Doroteja Simpsone
�aubu elements
ROMĀNS
Nērīnai Tarantai ir viss, ko vien sie�viete varētu vēlēues, skaistums, veselība, gādīgs vīrs, izskatīgs dēls, komforts, nauda�
Un tad, saulainā vasaras pēcpusdienā, uz elegantās lauku mājas terases tiek atrasts Nerīnas Tarantas līķis, turklāt vietējie iedzīvotāji nez kāpēc ir loti at�turīgi savos izteikumos par nonāvēto. Sī mīklainā lieta inspektoram Lūkam Tenetam aizvien no jauna liek .�au�bīties par savu pieņēmumu parei�zību ar katru brīdi palielinās aiz�domās turamo skaits, jo nogalinātās viesmīlīgajā namā liktenīgajā pēcpus�dienā sapulcējies kupls viesu pulciņ�. Galu galā inspektoram nākas at/ir, ka �ajā notikumā klāteso�s ari kāds ne�skaidrs, sākotnēji neizprotams ļau�nums. Atliek noskaidrot, kuri ir rie, kas �o ļaunumu pārstāv.
Dorothy Simpson ELEMENT OF DOUBT
Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Lo�melis
Lasot �o un�vēl�vienu Dorotejas�Simpsones 12 grāmatu sērijas grāmatas��sastapsiet kādas 10 reizes �ādu tekstu grāmatas beigu daļā.� lappusēs�skaitlis�skaitlis nav nodrukāts teksts� �is teksts patie�ām grāmatā nebija nodrukāts, tur ir tuk�a lappuse. Diem�ēl �ādas grāmatas apgāds Artava visā nopietnībā pārdeva grāmatu veikalos.
Apgāds �Artava� Rīga 1995
No angļu valodas tulkojusi Ingūna Bro�e Mākslinieks Jānis Jaunarājs
�Tulkojums, noformējums �Arlava�, 1995 ISBN
Vēlreiz Kilam
Doroteja Simpsone
�AUBU ELEMENTS
ROMĀNS
Juzdamies ļoti apmierināts, Tenets iegrieza ma�īnu piebraucamajā ceļā. D�ouna bija lūgusi viņu pacensties tikt mājās lidz se�iem, un tagad bija bez minūtes se�i. Viņ� smaidīja, iedomā�joties sievas izbrīnu par gandrīz nepiedzīvoto akurātību, kad vaļā atsprāga parādes durvis, un pa taciņu lejā drāzās Bens.
-�� Tēt! Tev tikko zvanīja. Ribldenā notikusi slepkavība.
Bens, kuram bija tikai divpadsmit gadu, tēva policista darbā uztvēra tikai tā sensacionālo pusi, kā arī izjuta prieku, palieloties draugu priek�ā ar savām iedomātām slepenām zinā�anām.
Tenets ievaidējās. Sapnis par garu, nesteidzīgu, savam priekam tik rūpīgi izplānoto vakaru vēl kā�du moko�u brīdi kavējās apziņā, pirms negribīgi izgaisa. Viņ� pārmeto�i paskatījās Benā.
-�� Un katrā gadījumā tev nevajadzēja noklau�sīties.
-�� Ak, tēt! Es nevaru tēlot kurlo katrreiz, kad iezvanās telefons.
-Tu ļoti labi saproti, ko es domāju. Bet, tā kā tu tomēr noklausījies, lai par to ne vārds netiktu minēts �ovakar skautu sanāksmē, dzirdi?
-� Ai, tēt!
-�� Es tie�ām runāju nopietni. Es negribu pļā�pas. Tenkas var pamatīgi sare�ģīt lietu.
-�� Nu, labi. Ja tā vajag� Ar vienu noteiku�mu �
-�� Vēl ko neizdomāsi noteikumu! Ja tu ceri, ka es pado�os izspie�anai�
-�� Izspie�anai? viņiem sasniedzot durvis, D�ouna pārjautāja. Viņa izskatījās noraizējusies.
Tenets papurināja galvu.
-�� Tikai joks. Viņ� noskūpstīja sievu. Cik es saprotu, mums radu�ās problēmas.
D�ouna strādāja ar nosacīti sodītajiem maz�gadīgajiem noziedzniekiem, un viņai pussep�tiņos vajadzēja paspēt uz sapulci. Bija sarunāts, ka Tenets aizvedīs Benu un pārējos uz skautu nodarbību un vēlāk aizbrauks pie doktora Mellerda pakaļ Brid�itai, kas kopā ar misis Mellerdu veica vienu no tā dēvētajiem "rado�a�jiem" pasākumiem. Helēna Mellerda bija labi pazīstama iecienītu kulinārijas grāmatu sastādītāja, un Brid�itas interese par ēdienu gatavo�anu bija veicinājusi savstarpēju simpātiju ra�anos starp abām.
-������� Vairs nē. Viss ir sarunāts. D�ouna van�dījās pa rokassomiņu, meklēdama ma�īnas atslē�gas. Ja tu varētu, kā norunāts, aizvest Benu un visus citus uz skautu sapulci, D�eina Ortona atvedīs viņus atpakaļ. Un Helēna pārvedīs mājās Brid�itu, kad viņas būs beigu�as savu nodarbību.
-�� Jauki. Paldies. Ben, pazūdi uz da�ām mi�nūtēm, ja? Ej! Māte steidzas. Tenets pagaidīja, līdz Bens pazuda dzīvojamā istabā, aizvērdams durvis, tad pievērsās D�ounai. Kas tā ir par lie�tu? Bens kaut ko ieminējās par slepkavību Ribldenā.
-�� Tā ir taisnība nu, katrā ziņā aizdomīga nāve. Es nezinu visu sīkumos, te ir adrese. Ceru, ka neizdarīju neko pārsteidzīgu. Es zvanīju Helēnai Mellerdai un sarunāju, ka tu pa ceļam paņemsi doktoru Mellerdu, jo viņai vajadzēs ma�īnu, lai atvestu mājās Brid�itu. Viņas pa�as auto ir remontā.
-� Paldies. Tas ir jauki. Bet tagad taisies prom, mīļā, Tenets apklusa. Kas par lietu?
D�ouna vilcinājās.
-Tā adrese. Haigeibla, Ribldena� Tur dzīvo Deimons Tarants.
-�� Deimons?� Narkotikas, ja?
D�ouna pamāja.
-�� Nabaga mazais, bagātais zēns.
-�� Man nepatīk, ka tu viņu tā sauc!
Tenets, kā atvainodamies, iepleta rokas.
-�� Ludzu piedo�anu! Bet kādēļ esi tik satrauk�ta?
D�ouna atkal �aubījās.
-�� Viņam �opēcpusdien vajadzēja ierasties, bet viņ� neieradās, viņa negribīgi atzinās.
-Skaidrs� Un tagad tu uztraucies, vai viņam gadījumā nav kāds sakars ar �iem� aizdomīga�jiem nāves apstākļiem.
-�� Nu, ne glu�i uztraucos. Tās drīzāk ir ba�as. Viņam galu galā ir tikai astoņpadsmit.
-� Vai tev nepateica, kas ir upuris?
D�ounas lupu kaktiņi noslīga uz leju.
-�� Deimona māte� Protams, viņa neiera�anās var būt tikai sakritība.
-Tā ir. Bet tā kā tu tur pa�laik itin nekā neva�ri darīt, labāk taisies ceļā, savādāk nokavēsies. Kad es pārradī�os, es tev izstāstī�u, kas par lietu. Ja?
D�ouna pamāja.
-� Dro�i vien tev taisnība. Bet� Ak Dievs, jau astoņas pāri. Man jāskrien.
Tenets viņu viegli noskūpstīja un pastūma uz durvju pusi.
-�� Ben? viņ� sauca. Kārtībā?
*
Policijas ārsts Mellerds jau bija gatavs un gaidīja, kad Tenets piebrauca ma�īnu pie nelielas mājas, kuru kop� Mcllcrda nesenajām otrrei�zējām precībām bija pilnīgi pārveidojis svaigs krāsojums, jauni aizkari un ziediem, nevis nezālēm pilns dārzs. Katru reizi, ejot garām �ai mājai, Tenets sajūsminājās par to, kā �īs laulības bija izmainīju�as viņa seno draugu pēc skumju un depresijas pilnajiem gadiem, kas sekoja mazā ārsta pirmās sievas nāvei. Pats doktors arī likās kā no jauna piedzimis. Prom bija uzbudināmība, kas kalpoja par iemeslu tam, ka ar viņu bija tik grūti sastrādāties, kā arī nekārtīgās, nonēsātās drēbes un nespodrinātās kurpes. Vērojot viņu raitā solī nākam lejā pa taciņu uz ma�īnu, Tenets sava drauga vārdā klusībā skaitīja pateicības lūgsnu.
Mājot ar rokām, parādes durvis parādījās He�lēna Mellerda ar Brid�itu. Tenets izkāpa no ma��īnas.
-�� Paldies par izpalīdzē�anu, Hclēn, viņ� sauca.
Viņa pasmaidīja un atmeta ar roku.
-� Jebkurā laikā.
-�� Helēna ir ļoti laipna, ka tā palīdz Brid�itai, ieminējās Tenets, braucot prom. Mēs abi ar D�ounu patie�ām to augstu vērtējam, un es zinu, ka Brid�ita tāpat.
-�� Nieki. Viņai pa�ai ir patīkami dalīties idejās ar kādu. Es priecājos, ka tieku �ovakar prom no mājām. Ceturtdienas vakaros no tiesas esmu per�sona non grata[1]. bet mellerda iecietīgais smaids runāja pretī viņa vārdiem. Helēna saka, ka Brid�ita esot ļoti apdāvināta.
-�� Varu apgalvot, ka apbrīna ir abpusēja.
-�� Lai nu kā, pastāsti man ko vairāk par �o lie�tu! D�ouna neko daudz pa telefonu nepateica.
-�� Man liekas, es nezinu daudz vairāk nekā tu. Aizdomīgs nāves gadījums Ribldenā. Misis Taranta.
-�� No Haigeiblas? Ak Dievs!
-�� Vai tu viņu pazīsti?
-�� Esmu viņu pāris reizes saticis. Es zinu par viņu, tā būtu precīzāk teikts.
-Un?
-� Un kas?
-�� Nekaitini mani! Ko tu zini par viņu?
-�� Es nebaumoju, manierīgi novilka Mellerds.
Pavēries savā ceļabiedrā, Tenets uztvēra drais�kas uguntiņas pāri aceņu pusmēnessveida lēcām. Neesi lik nejauks, Dok! Ja izrādīsies, ka tā ir slepkavība�
-� Viņai ir zināma slava, tas viss.
-�� Kāda slava?
-�� Netikumība. Mellerds vairs nesmaidīja. Faktiski tās nav tikai baumas. Es zinu vismaz vienu viņas izjauktu laulību. Tas notika pirms vairākiem gadiem, bet vīrs bija mans draugs. Visvairāk mani aizskāra tas, kā viņa ar to rota�ļājās. Viņ� domāja, ka tā ir viņa dzīves lielā mī�lestība. Bet, kad bija sasniegts krīzes punkts un sieva viņu atstāja, paņemdama arī bērnus, viņ� ieteica Nerīnai Tarantai �ķirties un apprecēties ar viņu, bet tā tikai pasmējusies. Mans draugs pali�ka bez nekā.
-�� Vai viņa sieva neatgriezās?
Mellerds pakratīja galvu.
-�� Teica, ka viss notiku�ais ir bijis tik pazemo�jo�s, ka viņai zudu�as pēdējās ilūzijas un viņa nekad nevarē�ot vīram uzticēties.
-�� Un kas notika ar tavu draugu vēlāk?
-�� Viņ� drīz pēc tam no �ejienes aizbrauca. Pēdējais, ko es par viņu esmu dzirdējis, bija, ka viņ� taisās emigrēt.
-�� Nerīna� Tas ir neparasts vārds.
-�� Es teicu tie�i tāpat, kad pirmo reizi to iz�dzirdu. Acīmredzot misis Tarantas tēvs ļoti mīlē�ja ziedus un savām meitām ielika mīļāko ziedu vārdus Nerīna un Dafne. Viņam piederēja stā�du audzētava, bet pirms da�iem gadiem viņ� nomira, un tagad tur saimnieko Dafne; es do�māju, ka ļoti prasmīgi.
-� Tu esi īsta informācijas krātuve, Dok.
-������� Es kustos apkārt� Un neaizmirsti, Luk, ka es �ai pusē dzīvoju vēl, pirms tu pirmoreiz ievil�ki elpu. Te jānogrie�as pa kreisi.
Ribldena atradās neizpostīta lauku apvidus centrā uz dienvidiem no Starrendenas, pilsētas Kentas grāfistē, kur Tenets dzīvoja un strādāja. Ciematu no tūristu bariem pasargāja �auru, līku�motu lauku ceļu labirints, un tas varēja ieprie�cināt jebkura fotogrāfa sirdi, kur� meklēja labu materiālu nākamā gada kalendāram. Tur bija viss zāliens, pīļu dīķis, gleznaini krodziņi un da��ādu laikmetu celtnes. �ajā skaistajā jūnija vakara stundā viss likās kā izmiris. Domājams, visi iedzīvotāji vai nu ieturēja vakara maltīti, vai bija piesaistīti televizoru ekrāniem. Da�us mirkļus vēlāk Tenetam gribējās iebukņīt sevi par tādu naivumu. Pagrie�oties ap stūri, viņ� ie�raudzīja, ka visi Ribldenas iedzīvotāji likās sa�pulcēju�ies pie gariem dzelzs vārtiem.
Mellerds sadrūma.
-�� Kā redzams, vampīri iznāku�i asiņu medī�bās.
-� Kā parasti, piekrita Tenets.
Pūlis negribīgi pa�ķīrās, lai atļautu ma�īnai izbraukt cauri, atkal sakļaudamies līdzīgi Sar�kanajai jūrai aiz izraēļiem. Priek�ā līklo�u pie�braucamais ceļ� pieveda pie izturīgas Viktorijas laika sarkanu ķieģeļu mājas, ko rotāja frontoni, belvederi un tornī�i tik iemīļoti tajā laikposmā.
Netālu no durvīm uz grantētā celiņa stāvēja vairākas policijas un privātās ma�īnas.
-�� Lainhems ir jau �eit, noteica Mellerds, pamādams uz sarkanā forda pusi. Kā viņam tagad klājas? Jāsaka, ka viņ� izskatās daudz mundrāks.
-� Jā, pa�laik viņ� ir ļoti dzīvespriecīgs.
-�� Atguvies no tā, ka pagāju�ajā gadā viņu nepaaugstināja amatā, vai ne?
-� Jā, es domāju gan.
-�� Vai viņ� mēģinās vēlreiz?
-�� Nē, liekas, Lainhems ir stingri nolēmis to nedarīt. Tenets pie sevis nodomāja, ka tas ir gudrs lēmums. Maiks Lainhems bija pirmklasīgs ser�ants, bet viņam pietrūka tās īpa�ās nojautas, kas nepiecie�ama augstākai pakāpei. Tenets uzskatīja, ka Lainhems nekad nebūtu rakstījis iesniegumu, ja sieva viņu nebūtu pamudinājusi. Luīze bija gan apņēmīga, gan godkārīga.
-� Manuprāt, tas tev ir tie�i pa prātam.
-�� Tā ir. Ne ar vienu citu es nevēlos strādāt kopā.
Tenets izkāpa no ma�īnas un brīdi pastāvēja, apskatot apkārtni. Piebraucamais ceļ� tālāk veda gar mājas kreiso pusi un pazuda dro�i vien garā�u virzienā. Te valdīja pa�apmierinātas lab�klājības gaisotne. Grantētais celiņ� bija bez ne�zālēm, mauriņi un ziedu apmales priek�zīmīgi uzturētas, pati māja, neskatoties uz tās lielumu, lieliskā kārtībā.
-�� Ko dara misters Tarants?
-�� Viņ� ir ķirurgs Starrendenas centrālajā slim�nīcā un ar plauksto�u privātpraksi.
Tenets pasmīnēja.
-�� Tu, Dok, esi izvēlējies nepareizu nozari savā profesijā.
Mellerds atsmaidīja.
-Tā kā mazliet par vēlu, lai kaut ko mainītu.
-�� Ā, redz kur Lainhems.
Izmeklētājs, ser�ants Lainhems parādījās ap mājas labo stūri. Viņ� pacēla roku sveicienam, tad paklanījās. Abi viri sāka iet viņam pretī.
-� Labvakar, Maik. Vai tad ne mājā?
-�� Labvakar, ser, Dok. Nē. Nāciet �eit! Viņa nokrita, ser�ants paskaidroja, no pirmā stāva balkona uz akmens terases. Kā izskatās būs lauzusi sprandu.
-�� Un jums liekas, ka tas nav nelaimes gadī�jums?
Lainhems paraustīja plecus.
-�� Grūti saprast, kā tas būtu varējis notikt. Balkona margas ir mazliet par augstām, lai viņa būtu zaudējusi līdzsvaru.
-�� Skaidrs, Teneta balss skanēja izklaidīgi, un viņa soļi neapzināti bija kļuvu�i ātrāki. Viņi tuvojās mājas stūrim, un Tenets gatavoja sevi
mirklim, no kura baidījās, skatam uz līķi. Viņ� gribēja tikt ar to galā, cik ātri vien iespējams.
Esam klāt, ser.
Acīm pavērās pazīstamais skats. Tika uzmes�tas skices, fotografēts un mērīts. Treiss, noziegu�mu vietas apskates eksperts, gaidīja policijas ārstu, lai oficiāli paziņotu par nāves gadījumu, pirms ķerties pie darbietilpīgā paraugu vāk�anas darba. Tā visa cēlonis bija nu jau nedzīva būtne kādreiz brīnums, ko sauc par dzīvu cilvēku. Tcncts dziļi ieelpoja un pavirzījās uz priek�u, kamēr Mellerds nometās uz ceļiem blakus līķim.
Nerīna Taranta gulēja uz muguras uz platas akmens terases, nedabiskā leņķī izliektu kaklu, rokām un kājām. "Viņai vajadzētu būt nedaudz pāri trīsdesmit," domāja Tenets. Pat tagad bū�dama mirusi viņa bija viena no skaistākajām sievietēm, kādas viņam bija nācies redzēt: kla�sisks sejas ovāls, augsti vaigu kauli un Dalasas stila garu, tum�u sprogu nekārtība. Viņas āda jau (pusjūnijā) bija sulīgā medus krāsā, un vienkār�ā audekla kleita negatava citrona nokrāsā vēl vairāk izcēla jauneklīgā ķermeņa slaidumu un garās, skaistās kājas. Bet, ieskatoties vērīgāk, viņ� saprata, ka nav pareizi novērtējis sievietes vecumu. Sīkās grumbiņas ap acīm un muti at�gādināja Tenetam, ka Deimons Tarants, astoņpadsmitgadnieks, bija viņas dēls. "Tuvu �etrdesmit," viņ� nolēma. Bet ārkārtīgi labi sagla�bājusies. Tenets varēja saderēt, ka tādas jauneklī�gas ārienes saglabā�anai tika izdotas lielas nau�das summas. Un kādam mērķim? Lai nomirtu �ajā mierīgajā jūnija vakarā savas mājas dārzā. Neviens nebija pelnījis tādu nāvi.
Tenets pavērās aug�up. Balti krāsota koka balustrāde apvija nosegto balkonu, kas stiepās visā �īs mājās sienas garumā pirmā stāva augstumā. Vik�torijas laika mājai tā bija neraksturīga iezīme. Var�būt �ī daļa tika uzcelta vēlāk. Apak�ējā stāvā divi pāri stiklotu durvju izgāja uz terasi, un, pakāpies at�pakaļ, viņ� varēja redzēt divas atbilsto�as durvis aug�ā uz balkona vienas bija atvērtas, otras ciet.
-�� Viņas guļamistaba un dzīvojamā istaba, pie auss ieskanējās Lainhcma balss. Abi vīri tik ilgi bija strādāju�i kopā, ka ser�ants prata precīzi notrāpīt īsto brīdi, lai pārtrauktu Teneta domu plūdumu. Atvērtās durvis ved dzīvojamā ista�bā. Guļamistabas durvis ir aizslēgtas.
-�� Vai citas pieejas balkonam nav?
Lainhems pakratīja galvu.
-�� Vai jūs jau apskatījāt dzīvojamo istabu?
-�� Tikai uzmetu acis. Tur nav nekādu cīņas pazīmju, ja to jūs domājat. Balkona margas ir apmēram trīs pēdas se�as collas augstas. Misis Taranta bija ap piecām pēdām septiņām collām, tā ka margas būtu apmēram līdz gurniem.
Teneta skatiens pārslīdēja no balkona uz gu�lo�o ķermeni un atkal uz balkonu.
-�� No tā, kā viņa guļ, liekas, ka kritiens ir bijis uz galvas, vai ne?
-Jā. Es teiktu, ka izskatās pēc kūleņa.
-�� Vai jūs vīram ieminējāties par pa�nāvību?
-�� Tikai pieminēju, neko vairāk. Viņ�, pro�tams, ir ļoti satriekts, bet tūlīt atvairīja domu par pa�nāvību.
-�� Tā viņi vienmēr dara, nopūtās Tenets. Tomēr �oreiz tā liekas ļoti maza iespējamība. Ir daudz dro�āki veidi, kā izdarīt pa�nāvību, ja tāds nodoms patie�ām būtu radies. Tas balkons nevar būt daudz vairāk nekā cik? piecpadsmit pēdu augsts?
-�� Jā, apmēram.
-�� Nokrītot no tāda augstuma, ir pavisam dro��i, ka mū�a atliku�o daļu vajadzēs pavadīt in�valīda ratiņos� Nē, es domāju, ka mēs noteikti varam izslēgt pa�nāvību.
-�� Un negadījumu, ser, arī. Ja viņa būtu pār�liekusies margām un nokritusi vai nu tāpēc, ka apreibusi galva, vai tāpēc, ka bijusi piedzērusies vai pat apreibinājusies ar narkotikām�
-�� Vai ir kādas norādes, ka viņa būtu pie�dzērusies vai lietojusi narkotikas?
-�� Nē, ser, neko tādu nemanīju. Bet, kā es teicu,
es tikai pavir�i apskatījos� Es pa�laik tikai prātoju.
Siguldas tll'^taa BIBLIOTĒKA
-Atvainojiet, turpiniet, Maik!
-�� Ja misis Taranta būtu pārkritusi pāri mar�gām, vienalga, kāds tam arī būtu cēlonis, viņa gulētu tuvāk mājai.
-�� Jā, liekas gan. Es domāju, viņa varētu būt sēdējusi uz margām.
-�� Neliekas vis, ātri iebilda Lainhems. Tās ir pārāk �auras, tikai kādas trīs collas platas.
-��� Hmm. Nu, liekas, ka jums taisnība un Tarantai kāds ir palīdzējis. Ja viņa atbalstījās pret margām, viss, ko vajadzēja izdarīt, bija pacelt viņas kājas no zemes, spēcīgi pagrūst, un tas arī viss.
Mellerds aizcirta somu un piecēlās.
-�� Nu, Dok? painteresējās Tenets.
-�� Es būtu ļoti pārsteigts, ja līķa sekcija atklā�tu, ka viņa mirusi no kaut kā cita, nevis pārlauz�tas sprandas. Protams, nekad jau nevar zināt, ne�gaidītais vienmēr ir iespējams� Nav nekādu cīņas pazīmju. Tomēr grūti saprast, kā viņa varē�ja nokrist.
-�� Tie�i par to mēs domājam� Vai tu varētu noteikt, ka viņa būtu lietojusi narkotikas?
-Tu domā tagad un tūlīt? -Jā.
-�� Maz ticams lai gan tas atkarīgs no tā, kas tās bija par narkotikām, kā arī, kad un cik daudz lietotas. Lielākā daļa table�u iz�ķīst ļoti ātri un iesūcas asinis, tā ka ir grūti pateikt, pirms nav izanalizēti da�i paraugi.
-�� Kā ar acu zīlī�u sa�aurinā�anos? vaicāja Lainhems.
-�� Tas nav dro�i. Ir pavisam normāli, ka pēc nāves zīlītes vai nu papla�inās, vai sa�aurinās, da�kārt viena acu zīlīte pat ir lielāka nekā otra. Bet �ai gadījumā.nekas tāds nav novērojams.
-�� Nekādu injekcijas pazīmju? neatlaidās Lainhems.
-�� Dūriena pēdas nav redzamas, bet, kā jūs zināt, tās ne vienmēr ir redzamas. Vai ir aizdo�mas, ka viņa bijusi saistīta ar narkotikām?
-�� Nē, �obrīd ne, atbildēja Tenets. Bet ne�sen viņas dēls tika apsūdzēts narkotiku lietā.
-�� Spēcīgas narkotikas?
-�� Nē. Ha�i�s.
-� Tādā gadījumā �odienas ekonomiskajos ap�stākļos, manuprāt, jums būs grūti panākt, lai iz�dara narkoanalīzi.
-�� �aubos, vai mēs vispār pa�laik to ierosi�nāsim. Mēs tikai pārbaudām da�ādas iespējas. Varbūt lūgt izdarīt pārbaudi uz alkoholu?
-�� Labi. Ja tas ir viss� Luk, vai būtu iespē�jams sadabūt kādu, kas aizvestu mani mājās?
-� Jā. Protams. Ē ē, vēl tikai viens jautājums, Dok�
-������� Es jau domāju, ka tu mani prom nelaidīsi, pirms lo pajautāsi! Protams, nāves iestā�anās laiks. Kad atrada līķi?
-�� Ceturksni pirms se�iem, atbildēja Lainhems.
-�� Tā. Es teiktu, ka jebkurā laikā pēdējo �etru piecu stundu intervālā.
-�� Tātad no diviem uz priek�u, noprecizēja Tenets.
-�� Uz to pusi.
Abi vīri pavadīja Mellerdu līdz ma�īnai, tad atgriezās atpakaļ pie mājas.
-�� Vai jums jau ir izdevies uzzināt kaut ko par mājas iemītniekiem, Maik?
-��� Misters Tarants, misis Taranta, viņu dēls, mistera Taranta māte un viņas līdzdzīvotāja, Lainhems uz pirkstiem skaitīja. Un misis Tarantas māsa kopā ar kādu citu sievieti dzīvo ratnīcā zemes gabala otrā pusē. Kāds sakars sie�vietei ar ģimeni, es nezinu, bet vietējās policijas konstebls Draivers arī ir �eit. Viņ� noteikti varēs mums to pateikt.
-�� Es vēlāk ar viņu parunā�u kādu vārdu. Jūs esat pamatīgi pastrādājis, Maik. Labi. Kur� atra�da līķi?
-�� Vīrs. -Tā�
Abi vīrie�i apmainījās skatieniem. Nebija va�jadzības skaļi pateikt, ko viņi domāja. Ja slep�kavība notikusi kādā ģimenē, policija vienmēr vispirms meklē vīru, tad cilvēku, kur� atrada līķi. Kad abi izrādās viena un tā pati persona�
-�� Un jūs sakāt, ka viņ� �ķiet ļoti satriekts.
-� Jā, tā tie�ām liekas.
-�� Kur viņ� ir?
-� Savā darbistabā.
-�� Labi, iesim un parunāsim ar viņu. Bet vis�pirms a�i ieskatīsimies misis Tarantas dzīvojamā istabā. Es gribu redzēt visu iekārtojumu.
Viņiem ātri ejot uz parādes durvīm, Lainhems
ieteicās:
-�� Ir pārsteidzo�i, cik bie�i uzrodas nodrāztais teiciens, vai ne, ser? Es domāju: "Vai viņa nokri�ta pati, vai viņu pagrūda?"
-�� Jā. Lai gan �inī gadījumā neliekas, ka par atbildi būtu jā�aubās. Jautājums ir kādēļ?
Haigeiblas masīvās parādes durvis ieskāva krāsaina stikla paneļi, kur bija attēloti �etri ga�dalaiki. Ieejas puse atradās uz rietumiem, un, Tenetam ar Lainhemu ieejot, iek�ā ieplūda saule, uz vestibila baltajām flīzēm radot brīni�ķīgu, daudzkrāsainu velvētu eju. "Vai �is pasakainais iespaids bija arhitekta iecerēts," minēja Tenets, abiem uz bridi apstājoties un pārsteigumā iesau�coties. Tad Lainhems veda viņu garām gariem, zaļiem augiem milzīgos, baltos keramikas po�dos, aug�ā pa zāļu paklāju klātām kāpnēm un pa gaiteni uz Nerinas Tarantas dzīvojamo istabu.
�eit valdīja zila krāsa: zilgans paklājs, gai�i zili aizkari ar tum�i zilu zīmējumu malās un vesela siena bija noklāta ar zilbaltu �ķīvju kolek�ciju. No aukstuma sajūtas istabu paglāba sulīgi rozā krēslu un sēdekļu polsterējumi un spilveni tādās pa�ās krāsās, kā arī bagātīgs vasaras ziedu sakārtojums gludā, apaļā, rozā vāzē uz galda netālu no atvērtajām stiklotajām durvīm.
Tenets pārgāja pāri istabai un izgāja uz bal�kona, kas bija apmēram piecas pēdas plats un mēbelēts ar baltiem, pītiem krēsliem un galdu. Lainhemam bija taisnība. Margas varēja būt trīs pēdas augstas, un nācās grūti iedomāties, kā Nerlna, ja vien kāds to nepagrūda, varētu būt pārkritusi tām pāri, pat ja viņai pēk�ņi apreibtu galva.
Tenets atgriezās dzīvojamā istabā un apstai�gāja to, rokas sabāzis kabatās, tā apspiezdams vēlmi kaut kam pieskarties. Istaba likās pievilcī�ga, tomēr, ieskatoties cie�āk, �ķita, ka kaut kas nav kārtībā. Kas tas bija? Apdomājot �o jautāju�mu, viņ� pieliecās apskatīt tuvāk fotogrāfiju: Nerīna Taranta ar vīru kāzu dienā ar sudrabotiem bērziem un savvaļas narcisēm fonā. Tarants mīlas pilnu skatienu vērās lejup uz savu līgavu, kamēr viņa� Viņas �ilbino�ais, pavedino�ais smaids bija veltīts fotogrāfam. Vai varbūt viņ� bija netaisns? Tenets �aubījās. Vai viņu neie�spaidoja Mellerda stāstītais? Viņ� paskatījās vēl�reiz, ievērodams noteiktās zoda līnijas un val�donīgo roku, kas pavir�i balstījās uz vīra rokas. Veroties fotogrāfijā, nebija �aubu, kur� �ajā lau�lībā būs devējs un kur� ņēmējs.
Alkatīgu, kāda balss it kā ie�ukstēja viņam ausī. "Tie�i tas," Tenets nodomāja, "attiecas uz �o istabu." Tā bija pārāk piebāzta ar lietām, glu�i kā Nerīna nevarētu beigt, nespēdama pateikt sev nē. Vai tāda pati attieksme skāra arī viņas at�tiecības ar cilvēkiem?
-� īsta skaistule, vai ne? Lainhems palūkojās pār inspektora plecu.
-�� Kāds izskatās viņas vīrs? vaicāja Tenets. Sprie�ot pēc fotogrāfijas gar� un slaids, blonds, pretēji tam, cik Nerīna tum�a. Ko laiks bija izdarījis ar �o jauno vīrieti, kur� tik acīm�redzami bija iemīlējies savā pasakai līdzīgajā lī�gavā? Nē, viņ� pasteidzās, pirms Lainhems atvēra muti, lai atbildētu, nesakiet! Es labāk spriedī�u pats.
Atkal lejā pa kāpnēm, pāri vestibilam un gar stūri. Viņiem parādoties gaitenī, jauna sieviete, zirgastē saņemtiem gariem, brūniem matiem, aizvēra kādas durvis gaiteņa vidū; pameta skatu uz viņiem un aizsteidzās prom pretējā virzienā.
-�� Kas tā bija? � jautāja Tenets.
Lainhems pakratīja galvu.
-�� Nav ne jausmas. Varbūt vecās misis Tarantas laika kavētāja? Katrā ziņā viņa iznāca no Taranta darbistabas.
Tā bija �etrstūraina, vīri�ķīga telpa ar klubam piemērotiem ādas krēsliem, augstiem grāmat�plauktiem, kas bija pilni ar ādā iesietiem sēju�miem, un iespaidīgu, senu, spīdīgu sarkankoka rakstāmgaldu. Istabā atradās divi cilvēki vī�rietis un vecāka sieviete. Dziļi izmisis, Tarants sēdēja pie galda, galvu atbalstījis rokās; sieviete stāvēja viņam blakus, uzlikusi roku uz pleca. Durvīm atveroties, viņ� paskatījās aug�up. Tas bija pilnīgi apmulsis skatiens.
Acumirklī Tenetu pārņēma sāpīga līdzjūtība. Kā gan viņ� justos Taranta vietā? Un kā gan iespējams izjautāt cilvēku tādā stāvoklī un tādā laikā? �o sava darba pusi viņ� ienīda visvairāk mocīt cilvēkus, kad tic bija visvieglāk ievainoja�mi. Viņ� zināja, ka daudzi no kolēģiem tam nepiekrita. Viņi turējās pie uzskata, ka tie�i tad ir īstais laiks, lai izmantotu izdevību. Viņi iebilda, ka rezultāts attaisno līdzekļus un, patiesību mek�lējot, visi apsvērumi jāmet malā. Tenets tāpat bi�ja apņēmies uzzināt patiesību, bet ne tādā veidā, lai pēc tam vairs nevarētu dzīvot sirdsapziņas pārmetumu dēļ. Kāds labums cilvēkam no tā, ja viņ� iegūst visu pasauli, bet pazaudē savu dvēseli?
-�� �is ir krirhinālizmeklē�anas inspektors Tenets, mister Tarant, iepazīstināja Lainhems.
Vīrietis pamāja.
-��� Lūdzu, sēdieties, viņ� uzaicināja, pamā�dams uz krēslu pusi.
Tenets un Lainhems paklausīja; Teriets pievil�ka savu krēslu galdam otrā pusē, Lainhems ap�sēdās pie sienas.
-�� Roland, es labāk ie�u, ieteicās sieviete.
-�� O, Beatris, atvaino� Tarants paberzēja acis un pieri. Inspektor, �ī ir misis Heivuda, kura ir tik laipna un kavē man laiku. Viņa dzīvo ratnīcā kopā ar manas sievas māsu. Viņa� Viņ� papurināja galvu, gatavodamies acīmredza�mi sare�ģītam izskaidrojumam.
-��� Es nedomāju, ka inspektors gribētu dzirdēt kaut ko par mani, iebilda misis Heivuda. Gara un neveikla, ar nekārtīgiem, sirmot sāku�iem matiem, kas līda laukā no mezgla. Viņa nēsāja drēbes, kādas Tenets sauca par "māksliniecis�kām": garus, ziediem izrotātus svārkus, ko ap�joza plats volāns, bezveidīgu baltu blūzi, filca vesti ar ziedu aplikācijām un vairākas vaļīgi sasietas indie�u �alles, kas plandījās, viņai kus�toties. Viņa izskatījās bāla un satriekta. Es at�nāk�u vēlāk, Roland.
-�� Varbūt mēs pēc tam varam ar jums parunāt, misis Heivuda? jautāja Tenets.
-� O� Jā, protams.
Tenets pagaidīja, kamēr sieviete izgāja, tad pievērsās Tarantam.
-�� Man �ēl jūs traucēt �ādā laikā, mister Tarant, bet diem�ēl esmu spiests jums uzdot vai�rākus jautājumus.
Tarants noguris atmeta ar roku.
-�� Es pilnībā saprotu. Tie�ām saprotu. Iz�klausījās, it kā viņ� censtos sevi pārliecināt. Jūs vēlaties uzzināt, cikos es atradu sievu� Balss kļuva neskaidra, un viņ� norīstījās.
-Jā. Un vēl da�us citus sīkumus�
-�� Protams, protams, Tarants ar pūlēm sa�ņēmās, apsēdās taisnāk un iztaisnoja plecus.
"Ārsts neizskatās tik labi kā viņa sieva", nodomāja Tenets. Lai gan viņ� izskatījās ele�gants, zem dārgā, tum�ā uzvalka redzami izcēlās patukls vēders, un biezie, gai�ie mati bija at�kāpu�ies, kļuvu�i reti un tikko apklāja galvas vidu. Ādas sausums, kas tik bie�i ir blondo cil�vēku nelaime, bija radījis sīku grumbiņu tīkloju�mu Taranta pierē un ap gai�i zilajām acīm. Viņ� izskatījās vismaz desmit gadus vecāks par sievu.
Tenets atkal apsēdās.
-�� Varbūt sāksim ar to, ka jūs izstāstīsiet, kas tie�i notika, kad pēcpusdien pārradāties mājās, ser?
-�� Jā� Tarants sarauca pieri un sīkām, apļ�veida kustībām berzēja deniņus, it kā cenzda�mies atvairīt sāpes vai varbūt atsaukt to, ko viņ� bija centies izdzēst no atmiņas. Aiz viņa caur atvērto logu pletās dārzs tik mierīgs; tā otrā malā koki peldējās gandrīz baigā, tum�sārtā rie�to�ās saules kvēlē.
-�� Es pārbraucu mājās, liekas, bez divdesmit minūtēm se�os un tūlīt gāju aug�ā. Nerīna tā ir mana sieva �ai dienas laikā parasti atradās savā istabā. Bet viņas tur nebija, tā es pieklauvēju pie guļamistabas durvīm. Tās bija aizslēgtas, un es sapratu, ka viņas nav arī tur�
-�� Atvainojiet, ka pārtraucu, sacīja Tenets. Varbūt jūs varētu paskaidrot?
-��� Paskaidrot?� Tarants likās samulsis, tad pierē ievilkusies grumba izzuda. Ā, saprotu, ko jūs domājat. Mana māte dzīvo kopā ar mums, viņai ir kaislība uz drēbēm, dārglietām un kos�mētiku un diem�ēl it īpa�i uz manas sievas drēbēm, dārglietām un kosmētiku. Viņa cie� no Alcheimera slimības vecuma vājprāta tā ka bie�i vien ir pilnīgi apmulsusi. Visu savu mū�u nodzīvoju�ai �eit, mātei ir grūti saprast, ka mājā viss nepieder viņai un viņa nevar darīt visu, ko grib. Pāris rei�u māte manas sievas guļamistabā ir radījusi īstu jucekli, tāpēc sieva, ejot ārā no istabas, mēdza aizslēgt durvis. Un tā �opēcpusdien, kad atklāju, ja guļamistabas durvis ir aiz�slēgtas, es zināju, ka viņas tur nav.
-�� Saprotu. Paldies.
-�� Es gāju lejā, ielūkojos viesistabā un virtuvē, bet nekur nevarēju viņu atrast� Tad man ienāca prātā, ka ir jauka pēcpusdiena un viņa varbūt sauļojas dārzā. Es izgāju uz terases un� un ie�raudzīju viņu.
Negaidot Tarants apsviedās apkārt krēslā un lūkojās ārā pa logu. Tenetam likās, ka viņ� cen�as atgūt pa�savaldī�anos.
-� Man ļoti �ēl, es patie�ām nedomāju, ka varu iztēloties, cik sāpīgi tas jūs skar.
Tarants atgriezās atpakaļ.
-�� Jūs vismaz nesakāt: "Es zinu, cik sāpīgi tas jums ir." Ak Dievs, es padomāju, cik bie�i pats esmu teicis �os vārdus cilvēkiem, kuru tuvinieki ir miru�i� To nevar ne iedomāties, ne apjēgt, kā tas īstenībā ir, pirms kaut kas tāds atgadās ar pa�u, un, protams, neviens jau netic, ka tā ar viņu notiks. Traģēdijas piemeklē citus. Viņ� bezcerīgi pa�ūpoja galvu. Atvainojiet! Jūs tas viss neinteresē. Lūdzu, turpiniet! Jautājiet visu, ko vēlaties! Un tad, Dieva dēļ, ejiet un atstājiet mani vienu! �is neizteiktais lūgums bija gandrīz dzirdams.
-�� Klausieties, es neesmu pārliecināts, ka jūs esat tādā stāvoklī, lai jums uzdotu jautājumus. Varbūt mums tagad iet prom un atgriezties vēlāk, kad būsit mazliet atguvies no �oka�
-�� Atguvies! Tarants aizsmacis rūgti iesmē�jās. Esiet dro�s, ka es nekad no tā neatgū�os, inspektor! Nekad. Es pat nevaru iedomāties dzīvi bez viņas� Tā ka jūs tikpat labi varat uz�dot savus jautājumus. Tagad vai citreiz tam nav nozīmes.
�is jūtu uzliesmojums palīdzēja. Tarants izskatījās savaldījies.
-�� Ļoti labi� Iegājis sievas istabā, vai jūs iz�gājāt uz balkona?
-�� Nē, nc tie�i uz balkona. Es pārgāju pāri istabai, līdz stikla durvīm, lai redzētu, vai viņas tur nav.
-�� Un tā apmēram cik ilgi jūs meklējāt sievu?
-�� Piecas minūtes?
Lainhems to piezīmēja. Tenets varēja iz�tēloties: līķis atrasts piecos �etrdesmit piecās minūtēs, pēcpusdienā.
-�� Vai �ai laikā jūs kādu redzējāt?
Tarants pakratīja galvu.
-Nē.
-�� Cik es sapratu, jusu mātei ir laika kavētāja?
-�� Jā, Merilīna Bārnsa. Iespējams, man vajag paskaidrot, ka pretēji iespaidam, kāds varbūt jums radās, mēs, inspektor, dzīvojam atsevi�ķi. Par laimi, �ī māja ir būvēta tā, ka tas ir iespē�jams. Vispārīgi runājot, tā veido it kā "H" burtu. Vestibils un kāpnes atrodas centrālajā daļā; mana sieva, dēls un es dzīvojam vienā no garajiem, vertikālajiem spārniem, kamēr mana māte, mis Bārnsa un viņas mazais zēns otrajā. Mana māte, kā jau es teicu, mēdz klaiņot apkārt, bet mis Bārnsas pienākumos ir to aizkavēt.
-�� Kā ar jūsu dēlu? Vai viņ� tai laikā bija mājās?
-�� Nē. Kad es novietoju savu ma�īnu, tad re�dzēju, ka viņa ma�īnas nav.
Tenets neizrādīja savu augo�o interesi. Pirmo reizi Taranta balss neskanēja pilnīgi atklāti� Nekas tik noteikts kā meli, bet tāda kā atturē�anās�
-� Vai dēls ir pārradies mājās? -Nē.
-� Tātad viņ� pat nezina par savas mātes nāvi?
Tarants pakratīja galvu.
-�� Vai jūs zināt, kur viņ� ir?
Neveikli smiekli.
-�� Jums noteikti nav pusaud�u, citādi jūs ne�būtu uzdevis tādu jautājumu, inspektor. Kad dēls kur iziet, es nekad nezinu, kur viņ� ir, cik ilgi viņ� tur būs un ar ko viņ� ir.
Tad tu neesi bijis pietiekami stingrs ar viņu. Lai ko tas ari prasītu, Tenets bija stingri apņē�mies, ka viņa bērniem pusaud�u vecumā būs stin�gri ierobe�ojumi. Brīvībai jābūt kopīgam mēr�ķim, neatkarībai nevajag pārvērsties par bīstamu ieroci, kas bezrūpīgi pasviests tiem, kas vēl ir pārāk nenobriedu�i, lai zinātu, kā ar to rīkoties.
-� Cik jūsu dēlam gadi?
-�� Deimonam? Astoņpadsmit.
-�� Vai viņ� vēl iet skolā?
-�� Nē. Viņ� ir apdāvināts un jau pagāju�ajā gadā nolika A līmeņa eksāmenus. �o vienu gadu viņ� mēģinās izlemt, ko īsti darīt.
-�� Viņ� strādā?
Kā no�ēlojot, Tarants pakratīja galvu.
-�� Pa�laik nestrādā.
Tenets iedomājās par viņa neiera�anos pie D�ounas.
-�� Tad jums nav ne jausmas, vai viņ� agrāk pēcpusdienā ir bijis mājās?
-�� Ne mazākās, diem�ēl. Klausieties, inspektor, kādēļ visa �ī interese par Deimonu? Ja viņ� būtu te bijis agrāk un redzējis savu māti nokrī�tam, vai jūs patie�ām domājat, ka viņ� nebūtu paziņojis jums vai tūlīt piezvanījis man?
-� Es tikai mēģinu iegūt skaidru ainu par to, kas �opēcpusdien mājās notika, izvairījās Tenets.
-�� Bet kādēļ? Tarants bija kļuvis aizdomīgs un tagad cie�i skatījās Tenotā, kā vēlēdamies lasīt viņa domas.
-�� Pēk�ņas nāves gadījumā mums pēc iespējas rūpīgāk jāizmeklē apstākļi.
-�� Acumirkli. Jūs ta�u nedomājat -jūs nevarat iedomāties, ka manas sievas nāve bija kas vairāk nekā vienkār�s nelaimes gadījums? Mans Dievs! Tas ir tas, ko jūs domājat, vai ne?
-�� Mister Tarant, es pa�laik nedomāju neko. Es tikai mēģinu noskaidrot, kas noticis. Bet man �ķiet, ka būs tikai godīgi jums pateikt un man tie�ām �ēl, jo es zinu, ka tas jūs vel vairāk uz�trauks, ka �āda iespēja ir jāņem vērā.
Tarants uzlēca no krēsla un stāvēja, nikni ska�tīdamies Tenetā, ar roku pārbraukdams matiem.
-��� Es neticu savām ausīm! Jūs ta�u nevarat domāt, ka viņa tika� Bet viņ� nespēja saņem�ties, lai izteiktu vārdu, un uz mirkli istabā iestā�jās pilnīgs klusums.
-�� Mister Tarant, lūdzu, apsēdieties! Es ap�galvoju, ka �obrid man nav nekādu aizspriedu�mu. Neskatoties uz to, jums jāsaprot, ka man tā�da iespējamība jāņem vērā.
-�� Bet kādēļ? Kur� gan varētu vēlēties�
-�� �is ir viens no jautājumiem, kur� man jāuz�dod jums.
Apmulsumā Tarants papurināja galvu un ie�slīga krēslā.
-� Visa �ī ideja ir absurda. Nav neviena, nevie�na pa�a�
-�� Labi, varbūt jūs varat mums palīdzēt, pa�stāstot, ko jūsu sieva taisījās �odien darīt.
Bet Tarants vēl joprojām stīvi vērās Tenelā, mēģinot pierast pie �īs jaunās un �ausmīgās do�mas.
-�� Mister Tarant? viegli pārjautāja Tenets.
-Atvainojiet� Es� Ko jūs teicāt?
Tenets atkārtoja jautājumu.
Tarants mēģināja koncentrēties, mirk�ķinot acis un no jauna spie�ot pirkstus pie deniņiem.
-�� Neko īpa�u, cik man zināms. Ceturtdienas pēcpusdienās viņa vienmēr apmeklē� apmeklē�ja frizieri.
-�� Kur?
Tarants nosauca adresi, un Lainhems to pie�rakstīja.
-�� Bet, neskaitot to, jūs nezināt, kā misis Ta�lanta gatavojās pavadīt dienu?
-�� Atvainojiet, nē.
-�� Kad jūs viņu redzējāt pēdējoreiz?
-�� Pēc brokastīm. Es uzgāju aug�ā atsveici�nāties no viņas. Viņa vienmēr ēda savā istabā.
-�� Vai jūsu sieva izlikās tāda pati kā parasti?
-�� Jā. Tarants atkal pakratīja galvu. Ja es būtu zinājis, ka tā būs pēdējā reize, kad redzu viņu dzīvu�
"Cik gan bie�i," domāja Tenets, "esmu dzir�dējis �os vārdus no satriektiem un sērojo�iem tu�viniekiem, kuri būtu vēlēju�ies pie�ķirt �ai pēdē�jai tik�anās reizei kādu īpa�u nozīmi." Bet viņ� ari zināja, ka tas ir iespējams tikai tad, ja mēs pret saviem mīļajiem vienmēr izturētos tā, it kā redzētu tos pēdējoreiz, neiespējama pilnība.
-�� Vai viņa jutās labi? Nesūdzējās, piemēram, par galvas reiboņiem?
Tarants vilcinājās, un Tenets varēja gandrīz vai sadzirdēt viņa domas. Ja es teik�u jā tā būtu izeja� Nē, viņa balsi skanēja neap��aubāma no�ēla.
-�� Vai viņa nelietoja nekādas zāles?
Tarants noliedzo�i pakratīja galvu.
-�� Vai kāda veida narkotikas?
Tenets cerēja, ka �o sevi�ķo jautājumu ir uzdevis taktiski, bet Taranta reakcija bija nepār�protama.
-��� Narkotikas? Ko jūs ar to domājat? Uz ko jūs norādāt? Bet viņ� negaidīja atbildes uz saviem jautājumiem. O, skaidrs� Klausieties, inspektor, tikai tāpēc vien, ka Deimonam gadījās tās nepatik�anas ar ha�i�u, tas nenozīmē, ka �eit ir narkomānu perēklis. Ak Dievs, jūs nekad nepalai�at garām izdevību, vai ne?
-� Es tikai domāju�
-������� Es ļoti labi zinu, ko jūs domājāt, un jūs kļudāties. Ja Deimons darbotos ar spēcīgām nar�kotikām, ticiet man, es to zinātu. Es viņu cie�i novēroju, lai redzētu simptomus, esiet dro�s, un kas attiecas uz Nerīnu� Doma vienkār�i ir smieklīga�
-�� Labi, atvainojiet! Bet jums jāsaprot, ka man tas bija jājautā.
Tarants vēl kādu brīdi uz viņu nikni skatījās, tad viņa sejas izteiksme atmaiga, un viņ� atslīga krēslā.
-Jā, liekas gan. Bet jums jāsaprot�
-�� Ticiet man, es saprotu. Un man tāpat nepa�tīk uzdot tādus jautājumus, kā jums uz tiem at�bildēt.
Tarants vērtējo�i viņā lūkojās.
-�� Tad varbūt ir mana kārta atvainoties� � Viņ� ar delnas virspusi paberzēja pieri. Es parasti tik ātri nezaudēju savaldī�anos.
-�� �ie nav parasti apstākļi.
-�� Nē. Lūdzu, turpiniet! Es gribu ātrāk tikt ar to galā.
-�� Labi. Ja mēs varētu atgriezties nedaudz at�pakaļ� Vai jūs pavadījāt visu dienu slimnīcā?
-�� Jā, Starrendenas centrālajā slimnīcā.
-�� Un cikos jūs aizbraucāt no turienes?
-�� Apmēram piecos piecpadsmit.
-�� Mājās jūs ieradāties ap pieciem �etrdesmit, kā pats teicāt?
-� Jā.
-�� Vai kāds redzēja jūs pārbraucam?
-� Cik man zināms, tad nē.
Vai �eit neieskanējās neīsta nots?
-�� Vai jūs par to esat pārliecināts?
-�� Es pats nevienu neredzēju. Bet, tā kā �eit dzīvo vēl arī citi cilvēki, es, dabiski, par tiem nevaru galvot.
-��� Vai bez jūsu mātes, mis Bārnsas un viņas .dēla, mājās dzīvo vēl kāds? Tas bija saprātīgs jautājums. Maz ticams, ka Nerīna Taranta spctu vadīt tik lielu saimniecību bez palīdzības.
-��� Mums ir saimniece, kas strādā te no as�toņiem rītā līdz �etriem pēcpusdienā. Un sie�viete, kas nāk trīs rītus nedēļā uzkopt telpas.
Lainhems cītīgi pierakstīja vārdus.
-�� Kā es saprotu, jūsu sievasmāsa dzīvo ratnīcā. Kur tas ir? Baidos, ka man nav iznācis lai�ka pastaigāt apkārt.
-� Mājas otrā pusē, netālu no garā�ām. Jā, viņa to nopirka pirms da�iem gadiem, kad nomira tēvs. Līdz tam Dafne dzīvoja pie viņa, bet tā bija pārāk liela māja vienam cilvēkam, un ratnīca stāvēja tuk�a� Mēs viņai piedāvājām īrēt to par brīvu, bet viņa vēlējās nopirkt.
-Un misis Heivuda?
-�� Ā, jā. Dafne nav precējusies, bet kādreiz viņa bija saderinājusies. Viņas līgavainis gāja bojā autokatastrofā, un viņa turpināja uzturēt sakarus ar līgavaiņa māti, misis Heivudu, kas īrēja māju. Kad māju nojauca, lai būvētu au�toceļu, viņai nebija, kurp iet, un Dafne ierosinā�ja, lai viņa pārceļas un abas dzīvo kopā. Tarants paraustīja plecus. Man jāatzīstas, ka man tas diez ko nepatika. Es varēju iedomāties, kā Dafnes dzīvi apgrūtinās vecāka sieviete, kura, patiesību sakot, nebija pat viņas radiniece, bet, tā kā Dafne ļoti stingri turējās pie sava, tad misis Heivuda pārcēlās uz �ejieni. Viņas abas dzīvo kopā, un man jāsaka, ka ļoti saticīgi jau vai�rākus gadus. Misis Heivuda vada saimniecību, un, tā kā Dafne strādā pilnu slodzi, tad galu galā viņas abas ir apmierinātas.
-�� Jauki. Es domāju, ka tas pa�laik būs viss, mister Tarant, vēl tikai viens jautājums. Paldies, ka gribējāt mums palīdzēt.
-� Jūs kļūdāties, teica Tarants, domājot, ka mana sieva varētu būt� viņ� piespieda sevi izteikt līdz galam, varētu būt� tī�i nogalināta.
-�� Es neteicu, ka tā domāju. Ja jūs atceraties, es teicu, ka �āda iespēja jāņem vērā. Bet tas zināmā mērā noved pie mana pēdējā jautājuma. Un jau iepriek� es atvainojos par sagādātām sāpēm, to uzdodot.
-�� Kāda jautājuma? piesardzīgi vaicāja Ta�rants.
-�� Jūsu sieva� Pie velna, neka nebija iespē�jams mīkstināt iespaidu. Vai jums ir kāds ie�mesls domāt, ka viņa nav bijusi jums uzticīga?
Kādu brīdi Tarants stīvi vērās Tenetā ar neiz�protamu skatienu. Tad viņ� klusi teica:
-�� Es saprotu, ka esmu maldījies, inspcktor. Es bi�ju iedomājies, ka jūs, pretēji paredzamajam, esat pie�tiekami civilizēta dzīva būtne. Viņa balss pieņēmās spēkā. Ejiet prom! Tarants nikni un noraido�i parādīja uz durvīm. Nekavējoties ejiet prom!
Nesakot ne vārda, viņi izgāja.
Ārpus darbistabas durvīm abi Tenets un Lainhems saskatīdamies novaibstījās.
-�� Jums nebija citas iespējas, kā jautāt, mie�rināja Lainhems.
-�� Jā, es zinu. It īpa�i pēc tā, ko doktors Mellerds man stāstīja par misis Tarantu. Tenets īsumā to pastāstīja arī Lainhemam.
-� Ahā, tātad jūs gribat teikt, ka doktora Taranta reakcija�
-�� Mistera Taranta.
-Bet�
-�� Pildot savus ārsta pienākumus, viņi ir dok�tori. Pēc tam misteri.
-�� Bet kāpēc? Viņi ta�u paliek doktori, vai ne?
Tenets paraustīja plecus.
-�� Nav ne jausmas. Domājams, tāpēc, ka, pil�dot savus pienākumus, viņi jau tāpat ir tik svarī�gas personas, ka nav vajadzības viņus kaut kā īpa�i uzrunāt.
-Jāsaka, ka visai muļķīga sistēma.
-� Bet ko jūs gribējāt sacīt, Maik?
-� Es nevaru vairs atcerēties.
-� Kaut ko par mistera Taranta reakciju.
-�� Ā, jā. Vai jūs pieņemat, ka viņ� tik nikni reaģēja nevis tādēļ, ka uzskatīja jūsu jautājumu par aizvainojo�u, bet gan tāpēc, ka jūs trāpījāt naglai uz galvas un viņam ļoti negribējās to atzīt?
-�� Tāda doma tie�ām ienāca man prātā. Ahā, mēs esam klāt.
Viņi bija pienāku�i pie zaļām portjerām.
-� Kaut ko tādu es esmu redzējis tikai mājās muzejos, novilka Lainhems. Pat nezināju, ka arī �ādās mājās var tādas sastapt.
-� Domājams, ka katrā mājā, kur ir daudz kal�potāju. Lai atvairītu troksni un smar�as no vir�tuves� Kā arī, lai novilktu simbolisku līniju starp aug�stāvu un apak�stāvu.
-�� Intereses pēc kurp mēs tagad ejam?
-� Sastapt misis Heivudu. Un, protams, arī mi�sis Tarantas māsu. �ķiet, ka viņai vajadzētu būt mājās no darba. Ja lā padomā, viņai jau labu laiciņu kā vajadzētu būt mājās�
-�� Tie�i tā. Interesanti, kādēļ tā nebija viņa, kas skrēja �urp, lai sniegtu morālu atbalstu mis�teram Tarantam.
-�� Varbūt pārāk satriekta? Man ienāca prātā, ka būtu interesanti iziet pa sētas durvīm, lai maz�liet apskatītu apkārtni.
Viņi atradās īsā ejā ar durvīm vienā pusē. Tcnets ielūkojās: pieliekamais, ziedu telpa ar izliet�ni un plauktiem, kas bija pilni vāzēm, un beidzot liela, �etrstūraina virtuve. Skats tajā iepriecinātu ik sievietes sirdi pēc pasūtījuma gatavotas prie�koka mēbeles, milzīgs pla�ums, liels traukuskapis un visas iespējamās ierīces un piederu�mi. Viss te bija nevainojami tīrs un kārtīgs. Uz prie�koka galda atradās zīmīte, kurai virsū bija uzlikts masīvs sālstrauks. Lainhcms paņēma zīmīti rokās, un viņi kopā lasīja: "Ceturtd. -cālis majonēzē, kartupeļu salāti, zaļumu salāti, ze�menes ar krējumu viss ledusskapi."
-�� Zīmīte no saimniecības vadītājas? ie�vaicājās Lainhems. Domājams, ka tās ir �odie�nas vakariņas. Ļoti gar�īgas. Kā radītas siltam vasaras vakaram.
-� Mmm� Maik, man tikko kā ienāca prātā� Kad mēs nāksim atpakaļ no misis Heivudas, es gribu ieskatīties misis Tarantas guļamistabā, bet durvis dro�i vien vēl ir aizslēgtas. Ejiet un palū�dziet kādam no vīriem sadabūt atslēgu nākamās pusstundas laikā, ja? Es jūs pagaidī�u ārpusē.
Tikko iznācis pa sētas durvīm, Tenets kādus piecdesmit jardus atstatu, grantētā pagalma viņā galā ieraudzīja ratnīcu'. Tās priek�ā stāvēja spīdīgs por�s. "Datnes," viņ� nodomāja. Tenets aptvēra, ka nezina viņas uzvārdu. Dēstu audzēta�va ir ienesīga.
Tenets varēja saprast viņas vēlmi iegūt �o vie�tu īpa�umā, nevis dzīvot tur no labvēlības un �ēlastības. Tas bija pievilcīgs, mazs īpa�ums celts no masīviem akmeņiem, ar stāvu, slīpu �ī�fera jumtu un mansarda logiem. Tāpat māja atradās ideālā vietā prom no ceļa, pla�o Haigeiblas dārzu apjozta. Pa labi varēja redzēt gal�venās mājas garā�as, acīmredzot pārbūvētas no saimniecības ēkas. Tur bija vieta trim ma�īnām. Tenets atzīmēja. Viena no vietām bija tuk�a.
Gar mājas stūri parādījās Lainhems, skatī�damies garā�u virzienā.
-�� Mersedess un jaguārs XJS! viņ� iesaucās. Un 844. por�s! Viņiem nu gan naudas netrūkst, vai ne?
-�� Es nedomāju, ka pa�laik tas ir liels mie�rinājums misteram Tarantam.
Lainhems sa�ķobīja seju.
-������� Taisnība. Bentlijs sadabūs atslēgas, ser. O, es ievēroju kaut ko interesantu. No terases, kur atrada līķi, uz dārza robe�u ved taciņa.
-�� Un apak�stāvā ari ir stiklotas durvis� Tā ka jebkur�, kas vēlējās iekļūt nepamanīts�
-� Tie�i tā, scr.
Beatrise Heivuda dro�i vien viņus vēroja: durvis atvērās, pirms viņi paspēja piezvanīt.
Lūgdama klusumu, viņa pielika pirkstu pie lūpām.
-� Nāciet iek�ā! �eit, viņa �ukstēja.
Caur �auru priek�telpu viņa vīrus ieveda lielā �etrstūrainā istabā un aizvēra aiz sevis durvis.
-�� Tā, viņa turpināja normālā balsī. Es nevēlējos iztraucēt Dafni mis Linakru. Viņa mokās ar migrēnu� Apsēdieties!
Viņa pati uzmetās uz krēsla ar cietu atzvel�tni.
"Misis Heivudai varētu būt tuvu pie septiņ�desmit," Tenets sprieda. Nebija jābrīnās par to, ka viņa vēl joprojām izskatījās satriekta. Pēk�ņā saskarsme ar varmācīgu nāvi spēj satraukt pa�us stiprākos cilvēkus.
-�� Paldies. Man ļoti �ēl. Migrēnas ir tik nepa�tīkamas. Vai viņa cie� no tās regulāri?
-� O, jā, cik vien es varu atcerēties.
-� �ai reizē dro�i vien to izsauca pārdzīvojums sakarā ar māsas nāvi?
-������� Ai, nē. Bet tas padarīja migrēnu daudzkārt spēcīgāku. Viņa pārradās no darba agri, jau cie��ot no galvassāpēm, un tūlīt gāja gulēt.
-� Cikos tas varēja būt?
-�� Liekas, ap �etriem �etrdesmit.
�īs īsās sarunas laikā Tcnets pētīja istabu. Tā bija ērti un konvencionāli mēbelēta ar piemērotu paklāju, kokvilnas mēbeļauduma aizkariem un tādiem pa�iem krēslu pārvalkiem. Uz neliela galdiņa pie kamīna goda vietā stāvēja jauna vī�rie�a fotogrāfija. Viņam bija diezgan nevīri�ķīga mute un nekārtīgi, brūni mati plecu garumā. Mi�sis Heivudas miru�ais dēls? Visuzkrīto�ākā pazīme istabā bija milzīgais zīmējumu skaits, tie aizņēma ikvienu brīvu vietu pie sienas.
-� Jūsu?
-�� Nē, mana dēla.
Tenets bija meklējis tādu tēmu, kas liktu misis Heivudai justies brīvāk, un lepnums balsī viņam teica, ka varbūt tāda ir atrasta.
-�� Vai viņ� bija mākslinieks? Diezgan muļ�ķīgs jautājums, bet konkrētajos apstākļos labs diezgan. Ta�u pagātnē lietotais darbības vārds li�ka viņai saraukt pieri.
-�� Kā jūs zinājāt, ka viņ� ir miris?
-�� Misters Tarants pastāstīja man par nelaimes gadījumu. Man ļoti �ēl.
-�� Jā. Misis Heivuda pakratīja galvu un no�pūtās. Tā bija traģēdija. Un viņa pamāja ar roku uz zīmējumu pusi, acīmredzami uzskatī�dama tos par mēmu sava dēla talanta pierādīju�mu.
-�� Tāds zaudējums. Jūs zināt, par viņu teica, ka gadījumā, ja viņam būtu dota iespēja pilnībā attīstīties, viņ� varētu kļūt viens no lielākajiem pasaules māksliniekiem.
"Tas nu gan bija gaumes jautājums," nodomāja Tenets. Kas attiecas uz viņu, tad bija grūti ieraudzīt kaut kripatiņu oriģinalitātes Heivuda darbos gan kompozīcijā un izpildījumā, gan arī krāsu izvēlē. Protams, viņ� nebija eksperts, bet tomēr�
-�� Viņ� ir bijis ļoti ra�īgs�
-�� D�oslins bija nodevies savam darbam. Viņa iedegās arvien vairāk. Pilnīgi tam node�vies. Cik gan savādāk viss būtu, ja viņ� būtu ap�precējis Dafni. Viņa D�oslinu saprata, atzina viņa ģēniju. Viņa ļautu tam pilnībā nodoties dar�bam tā vietā, lai iz�ķiestu savu talantu�
Teneta vieglais izbrīns kalpoja par pietiekamu iedro�inājumu, un misis Heivuda turpināja. Bija skaidrs, ka �ī ir viņas iemīļotākā tēma, sirdij pati tuvākā, un viņas iedzimtais biklums un svārstīgā izturē�anās pazuda, runājot par dēlu. Klausoties misis Heivudas aizrautības pilnajā balsī, ievēro�jot mirdzumu acīs un sārtumu ieplūstam bālajos vaigos, Tenets saprata, ka tikai pavisam reti viņai rodas tik uzmanīgi klausītāji. .
Lielākā daļa no viņas paziņām dro�i vien jau sen ir noguru�i, klausoties pārspīlētajos apgalvo�jumos par D�oslina ģenialitāti. Tcncta uzmanība saasinājās, kad misis Heivuda sāka runāt par dēla un Dafnes mīlestību.
Liekas, ka viņi pirmo reizi tikās tad, kad viņu aizsūtīja uzzīmēt Linakru dēstu audzētavas 1969. gada kataloga vāku. Dafnei tad bija deviņ�padsmit. Pēc skolas meitene bija apmeklējusi komerckursus un pēc to pabeig�anas tūlīt sākusi strādāt audzētavas kantorī. Jo rūpīgi ieklausī�damies vārdos neizsacītajā, Tenets secināja, ka ap to laiku jau bija skaidrs, ka kādreiz Dafne pārņems uzņēmumu savās rokās.
-� Tā bi ja mīlestība no pirmā acu uzmetiena, nopūlās misis Heivuda. Dafne pat acis nav uzmetusi kādam citam vīrietim. Ne kā� Infor�mācijas straume pēk�ņi aprāvās, un viņa izska�tījās samulsusi īslaicīgais aizmir�anās brīdis bija beidzies.
-�� Ko jūs taisījāties sacīt, misis Heivuda? uz�mudino�i ievaicājās Tenets.
Klusums.
-�� Misis Heivuda?
Atkal viņ� gaidīja atbildi, bet viņa tikai pakra�tīja galvu.
-�� Varbūt ne kā viņas māsa? viegli ieteicās Tenets.
Vēl viena galvas pakralī�ana sakniebtām lū�pām.
Tenets piecēlās, sāka staigāt, aplūkodams zī�mējumus. Ari tā viņ� neredzēja it nekā, lai iz�mainītu savu spriedumu par tiem.
-�� Varbūt man labāk pateikt jums, misis Heivuda, ir iemesls domāt, ka misis Tarantas nāve varētu nebūt nelaimes gadījums.
Viņas galva pasitās aug�up, acis iepletās.
-Nav� nav nelaimes gadījums? Ko� ko jūs ar to domājat?
Tenets neatbildēja. Un viņai pa�ai vajadzēja pārtraukt klusumu.
-�� Jūs ta�u ne� Jūs nevarat� Jūs ta�u nedo�mājat, ka� kāds viņu ar nodomu būs nogali�nājis?
-�� Tāda iespējamība pastāv, un tas mums jā�ņem vērā.
-�� Bet kāpēc? Viņa nokrita� No balkona� Es vienmēr mēdzu teikt, ka margas ir bīstami ze�mas�
-��� Bet varbūt ne tik zemas, lai kritiens būtu nejau�s� Tenets atgriezās pie sava krēsla un apsēdās. Man jāatvainojas tas acīmredzot ir jūs �okējis. Es gribu uzsvērt, ka mēs vēl neesam pilnīgi dro�i. Bet jums jāsaprot: ja gadījumā at�klāsies kaut mazākā iespējamība, ka misis Taranta ir nogalināta, mēs nedrīkstēsim �ķiest laiku,
pieņemot, ka tas ir bijis nelaimes gadījums. Ja vēlāk tiks pierādīts pretējais jo labāk, bet �o�brīd mums nav citas iespējas, kā turpināt tā, it kā runa būtu par slepkavības izmeklē�anu.
Klusums. Misis Heivudas cie�i sa�ņaugtās rokas gulēja klēpī, kamēr viņa pārdomāja sacīto.
-�� Jā, beidzot, kā vilcinādamās, viņa ieteicās. Jā. Es saprotu� Bet kādēļ jūs visu to sakāt tie�i man?
-Tādēļ, ka mums ir vajadzīga jūsu palīdzība. Pretēji misteram Tarantam un mis Linakrai, jūs esat �eit visu dienu. Neskatoties uz to, ka jūs nedzīvojat tajā mājā, jūs varat redzēt garā�as. Jums jāzina daudz vairāk par misis Tarantas gaitām, nekā viņi zina. Misis Heivuda kodīja apak�lūpu. Bija skaidri redzams, ka viņa mēģi�nāja kaut ko izlemt.
-�� Mēs patiesi būtu pateicīgi par jebkādu in�formāciju, ko jūs varētu mums sniegt.
Viņa nopūtās un pakratīja galvu.
-�� Nav jēgas izlikties, ka man bija daudz laika Nerīnai� Bet tik slikti �ķiet aprunāt miru�os.
-�� Mēs neaprunājam, misis Heivuda. Ne tuvu tam. Mēs tikai meklējam patiesību, mēģinām atrast, kur� nogalināja viņu ja viņa patiesi tikusi nogalināta. Es varu saprast jūsu nevē�lē�anos runāt par misis Tarantu, kad viņa pati vairs nespēj sevi aizstāvēt, bet mēģiniet paskatīties uz to no otras puses! Vai jūsu sirdsapziņa būs mierīga, ja jūs būsit atteikusies palīdzēt saukt pie atbildības misis Tarantas slepkavu?
Tenets zināja, ka mazliet pārspīlē, bet ir jā�piemērojas attiecīgā aculiecinieka raksturam.
Un viņ� bija trāpījis taisni mērķī. Tenets ma�nīja, ka nenoteiktība misis Heivudas sejā izzūd un tā pieņem pārliecības izteiksmi.
-�� Jums, �ķiet, taisnība, viņa beidzot sacīja. Protams, ka tā� Ko jūs vēlaties uzzināt?
Bet vēl aizvien viņas balsī jautās atturība.
-�� Varbūt mēs varētu atgriezties tur, kur pa�likām. Jūs taisījāties sacīt "ne kā viņas māsa", vai ne?
Negribīgs, piekrīto�s galvas mājiens.
-�� Varbūt jūs varētu paskaidrot, ko jūs ar to domājat?
Misis Heivuda satvēra vienu no savām plīvo�jo�ajām �allēm, sākdama to raustīt un tīt ap roku.
"Vai viņai neienāk prātā, cik daiļrunīgas ir �īs kustības," Tenets domāja. Viņas iek�ējā cīņa kā spogulī atklājās �ajās nervozajās kustībās.
It kā nolasīdama Tcneta domas, misis Heivu�da atlaida �alli, nogludinot to pāri ceļiem, un pacēla galvu, lai pavērtos Tenetam tie�i acīs.
-�� Viņa nebija laba sieviete. Viņa� Bija no�māco�i vērot, kā viņa flirtēja.
-�� Flirtēja? atkārtoja Tenets.
Misis Heivuda nodūra acis un gandrīz nedzir�dami no�ukstēja:
-� Ar vīrie�iem.
-�� Vai jūs gribat teikt, ka viņa bie�i bija neuz�ticīga vīram?
Lūpas sakniebusi, viņa pamāja.
-� Un �ajā brīdī?
Misis Heivuda pacēla galvu, ātri pavērās Tenetā no skropstu apak�as un noliedzo�i pakratīja galvu.
-�� Misis Heivuda, lūdzu� Jums jāsaprot, ka tas var but ļoti svarīgi.
Viņa vēl brīdi �aubījās, tad kaut ko nomur�mināja.
-� Atvainojiet, es nesadzirdēju.
Viņa atkal nopūtās un, pacēlusi galvu, pade�vās.
-� Spīds, viņa sacīja. Lānss Spīds.
-�� Vai viņ� ir vietējais?
Misis Heivuda pamāja.
-� Viņam pieder garā�a ciematā.
-� Un tas jau turpinājās� cik ilgi?
-�� Da�us mēne�us. Un tad sev neraksturīgā dusmu un rūgtuma uzliesmojumā piemetināja: Sprie�ot pēc viņas pagātnes, es teiktu, ka visā drīzumā misters Spīds atrastos piektā riteņa lo�mā.
-� Vai �is sakars bija pla�i zināms?
-�� Ak, jā. Viņa, it kā nokaunējusies, paskatī�jās un turpināja: Diem�ēl Nerinas dēkas tādas bija vienmēr. Viņa nekad ne mazākā mērā necen�tās tās no kāda slēpt.
"Tāpēc, protams, ari misis Heivuda beidzot izlēmusi runāt atklāti," Tenetam ienāca prātā. Reiz Nerinas Tarantas netikumība visiem bija labi zināma, pēc garāka vai īsāka laika viņ� to tā�pat būtu uzzinājis no citiem avotiem.
-�� Ne no viena, misis Heivuda? Un kā ar vīru?
Misis Heivuda tik enerģiski pakratīja galvu,
ka vēl da�as matu �ķipsnas izlīda no mezgla pakausī.
-�� Pat no viņa nē. Es nesaprotu, kā viņ� to varēja izturēt. Faktiski da�kārt es mēdzu do�māt�
Viņa pavilcinājās, tad apklusa.
-�� Jūs gribējāt teikt?
-�� Neko.
Varbūt jūs gribējāt teikt, ka da�kārt jums likās, vai misis Taranta ti�i neplātās vīra priek�ā ar saviem mīļākajiem?
-�� Es tā neteicu!
Ta�u bija skaidrs, ka viņam taisnība.
-�� Bet katrā gadījumā jūs sakāt, ka viņas vīrs bija lietas kursā par sievas uzvedību?
Misis Heivuda nolieca galvu.
-�� Un kā viņ� reaģēja?
Mirkli viņa klusēja, tad kaismīgi sacīja:
-�� Es varu jums pateikt, lūk, ko, inspektor. Mis�ters Tarants nemū�am ne matiņa neaiztiktu uz sie�vas galvas. Viņ� to dievināja, un viņam bija vienal�ga, ko sieva darīja, ja vien viņa netaisījās to atstāt.
Tātad �is dusmu uzliesmojums bija Taranta vārdā. Bija skaidrs, ka viņa ir augstās domās par misteru Tarantu un viņ� tai patīk.
-�� Kā misis Taranta sadzīvoja ar pārējiem mā�jas iemītniekiem?
-�� Nu� viņa vilcinājās. Viena lieta bija ru�nāt par Nerīnu, kas bija mirusi un viņai nepatika, bet pavisam cita citi cilvēki, ar kuriem va�jadzēja sadzīvot.
-�� Kā es sapratu, tad radās, piemēram� zinā�mas grūtības ar mistera Taranta māli.
-�� Jā, tas tiesa� misis Heivuda negribīgi atzina. Tad, kā aizsargādamās, piebilda: Prob�lēmas rodas vienmēr, ja tajā pa�ā mājā dzīvo arī vecāki. Un Lavīnija vecākā misis Taranta nu, tā nav viņas vaina. Tā ir viņas slimība. Viņa nekā nevar darīt, jo, slimībai progresējot, ir kļu�vusi nedaudz, hmm, ekscentriska.
-�� Kā es sapratu, viņa cie� no vecuma plān�prātības?
-�� Tā ir. Nopūta. Tik �ēl. Kad es atceros, cik mundra un darbīga viņa bija tikai pirms da��iem gadiem�
-�� Bet es arī sapratu, ka viņa un mis Bārnsa faktiski dzīvo pavisam atsevi�ķi.
-�� Zinu. Bet Merilīna mis Bārnsa nevar pieskatīt Lavīniju divdesmit �etras stundas dien�nakti. Vairāk nekā �etrdesmit gadus Lavīnija ir dzīvojusi �ajā mājā un da�reiz aizmirst, ka nav vairs saimniece. Tas Nerīnu mēdza padarīt vai traku, īpa�i, kad Lavīnija iekļuva viņas Ncrīnas guļamistabā un pielaikoja tās drēbes, it kā tās būtu viņējās. Kā� misis Heivuda pēk�ņi apklusa.
Bija acīmredzams, ka viņa vēlējās, kaut nebū�tu pasprucis pēdējais vārds. Viņa, dabiski, nevē�lējās, ka vecā lēdija iekļūst nepatik�anās.
-�� Kā kad?
-� Es� viņa pakratīja galvu. Nekas.
-�� Varbūt: kā �opēcpusdien?
Misis Heivuda vēl arvien �aubījās, bet tad mazliet paraustīja plecus. �ķiet, ja es nepa�teik�u jums, gan jau kāds cits to izdarīs� Jā, pēcpusdienā notika tracis.
Ja tā kā gan viņa to varēja noklausīties? Teneta neziņa dro�i vien izpaudās viņa sejā, jo misis Heivuda aizsteidzās viņam priek�ā, piemetinot:
-�� Es zinu to tikai tāpēc, ka biju aizgājusi uz māju, lai bēniņos sameklētu kaut ko sestdienas izpārdo�anai labdarības tirdziņā. Protams, ar atļauju.
-� Par to es ne�aubos� Cikos tas bija?
-�� Ļaujiet padomāt! Tā. Es tur aizgāju mazliet pirms diviem. Vispirms es nogaidīju, kad Nerīna aizbrauc uz frizētavu. Tam vajadzēja būt ap�mēram bez desmit minūtēm divos. Ceturtdienās viņa vienmēr ir� bija pierakstījusies pie fri�ziera. Es biju nodomājusi tikt galā vēl, pirms Nerīna atgrie�as parasti viņa bija prom kādu stundu, bet visādu lietu bēniņos ir tik daudz�
-�� Vai misis Taranta bija kaislīga krājēja? "Jā," Tcnets nolēma. Tāds iespaids viņam bija radies misis Tarantas dzīvojamā istabā.
Misis Heivuda saviebās.
-Jā.
Tenets pasmīnēja.
-� Tādā gadījumā es pat brīnos, ka viņa atļāva kaut ko aizdot prom. Tādi cilvēki parasti negrib atdot nevienu lietu.
Par atbildi viņa pirmo reizi pasmaidīja.
-�� Es zinu. Viņa piekrita tikai �oreiz, jo bēniņi bija tā piebāzti, ka Rolands uzstāja, lai viņa daļu no mantām atdod.
-�� Bet tik lielai mājai jau arī bēniņi dro�i vien ir tāda izmēra kā noliktava!
-�� Ak, jā, bet lielāko daļu aizņem speciāli Deimonam pārbūvētais dzīvoklis tas ir mistera Taranta dēls. Tā ka atlikusi vairs ir tikai neliela daļa vidējas istabas lielumā.
-�� Skaidrs.
Misis Heivuda ar roku pārlaida pierei un pa�berzēja acis.
-�� Es nesaprotu, kāpēc es to stāstu, tas ta�u nav būtiski�
-�� Jūs skaidrojāt mums, kā tas gadījās, ka jūs dzirdējāt ķildu starp misis Tarantu un viņas vī�ramāti.
-�� Ak, jā� Lieta tā, ka es biju tā aizrāvusies, ka laiks paskrēja nemanot.Atjēdzos tad, kad iz�dzirdu Nerīnu kliedzam uz Lavīniju.
-� Un cikos tas bija?
-�� Nedaudz pāri pus�etriem. Es paskatījos pulksteni. Negribēdama tikt iejaukta strīdā, es nogaidīju, kamēr kņada pieklust, un tad, cik klusi vien spēju, nolavījos lejā un izgāju ārā.
-�� No mistera Taranta sacītā es sapratu, ka mi�sis Taranta parasti tur guļamistabu aizslēgtu, lai atvairītu tie�i tādus gadījumus.
Misis Heivuda paraustīja plecus.
-�� Sopēcpusdicn viņa bus to aizmirsusi. �ad tad tā ir gadījies. Un liekas, ka Lavīnija vienmēr to zināja. Tas patie�ām ir kaut kas sevi�ķs. Manuprāt, ideāls risinājums būtu Lavīnijai un Merilīnai dzīvot pilnīgi atsevi�ķi. Domājams, ka viņas nāktu uz �o māju, ja tā būtu vel brīva, bet, protams, tad, kad Dafne to nopirka, nebija ne miņas, ka Lavlnijas saprāts� Tas ir tik skumji�
Haigeibla pieder Lavlnijai, un viņa noteikti at�sakās to atstāt. Kāpēc gan viņai tas būtu jādara? Tās ir Lavīnijas mājas. Viņai tās piederēja pirms daudziem gadiem, pirms vēl pie apvār�ņa parā�dījās Nerīna.
-�� Bet ja viņa kļūst senila?
-�� Jūs nevarat piespiest cilvēkus rīkoties pret viņu pa�u gribu, inspektor. Misis Heivuda pār�meto�i sacīja. Lavīnijas slimība ir nepastāvīga. Ir ilgsto�i gai�i brī�i, un, lai arī viņa daudz aizmirst, ar viņu iespējams saprātīgi parunāties. Un misters Tarants ir pārāk jauks cilvēks, lai ar viltu liktu mātei norakstīt savu māju�
-�� Un misis Taranta?
Misis Heivuda nopūtās.
-�� Priecātos, redzot viņu aizejam. Viņa to nekaunēdamās ir darījusi zināmu. Manuprāt, tas ir vienīgais, kur Rolands neļauj viņai pilnu vaļu.
-�� Vai jūs gadījumā neredzējāt jauno misis Tarantu pēc strīda ar vīramāti? Virs durvīm Tencts bija ieraudzījis fotogrāfiju, kas viņu iein�teresēja. Sieviete turēja pie rokas divas mazas meitenes, katru savā pusē. "Dafne un Nerīna bērnībā?"
-� Nē. Es tūlīt nācu �urp un sāku gatavot vaka�riņas. Es parasti cen�os to izdarīt pēcpusdienā, lai būtu brīva, kad Dafne pārrodas no darba.
-�� Un parasti tas ir�
-�� Apmēram bez divdesmit minūtēm se�os. Bet �odien, kā es teicu, migrēnas dēļ viņa bija kādu stundu agrāk.
-� Vai jūs redzējāt misteru Tarantu pārbraucam mājās?
-�� Nē. Pēc tam, kad pārradās Dafne, es diem��ēl biju pārāk aizņemta, rūpējoties par viņu. Līdz misters Tarants atnāca, lai pateiktu par� par Nerlnu.
-�� Es sapratu, ka Tarantu dēls Deimons, kuru jūs tikko pieminējāt, pa�laik nestrādā. Vai jūs neievērojāt, vai viņ� dienā vispār bija redzams?
-�� O, jā. Viņ� �orīt garā�ā darbojās ap to savu veco ma�īnu.
-�� Un vēlāk viņ� aizgāja uz māju?
-�� Es nezinu. Dro�i vien.
-�� Vai jūs neievērojāt, vai viņa ma�īna pēcpus�dienā atradās garā�ā piemēram, kad jūs de�vāties uz lielo māju?
-� Nē, diem�ēl es neievēroju.
-� Vai arī, kad nācāt atpakaļ?
Viņa noliedzo�i pakratīja galvu.
-�� Atvainojiet� Ai, pagaidiet mirklīti! Es at�ceros, ka neskaidri dzirdēju viņu izbraucam� Kaut kas nav kārtībā ar viņa ma�īnas izpūtēju. Tas taisa �ausmīgu, �ķindo�u troksni, mēs visi par to sūdza�mies. Man liekas, ka Deimonam troksnis patīk un tāpēc viņ� pastāvīgi "aizmirst" izpūtēju salabot.
-� Cikos tas bija?
Pieri grumbās savilkusi, viņa domāja.
-�� Es neesmu pārliecināta. Kur tad es biju? Liekas, es biju� jā, tas ir tā. Es gāju pāri priek��namam. Tikko kā biju nokāpusi lejā pēc ledus gabaliem Dafnei. Pa īstam auksta komprese vi�ņai palīdz. Un tas bija� Jā, tas bija tikai kādas piecas vai desmit minūtes pirms tam, kad Ro�lands atnāca ar nelaimes vēsti.
Atmiņas redzami sāpināja misis Heivudu. Drebo�ām lūpām viņa spieda roku pie mutes, it kā lai neļautu izlauzties kādai satrauco�ai skaņai. Tenets nolēma, ka viņ� ir dzirdējis visu, ko misis Heivuda varētu viņam pastāstīt, un labākais būtu izbeigt sarunu. Bet viņa ierunājās atkal.
-�� Viņ�� viņ� nesaprata, ko dara, viņa �uk�stēja. Kā� Es reiz redzēju kādu, kur� tikko bi�ja cietis satiksmes negadījumā� Viņ� izskatījās taisni tāds pilnīgi apjucis.
-�� Ko jūs darījāt?
-�� Kad es sapratu, ko viņ� saka, es devos paskatīties uz� uz Nerīnu. Tad piezvanīju poli�cijai. liet tad es pati arī sāku justies slikti no �o�ka, Dafnes slimības un vēl Rolanda dēļ�
-� Cik es saprotu, tad mis Linakra vēl nav tādā stāvoklī, lai varētu viņu izjautāt? Tikko to pateicis, Tenets gribēja sevi iepļaukāt. "Tie�i tā nevajag uzdot jautājumus," viņ� nodomāja.
-� Nē, kā jau paredzams, atbildēja misis Heivuda.
Vai vajadzētu uzstāt? Ja nu Datnei Linakrai nemaz nav migrēna? Ja nu viņa bija nogalinājusi savu māsu, tad skrējusi atpakaļ pie savas uzti�camās draudzenes un lūgusi to aizkavēt policiju, kamēr pati atgūstas? Viņam vismaz ir vajadzīgs kāds apstiprinājums mis Linakras slimībai.
-�� Vai jūs izsaucāt ārstu?
-�� Tam nav nozīmes. Mēs zinām, kas jādara, kad Dafnei uznāk lēkme.
Misis Heivuda to sacīja negaidīti noteiktā bal�sī. Viņas mātes instinkti pa�laik bija veltīti Daf�nei.
-�� Tomēr� Papildu �oks sakarā ar māsas nā�vi� Vai jūs nedomājat, ka tas būtu ieteicams?
-� Iespējams� Mēs padomāsim.
Tenets vilcinājās. Bet misis Heivuda izska�tījās izmocīta, un viņ� negribēja vēl vairāk uzstāt un viņu lieki satraukt. Nē, �obrīd viņ� atstās mi�sis Heivudu mierā. Ja būs ļoti svarīgi runāt ar Dafni vēl �ovakar, viņ� jebkurā laikā var at�braukt vēlreiz.
-Tādā gadījumā es runā�u ar viņu rīt no rīta.
-�� Mm� Viņai parasti jāpaliek gultā divdes�mit �etras stundas, līdz pats ļaunākais ir pāri.
Labāk pa�laik neuzstāt. Rītdien būs citādi.
-������� Labi, liels paldies jums, misis Heivuda. Jūs mums ļoti palīdzējāt. Tenets piecēlās, un, aiz�vēris bloknotu, Lainhems viņam sekoja. Pa ce�ļam uz durvīm Tenets apstājās, pamāja uz fo�togrāfiju un vaicāja: Misis Taranta un mis Linakra bērnībā, ja?
-Jā.
Tā bija pusmū�a sieviete smaido�a, labsirdī�ga; meitenes fotogrāfijā apmēram se�us un de�viņus gadus vecas. Bet viņa noteikti bija par ve�cu, lai�
-�� Viņu māte? Tenets pajautāja.
-� Ak, nē. Tā ir misis Glāsa, viņu saimniecības vadītāja. Misis Linakra nomira, Dafnei piedzim�stot. Nabaga mazais radījums viņa nekad nav redzējusi savu māti.
"Arī Nerīne," domāja Tenets. Nav joks vienā dienā piedzīvot kaut ko tādu zaudēt māti un tās vietā iegūt brēco�u zīdaini. Viņ� pētīja nopietnās meitenī�u sejas; jau tad Ncrīna bija daiļa kalsna un gracioza kā niedre. Bet Dafne� Ak kungs! Neizskatīgajai, lempīgajai Dafnei nebija viegli ar māsu, kas bija tāda kā Nerina.
-�� Misis Glāsa tagad dzīvo veco ļau�u mītnē Starrcndenā. Savam vecumam viņa ir pārstei�dzo�a. Tagad tai ir krietni vien pāri astoņdesmit.
Misis Heivudas balsī Tenets dzirdēja nepie�cie�amību pārliecināt sevi, kā to tik bie�i dara padzīvoju�i cilvēki, ka vecuma rēgs nemaz nav tik melns. Klausieties liekas, viņa saka tas un tas ir spējis izvairīties no atkarības, slimībām un citiem pazemojumiem; kāpēc gan arī man to nevarēt?
Tenets atvēra durvis un tūlīt izdzirda, ka aug��stāvā kādam ir slikti.
Misis Heivuda pagrūda viņu nost no ceļa.
-�� Ak Dievs, viņa iesaucās. Dafne. Man jāiet�
-� Jūsu vietā es piezvanītu viņas ārstam� Par mums neuztraucieties, mēs pa�i tiksim ārā.
Tenets klusēja, līdz viņi bija pagāju�i pāris soļus no durvīm, tad pievērsās Lainhemam.
-�� Nu, Maik, ko jūs par visu to domājat? Jūs iek�ā bijāt ļoti kluss.
Lainhems pasmīnēja.
-�� Biju pārāk aizņemts ar klausī�anos, skatī��anos un pierakstī�anu. Viņ� uzsita pa savu bloknotu. Jūs vienmēr atgādināt�
-�� Jā, jā. Es zinu, ko es vienmēr saku� Tad sakiet man, ko jūs domājat?
-�� Vairākas interesantas lietas, ser.
Lainhema seja bija dedzīga, ieinteresēta, un Tenets sajuta pazīstamo apmierinājumu, ko vi�ņam sniedza �īs sarunas ar ser�antu. Viņ� ne�varētu atrast nevienu citu, ar kuru viņam tā saskanētu domas.
-� Tādas kā?
-�� Labi. Vispirms mums bija taisnība attiecībā uz misteru Tarantu. Viņ� noteikti zināja par sievas dēku. Tā ka te viņ� meloja.
-�� Ne glu�i, Maik. Faktiski viņ� jau nepateica, ka neko par to nezina. Misters Tarants tikai attei�cās par to runāt.
-�� Nu, vai tas nav viens un tas pats?
-�� Nav gan. Galu galā iedomājieties sevi Taranta vietā! Vai jūs vēlētos runāt par savas sievas neuzticību, ja jūs viņu mīlētu un tikko kā būtu to atradis miru�u, iespējams, noslepkavotu?
-�� Nu, ja man būtu aizdomas, ka to varētu iz�darīt viņas mīļākais�
-� Man neliekas, ka Tarants jau ir aizdomājies tik tālu, Maik. Faktiski es pat ap�aubu, vai viņ� patla�ban vispār domā saprātīgi. Nē, �ķiet, ka viņ� iero�sinās tie�i to, ja mēs ķersimies pie �ī jautājuma.
-�� Misis Heivuda gan ir augstās domās par viņu, negribīgi piekāpās Lainhems, uz laiku at�metot savu iebildumu. Un tad vēl tas, ko viņa teica par Deimonu.
-�� Jā, laika sakritība bija ļoti interesanta, vai ne? Liekas, ka Deimons aizbrauca da�as minūtes pirms tam, kad viņa tēvs pārbrauca mājās.
-�� Vai jūs ievērojāt, dedzīgi turpināja Lain�hems, ka, mums runājot ar misteru Tarantu, viņ� bija mazliet, nu, tā teikt, ne savā ādā, kad mēs pieminējām dēlu?
-Ja, man radās iespaids, ka viņ� nebija pilnī�gi atklāts ar mums.
-� Ja nu to izdarīja dēls, minēja Lainhems. Teiksim, viņ� sastrīdas ar māti, pārgrū� to pāri margām, tad krīt panikā un nolemj bēgt�
-��� Neaizrausimies, Maik! Mēs vēlāk vakarā, iespējams, atklāsim, ka viņ� ir tik nevainīgs kā jēriņ�.
-� Un ja ne?
-�� Tad mums būs jādomā no jauna. Bet, ma�nuprāt, vēl ir par agru izdarīt secinājumus.
-�� Kā ar mis Linakru, ser? Vai jūs domājat, ka viņai patie�ām ir migrēna?
-�� Viņai patie�ām bija nelabi aug�ā vannasi stabā.
-�� Varēja būt no vainas apziņas. Vai no�ēlas?
-�� Nomierinieties, Maik, ne tik strauji! Mēs drīz uzzināsim, kad būsim pārbaudīju�i. Es ta�u nevarēju ar spēku ielauzties slimnieka istabā, vai ne? Mēs parunāsim ar viņas ārstu, ja viņ� atnāks, un pirmais darbs rīt būs aizsūtīt kādu uz Linakru dēstu audzētavu un uzdot pāris jautājumus.
-�� Labi, ser.
Gar mājas stūri parādījās Bentlijs.
-�� Ā, Bentlijs ir atradis atslēgu, sacīja Lain�hems.
-� Tā bija viņas rokassomiņā, paskaidroja Bent�lijs, pasniegdams to Tenetam. Dzīvojamā istabā.
-�� Labi.
Tenets sajuta rokā atslēgu. Gadiem ejot, ģi�menes slepkavību izmeklē�ana bija Tenetam iemācījusi vienu noslēpums upura bojāejai jāmeklē viņa pa�a raksturā. Sievietes guļam�istabā var atklāt lielu daļu no viņas personības. Dzīslās Tenets juta pulsējam nepacietību.
-�� Iesim un apskatīsimies, ja?
Nerīnas Tarantas guļamistabas durvīm atve�roties, acīs īpa�i krita divas lietas: pārpilnība un haoss.
Viņiem ieejot iek�ā, Lainhems pārsteigumā klusi iesvilpās.
-�� Ko gan Luīze par to teiktu! Kāds juceklis!
Galveno vietu istabā ieņēma gulta. No gries�tiem nokarājās sare�ģīts baldahīns, un, audekla vāliem krītot lejup uz visiem �etriem gultas ga�liem, tika radīts iespaids par sendienu guļam�istabas mēbeli. Arī �ajā istabā dominēja zilais un baltais tonis. Ziediem rotāta kokvilnas mēbeļdrāna bija lietota ne tikai gultas drapērijām. bet arī pārsegam un gultas galvgalim. Ziedu raksta abi zilie toņi tie�i pieskaņojās bāli zilajam paklājam un tum�i zilo sienas skapju rindai, kas stiepās
gar visu sienu. Augstās, stiklotās durvis aizsedza plāni, balli aizkari. Iespaids bija gan dramatisks, gan romantisks. Vai tas bija atminējums Nerlnas raksturam?
Skaidrs, ka �ādas istabas iekārto�ana bija prasīju�si daudz pūļu, un nevienam nebija tiesību pārmest Nerinai dusmu uzplūdus pret vīramāti par briesmī�go jucekli. Visur mētājās izsvaidīti apģērba gabali uzsviesti uz gultas, pārsviesti pār eleganto zila velveta guļamkrēslu, nekārtībā sasviesti pa visu grīdu. Un kādas drēbes! Tenetam nebija lielas sajēgas par modi, bet viņ� spēja novērtēt kvalitāti: zīds, samts, velvets, batists, vilna, zam�āda, āda, ka�okāda�
Arī� Vai jūs sajūtat kaut ko, Maik?
-Ko?
-�� Es nevaru pateikt. Kaut ko� Tenets pa�kratīja galvu. Tā bija tikai tāda plūsma, kaut kas pazīstams, tomēr reizē sve�s �ai istabai.
Abi vīri o�ņāja gaisu.
-�� Nē, nu tā pazuda� Tenets paraustīja ple�cus un gāja tālāk.
Viņi ar Lainhemu sargājās kaut kam pieskar�ties vai kaut ko izkustināt.
-� Es galvoju, ka viņa par drēbēm tērēja vairāk, nekā es nopelnu gadā, piesardzīgi pārkāpdams kaut kam, kas izskatījās pēc ūdeļādas ka�oka, norūca Lainhems. Vai jūs domājat, ka to tie��ām izdarīja vecā misis Taranta?
-�� Liekas, ka tā atgadījās diezgan regulāri. Te tomēr neizskatās pēc cīņas vietas, vai nepiekritīsiet?
Atvērto kārbu un flakonu haoss uz tualetes galdiņa, vaļā atrautās skapja durvis un pusizvilktās atvilktnes tas viss runāja savu valodu. Tas bija dedzīgu, nepacietīgu roku darbs ko gan tās meklēja? Kādu izmeklētu apģērba gabalu, kas vecuma postu pārvērstu jaunības un skaistuma ilūzijā? Vai vecā sieviete meklēja, kā vissāpīgāk ievainot savu vedeklu, kas to uzskatīja tikai par traucēkli un uzbāzīgu būtni?
Arī Lainhema domas bija grozīju�ās ap �o pa��u tēmu.
-�� Vai jūs domājat, ka te viss ir tikai vecās sie�vietes nevainīga izprieca, vai arī viņa to ir sarī�kojusi ar nodomu?
-�� Es tie�i par to nupat domāju.
-�� Neliekas, ka viņas būtu ļoti labi satiku�as, vai ne? Ser, kā jums �ķiet�
-�� Es patiesi ceru, ka ne! Vismazāk Tcnets vēlējās arestēt vecu, senilu sievieti.
-�� Veci ļaudis var būt ļoti traucējo�i, ja viņi slimo ar vecuma plānprātību, Lainhems uzstā�ja. Es pazīstu kādu puisi, kura māte uzvedās līdzīgi, un viņ� stāstīja, ka saskaitusies viņa kļuva pavisam traka no dusmām. Viņa vairs lāga neapjēdza, ko dara, un bija ārkārtīgi stipra. Reiz vajadzēja divus cilvēkus, lai saturētu viņu, kad tai ienāca prātā janvāri nakts vidū naktskreklā iet iepirkties!
-�� Hmm� Tas bija ap pus�etriem, vai ne, kad misis Heivuda teicās dzirdējusi Nerīnu kliedzam uz vīramāti?
-�� Jā. Cerams, ka mis Bārnsa varēs to aplie�cināt. Doktors Mellerds kā agrāko nāves iestā��anās laiku minēja divus, ta�u liekas, ka mēs dro�i varam �o laiku pavirzīt vismaz pusotras stundas uz priek�u� Un vēl kas� Ir skaidrs, ka misis Tarantu nogalināja vai nu ķildas laikā, vai arī drīz pēc tam, citādi viņa būtu savedusi �eit vi�su kārtībā.
-�� Nav nepiecie�ams. Viņa varētu apvainot mis Bārnsu savu pienākumu pavir�ā izpildē un teikt viņai, ka sagaida, lai mis Bārnsa te visu uzkopj. Bet pieņemot, ka jums taisnība� Labāk iesim un parunāsim ar viņām.
Viņi aizslēdza durvis, iedeva atslēgu Treisam, kam to vajadzēs tad, kad viņ� būs beidzis darbu dzīvojamā istabā blakus, un devās meklēt vecās misis Tarantas mitekli. Viņi gāja pāri kāpņu laukumam, kad Tenets pastiepa roku.
-� Pagaidiet, viņ� nomurmināja.
Priek�ā viņ� bija pamanījis kādu kustību, un tagad kāpņu laukuma viņā galā parādījās kāds stāvs. Abi vīri apmainījās izbrīna pilniem skatie�niem. Viņi nebija sagatavoti ieraudzīt kaut ko tā�du. Tā bija vecā misis Taranta. Viņas vecumu nodeva ļenganā, grumbainā āda uz rokām un kakla, roku mezglotās vēnas, tām dramatiskā izbrīna �estā kā aizsargājoties paceļoties pie sejas. Bet apģērbusies viņa bija līdzīgi jaunai meitenei: kuplos, baltos muslīna svārkos, kurpēs uz ļoti augstiem papē�iem, plecus atsedzo�ā blūzē, un kā groteskuma virsotne viņas plānās cirtas apņēma liela, pu�ķī sasieta, balta velveta lenta. Viņa bija neveiksmīgi mēģinājusi noslēpt sejā dziļi iegrauzu�ās grumbas, uzzie�ot tai biezu, uzkrīto�u kosmētikas slāni: tum�i zilu skropstu tu�u, ar sarkanu krāsli ievilktus, simet�riskus riņķus uz katra vaiga un spilgti sarkanu lūpu krāsu. Tenets sajuta spēcīgu līdzjūtības uzliesmojumu, sastopoties ar viņas �ilbino�o, koķetējo�o smaidu. Misis Taranta varēja likties dīvaina, gandriz vai klauniska būtne, bet pati savās acīs viņa bija skaista. Viņi abi sāpīgā klusumā vēroja, kā misis Taranta vecākā -pieliecās, paņēma labajā rokā svārku malu un vēzēja to uz priek�u un atpakaļ savu soļu ritmā, sākdama kāpt lejā pa kāpnēm pārspīlēti �ūpojo�ā gaitā. Pusceļā viņa apstājās, lai pār plecu uzmes�tu abiem to pa�u smaidu.
Nu, un tagad? klusā �ukstā ieprasījās Lainhems.
Tencts paraustīja plecus.
-� Mums jāmēģina. Misis Taranta? viņ� skaļi iesaucās, kāpjot aiz viņas lejā pa kāpnēm.
Vecā lēdija jau bija sasniegusi kāpņu apak�u un apstājās, uzlikusi vienu roku uz kāpņu balsta. Kad viņa �oreiz paskatījās atpakaļ, �ausmino�i flirtējo�ās sejas izteiksmes vietā bija parādījusies ārkārtīgu baiļu izteiksme.
-�� Misis Taranta?
No kakla viņai izlauzās apslāpēta skaņa, un, augsto papē�u rīboņai skanot pa gaiteni, vecā sieviete izzuda skatienam.
-�� Nebus viegli, drūmi ieteicās Tcnets. Ejam. Ja mums laimēsies, viņa būs aizskrējusi pie mis Bārnsas.
Viņam bija taisnība. Balsis drīzāk gan viena balss pieveda policistus pie pusatvērtām dur�vīm, un viņi apstājās ārpusē.
-�� Nu, Lavīnija, tev jāizstāsta Merilīnai. Pie�labino�a skaņa. Kā lai Merilīna tev palīdz, ja tu neizstāsti, kas par lietu?
Tenets pieklauvēja un atvēra durvis.
-Mis Bārnsa?
Tā bija virtuve, acīmredzami pārbūvēta no agrākās dzīvojamās istabas; tās vienu galu vēl joprojām aizņēma masīvs marmora kamīns. Iesē�dusies �ūpuļkrēslā tam blakus, misis Taranta lie�ca muguru vaidēdama, seju iespiedusi klēpi, ro�kas aizkrampējusi aiz pakau�a, it kā pretodamās pavēlei pacelt galvu. Sieviete, kuru viņi agrāk bija ieraudzīju�i iznākam no mistera Taranta darbistabas, tagad tupēja uz ceļiem blakus veca�jai misis Tarantai, glāstīdama tās matus. Tā bija aizkustino�a aina. Tenets ne�aubījās, ka tikai nedaudzi algotie laika kavētāji arī privāti pret saviem aprūpējamiem izturas ar tādu līdzjūtību.
Jaunā sieviete uzslējās kājās, atmezdama atpa�kaļ savus gludos, taisnos matus, kas aizklāja seju.
-�� Kas?� O, jūs laikam esat policisti.
-�� Pareizi. Tenets iepazīstināja. "Neviens uz Merilīnu Bārnsu otrreiz neatskatītos," viņ� no�domāja (un tomēr kāds to bija darījis tam par pierādījumu bija bērns). Viņa nebija ne skaista, ne neglīta, ne resna, ne tieva, nedz gara, nedz īsa, bet vienmēr kaut kur pa vidu. Pat acis viņai bija nenosakāmi zilganpelēki zaļgani brūnas.
-�� Es baidos, ka nupat pamatīgi nobiedējām misis Tarantu, tā parādīdamies kāpnēs.
Vecā sieviete piesardzīgi pacēla galvu, atklā�dama acis, kas vēl mirka asarās, vaigi bija tum��ās �vīkās no tu�as.
-�� Nu jau ir labāk! ar īstu patiku balsī, neap�zinādamās parādot to labāko, kas viņā bija, augstsirdīgu, platu smaidu, kur� izgaismoja seju un uz brīdi darīja to pievilcīgu, iesaucās mis Bārnsa. Tad pievērsās Tenctam un Lainhemam:
-�� Varbūt vēlaties apsēsties? Es tūlīt. Paķē�rusi salve�u kārbiņu, viņa viegli noslaucīja vecās sievietes acis. Tā, nu ir labāk, vai ne?
Misis Tarantas acis, kas visu laiku bija kā piekaltas savas laika kavētājas sejai, pavērās uz policistiem. Viņa pamāja, lai mis Bārnsa pieiet tuvāk. �uksts bija skaidri sadzirdams.
-� Vai viņi ir atnāku�i pēc manis?
Mis Bārnsa pasmējās un noglauda savas dar�ba devējas roku.
-�� Protams, ne. Viņi tikai grib parunāt ar mums par Nerinu. Atceries, es tev teicu, ka Neri�mi cieta nelaimes gadījumā.
Vecās sievietes acis aizmigloja nesapratne.
-�� Nelaimes gadījumā?
-�� Jā, pacietīgi sacīja mis Bārnsa. Viņa nokrita no balkona. Es tev teicu.
Misis Taranta pakratīja galvu.
-�� Es neatceros. Pēk�ņi viņa ieķērās mis Bārnsas rokā. Tu neatļausi viņai sūtīt mani prom, ja?
Noteikts galvas mājiens.
-�� Nē. Protams, ka nē. Neviens netaisās sūtīt tevi projām. Tu paliksi �eit, pie manis.
Kā �aubīdamās, misis Taranta vērās savā laika kavētājā. Viņa teica, ka sūtī�ot. Sievietes seja savilkās grumbās. Viņa uz mani kliedza. Tas bi�ja �ēlīgs, neiecietīgs balss tonis kā mazam bērnam.
-�� Es zinu. Bet tagad viss ir labi. Es to apsolu. Paņēmusi �alli, kas karājās, pārsviesta par tu�vākā krēsla atzveltni, mis Bārnsa aplika to ap ve�cās sievietes pleciem, apsedzot nepiedienīgo blū�zi uz vājajiem, kaulainajiem pleciem. Nu, tā, tagad ir labi, vai ne? Tad viņa noslīga krēslā pie galda pretī Tenetam. Atvainojiet, viņa liekas diezgan satraukta.
-�� Pēcpusdienas ķildas dēj ar jauno misis Tarantu?
Mis Bārnsa nopūtās.
-� Tad jūs jau dzirdējāt par to? Jā. Kop� tā lai�ka viņa ir ļoti nemierīga.
Vecā kundze likās ierāvusies sevī. Viegli �ū�podamās uz priek�u un atpakaļ, viņa glāstīja mīksto, plāno svārku audumu.
Tenets paskatījās Lainhemā. Jūsu kārtu.
-�� Cikos tas bija, mis Bārnsa? Lainhems vaicāja. Es domāju ķilda.
-��� Apmēram pus�etros. Lavīnija es ceru, jums nekas nav pretī, ka viņu tā saucu, bet mājās ir divas misis Tarantas, un mēs nolēmām, ka tā būs prātīgāk, tātad Lavīnija parasti pēcpus�dienā atpū�as, no diviem līdz kādiem pus�et�riem, tad es viņu modinu, lai, Nikijam manam dēlam pārnākot no skolas apmēram bez ce�turk�ņa �etros, es būtu brīva un varētu veltīt vi�ņam uzmanību.
-�� Kas tad notika �opēcpusdien?
-�� Jūs domājat kā Lavinija iekļuva jaunās misis Tarantas guļamistabā? Mis Bārnsa pa�raustīja plecus. Tikai nelaimīga apstākļu saga�dī�anās. Es paskatījos viņas istabā ceturksni pāri diviem, lai pārliecinātos, ka viņa ir iemigusi, bet viņa laikam izlikās. Mis Bārnsa pakratīja galvu un nopūtās. Nelaime tā, ka viņa �ausmīgi mīl uzposties nu, jūs jau pa�i varat red/.et un mi�sis Tarantai ir tik brīni�ķīgas drēbes� Tā istaba pievelk Lavīniju kā magnēts. Es nesaprotu, kā tas iespējams, patie�ām tas ir pārdabiski, bet liekas, ka Lavīnija vienmēr zina, kad misis Taranta ir atstājusi durvis neaizslēgtas un es varu apgalvot, ka tas notiek visai reti. Lai nu kā, tās pusotras stundas ir vienīgais laiks dienā, kas pieder man, un, pārliecinājusies, ka Lavīnija guļ, es nonācu atpakaļ �eit, uzvārīju tasi tējas un lasīju �urnālu. Pirms pus�etriem uzvārīju tēju arī Lavīnijai un biju jau kāpnēs, kad izdzirdu misis Tarantu kliedzam.
Merilīna Bārnsa apklusa un noba�ījusies pa�skatījās uz veco lēdiju, kas vēl joprojām viegli �ūpojās, glāstīdama muslīna svārkus un nere�dzo�u skatu vērdamās tuk�umā. Mis Bārnsa pie�klusināja balsi. Es negribu viņu atkal satraukt, kad viņa liekas nomierinājusies.
Tenets un Lainhems pieliecās tuvāk.
Misis Taranta vilka Lavīniju pa gaiteni uz kāpņu pusi. Viņa patiesi bija ārkārtīgi nikna.
"Nolādētā sieviete! Tevi vajadzētu ieslodzīt, vai tu to zini? Ieslēgt, lai tu vairs nevari uz�bāzties cilvēkiem. Un kur, pie velna, bijāt jūs, Merilīn? Domājams, ka slinkojāt virtuvē, kamēr �ī no�ēlojamā vecā sieviete ņemas pa manu gu�ļamistabu, apgriezdama visu kājām gaisā. Kā jūs domājat, par ko mēs jums maksājam, to nu gan es gribētu zināt?"
"Neraudi, Lavīnija! Atvainojiet, misis Taran�ta, es domāju, ka viņa guļ."
"Jūs domājāt. Jūs domājāt. Tas nav attaisno�jums. Man vienreiz ir diezgan, patie�ām diezgan. Es esmu jums atkal un atkal teikusi, ka pēcpus�dienās viņa jāieslēdz�"
"Bet es to nevaru darīt. Man nav tiesību� "
"Jums ir visas tiesības. Mums ir visas tie�sības. Mēs jūs algojam, un es jums pavēlu aiz�slēgt tās nolādētās durvis, vai arī es brīdinu jūs pēdējo reizi, ka jūs pazaudēsiet darbu un mana dārgā vīramāte varēs pārvākties uz privātklīniku. Vai arī uz trakomāju, kur viņa vairāk iederas."
"Viņa nav vainīga, misis Taranta. Tā ir viņas slimība."
"Neaizrunājiet par viņu! Slima vai vesela, ne�viens pilnā prātā nesamierināsies ar to ilgāk nekā absolūti nepiecie�ams� Ak, pārstāj pink�ķēt,
Lavīnija! Dieva dēļ, vediet viņu projām! Bet ne�domājiet, ka es to tā atstā�u! �ovakar pat es ru�nā�u ar savu viru�"
Viņi visi paskatījās uz veco lēdiju, Mcrilīnai beidzot stāstījumu, bet izmaiņu nebija. Apzināti vai neapzināti vecā misis Taranta bija nolēmusi, ka ērtāk ignorēt īstenību.
-� Vai jūs domājat, ka viņa to teica nopietni? ievaicājās Tenets. Par privātklīniku?
Merilīna paraustīja plecus.
-�� Ak, viņa tā domāja gan. Cita lieta, vai mis�ters Tarants tam piekristu. Redziet, māja pieder viņa mātei. Viņa grib te palikt, un līdz �im viņ� vienmēr ir atteicies mēģināt panākt, lai māte māju noraksta. Vērojot viņu pa�laik, jūs tam ne�ticētu, bet da�reiz ar Lavīniju var sarunāties pa�visam normāli. Un viņa ir ļoti jauks cilvēks. Tik saproto�a. Un pārējā laikā� Nu, es sev esmu likusi izturēties pret viņu kā pret bērnu, un tas parasti izdodas labi.
-�� Vai da�kārt nav par nogurdino�u?
-�� Ir, protams. Bet kur� darbs tāds nav? Un es nevaru daudz sūdzēties. Viņa pavērās lejup uz savu kreiso roku. Ka jūs esat nopratu�i, es neesmu precējusies, un darbi glu�i uz ielas ne�mētājas. īpa�i tādi, kas sakrīt ar stundām skolā un ļauj būt mājās brīvlaikos. �ajā darbā mēs ar Nikiju saņemam dzīvokli un uzturu, tā ka� -
Viņa vēlreiz paraustīja plecus. Es vienmēr es�mu domājusi: tā kā dēlam ir tikai viens vecāks, tad man jāmēģina būt viņa rīcībā, kad viņam ma�nis vajag� Kamēr Nikijs nav mazliet vecāks, �is darbs man ir ļoti piemērots.
-�� Cik Nikijam ir gadi?
-�� Desmit.
-�� Kur viņ� tagad ir?
-�� Viņ� �onakt paliek pie draugiem ciematā.
-�� Laba ideja. "Lai gan, ja Nikijs ir kaut cik līdzīgs Benam, viņ� būs saniknots, ka ir tik ātri aizvākts no darbības vietas," nosprieda Tenets.
-� Protams, turpināja Merilina, nelaime tā, ka katru reizi, kad notiek kaut kas līdzīgs, Lavīnija dzīvo bailēs vēl mū�ību pēc tam.
-� Jūs domājat ja nu viņu aizsūta prom?
-�� Jā. Tādēļ viņa tā izbijās, jūs ieraugot. Viņa domāja, ka esat atnāku�i viņai pakaļ.
"Pilnīgi iespējams," sprieda Tenets. "Lai gan tam varēja būt arī cits, daudz draudīgāks iz�skaidrojums�" Viņ� pavērās Lainhemā. Tur pin iet jūs.
-�� Kas notika, kad kņada bija norimusi? viņ� jautāja.
Merilina saviebās.
-�� Bija nemierīgi. Lavīnija bija briesmīgā ga�rastāvoklī, un Nikijam vajadzēja nākt mājās no skolas, es atvedu viņu �eit, iedevu tasi tējas, mē�ģināju nomierināt, kamēr Nikijs izdzēra glāzi biezeņa un apēda ābolu. Tad viņ� izgāja ārā ro�taļāties, un es aizvedu Lavīniju uz stundu pa�gulēt viņa nebija pēcpusdienā atpūtusies, un visi uztraukumi bija viņu nogurdināju�i. Viņa bi�ja priecīga, ka var iet aug�ā, un es pasēdēju, līdz viņa iemiga. Pirms nonākt lejā, es pieklauvēju pie misis Tarantas guļamistabas durvīm, un, kad viņa neatbildēja, pārliecinājos, vai tās ir aizslēg�tas. Es negribēju, ka tas notiek atkal.
-�� Vai durvis bija aizslēgtas?
-Jā.
-� Cikos tas bija?
-�� Es teiktu ap puspieciem.
-�� Vai jūs kādu neredzējāt tuvumā?
Merilīna pakratīja galvu.
-�� Nevienu pa�u.
-� Un ko jūs tad darījāt?
Pirmo reizi viņa vilcinājās.
-�� Kas par lietu? vaicāja Lainhems.
-�� Es tikai� Kādēļ jūs vēlaties uzzināt visus �os sīkumus?
Lainhems uzmeta slepenu skatienu Tenetam, kur� gandrīz nemanāmi papurināja galvu.
-�� Vienkār�i tāpēc, ka jebkurā nejau�as nāves gadījumā mums jācen�as pilnībā noskaidrot ik�viena mājas iedzīvotāja gaitas� Jūs saprotiet: ja nu kāds kaut ko svarīgu ir redzējis vai dzirdējis.
-�� Bet es neesmu.
-�� Lieta tā, ka nekad nevar zināt. Tas pavisam var nelikties svarīgs vai nozīmīgs jums, bet mums var ļoti palīdzēt.
Tenets cie�i vēroja Merilīnu. Likās, ka viņai Lainhema izskaidrojums �aubas neizraisa. Galu galā tā jau ari bija patiesība.
Viņa paraustīja plecus.
-�� Laikam tā ir. Ko jūs gribējāt uzzināt?
-�� Ko jūs darījāt, kad bijāt nolikusi veco misis Tarantu gulēt un pārliecinājāties, ka viņas ve�deklas guļamistaba ir aizslēgta?
-� Es nonācu lejā un uzvārīju Nikijam tēju. Pa�rasti es pagatavoju kaut ko vienkār�u, un viņ� paēd bez ceturk�ņa piecos. Es uzgāju aug�ā pār�baudīt, vai Lavīnija guļ, pirms pasaucu Nikiju iek�ā. Tad pasēdēju pie Nikija, kamēr viņ� ēda, nomazgāju traukus, sakārtoju virtuvi un gāju at�pakaļ aug�ā modināt Lavīniju.
-�� Un cik tad bija?
-� Apmēram pusse�i.
-�� Vai jūs nevienu neredzējāt ne tad, ne arī agrāk?
-Nē.
-�� Un agrāk pēcpusdienā?
-�� Es redzēju misis Heivudu ejam aug�ā. Tas bija drīz pēc len�a. Viņa gribēja bēniņos samek�lēt kaut ko izpārdo�anai labdarības tirdziņā.
-�� Ak, jā, viņa mums par to stāstīja� Vai jūs redzējāt, kad viņa vēlāk gāja prom?
Merilīna noraido�i purināja galvu.
-� Kādu citu varbūt?
-� Es nedomāju� Vismaz ne mājā.
Tcnets manīja, kā Lainhems attur sevi, lai pārāk nesteidzinātu notikumus. Ser�ants veica izjautā�anu ļoti labi.
-� Un ārpusē?
-Es redzēju pārbraucam mis Linakru; tas bija neilgi pirms tam, kad es saucu Nikiju launagā.
-Apmēram bez divdesmit minūtēm piecos?
-�� Jā. Es to ievēroju tādēļ, ka brīnījos, redzot viņu tik agri. Parasti mis Linakra pārrodas kādu stundu vēlāk.
-�� Viņai ir migrēna.
-�� Es domāju, ka varētu tā būt. Viņa no migrē�nas lēkmēm cie� ik pa pāris mēne�iem vai ap�mēram tā, nabadzīte� Viņa izskatās bāla kā nā�ve vēl pēc vairākām dienām.
-�� Vai jūs vēl kādu ievērojāt ārpus mājas?
-�� Tikai Dcimonu. Vismaz es domāju, ka tas bija viņ�. Kad es otro reizi nācu lejā ar Lavīniju, es paskatījos ārā pa kāpņu laukuma logu un redzēju viņa ma�īnu izbraucam no garā�as.
-�� Vai tas bija pusse�os?
-�� Drīzāk gan minūtes piecas desmit vēlāk. Jo, lai ari man nav jāapģērbj Lavīnija pēc pēcpus�
dienas atpūtas es tikai noāvu viņai kurpes man vajadzēja gandrīz piecas vai desmit minū�tes, lai dabūtu viņu ārā no istabas. Mis Bārnsa atkal paskatījās uz savu aprūpējamo un pieklu�sināja balsi. Viņa no jauna bija ļoti satraukta. Iegājusi istabā, es gandrīz kritu panikā, jo nekur nevarēju viņu ieraudzīt. Es domāju ak Dievs, ja viņa kaut kā ir atkal tikusi klāt misis Tarantas lietām� Bet tad izdzirdu mazu troksni un atradu viņu sē�am stūrī uz grīdas gultas otrā pusē. Viņa bija saģērbusies, lai nāktu lejā, uzvilkusi kur�pes un jaku� bet �ķiet, ka baidījās iznākt kāpņu laukumā, jo varētu saskrieties ar misis Tarantu un notiktu vēl kāda scēna.
Lainhems pavērās Tenetā. Es domāju: tagad labāk atkal jūs, scr.
-�� Viņa bija nobijusies, atkārtoja Tenets.
-� Jā, par to, ka varētu notikt vēl kāda ķilda.
-��� Vai arī, smalkjūtīgi ieteicās Tenets, tāpēc, ka viņa, iespējams, bija izgājusi no savas istabas, pirms vēl jūs ieradāties to modināt, un bija redzējusi kaut ko tādu, kas viņu satrauca. Klusībā viņ� piemetināja: "Vai izdarījusi kaut ko tādu, kas satrauca viņu." Pie �īs domas Tenets nodrebēja viņ� iedomājās skatu, kad vecā lēdi�ja, izmisuma un vājprāta pārņemta, sagrābj Neri�mi aiz kājām paceļ, pagrie�, pagrū� to, beidzot noskatīdamās, kā Ncrīnas ķermenis atsitas pret akmens plāksnēm un paliek kluss� Tad mirklis gai�uma, kurā viņa apjēdz, ko ir izdarījusi, kam seko bēg�ana atpakaļ uz savu istabu un noslēp��anās kaktā�
Merilīna izskatījās �ausmināta.
-�� Jūs ta�u nedomājat, ka viņa varētu būt redzējusi� Viņa a�i pavērās saimniecē, kas pa�laik rūpju pilnu skatienu vērās klēpi. Neasie, krāsotie nagi bija izknibināju�i caurumu plānajā audumā, un pēk�ņi vecā sieviete saķēra saplosītās malas un ar asu, strauju kustību pārplēsa svārkus no jostas līdz pa�ai apak�malai.
-�� Lavīnija! iekliedzās Merilīna, uzlēkdama kājās, saķerdama un turēdama abas vecās lēdijas rokas savējās. Kādēļ tu tā izdarīji? Paskaties, kādi nu izskatās tavi skaistie svārki�
-�� Man gribas dzert, ka�ķīgi prasīja misis Taranta vecākā. Es neesmu dabūjusi savu dzē�rienu. Kur ir mans dzēriens?
Merilīna piecēlās.
-�� Nav nekādas vajadzības tādā veidā censties pievērst sev manu uzmanību, viņa teica ar pil�nīgi saprotamu aizkaitinājumu balsī. Tev tikai vajadzēja man palūgt, un es tūlīt to atnestu.
Bet vecā lēdija neklausījās. Vērojot viņu, Tenets redzēja, kā sāka trīsēt viņas stāvs, sākumā tik tikko samanāmi, līdzīgi vēja pirmajai viegla�jai pūsmai, kas sakustina koku galotnes pa�as aug�ējās lapas, tad pamazām trīsē�ana kļuva aizvien jūtamāka. Merilīna, gatavodama dzē�rienu, nebija neko ievērojusi.
-�� Mis Bārnsa! klusi pasauca Tenets, pie�vēr�ot viņas uzmanību aizbilstamajai.
Steidzīgi nosviedusi trauku, Merilīna metās uz priek�u un saķēra vecās lēdi jas rokas pavisam savādāk nekā pirms brī�a.
-�� Lavīnija! viņa iesaucās. Kas noticis? Kas par lietu? Un, paliekdamās uz priek�u, ap�skāva sīko, drebo�o stāvu. Neuztraucies, Me�rilīna murmināja. Es nedusmojos. Patie�ām, Merilīna nedusmojas. Nu, ku�, ku��
Tenets vairāk nekā jebkad bija pārliecināts, ka vecā lēdija bija redzējusi kaut ko, dzirdējusi kaut ko, izdarījusi kaut ko, kas viņu �ausmināja. "Ko īsti?" viņ� minēja.
Sekojo�ie vārdi apstiprināja viņa pārliecību.
-�� Man bail, viņa trīco�ā balsī teica. Nā�ve�
Merilīna bezpalīdzīgi paskatījās aug�up uz Tenetu, tad pagriezās atpakaļ un atkal sāka mur�mināt nomierino�us vārdus, maigi �ūpojot un glaudot vecās sievietes muguru.
Tenets piecēlās.
-�� Ir skaidrs, ka pa�laik viņu nedrīkst izjautāt. Varbūt rīt?
Merilīna pamāja.
-�� Viņa varbūt tad būs mierīgāka pēc nakts miega. Lai gan nav garantijas, ka viņa kaut ko atcerēsies.
-�� Vēl tikai viens jautājums� Mēs ievērojām, ka nekas nav darīts, lai savestu kārtībā misis Tarantas guļamistabu�
Mcrilīnas acīs nebija maiguma, kad viņa atkal paskatījās aug�up.
-�� Tas ir tāpēc, ka Nerīna gribēja, lai vīrs re�dzētu viņas sūdzību iemeslu. Viņa man teica, ka nenovāk�ot ne mazāko nieku, līdz vīrs nebūs redzējis visu tie�i tā, kā to atstāja viņa māte.
-�� Skaidrs. Paldies.
Viņi devās prom.
-� Jauka sieviete, sacīja Lainhems, kad viņus vairs nevarēja dzirdēt.
-Ļoti.
-�� Es nedomāju, ka viņas situācijā atradīsies daudzi, kas tā rūpētos par sajuku�u vecu lēdiju. Un viņa to nedarīja speciāli tikai mums, vai ne?
-�� Nē, man tā nelikās.
-�� Kas par lietu, ser?
-�� Es ceru, ka jūs kļūdāties, pieņemot, ka vecā misis Taranta varētu būt nogrūdusi savu vedeklu no balkona. Tāda doma vien jau izsauc nelabu�mu.
-�� Viņu attaisnos, uzmundrino�i ieteicās Lainhems.
-�� Ne tas ir galvenais.
-�� Kas tad, ser?
Tcnets pakratīja galvu.
-�� Nekas. Ja Lainhems pats to nesaprata, nebija jēgas mēģināt viņam skaidrot. Tenetam vajadzēja samierināties ar ser�anta iejūtības trū�kumu.
-�� Bet, pat ja viņa to izdarīja, nebūs nekādas garantijas, ka mēs varēsim pierādīt, ja vien tiesu ekspertīze kaut ko neatrod.
-�� Tam vēl par agru, nenoteikti novilka Tenets. Iesim parunāt kādu vārdu ar konsteblu Draiveru, ja? Kur viņ� ir?
-�� Pie vārtiem, attur ziņkārīgos.
-�� Labi. Protams, Tcnets piebilda, kad viņi devās uz āra durvīm, ir arī iespējams, ka to iz�darīja mis Bārnsa.
Lainhema solis pierima.
-�� Kādēļ? Bija skaidri redzams, ka ideja viņam nepatika.
-�� Nu, viņu tikko kā draudēja izsviest ārā, vai ne tā? Un sievietei viņas apstākļos tādas izredzes ir uztrauco�as.
-�� Man liekas, ka viņa ir ļoti spējīga, iebilda
Lainhems. Turklāt �ķiet, ka mūsdienās cilvēki vai ar uguni meklē labus mājkalpotājus, saim�niecības vadītājus un citus. Es nedomāju, ka vi�ņai nāktos grūti atrast citu vietu.
-�� Ar desmitgadīgu zēnu? Man gan liekas, ka ne tik viegli, kā jūs domājat, Maik. Skatīsimies patiesībai acīs tāpat kā vecajai misis Tarantai viņai bija gan iemesls, gan iespējas.
-�� Cik mums zināms, viņas varētu būt iejauk�tas abas, sarkastiski lika priek�ā Lainhems.
-�� Kas lai zina? Stāsta, ka patiesība bie�i vien ir dīvaināka nekā izdoma. Bet Tenets tā ne�domāja. Viņ� pieļāva, ka abām sievietēm bija spēcīgs iemesls baidīties no Nerīnas Tarantas jo vairāk par viņu uzzināja, jo nepatīkamāks kļuva iespaids un jebkura no abām varēja zau�dēt savaldī�anos un izdarīt liktenīgo grūdienu, bet viņ� vienkār�i nespēja iedomāties abas sē�am un rūpīgi kā sazvērnieces izplānojam slepkavību.
Lainhems izsmejo�i nosprauslājās.
-� Visam ir savas robe�as.
Da�kārt Tenetam sagādāja prieku mazliet pa�kaitināt ser�antu.
-�� Kam robe�as, Maik? Mūsu lētticībai? Mūsu pieklājībai? Mūsu vientulībai? Viņu iespējamam ļaunumam? Es �aubos. Glu�i otrādi, manuprāt, tā�das robe�as spēj sa�aurināties un papla�ināties. Tie�i tas padara cilvēkus tik valdzino�us. Nekad iepriek� nevar pateikt, kur un kad tie novilks robe�līnijas. Man liekas, vēlēdamies turpināt savas domas iz�klāstu, turpināja Tenets, ka tā ir dzīves būtība. Mācī�anās, kad jānovelk robe�līnijas.
Bet Lainhemu neinteresēja filozofē�ana. Viņ� izdvesa piekrīto�u skaņu, bet domās jau bija at�slēdzies Tenets par to ne�aubījās.
-�� Tad vēl ir dēls, ser. Deimons, Lainhems iz�āva �o vārdu ar īstu konvencionāla nicināju�mu pret ekscentrisko. Vai kāds neminēja, ka viņ� ir nosacīti atbrīvots?
-�� Tā tas ir. Starp citu, viņ� ir viens no D�ounas rūpju bērniem.
-�� Patie�ām? Tas varētu noderēt.
Tenets nejutās tik pārliecināts. Viņ� jau pare�dzēja grūtības, ar kādām nāksies saskarties. Viņ� vienmēr bija baidījies no tādas reizes, kad aiz�domās turētā persona izrādīsies viens no D�ounas rūpju bērniem. Tagad, domādams par to, viņ� izjuta jau priek�laicīgu nemieru. Tenets atradās nelielas dilemmas priek�ā: vai pastāstīt ser�antam par Dcimona neiera�anos pēc izsaukuma?
Viņaprāt, nebija iemesla, kāpēc gan nepateikt. D�ouna to nevarētu uztvert kā uzticības lau�anu. �ajos apstākļos būtu tikai dabiski izjautāt par Deimonu atbildīgo inspektoru, un tad �ī informā�cija tāpat parādītos dienas gaismā.
-�� Faktiski viņa man jau pateica kaut ko in�teresantu. Deimonam vajadzēja ierasties pie D�ounas pēcpusdienā, bet viņ� neatbrauca.
-� Patie�ām? Cikos viņam vajadzēja ierasties?
-�� Es sīkumus vēl nezinu. D�ouna steidzās uz sapulci, mums nebija laika sarunai.
-Vai viņ� bie�i mēdza neierasties?
-�� Nav ne jausmas. Bet, manuprāt, nē, jo sa�vādāk viņa nebūtu tik uztraukusies. Katrā ziņā zēna aizbrauk�anas laiks ir interesants, vai jums tā ne�ķiet?
-�� Jūs domājat, ka to slēpa viņa tēvs? Faktu, ka viņ� satika Deimonu aizbraucam tad, kad pats pārradās mājās? Tā, lai izvairītos no dēla ie�jauk�anas �ajā lietā?
-� Tas ir ļoti iespējams, vai ne?
-�� Protams, ka iespējams. Bet es nesaprotu kāpēc. Līdz �im nav nekādas norādes, ka Deimons ar māti nesatiktu, nemaz nerunājot par to, ka viņ� to tā ienīstu, ka varētu nogalināt�
-�� Varbūt, ka tā ir tikai dabiska tēva reakcija censties savu atvasi pasargāt no nepatik�anām it īpa�i, ja viņam reiz jau iznākusi saskare ar likumu. Bet liekas, ka Deimons ir bijis �eit kri�tiskajā laika periodā.
-�� Jā. Būs interesanti paklausīties, kas viņam sakāms lietā� Ā, tas ir Draivcrs, ser.
Bija pāri pusdesmitiem, un gaisma it kā sūcās cauri debesīm. As�ķautnaini koku silueti likās kā iegravēti pret pērļkrāsas spo�umu, kas vēl ka�vējās virs apvār�ņa rietumu pusē, un viņu soļu krauk�ķīgais troksnis uz grantētā ceļa skanēja nedabiski skaļi tajā dīvainajā klusumā, kas ie�stājās uz zemes, dienai izgaistot naktī.
Lielākā daļa cilvēku bija izklīdu�i, samieri�nāju�ies ar faktu, ka vairs nav gaidāmi nekādi dramatiski notikumi, un tikai pieci se�i pa�i nepiekāpīgākie vēl klimta augsto vārtu viņā pusē. Konstebls Draivers pļāpāja ar viņiem caur kaltas dzelzs vijumiem un re�ģiem, juzdamies brīvi kā cilvēks starp seniem paziņām. Viņ� bija gar� un tievs, apmēram divdesmit piecus gadus vecs, ar kumpu degunu un gai�iem, sīksprogainiem matiem. Tcnetam un Lainhemam tuvo�joties, viņ� pagriezās, neapzināti ieņēmis miera stāju. Lainhems stādījās priek�ā, un visi trīs vīri pagājās aug�up pa piebraucamo ceļu, prom no dedzīgajām, garajām ausīm, kas saspicētas pali�ka otrpus vārtiem.
-�� Mēs ceram, ka jūsu zinā�anas par vietējiem mums nedaudz palīdzēs, iesāka Tcncts. Cik ilgi jūs dzīvojat Ribldenā?
Draivers sa�ķobīja seju.
-�� Pāris gadus, ser. Pēc laucinieku standartiem tas ir tikai piecas minūtes pat mazāk.
-�� Bet jums vajag zināt, kas �eit notiek.
-�� Manos pienākumos ietilpst ieklausīties, kas notiek apkārt, un turēt muti ciet, ser.
-�� Labi. Tad pastāstiet mums, ko jūs zināt par cilvēkiem, kas dzīvo Haigeiblā. It īpa�i par jauno misis Tarantu.
Draivers pamīņājās.
-� Baidos, ka viņai ir slikta slava, ser. Likās, viņ� nejutās ērti, pļāpājot par kādu, kas sabied�rībā ieņēma augstāku stāvokli. Tcncts zināja, ka uz laukiem at�ķirības jūtams daudz asāk nekā pilsētā.
-Jūs domājat, viņa flirtēja?
-�� To viņa patie�ām darīja, Draivers izbolīja acis, arvien vairāk iesildams. Visiem bija zināms, ka viņai radās jauns mīļākais ik pa pāris mēne�iem. Varētu domāt, ka tik mazā vietā kā �ī viņai drīz to pietrūks.
-�� Un pa�reizējais kandidāts?
-� Lānss Spīds, ser. Vietējās degvielas uzpildes stacijas īpa�nieks.
-�� Ko jūs varat par viņu pastāstīt?
-�� Viņ� ir precējies, dēlam Timām ir astoņ�padsmit gadu. Viņ� ir Deimona Taranta draugs. Misis Spīda daudz darbojas ciemata pasākumos, viņa ir ļoti iecienīta.
-�� Vai viņa zina par �o sakaru?
-�� Domas dalās, ser. Bet lielākā dala domā, ka nē, viņa nezina. Da�kārt sieva ir pati pēdējā, kas uzzina, it sevi�ķi, ja viņa patīk, un �oreiz, ma�nuprāt, visi ir sazvērēju�ies klusēt, lai viņu pa�sargātu. Misteram Spīdam ir reputācija kā sie�vie�u mīlulim, bet līdz �im tas nav gājis tālāk par nekaitīgu flirtu pie benzīna sūkņiem.
-�� Kur viņi dzīvo?
-r Ciemata pa�ā malā vienstāva mājā. Es do�māju, ka jūs tai pabraucāt garām. "Sangri-la".
-�� Un kā ar pārējiem Haigeiblā?
-�� Dēls Deimons ir mazliet neapdomīgs. Pirms pāris mēne�iem lika nosacīti atlaists narko�tikas. Misteru Tarantu ieredz ļoti labi, nekad neesmu dzirdējis neko sliktu par viņu izņemot to, ka lielākā daļa cilvēku uzskata viņu par pārāk mīkstu, samierinoties ar sievas uzvedību.
-�� Vai nebija nekādu runu, ka Tarantiem būtu biju�as sliktas attiecības?
-��� Cik man zināms, tad nē, ser. Pilnīgi ne�saprotami, kā viņ� varēja to izturēt. Viņa neko necentās slēpt. Draivers paraustīja plecus. Ja jūs vaicājat man, tad viņ� vai prātā juka viņas dēļ.
-�� Un vecā lēdija?
-�� Ekscentriska, bet nekaitīga. Savā laikā daudz darījusi ciemata labā vadīja klubu, sievie�u aso�ciāciju, nu, tādas lietas, un pret viņu vēl joprojām izturas labvēlīgi. Vispārējais uzskats ir tāds, ka ir ļoti skumji redzēt, kā viņa izmainījusies.
-�� Kā ar viņas kompanjoni? Cik ilgi viņa jau uzrauga veco lēdiju?
-�� Mis Bārnsa ieradās tūlīt pēc manis. Sākumā jau tika raukti deguni tādēļ, ka viņa ir vientuļā māte, bet viņa daudz neapgrozās sabiedrībā, un ļaudis ir samierināju�ies. Liekas, ka viņa ir diez�gan patīkama sieviete.
-� Un mis Linakra ar misis Heivudu?
-�� Tā kā mis Linakra lielāko dienas daļu ir darbā, mēs viņu nemēdzam bie�i redzēt, bet mi�sis Heivuda izpalīdz da�ādos baznīcas pasāku�mos izpārdo�anās, kūku galdos un tamlīdzīgi. Viņu uzskata par nekaitīgu, bet dīvainu, daļēji viņas apģērba dēļ un daļēji tādēļ, ka viņa nepār�stāj runāt par savu dēlu, kur� jau gadiem ilgi kā miris. Manuprāt, viņai nav tuvu draugu ciematā.
-��� Labi. Es gribētu, lai jūs uzzinātu kaut ko vairāk par Spīdiem. Mēs ar ser�antu Lainhemu tagad iesim parunāt ar viņiem, un man gribētos zināt, ko jūs varat uzzināt. Cilvēki jūs pazīst un daudz labprātāk runās ar jums. Un vēl sastādiet sarakstu ar misis Tarantas biju�ajiem draugiem, ja iespējams, pievienojot adreses! Atzīmējiet tos, ar kuriem viņa, liekas, �ķīrusies naidīgi, un tos, par kuriem runā, ka viņi ir greizsirdīgi. Pacen�tieties to dabūt gatavu līdz rītam!
-�� Labi, ser.
-�� Krodziņ� �ovakar jums būs vislabākā vieta.
Maik, aizskrienict līdz mājai un sarunājiet kādu, kur� pēc, teiksim, pusstundas nomainīs konsteblu Draiveru pie vārtiem!
Pēc īsa brītiņa Lainhems bija atpakaļ.
-�� �ķiet, ka jūs negribējāt, lai es paņemu ma��īnu, ser?
-�� Nē, mēs iesim kājām. Paskatīsimies apkārt. Varbūt pa ceļam pa�i arī iegriezīsimies krodziņā. Nezinu, kā jūs, bet es mirstu badā.
-�� Varētu gan kaut ko iekost. Kop� len�a, kad apēdu sviestmaizi, jau pagājis ilgs laiks.
Trim policistiem tuvojoties vārtiem, pļāpas apklusa. Draivers atvēra vārtus, izslīdēja caur tiem kopā ar Tenetu un Lainhemu, tad atkal ieņē�ma savu iepriek�ējo "esmu jūsu pa�u vietējais kruķis" stāju, atgāzdamies pret vārtiem un rokas sakrustojis uz krūtīm. Ļaudis turējās nostāk, pa�gaidot, kad Tenets un Lainhems paiesies mazliet tālāk pa ceļu, tad apgriezās un saspiedās cie�āk ap Draiveru, garda baumu kumosiņa gaidās.
-�� Ko viņi sacīja?
-�� Kādi jaunumi?
-�� Kas pēdējā laikā vēl noticis?
-�� Nu, liilij, sper vaļā!
Tenets un Lainhems apmainījās saproto�iem smīniem.
-�� Viņam galva ir īstajā vielā, atzina Lain�hems.
-�� Jā. Lai gan viņ� mums nepastāstīja daudz vairāk par to, ko mēs jau zinājām.
-�� Tomēr bija interesanti, ka to apstiprināja kāds no malas.
-�� Taisnība. Teneta balss skanēja izklaidīgi. Viņ� bija apstājies un skatījās apkārt, mēģinā�dams uztvert apkārtni. Haigeibla atradās ciemata malā un, kā Tenets atskārta, ieņēma interesantu un īpatnu stāvokli: privāta, bet ne pilnīgi no�ķir�ta to nevarēja pārredzēt ne no vienas citas mā�jas tā stāvēja dārzu ielokā starp asiem ceļa līkumiem. Ja tas būtu bijis galvenais ceļ�, tas, bez �aubām, jau sen būtu pārbūvēts un stieptos taisni aiz mājām, bet tādas izmaiņas uz ne�nozīmīgākiem lauku ceļiem vienmēr liek atliktas daudz svarīgāku remontu vai citu uzlabojumu dēļ.
Izstiepdams kaklu, Tenets varēja saskatīt vēl kādu skursteni, kas slējās aug�up aiz Tarantu dārza, mājas priek�ā. Kad viņ� un Lainhems bija uzmanīgi pieveiku�i līkumu (tc nebija ietves), �aurais lauku ceļ� papla�inājās un sākās ciemats. Te valdīja visai Kentas grāfistei raksturīgā ar�hitektūra gleznais Tjūdoru laiku melnā un baltā pretstats, acij patīkami ķieģeļi un dakstiņi, dzīvīgs dēļu ap�uvums. Ejot garām, Tenets ar at�zinīgu skatu vēroja mājas. Viņam ļoti gribējās pa�am dzīvot vienā no tādām mājām ar izlieklajām sienām, nevienādajiem stāviem, bet pats gal�venais ar savu individualitāti. Ak vai! Tādas tieksmes neatbilda policista algai. Pēdējo div�desmit gadu laikā �ādu māju cenas bija strauji augu�as, un, laikam ejot, bet piedāvājumam sa�mazinoties, bija paredzams, ka tās vēl vairāk pa�augstināsies.
-�� Ļoti jauka viela, atzina Lainhems.
-�� Mmm�
Te ceļ� sadalījās: sazarojums pa labi veda taisni uz priek�u, kamēr kreisais apmeta līkumu baznīcas priek�ā, tā ietverdams ciemata zaļo joslu. Teneta vīri bija aizņemti, staigājot no mā�jas uz māju, izpra�ņādami iedzīvotājus.
-�� Izskatās visai daudzsolo�i, ieteicās ser��ants, ar galvas mājienu norādīdams uz krāsainu viesnīcas izkārtni, kas attēloja labradoru ar samērā uzkrīto�u fazānu mutē. Krodziņa iek��pusē satrauktais sarunu troksnis, abiem ieejot, pēk�ņi aprāvās un tikai pakāpeniski atsākās, ta�u daudz klusāk.
-�� O, kaut varētu pārvērsties par mu�u uz sie�nas, Lainhems ie�ukstēja Tenetam ausī, kad viņi nesa sviestmaizes un alu uz brīnumainā kārtā atbrīvoju�os galdiņu stūrī.
Bija pavisam skaidrs, ka viņiem neizdosies uzzināt kaut ko, neuzkrīto�i noklausoties, tāpat arī te nebija iespējams sarunāties par lietu; tā viņi apēda sviestmaizes, iztuk�oja glāzes un gāja prom. Durvīm aiz viņiem aizveroties, sarunu troksnis gandrīz vai bija sasniedzis iepriek�ējo skaļumu.
-�� Cerēsim, ka Draiveram veiksies labāk nekā mums, novilka Lainhems.
Viņi devās tālāk, pa ceļam paiedami garām pastam, skolai (kas vēl darbojās, kā ievēroja Tenets, pēdējos gados bija vērojama tendence lauku skolas slēgt augo�ās transporta dārdzības dēļ), ciemata zālei un nopluku�a izskata deg�vielas uzpildes stacijai, kas diezgan pretenciozi saucās "Ribldenas motori". Trīs lietotas ma�īnas ar cenu zīmēm pie vējstikliem, no kurām ne�viena nebija jaunāka par trim gadiem, stāvēja, iebrauktas priek�ējā pagalmā. Turpat atradās arī vienīgais benzīnsūknis.
-�� Nevarētu sacīt, ka Spīda bizness zeļ, teica Lainhems, noradīdams uz nokāru�os gumijas �ļūteni.
-� Te nav pietiekami daudz klientu. Pārāk tālu nost no lielā ceļa.
Vēl pēc pāris minūtēm viņi bija nonāku�i ciemata otrā galā pie "Sangri-la", kas atradās iespiesta starp pēdējo no vecajām mājām un neizbēgamo municipalitātes īpa�umu. Tenets ievēroja, ka arī te notiek pazīstamie pārbūves darbi. Neglītās ēkas, ko uzcēla tūlīt pēc kara un
kas bija būvētas no horizontāliem, veidnēs lie�liem betona bluķiem, kuriem pēdējā laikā bija atklāta kāda projekta kļūda, kas padara tos ne�dro�us, visā valstī �is ēkas tika nojauktas un aiz�vietotas ar citām. Jaunās mājas bija daudz pievil�cīgākas un atbilsto�ākas apkārtnei.
Pretēji darba vietai, Spīda māja izskatījās diezgan uzkopta. Krāsojums spīdēja, logi bija spodri, un labi koptas puķu dobes, pilnas tikko iestādītu vasaras puķu dēstu, apjoza īsi apcirpto mauriņu. "Misis Spīdas rokudarbs," nodomāja Tenets.
-�� Ja viņa patie�ām nezina, kas notiek starp viņas vīru un Nerīnu Tarantu, sacīja Tenets, tad tas būs sare�ģīti.
�ī bija tā viņa darba puse, ko Tenets nevarēja ciest sagādāt cie�anas, kādas nācās pārdzīvot nevainīgiem cilvēkiem, kas tika ierauti notiku�mos. Nav �aubu, ka misis Spīda bija jauka sie�viete, kuru līdz �im ciematnieku vienprātība pa�sargāja no zinā�anām, kas viņai sagādātu ievēro�jamas cie�anas, un viņ� Tenets būs tas, kur� viņai laupīs ilūzijas.
-�� Viņa noteikti brīnīsies, ja teiksim, ka vēla�mies runāt ar vīru vienatnē, piekrita Lainhems. Bet ko gan vēl citu mēs varam darīt?
Viņam nospie�ot pogu, iedziedājās zvans, un brīdi vēlāk priek�namā uzdegās gaisma. Vīrietis, kur� atvēra durvis, samierinājies atkāpās, kad Tenets bija stādījies priek�ā.
-Ienāciet!
Vārds, kas līdzīgi neona reklāmai atspo�guļojās Teneta smadzenēs, bija ģeometrisks. Spīdam bija kvadrātveida galva un kvadrātveida ķermenis, ar taisnstūriem līdzīgām biksēm un piedurknēm. Galvu rotāja aizvien plānāki kļūsto�ie mati un sprogainas, uz vienu pusi mazliet noļuku�as ūsas, kas bojāja simetrisko iespaidu. Spīdam bija ap �etrdesmit pieci, viņ� nēsāja d�insus un līdz pusei neaizpogātu kreklu. Reta�jos matiņos uz krūtīm kautrīgi mirk�ķināja zelta medaljons. Brīdi Tenets pārdomāja pievilk�anās spēkus starp sievietēm un vīrie�iem. Ko gan �ajā novecojo�ajā Lotario bija atradusi Nerīna Taranta?
Istaba, kurā viņus ieveda, bija cigare�u dūmu pilna un Teneta gaumei par spilgtu: brūni balts svītrotu mēbeļu komplekts, paklājs daudzkrā�sainu ziedu rakstā un foslorescējo�i, oran�i sam�ta aizkari, kurus sieviete vilka priek�ā lieliem lo�giem. Viņiem ienākot, sieviete pagriezās.
Mana sieva.
Ja Spīds bija kā taisna līnija, tad viņa sieva vieni izliekumi. Maza, tukla, ar lielām krūtīm. Zem viņas kleitas plānā auduma skaidri izcēlās apspīlēts krū�turis. Viņa izskatījās pēc lieliskas reklāmas kampaņai "Sekosim liekajam svaram". Vērodams dubulto zodu kur�, bez �aubām, vi�sai drīz draudēja pārvērsties trīskār�ajā un tuk�lās rokās un kājās, Tenets minēja, vai konstebls Draivers tomēr nekļūdījās un vai misis Spīda nav visu laiku bijusi lietas kursā par vīra dēku (dēkām?) un, kā mierinot, neliegusi sev neko. Par spīti satraukumam, seja bija laipna un mutes līnijas labsirdīgas.
Visiem apsē�oties Spīdiem cie�i blakus uz dīvāna, Tenetam un Lainhemam atzveltnes krēs�los viņa piesardzīgi vēroja abus policistus. Spīds nospieda cigareti pārpildītajā pelnutraukā un aizsmēķēja jaunu.
-�� Faktiski, mister Spīd, es vēlētos zināt, vai nevaru parunāt ar jums privāti, iesāka Tenets.
Viņu reakcijas trūkums un piesardzīgais, sa�stingu�ais klusums nodeva vārdos neizteikto ziņu.
"Tātad misis Spīda ir zinājusi par dēku," ar atvieglojumu domāja Tenets. Jautājums bija cik ilgi? Jau kādu laiku? Vai varbūt tikai kop� �īs pēcpusdienas, kad, nogalinājis savu mīļāko, vi�ņas vīrs paredzēja tādu iespēju kā slepkavības iz�meklē�ana un bija nolēmis lūgt sievas �ēlsirdību?
-�� Manai sievai nav vajadzības mūs atstāt, iebilda Spīds. Mums nav noslēpumu vienam no otra.
Misis Spidas roka sameklēja vīra roku un cie��i saspieda.
Tenets ievēroja stūrgalvīgo mutes līniju, izai�cino�o galvas pieliekumu. Labi. Lai kas arī no�liktu, viņa neģībs un nekritīs histērijā. Viņa ga�tavojās cīņai, un Tenetam nebija nekas pretī faktiski viņ� to apsveica. Viņam patika pacīkstēties. Labāk tikt ar to galā.
-�� Es domāju, jūs zināt, ka mēs izmeklējam misis Tarantas nāves apstākļus. Mēs�
-�� Vienu mirklīti! Misis Spīdas sejā iesitās sārtums, un viņa neveikli sakustējās. Piedodiet, bet vai drīkst jums kaut ko pajautāt?
Tenetam �ķita, ka viņa nav tā sieviete, kas mēdza stingri uzstāties vīrie�u sabiedrībā. Vīrs viņu izbrīnīts vēroja.
-�� Noteikti.
-�� Kā� Kā viņa nomira? Ciematā baumo vi�sādi, bet neviens patiesībā nezina�
Nebija nekāda iemesla, kādēļ to vajadzēja slēpt.
-�� Viņa nokrita no balkona.
-� Ak! Atkal sārtuma vilnis iesitās misis Spī�das sejā, �oreiz stiprāks. Pirmo reizi viņa pa�skatījās uz vīru. Tad� Vai jūs sakāt, ka tas bija nelaimes gadījums? Mēs dzirdējām� Mēs do�mājām�
-������� Diem�ēl pagaidām mēs vēl nezinām. Un noteikti nezināsim, kamēr nebūs izdarītas analī�zes un nezināsim sekcijas rezultātus. Bet pastāv �aubu elements�
-�� Tad tomēr ir? viņa neatlaidās. Zināmas �aubas?
-�� �ajā stadijā, �ajā īpa�ajā lietā jā, ir jābūt. Bet, viņ� turpināja, misis Spīdai satverot vīra roku un uzmetot viņam nomierino�u skatienu, tā kā pastāv spēcīgs �aubu elements, mēs ne�varam atļauties iz�ķiest laiku, neko nedarot; mums jāturpina tā, it kā mirusī būtu noslepka�vota.
Vārds iekrita sarunā līdzīgi sviestam akme�nim, un tam sekoja īss, baiļpilns klusuma brīdis. Tad viņi abi ierunājās reizē:
-Bet�
-� Tā?
Tenets gaidīja. Lai viņi pa�i izlemj. Interesan�ti, kur� piekāpsies? Tā bija misis Spīda. "No pieraduma?" viņ� minēja.
-� Tā, ko jūs vēlaties man teikt, inspektor?
-� Vai jūs nevarat uzminēt, mister Spīd?
Spīds nervozi paskatījās sievā, un Tenets sa�prata, ko viņ� domā. Varbūt, ka viņi nezina. Ja tā, tad es pilnīgi nevajadzīgi iepī�os. Viņ� nokrem�ļojās.
-�� Atvainojiet, nē, nevaru.
-�� Ak, nu, mister Spīd. Nespēlēsim spēlītes. -
Tenets uzmeta acis misis Spidai, kas bija no�liekusi galvu, it kā sargājot sevi no triecieniem, kas, viņa zināja, sekos. Nu, ja jūs vēlaties to padarīt sievai jo sāpīgāku� Tas ir labi zināms, ka jums ir bijis mīlas sakars ar misis Tarantu. Dabiski, ka �ajos apstākļos ir vairāki jautājumi, ko mēs vēlētos jums uzdot� Spīds paraustīja plecus un centās izlikties pa�apzinīgs.
-�� Kādus, piemēram? Tenets ievēroja, ka viņ� sāk svīst.
-�� Sāksim ar pārskatu par jūsu gaitām �odien. Teiksim, sākot ar len�a laiku.
-�� Sākot ar len�a laiku?
Vai Spīda balsī neieskanējās atvieglojums? Ja tā, tad kādēļ? Gan misis Heivudas, gan Merilīnas Bārnsas liecība apstiprināja, ka Ncrīna Taranta pus�etros vēl bija dzīva. Bet Spīds strādāja benzīna iepikles stacijā. Varbūt �orīt viņam bija kāds �aubīgs darījums ar lietotajām ma�īnām. Tenets zināja, ka slepkavību izmeklē�anas gaitā cilvēki bie�i rīkojas tādā manierē, it kā būtu vai�nīgi, tādu iemeslu dēļ, kam nav nekā kopīga ar lietu, vienkār�i tādēļ, ka viņiem ir biju�i kādi citi slēpjami darījumi.
-�� Tas ir vienkār�i, Spīds sacīja. Es visu pēcpusdienu biju iepildes stacijā un visu rīta cēlienu arī, starp citu.
-�� Vai jūs esat pārliecināts?
-� O, jā. Pilnīgi. Tad viņ� kaut ko atcerējās. Ak, tomēr, izņemot pārbaudes izbraucienu pa�vēlāk pēcpusdienā. Mēs nomainījām ātrumkār�bu.
-�� Cikos tas bija?
-�� Ļaujiet atcerēties� Spīds nodzēsa ci�gareti, paliecās un ar grūtībām no cie�o d�insu kabatas izvilka kabatlakatiņu, ar kuru noslaucīja pieri. Tam vajadzētu būt apmēram ceturksni vai divdesmit minūtes pāri pieciem, kad es aiz�braucu. Tā ka atpakaļ es varētu būt bijis bez kā�dām divdesmit se�os. Es parasti braucu pa vienu un to pa�u ceļu, un aplis aizņem apmēram div�desmit minūtes.
Nerīnas Tarantas līķi atrada bez ceturk�ņa se�os. Icpildes stacija atrodas tikai minūtes at�tālumā no Tarantu mājas.
-�� Pa kuru ceļu jūs braucāt?
Lainhems pierakstīja. Jā, Spīds bija braucis garām Haigeiblai.
-�� Vai, garām braucot, jūs kādu pie mājas ne�redzējāt?
-�� Man bija izmēģinājuma brauciens, inspektor. Visa uzmanība tika veltīta ma�īnai.
Iespējams, ka taisnība. Bet vai nebūtu tikai dabiski, braucot garām, pavērties uz savas mīļā�kās mājas pusi, lai arī uz pavisam īsu brīdi?
-������� Haigeiblas tuvumā ir divi nejauki pagrie�zieni, Spīds it kā nolasīja Teneta domas. Nevar ļaut uzmanībai aizslīdēt kaut kur citur. Tur kādreiz ir notiku�i vairāki nelaimes gadīju�mi.
-�� Vai kāds var apliecināt �os laikus?
�is jautājums izsauca noteiktu, lai ari gandrīz nepamanāmu reakciju. Acumirklīgs acu uzme�tiens no Spīda puses, apņēmīgs, kokains skatiens no sievas. Un ko tālāk? Tenets īsti nezināja.
-�� Mans dēls to apliecinās. Viņ� pa�laik palīdz man garā�ā. Viņ� tikko nolika A līmeņa eksā�menus, Spīds turpināja, tā kā Tenets klusēja, un viņ� var dzīvot mājās, ja vēlas. Mans dēls jums pastāstīs, ka es visu dienu biju garā�ā.
-�� Un len�a stundā? klusi ievaicājās Tenets.
Atkal viņ� sajuta nedro�ības trīsas.
Mans vīrs len�u ieturēja mājās, stingri sacīja misis Spīda. Mūsu kaimiņiene to var apliecināt. Misis �rimptone. Viņa ienāca, lai sa�vāktu kaut ko sestdienas izpārdo�anai.
Lainhems piezīmēja misis �rimptones adre�si.
-�� Un ko pēc len�a darījāt jūs, misis Spīda?
-�� Es? viņa likās nepatīkami pārsteigta.
-� Tikai ierakstam, smaidīdams teica Tenets.
-�� Nu, viņa, nedaudz uzbudināta, mēģināja atcerēties, kā nu bija� No pustrijiem līdz �etriem es biju sapulcē ciemata zālē. Pēc tam de�vos apciemot kādu slimnieku. No turienes es aizgāju ap pieciem.
Kaut ko viņa nepateica. Tenets jutās iein�teresēts, bet viņ� nolēma, ka izdevīgā brīdī viņ� pamēģinās to atklāt. Labāk vispirms mazliet "parakņāties" un kaut ko atrast, ja gadījumā jā�sastopas ar truliem skatieniem un nekaunīgiem noliegumiem.
-�� Vai jūsu dēls ir mājās? Kā viņu sauc?
Lai ari kā viņi centās to neizrādīt, atkal bija aizskarts vaļējs nervs. Ko, pie joda, tas nozīmēja?
Spīds nokāsējās.
-Tims? Ē-e� Nē, diem�ēl, viņa nav mājās. Viņ�, kā atvainodamies, pasmaidīja. Jūs zināt tos jaunie�us. Tikko viņiem kabatā ir mazliet naudas, tā tie tūlīt dodas to iztērēt.
-�� Vai jūs zināt, kur viņ� atrodas?
Vienlaicīgi viņi pa�ūpoja galvas divas pulk�stenim līdzīgas figūras. Ar draugiem, sacīja misis Spīda. Tas ir viss, ko mēs zinām.
-�� Nav ko uztraukties, pieceldamies sacīja Tenets. Es parunā�u ar viņu rīt.
�oreiz Spīdicm vēl mazāk izdevās noslēpt savu �oku.
Lainhems pagaidīja, kamēr aiz viņiem aizvē�rās vārti, tad sāka:
-�� Ko gan viņa bija atradusi tajā glumajā, sīka�jā pielīdējā?
-�� Es pieņemu, ka jūs runājat par Nerinu Tarantu?
-�� Viņa bija lieliska, vai ne? Patie�ām skaista. Viņa nudien varēja atrast kādu labāku.
Tenets atturīgi iebilda, ka viņa faktiski ir at�radusi kādu labāku viņa bija precējusies ar Rolandu Tarantu, kur� bija pietiekami pievilcīgs, veiksmīgs un katrā ziņā tik uzticīgs vīrs, cik viņa varēja vēlēties. Neviena labāka apkārtnē nebi�ja? viņ� ieteicās.
-Tik un tā�
-�� Interesanta saruna, Maik, vai jums tā nelie�kas?
-�� Saderu, ka tas ir mūsu meklētais, dedzīgi iesaucās Lainhems. Bija skaidrs, ka Spīds kaut ko slēpj, un es varu iedomāties viņu piezogamies no mugurpuses un pārgrū�am sievieti pār bal�kona margām.
-Kādēļ?
-��� Kā kādēļ? Kādēļ viņ� to nogrūda? Lainhems paraustīja plecus. Varbūt viņam Nerīna bija apnikusi? Vai drīzāk jau otrādi. Tas tā varētu būt, ser. Gan misis Heivuda, gan konstebls Draivers, abi teica, ka viņas mīlas sakari nav ilgāki par da�iem mēne�iem. Var�būt viņ� atpakaļceļā no sava pārbaudes iz�brauciena iegriezās uz brītiņu Haigeiblā. Viņa saka, lai tas pazūd, ka viņa vairs nevēlas to redzēt. Tad iziet uz balkona, atbalstās ar mu�guru pret margām. Viņ� ir �ausmīgi nikns un nolēmis ja ne viņ�, tad labāk neviens, arī iziet uz balkona, noliecas, paceļ viņu aiz kā�jām, kā jūs teicāt, un nogrū�. Tad viņ�, dabis�ki, bēg�
-�� Varbūt, ka tā, domīgi novilka Tenets. Bet, manuprāt, tur ir vēl daudz kas vairāk nekā tikai slepkavības slēp�ana.
-�� Tikai! iesaucās Lainhems. Tikai! Ja es izteiktu tādu piezīmi, jūs mani apēstu bez sāls. Ser!
Tenets smējās.
-�� Pārmetums vietā, Maik. Bet jūs saprotat, ko es gribēju sacīt.
-�� Tas, ka viņiem ikreiz, pieminot dēlu, gan�drīz vai piemetās sirdslēkme, ja? Jā gan, es to ievēroju. Interesanti, ko viņ� ir ievārījis.
-�� Varbūt kaut kas saistīts ar Deimonu Taran-
tu?
-�� Varētu būt. Mums, protams, tas jānoskaid�ro.
-�� Kopā ar miljoniem citu jautājumu, papil�dināja Tenets.
Neapzinoties abi vīri pielika soli. Patie�ām bi�ja ļoti daudz, ko darīt.
Bija jau viens naktī, kad Tcnels nokļuva mā�jās, un viņ� bija izbrīnījies, ieraugot gaismu viņu guļamistabas logā. Viņam ieejot mājā, D�ouna nāca lejā pa kāpnēm, ģērbusies rītakleitā.
-�� Ko tu tik vēlu dari?
-�� Es nevarēju gulēt.
-�� Domājams, uztraucies par savu prote�ē.
To izteicis, Tenets saprata, ka ir bijis netak�tisks: objektivitāte bija zelta likums mazgadīgo noziedznieku inspektoru darbā.
-�� Nesauc viņu tā! Un nedaudz maigāk: Ja tu gribi ēst, es tev ieliku vakariņas plītī. D�ou�na iegāja virtuvē un atvēra plīts durvis. Pa�tie�ām, Luk, viņ� ir tikai viens no daudziem, nekas vairāk vai mazāk. Jā, es uztraucos par viņu. Man tikko kā laimējās ievadīt Deimonu pareizajās sliedēs, kad atgadās kaut kas tāds� Kā viņ� to uzņēma?
Tenets pakratīja galvu.
-�� Nav ne jausmas. Viņ� nav vēl parādījies.
-�� Nav vēl parādījies? viņa atkārtoja, ap�grozīdama �ķīvi rokā. Vai tu ēdīsi?
-�� Nē, mīļā, neēdī�u. Es vairs negribu ēst. Es apēdu sviestmaizi, tā ka badā nenomir�u. Viņ� smagi atsēdās pie virtuves galda. Bet tasi tējas gan es labprāt izdzertu. Nē, Dcimons acīmredzot izbrauca no mājām apmēram bez divdesmit mi�nūtēm se�os un kop� tā laika nav redzēts.
-�� Vai viņ� vispār zina par savas mātes nāvi?
-��� Tas ir tie�i tas, ko mēs vēlētos uzzināt, Tenets drūmi atzinās.
-�� Tu ta�u nedomā, ka viņam būtu kāds sakars ar slepkavību, vai ne? Es saprotu, ka tā bija slep�kavība, citādi tu nebūtu pārnācis tik vēlu.
-�� Jā, mēs domājam, ka ir. Tenets pastāstīja par balkonu, par tā augstumu. Bet, kas attiecas uz Deimonu� Viņ� paraustīja plecus. Kas to lai zina?
-�� Bet tas ir absurds! Tu ta�u nopietni nedomā, ka viņ� nogalināja māti?!
-�� Mīļā, tev nu gan vajadzētu zināt, ka �ajā izmek�lē�anas posmā es neko tik īpa�u vēl nedomāju. Es tikai saku, ka mēs nezinām. Un kā mēs varētu zināt, ja puisis nav sadabūjams, lai to iztaujātu?
-��� Bet� D�ouna aprāvās, lai pagatavotu tēju, un domīgi klusēja, kamēr to ielēja. Tad viņa nosēdās vīram pretī. Klausies, Luk, es negribu likties pārāk aizspriedumaina, bet es patiesi ne�varu ticēt, ka Deimonam ir kāds sakars ar �o lie�tu. Viņ� nav tas tips.
-�� Ko nozīmē tas tips? Tu zini tikpat labi kā es, ka ikviens ir spējīgs uz potenciālu vardarbī�bu, ja vien tik tālu tiek novests. Un tad vēl jau�tājums par narkotikām�
-�� Bet viņ� tās nelieto! Tas ir, viņ� tā pa īstam nemaz tās nelietoja. Un tas bija tikai ha�i�s.
-�� Tikai ha�i�s! Ak Dievs, nekad nedomāju piedzīvot to dienu, kad dzirdētu tevi sakām "tikai ha�i�s"! Ko tu teiktu, ja mēs pieķertu, ka bērns to smēķē? Tad tu arī tā teiktu "tikai ha�i�s"?
-�� Labi, mīļais, nomierinies! Tu zini, ko es domāju tikai to, ka tās nebija narkotikas, kas izraisa halucinācijas. Situācijā, ko mēs ap�sprie�am, spēcīgās narkotikas ir tās, kas ir bīsta�mas.
-�� Bet abi mēs zinām, ka, reiz sāku�i lietot narkotikas, cilvēki nezina, kur tās viņus novedīs. Skatīsimies patiesībai acīs viņ� ir taisni tāds tips, vai tā nav? Bagāti vecāki, naudas vairāk nekā mīlestības�
-Tu vienkār�o un pats to zini.
-�� Nē, es nezinu. Es par viņu tikpat kā neko nezinu. Kāpēc tu neko nepastāsti, lai es pats va�rētu izveidot savu spriedumu?
Klusums.
Satriekts Tenets saprata, ka D�ounai tas nav ne prātā.
Tātad viņam bijusi taisnība, kad sajuta bailes; tas brīdis ir pienācis, no kura viņ� gadiem ilgi baidījās darbs ir radījis sienu viņu starpā. Tenetu �ausmināja tas, cik pēk�ņi un zag�us tā radās, pārsteidzot viņus pilnīgi nesagatavotus, viegli ie�vainojamus. Agrāk viņ� un D�ouna nekad neko nebija slēpu�i. Nebija vajadzības kaut ko pār�runāt, jo viss tapa skaidrs ar katru darbību un vārdu. Tenets bija vērojis tik daudzu kolēģu lau�lības izirstam aizvainojuma un neuzticē�anās dēļ, ka pat neļāva tādu graujo�u emociju jausmai iezagties viņu dzīvē, ja vien tas bija iespējams. Tomēr tagad, liekas, viņam nebija cita ceļa.
D�ouna paskatījās aug�up, un viņu skatieni sastapās. Bija skaidrs, ka viņai prātā ir tā pati do�ma.
Tenets pastiepa roku un paņēma D�ounas ro�ku savējā.
-� Nē, viņ� sacīja, mēs nedrīkstam ļaut tam notikt. Es zinu, ka tu nevari runāt par saviem rūpju bērniem, it īpa�i tādā gadījumā kā �is. Man nevajadzēja prasīt. Un piedod, ka es biju ass! Es�mu noguris. Vai tu piedosi?
Viņa pasmaidīja, saspiezdama vīra roku.
-�� Protams. Nav vajadzības atvainoties. Man savukārt nevajadzēja pārspīlēt.
-�� Un neatļausim, lai kaut kas nostājas starp mums, ja? Bet tas bija noticis. Tas jau bija noticis.
Viņa pakratīja galvu un atkal pasmaidīja.
-Nē.
Tenetam atlika tikai cerēt, ka viņu labā apņē�mība nezudīs, ja lieta kļūs pavisam nepatīkama.
-�� Es jau neteicu, ka tie�i viņu mēs turam aiz�domās. Bet tā neizskaidrojamā prombūtne�
-�� Es saprotu, tomēr var būt tik daudz iz�skaidrojumu. Visiespējamākais ir tas, ka Deimons ir kādās viesībās patālāk no mājām un pār�brauks vēlu.
-�� Pilnīgi iespējams. "Vai arī sastrīdējās ar māti un viņu nogalināja," Tenets klusībā pieme�tināja.
Viņi nolēma pielikt sarunai punktu. Bet Tenetam nenāca miegs. Viņi ar D�ounu varēja būt uzcēlu�i pagaidu tiltu pār bezdibeni, kas tik pēk�ņi bija atvēries zem kājām, ta�u nākotnē Tenets paredzēja da�ādus sare�ģījumus. Bez tam viņa galva vai plīsa no visa informācijas daudzu�ma, kas bija uzņemts dienas gaitā, no visiem cil�vēkiem, ar kuriem viņam nācās sastapties, un no nebeidzamās prāto�anas par to savstarpējām at�tiecībām. Un pa�ā centrā vēl joprojām kā mik�la atradās Nerīna, kurai piederēja viss, ko vien sieviete var vēlēties, veselība, daiļums, patī�kams, veiksmīgs vīrs, kur� viņu dievināja, dēls, brīni�ķīga māja, viegla, pat grezna dzīve� un tomēr viņa bija nemierīga, neapmierināta, acīm�redzot cietsirdīga un egoistiska�
Katrā ziņā tādu Nerīna sevi rādīja pasaulei.
Kāda gan viņa bija īstenībā?
Nākamajā dienā, kad Tenets devās uz darbu, domas par nāvi un slepkavību likās sevi�ķi ne�piemērotas. Rīts bija zeltains ar skaidrām, zilām debesīm un mirdzo�u sauli, kas it kā apzeltīja mājas priek�ā augo�ā koka zaļo lapotni. Bija Teneta kārta vest bērnus uz skolu, un, braucot pa nomales ielām, visur bija redzams apliecinājums tam, ka beidzot ir iestājusies īsta vasara: rozes pilnos ziedos, agrie sausser�i pārkāru�ies pāri �ogiem un lieveņiem, delfīniju staltās, zilās smailes, kas pacēlās pāri flok�iem, piparmētrām un baldriāniem.
Bens sēdēja aizmugurē, nodevies vēstures vielas atkārto�anai, lai sagatavotos kontroldar�bam. Tenets pavērās Brid�itā.
-�� Kā jums ar misis Mellerdu vakar veicās?
-Ai, bija lieliski! Mēs izdomājām jaunu ēdie�nu cāļa krūtiņa, pagatavota ābolu sulā ar sī�poliem, zaļumiem un tomātu mērci. Mums tas būs svētdien len�ā.
-�� Izklausās brīni�ķīgi. Tenets cerēja, ka būs mājās, lai varētu to nobaudīt.
-� Un zini, vēl kas, tēt! Misis Mellerda sacija, ka viņai nesen zvanīts no "Kcntas Ziņne�a". Viņi vēlēju�ies zināt, vai viņa nevarētu vadīt ēdienu gatavo�anas stūrīti bērniem tu zini, kaut ko vien�kār�u, lai bērni pa�i to var pagatavot. Misis Mel�lerda atbildējusi, ka viņai pa�ai nav laika, jo jāpa�beidz jauna grāmata, bet viņa varot kādu ieteikt�
-� Tevi? brīnījās Tenets.
Starodama Brid�ita pamāja.
-�� Sākumā viņi mazliet �aubījās, kad uzzināja, ka man ir tikai �etrpadsmit gadu, bet misis Mellerda atgādināja to, ka pagāju�ajā gadā es uz�varēju konkursā "Gada jaunais pavārs", kā arī pateica, ka es rakstu skolas avīzei. Tad viņi sacī�ja, lai aizsūtām kopijas no paraugiem, viņi paskatīsies un dos man ziņu.
-�� Tās tie�ām ir labas ziņas! iesaucās Tenets. Tas noderēs arī vēlāk, kad Brid�ita meklēs dar�bu.
Brid�itas interese par kulināriju bija augusi un plaukusi jau vairākus gadus, un viņa vēlējās ar to saistīt savu nākotni. Lai arī viņa bija apdā�vināta, Brid�itai, pretēji Benam, nebija noslieces uz zinātnisku darbu, un līdzīgi citiem vecākiem �odienas augstā bezdarba situācijā Tenets un D�ouna bija noba�īju�ies par savu bērnu nākot�nes izredzēm. Atbalstīts tika viss, kas reiz varēja noderēt.
-�� Es visu �ovakar pārskatī�u, izvēlē�os labā�kās receptes un rītdien nosūtī�u.
-�� Pēc cik ilga laika tu zināsi atbildi? Vai viņi to pateica?
-�� Pēc nedēļas vai nedaudz vēlāk. Acīmredzot viņi grib iesākt to stūrīti visai drīz.
-������� Nu, tad jātur īk�ķis, apsolīja Tenets. Pa�klau, Ben, beidz urbties grāmatā, mēs esam klāt. Es ceru, ka tu ari mājās esi gatavojies kontrol�darbam.
-�� Nomierinies, lēt, atrūca Bens. Viss būs labi.
Tenets pa�ūpoja galvu un nopūtās, vērodams, kā bērni aiziet. Ja vien Bens saprastu, ka nepie�tiek, ka esi spējīgs, jo daudz arī jāstrādā. Sis sko�las gads viņam būs iz�ķiro�ais. Nākampavasar viņ� uzzinās, vai viņu pieņems mācībām augstā�kajās klasēs veco ģimnāziju un tehnisko skolu mūsdienu variants. Ja nē, tad viņa izredzes mācī�ties universitātē būs ievērojami mazināju�ās. Lai ko arī teiktu par vispārējām vidusskolām, tur sas�niegtie mācību standarti bie�i ir krietni zemāki par tiem, ko prasa, iestājoties universitātē. Viņam un D�ounai kaut kā jāmēģina to iestāstīt Benam.
D�ouna� No rīta viņi bija īpa�i laipni un jau�ki viens pret otru, bet Teneta bailes nebija mazi�nāju�ās. Viņ� nīda jebkuru nelstumu viņu attie�cībās, kas vienmēr bija atklātas un godīgas. Ko viņ� varēja darīt? Neko, tikai vērot notieko�o un rīkoties, cik pareizi vien iespējams.
Pa ceļam uz savu kabinetu Tenets saskrējās ar ser�antu Bristovu.
-�� Vai esat dzirdējis par laupī�anu Netltonas fermā vakardien pēcpusdienā, ser?
-� Nē. Vai daudz paņemts?
-�� Liekas, dārglietas da�u tūksto�u mārciņu vērtībā.
-�� Vai ir jau kādas norādes?
-�� Vēl nav. Kā ar jūsu lietu?
-�� Vēl pāragri spriest.
Viņi papļāpāja vēl da�as minūtes, pirms doties katram savās gaitās.
Lainhems jau bija priek�ā un �ķirstīja kop� ie�priek�ējās dienas ienāku�os ziņojumus. Viņ� pla�ti pasmaidīja.
-�� Labrīt, ser.
-Labrīt. Laimējāt loterijā?
Lainhems pasmaidīja un nolika mapi, ko turē�ja rokās.
-�� �orīt dzirdēju labas ziņas. Pirms brokastīm piezvanīja mana māte.
-�� O? paspruka Tenetam. Parasti Lainhems nemaz tā nepriecājās par mātes agrajiem rīta zvaniem. Misis Lainhema nekādi nespēja samie�rināties ar faktu, ka viņas dēls ir precēts vīrs ar sievu un diviem bērniem un ka viņai vairs ne�pieder galvenā loma dēla dzīvē.
-� Viņa vēlreiz precas!
-�� Maik! Tas ir brīni�ķīgi! Ser�ants beidzot būs brīvs no mātes nedalītās uzmanības un ne�pārtrauktajām ķildām starp viņa sievu un māti.
Kādu brīdi viņi pārrunāja misis Lainhemas plānus, tad noskaņojās darbam.
-�� Vai Deimons Tarants ir parādījies? vaicāja Tenets.
-��� Nē. Vienā ziņojumā viņu tomēr piemin. Kāds ir redzējis viņu braucam prom no Ribldcnas vakar ap pieciem �etrdesmit piecām. Viņ� ār�kārtīgi steidzies, jo pa līkumoto ceļu braucis daudz par ātru.
-�� Un no viņa pa�a līdz �im nav nekādu ziņu?
-�� Nē. Vai jūs domājat, ka vajadzētu izsludināt meklē�anu, ser?
Pārgājis pāri istabai, Tenets nostājās pie loga un skatījās ārā, izklaidīgi apbrīnodams svaigā zaļuma dūmaku, kas ietina sudrabainos bērzus ma�īnu stāvvietas tālākajā stūrī. Protams, ja būtu kaut niecīgākais pierādījums tam, ka Deimons ir nogalinājis savu māti, vajadzētu bez kavē�anās viņu atrast. Ta�u līdz �im nekas viņu slepkavības lietā neliecināja par to, ja nu vienīgi tas, ka Dei�mons atradies notikuma vietas tuvumā un ļoti steidzīgi aizbraucis pirms pa�as līķa atra�anas. Bija jāpieļauj iespēja, ka viņ� vēl arvien nezina par mātes nāvi. Bet, ja tā, tad dienas laikā viņam vajadzētu būt par to dzirdēju�am, un, ja viņ� būtu nevainīgs, tad, domājams, būtu devis kādu ziņu. Nu, un, ja nē, tas attēlo lietu citā gaismā. Tomēr Tenets juta, ka grib Deimonam dot izdevību.
Nomācis aizdomas, ka viņu varētu būt ie�spaidojusi arī D�ounas reakcija, Tenets sacīja:
-�� Vēl ne. Es domāju, dosim viņam laiku līdz vakaram.
Lainhems negribīgi piekāpās, paraustīdams plecus.
-� Tomēr, manuprāt, viņa istabu vajadzētu pār�meklēt, lai pārliecinātos, vai tur nav narkotiku. Sarunāsim, ka to izdara vēlāk dienā. Tenets pamāja uz ziņojumu pusi. Kaut kas intere�sants? Apsēdies pie galda, viņ� sāka piebāzt pīpi. Viņam gandrīz vairs nebija tabakas. Jāatce�ras nopirkt.
-�� Vīri vēl, protams, nav pabeigu�i iztaujāt vi�sus māju iemītniekus, bet var atrast da�us intere�santus sīkumus. Piemēram, liecinieks ir ziņojis, ka vakar len�a laikā ir redzējis mistera Spīda ma�īnu stāvam lauka malā tie�i aiz līkuma no Haigeiblas.
-�� Vai tajā kāds sēdējis?
-�� Liekas, ka nē, ser. Ziņojumā tas skaidri ne�tiek pateikts. Lainhems �ķirstīja papīra lapas. Atradis meklēto, viņ� pārlaida lapai skatienu. Nē, te par to nav rakstīts. Viņ� pasniedza lapu Tenet am.
Tenets to pavir�i pārskatīja.
-� Tas ir Bensons. Viņ�, protams, tajā laikā vēl nezināja, ka tie�i �ī ma�īna būs tik svarīga� Sa�meklējiet viņu! Sakiet, lai viņ� vēlreiz iztaujā liecinieku, un dabūjiet ļoti detalizētu ziņojumu!
Es gribu zināt, vai Bensona liecinieks redzēja pa�u Spīdu, kur viņ� gāja, ko darīja, cikos tas bija, vai liecinieks ievērojis ma�īnu piebraucam un aizbrau�cam, cik tālu liecinieks atradās, nu, daudz ko�
Lainhems atzīmēja.
-�� Vai jūs domājat, ka tas ir tik svarīgi, scr? Mēs zinām, ka Nerīna vēl da�as stundas pēc tam bija dzīva.
-�� Es nevaru īsti saprast, kādēļ Spīds to slēpa. Tikko tika pieminēts len�a laiks, iestājās īpatna reakcija� Bet kāpēc neatzīties, ja viņ� tad satika Nerīnu Tarantu? Nebija jau tā, ka Spīds vispār būtu noliedzis savu sakaru.
-�� Misis Spīda pastāvēja uz to, ka vīrs len�u ēdis mājās, ser. Un viņa pieminēja kaimiņieni�
-�� Pārliecinieties, lai vēl �orīt kaimiņieni iz�pra�ņā!
-�� Labi, ser. Man liekas, ka tā reakcija no viņu puses bija saistīta ar dēlu ir noticis kāds ģime�nes strīds, par ko viņ� nevēlas runāt, vai kas tam�līdzīgs� Lainhems atkal pār�ķirstīja papīrus. Konstcbla Draivera ziņojums liek kaut ko tādu saprast. Viņ� to atcerējās pēc tam, kad mēs vakar ar viņu bijām runāju�i. Tā, te tas ir. Draivers vakar iebraucis benzīna iepildes stacijā pēc ben�zīna, un viņam licies, ka kaut kas noticis starp tēvu un dēlu.
-�� Ko vēl viņ� raksta?
-��� Neko daudz vairāk. Draivcrs bija krodziņā vakar vakarā, kā jūs ieteicāt, bet neko īpa�u viņam neizdevās uzzināt. Splda dēka ar misis Tarantu bi�ja visiem zināma, bet uzskati dalījās jautājumā: vai misis Splda par to zināja. Vairums uzskatīja, ka nē. Cilvēki domāja, ka Spīds nekad agrāk nebi�ja nonācis līdz tādai pakāpei savā iepriek� ne�vainīgajā flirtē�anā, un tādēļ vispārējais uzskats bija, ka galvenā vaina sakara uzsāk�anā pieder misis Tarantai un viņa ir dabūjusi to, ko pelnījusi.
-�� Vai ir kāds mājiens, kur� varēja to izdarīt?
-�� Izskatās, ka iztaujātie iedzīvotāji nav ne�vienu sauku�i vārdā, Lai arī Draiveram uzticējās. Galvas mājieni un acu piemieg�ana norādīja gan uz Tarantu, gan Spīdu kā galvenajiem kandidā�tiem, ja tā var teikt.
-�� Brīnumi gan. Un nekādu runu par iepriek��ējiem mīļākajiem, kas varētu gatavoties uz at�riebību?
Lainhems noliedzo�i pakratīja galvu.
-�� Nē. Pēc Draivera teikta, nebija noslēpums, ka Nerīnas sakari ar vīrie�iem ilga tikai da�us mēne�us, un likās, ka iejauktie vadās pēc princi�pa pieņemt piedāvāto, izbaudīt to tik ilgi, cik ļauts, un tad, kad viss bija cauri, vieglprātīgi pa�raustīt plecus. Pēdējais upuris vārdā Braunings pirms da�iem mēne�iem aizbrauca no �īs vie�tas.
Pie durvīm klauvēja. Tas bija doktors Mcllerds.
-�� Vai drīkst ienākt? Bet nesagaidījis uzaici�nājumu, viņ� jau bija ienācis. Es tikai pateik�u, ka sekcija paredzēta �opēcpusdien. Negaidu ne�kādus pārsteigumus, bet nekad jau nevar zināt, vai ne?
Labvēlīgi smaidīdams pāri savām acenēm zelta rāmjos, viņ� salika rokas aiz muguras un pagriezās, lai paskatītos ārā pa logu. Brīni�ķīgs rīts, vai ne?
Tenets un Lainhems vēl nebija tā īsti piera�du�i pie labvēlīgās pārmaiņas viegli sakaitinā�majā, mazajā vīrā, ar kuru kopā bija nostrādāju�i jau daudzus gadus, un aiz viņa muguras abi ap�mainījās saproto�iem smaidiem.
Iezvanījās telefons, un Lainhems pacēla klau�suli.
-� Ā, labrīt, mister Tarant� Vai patiesi?
Lainhema skatiens un aug�upejo�ais balss to�nis vēstīja, ka jaunumi ir interesanti. Mellerds pacēla roku atvadām un izgāja.
Pievērsis acis Tenetam, Lainhems klausījās.
-Jā� Jā� saprotu� Palieciet pie telefona, lūdzu! Aizsedzis klausuli ar roku, viņ� teica Tenetam: Misters Tarants ir atcerējies kādu, kas turējis ļaunu prātu uz viņa sievu. Viņ� grib zināt, vai mēs brauksim �orīt uz Ribldenu.
Tenets pamāja.
Lainhems pabeidza sarunu un bija tikko kā nolicis klausuli, kad telefons iezvanījās no jauna.
-�� Kriminālizmeklē�anas ser�ants Lainhems� Sveiks, Mik. O? Kas tas? Patie�ām? Cikos? Jā, paldies, tas ir ļoti interesanti. Viņ� atkal nolika klausuli un sacīja: Nu, nu!
-�� Maik, izbeidziet kaitināt! Kas par lietu?
-�� Mistera Taranta ma�īna vakar ap pusvieniem len�a laikā redzēta uz mājas piebraucamā ceļa.
-�� Atkal len�a laikā. Kādēļ viņ� mums to ne�pateica? Kas, pie joda, tur notika?
-�� Varbūt, iesāka Lainhems, acīm satraukti iemirdzoties pierastajā dedzībā, Spīds bija no�runājis len�a laikā satikties ar misis Tarantu vi�ņas mājā. Tad negaidīti mājās atgrie�as misters Tarants, pieķer viņus�
-�� Un tad? Iet prom un domā par to �etras stundas, vēlāk atgrie�as un nogrū� viņu no bal�kona?
-�� Kaut kas tamlīdzīgs. Kāpēc ne? Lainhems iesila. Tarants ierodas mājās len�a laikā. Spīds jau ir tur. Misters Tarants dzird viņus kopā, bet pats neparādās. Nav tā, ka tas būtu pilnīgs �oks. Viņ� par sievas dēku ir zinājis jau agrāk, jo viņa to neslēpa. Un tā viņ� neko neiesāk, neko nesa�ka, bet dodas atpakaļ uz slimnīcu. Ta�u, laikam ejol, viņ� kļūst aizvien niknāks un jūt, ka vairs nevar ar to samierināties, ka viņam jābrauc mājās un jāizskaidrojas. Pārbraucis viņ� tūlīt do�das uz sievas istabām. Viņa ir uz balkona. Strīds un� Lainhems paraustīja plecus. Tāds pats scenārijs kā iepriek�.
Tenets atcerējās satriekto vīru, kuru viņ� bija iztaujājis dienu iepriek�. Vai Tarants varēja būt vainīgs? Tas bija pilnīgi iespējams. Dusmu uz�liesmojums var izraisīt mū�a pārmetumus. Un ārsts bija viņiem melojis, vismaz ar nolūku tei�cis, ka nav dienā bijis mājās.
-�� Es domāju, ka tā varētu būt noticis. Un, ja tā�
Un, ja tā, tad viņ� un Lainhems nonāks pie patiesības.
Tenets sāka vākt kopā papīrus.
-�� Mēs te vēl mazliet ko padarīsim, tad do�simies ceļā.
-�� Nē! Es zvēru, ka vakar viņu neredzēju!
Viņi visi bija saspiedu�ies Spīda mazajā kan-
torītī iepildes stacijā. Asa eļļas un ziedes smaka te jaucās kopā ar dārgu matu eļļas smar�u, ko Spīds lietoja, lai pēc iespējas rūpīgāk varētu savākt retās matu �ķipsnas. Vēl gaisā jautās bai�ļu smaka.
-��� Mums ir liecinieks, Tenets, apsēdies uz nokrautā galda malas, bija nepielūdzams. Jau�tājumu starplaikā viņ� vēroja istabu: pie sienas kalendārs ar kailas meitenes fotogrāfiju, pa visu galdu nekārtīgi izsvaidīti papīri, netīra grīda, nokvēpis logs. Ja apkārtne kaut ko stāsta par cil�vēku, tad Spīds bija slinks un neorganizēts. Var�būt viņ� bija arī sapņotājs, kam vienaldzīga vide, jo viņa prāts ir aizņemts citur? Pie Nerīnas? Remdinot dvēseles alkas pēc daiļuma?
Nebija brīnums, ka Spīda uzņēmums grima. �āds kantoris nevarēja iedvest uzticību iespē�jamiem klientiem.
Spīds mazliet izvelbtām acīm skatījās Tenetā, kā vēlēdamies nolasīt viņa domas un uzzināt, cik daudz inspektors zina.
-�� Bet tas nav iespējams! Es saku jums, ka netikos ar viņu vakar len�a laikā. Neviens mani nevarēja redzēt, jo es tur nebiju.
-�� Nebijāt?
-�� Nē! Es� Spīds pēk�ņi apklusa, un viņa sejas izteiksme izmainījās: parādījās samulsums.
-� Jā? laipni vaicāja Tenets.
Lainhems, iespiedies stūri aiz Spīda, sakus�tējās, un Tenets saprata, ka ser�ants cer noķert viņa acu skatu. Bet Tenets zināja, ka ir svarīgi nenolaist acis no Spida. Mazas sviedru lāsītes parādījās uz viņa pieres un deguna.
-�� Es� balss skanēja apspiesti.
Tenets gaidīja.
-�� Es aizmirsu, Spīds beidzot izdabūja.
-�� Ka jūs viņu satikāt vakar len�a laikā?
-�� Nē! Ka es apstājos� Pēk�ņi vārdi sāka plūst straumē. Tādēļ es biju tik pārliecināts, ka neredzēju viņu� Es gribēju to darīt, bet� bet nevarēju, jo tur bija viņas virs.
Tātad vēl viens apstiprinājums tam, ka Tarants meloja viņ� patie�ām bija mājās vakar pa dienu. Varēja būt, ka Tarants nebija saticis sievu; viņa varēja būt izgājusi�
-Jūs bijāt norunāju�i tikties len�a laikā?
-�� Ak, nē. Nē. Spīds pastiepa roku un noslau�cīja pieri, atstādams uz tās garu, melnu svītru. Vi�ņiem ierodoties, Spīds darbojās pie ma�īnas un bija tikai pavir�i noslaucījis rokas lupatā. Man gadījās kādas minūtes brīva laika len�a stundā un ienāca prātā, ka es varētu uz brīdi ieskriet, pārsteigt viņu�
"Tas būtu gan pārsteigums," ienāca prātā Tenetam, "ja Spīds izskatījās tikpat netīrs kā pa��reiz." Viņ� mēģināja, bet nespēja iedomāties Spī�du Nerīnas elegantajā guļamistabā, sevi�ķi at�ceroties viņas vēso, labi kopto skaistumu.
Spīds pievērsa skatu netīrajām durvīm istabas kaktā.
-��� Man tur ir du�a, viņ� paskaidroja, it kā nolasīdams Teneta domas. Protams, �ādā iz�skatā es pie viņas nebūtu ieradies. Bet man nebi�ja vērts pūlēties. Kā jau teicu, es iek�ā neiegāju, jo tur bija viņas vīrs.
-�� Kā jūs to zinājāt?
-�� Viņa ma�īna man pa priek�u iegriezās ie�braucamajā ceļā.
-� Un ko tad jūs darījāt?
-� Dabiski, ka pabraucu garām.
-�� Un tālāk?
Spīds norīstījās, iespaidīgajam gāmuram ner�vozi un ātri sakustoties. Tas man bija izslīdējis no prāta. Uz īsu brīdi. Es novietoju ma�īnu paras�tajā vietā uz ceļa aiz līkuma. Iedomājos, ka varbūt misters Tarants nepaliks mājās ilgi: iespējams, ka viņ� atbraucis kaut kam pakaļ. Tas man likās tik neparasti, ka viņ� pārbrauca mājās len�a laikā� Spīds uzbudinājumā noklak�ķināja ar mēli un pa�ūpoja galvu. Domājams, ka tad mani kāds ir redzējis. �ajā nolādētajā ciematā nav iespējams paspert ne soli, lai kāds par to jau nezinātu.
Tagad Spīds likās daudz mierīgāks. Viņ� bija nedaudz atbrīvojies un sakrustotām rokām at�gāzies atpakaļ krēslā. Atvainojiet, inspektori Izskatās, it kā es jūs būtu maldinājis bez kāda nodoma to darīt. Tas man bija pavisam izgaisis no atmiņas�
-� Jūs mums stāstījāt, ka len�u ieturējāt mājās.
-�� Tā bija. Pēc tam, kad es mēģināju satikt Ner� misis Tarantu.
-�� Kā uz to reaģēja jūsu sieva?
-�� Uz ko? Bez redzama iemesla Spīds atkal izlikās nervozējam.
-�� Kad jūs negaidot parādījāties mājās.
-�� O, nūjā� Spīds paraustīja plecus, atguvis savaldību. Es biju viņai pateicis, ka varbūt bū�u mājās pusdienās, tā ka viņa nemaz tik pār�steigta nebija.
Kas bija tas, kas pirms brī�a tā satrauca Spī�du? Tenets vēlējās zināt. Kādu jautājumu viņam tie�i tad būtu vajadzējis uzdot? Viņam nebija ne jausmas.
-�� Vai jūsu sievu nepārsteidza tas, ka bijāt no�mazgājies un pārģērbies?
Spīds pa�apmierināti pasmaidīja.
-Teicu, ka man jāsatiek kāds ievērojams klients.
"Un, kamēr nav sīkāku vērojumu no lieci�nieka, kur� bija redzējis Spīda ma�īnu, mēs neko vairāk nevaram uzzināt," sprieda Tenets.
Zēns, kur�, viņiem ierodoties, bija palīdzējis Spīdam, tagad atradās iek�ējā pagalmā īstenībā pārāk lepns vārds tādam sīkam, eļļas traipiem izraibinātam asfalta pleķītim, kas atdalīja darb�nīcu un kantora ēku no ceļa, un iepildīja klien�ta ma�īnā benzīnu.
-� Vai tas ir jūsu dēls?
Spida viegli pa�apmierinātā sejas izteiksme pazuda kā nebijusi. Viņ� mierīgi paskatījās laukā pa logu.
-� Jā.
-�� Es gribētu parunāt ar viņu. Vai mēs varam izmantot jūsu kantori?
Spīds neveikli piecēlās kājās.
-� Jā, protams.
-�� Kā jūs teicāt kā viņu sauc? patīkamā balsī vaicāja Tenets. Tims?
Spīds nokrem�ļojās.
-� Jā. Pie durvīm viņ� apstājās. Ē e� Vai es jums vēl bū�u vajadzīgs?
Tenets pakratīja galvu.
-� Nē, tas viss, paldies, mister Spīd.
Caur logu viņ� vēroja, kā Spīds tuvojas zē�nam un kaut ko tam saka. Tims atskatījās pār plecu un atbildēja. Spīds enerģiski pakratīja galvu.
-�� Kā jūs domājat, Maik, kas tur notiek?
Lainhems pa�ūpoja galvu.
-� Es daudz ko dotu, lai to uzzinātu.
Par spīti tam, ka viņi centās to slēpt, bija skaidrs, ka abi strīdas: zēns, noliecis galvu, no skropstu apak�as dusmīgi skatīdamies tēvā, Spīds zodu uz priek�u pastiepis un �estikulē�dams. Viņi turpināja �ad tad nervozi uzmest acis kantorim. Beidzot Tims pamāja un, galvu ne�pacēlis, sāka soļot kantora virzienā; pat plecu pacēlums un pa zemi �ļūco�ās kājas likās izrā�dām nepatiku.
Viņ� atvēra durvis.
-� Tēvs teica, ka jūs vēlaties mani satikt.
Viņ� bija izskatīgs, pat skaists zēns ar regu�lāriem sejas vaibstiem, noteiktu zoda līniju un brūnu, cirtainu matu ērkuli. Saviem astoņpadsmit gadiem labi noaudzis. Varbūt regbija spēlētājs? Viņ� likās noguris, it kā nebūtu naktī gulējis.
Tcnets viņam uzmundrino�i uzsmaidīja.
-�� Tikai pāris sīkumu, ko varbūt tu varēsi mums palīdzēt noskaidrot. Drīkst tevi saukt par Timu?
Zēns pamāja.
-� Apsēdies, viņ� norādīja uz galdu, un Tims stīvi uzmetās uz viena stūra. Viņ� Tenetam at�gādināja putnu, kas, briesmām tuvojoties, bija gatavs uz cīņu.
Bet Tims nebija putns un viņam nebija, kur li�dot. No kā viņ� baidījās? Darba gaitā Tenetam bija nācies sastapties ar neskaitāmiem zēniem drīzāk jau jauniem vīrie�iem Tima vecumā. Viņi bija ļoti da�ādi pēc ārējā izskata un ietvēra gan nevainīgos, gan samaitātos. Tenetam likās, ka Tims vairāk līdzinās nevainīgam, tomēr viņa izturē�anās drīzāk norādīja ko citu. Ko gan, pie
Siinpsonc 9 129 joda, viņ� varēja slēpt? To, ka viņa tēvs melo? Timām vajadzēja apliecināt tēva alibi. Un ja nu viņ� to negribēja, bet juta, ka labāk būtu pateikt patiesību? Vai par to viņi tikko kā nestrīdējās?
Tenets iepazīstināja ar sevi un Lainhemu.
-�� Faktiski tas ir ser�ants, kur� vēlas ar tevi runāt. Tad viņ� pagriezās, sakrustoja rokas un nevērīgi atspiedās pret palodzi, it kā viņam ar notieko�o nebūtu sakara. �ajā gadījumā viņa vēlē�anās bija darīt gaisotni, cik vien iespējams, mazāk draudīgu. Lainhemam uzsākot sarunu ar zēnu, Tenets neuzkrīto�i nosēdās tā, lai redzētu Tima seju.
-�� Mēs sapratām, ka tu esi Deimona Taranta draugs.
Lainhems bija izvēlējies pareizo piegājienu, Tims mazliet atslābinājās.
-Jā.
-� Tuvs draugs?
Tims paraustīja plecus.
-Jā, mēs zinām viens otru diezgan labi.
-� Vai tu zini, ka viņ� ir pazudis?
-�� Kā jūs to domājat pazudis?
Lainhems parāva uz aug�u plecus.
-�� Varbūt, ka tas ir� pārāk dramatiski teikts. Tad teiksim tā viņ� aizbrauca no mājām vakar pievakarē, apmēram bez divdesmit minūtēm se��os, un kop� tā laika nav redzēts. Vai tu to zināji?
-� Jā, es kaut ko tādu dzirdēju.
"Dabiski," nodomāja Tenets. Ikviena sīkākā detaļa jau klīda apkārt pa ciematu, vēl pirms pē�dējā policijas ma�īna paspēja vakarā aizbraukt. Tenetam bija pazīstama tā dīvainā jaunumu iz�platī�anās ciematā bez sakaru līdzekļu palīdzības.
-�� Vai tu pats viņu neesi vakar redzējis?
-�� Nē. Neesmu saticis viņu kop� tre�dienas. Tims kautrīgi pasmaidīja. Vairāki no mums tajā dienā pabeidza A līmeņa eksāmenus, un mēs vakarā mazliet atzīmējām. Es uzlūdzu arī Deimonu.
-�� Vai tev nav nekādas jausmas, kur Deimons varētu būt braucis?
Tims noraido�i pakratīja galvu.
-�� Ne mazākās.
-�� Varbūt vari kaut ko ieteikt?
-�� Laikam gan ne. Viņ� var būt visur.
-�� Piemēram?
Bet Tims tikai purināja galvu.
-�� Klausies, uzstāja Lainhems, tas tik tie��ām var Deimonam nākt tikai par labu, ja mēs viņu ātri sameklēsim.
*Kādēļ?
-�� Vai tev nav ienācis prātā, ka viņ� varbūt pat vēl nezina par savas mātes nāvi? Kā tev patiktu uzzināt par to, ka tava māte ir noslepkavota, no avīzēm vai dzirdēt to pa radio?
Domās Tenets bija sajūsmā. Bija tie�ām trā�pīts mērķī. Tima seja satumsa, un viņ� vērās lejup, visu uzmanību koncentrējis, lupinot atpllsu�u ādas gabaliņu pie īk�ķa naga.
-�� Nu, neatlaidās Lainhems. Vai tev patik�tu?
Tims nopūtās un, acis piemiedzis, paskatījās uz ser�antu.
-�� Vai jūs turat viņu aizdomās, ka viņ� varētu būt� iejaukts?
Lainhems a�i sāniski pavērās Terfetā, kā pado�mu meklēdams, bet Tenets izvairījās no viņa skatiena. Maiks pats ļoti labi tika galā.
-� Bū�u ar tevi atklāts, atbildēja Lainhems. Mēs nezinām. Man nav jēgas zvērēt, ka esam viņu atmetu�i no iespējamo aizdomās turamo skaita, bet pa�laik mēs vēl nezinām. Tomēr� Klausies, vai es varu uzticēties tev, ka nekad nekas no manis sacītā nekļūs zināms?
Tims pamāja. Tagad Lainhems bija ieguvis zēna nedalītu uzmanību.
-�� Labi, sāka ser�ants, pieliecies tuvāk un pieklusinājis balsi, ir acīmredzams, ka pastāv trīs iespējas: pirmā Deimons aizbrauca, kad viņa māte bija vēl dzīva; otrā viņam aizbrau�cot, māte jau bija mirusi, bet viņ� to nezināja un tre�ā kad viņ� brauca prom, māte bija mirusi, un Deimons to zināja. Pirmajos divos gadījumos viņ� ir nevainīgs. Tikai pēdējā gadījumā var rasties jautājums par to, vai viņ� nav iejaukts, un es varu tev godīgi pateikt, ka mēs neesam neko dzirdēju�i, lai tā domātu. Nemaz jau nerunājot par to, ka mēs vēlamies atrast viņu, lai saudzīgi pavēstītu notiku�o pretēji pieņemtajam uz�skatam mēs esam humāni. Tev jāsaprot lai ari kur� pieņēmums būtu īstais, Deimons varbūt zi�na kaut ko tādu, kas varētu mums palīdzēt.
Iestājās pauze, kamēr Tims pārdomāja Lainhema sacīto.
-�� Nu? ser�ants jautāja.
Vēl vilcinā�anās, tad beidzot Tims pavaicāja:
-�� Vai jūs patie�ām tā domājat? Jums nav iemesla Deimonu turēt aizdomās?
-�� Zvēru, ka tā, smaidīdams solījās Lainhems. Vai tā nav, ser?
Tenets pamāja.
-� Tā ir patiesība, Tim.
-�� Labi. Ne nu es īsti varu jums palīdzēt�
-�� Ja vien tu varētu kaut ko ieteikt, uzstāja Lainhems, mēs vismaz zinātu, kur sākt�
-�� Ir pāris draugu, pie kuriem Deimons varētu būt aizbraucis, kā �aubīdamies, ieteicās Tims.
-�� Labi. Sāksim ar tiem.
Timām izdevās nosaukt �etrus vārdus un pēc pārdomu brī�a divas no �etrām adresēm.
-������� Paldies. Bet, ja Deimons nav ne pie viena no viņiem, vai tev nav vēl kāda ideja, kur viņu meklēt?
-� Viesībās?
-�� Kur?
Tims bezpalīdzīgi pacēla rokas.
-�� Jebkur. Pie drauga. Pie drauga drauga. Kas lai zina?
-�� Labi. Ja tev gadījumā kas ienāktu prātā, vai tu dosi mums ziņu?
-��� Labi. Domādams, ka saruna beigusies, Tims noslīdēja no galda un piecēlās.
-� Vēl tikai kaut kas�
Tūlīt atgriezās piesardzība sajaukumā ar bai�lēm.
-�� Kas?
-��� No tava tēva mēs sapratām, ka tu pa�laik viņam te piepalīdzi.
-�� Jā� Tims acīmredzami gatavojās aiz�stāvēties. Es esmu nolicis eksāmenus, kā jau teicu, un mums ir atļauts padzīvot mājās, ja to vēlamies, un tētis lūdza, vai es nebūtu ar mieru viņam palīdzēt. Tā ir laika �ķie�ana iet uz skolu, kad eksāmeni jau cauri, tādēļ es piekritu. Tas viss ir godīgi.
-�� Es nemaz nedomāju, ka nav, pasteidzās Lainhems. Tikai, lūk, kas: garā�a atrodas labā vietā, un tu redzi visu, kas ciematā notiek� Vai tu vakar pēcpusdienā, kamēr biji �eit, neievēroji neko neparastu?
-�� Baidos, ka patie�ām neko. Es par to jau do�māju.
-�� Vai jūs abi te bijāt visu dienu tēvs un tu?
-�� Lielāko tiesu jā. Tētim bija daudz kas jādara mistera Hortona ma�īnai, jānomaina ātrumkārba viņa fordam. Korpusā bija arī plaisas.
-��� Ak, jā, viņ� mums par to stāstīja. Cik es sapratu, apmēram desmit minūtes pāri pieciem viņ� izbrauca ar ma�īnu pārbaudes braucienā.
-� Jā, kaut kad tajā laikā.
-�� Un viņ� kādas divdesmit minūtes bija prom.
-�� Apmēram.
-�� Ko jūs darāt len�a laikā?
-�� Mēs to ieturam atsevi�ķi. Katram no mums ir viena stunda. Es eju pirmais, divpadsmitos, tad pusvienos iet tēvs, tā ka garā�a ir ciet tikai kādu pusstundu.
-�� Skaidrs. Vai tā bija arī vakar?
-�� Jā. Bet Tims jutās neērti.
-�� Tā kā jūs esat tik tuvu mājai, jūs dro�i vien ejat iekost tur?
-�� Parasti jā.
-�� Un vakar?
-�� Mēs abi gājām mājās.
Tenets varēja zvērēt, ka zēns runā patiesību, un tomēr�
-�� Skaidrs. Manuprāt, tas arī bija viss, ko es tev gribēju jautāt. Ja nu inspektors�
Tenets noraido�i pakratīja galvu.
-� Nē, nedomāju vis.
-�� Labi, Lainhems pasmaidīja. Paldies, Tim, tu daudz palīdzēji.
Kad viņi jau bija ma�īnā, Lainhems sacīja:
-� Es patiesi gribētu zināt, kādēļ viņi tā uztrau�cas par vakardienas len�a laiku.
-�� Tāpat arī es. Tas varētu būt kaut kas pavi�sam nesaistīts ar lietu.
-�� Bet varbūt nē.
-�� Taisnība, Tenets nopūtās. Nu, es ceru, ka gan jau mēs uzzināsim. "Un tas var arī uz visiem laikiem palikt neuzzināts," viņ� domāja, "kā kāda no tām mazajām mīklām, kas rodas iz�meklē�anas gaitā. Vairumam cilvēku ir noslēpu�mi, kurus viņi vēlas noslēpt no citiem. Ja tikai tas viss nebūtu tik maldino�i�"
-�� Starp citu, jūs bijāt lielisks sarunā ar jauno Timu, Maik.
-� Pateicos, ser.
-Es nevarētu to izdarīt labāk.
-� Uz kurieni, ser? Haigeibla?
-Jā.
-�� Interesanti, kas misteram Tarantam sakāms par to personu, kam varēja būt naids pret misis Tarantu.
-�� Mmm. Bet bez tā, manuprāt, viņam mums kaut kas arī jāpaskaidro, vai ne?
Brid�ita ilgojās pēc Bcnctona d�insiem un mēģināja tēvu pārliecināt, ka bez tiem nav vērts dzīvot. Visi tādus nēsāja, un pēc vairākām pa�staigām, kad Brid�ita nepielūdzami rādija uz tiem, kam �ādi d�insi bija kājās, Tenets sāka meitai ticēt. Tomēr viņ� jutās pārsteigts, kad tā�dus ieraudzīja meitenei, kas atbildēja uz durvju zvanu Haigeiblā. D�insus papildināja satrieco�s rozā krekliņ�, līksma, apaļa seja, iz�ķērdīgi no�bārstīta vasarraibumiem, un nepaklausīgu, brūnu, cirtainu matu ērkulis, ko centās saturēt tāda pati rozā lente un matusprād�u izlase Tenets �igli uzmeta tām skatienu, cenzdamies to neizrādīt. Viņa bija ap divdesmit gadus veca.
Labrīt. Inspektors Tenets? To pavadīja plats, atbrīvots smaids.
Likās, ka mūsdienās varēja sastapt ārkārtīgi da�ādas saimnieces. Viktorijai Kaningemai ("Sauciet mani par Vikiju") bija deviņpadsmit gadu, viņa bija mācījusies senajā augsta presti�a (un dārgajā) īstbornas Mājsaimniecības Eko�nomijas koled�ā un pēc tam uzreiz nostiprināju�sies �aja ļoti labi apmaksātajā postenī Haigeiblā. Viņa bija �eit nostrādājusi se�us mēne�us, dzīvo�ja kaimiņu ciematā, brauca uz darbu ar fordu, ko tēvs viņai bija uzdāvinājis astoņpadsmitajā dzim��anas dienā, un jutās visnotaļ apmierināta ar dzīvi. Visu to Tenets uzzināja da�u minū�u laikā, kamēr viņu ielūdza virtuvē (misters Tarants bija aizņemts, runājot pa telefonu), kur gaisā jautās apetīti izraiso�as smar�as, un Vikija uzsēja baltu neilona trīsstūrīti virs matiem, pirms atsākt kulināriskas aktivitātes.
-�� Vai jūs neiebildīsiet, ja es turpinā�u �o te pudiņu? Ai, piedodiet, jūs dro�i vien vēlētos tasi kafijas? Pirms pusstundas es uznesu Rolandam. Kristītā vārda lieto�ana atkal izbrīnīja Tenetu, bet viņ� to pieņēma kopā ar lielisko malto kafiju, kas vārījās kafijas automātā, kā daļu no tā, kas saistās ar vidus�ķiras dzīves veidu, ko starot iz�staroja Vikija.
-��� Paldies. Vai jūs vakar pēcpusdienā strādā�jat?
Vikijas seja kļuva grūtsirdīga.
-�� Jā, un nē. Es biju darbā, bet ceturtdienas pēcpusdienā braucu uz Starrendenu iepirkt pro�duktus veselai nedēļai.
-Cikos jūs izbraucāt?
-�� Ap divpadsmitiem. Es parasti satiekos ar draudzeni, kura ir tādā pa�ā darbā, un mēs kaut kur ieko�am, bet vēlāk kopā izdarām pirkumus. Tad es izdaru vēl �o to, ko viņi man ir lūgu�i izdarīt aiziet uz ķīmisko tīrītavu, nu un citas darī�anas. Parasti tieku atpakaļ ap trijiem, arī vakar.
-� Pirms misis Taranta pārnāca no friziera?
-Jā.
-��� Vai jūs dzirdējāt traci, kas sekoja pēc tam starp viņu un veco misis Tarantu?
Vikija sa�ķobīja seju.
-�� To jau nevarēja nedzirdēt. Kad es biju no�vietojusi iepirkumus, es izgāju vestibilā: taisījos uziet pie misis Tarantas kaut ko pajautāt. Bet varu jums apliecināt, ka turējos krietni tālu no tās vietas, tad apgriezos un gāju atpakaļ uz virtu�vi.
-�� Vai vēlāk jūs uzgājāt pie misis Tarantas?
-�� Nē. Tas nebija nekas svarīgs, un es nolēmu, ka varu pagaidīt līdz nākamajai dienai.
-��� Vai misis Taranta varētu jūs vainot, ka ne-' esat uzraudzījusi veco kundzi?
-��� Kā gan viņa to varētu? Viņa zina, ka es vienmēr ceturtdienās esmu prom, kamēr viņa atradās pie friziera, un tas jau ir Mcrilīnas pie�nākums.
Vikija ar sare�ģītām plāna krēma spirālītēm beidza rotāt desertu, kas Tenetam izskatījās pēc zemeņu uzpūteņa, kā pēdējo dekorējumu pie�vienoja pāris svaigas zemenes un ievietoja ēdie�nu ledusskapī. Tad viņa apsēdās pie galda, noņē�ma balto trisstūrīti no matiem un mazliet papuri�nāja galvu, it kā atvieglota, ka atbrīvojusies no tā.
-� Jus beidzāt darbu �etros, ja?
-Jā.
Tātad Vikijas nebija Haigeiblā ne tikai len�a laikā, bet, iespējams, bija jau aizbraukusi mājās pirms slepkavības.
-��� Klausieties, Vikij, es zinu, ka parastos ap�stākļos par darba devējiem nerunā, bet �ajā gadī�jumā es būtu pateicīgs, ja jūs varētu atbildēt uz da�iem jautājumiem.
Viņa savilka uzacis.
-�� Atkarībā no tā, kādi tie ir.
Vikija labprāt �aloja par sevi, bet tagad infor�mācijas straume pārvērtās izsīksto�ā tērcītē. Vi�kija neiebilda runāt par mājas dzīves ikdienu, bet ne par attiecībām, kādas valdīja viņas darba de�vēju ģimenē. Negribīgi Tenetam vajadzēja pado�ties.
-� Vai jūs nevarētu uzzināt, vai misters Tarants ir brīvs?
Viņ� bija brīvs.
-�� Nepūlieties, mēs aiziesim pa�i. Pa ceļam ārā Tenets pēk�ņi apstājās. Kad mēs ienācām, te valdīja brīni�ķīga smar�a. Ko jūs gatavojāt?
Vikija atguva iepriek�ējo runātīgumu.
-� Cāļa krūtiņu ar papriku un sīpoliem. Es gan nedomāju, ka Rolandam būs laba apetīte, viņ�, nabaga cilvēks, pat neaiztika brokastis, ta�u nolēmu tik un tā papūlēties.
Tencts Brid�itas dēļ iegaumēja ēdiena sastāv�daļas un piedevas, kamēr viņi ar Lainhemu de�vās pa gaiteni uz Taranta darbistabu.
-�� Lūdzu, ienāciet!
Tarants stāvēja pie loga ar muguru pret istabu un, viņiem ienākot, ātri pagriezās.
-�� Ā, labrīt, inspektor, ser�ant. Lūdzu, apsē�dieties!
Tencts bija sagaidījis redzēt Tarantu galīgi satriektu un nomāktu zem sāpju un bēdu nastas, bet tā vietā redzēja vīru, kas dega nepacietībā un satraukumā. Pilnīgā pretstatā vakardienas for�mālajam apģērbam, viņam mugurā bija saburzī�tas kokvilnas bikses un jūrnieku krekls. Sku�joties, kā ievēroja Tenets, viņ� bija sev iegriezis. Labi, kaTarantam �odien nebija jāiet uz darbu.
Tarants tūlīt ķērās pie lietas.
-�� Ser�ants Lainhems jau būs pastāstījis, kāpēc es zvanīju. Es par to atcerējos, kad skuvos. Ar skumīgu smaidu viņ� norādīja uz mazo, sarkano zīmīti sev uz kakla. Kā jūs jau varat iedo�māties, es pagāju�o nakti nevarēju gulēt. Domāju un domāju par jūsu sacīto�
Viņ� sāka nemierīgi staigāt no sava galda līdz logam un atpakaļ, reizumis apstādamies, lai ieskatītos Tenetam tie�i sejā.
-�� Vispirms es, protams, domāju, ka tas ir ne�laimes gadījums. Tad, kad sāku pārdomāt� Es zinu, ka margas nav pārāk augstas un mana sieva ir gara auguma, ta�u pat tad� Es nekādi ne�varēju iedomāties, kā viņa varēja nokrist, zau�dējusi līdzsvaru�
Es arī zināju, ka Nerina nekad nemēģinātu pati tī�ām nokrist. Viņa nebija tāds cilvēks, kas domā par pa�nāvību. Viņa ļoti mīlēja dzīvi. Viņa bija� Viņa alka dzīves� Ak, jā, inspektor, man nebija ilūziju par savu sievu. Es viņu mīlēju tādu, kāda viņa bija� Tomēr, ja viņa būtu gribējusi nonā�vēties, Nerīnai būtu diezgan veselā saprāta izvē�lēties citu metodi. Galu galā, cik augsts tad ir bal�kons? Piecpadsmit divdesmit pēdas. Viņa riskētu ievainot vai pat paralizēt sevi, un dzīve invalīda ratiņos būtu neiedomājama� Nē, es jutu, ka pil�nīgi varu izslēgt pa�nāvības iespēju.
Tenets pamāja.
-�� Es pats arī nonācu pie tāda secinājuma.
-�� Tad es sāku jūsu sacīto ņemt nopietni� Ka viņa varētu būt� nogalināta.
Tarants pagriezās ar muguru pret viņiem un skatījās logā, lai gan Tenets �aubījās, vai viņ� kaut ko redz. Lai kā arī viņ� mēģināja to slēpt, Tarants centās savaldīties. Tī�i dziļie, vienādie elpas vilcieni un sa�ņaugtās dūres ar baltajiem pirkstu kauliņiem liecināja ko citu.
Kad viņ� turpināja, balss bija piesmakusi un skanēja rupji.
-�� Protams, es negribēju tam ticēt. Faktiski pat tagad es� Es tik tikko spēju piespiest sevi par to domāt. Bet tad pats pirmais jautājums ir tas, ko es vakar jautāju.
Taranta balss pieņēmās spēkā, un, acīm degot, viņ� atkal pagriezās pret viņiem.
-�� Kur�? Kur� varētu izdarīt kaut ko tādu? Tas nebija zaglis, jo, cik mums zināms, nekas nav paņemts. Tātad tam bija jābūt kādam, kuru viņa pazina vai kur� zināja viņu, kādam, kas slēpa naidu pret viņu. Es domāju vēl un vēlreiz par visiem tiem cilvēkiem, kurus Nerina pazina, kā arī par visiem iespējamiem cēloņiem, kādēļ viņi varētu vēlēties izdarīt kaut ko tādu� Un es nevarēju iedomāties it nevienu� Beidzot, kā jau teicu, skujoties man tas pēk�ņi ie�āvās prātā!
Viņ� strauji apsēdās un paliecās uz priek�u pāri galdam, pieklusinādams balsi. Viņa klusā, mierīgā, vienmērīgā balss pie�ķīra vārdiem ti�camību un svaru.
-�� Es iedomājos kādu, kur� nevilcinātos Nerīnu nogalināt, ja viņam tas nāktu par labu. Par kā�du, kas faktiski jau bija zvērējis viņu nogalināt "dabūt" viņu, tas bija vārds, ko viņ� lietoja� Vai jums, inspektor, ir kādreiz gadījies dzirdēt vārdu Bazeds?
Neparastais vārds abu policistu ausīs no�skanēja kā zvans, un viņi saskatījās.
-�� Helo Bazcds? ievaicājās Lainhems. Bru�ņotas ielau�anās.
-��� Iebrukumi pasta kantoros, atcerējās Tenets. Veseli uzplūdi pirms kādiem desmit ga�diem.
-�� Tie�i tā! Tarants triumfējo�i iesaucās. Un varu saderēt, ka ar to nenormālo sistēmu par nosacīto atbrīvo�anu, kas tagad ir spēkā, viņ� drīz būs ārā kā labs, priek�zīmīgi uzvedies zēns.
-� Pilnīgi iespējams, piekrita Tenets.
-�� Un tā, turpināja Tarants, tuvodamies sava stāstījuma kulminācijai, jūs varat zināt un varat arī nezināt, inspektor, ka tā bija manas sievas liecība, kas Bazedu iesēdināja.
-� Patie�ām? tas bija interesanti.
-Jā. Notika, lūk, kas. Bazeds mēdza nogaidīt, līdz nedraudēja briesmas un pasta kantorī nevie�na nebija, tad viņ� uzmauca uz galvas zeķi un gāja iek�ā, apbruņojies ar �auteni, kam nozāģēts gals, lai izdarītu laupī�anu. Ja jūs atceraties, viņ� darbojās vienatnē un tāpēc atstāja ma�īnas mo�toru ieslēgtu, un, kad iznāca no pasta, pirms aiz�brauk�anas masku noņēma.
Nctltonas pasta kantora aplaupī�anas reizē mana sieva tikko kā bija piebraukusi pretējā pu�sē, kad viņ� parādījās. Par laimi, izkāpjot no ma��īnas, viņai nokrita rokas somiņa, un sieva pie�liecās to pacelt. Bazeds pavērās uz ma�īnu, ne�
vienu neredzēja un nosprieda, ka vadītājs ir aizgājis. Viņ� iesēdās savā ma�īnā, noņēma mas�ku un aizbrauca. Bet mana sieva bija pavisam skaidri viņu redzējusi vēl maskā caur savas ma�īnas logiem. Sapratusi, kas notiek, viņa ātri atkal noliecās aiz ma�īnas. Bazeds steidzās un, apmierinājies ar acu uzmetienu sievas ma�īnai, vairs pat nepaskatījās uz viņas pusi. Bet viņa to skaidri saskatīja, kad Bazeds noņēma masku, ie�gaumēja ma�īnas numuru, iegāja pastā un pie�zvanīja policijai. Protams, Bazeds centās pierā�dīt, ka viņam ir alibi, un di�ojās ar vairākiem draugiem, kuri viņu atbalstīja, tomēr manas sie�vas liecība galu galā bija par pamatu viņa notie�sā�anai. Kad tas notika, turpat tiesas zālē viņ� kliedza, ka kādu dienu viņu "dabūs". Un tagad� Pēk�ņi satraukums Taranta acīs izdzisa un balss noklusa. Viņ� izmisīgi papurināja galvu. �ķiet, ka tagad tas ir noticis, vai ne?
-�� Mēs tūlīt ar to sāksim nodarboties, apsolī�ja Tenets. Drīz uzzināsim, vai viņ� vēl arvien ir cietumā. Un, ja ne, nevarētu būt pārāk grūti sa�dabūt vinu rokā.
-�� Es vainoju sevi, apsūdzēja Tarants. Es varēju tik daudz ko izdarīt. Man vajadzēja uzzināt, kur viņ� atrodas, kad tie�i iznāks� Man vajadzēja parūpēties, lai Nerīna būtu labāk apsargāta, lai mājās būtu aizsardzības sistēma� Mēs varējām doties kur prom, tā ka viņ� nevarētu mūs atrast� Bet pats galvenais es nedrīkstēju par to aizmirst, nedrīkstēju tam ļaut izgaist no atmiņas� Man va�jadzēja zināt, ka tādi cilvēki nemēdz aizmirst, viņi nepiedod, un tiem nerūp cilvēka dzīvība, viņu acīs tai nav vērtības. Viņ� lūdzo�i paskatījās Tcnctā. Bet tas notika tik sen� Desmit gadi�
-Tādas lietas ar laiku izdziest no atmiņas. Jūs nedrīkstat sevi vainot. Bie�i vien tādos apstākļos noziedznieki izsaka līdzīgus draudus, bet tikai retais tos īstenībā realizē pēc tik daudziem ga�diem. Ja tā patie�ām notika�
-�� Bet, ja tas nebija viņ�, neticīgi vaicāja Tarants, kur� tad?
-�� Es priecājos, ka jūs saprotat mums jā�meklē arī citas varbūtības, ser.
-�� Citas varbūtības? Taranta acīs atkal bija neizpratne, it kā pārdzīvotā piepūle, stāstot savu sakāmo, būtu izsmēlusi visas trūcīgās koncentrē��anās rezerves.
-��� Diem�ēl jā. Kā jau teicu, mēs izmeklēsim jūsu teoriju, par to varat būt dro�s. Bet tikmēr ir tuvāk jāizpēta visu ar jūsu sievu saistīto cilvēku vakardienas gaitas.
Negaidot Tarants aizsmacis skaļi iesmējās.
-�� Sākot ar mani, vai ne?
Teneta klusē�ana bija pietiekami izteiksmīga atbilde uz �o jautājumu.
Tarants, kā neticot, pa�ūpoja galvu.
-��� Pat negribas ticēt tam, ko dzirdu. Es tam neticu. Viņa balss pieņēmās spēkā. Ak Dievs, man pat grūti noticēt, ka viņa ir mirusi, lai ari es pats viņu redzēju tur guļam� Un tagad jūs dodat mājienu�
-��� Nē, pārtrauca Tencts. Mēs nedodam nekādu mājienu, ser. Tikai taujājām. Un tas mums jādara, lai cik nepatīkams arī liktos �is pienākums.
-� Nepatīkams!
-�� Jā, mierīgāk sacīja Tenets. Nepatīkams, mister Tarant. Ticiet man, nav nekāda prieka mocīt cilvēkus, kuri jau tāpat cie� kā jūs, piemēram� Bet tas ir jādara, vai nu mums patīk vai nepatīk. Jūsu sieva ir mirusi, un, ja viņa ir noslepkavota, mums jāuzzina, kur� to izdarīja, vai jūs saprotat?
-� Kāda tam jēga? Tas viņu neatdzīvinās.
-�� Mister Tarant! Jūs esat ārsts. Viss jūsu dar�ba mū�s ir veltīts tam, lai glābtu dzīvību, vai tā nav? Tādēļ jums, tāpat kā man, jātic, ka tas ir ārkārtīgi svarīgi. At�ķirība ir tā, ka jūsu darbs beidzas ar pacienta nāvi, bet manējais tikai tad sākas.
Tarants gurdi atmeta ar roku.
-�� Labi, inspektor. Nelasiet man sprediķi! Es to visu labi zinu. Tāpat kā es zinu to, ka ģimenes slepkavību lietās parasti vīrs ir tas, kur� izdara noziegumu. Tas tikai liekas tik� Viņ� atkal pakratīja galvu. Labi� Turpiniet! Pabeigsim to,ja?
Tie�i Taranta pado�anās lika Tenetam vil�cināties. Tā bija taisnība, ka vairumā tādu gadī�jumu noziegumu izdarīja vīrs. Tādēļ svarīgi bija Tarantu nopratināt, izturēties pret viņu ne tikai kā pret aizdomās turamo, bet kā pret pa�u aiz�domīgāko personu. Tenets zināja, ka viņam tas jādara, zināja, ka viņ� to darīs, un tomēr to ne�cieta. Viņ� pat acumirklīgi nicināja cilvēku, kas labprātīgi uzņēmies tādu darbu. Tenets bija pār�liecināts, ka, neskatoties uz to, vai Tarants bija, vai nebija nonāvējis savu sievu, varbūt dusmu lēkmē, ko tagad rūgti no�ēloja, viņ� to bija mīlējis, neviltoti skuma pēc viņas, un būtu necil�vēcīgi pret Tarantu izturēties kā pret parastu noziedznieku.
Roka kabatā sataustīja pazīstamo pīpes apvei�du, un Tenets vēlējās to izņemt un aizsmēķēt, ta�u Tarants noteikti būtu neapmierināts nekur neredzēja pat pelnutrauku.
Nē, bija tikai viena vien izeja no situācijas: neskatoties ne uz ko, viņam jāturpina savs darbs. Tenets juta, ka klusums telpā ir mulsino�i ieil�dzis. Gan Lainhems, gan Tarants abi skatījās vi�ņā, gaidot, kad tas ierunāsies. Tenetam ļoti gri�bējās dot Lainhemam signālu, lai tas pārņem iz�taujā�anu savās rokās, ta�u doma par to, ka tā būtu gļēva izeja no radu�ās situācijas, viņu no tā atturēja.
Tcncts nokāsējās.
-�� Jūs varbūt atceraties, mister Tarant, ka tie�i pirms mūsu aizbrauk�anas vakar es jums jautāju kaut ko tādu, kas lika jums lūgt mūs aiziet ne�kavējoties.
Tarants gurdi pamāja.
-�� Muļķīgi no manas puses. Man gan vajadzē�ja zināt, ka no pirmā cilvēka jūs uzzināsiet par Spīdu. Un viņ� samierinājies paraustīja plecus. Mana sieva nekad necentās slēpt savas ma�zās� izpriecas.
-�� Vai tā jūs to ari uztvērāt? Kā izpriecu?
-�� Es tikko tā teicu, vai ne? Taranta balss skanēja nervozi.
-�� Daudziem vīrie�iem liktos pārāk grūti būt tik iecietīgiem.
-�� Es neesmu "daudzi vīrie�i". Taranta sejā parādījās riebuma grimase. Atvainojiet, ja tas izklausās pārāk augstprātīgi, es tā nedomāju. Es tikai vēlējos teikt, ka nav iespējams tādā veidā vispārināt. Es esmu es pats, mana sieva bija viņa pati, kopā mēs veidojām neatkārtojamu vienību kā katrs laulāts pāris. Un, kas atliecas uz mani, tad, jā, tie�i tā es redzēju savas sievas mīļākos un jūs ievērosiet, ka es lietoju daudzskaitli, inspektor. Es esmu tā dzīvojis jau daudz gadu faktiski kop� pa�ām kāzām.
-�� Vai tas jūs neuztrauca?
-��� Protams, tas mani uztrauca! Es esmu tikai cilvēks un mīlēju savu sievu pie joda, es viņu vēl joprojām mīlu; mīlestība ta�u neapsīkst tikai tādēļ, ka tu savu miļoto vairs nekad neredzēsi� Bet, ja jūs uzskatāt, ka es no greizsirdības tapu tik traks, ka nogalināju Nerīnu, tad nē es to neizdarīju. Vienmēr esmu domājis, ka greiz�sirdības trakums ir pa�iznīcino�s. Galu galā, pa�dodoties tam, tu tikai pazaudē cilvēku, ko vēlē�jies paturēt sev.
"Ir jau ļoti jauki tā �eit sēdēt un spriest vēsi un analītiski," ienāca prātā Tenetam. Bet vai Tarantam bija izdevies sekot savām teorijām ari praksē, saglabājot dzelzs pa�kontroli arī tādās reizēs, kas reizumis noteikti bija ārkārtīgi pro�vocējo�as? Varbūt tomēr bija tā, kā likās Lainhemam, ārsts vakar ieradās mājās len�a laikā un atrada sievu gultā ar benzīna iepildes stacijas īpa�nieku? Varbūt, ka pieradums, iegūts garu gadu gaitā, lika viņam doties atkal projām, bet vai nebija iespējams, ka �ādu pazemojumu Ta�rantam nācās piedzīvot par daudz bie�i? Pēcpus�dienai paejot, viņ� varēja mocīties, domājot par redzēto vai dzirdēto mājās, kamēr oeidzot, ncapspie�ama impulsa vadīts, atgriezās Haigeiblā, stipri sastrīdējās ar sievu un nogrūda viņu no balkona tad, kad vienkār�i bija zaudējis jebkuru spēju kontrolēt savu rīcību. Tas izklausījās lik ļoti ticami� Lai kādus labus lēmumus mums diktētu mūsu veselais saprāts, cilvēciskā daba padara neiespējamu to izpildi, kad sastopamies ar situācijām, kad tā rīkoties ir pāri mūsu spē�kiem.
Nu bija pienācis laiks pārbaudīt �o teoriju.
-�� Kādēļ jūs mums nepateicāt, ka vakar len�a laikā atbraucāt mājās, ser?
Kādu brīdi Tarants, kā nesaprazdams, lūkojās Tenetā. Ko gan viņ� domāja? Vai taisījās to no�liegt?
Tad viņ� paraustīja plecus.
-�� Vispirms, jūs man nejautājāt. Un es ne�domāju, ka tas attiecas uz lietu.
-�� No jūsu stāstītā mums radās noteikts priek��stats, ka jūs visu dienu nebijāt mājās.
-��� Man jāatvainojas, ja esat maldināti. Bet, ja jūs atceraties, jūs man jautājāt, kad es pēdējo reizi redzēju sievu, un es atbildēju: brokastlaikā. Tā ir taisnība.
-�� Len�a laikā jūs viņu nesatikāt?
-�� Nē! Es jums teicu�
-�� Dīvaini, sacīja Tenets. Viņa bija mājās, vai ne?
Atbildes nebija.
-�� Vai ne? neatlaidās Tenets.
Vēl joprojām klusums.
-�� Un, ja viņa bija mājās, jūs ta�u negribēsiet mums iestāstīt, ka neatradāt viņu? Ka vienkār�i pārbraucāt mājās un atkal aizbraucāt, viņu nesastapis?
Sekoja tas pats ilgais, vērtējo�ais skatiens. Tad atkal negribīga plecu paraustī�ana.
-��� Labi, inspektor. Kā redzu, jūs netaisāties likt mani mierā, kamēr nebūsiet apmierināts. Es jums pastāstī�u, kas notika len�a laikā.
Tarants brīdi klusēja, it kā sakopodams do�mas. Tad viņ� atsēdās dziļāk krēslā un sakrustoja rokas.
-�� Vakar no rīta aizbraucot no mājas, es aiz�mirsu paņemt līdzi da�us dokumentus, ko man vajadzēja sanāksmei pēcpusdienā, un tā nolēmu len�a laikā aizbraukt tiem pakaļ. Mājās nokļuvu tūlīt pēc pusvieniem. Es domāju, ka sieva dro�i vien ir mājās, tādēļ, dabiski, devos uz viņas dzī�vojamo istabu. Viņa parasti ap to laiku ieturēja len�u un mīlēja to ēst uz balkona, kas bija viņas iemīļotākā vieta.
Uz bridi �ķita, ka viņa nosvērtība zudis, bet viņ� saņēma sevi rokās. Dzīvojamā istabā viņas nebi�ja, un cauri stiklotajām durvīm es varēju redzēt, ka nav ari uz balkona, bet es tomēr �ķērsoju istabu, jo gribēju vēlreiz pārliecināties. Bet balkons bija tuk�s. Es nekādi nevarēju saprast, kur viņa varētu būt. Lai gan bija vēl agrs � vizīte pie friziera bija nolikta uz diviem man ienāca prātā, ka Nerina varbūt jau pārģērbjas, tā es izgāju ārā gaiteni un gāju uz viņas guļamistabu. Uzlicis roku uz kliņķa, jau gatavojos to nospiest, kad� kad izdzirdu iek�ā balsis. Vīrie�a balsi. Tā bija Spīda balss.
Tarants vērtējo�i paskatījās uz Tenetu un sausi piebilda:
Dabiski, ka es nolēmu iek�ā neiet. Es vien�kār�i pagriezos, nokāpu pa kāpnēm, savācu va�jadzīgos papīrus no darbistabas un braucu pro�jām. Viņ� pacēla rokas. Stāsta beigas.
"Nav brīnums," ienāca prātā Tenetam, "ka Tarants nebija vēlējies to stāstīt." Lielākā daļa vīrie�u būtu tajā klausīju�ies ar uzjautrinājumu, kas sajaucies ar neticību, arī viņ� pats nebija vi�sai tālu no tā.
Kā tādā situācijā būtu rīkojies viņ� Tenets? "Nav visai gudrs jautājums," viņ� nolēma. Do�mās aizcirtis durvis da�ādu vardarbīgu skatu priek�ā, kas acumirklī pārņēma prātu, viņ� pie�spieda sevi koncentrēties.
Ragnesis.
Prātā uzradās senais vārds ar visiem nicino�a�jiem, slēptajiem mājieniem, bet Tenets tūlīt to padzina. Ne viņam spriest, patiesībā viņam pat nebija tiesību dot morālus spriedumus, ja vien tie neattiecās uz viņa darbu. Tenets sajuta neviltotu līdzjūtību pret Tarantu. Tam jābūt �ausmīgi stāstīt pilnīgam sve�iniekam, ka esi atradis savu sievu gultā ar kādu citu un neko neuzsācis.
Ja vien tā patie�ām bija noticis.
Iespējams, ka Tarants Teneta klusē�anā sa�skatīja neticību. Ar mazliet greizu smaidu viņ� ieteicās:
-�� Es redzu, ka jums grūti noticēt, bet es tie��ām apgriezos un gāju prom, inspektor, es varu apliecināt, ka darīju tie�i tā. Tam bija iemesls.
Taranta tonis izmainījās, tas kļuva kaislīgs.
-�� Redziet, es mīlēju savu sievu, inspektor. Pa�tie�ām mīlēju viņu. Tas nozīmē, ka es zināju visas viņas kļūdas un vainas un mīlēju viņu nevis par spīti tām, bet to dēļ. Redziet, viņa tur nekā nevarēja darīt. � Viņ� paliecās uz priek�u, it kā vēlēdamies Tenetu pārliecināt, ka viņa sacītais ir patiesība. To neviens nekad nebija sapratis, pat Dafne, viņas māsa, ne. Viņi nebija redzēju�i Nerinu asarās laulības pārkāpumu dēļ, kā es to biju redzējis. Pēc katras jaunas dēkas viņa to no�ēloja, zvērēja, ka tā vairs neatgadīsics. Pro�tams, mēs abi zinājām, ka viņa nebūs spējīga turēt doto vārdu. Viņa tik tie�ām nekā nevarēja darīt, Tarants atkārtoja.
Es zinu, ka jums mani grūti saprast, bet man vienmēr likās: ja viņa būtu vairāk nodro�ināta, ne tik kā lai to labāk pasaka ne tik izsalkusi pēc mīlestības, viņa nekad nebūtu apprecējusies ar mani. Viņa man būtu� neiegūstāmā. Kā re�dzat, es nevarēju noraidīt viņu tādu vājību dēļ, kas to galu galā atveda pie manis. Kādā dīvainā veidā tas mūs sasaistīja un turēja kopā visus �os gadus, kad daudzas cie�ākas laulības jau sen bū�tu iziru�as. Redziet, Nerīna zināja, ka neviens cits viņu tādu nebūtu pieņēmis, zināja, ka es viņu nekad neatstā�u, lai ko ari viņa izdarītu. Un es zināju, ka ikreiz viņa atgriezīsies pie manis. Es biju gatavs drīzāk pieņemt Nerīnu, nekā atteik�ties no viņas.
Tas bija kliedziens no pa�iem sirds dziļu�miem.
Vispirms juzdamies pārsteigts par Taranta ne�gaidīto atklātību, Tenets tagad saprata, ka ķirurgs varbūt pirmo reizi ķeras pie izdevības attaisnot sievu. Nāve bija viņu atbrīvojusi no lojalitātes un pieklājības normām, kas atturēja to no atklātas sievas aizstāvības, kamēr viņa vēl bija dzīva.
Tomēr, iedomādamies tos neskaitāmos paze�mojumus, kas Tarantam bija jāizcie� gadu gaitā,
Tenets sev vaicāja, vai patiesi varēja būt, ka ' iņs nekad nebija jutis vajadzību sodīt sievu par cie��anām, kādām viņa vīru bija pakļāvusi. Taranta patiesums bija neap�aubāms, bet viņa apņēmīga�jai iecietībai vajadzēja tikai uz mirkli sa�ķobīties vakar pēcpusdienā, lai notiktu nelabojamais.
-�� Vai jums ir kāda jausma par to, kādēļ viņai bija tāda� vajadzība mīlēt?
Pēdējās minūtes Tarants runājot bija vēries le�jup uz sa�ņaugtajām rokām, izklaidīgi virpinot īk�ķus. Tagad viņ� pacēla galvu un veltīja Tenetam pateicīgu skatienu, apzinādamies, ka inspektors patie�ām pieliek neviltotas pūles, lai viņu saprastu.
-�� Es vienmēr esmu domājis: varbūt tādēļ, ka viņas māte nomira, Dafnei piedzimstot, kad Nerinai bija tikai trīs gadi. Protams, ka viņas tēvs bi�ja pārāk aizņemts, lai veltītu lielu uzmanību bērniem. Viņ� paraustīja plecus. � Es mēģināju, bet nekad tā īsti nevarēju Nerīnu piespiest runāt par to, un man tik tie�ām liekas, ka viņai nebija ne jausmas par to, kādēļ viņa ir tāda, kāda ir. Bet es alla� jutu, ka Nerīna būtu bijusi pavisam citādāka, ja viņas māte nebūtu nomirusi tik agri. Es zinu, ka viņai materiālā ziņā netrūka nekā, bet nekas nevar aizstāt emocionālo zaudējumu. Vienmēr es saglabāju cerību, ka pienāks tāda reize, kad Nerī�na sapratīs, ka to, ko viņa meklē, var atrast manī.
Tagad tāda diena nepienāks nekad.
Tenets atsaucās uz neizsacītajiem vārdiem:
-�� Man ļoti �ēl.
Tarants stingi viņā vērās, lēni pamādams, glu��i kā nonācis pie lēmuma.
-� Jā, es ticu, ka jūs tie�ām tā domājat.
-�� Patiesi jā. Kaut ko vajadzēja darīt, lai iz�kliedētu smago gaisotni. Tenets iebakstīja sev krūtīs un pasmīnēja. Zem pelēkā vilnas uzval�ka pukst līdzjūtīga sirds.
Tā izrādījās īstā atbilde. Tarants atviegloti pa�smaidīja un atgāzās atpakaļ krēslā atbrīvotāks nekā līdz �im. Viņ� saāķēja pirkstus un sacīja:
-��� Vai bija vēl kas, ko jūs vēlējāties man pa�jautāt, inspektor?
-�� Tikai noskaidrot pāris sīkumus� Atgrie��oties atpakaļ pie vakardienas len�a laika�
-�� Jā?
-�� Vai jūs esat pārliecināts, ka ar jūsu sievu bi�ja misters Spīds?
Tarants izskatījās pārsteigts.
-� Protams, jā. Kādēļ jūs tā jautājat?
Tenets pakratīja galvu.
-�� Tāpat vien. Izņemot to, ka aplūkojamais d�entlmenis zvēr, ka nav bijis tuvumā mājai.
-�� Vai jūs varat apmēram pateikt, cik ilgi pa�likāt mājās?
-�� Varbūt desmit minūtes. Katrā ziņā ne il�gāk kā stundas ceturksni.
-�� Skaidrs� Vai jūs jau esat saņēmis kādu ziņu no dēla?
Tarants noliedzo�i pamāja.
-� Jūs par viņu neuztraucaties?
-�� Es jums vakar teicu, inspektor. Dcimonam eksistē savi pa�a likumi. Un tomēr es esmu ļoti noraizējies, ka dēls vēl nezina par māti, un man jāatzīstas, ka parasti viņ� nekad nav bijis prom tik ilgi, mums par to neziņojot.
-�� Es gribēju jūs lūgt� Man jāatvainojas, bet diem�ēl mums nāksies pārmeklēt viņa ista�bu.
Tarants pēk�ņi likās pamostamies.
-�� Kādēļ? Viņ� ārkārtīgi necie�, ja kāds jaucas pa viņa lietām� Ā, skaidrs. Narkotikas� Ak, Dievs, atliek vienreiz kļūdīties, lai visu atliku�o mū�u tev nebūtu miera no policijas, vai ne?
-��� Ne parastos apstākļos. Bet man jums nav jāatgādina, ka �ie nav parasti apstākļi. Mums jāsper ierastie piesardzības soļi.
Taranta īslaicīgais dusmu uzliesmojums nori�ma, viņ� atkrita atpakaļ krēslā un atmeta ar roku.
-� Ak, nu labi. Dariet to!
-�� Paldies. Bet, pirms istabu pamatīgi pārmek�lē, es gribētu pats tur ieskatīties.
-�� Kādēļ?
-� Es vēlētos pārliecināties, ka tur viss atrodas pavisam normālā kārtībā.
-�� Ko jūs ar to domājat? Taranta balss skanē�ja satraukti. Kādu mājienu jūs dodat?
-�� Itin nekādu.
-�� O, bet jūs to darāt gan. Jūs dodat mājienu, ka viņam varētu būt kas kopīgs ar� Viņ� ap�klusa, saķēris galvu rokās, it kā cenzdamies kon�trolēt domas, kas lauzās ārā.
-�� Mister Tarant! Es neko tādu nedomāju. Es tikai cen�os būt piesardzīgs, tas viss. Deimona aizbrauk�anai varētu būt ļoti vienkār�s, nevai�nīgs izskaidrojums. No otras puses, vēl joprojām nezinot tie�os apstākļus, kādos jūsu sieva aizgāja bojā, mums jārēķinās ar iespējamību, ka Dcimons, kaut arī pilnīgi nevainīgs, varētu kaut kādā veidā būt iejaukts.
-�� Jūs domājat būt par aculiecinieku? Tarants likās �ausmināts. Ak Dievs, jums var izrādīties taisnība� Un ja nu �is� �is noziedz�nieks Bazeds bija te un Deimons redzēja kaut ko, kas izraisīja viņā aizdomas, sekoja Bazedam�
Tikai pirms neilga laika, uzzinot par Bazeda varbūtējo saistību ar slepkavību, tāda iespēja nebija nākusi Tenetam galvā, bet vajadzēja atzīt, ka tāds pieņēmums bija tikpat iespējams kā jebkur� cits.
Tarants stīvi vērās Tenetā, acīmredzami dru�d�ainu domu pārņemts: Tas izskaidrotu�
-Ko?
Tarants izskatījās nedaudz nokaunējies.
-��� Es aizmirsu par to iepriek� ieminēties, bet es pats redzēju, ka Deimons aizbrauca. Man, iebraucot pa vārtiem, viņ� pa tiem izbrauca ārā. Un man jāatzīst, ka viņ� tā steidzās, it kā bēg�dams no tūksto� velniem. Pēk�ņas enerģijas pārpilns, viņ� piecēlās. Iesim, jūs varēsiet pa�skatīties.
Tenets aizsūtīja Lainhemu vienoties par nar�kotiku pārbaudi un ievākt ziņas par Helo Bazedu, bet pats sekoja Tarantam uz mājas viņu galu, kur atradās kalpotāju kāpnes.
-�� Mēs pārbūvējām bēniņus tā, ka Deimonam faktiski kop� se�padsmitās dzim�anas dienas ir atsevi�ķs dzīvoklis, stāstīja ķirurgs, viņiem kāpjot aug�ā. Jaunie augstu vērtē neatkarību, vai tā nav? Es zinu, jo pats tā darīju.
Tenets nomurmināja kaut ko piekrīto�u. Viņ� noteikti piekrita tam, ka neatkarība bija gan ve�cāku, gan bērnu mērķis, bet domāja arī, ka se��padsmit gadu ir pārāk maz tādai neatkarības pakāpei. Viņ� sāka �aubīties, vai �ī ģimene ir kā�dreiz dzīvojusi kopā �ī vārda vistie�ākajā nozī�mē. Viņi likās tik� fragmentāri. Nerīnai Tarantai bija pa�ai sava dzīvojamā istaba, guļamistaba un vannasistaba, un acīmredzot tāpat bija arī dēlam. Kā ar Tarantu? Vai arī viņam piederēja savs miteklis? Tad bija vēl vecā misis Taranta un
viņas laika kavētāja, kas mitinājās pavisam atse�vi�ķā mājas spārnā. Vai viņi kādreiz ir sanāku�i kopā tā, kā to ģimenes mēdz darīt (vismaz tā va�jadzētu darīt, pēc Teneta domām) vai nu virtu�vē, ēdamistabā, vai dzīvojamā istabā? Vai arī viņi visi ir vadīju�i savas at�ķirīgās dzīves, at�dalītas gan ar fizisku, gan emocionālu barjeru? Nemaz nevajadzēja brīnīties, ka Deimonam bija radu�ās problēmas.
-�� Kā viņ� satika ar māti? Tenets jautāja.
Tarants paraustīja plecus.
-� Jūs zināt, kādi ir pusaud�i.
-�� Vai bija strīdi?
-�� Mana sieva nebija apveltīta ar izteiktām mātes jūtām.
"Nē," domāja Tenets, "ja viss Taranta stāstī�tais ir taisnība, tad Nerīnu pārāk aizņēma mīlestības meklējumi, lai veltītu laiku kādam citam."
161
Varbūt viņ� bija netaisns un Nerīnu vairāk va�jadzēja �ēlot, nevis nosodīt, bet viņ� nevarēja ap�spiest dusmas tā zēna vārdā, kuru viņ� vēl nekad nebija redzējis. Kā Tarants nesen bija teicis par sievu? "Materiālā ziņā viņai netrūka nekā, bet nekas nevar aizstāt emocionālo zaudējumu." Vai �is cilvēks nesaredzēja, ka tie�i tas pats atkārto�jās ar viņa dēlu? Varbūt viņ� to juta, bet nespēja kaut ko mainīt, vismaz no sievas puses ne.
Simpsonc -
Viņi stāvēja balti krāsotas, kaltas dzelzs spi�rālveida kāpņu apak�ā; to sare�ģītā konstrukcija izcēlās pret kāpņu laukuma tum�pelēki zilgana�jām sienām.
-�� Skaisti. Pa ceļam aug�up Tenets apstājās un apbrīnoja dzelzs vīnogu ķekarus, smalko, sa�vīto vīnogu lapu un stīgu ornamentu. Nerīna Taranta varēja būt nespējīga dot vai ņemt cilvē�cisku mīlestību, bet viņai piemita skaistuma izjū�ta pa�a skaistuma dēļ un nekļūdīga acs, radot vizuālu iespaidu.
Pēc mirkļa �is iespaids vēl daudzkārt pastip�rinājās.
No lokveida atvēruma kāpņu aug�ā viņi no�kļuva �ilbino�ā gaismā un pla�umā. Tenets dziļi ievilka elpu un, uzņemot visu sevi, sastinga. Viņa priek�ā pletās milzīga istaba, aizņemot di�vas tre�daļas no visas bēniņu platības, ko redza�mi atdalīja baļķi, kas balstīja jumtu. Cauri pāris platiem jumta logiem iek�ā plūda saules gaisma, lejoties pār zāles zaļo paklāju, kas klāja visu telpu, radot iespaidu, ka ārpusē kādā brīnumainā dārzā aug vesela pārpilnība garumgaro augu, telpu, kurā mēbeļu ģeometriskās formas drīzāk līdzinājās nākotnes skulptūrām.
-�� Man viss izskatās pavisam normāli, sacīja Tarants. Paskatījies Tenetā un uztvēris viņa sejas izteiksmi, paskaidroja: To projektēja mana sie�va, viņ� skumji teica. Viņai bija talants uz tādām lietām.
-�� Tas ir pārsteidzo�i, atzinās Tenets. Ne�kad neko tamlīdzīgu dzīvē neesmu redzējis, tikai �urnālos. Viņai vajadzēja strādāt �ajā jomā, un karjera būtu nodro�ināta.
Tarants pārsteigts paskatījās viņā:
-�� Jūs tā domājat?
-�� Viņa ta�u pati būs par to domājusi, vai ne?
Ķirurgs neatbildēja, tikai pakratīja galvu un
tad stāvēja, vērdamies apkārt, it kā pirmoreiz skatītu �o telpu kā vietu, kur atklājās kāda sievas rakstura �ķautne.
Tenets sāka staigāt pa istabu, uzmanīdamies, lai neko neaizskartu un neizkustinātu. Tuvāk vi�su apskatot, kļuva skaidrs, ka Deimons varēja augstu vērtēt (vai nīst) noslēgtību (vai izolāciju), ko �āds dzīvoklis sniedza, bet viņ� nenovērtēja to nekādā citā veidā. Taukiem notraipītā plīts, ieskrambājumi uz koka daļu virsmām niecīgajā virtuves daļā, daudzie plankumi uz paklāja, kur bija izliju�i da�ādi �ķidrumi, da�u garāko augu nokāru�ās lapas, izmētātās netīrās drēbes guļa�majā telpas daļā, vispārējs grāmatu, skaņupla�u, netīru krūzī�u un �ķīvju juceklis un pārpildīti pelnutrauki tas viss runāja savu un stāstīja par vienaldzību un nolaidību.
Tarants tagad turējās blakus Tenetam.
-�� Te uzkopj tikai reizi mēnesi, viņ�, kā at�vainodamies, murmināja. Deimons necie�, ka kāds cits te nāk. Bet, kā jau teicu, man viss lie�kas pilnīgi normāli� Vai jūs apskatījāt visu, ko vēlējāties, inspektor?
Tenets saprata mājienu. Viņ� pagriezās atpa�kaļ uz spirālveida kāpņu pusi.
-Jā, paldies.
-� Un esat apmierināts?
Tenets pamāja. Lai gan pēc tik pavir�as ap�skates nebija iespējams, ņemot vērā vēl arī vis�pārējo nekārtību, uziet steidzīgas aizie�anas pē�das.
-��� Mums atliek cerēt, ka viņ� drīz atradīsies, ser. Ja Deimons nepārrodas līdz vakaram, mums varbūt vajadzēs izziņot meklē�anu.
-�� O! Ak kungs! Bet ja viņ� vēl nav dzirdējis par mātes nāvi!
-�� Tas uztrauc arī mūs. Bet galvenais tomēr ir
vina dro�ība. Būtu labi zināt, ka ar vinu viss kārtībā. Protams, mēs arī gribam zināt, ko viņ� va�rēs pastāstīt.
Lainhems viņus gaidīja kāpņu apak�ā, un at�vainodamies Tarants pazuda lejā pa nākamo kāp�ņu posmu. Tenets un Lainhems viņam lēnām sekoja un sarunājās.
-�� Vēlāk ieradīsies policisti ar suņiem, lai pār�meklētu istabu, vai tur neatradīsies narkotikas, stāstīja Lainhems. Un es pateicu par Bazedu. Mums paziņos, tikko būs saņemtas kādas ziņas. 0, vai jūs atceraties to kaimiņieni, kuru pieminē�ja Spīds?
Tenets apstiprino�i pamāja.
-�� Viņa apgalvo, ka redzējusi viņus visus trīs vakar len�a laikā ap vieniem piecpadsmit.
Tenets savilka pieri grumbās.
-�� Man �ķiet, ka Tinis stāstīja viņa len�a stunda ir no divpadsmitiem līdz vieniem.
-Tā ir. Bet interesanti ir, lūk, kas. Atcerieties, ko teica konstebls Draivers par zināmu saspringtumu starp Timu un viņa tēvu vakar pēcpus�dienā. Sī kaimiņiene stāsta, ka, apciemojot Spidus, viņai radies iespaids, ka pārtraukusi ģime�nes ķildu pa�ā asākajā brīdī. Viņa jutusies ārkār�tīgi neērti un uzkavējusies tikai da�as minūtes.
-�� Mmm. Jā, tas liekas interesanti. Vai viņai bi�ja kāda ideja, kādēļ viņi strīdējās?
-�� Par no�ēlo�anu, nē. Bet viņa redzēja, ka Tinis pēc kādām desmit minūtēm gāja prom, tēvs palika mājās vēl kādu stundu vai vairāk.
-�� Tātad līdz ceturksnim pāri diviem. Kādēļ viņ� mums tik ļoti mēģināja iestāstīt, ka ir ieturē�jis normālu len�u no pusvieniem līdz pusdiviem?
-�� Tie�i tā. Kas notika, kā jums �ķiet, ser? Es domāju, kādēļ viņam vajadzēja melot par to, cik ilgu laiku ir pavadījis kopā ar sievu?
-��� Kā lai es to zinu?! Un tāpat es nesaprotu, kāpēc viņ� meloja par misis Tarantu agrāk len�a laikā. Un kādēļ stāstīt, ka Taranta ma�īna iegrie�zās piebrauktuvē pirms viņa, kad tai laikā viņam jau vajadzēja būt gultā ar misis Tarantu?
-�� Varbūt misters Tarants ir tas, kur� melo?
-�� Kādēļ viņam tas būtu vajadzīgs? Neviens vīrietis ta�u par tādām lietām nemelotu. Nē, ma�nuprāt, Tarants stāstīja taisnību. Bet lieta tā, ka nav iespējams skaidri zināt, vismaz �obrīd vai kaut kas no visa tā attiecas uz mūsu izmeklē��anu.
-�� Es zinu. Godīgi sakot, ser, es nevaru pa īs�tam saprast, kādēļ mēs tā mokāmies ar to, kas notika len�a laikā. Galu galā ir zināms, ka Nerīna Taranta bija dzīva vēl pus�etros.
Tcncts apstājās un pagriezās pret ser�antu.
-�� O, Maik, jūs nevarat to domāt nopietni. Jūs ļoti labi zināt, ka slepkavība ir beigas kādreiz īsam un kādreiz garam procesam. Jums tikai jā�atsauc atmiņā da�as no mūsu lietām, lai redzētu, cik ilgsto�s tāds process var būt. Spīds bija pa�matīgi aizrāvies ar Nerīnu Tarantu. Jums jāsa�prot, ka viss, kas kaut kā at�ķīrās no viņa pa�rastās uzvedības tikai nedaudz stundu pirms slepkavības, var izrādīties ļoti būtisks.
Lainhems izskatījās nokaunējies. Viņ� nomur�mināja atvaino�anos, un viņi turpināja iet lejā.
Kāpņu apak�ā ser�ants pēk�ņi apstājās un brī�dinot iedunkāja Tenetu.
Viņiem priek�ā gaismas lokā, kas krita pa at�vērtajām darbistabas durvīm, dziļi iegrimu�i sa�runā, profilā stāvēja Tarants un Merilīna Bārnsa. Tarants bija atspiedies pret durvju stenderi, un Merilīna, viņā skatīdamās, kaut ko stāstīja. Tad viņi pagriezās, un to izbiedētajās sejās a�i atplaiksnīja laipna izbrīna pilna izteiksme.
-�� Ā, redz, kur jūs esat, mis Bārnsa, teica Tenets. Kā �odien klājas misis Tarantai? Un pievērsās Tarantam. Ja viņai būs labi, mēs sarunājām, ka �orīt parunāsim ar jūsu māti.
-�� Kā es tikko teicu misteram Tarantam, viņai ir daudz labāk, paldies, pasteidzās apliecināt Merilīna. Viņa ir mierīgāka un saprātīgāka.
Par ko gan viņi īstenībā runāja? Tenetam to ļoti gribējās zināt.
-�� Labi, ja jūs mūs atvainosiet, ser?
Tarants novēcināja ar roku.
-�� Katrā ziņā.
Tenetam ie�āvās prātā pēk�ņa doma, kad viņ� ieraudzīja �īs abas figūras kopā, un, kāpjot aug�ā pa kāpnēm, viņ� vēroja meiteni citādākām acīm. Viņa, dabiski, nevarēja sacensties ar savu biju�o darba devēju ārējā izskata ziņā, bet laipnības un siltuma ziņā viņa nenoliedzami bija daudz pārā�ka. Ja nu Tarants, noguris nebeidzamajos pūliņos radīt kaut ko pozitīvu no neauglīgajām attiecī�bām ar sievu, bija atradis Merilīnā daudz līdzjū�tīgāku sirdi? Nebija grūti iedomāties, cik pār�steigta bija neievērojamā Merilīna par tāda pie�vilcīga, veiksmīga un bagāta vīrie�a uzmanību, kāds bija Tarants. Pat ja Tarants palika uzticīgs sievai un acu nepameta uz Merilīnas pusi, nekas nevarēja atturēt Merilīnu bezcerīgi iemīlēties viņā. Ja viņa bija iemīlējusies�
Ko gan viņa juta pret Nerīnu, redzot nebei�dzamos pazemojumus, ko tā sagādāja Tarantam?
Tenets izstiepa roku un viegli aizskāra Merilī�nas delmu.
-� Vai mēs varētu vispirms parunāt un tikai tad doties pie vecās misis Tarantas?
Merilīna vilcinājās.
-� Labi. Bet es negribu atstāt viņu vienu uz il�gu laiku�
-� Tikai da�as minūtes, mierināja Tenets.
Viņa atvēra kādas durvis.
-Tad, lūdzu, �eit, Merilīna sacīja.
Tuk�ais tualetes galdiņ� un pamestības gai�sotne istabā norādīja uz to, ka �ī bija neizmanto�ta viesistaba. Nerīnas Tarantas nojauta interjera radī�anā bija acīmredzama ziloņkaula krāsas paklājā, nefrītzaļu zīda aizkaru un ziloņkrāsas tape�u kombinācijā, uz kurām bija smalks, gan�drīz austrumniecisks gārņu zīmējums.
Merilīna aizvēra durvis un stāvēja tur, gaidī�dama Teneta jautājumus ar viegli nepacietīgu se�jas izteiksmi. Acu plakstiņi viņai bija gurdeni pievērti, un āda zem acīm izskatījās zilgana un grumbaina, it kā viņa biītu slikti gulējusi. Vakar�dienas spriegums prasīja savu tiesu.
-�� Pirms runāt ar veco misis Tarantu, iesāka Tenets, es gribētu jums pajautāt� Atcerieties, jūs mums stāstījāt, ka vakar pusse�os, kad uzgā�jāt aug�ā modināt viņu pēc dienas miega, viņa likās izbiedēta. Jums bija nepiecie�amas piecas vai desmit minūtes, lai izvilinātu viņu no ista�bas�
Merilīna pamāja.
-� Jā. Tā bija.
-�� Vai jūs gadījumā neesat runājusi ar viņu par to, pajautājusi, no kā viņa baidījās?
-�� Nē. Es jau jums teicu, ka tad es pieņēmu viņa vienkār�i baidās no vēl vienas ķildas ar mi�sis Tarantu. Un parasti ir bezjēdzīgi sarunāties ar Lavīniju par neseniem notikumiem. Viņa bie�i nespēj atcerēties itin neko.
Ne pārāk daudzsolo�i, Tenetam bija jāsamie�rinās, bet tas nebija negaidīti.
-�� Jūs teicāt "bie�i". Da�reiz viņa tomēr atce�ras?
-� Jā, da�reiz atceras.
-� Tātad varētu pamēģināt.
Merilīna viegli paraustīja plecus.
-�� Mēģiniet, katrā ziņā! Viņas atmiņa ir tik nepareģojama, ka iepriek� neko nevar zināt. At�miņa par senākiem laikiem ir diezgan laba, pro�tams, bet viņa nevar atcerēties neko, kas noticis pavisam nesen. Tātad viena un tā pati saruna ar viņu var atkārtoties neskaitāmas reizes. Bet da��reiz, kad iedomājos: "Viņa nu nemū�am kaut ko tādu neatcerēsies", mani pilnīgi pārsteidz pretē�jais. Kad runāsiet ar viņu, jūs sapratīsiet, ko es ar to domāju.
-�� Kā jums �ķiet, kāda būs viņas reakcija, ja mēs mēģināsim runāt par notiku�o?
-�� Iepriek� nav iespējams to pateikt.
-�� Interesanti� Vai jūs nedomājat, ka būtu la�bāk, ja jūs izpra�ņātu misis Tarantu mūsu vietā?
-�� Varbūt. Ja jūs vēlaties, es varētu pamēģināt.
-�� Paldies. Protams, tas var ari nebūt nepie�cie�ams. Iespējams, ka es pats to varē�u izdarīt. Katrā ziņā, vispirms es vispār gribētu ar viņu papļāpāt un lūgtu arī jūs būt klāt.
-�� Protams. Viņa pagriezās, acīmredzot do�mādama, ka saruna ir beigusies.
-Ē-e� Ir vēl kādi sīkumi, mis Bārnsa�
Viņa, viegli nopūtusies, atkal pievērsās Tenetam.
-� Jā?
-�� Es gribēju jums pajautāt� Vai jūs bijāt �eit vakar len�a laikā?
-� Jā, biju.
Vai viņam tikai �ķita, ka mis Bārnsas balsi skanēja nogurums?
-� Vai jūs redzējāt misteru Tarantu? Viņ� mums stāstīja, ka uz īsu bridi len�a stundā iegriezies mājās, lai paņemtu kaut ko aizmirstu�
�oreiz viņa pavisam skaidri vilcinājās.
-� Jā� Jā, es viņu redzēju, bet nerunāju.
-� Cikos tas bija?
-�� Manuprāt, drīz pēc pusvieniem. Jā, ap to laiku.
-�� Un kur tas bija?
-Kur�
Vai viņa izvairījās no atbildes, lai dotu sev laiku pārdomāt?
-� Kur bija misters Tarants, kad jūs viņu redzējāt?
-�� Gaitenī� Gaitenī pie misis Tarantas gu�ļamistabas. Viegls sārtums bija iezadzies Merilīnas vaigos.
Vai �ī negribība bija tikai apmulsuma dēļ, ka viņa bija pieķērusi Tarantu klausāmies aiz sievas guļamistabas durvīm tajā brīdī, kad Nerīna no�dodas mīlas priekiem ar savu mīļāko?
-�� Vai viņ� iegāja iek�ā?
Viņa noraido�i pakratīja galvu.
-� Es redzēju, kā misters Tarants parausta kliņ�ķi un tad steidzas lejā pa kāpnēm. Viņa izvai�rījās paskatīties uz Tenetu. Durvis dro�i vien bija aizslēgtas, un viņ� nolēma, ka misis Tarantas nav, viņa nomurmināja.
Tenets nodomāja, ka Merilīna Bārnsa ir ne�pārliecino�a mele.
-�� Mis Bārnsa, es tie�ām saprotu jūsu slavēja�mo lojalitāti pret savu darba devēju, bet aplie�cinu, ka nav nekādas vajadzības mēģināt noslēpt misis Tarantas� nelaimīgo uzvedību. Mēs zi�nām, ka misters Spīds bija viņas mīļākais, to mums teica pats misters Tarants, un vēl viņ� tei�ca, ka neiegāja sievas istabā tādēļ, ka saprata: kopā ar viņu tur atradās misters Spīds.
Merilīna lēni pamāja, it kā justos atvieglota par to, ka izvēles smagums tiek novelts no viņas pleciem.
-�� Un tā es gribēju jums jautāt, vai jūs pati re�dzējāt misteru Spīdu vakar len�a laikā �eit, mājā?
-Nē.
Tādā gadījumā kādēļ gan Merilīna bija vil�cinājusies iepriek�? Un vai tie�i tagad viņas acīs nepaspīdēja atvieglojums? Tomēr vienzilbīgais vārds bija izskanējis skaidri, un Teneta ausīm tas �ķita patiess. Uz brīdi viņ� nolēma to atstāt.
-�� Un vēl es gribētu jums vaicāt� Pārdomājot vakardienas notikumus, vai jūs nevarat atcerēties neko citu, kas kaut mazākā mērā varētu būt mums noderīgs?
Viņa ātri, saspringti papurināja galvu, atkal izvairoties no Teneta skatiena.
Jā, tur noteikti kaut kas slēpās� Kaut kas, kam bija sakars ar Rolandu Tarantu.
Bet spītīgi sakniebtās lūpas skaidri norādīja, ka, lai arī kas tas būtu, viņa tik un tā neko ne�teiks, vismaz pa�laik ne.
Bija laiks ķerties pie vecās misis Tarantas.
Mcrilīna pa gaiteni viņus aizveda līdz nāka�majām durvīm un bez klauvē�anas tur iegāja.
-��� Lavīnij, es tev atvedu ciemiņus. Divus d�entlmeņus. Atceries, tu viņus redzēji vakar?
Istaba bija kā piebāzta ar mēbelēm, gleznām un dekorējumiem, un visās iespējamās vietās atradās fotogrāfijas. Tenets domāja, ka tad, kad Nerīna ievācās mājās kā jaunā saimniece un sāka visu pārveidot pēc savas gaumes, vecā misis Taranta pamazām savāca visu sirdij un atmiņām tu�vo savā miteklī. Viņa sēdēja krēslā saulītē un vē�rās laukā pa logu.
-�� Sveiki, mīļie. Ciemiņi tas tik ir jauki. Viņus neatcerēdamās, misis Taranta pasmaidīja, uzlika rokas uz krēsla balstiem un sāka celties aug�ā.
Tenets atsmaidīja pretī:
-� Lūdzu, necel iet ies!
Viņ� ar grūtībām pazina to ekstravaganto būt�ni, kuru viņi vakar bija redzēju�i uz kāpnēm. Mi�sis Taranta piesardzīgi un rūpīgi bija lietojusi kosmētiku, bet tas dro�i vien bija Merillnas roku darbs. Viņas drānas bija mierīgās krāsās tum�i zila kleita un balta, bieza, adīta jaka, kājās zilas sandales ar zemu papēdi. Misis Tarantas blāvi zi�lajās acīs varēja redzēt nedro�ību.
-� Man jāatvainojas, es neatceros�
Tenets pakratīja galvu.
-� Tam nav nozīmes.
Misis Taranta laipni pamāja.
-�� Lūdzu, sēdieties!
Viņi paklausīja. Merilīna uzmetās uz zema ķeblī�a blakus savai darba devējai, Tenets izvē�lējās atzveltnes krēslu, un Lainhems apsēdās nedaudz attālāk.
Merilīna uzlika mierino�u roku uz misis Ta�rantas delma.
-�� Inspektors Tenets ir policists. Viņ� mēģina noskaidrot visu par� nelaimes gadījumu.
-� Nelaimes gadījumu?
-� Ar Nerīnu.
-�� Vai Nerīnai kaut kas noticis?
Merilīna pavērās Tenetā. Nu, jūs redzat, ko es domāju?
-�� Lavīnija, pacietīgi sacīja Merillna. Es tev vakar stāstīju. Viņa nokrita no balkona un� un nomira.
-�� Nomira? Vecā lēdija izbrīnā vērās Merilīnā. Nerīna ir mirusi?
Merilīna pamāja.
"Cik gan vēl rei�u Merilīnai nāksies stāstīt �o ziņu," Tenets minēja pie sevis. Vecuma vājprāts ir baismīga slimība. �ai īpa�ajā gadījumā tam nebija tik lielas nozīmes. Vecā misis Taranta un vedekla viena otru nemīlēja. Bet kā ir tad, kad vēl un vēlreiz jāatkārto vēsts par mīlētā vīra, sievas, dēla vai meitas nāvi, kad sāpīgais trie�ciens, to dzirdot, jāpārdzīvo ne tikai vienu reizi, bet daudzkārt jāpārdzīvo kādam, kur� jau tāpat ir vecuma un slimības novārdzināts?
-� Es tev teicu, patie�ām, atkārtoja Merilīna.
Misis Taranta pakratīja galvu.
-�� Es neatceros. Viņa nopūtās un paskatījās uz Tenetu. Baidos, ka mana atmiņa vairs nav tik laba�
Kādu mirkli viņa klusēja, tad ieteicās:
-�� Bet es neizlik�os, ka man �ēl ka viņa mirusi, es domāju. Viņa paliecās uz priek�u un sazvērnieciski piebilda: Ziniet, viņa mēģināja no manis atbrīvoties. Vecā sieviete pavērās Merilīnā, it kā gaidot apstiprinājumu. Vai ne, mīļā? Viņas putna nagiem līdzīgās rokas ie�ķērās Merilīna, kā meklēdamas atbalstu. Viņa gribēja, lai es parakstu kādus papīrus, tad mani ievietotu pansionātā. Bet Rolands to nepieļāva. Tas ir mans dēls.
Automātiski viņa pasniedzās pēc fotogrāfijas, kas stāvēja pa rokas tvērienam uz maza galdiņa pie viņas krēsla. Pirms pasniegt to Tenetam, viņa tai uzmeta acis. Tas ir viņ�, misis Taranta lepni sacīja, kopā ar Deimonu, manu mazdēlu, viņa pirmajā dzim�anas dienā.
Momentu/ņēmums bija izdarīts dārzā. Tarants bija notupies saulainā laukumiņā zem ko�ka, abām rokām pieturēdams mazuli, kur� ie�plestām kājām stāvēja viņam priek�ā.
-� Tajā dienā Deimons paspēra pirmos soļus, atcerēdamās stāstīja vecā lēdija. Rolands tā lepojās. Viņas seja apmācās. Viņ� ir labs zēns un ir pelnījis labāku sievu. Uzmetusi acis Merilīnai, viņa zino�i, dīvaini �ķelmīgi pasmai�dīja. Vai ne, mīļā?
Tātad vecā lēdija vai nu zināja par Merilīnas jūtām pret Tarantu, vai vismaz par tām nojauta.
Merilīna centās izvairīties. Viņa noglāstīja ve�cās kundzes roku un a�i ierunājās:
-�� Inspektors mēģina noskaidrot, kā notika ne�laimes gadījums, Lavīnij.
-� Nelaimes gadījums?
-�� Ar Nerīnu. Merilīna atkal palūkojās uz
Tenetu. Nu jūs patie�ām redzat, ko es domāju. Ar slavējamu pacietību viņa no jauna visu pa�skaidroja. Misis Taranta klausījās gandrīz vai ar bērni�ķīgu uzticību, tad nopūtās. Tas ir tik nogurdino�i, kad vairs neko nevar atcerēties� Tad Nerīna ir mirusi�
Viņa atkal kādu mirkli klusēja, un Tenets gaidīja, ka saruna turpināsies tādā pa�ā garā, kad viņa to pilnīgi apmulsināja, uzmetot asu, zino�u skatienu un vaicājot:
-�� Vai jūs esat pārliecināts, ka tas bija nelai�mes gadījums, inspektor? Pazīstot Nerīnu, es gan nejustos pārsteigta, ja kāds būtu viņai nedaudz palīdzējis.
Merilīna izskatījās uzjautrināta un diezgan lepna, it kā viņas atvase būtu ieguvusi prēmiju izlaiduma aktā.
-�� Tas ir tas, ko mēs cen�amies atklāt, sacīja Tenets. Un mēs gribam vaicāt, vai jūs gadī�jumā neesat kādu redzējusi mājās vakar pēcpus�dienā?
Misis Taranta stingi skatījās Tenetā ar neizpro�tamu skatienu. Kas tajā jautās? Koncentrē�anās? Neizlēmība? Uz īsu brīdi, tik īsu, ka Tenets īsti nezināja, vai nav to iedomājies, viņas acis sa�tumsa, it kā tām būtu pārslīdējusi kāda ēna. Tad viņa papurināja galvu.
-�� Diem�ēl es nevaru atcerēties�
-�� Kā ar vedeklu? Vai jūs viņu nesatikāt vakar pēcpusdienā?
Vecā sieviete noliedzo�i pakratīja galvu.
-� Nē, man liekas, ka ne. Viņa pagriezās pret Merilīnu. Vai es viņu redzēju, mīļā?
Tenets un Lainhems apmainījās skatieniem. Viņa pat neatceras ķildu guļamistabā.
Mcrilina jautājo�i pavērās Tenetā.
Viņ� pamāja.
Turpiniet!
-�� Vai tu neatceries� strīdu ar Nerinu, Lavīnij, agrā pēcpusdienā?
-�� Nē. Nē, es neatceros. Misis Taranta uz�meta Tenetam skatienu, kurā bija dīvains vainas, apmulsuma un līksmes sajaukums. Tad viņa paliecās uz Merilīnas pusi un pus�ukstā ieprasī�jās: Vai tādēļ�
Merilīna pamāja.
-�� Baidos, ka jā.
Misis Tarantas roka uz�āvās pie mutes maza bērna �ests, kuru pārsteidz kādā nenozīmīgā pār�kāpumā.
-�� Ai, ai. Vai viņa dusmojās? Bija skaidri redzams, ka viņa cerēja atbilde būs "jā".
Merilīna stingri pamāja, viņas balss skanēja pārmeto�i.
-�� Ļoti dusmojās, Lavīnij. Viņa pavilcinājās, tad piemetināja:
-�� Tādēļ es nevarēju saprast, vai tu viņu vēl�reiz neredzēji vēlāk pēcpusdienā. Kad es gāju tevi modināt pēc atpūtas, tu biji diezgan� uz�traukta.
-�� Vai patie�ām? Misis Taranta vērās Merilinā tā, it kā tai piederētu viņas ieslēgtās atmiņas atslēgas. Bezpalīdzīgi pa�ūpojusi galvu, viņa tei�ca: Es neatceros.
"Tam nav jēgas," nodomāja Tenets, "tikai lai�ka kavē�ana."
-�� Nekas, viņ� laipni sacīja. Tam tie�ām nav nozīmes. Tā nu gan nebija taisnība, bet� Varbūt, ja jūs gadījumā kaut ko atcerētos, mis Bārnsa būs tik laipna un dos man ziņu?
Mēri lina piekrīto�i pamāja.
-�� Protams.
Likās, ka misis Tarantai interese par sarunu ir zudusi. Viņa bija paliekusies uz priek�u, vērda�mās ārā pa logu. Kaut kas bija piesaistījis viņas uzmanību.
Ziņkāre lika Tenetam piecelties. Istaba atra�dās mājas aizmugurē. Pa logu varēja redzēt pār�būvēto ratnīcu un garā�as. Sieviete, ģērbusies zi�los svārkos un baltā svīterī, bezmērķīgi gāja pāri piebrauktuvei uz mājas kreiso stūri, galvu no�liekusi un rokas aizlikusi aiz muguras.
-� Vai tā ir mis Linakra? Tenets jautāja Merilīnai.
-� Jā. �ķiet, ka viņa jūtas mazliet labāk.
"Pietiekami labi, lai viņu iztaujātu," cerēja
Tenets.
Viņ� no jauna pievērsās vecajai lēdijai.
-�� Labi, paldies, misis Taranta. Jūs mums ļoti palīdzējāt.
Viņa pateicīgi pasmaidīja.
-�� Vai tie�ām? Labi. Atnāciet atkal! Ir tik jau�ki, kad atnāk ciemiņi. O� Viņa uzmeta skatu Merilīnai. Par ko gan es domāju? Mēs nepie-
-�� Diem�ēl mums jāiet, misis Taranta, pa�steidzās Tenets. Nākamreiz varbūt.
Smaids pārslīdēja viņas sejai.
-Jā, nākamreiz. Es par to priecā�os. Merilīna, pavadi d�entlmeņus ārā, lūdzu!
-�� Nē, paldies, mēs zinām ceļu.
Ārpusē Lainhems nopūtās.
-� Fū-u, tur bija smacīgi, vai ne?
Tenets piekrita.
-�� Iesim paelpot svaigu gaisu.
Pie parādes durvīm viņ� apstājās, lai aizsmē�ķētu pīpi un apmainītos pāris vārdiem ar konsteblu, kas tur de�urēja, pirms doties uz terasi, kur tika atrasts Nerīnas līķis.
-�� Vai �ī ir tā taka, par kuru jūs vakar runājāt?
Aiz terases stiepās taisnstūrains mauriņ�, ko no trim pusēm ieskāva gari, labi apcirpti īves dzīv�ogi. Taka veda dzīv�ogam gar kreiso pusi un pazuda stūra atvērumā.
-�� Jā. Ziņojumā bija teikts, ka Spīda ma�īna stāvēja aiz līkuma pie izejas uz laukiem, vai ne? Viņ� ļoti viegli varēja iekļūt mājā no dārza, un neviens nebūtu viņu ievērojis.
-� Vai �eit nav dārznieka?
Lainhems sa�ķobīja seju grimasē.
-�� Ir, bet, par nelaimi, viņa nebija te vakardien. Ceturtdienās viņ� nenāk.
-� �ēl. Paskatīsimies, ja?
Viņi sāka iet pa taku. Pēc da�iem soļiem Lain�hems ierunājās:
-�� Es domāju, ka labāk būt miru�am, nekā senilam.
-� Vai mēs visi to negribētu?
-�� Es tomēr vēl joprojām domāju, ka vecā kundze varētu nogrūst vedeklu no balkona, pat ja viņa par to ir aizmirsusi. Jums jāatzīst, un tas ir skaidrs, ka viņas viena otru necieta. Man palika iespaids, ka viņai patika jaukties pa misis Tarantas guļamistabu, lai viņai spītētu. Ja tā, misis Taranta varētu nojaust, ka tas notiek tī�uprāt, kas viņu padarītu vēl daudz niknāku. Vecā lēdija ta�u nav vēl pazaudējusi visas skrūvītes, vai ne, ser? Pāris rei�u viņa izlikās pavisam �erpa. In�teresanti� Vai jūs ievērojāt to smaidu, kādu viņa veltīja mis Bārnsai, kad ieminējās, ka misis Taranta nav piemērota sieva viņas dēlam?
-� Ā, jūs arī to ievērojāt.
-Tas ir skaidrs, ka viņai patīk Merilīna Bārnsa. Nemaz nerunājot par viņas bailēm, ka ve�dekla var pārliecināt misteru Tarantu atbrīvoties no Merilīnas, vai jums ne�ķiet iespējams, ka viņa varēja domāt par iespējamām mistera Ta�ranta laulībām ar Merilīnu, ja vien ceļā nestāvētu misis Taranta? Manuprāt, tāda iespējamība viņu iepriecināja. Un, ja tā, viņai būtu vēl spēcīgāks motīvs tikt vaļā no misis Tarantas, vai tad ne?
-�� Taisnība. Lai kā arī viņam tāda doma nepatiktu, Tenets bija spiests atzīt tās ticamību.
-�� Vai jums neliekas, ka kaut kas ir starp mis�teru Tarantu un mis Bārnsu, ser?
Tenets paraustīja plecus.
-�� Kas to lai zina?
-�� Ja viņ� ir iemīlējies, tas būtu vēl spēcīgāks iemesls, vai ne? Viņ� var zvērēt, ka viņu nein�teresē sievas mīļākie, bet man grūti ticēt tam, ka viņ� tā ir varējis dzīvot gadu no gada, bez ma�zākās vēlē�anās kaut ko darīt.
-�� Nevaru te jums piekrist, Maik. Esmu sa�gatavojies vismaz pa�laik viņam ticēt.
Lainhems izskatījās skeptiski noskaņots, bet neiebilda.
-������� Kas attiecas uz mis Bārnsu� Ja viņa mīl misteru Tarantu, tas dod ari viņai papildu mo�tīvu, vai ne? Ja viņai �ķita, ka var zaudēt dar�bu� Lainhems uztvēra Teneta skatienu, un, acīmredzot atcerēdamies savu viedokli, kad viņi pēdējoreiz pārsprieda �o iespējamību, viņ� maz�liet samulsis pasmīnēja. Man gan jāatzīstas, ka vēl joprojām man nepavisam nepatīk doma, ka mis Bārnsa varētu būt vainīga. Es tikai negribu būt aizspriedumains, kā jūs vienmēr uzsverat.
�ajā pakāpē tas nav slikti. Mums noteikti netrūkst aizdomās turamo. Tenets apstājās. Viņi bija nonāku�i līdz īves dzīv�oga stūrim, un viņ� stāvēja, vērdamies apkārt. �eit bruģējums pārgāja grantētā celiņā, un taka sadalījās. Pa kreisi taka meta līkumu starp cie�i saaugu�u ko��umkrūmu dobēm un aizstiepās līdz dārza �o�gam; pa labi taka stiepās gar dzīv�ogu un pazuda vārtu virzienā. �ādā lielā dārzā bija nepiecie��ams vesels celiņu un taciņu tīklojums, jo te bija jāved liels daudzums atkritumu, darbarīku, māk�slīgo mēslu un vēl daudz kā tamlīdzīga.
Viņi nogriezās pa kreisi, da�brīd pieliecoties vai pakāpjoties malā no taciņas, lai izvairītos no pārāk gariem ro�u krūmu, akmeņozolu un citu stādījumu zariem. Kādus piecdesmit jardus tālāk grantētais celiņ� pārvērtās iemītā zemes takā, krūmi izbeidzās, un sākās �aura sudrabotu bērzu un Skotijas prie�u josla, sadaloties pa kreisi un pa labi, visapkārt dārzam veidojot vējlauzēju. Aiz kokiem bija augsta robe�sēta, un ari te abos virzienos aizveda laka, no kuras varēja nokļūt da�ādās dārza daļas.
Viņi apstājās.
-�� Liekas, ka lauks, kur Spīds novietoja ma��īnu, atrodas aiz sētas, ieteicās Lainhems. Kaut kur tuvumā jābūt vārtiem.
Vispirms viņi gāja pa labi, bet sēta turpinājās līdz pat �ogam, kas robe�ojās ar ceļu. Atnāku�i atpakaļ, viņi devās pretējā virzienā.
-Te tie ir! triumfējo�i iesaucās Lainhems.
Vārtus, līdz tiem pienāca pavisam klāt, gan�drīz nevarēja redzēt, arī tic bija no tādiem pa��iem cie�i kopā sasistiem dēļiem. Atslēgas nebi�ja, tikai aiz�aujamais.
-�� Varētu gan vēlēties, lai viņi būtu vairāk pa�rūpēju�ies par dro�ību, Lainhems rūca, atvēr�dams vārtus.
Tenets nebrīnījās, ieraugot otrā pusē taciņu. Bija skaidrs, ka jau ilgi pirms tam, kad uz āru izvirzītajā zemes mēlē lika uzcelta Haigeibla, ciematnicki iedibināja �o īsāko ceļu aiz tās. Pāris minū�u pastaiga apstiprināja, ka no robe�sētas taciņa virzījās pāri laukam uz vārtiem, kur Spīds arī būs atstājis savu ma�īnu. Pa labi vilkābeļu, kizila, lauku kļavu un savvaļas ro�u �ogs ie�skicēja aso ceļa līkumu.
-�� Nekādu problēmu, sprieda Lainhems. Viņam bija pa�am savs privāts ceļ� uz māju ik�reiz, kad viņ� vēlējās apciemot misis Tarantu. Kad mēs ar viņu vēlreiz runāsim?
-�� Visam savs laiks, mierināja Tenets. Vis�pirms es gribu izlasīt pilnu tā liecinieka ziņoju�mu, kur� redzēja viņa ma�īnu.
Tenets, rokas sabāzis kabatās, galvu noliecis, uzrautiem pleciem, apgriezās un sāka iet atpakaļ uz vārtiem. Lainhems sekoja, neteikdams ne vārda.
Pirms viņi bija sasniegu�i vārtus, Lainhems pavilcinājies pastiepa roku, lai paraustītu Tcnctu aiz piedurknes.
-� Ser, viņ� �ukstēja.
Vēl aizvien savās domās nogrimis, Tenets a�i pagriezās.
-� Kas?
Lainhems pamāja uz ciemata pusi.
Pa taciņu viņiem tuvojās sieviete, kuru viņi bi�ja iepriek� redzēju�i no vecās misis Tarantas loga.
Beidzot viņiem bus izdevība sastapt izvairīgo Dafni.
Ieraugot abus vīrie�us, Dafnes Linakras solis kļuva lēnāks. "Par to nav jābrīnās," ienāca prātā
Tenetam. Strauji aug�upkāpjo�ā izvaro�anas, laupī�anas un slepkavību statistika bija cēlonis tam, ka piecdesmit procenti sievie�u baidījās vakaros vienatnē iziet uz ielas. Un �eit, uz vien�tuļas lauku taciņas�
Viņ� bra�i pagājās uz priek�u un pacēla roku sveicienam.
Labrīt, mis Linakra, Tenets iesaucās. Kriminālizmeklē�anas inspektors Tenets no Starrendenas kriminālizmeklē�anas nodaļas. Ceru, < ka mēs jūs neizbiedējām.
Tenetam ierunājoties, viņa apstājās, bet tad atkal atsāka iet. Tenets jau bija ievērojis, ka, par spīti blīvajai ēnai uz taciņas, Dafne Linakra nē�sāja saulesbrilles. Tenets nolēma, ka iemesls tam varētu būt migrēna. Viņ� nevarēja ciest sa�runāties ar cilvēkiem, neredzot viņu acis, jo tie�i tās atklāja, ko sarunu partneris tobrīd izjuta.
Tenets pamanīja, ka Dafne Linakra valkā dār�gas drēbes: eleganti piegrieztus, baltus audekla svārkus un ballu, sare�ģīta raksta, rokām adītu kokvilnas svīteri. Diem�ēl �o skaisto drēbju īpa�nieces augums neatbilda apģērbam. Likās, ka daba bija izlikusi visu savu prasmi un izvei�cību, radot tādu fizisku pilnību kā Nerīna. Dafne bija pārāk plecīga, viņas viduklis pārāk drukns, krūtis pārāk plakanas, gurni pārāk masīvi. Tomēr viņas sejā atspoguļojās stingrs raksturs:
noteikta zoda līnija, skarba mute, apņēmīgs gal�vas pieliekums, kas viss kopā palīdzēja iz�skaidrot, kāpēc viņa ir kļuvusi tik veiksmīga darījumu lietās.
-�� Nemaz. Viņa uzsita pa uztūku�o svārku kabatu. Man izbeidzās cigaretes. Un, atklāti sakot, man vajadzēja tikt prom no mājām vismaz uz brīdi. Es necie�u justies kā ieslodzītā, kad nekā nav, ko darīt.
Tenetam patika viņas godīgums. Viņ� zināja, ka nāve uzspie� stingras konvencionālas normas un bezdarbību dzīvajiem. Vārdos neizteikta vie�no�anās, radusies aiz mīlestības un vēlē�anās remdēt bēdu nastu, bie�i attur sērojo�os tuvinie�kus pat no pa�u vienkār�āko pienākumu (kā tējas tases pagatavo�ana) veik�anas. Daudzi cilvēki par tādu uzmanību izjūt gan pateicību, gan atviegloju�mu, bet da�iem tas ir gandrīz neizturami. Tomēr tikai nedaudzi var saņemties un to atklāti atzīt.
-�� Es priecājos, ka jums �odien ir labāk. Misis Heivuda mums teica par migrēnas lēkmi. O, at�vainojiet! �is ir ser�ants Lainhems.
Viņa pamāja Lainhemam un teica:
-�� Paldies, man ir daudz labāk. Da�reiz jāguļ vairākas dienas.
-��� Mēs taisījāmies iet atpakaļ uz māju� Vai jūs jūtaties pietiekami labi, lai atbildētu uz da��iem jautājumiem?
-� Jā, protams.
Tenets atvēra vārtiņus un nostājās malā, pa�laizdams mis Linakru pa priek�u. Viņa gāja pa labi, tad kādu gabaliņu pa taku gar sētu, tad no�griezās pa kreisi. Tenets un Lainhems viens aiz otra viņai sekoja, un viņi visi drīz iznāca uz piebrauktuves pretī galvenās ēkas ziemeļu pusei, kādus septiņdesmit piecus jardus no ratnicas.
Beatrise Heivuda pa�reiz gāja pāri laukumam starp abām mājām, nesdama milzīgu papes kasti, pilnu ar drēbēm. Viņi satikās pie ratnicas dur�vīm.
Lainhems paņēma kasti.
-�� Paldies, viegli aizelsusies, sacīja misis Heivuda. Viņas vaigi bija pietvīku�i un uz pieres varēja redzēt sviedru lāses. �oreiz viņai mugurā bija bezformīga kleita, kas likās kā maiss, kaklu rotāja vairākas daudzkrāsainu pērļu virtenes un gari, nokāru�ies auskari.
-�� Grozs rādās pārsteidzo�i smags. Vēl kaut kas tirdziņam, viņa piemetināja, ielai�ot viņus mājā. Pievienojiet to pārējām, ja? Vikāram va�jag atbraukt pirms len�a tām pakaļ.
Vestibilā atradās vēl trīs tādas pa�as kastes.
-�� Vai jūs neiedzertu kafiju, inspektor? vai�cāja Datne. Es pati arī ļoti vēlētos tasīti.
-� Liels paldies, labprāt.
Nesakot ne vārda, misis Heivuda pazuda virtuv�. Misters Tarants varēja uzskatīt par pārstei�dzību to, ka Dafne bija piedāvājusi pajumti sava miru�ā līgavaiņa mātei, bet likās gan, ka viņa zināja, ko dara. Mūsdienās uzticams palīgs mā�jās ir zelta vērts un grūti atrodams. Nealgota saimniecības vadītāja ir īsts vinnests.
Dafne abus vīrie�us ieveda dzīvojamā istabā, un viņi apsēdās. �ajā rītā zīmējumi pie sienām Tenetam palika vēl mazāk, vienīgais, ar ko tie izcēlās, ar lielo daudzumu vienai istabai. Viņ� nesaprata, kā gan D�oslinam Heivudam vispār bija laimējies dabūt norīkojumu strādāt pie Linakru dēstu audzētavas kataloga.
-�� Nu, tā, kā varu jums palīdzēt? vaicāja Dafne.
-�� Tas patie�ām ir pavisam vienkār�i, uz�mundrināja Tenets. Mēs cen�amies konstruēt attēlu par ikviena mājas iedzīvotāja vakardienas gaitām. Ir tikai da�i parasti jautājumi, ko mēs gribam jums uzdot. Viņ� pavērās Lainhemā. Turpiniet!
Dafnei nevajadzēja daudz laika, lai apliecinā�tu misis Heivudas stāstīto. Viņa kā parasti bija no rīta devusies uz darbu un pēcpusdienā sāka justies slikti. Ap �etriem viņai bija skaidrs, ka sākas migrēnas lēkme, un tāpēc viņa nolēma doties mājās. Pabeigusi da�us neatliekamus dar�bus, apmēram divdesmit minūtes pāri �etriem viņa darbu atstāja un mājās ieradās pēc div�desmit minūtēm.
-� Atnākot mājās, es tūlīt devos gulēt.
Ienāca misis Heivuda ar paplāti. Tcncts ievē�roja, ka uz tās bija tikai trīs tasītes.
Dafne paskatījās uz aug�u un pasmaidīja, kad misis Heivuda viņai pasniedza kafiju. Paldies, Beatris. Viņa noglaudīja misis Heivudas roku un sacīja: Protams, ka Beatrise ir vienkār�i brīni�ķīga, kad mani piemeklē �ī lēkme. Nezinu, ko gan es iesāktu bez viņas.
Misis Heivuda pateicīgi pasmaidīja.
-�� Beatris, tu esi atnesusi tikai trīs tasītes. Vai tu pali nedzersi?
-Es�
-�� Es zinu, ka tu jau izdzēri tasīti, smaidot iebilda Dafne, bet tu ta�u vari izdzert vēl vienu.
-�� Es drīz bū�u, aizsmaku�ā balsī teica Beat�rise un izsteidzās ārā.
Tenets ar interesi bija sekojis �ai mazajai tirā�dei. Ko tā varēja nozīmēt? Vai Dafne varbūt jutās neveikli, redzot, ka misis Heivuda uzvedas kā kalpone un vēl sagaida, lai pret viņu sve�inieku klātbūtnē tā arī izturētos? Vai arī �ī pa�pār�liecinātā, spējīgā sieviete bija vairāk ievainojama, nekā izlikās, un izjuta vajadzību pēc atbalsta?
-�� Vai, ierodoties mājās, jūs kādu redzējāt? jautāja Lainhems.
Dafne sarauca pieri, tad pakratīja galvu.
-�� Nē. Un, pat ja būtu, es nespētu to atcerēties. Tajā stadijā vienīgais, par ko es spēju domāt kā ātrāk tikt vēsā, tum�ā istabā un apgulties.
-�� Un vēlāk?
Viņa atkal noraido�i pakratīja galvu.
-�� Atvainojiet, nē. Es redzu, ka jūs, ser�ant, necie�at no migrēnas. Ja tā būtu, tad zinātu, ka lēkmju laikā esi kā kurls un akls pret itin visu citu.
-�� Kad jūs uzzinājāt par savas māsas nāvi? prasīja Tenets.
Dafne sa�ķobīja seju grimasē.
-�� Kaut kad vakara gaitā. Man nav ne jausmas, kad tie�i tas bija. Es domāju, ka Beatrise vēlējās nogaidīt, kamēr pats ļaunākais lēkmes posms ir beidzies, vai ne, Bea? Bet ejot uz vannasistabu es nejau�i pavēros laukā pa logu un redzēju, ka te ir pilns ar policistiem, tā ka�
-�� Atvainojiet, ka jūs pārtraucu, iejaucās Lainhems. Bet es sapratu: jūs teicāt, ka tajā lēkmes posmā jūs esat kā kurla un neredzīga�
-�� Ā-a, teatrāli iesaucās Dafne. Liecinieks runā sev pretī. Tad savā normālajā balsī: Man �ēl jūs sarūgtināt, ser�ant, bet es domāju, ka jūs piekritīsiet ir kaut kas pavisam cits ievērot to, ka viss dārzs ir policistu pilns, vai kā�du atsevi�ķu cilvēku noteiktā laikā� Sa�gaidījusi Lainhema piekrīto�o mājienu, Dafne turpināja: Tajā reizē es pavaicāju, kas tur no�tiek. Un tad� tad viņa man izstāstīja.
Pēk�ņi Dafnes balss iedrebējās un aiz�ņau�dzās. Pirmo reizi viņa izrādīja sāpes par notiku��o.-
"Ja varētu redzēt acis," Tenets domāja.
-�� Vai jūs mīlējāt māsu, mis Linakra? viņ� vaicāja. Tenets varēja redzēt pats sevi atspo�guļojamies tum�ajos briļļu stiklos mazs sīkaļa izvelbtām acīm bālajā, izstieptajā sejas ovālā.
Dafne paraustīja plecus.
-�� Viņa bija mana māsa vienīgā dzīvā asinsradiniece. Vājuma brīdis bija pāri, un viņa atkal valdīja pār sevi. Dafne paskatījās uz misis Heivudu. Beatrise man teica par jūsu aizdo�mām, ka Nerīnas nelaimes gadījums nav nejau�ī�ba, un, atklāti sakot, tas mani no�okēja. Runājot skarbā valodā, viņas dzīves veids noveda pie tā�da iznākuma.
-��� Vai jūs domājat, ka kāds no viņas biju�a�jiem vai eso�ajiem mīļākajiem varētu būt at�bildīgs?
Atkal plecu paraustī�ana.
-�� Tā būtu skaidra atbilde, vai jūs tā nedomā�jat? Crimc passionnel un tā tālāk.
-� Vai jums ir kāds prātā?
-� Nē. Bet, manuprāt, jums nebūs tālu jāmeklē.
-�� Varbūt jūs varētu nosaukt kādus vārdus?
-�� Atvainojiet, nevaru. Diem�ēl manas māsas netīrās, sīkās dēkas mani neinteresēja. Viņa nopurināja no svārkiem iedomātu putekli, it kā mēģinot izdzēst no atmiņas Nerīnas nebeidzamo mīļāko virteni.
-�� Jūs ta�u saprotat, mis Linakra, ka lielāko daļu �āda rakstura noziegumu pastrādā kāds no ģimenes locekļ iem?
-��� Es dziļi cienu statistiku, inspektor, bet tā mēdz būt maldino�a. Ja tas jāuzskata par netie�u veidu, kā jautāt man, vai es neturu aizdomās Rolandu vai pat Deimonu, jūs esat uz neparei�zām pēdām. Un, kas attiecas uz mani� Dafne paraustīja plecus. Es neteik�u, ka mēs ar Ncrīnu bijām sirdsdraudzenes, jo tā tas nebija, bet viss, ko es varu pasacīt, ir: kādēļ pēk�ņi man bez redzama iemesla nogrūst māsu no balkona. Galu galā, ja mūsu starpā valdītu naids, es ta�u nebūtu atnākusi dzīvot uz �ejieni. Nebija tā, ka man trūktu līdzekļu, es varētu atļauties nopirkt sev māju, kur vien gribētu.
Uz to atbildes nebija.
-�� Jūs, protams, izlemsiet pa�i, bet es gribu teikt, lūk, ko� Dafne paliecās uz priek�u, bal�sij atkal ieskanoties aiz�ņaugti: Mana māte mi�ra, man piedzimstot. Nerīnai bija tikai trīs gadi, bet es vēl atceros� Visus bērnības gadus viņa man bija gan māte, gan māsa. Viņa par mani rū�pējās, uzmanīja mani, un es viņu dievināju. Māsas labā es biju gatava darīt visu. Visu. D^tne vērās prom, ārā pa logu, it kā ieskatoties pagātnē un mēģinot no jauna satvert spēcīgo, kaismīgo bērnības pieķer�anos. Tad viņa nopū�tās. Protams, viss mainījās, kad mēs uzaugām. Mūsu intereses, mūsu gaumes bija tik ļoti at�ķi�rīgas� Un es nevaru izlikties, ka nevarēju pie�ņemt to, kā viņa spēlējās ar vīrie�iem�
Uz brīdi Dafnes muti sa�ķobīja neglīta, rūgta grimase. "Kas to izsauca," domāja Tenets, "var�būt neizskatīgas vecmeitas, kura tik nelaimīgi bi�ja zaudējusi savu vienīgo pielūdzēju greizsirdī�ba, uz daiļo vecāko māsu, kurai visu mū�u to vien vajadzēja, kā pamāt ar mazo pirkstiņu, lai vīrie�i skrietu tai pakaļ?"
Un vēlreiz plecu paraustī�ana.
-�� Bet te nu mēs esam. Tās bija viņas dēkas, kas mani ne mazākā mērā neskāra. Man bija pa�ai sa�va dzīve. Man patīk darbs, tas mani apmierina, un mēs ar Beu sadzīvojam ļoti draudzīgi, vai ne, Bea?
Misis Heivuda ātri, nervozi pasmaidīja un nokrem�ļojās:
-� O, jā, tik tie�ām.
-�� Man �ēl, inspektor, sacīja Dafne. Diem��ēl jums savu slepkavu vajadzēs meklēt kaut kur citur ja tāds vispār ir.
-Jums nav nekādu citu priek�likumu?
-�� Vienīgi padoms, kuru es devu jums agrāk. Cherchez I 'liomme.
Pie durvīm Tenets pavilcinājās.
-�� Jūs tikko kā minējāt Deimonu� Viņ� vēl nav parādījies, un man ienāca prātā� Vai jums nav kāds ieteikums, kur vinu meklēt?
Dafne pakratīja galvu.
-�� Nav gan� Jūs sakāt, viņ� pat nav piezva�nījis Rolandam un pateicis, kad būs atpakaļ?
-�� Līdz �im nē.
-� Ak! Ak Dievs! Pirmo reizi viņas nosvērtī�ba bija pazudusi, un viņa pavērās Beatrisē Heivudā, kas bija nostājusies Dafnei cie�i aiz mu�guras. Tas neizskatās pēc viņa. Es ceru, ka ar zēnu viss kārtībā� Ak Kungs, man tikai nupat ienāca prātā� Jūs domājat, ka viņ� var pat vēl nezināt, ka viņa māte ir mirusi?
-� Tā izskatās, sacīja Tenets.
-� Nabaga zēns, Beatrise ierunājās. Viņas lū�pas trīcēja.
-��� Gan jau viņ� drīz parādīsies, uzmundri�no�i teica Tenets, ienīzdams nepatieso iedro��inājuma toni balsī. Bet es domāju, ka man jūs jābrīdina ja viņ� neatgriezīsies līdz vēlai pēc�pusdienai, par viņa pazu�anu tiks ziņots televīzi�jā. Bet, ja gadījumā jūs iedomājaties, kur varētu viņu meklēt, dariet man to zināmu, ja?
-� Protams.
Ārpusē Lainhems ieteicās: .
-�� Lai ko viņa ari teiktu par pagātni, starp māsām nav bijusi diez kāda pieķer�anās.
-�� Taisnība. Bet mīlestības trūkums nav tas pats, kas neap�aubāms naids. Viņa labi pierā�dīja, ka nebūtu nākusi dzīvot uz ratnīcu, ja vi�ņas ar māsu viena otru ienīstu. Un patiesi ir grūti iedomāties, kādēļ pēc visiem �iem ga�diem tie�i vakar viņa pēk�ņi nolemtu pēcpus�dienas vidū ierasties mājās, lai nogrūstu māsu no balkona.
-�� Dafne to varētu izdarīt, vai jūs tā nedomā�jat, ser?
-�� Ja viņai būtu pietiekami spēcīgs motīvs, tad jā. Bet nekas neliecina, kas starp viņām ir bijis strīds. �ķiet, ka viņām katrai bija sava dzīve, un es patie�ām neredzu, ka varētu būt noticis kaut kas neparedzēts.
-�� Ko tagad, ser?
-�� Mmm? Tenets izklaidīgi atsaucās. Viņam bija tikko kā ienākusi prātā ideja, kuru personu vēl Tenets vēlētos iztaujāt. Bet viņ� netaisījās par to minēt Lainhemam, vismaz, pirms nebūs par to padomājis mazliet ilgāk. Tas varētu būt ļoti in�teresanti.
Viņ� apmierināts pasmaidīja. Jā, patiesi, ļoti interesanti.
Tenetam bija tāda sajūta kā skolēnam, kur� kavē stundas, īpa�i patīkama pēc garas un no�gurdino�as pēcpusdienas.
Viņi ar Lainhemu apzinīgi stundām ilgi lasīja ienāku�os ziņojumus, pārbaudot atkal un atkal visas sīkākās detaļas, kurām, iespējams, būtu kā�da nozīme.
Visdaudzsolo�ākā likās informācija, ka Helo Bazeds iepriek�ējā nedēļā bija izlaists no cietu�ma. Vai varēja būt, ka �īs lietas atrisinājums ir jau iekritis Teneta rokās? Ir notiku�as vēl dī�vainākas lietas. Tcnets nekavējoties bija iedar�binājis visu pla�o informācijas iegū�anas tīklu, lai izsekotu Bazeda gaitām, it īpa�i, lai pārbaudī�tu, vai viņ� nav redzēts notikuma vietas tuvumā.
Dafnes Linakras stāsts likās patiess. Viņas sekretāre stāstīja, ka, būdama labā garastāvokli iepriek�ējā dienā, viņa ap �etriem desmit bija iesaukusi meiteni kantorī un teikusi, ka jūtoties slikti un ir nolēmusi doties mājās. Tas nebija nekas neparasts. Mis Linakrai migrēnas lēkmes uznāca reizi trijos �etros mēne�os un parasti gandrīz bez brīdinājuma. Cik viņai zināms, nebija noticis nekas tāds, kas satrauktu mis Linakru. Ne neparastas vēstules, ne telefona zvani� Telefona zvani? Mis Linakrai bija vai\
rākas telefonsarunas pēdējās pusstundas laikā, precīzi trīs darījumu sarunas un viena ar misis Heivudu.
Tenets piezvanīja Beatrisei Heivudai. Jā, viņa bija zvanījusi Dafnei ap �etriem, bet nebija par to ieminējusies, jo nedomāja, ka tas būtu svarīgi. Viņa bija izdomājusi iemeslu zvanī�anai lūgu�mu kādam nenozīmīgam pirkumam, jo, ļoti labi pazīstot Dafni, viņa bija jutusi, ka nenovēr�ami tuvojas migrēna. Bija da�ādas pazīmes, vajadzē�ja tikai prast tās laikus ievērot ādas saspriegums ap acīm, īpa�a sejas izteiksme, un viņa vēlējās uzzināt, kā Dafne jūtas. Protams, viņņi bija taisnība.
Kad Dafne bija jutusies jau pavisam slikti, tad viņa Beatrise bija centusies darīt visu, lai pierunātu Dafni tūlīt braukt mājās, kamēr vēl dro�i varēja sēsties pie stūres. Dafne bija piekri�tusi.
Vel viena lieta, ko vajadzēja noskaidrot, bija tā, ka tagad atklājās divi liecinieki, kas apstip�rināja Taranta stāstīto, ka viņ� patie�ām bija ie�radies mājās apmēram bez divdesmit minūtēm se�os iepriek�ēja pēcpusdienā. Tie pa�i liecinieki bija ievēroju�i Deimonu aizbraucam ("drā�amies tā, it kā viņam pakaļ dzītos visi elles velli", kā uzskatāmi izteicās viens no viņiem) tikai da�as minūtes agrāk.
Tas viņam atgādināja� Tenets uzmeta acis paneļa pulkstenim. Minūte pirms se�iem. Viņ� ieslēdza "Radio Kenta".
Visu dienu, kad vien tika pieminēts Deimona vārds, Tenets domās atgriezās pie nepatīkamās sarunas, kāda viņam iepriek�ējā vakarā bija ar D�ounu, un pie neredzamās barjeras, kas tik pēk�ņi bija uzradusies starp viņiem. Deimona istabā netika atrastas nekādas narkotiku pēdas, bet vēlu pēcpusdienā, ņemot vērā Deimona prombūtni un klusē�anu, Tenets negribīgi nolē�ma spert soli, no kura viņ� bija cerējis izvairīties, viņ� deva atļauju ziņojumam, ko vakarā pār�raidīja gan televīzija, gan Kentas radio. Tas ska�nēja �ādi:
"Policija, izmeklējot misis Nerinas Tarantas nāves apstākļus viņu atrada miru�u savas mā�jas dārzā Ribldcnā vakar pēcpusdienā ļoti vēlas atrast viņas dēlu, astoņpadsmit gadus veco Deimonu Tarantu. Ir iespējams, ka Deimons varētu būt devies pavadīt nakti pie draugiem un var vēl nezināt par mātes nāvi. Viņ� brauc ar sarkanu "VauxbaU" limuzīnu, reģistrācijas nu�murs BJZ 189, un ikviens, kam ir kāda informā�cija par viņa atra�anās vietu, tiek lūgts sazināties ar Starrendenas policiju pa telefonu Starrendcna 265. Atkārtoju Starrendcna� "
Tenets izslēdza radio. "Ziņojums skanēja ļoti labi," viņ� domāja. Skaidri varēja saprast, ka Deimons netiek turēts aizdomās. D�ounai ta�u nevarētu rasties iebildumi?
Lai ari kā, �obrīd viņ� nevēlējās domāt par sievas reakciju. Tā vietā viņ� priecājās par gaidā�mo sarunu, glu�i kā sieviete pēc nogurdino�as dienas jau iepriek� izbauda karstas, nesteidzīgas vannas prieku. Pavisam vienkār�i tā bija balva par izpildīto pienākumu, savu iegribu apmie�rinā�ana tikai vajadzības dēļ.
Lainhems domāja, ka tā ir laika �ķie�ana.
"Kāda jēga apciemot viņu? Pagāju�i jau dau�dzi gadi, kop� viņa tās redzēja pēdējo reizi."
Bet Tenets nespēja pretoties savai iedomai. Kur� gan varētu vēl labāk parādīt viijam miru�ās sievietes būtibu, ja ne saimniecības vadītāja, ku�ra faktiski viņu arī uzaudzināja?
Te nu viņ� bija. Tenets piebrauca stāvvietā uri izslēdza motoru.
Viņam krita acīs, ka veco ļau�u mītnes, gan privātās, gan pilsētas aprūpētās, mūsdienās pie�skaitāmas pie visstraujāk augo�ajām platībām. Līdz gadsimta beigām Lielbritānijas iedzīvotāju vecums smagi nosvērsies par labu tiem, kam pāri se�desmit. Tenetam da�reiz ie�āvās galvā doma, vai jaunākā paaudze būs spējīga nest �o kroplīgo līdzsvaru tālāk. Valdība darīja visu, kas bija tās spēkos. Tradicionālās privātklīnikas gāja mazu�mā, bet zēla sabiedriskā aprūpe un citi projekti, kas deva pensionāriem iespēju līdz pēdējam saglabāt savu neatkarību.
Varavīksnes laukums bija tam tipisks pa�raugs.
Tikai da�u minū�u attālumā no Starrendenas centra, ar visām ērtībām, vecie ļaudis varēja ie�pirkties, nodoties savām iemīļotajām nodarbēm un vispār dzīvot pilnvērtīgu un neatkarīgu dzīvi (ja veselība ļāva) ilgi pēc tam, kad viņi vairs nevarēja atļauties dārgo sabiedrisko transportu vai fantastiskos izdevumus, ko prasīja ma�īnas uzturē�ana kārtībā. �etri bloki zemu māju ar skaidri saskatāmiem numuriem (vienā noteikti dzīvoja komandante) grupējās ap bruģētu iek�ējo pagalmu, kurā atradās pievilcīgi koka soliņi, toveri ar stādāmiem dēstiem un centrā ro�u dobe.
Ignorēdams liftu, Tenets kājām uzkāpa uz piecpadsmito dzīvokli tre�ajā stāvā.
Durvis bija pla�i atvērtas.
Vai tā esi tu, Elij? jautra balss sauca, Tenetam ienākot pa durvim. Es tikko kā beidzu. Nāc un paskaties! O, izskanēja citā tonī, sie�vietei saprotot savu kļūdu. Atvainojiet, es gai�dīju kādu citu.
Tenets viņu uzreiz pazina. Pāreja no pusmū�a gadiem uz vecumu neizraisa tādas radikālas iz�maiņas kā pāreja no jaunības pusmū�ā. Pēc Teneta aprēķiniem, viņai vajadzēja būt pāri as�toņdesmit, bet gadi bija to saudzēju�i. �ī sieviete nebija nedz augumā maza, nedz korpulenta, un, kaut ari grumbas sejā bija pavairoju�ās un brūnie mati kļuvusi sirmi, viņa joprojām turējās stalti, viņas acis bija modras un saprātīgas. Sieviete nēsāja puķainu kokvilnas kleitu un baltu priek��autu. Tcnets domās redzēja no�ēlojamo, apmul�su�o Lavīnijas Tarantas tēlu un saprata, kāpēc Beatrisei Heivudai doma par �o sievieti likās tik nomierino�a.
-� Misis Glāsa? Tenets apstājās uz sliek�ņa, izņē�ma savu identifikācijas apliecību un stādījās priek�ā.
Viņas sveicino�ais smaids izdzisa.
-Ak!
Sieviete paņēma apliecību un salīdzināja fo�togrāfiju tajā ar īstenību, tad noņēma priek�autu un sacīja:
-�� Labāk iesim iek�ā. Tas ir sakarā ar Ncrīnu, vai ne?
-�� Diem�ēl jā.
-�� Es par to dzirdēju pa radio.
Viņa pavirzījās nost, un Tenets iegāja mazā, sārti mēbelētā istabā, kur viņa uzmanību uzreiz piesaistīja apaļ� galds pie loga. Uz tā stāvēja veselas trīs brīni�ķīgi garnētas kāzu tortes kārtas, mazākā no kurām vēl atradās uz grozāmā garnējamā galda, kas bija Tcnetam pazīstams no Brid�itas mēģinājumiem apgūt garnē�anas iemaņas. Zem galda bija rūpīgi palikts palags aizsardzībai, trauki ar krēmu un citu garnējumu paliekām, veidnltes un trauciņi.
Teneta lūpas savilkās apbrīnā, un viņ� piegāja tuvāk. Aug�ējā kārta bija garnēta ar miniatūrām futbolbumbām, kas mainījās ar ziedu pu�ķiem.
-�� Vai to paveicāt jūs?
Misis Glāsa ar lepnumu pamāja.
-�� Man patīk ar kaut ko nodarboties.
-� Tā ir brīni�ķīga! īsts mākslas darbs.
-��� Tā domāta manas draudzenes mazmeitai, kas sestdien precas. Sieviete pasmīnēja. Kā jau jūs sapratīsit, viņa ir puķu pārdevēja un viņ�
futbolists. Es darbojos �eit, jo man vajadzīga telpa, kad garnēju, bet virtuve ir tik mazītiņa, un, ja neuzmanās, var sapīties pats aiz savām kājām. Bet es nedrīkstu rūkt. �ī vieta man ir kā radīta.
-�� Es nekad iepriek� neesmu bijis �ajās mājās.
Mēģinādama pēc iespējas ilgāk novilcināt
sarunu par Nerīnu, misis Glāsa pieķērās iespējai izrādīt Tenetam vienīgo guļamistabu, mazo virtuvīti un izmēros vēl mazāko vannasistabu. Kat�rā istabā bija trauksmes zvans, kas nepiecie�a�mības gadījumā izsauktu palīdzību, un koman�dante vakaros un no rītiem apstaigāja savus ap�rūpējamos, lai pārliecinātos, ka viss kārtībā.
-�� Manā vecumā tas dod brīni�ķu dro�ības sa�jūtu.
Tagad viņi bija apsēdu�ies, gaisotne atslābusi, un misis Glāsa nepiespiesti pļāpāja.
-� Vai jūs vienmēr esat dzīvojusi �ajā apkārtnē?
Neuzbāzīgi Tenets vadīja veco lēdiju cauri
gadiem no nabadzīgas bērnības ("Es vienmēr tie�cos iegūt izglītību, tagad es noteikti būtu gājusi universitātē") līdz mājkalpotājas gaitu uzsāk��anai �etrpadsmit gadu vecumā, agrām laulībām un atraitnībai kara gados, līdz nozīmē�anai par saimniecības vadītāju pie Linakriem.
�eit viņas acīs parādījās raizes, un viņa sāka svārstīties. "Ja tik es spētu palīdzēt uzturēt dzīvu atmiņu plūdumu," domāja Tenets.
-�� Vai jūs neapprecējāties vēlreiz? viņ� vai�cāja.
-�� Nē. Es biju pieradusi būt neatkarīga� Klausieties, inspektor, man bija patīkami pa�pļāpāt, un tas palīdzēja atslābināties. Es no�vērtēju jūsu pūles; daudzi, par to esmu pārlie�cināta, nemaz neuzklausītu manu stāstu, bet tūlīt uzdotu savus jautājumus un prom būtu� Es tikai gribēju teikt: ja jūs vēlaties runāt par Nerīnu, es tagad esmu gatava. Un viņa noba��ījusies pasmaidīja.
Tenets jutās aizkustināts. Tā bija uzticē�anās. Es ticu, ka jūs mani pārāk nesatrauksiet.
-�� Paldies, viņ� pateicās. Es augstu vērtēju jūsu atklātību.
Sieviete tagad smaidīja nedaudz dro�āk.
-�� Godīgi sakot, es nepavisam nesaprotu, kā�pēc jūs gribat runāt ar mani, es tik ilgi neesmu Nerīnu redzējusi. Dafne mani apciemo regulāri kā pulkstenis reizi mēnesī.
-�� Vai patiesi? Tenets pats nesaprata, kādēļ jutās izbrīnījies. Misis Glāsa galu galā varēja būt Dafnei mātes vietā.
-� Es sapratu, ka māsas bērnībā bija ļoti tuvas.
Misis Glāsas acis iespīdējās atmiņās.
-�� Tik tie�ām viņas bija ļoti tuvas. Ne�ķira�mas. Nerīna bija dievinājusi māti, un misis Linakra vienmēr tā rosījās ap viņu� Arī Nerinas tēvs, kur� būtu darījis nezin ko, lai tikai ieprie�cinātu misis Linakru, un vēlāk, pēc viņas nāves, es īsti nesapratu, vai tikai viņ� neizlikās, cik ļoli mīl Nerīnu, lai izpatiktu sievai.
-�� Vai jūs gribat teikt, ka pēc sievas nāves viņ� vairs par Nerīnu neinteresējās?
-��� Tas tiesa. Neinteresējās, ja tā var teikt, ne par vienu no viņām. Faktiski viņ� vispār negribē�ja Dafni ne redzēt, vainoja viņu mātes nāvē, kā man liekas. Viņ� bija dievinājis misis Linakru, un viņas nāve vīram bija briesmīgs trieciens.
-�� Kā Nerīna reaģēja?
Misis Glāsa saviebās.
-�� Viņa bija tik no�ēlojama. Sākumā mēdza vi�sur sekot tēvam kā mazs sunītis, bet viņ� nelikās par viņu ne zinis, līdz beidzot Nerīna saprata. Viņai bija jāpārdzīvo ļoti grūti laiki jūs varat iedomāties, kā viņa jutās, zaudējusi māti un, patiesību sakot, uzreiz arī tēvu. Nabaga mazais nieciņ�, es vienu laiku tik tie�ām par viņu uz�traucos. Knapi varēju piespiest viņu ko ieēst vai par kaut ko ieinteresēties viņa tikai gulēja uz grīdas, sūkādama īk�ķi, vērdamās kaut kur gai�sā. ..
-�� Viņai vismaz bijāt jūs. Katrā ziņā Ncrīnas dzīvē bija kāda nepārtrauktība.
-�� Liekas gan. Nelaime tā, ka man vajadzēja saimniekot tajā lielajā mājā, un es nespēju pie�vērst viņai tik daudz laika un uzmanības, cik bū�tu bijis vajadzīgs� Misters Linakrs, protams, pieņēma mazulim auklīti, bet zīdaiņi prasa daudz darba, un auklītei nebija laika Nerīnai. Un man ari �ķiet, ka tā jaunā meitene īsti nesaprata, kas ar Nerīnu notiek. Viņai bija laba sirds, bet visai gudra viņa vis nelikās� Pēc kāda laika Nerīna sāka pievērst uzmanību bērnam, un drīz viņas ne ar uguni nevarēja iz�ķirt. Nerīna visu laiku pava�dīja kopā ar bērnu, rotaļājās ar viņu, vizināja ratiņos, sarīkoja �ausmīgas scēnas, ja kādreiz vi�ņas tika iz�ķirtas�
Es atceros kad sākās skola, kad pienāca pirmā skolas diena, Nerīna neticēja, ka Dafni ne�var ņemt līdzi uz skolu. Kas tās bija par �aus�mām! Es patie�ām domāju, ka viņa kliegs tik il�gi, kamēr viņu piemeklēs lēkme! Bija jāizsauc ārsts, lai iedotu Neiinai kaut ko nomierino�u. Katru ritu viss sākās no gala, līdz beigās viņas tēvam bija diezgan; viņ� uzskatīja, ka tā ir drīzāk lī�a skandalē�ana un draudēja Nerīnu aizsūtīt uz internātskolu, tad viņa Dafni vispār neredzē�ot� Nu, tas palīdzēja, un meitene padevās. Bet es nekad nevarē�u aizmirst viņas sejas izteiksmi kairu rītu, aizejot uz skolu. Viņa izskatījās kā pazudusi un tik samulsusi, it kā nespētu saprast, kādēļ to sūta projām. Man patie�ām liekas, ka Nerīna domāja, ka viņu par kaut ko soda, un nevarēja saprast, par ko.
-�� Vai situācija neuzlabojās, kad arī Dafne sā�ka iet skolā?
-�� Protams, zināmā mērā jā. Bet Nerīna vienmēr ienīda skolu. Turpretī Dafne bija pavisam cita rak�stura. Viņai ārkārtīgi patika skola, tur viņa jutās kā pīle ūdenī. Manuprāt, Dafnei bija garlaicīgi un vientuļi pēc tam, kad Nerīna sāka iet skolā, un viņa nevarēja vien sagaidīt, kad pati varēs sākt mācīties.
-�� Kā, jūsuprāt, �ie pārdzīvojumi ietekmēja Nerīnu?
Misis Glāsa apklusa, saraukusi uzacis domā�jot. Tad nopūtās.
-��� Manuprāt, �ie pārdzīvojumi padarīja viņu ļoti egocentrisku. It kā vienīgais, kam būtu no�zīme, sekot galvenajai personai. Tomēr tā nebi�ja viņas vaina. Sākumā Nerīna tāda nebija. Pirms Dafnes piedzim�anas viņa bija pati mīļākā, sau�lainākā meitenīte, kādu vien var iedomāties. Tas bija tik briesmīgi. Ak Kungs! Man nepatīk tā ru�nāt par viņu, kad� viņas vairs nav, lai varētu se�vi aizstāvēt, vai ne?
-�� Es saprotu. Vai jūs jutīsities labāk, ja es teik�u, ka viss jūsu stāstītais ir man nenovērtēja�mi nozīmīgs? Lai saprastu, kādēļ viņa nomira, man patie�ām vajag uzzināt, kāds cilvēks viņa bija�
-�� Vai tā ir taisnība, ko viņi saka? Ka Nerīna varētu būt� ka tā bija�
-�� Ka kāds varētu būt viņu nogalinājis, vai to jūs gribat zināt? Diem�ēl tas ir ļoti iespējams. Visi, liekas, esam pārliecināti, ka viņa nebija tas cilvēks, kas varētu izdarīt pa�nāvību, un no jūsu tikko sacītā�
-� O, es piekrītu, kaismīgi iejaucās misis Glāsa. Nerīna nekad neizdarītu pa�nāvību. Nekad.
-�� Un ir tikpat neiespējami, ka tas varētu būt nelaimes gadījums. Redziet, viņa nokrita no balkona, un margas ir pārāk augstas� Pilnībā mēs vēl neesam tādu varbūtību izslēgu�i, bet�
Misis Glāsa pamāja.
-Skaidrs. Ak Dievs! Bet�
-Kas?
-�� Nu� viņa runāja lēni, apdomādamās. Es domāju, ka Nerīnas problēma bija tā, ka viņa bija tik� aizņemta pati ar sevi, ka nespēja do�māt par citu cilvēku jūtām vai sākt tos saprast. Viņa negribēja nevienu saprast. Tai ziņā Nerina bija tik� nejūtīga. Es atceros, kad viņas abas ar Dafni bija pusaud�a vecumā� Nerina bija skais�ta meitene, patie�ām neparasti daiļa, turpretī Dafne� Nu, es domāju, ka jūs esat ar viņu ti�cies, vai ne? Man patīk Dafne, bet viņa neiz�skatās pēc kinoaktrises, vai nav tā? Nerīnai mē�dza būt bariem draugu, kuri plēsās viens ar otru par tiesībām iziet ar Nerīnu, bet Dafni vienmēr ignorēja, pagāja garām, it kā viņa būtu neredza�ma. Un likās, ka Nerina nesaprot, kā jūtas Dafne. Es, goda vārds, nedomāju, ka viņas galvā jelkad būtu radusies tāda doma.
-� Kā izturējās Dafne?
Misis Glāsa paraustīja plecus.
-�� Likās, ka viņa to pieņem. Bet es nevarēju nejust �ēlumu pret viņu, it sevi�ķi, kad viņas lī�gavainis gāja bojā tajā autokatastrofā. Tā bija īs�ta traģēdija. Viņ� bija pirmais vīrietis, kur� par Dafni ieinteresējās, un viņa bija kā septītajās debesis kop� pa�as pirmās dienas, kad abi sāka iet kopā.
-� Kas notika?
-�� Ak, tas bija briesmīgi. Pat tagad, pēc visiem ilgajiem gadiem, mani �is atmiņas satrauc.
Viņa nepārspīlēja. Atmiņas aizplīvuroja acis, saasināja sejas līnijas. Izklaidīgi vecā sieviete no kleitas kabatas izņēma kabatlakatiņu un sāka to plūkāt aiz viena stūra īsas, nervozas kustības, kas kā spogulī pavisam skaidri parādīja gan vi�ņas sāpes, gan cen�anos tās kontrolēt.
Tenets nesacīja nekā, tikai gaidīja.
-�� Dafne satikās ar viņu darbā. Viņ� bija nosū�tīts uzzīmēt vāku pavasara katalogam. Viņ� bija mākslinieks� Dafne neko nestāstīja, bet es no�jautu, ka kaut kas gatavojas. Viņa bija� pārvēr�tusies. Starojo�a. Sievietes acis pievērsās kāzu tortei. Kā līgava. Viņas seja saviebās. Ma�nuprāt, ne Nerīna, ne viņas tēvs neko pat neie�vēroja. Pēc da�iem mēne�iem viņi saderinājās. Kad Dafne to pateica tēvam, izraisījās briesmīga ķilda. Es arī tur biju. Dafne nojauta, ka būs ne�patik�anas, un lūdza, lai morālam atbalstam es būtu klāt. Tad es �ai ģimenē biju nodzīvojusi divdesmit piecus gadus, un liekas, ka Dafne mani uzskatīja par vienu no ģimenes. Tēvs bija vai traks aiz niknuma. Sauca D�oslinu par sīko laimes meklētāju. Dafne tā noskaitās� Es ne�atceros, ka iepriek� viņa kādreiz būtu no�stājusies pret tēvu, bet tajā reizē tas tā notika.
Manuprāt, viņi pat bija aizmirsu�i to, ka ari es esmu klāt.
"Atklāti sakot, tēvs, man vienalga, ko tu do�mā. Tu nekad ne mazākā mērā neesi interesējies par manu labklājību, un man nav ne mazākās vēlē�anās atļaut tev kaut kā iespaidot tādu sva�rīgu lēmumu."
"Nekad neesmu interesējies par tavu lab�klājību! Es tevi pabaroju, apģērbu, skoloju�"
"Mīlēji mani? Ā, es redzu, tu nespēj atbildēt. Jā, tu mani esi materiāli uzturējis, tas tev bija jā�dara. Bet D�oslins ir pirmais cilvēks, kur� mani mīl manis dēļ, un nekas, es vēlreiz saku, nekas nepiespiedīs mani no viņa atteikties."
"Mīl tevi pa�u? Dafne, es negribu būt ne�laipns, bet vai tu nesaproti, ka viņ� ir māksli�nieks? Un tātad daiļuma mīlētājs? Man nepatīk to sacīt, bet tev tikai jāpaskatās spogulī, lai redzētu, ka tu sevi maldini."
"Es uz to neklausī�os! Es tev teicu, ka man vienalga, ko tu saki un ko tu domā. Es viņu precē�u, un tas ir viss."
"Viņ� sao� naudu, lūk, kur tā nelaime. Varbūt viņ� par tevi tā neinteresētos, ja nedomātu, ka tu mantosi uzņēmumu, kad manis vairs nebūs."
"Tēvs, tev ir piecdesmit divi gadi, un tu esi pie labas veselības�"
"Tagad varbūt jā. Bet skatoties nākotnē�"
"Kur� gan mūsu vecuma interesejas par nā�kotni?"
�"Es tev pateik�u, kas. Mākslinieki. Māksli�niekus interesē tikai viens: iespēja brīvi gleznot. Un, ja nākotni ir iespējams iespaidot, lai sevi nodro�inātu ar �o brīvību, tad, tici man, viņi tie�ām ir ļoti ieinteresēti."
"Tava nelaime ir tā, tēvs, ka dēstu audzētava tik ilgi ir bijusi tava dzīve, ka tu esi aizmirsis, kā ir, kad tu mīli kādu."
"Ak, nē, Dafne. Tu esi tā, kas to aizmirsusi. Es pazaudēju cilvēku, kuru mīlēju, un tā vietā dabūju tevi."
Misis Glāsa pa�ūpoja galvu.
-�� Tiklīdz �ie vārdi bija izteikti, viņ� saprata, ka ir aizgājis par tālu. Es nekad neaizmirsī�u Dafnes seju. Viņa stingi, acis nenovērsusi, ska�tījās tēvā tik ilgi, un, likās, tas līdzinājās mū�ī�bai, tad sacīja: "Manuprāt, tu tagad pierādīji tie�i to, ko es teicu, tēvs, vai ne?" Un viņa pagriezās un izgāja.
-� Bet, ja viņi nesatika, kādēļ gan Dafne vispār sāka strādāt stādu audzētavā? Viņa ta�u ir spējī�ga sieviete un viegli atrastu darbu kur citur.
-� O, nepārprotiet mani! Pirms �ī tra�a viņi sa�tika pavisam labi. Viņi dzīvoja vienā mājā, strā�dāja vienā darbā un vienmēr bija laipni viens pret otru. Pat pārāk man bija reizēm jādomā.
Lieta tā, ka audzētava bija visa mistera Linakra dzīve. Pēc sievas nāves viņ� tur pavadīja visu laiku un izveidoja to par patie�ām veiksmīgu uz�ņēmumu. Viņiem bija starptautiskā atzinība� Un es esmu pārliecināts, ka cēlonis, kāpēc viņ� atbalstīja Dafni, lai viņa studētu darījumu lietas un vēlāk strādātu pie viņa, bija tas, ka viņ� gribē�ja, lai pēc nāves Dafne pārņemtu dēstu audzē�tavu savās rokās. Redziet, nebija jau neviena ci�ta. Bija pilnīgi skaidrs, ka no Nerīnas nemū�am neiznāks darījumu cilvēks. Manuprāt, misters Linakrs bija cerējis, ka Dafne apprecēsies ar kā�du, kas viņai palīdzētu vadīt uzņēmumu.
-�� Kā reaģēja Nerīna, kad uzzināja par Dafnes saderinā�anos?
-��� Viņa pasmīnēja un sacīja: "Labi, mazulīt. Izskatās, ka tu mani esi apsteigusi ceļā pie al�tāra." Tad Nerīna jau vairākus mēne�us drau�dzējās ar misteru Rolandu, un zinu to, ka viņ� dedzīgi vēlējās, lai Nerīna ar viņu apprecētos. Bet tajā laikā vēl viņi nebija saderināju�ies. Ma�nuprāt, Nerīna priecājās par to, ka jauki pavada laiku.
-�� Kas tad notika pēc ķildas, kad Dafne patei�ca, ka precēsies? Tenets ar tādu interesi gaidīja stāsta turpinājumu, it kā būtu "ziepju operu" cienītājs, kur� nepacietībā deg noskatīties jauno ikdienas devu. "At�ķirība tikai tāda," viņ� sev at�gādināja, "ka �ī ir īsta dzīve un ar �iem cil�vēkiem Nerīna ir dzīvojusi." Misis Glāsa pa�raustīja plecus.
-�� Likās, ka viss pieklust un nomierinās. Mis�ters Linakrs vairs neiebilda manuprāt, viņ� saprata, ka tas tik un tā būtu veltīgi. Pēc da�iem mēne�iem Dafne tik tikko nenomira no plīsu�as aklās zarnas un se�as nedēļas nogulēja slimnīcā. Tad, vakarā pirms viņas iznāk�anas no slimnī�cas�
Sieviete vilcinājās, pirkstiem atkal plucinot kabatlakatiņa stūri. Tenets ievēroja, ka tas jau ir sadriskāts.
-Jā?
-�� Bija marts, tai vakarā pūta brāzmains vēj� un lielām �altīm lija lietus. Kriminālizmeklētājs vēlāk teica, ka laika apstākļiem arī ir bijusi nozīme nelaimes gadījumā� Misters Rolands tovakar bija mājās. Viņ� tikai pirms da�ām die�nām bija atgriezies no Austrālijas, kur pavadīja visu laiku, sākot ar Ziemassvētkiem. Bija no�mirusi vina tante, atstādama viņam visu savu naudu, un misteram Rolandam vajadzēja braukt nokārtot īpa�uma lietas ar advokātiem. Tā biju es, kas viņu ielaida, un pusstundu vēlāk Nerīna kopā ar viņu ienāca virtuvē, kur es gatavoju pus�dienas. Viņā jautās kāds� mirdzums, ko es vēl nekad nebiju redzējusi. "Ā, te tu esi, misis D�ī," viņa sacīja, "man ir tev jaunums." Un viņa iz�stiepa labo roku. "Kā tev patīk mans gredzens?" viņa vaicāja. Tik lielu dimantu es vēl nekad savā mū�ā nebiju redzējusi. Misters Rolands smaidīja un izskatījās ļoti laimīgs. "Tas ir manas vecmā�muļas gredzens," viņ� paskaidroja. Es nevarēju nepriecāties par viņu, lai gan jāatzīstas man �ķita, ka viņam neklāsies viegli ar tādu sievu kā Nerīna. "Misis D�ī, uznes no pagraba pudeli �ampanie�a un ienes to viesistabā! Mums ir svēt�ki. Tēvs ir sajūsmā."
Es nevarēju neatcerēties, kā tika uzņemta ziņa par nabaga Dafnes saderinā�anos, un priecājos, ka viņas te nav, lai redzētu at�ķirību, bet es iz�darīju, kā man teica, un mēs uzdzērām tostu, kad pie durvīm pieklauvēja. Tas bija D�oslins, nes�dams milzīgu ziedu pu�ķi Dafnes pārnāk�anai no slimnīcas. Mana pirmā doma bija ak Kungs, cik neveikla situācija, bet es nevarēju aizcirst durvis viņam deguna priek�ā, un bija par daudz vējains, lai tās atstātu vaļā, tā es viņu ieaicināju iek�ā un pa�laik taisījos apjautāties, vai viņ� vēlas, lai es ieliktu ziedus ūdenī, kad gaitenī ienāca Nerīna. "Kas tur atnācis, misis D�ī?" viņa vaicāja. "O, D�oslins! Nāc iek�ā un izdzer glāzi �ampanie�a! Mēs ar Rolandu svinam saderinā��anos." Un viņa izstiepa roku, lai parādītu gre�dzenu.
Tie�i tad misters Linakrs un misters Rolands viesistabā sāka smieties, un D�oslins� Man liekas, viņam negribot nāca prātā tas, kā iz�turējās pret viņu un Dafni, kad abi saderinājās� Viņ� nobāla un izmocīja: "Paldies, ne. Es nevē�los uzbāzties." D�oslins iegrūda ziedus man rokās un izskrēja. Nerīna tikai paraustīja plecus, sarauca uzacis un iegāja atpakaļ viesistabā. Pār�simts jardu tālāk uz ceļa D�oslina ma�īna pa�slīdēja, viņ� zaudēja kontroli pār to, un ma�īna ietriecās kokā. Viņ� uz vietas bija miris.
-� Un Dafne?
Misis Glāsa pa�ūpoja galvu.
-�� Dafne nekad tā īsti netika tam pāri. Pēc kā�da laika viņa gan saņēmās, bet tas bija ļoti grūti. Tikko kā sākusi atveseļoties, viņai bija jāpārdzī�vo D�oslina nāve, ziņa par Nerīnas saderinā��anos un tēva acīmredzamais prieks par to, ka Rolands kļūs viņa znots, tad vēl visa gata�vo�anās kāzām� Tas vienkār�i bija pārāk daudz.
-�� Vai Nerīna nedomāja atlikt kāzas?
-��� Manuprāt, tāda doma viņai pat neienāca prātā. Es jums jau teicu, ka viņa bija pilnīgi ne�jūtīga pret citiem cilvēkiem.
-�� Kad jūs to sacījāt iepriek�� Vai jūs gribējāt teikt, ka, jūsuprāt, �ī nejūtība varētu izraisīt viņas nāvi ka viņa varbūt ir kādu tik dziļi aizvainojusi, ka viņ� vai viņa tiek novesti līdz slepkavībai?
Misis Glāsa savilka plecus.
-�� Kā es to lai zinu? Es teicu, ka Nerinu nees�mu gadiem redzējusi. Bet nedomāju, ka viņa bū�tu daudz izmainījusies.
-�� Un kā Dafne vai, jūsuprāt, viņa ir piede�vusi māsai, ka tā rīkoja kāzas tik drīz pēc D�oslina nāves?
Misis Glāsa nopūtās.
-��� Ai, jā. Es domāju, ka Dafne nekad nebija aizmirsusi tos agrās bērnības gadus, kad Nerīnai viņa tik daudz nozīmēja. Jums varbūt ir grūti sa�prast, bet iekarot Nerīnas pilnīgu uzmanību bija kā� kā� kā kad saule spīdētu tikai un vienīgi tev. �o sajūtu ir grūti aprakstīt vārdiem, un es ne ar vienu citu to neesmu piedzīvojusi. Viņa lika tev justies tā, it kā tajā brīdī tu būtu visievēro�jamākā persona uz zemes, un, pat zinot Nerīnas trūkumus, �ī izjūta lika tev� kaut kā sevi viņai piesaistīt. Vecā sieviete pakratīja galvu. Es to nepateicu labi, bet galvenais ir tas, ka Dafne ne�kad neaizmirsa, cik daudz Nerīnai nozīmēja, kad viņas bija mazas meitenes. Un pēc mistera Linakra nāves Nerīna, protams, bija vienīgais Dafnes tuvinieks. Tādēļ ari, tādai iespējai ro�doties, Dafne nepalaida garām izdevību un pārgāja dzīvot uz veco ratnīcu.
-��� Man neradās iespaids, ka viņa dziļi pār�dzīvotu Nerīnas nāvi.
-�� Nē, es nedomāju, ka viņa to īpa�i pārdzīvo�tu. Jau gadiem ilgi viņas vairs nebija tuvas. Bet lai tas jūs nemaldina! Viņa pārdzīvo pati par se�vi, savā veidā, viņa vienmēr ir slēpusi savas pa�tiesās izjūtas.
Uz kāpnēm atskanēja soļu troksnis, tad pie durvīm pieklauvēja.
-� Jū hū, Barbara! Tā esmu es.
Misis Glāsa stīvi piecēlās, pirmo reizi nodo�dot savu lielo vecumu.
-� Tā būs draudzene, kuru es gaidīju. Tā, kuras mazmeitiņa precas.
Elija bija sīka, putnam līdzīga sieviete ne�mierīga un dedzīga. Viņa ienāca strauji, atvai�nodamās par aizkavē�anos, izbrīnā sarauca uz�acis, ieraugot Tenetu, un beigās, �ivinot par kū�ku, aizvilka viņu vēlreiz to apbrīnot.
Beidzot Tenetam radās izdevība atvainoties, pateikties misis Glāsai un doties prom. Viņ� lē�nām kāpa lejā pa kāpnēm, pārdomājot visu, ko bija uzzinājis. Viņ� bi ja priecīgs, ka atbrauca. Pirmo reizi Tenets sāka just patiesu līdzjūtību pret Nerīnu, "vismīļāko, vissaulaināko mazo meitenīti, kādu vien var iedomāties", kuras prieka pilnā un nodro�inātā dzīve vienā naktī pārvērtās par posta�u, kur trūkst siltuma un mī�lestības. Vai gan bija jābrīnās, ka viņa visu savu atliku�o dzīvi meklēja �os aizmirstības miglā tīlos priekus, �audīdamās no viena mīļākā pie otra nemierīga un neapmierināta. Un pārāk akla, lai redzētu, ka jau no pa�a sākuma tie ir biju�i pa�visam blakus.
Tajā vakarā, braucot mājās, Tenets nevarēja neatcerēties, kā viņ� iepriek�ējā dienā bija juties mierā ar visu pasauli.
�ovakar bija pavisam citādi.
Vispirms, viņ� jutās noguris. Diena pagāja drud�ainā darbā, kas prasīja nopietnu un neat�slābsto�u koncentrē�anos. Bija tik�anās ar dau�dziem jauniem cilvēkiem, daudz iespaidu un īpatna neatliekamības sajūta, raksturīga katra slepkavības gadījuma izmeklē�anas sākumā. Tas tiesa, ka viss bija ritējis gludi, bet �obrīd viņam nebija ne jausmas, kas varētu būt slepkava. Kā viņ� pats agrāk izteicās aizdomās turamo netrūka.
Viņam sāpēja mugura. Savas ma�īnas no�slēgtībā Tenets atļāvās ievaidēties, mēģinādams ieņemt mazliet ērtāku stāvokli. Viņ� bija savai�nojis muguru pavisam divas reizes. Pirmo reizi tas notika, kad viņ� muļķīgi mēģināja ma�īnas bagā�niekā iecelt zāles pļāvēju, un otro reizi nē, viņam nepavisam nepatika atcerēties �o gadījumu, ja vien bija iespējams no tā izvairīties. Pavadot tikko kā arestēto aizdomās turēto no�ziedznieku uz policijas iecirkni, viņ� bija no�liecies atvērt ma�īnas durvis un vairs nevarēja atliekties. Aizdomās turētais un Lainhems, abi palīdzēja Tenetam iesēsties ma�īnas aizmugurējā sēdeklī. Un, kas attiecas uz viņu iera�anos poli�cijas iecirknī� Tas bija viens no pazemojo�āka�jiem piedzīvojumiem Teneta dzīvē.
Tre�kārt� Te, protams, bija meklējams ie�mesls visai viņa depresijai. Tre�kārt, bija D�ounas un viņa intere�u sadursmes, kas draudēja sagraut abu laulību. Nebija jēgas atcerēties to, ka viņ�, pirmkārt, nekādā gadījumā nevēlējās D�ounas atgrie�anos darbā, vai ari atgādināt sev, ka no tās pa�as reizes, kad sieva bija viņam paziņo�jusi, ka vēlas mācīties, lai strādātu ar mazgadīga�jiem noziedzniekiem, viņ� Tenets bija paredzējis tie�i �ādas grūtības. Fakts bija tāds, ka tā vai cita iemesla dēļ (pirmkārt jau aiz bailēm zaudēt sievu, ja pretosies viņas vēlmei) Tenets bija padevies un līdz pat pagāju�ajam vakaram viņam vajadzēja atzīt, ka viss ir veicies pietieka�mi gludi. Bija radu�ās grūtības, tas tiesa, bet saprātīga izrunā�anās un apņēmība tās pārvarēt vienmēr uzvarēja. Bet tagad�
Viņ�, protams, saprata D�ounu. Te viņa bija ar savu pirmo likumpārkāpēju, kuru viņai bija visas ceribas ievadīt atpakaļ godīgā dzīvē. Tad atgadās kaut kas tāds, nelaime, kas nāk pavisam nesaukta, un ne viņa dēļ visa trauslā būve sa�brūk, saārdot mēne�iem ilgo, nepārtraukto pūļu rezultātus.
Aizmirsdams neseno optimismu, Tenets se�vi sagatavoja tam, ka D�ouna būs neapmie�rināta ar ziņojumu televīzijā. Tas ir pilnīgi da�biski, viņam ar to jāsamierinās. Ar laiku tas pāries.
"Kāda gan man bija izvēle?" viņ� sev jautāja.
Tu varēji to aizkavēt vēl uz 24 stundām.
Nē! viņ� skaļi teica, priecīgs, ka ma�īnā ir viens.
"Paskaties uz apstākļiem," Tenets tiepās. "Sieviete ir mirusi. Viņas dēls ir nosacīti sodīts. Viņ� nav atrodams kop� pa�as slepkavības, un, neskatoties uz visiem policijas mēģinājumiem viņu atrast, pat dienu vēlāk no viņa nav ziņu�"
Nē, viņam citas izvēles nebija.
Apgāzis savu velosipēdu otrādi uz piebrau�camā ceļa, Bens laboja tā cauro riepu. Tenets uz�manīgi piebrauca ma�īnu blakus un pāris mi�nūtes pļāpāja ar dēlu. "Novilcinā�anas taktika," viņ� skumīgi nodomāja, ieiedams mājā. Kas gan kādreiz varēja paredzēt, ka pienāks diena, kad viņ� baidīsies tikties ar sievu?
Virtuve bija tuk�a, bet dzīvojamā istabā uz grīdas sēdēja Brid�ita, un visapkārt viņai bija atvērti skolas �urnāli. No viena viņa kaut ko iz�grieza, sasprindzinājumā izbāzusi mēles galiņu starp zobiem.
-�� Sveiks, viņa smaidot sveicināja. Es iz�grie�u receptes "Kentas Ziņnesim". Un es vi�ņiem uzrakstīju vēstuli. Vai tu nevarēsi pēc va�kariņām tajā ieskatīties, lai redzētu, vai viss ir, kā nākas?
-Jā, noteikti. Ē-e, kur ir māte?
-� Aug�ā, darbistabā.
Tā augstos toņos viņi pa jokam dēvēja kurpju kastei līdzīgo ceturto guļamistabu, kurā abi gan Tenets, gan D�ouna vajadzības gadījumā pa vakariem strādāja.
-�� Viņa gatavo rītdienai ziņojumu, Brid�ita vilcinājās, sastingu�ām �ķērēm rokās. Es nezinu, kas noticis, bet viņa ir ļoti drūmā garastāvoklī.
Tenets novaibstījās. Es labāk ie�u un palū�ko�os.
-�� Tavas vakariņas ir plīti, viņam izejot no istabas, sauca Brid�ita.
-�� Paldies.
Bet jau doma vien par ēdienu lika Teneta kuņģim sagriezties, gausiem soļiem kāpjot aug�ā pa kāpnēm. Uzkāpis viņ� brītiņu pastāvēja un tad, neļaudams sev vairāk kavēties, atvēra darb�istabas durvis un noteica "Sveika, mīļā", tad pa�spēra divus soļus, lai noskūpstītu D�ounu.
Tā vietā, lai pagrieztu galvu un noskūpstītu vīru uz lūpām, D�ouna palika sastingusi, vērda�mās papīros, kas izkaisīti atradās uz galda.
-�� Kas noticis? viņ� jautāja un tūlīt sadusmo�jās pats uz sevi. Kāda jēga izlikties?
Viņa lēni pagriezās un vaicāja:
-�� Vai tev vēl jāprasa?
Tenets uzmetās uz galda malas.
-� Ziņojums pa televizoru, ja?
D�ouna pamāja.
-� Ziņojums televīzijā. Ai, Luk, vai tu nevarēji pagaidīt vēl divdesmit �etras stundas?
-�� Nē, nevarēju. Man tie�ām �ēl. Un, tā kā D�ouna klusēja, viņ� ar klusu spriegumu turpināja: Klausies, es darīju visu, ko varēju. Mēs konsultē�jāmies ar tevi, Deimona inspektori, sameklējām viņa draugus, izmēģinājām ikvienu iespēju un nekā. Viņ� ir vienkār�i pazudis no zemes virsas. Un par slep�kavību ir daudz ziņots sabiedrībai. Liekas, ka viņam ma�īnā ir radio, lielākajai daļai jaunie�u, �ķiet, mūs�dienās ir radio� Tad kādēļ viņ� nav pieteicies? Nu viņam ir bijis pietiekami daudz laika par to uzzināt.
-�� Un ja nu nē? Jau tas vien viņam būs �oks uzzināt par mātes nāvi, kur nu vēl dzirdēt, ka viņu meklē policija.
-������� Policija viņu nemeklē vismaz ne tādā ziņā, kā tu domā! Vai tu neievēroji, cik uzmanīga vārdu izvēle skanēja ziņojumā tie�i tādēļ, lai izvairītos no tāda iespaida? Mēs vienkār�i gribam ar viņu parunāt, tas viss. Tenets pakratīja galvu. Klausies, mīļā, es varu saprast tevi. Es par to do�māju ma�īnā pa ceļam uz mājām, un es varu sa�prast, cik satrauktai tev jābūt un cik sarūgtinātai, ka viss tevis izdarītais var izrādīties veltīgs, ja Deimons slikti uzņems notiku�o. Bet tev jāmēģina paskatīties uz to arī no mana viedokļa. Un es ne�varu izturēties pret viņu savādāk tikai tāpēc, ka viņ� ir viens no taviem aprūpējamajiem. Tev tas jāsaprot. Sopēcpusdien, kad es nevarēju iz�ķirties, vai dot ziņojumu, vai nedot, man bija sev jāvaicā, kādēļ es to vispār daru. Un tad es sapratu: ja Dei�mons nebūtu tavs rūpju bērns, es pat nevilcinātos. Fakts ir tāds, ka viņ� pazuda apmēram tai pa�ā lai�kā, kad notika slepkavība, un pat tad, ja pats nav tur iejaukts, viņam var būt svarīgi pierādījumi�
-�� Ja viņam tie bū\u, es esmu pārliecināta, ka Deimons būtu par to ziņojis.
Tenets paraustīja plecus.
-�� Iespējams.
D�ouna stūrgalvīgi pakratīja galvu.
-�� Un tomēr es domāju, ka tu varēji viņam dot vēl divdesmit �etras stundas. Man �ēl, Luk, bet mums jāsamierinās ar to, ka, lai cik ilgi par to runātu, mēs nevienosimies.
"Es to zināju,"Tenetam gribējās sacīt. "Es zi�nāju, ka tā kādu dienu notiks, ja tu izlēmi strādāt nosacīti sodīto dienestā. Vai tu neatceries, ka es tā teicu jau no pa�a sākuma?"
Bet neko ar �ādu "es jau tev teicu" at�tieksmi nevarēja iegūt, un viņ� nesacīja nekā. Ēdot vakariņas, Tenets bija nogrimis domās, prātā nāca da�ādas sarunas, ko viņ� �odien vadī�ja, ta�u ik pa brīdim neatlaidīgi kā apsēstas do�mas atgriezās pie D�ounas. �obrīd Tenets nere�dzēja izeju no nepatīkamās situācijas. Viņ� at�cerējās pirms septiņiem gadiem notiku�o sarunu ar D�ounu tā, it kā tā būtu notikusi vakardien.
"Tas būtu ideāli, Luk, vai tad tu nesaproti?"
"Ideāli kam?"
"Labi, man, protams. Kāpēc tu tā jautā?"
"Vai tu esi padomājusi, kā tas mūs ietek�mēs?"
"Mūs? Kādā veidā?"
"Vai tu neesi iedomājusies, ka varētu rasties zināma intere�u sadursme?"
"Nē. Kāpēc tai jārodas?"
"Klausies, tevis izvēlētais dienests un policija attieksmē pret noziedzniekiem bie�i atrodas pre�tējos polos."
"Bet patiesībā abi ta�u ir vienā pusē. Abus in�teresē miera un kārtības uzturē�ana sabiedrībā."
".Iespējams. Bet tas viņus neattur it bie�i nonākt konfliktā. Manuprāt, tev vēl nav iznācis bie�i tikties ar sava dienesta inspektoriem, bet man gan. Es pieļauju, ka daudzi no viņiem dara brīni�ķīgu darbu. Bet ne tas ir no svara. Kā es te�icu, galvenā problēma ir at�ķirīgajā attieksmē pret noziedzniekiem. Vai tu nesaproti, ka nav iespējams norobe�ot darba attiecības privātajā dzīvē? Tās ir kļuvu�as par neatņemamu cilvēka sastāvdaļu, tāpat kā, piemēram, elpo�ana. Un es nākotnē varu iedomāties da�ādas situācijas, kurās �ī problēma kļūs par barjeru starp mums."
"Kā, piemēram?"
"Nu, vispirms, es vienmēr esmu dalījies ar tevi savās darba lietās, vai ne? Izstāstījis tev visu, neko neslēpjot un zinot, ka varu uzticēties."
"Bet es arī turpmāk par to ne ar vienu neru�nā�u. Tu ta�u to noteikti zini?"
"Varbūtarī nerunāsi, bet tava attieksme pret manis stāstīto būs savādāka, tā tam jābūt, vai tad tu nesaproti? Tu pavisam citādi skatīsies uz noziegumiem no noziedznieka viedokļa, do�mājot par viņa vainu, viņa rehabilitāciju� Mīļā, vai tad tu to nesaproti? Tev noteikti jāsaprot."
"Tā nedrīkst būt. Mēs nevaram identificēt se�vi ar mūsu rūpju bērniem, jo savādāk nebūsim spējīgi kārtīgi strādāt."
"Un kas notiks, ja izrādīsies, ka mēs abi strā�dājam pie vienas lietas?"
"Es gan teiktu, ka tāda iespēja ir ļoti niecīga. Un, pat ja tā notiek, vai tad viens no mums nevarētu Jūgt, lai viņu no �īs lietas atbrīvo?"
"Un arī tas radītu starp mums barjeru. D�ouna, tev tas jāredz. Tas ierobe�os mūs, kavēs mū�su darbu. Mums būs jāno�ēlo. Tad radīsies vēl citas barjeras parastajā ikdienas dzīvē, ne�jau�ās sarunās, un mums vajadzēs pievaldīt mēles, uzmanīties, ko sakām viens otram�"
Un tagad tas notiek. "Visas manas ļaunākās ba�as piepildās," domāja Tenets.
-�� Vai tev gar�oja? painteresējās Brid�ita, kas bija ienākusi ar papīra lapu rokās.
�ķīvis bija tuk�s, tātad viņ� vakariņas bija ēdis, lai gan nemaz neatcerējās, kā tas notika.
Brid�ita smējās.
-�� Ai, tēti, kāda tev sejas izteiksme� Vai tad tu kādreiz arī ievēro, ko ēd?
-Nu�
-�� Es jau to zināju! Es strādāju vaiga sviedros, un skaties tik, kas notiek! Es tikpat labi varēju tev uztaisīt sviestmaizi no papes.
-��� Nu, to es varbūt arī ievērotu. Starp citu, man �odien gadījās dzirdēt kādu interesantu re�cepti vismaz tas lieliski smar�oja. Kā nu tur bi�ja�
Kādu brīdi viņi pļāpāja, un Tenets pārlasīja vēstuli, ko Brid�ita bija uzrakstījusi "Kentas
Ziņnesim". Vēstule viņu patīkami iespaidoja, ko viņ� meitai arī pateica.
-�� Ja nu tā neliks viņiem tevi pieņemt, tad es nezinu, kas vēl.
-�� Vai tu tā domā? Ai, tēt, es tā ceru.
-� Nu, neuztraucies pārmēru, ja nu kas�
Bens ienāca nomazgāt rokas.
-�� Pabeidzi? pajautāja Tenets.
Bens atmāja.
-�� Briesmīgi ilgi gāja.
-�� Kā ar kontroldarbu vēsturē?
Bens paraustīja plecus. Labi. Septiņi punkti no desmit.
-� Jauki.
Un tā pagāja vakars, ta�u D�ouna nenonāca lejā un nepievienojās viņam kā parasti. Tā vietā viņa iegāja vannā un tad tūlīt likās gulēt. Kad Tenets uzkāpa aug�ā, D�ouna vai nu bija aizmi�gusi, vai arī tikai izlikās.
Viņam pa�am vēl ilgi nenāca miegs.
Nākamā rītā viņi bērnu dēļ atkal visu darīja kā parasti vannasistabas kņada, brokastis un atvadī�anās. D�ouna bez siltuma noskūpstīja Tenetu. Bet tas bija tikai īslaicīgs, bezpersonisks skūpsts kā kādā saviesīgā vakarā.
Rīts bija brīni�ķīgs, tāpat kā iepriek�ējā dienā, bet Tenetam nebija garastāvokļa, lai priecātos par dabas jaukumiem. Iecirknī viņ� ieradās agri, pilns apņēmības personīgās bēdas noslīcināt dar�bā. Lainhems kavējās, un, kad viņ� strauji ie�drāzās, svilpodams Kāzu mar�u, Tencts jau bija pār�ķirstījis naktī ienāku�os ziņojumus. Viņam iesāpējās sirds, redzot ser�anta jautro un smai�do�o seju. Tcnets cerēja, ka Lainhems nebūs pār�mēru jautrs visu ritu, viņ� patiesi to nevarētu iz�turēt.
-� Vai ir kādas ziņas no pui�a, ser?
-�� Krietns daudzums iespējamību, bet neviena nav izrādījusies īstā.
Tenets iesita pa ziņojumu, ko bija tikko la�sījis.
-� Kādēļ, pie joda, cilvēki nerunā patiesību?
Protams, viņ� zināja atbildi: tāpēc, ka viņi
baidījās. Bet piedabūt cilvēkus pateikt taisnību prasīja tik daudz laika. Slepkavības izmeklē�ana bija kaut kas tāds, kas lika viņiem noslēgties sevī nevainīgajiem un vainīgajiem vienādā mērā. Tenets nekad nepārstāja brīnīties, cik ilgi un neatlaidīgi cilvēki mēdza slēpt kādu sīku pār�kāpumu. Policijas pienākums bija mēģināt iz�ķirot graudus no pelavām.
-�� Kur� tad �oreiz slēpjas dūmu aizsegā? Lainhems uzmetās uz Teneta rakstāmgalda malas, izskatīdamies tikpat saspringts un uzma�nīgs, cik labradorietis, gaidīdams saimnieka pa�vēli.
Tencts uzbudināti novēcināja ar roku.
-�� Ejiet ta�u un apsēdieties, Maik! Es nesapro�tu, kāpēc jūs nevarat sēdēt pie sava galda.
Tūlīt viņ� saniknojās uz sevi, redzot Lainhema sejā klusu pārmetumu, kad, nesakot ne vārda, viņ� noslīdēja no galda un aizgāja pie savējā.
Iezvanījās telefons, un Tenets pacēla klausuli: tā bija Beatrise Heivuda, kas vēlējās uzzināt par Deimonu. Tencts viņai apliecināja, ka, tiklīdz kas noteikts kļūs zināms, viņ� tūlīt dos viņai un mis Linakrai ziņu.
-�� Atvainojiet, Maik, man nebija prātā jūs bārt. Liekas, ka �orīt neesmu īpa�i labā garastā�voklī, lai gan nesaprotu, kāpēc. Melis. Jūs labāk papūlieties neņemt galvā, ja es �ad tad uzbrūku.
Lainhems nomierinājās.
-�� Nekas slikts, ser, es ceru?
Jautājums nolieguma formā ļāva Tenetam ar godu atkāpties.
-�� Ak, nē� Viņam pat izdevās pasmīnēt. �ķiet, ka esmu izkāpis ar kreiso kāju no gultas. Viņ� palūkojās uz galda izsvaidītajos ziņojumos. Un piedevām atklāju, ka nevis viens, bet trīs no mūsu galvenajiem aizdomās turētajiem vai nu melo, vai arī cen�as mūs maldināt.
Satrauktu seju Lainhems paliecās uz priek�u.
-� Kuri?
-�� Vispirms jau pēc izskata tik nevainīgā misis Spīda. Atcerieties, viņa pēcpusdienā pēc sapul�ces apmeklēja slimu draudzeni? Tas ir apstip�rinājies. Bet viņa mums nepateica, ka apciemoja arī Nerīnu Tarantu.
-�� Patie�ām? Cikos?
-�� Tas ir interesanti. Liekas, ka viņa nav va�rējusi iz�ķirties. Vispirms viņu ievēroja tūlīt pēc �etriem, kad tikko bija beigusies sapulce ciemata zālē: viņa stāvējusi pie Haigeiblas vārtiem, ska�toties uz māju. Tad, apmēram desmit minūtes pāri pieciem, iespējams, pēc slimnieka apmek�lējuma, viņu redzēja ejam pa piebraucamo ceļu.
-� Divi da�ādi liecinieki?
-Jā.
Lainhems savilka lūpas kā uz svilpo�anu.
-� Interesanti.
-�� Un vēl, turpināja Tenets, �ķirstīdams at�tiecīgo ziņojumu, te ir apstiprinājums tam, ka Spīds meloja par savām gaitām len�a laikā slep�kavības dienā. Atcerieties, viņ� lika saprast, ka nav izkāpis no ma�īnas, kamēr tā stāvēja lauka malā? Mēs jau no pa�a sākuma nopratām, ka tas nevar tā būt. Ja viņ� vēroja misteru Tarantu aizbraucam, no turienes neko nevarēja redzēt. Kā jūs zināt, lieciniece, kas ziņoja, ka redzējusi ma�īnu, dzīvo tai mazajā koted�ā tālāk aiz līku�ma no Haigeiblas. Vakar dienas lielāko daļu viņa nebija mājās un līdz vakaram nebija satiekama, bet viņa stāstīja, ka ma�īna stāvējusi apmēram no divpadsmitiem trīsdesmit piecām līdz div�padsmitiem piecdesmit. Faktiski kādu stundas ceturksni. Viņa tādēļ ir tik pārliecināta, ka Spīds parasti novietojis ma�īnu tur, kad devies pie Nerīnas Tarantas un palicis daudz ilgāk ap�mēram �etrdesmit vai �etrdesmit piecas minūtes. Un viņa var apzvērēt, ka ceturtdien Spīds izkā�pis, aizslēdzis ma�īnu un kā vienmēr gājis pa ta�ciņu Haigeiblas virzienā.
-�� Stundas ceturksni, Lainhems domīgi at�kārtoja. Ne pārāk ilgi, bet arī īpa�i strauji ne.
-�� Tur tā lieta. Un tad misters Tarants jau bija mājās.
-�� Un ja viņ� saka patiesību, ka tūlīt gājis uz sievas istabām�
-�� � kas atradās viņa sievas guļamistabā?
-� Tie�i tā.
Atkal zvanīja telefons: �oreiz Tarants, ari ap�jautādamies par Deimonu. Pēc īsas sarunas Tenets nolika klausuli un teica:
-Tagad viņ� liekas uztraucies zēna dēļ.
Klusēdami abi vīri vērās viens otrā.
-�� Ja misis Tarantai bija jauns mīļākais, bei�dzot ieteicās Lainhems, un Spīds par to zināja, tad viņam patie�ām varēja būt iemesls, vai ne?
-�� Jā, man arī tā liekas. Lai gan, ja jūs atce�raties, konstebls Draivers stāstīja, cik veikli viņai i /.dodas pamest savus mīļākos, nenoskaņojot tos naidīgi pret sevi. Tenets atcerējās, ko bija tei�kusi vecā misis Glāsa. Būt Nerīnas uzmanības centrā bija tā, it kā saule spīdētu tikai un vienīgi tev. Neskatoties uz viņas reputāciju, gandrīz vai �ķiet, ka vīrie�i uzskatīja par privilēģiju tikt Nerinas gultā un ielaidās dēkā, jau sākumā zinot, ka nevar gaidīt, lai tā vilktos ilgi. Ja padomā, es tomēr dro�i zinu, ka vienmēr tā tas nav bijis. Un viņ� pastāstīja Lainhemam par doktora Mellerda draugu.
-�� Bet man patie�ām neliekas, ka viņu būtu no�galinājis kāds biju�ais mīļākais. Niknums var iz�lauzties uz āru tad, kad greizsirdība un atstumtā rūgtums vēl asi jūtami, bet nevis pēc mēne�iem. Spīds jau kādu laiku ir bijis kārtējais favorīts.
-�� Es atceros Beatrisi Heivudu sakām, ka pāris mēne�i dēkai ir augstākais un kuru katru brīdi Spīds var atklāt, ka viņu jau izdzīvojis kāds cits. �ķiet, ka tie�i tas bija noticis.
-�� Un Spīdam par to bija aizdomas! iedegās Lainhems. Spīds, iespējams, nojauta, ka viņa pret to atsalst, un kļuva aizdomīgs, juzdams, ka no viņa grib tikt vaļā. Manuprāt, viņ� izmisīgi vēlējās uzzināt, kas ir jaunais mīļākais, un nolē�ma nedaudz paspiegot.
-�� Varbūt.
-�� Un tad, vēlāk pēcpusdienā, viņ� iet atpakaļ, lai izskaidrotos.
-�� Varētu būt� Ja mēs nekļūdāmies, Maik, in�teresanti, vai Tarants zināja par jauno mīļāko.
-�� Es �aubos. Ja viņ� saprata, ka tā nav Spīda balss, kāpēc gan melot?
-�� Es tik pārliecināts neesmu. Nav nekāda prie�ka atzīties, ka tavai sievai ir mīlas sakars un tu aizej no viņas guļamistabas durvīm, zinot, ka viņa ir kopā ar mīļāko. Bet parādīt sievu vēl ļaunākā gaismā, izstāstot mums, ka tas nemaz nebija tas cilvēks, kuru mēs domājam, bet vēl kāds cits� Vai tas nepadarītu viņu pavisam līdzīgu ielenei?
-��� Bet runāsim tie�u valodu, ser, tāda viņa ari tie�ām bija. Augstas klases, tas tiesa, izvēlīga jā, tādā mērā, ka viņai vienlaicīgi ir tikai viens mīļākais, bet�
-�� Iespējams. Bet viena lieta ir to klusībā atzīt pie sevis, un cita apliecināt policijai.
-�� Varētu būt� Pieņemsim: ja misters Tarants saprata, ka viņa dzirdētā balss nepieder Spīdam, tas varēja būt pēdējais piliens kausā. Viņ� aiziet prom, pārdomā visu pēcpusdienu un beidzot no�lemj, ka viņam ir diezgan.
-�� No otras puses, mums jāpieņem, ka viņ� tie�ām domāja, ka tas bija Spīds un vēl tagad tā domā. Labi, beigsim prātot, no tā nekas nemainlsies. Dabiski, ka mums ar misteru Tarantu un misteru Spīdu no jauna jātiekas. Un ari ar misis Spīdu. Interesanti, kas viņai bija padomā?
-�� Vēl kas interesants, ser?
-�� Jā. Tenets pasmīnēja. Pa�u pārsteidzo�āko jaunumu viņ� bija pataupījis beigām. Ir tāda iespēja, ka mūsu autsaiders sāk strauji iedzīt.
Slepkavības pēcpusdienā viņ� ir braucis vecā, zaļā ma�īnā. Vērīgs policijas konstebls, kur� bija iesaistīts Bazeda tiesas procesā, pazina viņu, kad tas ap pieciem bija apstājies pie sarkanās gaismas ārpus Starrendenas uz E�fordas ceļa.
-�� Vai patiesi? Bet tas ir tikai pāris jūdzes no Ribldenas!
-�� Tie�i tā. Es gribu, lai viņu savāc un atved �urp, Maik. Kas lai zina? Varbūt mums nav vairs nekur citur jāmeklē un mēs varam atstāt visus �os cilvēkus mierā.
-� Es to tūlīt nokārto�u, ser.
-�� Bet tikmēr mēs nedrīkstam vienkār�i nosist laiku. Tiklīdz jūs būsiet kārtībā, brauksim atkal pie mistera Taranta.
Zālāji Haigeiblā bija tikko kā apcirpti, un gai�sā jautās svaigi pļautas zāles smar�a. Tenets ar baudu to ieelpoja, kad abi ar Lainhemu gāja pāri grantētajam celiņam uz durvīm.
Uz klauvējienu atbildēja Vikija Kaningema. �odien viņa bija ģērbusies sarkanbalti svītrainās biksēs, baltā teniskreklā ar sarkanām sirsniņām un sarkaniem tauriņveida klip�iem ausis. Viņas nopietnā sejas izteiksme runāja pretī tērpa ko�u�mam.
-�� Viņ� ir dārzā. Viņ��
-�� Ko viņ�? mudināja Tenets.
Vikija savilka seju grimasē un paraustīja ple�cus.
-� Jūs pats redzēsiet.
-�� Kur tie�i viņ� ir?
-�� Aiz mājas. Viņ� teica, ka sakur�ot ugunsku�ru.
-�� Nemaz nav īstais laiks ugunskuram, iebil�da Lainhcms, kad viņi gāja gar mājas priek�u un pagriezās uz terases pusi, kur tika atrasts Nerinas līķis. Jābūt vairāk nekā divdesmit grādiem.
Tenets apstājās.
-� Interesanti�
-�� Kas par lietu?
-�� Es tikai domāju� Ja mums taisnība un Splds ceturtdien ieradās �eit nevis, lai satiktu Nerlnu, bet to izspiegotu, tad viņam bija vajadzī�ga kāda laba novēro�anas vieta�
Mērķtiecīgiem soļiem Tenets devās uz priek��u pa taciņu, pa kuru viņi bija gāju�i iepriek�ējā dienā. Sasniedzis spraugu īvju dzīv�ogā, viņ� �oreiz nogriezās pa labi, aizgāja līdz stūrim un apstājās. �eit nebija spraugas, dzīv�ogs bija blīvs un necaurejams un veidoja taisnu leņķi. Priek�ā taka turpinājās, izlokoties garām krumu robe�ai, kas ieskāva milzīgu rododendru puduri.
Tenets nolēma, ka atbilde meklējama rodo�dendru pudurī. Viņ� pienāca tiem klāt, tad ap�griezās, lai paskatītos uz māju. Jā, no �ejienes skaidri bija redzamas gan parādes durvis, gan sprauga �ogā, caur kuru bija jāparādās katram slepenam viesim, lai tiktu ārā no dārza caur vār�tiem aizmugures sētā.
Tenets pagriezās, lai nopētītu rododendrus. Visgarākie bija apmēram piecpadsmit pēdu aug�sti. �ur tur vel vīdēja pa vēlam ziedam, kuru ie�spaidīgo, cukura vatei līdzīgo rozā krāsas dzid�rumu vēl vairāk izcēla biezi saaugu�ās lapotnes spīdīgi tum�ais zaļums. Pieliecies Tenets ielīda pa�ā biezokni. Sajūta bija tāda, kā ieejot alā. Za�ļa, izkliedēta gaisma iespiedās caur lapu baldahī�nu, pie�ķirot resnajiem, �erveļainajiem zariem noslēpumainu, gandrīz draudīgu gaisotni. Par spī�ti noslēgtās vietas siltumam, Tenets nodrebēja.
Vai atradāt kaut ko, ser?
Lapotnes spraugā parādījās Lainhema platā smaidā savilktā seja.
-�� Mirklīti. Ahā�
Izņēmis no kabatas pinceti un plastmasas maisiņu, Tenets noliecās, lai paceltu no zemes kaut ko niecīgu. Tad viņ� izspraucās cauri cie�a�jam zaru apkampienam atpakaļ uz takas un pa�sniedza maisiņu Lainhcmam.
Tas nepatikā sarauca degunu.
-�� Cigaretes gals. Pavisam dumji, ja viņ� gai�dīdams ir smēķējis. Es domāju, ikviens ta�u būtu ieraudzījis dūmus un varēja viņu pamanīt.
-��� Bet tomēr tas var būt svarīgs pierādījums. Ja tas ir viņa izsmēķis. To varētu būt aizsviedis jebkur�. Bus jāizdara siekalu analīze.
-�� Runājot par dūmiem, ser� � Lainhems pamāja uz dārza robe�as pusi, kur starp koku ga�lotnēm aug�up vijās pelēcīgi brūns dūmu māko�nis. Dro�i vien mistera Taranta ugunskurs.
Pieejot tuvāk, skaļāka kļuva uguns sprak�ķē��ana, kam pa vidu jaucās neregulāri, dobji cirvja būk�ķi un asi nocirstu zaru krak�ķi. Viņi apstājās nelielā izcirtuma malā. Tarants dedzināja nokal�tu�a, nokritu�a koka paliekas. Izģērbies līdz jos�tas vietai kails, viņ� strādāja kā ārprātīgs, un viņa ķermeni klāja sviedri. Me�onīgā enerģija, ar kā�du viņ� uzbruka nepaklausīgajam zaram, lēkā�jo�ās liesmas un viļņveidīgi izplūsto�ie dūmi tas viss �ai ainai piedeva niknumu un atbrīvotu kaislību gaisotni. Izturētais, izglītotais sabiedribas cilvēks, kādu Tcnets atcerējās redzējis Tarantu, pirmoreiz nesaderēja kopā ar �o tēlu.
Tenets pagājās uz priek�u.
-�� Mister Tarant? viņ� iesaucās.
Pirms pavērties pār plecu, Tarants vēl pēdē�joreiz iecirta zarā, nedaudz sagrīļodamies, kad tas beidzot atdalījās no stumbra. Tad viņ� nolika cirvi un ar delnas virspusi, pirms iztaisnot mugu�ru, norausa no pieres sviedrus. Tarants smagi elpoja, viņa retie matiņi uz krūtīm bija tum�i no sviedriem.
Tcnets iznāca uz priek�u, ar roku aizsegdams seju no stiprā karstuma. Viņ� juta, ka viscaur nosvīst.
-� Vai mēs varētu parunāt?
-�� Vai par Deimonu?
Tenets pa�ūpoja galvu.
-�� Diem�ēl nav nekādu ziņu.
Tagad, stimulam zūdot, visa enerģija likās Tarantu pametusi, un viņ� pastiepa roku, lai at�balstītos pret vienu no paliku�ajiem kritu�ā koka zariem. Tad, noguruma izmocīts, smagi piegāja pie izcirtuma malas un, uzcēlis zemē nomesto rūtaino kreklu, uzvilka to.
-�� Varbūt mēs varam atrast kādu vēsāku vietu? ierosināja Tenets.
-�� Iesim iek�ā.
Tarants veda viņus uz sētas durvīm un tālāk uz darbistabu, pa ceļam apstādamies virtuvē, lai palūgtu Vikiju uznest krūzi ar ledusaukstu limo�nādi. Istabā viņ� iekrita krēslā un ar �estu aicinā�ja Tenetu un Lainhemu apsēsties.
Kas tad �oreiz? viņ� noguris jautāja, no kabatas izvilkdams sarkanu, rūtotu kabatlakatu un atkal noslaucīdams pieri.
Kas bija novedis Tarantu pie tādas me�onīgas enerģijas uzplūdiem? Vai tā viņ� mēģināja no at�miņas izdzēst nelaimi vai vainas apziņu?
Tenets negribēja ticēt, ka �is vīrs būtu nogali�nājis savu sievu. Viņ� bija pārliecināts, ka Tarants viņu ļoti mīlēja. Bet vajadzēja atzīt, ka viņ� ir viens no galvenajiem kandidātiem. Gadu gaitā Tenets bija redzējis daudzus līdz vardarbībai novestus saprātīgus vīrie�us un sievietes, un to bija izraisījis tāds nieks, ka pārējie aiz brīnu�miem palika ieplestām mutēm, neticot, ka tas varējis novest pie tik posto�ām sekām. Ja Tarants saprata, ka vīrietis Nerīnas istabā nebija Spids� Nu, varbūt tie�i �is viņas jaunais mīļākais bija par daudz. Tenets zināja, ka gadījumā, ja Tarants bija nevainīgs, vajadzēja atļaut viņam sērot mierā, zināja, ka ir necilvēcīgi sāpināt viņu vēl vairāk. Bet viņ� var būt vainīgais, un profe�sionālis Tenetā saprata, ka citas izejas nav. Lai kā viņam tas nepatika, vajadzēja reiz nonākt pie patiesības. Un, ja Tarants bija melojis�
-�� Atcerieties, kad mēs sarunājāmies pēdējo reizi, jūs mums teicāt, ka sievas nāves dienā, pārradies mājās pusdienlaikā, jūs dzirdējāt vī�rie�a balsi sievas guļamistabā?
Tarants saknieba lūpas.
-Jā.
-� Jūs teicāt, ka tas bija misters Spīds.
-� Tā bija.
-�� Jums ir bijis pietiekami daudz laika to pār�domāt. Vai jūs �o paziņojumu kaut kā nevēlaties izmainīt?
Tenets sajuta Lainhema acu skatienu. Jūs esat pārāk maigs ar viņu, ser.
Pie durvīm pieklauvēja, un ienāca Vikija ar paplāti. Viņa to nolika uz sāņus galdiņa un, ie�lējusi limonādi trīs garās glāzēs, pasniedza tās apkārt. Tenets gan labāk vēlētos nepieņemt piedāvāto glāzi, jo jutās neērti, izmantojot Taranta viesmīlību �ajos apstākļos. Bet atteik�ties būtu rupji, un turklāt tā likās atspirdzino�a limonāde. Viņ� saskatīja citrona gabaliņus, kas peldēja �ķidrumā. Rīkles galā viņ� jau izjuta tā vēsumu.
Tenets uzsmaidīja Vikijai.
-� Paldies.
Tarants jau bija iztuk�ojis savu glāzi un turēja to, lai dabūtu vēl dzērienu. Ak Dievs, kā man to vajadzēja. Ļoti gar�īgs, Vikij.
-�� Labi. Vikija no jauna piepildīja viņa glāzi, tad pacēla krūzi un jautājo�i pavērās Tenetā un Lainhemā.
Viņi papurināja galvas.
-�� Es atstā�u krūzi �eit, un jūs, ja pārdomāsiet, varēsiet ieliet pa�i.
Tenets pagaidīja, līdz aizvērās durvis, tad at�gādināja:
-� Nu?
-�� Piedodiet, es jau aizmirsu, ko jūs man jau�tājāt?
-�� Es vaicāju, vai jūs nevēlaties kaut kā iz�mainīt savu apgalvojumu� Ka dzirdējāt mistera Spīda balsi sievas guļamistabā.
-�� Es domāju, ka tā jūs teicāt. Es nesaprotu, ko jūs domājat. Kā gan es varu to "izmainīt", kā jūs sakāt?
-�� Jūs esat pārliecināts, ka tā bija mistera Spī�da balss?
-�� Jā, es jau teicu. Tagad Tarants bija redza�mi nepacietīgs, un Tenets skaidri zināja, ka viņ� neliekuļo.
-�� Kur jūs mērķējat, inspektor?
Tenets nopūtās. Atkāp�anās ceļa nebija.
-�� Diem�ēl tas nevarēja būt Spīds.
-Bet�
-�� Misters Spīds mums stāstīja, ka viņam bija nodoms apmeklēt jūsu sievu len�a laikā, bet viņ� lo neizdarīja, jo tie�i priek�ā redzēja piebrauktuve iegrie�amies jūsu ma�īnu. Tas bija divpadsmi�tos trīsdesmit piecās. Jūs teicāt, ka ieradāties mājās tūlīt pēc pusvieniem, vai ne?
-Jā. Bet� Pagaidiet! Vispirms noskaidrosim, luk, ko. Jūs gribat teikt, ka viņ� ieradās pēc ma�nis? � Tarants apklusa, ar aizmiglotām acīm kon�centrējot uzmanību uz sekojo�o neizbēgamo jautājumu. Bet tādā gadījumā, viņ� lēni turpināja, kur��
-�� Tie�i tā, mister Tarant. Kur� atradās kopā ar jūsu sievu?
Tarants, kā nesaprazdams, pakratīja galvu, tad pārlaida rokas sejai, tādā veidā mēģinādams iz�kliedēt apmulsumu.
-�� Man nav ne mazākās jausmas. Itin ne mazā�kās.
-�� Kāda varbūtība?
-�� Nē! Tas izklausījās gandrīz pēc kliedzie�na. Klausieties, inspektor, tur jābūt kādai kļū�dai. Jus kaut ko jaucat.
-�� Es baidos, ka ne, ser. Mums ir neatkarīgs liecinieks, kas apstiprina, ka misters Spīds tajā dienā noteikti nebija �ajā mājā divpadsmitos trīs�desmit piecās.
Tarants pagriezās krēslā, lai palūkotos ārā, un Tenetam nebija grūti iedomāties, kādas domas viņu mocīja. Ja Tarants nebija vainīgs, �īm do�mām tie�ām bija jābūt rūgtām. Likās, ka pat pēc nāves Nerīnas neizvēlīgumam seksuālajās at�tiecībās piemita spēja vēl dziļāk ievainot to, kur� no tā cieta visu laulības dzīves laiku. Un, ja viņ� bija vainīgs� "Nu," ienāca prātā Tenetam, "ga�dījumā, ja Tarants ir vainīgs, viņ� ir pelnījis Os�karu."
Tarants pakratīja galvu, viņa balss skanēja aiz�ņaugti no apspiestām emocijām.
-�� Baidos, ka nevarē�u jums palīdzēt, inspektor. Tā kā, ja jums nav nekas pretī�
Ārpusē Lainhems ievaicājās:
-�� Ko jūs domājat, ser?
Tenetam atlika tikai neziņā paraustīt plecus.
-�� Manuprāt, viņ� nemelo. Bet es esmu kļū�dījies agrāk un, protams, varu kļūdīties atkal. Ko domājat jūs?
-� To pa�u, ko jus. Un ko tagad?
-�� Vēlreiz parunāsim ar mis Bārnsu. Atce�rieties, ka viņa redzēja Tarantu pieklauvējam pie sievas guļamistabas durvīm. Un man prātā ir pa�likusi sajūta, ka viņa kaut ko nepateica.
-�� Jūs domājat, ka viņa varētu zināt, kās bija tas vīrietis guļamistabā?
-�� Viņa visu dienu tepat mājās vien uzturas, vai ne? Mēs nezinām, cik ilgi turpinājās jaunā dēka, un pat, ja ne �oreiz, tad kādreiz iepriek� viņa varēja �o vīrieti būt redzējusi.
-� Taisnība. Tomēr ir kada dīvaina lieta�
-�� Kāda?
-�� Visi piekrita tam, ka misis Taranta nekad nemēģināja slēpt savus sakarus, kāpēc tad �oreiz tāda slepenība?
-�� Varbūt viņa vispirms gribēja būt dro�a par jauno mīļāko, pirms atraidīt veco? Vai varbūt� Tenets pēk�ņi aprāvās. Viņam viss kļuva skaidrs. Jā, tas tik daudz ko izskaidrotu�
-�� Varbūt kas? vaicāja Lainhems.
-� Nāciet! Iesim pie mis Bārnsas.
Bet viņa uzreiz nebija atrodama. Beidzot bal�su murdoņa noveda viņus pie telpas, kas atradās blakus dzīvojamai istabai, kur viņi no rīta saru�nājās ar veco misis Tarantu. Vecās lēdijas gu�ļamistaba? Tenets pieklauvēja.
-�� Vienu mirklīti. Tā bija Merilīnas balss. Pēc brītiņa durvis pāris sprī�us atvērās. Jā? O� Jūs nevarat nākt iek�ā. Lavīnija ir noskaņo�ta uz pucē�anos un patlaban pārģērbjas.
-�� Vai jūs varētu ziedot mums da�as minūtes?
Merilīna paskatījās pār plecu atpakaļ.
-�� Ja jūs pagaidītu, es bū�u tik ātri, cik iespē�jams.
Tenets pamāja.
-Jauki.
Durvis aizvērās. Lainhems atspiedās pret sie�nu tām līdzās, lūkodamies tuk�umā un bez ska�ņas svilpodams caur zobiem. Tenets pa gaiteni aizgāja līdz logam. Pie ratnīcas durvīm, dziļi iegrimu�as sarunā, stāvēja Dafne un Beatrise Heivuda. Beatriksei uz vienas rokas bija pīts grozs, un, Tenetam vērojot, viņa mērķtiecīgi sā�ka iet lejā pa piebrauktuvi. Dro�i vien ceļā uz ciematu. Varbūt iepirkties? Vai palīdzēt saga�tavot labdarības tirdziņu. Viņi ar Lainhemu, ga�rām braucot, pie baznīcas durvīm bija ievēroju�i paziņojumu. Dafne palika stāvam, ar acīm pa�vadīdama veco sievieti, kamēr tā pazuda skatam, tad pagriezās un iegāja mājā, aizvērdama aiz se�vis durvis. Tie�ām likās, ka viņas sadzīvoja labi. Bet viņu vajadzības arī lieliski saskanēja. Dafnei bija vajadzīgs kāds, kur� vadītu saimniecību, un Beatrisei bija nepiecie�ama māja, kur saim�niekot. Bez tam viņas saistīja spēcīga emocio�nālā saite: Dafnes vienīgā mīlestība bija Beatri�ses vienīgais dēls.
-�� Ser, sauca Lainhems.
Merilīna Bārnsa iznāca no istabas un aizvēra durvis. Tenets steidzās atpakaļ.
-�� Kādas minūtes viss būs labi, Merilīna sacīja. Ko jūs gribat man sacīt?
Nebija jēgas zaudēt laiku.
-�� Liekas, ka misis Tarantai bija jauns mīļā�kais, teica Tenets. Vai jūs varētu mums pa�teikt, kur� tas bija?
Merilīna viņu ilgi un nosvērti pētīja.
-� Kas jums to teica?
-�� Nu, teiksim, ka tas atklājās� mūsu izmek�lē�anas gaitā.
Viņa nopūtās un, lūpas sakniebusi, pakratīja galvu.
-��� Vai ar misteru Tarantu jūs par to jau runā�jāt?
-Jā.
-� Un ko viņ� teica?
-�� Viņ� noliedza, ka par to zinājis, un likās sā�pināts.
-� Viņ� to nezināja. Es cerēju, ka viņ� neuzzinās.
-�� Vai jūs esat pārliecināta, ka viņ� to nezinā-
ja?
-�� Ja, pilnīgi pārliecināta. Misters Tarants reti pārbrauc mājās dienas vidū.
-� Tad kur�?
Guļamistabas durvis atvērās, un tur stāvēja Lavīnija Taranta, teatrāli izlikusi vienu kāju uz priek�u kā modes demonstrētāja.
-� Vai tas esi tu, D�ek?
Tenets apspieda izsaucienu. Vai tā patie�ām bija jaukā, patīkamā lēdija, ar kuru viņi nesen sarunājās? Uz sejas viņai bija bieza kosmētikas kārta, un viņa �ķita izkāpusi tie�i no divdesmito gadu modes �urnāla. Lavīnijas kleita bija no gai�i oran�a krepa, ar zemu, laiviņveida kakla iz�griezumu un cilindrisku ņieburu, kas bija nosēts spilgtiem vizuļiem. Laiviņkurpes, nokāru�ies auskari un līdz jostasvietai gara pērļu virtene pabeidza �o jauneklīgo tēlu. Bet efekts bija grotesks: kontrasts starp spilgtajām, meitenīgajām drēbēm un sakritu�os stāvu kalpoja drīzāk par traģisku atgādinājumu mirstīgumam. Tenetam ienāca prātā kāda saruna, kas viņam reiz izraisījās ar vecu sievieti, jau pāri deviņdesmitiem. "Skumji ir tas, ka es vēl jūtos kā se�padsmitgadniece," viņa bija teikusi. Vai Lavīnija Taranta teiktu to pa�u?
-�� Nē, Lavīnij, atsaucās Merilīna, viņ� vēl nav atgriezies. Pusbalsī viņa paskaidroja Tenetam: D�eks bija viņas vīrs. Viņa pagriezās pret veco lēdiju. Atceries, tu teici, ka viņ� ne�būs ātrāk kā vakarā?
Lavīnija sarauca uzacis, pūloties atdzīvināt at�miņu, tad papurināja galvu.
-� Vai es tā teicu? Es neatceros.
Merilīna paņēma viņu pie rokas.
-� Kāpēc mums neieiet viesistabā? Viņa sāka vadīt Lavīniju pa gaiteni.
-�� Mis Bārnsa, Tenets neatlaidās, jūs vēl nepateicāt man, kur� tas bija.
Viņa apstājās, pavērās atpakaļ un ar greizu smaidu noteica:
-� Tas bija Tims Spīds.
Tcnets pacēla roku pateicības �estā, tad enerģiski stūma Lainhemu prom. �ādos gadījumos, pat pēc tik daudziem policijā nostrādātiem gadiem, ser�ants nespēja savaldīt savas puritānisma iezīmes. Un tik tie�ām, tikko kā durvis aiz Merilīnas Bārnsas un Lavīnijas bija aizvēru�ās, Lainhems no�ņācās:
-�� Bet viņa bija veca diezgan, lai būtu viņam māte!
Tenets paskatījās apkārt, sarauca pieri un pa�kratīja galvu. Lainhems saprata un klusēja, ka�mēr viņi nokāpa pa kāpnēm, �ķērsoja gaiteni un izgāja pa parādes durvīm saules gaismā.
Viņi abi piemiedza acis, pēk�ņi iekļuvu�i spil�gtā gaismā.
-� Cik pulkstenis, Maik?
Lainhems pa�ķielēja pulkstenī.
-� Ceturksnis pāri divpadsmitiem, ser.
-�� Labi. Spīdam len�a stunda sākas pusvienos. Iekodīsim sviestmaizi un izdzersim alus krūzi "Sunī un fazānā", pirms ejam viņu apciemot.
-� Jā, ser, Lainhems sāka iet pāri grantētajam celiņam.
-� Kur jūs ejat, Maik?
-� Pēc ma�īnas.
-�� Maik, vai jūs saprotat, cik tālu ir līdz "Su�nim un fazānam"?
Lainhems paraustīja plecus.
-�� �etrsimt jardu, ser? Bet es domāju, ka pēc tam mēs dosimies uz Spīda māju.
-�� Mēs tā darīsim. Un tas atkal ir �etrsimt jar�du. Kopā ap pusjūdzi. Vienreiz jums atteiks kā�jas, ja nemaz tās nekustināsit. Un Tcnets a�ā solī devās uz vārtu pusi.
-�� Man patīk braukt ar ma�īnu, tas viss, Lainhems protestēja, soļodams blakus.
-�� Dzīve ir daudz kas vairāk nekā tikai spīdīgs autokorpuss un spēcīgs motors, Maik. Ejot mums būs iespēja parunāties.
-�� Viņam ir tikai astoņpadsmit, Lainhems atkal iejutās savā elementā. Un Nerinas dēla draugs.
-�� Ir jau biju�i tādi gadījumi. Beidziet, Maik, neesiet naivs! Jūs esat sastapies ar daudz ko ļaunāku. Viņi abi ir visnotaļ pieaugu�i cilvēki. Viņ� ir izskatīgs jauns vīrietis, un viņa ļoti skaista sieviete.
-�� Man jāsaka, ka jūs nu gan neizskatāties pārāk pārsteigts. Dro�i vien jūs kaut ko tādu jau nojautāt.
-�� Atzī�os, ka tāda iespēja tie�ām ienāca man prātā, kad mēs sarunājāmies pēc tam, kad bijām iztaujāju�i misteru Tarantu. Man gribas sevi iepļaukāt, ka nesapratu to jau agrāk. Daudz in�teresantāki kļūst pieņēmumi.
-�� Jūs domājat, kā citi būtu uz to reaģēju�i, ja zinātu?
-�� Jā. Manuprāt, tā ir pati lietas būtība. Vai
viņi zināja?
Pāris mirkļus abi gāja klusēdami, tad Lainhems ierunājās:
-�� Es neesmu pārliecināts par misteru Tarantu. Man �ķita, ka es viņam ticu, bet� ja viņ� zināja, varētu saprast, ka vēlējās, lai tas nenonāktu at�klātībā. Viņa sievas reputācija noslīdētu vēl ze�māk, ja sabiedrība uzzinātu, ka viņa pavedina jaunus zēnus.
-�� Tie�i tā. Bet, kas attiecas uz Spidiem, ma�nuprāt, viņi zina. Kā jūs domājat? Un arī viņi diezin vai vēlas, lai tas kļūtu zināms. Tas tik tie�ām izskaidrotu, kāpēc viņi tā sanervozējās ik reizi, kad tika pieminēts Tims.
-�� Varu galvot, ka viņi par to uzzināja tikai tajā len�a laikā, sprieda Lainhems. Jā, viņ� satraukts turpināja, ja tā padomā, tad viss sa�skan. Atcerieties to ģimenes ķildu, ko dzirdēja kaimiņiene, un gaisotni starp Timu un tēvu, par ko minēja konstebls Draivers? Un, ja Spīds zinā�tu par to jau iepriek�, kādēļ gan viņam butu jā�slēpjas krūmos? Nē, viņam būs radu�ās aizdo�mas, ka Nerīna ir atradusi kādu citu, un viņ� vēlējās uzzināt, kur� tas ir. Tāpēc viņ� turpat vil�cinājās, līdz iznāca Tims, un tad�
-� Kas īsti?
Iestājās klusums. Abi domāja.
-�� Viņam tas noteikti bija �ausmīgs �oks, sacīja Lainhems. Viena lieta ir just, ka tev atsa�ka, bet pavisam cita uzzināt, ka tevi aizstāj ar pa�a dēlu.
-�� Tā Spīdu kaimiņiene, misis �rimptone� Cikos viņa dzirdēja to strīdu?
-�� Ceturksni pāri vieniem, ja nemaldos. Un viņa redzēja, ka Tims pēc desmit minūtēm iet prom.
-�� Bet viņa len�a stunda ir starp divpadsmi�tiem un vieniem. Liekas, ka viņi abi no Haigeiblas devās tie�i uz mājām.
-�� Ta�u ne kopā ma�īnā, ser. Lieciniece, kura ievēroja Spīda ma�īnu lauka malā, noteikti ie�minētos par to, ja Spīds ierastos viens pats, bet prom brauktu ar kādu citu ma�īnu.
-�� Līdz Spīdu mājai ir pavisam īss ceļa gaba�liņ�. Varbūt, ka Spīds, tikko uzzinājis, negribēja vest Timu ma�īnā un lika viņam iet kājām.
-�� Un viņ� tā darīja! Ārkārtīgi paklausīgs!
-�� Varbūt viņ� domāja, ka labāk ātrāk tikt galā ar �īm nepatik�anām. Ko jūs dzersiet?
�ajā jaukajā vasaras sestdienā "Suns un fa�zāns" bija pārpildīts ar nedēļas nogales mēriņa baudītājiem. Lainhems ieraudzīja nelielu dārziņu aizmugurē, un viņi savu alu un sviestmaizes aiz�nesa turp. Galdiņi zem svītrainiem sauljumiem bija izvietoti reti, tā radot ērtu no�ķirtības sajūtu.
Tomēr, neskatoties uz to, abi automātiski pie�klusināja balsis un pieliecās viens otram klāt kā sazvērnieki.
-�� Tas, sacīja Tenets, noteikti pastiprina Spīda motīvu. Tajā pēcpusdienā viņ� bija īsti neapskau�amā situācijā.
-�� Varu galvot, ka viņ� kļuva vai traks aiz dus�mām uz misis Tarantu, ka viņa ir izvēlējusies viņa dēlu� Nebūtu nemaz ļoti jābrīnās, ja Spīds izmantotu pirmo gadījumu, lai ielavītos mājā ma�īnas izmēģinājuma brauciena laikā un pa�teiktu Nerinai Tarantai, ko domā par viņu.
-�� Un kā ar misis Spīdu, Maik? Tas arī viņai dotu daudz spēcīgāku motīvu.
-�� Jā. Bet pagaidiet mazliet! Tā ir tikai doma. Vai jums neliekas mazliet jocīgi, ka misters Spīds izvēlējās nokārtot attiecības ar Timu mā�jās, zinot, ka viņa sieva arī tur būs?
-�� Spīds varbūt tik tālu neaizdomājās. Kā jūs teicāt, viņ� bija pamatīgā �oka stāvoklī. Arī ben�zīna iepildes stacija ir nedaudz par sabiedrisku tāda veida sarunai, kāda viņam bija prātā. Klienti nāktu un pārtrauktu viņus.
-�� Jā. Tādā stāvoklī viņ� varbūt vispār aizmir�sa, ka sieva būs mājās. Bet varbūt, ka neaizmirsa vis, bet tī�ām vēlējās, lai izskaidro�anās notiktu mājās, zinot, ka viņa ari bus saniknota, lai ari ci�ta iemesla dēl, bet atbalstīs vinu.
-�� Misis Spida noteikti bija ārprātīgi sanikno�jusies uz Nerlnu. Vispirms par sava vīra atvil�anu un tad par dēla pave�anu� Pēcpusdienas gaitā viņa noteikti mēģināja saņemt drosmi, lai pateiktu Nerīnai, ko par viņu domā. Atcerieties, viņu vispirms redzēja vilcinoties ārpus Haigeiblas vārtiem tūlīt pēc �etriem. Tad viņai pietrūka dū�as. Bet vēlāk, ap pieciem desmit viņu manīja ejam pa piebrauktuvi. Tencts izdzēra savu glāzi. Viņam ļoti gribējās dzirdēt, ko Spīdi varēs par to pateikt. Vai kārtībā, Maik?
"Stingri la" priek�namā smar�oja pēc vā�rītiem puķkāpostiem. Misis Spīda negribīgi ielūdza viņus dziļāk. Viņai mugurā bija rozā halāts, un izskatījās, ka būtu karsti, tuklos vai�gus izraibināja neveselīgi, sārti plankumi. Viņa abus vīrus ieveda dzīvojamā istabā un aizgāja pasaukt vīru. Dienas gaismā uzkrīto�ās paklāja, tapsējuma un aizkaru krāsas nevarēja noslēpt faktu, ka istaba bija nopluku�i un prasījās re�monta. Kad viņa no jauna parādījās kopā ar vīru, misis Spīda bija novilkusi halātu. Abi izskatījās noba�īju�ies.
Apsē�oties Spīds uzsvērti paskatījās pulkste�nī.
-�� Pēc pusstundas man jābūt atpakaļ darbā.
Tcnctam bija grūti iz�ķirties, kādu taktiku lai pielieto: �oka pieeju vai kaut ko maigāku? Kura no tām vairāk iespaidotu �os cilvēkus? Ārēji viņi �ķita parasti, nekaitīgi tipi, bet nesen Tenets bija atklājis, cik ļoti maldino�a var būt cilvēka ārie�ne. Vienmēr ir grūti pateikt, kā cilvēki rīkosies krīzes apstākļos, un tāda bija situācija �ajā mājā gan tagad, gan arī ceturtdien. Ja viņi abi ir ne�vainīgi, tad tagad bija vajadzīgs miera periods, lai atgūtu savu garīgo līdzsvaru. Par nelaimi, tie�i to Tenets nevarēja tiem dot. Ja viens no viņiem bija vainīgs� Tā atkal bija tā pati vecā dilemma, un Tenets atkal juta, ka viņam nav izvēles. Bija jānonāk pie patiesības, lai cik stin�gri arī nāktos uzstāt. Bet kā to labāk izdarīt?
Tenets vērās Spīdos, kas viens otram blakus sē�dēja uz zemā dīvāna, stingi viņā skatīdamies, misis Spīda neērti uzmetusies uz dīvāna malas, pats Spīds pat tagad savas iedomības upuris pār�laizdams ar roku pār matiem visai reto galvvidu, lai pārliecinātos, vai tie ir gludi. Bija visai grūti iedomāties vienu no viņiem pārgrū�am Nerīnu pāri balkona margām, un, pat ja viens no viņiem bija to izdarījis, Tenets ticēja, ka tas notika drīzāk acumirkļa neprātā, nevis iepriek� to izplānojot. Bet fakts bija un palika abiem bija pirm�ķirīgs iemesls slepkavībai. Atriebība un greizsirdība ir emocijas, pār kurām viegli zaudēt kontroli.
Par no�ēlo�anu, ja viens no viņiem ari izrā�dītos viņa medījums, līdz �im Tenetam vēl nebija ne kripatiņas pierādījumu pret to. Viņam tikai at�lika cerēt uz atzī�anos. Ja viņ� neveiksmīgi mē�ģinātu �oka pieeju, nebūtu nekā, uz ko balstīties. Bet, ķeroties pie lietas uzmanīgi, pamazām izēdoties cauri Spīdu aizsardzības slānim, Tenets beigās varētu cerēt uz patiesības noskaidro�anu.
Tenets neuztraucās par to, ka klusums bija nepatīkami ieildzis. Spīdus tas acīmredzami uz�trauca, un viņos jautās augo�s saspringtums. Spīds a�iem, nervoziem vilcieniem smēķēja ci�gareti un pa�laik to nodzēsa, nokrem�ļojās un pavēra muti, lai uzsāktu runāt. Misis Spīda a�i paskatījās uz vīru, un bija skaidrs, ka viņa vēlē�jās teikt: Nogaidi.
Bet pāris minūtes bija viss, ko Spīds varēja izturēt. Uzmetis sievai izaicino�u skatienu, viņ� iesaucās:
-�� Nu? Cik ilgi mums te vēl nāksies sēdēt?
-�� Mēs tie�i gaidām, lai jūs sāktu, mister Spīd, Teneta balss skanēja laipni.
-�� Es? Kāpēc man jāsāk? Tā ir jūsu ideja, ne manējā. Spīds aizsmēķēja jaunu cigareti un alkatīgi ievilka dūmus.
-�� Mēs domājam, ka jums ir kaut kas mums sakāms, sacīja Lainhems.
Kareivīgums izzuda no Spīda sejas, un, lai ari
viņi viens uz otru pat nepaskatījās, Tencts glu�i kā nolasīja abu skaļi neizteikto. Ak Dievs, cik daudz gan viņi zina? Viņ� daudzkārt iepriek� bi�ja redzējis �o precēto pāru telepātiju stresa stā�voklī.
-�� Mēs jums pateicām visu, ko zinājām, ie�jaucās misis Spīda.
Bet viņas mēģinājums likt balsij skanēt pār�liecino�i un dro�i bija lemts īstai neveiksmei, un �is apgalvojums drīzāk izskanēja kā jautājums.
-�� Patie�ām? Tenets atgāzās krēslā, sakrusto�ja rokas un skatījās no viena uz otru, it kā meklē�dams kaut ko un neatrazdams.
-� Es patiesi to nesaprotu, ser�ant, un jūs?
-�� Nesaprotat ko? Spīds nosvīda un istabā arvien vairāk bija sajūtama motoreļļas smaka.
Pēk�ņi Tenets atcerējās: pirmo reizi, kad viņ� iegāja Nerīnas Tarantas guļamistabā, viņ� bija sajutis gaisīgu, neiederīgu vēsmu. Tagad viņ� saprata, kas tas bija. Ir vispārzināms, cik grūti ir pazīt smakas ārpus to piederīgās vietas. Tenetam varēja piedot to, ka tas nebija spējis at�ķirt mo�toreļļas smaku tajā zīdainajā, sievi�ķīgajā ele�gancē. Lai arī Tims strādāja tikai pie sūkņa un kantori, viņa drēbes neap�aubāmi bija piesū�ku�ās ar �o smaku un gaisā atstāja gandrīz ne�manāmu dvaku.
-�� Kā jūs domājat, ser�ant, kāpēc cilvēki, ja viņi grib, lai nebūtu atradu�ies noteiktās vietās noteiktā laikā, pa�i sevi pārliecina, ka ir paliku�i neredzami?
-� Nekādi nesaprotu, ser.
-�� Neredzami ? Ko jūs domājat ? Par ko jūs runājat?
Bet viņi abi bija lieliski sapratu�i. Tenets to kā lasīt nolasīja drebo�ajās nāsīs, izvairīgajā ska�tienā, baltajos, cie�i sa�ņaugtajos pirkstu kauli�ņos.
-� Ak, manuprāt, jūs zināt, ko es domāju, mis�ter Spīd. Tenets strupi aprāva savu gandrīz lab�vēlīgo toni un, paliekdamies uz priek�u, pārme�to�i teica: Vai ne?
-�� Nē! Spīds palūkojās sievā, it kā atbalstu meklēdams. Nē, mēs nezinām, vai ne, Sila?
Sīlija Spīda kādu brīdi neatbildēja. Viņa no�svērti, apdomīgi skatījās Tcnetā, tad sacīja:
-� Es domāju, ka labāk paklausīsimies, kas in�spektoram ir sakāms, ja? Manuprāt, viņ� uz mums dusmojas.
-�� Jā, atsaucās Tenets. Tā varētu teikt. Es dusmojos, jo �ī ir slepkavības izmeklē�ana, un man nepatīk, ja cilvēki veltīgi kavē manu laiku. Abi jūs esat meloju�i. Nē, viņ� pacēla roku, jo Spīdi gatavojās iebilst, �obrīd nesakiet neko! Uzklausiet mani! Vienmēr ir grūti izprast cilvēku motīvus, kādēļ viņi mums melo. Varbūt, ka viņi ir nevainīgi nozieguma izdarī�anā, bet grib no�slēpt sīkas ģimenes ķibeles, lai tās netiktu vis�pārzināmas nē, atvainojiet, tagad jums pa�tie�ām būs jāgaida, līdz es beig�u, iespēja runāt jums bija dota, bet jūs to neizmantojāt vai viņi melo, tādēļ ka līdz kaklam ir iestigu�i nozie�gumā un mēģina izķepuroties. Jūsu gadījumā es vēl nezinu, kur� pieņēmums ir pareizais.
-�� Pirmais, viņi pateica reizē un apklusa.
-� Nu, patiesi, jūs ta�u tā teiksit, atsaucās Tenets. Tas ir mazākais no ļaunumiem.
-�� Bet tā ir patiesība! uzstāja Spīds. Es ta�u jums izskaidroju toreiz garā�ā�
-� O, nē, mister Spīd,' iejaucās Lainhems. Ne par to mēs runājam. Tas ir kas cits.
-�� Kas cits,..
-�� Es domāju, sakiet skaidri un gai�i, ko mēs esam nodarīju�i, inspektor, teica Sīlija Spīda.
-�� Nē. Es uzskatu, ka jums jāievie� skaidrība. Manuprāt, jums būtu jāizstāsta mums tas, ko jūs "aizmirsāt" pirmo reizi vai mistera Spīda ga�dījumā otro reizi.
Misis Spīda mēģināja piecelties.
-�� Vai jūs neiebildīsiet, ja es aizie�u pēc glāzes ūdens?
-� Ser�ants Lainhems jums to atnesīs.
Kamēr viņi gaidīja Lainhemu atgrie�amies,
Tenets turpināja:
-�� Es gribu jums pateikt, lūk, ko. Ja jūs neesat vainīgi �ajā noziegumā, jums nav ko bīties. Ja vien tas, ko jūs man teiksiet, nebūs saistīts ar iz�meklē�anu un par to nevajadzēs runāt tiesā, es varu jums apsolīt, ka tas nekļūs par baumo�anas vielu starp kaimiņiem. Es ceru, ka jūs mani sa�protat.
Spīdi saskatījās. Viņi noteikti zina par Timu.
-� Bet, turpināja Tenets, �oreiz es patie�ām gribu vienkār�i patiesību un neko citu. Citādi�
Nebija vajadzības vēl skaidrāk izteikties. Ci�tādi jūs nonāksiet patie�ām lielās nepatik�anās.
Atgriezās Lainhems ar ūdens krūzi.
-�� Atvainojiet, es nevarēju atrast glāzes.
Misis Spīda paņēma krūzi, nomurmināja pa�teicības vārdus un iztuk�oja to vienā paņēmienā.
-� Un tā, kur� sāks? Varbūt jūs, mister Spīd?
-�� Sāksim ar to brīdi, kad jūs novietojāt ma�ī�nu lauka malā, ja, mister Spīd? Un atcerieties, ka mēs visu to neminam! Mums ir liecinieki.
Misis Spīda cie�i aizvēra acis, it kā gribēdama izslēgt pārāk skarbo īstenību, un ar grūtībām no�rija siekalas. Bet tas nepalīdzēja, un tagad starp aizvērtajiem acu plakstiņiem parādījās asaras.
Nepacietīgi izsaukdamās, viņa tās notrauca ar rādītājpirkstu, tad pameklēja kabatā pēc kabat�lakatiņa, bet to neatrada.
-�� Piedodiet, viņa sacīja. Virtuvē ir da�as salvetes� Un viņa no jauna notrauca asaras ar pirkstiem.
Tenets gaidīja, kamēr Lainhems atnesa sal�vetes un misis Spīda savaldījās, tad turpināja:
-�� Klausieties, misis Spīda, es varu saprast, cik sāpīgi tas jūs skar. Jums nav vajadzības būt klāt, kamēr mēs runājam ar misteru Spīdu. Kāpēc jums neiet un uz brītiņu neatgulties? Vīrs jūs pasauks, kad būsiet nepiecie�ama� Un, ja jūs nejūtaties labi, mēs sarunu varam atlikt uz citu dienu.
Viņa kratīja galvu vēl ilgi, pirms viņ� bija bei�dzis savu mazo runu.
-�� Nē, es labāk palik�u, paldies. Patie�ām.
Tenetam �ķita, ka viņa dod priek�roku zināt
to, kas te notiek, un nevis gulēt gultā un mocīties neziņā un minējumos. Viņ� viegli paraustīja ple�cus.
-�� Kā vēlaties. Paskatījies no sievas uz vīru, viņ� sacīja: Varbūt tas var palīdzēt un pastei�dzināt notieko�o, ja es atklāti pateik�u, par ko es tikko kā devu mājienu. Mēs zinām par misis Ta�lantu un jūsu dēlu.
Viņam likās, ka tas izraisīs jaunas asaras, un tā ari notika. Misis Splda aizgrieza seju un pie�spieda to vira plecam, viņ� apskāva sievu. Pēc brītiņa viņa atkal saslējās, iz�ņauca degunu un no�ukstēja:
-�� Piedodiet! Tikai� Es nevaru� Un viņa pakratīja galvu, kā nevarēdama atrast vārdus. Beidzot viņa pacēla galvu un pavērās tie�i Tenetā. Man vēl joprojām grūti tam noticēt.
-�� Varu iedomāties. Man tie�ām �ēl.
Viņa uzmanīgāk ieskatījās Tenetam sejā un pēc nelielas pauzes, kā mazliet izbrīnījusies, atzina:
-� Jā, man tie�ām liekas, ka tā.
-�� Tam vajadzēja būt ārkārtīgam satricināju�mam, uzzinot kaut ko tādu.
-� Jā. Viņa paskatījās uz vīru un rūgti piebil�da: Mums abiem, lai ari katram savādāk.
-�� Bija ķilda, minēja Tenets.
-� Jā. Atceroties viņa sarauca pieri un vēlreiz iz�ņauca degunu. Tims�
Tenets nepārtrauca, bet gaidīja.
Viņa papurināja galvu.
-�� Tims teica, ka tas viss bija viņas sākts. Ka tāda doma viņam pat prātā nav nākusi, ja viņa nebūtu pirmā spērusi soli. Timām viņa bija vie�nīgi Deimona māte un viss. Un tad� Bet es ne�gribu iedziļināties visā. Tas notika un viss, un man kaut kā ar to jāsamierinās.
-� Cik ilgi tas jau turpinājās?
Viņa ar nodomu izvairījās skatīties uz vīru.
-�� Cik es varēju noprast, tad pāris nedēļas.
-�� Vai jūs kaut ko tādu nojautāt, mister Spīd?
-�� Jā. Bet� viņa balss skanēja piesmakusi, un viņ� noklepojās.
-�� Bet, protams, ne jau to, ka tas ir� viņ�. �ādā saistībā Spīds nespēja izteikt dēla vārdu.
-��� Un tad jūs nolēmāt uzzināt, kur� ir ieņēmis jūsu vietu?
Spīds pamāja.
Bija noticis tie�i tā, kā viņi ar Lainhemu do�māja. Spīdam radās aizdomas, kad Nerīna sāka viņam atteikt. Viņ� zināja, ka viņa mēdz ielīk�smot savus mīļākos len�a laikā, un slepkavības dienā bija nolēmis viņu izspiegot, lai uzzinātu, kas ir sāncensis. Parasti Tarants nekad nebrauca uz mājām dienas vidū, un Spīds jutās pavisam samulsis, ieraugot viņa mersedesu iegrie�amies piebrauktuvē. Bet viņam ienāca prātā, ka varbūt Taranta atgrie�anās netiek gaidīta. Ja Nerīna ir ar mīļāko, tad būtu interesanti redzēt, kas notiks. Un Spīds vēl piedevām varētu uzzināt, kas ir viņa sāncensis.
Un tā viņ� darīja, kā bija ieplānojis, novieto�dams ma�īnu lauka malā un ieiedams dārzā kā parasti pa aizmugurējiem vārtiem, tad paslēpās rododendru krūmā, no kurienes viņam pavērās lielisks skats uz parādes un sētas durvīm.
Viņ� tur nebija nostāvējis vairāk par da�ām minūtēm, kad Tarants gandrīz skrie�us izmetās no mājas, ielēca ma�īnā un steidzīgi aizbrauca. Viņ� bija satraukts un noraizējies, un Spids mi�nēja, kas varētu būt noticis mājā. Viņ� zināja, ka Nerlna vienmēr aizslēdza guļamistabas durvis, kad atradās tur ar mīļāko, un nodomāja, ka Ta�rants, iespējams, būs dzirdējis iek�pusē balsis un izdarījis acīmredzamo secinājumu.
-�� Vai jūs nedomājāt, ka varēja būt notikusi kāda sadursme? Ka viņ� varētu būt dauzījis pie durvīm? Izgājis uz balkona un mēģinājis iekļūt caur stiklotajām durvīm?
Spids pakratīja galvu.
-�� Nē. Viņ� nemierīgi sakustējās. Viņ�� Viņa attieksme pret Nerīnas draugiem bija īpat�nēja. Tarants mēdza izturēties tā, it kā nekas tāds nenotiktu, pat ja tas notika turpat viņa acu priek��ā! Es to nekad nevarēju saprast.
Misis Splda sēdēja, lūpas sakniebusi, nāsis iepletusi.
Spids uzmeta viņai tādu kā atvaino�anās ska�tienu, pirms turpināja.
-�� Lai nu kā, es nolēmu, ka vēl nedaudz pa�gaidī�u, gadījumā, ja kāds pie viņas ir. Un tad, kādas desmit minūtes vēlāk�
-��� Labi, sacīja Tenets. Nebija nekādas va�jadzības ievainot Spldus vēl dziļāk. Mēs varam nojaust, kas notika tālāk. Jūs redzējāt iznākam Timu, sapratāt, ka nevarat strīdēties ar viņu misis Tarantas dārzā un pavēlējāt viņam iet mājās. Kādēļ? Jūs zinājāt, ka jūsu sieva būs mājās. Ma�nuprāt, viņa nu gan bija cilvēks, no kura jūs vē�lējāties to noslēpt.
-� Viņai nevajadzēja būt mājās, sadrūmis pa�skaidroja Spīds. Es sievai teicu, ka nepārnāk�u pusdienlaikā, un viņa gribēja piezvanīt drau�dzenei, aizbraukt uz Starrendenu iepirkties un pilsētā ari paēst.
-� Bet Betija jau bija sarunājusi kaut ko citu, iejaucās misis Splda, un tā es nekur neaizbrau�cu.
-�� Skaidrs. "Vēl me//,"viņa balss tonis ne�ap�aubāmi teica. Viņ� pavisam skaidri atcerējās, ka viņi abi bija liku�i saprast, ka Spīds bija do�mājis ieturēt len�u mājās.
-�� Un kas tad notika?
Spīds cītīgi izvairījās no sievas skatiena.
-�� Viņa uzreiz redzēja, ka kaut kas noticis.
"Lāns! Tu ta�u teici, ka nenāksi mājās? Man
nekas nav pagatavots� Kas noticis? Kas ir?"
"Es� Ak Dievs!"
"Lāns! Pasaki man!"
"Tims"
"Tims? Kas noticis? Vai viņ� cietis nelaimes gadījumā? Viņ�� viņ� ta�u� nav miris?"
"Nē, neka tamlīdzīga. Viņam nekas nekait. Bet�"
"Bet kas? Lāns, lūdzu, pasaki man!"
"Es nezinu, kā. Es tikko kā uzzināju� "
"Ko?"
"Ka viņam ir� ir dēka ar misis Tarantu. Ak Dievs, Sil, piedod! Neskaties uz mani tā! Viņ� tūlīt būs te. Es viņu sūtīju braukt uz mājām, jo domāju, ka tu būsi prom."
-�� Un tad pārradās Tirns, sacīja Spīds, un mums bija briesmīga ķilda. Viņ� ilgi nepalika, nesagaidījis beigas, aizgāja.
-�� Es brīnos, ka viņ� vispār gāja atpakaļ uz uz�pildes staciju tajā pēcpusdienā.
-�� Es viņam teicu, lai tik pamēģina nenākt, tad viņ� var teikt ardievas savam jaukajam brīvdienu darbam, un pa�laik darbi uz ielām nemētājas. Es vēl brītiņu paliku ar Sīļu. Viņai bija pavisam slikti.
Par to nav jābrīnās, pēc visām tām bumbas sprādzienam līdzīgajām ziņām.
-� Un tālāk?
Aprautais jautājums lika Spīdiem apmainīties satraukuma pilniem skatieniem.
-�� Ko jūs domājat? vaicāja Spīds. Jūs zi�nāt, kas notika tālāk. Pagāju�oreiz, kad jūs te bi�jāt, mēs jau to izstāstījām.
-������� Jūs gribat sacīt, ka gājāt atpakaļ uz darbu, it kā nekas nebūtu noticis, nostrādājāt visu pēcpus�dienu, paņēmāt ma�īnu un devāties izmēģināju�ma braucienā uz divdesmit minūtēm ap pieciem piecpadsmit, tad aizslēdzāt garā�u un, kā parasti, nācāt uz mājām.
-� Jā. Jā!
-� Un ncizmetāt mazu līkumu, lai satiktu misis Tarantu?
-�� Nē! Klausieties, inspektor, jūs gribējāt visu patiesību, un te jums tā ir.
-�� Vai tā ir? Kā lai es zinu, ka jūs nemelojat, mister Spīd?
-� Tādēļ, ka es nemeloju! Es zvēru!
-�� Tā jūs teicāt arī pagāju�o reizi. Un vēl ie�priek�ējo arī. Tā nu ir nelaime, ja samelo, mister Spīd. Jūs pats sagraujat uzticību sev.
Atbildes nebija. Spīds saknieba lūpas, bet ne�ko neteica.
Tenets pievērsās Spīda sievai.
-�� Un jūs, misis Spīda?
Neskatoties uz vīru, Sīlija Spīda nosvērti sacīja:
-�� Pēc tra�a ar Timu es biju ārkārtīgi nikna uz misis Tarantu. Misis Spīdas zods mazliet izstie�pās. Man bija visas tiesības tādai būt, liekas, ka jūs to nevarat noliegt. Vispirms mans vīrs, tad dēls� Es nolēmu, ka aizie�u un pateik�u viņai tie�i acīs, ko par to domāju.
Spīds acīmredzot visu to zināja. Viņ� pakratī�ja galvu, bet sieva viņu neievēroja, un turpinot viņas balss skanēja izaicino�i.
-� Es uzreiz nevarēju tur iet sapulces dēļ. Man bija uzdots pateikt pateicības vārdus runātājam. Pēc tam, nu, tad es gribēju to izdarīt un aizgāju līdz Haigeiblas vārtiem� Bet vecais misters Pārkinss mani gaidīja. Viņ� cie� no artrīta, un mēs pēc kārtas viņam palīdzam. Es vienmēr eju ceturtdienas pēcpusdienās un jau tā kavējos sa�pulces dēļ. Tā es viņu apciemoju, tad aizgāju atkal atpakaļ uz Haigeiblu. �oreiz es tiku tik tālu, ka sāku iet pa piebraucamo ceļu.
-�� Un tad?
Misis Spīdas tuklie vaigi notrīcēja, viņai strauji pakratot galvu.
-�� Es nevarēju to izdarīt� Es neesmu tāds cil�vēks, kas meklē ķildas, un man jau bija diezgan no tās, kas notika pusdienlaikā. Un�
Viņa nedro�i, kā samulsusi, paskatījās uz vīru, un Tenets gaidīja, kas sekos.
-� Jūs varat domāt, ka es esmu dumja, inspektor, bet tādi cilvēki kā misis Taranta vienmēr pa�dara mani nervozu, liek justies kā zemākas kār�tas būtnei. Viņa vienmēr bija tik daiļa, tik ele�ganta, tik pa�pārliecināta� Es nevarēju saņem�ties. Teicu pati sev, ka neesmu tam atmetusi ar roku un izdarī�u kādu citu dienu, kad jutī�os la�bāk un bū�u vairāk tam gatava.
"Būs ieveidojusi matus, ietērpusies pa�ās smalkākajās drēbēs un jutīsies tik pārliecināta par sevi, cik viņa to vispār spēj," domāja Tenets. Viņ� neviļus saviebās, iedomādamies �o kon�frontāciju, un bija priecīgs, ka misis Spīdai vis�maz �is pazemojums ir aiztaupīts. Viņ� ne��aubījās, kur� būtu strīdā uzvarētājs.
-��� Un tad� viņa paraustīja plecus, es vienkār�i nācu mājās. Tenets neko no viņiem vairāk izdabūt nevarēja, un no saviem vārdiem viņi neatkāpās. Pēc brītiņa Tenets izlēma, ka nav jēgas turpināt.
Tenets un Lainhems gāja atpakaļ uz Haigeiblu, lai paņemtu ma�īnu. Bija ļoti karsts, saule spīdēja dzidri zilās debesīs, māju dārzi vei�doja lielisku krāsu kaleidoskopu: uzpirkstī�u rozīgums, lapu zaļums un visur rozā, sarkanas, dzeltenas un baltas rozes pilnziedā.
-� Nu, ja kāds no viņiem abiem to izdarīja, mums nāksies sadabūt pilnīgi neapgā�amu pierādījumu, lai piespiestu viņus atzīties, nopūtās Lainhems.
-�� Mm, piekrīto�i novilka Tenets. Cerēsim, ka tiesu ekspertīze nāks kaut kam uz pēdām. Tā, �odien ir sestdiena. Ja mums palaimēsies, tad pirmdien uzzināsim par iespējamiem pirkstu no�spiedumiem. Jābūt izdarītai arī līķa sekcijai, es ceru, ka doktors Mellerds �opēcpusdien mums atnesīs ziņu. Daudz jau nu es no tās negaidu.
Bija gandrīz divi, un ārpusē pie ciemata zāles varēja redzēt nelielu rindu.
-�� Nezināju, ka labdarības tirdziņi ir tik po�pulāri, brīnījās Lainhems.
Tenets pasmīnēja.
-�� Tas var kļūt par īstu vaļasprieku. D�ouna saka, ka ir tādi, kuri vietējos laikrakstos meklē reklāmu par gaidāmajām izpārdo�anām un ce�rībā noslēgt darījumu cen�as ierasties pa�i pir�mie. Viņa parasti vada dārgu un nevajadzīgu lie�tu galdu mūsu baznīcas tirdziņos, un, tikko kā durvis atveras, cilvēki plūst iek�ā, it kā būtu iz�pārdo�ana pie Haroda. Viņi tie�i zina, ko grib. Viens puisis vienmēr medī misiņu, alla� ir klāt kā trenēts balodis, apgrie� visu otrādi un prom ir, dro�i vien uz kādu citu izpārdo�anu.
-�� Parazīts.
-Jā.
-� Skatieties, ser, saderu, ka te arī tāds ir.
Ap apņēmīgu sievie�u rindu ar iepirkumu so�mām rokās klīda kāds noplucis tips notraipītās biksēs, netīrā, rūtainā kreklā un taukainā jakā ar kapuci.
-�� Redz, kur misis Heivuda.
Beatrise Heivuda, �allēm plīvojot, tuvojās viņiem no otras puses. Viņa ieraudzīja abus vī�rus, pamāja ar roku, pienāca apprasīties, vai ne�kas nav zināms par Deimonu, un tad spiedās ga�rām rindai. Viņa pieklauvēja pie durvīm un tika ielaista.
-�� Dro�i vien palīdz pie viena no galdiem, minēja Lainhems.
-�� Mmm. Tenets centās izdomāt, ko darīt tā�lāk, bet viņam nevajadzēja pūlēties pa radio viņi uzzināja, ka Helo Bazeds ir atvests uz no�pratinā�anu policijas iecirkni.
-�� Kas lai zina? ieteicās Tenets, steidzoties atpakaļ uz Starrendenu. Mēs varbūt riņķojām apkārt par velti. Galu galā Bazeds ir vienīgais, kur� ir dzirdēts viņai draudam.
Kā Tenets labi zināja, lielākajā daļā slepkavī�bas gadījumu visticamākā persona arī izrādās slepkava. Vēl tikai pagāju�ogad viņam bija tie�i tāds gadījums. �is var izrādīties tāds pats.
-�� Jā, pirms desmit gadiem! Tādēļ es �aubos, vai tas kaut ko dos. Desmit gadi ir daudz, lai atvēstu. Un vēl: neviens, kur� ir nosēdējis desmit gadus, neriskēs pavadīt vēl desmit, ja vien tas nav ienesīgi.
-� Tas ir arī ilgs laiks, lai apdomātu pārestību.
-Zinu. Bet tomēr�
Bazeds bija kareivīgi noskaņots. Tiklīdz Te�nets iegāja telpā, viņ� pielēca kājās.
-�� Kas, pie vella, notiek? Tur es biju, uzvedos, kā nākas, ieņemdams pa mēriņam ar pui�iem, un ienāk tie un, pirms es vēl apjēdzu ko, iebā� mani �ite te, un atstāj veselu stundu. Zināt, ka man ir daudz citu lietu, ko darīt.
-�� Un man arī. Tā ka labāk ātrāk ķersimies pie lietas, ja, Bazed?
Tūlit kļuva redzams cēlonis, kādēļ viru dēvē�ja tik jocīgā vārdā. Tenets zināja, ka Helo ir trīs�desmit divi gadi, bet viņa seja bija tik gluda, ka likās pavisam jauneklīga, un zilās acis un gai�ās matu cirtas pie�ķīra viņam maldino�u nevainību. Bija galīgi a�gārni, ka cilvēks, kur� ir notiesāts par bruņotu laupī�anu un smagu miesas bojāju�mu nodarī�anu, varēja izskatīties tik līdzīgs eņ�ģelim.
-�� Ķerties pie kā? Man nav nekā, ko ķerties. Es zinu savas tiesības, un es pieprasu zvanīt pa telefonu un savu advokātu.
-� Neuztraucies, tu dabūsi savas tiesības. Viss sa�vā laikā. Ja to tu gribi. Bet vai tu nedomā, ka ne�daudz pārspīlē? Es tikai gribu mazliet ar tevi pa�pļāpāt. Pēc tam, ja tevi neturēs aizdomās, varēsi iet.
-�� Mazliet papļāpāt! Bazeds spļautin izspļā�va �os vārdus. Nu, ļoti patīkami, tik tie�ām. O, nē, jūs mani tā nenogrābsiet. Es nesaku ne vārda, kamēr te nav mans advokāts.
-�� �ēl. Tu varētu iet prom jau pēc kādām minūtēm. Nu, bet tas atkarīgs no tevis. Kā rādās, tad tev būs jāpieņem mūsu viesmīlība uz ilgāku laiku.
-� Kāpēc? Es saku, es nav neko darījis.
-�� Es to dziesmu esmu dzirdējis jau iepriek�, sacīja Tenets. Un tev gan nāktos zināt, ka mēs bez iemesla cilvēkus neaizturam.
-��� Meklējiet citu muļķi! Kāds labs iemesls? Jūs sakiet man! Nu, kāds iemesls?
-�� Tevi redzēja apkārtnē, kur tika izdarīts no�ziegums, ceturtdienas pēcpusdienā.
-� Un tad? Kāds noziegums? Kur?
Vai tur bija dzirdams satraukums? Pat bailes?
-� Starrendenas nomalē.
-� Tā būs kļūda.
-� Nekāda kļūda. Uz liecinieku var paļauties.
-�� Man vienalga, kaut pats pāvests mani sakās redzējis. Viņ� melo.
-� Tu, protams, biji kur citur.
-�� Protams. Ar drauģeļiem spēlēju pokeru.
-�� Laiks, vieta, vārdi, adreses? gurdi vaicāja Tenets.
Lainhems pierakstīja.
Tenets piecēlās.
-�� Mums vispirms nāksies visu pārbaudīt. Viņ� pagriezās uz ie�anu.
-�� Ehē! Jūs tak neatstāsit mani grau�am īk�ķus, kamēr tik daudz pārbaudīsiet? Ir sestdiena. Viņi var būt visur� futbola ma�ā, ar bērniem pie jūras� Var pat būt prom uz visu nedēļas nogali!
-�� Baidos, ka tā var būt. Tu ta�u nedomā, ka mēs ļausim tev iet, tā ka tu varēsi pie viņiem visiem aizskriet un teikt, lai apstiprina tevis sacī�to. Liekas, ka tu joko.
-� Tā ir mocī�ana, tīrā mocī�ana. Aizvilkt ma�ni no ielas uz nopratinā�anu�
-�� Tevi nevilka, un piecu minū�u sarunu nu gan grūti saukt par nopratinā�anu.
-�� Jūs man pat vēl neesat pateiku�i, ko man būtu vajadzējis izdarīt!
Tenets bija pie durvīm un tagad pagriezās, lai paskatītos uz Bazedu.
-� Slepkavība, viņ� klusi sacīja. Tādēļ.
Bazeda sejas izteiksme izmainījās. Viņa acis
sa�aurinājās, un mute sa�ķobījās neviltotā izbrīnā.
-� Slepkavība? Ko, pie joda, tas nozīmē? Kāda slepkavība? Kad? Kur?
-�� Ja tu runā patiesību, sacīja Tenets, tad tev nav jāzina, vai ne? Tev ir alibi, atceries? Un viņ� apgriezās un izgāja. Lainhems, aizverot durvis aiz viņiem, sadzirdēja Bazedu sakām:
-�� Ē-ē, pagaidiet�
-�� Atstāsim viņu uz brīdi pavārīties savā sulā, teica Tenets.
-� Jums labāk norīkot komandu uz "drauģeļu" pārbaudi. Man nav �aubu, ka viņi apstiprinās Bazeda alibi, bet labāk izdarīt visu līdz galam.
-�� Kā jums liekas, ser? Vai jūs domājat, ka viņ� ir mūsu meklētais?
Tenets nopūtās.
-�� Es �aubos. Bet kaut kas bija� Zem visas tās bramanības es nojautu izteiktu nervozitāti.
-��� Piekritu. Es domāju� Pat ja viņ� nav ie�jaukts mūsu lietā, iespējams, ka viņ� tai pēcpus�dienā noņēmās ar kaut ko citu.
-Ļaujiet atcerēties� Ceturtdiena� Ceturt�diena� Protams! Laupī�ana Netltonas fermā, Maik, lūk, kas. Un ja tā� Klausieties, aizejiet un parunājiet ar Bristovu, viņ� ar �o lietu nodar�bojas, pastāstiet, ko mēs domājam, un iesakiet viņam dabūt kratī�anas orderi, kamēr Bazeds vēl ir tepat. Tas ir tikai minējums, bet varbūt, ka mums uzsmaida veiksme.
No iepriek�ējās pieredzes Tencts zināja, ka noziedznieks, kuru aiztur uz aizdomu pamata, var izrādīties vainīgs pavisam citā noziegumā.
-� Bet viņam ta�u nekas nebūs paslēpts dzīvok�lī? Viņ� ir pārāk pieredzējis, lai būtu tāds muļķis.
-�� Nekad nevar zināt. Viņ� nav tik ilgi ārā no cietuma, lai būtu stājies kontaktos ar daudziem, pie kā visu varētu paslēpt. Par ļaunu nenāks, ja pamēģināsim.
-�� Es tūlīt pat ar to nodarbo�os.
Pa ceļam uz savu kabinetu Tencts saskrējās ar doktoru Mellerdu, kur� kāpa lejā pa kāpnēm.
-�� Ā, Luk. Es dzirdēju, ka tu esi atpakaļ. Es tevi meklēju.
-�� Līķa sekcijas rezultāti?
-� Jā, mutisks ziņojums.
-� Nāc uz manu kabinetu! >
Kāds bija ienācis un aizvēris logu, kamēr viņi ar Lainhemu bija prom, un istabā nebija gaisa. Sadusmoti iesaukdamies, Tenets steidzās pie lo�ga to atvērt.
-�� Te ir kā cepe�krāsnī. Viņ� novilka �aketi un uzsvieda to uz krēsla atzveltnes. Nu, dok, kas jauns?
Mellerds uzmetās uz Teneta galda stūra, pa�ņēma ziņojumu un sāka ar to atvēsināties.
-�� Ja tu cerēji uz ko sensacionālu, tad jutīsies sarūgtināts. Neko tādu neuzzinājām, kas mums nebūtu jau zināms. Viņa bija ļoti veselīga sie�viete. Nāves cēlonis, kā mēs jau domājām, bija kakla skriemeļu lūzums un izme�ģījums jeb nespeciālistu valodā runājot lauzta spranda.
-�� Nekādu iepriek�ējas cīņas pēdu?
-�� Baidos, ka ne. �ēl, ka tik maz varu ieprie�cināt.
Tenets nopūtās. Viņ� ilgojās saliekt muguru, kas atkal bija sākusi sāpēt, bet cilvēkos viņ� vienmēr centās to neizrādīt.
-�� Nav tava vaina. Nu, labi� Es jau ari neko daudz necerēju, bet tomēr�
-� Kā lieta virzās uz priek�u?
-� Nu, tā. Protams, vēl jau ir tikai pats sākums.
-�� Vai zēns ir atradies? Kā viņu sauca? Deimons? Deimons! Kas par ārzemniecisku vārdu. Ir ari iedoma ielikt bērnam tādu vārdu, lai staigā līdz mū�a beigām.
-�� Nē, baidos, ka ne. No viņa nav ne ziņas, ne miņas.
-��� Bet jūs par viņu neuztraucaties, vai ne? Tādā ziņā, ka viņ� varētu būt briesmās? Es sapratu, ka viņ� aizbrauca pats pēc savas gribas.
-�� Tas tiesa. Viņ� aizbrauca pats. Ta�u es dotu daudz, lai uzzinātu, kādēļ viņ� aizbrauca. Viņ� nav nevienā no savām parastajām uzturē�anās vietām.
-��� Vai tu neteici, ka viņ� nesen bijis nosacīti sodīts sakarā ar narkotikām? Jūs ta�u esat runā�ju�i ar viņa inspektoru?
-� Jā, esam gan.
Mellerds, ievērojis Teneta toni, sarauca pieri.
-�� Piedod, es nedomāju dot tev norādījumus, kā darīt savu darbu.
-�� Ak, nē, dok, nepārproti mani! Tikai� nu, labi, viņa inspektors ir D�ouna.
Sekoja īss klusuma brīdis, kamēr Mellerds apsvēra teikto.
-� Ahā, viņ� smagi tcica, es saprotu, ka tas var izraisīt� sare�ģījumus.
Tātad te bija iespēja, kādu Tenetam vajadzēja, lai atbrīvotu sevi no smaguma. Vai viņam to pieņemt?
Tenets pats bie�i bija uzticē�anās saņēmējs. Viņam patika cilvēki, un to varēja redzēt. Viņ� bija pieejams, līdzjūtīgs, ātri uztvero�s, un ne�izbēgami viņam iznāca mēģināt tikt galā ar pat pārāk bie�ām savu policistu laulības dzīves grū�tībām. Par spīti savam atklātumam, viņ� tomēr bija savrups cilvēks, un viņam �ķita pretīgas izredzes apspriest savas attiecības ar D�ounu ar kādu tre�o personu, lai cik uzticama tā arī būtu. Atkal un atkal no jauna saskāries ar gandrīz vai neatrisināmu laulības dzīves problēmu, viņ� bija devis vienu un to pa�u padomu: izrunāties par to ar viņu, cik vien godīgi iespējams. Tenets sapra�ta, ka agrāk vai vēlāk viņiem ar D�ounu būs jā�dara tie�i tas pats.
-�� Jā, tas ir mazliet neveikli. Ar �ādu problēmu mēs nekad iepriek� netikām sastapu�ies. Mums līdz �im bija veicies. Bet es ne�aubos, ka tiksim galā.
Mcllerds mājienu saprata.
-�� Jā. Viņ� nolika malā ziņojumu, ar kuru bi�ja atvēsinājies, un noslīdēja no galda malas. Atvaino, ka neko vairāk nevaru palīdzēt! Dod man ziņu, ja ir kaut kas, ko es varētu darīt.
Palicis viens, Tenets piecēlās, aizgāja līdz kartotēkas skapim un pie tā plecu augstumā cie�i pieturējās. Tad pacēlās uz pirkstgaliem un lēni salieca muguru, sakozdams zobus, trulajai sāpei pārejot asā sāpju vilni. Pēc tam viņ� iztaisnojās un atpūtās. Tenets atkārtoja vingrinājumu piecas reizes un atgriezās savā krēslā, cenzdamies nosēsties taisni, ar muguru atspiezdamies pret atzveltni. Viņ� aizsmēķēja pīpi, aizvēra acis un sāka domāt.
Viņ� bija pārliecināts, ka kaut kādā veidā visas lietas pamatā bija Deimons. Kas piespieda viņu tā aizbēgt, "it kā visi elles velli dzītos vi�ņam pakaļ", kā bija izteicies viens no liecinie�kiem? Protams, bija iespējams, ka tam ir pavi�sam nevainīgs izskaidrojums, ka viņ� ir devies pēc iepriek�ējas sarunā�anas un steidzies tādēļ, ka kavējās. Bet ar katru jaunu dienu �ī iespēja �ķita kļūstam arvien mazāk un mazāk patiesa, un sāka likties, ka sagadī�anos ir pārāk daudz. Tad vēl tā neiera�anās pie inspektora.
Cita iespēja, protams, ir, ka atgadījās kaut kas tāds, kas lika viņam bēgt.
Bet kas?
Tenets domās pievērsās da�ādām alternatī�vām. Viena (visskaidrākā): Deimons bija noga�linājis māti un slēpās no policijas. Bet, ja tā, kas viņu līdz tam noveda? Noteikti vajadzēja būt ķil�dai, bet par ko? Par jebkuru no parastajām lietām, Tenets pieļāva: vēla atgrie�anās mājās, skaļa mūzika, meitenes, rupjība, neapdomība� Bet strīds par kādu no �īm lietām pāraugtu vardarbībā tikai tad, ja iepriek� ir biju�as daudzas līdzīgas, augo�as nesapra�anās, un kādam noteikti būtu va�jadzējis dot mājienu, ja Deimona un mātes at�tiecības būtu biju�as tik vētrainas. Nē, ja arī bija strīds, tad par vienu atsevi�ķu jautājumu.
Kādu?
Protams! Teneta acis iepletās, iespējamajam izskaidrojumam ie�aujoties prātā. Dcimons visu dienu bija mājās. Tātad arī len�a laikā. Un ja nu glu�i nejau�ības dēļ viņ� nonāca lejā neīstajā brīdī un redzēja savu draugu Timu iznākam no mātes guļamistabas?
Tenets apdomāja �o ideju. Kā Deimons jus�tos? Zinot tik maz par viņu, nebija viegli uzmi�nēt. Vai viņ� būtu satriekts, nosodo�s, apstulbis, izjustu riebumu, vai ari būtu uzjautrināts, samie�rinājies, pat patīkami uzbudināts?
Katrā ziņā Tenets vienkār�i nespēja ticēt, ka �oks varētu piespiest astoņpadsmitgadīgu puisi atstāt māju un nerādīties, neskatoties uz ievēro�jamo atklātību sakarā ar slepkavību. Ne arī to, ka viņ� vēl stundām turpat vien uzturējās, pirms pēk�ņi tik steidzīgi aizbraukt..
Kā tad Deimons rīkotos? Tenets juta, ka viņa pirmā reakcija būtu nerunāt. Bet, ja viņ� nolem�tu, ka jārunā, tad būtu izpļāpājies nekavējoties.
Bet ja nu tikai pieņēmuma dēļ Deimons nolē�ma pateikt mātei, ko par viņu domā, ta�u viņam vajadzēja laiku, lai saņemtu drosmi to izdarīt. Bet kāpēc tam bija nepiecie�ams tik ilgs laiks?
Tims bija atstājis Haigeiblu apmēram div�padsmitos piecdesmit. Nerīna pavadīja mājā vēl veselu stundu pirms do�anās pie friziera, atgrie�zās pus�etros un turpat vien bija vēl pāris stun�das (dzīva vai mirusi), un tikai tad Deimons aiz�brauca. Skaidrs, ka pats labākais laiks, lai ķertos pie lietas, bija tad, kad Nerīna atgriezās no fri�ziera. Kādēļ gan nogaidīt vēl divas stundas? Un, ja Deimons tie�ām būtu nogalinājis savu māti drīz pēc atgrie�anās no friziera ap pus�etriem, viņ� ta�u nebūtu palicis turpat vēl tik ilgi, pirms steig�us braukt projām?
"Nē," nolēma Tenets. Tā galu galā nebija tik lieliska ideja. Laika aprēķins nesakrita. Ja Dei�mons arī strīdējās ar Nerīnu, tad par kaut ko citu.
Bet par ko?
To nebija iespējams pateikt.
Tenets atmeta �o domu virzienu un pievērsās citam.
Kādēļ vēl zēns varēja aizbēgt? Tenetam ne�likās, ka vienīgais iemesls bija tas, ka Deimons atrada mātes līķi. Tādā gadījumā viņ� būtu �okāts, tas tiesa, bet viņa dabiskie instinkti liktu domāt, ka noticis nelaimes gadījums, un viņ� drīzāk sauktu palīgā. Nē, ja Deimons pats nebi ja izdarījis slepkavību un ja viņ� tomēr zināja, ka slepkavība ir notikusi, vienīgais iespējamais cēlonis, kādēļ pazust, bija tas, ka viņ� pazina cil�vēku, kas bija nogalinājis viņa māti un gribēja aizsargāt �o cilvēku.
Un tā kuru Deimons gribēja pasargāt?
Savu tēvu?
Ja Rolands Tarants izdarīja noziegumu, tam vajadzēja notikt vēlāk pēcpusdienā. Nerīna bija dzīva un vesela vēl pus�etros, un bija pietiekami daudz liecinieku, kas apliecinātu, ka Tarants atradās slimnīcā līdz pat pieciem piecpadsmit, kad to atstāja. Nē, ja to izdarīja Tarants, tad pēc atgrie�anās mājās piecos �etrdesmit, un Deimons to nezinātu, jo aizbrauca no mājas tie�i pirms tē�va atgrie�anās. Vai tas nozīmēja, ka Tarants uzskatāms ārpus aizdomām? Ne obligāti. Vēl joprojām bija iespēja, ka Deimona aizbrauk�anai nebija nekāda sakara ar slepkavību.
Kuru vēl zēns varēja mēģināt aizsargāt? Pro�tams, bija vēl viena persona, lai arī Tenetam nepatika tāda doma: Deimona vecāmāte. Viņai bija gan motīvs, gan iespēja. Un �ķita, ka otrās atpūtas laikā no puspieciem līdz pusse�iem vecā lēdija kaut ko redzēja, dzirdēja vai izdarīja, kas viņu ļoti sabiedēja. Kādēļ gan savādāk, Merilīnai uzejot viņu celt no miega, tai vajadzēja tupēt aiz gultas gala kā pārbiedētam bērnam? Vai viņa tikko kā bija atnākusi no vedeklas guļamistabas pēc ķildas, kad zaudēja kontroli pār sevi un ve�cuma neprātā izdarīja nelabojamo?
Tenets sajuta kņudē�anu pakausī, kad atce�rējās Lavīnijas seju, �ukstot: "Nāve!"
Viņ� papurināja galvu. Tik daudz pieņēmumu un neziņas nedeva iespēju sekot izmeklē�anas pa�ām svarīgākajām līnijām. Ja būtu pieejams Deimons, ja Lavīnija būtu saprātīga, ja viņas at�miņu nesaēstu slimība� Bet, ja Deimonu no mājas ir iztrieku�i lojalitātes sajūta, tad Lavīnija bija visiespējamākais kandidāts.
Kas vēl atradās turpat tuvumā tajā pēcpus�dienā?
Tenets prātā pārlika visus vārdus.
Beatrise Heivuda bēniņos �ķiroja lietas tir�dziņam līdz pat pus�etriem, kad strīds starp Nerīnu un Lavīniju bija pāri.
Vikija Kaningema atgriezās no iepirk�anās trijos un līdz �etriem strādāja virtuvē.
Dafne Linakra pārbrauca �etros �etrdesmit un tūlīt gāja gulēt, jo cieta no migrēnas.
Tad vēl bija Merilīna Bārnsa, kas uzturējās mājā visu dienu. Bija vēl viens cilvēks, Tenets sev atgādināja: Nikijs, Merilīnas desmitgadīgais dēls. Varbūt vajadzētu viņu vēlreiz izpra�ņāt. Bērni pārsteidzo�i labi ievēro visu, un Nikijs bija mājā vai ārā, dārzā, no trijiem �etrdesmit piecām līdz pat laikam, kad tika atklāta slepkavība.
Tenets pārskatīja sarakstu. No visiem �iem vēl tikai vienu cilvēku Deimons varētu gribēt aizsargāt savu tanti Dafni Linakru. Likās, ka viņai ļoti patīk zēns�
Durvis atvērās, un apmierinājumā starodams ienāca Lainhems.
-�� Viss sarunāts, ser. Bristovs ļoti priecājās sa�darboties. Kā viņ� teica, neko zaudēt nevar, pār�meklējot Bazeda māju, bet iegūt varbūt var ļoti daudz. Mēs jau sazinājāmies ar miertiesnesi, un viņai likās, ka ir pietiekami daudz iemeslu kratī��anas ordera izrakstī�anai. Viņ� nometās savā vietā un aizrāvies paskatījās Tenetā. Kaut kas jauns? Vai ir jau dzirdēts par līķa sekciju?
-�� Jā, bet nekā mums noderīga tur nav. Nāves cēlonis lauzta spranda.
Lainhems saviebās.
-� �ēl. Un ko darām tagad?
-�� Manuprāt, ir laiks likt prātus kopā un cen�sties tikt skaidrībā. �
-�� Labi. Ar ko sāksim?
-�� Es domāju par Deimonu. Tenets īsumā pastāstīja savas pārdomas un pieņēmumus.
Lainhems lēni ieteicās:
-�� Jums var būt taisnība, ka viņ� pazuda tādēļ, lai nevarētu viņu nopratināt. Bet tā darīt ir tik tuvredzīgi, vai ne? Es domāju viņ� ta�u ne�varēja cerēt, ka pazudīs vispār.
-�� Varbūt nē. Bet tāda steidzīga aizbrauk�ana izskatās pat pēc panikas. Un, ja viņ� patie�ām re�dzēja, ka māti noslepkavo kāds, kuru viņ� pazīst un mīl, piemēram, vecāmāte, viņ� ta�u būtu �oka stāvoklī. Viņ� zināja, ka, paliekot uz vietas, viņu nopratinās, un varbūt juta, ka nespēs melot pie�tiekami pārliecino�i. Iespējams, viņ� cerēja, ka mēs vienkār�i pieņemsim, ka tas ir nelaimes ga�dījums. Katrā ziņā viņ� varēja cerēt, ka, turoties, prom no acīm pietiekami ilgu laiku, viss kaut kā atrisināsies bez viņa liecības, kurai vajadzētu būt galvenajai, lai arestētu kādu, kas viņam ir tuvs. �ādā gadījumā Deimons slēpsies un nedos ziņu par sevi, līdz viss būs noskaidrojies.
-�� Ja notika tā, mums jākoncentrē uzmanība uz pēcpusdienas vēlajām stundām. Grūti iedo�māties, ka viņ� turpat vien dzīvotu vēl vairākas stundas pēc slepkavības pieredzē�anas un tikai tad drāztos prom.
-�� Jā, Tenets nopūtās. Nelaime tā, ka ir tikai pieņēmumi, bet tālāk tie mūs neved.
-�� Un ir jau arī iespējams, ka viņ� aizbrauca kāda pavisam cita, ar slepkavību nesaistīta, ie�mesla dēļ.
-� Pilnīgi iespējams.
-�� Nu, viens gan ir skaidrs ja vien Bazeds to neizdarīja, bet mums abiem �ķiet, ka tāda iespēja ir visai maz ticama, slepkavība nebija ieplānota.
-�� Jā, Maik, tas, liekas, būtu visiespējamākais izskaidrojums.
-�� Bet ir tik daudz to, kas var būt vainīgi. Ja tā bija vecā misis Taranta, tad tādēļ, ka Nerīna draudēja viņu ievietot privātkllnikā vai ari at�brīvoties no mis Bārnsas.
-�� Savukārt, ja tā bija Merilīna Bārnsa, tad tā�dēļ, ka viņa vai nu vēlējās iegūt Rolandu Tarantu sev, vai ari baidījās pazaudēt darbu, kas viņas gadījumā nozīmētu zaudēt arī mājas. Viņai ta�u jādomā par dēlu.
-�� Un, ja tas bija misters Tarants, tad tādēļ, ka beidzot viņam bija diezgan pēc tam, kad bija no�klausījies sievu un viņas mīļāko, it īpa�i, ja viņ� saprata, ka tas ir Tims Spīds. Tirns ir Deimona draugs. Misters Tarants varēja pazīt viņu pēc balss.
-� Es nezinu, Maik. Es kaut kā ticu viņam, kad viņ� apgalvoja, ka domājis tas ir Tima tēvs. Viņu abu balsis ir visai līdzīgas.
-�� Tā ir. Bet tomēr mani nevisai pārliecina tas pieņēmums "es � uz to skatos caur pirk�stiem". Viena lieta ir zināt, bet cita kad tas notiek deguna priek�ā.
-�� TacI vēl Spīdi. Viņiem ir divi "sulīgi" mo�tīvi, ja var tā izteikties. Tādam novecoju�am Ro�meo kā Spīds nav viegli samierināties, ka pa�a dēls to izgrū� no mīļākās gultas. Un, kas attiecas uz misis Spīdu� Es zinu, ka viņa liekas diezgan nekaitīga būtne, visiem viņa patīk un tā tālāk, bet, pat ja viņa spēj samierināties ar vīra un mi�sis Tarantas dēku, tad uzzinot, ka misis Taranta ir dabūjusi savās ķetnās jauno Timu� Misis Spīdai ir tikai viens bērns, un tas nu ir zināms, ka pat vismaigākās mātes pārvēr�as tīģerienēs, aizsargājot savus bērnus.
-�� Mums faktiski ir tikai viņas pa�as teiktais, ka viņa neiegāja mājā tajā otrajā reizē un ne�satikās ar misis Tarantu. Es negribu sacīt, ka viņa tur gāja, lai nogalinātu misis Tarantu, bet es iedomājos to scēnu, kas varēja būt notikusi starp viņām, un jūs?
-�� Jā. Tenets to varēja itin skaidri iedomāties. Nerina augsta, eleganta, uzjautrināta, nicino�a, un Sīlija Spīda nopluku�i, sakarsusi no dusmām, niknuma, pazemojuma� Tad vēl ir Nerīnas māsa Dafne, neaizmirstiet, Maik! Mēs vēl varam atklāt kādu cēloni, kādēļ vina varētu to izdarīt.
Lainhems savilka uzacis.
-�� Grūti pateikt, kas to varētu izraisīt viņas gadījumā. Viņas pat tur nebija līdz vēlai pēcpusdi�enai. Un viņas abas, liekas, dzīvoja pavisam no�ķirtas dzīves. Ja tikai mēs nekļūdāmies, do�mādami, ka tā bija neplānota slepkavība, un ja Dafne Linakra vienkār�i negaidīja īsto izdevību. Liekas, tā kā par daudz sakritību: kā viņai tā izde�vās izvēlēties īsto pēcpusdienu, kad viņas māsa jau ir stipri sarūgtinājusi vairākus cilvēkus, vai tā nav?
-�� Liekas gan. Tenets jutās nomākts. Viss, kas likās notiekam, bija tas, ka aizdomīgo per�sonu saraksts augtin auga, bet iespējas viņus saukt pie atbildības saruka. Maik, mums pie�trūkst kāda neapgā�ama pierādījuma.
-�� Nu, tad atliek vienīgi cerēt, ka tiesu eksper�tīze nāks klajā ar kaut ko.
-�� Jā. Bet pa to laiku, manuprāt, vajadzētu pa�runāt ar Nikiju Bārnsu. Liekas, ka viņ� bija turpat tuvumā vai nu mājā, vai dārzā laikā no trijiem piecpadsmit līdz pat brīdim, kad tika atrasts līķis.
-�� Kārsonam �ķita, ka zēns nav redzējis neko aizdomīgu.
-�� Es to zinu. Tomēr nekad nevar zināt. Tas Nikijam varēja nelikties aizdomīgi, bet zinot to, ka mēs esam skaidrībā par ie�anu un nāk�anu tajā pēcpusdienā�
-�� Jūs domājat, ka vajadzētu mēģināt parunāt ar viņu �odien, ser?
-�� Varētu arī. Dīvaini, ka mēs viņu nekur ne�ievērojām, kad bijām mājās. �odien ir sestdiena, viņ� nav skolā.
-�� Varbūt mis Bārnsa viņu vēl aizvien tur tālāk no acīm, ser.
Tenets pasmīnēja.
-� Ja tā, tad viņ� būs ļoti priecīgs. Ja vien viņ� ir kaut mazliet līdzīgs Benam, viņam patiktu būt visur tur, kur kas notiek.
Bet Nikijs bija no skolas devies ekskursijā uz Vindzoras safari parku un nebija gaidāms mājās lidz pat vakaram. Merilīnai Bārnsai nepatika do�ma, ka tādas garas dienas beigās zēnu vēl iztau�jātu.
Lainhems sarunāja, ka parunāsies ar viņu nā�kamajā rītā desmitos.
Izrunājies ar viņu!
Visu ceļu mājup Tenetam prātā nāca pa�a padomu fragmenti tiem, kuriem viņ� bija palī�dzējis laulības dzīves sare�ģījumos. Protams, viņ� zināja, ka dot padomu vienmēr ir daudz vieglāk, nekā sekot tam. Tagad, pirmo reizi mū��ā, viņ� likās esam padoma ņēmēja pusē un saprata, cik nepatīkama sajūta tā ir bijusi citiem.
Bija bez ceturk�ņa pusnakts, un pilsētas cen�trā vēl joprojām atradās krietni daudz cilvēku. Bija ta�u sestdienas vakars. Bet piepilsētas ielas,
laiku dot ziņu par sevi, Tenetam nebija citas iz�ejas, kā paziņot atklātībai par zēna pazu�anu.
Viņ� bija atbraucis. D�ouna parasti vēlējās būt gultā ap pusdivpadsmitiem, bet slāpētā gaisma aiz smagajiem dzīvojamās istabas aizkariem vēstīja, ka viņa ir vēl aug�ā. Tenets izkāpa no ma��īnas, aizslēdza to, tad brītiņu pastāvēja vilcinā�damies. Par spīti ilgām samierināties, viņ� juta, ka nevēlas iet iek�ā un satikties ar D�ounu.
Bija ļoti kluss, tikai attālas ma�īnas troksnis laiku pa laikam un oran�ie ielas lampu gaismas apļi pārtrauca blāvo vasaras vidus tumsu. Pienaina, opāla krāsas mākoņa stīpa apņēma pilnā mēness riņķi, un, Tenetam to vērojot, da�as izpluinītas mākoņu skrandas pārskrēja tam pāri. Rītdien līs?
Pēk�ņi gaisma pārklāja mauriņu mājas priek��ā, D�ounai atvelkot aizkarus dzīvojamā istabā un palūkojoties ārā. Viņa noteikti bija dzirdējusi piebraucam ma�īnu un pārbaudīja, vai tas pa�tie�ām ir viņas vīrs un nevis apkārt lo�ņājo�i zagļi. Viņa atkal aizsedza logu, un kādu mirkli vēlāk atvērās parādes durvis.
Luk?
-Eju.
D�ounai mugurā bija zils zīda kimono, ko viņ� bija dāvinājis dzim�anas dienā. Kad Tenets pienāca klāt, viņa teica:
-����� Es nevarēju saprast, kas tas ir, kas tur ārā slēpjas.
Visus labos lēmumus uzreiz noslīcināja sa�u�tuma vilnis.
-����� Es neslēpjos! Viņ� pabrāzās D�ounai garām.
-���� Atvaino! Tad uzkavējās. Viņa sekoja Tenetam virtuvē. Vai tu gribēsi ko ēst?
-����� Nē, paldies. Es kaut ko iekodu ēdnīcā. Viņ� izņēma no ledusskapja gai�alus bund�iņu. Tu negribēsi? Tcnets satrūkās no piespiestās laipnības toņa balsī. Ko viņ� dara! Te nu tā ir izdevība, uz kādu viņ� bija cerējis. Fakts, ka D�ouna bija viņu gaidījusi, jau norādīja, ka viņa ir samierino�ā garastāvoklī.
Viņa pakratīja galvu.
-���� Es pirms pusstundas iedzēru tasi tējas.
Viņ� nolika bund�iņu malā un pastiepās, lai
satvertu sievas rokas.
-���� D�oun?
Viņa cie�i, gandrīz izaicino�i viņā vērās.
-Jā?
-���� Mums jāizrunājas.
-���� Es zinu.
-Piedod man, ka tikko biju tik nesavaldīgs!
Neliela, tikko samanāma plecu paraustī�ana.
-���� Nekas. D�ouna mēģināja pasmaidīt. Tev bija gara diena.
tiek noslepkavota viņa māte. Esmu pilnīgi pār�liecināts, ka tur jābūt kādam sakaram.
-����� Bet izrādījās, ka ziņojumam nebija nekāda efekta. Viņ� vēl nav rādījies.
-Tam nav tāda sakara. Mēs jau to nezinājām. Lieta tā, ka vajadzēja mēģināt.
-����� Es nesaku, ka nevajadzēja, bet kāpēc tie�i tajā brīdī? Kādēļ nedot Deimonam mazliet vai�rāk laika?
-���� Bet kādēļ dot? Par spīti pūlēm, balsi jautās dusmas, gandrīz vai kareivīgums. Klausies, D�ouna, manuprāt, tu gribi teikt, ka man vajadzēja pret Deimonu izturēties savādāk tikai tādēļ, ka tu esi� viņa inspektore.
D�ounas pierē ievilkās dziļāka grumba.
-���� Tā nav taisnība.
-���� Vai nav?
Viņa vilcinājās. Tenets redzēja, ka viņa mē�ģina būt pilnīgi godīga pati pret sevi.
-���� Es īsti nezinu, beidzot viņa atzinās.
-����� Saproti, man vajadzēja sev jautāt: ja Deimons nebūtu tavs rūpju bērns, vai es būtu node�vis ziņojumu tajā laikā? Atbilde bija jā, būtu.
-���� Vai tu esi pārliecināts, Luk?
-����� Jā. Jā! Protams, esmu. "Bet vai tā ir?" Viņ� paskatījās D�ounā. Viņa lūkojās klēpī sa�rauktu pieri, tinot ap pirkstu kimono jostu. Tu man netici.
Pavisam mazs noliedzo�s galvas mājiens.
-Tikai�
-���� Kas?
D�ouna paskatījās viņā, sastapa Teneta apsū�dzo�o skatienu un teica:
-���� Ak, nekas. Aizmirsti to!
-Nē!
Sekoja mazs klusuma brīdis. Tenets mēģināja sev iestāstīt, ka netiks panākts it nekas, ja viņ� nespēs savaldīt savas dusmas, tādēļ dziļi ievilka elpu, pirms turpināja:
-����� Piedod man, mīļā! Mēs nekur netiksim, ja apklusīsim ik reizi, kad vien gadīsies kaut kas nepatīkams. Varbūt, ka tev ir taisnība, bet es vēl to nevaru ieraudzīt. Pasaki, ko tu domāji, un ie�sim tālāk.
D�ouna kādu brīdi domīgi viņā vērās, tad tei�ca:
-����� Nebija ta�u nekāda iemesla domāt, ka viņ� ir izdarījis noziegumu, vai ne?
-����� Nē. Viņ� stingri centās būt taisnīgs. Ari pa�reiz nav, ja tu gribi zināt.
-����� Tā� Vai tev likās, ka bez viņa liecības tu iestrēgtu?
-���� Nē, ne glu�i.
-����� Ka tu nekur tālāk netiktu, ja nesadabūtu Deimonu?
-Nē, bet�
-���� Bet �is ir slepkavības gadījums! Ir nogalinā�ta sieviete�
-����� Zinu. Vai tu domā, ka man bija viegli pa�turēt pie sevis to informāciju, kas varētu noderēt tev? Bet tā bija jārīkojas, vai tu to nesaproti? Es nevarēju viņu nodot. Tas ir jautājums� loja�litātes jautājums.
-����� Bet kā ar lojalitāti pret mani? vārdi iz�skanēja, pirms vēl Tenets tos paspēja apturēt.
-���� Bet tas ir savādāk, vai ne?
-���� Vai tā ir?
-����� Protams, ka tā! Arī D�ouna tagad kļuva dusmīga. Vai tev kādreiz ir vajadzējis ap�aubīt manu lojalitāti pret tevi mūsu personīgajā dzīvē?
-���� Protams, ne.
-����� Tad pasaki man, lūk, ko! Pirms minūtes es teicu, ka man nekad savā darbā nav vajadzējis pielietot kaut ko no tevis stāstītā. Kā būtu, ja kāds no manējiem figurētu tavā lietā kā galve�nais aizdomās turētais, vai tādā gadījumā tu arī runātu ar mani tikpat brīvi? Vai tu patie�ām domā, ka daudz runāji ar mani par �o lietu, lai arī Deimonu netur aizdomās?
-���� Es tikpat kā neesmu saticies ar tevi.
-���� Varbūt. Bet, pat ja runātu, es galvoju, ka tu būtu stipri apdomīgs.
Tenets neatbildēja. Viņai bija taisnība, ko abi zināja.
-����� Un saki man ari vēl ko! Ja ceturtdien es bū�tu tev sniegusi informāciju par Deimonu, uz ko tu varētu balstīties, vai tu to neizmantotu?
Viņam vajadzēja atzīt, ka būtu to darījis. Un D�ouna zinātu, ka viņ� ir nodevis viņas uzticību. Likās, ka nebūs beigu sare�ģījumiem un jauniem spriedumiem par �o tēmu. Varbūt, ka viņas rīcība bija tā pareizākā.
-���� Laikam gan būtu. Viņ� nebūt nelepojās ar nepatiku un negribību, kas ieskanējās balsī, bet beigu beigās tomēr atzina, ka ir kļūdījies un vi�ņam nav taisnība. Tenets sevi piespieda to pa�sacīt. Tev taisnība, rastos da�āda veida grūtī�bas.
D�ouna atgāzās dīvānā, it kā �is strīds būtu izsmēlis visus spēkus.
-����� Zini, es vienmēr baidījos, ka kaut kas tāds var atgadīties.
-���� Kas tie�i?
-����� Sadursme sakarā ar mūsu darbu. Tu mani brīdināji atceries, pa�ā sākumā. Un es biju tik dro�a un pārliecināta, ka mēs spēsim ar to tikt gaiā, ka� Viņa paraustīja plecus. Tik naivi. Taisnība ir tā, ka es tik ļoti vēlējos darīt �o dar�bu, ka neklausījos tevī.
-����� Vai tu esi kādreiz no�ēlojusi? Bet atbildi viņ� jau zināja.
-���� Nē, nekad. Man tik tie�ām patīk mans darbs
"Ari D�ouna," Tenets nodomāja, "visas vēlās naklis, nepildītie solījumi, telefona zvani. Pēdējā minūtē atliktās ekskursijas�" Policista sievai vajadzēja rēķināties ar bie�āku uzupurē�anos nekā vairumam sievu. Ja tikai padomā, ka viņ� alla� bija lepojies, ka to kompensē ar parunā�anos par savu darbu, domādams, ka ar to būs gana. Cik augstprātīgi labvēlīgs viņ� ir bijis! Kādēļ gan D�ounai inteliģentai sievietei, kas tik daudz spēj piedāvāt, vajadzētu būt apmierinātai ar tām drumslām, kas nokrita no viņa galda?
-����� Man �ķiet, teica D�ouna, ka nākamajai paaudzei būs vieglāk. Mūsējā uzauga pārejas pe�riodā, un garajā ceļā ir biju�i daudzi upuri.
Un arī mēs tik tikko izbēgām, lai nebūtu vieni no viņiem. Tā bija stindzino�a doma.
-���� Vai tu vari man piedot?
Viņa izpleta rokas, lai apskautu vīru.
-���� Vai tev vēl jāprasa?
Tenets nolika paplāti uz tualetes galdiņa un atvilka aizkarus, saviebdamies no nomāco�ā ska�ta ārā. Gredzens ap mēnesi bija izrādījies pareizs vēstnesis, un tagad spēcīgi lija; svina krāsas mā�konis, kas veidoja it kā milzīgu, nepārtrauktu
debesu vāku, sūtīja lejup nepārtrauktu lietus gāzmu. Bet pat �is drūmais skats �orīt nespēja no�mākt Tenetu. Viņ� jutās līdzīgi cilvēkam, kas pēc garas un nopietnas slimības ir atguvis pilnīgu veselību, tāds efekts bija viņu samierinā�anās vakaram.
D�ouna sakustējās un atvēra vienu aci. Tenets a�i paķēra paplāti, pārgāja pāri istabai un miera stājā nostājās blakus gultai.
-���� Apkalpo�anai gatavs, kundze!
Viņa samirk�ķināja acis un paskatījās aug�up, un, ievērodama viņa stāju un paplāti, uz�āvās gultā sēdus.
-����� Mīļais! Un, kad Tenets bija novietojis pa�plāti viņai klēpī: Brokastis gultā! Kāda greznī�ba! Paldies! Viņa pacēla seju skūpstam, un Tenets ar dedzību paklausīja, ieelpodams silto, vēl miegaino sievas ādas smar�u un no�ēlodams impulsu, kas bija viņu tik agri izdzinis no gultas, lai pagatavotu D�ounai brokastis vēl pirms aiz�brauk�anas uz darbu. Bet pateicība sievas sejā, viņai pārlai�ot acis rūpīgi klātajai paplātei, pār�liecināja Tenetu, ka viņ� ir izdarījis pareizi. Ar apmierinājumu viņ� vērās savu roku darbā: zie�diem rotāts galdauts, labākais porcelāns, at�dzesēta apelsīnu sula, kanna ar svaigi maltu kafi�ju (bez kofeīna D�ounas jaunākais untums) un karsts radziņ�.
ticēt, ka Deimons vēl nebūtu dzirdējis par mātes nāvi. Bet, ja tā, tad kādēļ viņ� neparādījās?
Tenets vēl pētīja lielu un detalizētu apkārtnes karti, kad ieradās Lainhems.
-���� Labrīt, Maik.
-����� Labrīt, ser. Jūs �orīt izskatāties ļoti dzīves�priecīgs. Tikai nestāstiet man, ka pa nakti jums ir radusies viena no jūsu brīni�ķajām idejām.
-���� Diem�ēl tāda laime man nav uzsmaidījusi.
Zvanīja telefons. �oreiz Dafne Linakra, arī
jautājot par Deimonu.
-����� Vēl joprojām nekādu ziņu? vaicāja Lain�hems, kad Tenets bija nometis klausuli, būdams ārkārtīgi neapmierināts, ka desmit minū�u laikā viņam vajadzēja jau divkārt pavēstīt sliktas ziņas satrauktajiem tuviniekiem.
Tenets pakratīja galvu.
Lainhems acīmredzot uzskatīja par gudrāku mainīt tematu.
-���� Ko jūs darāt ar to? Viņ� pamāja uz karti.
Tenets izstāstīja, un abi kopā viņi ņēmās pār�spriest, vai Bazedam būtu, vai nebūtu bijis iespē�jams izdarīt slepkavību pirms vai pēc sava siro�juma uz Netltonas fermu. Visu apsverot, Tenets sliecās izslēgt viņu no aizdomās turamajiem.
-���� Es nudien nespēju iedomāties viņu izdarām slepkavību. Un tad mierīgi ejam tālāk, lai ielauz�tos fermā, kas ir tikai desmit jūdzes attālu. Vai otrādi. Manuprāt, pirmais un galvenais mērķis viņam būtu, cik ātri vien var, tikt pēc iespējas tālāk prom no slepkavības vietas.
-���� Piekritu.
-����� Mums laiks doties uz Ribldenu, lai satiktu Nikiju Bārnsu. Es sarunāju, ka līdzi brauks konstebls Fernlija.
Policistei sievietei vajadzēja būt klāt pie bēr�na nopratinā�anas.
Pat uz galvenā ceļa rosība nebija liela, un, iegrie�oties lauku ceļos, tic bija pilnīgi viņu ziņā. Ribldena izskatījās tā, it kā būtu nolēmusi ignorēt laiku; durvis un logi palika cie�i aizvērti un bez nelaikā no gultas izvilkta avī�zēna apkārt neredzēja ne dvēseles. Tomēr ne jau visi vēl gulēja; ārpus baznīcas novietotas stāvēja vesela rinda ma�īnu.
-����� Viņiem agri notiek dievkalpojums, ietei�cās Lainhems.
-����� Tie notiek da�ādos laikos. Man liekas, ka vikāram ir �etras draudzes, ko apkalpot.
-���� Kā gan viņ� tiek galā svētkos?
-����� Ar grūtībām noteikti. Pagāju�ogad es reiz runāju ar kādu lauku mācītāju, un viņ� stāstīja, ka ir noturējis desmit ra�as svētku dievkalpoju�mus da�ādās baznīcās, skolās un organizācijās.
-����� Man liekas, ka sapņos viņ� apstrādā laukus un ārda sienu, smīnot noteica Lainhems.
Tenets pagaidīja, kamēr ielej kafiju, un tad pie�vērsās Nikijam, kur� nepacietīgi viņu vēroja.
-����� Nu, Nikij, tava māmiņa jau dro�i vien būs tev pastāstījusi, par ko mēs gribam ar tevi pa�runāt.
-����� Par ceturtdienas pēcpusdienu, dro�i at�teica zēns.
Viņ� bija vidēja auguma zēns, diezgan tievs, ar kaulainiem elkoņiem un �aurām locītavām. Viņa ļoti īsie mati izcēla galvas formu un zoda līniju. Mātei līdzīgās, brūnās acis bija dedzīgas un attapīgas.
-���� Pareizi. Es zinu, ka viens no maniem vīriem ar tevi par to jau runāja, tāpēc tev paskaidro�u, kādēļ man vēlreiz vajag par to pa�u parunāt. Es�mu pārliecināts, ka tu jau zini pēc tādiem sma�giem noziegumiem kā �is mums nākas daudz lai�ka pavadīt, lai pēc iespējas pilnīgāk iztēlotos to ainu, kas tie�i notika laika posmā pirms tā. Tas ir ārkārtīgi darbietilpīgs uzdevums, kaut kas lī�dzīgs, kā likt kopā milzīgu attēlu no mazām kar�tona daļiņām, un �os gabaliņus mums sniedz visi tie cilvēki, ar kuriem mēs runājam. Nelaime tā, ka da�i no cilvēkiem atceras ļoti neskaidri, bet beigās jau mēs, salīdzinot viena cilvēka teikto ar to, ko teicis kāds cits, nonākam pie apmierino�a galarezultāta. Tomēr gadās, ka da�kārt ar vienu cilvēku jārunā vairākkārt. Piemēram, ar tavu mā�ti. Viņ� pameta acis uz Merilīnu. Es ar jums runāju vairākas reizes, vai ne?
Viņa pamāja.
-���� Faktiski ar lielāko daļu no mums.
-����� Otrs iemesls tam, protams, ir tas, ka bie�i vien pēc tam, kad cilvēki ir ar mums runāju�i, viņi atceras tādas lietas, par kurām pirmoreiz aizmirst pateikt.
Nikijs prātnieciski māja ar galvu.
-����� Es gribu uzsvērt, ka ir vajadzīgs, lai tu mēģinātu atcerēties itin visu, ikvienu mazāko lietiņu, ko tu redzēji vai darīji ce�turtdienas pēcpusdienā pēc tam, kad pārnāci no skolas, sākot ar to brīdi, kad ienāci pa vārtiem, tu ta�u nāc pa taciņu un pa dārza vārtiem, ja? līdz pat laikam, kad aizgāji pie draugiem.
-���� Pavisam visu?
-���� Visu gan. Soli pa solim. Es pacentī�os tevi bie�i nepārtraukt.
Aizver acis, ja gribi, varbūt tad būs vieglāk.
Bet tas nemaz nebija nepiecie�ams. Tenets manīja, ka Nikija acīs jau pazib atmiņas.
-����� Nu, tā, mājās tu pārnāci apmēram bez ce�turk�ņa �etros, ja?
Viņ� pagaidīja, kamēr zēns piekrīto�i pamāja.
-���� Bija ļoti karsts. Vai dārzā kāds bija?
-����� Nē. Es nācu pa taciņu un caur dārza vār-
Vikija ar Bcnctona d�insiem.
-������ Kā tu zini, ka tā bija Vikija, ja atradies tik tālu projām? Tenets varēja uzminēt atbildi, bet bija labāk to dzirdēt no zēna pa�a.
-���� Es pazīstu viņas "Fiesta" skaņu.
-���� Labi. Un tad ko tu darīji?
-����� Mēģināju uzbūvēt sienas � zināt, savijot za�rus. Viņ� saviebās. Tas nav tik vienkār�i, kā liekas.
Tenets pasmīnēja.
-������ Es zinu gan. Pats to mēģināju� Tā kā tu staigāji apkārt, nesdams zarus� Vai varbūt tev jau ir savākta vesela zaru kaudze?
-���� Nē. Es staigāju, tos vākdams, kā jūs teicāt.
-������ Un tagad es gribu, lai tu padomātu ļoti uz�manīgi, vai, tā strādājot, tu kādu kaut kur ievēro�ji?
Nikijs no�ēla papurinaja galvu.
-���� �ēl gan, bet neredzēju.
-���� Nekas. Kas notika tālāk?
-������ Es dzirdēju zvanu uz tēju� Dārzs ir tik liels, ka es bie�i nedzirdēju, kad mamma mani sauca, un tad viņa pienāca pie sētas durvīm un piezvanīja ar �o te. Zēns pamāja uz vecmodīgu rokas zvanu, kas stāvēja uz palodzes pie izliet�nes. Nē, pagaidiet� Vai tas bija pirms, vai pēc� Pierē zēnam ievilkās grumba, mēģinot atcerēties. Es tagad atceros, tas bija pirms�
gāju atpakaļ uz slēptuvi. Pēc neilga laiciņa dzir�dēju, ka Deimons aizbrauc. Viņa ma�īna taisa briesmīgu troksni un tad, tikai minūti vai divas vēlāk, pārbrauca misters Tarants. Drīz pēc tam sākās visa kņada, mamma piezvanīja misis Raisai, un viņa atnāca man pakaļ.
Tenets apmierināts māja ar galvu.
-�� Labi, Nikij, viss, ko es varu teikt, ir tas, ka es vēlētos, lai visi liecinieki būtu tik precīzi un izpalīdzīgi kā tu.
Kā uz mājienu atvērās durvis, un ienāca Merilīna. Varbūt viņa taktiski bija gaidījusi ārpusē? Tenets pievērsās viņai.
-� Es tikko kā sacīju Nikijam, ka viņ� bija ļoti izpalīdzīgs, mis Bārnsa. Paldies, ka atļāvāt ar viņu parunāt.
-�� Labi. Bet neizklausījās, ka viņa būtu par to pārliecināta. Vai jūs esat beigu�i?
-�� Jā. Tenets piecēlās, un konstebls Fernlija aizvēra piezīmju bloku un sekoja viņa piemē�ram.
-�� O, tikai viena maza lieta, mis Bārnsa. Vai mēs varētu noskaidrot, cikos jūs saucāt Nikiju uz tēju?
-�� Bez ceturk�ņa piecos, viņa nekavējoties atsaucās. Es vienmēr saucu viņu launagā bez ceturk�ņa piecos.
-� Paldies.
Ārā vēl joprojām spēcīgi lija, un viņi salīku�i skrēja uz ma�īnu un iemetās tajā. Visi logi bija cie�i aizskrūvēti, radot ilūziju par izolāciju un privātumu.
-�� Nu, kā? vaicāja Lainhems. Veicās?
-�� Nu, tā, Tenets pavērās Lainhema nepa�cietīgajā sejā un pasmīnēja. Viņ� zināja, ka ser��antam ļoti nepatika, ja to turēja neziņā.
-�� Bija divas interesantas lietas. Pirmā Nikijs dzirdēja pārbraucam Dafni Linakru bez div�desmit minūtēm piecos. Viņ� spēlējās savā slēp�tuvē dārzā un faktiski viņu neredzēja tajā brīdī. Piecas minūtes vēlāk bez ceturk�ņa piecos viņa māte sauca to launagā, bet viņ� bija aiz�ņemts ar kaut ko un vēl kādas piecas vai vairāk minūtes negāja uz mājām. Bet, kad viņ� beidzot to darīja, tad redzēja, ka Dafne Linakra ieiet ratnīcā. Zēns domājis, ka viņa ir kaut ko atstājusi ma�īnā un aizgājusi tam pakaļ, un, protams, visam var būt pilnīgi nevainīgs iemesls, bet�
-�� No viņas stāstītā radās iespaids, ka viņa bija tā migrēnas izmocīta, ka knapi varēja uziet aug�ā!
-�� Tie�i tā. Un, ja viņai bija migrēna, man ne�liekas, ka viņa pati nodarbotos ar da�ādiem sīku�miem. Liekas, ka misis Heivuda tikai priecātos būt viņai par izsūtāmo.
-�� Piekrītu� Jā, tas �ķiet interesanti. Kas bija otrais?
Tenets atstāstīja, ko Nikijs bija viņam teicis par Dcimonu.
-�� Interesanti, kādēļ viņ� gāja uz ratnīcu? Ser, jūs nedomājat�
Tenets pazina mirdzumu, ko redzēja pazibam Lainhema acis. Dzima viņa ideja.
-Ko?
-�� Jūs teicāt, ka Deimons varētu būt pazudis, jo viņ� vēlējās kādu aizsargāt? Un viens no cil�vēkiem, kuru, pēc jūsu domām, viņ� gribētu aizsargāt, ir viņa tante. Iedomājieties ja nu viņ� dzirdēja ķildu starp viņu un savu māti drīz pēc tam, kad Dafne Linakra pārbrauca mājās? Un pusstundu vēlāk kāda iemesla dēļ viņ� aizgāja pie mātes. Viņ� ieiet istabā, tā ir tuk�a, tad Dei�mons, saukdams māti, iziet uz balkona. Viņas nav ari tur, bet Deimons pieiet pie margām, lai paskatītos, vai viņas nav dārzā, un ierauga, ka māte guļ uz terases. Viņ� noskrien lejā, saprot, ka viņa ir mirusi, un nonāk pie secinājuma, ka viņa tante strīda laikā māti nogrūdusi no bal�kona. Viņ�, dabiski, ir �oka stāvokli un iet uz rat�nīcu, lai par to runātu ar tanti. Bet misis Heivuda saka, ka tante ir slima, viņai ir spēcīga migrēnas lēkme un vinu traucēt nedrīkst. Deimons nesaprot, ko darīt, tā ka, iznācis ārā, viņ� ir apjucis, iet lēni, kā Nikijs stāstīja. Tad, tuvojoties mājai, viņ� pieņem lēmumu. Ja viņa tante ir noga�linājusi māti, Deimons nevēlas būt iejaukts notikumos, kas tagad sekos. Viņ� labāk turēsies pēc iespējas tālāk prom da�as dienas, kamēr visa kņada norims. Viņ� uzdrā�as dzīvoklī, samet somā kādas mantas un brauc projām.
Lainhems sakrustoja rokas un atsēdās atpakaļ sēdeklī, tīksminādamies apmierinājumā.
-� Ko jūs par to domājat, ser?
-�� Varētu būt. Protams, viņ� varēja iet uz ratnīcu desmit citu iemeslu dēļ, no kuriem nevienam nav ne mazākā sakara ar slepkavību: viņ� varēja tur iet, lai apstiprinātu kādu norunu, aizņemtos naudu, atdotu grāmatu, lūgtu padomu� Viņ� varēja vienkār�i painteresēties, kādēļ viņa tante pārbraukusi no darba tik agri, varēja aiziet tur aiz ziņkārības.
-�� Jūs vēl minēsiet, ka varbūt viņ� aizgāja uz ratnīcu, lai izdzertu tasi pēcpusdienas tējas, ser!
-�� Nav vajadzības kļūt sarkastiskam, Maik. Viss varēja būt tie�i tik nevainīgi. Viņi ļoti labi satika. Lai atceramies vien, ka Dafne Linakra un misis Heivuda nepārstāj zvanīt, lai uzzinātu ko par Deimonu.
-�� Un viņ� tur palika tikai to minūti vai divas tādēļ, ka misis Heivuda bija aizņemta, aprūpējot mis Linakru, un viņai nebija laika runāt ar Dei�monu.
-� Tie�i tā. Tenetam �ad tad patika paķircināt Lainhemu. Faktiski�
-� Kas?
-�� Nu, labi, pieņemsim, ka ir tā, kā jūs teicāt, un ka abu māsu starpā norisinājās ķilda� Sa�sprindzinājums un �oks varēja kalpot par īstas migrēnas lēkmes izsaucēju vai vismaz tā sākās, kad pusstundu vēlāk Deimons gāja uz ratnīcu.
-� Es nu gan teiktu, ka viņai nekādas migrēnas vispār nebija.
-�� Bet vem�ana, ko mēs dzirdējām, kad tajā vakarā tur bijām?
-�� Emocionāla reakcija, triumfējo�i izsaucās Lainhems. No izdarītās slepkavības.
-�� Ir vēl kas, ko jūs, Maik, neesat izskaidrojis tajā savā jaukajā teorijā.
-Ko tad?
-�� Motīvs, Maik, motīvs. Kādēļ brīni�ķā jūnija pēcpusdienā Dafnei Linakrai pēk�ņi ievajagas drāzties uz mājām un nogalināt savu māsu? Ir kādi minējumi?
-�� Esmu pārliecināts, ka varētu kādu nosaukt, ja jūs ļautu man padomāt.
-�� Man ir labāka ideja.
-�� Kāda?
-�� Dosimies uz ratnīcu un pajautāsim to viņai pa�ai.
Durvis atvēra pati Dafne Linakra.
-�� Vai jums ir ziņas no Deimona? viņa ba�īgi jautāja.
"Bez saulesbrillēm viņa izskatās vecāka, var�būt vairāk ievainojama," Tenets nodomāja. Viņas acis bija oļu pelēkas ar brūniem plankumiņiem. Arī �oreiz viņa bija moderni ģērbusies: krēmkrāsas audekla svārkos un pieskaņotā blūzē ar mīkstu, karameļkrāsas, adītu jaku, kas vaļīgi apņēma plecus.
Tenets papurināja galvu.
-�� �ēl, bet nav. Ja jums nekas nebūtu pretī, mēs vēlētos vēl ar jums parunāt.
Nesakot ne vārda, viņa pakāpās atpakaļ un pagaidīja, kamēr viņi novilka savus pilo�os lie�tusmēteļus.
-�� Pakārt tos jūs varat �eit, viņa norādīja uz pakaramo rindu aiz durvīm. Tad viņi iegāja vies�istabā.
Svētdienas laikraksti gulēja izmētāti apkārt atzveltnes krēslam, kurā viņa bija sēdējusi, kad viņi pēdējoreiz tikās. Uz maza galdiņa pie krēsla stāvēja pustuk�a kafijas tasīte.
-�� Kā jūs redzat, es slinkoju. �ādā rītā jau nav daudz, ko darīt. Apsēdieties! Vai jūs vēlētos kafiju?
-�� Mēs likko kā dzērām, paldies.
Kur bija Beatrise Heivuda?
It kā būtu uztvērusi Teneta domu, Dafne Linakra sacīja:
-�� Bea ir baznīcā. Es viņai teicu, ka tādā laikā tikai galīgi trakais iet ārā no mājas, ja tas nav ļoti svarīgi, bet viņa tomēr uzstāja.
"Viņai acīmredzot pat prātā nebija ienācis, ka varētu Beatrisi aizvest ma�īnā," Tenets nodo�māja.
-�� Un kā es varu palīdzēt?
-�� Neliels sīkums, sacīja Tenets. Maza ne�sakritība. Mums liekas, ka jūs varēsit palīdzēt to noskaidrot.
Par spīti pārsteidzo�ajam paziņojumam, ka jāiet un jāprasa Dafnei Linakrai, kādēļ viņa varē�tu būt nogalinājusi savu māsu, Tenets labi zināja, ka to darīt būtu bezjēdzīgi. Viņa vai nu to nolieg�tu, vai pasmietos, kā bija darījusi iepriek�ējā reizē. Un par savām aizdomām viņi atklātu vai�rāk nekā vēlētos.
Dafne Linakra pasmaidīja.
-�� Ak Dievs, tre�ās kārtas jautājums. Ko gan tādu esmu izdarījusi, man sev jāvaicā? Lūdzu, turpiniet!
-�� Varbūt jūs varētu mūs pieciest un vēlreiz izstāstīt, ko darījāt, kad pārbraucāt mājās ceturt�dien pēcpusdienā.
Viņa vērtējo�i Tenetā paskatījās.
-��� Kāpēc man tas būtu jādara? Vienreiz es to jau pateicu un ar to noteikti vajadzētu pietikt.
Tenets nopūtās.
-�� Bie�i, kad cilvēkiem ir bijis dots laiks pār�domāt, viņi atceras tādus sīkumus, ko ir aizmir�su�i pirmajā reizē. Tas ir saprotami. Neviens �o�ka stāvoklī pārāk skaidri nedomā.
Nu viņ� bija parādījis viņai atkāp�anās ceļu, ja tāds būtu vajadzīgs. Vai viņa to izmantos?
Bija skaidrs, ka nē.
-�� Baidos, ka man nav itin nekā, ko piebilst. Tad, pamanījusi viņa gaido�o klusumu, aizkaiti�nāta teica: Labi, ja jau reiz vajag. Es pārbraucu mājās no darba, cie�ot no migrēnas. Kad tiku te, viss, ko es gribēju, bija nokļūt aug�ā un apgul�ties tum�ā istabā. Un tie�i to es arī darīju.
-� Jūs ienācāt pa durvīm un uzgājāt tie�i aug�ā pa kāpnēm? Vai jūs esat pārliecināta, ka, pie�mēram, neparunājāties kādu minūti ar misis Heivudu? Tenets uzstāja.
-Nē.
-�� Vai varbūt iegājāt virtuvē padzerties?
-�� Nē! Es neko tādu nedarīju! Klausieties, kad es piebraucu, Bea gaidīja pie durvīm. Viņa zinā�ja, ka man ir slikti, mēs agrāk dienā runājām pa telefonu. Viņa palīdzēja man uzkāpt pa kāpnēm. Es iegāju vannasistabā ja jau mums jāiedziļi�nās visos sīkumos tad devos uz savu guļam�istabu, atgūlos gultā, aizvēru acis un atviegloti nopūtos. Vai tas jūs apmierina?
-�� Pēc liecinieka vārdiem, jūs redzēja ienākam mājā kādas desmit minūtes pēc tam, kad jūs pār�braucāt.
Viņa savilka uzacis un ar uzjautrinājumu balsī vaicāja:
-�� Vai patiesi? Nu, viss, ko es varu sacīt, ir tas, ka vai nu viņ� kļūdās tā būtu vēlamākā interpretācija, vai arī melo, acis nepamirk�ķinot. Un, ja tas ir otrais, tad es teiktu, ka viņa motīvi būtu jāizmeklē, inspektor.
-� Tātad jūs noliedzat?
-�� Pilnīgi noteikti! Es patie�ām nevaru izteik�ties vēl skaidrāk. Viņa sakrustoja rokas un noknik�ķināja pirkstu kauliņus maniere, kas Tenetam vienmēr bija riebusies. Bet viņ� pie�spieda sevi nenovērst uzmanību no galvenā. Viņ� mēģināja uzminēt, vai viņa melo. Da�reiz to bija viegli noteikt pēc sejas izteiksmes, neīs�tas balss noskaņas, da�iem �estiem, kā, pie�mēram, deguna berzē�ana, bet par citiem cil�vēkiem tas bija praktiski nenosakāms, un �is, kā viņ� nolēma, bija tie�i tāds gadījums. Dafne Linakra nenovērsa skatienu, un tapa skaidrs, ka viņa netaisās savā liecībā izmainīt ne vārdiņa.
Viņ� bija pārliecināts, ka Nikijs nemeloja, bet vai varēja būt iespējams, ka zēns ir kļūdījies? Tenets negribēja tam ticēt. Bet to pa�laik nekādi nevarēja ne apstiprināt, ne noliegt.
Tā tam bija jāpaliek.
-�� Ļoti labi. Tenets piecēlās. Bet, ja jūs pēk�ņi atcerēsities�
-�� Neatcerē�os. Viņas aizvainojuma pakāpe parādījās pēk�ņā enerģijas uzplūdā, ar kādu viņa uz�āvās no krēsla. Kas ir tas� ziņotājs? Man ir tiesības to zināt, vai ne?
Tenets pakratīja galvu.
-�� Diem�ēl es to nevaru jums teikt. Vismazāk Tenets vēlējās pakļaut Nikiju kāda nelabvēlībai.
-� Tad vairāk nekā nav, ko teikt.
Ma�īnā Tenets pavērās uz Lainhemu un pa�smīnēja.
-�� Nu? Vēl joprojām esat tikpat aizrāvies ar savu teoriju?
Ser�ants savieba seju.
-�� Es tomēr domāju, ka tā varēja būt noticis.
-�� Tā ir tā nelaime ar �o lietu, Maik. Ir tik daudz da�ādu ticamu iespēju, kā jūs tikko teicāt. Un viņas gadījumā mēs sastopamies ar veco jautājumu kādēļ, pie joda, viņa būtu pēk�ņi nolēmusi kādu pēcpusdienu pārbraukt mājās no darba, lai nogalinātu savu māsu?
-��� Ja viņa patiesi to izdarīja, kaut kam va�jadzēja notikt, lai viņa to gribētu. Bet kam?
Un kāpēc? Kāds gan viņai varēja būt ie�mesls?
Kāds iemesls?
Logi bija nosvīdu�i, un Tenets pastiepa pirk�stu, lai izklaidīgi notīrītu mazu laukumiņu uz stikla. Parādījās fragments no jauna di�skābar�a, no svaigi zaļās vasaras lapotnes pilēja ūdens, un zari likās pielieku�ies no tā smaguma. Kaut kas pazibēja Teneta zemapziņā. Kas tas bija? Viņ� notīrīja lielāku laukumu, tagad attēls palieli�nājās, atklādams ro�u dobi, ko iekļāva zāle un koku rinda aizmugurē, to smagie, mājo�ie zari vīdēja da�ādu toņu un nokrāsu zaļumā.
Un no jauna uzzibsnljums smadzenēs.
�oreiz sajūta nemaldināja. Tenets bija to pie�redzējis jau iepriek�, ne bie�i, bet tomēr pie�tiekami daudzreiz, lai to pazītu. Viņa zemapziņa bija pilnīgi patstāvīgi �ķirojusi, svērusi, sijājusi, novērtējusi un tagad bija nonākusi pie sava slēdziena. Pa�laik darbojās process, kad �is slēdziens tika pārraidīts cauri da�ādiem zemap�ziņas slāņiem, kamēr beidzot viņ� būs spējīgs to saprast. Tenets aizvēra acis un sēdēja pavisam kluss, cen�oties atvairīt skaņu, ar kādu lietus sitās pret jumtu, cen�oties aizmirst, ka blakus pavisam klusi sē� Lainhems� Viņ� vēlreiz re�dzēja caur logu tikko skatīto attēlu, un tad bez brīdinājuma Tenets ieraudzīja citu attēlu sevi un Benu tajā fotogrāfijā, kuru viņ� bija turējis rokās vakarvakarā, un tad vēl un vēl� Nāca atklāsme un reizē ar to pacilātība un triumfa sajūta. Jau savā pagāju�ās nakts sapnī viņ� bija sasaistījis� Viņa acis strauji atvērās.
Lainhems vēroja viņu.
-� Protams, Maik!
-� Kas?
-� Viņas motīvs. Dafnes Linakras motīvs. Man liekas, ka tagad es zinu!
-� Nu, bet vai jūs man arī pateiksit?
-�� Dabiski.
Tenets paskaidroja, priecājoties par uzausto�o sapratni Lainhema sejā. Viņ� bija tikko beidzis, kad atskanēja signāls.
-�� Netālu no ciemata zāles atrodas telefons, atcerējās Lainhems.
Tā bija ziņa no D�ounas. Viņai bija kāda no�jauta, kur varētu meklēt Deimonu, un viņa bija nolēmusi to darīt pati. Bērnus D�ouna bija at�stājusi pie savas mātes.
-�� Vai viņa pateica, kurp dodas?
-�� Nē, ser. Bet tas nevar būt pārāk tālu. Viņa teica: ja viss būs labi, viņa cerot tikt atpakaļ pēc�pusdienā.
Ja viss būs labi.
-�� Viņa teica, ka tas ir tikai pieņēmums, bet, ja viņa Deimonu atrastu un pierunātu doties līdzi.
tad viņi ierastos jūsu kabinetā. Vēl viņa brīdinā�ja, lai pārāk necerot.
Tenets pavērās pulkstenī. Vienpadsmit.
Vēl vismaz �etras stundas, ko gaidīt.
Tenets palūkojās pulkstenī. Bez divdesmit minūtēm �etri. Tikai trīs minūtes bija pagāju�as, kop� viņ� bija skatījies pulkstenī. Laiks tā vilkās, ka likās apstājies.
Kur bija D�ouna?
Ba�as par sievu nomāca dedzīgo vēlē�anos runāt ar Deimonu. Viņ� zināja, ka ir nesaprātīgs, ka D�ouna lielu savas darba dzīves daļu pavadī�ja, sastopoties ar da�āda veida noziedzniekiem, bet viņam nepatika doma, ka viņ� nezina, uz kurieni D�ouna aizgājusi, ne arī to, kādā situāci�jā viņa varēja nokļūt.
Nebija iespējams koncentrēties, un viņ� at�svieda malā papīru, ko bija lasījis, piecēlās un nemierīgi piegāja pie loga. Lietus bija pārstājis jau pirms stundas, un mākoņu jumts sāka pa�ķirties, ļaujot cauri izlauzties pirmajiem zilajiem debess pleķī�iem.
Mēs kaut ko drīz dzirdēsim, ser.
Tenets piespiesti pamāja.
-�� Faktiski es teiktu, ka pazīmes ir cerīgas. Ja D�ounas ceļojums nebūtu veiksmīgs, viņa jau būtu atpakaļ.
-�� Mēs to nevaram teikt, ja nezinām, kurp viņa devusies.
-��� Nē, bet viņa sacīja pēcpusdien. Viņai va�jadzēja būt kādai domai, cik daudz laika tas var prasīt.
-�� Pēcpusdiena ir stiepjams jēdziens. Tas var nozīmēt visu ko.
-��� Pat ja būtu puspieci un D�ounai nebūtu nekādu cerību, viņa noteikti būtu jau kaut ko ziņojusi. Tādā gadījumā viņa varbūt dosies pie mātes un piezvanīs no turienes.
-��� Varbūt. Nebūtu jēgas nākt uz �ejieni, ja viņai nav veicies.
-�� Bet, ja viņa ir atradusi puisi, varbūt mums būs jāgaida vēl krietni ilgāk. Var paiet ilgs laiks, līdz viņai izdodas pierunāt viņu iet līdzi.
-�� Neko nevar zināt. Tenets strauji apcirtās un atgriezās pie sava galda. Viņ� paņēma ziņoju�mu, pārlaida tam acis un nolika. Roka ieslīdēja kabatā un izvilka pīpi. Tenets parasti dienas vidū nesmēķēja, bet �oreiz gadījums pieļāva atkāp��anos no likumiem.
Samierinājies Lainhems vēroja Tenetu piepil�dām pīpi un aizkūpinām.
-������� Lai nu kā, ser, jūsu sieva zināja, ka viņai ir labas izredzes, savādāk ko tādu nebūtu uzņē�musies.
-�� Tā ir, bet D�ouna sacīja, ka tas ir tikai pie�ņēmums.
Viņi atkal atgriezās, kur sāku�i. Tenets pie�cēlās.
-�� Maik, nav jēgas te sēdēt un nodarboties ar spriedelē�anu. Vietas maiņa nāks mums tikai par labu. Aiziesim uz ēdnīcu un iedzersim tasi tējas.
Viņi ar tasēm rokās gāja pie galdiņiem, kad pienāca ziņa.
-�� Man lika jums pateikt, ser, ka jūsu sieva ir ieradusies.
Atvieglojums bija salds kā cukurs.
-� Vai viņa ir viena?
-Es nezinu, ser. Es viņu neredzēju.
-�� Kur viņa ir? Lejā?
-�� Jā, uzgaidāmajā zālē. Vai lai uzvedu viņu aug�ā uz jūsu kabinetu?
-� Nē, es pats noie�u lejā.
Tenets uzsūtīja Lainhemu aug�ā, bet pats nokāpa lejā. Ārpus uzgaidāmās zāles viņ� uz bri�di apstājās. D�ouna viņu vēl nebija ieraudzījusi. Viņa izskatījās nogurusi. Viņa sēdēja aizvērtām acīm, galvu atbalstījusi pret sienu. D�ounai bla�kus sēdēja jauns vīrietis, kuru Tenets tūlīt pazina pēc fotogrāfijām, kas bija publicētas preses izde�vumos. Tātad D�ouna bija to paveikusi. Tenets sajuta lepnumu un uztraukumu. Ari Deimons izskatījās noguris. Viņ� sēdēja, uz priek�u salie�cies, elkoņus atbalstījis pret ceļgaliem, sa�ņaug�tās rokas brīvi nokarājās.
Tenets atvēra durvis un iegāja uzgaidāmajā zālē. Deimons bija redzējis viņu tuvojamies un sakustējies, jo D�ouna atvēra acis. Viņa uzsmai�dīja Tenetam.
-�� Ā, te tu esi. �is ir Deimons Tarants. Dcimon, mans vīrs, kriminālizmeklē�anas inspek�tors Tenets.
Deimons pamāja, bet neatbildēja Teneta smai�dam. Fotogrāfijās nebija iespējams viņu pienācī�gi novērtēt. Pui�a līdzība mātei bija pārsteidzo�a, viņas melnīgsnējais daiļums viņā vēl papil�dinājās ar vīri�ķīgām līnijām. Viņ� likās sa�springts, noba�ījies un viegli apmulsis.
Tenets vēlētos uzzināt, vai Deimons tik tie�ām par savas mātes nāvi bija uzzinājis tikai pāris stundas atpakaļ. Ja tā, viņ� noteikti vēl atradās �oka stāvoklī.
-�� Deimons vēlētos kaut ko oficiāli ziņot, sacīja D�ouna.
-�� Labi, Tenets paskatījās uz zēnu. Bet vai tu tam esi gatavs? Deimons pavērās D�ounā, kas paskaidroja: Tu vari to atlikt līdz rītdienai.
Zēns pakratīja galvu.
-�� Es tāpat visu nakti negulētu un uztrauktos par to. Labāk tikt drīzāk galā.
-��� Labi. Tad iesim aug�ā uz manu kabinetu, ja? Viņa kabinets būtu mazāk oficiāls par no�pratinā�anas telpu. �eit, lūdzu!
D�ouna ari piecēlās, bet Deimons viņu atturē�ja:
-� Jums nav jānāk, misis Teneta.
-�� Vai tu esi pārliecināts? Es vēlētos būt klāt, ja tu gribētu.
-�� Nē. Patie�ām. Viss būs labi.
-�� Tad es gaidī�u �eit, ja tu gadījumā pēc tam gribēsi mani satikt.
-�� Patie�ām, tas nav nepiecie�ams.
-�� Ja tu esi dro�s, Dcimon, iejaucās Tenets. Klusībā viņ� jutās atvieglots. Nopratināt liecinie�ku D�ounas klātbūtnē, kas bija Deimona inspek�tore, nebūt nebija perspektīva, kuru Tenetam gri�bētos baudīt. D�ounai viņ� sacīja: Es domāju, ka vislabāk būs, ja tu dosies mājās. Tu esi nogurusi.
-�� Mazliet esmu. Labi, ja tu esi dro�s, Dcimon.
-�� Viss būs labi, zēns uzstāja.
Tenets un Deimons gāja uz stikloto durvju pusi, kad Tenets, nomurminājis atvaino�anos, pagriezās atpakaļ. Viņam vajadzēja parunāt ar D�ounu. Deimons pamāja un palika, apātiski gaidot. Norūpējies Tenets pameta skatu atpakaļ, vaicājot D�ounai:
-�� Vai tu esi pārliecināta, ka viņu var nopra�tināt?
D�ouna paraustīja plecus.
-�� Tu pats redzēji. Viņ� noteikti grib ar to tikt galā. Manuprāt, viņam kļūs labāk, kad viss būs cauri.
-� Vai viņ� zināja, ka māte ir mirusi?
-�� Nē. Tur nebija ne radio, ne avī�u vai televi�zora. Viņ� paskaidros.
-�� Vai viņ� tev pateica, kāpēc tā aizbēga?
D�ouna saviebās.
-Jā. Viņ� pats to tev pastāstīs.
-�� Likumīgs iemesls?
Viņa bēdīgi pamāja.
-�� Ak, jā, pat pārāk.
Tenets paņēma sievas roku un ātri paspieda.
-� Neuztraucies, es bu�u uzmanīgs pret viņu.
-� Es zinu.
-� Atā, mīļā, un paldies!
Tenets palūdza, lai viņa kabinetā uznes tēju. Tēja tika atnesta gandrīz tūlīt, un Deimons to saņēma abām rokam, it kā gribēdams sasildīties pie karstās tasītes.
Ar ko sākt?
-�� Tu zini, ka mēs bijām ļoti uztrauku�ies par tevi?
Deimons mēģināja ciniski pasmaidīt.
-�� Ir jauki zināt, ka kāds par tevi uztraucas.
-�� Visi uztraucās. Tev noteikti tas jāzina. Tavs tēvs, tava�
-�� Mans tēvs. Tas skanēja ņirdzīgi.
Tenets zināja, kādēļ zēnam ir tāda attieksme, bet viņ� nedomāja to izrādīt.
-� Jā. Viņ� ļoti mīl tevi.
Deimons neko neatbildēja, tikai pasita galvu sāņus noliedzo�ā �estā.
Bija laiks pārvarēt pirmo barjeru.
-�� Mana sieva saka, ka tu līdz pat �ai pēcpus�dienai nebiji dzirdējis par mātes nāvi.
-� Nē. īsu brīdi Deimona pa�kontrole atradās bīstamā līdzsvarā, tad viņ� neveikli nolika tasīti uz Teneta galda malas un saņēma galvu rokās. Ak Dievs�
Tenets un Lainhems saskatījās.
-�� Klausies, Deimon, ja drīkst tevi tā saukt es patie�ām neesmu dro�s, ka �is būtu tas labā�kais laiks, lai runātu ar tevi. Tu esi saņēmis ārkārtīgi �okējo�as ziņas. Vai tu negribi pagaidīt līdz ritam?
-�� Nē! Deimons paberzēja ar rokām seju, it kā lai noskaidrotu domas, spiezdams īk�ķi un rā�dītājpirkstu pret aizvērto acu plakstiņiem. Tad viņ� pacēla galvu un sastapās ar Teneta skatienu. Atvainojiet! Es jūtos labi. Turpiniet!
Tenets brīdi pagaidīja, tad teica:
-������� Kā tu vēlies. Mēs nevarējām saprast, kā tu varēji nebūt dzirdējis par notiku�o. Par to bija visās avīzēs, radio, televīzijā�
-�� Tur, kur es biju, mums nekā no tā nebija. Deimons atceroties nopūtās un pakratīja galvu, it kā neticēdams, ka tāda vieta tie�ām pastāv. Tur bija lieliski. Tik mierīgi, no�ķirti no visas pa�saules�
-�� Kur tas bija?
-�� Tā ir komūna, uz Sarijas un Hemp�īras ro�be�as. Pagāju�ogad kāds no maniem draugiem aizbrauca tur dzīvot. Viņi pa�i sevi apgādā.
-�� Reliģiska kopiena?
-�� Nē, ja vien ticība mieram un dalī�anās visā nav reliģija� Tā bija vienīgā vieta, par kuru es iedomājos, kur aizbēgt, kur netiks uzdoti jautāju�mi un man būs laiks�
-�� Kam? maigi ievaicājās Tenets.
Deimons paraustīja plecus.
-� Tikt skaidrībā ar sevi.
Tenets gaidīja, bet zēns klusēja.
-�� Par ko tev vajadzēja tikt skaidrībā?
Atbilde nesekoja.
Tenets nolēma izmēģināt citu pieeju. Mūsu problēma bija tā, ka mēs nevarējām saprast, kādēļ tu tik pēk�ņi esi nolēmis aizbraukt. Mēs, protams, iedomājāmies, ka tu varētu nezināt par mātes nāvi. Ja tu bulu zinājis, tad ta�u būtu izsaucis ātro palīdzību. Ja vien�
Deimons a�i paskatījās aug�up.
-� Ja vien kas?
Tenets vilcinājās.
-�� Vai misis Teneta tev pateica, ka tas nebija nelaimes gadījums?
Norīstijies Deimons pamāja.
-�� Tādā gadījumā tev jānovērtē mūsu pūles noskaidrot, kur� bija atbildīgs. Tenets rūpīgi izvēlējās vārdus, cen�oties izvairīties lietot tādus uzbudino�us vārdus kā "slepkavība" un "noga�lināja". Tā mēs nevarējām saprast, vai viens no tavas pazu�anas cēloņiem nevarētu būt tāds, ka tu centies kādu aizsargāt.
Deimons uz viņu cie�i skatījās.
-�� Centos� Vai jūs gribat teikt, ka to izdarījis kāds no ģimenes?
-�� Mums �āda iespēja jāņem vērā.
Deimons, kā neticēdams, lēni kratīja galvu.
-�� Tas nav iespējams! Tam jābūt kādam no malas. Laupītājam, klaidonim� .
-�� Diem�ēl pēc tā neizskatās, Deimon. Tātad tu redzi: mēs domājām, ka, iespējams, tu esi bijis liecinieks noziegumam un esi aizbēdzis tādēļ, ka nespēji dot liecību. It īpa�i, ja to būtu izdarījis kāds, ko tu mīli.
Deimons atkal kratīja galvu �oreiz enerģis�ki.
-������� Jūs gribat teikt, ka es redzēju, kā nogalina manu māti un neko nedarīju? Viņ� neticīgi ie�smējās. Tas nav normāli. Tā domāt ir pilnīga ārprātība.
-� Tā var likties tagad, kad esam tevi satiku�i. Bet tev jāatceras, ka mēs tevi nepazinām un ne�ko arī par tevi nezinājām�
-�� Misis Teneta zināja.
-�� Misis Teneta zina savu darbu. Bez tavas piekri�anas viņa mums par tevi neko nestāstīja, tikai to, ko mēs pavisam viegli uzzinātu arī no citiem.
-� Pat ja lietu vada viņas vīrs!
-� Pat tad, Deimon. Tā patie�ām bija.
Iestājās neliels klusuma brīdis, kamēr Tenets
deva zēnam laiku sagremot sacīto. Tad viņ� turpināja:
-�� Tagad atgriezīsimies, kur palikām, sā�kumā mums bija ļoti grūti iedomāties par kādu citu cēloni, kādēļ tev tik pēk�ņi ievajadzējās pazust no acīm.
Klusums.
-�� Kādēļ tu pazudi?
-�� Man tas jums nav jāstāsta.
-Nē.
Deimons nelaimīgi vērās tuk�umā.
Tenets mirkli pagaidīja, tad piemetināja:
-�� Tev nav man jāstāsta, Deimon, jo es jau zinu.
Zēna uzmanība gandrīz vai ar sadzirdamu troksni pievērsās Tenetam.
-Tas nav iespējams!
-�� Jā, ir. Mūsu izmeklē�anas gaitā parādās da��ādas lietas.
-�� Tādā gadījumā par to tāpat nav vajadzības runāt, vai ne?
-�� Ir vajadzība. Es, protams, to dro�i nevaru zināt, bet, manuprāt, cēlonis, kādēļ tu atstāji mājuceturtdienā, ir ļoti svarīgs, lai saprastu �o noziegumu.
-��� Bet kā tas var būt? Tas attiecas tikai uz mani.
-�� Vai tā ir? Vai tā patie�ām ir? Ja tu tikai brīdi padomāsi, esmu pārliecināts, ka sapratīsi tas nav tiesa. Ir citi cilvēki, kurus ietekmēs fakts, ka tāda informācija ir nākusi dienas gaismā, tādi ir vairāki cilvēki.
Deimons brīdi klusēja, vērdamies grīdā. Bei�dzot viņ� paraustīja plecus.
-Liekas, ka jums taisnība.
-�� Tādā gadījumā, vai tu neizstāstītu mums vi�su? Tas patie�ām palīdzēs. Tu par to uzzināji tikai mātes nāves dienā?
Deimons pamāja.
-�� Jā. Viņ� pavilcinājās, tad paraustīja ple�cus. Labi. Ja jūs jau zināt� Ar ko jūs vēlaties, lai es sāku?
Ar acs kaktiņu Tenets redzēja, kā Lainhems, gaidu pilns, sakustējās. Ser�ants tikpat dedzīgi vēlējās dzirdēt Deimona stāstu kā viņ� pats. Tenets zināja ko, bet viņam ārkārtīgi gribējās uzzināt atbildes uz kur, kad un kur�. Tomēr bi�ja jāuzmanās no pārsteidzīga straujuma tie�i tagad, kad Deimons bija padevies.
-Tu varētu sākt, pastāstot, kā pavadīji dienu.
-� Labi. Viņ� apklusa domādams. Es gulēju ilgi. Da�i mani draugi iepriek�ējā dienā bija no�kārtoju�i eksāmenus, un mēs kopā to nosvinējām. Es piecēlos ne agrāk par vienpadsmitiem, tad pa�ēdu brokastis un izgāju ārā pastrādāt pie ma�īnas. Es biju ārā kādu stundu, pēc tam uzgāju atpakaļ dzīvoklī, iedzēru alu un atlaidos gultā. Kad pamo�dos, bija jau krietni pāri trijiem, un man gribējās ēst. Uztaisīju olu kulteni un tad, nu, tāpat paslaistījos, neko īpa�u nedarot, uzliku magneto�fonu, pa�ķirstīju auto �urnālus, nu, kaut ko tādu�
-�� Vai parasti, kad biji dienā mājās, tu negāji kopā ar māti ieturēt len�u?
-��� Nē. Viņa neēd len�u, tikai izdzer trauciņu jogurta vai ko tamlīdzīgu. Da�reiz es nokāpju virtuvē un ēdu kopā ar Vikiju, bet ceturtdienās viņa brauc uz Starrendenu iepirkties visai nedē�ļai un ēd ar draudzeni tur.
-�� Saprolu. Turpini! Tenetu māca līdzjūtība pret �o zēnu, kuram nācās dzīvot tādu dīvainu, vientuļu dzīvi, bet viņ� uzmanījās to neizrādīt. Deimonam piederēja visi materiālie labumi, tāpēc jo bēdīgāk, ka viņam ļoti pietrūka ģimenes siltuma un atbalsta.
-�� Vēlāk ēcpusdienā, man jau kļuva garlaicīgi, tā neko īsti nedarot, tāpēc nolēmu, ka aizie�u pie drauga, kur� dzīvo ciematā, un sarunā�u kaut ko uz vakaru.
-� Tas bija Tims Spīds?
-Jā.
-� Un cikos tas varēja būt?
-�� Liekas, kādas piecpadsmit minūtes pāri pie�ciem.
-�� Labi. Turpini! Nē. Vienu mirklīti. Vai tev nevajadzēja parādīties pie misis Tenetas ceturt�dienas pēcpusdienā?
Deimons izskatījās nokaunējies.
-�� Jā, vajadzēja gan. Diem�ēl es to pavisam aizmirsu. Protams, tikko man ienāktu prātā, es būtu viņai piezvanījis, bet es par to pat neie�domājos.
Tātad tik vienkār�i tikai aizmirsis.
-�� Bet, izgājis pa sētas durvīm, es ieraudzīju savas tantes ma�īnu ārpus ratnīcas. Es biju ne�daudz pārsteigts, jo parasti viņas nav mājās agrāk par pieciem �etrdesmit piecām. Tā kā es biju ap�solījis viņai, ka dabū�u jaunu antenu veco kaut kādi huligāni pagāju�ajā nedēļā norāva tad nolēmu, ka iegriezī�os pie viņas un sarunā�u, kad to izdarīt. Parādes durvis bija vaļā, un es iegāju iek�ā. Dzīvojamās istabas durvis stāvēja pusvirus, un tur sarunājās viņa un misis Heivuda. Es jau taisījos ieiet, kad izdzirdu savu vārdu.
"Es vēl joprojām nespēju ticēt tam, ka Deimons ir mans mazdēls."
"Pat tad ne, kad tu pierādījumu turi rokās? Es gan varu. O, jā, es to varu gan. Man vajadzēja zināt man esot nost no acīm, mana mīļā māsa nespēs pretoties kārdinājumam pavest manu lī�gavaini. "
"Kā tev liekas, Dafne, vai Rolands zina?"
"Ja kāds zina, tad viņam nu gan tas būtu jāzi�na! Es saderu, ka viņ� bija tā apmāts, ka izlikās nemanām tādu faktu, ka Deimons ieradās pa�saulē daudz ātrāk par paredzēto laiku."
"Bet kā tu to neuzminēji? Tu zināji, ka Ro�lands da�us mēne�us pirms saderinā�anās bija prom Austrālijā. Tev vajadzēja pa�ai to saprast."
"Piekrītu, man vajadzēja. Es biju muļķe, lūk, kāpēc. Tajā laikā es spēju domāt tikai par vienu par to, ka D�oslins ir miris. Man nekad pat prātā neienāca, ka viņam varētu būt sakars ar Nerīnu, kamēr es biju dro�i prom no acīm slimnīcā. Ak Dievs, cik vientiesīga es biju!"
"Lūdzu, beidz tā staigāt, Dafne! Man sāk sāpēt galva."
"Ak, Dieva dēļ, aizveries, Bea! Es cen�os domāt. Man jāizdomā, ko tagad darīt."
-�� Es negaidīju ilgāk, nelaimīgi stāstīja Deimons. Kāpos atpakaļ, cik tik klusi spēju, un gāju atpakaļ uz dzīvokli.
"Kā ievainots dzīvnieks, kas meklē paslēptu�vi," Tenetam ienāca prātā.
-�� Bet, nonācis tur, es jutu, ka nosmak�u. Man bija tāda sajūta, it kā sienas� saslēgtajos ap mani. Ar vieglu izbrīnu viņ� lūkojās Tenetā. Tik tie�ām, dīvaini. Tā ir liela istaba un daudz gaismas� Es nezinu, ko darīju tālāk. Domā�jams, mazliet pastaigāju pa istabu, mēģinot visu aptvert� ka es esmu� viņ� papurināja galvu, nespēdams izteikt īsto vārdu. Es patie�ām ne�domāju normāli. Ausīs joprojām skanēja viņu balsis tantes un misis Heivudas. Pēk�ņi es to vairs nevarēju izturēt. Jutu, ka man jātiek prom no �ejienes. Bet kurp doties? Somā sametu da�as lietas, visu laiku domādams, kurp braukt. Tad atcerējos komūnu. Un tā� es aizbraucu.
-�� Tu neatstāji zīmīti, ne arī kādam pateici, kurp brauksi?
-� Kādēļ man tas būtu jādara? �ķiet, pēc tā, ko viņi man bija izdarīju�i, es neko nevienam nebiju parādā.
-�� Ko viņi tev bija izdarīju�i, Deimon?
Man meloju�i! zēns iekliedzās. Viņ� pa�slēpa seju rokās. Visi, viņ� nomurmināja.
Bija skaidrs, ka, lai gan Deimonam bija pati�cis Sarijā, viņa dvēseles mieram tas bija maz ko līdzējis. Tenets sāka no�ēlot, ka bija pierunājis D�ounu doties mājās. Viņa un Deimons �urp bija brauku�i atsevi�ķās ma�īnās, un viņai neradās iespēja ar viņu pa īstam izrunāties, mēģinot pa�nākt zēna samierinā�anos ar notiku�o.
Varbūt piezvanīt viņai un lūgt atgriezties, lai viņa varētu kādu laiciņu pabūt ar Deimonu pēc sarunas? Tenets atsauca atmiņā, kā D�ouna sēdē�ja tur uzgaidāmajā zālē aizvērtām acīm, gal�vu atbalstījusi pret sienu. Viņa bija izskatījusies tik pārguru�i� Nē, viņ� nevēlējās likt D�ounai braukt atpakaļ, ja vien iespējams no tā izvai�rīties. No otras puses, viņ� noteikti nevar atstāt zēnu tādā stāvoklī. Tenets zināja, ka daudziem viņa kolēģiem nebūtu nekādu sirdsapziņas pār�metumu, ja tā darītu, bet viņ� arī zināja, ka ne�spētu dzīvot mierā ar sevi, ja būtu tā rīkojies.
Tenets pavērās Lainhcmā un pamāja uz dur�vju pusi. Ser�ants piecēlās un izgāja. Troksnis, durvīm viegli aizveroties, lika Deimonam pavēr�ties pār plecu un, kā Tenets cerēja, apjēgt, ka tagad viņi ir vieni.
Tenets pameta krēslu un uzmetās uz sava gal�da malas.
-�� Tas nav tā. Piemēram, tava tante un misis Heivuda. Viņas tev nemeloja. Tas ir skaidrs, ka viņas tikai tad pa�as to uzzināja.
Bet kā pēc visiem �iem ilgajiem gadiem viņas bija uzdūru�ās sen apraktajam noslēpumam?
Deimons atvairidamies pakratīja galvu.
-�� Es nedomāju par viņām.
-� Tu domāji par māti?
-�� Par viņu arī.
-�� Vai tu tie�ām domā, ka viņai būtu tev par to jāpastāsta?
Deimons brīdi klusēja. Tad paraustīja plecus.
-�� Varbūt, ka nē. Lai gan tas kaut ko izskaidro.
-Ko?
-�� Kādēļ viņa mani nevarēja ciest.
-�� Es esmu pārliecināts, ka tā nav taisnība.
-�� Nē? Kādēļ tad viņa no manis izvairījās? Kādēļ viņa nekad nepavadīja laiku kopā ar ma�ni? Vai neņēma mani nekur līdzi, kā citas mātes to dara? Un neieradās skolas sporta dienās, iz�laidumos un� Deimons papurināja galvu, kā mēģinādams nokratīt viņu pārņemo�ās emocijas. O, nē, nemēģiniet likt man noticēt, ka es viņai rūpēju, jo es jums neticē�u, pat miljons gados nē!
-�� Deimon, klusi ierunājās Tenets.
Viņa balss tonis lika zēnam ar rāvienu pacelt galvu.
-������ Es tev kaut ko pastāstī�u par tavu māti, kaut ko tādu, kas, es ceru, liks tev viņu labāk saprast. Redzi, izmeklē�anas gaitā mēs daudz ko uz�zinām par cilvēkiem, kas ir iejaukti lietā, un īpa�i par cilvēku, kam lemts būt visa centrā, par nozieguma upuri. Es nemēģinā�u pierādīt, ka tava māte.par tevi rūpējās, jo viņa to laikam ne�darīja. Bet, viņ� ātri turpināja, redzot, kā zēns saviebjas, es gribu, lai tu saprastu vienu. Tev ar to nav nekāda sakara.
Deimons sarauca pieri.
-�� Ko jūs domājat?
-�� Es domāju to, ka nav tā, ka tavai mātei tu nepatiki, ka viņai �ķiti nemīlams vai riebīgs, vai kaut kas līdzīgs, bet viņa nespēja par kādu rūpēties, patiesi rūpēties. Pat ne par to, kur� viņu ļoti mīlēja, tavu tēvu.
Zēns klusēja, cenzdamies izprast �o jauno un nepazīstamo situācijas izskaidrojumu, par ko viņ� vienmēr bija domājis pavisam savādāk.
-�� Es zinu: kad cilvēkiem liekas, ka viņi kā�dam nepatīk, tie uzskata, ka tam ir sakars ar viņiem pa�iem, ar kaut ko, ko viņi ir pateiku�i vai izdarīju�i, vai pavisam otrādi ko viņi nav pateiku�i vai nav izdarīju�i, lai gan faktiski bie�i tam nav nekāda sakara ar mums, bet gan ar pa�u cilvēku, kuram mēs nepatīkam. Redzi, tava māte pārdzīvoja kaut ko tik ārkārtīgi rūgtu un smagu, vēl būdama pavisam maza, ka viņa, �ķiet, uzcēla ap sevi sienu, lai nekad vairs tā neciestu. Es ne�domāju, ka viņa to darīja apzināti, ka apzināti sacīja sev: es nekad nevienu nemīlē�u tādēļ, ka baidos viņi var mani sāpināt. Mazi bērni tā ne�domā. Bet es esmu pārliecināts, ka dziļi sevī, zemapziņā, viņa nolēma nekad neļaut kļūt atkal tik ievainojamai un tas nozīmēja neļaut sev par kādu ļoti rūpēties. Nelaime, protams, ir tā, ka tā�di cilvēki var nodarīt daudz ļauna tiem, kas dzī�vo tuvumā, īpa�i tādiem, kas ir no �iem cilvē�kiem atkarīgi, piemēram, bērniem� Kā �ajā gadījumā tev. Vai es varu izteikt priek�likumu?
Deimons mēmi pamāja.
-� Vai tu kādreiz esi dzirdējis par misis Glāsu?
-�� Mana tante da�reiz iet viņu apciemot. Vai viņa nebija saimniecības vadītāja, kad viņas bija bērni tante un mana māte?
-�� Jā. Viņa abas ļoti labi pazina, faktiski uz�audzināja. Es domāju, ja tu dzirdētu, kā viņa runā par tavu māti, un visu to, ko viņa var pa�stāstīt, lu varbūt sāktu domāt pavisam savādāk gan par māti, gan par veidu, kā viņa pret levi iz�turējās. Galu galā no pēdējo dienu piedzīvoju�miem tu pats zini, kā tas ir, kad liekas, ka visa ta�va pasaule sagrūst� Tikai padomā vien, cik daudz sliktāk viss izskatītos, ja tu būtu mazliet vecāks par zīdainīti un pavisam nevarētu saprast, kas un kāpēc notiek� Aizej un parunā ar misis
Glāsu, Deimon! Es esmu pārliecināts, ka viņa būtu ļoti priecīga. Viņa ir interesanta lēdija un mīl, ka viņu apciemo�
Tenets uz mirkli apklusa, tad sacīja:
-�� Manuprāt, cilvēks, kuru tu domāji, kad minēji tos, kuri tev meloju�i, bija tavs tēvs, vai ne?
Deimona nospiesto garastāvokli acumirlkī nomainīja dusmu uzplūds.
-�� Nesauciet viņu tā! Viņ� nav mans tēvs! Mans tēvs bija kāds, kuru es nekad neesmu re�dzējis, kāds, par kuru es tik tikko esmu dzirdējis!
-�� D�oslins Heivuds varēja būt tavs asinstēvs, bet Rolands Tarants bija� ir� tavs īstais tēvs, un tu to zini.
-�� Vai zinu? Tad kādēļ viņ� nepateica man patiesību?
-�� Pēc manām domām, divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tādēļ, ka mīl tevi un nevēlētos tevi sāpināt�
-�� Mīl mani� Deimons sarkastiski novilka.
-��� Jā. Mīl tevi. Viņ� ļoti uztraucās kop� tā brī�a, kad kļuva skaidrs, ka tu neesi vienkār�i aizbraucis pavadīt nakti ar draugiem. Viņ� zvanī�ja katru dienu, pat divas trīs reizes dienā, lai ap�jautātos, vai no tevis nav nekādu ziņu�
Deimons klausījās tā, it kā gribētu noticēt tam, ko stāstīja Tenets, bet nespēja.
-��� Ja viņ� mani mīl, kāpēc tad viņ� no pa�a sākuma nebija godīgs pret mani? Viņam bija jāzina, ka kaut kad es tik un tā uzzinā�u. Tas ir tā, it kā tu būtu adoptēts. Visi zina, ka labāk pa�ā sākumā bērniem to pateikt.
-�� Varbūt. Bet tevi neadoptēja, vai ne? Tava situācija ir mazliet� mazliet delikātāka. Ko tu vēlētos, lai viņ� būtu tev stāstījis? Ka tava māte ieņēma tevi no cita vīrie�a, bet viņ� to, neska�toties uz neko, tomēr apprecēja? Viņam bija jā�domā ari par citiem cilvēkiem, kas būtu iejaukti, cilvēkiem, kurus tas dziļi ievainotu, kā tavu tan�ti. Ja viņ� būtu tev pa�ā sākumā izstāstījis, kā varētu būt dro�s par to, ka tu kaut kad neuzmanī�gi neizpļāpātos? Un nevar ta�u mazu zēnu no�zvērināt uz mū�īgu klusē�anu, vai ne tā?
-�� Jums jau viegli to visu teikt! Jūs nezināt, kā ir, kad neviens nav tas, par ko jūs viņu uzskatī�jāt. Tavs tēvs nav tavs tēvs. Tava vecāmāte nav tava vecāmāte� Un visļaunāk, ka ari tu pats neesi tā persona, bet kas cits�
-�� Tā nav patiesība, Deimon. Tu neesi kāds cits. Tu esi tu pats, tev paliek tie pa�i gēni, tā pati personība, tas pats izskats un prāts, kas vien�mēr tev bijis. O, es nedomāju teikt, ka jaunas zinā�anas neko nemaina, bet tam nav obligāti jā�mainās uz slikto pusi, ja vien tu pats to nepie�ļauj. Tavas attiecības ar da�iem cilvēkiem kļūs
savādākas, tas jā, bet varbūt, un te es domāju it īpa�i tavu tēvu, varbūt jūsu attiecības būs pat labākas, kad tagad viss ir noskaidrojies. Tikai padomā, cik ļoti noraizējies viņ� ir, jo varbūt domā, ka tu kaut kā esi uzzinājis patiesību un tāpēc aizgājis no mājas un no viņa.
Vai Rolandam Tarantam varēja būt aizdomas, ka tie�i tas bija atgadījies ceturtdien? Noteikti nē. Pēc astoņpadsmit gadiem viņ� dro�i vien cerēja, ka noslēpums ir aprakts un atdots aiz�mirstībai� Un tomēr� atrisinājuma atslēgas vi�su laiku ir biju�as turpat izsvaidītas, pieejamas ikvienam, lai izlasītu tāpat, kā to bija izdarījis Tenets�
-�� Manuprāt, tu zini, ka vislabākais, ko tu va�rētu darīt, būtu izrunāties ar tēvu tik atklāti, cik vien tas iespējams.
Deimons pakratīja galvu.
-�� Es nevaru to izdarīt.
-�� Kādēļ nē? Tādēļ, ka tas būtu grūti, ne�patīkami un mulsino�i? Varbūt tā būs, bet viens ir skaidrs tas nebūs tik grūti, nepatīkami vai mulsino�i kā tad, ja tu visu savu dzīvi turpināsi dzīvot, izlikdamies, ka nekas tāds nekad nav noticis. Tu nevari kā uz burvju mājienu izdarīt tā, lai viss būtu kā iepriek�.
Deimons klusēja.
-�� Vai tu vismaz nepamēģināsi? Ko gan tu vari
zaudēt? Un apdomā, ko tu vari iegūt! Tev jāzina, ka es neesmu pārspīlējis viņa jūtas pret tevi, un ceru, ka tu pats pārliecināsies par to, cik atvieg�lots viņ� būs, kad ieraudzīs tevi. Un vēl kas tagad, kad nav vairs tavas mātes, tu viņam esi vajadzīgs vairāk, nekā jebkad agrāk.
Zēns pavērās aug�up, acīm iemirdzoties.
-�� Tas tiesa. Viņ� vērās projām, pāri Teneta plecam, iespējams, kaut kur, kur viņ� un Tarants sastapsies kā līdzīgs ar līdzīgu pirmo reizi mū�ā. Liekas, ka jums taisnība, viņ� lēni teica. Ko gan es zaudē�u?
�ķita, ka cīņa ir uzvarēta. Sevī Tenets atvieg�loti nopūtās un tad piesardzīgi teica:
-Ja tu vēlies, es varu tevi aizvest. Man tik un tā jābrauc uz Ribldenu� Ak, nē, tev jau ir pa��am sava ma�īna.
-� Jā� Bet, ja jums nav nekas pretī, es gribētu braukt kopā ar jums. Kā neticot, Deimons pa�kratīja galvu. Jūs nepavisam neesat tāds kā citi policisti.
-�� Policisti arī ir cilvēki, tāpat kā visi citi. Tenets noslīdēja no galda malas, paberzēdams pēcpusi, kas bija kļuvusi glu�i stīva. Mums pat notirpst dibeni, viņ� smīnēdams piemetināja.
Deimons plati pasmaidīja. Smaids pārveidoja viņu, un viņ� izskatījās daudz jaunāks pirmo reizi pavisam bezrūpīgs.
Tcnetu pārņēma silta apmierinājuma sajūta. "Sabiedriskais darbinieks Tenets," viņ� pats sev, greizi pasmīnēdams, teica. "Es esmu palaidis ga�rām savu īsto aicinājumu."
23. nodaļa
Beatrise Heivuda atvēra durvis.
� Viņa ir dārzā. Ja jūs apiesiet apkārt mājai�
Bija brīni�ķīgs jūnija vakars un pulkstenis rā�dīja se�i. Pēdējie mākoņi bija izzudu�i un pa�rādījusies saule. Neskatoties uz vēlo pēcpus�dienu, vēl bija diezgan silts, lai no�āvētu ceļus un ietves, jumtus un piebrauktuves. Plānas dūmakas plīvurs klājās virs mitruma piesūcinātās ainavas.
Pēc tam, kad policisti bija aizvedu�i Deimonu priecīgajam un atvieglotajam Tarantam, Tenets ar Lainhemu tūlīt gāja uz ratnīcu. Tagad viņi soļoja pa �auru akmens taciņu, kas veda gar mā�ju uz dārza pusi. Augstu krūmāju iekļauta, tā �ķautnes mīkstināja blīvi zeltaina, sudrabaina un da�ādu nokrāsu zaļu augu lapotne. Takas viņā galā, mājas aizmugurējā stūrī, dekoratīvie krūmi ar baltiem, zvaig�ņveidīgiem ziediņiem veidoja it kā re�ģotu, velvētu eju.
Sākumā skats caur eju likās aizmiglots, ne�skaidrs, līdzīgs dārzam caur kaltas dzelzs vār�tiem impresionistu gleznās, bet, ejot tuvāk, skats iezīmējās skaidrāks, krāsu neskaidrība pārvērtās atsevi�ķos krūmos un ziedaugu puduros. Tenetam aizrāvās elpa, kad viņ� izgāja cauri velvei.
Viņa priek�ā pletās visbrīni�ķīgākais dārzs. Tas likās mānīgi mazs, un Tenets nespētu anali�zēt tā burvību, bet skaidrs bija viens te roku bi�ja pielicis gandrīz vai ģēnijs, kura instinktīvā au�gu mīlestība un prasme tos izaudzināt bija pa�mats harmonijai starp lapotni un ziediem, kas pletās viņu priek�ā. Viņ� uzskatīja kā pa�u par sevi saprotamu, ka Dafnei Linakrai piemīt zinā�anas par augiem; par spīti faktam, ka viņai nav izglītības �ajā jomā, galu galā dēstu audzē�tava bija viņas iztikas avots. Bet zem skarbās, lieti�ķās ārienes nemanīja rado�o iezīmi.
Dafne, noliekusies pār ziedu apmali, ravēja nezāles.
-�� O, nē, vairāk ne, viņa iesaucās, kad ie�raudzīja abus policistus. Mugurā Dafnei Linakrai �oreiz bija izbalēju�i d�insi un kokvilnas krekls, tā piedurknes bija uzrotītas virs elkoņiem, viņas seja piepūlē piesārtusi. Viņa noslaucīja pieri ar delnas virspusi un salika rokas gurnos, �ķielējo�i skatīdamās viņos, lai aizsargātos no slīpās saules stariem. Kas tad �oreiz?
-�� Mēs domājām, ka jūs gribētu zināt, ka Deimons ir sveiks un vesels, teica Tenets.
-�� Patie�ām? Ai, tas ir lieliski. Vai ar viņu pa�tiesi viss kārtībā?
-� Jā. Tenets pamāja uz balti nokrāsotu galdu un da�iem krēsliem, kas stāvēja mazā, bruģētā iek�ējā pagalmiņā netālu no sētas durvīm. Vai mēs varētu apsēsties?
Viņam pagrie�oties, Tenets ieraudzīja a�u kustību aiz atvērtā virtuves loga. Acīmredzot Beatrise Heivuda raizējās par to, kas te notiek. Tenetam bija nodoms viņu par to informēt. Uz galda atradās divas glāzes un pustuk�a limonā�des krūze.
-�� Vai kāds no jums vēlētos padzerties? vai�cāja Dafne, paceļot krūzi, kā vēlēdamās atlīdzi�nāt par visai vēso uzņem�anu. Es dabū�u vēl pāris glāzes. Vai varbūt vēlaties kaut ko stip�rāku?
Abi viri noliedzo�i pakratīja galvu, un viņa ielēja sev, iztuk�odama to vienā ņēmienā.
-�� Fū-u, nu jau ir labāk. �āds karsts laiks nav piemērots darbiem dārzā.
-�� Dārzs ir brīni�ķīgs, sacīja Tenets, vēr�damies apkārt. Skaistākais dārzs, kādu jelkad esmu redzējis.
Viņa �ķita iepriecināta.
-� Es priecājos. Bet jūs, lai kā arī es to vēlētos, noteikti neieradāties �eit parunāt par dārzkopību, inspektor. Jūs teicāt par Dcimonu�
-�� Mēs likko kā atvedām viņu mājās. Viņ� ir ar savu� tēvu.
Ja ari Dafne sajuta tī�o vilcinā�anos, viņa to neizrādīja.
-� Kur viņ� bija?
-� Dzīvoja Sarijā komūnā.
Biezās uzacis uzrāvās augstāk.
-� Komūnā? Kā gan�
-� Viņ� par to uzzināja no kāda sava drauga.
-�� Bet kāpēc viņ� tā aizbrauca, nevienam neko nepasakot?
-�� Ā, iesaucās Tenets, nu mēs esam pie tā nonāku�i. Viņ� apklusa, tad lēni un uzsvērti sa�cīja: Mēs atnācām pie jums sarunas dēļ, ko Deimons noklausījās starp jums un misis Heivudu.
Viņ� bija pārliecināts, ka redz satraukumu Dafnes Linakras acīs, tām pievēr�oties atvērta�jam logam viņiem aizmugurē.
Bet sieviete acīmredzot bija sagatavojusies �im brīdim, un viņas sejas izteiksme rādīja tikai uzjautrinājumu un neticību, kad viņa teica:
-�� Patiesi, inspektor, kāds neiespējams stāsts! Baidos, ka viņ� jūs nesa cauri, Deimons to pie�prot.
-�� Esmu pārliecināts, ka tā nebija, mis Linakra. Viņ� bija ļoti konkrēts. Un tas, ko viņ� man pastāstīja, tikai apstiprināja to, ko es jau pats biju izsecinājis.
-�� Man nav ne mazākās jausmas, par ko jūs runājat.
-�� O, es domāju, ka ir, mis Linakra. Faktiski esmu par to pārliecināts. Un, manuprāt, tas jums bija tāds pats �oks kā Deimonam� uzzināt, ka viņa tēvs nav misters Tarants, kā viņ� pilnīgi dabiski vienmēr tika uzskatījis, bet D�oslins Heivuds, jūsu biju�ais līgavainis.
Par spīti viņas piesardzību vēsto�ajam izska�tam, �is drosmīgais apgalvojums, kā Tenets arī bija cerējis, Dafni iespaidoja; uz īsu bridi sejas vaibsti kļuva asāki un vairāk izcēlās zoda līnija. Tad viņa iesaucās:
-�� Cik muļķīga doma! Es nezinu, kādas pasa�kas jūs, inspektor, esat saklausījies, bet, manu�prāt, ir ārkārtīgi bezatbildīgi nākt �eit un izteikt nepārdomātus apvainojumus bez mazākās tica�mības druskas.
Par nelaimi, viņa bija trāpījusi naglai tie�i uz galvas. Viņam nebija īsta pierādījuma, ka Deimona stāstītais atbilst patiesībai. Tenets bija pār�liecināts, ka tāds eksistēja ja vien, protams, nebija jau iznīcināts, un viņam bija arī laba do�ma, kādā veidā viņas tam uzdūrās, bet fakts pali�ka tāds, ka viņa īstais ierocis pret Dafni Linakru bija izveicība. Tenetam kaut kā bija jāizdabū no viņas atzī�anās, un bija skaidrs, ka tas nenāksies viegli. Bija pagāju�as vairākas dienas, un viņa varēja sīki izplānot savu rīcību; bija jau arī acīm�redzams, kāda tā būs: noliegums un vēlreiz no�liegums. Galu galā bija tikai Deimona vārds, kas runāja pretī viņai, un ar to gala vērtējumā iz�rādīsies par maz.
-�� Apvainojumus, mis Linakra? arī Tenets runāja vieglā, uzjautrinātā tonī. Kādus apvai�nojumus?
īsu bridi viņa likās apmulsusi, bet ātri atguvās.
Ka tā bija mana vaina, ka Deimons tik pēk�ņi aizbrauca.
-�� Tātad jūs noliedzat, ka tāda saruna vispār notika?
-�� Kategoriski.
-��� Dīvaini. Tenets likās pārdomāja. Reiz jau mums bija kāds liecinieks, kura liecība likās norādām uz to, ka jūs mums esat melojusi, un tagad atkal� Cik daudzus cilvēkus vēl jūs vai�nosiet par to, ka viņi "kļūdās", pirms jūs atzīsiet patiesību?
-�� Kādu?
Tenets negribot apbrīnoja viņas aukstasinību. Viņa faktiski mēģināja Tenetu piespiest izteikt priek�laicīgu apvainojumu! Viņ� pārlika: varbūt atļauties to? Izlēmis Tenets atlaidās krēslā un likās atslābināmies, apzinādamies, ka Lainhems to novēro. Ser�ants zināja, ka Tenets visbīstamā�kais bija tie�i tad, kad likās atslābinājies.
-�� Ļoti labi. Es izstāstī�u patiesību, tādu, kādu to redzu es. Lūdzu, pārtrauciet mani, kad vien to vēlaties!
Ceturtdienā, kad tika nogalināta jūsu māsa, misis Heivuda pavadīja pēcpusdienu galvenās mājas bēniņos, �ķirojot mantas sestdienas lab�darības tirdziņa izpārdo�anai. Kā mēs visi tagad zinām, jūsu māsa bija nepārspējama krājēja, un mans minējums ir tāds, ka apprecoties viņa pa�ņēma līdzi visu ko no jūsu iepriek�ējās mājas, un daudz kas no tā nekad pat netika atvērts, bet tā arī stāvēja kastēs, nolikts bēniņos.
Tenets apstājās, sagaidīdams noliegumu, bet tas nesekoja. Dafne Linakra klausījās ar iecie�tīgu, gandrīz vai līdzjūtīgu sejas izteiksmi. Tenets pie sevis lūdzās, lai �is viņa plāns būtu pareizais un kaut viņ� no�ēlojami nekļūdītos.
-� Jūs pati man teicāt, ka tikai pēc ilgas un pa�matīgas pierunā�anas jūsu māsa beidzot pie�kāpās un atļāva paņemt kādas no savām prom aizmestajām drēbēm, un pati parādīja kastes, kuras misis Heivuda drīkstēja izskatīt un iz�ķi�rot.
Mans minējums ir �āds: tās bija pa�as vecākās kastes, un vienā no tām atradās lietas vēl no jūsu māsas pirmslaulības gadiem. Un tajā kastē atradās kaut kas es nezinu, kas, iespējams, ka vēstule, kas atklāja noslēpumu, ko misis Taranta tik ilgi bija glabājusi faktu, ka viņas dēla Deimona tēvs ir nevis viņas vīrs, bet cits vīrietis D�oslins Heivuds, viņas māsas līgavainis. Ne pārāk patīkams fakts, it īpa�i tādēļ, ka viņas māsa jūs tai laikā bijāt slimnīcā, kur atvese�ļojāties pēc aklās zarnas plīsuma.
Un, protams, svarīgi ir tas, ka Beatrise Heivuda, kas atrada �o pierādījumu, ir D�oslina Heivuda māte. Tas viņai bija ārkārtīgs �oks. Misis Heivudai ne prātā nebija nācis, ka viņas dēlam bija sakars ar savas līgavas māsu, un, protams, ne mazākās jausmas, ka visus �os gadus viņa ir bijusi vecāmāte bērnam, par kura eksistenci viņa vispār nezināja. Viņa ari jutās ļoti saniknota jūsu dēļ: jūs bijāt tik laipna pret viņu, pieņemdama to savā mājā, kad tai nebija kurp iet, un izturē�damās pret viņu tā, it kā viņa būtu jūsu vīramāte, kas tā arī būtu, ja viņas dēls tik ilgus gadus jau nebūtu miris.
Dafne sēdēja, atbalstījusi muguru pret krēsla atzveltni, acīmredzot tikpat atbrīvota kā Tenets pats, pirkstus uz vēdera sakrustojusi. Tagad Te�nets ievēroja, ka to galiņi kļuvu�i balti un viņas rokas viegli trīs. Iedro�ināts viņ� turpināja.
Un tā, kad misis Heivuda bija atjēgusies no sākotnējā �oka, viņas pirmā dabiskā reakcija bija pastāstīt uzzināto ari jums. Viņa atgriezās �eit un piezvanīja jums uz darbu. Es esmu pavisam pār�liecināts, ka viņa jau tad jums pavēstīja jau�numus, jo jūs uzreiz atvainojāties, ka no darba jāaizbrauc agrāk, un visu ceļu domājāt par to, ko uzzinājāt, tā novedot sevi līdz ārprātīgam niknu�mam pret māsu. D�oslins Heivuds bija vienīgais vīrietis, ko jūs esat mīlējusi, kamēr Nerīnai vairāk vai mazāk nopietnos nolūkos vienmēr bija neskaitāmi pielūdzēji. Tā bija visļaunākā node�vība atvilt jums �o vīrieti, kamēr jūs pati atradāties piespiedu prombūtnē. Un tas, ka viņ� ir dāvājis bērnu Nerīnai, kamēr tas īstenībā pie�nācās jums� �ī doma kļuva jums nepanesama.
Mājās jūs ieradāties �etros �etrdesmit, de�vāties iek�ā un pieprasījāt turpmākos paskaidro�jumus no misis Heivudas, kura jums parādīja pierādījumu, ko bija atradusi bēniņos. Tiklīdz bi�jāt apmierinājusi sevi, ka viss tie�ām ir patiesība, jūs, niknuma pilna, devāties uz lielo māju, apņē�musies visu noskaidrot pie māsas. Jūs strī�dējāties un, strīda laikā zaudējusi kontroli pār se�vi, nogrūdāt viņu no balkona.
Tenets apklusa, ar aizturētu elpu ieklausī�damies vissīkākajā troksnītī, kas nāca no aiz�mugures. Vai viņam veiksies, vai viņa avantūra atmaksāsies?
Viņ� bija sagatavojies likt visu uz spēles. Ja nepaveiktos�
Tenets pamāja Lainhemam, kur� piecēlās.
-��� Dafne Linakra, es jūs brīdinu, ka viss, ko jūs teiksiet, var vērsties pret jums.
Virtuves durvis atsprāga vaļā ar tādu spēku, ka atsitās pret sienu, un ārā izsteidzās Beatrise Heivuda.
-� Nē! viņa iekliedzās. Nē! Jūs pilnīgi kļū�dāties.
Vienā mirklī Dafne bija aug�ā no krēsla.
-�� Bea, aizveries!
Misis Heivuda izlocījās no Dafnes rokām.
-Nē, es neklusē�u! Es nevaru ļaut�
-�� Bea, beidz! Viņiem nav pierādījumu.
-�� Man vienalga! Tas bija kliedziens, pilns izmisuma. Es tā vairs nevaru. Tas� Es� Viņa dziļi un saraustīti ieelpoja un, vēlreiz at�brīvojusies no Dafnes, kas centās viņu atturēt, pagriezās ar seju pret Tenetu. Tā biju es, viņa sacīja. Es to izdarīju.
-�� Kādas muļķības! iesaucās Dafne. Viņa ir pārpūlējusies un nezina, ko saka. Bea, tev jāiet un jāatguļas. Dafne paņēma misis Heivudu zem rokas ar nodomu ievest viņu mājā, bet vēl�reiz vecajai sievietei izdevās atbrīvoties.
-�� Dafne, tā nevar, vai tad tu nesaproti? Viņi tik un tā reiz uzzinātu, un katrā ziņā es arī ne�varētu tā dzīvot savu atliku�o mū�u, vienkār�i nespētu.
Izmisumā Dafne pakratīja galvu.
-�� Viņa nesaprot, ko runā. Tas viņai ir bijis par daudz. Bet viņas balsī vairs neskanēja pārliecī�ba.
Iestājās īss, izmocīts klusums.
Tad Beatrise Heivuda noslīga uz viena no krēsliem un sa�ļuka līdzīgi lupatu lellei.
-�� Jums man jātic, viņa uzstāja, Dafnei ar to visu nav nekāda sakara.
-� Vai jūs vēlaties sniegt mutisku paziņojumu?
Viņa pamāja, un Lainhems vēlreiz izteica
savu brīdinājumu. Tad apsēdās un atvēra pie�zīmju bloku.
Beatrise Heivuda lūkojās klēpi un ar pirk�stiem nervozi plūkāja diegu, kas bija izvilcies no volāniem ap�ūto, pūkaino svārku vīles, kurus Tenets redzēja pirmoreiz; �odien viņai mugurā bija arī iz�ūta, balta blūze ar garām piedurknēm. Mati kā parasti spraucās laukā no mezgla. Beid�zot misis Heivuda teica, it kā tas būtu vienīgais nepiecie�amais paskaidrojums:
-�� Viņa par mani smējās.
-�� Vai Nerina? Kad jūs bijāt pie viņas?
Galvas mājiens.
-�� Kad tas bija?
-�� Tūlīt pēc tam, kad viņai bija tā ķilda ar Lavīniju. Neilgi pirms tam es biju atradusi to vēstuli. Tā atradās dzeltenās kleitas kabatā, viņa to pat nebija atvērusi. Viņa pat nebija gribējusi to atvērt�
-��� Es pazinu D�oslina rokrakstu un, lai gan zināju, ka tas nav labi, tomēr nespēju atturēties, to neizlasījusi� Viņa pakratīja galvu un gurdi pārlaida ar roku pār pieri. Es atdotu visu, lai at�grieztu laiku atpakaļ un atstātu vēstuli nelasītu, tā, lai mēs varētu turpināt dzīvot, kā jau dzīvo�jām, neko nezinot. Viņa uzmeta Tenetam iz�misuma pilnu skatienu. Saka, ka zinā�anas ir spēks, bet spēks var būt graujo�s�
-�� Kas bija rakstīts vēstulē?
-�� Ka viņa nogalināja manu dēlu, Beatrise Heivuda vienkār�i sacīja.
Tenets pamāja.
-� Jūs uzminējāt? misis Heivuda asi jautāja.
-�� Teiksim, es saliku faktus kopā. Lai gan jā�atzīstas, ka nc glu�i tā.
-�� Kā tad vēl? Pamazām viņa atjēdzās, jau izskatījās savaldījusies un nosēdās taisnāk krēs�lā, iztaisnoja plecus, sakrustoja kājas un rokas, kas gulēja klēpī. Viņa bija slikta sieviete, ļau�na, samaitāta sieviete, un D�oslins vēl �odien butu dzīvs, ja vien nebūtu sapinies ar viņu.
-�� Vai jūs varētu pateikt, kas tie�i vēstulē bija rakstīts?
-� Ja vēlaties, jūs varat paskatīties pats.
Dafne ar rāvienu saslējās.
-Tu man sacīji, ka esi vēstuli iznīcinājusi.
Beatrise skumīgi papurināja galvu.
-Zinu. Piedod man! Es taisījos to darīt, bet� Tā ir vienīgā vēstule, kas man ir no viņa.
-�� Bet tā ta�u nav rakstīta tev, tā bija adresēta Nerīnai!
-�� Es nekā nevarēju darīt, Dafne. Viņa ie�bāza roku kabatā, izņēma aploksni un gandrīz vai godbijīgi pasniedza to Tenetam.
Tā bija adresēta mis Nerīnai Linakrai, un uz tās bija sena marka �etru peniju vērtībā. Tenets izņēma salocītu papīra lapu. Tā visa bija vienās locījuma zīmēs, it kā kāds Beatrise? Dafne? būtu saņurcījis to un tad atkal nogludinājis. Rok�raksts nebija izveidojies, izplūdis, nenobriedis.
Tre�dien, 1969. g. 20. martā.
Mana dārgā Nerīna!
Es tā uztraucos par Tevi. Ik reizi, kad es Tev zvanu vai apmeklēju Tevi pēdējo pāris dienu laikā, Tevis nav mājās, un Tu biji tā noraizējusies, kad tikāmies pēdējo reizi� Lūdzu, neraizējies! Es ceru, ka Tu nedusmojies uz mani, ka ieteicu Tev taisīt abortu, es domāju tikai par to, kā Tev būtu labāk, bet es priecājos, ka Tu izlēmi tā.
Es rakstu tādēļ, ka mums patiesi jāparunā, pirms vēl Dafne piektdien iznāk no slimnīcas. Mums jāizlemj, ko un kad pateikt par mums. Mums ta�u viņai ir jāpasaka, vai ne ? Tagad, kad mēs apprecēsimies tik ātri, cik vien iespējams.
Es apsolos but vislabākais virs un tevs uz pasau�les.
Lūdzu, mīļā, mums drīz jātiekas. Ik diena, kad es nedzirdu Tavu balsi, ir velti nodzīvota, un dzīve bez Tevis nav tā vērta. Ja es no Tevis ne�saņem�u nekādu ziņu, tad ieradī�os ap pusas�toņiem rītvakar (ceturtdien).
Tavs uz mū�iem D�oslins.
Tcnets iedeva vēstuli Lainhemam, tad uzdeva jautājumu, kas viņu bija mulsinājis kop� tā brī�a, kad viņ� bija sapratis, kas īsti notika.
-�� Interesanti, kādēļ viņa neiztaisīja abortu. Viņ� nevarēja iedomāties, ka Nerīna varētu at�teikties morāla pamatojuma dēļ.
Dafne ciniski iesmējās.
-�� Tas ta�u pavisam vienkār�i. Viņa bija stīva no bailēm. Kāda no viņas skolas draudzenēm pa�lika stāvokli, kad viņai bija se�padsmit gadu, iz�darīja abortu un nomira. Nerīna vienmēr zvērēja, ka nekad neuzņemsies tādu risku.
-�� Skaidrs�
-�� Tagad jūs saprotat, kas notika, vai ne? Beatrise Heivuda paliecās krēslā uz priek�u, de�dzīgi vēlēdamās, lai viņ� saprastu. Mēs ar Dafni visu apsvērām. Kamēr Rolands atradās Austrālija un Dafne slimnīcā, Nerīna garlaikojās un nodomāja nedaudz uzjautrināties ar D�oslinu.
Tad viņa atklāja, ka ir stāvoklī. Viņai nebija no�doma nodot savu dzīvi mākslinieka rokās, kur� vienmēr cīnīsies par iztiku; viņa izvēlējās citu ceļu, un, kad Rolands pārbraucis viņu atkal bil�dināja, Nerīna bildinājumu pieņēma. Bez �au�bām, tādēļ D�oslins vairs nevarēja Nerinu sastapt viņa bija kopā ar Rolandu. Un, kad atnesa D�oslina vēstuli, viņa pat nepapūlējās to attaisīt un izlasīt, tikai iegrūda kabatā, kur arī to aizmir�sa.
Un tā, kad D�oslins ceturtdienas vakarā atnā�ca viņu satikt dienu pirms tam, kad Dafnei va�jadzēja iznākt no slimnīcas viņu sagaidīja ziņa, ka Nerīna un Rolands ir saderināju�ies.
Tenets atcerējās scēnu, ko tik uzskatāmi ap�rakstīja misis Glāsa, kas savā vientiesībā bija to pilnīgi pārpratu�i: D�oslina sarkanās rozes bija domātas Nerīnai, nevis Dafnei; Nerīnas ciet�sirdīgā uzņem�ana: "Ak, D�oslin, nāc un izdzer glāzi �ampanie�a! Mēs ar Rolandu svinam sade�rinā�anos." Tad izstieptā roka, lai parādītu sade�rinā�anās gredzenu, un D�oslina reakcija: pilnīgi nobālusi seja un: "Nē, paldies. Es negribu uzbāzties." Pa ceļam uz mājām viņ� nositās. Misis Heivudas seja sāpēs bija saviebusies. Viņa ma�īna ietriecās kokā un eksplodēja. D�os�lins sadega. Viņas dūres sa�ņaudzās.
Jūs domājat, ka viņ� to darīja tī�ām?
-� Pa�nāvība, nelaimes gadījums tas ir vien�alga. Atbildība par to gulstas uz Nerīnu, it kā viņa būtu bijusi pie stūres. �ēl, ka nebija.
Lainhems pasniedza vēstuli atpakaļ Tenetam, kas to rūpīgi salocīja un ielika aploksnē.
-� Un tā, pēc �īs vēstules atra�anas un saprotot tās nozīmīgumu, jūs devāties atpakaļ, lai sastap�tu Nerīnu?
-� Tūdaļ ne. Tad viņas ar Lavīniju bija pa�ā strīda karstumā. Protams, es uzreiz nevarēju iet pie viņas, bet pagaidīju, līdz viss norima un Merilīna ar Lavīniju uzgaja aug�ā. Tad es gāju uz Nerīnas dzīvojamo istabu.
"O, tā esi tu, Beatrise. Vai tu jau aug�ā bei�dzi� kas noticis? Tu izskaties tā, it kā būtu redzējusi spoku."
"Es redzēju."
"Kas tas joks vai? Kādēļ tu uz mani tā skaties?"
"Ja tu izlasīsi �o te, tad uzzināsi. Pat ja tas ir astoņpadsmit gadus par vēlu."
"Ko tu, pie joda, ar to domā? Kas tad ir? Tā ir adresēta man� Tā ir.no� no D�oslina. Kur tu to dabūji? Kā tu uzdro�inies lasīt manu privāto korespondenci ?"
"Tas vienalga kur. Tu to nemaz neesi atvērusi, vai ne?"
"Un kas par to? Man ir tiesības atvērt vai neatvērt vēstules, kas sūtītas man? Klausies, man ir diezgan. Neredzu iemesla, kādēļ man jā�pakļaujas nopratinā�anai pa�as dzīvojamā istabā. Ja tev nekas nav pretī, es gribu, lai tu ej."
"O, bet man ir gan pretī. Es neie�u, kamēr mēs nebūsim visu noskaidroju�as."
"Noskaidroju�as ko? Es patie�ām nezinu, par ko tu runā, Beatrise."
"Nezini? Patie�ām nezini? Paskaties uz vēs�tules datumu."
"Nu, labi. Un kas? Es paskatījos."
"Tā ir rakstīta dienu pirms D�oslina nāves. Un viņa minētā ceturtdiena ir tās dienas priek��vakars, kad Dafne iznāca no slimnīcas."
"Un?"
"Vēl tā bija diena, kad tu ar Rolandu sade�rinājies. "
"Un kas par to?"
"Un diena, kad D�oslins cieta nelaimes ga�dījumā. "
"Es patie�ām ne�"
"Diena, kad mans dēls sadega."
"Tu ta�u nedomā, ka� Klausies, pagaidi mirklīti! Manuprāt, tu pārspīlē. Es zinu, ka mums ar D�oslinu bija neliels flirts�"
"Neliels flirts? Neliels flirts? Neliels flirts? Kas beidzās ar viena cilvēka nāvi un otra pie�dzim�anu. Tu to nosauc par mazu flirtu?"
"Nu, kas gan cits tas bija? Tas nebija nopiet�ni, D�oss to zināja."
"Nesauc viņu par D�osu! Viņa vārds bija D�oslins, un viņu nekad savādāk nesauca."
"Es saucu. Es sauk�u viņu tā, kā gribē�u. Die�va dēļ, Beatris, viņ� ir miris jau astoņpadsmit gadus."
"Jā. Un es tikko uzzināju ja nebūtu tevis, viņ� vēl �odien būtu dzīvs."
"Tu ta�u nesaki to nopietni?"
"Bet es saku. Pilnīgi nopietni. D�oslinam bija nopietna daba, tāpat kā man. Un, ja viņ� teica, ka dzīve bez tevis nav tā vērta, tad tā arī domāja."
"Un tu tagad teiksi� Ak Dievs, tagad tu teik�si, ka tas nepavisam nebija nelaimes gadījums, vai ne? Ka tā bija pa�nāvība. Ka D�oslins no�nāvējās manis dēļ� Tu esi traka, vai tu to zini? Traka. Tā sevi uzbudināt dēļ kaut kā, kas noticis turpat vai pirms divdesmit gadiem! Paskaties uz sevi! Nopietni, Beatris, ja tu tikai varētu redzēt savu seju�"
Tad viņa sāka smieties, drūmi stāstīja mi�sis Heivuda. Viņa smējās un smējās, arvien skaļāk un skaļāk, līdz asaras sāka ritēt viņai pār vaigiem, bet viņa nevarēja pārstāt. Mēs bijām uz balkona. Viņa tur izgāja tad, kad pavēlēja man, lai eju prom. Es viņai tur sekoju. Viņa tā smējās, ka bija jāpieturas pie margām, un viņa noliecās pār tām tā, ka ķermeņa aug�daļa bija pāri mar�gām. Viņa smējās vēl un vēl, kamēr es jutu, ka man galva pārplīsīs. Beatrise ar rokām aizklāja ausis, kā gribēdama aizturēt smieklu atbalsi, kas skanēja viņai ausīs jau dienām ilgi. Es vēl joprojām tos dzirdu, viņa �ukstēja, es to nevarēju izturēt. Es sagrābu viņu aiz pleciem un kliedzu, lai viņa pārstāj smieties, bet viņa ne�klausīja. Tad es� es noliecos, pacēlu uz aug�u viņas kājas un� pagrūdu.
Kā brīnīdamās, viņa papurināja galvu.
-� Tas bija tikai viens mazs grūdiens.
Bidendenas ciems ar platām, bruģētām iet�vēm un melnbaltu baļķu audēju mājām ir viens no visgleznainākajiem Kentā. Zīme, kas karājās ārpusē Teneta un D�ounas iecienītajam restorā�nam, iemū�ināja Elīzas un Mērijas Cokhērstu slavena Siāmas dvīņu pāra piemiņu, unikālu ar to, ka, savienotas gurnos, abas nodzīvoja līdz pusmū�am. Kā bija iespējams dzīvot tādā neda�lāmā tuvībā ar kādu citu cilvēku? Nekad nespēt izdarīt kaut mazāko kustību bez otra piekri�anas un līdzdarbības�
-������ Tikai viens mazs grūdiens? vaicāja D�ouna, kad viņi novietoja ma�īnu pretī restorānam un izkāpa no ma�īnas. Misis Heivuda noteikti sevi maldina. Tam vajadzēja būt kam vairāk, lai pārgrūstu pieaugu�u sievieti pāri trīs pēdas se�as collas augstām margām.
-�� Viņa teica, ka Nerīna bija pārliekusies pāri margām nevaldāmā smieklu lēkmē. Margas tāda gadījumā būtu drīzāk kā atbalsta punkts, un ne�būtu vajadzīgs daudz spēka, lai uz vienu vai otru pusi zaudētu līdzsvaru. Padomā par �ūpolēm, kur dēlis uzlikts uz bluķa!
-� Skaidrs.
-�� Labvakar, mister Tenet, misis Teneta.
Misis Danielsa, restorāna saimniece, panācās
viņiem pretī, tikko viņi iegāja un nogriezās pa kreisi mazā bārā, kur ziemā lielā kamīnā vien�mēr dega uguns.
Paņēmu�i dzērienus, viņi nosēdās, lai nodotos nopietnai ēdienkartes izstudē�anai, tad, pasūtīju�mu nodevusi, D�ouna ieslīga krēslā ar apmieri�nājuma pilnu nopūtu. � Mīlu svinē�anu, viņa sacīja.
-�� Es tāpat. Un �ajā gadījumā bija ne tikai viens iemesls svinē�anai. Milzīgu atvieglojumu izraisīja tas, ka viņi bija veiksmīgi atrisināju�i problēmu, kas gadiem ilgi bija rūgusi zem viņu laimīgās laulības dzīves virspuses.
Pēc tam, kad abi kādu brīdi bija pļāpāju�i,
D�ouna teica: Es gribu tev uzdot tūksto�iem jautājumu.
�ī bija viņu pirmā izdevība pa īstam izru�nāties. Tenetam nemaz nepatika visu vakaru pār�spriest Tarantu lietu, bet viņ� nevēlējās sarūg�tināt D�ounu. Viņ� padevās parastajai "līķa sek�cijai".
-� Tādus kā, piemēram?
-� Pirms mēs iestiegam sare�ģītos izskaidroju�mos, vispirms pasaki man, kā tu domā, kas tā nobiedēja veco misis Tarantu?
-� Gandrīz dro�i varu apgalvot, ka viņa aizgāja uz Nerīnas dzīvojamo istabu, izgāja uz balkona un ieraudzīja Nerīnu guļam uz terases miru�u.
D�ouna saviebās.
-�� Nabaga vecā sieviete. Tas nu ir viens no ne�daudzajiem gadījumiem, kad viņa var bul patei�cīga savai nepastāvīgajai spējai atcerēties.
-�� Noteikti.
D�ouna iemalkoja savu dzērienu un pasmīnē�ja.
-�� Bet tagad nāk viltīga daļa. Es gribu, lai tu paskaidro, kā tev izdevās salikt kopā divi plus divi, lai galā iegūtu �etri.
-�� "Viltīgā" ir īstais vārds. Atbilde ir tāda, ka sākumā es tā nedomāju. Faktiski es pat �aubos, vai jelkad to būtu spējis. Tik daudziem cil�vēkiem netrūka saprātīgu iemesu strīdēties ar
Nerinu viņas vīram, abiem Spīdicm, viņas vī�ramātei, Merilīnai Bārnsai�
-�� Tu saki "strīdēties ar", nevis "nogalināt". Vai no pa�a sākuma tu jau domāji, ka tā nav ie�priek� izplānota slepkavība?
-� Jā. Tā ļoti atgādināja neplānotu uzbrukumu. Tomēr tā biji tu, kas mani uzveda uz pareizās takas.
D�ounas uzacis saraucās izbrīnā.
-�� Es?
-� Jā. Tava runā�ana par� Vai es esmu tev tei�cis, cik skaista tu �ovakar izskaties?
D�ounai mugurā bija dūmakaini zaļa kleita ar ieaustiem savvaļas ziediem gundegām, mar�grietiņām un rudzupuķēm. Tās palīdzēja uzburt iztēlē vasaras pēcpusdienas laukos. Tenets tā arī pateica.
Viņa pasmaidīja un paspieda vira roku.
-�� Romantiski!
Tuvojās misis Danielsa.
-� Jūsu galds ir klāts.
-�� Paldies.
Viņus aizveda pie galdiņa blakus logam, kas bija servēts divām personām, un D�ouna vērās apkārt apmierinājumā par sarkanbalto krāsu sa�likumu, kas efektīgi kontrastēja ar tum�ajiem baļķiem.
-�� Man patīk �ī vieta.
-�� Tā ir pati skaistākā vieta, kur esam biju�i, tas tiesa.
Tika pasniegts pirmais ēdiens: avokado ar At�lantijas garnelēm marinādē. Tas D�ounai. Tenetam mutē kūsto�as ceptas teļa gaļas �ķēlītes ar trim da�ādām piedevām: mārrutkiem, tomā�tiem ar ķiplokiem un lociņiem. Brīdi valdīja klusums, ko pārtrauca vienīgi klusinātas balsis.
-�� Bet ko tu ar to domāji, ka es esot tevi uzve�du�i uz pareizā ceļa? beidzot ievaicājās D�ouna.
-�� Vai tu atceries sestdienu, kad es pārbraucu mājās un tu skatīji senas fotogrāfijas? Tur bija tā, ko es paņēmu rokās, es un Bens dārzā� Uz�reiz es to nesapratu, bet tā bija tie�i tā fotogrāfi�ja, kas man palīdzēja sākt likt visu kopā pareizās vietās.
-�� Kādā veidā?
-�� Starp Haigeiblā redzētajām fotogrāfijām bi�ja divas īpa�as. Viena no tām Nerīnas un Rolanda kāzu foto, kas atradās Nerīnas dzīvo�jamā istabā. Un otai, pavisam līdzīgu tai ar mani un Benu, es redzēju Nerīnas vīramātes istabā Rolanda Taranta un Deimona foto bija uzņemts dārzā Deimona pirmajā dzim�anas dienā.
-Un?
-� Pirmā bija uzņemta pavasarī, jo ziedēja nar�cises, otrā rudenī. Un, kad es liku Lainhemam uzzināt Deimona dzim�anas dienu, tad izrādījās, ka viņ� bija dzimis se�us mēne�us pēc savu vecāku kāzām, bet neklīda kaut kādas runas, ka viņ� būtu pirms laika dzimis bērns. Es zināju, ka Rolands Tarants atradās Austrālijā no Ziemas�svētkiem līdz nākamā gada martam, tātad seci�nājums bija viens: Deimona tēvs bija kāds cits.
-�� D�oslins Heivuds, Nerīnas māsas līgavai�nis?
-�� Jā. Dafne bija slimnīcā, atceries, un tajā lai�kā Nerīnai nebija neviena cita vīrie�a. Es to no�skaidroju, kad ciemojos pie misis Glāsas sie�vietes, kura vairāk vai mazāk viņas abas uzau�dzināja. Viņa ir brīni�ķīga, mīļa veca lēdija. Vēl garnē kāzu kūkas, bet pa�ai jau astoņdesmit viens!
D�ouna smējās.
-�� Vai patiesi?
-�� Viņa ir dīvains gudrības un naivuma sajau�kums liekas, ka misis Glāsa ļoti labi saprata meitenes, bet, kad nonāca līdz to attiecībām ar vīrie�iem� Viņa apstiprināja, ka D�oslins bie�i bija pie viņiem viesos, kamēr Dafne slimoja un bija slimnīcā, bet izskaidroja to tā, ka viņ� juties vientuļ� viņa ģimene nedzīvoja tuvumā, un, kamēr Dafnes nebija, protams, viņ� pievērsās Nerīnai, meklēdams sabiedrību.
-������� Tu domā, ka D�oslins Nerīnai nenozīmēja neko vairāk par laika kavēkli, kamēr viņa ne�zināja, ko aiz garlaicības iesākt?
-�� Jā, tie�i tā. Tas padara viņu ļoti aukstu tavās acīs, bet es nedomāju, ka tā bija. Manuprāt, viņa netika vaļā no vajadzības izrādīties par neaizstā�jamu un svarīgu personu kāda acīs.
-�� Vai viņa bija nimfomāne?
-�� O, nē, noteikti ne, lai gan baidos, ka ļoti daudzi cilvēki tie�i tā par viņu domāja. Es pie�krītu viņas vīra uzskatam, kuram likās, ka viņu tā sabojājis pēk�ņais un pilnīgais mīlestības zu�dums agrā bērnībā, ka viņa visu savu mū�u pa�vadīja, to meklējot, nespēdama pieķerties tikai vienam cilvēkam aiz bailēm, ka var atkal tikt dziļi ievainota un sāpināta. Tarants man teica, ka cerējis, ka kādu dienu Nerīna sapratīs visu, kas viņai vajadzīgs, un mīlestību spēs atrast turpat savās mājās savā vīrā. Viņ� patiesi mīlēja sievu un bija gatavs samierināties ar itin visu tik ilgi, kamēr viņa paliek un neaiziet, pārliecināts, ka beigās Nerīna nāks pie prāta un atradīs viņu.
-� Nabaga vīrs! Viņ� gan ir pilnīgi satriekts no visa.
Teneta atmiņā pazibēja Taranta tēls svied�riem noplūdis, ar cirvi uzbrūkot kritu�ajam ko�kam veltās pulēs izdzīt ļaunos sāpju un zaudēju�ma dēmonus, kas neatkāpās no viņa ne soli.
-� Jā, viņ� ir satriekts.
-��� Bet es nesaprotu, kāpēc tajā laikā neviens nelikās saprotam, ka Tarants nevar būt Deimona tēvs.
-�� O, es esmu pārliecināts, ka saprata gan. Bet Nerīnas tēvu tas neuztrauca, ja reiz viņa meita bija stājusies cienījamā laulībā, un Rolandu Ta�lantu, protams, nebūtu atturējis no apprecē�anās fakts, ka Nerīna ir stāvoklī no cita vīrie�a. Viņ� ņemtu Nerīnu jebkuros apstākļos. Bet viņa māte� Man liekas, viņa priecājās, ka dēls ir ieguvis kāroto sievieti, bet viņa rūgti pārdzīvoja to, ka viņ� ticis piekrāpts. Pret Deimonu viņai nebija nekāda ļaunuma, zēns viņai patika, bet es domāju, ka vecā misis Taranta izjuta baudu, lai būtu kā gruzis Nerīnas acī. Tāpēc �ie mazie siro�jumi, lai radītu haosu Nerīnas privātajās telpās. Cilvēks, kuru ziņa par notiku�o aizskartu un ievainotu visdziļāk, bija Dafne, bet viņa bija pārāk satriekta par D�oslina nāvi, lai pievērstu uzmanību kam citam. Viņa vienkār�i ticēja, ka Rolands ir bērna tēvs un viss. Bez tam viņa var�būt pat nezināja, ka Rolands bija prom Austrālijā tik ilgi. Pēdējais viņa prombūtnes posms sakrita ar Dafnes slimību, viņa patie�ām bija ļoti slima, tikko kā nenomira no plīsu�as aklās zarnas� Bet, atgrie�oties pie tā, par ko mēs runājām, manuprāt, skatoties tajā fotogrāfijā, kur esam mēs ar Benu, man radās ierosme. Atceros, ka nākamajā rītā es pamodos, zinot, ka kaut kas ir sakustējies manā lietas izpratnē, bet vēl nebija skaidrs, kas tie�i. Izpratne radās vēlāk dienā.
-� Kādēļ? Kā tas notika?
-�� Es sarunājos ar Nikiju Bārnsu. Es tev lai�kam teicu, ka tas ir tās sievietes dēls, kura pie�skata veco misis Tarantu. Viņam ir desmit ga�di� Bērni bie�i vien ir ievērības cienīgi liecinie�ki. Viņi redz lietas ar skaidru skatu, ko vairums no mums zaudē, krājoties aizspriedumiem� Parasti ir viegli pateikt, kad bērni melo.
-�� Vai Nikijs nemeloja?
-�� O, nē. Viņ� ir saprātīgs un arī labs novē�rotājs. Dafne Linakra mums teica, ka iemesls, kādēļ viņa bija tik agri pēcpusdienā atgriezusies mājās no darba, bija migrēna. Vēl viņa sacīja, ka vienīgais, par ko bijusi spējīga domāt, atgulties tum�ā, vēsā istabā, tādēļ gājusi aug�ā. Bet, runā�jot ar Nikiju, viņ� stāstīja, ka dzirdējis Dafnes ma�īnu piebraucam un tad pēc desmit minūtēm kad gājis uz māju dzert tēju, viņ� redzējis, kā Dafne ieiet ratnīcā. Kad es izaicināju viņu un to pateicu, viņa pilnīgi noliedza, un es nevarēju saprast, kādēļ, ja nu vienīgi slēpjot kaut ko.
-�� Tu domāji, ka viņa varētu nākt atpakaļ no tik�anās no Nerinas nogalinā�anas.
-������� Jā, man tas tie�ām likās iespējams. Bet es nesapratu tādēļ ari tajā reizē vēl nopietni ne�turēju Dafni aizdomās kāpēc, nodzīvojusi Nerinai kaimiņos saprātīgā harmonijā visus �os ga�dus, viņa pēk�ņi iedomājās aizbraukt agrāk no darba, pārrasties mājās un viņu nogalināt. Tas likās pilnīgi nenormāli. Un tad es nonācu pie se�cinājuma, ka varētu būt kāds nosacījums ja vien viņa likko kā nav uzzinājusi kaut ko, kas pilnīgi mainītu viņas attieksmi pret Nerimi.
Tajā brīdī man radās izpratne sakarā ar fo�togrāfijām. Ja Nerīnai ar D�oslinu ir bijis sakars, kamēr Dafne gulēja slimnīcā, ja Deimons ir viņu dēls, ko Dafne tikko kā ir uzzinājusi� Vispirms es nevarēju saprast, kā viņa varētu but to uzzi�nājusi, bet tad atcerējos, ka pēc tam, kad viņai bija piezvanījusi Beatrise Heivuda, Dafne pēk�ņi nolēma doties uz mājām bet Beatrise nesen bi�ja Haigciblas bēniņos, �ķirojot Nerīnas vecās mantas, lai atrastu kaut ko izpārdo�anai lab�darības tirdziņā�
-�� Un tev radās aizdomas, ka viņa varētu būt atradusi kaut ko vēstuli, kādus papīrus, kas teiktu patiesību� Bet pagaidi� Kā gan misis Heivuda nebija visu sapratusi jau tai laikā, kad piedzima Deimons?
-�� Es to pārbaudīju. Viņa tad acīmredzot dzī�voja prom ziemeļos, neko par Tarantu ģimeni nezināja nezināja, ka Rolands atrodas prom, kamēr Dafnc guļ slimnīcā, un tā tālāk. Tikai pēc da�iem gadiem viņa pārcēlās uz �ejieni. Ar Dafni viņa bija uzturējusi sakarus, un, kad viņas māju nojauca, lai uzbūvētu autoceļu, Dafne pie�dāvāja viņai mājvietu.
-�� Laipni no viņas puses.
-�� Jā. Lai gan man ir aizdomas, ka viņas mo�tīvi nebija glu�i nesavtīgi. Dafne ne�ķiet ļoti saimnieciska, un tā viņa bija ieguvusi uzticamu, nealgotu ilgtermiņa mājsaimnieci.
-Ciniķe!
Tenets pasmīnēja.
-�� Drīzāk reāliste, mīļā. Viņ� uzsmaidīja ofi�ciantei, kas pienāca novākt pirmā ēdiena traukus. Viss bija tik gar�īgs. Viņi pagaidīja, kamēr meitene aiziet, tad D�ouna sacīja: Un tu tad domāji, ka tai jābūt Dafnei, kas nogalinājusi Nerinu?
-� Sākumā jā.
-�� Kas lika tev pārdomāt?
-�� Ne nu tie�i pārdomāt� Kad es tā pa īstam sāku domāt par to, kas notika, ja Dafne bija vai�nīga, tas nelikās īsti pareizi.
-�� Kādēļ ne?
-�� Dafne pārbrauca bez divdesmit minūtēm piecos vairāki cilvēki to apstiprināja. Dosim viņai piecas minūtes, lai noklausītos Beatrises stāstu, divas minūtes, lai aizietu uz māju, vēl di�vas lai tiklu atpakaļ� Nikijs viņu redzēja un viņa māte ari to apliecināja kad gāja iek�ā uz tēju, bez desmit minūtēm piecos. Tādā gadījumā Dafnci paliktu tikai minūte, pa kuru sastrīdēties ar Nerīnu un nogrūst viņu no balkona.
-�� Nevajag pat tik daudz, lai kādu nogrūstu no balkona�
-�� Jā, zinu, bet es nespēju iedomāties Dafni tā aizdrā�amies uz lielo māju, jau iepriek� nolē�mu�ai, ka nogalinās māsu. Es domāju, ka viņa turp aizgāja, lai pārliecinātos par stāstītā patie�sumu, dzirdētu patiesību no pa�as Nerīnas� Viņa gribētu uzzināt tik sīki, cik vien būtu iespē�jams. Vai tu nepiekriti?
-Jā, manuprāt, tas tiesa. Lielākā daļa sievie�u to gribētu. Tenets paraustīja plecus. Tad es sāku �aubīties, vai viņa to būtu varējusi izdarīt.
-� Bet pavisam tu viņu no aizdomām neatbrīvoji?
-�� O, nē, es to nevarēju atļauties. Bet man �ķi�ta, ka daudz ticamāk bija, ka noticis tā, kā arī notika patiesībā.
Atnesa otro ēdienu. D�ouna bija pasūtījusi liellopu filejas gabaliņus ar Di�onas sinepēm, bet Tenets skotu lasi, kas ātri sacepts pannā un tika pasniegts ar vīnu un skābeņu mērci. Tenets norija siekalas, sajūtot smalko ēdiena smar�u, un vēlreiz iestājās klusums, kamēr viņi labpatikā baudīja pirmos gardos kumosus.
-�� Kā tas notika? beidzot ievaicājās D�ouna.
-��� Mmm? Viņi bija precēju�ies tik ilgi, ka Tenets uzreiz saprata, ka D�ouna vienkār�i atsāk sarunu, it kā nekāda pārtraukuma nebūtu bijis. Jā, tas patie�ām nebija sare�ģīti. Viņ� īsumā at�stāstīja Beatrises Heivudas stāstu. Kad viņa saprata, ko izdarījusi, viņa gāja tie�i atpakaļ uz ratnīcu un piezvanīja Dafnei. Viņa pati neatceras nevienu vārdu no sarunas, bet, pēc Dafnes teiktā, viņa tikai pateikusi: "Dafne, ir noticis kaut kas patie�ām �ausmīgs. Lūdzu, brauc tūdaļ mājās!" un nolikusi klausuli. Dafne zināja, ka Beatrise nemū�am nebūtu to lūgusi, ja patie�ām kaut kas ļoti nopietns nebūtu atgadījies, un tā viņa tūlīt brauca mājās. Kad Dafne ieradās mājās, Beatrise viņai visu izstāstīja, un Dafne aizsteidzās pār�liecināties, vai Nerīna tie�ām ir mirusi. Viņa neiegāja lielajā mājā, bet apgāja tai apkārt uz terases. Tad viņa devās atpakaļ uz ratnīcu un kā�du laiku plānoja, kā viņām rīkoties un ko teikt, kad sāksies neizbēgamā izmeklē�ana. Dafne bija pārliecināta, ka ikviena dīvainība Beatrises uzvedībā liks uzskatīta kā dabiska �oka ietekme, kā arī notika. Redzi, nebija it nekā, kas savienotu Nerīnu un Beatrisi, tikai tas, ka viņas dzīvoja kaimiņos. Vēlāk, protams, Dafne cieta no novē�lotas �oka reakcijas. Mēs ar Maiku dzirdējām, ka viņai ir slikti, kad bijām ratnīcā un runājām ar
Beatrisi Heivudu kura pēc savas sākotnējās panikas kļuva apbrīnojami aukstasinīga un no�svērta, pat pārāk tādam cilvēkam, kuru parasti uzskata par nedaudz vējgrābslīgu. Protams, Dat�nei tas viss bija ārkārtīgs pārdzīvojums uzzināt par D�oslina un Nerīnas nodevību un bērnu, tad atklāt, ka Beatrise ir nogalinājusi Nerīnu�
-�� Bet kādēļ viņa nepaziņoja par slepkavību? Viņai ta�u ar to nebija nekāda sakara, un tagad viņa faktiski ir padarījusi sevi par līdzvainīgu.
-�� Zinu� Daļēji tas varētu būt tādēļ, ka viņai patie�ām patīk Beatrise viņas abas ir mazlietiņ dīvainas un kopā sader lieliski; daļēji tāpēc, ka Beatrise ir D�oslina māte un gadu gaitā Dafne uzskatīja viņu jau par ģimenes locekli; un daļēji, manuprāt, tāpēc, ka Dafne nejuta vairs nekādu lojalitāti pret Nerinu pēc tā, ko bija uzzinājusi. Protams, arī tāpēc, ka viņa uzskatīja tas ir nelaimes gadījums tādā ziņā, ka Beatrise nebija gājusi sastapt Nerīnu ar nodomu to nogalināt, un tādēļ viņa nav pelnījusi iet cauri visām tām sāpēm un cie�anām, ko sevī ietver apvainojums slepkavībā un arests.
-�� Vai tev neliekas, ka viss notika diezgan dī�vaini?
-� Tu doma, kādēļ Nerīnai uznāca tā histēriskā smieklu lēkme? Jā, tas bija dīvaini. Un, protams, arī posto�i, jo Beatrise nespēja samierināties ar to, ka Ncrinai kaut kas liktos jocīgs. Man �ķiet, ka viņai arī nelikās. Viņa dro�i vien vēl atradās stipra saspīlējuma varā, kas bija saistīts ar traci Lavīnijas dēļ. Un tad nāca Beatrise, lidzīgi atrie�bējam eņģelim, un, nu, kā jau es teicu, viņa kļūst diezgan dīvaina mati vienmēr spraucas laukā no mezgla un tās plando�ās zemnieku stila drē�bes, galīgi nepiemērotas sievietei ap septiņdes�mit� Es skaidri iedomājos, ka viņa izskatījās mazliet komiska, un man ir aizdomas, ka tas, kas sākumā bija tikai tāda viegla smieklu lēkme, pārvērtās nekontrolējamos smieklos, ko mēs visi �ad tad esam piedzīvoju�i, tu pati zini jo vairāk tu vēlies beigt, jo grūtāk ir to izdarīt.
-� Tu domā kā da�kārt ķiķinā�ana baznīcā?
-� Jā, apmēram.
-�� Tad tu gribi teikt, ka tad, kad pēdējo reizi tikies ar Dafni, tu nebiji pārliecināts, kura no viņām to ir izdarījusi?
-�� Ja vispār to kāda no viņām bija izdarījusi! Es tev saku vēlreiz, D�oun, ka es uzņēmos bries�mīgu risku. Tagad to atceroties, man kļūst auk�stas kājas. Redzi, bija vairāki citi cilvēki ar spēcīgiem iemesliem un dro�ām iespējām, un kāds no viņiem varēja būt vainīgais.
-�� Kādēļ tad tu riskēji? Kādēļ negaidīji kaut ko noteiktāku?
Tenets pasmīnēja.
-�� Da�kārt nav slikti riskēt. Un, jo ilgāk es uz�skatīju Beatrisi par aizdomīgu, jo vairāk likās, ka viņa ir īstais grēkāzis.
-�� Kādēļ?
-�� Viņa vēl joprojām ir kā apmāta ar D�oslinu, pat pēc visiem �iem gadiem pārliecināta, ka, ja viņ� būtu dzīvojis, tas varētu būt otrs Pikaso. Tev vajadzētu redzēt viņu dzīvojamo istabu liekas, tu esi tre�ās �ķiras gleznu galerijā.
-�� Neliekas, ka tev būtu augsts vērtējums viņa talantam.
-�� Es nezinu pārāk daudz par mākslu; kā tu zi�ni, tad eksperts �ai jomā esi tu, bet man jāatzīstas, ka mani nepavisam tas neiespaidoja, nē� Bet misis Heivuda domāja citādi. Un, protams, viņ� bija tās vienīgais dēls. Lieta tā, ka apsēsti cilvēki var kļūt bīstami, bie�i vien nav vajadzīgs daudz, lai viņi pārkāptu robe�u, ja tajā laikā viņi atrodas augstā emocionāla uzbudinājuma pakāpē.
-�� Un viņa bija pārliecināta, ka D�oslins ir gā�jis bojā Nerīnas dēļ.
-� Jā, tie�i tā.
Viņu �ķīvji tika aiznesti, un parādījās ratiņi ar kārdino�iem pudiņiem.
-�� Es patie�ām nedomāju, ka varu vēl ieēst kā�du no tiem, iebilda D�ouna.
-�� Kā ar sorbetu? Tev noteikti vēl būs tam vie�ta, teica Tenets.
-�� Nu, labi� Varbūt būs. Apelsīnu?
Tenets izvēlējās putukrējumu, kas vienmēr bi�ja viņa iecienītais saldais ēdiens, un D�ounas sorbets tika pasniegts iztuk�otā apelsīnu apvalkā ar gabaliņu augļa mizas, kas izskatījās kā vāciņ�.
-�� Un vai tā bija? iejautājās D�ouna. Nerīnas vaina?
-��� Varbūt ne tādā nozīmē, kā domāja misis Heivuda. Viņa bija pārliecināta un vēl arvien ir ka viņ� izdarīja pa�nāvību, jo bija pārāk sa�triekts, kad uzzināja par Nerīnas saderinā�anos.
-�� Vai tu tam nepiekriti?
-�� Es tie�ām nezinu. Tas tikpat labi varēja but arī nelaimes gadījums. Tai vakarā laiks bija ļoti slikts stipri lija un pūta spēcīgs, brāzmains vēj�� Bet tādā nozīmē, ka pēc saņemtā �oka viņ� nebrauca pietiekami uzmanīgi, jā varbūt Nerlna bija vismaz daļēji vainojama.
-� Kas tagad notiks ar viņa māti, kad tā ir atzi�nu�ies?
-�� Viņu apsūdz slepkavībā, bet es domāju, ka provokācijas dēļ apsūdzību samazinās uz slep�kavību bez iepriek�ēja nodoma, un viņa varbūt dabūs divus gadus nosacīti.
-�� Cerēsim, ka tā.
-� Jā. Dabiski, ka tiesa spēs saskatīt to, ka viņa pati izjūt �ausmas par nodarīto. Tiesa būs ļoti nepatīkams piedzīvojums, bet es domāju, ka viņa to pārcietīs. Tad, ja nekas nesare�ģīsies, misis Heivuda atkal varēs ieslīgt aizmirstībā kā Datnes saimniecības vadītāja. Lai gan viņām dro�i vien vajadzēs pārcelties. Man patie�ām neliekas, ka viņas gribēs turpināt dzīvot Rolanda Taranta dārzā.
-� Nē. Kā viņ� uz visu to reaģēja?
-�� Bija �okēts faktiski apdullis. Manuprāt, viņ� vēl tā pa īstam to nav pieņēmis�
-�� Varu iedomāties� Hmm. Tas nu gan ir de�be�ķīgs. Vai tu negribi mazliet pagar�ot? pie�dāvāja D�ouna.
Viņa pastiepa pilnu karoti, un Tenets pagar�o�ja.
-�� Ja, labs. Cerams, ka tu atcerēsies visas �īs kulināriskās detaļas, lai visos sīkumos rīt varētu pastāstīt Brid�itai.
-�� Kā parasti.
Viņi sasmaidījās un pāris minūtes pārrunāja, meitai vai ir izrēdzes saņemt pozitīvu atbildi no "Kailas Ziņne�a ". Tad D�ouna teica:
-�� Labi. Viena vai otra iemesla dēļ tu pār�liecinājies, ka Beatrise ir nogalinājusi Nerīnu. Bet kādēļ tad tu izvēlējies apvainot Dafni?
-�� Faktiski es jau viņu neapsūdzēju. Atzīstos, ka es izlikos, it kā to daru, bet tas ir pavisam kas cits. Es to darīju ar nodomu panākt Beatrises Heivudas atzī�anos.
-�� Bet kādēļ neķerties klāt pa�ai Beatrisei? Dafne, liekas, bija mazāk padevīga.
-�� A, tas viss bija diezgan viltīgi darīts. Es domāju, ka Beatrise padotos daudz ātrāk, ja viņa domātu, ka mēs taisāmies arestēt Dafni par viņas izdarīto noziegumu. Es pārliecinājos, ka viņa mūsu sarunu var dzirdēt, un zināju, cik grūti viņai būs neko neteikt, kamēr Dafne grimst dziļāk un dziļāk. Ja es viņu kategoriski apsūdzē�tu, viņai tikai vajadzētu tikpat kategoriski visu noliegt.
-Cik gan viltīgs tu vari būt!
Tenets pasmīnēja.
-�� Bet tā, protams, biji tu, kas īstenībā palīdzē�ja, atrazdama Deimonu.
-� Liekas gan, ka tu visu to biji izdomājis pats, bez Deimona palīdzības.
-�� Iespējams, bet tas nav tas pats, kas zināt. Es varbūt nevarētu runāt ar Dafni tā, kā es to darīju, ja man būtu tikai pieņēmumi. Deimona apstip�rinājums visu padarīja savādāku. Visu laiku es kaut kā biju pārliecināts, ka viņa pazu�anai ir galvenā nozīme lietā, un, protams, tā arī bija. Un es tie�ām biju tev ļoti pateicīgs, ka tu man zēnu atvedi.
-�� Es nepavisam nebiju dro�a, ka man tas iz�dosies.
-������� Bet es biju! Un lai gan pa�reiz Deimons liekas visai satraukts, es esmu pārliecināts, ka viņ� drīz nomierināsies. Vai tev ir bijusi izdevība parunāt ar zēnu?
-�� Jā, mēs satikāmies �odien. Viņam ir bijusi gara saruna ar tēvu, tā man likās. Un, ja kādam par to pienākas pateicība, tad tas esi tu, jo pie�runāji Deimonu to darīt.
Tenets smaidīja.
-� Sabiedriskais darbinieks Tenets darbībā.
Tajā laikā man ie�āvās prātā, ka es esmu pa�laidis garām savu īsto aicinājumu. Tu varētu le�poties ar mani.
-�� Es jau to daru, mierināja D�ouna. Par to tu vari ne�aubīties.
Viņu acis sastapās mīlas pilnā skatienā, kas uzgavilēja tam, cik daudz viņi viens otram no�zīmē.
-� Abpusējs apbrīns, apgalvoja Tenets.
Viņi pacēla glāzes un klusā tostā tās iztuk�oja.
Doroteja Simpsone �AUBU ELEMENTS Romans
Apgāds "Artava", LV-1011, Rīgā, K. Barona ielā 12. Tel./fax 286452. Licence Nr. 2-0356. Iespiests a/s "Preses nams" tipogrāfijā Rīgā. Balasta dambī 3.
Herkulam Puaro un komisāram Megrē piebiedrojies lieliskais inspektors * *
Lukslenets!
Kriminālromānu cicnītājicm apgāds �Artava� piedāvā daudzas saisto�as stundas ievērojamās angļu rakstnieces
Dorotejas Simpsones
pasaulē.
Jaunajā sērija:
SE�AS PĒDAS ZEM ZEMES JA PAMODINĀTU MIRU�OS
VILTUS NELAIĶIS MIRIS PIRMS RĪTAUSMAS IERASTIES UN MIRT NĀVEI NOLEMTA PĒDĒJOREIZ REDZĒTA DZĪVA MĪKLAINA NĀVE �AUBU ELEMENTS NĀVE PIEVAKARĒ AIZVERIET VIŅAS ACIS NAV PAR KO SMIETIES
Pieprasiet
visās Latvijas grāmatnīcās �Artavas� piedzīvojumu, erotiskās
un kriminālliteratūras sērijas speciālizdevumu -
�au�alstāstu krājumu
KURTA ZINGERA �AUSMU OMNIBUSS!
8
stāsti,
kurus lasot istabā labāk ieslēgt visus gaismekļus:
Elisons V. Hārdings Pusnakts māja
Augusts V. Derlets Misis Lennisfrī
Harolds Lavlors Vai miru�ās dvēseles aicinājums?
Pols Ernsts Raganas lāsts
Emīls Petaja Atriebīgais nelaiķis
Augusts V. Derlets
un Marks �orers Viņi aug�āmcelsies! Roberts Blohs Melnā torņa ēnā Arltons Idijs Zoslēnos jaunā vilcene
Apgāds -ARTAVA" piedāvā Jums romantiku un eksotiku, milas
piedzīvojumus un pārdzīvojumus, tik�anos ar vecākajai paaudzei jau pazīstamo
HEDVIGU KURTU-MĀLERI un skandalozā romāna ".Lēdijas �aterlejas mīļākais"autoru DEIVIDU HERBERTU LORENSU!
HEDVIGA KURTA-MĀLERE
BAILES NO LAULĪBAS DĀVINI MAN SAVU SIRDI MĪLA BEZ LAIMES BAGĀTĀ MANTINIECE
DEIVIDS HERBERTS LORENSS
JAUNAVA UN �IGĀNS SENMORS VARAVĪKSNE
[1] nevēlama persona (lat. vai.).