijai ir jau gandrīz deviņpadsmit, ziniet. Gandrīz deviņpadsmit! Un vecā vārna cer, ka spēs noturēt viņu aiz atslēgas!

Un izskatījās, ka misis Trimblas ba�as ir piepildīju�ās. Kā na�a dūriens Tenetam uznāca doma par Brid�itu, dedzīga vēlē�anās viņu nosargāt. Interesanti, kā justos Lomekss pats, ja viņa meitu vadātu pa restorāniem un dzirdinātu pavecs Kazanova, kur� derētu viņai vectēva vie�tā. Bet, protams, viņam ar misis Lomeksu bija tikai dēli.

Un, ja D�osija ir grūta, vai viņas māte par to zina?

Lomekss joprojām bija sa�utis. Tajā reizē viņa pieprasījusi, lai D�osija velk mēteli un nāk mājās! Protams, ka D�osija atteikusies. Viņa ta�u bija apsolījusi, ka sagaidīs, līdz atgriezīsies Mārcija.

Tenets pārjautāja:

-��� Vienu mirkli! Kad tas notika, mister Lomeks?

-�� Kad notika kas?

-�� Kad misis Trimbla gribēja piedabūt, lai D�osija iet, mājās ar viņu?

-� Otrdienas vakarā, protams.

-�� Ļaujiet man noskaidrot, vai esmu pareizi sapratis! Misis Trimbla patie�ām otrdienas vakarā ieradās Menorā un sacēla traci?

-� Jā.

-��� Viņai nepatika, ka D�osija ir kopā ar jums?

-�� Tie�i to jau es arī saku, ne tā? Tagad bi�ja saprotams, kāpēc Lomekss ir tik sakaitināts.

-Labi, nomierinieties! Es tikai gribēju pār�liecināties, vai neesmu kaut ko pārpratis�

-�� Vienu mirkli! Vai tad misis Trimbla pati nepastāstīja to jums?

Nē, to nupat pastāstījāt jūs pats. Vai tad tam ir kāda nozīme, kur� mums to pastāstīja, mister Lomeks? Galvenais, ka mēs to zinām� Vai mēs varētu atgriezties pie otrdienas vakara, lūdzu? Cikos misis Trimbla ieradās?

Lomekss paraustīja plecus.

-�� Tam vajadzēja būt kādas piecas, desmit minūtes pirms desmitiem� Mājsaimniece cen�tās viņu aizkavēt, bet viņa iedrāzās kā kuģis�

-� Cik ilgi misis Trimbla tur uzkavējās?

-��� Kādas piecas minūtes. D�osija atteicās viņā klausīties un aizdzina viņu, pateikusi pāris treknus vārdus.

-�� Kā viņa nonāca Menorā?

Lomekss ņirdzīgi iesmējās.

-�� Nu, ar ma�īnu jau nu neatbrauca, tas ir skaidrs.

Tenets aizvēra acis un mēģināja izprast notiku�o. Desmitos Greisa Trimbla atstāja Menoru. Divdesmit pāri desmitiem Mārcija Seldena iziet no mātes koted�as, lai pa taku at�grieztos mājās. Jā, pieņemot, ka misis Trimbla nav gājusi pārāk ātri, bija iespējams, ka uz tilta viņas ir satiku�ās. Ja misis Trimbla joprojām bija samocījusies un pazemota, jo D�osija viņai parādījusi durvis, un nikna uz Mārciju, ka tā iedro�inājusi D�osiju sakaram ar Lomeksu�

Lomekss joprojām izskatījās apbēdināts.

-�� Varu pateikt jums, ka drīz pēc tam, kad viņa bija izgājusi, arī es devos projām. Man jau pietika.

-�� Es viņam neticu ne tik, cik melns aiz na�ga! iesaucās Lainhems.

Atceļā uz Tīlfordgrīnu viņi sprieda par Lomeksu. Garāmbraucot abi policisti vēlreiz iegriezās frizētavā, bet satika tikai Geriju, kur� izturējās izaicino�i. .

-�� Aizsūtīju D�osiju mājās, nabadzīti. �o�dien nebija jēgas viņai palikt darbā, tik satriek�tai�

Tenets pārāk neuztraucās. Vienalga viņ� gribēja braukt uz Tīlfordgrīnu, lai satiktu Betiju Pentriju. Tagad, kad viņu rīcībā bija daudz vairāk informācijas par notikumiem otrdienas vakarā, uzradās milzums jautājumu māj�saimniecei.

iVarbūt arī viņam nevar ticēt, bet tas vēl nepadara viņu par slepkavu.

-�� Bet par potenciālu slepkavu gan, vai ne?

-�� Ak, beidziet, Maik! �ādos apstākļos, kā saka, katrs var būt potenciāls slepkava.

-� Jūs tā domājat? Jūs tie�ām tā domājat?

-�� Nezinu. Gribētos ticēt, ka nē. Man gribē�tos, lai es nekad neizietu no rāmjiem, lai kā mani uz to izaicinātu. Bet kā var to zināt? Parasti jau attopas, kad tādā situācijā ir nonākts. Tas ir tā, it kā notiesāt kādu par zag�anu, kad viņ� ir no�iepis gabalu maizes, lai pabarotu savus izbadēju�os bērnus. Ja mani bērni ciestu badu,vai es nezagtu, lai paglābtu viņus?

-�� Ceru, ka jūs neapvainosieties par maniem vārdiem, bet reizēm, kad dzirdu jūs tā runājam, man jābrīnās, kāpēc vispār strādājat policijā.

-�� Reizēm es pats par to brīnos� Bet, ja at�grie�amies pje Lomeksa�

-�� Nu, viņam par labu runā tikai viena lieta.

-��� Ka viņ� nebija ieinteresēts nokaut zosi, kura gatavojās izdēt vislielāko zelta olu, kādu viņam jebkad gadījies redzēt, jūs gribat teikt?

-�� Tiesa. Lai gan� Lainhems nesteidzīgi iebilda.

-�� Kas? Tenets jau nojauta, kas sekos.

-��� Lai gan viņam varēja likties, ka misis Seldena kļūst par pārāk varenu tirdzniecības darījumu partneri.

-�� Iegriezīsimies uz brīdi stāvvietā, labi?

Lainhems paskatījās spogulītī un ieslēdza

kreiso pagriezienu. Stāvvieta-bija tuk�a, un viņ� izslēdza motoru. Saule caur stikliem karsēja, un ser�ants atskrūvēja logus. Svaigs, spirdzino�s gaiss tūlīt pat piepildīja kabīni. Viņus apņēma putnu dziedā�ana. Tenets atklāja, no kurienes tā nāk. Dzīv�oga vilkābeles pa�ā augstākajā zarā sēdēja strazds. Negribīgi Tenets atkal pievērsās Lainhemam.

-� Turpiniet!

Nu, es domāju tā. Pieņemsim, ka misis Seldena un Lomekss noslēdza �o darījumu viņa nopirks to veikalu par krietni uzskrūvētu cenu, ja viņ� izdabūs cauri plānojuma atļauju� Lai papildus nodro�inātos, Mārcija iepazīstina l.omeksu ar D�osiju un piekodina meitenei I omeksu izklaidēt. Tad, teiksim, viņam dū�a saskrien papē�os. Varbūt kāds kaut ko nojau� un izmet kādu mājienu� Lomekss nolemj, ka �ai lietai jādara gals. Misters Lomekss negrib, ka viņu apsūdz korupcijā, jo varas apziņa ir salda un viņam patīk būt ķeizaram pa�valdības domē� Tad misters Lomekss paziņo misis Seldenai, ka ir pārdomājis. Dabīgi, ka viņa sa�niknojas, jo redz, ka ceturtdaļmiljons izslīd no nagiem. Tajā brīdī D�osija atklāj, ka ir grūta. Viņa to pastāsta Lomeksam, kuru pārņem �aus�mas, un misis Seldenai, kura no sirds ir ie�priecināta. Nu ir sasniegts līmenis, kuru Mārcija bija vēlējusies, Lomekss ir spīlēs, un misis Seldena pasaka misteram Lomeksam ja viņ� izjauks viņas plānus, drīzākajā laikā vietējās avīzēs parādīsies da�i interesanti virsraksti. Priek�sēdētājs nu ir zem Mārcijas Seldenas �au�tenes tēmēkļa. Viņa ir parūpējusies, lai visi dokumenti sakarā ar Lomeksa veikala pirk�anu būtu kārtībā, tā ka viņ� pret Mārciju neko nevar pasākt. Visas pārējās pārrunas ir notiku�as tikai mutiski. Bet v-iņas trumpis ir D�osija un viņas gaidāmais bērns� Nu, un �ādos apstākļos mis�ters Lomekss var rīkoties visai radikāli. Jums tā neliekas?

Izveidojis tik smalku un sakarīgu teoriju, Lainhems izskatījās ļoti apmierināts ar sevi.

Tenets noklusēja, ka pirms kāda laika visu to izprātojis arī pats.

-�� Ļoti pārliecino�i, Maik. Labi nostrādāts. Piekrītu, �ādu varbūtību mums vajadzētu paturēt prātā.

-��� Katrā ziņā ļoti spēcīga varbūtība! Motīvs, līdzekļi, iespējas tas viss viņam bija! Ja. Lomekss ar ma�īnu izbrauca no Menoras starp ceturksni un divdesmit pāri desmitiem�

-�� Piekrītu, bet ir viens �ķērslis.

-�� Kāds tad ?

-�� Varbūt mēs to visu būvējam uz kļūdai�niem pieņēmumiem.

Lainhems savilka uzacis.

-�� Vai to, ka D�osija ir grūta. Tas paga: dām ir tīrais pieņēmums.

-��� Varbūt, bet katrā ziņā, ja arī tas tā nav, Lomekss varēja nolemt lietai darīt galu un misis Seldena saniknoties.

-Tiesa� Bet labāk kustēsimies.

Lainhems iedarbināja motoru un paskatījās spogulītī.

-�� Tagad mēs zinām, ka otrdienas vakarā misis Trimbla ir apciemojusi Menoru� Atce�raties, jūs teicāt, ka, pēc jūsu domām, D�osija noģība tāpēc, ka iedomājās, kas varētu būt slep�kava, ka tas varētu būt kāds viņai tuvs� Vai jums ne�ķiet, ka viņa iedomājās par savu māti?

-� Iespējams, lai gan mazliet nepārliecino�i, vai jums neliekas? Milzums vecāku sāk mutuļot par savām atvasēm, bet tas vēl nenozīmē, ka viņi lulit ķeras pie pavedinātāja noslepkavo�anas.

-�� Izņemot gadījumus, kad viņi zaudē līdz�svaru. Un, kā likās, Lomekss domāja, ka ar misis Trimblu noticis tie�i tā.

-� Tas varēja būt tāds runasveids. Katrā ziņā mes drīz to noskaidrosim, vai ne? Ja paveiksies un misis Trimbla būs mājās.

Bet izskatījās, ka viņiem nav paveicies. Durvīs stāvēja D�osija sarkanām, saraudātām acīm. Mājiņa bija ļoti maza, celta Viktorijas stilā. Tai klāt bija piebūvēta celtne no pretīgi dzelteniem ķieģeļiem, ar trūcīgu dārziņu, kurā cie�i rindojās tulpju dobes. �aurā dzīvojamā istabiņa, kurā meitene policistus ieveda, izskatījās tīra, un likās, ka �eit reti kāds uzturas. Trīsdaļīgs mēbeļu komplekts, pārklāts ar brūnu pārklāju, lai pietaupītu atzveltnes un rokturus, stāvēja uz zaļas nokrāsas, izbalēju�a, mākslinie�ciska paklāja. Neizskatījās, ka te kāds dzīvotu. Nebija pat televizora, un telpa nevarēja lepoties ar izrotājumiem. Tiklveida aizkari sargāja istabu no ziņkārīgām acīm.

D�osija pastāstīja, ka misis Trimbla �etrus rītus nedēļā strādā par apkopēju. Ceturtdienās, ka �odien, viņa vienmēr devās uz Starrendenu

iepirkties un mājās nebūs ātrāk par pusse�iem.

-Skaidrs� Paklausieties, D�osij, atvaino�jiet, ka tik drīz man jūs atkal jātraucē, bet ir radu�ies da�i jautājumi, kurus mums tie�ām va�jadzētu jums uzdot.

Viņa skopi pamāja. Galvas kustība bija tikko samanāma. Meitene piemetās uz atpūtas krēsla maliņas, rokas cie�i saņēmusi un kājas pastiepusi sāņus. Tā bija saspringta, neērta poza, un katra viņas auguma līnija likās nospriegota.' Viņa bija pārģērbusies d�insu biksēs, ielas kur� pēs un svīterī. D�osijas bagātīgie mati pakau�a vidū bija saņemti ar gumiju. Meitene izskatījās 1 jauniņa, neaizsargāta un nelaimīga. Tenets sajuta sirdsapziņas pārmetumus. Vai Lainhema vietā nevajadzēja paņemt līdzi kādu no policijas sie�vietēm? Tomēr, par spīti no�ēlojamajai izskatam, Tenets sev atgādināja, ka D�osija ir pieaudzis cilvēks un izmeklējamā lieta varēja izrādīties slepkavība. Nedrīkstēja vilcināties.

-�� Jūs mums stāstījāt, ka tad, kad misters \ Seldens ap pusdesmitiem zvanījis un jū$ patei�cāt, ka misis Seldena vēl nav atgriezusies mājās, jūs abi esot nospriedu�i, ka Mārcija vēl ir ceļā.

-� Jā, tā bija.

-�� Vai zinājāt, ka misis Seldena gāja kājām, jo ma�īnu nevarēja iedarbināt?

Galvas purinā�ana.

-� Nē, misis Seldena neteica.

. Tātad jūs domājāt, ka viņa atgriezīsies kuru katru minūti.

-Jā.

-��� Bet kāpēc jūs, kad viņa neatgriezās, ik piezvanījāt misteram Seldenam un nepateicāt to?

-�� Teicu jau jums. Domāju, ka misis Seldena ir pārdomājusi un atgriezusies koted�ā.

Kādu brīdi Tenetam likās, ka meitene atkal sāks raudāt, bet D�osija dziļi ievilka elpu, aiz�turēja un tad lēnām izelpoja.

-�� Paklausieties, viņa teica, es domā', ka ii viegli tagad atcerēties un pateikt "man va�jadzēja izdarīt �ito" vai "man vajadzēja izdarīt to", bet tad, nu, laiks tik gāja uz priek�u, ja jūs saprotat, ko es domāju. Otrdiena, ziniet, visādā ziņā bij' �ausmīga diena, un es bij' briesmīgi nogurusi, un vienīgais, ko es gribēj', bij' iet mājās gulēt. Bet es bij' pateikusi, ka palik�u, kamēr viņa pārnāks, un tā es gaidīj' un gaidīj'� Un, kad viņa nenāca, tas mani padarīj' traku, galīgi traku. Es tie�ām domāj', ka viņa ir nogājusi pusceļ' un apgriezu�ies, un aizgājus' atpakaļ, domādama mums piezvanīt. Un tad viņa ierauga, ka mammai ir palicis sliktāk, un viņa nolemj palikt un pavisam aizmirst par mums. Galu galā �ās mammai tajā naktī noteikti bij' galī�gi slikti, jo viņa tak vēlāk nomira, vai ne? Es jau visu to bij' izdomājusi un sapratusi, bet vienalga es bij' nikna, ka viņa nepiezvana un nepasaka, kas par lietu� Un, kā jau teicu, jo ilgāk cs gaidīj', jo trakāku tas mani padarij'. Un tā galā es izdomāj', ka jāiet mājās.

-��� Jā, saprotu, bet, ja jūs tā jutāties, VcTi vienkār�āk nebija piezvanīt uz koted�u un pateikt, ka ilgāk vairs negaidīsiet?

D�osijas skatiens kļuva tuk�s, acis �audījās uz visām pusēm, it ka meklējot vietu, kur paslēp�ties. Tas bija jautājums, uz kura viņa negribēja atbildēt pat pati sev. Klusums ieilga.

-��� Dro�i vien negribēju, ne? viņas balsī trūka jebkādu emociju. Domāju, ka nebūs labi, ja viņas mamma ir tik slima. Viņa papurināja galvu. Tā bija a�a, me�onīga kustība, it kā lai at�brīvotu domas no jucekļa. -Nē! viņa uzsprāga. Tas nav tiesa. Man līdz nāvei bij' apnicis nīkt. Tā tas bi j'. Un es noclomāj' ja viņa nepacen�as man piezvanīt, tad lai es ir nolādēta, ja zvanu viņai. Un, ja viņa ir nikna, kad atnāk mājās un redz, ka es nav gaidījusi, pa�ai sliktāk. �

-� Un tagad jūs vainojat sevi.

D�osija pamāja, lūpas sakniebusi. Atkal sā�ka birt asaras.

-�� Jums liekas, ka, ja vien jūs nebūtu sadus�mojusies un būtu piezvanījusi misteram Seldenam, misis Seldena vēl varētu būt dzīva.

Vairāki galvas mājieni. Viņa izslaucīja acis, no�ņaukājās un iz�ņauca degunu.

Tenets nopūtās.

-� Jā, vāru saprast, kā jūs jūtaties, bet,

patiesību sakot, ir tikai viens iemesls, par ko ļums vajadzētu uztraukties. īsi sakot, misis Seldena neprata peldēt un dro�i vien noslīka ļoti litri, un tas notika visai drīz pēc tam, kad viņa biļ.i izgājusi no mātes koted�as. Ir pat iespējams, ka tad, kad misters Seldens jums zvanīja pusvienpadsmitos, viņa jau bija mirusi. Tā ka saprotiet�

Tenetam runājot, meitenes pleci sāpēs bija nevil�us nodrebēju�i, bet nu viņa vismaz mitējās raudāt.

-�� Jūs tā domājat? D�osija pēdējo reizi iz�ņauca degunu un nedaudz iztaisnojās savā krēslā.

-��� Es nebūtu teicis, ja tā nedomātu. Tomēr�

-�� Kas?

-��� Baidos, ka jūs vēl pilnīgi neesat iz�vairījusies no nepatik�anām, D�osij� Kādēļ jūs neesat godīga pret mums un nepastāstāt par savām attiecībām ar misteru Lomeksu?

Viņas acīs iezagās piesardzība, un �okļa muskuļi saspringa.

-�� Ko jūs ar to domājat?

-�� Jūs stāstījāt, ka esot viņu satikusi vispār tikai kādas divas, trīs reizes un vienmēr tas noti�cis misis Seldenas klātbūtnē.

Viņa mēģināja izlocīties.

-�� Bet es tie�ām satik' viņu, kad bij' kopā ar misis Seldenu�

-��� D�osij� Teneta balsī ieskanējās pārmetums. Beidziet reiz! Jums jāzina, ka mēs neesam muļķi un mums tie�ām ir iespējas �o to noskaidrot. Piemēram, par jūsu pusdienlaika stundām?

Viņa vēl kādu mirkli vērās Tcnetā un tad atmeta galvu.

-�� Netiku domājusi, ka tur jums varētu būt kada darī�ana.

-�� Varbūt normālā situācijā. Bet mūsu situā�ciju nevar saukt par normālu.

Viņas izaicinājums nu bija pazudis, un meitene atkal izskatījās izbiedēta un vāra.

-� Jūs teicāt, ka�

-Jā?

-��� Pēdējo reizi, kad es jūs satiku� Frizē�tavā� Jūs teicāt, ka tas var nebūt nelaimes gadījums.

-� Tas tiesa, jā. .'

-�� Bet jūs neesat pārliecināts?

-�� Pagaidām ne.

-�� Ak� izskatījās, ka viņa sajūt atvieglo�jumu.

-��� Bet mums joprojām jāpieļauj tāda var�būtība. Un tāpēc es jums jautāju, vai nezināt kā�du, kur� varētu turēt ļaunu prātu uz misis Seldenu.

-�� Esmu domājusi�

-�� Jā? Tenets glu�i labi nojauta, ko D�osija domā. Viņa bija nolēmusi turēties pie iz-

Viiiri�anās taktikas, lai novērstu policistu uz�manību no viņas sakara ar Lomeksu un varbūt jri no viņas mātes. Katrā ziņā tas likās interesan�ti '

-�� Nu, nezinu, vai man tas būtu jāstāsta |iuns�

Tenets pasmaidīja.

-�� Nevaru ļaut jums tagad no tā izvairīties. Nevaru, jo jūs jau esat iesākusi�

-�� Vienkār�i� Nu, tajā pēcpusdienā es bij' Menorā, un man gadījās kaut ko noklausīties�

Viņas acis no Teneta aizceļoja pie Lainliema, it kā meitene gribētu pārliecināties, vai policisti klausās pietiekami uzmanīgi.

-��� Mārcija misis Seldena piekasījās savai sekretārei, tai mis Fipsai�

-��� �Mēs esam to pazaudēju�i, vai jūs saprotat? Tik kolosāla vieta, Vikstritā, Meidstounā, un mēs to esam pazaudēju�i. Un kāpēc? lapēc, ka pirms mums vēl kāds ir izdarījis rak�stisku piedāvājumu! Un, kas ir vēl svarīgāk, manu dārgo Edīt, manu mazo, mīļo sekretārīt, varbūt tev būtu interesanti uzzināt, ka mans rak�stiskais piedāvājums faktiski līdz turienei nemaz nav nonācis. VISPĀR NAV NONĀCIS! Un kā tev �ķiet kāpēc?

-� Es nesaprotu.

-��� Skaidrs, ka tu nesaproti. Tu nekad ne�saproti, vai ne, kad tavas nemākulības dēļ kaut kas noiet greizi? Nu, man �ķiet, ka iemesls, kāpēc tas tur nav nonācis, ir �āds tas vispār nav aiznests uz pastu. Kur ir tava tā saucamā rokassoma? Kusties, sameklē to! Ak Dievs, traks var palikt, kā tu vispār spēj tajā kaut ko atrast. Tūlīt pat iztuk�o to uz galda. Iztuk�o tūlīt. Ak� kāds pārsteigums, kāds pārsteigums! Trīs nenosūtītas vēstules. Viena Peid�am un Velsam, nekustamā īpa�uma aģentam Kingstrītā 52-54, Meidstounā. Kas tev par to būtu sakāms? Skaidrs, ka nekas daudz.

-�� Mārcij, piedod, es tie�ām esmu vainīga. Nesaprotu, kā tas varēja gadīties.

-��� Toties es saprotu. Glu�i vienkār�i, vai ne, Edīt? Kā parasti tu vienkār�i aizmirsi. Un tagad, lūdzu, paklausies! Līdz �im es esmu piecietusi tavu īso atmiņu, bet �oreiz tas man ir maksājis pārāk dārgi. Es gadiem esmu gribējusi iegūt to vietu Meidstounas Vīkstrītā, un es to būtu dabūjusi, ja nebūtu tavas nolaidības.

-�� Vai tu nevarētu�

-��� Nav tava darī�ana, ko es varu un ko nevaru.

-� Es tikai gribēju ieteikt�

-��� Pie velna visus tavus ieteikumus! Man nav vajadzīga sekretāre, kura kaut ko iesaka. Man vajadzīga sekretāre, kura ir prasmīga, kura izdara to, ko es gribu. Piemēram, aiznes uz pastu svarīgas vēstules, kad tās ir uzrakstītas. Nē, piedod, Edīt, esmu to cietusi, cik vien ilgi varēju, bet tagad baidos, ka man vajadzēs lūgt tevi, lai tu pameklē citu vietu.

-Bet�

-� Nē, es netaisos vairāk klausīties. Zinu, ka tavs stāvoklis ir sare�ģīts, bet tu man sāc izmak�sāt pārāk dārgi� Man jādomā par biznesu. Es�mu ieguldījusi pārāk daudzus savas dzīves gadus, to būvējot, lai tavas nemākulības dēļ varētu atļauties to sagraut. Dodu tev mēnesi lai�ka, lai tu sameklē sev citu vietu.

D�osija apklusa. Viņas acis joprojām no uzbudinājuma mirdzēja tādu iespaidu uz mei�teni bija atstājusi noklausītā dramatiskā saruna.

Tenets atcerējās Edītes Fipsas stīvo, saspringto seju, aizvainojuma, pat greizsirdības pieskaņu viņas balsī, kad viņa stāstīja par Mārcijas panākumiem. Bez tam viņas māte invalīde, priek�rocības strādāt tik tuvu mājvietai� Vai viņu izliktu no vārtu namiņa, ja viņa zaudētu darbu?

Un mis Fipsa bija melojusi, teikdama, ka tajā naktī nav nekur gājusi.

Tāpat kā Lomeksam līdzekļi, iespējas un tagad arī motīvs viņai tas viss bija.

-�� Viņa nav vēl atgriezusies no pusdienām. Misis Pentrijas acis nozibsnīja koku alejas virzienā, it kā cerētu ieraudzīt pa iebrauktuvi nāko�o Edīti Fipsu. Par spīti tam, ka lija lietus, misis Pentrija neaicināja tos iek�ā. Saule pēk�ņi bija apmākusies, un bez kāda brīdinājuma no debesīm sāka gāzties spēcīgs aprīļa lietus.

Tenets uzmeta kūkumu pret slapjumu, kur� tecēja uz muguras un kakla. Neapdomīgi viņi ar Lainhemu nebija papūlēju�ies uzvilkt lietus mēteļus, jo attālums starp ma�īnu un māju ne�likās liels, un nu neviesmīllba noķēra viņus ne�sagatavotus. Viņu kaitināja tas, ka mājsaimniece nepapūlējās paaicināt viņus patvērumā no lietus gāzmas, un kaitināja arī tas, ka viņiem nebija ienācis prātā pa ceļam iegriezties vārtu namiņā. Galu galā viņ� ta�u labi zināja, ka pusdienu stun�du Edīte Fipsa vienmēr pavada mājās.

Bez tam bija da�i jautājumi, kurus Tenets gribēja pārrunāt ar mājsaimnieci.

-�� Tādā gadījumā, kamēr mēs gaidām, es vēlētos pārmīt kādu vārdu ar jums.

Negribīgi viņa pavēra masīvās durvis maz�liet pla�āk un pagāja sāņus, lai palaistu abus policistus sev garām. Iegāju�i viņi nokratīja lie�tus lāses no �aketēm un noslaucīja sejas.

Hallē viņus sagaidīja kodīga grīdas vaska smaka. Kāpņu vidū gulēja atvērta vaska bund�a un vairākas lupatas. Neprasot atļauju, misis Pen�trija paņēma vasko�anas piederumus, nometās uz ceļiem un atsāka darbu, kuru acīmredzot bija pārtraukusi.

-� Jūs neiebildīsiet, ja turpinā�u strādāt?

Tenets jau bija gatavs protestēt. Jā, viņam tie�ām bija iebildumi, bet tad viņ� pārdomāja. Sī nebija misis Pentrijas ikdieni�ķā nelabvēlība, �is bija iepriek� aprēķināts noraidījums, un tas viņu ieintriģēja. Uz brīdi inspektors iesaistīsies viņas piedāvātajā spēlē. Kas ir izraisījis misis Pentrijas naidīgumu? Neskatoties uz Edītes Fipsas īso stāstu par mājkalpotājas traģisko pagātni, Tenets juta, ka nepatika pret misis Pentriju nav mazi�nājusies. Kas viņā tāds slēpjas, kas provocē �o instinktīvo noraidījumu? Katrā ziņā vainīgi nebi�ja misis Pentrijas izmēri. Agrāk inspektoram bija nācies satikt pietiekami daudz liela auguma sievie�u, un da�as no tām viņam bija liku�ās pat glu�i pievilcīgas. Vaina neslēpās arī viņas fiziskajā nepievilcībā. Varbūt tā jāmeklē viņas nesievi�ķībā, piemīlības trūkumā, viņas nepiekāpīgajā skarbumā. Vai varbūt tā nebija kā�da atsevi�ķa īpa�ība, bet daudzu īpa�ību kom�binācija. Pilnīgi nevietā Tenetam ienāca prātā vīrs, kur� no viņas bija aizmucis. Kādu gan vī�rieti spētu pievilkt �āda sieviete?

Mēģinādams neskatīties uz viņas masīvo sē�amvietu un koku stumbriem līdzīgajām ciskām, kuras rēgojās no kāpņu aug�as, viņ� piegāja pie ozolkoka galda halles pretējā pusē un piemetās uz tā malas. No �ejienes starp kāpņu margām labi varēja redzēt viņas profilu. Lainhems iekārtojās pie kāpnēm un tagad atradās ļoti tuvu misis Pentrijai.

-��� Vai misters Seldens mājās? Tenets gribēja būt dro�s, ka �o viņu sarjunu neviens nenoklausīsies.

-�� Nē, viņ� aizbrauca uz Starrendenu kārtot sievasmātes bēru lietas.

Tātad māja ir tuk�a.

Viņa izlikās, ka visu uzmanību velta darbam, viņas pleci ritmiski, apļveida kustībām klājot uz pakāpieniem vasku, rit�miski kustējās. Jāsāk ar kaut ko, kas salauz�tu mājsaimnieces naidīguma barjeru. Bet ar ko?

Varbūt sakaitināt viņu vēl vairāk?

-�� Jūsu stāvoklis �ajā mājā ir visai unikāls, vai ne, misis Pentrija?

Viņa pārtrauca vasko�anu un cauri margām aizdomīgi paskatījās uz Tenetu.

-�� Ko jūs ar to domājat?

-�� Nu, jums ir saskare ar visiem, jūs zināt, kas notiek�

Viņa nolika lupatu, piecēlās, atbalstījās pret margām un vērās inspektorā.

-�� Jūs gribat teikt, ka mans stāvoklis lieliski ļauj man viņus visus izspiegot.

-� Jā, ja jūs tā vēlaties.

-�� Kā tad vēl lai es to nosaucu? O, jā, esmu jau dzirdējusi par visiem tiem jautājumiem, ar kuriem jūs mūs te apberat. Misis Pentrija nosprauslājās. Skaņa bija nepatīkama, tā atgā�dināja cūkas ruk�ķienu. Visi �ie ļaunie, viņa meklēja īsto vārdu un atradusi triumfējo�i izgrū�da, mājieni.

-�� Kādi ļauni mājieni, misis Pentrij? pa�jautāja Tenets, tēlodams pa�u nevainību.

-�� Par zināmiem cilvēkiem.

Tad, lūk, kas. Misis Pentrija bija nikna uz inspektoru, jo domāja, ka viņ� tur aizdomās Seldenu par Mārcijas noslepkavo�anu.

-�� Par kādiem cilvēkiem? Patie�ām, jūs esat pārāk noslēpumaina. Kā lai es atspēkoju jūsu ap�galvojumus, ja nezinu, par ko jūs runājat?

Dusmas uzrāva misis Pentriju kājās.

-�� Jūs ļoti labi saprotat, ko es domāju! Un misters Bernards ir jaukākais cilvēks pasaulē. Viņ� nevar nosist ne mu�u.

-�� Bet kur� ir teicis, ka misters Seldens var vai varēja?

-�� Un visi, kuri saka, ka starp viņu un misis Seldenu ir biju�as nesaskaņas, pa�i nezina, ko runā! Jo, kā jau jūs teicāt, es �eit esmu visu laiku, un es visu zinu.

-Taisnību sakot�

-�� Es nesaku, ka Seldeni dzīvoja kā divi mīļi balodī�i, skaidrs, bet sadzīvoja viņi normāli, saprata viens otru, jūs saprotat, ko es domāju? Un �ajā mājā nebija nekādu ķildu vai kā tam�līdzīga, un, ja kāds saka ko citu, tad melo, acīs skatīdamies.

-Neviens nav�

-� Un jums vajadzētu redzēt, kā viņ� ir pārvērties kop� �ī notikuma! Nezina, kur likties, kā viņ� ir satriekts! Nevar ēst, nevar gulēt�

MISIS PENTRIJ!

Vina nomirk�ķināja acis. -Jā?

Tenets piegāja pie kāpnēm, lai varētu paskatīties viņai acīs, un uzlika vienu roku uz kāpņu margām.

-�� Paklausieties, es gribu, lai jūs saprastu tikai vienu lietu neesmu �eit ieradies, lai izpra�ņātu jūs par misteru Seldenu.

Viņa sarauca pieri.

-� Tie�ām?

-� Tie�ām.

Lēnām viņa pakāpa pāris pakāpienus zemāk.

-�� Par ko tad jūs gribējāt runāt?

-�� Galvenokārt par to, kas notika otrdien.

-�� Ā. Viņa strauji noslīga uz ceturtā vai piektā pakāpiena, un Tenets, lai izvairītos no nepievilcīgā skata viņas apspīlētajām zeķēm un milzīgajiem apak�veļas pla�umiem, piegāja pie misis Pcntrijas un apsēdās viņai blakus.

-�� Mēs joprojām noskaidrojam visus sīku�mus, saprotiet. Un domājām, ka jūs varētu palīdzēt aizpildīt tuk�umus.

Viņas skatienā joprojām vīdēja aizdomas, tomēr savilktās līnijas uz platās, plakanās pieres sāka izlīdzināties.

-�� Kādus tuk�umus?

-��� Nu, iesākumam, piemēram, kā man /ināms, otrdienas pēcpusdienā misis Seldenai bi�ja nopietna izskaidro�anās ar mis Fipsu.

Misis Pentrijas acis iezibējās.

-�� Jā, manuprāt, tā vajadzēja būt. Kas jums to pastāstīja? Dro�i vien D�osija Trimbla.

-� Tātad jūs to nedzirdējāt?

-�� Nē, bet redzēju, ka Edīte Fipsa norau�dājusies iet mājās.

-�� Vai nezināt, par ko varēja būt izskaid�ro�anās?

-�� Nav ne jausmas. Misis Pentrija no sirds priecājās, ka nevar viņiem neko palīdzēt.

�ēl. Viņ� labprāt būtu ieguvis vēl vienu versiju par strīdu, lai varētu salīdzināt ar D�osijas stāstīto.

-�� Tādā gadījumā, ja mēs varētu pāriet pie vakara cēliena� Kā es saprotu, tajā pa�ā vakarā uz �ejieni bija atnākusi misis Trimbla, D�osijas māte.

Iztaujāta par �o, D�osija nebija iz�rādījusi ne mazāko pretimnāk�anu. Viņa visā�di centās notu�ēt faktu par mātes dusmām un radīt iespaidu, ka nekāda īpa�a konflikta nav bijis.

-� Ļoti uzdarbojas. Jā, viņa bija.

-�� Kāpēc jūs par to nepateicāt mūsu vakar�dienas sarunā?

-�� Nejautājāt ta�u, vai ne? Pie tam domāju, ka tas nav nekas svarīgs. Ak, nu es saprotu� Jā, tad jau vēl nezināju, ka misis Seldenas nāve nav vienkār�s nelaimes gadījums.

-�� Arī mēs vēl to nezinām.

-�� Jā, bet jūs jau noteikti domājat, ka tur slēpjas kaut kas savāds, citādi jūs nestaigātu te riņķī un neuzdotu visus �os jautājumus, ne tā? Tātad ir kāds iemesls, vai ne?

-�� Mums vienkār�i jānoskaidro, kas noticis, tas arī viss. Tātad, ja atgrie�amies pie misis Trimblas� cikos viņa ieradās?

-�� Liekas, ap desmitiem. Misis Pentrija pasmaidīja, atklādama neglītu, no nikotīna nodzeltēju�u zobu rindu. Jaukā garastāvoklītī gan vina bija.

-�� Kā tā?

-�� Nu, misters Lomekss ņēmās ar to viņas dārgo meitiņu, to D�osiju. Mazā slampa, viņa gandrīz vai izspļāva �o vārdu.

-�� Nu, vai nav mazliet par stingru teikts?

-�� Jūs tā domājat? Neesmu akla, inspektor, un neesmu arī kurla, lai gan da�i izliekas, ka tā�da esmu�

Tenetam radās aizdomas ja viņ� izrādīs pārāk lielu interesi, misis Pentrija to noturēs par viņa perversu interesi to viņ� vēlējās vismazāk, tāpēc vajadzēja nedaudz piebremzēt. Inspektors turpināja izlikties, ka uz �o jautājumu skatās skeptiski.

Misis Pentrija mazliet paliecās uz priek��u.

-�� Vai zinājāt, ka aizmugurē, aiz vecajiem staļļiem, ir dzīvoklītis?

Tenets papurināja galvu.

Viņas balss pieklusa līdz �ukstam.

-�� Misis Seldena iedeva D�osijai atslēgu. Tas tā iet jau mēne�iem, ar viņu un misteru I omeksu. Viņa saviebās. Pretīgi, es teiktu. Viņ� ir pietiekami vecs, lai būtu viņai tēvs nē, vectētiņ�.

Ja misis Trimbla bija uzodusi, ka pastāv tada iespēja, tad nebija ko brīnīties dusmas uz Mārciju bija pietiekamas, lai viņa nāktu uz Menoru ar nodomu pieķert savu meitu kopā ar Lomeksu. Tenets spēja iedomāties, cik satracināts būtu viņ� pats, ja līdzīgā afērā izrādītos iepīta viņa Brid�ita� Un tas lika viņam atcerēties� Tenets paskatījās pulk�stenī. Jā, tie�i pa�laik D�ouna ieiet direktora kabinetā. Ko misters Formens grib ar viņu pārrunāt?

Ar milzu piepūli Tenets piespieda domām atgriezties pa�reizējā situācijā.

-�� Vai misters Seldens zināja, ka tā ir� iekārtots?

Misis Pentrija enerģiski purināja galvu. Ak, nē. Viņi bij' tik uzmanīgi, ka nāca tikai tad, kad viņa �eit nebija, misters Seldens bie�i nav mājās savu labdarības pasākumu dēļ. Ziniet, viņ� ir visādās komitejās un tamlīdzīgi, un daudz dara, lai sagādātu naudu.

-�� Jums ne�ķiet, ka Seldens varēja ar to sa mierināties?

Vēlreiz galvas purinā�ana.

-�� Es nekad neesmu varējusi saprast, par ko misis Seldena domāja, to pieļaujot.

-�� Tātad kas tie�i notika, kad otrdienas vakarā ieradās misis Trimbla?

-��� Viņa meklēja misis Seldenu. Es pateicu ka viņa ir izgājusi, ka devusies uz ciematu, jo mātei palicis sliktāk, bet �ī jau neticēja, domāja ka es �o gribu dabūt projām. Pirms es paspēju misis Trimblu apturēt, viņa izslīdēja man pa roku apak�u un iedrāzās viesistabā. Es gāju pakaļ D�osija un misters Lomekss, abi sēdēja uz dīvā na, �ā roka meitenei apkārt. Greisa sāka bļaut uz misteru Lomeksu, sauca �o par netīro veci, ka �im vajadzētu par sevi pakaunēties, pinoties ar tādu jaunu meiteni kā D�osija. Tad viņa sagrāba D�osiju aiz rokas un mēģināja aizvilkt projām, teica, lai viņa tūlīt nākot mājās, ka ar �ito lietu esot cauri, beigas, ka ar misteru Lomeksu viņa vairs neredzē�oties. D�osija turējās pretī mātei, spiedza, lai lai�ot viņu vaļā. Beigu beigās D�osi�ja pamanījās izsprukt. Jums būtu vajadzējis viņu redzēt! Tas tik bija skats. Mati uz visām pusēm, acu tu�a izsmērēta pa vaigiem. Un visu to laiku misters Lomekss sēdēja kā tāds salmu maiss� Es jums saku tādu skatu nevarēja palaist garām ne par kādu naudu pasaulē. .

-�� Un kā tas viss beidzās?

-��� D�osija kategoriski atteicās kopā ar māti Iri mājās. Teica, ka esot pilngadīga un varot darīt, ko grib. Viņas mātei tas varēja patikt vai ii. patikt, bet nācās samierināties. Misis Pentrijil paraustīja plecus. Neko misis Trimbla nevarēja izdarīt, redz. Un tā viņa aizgāja.

-�� Kādā viņa bija stāvoklī?

-�� Klusēja. Tāda kā sakauta. Man viņas no sirds bija �ēl. Piedāvāju tasi tējas, bet misis liimbla atteicās.

-�� Kā jūs teicāt, cik ilgi tas viss turpinājās?

-��� Ne vairāk par da�ām minūtēm, man liekas. Domāju, ka daudz kas notika, bet ļoti ātri bija cauri. Misis Pentrija, atmiņās iegrimusi, pa�ūpoja galvu. Es jums saku, kop� esmu �eit, mums tāda nakts nav bijusi. Visas tās nāk�anas un ie�anas� Viņa uzmeta Tenetam viltīgu, zi�no�u skatienu. Glu�i kā Dalasā te bija. īsts karalauks.

Viņa ta�u ar to nedomāja� "Visas tās nāk�anas un ie�anas"?

Misis Pentrija pārvilka svārkus pāri ceļiem, izskatīdamās gandrīz vai nokaunējusies.

-��� Nu, vispirms mistērs Seldens aiziet, tad D�osija un misters Lomekss atnāk, tad misis Seldena aiziet, tad�

Inspektors bija gaidījis, ka viņa teiks: "�tad misis Trimbla atnāk", bet mājsaimniece domīgi apklusa.

-� Tad? Tenets mudināja.

Viņa saņēma rokas un ar pa�apmierinātu smaidu uz lūpām atspiedās pret margām.

-� Tad, protams, misters Hammers.

Hammers. Uzvārds izklausījās tāds kā

pazīstams. Kas viņ� ir? Misis Pentrija baudīja apziņu, ka Tenets mokās, netiekot pie informāci�jas, kura karājas pa�ā deguna galā. Cen�oties noslāpēt augo�ās dusmas, Tenets pajautāja:

-�� Misters Hammers?

-��� Red�s Hammers, tā, liekas, viņu sauca. Viņa māte dzīvo ciematā pareizāk būtu teikt dzīvoja. Viņa nomira pagāju�o pirmdien.

Tagad Tenets atcerējās. Tas bija pirmais no vikāra pieminētajiem trīs nāves gadījumiem. Mi�sis Hammere, misis Kārtere, Mārcija Seldena. Vai te bija kāda saistība?

-�� Vai arī misters Hammers uz �ejieni bija atnācis otrdienas vakarā?

-�� Es ta�u tikko pateicu, ne tā?

-�� Ko viņ� gribēja?

-�� Satikt misis Seldenu.

-�� Kāpēc?

Plecu paraustī�ana.

-�� Nav ne jausmas. Viņa acīmredzot bija apņēmusies likt viņam pastrādāt, lai tiktu pie ziņām.

-�� Vai misis Seldena runāja ar viņu?

-� Nē. Vakariņas bija tikai pusē.

-� Tad tas bija pa�ā vakara sākumā?

-Jā.

Cikos tie�i?

-� Liekas, pusdeviņos.

-� Un kas notika tālāk?

Vēl viena plecu paraustī�ana.

-�� Hammers aizgāja.

-�� Es domāju pirms tam. Kāds viņ� bija, kad jautāja pēc misis Seldcnas?

Atkal viltīgais smaids.

-�� Es teiktu, ka laimīgs viņ� neizskatījās.

-�� Jūs gribat teikt, ka misters Hammers bija dusmīgs?

-� Tā varētu teikt.

-�� Uz misis Seldenu?

-� Tā es domāju.

-�� Bet vai viņ� teica kāpēc?

-�� Nē. Tikai pateica, ka noteikti vajagot viņu satikt.

-�� Un ko misis Seldena lika viņam pateikt ?

-��� Ka viņam jāpiezvana nākamajā rītā un jāpiesaka vizīte.

-�� Kā misters Hammers uz to reaģēja?

-��� Nosauca viņu t;Jjā vārdā no �etriem burtiem un aizbrauca. Brīnums, kā viņu nesavā�ca. Pārāk pilns bija, lai brauktu.

-� Jūs gribat teikt, ka viņ� bija piedzēries?

-�� Smirdēja kā ruma muca.

-��� Un jūs esat pārliecināta, ka nezināt, kāpēc viņ� gribēja satikt misis Seldenu?

-�� Nav ne mazākās nojautas.

Atvērās ārdurvis, un ienāca Bernards Seidens. Ieraugot savu mājsaimnieci un Tenetu vienu otram blakus sē�am uz kāpnēm, viņa uzacis savilkās uz aug�u. Misters Seldens ne�likās pārāk iepriecināts, pēc tik īsa laika atkal ieraugot abus policistus.

-��� Labdien, inspektor. Viņa balss sasvei�cinoties skanēja ledaini.

Tenets atņēma sveicienu un nonāca lejā, hallē.

-��� Ceru, ka drīkstē�u vēlreiz parunāt ar jums, ser.

Pasniedzot lietusmēteli misis Pentrijai, Seldens, it kā samierinoties ar likteni, nopūtās.

-�� Labi, bet vai neiebilstat, ja runāsim ārā? Lietus ir pārstājis, un man vajadzētu paelpot svaigu gaisu.

-�� Protams, ka neiebilstu.

Seldens izgāja pirmais.

Āra gaiss joprojām bija mitruma piesā�tināts, bet caur smago mākoņu grēdu, kura bija atnesusi spēcīgo lietusgāzi, sāka lauzties saules stari. Lauzītām līnijām tie piemirku�ajā ainavā iezīmēja spo�as gaismas pielietus lau�kumus.

Bija pārāk slapj�, lai staigātu pa zāli, un pār priek�ējo pagalmu viņi aizsoļoja iebrauk�tuves virzienā. Seldens atkal nopūtās.

-� Kas �oreiz, inspektor? Viņ� bija no�metis iepriek�ējās reizes gadījuma apģērba ga�balus, un �odien mugurā bija oficiāli tum�s uz�valks, balts krekls un melna kaklasaite.

-�� Joprojām turpinām ievākt svaigu infor�māciju, un man vajadzīga jūsu palīdzība, lai varētu izprast da�as kopsakarības.

Seldens uzmeta Tenetam piesardzīgu ska�tienu.

-�� Kāda informācija?

-�� Par jūsu sievas darījumiem tas ir biz�nesa darījumiem, Tenets steidzīgi piemetināja, jo Seldena uzacis sarāvās. Un, tā kā tie dro�i vien ir arī jūsu darījumi�

-�� Nav teikts, inspektor. Mēs bijām partneri pārtikas tirdzniecības biznesā, jā, bet Mārcijai vienmēr pie rokas bija visda�ādākie plāni un shēmas, par kurām es zināju visai maz. Bet, ja varē�u jums palīdzēt, es to darī�u.

-��� Inspektor Tenet! Misis Pentrija, izliekusies pa ārdurvīm, māja ar roku. Tele�fons.

Vai tā varētu būt D�ouna, par Brid�itu? Nē. Inspektora pārvieto�anās darba laikā bija tik nenoteikta, ka pa dienu D�ouna, izņemot ārkārtējus gadījumus, reti kad mēģināja ar viņu kontaktēties.

-� Paņemiet jūs, Maik, labi?

Lainhems pagriezās atpakaļ, bet Tenets un Seldens turpināja iesākto ceļu. Viņi izgāja alejā. Di�skābar�i abās alejas pusēs pēc lietus jopro�jām pilēja. Ik pa brīdim viņiem nācās izvilkt kabatlakatus un noslaucīt mitrās sejas.

-��� Vai jūs zinājāt, ka tās dienas pēcpus�dienā, kad jūsu sieva aizgāja bojā, viņai bija ķil�da ar mis Fipsu?

Seldens apstājās.

-�� Patie�ām? Nē, nebija ne jausmas. Par ko?

-��� Mis Fipsa bija aizmirsusi nogādāt pastā jūsu sievas rakstisko pieteikumu uz veikalu Vīkstrītā, Meidstounā, un vēl kāds ir ieguvis pirk�anas tiesības.

-��� Viņa aizmirsusi nogādāt to pastā! Nav brīnums, ka Mārcija bija tik nikna. Es jau brīnījos, kāpēc joprojām neesam saņēmu�i atbil�di.

-� Tātad jūs par to zinājāt?

-��� Par veikalu? Jā, protams. Jau sen mēs vēlējāmies iegūt kādu vietu Vīkstrītā, bet vien�mēr tās bija vai nu par lielu, vai mazu un sliktā vietā� Tie�i �ī vieta lieliski derēja.

-�� Acīmredzot jūsu sieva bija tik dusmīga, ka padzina viņu.

-�� Padzina Edīti? Jūs esat pārliecināts?

-�� Vai tas jūs pārsteidz?

-��� Protams. Viņas, ziniet, pazīst viena otru jau gadiem. Patiesību sakot, abas bija kopā jau no skolas laikiem.

-� Jā, mis Fipsa man to pastāstīja.

-�� Vai viņa pati jums pastāstīja par to, es domāju ka ir padzīta?

-�� Nē. Kāds ir dzirdējis viņu izskaidro��anos.

-�� Dro�i vien misis Pentrija.

-�� Patiesību sakot, nē.

-� Tad tai jābūt D�osijai.

-� Vai tam ir kāda nozīme?

-�� Domāju, ka ne īpa�a. Izņemot, ka tie ir tikai vārdi par notiku�o.

-�� Misis Pentrija redzējusi, kā mis Fipsa pēc tam iet mājās vienās asarās.

-�� Edīte asarās? Tad, manuprāt, tā būs tais�nība. Bet man jāsaka, ka esmu pārsteigts. Patie�ām pārsteigts.

-�� Man radās iespaids, ka �ī bija tikai pēdējā veselā virknē rupju kļūdu. Pēdējais piliens, tā sakot.

-�� Jāatzīst, ka pēdējā laikā Mārcija par viņu bie�i sūdzējās, bet man neienāca prātā, ka Edīte viņu ir tik tālu novedusi. Patiesībā man bija ie�spaids, ka Mārcija pret viņu izturas ar līdzjūtību. Edītei mis Fipsai nekāda saldā dzīve nav bi�jusi, ziniet. Viņa ir ļoti piesieta mātei, kura ir in�valīde, un pēdējā laikā, kādu gadu apmēram, viņai ir gājis visai smagi sakarā ar klimaksa iestā�anos. Tas ir tiesa, ka mis Fipsa paliek arvien aizmār�īgāka�

-�� Bet tajā vakarā misis Seldena jums neko neteica par viņas atlai�anu?

-�� Mēs tikpat kā neredzējāmies. Es biju pro�jām komitejas sapulcē Starrendenā un mājās pār�braucu tikai ap pusseptiņiem. Mārcija bija van�nā, un ari man vajadzēja novannoties un noskūties� Labi, ja pārmijām pāris teikumus.

-�� Saprotu.

Aiz viņiem atskanēja steidzīgi soļi. Els-' dams viņus panāca Lainhems. Tenets atgriezās' da�us soļus, lai uzklausītu viņu.

-�� Jūs neesat formā, Maik. Vajadzētu vairāk] patrenēties.

Lainhems pagrozīja acis.

-�� Es to darī�u, ja trenēsieties arī jūs, viņ� pamanījās izdvest starp straujajiem elpas vilcie�niem.

-�� Kaut kas neatliekams?

Lainhems paskatījās uz Seldenu, kur� bija atgājis tālāk, un pieklusināja balsi.

-�� Doktora Mellerda mutvārdu ziņojums par pēcnāves slēdzienu.

-Un?

Lainhems pakratīja galvu.

-�� Nekā daudz. Izņemot to, ka pirms iekri��anas ūdenī viņa noteikti jau bija mirusi. No tā sitiena pa labās puses deniņiem.

-�� Ā. Vairāk nekas?

-�� Tikai viena interesanta lieta. Atceraties misis Fipsas stāstīto, ka Seldeni pēc pirmā bērna nāves ļoti vēlēju�ies vēl vienu ka misters Seldens pat runājis par adoptē�anu?

-� Jā. Kas par lietu?

-� Nu, pēc doktora Mellerda teiktā, viņa pirms kāda laika esot sterilizēta. Dzemdes kanāls aizsprostots vai kas tamlīdzīgs.

-�� Tie�ām? Tenets paskatījās uz Seldenu, kur� bija apstājies un gaidīja viņus. Savā melnaia, oficiālajā uzvalkā �eit, parkā, starp zāli un kokiem viņ� neiederējās. Vai ir iespējams, ka viņ� nezina, ka sievai ir izdarīta �āda operācija? Ja tā un ja misis Peperas,teiktais, ka viņ� patie�ām ilgojies pēc vēl viena bērna, ir taisnība, tad kā viņ� reaģēs uz �ādiem jaunumiem?

Gaidī�ana acīmredzot viņu bija nogur�dinājusi, un misters Seldens nāca �urp.

-�� Nu mēs varētu iet arī atpakaļ.

Tenets piekrita, atskatīdamies uz iebrauktu�vi pie vārtu namiņa. Viņ� bija nolēmis iegriezties pie Edītes Fipsas, kad būs pabeidzis ar Seldenu, bet �ī saruna varēja ieilgt. Interesanti, kāpēc viņa tik vēlu atgrie�as darbā? Tam vajadzēja notikt jau pirms stundas.

-�� Kamēr jūs sarunājāties, es domāju, tei�ca Seldens. Pieņemot, ka ir taisnība par �o strī�du starp manu sievu un Edīti� Ceru: jūs neuzskatāt, ka Edītei varētu būt kas kopīgs ar Mārcijas nāvi.

-��� Es neko neuzskatu. Teicu jau jums, ka pagaidām mēs tikai cen�amies savākt pēc iespē�jas vairāk informācijas. Lai gan man jāsaka, ka nupat esam saņēmu�i pēcnāves slēdziena rezultātus, un diem�ēl tie apstiprina, ka jūsu sievas nāves cēlonis nav noslīk�ana.

Seldena solis aprāvās.

-�� Viņa nenoslīka?

Tenets pamāja.

-�� Nē. Viņa bija mirusi jau pirms tam, kad iekrita ūdenī.

-Bet� Tad�

-�� Viņu nogalinājis sitiens no labās puses pa deniņiem. Piedodiet!

Seldens ar pūlēm norija siekalas, gandrīz vai cīnīdamies pēc gaisa, it kā rīklē pēk�ņi būtu kaut kas iesprūdis un apturējis elpo�anu. Viņa seja kļuva balta kā pergaments.

-��� Sitiens�? Misters Seldens nedaudz sagrīļojās.

Tenets izstiepa roku, lai viņu pieturētu.

-�� Jā, bet varbūt ne tādā nozīmē, kā jūs domājat. Vai jums ir zināms, ka, pēc mūsu uzskata, viņa iekrita upē tajā vietā, kur margās bija caurums?

Seldens pamāja. Galvas mājiens bija tikko jau�ams, it kā pat �ī niecīgā kustība prasītu no viņa pārāk daudz.

-��� Mēs uzskatām, ka viņa sasita galvu deniņus pret kādu asu akmens izcilni. Tenets nolēma pārāk neiedziļināties detaļās. Seldena āda bija kļuvusi neveselīga, pieņēmusi gandrīz vai luminiscējo�u nokrāsu. Atvainojiet, bet man likās, ka jums ir tiesības to zināt.

-�� Jūs sakāt, ka �is� �is sitiens var nebūt ar nolūku? Ka tas varēja notikt, viņai� paslīdot?

-�� Vai ari viņu kāds pagrūdis.

Kādu bridi Seldens vērās Tcnctā ar neko neredzo�ām acīm, acīmredzot mēģinādams aptvert �os jaunumus. Beidzot viņ� teica:

-�� Saprotu, un, stīvi pagriezies, it kā pamostoties no murga, atsāka iet mājas virzie�nā.

Tenets un Lainhems klusējot viņam sekoja.

Viņi bija nogāju�i vairāk nekā pusceļu pa di�skābar�u aleju, kad Seldens atkal ierunājās:

-�� Vienalga, doma, ka Edītei varētu būt kas kopīgs ar manas sievas nāvi ir smieklīga. Ja jūs pazītu viņu tikpat labi kā es�

Tenets pabrīnījās, cik daudzas reizes viņam ir nācies dzirdēt tie�i �o frāzi, izteiktu par aiz�domās turamajiem.

-�� Vai es drīkstu tikai pajautāt� Vai tagad jūs viņu atstāsiet darbā?

Seldens uzmeta viņam aizdomu pilnu ska�tienu.

-��� Manuprāt, ja es pateik�u jā, tas nezin vai cels viņu jūsu acīs', vienalga, nav jēgas jūs maldināt. Jā, domāju, ka nedarī�u un, kas ir vēl svarīgāk, man jādara tie�i tas, ko Mārcija būtu darījusi patiesībā. Nevienu mirkli es ne�aubos, ka sieva patie�ām domāja to, ko teica, tas ir, ja pieņemam, ka viņa tā ir teikusi. Bet �is ir tie�i tas gadījums, kad karstumā kaut ko izdara un pēc tam no�ēlo. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka Mārci�ja, ja būtu dzīva, līdz nākamajam rītam būtu pār�domājusi, un esmu arī pārliecināts, ka Edīte to zināja.

-�� Jums var būt taisnība. No otras puses,] ar mājvietu, iztikas avotu un māti invalīda Edīte nezin vai riskētu un paļautos uz �ādu varbūtību. Katrā ziņā ir skaidrs, ka divi cilvēki,] kuriem bija pietiekams iemesls vēlēties redzēt] Mārciju miru�u, Harijs Grīnlīfs un Edīte Fip-j sa no viņas nāves ir tikai ieguvu�i. Tenets aizliedza sev domāt to neticamo, pat nenormā-j lo domu, ka viņi būtu varēju�i apvienot spēkus,] lai nogalinātu Mārciju. Inspektors nolēma ļ mainīt kursu.

-�� �is veikals, kuru jūs gatavojāties pirkt, lai ierīkotu veselīga uztura restorānu�

-^as ir ar to? piesardzīgi iejautājās Seldens.

-��� �vai gribējāt to pirkt no domnieka Lomeksa?

-Jā.

-�� Vai tas ietilpa tajā shēmā, par kuru mēs �orīt runājām un kuru jūs ne visai atbalstījāt?

-��� Manuprāt, tas bija tīri tirdznieciska rak�stura priek�likums, Seldens nelokāmi atbildēja.

-�� Jūs gan īsti neatbildējāt uz manu jautāju�mu.

-�� Atvainojiet, inspektor, bet es īsti nesapro�tu, par ko mēs runājam.

Seldens acīmredzot bija nolēmis, ka dro�āk ir tēlot nezinu.

-�� Tīri tirdznieciska rakstura priek�likums, jūs sakāt?

-��� Skaidrs, ka citādi mēs to nebūtu iecerēju�i. �ajā apvidū nav neviena pa�a veselīga uztura restorāna, un mēs nospriedām, ka paveras laba izdevība gūt panākumus.

-�� Tālāk jūs, protams, būtu apspriedu�i darījuma finansiālo pusi.

-�� Dabīgi.

-�� Kādu cenu misters Lomekss prasīja par telpām?

-�� Atvainojiet, bet man neliekas, ka tam varētu būt kāds sakars ar manas sievas nāvi. Atklāti sakot, inspektor, tā nav jūsu darī�ana.

-��� Mēs varam pārbaudīt jūsu dokumentāci�ju�

-� Tas jums neko nedos. Pagaidām bija tikai mutiskas pārrunas.

-�� Saprotu.

Skaidrs, ka pa�laik viņam neko vairāk par �o jautājumu izspiest no Seldena neizdosies.

-�� Vai zinājāt, ka tajā vakarā, kad aizgāja bojā jūsu sieva, uz Menoru bija atnākusi D�osijas māte?

No pēk�ņās sarunas tēmas maiņas Seldens sāka mirk�ķināt acis.

-�� Misis Trimbla? Kāda velna pēc?

-�� Acīmredzot viņa ir ļoti neapmierināta ar attiecībām, kādas pastāv starp viņas meitu un misteru Lomeksu.

-�� Starp� skaidrs, ka Seldenam tas bija1 pilnīgs pārsteigums. Jūs noteikti jokojat. Viņ� ir vecāks par mani.

Tenets paraustīja plecus.

-�� Varbūt, bet izskatās, ka viņas aizdomī�gums ir apstiprinājies. Kā saprotu, viņi mēdza satikties dzīvoklītī virs staļļiem.

Seldens sastinga kā sasalis.

-�� Mūsu staļļiem?

Tenets pamāja.

Seldens noraido�i papurināja galvu.

-��� Es tam neticu. Jūs to esat izdomājis. Spēlējat spēlītes ar mani.

-�� Tās nav spēlītes, mister Selden. Ja misis Pentrijai var ticēt, tad D�osijai ir dzīvoklī�a at�slēgas. Kad jūs bijāt izbraucis, viņa mēdza re�gulāri tur satikties ar Lomeksu.

-� D�osijai ir atslēga?

Seldens klusēja. Viņam vajadzēja sagremot �o jaunumu. Skaidrs: ja meitenei ir atslēga, to noteikti iedevusi Mārcija.

-�� Saprotams, ka misis Trimblai vajadzēja būt visai niknai uz jūsu sievu.

Viņai bija iemesls �ie vārdi neizteikti karājās gaisā starp viņiem. Seldens pavērās Tenetā. Viņ� jutās neērti, gandrīz vai nokaunējies.

-� Un ko Mārcija viņai teica?

-��� Viņas nesatikās. Tas notika pavēlu vakarā, ap desmitiem. Jūsu sieva tajā laikā bija ciematā.

-�� Bet Lomeķss un D�osija tur bija� Pēc Scldcna sejas varēja nojaust, cik ļoti viņam tas viss nepatīk.

"Varbūt nevajadzēja stāstīt par visu �o lie�tu," nodomāja Tenets. "Varbūt vajadzēja ļaut, lai Seldens saglabā ilūzijas par sievu kā tīru cil�vēku." Ja vien viņam būtu bijusi�

-�� Jā, viņi tur bija. Kā nojau�u, misis Trimbla uzstāja, ka D�osijai jāiet kopā ar viņu mājās, bet D�osija atteicās.

Seldens �ūpoja galvu.

-�� Nabaga meitēns. Viņa ir zaudētāja jeb�kurā gadījumā.

"It īpa�i, ja viņa ir uz grūtām kājām," nodomāja Tenets. Bet, ja tā ir, tad izskatās, ka Seldens, mēģinot labot sievas uzvedību, varētu meitenei sniegt palīdzīgu roku. Un .tādā gadījumā Tenets D�osijai būs izdarījis labu pakalpojumu, informēdams Seldenu par situāci�ju. Teneta pa�sajūta uzlabojās. Mārcijai vairs neviens palīdzēt nevar, bet D�osijai var.

Viņi gandrīz jau bija sasniegu�i alejas galu, kad pēk�ņi pa�ķīrās mākoņi, kuri bija aizsegusi saules vaigu, aizslīdēja sāņus, un stari izlauzās ar pilnu sparu. Gaismas straume lija pār savītajiem zariem virs viņu galvām.

Tenets apstājās, lai apbrīnotu �o skatu.

-�� Ir vēl tikai viena lieta, ko es gribētu jums pajautāt� Ko jums izsaka'uzvārds Hammers?

Seldens sarauca pieri.

-�� Tā bija kāda veca dāma no ciemata, misis Hammere. Viņa nomira �īs nedēļas sākumā.

-�� Vai jūs pazīstat viņas dēlu? Liekas, vārdā Red�s. Dro�i vien saīsināti no vārda Red�inalds.

-��� Es pat nezināju, ka viņai ir dēls. Pa�tie�ām?

-�� Nu, liekas, ka arī viņ� otrdienas vakarā bija ieradies �eit un vēlējās runāt ar jūsu sievu. Kā stāstīja misis Pentrija, kaut kāda iemesla dēļ misters Hammers bijis ļoti nikns uz jūsu sievu.

-�� Nikns uz Mārciju? Seldens purināja galvu. Nevaru iedomāties, kāds varētu būt iemesls. Jums vajadzēs pajautāt viņam pa��am.

-� Es to, protams, izdarī�u.

Viņi tuvojās galvenajām durvīm. Saules sakarsēts, ūdens peļķēs iztvaikoja tik ātri, ka no bruģētā celiņa gar mājas priek�u cēlās migla.

Seldens apstājās, vienu roku uzlicis uz izbalēju�ajām ozolkoka durvīm.

-�� Nu, ja tas ir viss, inspektor�

-��� Mmm? Ak, jā, Teneta domas atradās tālumā, nodarbinātas ar diviem jautājumiem.

-�� Vai drīkstu izmantot jūsu telefonu?

-�� Protams. Seldens ielaida viņus iek�ā. Varat izmantot to, kur� atrodas manā kanto�rī.

Tas bija neliels, darba atmosfēras piesā�tināts kabinets mājas galā ar modernu rakstām�galdu, datoru un pāris dokumentu skapjiem.

Vispirms Tenets mēģināja sazvanīt nosacīti at�brīvoto uzraudzības dienesta mītni. Atbildēja D�ouna.

-� Luk, es jau gaidīju, vai tu nepiezvanīsi. Sapratis, ka Tenets sarunājas ar sievu,

Lainhems taktiski izslīdēja ārā.

-�� Kā tev veicās?

-� Tu tam nespēsi noticēt.

Pēk�ņi Tenetam likās, ka uz vina vēdera ir uzvelts smags akmens.

-�� Kam?

-� Mūsu dārgā meitiņa kavē skolu. -Ko?

-�� Taisnība. Godīgi sakot, man bija grūti tam noticēt. Sēdēju ar vaļēju muti. Jā, mēs jau zinājām, ka pēdējā laikā tās lietiņas neiet pārāk labi, bet�

-Cik ilgi tas jau tā turpinās?

-� Liekas, ka kādas pēdējās divas nedēļas.

-��� Kāda velna pēc viņi neziņoja mums agrāk?

-�� Es jautāju to pa�u. Liekas, ka skolotāji to atklāju�i glu�i nejau�i, vakar. Kādam no skolotājiem bijis jāiet pie zobārsta, un viņ� ie�raudzījis Brid�itu pilsētā.

Vakar. Tenets atcerējās, cik negribīgi Brid�ita gāja skolas vārtu virzienā. Līdzko viņ� bija izzudis no meitas redzesloka, viņa dro�i vien pagriezās un devās uz pilsētu. Krāp�ana sāpēja. Ja viņa par kaut ko jutās nelaimīga, varēja ta�u izsūdzēt bēdas viņiem. Un kā ar Benu? Vai dēls to zināja?

-�� Viņa lhikam ir viltojusi zīmes.

-�� Ko Brid�ita ir darījusi?

-�� Viltojusi zīmes, kurās es it kā rakstu, ka Brid�ita bijusi slima. Neticami, vai ne? Es domāju Brid�ita�

-�� Mani uztrauc, kāpēc viņa tā darīja.

-�� Zinu. Meita ta�u varēja uzticēties mums aprunāties.

-�� Jā. Apzināties, ka viņi kā vecāki ir izgāzusies, izgāzusies brīdī, kad bērnam viņu palīdzība noteikti bija visvairāk vajadzīga, tas sāpēja� Tenets to pateica D�ounai.

-�� Es zinu, D�ouna piekrita.

-�� Mums vajadzēs ar meitu parunāt.

-� Jā, �ovakar.

Tenets nolika klausuli un blenza uz tele�fonu, pārdomādams nupat notiku�o sarunu. Viņ� jutās apstulbis.

Atgriezās Lainhems.

-�� Vai ar jums viss kārtībā, ser?

-� Ko? Ak, jā� Ar milzīgu piepūli Tenets atkal koncentrēja domas uz darbu, atcerēdamies to, kas viņam sagādāja raizes �eit. Vai ir kādas ziņas par mis Fipsu? Viņa zvanīja, kāpēc vēl nav darbā?

-��� Neesmu saticis nevienu, kam varētu pa�jautāt.

Tenets pamāja uz telefonu grāmatu.

-�� Sameklējiet viņas numuru, labi? Viņai vajadzēja būt �eit jau pirms pāris stundām.

Lainhems iesmējās.

-�� Ja �ī būtu epizode no detektīvstāstiem, kur līķi mētājas apkārt kā konfeti Ziemas�svētkos, mēs jau zinātu, kas ar viņu noticis, vai ne? Dramatiskā �estā viņ� izstiepa roku. Mēs uzgrie�am numuru, un telefons iezvanās klusuma pilnā mājā. Kamera klejo pa tuk�ajām istabām un, beidzot apstājusies, fokusējas uz viņas ķermeni�

-��� Būtu labāk, ja jūs piebremzētu savu i/tēli, Maik, un sameklētu mis Fipsās numuru, pirms es neesmu to izdarījis pats!

"Tr jau labi pajokot," Tenets nodomāja, "bet kur viņa ir?" Viena sieviete ir noslepkavota, kāpēc nevarētu biīt arī otra? Grie�ot Lainhema nosaukto numuru, Tenets sajuta, ka plaukstas pārklāj auksti sviedri.

-�� Mis Fipsa?

-� Jā?

Izklausījās, ka viņa ir aizelsusies. Pirms viņa pacēla klausuli, telefona signāls nopīkstēja vismaz duci rei�u. Varbūt viņa bija izgājusi dārzā? Tenets tomēr sajuta atvieglojumu.

-��� �eit detektīvinspektors Tenets. Esmu Menorā. Vai �o pēcpusdienu jūs nāksiet uz dar�bu? Es ļoti gribētu vēlreiz parunāt ar jums.

-��� Nē, misters Seldcns man iedeva brīvu pēcpusdienu. Vai jūs nevarētu atnākt uz vārtu namiņu?

-� Jā, protams. Drīz būsim klāt.

Pirms viņi paspēja pieklauvēt, Edīte Fipsa

jau atvēra durvis un, pielikusi pirkstu pie lūpām, ieveda viņus mazā kvadrātveida virtuvītē, kuras logi bija pavērsti uz iebrauktuvi. Durvis uz �auro pieliekamo virtuves stūrī bija pavērtas. Acīmre�dzot viņi bija pārtrauku�i mis Fipsu darbā pieliekamā kārto�anā. Tam blakus stāvēja vieg�las alumīnija kāpnītes, un visi pieliekamā aug�ējie plaukti bija tuk�i, un to saturs sakrauts uz galda telpas vidū. Pudeļu un paku grēdas pa�ā virspusē gulēja rūpīgi salocīts apdrukāta katūna priek�auts, noņemts, bez �aubām, gaidot viņu iera�anos. �odien viņas kantainais, novītu�ais augums bija tērpts vienmuļā, visai nopluku�ā di�vu nokrāsu zilā krimplīna kleitā.

Viņa atvainojās par nekārtību, glau�ot rokas gar kleitas apak�malu, it kā nokaunējusies par savu izskatu.

-�� Biju nolēmusi, ka jāizmanto izdevība un pirms pavasara �is tas jāsakārto.

Tenets pasmaidīja.

-��� Mana sieva uzskata, ka pieliekamā uzkop�ana pirms pavasara ir darbs, kuru viņa neieredz visvairāk. Tāpēc viņa vienmēr to iesāk, lai ātrāk tiktu galā un būtu miers.

-� Tie�i manas domas! Viņa paskatījās uz vienīgo krēslu. � Vai saruna mums aizņems ilgu laiku, inspektor? Ja tā, es atnesī�u vēl pāris krēs�lus. Mēs parasti �eit ilgi neuzturamies. Liekas, stāstīju jums, ka mana māte ir invalīde, un mēs cdam kopā citā istabā.

Runājot viņa nervozi raudzījās uz durvīm. Acīmredzot cerot, ka māte nesadzirdēs viņu iela�anos. Interesanti, kāpēc, ja viņai nekas nav slēpjams? Pēc Teneta pieredzes, pie mājām pie�saistīti cilvēki priecājas par visu, kas kaut uz mirkli pārrauj viņu monotono eksistenci. Un kāpēc viņa vēlējās, lai saruna notiktu �eit, blakus pieliekamajam, ja negribēja, lai māte par to uzzi�na? Varbūt tagad viņa no�ēlo savu izvēli.

-�� Nē, neraizējieties! Mēs varam pastāvēt. Bet jūs gan apsēdieties!

Tomēr arī mis Fipsa izvēlējās palikt kājās, un viņi izvietojās virtuvitē, atspiezdamies, kur nu kurais atrada vietu.

-� Tātad jūsu māte nav visu laiku piesaistīta pie gultas?

-��� Ak, nē, lai gan kustēties viņai ir ļoti grūti, pat sāpīgi. Viņu briesmīgi sakropļojis artrīts, un arī sirds niķojas. Mātei ir staigājamais rāmis, un viņa tie�ām cen�as mazliet izkustēties saka, ka tas esot nepiecie�ams, lai pavisam nezaudētu kustības spējas bet saprotams, ka pūles viņa pietaupa un staigā tikai pa�os neatliekamākajos gadījumos.

-�� Dro�i vien māte iet gulēt visai agri.

Edīte Fipsa nebija muļķe. Viņas acis sa�aurinājās, un viņa sakārtoja brilles uz deguna, it kā cerot ieskatīties dziļāk Teneta domās.

-�� Parasti es uzklāju mātei gultu deviņos, jā< Fipsa ieturēja pauzi. Vai tas ir� aplinkus jautājums, vai man ir alibi, inspektor?

Tenets vienmēr izjuta atvieglojumu, sastopoties ar liecinieku, kur� bija gatavs teikt to, ko domā.

-�� Bū�u atklāts pret jums, mis Fipsa. Mūsu pēdējā tik�anās reizē es jautāju jums, vai misis Seldenas nāves vakarā esat bijusi visu vakara mājās. Jūs atbildējāt jā. Jau tad man likās, ka jūs kaut ko noklusējāt. �odien man jums jāsaka, ka tajā vakarā esat redzēta apmēram divdesmit piecas minūtes pāri desmitiem nākam no ciemata puses uz �ejieni.

-�� Kur� redzēja?

Tenets ievēroja, ka viņa notiku�o neno�liedz.

-�� Tas nav svarīgi, inspektors papurināja galvu. Svarīgi ir tas, kāpēc jums vajadzēja melot reizē, kad gandrīz vai nebija aizdomu, ka misis Seldena nav gājusi bojā nelaimes gadī�jumā.

-��� Vai jāsaprot, ka tagad jūs esat pārlie�cināju�ies, ka tas nav bijis nelaimes gadījums?

-�� Teiksim tā, ka pa�laik mēs uzskatām par nepiecie�amu turpināt izmeklē�anu.

Viņa klusējot vērās Tenetā un domāja.

Beidzot Tenets turpināja:

-�� Es joprojām gaidu atbildi, mis Fipsa.

Viņa nopūtās un nedaudz uzrāva plecus.

-��� Stulbi no manas puses, ka nebiju pret jums atklāta, vai ne? Vienkār�i aiznesu uz pastu da�as vēstules, par kurām pirms tam biju aizmir�susi.

"Dro�i vien viņa negribēja vēlreiz sadus�mot Mārciju, gadījumā, ja pa nakti viņa būs pār�domājusi par mis Fipsas atlai�anu," nosprieda Tenets. Tomēr, lai gan gājiens varēja but nevainīgs, tas varēja pāraugt traģēdijā. Abas sievietes varēja satikties uz tilta.

-�� Mārcij! Paklausies, tu ta�u nedomā to, ko teici pēcpusdienā, vai ne? Es domāju, tas bija tāpēc, ka biji ļoti dusmīga, ja?

-�� Tu nolādēti pareizi domā. Es biju dusmī�ga un esmu joprojām. Ja padomā, ka tava pavir�ība mums ir maksājusi"�

-��� Es ļoti no�ēloju, Mārcij. Patie�ām no�ēloju. Tas nekad vairs neatkārtosies, es ap�solu.

-��� Protams, ka neatkārtosies, jo es tev nedo�u tādu iespēju. Es domāju tie�i to, ko teicu, Edīt. Tādas lietas ir atkārtoju�ās pārāk bie�i. Un tagad, lūdzu, ļauj man paiet ga�rām!

-�� Bet ko es iesāk�u? Kur ie�u? Tu zini. cik man ir grūti ar manu mati� Mārcij, lūdzu! Es ta�u tevis dēļ vienmēr esmu centusies, cik ir bi�jis manos spēkos, vai ne?

-��� Nu, tava centība nav izrādījusies ta labākā, ne tā?

-�� Tas ir tikai tāpēc, ka nejutos visai labi. Ja tu zinātu, cik slikti es jūtos�

-��� Piedod, Edīt, bet tava atvaino�anās ir pārāk bie�a. Un es esmu mēģinājusi to ņemt vērā, bet �oreiz� Nē, jo ātrāk tu pieradīsi pie domas, ka tev jāiet projām, jo labāk. Un tagad, ja tu neiebilsti, es ie�u. Mani gaida viesi�

Tencts pamanīja, ka Edīte Fipsa gaido�i skatās uz viņu, mēģinot uzminēt viņa reakciju.

-�� Visai muļķīgi no jūsu puses noklusēt tik nevainīgu gājienu. Kāpēc jūs tā darījāt?

-�� Edīt? no blakus istabas sauca ka�ķīga

balss.

Edīte saviebās.

-��� Māte. Atvainojiet, man jāaiziet un jāap�skatās, ko viņa grib. Viņa izsteidzās ārā.

-��� Izskatās, ka �odien mūs nemitīgi pār�trauc, norūca Lainhems. Un vienmēr brīdī, kad to vismazāk vajadzētu.

-�� Nedomāju, ka tas īpa�i traucē. Fipsa ta�u netaisās aizmukt, vai ne?

-�� Vina necentās ari izlocīties, Lainhems piekāpās. Izlikās, ka aizmirsusi par tā vakara pastaigu.

-� Tiesa.

-� Kā jums �ķiet, ser, vai viņa varētu but īstā?

Tenets paraustīja plecus.

-�� Fipsai daudz kas būtu uz spēles, ja Mārfcija ķertos pie saviem iero�iem.

-���� Laikam gan darba zaudējums vēl nenozīmētu, ka viņām jāatstāj �ī mājiņa?

-�� Nav ne jausmas. Bet man gan liekas, ka tas sekotu. Mārcija neizklausās no mīkstsirdīga�jām. Padomājiet, kas notika ar Grīnlīfu!

-�� Atvainojiet, Edīte bija atgriezusies. Viņa izskatījās satraukta. Ko jūs man jautājāt?

-�� Es jautāju, kāpēc jūs melojāt par savu tā vakara pastaigu. Vēstuļu nogādā�ana ir pilnīgi nevainīga nodarbo�anās.

-�� Zinu. Viņa iekoda apak�lūpu zobos un pa�ūpoja galvu. Vienkār�i� �ķiet, ka biju no�bijusies.

-�� No kā?

-�� Jūs nupat man pateicāt, ka Mārcijas nāve nevar būt vienkār�s nelaimes gadījums. Nu, ko, godīgi sakot� viņa vērtējo�i paskatījās uz Tenetu, biju priecīga, ka Mārcija ir mirusi, Edīte klusām piemetināja, nemierīgi sagrozījās un atglauda kādu nokāru�os matu �ķipsnu. Tagad jūs to zināt, mis Fipsa no�ukstēja, un tad pēk�ņi viņas seja savilkās cie�anās, un, aizklājusi acis ar roku, viņa noslīga uz krēsla. Roka meklē�ja pēc kabatlakatiņa, lai varētu noslaucīt asaras. Pagāja vairākas minūtes, līdz viņa pietiekami at�guvās, lai saruna varētu turpināties. Beigu beigās Edīte iz�ņauca degunu un papurināja galvu.

-�� Atvainojiet, viņa sacīja.

-��� Nav vajadzības atvainoties. Kā saprotu, jūs gribējāt teikt, ka, tā kā jutāties atvieglota par viņas nāvi, jutāties vainīga un, tā kā jutāties vainīga, tad nodomājāt, ka mums varētu rasties aizdomas, ka jūs kaut kādā veidā esat saistīta ar viņas bojāeju.

Mis Fipsa pateicīgi māja ar galvu.

-� Jādomā, ka mazliet pār�āvāt pār strīpu.

Viņa paraustīja plecus.

-�� Ne vienmēr mēs rīkojamies loģiski. Es vadījos pēc savām izjūtām.

-��� Kāpēc jūs bijāt priecīga par misis Seldenas nāvi? Tenets ar interesi gaidīja at�bildi. Vai viņa taisnosies, ka iemesls ir viņas at�lai�ana no darba? Pēc Edītes domām, neviens cits par to nezināja. Viņa noteikti zina, ka Bernardam Mārcija par to nav stāstījusi un, ja labi paveiktos, policija par to tā arī nekad neuzzinātu. Tātad, ja viņa par atlai�anu pastās�ta, svaru kausi var smagi nosvērties uz viņas nevainības pusi.

Edīte saknieba lūpas un papurināja galvu.

-� Nezinu, vai jūs varat kaut ko tādu paziņot un pēc tam atteikties no teiktā, Tenets lēnām paskaidroja. It īpa�i �ādos apstākļos.

-�� Nu, varbūt es to pateicu pārāk spēcīgi. Varbūt es drīzāk domāju, ka neno�ēloju, ka viņa ir mirusi. Pirmais, protams, bija �oks, bet, tiklīdz tas pārgāja, es jutos visai� atviegloti.

-�� Vai tam ir kāds noteikts iemesls? Neko vairāk pateikt priek�ā Tenets nevarēja, bet viņa tikai purināja galvu. Tālāk iet mis Fipsa ne�taisījās.

-���� Nekāds īpa�s. Man misis Seldena vienkār�i nepatika. Viņa bija smags cilvēks. Ļoti smags. Paskatieties, kā viņa izrīkojās ar Hariju Grīnllfu, kur� nekad nevienam neko ļaunu nebija nodarījis� Un pie viņas bija ļoti grūti strādāt. Tik prasīga, nepārtraukti visu kritizēja.

Tenets gaidīja, bet viņa neko vairāk netei�ca. Tātad nolēmusi nestāstīt. Interesanti. Tagad jautājums bija, vai pateikt to viņam pa�am? Lainhems skatījās uz inspektoru. Skaidrs, ka ieintriģēts, ko viņ� darīs.

-�� Tad varbūt es jums pastāstī�u, Tenets lēnām ierunājās, ka jūsu sarunu ar misis Seldenu otrdienas pēcpusdienā kāds ir noklausījies.

Viņai aizrāvās elpa.

-�� Kuru sarunu?

-�� To, no kuras pieminē�anas jūs baidāties. To, kuras laikā viņa jums uzteica darbu.

Izskatījās, ka viņa pārstāj elpot un uz bri�di pamirst. Kādu minūti, acis nemirk�ķinot, viņa vērās Tenetā, tad beidzot sakustējās, no�pūtās un paskatījās uz plaukstā sa�ņaugto ka�batlakatiņu.

-�� Saprotu�

Sekoja vēl viena pauze, un tad mis Fipsa ierunājās:

-� Kop� kura laika jūs to zināt?

-�� Kop� �ī rīta.

-�� Dro�i vien misis Pentrija. Tomēr viņas balsī nebija ne rūgtuma, ne naida, tikai pado��anās liktenim.

-�� Patiesību sakot, nē�

Viņa papurināja galvu.

-�� Tam gan nav nekādas nozīmes� Edīte tikko manāmi pasmaidīja. Tā bija pirmā humora atblāzma kop� viņu sarunas sākuma. Tagbd vienīgais, ko es varu izdarīt, ir censties pār�liecināt jūs lai kur� arī nogrūda Mārciju no tilta, tā nebiju es.

-� Tie�ām?

Viņa pa�ūpoja galvu.

-�� Pat ja tā būtu es, vai jūs tie�ām domājat, ka es to atzītu? Tomēr nē, inspektor, tā nebiju es.

-�� Jūs acīmredzot neesat pārsteigta, ka kāds to ir izdarījis.

-��� Patiesībā ne. Mārcija bija no tiem cil�vēkiem, kuri uzkurināja kaislības. Ļoti stūrgalvī�ga un mīlēja iet savu ceļu. Un �o sievieti patie�ām īpa�i neuztrauca, ko ļaudis par viņu domā.

-�� Jādomā, ka ciematā viņa sevi bija pada�rījusi visai nepopulāru.

Edīte saviebās.

-�� Un kā vēl, tomēr patiesībā viņai neko se�vi�ķi pārmest nevar.

-�� Ko jūs ar to domājat?

-�� Mārcija īpa�i neuztraucās, ko vietējie par viņu domā. Viņi, ziniet, nebija nekādi pretim�nāko�ie, kad abi ar Bernardu nopirka Menoru. Vietējiem nācās grūti sagremot domu, ka kāds no koted�ām ir nopircis "Lielo māju". Goda vārds! �ajos laikos, viņas vecumā� Nu, es jau zinu, cik daudz �ī māja nozīmēja Mārcijai, stāstīju jau jums. Es pat zināmā mērā biju viņas pusē, atbalstīju viņas vēlmi dzīvot pēc sava prā�ta. Tomēr, kad misis Seldena sāka pārkāpt visas robe�as, tas mani saniknoja� Un es tie�ām es�mu pārliecināta ja viņa būtu mazliet pacietīgā�ka, ļautu ļaudīm aprast ar domu, beigu beigās viņi to būtu pieņēmu�i. Bet Mārcija nebija no pacietīgajām, un, manuprāt, viņas uzvedība nebi�ja aprēķināma. "Es viņiem parādī�u," viņa man kādā reizē teica. "Pagaidi tikai, gan redzēsi." Tas bija tajā reizē, kad viņa nolēma slēgt taku. Un tad līdzīgas lietas sekoja viena pēc otras.

-�� Tātad jūs domājat, ka misis Seldenai gan rūpēja, ko ļaudis tur lejā, ciematā, par viņu domā.

-��� Jā, bez �aubām. Viņa patiesībā pat kaunējās. Viņai Menoras nopirk�ana bija pierādījums tam, ka beidzot ir piepildījies mū�a sapnis.

-�� Un īstenība izrādījās rūgta?

-��� Diem�ēl jā. Un rūgtums pārņēma ari viņu. Mārcija kļuva daudz cietsirdīgāka, daudz ne�ēlīgāka. Un arī nepacietīgāka, ātri zaudēja savaldību.

"Kas var izrādīties svarīgi, mēģinot izprast tie�i �o gadījumu," nodomāja Tenets. Ja, kā viņam bija aizdomas, Mārcijas bojāeja notikusi pēc ķildas, tādā gadījumā misis Seldenas rak�sturs varēja nospēlēt iz�ķiro�o lomu, radīt ap�stākļus, kuri izraisīja traģēdiju. �is apspiestās dusmas un aizvainojums, kas lēnām vārījās virs�pusē, varēja izlauzties, ja kāds Mārciju izaicināja vai uzsāka strīdu.

-�� Vai varat iedomāties konkrēti kādu, kur� būtu turējis uz viņu ļaunu prātu?

Edīte sarauca pieri un pa�ūpoja galvu.

-�� Visai dīvaini, bet nē. Izņemot, protams, Hariju Grīnlīfu, bet esmu pārliecināta, ka arī viņ� te nav iejaukts.Viņ� nespēj nosist pat mu�u. Saprotams, ka esmu par to daudz do�mājusi un nonākusi pie secinājuma, ka Mārcija vairāk vērsās pret ļaudīm kopumā, nekā pret katru atsevi�ķi. Bet tas jums, protams, neko ne�palīdzēs.

-��� Kā ar viņas vīru? Kad Tenets pēdējo reizi runāja ar Edīti, viņa bija atbildējusi, ka nav gatava runāt par Seldenu personīgo dzīvi, bet, tā kā Mārcija varēja izrādīties noslepkavota, viņa varēja arī pārdomāt.

-� Ak, nē. Bernards nē.Viņ� vienkār�i ir no tiem cilvēkiem, kuri neķeras pie vardarbības, lai kādi ari būtu apstākļi. Un, lai gan nevaru teikt, ka viņi būtu biju�i Īpa�i tuvi, toties varu godīgi pateikt, ka nekad neesmu dzirdējusi viņus pat strīdamies.

-�� Man radās iespaids, ka misters Seldens nav īpa�ā sajūsmā par da�ām sievas biznesa afērām.

-�� Varbūt, bet jūs ta�u neiestāstīsiet man lai tās nobremzētu, viņ� varētu ķerties pie slep�kavības!

-�� Varbūt ne aukstasinīgi. Bet bū�u atklāts un pateik�u jums, ka, pēc manām domām, �is nav noziegums ar iepriek�ēju nodomu. Kāds ir strīdējies ar misis Seldenu, sagrābis viņu aiz rokas, viņa varbūt mēģināja izrauties, paslīdē�ja�

Edīte apņēma rokas ap savu drukno augu�mu un nodrebēja.

-��� Un tad vienkār�i aizgājis, nesaceļot trauksmi, atstājis viņu, lai noslīkst.

Tenetam nebija nodoma stāstīt Edītei, ka Mārcija bijusi mirusi jau pirms nokļū�anas upē.

-�� Diem�ēl jā.

Mis Fipsa �ūpoja galvu.

-��� Tomēr es nespēju iedomāties, ka Bernards varētu izdarīt kaut ko tādu. Viņ� ir� nu, viņ� ir ne tikai no tiem, kuri cen�as iz�vairīties no jebkādiem asumiem, es vienkār�i ne�spēju iedomāties, ka Bernards pamestu kādu slīkstot, pamestu savu sievu. Misters Seldens tā nerīkotos nekādos apstākļos.

-�� Ko jūs varat man pastāstīt par vīru, vārdā Hammers?

Jautājums viņu pārsteidza.

-�� Red�s Hammers?

-��� Jā. Viņa māte dzīvoja ciematā. Viņa nomira �īs nedēļas sākumā.

-�� Ko jūs gribat par viņu zināt?

-�� Patiesībā visu.

-��� Nu, viņ� piedzima un uzauga Tīlfordgrīnā. Viņ� ir precējies un dzīvo Starrendenā. Strādāja Ketemas kuģu būvētavā, bet, kad to slēdza pirms da�iem gadiem, viņu atlaida, un kop� tā laika misters Hammers ir bezdarb�nieks� Patie�ām dīvaini, ka jūs par vinu jautā�jat.

-�� Kāpēc?

-�� Es viņu vakar redzēju, ciematā. Pirmo reizi pēc daudziem gadiem. Abi ar sievu izvāca mantas no mātes koted�as.

Kaut kas mis Fipsai pēk�ņi lika saprast, kāpēc Tenets interesējas par Hammeru. In�spektors redzēja, kā viņas acīs atausa gais�ma.

-� Tātad viņ� pie mātes nebrauca regulāri?

-��� Nē. Kas varbūt ir viens no iemesliem, kādēļ� Mis Fipsas balss pēk�ņi aprāvās.

-�� Ko jūs pēc tam gribējāt teikt?

-�� Kad?

-� Jūs teicāt: "Kas varbūt ir viens no iemes�liem, kādēļ�" Un tad jūs apklusāt.

Viņa paraustīja plecus.

-�� Tas dro�i vien bija automātiski. Tādas kā bremzes. Es parasti nemēdzu izplatīt baumas par manu darba devēju biznesa lietām.

-� Runājot ar mani, tās nebūs baumas, varu gal�vot jums. Tas var izrādīties augstākajā mērā būtiski.

-�� Laikam gan nav iemesla, kādēļ man no jums to vajadzētu slēpt. Tas viss ir dokumentos, kantorī. Es tikai gribēju teikt, ka tas, ka Red�s nekad neapciemoja savu māti, bija viens no iemesliem, kāpēc misis Hammere vēlējās pievienoties Mārcijas projektam ZELTA VE�CUMDIENAS.

Tenets savilka uzacis.

-�� Tas bija viens no Mārcijas jaunajiem biz�nesa pasākumiem. Pēdējā laikā bizness ar tīrās pārtikas produktiem bija viņu mazliet nogur�dinājis. Tas veicās ļoti sekmīgi, jā, bet pirmā sensācija bija pārgājusi.

-��� Manuprāt, viņa bija iecerējusi atvērt veselīga uztura restorānus.

-� Jā, tā bija viņas pēdējā ideja.

-�� Starp citu, vai jūs zināt kaut ko par pār�runām ar misteru Lomeksu? Piemēram, kādu cenu viņ� prasīja?

-�� Nedomāju, ka viņi bija jau tik tālu tiku�i. Katrā ziņā ne dokumentāli. Bernards veica iespēju izpēti.

-�� Atvainojiet, ka pārtraucu. Jūs stāstījāt par Red�a Hammera māti�

-�� Jā. Kā jau teicu, Mārcija meklēja ceļus, kā� biznesu da�ādot, tas laikam būs pareizākais vārds. Viņa daudz laika pavadīja, apsverot da�ādas idejas, un rezultātā nolēma, ka mūs�dienās vislabāk ieguldīt līdzekļus īpa�umā. Un tā Mārcija izdomāja �o projektu.

-ZELTA VECUMDIENAS?

-��� Nu, tas bija viņas pa�as lietotais no�saukums. Oficiāli INVESTĪCIJU KOMPĀNI�JA "SELDENS". Ideja bija tāda, ka viņa grie�as pie veciem ļaudīm, kuri dzīvo mazajās ciemata pagaidu mājiņās, galvenokārt kopā sabūvētajās koted�ās, kuru cena, kā jūs zināt, pēdējā laikā ir strauji uzlēkusi, un piedāvā �iem ļaudīm projek�tu, pēc kura viņi pārdotu Seldenai savas mājiņas, bet paturētu tiesības dzīvot tajās līdz pat mū�a galam. Bet tā vietā, lai samaksātu pilnu tirgus cenu, Mārcija piedāvā viņiem apaļu, zemāku summu un garantē ikgada ienākumu izdzī�vo�anai. Tas, protams, bija risks. Pensionārs var nodzīvot tik ilgi, ka Mārcija iztērē vēl vairāk, bet var arī nomirt drīz pēc vieno�anās, un viņa vin�nētu uz �o cilvēku mir�anas rēķina.

"Ne pats veiksmīgākais vārds �ajos ap�stākļos," nodomāja Tenets.

-��� Varbūt jūs varētu to ilustrēt ar kādu piemēru?

-� Nu, viņa vienmēr rūpīgi izvēlējās vecī�us ap septiņdesmit, bez tuviem piederīgajiem, kuri varētu sacelt traci, ja justu, ka var zaudēt manto�jumu.

Tenets sāka saprast, kāpēc kopējā ainā parādījies Hammers.

Ņemsim, piemēram, misis Hammeri, lai gan viņas gadījums ir mazliet at�ķirīgs, jo viņa pati griezās pie Mārcijas un nevis otrādi. Viņa bija padzirdējusi par �o iespēju no saviem draugiem, un viņai bija septiņdesmit septiņi ga�di, kad gada sākumā Mārcija padzirdēja par mi�sis Hammeri pirmo reizi. Atbilsto�i vecās kundzes gadu nastai viņas veselības stāvoklis bi�ja ļoti labs, un zinu, ka Mārcija rēķinājās, ka vecā kundze nodzīvos vēl kādus desmit gadus. Veco dāmu ļoti bija aizskārusi viņas dēla nevērī�ba, un bez sirdsapziņas pārmetumiem viņa vēlējās iesaistīties �ajā darījumā. Misis Hammere ar prieku pieņēma Mārcijas piedāvājumu. Viņa piedāvāja piecus tūksto�us mārciņu par māju un trīs tūksto�us piecsimt gadā dzīvo��anai. Pensionāram tā ir ievērojama summa, var�būt daudz vairāk, nekā viņ� jebkad savā mū�ā ir redzējis. Ar tādu garantētu ienākumu piedevām pie pensijas, pat maksājot ienākuma nodokli, viņi var atļauties tādu greznību, kādu nav va�rēju�i nekad agrāk. �ī sistēma nedarbojās ilgi, un pie tās rūpīgi bija piestrādāju�i juristi, un no piecpadsmit cilvēkiem, pie kuriem griezās Mār�cija, tikai viens priek�likumu bija noraidījis.

Lainhems jau bija paspējis visu aprēķināt.

-�� Tātad, ja koted�as vērtība ir piecdesmit tūksto�i mārciņu un ja viņa to novērtē par pieciem tūksto�iem un tālāk trīsdesmit pieci tūksto�i desmit gados, tad kopumā viņai tas iz�maksā �etrdesmit tūksto�us mārciņu.

-� Tā ir.

-�� Tātad viņai iznāk tīrais ienākums, kā arī jārēķinās ar faktu, ka mājiņu cenas �eit, dienvid�austrumos, ceļas gadā par kādiem desmit, piec�padsmit procentiem.

-�� Taisnība. Bet jums jāatceras, ka viņas kapitāls uz desmit gadiem ir piesaistīts, un neaizmirstiet, ka sistēma darbojās tikai tāpēc, ka vecie ļaudis to atbalstīja. Un Mārcija pret viņiem izturējās ļoti godīgi. Viņa nekad vecos ļaudis nemānīja. Kad Mārcija griezās pie cilvēkiem ar piedāvājumu, es vienmēr gāju līdzi, lai izskaidrotu, kā sistēma darbojas, un viņa vien�mēr izstāstīja par iespējamajiem zaudējumiem, tāpat kā par sistēmas priek�rocībām. Bet tie�ām likās, ka sistēma viņiem patīk. Tā viņu kabatās ienesa vairāk naudas, nekā viņiem bijis jelkad agrāk, un piedevām garantēja, ka �ie vecī�i var palikt pa�i savās mājiņās līdz pat mū�a galam, kas galu galā ir tas, ko visvairāk �ie vecie ļaudis vēlas. Saņēmu�i �o, viņi patie�ām neuztraucās, vai saņem vairāk, vai mazāk par sava īpa�uma tirgus cenu. �ī sistēma patiesībā nāca par labu visiem.

-�� Visiem, izņemot mantiniekus, pieme�tināja Lainhems.

-�� Tiesa, bet, kā jau teicu, Mārcija ļoti uz�manījās un griezās tikai pie tiem, kuriem nebija tuvinieku vai arī tie bija pilnīgi atsve�inā�ju�ies� Vai es pareizi nojau�u, ka Red�s ir sacēlis traci?

-�� Tur nav ko brīnīties, vai ne? Lainhema balsī skanēja sa�utums. Viņ� bija viņam nepazīs�tamā Red�a pusē. Iznāk, ka galu galā misis Seldena nopirkusi mistera Hammera mātes ko�ted�u par piectūksto� mārciņām.

-�� Un pusi no pirmās ikgadējās trīsdesmi piecu tūksto�u mārciņu iemaksas.

Lainhems noraido�i vicināja roku.

-�� Pat tādā gadījumā.

-�� Ko es nevaru saprast, ierunājās Tenets, ja misters Seldens ir visa viņu biznesa grā�matvedis, tad kā viņ� par misis Hammeres lietu neko nezināja?

-��� Mārcija nekad neapgrūtināja sevi, kon�sultējoties ar viru par saviem oriģinālajiem pro�jektiem. Viņ� veica gada aprēķinus un, protams, laiku pa laikam pārbaudīja grāmatvedību, bet maksājumi misis Hammerei sākās tikai �ī mēne�a sākumā, tā ka līdz viņam tie varēja vēl nenonākt.

-�� Edīt? no blakustelpas atkal atskanēja uzstājīgā balss.

�eit viņi pagaidām bija beigu�i. Bez tam laiks skrēja uz priek�u, un Tenets Brid�itas dēļ ļoti gribēja �ovakar nokļūt mājās ātrāk. Viņam vajadzēja piezvanīt ari Drako un sniegt īsu ziņo�jumu presei un televīzijai. Bet vispirms inspek�tors gribēja tikties ar Red�u Hammeru.

Pateiku�ies mis Fipsai, viņi pajautāja, kā sameklēt misis Hammeres koted�u, un devās projām.

-�� Vai tie�ām jūs spējat noticēt, ka �āda mājiņa var būt piecdesmit tūksto�us mārciņu vērta? jautāja Lainhems.

Viņ� bija novietojis ma�īnu ceļa malā iepretī misis Hammeres koted�ai, kura atradās astoņu mājiņu rindas vidū Menoras pusē no tilta.

Teneta acīs tai tie�ām nebi ja īpa�as vērtības kādas �etrpadsmit pēdas plata, būvēta no pretī�gi dzelteniem Viktorijas stila ķieģeļiem, ar �īfera jumtu. Tomēr cenas liecināja, ka ļaudis stāv rindās, lai nopirktu �ādas mājiņas, un īpa�ums ciematā bi ja sevi�ķi pieprasīts.

-�� Namīpa�umu pasaule ir sajukusi prātā, viņ� piekrita.

-��� Lūk, kur vikārs, iesaucās Lainhems, kad abi bija izkāpu�i no ma�īnas. Izskatās, ka viņa ma�īna atkal ir nojukusi, ser�ants smaidī�ja. Neteik�u, ka mani tas pārsteidz.

Vikārs Fotcrgils nupat bija parādījies aiz likuma, kur� stiepās starp viņiem un tiltu, un nu uz velosipēda minās policistu virzienā. Tenets un

Lainhems gaidīja, kamēr viņ� pabrauks garām, bet Fotergils pacēla sveicienam roku un piegrieza malā.

-�� Mums tie�ām jābeidz satikties �ādā vei�dā, viņ� jautri smaidīja.

-�� Kas noticis ar ma�īnu? pajautāja Lain�hems, atbildēdams vikāra smaidam.

Fotergils uzmeta viņam pārmeto�u ska�tienu.

-�� Jūs apvainojat braucamrīku, kuru es tā mīlu. Ma�īna atrodas mācītājmājas garā�ā un pēc pārpūles atpū�as. Mums abiem �orīt bija jābrauc uz Kentaberiju. Pie tam es ma�īnu nekad neizmantoju braucieniem pa ciematu. Tas būtu pārāk ekstravaganti. Teicu jau jums, ka vikāri nedrīkst izskatīties pārāk bagāti. Tad ļaudis viņus vairāk ciena. Kā jums klājas?

-�� Palēnām, atbildēja Tenets. Mēs nupat runājām par terasē sabūvētu koted�u cenām, kuras mūsdienās jau kļūst smieklīgas, it īpa�i ciematos.

Fotergils pacēla roku.

-�� Neļaujiet man sākt! �ī tēma ir viens no maniem mīļākajiem jājamzirdziņiem. Ļaudis dzīvo, fantazējot par dzīvi ciematā, par lauku dzīves miera un klusuma baudī�anu. Jaunajiem gan tas drīz vien ir līdz kaklam, un tic atgrie�as pilsētā, kur var meklēt asākus pārdzīvojumus. Viņus parasti ciemata dzīve neinteresē vispār. Viņi neiekļaujas ciemata organizācijās un nenāk baznīcā. Viņi nesaprot, ka dzīve ciematā ir kā laulība jo vairāk tajā iegulda, jo vairāk saņem atpakaļ. Un vēl viena problēma, protams, ir tāda, ka visas vecās ciemata ģimenes izzūd. Kad vie�tējie jaunie cilvēki apprecas, viņi nevar atļauties neko nopirkt, ja nu vienīgi paveicas un viņi saņem municipalitātes māju bet tādu ir daudz par maz, un drīz vien �īs ģimenes ir spiestas aizbraukt. Viņ� pasmaidīja. � Es jau reiz stāstīju jums, ka esmu uzsācis� Nu, labi, nav ko te stāvēt un aprunāt. Redzēsimies vēlāk.

Vikārs aizminās uz pēdējo koted�u rindu, pieslēja velosipēdu pie �oga un pazuda aiz stūra.

Uz viņu klauvējienu pie misis Hammeres mājiņas ārdurvīm neviens neatbildēja.

-�� Dro�i vien beigu�i mantu vāk�anu un aizbrauku�i mājās, teica Lainhems. Ma�īnas mājas priek�ā nav.

-�� Varbūt viņam nav ma�īnas. Viņ� ir bez�darbnieks, atceraties? Pamēģiniet vēlreiz!

Bet atbildes joprojām nebija, un viņi pa�griezās promie�anai. Soļojot pa taciņu, Tenets atskatījās pār plecu un aiz tīklveida aizkariem pie pirmā stāva loga pamanīja sakustē�anos. Viņ� saķēra Lainhemu aiz piedurknes.

-� Tur kāds ir.

Aizsoļoju�i atpakaļ pie durvīm, viņi klau�vēja vēlreiz, tagad skaļāk. Atbildes joprojām nebija.

-� Pamēģiniet vēlreiz un caur vēstuļu sprau�gu pakliedziet: "Policija", pamācīja Tenets.

Lainhems tā arī izdarīja, un �oreiz iek�pusē bija dzirdams pārvieto�anās troksnis.

Durvīs pavērās sprauga. Tajā parādījās sievietes galva vidējos gados.

-�� Ko jūs gribat?

-�� Misis Hammere?

-� Jūs gribat veco kundzi? Viņa ir�

-� Nē. Mēs meklējam viņas dēlu. Starrendenas kriminālizmeklē�anas nodaļa. Tenets uzrādīja policista apliecību.

-�� Viņ� ir izgājis.

Durvis sāka vērties ciet, bet Lainhems paspēja ātri iegrūst spraugā kāju.

-� Tādā gadījumā mēs mazliet aprunāsimies ar jums,paziņoja Tenets.

Durvis lēnām pavērās, atklājot viņas neviesmīlības iemeslu. Viena sievietes sejas puse no pieres līdz zodam bija pamatīgi sadauzīta. Iz�vairoties no Teneta skatiena, viņa atkāpās.

-��� Mans vīrs teica, lai nevienu nelai�u iek�ā. Neapzināti viņas roka tuvojās sejai un pieskārās zodam. Sievietei likās krietni pāri �etrdesmit. Viņa bija ģērbusies apspīlētos, sliktas kvalitātes melna auduma svārkos un ko�i sarkanā bezrocī, kura labākie gadi bija jau sen aiz muguras. Viņas mati krāsojās nenosakāmā, oran�īgā nokrāsā un sprogojās izspūru�ā ērkulī. Sieviete pati bija smagnēja. Par spīti kliedzo�a�jām, izaicino�ajām krāsām, viņas pleci noka�rājās, un pati viņa atstāja dzīves sagrauta cilvēka iespaidu.

Iek�pusē māja likās labi izremontēta, svai�gi krāsota un ērta, pat izmeklēti mēbelēta ar bieziem, nesen uzklātiem paklājiem un jaunu, trīsdaļīgu sekciju. Varbūt Mārcija bija pārņēmusi savā pārziņā pa�as mājas uzturē�anu un misis Hammere varēja atļauties nodoties mēbeļu piemeklē�anai. Aizkaru stangas bija tuk�as un aizkari un pārklāji novākti. Pie durvīm gulēja vairākas līdz malām piekrautas kartona kastes un gaidīja, kad tās aizvāks.

Misis Hammere stāvēja istabas vidū, rokas vaļīgi gar sāniem nokārusi, pilnīgā neizpratnē, kas notiks tālāk.

Tenets pamāja uz krēsliem.

-�� Vai drīkstam apsēsties?

Viņa paraustīja plecus.

-�� Iekārtojieties pa�i!

Iegrūdusi roku kabatā, viņa izvilka paciņu cigare�u, vienu aizdedzināja un alkatīgi ievilka dūmu.

-��� Liekas, ka jūsu vīramāte nomira �īs nedēļas sākumā.

-�� Nu? Viņa piemetās uz krēsla roktura.

Izrādīt līdzjūtību acīmredzot būtu bezjēdzī�gi-

-�� Esat nostrādājusies, Tenets pamāja uz kastēm.

-�� Tas ta�u nav nekas slikts, vai ne? Viņa

apņēmīgi bija ieņēmusi aizsardzības pozīcijas.

-�� Nē, protams, ka ne. Lai gan darbiņ� nav no patīkamākajiem.

Viņa paraustīja plecus un ievilka dūmu.

-�� Jāpadara ta�u ir, vai ne?

-�� Esat jau gandrīz pabeigusi?

-�� Cauri būs.

-�� Pārsteidzo�i, cik daudz cilvēkiem sakrā�jas mantu, vai ne, pat tādā nelielā mājiņā kā �ī? Cik ilgu laiku tas jums aizņēma?

Viņa neizpratnē paskatījās uz Tenetu.

-� Sākām vakar.

-� Tātad ieradāties �eit vakar no rīta?

-�� Nē, otrdien. Otrdienas rītā.

Ja misis Hammere bija nomirusi pirmdien, lad dro�i vien viņi daudz laika netērēja, lai ievāktos mājiņā, kura noteikti lika uzskatīta par Red�a mantojumu.

-��� Un otrdien pēc pusdienas jūs laikam gājāt pie advokāta.

Viņa sarauca pieri.

-� Jā. Nu un tad?

-��� Un uzzinājāt, ka jūsu vīramāte, ne�brīdinot jūsu vīru, pārdevusi mājiņu misis Seldenai.

Viņa nikni raudzījās caur pieri.

-�� Vecā ragana. Tā izrīkoties Redzam aiz muguras�

Tātad �īs sievietes aizvainojums tika veltīts viņas vīramātei un nevis Mārcijai. Lai gan to

varēja paredzēt. Un kā ar viņas vīru?

-�� Kā es saprotu, otrdienas vakarā jūsu vīrs devās uz Menoru, lai runātu ar misis Seldenu?

Viņas pārsteigums bija neviltots, Tenets varēja derēt par to.

-� Jūs nezinājāt?

Viņa papurināja galvu.

-�� Viņ� man neko neteica. Cigaretes galā bija sakrājies pelēks pelnu stabs, un viņas ska�tiens nenoteikti klīda pa istabu, meklējot pclnutrauku. To neatradusi, viņa nopurināja pelnus saliektā saujā.

-�� Jūs zinājāt, ka tajā vakarā viņ� ir izgājis?

-� Vīrs teica, ka ejot uz Durvīm.

"Tā vietējie dēvē krodziņu," nosprieda Tenets.

-� Cikos viņ� atgriezās mājās?

Cigarete bija nodegusi.

-�� Atvainojiet, jāiet un jāizmet.

Viņa iegāja blakusistabā, atstājot durvis vaļā. Policisti sadzirdēja, kā, atgrie�ot un aiz�grie�ot krānu,tas no�ņāc.

-��� Ap pusvienpadsmitiem, atgriezusies viņa teica. Viņas acis pievērsās logam. Pie mājas iegriezās vecs, pelēks furgoniņ�.

-�� Tagad Red�s ir klāt. Sievietes roka atkal neapzināti pārbrauca zodam.

-����� Neuztraucieties, es viņam visu paskaidro�u, Tenets steidzīgi mēģināja sievieti nomierināt, jo atslēga jau skrapstēja atslēgas caurumā. Durvīm atveroties, viņi ar Lainhemu

piecēlās.

Hammers pārbaudo�i apstājās uz sliek�ņa. Viņa skatiens apstājās pie abiem vīriem, tad .�izceļoja līdz sievai un atkal atgriezās.

-�� Kur� ellē�

Misters Hammers bija liela auguma vīrs, pamatīgi pāri se�ām pēdām, krietnas astoņas vai deviņas collas garāks par sievu, ar nokarenām vectētiņa ūsām un vēderu, kur� arī bija nokarājies pār bik�u siksnu. Jau no pirmā skata Tenetam viņ� nepatika.

Tenets veikli stādījās priek�ā. Hammers pārmeto�i skatījās uz sievu.

-�� Nepārmetiet sievai, ka viņa ir ielaidusi mūs iek�ā! Jūsu sievai nebija citas iespējas. Vienalga, mēs agrāk vai vēlāk būtu jūs samek�lēju�i.

Hammera sejas izteiksme kļuva piesardzī�ga.

-� Kapec jūs gribējāt mani sameklēt?

-�� Misis Seldena.

-� Kas ir ar viņu?

-�� Vai mēs neapsēstos, mister Hammer? Ari viņ� smēķēja un skatījās pēc pelnutrau-

ka. Pietika uzmest skatienu sievai, lai, ne vārda nesakot, viņa pieceltos, pieietu pie vienas no kartona kastēm blakus durvīm un parakņātos tajā, līdz atradās apak�tasīte. Viņa ielika to vīra izplestajā saujā. Ne vārda neteicis un neko ari negaidīdams, viņ� to paņēma, tad apsēdās otrajā atpūtas krēslā un, nostabilizējis tasīti uz roktura, kareivīgi sakrustoja rokas.

-� Nu, ko, tad sāksim.

Tenets paskatījās uz Lainhcmu, un tas, atvēris piezīmju grāmatiņu un vērdamies iedomātās atzīmēs, pārņēma iniciatīvu.

-�� Kā mums zināms, jūs otrdienas vakarā devāties uz Menoru, lai satiktu misis Seldenu.

-�� Nu un tad? Viņ� nodzēsa cigareti un aizdedzināja nākamo.

-���� Vai jūs nepastāstītu mums, kādēļ vēlējāties viņu satikt?

-�� Kāpēc man tas būtu jādara? Tā ir privāta

lieta.

-�� Redz, iesaucās sieva.

-�� Nebāz savu degunu, viņ� uzbrēca sievai.

-�� Bet Red��

-� Es tev teicu. MUt' ciet!

-�� Mister Hammer, iesāka Lainhems.

-�� Red�, viņi zina, misis Ilammcre izmisī-] gi iesaucās.

Uz īsu brīdi iestājās klusums.

-�� Ko zina? viņ� jautāja sievai.

-�� Ka tava māte pārdevusi māju.

Hammers ļauni palūrēja uz Lainhemu.

-� Gribat mani atbruņot, ja?

-� Gribam tikai dot jums iespēju izstāstīt vi�su pa�am.

Hammers izgrūda smieklu �alti, kurā nebi�ja jautrības.

Gribat, lai izstāstu, ja? Viņ� nolika pusizsmēķēto cigareti uz tasītes, saliecās uz priek�u un ar piparotu skatienu vērās Lainhemā. Labi. Ls jums izstāstī�u. Reiz, sensenos laikos dzīvoja kāda kuce, kura uzjautrinājās, taisot naudu. Un vislielākā jautrība tai bija, kad viņas upuri izrādījās nabadzīgi un pie zemes piespiesti. Un viņa patiesā līksmē berzēja rokas tajā dienā, kad izdomāja sistēmu, kā atņemt ve�iem jumtu virs galvas. Tālāk reiz dzīvoja kāds nabaga zellis, kur� ne savas vainas dēļ pazaudēja darbu. Viņa kompāniju, redziet, slēdza, un viņ� kļuva nevienam nevajadzīgs. �is zellis nekādi nevarēja atrast darbu tāpēc, ka bezdarbs bija sakāpis līdz debesīm, un tāpēc, ka nolādētie konservatīvie tajā laikā bija pie varas. Beigās viņ� vairs nespē�ja samaksāt iemaksas par māju, un celtniecības sabiedrība atņēma viņam māju, un �im zellim un viņa sievai, un mazuļiem vajadzēja pārvākties dzīvot pie sievasmātes saspiestā, maziņā dzīvok�līti ar tikai divām guļamistabām. Rinda uz mu�nicipalitātes dzīvokļiem bija gara kā jūsu roka, un likās nekad nekas labāks vairs nav gaidāms. Tad negaidot nomira viņa māte. Zellim, protams, mātes ir �ēl, viņ� bija domājis, ka viņa dzīvos vēl ilgus gadus, bet, paskatoties no gai�ākās pus�es, viņ� nodomāja tagad vismaz man būs māja ģimenei. Un ko �is nabags atrod? Viņ� atrod, ka tā kuce, tā nolādētā kuce ir no�ņāpusi māju viņam no pa�a degungala ar kaut kādu blēdīgu sistēmu, kādu neviens normālā prātā nespētu iz�domāt� Vai jūs saprotat, misters Hammers turpināja, vicinādams gaisā rādītājpirkstu, lai uzsvērtu savu sakāmo, cik tie�i misis Seldena samaksāja par �o koted�u? Piecus tūksto�us mār�ciņu par māju un pusi no ikgadējās trīstūksto� piecsimt mārciņu izmaksas tas ir, tūkstot� sep�tiņsimt piecdesmit mārciņu. Citiem vārdiem sakot, kopā se�us tūksto�us septiņsimt piecdes�mit mārciņu! Se�i tūksto�i septiņsimt piecdesmit mārciņu! Un vai zināt, cik koted�a ir vērta? Piecdesmit tūksto�us mārciņu! Viņ� nogrābstijās ar roku pār vēderu, it kā �ī doma vien sagādātu viņam fiziskas sāpes.

"Tā gan varētu būt," nodomāja Tenets.

-�� Mēs neesam �eit ieradu�ies, lai apspriestu sistēmas plusus un mīnusus, bet tikai, lai�

-�� Ā, nu es saprotu, iesaucās Hammers. Policija vairs neinteresējas par taisnīgumu.

-�� Pa�reizējā stadijā jums vajadzīgs ad�vokāts, nevis policija.

-�� Nolādētie advokāti! Trekns nobarojies, piebāzts ar mūsu labumiem. Tāds ir advokāts Bascts.

Olivers Basets, precīzs, apdāvināts, labām manierēm un vienmēr lieliski ģērbies, savā laikā bija aizdomās turamais kādā no Teneta lietām. Viņi ar Hammeru bija kā nakts un diena.

Hammers joprojām ārdījās.

-�� Viņi visi ir vienādi. Liek samaksāt pēdējo peniju, lai par to jūs drīkstētu padot viņiem labrī�tu. Maitu kraukļi, lūk, kas viņi ir. Pēdējā frāze, kā likās, Hammeram bija iepatikusies, un viņ� to atkārtoja, apstiprinādams savus vārdus ar rokas vicinā�anu. Maitu kraukļi, kuri savāc sprāgoņu atliekas.

Tenets pārskatīja patuk�oto istabu.

Hammers tomēr pietvīka.

-�� Jūs neesat vēl pabeidzis savu stāstu.

-Ko?

-�� Naktī, kad godīgais darbarūķis atklāja, ka viņam ir atņemts tas, kas likumīgi piederēja, nolādētā ragana nomira.

-�� Un labi, ka tikām no viņas vaļā.

-�� Bet, par nelaimi viņam, ir zināmas aizdo�mas par to, kādā nāvē viņa mirusi.

Iestājās neilgs klusuma bridis.

-��� Aizdomas? jautāja Hammers. Viņ� paskatījās uz sievu, bet tā, kā nohipnotizēta, nenolaida skatu no Teneta.

"Tas ir interesanti," nodomāja Tenets, "ka Hammers nav dzirdējis pa ciematu apkārt klīs�to�ās baumas." Varbūt vainīga ir Red�a nepopu�laritāte kaimiņu vidū, jo tie tur greizu prātu uz viņu tāpēc, ka misters Hammers tik ilgi nav li�cies ne zinis par māti.

-��� Tas var arī nebūt tikai nelaimes gadī�jums.

Hammers kādu brīdi blenza viņā un tad pielēca kājās.

-�� Nē, jūs paklausieties� viņ� kliedza. Uz ko jūs tēmējat?

Mazajā istabā tas radīja iespaidīgu efektu, un bija grūti neatrauties no milzīgā auguma, kur� kā tornis noliecās pār viņiem.

-�� �ausmīgi dusmīgs gan jūs esat, mister Hammer, klusām pateica Tenets.

Neteikdams ne vārda, Hammers vērās uz viņiem no aug�as un tad atgriezās pie sava krēsla un noslīga tajā. Viņ� aizdedzināja vēl vienu cigareti.

-�� Un tagad, kad esat nomierinājies, varbūt mēs varam ar �o jautājumu tikt skaidrībā. Viss, ko mēs gribam, ir īss faktu izklāstījums par to, ko jūs darījāt otrdienas vakarā.

Hammers pastāstīja, ka esot izgājis no mā�jas tūlīt pēc astoņiem un pirms do�anās uz Menoru satikt Mārciju iegājis krodziņā iedzert kādu mēriņu.

"Skaidrs, lai tiklu pie dzērāja drosmes," nodomāja Tenets.

-�� Izdzērāt vienu? Divus? Vai vairāk?

-�� Varbūt divus, īgni atrūca Hammers.

-�� Alu? Viskiju?

-�� Viskiju.

-�� Parasto vai dubulto?

Bez �aubām, apzinādamies, ka to var pār�baudīt, Hammers negribīgi novilka:

-�� Dubulto.

Tad viņ� braucis uz Menoru un prasījis pēc Marcijas. "�oreiz viņ� sauca to vārdā," ievēroja Tenets. "Protams! Viņa vecums atbilda. Viņi glu�i labi varēja kopā iet skolā." Tenets gribēja apdomāt �o faktu un tāpēc pamāja Lainhemam, lai tas iztaujā�anu ņem uz sevi. Viņiem ir zināms, ka Mārcija un Edīte Fipsa kopā gāju�as ciemata skolā. Tagad klāt nācis Red�s. Cik vēl ciematā dzīvo ļau�u, kuri kopā ar viņu pavadīju�i skolas un jaunības gadus? Mārcija dzīvoja pie vecākiem, kamēr apprecējās, līdz as�toņpadsmit gadu vecumam. Vai ir iespējams, ka �īsdienas traģēdijas saknes iestiepjas pagātnē dziļāk, nekā Tenets līdz �im iedomājies?

Ar vienu ausi klausoties, ko Hammers pa�laik atbild, Tenets apjauta, ka, misis Pentrijas neielaists Menorā ("pretīgā kuce"), viņ� nolēmis nomierināt sevi ar vēl kādu mēriņu un atgriezies liesi Greizajās Durvīs, un palicis tur līdz pat slēg�anai.

To viņi, protams, krodziņā pārbaudīs, bet tikmēr�

-�� �ķiet, ka savā laikā jūs misis Seldenu labi pazināt, mister Hammer?

Viņ� izskatījās pārsteigts.

-�� Visai labi, jā. Mēs kopā gājām skolā.

-� Jā, man likās, ka tā varētu būt. Kāda viņa bija tad?

Viņ� ciniski iesmējās.

-�� Aprobe�ota zubrītāja, ja jums tas jāzina. Mūsu Mārcija vienmēr tēmēja uz aug�u. Tāda bija mūsu Mārcija.

Misis Hammere sakustējās.

-� Jā, misis Hammere? pajautāja Tenets.

-�� Es tikai gribēju teikt, viņa atbildēja, nervozi skatoties uz vīru, ka viņa gan nebija ļauna, vai ne? Atceries, tu man stāstīji, ka viņa�

-�� Nav svarīgi, ko es stāstīju, nikni no�ņā�ca Hammers.

Viegli pamājot ar galvu, viņa apklusa.

-�� Kā jūsu laikā sauca ciemata skolas direk�toru? -jautāja Tenets.

Negaidītajam jautājumam sekoja ātra at�bilde.

-�� Misters Pringls. Sekoja īsa pauze. Kāpēc jūs to jautājat?

-��� Vienkār�i iedomājos. Tagad viņ� dro�i vien ir pensijā.

-�� Dro�i vien, atbalsoja Hammers.

-� Vai gadījumā nezināt, kur viņ� dzīvo?

-�� Nav ne jausmas.

Iepīkstējās Teneta elektroniskais rokas pulkstenis, un misis Hammere pielēca kājās.

-��� Viss kārtībā, inspektors mierināja. Man tikai jāpiezvana, tas arī viss. "Vienalga, esam �eit bija beigu�i." Tenets paskatījās uz Lainhemu un ar uzacīm jautāja: "Vai ir vēl ko pavaicāt?"Lainhems papurināja galvu.

Tenets zvanīja no telefona automāta pie Greizajām Durvīm. Bija atstāta ziņa, lai Tenets sazinās ar mājām. Kas varētu būt noticis? Grie�ot numuru, viņ� sajuta nelielu vājumu.

D�ouna atbildēja tūlīt pat.

-�� Kas noticis, dārgā? Kaut kas slikts?

-�� Brid�ita. Viņas vēl nav mājās.

Tenets paskatījās pulkstenī.

-��� Ir tikai pusse�i. Varbūt aizgājusi pie Amandas. Vai Seilas.

-��� Esmu zvanījusi visur, bet nav ne pie vienas no draudzenēm. Un atceries, viņa �odien nebija skolā. Viss kas var ar viņu atgadīties. Ak, l.uk, atvaino, ka esmu tik haotiska, bet �ādā situācijā nespēju neuztraukties. Saproti, Brid�ita zina, ka es �opēcpusdien gāju pie direktora� Un ja nu viņa baidās nākt mājās?

-� Es atbrauk�u, cik ātri vien varē�u.

Visu mājupceļu Teneta nevaldāmā iztēle auļoja kā satrakots zirgs. Viņ� bija pilnīgi pār�liecināts, ka pieaug tāda problēma kā muk�ana no mājām un mūk tie, kuri, nespēdami iedzī�voties mājās, atrod ceļu uz tuvāko lielpilsētu un beidz savu dzīvi, ievilkti prostitūcijā, vai arī vēl kā ļaunāk. Un nebija jēgas mierināt sevi, ka nekas tāds nevar notikt ar Brid�itu, kuru visi mīl un atmosfēra mājās ir stabila. Tiesa, lielākā daļa jaunie�u aizmūk no mājām, jo nespēj vienoties uzskatos ar tēvu vai māti, bet Tenetam pa�am bi�ja gadījusies darī�ana ar vismaz divām lietam, kurās vecāki bija glu�i tādi pa�i kā viņ� un D�ouna un jutās pilnīgā neizpratne kas gan ir darīts nepareizi?

Un vienā no �iem gadījumiem bērns, trīs�padsmit gadus vecs zēns, tā arī nekad vairs nav redzēts.

�ī pēdējā doma iedzina viņu panikā, un viņam nācās, dziļi ievelkot elpu, iestāstīt sev, ka jānomierinās. Protams, tāpat kā D�ouna, viņ� pārspīlē. Tas vienkār�i nevar, nedrīkst notikt ar viņiem. Brid�ita negaidīja, ka māte varētu pār�braukt mājās ātrāk nekā ceturksni vai desmit minūtes pirms se�iem, un kāpēc lai to darītu viņa? Galu galā Brid�ita ta�u nav vairs nekāds mazais bērns. Piecpadsmit gadu vecumā viņai nav jāatskaitās vecākiem par katru minūti. Viņ� un D�ouna vienmēr bija centu�ies panākt saprātīgu līdzsvaru starp pārlieku stingrību un pārāk lielu brīvību. Nē, kad Tenets pārbrauks mājās, Brid�ita būs jau pārnākusi, sveika un vesela.

Bet meitas nebija. D�ouna iznāca viņam pretī, un tūlīt pat to varēja nolasīt no viņas sejas.

-�� Pasaki man, ka es taisu ziloni no mu�as, noskūpstot vīru, viņa centās pasmaidīt.

Tenets aplika viņai roku.

-�� Nāc, iesim iek�ā.

D�ouna bija zvanījusi visur, kur vien spēja iedomāties, un pagaidām bija bezjēdzīgi griezties pēc oficiālas palīdzības policijā. Tenets zināja, ka līdzīgos gadījumos, lai meklētu Brid�itas vecuma meiteni, viņai jābūt pazudu�ai vismaz trīs, �etras stundas virs normālā laika, un tikai tad policija mobilizēs savus cilvēkus mek�lē�anai. Varbūt pat pēc ilgāka laika. Un pie tam, ja Brid�ita nevainīgi kaut kur aizciemojusies, saprotams, ka viņa būs nikna, ja uzzinās, ka ir izsludināta oficiāla meklē�ana tikai tāpēc, ka ceļā no skolas viņa aizkavējusies uz pāris stundām. Tenets to pateica D�ounai.

-�� Es zinu. Bet katru reizi, kad Brid�ita kaut kur iet, viņa mums pasaka.

-�� Mums reiz bija kāds dīvains atgadījums, kad viņa to neizdarīja.

-�� Bet ne �ādā veidā. Es uztraucos par to, ka meita varēja nojaust, par ko misters Formens �o�dien gribēja ar mani runāt, un juta, ka nespēs paskatīties mums acīs. Galu galā Brid�ita dro�i vien līdz �im nav varējusi mums pilnībā uzticēties, ja jau stāvoklis ir tik ļauns, ka viņa ir spiesta kavēt skolu.

-�� Vai Bens par to zināja?

-�� Nē, domāju, ka ne. Viņ� apgalvo, ka nav zinājis, un es viņam ticu. Bens saka, ka zinājis, ka kaut kas nav kārtībā, bet domājis, ka tas ir ek�sāmenu dēļ.

Tagad viņi bija virtuvē. Tenets smagi ap�sēdās uz viena no krēsliem.

-��� Daļēji viņam, protams, ir taisnība. Draudīgā gala eksāmenu tuvo�anās ir satriekusi meiteni.

-��� Bet mēs esam darīju�i visu, lai meita to tik smagi neņemtu pie sirds.

-�� Zinu, bet paskatīsimies patiesībai acīs. Kaut ko esam izdarīju�i nepareizi, vai ne? Kaut vai padomā, kā Brid�ita mācās! Sē� nosvīdusi pie grāmatām līdz vēlai naktij, un, ja mēs uz�dro�ināmies pateikt, ka vajadzētu beigt un doties gulēt, viņa vai nu asi reaģē uz to, vai ari izplūst asarās� Vai tu zini, ka aizpagāju�o nakti vēl pusnaktī meita mācījās un, ejot garām viņas istabai, es vienkār�i nevarēju saņemties, lai pateiktu, ka laiks beigt, jo tad būtu meiteni satraucis vēl vairāk! Viņ� neticīgi pa�ūpoja galvu.

-�� Liekas, ja mums būtu vairāk prāta, mēs būtu varēju�i paredzēt, ka kaut kas tāds notiks.

-�� Bet, ja arī mums �is prāts būtu bijis, ko mēs varētu izdarīt?

Tenets pa�ūpoja galvu.

-� Es nezinu.

-�� Viņa ir pārāk apzinīga, tur tā nelaime. Pārāk ņem visu pie sirds.

-��� Bet Ziemassvētku ieskaitēs Brid�itai negāja pārāk slikti.

-��� Viņai pa�ai likās, ka slikti. Normālas atzīmes viņa saņēma tikai divos priek�metos no septiņiem.

-�� Bet visi skolotāji teica, ka Brid�itai ir ievērojami labākas cerības saņemt augstākas atzīmes pavasarī, ja vien viņa cītīgi strādās.

-�� Ko viņa, protams, arī dara. Godīgi sakot, Luk, man reizēm liekas, ka būtu labāk, ja rezultāti būtu tik slikti, ka viņa atmestu cerības kaut ko uzlabot.

-� Tu ta�u patiesībā tā nedomā.

-� Laikam gan ne.

-��� Galu galā pēc �īs jaunās sistēmas kopē�jais vērtējums tiek uzskatīts par tikpat svarīgu, un tas ir glu�i labi.

-�� Skatīsimies patiesībai acīs. Labākajā gadījumā vidējā atzīme.

-� Nu, labi, lai ir vidējā! Tur nav nekā slikta.

-�� Nē, protams, ka nav.

-�� Viena lieta ir skaidra. Mums būs jā�pacen�as kaut ko izdomāt. Ja Brid�ita tā turpinās vēl pāris mēne�us, mēs visi paliksim bez ner�viem!

-��� Nu, kaut vismaz viņa pārnāktu mājās! Tas ir vienīgais, par ko es pa�laik spēju domāt. Ak, Luk, kā tev liekas, ko mums tagad vajadzētu darīt?

Viņ� piecēlās.

-�� Es do�os ārā un mēģinā�u pameklēt viņu. Vai tu vari palikt mājās? Domāju, ka vienam no mums vajadzētu būt te.

-�� Piekrītu. Labi, es palik�u.

"Es vismaz zinu, kur meklēt," dodoties ceļā, nodomāja Tenets. Pietiekami bie�i tas ir darīts agrāk, bet nekad pazudu�ais nebija viņa pa�a bērns, un nekad viņ� nebija jutis tādu satraukumu.

Pa�laik bija pusseptiņi, un viņa uzdevu�mu atviegloja tas, ka Starrendenas ielas bija gandrīz tuksnesīgas. �is bija tuk�ais laiks starp ļau�u plūsmu, darbam beidzoties, un vakara izklaides sākumu. Viņ� sāka ar kafejnīcām. Kādās pāris viņ� redzēja nelielus padsmitnieku bariņus. Negribēdami iet mājās, tie kvernēja, nolieku�ies pār kafijas tasēm, bet nevienā no kompānijām Tenets nemanīja Brid�itas drau�gus, un Tenets nciztaujāja �os jaunie�us. Pa�gaidām viņ� vēl gribēja, cik vien iespējams, neuZjundīt �o lietu, jo varēja izrādīties viltus trauksme.

Apriņķojis kafejnīcas, Tenets nolēma sis�temātiski izstaigāt kvartālu pēc kvartāla. Nebija jēgas iet krodziņos. Brid�itas skolas forma garantēja, ka viņu pat neielaistu iek�ā. Un tie�i �o formas tērpu viņa acis meklēja, un katru reizi, kad tāds pazibēja, viņa kuņģis satraukumā sarāvās, bet vienmēr iznāca vilties.

Kur viņa tagad varētu būt? Viņ� jau divas reizes bija aplīkumojis pilsētu, bet no meitenes ne miņas. Turpināt likās bezjēdzīgi.

Mājās D�ouna iznāca pie ārdurvīm, tiklīdz bija sadzirdējusi ma�īnas rūkoņu. Vil�anās viņas sejā, kad tā redzēja, ka Tenets ir viens, pastipri�nāja viņa nemieru, jo Tenets saprata, ka jaunumu nav arī D�ounai.

-�� Neveicās?

Tas bija gandrīz vai �uksts, un automātiski arī viņ� pieklusināja balsi.

-� Nē. Kāpēc mēs runājam �ukstus?

Viņa pār plecu atskatījās uz priek�telpu.

-�� Seit ir Vikija.

Tenets novaidējās.

-�� Ak, nē. Vikijas pēcdzemdību depresija bija tas, ar ko pa�laik saskarties viņ� gribēja vis�mazāk.

-�� Es ta�u nevarēju viņu tā izraidīt, vai ne?

-Dro�i vien. Vienkār�i� Vai pateici viņai,

ka Brid�ita pazudusi?

-�� Nē. Nebija jēgas. Viņa ir tādā stāvoklī, ka �ādus jaunumus nespēs aptvert. Un izskatītos, ka es gribu tikt no viņas vaļā, ka gribu teikt': "Piedod, bet man tagad nav spēka noņemties ar tevi."

-�� Kas gan būtu taisnība! Kā, pie velna, �ajā situācijā lai mēs sarunājamies �ukstus? Jau tā nelaimes gana, un mēs vēl slapstīsimies pa stūriem, lai varētu parunāties. Viņi joprojām stāvēja priek�telpā. Kur viņa ir?

-�� Virtuvē. Nolēmu sākt gatavot vakariņas. Vienkār�i man bija nepiecie�ams kaut ko darīt.

Tenets saproto�i pamāja. Viņam pēk�ņi ienāca prātā kāda doma. Gatavo�ana� Mēģi�nāji zvanīt Helēnai Mellerdei?

-��� Nē, neienāca prātā! Viņa aizsteidzās pie telefona. Tenets sekoja pa pēdām un grozījās tuvumā, kamēr D�ouna runāja. Pēc mirkļa viņa paskatījās uz vīru un papurināja galvu.

Viņ� gaidīja, kamēr D�ouna beigs runāt.

Viņa paskatījās uz aizvērtajām virtuves durvīm.

-�� Paklausies, kā būtu, ja es uzklātu vakari

ņas�

-� Neesmu izsalcis.

-�� Es jau arī neesmu, bet ne tas ir galvenais. Tikai iedomājos, ja es klātu galdu, Vikija sapras�tu mājienu un ietu mājās� Ak Kungs, tas gan izklausās cietsirdīgi, bet�

-�� Laba doma, atbalstīja viņu Tenets. Jā, dari tā! Manuprāt, būs labāk, ja es ie�u apsvei�cināties ar viņu.

Tenets iegāja virtuvē. Vikija sēdēja pie gal�da, rokas salikusi klēpī. Viņā gandrīz vairs nevarēja pazīt to dzīvīgo, pievilcīgo, jautro jauno sievieti, kāda viņa bija pirms da�iem mēne�iem. Vikijas vaļīgā blūze bija nolieta ar pienu un notriepta bērna vēmekļiem, mati nemazgāti un neķemmēti. Viņa nelietoja kosmētiku, un āda zem acīm no negulē�anas un izmisuma likās nomelnējusi. No viņas pat nāca skāba smaka. "No nemazgā�anās," Tenets �okēts saprata. Kop� bērna piedzim�anas Tenets viņu bija redzējis tikai vienu reizi un kopā ar Pīteru, kur� dro�i vien bija krietni papūlējies, lai varētu sievu rādīt cilvēkos. Tagad Tenets saprata D�ounas ba�as un apņēmās aprunāties ar Piteru, tiklīdz tas būs pār�braucis mājās.

Atbildot viņa sveicienam, Vikija mēģināja pasmaidīt, bet iznāca tikai mehāniska lūpu kak�tiņu pacel�ana.

-�� Kā mazulis? jautāja Tenets.

-�� Mazulis? viņas pierē ievilkās rievas, bet skatiens bezmērķīgi klīda pa virtuvi, it kā mēģinot bērnu kaut kur �eit ieraudzīt. Ā, labi. Viņ� ir aizmidzis, viņa pēc brī�a klusē�anas piebilda. Jā. Vikija pamāja ar galvu. Jā, aizmidzis.

-�� Labi. Tenets dzirdēja pats savu balsi, tik uzsvērti sirsnīgu, ka pats sevi sāka nicināt. Kad Pīters gaidāms atpakaļ?

Atkal klusums.

-�� Ne ātrāk par sestdienu.

Uz brīdi viņas acīs pazibēja tāds kā ārprāts, bet tūlīt pazuda.

Vai viņam bija izlicies?

-� Kur viņ� ir aizbraucis?

-�� Ūūū� Viņa aplika plaukstas ap galvu un sāka masēt deniņus, it kā gribētu izspiest no turienes atbildi. Uz Skotiju, beidzot Vikija izmocīja.

-�� Skotiju! Tenets nobijās. Viņu pārņēma nemiers. Nekā laba, kad Pīters ir tik tālu, bet Vikija �ādā stāvoklī. Parastais darbs, vai ne?

-� Ikgadējā tirdzniecības konference.

-�� Skaidrs. Tenets paskatījās uz D�ounu, kura �ķindināja kastroļus. Kur ir Bens?

-�� Aug�ā. Mācās.

-�� Ie�u aprunāties.

Bens gulēja gultā un lasīja grāmatu. Viņ� pieglauda vaigu gultas pārklājam.

-�� Nav vēl mājās?

Tenets papurināja galvu.

-� Drīz ēdīsim vakariņas.

Bens izvēlās no gultas un nostājās uz kājām.

-�� Es neesmu izsalcis.

"Tas runā par zēna stāvokli," nodomāja Tenets. Bena apetīte bija nemainīga un nepiepildāma. Tātad arī viņ� ir noraizējies.

-�� Ben, vai tev nav kāda doma, kur māsa varētu būt aizgājusi?

-�� Nē, lai gan�

-�� Kas? Tenets nespēja noslēpt cerības pieskaņu savā balsī.

-�� Es tikai domāju� Brid�ita reiz teica, ka gribot noskatīties Krokodilu Dandiju. Pirmo reizi viņa palaida filmu garām.

Kinoteātris! Protams. Kāpēc viņam tas nebija ienācis prātā? Tur ir tum�s, silts, vientulī�gi� Ērta vietiņa, kur paslēpties un aplaizīt rētas.

-Gribi braukt ar mani un paskatīties?

Bens iedegās.

-�� Protams.

Viņi devās ceļā. Tenets centās izvēlēties mar�rutu, pa kuru meita varētu atgriezties no pil�sētas.

-Tēti?

-� Jā?

-�� Es tomēr neesmu pārliecināts, ka �ī ir tā vislabākā ideja.

-� Kāpēc?

-�� Viņi rāda atsevi�ķus seansus. Iepriek�ē�jais tagad jau būs beidzies, bet nākamais sāksies līkai astoņos. Vietu ierādltājas uzmana, lai neviens� Tēti, skaties! Tur viņa ir!

Bens nebija kļūdījies. Tur jau Brid�ita bija un nāca ma�īnas virzienā, kādu divsimt jardu attālumā ceļa pretējā pusē, plecus nokārusi, kājas pa zemi vilkdama. Viņi ar Benu apmainījās ga�vilējo�iem skatieniem. Tomēr izlauzu�os atvieglojuma sajūtu nekavējoties nomainīja dus�mu uzliesmojums. Kā viņa drīkstēja tā izrīkoties ar viņiem? Nikni vārdi un teikumi sāka skriet caur Teneta smadzenēm. Tad, pārliecinājies, vai no aizmugures nebrauc ma�īna, un apgriezies, Tenets uz mirkli spilgti iztēlojās fotogrāfiju, kuru bija redzējis avīzē, kad Londonā pazuda kāda fran�u meitene. Viena vecuma ar Brid�itu, viņa pazuda uz divdesmit �etrām stundām, līdz, svei�ka un vesela, atradās, cie�i aizmigusi. Attēlā meitene bija redzama uz ielas kopā ar tēvu. Acīmredzot apņēmības pilna neatgriezties mājās, viņa turējās tēvam pretī. Kā jau visi vecāki pasaulē, Tenets juta līdzi vīram un viņa dilem�mai. Skaidrs, ka francūzis nevarēja atstāt savu bērnu neaizsargātu Londonas d�ungļos un vilka atpakaļ uz dzīvokli. Toreiz Tenets bija prātojis, kas notiks tālāk. Cik ilgs laiks paies, līdz mei�tene pazudīs atkal?

Nē, dusmas nav īstā atbilde. �oreiz situāci�ja jāatrisina ar baltiem cimdiem.

-�� Labi, Ben, viņ� teica, tagad pa�klausies, būsim aukstasinīgi, labi? Pa�laik viņas psihe ir visai trausla� Viņ� piestūrēja blakus

Brid�itai un iesaucās: Sveika, mīļumiņ!

Viņa apstājās un vērās tēvā un Benā. Mei�tene izskatījās piesardzīga un noba�ījusies.

"Tādai jau Brid�itai arī bija jābūt," nodo�māja Tenets.

-�� Nāc, sēdies iek�ā!

Vēl kādu brīdi svārstījusies, Brid�ita iekā�pa pa aizmugurējām durvīm un apsēdās.

"Nekādus pārmetumus," Tenets sev atgādi�nāja, kad viņi tuvojās mājām. Bet vajadzēja iz�domāt un pateikt kaut ko tādu, ko meitene neiztulkotu kā pārmetumu. Dro�āk gan būtu neteikt neko. Viņ� varēja saredzēt Brid�itas seju spogulītī. Izskatījās viņa visai no�ēlojami.

Klusums kļuva nospiedo�s.

-�� Es aizgāju uz Krokodilu Dandiju, viņa beidzot ierunājās. Skanēja tas izaicino�i, gandrīz agresīvi. Acīmredzot paredzēja nepatik�anas un gatavojās aizstāvībai.

Bens uzmeta tēvam triumfējo�u skatienu,

un Tenets apsveico�i pamāja. Precīzi uzminēts.

-��� Nākamo reizi piezvani mums, lai mēs zinātu, kur tu esi. Viņa balss skanēja maigi, gandrīz vai ikdieni�ķi.

Tenets noķēra spogulītī Brid�itas acis. Tik viegli jau nu viņi mani noteikti nelaidīs cauri?

Viņu ātrā atgrie�anās atkal izrāva D�ounu pie ārdurvīm. Ieraugot kopā ar viņiem Brid�itu, D�ouna izskatījās tik laimīga, ka Tenets saprata �is skats viņa atmiņā saglabāsies uz mū�iem. Viņ� ar acīm brīdināja D�ounu un redzēja, kādas pūles, kādu apbrīnojamu pa�savaldī�anos viņai prasīja ikdieni�ķā frāze.

-�� Ā, te tu esi, Brid�it! Tie�i laikā. Vakari�ņas ir gatavas.

Pa ceļam mājā D�ouna satvēra Teneta plaukstu un saspieda to. Viņi apmainījās atvieglojuma pilniem skatieniem.

-�� Vikija ir projām?

Viņa pamāja.

-� Labi.

Par spīti viņu centieniem uzturēt sarunu, vakariņas izvērtās klusas. Gandrīz vai ar vainas apziņu Tenets atklāja, ka ir �ausmīgi izsalcis. Viņ� pamanīja, ka arī Bens sirdīgi ēd, kamēr D�ouna un Brid�ita tik tikko pieskārās vakari�ņām. Ē�ana vēl nebija pusē, kad Brid�ita nometa nazi un dak�iņu.

-��� Kāpēc jūs man neko par to nesakāt? viņa eksplodēja.

Tenets un D�ouna paskatījās viens uz otru. : D�ouna ierunājās pirmā.

-�� Par ko nesakām?

-�� Kā jūs varat te sēdēt un izlikties, ka nekas nav noticis? Viņa drūmi skatījās viņos. Es gaidīju, ka �īs būs lielās ģimenes vakariņas, lai visu noskaidrotu, lai jūs paziņotu man savas domas. Ko jūs gaidāt? Paziņojiet!

D�ouna beidza izlikties, ka ir aizņemta ar ē�anu.

-�� Ja tu to gribi.

-�� Ā! Brid�ita pielēca kājās un uzbudinātipaspēra da�us soļus. Kāpēc jūs vienmēr esat tik pareizi?

-�� Tu runā tā, it kā būtu izdarīts noziegums*

-�� iebilda Tenets.

-�� Kādēļ jūs vismaz kādreiz nesakliedzat uz ļ mani vai nelamājaties kā pārējie vecāki? viņa i gandrīz jau raudāja.

-�� Vai tas ir tas, ko tu gribi?

-�� Es vismaz nejustos tik vainīga. Bri-ļ d�itas skatiens no Teneta pārskrēja pie D�ounas j un tad atpakaļ. Vai tad jūs nespējat to saprast?!

-�� Un meitene izmetās no virtuves.

Bens nesatricināmi turpināja vakariņot.

-�� Vai arī tev tā liekas, Ben? jautāja D�ou�

na.

Piepūstiem vaigiem, cītīgi ko�ļājot, viņ� 1 domāja.

-� Reizēm laikam gan. �ad un tad der sacelt

traci un paķildoties, izrauties no jūsu sistēmas. Bet visā visumā nē. Vai pudiņ� ir?

D�ouna papurināja galvu.

-�� Piedod, �ovakar nav. Vari būt priecīgs, ka dabūji vispār kaut ko. Uzkod kādu ābolu vai apelsīnu!

Viņ� izslīdēja no krēsla.

-�� Lai notiek!

Paliku�i vieni, Tenets un D�ouna ap�mainījās skatieniem.

-�� Godīgi sakot, neredzu, kā tad būtu jārīko�jas. Ja uz viņiem kliedz, tu esi tirāns, bet, ja cen�ties būt saprātīgs zaudē jebkādu autoritāti!

-�� Zinu. Tātad ko mēs tagad darīsim ar Brid�itu?

Tenets domāja.

-�� Manuprāt, viņa grib izrunāties.

-�� Piekrītu. Dro�i vien vēlas, lai par �o notikumu būtu skaidrība.

Viņ� pasmaidīja.

-�� Es arī.

D�ouna piecēlās.

-�� Nu, tad ejam.

Brid�ita gulēja savā gultā un vērās griestos.

-�� Mēs esam atnāku�i paziņot savas domas, smaidot teica Tenets. Ja tas ir tas, ko tu vēlies.

Kādu brīdi atbildes nebija, bet tad viņa apvēlās un nosēdās uz gultas malas, drūma, neat�saucīga, pat kareivīga. Tenetam pamira sirds. Ja viņa turpinās tādā pa�ā garā, nekur tālu viņi netiks.

Acīmredzot D�ouna domāja tāpat.

-�� Vai tas ir tas, ko tu vēlies?

Brid�ita paraustīja plecus.

-�� Viss atkarīgs nojums.

Māte sarauca pieri.

-�� Nē, viss atkarīgs no tevis. Agrāk vai vēlāk par to būs jārunā, un mums likās, ka tev labāk patiktu ātrāk, nekā vēlāk. Bet mēs neiebil�stu, ja tu �o sarunu gribētu atlikt. Viņa paskatījās uz Tenetu, un, mirkli pagaidīju�i un nesaņēmu�i atbildi, viņi sāka virzīties uz dur�vīm.

Brid�ita pacēla acis.

-�� Nē, pagaidiet! Es� Viņa notrīcēja. Domāju, ka labāk tikt ar to skaidrībā.

-�� Paklausies, iesāka Tenets. Es neesmu pārliecināts, ka vislabākais būtu risināt �o jautājumu tagad, kad mūsu prāti ir visai nokaitēti, bet, no otras puses, mēs nevēlamies, lai tu te tā gulētu visu nakti vaļējām acīm un uz�trauktos. Mēs ar māti, protams, bijām ļoti sarūg�tināti, kad uzzinājām, ka tu kavē skolu. Un sarūgtināti mēs bijām par to, ka tu nevarēji saņemties un nākt ar mums aprunāties par iemesliem. Nespēji, kaut arī acīmredzot juties visai izmisusi par notieko�o. Tagad es gribu noskaidrot vienu lietu. Mēs esam pārliecināti, ka mūs neuztrauc, vai tu dabūsi pieklājīgas atzīmes savos gala eksāmenos, ja tādēļ ar tevi notiek �ādas lietas. Akadēmiskais grāds vēl nav viss tev ir pietiekami daudz citu dotību un īpa�ību, kuras jebkur� darba devējs spēs no�vērtēt. Tā ka beidz vienreiz raizēties! Neviens pasaules eksāmens nav �ādu uztraukumu un spriedzes vērts.

-�� Kas attiecas uz mums, piemetināja D�ouna, �is incidents noskaidrots un pagājis. Ja nu vienīgi tu nevēlies, lai tas atkārtotos vēl kādu dienu, �ī lieta ir izbeigta. Ja vien tu saproti, ka mēs abi tie�ām domājam to, ko pateica tēvs. Vai tev tas ir skaidrs?

Brid�ita lēnām pamāja.

-�� Paldies.

Meitene neko vairāk neteica, un viņi ne�gribīgi atstāja Brid�itu vienu.

-�� Ko vēl mēs varējām izdarīt? �ukstus jautāja Tenets, kad viņi kāpa lejā pa kāpnēm.

D�ouna paraustīja plecus.

-�� Kā es saprotu, pagaidām neko.

Tenets taustījās pēc pīpes.

-�� Iedzersim kafiju un paskatīsimies televi�zoru. Vienam vakaram emocionālu traumu man jau tā ir pārāk daudz.

Viņi iegāja viesistabā.

-�� Es atcerējos, ierunājās D�ouna. �ovakar skatījos No krasta līdz krastam un redzēju tavu jauno �efu. Viņ� ziņoja par tavu lie�tu un� Kas ar tevi notika?

Tcnets nupat atcerējās, ka viņ� �odien nebi�ja uzrakstījis nevienu vārdu ziņojumam.

Drako no rīta būs pārskaities.

-�� Kā jums �ķiet, kādu piemēru jūs rādāt?

Drako biju pārskaities.

�efs izbrauca ar roku caur īsi apcirptajiem, stieplēm līdzīgajiem, sprogainajiem, melnajiem matiem un nikni raudzījās Tenetā.

-�� Vai jūs dzirdējāt, ko pirms da�ām dienām es teicu �ajā pa�ā istabā? Viņ� ar pirkstu bakstīja galda virsmu, it kā gribētu ieurbties pa�a atmiņā. Ziņo�jumi, es teicu, ir atslēga visam. Detalizēti, precīzi, akurāti ziņojumi. Nu, es varu saprast, ja kaut kāda dīvaina iemesla dēļ jums paslīd kāja un neiznāk ziņojumā kaut ko izstrādāt pietiekami precīzi, bet tagad jūs man stāstāt, ka vakar neesat uzrakstījis vispār neko. Un tā ir slepkavības izmeklē�ana!

Emociju speķa katapultēts, Drako no sava krēsla pielēca kājās un uzbudināti sāka skraidīt pa kabinetu. Istabas izmēri ierobe�oja viņa kustības telpu, un Tenets sāka skaitīt: divi soļi no rakstāmgalda līdz logam, �etri no loga līdz durvīm, trīs no durvīm līdz rakstāmgaldam. Ar būk�ķi Drako apsēdās.

-��� Kāda veida atvaino�anos jūs varat piedāvāt?

-�� Baidos, ser, ka nekādu, kas jums būtu' pieņemama.

Ar varenu �ņācienu Drako izpūta caur nāsīm gaisu. Ja viņ� būtu pūķis, liesmu mēles stieptos pāri rakstāmgaldam un Tcncts pārogļotos. Drako acis nedaudz izspiedās.

-�� Domājat, ka es esmu dumj�, Tenet, ja?

Tenets saprata, kur ir kļūdījies.

-�� Nē, ser, es negribēju to teikt. Vienkār�i domāju, ka� nu, spriedu par to pēc savas sapra�anas. Es vienmēr atgādinu saviem vīriem, lai tie nepieļauj, ka personīgās problēmas sajau�cas ar darbu.

-�� Personīgās problēmas! Ceru, ka jūs nesē�at �eit, lai iestāstītu man, ka iemesls, kāpēc jusu ziņojums ir aizkavējies, nē, iemesls, kāpēc tā vispār nav, ir tāds, ka jums radu�ās personī�gas problēmas!

-�� Nu, ne tie��

-��� Mans Dievs, par ko pasaule ir pārvēr�tusies? Drako atkal bija ārā no krēsla un kājās. Kad tāds pieredzējis virsnieks kā jūs� Viņ� apstājās un, abas rokas atbal�stījis uz galda, noliecās uz priek�u, karā�damies virs Teneta kā eņģelis atriebējs. Jums ir problēmas! Visiem ir problēmas! Man ir problēmas, bet vai es pieļauju, ka tās man traucētu darbā? Nē, es to nepieļauju. Un vai zināt, kāpēc, Tenet? Vai man to vajadzētu tagad pateikt?

Tenets uz brīdi bi ja padevies. Ne vārda ne�sakot, viņ� nolieca galvu.

Drako iztaisnojās, uzmanīdams, vai viņam ir pievērsta uzmanība.

Tāpēc, ka eksistē pa�disciplīna. Kad es ienāku pa �im durvīm, es saku sev: "Goronvij," es saku, "tagad tā. Tagad atstāj visu aiz durvīm, zēn!" Un es tā daru, Tenet, daru. Un tāpat būtu jādara ari jums. Pa�nodall�anās, tāda ir atbilde. Pa�nodalī�anās.

"Tad tā tiek izrunāts Drako gandrīz vai neizrunājamais vārds," nodomāja Tenets.

No skaņas "p" vārdā "pa�nodall�anās" siekalas no�ķīda pār Teneta seju, un viņam nācās papūlēties apspiest divas vēlmes demonstratīvi noslaucīt seju un uzsprāgt smieklos. Drako uzvedība pēk�ņi viņam atgā�dināja kādu komēdijas tēlu. Tenets gandrīz vai gaidīja, ka viņ� pateiks kā priek�nieks Red�ija Perrinas lugā: "Es nenonācu tur, kur esmu �o�dien ar�"

Tomēr citādi te nekā jautra nebija. �is vīrs spēja ietekmēt Teneta karjeru, visu Teneta dzīvi. Teneta mieram bija būtiski svarīgas labas darba attiecības ar Drako. Un pa�laik Tenets sajuta vi�su, tikai ne miermīlību. Viņ� juta pazīmes, ka virsū nāk stress: rokas sa�ņaudzas, ausīs sāk �alkt asinis, spriedze un nelokāma apņēmība pārņem viņu no galvas līdz kājām. "Uzmanīgi," viņ� sevi pamācīja. "Neļauj viņam tevi izprovocēt! Nesaki neko tādu, ko vēlāk nāktos no�ēlot. Un vispirms nomierinies�" Apzināti viņ� atlaida rokas, atbrīvojās, neuzkrīto�i izpūta ilgi aizturētu elpu.

-� Jā, bet tas nav�

Drako pavicināja roku un atkal apsēdās.

-�� Es nu gan zinu, ko jūs gatavojaties teikt. "Tas nav viegli", to jūs gribējāt teikt. Protams, ka nav, bet vienmēr vajag censties. Mazliet pieredzes un pa�disciplīnas, tas arī viss� Viņa acis piemiedzās. Ceru, ka ne problēmas laulības dzīvē?

-�� Nē ser, Tenets noteikti paskaidroja. Es jau gatavojos paskaidrot, ka tāda situācija vairs neatkārtosies.

-�� Cerams. Ļoti priecājos, to dzirdēt. Krīze tātad jau ir pāri, vai ne? Drako dusmas manāmi bija pierimu�as. Viņ� atlaidās krēslā un noglauda zodu.

-� O, jā.

-�� Skaidrs. Labi. Tātad �o es esmu noskaid�rojis un ceru, ka drīkstu gaidīt, ka tas vairs neat�kārtosies.

-� Jā, ser pilnīgi.

Jau agrāk, rīta sanāksmes laikā, bija izlemts, ka Seldenas lietas izmeklē�ana ir jā�turpina. To noteica fakts, ka Mārcija iegrūsta ūdenī jau mirusi. Ar atvieglojuma sajūtu Tenets izgāja no Drako kabineta. Ārpusē, gaitenī, viņ� bezspēcībā nogrozīja acis. Izskatās, ka Drako var kļūt par krustu, kuru viņam nāksies nest ik die�nu.

Nokāpis lejā pa kāpnēm, Tenets uzmeta il�gu pilnu skatienu savam patvērumu solo�ajam kabinetam. Remontstrādnieki bija beigu�i koka darbus un tagad krāsoja sienas. Rit, viņi ap�galvoja, vēlākais rit pēcpusdienā viņ� varēs at�griezties.

Garastāvoklis uzlabojās. Tenets atgriezās kriminālizmeklē�anas kabinetā. Viņi ar Lainhemu jau bija apspriedu�i dienas plānu, un �orīt drīzumā priek�ā bija saruna, kuru viņ� īpa�i gaidīja. Pa to laiku bija sarunāta vēl viena vizīte pie Hammeriem. Ziņu ievāk�ana apstiprināja, ka Hammers tomēr bijis Greizajās Durvīs un pavadījis tur lielāko vakara daļu, pēdējās stundas laikā bārstīdams neskaidras dzērāja frāzes par kādu kuci, kura nozagusi to, kas pienācies viņam. Krodziņa saimnieks nospriedis, ka lamas attiecas vai nu uz Hammera sievu, vai draudzeni. Tomēr uzpeldēja kāda interesanta pretruna: drīz pēc tam, kad krodzinieks pamanījis, ka Ham�mers jau ir izdzēris daudz vairāk, nekā pienāk�tos, viņ� "izmetis" to ārā. Un tad Hammers nonāca tilta apkārtnē laikā, kad pār to gāja Mārcija.

-�� Un viņa sieva teica, ka misters Hammers neesot pārradies līdz pusvienpadsmitiem, pie�metināja Lainhems.

-�� Jā, interesanti, vai ne? Divdesmit piecas minūtes vai pusstunda, lai nosoļotu pārsimt jar�dus.

-�� Interesanti, ko viņ� pa to laiku darīja.

-�� Ja vien mēs varētu iegūt precīzākus laikus, nopūtās Tenets, kad viņi ar Lainhemu bija devu�ies ceļā uz Tīlfordgrīnu.

-� Taisnība. Viņi visi saka "apmēram tad un tad", vai ne? Nav jau, protams, nekāds brīnums, nav daudz tādu, kuri precīzi skatās pulkstenī, ja pēc tā nav īpa�as vajadzības. Bet tas nozīmē, ka katrā reizē jāpieļauj piecu vai desmit minū�u novirze� Ir viena lieta, kas liekas skaidra, viņi visi ir atradu�ies īstajā vietā apmēram īstajā laikā. Seldens izrādās sē�am uz soliņa tikai pārsimt jardus tālāk, Edīte Fipsa iet uz pastu ar vēs�tulēm, D�osijas māte ir atceļā no Menoras, padomnieks Lomekss ir ceļā uz krodziņu, un tagad mēs noskaidrojam, ka tur ir bijis arī Red�s Hammers.

-�� Kojās par viņiem domājat, Maik?

Vakar neiznāca laika apspriest abu ap�ciemojumu pie Hammeriem.

-� Varu derēt, ka viņas zilumi nav radu�ies, ieskrienot durvīs.

-�� �is jau nu ir īstākais sievas dauzītājs, kā�du jelkad gadījies redzēt, piekrita Tenets.

-�� Es nekad neesmu varējis saprast, kāpēc sievietes to cie�.

-�� Jūs labi zināt, ka to jāņem kompleksi. Lielākajā daļā gadījumu bailes. Varu iedomāties, ka viņām nāktos pārciest vēl lielāku varmācību, ja viņas aizietu no vīriem vai mēģi�nātu oficiāli iz�ķirties. Jūs ta�u esat dzirdējis par tiem daudzajiem gadījumiem, kad biju�ais vīrs, kur� negrib samierināties, ka ir palicis viens, moka, sit vai pat nogalina sievieti. Un ir labi zināms, ka daudzas sievietes tā vien meklē ne�ēlīgus vīrie�us, un tas pats stāsts atkārtojas atkal un atkal.

-�� Vai �ī misis Hammere ir viņa pirmā sie�va?

-�� Tāds iespaids man radās no Edītes Fipsas stāstītā.

-�� Katrā ziņā man ienāca prātā, ka vīrie�i, kuri ir pieradu�i sist savas sievas, tā dara ar visām� Mēs jau runājām, ka tā varbūt gāja bojā misis Seldena. Kāds viņai iesita strīda kar�stumā�

-�� Piekrītu, tas ir ļoti iespējams. Tenets nolaida logu savā pusē. Bija dzirksto�a aprīļa diena. Debesīs, kuru zilums atgādināja neaiz�mirstulītes dārziņos pie koted�ām, spirgts vējiņ� dzenāja baltus, pūkainus mākonī�us.

-�� Faktiski vienīgais aizdomās turamais, kur�, kā liekas, nav atradies notikuma vietas tu�vumā, ir Harijs Grinlīfs.

-�� Pēc tā, kā virzās mūsu lieta, es ar to ne�rēķinātos.

Tālāk viņi brauca klusējot. Tad Lainhems ierunājās:

-� Ser�

-�� Jā? Lainhemam neraksturīgs biklums viņa balsī brīdināja Tenetu, ka ser�anta sakāma�jam nebūs nekā kopīga ar darbu.

-�� Es tikai gribēju pateikt, ka� Nu, mēs ar Luīzi aprunājāmies, un jums ir izrādījusies tais�nība� Man nebija ienācis prātā, cik garlaicīgi viņai ir bijis, cik bezcerīga likusies situācija. Kā jau teicu, nevis tāpēc, ka viņa nemīlētu mazuļus, vienkār�i� Nu, mēs jau visu tajā vakarā izrunājām, vai ne? Vispār man �ķiet, ka pie kaut kādas skaidrības mēs ar Luīzi tikām. Viņa septembrī, kad Mendija sāks apmeklēt rotaļu grupu, pameklēs kādu darbu uz pusslodzi.

-�� Un viņa vairāk neuzstāja, ka jums jāiet projām no policijas?

-Nē.

-��� Labi. Pat lieliski.Tenets nespēja ap�spiest pa�apmierinātības uzliesmojumu.

Vecais, pelēkais furgoniņ� bija piebraukts misis Hammeres koted�as priek�ā. Hammers un viņa sieva cīnījās ap dīvāngultas pamatni.

-��� Kādas problēmas? jautri pajautāja Tenets.

-�� Nekā tāda, ar ko mēs nevarētu tikt galā pa�i. Cel to kāju augstāk, Dora, un pastum maz�liet pa kreisi no sevis! Pa kreisi, tu stulbā govs, nevis pa labi. Tagad velc!

Velc?

Gulta izslīdēja kā korķis no pudeles, un misis Hammere nokrita uz ceļgaliem. Melnos svārkus viņa bija nomainījusi ar izbalēju�ām d�insu biksēm, sarkano svīteri ar bezkrāsainu vīrie�u kreklu. Piedurknes bija uzrotītas gandrīz vai līdz elkoņiem. Hammers uzmeta viņai nepa�cietīgu skatienu, un sieviete pietrausās kājās, paceļot roku, lai notrauktu no acīm matu �ķip�snu. Platā krekla piedurkne noslīdēja, atklājot svaigus zilumus uz delma maigās ādas. Viņa pa�manīja Teneta skatienu un nosarkusi steidzīgi nolaida roku.

Tenets redzēja, ka furgoniņ� ir piekrauts ar mājsaimniecības precēm.

Hammers pacēla vienu gultas galu.

-�� Aiziet! viņ� uzsauca sievai. Viņa no�liecās, pacēla otru gultas galu, un viņi sāka virzīties pa �auro taku uz atvērtajām ārdurvīm.

-�� Ievācaties? pajautāja Tenets.

Viņi ar Lainhemu sekoja Hammeriem pa taciņu.

Hammers nometa savu gultas galu, ka tas nokrak�ķēja, iztaisnojās un kareivīgi pagriezās pret Tenetu.

-�� Nu un kas, ja mēs ievācamies?

-�� Visai bezjēdzīgi jūsu situācijā, vai jums tā neliekas? Kā varu iedomāties, misis Seldena ļoti uzmanījās, lai juridiskais līgums par koted�as pirk�anu būtu pilnīgi dro�s. Pēc neilga laika jums atkal nāksies izvākties.

-�� Neticiet tam! Man jau vakar nācās iz�domāt. Kāda jēga iztīrīt māju un atstāt viņiem to tuk�u? Tas būtu, il kā pasniegt to viņiem uz paplātes. Man jābūt uz vietas, jāaizstāv savas tiesības uz īpa�umu. Hammers paskatījās pār plecu ar saimnieka acīm. Nē, ja viņi grib cīniņu, viņi to dabūs. Esmu nolēmis padarīt tā uzblīdu�ā Baseta dzīvi par elli, kamēr mēs atradīsim, kā tikt galā ar to līgumu. Viņ� paņē�ma no aizauss izsmēķi, aizdedzināja to, iepūta dūmus Tenetam sejā un iesmējās. Jūs vismaz zināt, ka �o īpa�umu viņa ir izkrāpusi pilnīgi ne�likumīgi. Hammers pagriezās, lai atkal paceltu gultu. Un tagad, ja jūs neiebilstai�

-� Tikai pāris jautājumus, mister Hammer, Lainhems ātri nobēra.

Hammers pagriezās.

-�� Kas tad �oreiz?

-��� Runa būs par otrdienas vakaru, tur�pināja ser�ants. Misis Hammere, jūs teicāt, ka jūsu vīrs pārnāca mājās ap� Viņ� izlikās, ka pēta piezīmju grāmatiņu. Ap pusvienpadsmitiem.

Viņa uzmeta Hammeram nemiera pilnu skatienu.

-Jā.

-�� Bet, pēc Greizo Durvju saimnieka teiktā, mister Hammer, jūs palūdza aiziet tūlīt pēc desmitiem.

-�� Tie�ām? Hammers paraustīja plecus. Ja jau viņ� tā saka. Es ne velna no tā vakara neatceros. Biju bez filmas. Viņ� piespieda rokas pie krūtīm, un pa�apmierināts, lielīgs smaids pacēla viņa lūpu kaktiņus.

"Dro�i vien pārliecināts, ka piedzer�anās ir vīri�ķības apliecinājums," nodomāja Tenets.

-�� Mēs brīnījāmies, kā jūs varējāt iet pārsimt jardus gandrīz pusstundu.

Hammers atkal paraustīja plecus.

-�� Izo�ņājat mani. Neatceros ne mazākā sīkuma.

-�� Oh� noelsās viņa sieva.

Visi trīs vīrie�i paskatījās uz viņu. Sieviete nemierīgi sakustējās.

-� Es tikai taisījos teikt� Liekas, ka otrdien Red�u kāds atvilka mājās.

Protams! Tenets atcerējās divus vīrus, ku�rus Lomekss tajā naktī ceļā uz krodziņu bija redzējis �o koted�u priek�ā. Kāpēc viņ� agrāk nebija sapratis, ka vienam no tiem jābūt Hammeram?

Bet tādā gadījumā kas bija otrs?

Hammers un Lainhems ierunājās reizē.

-� Tu man to neteici�

-� Jūs pirms tam par to neteicāt�

Viņa ignorēja Lainhemu, lai atbildētu vīram.

-� Tu man to nejautāji.

-�� Kas viņ� bija?

"Interesanti," iedomājās Tenets, "vai viņ� vienmēr uzrunā sievu tik rupji, gandrīz brutāli."

-�� Es nezin' ta�u.

-�� Stulbā kuce, nomurmināja Hammers, kamēr Lainhems uzdeva jautājumu.

-�� Jūs sakāt, ka jums liekas kāds atveda jūsu vīru mājās. Kas jums liek tā domāt?

-�� Pie durvīm pieklauvēja. Kad es atvēru, Red�s sēdēja uz kāpnēm, atspiedies pret sten�deri. Un kāds vīrietis attālinājās. Viņ� pa�laik pazuda aiz stūra tilta virzienā.

-�� Un jums nav ne jausmas, kas varēja būt tas cilvēks?

Bet misis Hammere neatbildēja. Viņa skatījās uz vīru.

Hammers nekustīgi vērās sev priek�ā, tuk�umā, lūpas viegli pavēris, acis piemiedzis, it kā viņam nupat būtu ienākusi prātā kāda doma.

-�� Mister Hammer? ierunājās Lainhems.

Misis Hammere pieķērās vīram pie rokas.

-� Kas noticis, Red�?

Viņ� pakratīja sievas saņemto plaukstu.

-� Nekas.

-�� Bet tu�

-� Es teicu nekas!

-�� Kaut ko atcerējāties, ja? jautāja Lain�hems.

Hammera skatiens fokusējās uz ser�antu.

-� Ja jūs domājat, ka esmu atcerējies, kā nogrūdu Mārciju no tilta, jums vajadzēs padomāt vēl. Paklausieties, mums vēl ir daudz darāmā. Ja esat jau pabeigu�i�

- Jums jāsaprot, ka apstākļi ne visai runā jums par labu, mister Hammer, viņu pārtrauca Tenets. Ja jūs kaut ko atceraties vai kaut ko esat redzējis, vai dzirdējis ceļā no krodziņa uz mājām, lūdzu, izstāstiet mums un tūlīt pat! Tas ir jūsu pa�a interesēs.

-�� Neuztraucieties! Es pats esmu daudz vairāk ieinteresēts glābt savu kaklu nekā jūs.

-��� Ceru, ka jūs pagaidām nedomājat izbraukt no �ī apvidus?

-�� Ja gribēsiet, jūs zināsiet, kur mani atrast.

-��� Manuprāt, misis Hammeres māte, uz ceļiem nokritusi, lūdzās, lai viņ� atdabūtu ko�ted�u, teica Lainhems, kad viņi brauca projām. Iedomājieties, dzīvot ar tādu znotiņu! It īpa�i, ja jādzīvo zem viena jumta!

-�� Beidziet! Negribas par to pat domāt.

Bet Teneta balss skanēja izklaidīgi. Domās viņ� jau atradās pie nākamā iztaujājamā.

Tas bija tas, ko viņ� visu rītu ar nepacietību bija gaidījis.

-�� Viņ� ir garā�ā.

Misis Pringla, biju�ā Tīlfordgrīnas pa�matskolas direktora sieva, bija maza auguma, apaļīga sieviete ar sasprogotiem matiem. Viņa balstījās uz alumīnija spieķa.

Viņai stāstot par vīra atra�anās vietu, Tenetu ieintriģēja viņas balss intonācija: tas bija samierinā�anās, iecietības un, jā, viņ� par to bija

pārliecināts, jautras priek�nojautas sajaukums.

Ar ko Pringls varēja nodarboties garā�ā?

-�� Es jūs aizvedī�u.

-�� Nav vajadzības. Esmu pārliecināts, ka mēs pa�i viņu atradīsim.

Bet viņa neatlaidās, un Tenets un Lainhems sekoja viņas lēnajai, bet apņēmīgajai gaitai pa asfaltēto celiņu bungalo priek�ā. Lai ar ko arī Pringls nodarbojās, būdams pensijā, tā nebija dārzkopība. Mazais zāles pleķītis mājas priek�ā bija nopļauts nelīdzeni, un, ja arī dobēs ap to kādreiz augu�as puķes, tad tās jau sen savu mu�u bija nodzīvoju�as.

Tikko viņi nogriezās ap stūri, atklājās zema saliekamā tipa betonēta konstrukcija. Tā bija vis�maz divreiz tik gara, cik jābūt normālai garā�ai. Sienā, kura slējās pret iek�ējo dārzu, pletās iebūvēts, neparasti gar� logs, un Tenets iein�teresēts pamanīja, ka metāla slēģi, līdzīgi tiem, kādus lieto veikalu dro�ībai pret zagļiem, pie abiem logiem bija ierīkoti tā, lai tos varētu uzrul�lēt un norullēt, un vēl te bija slīdo�as paceļamās durvis.

Ko Pringls te varēja glabāt?

Iespējamās atbildes izskrēja caur Teneta smadzenēm: antīka, sevi�ķi vērtīga ma�īna? Tikai pirms da�ām dienām viņam avīzē gadījās redzēt 1925. gadā ra�otu, ar sudrabu pārklātu Phantom Rolls attēlu. Nopirkts 1970. gadā par divtūksto� mārciņām, tagad tas bija vērts simts tūksto�us mārciņu. Bet �eit, veca Tllfordgrīnas pensionāra garā�ā? Vai varbūt misters Pringls ir viens no tiem trakajiem izgudrotājiem, kuri visu savu laiku pavada, strādājot pie kāda bezcerīgi nepraktiska Ikara spārnu tipa izgudrojuma, ku�ram vērtība atrodama tikai viņa pa�a murgainajā iztēlē?

D�erald?

Misis Pringla cīnījās ar smagajām durvīm. Lainhems piesteidzās viņai palīdzēt.

Atspiedusies uz sava spieķa, misis Pringla atkāpās un ar triumfa un uzjautrinājuma sajauku�ma izteiksmi vēroja viņus.

Lainhemam aizrāvās elpa.

Visu garā�u aizņēma jostas augstumā izbūvēts dzelzceļa modelis. Te pletās neiedomā�jami liela un sare�ģīta dabas ainava: pakalni un ielejas mijās ar mazām pilsētiņām, kuras veidoja mājiņas, veikali, viesnīcas, krodziņi un au�toma�īnu stāvvietas; tuneļi, tilti un viadukti; stacijas un dzelzceļa atzarojumi; rinda pēc rindas paralēlu slie�u ceļu; un bez tā visa du�iem neparasti smalku pasa�ieru vilcienu, daudzi no kuriem traucās pa slie�u ceļiem, pa galvu reibi�no�i sare�ģītiem mar�rutiem. Vidū ar svēt�laimīgu aizrautību, pārraugot visu �o trakojo�o darbību, stāvēja gar�, ceļamkrānam līdzīgs, pavecs vīrs ar retiem, sirmiem matiem un lab�sirdīgām, zilām acīm, kuras tagad �ķielēja sievas balss virzienā.

-� Te kāds grib ar tevi runāt, D�erald.

Lainhems bija aizmirsis, ka atrodas darbā.

Kā sapnī viņ� pagāja uz priek�u, ar acīm aprī�dams brīnumu, kur� atklājās viņa priek�ā. Pārsteigumā viņ� �ūpoja galvu.

-�� Nekad agrāk man neko tādu nav gadījies redzēt, viņ� elsa.

Pringls, skatoties uz Lainhemu, sajuta, ka tā entuziasms ir neviltots, un da�u sekun�u laikā viņi jau bija ieslīgu�i sarunā, piebārstītā ar tādiem tehniskiem terminiem, par kuru eksisten�ci Tenets nekad agrāk nebija pat dzirdējis. Uz�jautrināts inspektors pacietīgi gaidīja. �oreiz viegli izdosies panākt, lai liecinieks viņu priek�ā atveras. Lainhems brīni�ķīgi gatavoja augsni.

-���� Vai dzirdējāt, ser? Septiņi simti piecdesmit pēdas slie�u ceļu! Lainhems pievērsa Tenetam mulsuma pilnu seju, bet viņa izteiksme, sastopoties ar Teneta skatienu, mainījās. Viņ� atskatījās uz Pringlu un tad uz maketu. Piedodiet, ser, viņ� nomurmināja. Mazliet aizrāvos.

-�� Un kāpēc gan ne? Tenets uzsmaidīja Pringlam. Ne jau katru dienu izdodas ieraudzīt kaut ko tādu. Kādam, kas kaislīgi aizraujas ar dzelzceļa modeļiem, tas varētu likties kā viens no septiņiem pasaules brīnumiem.

Pringls lepnumā staroja.

-�� Tā būve man ir aizņēmusi trīsdesmit gadus.

-�� Un inspektors stāvēs te vel vienus trīs�desmit gadus un klausīsies par to, ja tev ļaus

vaļu! iesaucās vina sieva balsī, ar kādu iecietīga māte uzrunā savu kaprīzo bērnu. Ir pusvien�padsmit. Laiks brokastot. Nāciet mājā, inspektor, tur jums būs ērtāk.

Pringls pazuda skatienam un pēc mirkļa izlīda no maketa apak�as.

-��� Kļūstu jau mazliet par vecu �im, viņ� pukojās, lēnām sliedamies kājās un atliekdams kaulaino augumu, it kā tas sastāvētu no divām atsevi�ķām daļām. Viņ� saņēma sievas roku, un, atspiezdamies uz viņas spieķa, viņi abi sāka soļot pa betonēto celiņu, atgādinādami D�eku Spretu un viņa sievu pēc sevi�ķi izmeklētām pusdienām.

-�� Nezināju, ka jūs aizraujaties ar dzelzceļa modeļiem, pusbalsī Tenets uzrunāja Lainhemu.

Lainhems izskatījās nokaunējies.

-��� Patiesībā pēdējā laikā es vairs tos nckolekcionēju. Nevaru atļauties. Bet kādu die�nu atkal atsāk�u, kad bērni būs izaugu�i. Visi mani modeļi ir sapakoti kastēs.

-�� Iztaujā�anu sāciet jūs, Tenets steidzīgi ieteica, kad viņi tuvojās ārdurvīm. Tālāk im�provizēsim.

-� Labi.

-��� Nāciet �eit un sēdieties, lūdza misis Pringla. Es pagatavo�u kafiju.

Tā bija omulīga, grāmatplauktu rindām pil�na viesistaba, kuras logi izgāja uz savvaļā atstāto aizmugures dārzu. Visi trīs vīrie�i apsēdās ērtos, ar kokvilnas mēbeļdrānu pārklātos atpūtas krēs�los, atstājot ortopēdisko krēslu misis Pringlai, ja viņa vēlāk nolems pievienoties viņiem. Par spīti siltajai dienai, gāzes kamīns kurējās pilnā sparā, un istabā bija pārāk karsti.

-�� �ķiet, ka runa būs par Mārciju, Pringls paliecās sāņus, lai izņemtu no kabatas pīpi, un sāka to tīrīt, padauzot pīpes galviņu pret bieza stikla pelnutrauku uz galdiņa blakus viņa krēs�lam.

Tenetam tūlīt pat ienāca prātā ak, kaut ari viņ� varētu uzsmēķēt, bet, tā kā saruna nupat tikai sākās, bija par agru. Gaisotne vēl nav tik at�brīvota, lai lūgtu atļauju pievienoties saimnie�kam, turklāt divas kūpo�as pīpes vienā istabā� nezin vai Lainhemam tas patiktu.

-�� Kā nojau�u, jūs neesat pārliecināti, ka tas ir nelaimes gadījums? Pringls skatījās uz Tenetu.

-� Pagaidām ne.

-�� Mēs, protams, esam dzirdēju�i �ādas tā�das baumas. Tādā miestiņā kā Tīlfordgrīna no�slēpumi ilgi neglabājas.

-��� Kādas tie�i baumas jums ir gadījies dzirdēt? jautāja Lainhems.

Pringls izpūta cauri pīpes iemutei, lai būtu dro�s, ka tā ir tīra," un uzmeta Tenetam viltīgu skatienu.

-��� Visda�ādākās: ka Mārcija ir no�auta, no�ņaugta, nodurta vai visvienkār�ākais paņēmiens un tāpēc dro�i vien visiespējamākais nogrūsta no tilta.

Lainhems pacēla uzacis.

-�� Kas nogrūdis�

-�� Visbie�āk par vainīgo izvēlas viņas vīru.

-�� Vai tam ir kāds īpa�s iemesls?

Pringls paraustīja plecus.

-��� Patiesībā nav. Dro�i vien tāpēc, ka viņ� bija viņai vistuvākais un tāpēc pirmais, uz kuru var domāt. Bet pēdējo divdesmit �etru stundu laikā ir nāku�i klāt vēl da�i kandidāti no malas. Red�s Hammers, piemēram. Vecā misis Hammere bija tāds kā vietējais izziņu birojs, un viņa neslēpa, ka ir iesaistījusies misis Seldenas sistēmā un pārdevusi savu mājiņu. Visi jau gaidī�ja, kas notiks, kad par to uzzinās Red�s, un garām nav paslīdējis arī tas fakts, ka jūs esat viņu apciemoju�i. Tad vēl ir Edīte Fipsa, jo, cik zināms, tajā pēcpusdienā Mārcija viņu atlaida no darba. Nejautājiet man, no kurienes �īs klusās baumas sākas! Un vēl arī Greisa Trimbla. Bau�mo, ka tajā vakarā viņa, degdama zilās ugunīs, aizskrējusi uz Menoru. Dro�i vien viņa nav mierā, ka D�osija pavada Menorā tik daudz lai�ka�

-�� Vai jums pa�am kāds no �iem variantiem liekas ticamāks par pārējiem?

-� Nevarētu teikt. Mārcijai vienmēr ir bijis talants noskaņot ļaudis pret sevi, lai gan varbūt tomēr nē. Varbūt būtu pareizāk teikt, ka viņa pil�nīgi ignorēja pārējo uzskatus. Katrā ziņā es nekad neesmu varējis saprast, kāpēc misis Seldena vienmēr bija ļaudīm acīs.

Atvērās durvis, un ienāca misis Pringla, stumjot pa priek�u ratiņus.

-�� Viņa gan nebija nevienam acīs, kad sāka iet skolā, atceries? Kādus divus, trīs gadus viņa patiesībā bija atstumta malā. Man viņas vienmēr bija ļoti �ēl� Misis Pringla pasniedza viņiem aromātisku kafiju un kūku ar ķir�u ievārījumu.

-�� Kāpēc? jautāja Lainhems.

Misis Pringla uzmanīgi apsēdās orto�pēdiskajā krēslā un paņēma savu kafijas tasīti.

-�� Patiesībā te bija vairāki da�ādi iemesli. Manuprāt, vislielākā vaina slēpās viņas tēvā. Viņ�, ziniet, mēdza sist meitenes māti. Un, ja ceļā patrāpījās Mārcija� Tik daudzas reizes redzēju, ka bērns atnāk uz skolu vienos zilu�mos.

-�� Vai par to netika ziņots bērnu aizsar�dzības biedrībai?

-�� Tika gan. Viņi nepārtraukti interesējās par meitenes dzīves apstākļiem. Bet Mārciju savā uzraudzībā viņi tā arī nepaņēma, jo te nebi�ja darī�ana ar tādu iepriek� nodomātu un ne�mitīgu cietsirdību, par kādu tik bie�i dzird mūs�dienās, bet vienalga� Es bie�i iedomājos, cik ļoti viņa baidījās no piektdienu vakariem, kad tēvs saņēma algu un taisnā ceļā devās uz Durvīm.

-�� Un viņa ta�u vienmēr bija pusbadā, vai ne, Gvcn? Pringls piebilda. Ēdamajam jau nauda nekad nepalika pāri. Mārcijai nepie�ķīra skolas brīvpusdienas, jo vismaz teorētiski viņas tēvs pelnīja pietiekami, lai par tām varē�tu samaksāt. Liekas, ka viņa praktiski iztika ar maizi un margarīnu kad paveicās. Maizīti ar margarīnu viņa parasti ņēma uz skolu pus�dienām, un visai bie�i meitene, paslēpusies zem sola, ēda to, pirms vēl bija sāku�ās stun�das. Tādā badā viņa bija. Un pēc tam, protams, visu dienu vairs nebija, ko ēst, un nebija arī cerību, ka kaut kas atradīsies vakarā mājās� Viņa vienmēr izskatījās tik bāla un neveselīga. Mēs ķērāmies pie visādām viltībām, lai paslepus iedotu viņai kaut ko ēdamu, lai viņai nebūtu jākaunas no pārējiem bērniem, vai ne, Gven?

Misis Pringla savilka degunu.

-�� Un vēl no Mārcijas nāca smaka! Domāju, ka viņas māte nezin vai kādreiz iedomājās mei�teni novannot vai apmainīt viņai bik�eles. Un jūs jau zināt, cik bērni reizēm var būt ne�ēlīgi� Beigu beigās es neizturēju un pati nopirku viņai pusduci apak�biksī�u, un noliku viņai tīras katru rītu, kad viņa ieradās skolā. Mums pa�iem bērni nekad nav biju�i, un man patie�ām bija rūgti noskatīties, ka pret bērnu izturas kā pret kādu izstumto, kaut gan viņ� pats nav ne kripatiņu vainīgs.

"Nav jābrīnās, ka Mārcijā bija radusies tā�da apņēmība izķepuroties," nodomāja Tenets. "Tāda bērnība atstāj nogulsnes dvēselē."

-�� Vai viņas māte par to neuztraucās? pa�jautāja Lainhems.

-��� Manuprāt, misis Kārtere bija tik iebaidī�ta, ka ne par ko vairs nespēja rūpēties. Jums būtu vajadzējis redzēt, kāda tajos laikos bija viņu mā�ja! Godīgi sakot, bail pat par to runāt, bet, kad vīrs aizgāja bojā nelaimes gadījumā, tā viņai bija īsta svētlaime. Pēc tam viņa pārvērtās, kļuva glu�i cita sieviete. Bet nepagāja ilgs laiks, un Mārcija apprecējās. Viņa, protams, izgāja pie vīra ļoti jauniņa. Nevarēja vien sagaidīt, kad tiks projām no mājām.

-� Tas, ko jūs stāstāt, īsti nesaskan ar minēto par viņas popularitāti, iebilda Tenets.

-��� Ak, tas sākās vēlāk, paskaidroja Pringls.

-��� Bet tajā laikā mums kaut ko vajadzēja darīt, turpināja viņa sieva. Bija skaidrs, ka mājās nekas uz labo pusi neies, un beigu beigās D�eraldam ie�āvās prātā lieliska ideja. Kad Mār�cija bija kādus astoņus gadiņus veca, pietiekami, lai meitene mācētu nomazgāties pati, viņ� skolā uzsāka kampaņu cīņai par higiēnu. Sarunāja konsultantu, kur� nāca uz skolu un runāja ar bērniem, izsūtīja vecākiem pamācības un veica vēl visādus pasākumus. Nu, Mārcija nebija inuļķe un ātri visu saprata. Nepagāja ilgs laiks, kad bija redzami augļi. Mārcija bija tīra, no viņas nenāca smaka. Meitene pat iemācījās iz�mazgāt matus un uz skolu nāca tīrās drēbītēs. Mēs bijām sajūsmā, vai ne? Viņa kļuva glu�i cits bērns. Un interesanti bija noskatīties, kā uz to reaģēja pārējie bērni. Mārcija tā pārmainījās, ka skolas bērni nesaprata, ko domāt. Sākumā viņi it kā ietvēra viņu lokā, ieturot distanci, bet tad palēnām sāka tuvoties�

-� Kā uz to reaģēja Mārcija?

-�� Sākumā viņa bija ļoti nedro�a, vai ne, D�erald? Aizdomu pilna. Bet izturējās brīvi, vienmēr brīvi. Manuprāt, tie�i tas pārējos iein�triģēja, tas, ka meitene tūlīt pat neatbildēja uz viņu tuvo�anās mēģinājumiem. Beigu beigās tie sacentās savā starpā, lai iegūtu viņas labvēlību. Kolosāli, vai ne, D�erald?

-�� Burvīgi.

"Patiesībā tur nav ko brīnīties," nodomāja Tenets. Jau agrāk viņ� tik bie�i bija redzējis, kā egocentriska personība, kurai visi riņķo apkārt un cen�as iegūt labvēlību, izvairās no tās. Un Mārcijas gadījumā tas bija saprotams. Kad dzīve bijusi tik grūta kā viņai, tad vissvarīgākā kļūst pa�saglabā�anās funkcija. Likteņa ironija, ka tie�i �ī Mārcijas rakstura iezīme beigās varēja izrādīties par viņas bojāejas cēloni.

-� Piedodiet, ka jautāju, misis Pringla, bet no jūsu stāstītā paliek iespaids, ka jūs bijāt ļoti cie�i saistīta ar skolas dzīvi. Vai arī kaut ko mācījāt?

Viņa iesmējās tā, ka sārtie vaigi savilkās, vēl vairāk atgādinot ābolus, un paskatījās uz vīru.

Pringls pa�ūpoja galvu.

-�� Nē, viņa nemācīja, bet tajos laikos mēs dzīvojām skolas mājā. Tagad, protams, kā tas ir noticis ar daudzām lauku skolām, ēka ir pārvēr�sta par privātmāju. Apkaunojo�a lieta, tā es domāju. Vecā ciemata skola lielā mērā bija daļa no kopienas sirds. Tāpat kā baznīca, tā vienoja ciemata ļaudis tādā veidā, kāds �odien lielākajai daļai liekas neizprotams. Praktiski katrā ciemata ģimenē bija kāds bērns vai mazbērns, un tam kāds brālēns vai māsīca skolā, un, ja ļaudis nepazina visus, kas gāja skolā, tad kādu jau nu noteikti. Kad skolas slēdza, ciemata dzīvē zuda kaut kas ļoti būtisks. Un tajos laikos, kā jau tei�cu, direktors dzīvoja skolas ēkā, un direktora sie�va nevarēja nodalīties no bērniem, pat ja to būtu gribējusi. Tie viņai bija apkārt visu dienu, un viņa pazina bērnus tikpat labi kā skolotāji.

-�� Kad pārējie bērni aprada ar pārvērtību, par kuru jūs stāstījāt, jautāja Lainhems, vai ap Mārciju izveidojās kāds noteiktu draugu pul�ciņ�?

-��� Viņas "kompānija", jūs domājat? Jā, viņi bija �etri. Pringls skaitīja uz pirkstiem. Edīte

Fipsa, Red�s Hammers, Greisa Geitsa tagad viņa ir Greisa Trimbla un Henrijs Geitss, Greisas brālis.

-��� Kas notika ar Henriju? jautāja Lainhems. Vai viņ� vēl ir �ajā apkaimē?

-��� Ak, nē. Tas ir visai skumji, atbildēja Pringls. Nē, viņa te nav. Paldies, mīļā, man vairāk ne. Viņ� ar galvas papurinā�anu atteicās no sievas piedāvātās kafijas, tad pagaidīja, kamēr misis Pringla piepildīja Lainhema tasīti un pasniedza Tenetam vēl vienu gabaliņu kūkas. Tenets ar skaudību ievēroja, ka Pringla pīpe velk labi.

-� Kas ar viņu notika? jautāja Lainhems.

-�� Mēs nojau�am, ka viņ� iemīlējās Mārcijā. Tas, protams, notika daudz vēlāk, kad viņi jau paaugās līdz padsmitnieku vecumam. Sākumā viņi bija tikai draugi, bērni, kuri kopā spēlējas. Edītes tēvs strādāja par virsdārznieku Menorā, un viņi piecatā mēdza daudz laika pavadīt Menoras laukos. Viņi, protams, pamanījās netrāpīties īpa�niekiem acīs, bet, kā varat iedomāties, pārējie ciemata bērni viņus par �ādām privilēģijām apskauda. Un �īs trīs mei�tenes un reizēm arī abi zēni bie�i bija redzami kopā. Skaidrs, tad, kad viņi paaugās, viņu at�tiecības mainījās. Vispirms Edīte iemīlējās Hen�rijā. Viņi turējās kopā cik? Kādus se�us mēne�us, pareizi, Gven?

-� Tā apmēram bija. Nelaime tāda, ka �ī aizrau�anās patiesībā eksistēja tikai no vienas puses. Henrijs necēla iebildumus, bet patiesībā tā bija Edīte, kura turēja gro�us savās rokās. Mi�sis Pringla nopūtās un notrauca da�as kūkas drupa�as no sava pla�ā klēpja. Nabaga Edīte! Domāju, ka viņa ar to nekad nespēja samieri�nāties.

-�� Nelaimīgā kārtā tad Henrijs līdz ausīm iemīlējās Mārcijā.

-�� Mārcija gan viņam lielas cerības nedeva, kodīgi iestarpināja misis Pringla.

-� Tas jau arī neko nebūtu mainījis. Viņ� tā vai tā pamestu Edīti.

-�� Tomēr Mārciju joprojām uzskatīja par Edītes draudzeni. Tas viss sakrita tik nelaimīgi. Kā varat iedomāties, inspektor, Edīti dzīve nav daudz lutinājusi, jo visus �os gadus nācās rūpēties par māti. Henrijs Geitss bija viens gais�mas stars viņas dzīvē. Un, viņa sa�utu�i piebil�da, nebija jau tā, ka Mārcija patiesībā būtu viņu gribējusi. Tajā pa�ā brīdī, kad patrāpījās labāka iespēja, viņa pameta to, kā nomet karstu kartupeli.

-�� Kas arī ir aplinkus atbilde uz jūsu jau�tājumu, ser�ant, teica Pringls. Henrijs Geitss aizgāja no ciemata, kad Mārcija pameta viņu, un tā arī vairs nav atgriezies.

-�� Un ne jau tikai Edīte dabūja ciest, turpināja misis Pringla. Greisa, viņa māsa, ari nonāca �ausmīgā situācijā. Viņu tēvs bija miris jau sen, un māte nomira, kad bērniem bija kādi trīspadsmit, �etrpadsmit gadi. Tātad, kad Henrijs aizgāja, viņa palika pilnīgi viena.

-�� Un arī Redzam Hammeram nebija pārāk daudz prieka. Viņi ar Henriju gadiem tika uzskatīti par sirdsdraugiem. Cita drauga viņ� tā arī neatrada, un, kamēr atstāja ciematu, viņ� mētājās te kā nomaldījusies avs.

-��� Henrijs bija tik skaists zēns, misis Pringla gremdējās atmiņās. Ne tāds kā Rcd�s. Red�s bija tāds liels lempis, vai ne?

Pringls nolika pīpi uz pelnutrauka.

-�� Un, cik ir gadījies redzēt, viņ� daudz nav izmainījies. Un arī daba viņam bija tāda draņ�ķīga� Inspektor, es nevaru vien nobrīnīties, ka�mēr mēs te sē�am� Kādēļ jūs pie mums esat at�nācis? Nespēju iedomāties, kā viss �is, kas noti�cis pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem, var saistīties ar Mārcijas nāvi pagāju�ajā otrdienā.

-��� Kopējā aina, atbildēja Tenets. Es cen�os izprast, kas par cilvēku ir bijusi Mārcija, un jūs man esat ārkārtīgi palīdzēju�i. Viņ� piecēlās. Es jums abiem esmu ļoti pateicīgs. Viņ� uzsmaidīja misis Pringlai. Jūsu ceptā kū�ka bija lieliska. Tenets uzmeta skatienu Lainhemam, kur� joprojām sēdēja. Ser�ant, vai ir vēl kaut kas, ko jūs gribat pajautāt?

Lainhemam sārtums kāpa vaigos.

-�� Ē, jā, ser, bet tas nav saistīts ar darbu.

Tenets pasmaidīja, bet Pringls sāka starot.

Jūs gribat atnākt un tuvāk apskatīt manu dzelzceļu! Jebkurā laikā, ser�ant, jebkurā laikā.

Tenets bija nepacietīgāks. Viņ� ātrāk gribē�ja doties tālāk. Viena roka kabatā jau tvēra pēc pīpes. Viņam niezēja nagi pīpi izvilkt un aiz�smēķēt. Turklāt bija pusdienlaiks, pats labākais, lai noķertu mājās Greisu Trimblu, vienīgo no mazās kompānijas, ar kuru viņi vēl nebija runāju�i, izņemot, protams, viņas pazudu�o brāli. Lainhems joprojām runājās ar Pringlu, un Tenets viņam neuzkrīto�i piebikstīja. Ejam!

Viņ� ar nepacietību gaidīja, vai Greisas izskats atbildīs viņas vārdam [1] . Kā kārdino�ās D�osijas mātei viņā jābūt kaut kam īpa�am.

Tomēr gēni, kuri tik dāsni apdāvināju�i viņas brāli un meitu ar skaistumu, nelaimīgā kārtā bija pagāju�i garām Greisai Trimblai. Viņa izrādījās gara auguma sieviete ar lieliem kauliem, vecmodīgu apģērbu, bargu sejas izteiksmi un priek�laicīgi sirmot sāku�iem matiem, sasietiem uz pakau�a mezglā. Un viņa izskatījās spēcīga, pietiekami spēcīga, lai varētu pārrēķināties un dusmās pagrūstu Mārciju tā, lai tā paslīdētu uz apledoju�ā ceļa un caur liktenīgo robu margās iekristu upē.

Tiklīdz Tenets viņu ieraudzīja, viņa iedomas par D�osiju kā izlaistu vienīgo bērnu un viņas māti kā vāju, histērisku, vientuļu sievieti pazuda bez pēdām. "Daudz ticamāk," viņ� nodomāja, "ka D�osija tikusi pārāk ap�sargāta, pat apspiesta un tagad norāvusies no striķa."

Pamājusi uz atpūtas krēsliem nemīlīgajā viesistabā, kur iepriek�ējā dienā viņi iztaujāja D�osiju, Greisa Trimbla izvēlējās nelielu, stāvu krēslu, kur� stāvēja pie sienas, un nolika to tie�i dzeltenīgi brūnas grīdsegas pa�ā centrā kamīna priek�ā. Tad viņa apsēdās ar seju pret viņiem, muguru stīvi izslējusi, kājas sakrustojusi un rokas salikusi klēpī.

Un gaidīja.

Arī Tenets juta kārdinājumu pagaidīt, paskatīties, kur� no viņiem pirmais pārraus klusumu. Tomēr viņ� nebija ieradies �eit spēlēt spēlītes. Kaitināja tas, ka misis Trimbla izvēlējusies taisno krēslu, tādējādi iegūstot psi�holoģiskas priek�rocības, bet viņ� negatavojās ļaut sevi samulsināt, ne arī atļauties aiziet no �e�jienes bez informācijas, pēc kuras uz �ejieni bija atbraucis.

Sī sieviete viņu ieintriģēja. Viņam radās ie�spaids, ka viņa reti zaudē pa�savaldī�anos, bet, ja nu tas notika, tad viņas parasti nelokāmās pa�kontroles dēļ rezultāts varēja izveidoties īpa�i neparedzams.

Un bija skaidrs, ka nav jēgas runāt ap�linkus.

-��� Liekas, ka jūs apciemojāt Menoru tajā vakarā, kad bojā gāja misis Seldena.

-�� Nu un tad? Misis Trimbla bija vēsa un naidīga, un viņas balss griezās Teneta ausīs kā pārāk trula krīta gabala skrapstoņa pret tāfeli.

-��� Vai jums nebūtu nekas pretī pastāstīt mums, kāds bija jūsu apciemojuma mērķis?

-�� Nē, man ir pretī. Tā bija mana personīgā darī�ana.

-�� Vai mēs jums nepalīdzētu, ja pateiktu, ka jau zinām, kāpēc jūs uz turieni gājāt un kas noti�ka, kad bijāt ieradusies Menorā?

-��� Ja jus visu zināt, tad kāpēc man par to jautājat?

-�� Mēs vēlētos dzirdēt �o stāstu jūsu inter�pretācijā, misis Trimbla.

Atbilde nesekoja.

-�� Mēs tikai cen�amies izprast jūsu viedok�li.

-��� Izprast? Kas jums te būtu jāizprot? Tā nav jūsu darī�ana.

-�� Nu, Tenets ierunājās klusā balsī, bai�dos, ka �eit jūs kļūdāties.

-��� Ko jūs gribat teikt? Viņas sejas izteiksme izmainījās. Ar D�osiju ta�u nekas nav atgadījies?

-�� Nē, ar D�osiju viss ir kārtībā, un tas jums pa�ai labāk zināms.

-� Tad kas?

-��� Misis Trimbla, jūs spējat vai nespējat saprast, ka misis Seldenas nāves gadījumu mēs traktējam kā mīklainu. Un tas nozīmē, ka pa�gaidām mēs nesamierināmies tikai ar domu, ka noticis nelaimes gadījums. Kas savukārt nozīmē kamēr tas ir tā, mums jārunā ar visiem, kuriem var būt kāds iespējams iemesls būt apmieri�nātiem, ka viņa ir mirusi.

-�� Nav jēgas runāt aplinkus. Jūs gribat teikt, ka notikusi slepkavība un es esmu aizdomās tu�ramā.

-� Jā, tas ir iespējams.

Atkal klusums. Tenets ļāva viņai kādu brī�di apdomāties un tad turpināja:

-�� Tātad, ja ir kaut kas, ko jūs vēlētos man pastāstīt�

-� Nav. Varat domāt, ko vēlaties.

Tenets mēģināja citu ceļu.

-�� Cik man zināms, savā laikā, kad vēl bijāt bērni, jūs ar misis Seldenu bijāt visai labas draudzenes.

Viņ� uzreiz saprata, ka to nevajadzēja teikt. Neap�aubāmi, ka misis Trimblā uzjundīja at�miņas par otru pāridarījumu, pie kā vainīga Mārcija viņas dēļ pazuda misis Trimblas brālis.

-�� Nesaprotu, kas tam kopīgs ar �o gadīju�mu.

Tenetam vajadzēja samierināties ar faktu, ka misis Trimbla netaisīsies tik viegli piekāpties. Tātad jāizvelk pēc iespējas vairāk faktu un jāiet projām.

-�� �ķiet, ka otrdienas vakarā jūs aizgājāt no Menoras kādas desmit minūtes pāri desmitiem.

-� Nu, jā.

-� Cikos pārnācāt mājās?

Viņa paraustīja plecus.

-��� Divdesmit pāri desmitiem, varbūt pus�vienpadsmitos, es nezinu. Neskatījos pulkstenī. Nebija iemesla.

-�� Pa kuru ceļu jūs gājāt uz Menoru? Pa lielo ceļu vai pa taku?

-� Pa taku.

-Un atpakaļ nācāt�?

-� Tāpat, pa taku.

-�� Satikāt kādu turp vai atpakaļceļā?

Tenets jau bija atmetis visas cerības, ka

sarunas laikā varētu atklāties kaut kas intere�sants. Un tāpēc Greisas Trimblas sekojo�ie vārdi vairāk nekā �okēja viņu.

-Tikai Hariju Grīnlīfu.

Grīnlīfu, aizdomās turamo ar varbūt vis�spēcīgāko iemeslu no visiem! Tenets pārvarēja kārdinājumu paskatīties uz Lainhemu. Viņ� zinā�ja, ka ser�ants pa�laik atceras viņu sarunu tikai pirms pāris stundām.

-��� Patiesībā vienīgais aizdomās turamais, kur� tajā laikā nav atradies notikuma vietas tu�vumā, ir Harijs Grīnlīfs.

-��� Pēc tā, kā notikumi attīstās, es uz to nepaļautos.

Nācās saņemties, lai balss skanētu bez uzbudinājuma.

-�� Skaidrs. Un jūs viņu satikāt, turp ejot vai atpakaļ�

-Atpakaļceļā.

-�� Kur tie�i jūs viņu redzējāt?

-�� Viņ� stāvēja uz tilta un skatījās ūdenī.

-� Noliecies pār margām?

-Jā.

-�� Kurā pusē?

-� Tālākajā.

-�� Ar "tālāko" jūs domājat pretējo tai, kuras margās izlauzts caurums?

-Jā.

-�� Un jūs esat pārliecināta, ka tas bija Grinlīfs?

-�� Pilnīgi. Viņam galvā bija tā pati adītā kalnie�u cepure ar malām, kuru viņ� vienmēr liek galvā, kad nāk uz ciematu.

"Lieliska maskē�anās," nodomāja Tenets, "ja kāds cits grib radīt iespaidu, ka tajā vakarā Grīnlifs ir atradies notikuma vietā." Tomēr tādā gadījumā noziegumam jābūt iepriek� izplāno�tam, bet Tenets līdz �im bija stingri pārliecināts, ka tas noticis impulsīvi, ja vispār ir izdarīts noziegums. Mārcijai vienkār�i nepaveicās. Laiks un apstākļu sakritība noveda pie fatāla iznāku�ma.

-� Kad Grīnlifs izdzirdēja manus soļus uz ceļa, viņ� paskatījās pār plecu un vienā mirkli, zibens ātrumā aizslīdēja projām. Viņ� nemīl satikties ar cilvēkiem, �is Harijs. Viņa sejā varēja izlasīt: "Nepārmetiet man!"

-�� Tādā gadījumā pārsteidzo�i, ka viņ� neaizgāja, pirms jūs bijāt uzkāpusi pa pakāpie�niem, iebilda Lainhems. Viņam vajadzēja dzirdēt jūsu tuvo�anos.

Greisa purināja galvu.

-�� Grīnlīfs nevarēja sadzirdēt mani agrāk tāpēc, ka es gāju pa zāli un, kamēr kāpu pa pakāpieniem, pār tiltu aizbrauca pāris ma�īnas.

-�� Bagātīgs kampiens, novilka Lainhems, kad viņi bija ārpusē. Lai gan �ēl, ka nav pietei�cies neviens no tā vakara braucējiem.

Lūgums pieteikties aculieciniekiem bija izsludināts televīzijā un Kentas radio.

-�� Jā. Lai gan �īs ziņas par Grinlīfu mums nebūt nav ļāvu�as pavirzīties uz priek�u praktis�ki. Mēs vienalga neko nevaram pierādīt.

-��� Bet tagad vismaz zinām, ka Grīnlīfs ir melojis, sakot, ka tajā vakarā neizgāja no būdas.

-� Taisnība.

-� Tātad nākamo apmeklēsim viņu?

-�� Ko gan vēl? Bet vispirms vajadzētu kaut ko uzkost Greizajās durvīs.

Viņi iekāpa ma�īnā un devās uz krodziņu, bet, tikko bija nobraukts pusceļ� cauri ciematam, Tenets iesaucās:

-�� Vienu mirkli. Iegrieziet �eit, labi?

Viņi apstājās priek�ā mājai, kuru varēja pazīt kā kādreizējo skolu, lai gan logiem priek�ā karājās aizkari un spēļu laukums bija pārveidots par mauriņu ar puķu dobēm gar malām. Tenets apjauta, ka izvirzītā "L" veida mājas daļa kād�reiz ir bijusi skolas ēka, kurā dzīvoju�i Pringli.

Pringlam taisnība, kauns, ka slēgtas tik daudzas lauku skoliņas.

Tenets vērās uz māju un iztēlojās, kāda tā izskatījusies kādreiz, kad caur �iem atvērtajiem logiem plūda bērnu balsis, kad kliedzieni un smiekli atdzīvināja klusumu dienas vidū, klusumu, kur� klājās pār ciematu kā vāks.

Un �eit, aiz �īm biezajām akmens sienām Mārcija, Edīte, Greisa, Red�s un sen, sen pazudu�ais Henrijs bija pavadīju�i savu bērnību un jaunību, redzēju�ies diendienā, savienoti tām cie�ajām saitēm, kuras parasti saturēja kopā mazās lauku kopienas. �ai skolai, �im ciematam bija lemts kļūt par veselu pasauli Mārcijai, un kāds tur brīnums, ka viņa vēlējās te atgriezties un padi�oties to ļau�u priek�ā, kuri viņu kādreiz uzskatīja par zemāko starp zemākajiem. Un viņas kādreizējie skolas biedri, kā viņi jutās, kad uzzināja, ka tā ir Mārcija, kura nopirkusi Menoru? Neviens no viņiem neko īpa�u dzīvē nebija sasniedzis. Vai viņus nepadarīja �ultainus tas, ka bērns, kur� kādreiz nāca uz skolu zilu�mos, izsalcis un pēc �urām smakojo�s, ir pār�spējis viņus visus? Un nezin vai viņi bija aizmir�su�i tolaiku nepatiku pret Mārciju. Galu galā Edītei Fipsai viņa bija nozagusi vienīgo iespēju kļūt laimīgai, nolaupījusi Greisai viņas brāli un Red�am labāko draugu.

Un arī vēlāk viņa turpināja tos apdraudēt. Edītei bija jāzaudē darbs, Greisai meita, bet Red�am mantojums.

Vai atmiņas par senajiem ievainojumiem pastiprināja naida sajūtu par �iem pēdējiem pāridarījumiem?

Tenets jautāja Lainhemam.

-�� Varētu būt, ser. Katram no viņiem nācās saskarties ar draudiem zaudēt pa�u dārgāko. Bet, tā kā mums nav neviena pierādījuma, tad tas, kur� to izdarīja, dro�i vien izlocīsies.

-��� Nil desperandum[2], maik! braucam. kop� zināma laika manas smadzenes nespēj nor�māli funkcionēt bez ēdamā un dzeramā.

Krodziņ� �ajā lietā bija figurējis tik bie�i, ka Tenets ieejot lūkojās apkārt ar ne tikai ik�dieni�ķu interesi. Tomēr nekā īpa�a te nebija: smagas ozolkoka sijas, paklājs ar bezgaumīgu zīmējumu, ozola saplāk�ņa galdi un parastā krodziņu dvaka alus, dūmi un mēbeļu spo�drinā�anas līdzekļi. Tomēr ēdiens izrādījās labs milzīga porcija sacepuma ar ķiplokiem un salāti, kuri bija krietni pārāki par parastajām salātu lapām ar da�ām tomātu un gurķu �ķēlītēm pa virsu. Ja neskaita trīs vīrus pie bāra, krodziņ� bi�ja tuk�s. Saimnieks pazina Lainhcmu, un tāpēc apkalpoti viņi tika ātri.

Pusstundu vēlāk viņi soļoja pa nolaideno pļavu Grinlifa būdas virzienā. Apkārtne likās tuksnesīga.

-�� Nav ne miņas no Grinlifa, secināja Lainhems. Varbūt kaut kur izgājis.

Tenets cerēja, ka tā nebūs, un, ja ari būs, tad ko gan viņi tur var darīt. Nebūtu jēgas gaidīt, jo, pēc visa, ko viņi zināja, Grīnlīfs var pazust uz visu dienu.

-�� Cerēsim, ka viņ� nav aizmucis!

-�� Nē, paskatieties, durvis ir vaļā! iesau�cās Lainhems. Viņ� nevar būt nekur tālu.

-�� Mēģiniet pasaukt!

Varēja redzēt, ka Grīnlīfs bija zāģējis malku. Ap koka stumbru, kur� acīmredzot kalpoja kā malkas steķis, klājās bieza kārta zāģa skaidu; blakus gulēja zāģis un cirvis, gatavi, ka kuru katru brīdi tiks likti lietā. Nesen cirsti baļķi krājās kaudzē vaļējā nojumē būdas aizmugurē.

Lainhems salika rokas taurītē un vairākas reizes izkliedza Grinlifa vārdu, raidīdams skaņu uz visām debess pusēm. Tālumā ierējās suns.

-�� Grīnlīfa suns? pajautāja Lainhems.

Tenets paraustīja plecus. Viņ� stāvēja pie

durvīm un lūkojās iek�ā būdā. Grīnlīfs dzīvoja spartie�a dzīvi. Vienā pusē atradās brezenta saliekamā gulta, kaudzīte rūpīgi salocītu segu un

vecs ādas atpūtas krēsls, no kura līda ārā pako�jums; galdiņ� ar plastmasas virsmu, taisns krēsls, augsts noliktavas skapis, kur� acīmredzot kalpo�ja drēbju glabā�anai; koka kaste, kādas divas pē�das gara un astoņdesmit collas dziļa; tran�istoruztvērējs. Adītā kalnie�u cepure karājās uz naglas pie durvīm.

Tenets un Lainhems saskatījās.

-�� Vai jūs domājat to pa�u, ko es, Maik?

Lainhems pasmīnēja.

-� Laikam būtu �ēl palaist garām tik lielisku izdevību.

-� Pasauciet viņu vēlreiz!

Lainhems paklausīja, bet atbildes nebija.

-�� Es tikai te apskatī�os, teica Tenets.

Vēl viens smīns.

-�� Pareizi, ser.

Tenets aizklīda līdz cāļu būrim, ar vienu aci uzmanīdams, vai pēk�ņi no me�a neparādās Grīnlīfs. Viņa soļus gan dro�i vien varētu dzirdēt. Apkārtne bija klusa un mierīga. Un skats ievērības cienīgs. Cilvēkam, kur� neilgojās pēc citu sabiedrības vai kur�, kā Grīnlīfs, no tās vairījās, labāku vietu atrast nebija ko cerēt. Cik spēcīga bija Harija vēlē�anās �eit palikt? Vai tik spēcīga, ka tās dēļ var arī nogalināt, ja iespēja to izdarīt atnāk pati?

Tenets paskatījās uz būdu. Lainhems bija. notupies uz ceļiem pie koka kastes.

Tenets ievēroja, ka kop� pagāju�ās reizes

kazas miets ir pārvietots krietnas desmit pēdas tālāk no būdas, un savas aizsniedzamU^as robe�ās dzīvnieks cītīgi plūca zāli.

-Ser!

Tenets apmetās riņķī. Lainhema balss iz�klausījās uzbudināta. Ser�ants steidzās viņa virzienā un rokā vicināja kādu grāmatu.

Grāmata?

Paskatieties! Lainhems atvēra sākuma balto lapu un sniedza grāmatu Tenetam. �etrstūraina grāmatzīme vēstīja, ka 1951. gada 18. jūlijā grāmata par labāko uzcītību klasē dā�vināta Henrijam Geitsam.

Henrijs Geitss?

Henrijs� Harijs�

Vai ir iespējams, ka Harijs Grīnlīfs, vien�tuļnieks, patiesībā ir Henrijs Geitss, Greisas Trimblas brālis? Henrijs, kur� bijis Red�a Hammera labākais draugs, Edītes un Mārcijas pirmā mīlestība?

Tenets vērās grāmatzīmē. Domas skrēja kā ārprātīgas. Ja Grīnlīfs patie�ām ir Henrijs Geitss, kļūst skaidrs, kāpēc par patvēruma vietu viņ� izvēlējies Tīlfordgrīnu. Pēc sakropļo�anas ugunsgrēkā un, bez �aubām, daudziem mēne�iem ķirurģiskas ārstē�anas viņ� noteikti il�gojās pēc mierinājuma, ko sniedz pazīstama vide. Tenets aizvēra grāmatu un izlasīja virsrak�stu. Pclgreiva zeltu gudrību krājums. Tipiska tā laika skolu balva.

-�� Kā jums liekas, ser? Domājat, ka viņ� varētu būt Geitss?

-�� Grīnlīfs varēja nopirkt to ciematā kādā sīkumu izpārdo�anas reizē.

Viņam likās, ka Lainhema satraukums jāpiebremzē ar �āda veida izskaidrojumu.

-� Jā, tas ir iespējams.

-�� Pat ticami, bet no otras puses�

-�� Ja viņ� ir Geitss, kā jums �ķiet, kāpēc viņ� neatgriezās savā ģimenē?

-�� Vienīgais cilvēks, pie kā atgriezties, bija viņa māsa, atcerieties to! Un, godīgi sakot, sprie�ot pēc tā, ko redzējām, es Grīnlīfa vietā uzskatītu par labāku dzīvot �eit, vienam.

-� Pringli stāstīja, ka viņa brāli ļoti mīlējusi.

-�� Tiesa. Lai gan tas nav tas pats, kas teikt, ka viņ� būtu mīlējis māsu. Tenets paraustīja plecus. Varbūt viņ� vienkār�i negribēja, ka viņu kāds atceras, gribēja vientulībā paslēpties no visas pasaules. Ņemot vērā to, kā viņ� ir sakropļots, tas būtu saprotams.

-Jūs ta�u nedomājat� Nē.

-Ko?

-�� Iedomājos, ka viņa māsa varbūt zināja, kas viņ� patiesībā ir. Lai gan, ja būtu tā, viņa nenodotu brāli, stāstot, ka tajā vakarā redzējusi viņu uz tilta.

-�� To gan ne. Likteņa ironija, ja Harijs ir

Geitss: brālis un māsa satiekas uz tilta, kur bērnībā viņi tik bie�i skraidīju�i, turklāt^Henrijam apzinoties, ka nākamajā dienā viņam nāk�sies atstāt Tīlfordgrīnu otro un, iespējams, pēdējo reizi. Vai viņam radās kārdinājums uzrunāt Greisu, pateikt viņai, kas patiesībā ir? Tad viņ� varētu doties pie māsas, likumīgi ap�mesties ciematā. Tiesa, tie būtu zili brīnumi, bet, kad sensācija noklustu, ļaudis, bez �aubām, pieņemtu viņu atpakaļ kā Henriju Geitsu, vienu no viņu vidus. Līdzjūtība par viņa likteni sakāptu neredzētos augstumos. Viņ� nebija muļķis, viņam vajadzēja visu to saprast. Tad kāpēc, ja viņ� ir Geitss, viņ� neatklāja sevi? ,

Varbūt viņ� vispār nav Geitss un patie�ām nopircis grāmatu sīkumu izpārdo�anas reizē. Tenets vēlreiz aplūkoja grāmatu. Vāks bija ieliekts, nodilis un notaukots. Ja Grīnlīfs ir Geitss, tā noteikti pavadījusi viņu visus notiku�miem bagātos gadus kā varbūt vienīgā piemiņa no bērnības.

Tenets pēk�ņi apjauta, ka pirms brī�a attālā suņa rie�ana tagad skan daudz skaļāk, un tūlīt arī no me�a kā lode iz�āvās Harija melnbaltais kran�cis un, neganti riedams, metās policistiem virsū. Pāris pēdu atstatumā tas apstājās kā iemiets, bet turpināja riet.

Nelikās, ka dzīvnieks gatavojas viņiem uzbrukt, bet prātīgāk tomēr likās stāvēt nekustī�gi. Harijs nevarēja būt tālu.

Pēc pāris minūtēm viņa slāvs parādījās no biezokņa, saliekts gandrīz uz pusēm, abas rokas ieķēru�ās virvē pār labo plecu. Tenets tūlīt pa�manīja, ka viņ� velk milzīgu baļķi. Nolaidis to zemē, Grīnllfs iztaisnojās.

-�� D�ek! Pietiek!

Suns tūlīt pat pārstāja riet kā radio, kur� tiek izslēgts. Tad, paskatījies uz saimnieku, pur�nu iespiedis zemē, suns pieskrēja pie būdas, o�ņādams ieskrēja iek�ā un tad, tāpat o�ņādams, atgriezās un apstājās pie Lainhema. Viss bija skaidrs.

Grīnlīfa skatiens bija apstājies pie grāmatas Teneta rokā.

-�� Dabūjāt kratī�anas orderi, ja?

Tenets atradās neveiklā situācijā, un viņ� to zināja, bet, ja to izrādītu, grūti būtu pārbaudīt Grīnlifu. Viņ� ir tie�i tas lips, kur� sacels pa�matīgu traci. Labāk izmēģināt pretuzbrukuma taktiku. Ja viņi kļūdās attiecībā uz viņa iden�titāti, tad, protams, viņu iero�i būs bezspēcīgi, bet bija vērts pamēģināt.

-� Ak tas esat jūs, mister Geits! Mēs jau kā�du laiku jūs gaidām.

-� Geitss? Par ko jūs runājat?

Tenets pastiepa grāmatu.

-�� Vai �ī ir jūsējā?

Harijs uzmeta skatienu būdas durvīm.

-�� Jūs jau pa�i zināt.

-� Iek�pusē ir jūsu vārds. Tenets atvēra grāmatu un, rādīdams grāmatzīmi, pastiepa to Harijam.

Grīnlīfs uzmeta grāmatai ātru skatienu.

-�� Ha, ha. Ārkārtīgi smieklīgi.

-� Tātad jūs nenoliedzat, ka esat Geitss?

-� Jūs varat domāt, ko gribat. Punkts.

Tenets sajuta cie�i aiz sevis Lainhema

stāvu un uzmeta tam brīdino�u skatienu. Tā bija viena no ser�anta vājākajām īpa�ībām kā per�sonīgu pāridarījumu viņ� uztvēra liecinieku rupjības pret Tenelu.

"Kāda velna pēc," nobrīnījās Tenets, "ļau�dis stāstīja, ka Grīnlīfs esot mierīgs, laipns virs, viens no tiem, kuri "mu�u nespēj nosist"? Varbūt normālos apstākļos viņ� tāds arī ir. Varbūt viņ� pārvērtās tikai tad, kad jutās apdraudēts, bet līdz tam ap savu nesamierināmo naidīgumu uzcēla barjeru kā ezis, kas saslien adatas. "Atkal Tenets no�ēloja, ka no viņa sejas nav iespējams nolasīt viņa reakciju. Nostieptā, spīdo�ā āda bija neizteiksmīga kā gaisa balons. Tenets dzirdēja misis Pringlas balsi: "Henrijs bija tik skaists zēns�" un apspieda līdzjūtību, jo tad draudēja iespēja izlaist iniciatīvu no rokām. Ja Harijs � vai Henrijs ir slepkava, viņiem jāizmanto �ī iespēja, kura var izrādīties vienīgā. Ja nē, nu, ko, gan jau viņ� spēs par sevi parūpēties.

-�� Ja jūs domājat, ka tā ir labāk, mēs varam braukt uz nodaļu un aprunāties tur.

Harija pēk�ņais miers stāstīja, ka �āds

priek�likums viņam nekādi nav pieņemams.

-�� Bet varam aprunāties ari �eit. Uzskatot, ka jūs esat ar mieru mums palīdzēt.

Harijs vēl kādu brīdi vērās Tenetā un tad paraustīja plecus.

-�� Nu^tad tiksim vienreiz ar to skaidrībā. Mani gaida darbs. Viņ� piegāja pie būdas, paņēma no krēsla pie durvīm vecu vilnas jaku un uzvilka to. Tad viņ� pagriezās, atspiedās pret bū�das ārējo sienu un sakrustoja rokas.

-�� Nu, ko?

Lainhems izņēma piezīmju grāmatiņu.

Tenets sev atgādināja, ka Harijs pagaidām nav ne atzinis, ne noliedzis, ka ir Geitss.

-�� Paklausieties, mums būtu vienkār�āk, ja mēs noskaidrotu, vai jūs patie�ām esat, vai neesat Grīnlīfs. Viens telefona zvans uz arhīvu, un viss skaidrs.

"Ja mums paveiktos." Bet es gribu uzsvērt: gadījumā, ja jūs esat izvēlējies dzīvot �eit ar pieņemtu vārdu, mums nav nekādas va�jadzības to publiski izpaust, ja vien jūs neesat ie�jaukts �ajā lietā.

-� Tad jau viss kārtībā, vai ne? Es neesmu.

-�� Tādā gadījumā jums nav par ko uztrauk�ties. Un nav ari ko slēpt. Vai jūs esat Henrijs Geitss?

Geitss skatījās garām Tcnetam, lejā uz ciematu. Tad, samierino�i nopūties, viņ� pa�raustīja plecus.

-�� Jā� Jūs tie�ām apgalvojat, ka nevienam par to neteiksiet?

Tā bija pirmā līdz �im izrādītā vājuma pazīme.

-��� Protams. Kamēr vien jūs nebūsiet ie�jaukts�

-��� Cik vēl reizes man būs jums jāatkārto? Neesmu!

-��� Ak, beidziet, mister� Sauk�u jūs par Hariju, labi? Tā būs vienkār�āk. Beidziet, Harij! Mēs abi zinām, ka tas nav tiesa. Jūs redzēja.

-� Kad? Par ko jūs runājat?

Bet pieskaņa Harija balsi liecināja, ka viņ� zina glu�i labi.

-��� Kad mēs pēdējo reizi bijām �eit, jūs ap�galvojāt, ka otrdienas vakarā esot atradies mājās, kravājis mantas pirms do�anās projām. Muļķīgi, ka neteicāt taisnību. Jūs zinājāt, ka vismaz viens cilvēks jūs redzēja ciematā. Tad kāpēc vajadzēja melot?

-��� Kāpēc, kā jums �ķiet? Tāpēc, ka katram muļķim skaidrs, ka man bija visspēcīgākais iemesls tikt no viņas vaļā, un, ja pastāstītu jums, ka tajā vakarā esmu bijis ciematā, mani iesēdinā�tu ātrāk, nekā es paspētu iesaukties: "Mārcija!" Nodomāju, ka ir vērt^ noriskēt. Varbūt jūs to neatklājat.

-�� Un cikos jūs gājāt uz ciematu?

Pēc pa�a stāstītā, viņ� bija devies uz ciematu apmēram bez ceturk�ņa desmitos, lai

pirms aizie�anas no Tīlfordgrīnas pēdējo reizi to apstaigātu un apskatītu. Viņ� atstājis D�eku mājās, jo, ja suns bija līdzi, ļaudis mēdza ap�stāties, lai aprunātos, bet tajā vakarā viņam runāties ne ar vienu negribējās.

-�� Un cik ilgu laiku jums vajadzēja, lai aizietu līdz ciematam?

-�� Kādas piecas minūtes.

Vispirms Harijs aizgājis līdz ciemata tālākajam galam un atgriezies pie tilta, iespē�jams, drīz pēc desmitiem. Spiests nosaukt precīzus laikus, viņ� kļuva aizkaitināts.

-�� Es neskatījos visu laiku tajā muļķīgajā pulkstenī, skaidrs? Man pat pulksteņa nekad nav bijis.

Tenets juta, ka Lainhems ir sasprindzis. Apmēram ceturksni pēc desmitiem Mārcija izgā�ja no mātes koted�as, tikai piecu minū�u gājiena attālumā no tilta, un drīz pēc tam izkrita vai ari tika izgrūsta caur robu margās. Ja tajā laikā Ha�rijs slaistījās ciematā, tad, ja arī viņ� pats neizraisīja liktenīgo ķildu ar Mārciju, tad vismaz viņam vajadzēja redzēt, kas tur notika.

-�� Turpiniet! Un nesteidzieties! Pastāstiet mums katru sīkumu, ko redzējāt vai dzirdējāt, kad tuvojāties tiltam.

-�� Nu, kad es iet garām krogam, atveras durvis un izveļas divi ve�i. Viens no viņiem bija pilnā, un otrs �o tikai nostatīja pret ārsienu un teica: "Nu, ej tagad, Red�, mājās!" Un �is ieiet atpakaļ iek�ā. Red�s tikai tur stāv kādu minūti, un tad viņa ceļi saļogās, un �is noslīd zemē un sē�. Un tad �is vairs nekustas.

-�� Un ko darījāt jūs?

-���� Neko. Vismaz tad ne. Es drusku svārstījos, jo nodomāju, ka pēc brī�a iznāks vel kāds un aizvedīs viņu mājās. Un tā es uzgāju uz tilta, stāvēju un skatījos ūdenī.

Viņ� nav dzirdējis, kā Greisa kāpj no takas pa pakāpieniem otrā pusē tillam, jo pār tiltu pārbrauku�as pāris ma�īnas, un pamanījis viņu tikai tad, kad viņa jau uzkāpusi uz tilta metāla plāksnēm. Viņ� tūlīt pazinis māsu un aizslīdējis projām, noslēpies aiz tuvējiem krū�miem.

-Jums neie�āvās prātā doma pateikt māsai, kas jūs esat ja viņa to nezina, un pārvākties pie viņas?

Harijs nemierīgi paberzēja plecus pret bū�das koka sienu.

-�� Es tie�ām par to nodomāja, jā. Tomēr es�mu pieradis dzīvot patstāvīgi. Mīlu brīvību. �eit dzīvojot, ne ar vienu nav jārēķinās.

Tenets saprata. Harijs vienreiz jau bija izsprucis no māsas nagiem un negribēja iepīties vēlreiz.

-�� Un kas notika tālāk?

Tenets spēja notiku�o saredzēt tik skaidri, it kā pats būtu bijis tur, slēpies aiz krūmiem: tiltu ar brīdinājuma ugunīm ap izlauzto caurumu un izzūdo�o Greisas stāvu. Kuru katru mirkli jā�parādās Mārcijai�

-���� Nu, Greisa aizgāja mājās pretējā virzienā, bet pāri ceļam ārpus kroga joprojām zemē sēdēja Red�s� Nu, neko jau es nedarīj', bet senos laikos mēs ar Red�u bij' labākie �omi. Un tā es iet pāri un saka: "Ejam, veco �om." Es pamanās uzsliet �o kājās, un tā mēs aizstreipuļo.

Viss notikumu scenārijs skanēja vairāk nekā ticami. Tenets atcerējās dīvaino Hammera sejas izteiksmi, it kā viņ� domātu, ka atmiņa izspēlējusi ar viņu ļaunus jokus. Ja tādā dzēruma stāvoklī viņ� pazītu gadiem neredzēta bērnu die�nu drauga balsi, viņ� vēlāk noteikti brīnītos, vai nav sapņojis.

-Jūs stiepāt viņu visu ceļu uz mājām?

-�� Tur ir tikai kādi pāris simti jardu. Jā. Piespiedu zvanu un nometu �o uz lieveņa.

-�� Misis Hammere saka, ka viņ� nav atnācis mājās līdz pusvienpadsmitiem. Gandrīz pusstun�da, lai noietu tādu gabaliņu�

-�� Man vajadzēja piecas minūtes, lai pie�dabūtu viņu kājās un izvestu uz ceļa. Un tad� Esat kādreiz mēģinājis stiept piedzēru�os? Viņ� ir nāvīgi smags, ticiet man! Red�s ir milzīgs tē�vainis un vienā laidā krita gar zemi.

-�� Kamēr palīdzējāt viņam, vai gadījumā neatskatījāties uz tiltu?

Harijs papurināja galvu.

-�� Rokas bij' aizņemtas, saprotat?

-�� Vai varbūt dzirdējāt kaut ko?

-��� Red�s visu ceļu dziedāja. Un es tie�ām nepievērsu uzmanību tam, kas notiek man aiz muguras. Ja es būtu zinājis, ka tur gaidāma slep�kavība un mani turēs aizdomās�

Nebija jēgas skaidrot, ka, stingri ņemot, viņi vēl nebija pilnīgi pārliecināti, ka tā bijusi slepkavība. Harijs dro�i vien viņiem nenoticētu.

' Kamēr staigājāt pa ciematu, vai tuvumā redzējāt vēl kādu?

Harijs sarauca pieri un domāja.

-�� Kādu sievieti�

Tenets un Lainhems ierunājās reizē.

-Kad?

-Kur?

-�� Kad mēs ar Red�u streipuļojām pār tiltu, viņa meta pastkastītē vēstuli.

Edīte! Tenets uzreiz saprata. Pastkastīte atradās tilta Menoras pusē. Ja nu vienīgi Edīte nav ieraudzījusi Mārciju nākam un gājusi uz tiltu, lai ar viņu parunātu, citādi viņām satikties nezin vai vajadzēja.

-�� Vai pazināt viņu?

-�� Nē. Tajā tilta pusē nav laternas, tāpēc ir tum�s. Un tajā brīdī viņa griezās projām no pastkastītes, tā ka redzēju tikai viņas muguru. Turklāt nepievērsu viņai īpa�u uz�manību.

-�� Vai tā varēja būt Edīte Fipsa?

-�� Varēja, bet galvot es nevaru.

-�� Kur viņa gāja pēc tam?

-�� Aizgāja pa ceļu.

-� Uz Menoras vārtiem?

Harijs paraustīja plecus.

-�� Es nezin'. Viņa aizgāja mums pa priek�u un pazuda aiz līkuma. Varēja iet arī uz kote�d�ām.

-�� Vai redzējāt vēl kādu?

-Nē.

-�� Esat pārliecināts? ,

-� Teicu jau, ka neredzēju!

Viņi atstāja Hariju ar viņa malkas zāģē��anas darbiem un devās lejā uz upes krastu.

-�� Mums jāaprunājas, ierosināja Tenets. Varbūt varam kādu brīdi te pasēdēt.

Zāle bija sausa, saule sildīja. Viņi novilka mēteļus, un Tenets aizdedzināja pīpi. Kādu brīdi viņi sēdēja un klusējot vērās upes ūdeņos. Tad Lainhems sakustējās, norāva smilgu un sāka to ko�ļāt.

-�� Ko jūs prātojat, ser?

Tenets paraustīja plecus.

-�� Par to, ko stāstīja Harijs. Izklausās visai ticami. Misis Hammere mums teica, ka Red�u kāds atvedis mājās, un tālākais bija raksturīgi Harijam piezvanīt pie durvīm un pa�am iet projām, pirms durvis vēl atvēru�ās.

-�� Tie dro�i vien bija viņi, kurus koted�u priek�ā redzēja Lomckss� Ja ir notikusi slep�kavība, tad ir būtiski zināt, vai Harijs saka tais�nību, vai ne? Pagaidām viņ� ir visnozīmīgākais no visiem lieciniekiem.

-�� Lai novērstu pārpratumus, jūs domājat.

Jā.

-�� Iesākumam gan viņu, gan Hammeru var izslēgt�

-� Tomēr viņi abi bija notikuma vietā.

Lainhems sarauca uzacis.

-�� Neesmu par to domājis. Vai jums ne�ķiet, ka mazliet neticami?

-� �ķiet gan. Turpiniet!

-��� Un tādējādi izslēdzas ari Greisa Trimbla, jo viņa aizgāja no tilta, vēl pirms tur atnāca Mārcija.

-�� Un, ja sieviete, kuru Harijs redzēja ieme�tam vēstuli, bija Edīte Fipsa�

-��� Tad mūsu meklējumu lauks ievērojami sa�aurinās, vai ne, ser? Paliek tikai domnieks Lomekss un Scldens.

' Ja Harijs runā patiesību, Maik. Manuprāt, mums ir jārēķinās ar iespēju: ja Mārcija ir noslepkavota un tur iejaukts viņ� vai kāds no viņa seno laiku draugiem, tad Ha�rijam ir pietiekams iemesls, lai melotu. Viņ� īpa�i neraud par Mārcijas nāvi. Patiesībā viņam tā atnāca tie�i īstajā reizē, tā ka, ja kāds aplaimojis viņu, novākdams Mārciju, viņ� neies vainīgo nodot, it īpa�i, ja viņ� vai viņa ir Harija bērnības paziņa. Un visierrj^ �iem vecajiem paziņām bija pietiekams

iemesls vēlēties tikt no misis Seldenas vaļā, atcerieties to!

-��� Taisnība. Bet kādu brīdi pieņemsim, ka viss, ko Harijs mums pastāstīja, ir patiesība, un paliek tikai Lomekss un Seldens. Kā mēs jau runājām, katram aizdomās turamajam bija kāds iemesls, ko jūs saucat par uzvilkta gaiļa faktoru, iemesls vēlēties tikt no viņas vaļā visiem, izņe�mot Scldcnu. Lomeksam, mēs domājam, tie bija �antā�as vai skandāla draudi, ja viņ� nedabūtu cauri plānojuma atļauju; Harijam tas bija drauds tikt izliktam no būdas, bet Greisai pāridarījums viņas meitai un pretīgā scēna ar D�osiju Menorā; Red�am ir no deguna priek�as nogrābts manto�jums, un Edītei zaudēts darbs un, iespējams, arī dzīvesvieta, mājoklis, kur� bija tik piemērots viņai un viņas mātei invalīdei. Piedevām viņi visi, izņemot Lomcksu, ir pazīstami kop� bērnības, un viņiem visiem ir ilgi krājies naids pret Mārciju� Bet Seldenam� Cik pagaidām saprotu, nekā tāda nav.

-��� Un, kā mēs runājām agrāk, jebkurā de�tektīvromānā tas viņu padarītu par aizdomās tu�ramo numur viens, ar smaidu piemetināja Tenets.

Lainhems viegli pavīpsnāja, it kā gribē�dams teikt, ka �is nav īstais brīdis jokiem.

-��� Viņ� manto viņu biznesu, jā, bet man neliekas, ka tas varētu būt iemesls. Patiesībā, tā kā biznesa virzo�ais spēks bija viņa sieva, tad

kopumā misters Seldcns ir tikai zaudētājs.

-�� Varbūt, ka viņ� jau sasniedza to punktu, kad viņa tam bija lidz kaklam? Viņa, liekas, mīlēja būt visai valdonīga.

-�� Ļoti daudziem vīrie�iem ir valdonīgas sievas, bet viņi negrū� tās no tiltiem.

Tenets savaldījās, lai neuzmestu Lainhemam asu skatienu. Vai �ī piezīme nebija neveikli izteikta dziļa līdzjūtība?

-��� Nē, turpināja Lainhems. Tādā gadījumā kā �is jārodas kaut kam tādam, kas galu galā noved slepkavu līdz galējai robe�ai.

Tenets atcerējās ainu, kuru viņ� bija iztēlo�jies starp Bernardu Seldenu un viņa sievu, Bernards saniknojas, jo Mārcija nolemj at�griezties pie viesiem, kad būtu jāpaliek pie mātes. Tas gan likās visai nenozīmīgi, salīdzinot ar tiem spēcīgajiem motīviem, kādi bija pārējiem aizdomās turamajiem.

-�� Interesanti�

-��� Kas? Lainhems iededzies pagriezās pret viņu.

-�� Misis Kārtere, Mārcijas māte�

-�� Kas ir ar viņu?

-�� Visi uzskata kā pa�u par sevi saprotamu faktu, ka tajā vakarā viņa vēlējusies satikties ar Bernardu Seldenu tāpēc, ka viņu ļoti mīlējusi. Kas tā arī glu�i labi varētu būt. Bet ja nu bija kāds cits iemesls? Ja nu viņa gribēja viņu redzēt tāpēc, ka pirms nāves vēlējās kaut ko pastāstīt?

-�� Ko, piemēram?

-�� Tas varētu būt kaut kas par Mārciju, ko viņa zināja, bet viņ� nē. Kaut kas tāds, kas, pēc viņas domām, misteram Seldenam bija ļoti svarīgi�

Viņi vērās viens otrā. Tad pēk�ņi Lainhema seja apgaismojās.

-�� Sterilizācija! Un ja nu viņa gribēja pa�stāstīt, ka Mārcija ir sterilizēta?

-�� Tas ir iespējams. Bet kāpēc viņa to gribē�ja izdarīt? Tas nedotu Seldenam neko, izņemot sāpes un arī problēmas viņa laulības dzīvē.

-� Tāpēc, ka viņai likās, ka ir cietsirdīgi ļaut Bernardam turpināt cerēt pa�am uz savu bērnu, kad tāda iespēja nepastāv. Visiem ir zināms, cik ļoti Seldens mīl bērnus, cik ļoti ilgojas pēc sa�va�

Tenets, saraucis pieri, domāja.

-�� Viņa nodotu pati savu meitu. Vai misis Kārtere to darītu znota dēļ? Neiespējami spriest par �ādu jautājumu, ja ar to saistītie cilvē�ki nav tuvāk pazīstami.

-�� Mārcija un viņas māte ta�u pārāk nemīlē�ja viena otru, vai ne? Manuprāt, jebkur� piekritīs, ka viņa veica savu pienākumu, bet man ne reizi nav radies iespaids, ka starp viņām būtu kādas īpa�i siltas jūtas. Vai tas ir iespējams, ser? Kā jūs domājat?

-�� Viss ir iespējams, Maik. Katrā ziņā tas izskaidrotu Seldena uzvedību tajā naktī kāpēc viņ� bija lik satriekts, kad izgāja no misis Kārteres koted�as, kad devās pastaigāties, kāpēc sēdēja un domāja upes krastā tā vietā, lai parādī�tos mājās. Tenets pieslējās kājās un paberzēja sē�amvietu. Zāle tomēr bija mitrāka, nekā viņ� sākumā iedomājās. Varbūt labāk dosimies un vēlreiz mazliet aprunāsimies ar viņu, labi?

Nonāku�i līdz ciematam, viņi paņēma ma�īnu un devās uz Menoru.

Misis Pentrija izskatījās nomocījusies. Viņa bija ģērbusies pārsteidzo�i elegantā, jūraszilā kleitā ar baltu apkaklīti un baltām aprocēm un uz vienas rokas balansēja divus sendvi�us, ietītus caurspīdīgā papīrā.

-�� Jā, viņ� ir �eit. Tā bija viņas parastā maniere izteikta nepatika.

No halles caur atvērtajām durvīm Tenets redzēja, ka ir uzklāts galds: �ķīvji ar sendvi�iem un kūkām, tasītēm un apak�tasītēm.

Misis Pentrija pamanīja viņa skatienu.

-�� Vēlāk, pēcpusdienā, te būs misis Kār�teres bēru mielasts. Ļaudis brauks uz �ejieni.

-�� Kā �odien jūtas misters Seldens?

Viņas seja kļuva gai�āka un viņa pati sev neraksturīgi pretimnāko�āka.

-Jābūt mazliet labāk, man tā �ķiet. Visu rī�tu runā pa telefonu.

To dzirdot, Tenets nejutās pārsteigts. Viņ� zināja, ka �ādās reizēs bie�i vien darbs sniedz atvieglojumu.

-�� Labi. Kur viņ� ir?

-�� Savā kabinetā. Viņa nolika sendvi�us uz garā ozolkoka galda hallē. Pateik�u viņam, ka jūs esat �eit.

Pēc pāris minūtēm viņa atgriezās.

-�� Varat iet iek�ā.

Misis Pentrijai bija taisnība. Seldens tie�ām izskatījās daudz labāk. Viņ� atkal bija rūpīgi apģērbies labi piegrieztā, pelēkā uzvalkā un melnu kaklasaiti ap kaklu, acīmredzot bērēm. Un, lai gan zem acīm vilkās tum�as ēnas, apmulsu�ais skatiens likās skaidrāks. Misters Seldens sēdēja pie sava rakstāmgalda, it kā būtu strādājis, lai gan, izņemot aizvērtu piezīmju grā�matu pa�ā galda plates centrā, papīri nebija redzami.

-�� Ceru, ka tas nebūs ilgi. Man jādodas uz bērēm.

Tenets papurināja galvu.

Arī es ceru, ka ne.

Viņi ar Lainhemu apsēdās.

-�� Mister Selden, mums ienāca prātā, ka jus neesat mums pastāstījis, kādēļ otrdienas vakarā jūsu sievasmāte vēlējās jūs redzēt?

-�� Es gan nesaprotu, kāda sakarība te iespē�jama ar jūsu izmeklē�anu.

-�� Jums jāļauj to izlemt man.

Seldens saknieba lūpas.

-� Tikai vēlējās atvadīties. Viņ� palūkojās ārā pa logu. Viņa zināja, ka mirst, un mēs viens otru ļoti mīlējām.

-� Tātad neko īpa�u pateikt jums viņa nevē�lējās?

-��� Nē. Seldens atgāzās krēslā un ar piemiegtām acīm vērās Tenetā. Kādēļ jūs tā jautājat? Vai ir kāds īpa�s iemesls?

Vai �ī interese ir neviltota? Tenetam īpa�i nepatika doma, ka ziņa par Mārcijas sterilizāciju tagad jāpasaka Seldenam, bet kaut kad �im vīram to �ā vai tā nāksies uzzināt; vēlākajā pro�cesā �ī ziņa neizbēgami uzpeldēs.

-�� Es tikai domāju, ka� Mister Selden, vai jūs zinājāt, ka jūsu sieva ir sterilizēta?

Seldena reakcija sniedza atbildi. Ja vien viņ� nebija izcils aktieris, tad neradās �aubas, ka �ī ziņa ir jaunums. Viņa �oklis nokārās, acis iepletās, tad tās kļuva pilnīgi nekustīgas un vērās Tenetā. Tikai izteiksme tajās mainījās no �oka un neticības uz sāpēm, dusmām un beidzot uz fakta atzī�anu. Un uz vēl kaut ko nenosakāmu. Beidzot viņ� aplaizīja lūpas un izdvesa:

-� Pēcnāves sekcija?

Tenets pamāja.

-Jā.

Turpināt sarunu nebija jēgas. Seldenu �ajā pēcpusdienā gaidīja bēres. Viņi devās projām.

Ejot uz ma�īnu, Tenets ieskatījās Lainhemam sejā.

-�� Degunu aug�ā, Maik! Tā bija laba doma.

-�� Nav jēgas no labām domām, ja tās neiet cauri. Tātad jūs viņam noticējāt, ser? Jā?

-��� Un jūs ne? Jā. Varu apzvērēt, ka tas viņam bija pilnīgs pārsteigums. Patiesībā �aus�mīgs trieciens.Interesanti, ko Seldens par Mārciju, kas tik daudz viņam nozīmēja, domās tagad, zinot, ka viņa vīru krāpusi un nodevusi.

-�� Piekrītu, Lainhems novilka nomāktā balsi. Un tā: kur tad mēs tagad esam?

-�� Es teiktu tā: pie sasistas siles, ja runājam par Seldenu.

Viņi bija aizbrauku�i līdz iebrauktuves galam un nogriezās malā, lai palaistu garām bēru ma�īnu, kurā misis Kārtere no Menoras devās uz savu pēdējo atdusas vietu. Bernards izvadīja viņu ar godu.

Tenets pamanīja, ka pa virtuves logu skatījās Edīte Fipsa. Viņai galvā bija melna cepure ar spalvu. Bez �aubām, Bernards apsolījis viņu pa ceļam paņemt līdzi.

-�� Manuprāt, mums jāmierina sevi ar domu -ja misters Seldens zināja par sterilizāciju un ja mēs būtu piespiedu�i viņu atzīties, ka to viņam pastāstīja misis Kārtere tajā vakarā, mums joprojām nebūtu ne mazākās iespējas pierādīt, ka tas ir viņ�, kas izdarījis slepkavību. Un tajā pa�ā laikā tie�i to pa�u var attiecināt uz visiem pārējiem. Mums jānonāk pie kaut kā konkrēta, Maik.

-�� Pie kā, piemēram?

-�� Jūsu minējumi ir līdzvērtīgi manējiem. Bet tie�ām jāmeklē, uz ko koncentrēties.

Pāris minūtes viņi brauca klusējot. Tad Tenets ierunājās:

-��� Varbūt mēs visu laiku esam gāju�i ne�pareizu ceļu? Tā ir gadījies ari iepriek�ējās lie�tās. Varbūt Mārcija nemaz nav noslepkavota un tas bija tikai nelaimes gadījums.

-�� Grūti gan, sprie�ot pēc apstākļiem, to iedomāties. Jebkur�, ejot garām caurumam margās, būtu īpa�i uzmanīgs.

-��� Ak, nezinu. Varbūt Mārcija devās pār tiltu, un bridi, kad viņa atradās pie cauruma margās, lielā ātrumā garām drāzās ma�īna. Misis Seldena strauji atlēca atpakaļ, lai izvairītos, bet paslīdēja uz apledoju�ā ceļa�

-Tātad jūs domājat, ka jāmet miers, ser?

-��� Vēl ne, bet sāku jau domāt, vai pie tā nenonāksim. Ja mums neradīsies kāda labāka ideja�

-� Ko tālāk, ser?

-��� Ir laiks sēsties pie ziņojumiem. Un nav ko vaidēt. Vai jums ir kāds labāks priek�likums?

Pagātnē viņi bie�i bija pārliecināju�ies-ja nonāca līdz barjerai un tālāk netika, tad visvērtīgākais bija �o barjeru pārraut, kamēr vien ienāku�ie ziņojumi par Seldenu lietu nebūs izlasīti līdz pēdējam sīkumam. Un tad, ja paveik�sies, noteikti uzpeldēs pretrunas, kuras pirms tam palaistas garām, un svaigs skats uz visu lietu kopumā piedāvās jaunas iespējas un jaunas teri�torijas.

-��� Kopējā krimināli/meklē�anas nodaļas telpā gan nebūs iespējams koncentrēties, ar cerībām novilka Lainhems.

-� Tad iemitināsimies vienā no pratinā�anas kabinetiem, teica Tenets.

Tā viņi arī izdarīja. Bet veltīgi. Pēc sep�tiņiem Lainhems novaidējās, saņemdams galvu plaukstās.

-�� Nezinu, kā jūs, ser, bet es vairs nespēju sakarīgi domāt. Vienkār�i neuztveru rakstīto.

Tenets aizvēra ziņojuma vākus, kuru nupat bija lasījis, un nometa uz galda.

-�� Es tāpat. Beigsim ar'. Viņ� piespieda pirkstus pie dziļās, trulās sāpes mugurā. Kā tagad derētu atgulties, vislabākais tie�i uz grī�das, un ļaut muskuļiem atslābt. Tenets nolēma, ka, atgriezies mājās, tā arī izdarīs.

D�ouna atradās virtuvē un bija aizņemta ar vakariņu gatavo�anu.

-�� Divdesmit minūtes,viņa paziņoja, tikai paskatījusies vīram sejā. Pietiekami, lai tu varētu uz brīdi atgulties.

Pie durvīm Tenets atskatījās.

-� Brid�ita mājās?

D�ouna pamāja.

-�� Savā istabā.

-�� Kā ir ar viņu?

D�ouna saviebās.

-�� Nomākta.

-�� Manuprāt, to arī varēja gaidīt.

Guļamistabā Tenets atlaidās uz grīdas un

sāka atslābinā�anās procedūru. Labā kāja, izstiept� un atbrīvot. Kreisā kāja, izstiept� un atbrīvot. Ieelpot, izelpot� Tenets sāka at�slābināties, kad noklaudzēja durvis, izraujot viņu no koncentrē�anās. Viņ� centās to neņemt vērā. Priek�telpā iezvanījās telefons, tad atskanēja pa kāpnēm aug�up skrejo�u soļu troksnis un D�ounas satrauktā balss.

-� Luk! Luk! Viņa ieskrēja guļamistabā.

Tenets, kā no miega uzmodināts, neizprat�nē vērās D�ounā.

-�� Kas noticis?

-�� Vikija. Manuprāt, viņa ir iedzērusi mil�zīgu zāļu devu.

-�� Ak Dievs! Tenets vienā mirkli pielēca kājās.

-�� Vai viņa ir vēl dzīva?

-�� Domāju, ka jā. Es izsaucu ātro palīdzī�bu.

Durvīs parādījās Brid�itas pārbiedētā seja.

-�� Kas nu? Kas noticis, mammu?

Nebija nekādas iespējas izvairīties, pasar�gāt Brid�itu no skarbas realitātes.

-��� Vikija, dārgumiņ. Baidos, ka viņa ir� izskatās, ka viņa iedzērusi pārmērīgu zāļu devu. D�ouna atkal paskatījās uz Tenetu. Izdzirdē�

ju pilnā kaklā brēcam mazuli, tāpēc gāju ap�skatīties� Bērns jāiet un jāpaņem.

D�ouna aizgāja.

-� Tēti, cik �ausmīgi, ierunājās Brid�ita. Ko mēs varam darīt?

Viņi skatījās lejup pa kāpnēm.

-��� Pagaidām neko daudz. Acīmredzot va�jadzēs pieskatīt mazuli. Domāju, ka bērns ir izsalcis. Ej un uzliec kastroli! Viņu jau ar krūti vairs nebaro.

Likās, ka viss norisinās ļoti strauji. D�ouna atgriezās ar brēco�o bērnu un vienā mirklī apmainīja autiņus, un sagatavoja pudelīti. Pa to laiku ieradās ātrā palīdzība. Tenets ielaida viņus blakusdurvīs un noskatījās, kā sanitāri aiznes bezsamaņā guļo�o Vikiju. Tad viņ� ātri apskatīja istabu, vai neatradīsies kaut kas, kas liecinātu par Pītera pa�reizējo atra�anās vietu. Sev par atvieglojumu, blakus telefonam Tenets atrada lapu ar datumiem, laikiem un vietām; Pīters gribēja būt pārliecināts, ka Vikija katru vakaru vismaz varēs sazināties ar viņu. "Tomēr ar to nepietiek," grie�ot telefona nu�muru, ar skumjām nodomāja Tenets. Tie�i �a�jā dzīves periodā Vikijai vajadzēja daudz stingrāku atbalstu nekā tikai vīra balsi pa telefonu vienu reizi dienā. Nelaimīgā kārtā viņu vecāki dzīvoja tālu no �ejienes. Viņi bija labi, kārtīgi cilvēki, un notiku�ais līdz sirds dziļumiem viņus satrieks. Tenets neapskauda Pīteru par jaunumiem, kurus viņam nāksies dzirdēt.

Mājās bija iestājies relatīvs miers. Brid�ita auklēja mazuli, bet D�ouna ģērbās ie�anai.

-��� Izdevās sazvanīties ar Pīteru, teica Tenets. Viņ� tūlīt pat brauc mājās.

-�� Labi. Kad Pīters būs �eit?

-�� Viņ� domā, ka agri no rīta. Tu ej uz slim�nīcu?

-�� Jā, jāiet. Tu ta�u saproti, ka tā ir mana vaina, ka viņa ir tur. Mazākais, ar ko es pa�laik varu viņai palīdzēt, ir būt blakus.

-�� Kā to lai saprot tava vaina?

-�� Vienkār�i neatlicināju Vikijai pietiekami laika. Viņas izskats liecināja, ka kaut kas tads notiks. Bet es to neņēmu vērā.

-�� D�ouna! Tenets saņēma viņas rokas. Kad tu vienreiz sapratīsi, ka nevari atbildēt par visas pasaules labklājību? Tu milzumu laika esi pavadījusi kopā ar Vikiju, palīdzējusi viņai neskaitāmos grūtos brī�os. Slimnīcā Vikija ir savas slimības dēļ, nevis tāpēc, ka tu būtu vainī�ga.

D�ouna iekoda lūpā.

-�� Man gan pa�laik tā neliekas. Tiklīdz pār�nācu no darba, man vajadzēja aiziet un apraudzīt Vikiju. Tad būtu atradusi viņu daudz agrāk. D�ouna paķēra savu somiņu.

-�� Redzēsimies vēlāk.

-�� Piezvani, Tenets uzsauca, kad viņa jau steidzās uz ma�īnu.

Drīz vien mājās pārnāca Bens, un viņi ēda vakariņas. Tenets no blakusmājas atnesa vēl �ā�das tādas mazuļa mantas, un pulksten desmitos Brid�ita pārtina un pabaroja bērnu. Tenets ar skumjām atcerējās, kāds lietpratējs pats bijis kādreiz, kad vajadzēja rūpēties par pa�a bēr�niem.

Vienpadsmitos piezvanīja D�ouna.

-� Viņa ir nākusi pie samaņas.

-�� Paldies Dievam! Tenets juta atviegloju�mu ne tikai par Vikiju, bet arī par D�ounu. Ja Vikija nomirtu� Vai tu jau brauc mājās?

-�� Nē, kādam jābūt pie viņas, lai pabalstītu morāli. Pagaidī�u, kamēr atgrie�as Pīters. Vai viņ� brauks tie�i uz slimnīcu?

-�� Nezinu, viņ� neteica. Domāju, ka jā� Kā viņa jūtas?

-�� Pusaizmigusi. Viņa īsti neapjēdz, kas ar viņu pa�laik notiek. Nabaga Vikija! Kad atceros, cik laimīgi viņi jutās, kad viņa pirmo reizi uzzināja, ka gaida bērniņu�

-�� Jā. Nu, ko, domāju, ka vienīgais labums no visa notiku�ā būs tāds, ka vismaz psiho�loģiski viņa tiks savesta kārtībā. No slimnīcas Vikiju izlaidīs tikai tad, kad ārsti būs dro�i par viņu.

-��� Tiesa. Vikijas pa�reizējam ārstam va�jadzētu atņemt prakses tiesības.

-��� Esmu pārliecināts, ka PIters parūpēsies, ļ lai ar viņu turpmāk nodarbojas tā ārste, par kuru es tev stāstīju.

-�� Es tie�ām ceru, ka viņu dzīvē viss būs labi. D�ounas balss pēk�ņi kļuva ļoti klusa.

-�� Degunu aug�ā! Protams, ka tā būs. Pēc-ļ dzemdību depresija neturpinās visu mū�u.

Viņi papļāpāja vēl da�as minūtes.

Iegājis gulēt, Tenets nespēja aizmigt. Viņ� atklāja, ka visu laiku ausās, vai nedzird sievu at�grie�amies.

Un tā pēc kādas stundas grozī�anās un mētā�anās viņ� nolēma celties aug�ā. Nogājis j lejā, Tenets uzvārīja tēju un apsēdās pie virtuves galdiņa. Pēc mirkļa viņam ienāca prātā doma, ka ērtāk varētu iekārtoties viesistabā. Lasīt neko ne�gribējās. Lai gan nekad agrāk �ajā laikā viņ� nebija skatījies televizoru, �oreiz viņ� ieslēdza. Rādīja piecdesmito gadu mūziklu. Iegrimis atpū�tas krēslā, Tenets dzēra tēju un drīz vien ieslīga starp pusmiegu pusnomodu. Apziņa brī�iem pazuda, brī�iem atgriezās. �īvakara dramatiskā notikuma tēli sajaucās ar pēcpusdienā lasītajiem teikumiem no ziņojumiem un da�u pēdējo dienu sarunu fragmentiem. Uz rīta pusi Tenets beidzot iemiga un sapnī redzēja, ka pa upi viņa virzienā peld Mārcija un viņ� stiepj roku, lai izvilktu vinu no ūdens. Kad beidzot viņam tas izdevās, viņ� redzēja, ka patiesībā tā nav Mārcija, bet Vi kija.

-�� Ko es teik�u Pīteram? viņ� vaidēja. Ko es teik�u Pīteram?

Kāds viņu raustīja aiz rokas. Pamodies viņ� mirk�ķināja acis. Pār viņu bija noliekusies D�ounas rai�u pilnā seja.

-Tu murgoji.

Viņ� sapurināja galvu, lai atmostos.

-�� Jā, es� viņ� apklusa, lai notvertu sap�ni, kas pirms tam nebija paspējis izgaist.

-�� Kas? D�ouna izskatījās nomocījusies. Luk, kas noticis?

Tenets neatbildēja, pat nedzirdēja sievas balsi. Prātā bija ie�āvusies pārsteidzo�a doma. Vai tas būtu iespējams?

-�� Luk? D�ouna raustīja viņu aiz piedur�knes.

Viņ� paskatījās pulkstenī. Pus�etri. Nezin vai Luīze būs priecīga, ja viņ� tagad zvanīs Lainhemam. Un noteikti nebija arī īstais brīdis sākt izklāstīt savu jauno teoriju D�ounai. Kaut kā tomēr nāksies sagaidīt rītu.

Apslāpējis satraukumu, viņ� papurināja galvu.

-�� Tikai kāda doma, viņ� atbildēja. Nāc, iesim gulēt.

Pusdesmitos nākamajā rītā Tenets un Lainhems klauvēja pie misis Peperas durvīm. Sārtās un ko�i sarkanās tulpes niecīgajā dārziņā pēc vakardienas brāzmainā lietus izskatījās no�pluku�as. Arī �odien laiks neko labāku nesolīja. Saulīte, kas uzspīdēja agri no rīta, sen jau bija paslēpusies, un rietumu pusē krājās draudīgas mākoņu gubas.

Abus policistus ieraugot, misis Pepera izskatījās pārsteigta. Viņa bija vēl mazāka augu�ma, nekā Tenetam likās iepriek�ējā reizē. Zaļais treniņtērps ar oran�o rotājumu bija nomainīts pret sarkanu ar dzeltenām uz�uvēm. Tenets kļuva priecīgs, ieraugot viņai aiz muguras Plankumiņu, misis Kārteres suni. Acīmredzot māsa Linta pierunājusi misis Peperu paņemt dzīvnieku pie sevis.

-�� Nē, mēs neiesim iek�ā, paldies. Gribam uzdot jums tikai vienu jautājumu.

Pēc Teneta jautājuma viņas uzacis neiz�pratnē savilkās.

-�� Kāda velna pēc jums tas jāzina?

-�� Piedodiet, bet es nevaru to jums teikt, tomēr, ja jūs varētu mums to pastāstīt�

Misis Peperas teiktais sakrita ar to, ko Tenets bija gribējis dzirdēt. Viņi ar Lainhemu apmainījās gavilējo�iem skatieniem.

Viņiem aizejot, misis Pepera neizpratnē noskatījās pakaļ.

Nākamā pietura mācītājmāja.

-�� Cerēsim, ka vikārs būs mājās, teica Tenets, kad abi gāja cauri skvēriņam. Ja nebūtu tā ikrīta sanāksme�

-�� Mēs vienalga nevarētu izbraukt agrāk. Vajadzēja ta�u sazvanīties.

-�� Taisnība. Tenets jutās kā uz na�a as�mens. Un ja nu Fotergils ir izbraucis? Viņiem jau bija pietiekams apstiprinājums viņa teorijai, bet Fotergila liecība derētu kā garnējums uz tortes. Bet inspektorā auga gandrīz māņticīga pārliecī�ba, ka jāiegūst atbilde uz katru no �aubīgajiem jautājumiem, kurus Tenets bija sarindojis pirms ķer�anās pie slepkavas; viņ� gribēja būt, cik vien iespējams, dro�s par pamatu zem kājām.

Tilfordgrinas mācītājmāja bija kompakta, moderna celtne, uzbūvēta uz zemes pie lielās, nopluku�ās, Viktorijas stilā celtās vecās mācītājmājas.

Uz zvanu neviens neatbildēja.

Tenets nepacietīgi mīņājās no vienas kājas uz otru.

-�� Nāciet ta�u, mister Fotergil!

-�� Es būtu priecīgs ari par misis Fotergilu. Viņa vismaz mums pastāstītu, kur viņu meklēt.

-�� �ie vikāri! Tenets drūmi iesaucās. Viņ� var būt visur. Viņ� var būt aizbraucis uz kā�du konferenci.

-�� Vai uz Diakonisko Sinodi.

Tenets savilka uzacis.

-�� Nevarēju pat iedomāties, ka jūs zināt, Maik, ka kaut kas tāds pastāv.

Lainhems pasmaidīja.

-�� Ievācu mazliet informācijas. Viņ� atkal piezvanīja pie durvīm. Lai gan man nav ne jausmas, kas tas tāds ir. Tenetu no atbildes paglāba jauna sieviete, ģērbusies d�insu biksēs un garā d�emperī. Caur vārtiņiem sieviete iestū�ma mazuli ratiņos.

-�� Kā varu palīdzēt?

-��� Misis Fotergila? ar atvieglojumu jautā�ja Tenets. Viņ� stādījās priek�ā. Mēs gribētu parunāt ar jūsu vīru.

-��� Diem�ēl viņ� ir izbraucis. Tad viņa paskatījās uz abu policistu no�ēlas pilnajām se�jām. Bet drīz jābūt mājās. Priecātos, ja būtu jau tagad. Man vajag ma�īnu, lai varu aizbraukt uz Starrendenu iepirkties. Vai nevēlaties uzgaidīt iek�ā?

Sieviete ieveda viņus viesistabā, uzvārīja pa tasītei kafijas un tad atvainojās.

-�� Piedodiet, bet man vēl daudz kas darāms pirms brauk�anas.

-�� Neliecieties traucēta, Tenets smaidīja.

Pēc pāris minūtēm eksploziju sērija lieci�nāja, ka atgriezies Fotergils. Lainhems un Tenets pielēca kājās un piegāja pie loga. Fotergils abus bija pamanījis un pacēla roku sveicienam. Pirms ienāk�anas vikārs di�manīgi papliķēja pa ma�ī�nu.

-�� Vai viņa tie�ām brauks iepirkties ar �o ma�īnu? jautāja Lainhems.

-� Nezin, vai ir kāda izvēle.

-� Atvainojos! Fotergils iedrāzās viesistaba. Ceru, ka neliku jums gaidīt parak il�gi-

-�� Nepavisam. Mēs �eit esam tikai kādas desmit minūtes, un jūsu sieva bija ļoti viesmīlīga un pacienāja mūs ar kafiju.

-�� Labi. Lieliski. Tātad? Fotergils pa�skatījās uz vienu un uz otru. Ar ko varu jums palīdzēt?

-�� Ir kaut kas, ko gribējām jums pajautāt�

Pēc da�ām minūtēm viņi jau atradās

ma�īnā.

Lainhema acis mirdzēja.

-Visai pārliecino�i. Vai piekrītat, ser?

-��� Ceru, Maik. Ceru. Daudzo darba gadu laikā Tenets bija iemācījies uzticēties savai intuī�cijai. "Nekad nenovērtējiet pārāk zemu tās no�jautas, kuras nāk no iek�ienes!" Tā viņam reiz bija teicis kāds policists, kuru viņ� ļoti respektē�ja. Un tagad Tenets par to pārliecinājās pats. Bet pavisam cita lieta bija tad, ja viss atbilda likuma burtam.

-�� Ko mēs tagad darīsim? Gaidīsim, kamēr atradīsies pierādījumi, kuri iedzīs slepkavu stū�rī?

-�� Nelaime ir tāda, ka nezin vai pastāv kā�das perspektīvas tādus pierādījumus iegūt. Nē, domāju, ka mūsu vienīgā cerība ar kāda manevra palīdzību panākt viņa atzī�anos.

-�� Un ja tāda izdevība neradīsies?

Tenets paraustīja plecus.

-�� Mums atliks tikai improvizēt. 1

Tad atpakaļceļ� � cauri ciematam, kur�

tagad kļuvis tik pazīstams, garām koted�ai, kurā ' Mārcija bija pavadījusi savu no�ēlojamo bērnību, kura savukārt stimulēja viņas ceļu uz sapņos izlolotajiem panākumiem; garām kro�dziņam, kurā Seldens, Hammers un Lomekss pēc kārtas bija slīcināju�i bēdas naktī, kurā, kā tagad Tenets bija pārliecināts, tika noslepkavota Mārcija; pāri tiltam Tenets ievēroja, ka tagad to remontē tiltu, uz kura Mārcija tika noslep�kavota; garām Hammeru koted�ai un vārtu namiņam, kurā dzīvoja Edīte, uz namu, kuru Mārcija bija iemīlējusi pirms tik daudziem gadiem.

Kad policisti izbrauca no alejas, milzīgas lietus piles sāka sisties pret ma�īnas priek�ējo stiklu. Atceroties agrākos piedzīvojumus, kad misis Pentrija lietusgāzē nelaida viņus pāri sliek�snim, vini uzvilka lietusmēteļus. Kamēr vini nonāca pie centrālajām durvīm, gāza kā ar spaiņiem.

Misis Pentrija bija nelaipna kā vienmēr.

-�� Viņ� ir izgājis.

Tas bija kritums. Uzrāvis plecus pret ūdens �altīm, kuras skalojās aiz apkakles, Tenets centās apspiest sarūgtinājumu.

-�� Uz kurieni misters Seldens ir aizgājis?

Misis Pentrija nostājās mazliet stabilāk uz

varenajām kājām, it kā sagatavodamās pēk�ņam uzbrukumam un, sakrustojusi rokas uz krūtīm, kareivīgi paziņoja:

-�� Vai nevarat vienreiz likt nabaga vīrieti mierā? Pēc visa, ko viņ� ir pārdzīvojis.

-�� Varat būt dro�a, ka mēs nevēlētos runāt ar misteru Seldenu, ja tas nebulu absolūti ne�piecie�ams. Kur viņ� ir?

-Jūs esat ok�ķeri. Tad ok�ķerējiet!

Tenets apspieda augo�ās dusmas.

-�� Misis Pentrij�

-�� Kas tad tas, misis Pentrij? Kas te notiek? Tā bija Edīte Fipsa. Kāda velna pēc jūs sarunājaties un turat inspektoru un ser�antu ār�pusē, kad gā� tāds lielus? Paskatieties uz viņiem, viņi ta�u ir galīgi slapji. Nezinu, ko teiktu mis�ters Seldens. Nāciet ta�u iek�ā, inspektor!

Tenets palocīja galvu.

-�� Paldies, nē. Mēs gribējām parunāt ar mis�teru Seldenu, bet liekas, ka viņ� ir izgājis. Vai gadījumā nezināt, kur viņ� varētu būt?

Edīte uzmeta misis Pentrijai brīdino�u ska�tienu.

-�� Viņ� aizgāja mak�ķerēt. Mājkalpotāja sarauca degunu. Nav gan pats labākais laiks, bet liekas, ka tas misteru Seldenu neuztrauc. Viņ� paņēma vienu no tiem milzīgajiem lietus�sargiem.

-� Vai nezināt, kur viņ� parasti iet?

-��� Nezinu gan. Vienīgais, ko varu jums pateikt, uz Tīļu.

-� Tātad misters Seldens būs kaut kur pļavās.

-� Jā, noteikti.

-�� Lieliski! iesaucās Lainhems, kad viņi bija atgriezu�ies ma�īnā. Tātad vienīgais, kas mums tagad darāms, ir iet kādu jūdzi gar upes krastu, kad lietus gā� kā ar spaiņiem.

-��� Nezinu, kā jūs, bet es vairs nevaru būt daudz slapjāks, nekā esmu.

-� Tas gan tiesa.

-� Tātad mēs varam viņu uzmeklēt.

-�� Kāpēc gan ne?

Viņi nolēma braukt atpakaļ līdz tiltam un sākt no turienes. "Izrādās, tā bija kļūdaina doma, ka vairāk izmirkt nevar," secināja Tenets, kad viņi brida gar krastu, garajiem zābakiem �vīkstot piemirku�ajā zālē. "Viņam jābūt trakam. Kāpēc mēs nevarējām pagaidīt? Lietus drīz vien rimtos, un mēs varētu veikt �o ceļojumu daudz nor�mālākos apstākļos." Bet, ja jau aiziets tik tālu, tad nu jau vairs nebija vērts griezties atpakaļ.

Pēc desmit minūtēm viņi pamanīja lielo, zili dzelteno lietussargu. Tas bija iesprausts zemē virs krasta malas kādus piecdesmit jardus priek�ā.

-�� Tas var arī nebūt misters Seldens, no�ukstēja Lainhems.

Tomēr tas bija viņ�. Seldens izskatījās visai omulīgs, labi saģērbies ūdens necaurlaidīgā jakā un biksēs, kūpo�u kafijas tasi rokā. Tenets skaudīgi palūkojās uz garaiņiem. Nezin, vai varēja cerēt, ka arī viņiem to piedāvās, un, ja ari piedāvātu, �ajos apstākļos viņ� nevarētu to pieņemt.

-�� Jūs izskatāties mazliet samircis, inspektor. Seldena acīs iemirdzējās jautrība. �āda pa�aizliedzība krietni vien iet pāri pienākuma sajūtas robe�ām. Vai nevēlaties dalīt ar mani vie�tu zem lietussarga? Esmu pārliecināts, ka vietas pietiks mums visiem.

-� Tur tālāk ir koki, atbildēja Tenets.

Viņi ar Lainhemu pagaidīja, kamēr Seldens ietin mak�ķerauklu un noliek mak�ķerkātu uz pārkarenā krasta. Tad viņi devās uz me�a pusi. Te bija tikai mazliet sausāks; lapiņas vēl nebija pilnīgi izplauku�as.

Tenets nolēma, ka nav ko tērēt laiku. Katrā ziņā �oka taktika var izrādīties visiedarbīgākā. Viņ� pamāja Lainhemam.

-�� Bernard Selden, jums nav jāsaka nekas pret savu gribu, bet tas, ko jūs pateiksiet, tiks pierakstīts un izmantots kā pierādījums.

Seldens izskatījās kāds? Izbrīnījies? �ausmu pārņemts? Lietus ūdenim tekot pa seju, bija grūti to pateikt.

Viņ� paskatījās uz vienu un uz otru.

-Ko?

-�� Mister Selden! Pirms jūs pastāstāt mums, kas tie�i notika otrdienas vakarā, ļaujiet man, starp mums runājot, pateikt, ka esmu pārliecināts jebkura zvērināto tiesa jūsu gadījumā jutīs jums līdzi. Jebkur� vīrietis, kur� pēk�ņi uzzina, ka viņa meita ir noslepkavota�

Seldenā bija atgriezusies dzīvība.

-��� Noslepkavota? Par ko jūs runājat? Kas jums to pateica? Viņ� sagrāba Tenetu aiz ple�ciem un sāka purināt. Viņ� izskatījās kā ār�prātīgs.

Tcnets apmulsa. Viņ� nezināja, ko teikt. Da�u sekun�u laikā inspektora rūpīgi celtā ēka bija sagrauta. Visa lieta balstījās uz priek�noteikumu, ka ārkārtējā nospiestības stā�voklī, smagā pēcdzemdību depresijā Mārcija pati bija nogalinājusi savu mazo meitiņu un no ķermenī�a atbrīvojusies. Tā kā nebija neviena, pie kā griezties, Mārcija meklējusi pajumti pie mātes. Atzinusies viņai par izdarīto noziegumu un likusi misis Kārterei zvērēt, ka tā noslēpumu nekad neizpaudīs. Tie�i to, Tenets bija pār�liecināts, misis Kārtere gribēja pirms nāves pastāstīt Bernardam, un tas, arī par to viņ� bija pārliecināts, izraisīja liktenīgo sadursmi starp Seldenu un viņa sievu. Bet, ja Seldens to zinā�ja� Viņ� vērās �ai vīrā. Vai atkāpties, atvai�noties? Nē. Fakti bija fakti. Viņ� stūrgalvīgi tos uzskaitīja.

-�� Pēc �īs �arādes, ko sieva jums nospēlēja, kad atgriezās Tīlfordgrīnā, viņa mēģināja iestāstīt, ka bērns nomiris. Mēs pārbaudījām arhīvā. Mir�anas apliecība neeksistē. Mēs runājām ar misis Peperu, kura piedalījās "bērēs".

"Pelni" netika apbedīti baznīcas kapsētā, jo tad vikāram vajadzētu mir�anas apliecības kopiju, kuras, protams, Mārcijai nebija. Lai būtu ticamāk, tā vietā ceremonija tika noturēta ciema�ta skvērā. Nav �aubu, ka jūsu sieva gribēja ap�mānīt arī māti, bet patiesība kaut kā paspruka. Misis Kārterei vajadzēja noslēpumu paņemt līdzi kapā, bet mātes sirdsapziņa viņai to neļāva. Viņa�

-��� Vienu mirkli! Noskaidrosim �o lietu. Vai jūs gribat teikt, ka mana sieva nogalināju Klāru?

-�� Es jau teicu, ka mir�anas apliecība neek�sistē�

Kaut kas notika ar Seldcna seju. Gludie vaibsti sa�ķobījās, salūza. Viņ� nokrita zemē sē�dus, seju aizklājis plaukstām. Viņa pleci raustījās.

Tenets un Lainhems skatījās viens uz otru. Ko tagad? Viņi stāvēja un skatījās lejā uz Seldenu. Un tad Tenets saprata. Sie smilksti un �ņuksti neliecināja par sāpēm.

Seldens smējās. Nejuzdams lietus piles, Tenets saprata, ka beidzot tas ir noticis: viņa slavenā intuīcija inspektoru bija iegāzusi, un viena no viņa teorijām patiesībā izrādījusies tik�pat absurda, kāda tā likās no pirmā acu uzme�tiena. Viņ� atcerējās, kādu cīņu nācās izcīnīt, lai pārliecinātu Drako, un viņa dvēsele �ausmās notrīcēja. Viņ� lādēja sevi par to, ka nav turējis muti, kamēr nebija pilnīgi dro�s, un pamatīgi ir sevi izmuļķojis. Tenets noriskēja" un paskatījās uz ser�antu, bet tas no viņa skatiena izvairījās.

Seldens slaucīja acis un kratīja galvu. Viņ� izstiepa roku, un Tenets palīdzēja viņam piecel�ties kājās.

-�� Atvainojiet, bet uz minūti jūs patie�ām likāt uztraukties, inspektor.

-�� Es lūdzu piedo�anu, Tenets stīvi novil�ka.

-�� Ak, nekas, nekas. Neuztraucieties! Tik�līdz sapratu, ka jūs runājat par pagātni, nevis tagadni�

-�� Ko jūs ar to domājat?

-�� Es domāju, atbildēja Seldens, pacietīgi, kā izskaidrojot kaut ko ļoti vienkār�u, ka jūs nupat esat uzzinājis, ka ir noslepkavota mana meita.

Nupat uzzinājis? Tenets centās atcerēties, ko tie�i ir sacījis. Ļaujiet man, starp mums runājot, pateikt, ka jebkura zvērināto tiesa jūsu gadījumā jutīs jums līdzi. Jebkur� vīrietis, kur� pēk�ņi uzzinātu, ka viņa meita ir noslepkavota� Bet ja nu Seldens ir domājis, ka� Un Seldens nebija ap�aubījis viņa teikto par mir�anas apliecību� Niecīgs cerību stariņ� iespiedās viņa krūtīs, kad atklājās jaunas iespējas.

-�� Tātad jūs tie�ām zinājāt, ka jūsu meita joprojām ir dzīva?

Iestājās īss klusuma brīdis. Seldena acis pēk�ņi parādījās tāda izteiksme, kāda bija cil�

vēkam, kur� apzinājās, ka pateicis pārāk daudz.

-�� Tad tas bija tas, ko misis Kārtcrc gribēja jums pastāstīt otrdienas vakarā. Saprotu. Tenets tie�ām saprata. Viņ� redzēja, ka te ir vēl viens motīvs, ne vājāks par iepriek�ējo. Lai ko Mārcija bija izdarījusi ar bērnu, Seldens varēja saniknoties par to, ka sieva viņu ir apkrāpusi, atņemot iespēju gandrīz vai trīsdesmit gadus būt tēvam.

-�� Es nezinu, par ko jūs runājat.

-��� Ak, beidziet, mister Selden! Es neesmu muļķis. �eit jūs izpļāpājāties, vai ne? Ko teica jūsu sieva ko viņa ir izdarījusi ar bērnu? Atde�vusi kādam bezbērnu pārim, varbūt viņi tik ļoti vēlēju�ies bērnu, ka paņēmu�i mazulīti, neko ne�jautājot? Nē? Dro�i vien misis Seldena bērnu tā nepameta?

Par spīti visiem centieniem saglabāt pa�kontroli, Seldena sejas izteiksme viņu node�va.

-�� Nē, Tenets klusām turpināja, apzinoties ja �is blefs izgāzīsies, spēlīte būs zaudēta. Tas nevar būt tiesa.

-�� Kāpēc ne? Likās, ka vārdi izlau�as pret Seldena gribu.

-�� Tāpēc, ka tādā gadījumā jūsu sievu iz�sekotu. Sieviete, kura pametusi bērnu, nevar tā vienkār�i pazust�Nē, baidos, ka jūs esat rūgti piekrāpts.

-�� Ko jūs ar to domājat ?

-�� To, ka tajā laikā jūsu sieva bija pietieka�mi izmisusi, lai rīkotos radikālāk. Skaidrs, ka viņa nebūtu pastāstījusi mātei patiesību.

-�� Jūs gribat man iestāstīt, ka jums ir pierādījumi, ka Klāra ir� mirusi?

Tenets neatbildēja.

-�� Nē! iesaucās Seldens. Tā nav taisnī�ba! Tur ir kāda kļūda! Viņa pameta bērnu. Es zinu, ka viņa tā izdarīja. Slimnīcas priek�telpā, kur bērnu varētu atrast un vēlāk arī varētu parūpēties.

Bailes, ka Tenetam varētu izrādīties taisnī�ba, lika Seldenam zaudēt jebkādu piesardzību. Vēl tagad viņ� nesaprata, ka nodod sevi.

Bija būtiski izdarīt spiedienu, lai nedotu Seldenam laiku apdomāties. Neieredzot pats se�vi, Tenets jautāja:

-� Kur tas notika? Pilsētā, kurā jūs tajā laikā dzīvojāt?

-�� Nē. Viņa gribēja to izdarīt nekavējoties. Mārcija nevarēja riskēt un atstāt bērnu kaut kur Bredfordā, jo baidījās, ka viņai sadzīs pēdas.

-�� Kur tad?

-�� Jorkā. Mārcija noķēra vilcienu uz Jorku. Viņa pateica, ka dzirdējusi, ka tā esot jauka pil�sēta.

Viņa pateica ?

Misters Seldens bija iekritis! Pēc tam, kad viņ� otrdienas vakarā apciemoja sievasmāti, bija iespējama tikai viena satik�anās, kad Seldens un

Mārcija varēja runāt par �o jautājumu.

Kas teica? Jūsu sievasmāte?

-�� Nē! Mārcija! Mana sieva. Viņa pati man to izstāstīja, un es viņai ticu.

-��� Kad? klusu jautāja Tcnets. Kad viņa jums to izstāstīja?

Seldcns pavēra muti atbildei un tad aprāvās. Mistera Seldena seja liecināja viņ� saprata, ka bija sevi nodevis.

-�� Tātad kas notika tālāk? jautāja D�ouna. Pie reizes samīci kartupeļus, kamēr es pa�gatavo�u mērci!

Tenets paņēma kastroli un pievienoja kar�tupeļiem margarīnu, melnos piparus un pienu. Ja mājās ir divi pavāri, tad vienkār�i nevar kaut ko neiemācīties.

-�� Viņ� vienkār�i sa�ļuka un atzinās.

-�� Viņ�, protams, varēja to nedarīt.

-�� Nu, nezin vai. Viņ� bija izpļāpājies.

-�� Bet Seldens ta�u neatzinās, ka par visu to tajā vakarā uzzinājis no sievasmātes.

-� Taisnība.

-��� Tātad vienīgais, ko viņam vajadzēja da�rīt, bija pateikt, ka Mārcija viņam visu izstāstī�jusi jau krietni senāk.

Tenets sastinga.

-�� Tas ir tiesa. Tev taisnība! Man tas pat neienāca prātā! Cik cilvēks var būt stulbs! Ja

Selclena atjautību nebūtu satricināju�as sāpes, bēdas un apmulsums, viņ� būtu izsprucis tajā pa�ā mirklī, kad Tenets iedomājās, ka Seldens jau ir rokā. Tcneta galvvidus nosvīda, iedomā�joties, cik tuvu skalpam viņ� ir bijis.

-� Tev paveicās, ka Seldens pats par to neie; domājās! Vai pabeidzi mīcīt?

Tenets pasniedza kastroli.

-�� Būs labi?

-�� Jā, lieliski!

Tenets sāka atgūties.

-��� Mēs izsitām Seldenu no līdzsvara, un viņ� nespēja sakarīgi domāt. Un vēl es domāju, ka atzīstoties viņ� jutās atvieglots. Tas viss vien�reiz novēlās no kakla. Viņ� nav tāds cilvēks, kur� varētu mierīgi dzīvot ar tādu noslēpumu sirdī.

D�ouna izņēma no cepe�krāsns traukus un sāka klāt galdu.

-�� Un kas īsti notika tajā vakarā?

-��� Nu, ja tu atceries, Seldens, pārdomās iegrimis, sēdēja uz soliņa upes krastā da�u simtu jardu attālumā no tilta, pretējā krastā no Menoras. Kādas divdesmit minūtes pāri desmitiem viņ� nosprieda, ka nu ir laiks iet atpakaļ uz sievasmātes māju. Seldens bija noraizējies par misis Kārteri. Turklāt tajā vakarā bija neprātīgi auksts, un viņ� jutās caur un cauri nosalis.

Viņ� kāpa lejā pa kāpnēm, kas veda no takas, kad izdzirdēja no ciemata puses tuvojo�os soļu troksni. Uzkāpis uz tilta, Seldens redzēja, ka nācēja ir viņa sieva. Tā kā margās bija izlauzts robs, Mārcija gāja tie�i pretī vīram, bet tad nogriezās pa diagonāli uz kāpnēm pie takas, kas veda uz Menoru. Viņ� negaidīti uzrunāja sie�vu un steidzās aiz�ķērsot viņai ceļu. Kad abi satikās, Mārcija stāvēja tie�i pie brīdinājuma signālugunīm, ar muguru pret caurumu akmens margās.

-�� Mārcij, ko tu �eit dari?

-�� Un ko tu domāji? Biju pie mātes.

-��� Vai viņa tev pateica, kāpēc gribēja mani redzēt?

-�� Nē, viņa bija aizmigusi. Un kāpēc viņa gribēja tevi redzēt?

-�� Tāpēc, ka tas skar mani.

-�� Skar tevi? Ko tu gribi teikt? Par ko tu runā? Klausies, vai mēs nevaram par to parunāt vēlāk? Varbūt esi aizmirsis, ka mums ir viesi? Nezinu, ko viņi par mums nodomās. Tevis vis�pār nav, tad es viņus pametu.

-�� Pie velna viņus! Kāda nozīme tam, ko

>

viesi domās? Mani tas neuztrauc. Bet es pateik��u, lūk, ko, Mārcij. Mani uztrauc tas, ko pastāstī�ja tava māte. Patie�ām uztrauc� Ko tu ar viņu izdarīji, Mārcij? Ko tu izdarīji ar mūsu meitiņu? Ar Klāru?

-�� Klāra ir mirusi. Viņa nomira pirms trīs�desmit gadiem�

-� Nestāsti man! Es nejau�u tev vairāk melot. Ja padomā, ka es tev bez vārda runas ticēju� Kāds gan muļķis esmu bijis� Bet tagad pastāsti! Ko tu ar viņu izdarīji?

-�� Laid vaļā manu roku! Tu dari man sā�pes.

-� Ko tu ar viņu izdarīji? Stāsti!

-� Es� aizvedu viņu uz Jorku.

-� Jorku? Kāpēc uz Jorku?

-� Nezinu.

-�� Jābūt kādam iemeslam, kāpēc tu izvēlē�jies Jorku.

-�� Manuprāt� Kāds man reiz pastāstīja, ka tā esot skaista vieta�

-�� Uz kurieni Jorkā tu devies?

-�� Mana roka� Lūdzu�

-�� Uz kurieni?

-�� Uz slimnīcu. Atstāju viņu� priek��telpā. ..

-� Kurā slimnīcā? Kurā?

-�� Neatceros. Nezinu. Es neapskatījos. Lūdzu, tu ta�u dari man sāpes. Laid�

Viņ� apgalvoja, ka nevarot precīzi atcerēties, kas tajā brīdī notika. Viņa cīnījusies, centusies izrauties, rāvusi, raustījusi roku, un Seldens domā, ka īpa�i spēcīgu rāvienu Mārcija izdarījusi tajā mirklī, kad viņ� nolēma laist sievas roku vaļā. Ceļ� bija slidens, un viņa zau�dēja līdzsvaru un, sāpēs saliekusies, krita at�muguriski tie�i margu virzienā. Misis Seldena pazudusi gandriz ātrāk, nekā viņ� apjēdzis, kas notiek.

-�� Tu viņam tici? D�ouna bija beigusi klāt galdu. Trauki ar ēdienu atradās cepe�krāsni, lai neatdzistu, kamēr viņ� pabeidz stāstu.

-�� Nezinu. īsti pārliecināts neesmu. Sarūgti�nājumā un dusmās viņ� varēja sievu pagrūst� Bet, lai kas arī notika, es patie�ām ticu, ka notiku�ais ir nelaimes gadījums, ķildas sekas.

-�� Tādā gadījumā kāpēc Seldens nedarīja kaut ko, lai glābtu viņu? Kāpēc nesauca palīgā?

-��� Viņ� teica, ka pāris mirkļus nespējis noticēt savām acīm. Vienā brīdī viņa bija �eit, un nākamajā jau tur, upē. Viņ� esot bijis uzzinātās patiesības pārņemts un nemaz nemanījis sievai aiz muguras robu margās, un pirmajā brīdī ne�sapratis, kas īsti noticis. Tā viņ� kādu mirkli tur stāvējis. Tad pieskrējis pie margām un skatījies. No Mārcijas nebijis vairs ne miņas. Neviens no abiem Seldeniem neprātis peldēt, bet ūdens lī�menis no lietiem bijis augsts. Misters Seldens uzreiz sapratis, ka meklēt palīdzību ir bezjēdzīgi. Jau par vēlu.

-�� Bet tomēr vajadzēja.

-�� Protams, ka vajadzēja. Manuprāt, patiesī�ba ir tāda, ka, pat ja viņ� nepagrūda viņu ap�zināti, tajā brīdī viņ� jutās tik ļoti apkrāpts, tik nikns, ka daudz neuztraucās, vai viņa ir dzīva, vai mirusi. Viņa pa�a bērns viņam nozīmēja tik daudz. Ja Mārcija būtu palikusi dzīva, tad es neticu, ka viņ� sievai spētu piedot to, ko viņa iz�darījusi.

-�� Domāju, ka viņu tiesās par slepkavību. Un piespriedīs cietumsodu.

Tenets paraustīja plecus.

-�� Tas atkarīgs no tiesne�iem. Viņu var arī nosacīti atbrīvot.

-��� Jā, tas ir pilnīgi iespējams. Pēc tava stāstītā, viņ� neliekas sabiedrībai bīstams. D�ouna pēk�ņi pasmaidīja. Lai gan es neteiktu, ka tādu iespaidu uz mani atstāja intervija No krasta līdz krastam ar tavu �efu Drako.

-�� Viņ� tur uzstājās?

-�� Ne par kādu naudu pasaulē to nedrīkstēja palaist garām! Radās iespaids, ka viņ� viens pats ir vadījis visu izmeklē�anu! � D�ouna apvija rokas vīram ap kaklu. Tas nav godīgi. Arī tev pienāktos kāds gods.

-��� Kāds gods! Kad es iedomājos, ka viss varēja aizvelties pa citu taciņu, un pat neapzi�nājos, ka�

D�ouna viņu noskūpstīja.

-�� Bet neaizvēlās. Pastāsti, kas tevi uzvedi�nāja uz domu, ka tas varētu būt viņ�?

Viņi aizgāja no galda un apsēdās.

-��� Liekas visai dīvaini, bet tā bija Vikija, nabaga meitene. Kamēr tu biji slimnīcā, es, pro�tams, visu nakti ļoti daudz par viņu domāju. Gaidot tavu atbrauk�anu, es iesnaudos un redzēju visai nepatīkamu sapni, kurā Vikija pārvērtās par Mārciju. Dro�i vien zemapziņa konstatēja kaut kādu līdzību starp viņām: viņas abas ir pārdzīvoju�as pēcdzemdību depresiju. Vikija pat tik spēcīgu, ka mēģināja sevi nonāvēt. Un ja nu Mārcija nogalinājusi savu bērnu?

Redzi, es zinu, ka viņa bērnu negribēja. Zinu arī, ka viņa bija ļoti godkārīga, ka neieredzēja dzīvi ziemeļos un, kad viru aizsūtīja uz ārzemēm, Mārcija palika ar mazulīti glu�i viena, un tad noteikti mērs bija pilns. No �āda viedokļa raugoties, bērna nāve viņai bija ļoti izdevīga. Tas nozīmētu, ka misis Seldena ir atkal brīva un atkal var rūpēties par savu karjeru, ka viņai ir attaisnojums braukt projām no ziemeļiem, kurus viņa tā neieredzēja, un at�griezties Kentā. �ādos apstākļos neviens viņai par to nepārmestu.

Nu, un tad mēs pārbaudījām un noskaidro�jām, ka bērna mir�ana nekad un nekur nav iereģistrēta. Fakts, ka notika bēres, kuras vadīja vikārs un kurās bija klāt tikai viens no kaimi�ņiem kā liecinieks, kuru nevarēja turēt aizdomās kā līdzzinātāju, bija tāds kā klup�anas akmens. Pēc tam, kad uzzinājām, ka tās nav biju�as īstas bēres baznīcas kapsētā tādā gadījumā vikārs pieprasītu mir�anas apliecību, ka tā bijusi tikai tāda sēru ceremonija, pelnu izkaisī�ana ciemata skvērā� �ēl, ka sākumā biju pārliecināts, ka bērns tie�ām miris. Kā man neienāca prātā, ka Mārcija vienkār�i varēja bērnu pamest! Varu iedomāties, kā jutās Seldens, kad to uzzināja. Viņ� ta�u tik ļoti mīlēja bērnus.

-� Un kā Seldens to uzņem tagad?

-�� Vienīgais, par ko viņ� spēj domāt, ir kā sameklēt meitu. Seldens jau sācis ievākt ziņas.

-�� To nebūs viegli izdarīt. Un, ja arī viņam tas izdosies, nevar zināt, vai meita vēlēsies pie tēva atgriezties.

-�� Taisnība. Tomēr tā ir viņa pa�a darī�ana. Kā jau teicu, varu saprast, kā viņ� jūtas� Un tāpēc man ienāca prātā� Manuprāt, ir lieliska ideja, kā atrisināt problēmu ar Brid�itu.

-O?

-�� Ja nu mēs viņai teiktu: "Paklausies, kā būtu, ja tu savu nākotni plānotu tā, lai tev nebūtu tik svarīgas �īs gala eksāmenu atzīmes, vai tad tu vienreiz beigtu pārdzīvot?"

-� Un ko viņa varētu plānot?

-�� Nu, mums vienmēr ir licies, ka tai jābūt koled�ai, vai ne? Bet kāpēc gan mēs nevarētu sūtīt viņu uz kādu no tām privātajām kulinārijas skolām? Da�ām no tām ir izcila reputācija. Un es kaut kur lasīju, ka akadēmiskajos priek�metos iestājeksāmenu prasības nav pārāk stingras. Kat�rā ziņā ar visu, ko Brid�ita jau ir sasniegusi kulinārijas jomā, esmu pārliecināts, ka viņi ar lielāko prieku meiteni uzņemtu.

-�� Vai mēs varēsim to atļauties? �īs skolas ir ļoti dārgas.

-�� Bet vai tas nebūtu to vērts? Tenets saņēma D�ounas plaukstas. Es zinu, ka nebūs viegli, nāksies kļūt taupīgākiem un vēlāk, ja Benam izdosies iestāties universitātē, mums va�jadzēs palīdzēt arī viņam, un tad būs ko turēt. Tomēr lielākā daļa �o augstas klases kulināru kursu ilgst tikai kādu gadu vai pat vēl mazāk. Katrā ziņā mēs nedrīkstam taupīt naudu uz Brid�itas izglītības rēķina.

-Taisnība. Vienkār�i ideja ir negaidīta� viņas balss ieskanējās piekrīto�āk. Attiecībā uz gala eksāmeniem �ī doma noteikti mazinās meitas spriedzi.

-�� Tie�i tā! Un tad, ja viņa tie�ām noliks� Nu, domāju, ka mums jāļauj viņai pa�ai izvē�lēties, ko viņa grib. Mēs varētu tikai piedāvāt viņai �ādu iespēju, un tad, ja viņa noliks eksā�menus, gan jau redzēs.

-��� Pilnīgi pareizi. Ak, dārgais, jo vairāk es par to domāju� Iesim un aprunāsimies ar viņu tūlīt, pirms vakariņām, labi? Viņai tik ļoti va�jadzīgs uzmundrinājums.

-�� Kā vēlies.

Ieraugot, ka istabā ienāk abi vecāki, Bri�d�itas skatiens kļuva vairāk nekā nelaipns.

-� Viss kārtībā, steidzās mierināt Tenets. Mēs esam atnāku�i ne tādēļ, kā tu domā.

-��� Ne ķidāt tevi, piemetināja D�ouna. Tētim ir uzradusies brīni�ķīga ideja.

-�� Jā? Brid�ita likās nedro�a. "Viņa slikti izskatās," nodomāja Tenets. "Bāla un gurdena."

Viņ� nespēja samierināties ar domu, ka viņa jautrā, dzīvespriecīgā meita ir novesta līdz �ā�dam stāvoklim. Tenets sāka izklāstīt savu jauno ideju. Mēs ar tavu māti domājam, ka� Runājot viņ� vēroja Brid�itas sejas izteiksmi. Gandrīz tūlīt pat viņas vaigos atgriezās sārtums, viņas acis iemirdzējās, un, pirms viņ� bija bei�dzis, Brid�ita pielēca kājās no krēsla un apvija rokas viņam ap kaklu.

-�� Ak, tēti, kāda brīni�ķīga doma! Tas būtu kolosāli! Viņa pagriezās pret māti un apkampa arī to. Tad Brid�ita atkāpās un ieskatījās viņiem sejās. Jūs tā domājat, ja? Jūs tie�ām tā domā�jat!

Tenets un D�ouna, atviegloti un ieprie�cināti, starojot uzsmaidīja viņai un viens otram. Tad abi reizē pamāja.

-�� Protams, ka mēs tā domājam, atbildēja D�ouna. Mēs domājam, ka tas tevi atbrīvos no spriedzes. Pat ja tu nenoliksi eksāmenus pārāk labi, pēc uzvaras jauno pavāru sacensībās un taviem rakstiņiem Kentas Ziņnesī tu noteikti tik�si tur iek�ā.

-�� Kolosāli! Bet tad pēk�ņi Brid�itas sa�jūsma noplaka.

-�� Tomēr vai tas nebūs visai dārgi?

D�ouna paskaidroja, ko Tenets bija teicis

par Bena turpmāko izglīto�anos.

-�� Viegli jau nebūs, nav ko izlikties. Bet mēs neredzam iemesla, kāpēc lai nedotu tev tā-

das pa�as iespējas kā Benam, tikai citā virzienā. Brid�ita sāka raudāt.

D�ouna piegāja pie atvilktnes, izņēma ka�batlakatiņu un pasniedza viņai.

Brid�ita noslaucīja acis un smaidot kodīja

lūpas.

Man tagad ir tik viegli� D�ouna pastiepās pēc Teneta plaukstas un saspieda to.

Viņ� smaidot atbildēja ar to pa�u. "Izska�tās, ka aiz muguras atstāta vēl viena neliela dzī�ves krīzīte."

Doroteja Simpsone MĪKLAINA NĀVE Romāns

Apgāds "Artava", LV 1011, Rigā, K. Barona ielā 12. Tel./fax 286452. Licence Nr. 2-0356. Iespiests a/s "Preses nams" tipogrāfijā Rigā, Balasta dambi 3.

[1] gracc (angļu vai.) grācija.

[2] nckad neatmet cerības (latīņu vai.).