Edgars Volless

Kaislību upuris �etru tiesa

,,,

Nakts klusumu pēk�ņi iztraucēja spalgs revolvera �āviens. Kap�teinis Harlejs Brauns sarāvās.

Viņ� uzreiz saprata, ka tas nāk no Red�ija Veldraka istabas. Brauns jau bija gribējis aizturēt uztraukto jaunekli, kad tas ātri paskrēja viņam garām, iesteidzās savā istabā un aizcirta aiz sevis durvis, tās noslēgdams.

Harlejs Brauns jau reiz bija redzējis �ādu sejas izteiksmi. Ari toreiz tas bija kāds jauns, cerību pilns virsnieks, kur�, tāpat kā tagad Red�ijs Veldraks, bija nācis no savas pēdējās sarunas ar Emīlu Lubā. Arī toreiz bija atskanējis �āviens.

Harlejs Brauns stāvēja un smēķēja papirosu pēc papirosa, nesa�prazdams, ko iesākt, jo biedra pārvērstā seja neizgāja no atmiņas. Viņ� jau gribēja pieprasīt, lai tas atver durvis, kad pēk�ņi norībēja �āviens. Divos lēcienos Harlejs Brauns uzskrēja pa zemajām kāpnī�tēm un sasniedza jaunā virsnieka istabas durvis.

Uz viņa klauvē�anu un saucieniem neviens neatbildēja; atbildi viņ� arī nebija gaidījis. Kapteinis atspieda plecu pret durvīm un mēģināja tās izgāzt. Tas viņam jau gandrīz izdevās, kad atsteidzās Veldraka sulainis Elvijs, vēl da�i virsnieki un kalpotāji. Vienotiem spēkiem durvis acumirklī bija uzlauztas, un visi sabruka istabā.

Bet nebija nekādas nozīmes Steigties. Viena vienīga skatiena pietika, lai pārliecinātos, ka Red�ijs Veldraks jau miris. Telpa vēl bija pilna bieziem, kodīgiem dūmiem, un jaunekļa sastingu�ie pirksti cie�i turēja revolvera spalu.

���� Nolādētais Lubā! � Brauns norūca caur zobiem, pārtrauk�dams uz mirkli iestāju�os klusumu.

��� Ja viņu pa�u kāds no�autu, tad Maltā būtu par vienu nelieti mazāk! � Elvijs nikni piebilda. Visi bija tādās pa�ās domās, jo ikviens saprata, ka Lubā ir �ā jaunekļa nāves cēlonis. Tas nebija pirmais gadījums!

Harlejs Brauns ienīda Lubā. Ne vienu reizi vien viņ� jau bija redzējis, kā cilvēki Lubā dēj iekļuva nelaimē. Viņ� bija apņēmies pielikt visas pūles, lai dabūtu �o cilvēku prom, un bija jau griezies pie vietējās militārās varas, aizrādīdams uz to jaunumu, kādu Lubā uzņēmums nodara salā novietoto armijas dalu karavīriem un vietē�jiem iedzīvotājiem.

Viņ� jau iepriek� paredzēja nelaimīgā Red�ija Veldraka likteni. Viņ� mēģināja to pārliecināt un atrunāt, bet jauneklis jau bija pārlieku aizrāvies ar spēli, lai spētu no tās atbrīvoties.

Kad pa�nāvnieka līķis bija novietots gultā, visi klusēdami atstāja istabu. At�ķīries no biedriem, Brauns noteiktiem soliem devās pāri ielai, kur mirdzēja Lubā iestādes gai�ās ugunis.

Iegājis kabarē, kas bija tikai niecīgs papildinājums veikala galve�najai dajai, kapteinis Brauns tūliņ saprata, ka noticis kaut kas neparasts.

Mūzika bija apklususi un viesi pārtrauku�i sarunas. Glāzes uz galdiem stāvēja neaizskartas, un visu skatieni bija pavērsti vienā virzienā. Cik pirmā acu uzmetienā varēja vērot, notika ķilda starp vienu no viesiem un kādu dejotāju vai dziedātāju īsos svārciņos, kura stāvēja, uzlikusi vienu kāju uz zemās skatuvītes.

Viesis, ar kuru viņa ķildojās, bija resns, plecīgs vīrietis tum�sar�kanu seju, ģērbies ar uzkrīto�u eleganci.

Kapteinis jau tuvojās spēļu zāles durvīm, kad pa�ķīrās durvju priek�kars un tajās parādījās Emīls Lubā. Viņu pavadīja kāds no muzikantiem, kur� tūliņ ieņēma savu vietu vājā orķestra vidū, kas puslokā sēdēja skatuves priek�ā.

��� Ā! Labi, ka tu atnāci, � saniknotais viesis iesaucās, ierau�dzījis uzņēmuma īpa�nieku, � citādi man pa�am būtu jāiet tevi meklēt! .

��� Da Kosta! Mans draugs da Kosta! � Lubā liekuļotā priekā steidzās tam klāt.

��� Vai redzi: tavs draugs!� Nē, nevis draugs, bet gan tavs posts es bū�u! � da Kosta norūca, nākdams saimniekam pretim. Līdzās lielajam, atlētiskajam Lubā viņ� izlikās mazs un niecīgs. Redzot Lubā nicīgo smaidu un nievājo�o skatienu, da Kostu no jauna pārņēma dusmas. � Jau atkal tu to esi izdarījis! Kad tu reiz to beigsi? Vai domā, ka mū�īgi jau�u tev iedzīvoties uz mana rēķina?

��� Mīlā un veikalā viss ir atjauts, mans dārgais da Kosta, to tu pats zini. Mēs varam būt konkurenti un tomēr palikt vislabākie draugi� Bet nāc, mēs traucējam viesiem.

Arvien vēl smaidīdams, viņ� cie�i satvēra da Kostas roku, pūlē�damies aizvilkt saniknoto vīru tālāk prom no viesu ziņkārīgajiem skatieniem.

��� Es traucē�u viesus! � da Kosta kliedza, izraudamies. � Tā skuķe ir noslēgusi ar mani līgumu� es maksāju viņai tris reizes lielāku algu, nekā tā pelnījusi� es viņu uzvedu uz ceļa� Par visu viņa var pateikties vienīgi man, man, man!�

���� Meli! � meitene iemeta starpā. � Es varu iet, kurp vien man tīk, un man�

���� Un �ai dāmai "Malta" patīk labāk par "Tripoli", � Lubā smiedamies papildināja. � Tādas, lūk tās lietas!

��� Un tas vēl nav viss� tas nebūt vēl nav viss, ko tu esi man nodarījis! � da Kosta no jauna eksplodēja. � Līdzko esmu atradis kādu meitiņu, ar kuru varētu mierīgi strādāt, � tu uzreiz sāc mani konkurēt. Vai nu tu atņem man labākos māksliniekus, vai arī�

��� Vai arī kādā citā veidā pierādu, ka esmu gudrākais no mums abiem, � Lubā viņu pārtrauca. � Veikals ir visjaukākā spēle, da Kosta, ja vien to prot pienācīgi spēlēt. Bet nu, nāc!

Viņ� atkal satvēra da Kostas roku savējā un vilka uz durvju pusi, bet tas no jauna atbrīvojās un metās atpakaļ pie skatuves.

��� Tu, nepateicīgā! � viņ� kliedza, vicinādams dūres meitenes priek�ā. � Tūlīt tu dosies man līdzi uz "Tripoli" vai arī samaksāsi sodu par kontrakta lau�anu, līdz ar visiem zaudējumiem, ko esmu cietis tevis dēj!

Bet viņa, kā likās, jau bija pieradusi pie �ādas izturē�anās, un tagad ar īstu sajūsmu lamājās un raidīja savu biju�o saimnieku prom, runādama se�ās valodās reizē. Beidzot Lubā atkal pārtrauca viņu sarunu.

���� Mar�, savā vietā! � viņ� uzsauca artistei un, satvēris to aiz pleciem, uzcēla viņu uz skatuves.

Pamājis muzikantiem, viņ� pieaicināja divus sulaiņUs. Orķestris atsāka spēlēt pārtraukto gabalu, it kā nekas nebūtu noticis, un meitene turpināja izrādi, apveltīdama skatītājus saldiem smaidiem un daudzsolo�iem skatieniem. Viesmīli satvēra da Kostu aiz rokām un, neraugoties uz viņa preto�anos, izveda no. zāles. Brīdi vēl bija dzirdams, ka viņi uz ielas trok�ņoja, nelaizdami saniknoto da Kostu atpakaļ zālē.

Lubā godbijīgi palocījās viesu priek�ā.

��� Tūksto�kārt izlūdzos godājamās publikas piedo�anu, � viņ� teica. -� Loti no�ēloju, ka neprātīgais konkurents aiz skaudības izraisīja �o skandālu.

Viņ� jau gribēja nozust aiz durvju priek�kara, kad kapteinis Brauns piegāja tam klāt.

��� Ā, kapteinis Brauns! � Lubā nievājo�i palocījās. � Tik reti man laimējas redzēt jūs �eit, kaut� jūsu jaunais draugs, leitnants Veldraks, ir mans pastāvīgs viesis.

���� Turpmāk gan viņ� tāds vairs nebūs, � kapteinis zīmīgi piebilda'

���� Tie�ām? � Lubā iesmējās. � Nu, gan jau redzēsim. Man �ķiet, ka jūs cen�aties viņu iespaidot, tikai, ja nemaldos, bez sevi��ķiem panākumiem. Vai nav tiesa?

���� Bet �oreiz tas vairs nenotiks, par to varat būt dro�s.

��� Vai tā gan? Nu, � viņ� nicīgi paraustīja plecus, � man tur nav ko piebilst, ja vien viņ� iepriek� nokārto savas saistības pret mani, kā godīgam cilvēkam pienākas. Vai viņ� nodomājis aiziet no mums?

���� Viņ� jau ir aizgājis. Un arī jūs drīz aiziesiet no mums. Jūs aiziesiet no mums, Lubā, pat ja man nāktos piesiet jums akmeni kaklā un iemest jūs jūrā!

��� Ko jūs ar to gribat teikt? Viņ� jau ir aizgājis? Viņ� vēl nav nokārtojis savus maksājumus. Vēl nupat, pirms kādas stundas, man nācās viņam atgādināt goda un Anglijas virsnieka pienā�kumus.

��� Es tie�ām brīnos, Lubā, kā gan vēl spēju savaldīt savas rokas, � Harlejs Brauns tikko dzirdami izdvesa.

��� Laikam gan tāpēc, dārgais draugs, ka jau iepriek� zināt, ka lik�u izmest jūs ārā, ja iedomāsieties kaut pirkstu pacelt pret mani.

��� Jūs? � virsnieks pārjautāja.

Lubā satvēra viņa sitienam pacelto roku.

��� Ar varasdarbiem jūs tie�ām nekā nepanāksiet, � viņ� mierīgi piezīmēja. � Turklāt tas nebūtu visai pieklājīgi, vai ne? Kā pavēlē�siet saprast, ka jauneklis jau prom?

���� Viņu nupat noslepkavoja.

���� Noslepkavoja? Kas tad?

��� Jūs, Lubā!

��� Oho! Tad tādas lietas, � Lubā pēc īsas minstinā�anās piebil�da. � Un ko jūs no manis vēlaties?

���� Tikai vienu � pateikt jums, ka gadījumā, ja iestādes jūs neizraidīs no �ejienes, es pats par to parūpē�os un � kur vien man kādreiz gadīsies jūs sastapt � visur es apsveik�u jūs ar kājas spērienu kā suni. Mēs esam jau senāk tiku�ies, Lubā, un man jāsaka, ka ar katru dienu jūs kļūstat sabiedrībai bīstamāks.

���� Kādas iedomas! Jūs gan laikam gribējāt teikt, ka ar katru dienu kjūst lielāks to nelgu skaits, kurus man gadās sastapt, � tas tiesa. Kas attiecas uz jūsu iestādēm � tad� � viņ� uzmeta gaisā knipi. � Es ta�u nevaru uzņemties atbildību par katru muļķa puiku, kur� neprot sevi savaldīt. Attiecībā uz jūsu vēlē�anos spārdīt ļaudis kājām � ieteicu jums pameklēt tādus, kas tam jaujas. Ticiet man, tas ir lielisks sports, � es pats esmu to piekopis, kaptĢin.

��� Kādu dienu jūsu nekaunības mērs būs pilns, un tad tas ies pāri, � Harlejs Brauns; biedino�i norūca.

Lubā seja savilkās zobgalīgā smīnā.

�� Ja tie ir draudi, � viņ� sacīja, � tad man par tiem jāsmejas. Es esmu Emīls Lubā. Es eju savu ceju un saminu visu, kas mani kavē tikt uz priek�u. Nekādu �ķēr�ļu priek�ā es neapstājos.

Harlejs Brauns novērsās no Lubā un cauri viesu pūlim devās uz durvīm. Izgājis uz ielas, viņ� neviļus satrūkās no kādas niknas balss, kas draudo�i rēca no �aurās ieliņas pretējās puses:

��� To tu vēl no�ēlosi! Par visu to tu vēl samaksāsi, kaut man nāktos gaidīt vēl divdesmit gadus!

Tur stāvēja da Kosta, draudo�i kratīdams dūres pret Lubā uzņē�muma apgaismotajiem logiem.

Nebija nekāds patīkamais uzdevums sagaidīt Red�ija Veldraka tēvu, kad tas beidzot ieradās "Maltā".

Kā biedri, tā arī apak�nieki mīlēja nelaimīgo Red�iju, un ziņa par viņa tēva iera�anos tiem sagādāja zināmu prieku. Elvijs izteica pie�ņēmumu, ka vecais Veldraka kungs pratīs pārmācīt nelietīgo Lubā.

����� Dro�i vien viņ� brauc �urp tikai �ādā nolūkā, � Elvijs piezīmēja. � Kā privāts cilvēks viņ� sakurs Lubā tādu pirti, ka tas vairs nezinās, kur sprukt.

Tomēr neviens negribēja uzņemties sagaidīt veco vīru un izstāstīt tam dēla nelaimīgās nāves apstākļus un cēloņus. Beidzot Harlejs Brauns apņēmās izpildīt arī �o uzdevumu.

Viņ� cerēja sastapt spēcīgu, liela auguma vīru, kāds bija arī jaunais Veldraks, un jutās loti pārsteigts, kad ieraudzīja no kuģa nokāpjam mazu, vāju vecīti, kur� izskatījās samulsis un nedro�s. No pirmā acu uzmetiena bija redzams, cik loti �o veco vīru satrieca mījotā dēla nāve.

Viņ� neraudāja un nesūdzējās, bet ar vislielāko vērību uzklau�sīja katru vārdu, kas tika runāts par viņa nelaimīgo dēlu. Stundām ilgi viņ� sēdēja nelaiķa istabā, tūksto�o reizi pārlasīdams dēla pēdējās rindiņas, ko tas pirms nāves bija uzrakstījis.

Visi, kas bija pazinu�i Red�iju Veldraku, jau no pirmās satik�a�nās iemīļoja viņa tēvu, kura klusās skumjas un dziļās sēras vēl vairāk saasināja to naidu, ko katrs juta pret Emīlu Lubā.

Da Kosta bija tas, kur� prata uzpūst �o naida dzirksteli par milzīgu ugunskuru.

Kādu nakti, kad vecais Veldraks pa paradumam bez mērķa klīda apkārt pa pilsētu, da Kosta viņu uzrunāja un, norādīdams uz Lubā uzņēmuma apgaismotajiem logiem, sacīja:

��� Tur jūsu dēls dabūja triecienu, kas prasīja viņa dzīvību. Viņ� nav* pirmais, kuru Lubā, dzīdamies pēc bagātības, iedzinis nelaimē un nāvē.

Veldraks pavērsa savu bālo seju norādītajā virzienā un klusē�dams pamāja ar galvu.

Da Kosta labi zināja, ko sēj, un nebūt nebija pārsteigts, kad redzēja, ka vecais vīrs pagriezās un stingriem soļiem devās pāri ielai, kur atradās Lubā veikals. Līdz �im viņ� nekad vēl nebija apmeklējis �o vietu, kur viņa dēls bija pavadījis sava mū�a pēdējās stundas.

Da Kosta zināja, kā Lubā sagaidīs �o mazo, nevarīgo vecīti, un tāpēc steidzās uz kazarmām, lai brīdinātu kareivjus.

��� Jūsu Veldraka kungs nupat aizgāja pie Lubā. Dro�i vien Lubā uzcels viņu uz skatuves' un liks tam dejot savu viesu priek�ā.

Ar to pietika.

Kareivji sasniedza notikuma vietu pirms viņa, tomēr da Kosta vēl dabūja redzēt, kā Veldraku izveda no lokāla. Sejā tam bija dziļa brūce, no kuras plūda asinis.

Iek�ā viss vārījās kā ellē. Orķestris spēlēja bez pārtraukuma, pūlēdamies pārspēt citus trok�ņus. Daudzi no viesiem, lai visu labāk pārredzētu, bija sakāpu�i uz galdiem un skaļi klaigāja, mēģinādami pārkliegt mūziku. Zāles vidū da�i viesmīļi un kāda dejotāja pūlējās atturēt pulciņu kareivju, kas tiecās uz spēļu telpu ieejas pusi.

���� Lai Lubā nāk �urp! � viņi sauca.

��� Lubā nekā no visa tā nezina, � dejotāja apgalvoja. � Viņ� nav .�o vīru pat redzējis. Viņ� nepieņēma to, jo viņam nebija laika.

���� Nu, protams, viņam bija jāgrie� rulete, ar kuras palīdzību viņ� jau tik daudz ļau�u padarījis nelaimīgus!

���� Viņ� lika to izsviest!

��� Nav tiesa! Tas vīrs neļāvās pierunāties un ne par ko negribēja iet ārā.

���� Sākumā mēs viņu vieglītiņām izlikām aiz durvīm.

���� Bet viņ� lauzās atpakaļ.

���� Kur Lubā?

Uztraukums bija sasniedzis visaugstāko pakāpi, kad beidzot ieradās Lubā.

���� Bet, kungi! Kungi!

Viņa augstprātīgā izturē�anās vēl vairāk saniknoja pūli.

Kareivju bars vēl arvien pieauga. Da Kosta �audījās no vienas vietas otrā, paredzēdams savu cerību drīzu piepildī�anos. Lubā neļāvās iebaidīties un ar neslēptu nicinā�anu nostājās pretī kareiv�jiem.

Nievājo�ā balsi viņ� aizrādīja, ka neesot nozīmes sacelt tādu troksni kaut kāda nelgas dēj, kam nav bijis pat tik daudz goda jūtu, lai nomaksātu savus parādus.

Skaļ� pliķis pārtrauca viņa runu.

Lubā sita pretī. Apkalpotāji steidzās tam palīgā, un zālē iesākās nikna dūru cīņa.

���� Izdauzīsim visu!

�is aicinājums izsauca pūlī dzīvu atbalsi. Kāda vīna pudele sa�ķīda pret vienu no lielajiem spogujiem, to sadauzīdama. Un tūliņ pēc tam gaisā sāka lidot pudeles, trauki un krēsli, salauzdami un sa�ķaidīdami visu, kas gadījās ceļā. Sacēlās neaprakstāms trok�snis.

Dāmas kliegdamas metās uz izeju; viņu pavadoņi steigā tām sekoja.

Bet no ielas arvien vēl nāca klāt jauni lau�u bari, vēl vairodami zālē valdo�o troksni un klieg�anu.

���� Zēni, metiet visu pa logiem ārā!

���� Atņemiet tam visu, ko viņ� salaupījis, un iemetiet jūrā!

Velni�ķīgā priekā da Kosta uzlēca uz skatuves un ieskrēja

ģērbtuvītē. Tā bija tuk�a. Gar sienām karājās viegli skatuves tērpi; spogulis bija drapēts ar muslīnu. Acumirklī da Kosta jau bija sakūris uguni.

Kad viņ� iznāca zālē, tā bija jau tuk�a. Pūlis spiedās tuvāk kāpnēm, lai redzētu, kas notiek aug�stāvā, kurp tagad bija pārgāju�i satracinātie trok�ņotāji. Zālē biezā grīdsega bija no vienas vietas nolaistīta ar alkoholu, kas, pudelēm plīstot, bija �ķīdis uz visām pusēm. Da Kosta nezaudēja laiku: da�i sērkociņi pārvērta zāli vienā vienīgā liesmu jūrā, kuras mēles jau sniedzās pie griestu dekorācijām, kas acumirklī uzliesmoja.

Kad uguni beidzot pamanīja, nevienam pat nenāca prātā to dzēst. Panikā visi steidzās ārā no dego�ā nama, kliegdami un lādēdamies.

Da Kosta bija pirmais, kur� izkļuva uz ielas un pasteidzās pamukt pietiekami tālu, lai varētu justies dro�ībā. No turienes viņ� priekā mirdzo�ām acīm nolūkojās, kā liesmas pamazām pārņem visu namu.

Vēl nebija vēls. Ļaudis skrēja viņam garām, uztraukumā jautā�dami, kur deg. Izdzirdu�i par kareivju sarīkotajām nekārtībām, at�steidzās arī virsnieki un militārā policija.

Garām pagāja arī Harlejs Brauns. Lubā uzņēmuma izpostī�ana viņu nebūt neuztrauca; viņam tikai bija nepatīkami, ka to pastrā�dāju�i kareivji, kuriem par to varbūt nāksies ciest.

Da Kosta, kur� ilgojās pēc kāda, ar ko varētu dalīties savos priekos, pēk�ņi pamanīja netālu stāvo�o vecā Veldraka salīku�o stāvu.

���� Lubā veikals deg! � viņ� gavilēdams to uzrunāja. Pienāca arī Brauns un uz mirkli apstājās līdzās Veldrakam. Viņi

abi klusēja; vienīgi da Kosta nespēja atturēties no kārdinājuma pamēļot.

Karaspēka nodaļas jau griezās atpakaļ uz kazarmām. Lubā pienāca pie mazā pulciņa. Viņ� bija bez svārkiem, kuri tam burzmā bija norauti.

��� Tas jums dārgi maksās, kaptein Harlej Braun! � viņ� drau�do�ā balsī iesaucās, naida pilnu skatienu lūkodamies virsnieka sejā.

���� Redzēsim, ko par to teiks militārās varas iestādes, ar kurām jūs vēl nesen biedējāt mani!

���� Ja tev nav salmi pakausī, Lubā, tad tu vienkār�i taisīsies prom no �ejienes pēc iespējas ātrāk, � da Kosta piezīmēja. � Neaizmirsti, ka iestādes tev var uzstādīt da�u labu jautājumu, kas tev nemaz nebūtu patīkami!

���� Ā, tu ari �eit? Bez �aubām ari tu piedalījies �ajā lietā, da Kosta! Es to zinu, jo �enija tevi ir redzējusi. !

��� Vai nu viņa gribēs nākt man līdzi uz "Tripoli"? � da Kosta zobojās.

���� Varbūt gan� un es arī! Vai dzirdi? Es aizdzinu tevi no "Portsaidas"; aizdzī�u ari no "Tripoles".

��� Lai paliek draudi, Lubā! Mani ar tiem neiebiedēsi! Diezgan esmu no tevis cietis pagātnē, un to visu tu vēl kādreiz no�ēlosi!

���� da Kosta kliedza ienaidniekam sejā, neslēpdams savas gaviles.

����� Es nekad neko neno�ēloju! � Lubā atcirta, pagriezdams viņam muguru. �Ja jūs domājat, kaptein Braun, ka �is gadījums mani piespiedis atstāt "Maltu", tad jūs loti maldāties.

���� Tam nav nekādas nozīmes, Lubā. Es teicu, ka jūs aiziesiet

���� un jūs aiziesiet, � virsnieks pārliecino�ā balsī atbildēja. � �is vakars padara jūsu noziegumu nastu vēl smagāku, jo tie nelaimīgie, kuriem �ā nedarba dēļ nāksies ciest, ir jūsu upuri.

���� Parūpē�os, lai ari jūs kļūtu par manu upuri, � Lubā caur zobiem norūca. � Jūs no�ēlosiet to, ka esat kādreiz pacēlis roku pret mani.

�� Vienīgais, ko es mū�am no�ēlo�u, ir tas, ka tu nesadegi kopā ar savu namu, � da Kosta atkal piezīmēja.

Lubā uzmeta viņam iznīcino�u skatienu.

���� Labi, labi, � viņ� sacīja. � Man vēl laika diezgan.

���� Jā, līdz taisnīgam sodam, � kapteinis Brauns piebilda.

���� Un es arī vēl esmu, � da Kosta papildināja.

��� Nu, no tādiem kā tu, man nav bailes! � Lubā nicīgi iesau�cās. � Ar jums abiem es tik�u galā. Lai nāk tādu vēl vairāk!

Veldraks, kur� visu laiku vērigi bija sekojis ķildai, pagriezās un nesteidzīgi aizgāja.

Stundu vēlāk, kad Harlejs Brauns meklēja un taujāja pēc viņa visās malās, vecais vīrs stāvēja ceļos sava dēla kapa priek�ā.

��� Tas notiks, Red�ij, � viņ� �ukstēja, it kā kādu mierinādams. � Tu tiksi atriebts. Par to es rūpē�os. To es neaizmirsī�u. Es neatgriezī�os savās mājās, iekams viņ� nebūs saņēmis savu pelnīto sodu. Tu tiksi atriebts, Red�ij. Pacieties, mans dēls�

Likās neticami, ka �ī istaba atrodas Londonas rietumu daļā.

Sienas bija drapētas austrumnieciskām tapetēm un spilgtiem zīda audumiem; eksotiskiem rakstiem iz�ūti spilveni mētājās visur, kur vien tiem bija atradusies vieta; zemās turku ku�etes priek�ā stāvēja apzeltīta ūdens pīpe, un tvaiki sajaucās ar smar�īgas cigare�tes dūmiem, kas viegliem mutulī�iem izplūda no jaunās meitenes mutes. Viņa bija atlaidusies mīkstos spilvenos un uzlikusi kājas uz maza, glezni izkrāsota soliņa.

Istabu vāji apgaismoja viena vienīga bronzas lampa, kas garās ķēdītēs nokarājās no griestiem; tās zaļganā, drūmā gaisma atspogulojās pie ūdens pīpes sēdo�ā vīrie�a melnajos, cie�i pieglauztajos matos. Viņ� bija ģērbies eiropie�u uzvalkā, kam virsū bija uzmesti iz�ūti austrumnieku svārki. Meitene, kura jutās kā apreibusi no �īs apkārtnes, kas ļāva tai pilnīgi iedzīvoties Austrumu ilūzijā, uzlūkoja viņu kā �īs romantikas ne�ķiramu piederumu. �o iespaidu vēl vairāk padziļināja viņa lauzītā angļu valoda.

���� Kā liekas, tad jūs jau pazīstat Kairu, � vīrietis piezīmēja.

���� Nē. Zinu par to tikai tik, cik D�ims man stāstījis. Senāk viņ� zināja da�u labu interesantu stāstu.

��� Un tagad tas vairs tā nav? � vīrietis jautāja. Meitene mazliet saviebās.

�� Tagad viņ� vairāk mīl runāt par slepkavībām un laupī�anām nekā par Kairu un Bagdādi. Bet nerunāsim tagad par viņu. �eit būdama, es gribu pilnīgi aizmirst, ka atrodos Anglijā. Lai paliek ikdienība un mietpilsonība, �eit es gribu sapņot.

��� Priecājos, ka varu sagādāt jums �o iespēju pasapņot. Jūs ta�u neno�ēlojat mūsu draudzību? Jūs nesarūgtina mazās neērtības?

���� Es tās neievēroju, ja vien man izdodas uz kādu stundu nokļūt �ajā brīni�ķīgajā pasaulē.

��� No�ēloju, ka jums arvien tik drīz nākas no tās atkal �ķirties, � viņ� piezīmēja. � Vai nebūtu daudz patīkamāk, ja jūs tajā varētu pavadīt visu mū�u? Ja �ī dzīve nebūtu tikai da�u krāsainu audumu un izrakstītu soliņu radīta ilūzija �etrās mūra sienās?�

��� Neturpiniet � jūs mani sāpiniet un � dariet nelaimīgu! Jūs zināt, ka es mīlu Austrumus vairāk par visu pasaulē, un tomēr man nekad nebūs lemts tos skatīt!

��� Kālab gan ne, Kēte? Jūs attur vienīgi va�as, ko uzliek sabied�rības mietpilsonība, kuru jūs vēl nupat nonicinājāt. Ja vien jūs�

���� Kas tur nāk? � viņa to pārtrauca, izdzirdusi zvanām pie durvīm.

���� Es nevienu negaidu, � viņ� sacīja. � Millers parūpēsies, lai mūs netraucē.

Millers tomēr bija atvēris durvis un lūdza abus ienāku�os kun�gus mirkli uzgaidīt.

���� Kas tur ir? � Lubā sauca, kad sulainis pieklauvēja pie istabas durvīm.

Izdzirdusi Millera atbildi, meitene �ausmās pietrūkās kājās.

��� Tēvs!� O, laidiet mani, laidiet ātrāk! Kā lai tieku prom no �ejienes?

Vina paķēra mēteli un cepuri un sāka steigā ģērbties.

���� Sētas durvis jau vairs nevar izlietot. Atliek vienīgi logs. Bet vai nebūs labāk, ja es tos kungus nemaz nepieņem�u? � Lubā sacīja.

��� O, nē � jums vajag viņus pieņemt! Citādi viņiem var rasties aizdomas. Bet kā lai izkļūst caur logu?

����� Pa ugunsdzēsēju trepēm. Tikai tad jums nāksies labi ātri skriet prom, jo trepju apak�ējā daja ir savienota ar trauksmes zvanu, kur�, jums nokāpjot, sāks darboties. Zemē nokļuvusi, tūliņ steidzieties pazust aiz nama stūra, lai neviens jūs nepamana. Nebīs�tieties, gan viss būs labi.

Viņ� piegāja pie loga un sāka to raustīt, pūlēdamies atdarīt. Tomēr logs nepadevās. Lubā piegāja pie durvīm, aiz kurām stāvēja Millers.

���� Kas tam sasodītajam logam noticis, Miller? � viņ� jautāja.

���� Tas ir pieskrūvēts, kungs. Skrūves iet caur rāmja apak�ējo daju, � sulainis paskaidroja.

Lubā uzdedza elektrību un atgriezās pie loga, kur meitene velti pūlējās atskrūvēt cie�i piegrieztās skrūves. Viņa tikko valdīja asaras, kas ar varu spiedās tai acīs.

��� Viņam ta�u nevar būt ne jausmas par to, ka jūs esat �eit, � Lubā viņu mierināja. Skrūvju asās malas tam sagrieza pirkstus, bet nekustējās no vietas. � Būs labāk, ja es �o kungu apmeklējumu noraidī�u.

���� Nē, nē! � meitene iesaucās. � Baidos, ka viņ� varbūt ko nojau�. Man jātiek prom, pat ja mums nāktos izsist logam rūtis!

Beidzot viņam tomēr izdevās atgriezt skrūves un atvērt logu. Izbaiļu pārņemta, jaunava pat aizmirsa atsveicināties. Atri viņa izrāpās pa logu un sāka steidzīgi kāpt pa stāvajām trepēm. Izdzir�dusi trauksmes zvana skarbo skaņu, viņa tā pārbijās, ka nolēca no tre�ā pakāpiena, un mirkli vēlāk jau bija nozudusi miglainajā krēslā.

��� Aiciniet viņus iek�ā! � Lubā uzsauca kalpotājam, atslēgdams durvis.

Steig�us viņ� paķēra da�as segas un spilvenus un iemeta tos guļamistabā. Pievēris tās durvis, viņ� ar kabatas lakatiņu pārsēja sagriezto pirkstu un devās pretim viesiem.

���� Piedodiet, ka liku jums gaidīt, � viņ� atvainojās. � Biju aizmidzis un maldījos tālajā sapņu zemē, bet jūsu apmeklējums mani atgrieza vispatīkamākajā īstenībā.

Neraugoties uz Lubā laipnību, abi apmeklētāji juta, ka ir to iztraucēju�i, un tāpēc pasteidzās pie pirmās izdevības atkal aiziet.

Izteicis savu visdzijāko no�ēlu, Lubā pavadīja viņus līdz durvīm un laipni atsveicinājās.

Ta�u, kolīdz durvis aiz viņiem bija aizvēru�ās, visa laipnība izzuda no Lubā sejas, un tajā bija lasāms vienīgi niknums.

���� Miller!

���� Jā, kungs, � sulainis atsaucās.

��� Ko gan tas nozīmē? Kāpēc logs bija tik cie�i aizskrūvēts, it kā tam mū�īgi būtu jāpaliek aizvērtam? Es atlauzu nagu un nobrā�zu pirkstiem visu ādu, pūlēdamies atgriezt skrūves. Kāpēc tās bija tik cie�i piegrieztas?

���� Logs arvien ir aizskrūvēts, kungs, jo sevi�ķi naktīs. Tā ir daudz dro�āk, jo ugunsdzēsēju trepes iet cie�i garām.

��� Vai tāpēc to vajadzēja tā nocietināt, ka atvēr�anai gandrīz jānoplē� visa ēka? � Lubā norūca, dusmodamies, ka Millers iedomājies tam runāt pretī.

���� Es piegriezu skrūves tikpat cie�i kā vienmēr, it sevi�ķi tik miglainos vakaros kā �odien. Kādreiz jūs pats priecāsieties, ka logam tik cie�as skrūves.

Bet, ja viņ� cerēja, ķa �āda atbilde izkliedēs kunga īgnumu, tad viņ� maldījās.

���� Ko tad tas nozīmē? � Lubā neuzticīgi iesaucās.

���� Neko sevi�ķu, � sulainis atbildēja, savilkdams nevainīgu seju. � Es tikai domāju, ka �is skrūves var aizkavēt zagju ielau�a�nos jūsu dzīvoklī.

Lubā atgriezās istabā un, piegājis pie loga, palūkojās ārā. Tie��ām, noziedznieki labi varētu izmantot ugunsdzēsēju trepes, lai iekļūtu dzīvoklī, ja vien tās nebūtu savienotas ar trauksmes signālu.

Nolaidis loga aizkaru, viņ�, palika domīgs stāvam istabas vidū.

Viņam ta�u bija tik daudz ienaidnieku�

Ak, nieki!

Viņ� nicīgi paraustīja plecus.

Kur� gan uzdro�ināsies aizskart viņu, Lubā?

Da�as dienas pēc notikuma Lubā dzīvoklī tā pati meitene klusā balsī sarunājās ar kādu baltā laboratorijas halātā ģērbu�os vīrieti, kur� turēja rokā retorti. Rieto�ās saules stars, ielauzdamies caur loga violetajām rūtīm, ieslīpi krita viņa neglītajā sejā, kurā nebija nekā pievilcīga.

���� Saprotiet ta�u, ka ir labāk, ja jūs ejat tūlīt, � viņ� �ukstēja, uzmanīgi vērodams tuk�o retorti. � Mums jāsargās, lai mūs ne�viens neredzētu sarunājamies.

���� Baidos, ka viņ� jau ir novērojis, ka mēs reizēm satiekamies.

Viņa pagrieza galvu un nobijās, ieraudzījusi aiz sevis tā cilvēka

nopietno, labsirdīgo skatienu, kura klātbūtne tai pa�reiz bija visne�patīkamākā.

���� Ā, tēvs!� Nemaz nedzirdēju tevi ienākam� Es ielūkojos laboratorijā, cerēdama �eit sastapt tevi, � viņa stomījās. � Vai nenāksi izdzert kādu tasi tējas, pirms ķeries pie darba?

��� Jā, Kēte. Nupat nācu, lai apjautātos, vai tu nepiedāvāsi man to. Baidījos, ka tikai tu nebūtu izgājusi.

Pateicis da�us vārdus savam asistentam, viņ� kopā ar jauno meiteni devās aug�up savā dzīvoklī.

���� Man arvien likās, ka tu nemaz neievēro Beriju, � vecais kungs ieminējās, kad viņi jau sēdēja pie galda.

��� Jā� � jaunava samulsa. � Bet man �ķiet, ka viņ� tomēr ir diezgan interesants�

1 � Jā, varbūt. Viņ� ir samērā krietns darbinieks, tikai pēdējā laikā mazliet pavir�s kļuvis� un tad vēl�

Viņ� apklusa un domīgi sarauca pieri. Viņ� negribēja skaji izteikt �aubas par sava asistenta godīgumu. Kop� �arlza Berija iestā�anās darbā no laboratorijas bija pazudu�i vairāki vērtīgi in�strumenti.

Otrā rītā jaunava agri bija kājās. Uzrakstījusi kādu vēstuli, vioa ielika to savā rokassomiņā. Promejot viņa uz kāpnēm sastapās ar veco saimniecības vadītāju.

��� A, Kētes jaunkundze! Kurp tad jūs �orīt tik agri � vēl pirms brokastīm? � viņa izbrīnā iesaucās.

���� Man jāiziet. Vispirms gribu pasūtīt Koventgārdenā puķes, un tad esmu norunājusi satikties ar kādu draudzeni. Var gadīties, ka pārnāku tikai pēcpusdienā, � meitene atbildēja, steigdamās uz izeju.

Vakarā pa pastu pienāca vēstule, kuru meitene no rīta bija rakstījusi. Aploksne bija apzīmogota Doversa pasta kantorī.

�arlzs Berijs todien neieradās darbā, un arī pēc tam viņ� nekad vairs nebija redzams savā darba devēja namā.

Visa taujā�ana un meklē�ana palika bez kādiem panākumiem. Bet meitene, kura tik loti bija sapņojusi par Austrumu burvīgajiem noslēpumiem, pati savām acīm nu vēroja �ā sapņa īstenos tēlus. Viņa sēdēja līdzās Emīlam Lubā, nolūkodamās uz pilsētas lēzena�jiem jumtiem, uz �auro ielu labirintu un raibo krāsu mud�ekli, ko apspīdēja pusdienas saule. Tālumā bija redzams smil�u tuksnesis, pār kuru kustējās tum�u punktiņu rinda � kamieļu karavāna.

��� Es nevaru noticēt, ka tas viss ir tie�ām īstenība! � meitene sajūsmā iesaucās.

���� Jā, tā ir īstenība, tā ir patiesā dzīve, � Lubā atbildēja, un viņa balsī bija dzirdama dziļa apmierinātība. � Garlaicību tu esi pametusi aiz sevis, un nu sākas īstā dzīve. Es zināju, ka reiz mēs kopā nokļūsim Autrumos.

���� Kā tu varēji to zināt? Es�

��� Tā bija mana vēlē�anās, un es arvien savas vēlē�anās piepil�du. Es vēlējos aizvest tevi no tā cilvēka� un to arī panācu.

���� No D�ima?

-Jā.

���� Tu runa ta, it ka nicinātu viņu, Emīl?

Viņ� iesmējās.

����� Nē. Man ir nopietnākas darī�anas, nekā nicināt tos, kas stājas man ceļā. Man pietiek ar to, ka vienmēr tieku tiem garām.

���� Bet D�ims ta�u nav nodarījis tev nekā ļauna?

Viņ� paraustīja plecus.

���� Gar D�imu, kā tu viņu sauc, mums nav nekādas daļas. Runāsim labāk par ko citu.

Kad saule jau tuvojās rietam, viņi izgāja tirgus laukumā, kur meitene nevarēja vien beigt priecāties par visu, ko redzēja. Viss, kas atgādināja Angliju vai angļus, viņai �eit likās liels un neglīts. Tādēļ viņa ar nepatiku uzlūkoja kādu sve�u eiropieti, kas klusā balsī to uzrunāja brīdī, kad Lubā bija iegājis kādā tirgotāja būdā, pie kuras viņi bija apstāju�ies aplūkot da�as izliktās mantas.

���� Atvainojiet, jūs ta�u, cerams, neesat iekļuvusi kādās nepa�tik�anās? � sve�ais anglis ātri jautāja. � Kā liekas, tad jūs esat �eit bez draugiem� un kopā ar Lubā. Mēs esam tālu no Anglijas, un�

��� Tiesa gan, bet tas vēl nedod jums tiesības uzmākties sve�ai sievietei, � Kēte atcirta, sa�utumā pietvīkdama. � Es jūs nepa�zīstu.

���� Protams. Bet jums jāzina, ka es pazīstu Lubā, kurpretī jūs, kā redzams, viņu nepazīstat.

���� Pazīstu viņu pietieko�i, lai prastu cienīt viņa� draudzību. Jūsu padomi man glu�i lieki, � viņa atcirta, ar nicinā�anu novērs�damās no sve�inieka.

���� Es gan esmu jums sve�s, � nepazīstamais turpināja maigā balsī, � bet tomēr nopietni ieteiktu jums atgriezties mājās.' Lai kādas nepatik�anas jūs sagaidītu dzimtenē � atstājiet Lubā, kamēr vēl nav par vēlu.

�inī acumirklī Lubā iznāca no tirgotavas. Viņu pamanījis, sve��ais ātri iejaucās tirgus laukuma drūzmā un pazuda, pirms vēl Kēte paguva tam atbildēt. Lubā stāvēja tirgotavas durvīs, sarunādamies ar kādu jaunekli, kur� vadīja nelielo veikalu. Viņi abi nolūkojās pakaļ kādam pircējam, kur� steidzās prom no tirgotavas, nezdams1 padusē kādu nelielu priek�metu, ko tas, acīmredzot, nupat bija ieguvis.

���� Dīvaini, � Lubā piezīmēja, atgriezdamies pie jaunavas. � Tas sve�ais cilvēks nupat nopirka kādu pavisam nevērtīgu graba�u, samaksādams par to dārgu naudu; un nu viņ� steidzas prom, it kā baidīdamies, ka kāds tam neatņem nopirkto lietu� Bet palū�kojies uz to jaunekli!

Priecādamies par izdevīgo veikalu, jauneklis kaut ko dzīvi stās�tīja savam tēvam, veikala īstajam īpa�niekam. Vecais vīrs vienal�dzīgi noklausījās viņa stāstā, bet tad pēk�ņi sāka lamāties un lā�dēties.

���� Ko! � viņ� uztraukts kliedza. � Viņ� tev piedāvāja tādu summu, un tu noplēsi viņam tikai divreiz vairāk? Tu, aitasgalva!

Lubā pārtulkoja viņa vārdus Kētei.

��� Bet cena ta�u bija divpadsmit reizes augstāka par priek�meta vērtību, � jauneklis taisnojās.

���� Kā tu to zini, muļķi? Vai gan tu domā, ka viņ� būtu tik daudz piedāvājis, ja lieta nebūtu tā vērta? Ak, ko gan esmu nogrē�kojies, ka tieku sodīts ar tādu nelietīgu dēlu!

Lubā ar Kēti turpināja savu ceļu.

���� Kas tur īsti notika? � meitene jautāja.

Viņ� domīgi sarauca uzacis.

�� Tas cilvēks samaksāja nesamērīgi dārgu cenu par kādu vien�kār�u, stikla pērlēm un krāsainiem stikliņiem izgreznotu kastīti. Es labprāt gribētu zināt, ko tas nozīmē, � viņ� piebilda.

Atgrie�oties mājās, Kēte nebija tik sajūsmināta, kā promejot. Negaidītā satik�anās ar sve�o angli un viņa noslēpumainie aizrā�dījumi tomēr bija atstāju�i uz viņu iespaidu.

Saule jau rietēja, kad viņi beidzot tuvojās nelielam pakalnam, uz kura atradās viņu māja. Pilsēta tagad izskatījās neglīta un netīra.

Viņa cie�āk piespiedās pie Lubā.

Smaidīdama viņa tuvojās sava nama vārtiem, bet pēk�ņi ieklie�dzās un palika izbailēs stāvam: pagalmā stāvēja �arlzs Berijs. Tikai īsu mirkli viņa sastapa tā skatienu, bet viņa acīs bija tik daudz naida un nicinājuma, ka meitene nodrebēja.

���� Iesim iek�ā, � viņa sacīja Lubā. � Man salst.

��� Mīļā Kēte, man būtu ļoti patīkami, ja tu atturētos no saviem nevajadzīgajiem aizrādījumiem. Tādēļ lūdzu tevi turpmāk vairs neuztraukties par manām kļūdām.

Klusēdama viņa to uzlūkoja. Viņa jau sen vairs nesatrūkās, dzirdot viņa skarbo balsi un vērojot viņa naida pilno skatienu.

Pacietīgi viņa gaidīja turpmākos paskaidrojumus, kuriem vaja�dzēja sekot ievadam. Viņa zobojo�ais tonis un ļaunais skatiens nevēstīja neko labu, un Kēte it labi vēl atcerējās viņa dusmu neseno cēloni.

���� Par nelaimi, es pēdējā laikā vairs neprotu izdarīt tev pa prātam, � viņ� turpināja. � Ļoti no�ēloju� tomēr ceru, ka arvien pratī�u savas intereses stādīt augstāk par kādas sievietes iedomām.

Viņ� rūpīgi aizdedza cigāru un izsvieda sērkociņu pa vaļējo logu dārzā.

Istabā valdīja krēsla, jo ugunis vēl nebija iedegtas.

Kēte bija atnākusi �ajā mazajā istabiņā, bēgdama no pārpil�dītajām, spilgtas gaismas pielietajām spēļu zālēm, kur Lubā pēc sava paraduma dibināja savu labklājību uz citu cilvēku rēķina.

��� Jā, to jau redzēju, kā tu pirmīt spēlē apkrāpi jauno ameri�kāni, � viņa dzēlīgi piezīmēja.

���� Par to labāk nerunāsim, mīlā Kēte, � Lubā viņu pārtrauca, un viņa balsī ieskanējās draudi. � Pirmīt tu piejāvi lielu� vieglprā�tību, un vienīgi manas atjautības dēj tā pagāja mums bez sekām. Lai paliek sīkumi � man �ķiet, ka tā būs labāk. Pietiek ar to, ka tu negribi man palīdzēt manās veikala darī�anās. Ja es tev būtu piedāvājis dejotājas vietu kabarē, tad tu varētu vēl atsaukties uz to, ka �āda nodarbo�anās nav piemērota tavam sabiedriskajam stāvoklim un audzinā�anai, bet es ta�u prasīju no tevis vienīgi to, lai tu sēdētu pie spēļu galda un būtu skaista.

Viņ� paraustīja plecus.

���� Var jau būt, ka tas tev nav pa spēkam, jo tu vairs neesi nekāda skaistule, tomēr man �ķiet, ka arī �is trūkums tevi nevarētu kavēt būt laipnai.

����� Nu, un? � viņa jautāja, saprazdama, ka tas vēl ir tikai ievads.

��� Un tā kā es vairs nespēju darīt tevi laimīgu, tad esmu nolēmis atdot tevi kādam citam, kur� to pratīs labāk.

��� Atdot� mani?� � viņa pa pusei piecēlās no krēsla, un viņas sejas bālums bija saskatāms pat istabas tumsā.

Viņ� kā atgaiņādamies pacēla roku.

��� Neesi netaisna, Kēte, un nepārproti mani. Es runāju par tev piemērota vīra atra�anu, un par to es parūpē�os, lai tava laulības dzīve būtu laimīga.

Viņa gribēja ko sacīt, bet nespēja izrunāt ne vārda.

��� Turklāt tāds sens draugs kā �arlzs Berijs� Viņ� ta�u tev ir vecs draugs, vai ne? � Lubā dzēlīgi piebilda.

��� Es lai precētu �ārlzu Beriju? � viņai aizrāvās elpa. � Tas nekad nenotiks!

��� Gan jau, gan jauj mīļā Kēte � tu katrā ziņā viņu apprecēsi. Es tā vēlos!

���� Bet es nevēlos!

��� Un to tu saki man, kur� vēl tev tikai labu! � viņ� pārmeto�ā balsī iesaucās. � Kā gan es lai atgrie�os Anglijā, ja man jāpamet tevi �eit vienu, nepasargātu! Par ko gan tu mani uzskati? Vai domā, ka man nemaz nav sirdsapziņas?�

Viņ� gribēja vēl ko piebilst, bet �ajā acumirklī istabas durvis tika atrautas, un pa tām ieskrēja kāds cilvēks, ar troksni aizcirz�dams aiz sevis durvis.

���� Vai jūs esat �eit, Lubā? � kāda balss jautāja.

��� Jā. Kas jūs esat?

�Vasilesko. Vai varat noslēpt pie sevis kādu lietu, kamēr tieku vaļā no saviem vajātājiem? � sve�ais aizelsies jautāja.

Viņ� apklusa un ieklausījās. Koridorā, kas savienoja istabu ar spēju zāli, jau bija dzirdami steidzīgi soli.

�� Viņi man seko pa pēdām un tūlīt jau būs �eit! Paslēpiet �o. Kad briesmas būs pāri, arī jūs dabūsiet savu dalu, Lubā.

Atri iespiedis Lubā rokā kādu priek�metu, sve�ais izkāpa pa zemo logu un aizskrēja uz dārza �oga pusi�

Tiklīdz Lubā bija paslēpis priek�metu zem kāda spilvena, durvis no jauna tika atrautas, un istabā iedrāzās trīs vīrie�i.

��� Kas tad nu atkal? Kas jūs tādi esat? � Lubā tiem uzsauca, uzgriezdams elektrību.

���� �eit kāds zaglis� ar visu laupījumu, � viens no sve�ajiem aizelsies iesaucās. � Kur viņ� palika?

����� Nupat viņ� iebruka manā istabā ar tādu pa�u pārdro�u nekaunību kā jūs, mani kungi. Bet viņ� �eit neuzkavējās tik ilgi. � Un Lubā norādīja ar roku dārza virzienā.

Negaidīdami tālākus paskaidrojumus, gūstītāji izlēca pa logu dārzā, un da�us mirkļus vēlāk jau bija nozudu�i tumsā.

���� Paliec �eit un uzmani, lai neviens nepieskaras �ai lietiņai! � Lubā pavēlēja un ari izlēca dārzā. Vasilesko bija apsolījis viņam daju; bet Lubā nekad vēl nebija dalījies laupījumā ar citiem un arī turpmāk nedomāja to darīt.

Sve�ie bija pārlēku�i pār dārza mūri, lai nokļūtu �aurajā ieliņā aiz dārza. Lubā turpretī negribēja sabojāt uzvalku, tādēj izgāja pa dārza vārtiņiem.

Tālumā vēl bija dzirdami skrejo�u cilvēku soļi, un Lubā uzma�nīgi sekoja tiem.

Tūlīt aiz viņa dārza sākās augsts mūris, kas ie�ogoja kaimiņu namu. Sētas iek�pusē augo�ie koki stiepa savus zarus pāri mūrim. Vietām tie bijā nokarāju�ies tik zemu, ka viņu ēnā viegli varēja paslēpties.

�ajā vietā gūstītāji beidzot panāca galīgi nogurdināto bēgli. Lubā, kur� dro�ā atstatumā sekoja tiem, dzirdēja uztrauktu saru�nu, tad dobju sitiena troksni, aprautu kliedzienu� un tad viss apklusa.

Paslēpies zem kāda kupla koka zariem, Lubā pieplaka mūrim, lai gūstītāji, atpakaļ nākot, viņu nepamanītu. Bet drīz viņ� nomieri�nājās, jo sve�ie, brīdi apspriedu�ies, klusu lādēdamies, aizgāja pre�tējā virzienā.

Da�as minūtes nogaidījis, viņ� atstāja savu paslēptuvi un devās pie zemē gulo�ā ķermeņa.

Kēte arvien vēl sēdēja tajā pa�ā istabā, kur viņ� to bija atstājis.

Gaismā nokļuvis, viņ� rūpīgi aplūkoja savas rokas un drēbes; nekādu traipu uz tām nebija.

��� Kas noticis? � viņa jautāja, vērodama Lubā neparasto iztu�rē�anos.

���� Man �ķiet, ka tie nelie�i būs nonāvēju�i nabaga Vasilesko. Bet gar to mums nav nekādas daļas. Vai saproti? � viņ� draudo�ā balsī jautāja. � Mēs nekā nezinām.

���� Bet tev ta�u ir tā lieta, kuras dēļ viņi tam sekoja.

���� Man nav nekā. Viņ� nekā nav �eit atstājis. Ievēro to un neaizmirsti, mīlā Kēte. Vai tu jau redzēji to lietiņu? � viņ� jautāja, paceldams spilvenu.

Viņa pakratīja galvu.

Aizvēris logu un nolaidis priek�karu, viņ� sāka aplūkot savu necerēto guvumu.

Tā bija neliela, raibām-stikla krellēm izgreznota kastīte. Uztrau�kumā trīco�iem pirkstiem Lubā to atvēra � kastīte bija tuk�a.

���� Kā liekas, tad Vasilesko ir mazliet nokavējis, � viņ� piezī�mēja.

Kastītes iek�puse bija izsista ar baltu ādu, bet dibens bija tāpat izlikts krellēm un stikla pērlītēm, kā vāka ārpuse. Aptaustīdams kastīti no visām pusēm, Lubā pēk�ņi atguva cerību: piepie�ot kādu slepenu atsperi, dibens atvērās kā vāks.

Tomēr jau nāko�ā acumirklī Lubā izlauzās lāsts: arī zem neīstā dibena bija tikai tuk�a, baltu ādu izsista telpa.

Brīdi viņ� klusēdams vēroja tuk�o kastīti. Bet tad tas no jauna atguva pa�savaldī�anos un vienaldzīgi paraustīja plecus.

��� Nu, � viņ� piezīmēja, � par to jau samaksāja Vasilesko, ne es.

Nolicis kastīti uz galda, viņ� aizsmēķēja cigāru.

��� Vai tu nepateiktu, ko nozīmē tavi vārdi, ka man jāprecas ar �ārlzu Beriju? � Kēte jautāja.

��� Tas nozīmē taisni to, un neko citu. Mums jā�ķiras, bet pirms tam es tevi apprecinā�u. Breimorhozas otrais stāvs Londonā pieder man, un es esmu nodomājis drīz tur atgriezties. Aiz da�iem iemes�liem man ir no svara, lai tu apprecētu �ārlzu Beriju.

��� Bet tas ta�u nevar būt! Pat priek� tevis �āds darbs būtu pārāk netīrs un neģēlīgs! � viņa �ausmās iekliedzās.

��� Netīrs? Neģēlīgs? Kāda nepateicība! Padomā vien, nūjā Kēte, ka es varētu izturēties pret tevi vēl daudz ļaunāk. Es�

Viņ� aprāvās, un viņa skatiens no jauna pievērsās uz galda stāvo�ajai kastītei, kura visu laiku bija nodarbinājusi viņa sma�dzenes.

���� Nu es zinu! � viņ� priekā iesaucās. � �o lietiņu es jau reiz esmu redzējis� Tas bija�

��� Es negribu to dzirdēt! � viņa iekliedzās, zaudēdama pacie�tību. � Pabeigsim savu sarunu.

���� O, tas notika tajos laikos, par kuriem tu labprāt vēlētos ko dzirdēt, � viņ� zobojās. � Jauku atmiņu laikos! Vai neatceries kādu dienu mūsu burvīgajā medusmēnesī, kad tirgū kāds vīrs samaksāja dārgu naudu par nevērtīgu kastīti? Mēs todien staigājām pa tirgus laukumu un�

��� Lai paliek, nerunā par to! � viņa iesaucās sāpju pilnā balsī.

Lubā iesmējās.

��� Jā: jauko atmiņu laiki� Cik �ēl, ka �ādi mirkļi nav mū�īgi.

��� Es viņus neno�ēloju, � Kēte rūgti sacīja. � Man nāk atmiņā kāds cilvēks, kas mani brīdināja un kura padomu es vieglprātīgi noraidīju� Tas notika tajā pa�ā dienā�

���� Todien? Neatceros neviena cilvēka, kur� tev būtu varējis dot kādu padomu� Bet, lai nu tas viss paliek. Man jāiet atpakaļ pie maniem viesiem, vai � kā tu mīli sacīt � pie maniem upuriem.

Viņa skatiens atkal apstājās pie kastītes.

��� �o kastīti es uzglabā�u kā piemiņu no tevis, mīļā Kēte,� kā atmiņu par mūsu burvīgās idilles dienām.

Viņ� jau tuvojās durvīm, bet tad vēlreiz pagriezās atpakaļ.

��� Tev jau gan tādu piemiņu, protams, nevajag. �o komplimentu varu tev teikt.

Viņ� atkal iesmējās un izgāja no istabas, aizcirzdams aiz sevis durvis.

���� Vai jūs mani vairs nepazīstat, Miller?

Gadi gan bija atstāju�i savu iespaidu uz �ārlza Berija ārieni, tomēr Millers viņu tūlīt pazina.

��� Kā klājas, Miller? � Berijs jautrā balsī turpināja, sniegdams Lubā sulainim roku.

���� Pateicos, � Millers atbildēja. � Un jums?

Senāk Berijs nekad nebija pret viņu tik laipni izturējies, un Millers nojauta, ka tas grib nodibināt ar viņu draudzīgas attiecības.

Viņi sastapās Breimorhozas priek�ā, kādā aukstā, miglainā vakarā.

���� Nupat tikai atgriezos Anglijā, � Berijs sacīja. � Vai jums ir kāds brīdis brīva laika?

���� Pa�reiz nesu Lubā kungam pēcpusdienas pastu.

���� Kur tad viņ� ir?

���� Elektklubā. Vai vēlaties ar viņu runāt?

�� Taisni tādēļ jau es ari braucu �urp. Viņ� neizturas pret mani, kā pienākas, un, ja viņ� ari turpmāk rīkosies tāpat, tad es sakur�u tam īsti karstu elli. Vai neiesim iedzert kādu glāzīti? Es labprāt gribētu ar jums parunāt. Vai jums ļoti jāsteidzas?

���� Minūtes piecas jau varu ari pakavēties.

Viņi abi soļoja uz priek�u.

���� Kā tad Lubā kungs izturas pret jums? � Millers jautāja, vērodams Berija labo noskaņu.

��� Nu, viņ� negrib maksāt to, kas pienākas. Kā, pēc jūsu do�mām, viņam pa�reiz ir ar naudu? Laikam gan ne visai spīdo�i?

���� Kā tā?

��� Vai jūs ko zināt?

Viņi neuzticīgiem skatieniem uzlūkoja viens otru.

��� Man �ķiet, ka visprātīgākais būs, ja mēs runāsim atklāti, � Berijs sacīja. � Tas mums abiem var nākt par labu. Viņ� ir pārtrau�cis savus maksājumus man, un nu es gribētu noskaidrot, vai tie�ām viņa apstākļi ir tik bēdīgi.

��� Ari manu algu viņ� vēl nav izmaksājis, � Millers piezīmēja.

���� Oho!

Berijs nogrima pārdomās.

Bi;īdi viņi turpināja ceļu klusēdami. Tad Berijs nejau�i pagrieza galvu un ieraudzīja aiz sevis kādu neliela auguma vīrieti.

��� Kas tas tāds? � viņ� jautāja Milleram, norādīdams uz sve�o. � Man �ķiet, ka esmu viņu jau vairākkārt redzējis, tikai nevaru atcerēties, kur.

��� Nezinu teikt. Es bie�i sastopu viņu �ajā apvidū. Man �ķiet, ka no viņa nav ko bīties.

Viņi iegriezās tuvākajā bārā un apsēdās pie galdiņa. Berijam �ķita, ka nu pienācis laiks vēl vaļsirdīgāk izrunāties ar Milleru.

��� Taisnību sakot, es jau reizi runāju ar Lubā, � viņ� iesāka.

� Kā, pēc jūsu atgrie�anās?

�� Jā. Jūs bijāt izgājis. Viņ� man stāstīja, ka esot pavisam izpu�tējis un gribot paklusām aizbraukt no �ejienes, iepriek� savācis tik daudz naudas, cik vien bū�ot iespējams.

Millers klusu iesvilpās.

���� Tas tik ir jauki! Bet kā tad būs ar manu algu?

���� Es domāju, ka tas viss ir tikai nieki, kurus viņ� izdomājis, lai izvairītos no maksā�anas. Bet, ja nu tas tie�ām ir tā, tad lieta ir diezgan �aubīga.

Millera pārvērstā seja liecināja, ka viņ� ir tādās pa�ās domās.

���� Lubā ir īsts nelietis, � Berijs piezīmēja.

��� Glu�i manas domas, � Millers piekrizdams pamāja ar galvu. � Kad es iedomājos, ka viņ� varētu mani iegāzt�

Berijs iesmējās.

���� Pret jums viņ�, bez �aubām, nebūs ne labāks, ne godīgāks kā pret citiem � par to varat būt dro�s, Miller, � viņ� sacīja, bet tad pēk�ņi apklusa.

Mazais vecītis, kuru tie pirmīt bija pamanīju�i uz ielas, arī bija ienācis bārā un apsēdies pie blakus galdiņa. Viņ� mierīgi izturēja Berija nikno skatienu.

��� Vai redzat, kāds varonis? � Berijs caur zobiem norūca. � Ienāk un pasūta glāzi limonādes!

Viņ� gan bija pārliecināts, ka no vecā vīra puses nakādas bries�mas nav sagaidāmas, tomēr �āds kaimiņ� viņam nebija patīkams.

���� Un tas pēc visiem tiem gadiem, ko esmu viņam kalpojis! � Millers sarūgtināts iesaucās, domādams vienīgi par Lubā Un viņa viltīgajiem nodomiem. � Bet es jau sen turēju viņu aizdomās.

���� Un uz kā dibinājās jūsu aizdomas?

����� Es zināju, ka viņa veikali nav visai spīdo�i, un ka viņam nācās izmaksāt lielas summas. Bez tam es pirms da�ām dienām ieraudzīju ko tādu, kas man atvēra acis. Bet viņ� ir tāds savādnieks, ka toreiz man ne prātā nenāca, ka viņam varētu būt tik ļauni no�domi.

���� Kas tas īsti bija, ko jūs redzējāt? � Berijs ziņkārīgi jautāja.

���� Ārzemju pase uz sve�a vārda, bet ar viņa ģīmetni.

���� Tad vairs nevar būt �aubu: viņ� ir nodomājis pazust no �ejienes.

Berijs izdzēra savu glāzi vienā elpas vilcienā un strauji nolika to atpakaļ uz galda.

��� Un mūs viņ� grib atstāt ar garu degunu� Vai esat precējies?

���� Pa�reiz gatavojos kāzām�

��� Hm, skaista kāzu dāvana jums � darba devējs, kur� aizbēg, nesamaksājis algu� Dzeriet vēl vienu.

Vioi izdzēra vēl pa glāzītei, un Millers, kur� nebija pieradis pie alkohola, nu jau sajutās pavisam piekrāpts no sava kunga.

���� Kur tie gadi, kamēr es viņam kalpoju! � viņ� sarūgtināts iesaucās.

��� Un par visu to esat nopelnījis �ādu jauku kāzu dāvanu, � Berijs viņu kaitināja.

����� Bet kur tad paliks nauda, ko viņ� man parādā? Ak, �is nekrietnais cilvēks! Vismaz man viņ� ta�u varēja samaksāt.

Berijs bija ļoti apmierināts ar Millera pa�reizējo garastāvokli. Viņa pripku bojāja vienīgi vecais vīrs, kur� arvien vēl sēdēja pie sava galdiņa, kāri klausīdamies abu sarunā.

���� Atvainojiet, � Berijs beidzot skali uzrunāja viņu. � Vai mūsu saruna jūs tik ļoti interesē?

����� Piedodiet, � sve�ais atvainojās, � bet tā ta�u nav mana vaina, ja es dzirdu, ka jūs runājat par Lubā kungu.

��� Varbūt viņ� jums ir draugs?

���� O, ņē, nē! Es tikai loti interesējos par viņu.

���� Tie�ām? Jā, daudz lau�u interesējas par Lubā.

��� Bet man �ķiet, ka pa�reiz neviens neinteresējas par viņu tik loti kā es.

���� Kādēļ gan tā?

Vecais vīrs paņēma savu limonādes glāzi un piesēdās pie viņu galda.

���� Nu, vienkār�i tādēļ, ka da Kosta noīrējis sev dzīvokli Breimorhozā tie�i virs Lubā dzīvokļa.

��� Jā, tas tiesa, � Millers apliecināja. � Bet viņu gan nevar saukt par Lubā draugu.

���� Nē, par tādu es viņu arī neuzskatu, � sve�ais atbildēja. � Tādēļ jau es arī tik stipri ceru. Viņ� reiz sacīja, ka gaidī�ot vai divdesmit gadu; bet divdesmit gadi vēl nav pagāju�i.

���� Ja jūs runājat par Lubā, tad uz viņu gan maz cerību, � Millers skumji piebilda.

���� Kas jums zināms par Lubā? � Berijs jautāja.

���� O, diezgan maz, � vecītis atbildēja. � Es satikos ar viņu pirms� nu, tas jau ir sen. Tomēr neesmu vēl zaudējis savu uzticību

���� sevi�ķi pret da Kostu. Viņi ir konkurenti un veci ienaidnieki, un da Kosta vis tik drīz neaizmirsīs savu solījumu.

���� Nu, un ko tas viss nozīmē? � Berijs nepacietīgi jautāja, gribēdams drīzāk atgriezties pie savas pārtrauktās sarunas ar Milleru.

Sve�ais pārsteigts viņu uzlūkoja.

���� Vai tam kas kopējs ar mums? � Berijs tie�i noprasīja.

����� O, nē! Piedodiet, ka iztraucēju. Es arvien interesējos par visu, kas attiecas uz Lubā. Tas man dod spēkus un pacietību gaidīt.

���� viņ� piecēlās no galda. � Cerība ir liela lieta, kungi. Tā uztur mani spirgtu un veselu, kurpretī bez tās es jau sen būtu miris. Bet man ir cerība. Un es varu gaidīt.

Viņ� izdzēra savu limonādi un, viegli palocījies pret abiem, izgāja no bāra.

Berijs atsāka pārtraukto sarunu.

��� Klausieties, Miller, � viņ� sacīja. � Lubā pret mums abiem izturas nekrietni, un bez tam viņ� ir blēdis. Kādēļ lai ļaujam viņam mierīgi savākt savu naudu un aizbraukt?

���� Kā gan mēs viņu varētu aizkavēt?

���� Protams, ka varam, ja vien negribam būt pēdējie nelgas. Jūs ta�u dzīvojat kopā ar viņu, Miller.

Millers tik strauji nolika savu glāzi atpakaļ uz galda, ka dala no tās satura izlija.

���� Ko tas nozīmē? Vai jūs mani turat par zagli?

���� Tādā gadījumā es nesēdētu �eit kopā ar jums, � Berijs atbildēja ar pārspīlētu pa�apziņu.

���� Ko tad nozīmē jūsu aizrādījums?

���� To, ka jūs varat parūpēties, lai viņ� nebūtu vienīgais, kas piesavinās citiem nolaupīto naudu. Vai zināt, es tie�ām labāk ziedotu naudu kādam labdarīgam mērķim, nekā novēlētu to �im nelietim, � Berijs lepni piezīmēja. � Ja tādam cilvēkam, kur� savus līdzekļus izlieto savu līdzcilvēku apkrāp�anai un aplaupī��anai, kāds atņem naudu � tad tas ir tikpat svētīgs darbs, kā atņemt revolveri noziedzniekam, kur� ar to slepkavo nevainīgus cilvēkus! Vajag at�ķirt zādzību no ņem�anas, Miller, un es atklāti saku, ka es bez kādas �aubī�anās varētu atņemt naudu tādam nelietim, kāds ir Lubā!

��� Hm, teorētiski jau tas izklausās glu�i jauki, � Millers norū�ca. � Tur es jums piekritu. Bet, kad lieta nonāk līdz praktiskai darbībai�

Viņ� �aubīdamies pakratīja galvu.

��� Es gan negribētu uzņemties pienākumu � izskaidrot tiesne�sim starpību, kāda pastāv starp zag�anu un ņem�anu.

��� Ja jūs būtu ar mieru man tikai mazliet palīdzēt, tad es labprāt visu risku uzņemtos uz sevi, � Berijs sacīja. � Turiet tikai acis vajā un uzmanīgi novērojiet visu, un tiklīdz Lubā saņem kādu lielāku naudas summu � paziņojiet par to man. Pārējo visu es izdarī�u viens pats un pelņu godīgi sadalīsim uz pusēm. Nu, ko jūs sakāt par to?

Krietnu bridi Milleram par to nebija nekā ko teikt. Viņ� pat nedomāja par �ā priek�likuma nopietnu apsvēr�anu. Viņ� tikai turpināja dzert glāzīti pēc glāzītes. Jo vairāk alkohols iedarbojās uz viņa smadzenēm, jo lielāka tam �ķita netaisnība, ko Lubā viņam nodarījis.

�arlzs Berijs nezaudēja pacietību un lika viesmīlim nest vienu glāzīti pēc otras.

���� Ko vēlaties, Lubā kungs?

���� Ja drīkstu izlūgties� tikai desmit minūtes, Mertena jaun�kundze. Man jums kas svarīgs sakāms.

Berila Mertena piecēlās no kār�u galda un devās pāri zālei uz kādu loga iedobumu.

��� Jūs �ovakar nespēlējat? � viņ� jautāja.

Viņa pakratīja galvu.

���� Varbūt jūs man pateiktu, Lubā kungs, cik īsti esmu jums parādā? Man jābeidz spēlēt. Savu zaudējumu atgūt man tikpat neizdotos; tādēļ labāk jau laikus pameklēt kādu piemērotu vietu, lai varētu nokārtot savus parādus. Jūs arvien esat teicis, ka tie nav lieli; tomēr es gribētu zināt noteiktu summu. Esmu bijusi neprātīga, tik kaisli nododamās spēlei, un tikai tagad sāku nākt pie atziņas.

��� Jā, jā, tie�i par �o jautājumu es arī gribēju ar jums runāt, � Lubā atbildēja. � Bet �eit nebūtu ērti par to runāt. Aiziesim kaut kur, kur mūs neviens netraucēs.

Brīdi �aubījusies, meitene sekoja viņam kādā mazā istabiņā, kuras logi izgāja uz nama piebraucamo ceju.

Nams piederēja seram Harijam Mar�lejam, bet Lubā, kā likās, �eit jutās kā savās mājās.

��� Ticiet, Mertena jaunkundze, ka �ī saruna man ir nepatīkama,

��� Lubā sacīja. � Labāk es pats cie�u zaudējumus, nekā apgrūtinu jūs� bet es ceru uz ko citu.

Jūtot uz sevi vērstu skatienu, jaunava nevijus mazliet atvirzījās.

��� Protams, es nevēlos, lai jūs ciestu kādus zaudējumus, Lubā kungs, � viņa ātri piezīmēja. � Jums ta�u ir manis parakstītas parāda zīmes.

��� Jā, gan, � Lubā vienaldzīgi apstiprināja.

���� Vai jūs nepateiktu, cik liela ir mana parāda kopsumma?

���� Piecdesmit tūksto�i mārciņu.

���� Ko?!

Viņa pārsteigta uzlēca kājās.

��� Tas nevar būt! Piecdesmit tūksto�i! � viņa stomījās, izbailēs nobālēdama.

Lubā klusēdams vēroja viņas uztraukumu, un viņa skatienā bija redzams neslēpts prieks.

���� Vai tas ir iespējams? � viņa iesaucās.

��� Tā tas ir. Ja vēlaties, variet pārliecināties pati. Bet neuztrau�cieties, es jūs lūdzu.

��� Bet es� bet man nemaz nav tik daudz naudas! Manai mātei ir taisni tik daudz līdzekļu, lai varētu pieklājīgi dzīvot. Bez tam viņa ir slima. Es nemaz nedrīkstu atzīties viņai, ka esmu tik daudz paspēlējusi � tas viņu nonāvētu!

��� Loti iespējams, � Lubā piekrita. � Bet kādēļ gan viņai to stāstīt?

���� Vai esat pārliecināts, ka �eit nav noticis kāds pārpratums?

���� viņa jautāja, arvien vēl �aubīdamās.

���� Absolūti pārliecināts.

Viņ� izņēma no kabatas veselu �ūksni viņas parakstītu doku�mentu un deva tos viņai aplūkot.

����� Man nebija ne jausmas, ka esmu paspēlējusi tik milzīgu summu! � jaunava iesaucās, atdodama viņam parāda zīmes. � Un nu jūs prasāt naudu? Tas bija jūsu nodoms?

���� Es sadedzinātu visus �os papīrus, ja mani apstākli nebūtu tik spiedīgi, � Lubā atbildēja, � bet ari es pats esmu cietis smagus zaudējumus, un esmu spiests iekasēt visus parādus.

��� Tas nozīmē, ka jūs nevarat gaidīt?

���� Baidos, ka tā tas tie�ām ir. Es drīzumā atstā�u Londonu, un man vajadzīga nauda, lai varētu nokārtot savas saistības.

��� Protams, �ī nauda jums pienākas. No�ēloju, ka tik ilgi esmu likusi jums gaidīt, un jau agrāk neesmu izpildījusi savu pienākumu, bet es� man�

Viņa līdz asinīm iekoda savās trīco�ajās, nobālu�ajās lūpās.

����� Dienu vai divas es varētu arī pagaidīt, � Lubā mierīgi piezīmēja.

��� Tie�ām nezinu, kā lai samaksāju jums� es domāju, tik īsā laikā! � viņa izmisusi iesaucās.

���� Es�

���� O, jūs varat to nokārtot, un pat loti viegli, � Lubā viņu pārtrauca, pievilkdams savu krēslu tuvāk. � Jūs varat samaksāt man simtkārtīgi, ja vien vēlaties.

���� Kā gan? � viņa jautāja, atraudama savu roku, kuru Lubā pūlējās satvert.

����� Ir lietas, kas vērtīgākas par visas pasaules zeltu, � Lubā patētiski iesāka. � Ir cilvēki, kuru starpā netiek atzīti nekādi parādi un norēķini, kuri nepazīst vārdus: mans un tavs. Ja jūs kļūtu par manu sievu, tad tūksto�reiz piecdesmit tūksto�u nebūtu priek� manis nekas, lai sagādātu jums kādu prieku! Drīz vien es bū�u atkal bagāts, Berila. Ja jūs stāvētu man līdzās � nebūtu nekā, ko es nespētu sasniegt. Jums nav jābīstas, ka pie maniem sāniem jūs varētu nonākt trūkumā. Arī ārpus Anglijas vēl ir�

����� Bet es esmu saderināta, � viņa to pārtrauca, paceldama kreiso roku, kuras pirkstā mirdzēja gredzens.

Lubā nicīgi paraustīja plecus.

���� O, tas nabaga nelga! Ar mani jūs viņu drīz aizmirsīsiet.

���� Es negribu viņu aizmirst, Lubā kungs. Es precē�os ar viņu.

���� Maz ticams, � Lubā pārliecino�i piebilda.

���� Bet tas ir nolemts. Bez tam tas viss nemaz neattiecas uz mūsu pa�reizējo sarunu.

���� jūs maldāties. Es jau teicu: ja jūs kļūstat mana sieva, tad jūsu parādi kļūst arī manējie, un �os dokumentus es sadedzinā�u mūsu kāzu dienā, kas notiks vēl pirms manas aizbrauk�anas no Londonas. Bet, ja jūs gribat precēt Lemingtonu � nu, tad Lemingtona kundze manās acis nav nekas, un es pieprasī�u visa parāda nekavējo�u nomaksu. Tā kā jūs sakāt, ka nevarat savus parādus nokārtot, tad jau rit pat do�os pie jūsu mātes�

���� O, nē, nē! Viņa to nepārciestu!

���� Nu, varbūt tad jūs atjausiet man izteikt jums nelielu līdzjū�tību, � viņ� nekaunīgi iesmējās.

Viņa pagrieza galvu, lai neredzētu Lubā seju, kura tai �ķita pretīgāka kā jebkad. Bet tanī pa�ā acumirklī viņa izbailēs iesaucās:

���� Kas tas tāds?

���� Kur?

��� Tur, aiz loga. Kāds bija piespiedis seju pie loga rūts. Viņ� izskatījās �ausmīgs.

Lubā ātri piecēlās, piegāja pie loga un palūkojās ārā.

���� Tur nav neviena, � viņ� sacīja.

���� Redzot, ka esmu viņu pamanījusi, viņ� aizbēga, � jaunava paskaidroja, pamazām nomierinādamās. � Varbūt tas bija kāds no kalpotājiem. Es tik loti nobijos. Loga rūtij piespiesta seja arvien izskatās drausmīga.

��� Jums taisnība, � Lubā piekrita, atvilkdams loga aiz�aujamo. � Tas tomēr ir neglīts ieradums � caur logu lūkoties citu cilvēku istabās.

Viņ� atvēra logu un izliecās ārā. Aizsargādamās pret auksto vēju, Berila cie�āk savilka mēteli ap saviem kailajiem pleciem. Viņa jau bija saģērbusies uz ie�anu, kad Lubā to bija aizsaucis no kār�u galda

��� Nav neviena, � viņ� atkārtoja, aizvērdams logu. � Kā viņ� izskatījās?

��� Nevarēju nekā iz�ķirt. Viņa seja bija tuvu piespiesta stiklam.

Lubā cie�i aizvilka loga aizkarus.

��� Vai viņam nebija kuplas ūsas un tum�sārta seja?

��� Domāju gan, ka nē, kaut noteikti nevaru apgalvot.

��� �ēl. Labprāt gribētu zināt, kur� gan tik loti interesējas par manām darī�anām, � viņ� drūmi norūca.

Bridi istabā valdīja klusums. Lubā stāvēja nogrimis dziļās pārdo�mās. Berila pirmā atsāka pārtraukto sarunu.

��� Ceru, ka dosiet man da�as dienas laika? � viņa jautāja.

���� Nē, jau rit no rīta ie�u pie jūsu mātes. Un ko gan līdzētu tās da�as dienas? Jums ta�u tikpat nav cerību sadabūt vajadzīgo summu.

��� Varbūt man izdotos to sadabūt, � viņa nomurmināja.

��� Jūs cerat uz Lemingtonu? Viņ� ir jauns, godkārs un tikko guvis pirmos panākumus dzīvē. Vai domājat pierādīt viņam savu mīlu, to izpostīdama? Jūs pati zināt, ka viņam vajadzētu atteikties no savas nākotnes, lai spētu acumirklī nomaksāt piecdesmit tūksto��u mārciņu.

Viņa izmisumā nolieca galvu.

��� Jums taisnība. Es nedrīkstu nostāties ceļā viņa karjerai un laimei, � viņa nopūtās.

��� Un tas arī nav vajadzīgs. Vai tie�ām domājat, ka es nespē�u darīt jūs laimīgāku nekā viņ�? Viņ� ir tikai viens no tiem dau�dzajiem jaunekļiem, kādu Anglijā vien ir simtiem tūksto�u. Vēlāk jūs pati smiesieties, ka esat gribējusi viņu precēt.

Viņ� satvēra viņas rokas un pielieca savu seju tuvu viņas sejai, kaut ari meitene visiem spēkiem pūlējās atbrīvoties no �ā nepa�tīkamā tuvuma.

���� Vai esmu jums pretīgs, Berila? � viņ� �ukstēja. � Bet neaizmirstiet, ka es protu būt ari labsirdīgs. Gribu sagādāt jums tik daudz laimes�

���� Ja tas būtu tiesa, ko jūs nupat sacījāt, tad jūs izturētos saudzīgāk pret mani, � viņa aizrādīja. � Ja jūs varētu iztikt bez �īs naudas mūsu precību gadījumā, tad ta�u arī tagad varat vēl kādu laiku to pagaidīt.

��� Jums taisnība, Berila, es varētu iztikt arī bez �īs naudas; bet es nevaru iztikt bez jums!

���� Nē! � jaunava iesaucās, atbrīvodama savas rokas no viņa pirkstiem. � Jums būs jāiztiek bez manis, jo es nedomāju ar jums precēties.

���� Tādā gadījumā es nevaru pagarināt nomaksas termiņu, � viņ� salti piezīmēja.

��� Un jūs� jūs nupat apgalvojāt, ka gribot mani darīt laimīgu!

��� Un jūs, ja nemaldos, apgalvojāt, ka mīlot savu māti; un tomēr negribat aiztaupīt tai nepatik�anas, kas viņu varētu novest kapā!

Viņa sēdēja un klausījās, stingu skatienu lūkodamās grīdsegas zīmējumā.

���� Jūs apgalvojāt, ka rūpējoties par Lemingtona nākotni, � Lubā turpināja, � un tomēr gribat padarīt to par savu upuri, par savas nelabojamās spēles kaislības upuri!

��� Man nebija ne jausmas par parāda summas lielumu! � viņa izmisusi taisnojās. � Nevarēju ne sapņot, ka esmu tik daudz zaudējusi.

� Tas tikai pierāda vēl lielāku vieglprātību, vai ne, Berila? � Viņai nebija, ko atbildēt.

���� Te nu būtu mūsu abu kļūdas, � Lubā atsāka. � Jūs pati atzīstiet, ka savā nelaimē vainīga esat vienīgi jūs; un vai tādā gadījumā nav taisnīgi, ja �o vainu pati arī izpērkat?

��� Jā, � viņa tikko dzirdami izdvesa, � man pa�ai tā jāizpērk, un es viņu arī izpirk�u.

Lubā satvēra viņas roku un apbēra to skūpstiem.

��� Tici man, ka �o apņem�anos tev nenāksies no�ēlot! � viņ� iesaucās. � To es tev apsolu. Man �ķiet, ka būs labāk, ja �īs parādzīmes nesadedzināsim, jo pienāks laiks, kad tās tev kļūs dārgas un mīlas, jo tikai viņām tu varēsi pateikties par savu laimi.

Viņa neatbildēja, bet atņēm^ tam savu roku un sāka aizpogāt mēteļa apkakli.

���� Man jāiet, � viņa sacīja neskanīgā balsī. � Ir jau vēls.

Franks Lemingtons pacietīgi gaidīja savu līgavu.

Lēdijas Mar�lejas nama vestibilā drūzmējās vēl pēdējie viesi. Tomēr Berila arvien vēl nerādījās.

No deju zāles iznāca nama saimnieks, sers Harijs � resns vīrs ar kailu galvu un �ķielējo�ām acīm.

�� Hallo, Lemington, arī jūs vēl �eit? Vai jautri pavadījāt vaka�ru?

��� Jā, pateicos.

�� Sakiet, kādēj jūs nespēlējat? Mana sieva sūdzas, ka jūs nekad neredzot pie brid�a galda. Toties Berila ir �akla spēlētāja.

���� Es nevaru spēlēt uz tik augstām summām kā jūsu draugi,

���� jauneklis atturīgi piezīmēja. � Es mīlu brid�u, bet divdesmit �iliņu par punktu ir pārāk augsta likme kā man, tā arī Berilai.

Sers Harijs nicīgi sarauca degunu.

���� Berila gan laikam labāk pārzina savus līdzekļus, � viņ� norūca. � Tēvs ta�u atstāja viņai mantojumu.

��� Viņ� atstāja loti maz, � Franks ar uzsvaru atbildēja.

Sers Harijs paraustīja plecus.

��� Tā kā Berila ir jūsu līgava, tad jūsu pienākums ir atbalstīt viņu ar saviem padomiem, � viņ� zobojo�i sacīja. � Es ta�u nevaru noliegt viņai spēlēt, ja jūs pats nespējat viņu pārliecināt.

Kāpnes jau bija glu�i tuk�as, kad Franks beidzot ieraudzīja Berilu, kas nesteigdamās nāca pa tām lejup. Viņu pavadīja kāds liela auguma vīrs rupjiem sejas vaibstiem. Viņu ieraugot, sa�utuma sārtums iesitās jauneklim sejā.

Lejā nokāpusi, Berila vēl mirkli paklusu sarunājās ar savu pavadoni, tad īsi atvadījās un tuvojās Lemingtonam.

���� No�ēloju, ka liku tev gaidīt, � viņa ātri sacīja. � Bet es jau varēju ari viena pāriet mājās.

Redzot viņas bālo, noguru�o seju, jauneklis nekā neatbildēja, bet klusēdams izveda viņu vestibilā un iesēdināja savā auto, kas gaidīja durvju priek�ā.

���� Mīlā Berila, � viņ� sacīja, kad auto jau ripoja pa ielu, � esmu loti norūpējies tevis dēļ.

��� To jau es redzu, Frank.

���� Es runāju par sasodīto kār�u spēli dārzā, � viņ� turpināja.

���� Protams, man nav nekādu tiesību tev ko pārmest, un to es arī nedaru. Bet tu ta�u pazīsti Mar�lejus. Viņu nams ir īsta spēļu elle, un savus dejas vakarus tie izlieto vienīgi kā priek�karu aizdomu novēr�anai. Aiz visas �īs lietas slēpjas Lubā. Pirms pieciem gadiem

Mar�lejs bija nabags, bet tagad tam jau pieder �is greznais nams, elegants auto un viss, ko vien cilvēks var vēlēties. Viņa zālēs spēlē ne vien brid�u.

���� Es zinu, � Berila piezīmēja.

Viņ� saņēma viņas roku, bet meitene to viegli atņēma.

���� Man tev kas sakāms, Frank, � ņem atpakaļ �o.

Viņ� sajuta saujā kādu cietu, apaļu priek�metu un saprata, ka tas ir saderinā�anās gredzens.

���� Berila!

��� Man �ēl, Frank� tie�ām �ēl. Bet es precē�os ar Emīlu Lubā. Nē, nē, nejautā � kādēļ!

Viņ� sēdēja kā sastindzis.

��� Tu esi prātu zaudējusi, Berila! � viņ� beidzot iesaucās. � Lubā ta�u ir turks! Vai tu esi viņam parādā?

Viņa neatbildēja.

��� Tu nedrīksti to darīt! Goda vārds, es viņu drīzāk nogalinā�u! Tad tādēļ viņ� tevi ievilināja �ajā midzenī! Lai tevi iegūtu, viņam vajadzēja vispirms tevi pazudināt. Un nu, kad viņ� tevi piekrāpis kār�u spēlē, tas uzstāda tev prasību: vai nu maksāt, vai viņu precēt.

��� Man jādomā par māti, � viņa klusā balsi sacīja. � Mans Dievs, cik neprātīga es esmu bijusi, Frank!

Viņa paslēpa seju rokās un sāka elsot. Smagās domās nogrimis, Franks klusēdams sēdēja tai līdzās.

Brīdi vēlāk viņa pacēla galvu un noslaucīja asaras.

���� Esmu nogurusi, � viņa nopūtās. � Nerunā vairs par to, Frank. Tā nav ne pirmā, ne ari pēdējā reize, kad pasaulē notiek �ādas pārestības. Nē, nē, neskūpsti mani. Atnāc pie manis rīt, kad bū�u atguvusi savu saprātu, kad abi būsim nomierināju�ies.

Viņ� palīdzēja tai izkāpt no auto un pavadīja viņu līdz nelielā nama durvīm, kur viņa dzīvoja kopā ar savu slimīgo māti.

��� Labu nakti, Frank, � viņa sacīja, to noskūpstīdama.

Jau sen viņa bija atraisījusies no Franka rokām un nozudusi aiz durvīm, bet viņ� arvien vēl stāvēja tajā pa�ā vietā un nemanīja neko, kas notika ap viņu.

Beidzot viņ� pacēla galvu un gurdiem soliem devās atpakaļ pie sava auto. Uzlicis kāju uz kāp�ļa, viņ� jautāja �oferim:

��� Vai zināt Breimorhozu, Pēter?

��� Jā, kungs, � �oferis atbildēja, izbrīnā viņu uzlūkodams.

��� Vediet mani turp. Bet nepiebrauciet pie durvīm, apturiet ātrāk.

Breimorhoza bija kāds grezns nams, kas atradās iepretim Red�entparkam; no otras puses tam piekļāvās Klivstrīta. Tā bija se�stāvu ēka, un katrā stāvā atradās viens īres dzīvoklis.

Franks pazina �o ēku. Kā jauns, apdāvināts arhitekts viņ� pats bija piedalījies tās cel�anā. Viņ� atcerējās ari ugunsdzēsēju trepes, kuru ierīko�anu pilsētas būvvalde bija kategoriski pieprasījusi.

Kad auto piebrauca pie nama, tā fasāde jau bija tum�a; vienīgi otrā stāva logos vēl bija redzama gaisma.

Franks zināja, ka tie bija Lubā dzīvokļa logi. Viņ� saprata, ka tas jau pārnācis, un ka viņam piekļūt tagad nav iespējams, jo abas ārdurvis naktī aizslēdza.

Tikai īsu mirkli viņ� uzlūkoja stāvās ugunsdzēsēju trepes. Tad viņ� iegāja pagalmā un nostājās tie�i zem tām. Trepju apak�ējais posms bija pacelts gaisā un horizontāli gulēja uz cementa plat�formas. Franks atcerējās, ka �is posms savienots ar zvanu, kura uzdevums bija sacelt trauksmi, tiklīdz kāds iebrucējs mēģinātu savest trepes kāp�anas kārtībā.

Brīdi pakavējies, viņ� atgriezās pie sava auto.

���� Uz mājām, Pēter.

Rīt gaismā viņ� gribēja vēlreiz aplūkot ēku. Sevi�ķi svarīgi bija izdibināt, kā un kur trepes pievienotas trauksmes zvanam.

Bieza migla pacēlās no Red�entparka, kad Franks sasniedza savu dzīvokli Gategardenā.

��� Jo labāk, � viņ� nodomāja.

Loti apmierināts ar sevi, Lubā atgriezās Breimorhozā.

Līdz �im viņ� nekad nebija domājis sevi saistīt tādā veidā, bet Berila Mertena bija tā vērta, nemaz jau nerunājot par pūra naudu, ko viņa mantos pēc savas mātes nāves.

��� Jūs man neesat vairs vajadzīgs, Miller, � viņ� sacīja, nosēz�damies pie galda, uz kura bija servētas vieglas vakariņas.

Paēdis un aizsmēķējis cigāru, viņ� piegāja pie kamīna un, atbal�stījies pret tā malu, nogrima pārdomās.

Viņa materiālais stāvoklis bija stipri satricināts, tomēr viņam 'bija cerības ari �oreiz tikt galā ar �im grūtībām.

Viņ� stāvēja, pagriezis muguru pret logu. Pēk�ņi viņ� sajuta, ka kāds viņu novēro. Viņ� labi zināja, cik "rūpīgi Millers vakaros mēdza noslēgt logu, tomēr nedro�ības sajūta viņu neatstāja. Viņam ienāca prātā Berilas pirmītējais apgalvojums sera Mar�leja namā, ka tā redzējusi pie loga piespiedu�os seju.

Lubā piegāja pie loga un pavilka sāņus smago zīda aizkaru, lai pārliecinātos, ka Millers logu tie�ām aizskrūvējis.

Skali.iekliegdamies, viņ� atlēca atpakaļ, bet tūlīt pārvarēja izbai�les un, satvēris aiz aizkara paslēpu�os cilvēku, izvilka to istabas vidū.

���� Da Kosta!

���� Nu un tad? � da Kosta izteiksmīgi ķēra ar roku kabatā.

Gadi, kas bija pagāju�i kop� viņu toreizējās satik�anās Maltā,

bija ieaudu�i da Kostas matos sirmus pavedienus; arī viņa vaigi bija mazliet uz leju nokāru�ies, un augums tikko jau�ami salīcis. Bet citādi tas pats spēcīgais, enerģiskais virs.

���� Ļoti labi, loti labi! � Lubā mulsumā iesaucās. � Lieciet kabatu -mierā. Vienīgais, ko es gribētu zināt, ir: ko jūs meklējat manā dzīvoklī?

���� Gribēju nogaidīt, kamēr jūs aiziesiet gulēt, Lubā.

��� .Un tad? � viņa sejā atspoguļojās tādas izbailes, ka da Kostam bija jāsmejas.

���� Nebaidieties, neesmu nācis jūs nogalināt.

���� A, tātad tikai apzagt?

���� Nē, gribēju nogaidīt, kamēr apgulsieties, lai tad netraucēts varētu atvērt logu un aiziet. Millers aizskrūvējis to, pirms biju paguvis aiziet, un tūlīt pēc tam pārnācāt arī jūs. Un tā kā es labprāt pavadu laiku jūsu sabiedrībā, tad ari nolēmu palikt �eit tik ilgi, kamēr vien jūs būsiet nomodā.

��� Tātad neuzdro�inājieties vis turpināt savu zagja darbu manā tuvumā? Nu, to jau es sen zināju, ka jūs neesat visai dro�sirdīgs zaglis.

Da Kosta draudo�i tuvojās viņam.

��� Reiz man arī pietrūks pacietības! � viņ� caur zobiem norūca.

��� Kādu dienu jums dārgi nāksies samaksāt par savām zobgalībām, Lubā!

���� Ne dārgāk par viņu patieso vērtību. Pirms nedēļas, kad redzēju jūs slaistoties ap maniem logiem, es tie�ām noticēju, ka jums nav nodoma ielauzties dzīvoklī, bet tagad redzu, ka esmu jūs pārvērtējis.

��� Tāda nolūka man toreiz ari nebija. Es apmeklēju jūsu dzī�vokli tikai tad, kad jūs esat izgājis un logs ir vajā, � da Kosta bez kautrē�anās paskaidroja.

��� Tātad jūs ikreiz tikai izliekaties noslēdzam savu dzīvokli un aizejam, lai mani maldinātu?

Da Kosta paraustīja plecus.

��� Man bija darī�anas jūsu dzīvoklī, un jūs ar savu spiego�anu mani traucējat, � viņ� atbildēja.

Lubā pēk�ņi satvēra viņu aiz rokas un ar sparu izrāva to istabas vidū.

���� Tu esi atradis, ko meklēji, un tādēļ esi tik nekaunīgs! � viņ� kliedza.

���� Un, ja es ari būtu to atradis, tad tu tomēr viņu neatradīsi!

���� da Kosta smējās.

Lubā sakratīja viņu.

���� Saki, ko tu paņēmi! Tūlīt!

���� Ļaujiet man iet.

Izcēlās īsa ciņa. Beidzot da Kosta bija spiests atzīt sevi par uzvarētu.

��� Atkārto to vēlreiz, Lubā, un es izrēķinā�os ar tevi par visām reizēm! � viņ� elsa.

���� Vai nu tu atdosi, ko esi nozadzis?

���� Bet vai tu atdosi, ko esi nozadzis man visos �ajos bezgala garajos gados? � da Kosta atjautāja. Pēk�ņi viņ� iesmējās. � Nu, protams, ka atdosi!

Lubā uzmeta viņam drūmu skatienu.

��� Tu netiksi ārā no �īs istabas, pirms nebūsi atdevis to, ko esi paņēmis, � viņ� sacīja.

���� Labi, esmu ar mieru atdot, rrians mīļais Lubā, ja tu vari ko atrast, � da Kosta labsirdīgi piekrita. � Vari mani pārmeklēt, tikai nedomā darīt kādas muļķības.

Uzmanīgi Lubā pārmeklēja viņa kabatas, nenolaizdams skatienu no pretinieka, kur� ar redzamu labpatiku vēroja viņa vil�anos.

����� Bet aplūkojiet ta�u ari kurpes, � da Kosta zobojās, kad Lubā samulsis atkāpās no viņa. � Tajās var paslēpt krietnu �ūksni naudas, vai ne?

Viņ� nometa no kājām savas rīta kurpes.

���� Mēs esam tik tuvi kaimiņi, ka es pat nepūlējos uzcirsties, nākdams jūs apciemot.

Lubā nolūkojās, kā viņ� atkal uzģērba savas tupeles.

���� Nu, � viņ� beidzot sacīja, � vai pēc sava asprātīgā joka nepateiksiet, ko īsti nozīmē ielau�anās manā dzīvoklī?

��� Nē, man nenāk ne prātā sniegt jums vēl kādus paskaidrojumus, � da Kosta atbildēja un, piegājis pie loga, atgrieza skrūves ar tādu veiklību, kas liecināja, ka viņ� �o darbu nedara pirmo reizi.

���� Nu tad redzēsim, vai sarunā ar policiju jūs nebūsiet mazliet vaļsirdīgāks.

���� Bā! Vai tie�ām domājat mani ar to iebiedēt? � da Kosta nievājo�i iesmējās, atvērdams logu.

��� Vai nu jūs paskaidrosiet man tūlīt visu, vai arī es lik�u jūs apcietināt! � Lubā iesaucās, un ar tādu niknumu metās da Kostam virsū, ka, vienīgi pateicoties ugunsgrēka trepju dzelzs stieņiem, tas neizlidoja pa logu dārzā.

Nogāzis viņu atmuguriski uz palodzes, Lubā ar abām rokām sa�ņaudza tam kaklu.

��� Tūlīt atzīsties, ko esi paņēmis, vai es nometī�u tevi lejā! � viņ� �ņāca.

���� Es nevaru� jūs mani �ņaudzat, � da Kosta ar pūlēm izda�būja.

���� Nu, saki nu, � Lubā sacīja, atlaizdams viņa kaklu vaļīgāk.

���� Es nekā neesmu paņēmis; jūs ta�u pats redzējāt.

���� Ko tad tu �eit darīji? Kādā nolūkā nāci �urp?

���� Es tikai gribēju ko uzmeklēt.

���� A, tad tomēr! Un ko tu meklēji, ja drīkstu jautāt?

Da Kosta pamazām bija atguvies. Nu viņ� deva Lubā tik spēcīgu triecienu, ka tas atstreipuļoja da�us solus atpaka] un nokrita istabas vidū, ar galvu atsizdamies pret kāda krēsla malu.

��� Ja tu vēl man pieskarsies, Lubā, � da Kosta aizelsies sacīja, � tad zini, ka tā būs pēdējā reize, kad tu kādam pieliec roku. To iegaumē!

Lubā ar pūlēm piecēlās kājās.

���� Tu, suns!

���� Un, ja arī man vēl nav rokā tas, ko es �eit meklēju, tad tomēr tagad jau zinu, kur tas atrodams � un tev vairs nemaz nevajag aizskrūvēt logus tik cie�i� jo man vairs nav nekādas vajadzības tevi apmeklēt, � viņ� piebilda.

��� Es gādā�u par to, lai tu rīt no rīta jau būtu policijas apsar�dzībā, � Lubā sacīja, ņemdams no galda telefona klausuli.

���� O, sauc vien savu policiju! � da Kosta zobojās. � Gan tad abi parunāsimies ar viņu. Un pat, ja es atzītu, ka esmu �eit bijis un ko meklējis � �aubos, vai tev būs patīkami atbildēt policijai uz jautājumu, kur tu ņēmi to, ko es meklēju. Labu nakti, Lubā.

Iekams Lubā paguva atbildēt, viņ� jau bija uzrāpies pa trepēm līdz sava dzīvokja logam un pazudis.

Lubā atgāja no telefona.

Viņa dzīvoklī atradās ne viena vien lieta, par kuras iegū�anu tas nevēlētos nevienam dot paskaidrojumus.

Viņ� sāka soli pa solim pārmeklēt istabu, gribēdams atrast to priek�metu, kur� tik loti bija iekārdinājis da Kostu.

Istabas vienā stūrī stāvēja metāla kastīte, kuru viņ� jau sen nebija atvēris. Tajā glabājās da�ādas rotas un piemiņas lietiņas, ko Lubā bija sakrājis savos daudzajos ceļojumos.

Atvēris �ķirstiņa vāku, Lubā no pirmā acu uzmetiena ievēroja, ka tās saturs bija izvandīts. Viņ� izņēma no �ķirstiņa vienu' priek��metu pēc otra, pūlēdamies atcerēties, vai vēl tur kas nav bijis. Beidzot viņ� izņēma no pa�a dibena mazo kastīti ar stikla izgrez�nojumiem, kuru tas tik dīvainos apstākļos bija ieguvis Bukarestē. Nospiedis slepeno atsperi, viņ� atvēra kastītes lieko dibenu un domīgi ielūkojās tajā.

Pamazām viņa lūpās atplaiksnīja saproto�s smaids. Vai da Kosta tie�ām varēja iedomāties, ka viņ�, Lubā, nebūs izdibinājis �īs kastltes naivo noslēpumu? Vai tie�ām viņ� cerēja, ka Lubā nebūtu atradis zem kastītes paslēptos dārgumus, ja tādi tur būtu biju�i.

Lubā nespēja atturēties, neizjokojis savu pretinieku. Salicis visas lietiņas atpakaļ �ķirstiņā, viņ� uzlika ar stikliņiem rotāto kastīti pa�ā virsū, iepriek� novietojis tajā zem neīstā dibena da�as da Kostam veltītas rindiņas:

"Novēlu sekmes! Ja es būtu zinājis jūsu vēlē�anos, tad � ticat dro�i � jau agrāk būtu lūdzis jūs pieņemt �o lietiņu par piemiņu no manis."

� Viņam taisnība, � Lubā norūca, ieiedams guļamistabā. � Tie�ām nav nozīmes noslēgt logus, ja tas ir viss, ko viņ� vēlas!

�aubu un ceribu pilns Franks Lemingtons otrā rītā devās uz savas līgavas dzīvokli Edvardskvērā, kur Berila to sagaidīja, ar nolūku iekārtodamās tā, lai varētu palikt ar viņu vienatnē.

��� Man nevajadzēja tevi aicināt �urp, � viņa sacīja, lūkodamās jaunekļa pelnu pelēkajā sejā. � būtu labāk, ja mēs jau pagāju�ajā naktī būtu visu izbeigu�i. Tikpat visam beigas� � viņa nopūtās, atslīgdama krēslā.

���� O, nē, Berila, līdz beigām vēl tālu! � Franks iesaucās.

��� Es precē�os ar Lubā, un tādēj starp mums visam jābeidzas, Frank, � viņa pārliecino�i sacīja.

���� Varbūt, ka mūsu saderinā�anās ir izjaukta, bet ar Lubā tu tomēr neprecēsies.

Viņa uzmeta tam nemiera pilnu skatu.

���� Frank, � viņa sacīja, � tu ta�u ne� neapgrūtināsi mana solījuma pildī�anu?

���� Es viņu padarī�u neiespējamu. Nekas nevar mani piespiest atkāpties un mierīgi nolūkoties, kā tu kļūsti Lubā sieva. Tu nezini, kas viņ� ir.

��� Un ari negribu to zināt. Es ar viņu precē�os, lai kas viņ� arī nebūtu.

��� Tu gribi to darīt tādēļ, ka esi viņam parādā, vai ne?

Viņa klusēdama novērsās.

���� Nu, to es nojau�u arī bez tavas atbildes. Bet tomēr� vai tie�ām tu nevarēji griezties pie manis, Berila?

���� Nē.

���� Kādēļ?

��� Neredzu nekāda iemesla, kālab lai tu maksātu manus parā�dus.

��� Tie�ām? Bet man �ķiet, ka iemesls ir neap�aubāms, � viņ� pārmeto�i piezīmēja.

���� Man tevi jāsaudzē, Frank.

��� Jāsaudzē? � jauneklis iesaucās. � Vai tie�ām tu uzskati to par saudzē�anu, ja kaut kāda nelie�a dēļ padari mani uz mū�u nelaimīgu?

��� Tomēr� Tagad tu vēl nesaproti, bet� � viņa apklusa, bur�zīdama rokās kabatas lakatiņu.

���� Nav tiesa, Berila. Pasaki man, cik tu īsti esi viņam parādā. Lai cik liela �ī summa arī būtu � tā tomēr būs niecīga pret tām cie�anām, ar kādām man vēlāk nāksies izpirkt tavu atbrīvo�anu.

���� Ko tu gribi darit, Frank?

���� Visu, lai tikai izglābtu tevi no Lubā slazdiem � it visu, Berila!

����� Frank, man tas jādara, lai izsargātu no cie�anām tevi un māti. Tu ta�u� tu ta�u ne�

��� Tātad tu tomēr atzīsti, ka gribi uzupurēties? � Franks viņu pārtrauca. � Un tu tici, ka līdz ar tevi es nezaudēju pa�u dārgāko, kas man pasaulē ir?

���� Nedomāju, ka tu varētu to summu nomaksāt, ja arī es pie�kristu, � meitene sacīja. � Un, ja tu to arī izdarītu, tad caur to būtu izpostīta visa tava nākotne. Bez tam man jādomā arī par māti � tu zini, kādu satrieco�u iespaidu uz viņu varētu atstāt �āda ziņa, bet Lubā negrib gaidīt uz parāda samaksu nevienu dienu. Turklāt ir jau par vēlu: esmu devusi savu solījumu.

���� Solījumu! Solījumu cilvēkam, kur� ir tik nekrietns, ka grib tevi nopirkt par kār�u parādu! Un tomēr tu gribi ar viņu precēties!

�������� Es daru, kā atzīstu par labāku, Frank. Tikai pati esmu pie visa vainīga, un mans pienākums ir izpirkt savu vainu, � viņa atbildēja, pūlēdamās savaldīt trīsas, kas skanēja balsī.

��� Un tas ir tavs pēdējais vārds? � viņ� jautāja. � Tātad mūsu starpā visam beigas?

��� Jā, � viņa tikko sadzirdami izdvesa. � Tu mani aizmirsīsi, Frank, un vēl atradīsi savu laimi. Ir labāk, ja tu jau tagad pārcietīsi �o ievainojumu, kas ar laiku sadzīs, nekā ja tev visu mū�u būtu jāno�ēlo sava izpostītā karjera.

Viņ� skarbi iesmējās.

��� Lai notiktu, kas notikdams, bet es tevi atbrīvo�u no �ā dzīv�nieka, Berila. Tu ar viņu neprecēsies. Ja tu negribi viņu noraidīt, tad es to darī�u.

Viņ� pagriezās uz ie�anu.

��� Ko tu gribi darīt, Frank? � viņa iesaucās, pietrūkdamas no krēsla. � Tu ta�u neiesi pie viņa? Tam nebūtu nekādas nozīmes, jo viņ� pat nerunātu ar tevi.

���� Nebīsties, Berila, es netērē�u daudz vārdu viņa dēj.

���� Bet ko gan citu tu vari darīt, Frank? � viņa mirkli klusēja, vērodama Lemingtona nāves bālo seju, tad �ausmās iekliedzās: � Tu ta�u negribi viņu� negribi viņu�

��� Jā gan, es gribu viņu nogalināt! � viņ� dedzīgi iesaucās. � Es to izdarī�u, tici man!

Viņ� ātri izskrēja no istabas. Berila stāvēja kā sastingusi, juzda�ma, ka elsas tai aiz�ņaudz kaklu.

Tad viņa it kā pamodās no sava sastinguma, izsteidzās priek��telpā un, paķērusi virsdrēbes, skrie�us devās pa ielu uz to pusi, kur bija aizgājis Lemingtons.

Redzot, ka viņ� tuvojās Breimorhozai, Berila paātrināja solus, līdz beidzot to panāca.

����� Frank, � viņa aizelsusies sacīja, uzlikdama tam roku uz elkoņa, � neej turp� Tu nedrīksti to darīt� Ja tu iesi, es ie�u tev līdzi.

��� Nebīsties, � Franks rūgti atbildēja. � �obrīd viņ� ir pilnīgā dro�ībā. Palūkojies!

Viņ� pamāja ar galvu uz kādu garāmbrauco�u auto, kurā viņa ieraudzīja sē�am Emīlu Lubā, kas bija iedziļinājies avīzes lasī�anā.

��� Vai pasaukt tev taksometru? � Lemingtons jautāja meitenei.

��� Nē, es ie�u kājām. Vai nenāksi mani pavadīt� vismaz līdz durvīm?

��� Nē, man jānokārto kāda steidzama darī�ana� tepat tuvumā.

��� Tu arvien vēl domā par Breimorhozu?

��� Man tur ir darī�anas. Tev, protams, vislabāk tūlīt iet atpakaļ. Lubā dro�i vien aizbrauca apmeklēt savu līgavu.

���� O, Frank!

Viņ� nokaunējies spieda tai roku.

��� Piedod, Berila. Es zinu, ka tu dari tā, kā atzīsti par labāku. Un nu ej. Mēs abi varam rīkoties tikai tā, kā atzīstam par labāku. Par to vairs nerunāsim.

Viņ� nolūkojās tai pakal, kamēr vien viņa bija saredzama.

Tad Lemingtons pagriezās un iegāja Breimorhozā, kur laipnā un jautrā balsī sasveicinājās ar �veicaru.

���� Labrīt! Vai vēl arvien tepat? � viņ� to uzrunāja.

��� Jā, bet� A, Lemingtona kungs! � durvju sargs iesaucās.

��� Vai jūs mani vēl pazīstat? Pagājis labs laiks, kop� es pieda�lījos �ā nama būvē.

��� Jā, Lemingtona kungs, laiks iet ātri.

��� Un jūsu namā vēl nav bijis neviena ugunsgrēka, kaut pilsētas valde tik cie�i pieprasīja dro�ības trepju ierīko�anu? � Franks piezīmēja.

���� Par laimi, nē, � �veicars iesmējās. � Tomēr jāatzīst, ka �ādām trepēm ir zināma nozīme nama iedzīvotāju dro�ībai.

���� Jums taisnība. �o trepju konstrukcija ir sevi�ķi asprātīga. Viņu dēl es arī esmu atnācis. Lieta tā, ka man uzdots ierīkot taisni tādas pa�as ugunsdzēsēju trepes kādā modernā jaunceltnē. Gribē�ju lūgt apskatīt jūsu trauksmes zvana ierīci. Vai varat parādīt man �o laipnību?

��� Protams, Lemingtona kungs. Jūs ta�u zināt trauksmes signāla iekārtojumu?

��� Jā, es zinu, ka zvans sāk darboties, tiklīdz trepju apak�ējais posms tiek uzsliets kāp�anas gatavībā. Vai varat man parādīt, kur īsti pievienots zvana vads?

���� Nāciet, mans kungs.

�veicars jutās pagodināts, ka varēja sniegt paskaidrojumus laip�najam arhitektam, un labprāt izpildīja tā vēlē�anos.

���� Ierīce ta�u ir pilnīgā kārtībā? � Lemingtons jautāja.

���� Jā, es viņu iknedēļu pārbaudu.

��� Ja tas jūs neapgrūtina, es lūgtu viņu pārbaudīt vēlreiz manā klātbūtnē, jo gribu redzēt, kā�

��� Ar vislielāko prieku, Lemingtona kungs. Ja jūs �eit uzgaidītu, es ietu savest trepes lieto�anas kārtībā.

��� Tas ir loti laipni no jums.

Izņēmis no kabatas drā�u grie�amās dzirkles, viņ� ar nepa�cietību gaidīja, kad atskanēs zvans. Beidzot tas sāka d�inkstēt. Nogaidījis, kamēr zvans beidz skanēt, viņ� ātri pārgrieza vadu un noglabāja dzirkles atpakaļ kabatā.

��� Jā, darbojas lieliski. Bez �aubām, es palik�u pie �īs sistēmas, � Franks sacīja, kad �veicars bija atgriezies. � Vai kāds no senākiem īrniekiem vēl dzīvo �eit?

Brīdi vēl patērzējis, viņ� atvadījās no durvju sarga, iespiezdams tam saujā krietnu dzeramnaudu.

�veicars apmierināts nolūkojās pakal laipnajam arhitektam, kur� nesteigdamies aizgāja.

Harlejs Brauns sēdēja kluba smēķējamā istabā, uzlicis kājas uz kamīna sētiņas un domīgu skatienu lūkodamies liesmās.

�� Jūsu uzskati ir amorāli, Lubā. Es lietoju vārdu amorāli vispla��ākajā nozīmē � man �ķiet, ka jūsu uzskati par labu un ļaunu ir pilnīgi pretēji citu cilvēku uzskatiem.

Emīls Lubā iesmējās� Viņa lielais, plecīgais stāvs un rupjie sejas vaibsti bija pilnīgs pretstats kapteiņa personībai. Viņa mati bija tikpat biezi un ūsas tikpat kuplas kā toreiz, kad Harlejs Brauns to sastapa pirmo reizi citos apstākļos, kur angļu kluba sabiedriskais kodekss ierobe�oja viņa jūtu brīvu izpausmi.

Lubā bija ļoti lepns uz to, ka iekļuvis tajā pa�ā klubā, kura biedrs bija asā Harlejs Brauns, kas senāk tik klaji bija izrādījis viņam savu nicinā�anu. Viņ� priecājās ari par to, ka viņu kopējā pazī�anās ar Dr. D�onu Vardenu spieda Braunu būt pret viņu ārēji laipnam un draudzīgam.

���� Tas ir katra atsevi�ķa cilvēka uzskatu jautājums, � Lubā piezīmēja, mierīgi kūpinādams savu cigāru. � Dzīvē man ir tikai viens kodekss: neatteikties no tā, ko varu un gribu iegūt. Vai tas ir pareizi vai nē? Pēc manām domām, pareizi. Es esmu es; Zeme grie�as ap manu personu divdesmit �etras stundas. Es esmu savas pasaules dievs, kas atbild vienīgi pats sev. Esmu izpostījis citu cilvēku dzīvi, jo tas bija vienīgais ceļ� uz bagātību. Man vajadzīga bagātība. Lai iegūtu naudu, jābūt ne�ēlīgam. Man vajadzēja naudu � un es biju ne�ēlīgs. Vai saprotat, kaptein Braun?

��� Saprotu, � Harlejs Brauns bez sevi�ķas pārliecības atbildēja.

���� Tur tajā stūrī sē� mūsu draugs Vardens un steigā kaut ko raksta. Viņ� ir krietns zēns, nekad viņ� nevienu nav iedzinis postā, un tāpēc viņ� ir nabags. Iedomāsimies, ka mūs abus: jūs un mani sabrauc autobuss. Vai domājat, ka viņa roka trīcēs, ja būs jānoņem vienam no mums kāja? Nē! Viņ� ir pieradis ignorēt citu cie�anas. Ja es rit izdarītu kādu ielau�anos, vai nozagtu kādam pulksteni � vai jūs kaut mirkli �aubītos, pirms mani apcietinātu? Nē, jūs ar vismierīgāko sirdsapziņu liktu mani pakārt, ja mans noziegums prasītu tādu sodu. Dresūra ir cilvēka sestais prāts.

Bija miglains decembra sestdienas vakars, un Elektkluba smēķē�jamā istabā bez viņiem trim � Harleja Brauna, Lubā un Dr. Vardena, nebija neviena viesa. Ārsts, kur� visu laiku bija rakstījis kādu vēstuli, tagad ielika to aploksnē un nodeva kādam kluba viesmīlim nosūtī�anai. Tad viņ� pievienojās sēdo�ajiem pie kamīna.

��� Kādēļ nepienācāt ātrāk, Dr. Varden? �is cilvēks nupat apce�rēja savu filozofiju.

���� Kura jums, protams, nebija pa prātam, � doktors smaidī�dams papildināja. � Es nevaru saprast, vai Lubā tie�ām ir tik ne�krietns cilvēks, par kādu viņ� sevi iztēlo, vai ari tikai lielās ar saviem īpatnējiem uzskatiem, lai modinātu klausītājos īgnumu pret sevi.

��� O, es varētu pastāstīt vēl daudz labākas lietas! � Lubā atkal iesmējās, uzmezdams Braunam izaicino�u skatienu. � Jūs ta�u jau zināt, kā es Levantā taisīju naudu� Jā, es varētu jums daudz ko pastāstīt�

��� Nē, lai paliek, � doktors labsirdīgi viņu pārtrauca. � Pastās�tiet labāk ko patīkamu. Trīs stundas no vietas esmu ieelpojis hloroforma un da�ādu dezinfekcijas līdzekļu izgarojumus un tagad labprāt paklausītos ko nomierino�u.

Lubā saviebās.

��� �ausmīgi! � viņ� piezīmēja. � Doktor, jūs atgādinājāt man manas sāpes. �eit, � viņ� pielika roku pie atlētiskajām krūtīm. � Jau sen gribu lūgt, lai jūs mani kādreiz izmeklējat, bet arvien atlieku no dienas dienā. No ārstiem es vispār baidos, bet jums es uzticos. Ja ir kas jauns, tad nesakiet neko, bet, ja tik bēdīgi vēl nav, tad gan pateiksiet � vai jā?

Dr. Vardens labsirdīgi pasmaidīja.

��� Labi. To varam izdarīt vēl �ovakar. Varbūt, ka jūsu slimība ceļas vienīgi no pārē�anās un no kustību trūkuma. Vai jūs, Braun, nedējas beigas pavadīsiet pilsētā?

Harlejs Brauns pamāja ar galvu.

��� Mēs pa�reiz noskaidrojam vienu zādzības lietu Berklejskvērā, un man laikam vēl �onakt nāksies izdarīt vienu apcietinā�anu. Ģeniāls darbs. Cilvēks, kur� pastrādājis �o noziegumu� Bet to jūs laikam esat lasījis avīzē?

Lubā ielūkojās pulkstenī un nesteigdamies piecēlās.

���� Noziegumi mani interesē tikpat maz kā operācijas, � viņ� piezīmēja. � Ap kādu laiku jūs �ovakar varētu mani apmeklēt, doktor?

��� Katrā laikā, katrā laikā; vislabāk pirms vakariņām, jo esmu norunājis vakariņot kopā ar kādu draugu.

���� Vai pulksten septiņos nebūtu pārāk vēlu?

���� Nē. Tātad septiņos? Labi, es bū�u.

Kad Lubā bija izgājis, Harlejs Brauns palūkojās Dr. Vardenā, un viņa skatienā bija redzama nicinā�ana.

���� Es nevaru ciest �o Lubā, D�on!

��� Tie�ām? � doktors iesmējās. � Jā, da�i cilvēki mīl pārspīlēt savas ļaunās īpa�ības, un pie �ādiem cilvēkiem pieder arī Lubā. Man tomēr liekas, ka viņ� nemaz nav tāds briesmonis, par kādu mēdz izlikties. Viņ� ir loti bagāts un neparasti austrumniecisks. Viņa māte bijusi turciete, bet tēvs maltietis, un tas savukārt piedzi�mis no tēva grieķa un mātes, kuras dzimtene bijusi Smirna.

�� Cik ilgi jūs viņu jau pazīstat? � kapteinis pēc īsas klusē�anas jautāja.

���� O, jau daudz gadu. Ar viņu tie�ām nemaz tik ļauni nav. Da�ā ziņā es viņu pat labprāt ieredzu. Reiz viņ� izdarīja man lielu pakalpojumu, un �o pakalpojumu es nekad neaizmirsī�u.

Viņ� nogrima domās. Arī kapteinis brīdi klusēja, bet tad pēk�ņi ieminējās:

���� Lubā precas.

Doktors strauji pacēla galvu.

���� Ko jūs sakāt? Lubā precas?

��� Jā, ar Berilu Mertenu.

��� Tie�ām? Es nekad neesmu varējis iedomāties Lubā kā pre�cību kandidātu! Un Berila Mertena� es ta�u domāju, ka viņa saderināta ar jauno Lemingtonu.

��� Arī man tā �ķita. Acīmredzot viņu saderinā�anās atsaukta. Viņus salaulās jau nāko�o tre�dienu, un tūlīt pēc kāzām jaunais pāris dosies uz Parīzi, kur pavadīs medus mēnesi.

Doktors domīgi braucīja zodu.

���� Dīvaini, � viņ� sacīja. � Man nenāca ne prātā, ka Lubā kādreiz varētu apprecēties.

Ap pulksten se�iem Dr. Vardens ienāca savā dzīvoklī Devon�īrstrītā un pārģērbās viesību uzvalkā. Viņ� bija norunājis sastapties un paēst vakariņas ar kādu senu draugu. Domājot par to, viņ� gandrīz bija aizmirsis savu Lubā doto solījumu un, tikai promejot, atcerējās to. Iebāzis mēteļa kabatā stetoskopu, viņ� izgāja.

Lubā! Nē, to viņ� nekad nebija iedomājies precēta vīra lomā.

Ap Breimorhozu bija bieza migla.

���� Jūs esat Dr. Vardena kungs? � livrejā tērptais �veicars jautāja.

��� Jā, � doktors pasmaidīja, � Jums laba atmiņa.

�������� Protams, � �veicars glaimots apliecināja. � Esmu �eit kop� �ā nama uzcel�anas. Vēl �odien bija atnācis kāds kungs, kuru es nebiju redzējis kop� Breimorhozas cel�anas laika. Tas bija arhitekts Lemingtons, kuram tagad pieder savs pla�i pazīstams būvniecības birojs.

���� Lemingtons? � doktors ieinteresējās. � Ko tad viņ� �eit darīja?

��� Viņ� gribēja redzēt ugunsdzēsēju trepju un trauksmes zvana iekārtojumu, un es viņam to izrādīju. Vai vēlaties, lai pavadu jūs aug�ā?

Doktors pateicās. Tā nebija pirmā reize, kad viņ� pats apkalpoja automātisko liftu.

Izkāpis no braucamā krēsla, viņ� pazvanīja pie dzīvokļa durvīm, un tās tūlīt tika atvērtas.

���� Dr. Vardena kungs? Lūdzu, ienāciet.

Millers, kur� atvēra durvis, bija ģērbies mētelī.

���� Lubā kungs atļāva man �ovakar iziet, � viņ� paskaidroja ārstam, � bet es gribēju nogaidīt, kamēr aizies tas otrs kungs.

��� Vai pie Lubā kāds ir?

Millers sarauca uzacis.

���� Protams, vai tad jūs nedzirdat?

Tie�ām, Lubā .dzīvojamā istabā bija dzirdamas skalas balsis, kaut vārdus nevarēja saprast, jo priek�telpu no dzīvojamās istabas �ķīra divas biezas durvis.

��� Tā viņi tur ķildojas jau kādu stundas ceturksni, � Millers piebilda. Viņ� izskatījās nervozs un uztraukts. � Vai jūs nebūtu ar mieru pakavēties tepat, doktora kungs? Es vestu jūs ēdamistabā, bet�

��� Nepūlaties, � Dr. Vardens labsirdīgi sacīja. � Es pasēdē�u tepat. Vai jūs gribat iziet?

����� Lejā mani gaida līgava, � Millers paskaidroja. � Tik nejau�kā laikā viņa ta�u nevar ilgi palikt uz ielas. Es tikai noie�u un norunā�u satikties ar viņu vēlāk. Ilgāk par stundas ceturksni es nebū�u prom.

Pulkstenis rādīja trīs minūtes pāri septiņiem, bet pusastoņos Dr. Vardens bija norunājis satikties ar savu draugu.

Balsis dzīvojamā istabā kļuva arvien skaļākas. Dr. Vardens sadzirdēja da�us vārdus, ko Lubā izkliedza sevi�ķi skali:

���� Bet jūs darīsiet tā, kā es gribē�u!

�� Ejiet vien, Miller, � doktors sacīja sulainim. � Tikai lūdzu: nepalieciet ilgāk par stundas ceturksni.

Millers izgāja, un taisni pēc �etrpadsmit minūtēm bija atkal atpakaļ. Doktors arvien vēl sēdēja savā vecajā vietā un lasīja avīzi. Balsu troksnis dibenistabā bija apklusis.

���� Pasakiet, lūdzu, Lubā kungam, ka es nevaru vairs ilgāk gaidīt, � Vardens sacīja, salocīdams avīzi. � Apmeklētājs, kā liekas, jau aizgājis, jo kop� piecām minūtēm tur viss ir apklusis.

Millers noģērba virsdrēbes un, sakārtojis matus, piegāja pie durvīm. Vairākas reizes skaļi pieklauvējis, viņ� atgriezās pie ārsta, kur� jau bija piecēlies no sava krēsla.

���� Viņ� neatbild, doktora kungs, � sulainis paziņoja. � Tā nav pirmā reize, kad viņ� pēc kādas karstākas ķildas ir tik sanik�nots, ka tam netīk vairs pat lādēties. Vai jūs pats nepamēģinātu pieklauvēt?

Doktors piegāja pie durvīm un nospieda kliņķi. Durvis bija aizslēgtas. Viņ� mēģināja saukt:

���� Lubā!

Nekādas atbildes.

��� Dro�i vien viņ� ieslēdzies guļamistabā, � Millers piezīmēja. � Bet es neticu, ka viņ� jūs pieņems. Reizēm tīrās mokas ar viņu. Es zinu gadījumus, kad viņ� aiz dusmām sāk dauzīt un lauzt mēbeles. Bet citreiz viņ� ieslēdzas guļamistabā un nelai� nevienu sev tuvumā.

��� Dīvaini, ka es neredzēju viņa apmeklētāju aizejam, � Var�dens ieminējās.

���� Acumirkli, doktora kungs.

Millers izsteidzās virtuvē. �aurās ejas galā atradās durvis, kas veda uz sētas kāpnēm. �īs durvis tagad stāvēja līdz galam vaļā.

��� Acīmredzot apmeklētājs aizgājis pa sētas durvīm, � Millers sacīja, atgriezies priek�istabā. � Pa tām viņ� arī ienāca, un tas vien man izlikās aizdomīgi.

Dr. Vardens sāka aizpogāt mēteli.

���� Ja viņ� prasa pēc manis, tad pasakiet, ka varu atnākt vēl pēc pulksten vienpadsmitiem, � viņ� sacīja. � Ja viņ� to vēlas, tad piezvaniet man � es bū�u Elektklubā.

Klubā nonācis, viņ� tur atrada drauga vēstuli, kurā tas atvai�nojās, ka saaukstē�anās dēļ nevarot uz norunāto satik�anos ieras�ties.

Kad doktors iegāja ēdamzālē, Harlejs Brauns pamāja tam ar galvu.

��� Jūsu paziņa tomēr neatnāca? � viņ� sacīja. � Sēdieties pie manis, es joti garlaikojos. Kā klājas Lubā?

Vardens iesmējās.

��� Millers saka, ka Lubā esot �ausmīgi aizkaitināts. Mūsu levantietis tā bija nogrimis ķildā ar kādu apmeklētāju, ka nevarēja vai negribēja mani pieņemt.

Vakariņas paēdu�i, viņi izgāja smēķējamā istabā. Atkal viņi bija �eit vienīgie viesi. Dr. Vardens aizsmēķēja savu pīpi, bet Harlejs Brauns � cigareti. Veselu stundas ceturksni viņi nerunāja ne vārda. Bet kapteinis pārtrauca klusumu:

��� Kad mans pulks stāvēja Maltā, Lubā iedzina bankrotā gan�drīz visus mūsu virsniekus.

Doktors iesmējās.

���� �odien visu dienu Lubā neiziet jums no galvas!

��� Jums taisnība, � Brauns apstiprināja. � Es kļūstu gandrīz vai slims, kad redzu viņu �eit klubā� turklāt vēl kā biedru. Un, kad vēl iedomājos, ka viņ� precēs Franka līgavu!�

Viņ� aprāvās, sajuzdams doktora ceja pieskārienu savai kājai. Viņ� pagrieza galvu un ieraudzīja Franku Lemingtonu, kur� pa�reiz ienāca smēķējamā istabā.

Jaunekļa seja bija bāla kā mironim. Acis nepaceldams, viņ� pārgāja pāri istabai un apstājās pie grāmatu plauktiem, kas aizņēma visu sienu. Paņēmis no turienes kādu sējumu, viņ� sāka to steigā �ķirstīt. Atradis meklēto vietu, viņ� ātri izlasīja un, atstājis grāmatu uz galda, izgāja no istabas.

Harlejs Brauns piecēlās un, piegājis pie galda, aplūkoja grāmatu. Tas bija vilcienu saraksts.

��� Es gribētu zināt, kurp Franks nodomājis ceļot, � kapteinis piezīmēja, nosēzdamies atpakaļ savā krēslā.

Pulksten pusdesmitos Harlejs Brauns atstāja klubu un devās uz Skotlendjardu, kur to gaidīja parastie darbi.

�������� Es aizbrauk�u vēlreiz pie Lubā, � doktors Vardens sacīja, izdauzīdams no pīpes pelnus. � Varbūt, ka lielās dusmas tam jau būs pārgāju�as.

�oreiz �veicars pats pavadīja viou līdz Lubā dzīvokļa durvīm, un atstāja to tikai tad, kad doktors jau ķērās pie durvju zvana. Drīz pēc tam ieskanējās lifta zvans. Vardens redzēja, ka �veicars uzbrauca tre�ajā stāvā, bet mirkli vēlāk nolaida braucamo krēslu atpakaļ otrajā stāvā un jautāja:

���� Vai jūs zvanījāt, doktora kungs?

���� Nē. Man �ķiet, ka tas bija aug�stāvā.

Viņ� vēlreiz piespieda zvana podziņu. Neviens neatbildēja.

��� Man liekas, ka nav nozīmes ilgāk gaidīt. Millers dro�i vien izgājis, kā viņ� jau pirmīt solījās, � viņ� sacīja.

�� Viņ� laikam būs izgājis pa sētas kāpnēm, � �veicars piebilda. � Millers reti kad mēdz iet pa parādes durvīm. �is ir vienīgais nams kvartālā, kam ir divas izejas.

Dr. Vardens ielūkojās pulkstenī.

��� Bez ceturk�ņa desmit, � viņ� sacīja. � Jūsu pulkstenis, kā liekas, apstājies.

��� Jā, viņ� jau dienā sabojājās, � �veicars atbildēja.

Dr. Vardens izgāja uz ielas. Migla bija sabiezējusi vēl vairāk. Soļodams uz savu auto, viņ� tikko nesaskrējās ar kādu jaunekli, kur� steigā pagāja viņam garām. Ielas laternas blāvā gaisma mirkli iespīdēja tam sejā � tas bija Franks Lemingtons.

Doktors apstājās ūn vēlreiz palūkojās atpakaļ. Nevarēja būt nekādu �aubu. Arī tagad Lemingtons bija ģērbies tajā pa�ā pelēkajā mētelī, kuru doktors tam bija redzējis jau klubā.

Kāda, negaidot prātā ienākusi doma, lika Dr. Vardenam satrūk�ties.

Lemingtons ta�u ienīda Lubā! Ko viņ� tagad meklēja �eit? Varbūt viņ� gribēja ielauzties Lubā dzīvoklī, lai atriebtos tam par savas līgavas nolaupī�anu? Tā ta�u būtu neprātīga pārstei�dzība!

Doktors paspēra da�us solus pakal jauneklim, bet tas jau bija nozudis miglā. � Acīmredzot tikai nejau�a sastap�anās, � doktors norūca, aizdedzinādams pīpi.

Kad viņ� atgriezās klubā, Harlejs Brauns jau atkal sēdēja kamī�na priek�ā.

Tiklīdz ārsts bija apsēdies, viesmīlis pasniedza tam kādu papīra lapiņu, uz kuras bija rakstīts:

"Saņemts pa telefonu pulksten 9 un 50 minūtēs.

Lubā kungs lūdz Dr. Vardena kungu ierasties pie viņa rit, pulksten vienpadsmitos no rīta."

��� Dīvaini! � doktors piezīmēja, izlasījis zīmīti Harlejam Braunam priek�ā. � Acīmredzot, viņ� zvanījis tūlīt pēc tam, kad es biju izgājis.

��� Lai viņ� iet pie velna! � kapteinis iesaucās ar tādu īgnumu, ka ārsts neviļus satrūkās. Tad viņ� sāka stāstīt par kādu apcieti�nā�anu, ko tas nupat bija izdarījis.

Pulkstenis bija ceturksnis pāri desmitiem, kad Dr. Vardens beidzot piecēlās.

���� Iesim, Braun. Mūsu dēl kluba kalpotāji netiek pie miera.

Viņi pa�reiz ģērba mugurā savus mēteļus, kad telefons uz �vei�cara galda iezvanījās.

���� Tur kāds jautā pēc doktora Vardena kunga, � �veicars sacīja.

���� Pēc manis? � ārsts pārsteigts iesaucās, pieiedams pie apa�rāta.

���� Vai tas esat jūs, doktor Vardena kungs?

Tā bija Millera balss.

���� Vai jūs nevarētu tūlīt atnākt �urp?

Millera balsī skanēja �ausmīgas izbailes, un doktors varēja gandrīz dzirdēt, kā uztraukumā viņam klabēja zobi.

���� Kas noticis? � Vardens jautāja.

��� īrnieki, kas dzīvo pirmajā stāvā, tie�i zem mums� viņi saka, ka no Lubā guļamistabas cauri griestiem sūcoties asinis�

Jo vairāk satumsa decembra drūmās dienas vakars, jo smagāka un nemierīgāka kļuva Berilas sirds.

Viņa nezināja, kas Frankam Lemingtonam varēja būt darāms Breimorhozā, tomēr viņa nespēja atraisīties no domām, ka dienā viņ� aplūkojis �o namu tik vērīgi tādēļ, lai izdibinātu, kā tajā iekļūt nakti.

Viņa pabīdīja sāņus aizkaru un palūkojās ārā, biezajā miglā. Arvien vairāk viņā nostiprinājās pārliecība, ka �āda nakts sevi�ķi labvēlīga da�ādiem tum�iem nodomiem. Berila klīda no istabas istabā, nespēdama apvaldīt savu uztraukumu. Uz mātes jautā�jumiem viņa atbildēja tikai ar neskaidriem, aprautiem teikumiem.

Beidzot viņa vairs nespēja paciest �ādu neziņu. Ātri apģērbusies, viņa izgāja no mājas. Viņas ceļamērķis bija Breimorhoza. Viņa drīzāk skrēja, nekā gāja, jo viņai likās, ka viņa var nonākt tur par vēlu, kad nekas vairs nebūs labojams.

Nogurusi un aizelsusies, viņa beidzot saniedza Lubā namu.

Apstājusies, Berila sāka skatīties apgaismotajos logos, kas cauri miglai izskatījās kā izplūdu�i gaismas plankumi. Viņa varēja būt dro�a, ka biezajā miglā neviens to nepamanīs; bet �ī pati migla viņu traucēja sava nodoma izpildī�anā, jo Lemingtons it viegli varēja paiet tai garām, viņai nemanot. Viņa pat nezināja, kuri ir Lubā dzīvokļa logi; tad viņa vismaz būtu varējusi paturēt tos acīs, lai uzmanītu, vai kāds pa tiem nemēģina iekļūt namā.

Tikai tagad viņa saprata sava nāciena veltīgumu. Turklāt vēl bija pārāk agrs, lai Lubā varētu būt pārnācis. Tādēļ nebija ticams, ka Franks savam iebrukumam būtu izvēlējies tik neizdevīgu brīdi.

Un tomēr viņa juta, ka nespēj aiziet no �ejienes.

Pēk�ņi viņa satrūkās un tikai ar pūlēm apslāpēja izbaiļu klie�dzienu: kāda roka viegli pieskārās viņas elkonim.

��� Kas jūs esat? � viņa iesaucās, un mazliet nomierinājās tikai tad, kad pārliecinājās, ka pienācējs nebija policists.

��� Vai jums nav auksti, tik ilgi gaidot? � viņai līdzās atskanēja maiga balss. Pagriezusi galvu, viņa ieraudzīja kādu maza auguma vecu kungu ar �auru, labsirdīgu seju.

���� Kā jūs to zināt? � viņa iesaucās.

��� Tādēļ, ka ari pats gaidu, � sve�ais atbildēja.

��� Jūs gaidāt?� Ko tad?

���� Gribu noskatīties, kas �eit notiks. Ari jūs novērojat Lubā dzīvokja logus, vai ne?

��� Kā?� Nē, es nekā nenovēroju. Es� es tikai gāju �eit garām. � viņa samulsusi novērsās un devās pa ielu prom.

Gabaliņu pagājusi, viņa atgriezās atpakaļ vecajā vietā.

Nepazīstamais nekur nebija redzams. Viņa atbalstījās pret dārza �ogu, pārdomādama, vai nevajadzētu Lubā brīdināt, lai tas pēc iespējas izsargājas atgriezties savā dzīvoklī. Bet tūlīt viņa atteicās no �īm domām, jo tādā gadījumā viņa padarītu Franka stāvokli vēl smagāku; turpretī viņa ta�u gribēja to glābt.

��� tie ir Lubā dzīvokļa logi, � pēk�ņi atskanēja tā pati maigā balss, un no jauna viņa sajuta kādas rokas pieskar�anos savam elkonim.

��� Ko jūs �eit darāt? � Berila jautāja. �Jūs sacījāt, ka gribot noskatīties, kas �eit notiks. Ko tad īsti jūs sagaidāt?

��� O, es pats vēl nezinu. Bet pēdējā laikā esmu loti labā gara�stāvoklī. Ilgi man nācās gaidīt, bet nu, kā liekas, �ai gaidī�anai pienācis gals.

���� Cik ilgi tad jūs gaidāt?

���� O, daudz, daudz gadu!

���� Nē, es gribēju jautāt; cik ilgi jūs gaidāt �eit, uz ielas?

���� Kop� krēslas iestā�anās.

��� Vai redzējāt kādu ieejam namā? � viņa jautāja, pūlēdamās runāt mierīgi.

��� Jūs domājat � caur logu? � viņ� pasmaidīja. � Protams, ka logs ir ticis izmantots arī jau agrāk. Atceros, ka pirms da�iem gadiem�

���� Un kas tad iekāpa pa �o logu? � viņa to pārtrauca.

���� Kāds cilvēks, uz kuru es lieku lielas cerības. Viņ� atkal izkāpa, un nu es nezinu..!

���� Kad tas bija?

���� O, jau pirms krietna brī�a � viņ� vērīgi uzlūkoja jauno meiteni, kura vairs nespēja valdīt savu uztraukumu. � Bet tas nebija tas, kuru jūs domājat.

���� Kā jūs to zināt? � viņa pārsteigta iesaucās.

���� Jūs ta�u esat tā jaunā dāma, kuru Lubā gribēja piespiest sevi apprecēt?

���� Kā� jūs� � viņa nespēja turpināt.

��� Tas biju es, kur� vakar vakarā novēroja jūs caur logu, � sve�ais mierīgi paskaidroja. � Es gan nedzirdēju ne vārda no jūsu sarunas, tomēr tūliņ sapratu visu, kas tur norisinājās, jo pārāk labi pazīstu Lubā un viņa nelietīgo dabu.

���� Kas jūs esat? � Berila izbrīnā jautāja.

��� Mans vārds ir Veldraks. Man reiz bija dēls, un Lubā viņu�

��� Un jūs lietojat pat tādus līdzekļus kā novēro�ana caur logu? � viņa jautāja ar tikko manāmu nicinā�anu balsī.

��� Jā, � viņ� vienkār�i atbildēja. � Varbūt tas izklausās ne�krietni, bet cilvēkiem, kas dzīvo vienīgi no cerības, reizēm atļauts arī tas.

���� Uz ko jūs cerat?

���� Es apsolīju savam zēnam, ka viņ� tiks atriebts, un solījos neatgriezties savās mājās tik ilgi, kamēr tas nebūs noticis. Un nu mēs abi gaidām jau ļoti ilgi. Ar katru gadu Lubā iemanto sev jaunus ienaidniekus. Nu tas vairs nevar ilgi vilkties. Arī jums nevajag daudz skumt. Novilciniet tikai savas kāzas pēc iespējas ilgāk, un jūs drīz vien tiksiet no viņa atbrīvota. Var gadīties, ka jau �onakt�

Neraugoties uz viņa labsirdīgo ārieni, viņa smaids lika Berilai nodrebēt �ausmās. Un ko gan �is cilvēks varēja zināt par Franku? Vai viņ� turēja to aizdomās?

��� Es nebūt nevēlos no viņa atbrīvoties, � viņa sacīja. � Esmu �eit vienīgi tādēļ, ka baidos par Emīla Lubā dro�ību.

��� Jā� Jūs bijāt saderināta ar to jaunekli, kas vakar pavadīja jūs līdz mājām, un jūs baidāties, ka viņ� varētu Emīlu Lubā nonāvēt.

���� Nē, man ne prātā nav nāku�as tādas domas! � viņa satrū�kusies iesaucās. � Nezinu, ko jūs vēlaties� ko �eit gaidāt. Man �ķiet, ka būtu labāk, ja jūs aizietu no �ejienes, pirms vēl policija nav jums pajautājusi, ko jūs īsti �eit meklējat.

Atbildi nenogaidījusi, viņa pagriezās un ātriem soļiem devās prom, trīcēdama pie visām miesām.

Viņa vairs neuzdro�inājās atgriezties vecajā vietā, un sāka soļot uz priek�u un atpakaļ pa trotuāru ielas pretējā pusē, no kurienes tā varēja saredzēt gaismas starus, kas izlauzās pa Lubā dzīvokļa loga aizkaru spraugām.

Viņas skatiens kā piekalts kavējās pie nama tum�ās sienas, it kā gribēdams tai izurbties cauri. Ja tas būtu iespējams, tad viņa tur būtu ieraudzījusi ainu, kas tai liktu nolādēt savu acu gaismu.

Emīls Lubā gulēja savā gultā � bez dzīvības! Bet līdzās gultai stāvēja Franks Lemingtons, �ausmu pilnu skatu uzlūkodams miro�ni.

Viņ� bija zvērējis, ka drīzāk nogalinās Lubā, nekā ļaus tam apprecēt Berilu; bet nu, kad pretinieks gulēja viņa priek�ā beigts � jaunekļa nobālu�ajā sejā bija lasāmas izbailes un nemiers.

Franks piegāja pie loga, bet tad apdomājās un atkal atgāja no tā. �is cilvēks katrā ziņā bija pelnījis nāvi. Berila nu bija glābta. Vēl tikai atlika izvest savu nodomu līdz galam.

Iegājis blakusistabā, viņ� brīdi vērīgi ieklausījās. Visapkārt val�dīja dzij� ldusums.

Piegājis pie rakstāmgalda, viņ� sāka steigā caurlūkot tā atvilkņu saturu. Neatradis meklētās parādzīmes, viņ� no jauna atgriezās guļamistabā: Uzmetis vēl pēdējo skatienu līķim, viņ� piegāja pie loga un, atvēris to, ātri nokāpa zemē pa ugunsdzēsēju trepēm, kuru apak�ējo posmu tas jau pirmīt bija nolaidis lejup.

Vakars bija tik tum�s, ka Franks tikai taustīdamies sasniedza dārza vārtiņus. Pēk�ņi viņa roka pieskārās kādam cilvēkam, kas nekustīgi stāvēja uz trotuāra līdzās vārtiņiem, atspiedies pret sētu.

���� Kas tur ir? � Lemingtons iesaucās.

���� Frank! � viņ� pazina Berilas balsi.

��� Tu, -Berila? Nāc, ātrāk!

Viņ� satvēra tās roku savējā un steidzās prom pa ielu.

���� Ko tu �eit dari, Beril? � viņ� jautāja

���� Es gribēju� uzmeklēt Lubā.

���� Tu gribēji iet pie Lubā?

��� Jā. Tā man likās vienīgā izeja. Es satiku kādu cilvēku, kas viņu gaidīja, un gribēju to viņam pateikt� Tas bija kāds neliela auguma vecītis.

��� Un tik vēlā stundā tu būtu gājusi pie viņa, lai pateiktu, ka kāds viņu gaida?

���� Es nezināju, vai tu esi tur vai arī esi jau bijis, jeb tikai vēl būsi. Nevarēju būt mierīga, pirms nebiju to noskaidrojusi. Tādē] gribēju ieiet un pārliecināties, vai Lubā ir mājās, lai varētu viņu brīdināt� no tā sve�ā cilvēka� Saki, vai viņ� ir mājās? Vai tu redzēji viņu?

��� jā� Lubā ir mājās.

���� Un tu viņu redzēji, Frank? Vai tu saķildojies ar viņu? Vai tu� � viņa apklusa, neuzdro�inādamās uzstādīt �ausmīgo jautā�jumu, kur� nedeva mieru.

���� Tev jāiet uz māju, Berila. Nestāsti nevienam, ka esi �eit bijusi. Vai kāds tevi redzēja?

����� Nezinu. Domāju gan, ka nē. Bet pasaki man, ko tu esi izdarījis, Frank. Neslēp man nekā. Man jāzina viss! � elsodama viņa satvēra to aiz svārku piedurknes.

��� Es nekā neesmu izdarījis. Bet nu ej uz mājām, Berila. Man vēl kas jāpārdomā.

��� Tu sacīji, ka Lubā bijis mājās. Tātad jūsu starpā tomēr kas' noticis?

������ Es neatradu tavas parādzīmes, Berila. Vai tu pati redzēji, ka viņam tās bija?

��� Jā, par piecdesmit tūksto�iem mārciņu.

��� Un viņ� neiznīcināja tās, kad tu apsolījies ar viņu precēties?

����� Nē, viņ� gribēja tās iznicināt tikai pēc mūsu kāzām. O, nerūpējies par �īm parādzīmēm un par mani, Frank! Domā labāk pats par sevi. Pasaki ta�u man beidzot, kas īsti notika?

��� Varbūt, ka tam nav nekādas nozīmes, ja arī viņas atradīsies. Cik zinu, tad viņam nav neviena mantinieka�

Viņ� apstājās un palūkojās atpakaļ uz Breimorhozu, it kā pār�likdams, vai nevajadzētu griezties atpakaļ un vēlreiz visu pamatīgi pārmeklēt.

���� Kā gan tu varēji meklēt �os papīrus, ja Lubā bija tur? Tad jau vienīgais� � vārdi sastinga viņai lūpās.

����� Ej, Berila, ej ta�u! � viņ� lūdzās, vilkdams jaunavu uz Eduardskvēra pusi. � Un ievēro: tu nezini nekā, kas �ovakar noticis! Tu neesi nākusi �urp, neesi mani redzējusi� Ej uz mājām, Berila, un aizmirsti, ka esi �eit bijusi.

���� Nevaru, Frank, iekams nezinu� � viņa atkal apklusa, bai�dīdamās pabeigt jautājumu.

���� Berila, � viņ� sacīja, atklātu skatienu lūkodamies tai acīs, � es redzēju Lubā, bet zvēru, ka neesmu darījis viņam nekā jauna. Nejautā vairs nekā. Tici man un ej.

Viņa juta, ka Franks runā taisnību, un viņai kā slogs novēlās no sirds.

��� Vai tu nepavadīsi mani? � viņa pārsteigta jautāja.

���� Nē, Berila. Piedod, bet man�

���� Ko tu vēl �eit gaidi?

���� Es negaidu neko. Man tikai jāsatiek vēl kāds draugs, tas ir viss.

Viņ� atrāvās no viņas un tik pēk�ņi nozuda miglā, ka Berila pat neredzēja, kur viņ� palika.

Gabaliņu pagājis, Franks pēk�ņi izdzirda aiz sevis vieglus solus. Piespiedies kāda nama sienai, viņ� gribēja palaist nezināmo gājēju garām. Bet pēk�ņi soli apklusa, un kāds neliels stāvs apstājās viņa priek�ā.

���� Kā klājas Lubā? � atskanēja �uksto�ā balsī izteikts jautā�jums.

��� Pie velna!� Ko jūs īsti gribat? � Franks pārsteigts iesaucās, pūlēdamies saskatīt sve�inieku.

����� Es tik ļoti interesējos par Lubā, � tā pati maigā balss turpināja. � Redzēju jūs ieejam viņa dzīvokli� un atkal iznākam. Priecājos, ka aizraidījāt mājup to jauno dāmu. Tie�ām, nebūtu labi, ja arī viņa tiktu iejaukta �ajā lietā.

���� Kādā lietā? � Franks skarbi noprasīja.

���� Nu� vai tad jūs nupat neteicāt, ka ar Lubā kas noticis?

���� Nē!

��� Nu, protams, � jūs darījāt pareizi, par to nekā neminot, � nepazīstamais labsirdīgi piekrita.

Lemingtons juta, ka rīkle tam metas sausa, tomēr viņ� vēl nepadevās.

��� Jūs maldāties, � viņ� sacīja, pūlēdamies izlikties mierīgs� � Vārds, kuru jūs nupat pieminējāt, man pilnīgi sve�s, un es nekur neesmu arī bijis.

���� Protams, ka neesat bijis, � nepazīstamais piekrita ar tādu dedzību, kas Franku uztrauca vairāk nekā tie�s apvainojums. � Bet nu gan taisāties, ka tiekat no �ejienes prom. Nepaliekat �eit tuvumā.

��� Kādēļ tā? Ko īsti jūs gribat no manis? � Franks iesaucās, aiz uztraukuma zaudēdams pacietību.

��� Cst! Viņ� noslepkavoja manu vienīgo dēlu, un es zināju, ka reiz pienāks diena, kad viņam nāksies par to samaksāt. �ī pārlieciba neatstāja mani visus daudzos gadus. Slepkavība nekad nepa�liek nesodīta. Es pacietīgi gaidīju, bet nu man �ķiet, ka mierīgi varu atgriezties mājās! � laimīgais smaids, kas atplaiksnījās viņa sejā, lika Frankam nodrebēt �ausmās.

� Jūs esat ārprātīgs! � viņ� iekliedzās un skrie�us devās prom.

īsos vārdos Dr. Vardens atstāstīja Harlejam Braunam nupat saņemtās ziņas saturu. Komisārs pieteicās viņu pavadīt.

Desmit minūtes vēlāk viņi izkāpa no auto Breimorhozas priek��ā. Vestibilā viņi atrada jau priek�ā divus policistus, kas sarunājās ar �veicaru un ar nāves bālo Milleru.

��� Paldies dievam, ka atnācāt, doktora kungs! � sulainis iesau�cās. � Es mēģināju iekļūt Lubā kunga istabā, bet tā ir aizslēgta. Tad es ataicināju policiju.

��� Tas bija prātīgi darīts, � Harlejs Brauns viņu uzteica. Tad viņ� pievērsās policistiem: � Viens no jums lai nāk man līdzi, bet otrs lai paliek tepat. Esmu Skotlendjarda komisāra vietas izpildītājs Harlejs Brauns.

Nedaudz vārdos Millers pastāstīja viņiem visu, kas bija noticis pa �o laiku. Viņ� bijis uz satik�anos ar līgavu, no kuras atgriezies ap pulksten pusvienpadsmitiem. Dzīvoklī viņ� nav ievērojis nekā neparasta, tikai iek�telpu durvis, tāpat kā pirmīt, biju�as aizslēgtas. Viņ� jau gribējis iet savā guļamistabā un doties pie miera, kad pēk�ņi pie durvīm zvanīju�i �veicars.ar apak�ējā stāva sulaini, kas pastāstījis, ka caur griestiem sūcoties asinis. Tad viņ� tūlīt zvanījis doktoram. Vairāk nekā viņ� nezināja.

����� Cik bija pulkstenis, kad jūs pārnācāt? � Harlejs Brauns jautāja.

����� Man ienākot, pulkstenis sita pusvienpadsmit, � sulainis atbildēja.

���� Pulksten deviņos un piecdesmit minūtēs viņ� noteikti bija vēl dzīvs. Vienpadsmitos jūs nedzirdējāt vairs nevienas skaņas no viņa. Stundas ceturksni vēlāk apak�stāva iedzīvotāji pamanīja uz griestiem sarkanus traipus. Vajag vismaz desmit minūtes, lai asinis varētu izsūkties cauri griestiem, � kapteinis Brauns piezī�mēja, ieiedams Lubā dzīvokļa priek�telpā.

��� Varbūt, ka tās nemaz nav asinis, � doktors ieminējās. � Iespējams, ka viņam apgāzusies sarkanās tintes pudele.

���� Vai guļamistabā viņam atradās tinte?

���� Jā, komisāra kungs, tur viņam stāv rakstāmgalds.

���� Cerēsim vislabāko, � Harlejs Brauns piebilda.

Viņi mēģināja atgrūst bibliotēkas durvis, bet tās nepadevās.

��� Atnesiet cirvi, � Brauns pavēlēja, un mirkli vēlāk policists atgriezās ar smagu cirvi rokā, ar kuru tas sāka apstrādāt biezās durvis. Kad tajās bija izcirsts caurums, Brauns iebāza tajā roku, lai no iek�puses atslēgtu durvis.

���� Atslēgas nav, � viņ� sacīja. � Ielauziet durvis!

Policists no jauna laida cirvi darbā, un mirkli vēlāk durvis

padevās. Visi sagāja lielajā grezni iekārtotajā istabā, kuras grīdu klāja bieza turku grīdsega, kas viena pati maksāja veselu bagātību. Istabas vidū stāvēja grezns, pa dajai apzeltīts rakstāmgalds, uz kura atradās telefona aparāts. Netālu no tā, līdzās stūra logam, bija novietota neliela rakstāmpults.

Lubā nekur nebija redzams.

���� Kas tad tas, komisāra kungs? � policists rādīja uz kādu priek�metu.

Tie bija pāri krēsla atzveltnei pārsviesti zīda rīta svārki. Brauns paņēma tos rokās, un pārsteigts iesaucās. Svārku priek�puse un roku piedurknes bija notraipītas mitriem, tum�sārtiem plankumiem.

���� Neaizskariet tos, � viņ� sacīja, nolikdams svārkus atpakaļ. � Uzmanieties, doktor, arī uz grīdas ir tādi pa�i traipi.

Pie vienas sienas atradās liels, skaisti izgreznots kamīns. Uz tā restēm bija palikusi maza pelnu kaudzīte. Pa kreisi no tā bija durvis, uz kurām rādīja Millera trīco�ā roka.

���� Tur ir guļamistaba, � viņ� �ausmās �ukstēja.

Harlejs Brauns atvēra durvis un iegāja.

Elektriskās spuldzītes sidraba kroņlukturī vēl dega. Zemajā metāla gultā gulēja Emīla Lubā līķis. Ārstam nebija vajadzības to sevi�ķi rūpīgi izmeklēt: viņa galva bija �ausmīgi sadragāta.

���� Logs ir vaļā, � Harlejs Brauns piezīmēja.

Piegājis pie loga, viņ� izliecās ārā. � Ugunsdzēsēju trepes. Konstebl, noejiet lejā un pasakiet savam biedram, lai tas rūpīgi apskata dārzu. Tādā kārtā kļūst saprotama arī atslēgas neatra�anās durvīs. Slepkava aizbēdzis pa �o ceļu ar atslēgu kabatā.

Viņ� piegāja pie telefona un izsauca centrāli.

���� Esmu policijas virsleitnants Brauns, � viņ� sacīja, � un vēlos zināt, kādi savienojumi �ovakar tiku�i doti ar �o numuru.

Mirkli vēlāk atskanēja atbilde:

���� Pulksten deviņos un piecdesmit � savienojums ar viens divi septiņi nulle tris.

Brauns pamāja ar galvu; tas bija Elektkluba telefona numurs.

���� Savienojiet mani ar Skotlendjardu, � viņ� sacīja.

Sarunu pabeidzis, viņ� atgriezās guļamistabā.

����� Liku atnākt vienam no mūsu spēcīgākajiem darbiniekiem � inspektoram Trenoram. �ā gadījuma noskaidro�anu es labprāt ■negribētu uzņemties. Man ir zināmi aizspriedumi pret Lubā, un tādēļ lietas izmeklē�ana jānodod tādai personai, kas ieliktu �ajā darbā vairāk enerģijas, nekā es to spēju. Vai jūs, kad pēdējo reizi bijāt �eit, neredzējāt neviena, doktor?

Dr. Vardens pakratīja galvu.

���� Neviena, atskaitot �veicaru, � viņ� atbildēja.

Viņus pārtrauca telefona zvans. Harlejs Brauns piegāja pie apa�rāta. Runāja no telefona centrāles:

��� Nupat vēlreiz pārbaudīju sarunas un atradu, ka vienu neesmu pieminējis. Pulksten pusseptiņos pieprasīts savienojums no numura deviņi nulle tris.

���� Kam ir �is numurs?

���� Kādai mis Mertenai Edvardskvērā.

��� Pateicos, � Brauns atgāja no aparāta. � Cik ilgs laiks varētu būt pagājis kop� viņa nāves, doktor?

Dr. Vardens uzmeta līķim domīgu skatu.

���� Nāve iestājusies pirms kādas stundas, � viņ� atbildēja, � varbūt vēlāk. Galvaskauss ielauzts ar kādu ļoti smagu priek�metu.

��� Domāju, ka nenāksies grūti �o priek�metu atrast, � virsnieks piezīmēja.

Viņam bija taisnība.

Uz rakstāmgalda stāvēja masīvs sudraba saliekams sve�turis, n kura �eit bija atlikusi tikai viena puse. Otro pusi viņi atrada ēdam istabā. Tā bija mazliet saliekta un notraipīta ar asinīm. Nevarēja būt �aubu, ka slepkavība izdarīta ar �o priek�metu.

Drīz ieradās ari inspektors Trenors. Tas bija neliela augum cilvēks ar enerģisku seju. Viņ� tūlīt pārņēma lietas izmeklē�anā savās rokās. Rūpīgi aplūkojis katru vismazāko lietiņu un kaktiņu,* viņ� izkāpa pa logu arī uz ugunsdzēsēju trepēm un nokāpa p tām lejā dārzā.

��� Tur nekā nav, � viņ� paziņoja, no jauna atgriezies dzīvoklī Mirkli viņ� domīgi uzlūkoja līķi, tad turpināja:

��� Viņ� nav noslepkavots �inī gultā. No dzīvojamās istabas līd �ejienei redzamas asiņainas pēdas: slepkava no turienes atvilcis! viņu �urp. Tātad tas bijis diezgan stiprs vīrs. Tad vēl vie.ns dīvain apstāklis � nezinu, vai esat to pamanījis, komisāra kungs, � ir tas, ka nelaimīgajam ap kaklu nav ne apkakles, ne kaklasaites^ tās es atradu dzīvojamā istabā, iemestas papīru kurvī.

���� Tās es nebiju ievērojis, � Brauns atzinās.

���� Svarīgs ir arī telefona aparāts, � Trenors turpināja. � U viņa vajag būt paliku�iem pirkstu nospiedumiem. Kas pēdējais viņam pieskārās?

���� Es biju tas ļaundaris, � Brauns atbildēja. � Bet kāda ta varētu būt nozīme?

����� Pēc slepkavības telefona aparāts ticis no galda noņemts.! Vada aukla stiepjas pāri visai istabai. Acīmredzot tā bijusi ceļā, kad noziedznieks gribējis aizvilkt savu upuri guļamistabā. Sitienu Lubā dabūjis, stāvēdams starp logu un rakstāmgaldu, ko norāda asiņu traipi uz grīdsegas. Turpretī telefona aukla, kurai vajadzēja kavēt līķa pārvieto�anu, ir glu�i tīra.

��� Tas ir saprātīgs slēdziens, � doktors piekrita. � Bet kādēļ līķim noģērbti rīta svārki?

Trenors neatbildēja. Viņa skatiens kavējās pie kāda tērauda �ķir�stiņa, kas noslēgts stāvēja istabas stūrī un kuram līdzās bija no�mests tape�u gabaliņ� un kāda austrumnieku stilā darināta, ar zeltu bagātīgi izrakstīta purpura sega.

���� Kas tas par �ķirstiņu? � Trenors jautāja Milleram. � Vai viņ� arvien atradies �ādā stāvoklī?

��� Nē, inspektora kungs, � sulainis atbildēja. � Tapetes gabals vienmēr bija pārklāts �ķirstiņam pāri, un sega, ja nemaldos, glabājās �ķirstiņā. Tomēr noteikti apgalvot nevaru, jo sen neesmu tajā ielūko�jies.

��� Vai viņ� arvien stāvējis noslēgts? � inspektors jautāja, velti pūlēdamies pacelt smago vāku. � Kur atslēga?

���� Atslēgas nemaz nav. Vāks atveras, ja nospie� �o atsperi. Redzat?

Millers piespieda kādu vīnogu lielajā ķekarā, kas greznoja �ķir�sta sānus, un vāks atvērās.

�ķirsts bija piekrauts da�ādām piemiņas lietiņām, īpatnējiem iz�uvumiem un grezniem nieciņiem, kas nekārtībā bija samesti cits uz cita.

���� Vai esat pārliecināts, ka �ī sega agrāk atradās �ķirstā? � Trenors jautāja Milleram.

���� Jā, senāk gan, bet pēdējā laikā vairs netiku to redzējis. Tapetes gabals vienmēr stāvēja uzsegts �ķirsta vākam, uz kura Lubā kungs da�reiz mēdza nolikt kafijas tasi, kad viņam to pasniedzu. Lai vāka pulējums no karstuma nesabojātos, Lubā kungs apsedza to ar �o tapeti.

��� Un jūs nezināt, vai kastes saturā kā trūkst? � Harlejs Brauns jautāja.

��� Nē, komisāra kungs, � sulainis atbildēja. � Vairākkārt gan esmu redzējis, ka Lubā pārcilāja �ķirsta saturu, tomēr nevaru pasacīt^ vai kāda no lietām nozudusi.

����� Zēl, � Trenors piezīmēja, aplūkodams �ķirsta saturu. � Da�as no �īm lietiņām �ķiet loti vērtīgas. Ja lieta grozītos ap laupī�anu un mums izdotos noskaidrot, kā īsti trūkst� hm�

Viņ� pārlaida skatienu istabai.

��� Vai viņ� nevarēja būt noģērbis rīta svārkus jau pirms slepka�vības? � Dr. Vardens iejaucās sarunā.

���� Tas varbūt noskaidrosies vēlāk, kad mums būs izdevies rekonstruēt nozieguma ainu, � Trenors atbildēja, pievērzdamies rakstāmpultij. � Ko jūs domājat par to, komisāra kungs? � viņ� jautāja, tad ātri piebilda: � Neaizskariet to, varbūt, ka atrodam pirkstu nospiedumus.

Priek�mets, par kuru viņ� runāja, bija balta loksnīte, uz kuras pa�ā aug�ā bija uzrakstīts viens vienīgs burts: R.

��� Rakstītājs ir ticis pārtraukts, � Trenors piezīmēja. � Spalv vēl stāv iebāzta tintnīcā. Palūkojieties, cik nedro�u roku �is burts uzrakstīts.

���� Vai jums ir kāda teorija? � Brauns jautāja.

��� Varbūt, ka noziedznieks pēc slepkavības pastrādā�anas gribē jis ko rakstīt, bet uztraukums to aizkavējis �o nodomu izpildīt.

��� Vai tas nevarētu būt pa�a Lubā raksts? � kapteinis jautāja

���� Pilnīgi izslēgts, � Dr. Vardens deva savu lietpratēja atsauk smi. � Nāve iestājusies acumirklī, tā ka nelaimīgais vairs nevarēja aiziet līdz pultij.

Trenors vēlreiz pārmeklēja rakstāmgalda saturu. Tad viņ� nolika krēslu atpakaļ vietā, kur tas parasti stāvējis.

���� Viņ� sēdējis �eit, un mugurā tam acīmredzot biju�i �ie rīta svārki. Tas ir dīvaini, jo nakts ir vēsa, bet istaba nav kurināta.

���� Tas man atgādina, ka ienākot man krita acīs kāda neliela pelnu �upiņa kamīnā, � Brauns piezīmēja.

Inspektors uzmanīgi izbīdīja kamīna restes ar visiem pelniem un nolika tās uz rakstāmgalda. Viena sadegu�a papīra gabaliņa pelni vēl turējās kopā, un uz tās rakstītie burti bija skaidri salasāmi:

��� Tos var salasīt arī bez fotografē�anas, � Trenors sacīja. � �ēl tikai, ka trūkst viena stūrī�a. Tas vai nu noplēsts pirms sadedzi�nā�anas, vai arī sabiris.

Viņ� vēlreiz izvandīja visus pelnus.

����� Nē, �eit vairāk nekā nav. Tātad stūrīti kāds noplēsis � varbūt tur bija uzrakstīta adrese.

����� Adrese? � Harlejs Brauns atkārtoja. � Jūs domājat � vēstules rakstītāja adrese?

�Jā, komisāra kungs. Vai jūs nepierakstītu, komisāra kungs, ko es lasī�u? � inspektors lūdza, noliekdamies pār papīra pelniem.

"Vienīgi Tu vari mani glābt. Tu zini, kāda ir mana dzīve ar�" kādu, kura vārds nav salasāms. "Tu zini arī to, ka esi man parādā. Tu zini, Emīl�" Pārējās dajas trūkst. Vēstule parakstīta ar burtu� K, bet var būt, ka tas ir R vai B.

Trenors vēl gribēja ko piebilst, bet �ajā acumirkli atskanēja skarbs zvans, kas skali atbalsojās visā namā.

���� Kas tas bija? � Harlejs Brauns iesaucās.

��� Trauksmes zvans, komisāra kungs, � Millers nobālis pa�skaidroja, norādīdams uz guļamistabas logu.

Zvans ieskanējās no jauna.

��� Trauksmes zvans? Kas tas tāds?

��� Viq� pievienots trepju apak�ējam posmam, un tiklīdz kāds nostāda �o posmu kāp�anas kārtībā, zvans ziņo nama iedzīvo�tājiem, ka pa ugunsdzēsēju trepēm kāds kāpj.

Trenors ieskrēja guļamistabā, izlēca uz dzelzs balkona un palū�kojās lejup. Miglā viņ� saskatīja kādu stāvu, kas salīcis rāpās pa trepēm aug�ā. Nekavēdamies inspektors steidzās iebrucējam pretī.

Pamanījis draudo�ās briesmas, nepazīstamais nolēca no trepēm un metās bēgt. Bet, kad inspektors sasniedza trepju apak�u, nezinā�mais apmeklētājs jau bija pazudis miglā.

���� Dīvaini, kādēļ gan trauksmes zvans klusēja, kad es pirmo reizi rāpos lejup pa trepēm, � Trenors domīgi piezīmēja.

Mirkli vēlāk, kad dzīvoklī ienāca �veicars, �ī mīkla atrisinājās.

��� Aplūkojot savu dienesta istabiņu, es pamanīju, ka vads, kas savieno zvanu ar trepēm, pārgriezts, � viņ� paskaidroja, atbildot uz inspektora jautājumu.

���� Un tad jūs bojājumu atkal izlabojāt? � Trenors jautāja.

��� ]ā, � �veicars atbildēja. � Bet es nespēju saprast, kā vads varēja tikt pārgriezts. Kop� tā laika, kad Lemingtona kungs mani izsūtīja dārzā, lai pārbaudītu trauksmes zvana darbību, es neesmu izgājis no savas istabiņas.

��� Ar to tad tā lieta būtu izbeigta, � Brauns nopūtās. � Man �ķiet, ka mums �eit vairs nav ko darīt, doktor. Atstāsim visu inspektora Trenora ziņā. Vai neataicināsiet iecirkņa ārstu, in�spektora kungs?

��� Viņ� ir slims, � Trenors atbildēja. � Es jau lūdzu, lai viņa vietā tiktu izsūtīts Dr. Lens no Pedingtonas iecirkņa. Viņ� pa�reiz bija izsaukts pie kāda pacienta, bet drīz tam vajag ierasties. Vai Milleru paturēt uzraudzībā, komisāra kungs? � viņ� piebilda klusākā balsī.

Harlejs Brauns pamāja ar galvu.

��� Neticu, ka viņam būtu kāds sakars ar �o noziegumu, � viņ� sacīja. � Tomēr, varat likt viņu uzraudzīt. Nopratiniet viņu un noskaidrojiet, kur viņ� �ovakar bijis un ko darījis.

Trenors rīkojās vēl pla�āk. Viņ� ievāca no Millera vissīkāko aprakstu par to cilvēku, kur� �ovakar apmeklējis Lubā, ierazdamies pa sētas kāpnēm. Svētdienas rīta laikrakstos, kas sniedza saviem lasītājiem garus ziņojumus par slepkavību Lubā dzīvoklī, bija ievietots �āds sludinājums:

"Tiek meklēta slepkavībā apvainota persona: ap 1,70 metru gara, vāja. auguma vīrietis, saukts vārdā "�arlzs", ģērbies tum�brūnā uzvalkā, pelēkā mētelī, brūnā platmalē un melnās lakādas kurpēs. Vecums � 32 gadi, tum�a ādas krāsa, staigā mazliet uz priek�u salīcis, runā zemā, dobjā balsī."

Pulksten trijos Lubā dzīvoklī ieradās vēl kāds Skotlendjarda ierēdnis, lai Trenoram palīdzētu. Piecos atbrauca noguru�ais iecir�kņa ārsts. Izdarījis telpu un līķa apskati, viņ� lika nogādāt mironi iecirkņa morgā. Trenors, kas visu nakti bija strādājis, izskatot noslepkavotā dokumentus, tagad atstāja dzīvokļa uzraudzību kā�dam policistam, bet pats paņēma taksometru un lika �oferim braukt uz Edvardskvēru 930. Viņam nenācās ilgi gaidīt. Durvis tika pavērtas, un kādas jaunavas balss jautāja viņa apmeklējuma iemeslu.

���� Vai jūs esat Mertena jaunkundze? � Trenors jautāja.

��� Jā, � Berila atbildēja.

���� Esmu policijas inspektors, un vēlos ar jums runāt.

Meitene juta, kā sirds tai krūtīs sa�ņaudzas.

���� Ienāciet, lūdzu, � viņa aicināja.

Viņa iededza priek�telpā uguni, un inspektors ievēroja, ka tā bija tērpusies kimono. Acīmredzot, viņa jau krietnu brīdi bija piecēlusies.

����� Baidos, ka manas ziņas jums nebūs visai patīkamas, Merte�na jaunkundze, � viņ� sacīja, sekodams ēdamistabā.

��� Vai tas attiecas uz Lubā? � Berila strauji iejautājās.

Viņ� pamāja ar galvu.

��� Vai viņ��?

��� Viņ� ir miris, � inspektors atbildēja. � Noslepkavots.

Viņa piecēlās no krēsla un �ausmu pilnu skatienu nolūkojās viņā.

���� Miris! � viņa atkārtoja. � Bet tas ta�u nav iespējams!

��� Diem�ēl tā tas ir. Kad jūs redzējāt Lubā kungu pēdējo reizi? Cik man zināms, tad jūs bijāt ar viņu saderināta?

Viņa arvien vēl nespēja atgūt pa�savaldī�anos.

���� Vai tie�ām miris? Jūs esat pārliecināts par to?� Jā, es biju ar viņu saderinājusies.

���� Vai �īs ir jūsu parādzīmes? � viņ� jautāja, nolikdams uz galda �ūksnīti aprakstītu papīrī�u.

Viņa pamāja ar galvu.

��� Parāda kopsumma ir diezgan liela, Mertena jaunkundze. Vai nepateiksiet man, kā jūs nokļuvāt Lubā rokās?

���� Visa �ī nauda ir pazaudēta brid�a spēlē, un Lubā kungs uzņēmās galvojumu par maniem parādiem, � Berila paskaidroja, nepaceldama acis.

���� Vai tas notika pirms jūsu saderinā�anās?

Viņa atkal pamāja ar galvu.

����� Un kā atzinību par �ādu laipnību jūs devāt viņam savu piekri�anu, kad viņ� jūs bildināja? � Trenors turpināja jautāt, nenovērzdams skatienu no viņas sejas.

��� Jā, apmēram tā laikam bija.

���� Un kad jūs pieņēmāt viņa priek�likumu, Mertena jaunkun�dze?

���� Aizvakar vakarā, � viņa izdvesa.

���� Pirms tam jūs bijāt saderinājusies ar kādu citu?

���� Nē, tas nav tiesa, � viņa stūrgalvīgi noliedza.

����� Man �ķiet, ka senāk jūs bijāt saderināta ar Lemingtona kungu? � inspektors nepiekāpās.

���� Mēs bijām tikai tuvi draugi, � viņa atbildēja, � bet mēs nebijām� mēs nebijām saderināju�ies.

���� Kad jūs saderinājāties ar Lubā kungu?

��� Aizvakar vakarā, � viņa nepacietīgi atteica. � Es jums jau sacīju.

���� Kad izbeidzās jūsu draudzība ar Lemingtona kungu?

��� Viņa nav izbeigusies. Ari tagad mēs vēl esam draugi.

���� Kad jūs pēdējo reizi redzējāt Lemingtona kungu?

Berila bridi klusēja.

���� Ari aizvakar vakarā, � viņa beidzot atbildēja.

���� Vai viņ� zināja, ka jūs precēsieties ar Lubā kungu?

-Jā.

���� Vai viņ� bija pārsteigts par to?

��� Jā, viņ� bija pārsteigts.

�� Vai jūs sacījāt viņam, kādēļ precēsieties ar Lubā? Vai piemi�nējāt par �im parādzīmēm?

���� Neatceros, � viņa samulsa. � Es tie�ām vairs neatceros.

���� Un kā Lemingtona kungs uzņēma jūsu paziņojumu?

���� Nu, viņ� visu saprata.

��� Tātad viņ� saprata, ka jūs .gribat precēties ar Lubā tādēļ, ka esat tam parādā? Vai viņam bija kādi iebildumi pret to?

���� Nē.

��� Apdomājiet labi, Mertena jaunkundze, � inspektora skatiens cie�i vēroja viņas seju. � Kāds jauneklis jūs mīl un ir saderināts ar jums. Pēk�ņi �ī saderinā�anās tiek atsaukta, jo jūs paziņojat viņam, ka precēsieties ar kādu citu, kur� ir divreiz vecāks par jums, bet kuram jūs esat parādā naudu. Vai tie�ām jūs vēlaties, lai es ticu, ka tāds cilvēks kā Lemingtona kungs glu�i mierīgi tam pie�kristu un bez kādas preto�anās atdotu jūs Lubā, kuru tas pazīst? Kad jūs redzējāt Lemingtona kungu pēdējo reizi? � viņ� atkārtoja savu jautājumu.

��� To jūs man jautājāt, � viņa iekaisa. � Kādēļ jūs izjautājat mani par Lemingtona kungu?

���� Vai redzējāt viņu vakar vakarā?

���� Nē, � viņa atbildēja. � Zvēru, ka neesmu vakar vakarā viņu redzējusi.

���� Cik ilgi jūs jau esat mājās?

���� Kop� pulksten desmitiem.

���� Vai tie�ām tā ir? � viņ� pacietīgi jautāja. � Kārtībnieks, kas stāvēja postenī jūsu ielas stūrī, saka, ka esot bijis daudz vēlāks.

�������� Varēja būt arī mazliet vēlāks, � viņa piekrita. � Bet nesaprotu, kādā zinā jūs var interesēt laiks, kad es izeju un pārnāku.

���� Kur jūs bijāt vakar vakarā, Mertena jaukundze?

���� Biju teātri � "Apollo" teātrī.

���� Viena pati?

��� Jā, es bie�i izeju viena.

Detektīvs piecēlās un nesteigdamies sāka sakārtot parādzīmju �ūksnīti.

��� Vai jums neliekas, ka būtu labāk priek� jums un citiem, ja jūs atklāti pastāstītu man visu, ko zināt �ajā lietā?

��� Es nezinu nekā. Tikai no jums nupat dabūju par to dzirdēt.

��� Un tomēr jūs gaidījāt, ka es nāk�u, � inspektors piezīmēja.

���� Es negaidīju neviena, � Berila turpināja liegties.

���� Bet, ja nu es apgalvoju, ka jūs vakar starp pulksten desmi�tiem un vienpadsmitiem vakarā esat redzēta Breimorhozas tuvumā � ko tad?

Tā bija pēk�ņa iedoma, kurai viņ� arī pats neticēja. Tādēļ jauna�vas atbilde nāca viņam pilnīgi negaidīta.

��� Jūs mani redzējāt? Ak, kādēļ man vajadzēja turp iet!

�� jūs gājāt tādēļ, ka domājāt, ka Lubā dzīvībai draud briesmas no Franka Lemingtona puses. Un jūs gājāt, lai satiktu Lemingtona kungu. Vai nav tiesa? � Viņa klusēdama pamāja ar galvu.

���� Un viņ� atnāca? � Trenors turpināja.

���� Nē, � Berila atbildēja, pūlēdamās atgūt zudu�o pa�saval�dī�anos, � viņ� neatnāca. Es gaidīju līdz pulksten vieniem naktī, un tad pārnācu mājās.

��� Man vairs nav ko jautāt, Mertena jaunkundze, � detektīvs sacīja, tuvodamies durvīm. � Tomēr baidos, ka man nāksies jūs apgrūtināt, un varbūt pat ļoti bie�i.

Viņa balsī bija dzirdami draudi, un Berila tos pilnīgi saprata.

Pēk�ņi Trenors satvēra kādu lietussargu ar melnkoka rokturi, kas bija nolikts priek�telpas stūrī.

��� Vai tas ir jūsu lietussargs?

��� Jā, � Berila pārsteigta atbildēja.

��� Vai vakar tas bija jums līdzi?

-Jā.

���� Kad jūs pamācat, priek�telpā bija tum�s?

Viņa pamāja ar galvu, nespēdama saprast viņa jautājumu jēgu.

���� Vai neparādīsiet man cimdus, kas vakar vakarā bija jums rokās?

���� Es viņus nometu tur tajā kastītē, � viņa parādīja ar roku.

Detektīvs atvēra kastīti un, izņēmis no tās dzeltenas ādas cimdu

p'āri, to rūpīgi nogludināja.

Redzot, cik uzmanīgi viņ� tos aplūko, Berila nobāla un nespēkā atbalstījās pret sienu, jo arī viņa pēk�ņi pamanīja sarkanus traipus, kas bija skaidri saskatāmi uz cimdiem. Uzmetusi skatienu rokturim, viņa redzēja, ka ari tas bija notraipīts ar asinīm.

��� Dīvaini, � inspektors Trenors mierīgi piezīmēja. � Ja jums nekas nav pretī, es paņem�u �os priek�metus līdzi.

Viņa neatbildēja. Detektīvs jau sen bija aizgājis, bet viņa arvien vēl nekustēdamās stāvēja vecajā vietā, �ausmu un izbaiļu pār�ņemta.

Red�entkluba tuvumā atrodas kāda namu grupa, kura pazīstama ar Gategārdena nosaukumu. Katram no �iem namiem ir tikai viena ieeja, kas naktīs ir aizslēgta un kuru �veicars tikai rītos atslēdz. Protams, ka katram nama iedzīvotājam ir sava atslēga, tā, ka tas nepamanīts var iziet un pārnākt, kad vien vēlas.

To visu inspektors Trenors dabūja zināt no policista, kas stāvēja posteni.

Atgriezies Skotlendjardā, viņ� ieradās pie komisāra ar ziņojumu.

���� Viens, ko es zinu noteikti, komisāra kungs, � viņ� sacīja, � ir tas, ka Mertena jaunkundzei nekas nebija zināms par slepka�vību, pirms es pats nebiju viņai to pastāstījis.

���� Kā jūs izskaidrojat tos asiņu traipus? � Brauns jautāja.

��� Viņa ir pieskārusies slepkavas svārkiem, visdrīzāk viņa pie�durknei. Protams, ka nevienam no viņiem nebija ne jausmas, ka tās notraipītas asinīm. Man vajadzīga pavēle Franka Lemingtona apcietinā�anai.

���� Pa�reizējos apstākļos tā vēl nav nepiecie�ama. Viņu apcie�tināt jūs vēl pagūsiet, � Brauns atbildēja.

Trenors pakratīja galvu.

���� Par to es loti �aubos.

���� Kad jūs domājat Lemingtonu arestēt?

���� Kolīdz ieie�u viņa dzīvokli. .

Komisārs bridi pārdomāja.

��� Man �ķiet, ka derētu vēl mazliet nogaidīt, � viņ� sacīja. � Stundu agrāk, vai vēlāk � tam nav nekādas sevi�ķas nozīmes.

��� Stunda nozīmē loti daudz, jo pa to laiku viņ� var no Londo�nas pazust. Un kur gan mēs viņu vairs sadzītu ārzemēs?

Pulksten astoņos inspektors Trenors ar komisāru Braunu ieradās Gategārdenā.

Durvis atvēra kāda vecīga sieviete, acīmredzot Lemingtona saimniecības vadītāja.

���� Vai Lemingtona kungs mājās?

��� Jā, � viņa atbildēja. � Nupat ienesu viņam tēju. Viņ� ir vēl gultā.

���� Viņ� mūs gaida, � inspektors Trenors paskaidroja pār�steigtajai sievietei un, atbīdījis to pie malas, iegāja dzīvoklī. Kādas durvis bija tikai pievērtas. Detektīvs atgrūda tās pavisam vaļā. Franks Lemingtons sēdēja gultā, galvu rokās atspiedis.

Izdzirdis solus, viņ� strauji pacēla galvu.

���� Jūs gribat ar mani runāt, Braun?

�� Inspektors Trenors grib uzstādīt jums da�us jautājumus, Lemington, � komisārs lieti�ķi paskaidroja.

Pametis skatienu visapkārt, Trenors ieraudzīja to, ko meklēja. Tas bija uz kāda krēsla atzveltnes nomests virskrekls. Paņēmis to rokās, un vērigi aplūkojis piedurkņu aproces, viņ� klusēdams parā�dīja tās savam priek�niekam. Uz vienas aproces skaidri bija saska�tāmi tum�i traipi.

���� Kur jūsu mētdis, Lemington? � viņ� jautāja.

Franks pamāja ar galvu uz aizdurvi, kur karājās da�ādi apģērba gabali. Trenors paņēma no pakaramā viņa mēteli un, turēdams pret gaismu, rūpīgi aplūkoja to. Mēteļa piedurknes un priek�puse bija pārklātas sarkaniem traipiem.

i� Lemington, � Trenors sacīja, � man �ķiet, ka būtu lieki pārāk pla�i izrunāties par to, kas man tagad darāms.

���� Atī man tā liekas, � Franks mierīgi piekrita, ziņkāru ska�tienu uzlūkodams detektīvu.

��� Es jūs apcietinu, Frank Lemington, par Emīla Lubā nogali�nā�anu ar iepriek�ēju nodomu, kas notikusi tre�ā decembra naktī starp pulksten desmitiem un desmitiem un �etrdesmit piecām minūtēm. Pulksten desmitos Lubā pa telefonu zvanīja uz Elektklubu, bet desmitos un �etrdesmit piecās minūtēs jau atrasts miris.

Neviens muskulis Lemingtona sejā nepakustējās.

���� Es neesmu viņu nogalinājis, � viņ� beidzot sacīja. � Un, ja viņ� ap pulksten desmitiem telefonējis, tad vajag būt notiku�am kādam brīnumam. Es iebruku viņa dzīvoklī, lai to nogalinātu, bet bija jau par vēlu.

���� Ap kādu laiku tas notika?

��� Ap deviņiem � tātad stundu pirms tam, kad viņ� telefonējis,

���� Franks paskaidroja. � Pulksten deviņos Lubā jau bija miris � tātad viņ� jau bija beigts, kad Dr. Vardens otro reizi ieradās viņa namā. Es redzēju doktoru abas reizes, un pēdējo reizi arī viņ� mani redzēja. Vai viņ� nav jums to teicis?

Harlejs Brauns pakratīja galvu.

��� Tātad viņ� gribējis mani saudzēt, � Lemingtons piezīmēja.

���� Nekas, gan jau pratī�u attaisnot sevi.

��� Arī Mertena jaunkundze to zina, � Trenors viņu pārtrauca.

����� Nesaprotu, kādēļ jūs pieminat Mertena jaunkundzi, � Franks salti piezīmēja. � Jūs ta�u negribēsiet iejaukt �ajā lietā visus manus draugus?

��� Vakar, pēc slepkavības, viņa bijusi ar jums kopā, Frank, � Harlejs Brauns mierīgi sacīja. � Jums vajag atstāstīt mums visu notikuma gaitu. Var gadīties, ka �eit lieta grozās ap jūsu dzīvību.

Lemingtons piecēlās no gultas un uzģērba rīta svārkus. Pārgājis da�as reizes no istabas viena gala līdz otram, viņ� nosēdās uz gultas malas. Tad viņ� nesteigdamies iesāka:

��� Vai Mertena jaunkundze jums stāstīja par savu saderinā�anos ar Emīlu Lubā? Labi, tātad to jau jūs zināt. Kad es to uzzināju, biju tik loti sa�utis, ka nolēmu Emīlu Lubā nonāvēt. Saņēmis �o satrieco�o ziņu aizvakar vakarā, es tūlīt devos uz Breimorhozu, lai izdibinātu, kādā ceļā vislabāk varētu Lubā piekļūt. Jūs jau zināt, ka viņam bija vesels �ūksnis Berilas Mertenas parakstītu parād�zīmju, pēc manām domām, vismaz divas tre�daļas no tām bija viltotas. Pārnācis mājās pēc Lubā nama ārējās apskates, es to pa�u nakti izstrādāju rūpīgi aprēķinātu darbības plānu. Vakarrīt es iera�dos Breimorhozā un, izlikdamies aplūkojam trauksmes zvana ierīci, �veicaram neredzot, pārgriezu vadu, kas ugunsdzēsēju trepju apak��ējo posmu savieno ar zvanu. Vakar vakarā, izmantojot biezo miglu, es devos turp. Uzkāpis pa ugunsdzēsēju trepēm līdz Lubā istabas logam, es sev par lielu pārsteigumu, atradu to vajā. Dzī�voklis bija spilgti apgaismots. Pirmais, ko es ieraudzīju, bija Emīla �Lubā līķis, kas atradās gultā. Sākumā sajutu vēlē�anos bēgt, bet tad atcerējos parādzīmes un paliku.

���� Logs bija vajā? � Brauns viņu pārtrauca. � Millers apgalvo, ka tas bijis aizskrūvēts un ka nekādā ziņā nav bijis iespējams atvērt to no ārpuses.

���� Logs bija līdz galam vaļā, � Franks apliecināja. � Istabā iekāpis, es piegāju pie gultas un aptaustīju Lubā sirdi. Caur to es izskaidroju ari asiņu traipu ra�anos uz manu svārku piedurknēm. Iegājis dzīvojamā istabā, es pieliku ausi pie aizslēgtajām durvīm un ieklausījos. Visapkārt nebija dzirdama neviena skaņa.

���� Nē, to es tūliņ ievēroju. Meklējot parādzīmes, es aplūkoju visas rakstāmgalda atvilktnes, bet nekā neatradu. Pamazām man uzmācās bailes, un es steigā atstāju dzīvokli, pa ugunsdzēsēju trepēm nolaizdamies lejā. Berila bija loti uztraukusies un norūpē�jusies manis dēļ, un man tikai ar pūlēm izdevās viņu nomierināt, pārliecinot, ka neesmu Lubā nekā ļauna nodarījis, kaut redzējis to esmu. Drīz es iz�ķīros ar viņu, lai vientulībā pārdomātu visu redzēto. Zināju, ka aizdomas vispirms kritīs uz mani. Pret mani liecināja viss: pārgrieztais vads, izsacītie draudi�

����� Kādēļ jūs gājāt uz klubu? Mēs ar Vardenu redzējām jūs tur, � Brauns viņu pārtrauca.

���� Kur jūs bijāt? Es jūs neredzēju. Es aplūkoju vilcienu sarak�stu, lai vajadzības gadījumā varētu tūliņ pēc nozieguma pastrā�dā�anas bēgt uz kontinentu. Protams, es atzīstu, ka mans pienā�kums bija bez kavē�anās ziņot par visu redzēto tuvākajam policijas postenim. Es ilgi cīnījos ar sevi. Bet, kad ieradās vispirms abi policisti un vēlāk arī jūs ar Vardenu � tad man nācās atteikties no sava nodoma. Gribēdams zināt, kas aug�ā notiek, un noklausities, kuru jūs turat aizdomās, es vēl otro reizi iegāju dārzā u gribēju uzkāpt pie Lubā istabas loga. Bet, kolīdz es sāku rāpties aug�up, pamanīju kādu, kas kāpa man pretī. Nolēcis no trepēm, es metos bēgt un, neviena nepamanīts, nozudu tumsā. Tas ir viss, ko zinu �ajā lietā.

��� Vai redzējāt vēl kādu kāpjam aug�up pa ugunsdzēsēju tre pērn?

���� Nē.

�� Vai redzējāt uz rakstāmgalda kādu balta papīra lapiņu, kuras aug�galā bija uzrakstīts viens vienīgs burts � R? � Brauns jautāja.

Franks pakratīja galvu.

���� Nē. Vienīgais, ko redzēju, bija �ūksnītis vēstuļu, kas bija nokritu�as pie rakstāmgalda zemē. Sākumā noturēju tās par Mer�tena jaunkundzes parādzīmēm, bet tad pārliecinājos, ka tās bija vienkār�as vēstules, kurās kāda sieviete sūdzējās par sava vīra nekrietno izturē�anos pret sevi.

���� Vēstules! � abi detektīvi kā vienā balsī iesaucās.

��� Vai esat par to pārliecināts, Lemingtona kungs? � inspektors Trenors jautāja. � Es nekādu vēstuļu tur neatradu. Kā viņas bija parakstītas?

��� Ar burtu K, � Franks atbildēja. � Tajās bija uzdota sūtītājas adrese: kāda kafejnīca Bukarestē, Rumānijā. Nevaru vairs atcerēties tās nosaukumu.

Trenors jutās izsists no sliedēm.

���� Ja jūsu stāsts ir patiess, tad slepkavam vajag būt biju�am dzīvoklī vēl pēc jums, � viņ� sacīja. � Jūsu liecība tiks pārbaudīta, Lemingtona kungs, tomēr man �ķiet, ka jums nenāksies viegli pārliecināt savā nevainībā zvērinātos.

���� Bet es esmu pilnīgi pārliecināts par to, � Harlejs Brauns negaidot sacīja.

Inspektors pārsteigts viņu uzlūkoja.

��� Baidos, ka ar to vien vēl nepietiks, komisāra kungs, � viņ� vēsi piezīmēja.

Brauns iesmējās, kas pie viņa gadījās reti.

���� Man pietiek ar Lemingtona kunga vārdu, � viņ� sacīja, � un es uzņemos atbildību par to, ka viņ� nekur nebēgs. Es nodevu �o lietu jums, Trenor, jo esmu pārliecināts par jūsu spējām, un tādēļ nekādā ziņā nevēlos kavēt jūs jūsu darbā. Tomēr man ir zināms pamats prasīt, lai nenāktos ciest glu�i nevainīgam cilvēkam. Negribu nekā noteikta uzsākt, pirms neesmu dzirdējis Dr. Vardena domas �ajā lietā. Vardens ir vienīgais, kas dzirdēja ķildu, kas norisinājās starp Lubā un viņa nezināmo apmeklētāju. Jūs gan atcerēsieties, ka Dr. Vardens, otro reizi apmeklējot Breimorhozu, dzirdējis zvanu tre�ajā stāvā? �veicars uzbraucis turp liftā, bet nav neviena redzējis. Pēc manām domām, �is apstāklis ir loti svarīgs. Aug�stāva dzīvokli apdzīvo Benets da Kosta � Lubā vecs konku�rents un ienaidnieks vēl kop� Levantas laikiem. To es izdibināju tikai �orīt. Da Kosta ir aizceļojis vai vismaz uzdodas par aizce�ļoju�u uz Dienvidfranciju. Dzīvoklī nav neviena cilvēka. Ja slepkava varēja sasniegt Lubā dzīvokļa logu, kāpjot pa trepēm aug�up, tad to pa�u viņ� varēja izdarīt, arī nokāpjot pa tām pa�ām trepēm lejup. Iespējams, ka cilvēks, kas pastrādājis �o slepkavību, vēl tagad uzturas aug�stāva dzīvoklī.

�� Un kādēļ viņ� būtu lietojis lifta zvanu? � inspektors ironiski jautāja.

��� Tas varēja notikt aiz pārskatī�anās. Varbūt, ka viņ� iznāca no sava dzīvokļa un gribēja palūkoties, kas notiek apak�ējā stāvā, bet nejau�i pieskārās zvana podziņai. Skaņa bija ļoti īsa.

Lemingtona saimniece pabāza galvu pa durvju spraugu.

���� Lemingtona kungs, ar jums vēlas runāt Dr. Vardens.

Franks uzmeta saviem apmeklētājiem jautājo�u skatienu. Harlejs

Brauns pamāja ar galvu.

���� Lūdziet, lai viņ� ienāk, � Franks pavēlēja.

Abu detektīvu klātbūtne! redzami pārsteidza doktoru.

��� Tātad jūs viņu jau esat sadzinu�i, Braun? Nebiju domājis, ka tas notiks tik drīz.

Franks silti paspieda viņam roku.

� Cik smalkjūtīgi no jūsu puses, ka neesat stāstījis Braunam par mūsu sastap�anos, � viņ� sacīja.

��� Es netiku jūs redzējis, � Dr. Vardens mierīgi atbildēja. Bet tad viņ� īgni iesaucās: � Sasodīts! Es gribu zināt, ko jūs meklējāt Breimorhozas tuvumā? Bet man liekas, ka esmu ar savu jautājumu jau nokavējis.

Franks īsos vārdos atkārtoja savu stāstu. Doktora seja apmācās.

��� Nē, � viņ� sacīja, � es neredzēju uz grīdas nekādu vēstuļu.

��� Vai vēl atceraties lifta zvanu? � Brauns viņam jautāja un; saņēmis apstiprino�u atbildi, turpināja: � Vai dzirdējāt ari kādu troksni uz kāpņu aug�ējās platformas?

Dr. Vardens mirkli pārlika.

��� Nevaru apgalvot, ka tie�ām botu dzirdējis, � viņ� sacīja. �i �veicara vārdi liecināja, ka tre�ajā stāvā kāds bijis, un man ari i pa�am bija tāds iespaids. Ko darīsiet ar Franku?

���� Es atstāju viņu brīvībā. Vienīgi asiņainos apģērba gabalus paņemsim līdzi, jo to prasa mans pienākums, � Harlejs Brauns paskaidroja.

���� Paldies Dievam! � doktors atvieglots nopūtās.

Viņa prieks tomēr bija pāragrs.

Pēc inspektora Trenora apmeklējuma Berila Mertena bija noli�kusies gulēt, bet miegs bija tik nemierīgs un satraukts, ka viņa pamodās ar stiprām galvassāpēm.

Ne mirkli viņa ne�aubījās par Franka nevainību Lubā noslep�kavo�anā. Tomēr viņa saprata, ka neviens cits cilvēks nebūs tik pārliecināts par viņa nevainību, un �ī apziņa smagi nospieda viņas sirdi. Tādēļ viņa jutās pavisam nelaimīga, kad kalpone pieteica kādu apmeklētāju.

���� Es tūlīt ie�u, � viņa vājā balsi sacīja. Kalpone izgāja.

Viņa bija pārliecināta, ka apmeklētājs ir inspektors Trenors, un tādēļ

jutās patīkami pārsteigta, kad viņa vietā ieraudzīja neliela auguma patīkama izskata vecu kungu, kas maigu skatienu viņā lūkojās.

Pēk�ņi viņa to pazina.

��� AL. jūs ta�u esat tas pats sve�inieks, kuru es vakar vakarā sastapu! � viņa iesaucās

��� Jā, Mertena jaunkundze, � nepazīstamais mierīgi atbildēja, godbijīgi palocīdamies. � Vai drīkstu jūs apsveikt, ka esat atbrīvo�jusies no nepiecie�amības precēt Lubā?

Berila būtu noturējusi viņu par ārprātīgu, ja �is pa�as domas jau visu ritu nenodarbinātu viņas smadzenes.

���� Neļaunojaties, ka nevaru pieņemt jūsu novēlējumu, � viņa vēsi atbildēja. � Es tie�ām nejūtos tik labā garastāvokli, lai jokotu. Esmu ļoti norūpējusies�

��� Nu, protams, jūs esat norūpējusies Lemingtona kunga likteņa dēļ?

���� Nekādā ziņā! Kādēļ lai rūpējos par to? � Berila izlikās nesaprotam.

���� Nu tādēļ, ka viņ� vakar vakarā bija Lubā dzīvokli, un�

���� Nē, viņ� nav tur bijis! � viņa dedzīgi iesaucās.

Sve�ais labsirdīgi pasmaidīja.

��� Jums ir iemesls viņu aizstāvēt, � viņ� piezīmēja. � Tomēr baidos, ka viņa atra�anās tur zināma ari citiem.

���� Kam?

��� Kriminālpolicijai. Iespējams, ka viņ� jau �orīt ticis apcietināts.

���� Ko jūs sakāt? � viņa iesaucās. � Kādēļ jūs man to sakāt?

��� Es redzēju viņus ieejam Lemingtona kunga dzīvokli: inspek�toru Trenoru, kapteini Braunu, un vēlāk�

���� Sēdieties, lūdzu! � viņa to pārtrauca, pati nespēkā atkriz�dama kādā sēdekli. � Jūs sakāt, ka redzējāt viņus ieejam?�

��� Jā, �orīt loti agri. Bet apcietināt viņi to vēl neapcietināja.

���� Vai jūs to noteikti zināt? � viņa iesaucās.

��� Jā, tādēļ jau ari esmu atnācis. Pagaidām viņ� atstāts brīvībā vienīgi tāpēc, ka komisārs Brauns ir viņa draugs. Bet tas vēl neko nenozīmē, jo policijas dienests uzliek pienākumus, kuru dēļ brālis aizmirst brāli un dēls tēvu. Es atnācu pie jums, lai�

Berila bija atguvusi savu pa�savaldī�anos.

���� Acīmredzot viņi nav apcietināju�i Franku tādēļ, ka viņa paskaidrojumi tos pilnīgi apmierināju�i, � viņa sacīja. � Viņam nav nekā kopēja ar Lubā nāvi, un savu nevainību viņ� pratīs pierādīt.

��� Tiesas priek�ā viņ� nespēs to pierādīt, Mertena jaunkundze. Es dzirdēju viņu sarunu, kad tie gāja prom. Arī Dr. Vardens bija viņu vidū.

��� Jūs pazīstat ari Dr. Vardenu?

Nepazīstamais pasmaidīja.

��� Es pazīstu visus, kam vien kādreiz biju�as darī�anas ar Lubā.

���� Nu, un ko jūs dzirdējāt? � jaunava nepacietīgi jautāja.

���� Uz Lemingtona kunga drēbēm atrasti asiņu traipi, un viņ� pats atzinies, ka bijis Lubā dzīvoklī pēc viņa nāves. Viņi gan bija tam noticēju�i, bet�� viņ� pakratīja galvu. � Gādājiet, lai viņ� brauc prom, gādājiet viņu drīzāk prom! � viņ� �ukstēdams pie�bilda.

Berila satrūkās.

���� Ja tas būtu nepiecie�ams, tad jau viņi būtu to brīdināju�i, � viņa nedro�i ieminējās.

����� Nē, to viņi nedrīkstēja darīt. Viņi varēja tikai atlikt viņa arestu, cerēdami, ka varētu rasties apstākli, kas pierādītu viņa nevainību. Pasteidzieties, Mertena jaunkundze, kamēr vēl nav par vēlu. Ja ticat viņa nevainībai, tad tas ir vēl svarīgāks iemesls palīdzēt izglābties no nepelnīta nāvessoda.

��� Bet caur bēg�anu viņ� tikai pats apstiprinātu pret sevi vērstās aizdomas, � Berila atbildēja.

��� Un tomēr tas būtu labāk, nekā Jaut pakārt, � apmeklētājs mierīgi piezīmēja.

���� Nē! � Berila gandrīz dusmīgi iesaucās. � Kā jūs iedro��ināties lietot tik �ausmīgu vārdu?

����� Nu, tas ta�u pats par sevi saprotams, ka viņu pakārs, ja atzīs par vainīgu. Bet tas būtu netaisni. Lubā bija sabiedrībai bīstams subjekts. Būtu kauns, ja viņa nāves dēl kādam nāktos ciest.

���� Bet tagad viņ� ta�u vairs nevar aizbēgt, ja arī gribētu, � Berila nopūtās. � Kolīdz kļūtu zināma viņa bēg�ana, to meklētu visos vilcienos un tvaikoņos.

���� Viņ� var apmesties pie manis, � vecais kungs atbildēja. � Belhelmā man ir neliels dzīvoklis kāda nama aug�stāvā. Tur viņu neviens netraucētu, un vakaros viņ� varētu pastaigāties pa jumta dārzu.

Viņa uzmeta tam neuzticīgu skatienu.

���� Kādēļ jūs tik loti rūpējaties par viņu? � Berila jautāja, � kādēļ jūs gribat uzņemties varbūtēju atbildību par viņa slēp�anu?

��� Tādēļ, ka negribu, lai viņam nāktos ciest par� Lubā nāves dēl. Lai kas arī nebūtu Lubā slepkava, tomēr viņ� ir cilvēces labdaris, un kā tādam es labprāt gribu viņam palīdzēt, cik vien spēdams.

��� Tādā gadījumā Frankam Lemingtonam nav nekādu tiesību uz jūsu palīdzību, � Berila vēsi piezīmēja, � jo viņ� nav Lubā slepkava.

��� Tad man ir vēl par vienu iemeslu vairāk viņam palīdzēt, lai tas nevainīgs nekjūtu par Lubā upuri. Vai jūs nemēģinātu viņu pierunāt, lai viņ� bēg? Ja tas nenotiks tūlīt, tad tas var kļūt neie�spējami. Jūs to no�ēlosiet visu mū�u, bet tad nekas vairs nebūs labojams.

Viņa zināja, ka tas ir tiesa. Viņa vilcinājās vienīgi vēl tādēļ, ka apzinājās, ka bēg�anai da�kārt var būt vēl jaunākas sekas nekā palik�anai.

���� Es viņu uzmeklē�u un parunā�os, � viņa beidzot nolēma pieceldamās.

���� Jūs darīsiet pareizi, � viņ� apmierināts piezīmēja. � Vai varu atstāt jums savu adresi � gadījumā, ja viņ� pieņemtu manu priek�likumu?

��� Jā� pateicos, � Berila sacīja, paņemdama papīra lapiņu ar uzrakstīto adresi.

�� Jūs ta�u nekavēsieties vairs ne mirkli? � viņ� jautāja. � Es jums ieteiktu pasteigties� Visu labu! Ceru, ka jums izdosies viņu pārliecināt. Esmu gatavs jums arvien pakalpot.

Viņ� palocījās un izgāja.

Berila devās uz Lemingtona dzīvokli, kur atrada Franku kamīna priek�ā sē�am, drūmās domās nogrimu�u.

���� Kas noticis? � viņ� iesaucās, izbailēs pietrūkdamies kājās.

��� Frank, tu vakar biji Lubā dzīvoklī un redzēji viņu nogalinātu; tu pat notraipīji savas drēbes viņa asinīm� Un to visu tu viņiem pateici?

�� Jā, es pateicu viņiem visu, � Franks atbildēja. � Es neesmu Lubā nonāvējis, un ir labāk, ja saku patiesību. Man joti �ēl, Berila, ka ari tu izrādies iejaukta �ajā lietā�

��� Runa nav par mani, Frank. Es gribu, lai tu tūlīt bēdz. Tavi draugi tev tic, bet citi to nedarīs, jo tev nav pierādījumu. Ja viņi neatradīs īsto slepkavu, tad tev būs jācie� viņa vietā. Tas ir pārāk bīstami, Frank. Nekavējies vairs, bet bēdz tūlīt. Ja ari tu nespēsi pierādīt savu nevainību, tad tomēr tev paliks vismaz vēl draugi.

���� Nevaru, Berila � esmu devis savu goda vārdu.

����� O, Frank! � viņa izmisusi iesaucās. � No tā ir atkarīga tava dzīvība! Un tas vecais kungs labprāt grib dot tev patvērumu�

���� Kāds vecais kungs? � Franks viņu pārtrauca.

���� Tas, par kuru vakar vakarā tev stāstīju. Ari viņ� bija pie Breimorhozas, un �orīt viņ� ieradās pie manis.

����� Kas viņ� tāds ir? Vakar vakarā viņ� mani uzrunāja. Es domāju, viņ� jau tad zināja, ka Lubā ir beigts. Kādēļ viņ� izteica tādu priek�likumu?

��� Viņ� negrib, ka Lubā nāve kādam sagādā nepatik�anas. Viņ� saka, ka Lubā to bija pelnījis.

��� Un tas ir vienīgais iemesls? Vai viņ� iedeva tev savu adresi?

���� Jā. Vai pieņemsi viņa priek�likumu?

���� Nē, es palik�u �eit, lai vajadzības gadījumā mani var atrast. Bet var gadīties, ka policija ieinteresējas par viņu.

��� Tu domā, ka viņ� varētu būt slepkava?

����� Nezinu. Zinu tikai to, ka es tas neesmu. Tādēļ pastāstī�u par viņu Braunam � protams, glu�i privātā kārtā, lai nesagādātu viņam nepatik�anas gadījumā, ja viņ� nav vainīgs. Vai tu jautāji viņam, ko viņ� �ajā lietā zina?

���� No viņa nav iespējams dabūt kādu noteiktu paskaidrojumu.

���� Vai adrese ir tev klāt?

����� Nē. Es viņu kaut kur noliku, bet pēc tam pati aizmirsu. Tūlīt ie�u to pameklēt. Vai nāksi man līdzi?

���� Labprāt, tikai atstā�u saimniecei tavu adresi, lai vajadzības gadījumā mani var atrast.

Tajā acumirklī, kad viņi izgāja uz ielas, pie nama durvīm ap�stājās kāds auto, un no tā izkāpa inspektors Trenors, kāda civilā ģērbta kriminālpolicista pavadībā.

���� Loti no�ēloju, Lemingtona kungs, � Trenors sacīja, � bet tomēr esmu spiests jūs arestēt, jo uz jums krīt aizdomas Emīla Lubā nogalinā�anā.

���� Bet� bet kapteinis Brauns ta�u sacīja� � Franks stomījās nobālēdams.

���� Loti no�ēloju, � inspektors viņu pārtrauca, uzaicinādams sēsties auto. � Kapteinis Brauns vēl nav visaugstākā instance.

����� Labi, � Franks sacīja, tad pievērsās Berilai: � Neuz�traucies, Berila, varbūt viss vēl noskaidrosies. Neaizmirsti iz�dibināt, ko mazais vecītis īsti zina. Jādomā, ka viņ� ir redzējis īsto slepkavu.

���� Kas tas tāds? � inspektors ieinteresēts jautāja.

���� Kāds cilvēks, kuru mēs abi � Mertena jaunkundze un es � vakar vakarā redzējām pie Breimorhozas. Mertena jaunkundzei ir viņa adrese.

��� Tur viņ� ir! � Berila pēk�ņi iesaucās, ar roku norādīdama uz tuvējo ielu stūri. � Nu viņ� ir prom!

Detektīvs skrie�us devās norādītajā virzienā, bet drīz atgriezās. Nepazīstamais bija kā ūdenī iekritis.

��� Vai jums �ķiet, ka viņam varētu būt kas zināms par nozie�gumu? � Trenors jautāja.

���� Nē, to es nekādā ziņā nevaru apgalvot. Bet viņ� redzēja mani izkāpjam pa trepēm, un tādā pa�ā kārtā tas varēja redzēt īsto noziedznieku.

���� Vai varat paziņot man viņa adresi pa telefonu, Mertena jaunkundze? � inspektors lūdza.

��� Jā, kolīdz bū�u to atradusi, � viņa atbildēja.

Auto aizripoja, bet viņa vēl ilgi nolūkojās tam pakal.

Policijas iera�anās mazajā dzīvoklītī Belhelmā nedeva nekādu

panākumu. īrnieka nebija mājās, un arī dzīvokļa pārmeklē�anā neizdevās noskaidrot viņa personību.

��� Kādos apstākļos jūs viņu sastapāt, Mertena jaunkundze? � inspektors Trenors jautāja, tās pa�as dienas vakarā ieradies pie Berilas.

���� Viņ� �orīt atnāca pie manis un piedāvāja Frankam savu palīdzību.

���� Vai viņ� neteica, kāda veida palīdzība tā varētu būt?

���� Nē, � viņa mierīgi atbildēja.

Lai atvieglotu savu darbu, inspektors Trenors bija ierīkojis savu pastāvīgo uzturē�anās vietu Lubā dzīvoklī.

No koridora durvis veda trijās kalpotāju istabās, no kurām vienu apdzīvoja Millers, kamēr pārējās divas stāvēja tuk�as. Lubā guļamistabā bija kāda rezerves gulta, kuru Trenors rekvizēja savām vajadzībām, likdams to pārnest vienā no tuk�ajām kalpotāju ista�bām.

Divas dienas un naktis viņ� pavadīja Lubā dzīvokli, ar palieli�nāmo stiklu aplūkodams katru vietiņu grīdsegā, uz sienām un mēbelēm, kur vien varēja cerēt atrast kādas pēdas. Visas aizdo�mīgākās vietas, kur bija, saskatāmi kādi pirkstu nospiedumi, viņ� rūpīgi izpētīja un nofotografēja.

Svētdien pēcpusdienā, dienu pēc Franka Lemingtona apcie�tinā�anas, inspektors sēdēja pie Lubā rakstāmgalda un rūpīgi pār�lasīja visas dzīvoklī atrastās vēstules. Viņa palīgs atgriezās no Skotlendjarda, atnesdams veselu �ūksni da�ādu priek�metu foto�grāfijas, uz kuriem Trenors cerēja atrast kādas pēdas. Viņa pirmais jautājums bija:

��� Vai atrastas kādas zīmes uz baltās papīra lapiņas, uz kuras bija rakstīts burts R?

��� Vienīgi �is nospiedums, kas cēlies no slapja cimda pieskar��anās papīram, � ser�ants atbildēja, rādīdams kādu uzņēmumu.

Trenors nopūzdamies pakratīja galvu.

�� Tas mums neko nedod, � viņ� piezīmēja. � �is nospiedums pierāda vienīgi to, ka slepkava valkājis cimdus. Vai vēl kas?

���� Liekas, ka rakstītājs vilcis pār papīru ar sausu spalvu, un tikai pēc da�ām rindiņām pamanījis, ka spalvā nav tinteSj � ser�ants atbildēja. � Da�i spalvas vilcieni skaidri iespiedu�ies papīrā, tomēr vārdi nav salasāmi. Tikai divās vietās sakatāms kas vārdiem līdzīgs: tie ir "tun" vai "tin", un �eit "mica". Cits viss neskaidrs.

Inspektors klusēdams aplūkoja fotogrāfijas.

��� Iespējams, ka tas rakstīts jau pirms slepkavības, dienā. Pavi�sam aizmirsu apjautāties par to Milleram.

Viņ� piespieda zvana podziņu, un Millers ienāca.

����� Nē, inspektora kungs, pirms tam uz rakstāmpults nebija nevienas papīra lapiņas.

���� Nu tad burtam R varam pārvilkt krustu, � Trenors piezī�mēja. � Un kas ar metāla �ķirstiņu?

��� Uz slepenās atsperes atrasts Millera pirksta nospiedums, � ser�ants paskaidroja.

�� Jā, tā bija kļūda, ka ļāvu viņam tai pieskarties, � inspektors atzinās.

���� Bet turpat līdzās vēl kādi citi pirkstu nospiedumi, � viņa palīgs turpināja, rādīdams uzņēmumu.

Inspektors uzmeta fotogrāfijai asu skatienu.

��� Jā, bet tos var būt atstājis arī Lubā, � viņ� piebilda, nolik�dams uzņēmumu pie malas. � To noskaidrosim vēlāk. Un sve�turis?

��� Uz tā redzami vienīgi kapteiņa Brauna pirkstu nospiedumi.

Inspektors pēk�ņi uzcēlās kājās.

���� Nosēdieties manā vietā, � viņ� sacīja. � Man �ķiet, ka slepkavības momentā Lubā sēdējis pie rakstāmgalda, kamēr uzbru�cējs stāvējis pie pults. Katrā ziņā sitiens nācis, pilnīgi negaidot.

Viņ� nostājās pie rakstāmpults.

���� Pagrieziet galvu vairāk prom � tā. Skatieties uz kamīnu. Vai varat mani redzēt?

��� Redzu jūsu roku, ar kuru jūs pa�reiz sniedzaties pēc sve�tura� Nē, tagad nemaz vairs neredzu jūs, inspektora kungs.

Trenors nolika paņemto sve�turi atpakaļ uz rakstāmgalda, tad atvēra ēdamistabas durvis.

��� Slepkava, jādomā, tuvojies Lubā no �īs puses, � viņ� turpi�nāja. � Palieciet tādā pa�ā stāvoklī, ser�ant.

Uz pirkstu galiem viņ� piegāja pie ser�anta no mugurpuses un negaidot uzlika tam roku uz pleca tā, ka ierēdnis iztrūcies uzlēca kājās.

���� Tātad jūs manus solus nedzirdējāt? � viņ� apmierināts piezīmēja un piezvanīja Milleram.

����� Miller, vai slepkavības naktī �īs durvis bija noslēgtas? � viņ� jautāja.

���� Nezinu, inspektora kungs.

��� No virtuves un no priek�telpas ēdamistabā ved divas durvis, vai tās bija aizslēgtas?

���� Nedomāju vis. Bet pa to ceļu neviens nevarēja ienākt, Dr. Vardenam neredzot.

��� Bet pa sētas durvīm? � inspektors ar uzsvaru turpināja. �

Vai jūs, piemēram, nevarējāt ienākt pa tām, lai neviens jūs nepama�nītu? Jūs ta�u arī izgājāt pa tām.

Millers pietvīka.

��� Neesmu atgriezies pa tām, � viņ� apvainotā balsī sacīja. � ES'biju pie savas līgavas.

Trenors nosēdās pie rakstāmgalda un brīdi cie�i uzlūkoja sulai�ni.

���� Kā to dāmu sauc, un kur viņa dzīvo?

Millers acumirkli vilcinājās.

��� Mērija Gerdenas jaunkundze, Brislīgardenā simts deviņdesmit se�i, � viņ� atbildēja. � Viņa tur vada saimniecību. Viņai nebūs patīkami, ja jūs viņu izjautāsiet.

���� Un jums būs vēl nepatīkamāk, ja viņa nevarēs sniegt uz maniem jautājumiem apmierino�as atbildes.

Gerdenas jaunkundze izrādījās jauna, glīta meitene, kuras godī�gums bija tik neap�aubāms, ka Trenors bez iebildumiem noticēja visam viņas teiktajam. Savu līgavaini viņa bija sagaidījusi gandrīz pie pa�a nama, kur bija norunājusi satikties ar viņu ap pulksten deviņiem.

���� Cik ilgi viņ� palika pie jums?

���� Ne vairāk kā minūti, � meitene atbildēja. � Viņ� bija tik uztraukts, ka nemaz neklausījās manos vārdos, kad gribēju pierunāt pakavēties ilgāk.

��� Satiekoties ar jums pulksten deviņos, viņ� bija uztraukts vai mierīgs?

���� Atī tad viņ� bija mazliet uztraukts. Viņ� sūdzējās, ka tam arvien grūtāk nākoties sadzīvot ar Lubā, un jautāja man, vai esmu mierā pēc mēne�a rīkot kāzas. Viņ� nopircis Basā kādu pansiju, kuru mēs gribam vadīt, kad būsim apprecēju�ies.

Trenors atgriezās Breimorhozā, lai pārbaudītu kādu jaunu teori�ju.

Iesaucis Milleru, viņ� no jauna saka to iztaujāt.

��� Jūs bijāt prom no dzīvokļa stundas ceturksni. No �ā laika jūs vislielākais piecas minūtes sarunājāties ar Gerdenas jaunkundzi. Kādas trīs minūtes jums bija vajadzīgas aizie�anai un atnāk�anai. Kur jūs pavadījāt atliku�ās septiņas minūtes?

���� Es sastapu pirmā stāva sulaini un brīdi sarunājos ar viņu.

���� Par ko jūs runājāt?

���� Par kādu mūsu kopējo paziņu.

Ataicinātais pirmā stāva sulainis apstiprināja Millera teikto.

�etrpadsmit gadus ilgajā dienesta laikā pie Lubā Millers bija iekrājis prāvu naudas summu. Neskaitot diezgan lielo algu, viņam bie�i vien bija ienāku�as dzeramnaudas no Lubā apmeklētājiem. Uz pirmo pieprasījumu viņ� uzrādīja Trenoram savu noguldījumu grāmatiņu, no kuras bija redzams, ka visa nauda tikusi iemaksāta mazās summiņās.

Millers uztrauktu skatienu vēroja inspektora seju un atvieglots nopūtās, kad tas atdeva viņam atpakaj bankas grāmatiņu.

���� Vai Lemingtona kungs arestēts, inspektora kungs? � viņ� jautāja.

Trenors pamāja ar galvu.

��� Nespēju ticēt, ka slepkava varētu būt viņ�, inspektora kungs.

��� Viņ� pats atzinās, ka vakar vakarā bijis �ajā istabā.

Millers pārsteigts sarauca uzacis.

���� �eit? Kā tad viņ� to izdarījis?

��� Viņ� iekāpis pa logu, atraudams to no ārpuses.

Inspektors labi zināja, ka logs nav ticis atlauzts ar varu.

Millers enerģiski pakratīja galvu.

��� Tas nav iespējams, � viņ� sacīja. � To es jau vakar teicu ser�antam, vai nav tiesa? � viņ� pavērsās pret jauno ierēdni. � Logs bija nostiprināts no iek�puses ar divām skrūvēm.

Trenors uztraukts uzlūkoja savu palīgu.

��� To jūs neesat man stāstījis, ser�ant. Es redzēju tikai aiz�au�jamo, un to viegli var atbīdīt.

Millers piegāja pie guļamistabas loga un parādīja abus cauru�miņus, kur vajadzēja atrasties skrūvēm.

��� Es pats aizskrūvēju logu īsi pirms Lubā kunga pārnāk�anas. Tā es darīju ik dienas, � Millers paskaidroja.

Skrūves tomēr nekur nebija atrodamas, līdz Trenors beidzot noņēma asinīm notraipītajai gultai palagu. Skrūves gulēja uz gultassegas.

���� Acīmredzot viņas atradu�ās zem lika, � inspektors piezī�mēja. � Es nebiju klāt, kad līķis tika aiznests. Vai jūs nepamanījāt viņas ser�ant?

��� Nē, inspektora kungs. Tobrīd dzīvoklī bija sabojājusies elek�trība, un līķi nācās aizvākt sve�u gaismā.

Inspektors paņēma skrūves līdzi otrā istabā, kur nolika tās uz balta papīra lapas. Skrūves bija ļoti tievas, ar lielām metāla galvām.

����� Uz tām mēs neatradīsim nekādu pirkstu nospiedumu, � Trenors no�ēloja. � Vai jūs valkājat cimdus, Miller?

-Jā.

���� Parādiet man tos.

Tie bija vienkār�i rupjas ādas cimdi.

���� �īs skrūves ta�u varēja atrast un atskrūvēt vienīgi cilvēks, kam dzīvoklis ir ļoti labi pazīstams, vai ne? � Trenors jautāja.

���� Jā, � Millers piekrita. � Pat Lubā kungam bija grūti tās atdabūt vaļā. Pirms vairākiem gadiem man pat iznāca nepatik�anas �o skrūvju dēl. Lubā kungs gribēja dabūt kādu apmeklētāju pēc iespējas drīzāk prom no dzīvokļa, un nekādi netika ar skrūvēm galā, jo es biju tās pārāk cie�i piegriezis.

���� Vai tā bija kāda sieviete?

�� Jā, inspektora kungs. Tobrīd bija atnāku�i divi kungi � vairs neatceros, kas tie bija � un viņ� negribēja, lai tie redzētu dāmu.

Millers vairs neatcerējās visus sīkumus. Dāmas seju viņ� nebija redzējis. Viņa bijusi ļoti jauna un ļoti draudzīgās attiecībās ar Lubā, jo tai bijusi pat sava atslēga no viņa dzīvokļa. Viņai ierodoties, Lubā pats to sagaidījis un pavadījis.

���� Man �ķiet, ka viņa ļoti interesējās par Austrumiem, jo Lubā kungs viņu ik reizes sagaidīja istabā, kuru tas ar da�ādu krāsainu audumu un izrakstītu segu palīdzību mēdza pārvērst īstā austrum�nieka mitekli.

��� Vai Lubā kungam bija pla�a pazī�anās ar dāmām? � inspek�tors jautāja.

���� Ar da�ām, � Millers īsi atbildēja.

Trenors atkal uzlūkoja skrūves.

���� Vai �arlzam varēja būt kas zināms par �īm skrūvēm? � viņ� jautāja.

��� Tas ir iespējams. Man liekas, ka viņ� jau vairākkārt ir �eit bijis: ja nemaldos, viņam pat bija kāds sakars ar to dāmu, par kuru nupat stāstīju. Tikai nespēju vairs atcerēties, kāds īsti.

� No lietam, ko jūs nespejat atcereties, varētu sarakstīt diezgan biezu grāmatu, � inspektors neapmierināts norūca.

Miljoniem cilvēku torīt lasīja avī�u ziņojumus par Lubā noslep�kavo�anu. Bet vienam cilvēkam; izlasot �o ziņu, seja kjuva pelnu pelēka, un rokas sāka trīcēt.

�arlzam Berijam bija trīsdesmit pieci gadi. Viņa sejas panti nerunāja tam par labu. Zemā piere, taisnais, strupais zods, platais deguns un kuplās uzacis, kas gandrīz pilnīgi noslēpa viņa mazās acis � liecināja par smagiem trūkumiem �ā vira raksturā.

Nagus ko�ļādams, viņ� sēdēja atzveltnes krēslā vienā no "Vilberbaun Temperance" viesnīcas aug�stāva istabām. Klēpi tam gulēja atvērta avīze.

���� Saukts �arlzs, � viņ� murmināja.

Tad viņ� piecēlās; piegāja pie kādām durvīm un atgrūda tās vaļā.

���� Lubā ir beigts! � viņ� �ukstēja.

Otrā istabā pie loga sēdēja kāda sieviete. Neraugoties uz diezgan biezo pūdera kārtu un krāsotām lūpām, viņu varēja saukt par glītu, kaut arī pirmais skaistums sejā jau bija apvītis. Viņa pavērsa savu iekritu�o acu skatienu pret runātāju.

���� Tu gan laikam melo, � viņa sacīja. � Bet ja tas tomēr tiesa, tad ceru, ka tagad viņ� atrodas ellē.

Ar vienu lēcienu viņ� pieskrēja tai klāt un, satvēris to aiz rokas, uzrāva viņu kājās.

�� Ak, to tu ceri gan! � viņ� dusmās iekliedzās, iecirzdams tai sejā pliķi. � Lai velns rauj tavas cerības � bez viņa mēs nevaram dzīvot! Ko tu tagad iesāksi?

���� Strādā�u, � viņa vienkār�i atbildēja.

��� Jā, to es ticu! Izlasi �o!

Viņ� iespieda tai rokā avīzi, un naida pilnu skatienu lūkojās sejā, kamēr viņa lasīja.

����� Tas attiecas uz tevi. Vai tu viņu noslepkavoji? � viņa jautāja, beigusi lasīt.

��� Pamēģini jautāt to man vēl reizi un tad redzēsi, ko es darī�u! Es tevi noindē�u! �arlzs Berijs vēl nav aizmirsis savu veco amatu.

���� Tā būtu vienīgā laime priek� manis, � viņa nopūtās. � Nesaprotu, kā esmu varējusi izciest visus �os gadus. Un nu, kad viņ� ir miris, man neatliek vairs nekādu cerību.

��� Jā, izejas tev vairs nav! � viņ� ar gandarījumu apstiprināja. � Arī man vairs nav nekādas izejas. Vai es tevi neapprecēju? Vai neizvilku tevi no dubļiem un neiztaisīju no tevis godīgu sievieti?

���� Kaut tu nebūtu to darījis! � viņa nopūtās.

��� Nu ir pienācis visizdevīgākais brīdis, � viņ� zobojās. � Aizej pie kādas zināmas personas un pastāsti tai, kas esi un kas esi bijusi.

��� Tu zini, ka es to nevaru � tu zini, ka nomirsi aiz bailēm, ja es to darī�u, � viņa atbildēja, paraustīdama plecus. � Esmu saistīta pie tevis uz mū�u, un nekas pasaulē mūs vairs nevar iz�ķirt.

Viņ� atkal ielūkojās avīzē.

����� Policija meklēs mani pa visu Londonu. Viņam bija tavas vēstules, un policija tās dro�i vien jau atradusi.

Uz mirkli sievietes acīs iemirdzējās vāj� cerības stariņ�.

��� Viņ� man tās rādīja, � Berijs turpināja. � Viņ� gribēja, lai tu atgrie�oties Rumānijā.

���� Tas nekad nenotiks, � viņa cie�i noteica. � Vari mani nogalināt, bet turp es vairs nebrauk�u.

�arlzs domīgi bakstīja zobus.

���� Labi vēl, ka man ir nauda, � viņ� sacīja. � Bet mums tūlīt jāpazūd no �ejienes. Puse no viesnīcas iedzīvotājiem mani pazīs pēc �ā apraksta.

���� Un uz kurieni mēs varam aizbēgt?

��� Uz Deptfordu. Tur es pazīstu kādu vīru, kas izīrēs man divas istabas.

���� Un kad tu domā doties ceļā?

���� Tūlīt pat. Sakārto ccla somu.

Desmit minūtes vēlāk viņi jau atstāja viesnīcu. Sieviete nesa rokā lielu ceļa somu, kura bija pārāk smaga viņas vājajieiņ spē�kiem.

Auto viņus aizveda līdz Gritnorsernas piestātnei. No turienes viņi brauca pa apak�zemes dzelzceļu līdz Faringdonstritai, kur iesēdās Nūgrosas vilcienā, kas tos aizveda līdz viņu nākamajai dzīves vietai Litlkirkstrltā.

���� Mēs esam galā, � Berijs beidzot sacīja, apstādamies kādu noslēgtu durvju priek�ā un pieklauvēdams. Durvis atvērās, un tajās parādījās kāds vīrs noplīsu�ā kamzoli un sen neskūtu seju.

��� Hallo, �arlz! Ko tad tu nu atkal esi izēdis? � viņ� pakratīja gaisā avīzi, ko pa�reiz bija lasījis.

���� Ielaid mūs. Vēlāk visu izstāstī�u, � Berijs atbildēja.

Vīrs vilcinādamies atkāpās no durvīm, ļaudams viņiem ieiet.

���� Tev vai nu jāsē� mājās, vai arī tu vispār nevari �eit palikt, � viņ� īgni norūca. � Es negribu iekulties nepatik�anās tevis un tavas sievas dēl.

Viņ� izņēma sievietei no rokām smago ceļasomu un uzveda viesus aug�ā pa mazajām kāpnītēm. Bija tikai viena vienīga brīva istaba, bet toties tā bija pla�a, kaut nabadzīgi iekārtota.

Atstājis sievieti vienu, Berijs izgāja aprunāties ar saimnieku. Viņa sāka aplūkot drūmo telpu, kas likās vēl pretīgāka par Buka�restes dzīvokli, kur tā līdz �im bija dzīvojusi. Tagad viņai bija divdesmit septiņi gadi, kaut gan jutās vismaz simts gadus veca.

Drīz viņa izdzirda sava vīra solus. Ienācis istabā, viņ� aizslēdza aiz sevis durvis. Varēja redzēt, ka viņu pārņēmis briesmīgs uztrau�kums un nāvīgas bailes. Avīze, ko tas turēja rokā, trīcot �aukstēja.

���� Kā tu domā, Kēte, kas uzņēmies �īs lietas izmeklē�anu? � viņa izturē�anās pret to pēk�ņi bija kļuvusi gandrīz cilvēcīga.

��� Lubā noslepkavo�anas lietas izmeklē�anu? � viņa atkārtoja jautājumu.

���� Ak, Dievs, kādēļ man vajadzēja atgriezties Londonā! � �arlzs vaimanāja. � Kādēļ? Es varēju palikt kurā katrā ungāru pilsētiņā un godīgi vai negodīgi nopelnīt sev maizi. Kādēļ tu atvilki mani �urp, tu sasodītā dejotāja, tu, kafejnīcas vazaņķe? � viņ� pēk�ņi uzbruka tai paceltām dūrēm.

�ausmās viņa iebēga kādā kaktā, bet Berijs nepūlējās to panākt. Nespēkā nokāris rokas gar sāniem, viņ� elsdams palika istabas vidū stāvam.

���� Kas tad vada izmeklē�anu? � viņa beidzot jautāja.

���� Harlejs Brauns � neviens cits kā Harlejs Brauns!

Acumirkli viņa uzlūkoja to kā nesaprazdama. Tad tā sagrīļojās,

it kā pēd�jie spēki būtu viņu atstāju�i. Nokritusi uz grīdas un iespiedusi seju rokās, viņa sāka nevaldāmi raudāt.

Dr. Vardens cēlās rītos agri, jo viņa pla�ā prakse aizņēma daudz laika.

Viņ� pa�reiz bija paēdis brokastis un tagad lasīja avīzē ziņo�jumu par Lubā slepkavību, priecādamies, ka laikraksti nav pie�minēju�i viņa vārdu. Reportieri bija apmierināju�ies ar iecirkņa ārsta izteicieniem.

Kalpone pieteica kādu apmeklētāju.

���� Lai ienāk, � doktors atbildēja.

Tas bija Millers.

��� Labrīt, Miller. Tas ir nepatīkams gadījums. Man �ēl jūs. Kā liekas, tad ari jūs tiekat turēts aizdomās. Bet neskumstiet par to: tas var gadīties ar katru no mums. Vai ir kādas jaunas ziņas?

����� Nē, doktor, tikai policija sadzinusi �arlzam pēdas kādā viesnīcā, bet viņ� jau paguvis no turienes nozust.

��� To es lasīju, � Dr. Vardens atbildēja. � Policija domā, ka viņ� arvien vēl slapstās Londonā.

���� Doktora kungs� � Millers stomījās. � Vai drīkstu jums ko pastāstīt? Vai atceraties, ka es tovakar izgāju, lai sastaptos ar savu līgavu un norunātu satik�anos uz vēlāku laiku?

Doktors pamāja ar galvu.

���� Jā, jūs bijāt prom stundas ceturksni. Tātad jums bija laika diezgan, lai uzrāptos pa ugunsdzēsēju trepēm un atkal aizbēgtu, � viņ� jokodamies piebilda.

��� Dieva dēļ neiestāstiet viņiem ari �o ideju! � Millers izbailēs iesaucās.

Dr. Vardens smējās.

���� Es tikai jokoju. Nu, kas par lietu?

Millers atvieglots uzelpoja.

��� Doktora kungs, vai jūs zināt ari to, ka nams tika novērots?

���� Dzirdēju, ka esot redzēts kāds Veldraks � cilvēks, kuru neviens nepazīst, � doktors atbildēja.

���� Nē, doktor, es nerunāju par viņu, bet gan par kādu citu cilvēku, kuru mēs visi pazīstam.

Dr. Vardens sarauca pieri.

��� Jūs domājat Lemingtona kungu? � Vai jūs viņu redzējāt?

��� Nē, doktora kungs, ari ne Lemingtona kungu. Tas bija kāds cilvēks, kuru es nekādā ziņā nebiju cerējis tur sastapt � Harlejs Brauna kungs!

���� Ko jūs sakāt?

��� Jā, Harlejs Brauna kungs � es viņu skaidri redzēju.

��� Bet tas ta�u nav iespējams, Miller. Kad es tie�i no �ejienes atgriezos klubā, Harlejs Brauna kungs tobrīd ēda vakariņas.

��� Un tomēr tas bija viņ�. Viņ� stāvēja Breimorhozas vārtiņos, kad gāju tiem garām.

��� Vai viņ� bija viens?

��� Jā. Arī pirmā stāva sulainis redzējis viņu pie mūsu nama durvīm tajā bridi, kad ienāca �arlzs.

���� Sakiet, kādēļ īsti policija dēvē �o cilvēku par �arlzu?

��� Tā viņu sauca Lubā kungs, man klātesot. Kapteinis Brauns sekojis �arlzam, slēpdamies miglā. Un mans uzskats, doktora kungs, ir tāds, ka divi un divi ir �etri. Ja kāds tie�ām zina, kas īsti pastrādājis slepkavību, tad �is kāds ir � Harlejs Brauna kungs.

���� Kas jums nāk prātā! � doktors iesaucās, sa�utumā pie�tvīku�u seju. � Kā jūs uzdro�ināties izteikt tādas aizdomas! Harlejs Brauns � Skotlendjarda komisārs! Tad jau jūs varat domāt ari uz mani � es ta�u veselu stundas ceturksni biju dzīvoklī viens pats� Brauna kungs! Nu, vai zināt�

��� Es nedomāju nekā jauna, doktora kungs, � Millers samulsis taisnojās. � Bet vakar viņ� bija tur un visu dienu kaut ko meklēja, izvandīdams dzīvokli.

��� Nu, protams, tas ta�u viņa pienākums, Millef. Ko gan citu lai viņ� darītu, ja grib atrast kādas pēdas?

Millers nokaunējies nokāra galvu. Mirkli viņ� �aubījās, bet tad pēk�ņi sacīja:

���� Lubā kungu mēdza apmeklēt da�ādi ļaudis.

���� Kādi, piemēram?

��� Piemēram: sers Harijs Mar�lejs, ari lēdija Mar�leja. Ja tā labi apdomāju, tad varu atcerēties, ka arī �arlzs bija atnācis vairākas reizes.

Doktors uzmeta viņam pēto�u skatienu.

��� Man �ķiet, ka jums kas padomā, ko jūs labprāt gribētu man pastāstīt, � viņ� sacīja. � Bet labāk paziņojiet to policijai.

Pieminot policiju, Millers nepacietīgi sakustējās. Norūcis kādu atvaino�anos par traucējumu, viņ� pasteidzās atstāt dok�tora namu.

Kad Dr. Vardens ieradās klubā pusdienās, viesmīlis viņam pa�stāstīja, ka Franks Lemingtons ievietots Bovstrītas izmeklē�anas cietumā. Paēdis pusdienas, doktors nolēma apmeklēt Mertena jaunkundzi. Viņ� jau tuvojās viņas dzīvokļa durvīm, kad pēk�ņi pa tām iznāca sers Harijs Mar�lejs. Viņa sejā bija lasāms niknums un neapmierinātība.

��� Labrīt, doktor, � viņ� īgni norūca. � Cerams, ka jums būs labāki panākumi pie �īs jaunās dāmas nekā man. Lielākas nepa�teicības nekad vēl neesmu redzējis!

���� Nezinu, par ko gan Mertena jaunkundzei būtu jums sevi�ķi jāpateicas, ser Harij, � Dr. Vardens dzestri atbildēja. � Un tādēļ interesanti būtu zināt, kā gan viņa var izrādīt jums savu nepa�teicību.

��� Es viņu lūdzu, lai tā nepiemin manu vārdu, bet viņa katego�riski atsakās to darīt, � sers Harijs sarūgtināts paskaidroja. � Es aizrādīju, ka tas viņai jādara arī viņas mātes dēl.

���� Cik jūs gādīgs! � doktors zobojo�i iesmējās. � Bet kas tad īsti jums noticis, Mar�lej?

Sers Harijs paraustīja plecus.

�������� Esmu izpostīts, � viņ� drūmi paziņoja. � Vakar manā namā

iebruka policija. Jau tas ir pietiekami katastrofāli; bet ja nu jūs noprotat vēl to, ka mans ienākuma avots izsīcis, tad gan sapratīsiet, kā es jūtos.

���� Tātad Lubā jūs finansēja?

���� Protams, �is man ir briesmīgs trieciens. � Viņ� devās uz savu auto, kas gaidīja ārpusē, bet doktors pieklauvēja pie durvīm.

Kalpone gan teica, ka Mertena jaunkundze neviena nepieņemot, bet kad Dr. Vardens iesūtīja viņai vizītkarti, Berila tūliņ lūdza to ienākt.

���� Es pastāstīju mātei visu, � viņa sacīja, sasveicinājusies ar doktoru. � Cik ļoti no�ēloju, ka nedarīju to jau agrāk; es būtu aiztaupījusi sev daudz nepatik�anu. Jūs nebijāt klāt pie nopra�tinā�anas?

���� Nē, � Dr. Vardens atbildēja. � Un jūs?

� Es biju. Tā bija tikai tuk�a formalitāte sakarā ar apcieti�nājumu. Protams, ka Franks nav vainīgs, un viņa stāsts ir patiess no sākuma līdz galam.

����� Par to man nav ne vismazāko �aubu, � doktors dedzīgi piekrita. � Es atnācu, lai piedāvātu jums savus pakalpojumus, ja tie būtu vajadzīgi. Par laimi, Frankam ir pietieko�i daudz līdzekļu, lai pieņemtu labu advokātu. Bet kā jums?

Viņa vāji pasmaidīja.

��� Mums ir nauda, doktor, pateicos. Tas ir loti laipni no jums. Protams, kad būsim nomaksāju�as manas parādzīmes � un tas ir mans morālisks pienākums, tad gan mēs būsim izpostītas. Bet pagaidām naudas grūtības mums vēl nedraud.

���� Vai Lubā kādreiz dāvājis jums savu uzticību? � doktors negaidot jautāja. � Vai viņ� stāstījis jums par savu pagātni?

Berila mirkli apdomājās.

��� Tikai vienreiz, � viņa atbildēja. � Es viņu loti maz pazinu. Vēl pirms mēne�a mēs bijām gandrīz pilnīgi sve�i.

��� Vai viņ� kādreiz runāja par kādu cilvēku, ko mēs pazīstam?

���� Jā, viņ� sacīja, ka Londonā esot kāds cilvēks, kas viņu neieredzot. Cik no viņa stāsta sapratu, tad pirms daudziem gadiem Lubā bijis spēju elles īpa�nieks un kā tāds novedis pa�nāvībā kādu jaunu virsnieku, par ko tā biedrs, kas tagad dzīvo Londonā, zvē�rējis viņam atriebties. Tas noticis kādā salā.

���� Jā, Maltā, � Dr. Vardens piebilda. � Vai Lubā pieminēja arī sava ienaidnieka vārdu?

Jaunava novērsās.

���� Lai tas labāk paliek, � viņa nedro�i sacīja.

���� Vai tas bija Harlejs Brauns?

Viņas skatiens no jauna atgriezās pie viņa.

��� Jā, � viņa pēc īsas vilcinā�anās apliecināja. � Bet tas bijis joti sen, vēl pirms Harleja Brauna kunga iestā�anās policijas die�nestā.

����� Drīz pēc tā gadījuma viņ� iestājās malajie�u policijā, � doktors paskaidroja. � Atteicies no �ā dienesta, viņ� pirms desmit gadiem atgriezās Londonā, lai kļūtu par fermeri. Bet kāda noti�kuma dēj viņ� atteicās no �ā nodoma un iestājās Indijas policijas dienestā, no kurienes to paņēma Skotlendjards.

���� Tas ir viss, ko Lubā kungs man stāstīja, � Berila atsāka sarunu. � Sakiet, doktor, vai jūs tie�ām ticat, ka Franku varētu tiesāt?

��� Esmu pārliecināts, ka tas nenotiks, � Dr. Vardens atbildēja. �Par Franka Lemingtona nevainību man nav nekādu �aubu.

����� Bet kas gan pastrādājis �o noziegumu, doktor? � Berila ātri iejautājās.

Doktors klusēja.

���� Vai jums ir kādas aizdomas? � meitene turpināja.

���� Man ir vairāk nekā aizdomas, � viņ� atbildēja.

Klubā viņ� sastapa Harleju Braunu, bet nekādu sevi�ķu ziņu tam nebija.

���� Trenors ir pārliecināts par Franka nevainību, � komisārs sacīja. � Nē, tas nav mans nopelns: viņ� pats nācis pie �īs atziņas. Jādomā, ka tas būtu noticis jau sen, ja es todien nebūtu tik dedzīgi nostājies Franka pusē.

���� Vai savu �arlzu atradāt?

Brauns pakratīja galvu.

��� Ja sasodītā migla mani nebūtu aizkavējusi, es tonakt katrā ziņā būtu viņu noķēris.

Dr. Vardens pārsteigts sarauca pieri.

��� Tātad Milleram taisnība, ka jūs esat sekojis �arlzam? Bet kādā nolūkā?

��� No pirmā acu uzmetiena es pazinu viņā kādu cilvēku, kuru es labprāt vēlētos dabūt rokā.

���� Kas tas ir par cilvēku? � doktors ieinteresēts jautāja.

���� To es jums neteik�u. Tovakar es redzēju viņu ieejam Breimorhozā un atkal iznākam; bet tad viņ� miglā man nozuda. � Ko īsti Millers jums stāstīja?

��� Viņ� sacīja, ka redzējis jūs Breimorhozas tuvumā, � doktors atturīgi atbildēja.

Harlejs Brauns klilsēja. Vēl nebija pienācis īstais bridis runāt. Atsveicinājies no doktora, viņ� devās uz savu biroju, kur Trenors to jau gaidīja.

��� Es liku atnest Lubā dzīvoklī spēcīgu loka spuldzi, komisāra kungs, � viņ� ziņoja. � To man aizdeva kādā filmu ateljē.

���� Vai esat atradis ko jaunu?

���� Jā, loti daudz. Priek�telpā ir asiņu traipi � gan tikai da�i, bet ar to pietiek. Bet vissvarīgākais ir tas, ka slepkava atstājis dzīvokli pa parādes kāpnēm, nevis pa sētas izeju vai ugunsdzēsēju trepēm, kā mēs līdz �im domājām. Durvis no iek�puses mazliet notraipītas ar asinīm. Asiņu pēdas es atradu arī uz kāda dvieļa mazgājamā istabā. Tas ir ļoti zīmīgi. Ja var ticēt Milleram, tad viņ� tovakar uzkāris mazgājamā istabā svaigus dvieļus. Bet asinīm no�traipīto dvieli mēs atradām kādā skapīti, iegrūstu starp daudziem citiem tīras veļas gabaliem. Viņ� bija vēl glu�i mitrs.

��� Lieta sare�ģās arvien vairāk un vairāk, � Brauns piezīmēja. � Kas ar Milleru?

����� Loti iespējams, ka arī Millers pielicis �ai lietai savu roku. Man �ķiet, ka slepkavība pastrādāta starp pulksten septiņiem un deviņiem. Dr. Vardens saka, ka dzīvoklī pēk�ņi iestājies tik dziļ� klusums, ka tas viņam uzreiz licies aizdomīgi. Pēc tam viņ� nav dzirdējis vairs ne skaņas, ne arī redzējis �arlzu aizejam. Būtu jādomā, ka �arlzs, atstājis dzīvokli pa ugunsdzēsēju trepēm. Bet tādā gadījumā Lubā būtu noslēdzis aiz sevis durvis. Ja tas nav noticis, tad jāpieņem, ka Lubā vairs nav bijis spējīgs to izdarīt. Protams, ari �arlzs no ārpuses nevarēja logu aizskrūvēt, un tādēl tam bija jāpaliek atvērtam.

��� Bet, ja Millers būtu līdzzinātājs, � tad ta�u viņ� varēja logu aiztaisīt, � Brauns iebilda.

��� Jā, bet tomēr viņ� nav to darījis! Var jau būt, ka Millers ir piedalījies �ajā noziegumā. Biītiņu parunājies ar savu līgavu, viņ� varēja atgriezties dzīvokli, palīdzēt noslepkavot Lubā un izlaist pa logu savu līdzzinātāju. Bet tādā gadījumā�

���� Tādā gadījumā viņ� atstājis logu vajā, lai novērstu no sevis aizdomas, � Brauns viņu pārtrauca. � Vēl pēc doktora aizie�anas kāds ir bijis dzīvoklī, par to nevar būt ne mazāko �aubu.

���� Ja vienojamies uzlūkot Milleru par nevainīgu �ajā lietā, � inspektors turpināja, � kādā cejā priek�telpā gadīju�ies asins traipi, jo doktora un Millera klātbūtnē tie nevarēja tur rasties. Asinis no durvīm kāds pūlējies noslaucīt � acīmredzot pats slepkava. Mil�lers ir sniedzis mums pilnīgi apmierino�us paskaidrojumus par ārpus nama pavadīto laiku. Tomēr mēs nedrīkstam aizmirst, ka laika ziņā pastāv vēl da�as neskaidrības, kuras mums pagaidām nav izdevies noskaidrot.

��� Vai kāds ir redzējis �arlzu atstājam namu? � Trenors negai�dot jautāja, cie�i uzlūkodams savu priek�nieku. Millers jau bija atstāstījis savus novērojumus arī viņam.

���� Kur� gan viņu lai būtu redzējis? � Brauns mierīgi atjautāja. � Vai jums kas zināms?

Trenors acumirkli vilcinājās.

���� Nē, komisāra kungs, � viņ� sacīja.

Pulksten septiņos vakarā Trenors arvien vēl sēdēja savā birojā kamīna priek�ā un atkal pārbaudīja visas iegūtās ziņas, pēdas un aizdomas.

Harlejs Brauns bija aizgājis uz savu klubu, atstādams Skot�lendjardā zīmīti, kur vajadzības gadījumā to var atrast. Pulksten se�os inspektors bija piezvanījis uz klubu, bet Brauna tur nebija.

Harlejs Brauns?� Trenors domīgi sarauca pieri. Bija pats par sevi saprotams, ka Braunam nav nekā kopēja ar visu �o notikumu. Trenors gan zināja, ka kapteinim Braunam biju�as naidīgas attie�cības ar Lubā, bet slepkavība � nekad!

Pēk�ņi viņam iekrita prātā kāda ideja:

Da Kosta!

Ko Brauns bija stāstījis par da Kostu? Ka viņ� ir sens Lubā konkurents un apdzīvo Breimorhozas aug�ējo stāvu. Katrā ziņā, da Kostam ļoti nāca par labu tas, ka Lubā noslepkavo�anas laikā viņ� atradies ceļojumā.

Bet vai viņ� tie�ām arī bija aizceļojis?

Nebija nekāda iemesla domāt pretējo; vienīgi, � hm, bet kas gan nospiedis lifta zvana podziņu, kad Dr. Vardens slepkavības naktī stāvējis pie Lubā dzīvokļa durvīm?

Līdzko lifts ar �veicaru bija sācis kustēties, kāds neliela auguma vīrietis iemanījās pa durvīm un devās aug�up pa kāpnēm.

Rīts bija miglains, un kāpņu telpā dega nelielas spuldzītes, kas meta visapkārt tum�as ēnas.

Nepamanīts sasniedzis da Kostas dzīvokļa durvis, nepazīstamais piespieda zvana podziņu. Brītiņu velti gaidījis, viņ� izņēma no kabatas kādu vēstuli un pabāza to zem durvīm, it kā neuzticēdams to vēstuļu kastītei.

Tad viņ� tikpat uzmanīgi nokāpa lejā un izgāja uz ielas, kur pēc mirkļa jau bija nozudis miglā.

Krēslai iestājoties, viņ� vēlreiz atgriezās namā un, nogaidījis mirkli, kad �veicars bija aizņemts kādā darbā, tikpat piesardzīgi uzkāpa tre�ajā stāvā un atkal piezvanīja pie da Kostas durvīm. Kad iek�ā viss palika kluss kā bijis, viņ� iebīdīja zem durvīm vēl otru vēstuli.

Izņēmis no kabatas plakanu kārbiņu ar sardīnēm, viņ� ļāva tai ieslīdēt vēstuļu kastītē, kas atradās durvju iek�pusē. Sardīnēm sekoja maize, sviests un siers � viss plāni sagriezts un iesaiņots ar tādu aprēķinu, lai sainī�us varētu iebīdīt vēstuļu kastītes sprau�gā. Ticis ar �o darbu galā, viņ� noskrēja pa kāpnēm un, �veicara nepamanīts, izkļuva uz ielas.

Otrā rītā viņ� atkārtoja to pa�u, �oreiz izmantodams sētas kāp�nes. Lejup kāpjot, viņ� sastapās ar Milleru, kas atgriezās no Dr. Vardena. Savās drūmajās domās nogrimis, Millers nepiegrieza sve�ajam nekādas vērības.

Veldraks � tas bija viņ� � iekāpa kādā omnibusā un, aiz�braucis līdz Mar�leju namam, lika sevi pieteikt seram Harijam, kur� bija ar mieru viņu pieņemt tikai pēc tam, kad Veldraks lika pateikt, ka nāk sakarā ar pa�reizējiem apstākļiem.

���� Pie velna! � sers Harijs, kas vēl nebija nomierinājies pēc savas nelaimīgās vieso�anās pie Berilas Mertenas, iesaucās: � Kas tie par pa�reizējiem apstākļiem?

���� Emīla Lubā nāve, � Veldraks mierīgi atbildēja.

���� Kāda man tur daja?

���� Man �ķiet, ka jums ir ievērojami zaudējumi, � Veldraks piezīmēja.

����� Sasodīts! � sers Harijs sa�utis iesaucās. � Vai tad visa pasaule jau zina par to?� Nu, un ko jūs vēlaties?

���� Vai jūs neno�ēlojat, ka nesen noraidījāt da Kostas kunga priek�likumu?

���� Kā jūs to zināt? � sers Harijs pārsteigts iesaucās.

��� Var jau būt, ka jums bija iemesls viņu noraidīt, � Veldraks turpināja, neievērodams viņa jautājumu. � Viņ��

��� Vai jūs nākat da Kostas kunga uzdevumā? � Mar�lejs viņu pārtrauca.

���� O, nē, nāku pilnīgi pēc savas iniciatīvas, � Veldraks pa�steidzās viņu nomierināt.

���� Un ko jūs gribat? � sers Harijs skarbi jautāja.

���� Es domāju, ka tagad, kad Lubā ir miris, bet atbalsts jums tomēr ir vajadzīgs, jūs varbūt pieņemsiet da Kostas piedāvājumu.

Sers Harijs bridi apdomājās. Kāds finansētājs viņam tie�ām bija vajadzīgs.

���� Un ja es tam ari piekristu? � viņ� beidzot jautāja.

��� Tādā gadījumā es ceru, ka jūs izdarītu viņam vienu pakal�pojumu.

���� Kādu pakalpojumu? � sers Harijs nepacietīgi iesaucās.

���� Es domāju, gadījumā, ja viņam būtu vajadzīga slēptuve�

��� Slēptuve! � sers Harijs bija patiesi pārsteigts. � Mans Dievs! Nu es atceros, ka viņ� jau toreiz ieminējās, ka Lubā drīz vairs nevarē�ot mani finansēt� Tātad viņ� zināja, ka Lubā tiks noslepkavots! Vai jūs noteikti zināt, ka viņam ir kāds sakars ar �o slepkavību?

���� O, nē, protams, nē! Bet pirms daudz gadiem viņam bija naidīgas attiecības ar Lubā, un man �ķiet, ka viņam draud lielas nepatik�anas, ja nespēs pierādīt, kur atradies slepkavības bridi. Ja jūs apliecināt^, ka viņ� bijis �eit, tad viņ� būtu jums joti pateicīgs.

���� Un jūs teicāt, ka viņam vajadzīga kāda slēptuve?

���� Es tikai tā domāju.

���� Un jūs viņam apsolījāt �o lietu nokārtot?

��� Nē. Es pabāzu viņam zem durvīm da�as vēstules, bet nezinu pat, vai viņ� tās ir saņēmis.

��� Jūs zināt, kur viņ� dzīvo?

��� Jā, bet viņ� izliekas aizceļojis vai arī patiesībā ir aizceļojis, nezinu.

���� Vai policija jau nākusi viņam uz pēdām?

���� Cik zinu, tad nē.

��� Un kāda jums dala gar visu to lietu? � sers Harijs aizdomīgi jautāja.

��� Nekādas, esmu tikai neitrāls skatītājs, � Veldraks atbildēja.

����� Kādēļ tad jūs neslēpjat viņu savā namā? � sers Harijs turpināja izjautāt.

���� Policija novēro manu dzīvokli, tā kā arī pats esmu spiests mitināties kādā pansijā.

��� Tātad policija jūs meklē?

���� Ne jau tādēļ, ka es tie�ām būtu izdarījis ko pretlikumīgu, � Veldraks pasteidzās apgalvot. � Bet es uzaicināju Lemingtona kungu slepeni apmesties manā dzīvoklī, lai izvairītos no apcie�tinājuma.

Sers Harijs uzmeta viņam zobojo�u skatienu.

��� Jūs esat īsts varonis, gribat izlīdzēt visai pasaulei! � viņ� iesmējās.

���� Pakalpoju, kam varu, � Veldraks pazemīgi piekrita.

Istabā iestājās klusums.

���� Kas ir �is da Kosta? � sers Harijs beidzot jautāja.

��� Viņ� ir bijis viss kas. Tas ir tikpat vispusīgs veikalnieks, kāds bija Lubā.

���� Vai viņ� ir bagāts?

��� Cik zinu, tad pa�reiz viņa bankas konts ir iespaidīgs. Viņ� nepiedāvātu jums naudu, ja viņam tās nebūtu.

Viņ� atkal bridi klusēja.

����� Varbūt viņam nemaz nevajadzēs nākt �urp, � Veldraks atsāka. � Tā ir tikai mana ideja. Es ticu, ka viņ� varētu aizbēgt ari tie�i no dzīvokļa, ja vien to gribētu. No otras puses, varbūt viņa tur nemaz nav. Bet zināmos gadījumos tomēr vajag nodro��ināties pret visu. Tādēļ es ieminējos ari par to, ka gadījumā, ja viņu nopratinātu, jūs varētu apliecināt, ka attiecīgajā laikā viņ� bijis pie jums. Esmu pārliecināts, ka viņ� būtu jums loti pateicīgs par to.

���� Bez �aubām.

���� Ja nu viņ� tie�ām ir mājās, un man izdotos pārliecināt, ka esmu viņa draugs, vai tādā gadījumā varu viņam paziņot, ka pieņe�mat �o plānu?

Sers Harijs jau bija pieņēmis lēmumu.

���� Kamēr nezinu, vai viņ� vainīgs vai nevainīgs �ajā briesmīgajā noziegumā, protams, nevaru ielaisties ar viņu nekādās darī�anās, � viņ� cie�i noteica, � bet, ja es būtu pārliecināts par viņa nevainību�

*� Esmu pārliecināts, ka viņ� pratīs jums to pierādīt� � Vel�draks viņu pārtrauca.

���� Tādā gadījumā es darītu viņa labā visu, ko spēju.

Veldraks apmierināts piecēlās.

���� Sirsnīgi pateicos, ser Harij. Neaizkavē�u jūs vairs ilgāk.

���� Un� un kad� Ko jūs tagad darīsiet?

���� Mēģinā�u viņu pārliecināt, ka vēlu tam tikai labu. Tad pazi�ņo�u viņam, ka jūs labprāt esat ar mieru darīt viņa labā visu, kas ir jūsu spēkos, un ka jūs skaidri atceraties, ka slepkavības laikā viņ� bijis pie jums.

���� Bet tikai ar noteikumu, ja viņ� ir nevainīgs, � sers Harijs papildināja.

���� Protams, � Veldraks piekrita. � Viņam jāpierāda jums, ka viņ� ir nevainīgs. Esmu pārliecināts, ka �ajā jautājumā nekādu �ķēr�ļu nebūs. Visu labu!

Viņ� palocījās un izgāja. Sejā viņam atspoguļojās tāda izteiksme, kāda mēdz būt cilvēkam, kas loti apmierināts ar nupat noslēgto veikalu.

Trenors nolēma sekot Harleja Brauna aizrādījumam, kaut tas viņam �ķita diezgan neticams. Viņ� arī nedomāja, ka pats ko�misārs nopietni turētu aizdomās da Kostu, jo viņ� nekad vairs nebija par to ieminējies. Zināms, tā bija dīvaina sagadī�anās, ka Lubā un da Kosta, kuru starpā senāk bija pastāvējusi sīva kon�kurence, pēk�ņi bija kļuvu�i kaimiņi; bet varēja ta�u bQt, ka viņu naids jau sen bija beidzies, jo tādi ļaudis nepiegrie� sevi�ķu vērību sabiedroto izvēlei, ja vien no tā nāk zināms labums. Varbūt, ka taisni �ādas kopējas intereses viņus bija spiedu�as aizmirst biju�ās nesaskaņas.

Bez tam Breimorhozā valdīja cie�a pārliecība, ka da Kosta jau pirms slepkavības aizceļojis no Londonas.

Tomēr inspektors gribēja rūpīgi pārbaudīt apstākli, kas varēja ienest kādu skaidrību �ajā sare�ģītajā lietā.

Atgriezies no biroja Breimorhozā, viņ� tūlīt ieaicināja pie sevis savu palīgu.

��� Man nav kratī�anas ordera, � viņ� tam sacīja, � bet esmu nodomājis rīkoties uz savu atbildību. Uziesim aug�stāva dzīvokli.

���� Kā mēs tur iekļūsim, inspektora kungs?

���� Brauna kungs saka, ka tur neesot neviena kalpotāja. Man �ķiet, mēs varētu pamēģināt iekļūt pa logu.

Viņi izkāpa uz ugunsdzēsēju trepēm un uzrāpās pa tām līdz aug�ējā stāva logam.

Da Kostas istabas aizkari bija nolaisti, un logs nebija atverams. Ar kabatas laternas palīdzību viņi pārliecinājās, ka tas bija no iek�puses aizbultēts.

��� Tādā gadījumā iesim pa durvīm, � Trenors enerģiski noteica. � Ceru, ka tās atvērt nenāksies visai grūti.

Viņi atgriezās Lubā dzīvokli. Kad tie pavēra durvis uz kāpnēm, no lejas atskanēja lifta vadītāja balss, kas sauca:

���� Ē, kungs! Vai jūs ko meklējat?

Bija dzirdami viegli, steidzīgi soļi. Inspektors nostājās uz tum�ās platformas � un Veldraks ieskrēja taisni viņa atplestajās rokās.

Viņ� gribēja izrauties un steigties tālāk, bet Trenora spēcīgās rokas to saturēja.

���� Pagaidiet ta�u, � viņ� sacīja. � Vismaz pateiksim viens otram labvakaru, iekams jūs aizejat no �ejienes.

���� Man tie�ām jāsteidzas, � sirmgalvis samulsis paskaidroja.

����� Ļoti no�ēloju, ka esmu spiests jūs aizkavēt� da Kostas kungs.

Viņ� pats neticēja, ka �is cilvēks tie�ām būtu da Kosta, bet tikai uz labu laimi izsacīja �o vārdu.

���� Jūs maldāties, mans kungs, � Veldraks cienīgi piezīmēja.

��� Ticat man, es neesmu da Kosta. Lūdzu, neaizturiet mani ilgāk, man jātiek uz vilcienu.

Viņam runājot, no lifta iznāca �veicars.

���� Kas viņ� tāds ir? � Trenors griezās pie tā.

��� Nezinu, inspektora kungs. Es viņam uzsaucu, jo jau vairāk�kārt esmu to manījis uz kāpnēm. Viņ� nekad nelieto liftu un arvien izvairās no manis. Tas man �ķita aizdomīgi.

��� Tātad tas nav da Kosta kungs?

���� O, nē, inspektora kungs. Da Kosta ir liela auguma vīrs ar sarkanu seju, melnām acīm un melnām ūsām. Viņ� izskatās pēc ārzemnieka.

���� Vai esat �o kungu kādreiz redzējis kopā ar da Kostu?

���� Nē.

Inspektors no jauna pievērsās Veldrakam.

���� Es jūs lūdzu uz brītiņu ienākt pie manis. Es vadu izmek�lē�anu Lubā slepkavības lietā un interesējos par visiem Breimorhozas apmeklētājiem.

���� Es nepiederu pie �ā nama apmeklētājiem. Tas viss ir tikai pārpratums. �ovakar ielās tāda migla, ka es tikai aiz pārskatī�anās iemaldījos �ajā namā.

���� Tā jūs esat pārskatījies jau vairākkārt, � �veicars ironiski piezīmēja.

Veldraks saprata, ka-preto�anās būtu velta.

���� Nu, labi, � viņ� noteica, iedams uz Lubā dzīvokļa durvīm.

���� Bet tomēr es jums apgalvoju, ka jūs maldāties.

���� Vai jūsu vārds gadījumā nav Veldraks? � Trenors jautāja, pēto�i lūkodamies sve�niekā, kad viņi bija iegāju�i bibliotēkas istabā.

�� Jā gan, tā mani sauc. Bet jūs ta�u pats zināt, ka nav nekāda iemesla marii apcietināt. Vienīgais, ko esmu darījis, piedāvāju patvērumu kādam jauneklim, kuru uzskatu par nevainīgu, un tādēļ gribēju glābt to no nepelnītā soda.

Trenors jau no pa�a sākuma bija pamanījis, ka Veldraks slēpj zem mēteļa kādu paprāvu priek�metu, uzmanīgi pieturēdams to ar roku, tomēr inspektors nelikās to redzam.

���� Tāpēc jūs toreiz apmeklējāt Mertena jaunkundzi? � viņ� jautāja.

'� Jā, bet tad ta�u viņ� vēl nebija arestēts.

���� Pareizi. Bet kādēļ jūs aizbēgāt tajā brīdī, kad mēs viņu apcietinājām?

���� Ko gan tad es vairs varēju līdzēt?

��� Nu, varbūt būtu man paskaidrojis, ko jūs slepkavības naktī meklējāt Breimorhozas tuvumā?

��� Varat ticēt, ka biju tikai skatītājs. Ar slepkavību man nav nekā kopēja.

��� Skatītāji da�reiz zina visvairāk. Varbūt, ka taisni jūs varējāt sniegt mums loti svarīgas ziņas.

���� O, nē, tie�ām nē! � Veldraks pasteidzās apgalvot.

���� Ko jūs tur slēpjat zem mēteļa? � inspektors pēk�ņi jautāja.

Veldraka seja nevijus pietvīka.

���� Es nekā neslēpju, � viņ� liedzās. � Es tikai nesu tā, lai nepazaudētu.

���� Vai tas ir kas vērtīgs?

���� Nē, nebūt. Tas tikai nav visai labi iesaiņots.

���� Vai nevaru palūkoties?

���� Labāk gan nē.

���� Kur tad jūs to ņēmāt?

���� Nopirku�

���� Un tas nav visai labi iesaiņots? Mēs iedosim jums papīru un aukliņu, lai būtu ērtāka ne�ana. Miller!

��� O, nemaz nepūlieties! � Veldraks steig�us iesaucās. � Man tāpat ir ērti. � Viņ� paspēra, soli uz durvju pusi. � Ja jums būtu kādi jautājumi attiecībā uz slepkavību, tad varat mani rīt apmeklēt, kaut gan es tie�ām nekā sevi�ķa nevaru jums paskaidrot.

Viņa nepacietība bija pārāk uzkrīto�a.

���� Veldraka kungs, es jūs lūdzu parādīt man to sainīti, � inspektors sacīja tādā balsī, kas nebija pārprotama.

Veldraks mirkli kavējās, tad lēnām izņēma no mēteja apak�as kādu avīzē ievīstītu priek�metu un pasniedza to policistam.

Trenors attina papīru un mazliet vilies uzlūkoja raibo, stikla pērlēm izrotāto kastīti.

���� Pasauciet Milleru, � viņ� sacīja. Sulainis ienāca.

���� Vai esat �o jau kādreiz redzējis? � inspektors jautāja.

��� Protams, inspektora kungs, � Millers bez vilcinā�anās atbil�dēja. � �ī kastīte arvien stāvēja Lubā kunga metāla �ķirstiņā, kur es to bie�i vien redzēju. Man bija brīnums, ka Lubā kungs tik rūpīgi glabā �o mazvērtīgo lietiņu.

���� Kādēļ jūs tūlīt neteicāt man, ka �ķirstā trūkst �īs lietas? Millers samulsa.

����� Biju to pavisam piemirsis, līdz nupat atkal ieraudzīju, � viņ� beidzot paskaidroja.

���� Bet tagad jūs vairs ne�aubāties par to?

��� Nē, es noteikti zinu, ka �is priek�mets atradās metāla �ķirstā.

��� Vai varat pateikt, kad pēdējo reizi to tur redzējāt? � Vel�draks iejaucās sarunā. � Lubā kungs viņu pārdevis jau pirms ilgāka laika, un �odien es to nopirku no kāda vecu lietu tirgotāja.

���� Kur?

���� Verderstrītā.

���� Par to mēs tūliņ pārliecināsimies, � Trenors teica. Veldraks novērsa skatienu.

��� Vai neatceraties, kad redzējāt �o kastīti pēdējo reizi, Miller?

���� inspektors jautāja.

���� Nē, inspektora kungs, nevaru vairs atcerēties.

Uzmetis Veldrakam cie�āku skatienu, viņ� pēk�ņi ieplēta acis izbrīnā.

���� Bet to gan varu pateikt, kad pēdējo reizi redzēju �o kungu,

���� viņ� piebilda.

��� Ā, tad jūs jau kādreiz esat viņu redzējis! � Trenors pārsteigts iesaucās, un Veldraka mulsums pilnīgi apstiprināja Millera vārdus.

���� Jā, es viņu redzēju tajā tre�dienā pirms Lubā kunga nāves. Viņ� ilgāku laiku sekoja man� un kādam manam draugam, un vēlāk ienāca tajā pa�ā restorānā, kur mēs. Viņ� nosēdās pie mūsu galdiņa un runāja dīvainas lietas� Millers pēk�ņi aprāvās, par vēlu aptverdams, ka izsacījis vairāk, nekā bija vajadzīgs.

���� Par ko viņ� runāja?

���� Par da Kostu� un par to, ka gaidot jau divdesmit gadus. Bet viņa vārdi bija ļoti nesaprotami, un man �ķiet, ka viņam nav viss kārtībā, � Millers piebilda.

���� Uz ko viņ� gaidījis divdesmit gadus?

���� Domāju, ka uz izrēķinā�anos ar Lubā, tomēr nevaru to noteikti apgalvot.

���� Vai tas ir viss, ko varat atcerēties?

Milleru kaitināja inspektora aizdomīgums.

��� Jā, tas ir viss, ko �ajā lietā zinu, � viņ� atcirta.

Trenors pievērsās Veldrakam.

���� Ko jūs par to sakāt? � viņ� jautāja.

���� Es toreiz tikai sacīju, ka tik ļauns cilvēks kā Lubā kādreiz var sagaidīt pelnīto atmaksu par saviem darbiem.

���� Un uz �o atmaksu tad jūs arī gaidījāt?

���� Jā, es gaidīju � un tas bija viss.

���� Hm, hm�

Trenors nezināja, ko domāt par �o lietu. Veldraks ta�u bija tikai vecs, nevarīgs sirmgalvis, kura vienīgā vēlē�anās bija pēc iespējas drīzāk tikt prom no �ejienes.

���� Kad jūs pēdējo reizi redzējāt da Kostu? � viņ� jautāja.

���� Pirms viņa aizceļo�anas.

���� Vai nupat jūs nācāt no viņa dzīvokļa?

��� Jā. Es cerēju, ka viņ� jau atgriezies. Bet tas, par no�ēlo�anu, nav vēl noticis.

���� Ko jūs gribējāt no viņa?

���� Es� es gribēju pārdot viņam �o kastīti.

���� Kur jūs to ņēmāt? Vai �ajā dzīvoklī?

���� Nē. Dodu jums savu vārdu, ka nekad vēl neesmu �eit bijis.

Trenors viņu cie�i uzlūkoja.

��� Nu, � viņ� ar uzsvaru piezīmēja, � jūsu dēļ es gribu cerēt, ka jūs spēsiet �o savu apgalvojumu arī pierādīt.

Otrā rītā Dr. Vardens ieradās Lubā dzīvokli, lai aprunātos ar Trenoru. Viņ� gribēja pārliecināties, vai Millers ari Trenoram pa�stāstījis savas aizdomas pret Harleju Braunu un kā detektīvs lū�kojas uz �o teoriju. Viņ� pilnīgi uzticējās Braunam, tomēr zināja, ka visa �ī lieta izlikās diezgan dīvaina un nesaprotama: kādēļ gan Brauns noliedza, ka dzinies pakal �arlzam?

Doktoram ierodoties, Trenors gatavojās ielauzties da Kostas dzīvokli.

���� Jau vakar gribēju to izdarīt, bet mani aizkavēja, � viņ� paskaidroja. � Tādēļ apmierinājos ar to, ka nostādīju pie abām izejām kārtībniekus. Es neticu, ka atradī�u tur da Kostu. Gribu tikai pārliecināties, vai mans mazais vecītis nav tur dzīvojis.

��� Kas tas par mazo vecīti? � Dr. Vardens jautāja. � Vai tas pats, kuru jau meklējāt?

��� Jā gan, � inspektors atstāstīja viņam visu, kas noticis vakar. � Jums ta�u Lubā nekā nav stāstījis par �o kastīti?

��� Nevaru atcerēties. Bet tas liekas glu�i neticami, ka �is cilvēks tikai tādēļ būtu apmeties tie�i jums virs galvas, lai izvairītos no jūsu apmeklējuma pats savā dzīvoklī!

���� Jums tiesa, bet viņ� ir loti dīvains cilvēks. Var jau būt, ka viņam bija vēl kas �eit meklējams. No viņa nevarēja izdabūt neko vairāk kā vienīgi to, ka �o lietiņu esot nopircis Verderstritā.

���� Vai varu uziet jums līdzi?

����� Protams, doktor, nāciet vien. Palūkosimies, ko tur labu atradīsim. Par no�ēlo�anu, nama pārvaldniekam nav atslēgu, tādēļ nāksies durvis uzlauzt.

Atstājis savu palīgu uzmanīt ugunsdzēsēju trepes, Trenors kopā ar Dr. Vardenu uzkāpa aug�stāvā un piezvanīja pie da Kostas durvīm. Neviens neatsaucās.

Atslēga drīz vien bija uzlauzta, tomēr durvis nepadevās.

��� Aizbultētas! � inspektors iesaucās. � No iek�puses aizbul�tētas!

Viņi atgriezās Lubā dzīvoklī un, norīkoju�i ser�antu apsargāt da Kostas dzīvokļa durvis, pa�i pa ugunsdzēsēju trepēm uzkāpa pie aug�stāva istabas loga. Izsitis stiklu, Trenors bez kādām pūlēm atbīdīja aiz�aujamo un atvēra logu.

Atvēris durvis, Trenors nostādīja ser�antu pie tām sardzē, bet doktoru lūdza palikt ēdamistabā, kuras logs izgāja uz ugunsdzēsēju trepēm. Pats viņ� bez kavē�anās sāka dzīvokļa pārmeklē�anu.

Varēja redzēt, ka vēl nesen �eit kāds bija brokastojis, jo uz galda mētājās vēl glu�i svaigas maizes drusciņas.

Trenors pielika roku kafijas kannai.

��� Nav pat vēl atdzisusi! � viņ� uztraukts iesaucās, neslēpdams savu prieku. � Iededziet visas spuldzes.

�is rīkojums bija īsti vietā, jo biezā migla nelāva dienas gaismai ieplūst telpās.

Inspektors iegāja guļamistabā, kas bija iekārtota gandrīz tāpat kā Lubā dzīvoklī.

����� Gultā kāds nupat vēl gulējis, � viņ� iesaucās, tad sāka meklēt zem gultas un skapī. Guļamistabā neviena neatradis, viņ� iegāja virtuvē, kur uz galda bija nolikti nemazgāti trauki un kāda tuk�a sardīņu kārbiņa. Trenors turpināja aplūkot vienu istabu pēc otras.

Ēdamistabas stūri stāvēja liels turku dīvāns. Tas bija tik zems, ka detektīvam neienāca ne prātā, ka zem tā varētu paslēpties cilvēks. Un tomēr da Kosta, neraugoties uz savu lielo-augumu, gulēja zem �ā dīvāna, ie�ņaudzis pirkstos savu platmali. To viņ� bija steigā paķēris, lai bēg�anas gadījumā nebūtu jārādās uz ielas kailu galvu.

Pagriezies pret logu, Dr. Vardens domīgi lūkojās ārā, kur migla sabiezēja arvien vairāk.

Nenovērsdams no doktora skatienu, da Kosta uzmanīgi izlīda no dīvāna apak�as, uzmauca platmali dziļi galvā1 un ar vienu lēcienu sasniedza logu.

Doktors pārsteigts iekliedzās, bet jau nākamajā acumirklī atguva pa�savaldī�anos un metās bēglim pakal, satverdams to aiz svārku stūra. Bet nejau�i viņa kāja aizķērās aiz grīdsegas, un viņ� pazau�dēja līdzsvaru, atlaizdams da Kostas svārkus.

Uz viņa kliedzienu istabā iesteidzās Trenors ar savu palīgu, bet viņiem atlika tikai noskatīties, kā da Kostas augums pazuda aiz loga. Viņi gribēja steigties tam pakal, bet Dr. Vardens �ajā mirklī tik neveikli piecēlās kājās, ka uz da�ām sekundēm tos aizkavēja.

Kad detektīvs beidzot nokļuva pie loga, da Kosta jau bija nolaidis trepju apak�ējo posmu un neveikli rāpās pa to lejup. Trenors sekoja viņam. Viņ� jau bija sasniedzis Lubā dzīvokļa logu, kad, trauksmes zvana pārbiedēts, uz trepēm izlēca Millers.

��� Nost no ceļa! � detektīvs viņam uzsauca. Pagāja labs brīdis, kamēr Millers beidzot saprata, kas darāms un atrāvās atpakaj istabā.

��� Kaut velns jūs visus parautu! � Trenors lādējās, turpinādams gūstī�anu.

Beidzot viņ� sasniedza trepju apak�u, bet �eit viņu cie�i satvēra �veicara spēcīgās rokas.

��� Laidiet mani vaļā, ēzelis tāds! � detektīvs iekliedzās, izraudamies no viņa rokām. 1

���� Piedodiet, es domāju� � �veicars samulsis murmināja.

Trenors neklausījās viņā. Mirkli vēlāk viņ� jau bija pazudis miglā.

Ser�ants, kas arī jau bija sasniedzis zemi, lāva skanēt savai policista svilpei. Tomēr biezā migla laipni uzņēma bēgli un paslēpa to.

Da Kosta pa�reiz gāja garām kādam policistam, kad atskanēja ser�anta griezīgais svilpiens. Viņ� apstājās un jautāja ierēdnim:

���� Vai kas noticis, kārtībniek?

Policists pat nepalūkojās viņā, bet aizsteidzās uz to pusi, no kurienes bija atskanējis svilpiens.

����� �āds laiks ir taisni kā radīts slepkavu un viņu līdzbiedru bēg�anai! � Trenors dusmojās, atgriezies dzīvoklī. � Vai jūs viņu redzējāt?

���� Viņ� tik ātri aizdrāzās man garām, ka tikko varēju to pamanīt. Es visu laiku cie�i lūkojos logā, jo nevarēju iedomāties, ka noziedznieks atrodas ar mani vienā istabā, � doktors pa�skaidroja.

��� Protams, jūs neesat vainīgs. Ja Millers nebūtu gadījies ceļā, es viņu dro�i vien būtu panācis.

���� Vai jūs labi saskatījāt viņu?

���� Redzēju tikai muguru. Tas bija liels, plecīgs vīrs bez mēteļa, bet tomēr ar platmali galvā. Ak, kad es iedomājos, ka viņ� visu laiku bijis tepat, �ajā istabā!

��� Tātad jūs domājat, ka viņ� ir īstais slepkava? Bet sakiet, kā viņ� varēja iekļūt Lubā dzīvokli, ja logs no iek�puses bija aiz�skrūvēts?

��� Vai es zinu? � Trenors norūca. Viņa domas pa�reiz nodar�bināja jautājums: vai tikai Millers ar nolūku nebija viņu aizkavējis uz trepēm, lai jautu bēglim pazust? Ja slepkavam Lubā dzīvokli bijis kāds līdzzinātājs, tad tas varēja būt vienīgi Millers.

Mazliet nomierinājies, inspektors atsāka dzīvokļa pārmeklē�anu. Viņa vērību saistīja vēstuju kastīte. Vēstuļu tajā gan nebija, toties viņas' dibenā detektīvs atada mazus, nelīdzenus graudiņus, kurus tas uzmanīgi aplūkoja.

���� Maizes drusciņas, � viņ� beidzot paziņoja.

���� Vai tad viņ� uzturu būtu saņēmis caur vēstuļu kastīti? � doktors jautāja.

��� Tā �ķiet. Ceru, ka Veldraks varēs mums paskaidrot �o lietu tuvāk.

Millers, kas arī bija uzkāpis pa ugunsdzēsēju trepēm, ziņkāri aplūkoja istabu.

���� Vai esat �orīt jau runājis ar viņu? � Dr. Vardens jautāja.

���� Nē, bet tūliņ ie�u pie viņa. � Viņ� pievērsās Milleram. � Negribu jums pārmest, Miller, bet tomēr man jāsaka, ka bēglis nupat izspruka man no rokām vienīgi jūsu vainas dēļ.

���� Tas var būt gan, � Millers piekrita, tad domīgi piebilda, vēlreiz pārlaizdams skatienu istabai: � Tātad �eit viņ� slapstījies visu �o laiku!

���� Kur�? � Trenors ātri iejautājās.

��� Nu, slepkava, protams, � Millers paskaidroja, un detektīvs mazliet vilies novērsās.

Dr. Vardens izbrīnā uzlūkoja Milleru.

Pēc nesekmīgās piedalī�anās da Kostas gūstī�anā, Dr. Vardens devās uz savu klubu, kur drīz ieradās arī Harlejs Brauns. Komisāra seja bija drūma un domīga. Doktoru pamanījis, viņ� piegaja tam klāt.

��� Jūs neesat vienīgais, kura nodomus izjauc migla, � doktors smaidīdams sacīja. � Trenors nupat vai trieku dabūja aiz dus�mām.

' � Par ko? � Brauns ziņkārīgi uzlūkoja draugu.

���� Es nupat piedalījos kādās cilvēka medībās, kas norisinājās nesekmīgi. Trenors �orīt ielauzās da Kostas dzīvoklī, un kāds, kuru viņ� uzskata par pa�u da Kostu, aizbēga viņa acu priek�ā.

���� Vai tas tie�ām ari -bija da Kos.ta? � Brauns ātri iejautājās.

���� Es viņu nepazīstu.

���� Vai tas bija kāds, ko jūs pazīstat?

��� Nevaru apgalvot. Bet Trenors cer iegūt da�as ziņas no kāda cilvēka, kuru tas vakar aizturējis.

���� Kur?

��� Breimorhozā. Tas nācis no da Kostas dzīvokļa puses un nesis kādu lietu, kas senāk atradusies Lubā �ķirstiņā.

���� Par to vēl nekā nebiju dzirdējis. Kas ir �is cilvēks?

���� Kāds vīrs vārdā Veldraks. Kā Mertena jaunkundze, tā arī Lemingtons slepkavības naktī redzēju�i viņu Breimorhozas tuvumā.

��� Tātad tas nav �arlzs?

���� Nē.

Brauns brīdi klusēja.

��� Veldraks, jūs sakāt? � viņ� beidzot atsāka. � Es reiz pazinu cilvēku, kuru sauca tāpat. Bet tas bija jau sen, un �is nevar būt tas pats cilvēks. Vai viņ� ko stāstījis Trenoram?

���� Visai maz. Inspektors nupat aizbrauca viņu vēlreiz nopra�tināt.

���� Es arī brauk�u turp.

Viņ� pagriezās uz ie�anu, bet Vardens to aizturēja.

��� Tam Veldrakam, kuru jūs pazināt, laikam gan nebija nekādu sakaru ar Lubā?

��� Taisni otrādi, � Brauns mazliet pārsteigts atbildēja. � Vie�nīgi caur Lubā man gadījās viņu sastapt.

���� Vai viņam bija kāds iemesls Lubā ienīst?

���� Pilnīgi pietieko�s, � komisārs vilcinādamies atbildēja.

Mirkli valdīja klusums.

���� Kā jos domājat, vai viņ� varētu būt Lubā slepkava? � doktors jautāja.

���� Nē, nekādā gadījumā! Ja tāds būtu viņa nodoms, tad viņ� to būtu izdarījis jau toreiz. Nē, nē, viņ� bija lēns kā jērs.

Viņ� ieradās vēl īstā laikā, lai būtu klāt pie Veldraka nopra�tinā�anas. Viens vienīgs acu uzmetiens mazajam sirmgalvim viņu pārliecināja, ka ari tas viņu pazinis.

' � Kapteinis Harlejs Brauns mani pazīst, � Veldraks sacīja inspektoram. � Viņ� apliecinās, ka es nevaru būt noziedznieks. Jūs ta�u atceraties mani, kaptein Braun?

���� Protams, � komisārs atbildēja, sniegdams viņam roku. � �is ir mana kādreizējā drauga un kolēģa tēvs. Viņa dēls pirms da�iem gadiem nomira.

���� Vai esat pēc tam vēl tiku�ies? � Trenors jautāja.

��� Nē, � Veldraks atbildēja, � bet ari pēc tam neesmu kļuvis citādāks.

��� Vai zināt, kādēļ es turu �o kungu apcietinājumā? � inspek�tors jautāja, pievērzdamies Braunam.

��� Jā, es nupat runāju ar Vardenu, � Brauns atbildēja. � Vai varat sniegt mums kādus paskaidrojumus, Veldraka kungs?

���� Es devu savu vārdu, ka neesmu �ajā slepkavībā piedalījies un ka nezinu, kas to pastrādājis.

��� Jūs sacījāt, ka da Kosta esot aizceļojis. Un tomēr mēs viņu �orīt atradām dzīvokli, � Trenors piezīmēja.

���� Vai viņ� jums sacīja, ka es būtu zinājis, ka viņ� ir mājās?

��� Veldraks savukārt jautāja.

Trenors nesteidzās atbildēt, un Brauns saprata viņa neveiklo stāvokli.

��� Man �ķiet, ka varat būt pilnīgi atklāts pret Veldraka kungu,

���� viņ� ieminējās. � Esmu pārliecināts, ka ari Veldraka kungs neslēps nekā, ja viņ� tie�ām ko zina �ajā lietā.

Trenoram bija jāatzīst, ka viņam taisnība.

���� Da Kosta mums nekā nav sacījis, � viņ� atzinās. � Viņ� mums izbēga.

Veldraks nemaz nepūlējās noslēpt savu apmierinātību.

���� Vai nu jūs pateiksiet mums visu, ko zināt? � Trenors jau�tāja.

��� Jā, labprāt. Jums jau zināms, ka es piedāvāju savu palīdzību Lemingtonam, jo biju pārliecināts, ka viņ� nav pelnījis sodu pat tajā gadījumā, ja tie�ām batu nonāvējis Lubā. Es zināju, ka da Kosta dzīvo vienā namā ar Lubā un ka viņu starpā jau kop� gadiem pastāv naidīgas attiecības. Tā kā Lemingtonam mana palī�dzība vairs nebija vajadzīga, tad nolēmu piedāvāt to da Kostam, jo sapratu, ka aizdomas viegli var vērsties arī pret viņu. Pirmās divas reizes, kad ierados viņa dzīvoklī, viņ� man neatvēra, tā kā es varēju vienīgi atstāt tam vēstuli un iemest vēstuļu kastītē da�us produktus. Vakarvakarā viņ� beidzot mani ielaida dzīvoklī. Viņ� apgalvoja, ka tam neesot nekā kopēja ar Lubā nonāvē�anu. Visvai�rāk rūpju viņam sagādāja kastīte, ko slepkavības dienā viņ� esot nopircis no pa�a Lubā. Tas esot noticis neilgi pirms jūsu meklētā �arlza iera�anās Lubā dzīvoklī. Millers nevarējis viņu redzēt, jo tas nokāpis pa ugunsdzēsēju trepēm. Lubā pats viņu ielaidis un atkal izlaidis pa logu.

���� Dīvains iepirk�anās veids, � Trenors sarkastiski ieminējās.

��� Viņ� jau vairākkārt esot apmeklējis Lubā �ādā ceļā, � Vel�draks turpināja. � Viņam biju�as ar to veikala darī�anas, ko Lubā neesot gribējis izpaust atklātībā.

��� Vai tad �ai nevērtīgajai kastītei arī būtu kāds sakars ar viņu veikala darī�anām?

���� Nē, bet Lubā neesot zinājis tās īsto vērtību, un da Kostam nenācies viegli to no viņa iegūt.

���� Un kāda tad ir �īs kastītes īstā vērtība?

��� Nezinu, to viņ� man nesacīja. Viņ� tikai lūdza, lai es pagai�dām paturot to pie sevis, jo kastītes atra�anās viņa dzīvoklī varētu likties aizdomīga.

���� Uri jūs gribējāt viņam palīdzēt, kaut arī viņ� būtu Lubā slepkava?

��� Jā, � Veldraks vaļsirdīgi atzinās.

��� Jūs gribējāt, lai Lubā tiktu noslepkavots?

-Jā. �:,

Trenors bija galīgi pārsteigts.

���� Kādēļ? ,� viņ� jautāja.

���� Tādēļ, ka viņ� noveda nāvē manu dēlu.

���� Ikviens, kas pazina Lubā, atzīst, ka tā viņam bijusi pelnīta atmaksa, � Harlejs Brauns iejaucās sarunā.

���� Var jau būt, � Trenors piekrita. � Bet ir ta�u starpība starp cerē�anu, vēlē�anos un piepalīdzē�anu.

���� Neesmu nevienam �ajā ziņā palīdzējis, � Veldraks sacīja. � Es tikai gaidīju.

���� Un cerējāt?

-Jā.

���� Ko jūs tovakar darījāt Breimorhozas tuvumā?

����� Es bie�i mēdzu novērot to namu, sevi�ķi kop� tā laika, kad zināju, ka arī da Kosta tur dzīvo. Zināju arī to, ka Mertena jaunkundze Lubā dēl atsaukusi savu saderinā�anos ar Lcmingtonu, un biju pārliecināts, ka �ī jaunā nelietība no Lubā puses nepaliks nesodīta. Tādēļ tovakar jau diezgan agri ierados savā novērotāja vietā.

���� Un ko jūs tur redzējāt?

���� Redzēju Lemingtonu ieejam un iznākam; vēlāk, kad nozie�gums jau bija atklāts, novēroju art jūsu iera�anos.

���� Vai nevienu citu neredzējāt ieejam Lubā dzīvokli?

���� Nevienu.

���� Un neredzējāt arī �arlzu aizejam?

���� Nē.

���� Pats jūs namā neiegājāt?

���� Nē.

���� Jūs tikai dalu no gada pavadāt Londonā. Kur jūs dzīvojat pārējā laikā?

���� Visur, kur uzturējās Lubā. Esmu bijis Londonā tikai tad, kad arī viņ� bija �eit.

���� Kā, vai tie�ām jūs gribat teikt� � Harlejs Brauns iesaucās.

��� Jā, kop� mana dēla nāves es sekoju viņam it visur. Es apso�līju Red�ijam ātrāk neatgriezties mājās, pirms viņ� nebūs atriebts.

���� Un jūs pavadījāt viņu visur?

���� Jā. Visu �o laiku neesmu izlaidis viņu no acīm.

���� Tātad jūs visus �os gadus esat sekojis Lubā, lai atriebtos, esat vēlējies viņa nāvi un nu gribat mums iestāstīt, ka neesat �ajā lietā piedalījies? � Trenors jautāja.

-Jā. .

���� Un nezināt ari neko par da Kostu?

���� Nē.

���� Vai tas tiesa?

���� Jā, � viņ� uzmeta Harlejam Braunam lūdzo�u skatu. � Gribu nokļūt mājās; man vajag atpūsties. Kamēr Lubā vēl bija dzīvs, tas nebija iespējams�

����� �ēl gan, ka jūs jau agrāk neatgrie�aties savās mājās, � Trenors dzēlīgi piezīmēja.

���� Es zināju, ka mana palīdzība būs vajadzīga tam, kas viņu nogalinās, lai kas arī nebūtu �is cilvēks.

��� Aiz pateicības par to, ka viņ� noslepkavojis jūsu ienaidnieku?

��� Jā, � Veldraks atbildēja.

Trenors uzmeta Braunam jautājo�u skatienu.

Vai �is mazais vīriņ� bija pārāk vientiesīgs, vai ari pārāk gudrs?

Ievāktās ziņas pilnīgi apstiprināja visu, ko Veldraks bija stāstījis par sevi un savām attiecībām ar Lubā. Beidzot Trenors nolēma vēlreiz apmeklēt Berilu Mertenu.

���� Nerunā�u par to, ka jūs daudz bijāt man noklusējusi, Mer�tena jaunkundz, � detektīvs ievadīja sarunu. � Ceru, ka �oreiz jūsu atbildes būs patiesākas.

���� Ko es� ko es jums noklusēju? � Berila stomījās.

��� Piemēram, jūs man teicāt, ka Veldraks caur jums piedāvājis Frankam Lemingtonam savu palīdzību un ka �ādā ceļā viņa adrese nokļuvusi jūsu rokās.

Berila nosarka.

��� Bet jūs ta�u sapratīsiet, ka es negribēju sagādāt viņam nepa�tik�anas par to, ka viņ� piedāvājis Lemingtona kungam savu palī�dzību, � viņa taisnojās.

��� Bet kā lai mēs izdibinām patiesību, ja visi to slēpj no mums? Vai jums zināms, ka �is cilvēks uzskatījis Lubā par sava dēla slepkavu un tādēļ gadiem no vietas tam sekojis, visu laiku cerē�dams, ka to kāds noslepkavos?

���� Kā gan lai es būtu to zinājusi! � jaunava iesaucās. � Bet tomēr�

���� Nu, Mertena jaunkundze?

��� Es atceros, ka tovakar viņ� sarunāja visādas nejēdzības. Man likās, ka viņ� nav glu�i normāls.

���� Bet vai jums neliekas, ka viņ� bija spējīgs pastrādāt �o slepkavību?

��� Tas ta�u nemaz nav iespējams!

���� Mēs nekā nezinām, bet iespējams tas tomēr ir. Varbūt viņ� palīdzējis da Kostam Lubā nogalināt un kā atlīdzību par to saņē�mis ar stiklu izrotāto kastīti?

���� Tātad jūs tie�ām domājat, ka�

��� Nekādā ziņā. Gribēju tikai aizrādīt uz to, ka vainīgais varētu būt arī pat �is, no izskata tik nevainīgais sirmgalvis. �ādā gadījumā viss, ko jūs noklusētu, varētu nākt par jaunu arī Lemingtona kungam.

���� Tas notika tikai tādēļ, ka viņ� piedāvājās palīdzēt Lemin�gtona kungam, � viņa mulsumā taisnojās.

���� Arī tas var būt zināms norādījums uz viņa vainu, jo ta�u glu�i dabīgi, ka cilvēks pūlas glābt no soda otru, kas nevainīgs tiesāts viņa vietā. Vai tagad varu pajauties, ka tie�ām sacīsiet man visu, ko zināt? Uzticieties man, tas nāks jums tikai par labu.

��� Jautājiet, Trenora kungs, � Berila sacīja, atklāti lūkodamās viņam sejā.

���� Tad pasakiet man visu, ko zināt par �o cilvēku.

��� Naktī pirms Lubā nāves viņ� lūkojās caur sera Harija Mar�leja istabas logu�

��� Jā, to viņ� man jau sacīja.

Viņa atstāstīja detektīvam visu, ko bija runājusi ar Veldraku kā slepkavības vakarā, tā arī otrā rītā.

���� Pēc Franka Lemingtona apcietinā�anas esmu redzējusi viņu tikai vienu reizi, kad tas iznāca no sera Mar�leja nama.

���� Veldraks?

-Jā.

���� Vai viņ� tur bija pastavīgs viesis?

���� Pirms tam nekad nebiju viņu tur redzējusi, � Berila atbil�dēja.

���� Jūs tie�ām redzējāt, ka viņ� iznāca no tā nama?

��� Jā. Un garāmejot redzēju aiz loga seru Hariju, kas ar redza�mu interesi nolūkojās tam pakal.

' � Un Veldraks?

���� Viņ� izskatījās loti apmierināts.

Trenoram ar to pietika. Viņ� devās tie�i pie sera Harija Mar�leja.

��� Ja nemaldos, jūs nākat mana nabaga drauga Lubā nāves lietā, � sers Harijs viņu uzrunāja. � Nepatīkams notikums, ļoti nepa�tīkams notikums! Man caur to rodas milzīgi zaudējumi.

Inspektors neklausījās viņa sūdzībās.

���� Mēs esam uz pēdām kādam cilvēkam, kam daudz kas zi�nāms par Lubā dzīvi, � viņ� sacīja. � Nupat dabūju zināt, ka �is cilvēks vēl vakarrīt jūs apmeklējis.

���� Mani? Kas tas par cilvēku?

���� Viņa vārds ir Veldraks.

Sers Harijs pakratīja galvu.

���� Tādu nekad neesmu pazinis, � viņ� atbildēja. � Vakarrīt vispār neesmu neviena pieņēmis, jo jutos pārāk sagrauzts.

���� Par ko?

���� Kāda jaunava, Mertena jaunkundze, visiem spēkiem pūlas iepīt manu vārdu �ajā lietā. Bet nerunāsim par to� Nē, � viņ� turpināja, atgriezdamies pie sarunas pavediena, � jūs esat nepareizi informēts. Kādēļ gan �is cilvēks lai būtu nācis �urp?

���� Tie�i to es gribēju no jums uzzināt, ser Harij, � detektīvs atbildēja.

��� Par no�ēlo�anu es tādu cilvēku nezinu, � sers Harijs apgal�voja. � Kas jums sacīja, ka viņ� bijis �eit?

���� Viņ� pats.

�ai viltībai nebija nekādu panākumu, jo sers Harijs kļuva vēl uzmanīgāks.

��� Ko jūs sakāt? Tad jau viņ� ir nekrietns melis! Es tādu cilvēku nepazīstu un nekad neesmu ar viņu runājis! Kāds varētu būt viņa nolūks? Tā ta�u ir nekaunība, mans kungs!

Detektīvs brīdino�i pacēla roku.

�������� Nepārsteidzieties, ser Harij, � viņ� mierīgi sacīja. � Var jau būt, ka jūs aiz tīras cilvēku mīlestības negribat viņu nodot, bet man jāsaka, ka jūsu vaļsirdība var nākt viņam vienīgi par labu.

���� Bet es ta�u nekā nezinu par �o cilvēku. Ko tad viņ� īsti saka?

��� Taisnību sakot, viņ� nemaz nav pieminējis jūsu vārdu. Mēs viņu aizturējām, lai noskaidrotu viņa attiecības ar kādu da Kostu.

���� Kā, vai ari da Kosta iejaukts �ajā lietā?

��� Jā. Vai jūs viņu pazīstat?

���� Tikai vārda pēc. Bet kāds viņam ar visu to sakars?

���� To mēs nezinām, � Trenors sacīja pieceldamies. � Mēs bijām tik veikli, ka lāvām viņam �orīt aizbēgt.

���� Tātad viņ� nav apcietināts?

��� Līdz �im vēl nē. Vai Lubā kādreiz runājis ar jums par viņu? Vai viņ� ir teicis jums, ka da Kosta dzīvo tajā pa�ā namā kur viņ�?

����� Nekad, � sers Harijs atbildēja. � Vai domājat, ka viņ� varētu būt Lubā slepkava?

Detektīvs paraustīja plecus.

���� Mēs vairs pa�i nezinām, ko domāt; � viņ� atbildēja.

Neapmierināts viņ� atstāja sera Harija namu.

Pulkstenis bija pieci, un migla ielās gulēja biezāka kā jebkad. Garāmgājēji izskatījās kā kustīgas ēnas.

Trenors uz mirkli apstājās, pārdomādams, vai sēsties omnibusā vai braukt ar apak�zemes dzelzceļu.

Pēk�ņi viņa skatiens krita uz kādu plecīgu vīrieti, kura stāvs biezajā miglā bija tikko saskatāms. Sve�ais ātri pasteidzās detek�tīvam garām. Neraugoties uz stipri vēso laiku, tas bija bez mēteļa.

Trenors pagriezās un sāka tam sekot.

Sera Harijā Mar�leja nama priek�ā nepazīstamais uz mirkli apstājās un, pametis aug�up ātru skatienu, turpināja ceļu. Gabaliņu pagājis, viņ� griezās atpakaļ. Sasniedzis Mar�leja nama durvis, tas ātri uzskrēja pa kāpnītēm un iemeta vēstuļu kastītē kādu aploksni. Detektīvs uzmanīgi vēroja katru viņa kustību, aizslēpies aiz bie�zajiem rododendru krūmiem, kas auga pretī durvīm, iezīmēdami nama piebraucamo ceļu, kas iestiepās tālu pagalmā, kur atradās zirgu stalli un garā�as. Vēstuli iemetis, sve�ais izgāja uz ielas.

Trenors sekoja viņam. Aizgājis līdz nākamajam ielas stūrim, nepazīstamais iegriezās kādā mazā ieliņā un turpināja ceļu, līdz sasniedza sera Harija nama aizmuguri.

Detektīvam vairs nebija ne vismazāko �aubu, ka sve�ais tie�ām ir da Kosta.

Vārtu priek�ā auga divi kupli koki, aiz viena no tiem Trenors paslēpās, lai nepamanīts varētu novērot da Kostu, kas uztraukts staigāja �urp un turp pa nelīdzeno ieliņu.

Brīdi vēlāk pa kādām durvīm iznāca sers Harijs. Palūkojies visapkārt, viņ� devās taisni uz vārtiem. Da Kosta steidzās tam pretī.

Trenors redzēja, ka viņi brīdi sarunājās, tad sers Harijs steidzīgi aizveda savu viesi pa piebraucamo ceļu pagalmā. Detektīvs paguva atnākt vēl īstajā laikā, lai redzētu, kā abi vīrie�i iekāpa pa kādu logu. Tas bija tas pats logs, caur kuru Veldraks bija sekojis Lubā un Berilas sarunai.

Detektīvs turpināja soļot pa piebraucamo ceļu, līdz nonāca pie galvenās ieejas. Viņa sirds sita straujāk, jo viņ� juta, ka beidzot ir spēris soli uz priek�u Lubā nāves noskaidro�anā.

Iznācis uz ielas, Trenors sāka pārdomāt, kā sadabūt sev palīgus, neatstājot savu sargposteni. Garām gāja divi skolnieki.

���� E, jūs! � detektīvs tiem uzsauca, un zēni tūliņ apstājās, jautājo�i viņu uzlūkodami.

��� Vai viens no jums nevarētu aiziet pa �o piebraucamo ceļu līdz galam un palikt sardzē alejā, kas stiepjas gar �ā nama pagal�ma otru pusi? ļa kāds mēģina atstāt �o namu, tad tūlīt ziņojiet man. Bet otro es palūgtu aizskriet līdz tuvākajam policijas iecirk�nim, un nodot tur zīmīti. � Viņ� uzrakstīja uz papīrī�a da�us vārdus, un pasniedza zīmīti vienam no skolniekiem. � Vai varat to izdarīt?

Zēni ar prieku uzņēmās tik svarīgus uzdevumus.

Trenors apmierināts uzelpoja. Viņ� stāvēja savā slēptuvē aiz rododendra krūma, �ad tad uzmezdams skatienu logam, aiz kura bija nozudu�i sers Harijs ar savu viesi. Aizkari bija nolaisti, un pa to spraugu izlauzās tikai �aurs gaismas stariņ�.

Taisni pēc divpadsmit minūtēm atgriezās viens no skolniekiem ar diviem policistiem. Viņi visi trīs smagi elpoja no ātrā skrējiena.

Sers Harijs ar da Kostu jau bija norunāju�i, ka pēdējais apmetīsies viņa lauku mājā �or�emā, un sers Harijs pa�reiz studēja vilcienu sarakstu, kad Trenors piezvanīja pie durvīm.

��� Es aizdo�u jums mēteli un pirmajam laikam nepiecie�amos apģērba gabalus, � sers Harijs sacīja. � �is lietas es nometī�u jums pa logu, kad būsiet izgājis.

Aiz durvīm atskanēja balsis.

���� Pieteikt nav vajadzīgs, � Trenors sacīja, atraudams durvis.

����� Atvainojiet, kungs, � samulsusi kalpone sacīja. � �is kungs�

��� Tā nav jūsu vaina, � detektīvs viņu pārtrauca, aizvērdams durvis, tad pievērsās abiem kungiem. � Es tik loti vēlējos jūs satikt, da Kostas kungs�

Da Kostas citkārt sārtā seja pēk�ņi nobāla, un viss viņa plecīgais augums izskatījās nevarīgs un no�ēlojams. Turpretī sers Harijs nezaudēja aukstasinību.

���� A, Trenora kungs! Jūs nākat kā aicināts! � viņ� iesaucās.

��� Nupat gribēju pēc jums sūtīt. Man �ķiet, ka �is ir tas pats kungs, kuru jūs meklējat. Viņ� gan apgalvo, ka esot nevainīgs, un es tam arī ticu, bet tā kā jums pret viņu ir aizdomas, tad uzskatīju par savu pienākumu paziņot jums, ka viņ� ir �eit.

��� Nu, protams! � detektīvs zobojās. � Tikai nezinu, vai man nevajadzēs palūgt arī jūs līdzi uz iecirkni.

���� Kā, mani? � sers Harijs izskatījās tie�ām pārsteigts. � Apgalvoju, ka man nebija ne vismazākās nojautas�

��� Un ko jūs sakāt, da Kostas kungs? � Trenors jautāja, viņā neklausīdamies.

Da Kostas skatiens mēroja atstatumu starp sevi un logu.

�� Tur ārpusē stāv divi no maniem ļaudīm, � Trenors mierīgi ieminējās.

Da Kosta ievaidēdamies atslīga krēslā.

��� Zvēru, ka man nav nekā kopēja ar visu to! Es nekā nezinu,

���� viņ� �jupstēja.

���� Mēs tie�ām esam loti ziņkārīgi un gaidām, ko jūs mums 1 pastāstīsiet, da Kostas kungs, � detektīvs sacīja. � Vai nenāksiet J man līdzi? � viņ� uzlūkoja seru Hariju. � Baidos, ka man nāk1 sies lūgt, lai arī jūs mūs pavadāt, ser Harij. Jūs ta�u pats atzīstiet, I ka mums jānoskaidro viens otrs jautājums.

����� Bet es ta�u teicu, ka nezināju nekā, iekams viņ� nebija I ieradies pie manis. Viņ� pat nelika sevi pieteikt�

��� Es redzēju, kā viņ� iesvieda vēstuļu kastītē kādu zīmīti, pēc 1 tam jūs izgājāt un ievedāt viņu pa logu �ajā istabā. Un nupat jūs .1 skatījāties, ar kādu vilcienu viņ� varētu aizbraukt, � Trenors i piebilda, norādīdams uz vilcienu sarakstu, kas atvērts gulēja uz I galda.

Kaut velns parautu manu sasodīto labsirdību! � sers Harijs 1 ievaidējās. � Apsēdieties un noskaidrosim visu to lietu tepat. Jūs 1 redzēsiet, ka nav nekāda iemesla vadāt mani pa policijas iecirj kņiem.

���� Labi, � Trenors piekrita, atlaizdamies kādā sēdeklī. � ļ Sakiet vien, kas jums sakāms.

���� Es nekā nezināju par da kostas kungu līdz pat tam laikam, ļ kad viņ� ieradās un piedāvāja man savu finansiālo palīdzību Lubā I kunga vietā. Sa�utis par tādu piedāvājumu no pilnīgi sve�a cilvēka ] puses, es izmetu viņu pa durvīm. Tad atnāca Veldraka kungs un 1 jautāja, vai es neuzņemtu pie sevis da Kostas kungu, ja tam būtu ļ vajadzīga paslēptuve. Es atbildēju, ka darī�u to vienīgi tādā gadīj jumā, ja bū�u pārliecināts par da Kostas kunga nevainību. Un 1 �ovakar ieradās arī pats da Kostas kungs. Viņ� prata mani tiktāl pārliecināt, ka�

��� Nu, to mēs jau zinām, � inspektors viņu pārtrauca. � I<ad ■ da Kostas kungs pirmo reizi bija pie jums ar savu priek�likumu? ;

���� Taisni tobrīd, kad notika Lubā slepkavība, � da Kosta � iesaucās.

���� Tātad jums ir zināms, kad tā notika? Mēs to vēl nezinām.

��� Nu, es domāju � tajā vakarā. Es biju prom no Breimorhozas no pulksten se�iem līdz pat vēlai naktij.

���� Un visu laiku jūs bijāt �eit?

���� Nē, jo tādā gadījumā man nevajadzētu slapstīties. Es biju viens visu vakaru, atskaitot ar seru Hariju kopā pavadīto laiku, i

���� Kādēļ tad jūs "baidāties?

Tādēļ, ka izlikos, ka esmu no Londonas aizceļojis; otrkārt, man bija vecs naids pret Lubā un, tre�kārt, man bija iemesls baidīties. To pierāda jau jūsu aizdomas pret mani.

���� Kādēļ jūs izlikāties aizceļojis?

��� Es biju pārņēmis lielu daļu no Lubā veikala darī�anām, un negribēju, lai viņ� to zinātu. Ari seram Harijam es piedāvāju savu finansiālo palīdzību, jo zināju, ka Lubā drīz būs spiests to pār�traukt.

���� Kādēļ?

��� Viņ� bija galīgi izputināts un gatavojās visā drīzumā pazust no Anglijas.

���� Vai jūs kādreiz bijāt draudējis Lubā?

Da Kosta samulsis palūkojās visapkārt.

���� Ne vairāk kā viņ� man, � viņ� beidzot izdvesa. � Ja es būtu gribējis viņam atriebties, tad būtu to izdarījis jau sen, kad apstākļi bija daudz labvēlīgāki.

���� Vai jūs esat tas cilvēks, uz kuru Veldraks lika tik lielas cerības?

Da Kosta pietrūkās kājās.

���� Tas vecis ta�u nebūs mani nomelnojis? �viņ� uztraukts iesaucās. � Pirms gadiem viņ� pats bija par iemeslu tam, ka Lubā veikals tika izdauzīts un nodedzināts. Un toreiz es nebiju vienīgais, kas izteica draudus Lubā; to darīja arī citi, piemēram, kapteinis Harlejs Brauns.

���� Harlejs Brauns?!

Trenors ātri pārvarēja pārsteigumu.

���� Sakiet, kādas jums bija attiecības ar Veldraku?

���� Biju viņu jau galīgi piemirsis, kad pēk�ņi viņ� sāka rakstīt man vēstules, un iemeta tās manā vēstuļu kastītē kopā ar.pārtiku. Viņ� ziņoja, ka sers Harijs varbūt dotu man patvērumu savā namā. Tādēļ arī es atnācu �urp pēc tam, kad jūs mani �orīt izdzināt no mana dzīvokļa.

���� Kur jūs bijāt slepkavības naktī?

��� Staigāju apkārt pa pilsētu. Tā kā izlikos par aizceļoju�u, tad vienīgi vakaros varēju atstāt dzīvokli, lai iepirktu pārtiku un ieelpo�tu svaigu gaisu. .

���� Kur jūs dabūjāt to kastīti, ko v�lāk nodevāt Veldrakam?

Da Kosta noslaucīja kabatas lakatiņā sviedrus no pieres.

���� To es nopirku no Lubā, � viņ� sacīja. � Bet man nav nekādu pierādījumu par to, un tādēļ ari negribēju, ka kastīti atrastu pie manis.

Trenors mirkli nogaidīja.

��� Jūs tikai padarāt savu stāvokli vēl jaunāku, ja neizsakāt visu,

��� viņ� sacīja. � Pirms piecām minūtēm jūs sacījāt, ka esof'izlicies aizceļojis tikai tādēļ, lai maldinātu Lubā, bet nu apgalvojat, ka esot no viņa pircis da�ādas lietas.

���� Kastīti es nopirku vēl pirms tam.

���� Bet Veldrakam jūs sacījāt, ka tas noticis slepkavības dienā.

���� Nekādā ziņā! Tas bija jau pirms da�ām nedēļām!

Trenors piecēlās.

���� Iesim, � viņ� salti noteica.

���� Nē! Uzklausiet ta�u! Teik�u jums visu, visu! � da Kosta iesaucās, cerēdams, ka vaļsirdīga izskaidro�anās to izsargās no turpmākām nepatik�anām.

���� Neaizmirstiet, ka vienīgi pilnīga vaļsirdība vēl var jūs glābt,

���� inspektors sacīja, no jauna apsēzdamies. � Vai jums bija kāds sevi�ķs nolūks, kad noīrējāt dzīvokli tie�i virs Lubā dzīvokļa?

���� Jā, es gribēju iegūt to kastīti.

���� Nozagt?

��� Es zināju, ka viņ� to nepārdos, jo arī viņ� nojauta, ka kastītei ir kāda sevi�ķa vērtība. Tomēr beidzot viņ� to man uzdāvināja. Jā gan, uzdāvināja. �o zīmīti es atradu kastītē.

Viņ� izņēma no kabatas un parādīja detektīvam zīmīti, ko Lubā bija ievietojis kastītē pēc savas pēdējās tik�anās ar da Kostu.

���� Stāstiet no pa�a sākuma, � Trenors sacīja.

���� Atzīstu, ka reizēm, kad Lubā bija izgājis, un viņa sulainis vēdināja istabu, es ielīdu pa logu viņa dzīvoklī. Bet reiz � tas bija jau labu laiku atpakaļ � Lubā mani pamanīja un pārmeta man, ka es gribot viņu apzagt. Es viņam atbildēju, ka meklēju tikai vienu lietu un ka esmu to jau atradis, kaut nepaguvu vēl kastīti paņemt. Acīmredzot Lubā nojauta, ka esmu meklējis taisni �o kastīti, tādēļ viņ� atdāvināja man to, ko pierāda ari �ī viņa rakstītā zīmīte.

���� Cik ilgi Lubā jau piederēja kastīte?

��� Jau daudzus gadus. Viņ� netaisnā eejā ieguva to no kāda cilvēka Bukarestē, kuru drīz pēc tam atrada nodurtu.

��� Un jūs gribat iestāstīt, ka esat uzņēmies visas �is pūles vienīgi tādēļ, lai iegūtu mazvērtīgo kastīti ar stikla rotājumiem?

Da Kosta saprata, ka nav iespējams vairs ilgāk saglabāt noslē�pumu.

����� Kastīte apvilkta ar ādu un izrotāta stikla pērlītēm vienīgi tādēļ, lai noslēptu viņas īsto vērtību. Patiesībā tā ir tīra zelta un izgreznota pasakainas vērtības dārgakmeņiem.

Varēja redzēt, ka �ī atzī�anās viņam maksāja daudz pūlu.

���� Vai zināt, ka kastīte ir mūsu rokās? � inspektors jautāja.

���� Protams, ja jau jums izdevās notvert Veldraku, kad viņ� to nesa, � da Kosta īgni atrūca.

��� Un kad jūs to kastīti beidzot ieguvāt? � detektīvs turpināja jautāt.

���� Dienu pēc tam, kad biju izzinājis viņas atra�anās vietu � tātad taisni Lubā noslepkavo�anas dienā. Tas bija neilgi pirms viņa pārnāk�anas, jo Millers aizvēra logu tūlīt pēc tam, kad biju dzīvokli atstājis. Man pat neatlika laika sakārtot segu, ar ko bija apsegts �ķirsts, kur kastīte glabājās. Tiklīdz biju uzkāpis savā dzīvoklī, Millers jau aizvēra logu, kas nozīmēja, ka viņa kungs tūlīt pārnāks. Kad vēlāk, dabūju zināt, kas noticis, es sāku baidīties, ka mani var turēt aizdomās, un tādēļ nevienam nerādījos.

���� Kā jūs varējāt atstāt namu un iekļūt tajā, ja visi domāja, ka atrodaties Dienvidfrancijā?

��� Līdz slepkavības naktij tas bija viegli izdarāms, lietojot sētas kāpnes; pēc tam gan vairs neuzdro�inājos iziet.

���� Nu redzat! � sers Harijs iesaucās. � Man �ķiet, ka nu jūs arī pats esat pārliecinājies par da Kostas kunga nevainību un nebrīnīsieties vairs, ka esmu tam noticējis.

Viņ� apdomīgi noklusēja, ka da Kosta tam nekā no visa tā nebija stāstījis.

��� Vismaz nu man vairs nevajag aicināt jūs līdzi, ser Harij, � detektīvs pieceldamies sacīja.

���� Vai tad man būs jāiet jums līdzi? �� da Kosta nedro�i iejautājās. ^

���� Protams, � Trenors atbildēja, � bet, ja esat teicis patiesību, tad jūs ar mierīgu sirdsapziņu varat nogaidīt izmeklē�anas rezultātus.

���� Es aizdo�u jums kādu mēteli, � sers Harijs sacīja, priecā�damies, ka tik viegli ticis cauri.

Trenors bija gandrīz pārliecināts par da Kostas stāsta patie�sīgumu. Bet Lubā nāve ar to nebūt vēl nebija noskaidrota.

Detektīvs tikko bija pārnācis savā birojā un nosēdies pie rak�stāmgalda, kad iezvanījās telefons.

Viņ� noņēma klausuli.

����� Vai tur ir ierēdnis, kas vada izmeklē�anu Lubā noslep�kavo�anas lietā?

��� Jā, � Trenors ieinteresēts atbildēja.

����� �eit inspektors Velss no R-divIzijas. Mēs nupat atradām �arlzu Beriju � to cilvēku, kuru jūs meklējat sakarā ar Lubā lietu.

���� Atradāt? Kur?

���� Deptfordā, pa�ā kanāla krastā. Viņ� ir no�auts. Acīmredzot īotikusi pa�nāvība: viņa kabatā mēs atradām pilnīgu atzī�anos, ka viņ� nogalinājis Lubā.

No piektdienas nakts līdz otrdienai migla klājās pār Londonu kā bieza sega. �arlzam Berijam �āds laiks bija īsti pa prātam, jo tas deva viņam iespēju bez sevi�ķām briesmām uz bridi atstāt māju, kur tam nācās dzīvot kopā ar ienīsto sievieti.

Pataigā�anās nebija sevi�ķi patīkama, tomēr �arlzs jutās laimīgs, ka var kaut brīdi pabūt vienatnē un mierīgi pārdomāt nākotnes plānus.

Nogriezies pa celiņu, kas veda gar pa�u kanāla krastu, viņ� pārsteigts ievēroja, ka cilvēki bariem vien plūda uz to pa�u pusi, kurp gāja viņ�.

���� Kas tur īsti noticis? � viņ� jautāja kādam pretimnācējam.

����� Kāda sieviete noslīcinājusies, atstādama krastā vēstuli, � sve�ais paskaidroja. � Policija pa�reiz pārmeklē kanālu.

Nonācis notikuma vietā, �arlzs nostājās lau�u drūzmā, vēro�dams policistus, kas gariem kā�iem pārmeklēja kanāla dibenu.

Kaut viņa sieva būtu ar mieru izdarīt pa�nāvību! Bet viņai nekad nebūs tik daudz drosmes� Un, ja nu ari viņa atstātu krastā kādu vēstuli � vēstuli, kas pasargātu viņu, �arlzu, no katras apsūdzības, ko Harlejs Brauns pret to varētu celt!

�ī ideja arvien vairāk nostiprinājās viņa smadzenēs. Bet, kā lai viņu piespie� uzrakstīt tādu vēstuli? � tas bija pats svarīgākais jautājums.

Policija pa�reiz izvilka malā kādu bezveida, samirku�u masu, kad �arlzs pagriezās un domīgs devās atpakaļ mājup.

Jaunā sieviete bija loti pārsteigta, kad redzēja to pārnākam ar laipnu smaidu uz lūpām. Nekad viņ� nebija tik draudzīgi izturējies.

���� Kēte, � viņ� sacīja, � nupat, skraidīdams pa Grinvi�u, es daudz ko pārdomāju. Ja Harlejam Braunam izdosies mani apcie�tināt, viņ� katrā ziņā viltos kādus pierādījumus, lai novestu mani pie karātavām. Vienalga, vai esmu vainīgs �ajā slepkavībā, vai ne � viņ� savu tikpat panāks. Un tad viss nāks gaismā, arī par tevi. Nupat, ejot gar kanāla malu, redzēju, kā policija meklēja kādas noslīku�as sievietes līķi�

���� Laimīgā! � Kēte nopūtās.

��� Varbūt, ka viņa tie�ām ir laimīga, � �arlzs piekrita, pūlē�damies runāt pēc iespējas maigāk. � Bet man ir kāda ideja. Ja nu policija, atradusi slīkoni, pārmeklē krastu un atrod tur viņas atzī��anos, ka viņa noslepkavojusi Lubā? Ko tu saki par manu galviņu, meitēn?

���� Drīz vien tikpat noskaidrotu, ka viņa nevar būt vainīgā.

�� Tur tu maldies. Man izdevās noskaidrot, ka �ī jaunava kalpo�jusi Breimorhozā. Vai tā nav laimīga sagadī�anās?

Viņa uzmeta tam neticīgu skatienu.

���� Kā tu varēji to noskaidrot?

�arlza seja iekvēlojās naidā un roka pacēlās sitienam.

���� Pajautā vēl, tad tu dabūsi īsto atbildi! � viņ� draudo�i uzkliedza, bet tūlīt atkal savaldījās.

��� Es dabūju zināt, ka viņa tur strādājusi, ar to pietiek. Ko tu domā par manu ideju, Kēte?

��� Var jau būt, ka tā ir glu�i laba, � jaunā sieviete vienaldzīgi piezīmēja.

���� Es domāju aiziet līdz kanālmalai un nodot tur kādam to vēstuli, lai tā drīzāk nokļūst policijas rokās. Miglā mani nepa�zīs.

' Viņ� izgāja no istabas, lai dotu tai laiku pārdomāt, un devās pie dzīvokļa saimnieka.

���� Vai tu jau atkal gribi iziet? � tas jautāja. � Tu redzēsi, �arlz, ka viņi tevi noķers. Ja vēl tu būtu viens, bet ar sievu�

��� To jau es arī domāju, Fred, � �arlzs viņu pārtrauca, � un tādēļ esmu nolēmis aizsūtīt viņu uz laukiem pie draugiem.

���� Es domāju, ka tev nekādu draugu nav? � Freds neticīgi ieminējās.

����� Bet toties viņai tādu netrūkst. Art viņa pati domā, ka tā būtu visdro�āk. v

���� Un kad viņa grib iet?

���� Vēl �onakt.

�arlzs atgriezās savā istabā.

���� Nupat pārrunāju to lietu ar Fredu, � viņ� sacīja. � Art Freds atzīst manu plānu par labu.

Paņēmis no kamīna malas da�as loksnītes papīra, tintnīcu un � spalvu, viņ� apsēdās pie galda un sāka rakstīt. Kēte vērīgi sekoja viņa kustībām.

��� Tā, ar to pietiks, � viņ� pēc brī�a sacīja, nolikdams spalvu. : Nosusinājis rakstu uz petrolejas spuldzes, viņ� izlasīja to Kētei | priek�ā:

"Atzīstos, ka atbildība par Emīla Lubā nāvi krīt vienīgi uz mani. Jau kop� vairākiem gadiem es saņēmu no viņa naudu, bet pēdējā laikā viņ� atteicās mani uzturēt. Sestdienas vakarā es ierados viņa dzīvoklī pa pagalma kāpnēm. Mums izcēlās ķilda, kuras laikā es ar sudraba sve�turi nogalināju Lubā, pēc tam aizbēgu pa uguns; dzēsēju trepēm. Paskaidroju, ka bez manis neviens cits slepkavībā nav vainojams. Lai Dievs man �ēlīgs!"

���� �is pēdējais teikums izklausās sevi�ķi labi, vai ne, Kēte? � viņ� uzmeta viņai ātru skatienu. � Un nu pārraksti.

���� Es? � viņa pārsteigta iesaucās.

���� Protams, tu. Vēstulei ta�u jābūt rakstītai ar sievietes roku.

���� Es negribu, � viņa atbildēja. � Tiec pats galā ar savām nekrietnībām.

���� Tu tūliņ pārrakstīsi to, Kēte, vai arī tu no�ēlosi, ka esi kādreiz dzimusi! Es zinu, tu jau atkal domā par savu policistu.

Klusēdama viņa apsēdās pie galda un vārdu pa vārdam pārrak�stīja vēstuli. Kad viņa bija �o darbu beigusi, �arlzs salocīja pa�a rakstīto oriģinālu un iebāza to kabatā, lai pie pirmās izdevības iznīcinātu.

���� Pagaidi, � viņ� sacīja. � Pa�ās beigās vēl pieraksti: "Mans vīrs par �o lietu neko nezina."

���� Vai tad viņai bija ari vīrs?

����� Katrai krietnai sievietei ir vīrs, � �arlzs paskaidroja. � Tādēļ jau ari tu esi krietna sieviete! � v iņ� pats pasmējās par savu asprātīgo joku.

Paņēmis papīra lapiņu, viņ� uzmanīgi izlasīja uzrakstīto no sākuma līdz galam.

���� Labi, � viņ� apmierināts sacīja. � Paļaujies tikai uz veco �arlzu � gan jau viņ� zinās, kas tālāk darāms. Pēc nedēļas mēs atkal būsim Rumānijā, ja vien laime nav novērsusies no mums.

Viņ� izgāja un pārnāca tikai pulksten se�os vakarā.

��� Migla ārā sabiezējusi vēl vairāk, � viņ� sacīja, � bet ie�anai tāds laiks ir pats labākais. Nāc, iesim mazliet pastaigāties, Kēte.

Viņa piecēlās no krēsla un sāka ģērbties.

�arlzs nogāja pie dzīvokļa saimnieka.

��� Es ie�u pavadīt sievu līdz piestātnei, � viņ� sacīja vienaldzīgā balsī.

Kēte tikai ar pūlēm noturējās kājās.

���� Kāda �ausmīga migla, � viņa sacīja. � Iesim atpakaļ.

���� Neniekojies! � viņas pavadonis ie�ņācās. � Migla jau sāk noskaidroties. Viņpus tilta ie�ana būs labāka.

Brīdi viņi klusēdami soļoja līdzās.

���� Iesim pāri ielai, � �arlzs ierunājās. � Iebāz �o kabatā.

���� Kas tas ir?

��� Atzī�anās, � viņ� atbildēja. � Mums ta�u jātiek no tās vaļā.

Jaunā sieviete apstājās.

���� Es neie�u tālāk, � viņa enerģiski noteica. � Mums jau ilgāku laiku kāds seko. Vismaz nogaidīsim, kamēr tas paiet garām.

�arlzs pūlējās saskatīt, bet nevienu neredzēja.

��� Tu melo, � viņ� sacīja. � Ja tev nepatīk ar mani vienatnē, tad pasteidzies: pēc piecām minūtēm mēs sasniegsim Grīnvi�as Haistrītu.

���� Es tie�ām dzirdēju soļus aiz mums, � Kēte apgalvoja, tad pēk�ņi atkal apstājās. � Dzirdi!

���� Kas par to? � �arlzs nepacietīgi norūca. �. Nāc tikai!

���� Iesim labāk atpakaļ, � viņa lūdza.

�arlzs iesmējās.

�� Vai tu zini ceļu atpakaļ? � viņ� jautāja. � Neesi ta�u bērns. Mēs tūlīt būsim pie tilta.

Viņ� saņēma viņu pie rokas un veda tālāk. Drīz viņa ievēroja, ka zem kājām nav vairs ielas bruģis, bet gan mīksta zeme.

���� Kur mēs esam? � viņa iesaucās.

���� Kanāla malā.

Viņa no jauna apstājās.

���� Mums tomēr kāds seko. Es skaidri dzirdu soļus.

���� Nāc �urp, nostāsimies pa�ā celiņa malā, � viņ� �ukstēja.

Viņa paklausīja. Visapkārt valdīja pilnīgs klusums.

��� Tu gribi mani iebiedēt? � �arlzs iesmējās. � Kur tad nu palika tavs sekotājs?

Viņ� vilka to tuvāk kanālam, bet tad pēk�ņi palika stāvam � �oreiz arī viņ� bija sadzirdējis soļus.

���� Uzgaidi tepat, � viņ� �ukstēja pazuzdams miglā, bet drīz vien atkal atgriezās. � Laikam ūdens skalojas pret krastu, � viņ� nomierinājies piebilda. � Nāc.

��� Bet mēs ta�u jau esam pa�ā kanāla malā, � Kēte piezīmēja, un viņas balsi bija dzirdamas izbailes. � Vai nu nepietiks?

��� Jā, drīz būsim pie kanāla, � viņ� apstiprināja. � Nāc ta�u!

���� Es neie�u vairs ne soli tālāk.

�arlza roka aizsedza viņas muti, noslāpējot izbaiļu un �ausmu kliedzienu.

��� Tu ta�u tik ļoti ilgojies pēc nāves, � viņ� ņirgājās, � un nu tu pēk�ņi vairs negribi mirt! Viņi atradis tevi un tavu atzī�anos

��� vai dzirdi? Bet es brauk�u atpakaļ uz Bukaresti un pameklē�u sev kādu citu skuķi.

Velti viņa cīnījās, pūlēdamās izrauties no viņa rokām, kas to pacēla no zemes, lai iemestu kanālā. Pēk�ņi viņa pamanīja miglā kādu neskaidru ēnu.

Gaisā kaut kas nosvilpa � vienu, tad otru reizi. �arlzs Berijs noslīga ceļos, mirkli tvarstīja gaisu, tad nogāzās zemē. Jaunā sieviete redzēja, kā tumsu pār�ķēla divi spilgti zibeņi, un metās pretī savam glābējam.

���� Ak, Dievs! Pateicos jums, pateicos jums! � viņa iesaucās.

���� Kit!

Izbaiļu, prieka un �aubu pārņemta, viņa uz mirkli apstājās.

���� Kit!

��� Tu� tu! � viņa iekliedzās, iekrizdama glābēja atplestajās rokās.

��� Mana mīļā, mīļā Kit! � viņ� �ukstēja, skūpstīdams jaunās sievietes saltos vaigus.

��� Nevar būt �aubu, � inspektors Trenors sacīja, izlasījis �arlza Berija kabatā atrasto atzī�anos, � tas tie�ām ir �arlza rokraksts. Atliek vēl tikai jautājums: vai tie�ām notikusi pa�nāvība?

Grīnvi�as iecirkņa inspektors atturējās no iebildumiem.

���� �āvieni izdarīti no zināma atstatuma, � Trenors turpināja.

��� Revolverim, jādomā, bijis Maksima skaņu klusinātājs, jo neviens nav dzirdējis sprādzienu troksni. Un tad vēl �ī sieviete�

Freds, kuru drīz vien izdevās atrast, pateicoties �arlza kabatā atrastajai adresei, nezināja pateikt nekā svarīga.

Trenoram ne mirkli neienāca prātā doma, ka �arlzs būtu izvedis

savu sievu pastaigāties, lai to nonāvētu. Kādēļ viņ� tādā gadījumā; būtu paturējis atzī�anās rakstu savā kabatā?. Tagad viss bija atkarīgs no pirkstu nospiedumiem. Bet �īs �aubas izgaisa jau pusstundu pēc detektīva atgrie�anās Skotlendjardā: tie tie�ām bija �arlza Berija pirkstu nospiedumi.

� Tajā pa�ā laikā Trenoru sāka nodarbināt kāds nopietnāks noti-; kums. Atgrie�oties no Grīnvi�as, inspektors taisnā cejā bija devies uz sava priek�nieka kabinetu, bet izrādījās, ka Harlejs Brauns jau visu vakaru nav redzēts savā darba vietā. Uz telefonisku pie�prasījumu no kluba atbildēja, ka komisārs arī tur nav bijis.

Savienojoties ar Harleja Brauna dzīvokli, inspektors nedabūja nekādas atbildes un uztraukts devās turp personīgi. Saimniecības vadītāja zināja tikai pastāstīt, ka Brauns pēspusdienā izgājis no dzīvokja ar ceļa somu rokā, un uz viņas jautājumu, vai tas vakarā būs mājās, atbildējis: � Ļoti iespējams.

����� Kad Brauna kungs pārnāk, pasakiet viņam, lai viņ� bez kavē�anās man piezvana, � Trenors palūdza saimniecei, ko tā arī apsolīja.

Bija jau tuvu pusnaktij. Iznācis uz ielas, inspektors apstājās neziņā, kad pēk�ņi tam iekrita prātā Dr.Vardens, Harleja Brauna tuvākais draugs. Paņēmis taksometru, viņ� uzdeva �oferim doktora adresi.

Devon�īrstrītas 863. nams bija Dr.Vardena īpa�ums, kuru tas apdzīvoja viens pats. Durvis atvēra pats doktors. Acīmredzot viņ� bija iztraucēts no miega.

����� Es meklēju Harleju Braunu, doktor, bet nevaru to nekur atrast, � inspektors paskaidroja sava apmeklējuma iemeslu.

���� Ienāciet, inspektor, � Dr. Vardens aicināja. � Vai kas noticis?

���� Man jāsatiek Harlejs Brauns, lai pastāstītu viņam kādu svarī�gu apstākli Lubā noslepkavo�anas lietā, � detektīvs atbildēja. � Tā kā lieta ļoti steidzama, tad es iedro�inājos iztraucēt jūs, doktor, jo nekur citur viņ� nav atrodams.

Doktors pakratīja galvu.

���� Vai tikai viņ� nebūs apmaldījies miglā? � viņ� sacīja. � Tiesa, viņ� bija pie manis gandrīz veselu stundu, bet�

���� Ap kādu laiku tas bija?

���� Pēc pulksten desmitiem.

���� Vai viņ� nelikās uztraukts?

��� Nē, � doktors izbrīnā atbildēja. � Par ko lai viņ� uztrauktos?

���� Nezinu, �ī lieta man krīt uz nerviem, doktor.

īsos vārdos viņ� atstāstīja �āvakara notikumus.

��� �arlzs no�āvies? � doktors pārsteigts iesaucās. � Tas tie�ām ir negaidīts atrisinājums. Varbūt Brauns jau bija ko dzirdējis un aizbraucis uz Grinvi�u personīgi pārliecināties?

���� Vai viņ� atstāja pie jums savu ceja somu?

���� Nē, � doktors atbildēja. � Viņam nebija nevienas so�mas, kad viņ� ieradās .�eit. Viņ� vēl sacīja, ka rīt no rīta viņam esot jārunā ar jums. Jūs nupat runājāt par kādu atzī�anos. Kā�du iespaidu �is gadījums atstās uz mūsu drauga Lemingtona lietu?

��� To es vēl nevaru pateikt. Viss atkarīgs no tā, kā prokuratūra to uzņems. Tomēr cerams, ka Lemingtona atbrīvo�anu no apcie�tinājuma var sagaidīt visā drīzumā. Cik �ēl, ka nevaru sastapt Harleju Braunu.

Viņ� atsveicinājās un ,aizgāja.

***

Otrdienas rītā, londonie�iem par lielu apmierinājumu, migla sāka izklīst. Trenors jau loti agri bija kājās, un viņa pirmais gājiens bija uz Harleja Brauna dzīvokli.

���� Nē, kungs, viņ� visu nakti bija prom, un es nekā neesmu par viņu dzirdējusi, � saimņiece paskaidroja. � Es sāku uz�traukties. Baidos, vai viņam nav gadījusies nelaime un viņ� jau negul kādā slimnīcā.

Trenors pasmaidīja.

���� Par to nerūpējaties, esmu jau piezvanījis visām slimnīcām.

Paņēmis auto viņ� devās atkal uz Devon�īrstrītu. Viņam nācās

labu bridi uzgaidīt, jo Dr. Vardens bija aizņemts ar kāda pacienta izmeklē�anu. Kad doktors ienāca uzgaidāmajā istabā, viņa pirmais jautājums bija:

���� Vai dabūjāt kādas ziņas par Harleju Braunu?

���� Zināms vienīgi tas, ka nakti viņ� pavadījis ārpus mājas.

���� Ko jūs par to domājat? � Dr. Vardens norūpējies jautāja.

��� Man �ķiet, ka mēs viņu tik drīz vairs neredzēsim, � inspek�tors mierīgi atbildēja.

Doktors bridi klusēja, bet tad, Trenoram par lielu pārsteigumu, ; sacīja:

��� Jums taisnība. Arī es esmu pārliecināts, ka Londonā nekad vairs neredzēs Harleju Braunu. � viņ� piebāza pīpi un, aizde�dzinājis to, jautāja:

��� Vai atradāt to sievieti? f

��� Ja atradīsim to sievieti, tad būsim atradu�i ari Harleju Braunu

���� tā ir mana pārliecība, doktor, � detektīvs atbildēja.

Dr. Vardens domīgi kūpināja savu pīpi.

��� Varbūt jums taisnība, � viņ� piezīmēja.

��� Vai jūs jau ilgi viņu pazīstat, doktor?

�� Jau sen, kop� viņa jaunības. Varu jums apgalvot, ka Harlejs ļ Brauns visā savā mū�ā nav izdarījis nekā negodīga.

��� Vai cilvēka nogalinā�anu jūs uzskatāt par negodīgu darbu?

���� Trenors jautāja.

Doktora seju pārklāja tum�s sārtums.

��� Man sāpīgi to dzirdēt no jums, � viņ� klusā balsī sacīja. � | Cik es viņu pazīstu, un es pazīstu viņu labāk kā neviens, tad Harlejs Brauns nav spējīgs atņemt cilvēkam dzīvību.

Neraugoties uz pavēlēm un instrukcijām visās policijas iestādēs, Harlejs Brauns bija un palika pazudis. Bet vakarā Skotlendjarda priek�nieks atsauca visus rīkojumus un pavēlēja pārtraukt mek�lē�anu. Uz to viņu pamudināja kāds raksts, kuru tas vēlu pēc�pusdienā bija saņēmis.

Avīzēs bija ievietots �āds ziņojums:

"Harlejs Brauna kungs, viens no spējīgākajiem Skotlendjarda komisāriem, iesniedzis priek�niecībai atlūgumu slimības dēl. Viņa vietā, cik dzirdams, nāk�ot tagadējais Birmingemas policijas direk�tors. D�ems B. Litla kungs."

Tās pa�as avīzes otrajā lapas pusē Dr. Vardens izlasīja kādu citu ziņojumu, kur bija teikts, ka prokuratūra, ievērojot Deptfordas kanāla malā atrastā pa�nāvnieka rakstisko atzī�anos, nolēmusi atbrīvot no apcietinājuma Franku Lemingtonu un vēl divas perso�nas, kas turētas aizdomās Lubā slepkavības lietā.

Dr. Vardens domīgi nolika avīzi. Vai Harlejs Brauns rīkojies pareizi, atteikdamies no sava iemīļotā darba un ziedodamas savu nākotni tai laimei, kuru viņ� tagad domājās atradis?

Istabā ienāca kalpone.

��� Tur kāds Millers vēlas ar jums runāt, doktora kungs, � vai pieņemsiet viņu?

���� Millers, Lubā sulainis? Lai viņ� ienāk.

Millera sejā bija redzams uztraukums.

���� Atvainojiet, doktora kungs, ka nāku pie jums, bet jūs gan sapratīsiet, ka man vajadzīga kāda cita vieta. Es gribēju apjautāties, vai tādam cilvēkam kā es būtu kādas izredzes Dienvidamerikā.

Doktors pārsteigts pietrūkās kājās.

���� Dienvidamerikā? Tas ir pats sliktākais, ko vien jūs varējāt izdomāt! Kādēj nebraucat uz kontinentu? Un kādēļ jūs vispār gribat atstāt Angliju?

��� Man �ķiet, ka pēc visa notiku�ā neviens vairs negribēs pie�ņemt mani dienestā, � viņ� samulsis atbildēja.

��� Jūs ta�u gribējāt atvērt Basā pansiju? Kādēļ esat atmetis �o nodomu?

���� Es� es labprāt gribētu tikt prom no �ejienes, � Millers stomījās.

���� Nu, tad jau varat izmēģināt laimi kontinentā vai Anglijas kolonijās.

Viņ� iztēloja tam labumus, kādus tas varētu gūt Kanādā un Dienvidāfrikā, bet Millers gandrīz neklausījās viņa skaidrojumus. Kad Millers bija aizgājis, doktors nobrīnījās, kādēj tas vispār pie viņa bija nācis. Tikai vēlāk, kad viņ� devās uz Bovstrītas iecirkni, lai parakstītu galvojumu par Franku Lemingtonu, viņ� dabūja zināt, kas noticis. Trenors, kuru viņ� sastapa uz ielas, paskaidroja, ka nupat noskaidrojies, ka Lubā dienu pirms savas nāves izņēmis no kādas bankas lielāku naudas summu frankos, kas viņa dzīvoklī nav atrasta. Bet jau pirmdien Millers ticis salaulāts.

���� Es gribu uzzināt, kur viņ� ņēmis to tūksto� franku naudas zīmi, ko vakar izmainījis Kuka birojā, � detektīvs piebilda.

Dr. Vardens tagad saprata visu.

Pie ieejas policijas iecirknī viņu sagaidīja Berila Mertena.

���� Cik tas laipni no jums, doktor! Trenora kungs domāja, ka jūs neatteiksieties uzņemties nepiecie�amo galvojumu.

��� Ar prieku! � doktors sirsnīgi iesaucās. � Tas ta�u nozīmē sūdzības izbeig�anu pret Franku Lemingtonu?

Trenors pamāja ar galvu.

Dr. Vardena galvojums tika bez iebildumiem pieņemts.

Atstājis abus iemīlēju�os divatā, doktors paaicināja Trenoru sāņus.

��� Vai esat ko dzirdējis par Braunu?

����� Itin nekā. Viņ� iesniedzis lūgumu atlaist viņu no vietas, atsaukdamies uz sava ārsta priek�rakstu. Vai tas bija jūsu padoms, Vardena kungs?

����� Es nelabprāt uzņemos savu draugu ārstē�anu, � doktors izvairīgi atbildēja.

���� Vai jūs nevarat iedomāties, kur viņ� atrodas?

��� Neesmu viņu redzējis kop� tās reizes, par kuru jums stāstīju. Arī rakstījis viņ� man nav, � tad viņ� strauji mainīja tematu: � Lubā gan laikam atstājis milzīgu bagātību?

��� Taisni otrādi, viņ� bija galīgi izpostīts. Ja viņ� nebūtu miris, tad tagad sēdētu cietumā da�ādu viltojumu dēļ.

Dr. Vardens viņu neticīgi uzlūkoja.

���� Vai tas varētu būt?

��� Protams. Da Kosta teieis pilnīgu patiesību. Savas nāves dienā viņ� izņēmis no bankas pēdējo naudu, likdams izmaksāt to tūksto�franku zīmēs. Un vienu no �īm zīmēm Millers vakar izmainījis. Tādēļ mani ļoti interesē jautājums, kur viņ� to ieguvis?

Dr. Vardens pievienojās Frankam un Berilai, kuri neatrada vārdu, lai viņam pateiktos.

���� Trenors man sacīja, ka jūs visu �o laiku esat pūlējies manā labā, doktor. Cik zinu, tad esat bijis pat pie tieslietu ministra.

���� Es ta�u nevarēju pieļaut tādu kļūdu, � doktors taisnojās.

Pulksten desmitos vakarā kalpone pieteica Dr. Vardenam kādu apmeklētāju. Domādams, ka atnācis kāds slimnieks, viņ� lika ievest to pieņemamajā istabā, un bridi vēlāk arī pats devās turp.

Sev par lielu pārsteigumu, Dr. Vardens ieraudzīja Milleru, kuru tas pirmajā acumirklī gandrīz nepazina � tik sagrauzts un bēdu nomākts tas izskatījās. Viņam līdzās stāvēja viņa jaunā sieva � bāla, glīta izskata sieviete.

��� Es atnācu, lai nodotu sevi policijai, doktora kungs, � Millers aizsmaku�ā balsī sacīja. � Arī mana sieva piekrīt manam nodo�mam. Es esmu viens no tiem, kas aplaupīja Lubā kungu. Bet, lai Dievs mans liecinieks! � es nekad neesmu pacēlis roku pret viņu.

Stundas ceturksni vēlāk ieradās pa telefonu izsauktais Trenors ar savu palīgu.

��� �eit ir tā nauda, Trenora kungs, � Millers sacīja. � Mani, protams, tagad ieslodzīs cietumā. Bet labāk jau tā nekā, kad manai sievai vēl kaut uz mirkli būtu jākaunas manis dēļ.

Mazliet nomierinājies, viņ� sāka stāstīt:

���� Kalpoju Lubā kungam jau �etrpadsmit gadus. Iestājos pie viņa vēl tajos laikos, kad tam bija tikai mazs dzīvoklītis �ermenstritā. Se�us mēne�us gadā viņ� pavadīja Londonā, bet otrus se�us kaut kur Eiropas dienvidos. Da�us gadus vēlāk, atgriezies no parastā ceļojuma, Lubā kungs kopā ar da�iem citiem uzcēla Breimorhozu, kur iekārtoja savu pastāvīgo dzīves vietu. Tur es pirmo reizi satiku ari �arlzu Beriju.

���� Es nezināju' ne viņa vārdu, ne stāvokli, jo reti redzēju to mūsu dzīvoklī. No viņa izturē�anās es spriedu, ka tas drīzāk Lubā kunga dienestnieks nekā viņa draugs. Tomēr Lubā kungs ikreiz personīgi to ielaida un izlaida tā, ka es tikai pavir�i dabūju to redzēt.

Pirms kādiem deviņiem vai desmit gadiem redzēju �arlzu pē�dējo reizi, bet pēc tam nebiju to saticis līdz pat tre�dienai pirms slepkavības. Par sava kunga veikala darī�anām man bija zināms daudz vairāk, nekā viņ� domāja. Es zināju, ka viņ� ir tuvu ban�krotam, un kādu dienu atradu to sē�am tvaikoņu saraksta priek�ā, un uz rakstāmgalda mētājās ārzemju pase uz Godela vārda, bet ar Lubā kunga ģīmetni. Pamazām es sāku noskārst lietas īsto stāvokli.

Es zināju ari to, ka viņ� ik nedējas nosūta naudu cilvēkiem, kurus tas reiz manā klātbūtnē nosauca par saviem pansionāriem. Bet pēdējā laikā viņ� bija pārtraucis arī �os maksājumus un pat manu algu neizmaksāja nedējām no vietas. Tre�dien pirms slep�kavības es pie Breimorhozas satiku �arlzu. Viņ� ieaicināja mani kādā restorānā, tur mūs satika ari Veldraks, par ko jau reiz stāstīju, un lika man priek�ā aptīrīt Lubā, iekams tas vēl nav aizbēdzis no Londonas ar visu naudu.

Nezinu, vai tas bija alkohola iespaids vai ari �arlza vārdu sekas, bet es viņa piedāvājumu pieņēmu. Mans uzdevums bija uzmanīt, kad mans kungs saņems lielāku naudas summu, un paziņot par to �arlzam. Tas bija viegli izdarāms, jo Lubā kungs glabāja savu �eku grāmatiņu nenoslēgtā rakstāmgaldā. Tādā gadījumā man vajadzēja telegrafēt �arlzam uz viesnīcu, kur viņ� bija apmeties: "Floransa ieradusies".

Sestdienas rītā Lubā izgāja un īsi pirms pusdienas atkal pārnāca. Kad viņ� ap pulksten pustrijiem aizgāja pusdienās, es rūpīgi pār�meklēju viņa istabas. No �eku grāmatiņas bija redzams, ka viņ� izņēmis no bankas divpadsmit tūksto�u sterliņu mārciņu, kas tiku�i izmaksāti frankos. Tālāk es pārliecinājos, ka nauda � ap septiņ�simt tūksto�u franku � noglabāta rakstāmpults slepenajā atvilktnē, kuru es jau sen biju atradis. Protams, es būtu varējis tūlīt pie�savināties visu naudu, bet tādā gadījumā aizdomas uzreiz būtu kritu�as uz mani.

Mūsu plāns bija �āds: kolīdz �arlzs būs saņēmis manu telegram�mu, viņ� ieradīsies pie Lubā it kā darī�anās; durvis atverot, es tam ie�ukstē�u, kur nauda glabājas. Viņ� tad to piesavināsies vai nu tūlīt, vai ari vēlāk, iekļūstot dzīvoklī pa ugunsdzēsēju trepēm, bet man jau iepriek� bija jāparūpējas, lai logs nebūtu aizskrūvēts. Lai nebūtu jānolai� trepju apak�ējais, ar trauksmes zvanu savie�notais posms, es jau iepriek� pastāstīju �arlzam, kur novietotas dārzniecības pārnēsājamās trepītes.

Driz pēc tam, kad biju nosūtījis telegrammu, pārnāca Lubā. Viņ� bija labā omā un bez kādām ierunām atjāva man vakarā iziet. Lai nodro�inātu sev alibi, es pierunāju savu līgavu, lai tā vakarā atnāk uz satik�anos Breimorhozas tuvumā, ko viņa arī izpildīja.

Pusstundu pirms �arlza iera�anās, kad Lubā pieņēma vannu, man ienāca prātā kāda doma. Es zināju, ka �arlzs pie pirmās izdevības mēģinās mani piekrāpt. Bet, ja es jau tagad paņemtu savu dalu naudas, tad pēc �arlza apmeklējuma aizdomas tikpat kristu uz viņu. Es daudz negudroju, bet piegāju pie rakstāmpults un paņēmu no atvilktnes pilnu sauju naudas zīmju, ko noslēpu kabatā. Lai naudu pie manis neatrastu, es ieliku to aploksnē un, uzrakstījis adresi, nosūtīju pa pastu uz sava vārda tā dzīvokļa saimniekam, kur glabājās manas mēbeles, ko biju iegādājies jau pirms ilgāka laika.

Kad �arlzs atnāca, es atvēru tam durvis un ie�ukstēju viņam, kur atrodas nauda. Lubā iznāca no savas istabas � jā, inspektora kungs, viņ� bija pilnīgi apģērbies � un ieveda �arlzu pie sevis, atjaudams man iziet. Es jau gribēju iet, kad ieradās Dr. Vardena kungs. Viņu ielaidis, es pasteidzos atstāt dzīvokli, jo aiz durvīm jau bija dzirdamas Lubā un �arlza balsis, par kaut ko ķildojoties.

Kas notika pēc tam, jūs jau zināt. Sastapies ar līgavu un nākot atpakaļ, brīdi parunājies ar apak�stāva sulaini, es atgriezos dzī�vokli. Kad doktora kungs bija aizgājis, es pieliku ausi pie durvīm un sāku klausīties. Iek�ā valdīja kapa klusums, bet durvis izrādījās aizslēgtas. Visvairāk mani pārsteidza tas, ka doktora kungs nebija redzējis �arlzu aizejam. Atradis virtuves durvis vaļā, es nodomāju, ka Lubā izlaidis �arlzu pa tām. Kad apak�stāva sulainis ziņoja par asinīm, kas sūcas cauri griestiem, un vēlāk, kad ieradās dok�tors ar Harleju Brauna kungu, es domāju, ka nomir�u aiz bailēm. Kad durvis bija uzlauztas, un visu uzmanība pievērsās līķim, es ātri izbīdīju rakstāmpults atvilktni un ielūkojos tajā � tā bija tuk�a.

Un tas, kungs, ir viss, ko �ajā lietā varu sacīt. Pēc padoma par izceļo�anu uz Dienvidameriku es griezos pie doktora tādēļ, ka gribēju tikt vaļā no slepenpolicistiem, kas visu laiku mani uzmanīja.

Kad Millers bija aizvests, Dr. Vardens pūlējās nomierināt viņa nelaimīgo sievu un lika savai saimniecei aizvest to pie viņas mātes. Milleram tika piespriesti se�i mēne�i cietumsoda. Pēc Lubā nozag�tās naudas atdo�anas viņam tomēr vēl atlika solīda summa, ar kuru tas pilnīgi varēja uzsākt jaunu, godīgu dzīvi.

� �ajā lietā vairs nav nekādu neskaidrību, � Trenors sacīja, kad tas reiz nejau�i sastapa Dr. Vardenu. � Veldraks un da Kosta jau atbrīvoti no apcietinājuma, jo Millera atzī�anās novēr� katras aizdomas kā no viņiem, tā arī no Lemingtona.

���� Vai esat par to pārliecināts? � doktors dzīvi iejautājās.

���� Protams. Nu vairs nav ne vismazāko �aubu, ka slepkavību tie�ām izdarījis �arlzs Berijs. Vienīgais noslēpums ir un paliek �arlza sieva � kas ar viņu noticis?

Dr. Vardens paraustīja plecus.

���� Kas mums daļas gar to? � viņ� piezīmēja, pārmainīdams sarunu.

Ar gudru ziņu Trenors ne vārda neieminējās par nozudu�o

Harleju Braunu.

***

Bija rudens. Franks Lemingtons ar Berilu pavadīja medusmē�ne�a pirmās dienas pie Komo ezera. Bija reti jauka diena, un ezera mierīgais līmenis laistījās safīra zilgmē.

Laiva lēni �ūpojās ezera vidū.

����� Kas tā par vēstuli, ko �veicars tev iedeva, kad atstājām viesnīcu? � Berila jautāja.

Viņ� izņēma no kabatas biezu aploksni un aplūkoja to. Adrese bija rakstīta uz ma�īnas un no Londonas pāradresēta �urp.

��� Pasta zīmogs nav visai skaidri salasāms, bet uz aploksnes ir Brazīlijas marka.

Atplēsis aploksni, viņ� izņēma no tās biezu �ūksni papīra lapu. Izlasījis pirmos vārdus, Franks tik strauji pietrūkās kājās, ka laiva stipri salīgojās.

���� Kas tad nu? � Berila norūpējusies iejautājās.

���� Nekas. Uzgaidi, mīlā, ļauj man izlasīt līdz galam.

Viņa palika sē�am un klusēdama vēroja Franka seju, kas kļuva arvien nopietnāka, pirmo reizi lasot Emīla Lubā nāves mīklaino atrisinājumu.

Mans mīļais, Lemington!

Pirms da�iem mēne�iem jūs man teicāt, ka ne vien palīdzētu Lubā slepkavam, bet ari neatteiktos sniegt tam roku. Aiz �ā iemesla, kā arī uzticēdamies jūsu godprātībai, esmu nolēmis darīt jums zināmu visu patiesību par Emīla Lubā nāves apstākļiem.

Iesāk�u pats ar sevi. Esmu dzimis Bekfestonsemoras ciemā, Devon�īras grāfistē, 1859. gadā. Mans tēvs bija fermeris un visā apkārtnē slavens veterinārārsts, bet māti es vēl �odien uzskatu par vecās pasaules dāmu paraugu un priek�zīmi.

Pēc kursa beig�anas Kembrid�as universitātē, es tiku uzņemts Sv. Bartolomeja hospitālī. Drīz pēc tam nomira mani vecāki, at�stādami savu mantu man un manam brālim Filipam, kuru es loti mīlēju. Nabaga zēns!�

Mēs vienojāmies, ka viņ� uzņemsies fermas turpmāko vadību, Fīlips kaislīgi mīlēja lauku dzīvi un bija priek�zīmīgs lauksaimnieks, tā kā �āda noruna mums abiem bija pieņemama. Labi nostādītā ferma deva bagātīgus ienākumus, tā ka es pilnīgi varēju nodoties savām studijām.

Vēlāk es atpirku ārsta vietu Eksterā, un trīsdesmit piecu gadu vecumā jau biju �is pilsētas vispopulārākais ārsts.

Vēl manu studiju laikā Fīlips iemīlējās kādā meitenē un appre�cēja to. Elizabete Vardena bija ārkārtīgi skaista un patīkama sie�viete.

Gadu vēlāk piedzima meitenīte, kuru brālis par godu mūsu mātei, nokristīja par Ketlīnu. Nevaru iedomāties mīļāku radījumu par mazo Kēti; liktenis bija lēmis, ka tai jākļūst manai meitai.

Pēc dzemdībām Elizabete nekad vairs pilnīgi neatspirga. Kētei bija septiņi gadi, kad viņas māte nomira. Pēc trim mēne�iem viņai sekoja ari Fīlips, un es pieņēmu Kēti savā audzinā�anā. Tajā laikā es jau biju pārcēlies uz Londonu, kur nopirku savu namu Devon�īrstrītā. Mana grāmata par nervu centra slimībām bija guvusi lielu piekri�anu, un drīz vien manā pieņemamajā istabā drūzmējās pa�cienti no rīta līdz vakaram.

Kad Kēte palika desmit gadus veca es nodevu viņu kādā Glo�ester�īras skolā. Fermu, kura, kā jau teicu, bija mans privāt�īpa�ums, es ap to laiku pārdevu, iegūdams par to respektablu summu.

�etrpadsmit gadu vecumā Kēte iestājās kādā augstākā skolā �eltenhelmā; tā ir labākā un lielākā skola visā Anglijā. Viņa jutās laimīga un apmierināta. Viņas raksturā bija tikai viena īpa�ība, kurai es nepiegriezu sevi�ķas vērības: viņa kaislīgi mīlēja visu orientālo, un visi viņas sapņi, visas ilgas bija vērstas uz Austrumiem.

�etrpadsmit gadu vecumā viņa bija skaista, bet ar se�padsmito gadu tā sasniedza to burvīgo daiļumu, kāds bija piemitis ari viņas mātei. Mācību brīvlaiku viņa arvien pavadīja pie manis, Devon�īrstrītā.

Vienā no �ādiem apciemojumiem viņa iepazinās ar Harleju Braunu � jaunu, skaistu un reti krietnu cilvēku, kāda mana .kād�reizējā kolēģa dēlu. Viņ� bija virsnieks Rietumsaseksas pulkā, kas toreiz atradās Ēģiptē. Kēte nevarēja beigt klausīties viņa stāstos par seno Ēģipti, tās dabu un tautām.

Būdams desmit gadus vecāks par Kēti, viņ� tomēr uzreiz iemī�lējās viņā. Kas attiecas uz Kēti, tad man �ķiet, ka viņas jūtas pret Harleju varēja salīdzināt ar Dezdemonas jūtām pret Otello � viņa mīlēja to viņa stāstu dēl! Viņ� neteica ne vārda par savām jūtām ne man, ne viņai. Izstājies no pulka, viņ� atgriezās Anglijā un nopirka mūsu veco Bekfesteras fermu, kuru tās toreizējais īpa�nieks pārdeva. Arī Londonā viņam bija neliels dzīvoklis, kur tas uzturējās visu to laiku, kamēr Kēte baudīja vasaras atpūtu manā namā.

Tajā laikā es jau nojautu, kas norisinās viņu starpā, un ja man kāds būtu prasījis uzstādīt prognozi, es būtu apgalvojis: "Saderi�nā�anās � divu, kāzas � trīs gadu laikā." Kēte viņu labprāt ieredzēja, un es ievēroju, ka viņas jūtas kļuva ar katru dienu spēcīgākas. Reiz viņa man sacīja: �Ak, es vēlētos, kaut D�ims būtu kāds rad�a vai lielvezīrs, vai kas cits tamlīdzīgs, tēvs." � Tā viņa mani arvien sauca. � �Tagad viņ� nekad vairs nestāsta man par Bagdādi un Kairu, bet pastāvīgi runā par da�ādiem Austrumos notiku�iem noziegumiem, par dienestu turienes policijā un citām garlaicīgām lietām!"

Kētei vēl atlika da�i mēne�i līdz skolas beig�anai �eltenhelmā, kad man gadījās satikties ar Emīlu Lubā.

Lubā toreiz slimoja ar malāriju. Ārsts, kas viņu ārstēja, bija spiests aizbraukt no Londonas, un pēc viņa lūguma es pārņēmu da�us viņa pacientus, to starpā ari Lubā. Tas bija garīgi un miesīgi spēcīgs virs, un uz mani viņ� atstāja labu iespaidu. Vienīgā viņa dīvainība bija tā, ka viņ� nevarēja ieredzēt kareivjus, bet it sevi�ķi � angju virsniekus.

�Tie ir sabiedrības parazīti," viņ� mēdza teikt. �Viņi nezina nekā cita, kā iz�ķiest un aizņemties naudu, un ja kāds iedomājas atprasīt savu aizdevumu � tic uzkūda viņam savus kareivjus, kas izlaupa un nodedzina godīgā naudas aizdevēja veikalu."

Todien, kad Kēte pārbrauca no skolas, Lubā bija uzaicināts pie manis pusdienās. Es biju sajaucis datumu, jo citādi katrā ziņā būtu iekārtojis sev brīvu vakaru. �ī diena manā atmiņā paliks mū�īgi nolādēta.

Lubā bija vislabākajā garastāvokli, un tādos brī�os viņ� bija taisni apburo�s. Es redzēju, ka Kēte bija sajūsmā par viņu, bet �is novērojums mani tikai smīdināja.

Pusdienu laikā mani aizsauca no galda, jo bija jāapmeklē kāds pēk�ņi saslimis pacients. Lai cik īsa mana prombūtne ari nebija, Lubā tomēr bija pratis to izmantot, sagatavodams ceļu, kas noveda Kēti pazu�anā. Atgrie�oties man tūlīt uzkrita viņas pietvīku�ie vaigi un sajūsmā mirdzo�ās acis. Pielietodams visu savu veiklību un runas mākslu, viņ� bija pratis tiktāl savaldzināt nabaga meiteni, ka tā bija ar mieru ierasties pie viņa uz pirmo satik�anos, kurai bija tik briesmīgas sekas.

D�ims Harlejs Brauns ieradās tikai otrā dienā. Es tūlīt pamanīju, ka Kētes attiecības pret viņu bija mazliet pārvērtu�ās, tikai nevarēju pateikt, kādā ziņā. Un tad pienāca visnelaimīgākais brīdis D�ima mū�ā: Kēte atstūma viņu no sevis ar tādu noteiktību, ka viņ� tikko pārcieta �o negaidīto triecienu.

�D�imu es tīri labi ieredzu," viņa kādreiz pēc tam man teica. �Bet� viņ� ir tik ikdieni�ķs cilvēks � pilnīgs pretstats man un maniem ideāliem."

Drīz pēc tam D�ims izrentēja savu fermu, bet pats iestājās kā virsnieks Malajas policijas dienestā. Es redzēju, ka Kētei bija viņa �ēl, tomēr viņa palika pie sava.

Kādu dienu es satiku Emīlu Lubā klubā. Viņ� bija jautrā omā, un starp citu apjautājās arī par Kēti, it kā kop� tā vakara nebūtii viņu ne redzējis, ne arī par to ko dzirdējis.

' �Brīni�ķīga meitene!" viņ� sajūsmā sacīja. �Viņa aplaimos to vīrieti, kuru izraudzīsies sev par vīru. Vai viņa jau ir saderināta?"

Es paskaidroju, ka viņa gandrīz tikpat kā saderinājusies ar kādu manu draugu, kapteini Harleju Braunu. Viņa sejā atmirdzēja dī�vaina izteiksme.

�Harlejs Brauns?" viņ� atkārtoja. �Vai tas pats Harlejs Brauns, kas dienēja Maltā?"

Dīvainā kārtā man �ī saruna nekad vēlāk neienāca prātā � arī tad nē, kad D�ims reiz ieminējās, ka viņam bijusi diezgan asa sadursme ar Lubā Maltas salā.

Kad D�ims atnāca atvadīties, Kēte izrādīja pret to pilnīgu vienal�dzību. kaut vēlāk bie�i raudāja viņa dēj. Esmu pārliecināts, ka arī tad viņa to mīlēja, bet Lubā bija tik joti apbūris viņas fantāziju, ka tā tobrīd bija pilnīgi nejūtīga pret visu citu.

Kādu vakaru es satiku savu veco draugu Dr. Klarku, kas atkal bija atgriezies Londonā. Viņ� izteica vēlē�anos apmeklēt savu kādreizējo pacientu, un mēs kopā devāmies iļz Brēimorhozu. Mūs ieraugot, Millers mazliet samulsa.

Pagāja ilgāks laiks, pirms Lubā mums atvēra. Istaba bija nekār�tībā, uz krēsliem mētā jāj reti, dārgi audumi austrumnieciskā gaumē. Turku dīvāna prie:k�ā uz grīdas stāvēja zelta ūdenspīpe. Izska�tījās tā, it kā viņam nupat būtu biju�i viesi.

Mēs drīz atsveicinājāmies un gājām prom. Lejā �veicars uz�traukts stāstīja; ka nupat kāds nokāpis pa ugunsdzēsēju trepēm, iedarbinādams trauksmes zvanu.

Pārnācis mājās, atradu Kēti jau priek�ā. Mans asistents, �arlzs Berijs, jau bija aizgājis, jo viņa darbalaiks bija no pulksten devi�ņiem līdz se�iem. �is Berijs bija students � nepatīkama izskata cilvēks ar daudzām sliktām īpa�ībām. Tomēr es viņu cietu, jo viņ� bija labs strādnieks. Kēte izturējās pret Beriju vēsi, noraido�i � viņa pat nesarunājās ar to.

Bet tad pēk�ņi es sāku ievērot, ka Kētijas izturē�anās pret manu asistentu bija spēji mainījusies. Viņa bija kjuvusi laipnāka un draudzīgāka pret to, un reiz es iztraucēju tos laboratorijā, kad tie �ukstēdami par kaut ko sarunājās. Tikai vēlāk es sapratu �īs pār�vērtības cēloni.

Kādu rītu, nonācis lejā brokastīs, es pārsteigts dabūju no saim�niecības vadītājas zināt, ka Kēte jau izgājusi. Viņa bija teikusi, ka ie�ot uz Koventgādenu pasūtīt puķes, bet pēc tam pie kādas drau�dzenes, kur palik�ot līdz pēcpusdienai.

Pabrīnījies par Kētes dīvaino iedomu, es tomēr drīz nomie�rinājos.

Pulkstenis jau tuvojās se�iem, kad es, noguris no dienas darba, pārnācu mājās. Mani sagaidīja saimniece, un viņas sejā es redzēju rūpes.

"Kētes jaunkundze vēl nav pārnākusi, doktora kungs," viņa sacīja.

"Visu dienu?" es pārsteigts iesaucos.

"Jā, doktora kungs. Bē't pēcpusdienā pienāca uz jūsu vārda �ī vēstule. Man �ķiet, ka tas ir viņas rokraksts."

Uz aploksnes es saskatīju zīmogu: ,,10.15. Dovera."

Smagas nelaimes nojautā es atplēsu aploksni un izņēmu no tās aprakstītu papīra lapiņu. Vēstulei bija �āds saturs:

�Mīlais tēvs!

Jau sen es slepeni mīlu �arlzu Beriju, bet nedrīkstēju tev atzī�ties. Esmu aizgājusi kopā ar viņu un rīt mūs salaulās. Mēģini domāt tikai labu par savu nelaimīgo meitu

Kēti."

Bez kavē�anās darīju visu, lai bēgli atrastu, bet visas manas pūles palika veltas: ne par Kēti, ne art par �arlzu Beriju es vairs nesaņēmu nekādu ziņu. Vienīgais cilvēks, kur� būtu varējis man palīdzēt, pa�reiz bija cejā uz Malajas arhipelāgu.

Se�us mēne�us vēlāk es saņēmu no Kētes vēstuli. Viņa rakstīja, ka esot loti laimīga, un lūdza mani nerūpēties viņas dēl. Viņa izteica cerībū mani kādreiz apmeklēt. Vēstule bija sūtīta no Vīnes, bet turienes policija uz manu pieprasījumu paskaidroja, ka Kētes pēdas nav sadzenamas.

Harlejam Braunam es tikai paziņoju, ka Kēte apprecējusies ar

�arlzu Beriju, uz ko viņ� atbildēja ar skumju, bet filozofiski mie�rīgu vēstuli.

Tagad es zinu visu, kas toreiz notika.

Lubā aizveda Kēti uz ārzemēm � pa dajai savas kaislības apmierinā�anai, bet pa dajai arī tādēj, lai atriebtos savam ienaid�niekam, kuru uzskatīja par Kētes līgavaini. Kopā.ar viņiem aiz�ceļoja arī �arlzs Berijs. Kad Lubā apnika jaunā rotaļlieta, viņ� atdeva to Berijam, tomēr uzstādamies, lai viņi tiktu likumīgi sa�laulāti. Lubā apņēmās ik mēnesi izmaksāt viņiem zināmu naudas summu.

Negribu runāt par tiem �ausmu pilnajiem gadiem, kad Kēte uzstājās Bukarestē kā dejotāja, bet vēlāk pieņēma apkalpotājas vietu kādā zemākas �ķiras kafejnīcā. Es pats brīnos, kā viņa varē�jusi pārciest visus �os pazemojumus. Vienīgā laime vēl bija tā, ka �arlzs Berijs jau no pa�a sākuma viņu ienīda. Tikai aiz bailēm no Lubā viņ� daudzmaz apvaldīja savu naidu.

Līdz pagāju�ā gada beigām Lubā kārtīgi izmaksāja nolīgto uz�tura naudu, bet tad pēk�ņi pārtrauca maksājumus.

Neredzēdams citas izejas, �arlzs Berijs sakravāja savas lietas un kopā ar Kēti atbrauca uz Londonu. Līdz tam laikam viņ� vēl nezināja, ka Kēte vairākkārt bija rakstījusi Lubā, lūgdama glābt viņu no �arlza rokām. Pēdējā vēstulē viņa bija uzdevusi arī Deptfordas adresi, ko Berijs tai bija minējis kā viņu turpmāko dzīves vietu. Tomēr sākumā Berijs neveda Kēti tūlīt uz Litlkirkstritu, bet gan apmetās kopā ar viņu kādā viesnīcā, no kurienes tikai vēlāk pārgāja dzīvot tajā namā, kura adresi Kēte bija uzdevusi savā vēstulē Emīlam Lubā.

Berija nodoms bija panākt, lai Lubā apņemas arī turpmāk izmaksāt tam līdz�inējo renti vai arī izsniedz vienreizēju atlīdzību, kas nodro�inātu viņa dzīvi. Noklausījies viņa priek�likumā, Lubā tam skaidri pateica, ka naudu tas no viņa vairs nedabūs, ka arī pa�a apstākļi pa�reiz ir tik bēdīgi, ka drīzumā nāksies bēgt no Anglijas, paņemot līdzi visu naudu, kādu vien izdosies sadabūt.

Sarunā ar Lubā sulaini Berijs pārliecinājās, ka Lubā teicis tais�nību. �īs sarunas iznākums jums jau zināms.

Harlejs Brauns jau sen bija atgriezies Anglijā un ieņēma re�dzamu vietu Skotlendjardā. Kad izstāstīju viņam visu, ko pats zināju, viņ� izteica aizdomas, ka Lubā varētu zināt �ajā lietā vairāk par visiem. Tomēr, es kategoriski noraidīju �ādu varbūtību.

Kā jau teicu, es arvien labi ieredzēju Lubā, neraugoties uz viņa vājībām un trūkumiem.

Cik brīni�ķīgs ir cilvēku liktenis! Da�reiz pats niecīgākais cēlo�nis var novest pie nemināmi lielām sekām.

Kādu dienu, sūdzēdamies par savu veselības stāvokli, Lubā lūdza mani aiziet viņu izmeklēt, ko es labprāt arī apsolīju.

Kad norunātajā laikā ierados Lubā dzīvoklī, es tūlīt ievēroju, ka tur kaut kas nav kārtībā. Millers bija ļoti uztraukts un pa�skaidroja, ka gribot iziet satikties ar savu līgavu. Viņ� lūdza mani uzgaidīt, solīdamies pēc stundas ceturk�ņa būt atpakaļ.

Apsēdies krēslā, es izņēmu no kabatas avīzi un sāku lasīt, bet troksnis aiz durvīm kļuva arvien skaļāks, tā ka es drīz vien sāku pievērst tam vērību. Varēja dzirdēt gandriz katru vārdu, kas tika runāts. Pēk�ņi nobrik�ķēja atslēga, durvis tika atrautas, un Lubā .balss dusmās kliedza:

"Ejiet un nerādieties vairs �eit! Ja iedomāsieties vēlreiz mani apgrūtināt, es atstā�u jums piemiņu uz visu mū�u, �arlz Berija kungs!"

�arlzs Berijs! �

Es pietrūkos kājās.

"Un ko jūs teiktu, ja es aizietu pie vecā doktora un pastāstītu tam visu?" es dzirdēju Beriju jautājam. Viņa balsi es tūlīt pazinu.

"Ejiet vien! Un pasakiet viņam ari to, ko pats esat darījis! Pastāstiet, ka jau desmit gadus es uzturu jūs un jūsu sievu! Bet nu prom! Un pasakiet viņai, lai tā neapgrūtina mani ar savām vēstulēm, citādi viņai var nākties to no�ēlot!"

Visas �īs sarunas laikā es stāvēju kā sastindzis. Kad Berija soļi bija apklusu�i tālumā, es ar pūlēm pārvarēju savu uztraukumu un, atgrūdis durvis, iegāju dzīvojamā istabā.

Mani ieraugot, Lubā nobāla.

�Kad� kad jūs ienācāt, doktor?"

�Nupat," es atbildēju.

�Vai jūs ko dzirdējāt? Vai redzējāt kādu aizejam?" viņ� uz�traukts jautāja.

�Nē."

Luba atvieglots nopūtas.

�Biju pavisam piemirsis, ka jūs nāksiet, doktor," viņ� sacīja. �Vai izmeklēsiet mani tūliņ?"

�Noģērbiet kreklu," es mehāniski sacīju, nosēzdamies pie rak�stāmpults, kamēr Lubā atraisīja kakla saiti un noņēma apkaklīti.

Jau iepriek� biju nolēmis, kādas zāles viņam parakstīt. Paņēmis papīra lapiņu, es glu�i automātiski sāku rakstīt recepti. Bridi rak�stījis, es beidzot ievēroju, ka spalvā pieticis tintes tikai vienam burtam. Nolicis spalvu, es izņēmu no kabatas stetoskopu.

Un tad es ieraudzīju vēstuli. Tā gulēja uz grīdas man pie kājām. Noliecies, es viņu pacēlu un sāku lasīt. Lubā mani neredzēja, jo bija uzgriezis man muguru. Vēstule bija no Kētes. Un no �īm nedaudzajām rindiņām es sapratu visu: Kētes neizsakāmās cie�anas, �arlza Berija necilvēcīgo izturē�anos pret viņu, Emīla Lubā ne ar ko nesalīdzināmo noziegumu.

Uz rakstāmpults stāvēja smags sudraba sve�turis. Es to satvēru un zibens ātrumā divas reizes iesitu Lubā pa galvu.

Bez skaņas viņ� nogāzās uz grīdsegas. Pat nepalūkojies, es zināju, ka viņ� ir beigts.

Iznesis asinīm notraipīto sve�turi ēdamistabā, es aizslēdzu dur�vis un atgriezos pie Lubā. Viņ� vairs neelpoja.

Atvēris gujamistabas logu, kas iziet uz ugunsdzēsēju trepēm, es paņēmu no gultas zīda rītasvārkus un uzģērbu tos sev mugurā, aizpogādamies līdz pat kaklam. Atverot logu, no palodzes uz grīdas nokrita abas skrūves. Es tās pacēlu un, nekā nedomādams, iemetu gultā. Noplēsis Kētes vēstulei adresi, es uzvilku sērkociņu un, aizdedzinājis vēstuli, iemetu to kamīnā. Tad es pacēlu līķi un, ievilcis to guļamistabā, noguldīju gultā. Pēk�ņi man izlikās, it kā koridorā atskanētu soļi. Piegājis pie durvīm, es piespiedu tām ausi un bridi klausījos. Ar to izskaidrojams durvju iek�pusē atrastais asiņu traips.

No piecpadsmit minūtēm, ko Millers bija atstājis manā rīcībā, bija pagāju�as tikai �etras. Nometis asinīm notraipītos rītasvārkus., es iegāju vannas istabā un nomazgāju rokas. Noslaucījis tās dvieit, es to salocīju un noliku atpakaļ skapītī starp tīrās vejas gabaliem.

Rūpīgi aplūkojis sevi spogulī un pārliecinājies, ka uz dvobfe; un kurpēm nav asiņu traipu, es izgāju atpakaļ priek�istabā un, noslēdzis aiz sevis dzīvojamās istabas durvis, iebāzu atslēgu kabatā..

Kad Millers pārnāca, es mierīgi sēdēju savā vecajā vietā ulasīju. Nospēlējis komēdiju līdz galam, es devos atpakaļ uz klubu. Par laimi, Dr. Klarks, ar kuru kopā bijām norunāju�i ēst vakariņas, bija atsūtījis paziņojumu, ka nevar ierasties. Vakara lielāko daļu pavadīju kopā ar Harleju Braunu.

Kad redzēju jūs ienākam smēķējamā istabā un aplūkojam vilcie�nu sarakstu, mani sagrāba bailes. Tas mani tā uztrauca, ka nolēmu vēlreiz atgriezties Lubā dzīvoklī. Izmantodams gadījumu, ka Millers bija izgājis, es iegāju dzīvoklī un apskatījos, vai neesmu atstājis kādas pēdas. Nevaru saprast, kā man neienāca prātā paņemt no rakstāmpults iesākto recepti.

Ieraugot telefonu, man pēk�ņi radās kāda ideja. Es izsaucu klubu un prasīju pats pēc sevis � Lubā balsi atdarināt nebija grūti

Notikumu turpmāko gaitu jūs jau zināt � līdz zināmam pun�ktam. Policijai izdevās sadzīt Berija pēdas, bet kad viņa ieradās viesnīcā, � tas jau bija prom.

Manās rokās bija Deptfordas adrese. Bez kavē�anās es dcvo:> turp, lai ievāktu kādas ziņas. Tas man nācās jo vieglāk tādēļ, ka nakts bija tum�a un miglaina.

Kad nākamā dienā noskaidrojās, ka Berijs ar Kēti no viesnīcas pazudu�i, es tūliņ zināju, kur viņus meklēt. Katru nakti es. devos uz Deptfordu un pacietīgi gaidīju Kētes vēstulē minētā nama tuvu�mā. Kad pirmdienas rītā agri atgriezos pilsētā, manā darbistabā.' mani sagaidīja Harlejs Brauns.

�Kur jūs bijāt, doktor?" viņ� jautāja savā mierīgajā balsī.

�Pie kāda pacienta," es izvairīdamies atbildēju Harlejs Bratfns piecēlās no krēsla un tādā pa�ā mierīgā balsī noteica:

�Tēvs, tu esi nogalinājis Emīlu Lubā."

Dzirdot �o. sen aizmirsto �tēvs" un �tu", man asaras sakāpa acis.

�Kādēl tu to saki, D�im?" es jautāju.

�Neviens cits nevar būt viņu nogalinājis," viņ� atbildēja. �Nevienam nebija tik svarīga iemesla to darīt, jo viņ� ta�u atņēma tev

Kēti."

�I<ā tu to zini?" es izsaucos.

�Kur viņa ir?" viņ� jautāja, neatbildot man.

Es brīdi pārdomāju.

�Nevaru to tev teikt," es atbildēju. �Viņa ir Londonā, kopā ar Beriju."

�Vai tas ir tavs biju�ais asistents?"

Es pamāju ar galvu.

�Un viņa, protams, neaizbēga ar to, bet gan ar Lubā. Berijs tikai deva viņai savu vārdu."

Tad es izstāstīju viņam visu, ko zināju un ko biju darījis.

�0, es tikai vēlētos, kaut tas būtu bijis es!" viņ� iesaucās, kad stāstīju par Lubā nogalinā�anu.

�Laime, ka tu tas nebiji," es sacīju. �Man tas vairs nevar kaitēt. Esmu jau vecs vīrs, un dzīvē mani nekas vairs negaida. Es mir�u ar apziņu, ka esmu atbrīvojis pasauli no viena nelie�a."

�Neviens no mums nemirs!" viņ� dedzīgi iesaucās. �Mums jā�atrod Kēte un jāaizved viņa prom. Kas attiecas uz to cilvēku � viņas vīru � tad�" Viņ� mirkli klusēja. �Ja viņu apcietinātu, tad Kētes līdz�inējā dzīve nāktu gaismā."

�Viņa apcietinā�ana nemaz nav vajadzīga," es sacīju, sajuzdams tādu cīņas prieku, kādu nebiju izjutis visu mū�u. �Es viņu nonā�vē�u."

Viņ� uzlūkoja mani stingu skatienu.

�Tu esi prātu zaudējis," viņ� piezīmēja.

�Es viņu nonāvē�u," es atkārtoju. �Viņam jāsaņem sods par visu, ko Kēte izcietusi viņa dēj, un tu nedrīksti stāties man cejā. Vienīgais, ko es vēl vēlētos, D�im, ir kāda mierīga vietiņa priek� viņas un laimīgāka nākotne."

Viņ� dziļi ievilka elpu.

�Kas attiecas uz viņas nākotni," viņ� sacīja, "tad par to tev nav jārūpējas. Es tūlīt atteik�os no vietas, un mēs uz mū�u aiz�brauksim no �ejienes."

�Sagādā sev un Kētei ārzemju pases," es piebildu. �Parīt no �erburgas atiet kāds tvaikonis uz Dienvidameriku. Sagādā, cik daudz naudas vien vari, un ņem Kēti līdzi. Es seko�u jums, ja vien palik�u dzīvs."

Mēs pārspriedām visu un norunājām arī vietu, kur satikties. Atsveicinoties, viņ� sacīja:

�Tev nemaz nevajag uzņemties tādu atbildību, tēvs. Mēs ta�u varam vienkār�i paņemt Kēti un aizbraukt."

�Lai viņ� tad stāsta par to katram un visiem?" es iesmējos.

�Nē, D�im, dari tu savu darbu, es tik�u galā ar savu."

***

Todien Londona bija iegrimusi tik biezā miglā, ka sola atsta�tumā nekā nevarēja saskatīt. Vakarā nostājos savā parastajā vietā pie Litlkirkstrītas nama. Kabatā man bija brauniņ� ar Maksima klusinātāju. Es gribēju sekot Berijam un to no�aut, bet pēc tam atgriezties namā un paņemt līdzi Kēti. Bet viņam bija pavisam cits nodoms: piespiedis Kēti uzrakstīt atzī�anos, viņ� gribēja viņu noslepkavot, lai vēlāk policija atrastu viņas kabatā paziņojumu, ka viņa nogalinājusi Lubā. Protams, toreiz es vēl nekā nezināju par �o viņa nodomu. Atzī�anās raksta oriģināls, kā zināt, vēlāk tika atrasts Berija kabatā.

Es redzēju viņus iznākam no nama un sekoju tiem cie�i pa pēdām. Pateicoties miglai, es nepamanīts varēju novērot visu, kas notika.

Kanāla malā Berijs satvēra Kēti un vilka to ūdenī. Bet tajā pa�ā acumirklī es divas reizes iz�āvu uz viņu. Kēte steidzās man klāt un, manu balsi pazinusi, nemaņā ieslīdēja man rokās.

Man vairs nav daudz ko stāstīt. Ar D�imu mēs sastapāmies norunātajā vietā, un viņi tūlīt devās ceļā. Es atgriezos savā namā un turpināju parasto darbu, jo gribēju redzēt jūs brīvībā, pirms atstāju Angliju uz visu mū�u. Varbūt, ka kādreiz atgriezīsies Anglijā urna ar maniem pelniem, lai atdusētos Bekfesteras kapsētā, līdzās mana tēva un Fīlipa kapiem.

Kēte : d ir neizsakāmi laimīga sieva. D�ims � jūs neticētu, k:i �is cilvēks, kas pa�reiz sēd man līdzās pie galda, kādreiz bijis Skotlendjarda komisārs! ,

Un tas ir viss mans stāsts, mīļais Frank; kas domāts vienīgi jums un jūsu dārgajai kundzei. Prombraucot es gan solījos at�griezies Londonā uz jūsu kāzām, bet tas bija solījums, kura lau��ana jau toreiz bija nolemta. Ceru, ka sapratīsiet, kādēļ. Mana vēlē�anās ir paliks: jums mū�am labā piemiņā � tas ir kāda veca arsta godkārīgais lūgums. Esat laimīgi!

Beigas

///

Ejot no "Pla�a del Mina" pa �auru ielu, kur pie Amerikas konulāta ēkas no pulksten 4 līdz 6 plivinās Savienoto Valstu karogs, in tālāk caur skvēru, kurā atrodas "Hotel de France", jūs paiesiet ;arām baznīcai un, izgāju�i vēl galveno � Kadiksa � ielu, jūs noīāksiet taisni pie nacionālās kafejnīcas "Cafe des Nations".

Pulksten piecos te parasti ir loti maz apmeklētāju, un kolonnu ;āle vienmēr ir tuk�a, tāpat kā mazie galdiņi, kuri atrodas pie ieejas.

Reiz, vēlā vakarā, vienā no nera�as gadiem, �ajā kafejnīcā sēdēja ietri vīrie�i un nopietni sarunājās. Pirmais no tiem bija Leons Gon:aless, otrais � Poikarts, tre�ais bija ievērojamais �or�s Manfrēds, ;eturtais � Terijs jeb Saimonts. No visa �ā kvarteta tikai Terija vārds ieprasa nekādu komentāru. Viņu zina katrs, kas pazīst mūsdienu vēsturi.

Visās tiesu iestādēs jūs atradīsiet viņa darbības aprakstus, un visur /iņ� ir pazīstams kā Terijs alias Saimonts.

Ja jūs esat loti ziņkārīgs un jums ir vajadzīgā atļauja, tad varat iplūkot viņa astoņpadsmit da�ādās fotogrāfijas: ar sakrustotām ro�sām uz platajām krūtīm, en face, ar tikko dīgsto�u bārdiņu, ar� bet kādēj aprakstīt visus �os astoņpadsmit stāvokļus?

Tur atrodas pat viņa loti lielo un ļoti kroplo ausu fotogrāfijas, un ļoti sīki aprakstīts viņa spīdo�ais dzīves gājums.

Senjors Paolo Montegaca, Florences Nacionālā muzeja direktors, aiī ir parādījis Terijam godu un pieminējis viņu. savā ievērojamā darbā "Personības intelekta nozīme", un tādēļ vēlreiz atkārtoju, ka katrs, kas nodarbojas ar kriminoloģiju un psiholoģiju, pazīst Teriju.

Tagad Terijs sēdēja pie maza galdiņa un acīmredzot jutās loti nej veikli. Viņ� berzēja gan vaigus, gan sarauca biezās uzacis, kasīja gludi� noskūto zodu, vārdu sakot, izturējās kā cilvēks, kur� iekļuvis \z-m glltibas un stāvokļa ziņā par viņu daudz augstākā sabiedrībā; un, lai gan Gonzaless ar savām gai�i zilajām acīm, nemierīgajām un nervozajām rokām, smagais, drūmais un aizdomīgais Poikarts, �or�s . Manfrēds ar iesirmo bārdu un monokli nebija tik slaveni kriminālistu pasaulē, tomēr katrs pats par sevi bija ievērojams virs.

Manfrēds beidza lasīt "Herold di Madrid", nolika to pie malas,� paņēma monokli, noslaucīja to ar tīru kabatas drāniņu un klusi� iesmējās.

�� Cik smieklīgi �ie krievi! � viņ� teica.

Poikarts vienaldzīgi paņēma laikrakstu.

�� Kur� �oreiz?

��� Kādā dienvidu guberņā nonāvēts gubernators.

Manfrēds nicino�i smīnēja.

�� Sakiet, kad tas redzēts, ka cilvēku nonāvē ar bumbu?

�� Jā, tādi gadījumi ir biju�i, bet cik muļķīgi tie visi beigu�ies! . Liekot minu zem pilsētas mūra, nevar ta�u zināt, ka tā līdz ar citiem ļ nonāvēs ari manu ienaidnieku?

Poikarts uzmanīgi un nesteidzoties lasīja telegrammu.

�Kņazs ir smagi ievainots, bet uzbrucējam ir norauta roka, � 1 viņ� lasīja un neapmierināti grozīja galvu.

Gonzalesa rokas nervozi sakustējās, kas liecināja par uzbudiļ nājumu.

�� Mūsu draugam, � teica Manfrēds, pamādams uz Gonzalesa j pusi, �kaut kas ir uz sirdsapziņas�

�� Jā, tas tiesa, �ātri to pārtrauca Leons, �bet tas bija pret 1 manu gribu! Tu ta�u to atceries, Manfred, un ari tu, Poikart? (Teriju ] viņ� neuzrunāja.) Es tam ļoti pretojos, atceraties? � viņ� acīmredzot j gribēja attaisnoties, lai gan nekāds apvainojums netika izteikts. � 9 Tā bija maza bumba, tas notika Madride, �viņ� turpināja stipri ] uztraukts. � Mani uzmeklēja vairāki Barselonas fabrikas strādnieki i un izstāstīja man savu nodomu. Es biju pārsteigts par viņu garīgo ļ tumsonību un ķīmijas likumu nezinā�anu� es uzrakstīju sastāv�daļas� es lūdzos viņus� jā, lūdzos gandrīz uz ceļiem izdomāt kaut j ko citu. � Mani bērni, � es tiem teicu, � jūs iesākat darbu, pret kuru pat ķīmiķi izturas ar bijā�anu. Ja fabrikas direktors ir slikts 1

cilvēks, tad, saprotams, nonāvējiet � nu, no�aujiet viņu; aizejiet pie viņa pēcpusdienā, kad viņ� ir jau noguris, sniedziet tam ar labo roku lūgumu, bet ar kreiso� Lūk, tā! � Leons salieca pirkstus, it kā �autu. � Bet viņi mani neklausīja!

Manfrēds pamāja ar galvu, viņa pelēkajās acis bija redzams iz�smiekls.

�� Jā, �viņ� teica, �es atceros, ka vairāki cilvēki tika nosisti, bet galvenais liecinieks �ajā procesā bija fabrikants, kuram gatavoja bumbu!

Terijs iekāsējās. Visi paskatījās uz viņu.

�� Man nav pretenziju būt tik ievērojamai personai, kādi esat jūs, senjori, �viņ� teica, un viņa balsi bija jūtama neapmierinātība. � Jūs runājat par da�ādām valdībām, pār karaļiem, konstitūcijām, un loti bie�i es nesaprotu jūs, bet� ja cilvēks man dara Jaunu, tad es pārsitl�u viņam galvu, �viņ� apjuka..� Es neprotu izteikties, bet es gribu sacīt, ka jūs nonāvējat Jaudis bez mazākā naida pret tiem, ļaudis, kuri nekad nav aizskāru�i ļūs, tāpēc es nevaru jums piekrist,

�� viņ� atkal apklusa, redzams, gribēja vēl ko sacīt, meklēja vārdus, cie�i raudzījās griestos, bet beidzot pamāja ar galvu un apklusa.

Visi jautājo�i noraudzījās viņā, pēc tam pasmaidīja un saskatījās.

Manfrēds izvilka no kabatas portsigāru, paņēma papirosu un aizkūpināja to.

�� Tavs nonāvē�anas veids, dārgais Terij, � viņ� norūca, � ir muļķīgs! Tu nonāvē ļaudis sava labuma pec, betmēs tos nonāvējam taisnības vārdā, un, lūk, taisni tas izcel mūs no profesionālo slepkavu masas. Kad mēs redzam cilvēku, ķur� apspie� savus tuvākos un grēko pret Dievu, � Manfrēds pārmeta krustu, � un zinām, ka pēc cilvēku likumiem viņu nesodīs, tad mēs pa�i to sodām.

��� Paklausieties, � pārtrauca viņu līdz �im klusēju�ais Poikarts,

��� kādreiz bija meitene, jauna un skaista; viņa dzīvoja tur, -viņ� parādīja ar roku uz ziemeļiem, � un mācītājs, saprotiet, mācītājs to paveda, viņas vecāki klusēja, tā notiek bie�i! Bet meitenes dvēsele bija apkaunota, viņa atteicās vēlreiz iet pie tā; tad viņ� ar varu paturēja meiteni savās mājās, kamēr viņa tam apnika, bet pēc tam izsvieda uz ielas; tad es viņu atradu. Viņa man bija sve�a, bet es teicu sev: "Lūk, noziegums, kuiam nav likuma." Un kādā naktī es gāju pie mācītāja un sacīju viņam, ka kāds-ceļinieks mirst un lūdz viņu apmeklēt; mācītājs, saprotams, negribēja nākt, bet es viņu pārliecināju, ka �is ceļinieks ir bagāts un varens; tad mēs kāpām zirgos un jājām kalnos uz kādu mājiņu. Mēs iegājām, es aizslēdzu durvis, viņ� apgriezās� un saprata, ka ir sagūstīts.

�� Ko jūs gribat ar mani darīt? � viņ� jautāja.

�� Es jūs nonāvē�u, senjor, � es teicu. Es atgādināju viņam noti�kumu ar meiteni, es gāju tam klāt, viņ� sāka kliegt, bet tas bija veltīgi�

�� Atjaujat man redzēt mācītāju, � viņ� lūdzās.

Es pasniedzu viņam spoguli� Otrā dienā to atrada miru�u bez kādām varmācīgas nāves pazīmēm, � vienaldzīgi nobeidza savu stāstu Poikarts.

�� Kā?

Visi viņā noraudzījās ar ziņkārību. Poikarts drūmi klusēja. Terijs aizdomīgi vēroja visus.

�� Ja jūs protat nonāvēt tā, kā jūs teicāt, � viņ� iebilda, � kā�dēļ tad sūtījāt pēc manis? Strādādams Heresas vīna darītavā, es biju laimīgs� Tur ir kāda meitene; mani tur sauc par D�onu Samaresu. � Viņ� noslaucīja pieri un paskatījās citos. � Kad es saņēmu jūsu vēstuli, man likās, ka es gribētu nokaut jūs visus, kas ari jūs nebūtu; jūs saprotat, es biju laimīgs� tur ir meitene� veco dzīvi esmu aizmirsis�

Manfrēds pārtrauca viņa nesakarīgo runu.

�� Klausies, � viņ� teica pavēlo�i, � ne tev spriest par mūsu darbības iemesliem. Mēs labi zinām, kas tu esi, mēs zinām par tevi pat vairāk nekā policija un varam tevi viegli nosūtīt uz karātavām!

Poikarts uz to apstiprino�i pamāja ar galvu, bet Gonzaless, kā liels cilvēku dabas pazinējs, ar interesi noraudzījās uz Teriju.

�� Mums vajadzīgs ceturtais, � turpināja Manfrēds, � darbam, kuru mēs taisāmies veikt, mums vajadzīgs tāds cilvēks, kuram nav citu tieksmju, izņemot slāpes pēc taisnības, bet tāda mēs neatra�dām, un tādēļ esam spiesti ņemt noziedznieku jeb, pareizāk, slep�kavu!

Terijs iepleta muti, bet neteica ne vārda.

�� Tādu cilvēku, � turpināja Manfrēds, � kuru ar vienu vārdu mēs varam pazudināt, ja viņ� mums nepaklausīs. �is cilvēks esi tu! Tu ne ar ko neriskē un tiksi bagātīgi atalgots, bet varbūt, ka tev pat neliks izdarīt slepkavību� Klausies, � viņ� teica redzēdams, ka Terijs grasās kaut ko teikt, � tu pazīsti Angliju? Redzu, ka ne! Vai

esi bijis Gibraltārā? Nu, lūk, tur dzīvo tā pati tauta. Viņu zeme ir tur, � un atkal Manfrēda roka rādīja uz ziemeļiem, � īpatnēja zeme, garlaicīga, ar īpatnējiem un garlaicīgiem ļaudīm. Tur ir cilvēks, valdī�bas loceklis, bet ir arī cilvēki, par kuriem valdība nekad nav dzir�dējusi! Atceries vienu: Garsiju, Manuelu Garsiju, karlistu kustības vadoni. Tagad viņ� dzīvo Anglijā � vienīgajā valsti, kur viņu nevajā, un no Anglijas viņ� vada �o lielo kustību! Saproti, par ko es runāju?

Terijs piekrīto�i sakustējās.

��� �ogad tāpat kā pagāju�ogad bija bads, ļaudis mira pie diev�nama durvīm un laukumos, viņi bija liecinieki tam, kā rīkojās izvirtusī valdība un kā tautas nauda pildīja diplomātu kabatas. �ogad kaut kam jānotiek, vecajam re�īmam jākrīt. Valdība to zina un zina arī, kādas briesmas gaidāmas, viņa saprot, ka tās pastāvē�ana ir atkarīga no tā, vai Garsijs nokļūs viņu nagos, pirms sāksies orga�nizēta sacel�anās. Pagaidām Garsijam nedraud nekādas briesmas, un viņ� varētu nodzīvot tā visu mū�u, ja kāds angļu valdības loceklis negribētu ievest parlamentā jaunu likumu. Ja �o likumu pieņems, Garsijam tiks piespriests nāves sods, tādēļ tev vajag mums palīdzēt un darīt visu, lai �is likums netiktu pieņemts! Lūk, iemesls, kādēj mēs tevi �urp aicinājām!

Terijs apjucis �ukstēja:

�� Bet kā?

Manfrēds izņēma no kabatas papīru un pasniedza to Terijam.

�� Es domāju, ka tā, � viņ� teica ar uzsvaru, � �ī ir pilnīga kopija no policijas sastādītā tavas personas apraksta.

Terijs atkal piekrīto�i sakustējās.

Manfrēds pieliecās pie viņa un norādīja uz vārdu lapas vidū.

�� Tas ir tavs amats? �viņ� jautāja.

Terijs izbrīnījās.

�� Jā, � viņ� atbildēja.

�� Vai tu tie�ām proti �o amatu? � nopietni jautāja Manfrēds, un arī pārējie pieliecās tuvāk, lai sadzirdētu atbildi.

�� Protu, � lēni atbildēja Terijs, � es zinu visu, ko vien var zināt, un, ja es nebūtu izdarījis kļūdu, tad nopelnītu lielu naudu.

Manfrēds atviegloti uzelpoja un pamāja saviem biedriem.

�� Nu, � viņ� teica, � tagad angļu ministru var skaitīt par mi�ru�u!

14. augustā kāda nopietna LOndonas laikraksta slejās parādījās neliels raksts, kurā tika paziņots, ka ārlietu ministrs ir Joti uztraukts par draudu vēstulēm un izsola piecdesmit mārciņu lielu godalgu tam, kas sniegs vainīgā apcietinā�anai nepiecie�amās ziņas.

Neliela augstākās aristokrātijas lau�u grupa, kas lasīja �o laik�rakstu, bija ārkārtīgi pārsteigta pirmkārt par to, ka ministrs varēja vispār par kaut ko uztraukties, bet galvenais, kas pārsteidza tos, bija ministra paziņojums par �o uztraukumu. Vai tie�ām viņ� varēja kaut acumirkli noticēt �im vēstulēm? Vai tie�ām paziņojums par godalgu varēja palīdzēt?

Zemākas kārtas ļaudis, kuri lasīja mazāk nopietnus, bet izpla�tītākus laikrakstus, ātri pārskatot garlaicīgās slejas, ar sevi�ķu interesi apstājās pie �ā paziņojuma.

�� Oho! Kas tas? � iesaucās "Komētas" redaktors Smits un izla�sījis ar lielām �ķērēm tūlīt izgrieza �o rakstu, uzlipināja uz baltas papīra lapas un uzrakstīja virsrakstu: "Kur� ir sera Filipa kores�pondents?"

Tā kā Smits bija naidīgās attiecībās ar gudrā laikraksta izdevēju, tad, pamatīgi visu apdomājis, viņ� uzrakstīja rakstu, kurā zobgalīgā toni izteica domas, ka vēstules dro�i vien uzrakstījis kāds no vis�enerģiskākajiem velētājiem, kam apnikusi valdība, kura strādā tik gausi.

"Vakara Gaismas" izdevējs, pavisam sirms cilvēks, divas reizes izlasīja �o rakstu, uzmanīgi izgrieza to, izlasīja vēlreiz un lēni palika zem papīra spiedes, pēc tam to aizmirsdams.

Loti iespaidīga laikraksta "Megafons" izdevējs izlasīja un ātri izgrieza rakstu, piezvanīja un atsauca pie sevis reportieri, kuram, vai elpu zaudēdams no uztraukuma, deva uzreiz vairākus uzdevumus.

�� Ejiet tūlīt uz ministriju un centieties satikt seru Filipu Ramo�nu. Pārbaudiet, vai �ī lieta pareizi aprakstīta, kādēļ un ko viņam draud; ja iespējams, mēģiniet iegūt vienas vēstules norakstu. Gadī�jumā, ja jums neizdodas tikt pie ministra, uzmeklējiet kādu no viņa sekretāriem un parunājiet ar to.

Reportieris tūlīt devās izpildīt �os uzdevumus. Pēc stundas viņ� atgriezās tādā satraukumā, kāds ir raksturīgs reportierim, kur� iedo�mājas, ka uzgājis nozieguma "pēdas".

Jaunākais redaktors par visu to deva sīkus izskaidrojumus vecā�kajam redaktoram, bet �is lielais virs teica:

�� Ļoti labi, tas ir loti labi! �no viņa puses tā bija augstākā uzslava.

To, kas pēc redaktora vārdiem bija "ļoti labi", varēja lasīt otrā rītā laikraksta "Megafons" slejās:

"Ministrs briesmās! Draudi nonāvēt ārlietu ministru!"

"�etru tiesa!"

"Sazvērestību var likvidēt, atsaucot likumprojektu par ārvalstu politisko noziedznieku izdo�anu."

"�okējo�s atklājums!"

"Daudz pārrunu izraisījis "Nacionālā Laikraksta" vakara numurā publicētais raksts:

Ārlietu ministrs sers Filips Ramons pēdējā laikā saņēmis vairā�kas draudu vēstules, kuras, acīmredzot, rakstījusi viena un tā pati persona. �is vēstules ir tik nopietnas, ka ārlietu ministrs nevārēja atstāt tās bez ievērības, un tādēļ ministrs sola piecdesmit mārciņu lielu godalgu tam, kas atradis �o anonīmo vēstuļu autoru."

�is ziņojums likās loti savāds, jo katra valsts darbinieka un diplo�māta korespondencē katru dienu atrodama kāda anonīma draudu vēstule, un tādēļ "Megafons" jautā par tik neparasta ziņojuma iemes�liem. Korespondents ieradās pat sera Filipa mājās, kur viņu loti laipni pieņēma.

�� Tā rīkoties, kā rīkojos es, saprotams, nav pieņemts, � sacīja galvenais ārlietu ministrs, atbildot uz mūsu korespondenta jautājumu, � bet �oreiz es rīkojos saziņā ar saviem biedriem parlamentā. Mums ir da�i iemesli, lai nojaustu, kas slēpjas aiz �iem draudiem, un man jāpiebilst, ka �ī lieta jau vairākas nedēļas atrodas policijas rokās. Te jums viena no vēstulēm, � sacīja sers Filips, izņemdams no portfeļa ārzemju papīra loksni, un viņ� bija pat tik laipns, ka atļāva mūsu korespondentam viņu norakstīt. Vēstule bija bez datuma un uzrakstīta labā angļu valodas stilā. Lūk, vēstules teksts:

Jūsu ekselence!

Likumprojekts, ar kuru jūs gribat iepazīstināt parlamentu, ir ne�taisnīgs! Pēc �ā likuma jāizdod ļaudis, kuri atradu�i patvērumu An�glijā, kurā viņi glābjas no tirānu un despotu vajā�anas. Mums zināms, ka attiecībā uz �o projektu Anglijā ir divi da�ādi uzskati, un no Jā�u ietekmes ir atkarīgs, vai �is projekts gūs galīgu likuma spēku. Bet par no�ēlo�anu esam spiesti brīdināt Jūs, Jūsu ekselence, ka, ja Jūsu partija neņems �o projektu atpakaļ, mēs būsim spiesti padarīt Jūs nekaitīgu, un ne tikai Jūs, bet arī katru, kas uzdro�inātos dot �im' projektam likuma spēku.

Paraksts: �etru tiesa.

�� Projekts, par kuru viņi runā, � teica sers Filips, � attiecas uz politisko noziedznieku izdo�anu, un, ja opozīcijas partija nebūtu tik stipra, jau pagāju�ajā sēdē likums būtu pieņemts.

Sers Filips ilgi vēl skaidroja, ka �o projektu izsaucis kļūmīgais karaliskā nama stāvoklis Spānijā.

�� Ļoti svarīgi, � viņ� teica, � ka ne Anglija, ne kāda cita valsts nedotu patvērumu propagandistiem, kuri glu�i nekaitīgi sve�ai valstij, bet kuri ar savu darbību var sacelt visu Eiropu. �ai laikā līdzīgus projektus izskata visās Eiropas valstis, un pēc norunas tos vajadzēja publicēt vienā laikā jau pagāju�ajā gadā.

�� Kādēļ jūs �īm vēstulēm piegrie�at tādu vērību? � jautāja minis�tram mūsu korespondents.

�� Tādēļ, ka mūsu slepenpolicijai, tāpat kā citu valstu policijai, zināms, ka ļaudis, kuri rakstīju�i �is vēstules, tie�ām nospriedu�i darīt to, par ko viņi runā. Tā ir nopietna lieta! "�etru tiesa", kā parakstās �ie jaudis, pazīstama visā Eiropā, bet mēs ļoti gribētu uzzināt, kas viņi īsti ir. Vai viņiem taisnība vai nē, tas vēl jautājums, bet viņi ir pārliecināti, ka mūsu tiesas ir bezspēcīgas: �ie ļaudis jau nonāvēju�i ģenerāli Trelovi�u, pakāru�i fran�u armijas intendantu Konrādu ap�mēram simts policistu klātbūtnē, kuri bija viņus aplenku�i! Viņi no�āvu�i Hermani de Blua viņa kabinetā par to, ka viņ� ar savu filozofiju samaitāja jaunatni.

Pēc tam ārlietu ministrs nodeva mūsu korespondentam �ā savādā kvarteta izdarīto noziegumu sarakstu.

Mūsu lasītāji dro�i vien atceras visas �īs slepkavības, bet savādi, ka līdz �ai dienai visu zemju policijas tik stingri glabā noslēpumu par "�etru tiesu". Nevienam noziegumam nav bijis nekā kopēja ar otru, presē nekad nav parādījies nekāds apraksts par �īm slepka�vībām, varbūt, lasot tos, kāds jau sen būtu atklājis �is savādās "tie�sas" noslēpumu!

Tagad laikraksts "Megafons" var iespiest se�padsmit slepkavību, kuras pastrādājusi �l "�etru tiesa", pilnīgu sarakstu.

��� Pirms diviem gadiem, � turpināja ministrs, � pēc de Blua nonāvē�anas kāda laimīga gadījuma dēl vienu no �iem "�etriem" ievēroja slepenpolicists, kur� apliecināja, ka tas izgājis no de Blua nama; viņam sekoja trīs dienas, cerot kopā ar viņu notvert pārējos trīs, bet viņ� beidzot ievēroja, ka viņam seko, un nolēma bēgt, kaut gan viņu jau aplenca kādā Bordo kafejnīcā, bet kamēr sprieda par viņa nonāvē�anu, viņ� no�āva vienu policistu, divus �andarmus un no�āvās pats. Tad viņu nofotografēja un izsūtīja fotogrāfijas pa visu Eiropu, bet līdz �ai dienai palicis noslēpums, kas viņ� bijis, un pat viņa tautība palikusi nezināma.

��� Bet viņi atkal ir �etri? � jautāja korespondents.

Sers Filips paraustīja plecus.

�� Viņi dro�i vien sameklēju�i citu vai strādā trijatā zem vecā nosaukuma! � viņ� teica.

Pēc tam ministrs piemetināja:

��� Es ar nodomu paziņoju presē par �o vēstuļu saņem�anu, pirm�kārt, tādēļ, lai briesmas, kuras draud ne tikai man, bet ari katram sabiedriskam darbiniekam, kas nepaklausīs �ā kvarteta iegribām, būtu tam zināmas, un, otrkārt, tādēļ, lai sabiedrība zinādama, kas mums draud, palīdzētu mums, ievērojot kārtību, un tā atvieglotu to pie�nākumus, kuriem jācen�as novērst turpmākās nelikumības.

Lai gan mūsu policija pielikusi visas pūles un darbojusies loti enerģiski, viņa neko nav panākusi, izņemot nepārtrauktu sakaru nodibinā�anu ar visām policijas aģentūrām Eiropā.

Pievienojam pilnīgu "�etru tiesas" izdarīto slepkavību sarakstu ar visiem sīkumiem, kādi vien policijai ir zināmi. Atjauju iespiest �o sarakstu mēs dabūjām, pateicoties ārlietu ministrijas laipnībai.

Londonā, 7. oktobri.

Tomass Kutlers, drēbnieks, veikala īpa�nieks. Atrasts miris, domā�jams, ka noslepkavots. Apgabala tiesas izmeklē�anas tiesnesis nāca pie sekojo�a slēdziena: miris varmācīgā nāvē, noziedznieks nav at�rasts. (Pec tam policija atklājusi slepkavības iemeslus. Kutlers, kura īstais vārds Bentvi�s, bija diezgan pārticis cilvēks, bet cietsirdīgs strādnieku ekspluatators. Trīs reizes viņ� tiesāts par savu kalpotāju apvaino�anu, un turklāt policijai ir iemesls domāt par vēl nopiet�nāku �is slepkavības cēloni, kas attiecas uz Kutlera apie�anos ar saviem strādniekiem.)

Brisele, 28. februāri.

D�eks'Elermanis, prefekts. No�auts ceļā no operas uz mājām. Elermanis bija pazīstams kā sabiedrisks cilvēks un liels uzdzīvotājs. Pec viņa nāves noskaidrojās, ka viņ� iz�ķērdējis gandrīz pusmiljona franku no tautas fonda.

Setela (Kentusā) �oktobri.

Tiesnesis Andersons. Atrasts no�auts savā istabā. Andersonu trīs reizes apvainoja slepkavībā un tiesāja. Viņ� bija Andersona sacel��anās vadonis cīņā starp Andersonu un Gorā.

Tris reizes tika atbrīvots un atzīts par nevainīgu. Nedrīkst pie�mirst, ka pēdējo reizi, kad viņu apvainoja laikraksta "Zvaigznes" izdevējā noslepkavo�anā, viņ� procesa beigās spieda roku visiem tiesne�iem un apsveica tos.

Ņujorkā, 30. oktobri.

Petriks Uzel�s. Pazīstams augļotājs un sabiedriskās naudas zag�lis, bija kādu laiku pilsētas kasieris. Blēdīgā Ilguma par pilsētas bruģiem pirmais iniciators. Viņa noziegumus atklājis "Ņujorkas Laik�raksts". Uzel�u atrada pakārtu mazā me�iņā uz salas.

Tai pa�ā laikā visi domāja, ka tā ir pa�nāvība.

Parīzē, 4. martā.

Desparda kundzē. No�ņaugta. Art �o gadījumu ilgi uzskatīja par pa�nāvību, līdz policijas rokās nonāca da�ādi interesanti sīkumi. Nekā laba nevar teikt par Desparda kundzi. Viņa bija pazīstama kā tirgotāja ar baltajām verdzenēm.

Parīzē, 4. martā (tie�i pec gada).

Gabriels Lanfina kungs, satiksmes ministrs, atrasts no�auts savā kariete Buloņas me�ā. Viņa ku�ieri arestēja, bet drīz atbrīvoja. Viņ� zvērēja, ka nav dzirdējis ne �āvienu, ne sava kunga kliedzienu. Tajā laikā lija lietus un me�ā bija maz lau�u. (Bez �īm sarakstā bija vēl desmit citas slepkavības, visas līdzīgas iepriek� minētajām, ieskaitot

ari Trelovi�a un de Blua nonāvē�anu.).

***

Tās bija tie�ām brīni�ķīgas ziņas. Galvenais redaktors, sēdēdams� savā kabinetā, vēlreiz pārlasīja tās un sacīja:

� Loti, ļoti labi!

Redaktors Smits arī izlasīja rakstu otrreiz un no prieka un panā�kumiem nosarka.

Ārlietu ministrs lasīja �o rakstu gultā, malkodams tēju, bet pēc tam viebdamies mēģināja atcerēties, vai tie�ām viņ� tik daudz bija izstāstījis.

Francijas slepenpolicijas priek�nieks izlasīja visu telegrammās, kuras bija pārtulkotas no angļu laikraksta "Laiks", un dusmās sāka lādēt pļāpīgo angli, kas izjaucis visus viņa plānus.

Madridē, "Cafe de la Bair", ciniski un sarkastiski smaidīdams, Manfrēds lasīja izvilkumus no �ā raksta trīs draugiem, no kuriem divi jautri iesmējās, bet tre�ais, smags un neveikls, sēdēja klusēdams, ar baiļu pilnām acīm.

Nevaru apgalvot, bet, liekas, Gladstons kādreiz teicis, ka nav nekā niknāka, briesmīgāka un bīstamāka par satrakotu avi, bet mēs no savas puses piebildīsim, ka nav atklātāka un pļāpīgāka cilvēka par diplomātu, kur� zaudējis pamatu zem kājām.

Katram cilvēkam, neskatoties uz ieradumu, kā saka, turēt muti un lauzties uz nosprausto mērķi ar visda�ādākajām viltībām, kā pieņemts visos Eiropas valstu diplomātu korpusos, pienāk tomēr bridis, kad viņ� aizmirst katru uzmanību un izturas kā vienkār�s mirstīgais. Kādēļ notiek tādas pārvērtības, līdz �im nav zināms, un jaudis, kuri nodarbojas ar psiholoģiju un operē ar milzumu zināt�nisku faktu, līdz �im nevar �o procesu izskaidrot.

Sers Filips Ramons bija oriģināls cilvēks, un es �aubos, vai iespē�jams, ka �ai pasaulē būtu spēks, kas varētu piespiest viņu mainīt spriedumu, kuru tas reiz devis un par kura taisnīgumu pārliecināts.

Seram Filipam bija dzelzs griba, viņ� bija liela auguma, ar lielu zodu un lielu muti; viņa acīm bija tērauda spīdums, kāds sastopams vai nu slaveniem ģenerāļiem vai rūdītiem noziedzniekiem. Bet, nerau�goties uz to, lai gan, zināms, neviens to nevarēja nojaust, sers Filips Ramons baidījās no tām sekām, kādas gaidāmas, ja viņa iedomātais plāns tiktu pieņemts.

Daudziem cilvēkiem ir varoņu izskats, bet īstenībā tie ir loti bailīgi; viņi smejas par briesmām, bet dvēseles dziļumos jūt muļķīgas nāves bailes.

Tiesas procesos vienmēr sastopami apraksti par līdzīgiem subjek�tiem.

Bet ārlietu ministrs bija glu�i pretējs tips �iem ļaudīm, kaut arī arlielu fizisku spēku apveltītas personas nosauktu to par gļēvu tādēļ, ka viņ� baidījies no nāves�

�� Ja projekta pieņem�ana apdraud jūsu dzīvību, � teica prem�jerministrs seram Ramonam, sēdēdams ar viņu draudzīgā sarunā divas dienas pēc laikrakstu ziņojuma parādī�anās, �tad, kādēļ jūs neatsakāties no tā? Patlaban parlamentā ir daudz svarīgāki darbi, un mūsu sēdes drīz tiks pārtrauktas.

Visi ap galdu sēdo�ie tam piekrita.

�� Mums ir milzums iemeslu �ā projekta atlik�anai. Vispirms jāap�sprie� koloniju jautājums, jo visa valsts ir tajā ieinteresēta.

�� Nē un nē, � ārlietu ministrs sita ar dūri uz galda, � es esmu jau nolēmis un mans projekts jāpieņem. Mēs nepildām Spānijai doto vārdu, darām pāri Francijai un citu draudzīgu valstu interesēm; es apsolu izvirzīt �o projektu un neatkāp�os, kaut ari man draudētu tūksto� ienaidnieku.

Premjerministrs paraustīja plecus.

�� Piedodiet, ser Ramon, manu iejauk�anos, � teica klāteso�ais tieslietu ministrs, � bet es domāju, ka jūs esat rīkojies neuzmanīgi, informēdams tik pla�i presi. Es zinu, mēs jau agrāk vienojāmies, ka �ajā lietā jūs varat rīkoties pēc saviem ieskatiem, tomēr man nekad nav prātā nācis, ka jūs � kā to labāk izteikt? � izturēsieties tik vaļsirdīgi.

�� Mana, kā jūs izteicāties, ser D�ord�, vaļsirdība nevar tagad noderēt par apsprie�anas objektu, � stūrgalvīgi atbildēja Ramons.

Drīz pēc tam, kad finansu ministrs kopā ar jauno kancleru gāja pāri ielai, pēdējais norūca: "Vecais ēzelis", par ko Britānijas naudas glabātājs jautri pasmaidīja.

�� Taisnību sakot, � viņ� teica, � Ramons tie�ām ir loti grūtā stāvokli. Par "�etru tiesu" runā visos klubos, un kāds kungs, kuru es �odien satiku Karltona restorānā, pārliecināja mani, ka Ramonam tie�ām draud nopietnas briesmas. �is kungs runāja pavisam nopietni, viņ� atgriezies no Dienvidamerikas un redzējis, kā tur rīkoju�ies �ie ļaudis.

�� Un tas būtu?

�� Pirms astoņiem mēne�iem viņi pakāru�i kādas mazas, aiz�mirstas republikas prezidentu. Vai nav tiesa, loti savāds gadījums? Nakts vidū viņi to izvilku�i no gultas, aizbāzu�i tam muti, aizsēju�i acis un nogādāju�i pilsētas cietumā, kur tie dabūju�i caurlaidi, un pakāru�i viņu pilsētas karātavās, bet pa�i aizbēgu�i.

Tieslietu ministrs spilgti iedomājās risku un grūtības �āda darba veik�anā, un gribēja kancleram jautāt par to sīkāk, bet viņus panāca cits parlamenta loceklis un aizveda kancleru sev līdzi.

Kad ārlietu ministrs savā karietē devās uz parlamentu, tauta skali to apsveica. Bet viņu tas neiepriecināja, jo viņ� nebūt nedzinās pēc popularitātes, �ie saucieni, kuri pierādīja, ka tauta saprot viņam draudo�ās briesmas, to kaitināja un aplēja kā ar aukstu ūdeni. Viņam patīkamāk būtu domāt, ka neviens netic �ai "�etru tiesas" eksis�tencei, bet domas, ka tauta centīsies novākt tos no viņa ceļa, ministru iepriecināja. Viņam bija vienalga � būt vai nebūt populāram, bet viņ� tomēr ticēja tautas nojautai.

Parlamenta kuluāros viņu ielenca vairāki viņa partijas locekli, tie bija satraukti un gribēja dzirdēt no viņa jaunas ziņas.

�� Paklausieties, ser Filip, �jautāja kāds. no tiem, resns un ne�veikls, � kas tās par draudu vēstulēm? Vai tie�ām jūs piegriezīsiet tām vērību? Ari es savas karjeras laikā saņēmu pāris tādu vēstuļu.

Ministrs nepacietīgi devās projām no �īs grupas, bet Testers sa�tvēra viņa piedurkni.

�� Paklausieties! �no jauna tas iesāka.

�� Ejiet pie velna! � skaidri pateica ārlietu ministrs un ātriem soliem devās uz savu kabinetu.

�� Cik nepatīkams raksturs �im cilvēkam! �teica Testers. �Jā, tas fakts, ka ar veco Ramonu iet uz leju. Kas par prieku piegriezt vērību tādām draudu vēstulēm? Ari es ta�u viņas saņēmu!

Vīrie�u grupa, kas sēdēja smēķējamā istabā, apsprieda "�etru tiesas" jautājumu visprimitīvākajā veidā.

�������� Vispār �ī lieta nav tā vērta, lai par to tik daudz runātu, � teica viens no tiem dziļdomīgi.

�� Kaut kādi mistiski "�etri" sacēlu�i kājās visas pasaules policiju!

�� Izņemot Vācijas, � pārtrauca viņu parlamenta loceklis Skots.

�� Ak, lūdzu, liksim Vāciju mierā, � lūdzo�i sacīja pirmais sarunu biedrs.

�� Es vēlētos, Skot, lai mēs kaut vienu reizi varētu apspriest kādu lietu, kurā jūs neizceltu vācu iestā�u pārākumu.

�� Tas nav iespējams, �jautri piezīmēja Skots, sēzdamies savā iemīļotajā zirdziņā. �Atceraties, ka tērauda un dzelzs rūpniecība vien jau dod viņu strādniekiem par trīsdesmit trīs procentiem vairāk nekā mūsu.

�� Kā jūs domājat, vai Ramons ņems savu projektu atpakaļ? � jautāja cits parlamenta loceklis, pārtraukdams to.

�� Ramons? O, nē! Viņ� drīzāk mirs, bet to nedarīs!

�� Tas viss ļoti savādi, � teica pirmais, un visi tam piekrita.

�� Sen pagāju�os laikos, kad vecais Basko bija vēl jauns parla�menta loceklis, � un runātājs rādīja uz vecu, saliku�u senatoru, kur� gāja uz savu vietu, � tai laikā�

�� Es domāju, ka vecais Basko jau sen atvaļinājumā, � pārtrauca to izklaidīgi cits.

�� Tai pa�ā laikā, � turpināja stāstītājs, � pirms sacel�anās In�dijā�

�� Runājot par civilizāciju, nevar noliegt, � sajūsmā turpināja Skots, �ka Vācija sasniegusi to attīstības pakāpi, kurā�

�� Ja es būtu Ramona vietā, � runāja cits, � es zinātu, ko darīt! Es ietu uz policiju un teiktu: "Paklausieties�"

�ai brīdī atskanēja zvans, un visi parlamenta locekli izgāja kori�dorā.

Pēc sēdes pirmās daļas, kad viens no svarīgajiem jautājumiem bija jau apspriests, visi atkal atjaunoja pārtrauktās sarunas.

�� Es vienmēr esmu uzsvēris un vēlreiz atkārtoju, � teica kāds deputāts, �ka īstam valsts vīram galīgi jāaizmirst personīgās inte�reses.

��� Pareizi! � kāds izsaucās.

�� Jā, jāaizmirst personīgās intereses, � turpināja orators. � Pir�mām un galvenām kārtām viņam jāstrādā dzimtenes labā! Vai atce�raties, ko es teicu Beringtonam? Es viņam teicu: � Ministra darbībai vispirms jābūt akceptētai no deputātiem, kuru smalkā izpratne� nē� ne tā, kuru dziļā sapra�ana� nē� atkal ne tā� bet katrā ziņā, es viņam teicu un izskaidroju, kas ir ministra pienākumi, � nepār�liecināti nobeidza orators.

�� Bet es� � gribēja iesākt cits, bet �ai brīdī pienāca kurjers, turēdams paplāti, uz kuras bija zajpelēka aploksne.

�� Vai kāds no jums, kungi, nav pazaudējis �o aploksni? � viņ� jautāja.

Viens no tuvāk sēdo�ajiem paņēma vēstuli un uzlika pensneju.

��� Parlamenta locekļiem, � viņ� izlasīja un paskatījās citos.

�� Tā dro�i vien ir kādas sabiedrības reklāma, � teica resnais kungs, � es saņemu tādas simtiem un pirms da�ām dienām�

�� Varbūt lūgums pēc patenta, � nenocietās otrs, � es saņemu tādus katru ritu. Pagāju�ajā nedēlā kāds kungs piesūtīja man�

�� Izlasiet ta�u vēstuli, � kāds lika priek�ā, un pļāpa viņu pa�klausīja. Viņ� izlasīja da�as rindas un briesmīgi nosarka.

��� Lai esmu nolādēts, � viņ� norūca un sāka lasīt skali:

�r Pilsoņi!

Valdība nodomājusi pieņemt jaunu likumu, kas nodotu viņas varā labākos ļaudis, kuri izredzēti par savas dzimtenes glābējiem. Mēs jau paziņojām ministram, kura rokās atrodas �is projekts, ka, fa viņ� neatteiksies no tā, tad mēs viņu nogalināsim.

Negribēdami izlietot �o galējo līdzekli un pazīdami ministru kā godīgu un dro�u cilvēku, mēs visiem spēkiem cen�amies darit tā, lai spriedums nebūtu jāizpilda, un tādēļ lūdzam visus parlamenta locek�ļus izmantot savu ietekmi, lai piespiestu ministru ņemt �o projektu atpakaļ. Ja mēs būtu vienkār�i slepkavas vai anarhisti, mums būtu viegli, paliekot nesodītiem, atriebties visiem parlamenta locekļiem, bet mēs to negribam, un kā pierādījumam, ka mūsu draudi nav vienkār�s joks, mēs lūdzam paskatīties zem galda, kas atrodas �ajā istabā pie loga; tur jūs atradīsit bumbu, kura ir pietieko�i spēcīga, lai uzspridzinātu �is pils lielāko dalu.

(Paraksts) �etru tiesa.

P.S. Mēs nepielikām bumbai degli, tādēļ to var aizskart bez kādām briesmām.

Visi nobāla, lasot �o vēstuli, jo stils bija loti pārliecino�s, un visi negribot pagrieza skatienus pret logu. Jā, tie�ām, tur zem galda bija kaut kas melns, �etrstūrains, no kā visi likumdevēji neviļus nodrebēja.

Mirkli viņi stāvēja kā sakalti, tad pēk�ņi metās uz izeju.

***

�� Kas tā par mistifikāciju? � jautāja premjerministrs uz ātru roku atsauktajam ekspertam, bet tas tikai raustīja plecus.

�� Viss uz mata tā, kā rakstīts vēstulē, � viņ� sacīja.

�� Un bumba�

��� Bija pietieko�i spēcīga, lai uzspertu gaisā visu parlamentu, ser, � atbildēja eksperts.

Premjers ar rūpju pilnu seju sāka solot pa kabinetu. Piegājis pie loga, no kura bija redzama terase, viņ� ieraudzīja uz tās politiku grupu, kuri runāja visi reize un stipri �estikulēja.

��� Jā, tas ir loti, ļoti nopietni, loti, loti nopietni, � viņ� pie sevis norūca un skali teica: � Mēs esam tik daudz runāju�i, ka varam turpināt ari tālāk. Sniedziet laikrakstiem ziņojumu par �īsdienas notikumu, varat pat dot viņiem vēstules tekstu.

Viņ� pazvanīja, un ienāca viņa sekretārs.

��� Rakstiet komisāram, � teica premjerministrs, � un piesoliet tūksto� mārciņu lielu godalgu tam, kas palīdzēs arestēt to, kas nolika bumbu, apsoliet pilnīgu neaizskaramību, ja ziņotājs izrādītos līdz�dalībnieks.

Sekretārs izgāja, bet policijas eksperts gaidīja.

�� Vai jūsu ļaudis konstatēju�i, kā bumba te nokļuvusi?

��� Nē, ser, lai gan visus de�ūrējo�os policistus pa vienam no�pratināja. Viņi apgalvo, ka neviens sve�inieks nav iegājis un nav izgājis no parlamenta.

Premjerministrs domīgi kodīja lūpas.

�� Pateicos, � viņ� teica, un eksperts aizgāja.

Terasē �ai laikā norisinājās dzīvas sarunas:

��� Es stāvēju pavisam tuvu, � runāja resns, iespaidīga izskata kungs, � un, goda vārds, � patlaban kļūstu glu�i stīvs, par to do�mājot! Atceraties, Mellin? Es runāju par ministra pienākumiem.

��� Es jautāju kurjeram, � runāja cits, � kur� pienesa vēstuli: � Kur jūs to atradāt? � Uz grīdas, ser, viņ� atbildēja. Es domāju, ka tas ir lūgums pec patenta, un negribēju to atplēst, bet kāds�

��� Tas biju es, � lepni atzinās resnais kungs, � atceraties, es vel teicu�

�� Nu jā, jūs, � tas piekrita.

��� Es atvēru vēstuli un, izlasījis pirmās rindas, teicu: � Lai esmu nolādēts �, pēc tam izlasīju visu vēstuli un uzreiz nevarēju izprast, tas ir�

***

Oksfordstrltas ielas kafejnīcā tris pirmās rindas krēslus ieņēma vienu pēc otra. Pusastoņos atnāca Manfrēds, pieklājīgi ģērbies, asto�ņos ieradās Poikarts, līdzīgs diezgan bagātam cilvēkam vidējos gados. Pusdeviņos ienāca Gonzaless un, visskaidrākā angļu valodā pie�prasījis programmu, nosēdās starp abiem draugiem. Tajā bridi, kad galerija kliegdama aplaudēja patriotiskai dziesmai, Manfrēds smai�dīdams pievērsās Leonam un teica:

�� Es visu izlasīju vakara laikrakstā. � Leons ātri pamāja.

�� Tikko neiznāca nepatik�anas, � viņ� mierīgi teica. � Kad es iegāju parlamentā, kāds sacīja: �Es domāju, ka vecais Basko jau sen atvaļinājumā �, un viens no tiem tik tikko nepienāca ar mani parunāties.

Ja mēs teiksim, ka Anglija bija, kā rakstīja laikraksti, līdz pama�tiem satricināta no neparastā notikuma parlamentā; tad tā būs tīra patiesība. ,

Pirmās ziņas par "�etru tiesu" tika uzņemtas ar saprotamu neuz�ticību, īpa�i no to laikrakstu puses, kuri nokavēja �o ziņojumu.

Tikai "Megafons" pareizi saprata, cik nopietnas briesmas draudēja ministram, kura rokās atradās zināmais projekts. Bet tagad pat visne�ticīgākajam cilvēkam bija jāatzīst ziņojuma svarīgums. Raksti par "bumbu" pildīja visas valsts laikrakstu slejas, un pēdējais "�etru tiesas" dro�sirdīgais darbs kļuva zināms visā pasaulē.

Glu�i neticami stāsti par �im personām, kuras atkal sacēlu�as tādu sensāciju, parādījās katru dienu, un kur vien satikās ļaudis, citu sarunu tiem nebija kā par savādo kvartetu, kur� acīmredzot turēja savās rokās iespaidīgu cilvēku dzīvi. Nekad vēl publikas fantāzija nebija tā satraukta un baiļu pārņemta kā �ajās divās dienās pēc "Tuk�ās bumbas", kā to zīmīgi nosauca kāds �urnālists, atra�anas parlamentā. Visi bija pārliecināti, ka "�etru tiesa" draud tikai vienam cilvēkam. Ar milzīgu interesi visi domāja un runāja par viņu pirmo brīdinājumu. Bet fakts, ka draudu vēstule bija sūtīta no kādas mazas fran�u pilsētiņas, un tātad briesmas nebija tik tuvu, mazliet nomie�rināja prātus. Tie bija tādu cilv�ku prātojumi, kuri vāji pārzināja ģeogrāfiju un neaptvēra, ka Francijas krasts nav tālāk par kuru katru angļu pilsētu.

Beidzot uztraukums pārņēma arī galvaspilsētu.

� Jo katrs pretimnācējs, � sprieda londonietis, bailīgi raudzī�damies apkārt, � var būt viens no "�etriem", bet mēs to pat iedo�māties nevaram. � Milzīgi sludinājumi ar lieliem melniem burtiem parādījās uz visām māju sienām un aizņēma visus stabus.

1000 mārciņu godalga

"18. augustā ap pulksten �etriem pēcpusdienā parlamenta locekļu smēķējamā istabā viens vai vairāki ļaundari noliku�i bumbu, un, tā kā ir iemesls domāt, ka vainīgais vai vainīgie ir noziedznieku organi�zācijas locekli, kura saucas "�etru tiesa", kuru apcietinā�anas pavēle tika izdota, pamatojoties uz viņu izdarītajām slepakavībām Londonā, Ņujorkā, Parīzē, Sietlā (Amerikas Sav. Valstis), Barselonā, Tomskā, Belgradā, Kristiānijā, Kentonā un Karakasā, valdība pasludina, ka augstākminēto godalgu izsniegs katram, kas paziņos dro�us norā�dījumus, kur atrodas viens vai visi �etri noziedznieki. Turklāt uzrā�dītājam tiek garantēta pilnīga neaizskaramība, un godalgu izsniegs pat �īs organizācijas loceklim ar noteikumu, ka viņ� nav piedalījies augstāk pieminētajās slepkavībās.

(Paraksts) Ridejs Mintgomeri, iek�lietu ministrs. D�. B. Kelforts, policijas komisārs (seko 16 "�etru tiesas" izdarīto slepkavību sa�raksts)."

Cauru dienu pūlis drūzmējas ap �iem sludinājumiem un runāja par lielo godalgu.

�is uzsaukums bija glu�i savāda rakstura, pie kāda Londonas iedzīvotāji nebija pieradu�i.

Viņā nebija uzrakstītas meklējamo noziedznieku pazīmes, nebija pat parasto piezīmju kā: "Kad apvainoto redzēja pēdējo reizi, viņ� bija ģērbies zilos svārkos, galvā vilnas cepure, ap kaklu raiba kra�vate," un citas svarīgas īpa�ības, kuras nepiecie�amas noziedznieka atklā�anai.

Tās bija �etru cilv�ku medības, kurus neviens nebija skaidri re�dzējis, malduguņu gūstī�ana un neredzamu ēnu tver�ana.

Slepenpolicists, un policijas uzraugs Jalmuts, ļoti atklāts cilvēks (viņ� reiz dro�i atbildēja kādam no karaliskā nama, ka viņam, Jalmutam, mugurā nav acis), bez ceremonijām izteica parlamenta komi�sāram savas domas par �o sludinājumu:

�� Nevar notvert ļaudis, par kuriem mums nav nekāda priek�stata, tāpat kā nav iespējams tādos apstākļos viņus meklēt! Mēs, piemēram, pat nezinām, vai tie ir vīrie�i vai sievietes, varbūt ķīnie�i, varbūt nēģeri! Mums nav zināma pat viņu tautība. Noziegumus viņi izda�rīju�i visās pasaules malās! Viņi nav francū�i, jo nonāvēju�i cilvēku Parīzē, un nav amerikāņi, jo no�ņaugu�i tiesnesi Andersonu.

�� Bet te ir viņu rokraksts, � teica komisārs, rādīdams vēstuļu sainīti.

�� Parastais latiņu raksts, kaut gan tā var būt viltība no viņu puses. Bet, ja arī ne? Jo nav ta�u nekādas starpības starp francū�a, spānie�a, portugāļa, itālie�a, amerikāņa jeb kreola rokrakstu. Bet kā var zināt, ka �is rokraksts īsts?

�� Ko jūs līdz �im esat darīju�i? � jautāja komisārs.

�� Mēs arestējām visas aizdomīgās personas, apstaigājām visas priek�pilsētas, izkratījām zemākās �ķiras spēju namu, kur atradām daudz armēņu, bet� � un slepenpolicista seja kļuva bēdīga. Vistica�mākais, ka viņi atrodami labākajās viesnīcās, kaut gan esmu pār�liecināts, ka viņi dzīvo atsevi�ķi un satiekas kādā slepenā vietā pāris rei�u dienā.

Slepenpolicists apjuka un sāka bungot pa galdu, pie kura tas sēdēja kopā ar priek�nieku.

�� Mēs izsaucām no Parīzes de Kurvilu, � turpināja slepenpo�licists, � viņ� pamatīgi apskatīja katru, kas atrodas So�o, viņ� satikās ar savu palīgu, kur� dzīvo starp �iem ļaudīm, un tas apgalvoja, ka personu, kuras mēs meklējam, tur nav, un es viņam ticu!

Komisārs skumji palocīja galvu.

�� Parlamentā visi ir briesmīgi uztraukti, � viņ� teica,�� neviens nezina, kas var gadīties!

Misters Jalmuts nopūtās, piecēlās un ņēma cepuri.

�� Neko teikt, labas dienas mums gaidāmas, � viņ� norūca.

�� Ko domā tauta? � jautāja komisārs.

�� Vai jūs lasījāt laikrakstus?

Komisārs paraustīja plecus.

�� Laikrakstus? Kas tagad piegrie� vērību tam, kas iespiests laik�rakstu slejās? � viņ� dusmīgi teica.

�� Pirmkārt es, � mierīgi atbildēja slepenpolicists. � Laikraksti gandrīz vienmēr izsaka sabiedrības domas, un visideālākais laikraksts, pēc manām domām, ir tas, kuru izlasījusi, publika teiks: � Jā, te ir pareizi rakstīts, te ir taisni tas, ko mēs visu laiku uzsveram.

�� Bet vai jums ir gadījies dzirdēt publikas domas?

� Jalmuts apstiprino�i pamāja ar galvu.

�� Es �ovakar sēdēju Haidparkā un sarunājos ar kādu kungu, kas acīmredzot bija bagāts cilvēks un ne visai liels mulkis. "Ko jūs domājat par "�etru tiesu"?" es jautāju. "Tā ir ļoti savāda lieta, � viņ� atbildēja. � Bet vai viņa tie�ām ir tik nopietna pēc jūsu do�mām?", un �ajā jautājumā, � nobeidza policijas virsnieks, � skaidri jūtams, ko sabiedrība domā par �o lietu.

Kaut gan policijas departamentā valdīja nospiests garastāvoklis, bet redakcijās, glu�i otrādi, visi drebēja priecīgā satraukumā: kāda neparasta, interesanta vēsts, to var sadalīt vairākās daļās, piepildīt vairākas slejas, uzlikt milzīgu virsrakstu, izlaist ekstra lapas, ilustrēt, un beigu beigās, ietvert garā gabalā statistikas nodaļā!

"Vai tie nav pravie�i?", jautāja laikraksts "Komēta" un pats centās to pierādīt. Laikraksta "Vakara Gaismas" redaktors, kuram patika fantazēt, atcerēdamies se�desmitos gadus, jautāja, vai tikai tā nav vendeta, un turklāt runāja ari par "Korsikas brāļiem".

"Megafons" stūrgalvīgi turējās pie "�etru tiesas" vēstures un pildīja veselas lappuses ar tās noziegumu sīkumiem. Viņ� atrada veselus apputēju�u papīru kalnus, Eiropas un Amerikas ziņas, ar nodomu atrast katras slepkavības visus sīkumus. Viņ� ievietoja nonāvēto ģīmetnes un viņu dzīves aprakstus un, neattaisnodams "�etru" dar�bības, centās labvēlīgi apgaismot viņu upuru dzīvi. "Megafons" ap�gājās ļoti uzmanīgi ar to milzumu ziņu, kuras sūtīja uz redakciju, jo melu ziņa, ja tā neinteresanta, paliek nepamanīta, bet ja tā ar savu raksturu modina vispārēju interesi, tad viņa noved laikraksta kon�kurentus līdz augstākajai dusmu pakāpei.

Tūksto�iem anekdo�u par "�etru tiesu" lējās kā upe visos laik�rakstos. Katrs līdzstrādnieks, katrs literāts, vārdu sakot, visi rakstīt pratēji, uzskatīja savas ziņas par visdro�ākām un kā apburti pēk�ņi atcerējās, ka viņi "�etrus" vienmēr tuvu pazinu�i.

"Kad es biju Itālijā," � rakstīja "Nāc atkal" autors (viss izdevums maksāja piecus �iliņus), � "es dzirdēju daudz jauna par �iem asins�kāriem ļaudīm," vai "Neviena cita vieta Londonā nevar būt tik dro�a paslēptuve �iem nelie�iem kā tāds un tāds skvērs," � rakstīja otrs, kura visiem manuskriptiem bija paraksts "Kolinss".

�is skvērs bija slavens Kārla II valdī�anas laikā.

�� Kas ir �is Kolinss? � jautāja "Megafona" galvenais redaktors savam palīgam.

�� Saņem par rindām, � atbildēja noguru�ais palīgs, � viņ� raksta policijas ziņojumus par ugunsgrēkiem, aprakstā tiesas izmeklē�anas utt. Pēdējā laikā viņ� ķēries pie literatūras un apraksta da�ādus aizmirstus Londonas kaktus, raksta ari poēmas par ievērojamu cilvē�ku kapiem.

Visās redakcijās norisinājās viens un tas pats. .Katram jaunieradu�amies slepenpolicistam, katrai jaunai ziņai bija �ausmīgas traģē�dijas raksturs, kas pārņēma visu prātus. Visi politiskie apskati bija pilni stāstu par "�etru tiesu".

Viņu dēl pat attaisnoja nakts uzdzīvi un �ūpību.

�� Mans dels bija vienmēr godīgs, � ar asarām acīs stāstīja kāda jaunekļa māte, � bet �o briesmu lasī�ana par �etriem sve�iniekiem to padarījusi par tādu, � un tiesnesis nosprieda, ka, ņemot to verā, jauneklis attaisnojams.

Sprie�ot pēc ārienes, sers Filips Ramons, visvairāk ieinteresētais �ajā jautājumā, bija vienaldzīgāks par visiem.

Viņ� atteicās satikties ar reportieriem, izvairījās runāt par slep�kavību, ar ko viņam draudēja pat ar premjerministru, un, atbildot uz vēstulēm, kuras tas saņēma no visām zemeslodes dalām un kurās tika augstu vērtētas un lielītas viņa labās īpa�ības, viņ� iespieda laikrakstā "Rita Pasts" paziņojumu, kurā lūdza visus savus kores�pondentus parādīt viņam laipnību un neuzbāzties vairs ar �iem sūtīju�miem, jo ar tiem jau pilns viņa papīrgrozs.

Viņ� nosprieda pat atklāti paziņot savu nodomu pieņemt projektu, lai notiktu, kas notikdams, bet nedarīja to, baidīdamies, ka viņam varētu pārmest dzī�anos pēc oriģinalitātes. Pret Jalmutu, kuram bija uzdots apsargāt ārlietu ministra personu, sers Ramons bija loti laipns un neslēpa pat �im veiklajam policistam to uztraukumu, kādā jādzīvo cilvēkam, kuram vienmēr jābaidās par savu dzīvību.

�� Kā jūs domājat, � jautāja ministrs, � vai tie�ām man draud briesmas?-

Policists, kur� bija stingri pārliecināts par policijas māku, mieri�nāja to.

Kādēļ, �domāja Jalmuts, �baidīt cilvēku, kur� jau tāpat līdz nāvei nobiedēts? Ja ar vinu nekas nenotiks, viņ� būs pārliecināts, ka man taisnība, bet ja� tad viņam nebūs iespējas nosaukt mani par meli.

Jalmuts ar sevi�ķu interesi novēroja seru Filipu un pat neslēpa to;'reiz ministrs sajuta policista pēto�o skatienu un asi jautāja:

�� Jūs dro�i vien brīnāties, ka es, zinādams draudo�ās briesmas, turpinu uzstāties par projektu, bet es jūs vēl vairāk izbrīnī�u sacī�dams, ka �is briesmas es nevaru iedomāties. Nekad vēl dzīvē es neesmu izjutis fiziskas sāpes un, lai gan man vāja sirds, es nekad neesmu slimojis. Kas ir nāve? Kādas cie�anas vai mieru tā dos, par to man nav nekādas jēgas. Es piekntu kāda senlaiku filozofa mācībai, ka nāves bailes ir neattaisnojama ielau�anās nākotnē un ka mums nav nekāda iemesla domāt, ka pēc nāves mūsu stāvoklis kļūs ļaunāks par tagadējo! Es nebaidos mirt, nebaidos nāves.

�� Jums pilnīga taisnība, ser, � viņam līdzjūtīgi atbildēja slepen�policists, kur� absolūti nekā nesaprata un necentās iedziļināties filozofiskos jautājumos.

�� Bet tomēr, � turpināja ministrs (viņ� tagad sēdēja savā kabi�netā), � ja es skaidri nevaru iedomāties sadalī�anās procesu, es, no otras puses, skaidri redzu un pat jūtu, cik nepareizi ir neturēt ār�valstīm doto solījumu, es negribu palielināt da�ādas grūtības aiz bailēm no kaut kā, kas var izrādīties par tīro nieku!

Ar �o spriedumu pietiek, lai saprastu, kādēļ opozīcijas partija sauca ministra prātu par "kaitīgu".

Inspektors Jalmuts klausījās* serā Filipā acīmredzot ar lielu inte�resi un lauzīja galvu, gribēdams saprast viņa domas.

�� Es izlietoju, ser, visus iedomājamos līdzekļus, � viņ� sacīja pēc ministra filozofiskajiem prātojumiem, � un ceru, ka jums nekas nav pretī, ja vienu vai divas nedējas mani ļaudis jums sekos. Es izlūdzos jūsu atļauju atstāt parlamenta ēkā, kamēr jūs tur atrodaties, pāris policistu un, zināms, daudz lielāku skaitu es novietoju ārlietu ministrijas namā.

Sers Filips atļāva to dailt, un vēlāk, kad viņi ar slepenpolicistu brauca slēgtā karietē uz parlamentu, viņam kļuva saprotams, kādi velosipēdisti ielenca viņu no visām pusēm, un kāpēc tūlīt pēc viņa parlamenta sētā iebrauca divas karietes.

Sēdes laikā, kad parlamenta zāle bija pilna, sers Filips piecēlās un paziņoja, ka pēc nedējas vai pareizāk pēc desmit dienām viņ� otrreiz lasīs projektu par visu politisko noziedznieku izdo�anu ārval�stu valdībām.

***

Tajā pa�ā vakarā Manfrēds satika Gonzalesu "Kristālpalasa" alejā un sāka runāt ar viņu par �ā parka burvīgo apgaismojumu naktī.

Kavalērijas pulka orķestris spēlēja Tanheizera uvertīru, un viņi runāja par mūziku.

�� Kas ar Teriju? � jautāja Manfrēds.

��������� Poikarts viņam �odien rāda pilsētas ievērojamākās vietas. � Un abi iesmējās.

�� Un tu? � jautāja Gonzaless.

�� O, es pavadīju ļoti interesanti �o dienu, � atbildēja Manfrēds. � Es satiku parkā apbrīnojami naivu slepenpolicistu, kur� man jautāja, ko es par mums domājot!

Gonzaless kaut ko piezīmēja par atskaņoto melodiju, Manfrēds piekrīto�i palocīja galvu un sāka svilpot.

�� Jūs esat gatavi? �jautāja Gonzaless mierīgi.

Manfrēds atkal palocījās un turpināja klusi svilpot. Pie pēdējā akorda viņ� beidza svilpot un sāka aplaudēt līdz ar citiem.

�� Es jau noīrēju namu, � viņ� teica, turpinot aplaudēt. � Vis�labākais mums novietot tur "visu", � Manfrēds paskatījās un at�kārtoja: � Gandrīz visu.

�ajā brīdī orķestris sāka spēlēt himnu, viņi abi piecēlās un noņē�ma cepures.

Pūlis sāka izklīst, un Manfrēds ar draugu arī devās prom.

Tūksto� daudzkrāsainu spuld�u apgaismoja alejas.

�� �oreiz mēs iesim pa citu ceļu? � jautāja Gonzaless.

�� Saprotams, � apstiprināja Manfrēds.

Kad kādā laikrakstā parādījās sludinājums, ka "pārdod vecu, sen ierīkotu gravieru darbnīcu ar glu�i jaunām iericēm un lielu ķīmisku preparātu krājumu", katrs, kam bija sakari ar spiestuvēm un izdevniecībām, izlasījis �o sludinājumu, teica: "Tā dro�i vien Oteringtona firma."

Ar �o darbu nepazīstams cilvēks gravieru darbnīcu iedomājās kā zāģu, dzelzs formu, dēju un spo�i dego�u lampu kopojumu; bet �ā darba pazinējiem gravieru darbnīca ir vieta, kur mākslas darbus fotografē uz cinka platltēm iespie�anai.

Labi informēti izdevēji zināja, ka Oteringtona firma ir vissliktākā, tā ra�o parastas bildītes un pārdod tās par lielu naudu.

Oteringtona gravieru firmu tiesa apķīlāja jau pirms trīs mēne�iem, bet vai tādēļ, ka tā atradās pa�ā pilsētas nomalē vai sabojāto ma�īnu dēl (tas pierāda, ka pat tiesne�i sludinājumos ne vienmēr runā tais�nību), līdz �im laikam tai nebija pieteicies neviens pircējs.

Sarunā ar firmas pilnvaroto Manfrēds uzzināja, ka �o fabriku var nomāt jeb pirkt un ka var tūlīt sākt tajā rīkoties; turklāt viņ� uzzināja, ka aug�ā atrodas telpas, kuras agrāk apdzīvoju�i īpa�nieki, un ka jāuzrāda baņķiera apliecība kā maksā�anas garantija.

�� Kāds savāds cilvēks, � teica par viņu pilnvarotais kreditoru sapulcē, � viņ� iedomājas, ka var kjūt bagāts, iespie�ot uzņēmumus no Muriljo gleznām un pārdodot tos. Viņ� saka, ka �ajā nolūkā dibinā�ot sabiedrību un tūlīt pēc tam pirk�ot fabriku.

Un tie�ām, tajā pa�ā dienā Tomass Brauns, mui�nieks Arturs V. Reits, mākslinieks D�emss Selkirkss, finansu aģents Andrejs Kohens un mākslinieks D�emss Lit�s uzrakstīja lūgumu tirdzniecības ko�mitejai � sastādīt viņu akciju sabiedrību fotogrāfu un gravieru iestā�des ierīko�anai, un paziņoja, ka viņi iemaksā zināmu summu, kā noteikts.

Starp citu, jāaizrāda, ka Manfrēds bija labs mākslinieks, un piecas dienas pirms projekta lasī�anas parlamentā �ī jaunā sabiedrība ieņē�ma jaunās telpas, lai sāktu tur rīkoties.

�� Pirms daudz gadiem, kad es pirmo reizi iebraucu Londonā, es pārliecinājos, ka visvieglāk paslēpties, iestājoties kādā sabiedrībā. Vārds "sabiedrība" skan nopietni, bet direktora gods novēr� visas aizdomas un rada cieņu, �sacīja Manfrēds.

Gonzaless iespieda tris sludinājumus: pirmo �ka "mākslas uz�ņēmumu sabiedrība" iesāk darbību pirmajā oktobri, otro, ka strād�niekus nepieņem, un tre�o, ka aģentus pieņem tikai pēc vieno�anās un vēstules lūdz adresēt uz direktora vārdu.

Tirgotava bija ielas pusē, balkona pusē bija mazs pavisam nolaists dārziņ�. Apak�stāvs, kurā agrāk atradies kantoris, tagad bija pilns ar vecām mēbelēm un papīriem.

Sienās bija ni�as, da�as � pilnas vecām nospiedumu platltēm, citas � ar katalogiem un da�ādiem citiem nevajadzīgiem krāmiem, kādus mēdz slēpt kalpotāji, kuri kārtīgi nesaņem algu.

Pirmajā stāvā agrāk bijusi darbnīca, otrajā � noliktavas, bet tre�ais stāvs bija visievērojamākais, jo tur atradās milzīgas ma�īnas, spuldzes ar reflektoriem un citi nopietni instrumenti.

Tre�ajā stāvā bija trīs mazas istabas, kurās agrāk dzīvojis īpa�nieks.

Divas dienas pēc līguma noslēg�anas vienā no �im istabām sēdēja visi "�etru tiesas" locekji.

Togad bija agrs rudens; auksts, miglains lietus sitās logā un kamī�na liesmas darīja istabu piemīlīgāku. No istabas bija iztīrīti visi netīrumi, viņā bija ievietotas vislabākās mēbeles, bet uz galda bija bagātīgas brokastis.

Gonzaless lasīja mazu sarkanu grāmatu, viņam bija zelta pensnejs. Poikarts kaut ko zīmēja, bet Manfrēds smēķēja garu, smalku cigāru un lasīja ķīmisko vielu noliktavas cenu rādītāju.

Terijs jeb, kā viņu parasti sauca, Saimonts viens pats sēdēja pie uguns un nedarīja neko. Viņ� lauzīja pirkstus un izklaidīgi raudzījās liesmās.

Sarunas ritēja ar pārtraukumiem, tā tas vienmēr novērojams pie cilvēkiem, kuru galvas pilnas da�ādu domu.

Terijs negaidot vērsa uz sevi visu uzmanību. Atri atiedams no uguns, viņ� a�i jautāja: �Vai jūs vel ilgi mani te turesiet?

Poikarts beidza zīmēt un sacīja:

�� Viņ� �odien jautā to jau tre�o reizi.

�� Runājiet spāniski! � Terijs uzbudināts iebrēcās, � es esmu noguris no �is jaunās valodas, es to nesaprotu tāpat, kā nesaprotu jūs!

��� Tev jāpagaida, kamēr viss būs kārtībā, � atbildēja Manfrēds ar andalūzie�u akcentu, � tas tev jau tika teikts!

Terijs nopūtās un atkal devās pie uguns.

�� Es esmu noguris no �īs dzīves, � viņ� drūmi runāja, � es gribu būt brīvs, gribu atgriezties Grecā, kur es pats biju sev kungs! Kā es no�ēloju, ka aizbraucu no turienes!

�� Es arī, � atbildēja Manfrēds, � lai gan priek� tevis labāk, ka es to sevi�ķi neno�ēloju.

�� Kas jūs esat? � iebrēcās atkal Terijs pēc neilgas klusu cie�anas.

��� Kas jūs esat? Kādēj jūs gribat nonāvēt? Vai jūs esat anarhisti? Cik jūs par to saņemat? Es gribu visu zināt!

Ne Poikarts, ne Gonzaless, ne Manfrēds, neviens neapvainojās par Terija dusmīgo jautājumu.

Gludi noskūtā Gonzalesa seja priekā nodrebēja un viņa aukstās, zilās acis pievērās.

�� Lieliski, lieliski, � viņ� teica, novērodams Terija sejas izteiksmi.

�� Ass deguns, �aurs zods un articolurum seipsos torquentum sonus; quemitus; muquetusejue paseems explantis.

Fizionomists vēl ilgi turpināja runāt, bet Terijs pietrūkās kājās un piegāja pie galda.

�� Kā es varu zināt, � viņ� lēni iesāka, � kas jūs esat? Cik jūs saņemat naudas? Es gribu zināt, kādēļ jūs mani te turat kā gūstekni un neļaujat ne ar vienu runāt, kas zina manu valodu? Kādēļ neļaujat lasīt laikrakstus, iet uz pilsētu? Jūs neesat no Spānijas, bet visi labi runājat spāniski, lai gan esmu pārliecināts, ka jūs neesat no tās zemes, kuru es tā mīlu. Jūs gribat, lai es kādu nonāvēju, bet nesakāt, kā to izdarīt.

Manfrēds piecēlās un uzlika roku Terijam uz pleca.

���� Terij, �viņ� teica, �es lūdzu, esi pacietīgs! Es vēlreiz tev apgalvoju, ka mēs nenonāvējam naudas dēļ. Katram no �iem kun�giem, kurus tu redzi, ir savi īpa�umi, kuru vērtība pārsniedz se�us miljonus, bet es esmu vel bagātāks! Mēs nonāvējam un nonāvēsim tādēļ, ka katrs no mums cietis no netaisnības, kuru likums nesoda, un ja� � viņ� attapās, cie�i lūkojās ar savām pelēkajām acīm spā�nietī un tad laipni nobeidza: � un ja mēs nonāvēsim tevi, tad tas būs mūsu pirmais netaisnais darbs!

Terijs glu�i bāls, un vai elpu zaudēdams, piespiedās pie sienas. Viņ� bija līdzīgs vilkam, kur� gatavs mesties virsū savam ienaid�niekam, viņ� dusmīgi un ar aizdomām raudzījās viņos.

�� Mani, mani, � viņ� �ukstēja, � nonāvēt mani?

Neviens nekustējās, izņemot Manfrēdu, kur� atkal uzlika roku uz viņa pleca.

�� Jā, � viņ� apstiprināja, �tevi! Tas būtu kaut kas jauns, jo mēs nekad neesam nonāvēju�i nevainīgu cilvēku, un nonāvēt tevi būtu netaisnīgi.

Poikarts ar no�ēlu paskatījās uz Teriju.

�� Lūk, kādel mēs izraudzljām tevi, � viņ� teica, � jo vienmēr jābaidās nodevības, bet mēs domājām, ka tu esi labāks par citiem!

�� Saproti, � mierīgi viņu pārtrauca Manfrēds, � ka neviens mats nenokritīs no tavas galvas, ja tu būsi mums uzticīgs; tu saņemsi lielu atlīdzību un varēsi dzīvot bez rūpēm; atceries meiteni Grecā.

Terijs atkal apsēdās un, āizsmēķējot papirosu, viņa rokas drebēja.

�� Mēs dosim tev vairāk brīvības, tu varēsi katru dienu pastaigāties, bet pēc da�ām dienām mēs atgriezīsimies Spānijā. Granādas cietumā tevi sauca par "kluso cilvēku", mēs ceram, ka ari tagad tu būsi tāds.

Pēc tam spānietis atkal neko nesaprata no viņu sarunas, jo viņi sāka runāt angliski.

�� Viņ� mums nesagādā nekādu rūpju, � teica Gonzaless, � un tagad, kad mēs esam apģērbu�i viņu kā angli, pūlis vairs nepiegrie� viņam vērību. Viņ� negrib katru dienu dzīt bārdu, bet tas ir nepie�cie�ami, labi vēl, ka viņ� ir blonds. Es viņam neļauju uz ielas saru�nāties, un par to viņ� bie�i skai�as.

Pēc tam Manfrēds sāka runāt par nopietnākām lietām.

��� Es viņam sūtī�u vēl divus brīdinājumus, un viens no tiem jānodod viņam no visām pusēm apsargātajā kabinetā. Viņ� ir dro��sirdīgs cilvēks!

��� Bet kas ar Garsiju? � jautāja Poikarts.

Manfrēds iesmējās.

�� Es redzēju viņu svētdienas vakarā: skaists sirmgalvis un ļoti dedzīgs runātājs. Es sēdēju mazajā zāle tajā laikā, kad viņ� loti pārliecino�i fran�u valodā aizstāvēja cilvēktiesības. Viņ� bija līdzīgs �an-�akam Ruso vai Mirabo, Breitam, bet viņa klausītāji pa lielākai daļai bija mulka zēni, kuri atnāku�i tādēļ, lai pēc tam varētu pa�lielīties, ka viņi biju�i anarhistu templi.

Poikarts sāka nepacietīgi bungot pa galdu.

�� Kādēļ, �or�, � viņ� jautāja, � līdzīgos gadījumos vienmēr redzams kāds nedablgums?

Manfrēds iesmējās.

�� Atceries Andersonu! Kad mēs aizbāzām tam muti, piesējām pie krēsla, paziņodami, kādēļ viņam jāmirst, istabas puskrēslā dzisa kamīns un lūdzo�i spīdēja tikai notiesātā acis, es tikko gribēju nolasīt viņam nāves spriedumu, bet tu un nabaga Kleriss, nerunājot ne vārda, stāvējāt nomaskēju�ies, atceries, tie�i tajā bridi no virtuves atplūda ceptu sīpolu smar�a?

�� Ar! es atceros kādu gadījumu sakarā ar pulkve�a nonāvē�anu, � teica Leons. Poikarts apstiprino�i palocīja galvu.

�� Tas ir gadījums ar korseti, � viņ� piebilda, un abi sāka smie�ties.

�� Kaut kas nedabīgs �ādās reizes uzkrīt vienmēr, �piebilda Manfrēds.

�� Garsijs, kur� tur savās rokās veselas tautas likteņus, nāves spriedumu lasī�ana un ceptu sīpolu smar�a, kin�ala cirtiens un kor�setes skelets, tas viss nemainīgi seko viens pēc otra.

�īs sarunas laikā Terijs, atspiedis galvu rokās un raudzīdamies ugunī, smēķēja.

�� Kas attiecas uz mūsu lietu, � ierunājās Gonzaless, � man liekas, ka mums nekas vairs nav darāms; jāgaida tikai noteiktā diena.

��� Protams.

�� Un pēc tam?

�� Tad jāķeras pie mūsu mākslas fotogrāfijām.

�� Mums vēl ir darī�anas Holandē � Hermans fon der Bilds, bet tur mēs iztiksim bez brīdinājuma.

Poikarta seja kļuva nopietna.

�� Esmu priecīgs, ka tu atcerējies fon der Bildu, ar to jau sen vajadzēja tikt galā, �viņ� teica. �Bet Terijs?

�� Es par viņu parūpē�os, � atbildēja Gonzaless. � Viņ� ar vil�cienu dosies uz Grecu, kur dzīvo tā meitene! �viņ� smiedamies piebilda.

Terijs, par kuru runāja, tobrīd beidza smēķēt desmito papirosu.

�� Es aizmirsu tev pateikt, � turpināja Leons, � ka �odien, kā parasts mums pastaigājoties, Terijs ļoti interesējās par visur izkār�tajiem sludinājumiem un it īpa�i par to, ka viņus tik daudzi lasīja. Man vajadzēja viņam samelot, bet es necie�u melus! � sirdīgi teica Gonzaless. � Es tam iestāstīju kaut ko par sacīkstēm, loteriju, jeb kaut ko tamlīdzīgu, un viņ� ar to palika glu�i apmierināts.

Lai gan tie runāja angliski, Terijs izdzirda savu vārdu un jautājo�i viņos paskatījas.

���� Mēs tevi atstāsim �eit, parunā ar mūsu draugu, � sacīja Man�frēds, � bet mums ar Poikartu jāizdara vēl da�i mēģinājumi.

Viņi atstāja istabu un, izgāju�i caur �auru koridoru, apstājās pie mazām durtiņām. Lielās durvis, kuras atradās pa labi, veda darbnīcā un bija aizslēgtas ar lielu atslēgu un bultu. Manfrēds izņēma no kabatas mazu atslēdziņu, atvēra ar to durvis, iededza gāzes spuldzi, kura gai�i apspīdēja putekļaino galdu.

Aclmrēdzot �is tas bija darīts, lai savestu kārtībā �o haosu; no visādiem krāmiem atbrīvotajos plauktos bija sarindotas sanumurētas mazas pudelītes. Zem plauktiem pie sienas bija piebīdīts vienkār�s ar zaļu papīru pārklāts galds, un uz tā nekārtībā stāvēja visda�ādākie mēri, svari, caurulītes, kondensatori, divi savādi stikla aparāti, līdzīgi gāzes katliem. Poikarts piebīdīja pie galda krēslu un uzmanīgi izcēla metāla trauciņu, kur� atradās ūdens bjodā. Manfrēds, kur� raudzījās tam pār plecu, piezīmēja, ka �ķidrums, kur� bija trauciņā, palicis biezāks, un Poikartam bija prieks, to dzirdot.

�� Jā, � viņ� teica, � mēģinājums izdevies, tātad formula sastā�dīta pareizi. Drīz var pienākt diena, kad mēs �o līdzekli izlietosim.

Viņ� atkal nolika trauciņu bjodā un, pabāzis zem galda, paņēma no spaiņa ledu un aplika ap trauciņu.

��� Es skatos uz to kā uz sprāgsto�o vielu multum in parvo.

To teicis, viņ� paņēma no plaukta mazu pudelīti, uzmanīgi izvilka

korķi un ielēja no tās da�as piles �ķidruma metāla trauciņā.

�� Tas neitralizē citus elementus, �teica Poikarts un atviegloti nopūtās. � Kaut gan es neesmu nervozs, bet, jāatzīstas, kop� vakar�dienas �is ir pirmais mierīgais bridis.

�� �ausmīga smaka! �teica Manfrēds, likdams kabatas drāniņu pie deguna.

No trauciņa pacēlās sīki dūmi.

�� Es nekad to nesao�u, � atbildēja Poikarts, likdams vielā tievu stikla caurulīti. Kad viņ� to atkal izņēma, no tās pilēja iesarkans �ķidrums.

�� Viss kārtībā! � viņ� teica.

�� Un tā vairs nav sprāgsto�a viela? � jautāja Manfrēds.

�� Viņa ir tikpat nekaitīga kā tase �okolādes, � skanēja atbilde.

Poikarts noslaucīja caurulīti, nolika pudelīti vecajā vietā un pa�griezās pret draugu. � Nu, ko tagad?

Manfrēds klusēdams atvēra senlaicīgu lādi, kura. atradās kaktā, izņēma no tās mazu pulētu koka kastīti, atvēra to un teica:

�� Ja Terijs ir tas labais meistars, par kādu viņ� uzdodas, tad te, lūk, ir sera Filipa nāves ierocis.

Poikarts paskatījās uz kastīti.

�� Ļoti mākslinieciski iztaisīta, � viņ� uzlielīja. Pēc tam piebilda: I

��� Vai Terijs zina kaut ko par to satraukumu, kādu viņ� sacēlis? ļ Manfrēds neatbildēdams aizvēra kastīti un nolika to vecajā vietā. .1

�� Vai Terijs zina, ka viņ� ir viens no "�etru tiesas"? �viņ� lēni X sacīja. � Neticu! Un paldies Dievam, ka viņ� nezina to! 1000 mārļ ciņu sterliņu ir milzīga summa, it īpa�i, ja to pārvēr� spāņu naudā, 1 un bez tam viņi apsola arī ap�ēlo�anu, bet viņam � Grecā līgava! I

�� viņ� domīgi piebilda. ***

Redaktoram Smitam ienāca prātā lieliska doma, un viņ� metās i ar to pie izdevēja.

�� Nav slikti, � sacīja izdevējs, dabūjis zināt, kas par lietu, un ■ tas bija pierādījums, ka doma viņam patikusi, � nav slikti!

�� Man ienāca prātā, � sacīja apmierinātais redaktors, ka kāds 1 no "�etriem" var būt sve�tautietis, kur� ne vārda neprot angliski.

�� Ļoti iespējams, � atbildēja izdevējs, � pateicos jums par �o 1 domu. Es �ovakar pat to izdarī�u.

Pēc �īs sarunas nākamajā ritā "Megafonā" parādījās policijas sludi3 nājums, iespiests fran�u, itāju, spāņu, vācu un krievu valodās.

"Megafona" izdevējs, atgriezdamies nO pusdienām, satika uz tre: pēm vecāko redaktoru, kur�, aizmirsis visas citas lietas, jautāja par "�etriem".

�� Publika arvien vēl loti uztraukta, � atbildēja izdevējs. � Ne�viens ne par ko citu nerunā, izņemot gaidāmās debates par projektu

�� izdot ārvalstīm politiskos noziedzniekus, un valdība pielikusi visas ;j pūles, lai novērstu seram Ramonam draudo�ās briesmas.

��� Kādas domas dzirdamas? Izdevējs par to paraustīja plecus.

�� Neviens patiesībā netic �ā uzbrukuma iespējamībai, neraugoties ļ uz bumbu.

Vecākais redaktors palika domīgs un tad pēk�ņi jautāja:

��� Bet ko jūs par to domājat?

��� Es domāju, ka �ie draudi nekad netiks izpildīti. "�etru tiesai" pirmo reizi tiek izrādīta tik stipra pretestība, un, ja viņi nebūtu seru Ramonu brīdināju�i, kaut kas viņiem varbūt iznāktu, bet brīdināt to�

�� Nu, gan redzēsim, � pārtrauca vecākais redaktors un devās mājās.

Kāpdams pa trepēm, aug�ā, izdevējs domāja par to, cik ilgi vēl notikumi ar "�etru tiesu" pildīs viņa laikraksta slejas, un cerēja, ka ļaundari izdarīs uzbrukumu, varbūt tas neizdosies, bet par mēģi�nājumu viņ� bija pārliecināts.

Viņa kabinets bija aizslēgts. Viņ� izņēma no kabatas atslēgu, atslēdza durvis un iegāja tum�ajā telpā.

�� Gribētu zināt, � viņ� murmināja, spiezdams elektrības podzi�ņu.

Kaut kas spo�i uzliesmoja, izlēca dzirkstis, bet istaba palika tum�a, kā bijusi.

Izbiedēts viņ� atgriezās koridorā un pavēlēja pasniegt uguni.

�� Atsauciet tūlīt elektrotehniķi, � viņ� sauca, � viens no nolā�dētajiem dro�inātājiem izdedzis!

Kad ienesa lampu, istaba bija pilna ar dūmiem, bet elektrotehniķis atklāja, ka visi dro�inātāji ir izņemti un akurāti nolikti uz galda.

No kāda trauka izviļās tieva stiepllte, kuras gals bija ielikts melnā kastītē, no kuras kūpēja dūmi.

�� Atveriet logus! � pavēlēja izdevējs, un, kad atnesa spaini ar ūdeni, viņ� uzmanīgi ielika tajā melno kastīti. �ajā brīdi viņ� ierau�dzīja uz galda zalpelēku aploksni. Viņ� paņēma to, pagrozīja, atplēsa, ievērodams, ka līme bija vēl glu�i mitra.

"Godātais kungs," � viņ� lasīja, �"piespiedis elektrības podziņu, Jūs, redzēdams, ka tā nedarbojas, iedomājāties par "varmācības upuri", par ko jūs tik bie�i mīlat atcerēties. Mes atvainojamies, ka Jūs' traucējam, ka esam iznicināju�i spuldzi un apmainīju�i to ar elektrisku pulveri, bet tagad Jūs, protams, ne�aubāties, ka tik pat labi mēs varējām nolikt nitroglicerīnu, kas dotu jums iespēju atva�dīties no �is dzīves.

To visu mēs darījām, lai pierādītu Jums, cik noteikts un negro�zāms mūsu spriedums izpildīt visu, ko esam solīju�i attiecībā uz zināmā projekta pieņem�anu vai nepieņem�anu parlamentā. Nekāds spēks neglābs seru Ramonu no nāves, un mēs grie�amies pie Jums kā pie lielā laikraksta vadītāja ar lūgumu izlietot visu savu ietekmi uz valdību un ar preses palīdzību pierunāt to oemt �o uztrauco�o projektu atpakaļ, ar ko jūs glābsiet daudz nevainīgu cilvēku, kuri atradu�i Anglijā patvērumu, un arī ministru, kura vienīgā vaina, pēc mūsu domām, ir lielā centība �ā netaisnā projekta pieņem�anā."

Paraksts: "�etru tiesa".

Izlasījis vēstuli, izdevējs iesvilpās un, noslaucījis nosvīdu�o pieri, nemierīgi paskatījās uz izmirku�o kastīti, kura atradās spaini.

�� Kas noticis, ser? � jautāja elektrotehniķis.

�� Nekas! � bija ātra atbilde. � Pabeidziet savu darbu, nostip�riniet vadus un variet iet.

Ziņkārīgais elektrotehniķis ar nepatiku palūkojās peldo�ajā kastītē un norautajos vados.

�� Viss loti savādi, ser, �viņ� teica, �ja jūs man jautātu�

�� Es absolūti neko jums nejautā�u, � pārtrauca viņu slavenais �urnālists, �beidziet ātrāk savu darbu!

�� Piedodiet, ser, � atbildēja elektrotehniķis.

Pēc pusstundas "Megafona" izdevējs, sēdēdams ar Velbi, apsprie�da �o notikumu.

Velbi, viens no visievērojamākiem izdevējiem sve�tautie�iem Lon�donā, laipni smaidīdams, izteica savu izbrīnu.

�� Esmu vienmēr bijis pārliecināts, ka �ie viri katrā ziņā veiks nodomāto, � viņ� jautri sacīja, � un izpildīs visu, ko solīju�i, un tas �ļoti svarīgi!

�� Kad es biju D�enovā vai Sofijā, labi neatceros, � viņ� teica, � es satiku tur kādu kungu, kur� visos sīkumos atstāstīja man Urelovi�a lietu. Urelovi�s bija viens no serbu karaja slepkavām, atceraties? Nu, lūk, kādreiz �is pats Urelovi�s izgāja no mājas, lai dotos uz teātri, un viņu tajā pa�ā nakti atrada beigtu pilsētas skvērā, ar sirdi ietriektu zobenu. Pie tam acis krita divi savādi fakti. Pirmkārt, visiem bija zināms, ka pulkvedis skaitījās labs duelists, un bija skaidrs, ka viņ� nevis vienkār�i nodurts, bet acīmredzot duelējies; otrkārt, viņ� tāpat kā citi virsnieki, nēsāja korseti, ko bija ievērojis viņa pretinieks, kur� dro�i vien ar zobenu to bija pārcirtis, jo �ī korsete atradās blakus līķim.

��� Bet vai toreiz zināja, ka �o slepkavību izdarījusi "�etru tiesa"?

Velbi apstiprino�i pamāja.

�� Līdz tam es nebiju pat dzirdējis par tiem, � viņ� teica, un pēc tam jautāja: � Bet ko jūs darījāt ar mazo� kastīti?

�� Es izjautāju visus kalpotājus, izsūtāmos un pat de�ūrējo�os policistus, bet neviens nebija redzējis noslēpumaino apmeklētāju. Domāju, tas bijis tikai viens! Viss joti savādi! Glu�i nesaprotami! Zināt, Velbi, tas atstāj uz mani nospiedo�u iespaidu! Padomājiet tikai, līme uz aploksnes bija vēl glu�i mitra, tātad vēstule tikusi uzrakstīta un aizlīmēta tikai da�as sekundes pirms manas iera�anās!

�� Vai logi bija vajā?

�� Nē, visi trīs logi bija ciet, un caur viņiem nebija nekādas iespējas iekļūt istabā!

Slepenpolicists, kur� ieradās īstajā brīdī, lai uzzinātu notikuma sīkumus, izteica tādas domas:

�� Cilvēkam, kas uzrakstījis �o vēstuli, vajadzēja atstāt istabu ne agrāk, kā minūti pirms jūsu ienāk�anas, � viņ� teica un paņēma vēstuli rokās.

Tā kā slepenpolicists bija jauns un darbīgs, viņ� nosprieda izdarīt pamatīgu izmeklē�anu. Viņ� pārmeklēja visu istabu, pacēla tepiķus, klauvēja pie sienām, apskatīja visus skapjus un pat ar lineālu izmē�rīja daudzus priek�metus.

�� Daudzi smejas par slepenpolicistu stāstiem, � viņ� teica smai�do�ajiem �urnālistiem, bet es, izlasījis visu, ko uzrakstīju�i Gaborio un Konan-Doils, esmu pārliecināts, ka nepiecie�ams ievērot visus sīkumus. Vai jūs nemanījāt, ser, pēc �ā tipa aizie�anas cigāra pelnus vai ko citu tamlīdzīgu?

�� Nē, it neko, � nopietni atbildēja izdevējs.

�� �ēl, � teica slepenpolicists, atvadīdamies un ietīdams kastīti.

Pirms slepenpolicista aizie�anas izdevējs ilgi un nopietni sarunājās

ar viņu.

��� Es un jūs, � tikai mCs zinām par �o notikumu, � teica izde�vējs, � un ja par to zinās citas personas, tas man dos iemeslu domāt, ka policija ir pļāpīga!

�� Varat būt pārliecināts, mēs klusēsim, �atbildēja slepenpoli�cists, � mēs jau tā esam pamatīgi sapinu�ies.

�� Tas ir lieliski, � piebilda izdevējs, un viņa balsī bija dzirdami draudi.

Velbi un izdevējs neizpauda noslēpumu, kamēr laikrakstu nogā�dāja uz tipogrāfiju.

Nezinātājam tas, protams, izliksies savādi, bet avī�nieki zina, ka parasti visas sensācijas zināmas jau pirms to parādī�anās presē.

Bie�i notiek, ka kāds redakcijas kalpotājs, dabūjis nejau�i zināt kādu jaunu zinu, tūlīt uzraksta to uz papīra un �o papīru izmet pa logu uz ielas, kur to jau sagaida cits cilvēks un steig�us dodas uz citu redakciju, lai tur �o zinu pārdotu par lielu naudu. �ādi nedarbi notiek loti bie�i.

Pusdivpadsmitos "Megafona" redakcijas istabās sākās neparasta dzīvība, jo visi līdzstrādnieki dabūja zināt par "apvainojumu". Tas bija grandiozs notikums, tādēļ laikraksta pirmajā lappusē trekniem burtiem bija iespiests:

"Atkal "�etru tiesa". "Megafona" redakcijas apvaino�ana." "Vel�ni�ķīga viltība." "Vēl viena draudu vēstule." "�etru tiesa izpildīs savu solījumu." "Ievērojams dokuments." "Vai policija glābs seru Ramonu Filipu!?"

��� Raksts ir loti labs, � teica redaktors, lasīdams korektūru.

�ai laikā viņ�, taisīdamies iziet, stāvēja ar Velbi pie durvīm.

��� Nav slikti, �atbildēja Velbi, �es domāju� Kas tad tas?

�is izsauciens attiecas uz izsūtāmo, kur� ienāca ar kādu sve�u

kungu.

�� �is kungs, ser, grib ar kādu parunāt, � teica izsūtāmais, � viņ� ir loti uztraukts, un es uzdro�inājos uzvest to aug�ā; viņ� ir sve�tautietis un es nevaru viņu saprast.

��� Ko jūs vēlaties? � izdevējs fran�u valodā uzrunāja sve�tautieti.

Pēdējais palocīja galvu un izrunāja da�us vārdus sve�ā dialektā.

�� Ā! � iesaucās Velbi, � tas ir spānietis, � un, griezdamies pie viņa, jautāja spāniski: � Ko jūs vēlaties?

�� Vai te ir �ā laikraksta redakcija? � jautāja spānietis, vilkdams no kabatas saburzītu "Megafona" numuru.

�� Vai es varētu satikt izdevēju?

Izdevējs nodrebēja, bet nosauca sevi.

Tad sve�ais, skatīdamies apkārt, nedro�i �ukstēja:

��� Es esmu viens no "�etru tiesas".

Velbi paspēra soli uz priek�u un cie�i viņā paskatījās.

�� Kā jūs sauc? � viņ� ātri jautāja.

�� Terijs, �tas atbildēja.

Pulkstenis bija vienpadsmit, kad kebs, kurā sēdēja Poikarts ar Manfrēdu, atgrie�oties no teātra, iebrauca Oksfordstrltā.

�� Tu izteiksi vēlē�anos redzēt izdevēju, � runāja Manfrēds, tad tevi uzvedis kantori, tur tu kādam izskaidrosi savu lietu, bet, par no�ēlo�anu, viņi tev nekā nespēs līdzēt, kaut gan tie ir loti laipni; viņu laipnība tomēr nav tik liela, lai pavadītu tevi līdz izejas durvīm, un tāpēc, nezinādams istabu izkārtojumu, tu nejau�i nokjūsi pie izdevēja kabineta. Zinādams, ka viņa tur nav, tu dro�i iesi iek�ā, izdarīsi visu, kas tev vajadzīgs, tad mierīgi nāksi atpakaļ, tuvumā neviena nebūs, aizslēgsi pat durvis un skali izrunāsi da�as atvadī�anās frāzes. Tas ir viss.

Poikarts apstājās un, aizsmēķējis jaunu cigāru, turpināja:

�� Izmanto tādu aploksni, kuras līme neno�ūst ātrāk par stundu, ar to tu mūsu lietu padarīsi vēl noslēpumaināku.

Manfrēds iesmējās.

�� Aploksne ar mitru līmi sevi�ķi ieinteresēs angļu slepenpolicistu!

Kad kebs brauca pa Oksfordstrltu, Manfrēds pieklaudzināja ku�ie�rim un pavēlēja apstāties.

�� Bet es domāju, ka jums vēl tālu jābrauc, ser, � iebilda ku�ieris, saņemdams naudu.

�� Jā, ari es tā domāju, � atbildēja viņam Manfrēds, � ar labu nakti!

Viņ� palika ar Poikartu stāvam uz ielas un sarunājamies, kamēr kebs pazuda aiz stūra, tad viņi pagriezās atpakaļ uz Marmora arkas pusi, un, iziedami Barkleinu, iegāja Pikadilli. Te viņi iegriezās resto�rānā, kur ni�ās pie marmora galdiņiem sēdēja daudz virsnieku un visi sarunādamies smēķēja papirosus.

Vienā no ni�ām sēdēja Gonzaless ar garu papirosu zobos; viņa gludi noskūtā seja bija domīga un mierīga. Lai gan neviens no ienācējiem neizrādīja ne mazāko izbrīnu, ieraugot Gonzalesu, tomēr Manfrēda sirds sāka pukstēt straujāk, bet uz Poikarta bālajiem vai�giem parādījās divi sarkani plankumi.

Viņi apsēdās pie Gonzalesa galdiņa, un, kad viesmīlis izgāja, Manfrēds klusi jautāja:

��� Kur Terijs?

Leons, tikko manāmi paraustīdams plecus, mierīgi atbildēja:

�� Terijs aizbēdzis.

Pēc mirkja Leons turpināja:

�� �orīt, pirms izie�anas, tu ta�u devi viņam laikrakstus?

Manfrēds apstiprinādams pamāja.

�� Jā, angļu laikrakstus, � viņ� teica, � bet Terijs nezina ne vārda angliski. Laikrakstos bija ilustrācijas, un es devu tos, lai viņu uzjaut�rinātu.

�� Starp �iem laikrakstiem bija arī "Megafons"?

�� Jā, jā, � atcerējās Manfrēds, � tur bija aizrādījums par godalgu un pilnīgu neaizskaramību, iespiests spāņu valodā, � viņ� runāja un kļuva nopietns. �Jā, �viņ� turpināja, � to es izdarīju vēlāk!

�� Tu esi rīkojies loti neuzmanīgi, � piezīmēja Poikarts.

��� Es ievēroju, ka Terijs loti uztraukts, bet nospriedu, ka tas no mūsu vakardienas sarunas, kad mēs tam izskaidrojām, kādā veidā gribam nonāvēt seru Ramonu, un to lomu, kāda viņam �ajā lietā jāuzņemas.

Tā kā parādījās viesmīlis, nesdams pasūtītos ēdienus, Leons sāka runāt par citu.

�� Tas man atgādina nostāstu par zirgu, par kuru tikusi samaksāta milzu summa, lai gan �is zirgs ievests Anglijā tikai pēc mēne�a un pirms tam neviens viņu nebija redzējis, � viņ� teica.

��� Domas, ka �is zirgs neizcietīs braucienu pāri kanālam, bija briesmīgas, � piebilda Manfrēds.

Viesmīlis aizgāja.

��� �orīt mēs izgājām pastaigāties, � turpināja Leons, � un, ejot pa Rld�entstrītu, viņ� ik minūti apstājās, skatīdamies skatlogos, bet tikko mēs atgājām no fotodarbnīcas loga, viņ� man pazuda. Cejā bija daudz lau�u, bet Terija nebija, un, lūk, no tā laika es turpinu viņu meklēt.

Leons izdzēra savu glāzi un paskatījās pulksteni.

Pārējie divi draugi nekā nedzēra un aizpogāja mēteļus.

��� Briesmas varbūt nav nemaz tik lielas, � smaidīdams teica Gonzaless.

�� Visu vainu uzņemos es, �ierunājās Manfrēds, bet Poikarts to pārtrauca:

��� Ja �ai lietā kāds no mums vainīgs, tad tas esmu tikai es, � viņ� smiedamies teica. � Nē, �or�, mēs par maz vērības piegriezām angļu laikrakstiem, viņu viltībām un veiklībām, bet tagad jārunā par to, kur� vainīgs, un, bez tam, te vēl�

��� Meitene no Heresas, � noteica Leons.

Pēc minūtes klusuma visi trīs nogrima dziļās domās.

�� Man te stāv auto, � teica Leons, � jūs teicāt, ka pulksten vienpadsmitos būsit te, un Doverā stāv mūsu jahta, tā ka, gaismai austot, mēs varam būt Francijā.

Manfrēds paskatījās uz viņu.

��� Kā tu domā? � viņ� jautāja.

�� Es Heku priek�ā palikt te un nobeigt mūsu lietu, � atbildēja Leons.

�� Ari es tā domāju, � mierīgi un stingri teica Poikarts.

Manfrēds pasauca viesmīli.

�� Vai jums ir pēdējās vakara telegrammas? �viņ� jautāja.

Viesmīlis atnesa divus laikrakstus.

Uzmanīgi tos pārlūkojis, Manfrēds nometa tos un teica:

�� �ajās telegrammās nav nekā. Ja Terijs ir gājis uz policiju, tad mums uz laiku jāpazūd un jāsastāda jauns darbības plāns, vecais tad vairs nekam neder!� Bet varbūt labāk tūlīt dot pēdējo triecienu, jo Terijs izstāstīja mums visu, ko mēs no viņa gribējām dabūt zināt, lai gan�

�� Tas būtu loti netaisni attiecībā uz seru Ramonu, � piebilda Poikarts balsi, kura nepielaida pretrunu, � viņam paliku�as vēl divi dienas un viņam jāsaņem pēdējais brīdinājums.

�� Tādā gadījumā, � teica Manfrēds, pieceldamies, � mums vajag atrast Teriju.

Poikarts un Gonzaless ari piecēlās.

�� Ja Terijs nav devies uz policiju, kur tad viņ� varētu būt? � to jautāja Leons.

�� Tā laikraksta redakcijā, kur� iespiedis paziņojumu spānie�u valodā, � atbildēja Manfrēds.

Un visi trīs juta, ka tā ir taisnība.

�� Tavs auto mums var noderēt, � piebilda Manfrēds, un visi trīs kopā tie atstāja bāru.

***

Izdevēja istabā sēdēja divi �urnālisti, bet viņu priek�ā stāvēja Terijs.

�� Terijs, � atkārtoja Velbi, � es neesmu dzirdējis tāda vārda. Kas tu esi? Kur tu dzīvo?

��� Es, sinjor, esmu no Heresas Andalūzijā, kalpoju vīna fermā.

�� Par to es nemaz tev nejautāju, � pārtrauca viņu Velbi, � saki mums, no kurienes tu nupat nākdams, tas ir, no kādas Londonas daļas?

Terijs izmisumā izplēta rokas.

' � Kā lai es to zinu? Tur ir mājas, ielas, staigā cilvēki, man zināms, ka te, Londonā, man jānonāvē cilvēks, ministrs, par to, ka viņ� gribot izvirzīt jaunu netaisnīgu likumprojektu, bet vairāk viņi man neko neteica.

�� Viņi? Kas viņi? � jautāja, vai elpu zaudēdams, izdevējs.

��� Pārējie trīs.

��� Bet kā viņus sauc?

Terijs aizdomīgi paskatījās sejā tam, kas uzdeva jautājumu.

�� Apsolīta godalga un pilnīga neaizskaramība, � viņ� drūmi teica, � es gribu to visu dabūt, un pēc tam runā�u.

Izdevējs piegāja pie sava galda.

�� Ja tu tie�ām esi viens no "�etru tiesas", viņ� teica, � tad tu dabūsi savu, un dalu no naudas es tev tūlīt izmaksā�u.

Viņ� piezvanīja un ienāku�ajam izsūtāmajam pavēlēja:

�� Ejiet uz tipogrāfiju un liekat aizturēt visus burtli�us līdz tam laikam, kamēr es pats tur ieradī�os un tos atlaidī�u.

Lejā tipogrāfijā rūca ma�īnas, tur iespieda pirmos rīta numurus.

�� Tagad, � teica izdevējs, griezdamies pie Terija, kur� visu saru�nas laiku stāvēja, nemierīgi raudzīdamies apkārt, � tagad saki man visu, ko tu zini.

Terijs neatbildēdams cie�i lūkojās uz zemi.

�� Apsolīta godalga un amnestija, �viņ� �ukstēja.

��� Runā ātrāk, � uzbrēca tam Velbi, � un tu dabūsi visu! Vis�pirms saki, kas tā par "�etru tiesu", kā sauc trīs pārējos un kur tie atrodas?

�� Te, �atskanēja skala balss, un apgriezies izdevējs ieraudzīja sve�inieku, kur� patlaban aizvēra durvis. Nepazīstamais dro�i piegāja pie viņiem; viņ� bija frakā un maskā. Labajā rokā tam bija revolveris. � Es esmu viens no trim, � mierīgi sacīja nepazīstamais, � bet pārējie divi gaida mani lejā.

�� Kā jūs te nokļuvāt un kas jums vajadzīgs? � jautāja redaktors un izstiepa roku uz rakstāmgalda pusi.

�� Liekat roku uz galda, � atskanēja balss un revolvera stobrs pagriezās pret redaktoru.

��� Kā es te nokļuvu, jums paskaidros jūsu �veicars, kad viņ� nāks pie samaņas, bet te es atrodos tādēļ, lai glābtu savu dzīvību. Ja Terijs būtu visu pateicis, tad, saprotams, es būtu pazudis, un taisni tādēļ es negribu pieļaut viņam to izdarīt. Vai nav tiesa, viss tas loti dabīgi? Personīgi man nekas nav pret jums, d�entlmeņi, bet ja jūs mani traucēsit, tad, brīdinu, es jūs nogalinā�u, � viņ� mierīgi piebilda. Tas viss tika izteikts angliski.

Terijs, ar plati ieplestām acīm un drebo�ām nāsīm, smagi elsdams, virzījās uz durvju pusi.

�� Tu gribēji nodot savus biedrus un traucēt mūs mūsu mērķa sasnieg�anā, � teica sve�ais spāniski, no bailēm valodu zaudēju�ajam nodevējam, � un tādēļ tev jāmirst!

Pie �iem vārdiem viņ� pagrieza revolveri pret Terija krūtīm, bet pēdējais nokrita ceļos, �ukstēdams lūg�anu.

�� ZvCru jums, ka es to nepieļau�u! � iesaucās izdevējs, mez�damies uz priek�u, bet revolvera stobrs pagriezās uz viņa pusi, un sve�ais klusi teica:

�� Lūdzu jūs, ser, nenovediet mani līdz galējībai, citādi es bū�u spiests jūs nonāvēt.

��� Es neļau�u jūms te izdarīt slepkavību! � atkal iekliedzās izde�vējs un gribēja mesties uz priek�u, bet Velbi to atturēja.

��� Kāpēc iekarst? � klusi teica Velbi. � No sava nodoma viņ�, acīmredzot, neatkāpsies, un mēs tur neko nevaram līdzēt.

�� O, nē, ser, jūs varat kaut ko līdzēt, � iebilda nepazīstamais, un viņa roka ar revolveri nolaidās; bet pirms redaktors spēja atbildēt, pie durvīm kāds pieklauvēja.

�� Sakiet, ka jūs esat aizņemts, � un revolveris no jauna pagriezās pret Teriju, kur� sakņupis gulēja pie sienas.

��� Ejiet prom, � kliedza redaktors, � es esmu aizņemts!

��� Burtli�i gaida, ser! � atskanēja balss, un soli attālinājās.

��� Nu, tagad sakiet, ko mēs varam darīt? � jautāja redaktors.

�� Jūs varat glābt �ā cilvēka dzīvību.

��� Kādā veidā?

�� Dodiet mums goda vārdu, ka jūs ļausiet mums aiziet, nesaceliet trauksmi un neatstājiet �o istabu stundas ceturksni.

Izdevējs �aubījās.

�� Bet kā es varu zināt, ka jūs, atstājot �o māju, nenogalināsiet viņu?

Nepazīstamais iesmejas.

��� Bet kā es zinu, � viņ� savukārt jautāja, � ka jūs nesacelsiet trauksmi, tikko es bū�u izgājis?

��� Es dodu jums goda vārdu, ser, � auksti atbildēja izdevējs.

� � Ari es jums do�u savu goda vārdu, kuram nekad vel neesmu bijis neuzticīgs, � atskanēja mierīga atbilde.

Izdevējs acīmredzot nevarēja vēl iz�ķirties.

Te, viņa kabinetā, norisinājās tik rets notikums: vēl da�as minūtes, un viņ� piespiestu Teriju atklāt noslēpumu; pat tagad, ja viņ� būtu dro�āks, visu vel varētu glābt� Burtli�i gaidīja, bet roka, kura turēja revolveri, bija noteikta cilvēka roka� un izdevējs padevās.

�� Esmu ar mieru, bet brīdinu jūs, ka apcietinā�anas un soda jums neizbēgt.

��� Man loti �ēl, � atbildēja sve�ais, viegli palocīdamies, � bet jums piekrist es nevaru, jo izbēgt var no visa, izņemot nāvi. Iesim, Terij, � viņ� turpināja spāniski. � Dodu savu goda vārdu, ka neaiz�skar�u tevi.

Terijs, galvu noliecis, nedro�i gāja pie sve�ā. Pēdējais piegāja pie durvīm, pavēra tās un klausījās, �ajā mirkli izdevējam ie�āvās prātā lieliska doma.

�� Paklausieties, ser, � viņ� ātri runāja, � kad jūs atgriezīsieties mājās, aprakstiet man savu dzīves gājumu, man nevajag nekādu jūs kompromitējo�u sīkumu, uzrakstiet tikai ko nebūt par jūsu plāniem, centieniem un motīviem, kuri spie� jūs tā rīkoties.

�� Ser, � atbildēja nepazīstamais, un viņa balsi bija jūtama sajūs�ma, � es atzīstu jūs par lielu literātu. Rit jūs saņemsiet manu grēk�sūdzi, � un ar �iem vārdiem viņ� atvēra durvis un abi ar Teriju izgāja pustum�ajā koridorā.

Laikrakstu pārdevēji izplatīja ielās vēsti, ka "�etru tiesas" locekli biju�i tuvu arestam; ar �ā notikuma aprakstiem bija pilnas laikrakstu slejas, un milzīgos ielu sludinājumos, kuri bija iespiesti lieliem sarka�niem burtiem, nebija nekas cits lasāms.

Ceļotāji, sēdēdami vilcienu vagonos, aizgūtnēm lasīja laikrakstu ziņojumus un pārtrauca �o nodarbo�anos tikai tāpēc, lai pārrunātu, kā kur� no viņiem būtu rīkojies, ja viņ� būtu "Megafona" izdevējs.

Viss, par ko agrāk interesējās sabiedrība: kar�, bads, parastās slepkavības, parlaments, vācu ķeizars, viss tika aizmirsts, un visa sabiedriskās dzīves interese koncentrējās ap �o jauno dienas noti�kumu.

Vai "�etru tiesa" pildīs solījumus un, vai rīt tiks nonāvēts ārlietu ministrs? Ne par ko citu nerunāja!

Ar �o slepkavību viņi draudēja jau veselu mēnesi, un, ja negadīsies kas ārkārtīgs, tad �ai slepkavībai jānotiek rīt!

Nav jābrīnās par to, ka visa Londonas prese veltīja daudz rakstu notikumam ar Teriju, kur� personīgi bija ieradies pie izdevēja, un viņa biedru veiklībai, kuri to dabūju�i atpakaļ�

"Grūti saprast," � rakstīja laikraksts "Telegramma", � "kādēļ ievērojami �urnālisti un sensāciju lapu izdevēji, kuri, ja tiem var ticēt, tie�ām turēju�i rokās �os noziedzniekus, atkal atlaidu�i tos, ar to ļaudami tiem izpildīt briesmīgo nodomu un nonāvēt lielo diplomātu, kura svētīgā darbība� Mēs sakām "jā", jo tagad ļoti grūti ticēt lētu sensāciju lapu ziņām, kuras rodas labi apgaismotā redaktora kabi�netā. Tātad, ja tie�ām noziedznieki biju�i redakcijā�"

Pusdienas laikā galvenais policijas departaments izlaida trekniem burtiem iespiestu sludinājumu:

"Tūksto� mārciņu sterliņu godalga.

Aizdomās tiek turēts viens no noziedzīgās organizācijas "�etru tiesa", Miķelis Terijs, alias Saimonts, alias Let�iko, kur� nesen iera�dies no Spānijas pilsētas Heresas, pēc tautības spānietis, nerunā ne vārda angliski. Augums 5 pēdas 8 ver�oki, acis zilas. Osas un mati � melni, plata seja. īpa�as pazīmes: balta rēta uz vaiga un dun�a dūriena rēta deniņos. Iespaidīgs plecīgs augums.

Aug�ā minēto godalgu iegūs tā jeb tās personas, kuras uzrādīs pa�u Teriju jeb ari visus "�etru tiesas" locekļus vai to atra�anās vietu."

Saprotams, ka policija, saņēmusi pulksten divos nakti ziņu no pa�a izdevēja par notikumu "Megafona" redakcijā, tūlīt sāka darbināt tie�ās satiksmes telegrāfu ar Spāniju; uzmodinādama da�us lielus vīrus Madridē, un no spāņu policijas uzzināja visu, kas bija zināms par Teriju, ar to ļoti atvieglināja Londonas policijas darbību.

Sers Ramons sēdēja savā kabinetā un rakstīja vēstuli, cenzdamies koncentrēt savas domas.

Vēstule bija adresēta sera Ramona galvenajam pilnvarotajam, kur� pārvaldīja viņa milzīgo mui�u, kurp ministrs brauca atpūsties. Seram Filipam nebija ne sievas, ne bērnu un nekādu tuvu radinieku.

� "Ja ļaudīm, kuri draud man, izdosies viņu nodoms nonāvēt mani," � rakstīja sers Ramons, �"tad pēc nāves es atstā�u lielu summu naudas ne tikai jums, bet ari visiem maniem uzticīgajiem kalpotājiem."

Pāris pēdējās nedēļās sera Filipa uzskati par viņam draudo�ajām briesmām bija mazliet mainīju�ies.

Pastāvīga viņa uzraudzība, no vienas puses, draudzīga, bet, no otras puses, bailes par nemitīgo spiego�anu, sabojāja viņam nervus, bet apvaino�anās par �o stāvokli galīgi iznicināja agrākās bailes.

Visas viņa garīgās spējas bija koncentrētas uz to, lai novestu līdz galam projektu un pierādītu "�etru tiesai", ka viņ� ir spēcigāks par to un ka Anglijas ministru nevar nobiedēt.

"Būtu smieklīgi," � viņ� teica kādā rakstā, ar nosaukumu "Cil�vēka, kā tautas darbinieka, individualitāte", kur� tika iespiests da�us mēne�us vēlāk kādā angļu �urnālā, � "pat briesmīgi būtu iedomāties, ka glu�i nekompetentu personu kritika varētu iespaidot valsts darbi�nieku jauna likuma izdo�anā, likuma, kas nostiprina �ā darbinieka valdī�anā uzticētajai tautai mierīgu dzīvi.

Viņ� ir. tas spēks, kuram ne tikai jāpalīdz tautai visās viņas grūtībās, bet ari jānovēr� visas nesapra�anās un jāuzlabo starptau�tiskās tirdznieciskās attiecības, un ari grūtībās,, kādās es atrodos �ajā bildi; ministrs, kur� apzinās visu viņam uzlikto atbildību, beidz būt dzīvs cilvēks un paliek par pilnīgu automātu."

Seram Filipam bija maz draugu, viņam nebija to īpa�ību, kuras dara cilvēku populāru. Viņ� bija godīgs, aukstasinīgs un ar stipru gribasspēku, bet, nekad nepazinis mīlas, bija kļuvis par ciniķi. Viņ� nekad nesajūsminājās, neviens savukārt nesajūsminājās par viņu.

Nolēmis, ka kāds princips labāks, viņ� darbojās vienmēr tajā virzienā un, ja savu tautie�u labā viņ� uzskatīja par nepiecie�amu spert kādus ārkārtējus solus, tad veica to līdz galam, lai notiktu, kas notikdams.

Par viņu varēja teikt, ka viņ� nav godkārīgs, bet neatlaidīgi tiecas uz iedomāto mērķi. Parlamentā no viņa bijās un sauca to par stipru, jo vārdu "kompromiss" viņ� nepazina.

Izteicis savas domas par kādu lietu, viņ� gribēja, lai katrā ziņā viņa uzskatus pieņemtu arī viņa kolēģi.

Viņa darbības laikā �etras reizes parādījās ziņa par kāda ministra aizie�anu un katru reizi tika minēts tas ministrs, kura uzskati bija citādi nekā seram Ramonam. Par nozīmīgiem darbiem, tāpat kā par sīkumiem, seram Filipam bija savi īpatnēji uzskati; viņ�, piemēram, kā ministrs nedzīvoja valdības pilī, bet personīgajā dzīvoklī, no kura vienu pusi aizņēma viņa kanceleja, bet otra puse bija īstā ministrijas pils.

Taisni pulksten desmitos viņ� brauca uz parlamentu.

Viņa kabinetā bija tālrunis, kas savienoja viņu ar ministriju, un tas bija viņa vienīgais sakars ar to lielisko pili, kurā dzīvot bija daudzu lielu diplomātu sapnis.

Bet tagad, kad tuvojās viņa briesmīgā diena, kad visus spēkus vajadzēja koncentrēt vienā vietā, policija pieprasīja, lai viņ� pārceltos uz ministrijas pili.

Viņi teica, ka pili tiem būs vieglāk apsargāt ministru. Pils viņiem bija labi pazīstama. Visas izejas apsargās, bet briesmīgā caurbrauktuve no sera Filipa dzīvokļa uz ministriju, tiks.likvidēta.

Pēc daudzām pārrunām ar grūtībām pārliecināja seru Filipu pāriet uz pili, un tikai domas, ka apsargā�ana pili būs neuzkrīto�āka, piespieda viņu piekrist.

�� Jums ta�u pa�am, ser Filip, nepatīk, ka mani ļaudis stāv aiz durvīm un pasniedz jums ūdeni priek� skū�anās, �bez ceremonijām viņam teica galvenais. aģents Jalmuts, �jums bija nepatīkami, ka slepenpolicists sēdēja jūsu vannā, pirms jūs tur iekāpāt, un jūs dus�mojāties, ka pārģērbies policists sē� blāķus jūsu ku�ierim, bet es jums apgalvoju, ka ministrijas ēkā jūs viņu pat neredzēsiet.

�ie vārdi viņu pārliecināja.

Sers Ramons rakstīja vēstuli savam pārvaldniekam tie�i tajā laikā, kad viņam vajadzēja pārbraukt no sava dzīvokļa uz ministriju, aiz durvīm stāvēja slepenpolicists.

Atskanēja tālruņa zvans, zvanīja viņa sekretārs un jautāja, kādēļ viņ� tik ilgi kavējas.

�� Mums ministrijā ir se�desmit policistu, � priecīgi teica jaunais sekretārs, � bet rit mums būs�

Sers Filips nepacietīgi klausījās �ai runā.

�� Brīnums, kā'jūs neesat izgatavoju�i dzelzs lādi un mani tur iesēdināju�i, � viņ� neapmierināts teica un nolika klausuli.

Kāds pieklauvēja, un durvis parādījās Jalmuta galva.

��� Es nedrīkstu jūs traucēt, ser� bet�

Tādējādi ārlietu ministrs pārbrauca no sava dzīvokļa uz ministriju, būdams loti dusmīgā garastāvokli.

Viņ� nebija pieradis, ka viņu mudinātu, ierobe�otu un aizrādītu, kas viņam darāms! Ceļā viņu kaitināja velosipēdisti, kuri brauca abās pusēs karietei, pārģērbti policisti, kuri stāvēja uz trotuāra, izlikdamies, ka raugās veikalu skatlogos, un beidzot, iebraucot ielā, kur atradās ministrija, viņ� ieraudzīja, ka tā slēgta satiksmei, izņemot viņa karieti, un izdzirdis, kā pūlis apsveica viņu kliedzieniem, jūtas, kas to pār�ņēma �ajā bridi, bija līdzīgas pazemojumam.

Sekretārs viņu sagaidīja kabinetā ar runas uzmetumu, kuru tam vajadzēja lasīt, aizstāvot otrreiz savu projektu par politisko no�ziedznieku izraidī�anu.

�� Mums būs, � teica sekretārs, � stipra opozīcija, tomēr jau tagad zināms, ka projekta pieņem�anai trīsdesmit se�as balsis pat liekas.

Pārskatījis visas piezīmes, sers Filips nomierinājās un jutās prie�cīgs un darba spējīgs. Viņ� tomēr bija visievērojamākais ministrs!

"Visi �ie draudi ir taisni smieklīgi, � viņ� domāja. � Policija vainīga, ka sacelts tāds troksnis, bet it īpa�i prese, jā, tie�i prese, kura gribējusi tikai sacelt sensāciju publikā".

Un, kad viņ� uzrunāja savu sekretāru, viņa sejas izteiksme bija priecīga.

�� Kas dzirdams par maniem neredzamajiem draugiem, kā viņi nosauc sevi, �ie nelie�i? "�etru tiesa", liekas!

Teikdams pēdējos vārdus, viņ� saīga, jo nosaukums "�etru tiesa" vienmēr, nakti un dienu, maisījās viņam pa galvu.

Sekretārs vilcinājās ar atbildi, jo ar savu priek�nieku viņ� vienmēr izvairījās runāt par "�etriem".

�� Mēs nezinām vairāk kā jūs, ser, pats būsiet par tiem lasījis. Mēs zinām tagad, kas ir Terijs, bet neko nezinām par viņa trim biedriem.

Ministrs centās pasmaidīt.

�� Viņi man deva laiku līdz rītam visu apdomāt, .� viņ� teica.

�� Tātad jūs atkal saņēmāt no viņiem vēstuli?

�� Tikai da�us vārdus, � mierīgi sacīja ministrs.

��� Un tikai?

Sera Filipa seja aptum�ojās.

�� Viņi turēs savu solījumu, � viņ� īsi atbildēja. Sekretāra vārdi "un tikai" lika viņa dvēselei nodrebēt.

Aug�ā darbnīcā pretī saviem trim biedriem sēdēja Terijs, drūms un izbiedēts.

��� Galu galā es gribu pārliecināt tevi, ka mēs nedusmojamies uz tevi par �o nodevību, � teica Manfrēds, � un mēs ar Poikartu pat domājam, ka Gonzaless pareizi darījis, atstādams tevi dzīvu!

Terijs nodūra acis zem sava sarunu biedra caururbjo�ā skatiena.

��� Rit, �tas turpināja, �tu izpildīsi to, ko agrāk mums solījies� ja, protams, tas būs nepiecie�ami. Tad tu brauksi� � viņ� apklusa.

�� Kurp? � dusmīgi jautāja Terijs. � Kurp tad, sakiet, visu svēto dēl! Es viņiem pateicu savu vārdu, un viņi zina, kas es esmu! Viņi dabūs visu zināt, ja jautās par mani Spānijas policijai!

Viņ� pietrūkās kājās un ar naidu paskatljas savos biedros; viņa rokas drebēja, un viss viņa spēcīgais augums raustījās no dusmām un briesmīga uztraukuma.

�� Tu pats sevi nodevi, � mierīgi viņam atbildēja Manfrēds, � un tagad esi sodīts! Bet mēs atradīsim tev jaunu Spāniju, kur Heresas meitene tevi gaidīs!

Terijs paskatljas viņos ar neuzticību. Vai tie nesmejas par viņu?

Bet viņu sejās nebija redzams smaids, un tikai Gonzaless raudzījās viņā caururbjo�iem, noslēpumainiem skatieniem.

�������������������������������������������������������������������������������������������������� Jūs man to apzvērat? � jautāja Terijs aizsmaku�ā balsi. � Zvērat man pie visiem�. � - .

�� Es apsolos to. darīt, bet, ja gribi,' varu āri zvērēt! �Manfrēds nomierināja viņu. � Bet tagad, � turpināja viņ� citā balsi, � domā par to, ko mēs gaidām no tevis rit vakarā� to tev vajag darīt!

Terijs pamāja.

��� Nekāds spēks nedrīkst mums stāties ceļā. Es, tu, Poikarts, Gonzaless, mēs nonāvēsim �o netaisno .cilvēku, un neviens visā pasaulē nedabūs zināt, ka mēs to būsim izdarīju�i! �o nāvi apbrīnos visa pasaule! Tā būs ātra un dro�a nāve, viņa uzbruks tam negaidīti, nemanāmi zagdamās tam klāt, neraugoties uz visu apsardzību! Nekad un neviens nav padarlji� tādu darbu! Tāda nāve� � viņa vaigi palika sārti, un priekā starojo�ām acīm viņ� raudzījās savos biedros.

Poikarts kā parasti bija mierīgs, bet Leonu �ie vārdi sajūsmināja.

�� Atvainojiet, � viņ� teica gandrīz bailīgi, un viņa seja vēl vairāk nosarka, � es negribot sajūsminājos par mūsu nāko�ās darbības plānu un pavisam aizmirsu mērķi, uz kuru mēs tiecamies!

�� Tas saprotams, � nopietni atbildēja Poikarts tajā bridi, kad Leons klusēdams spieda tam roku.

Visi tris pēc tam apklusa. Bet Leons pēk�ņi iesmējās.

�� Iesim strādāt, � viņ� teica un devās uz savu improvizēto labo�ratoriju.

Iegājis tur, Terijs novilka svārkus; te viņ� bija kā mājās, viņa nospiestība izgaisa un bailīgā cilvēka vietā parādījās'priek�nieks, kur� pavēlēja, mācīja, deva aizrādījumus, un ļaudis, kuru priek�ā viņ� da�as minūtes atpakaļ drebēja nāves bailēs, skraidīja tagad pēc viņa pavēlēm no viena stāva otrā un no laboratorijas kabinetā,

Darba bija daudz: vajadzēja izdarīt aprēķinus, mēģinājumus, jo sera Filipa Ramona nonāvē�anai bija jānotiek pēc visjaunākajiem zinātnes atklājumiem.

�� Es ie�u izlūkot, vai mums neseko, � negaidīti teica Manfrēds, iegāja kabinetā, paņēma no turienes trepes, iznesa tās cauri korido�ram un pieslēja pie cauruma, kur� izgāja uz jumta. Uzmanīgi uzkāpis, viņ� sāka līst pa dzelzs plāksni, pētīdams apkārtni.

Visapkārt bija vairāki nevienādi jumti. Neskaidri caur miglu un dūmiem varēja redzēt Londonu. Lejā bija trok�ņaina iela. Manfrēds ātri pārskatīja visu jumtu ar skursteņiem, kroplīgiem telegrāfa stabiem un sarūsēju�iem dzelzs treliņiem, tad binoklī sāka apskatīt pilsētas dienviddaļu. Pēc tam viņ� klusi līda atpakaļ uz durvīm, atvēra tās un sāka uzmanīgi kāpt, kamēr viņa kāja pieskārās pirmām trepju �ķērslim; tad viņ� ātri nolēca un aizslēdza durvis.

�� Nu, kā? �svinīgi jautāja Terijs.

�� Es redzēju, ka tu esi uzlicis izkārtni, � atbildēja Manfrēds.

�� Tā būs labāk, jo mums vajadzēs strādāt tumsā, � piebilda Terijs.

�� Vai tie�ām tu varēji kaut ko saredzēt? � jautāja Poikarts.

Manfrēds to apstiprināja ar �estu.

�� Iz�ķirt bija grūti, redzama tikai parlamenta ēka, un miglā es nojautu ielu, kur atrodas ministrija!

Terijs �ai laikā turpināja darbu un bez tā neko citu neredzēja un nedzirdēja. Ar ko arī viņ� nenodarbotos, visu viņ� darīja no sirds.

Viņ� juta, ka �iem ļaudīm visu vajadzēja nodot labākajā kārtībā. Pa �īm dienām viņi piespieda atzīt savu pārākumu, un tagad tā bija viņa patmīlība � pierādīt tiem savu veiklību, sapra�anu un iegūt atzinību no tiem, kuri piespieda viņu atzīt savu niecīgumu.

Visi stāvēja un klusēdami skatījās Terija darbā. Leons ar apbrīnu pētīja to, un kā mācīts psihologs mēģināja uzzīmēt mākslinieku noziedzniekā.

Beidzot Terijs bija galā.

�� Gatavs, � viņ� teica, no prieka plati ieplesdams muti. � Parā�diet man savu ministru, ļaujat man ar viņu parunāt vienu minūti, un nāko�ajā minūtē viņ� būs beigts.

To sakot, viņa seja pieņēma atbaido�u, riebīgu izteiksmi. Viņ� bija līdzīgs vērsim, kuru satracina asins smaka.

Pārējie ar viņu bija apbrīnojamā kontrastā: neviens muskulis viņu sejā nekustējās, viņos nebija manāms ne prieks, ne no�ēla, bet tikai zināma uzmanība, svinīgums, kāds novērojams tiesnesim, kad viņ� lasa noziedzniekam spriedumu.

Terijs ieraudzīja �o izteiksmi un sastinga no bailēm, viņ� pacēla rokas, it kā gribēdams tos atgrūst.

�� Pagaidiet, beidziet! � viņ� brēca. � Dieva dēl, neskatieties uz mani tā� Beidziet! Ak Dievs� � un viņ� aizlika trīco�ās rokas sejai priek�ā.

��� Kā tad mēs skatāmies uz tevi? � laipni jautāja Leons.

Terijs pakratīja galvu.

�� Es nevaru jums izstāstīt, bet jūs esat kā Granādas tiesnesis, kad tas saka� tas saka: �Viņ� notiesāts uz nāvi!

�� Ja mēs tā skatāmies; � drūmi atbildēja Manfrēds, � tad tas tāpēc, ka mēs tie�ām esam tiesne�i un ne tikai tiesne�i, bet arī savu spriedumu izpildītāji.

�� Es domāju, jūs būsiet apmierināti ar mani, � no�ukstēja Terijs.

�� Jā, tu esi strādājis labi, � nopietni atbildēja Manfrēds, un pārē�jie atkārtoja to pa�u. �Labi, labi! Lūdz Dievu, lai mums būtu panākumi! � viņ� svinīgi piebilda.

Terijs izbrīnījies paskatījās �ajos cilvēkos.

Aģents Jalmuts ziņoja savam priek�niekam, ka sagatavo�anās darbi ministrijas apsardzībai' pabeigti.

�Es piepildīju ar policiju visu ministrijas ēku, � viņ� teica, � katrā istabā atrodas jaudis. �etri no mūsu labākajiem slepen�policistiem sēd uz jumta, jaudis atrodas ari pagrabos un virtuvēs.

��� Kā jūs rīkojāties ar kalpotājiem? � jautāja direktors.

��� Sers Filips izrakstīja savus kalpotājus no mui�as, tā kā nav neviena cilvēka, sākot ar sekretāru un beidzot ar �veicaru, kura biogrāfiju es nezinātu no galvas.

Policijas priek�nieks apmierināti nopūtās.

�� Es bū�u ļoti priecīgs, kad paies rītdiena! Ko vēl jūs esat dariju�i dro�ības labā?

��� Mēs neko, ser, neesam darīju�i no tā rīta, kad sers Filips pārbrauca. Viņ� paliks ministrijas ēkā visu rītdienu līdz pusdeviņiem, deviņos brauks uz parlamentu, kur lasis jauno likumprojektu, un atgriezīsies pulksten vienpadsmitos. Es pavēlēju pārtraukt kustību no ceturk�ņa pirms deviņiem līdz ceturksni pāri deviņiem un to pa�u pavēlēju darīt ap pulksten vienpadsmitiem.

��� �etras slēgtas karietes brauks no ministrijas uz parlamentu, bet tajā pa�ā laikā ministrs brauks ar automobili, � teica priek�nieks.

�ai bridi kāds pieklauvēja (saruna notika priek�nieka kabinetā), un istabā ienāca policijas virsnieks; viņ� turēja rokās vizītkarti, kuru pasniedza priek�niekam.

�� Sinjors Joza di Silva, � lasīja direktors. � Spānijas policijas priek�nieks, � paskaidroja viņ� savam aģentam. � Lūdziet viņu.

Sinjors Joza di Silva, mazs virs ar bārdu un lielu degunu, apsveica savus angļu kolēģus ar to pārmērīgo laipnību, kāda pieņemta spā�nie�u ierēdņu sabiedrībā.

�� Loti no�ēloju, ka traucēju jūs ar savu lūgumu atbraukt pie mums, �teica viņam priek�nieks, spiezdams roku un stādīdams priek�ā Jalmutu. � Ceru, ka jūs palīdzēsiet mums atrast Teriju.

��� Par laimi, es atrados taisni Parīzē, �teica spānietis, �jā, es pazīstu Teriju un loti brīnos, ka viņ� iekļuvis tik "ievērojamā" sabied�rībā! Jūs jautājat, vai es pazīstu "�etru tiesu"? �viņ� paraustīja plecus. � Kas gan tos pazīst? Es par tiem esmu dzirdējis, atceraties lietu Milānā? Bet Terijs ir glu�i neinteliģents noziedznieks! Es biju pārsteigts, ka viņ� pievienojies �ai bandai!

�� Starp citu, � teica direktors, ņemdams policijas ziņojumu un pārskatīdams to, � jūsu jaudis aizmirsu�i ziņot mums, kaut gan tas nav tik svarīgi, kāda ir Terija specialitāte?

Spānietis sarauca uzacis.

�������� Terija amats? Ļaujiet padomāt, � viņ� kļuva nopietns. � Terija amats? Es to labi nezinu, bet neskaidri atceros, ka tam ir sakars ar gumiju. Pirmais viņa noziegums bija gumijas zādzība, bet ja jūs gribat zināt skaidri, tad�

Policijas priek�nieks iesmējās.

�� O, nē, tas nav svarīgi, � viņ� nevērīgi atbildēja.

"�etru tiesā" notiesātajam ministram vajadzēja saņemt vēl vienu brīdinājumu.

Pēdējā vēstulē, kuru tas saņēma, bija �āda frāze:

"Jūs saņemsiet vēl vienu � pēdējo brīdinājumu, bet, lai mēs būtu pārliecināti, ka tas tie�ām nokļūst Jūsu rokās, to nodos personīgi viens no mums."

�I piezīme apmierināja policiju vairāk kā nekas cits �ajā procesā.

Negribot visiem aģentiem radās doma par �o neparasto noziedz�nieku nevainojamo godīgumu, un viņi ticēja, ka katru doto solījumu tie svēti izpildīs.

Visus ārkārtējos solus sera Filipa glāb�anas labā policija spēra vienīgi pārliecībā, ka viss solītais tiks izpildīts, un �ī ticība viņu goda vārdam bija "�etru tiesas" spēks.

Varēja domāt, ka �ie ļaudis, kuri rīkojas tik dro�i pret policiju, aizgāju�i par daudz tālu savos nodomos un tādēļ var iekrist. Vēstule, kurā bija augstāk minētais paziņojums, bija tā, kuru it kā garāmejot pieminēja sers Filips sarunā ar savu sekretāru.

Uz �is vēstules bija zīmogs: "Belgema, pīkst. 12.15."

�� Tagad rodas jautājums, kas labāk: palielināt jūsu apsardzību vai izlikties, ka tādas gandrīz nemaz nav, un ar to ievilināt vienu no "�etriem" un apcietināt to? ��aubās jautāja galvenais aģents Jalmuts.

Ar �o jautājumu viņ� griezās pie sera Filipa Ramona, kur� sēdēja ērtā krēslā savā kabinetā.

�� Jūs gribat, lai es uzņemos āķa lomu? � viņ� teica neapmie�rinātā balsi.

Aģents atvainojās.

�� O, nē, ser, nepavisam� mēs tikai gribējām radīt izdevību�

�� Es loti labi jūs saprotu, � ministrs viou pārtrauca.

Aģents turpināja:

������������ Mums tagad zināms, kādā veidā bumba ienesta parlamentā; notikuma dienā daudzi redzēju�i, kā tur iegājis vecais parlamenta loceklis Basko.

�� Nu, un kas tad par to? � jautāja izbrīnījies sers Filips.

������������ Lieta tā, � mierīgi turpināja aģents, � ka misters Basko �ai dienā nav bijis pat parlamenta tuvumā, un mums nebūtu nekādu aizdomu, tā kā sarakstā nebija viņa vārda, bet, pateicoties mūsu nenogursto�ajai un nepārtrauktajai �is lietas izmeklē�anai no pa�as pirmās dienas, mums nupat izdevās atklāt �o nedarbu.

Sers Filips pietrūkās kājās un nervozi sāka solot pa istabu.

��������� Tātad viņi smalki pārzina visas mūsu parlamenta para�as, � viņ� drīzāk apstiprināja, nekā jautāja.

����������� Dro�i vien, � atbildēja aģents. � Acīmredzot viņi lieliski pazīst mūsu zemi, un no tā mums draud vislielākās briesmas.

Sera Filipa seja aptum�ojās.

������������ Bet jūs ta�u apgalvojāt man, ka briesmu nav, tas ir, ka nav nopietnu briesmu.

����������� Tomēr briesmas pastāv, ser, � klusi teica aģents, cie�i lūko�damies sera Filipa sejā. � Ļaudis, kuri prot tik labi izmainīt savu ārieni, tikai ar to vien jau pierāda, ka tie nav vienkār�i laupītāji. Es nezinu, ko viņi grib, bet savu darbu tie dara loti labi un, neraugoties uz visiem kavēkļiem, stūrgalvīgi grib novest to līdz galam. Viens no tiem pārģērbjas kā īsts aktieris, un tie�i no tā es bīstos.

Sers Filips nepacietībā papurināja galvu.

������������ Es esmu no tā visa noguris, � viņ� iekliedzās, sizdams dūri uz galda, �saprotiet, noguris! Visi �ie slepenpolicisti, da�ādas pār�ģērb�anās, slepkavas, kas man visapkārt, rada tipisku melodrāmas atmosfēru.

������������ Bet jums to tomēr vajadzēs paciest vēl dienas divas, � atklāti teica aģents.

"�etru tiesa" slikti iespaidoja ne vien ministra, bet arī daudzu citu nervus.

������������ Bet mēs neesam vēl nospriedu�i, kā rīkoties �ovakar, � piebil�da aģents.

�� Darat, kā gribat, � īsi atbildēja sers Filips un tad piemetināja:

�� Vai es varu iet uz parlamenta sēdi �ovakar?

�� Nē, pēc mūsu domām, to nevajag darīt, � atbildēja aģents.

Sers Filips bridi nogrima domās.

�� Ceru, ka visa �ī aizsardzība ir pilnīgi slepena?

�� O, zināms!

��� Kas zina par to?

�� Jūsu ekselence, policijas priek�nieks, jūsu personīgais sekretārs un es.

�� Un cits neviens?

�� Absolūti neviens. Ja jūsu dro�ība būtu atkarīga tikai no pilnīgas mūsu darbības slepenības, tad varētu pavisam nomierināties.

�� Vai visas pavēles dotas rakstiski? � jautāja ministrs.

�� Nē,, ser, mūsu darbības plāns sastādīts vārdos un nav nekur uzrakstīts, tā ka pat ministru prezidents to nezina.

Sers Filips atviegloti nopūtās.

�� Tas ir pareizi darīts, �viņ� teica.

Aģents piecēlās. Sers Filips pavadīja to līdz priek�istabai, kur sēdēja ministra sekretārs.

���� Man tāda savāda sajūta �ajās divās dienās, � teica Jalmuts kādam kalpotājam, kur� patlaban palīdzēja viņam uzvilkt garo mēteli, � man visu laiku izliekas, it kā man sekotu, un es pat esmu sācis braukt ar auto. Tam ir grūtāk sekot, nepiegrie�ot vērību.

Viņ� iebāza roku kabatā un izvilka brilles.

�� Tā ir vienīgā pārģērb�anās, kādu es izmantoju, � viņ� teica, kaunīgi smaidīdams, �bet, ser Filip, visā savā divdesmit piecus gadus ilgajā dienesta laikā es pirmo reizi esmu komiska aģenta lomā, kādus mēs redzam uz skatuves.

Pēc Jalmuta aizie�anas ministrs atgriezās pie sava rakstāmgalda. Viņam nepatika palikt vienam, viņam bija bail, un tuvumā atrodo�ies divi policijas aģenti, kuri uz viņa saucienu tūlīt varētu ierasties, nemazināja viņa vientulības sajūtu.

Bailes no "�etru tiesas" nekad neatstāja viņu un tā satrieca viņa nervus, ka mazākais troksnītis radīja viņā uztraukumu. Viņ� neapzinīgi sāka rotaļāties ar spalvas kātu un kaut ko rakstīt uz susināmā papīra, bet briesmīgi noskaitās, ieraudzījis, ka uzrakstītais bija cipars �etri.

Vai viņa projekts bija tā vērts? Vai tie�ām bija vajadzīgs tāds upuris? Vai viņ� bija tik nepiecie�ams, lai attaisnotu tādu risku?

�ie jautājumi viens pēc otra vairākas reizes, ie�āvās viņam prātā, un pēc tam no jauna radās doma: "Kāds upuris un kāds risks?"

�� Es par daudz domāju par tādas nelaimes iespējamību, � viņ� norūca, nosviezdams spalvas kātu un aizgriezdamies no galda, � jo viņiem nav nekādas iespējas realizēt savus nodomus. Tas ir glu�i neticami.

Kāds klauvēja pie durvīm.

�� A, tas esat jūs, Jalmut, � teica ministrs, ieraudzīdams ienācēju, � cik ātri jūs atgriezāties.

Aģents cītīgi izslaucīja ūsas un izvilka no kabatas aploksni, kura loti līdzinājās valsts dienesta pieņemtajām.

�� Es domāju, ka �o labāk atstāt pie jums, �viņ� klusu teica, � �ī doma man radās, tikko es izbraucu no �ejienes. Kas var zināt, nelaime var vienmēr notikt.

Ministrs, paņēmis aploksni, jautāja: ' � Kas tur atrodas?

�� Ja �o aploksni atrastu pie manis, es būtu pazudis, � aiziedams atbildēja slepenpolicists.

�� Bet kas man ar viņu jādara? � jautāja ministrs.

�� Es bū�u jums loti pateicīgs, ja jūs to noglabāsiet galda atvilktnē līdz manai atbrauk�anai, � pēc �iem vārdiem aģents izgāja, aizvēr�dams aiz sevis durvis.

Pie ieejas durvīm viņ� atbildēja uz pārģērbtā policista palocl�anos un tad iesēdās savā ma�īnā.

Sers Filips ar nepatiku apskatīja aploksni. Uz tās bija policijas departamenta adrese un uzrakstīts "konfidenciāli".

�� Tas dro�i vien ir kāds svarīgs paziņojums, �nodomāja sers Filips, un viņam radās aizdomas, vai tikai tas nav policijas ziņojums attiecībā uz viņa apsardzību.

Aploksne tie�ām bija aizrādījums, kādā veidā viņ� var sevi glābt.

Viņ� nometa aploksni uz galda un piebīdīja tuvāk citus papīrus: tie visi bija projekta noraksti, projekta, kura dē] viņ� tā riskēja. Visi papīri bija uzrakstīti īsi. Viņos tika runāts tikai par mērķi un iespē�jamību izvest �o lietu.

Viņ� bija pārliecināts, ka viņa projektu rit pieņems, jo lielākā dala balsu bija viņa pusē.

Viss bija darīts, lai iegūtu vairāk piekritēju, bez tam Londonā bija sabraucis milzums lau�u, kuri gribēja būt klāt pie notikuma, kur� varēja kļūt vēsturisks un tai pa�ā laikā � ar traģiskām beigām.

Skatīdamies papīros, sers Filips sastādīja darbības plānu. Kā tas beigsies, ar traģēdiju vai ne, bet �ī lieta'katrā ziņā tik stipri bija ieinteresējusi parlamentu, ka izraisīja dzīvas debates.

Viņ� bija labs orators, vina spīdo�ās runas atstāja lielu iespaidu un nekad neaizmirsās, tādēļ viņ� nebaidījās pretinieku. Ja tikai� viņam bija nepatīkami atcerēties "�etru tiesu", ne tādēj, ka viņi draudēja tam, to viņ� jau bija aizmirsis, bet tādel, ka viņi bija ielau�zu�ies viņa dzīvē kā kāds blakus elements vai briesmīgs spēks, kuru tas nevarēja iznicināt ne ar daiļrunību, ne ar nievājo�u joku, ari ar intrigām ne, ar vārdu sakot, ne ar vienu parlamentā pazīstamu paņē�mienu.

Viņ� nedomāja par kompromisa iespējamību, bet doma � izlīgt ar pretiniekiem nenāca viņam pat prātā.

�� Es novedī�u projektu līdz galam! � �ukstēja viņ� vairākas reizes. � Es izdarī�u to!

Tagad, kad tuvojās iz�ķiro�ais bridis, griba cīnīties ar �o viņam naidīgo spēku vel vairāk nostiprinājās.

Iezvanījās tālrunis. Sers Filips sēdēja, atspiedis galvu rokās. Viņ� pacēla galvu un ķērās pie klausules.

Atskanēja viņa mājas pārvaldnieka balss, kur� gaidīja viņa rīko�jumu attiecībā uz atstāto dzīvokli. Sers Filips nosprieda uz vairākām dienām, kamēr viņam draud briesmas, aizslēgt savu māju, lai nepa�kļautu riskam savus kalpotājus.

Ja "�etru tiesa" tie�ām nolēmu�i izpildīt savus draudus, tad viņi rīkosies uz labu laimi un, mezdami bumbas, vienu, saprotams, metīs viņa dzīvokli, bet otru ministrijā. , ^

Beidzis runāt, ministrs tikko nolika klausuli, kad pieklauvēja un ienāca slepenpolicists.

Viņ� nemierīgi paskatījās ministrā un jautāja:

��� Neviens, ser, te nav nācis?

Sers Filips pasmaidīja.

�� Ja jūs gribat zināt, vai pie manis nav nāku�i no "�etru tiesas" ar galīgo noteikumu piedāvājumiem, tad es varu jūs nomierināt: nē, te viņu nav bijis�

Slepenpolicista seja noskaidrojās.

�� Es briesmīgi baidījos, ser, ka ar jums būs notikusi nelaime, kamēr es braucu, � viņ� teica mazliet uztraukts, � pie tam es varu paziņot jums kaut ko jaunu uņ svarīgu.

�� Vai tie�ām?

�� Jā, ser. Policijas direktors tikko saņēmis garu telegrammu no Amerikas. Pēc divām pēdējām slepkavībām, kuras tur notiku�as, amerikāņu slepenpolicijas aģenti izdarīju�i da�ādas izmeklē�anas. Viņi ilgi krāju�i da�ādas ziņas un tagad visu to atsūtīju�i mums, � to teicis, slepenpolicists izņēma no kabatas papīru un sāka lasīt:

' � No �ikāgas. Londonas slepenpolicijas priek�niekam.

Brīdiniet Ramonu, ka "�etru tiesa" vienmēr izpilda savus solījumus nonāvēt zināmā dienā un zināmā veidā, var dro�i teikt, ka tā būs uzticīga savam vārdam. Mums ir pierādījumi par �o viņu īpatnību.

Pēc AndersOna nonāvē�anas aiz tās istabas loga, kur �ī slepkavība izdarīta, atrasta piezīmju grāmatiņa, no kuras visas lapas bija izrautas, izņemot tris. �īs trīs lapas bija pierakstītas pilnas ar sīku rakstu un virsū bija nosaukums: "Se�i slepkavības paņēmieni", turpat bija burts "C".

Lasiet priek�ā Ramonam sekojo�o:

Nekādā gadījumā nedzert kafiju, neatvērt vēstules un citus sūtīju�mus, nelietot ziepes, un nepalikt istabā ne dienu, ne nakti bez policista. Apskatiet viņa guļamistabu: vai ir iespējams tur ielaist indīgas gāzes?

Sūtām jums palīgā divus mūsu aģentus, kuri izbrauc ar nākamo tvaikoni."

Slepenpolicists beidza lasī�anu.

"Tvaikonis" nebija vēl beidzamais vārds �ajā vēstulē, tur bija vēl P.S.:

Baidīdamies, kā aģenti ieradīsies par vēlu."

��� Ko jūs par to domājat? � jautāja diplomāts.

��� Domāju, ka briesmas tie�ām jums, ser, var draudēt, ja jūs nepaklausīsiet amerikāņu policijas brīdinājumiem. Es nedomāju, ka �ie aizrādījumi būtu tuk�i vārdi. Viņi arvien pamato slēdzienus uz nopietniem faktiem, un tādēļ-es domāju, ka �ī telegramma ir ļoti nozīmīga.

Atskanēja klauvējiens un, negaidīdams atļauju, istabā ienāca mi�nistra personīgais sekretārs, loti uztraukts, vicinādams laikrakstu.

��� Paskatieties, � viņ� sauca, � lasiet, kas te rakstīts! "�etru tiesa" atzīstas neveiksmē!

�� Kā! � iekliedzās slepenpolicists, izraudams sekretāram laik�rakstu.

��� Ko tas nozīmē? � stingri jautāja sers Filips.

�� Tas nozīme, ser, to, ka �ie nelie�i publicēju�i rakstu par savu darbību!

��� Kādā laikrakstā?

�� "Megafonā", ser! Jādomā, ka tai laikā, kad viņi bija ieradu�ies pec Terijā, izdevējs ir lūdzis maskēju�os sve�inieku aprakstīt savu dzīves gājumu, ko viņ� ari izdarījis, un �ai rakstā viņi atzinu�ies, ka uzvarēti un� un�

Slepenpolicists satvēra laikrakstu, ar to pārtraukdams sekretāra nesakarīgo runā�anu.

""�etru tiesas" svētais uzdevums," viņ� lasīja.

��� Kur te atzī�anās neveiksme?

��� Lūk, �ai puse slejai, es pastrīpoju �o vietu ar sarkanu zīmuli! � un jaunais cilvēks trīco�iem pirkstiem parādīja pastrīpotās rindas.

"Mes nekad nepaļausimies uz gadījumu. Ja mums stājas ceļā kādi �ķēr�ļi, ja mums draud mazākā neveiksme, jau tad mēs atzīstam sevi par uzvarētiem.

Mēs esam tā pārliecināti par savu sūtību pasaulē augstā uzdevuma izpildī�anai, tā pārliecināti par to, ka mēs esam Augstākās Dievības ierocis, ka mums nav tiesību, ievērojot mūsu lielo mērķi, riskēt bez sevi�ķas vajadzības. Bet tādēļ mums ir ļoti svarīgi, lai visas sagata�vo�anās tiesai būtu precīzi izpildītas.

Tā, piemēram, mums jānosūta vel viens brīdinājums seram Fili�pam, bet, lai tas tiktu dro�i un pareizi viņam nodots, tas jāveic personīgi vienam no mums.

Viss jau ir sagatavots, lai izpildītu mūsu nodomu. Bet sistēmas noteikumi ir stingri, ja �is brīdinājums netiks nodots seram Filipam �ovakar pulksten astoņos, tad mūsu plānam jāsabrūk un nodomātā sprieduma izpildī�ana nekad nenotiks."

Slepenpolicists beidza lasīt, un katrā viņa sejas vaibstā bija re�dzama vil�anās.

��� Es domāju, ser, �viņ� sacīja sekretāram, �ka jūs esat atradis kaut ko jaunu, to visu es jau esmu lasījis; un �ā raksta kopija tika atsūtīta uz policiju.

�� Vai tie�ām jūs nesaprotat, � iesaucās uztrauktais sekretārs, � ka tagad nav vairs nekāda iemesla apsargāt seru Filipu un vajag atcelt visus dro�ības līdzekļus! Paskatieties pulkstenī�

Slepenpolicists izrāva no kabatas pulksteni, paskatījās viņā un iesvilpās.

�� Mans Dievs! Jau pusdeviņi, � viņ� izbrīnījies teica, un visi saskatījās.

Sers Filips sāka runāt pirmais:

�� Vai tā nav viltība? Vai viņi negrib novērst mūsu uzmanību? � viņ� jautāja piesmaku�ā balsi.

��� Es tā nedomāju, � klusi runāja aģents, � es pat esmu pārlie�cināts, ka tā nav. Saprotams, es kā agrāk visam seko�u, bet es ticu �o cilvēku godīgumam, pats nezinu, kādēj. Jau divdesmit piecus gadus es nodarbojos ar noziedzniekiem un nekad neesmu ticējis pat vislabākajam no tiem, bet �iem ļaudīm es nevaru neticēt. Ja tiem nav izdevies nogādāt mums brīdinājumu, viņi vairs mūs neap�grūtinās.

Sers Ramons sāka nervozi solot pa istabu.

�� Es gribētu tam ticēt, � viņ� teica. � Es loti gribētu gūt jūsējai līdzīgu pārliecību.

Pie durvīm atkal kāds pieklauvēja.

�� Svarīga telegramma seram Filipam, � teica sirmais kamerdlners.

Sers Filips jau pastiepa roku pēc telegrammas, bet slepenpolicists to brīdināja.

�� Atceraties, ser, kas bija sacīts telegrammā no �ikāgas, � viņ� teica un paņēma zilo aploksni.

"Tikko saņemta telegramma, kura izsūtīta no �eringkrosas sta�cijas; viņa sākas �ādiem vārdiem: "Mēs nodevām ārlietu ministram pēdējo bildinājumu." Paraksts: "�etru tiesa." Beigas. Sakiet, vai tā taisnība? "Megafona" izdevējs."

��� Ko tas viss nozīmē? � jautāja apjuku�ais Jalmuts, beidzis lasī�anu.

�� Tas nozīmē, mans dārgais ser, �atbildēja Ramons ar iz�smieklu, � ka jūsu gudrie "�etru tiesas" locekli ir ne tikai parastie slepkavas, bet ari meli, un es ceru, ka tagad jūs vairs tik akli ne�ticēsiet viņu goda vārdam.

Aģents klusēja. Viņ� drūmi ko�ļāja ūsas, nezinādams, ko atbildēt.

�� Vai neviens te nav nācis manas prombūtnes laikā? � viņ� jautāja.

��� Neviens!

�� Un jūs nevienu neesat redzējis, izņemot jūsu sekretāru un mani?

�� Neviens, absolūti neviens nav rādījies te un nav runājis ar mani! � strupi atbildēja Ramons.

Jalmuts izmisumā kratīja galvu.

�� Jā� tā� par ko mes runājām? �viņ� jautāja, nevienu neuz�runādams, un devās uz durvju pusi.

�ai bridi sers Filips atcerējās viņam glabā�anā nodoto vēstuli.

�� Pievāciet labāk savu dārgo dokumentu! � viņ� teica, izņem�dams no galda atvilktnes vēstuli un nomezdams to uz galda.

Slepenpolicista sejā parādījās izbrīns.

�� Kas tas? � viņ� jautāja, paņemdams vēstuli.

��� Es baidos, ka domas par manu vajātāju cienīgu nevērtē�anu jūs tā pārsteigu�as, � ar izsmieklu sacīja sers Filips, � ka es bū�u spiests griezties pie policijas priek�nieka ar lūgumu atsūtīt man citu aģentu, kur� būtu spējīgs pareizāk spriest par noziedznieku darbību, un kuram nebūtu tik bērni�ķīgas pārliecības par visādu slepkavu godaprātu.

�� Saprotams, ser, � atbildēja Jalmuts pilnīgi mierīgi un aukst�asinīgi, � jūs darīsiet tā, kā atradīsiet par labāku. Es godīgi izpildu savu pienākumu un man nevar būt stingrāka tiesne�a, kā es pats. Bet mani ārkārtīgi uztrauc jūsu vārdi par kaut kādiem papīriem, kurus es it kā jums būtu nodevis.

Ministrs dusmīgi paskatījās uz aģentu.

�� Es runāju par to vēstuli, kuras dēl jūs pat atgriezāties, � viņ� sausi atbildēja.

Aģents nodrebēja.

�� Es neesmu atgriezies, � viņ� norūca apspiestā balsi, � un nekādu papiru neesmu jums atstājis!

Viņ� satvēra vēstuli, atplēsa to un izņēma otru aploksni. Ierau�dzījis tās zalpelēko krāsu, viņ� iekliedzās:

�� Tā ir vēstule no "�etru tiesas"!

Ministrs nobālēja un sagrīļojās.

�� Bet cilvēks, kas man to pasniedza� ��ukstēja viņ�.

��� Bija viens no "�etriem", � drūmi atbildēja aģents.

�� Jā, viņi turēju�i vārdu!

Jalmuts ātri izskrēja priek�istabā un ar zīmēm piesauca pārģērbto policistu, kas stāvēja otrā pusē durvīm.

�� Vai jūs atceraties, kad es izgāju no �ejienes? � jautāja aģents.

��� Kā ne, ser, jūs izgājāt divas reizes!

�� Divas reizes! To es zināju, �viņ� teica izmisu�ā balsi.

�� Bet kāds es izskatījos, kad izgāju otro reizi?

Policists bija glu�i satriekts no tāda jautājuma.

�� Jūsu parastais izskats, ser, �viņ� no�ļupstēja.

�� Kā es biju ģērbies?

' Tas apdomājās.

�� Jūs bijāt savā garajā lietus mēteli.

�� Un dro�i vien man bija ari brilles, kuras es valkāju, braucot automobili?

�� Jā, ser.

� Tā jau es domāju, � dusmās atkārtoja Jalmuts un metās lejā pa marmora trepēm uz ieejas durvīm.

Tur stāvēja �etri de�urējo�ie policisti, kuri, ieraudzīju�i viņu, atdeva tam godu.

�� Sakiet, vai jūs atceraties, kad es no �ejienes izgāju? � jautāja aģents Vecākajam no tiem.

�� Saprotams, ser! Atceros abas reizes, � atbildēja de�urējo�ais policists.

�� Ejiet pie velna ar savām abām reizēm! �uzbrēca tam Jalmuts. � Cik ilgi es biju projām pirmo reizi?

�� Minūtes piecas, ser,�izbrīnījies atbildēja policists.

�� Viņi loti steigu�ies, �norūca pie sevis Jalmuts un skali pie�bilda:

�� Es atgriezos ar ma�īnu?

�� Jā, ser.

�� Ā!� �un slepenpolicista acis paspīdēja cerība.

�� Vai jūs neievērojāt ma�īnas numuru? �viņ� jautāja, ar nepa�cietību gaidīdams atbildi.

�� Ievēroju, ser.

Aģents tikko neapkampa policistu.

�� Lieliski! � viņ� sauca,� kāds numurs?

�� Nr. 17164.

Jalmuts ātri pierakstīja to.

�� D�ekson, � viņ� pasauca vienu no policistiem. � Brauciet uz mūsu departamentu un uzziniet �ā auto īpa�nieku, pēc tam neka�vējoties dodaties turp un pieprasiet, lai viņ� sīki pastāsta jums, kā pavadījis �odienu. Ja viņ� atsakās to darīt, arestējiet.

Pēc tam Jalmuts atgriezās sera Filipa kabinetā.

Ministrs arvien vēl turpināja nervozi staigāt pa istabu. Viņ� reizēm apstājās pie rakstāmgalda, kur vēl arvien stāvēja neatplēstā aploksne.

�� Viss noticis tā, kā es domāju, � ierunājās Jalmuts, � cilvēks, kuru jūs redzējāt, bija viens no "�etru tiesas". Viņ� bija pārģērbies par mani. Viņ� lieliski izvēlējās laiku, pat manus ļaudis viņ� pie�mānījis. Viņam izdevies iegūt tādas pa�as krāsas un sistēmas auto kāds man, un, atradis izdevīgu momentu, viņ� piebraucis pie mi�nistrijas da�as minūtes pēc manas aizbrauk�anas.

�� Tagad mums ir tikai viens līdzeklis, ar kura palīdzību tos noķert: de�urējo�ais virsnieks atcerējies, mums par laimi, auto nu�muru, un varbūt ar �ā numura palīdzību mums izdosies atrast no�ziedznieku.

�� Vai priek�nieks pieņems slepenpolicistu D�eksonu? �atska�nēja �ai bridi pie durvīm stāvo�ā kamerdlnera balss.

Jalmuts skrēja tam pret! lejā.

�� Atvainojat, ser, � runāja D�eksons, palocīdamies, � vai jūs neesat pateicis citu numuru?

��� Kādēj jūs tā domājat? � ātri jautāja Jalmuts.

�� Tādēļ, ka Nr. 17164 � jūsu auto numurs.

Pēdējais brīdinājums bija īss un skaidrs:

"Mēs dodam Jums laiku līdz rltvakaram, lai Jūs apdomātu stā�vokli, kādā Jūs atrodaties sakarā ar likumprojektu par politisko noziedznieku izraidī�anu.

Ja rīt līdz pulksten se�iem vakarā laikrakstos neparādīsies ziņo�jums, ka jūs ņemat atpakaļ savu projektu, mums nebūs citas izejas, kā turēt savu solījumu.

Jums jāmirst pulksten astoņos vakarā.

Lai Jūs varētu pārliecināties, ka mums viss ir zināms, ķlāt pie�liekam policijas sagatavo�anās darbu, kuri paredzēti Jūsu dro�ībai, sīku aprakstu.

Paraksts: "�etru tiesa.""

Sers Filips mierīgi visu izlasīja. Viņ� izlasīja pat to papīru, kurā

bija aprakstīti ar citu rokrakstu visi policijas apsardzības sīkumi, kurus tik uzcītīgi slēpa policijas departaments.

������ Nav �aubu, ka kaut kur slēpjas nodevējs! � sacīja sers Ra�mons, un viņi, paskatīju�ies viens otrā, abi nobāla.

, � Visi �ie sīkumi bija zināmi tikai �etriem no mums, �teica slepenpolicists, � un es lieku savu galvu ķīlā, ka ne es, ne policijas priek�nieks tos nevienam nav atklāju�i!

�� Taisni tāpat kā es, � noteikti teica sekretārs.

Sers Filips paraustīja plecus un gurdeni pasmaidīja.

����� Vai nav vienalga, kas ir nodevējs, galvenais ir tas, ka viņi visu zina, �viņ� teica.

������ Kā viņi to dabūju�i zināt? Bet tagad viss atkarīgs no tā, vai jūs esat spējīgi apsargāt mani rīt līdz pulksten astoņiem vakarā vai ne?

�� Zvēru jums, � teica Jalmuts, aiz dusmām zobus griezdams,

� ka jūs paliksiet dzīvs, vai viņiem vajadzēs kāpt pār manu līki!

***

Vēsts, ka sers Ramons saņēmis vēl vienu rakstītu brīdinājumu, jau vakarā bija zināma visai pilsētai.

Tā izplatījās no klubiem uz teātriem, un starpbrī�os daudzi dziļ�domīgi apsprieda briesmas, kuras draudēja ministram.

Parlamentā valdīja nedzirdēts uztraukums. Visi parlamenta locekli cerēja, ka sers Filips tur ieradīsies, bet pēc pārtraukuma jau bija zināms, ka �ai vakarā viņ� uz sēdi nebrauks.

������ Uzdro�inos jautāt jūsu ekselencei, � kara ministrs griezās pie priek�sēdētāja, � vai viņa augstība nodomājis izvirzīt un apstiprināt projektu par politisko noziedznieku izraidī�anu? Vai, ievērojot ne�parasti grūtos apstākļus un pārpratumus, nebūtu lietderīgāk atlikt likumprojekta apstiprinā�anu?

�is jautājums izraisīja dzīvas pārrunas.

Ministru prezidents leni piecēlās no sava krēsla un smaidīdams teica savam sarunu biedram:

������ Es nevaru iedomāties, kas varētu traucēt manu cienījamo ko�lēģi, kura, par no�ēlo�anu, �odien nav mūsu starpā, nolasīt savu projektu rīt, � un viņ� mierīgi nosēdās savā vietā.

������ Kāpēc viņ� smejas? � klusi jautāja kara ministrs savam kai�miņam.

�� Viņ� �odien nejūtas labi, �tas pārliecino�i atbildēja. �Vio� ir loti uztraukts, un kāds vioa paziņa man �odien teica, ka viņ� visu �o laiku loti slikti jūtas. Ticiet man, � piebilda runātājs, � ka "�etru" lieta briesmīgi uztrauc ministru prezidentu!

Tai pa�ā laikā ministru prezidents sacīja zemkopības ministram:

�� Es no savas puses darīju visu iespējamo, lai pārliecinātu seru Ramonu atsacīties no projekta, bet viņ� ir absolūti nepierunājams un visbēdīgākais tas, ka dvēseles dzijumos viņ� pilnīgi tic tam, ka �ie ļaudis izpildīs savu solījumu un viņu nogalinās.

�� Tas ir briesmīgi, � uztraucās zemkopības ministrs. � Brīnos, kā �āds stāvoklis cie�ams, jo tas sagrauj visus mūsu sabiedriskās dzīves principus un ir pret civilizācijas likumiem!

�� Glu�i pareizi! �atbildēja ministru prezidents. �Bet "�etru tiesas" uzskats par pastāvo�o kārtību ir pilnīgi loģisks. Padomājat tikai, kāds milzīgs spēks kādreiz atrodas viena cilvēka rokās un cik daudz viņ�.var izdarīt laba un ļauna! Iedomājaties kapitālistu, kur� valda pasaules tirgos, spekulantu, kas sakrāj labību tai laikā, kad dzirnavām nav darba un ļaudis mirst badu, beidzot � despotus un tirānus, kuri tur rokāS veselas tautas likteni, bet no otras puses ņemiet �o nevienam nepazīstamo "�etru tiesu"! Kādas tum�as figūras, kuras, neskatoties uz dzīvības briesmām, iet cīņā ar visu pasauli! Viņi notiesā un soda kapitālistu, spekulantu, tirānu, visu, kas ļauns, un vienmēr rīkojas ārpus likuma. Mēs sakām par tādiem ļaudīm, ka viņus sodīs Dievs, bet viņi pa�i bez kādām bailēm uzņemas tiesā�anas tiesības. Ja mēs kādreiz tos noķersim, tad viņi beigs savu karjeru loti nepoētiski un ārkārtīgi neskaisti: mazā cietuma kamerā, bet pasaule nekad nezinās, kādi lieli darbinieki tur aizgāja bojā.

�� Bet Ramons?

�� �ai gadījumā es uzskatu, ka viņi ir pārspīlēju�i savus spēkus. Ja viņi būtu apmierināju�ies ar sera Filipa nogalinā�anu un pēc tam pasludināju�i �is slepkavības iemeslus, tad es ne�aubos, ka Ramons tagad būtu beigts, bet viņi jau par daudz atklāju�i savas kārtis. Es neko nezinu par policijas darbību, ne ari par tiem līdzekļiem, kādus tā domā izlietot, bet esmu pārliecināts, ka piekļūt rit pie sera Filipa būs tikpat neiespējami, kā Sibīrijas trimdiniekiem ēst pusdienas ar ministru.

�� Un jūs domājat, ka nav nekādu cerību, ka sers Filips ņems projektu atpakaļ? � jautāja zemkopības ministrs.

Ministru prezidents noraido�i pakratīja galvu.

��� Nekādu, � viņ� noteica.

Viņu sarunas pārtrauca sēdes sākums.

Kad pienāca ziņa, ka sers Ramons �odien neieradīsies, parlamenta zāles kļuva driz tuk�as.

Visi parlamenta locekli salasījās smēķējamā istabā, lai apspriestu jautājumu, kur� �ai brīdī biju pārņēmis visu prātus.

Ap parlamentu sapulcējās milzīgs lau�u pūlis, tāds, kāds iespējams tikai Londonā. Visi bija ieradu�ies tikai tāpēc, lai redzētu cilvēku, kura vārds bija uz visu lūpām.

'Ielas tirgotāji pārdeva viņa ģīmetnes, laikrakstu pārdevēji, klieg�dami par viņa dzīves apraksta pārdo�anu, ieņēma lielas naudas summas, dziedoņi improvizēja jaunas kuplejas, kurās apdziedāja �ā izcilā diplomāta dro�sirdību un enerģiju, diplomāta, kur� tik cītīgi pretojās �o nelie�u un anarhistu draudiem.

�o nabagu poēzijā bija daudz laba par seru Filipu, kur� tā centās neļaut sve�tautie�iem apkrāpt nabaga strādniekus.

Visu �o notikumu komisms loti aizkustināja Manfrēdu un Poikartu, kuri, aizbrauku�i līdz piekrastei, atstāja kebu un kājām devās uz parlamentu.

��� Panti par anarhistu, kur� atrauj maizi nabaga strādniekiem, ir loti izdevu�ies, �smiedamies teica Manfrēds.

Viņi abi bija frakās, un Poikartam pie krūtīm bija goda leģiona ordenis.

Manfrēds turpināja:

��� Man liekas, ka Londonā nekad nav bijis tāds uztraukums no tā laika, kad�

Poikarts paskatījās viņā smaidīdams, un viņi abi iesmējās.

��� Kad?�

�� Es �ādu pa�u jautājumu uzdevu kādam viesnīcniekam, un viņ� salīdzināja �o uztraukumu ar to, kāds bijis Londonas austrumu daļā D�eka Laupītāja laikos.

Manfrēds apstājās un ar �ausmām paskatījās savā kolēģi.

�� Mans Dievs, � iesaucās viņ�, � man nekad nebūtu nācis prātā, ka mūs var salīdzināt ar viņu� ar�

Viņi devās tālāk.

Tuvojoties policijas namam, viņi satika tur kādu �aubīgu subjektu; viņ� turēja rokas sava skrandainā mēteļa kabatās un uzmeta tiem drūmu skatienu, bet, kad viņi gāja tālāk, tas cie�i nolūkojās pakal, p�c tam strauji apgriezās un sekoja.

Uz stūra pūlis bija tik liels, ka Manfrēdam un Poikartam vajadzēja apstāties un gaidīt, izdevību pāriet ielu; lai gan ārkārtīgi grūti, tomēr tiem beidzot izdevās izlauzties cauri pūlim un iegriezties citā ielā.

Salīdzinājums, kuru izteica Poikarts, visu laiku nodarbināja Man�frēda prātus.

��� �odien karaliskajā teātri, � viņ� teica, � būs milzums lau�u, un tie visi aplaudēs Brutam par Cēzara nonāvē�anu. Tu neatradīsi neviena vēstures pazinēja un vispār neviena gudra cilvēka, kur� uz tavu jautājumu, vai pasaule būtu glābta, ja Napoleonu nogalinātu pēc viņa atgrie�anās no Ēģiptes, varētu bez mazākās �aubī�anās tev atbildēt "jā". Jā, bet viņi� viņi tomēr ir slepkavas.

��� Neviens neceltu pieminekli Napoleona slepkavam, � negribot sacīja Poikarts, �bet nav uzcelts ari piemineklis Jeltonam, kur� nosita izvirtu�o un netaisno karaļa Kārla I ministru, bet mūs varbūt atzīs nāko�ās paaudzes; es personīgi esmu apmierināts ar apziņu, ka izpildu pienākumu!

Viņ� nometa izsmēķēto cigāru un iebāza roku sānkabatā, lai izņemtu otru, bet pēc tam izvilka roku bez cigāra un pasauca garām brauco�o kebu.

Manfrēds izbrinējies viņā paskatījās.

��� Kas noticis? Man likās, tu gribēji iet kājām?

Tomēr Manfrēds iesēdās kebā, kurā pēc viņa ielēca Poikarts, un nosauca �ādu adresi: �Uz Beikerstrītas staciju!

Kebs devās ātri uz priek�u, un Poikarts sāka runāt tikai pēc laba brī�a.

��� Mani apzagu�i, � viņ� klusi teica, � man izvilku�i pulksteni; pieņemsim, viss tas nieki, bet galvenais tas, ka pazudusi mana pie�zīmju grāmatiņa, kurā es �o to piezīmēju, lai atvieglotu Terija dar�bību, un tas ir svarīgi!

�� Varbūt tas bijis vienkār�s zaglis, � iebilda Manfrēds, � jo viņ� ta�u tev izvilka ari pulksteni?

Poikarts steidzīgi pārmeklēja ari visas pārējās kabatas.

��� Nekas cits nav pazudis, � viņ� teica, � varbūt tev taisnība, ka tas bijis vienkār�s zaglis, kur� ir pilnīgi aj)mierināts, jo ieguvis pulksteni, un iemetis grāmatiņu Temzā, bet varbūt tas bijis policijas aģents!

���������� Vai grāmatiņā bija kaut kas tāds, kas varētu tevi nodot? � nemierīgi jautāja Manfrēds.

������������ Nekas! � steidzīgi atbildēja Poikarts, � bet, ja policija nav akla, tad viņai jāredz visi mani aprēķini un plāni, par kuriem ir piezīmes grāmatiņā. Varbūt, ka viņa nenoklūs policijā, bet kolīdz tā būs viņu rOkās un �is zaglis pazīs mūs� mēs būsim pazudu�i!

Kebs piebrauca pie stacijas, un viņi izkāpa.

������������ Es ie�u uz pilsētas austrumu dalu, un mēs satiksimies rit, � teica Poikarts, � līdz tam laikam es uzzinā�u, vai grāmatiņa nokļu�vusi policijā. Ar labu nakti!

Un, neteikdami vairs ne vārda, viņi �ķirās.

Ja Billijs Markss nebūtu tā piedzēries, tad viņ� rīkotos uzmanīgāk, bet, pateicoties vīna tvaikiem, viņ� nosprieda, ka nepiecie�ams izlietot peļņu, ko tam sniedz pati debess.

Uztraukums, ko sacēla "�etru tiesas" draudi, pulcināja milzīgas lau�u masas visās daudzmaz ievērojamākajās Londonas vietās. Ārkār�tīgi liels lau�u pieplūdums bija pie ielu dzelzceļu piestātnēm, kurās daudzi gaidīja savu kārtu.

Tā kā tikko nāca vakars, Billijs nodomāja, ka vēl ir laiks strādāt ari ielu dzelzceļos.

Vispirms viņ� nozaga maku kādai vecai dāmai sērās, izvilka pulksteni kungam ar cilindru, rokas spogulīti no kādas skaistas jaunavas somiņas un nosprieda beigt �is dienas operācijas ar portmaneja izrau�anu no jaunas skaistules kabatas.

Visas viņa pūles vainagojās panākumiem, līdz ar portmaneju izrāvās art sīka kabatas drāna, un tikko viņ� gribēja beigt sekmīgo darbu, kad pie viņa auss atskanēja balss:

��� Aha, Billij!

Viņ� pazina �o balsi, un tūlīt viņu pārņēma ļoti slikta sajūta.

������������ A, tas esat jūs, mister Hovard! �viņ� iesaucās, cenzdamies izteikt priecīgu izbrīnu. � Kā jums labi iet? Jūtos patīkami pārsteigts, jūs satiekot!

������������ Kurp tu ej, Billij? � jautāja tik priecīgi saņemtais Hovards, laipni paņemdams Billiju zem rokas.

��� Uz mājām, � atbildēja godīgais Billijs.

�� Ā, tu ej uz mājām? � teica misters Hovards, izvezdams to no

pūļa. �Jā, mājas, ģimenes laime, kas var būt labāks pasaulē, vai nav tiesa?

Hovards piesauca vēl jaunu cilvēku, acīmredzot savu paziņu, un sacīja viņam:

�� Zvaniet, Porter, uz nākamo staciju un uzziniet, vai kādam no pasa�ieriem nav kas pazudis, un ja atrodiet kādu cietu�o, tad vediet to �urp.

Sūtītais aizgāja.

�� Tagad, Billij, � sacīja misters Hovards, turpinādams viņu turēt draudzīgi zem rokas, � pastāsti man, kā tev labi iet?

�� Sakiet man atklāti, mister Hovard, ko jums no manis vajag un kurp jūs mani vedat?

��� Billij, es tevi vedu uz to pa�u, sen jau tev pazīstamo vietu.

�� �oreiz, ser, jūs esat maldījies, � izsaucās Billijs, gribēdams izrauties no viņa rokām.

�� Pagaidi, Billij, �teica Hovards un, ātri noliecies, pacēla maku, kuru bija nometis Billijs.

Policijas pārvaldē visi bija ļoti iepriecināti par Billija iera�anos, un de�urējo�ais policists, pamatīgi un ātri pārmeklējis visas viņa kabatas, saņēma to kā vecu draugu un ieslēdza istabā ar dzelzs restēm. *

�� Zelta pulkstenis, zelta ķēdes puse, trīs maki, tīra kabatas drāna un sarkana piezīmju grāmatiņa, � skali nosauca de�urējo�ais po�licists.

Ierēdnis apmierināti palocījās.

��� Laimīga diena,. Billij, �viņ� teica.

��� Kā mani �oreiz sodīs? �jautāja Billijs.

�� Deviņi mēne�i cietuma, � atbildēja misters Hovards, visu pierakstīdams grāmatā.

�� Vai tie�ām? � bailīgi iesaucās Billijs Markss.

�� Tas ir fakts, Billij, jo tu esi zaglis, viltnieks un klaidonis, un �oreiz tevi iesēdinās astotajā numurā.

Pēdējais zīmējās uz sargu, kur� art aizveda Billiju uz kameru Nr. 8.

Visu laiku, kamēr tie gāja, Billijs briesmīgi lamāja policijas aģen�tus, kuri spējīgi tvarstīt tikai nabagus, un neko nevar izdarīt ar tādiem noziedzniekiem kā "�etru tiesa".

�� Par ko mēs jums maksājam algu! � kliedza uztrauktais Billijs aiz restēm.

�� Tu jau mums daudz nemaksā, � atbildēja viņam sargs, aizslēg�dams durvis ar divkār�u atslēgu.

Pieņemamajā istabā misters Hovards ar otru aģentu pārskatīja nozagtās lietas un atdeva tās ieradu�amies īpa�niekiem.

�� Tagad visas mantas izdalītas, �teica aģents Hovards, palicis ar -slepenpolicistu divatā, � nav tikai zelta pulksteņa un piezīmju grāmatiņas īpa�nieka.

�� Zelta pulkstenis NR. 13000 un piezīmju grāmatiņa, kurā, iz�ņemot trīs pierakstītas lapas, nav ne adreses, ne vizītkartes un nekādu papīru. Ko tas nozīmē, es nevaru saprast.

Slepenpolicists pasniedza grāmatiņu Hovardam. Lappusē, kuras tas nevarēja saprast, bija Londonas ielu saraksts.

Pret katru ielas nosaukumu bija kāda nesaprotama zīme:� Portlandes laukums. �Veitkombstrlta.

Rld�entstrlta. � Pel-Melas prospekts.

Kornebi laukums. � Lokotstrlta.

�esburgas bulvāris. � Jairgolstrlta.

Koventristrlta. � Parlamenta laukums.

� Tas līdzinās zīmējumam priek� kādas spēles, �teica misters Hovards. � Bet kas rakstīts citās lappusēs?

Viņi pa�ķira lapu � tur bija uzzīmētas da�ādas figūras.

�� Hm! �neapmierināti norūca aģents un atkal pa�ķira lapu.

Pēdējā lappuse bija uzrakstīta diezgan skaidri, un to varēja izlasīt,

lai gan acīmredzot rakstīts bija ļoti ātri, it kā no diktāta.

"Mēs neatstāsim D.E., varbūt tikai, lai brauktu uz P.E. Mēs brauksim tur M.T. (mūsu priek�ā �etras karietes) Pulksten 8.30 2600 no piekrastes, 80 soju no M. viens katrā. R.S. uz katra st. 6. p. uz k. Visas d. pla�i a. Var redzēt viens otru, visām p. būs r. Neviens, izņemot J. un H. nedrīkst tuvoties R.P.E. Ārzemnieku galerija pilna p., 200 p., atrodas k. Ja, v. būs gvardes bataljons, viņ� stāv gatavībā."

�� Ko tas nozīmē, velns parāvis, � dusmīgi jautāja aģents.

Taisni �ai minūtē Hovards ieguva savu pirmo apbalvojumu.

�� Dodiet man, lūdzu, �o grāmatiņu uz da�ām minūtēm, � viņ� teica uztraukts.

Ierēdnis izpildīja viņa lūgumu un izbrīnījies paskatījās viņā.

��� Es laikam atradī�u �īs grāmatiņas īpa�nieku, � un satvēris to drebo�ajās rokās, Hovards uzlika cepuri un steidzīgi izskrēja uz ielas.

Neapstādamies viņ� aizskrēja līdz vietai, kur stāvēja kebi, ielēca vienā no tiem un steidzīgi nosauca ielu, kurp viņ� jāved.

�� Jairgolstrlta, brauciet, cik ātri vien spējat, � viņ� teica un jau pēc da�ām minūtēm viņ� izskaidrojās ar tās policijas nodaļas vecāko virsnieku, kura apsargāja ielas gāļu, kur atradās ministrija.

�� Es � ser�ants Hovards, � viņ� stādījās priek�ā, � man ir svarīgs ziņojums seram Jalmutam.

Kad viņu ieveda pie Jalmuta, pēdējais, neskatoties uz loti nogu�ru�o izskatu, tomēr uzmanīgi klausījās ser�anta vārdos.

�� Man liekas, ser, � bez elpas runāja Hovards, � ka tas attiecas uz jūsu lietu. P.E. nozīmē parlamenta ēku un� � bet Jalmuts ātri izrāva tam grāmatiņu, izlasīja un tad svinīgi iesaucās:

� Tā ir mūsu slepenā instrukcija, � un, satvēris Hovardu pie rokas, viņ� vilka to uz izejas pusi.

�� Kur mans auto? � sauca Jalmuts, un, kad uz viņa svilpienu auto piebrauca,' Jalmuts iegrūda viņā Hovardu, ielēca pats, un viņi aizbrauca.

��� Kas to nozaga? � jautāja Jalmuts.

�� Billijs Markss, � skanēja atbilde. � Jūs varbūt viņu nepazīstiet, bet vispār diezgan pazīstams subjekts.

�� Nē, � teica Jalmuts, � Billiju es pazīstu loti labi. Dzirdēsim, ko �is mums pastāstīs.

Kad auto piebrauca pie policijas pārvaldes, atbrauku�ie ātri izlēca, un de�urējo�ais aģents, pazinis slaveno Jalmutu, tūlīt atdeva tam godu.

�� Es gribu redzēt arestēto Marksu, � īsi teica Jalmuts; aizmigu�o Billiju pamodināja un ieveda pieņemamajā istabā.

�� Klausies, Billij, � griezās pie viņa slepenpolicists, � es gribu ar tevi parunāties.

�� Ak, kungs, tas tak misters Jalmuts, � izbrīnījies teica Billijs, un viņa sejā parādījās lielas izbailes. � Tie�ām, ser, es neko nezinu par� par vakardienas notikumiem.

�� Nebīsties, Billij, man nekas nav pret tevi, un pie tam, ja tu no sirds atbildēsi uz maniem jautājumiem, es tevi paglāb�u no �is dienas apvainojuma un pie�ķir�u pat balvu.

Billijam tas izlikās loti �aubīgi.

��� Es nevienu nenodo�u, � viņ� drūmi sacīja.

�������� Bet es jau pavisam to no tevis neprasu, man tikai jāzina, kur tu atradi �o piezīmju grāmatiņu, �un pēc �iem vārdiem Jalmuts parādīja to Billijam.

��� Es atradu to uz trotuāra, � viņ� atbildēja.

�� Man jāzina taisnība! � pērkona balsi iesaucās Jalmuts.

�� Nu, labi, � negribot runāja Billijs, � labi; es nospēru to.

" � Kam?

�� Es viņu neapturēju un neprasīju viņam vārdu, � atskanēja strupa atbilde.

Jalmuts dziji nopūtās.

�� Paklausies, � viņ� teica, � vai tu esi dzirdējis par "�etru tiesu"?

Billijs pamāja ar galvu, plati ieplētis acis.

�� Nu tad saproti, ka �ī grāmatiņa piederējusi vienam no "�et�riem"!

�� Ko? � iesaucās Billijs.

�� Tam, kas to noķers, izsolīts 1000 sterliņu mārciņu liels atal�gojums, un, ja pēc tava apraksta izdosies to arestēt, tad �l nauda būs tava!

Dzirdot par naudu, Billijs vai sastinga.

��� 1000� 1000 mārciņu! �viņ� atkārtoja. � Es tik viegli varēju viņu noķert!

�� Ari tagad tu vari viņu noķert, � stingri piezīmēja slepen�policists, � apraksti tikai mums viņa ārieni!

Billijs domāja.

�� Viņ� izskatījās pēc d�entlmeņa, �viņ� norūca, cenzdamies sakopot smadzenēs visus sīkumus, lai labāk aprakstītu savu upuri. � Viņam'bija balta veste, balts krekls un labi zābaki!

�� Bet viņa seja, seja! �brēca Jalmuts.

�� Viņa seja, � Billijs sa�ļuka, �kā lai es zinu, kāda tam seja? Es nekad neskatos acis tam, kam zogu pulksteni!

�� Tu esi beidzamais muļķis! � brēca slepenpolicists, raustīdams Billiju, �vai tie�ām tu gribi teikt, ka, turēdams rokās vienu no "�etriem", tu pat nemēģināji ieskatīties viņa sejā!

�� Liekat mani mierā! � kliedza Billijs, izraudamies no Jalmuta rokām. � Kā es varēju zināt, ka tas viens no "�etriem", un kā jūs pa�i to zināt? � viņ� piebilda ar izteiksmīgu smīnu.

Viņa smadzenes sāka pastiprināti strādāt un no slepenpolicista vārdiem viņ� saprata, kādus labumus viņ� var gūt no stāvokļa, kur� nesen viņam likās tik �ausmīgs.

��� Es tie�ām vāji tos saredzēju�

�� Tos? � pārtrauca slepenpolicists. � Cik tad viņu bija?

�� Nu, tas vienalga, � atbildēja Billijs negribot, juzdams sava stāvokja pārākumu.

�� Billij, � no jauna iesāka slepenpolicists, � es ar tevi runāju nopietni, un ja tu tikai zini ko nebūt, tev vajag man to pateikt.

�� Oho! � rupji kliedza arestētais, � es likumu zinu ne sliktāk par jums un esmu pārliecināts, ka jums nav tiesību ar varu piespiest cilvēku runāt, ja viņ� to negrib. Es likumu zinu!

Jalmuts ar rokas mājienu pavēlēja atstāt tos vienus, un kad citi aizgāja, viņ� klusi �ukstēja:

��� Herrijs Mass pagāju�ajā nedēlā atstāja cietumu.

Billijs nosarka un nodūra acis.

��� Es nepazīstu nekādu Herriju Masu, � viņ� drūmi noteica.

�� Pagāju�ajā nedēlā Herrijs Mass atstāja cietumu, � laipni at�kārtoja slepenpolicists. �Viņ� trīs gadus sēdēja par ielau�anās zā�dzību, jā, trīs gadi un desmit cirtieni ar pātagu.

��� Es neko nezinu, � atbildēja Markss tāda pa�ā toni.

�� Viņ� izbēga, un policija neko par viņu nezināja, ja tikai� ja tikai viņu nenodotu, un tad viņu noķēra viņa dzīvokli, kad tas atradās gultā.

Billijs koda lūpās un klusēja.

�� Herrijam Masam loti gribētos zināt, kam viņam jāpateicas par ieslodzī�anu un desmit pātagas cirtieniem.

�� Jūs iesākāt netīru spēli, ser Jalmut. Man tad loti bija vajadzīga nauda� Herrijs nebija man draugs, bet policija katrā ziņā gribēja zināt, kur viņ� atrodas.

�� Ari tagad policijai vajadzīgi tavi pakalpojumi.

�� Es jums teik�u visu, ko jums vajag, �teica Billijs un nokāsējās.

Slepenpolicists to pārtrauca.

�� Tikai ne te, Billij, � un, griezdamies pie de�urējo�ā policista, viņ� teica: � Jūs varat atlaist �o cilvēku, es par viņu galvoju.

Billijs iesmējās un norūca.

��� Pirmo reizi policija galvo par mani.

Auto aizrāva slepenpolicistu uz policijas pārvaldes ēku, un Billiju ieveda Jalmuta kabinetā.

������������ Es tevi brīdinu, Billij, �teica viņam de�urējo�ais policists, � kad tu sāksi runāt, tad izsakies īsāk un skaidrāk. Katra minūte mums dārga.

Billijs izstāstīja savus piedzīvojumus. Bet, neskatoties uz brīdinā�jumu, viņ� tomēr runāja ļoti pla�i, cenzdamies izpu�ķot da�us savus nedarbus, un slepenpolicistam gribot negribot vajadzēja pacietīgi viņā klausīties. Beidzot viņ� nonāca pie pa�a galvenā:

������������ Viņi bija divi: viens gar�, otrs īsāks. Es dzirdēju, ka viens nosauca otru: "Mans dārgais �or�", to teica mazākais, tas, kuram es atņēmu pulksteni un grāmatiņu!�

�� Turpini, �atbildēja slepenpolicists.

������������ Nu, es sekoļu tiem līdz ielas galam, un, kad tie apstājās uz stūra, lai pārietu Ceringkrosu, es paņēmu pulksteni� saprotiet?

�� Ap kuru laiku tas bija?

�� Ap pusvienpadsmitiem vai vienpadsmitiem.

��� Un tu neievēroji viņu sejas?

��� Dievs sodi, mister Jalmut, nē, neievēroju.

Slepenpolicists nopūtās.

������������ Man liekas, Billij, � viņ� teica izmisu�ā balsi, � ka tu man nevari palīdzēt! Vai tu neievēroji vismaz, vai tie bija ar vai bez bārdām?

Billijs skumji pasmaidīja.

������������ Es varētu jums viegli samelot, mister Jalmut, � viņ� sirsnīgi teica, � un izgudrot veselu romānu, kur� vestu jūs maldinā�anā, bet es esmu godīgs pret jums,:

Slepenpolicists, redzēdams viņa sirsnlgumu, laipni palocīja galvu.

����������� Tu dailji visu, ko varēji, Billij, un es teik�u tev, ko pats tagad darī�u. Tu �vienīgais cilvēks, kur� redzējis "�etru tiesas" locekļus un palicis pēc tam dzīvs, un tādēļ es uzņemos atbildību un atsvabinu tevi līdz paritam. Ko var zināt, varbūt tu satiksi viņu uz ielas un pazīsi viņu no izturē�anās, pēc gaitas, pēc kādas sevi�ķas pazīmes, kuru tu tagad esi aizmirsis, bet, atkal ieraudzījis, atcerēsies; ar vārdu sakot, Billij, es gribu, lai tu atrodi to cilvēku, kuru apzagi. �e tev zelta gabals, celies rit aug�ā pēc iespējas agrāk un apstaigā visas centra ielas.

Slepenpolicists piegāja pie galda un uzrakstīja da�us vārdus uz savas vizītkartes.

��� Ņem to, �3T viņ� teica, � un, ja ieraugi �o cilvēku vai viņa biedru, tad seko tam, bet �o kartiņu parādi pirmajam policistam, ko ieraugi, un nodod to kungu; 1000 mārciņu sterliņu tad būs tavi� Ja tev vajag mani, tad nāc �urp katrā nakts vai dienas laikā, te vienmēr zina, kur es atrodos�

Billijs paņēma kartiņu un izgāja uz ielas. Viņa galva dega, bet kabatā bija kartiņa, uz kuras bija uzrakstīta apcietinā�anas pavēle.

Tās dienas nts, kad vajadzēja norisināties Londonā tik svarīgam notikumam, bija skaidrs un silts.

Manfrēds, kur�, pretēji paradumam, pavadīja visu nakti darbnīcā Karnobisstrltā, sagaidīja rīta blāzmu uz mājas lēzenā jumta.

Viņ� gulēja uz mēteļa, galvu rokās atspiedis. Spo�ajā rīta blāzmā viņa veselīgā seja likās bāla un nogurusi, bet sirmie mati viņa bārdā asi izdalījās. Pilnīga izmisuma izteiksme bija �ajā sejā. Tas bija priek� viņa tik neparasti, ka Gonzaless, kur� uzlīda pie viņa, neraugoties uz savu nesatricināmo aukstasinību, izbijās un, satvēris viņa roku, jautāja:

��� Kas noticis?

Manfrēds nodrebēja un pasmaidīja.

Tomēr �is smaids Leonu neapmierināja.

�� Tu domā par Poikartu un zagli? �viņ� atkal jautāja.

�� Jā, �atbildēja Manfrēds.

�� Vai tu kādreiz darbā esi juties tā kā tagad? �pēk�ņi viņ� klusu jautāja.

Gonzaless klusēja, domīgi raudzīdamies tālumā.

�� Jā, �viņ� atbildēja nesteigdamies, �toreiz� ar to sievieti� Var�avā. Atceries, cik viss mums likās viegli izdarāms, bet pēc tam �ķērslis pēc �ķēr�ļa� un es sāku just to pa�u, ko tagad � mums draud neizdo�anās!

�� Nē, nē un nē, � sirdīgi iekliedzās Manfrēds. � Nevajag runāt par neizdo�anos, lūdzu, Leon, nedomā par to.

Viņ� lida uz durvīm, nokāpa koridorā, kur viņam sekoja ari Gonzaless.

��� Bet Terijs? � viņ� jautāja.

�� Terijs guļ.

Viņi piegāja pie darbnīcas, un Manfrēds jau satvēra durvju kliņķi, kad pēk�ņi atskanēja solu troksnis.

��� Kas tur? � viņ� sauca.

Kluss svilpiens lika tam nokāpt lejā.

�� Poikarts! � viņ� priecīgi iesaucās.

Jā, tas bija Poikarts, apaudzis ar bārdu, noputējis un noguris.

��� Nu? � jautāja Manfrēds īsi un skaidri.

��� Iesim aug�ā, � atbildēja Poikarts.

Visi trīs kāpa aug�ā pa putekļainajām trepēm, ne vārda neru�nādami, kamēr sasniedza mazo istabiņu, un te beidzot Poikarts sāka stāstīt.

��� Daba, pat tā ir pret mums, � viņ� teica, sēzdamies vienīgajā ērtajā krēslā un iesviezdams cepuri kaktā, �cilvēku, kur� nozaga manu piezīmju grāmatiņu, policija apcietinājusi. Viņ� ir pazīstams kabatzaglis un, par nelaimi, �ai dienā viņam sekoju�i. Piezīmju grā�matiņu pie viņa atrada un viss būtu labi, ja tā nebūtu nonākusi visviltīgākā policijas aģenta rokās, kur� nāca pie slēdziena, ka tai katrā ziņa vajag piederēt mums. Iz�ķiries ar jums, es gāju mājās, pārģērbos un devos uz ministrijas namu. Es iejaucos sliņķu pūli, kur� stāvēja un skatījās uz ēkas durvīm, kuras policija apsargāja. Es zināju, ka Jalmuts ir tur, un biju pārliecināts, ka, ja notiks kas jauns, tad par to acumirkli ziņos uz ministriju. Tā kā tips ir visparastākais zaglis, es no viņa nebaidījos, domādams, ka ja vispār no kaut kā jābaidās, tad tikai no gadījuma apcietinā�anas. Bet pa to laiku, kamēr es tur stāvēju, pie ministrijas piebrauca auto, un no tā izlēca kāds cilvēks � viņ�, acīmredzot, piederēja pie policijas. Tikko es paspēju paņemt kebu, kad �is pats subjekts un Jalmuts izskrēja, iesēdās auto un aizdrāzās. Es sekoju tiem, cik ātri vien iespējams, neradot aiz�domas braucējā, un, lai gan viņi brauca ātrāk par mums, viņu brau�ciena mērķis man bija zināms.

Pametis kebu tās ielas stūri, kurā atrodas policijas pārvalde, es gāju kājām, un, piegājis pie durvīm, tie�ām ieraudzīju auto. Es ļoti baidījos, ka nopratinā�anu izdarīs atsevi�ķā kamerā, bet, par laimi, viņi to darīja pieņemamajā istabā, kur es ieskatījos, iedams garām ēkai. Es ieraudzīju Jalmutu, vēl kādu policistu un tad arestantu�

�� Pēdējais bija ar platiem soļiem, nemierīgām acīm un ar seju, kas izteic izmisumu�

�� Lūdzu, Leon, nepārtrauc mani ar jautājumiem par �ā cilvēka ārējo izskatu, es pats to apskatīju ar nolūku iegaumēt viņa ārieni, īsajā mirkli, kamēr es ieskatījos istabā, es paspēju ievērot slepen�policista dusmas, zagļa rupjo sejas izteiksmi, viņ� acīmredzot pazi�ņoja, ka nespēj mūs pazīt.

-Ā!

Ar �o nopūtu Manfrēds apmierināts pārtrauca kolēģa runu.

��� Bet es tomēr gribēju visu uzzināt, � turpināja Poikarts, � un tādē] gāju atpakaļ pa to pa�u ceļu. Pēc da�iem soļiem es izdzirdu aiz sevis motora troksni, un auto padrāzās man garām; tur sēdēja arestants ar citu slepenpolicistu. Es zināju, ka viņu ved uz galveno policijas pārvaldi. Tagad man gribējās zināt, ko policija darīs ar savu jauno arestantu. Pagaidījis kādu laiku uz ielas, es ieraudzīju to izejam no pārvaldes, � viņ� bija viens.

Tagad viņa izskats bija galīgi pārmainījies, viņ� gāja bra�i un jautri. Ieskatījies viņā cie�āk, es piegriezu vērtību viņa sejas izteiksmei; neskatoties uz labsajūtu � būt atkal brīvam, viņa sejā bija skaidri manāma neizpratne, un kad viņ� nogriezās uz piekrasti, es sekoju pa pēdām.

�� Es biju pārliecināts, ka viņam sekoja policija! � piebilda Gonzaless.

�� Nē, es biju pārliecināts par pretējo, jo uzmanīgi novēroju visu apkārtni. Viņ� bija atlaists, un neviens viņu nenovēroja.

Kad viņ� sasniedza piekrasti, viņ� apstājās, skatīdamies gan pa labi, gan pa kreisi, un acīmredzot nezināja, ko darīt. Es panācu to, pagāju garām, pēk�ņi apgriezos un sāku it kā meklēt kabatās sērko�ciņus.

�� Vai es drīkstētu lūgt sērkociņus, ser? �es jautāju.

Viņ� tos sameklēja un laipni pasniedza man. Es aizsmēķēju cigā�ru, turēdams sērkociņu tā, lai viņ� varētu redzēt manu seju.

�� Tu loti gudri esi rīkojies! �nopietni sacīja Manfrēds.

Tai pa�ā laikā es uzmanīgi sekoju tam, kā viņ� mani aplūko, bet acīmredzot viņ� mani nemaz nepazina� Es sāku ar to sarunāties un mēs, pastāvēju�i da�as minūtes uz vietas, sākām iet pa piekrasti un pārgājām pār tiltu. Runājām par niekiem, par strādniekiem, par laiku un par laikrakstu sensācijām.

� Otrā pusē tiltam bija maza kafejnīca, un es nospriedu vēlreiz viņu pārbaudīt, tādēļ lūdzu to izdzert ar mani tasi kafijas. Kad atnesa kafiju, es izvilku zelta gabalu un pasniedzu to viesmīlim, bet tas atteicās izmainīt.

��� Vai jūsu biedram nav sīkas naudas? � viņ� jautāja man.

Ielas klaidoņa no�ēlojamā godkārība uzreiz izpaudās manā sarunu

biedrā, un, pateicoties tam, es tūlīt uzzināju to, ko man vajadzēja: viņ� iebāza roku kabatā un, arī izņemdams zelta gabalu, vienaldzīgi noteica:'

�� Tas ir viss, kas man kabatā.

Izvilcis da�us sīkus naudas gabalus, es atdevu tos par kafiju. Manas smadzenes drud�aini strādāja.

Nebija �aubu, ka viņ� izstāstījis slepenpolicistam kaut ko tādu, par ko viņam samaksāts! Bet ko viņ� bija teicis?

Viņ� nevarēja aprakstīt manu ārieni, jo citādi viņ� bez �aubām pazītu mani tai laikā, kad es aizsmēķēju cigāru, vai arī tagad, kad es ar nodomu apsēdos tā, lai gāzes spuldze apgaismotu mani no galvas līdz kājām. Bet� pēk�ņi es sastingu �ausmās. Man ienāca prātā, ka es esmu pazīts, un ka viņ� kā veikls viltnieks sarunājas ar mani, gribēdams aizturēt, kamēr ierodas policija un mani arestē.

Poikarts apklusa. Pēc da�ām minūtēm viņ� izņēma no kabatas pudelīti un nolika to uz galda.

�� Viņ� nekad nav bijis tik tuvu nāvei! � viņ� mierīgi turpināja savu stāstu. � Bet manas bailes un �aubas drīz izgaisa: es atcerējos, ka mūsu pastaigā�anās laikā mēs vairākas reizes sastapām policistus, tā ka viņ� bez grūtībām varēja mani apcietināt. Padzēris kafiju, viņ� teica, ka esot spiests iet uz māju. � Vai tie�ām? � es jautāju. � Tomēr an man jāiet, jo rīt man daudz darī�anu. Viņ� caur pieri paskatījās manī. � Arī man daudz darba, � viņ� teica, smaidīdams un rādīdams man visus zobus, � bet es nezinu, vai paspē�u visu izdarīt.

Mēs izgājām no kafejnīcas un apstājāmies zem laternas uz ielas stūra.

Zinādams, ka manā rīcībā tikai da�as minūtes, kurās jāiegūst vajadzīgās ziņas, es dro�i ķēros pie lietas:

�� Ko runā par "�etru tiesu"? � jautāju viņam tai bndī, kad viņ� jau gāja prom.

Izdzirdis manu jautājumu, viņ� ātri apgriezās.

��� Bet kas ar tiem noticis?. � viņ� steidzīgi prasīja.

Es sāku aprakstīt "�etru tiesas" locekjus. Viņ� uzmanīgi klausījās, cenzdamies uzzināt manas domas par viņiem, bet visvairāk inte�resējās par apsolīto atalgojumu. Viņ� briesmīgi aizrāvās, runādams par �o lietu, un piepe�i, noliecies pie manis, iedūra man krūtīs netīru pirkstu un sāka izskaidrot savus uzskatus un darbības plānu.

Poikarts, to izteicis, iesmējās, bet drīz no noguruma sāka �āvāties.

�� Jūs, saprotams, iedomājaties, par ko viņ� varēja runāt, � turpināja stāstītājs, � un zināt, cik smieklīgi ir neattīstīti ļaudis, kuri grib noslēpt mērķi, uz ko viņi tiecas ar da�ādiem filozofiskiem spriedumiem. Viņ� (to sauc par Marksu) cer sazīmēt mūs, paļau�damies uz laimīgu nejau�ību. Tādēļ viņu uz dienu atbrīvoju�i un viņ� cer rit izstaigāt visu Londonu.

�� Viņam pietika darba visai dienai, �smējās Manfrēds.

�������� Tas tiesa, � apstiprināja Poikarts. � Bet klausieties tālāk, � viņ� lēni iesāka.

�� Mēs beidzot iz�ķīrāmies, un es devos uz pilsētas rietumu daļu. Es nospriedu iet uz Koventgardas laukumu, jo tā ir vienīgā vieta pilsētā, kur cilvēks var justies dro�s un necelt pret sevi nekādu aizdomu. Izgājis caur tirgu, kur drūzmējās ļaudis, es, glu�i negribot, pēk�ņi apgriezos un ieraudzīju savā priek�ā Marksu. Viņ�, muļķīgi smiedamies, māja man ar galvu, un, nenogaidījis manu jautājumu, sāka pats izskaidrot savas atra�anās iemeslus �ajā vietā.

Es izlikos, ka ticu viņa vārdiem, un atkal, otro reizi �ajā vakarā, vedu to dzert kafiju.

Sākumā viņ� negribēja, bet tad pārdomāja un piekrita.

Kad pasniedza kafiju, viņ� steidzīgi paņēma savu tasi un mēģināja to nolikt pēc iespējas tālāk no manis; tad es sapratu, ka Markss mani piemānījis un nebūt nav tik liels muļķis, kā es domāju. Tai laikā, kad viņ� tik atklāti ar mani pļāpāja, viņ� bija mani pazinis, bet centās to neizrādīt, baidīdamies mani iebiedēt.

��� Bet kādēļ tā? � jautāja Manfrēds.

�� Es pats par to brīnos, � atbildēja Poikarts.

�� Kādēļ viņ� nelika mani apcietināt? � un pagriezies pret visu laiku klusēju�o Leonu, viņ� jautāja atkal: � Saki, Leon, kādēļ?

�� Izskaidrojums te ļoti vienkār�s! � mierīgi atbildēja Gonzaless: � kādēļ arī Terijs mūs nenodeva? Viss tā notiek no kādas neticības sev, kad cilvēks nezina, vai viņam ir tiesības rīkoties tā vai nē! Tas ir mūsu laiku civilizācijas produkts! Varbūt viņ� �aubījās, vai tam izmaksās atalgojumu, neticēja policijas godīgumam. Jo līdzīgos gadljumos tā rīkojas lielākā policijas daja, bet varbūt viņ� gribēja to izdalīt liecinieku klātbūtnē.

Pateicis visu to, Leons piegāja pie pakaramajiem, kur bija viņa mētelis. Viņ� uzvilka to, domīgi pakasīja gludi noskūto zodu un, ielicis kabatā uz galda stāvo�o pudelīti, jautāja: '�Tev, saprotams, izdevās no viņa aizlaisties?

Poikarts apstiprino�i palocīja galvu.

�� Kur viņ� dzīvo?

�� Nr. 700, Redfordstrltā, parastās mēbelētās istabās.

Gonzaless, paņēmis no galda zīmuli, ātri uzzīmēja uz avīzes stūra

kādu galvu.

�� Līdzīgs?

Poikarts paskatījās zīmējumā un izbrīnējies teica:

�� Zināms; vai tu viņu pazīsti?

������ Nē, � nevērīgi teica Leons, � bet cilvēkam, par kuru tu stās�tīji, katrā ziņā jābūt �ādai fizionomijai.

Apstājies uz sliek�ņa, viņ� piebilda:

�� Man liekas, tā vajadzēs darīt.

Viņ� acīmredzot gribēja dzirdēt apstiprinājumu savam jautāju�mam. Viņ� galvenokārt griezās pie Manfrēda, kur� stāvēja, sakrus�tojis rokas un pacēlis acis. Atbildes vietā viņ� pacēla roku, un Leons redzēja, ka viņa rokas lielais pirksts bija nolaists uz leju.

Leons klusēdams atstāja istabu.

Billijs bija galīgā izmisumā.

Neraugoties uz viņa viltību, upuris izslīdēja tam no rokām.

Kad viņi ar Poikartu piegāja pie kādas no Londonas labākajām viesnīcām, pēdējais pēk�ņi atcerējās, ka viņam tur jāieiet, bet apsolīja drīz atgriezties, un Billijs nepaspēja ne apdomāties, kad tā jau vairs nebija. Billijs to nepavisam nebija gaidījis un galīgi apjuka. Viņ� sekoja savam upurim no pa�a Bleksreiera tilta un bija gandrīz pārlie�cināts, ka kungs, kuru tas neizlaida no acīm, bija tas pats cilvēks, kuram viņ� nozaga pulksteni. Viņ� varēja pasaukt policistu un arestēt �o kungu, bet domas, ka viņam vajadzēs dalīties atalgojumā ar to, kas viņam palīdzēs, atturēja, un viņ� sāka sev iestāstīt, ka tā varbūt nemaz nav īstā persona, lai gan�

Poikarts pēc sava aicinājuma bija ķīmiķis; viņa mljākā nodar�bo�anās bija sēdēt laboratorijā, pārbaudīt da�ādu vielu indīgās sastāv�daļas, strādāt ar savas laboratorijas filtriem un aparātiem un vispār izdarīt mēģinājumus kā ar minerāliem, tā ar dzīvniekiem.

Billijs izgāja no policijas nama ar nodomu � katrā ziņā uzmeklēt cilvēku ar traipiem uz rokām.

Bet bailes, ka viņu piemānīs, atkal kavēja viņu dot policijai �os svarīgos norādījumus.

Saticies vaigu vaigā ar cilvēku, kuru tas meklēja, Billijs jau gribēja to arestēt, bet viņ� ari to neizdarīja naudas dēj, jo nevarēja izprast, kas viņam izdevīgāk.

�� Ja par vienu no "�etru tiesas" locekļiem dod 1000 mārciņu, cik tad tūksto�u nedos par visiem �etriem! � domāja apķērīgais Billijs.

Jā, Billijs bija zaglis, bet tai pa�ā laikā ari liels rēķinātājs.

Viņ� nemīlēja strādāt par velti.

Viņ� nebija konservatīvs un bez zag�anas nodarbojās ari ar citām, ne mazāk ienesīgām, profesijām.

Viņ� zaga, meloja, izplatīja viltotu naudu, un visu to darīja ar vienādu prieku.

Viņ� kā tauriņ�, kas lidinās no viena zieda otrā, pārgāja no viena nozieguma uz otru, un vienmēr rīkojās kā sava amata labs pratējs.

Kad Poikarts pazuda no viņa acīm lieliskajā "Hotel Royal" ieejā, Billijs galīgi apstulba aiz sa�utuma.

Viņ� acumirkli saprata, ka, tā kā viņa upuris ieslīdēja tur, kur viņam nebija iespējams to noķert un kur viņu neielaidis, kamēr neuzzinās vajā�anas iemeslu, �o lietu varēja skaitīt par puslīdz pa�spēlētu.

Viesnīcas �veicars, vēl bez livrejas, tīrīja vestibila vara izgrez�nojumus.

Diena vēl tikko sākās, ielas bija tuk�as, un Billijs pēc neilgām pārdomām nosprieda spert ārkārtējus solus, par kādiem viņ� agrāk neiedro�inājās pat domāt.

Viņ� pagrūda virpujdurvis un dro�i iegāja vestibilā.

�veicars apgriezās un, uzmetis aizdomīgu skatienu viņam, bet it īpa�i viņa skrandainajam uzvalkam, rupji jautāja:

��� Ko jums vajag?

��� Klausies, draudziņ� �iesāka Billijs vismīlīgākajā balsī.

Bet nāko�ajā acumirkli �veicara stiprā roka sagrāba viņu aiz

apkakles un izmeta uz ielas.

��� Ej pie velna! � viņ� uzkliedza.

Ar to pietika, lai piespiestu Marksu pieņemt citu taktiku.

Savezdams kārtībā saburzītos svārkus, viņ� izvilka no kabatas Jalmuta kartiņu un, griezdamies pie �veicara, lepni uzsauca:

��� Es esmu slepenpolicists, un ja jūs traucēsiet manu darbību, 'tad sargieties!

�veicars izlasīja kartiņu un laipni jautāja:

��� Ko jūs vēlaties?

Viņ� gribēja piebilst "ser", bet nezin kādēļ �is vārds nenāca viņam pār lūpām.

�� Ja �is cilvēks ir slepenpolicists, tad viņ� ir loti labi pārģērbies, � viņ� nosprieda pie sevis.

�� Es gribu redzēt to kungu, kur� te ienāca pirms mānis, � teica Billijs.

��� Kāds viņa istabas numurs?

�� Nav no svara, kāds viņam numurs. Man vajag uzzināt, vai jums viesnīcā bez parādes durvīm ir vēl citas?

�� Mums ir se�as izejas, � atbildēja �veicars.

Pie vienām no sētas durvīm, kuras izgāja uz mazu �ķērsielu, sēdēja sētnieks, un no tā Markss dabūja zināt to, no kā baidījās: � Pirms piecām minūtēm kungs, pēc apraksta līdzīgs tam, kuru jūs meklējat, izgāja no �ejienes uz Strendstrltas pusi, paņēma kebu un aizbrauca.

Billijs bija galīgi satriekts.

Nebūtu viņ� tāds muļķis, viņ� saņemtu kaut daļu no 1000 mār�ciņām.

Nolādēdams savu muļķību, kuras dēl viņ� izlaidis no rokām veselu bagātību, Billijs lēni soļoja gar piekrasti.

Sabāzis rokas kabatās, Billijs gāja pa garo ielu, pārdomādams visus pagāju�ās nakts notikumus un bez gala lamādams sevi par muļķīgo kļūdu.

Pagāja apmēram stunda no tā laika, kad viņ� izlaida no acīm Poikartu, un pēk�ņi viņam ie�āvās prātā, ka vēl viss nav zaudēts.

Viņ� tagad zināja �ā cilvēka izskatu, skaidri redzēja viņa seju, zināja visas viņa īpatnības! Bet tas ir svarīgi! Ja �o cilvēku tagad arestēs pēc viņa apraksta, tad viņ�, Billijs, tomēr saņems kaut daļu no atalgojuma. Viņ� nedrīkst teikt Jalmutam, ka pavadījis visu nakti �ā cilvēka sabiedrībā un nav apcietinājis to. Jalmuts ne par ko tam neticēs. Un tie�ām, cik brīni�ķīgi, ka viņ� to satika!

Visas.�is domas pirmo reizi ienāca Billija galvā. Kā tas gadījās, ka viņ� to satika? Vai tie�ām tas bija iespējams!� Bet varbūt �is cilvēks, kuru viņ� apzaga, pirmais pazina to un ar nodomu uzmek�lēja, lai viņu nogalinātu?� Auksti sviedri izspiedās uz Marksa pieres. Ja �ie cilvēki �slepkavas� Cietsirdīgi, ne�ēlīgi, briesmīgi slepka�vas� un ja�

Kāds cilvēks, nākdams pretī, nejau�i uzgrūdās tam. Billijs aizdo�mīgi paskatījās un ieraudzīja jaunu cilvēku, gludi noskūtu, ar asiem sejas pantiem un nemierīgi klejojo�ām zilām acīm. Ieskatījies cie�āk, Markss ievēroja, ka �is cilvēks nebūt nebija tik jauns, kā likās no pirmā acu uzmetiena. No skata tam bija ap gadiem �etrdesmit. Pienāku�ais caururbjo�i paskatījās uz Billiju un, redzēdams, ka tas taisās aiziet, ar zīmēm pavēlēja tam apstāties.

�� Jūsu vārds ir Markss? �viņ� pavēlo�i jautāja.

�� Taisni tā, ser!

�� Vai jūs esat redzējis misteru Jalmutu?

�� Tikai vakar vakarā, � izbrīnījies atbildēja Markss.

�� Jums nekavējo�i pie viņa jāierodas.

�� Kur viņ� patlaban atrodas?

�� Kensingtonas stacijā. Tur kāds apcietināts, un viņ� grib, lai jūs apliecinātu viņa personību.

Billijs nobijās.

�� Vai es saņem�u kādu atalgojumu, � viņ� jautāja, � ja pazī�u noziedznieku?

Nepazīstamais apstiprino�i palocīja galvu, un Bilija seja noskaid�rojās.

�� Jums jābrauc man līdzi, � turpināja sve�ais, � ņemiet pirmās klases biļeti līdz Kensingtonai un sē�aties kupejā. Ejiet!

Viņ� pārgāja pāri ielai un devās uz �eringkrosas staciju. Billijs tam sekoja.

Nonācis stacijā, Billijs ievēroja, ka viņa līdzbraucējs pastaigājas pa peronu un izliekas, ka Biliju nepazīst. Kad vilciens pienāca, Billijs centās ātrāk iekāpt un sāka grūstīt strādnieku baru, kuri kāpa ārā.

Iegājis tuk�ā pirmās klases kupejā, kā tam bija pavēlēts, viņ� apsēdās un sāka gaidīt.

Markss varēja vispusīgi apspriest savu stāvokli, kamēr vilciens skrēja no �eringkrosas uz Vestminsteru. Tuvojoties Sent-D�emsa parkam, viņ� jau atrada attaisnojumu priek� sera Jalmuta, bet Vikto�rijas stacijas tuvumā viņ� jau bija atradis iemeslu pieprasīt sev god�algu.

Kad vilciens iedrāzās uz piecām minūtēm tuneli, Billijs pagriezās un ieraudzīja atvērtās kupejas durvis savu pavadoni. Viņ� briesmīgi izbijās.

�� Atveriet logu, � pavēlo�i teica nepazīstamais, un Billijs neap�zinīgi izpildīja �o pavēli.

Tai pa�ā bridi viņ� izdzirda plīsto�u stiklu skaņu un pagriezies dusmīgi jautāja:

��� Kas tur ir?

Bet atbildes vietā redzēja, ka viņa paziņa atgāja no durvīm, klusi tās aizslēdza un pazuda.

�� Ko viņ� grib? � jautāja sev Bilijs noguru�ā balsi un paskatījies uz gridu, ieraudzīja sasistu pudeli un līdzās zelta gabalu; viņ� skatījās uz gridu, un tai bridi, kad vilciens tuvojās Viktorijas stacijai, viņ� noliecās un pacēla naudu�

Vilciens stāvēja Kensingtonas stacijā, kad kāds pasa�ieris sāka meklēt vagonos ērtāku vietu. Atvēris kādas kupejas durvis, viņ� uzreiz atlēca atpakaj.

Atskrēja izbiedētais stacijas priek�nieks un konduktors un, kad durvis atvēra līdz galam, smaga grauzdētu mandeļu smaka izplatījās pa visu staciju.

Salasījās vairāki ziņkārīgi pasa�ieri un skatījās kupejā, kad iera�dās ārsts ar savu palīgu un de�urējo�ais �andarms. Ārsts iesāka apskati.

Vispirms viņi iznesa no kupejas salīku�o pasa�iera liki un nolika uz perona.

�� Ko jūs pie viņa atradāt? � jautāja policists.

�� Zelta gabalu un sasistu pudeli! %

Policists sāka pats pārmeklēt miru�ā kabatas.

�������� Nedomāju, � viņ� teica, � ka mēs atradīsim pie viņa kādus papīrus, kuri pierādītu viņa personību. Tā dro�i vien ir pa�nāvība. Lūk, pirmās klases biļete! Un te � vizītkarte. Pagriezis vizītkartei otru pusi, viņ� izlasīja to, un viņa sejā parādījās izbrīns.

Viņ� nekavējoties devās uz telegrāfu.

Misters Jalmuts tikko bija piecēlies. Viņ� bija paspējis atpūsties tikai da�as stundas, un viņa garastāvoklis bija joti nemierīgs.

Viņ� paredzēja, ka, neskatoties uz visām pūlēm, �l diena priek� viņa beigsies bēdīgi.

Viņ� nebija vēl paspējis apģērbties, kad viņam paziņoja par poli�cijas priek�nieka iera�anos.

��� Es saņēmu jūsu ziņojumu, Jalmut. Jūs esiet pareizi darījis, atlaizdams Marksu! Vai jūs jau neesat saņēmis no viņa kādu ziņu?

�� Vēl ne, ser.

��� Hm� �teica prezidents, �es gribētu zināt�

Viņ� apklusa, nenobeidzis teikumu.

��� Bet vai jums nav nācis prātā, ka viņiem jāapzinās tās briesmas, kas viņiem draud?

Jalmuts paskatījās viņā ar izbrīnu.

��� Zināms, ser� saprotams�

��� Bet kā jūs domājat, ko viņi darīs?

�� Viņiem atliek tikai viens, ser, � bēgt no �ejienes!

�� Bet vai nevar gadīties tā, ka tajā laikā, kad Markss meklē viņu, viņi savukārt meklē Marksu!

��� Billijs ir loti viltīgs, � ar uzsvaru teica Jalmuts.

��� Bet tie ir ne mazāk viltīgi, � atbildēja otrs.

�� Dodu jums padomu uzmeklēt Billiju un pielikt tam klāt divus labus slepenpolicistus, lai tie viņu novēro.

�� Es tūliņ do�u pavēli, � atbildēja Jalmuts. � Baidos tikai, ka mums to vajadzēja izdarīt ātrāk.

�� Es ie�u parunāt ar seru Filipu, � teica priek�nieks un ar no�ēlu piebilda: �Man dro�i vien vajadzēs viņu mazliet iebaidīt.

��� Kā tā?

��� Mēs gribam viņu pierunāt atteikties no �ā projekta. Vai jūs lasījāt rīta laikrakstus?

�� Vēl ne, ser.

��� Visi piekrīt tam, ka projektu vajag ņemt atpakaļ; viņi neuzskata to par tik svarīgu, lai viņa dēl tik nāvīgi riskētu, jo vairāk tāpēc, ka sabiedrība attiecībā uz �o jautājumu dalās divās partijās un visi baidās no ļaunām beigām!� Jā, atzīstos, es ari baidos!

Policijas, priek�riieks devās uz trepēm, bet vinu apturēja pārģērbts policists. Ministrs bija pilnīgi aplenkts un pie viņa nelaida klāt nevienu, kur� nezināja paroli.

■ Tas viss tika darīts aiz bailēm, lai neatkārtotos vakardienas no�tikums.

Viņ� jau pacēla roku, lai pieklauvētu pie durvīm, kad pēk�ņi to kāda roka sagrāba aiz pleciem, � viņ� apgriezās un ieraudzīja Jalmu�tu ar bālu seju un �ausmām acis.

��� Viņi izrēķināju�ies ar Billiju, � viņ� teica, zaudēdams elpu. � Viņa līķis tikko atrasts vilciena kupejā Kensingtonas stacijā!

Priek�nieks tikai iesvilpās.

�� Bet kā tad viņi to izdarīju�i?

Jalmutā sejā bija izmisums un nogurums.

�� Ar ogļskābi! � viņ� atbildēja, paraustīdams plecus.

�� Viņi visi ir zinātnieki!� Klausieties, � viņ� turpināja, � pieru�nājiet jūs seru Ramonu mest pie malas �o nolādēto projektu!

��� Mēs nekad nebūsim spējīgi viņu glābt! Es esmu pārliecināts līdz dvēseles dzijumiem, ka viņam beigas!

��� Muļķības, � teica policijas priek�nieks, � jūs uztraucaties, jo neesat labi izgulējies. Jūs esat pavisam pārvērties. MUms viņ� jāglābj!

Viņ� atgāja no durvīm un pasauca policistu.

��� Nododiet tūliņ inspektoram Kolinsam manu pavēli, � viņ� teica, � pa tālruni paziņot visiem iecirkņiem, lai man atsūta pēc iespējas vairāk ļau�u apsardzībai, es apvilk�u seram Ramonam tik cie�u riņķi, ka neviens nedrīkstēs tam tuvoties, ja negribēs, lai to nosit!

Pēc stundas Londonas ielās varēja redzēt oriģinālu gājienu, kuram līdzīgs galvaspilsētā nekad nebija redzēts. No visiem iecirkņiem izgāja lielas policistu nodaļas. Viņi brauca dzelzceļos, omnibusos, auto, ar vārdu sakot, pārvietojās ar visiem viņu rīcībā eso�iem satiksmes līdzekļiem.

Viņi.saplūda no visām stacijām un aizņēma visas ielas, un Lon�donas iedzīvotāji ar izbrīnu skatījās uz �o milzīgo cilvēku daudzumu, kas viņus apsargāja.

Vaitgolstrita bija ar tiem aizņemta no viena gala līdz otram, SentD�emsa parks bija pārpildīts. Apkārtējās ielās kustība bija pārtraukta un visas tās apsargāja nepārtraukta jātnieku ķēde. Ar! Sent-�or�stiīta bija policijas rokās. Uz katras mājas jumta bija pa policistam. Nebija mājas ar logiem pret ministrijas ēku, kas nebija izkratīta no lejas līdz aug�ai.

Viss atgādināja kara stāvokli. Divi gvardes jātnieku pulki stāvēja pilnā gatavībā kazarmās, lai varētu ierasties vajadzīgajā-vietā uz pirmo policijas pieprasījumu.

Policijas priek�nieks un Jalmuts �ai laikā sedeja sera Filipa kabi�netā un centās pārliecināt stūrgalvīgo diplomātu atteikties no sava projekta.

�� Es jums atkārtoju, ser, � runāja policijas priek�nieks, � ka darīt vel vairāk jūsu apsardzības labā, kā mes esam darīju�i, nav iespējams, bet tomēr es vel baidos. �iem cilvekiem ir kāds pārdabīgs spēks, un es baidos, ka, neskatoties uz visām mūsu rūpīgajām pūlēm, mēs varbūt neesam piegriezu�i vērību kādam stūrītim, esam aiz�mirsu�i kādu ielu, bet viņi var to izlietot, jo viņiem piemīt velni�ķa viltība. Marksa nāve galīgi sabojājusi manus nervus. Bet "�etru tiesa" mums ir un paliek neredzama un netverama. Dieva dēl, ser, pado�mājiet labi, pirms atsakāties no piedāvātajiem noteikumiem. Vai tie�ām projekts tik nepiecie�ams? Vai tie�ām tā dēl vērts likt uz spēles dzīvību?

Pēdējo jautājumu viņ� teica tik asā tonī, ka sers Filips pat no�drebēja.

Viņ� neatbildēja uzreiz, bet kad viņ� sāka runāt, viņa balss ska�nēja klusi un noteikti:

�� Es projektu atpakaļ neņem�u, � viņ� lēni teica, uzsvērdams katru vārdu. � Es to neņem�u atpakaļ nekādā gadījumā!.. Es esmu aizgājis par daudz tālu, �un viņ� pamāja ar roku, lūgdams to nepārtraukt. � Tagad es jau stāvu pāri dzīvības briesmām un nejūtu pat nekādu baiļu! Tagad priek� manis eksistē tikai taisnības jautā�jums! Ja es daru pareizi, ievezdams likumu par veselas inteliģentu politisku noziedznieku armijas izraidī�anu, kuri, atrazdamies pa�i dro�ībā, kūda mazāk attīstītus un daudz vienkār�ākus ļaudis izdarīt visādus varas darbus un slepkavības, ja es daru pareizi, tad "�etru tiesa" dara nepareizi! Vai arī, ja viņiem taisnība, un �is likums � tirānijas un barbarisma produkts, kur� iespie�as kā anahronisms divdesmitā gadsimteņa garīgās attīstības centrā, ja viņiem taisnība, tad es daru nepareizi!

Tagad �l lieta nonākusi līdz augstākajai pakāpei, lai tad nākamie notikumi iz�ķir, kur� no mums bijis vainīgs, bet visu atbildību par saviem darbiem es uzņemos pats!

Viņ� pacēla acis un nenodrebēdams satikās ar savu sarunu biedru izbrīna pilnajiem skatieniem.

■ � Jūs esat godīgi izpildīju�i savu pienākumu, izlietodami manas dro�ības labā visus iespējamos līdzekļus, un jūs neesat vainīgi, ka es, neskatoties uz jūsu pūlēm, tomēr nejūtos mierīgs!

�� Tagad mums jāizlieto jūsu dro�ības labā vēl daudz stingrāki līdzekli, ser, �teica policijas priek�nieks.

��� �ovakar no pulksten se�iem līdz deviņiem jūs neiziesiet no sava kabineta un neatvērsiet durvis nevienam, kas ari neklauvētu, lai tas būtu kaut misters Jalmuts vai es. Jūsu durvīm jābūt aiz�slēgtām!� Bet varbūt jūs vēlaties, lai kāds paliek pie jums? � piebilda direktors.

��� O, nē, nevajag! � ātri atbildēja Ramons. � Pēc vakardienas maskarādes es atzīstu par prātīgāku palikt viens!

Priek�nieks nepretojās.

��� �I istaba, � viņ� iesāka, � no visām pusēm nostiprināta pret anarhistu uzbrukumu, � un viņ� ar roku uzrādīja visas telpas, � nakti mēs apskatījām visas sienas, grīdas, griestus; un slēģus pat apsitām ar dzelzi.

Viņ� pārlaida zinātāja skatienu istabai un visiem tur atrodo�amies priek�metiem un piepe�i ieraudzīja kaut ko, kā agrāk tur nebija.

Uz galda bija ķinie�u vāze ar brīni�ķīgu ro�u buķeti.

�� Jā, � teica Ramons, ievērojis viņa izbrīnē�anos, � �īs rozes man �orīt atsūtīja no mana dzīvokļa!

��� Tie�ām, tas ir kas jauns! � atbildēja policijas priek�nieks noliekdamies, lai ieelpotu ziedu smar�u.

Viņ� norāva rozes lapiņu un sāka ar pirkstiem to berzt.

�� Jā, �viņ� teica, �rozes tik skaistas un svaigas, ka tās var pieņemt par mākslīgām.

Un piepe�i, pats nezinādams, kādēļ, policijas priek�nieks sajuta, ka ar �im rozēm kaut kas saistīts.

Viņ� klusi piecēlās un kāpa lejā pa brīni�ķīgajām marmora tre�pēm, kur uz katra pakāpiena stāvēja pa policistam, un sāka tur sarunu ar Jalmutu.

�������� Taisnību sakot, nevar apvainot mūsu veco diplomātu par viņa apņem�anos, un �odien vēl zemāk nekā citas reizes es noliecu galvu viņa priek�ā, bet tomēr, � un priek�nieka balss iedrebējās, � es baidos, es briesmīgi baidos!

Jalmuts klusēja.

�� No piezīmju grāmatiņas mēs neko jaunu nedabūjām zināt, � turpināja priek�nieks, �izņemot par ceju, pa kuru sers Ramons varētu braukt uz parlamentu.

�� �is plāns ir tik vienkār�s, ka esmu pārliecināts, ka tam ir slepena nozīme, un ka �o nozīmi mēs neesam sapratu�i.

Viņ� izgāja uz ielas un izspraucās cauri policistu baram. Pastip�rinātā apsardzība sakarā ar gaidāmo uzbrukumu nedeva Londonas publikai, iespēju uzzināt, kas notiek aiz ministrijas sienām.

Reportieri un it sevi�ķi vakara laikrakstu izdevēji, kuriem tāpat nebija iespējams iekļūt �ajā apburtajā pili, bija spiesti apmierināties ar ziņām, kuras tiem sniedza policijas ierēdņi. Sls ziņas bija ārkār�tīgi neskaidras un deva pilnīgu brīvību visda�ādākajiem minēju�miem.

Laikraksts "Megafons", kur� sevi skaitīja par vistuvāk stāvo�o "�etru tiesai", centās ar visiem spēkiem iegūt visjaunākās ziņas.

Jo tuvāk nāca liktenīgā diena, jo publikas uztraukums pastip�rinājās un sasniedza neticamus apmērus. Kā tikai ielās parādījās vakara laikrakstu telegrammas, tās acumirklī izpirka.

Lai gan �o ziņu saturs nevarēja apmierināt spēcīgu sajūtu alksto�o publiku, tomēr tās lasīja aizmirsdamies.

Laikrakstu slejās bija ministrijas ēkas zīmējumi, ēkas un apkārtnes plāni, vietu apraksti, kurās izliktas policijas apsardzes, pa�a ministra ģīmetnes un beidzot vai desmito reizi "�etru tiesas" darbības un galveno notikumu apraksti.

Publikas ziņkārība bija jau sasniegusi augstāko pakāpi, visa Lon�dona, visa Anglija ne par ko citu nedomāja, neko citu nerunāja kā par liktenīgo dienu. Bet vēsts par Marksa nāvi visus pārsteidza kā pērkona grāviens.

Par Marksa nāvi publikā cirkulēja visda�ādākās baumas. Vieni runāja, ka tas ir viens no "�etru tiesas" darbiniekiem, otri, ka tas bijis ārvalstu aģents, tre�ie domāja, ka tas � pats Jalmuts, bet kā tas ari nebūtu, visi �ie stāsti par "pa�nāvību vagonā" �ausmīgi uztrau�ca publiku.

Pēc stundas �is notikums ar neticamiem sīkumiem, bet neapstrldams kā noticis fakts, pildīja visu laikrakstu slejas. Viens noslēpums otrā!

Kas bija �is skrandainais cilvēks? Kāda loma viņam �ajā notikumā un kā viņ� nonācis līdz pa�nāvībai?

Visi �ie jautājumi satrauca publiku, un pamazām no da�ādām pretrunām izkūņojās patiesība.

Drīz pēc vēsts par �o nāvi ļaudis sāka piegriezt vērību milzīgajam policistu daudzumam, kuri stāvēja ap ministriju, un tad visi saprata, kādu lielu nozīmi valdība pievēr� �ai dienai.

"No mana kabineta logiem "Megafona" redakcijā, � rakstīja Smits, � es varu redzēt Veitgolstrītu visā garumā. Tas ir ievērojams skats, kādu Londona vēl nav nebija redzējusi.

Manā priek�ā ir vesela jūra melno policijas kasku, viņas aizņem visu ielu no viena gala līdz otram. Visas apkārtējās ielas aizņēmusi policija, pilns viss parks un tuvējās �ķērsielas, un visa �ī masa ir kā blīva siena, caur kuru izlauzties nav nekādas iespējas."

Policijas departaments paredzēja visas varbūtības un neko neat�stāja bez ievērības, tagad tas uzstājās ar viltību pret viltību, ar meliem pret meliem. �

Lietai, ko viņi aizstāvēja, bija tik liela nozīme, ka ar diplomātiju vien galā nevarēja tikt un vajadzēja spert visstingrākos soļus.

Tagad, kad pagājis jau tik ilgs laiks, grūti iedomāties tās �ausmas, kādas "�etru tiesa" iedvesa policijai; �is bailes pārņēma tik stipri organizācijas ziņā labāko pasaules policiju, ka panika sagrāba pat visgai�ākos un spējīgākos aģentus.

Pūlis, kur� ieņēma visas Vaitgolstrltas izejas, kļuva vēl lielāks, kad pienāca vēsts pār Billija nāvi.

Pēc pulksten diviem pēcpusdienā pēc policijas priek�nieka pa�vēles Vestminsteras tilts tika slēgts gājējiem un braucējiem.

Ari piekrastes daļu, kura atradās starp abiem tiltiem, aplenca policija, un visi tur atrodo�ies dienas zagli tika aizdzīti.

Nortumberlendes bulvāris tika ielenkts, un pulksten trijos visas ielas, kuras atradās ministrijas tuvumā, bija policijas uzraudzībā.

Parlamenta locekļus, kuri brauca uz sēdi, pavadīja �andarmērijas jātnieki, un ļau�u bari ceļā viņus vētraini apsveica.

�is desmitiem tūksto�u lielais pūlis gaidīdams pagaidām tikai raudzījās pasakaini lielajā policijas armijā, parlamenta ēkas torņos un namu apkvēpu�ajās sienās.

Salasījusies centra ielā, visa Londona pacietīgi gaidīja. Un visi apzinājās, ka viņi atrodas tuvu tai vietai, kurā jānotiek briesmīgai traģēdijai!

Kāds Londonā iebraucis sve�tautietis loti izbijās, ieraudzījis nepārredzamo pūli, un kad viņ� jautāja par salasl�anās iemeslu, tad cilvēks, kur� stāvēja viņam blakus, norādīja viņam ar pīpi uz ministriju:

�� Mēs te gaidām, kad nositis kādu cilvēku, � viņ� atbildēja tik vienaldzīgi, it kā runātu par visparastāko lietu.

Bet visu �o pūli valdīja avī�nieki un lieliski tirgojās. Ekstra tele�grammas pārgāja no rokas rokā, pāri kaimiņu galvām.

Pēc katras pusstundas iznāca jauni laikraksti, ar jauniem prāto�jumiem un jauniem notikumu aprakstiem, kuros pūlim bija tik ievē�rojama loma.

Katrs mazākais notikums tika sevi�ķi aplūkots un kā uguns ieskrē�ja pūli. Par "laukuma ielenk�anu" rakstīja vienā laikrakstā, otrā paziņoja, ka satiksme pa tādu un tādu tiltu ari slēgta, bet tre�ā paziņoja, ka lau�u pūli izbiedējis kāds anarhists.

Visa diena pagāja gaidot. Visās vietās runāja par "�etru tiesu", apsprie�ot jaunas varbūtības, meklējot da�ādus slēdzienus un ap�vainojumus, bet liktenīgās beigas tika gaidītas mierīgi kā apsolīta izrāde, un visi, nenolaizdami acu, skatījās uz pilsētas pulksteņa rādītājiem, kuri tik lēni kustējās.

��� Mums jāgaida vairs tikai divas stundas, � runāja pūli, kad pulkstenis sita se�i, un �is teiciens, pareizāk sakot, jautrais tonis, kādā viņ� tika izteikts, norādīja uz garastāvokli, kādā visi atradās.

Jo pūlis ir vienmēr cietsirdīgs un ne�ēlīgs.

Nosita septiņi, un sarunu troksnis uzreiz apklusa.

Londona klusi gaidīja, bet �īs miljonu pilsētas sirds stipri sita, redzot, ka pilsētas pulksteņa rādītājs lēni tuvojas beidzamajam, �aus�mīgajam momentam.

Apsardzē, kura atradās pie ministrijas, notika mazas pārmaiņas, un bija jau astotā stunda, kad sers Filips, atvēris sava kabineta durvis, aiz kurām viņ� visu laiku sēdēja viens, pasauca pie sevis policijas priek�nieku un Jalmutu.

Viņi gāja tam pretī, bet da�us solus no viņa apstājās.

Ministrs bija bāls, un viņa sejā bija parādīju�ās grumbas, kuru agrāk tur nebija, bet roka, kura turēja apdrukātu lapu, nedrebēja.

�� Tagad es aizslēg�u savas durvis, � viņ� mierīgi teica, � un ceru, ka viss, kā mēs esam norunāju�i, tiks izpildīts.

�� Taisni tā, ser! � atbildēja viņam policijas priek�nieks.

Sers Filips acīmredzot gribēja vēl ko teikt, bet apdomājās.

Pēc neilgas klusē�anas viņ� turpināja:

��� Pēc manas pārliecības, es vienmēr esmu bijis taisnīgs cilvēks, � likās, viņ� runāja pats pie sevis, �un, kas ari nenotiktu, man patīkami apzināties, ka likumprojekts, kuru es gribu izvirzīt, nepie�cie�ams vispārējas labklājības� Kas tas?�

Koridorā neskaidri atskanēja tālas balsis.

�� Tauta jūs apsveic, ser, � atbildēja Jalmuts, kur� tikko bija apskatījis visu ielu.

Uz ministra lūpām parādījās nievājo�s smaids, un viņa balsi atkal bija jūtama parastā ironija.

�� Viņi jutīsies vīlu�ies, ja �odien nekas nenotiks, �viņ� rūgti teica. �Tauta!� Pasargi mani, Dievs, no tautas simpātijām, no viņas apsveikumiem un �ausmīgās līdzjūtības!

Viņ� apgriezās un devās uz savu kabinetu, klusi aizslēdza smagās durvis, un abi viņa sarunu biedri skaidri dzirdēja, kā noskanēja atslēgas bulta, kad viņ� ieslēdzās.

Jalmuts paskatījās pulkstenī.

�� Vēl �etrdesmit minūtes, �viņ� īsi piezīmēja.

***

Tumsā stāvēja "�etru tiesas" locekļi.

�� Ir laiks, � teica Manfrēds, un Terijs palīda uz priek�u un sāka kaut ko meklēt.

�� Atļaujiet man uzraut sērkociņu, � viņ� teica spāniski.

�� Nedrīkst.

�o aizliegumu teica skarbā Poikarta balss; tad Gonzaless, ātri noliecies, sāka taustīt grīdu ar saviem veiklajiem pirkstiem. Viņ� drīz atrada, ko meklēja, un nodeva savu atradumu Terijam, pēc tam, pameklējis vēlreiz, viņ� atdeva ari otro atradumu, un Terijs dro�ām rokām abus tos sasēja kopā.

�� Vai jau laiks? � jautāja Terijs noguru�ā balsi.

�� Pagaidi!

Visi klusēdami gaidīja.

�� Nu ir laiks! � svinīgi teica Manfrēds, un Terijs izstiepa roku.

Viņ� izstiepa roku� un vaidēdams nokrita.

Visi trīs izdzirda �os vaidus.

Viņi drīzāk juta, nekā redzēja rausto�os augumu un dzirdēja kritiena troksni.

�� Kas noticis? �tikko dzirdami �ukstēja Gonzalesa balss.

Manfrēds �ai bridi jau atradās pie Terija un pārmeklēja to.

�� Terijs ir kjūdljies un pats cietis no savas kļūdas, � viņ� klusi teica.

��� Bet Ramons?

�� Redzēsim, redzēsim, � atbildēja Manfrēds, mēģinādams uztraust miru�ā biedra līķi.

***

�is trīsdesmit minūtes Jalmutam likās visgarākās viņa mū�ā.

Viņ� centās tās pārlaist, stāstīdams par visādiem gadījumiem un noziegumiem, kuru atklā�anā viņam bijusi galvenā loma.

Bet drīz viņ� juta, ka mēle vairs negrib klausīt, un tad viņu sagrāba briesmīgs uztraukums.

Tika dota pavēle runāt pavisam klusu, un klusumu pec tam pārtrauca tikai retie nepiecie�amie jautājumi un kalpotāju atbildes.

Policisti atradās visur, uz jumta, pagrabos, koridoros un visi bija apbruņoti. Jalmuts tagad sēdēja sekretāra istabā, jo pēdējais bija parlamentā. Viņ� apskatījās apkārt. Visas durvis bija atvērtas, un katrs policists varēja redzēt savu biedru.

�� Es nevaru iedomāties, kas vēl varētu notikt, � jau divdesmito reizi Jalmuts atkārtoja savam priek�niekam, � �ie ļaudis, pēc manām domām, nebūs spējīgi izpildīt savu solījumu. Tas būtu glu�i neticami.

�� Mani visvairāk nodarbina jautājums, vai viņi izpildīs otru so�lījumu, � teica Jalmutam policijas priek�nieks, �un pārliecināju�ies, ka viņu nodoms nav izdevies, atmetis, galu galā, domas par slep�kavību.

Viens ir skaidrs, ja Ramons �odien paliks dzīvs, tad viņa pro�jektam vairs nebūs pretinieku.

Viņ� paskatījās pulksteni.

Lai pastāvīgi sekotu laikam, priek�nieks turēja rokās pulksteni no tā brī�a, kad sers Filips iegāja savā kabinetā.

�������� Vairs tikai piecas minūtes, � viņ� uztraukts runāja un, uz pirkstu galiem piegājis pie kabineta durvīm, klausījās.

.� Viss klusu! � viņ� �ukstēja, un atliku�ās piecas minūtes tam likās bezgalīgas.

�������� Tagad ir taisni astoņi, � teica Jalmuts drebo�ā balsi, � mēs viņU�

Tālumā noskanēja parlamenta pulksteņa pirmais sitiens.

�������� Stunda situsi, � �ukstēja Jalmuts, un viņi abi sāka klausīties, elpu aizturēju�i.

�� Divi!.. � Jalmuts skaitīja pulksteņa sitienus.

�� Trīs! �etri! Pieci!.. Kas tas? �viņ� �ukstēja.

�� Es neko nedzirdu!.. Pagaidiet, ari es dzirdu�

Viņ� metās pie durvīm un noliecies sāka skatīties caur atslēgas caurumu.

�� Kas tur notiek?.. Kas?..

�ajā bridi istabā atskanēja sāpīgs vaids, troksnis no kāda smaga kritiena, un pēc tam iestājās klusums.

�������� Ātrāk!.. �urp! Visi! �kliedza Jalmuts un ar visu ķermeņa smagumu spieda durvis. Tās nepadevās.

�������� Nu, spiediet visi reizē! � Un trīs stipri virsnieki galu galā uzlauza atslēgu.

Jalmuts un policijas priek�nieks ieskrēja istabā.

Noliecies pār galdu, krēslā sēdēja ministrs.

Priek�meti, kuri agrāk atradās uz galda, bija nosviesti zemē, un no visa bija redzams, ka te it kā būtu notikusi ciņa.

Policijas priek�nieks pieskrēja pie ministra, bet viņam pietika viena skatiena�

�� Viņ� ir miris! �teica priek�nieks drebo�ā balsi.

Atskatījies viņ� redzēja, ka, izņemot policistus un nonāvēto minis�tru, neviena cita istabā nebija.

Tiesas sēde bija pilna lau�u. Visi gribēja dzirdēt policijas priek��nieka un slavenā ķirurga Fransisa Ketlinga liecības.

Pirms sēdes atklā�anas priek�sēdētājs vērsa uzmanību daudzajām

vēstulēm, kuras viņ� saņēma no visām malām; �is vēstules bija pilnas visda�ādāko spriedumu un visfantastiskāko domu par sera Ramona nāvi.

Policija bija paziņojusi, ka �ajā lietā viņa uzklausīs visas liecības, cik savādas tās ari nebūtu.

Policijas priek�nieks kā liecinieks tika iesaukts pirmais.

Viņ� sīki izstāstīja tās dienas notikumus, līdz tam momentam, kad ministrs tika atrasts miris. Pēc tam viņ� aprakstīja viņa istabu:

�� Smagi grāmatu skapji aizņēma divas sienas, tre�ajā jeb austru�mu sienā bija trīs logi, pie ceturtās � bija grozāms plaukts ar pa�pīriem. Visi logi bija aizvērti.

�� Kā bija aizsargāti logi no ārpuses?

�� Ar koka slēģiem, apsistiem ar dzelzi.

�� Vai bija pazīmes, kas norādītu uz mēģinājumiem tos atlauzt?

��� Nekādu.

�� Jūs apsakatljāt istabu?

�� Jā, visos sīkumos.

��� Kad?

�� Kā iznesa līķi, visas mēbeles no istabas tika izsviestas, tepiķi noņemti un griesti izlauzti.

�� Un jūs nekā tur neatradāt?

�� Nekā.

�� Vai istabā bija kamīns?

-Jā.

�� Vai ir iemesls domāt, ka istabā kāds varēja iekļūt caur �o kamīnu?

�� Absolūti neiespējams.

�� Jūs lasījāt laikrakstus?

�� Jā, gandrīz visus.

�� Jūs lasījāt par varbūtību, ka ministrs nonāvēts ar nāvējo�ām gāzēm?

-Jā.

�� Pēc jūsu domām tas iespējams?

���� Neticu.

�� Vai bija iespējams �ai laikā istabā ielaist līdzīgas gāzes?

Liecinieks domāja.

�� Vienīgā iespēja bija ielaist tās pa cauruli, kura atradās pie rakstāmgalda.

�I atbilde sacēla zālē lielu sensāciju.

�� Vai istabā nebija jūtama tāda gāze?

�� Nē.

�� Nebija nekādas smakas?

�� Ne mazākās.

�� Bet ir nāvējo�as gāzes absolūti bez smakas, piemēram, ogļ�skābe.

�� Jā, ir kaut kādas.

�� Jūs pavēlējāt izdarīt gaisa analīzi?

�� Nē, es iegāju istabā, pirms �ī gāze varēja izklīst, un tomēr neko nesajutu.

�� Vai istabā nebija nekas aiztikts?

��� Nekas, izņemot �o to uz galda.

�� Uz galda bija pārmaiņas? -Jā.

�� Lūdzu jūs sīkāk aprakstīt galda izskatu.

�� Uz galda bija paliku�i vecā vietā tikai da�i sudraba priek�meti kā sudraba kandelabri; uz grīdas mētājās vairāki papīri, spalvas kāts, tintnīca� (liecinieks izvilka savu piezīmju grāmatiņu un izņēma no tās kādu mazu priek�metu) un sasista vāze ar rozēm.

�� Ko jūs atradāt nelaiķa rokās?

��� Es atradu, lūk, ko.

Policijas priek�nieks parādīja savītu�u rozi. Visi �ausmās nodrebēja.

�� �o rozi? -Jā.

.Priek�sēdētājs pārskatīja savas piezīmes.

�� Vai jūs neievērojāt kaut ko uz viņa rokām?

�� Jā, uz rokas, kura turēja ziedu, bija melns traips. Publika saviļņojās.

�� Vai jūs varat izskaidrot �ī traipa izcel�anos?

�� Nē.

��� Ko jūs darījāt, kad to ieraudzljāt?

�� Es uzmanīgi salasīju zieda paliekas, ieliku ūdeni susināmo papīru, kuru aizsūtīju policijai izmeklē�anai!

�� Vai jums zināmi analīzes rezultāti?

�� Cik es zinu, analīze neko nav devusi.

�� Vai analīzei tika nodotas ari rozes lapas, kuras atrodas pie jums?

-Jā-

Pēc tam priek�nieks sīki izstāstīja, kādus sojus policija spērusi �ai dienā.

�� Glu�i neiespējams bija iekļūt ielā, kur atrodas ministrija, ari nepamanītam aiziet no tās. Pēc sera Ramona nāves kareivjiem tika pavēlēts palikt savās vietās.

�� Daudzi no tiem, � piebilda liecinieks, � nostāvēja bez maiņas divdesmit �etras stundas.

Tiesas priek�sēdētājs, kur� visu laiku skatījās savās piezīmēs, sacēla stipru publikas interesi ar jautājumu, kuru tas negaidīti uzdeva lieciniekam.

�� Vai jūs pazīstat cilvēku, kuru sauc par Teriju? -Jā.

�� Viņ� bija viens no "�etru tiesas"?

��� Dro�i vien.

�� Par �ā cilvēka apcietinā�anu tika izsolīts atalgojums? -Jā.

�� Viņu turēja aizdomās par piedalī�anos slepkavībā? -Jā-

�� Vai viņu atrada? -Jā.

Pēc �is atbildes publikā atskanēja izbrīna pilni saucieni.

��� Kad viņu atrada?

�� �orīt.

�� Kur?

�� Pamestā dārzā.

�� Viņ� bija beigts? -Jā.

Publika atkal saviļņojās.

�� Vai viņam bija uz miesas kādas īpa�as zīmes?

�� Jā, uz viņa labās plaukstas bija traips līdzīgs tam, kādu mēs ievērojām uz sera Ramona rokas.

Visi klāteso�ie nodrebēja.

�� Vai ari viņa rokā jūs atradāt rozi?

�� Nē.

�� Vai atrasts kāds izskaidrojums tam, kāpēc Terijs atradas tai vietā, kur viņu uzgāja?

�� Nē.

Liecinieks piebilda, ka ne papīri, ne dokumenti pie Terija netika atrasti.

Nākamais liecinieks bija Fransiss Ketlings. Viņu nozvērināja un atļāva dot liecību pie advokātu galda. Viņ� pasniedza visas savas piezīmes. Pēc viņa domām, nāve varēja rasties no trim iemesliem: no sirds vājuma, no nosmak�anas un beidzot no tre�ā, kur� neatstāj nekādu pēdu.

�� Vai nebija pazīmju, ka viņ� nozāļots?

�� Nekādu.

�� Vai jūs dzirdējāt iepriek�ējā liecinieka liecību? -Jā. i

�� Un to, ko viņ� runāja par melno traipu?

-Jā. '

�� Jūs apskatījāt �os traipus? -Jā.

�� Ko jūs domājat par tiem?

�� Man liekas, ka �ie traipi ceļas no kādas skābes.

�� No zilskābes?

�� Jā. Lai gan uz vietas nebija nekādu pazīmju no �is skābes.

�� Jūs apskatījāt Terija roku? -Jā.

�� Uz tās bija tādi pa�i traipi.

�� Jā. Bet lielāki un ne tik pareizas formas.

�� Jūs pie viņa atradāt pazīmes no saindē�anās ar skābi?

�� Nē.

�� Vai jūs esat dzirdējis tos neticamos stāstus un domas, kas cirkulē presē un publikā?

�� Jā, es visu uzmanīgi izlasīju.

�� Un tai laikā jums neienāca prātā, ka ministrs nonāvēts ar �o līdzekli?

�� Nē.

�� Tas ir, ar ogļskābi?

�� Tas nav iespējams, jo es tūlīt to redzētu.

�� Tā varēja būt kāda gāze, kura nonāvē, neatstājot nekādu pa�zīmju.

��� Līdzīga gāze zinātnē vēl nav pazīstama.

�� Vai jūs radzē jāt rozi, kura atrasta sera Filipa rokās?

��� Redzēju.

�� Ko jūs varat par to sacīt?

�� Es apsolūti neko nevaru par to teikt.

�� Tāpat kā par traipiem?

-Jā.

�� Vai jus varat noteikti pateikt savas domas par sera Ramona nāves cēloņiem?

�� Nē. Es tikai varu domāt, ka viņ� miris no viena vai otra cēloņa, par kuriem es runāju agrāk.

�� Vai jūs ticat hipnozei?

�� Zināmā mērā.

�� Vai var pieņemt, ka bailes no gaidāmās nāves zināmā stundā bija tik stipri to pārņēmu�as, ka viņu ķēra trieka?

��� Es ne visai labi jūs saprotu.

�� Vai iespējams, ka ministrs ir hipnozes upuris?

�� To es nevaru pieņemt.

�� Jūs runājāt par ātru nāvi, kura neatstāj nekādu pēdu. Vai jūsu praksē ir biju�i tādi gadījumi?

-Jā, divas reizes.

�� Trieka pilnīgi izsauca nāvi?

-Jā.

Nākamais liecinieks bija Jalmuts.

Slepenpolicists deva liecību skaļā un skaidrā balsi, bet bija ļoti uztraukts.

Visiem bija zināms, ka tūlīt pēc traģiskajām beigām viņ� un policijas priek�nieks iesniedza atlūgumus, bet ministru prezidents tos nepieņēma.

Jalmuts atkārtoja daudz no tā pa�a, ko jau bija teicis priek�nieks; viņ� sīki stāstīja, kā viņ� de�urējis pie ministra durvīm viņa traģiskās nāves momentā. Kad viņ� sīki aprakstīja tā vakara notikumus, zālē bija kapa klusums.

�� Jūs sakāt, ka dzirdējāt kabinetā troksni? -Jā-

��� Kadu troksni?

�� To ļoti grūti izskaidrot, man likās, ka tur bīdītu krēslus pa mīkstu virsmu!

�� Vai tas nebija līdzīgs atvero�os durvju jeb aizbīdāmu priek�karu troksnim?

-Jā.

Publika uztraukums.

�� Vai jūs pēc tam atradāt kādas slepenas durvis sienā?

��� Nē.

�� Vai kāds varēja paslēpties grāmatu skapjos?

�� Nē, �ie skapji tika pamatīgi pārmeklēti.

��� Un kas bija pēc tam?

�� Es izdzirdu troksni un sera Filipa kliedzienu, un tūlīt mēģināju uzlauzt durvis.

�� Un tās bija aizslēgtas? -Jā.

�� Sers Filips bija kabinetā viens?

�� Jā. Tā bija viņa griba, un to viņ� pateica jau dienā.

�� Vai pēc notiku�ās nelaimes jūs izdarījāt pamatīgu kratī�anu ārpusē un ēkas iek�pusē?

-Jā.

�� Vai jus ko atradāt?

�� Atradu, bet tas nav nekādā sakarā ar lietu un nemaz uz to neattiecas.

��� Kas tas bija?

�� Uz kabineta palodzes es atradu divus beigtus zvirbuļus.

�� Viņus apskatīja?

�� Jā, ārsts, kur� tos uz�ķērda, konstatēja, ka tie nositu�ies, kriz�dami no karnīzes.

�� Vai �ie putni nebija noindēti?

�� Nekā līdzīga viņos neatrada. Atkal tika lūgts Fransiss Ketlings.

Viņ� bija redzējis putnus, bet indi viņos nebija atradis.

��� Pieņemot, ka istabā ielaistas nāvējo�as gāzes, kuras ātri izgaro, vai var domāt, ka putni miru�i gaisa daļā, kura saindēta no �is gāzes?

��� Zināms, jo viņi tupēju�i uz palodzes.

�� Vai jūs domājat, ka �iem putniem ir sakars ar traģisko noti�kumu?

�� Nē, � pārliecino�i atbildēja ārsts.

Pēc tam Jalmuts sāka atkal dot savu liecību.

�� Jūs vairs nekā neredzējāt?

���� Nē, nekā.

Tiesas priek�sēdētājs sāka jautāt Jalmutam par Marksu un vina attiecībām ar pēdējo.

��� Kā jūs domājat, vai traipi uz sera Filipa un Terija rokām bija līdzīgi ar traipu uz Marksa rokas?

�� Nē.

Kad sēdi slēdza, publika sadalījās grupās; visi ar izbrīnī�anos apsprieda nedzirdēto spriedumu.

�� Nāves cēlonis nezināms. Slepkavību izdarīju�as ar iepriek�ēju nodomu vairākas vai viena nepazīstama persona.

Iziedams no tiesas, priek�sēdētājs satika paziņu.

�� A, Karlstons, � viņ� brīnījās, � jūs art te bijāt, bet es domāju, ka �is bankrots nedod jums miera!.. Jā, cik savāds process!

��� Ievērojams, � tas piekrita.

�� Jūs visu laiku bijāt te?

-Jā.

�� Vai jūs ievērojāt, cik mums bija lielisks advokāts?

�� Jā, man liekas, ka viņ� ir labāks advokāts nekā akciju sabied�rības direktors.

�� Tātad jūs viņu pazīstat?

��� Pazīstu, � �āvādamies atbildēja Karlstons, � viņ�, nabadziņ�, � gribēja iekarot visu Londonu, nodibinādams bil�u izgatavo�anas sabiedrību. Gribēja pat nopirkt Otingtona fabriku, bet tas viņam neizdevās.

�� Un viņ� bankrotēja? � izbrīnījies jautāja priek�sēdētājs.

�� Nē, nebankrotēja, bet atteicās no sava nodoma; viņ� saka, ka mūsu klimats tam kaitīgs.

��� Kā viņu sauc?

��� Manfrēds, � atbildēja Karlstons.

Kaislību upuri�������������������������� 4

�etru tiesa�����������������������������

Vai tie�ām Jūsu grāmatplauktā vēl nav angļu kriminālliteratūras klasiķa

Edgara VOLLESA grāmatu Izdevniecība "Tapals" var jums palīdzēt un piedāvā �ādus

A Ceturtais mēris Nāves melodija

A Pie 3 ozoliem

� Stāsti

A Londonas tumsās acis

� N�6 rīkojas

A Noslēpumainais testaments Bandīti briesmās

^ Bongindas karalis

A Dvēse)u kapteinis

�etrstūrainais smaragds

A Pazudu�ais miljons Mērijas Ferēras sistēma

^ Miljonāra kaimiņ

�ausmu un mīlas templis

A Cilvēks, kas zina visu Kerijs pērk Londonu

A Trīs taisnīgi vīri Pastara diena

^ Spoku nams

Nolsēpumainā sieva

^ Savādā grāiiene Slepkavas mīļākā

A Za|ais strēlnieks

^ Kaislību upuri �etru tiesa

Sagatavo�anā: ^ Di�ciltīgais klaidonis ^ Hipodroma blē�i

Sēriju izteiksmīgi noformējis mākslinieks Edgars FOLKS. tālrunis 280728