Edgars Volless

Parādnieks

1913. gada 4. marta pēcpusdienā monsieur Trebolīni, Francijas slepenpolicijas priek�nieks, domīgs sēdēja savā kabinetā. Lielo rakstāmgalda sēdekli viņ� bija piebīdījis pie kamīna, kurā jautri sprēgāja gai�a liesma. Diena bija nepa�tīkami dzestra, un visu Parīzi klāja balta sniega sega.

Francija pa�reiz pārdzīvoja samērā mierīgu laiku, kad nekādi sevi�ķi svarīgi noziegumi neuztrauca tās sabiedrību. Pateicība par to pienācās galvenokārt �im ģeniālajam itālim, kur� savas spējas ziedoja fran�u tautas mieram un dro�ībai.

Noziegumi bija ievērojami mazināju�ies. "Septiņu banku" noslēpums nupat bija laimīgi atrisināts, un monsieur Tre�bolīni netraucēts varēja baudīt atpūtu. Garlaicības mocīts, viņ� pēdējā laikā bija sācis nodarboties ari ar mazāk svarīgām lietām, ko parasti veica viņa apak�nieki. Arī pa�reiz viņ� pārdomāja vienu no �ādiem gadījumiem. Neizprotamā kārtā �ī lieta daudz vairāk saistīja viņa ievērību, nekā tas citkārt mēdza būt, un tādam spējīgam noziedznieku apkarotājam, kāds bija viņ�, �is apstāklis bija sevi�ķi nozīmīgs.

Monsieur Trebolīni nospieda zvana podziņu, un tūlīt istabā ienāca viņa sekretārs.

� Ataiciniet �urp monsieur Lekontu, � priek�nieks sa�cīja, nenovērsdams skatienu no kamīna liesmas.

Mirkli vēlāk pie durvīm tika pieklauvēts un uz sliek�ņa parādījās Lekonts, kur� jau bija izraudzīts par sava priek��nieka pēcnācēju gadījumam, ja monsieur Trebolīni kādreiz atstātu savu vietu.

����� Sēstieties, � lielais detektīvs sacīja, laipni uzsmai�dīdams savam palīgam. � Vai esat kādreiz dzirdējis par "Noziedznieku klubu", kas pastāv �eit, jūsu skaistajā Parīzē?

Lekonts piekrīto�i pamāja ar galvu.

���� Tas ir loti interesants klubs, � Trebolīni turpināja.

��� Tomēr tas sagādā man zināmas rūpes, un man �ķiet, ka būtu lietderīgāk to likvidēt � �ie studenti ir velni�ķi nemierīga tauta.

��� Ceru, ka tā lieta izjuks pati no sevis, � Lekonts piebil�da.

Trebolīni savilka lūpas kā cilvēks, kas jau pārdomājis visas varbūtības un nonācis pie kāda noteikta slēdziena.

���� Ko jūs vispār zināt par �o klubu? � viņ� jautāja.

���� Tikai to, kas zināms arī jums, � Lekonts atbildēja, sildīdams rokas pie kamīna. � �ajā klubā apvienojies pul�ciņ� studentu. Savās sapulcēs tie nodarbojas ar visām tām blēņām � svinīgiem rituāliem, zvērestiem un tuk�u salmu kul�anu �, kuras tik loti patīk visām slepenajām biedrībām un lo�ām. �īs sanāksmes tiek noturētas da�ādās slepenās vietās, kuras policijai arvien zināmas jau vismaz nedēlu iepriek�.

Lekonts iesmējās, un Trebolīni piekrizdams pamāja ar galvu.

��� Katrs �ī kluba loceklis nodod svinīgu zvērestu pārkāpt kādu no Francijas likumiem, � Lekonts turpināja. � Līdz �im viņi savu naidu pret likumiem izrādīju�i vienīgi ar to, ka apvainojo�i izturēju�ies pret kādu �andarmu.

Jā, viiļi bija iesviedu�i to Sēnā, � Trebolīni piebilda.

���� Un, vinu ārā velkot, divi no �iem nabaga ļaundariem tikko nenoslīka. Mēs iesēdinājām tos uz divām dienām un bez tam uzlikām viņiem simts franku lielu naudas sodu.

���� Vai vairāk nekas nav gadījies?

��� Nē, vismaz nekas svarīgs. Viņu tā saucamie noziegumi aprobe�ojas ar nekaitīgu blēņo�anos.

Bet priek�nieks nebija apmierināts.

���� Tomēr būs labāk, ja darīsim galu �īm nejēdzībām, � viņ� sacīja. � Es saprotu studentus, viņu tradīcijas un jaunī�bas pārgalvību, bet pa�reiz man sagādā galvassāpes viens no �ī kluba locekļiem, kāds Vilets.

Lekonts saproto�i pamāja ar galvu.

���� �is Vilets, � priek�nieks turpināja, � ir kas līdzīgs māksliniekam. Viņ� dzīvo kopā ar kādu jaunu amerikāni Komstoku Bellu.

���� Dzīvoja, � Lekonts viņu pārlaboja. � Misters Bells ir ļoti bagāts cilvēks un dzīvo pats pēc saviem ieskatiem. Turklāt viņam ir attīstīta gaume, bet Vilets dzer.

���� Tātad viņi iz�ķīru�ies? � Trebolīni domīgi aplūkoja gredzenu savā pirkstā. � To es nebiju vēl dzirdējis. Man tikai zināms, ka tie abi nozvērēju�ies sagādāt mums kādu sevi�ķi nepatīkamu pārsteigumu. Jūs saprotat mani? Es neru�nāju par �andarmu iepēr�anu vai ielas pulksteņu sadauzī��anu, bet gan par īstu noziegumu � par slepkavību.

Viņ� strauji piecēlās.

��� �ādos apstākļos vispareizākais ir jau laikus spert solus nelaimes novēr�anai. Tā lieta klust sasodīti nopietna! Lai Latīņu kvartāls pameklē sev citas izpriecas. Man loti patīk jauni studenti � viņi mēdz būt krietni zēni. Jaunībā jau gadās kādreiz pārcirst pār mēru, bet tomēr nedrīkst aizmirst ari robe�as. Tātad, monsieur Lekont, painteresējieties par �o lietu tuvāk un tad ziņojiet man.

Lekonts atstāja priek�nieka kabinetu, klusībā pie sevis smaidīdams. Viņ� loti labi pazina visus studentus, kas bija "Noziedznieku kluba" locekli. Laiku pa laikam viņ� mēdza sastapties ar tiem un pavadīt viņu sabiedrībā vakaru, un dīvainā kluba aprindas to uzlūkoja par savu cilvēku. Vēl to pa�u vakaru viņ� pēc biroja slēg�anas devās uz "Noziedz�nieku klubu".

���� Labvakar, prokurora kungs! � no visām pusēm viņu apsveica jautras balsis. Viens no studentiem atdeva viņam savu vietu pie lielā galda, bet kāds cits � skaists, patīkams jauneklis � novāca pie malas traukus, kas atradās viņa krēs�la priek�ā.

Lekonts viņu aplūkoja ar sevi�ķu interesi. Tas bija liela auguma slaiks cilvēks ar atlēta muskuļiem un lielām, pelē�kām, labsirdīgām acīm.

��� Jūs esat atnācis īstā laikā, lai kā policijas priek�stāvis dotu savu spriedumu. Mēs pa�reiz pārrunājam interesantu jautājumu par privātīpa�uma un anarhisma stāvokli Francijā. Mūsu draugs, � viņ� pamāja uz kādu jaunu francūzi ar izspūru�iem matiem un me�onīgi noaugu�u bārdu, � nupat apgalvoja, ka policista nonāvē�anu dievi�ķais Aristotelis pilnī�gi attaisnotu.

��� Es piederu pie stoiķu skolas, � Lekonts mierīgi atbil�dēja. � Bet kāds tam visam būtu mērķis?

��� Mēs vēlamies anarhiju, � jauneklis ar pinkaino bārdu dedzīgi iesaucās. � Tā ir vienīgā īstā valsts iekārta. Likums�

����� Nu jā, un bez tam jums ta�u ir sarkanas acis, � jaunais policists viņu smaidīdams pārtrauca un ielēja sev glāzi vīna.

����� Esmu ar mieru debatēt ar jums par to, � students atsāka, kad Lekonta piebildes izsauktie smiekli bija mazliet norimu�i. � Mans draugs Vilets� � Viņ� norādīja uz kādu jaunekli ar drūmu, noguru�u skatienu, tad turpināja savu runu, pieminēdams Vileta piedzīvojumus un atziņas, kas, pēc viņa domām, neap�aubāmi pierādot anarhisma lietderību.

���� Vai �is Vilets ir arī jūsu draugs, monsieur Bell? � Lekonts klusu jautāja.

Students, kas sēdēja viņam līdzās, sarauca uzacis.

���� Kā jūs to domājat? � viņ� dzestri jautāja.

Lekonts paraustīja plecus.

���� Mums reizēm gadās �o to dzirdēt, � viņ� sacīja, � sevi�ķi, kas attiecas uz "Noziedznieku klubu".

Komstoks Bells uzmeta viņam nedro�u, gandrīz nobiju�os skatienu.

��� Visa �ī lieta ir tikai joks� � viņ� iesāka, bet tūliņ atkal apklusa, un Lekontam, neraugoties uz visām pūlēm, vairs neizdevās atjaunot �o sarunu.

Lekonts ieklausījās citu klāteso�o sarunā. Tur kāds stu�dents bija uzdevis jautājumu, kas atrada dzīvu atbalsi visos kluba biedros.

Lekonts noraido�i pakratīja galvu.

���� Nē, viņ� nav miris � īstam policistam nepietiek ar to, ka viņu pabā� zem ūdens, lai to aizraidītu uz viņpasauli. Jā, kungi, pie �īs pa�as reizes gribu jums aizrādīt, ka ir pienācis pēdējais laiks izbeigt jūsu "Noziedznieku kluba" darbību � tādas ir ari policijas prezidenta domas.

���� Un nākotnē? � Vilets skarbā balsī iesaucās. Līdz �im viņ� nemaz nebija piedalījies sarunās.

Lekonts uzlūkoja viņu. Jau no pirmā acu uzmetiena viņ� bija ievērojis �īs sejas nedabīgo bālumu. Tikai pa�os vaigu galos bija pa sārtam, apaļam laukumiņam, kas liecināja par vieglprātīgo dzīvi, kādu veda �is jauneklis.

Vilets bija nokratījis savu miegainību un dzīvi lūkojās visapkārt.

��� Tātad mums, kungi, nāksies slēgt savu klubu, � viņ� sacīja paceltā balsi. � Bet �ī kluba garam būs mājot tā locekļu sirdis mū�īgi!

Lekontam, kur� vēroja Komstoku Bellu, likās, ka tā seja kļuva mazliet bālāka, kad iedzēru�ais Vilets turpināja savu runu.

��� Palūkojieties turp, uz misteru Bellu! � Vilets palocījās pret savu kaimiņu, turklāt tik neveikli, ka dro�i vien būtu pakritis, ja anarhists to nesaturētu.

���� Misters Bells ir amerikānis, caur un cauri kapitālists, un vēl nesen tas bija mans domubiedrs noziedzību lietās. Bet nu mēs vairs nevaram saprasties � misters Bells ir pārāk apdomīgs un pārāk labi audzināts. � To viņ� piebilda ar ironisku pieskaņu balsī. � Jā gan, tu piederi pie bur�uāzijas, mans mīļais Bakh! Viņ� neprot baudīt dzīvi pilniem mal�kiem, bet taisni tā ta�u ir studentu senā priek�rocība. Un to viņ� arī nespēj, jo ir pārāk bailīgs.

Pēdējos vārdus viņ� izkliedza skali, pārliecies pār galdu. Neviens nepiegrieza tam sevi�ķu vērību, jo visi jau zināja, cik necie�ams kļuva Vilets, kad tas bija piedzēries.

Komstoks Bells neko neatbildēja, tikai uzmeta Viletam cie�u skatienu.

Vilets gribēja turpināt savu runu, kad pēk�ņi atvērās dur�vis un kafejnīcā ienāca kāds sve�s kungs. Pametis visapkārt meklējo�u skatienu, viņ� devās tie�i pie Lekonta.

��� Atvainojiet, mani kungi, vienu acumirkli, � policists sacīja, pieceldamies un iedams pretim ienācējam. Brīdi viņi klusu sarunājās savā starpā. Studenti ievēroja, ka viņ� saru�nas vidū uztraukts iesaucās un pagriezās pret galdu, bet tad ātri atkal nomierinājās un pievērsās sve�ajam. Noklausījies līdz galam tā stāstu, viņ� atgriezās pie studentiem, kuri jautā�jo�i lūkojās viņa sejā, kas pēk�ņi bija kļuvusi loti nopietna.

���� Kungi, � viņ� sacīja, un viņa balss skanēja skarbāk nekā citkārt, � �opēcpusdien Kuka ceļojumu birojā Operas laukumā kāds iedevis Anglijas piecdesmit mārciņu banknoti un �ī naudaszīme izrādījusies viltota!

Neviens neatbildēja. Kafejnīcā valdīja kapa klusums.

���� �o banknoti tur iedevis kāds students, un uz tās ar zīmuli biju�i uzrakstīti burti "N. k.". Te nu joki beidzas, un es uzaicinu to, uz kuru krīt atbildība par �o nedarbu, rīt no

rīta ierasties policijas valdē.

***

Otrā dienā neviens neieradās Trebolīni birojā. Vilets vēl tajā pa�ā vakarā bija saņēmis telegrammu ar uzaicinājumu atgriezties Londonā, un ar to pa�u vilcienu Parīzi bija atstājis arī Komstoks Bells.

Lekonts bija klāt pie viņu aizceļo�anas, kaut aizbraucēji viņu neredzēja. Trīs dienas vēlāk viņ� saņēma vēstuli, kurai bija pievienota Anglijas piecdesmit mārciņu naudaszīme. Nebija uzrādīts ne nosūtāja vārds, ne adrese, un aploksnē bez banknotes bija ielikta tikai maza, ar ma�īnu rakstīta zīmīte: "Lūdzu nodot �o naudu Kuka birojam."

Lekonts izstāstīja par �o gadījumu savam priek�niekam. Tas pamāja ar galvu.

���� Uzskatīsim �o lietu par nokārtotu. Nebūtu nekādas jēgas sacelt tās dēļ publisku skandālu.

Viltoto banknoti viņ� noglabāja sava rakstāmgalda atvilk�tnē un drīz vien aizmirsa �o notikumu.

Da�us gadus vēlāk, apcietinot kādu anarhistu, lielais de�tektīvs Trebolīni tika no�auts. Viņa pēcnācējs atrada tā rak�stāmgaldā Anglijas piecdesmit mārciņu banknoti, kas neap��aubāmi bija viltota.

� To vajadzēs nosūtīt Anglijas valsts bankai, � viņ� sacīja savam sekretāram.

Lekonts būtu varējis paskaidrot, kādā veidā viltotā nau�daszīme nokļuvusi Trebolīni rokās, bet viņ� tajā laikā atradās Lionā.

Terrers klubā bija viesības, kurās piedalījās ari dāmas. Visa iela lielās, skaistās ēkas priek�ā bija aizsprostota ar elegantiem limuzīniem. Tas ir viens no lepnākajiem klubiem, un �ī gadskārtējā balle nozīmēja sezonas atklā�anu, kaut da�i par tādu atzina vakaru, ko katru gadu sarīkoja Gārdmūras hercogiene.

Vecākie kluba locekļi, kas visi bija vecpui�i un maz intere�sējās par skaisto dzimumu, tikko vairs varēja pazīt lielo pīlāru zāli. Daudzi nebija nemaz ieradu�ies, jo dāmu uzaici�nā�ana kluba telpās tiem �ķita it ka svētuma zaimo�ana. Veselu nedēļu pirms un pēc viesībām tie jutās dziļi nelaimīgi, jo bija spiesti uz laiciņu atteikties no savām iera�ām. Visas spēļu telpas bija pārvērstas ēdamzālēs un viesu istabās, kur uz katra sola nācās skatīt sve�u viesmīļu sejas.

Tomēr �ādi locekli bija mazākumā; pārējiem tā bija liela svētku diena, uz kuru tie gatavojās jau nedējām un par kuru vēlāk izteicās ar vislielāko apmierinātību. �ie vakari pulcināja kluba telpās pa�as sabiedrības virsotnes un visdaiļākās dāmas, kam citkārt nebija ne laika, ne ari patik�anas tur ierasties.

�ajā lietainajā vakarā Ventvorss Golds uzkāpa pa kluba greznajām marmora trepēm un lēni virzījās cauri eleganto lau�u pūlim, kas pildīja pla�o vestibilu. Viņ� devās uz gar�derobes istabu, lai noliktu platmali, mēteli un galo�as.

Ventvorss Golds bija neikdieni�ķs cilvēks ar neikdieni��ķām interesēm. Viņ� bija vidēja auguma vīrs gludi skūtu seju un vidū pār�ķirtiem matiem, kas bija sasukāti atpakaļ, kā prasīja galvaspilsētas mode. Kuplas uzacis apēnoja viņa pelē�kās acis, kas caur pensneja stikliem jautri lūkojās pasaulē.

Par skaistu viņu nevarēja saukt, bet visā viņa būtnē bija kas tāds, kas apbūra da�u labu skaistuli. Bez tam visi zināja viņa prāta augsto attīstību.

Viņ� bija amerikānis, un savas kļūdas tas atzina ar tādu vaļsirdību, ko viegli varēja nosaukt par nekaunību.

Anglijā viņ� dzīvoja jau ilgus gadus. Viņ� mīlēja angļus un klaji atzina to ar laipnu, līdzjūtīgu smaidu un tādā balsī, it kā gribētu mierināt savus nabaga līdzcilvēkus, kam liktenis nav pie�ķīris augsto laimi piedzimt brīvajā Amerikā. Visur viņu pazina un labprāt ieredzēja, jo tas bija īsts amerikānis un patriots no galvas līdz kājām. Viņa vecvectēvs bija pierā�dījis savu patriotismu, sviezdams ar ķieģeļa gabalu lordam Kornvelam vai izdarīdams kādu citu tamlīdzīgu varoņdarbu.

Viņa pa�a mīlestība uz tēviju neizpaudās āri�ķībās � viņ� nevalkāja Savienoto Valstu karodziņu pogcaurumā vai apaļu, cietu voiloka platmali. Tāpat viņ� ari nelika drēbniekam ar kokvilnas un audekla palīdzību nesamērīgi izpolsterēt savu uzvalku plecus, lai atgādinātu atlētu, kā to mēdz darīt visi jaunie amerikāņu studenti, un par ko Parīze tik labprāt pazobojas.

Golda patieso nodarbo�anos zināja tikai tie nedaudzie izredzētie, ar kuriem kopā tas Terrers klubā spēlēja brid�u. Vienu vai divas reizes nedēļā viņ� ieradās Amerikas sūt�niecībā "saņemt pastu". Apbrīnojamā kārtā tas nereti notika pat pulksten trijos rītā, un tādās reizēs viņa ekselence sūtnis pieņēma viņu, ģērbies pid�amā un rītakurpēs, un stundām ilgi sarunājās ar savu tautieti.

Tāda saruna notika arī toreiz, kad kāda maza Dienvid�amerikas republika, kuras nemierīgais un agresīvais raksturs visiem bija zināms, gribēja pieteikt karu kādai lielākai repub�likai, savai kaimiņienei. �īs dienas svarīgākos notikumus varētu atzīmēt apmēram �ādi:

Pulksten 5 pēcpusdienā senjors de Silva (viņa ekselence Furinas prezidenta privātsekretārs) ierodas Kārltona viesnīcā.

Pulksten 5.30 pēcpusdienā M. Dibeks (Beļģijas iero�u un munīcijas fabriku ģenerālpārstāvis) ierodas tajā pa�ā viesnīcā un notur slepenu apspriedi ar aug�minēto privātsekretāru.

Pulksten 8 vakarā viņi vakariņo atsevi�ķā kabinetā.

Pulksten 2 naktī Ventvorss Golds ierodas Amerikas sūtnie�cībā.

Pulksten 5 rītā senjoru de Silvu apmeklē policijas inspek�tors Greisons (no Starptautiskās kriminālpolicijas sevi�ķās nodaļas).

Pulksten 9 rītā senjors de Silva lielā steigā atstāj Londonu, lai dotos uz Parīzi.

Pulksten 11 rītā inspektors Greisons ar Ventvorsu Goldu nejau�i satiekas Temzas krastā un godbijīgi sveicina viens otru.

Ventvorsam Goldam bija darī�anas visur. Viņa amats prasīja, lai tas zinātu visu, un to viņ� tie�ām arī zināja. Visu, ko tam gadījās dzirdēt, redzēt un novērot, viņ� paturēja pie sevis, jo nebija neviena, kam viņ� varētu pilnīgi uzticēties. Viņam nebija ne biroja, ne darbinieku, ne arī oficiālas vietas dienestā. Bet vestes kabatā tas nēsāja klāt mazu sudraba zvaigznīti, kuras izskats atstāja milzīgu iespaidu uz zināmas �ķiras ļaudīm. Viņam bija vispla�ākie sakari sabiedrības aug�stākajos slāņos, bet reizēm to varēja sastapt ari kopā ar visļaunākajiem noziedzniekiem. Un taisni tādēļ viņ� zināja visu.

Nodevis garderobi, Golds atgriezās vestibilā un, uzkāpis pa platajām trepēm, atbalstījās pret balustrādi, no kurienes tam atklājās lielisks skats uz raibo ainu.

Lejā stāvēja Spānijas sūtnis ar savu skaisto meitu un pa�reiz sasveicinājās ar Itālijas konsulu. Golda skatienam nepalika nepamanīta arī misis Greind�era Koleka, kas pa��reiz ienāca zālē liela jaunekļu pulka pavadībā. Viņ� apbrīnoja �o sievieti, kas, neievērodama citu dāmu niknos skatus un dzēlīgās piezīmes, mierīgi rādījās sabiedrībā tūliņ pēc tam, kad bija iztiesāta viņas neglītā laulības �ķir�anas prāva.

Nu viņ� lejā ieraudzīja ari Komstoku Bellu un paturēja to acīs, jo taisni �ajā laikā Golds loti interesējās par �o jauno amerikāni. Bella atlētiskais stāvs un skaistā, klasiskā seja spilgti at�ķīrās lielā pūla vidū. Atskaitot mazas ūsiņas, seja viņam bija gludi noskūta. Mati ap deniņiem tam bija jau iesirmi, kas viņa izskatu padarīja vēl interesantāku. Par viņu stāstīja, ka tas esot loti bagāts un tomēr neprecējies. Tādēļ dāmu stiprā interese par viņu bija pilnīgi dabiska.

Golds stāvēja, ar elkoņiem atbalstījies pret margām, un, acu nenovērsdams, novēroja jaunekli, kur� tikai pavir�i atbil�dēja uz daudzajiem sveicieniem, ko tam uzsauca paziņas. Klusa grūtsirdība bija lasāma viņa sejā, un sīkās rieviņas ap acīm lika to turēt vecāku par viņa trīsdesmit gadiem.

Bells pa�reiz bija pievērsies kādai lielākai kungu grupai, kas to draudzīgi apsveica. Tomēr viņ� drīz vien atdalījās no saviem paziņām un devās uz vienu no viesu istabām.

���� Dīvaini! � Golds domīgi norūca pie sevis.

��� Kas īsti jums �ķiet tik dīvains? � viņam līdzās atska�nēja kāda balss.

Golds pacēla galvu un ieraudzīja kādu kungu, kas ari bija atspiedies pret margām.

��� Hallo, Helder! Vai tad jūs ari interesējaties par �ādām lietām?

���� Taisnību sakot, ne visai, � sve�ais atbildēja. � No vienas puses tās mani interesē, bet no otras� briesmīgi garlaiko. Bet nupat jūs teicāt, ka tas esot dīvaini. Ko jūs ar to domājāt?

Golds pasmaidīja un, noņēmis pensneju, cie�i uzlūkoja Helderu.

��� Jā gan, viss ir dīvains � dzīve un viss, kas tajā notiek. Dzī�anās pēc izpriecām, godkāre, visādas neprātības � tas viss, lūkojoties no prātīga cilvēka viedokļa, ir nevajadzīgs un dīvains.

Helders, cik varēja vērot, arī bija amerikānis. Viņ� bija liela auguma pilnīgs cilvēks, kura izskats liecināja, ka tas prot dzīvot. Viņam bija apaļa seja, pabiezas lūpas un augsta piere, ko apēnoja īsi apcirpti, cirtaini mati.

Kornēlijs Helders Londonā bija pla�i pazīstams cilvēks. Viņ� labprāt mīlēja pazoboties par citiem, prata stāstīt diez�gan seklas anekdotes un zināja bezgala daudz tenku, ko ar prieku atstāstīja pirmajam pretimnācējam.

���� Ko jūs īsti saucat par "prātīga cilvēka viedokli"? � viņ� smiedamies jautāja.

���� Tas ir tāda cilvēka viedoklis, kur� neinteresējas par citu darī�anām.

��� Tādā gadījumā tas, protams, nav jūsu viedoklis, jo jūs ta�u interesējaties par visu! Nesen man kāds apgalvoja, ka no Eiropas a�gārnās politikas jūs saprotot daudz vairāk nekā pats Amerikas sūtnis.

Golds neatbildēja, bet turpināja lūkoties pūlī, kas kustējās lejā.

Viņ� nevarēja ciest Helderu. Tas bija cilvēks, kura raksturā Golds neredzēja nekā pievilcīga.

Klusē�ana turpinājās labu brīdi. No lejas atplūda �urp sarunu un smieklu �aloņa.

��� Vai redzējāt Komstoku Bellu? � Helders pēk�ņi jau�tāja.

Golds piekrizdams pamāja ar galvu.

��� Viņ� izskatās mazliet nemierīgs, it kā tam būtu kādas rūpes, � Helders turpināja.

Golds uzmeta viņam no sāniem ātru skatienu.

���� Vai jums tā �ķiet? � viņ� vienaldzīgi atjautāja.

����� Pēc manām domām, viņ� ir loti nervozs. Bagātam jauneklim viņa stāvoklī tas ir diezgan dīvaini. Viņam ta�u atvērta visa pasaule!

��� Jā, da�reiz jau gadās ari dīvainības.

��� Es nesen runāju ar Viljē Lekontu, � Helders negaidot sacīja.

Golds kjuva uzmanīgāks. Viņ� saprata, ka Helders nav vis uzsācis �o sarunu tikai laika pakavē�anai, bet ka tam ir kāds noteikts nolūks. Acīmredzot lieta grozījās ap Komstoku Bellu.

���� Ar ko jūs runājāt?

���� Ar Viljē Lekontu� jūs ta�u pazīstat viņu?

Golds ļoti labi pazina Lekontu un zināja, ka tas ir Parīzes kriminālpolicijas priek�nieks. Bez pārspīlē�anas varētu teikt, ka Golds to pazina tikpat labi kā savu brāli, bet viņam bija daudz iemeslu �o draudzību noliegt.

��� Nē, � viņ� mierīgi atbildēja. � Nedomāju vis, ka būtu ar �o kungu kādreiz ticies, tomēr viņa vārds man liekas kaut kur dzirdēts.

� � Viņ� ir Parīzes kriminālpolicijas priek�nieks. Viņ� nu�pat bija �eit, un es viņu sastapu.

����� Loti interesanti, � Golds piebilda. � Un ko tādu viņ� jums pastāstīja?

���� Viņ� stāstīja man �o un to par Komstoku Bellu, � Helders atbildēja, cie�i vērodams detektīva seju.

��� Ar ko tad Komstoks Bells vērsis uz sevi dro�ības poli�cijas uzmanību? Viņ� ta�u nebūs kādu noslepkavojis?

�. Jūs ta�u negribēsit teikt, ka neesat vēl nekā dzirdējis par �o lietu? � Helders neticīgi jautāja.

��� Diem�ēl tā tas tomēr ir. Bet ceru, ka jūs ta�u neliegsit man savu uzticību un atklāsit �o svarīgo noslēpumu arī man?

��� Vai tie�ām jūs nezināt, ka Komstoks Bells senāk bijis "Noziedznieku kluba" loceklis?

��� "Noziedznieku klubs"? � Golds smiedamies atkārtoja. � Pirmo reizi dzirdu �ādu nosaukumu.

Helders mirkli vilcinājās. Tuvumā stāvēja vairāki nepa�zīstami cilvēki, kas pāri margām nolūkojās lejā plūsto�ajā pūlī. Kāda jauna dāma, kas stāvēja tie�i viņam līdzās, varēja sadzirdēt katru viņa vārdu, ja vien būtu ieklausījusies.

��� Labi, pastāstī�u jums visu, kaut baidos, ka jums pa�am tas jau zināms labāk nekā man, � jūs ta�u zināt visu. Pirms da�iem gadiem, kad Bells Parīzē studēja, viņ� kopā ar vairā�kiem citiem studentiem nodibināja "Noziedznieku klubu". Tā bija vieglprātīgu zēnu pārgalvīga ideja, kādas mēdz ienākt galvā tikai jauniem studentiem. Ikviens kluba loceklis deva zvērestu pārkāpt kādu likumu, pie kam noziegumam katrā ziņā vajadzēja būt tādam, ka tā atklā�anas gadījumā vainī�gajam draudētu cietumsods.

��� Nekas, diezgan jautra nodarbo�anās! Un cik no viņiem jau pakārti?

���� Cik zinu, neviens. Pēc kāda atklāta skandāla policija klubu slēdza. Par laimi, kluba sarakstos tā locekli bija ievesti ar pieņemtiem vārdiem. Vienīgais smagais noziegums, ko bija pastrādājis viens no kluba locekļiem, palika neatklāts, jo neizdevās atrast vainīgo.

���� Tas cilvēks ta�u nebūs nodarbojies ar naudas vilto��anu? � Golds nevainīgi iejautājās.

Helders pasmaidīja.

���� Nu, redzat � tātad jūs tomēr zināt par �o lietu!

�� Jūs domājat � attiecībā uz naudas vilto�anu? � Golds jautāja. � Jā, klausoties jūsu stāstā, tā pamazām ataust man atmiņā. Viens no �iem pui�iem bija viltojis un laidis apgro�zībā Anglijas piecdesmit mārciņu banknoti. Bet kāds gan tam visam sakars ar Komstoku Bellu?

����� Man nejau�i ir zināms, ka ari Komstoks Bells bijis "Noziedznieku kluba" loceklis, � Helders sacīja. � Zinu arī to, ka fran�u policijai bija izdevies noskaidrot �o lietu tiktāl, ka aizdomas nopietni vērsās pret vienu no divām personām.

Golds lēni pagrieza galvu pret viņu un ielūkojās tam cie�i acīs.

��� Jūs tie�ām esat pārāk vaļsirdīgs, kungs, � viņ� sacīja. Ikviens, kas pazina Golda citkārtējo laipnību un smalkjūtību, būtu sapratis, ka viņ� bija aizkaitināts, par ko liecināja arī skarbais tonis, kādā tas runāja ar Helderu.

���� Varbūt pastāstīsit man ari to, kas ir �ie divi cilvēki, kurus Francijas policija turēja aizdomās?

Helders mazliet pietvīka.

��� Tā jau domāju, ka tas jūs interesēs.

����� Protams, tas mani interesē! � Golds sa�utis atcirta. � Pie joda, kas tad īsti ir �ie noziedznieki?

Viņa agresīvais tonis krita Helderam uz nerviem.

���� Ja jau jūs tik ļoti gribat to zināt� Komstoks Bells bija viens no tiem.

���� Un otrais?

��� To es nepazīstu. Tas ir kāds, kas arī dzīvo �eit Lon�donā, � kāds bankas aģents vai kas tamlīdzīgs.

�� Jūs esat ārkārtīgi interesanta personība, � Golds ironis�ki piezīmēja un, pagriezis Helderam muguru, devās lejā pa kāpnēm.

Komstoks Bells bija izgājis vienā no pieņemamajiem salo�niem. Acīmredzot viņ� tie�ām nebija visai labā garastāvoklī. Viņu bija pārņēmu�as gandrīz paniskas bailes, kas tam ne�deva ne mirkli miera. Dzīve pēk�ņi �ķita zaudējusi visu savu jaukumu un pievilcību, un viņa dvēseli nospieda smagas rūpes.

Viņ� sasveicinājās ar kluba prezidenta kundzi, kas salo�nā pieņēma viesus. No biljarda istabas plūda �urp orķestra mūzikas skaņas. Bells pagrieza galvu atpakaļ, jo kāds viņu bija saucis, un ieraudzīja lordu Helindelu.

���� Es jūs meklēju, Bell, � lords sacīja, �ķirdamies no kungu pulciņa, kurā tas līdz �im bija kavējies. � Nāko�ā mēne�a sākumā es rīko�u izpriecas braucienu pa Vidusjūru un gribēju apjautāties, vai ari jūs nevēlētos piedalīties?

Komstoks Bells pasmaidīja. *

���� Loti no�ēloju, bet man ir citi plāni.

��� Vai gribat atstāt Londonu?

���� Jā, esmu nodomājis ceļot uz Savienotajām Valstīm. Mana māte nejūtas visai vesela un vēlas mani redzēt.

Viņ� gāja tālāk. �o atrunu viņ� bija tikai nupat izdomājis, lai atrastu iemeslu noraidīt lorda uzaicinājumu. Kaut viņa māte tie�ām gulēja slima, tomēr viņ� bija apņēmies neatstāt Angliju, pirms nebūs galīgi nokārtojis kādu svarīgu lietu.

Nesteigdamies viņ� aizgāja līdz ēdamzālei, kur māksli�nieka Tatraclni priek�nesums bija sapulcējis daudz skatītāju. Pla�ā telpa bija pārpildīta, un skatītāji drūzmējās pat arī durvīs.

Nostājies visiem aiz muguras, Bells, pateicoties savam lielajam augumam, tomēr varēja labi saskatīt, kas notiek istabā.

���� Cik jums labi, ka esat tik gar�! � kāda balss viņam līdzās �ukstēja.

Viņ� pagrieza galvu un sastapa misis Greind�eras Kolekas apbrīnojo�o skatienu, kas vērās viņā.

��� Vai nevēlaties, lai mazliet paceļu jūs? � viņ� tikpat klusu jautāja.

Bells pazina viņu un zināja, kas viņa ir. Viņ� nenosodīja to, bet ari nemeklēja viņas draudzību.

���� Jūs varētu atrast man kādu klusu, vientuļu kaktiņu, � viņa sacīja. � �is troksnis man jau apnicis.

Bells izveda viņu ziemas dārzā un apsēdās tai līdzās uz kāda sola.

Misis Koleka atvieglota uzelpoja.

��� Komstok, � viņa sacīja, � es gribu lūgt no jums kādu pakalpojumu.

�� Vislabākais pakalpojums, ko varu jums izdarīt, būtu � iedāvināt jums desmit bau�ļu novilkumu, � viņ� atbildēja, mazliet pārmeto�i smaidīdams.

���� Neesiet ta�u tik garlaicīgs, � viņa lūdza. � Taisni tas, ka tie ir desmit aizliegumi un nevis desmit lūgumi, mani pamudina tos pastāvīgi pārkāpt. Nē, nevajag bau�ļus � mans lūgums ir daudz reālāks.

Viņu skatieni sastapās, un skaistā dāma redzēja viņa acīs draudzības un līdzjūtības izteiksmi. Viņam bija tās �ēl, kaut pa�a rūpes tam sagādāja jau diezgan nepatik�anu.

��� Nelūkojieties manī ar tādu no�ēlo�anu, � viņa mazliet skarbi sacīja. � Jums nevajag mani no�ēlot kā nabaga grēci�nieci. Jūs nedrīkstat tā domāt par mani, Komstok. Es zinu, ka man ir daudz trūkumu, bet tam visam pa�reiz nav nekā�das nozīmes. Esmu tuvu izmisumam. Man vajag naudu, lai varētu uz da�iem gadiem aizceļot no �ejienes. Ļaudis domā, ka tā ir nekaunība no manas puses, ja rādos sabiedrībā pēc visa �ī � nu, jūs jau to zināt. Un tomēr es netieku prom no �ejienes. Man nav vairs spēka vēl ilgāk paciest �ādu stāvokli!

Viņa salika rokas, un viņas skatienā Bells izlasīja klusu lūgumu un dziļas sāpes.

��� Es gribētu kādus gadus nozust no �ejienes, kur visi ir pret mani, un tomēr esmu spiesta palikt!

Bells izdzirda tuvojo�os solus. Pacēlis galvu, viņ� ierau�dzīja Helderu, kas viltīgi smaidīja, lūkodamies pavisam uz otru pusi.

���� Atnāciet rīt pie manis Kedagenskvērā, � Bells klusu sacīja, pieceldamies no sola. � Labprāt gribētu izpildīt jūsu vēlē�anos.

Viņa uzlika savus trīco�os pirkstus uz viņa rokas.

��� Jūs� jūs esat ļoti labs pret mani, � viņa stomīdamās izdvesa. � Bet es� es ta�u nevarē�u jums �o naudu atdot! Kā lai jums pateicos?

Viņ� pakratīja galvu.

Kolīdz viņ� bija atgājis no viņas, ap misis Greind�eru Koleku salasījās pulciņ� jaunekļu.

Bells devās garderobes istabā, lai paņemtu mēteli un plat�mali.

Tur viņ� sastapa Goldu.

���� Vai jūs jau aizejat?

Bells iesmējās.

���� Jā, �ie sabiedriskie pienākumi mani garlaiko � kā liekas, es kļūstu jau vecs. Bet, ja nemaldos, tad arī jūs gribat iet prom?

��� Man ir darī�anas � nepielūdzamas, neatliekamas darī��anas, � Golds laipni atbildēja. � Pa kuru ceļu jūs iesit?

���� Vēl pats nezinu, � Bells pasmaidīja.

�� Ja jauni cilvēki vairs nezina, ko iesākt, tad parasti viņi nokļūst ellē. Vai neiesim kādu gabalu reizē?

Viņi smiedamies izgāja uz ielas. Vismaz viens pāris acu vērīgi nolūkojās tiem pakal.

��� Ja jums nekas nav pretim, iesim kājām, � Golds sacīja.

����� Lietus nav pārāk stiprs, un �ādā laikā es labprāt eju kājām.

���� Es arī.

Klusēdami viņi soļoja viens otram līdzās līdz Heimārketas stūrim. Tad lietus kļuva stiprāks, un Golds pasauca kādu auto.

���� Uz Flītstrītu! � viņ� skali uzsauca �oferim.

Viņi nebija vēl ilgi brauku�i, kad viņ� deva �oferim citu rīkojumu:

���� Uz Viktoriju! Brauciet caur parku.

��� Vai esat grozījis savu nodomu?

��� Nē, bet esmu tik pazīstams, ka da�i cilvēki, kas daudz lietderīgāk varētu pavadīt savu laiku, iz�ķērdē to, izspiegojot mani. Vai nemanījāt, ka mūs novēro?

���� Nē, � Bells pārsteigts atbildēja.

��� Gribu jums ko jautāt, � Golds sacīja, kad auto iegrie�zās parkā. � Vai pazīstat tādu Viletu?

��� Viletu?

��� Jā, bankas aģentu; viņa birojs atrodas netālu no Mūrgeitas. Nekad gan neesmu dzirdējis, ka viņ� pirktu vai pār�dotu kādus vērtspapīrus.

���� Es tādu nepazīstu, � Bells īsi atbildēja.

Iestājās klusums. Pieliecies logam, Golds lūkojās ārā pa to un pēc zināmiem vienmērīgiem pārtraukumiem viegli māja ar galvu, it kā ko skaitīdams.

��� Man �eit jāizkāpj, � viņ� pēk�ņi sacīja un paklauvēja pie stikla.

Platā iela bija tuk�a kā izmirusi. Tikai �ad un tad garām aizjoņoja kāds auto.

�oferis apturēja ma�īnu.

���� Būtu labāk, ja jūs tūliņ pateiktu, kurp jums jābrauc,

���� viņ� īgni norūca.

Bells atsveicinādamies tumsā pamāja ar galvu.

��� Pasakiet �oferim, lai brauc uz Kedagenskvēru, � viņ� sacīja. � Esmu noguris un gribu doties mājup.

Viņ� dzirdēja, ka Golds deva �oferim rīkojumu. Bet, pirms vēl auto bija sācis kustēties, kāds cilvēks iznāca no tum�ās sānu alejas.

���� Vai jūs esat misters Golds? � viņ� jautāja.

-Jā.

���� Jus atnacat, lai �eit kādu sastaptu?

Motors bija noslāpis, un �oferis bija izkāpis, lai to iedar�binātu. Bellām negribot nācās noklausīties katru vārdu, kas tika runāts Golda un nepazīstamā vīrie�a starpā.

���� Kā tad jūs zināt, ka es kādu gaidu? � Golds jautāja.

���� To jūs, nolādētais, vislabāk zināt! � sve�ais nikni iekliedzās. � Saņemiet savu algu!

Vakara klusumu iztraucēja spalgs �āviena troksnis.

Bells izlēca no auto. Golds neievainots stāvēja uz trotuāra. Uzbrucējs bija jau aizbēdzis un pazudis tumsā.

���� Tas bija viens no maniem draugiem, � Golds maigā balsī sacīja. Viņ� pieliecās un pacēla no zemes revolveri, ko sve�ais tur bija nometis.

Pulksten vienpadsmitos tajā pa�ā vakarā Ventvorss Golds ieradās Viktorijas stacijā un nopirka pirmās klases biļeti uz Pekemu. Zobos viņam kūpēja cigārs, un nezinātājs to viegli būtu noturējis par pusmū�a ārstu, kas atgrie�as mājup no brauciena uz pilsētu.

Nesteigdamies viņ� izgāja uz perona un iekāpa stāvo�ajā vilcienā. Aizvēris durvis, viņ� izliecās ārā pa vaļējo logu un vērīgi aplūkoja katru garāmgājēju. �ovakar viņ� vairs negaidīja uzbrukumu, tomēr viņa uzmanība arvien bija nomodā.

Vilciens bez trok�ņa sāka kustēties, un drīz vien logā sāka mirk�ķināt neskaitāmu uguņu rindas, kas ātri slīdēja atpakaļ.

Vilciens bija pustuk�s, jo teātros izrādes vēl nebija beigu��ās. Goldam atlika laiks vēlreiz pārlasīt vēstuli, ko tas tikai �ovakar bija saņēmis savā dzīvoklī. Vēstules saturu viņ� jau zināja no galvas, tomēr atkal izlasīja to ar vislielāko uzma�nību. Tad viņ� saplēsa to simts sīkos gabaliņos un pa vienam vien izmeta tos pa ejo�ā vilciena logu.

Pirmītējais uzbrukums, kā likās, viņu nebūt neuztrauca. Viņam tikai nedeva miera jautājums, kādēļ gan cilvēks, ar kuru viņam bija norunāta satik�anās parkā, nebija turējis savu solījumu.

Kad vilciens apstājās, viņ� nokāpa lejā pa platajām tre�pēm, nogriezās pa kreisi un iznāca Kristālpelisroudā. Bridi pagājis, viņ� apstājās kādas glītas villas priek�ā. Logos nere�dzēja gaismu, bet tomēr viņ� zināja, ka viņu gaida. Piegājis pie durvīm, viņ� klusu pieklauvēja, un tās tūliņ atvēra kāda jauna meitene.

���� Vai jūs esat misters Golds? � viņa jautāja maigā, patīkamā balsī.

���� �ovakar jau otro reizi dzirdu �ādu jautājumu, � viņ� smiedamies sacīja. � Tomēr ceru, ka apstiprino�ā atbilde �oreiz man nesagādās tik nepatīkamu pārsteigumu, kā tas notika pirms da�ām stundām.

Jaunā dāma aizslēdza durvis un palīdzēja viņam noģērbt virsdrēbes.

���� Ko jūs ar to gribat teikt? � viņa jautāja, un Golds sadzirdēja viņas balsī rūpju pieskaņu.

���� O, tas nav nekas sevi�ķs, � viņ� pasteidzās atbildēt.

� Galu galā tas bija tikai tas, ar ko man ik bridi vajag rēķināties. Kur jūsu krusttēvs?

Vina palika atbildi parādā. Golds dzirdēja tumsā viņas nopūtu un pakratīja galvu. Mepls bija ģeniāls cilvēks, bet te nu atkal reiz apstiprinājās teiciens, ka no ģenialitātes līdz ārprātam ir tikai viens solis.

Pa tum�o koridoru meitene ieveda Goldu nelielā virtuvē, kas atradās nama sētas pusē.

Tur pie galda sēdēja kāds liela auguma nolaidīgi ģērbies vīrietis ar sen neskūtu, neveselīgi bālu seju. Sabāzis rokas bik�u kabatās, viņ� stingu skatienu lūkojās sev priek�ā. Galds bija piekrauts ar mikroskopiem un da�ādiem aparātiem, kuru nozīme un uzdevums Goldam bija sve�i.

Durvīm atveroties, bālais vīrs strauji pacēla galvu un sa�rauca pieri. Pār viņa ķermeni pārskrēja vieglas trīsas, it kā tam būtu auksti vai arī durvju ie�īkstē�anās to būtu sa�biedējusi. Tad viņ� ar ātru kustību pacēla vienu no ne visai tīrajām rokām pie mutes.

���� Lūdzu, nāciet dziļāk, � viņ� sacīja, nedro�i piecel�damies no krēsla.

Golds uzmeta viņam pārmeto�u skatienu.

���� Mepl, jūs ta�u apsolījāt man� � atcerējies jaunās meitenes klātbūtni, viņ� pēk�ņi aprāva teikumu.

��� Lūdzu, pasniedz viesim krēslu, Verita, � Mepls sacīja jaunavai.

Tā paklausīja.

Golds vērīgi aplūkoja to gaismā� viņa bija ārkārtīgi skaista. Viņ� redzēja to pirmo reizi, kaut daudzkārt jau bija dzirdējis par Tomasa Mepla brāļameitu. Viņas stāvs, kas bija ģērbts vienkār�ā, labi piegulo�ā tērpā, bija nevainojams. Kaut viņas mati viļņoja kā tīrs zelts, tomēr viņas kuplās, izliektās uzacis bija tik melnas, ka nezinātājs tās būtu noturējis par krāsotām. Golds atzina viņas seju par loti pievilcīgu. Viņ� prata novērtēt sievie�u skaistumu. Sabiedrībā viņam bie�i nācās būt kopā ar da�ādām izslavētām skaistulēm. Visvairāk viņu pārsteidza mazliet skumjā, grūtsirdīgā izteiksme, kas atspoguļojās �īs meitenes sejā un skatienā, ko raidīja lielās, pelēkzilās acis. Viņai bija maza, sārta mute un skaisti veidots zods.

Redzot, kā meitene nosarkst zem viņa pēto�ā skatiena, Golds pasteidzās novērst to no viņas.

����� Atvainojiet, lūdzu, � viņ� sacīja, it kā uzminēdams viņas domas, � bet es tik daudz esmu dzirdējis par jums no jūsu krusttēva�

��� Es tikai baidos, vai viņ� nerunā par mani vairāk, nekā viņa klausītājiem tas patiktu, � viņa smiedamās atbildēja. � Viņ� nezina, cik garlaicīgas �ādas sarunas var būt citiem cilvēkiem.

Novēr�ot acis no viņas, Golds sastapa Mepla mazliet nedro�i smaido�o skatienu. Viņa vājajā sejā bija lasāms jautā�jums. �ī meitene, kas tikai nesen bija apmetusies uz dzīvi viņa namā, Mepla vecākā brāļa meita, bija vienīgais tuvais cilvēks, kas tam pasaulē vēl bija palicis. Viņai bija liels un labs iespaids uz visu viņa dzīvi. Aizkustino�i bija redzēt mēmo lūgumu vecā vīra skatienā. Golds tikko manāmi pa�māja viņam mierino�i ar galvu.

��� Ceru, ka jūsu brāļameitai jau zināms, par ko ir runa, Mepl? � viņ� jautāja, piebīdīdams savu krēslu tuvāk galdam.

���� Jā, es neslēpju viņai neko vai gandrīz neko attiecībā uz sevi, un jūs varat pilnīgi uzticēties viņai, � Mepls atbil�dēja.

Uz galda gulēja neliels ādas portfelis. Trīco�u roku Mepls pievilka to tuvāk, atvēra un izņēma no tā �ūksnīti iegarenu naudaszīmju. Tās bija Ziemeļamerikas Savienoto Valstu piecdolāru banknotes. Tās at�ķīrās no citām tamlīdzīgām naudaszīmēm vienīgi ar to, ka uz tām bija redzami zaļi, sarkani un dzelteni traipi, it kā kāds būtu tās vieglprātīgi sabojājis. Mepls nolika �ūksnīti uz galda.Tur bija pavisam divdesmit piecdolāru gabali.

Golds uzmeta naudai ātru skatienu.

��� Tātad jūs domājat, ka tās visas viltotas? � viņ� jautāja.

Mepls pamāja ar galvu.

��� Es rūpīgi pārbaudīju katru banknoti atsevi�ķi. Jūs ta�u pazīstat valsts kases slepeno zīmi � vienīgo zīmi, ko nespēj uzņemt fotoaparāts; �īs zīmes nav ne uz vienas no �īm bank�notēm.

Mepls nu reiz bija sācis runāt par savu iemīļoto jautājumu. Nogurums un apātija viņa sejā bija pilnīgi izzudu�i, viņa balss skanēja gai�i un noteikti.

��� Ka da�ām banknotēm trūkst slepenās zīmes, to es jau zināju, � Golds sacīja. � Bet kā ar drukas krāsu?

��� Tā ir nevainojama, � Mepls sajūsmināts atbildēja, � taisni apbrīnojama. Es gandrīz varētu apgalvot, ka �īs nau�daszīmes iespiestas ar īsto drukas krāsu, kas tiek lietota valsts naudas spiestuvē.

���� Un ūdenszīmes?

���� Arī tās ir bez kādām kļūdām. Man ir īpa�s instru�ments, ar ko var izmērīt ūdenszīmju dziļumu, kā arī apa�rāts, kas nosaka preses spiediena stiprumu. Viss ir kārtībā. Bet tad man jāsaka jums vēl kas, kas jūs, bez �aubām, pārsteigs.

Viņ� norādīja uz banknotēm, kas gulēja uz galda.

��� Cilvēks, kas �o naudu viltojis, nav ķēries, kā parasts, pie fotogrāfijas palīdzības. �ie visi ir novilkumi no gravētas plates. To es noteikti zinu, jo� nu, bet tas neattiecas uz lietu. Tie nodrukāti ar preses palīdzību, kas speciāli izgata�vota �im nolūkam. Ari papīrs, uz kura tie iespiesti, ir tas pats, kādu lieto Va�ingtonas valdība.

Viņ� paņēma banknotes no galda un noglabāja tās atpakaļ portfelī.

��� Es arvien esmu interesējies par bankno�u vilto�anu un gravē�anu.

Viņ� apklusa. Viņa lūpu kaktiņi nervozi raustījās, bet jau nāko�ajā mirklī viņ� jau atkal bija atguvis pa�savaldī�anos.

��� Esmu strādājis Francijas un ari Vācijas valsts spiestuvēs un dro�i varu jums apgalvot, mister Gold, ka viltotāji bez kāda riska var laist apgrozībā �īs naudaszīmes, � un ne vien �īs, bet arī tās simtsmārcinu banknotes, ko jūs viņreiz node�vāt man pārbaudīt.

���� Vai tad nav nekādas iespējas at�ķirt tās no īstajām? � Golds jautāja.

Mepls pakratīja galvu.

���� Neesmu tādu līdzekli atradis. Protams, valsts kasē tās tūliņ atzīs par viltotām, bet pla�āka publika neatradīs nekā�das at�ķirības.

Golds atstūma savu krēslu mazliet atpakaļ un, sabāzis rokas kabatās, domīgi nokāra galvu uz krūtīm.

Pēk�ņi viņ� pacēla galvu:

���� Vienīgā laime vēl tā, ka pa�i viltotāji nebūt nav tik pārliecināti par saviem sasniegumiem kā jūs. Ar vienu no viņiem es biju norunājis �ovakar satikties Grīnparkā, bet tam acīmredzot bija radu�ās kādas aizdomas, jo� � viņ� pēk�ņi apklusa.

��� Jo? � Mepls jautāja.

���� Viņ� nebija atnācis, � Golds sameloja.

Viņ� bija nemierā ar �īs sarunas iznākumu. Viņ� bija cerējis, ka Mepls, kuru pat noziedznieki atzina par speciā�listu naudas vilto�anas jautājumos, atradīs kādu vienkār�u līdzekli, kas dos iespēju izbeigt viltotās naudas izplatī�anu. Pēdējā laikā bija laists apgrozībā desmitiem, varbūt pat sim�tiem. tūksto�u �ādu viltojumu. Laime vēl, ka tās pa lielākai daļai bija tikai sīkākās naudaszīmes.

���� Jā, tādā gadījumā tur nekas nav līdzams, � Golds sacīja, pieceldamies uz ie�anu.

Paspiedis Meplam roku un laipni pamājis meitenei ar galvu, viņ� jau tuvojās durvīm, kad namatēvs vēlreiz pasauca to atpakaļ.

��� Gandrīz būtu piemirsis, ka gribēju jums vēl ko pastās�tīt, mister Gold. Vai pazīstat tādu misteru Kornēliju Hel�deru?

��� Jā, � Golds ieinteresēts atbildēja.

��� Tā jau domāju. Viņ� ir jūsu tautietis, un ari man .vajag būt to kādreiz jau redzēju�am.

���� Helderu pazīst gandrīz visi.

���� Mana brāļameita saņēma no viņa kādu piedāvājumu.

���� Piedāvājumu? Kas tas ir par piedāvājumu?

���� Viņ� aicina to pie sevis par sekretāri.

Golds neviļus sarauca pieri, ko pamanīja tiklab Mepls, kā arī jaunā meitene. Mepls nervozi pacēla roku pie mutes. Tas ir īpatnējs �ests, kas piemīt gandrīz visiem dzērājiem.

��� Vai ar Helderu nav kas kārtībā? � Mepls norūpējies jautāja. � Viņ� piedāvā Veritai loti pieklājīgu algu.

���� Kā viņ� zina, ka viņa meklē darbu?

Mepls no jauna uzaicināja viesi apsēsties. Viņ� bija atgrie�zies savā parastajā stāvoklī, un varēja redzēt, ka tam grūti nācās turpināt sarunu.

���� Pastāstī�u jums visu pēc kārtas. Tā ir dīvaina sagadī��anās. Mana brāļameita bija vecā lorda Delboro sekretāre; kā zināt, viņ� nesen nomira. Viņa nebija domājusi meklēt jaunu vietu, jo es nopelnu pietieko�i daudz, lai varētu sagā�dāt tai mierīgu dzīvi un pasargāt viņu no liekām nepatik��anām. Pagāju�ajā nedēlā viņa negaidot saņēma vēstuli no kādas aģentūras, kas tai piedāvā �o vietu, kaut Verita nemaz nav pieteikusies darba apgādā�anas kantorī.

��� Es tur neredzu nekādu nejau�u sagadī�anos, � Golds sausi piezīmēja.

��� Vai tad tā nav dīvaina sagadī�anās, ja taisni tajā brīdi, kad viņa pazaudē līdz�inējo vietu, tai piedāvā darbu kāda aģentūra, par kuru viņa nekad vēl nebija dzirdējusi? Un turklāt vēl pie cilvēka, kur�, ja drīkstu tā izteikties, ir jūsu draugs?

Golds nekad nebija ticējis nejau�iem gadījumiem, un taisni �oreiz viņ� labi varēja iedomāties, kā visa �ī lieta norisi�nājusies.

Viņ� no jauna uzlūkoja Veritu. Helderam varēja būt zi�nāms, kas bijusi lorda Delboro sekretāre, un tādā gadījumā viņam, protams, nenācās grūti uzdot kādai aģentūrai piedāvāt jaunajai meitenei �o vietu. Zināma loma �eit varēja būt arī viņas ārkārtīgajam skaistumam. Helders Londonā bija pazīs�tams kā viens no tiem kungiem, kas smēķējamajā istabā labprāt pastāsta da�ādas pikantas lietas, � tātad izskaid�rojums varēja būt loti vienkār�s.

Goldam iekrita prātā ari vēl kas cits. Viņ� atkal ielūkojās viņas dziļajās, skaidrajās acis, uzlūkoja viņas smalko muti un daiļi veidoto zodu.

�ai meitenei ir stingrs raksturs � viņ� nodomāja. Heldera sekretāre?�

����� Es jums ieteiktu �o vietu pieņemt, � viņ� beidzot sacīja.

Paņēmis no kabatas piezīmju grāmatiņu, viņ� uzrakstīja uz kādas lapiņas da�us vārdus.

������� Tas ir mans tālruņa numurs, � viņ� sacīja, pasniegdams meitenei izplēsto zīmīti. � Varat zvanīt katrā laikā � tele�fons tiek apkalpots dienu un nakti. Es tomēr dotu jums padomu neteikt Helderam, ka pazīstat mani. Būtu labi, ja jūs vēlāk pastāstītu man, kādu iespaidu uz jums atstājis Helders.

Ar �iem mazliet noslēpumainajiem vārdiem viņ� izgāja.

Kristālpelisrouda Veritai Meplai nozīmēja atmodu no ļau�na sapņa. Vina bija daudz ko gaidījusi no nākotnes, un grūti pateikt, vai �īs cerības būtu piepildīju�ās, ja viņas tēvs vēl dzīvotu. D�ord�s Mepls, kuram citādi dzīvē arvien veicās, pelnīja tūksto�divsimt mārciņu gadā, bet izdeva pusotra tūk�sto�a mārciņu; tā, glu�i dabiski, pienāca brīdis, kad viņa stāvoklis izrādījās tik neglābjami satricināts, ka viņ� galīgi izmisa. Beidzot viņam atlika vairs tikai divas izejas: bankrota izsludinā�ana vai pa�nāvība. Un taisni tajā laikā gadījās, ka kāds autobuss, kuru tas par vēlu bija pamanījis, iz�ķīra viņa �aubas. Verita, kas mācījās kādā Beļģijas pansijā, tika atai�cināta uz Londonu, kur viņas tēva namu jau pārvaldīja tā daudzie kreditori, kas tomēr bija tik godīgi, ka atlika parādu piedzī�anu līdz tam laikam, kad Veritas tēvs bija apbedīts. Bet tad viņi atmeta visu kautrību un steidzās glābt, kas vēl bija glābjams. D�ord�a Mepla dzīvība gan bija apdro�ināta kādā sabiedrībā, bet maksājumus viņ� bija kārtojis tik nolai�dīgi, ka polisei nebija nekādas vērtības.

Verita ar rūpēm un nezinā�anu lūkojās nākotnē, kad ne�gaidot ieradās Toms Mepls.

Par krusttēvu Tomu viņa ari jau senāk bija dzirdējusi, kā ari �ad un tad saņēmusi no viņa atklātnes, ko tas sūtīja no da�ādām pasaules malām. Viņam bija dīvains ieradums � mainīt savu vārdu ar katru jaunu dzīvesvietu. Verita to uz�skatīja par krusttēva iedomību, un ari tēvs tai reiz bija iztei�cies par Tomu kā par savādnieku.

Tas tie�ām izrādījās loti īpatnējs, bet ari loti labsirdīgs, un Verita drīz vien to iemīlēja.

Kopā ar krusttēvu vina pārgāja dzīvot Kristālpelisroudas namā. Drīz viņa pārliecinājās, ka tēvabrālis nododas pārmē�rīgai dzer�anai. Tomēr viņa aprada ar �o viņa vājību, un dzīve kopā ar viņu tai sāka likties daudz patīkamāka, nekā viņa to jebkad bija uzdro�inājusies cerēt. Krusttēva namā un apgādībā viņa jutās pasargāta no visām dzīves likstām un nepatik�anām, kaut savu kaitīgo ieradumu tas arī tagad neatmeta.

Toms Mepls bija laipns un augstsirdīgs cilvēks. Viņ� gā�dāja par brāļameitu daudz vairāk, nekā to būtu spējis darīt viņas tēvs. Viņa nebūt nebija spiesta pieņemt vietu pelņas dēj. Vienīgi vēlē�anās pārbaudīt savus spēkus viņai lika stā�ties darbā. Viņa gribēja piepildīt savu dzīvi ar citām domām un interesēm, lai izvairītos no skumjām un garlaicības, kas to reizēm pārņēma krusttēva drūmajā, vientuļajā namā.

Drīz viņa ieinteresējās par krusttēva darbu. Stundām viņa varēja sēdēt un nolūkoties, kā viņa ievingrinātā roka veidoja smalkas, tikko saskatāmas līnijas tērauda platītēs, kas bija piestiprinātas pie virtuves galda. Toms Mepls pelnīja daudz, jo kāda gravieru iestāde, kas izgatavoja bankno�u kli�ejas, loti labi apmaksāja viņa darbu. Darba devēji atzina un prata novērtēt viņa spējas. Viņi pat likās neievērojam Mepla nelāgo ieradumu, kas reizēm to traucēja pilnīgi nodoties darbam.

Da�reiz Verita, sēdēdama viesistabā, nogrima pārdomās par to, kā gan būtu izveidojies viņas liktenis, ja dzīve būtu gājusi savu normālo gaitu un ja būtu palicis dzīvs viņas tēvs, kura bezrūpību un vieglprātību viņa tikai tagad pilnīgi apzi�nājās. Neraugoties uz diezgan prāviem ienākumiem, viņ� nebija pratis atlikt ne �iliņa nebaltām dienām. Ar �ausmām viņa iedomājās to dzīvi, kas viņu sagaidītu, ja krusttēvs nebūtu uzņēmies visas rūpes par viņu.

Verita atkal kavējās savā iemīļotajā stūrītī viesistabā. Aiz�mirsusi klēpī nolaisto grāmatu, viņa domīgi lūkojās sev priek��ā, kad pēk�ņi koridorā atskanēja krusttēva soli.

Mirkli vilcinājies, viņ� atvēra durvis un ienāca istabā. Verita pacēla galvu.

���� Vai tu ko vēlējies, krusttēv?

Viņa seja bija vēl bālāka nekā citkārt. Tum�ie loki zem acīm �ķita kļuvu�i vēl dziļāki. Aizvēris durvis, viņ� paņēma krēslu un klusēdams nosēdās pretim meitenei.

���� Vai tu ko vēlies? � Verita mīli atkārtoja.

Viņ� pakratīja galvu.

���� Verita, � viņ� beidzot iesāka nopietnā balsī, � es nupat domāju par tevi un jautāju pats sev, vai nebūtu labāk, ja es pastāstītu tev kaut ko par sevi un savu dzīvi.

Viņa gaidīja, ka krusttēvs turpinās, bet viņ� apklusa un ilgi sēdēja nekustēdamies, domīgi lūkodamies sev priek�ā. Beidzot viņ� it kā atmodās un pacēla uz meiteni savu skatienu.

���� Esmu dzīvojis loti dīvainu dzīvi, � viņ� atsāka. Viņ� runāja mierīgi un lieti�ķi, un nekas neliecināja par viņa ierasto vājību. Vienīgi lūpu kaktiņi tam mazliet raustījās un trīco�ā roka laiku pa laikam pacēlās pie mutes.

��� Tu ta�u nekā noteikta nezini par mani?

Viņa smaidīdama pakratīja galvu.

���� Zinu tikai, ka tu esi mans krusttēvs � pats mīļākais un labākais krusttēvs, kāds vien kādai meitenei var būt!

Viņ� nekādā ziņā negribēja tai piekrist.

��� Tu nedrīksti tik labi domāt par mani. Es neesmu� tas, par ko tu mani uzskati. Neviens nezina�

Viņ� pēk�ņi apklusa.

���� Ko neviens nezina, krusttēv? � Verita jautāja.

Viņ� tikai uzmeta meitenei skumju, grūtsirdīgu skatienu.

��� Ja ar mani notiktu kas ļauns, � viņ� tai sacīja, � tad es vēlētos, lai tu uzmeklē kādu cilvēku Londonā. � Viņ� izņēma no kabatas piezīmju grāmatiņu un atvēra to. � Es gribu tev ko nodot. Nesen es palūdzu tev tavu parakstu, jo biju nodomājis atvērt uz tava vārda nelielu kontu Londonas Ziemeļrietumu bankā. Tā gan nav visai liela summa, � viņ� pasteidzās piebilst, pamanījis priecīgo pārsteigumu, kas atspo�guļojās meitenes skatienā, � tomēr tā ir pietieko�a, lai pasar�gātu tevi no trūkuma � gadījumā, ja ar mani kas notiktu.

���� To tu saki jau otro reizi, krusttēv. Kas gan ar tevi varētu notikt? � viņa norūpējusies jautāja, un viņas skatienā bija lasāmas izbailes.

Mepls viegli paraustīja plecus.

���� Ko var zināt! � viņ� melanholiski nopūtās.

Viņ� pasniedza viņai mazu grāmatiņu, uz kuras brūnā ādas iesējuma zelta burtiem bija iespiests bankas nosaukums.

���� Uzglabā to labi, � viņ� sacīja. � Ja ne citādi, tad �ī nauda tev noderēs pūram.

Viņ� piecēlās.

Verita smaidīdama pakratīja galvu.

���� Es nekad neprecē�os, krusttēv.

��� Gan jau apprecēsies! � viņ� jautri iesmējās. � Visas meitenes sākumā saka to pa�u, bet beidzot tomēr apprecas.

Pamājis viņai ar galvu, Mepls jau gribēja atstāt istabu, kad Verita pēk�ņi atcerējās viņa pirmītējos vārdus.

���� Krusttēv, bet tu ta�u aizmirsi pateikt man tā cilvēka vārdu, pie kura man būtu jāgrie�as!

Viņ� atgriezās un, rotaļādamies ar durvju rokturi, mirkli vilcinājās.

� Tas ir kāds Komstoks Bells � citreiz pastāstī�u tev par viņu tuvāk.

To teicis, viņ� izgāja. Verita domīgi nolūkojās tam pakal pa logu, kamēr viņ� nebija pārgājis pāri ielai un nozudis aiz kāda stūra.

Ko gan viņ� bija domājis, pieminēdams savu dzīvi? Viņa jau bija pietieko�i veca, lai saprastu, ka krusttēva bie�ajai vārda maiņai, par ko viņa senāk bija tikai smējusies, varēja būt arī cita, nopietnāka nozīme. Ja cilvēks Berlīnē saucas par �mitu, bet nedēlu vēlāk Prāgā uzdodas par Eksteru, tad tam ta�u vajag būt kādam iemeslam. Tagad viņa no�ēloja, ka nebija mēģinājusi sīkāk iztaujāt krusttēvu par viņa agrāko dzīvi.

Viņa ielūkojās pulkstenī. Se�os viņai vajadzēja ierasties pie sava nākamā principāla uz sarunu. Viņa gribēja sīkāk uzzināt, kas īsti par cilvēku ir �is Kornēlijs Helders. Dīvaini �ķita ari tas, ka viņ� bija uzaicinājis to ierasties savā privāt�dzīvoklī Kērzonstrītā, it kā viņam neatliktu laika pieņemt viņu birojā. Tomēr viņa daudz nedomāja par to, izskaid�rodama Heldera rīcību ar viņa daudzajām darī�anām, kas aizņem visu viņa laiku.

Helders apdzīvoja veselu rindu istabu 406. namā.

Nams piederēja kādam biju�ajam virssulainim, kur� bija atzinis par visizdevīgāko ieguldīt savus ietaupījumus pirm�klasīgas pansijas atvēr�anā. īrnieki gan nesaņēma tur pilnu uzturu, bet tikai brokastis, tomēr sevi�ķos gadījumos tie varēja pasūtīt sev arī pusdienas un vakariņas, kas tika pa�sniegtas katram viņa numurā. īres maksa bija loti augsta, tā ka tikai cilvēki ar labiem ienākumiem varēja tur dzīvot. Ari Helders tika uzskatīts par visai turīgu cilvēku.

Verita Mepla bez kavē�anās tika ievesta dzīvojamajā ista�bā. Viņai ienākot, Helders sēdēja pie liela rakstāmgalda, kas viss bija piekrauts ar laikrakstiem un korektūras novilku�miem.

Uzmetis meitenei ātru skatienu, viņ� piecēlās un sniedza tai roku.

����� Lūdzu, sēstieties, mis� � viņ� izlikās, it kā būtu aizmirsis viņas vārdu.

���� Es loti no�ēloju, ka biju spiests jūs uzaicināt manā dzīvoklī, mis Mepla, � viņ� turpināja, kad Verita bija nosau�kusi savu vārdu. � Bet man ir tik daudz darba un tik daudz norunātu satik�anos pilsētā, ka nekādā ziņā nevarēju jūs pieņemt savā birojā.

Viņ� runāja īsi un lieti�ķi, un nepatīkamais iespaids, ko Verita pirmajā acumirklī bija izjutusi, ar to tika zināmā mērā izkliedēts.

��� Darbs, kuru gribu jums piedāvāt, ir diezgan interesants. Jūs ta�u protat franciski?

��� Jā, � viņa atbildēja, pamādama ar galvu.

���� Es izdodu nelielu laikrakstu, par kuru jums turpmāk būtu jāinteresējas, � viņ� turpināja. � Tas gan nav visai izplatīts�

�oreiz viņa laipnais smaids bija jau mazāk lieti�ķs, un Veritu atkal pārņēma pirmītējā nepatīkamā sajūta. īsi viņi vēl pārrunāja atalgojuma lietu. Viņ� ne vien piekrita visām viņas prasībām, bet arī pats pūlējās nākt viņai palīgā tās uzstādīt, un arī �ī viņa gatavība uz visiem noteikumiem jaunajai meitenei nepatika. Kolīdz viss nepiecie�amais bija pārrunāts, viņa tūliņ piecēlās uz ie�anu.

��� Tātad gaidī�u jūs rīt no rīta, � Helders sacīja, patu�rēdams viņas roku savējā ilgāk, nekā tas bija vajadzīgs.Viņ� pavadīja Veritu līdz durvīm.

Pēc �īs pirmās sarunas ar jauno �efu Verita, pati nezinā�dama, kādēļ, jutās ļoti neapmierināta. Viņa pat no�ēloja, ka bija �o vietu pieņēmusi.

Ikviens, kas Helderu pazina, būtu varējis pastāstīt viņai lietas, kas dro�i vien piespiestu Veritu atsacīties no darba pie viņa. Bet vienīgais cilvēks, kas tie�ām būtu varējis viņai to pastāstīt, bija Ventvorss Golds, un tas bija atzinis, ka �ī meitene pati pratīs vajadzības gadījumā sevi aizstāvēt. Vēl vairāk� viņ� tie�i vēlējās, lai viņa iestājas �ajā darbā, jo caur viņu tas cerēja ievākt tuvākas ziņas par Helderu.

Verita bija nogājusi jau labu gabalu pa Kērzonstrītu, kad pēk�ņi kāda balss to sauca vārdā. Atskatījusies viņa ierau�dzīja Helderu, kas aizelsies tuvojās viņai, � acīmredzot �is cilvēks nebija radis strauji kustēties. Meitenes skatienā viņ� laikam bija saskatījis nepatiku, jo tas pēk�ņi sāka iet gau�sāk. Kā visi viņa �ķiras cilvēki, arī Helders bija loti godkārs, un, kad tas tagad uzrunāja meiteni, viņa balss skanēja mazliet nelaipni un nicino�i, kas Ventai bija daudz patī�kamāk, nekā viņa pirmītējais liekuļoti laipnais un glaimo�jo�ais tonis.

� Man jāiet uz Oksfordstrītu, � viņ� īsi sacīja. � Vai mums nav pa ceļam?

Viņa labprāt būtu atbildējusi, ka tai jāiet pavisam uz citu pusi, un tā būtu bijusi taisnība. Tomēr viņa negribēja jau pa�ā sākumā apvainot savu darba devēju un tādēļ sāka solot tam līdzās.

Helders stāstīja, ka ejot uz kādu motorlaivu būvētavu, kur esot nodomājis nopirkt sev jaunu jahtu. Viņ� sīki aprakstīja tās iekārtu un priek�rocības, starp citu pieminēdams arī laivas cenu, kas galīgi pārsteidza Veritu, kura bija radusi apgrozīt pirkstos katru �iliņu, pirms to izdeva.

Viņ� stāstīja tai arī par saviem veikaliem un minēja sum�mas, kas tālu pārsniedza viņas iedomu spējas. Runājot par darījumiem, kuros tas piedalījās, viņ� tomēr izvairījās izteik�ties par tiem tuvāk.

Oksfordstrītā viņi iz�ķīrās, un Verita atvieglota uzelpoja, kad bija palikusi atkal viena.

Meitenes skaistums bija atstājis dziļu iespaidu uz Helderu. Viņ� gan bija par to jau senāk dzirdējis, tomēr nebija gaidījis, ka tā skaistuma ziņā tie�ām pārspēs visas sievietes, kuras tas līdz �im bija redzējis.

Da�ādu iemeslu pēc tas viņam bija ļoti pa prātam.

Viņ� sekoja tai ar skatienu, kamēr vien varēja viņu sare�dzēt. Kad meitenes stāvs beidzot bija nozudis gājēju drūzmā, Helders pasauca kādu auto un lika braukt uz klubu.

Verita turpināja savu ceļu uz austrumiem. Viņa bija uzka�vējusies mazliet ilgāk, nekā sākumā bija nodomājusi. Kad viņa beidzot sasniedza Viktorijas staciju, viņas vilciens jau bija aizgājis, un viņai vajadzēja gaidīt nākamo. Nostājusies pie grāmatu kioska, viņa sāka aplūkot jaunāko grāmatu virsrakstus. Kāds garāmgājējs steigā tikko neuzdrāzās viņai virsū, un Veritai nejau�i izslīdēja no rokām kāds mazs sai�nītis. Sve�ais kungs atvainodamies pacēla platmali un, ātri noliecies, pasniedza tai nokritu�o vīstoklīti.

Viņa ieraudzīja savā priek�ā gara auguma jaunekli ar skumjām acīm. Sve�ais bija tā pārsteigts par viņas skaistumu, ka mirkli stāvēja kā sastindzis.

� Atvainojiet, lūdzu, � viņ� beidzot nomurmināja un, vēlreiz pacēlis platmali, ātri aizgāja.

Tā bija Veritas Meplas pirmā sastap�anās ar Komstoku Bellu.

Verita iegāja bufetes zālē izdzert glāzi tējas, bet, kad tā no jauna iznāca uz perona, viņa sev par nepatik�anu pārliftinājās, ka novēlojusi arī otro vilcienu. Viņa ielūkojās pulkstenī. Viņai ta�u nebija nekur jāsteidzas, un nebija ari nekādas vajadzības tik drīz atgriezties Pekemā.

Nesteigdamās viņa kājām devās uz Mārbleār�u un ceļā vēl iegriezās kādā kino, kur nosēdēja veselu stundu.

Kad viņa beidzot nokļuva Pekemā, pulkstenis bija jau deviņi. Debess bija apmākusies, un lietus lija bez mitē�anās. Iegrie�oties Kristālpelisroudā, viņa ievēroja kādu cilvēku, kas stāvēja uz pretējā trotuāra, atspiedies pret laternas stabu. Viņa seju Verita nevarēja saskatīt, jo tas bija pavērsis muguru pret viņu.

Sasniegusi sava nama durvis, viņa jau gribēja tās atslēgt, bet pēk�ņi izdzirda aiz tām vairākas balsis. Viņas krusttēvu citkārt neviens nemēdza apmeklēt, un viņa pārsteigta atkāpās atpakaļ. Balsis kļuva skaļākas, un Veritai �ķita, it kā viena no tām � skarba, nepatīkama � draudētu viņas krusttēvam.

Nama priek�ā bija mazs dārziņ�, kur auga ari da�i kupli lauru krūmi. Izdzirdusi atslēgas pagrie�anos durvīs, meitene ātri aizslēpās aiz viena no �iem krūmiem. To viņa izdarīja glu�i neapzināti, nevēlēdamās sastapties ar krusttēva viesiem.

Durvis atvērās, un pa tām iznāca Toms Mepls. Viņ� bija bez platmales. Tūliņ aiz viņa no nama iznāca divi kungi. Viens no tiem bija mazs un resns, bet otrs gar� un slaiks. Resnais smēķēja cigāru un runāja ar amerikānisku akcentu.

���� Ceru, ka beidzot esat mūs sapratis! � viņ� draudo�i sacīja.

Mepls atbildēja tik klusu, ka Verita nespēja sadzirdēt viņa vārdus.

���� Tad tas nu būtu nokārtots, � amerikānis turpināja. � Nedomāju, ka �ajā ielā kāds varētu piegriezt jums vērību. Jūs varat vērst par labu visu to ļaunumu, ko senāk esat mums nodarījis. Viņ� zina glu�i labi� � Sve�ais pamāja ar galvu uz to pusi, kur Verita bija redzējusi stāvam nepazīs�tamo vīrieti.

��� Kādēļ tad viņ� pats nenāca? � Mepls pārmeto�i norū�ca.

Abi apmeklētāji iesmējās.

��� Tādēļ, ka viņ� negrib �eit rādīties. Jūs ta�u neesat viens �ajā namā.

Verita pārsteigta klausījās. Toms Mepls nekā neatbildēja.

��� Jums katrā ziņā nāksies atbildēt, ja vēlreiz mēģināsit mums kaitēt.

Sve�inieka balsī bija dzirdami neslēpti draudi.

���� �oreiz mēs gribam taisīt sevi�ķi lielu ķērienu, un bez �ēlastības iznīcināsim katru, kas mēģinās stāties mums ceļā. Mums vienalga, vai tas būtu viens, vai arī divdesmit. Vai saprotat?

Mepls pamāja ar galvu, un brīdi valdīja klusums.

���� Kur viņ� īsti ir?

��� Viņ� gaida mūs tur, ielas galā.

Lielais, slaikais cilvēks nemaz nepiedalījās sarunā. Verita nodomāja, ka tam vajag būt kādam ārzemniekam, kas neprot angļu valodu.

��� Vai nenāksit mums līdzi un pats neparunāsit ar viņu?

Toms Mepls pakratīja galvu.

���� Nē, es jau ticu, ka viņ� tur ir, � par to es ne�aubos, � viņ� rūgti piezīmēja.

Neteiku�i vairs ne vārda, abi sve�ie atvadījās. Nogaidījis, kamēr tie bija izgāju�i uz ielas, Toms Mepls pagriezās, iegāja namā un noslēdza aiz sevis durvis. Verita bija pārsteigta un satriekta. Ko gan tas viss varēja nozīmēt? Kāda vara �iem ļaudīm bija pār viņas krusttēvu? Kas bija �is noslēpumainais "viņ�", kur� negribēja rādīties namā tādēļ, ka tur dzīvoja ari viņa?

Mirkli viņa �aubījās, bet tad ātri izgāja pa vārtiem un sekoja abiem vīrie�iem. Kad tie bija sasniegu�i ielas galu, viņiem pievienojās arī tre�ais, kas līdz �im bija stāvējis zem laternas.

Apstāju�ies uz trotuāra, viņi sāka dzīvi sarunāties savā starpā. Kad Verita gāja tiem garām, pēdējais nejau�i pavērsās pret viņu, un meitene ar �ausmām pazina tajā Helderu. Viņa ātri novērsās un steidzās tālāk, baidīdamās, ka arī Helders varētu būt viņu pazinis. Tikai ielas galā viņa pagrieza galvu un atskatījās. Sev par lielu apmierinājumu viņa redzēja, ka visi trīs vīrie�i mierīgi turpināja savu ceļu, nepiegriezdami viņai nekādu vērību. Pārgājusi pāri ielai, viņa pa otru pusi atgriezās mājās.

Kad viņa iegāja virtuvē, krusttēvs jau atkal sēdēja pie sava galda. Sasveicinoties ar jauno meiteni, viņ� izskatījās mazliet samulsis, viņa lūpas nervozi raustījās, bet roka uztraukti berzēja pieri.

Verita atzina par labāku nerunāt par to, ko tā nupat bija redzējusi un dzirdējusi. Viņa tūliņ stājās pie vakariņu ga�tavo�anas. Sakrustojis rokas, krusttēvs visu laiku nekus�tēdamies sēdēja savā krēslā, stingu skatienu lūkodamies pretējā sienā. Kad Verita nolika ēdienu uz galda, viņ� strauji pacēla galvu.

��� Lai kas ari nenotiktu, Verita, es tomēr to izdarī�u!

Viņa saprata, ka krusttēvs grib tai ko sacīt, un gaidīja

viņa runas turpinājumu.

��� Viņi domā, ka esmu viņu varā! � viņ� sacīja it kā pie sevis. � Viņi tic, ka es dejo�u pēc viņu stabules. Bet gan es viņiem parādī�u � viņi piedzīvos pavisam necerētu pārstei�gumu!

Visu ēdiena laiku viņ� klusēja. Kad Verita beidzot piecēlās un gribēja iziet, viņ� strauji pavērsās pret to.

���� Neaizmirsti to cilvēku, par kuru pirmīt tev sacīju, � viņ� ar sevi�ķu uzsvaru teica.

���� Komstoku Bellu?

��� Jā, Komstoku Bellu.

Kornēlijam Helderam bija loti nepastāvīgs raksturs, un tādus cilvēkus Golds necieta.

��� Cilvēkam vajag būt vai nu vienam, vai otram, � viņ� mēdza teikt, � bet Helders nav ne �is, ne tas.

Pēc Golda domām nebija iespējams jautro, omulīgo Hel�deru, kas mīlēja labi dzīvot un prata cienīt greznību, apvienot ar otro, revolucionāro Helderu, kas sludināja vispārēju sa�cel�anos pret Eiropas nespējīgajiem un deģenerētajiem mo�narhiem.

���� Tā ir tikai izlik�anās, ekselence, � Golds sacīja, � cilvēki tik labprāt mīl ieņemt da�ādas izteiksmīgas pozas.

Viņ� sarunājās ar Amerikas sūtni tā privātkabinetā.

���� Es gan nedomāju, ka Helders būtu spējīgs uz tādām muļķībām. Viņ� ta�u nav vairs nekāds zēns.

Golds pasmaidīja. Viņ� turēja rokā mazu, astoņas lap�puses biezu �urnālīti. Tas bija iespiests divās slejās, un viena no tām bija pārklāta sve�iem, neparastiem burtiem. �urnāls saucās "Sarkanais Biedinājums", un uz tā lieliem burtiem bija iespiests Heldera vārds, � viņ� skaitījās �īs lapeles izde�vējs un redaktors.

���� Man jāatzīstas, � sūtnis sacīja, � ka pēdējā laikā mūsu �ejienes tautie�i man sāk krist uz nerviem. Nekad nebūtu domājis, ka �is Helders, kur� ta�u pieder pie labā�kajām aprindām, izvērsīsies par anarhistu.

���� �ajā numurā ta�u nekā sevi�ķi ļauna nav, � Golds aizrādīja, � un arī iepriek�ējos neesmu atradis nekādas pārmērīgas nejēdzības.

Golds ātri pārlasīja ievadraksta krievu tulkojumu. Burti izskatījās tā, it kā kāds palaidnīgs māceklis būtu tos salicis ar kājām uz aug�u.

��� Tas ta�u ir skaidrs neprāts! � sūtnis īgni iesaucās. � �ī lapa tiek slepeni izplatīta starp krieviem. Helders būtu darījis tikpat gudri, ja izdotu Volta Vitmena dzeju krājumu!

Golds arvien vēl nesaprata, kādēļ sūtnis tik steidzīgi bija viņu ataicinājis. �o �urnālu viņ� bija lasījis katru mēnesi gandrīz jau veselu gadu� kop� tas bija sācis iznākt.

Brīdi viņi vēl sarunājās par da�ādām nenozīmīgām lietām. Beidzot Golds uzstādīja sūtnim tie�u jautājumu:

���� Kas tad īsti jums nepatīk �ajā "Sarkanā Biedinājuma" numurā, ekselence?

Sūtnis atlaidās sava krēsla atzveltnē.

��� Jūs ta�u labi pazīstat Helderu, � viņ� sacīja. � Pirms da�ām dienām viņ� "Terrers" klubā man apgalvoja, ka jūs esot vienīgais amerikānis Londonā, pret kuru tas jūtot god�bijību, pat respektu.

Golds pasmaidīja.

��� Es neticu Helderam � jo īpa�i tad, kad viņ� sāk glai�mot.

��� Tas viss var būt, � sūtnis vienaldzīgi atbildēja, � bet vispirms dodiet man pierādījumus, ka jūsu uzskats par viņu tie�ām ir pareizs. Par visām lietām pierunājiet viņu, lai iz�beidz �ī laikraksta izdo�anu. Anglijas valdībai �ādas lapas nav vēlamas. Es tikai gribētu zināt, kāpēc viņ� ierīkojis krievu koloniju kādā mazā �rop�īras ciemā! Tur �ie ļaudis mulsina un uztrauc visus iedzīvotājus, sevi�ķi mui�niekus un garīdzniecību, kas ar laiku var sacelt publisku skandālu. �

Viņ� ironiski pasmaidīja. � Patiesībā �ai blēņu lapelei nav nekādas nozīmes, bet Helders to turpina izlaist ar tādu sparu, it kā tie�ām būtu nodomājis izdarīt valdības apvērsumu! Lon�donas ārlietu ministrija ir loti sa�utusi par �o lietu. Tā pat sagaida, ka Helders kādā jaukā dienā ievietos savā avīzē uzsaukumu ķerties pie masu slepkavībām. Ja tas tie�ām no�tiktu, tad Helderam nav ko cerēt uz �ēlastību. Jūs ta�u vēl atceraties, ka itāļu anarhistu laikraksta izdevēju, kas bija aicinājis tautu cīņā pret savu karali, Londonas tiesa ieslodzīja uz diviem gadiem pārmācības namā. Man būtu ārkārtīgi nepatīkami, ja kas tamlīdzīgs notiktu arī ar tādu cilvēku kā Helders.

���� Es darī�u, ko spē�u, � Golds apsolīja.

No sūtniecības viņ� devās tie�i uz "Terrers" klubu. Heldera tur vēl nebija. Ieejot ēdamzālē, Golds ieraudzīja Kom�stoku Bellu, kas pie kāda galda ēda pusdienas. Viņ� sēdēja viens pats loga ni�ā.

Bells izskatījās saguris. Viņa labā roka bija pārsieta.

���� Hallo, kas tad jums noticis?

��� Nekas sevi�ķs. Nejau�i ievēru roku durvīs � kā liekas, viens pirksts sadragāts.

��� Tas ta�u loti nepatīkami.

��� Ak, par to nav vērts runāt. Slikti tikai, ka man tagad nākas ēst ar kreiso roku un vajadzēs pieņemt stenogrāfisti, kas rakstītu manas vēstules. Un kā klājas jums?

���� Kas gan man lai kaitētu?

��� Vai tad jūs tik loti esat pieradis, ka sve�i ļaudis izman�to jūs par mērķi �au�anas apmācībām parkos? Vai esat to jau aizmirsis?

Golds iesmējās.

���� O, es to vēl Joti labi atceros.

Viņ� tomēr neielaidās tuvākās pārrunās par �o gadījumu, bet pasteidzās novirzīt sarunu uz citām lietām. Tikai tad, kad vini jau bija beigu�i ēst, viņ� no jauna atgriezās pie �īs lietas.

����� Klausieties, Komstok. Es godīgi atklā�u jums savas kārtis un nemēģinā�u noslēpt savas neveiksmes. Tas cilvēks tovakar parkā tie�ām gribēja pataisīt mani aukstu.

��� Vai tā gan? � Bells ironiski sacīja. � Un es domāju, ka viņ� grib nodot jums uzaicinājumu piedalīties vakariņās Bekingemas pilī!

����� Bet nu beidziet savus seklos jokus, � Golds viņu nopietni pārtrauca. � �ī lieta attiecas ari uz jums tāpat kā uz mani. Es saņēmu no kāda sava aģenta vēstuli, kurā tas uzaicināja mani vakar vakarā ierasties parkā. Da�reiz man ir no svara zināt citu cilvēku nodomus� to prasa mans amats. Bija norunāts, ka mēs satiksimies starp tre�o un ceturto laternu. Bet mans novērotājs �oreiz pats ticis novē�rots. Kad tas ieradies satik�anās vietā, divi cilvēki, uzdo�damies par angļu kriminālpolicistiem, to apcietināju�i, apvai�nojot viņu laupī�anas mēģinājumā. Mans aģents, kuram ne prātā nav nācis uzstāties pret likumu, paklausīgi sekojis abiem "detektīviem". Izvedu�i viņu no parka, tie iesēdināju�i viņu auto, un tikai netālu no Hempstidhītas palaidu�i klajā laukā.

Iedomājoties �o gadījumu, viņam negribot bija jāsmejas.

���� Tie pui�i bija lieliski veiku�i savu uzdevumu. Tikai tre�ais, kas bija atstāts norunātās satik�anās vietā, kā redzē�jāt, izrādījās mazāk veikls nekā abi viņa biedri.

��� A, tad to jūs saucāt par savu draugu? � Bells iesmējās.

�� Jā, tas bija mans draugs, � Golds nopietni apstiprināja, bet tad pēk�ņi piecēlās. � Atvainojiet mani uz brītiņu.

Viņ� bija ieraudzījis Helderu, kas nupat parādījās ēdam�istabas durvīs.

��� Vai tas ari ir viens no jūsu draugiem? � Komstoks Bells pēc iespējas vienaldzīgākā balsī jautāja.

��� Nē, to gan nevaru teikt, es tikai sevi�ķi interesējos par viņu.

Pamājis Bellām ar galvu, viņ� pazuda smēķējamās istabas durvīs.

Helders sēdēja un �ķirstīja kādu ilustrētu laikrakstu.

Goldam ienākot, viņ� pacēla galvu.

���� Es vēlētos ar jums parunāties, mans mīļais anarhist.

Helders iesmējās.

��� Vai gribat mani izsūtīt? � viņ� jautāja, pavirzīdamies uz dīvāna, lai atbrīvotu vietu ari Goldam. � Vai mani varbūt apvaino galma sazvērestībā?

���� O, nē � tāds varonis jūs vēl neesat! Nelaime vienīgi tā, ka jūs �eit sākat krist uz nerviem. Es pirmīt runāju ar mūsu sūtni, un, tā kā viņ� zina, ka man ir zināms iespaids uz jauniem un nepiedzīvoju�iem tautie�iem, tad viņ� mani lūdza pateikt jums, ka viņ� turpmāk vairs nevar ielūgt jūs sūtniecībā, iekams nebūsit izbeidzis savas aģitācijas lapas izdo�anu.

Helders tum�i pietvīka.

��� Tātad jūs esat lielā sūtņa mazais sūtnis? � viņ� aizkai�tināts zobojās. � Bet tādas ziņas es labāk vēlētos saņemt tie�i no sūtniecības, nevis ar jūsu starpniecību.

Golds ar interesi viņu novēroja. �is bija pavisam cits cilvēks nekā citkārtējais galantais Helders. Laipnais skatiens un pretimnāko�ais smaids viņa sejā pēk�ņi bija nozudu�i, un viņa vaibsti bija kļuvu�i cieti un asi.

Kāds dīvains pretstats � Golds nodomāja.

Helders tikai ar pūlēm bija iekarojis savu tagadējo stāvokli sabiedrībā. Tēvs viņam bija atstājis nelielu mantojumu, kas bija taisni pietieko�s, lai mierīgi izkultos caur dzīvi. Tēva uzņēmumu Parīzē viņ� bija slēdzis un jau kop� vairākiem gadiem dzīvoja Londonā. Viņ� uzpirka un pārdeva amerikā�ņu vērtspapīrus, un da�i zināja stāstīt, ka viņ� jau ar kāda dzelzceļa akcijām vien nopelnījis veselu nelielu bagātību. Viņa materiālie apstākli bija arvien vairāk uzlaboju�ies.

Visa viņa dzīve bija viena vienīga cīņa. Vislielākās pūles viņam bija maksājusi iekļū�ana tajā Londonas amerikāņu augstākajā sabiedrībā, kurā Komstokam Bellām bija tik re�dzama un godājama vieta. Nevar teikt, ka Helders �ajā sa�biedrībā būtu visai labi ieredzēts. Viņam vajadzēja ļoti uzma�nīties, lai neatklātos kāda no tām neglītajām lietām, kuru dēj viņa priek�ā bez saudzības būtu aizvēru�ās Amerikas sūtniecības durvis.

Un taisni tagad, kad viņ� domājās sasniedzis savu mērķi, viņam piedraudēja ar izslēg�anu no sabiedrības! Tādā gadī�jumā viņam nāktos atgriezties tajās aprindās, pāri kurām viņ� ar tik lielu neatlaidību bija pacēlies.

Helders uzmeta Goldam naidīgu skatienu.

���� Es neļau�u atņemt man tās priek�rocības, kuras man kā Amerikas pilsonim pienākas. Man ir brīvas tiesības rīko�ties pēc saviem ieskatiem un iekārtot savu dzīvi tā, kā es to atzīstu par labāku. "Sarkanais Biedinājums" nekad vēl nav publicējis neko tādu, kas būtu vērsts pret pastāvo�ajiem likumiem.

���� Bet nav ta�u nekādas nozīmes izdot tamlīdzīgu laik�rakstu, � Golds aizrādīja.

��� Jūs vienkār�i esat cinisks. � Helders piecēlās. � Man �ķiet, mēs varam izbeigt �o nevajadzīgo sarunu.

Golds piekrizdams pamāja ar galvu.

��� Glu�i manas domas. Pie joda! � viņ� negaidot iesau�cās, ielūkojies pulkstenī, un izvilka savu kabatas portfeli. �

Es ta�u gribēju nosūtīt savam brāļadēlam Savienotajās Valstīs kādu dzimumdienas dāvanu!

Viņ� aplūkoja portfeļa saturu, bet palika redzami neap�mierināts ar to.

���� Vai jums nav klāt divdesmit dolāru Amerikas bank�notēs?

Komstoks Bells, kas pa to laiku bija ienācis istabā, dzir�dēja viņa pēdējos vārdus.

Helders noraido�i pakratīja galvu.

���� Diem�ēl nav.

����� Divdesmit dolāru? � Bells iejaucās sarunā. Izvilcis kabatas portfeli, viņ� izņēma no tā vajadzīgo summu un pasniedza Goldam.

Golds noskaitīja attiecīgo summu Anglijas valūtā, tad uzmeta pavir�u skatienu nupat saņemtajām banknotēm.

���� Mans Dievs! � viņ�, pēk�ņi nobālis, iesaucās.

Bells pārsteigts uzlūkoja Goldu.

���� Kas noticis? � viņ� jautāja.

��� Nekas, � Golds nomurmināja un neatsveicinājies izgāja. Komstoks Bells pavadīja viņu ar domīgu skatienu. Viņ� nespēja izprast pēk�ņo pārvērtību, kas bija notikusi ar Goldu.

����� Kas tur bija? � viņ� griezās pie Heldera, ar kuru citkārt mēdza sarunāties tikai par pa�u nepiecie�amāko.

��� Es nezinu vairāk par jums, mister Bell. Man �ķiet, ka Golds �odien nav glu�i normāls. Nupat vēl viņ� uzbruka man manu anarhistisko uzskatu dēļ.

Acīmredzot viņ� gribēja turpināt �o sarunu, bet Bella saltais skatiens piespieda to apklust.

���� Kādēļ jūs sacījāt, ka jums nav Amerikas bankno�u?

Pusstundu atpakaļ viņiem bija iznākusi saruna par Va�in�gtonas ainavu uz piecdolāru naudaszīmēm. Salīdzinot da�ā�das banknotes citu ar citu, Helders ar Komstoka Bella naudu bija atgājis pie loga, lai labāk varētu to saskatīt.

��� Ak, es biju pavisam piemirsis, ka man tie�ām ir Ame�rikas nauda, � Helders atbildēja. � Bez tam man nav ne vismazākās patik�anas pakalpot Goldam.

Bells neatbildēja. Atsveicinoties pamājis ar galvu, viņ� jau pagriezās uz ie�anu, kad Helders to aizturēja.

���� Sakiet, mister Bell, vai jūs pazīstat Viletu?

���� Nē, � Bells īsi atbildēja.

���� Vai nekad neesat par viņu ko dzirdējis?

��� Acumirklī nevaru atcerēties, bet kādēļ jūs tā jautājat?

Helders paraustīja plecus.

���� Ak, man nav nekāda sevi�ķa iemesla, � viņ� sacīja. � Bet, ja jums kādreiz būtu kāds brīvāks brītiņ�, es labprāt parunātos ar jums.

���� Vai par �o Viletu? � Bells jautāja.

���� Jā, ari par viņu un vēl par citām lietām.

Komstoks Bells mirkli vilcinājās.

���� Es �inīs dienās iegriezī�os jūsu birojā, � viņ� beidzot piekrita.

Atstājis klubu, Bells pārgāja Pelmelu un bez kāda mērķa sāka klejot pa parku.

Bija brīnumjauka pavasara diena. Salapoju�ie koki spilgti zaļoja, un pirmās puķes dārza dobēs ritmiski līgojās spirgtajā vēsmiņā.

Tomēr visi �ie jaukumi neatrada atbalsi Bella dvēselē. Viņ� bija pieņēmis kādu lēmumu. Tas bija �ausmīgs plāns, kā viņ� pats sev teica, tomēr viņ� bija apņēmies to īstenot, kaut arī kādam nāktos ciest. Reiz ta�u bija jādara gals �im necie�amajam stāvoklim, kas nomāca viņa garu un dvēseli.

�o plānu viņ� bija izstrādājis visos sīkumos. Liktenim viņ� negribēja atstāt nekādu noteik�anu �ajā lietā. Dienu no die�nas viņ� sēdēja savā darbistabā, rūpīgi atzīmēdams uz papīra visus sīkumus un nejau�as iespējamības, bet vēlāk visu uzrak�stīto uzmanīgi sadedzināja.

� Un kaut ari kādam nāktos tādēļ ciest! � viņ� nopūz�damies atkārtoja.

Viņa citādi pilnīgajā plānā tomēr trūka vēl viena locekļa. Viņam bija vajadzīgs viens palīgs; protams, viņ� to bagātīgi atalgotu. Sākumā viņ� bija domājis pieaicināt Goldu, bet �o nodomu viņ� drīz vien atmeta. Viņam bija neskaidra nojauta, ka Golds atteiksies no �īs lietas.

Izgājis no parka, viņ� sāka solot pa lau�u pārpilno ielu. Pretimnācēju skatieni bie�i kavējās pie viņa ievainotās rokas, kas bija pakārta melnā zīda saitē, un viņam bija jāsmejas par to līdzjūtību, ko tas lasīja �ajos skatienos. Viņu mazliet uztrauca Helders, bet visvairāk nemierā viņ� bija pats ar sevi.

Viņa plāna izdo�anās pilnībā bija atkarīga no līdzda�lībnieka. Viņ� jau bija apsvēris katru savu paziņu. Viņam bija daudz draugu, bet vai kāds no tiem bija piemērots viņa vajadzībai? Tiem viņ� neticēja.

Varbūt Helders? Bells zināja, ka �is cilvēks par naudu spējīgs uz visu. Helders bija ar mieru pārdot ne vien sevi pa�u, bet ari to cilvēku, kas viņam uzticētos. Nē, arī Helders nederēja.

Bells tik dziļi bija nogrimis savās pārdomās, ka pilnīgi bija piemirsis Goldu un tā dīvaino izturē�anos. Nu viņ� atkal to atcerējās. Kas gan pirmīt bija viņu tik nepatīkami pār�steidzis?

Bells vēl kavējās pie �ī jautājuma, kad pēk�ņi izdzirda, ka viņu kāds sauc no kāda auto. Izlēcis no auto, Golds samaksāja �oferim un piegāja pie Bella.

���� Es sekoju jums jau no kluba, jo gribēju parunāties.

���� Liekas gandrīz tā, it kā visiem cilvēkiem �odien būtu uznākusi vēlē�anās runāties ar mani, � Bells smaidīdams sacīja. � Es vēl nupat domāju par jums.

���� Kur mēs varētu ieiet? � Golds jautāja.

���� Vislabāk pastaigāsim pa parku.

Viņi iegāja parkā un nogriezās kādā klusā alejā.

����� Bū�u pavisam atklāts pret jums, � Golds sacīja. � Jūs laikam bijāt pārsteigts par manu pirmītējo pārvērtību, kad tik negaidot �ķīros no jums klubā?

��� Jā, es tie�ām nezināju, ko par to lai domāju, � Bells atbildēja.

���� Nu, par to jums vairs nav jālauza galva. Es steidzos pie kāda cilvēka, lai pārbaudītu manas aizdomas, un �īs aizdomas tie�ām arī apstiprinājās.

���� Ko jūs ar to domājat? � Bells izbrīnā jautāja.

Viņ� palika stāvam un uzlūkoja savu sarunu biedru.

���� Divas no tām piecdolāru banknotēm, kuras jūs man iedevāt, ir viltotas.

���� Viltotas?

��� Jā, tas ir neap�aubāms viltojums, � Golds apstiprināja. � Apgrozībā ir tūksto�iem �ādu naudaszīmju. Kur jūs ņēmāt �o naudu?

��� Es iemainīju to no kāda cilvēka Savojas viesnīcā. Viņ� nupat kā bija atbraucis no Amerikas, un tam nebija Anglijas naudas. Mēs sēdējām pie viena galda, un es labprāt pakal�poju viņam.

Golds uzmeta viņam caururbjo�u skatienu.

���� Vai tā tie�ām bija?

������� Ko jūs ar to gribat teikt? � Bells jautāja. Viņa tonis pēk�ņi bija kļuvis raanami vesaks. � Kadeļ gan lai es me�lotu?

���� Kas bija tas cilvēks?

Komstoks Bells gan atcerējās, kādā ceļā viņ� bija ieguvis �īs naudaszīmes, � tās viņam bija iedevis Helders, veikli apmainot pret īstajām, tajā īsajā mirklī, kad tas bija piegājis pie loga salīdzināt bankno�u zīmējumus. Bet reizē ar �īm domām viņam iekrita prātā kāda lieliska ideja. �ī ta�u bija vislabākā izdevība īstenot viņa plānu!

���� Kā sauc to cilvēku?

��� Vilets, � Bells mierīgi atbildēja.

��� Vilets? Bet jūs ta�u vēl nesen man stāstījāt, ka nemaz nepazīstot viņu?

���� Man neienāca prātā, ka tas cilvēks, par kuru jūs jau�tājāt, varētu būt tas pats kungs, ar ko sastapos "Savojā", � Bells paskaidroja.

Golds pamāja ar galvu.

��� Tas ir viss, ko vēlējos zināt, � viņ� sacīja. � Es uz�meklē�u �o Viletu. Man ir nojauta, ka �īs mīklas atrisinā�ana man aiztaupītu daudz nepatik�anu.

����� Un mani jūs ar to pasargātu no vēl lielākām nepa�tik�anām, � Komstoks Bells piebilda.

Pēdējos vārdus viņ� izrunāja vairāk pats pie sevis, un Golds ne�aubījās, ka tā tie�ām bija viņa nopietna vēlē�anās.

Atsveicinājies no Bella, kur� teicās vēl bridi pastaigāties, viņ� paņēma kādu taksometru un, pateicis �oferim adresi, iekāpa. Divdesmit minūtes vēlāk viņ� jau atradās pa�ā Sitijas centrā.

Trednīdlstritā viņ� izkāpa un pa vairākām �aurām ieliņām beidzot nokļuva Litlpeinterstritā. Tur bija gandrīz vienīgi veci nami, kuros bija izvietoju�ies da�ādi biroji. Uz kādām durvīm bija piesista plāksnīte ar uzrakstu: "Haralds Vilets, banku aģents".

Golds uzkāpa tre�ajā stāvā, kur uz kādām durvīm bija tāds pats uzraksts.

Viņ� pieklauvēja. Neviens neatbildēja.

Viņ� mēģināja atvērt durvis, bet tās bija aizslēgtas. Arī uz viņa atkārtotiem sitieniem pa durvīm neviens neatsaucās.

Viņ� nokāpa atpakaļ lejā un griezās pēc izziņas pie sēt�nieka.

���� Mistera Vileta �eit nav, � tas atbildēja.

���� Un kad jūs viņu gaidāt?

Sētnieks bija visai atturīgs sarunās. No piedzīvojumiem viņ� zināja, ka īrnieki nemīl, ka sētnieki viņu prombūtnē sniedz kādas ziņas par viņiem, sevi�ķi ja jautātāji ir pārāk neatlaidīgi.

���� Es viņu gaidu tikai tad, kad redzu to nākam.

Golds iebāza roku kabatā un izņēma mārciņu lielu ban�knoti.

��� Es zinu, ka apgrūtinu jūs, � viņ� laipni sacīja, � un kavēju jūsu dārgo laiku. Bet man tie�ām nepiecie�ams zināt mistera Vileta atra�anās vietu, jo man ar viņu steidzami jārunā.

Sētnieks ar labpatiku paņēma naudaszīmi, atvainodamies, ka grūto laiku dēļ esot spiests pieņemt dzeramnaudu. �īs necerēti lielās balvas iespaidā viņa sirds atsila, un viņ� pa�stāstīja visu, ko zināja par Viletu. Patiesībā �īs ziņas gan bija tik trūcīgas, ka mārciņa sterliņu bija pārāk augsta maksa par tām.

���� Vileta kungu arvien esmu redzējis tikai tumsā. Viņ� nekad nestrādā �eit un ierodas tikai paņemt savas vēstules.

���� Vai sen jau viņ� noīrēja �o biroju?

���� Viņ� aizņem �īs telpas jau divus gadus vai pat vēl

ilgāk. Pa lielākai daļai viņ� dzīvo kontinentā vai Amerikā.

���� Vai viņ� ir amerikānis?

��� To gan nezinu sacīt. Zinu tikai, ka viņ� kārtīgi maksā savu īres naudu. Ja vēlaties aplūkot viņa biroju, varu jums to parādīt.

Tā bija neliela istabiņa, kuras visa iekārta sastāvēja no aizslēgta amerikāņu rakstāmgalda un diviem krēsliem; bez tam tur vēl bija plaukts ar da�ām bir�as gadagrāmatām.

Golds paņēma no plaukta vienu no �īm grāmatām. Tā bija aizpagāju�ā gada bir�as gadagrāmata. Tā bija vēl glu�i jauna, un Golds no pirmā acu uzmetiena redzēja, ka tā nemaz nav tikusi lietota. Tas pats bija arī ar visām citām grāmatām.

����� Kāds īpatnējs rakstāmgalds! � Golds apbrīnodams ieminējās.

Sētnieks nesaskatīja rakstāmgaldā nekā sevi�ķa. Viņa acīs tas bija vienkār�s viscaur aizslēdzams rakstāmgalds, kādus tas bija redzējis arī citos birojos. Bet negaidot iedāvināti divdesmit �iliņi padara cilvēku godbijīgu, un tādēļ arī viņ� piekrita, ka tas tie�ām ir dīvains rakstāmgalds, kaut nekādi nespēja saprast, ar ko gan tas at�ķiras no citiem tamlīdzī�giem.

��� Jā gan, loti dīvains, � Golds atkārtoja. � Man mājās ir glu�i tāds pats. īstiem veikalniekiem �ie rakstāmgaldi nav visai parocīgi.

Viņ� prata runāt tik uzticību modino�ā balsī, ka pat gudrā�kais cilvēks to būtu ņēmis par pilnu.

��� Kā jūs to domājat? Vai tad �ie rakstāmgaldi nav visai dro�i? � sētnieks ziņkāri jautāja.

���� To es jums tūliņ parādī�u.

Viņ� izņēma no kabatas da�as atslēgas un, izvēlējies vienu no tām, ātri iebāza to rakstāmgalda atslēgas caurumā, pa�grieza slēdzamo uz labo, tad uz kreiso pusi, un atslēga padevās.

��� Jūs pats redzat, cik viegli atslēgt �ādu galdu, � Golds sacīja un, lai pierādītu savu vārdu patiesību, atbīdīja atpakaļ rakstāmgalda nolai�amo vāku. Uz galda atradās tikai dzē�papīra rakstāmā mape, tintnīca un spalva. Spalva bija vēl pavisam jauna.

��� �iem galdiem ir vēl viena nepilnība, � Golds turpināja. � Ja atvērsit �o atvilktni, �o un vēl to, aug�ā pa labi, tad citu nevienu vairs nevarēsit izbīdīt.

Runājot viņ� arī izbīdīja visas trīs norādītās atvilktnes.

Sētnieks bija ārkārtīgi ieinteresēts par amerikāņu rakstām�galda tik dīvainajām īpa�ībām. Viņ� tūliņ aptvēra, ar kādu interesi viņa stāsts par to tiks uzņemts vakarā krodziņā, kur tas mēdza sastapties ar draugiem.

��� Man �ķiet, ka �oreiz jūs maldāties, kungs, � viņ� sacīja un, uzvaro�i smaidīdams, izbīdīja visas atvilktnes vienu pēc otras.

Golds izskatījās galīgi pārspēts un satriekts.

��� Jums taisnība, � viņ� samulsis piekrita. � Kā gan es varēju tik loti kļūdīties?

Aizbīdījis visas atvilktnes, viņ� no jauna nolaida vāku un aizslēdza rakstāmgaldu. Atvilktnes bija pilnīgi tuk�as� ne papīra strēmelītes tajās nebija. Nu viņ� zināja visu, ko bija gribējis. Nevarēja būt ne vismazāko �aubu, ka �is birojs bija tikai maska, ko misters Vilets izmantoja savu īsto darījumu slēp�anai. Lai kāda bija Vileta nodarbo�anās � un Goldam par to bija glu�i noteiktas aizdomas �, savu darbu viņ� katrā ziņā neveica �ajā birojā.

���� Vai misters Vilets bie�i ierodas savā birojā? � viņ� jautāja, kāpdams pa trepēm lejup.

���� Vismaz reizi mēnesī.

��� Vai ikreiz vienā un tajā pa�ā dienā?

��� Nē, kungs, nekad nevar iepriek� zināt, kad viņ� atkal atnāks.

���� Kas viņ� īsti ir par cilvēku?

��� Cik zinu, tad viņam ir tum�a sejas krāsa un tum�i mati, un viņ� staigā mazliet salicis.

��� Vai viņ� ir liels, slaiks?

��� Nē, es viņu sauktu par vidēja auguma cilvēku. Vismaz tāds iespaids man palicis.

���� Kāda viņam balss?

���� Labi, ka atgādinājāt man to. Viņ� runā ar mazliet ār�zemniecisku akcentu, un es to noturētu drīzāk par francūzi nekā angli.

���� Vai tie�ām nezināt man pateikt, kur es varētu viņu sastapt?

���� Diem�ēl nē.

��� Kad viņ� ierodas, tad pasakiet tam, lūdzu, ka es labprāt vēlētos ar viņu runāt.

��� Vai drīkstu jautāt jūsu vārdu?

���� Komstoks Bells, � Golds mierīgi atbildēja.

Sētnieks uzmeta viņam aizdomu pilnu skatienu.

��� Jūs neesat misters Komstoks Bells! � viņ� pārliecināti sacīja.

Golds pasmaidīja.

���� Pareizāk gan būtu bijis, ja es būtu teicis, ka nāku mistera Komstoka Bella uzdevumā, � viņ� pasteidzās izlabot savu kļūdu. � Bet sakiet, kā gan jūs zinājāt, ka es neesmu misters Bells?

��� Tādēļ, ka misters Bells vēl tikai pirms divām dienām bija �eit, lai satiktu misteru Viletu, � sētnieks atbildēja.

Komstoks Bells apdzīvoja kādu namu Kedagenskvērā.

Tum�ās, vecās mēbeles, kuras viq� bija nopircis kopā ar namu, pie�ķīra dzīvoklim mazliet drūmu izskatu, ko tomēr mīkstināja daudzās gleznas, ar kurām bija izgreznotas visas telpas. Būdams cilvēks ar augsti attīstītu māksliniecisku gau�mi � arī viņ� pats nodarbojās ar glezniecību un agrā jaunībā bija bijis Galjē māceklis �, Bells bija pratis sakopot lielisku moderno mākslinieku gleznu kolekciju, ko apbrīnoja un apskauda da�s labs mākslas pazinējs.

Pārnācis pulksten se�os vakarā, Bells tūliņ devās savā pla�ajā darbistabā, kas atradās nama pagalma pusē. �o telpu viņ� bija licis iekārtot pēc savas personīgās gaumes. Uz rakstāmgalda gulēja kāds pusducis vēstuļu, kuras tas ar savu veselo roku atplēsa. Pa lielākai daļai tie bija da�ādi ielūgumi. Kādā istabas stūri stāvēja glu�i jauna pārnēsājamā rakstām�ma�īna. Domīgi to aplūkojis, viņ� piezvanīja.

Durvīs parādījās kāds kalpotājs.

��� Es ta�u pasūtīju kādu gumijas zīmogu? � Bells griezās pie tā.

��� Jā gan, un nupat kā firma to atsūtīja, � sulainis sacīja un izgāja, lai pēc brītiņa atgrieztos ar mazu vīstoklīti rokā. Noplēsis iesaiņojumu, viņ� izņēma no tā mazu ro�koka kastīti.

���� Attaisiet to.

Sulainis darīja, kā pavēlēts. Kastītē atradās gumijas zīmogs un mazs krāsas spilventiņ�. Paņēmis zīmogu, Bells to vērīgi aplūkoja no visām pusēm. Tas bija viņa paraksta faksimils, un Bells bija panācis, ka banka bija mierā izmaksāt naudu pret �ekiem, kas būs apzīmēti ar to. Bankas direktors tomēr bija aizrādījis uz risku, kādu Bells ar to uzņemoties.

Ievietojis zīmogu atpakaļ kastītē, Bells to atkal aizslēdza, un atslēgu iebāza vestes kabatā.

Sulainis jau gribēja iziet, kad Bells to pasauca atpakaļ.

���� Pārķer, � viņ� sacīja, � drīzumā es atstā�u Angliju, un manas prombūtnes laikā jums būs jāpārzina nams. Esmu jau parūpējies, lai jūsu alga tiktu kārtīgi izmaksāta. Sīkākas instrukcijas saņemsit vēlāk.

���� Vai jūs ilgi būsit prom, ser?

Bells mirkli vilcinājās ar atbildi.

���� Varbūt pat da�us gadus.

��� Vai tik ilgi, ser?

Ja Bells būtu paziņojis, ka aizbrauc uz visu mū�u, � ari tad Pārķers vairāk nekā nebūtu sacījis.

Piegājis pie gala loga, Bells sāka domīgi lūkoties ārā. īsi palocījies, sulainis pagriezās uz ie�anu.

���� Palieciet vēl acumirkli, � Bells viņu atkal aizturēja. Viņ� arvien vēl stāvēja domās nogrimis un �aubīdamies, kā cilvēks, kas nonācis ceļa jūtīs.

���� Es precē�os.

Nu tas bija izteikts, un tagad tas vairs nelikās tik grūti kā līdz �im. Varbūt, ka viņam būs vieglāk paziņot savu lēmumu arī sabiedrībā, ja viņ� iepriek� izrunāsies par to ar Pārķeru.

��� Esmu nodomājis apprecēties, � viņ� pusbalsī atkārtoja.

���� Vai drīkstu vēlēt laimes? � Pārķers, mazliet nepa�tīkami pārsteigts, sacīja.

��� Par savu vietu jums nav ko ba�īties, � Bells pasteidzās viņu nomierināt. � Namā viss paliks, kā bijis. Pēc kāzām es ar savu sievu do�os uz Ameriku.

Iestājās īsa pauze.

��� Varbūt drīkstu zināt, vai es pazīstu to dāmu?

��� Tas var gan būt, � Bells nedro�i atbildēja. � Ja ari ne, tad drīz jūs viņu iepazīsit.

Pēk�ņi viņ� novirzīja sarunu uz citām lietām.

� Es gaidu misis Greind�eras Kolekas apmeklējumu. Kad viņa atnāk, vediet viņu �urp.

Pārķers klusēdams palocījās un izgāja.

Bells no jauna atgriezās pie loga.

Viņ� domāja par misis Greind�eru Koleku. Bet ari visa Londona runāja un domāja par �o dāmu ar apbrīnojami daiļo stāvu, eņģeļa sejiņu un Krievijas Katrīnas dzīvesveidu.

Aplaidis skatienu istabai, viņ�, neraugoties uz rūpēm, kas to nomāca, bija spiests pasmaidīt, iedomājoties, ka viņa dro�i vien apgriezīs visu namu otrādi. Bella lielos ieņēmumus viņa, protams, pilnīgi patērēs savām vajadzībām. Varbūt viņa pat pūlēsies to padarīt par angli, lai izgādātu tam kādu titulu. Ļaudis aiz muguras smiesies par viņu un no�ēlos to, tomēr nekādas baumas neaizsniegs to veco, vientuļo kundzi, kas dzīvoja Jaunanglijā un bija viņa māte. Pret Greind�eru viņa izturēsies kā pret savu meitu, kaut varbūt jutīsies mazliet pārsteigta par tās brīvajiem ieskatiem. Bet pasaulē ta�u ir arī vēl daudz nepatīkamākas lietas.

Misis Greind�era Koleka tomēr bija gudra sieviete, un da�ā ziņā tā bija pat apbrīno�anas cienīga. Galvenais, viņa prata klusēt. Pat veiklākajiem advokātiem to bija nācies atzīt viņas laulības �ķir�anas procesa laikā.

Atmiņas par �o prāvu Komstokam Bellām nebija patīka�mas.

Un nu viņa gribēja aizceļot, bet tai nebija naudas. Vai viņa nevarēja tikpat labi kļūt par misis Bellu kā palikt misis Koleka? Protams, viņ� izvirzīs tai kategorisku prasību, lai tā godam nes viņa vārdu, un Bells bija pilnīgi pārliecināts, ka to viņa ari darītu.

Pulksten septiņos Pārķers ieveda darbistabā misis Koleku, kuras liktenis tagad atradās viņa rokās.

Viņa bija ģērbusies vienkār�i �ūtā tērpā, kas vēl vairāk izcēla viņas skaistumu. Bells saprata, ka �o pieticīgo tērpu tā uzvilkusi viņa dēl, un bija tai pateicīgs par �o mazo uzmanības pierādījumu.

���� Sēstieties, lūdzu � Viņ� piebīdīja smago klubkrēslu pie rakstāmgalda, tā ka viņai iznāca sēdēt taisni tam pretim.

���� Nu, pastāstiet, kas īsti jūs nospie�?

��� Jūs gribējāt zināt, cik naudas man vajag, lai atbrīvotos no �ī sloga? � viņa smaidīdama jautāja. � Man �ķiet, ka ar da�iem tūksto�iem mārciņu es dro�i varu doties ceļā. Protams, es varu iztikt arī ar mazāku summu, � viņa pie�bilda, vērodama Bella seju, � un vislabprātāk es nemaz neapgrūtinātu jūs ar savu lūgumu.

Atvilcis vienu no rakstāmgalda atvilktnēm, viņ� izņēma no tās �eku grāmatiņu un pasniedza to viņai.

���� Izpildiet, lūdzu, � viņ� vienkār�i sacīja. � Rakstiet uz uzrādītāju.

Tikai tagad viņa ievēroja Bella pārsieto roku.

��� Vai esat smagi ievainots? � viņa līdzjūtīgi jautāja.

���� O, pavisam niecīgs ieskrambājums, � Bells nevērīgi sacīja, izņemdams no ro�koka kastītes zīmogu un uzspiez�dams �ekam savu signatūru.

���� �o �eku no jums pieņems bez iebildumiem, � viņ� sacīja. � Un nu es vēlētos parunāt ar jums.

Ielikusi salocīto �eku zeltītā rokassomiņā, viņa nosēdās krēslā taisnāk un sakrustoja rokas klēpī.

���� Tikai nedomājiet, ka gribu dot jums ceļā līdzi labas pamācības, � viņ� smaidīdams turpināja. � Es tagad runā�u ar jums nevis jūsu, bet gan sevis dēl. � Viņ� ērtāk atspiedās krēsla atzveltnē.

���� Esmu nodomājis precēties.

���� Man prieks to dzirdēt, � viņa sirsnīgi atbildēja. � Un kura tad būtu �ī laimīgā?

��� To es vēl nezinu.

Viņa mazliet paliecās uz priek�u un izbrīnā sarauca pieri.

�� To jūs nezināt? Kas tad tās par muļķībām, mans mīļais Komstok!

Viņ� pakratīja galvu.

���� Tās nav nekādas muļķības, � viņ� atbildēja. � Es tie�ām vēl neesmu iz�ķīries un gribēju jums jautāt�

Viņ� pēk�ņi apklusa. Kaut kas neļāva viņam pabeigt iesāk�to teikumu. Kāda iek�ēja balss, kas bija spēcīgāka par viņa saprātu, spēcīgāka par vēlē�anos īstenot savu plānu, skali un noteikti uzsauca viņam: � Nē!

���� Nu?

���� Ak, vienalga�

���� Vai nepateiksit, ko īsti gribējāt man jautāt?

���� Nē, es tie�ām nespēju.

Viņa sirsnīgi iesmējās.

��� Jūs tie�ām esat jocīgs, Komstok! Pasakiet ta�u vismaz, kas viņa tāda. Es pazīstu visas Londonas dāmas un pazīstu arī jūs līdz pat jūsu dvēseles dziļumiem. Pasakiet man, kas viņa ir, un es pateik�u, vai viņa ir jūsu cienīga.

��� Man �ķiet, ka es pats vēl nezinu, kas viņa ir, � Bells samulsis sacīja, neveikli pieceldamies.

Paraustījusi savus brīnumdaros plecus, arī viņa piecēlās un atsveicinoties sniedza tam roku.

���� Vispirms jūs gribējāt man to sacīt, bet tad nobijāties. � Bet, uzlūkojot Bella nobālu�o seju, smaids viņas lūpās izdzisa. Ar sievietes smalko nojautu viņa saprata, ka viņ� izcīna smagu cīņu savā dvēselē.

���� Piedodiet, � viņa maigi sacīja. � Vislabāk būs, ja es tagad ie�u. Esmu jums daudz pateicības parādā, Komstok.

Viņ� noraido�i atmeta ar roku.

������� Nerunājiet vairs par to, � viņ� sacīja. � Varbūt rīt vai parit es jus apmekle�u. Jus ta�u tik drīz vel neaizbrauk�sit?

���� Nē, līdz nedēļas beigām es vēl palik�u Londonā.

Bells pavadīja viņu līdz nama durvīm un atvēra tās.

���� Dzīvojiet laimīgs, un vēlreiz sirsnīgi pateicos, � viņa atsveicinājās.

�� Tātad uz redzē�anos! � Bells atbildēja. � Ja man būs pietieko�i daudz drosmes, tad jau rīt ieradī�os pie jums.

Ceļā uz savu dzīvokli vina pārlika Bella vārdus un nespēja sev izskaidrot, kādēļ tas bijis tik atturīgs pret viņu:

Viens palicis, Bells atslīga krēslā un ilgi nosēdēja nekus�tēdamies, dziji domās nogrimis.

Licis atnest bibliotēkas istabā vakariņas, viņ� ātri paēda un, kad galds bija novākts, aizslēdza durvis. Pārķers, kam gadījās iet garām, dzirdēja istabā rakstāmma�īnas ritmisko klabē�anu.

Pulksten deviņos Bells atkal atdarīja bibliotēkas durvis un uzkāpa aug�ā savā guļamistabā. No turienes viņ� ar zvanu ataicināja Pārķeru.

���� Kur citi kalpotāji? � viņ� jautāja.

��� Tomass ir apkalpotāju istabā, ser.

��� Sakiet, lai viņ� paliek turpat un gaida, kamēr es zva�nī�u. Jūs aizbrauciet un apvaicājieties �eringkrosas stacijā, kad pienāk nakts vilciens no kontinenta.

���� Es varētu pajautāt pa telefonu, ser.

���� Labāk izdariet to personīgi, � Bells nepacietīgi atbil�dēja. � Es nepalaujos uz telefoniskām izziņām. Ja man ko vajadzēs, es pazvanī�u Tomasam. Ja pārnākot jūs vairs nesastopat mani mājās, tad piezvaniet man uz klubu.

Viņ� nogaidīja, kamēr Pārķers izgāja no nama. Tad viņ� steigā sāka pārģērbties. Izņēmis no kādas aizslēgtas rakstām�galda atvilktnes stipri apvalkātu uzvalku, viņ� to uzvilka.

Mīksta platmale un lietusmētelis papildināja vina apģērbu. No kādas citas atvilktnes viņ� izņēma biezu �ūksni bankno�u un noglabāja to svārku kabatā. Pakāris noģērbto uzvalku drēbju skapī, viņ� rūpīgi aizslēdza tā durvis. Brīdi vēlāk viņ� nokāpa lejā, atslēdza nama durvis un izgāja uz ielas.

Ja pirmīt, sarunā ar misis Greind�eru Koleku, viņ� bija svārstījies, tad tagad viņa prāts darbojās skaidri, ātri un noteikti. Izvairīdamies no dzīvākām ielām, viņ� beidzot sa�sniedza Kingsroudu �elsijā. Tur viņ� nogriezās kādā ieliņā, kas veda uz Temzas krastu.

Mazliet līņāja, un tum�o straumi sedza biezas miglas blāķi. Kāda velkoņa zaļās un sarkanās ugunis biezajā miglā bija tikko saskatāmas. Velkonis stāvēja upes vidū, pagriezies pa straumei. Bells gāja pa piekrasti, līdz sasniedza kādu �auru ieliņu, kas veda starp divām kuģu būvētavām. Nogriezies pa to, viņ� nonāca pie akmens trepēm, kas veda pie ūdens. Kādas tuvumā dego�as gāzes laternas drūmā gaisma vāji apspīdēja upes melno ūdeni, kas skalojās pret trepju apak��ējiem pakāpieniem.

Kāda maza laiviņa jau gaidīja viņu. Pie airiem sēdēja divi vīri spīdo�os ādas kamzoļos.

���� Loder! � Bells pasauca.

��� Jā, kungs! � kāda balss atsaucās, un laiva piepeldēja pie trepēm.

���� Pasniedziet man roku.

Bells satvēra jūrnieka spēcīgo roku un viegli ielēca laiviņā, kas tūliņ atdalījās no krasta un, spēcīgu roku irta, devās uz upes vidu.

���� Straume mainās, � viens no airētājiem ierunājās. � Tādēļ vecais "Seabreaker" tik greizi sagriezies.

Viņ� norādīja uz velkoni, kur� tagad atradās taisni priek�ā.

Tas bija stipri būvēts, prāvs kuģis, kas dro�i varēja doties ari atklātā jūrā.

Laiviņa apstājās pie velkoņa labā borta. Bells uzkāpa pa virvju trepēm un drīz atradās uz klāja.

��� Neaizmirstiet parūpēties par krietnām tauvām, kaptein, � viņ� sacīja.

Spēcīgi noaudzis vīrs ar iesirmu pilnbārdu sveicinādams pielika roku pie cepures.

���� Esmu jau uzdevis tādas iegādāt. Kolīdz paisums būs beidzies, mēs dosimies uz Greivzendu, kur viss jau saga�tavots.

���� Tad gādājiet, lai jau rīt kuģis būtu kārtībā, � Bells piebilda.

Tad viņ� aplūkoja kuģa iekārtu.

Tvaikonis bija pavisam jauns, un kā velkoni to varēja uzskatīt par tīrības un kārtības paraugu. Klājs bija apgaismots ar laternām. Pakaļgalā, kur citiem tāda veida tvaikoņiem mēdz atrasties velkamā ierīce, platais klājs bija ie�ogots ar stikla sienām. �ajā nodalījumā bez kompasa telpas atradās vēl kāda liela kabīne. Komstoks iegāja tur.

�ī kabīne bija pārdalīta divās atsevi�ķās telpās, kuru iek��iene bija izsista ar balti emaljētu paneli. Iekārta bija uzkrīto�i grezna. Zem viena loga bija novietota dārga gulta, bet zem otra� inkrustēts rakstāmgalds. Grīdu klāja krā�ņa persie�u grīdsega. Līdzās gaismai, kas ieplūda pa apaļajiem lodziņiem kabīnes sānos, telpa tika apgaismota ari no aug�as, jo tās griesti bija no ledusstikla. Visi apkalumi bija sudraboti. Kādas durvis veda mazā, tikpat grezni ierīkotā mazgājamā istabā.

Visu aplūkojis, Bells atgriezās pirmajā, prāvākajā telpā. Pie vienas sienas stāvēja grāmatu plaukts ar grāmatām tum��zilas ādas iesējumā. Lielais dīvāns bija mīksti polstēts, un uz grīdas bija izklāts biezs tepiķis.

����� Ienāciet, kapteini Loder, � Bells aicināja bārdaino vīru, kas ārpusē gaidīja viņa rīkojumus.

Loders paklausīja.

���� Sēstieties. Vai atcerieties visas instrukcijas?

���� Protams, ser.

���� Vai esat apmierināts ar kuģi?

����� Pilnīgi. Pagāju�ajā nedēļā es izdarīju ar to izmēģi�nājuma braucienu Ziemeļjūrā un varu apgalvot, ka tādam tvaikonim nav jābaidās ne no kādas vētras.

���� Nu, un kā ar ekipā�u?

��� Uz to var pilnīgi paļauties, ser. Uz klāja man palīdzēs divi mani dēli, tie abi jau izturēju�i stūrmaņa pārbaudījumus. Ma�īntelpā strādās mans brālis D�ord�s ar savu dēlu un kādu jaunekli, kas grib precēt viņa meitu.

��� Tad jau visa ģimene kopā! � Bells pasmaidīja. � Bet galu galā viss ta�u atkarīgs vienīgi no jums, Loder.

����� Manis dēl jums nav ko raizēties, ser, � kapteinis mierīgi atbildēja. � Es nekad neaizmirsī�u, ko esmu jums parādā. Jūrnieks, kas uzlaidis pasta tvaikoni uz Atlantijas okeāna klintīm, nekad vairs nevar cerēt dabūt savā vadībā kādu citu kuģi, kaut ari neviens nebūtu gājis bojā un viņ� varētu pierādīt, ka katastrofa notikusi vienīgi pirmā stūrmaņa dzer�anas dēļ. Jūs esat izdarījis man milzīgu pakalpojumu, ser.

����� Bet ari es esmu jums pateicību parādā, sevi�ķi vēl ievērojot to, ka arī es biju viens no tiem pasa�ieriem, kuru dzīvības izglāba vienīgi jūsu aukstasinīgā un atjautīgā rīcība. Bet tas viss neattiecas uz lietu. Kad būsit sakārtoju�i take�lā�u, brauciet tie�i uz Greivzendu un nogaidiet tur tālākos rīkojumus. Jūs varat mierīgi izkāpt malā un palikt tur līdz manas telegrammas saņem�anai. Bet tad tūliņ uzplēsiet aizzī�mogoto aploksni, kuru jums nodevu, un rīkojieties saskaņā ar vēstulē minētajiem norādījumiem. Un neaizmirstiet, ka es neprasu no jums nekā tāda, kas būtu pretējs likumam. Ne

jums, ne arī kādam citam no personāla par to nedrīkst būt ne vismazāko rai�u.

���� Par to esmu pilnīgi pārliecināts, ser.

Bells izņēma no kabatas �ūksnīti bankno�u.

���� Noglabājiet �o naudu savā seifā. Ar to pietiks algām un citiem izdevumiem ilgākam laikam.

Aizpogājis mēteli, viņ� nogaidīja, kamēr kapteinis apģērba savu ādas kamzoli. Tad viņ� iekāpa laivā un lika irties at�pakaļ uz krastu.

Helders piezvanīja, un jaunā meitene, kas pa�reiz tulkoja angliski kādas fran�u avīzes ievadrakstu, ar nepatiku pārtrauca �o darbu un iegāja viņa kabinetā. �odien viņ� jau divas reizes bija to aicinājis un izturējies pret to ārkārtīgi laipni.

Viņai ienākot, Helders �ķirstīja kādu drukājamo ma�īnu katalogu.

Sakrustojusi rokas uz muguras, Verita gaidīja viņa rīko�jumus.

����� Redziet, mīļā mis Mepla, � viņ� maigā balsī iesāka, � es gribēju jums tikai pateikt, ka esmu loti apmierināts ar jūsu darbu.

Tā bija tikai tre�ā diena kop� Veritas iestā�anās darbā, un �ādi nepelnīti glaimi viņu loti kaitināja.

��� Bet sēstieties ta�u, lūdzu, � viņ� turpināja, nolikdams katalogu uz galda. � Man daudz kas pārrunājams ar jums.

���� Pateicos, es labāk pastāvē�u, � viņa atbildēja.

���� Kā vēlaties. Bet jums ta�u nekas nebūs pretim, ja es palik�u sē�ot. Vispirms man jāpaziņo jums, ka maksā�u jums �etras mārciņas nedēlā norunāto trīs vietā.

��� Man �ķiet, ka jūs jau pietieko�i atalgojat manu darbu. Man tie�ām nav visai daudz, ko darīt.

��� Ar laiku darba būs daudz vairāk. Pa�reiz ir visklusākā sezona� Ak, jā� sakiet, vai jūs neesat kādas pazīstamas personas brāļameita?

Verita pietvīka.

����� Es nedomāju ironizēt, � viņ� pasteidzās piebilst. � Jūs pati zināt, ka Tomass Mepls ir slavens vīrs. Viņ� ta�u gravēja ari Austrijas jaunās simtkronu zīmes?

����� Es maz ko zinu par mana krusttēva darī�anām, � meitene atbildēja. � Zinu tikai, ka senāk viņ� tie�ām gravēja bankno�u kli�ejas.

���� Senāk?

��� Jā. Tagad, ja nemaldos, viņ� vairs nenodarbojas ar to. Bet, ja jums nekas nav pretim, tad labāk nerunāsim par manu krusttēvu.

Viņ� labvēlīgi pasmaidīja.

��� Es negribu jūs sāpināt, mīlā mis Mepla, bet ievērojami cilvēki, glu�i dabiski, modina citos ļaudīs ziņkāri.

Viņ� visu laiku cie�i uzlūkoja Veritu. Viņa bija vēl skais�tāka, nekā sākumā bija tam �ķitusi, un Tomasa Mepla brāļa�meitas nolīg�anu savam birojam viņ� atzina par svarīgu sa�sniegumu.

Bet viņa priekam bija arī cits iemesls. Katram cilvēkam ir kāda vājība, un Heldera vājība bija skaistas sievietes. Viņ� ātri iekvēlojās pret tām, un viņu dēl bija gatavs aizmirst visu pasauli.

����� Es sauk�u jūs vienkār�i par Veritu, � viņ� pēk�ņi sacīja.

Meitene atkal nosarka.

Helders piegāja viņai glu�i klāt. Viņa pēk�ņi saprata tās briesmas, kas viņai draudēja. Viņa nespēja ne pakustēties. Helders uzlika tai roku uz pleca.

���� Mums jākļūst labiem draugiem, Verita. Es gribu pa�stāstīt jums visu par sevi.

Viņ� cie�i lūkojās meitenes acīs. Viņa nodrebēja, bet tad pārvarēja savas izbailes un izslējās, lai nu to atgrūstu. Viņa gribēja steigties ārā, jo Heldera pieskar�anās tai bija pretīga. Viņai bija kauns pa�ai no sevis. Nekad vēl neviens nebija viņu tā uzlūkojis un runājis ar viņu tādā tonī. Viņa maigā, liekuļotā balss viņai likās �ausmīga, bet tomēr viņa nespēja pakustēties, visa enerģija bija to atstājusi. Pēk�ņi viņa juta, kā Heldera rokas apvijās ap viņas ķermeni, un nu viņa beidzot atguva spēkus. �ausmās iekliegdamās, viņa ar varu atbrīvojās no Heldera skāvieniem.

��� Vai nebūsiet mierā! � viņ� iesaucās, pūlēdamies apslā�pēt dusmas.

Nākamajā acumirklī viņ� jau atkal bija to satvēris un aizspiedis tai muti.

Acīmredzot arī viņ� pats bija uztraucies un nobijies ne mazāk par meiteni.

���� Tūliņ klusējiet! � viņ� pavēlēja. � Trakā! Ar savu klieg�anu jūs saaicināsit �urp visus manus kalpotājus!

���� Lieciet mani mierā! � viņa ievaidējās.

Helders bija nikns pats uz sevi un nolādēja savu muļķību. �ādu iznākumu viņ� nekādā ziņā nebija vēlējies. Un visļau�nākais bija tas, ka viņ� vairs nejutās stāvokļa noteicējs.

Viņ� atlaida meiteni, un tā, atbalstu meklēdama, aizstrei�puļoja līdz sienai. Viņa elpoja smagi un nevienādi.

�� Jūs nevienam nekā nestāstīsit! Esmu izdarījis lielu muļ�ķību, un nu pats to no�ēloju.

Viņa pakratīja galvu un saņēma durvju rokturi.

��� Un arī mājās jūs neminēsit ne vārda par notiku�o! Vai sapratāt mani? � Viņ� atkal satvēra to aiz rokas un sapu�rināja.

��� Un nu ejiet atpakaļ pie sava darba, bet rit no rīta ierodieties parastajā laikā. Ja jūs to nedarīsit� � Viņ� pielieca savu velni�ķo seju pavisam tuvu viņas sejai. � Goda vārds, ja jūs rit neatnāksit, es jūs uzmeklē�u un nonāvē�u� Nē, vēl labāk: es stāstī�u par jums tādas lietas, ka ļaudis man labprāt noticēs! Ievērojiet: tādas lietas, ka jūs labāk vēlē�sieties no kauna zemē ielīst!

���� Laidiet mani, � Verita izdvesa.

Viņ� apvija tai rokas � viņa bija tuvu nemaņai.

��� Noskūpsti mani! � viņ� kaislīgi iesaucās. � Un saki, ka piedod man.

Viņ� noliecās pār visus spēkus zaudēju�o meiteni, un viņa lūpas pieskārās tās mutei. Verita �ausmās un riebumā skali iekliedzās.

���� Sasodīts! � Helders ie�ņācās.

�ajā acumirklī atvērās durvis un istabā ienāca Komstoks Bells.

Helders ātri palaida Veritu vajā. Viņ� bija tikpat bāls kā viņa un redzami trīcēja. Viņ� redzēja nicinā�anu Bella ska�tienā un saprata, ka tas pareizi novērtējis visu notieko�o.

��� �ī meitene, � viņ� nesakarīgi stomījās, � pati uzkārās man kaklā � jā, Bell, to viņa tie�ām darīja � un arī es ta�u esmu tikai cilvēks!

Bells pievērsa savu skatienu Veritai, kas nobālusi un pie�vērtām acīm stāvēja, atbalstīdamās pret sienu.

��� Jūs esat melis un nelga, Helder� jo vairāk vēl tādēļ, ka domājat mani piekrāpt. Jūs esat izturējies kā nelietis, un tas jūs arī esat� to zina visi.

Verita atvēra acis un uzlūkoja viņu. Viņu skatieni uz mirkli sastapās.

Pēk�ņi viņa sagrīļojās un būtu pakritusi, ja Bells to neuz�tvertu un, izvedis priek�istabā, nenosēdinātu kādā krēslā.

Meitene drīz vien atguva samaņu un pateicās viņam par palīdzību. Bells lūkojās viņā ar domīgu un ieinteresētu skatienu.

��� Atpūtieties un nomierinieties, � viņ� laipni sacīja � Es tikmēr aizkavē�u Helderu. Kad jūtaties daudzmaz atspir�gusi, tūliņ atstājiet �o namu, paņemiet auto un brauciet mājup. Vai jums ir pietieko�i daudz naudas klāt?

Verita apstiprino�i pamāja ar galvu.

Redzēdams, ka viņa jau jūtas daudz labāk, Bells atgriezās kabinetā, kur Helders uztraukts un saniknots soļoja no viena kakta otrā. Bells viņu nicino�i uzlūkoja.

���� Kāds jūs esat neģēlis! � viņ� sacīja. � Patiesībā man vajadzētu sagrābt jūs aiz apkakles un izmest pa logu!

Helders neatbildēja. Nosēdies krēslā, viņ� uzmeta apmek�lētājam neizsakāmi ļaunu skatienu.

Bells piebīdīja kādu krēslu tuvāk rakstāmgaldam un bez aicinājuma apsēdās.

��� Bet, ja jau nu reiz esmu �eit, tad pārrunāsim to lietu, kuras dēl esmu atnācis.

Helders saņēmās. Kaut gan viņ� zināja, ka Komstoks Bells nav no tiem cilvēkiem, kas mīl izplatīt tenkas par citiem, tomēr viņ� saprata, ka viņa liktenis tagad atrodas �ī cilvēka rokās, kur� var to atmaskot un pazudināt sabiedrības priek�ā. Viņ� jutās spiests attaisnoties viņa acīs.

���� Jūs laikam domājat, ka esmu izturējies nekrietni? � viņ� iesāka.

���� Nerunājiet par to, � Bells viņu īsi pārtrauca. � Es zinu, ka jūs esat uzvedies kā pēdējais nelietis, un to es nekad jums nepiedo�u. Bet negribu ilgāk runāt par to. Pastāstiet labāk, kas jums sakāms par Viletu.

���� Man likās, ka tas jūs nevarētu pārāk stipri interesēt, � Helders atbildēja, savilkdams lūpas viltīgā smaidā.

��� Taisni otrādi � mani ļoti interesē viss, kas attiecas uz Viletu, � Bells mierīgi sacīja.

Helders piecēlās un no jauna sāka staigāt pa kabinetu. Viņ� atkal sajuta, ka Bellām ir zināma vara pār viņu un ka viņam katrā ziņā jāatraisās no �īs varas, lai varētu justies par situācijas kungu.

Beidzot viņ� apstājās apmeklētāja priek�ā.

��� Vilets bija tas cilvēks, kur� kādreiz viltoja vienu piec�desmit mārciņu banknoti. Tas gan notika jau pirms daudziem gadiem, bet policijai vēl tagad ir viņa apcietinā�anas pavēle.

���� To es zinu.

Bells nekādā ziņā neizrādīja savu uztraukumu.

����� Bez tam man ir pamats domāt, ka jūs esat vai nu zinājis par �o noziegumu, vai arī pats tur piedalījies.

���� Vai tie�ām? � Bells vienaldzīgi norūca.

��� Jūs esat finansējis Viletu � jūs esat devis tam naudu, lai viņ� klusē � un tagad jūs kaut kāda iemesla dēļ esat nodomājis viņu nodot.

���� Kas tad to jums stāstījis?

��� To es dabūju zināt glu�i nejau�i un pagāju�ajā naktī ieguvu ari pierādījumu.

���� Un kas tas būtu par pierādījumu?

�� Jūs ta�u vakar bijāt "Terrers" klubā, vai nav tiesa? Ne�raugoties uz ievainoto roku, jūs tur uzrakstījāt kādu vēstuli.

Izbīdījis vienu no rakstāmgalda atvilktnēm, viņ� izņēma no tās dzē�papīra lapu.

��� Vēstuli jūs nosusinājāt ar �o papīru, � viņ� triumfē�dams turpināja. � Vai vēlaties, lai nolasu jūsu vēstules saturu?

���� Nepūlieties, � Bells vēsi atbildēja.

���� Jūs rakstījāt Skotlendjarda inspektoram Morisonam sekojo�o.

Helders pagrieza dzē�papīru pret gaismu.

���� Cilvēks, kuru jūs meklējat sakarā ar "Noziedznieku kluba" viltojumiem, ir Haralds Vilets. Viņ� ir banku aģents, un tā birojs atrodas Litlpeinterstrītā. Pēc astoņām dienām viņ� atgriezīsies pilsētā. Nozieguma pierādī�anai nepiecie�a�mos materiālus jūs atradīsit viņa birojā un pie viņa pa�a.

Salocījis papīru, viņ� to noglabāja atpakaļ rakstāmgaldā.

���� Vai jūs to rakstījāt?

���� Varbūt.

����� Es jau sen zināju, ka jūs esat līdzvainīgs �ajā lietā. Tas ir ārkārtīgi laimīgs gadījums, ka man izdevās iegūt �o dokumentu. Un jūs, � viņ� paceltā balsi turpināja, � jūs vēl iedro�ināties nākt �urp un dot man aizrādījumus, ko es drīkstu un ko nedrīkstu! Cilvēks, kur�, sevi glābdams, pazu�dina otru, attaisnodams savu nodevību ar to, ka �is otrais ieņem mazāk redzamu stāvokli sabiedrībā un ka viņa apcie�tinā�ana neizsauks visai daudz pārrunu atklātībā! Bell, � viņ� noliecās pār galdu, un viņa balss drebēja dusmās, � es varētu jūs pazudināt, sasodīts!

Komstoks Bells mirkli klusēja.

���� Un es varētu pazudināt jūs, � viņ� beidzot sacīja, uzsvērdams katru vārdu.

Tad viņ� mierīgi piecēlās, paņēma platmali un devās uz durvīm.

����� Naudas vilto�ana, kā liekas, ir mūsu aprindās loti iemīļota nodarbo�anās, � viņ� sacīja, ar piedurkni notrauk�dams putekļus no platmales. � Vieni to izdara aiz pārgal�vības un tad gadiem to no�ēlo, bet citi mierīgi piekopj to, sakrādami sev bagātību un iemantodami redzamu stāvokli sabiedrībā.

Viņ� rūpīgi izvēlējās katru vārdu.

���� Man stāstīja, ka jums esot neliela spiestuve �rop�īrā.

Jūsu vieta es slēgtu �o uzņēmumu, bet krievu zīmētājus un gravierus novietotu kādā citā, mazāk bīstamā apvidū.

"D�ons Voned�ers, valsts kases priek�sēdētājs, izsakās, ka apgrozībā ir viltotas banknotes par apmēram divdesmit miljo�niem dolāru. �ī uztrauco�ā ziņa izsaukusi saviļņojumu vispla��ākajās aprindās. Viltojums ir tik rūpīgi izstrādāts, ka vienīgi speciālists to var at�ķirt no īstās naudas. Pastāv aizdomas, ka viltotās naudaszīmes tiek izgatavotas vairumā Eiropā, no kurienes tās tiek ievestas kontrabandas ceļā. Zīmīgi, ka atklā�tībā parādās gandrīz vienīgi sīkāko zīmju viltojumi, kas norā�da, ka viltotājiem ir pla�s, labi noorganizēts naudas izpla�tītāju tīkls."

Ventvorss Golds izlasīja �o ziņojumu kādā Ņujorkas avī�zē. Tomēr tas vairs neatstāja uz viņu tik stipru iespaidu, kā tas būtu noticis, ja viņ� �o ziņu būtu lasījis dienu iepriek�. No rīta viņ� bija saņēmis Mepla telegrammu, kura to loti ielīksmoja. Viņ� jau bija gribējis doties ceļā, kad no Amerikas sūtniecības bija atnesta aploksne ar �ī laikraksta ziņojuma izgriezumu. Lieta nu bija kļuvusi zināma atklātībai, kaut Golds labāk būtu vēlējies nokārtot to visā klusībā, velti neuztraucot pla�āku sabiedrību.

Sasniedzis Mepla namu Pekemā, viņ� jutās pārsteigts, kad durvis tam atvēra Verita. Viņa izskatījās slima un norūpēju�sies, bet Golds nezināja �īs pārvērtības cēloni.

� Atradu, mister Gold!

Mepls uztraukts steidzās viņam pretim. Gavilējo�s smaids laistījās viņa nodzertajā sejā. Viņ� dega nepacietībā drīzāk parādīt detektīvam savu atklājumu.

Virtuves galds bija parastajā nekārtībā, bet tagad uz tā stāvēja kāda pudelīte, kuru Golds agrāk nebija tur redzējis. Mazā pudelīte bija pildīta ar kādu bezkrāsas �ķidrumu. Dre�bo�ām rokām Mepls izņēma no portfeļa vairākas banknotes, kuras līdz �im vēl nebija tiku�as pārbaudītas, un attaisīja pudelīti.

���� Skatieties uzmanīgi! � viņ� svinīgi �ukstēja.

Iemērcis pirkstu �ķidrumā, Mepls ņēma vienu banknoti

pēc otras un uzspieda tām kreisajā stūri savu mitro pirkstu. Pirmā un otrā naudaszīme palika tādas pa�as, kā biju�as, tikai mitrā pirksta nospiedums bija redzams. Bet, kolīdz Mepla saslapinātais pirksts bija pieskāries tre�ajai banknotei, uz tās tūliņ parādījās neliels violets plankumiņ�.

��� Tā �is �ķidrums iedarbojas uz ūdenszīmēm, � Mepls paskaidroja.

Viņ� atkārtoja mēģinājumu vēl ar citām banknotēm, un rezultāti arvien bija tie pa�i.

Tādā ceļā pārbaudījis visas naudaszīmes, viņ� izklāja tās uz galda.

Golds redzēja, ka ari �oreiz viņ� bija iereibis, bet viņ� zināja, ka taisni �ādā stāvoklī Mepla darba spējas ir vislie�lākās.

����� Nekas vairs nespēj iznīcināt �os traipus! � Mepls lepni turpināja. � Tas ir mans atradums, mister Gold. �ovakar es nodo�u jums Toma Mepla "�ķidrā detektīva" recepti. � Viņ� klusu iesmējās. � Ikvienā bankā, ikvienā veikalā un uzņēmumā Toms Mepls sēdēs mazā pudelītē uz galda un gaidīs izdevīgu mirkli, lai atmaskotu katru viltotu banknoti.

Golds uzreiz saprata �ī atraduma milzīgo nozīmi. Tā gan bija diezgan apgrūtino�a, tomēr radikāla metode viltotas naudas pazī�anai. Neviena �ādi apzīmēta naudaszīme vairs nevarēja tikt laista apgrozībā � bija paveikts uzdevums, kuru velti pūlējās atrisināt Eiropas un Amerikas pētnieki.

��� Labāk jau iedodiet man recepti tūliņ, � Golds sacīja.

����� Dodiet man laiku līdz vakaram, lai varu to rūpīgi izstrādāt.

Golds ielūkojās pulksteni. Viņu uztrauca katra veltīgi pazaudēta minūte.

���� Es tagad do�os atpakaļ uz pilsētu, kur man jāierodas pie sūtņa. Kad varu atkal atnākt? � viņ� jautāja.

���� Pulksten deviņos, � Mepls atbildēja.

�ī saruna notika Ventas prombūtnē. Garāmejot viņ� to pamanīja mazajā viesistabā. Viņa sēdēja pie loga, domīgi lūkodamās ārā.

����� Es gribu mazliet parunāties ar jūsu brāļameitu, � Golds sacīja.

Viņam ienākot, meitene pacēla galvu.

���� Kā redzu, tad esat jau atkal aizgājusi no Heldera?

Viņa apstiprino�i pamāja ar galvu.

���� Jā, es tur vairs nestrādā�u.

Viņ� bija cerējis dzirdēt ko noteiktāku.

���� Vai viņ� nebija apmierināts ar jūsu darbu?

Verita pietvīka.

���� Lūdzu nerunājiet vairs par viņu, � viņa sacīja.

��� Hm, � Golds piezīmēja. � Es loti no�ēloju, ka ieteicu jums pieņemt �o vietu.

Izgājis no Mepla nama, viņ� devās uz dzelzceļa staciju.

Viņ� soļoja ar tādu izskatu kā cilvēks, kuram nav nekādu rūpju. Iek�ēji viņ� tomēr nebija tik mierīgs, kā izlikās. Divi cilvēki, kas uzmanīgi viņam sekoja, jutās nepatīkami pār�steigti par viņa apmierināto izskatu. Viņi nolūkojās tam pakal, kamēr tas nebija pazudis stacijas telpās.

Viens no viņiem bija tum�u sejas krāsu, īsi apcirptiem matiem un ar sena ievainojuma rētu zodā. Acīmredzot tas bija ārzemnieks. Viņa biedrs izskatījās pēc angļa, kaut viņa izruna, kad tas apjautājās kādam pretimnācējam pēc tuvākā telefona automāta, liecināja, ka tas īstenībā ir amerikānis.

Abi nepazīstamie iegriezās Haidstrītā. Kamēr viens no viņiem sarunājās pa telefonu, otrais aplūkoja kāda veikala skatlogu.

Pulksten se�os vakarā Verita Mepla saņēma telegrammu, ar kuru tā tika aicināta nekavējo�i ierasties pilsētā.

Uz Pekemu viņa atgriezās ar to pa�u vilcienu, kurā brauca arī VentvorSs Golds.

Viņi sastapās uz Viktorijas stacijas perona.

���� Ja jums nav nekas pretim, brauksim reizē, � Golds sacīja. � Nebīstieties, es nerunā�u vairs par jūsu biju�o principālu. Es tikai nevaru sev piedot, ka pierunāju jūs iestā�ties darbā pie �ī nekrietnā cilvēka.

��� Kā liekas, tad pats liktenis man nolēmis tikt vienmēr piekrāptai, � Verita vāji pasmaidīja.

Viņ� palīdzēja viņai iekāpt vagonā.

���� Kas tad nu atkal jūs piekrāpis?

Viņa izņēma no rokassomiņas kādu telegrammu un pa�sniedza to Goldam.

"Man steidzami jārunā ar jums," viņ� izlasīja. Paraksts viņam bija sve�s.

���� No kā ir �ī telegramma?

���� No lorda Delboro testamenta izpildītāja. Es domāju, ka viņam vajadzīga kāda izziņa � kā jau zināt, es biju lorda sekretāre�, bet izrādījās, ka mans brauciens bijis veltīgs.

���� Kā tā?

Viņa salocīja telegrammu un noglabāja to atpakaļ somiņā.

��� Lorda advokāts nemaz nav man telegrafējis. Kāds mani tikai izjokojis.

���� Izjokojis? � Golds atkārtoja. Viņā sāka mosties kāda baiga nojauta.

Acīmredzot kādam bijusi vajadzība izvilināt Veritu no mājām.

Kolīdz vilciens bija apstājies, viņ� izlēca un, noskrējis pa trepēm lejā, pasauca kādu auto.

��� Brauciet uz Kristālpelisroudu, � viņ� nosauca numuru, � bet brauciet, cik ātri spējat.

Verita viņa steigu izskaidroja ar nepacietību un laika trūkumu.

��� Var redzēt, ka jūs loti steidzaties, � viņa smaidīdama piebilda, bet, ielūkojusies Goldam sejā, satrūkās.

���� Kas jums noticis? � viņa nobijusies jautāja.

���� Ak, nekas�

Mepla nama priek�ā viņ� izlēca no auto, pirms vēl tas bija apstājies.

���� Uzgaidiet mani tepat, � viņ� uzsauca meitenei.

Nesaprazdama, kas īsti notiek, viņa tomēr palika pie

vārtiem stāvam. Golds pieskrēja pie durvīm un skaļi pieklau�vēja. Neviens neatsaucās.

���� Man ir atslēga.

���� Dodiet �urp!

Viņ� paņēma atslēgu un atvēra durvis. Verita ievēroja, ka tas atkal aizslēdza durvis aiz sevis, bet, ka viņ� izņēma no kabatas revolveri un paturēja to rokā, to viņa neredzēja.

���� Mepl! � Golds skalā balsī sauca.

Piegājis pie virtuves durvīm, viņ� pagrūda tās. No iek�pu�ses tām bija aizvelts priek�ā kaut kas smags, tomēr tās pade�vās Golda spēkam.

Virtuvē valdīja tumsa, un viņ� iededza sērkociņu.

Mepls gulēja uz grīdas, galīgi piedzēries. Tuk�ā viskija pudele, kas bija nomesta tam līdzās, izskaidroja visu.

Golds piesteidzās pie galda.

Mazā pudelīte bija pazudusi kopā ar banknotēm, pie kurām Mepls bija izmēģinājis savu atradumu.

Detektīvs lādēdamies piegāja pie piedzēru�ā un mēģināja to uzmodināt, bet drīz vien atmeta �īs veltās pūles. Viņ� atgriezās pie samulsu�ās meitenes, kas arvien vēl stāvēja vecajā vietā pie vārtiem.

���� Jūsu krusttēvam neklājas visai labi, � Golds sacīja. � Vai jums ir kādi paziņas, pie kuriem jūs varētu pārgulēt nakti?

Nebija vajadzīgs tuvāk aprakstīt Mepla stāvokli. Redzot Golda neapmierināto seju, viņa tūliņ saprata visu.

���� Es� atgriezī�os pilsētā, � viņa stomījās. � Tur man ir da�as draudzenes.

Viņ� piekrizdams pamāja ar galvu un, aizslēdzis nama durvis, gāja meiteni pavadīt.

Iesēdinājis Veritu vagonā, viņ� paņēma auto, un lika braukt atpakaļ uz Mepla namu.

Iegrie�oties Kristālpelisroudā, viņam lielā ātrumā pabrauca garām kāds cits auto, kas devās pretējā virzienā.

Atslēdzis nama durvis, Golds iegāja.

Ejot pa koridoru, viņ� ar kāju atdūrās pret kādu priek��metu. Viņ� noliecās un pacēla to. Tas bija kāds smalks tērauda rīks, kādus lieto gravieri.

Iebāzis atrasto lietu kabatā, viņ� iegāja virtuvē.

Bet tā bija tuk�a� Toms Mepls bija pazudis!

Pulksten deviņos vakarā, kad dienas gaisma jau taisījās izdzist, dodama vietu vakara krēslai, kāds jauns cilvēks iegriezās Litlpeinterstrītā. Nams, kurā atradās Vileta birojs, jau bija aizslēgts, bet sve�ais atvēra durvis ar savu atslēgu un iegāja, durvis aiz sevis atkal aizslēgdams. Viņ� zināja, ka sētnieks ap �o laiku mēdz iziet no mājas.

Mirkli ieklausījies, viņ� ātri uzkāpa pa trepēm un apstājās pie durvīm ar uzrakstu "Vilets". Tās atslēdzis, viņ� iegāja birojā.

Uzgriezis gaismu, viņ� atvēra rakstāmgaldu un, izņēmis no tā papīru, sāka rakstīt. Viņ� rakstīja gandrīz veselu stun�du, tikai vienu reizi apstādamies, lai izsmēķētu cigareti.

Uzkrīto�i bija tas, ka aprakstītās lapas viņ� nenosusināja ar dzē�lapu, bet lāva tintei no�ūt.

Beidzis strādāt, viņ� paņēma visas lapas un vēlreiz tās pārlasīja. Izņēmis no kabatas portfeļa trīs Amerikas tūksto�dolāru banknotes, viņ� ielika tās kopā ar aprakstītajām lapām iegarenā aploksnē, aizlīmēja to un uzrakstīja adresi.

Iebāzis vēstuli kabatā, viņ� nodzēsa gaismu un brīdi palika krēslā sē�am, domīgi nokāris galvu uz krūtīm. Kad pulkstenis kādā tornī nosita vienpadsmit, viņ� nopūzdamies piecēlās un, piegājis pie loga, to rūpīgi pievēra.

Pielicis ausi pie durvīm, viņ� mirkli klausījās. Namā val�dīja dziļ� klusums. Acīmredzot ari sētnieks vēl nebija atgrie�zies no sava krodziņa.

Viņ� nokāpa lejā un izgāja uz ielas, aizslēgdams aiz sevis durvis. Pie pirmās pastkastītes viņ� apstājās, lai iemestu tajā savu vēstuli. Tā bija adresēta Komstokam Bellām, "Terrers" klubā. Mazliet pasmaidījis, viņ� lāva vēstulei ieslīdēt kastītes spraugā.

Sasniedzis Bordstrītu, viņ� iegriezās Liverpūlstritā un drīz vien nozuda gājēju pūlī.

Otrā rītā Komstoks Bells ieradās "Terrers" klubā azaidā. Pie ieejas viņ� nejau�i sastapa Helderu. �veicars pasniedza

Bellām vēstuli. Adrese uz aploksnes bija rakstīta greiziem, nevienādiem burtiem. No pirmā acu uzmetiena varēja redzēt, ka tā rakstīta pārgrozītā rokrakstā.

Helders uzmeta asu skatienu Bellām, kur� uzplēsa aplok�sni, iepriek� paskatījies uz marku. Vēstule sastāvēja no pie�cām sīki aprakstītām papīra lapām. Heldera vērīgajam ska�tam nepalika nepamanītas arī trīs tūksto�dolāru banknotes.

���� No nezināma labvēļa? � viņ� smaidīdams jautāja.

Uzmetis vēstulei ātru skatienu, Bells domīgi sarauca pieri

un ielika naudu atpakaļ aploksnē.

���� Nē, � viņ� īsi atrūca.

Brokastis paēdis, viņ� iegāja kluba rakstāmistabā. Helders nosēdās viņam līdzās un sāka rakstīt kādu nevajadzīgu vēstu�li. Bez viņiem istabā neviena nebija.

Heldera ziņkāre bija sasniegusi visaugstāko pakāpi. Kad Bells beidzot piecēlās un izgāja no istabas, Helders it kā nejau�i pagāja garām tai vietai, kur Bells nupat bija sēdējis. Viņ� cerēja atrast ko tādu, kas varētu sniegt tam kādus norādījumus.

Piegājis pie galda, viņ� ar pūlēm savaldīja gaviļu saucienu. Bells bija aizmirsis savu vēstuli uz rakstāmgalda.

Helders ātri piegāja pie loga, no kura varēja pārredzēt ielu. Ja Bells bija atstājis klubu, tad tam tūliņ vajadzēja iziet pa durvīm uz ielas. Viņ� nepacietīgi gaidīja. Beidzot viņ� ieraudzīja jaunā miljonāra slaiko stāvu paejam gar logu.

Helders pameta skatienu visapkārt. Aiz stiklotajām durvīm sākās gara eja, tā ka viņam nebija jābaidās, ka kāds viņu pārsteigs.

Vēlreiz palūkojies logā, viņ� nostājās aiz priek�kara, izņē�ma vēstuli no aploksnes un sāka lasīt.

Tas bija tas pats rokraksts, kādā bija rakstīta ari adrese. Vēstulē bija runa par kādu parādu, ko rakstītājs tagad atdo�dot Bellām. Uzmetis skatienu parakstam, Helders redzēja, ka �o vēstuli, kā jau viņ� tūliņ bija nopratis, rakstījis Vilets. Tas bija diezgan nesakarīgs raksts, kurā Bells tika lūgts saudzēt rakstītāju, pie kam bija lietoti da�ādi izteicieni par likteni un Dieva prātu. Helders nicīgi savilka lūpas.

Iebāzis vēstuli un banknotes atpakaļ aploksnē, viņ� ātri nolika to atpakaļ vecajā vietā.

No jauna pametis skatienu logā, viņ� ieraudzīja Bellu, kas ātriem soliem nāca atpakaļ� acīmredzot tas bija atklājis vēstules zudumu. Helderam vēl atlika laiks atstāt rakstāmistabu, un Bells to sastapa jau vestibilā.

Brītiņu vēlāk Bells apmierināts izgāja no kluba.

Informācija, ko Helders nupat bija ieguvis, vēl vairāk pastiprināja viņa līdz�inējās aizdomas. Vilets, �is naudas viltotājs, kuru policija jau sen meklēja, tātad bija Londonā, un vienīgi Komstoks Bells varēja likt viņu apcietināt.

Kādēļ viņ� to nedarīja? Tas bija jautājums, kas nodar�bināja Helderu, kad tas atgriezās savā dzīvoklī. Viņ� zināja visu gadījumu ar viltoto piecdesmitdolāru zīmi, jo da�u iemeslu dēl viņ� vispār interesējās par naudas vilto�anu. Londonā nevienam nebūtu nācis prātā turēt aizdomās jauno miljonāru sakarā ar naudas viltojumiem, tomēr nebija nekāda iemesla apgalvot, ka toreiz, Parīzē, Bellām nebūtu bijis nekā kopēja ar �o lietu. Kādēļ gan Bells tādā gadījumā vilcinājās nodot Viletu, lai tādā ceļā novērstu katras briesmas, kas varētu draudēt viņam pa�am?

Helderam nenāca ne prātā izskaidrot Komstoka Bella rīcību ar līdzjūtību, cilvēcību vai citām augstsirdīgām jūtām. Viņa dvēselē jūtām nebija vietas, un arī citus cilvēkus viņ� mēroja ar to pa�u mēru kā pats sevi.

Aizslēdzis istabas durvis, viņ� piegāja pie rakstāmgalda un izņēma no kādas atvilktnes mazu, plānu grāmatiņu.

Divas stundas viņ� nosēdēja pie galda, sastādīdams kādu �ifrētu rakstu, kuru tad nosūtīja uz trim da�ādām adre�sēm.

Visi, kas pazina Helderu, vienprātīgi atzina to par meto�disku cilvēku. Par saviem sasniegumiem viņ� varēja pateikties savām ārkārtējām organizatora spējām. Viņa morāliskā vēr�tība bija visai niecīga, bet tas viņu nebūt nekavēja asi kritizēt citus.

Beidzis rakstīt, viņ� noglabāja grāmatiņu rakstāmgaldā un, atslēdzis durvis, sagatavojās pieņemt kādu apmeklētāju. Viņ� piezvanīja un pasūtīja tēju, jo pirms vakariņām tas reti kad mēdza dzert vīnu.

Viņa viesis ieradās drīz pēc tam, kad sulainis bija ienesis tējas piederumus. Tas bija spēcīga auguma vīrietis ar gludi skūtu seju. Acīmredzot viņ� nejutās ērti �ajā smalki iekār�totajā telpā.

��� Sēstieties, Taiger, � Helders laipni sacīja, norādīdams uz kādu krēslu.

Cilvēks, kuru viņ� sauca par Taigeru, apsēdās un nolika platmali sev līdzās.

��� Mums jāatrod jauni celi, mister Helder, � viņ� iesāka.

Helders piekrizdams pamāja ar galvu.

��� Es zinu � mūsu ļaudis sūdzas par grūtībām, ar kādām saistīta Amerikas naudas izplatī�ana Eiropā. Mums būs jāgā�dā par to, lai noorganizētu citu, vietējo tirgu.

Taigers Brauns pamāja ar galvu.

��� Tā jau ir, � viņ� sacīja, atviegloti nopūzdamies. � Es baidījos, ka jūs man nepiekritīsit. Amerikā tā lieta ir kārtībā, bet mūsu pui�i nobiju�ies. Valsts kase nodevusi lietas izmek�lē�anu vislabākajiem detektīviem, un klīst baumas, ka esot atrasta kāda jauna metode viltotās naudas pazī�anai. Mūsu aģents Filadelfijā, kuram parasti sūtījām pieci simti gabalu mēnesī, nu vairs ņem tikai simtu. Man �ķiet, ka būs labāk, ja atteiksimies no Amerikas un pievērsīsimies Francijai.

Helders uztraukumā staigāja pa istabu turp un atpakaļ. Viņa kustības bija mulsas un aprautas.

Taigera Brauna acis iegailējās.

��� Jūs arī pats esat mazliet norūpējies, vai ne? � viņ� iejautājās.

���� O, nē, � Helders ātri atbildēja. � Es neesmu ner�vozs� tikai uzmanīgs, un tas ir viss. Un kā ar Francijas zīmēm, kuras nesen nosūtījām?

���� Nezinu, man �ķiet, ka to izpildījums nav pietieko�i smalks. Kā ir ar Meplu? � viņ� pēc īsas pauzes jautāja.

Helders savilka lūpas.

���� Neticu, ka mums izdosies viņu iegūt� viņ� strādā Golda labā.

��� Tātad jums nelaimējās? Vai nevarat �o Goldu novākt pie malas?

Helders pakratīja galvu.

��� �ajā zemē tas nekā nelīdzētu, � viņ� īgni norūca. � Skotlendjardam nekad nepietrūks citu spējīgu cilvēku, ko likt viņa vietā.

Bridi viņ� klusēdams soļoja pa istabu.

���� Mepls� � viņ� domīgi atkārtoja, it kā sarunādamies pats ar sevi. � Nu, gan redzēsim.

��� Vai nevarat viņu iebiedēt? � Brauns jautāja. � Viņam ta�u ir meita�

���� Brāļameita, � Helders pārlaboja. � Bet nerunāsim par to.

���� Meita vai brāļameita � tas glu�i vienalga, � Taigers viņu nepacietīgi pārtrauca. � Mums vajag kaut ko darīt � vienalga, ko.

Helders neatbildēja.

���� Kas īsti ir ar �o Goldu? � Taigers jautāja.

���� No tās puses mums draud vislielākās briesmas, � Helders nopietni atbildēja. � Golds mani uztrauc, jo es nezinu, ciktāl sniedzas viņa vara un ko īsti tas nodomājis darīt. Lieta ir jo ļaunāka tādēļ, ka viņ� savieno Va�ingtonu ar Londonu.

Viņ� domīgi uzlūkoja Braunu.

���� Mums jāiegūst Mepls, � viņ� turpināja. � Viņ� ir labākais gravieris visā Eiropā. Vismaz pamēģināsim. Kad pēdējo reizi runāju ar viņu, viņ� izskatījās neiebiedējams.

�� Varbūt tagad tas būs iespējams, � Brauns smaidīdams sacīja. � Es pazinu cilvēkus, kas nebija uzpērkami ne pirmo, ne otro reizi, bet pēc tre�ās reizes jau ēda no rokas.

Norunāju�i nākamo satik�anos, viņi atstāja Kērzonstrītu. Brauns izgāja pirmais, un piecas minūtes vēlāk tam sekoja arī Helders.

Pie Pikadilli laukuma viņi atkal sastapās. Helders devās uz Istendu, un Brauns to pavadīja. Nonāku�i tuvējā apak��zemes dzelzceļa stacijā, viņi nopirka biļetes un iekāpa liftā. Bez viņiem tajā atradās vēl kāds ducis pasa�ieru. Apkalpotājs aizvēra durvis. Pēk�ņi kāda dāma izmisumā iekliedzās.

���� Esmu apzagta! � viņa sauca.

Divi kungi nostājās līdzās apkalpotājam. Viens no viņiem kaut ko ie�ukstēja lifta vadītājam un tad pievērsās pasa��ieriem.

����� Kāda dāma nupat apzagta, � viņ� sacīja. � Esmu detektīvser�ants Holsteds no Skotlendjarda. �ī dāma pazau�dējusi savu naudas maku un piezīmju grāmatiņu, un man jālūdz kungus atļaut sevi pārmeklēt vai ari sekot man uz tuvējo policijas iecirkni.

Uz detektīva rīkojumu lifts bija apturēts pusceļā, lai ziņ�kārīgie nevarētu tajā ielūkoties. Visi klāteso�ie, atskaitot

Helderu un viņa pavadoni, mierīgi lāva policistam sevi pār�meklēt.

Beidzot pienāca arī Heldera kārta.

����� Es noteikti atsakos pieļaut �ādu patvarību, � viņ� augstprātīgi sacīja.

Ierēdnis pagriezās pret Taigeru.

���� Jūs nepieskarsities man! � Brauns iesaucās.

��� Tādā gadījumā esmu spiests aicināt jūs līdzi uz iecirkni.

Piecas minūtes vēlāk viņi kopā ar detektīvu jau sēdēja

auto, kas tos aizveda uz Vainstritu. Helders visu ceļu sodījās un lādējās.

Pārējie lifta pasa�ieri bija tikai pavir�i pārmeklēti, bet abus aizturētos izkratīja loti rūpīgi. Helders redzēja, cik vērīgi tika aplūkotas piecdesmitdolāru zīmes, kas atradās viņa kabatas portfelī.

����� Es loti no�ēloju �o pārpratumu, kungi, � detektīvs sacīja, atdodams viņiem lietas. Viņa balss skanēja laipni un draudzīgi.

Helders, kur� nebūt nebija tik draudzīgi noskaņots, visai neatzinīgi izteicās par angļu policiju.

���� Jūs vēl dzirdēsit par mani, � viņ� piedraudēja.

��� Tā ir jūsu pa�u vaina, � ierēdnis mierīgi paskaidroja. � Kāda dāma paziņoja, ka viņa apzagta, jūs vienīgie neļāvāt sevi turpat uz vietas pārmeklēt � ko gan es citu varēju darīt?

Helders nekā neatbildēja. Izgājis kopā ar Braunu no biro�ja, viņ� steidzās lejup pa kāpnēm. Nokāpis līdz pusei, Hel�ders pēk�ņi apstājās � iespraudis zobos cigāru, pa ielu �urp un turp pastaigājās Ventvorss Golds.

Viņ� apsveica savu saīgu�o tautieti ar visnevainīgāko smai�du.

��� Hallo, Helder, � viņ� laipni sacīja. � Man jau telefo�nēja, ka jūs esot apcietināts, un es steidzos �urp, lai noskaid�rotu �o pārpratumu. Kā redzu, tad tomēr esmu ieradies par vēlu, par ko man liels prieks.

�� Vai tie�ām? � Helders atrūca. � Es nokārtoju �o lietu arī bez jūsu palīdzības. Varbūt jums būs interesanti dzirdēt, ka viņi nekā neatrada pie mums?

Golds paraustīja plecus.

��� Jā, ko tad viņi lai būtu atradu�i? � viņ� naivi jautāja.

Helders palika atbildi parādā. Klusēdams viņ� novērsās

no Golda un kopā ar savu biedru aizgāja.

Tagad viņ� skaidri pārredzēja visu plānu: izdomāto zādzī�bu un detektīvu, kas uzreiz gadījās pie rokas, lai viņus aizturētu un pārmeklētu.

Viņam pārskrēja salti drebuli, iedomājoties, ka vēl vakar viņa kabatas portfelī bija atradu�ās da�as viltotas piecdesmitdolāru zīmes.

Viņ� pazina kādu jaunekli, kas strādāja kāda laikraksta redakcijā. Tam viņ� gribēja pastāstīt visu �o gadījumu, sevi�ķi uzsverot savu aizturē�anu un nelikumīgo kratī�anu. �o nodo�mu viņ� ari īstenoja, nekā nenoklusēdams. Tas bija pārdro�s gājiens, ar kuru Golds nebija rēķinājies.

Detektīvs jutās visai nepatīkami pārsteigts, kad otrā rītā avīzē parādījās gar� raksts par "Amerikas pilsoņu tiesību aizskar�anu" un "policijas neizprotamo rīcību".

Viņ� zināja, ka Skotlendjardam �is gadījums būs loti ne�patīkams un ka nākamajā reizē viņ� vairs nevarētu cerēt uz sevi�ķu pretimnāk�anu no �īs iestādes puses, ar kuru tam līdz �im bija vislabākās attiecības.

Tomēr viņ� tikai vienaldzīgi paraustīja plecus. Viņ� bija uzsācis bīstamu spēli un zaudējis. Bet viņ� tūliņ arī piebilda, ka zaudēts tikai pirmais gājiens un ka nākamais var ar uzviju atsvērt �o zaudējumu.

Komstoks Bells nolika avīzi un ielūkojās pulkstenī. Tad viņ� paņēma vēstuli, ko misis Greind�era Koleka tam bija atsūtījusi no Neapoles. Domājot par �o sievieti, viņam nevi�ļus bija jāpasmaida.

Bija dzirdams, ka tālumā ieskanējās ārdurvju zvaniņ�, un mirkli vēlāk istabā ienāca Pārķers.

���� Mis Mepla, � viņ� pieteica.

Komstoks Bells piecēlās tai pretim. Viņa izskatījās bāla un skumja.

���� Esmu jums loti pateicīgs, ka atnācāt, � viņ� sacīja. � Vai drīkstu zināt jūsu turpmākos nodomus?

��� Man nav nekāda noteikta plāna, � meitene atbildēja.

����� Misters Golds bija tik laipns un aizdeva man mazliet naudas, bez tam viņ� apsolīja, ka viņa valdība sper�ot solus mana krusttēva atra�anai.

��� Viņa valdība ir arī mana valdība, � Bells pasmaidīja.

Viņa pārsteigta to uzlūkoja.

��� Jūs gan laikam domājat, ka mēs, amerikāņi, katrā ziņā nēsājam garu bārdu, �ņaucam tabaku un vismaz reizi katrā teikumā atkārtojam vārdu "ceru"?

����� Kā to tie�ām dara misters Golds, � viņa �ķietami nopietni piebilda.

Bells iesmējās, un arī Verita pasmaidīja.

Bet tad viņas seja no jauna apmācās.

���� Mani pārņem �ausmas, ka es vēl varu smaidīt tik drīz pēc� � Viņas acis pildījās asarām.

Bells pievērsās logam, ko viņ� darīja arvien, kad viņu kaut kas uztrauca.

���� Es jūtu jums līdzi jūsu bēdās, � viņ� nopietni sacīja.

���� Tomēr esmu pārliecināts, ka jūsu krusttēvs atgriezīsies.

Cilvēki, uz kuriem krīt aizdomas par viņa aizve�anu, nedomā nodarīt viņam ko ļaunu�

Viņ� piepe�i apklusa. Bridi staigājis pa istabu, viņ� beidzot apstājās viņas priek�ā.

��� Vai jums ir vēl kādi citi piederīgie, mis Mepla?

���� Nē.

���� Varbūt labi draugi?

Viņa pakratīja galvu.

��� Tikai tā ģimene, kur es tagad dzīvoju. Senāk es mācījos kādā pansijā Beļģijā un krusttēvu pirmo reizi redzēju tikai pirms da�iem gadiem, kad nomira mans tēvs.

Viņ� pamāja ar galvu, piegāja pie durvīm un atvēra tās. Verita tikai vēlāk saprata, kādēļ viņ� to darīja.

��� Man jums kas sakāms, mis Mepla, kas jūs varbūt loti pārsteigs. Bet jau iepriek� aizrādu, ka daru to, pilnīgi apzinā�damies savas rīcības varbūtējās sekas un dziļi cienīdams jūsu personību.

��� Lai ko jūs arī neteiktu, es vienmēr ticē�u jums, � viņa vienkār�i atbildēja.

Viņ� mirkli klusēja, bet tad enerģiski ķērās pie lietas.

���� Es gribu jūs precēt, mis Mepla.

Viņa mazliet piecēlās no krēsla, un Bells pakāpās soli atpakaļ.

����� Neuztraucieties, � viņ� smaidīdams turpināja. � Es ar nolūku atstāju durvis vaļā, lai vajadzības gadījumā jūs varētu pasaukt kādu no maniem kalpotājiem.

���� Bet� mister Bell� � viņa izskatījās galīgi apjukusi un pārsteigta.

Viņ� mierinādams pacēla roku.

�� Jūs esat viena pasaulē � un ari es esmu pats sev kungs. Es vēlētos, kaut jūs sagādātu man �o prieku� nestu man �o upuri. Protams, es nedomāju to upuri, kādu sieviete da�kārt nes, dodamās laulībā. Arī pēc kāzām jūs paturēsit pilnīgu neatkarību un patstāvību. Es negribu norādīt uz tiem materiā�lajiem labumiem, kādus jums varētu sniegt laulība ar mani, � jūs būtu viena no bagātākajām Londonas dāmām.

����� Bet es ta�u nemīlu jūs, un arī jūs mani nemīlat, � Verita klusu atbildēja, un viņas skumjais skatiens to uzlūkoja pārmeto�i. � �āda laulība būtu pret maniem ieskatiem � tā būtu noziegums, ko nespētu atsvērt pat jūsu bagātība.

Viņa piecēlās.

���� Palieciet, lūdzu, un uzklausiet mani.

Meitene no jauna atlaidās krēslā. Viņa balss skanēja tik pārliecino�i un lūdzo�i, gandrīz izmisusi, ka viņa nespēja pretoties.

Bells sāka runāt pla�i un nosvērti. Kad viņ� bija nonācis savā stāstījumā līdz pusei, Verita piecēlās un pievēra durvis. Reizēm viņa balsī skanēja cerība, reizēm sarūgtinājums. Ista�bā jau bija iegūlusies krēsla, un viņa tikai neskaidri redzēja viņa kontūras, kad tas nemierīgi staigāja turp un atpakaļ.

Kad viņi bridi vēlāk kopā izgāja uz ielas, bija jau pilnīga tumsa. Bells pavadīja viņu līdz tuvākajam auto un palīdzēja tai iekāpt.

���� Tātad rit?

���� Jā, rīt, � viņa atkārtoja, sniegdama tam roku, kuru

viņ� noskūpstīja.

***

Kad Golds ieradās "Terrers" klubā, �veicars tam pasniedza kādu ar ma�īnu rakstītu vēstuli. Golds no pirmā acu uzme�tiena pazina Komstoka Bella jaunās rakstāmma�īnas rak�sturīgos burtus.

Atplēsis vēstuli, viņ� tūliņ to izlasīja. Kad viņ� mirkli vēlāk iegāja ēdamzālē, viņa sejā bija redzams dziļ� pārsteigums.

Steigā viņ� paēda vakariņas, jo visas �īs dienas tas bija ļoti aizņemts. Koridorā viņ� sastapa Helderu un gribēja paiet tam garām, bet Helders viņu aizturēja.

��� Hallo, mister Gold! Labi, ka satieku jūs. Man ar jums steidzami jārunā.

��� Taisni jūs esat viens no se�iem miljoniem cilvēku �ajā pilsētā, ar kuru es pa�reiz nevēlētos sarunāties. Ko īsti jūs gribējāt man teikt?

��� Man �ķiet, ka varu pastāstīt jums ko tādu, kas jūs loti interesēs.

Golds smagi nopūtās.

��� Jūs esat jau simtais, kas solās pastāstīt man kaut ko ļoti svarīgu. Bet tad runājiet īsi, jo man maz laika.

���� Vilets rit tiks apcietināts, � Helders klusu sacīja.

Detektīvs uzmeta viņam asu skatienu.

���� Kas tad to jums teica un ko jūs vispār zināt par Vile�tu?

��� Vienalga, kas man to teicis, bet tā ir taisnība. Un par Viletu es zinu tik daudz, ka viņ� ir viltotās naudas izplatītāju bandas vadonis. Tā ir tā pati banda, kas aizvedusi jūsu draugu Meplu.

���� Ko gan jūs visu nezināt!

Ventvorss Golds uzmeta Helderam dīvainu skatienu.

���� Lieta skaidra. Policija meklē Viletu naudas vilto�anas dēj. Pilsētā viņam ir birojs, kuru tas izmanto, lai slēptu savu īsto nodarbo�anos. Varu uz visnoteiktāko jums apgalvot, ka viņ� ir noziedznieks.

���� Vai tad jūs viņu pazīstat? � Golds ziņkāri jautāja.

���� Esmu viņu redzējis un skaidri atceros viņa izskatu. Savā laikā mēs bijām kopā Parīzē.

���� Vai ari Komstoks Bells toreiz bija tur?

���� Jā. Bells ar Viletu strādāja abi vienā ateljē. Dienās

Vilets bija mierīgs, kluss jauneklis, bet naktīs tas pastrādāja vislielākās pārgalvības. Pēc zināmā skandāla ar viltoto bank�noti viņ� pazuda no Parīzes, un tikai nesen es atkal dabūju par viņu dzirdēt.

���� Un jūs apgalvojat, ka viņ� ir tas cilvēkus, kur� vada viltotās naudas izplatī�anu?

���� Par to es esmu pilnīgi pārliecināts. Un tikpat pārlie�cināts esmu arī par to, ka Bells ir viņa līdzzinātājs.

���� Tas ta�u galīgs absurds! Bells ir loti bagāts cilvēks. Var jau būt, ka jaunībā tas pastrādājis kādu muļķīgu joku �ajā virzienā, tomēr nav ne mazākā iemesla domāt, ka arī tagad viņ� nodarbotos ar �ādām bīstamām un noziedzīgām lietām. Bet kā jūs zināt, ka Vilets tiks apcietināts?

Helders smiedamies pakratīja galvu.

��� Tas jums pa�am jāizdibina, � viņ� sacīja. � Man par to vairs nav �aubu.

***

Kāds salīcis cilvēks mazliet Jodzīgā gaitā pārgāja Finsberiskvēru. Uz ielas bija maz lau�u, un de�ūrējo�ais kārtīb�nieks veltīja �im gājējam sevi�ķu vērību. To gan viņ� darīja vairāk aiz ziņkāres nekā aiz pienākuma.

�is cilvēks arī tie�ām izskatījās uzkrīto�i. Mugurā viņam bija gar�, melns mētelis un galvā liela, saburzīta mīksta voiloka platmale. Viņa melnie mati vaļīgās cirtās nokarājās tam līdz pleciem. Pēc izskata sprie�ot, tas bija kāds mūziķis.

Viņ� iegriezās Bordstrītā, kur �ajā stundā redzēja tikai retus gājējus. No turienes viņa cel� veda uz Temzas piekrasti. Acīmredzot viņ� ar nolūku meta �ādu līkumu, lai nosistu laiku.

Kad pulkstenis kādā Sitijas baznīcā sita vienpadsmit, sve��ais pa�reiz gāja pāri Bir�as laukumam. Kāds cilvēks, kas lēnām pastaigājās pa Trednīdlstritas trotuāru, panācās viņam gabaliņu pretim.

���� Nu, Klark, � viņ� jautāja, � vai ir kādas vēstules?

Viņi sarunājās franciski.

��� Nē, monsieur Vilet, � pienācējs atbildēja. � Vai jums ir kāds uzdevums man? � No viņa izrunas varēja spriest, ka tas nav francūzis.

Cilvēks, kuru viņ� nosauca par Viletu, pakratīja galvu.

���� Nē, �ovakar nav nekā, � viņ� atbildēja.

��� Tur kāds cilvēks jautāja pēc jums, � Klarks sacīja.� Viņ� gribēja, lai pasaku tam, kur jūs dzīvojat.

���� Nu, tas jau gadās bie�i vien, � Vilets bezrūpīgi pa�smaidīja. � Sakiet visiem, ka esmu aizceļojis uz Ameriku. Vai vēl kas?

���� Nē, ser.

Cilvēks melnajā, garajā mētelī atsveicinādamies pamāja otram ar galvu un nesteigdamies sāka solot prom.

Divi cilvēki viņam sekoja. Tiem nenācās grūti paturēt viņu acīs, jo iela bija tuk�a un viņ� gāja lēnām.

Brīdi vēlāk viņ� apturēja kādu taksometru, kas brauca tam pretim.

Viens no sekotājiem paātrināja soļus un panāca viņu vēl īstajā laikā, lai dzirdētu, kā tas nosauc �oferim savu ceļa mērķi.

��� Viņi grib braukt uz Amerikas sūtniecību, � sekotājs ie�ukstēja savam biedram, kas arī jau bija pienācis.

Viņi pasauca kādu citu auto.

���� Brauciet tur tam auto pa pēdām, � viens no viņiem, mazāka auguma, uzsauca �oferim. � Tikai neizlaidiet to no acīm.

�oferis darīja, kā pavēlēts.

Pirmais auto devās Pārkleina virzienā. Sekotāji cerēja, ka tā pasa�ieris grozīs savu plānu, bet viņi ļoti maldījās. Braucot pa Pikadilli, viens no sekotājiem paliecās uz priek�u un teica �oferim:

��� Ja priek�ējais auto apstājas pie Amerikas sūtniecības, tad apturiet savu ma�īnu kādus piecdesmit metrus aiz tā.

Netālu no sūtniecības ēkas pirmais auto samazināja gaitu, it kā gribēdams apstāties. Tas bija veikls manevrs. Saskaņā ar rīkojumu otrais auto apstājās, un abi pasa�ieri izlēca no tā. Bet tajā pa�ā acumirklī pirmais auto devās uz priek�u tādā ātrumā, ka drīz vien nozuda ielas dzīvajā kustībā.

Atlaidu�i �oferi, abi sekotāji griezās atpakaļ, izvairīdamies no dzīvākām ielām.

���� Viņ� veikli apveda mūs ap stūri! � mazākais vīrs ieminējās.

Viņa biedrs atrūca kaut ko nesaprotamu. Tas bija daudz lielāka auguma, un pār zodu tam stiepās veca rēta.

��� Būs labāk, ja mēs tagad �ķiramies, � resnākais sacīja un, izņēmis no kabatas da�us naudas gabalus, pasniedza tos otram. � Es ie�u paziņot �efam par mūsu neveiksmi.

Kornēlijs Helders garlaikodamies pastaigājās pa Aperbrukstrītu, kad viņa palīgs, kā no zemes izaudzis, pēk�ņi atradās tam līdzās.

���� Es pazaudēju viņa pēdas, � tas īsi sacīja.

��� Jūs esat muļķis, � Helders nikni atcirta. � Bez tam jūs laikam izrādījāt visiem pilsētas policistiem savu riebīgo purnu!

��� Nerunājiet ar mani tādā tonī. Pēdējā laikā jau tā esmu pārāk daudz darījis jūsu labā. Mani tikai mulsina tas, ka avīzēs parādījies mana izskata apraksts.

��� Par to jums nav ko uztraukties, � Helders atrūca. � Neviens no �iem aprakstiem nav tik pilnīgs, lai pēc tā varētu jūs pazīt.

���� Tā tikai vēl trūka, ka mani pazitu, jau iedomājoties vien �ādu varbūtību, mani sāk kratīt drudzis.

��� Tur jūs pats esat vainīgs. Jūsu uzdevums ir vienīgi rūpē�ties par veco vīru un mēģināt viņu pierunāt, lai tas pārdod mums sava jaunizgudrotā līdzekļa recepti.

���� Esmu kļuvis nervozs, � otrais atzinās. � Sakiet, � viņ� satvēra Helderu pie rokas, � jūs ta�u neatstāsit mūs briesmās? Gadījumā, ja mūs saņemtu ciet, jūs ta�u gādātu par to, ka tiekam atkal brīvībā?

���� Nedomāju vis, � Helders vēsi atbildēja.

���� Nu tad varat būt dro�s, ka es iegāzī�u arī jūs!

��� Neticu, ka jums izdosies to panākt. Es nezinu nekā � jūs esat traks, ja gribat sarīkot �eit publisku skandālu. Un vēl trakāks jūs būtu, ja iedro�inātos man draudēt. Jūs tikpat nepadarītu man nekā. Nav ne vismazāko pierādījumu, ka es būtu piedalījies vecā Mepla aizve�anā. Vēlēdamies mani nodot, jūs tikai pats nokļūtu visbīstamākajā stāvoklī.

Ielas laternas gaismā viņ� ielūkojās savam pavadonim sejā. Tas svīda no bailēm un uztraukuma, un viņa lūpu kaktiņi nervozi raustījās.

��� Man nav nekādas daļas gar �o lietu, � viņ� īgni sacīja. � �ārlzs to darīja jūsu uzdevumā. To viņ� darīja ar tādu pa�u iemeslu, ar kādu es sekoju vecajam Goldam. Laikam arī tam jūs nevēlējāt nekā ļauna?

Iela bija glu�i tuk�a, un viņiem nebija jābīstas, ka kāds varētu noklausīties viņu sarunā, kas kļuva arvien skaļāka un uztrauktāka.

��� Bet nu man tie�ām pietiek � tagad es aizie�u no jums. Visa pasaule ir man vaļā�

��� To jūs nedarīsit! � Helders viņu pārliecināti pārtrauca.

��� Bet es saku, ka aizie�u, � otrais draudēja. � Visa �ī lieta man jau galīgi apnikusi.

Helders skali iesmējās.

� Laikam sirdsapziņa sāk jūs mocīt? Tas nu gan vairs neizklausās pēc īsta �ikāgas zēna, kur� savā laikā piederēja pie "Spēcīgo lau�u" apvienības! Jums nav ko bīties. � Viņ� uzlika tam roku uz pleca. � Drīz mēs nopelnīsim daudz naudas. Ja vēl da�us gadus tā turpināsim, tad jūs varēsit vislepnāko restorānu Londonas austrumos saukt par savu īpa�umu un svētdienās izbraukt zaļumos pats savā limuzīnā.

Bet viņ� nebija tik viegli nomierināms. Tikai pēc tam, kad Helders to bija ievedis kādā klusā bārā un krietni pamielojis, viņ� atguva savu pa�savaldī�anos un pat zināmu jautrību.

15. maijs bija diena, kas spilgti iespiedās visu �o notikumu līdzdalībnieku atmiņā.

Kornēlijs Helders torit jau pulksten septiņos atstāja savu namu Kērzonstritā.

Bija jauks pavasara rīts, un zilā debess dzidri laistījās virs pilsētas. Helders izskatījās saguris un slikti gulējis. Viņa seja bija pelēkbāla, it kā tas nakti būtu pavadījis stipri piesmēķētā telpā. Tomēr tas tā nebija. Viņ� bija gludi noskuvies un pedantiski kārtīgi ģērbies.

Nesteigdamies viņ� soļoja centra virzienā. Ielās bez sakņu un piena izvadātājiem bija redzami tikai reti gājēji, gandrīz visi veikali vēl bija slēgti. Pa Rīd�entstrītu visos virzienos steidzās smaido�as pārdevējas ar papīrā ietītām sviestmaizēm rokās.

Ar nepatiku viņ� domāja par to, kā pavadījis �o nakti Komstoks Bells un kur gan varētu būt apmetusies Verita. Pa�reiz viņa varbūt sēdēja strādnieku vilcienā, tre�ās klases vagonā, lai no savas priek�pilsētas brauktu salaulāties ar vienu no bagātākajiem cilvēkiem Londonā.

�ādas un tamlīdzīgas nepatīkamas domas jaucās vina galvā. Viņ� nopirka kādu rīta avīzi un ātri pārlaida tai ska�tienu, cerēdams atrast kādu piezīmi par Vileta apcietinā�anu. Bet avīzē par to nebija ne vārda.

Tātad Komstoks Bells bija atlicis savu nodevīgo plānu līdz tam laikam, kad pats būs jau prom no �ejienes. Kādā ceļā gan �ī meitene varēja būt viņu iespaidojusi? Kāds noslēpums slēpās aiz �īs negaidītās laulības? Helders zināja, ka Kom�stoks Bells nebūt nebija no tiem cilvēkiem, kas zaudē galvu katras glītas sejiņas priek�ā.

Tātad �ai laulībai bija kāds cits, reālāks iemesls, � bet kāds? Domīgu seju Helders soļoja pa saules pielieto Rīd�entstritu.

Pulksten astoņos viņ� jau bija Grīnparkā. Vēl arvien vi�ņam bija jādomā par Komstoka Bella laulību. Viņ� pūlējās atrast tai kādu ticamu izskaidrojumu. Parasti Helders bija loti labi informēts par visu. Arī tagad viņ� bez kādām grūtī�bām bija izdibinājis, ka miljonāra salaulā�ana notiks pulksten deviņos Mērilebonas baznīcā. Pirms ceremonijas jaunais pāris kopā ar Goldu ieturēs azaidu "Great-Central" viesnīcā, pulk�sten vienpadsmitos jaunlaulātie atstās Londonu, lai dotos kāzu ceļojumā uz kontinentu.

Verita Mepla tagad bija kļuvusi Helderam glu�i vienal�dzīga. Viņ� nejuta ne greizsirdību, ne naidu par to, ka viņa bija atstūmusi Helderu, lai apprecētu Bellu. Viņ� bija radis uzskatīt visus cilvēkus par zemiem, nekrietniem radījumiem, kas visu dara tikai aiz materiālā aprēķina. Bella sekmes pie Ventas viņ� izskaidroja ar viņa milzīgo bagātību. Turklāt viņ� pats nekad nebija nopietni domājis Veritu precēt� viņ� gribēja palikt brīvs un nesaistīts.

Helders zināja, ka pavasara rītos Golds mīl pastaigāties Grinparkā, un tikai tādēļ arī viņ� �orīt bija uzņēmies �o neparasto ceļu, ka cerēja �eit sastapt detektīvu. Viņ� nebija maldījies. Pulkstenis pa�reiz bija nositis ceturksni uz devi�ņiem, kad Helders ieraudzīja Goldu, kas pastaigādamies nāca tam pretim pa aleju.

Detektīvu, kā likās, nekas nespēja pārsteigt. Ari tagad, ieraudzījis pretimnāko�o Helderu, viņ� neizrādīja ne visma�zāko izbrīnu� Viņi apstājās un sāka sarunāties.

�� Ja nemaldos, jūs �odien būsit līgavaiņa brāļa godā? � Helders jautāja, ar smaidu uzlūkodams Goldu.

���� Jā, � tas īsi atbildēja.

���� Ko gan visa �ī lieta nozīmē?

���� Par ko īsti jūs runājat? Vai par Bella laulību?

���� Protams. Neviens no mums ta�u nebija to gaidījis.

���� Ko lai dara� katra laulība nāk kādam negaidīta.

���� Vai domājat, ka viņi saderas kopā?

��� Protams, ne, � Golds ātri atbildēja. � Vienīgais pāris, kas bija viens otram radīti, bija Ādams un Ieva. Bet tas noticis jau tik sen atpakaļ, ka es vairs nespēju to atcerēties, jo manis tad vēl nebija pasaulē. īsta saskaņa var nodibināties laulāto draugu starpā tikai pēc tam, kad tie jau daudzus gadus nodzīvoju�i kopā.

Helderam �is joks patika. Viņ� bija cilvēks, kura uzjaut�rinā�anai nevajadzēja daudz asprātības.

���� To jūs sacījāt kā pārliecināts vecpuisis. Nu, vai esat pārliecinājies, ka viss, ko stāstīju jums par Viletu, ir patie�sība?

Golds pamāja ar galvu.

���� Jā, �ovakar viņ� tiks apcietināts.

��� Tātad tikai pēc tam, kad Bells jau būs atstājis Angliju, � Helders ironiski piebilda. � Es tie�ām neesmu visai lepns par to, ka viņ� ir mans tautietis.

Golds uzmeta viņam greizu skatienu.

����� Nekad neesmu dzirdējis ar! viņu lielāmies ar to, ka jūs esat viņa tautietis. Viņ� da�reiz mēdz būt loti atturīgs.

Viņ� ielūkojās pulksteni.

����� Nu man jāiet. Bet jūs �orīt neizskatāties visai labi, Helder.

��� Es esmu pilnīgi vesels, tikai pēdējā laikā mazliet mokos ar miega trūkumu.

��� Tādā gadījumā dodu jums padomu vairāk lasīt derīgas grāmatas. Es jums ieteiktu iesākt ar kādu mazu grāmatiņu, kuru arī man vēl nesen gadījās pārlasīt.

���� Nu, un kas tā būtu par grāmatu?

���� Galvaspilsētas policijas pavēlu un rīkojumu krājums. Patiesībā tā domāta jaunu policistu ieskatam, bet tā loti izplatīta ari noziedznieku aprindās.

Golds nespēja novaldīt smieklus, lūkojoties Heldera sa�mulsu�ajā sejā, kur� nezināja, kas tagad būtu labāk � smie�ties vai dusmoties.

Pirmie, kas ieradās viesnīcā, bija Komstoks Bells un Ve�rita. Viņi ienāca gandrīz reizē. Bells apsveica līgavu ar laipnu smaidu. Viņa izskatījās loti nopietna un bija sevi�ķi skaista. Bells bija pārsteigts, ka tikai tagad pirmo reizi ievērojis viņas neparasto skaistumu.

Komstoks Bells nekad vēl nebija mīlējis kādu sievieti, bet tagad viņ� precēja �o viņam gandrīz sve�o meiteni. Un tomēr viņam bija patīkami, ka sieviete, kura turpmāk nesīs viņa vārdu un no kuras bija atkarīgs tik daudz, no dabas apbal�vota ari ar ārēju skaistumu. Viņa bija ģērbusies vienkār�ā, baltā tērpā un platā, melnbalti strīpotā cepurē.

���� Vēl kādas piecas minūtes mēs varam pabūt vienatnē, � viņ� sacīja, nosēdinādams to kādā krēslā. � Vai jūs vēlāk neno�ēlosit �o soli?

��� Nē, es nekad neko neno�ēloju, � viņa atbildēja pārlie�cinātā balsī.

���� Es� � viņ� vilcinādamies iesāka.

��� Es zinu, ka jūs gribat teikt man ko tādu, kam vajadzētu mani nobiedēt. Zinu ari to, ka varu jums palīdzēt un ka vienīgi tādēļ jūs mani precat, jo mīlestības mūsu starpā nav ne no vienas, ne otras puses. Mēs speram �o soli pie pilnas apziņas un vaļējām acīm. Lai Dievs dod, ka viss beigtos labi!

�� Jā, cerēsim, � viņ� svinīgi piekrita. � Bet tur jau nāk arī Golds.

Detektīvs pa�reiz kāpa aug�up pa platajām kāpnēm. Bija neparasti redzēt viņu tik agri no rīta ģērbu�os frakā un cilindrā. Viņi iegāja ēdamzālē. Verita tikko pieskārās ēdie�niem, arī Bells ēda maz. Toties Golds ar apskau�amu apetīti ķērās pie azaida, neļaudamies traucēties no pārējo atturības. Viņ� �orīt bija piecēlies jau pulksten �etros, kaut neviens no klāteso�ajiem to nezināja.

���� Uz kurieni jūs dosities savā kāzu ceļojumā? � viņ� jautāja.

��� Vispirms mēs brauksim uz Parīzi, � Komstoks Bells atbildēja. � No turienes dosimies uz Minheni, tālāk uz Vīni, varbūt arī Budape�tu. Tālāko plānu vēl neesmu sastādījis.

��� Tas ta�u loti nepatīkami, ka jūsu pirksts nav sadzijis, � Golds ieminējās, norādīdams uz viņa pārsieto roku.

Bells pasmaidīja.

��� To biju pavisam aizmirsis. Tagad jau esmu tā pieradis ar kreiso roku rakstīt uz ma�īnas, ka nākotnē laikam nekad vairs nerakstī�u vēstules ar roku.

���� Vai rakstāmma�īnu ņemsit līdzi ari ceļā? � Golds jautāja.

��� Jā, es liku pagatavot sev sevi�ķi vieglu un ērti pārvie�tojamu ma�īnu.

���� Nu, kundze jau varēs jums palīdzēt rakstī�anā, � Golds piebilda, uzmezdams Ventai smaido�u skatienu.

���� Par nelaimi � vai arī par laimi � viņa neprot uz �īs ma�īnas rakstīt, jo es liku to iekārtot pavisam citādi nekā parastās rakstāmma�īnas.

Uz bridi iestājās klusums. Bells pamāja viesmīlim.

���� Atnesiet man telegrammas formulāru.

Mirkli vēlāk rakstāmie piederumi jau stāvēja viņa priek�ā uz galda.

��� Vai nevēlaties, lai uzrakstu jūsu vietā? � Golds piedā�vājās.

���� Nē, pateicos, gan jau pats tik�u galā, � viņ� mazliet nosarka. Saņēmis spalvu kreisajā rokā, viņ� izpildīja formu�lāru. Telegramma tika adresēta kapteinim Loderam Greivzendā, un tās teksts sastāvēja tikai no diviem vārdiem: "Uz priek�u!"

Golds labprāt būtu gribējis zināt, kas rakstīts �ajā tele�grammā, ko Bells nosūtīja savas kāzu dienas rītā. Bet Kom�stoks Bells ātri salocīja lapiņu un līdz ar piec�iliņu naudas gabalu pasniedza to viesmīlim.

���� Lieciet to tūliņ nosūtīt un pasniedziet rēķinu.

Brīdi vēlāk viņi izgāja no viesnīcas un kājām devās uz tuvējo baznīcu.

Atskaitot baznīcas apkopēju un ķesteri, baznīcā nebija neviena cilvēka, un viņu soļi dobji atbalsojās tuk�ajā telpā.

No sakristejas iznāca garīdznieks. Vienkār�os vārdos, it kā mazliet steigdamies, viņ� izpildīja laulā�anas ceremoniju, un Verita sajuta pirkstā �auro zelta stīpiņu, kas viņas likteni uz mū�u saistīja ar Komstoka Bella dzīvi. Parakstīju�ies laulību grāmatā un atalgoju�i baznīcas apkalpotāju, kas bija viens no laulību lieciniekiem, misis un misters Belli Golda pavadībā atstāja baznīcu.

Bells ielūkojās pulksteni.

��� Mums atliek vēl stunda laika, � viņ� sacīja. � Bagā�a ta�u jau nosūtīta uz piestātni?

Verita pamāja ar galvu.

Bells laipni uzsmaidīja viņai.

��� Turpmāk es sauk�u tevi par Veritu � tev ta�u nekas nebūs pretim?

��� Es jau pati gribēju tev to lūgt, � viņa vienkār�i atbil�dēja.

Ventvorss Golds ieinteresēts sekoja viņu sarunai, domās vēlreiz salīdzinādams �o neparasto pāri: viņ� � cilvēks ar milzīgu bagātību un redzamu stāvokli Londonas augstākajā sabiedrībā; viņa� nabaga nepazīstama meitene, kurai nav nekādu sakaru ar to sabiedrību, pie kuras pieder viņas vīrs. Viņi sarunājās savā starpā kā divi cilvēki, kas tikai pirms pusstundas iepazinu�ies un kuriem nav nekādu kopēju inte�re�u, kas tos vienotu.

Pēk�ņi Goldam iekrita prātā dīvaina doma: kā gan viņa tik īsā laikā paguvusi sakārtot savu pūru? Bet Bella turp�mākie vārdi pilnīgi izkliedēja viņa �aubas.

���� Visu, kas tev vajadzīgs, tu varēsi iegādāties Parīzē.

���� Man vajadzēs loti maz, � viņa mierīgi atbildēja.

���� Es lieku priek�ā mazliet pastaigāties parkā, lai kaut kā saīsinātu atliku�o laiku, � Bells sacīja. � Jūs ta�u pava�dīsit mūs, mister Gold?

Golds jau gribēja smalkjūtīgi aizbildināties ar kādu stei�dzamu darbu, kad Bells negaidot izjauca �o viņa nodomu.

��� Mums būtu loti patīkami, ja jūs paliktu kopā ar mums līdz pat vilciena atie�anai. Mēs ar Veritu loti priecātos par to.

Kāds auto viņus aizveda uz Rīd�entparku. Pastaigājoties viņi runāja par visādām mazsvarīgām lietām, ne ar vārdu nepieminot Bella turpmākos nodomus. Pamazām Bells kļuva arvien nemierīgāks un nervozāks un pēk�ņi griezās pie detek�tīva ar negaidītu jautājumu:

����� Helders jums laikam jau stāstīja, ka esmu nodevis Viletu?

Golds bija pilnīgi pārsteigts. Viņ� nespēja saprast, kā gan Bells varējis dabūt to zināt.

��� Jā, ko tamlīdzīgu viņ� gan stāstīja, � viņ� atzinās. � Bet es neveltu nekādu vērību tam, ko saka Helders.

���� �ajā gadījumā viņ� runājis patiesību, � Bells mierīgi sacīja. � Es tie�ām nodevu Viletu, bet man ir svarīgi iemesli to darīt.

���� Vai viņ� jau apcietināts?

��� Vēl ne. Es iekārtoju tā, ka viņa arests notiks tikai pēc tam, kad bū�u jau atstājis Angliju.

Goldam viņa vārdi izlikās pārāk cietsirdīgi, tie nemaz nesaskanēja ar Bella citkārt maigo un laipno izturē�anos pret citiem cilvēkiem. Viņ� jutās nepatīkami vīlies savās drau�dzības jūtās pret �o miljonāru, kur� ar vieglu sirdi nodeva policijas rokās savu agrāko biedru, bet pats aizceļoja, lai aiztaupītu sev katras nepatik�anas.

���� Priecājos, ka pateicāt man to, � viņ� vēsi atbildēja.

Komstoks Bells viņu cie�i uzlūkoja, un viņa nopietnais

skatiens liecināja, ka tas nojau� Golda nepatīkamo sajūtu.

���� Un tomēr es jūs lūdzu nedomāt par mani ļauni, � viņ� piebilda.

Klusēdami viņi sasniedza Viktorijas staciju. Jaunajam pā�rim bija rezervēta atsevi�ķa kupeja pirmās klases vagonā.

Pēdējās minūtes pagāja nenozīmīgās sarunās. Beidzot vil�ciens sāka lēni kustēties.

����� Uz redzē�anos! � Golds sacīja, sniegdams Bellām roku.

Bells to cie�i paspieda.

���� Mēs ta�u vēl redzēsimies?

�� Es to noteikti ceru, � Bells atbildēja.

Atsveicinājies ari no Veritas, Golds palika stāvam uz perona un domīgi nolūkojās pakal aizejo�ajam vilcienam, kamēr vien tas bija saredzams.

��� Pavisam neikdieni�ķas kāzas! � viņ� pie sevis norūca.

Pagriezies uz ie�anu, viņ� tikko neuzskrēja virsū Helde�ram, kas stāvēja da�us soļus no viņa.

Golds uzmeta tam nicino�u skatienu.

���� Ja es nezinātu, ka jūs esat smalkjūtīgs un godprātīgs cilvēks, � viņ� sacīja, un viņa balsī bija dzirdama dzēlīga ironija, � tad varētu iedomāties, ka esat gribējis mūs izspie�got.

Helders pasmaidīja.

��� Un tā ari būtu svēta patiesība, � viņ� vaļsirdīgi atzinās. � Es gribēju jūs novērot. Komstoka Bella laulība mani interesē tikpat cik jūs, bet � vai nu ticat, vai ne � es pats nevaru izskaidrot, kādēļ tas tā ir.

�� Tas mani visaugstākā mērā pārsteidz, � detektīvs salti atbildēja. � Jūsu �ķiras cilvēki nekad nedara neko, ja tiem nav sevi�ķu iemeslu.

Helders iesmējās.

��� Mana izturē�anās �ajā gadījumā var tikt uzskatīta par pavisam ārkārtīgu parādību.

Viņ� labprāt būtu vēl ilgāk pakavējies kopā ar Goldu, bet Amerikas sūtniecības detektīvs tam lika nepārprotami no�jaust, ka vēlas palikt viens.

Golds negāja tie�i uz klubu, jo zināja, ka tur nenovēr�ami nāksies satikties ar Helderu. Viņ� devās uz savu dzīvokli, kur sagatavoja kādu ziņojumu Va�ingtonas valdībai.

Kad viņ� vēlāk ieradās klubā, viņu tur gaidīja divas tele�grammas. Tās abas bija no Bella. Viena bija nodota Doverā, un tajā jaunais pāris sūtīja savus sveicienus. Otrā telegramma bija izsūtīta no Kalē pulksten trijos, un tās saturs loti pār�steidza Goldu: "Apmeklējiet rit Pārķeru � �odien viņ� atva�ļinājumā � un pasakiet, lai pāradresē manu pastu, kā viņam jau teikts."

Golds nolika telegrammu sev priek�ā uz galda. Kādēļ Bells nebija telegrafējis tie�i Pārķeram? Un kā gan viņ�, kas citkārt bija tik uzmanīgs un apdomīgs, jau iepriek� nebija �o lietu nokārtojis?

Detektīvs pasmaidīja.

��� Nu, laikam jau tam tā vajag būt, ka iemīlējies cilvēks aizmirst nokārtot stādus sīkumus, � viņ� nodomāja.

Paēdis viņ� ķērās pie vēstulēm, kas tam bija atsūtītas no sūtniecības. Tās nebija visai patīkamas, tomēr Golds izlasīja tās filozofiskā mierā, neņemdams vērā da�us sevi�ķi asus izteicienus.

Netālu no viņa sēdēja Helders, �ķietami iedziļinājies kādas avīzes lasī�anā. Tomēr Golds zināja, ka tā bija tikai izlik�anās no Heldera puses, lai tas netraucēts varētu viņu novērot. Ko īsti �is Helders no viņa gribēja? Tas nebija cilvēks, kur� velti zaudētu laiku savas ziņkāres apmierinā�anai.

Golds nesteigdamies piecēlās un piegāja pie viņa.

���� Domāju iziet mazliet pastaigāties, vai nenāksit līdzi? � viņ� jautāja.

���� Labprāt, � Helders piekrita, ātri pieceldamies.

Golds atcerējās, ka nākamajā dienā tam norunāta kāda

satik�anās un ka viņam varbūt neatliks laika uzmeklēt Pār�ķeru. Iebāzis Bella telegrammu aploksnē, viņ� uzrakstīja uz tās Pārķēra vārdu. Tas bija labs iemesls, lai pastaigājoties aizietu līdz Kedagenskvēram un iemestu aploksni Bella nama vēstuļu kastītē.

Klusēdami viņi kopā izgāja no kluba.

��� Es gribu jums atklāti ko jautāt, � Golds sacīja, � un ceru saņemt no jums tikpat atklātu atbildi.

�� Tas jau izklausās visai daudzsolo�i. Es tomēr papūlē�os izpildīt jūsu vēlē�anos. Ko īsti jūs gribat zināt?

���� Kādēļ jūs tik loti interesējāties par Komstoka Bella aizceļo�anu?

���� Mani interesē visi cilvēki.

���� Ta�u ne tik lielā mērā, lai viņu dēl jūs kavētu savu laiku. Es pazīstu jūs ļoti labi. Aiz jūsu intereses par Kom�stoku Bellu slēpjas kas tāds, ko es vēl nesaprotu.

Bridi viņi klusēdami soļoja līdzās.

��� Jūs esat viņa draugs, un es negribētu runāt par lietām, kas jums varētu būt nepatīkamas, � Helders beidzot atsāka.

���� Vēl nepatīkamāk man ir tas, ka jūs vienmēr runājat tikai netie�os aizrādījumos, nekad neizteikdamies atklāti.

��� Nu, labi, es jums pateik�u, � Helders pēc īsas vilcinā��anās atbildēja. � Man liekas, ka Komstoks Bells ir ne�krietns un viltīgs blēdis.

���� Un tas ir viss? � Golds vēsi jautāja.

���� Vai ar to vēl nepietiek?

���� Vienīgi tas, ka jūs viņu uzskatāt par viltīgu blēdi, ir pārāk nepietiekams pierādījums, lai arī mani pārliecinātu par to. Ja tiktu notiesāts katrs cilvēks, par kuru mēs tikai domā�jam, ka tas pastrādājis kādu noziegumu, tad Anglijā drīz vien pietrūktu cietumu, Vai nekā noteiktāka nevarat man pateikt?

��� Lai varētu būt dro�s par savu brīvību, viņ� nodevis savu agrāko biedru, � Helders nopietni atbildēja.

Detektīvs pasmaidīja.

���� īstais iemesls jūsu naidam pret Bellu gan laikam būs tas, ka viņ� kaut ko nepatīkamu zina par jums, un tādēļ jums nebija miera, pirms pats savām acīm pārliecinājāties par viņa aizbrauk�anu.

Bija jau pārāk tum�s, lai Golds varētu redzēt, ka Helders pie �iem vārdiem nosarka.

��� Tās ir loti dīvainas aizdomas!

Viņi bija sasniegu�i Kedagenskvēru. Tuvojoties Bella na�mam, Golds izņēma no kabatas aploksni ar telegrammu.

��� Tā man jāiemet vēstuļu kastītē, � viņ� sacīja. � Tas ir kāds Bella rīkojums viņa sulainim.

Bella nama viesistabas logs atradās ielas pusē, tā ka pa to varēja redzēt katru, kas ienāk namā vai iziet no tā.

��� Uz kāpnēm stāv kāds cilvēks, � Helders pēk�ņi sacīja.

Golds pacēla galvu.

Pie nama durvīm tie�ām stāvēja kāds jauneklis. Acīm�redzot viņ� tikai nupat bija atnācis, jo viņa roka pa�reiz pūlējās sataustīt zvana podziņu.

��� Vai jūs esat misters Komstoks Bells? � viņ� jautāja Goldam.

Detektīvs iesmējās.

���� Nē, misters Bells ir aizceļojis.

��� Varbūt jūs esat viņa draugs? � jauneklis turpināja.

��� Nesaprotu, kādēļ jums vajag to zināt, � Golds paraus�tīja plecus.

Sve�ais pasniedza viņam savu vizītkarti.

���� Mans vārds ir D�eksons, esmu �urnāla "Post" līdz�strādnieks. Mēs zinām, ka misters Bells �orīt salaulājies.

Golds iemeta aploksni ar telegrammu vēstuļu kastītē.

���� Nu, labi, � viņ� smaidīdams atbildēja. � Galu galā varu pateikt jums visu to pa�u, ko jūs būtu dzirdējis no mistera Bella. �orīt viņ� salaulājās un tie�i no baznīcas devās kāzu ceļojumā.

���� Varbūt pateiksit man arī tās dāmas vārdu � galu galā tā ta�u ir mana ziņojuma galvenā dala, � reportieris smaidīdams teica. � Jūs ta�u zināt, cik ļoti mūsu publika

interesējas par miljonāriem un sevi�ķi par viņu kundzēm.

Golds mirkli vilcinājās. Beidzot viņ� tomēr atzina, ka nav nozīmes liegties, jo Veritas vārdu ta�u viegli varēja dabūt zināt tajā baznīcā, kur laulība tika noslēgta.

���� Viņ� apprecēja mis Veritu Meplu.

Reportieris klusu iesvilpās.

���� Tā ta�u nav tā vīra brāļameita, kuru�?

Golds pamāja ar galvu.

���� Bet visu to lietu jūs savā ziņojumā varat mierīgi pie�mirst, mans dēls.

�urnālists noglabāja piezīmju grāmatiņu atpakaļ kabatā.

��� Man ir pārāk laba atmiņa, lai aizmirstu mis Meplu, � viņ� sacīja. � Es redzēju viņu todien, kad viņas krusttēvs bija tik noslēpumainā kārtā pazudis.

Visa �ī saruna norisinājās nama durvju priek�ā. Helders, kas bija palicis lejā, nepacietīgi soļoja turp un atpakaļ pa trotuāru, gaidīdams sarunas beigas.

���� Loti pateicos par jūsu laipnību, � reportieris sacīja, pagriezdamies uz ie�anu, bet Heldera pārsteiguma pilnais sauciens tam lika apstāties.

Stingu skatienu Helders lūkojās viņam garām uz vies�istabas logu.

���� Redziet� tur! � viņ� klusu iesaucās.

Sekojot viņa skatienam, Golds sastinga aiz pārsteiguma.

Aiz loga ar �ausmu un izbaiļu izteiksmi sejā stāvēja Verita Bella, kas vēl �orīt bija saukusies Veritas Meplas vārdā.

Neredzo�u skatienu viņa lūkojās ārā uz ielu. Kādas la�ternas gaisma krita tie�i viņas mulsajā sejā. Viņas lūpu kaktiņi bija noslīgu�i lejup, un visa seja izteica bezgalīgas skumjas. Piere tai bija saraukta dziļās grumbās. Mirkli viņa stāvēja pie loga, it kā aizmirsusi visu pasauli. Tad pēk�ņi tā, ka likās, pamanīja ārpusē stāvo�os cilvēkus un ātri pazu�da istabas tumsā.

�� Vai redzējāt? � Helders ar pūlēm izdabūja pār lūpām. �ī parādība, kā likās, bija viņu ārkārtīgi pārsteigusi. Arī Golds elpoja straujāk, un auksti sviedri izspiedās viņam uz pieres. �īs sievietes parādī�anās bija kas neticams un pārdabīgs; viņ� jau bija domājis, ka tā atrodas viņpus jūras, vismaz trīssimts vai vairāk jūd�u attālumā no Londonas.

Brīdi viņ� vilcinājās, it kā gribētu doties atpakaļ pie dur�vīm, bet jau nākamajā acumirklī atmeta �īs domas. Galu galā, kāda viņam tur bija daja, kaut Veritas �ausmās un izbailēs sastingusi seja liecināja, ka vajag būt notiku�am kam ārkār�tējam.

Pēk�ņi viņ� atcerējās laikraksta pārstāvi.

D�eksons klusēdams bija visu novērojis, un Golds redzēja, kā viņa acis uztraukumā mirdzēja. Nevienu medību suni, kas saodis svaigas pēdas, nevar pielīdzināt reportierim, kur� atradis negaidīti labu materiālu sava laikraksta ziņojumam. Golds saprata, ka �eit vairs nevar līdzēt nekādi iebildumi.

Tomēr viņ� uzlika roku �urņālistam uz pleca.

��� Mister D�ekson, tā ir lieta, kura nedrikst nonākt avīzes slejās. Komstoks Bells ir mans draugs, un es esmu pārlie�cināts, ka viņa kundzes negaidītā atgrie�anās Londonā iz�skaidrosies loti vienkār�i.

��� Protams, � reportieris piekrita ar tādu gatavību, kas Goldu padarīja vēl nemierīgāku.

Da�reiz ir iespējams piekukuļot visgodīgākos cilvēkus � pat citkārt tik nepiekukuļojamajā Londonā, � vajag tikai zināt, no kuras puses katrā atsevi�ķā gadījumā pieiet. Bet nekad vēl nevienam nav izdevies uzpirkt reportieri, kas sao�dis sensāciju savam laikrakstam.

Golds izvēlējās citu ceļu.

��� Misters Komstoks Bells ir loti bagāts cilvēks, � viņ� ar uzsvaru sacīja. � Jūsu pa�a labā es gribu aizrādīt, ka viņ� katrā ziņā spers visstingrākos solus pret katru, kas mēģinās kaitēt viņa godam.

��� Bez �aubām, to viņ� darītu, � reportieris pēc iespējas godbijīgāk piekrita. � Esiet pārliecināts, ka es pratī�u sastā�dīt savu ziņojumu tik vieglā un neaizskaro�ā tonī, ka viņam nebūs ne vismazākā iemesla apvainoties.

Atsveicinājies ar vieglu galvas mājienu, viņ� ātri devās prom, un Golds saprata, ka nebūtu nekādas nozīmes viņu vēl ilgāk atrunāt no nodoma, no kura tas ne par ko neatkāp�tos.

Abi amerikāņi sāka solot atpakaļ pa to pa�u ceļu, pa kuru bija nāku�i. Vismaz desmit minūtes neviens no viņiem neru�nāja ne vārda.

����� Ko tas viss nozīmē? � Helders beidzot pārtrauca klusumu. � Tur ta�u slēpjas kāds noslēpums! Es pazīstu Komstoku Bellu� viņ� ir spējīgs uz visu. Bet gan jau es atrisinā�u �o lietu!

Viņ� gribēja doties prom, bet Golds to satvēra pie rokas.

���� Kurp tad jūs tā steidzaties? � viņ� stingri noprasīja.

���� Es tūliņ ie�u uz policiju.

��� Varat aiztaupīt sev �īs pūles, � Golds mierīgi atbildēja. � Es pazīstu presi, un ari caur to policija vēl diezgan laikus iegūs visas ziņas, kādas vien tai vajadzīgas. Un kādēļ gan dot laikrakstiem vēl vairāk iemeslu ieinteresēties par misis Bellas negaidīto atgrie�anos?

Viņ� runāja loti noteikti, un Helders skaidri saprata drau�dus, kas skanēja viņa balsī.

���� Nezinu, ko jūs ar to domājat, � viņ� izvairīdamies teica.

�� To jūs dabūsit zināt jau tuvākajās dienās. Neraizējieties par to, ko Komstoks Bells dara savas glāb�anas labā, bet parūpējieties labāk pats par savu ādu!

���� Ko jūs ar to gribat teikt?

���� Lai jūs rūpējaties pats par savu dro�ību, � Golds atkārtoja, uzsvērdams katru vārdu.

Helders uzmeta detektīvam naida pilnu skatienu.

��� Gold, � viņ� caur zobiem no�ņāca, � es zinu, ka jūs esat detektīvs. Bet, ja jūs iedro�ināsities stāstīt par mani ko tādu, kas varētu kaitēt manam godam, tad es parūpē�os, lai jūs tiktu izslēgts no visiem Londonas klubiem.

Golds iesmējās.

���� Es zinu, ka jūs esat naudas viltotājs, � viņ� mierīgi sacīja. � Esmu gandrīz pārliecināts, ka jūs piederat pie tās bandas, kas pa�reiz visas Savienotās Valstis pārpludina ar viltotām piecdolāru zīmēm. Saku jums glu�i atklāti, ka man vēl nav nekādu tie�u pierādījumu pret jums, bet tikpat atklāti arī apgalvoju, ka ātrāk nepalik�u mierā, pirms nebū�u ieguvis nepiecie�amos pierādījumus, lai iesēdinātu jūs aiz restēm. Man ir aizdomas, ka jūsu drukātava �rop�īrā ir tikai maskēta viltotās naudas spiestuve, kur to izgatavo milzīgos daudzu�mos. Tā, nu jūs zināt visu, ko es par jums domāju, un varat rīkoties turpmāk, kā atzīstat par labāku.

���� Bet jums ta�u nav pierādījumu, � Helders dzēlīgi sacīja.

��� Pierādījumi! � Golds rūgti iesmējās. � Vai domājat, ka gadījumā, ja man tādi būtu, es ar jums vēl sarunātos citādi kā vienīgi caur cietuma restēm?! Bet nepriecājieties� gan būs ari pierādījumi.

Viņi bija apstāju�ies zem kādas laternas. Golda seja bija nobālusi aiz uztraukuma un dusmām par savu neprātīgo rīcību. Līdz �īm viņ� nekad vēl nebija ļāvies tik tālu aizrau�ties, lai priek�laikus brīdinātu savu pretinieku. Bet viņ� juta, ka viņa nervi bija galīgi beigti. Priek�niecība, kurai viņ� tik ilgi bija uzticīgi kalpojis, bija atrakstījusi tam loti nepa�tīkamas vēstules, un pēdējie notikumi to bija galīgi nogur�dināju�i.

����� Nu es zinu jūsu patiesos nodomus, � Helders lēni sacīja, � un pratī�u spert nepiecie�amos solus sevis aizstā�vē�anai.

Golds pamāja ar galvu.

��� Ir arī pēdējais laiks to darīt. Kas attiecas uz misis Bellu, tad, ja vien vēlaties, varat arī griezties policijā. Tomēr jūsu pa�a interesēs es jūs brīdinu no liekas pārsteig�anās �ajā lietā!

Viņi iz�ķīrās, un Golds turpināja ceļu viens, klusībā lādē�dams savu nesavaldību un nevajadzīgo vaļsirdību pret Hel�deru. Viņ� bija izvēlējies neīsto ceļu. Viņam būtu vajadzējis uzdot policijai pārmeklēt �rop�īras spiestuvi, pirms vēl Hel�deram varēja rasties kādas aizdomas. Bet nu bija par vēlu. Tagad vajadzēs no jauna uzsākt tās slepenās vietas meklē��anu, no kurienes tika nosūtīta viltotā nauda.

Pamazām viņa domas pievērsās Bellām un Veritai, un pēk�ņi viņ� atcerējās, ka viņa pa�a sulainis reiz bija izteicies, ka esot pazīstams ar Pārķeru.

Mājās pārgājis, viņ� tūliņ piezvanīja sulainim.

���� Kol, � viņ� sacīja, kad tas bija ienācis, � vai jūs nepazīstat Pārķeru, mistera Komstoka Bella sulaini?

��� Jā gan, ser, mēs esam labi draugi.

���� Misters Bells viņam �odien devis brīvdienu. Kā jums �ķiet, kur viņu tagad varētu sastapt?

���� Tūliņ pat? � Kols izbrīnā jautāja.

���� Jā, vēl �onakt.

��� Jādomā, ka viņ� būs aizgājis pie savas māsas, jo Lon�donā viņam citu tuvinieku nav.

���� Kur viņa dzīvo?

���� Dalstonā, ser. Man ir viņas adrese.

Viņ� izgāja un mirkli vēlāk atgriezās ar papīra strē�melīti, uz kuras bija atzīmēta Pārķēra māsas adrese. Golds jau bija izdomājis savu plānu. Viņ� ielūkojās zī�mītē.

��� Paņemiet auto, aizbrauciet turp un mēģiniet tūliņ atvest Pārķeru pie manis. Ja viņa tur nav, tad papūlieties to uz�meklēt un ņemiet līdzi, lai cik vēls arī būtu.

��� Būtu labi, ja izdotos visā drīzumā noskaidrot �o lietu, � Golds nodomāja, kad Kols bija izgājis. � Rīt jau visas avīzes kliegs par �o gadījumu.

Viņ� mēģināja lasīt, bet no katras lappuses tam lūkojās pretim Veritas �ausmās pārvērstā seja, kādu tas to bija redzē�jis Bella nama ēdamistabas logā. Viņ� nolika grāmatu un nemierīgi sāka staigāt pa istabu.

No pārdomām viņu iztraucēja ārdurvju troksnis, kas ziņo�ja par Kola atgrie�anos. Golds izgāja vestibilā. Pārķers, kas bija ģērbies savā labākajā uzvalkā, viņu sveicināja.

���� Vai jums ir mistera Bella nama atslēga? � Golds jautāja.

���� Jā, ser.

��� Tad brauciet man tūliņ līdzi.

���� Vai kas noticis? � Pārķers iztrūcies jautāja.

���� Nē, nekas sevi�ķs, � detektīvs nepacietīgi atbildēja. Viņ� neuzskatīja par vajadzīgu stāstīt �im cilvēkam visu patiesību.

Bija jau sen pāri pusnaktij, kad auto aizveda viņus uz Kedagenskvēru. Pārķers atslēdza nama durvis.

���� Acumirkli, ser, � viņ� sacīja, uzgriezdams elektrību.

��� Vispirms uzkāpiet aug�ā un pieklauvējiet pie mistera Bella durvīm.

� Bet, ser�

��� Dariet, kā jums sacīts, � Golds vinu skarbi pārtrauca. Pārķers paklausīja un devās aug�up pa kāpnēm. Mirkli

vēlāk viņ� atgriezās.

���� Vai bijāt mistera Bella istabā?

��� Jā, ser.

���� Vai tur kāds ir?

���� Nē, ser, tur nav neviena.

���� Kas �ī par istabu? � Golds jautāja, norādīdams uz kādām durvīm.

���� Tā ir viesistaba.

���� Atveriet durvis. Durvis nebija aizslēgtas.

���� Tas ta�u dīvaini, � Pārķers sacīja.

���� Kas ir dīvaini? � Golds ātri iejautājās.

���� Kad es atstāju namu, �īs durvis bija aizslēgtas.

���� Vai bez jums vēl kādam ir atslēga no tām?

���� Tikai misteram Bellām. Visas durvis ir apgādātas ar amerikāņu "Yale" tipa slēdzenēm, kas tik veikli ierīkotas, ka nezinātājs nemaz nevar atrast atslēgas caurumu.

Golds rūpīgi aplūkoja durvis. Ap to vietu, kur atradās tikko saskatāmais atslēgas caurumiņ�, ro�koka pulējumā bija redzami viegli ieskrambājumi.

Golds atvēra durvis, iegāja istabā un uzdedza gaismu. Istabā neviena nebija�

Detektīvs dziļi ievilka elpu caur degunu.

���� Vai jūs nekā nesao�at, Pārķer?

��� Jā, �eit tie�ām ir kāda savāda smar�a. Istabas gaiss vāji smar�oja pēc vijolītēm.

Golds vērīgi aplūkoja visu telpu. Visas lietas stāvēja savās parastajās vietās. Signalizācijas ierīces pie logiem nebija aiz�skartas. Bet uz palodzes viņ� ieraudzīja kādu mazu, plakanu priek�metu. Viņ� paņēma to un iebāza kabatā. No pirmā acu uzmetiena viņ� redzēja, ka tas ir ādas futlāris, kādus Kuka ceļojumu birojs izsniedz saviem klientiem braucamo biļe�u uzglabā�anai. Golds zināja, ka biļetes ceļojumam uz Vīni Bells bija iegādājies Kuka birojā.

Nama pārmeklē�ana nedeva nekādus panākumus. Visas istabas bija tuk�as, un misis Verita Bella bija pazudusi bez pēdām.

���� Man �ķiet, ka ar to pietiek, Pārķer, � Golds sacīja, pabeidzis nama aplūko�anu.

���� Vai nekas nav pazudis? � Pārķers, kas arvien vēl baidījās, ka varētu būt notikusi ielau�anās, nedro�i iejautājās.

���� Nē, par to nav ko uztraukties � nekas nav nozagts.

Golds devās atpakaļ uz savu dzīvokli. Viņ� cerēja, ka Verita pa to laiku būs apmeklējusi viņu. Bet no sulaiņa tas dabūja zināt, ka neviens nav bijis.

Dzīvoklī viņ� atrada tikai kādu telegrammu un steidzamu vēstuli. Viņ� bez kavē�anās atplēsa vēstuli, cerēdams, ka tā ir no misis Bellas. Bet to rakstīja Skotlendjarda galvenais inspektors Greisons, un tās saturs bija loti īss:

"�ovakar pulksten vienpadsmitos apcietinājām Viletu."

Golds pamāja ar galvu. Viņ� bija lūdzis paziņot tam visu, kam bija kāds sakars ar �o noslēpumaino Viletu.

Telegrammas saturs bija daudz svarīgāks. Vina depar�tamenta �efs Va�ingtonā telegrafēja:

"Bez kavē�anās ierodieties Va�ingtonā. Nepiecie�amas personīgas pārrunas. Brauciet ar "Turaniku"."

Golds pusbalsī lādējās. "Turaniks" atgāja jau nākamajā dienā. Visa nakts viņam pagāja kravājoties, un pulksten se�os rītā viņ� atstāja Londonu.

***

Helders vēl sēdēja klubā, kad kāds no viņa aģentiem pa telefonu paziņoja par Vileta apcietinā�anu.

Viņ� sēdēja kādā ērtā krēslā rakstāmistabā, kad kluba viesmīlis tam pasniedza telegrammu, kas pirms divām stun�dām bija izsūtīta no Ņujorkas. Helders to atplēsa un izlasīja:

"Steidzami. Izbrauciet ar tvaikoni "Turaniks" uz Ņujorku."

Telegrammu bija parakstījis kāds cilvēks, kura uzaici�nājumu viņ� nekādā ziņā nedrīkstēja atstāt neievērotu. Tā�dēļ viņ� bez kavē�anās devās uz savu dzīvokli, lai sakārtotu visu ceļojumam nepiecie�amo.

Un otrā rītā Golds Kestonas piestātnē sastapa cilvēku, kuru tas pa�reiz vismazāk vēlējās redzēt. Viņi abi pārbrauca

pāri okeānam, ceļā nepārmiju�i savā starpā ne vārda.

***

Kamēr Golds ar Helderu Amerikā kārtoja katrs savas darī�anas, visa Londona velti pūlējās atrisināt jautājumu: kur paliku�i misters un misis Belli?

�urnāls "Post" trekniem burtiem iespieda �o jautājumu laikraksta priek�pusē un vēlreiz atkārtoja to mazākiem bur�tiem kā virsrakstu veselu sleju garam ziņojumam.

Laikraksts apzīmēja �o gadījumu par visai dīvainu un noslē�pumainu parādību, jā, pat atklāti nosauca to par aizdomīgu. Starp rindiņām nenācās grūti izlasīt aizdomas, ka viss tas ir tikai maldinā�ana. Ziņotājs lika saprast, ka Komstoks Bells ar kundzi dro�i vien slepeni atgriezu�ies Londonā, lai �eit klusībā pavadītu savu medusmēnesi. Tika izteikta arī cerība, ka jaunajam pārim nebūs gadījies nekas ļauns.

Bet pamazām avīzes kļuva dro�ākas, jo to ārzemju kores�pondenti velti bija nomeklēju�ies jaunlaulātos pa visu konti�nentu.

Kur gan varēja būt palicis misters Komstoks Bells?

Vina draugi uzskatīja to par asprātīgu joku no viņa puses, bet "Post" konkurences laikraksts pat ironizēja, ka D�eksons ar nolūku pārskatījies, lai iegūtu savam laikrakstam sensāciju. Lai pierādītu savu taisnību, jaunais reportieris gribēja atrast tos divus kungus, kas kopā ar viņu bija redzēju�i Veritu Bellu pie viesistabas loga, tomēr viņam izdevās izdibināt tikai to, ka arī tie abi aizbrauku�i no Londonas.

Sestajā dienā pēc uztrauco�ā ziņojuma parādī�anās �ur�nāla "Post" redakcija saņēma ar ma�īnu rakstītu vēstuli, kas bija nosūtīta Lucernā. Vēstule bija rakstīta uz viesnīcas "Schweizerhof" veidlapas, un tās saturs bija �āds:

"Loti godātais kungs!

Ar lielu interesi, bet arī lielā izbrīnā mēs izlasījām jūsu līdzstrādnieka rakstu, kurā tas lauza galvu par jautājumu, kur gan mēs varot pavadīt savu medusmēnesi. Mēs nekādi nespējam saprast, kādā ziņā mūsu ceļojums varētu interesēt sabiedrību.

Būsim jums loti pateicīgi, ja turpmāk vairs neapgrūtināsit mūs ar tamlīdzīgiem atklājumiem un atstāsit mūs pilnīgi mierā, uz ko mums ir tādas pa�as tiesības kā katrai citai privātpersonai. Mēs sagaidām, ka jūs to darīsit zināmu mūsu daudzajiem draugiem Londonā. Tā kā jūs tik loti rūpējaties par mūsu labklājību, tad varam jums noteikti apgalvot, ka vispatīkamāko pakalpojumu jūs mums izdarītu ar to, ka pilnībā klusētu par mums un mūsu ceļojumu. Ceru, ka �o mūsu vēlē�anos ievērosit."

Zem �īs vēstules stāvēja Komstoka Bella faksimila zīmogs, kā arī Veritas Bellas pa�rocīgs paraksts.

�urnāla "Post" galvenais redaktors nodeva �o vēstuli galīgi dū�u zaudēju�ajam D�eksonam, pievienodams tai da�us iz�nīcino�us vārdus par jaunā reportiera spējām un ne�ēlīgi lādēdamies.

���� Jūsu ziņojums nostādījis mūs visai nepatīkamā situā�cijā! Nu mēs visi paliekam par muļķiem!

D�eksons bija pietieko�i gudrs, lai klusējot panestu ne�gaisu.

Redaktors piezvanīja, un, kad kabinetā ienāca sekretārs, viņ� pasniedza tam saņemto vēstuli.

���� Iztaisiet no tās kādu rakstiņu! Aizrādiet, ka mēs tagad varam pilnīgi nomierināties, jo misters un misis Belli ir spirgti un veseli, un ka viņu nozu�ana noskaidrojusies visvien�kār�ākajā kārtā�

����� Bet vai tomēr nebūtu ieteicams, � D�eksons viņu pārtrauca, � vispirms pieprasīt mūsu speciālkorespondentam Lucernā noskaidrot, vai �is pāris tur tie�ām dzīvo norādītajā viesnīcā?

Galvenais redaktors kļuva vēl niknāks.

���� Nesaprotu, kādēļ lai mēs vēl iz�ķiestu laiku un pūles �īs lietas dēl, � viņ� ar uzsvaru sacīja. � Ja viņi dabūtu zināt, ka mēs tos izspiegojam, �ī lieta varētu kļūt mums visai nepatīkama. Tagad pulkstenis ir astoņi, pēc �veices laika jau deviņi. Tātad jā�aubās, vai atbilde pienāktu vēl pirms numura izlai�anas.

���� Bet tomēr varētu pamēģināt�

Pulksten vienpadsmitos un trīsdesmit minūtēs otrais re�daktors no jauna ienāca sava priek�nieka kabinetā.

���� Tie�ām �ēl, ka Bellu noslēpumainās nozu�anas lieta nu ir galīgi izsmelta, � viņ� iesāka, nosēzdamies krēslā pre�tim �efredaktoram. � Taisni kā noburts� �odien mums nav nevienas sensācijas, ko varētu likt laikraksta pirmajā lapā!

��� Esmu par to jau domājis. Vai Oldbeilijas tiesā nav nekā interesanta?

��� Tikai da�i sīki gadījumi, � otrais redaktors atbildēja. � Kāds Vilets tika tiesāts par piecdesmitmārciņu banknotes vilto�anu.

��� Nu, redziet � tas jau lieliski! Vai tad no �īs lietas nekā nevar iztaisīt?

Otrais redaktors skumji pakratīja galvu.

��� Tas noticis jau pirms desmit gadiem, un vainīgais vaļsir�dīgi atzinās. Bez tam noziegums pastrādāts Parīzē, un viltota tikai viena banknote.

���� Kāds bija spriedums?

��� Viens gads pārmācības namā.

���� Pag', � �efredaktors pēk�ņi kaut ko atcerējās. � Vai tas nebija toreiz, kad da�i jauni studenti bija nodibināju�i tā saukto "Noziedznieku klubu"?

Sekretārs pamāja ar galvu.

���� Bet tiesas sēdē par to nebija runa, un tādēļ arī mēs nevaram to pieminēt avīzē. Man �ķiet, ka mums atliks vienīgi parlamenta sēdi padarīt par dienas svarīgāko jautājumu.

�ajā acumirklī redakcijas zēns ienesa un pasniedza otra�jam redaktoram kādu telegrammu. Rūpīgi to izlasījis, viņ� pasniedza to �efam.

���� Hm, � tas norūca. � Tas tie�ām ir ārkārtīgi dīvaini!

Telegrammas saturs bija �āds:

"Ne misters, ne misis Belli nav Lucernā redzēti, ne viņ�, ne viņa nekad nav dzīvoju�i "Schweizerhof" viesnīcā."

Bridi abi redaktori klusēja, nesapra�anā uzlūkodami viens otru.

���� Kas to telegrafē? � �efredaktors beidzot jautāja.

���� Viens no mūsu redakcijas locekļiem pavada Lucernā atvaļinājumu. Man �ķita, ka �ajā gadījumā ir labāk nesais�tīties ar vietējo korespondentu.

�efredaktors piezvanīja.

��� Pasauciet misteru D�eksonu, � viņ� sacīja ienāku�ajam zēņam. Tad viņ� no jauna pievērsās savam palīgam: � Lai D�eksons pats �o lietu apstrādā. Tātad Komstoka Bella nozu��ana mums tomēr paliek kā galvenā sensācija, un tai vēl ilgi pietiks materiāla.

Ienāca D�eksons, un �efredaktors pasniedza tam tele�grammu.

���� Iztaisiet no �īs lietas pamatīgu sleju, garu rakstu, bet pasteidzieties!

Ventvorss Golds atgriezās Anglijā maija beigās. Viņa Ame�rikas ceļojums bija izrādījies patīkamāks, nekā viņ� iepriek� bija cerējis. Viņa priek�niecība bija pilnīgi atzinusi viņa uzde�vuma smagumu un bija izturējusies pret viņu loti laipni. Viņa uzaicinā�anu uz Va�ingtonu bija ierosinājis kāds Baltā nama pieprasījums.

Helderu viņ� visu �o laiku nebija redzējis un tādēļ arī nevarēja iedomāties, kāds kritisks iemesls bijis Heldera ceļo�jumam uz Ņujorku. Lielā naudas viltotāju organizācija bija nonākusi stiprā uztraukumā, gandrīz panikas stāvoklī, jo organizācijas vadonis bija dabūjis noteiktas ziņas, ka bandai draud briesmas tikt atklātai, ja tā nekavējoties negroza savu līdz�inējo plānu un darba metodes.

Helders izbrauca uz Londonu da�as dienas agrāk par Goldu.

Ceļā uz Angliju Goldam atlika laiks vispusīgi pārdomāt mīklaino gadījumu ar Komstoku Bellu. Amerikas laikraksti sava pilsoņa nozu�anai bija veltīju�i vēl lielāku vērību nekā

Londonas prese, un nepagāja neviena diena, kad Goldam netiktu atgādināts viņa draugs.

Vienīgais, no kā Golds varēja kaut ko secināt, bija viņa atradums Bella namā Kedagenskvērā. Tas bija Kuka ceļoju�mu biroja mazais ādas futrālis. Abas brauk�anas kartes vēl bija veselas, atskaitot abus kuponus no Londonas uz Doveru un no Doveras uz Kalē, kas bija izplēsti. Pārējās lapiņas, līdz pat Vīnei, nebija izmantotas. No �ī apstākļa varēja spriest, ka Bells varēja būt atgriezies no Kalē atpakaļ Lon�donā.

Golds noteikti cerēja, ka, Londonā pārbraucis, tas dabūs zināt par Komstoka Bella atgrie�anos no kāzu ceļojuma, un bija loti pārsteigts, atrazdams savā dzīvoklī kādu pusduci viņa rakstītu vēstuļu. Viena no tām bija rakstīta Parīzē, otra Lucernā, tre�ā Vīnē, bet nevienā nebija minēts ne vārda par brauk�anas biļe�u pazaudē�anu, un ceļotāji ta�u visvairāk mēdz sūdzēties par �ādām mazām nepatik�anām � arī pat tad, ja tie ir tādi bagātnieki kā Bells. Neraugoties uz savu aso uztveri, Goldam nācās atzīt, ka viņ� visā �ajā lietā nekā nesaprot.

īsts detektīvs, izpildot savu pienākumu, netaupa ne drau�gus, ne radus. Un Ventvorss Golds bija detektīvs ar miesu un dvēseli. Viņa taisnīguma izjūta bija loti stipri attīstīta, un, ja Komstoka Bella vietā būtu viņa pa�a brālis, arī tad viņ� ar tādu pa�u dedzību būtu ķēries pie �īs dīvainās blē�dības atrisinā�anas.

Policijas direktora kapteiņa Simonsa vēstule viņu uzai�cināja ierasties tā birojā Skotlendjardā.

Kad Golds iegāja viņa kabinetā, tas piecēlās un piedāvāja amerikānim krēslu.

� Sēstieties, Gold, � viņ� sacīja. � Es liku jūs ataicināt, lai lūgtu jūs nākt mums palīgā atrisināt �ī Komstoka Bella gadījumu. Avīzes jau tagad iztaisa no tā briesmu lietas, un tās kliegtu vēl skaļāk, ja zinātu visu to, ko zinām mēs.

Golds domīgi lūkojās logā.

��� Es tie�ām nesaprotu, � viņ� negribīgi sacīja, � kādēļ �ai lietai būtu jāpievēr� tik sevi�ķa uzmanība.

Ierēdnis ironiski pasmaidīja.

��� Vai jūs �ajā gadījumā neatrodat nekā sevi�ķa?

��� Protams, tas ir mazliet dīvains, bet kā jūs to domājat?

���� Vai jūs nesaskatāt Bella lietas sakaru ar kādu citu, par kuru jūs vēl nesen tik loti interesējāties?

���� Jūs domājat naudas vilto�anu? � Golds pārsteigts jautāja. � Nē � kādēļ?

��� Vispār es neveltu lielu vērību anonīmām vēstulēm, � kapteinis domīgi sacīja. � Bet tā vēstule, kuru es nesen saņēmu, tik loti iedziļinās visos sīkumos un satur tik daudz patiesu norādījumu, ka nav iespējams to neievērot. Tur iz�teikti minējumi, kas nav grābti no gaisa.

���� Piemēram? � Golds jautāja.

���� Vai nav dīvaini, ka abi tie cilvēki, kam bija zināms līdzeklis viltotās naudas at�ķir�anai, tik pēk�ņi nozudu�i? Viens no tiem bija Mepls�

���� Un otrs?

���� Protams, viņa brāļameita.

���� Bet viņa ta�u�

��� Ir ļoti ticams, ka ari viņai zināms noslēpumainā �ķidru�ma sastāvs. Nav ta�u domājams, ka viņa, dzīvodama vienā namā ar savu krusttēvu, neinteresētos par tā darbu. Septiņas dienas pēc Mepla pazu�anas Komstoks Bells negaidot apprec Veritu Meplu � meiteni, kurai nav nekādu sakaru viņa ap�rindās.

Golds bija pārsteigts.

������� Tas tie�ām ir neizprotami, � viņ� piekrita. � Bet varbūt var atrast �im notikumam arī kādu vienkār�āku iz�skaidrojumu?

���� Es vēlētos, kaut tā būtu. Katrā ziņā mums tas jāiz�dibina. Prese prasa, lai mēs noskaidrojam Komstoka Bella un viņa kundzes atra�anās vietu, kā ari to, kādā veidā misis Bella varējusi savas kāzu dienas vakarā atrasties kopā ar vīru Parīzē, ja tajā pa�ā vakarā jūs esat viņu redzējis Lon�donā. Tas ta�u tiesa?

Viņ� uzmeta Goldam ātru skatienu.

Detektīvs pamāja ar galvu.

��� Jā, viņa bija Londonā, � viņ� apstiprināja.

Lieta tagad bija jau tiktāl sare�ģījusies, ka viņ� vairs ne�drīkstēja saudzēt Bellu aiz draudzības.

��� Tātad mums ir divi uzdevumi, � policijas priek�nieks atsāka. � Pirmkārt, mums jānoskaidro Veritas Bellas atra��anās vieta un, otrkārt, jāatrod viņas pazudu�ais krusttēvs. Ja tas mums izdotos, tad mēs būtu jau spēru�i lielu soli uz priek�u �īs naudas viltotāju bandas atklā�anā, kas uztrauc visu sabiedrību. Es nācu pie slēdziena, ka būtu lietderīgāk, ja mēs turpmāk rīkotos cie�ā saskaņā ar jums, jo no jūsu līdzdalības �ajā lietā es sagaidu loti daudz.

Golds pateikdamies palocījās.

��� Protams, arī es darbo�os tajā pa�ā virzienā. Būtu labi, ja jūs varētu nodot manā rīcībā divus no saviem detektīviem.

��� Lūdzu, varat dabūt, cik vien cilvēku vēlaties, � kap�teinis Simonss sacīja. � Vai ņemsit viņus tūliņ līdzi, vai ari man jānodod viņiem jūsu rīkojums?

���� Vislabāk būtu, ja jūs atsūtītu tos pie manis. Gribu uzdot tiem uzraudzīt kādu Helderu.

��� Helderu? � policijas priek�nieks mazliet sarauca pieri.

��� Jā, � Golds mierīgi atbildēja. � Tas ir jūsu anonīmās vēstules autors.

Policijas direktors iesmējās.

���� Es gan pirmīt sacīju jums, ka tā ir anonīma vēstule, bet ar to es gribēju tikai aizrādīt, ka tāda tā ir citiem, jo mani pievilt nav tik viegli. Pateicoties jums, mister Gold, mans ieskats par amerikāņu detektīviem tie�ām ievērojamā mērā grozījies tiem par labu.

��� Tātad ari jūs esat pārliecināts, ka tas ir Heldera darbs?

Policijas direktors pavadīja savu apmeklētāju līdz durvīm.

��� Biju pavisam piemirsis tā cilvēka vārdu, � viņ� nevērīgi piebilda.

Golds izgāja uz ielas. Viņ� jau bija paguvis sastādīt sev noteiktu plānu un gribēja bez kavē�anās to īstenot.

Angļu policijas metodes jau bija glu�i labas, tomēr viņ� bija pieradis pie citas kārtības. Viņ� varēja dro�i pajauties uz detektīviem, ka tie rūpīgi uzmanīs Helderu. Bet viņ� personīgi bija gatavs pārkāpt pat likumu, lai tikai noziedz�nieks neizbēgtu pelnītam sodam. Ja Komstoks Bells tie�ām bija �īs naudas viltotāju organizācijas vadonis � nu!� Viņ� sa�ņaudza rokas dūrēs.

Viņ� zināja vairākus tamlīdzīgus gadījumus. Jau da�s labs bagātnieks, kuru nekādā ziņā nevarēja interesēt pelņa, bija kļuvis par noziedznieku, sekojot vienīgi saviem ļaunajiem instin�ktiem. Viņus vilināja briesmas, kas draudēja nozieguma atklā��anas gadījumā. Tā viņi pamazām sapinās pa�i savos tīklos, no kuriem tie tad pūlējās izrauties, uzveļot savu vainu citiem.

Viņ� izsūtīja uz visām pusēm telegrammas, un viņa aģenti, kas darbojās visās Eiropas valstīs, viens pēc otra telegrafēja tam savus ziņojumus.

Pulksten deviņos vakarā Golds divu kungu pavadībā atstā�ja savu dzīvokli. Laiks bija auksts, un pūta ass austrumu vēj�, tā ka pat norūdīti cilvēki labprāt cie�āk satinās savos mēteļos. Kādā sānieliņā viņus gaidīja auto.

���� Vai jums ir apcietinā�anas pavēle? � Golds vērsās pie viena no pavadoņiem.

Tas pamāja ar galvu.

��� Vai viņ� ir krievs? � Golds jautāja.

��� Jā, ser. Viņu nav iespējams sajaukt ar kādu citu. Viņ� gandrīz arvienJr piedzēries, un pār zodu tam stiepjas dziļa rēta. Es sekoju viņam no Soho līdz Centrālajai stacijai. Tur viņ� satikās ar amerikāni.

���� Un no turienes jūs sekojāt tiem abiem līdz pat viņu dzīvokļiem?

���� Nē' Amerikānis mums nozuda.

Auto devās cauri pilsētai austrumu virzienā. Atstājis aiz sevis Sidnejstrītu, tas apstājās kādas �auras ieliņas stūrī.

���� Es izvēlējos �o vietu tādēļ, � Golds paskaidroja, � ka �eit ir kādas koncertzāles skatuves izeja, un mūsu auto tās tuvumā nepievērsīs sev nekādu uzmanību.

Viņi turpināja ceļu kājām. Viens no detektīviem uzņēmās vadoņa lomu. Pagāju�i garām skatuves izejai, viņi iegriezās kādā citā ielā. Tā bija viena no tām dzīvajām Austrumlondonas ielām, kur policijas apmeklējumi ir tik ikdieni�ķa parādība, ka tiem neviens nepiegrie� vērību.

Pārgāju�i ielu, viņi beidzot apstājās kāda nama priek�ā.

���� �eit, � detektīvs paskaidroja.

Golds piegāja pie durvīm un tās lēni pabīdīja. Tās nebija aizslēgtas un viegli padevās. �ajās mazajās mājiņās, kurās katrā dzīvoja pa divām trim ģimenēm, ārdurvis reti kad tika aizslēgtas.

Golds iegāja tum�ajā koridorā, un viņa pavadoņi tam sekoja. Bet, kolīdz tie bija paspēru�i da�us solus uz priek�u, atvērās kādas durvis un uz sliek�ņa parādījās izspūris vī�rietis.

���� Hallo! � viņ� īgni iesaucās.

Golds apgaismoja viņa seju ar savu kabatas laternu.

���� Kur ir krievs? � viņ� jautāja.

Golds zināja, ka vārdam �ie ļaudis pievēr� maz uzmanības un ka vieglāk nākas atrast meklējamo, ja nosauc viņa tautību vai kādas sevi�ķas pazīmes.

���� Aug�stāvā, � vīrietis norūca, redzami atvieglots, ka �is policistu apmeklējums nav domāts viņam. � Pirmās durvis pa kreisi.

Golds ātri uzkāpa pa �īksto�ajām kāpnēm. Abi detektīvi sekoja viņam pa pēdām.

Atradis meklētās durvis, viņ� mēģināja tās atvērt, bet tās izrādījās no iek�puses aizslēgtas. Golds skali pieklauvēja. Bija dzirdams, kā istabā nokrak�ķēja gulta un kāds basām kājām pienāca pie durvīm.

���� Kas tur ir? � kāda rupja balss jautāja.

Golds pateica da�us vārdus kādā valodā, ko abi policisti nesaprata.

Durvis tika atslēgtas un mazliet pavērtas.

Atgrūdis tās līdz galam vaļā, Golds iegāja. No pirmā acu uzmetiena viņ� redzēja, ka �is ir tas pats cilvēks, kuru viņ� meklēja. Viņ� tūliņ pazina to pēc apraksta, sevi�ķi pēc rētas zodā. Krievs bija manāmi iereibis.

���� Kas jūs esat? � viņ� jautāja.

��� Iededziet gaismu, � Golds vērsās pie viena no detek�tīviem.

Uzvilcis sērkociņu, policists iededza mazo petrolejas lam�piņu, kas stāvēja uz galda.

Tā bija maza, �aura jumta istabiņa, kur netīrā gulta aizņē� ma gandrīz visu telpu.

��� Es ātnācu, lai ņemtu jūs līdzi, � Golds krieviski sacīja. � Tūliņ izņemiet rokas no kabatām! � Viņ� runāja mierīgā balsī, bet vārdu iespaidu vēl pavairoja revolvera stobrs, kas pavērsās pret krieva krūtīm. � Rokas aug�ā!

Krievs negribot paklausīja. Nākamajā mirklī viņ� jau bija atbruņots un viņa rokas bija saslēgtas uz muguras.

���� Apsēdieties tur, � Golds turpināja, norādīdams uz kādu krēslu. � Mēs nedarīsim jums nekā, ja pastāstīsit mums visu, ko zināt.

���� Es nestāstī�u jums nekā, � krievs īgni norūca.

Golds ar saviem palīgiem rūpīgi pārmeklēja mazo telpu

un krieva kabatas. Tomēr viņi neatrada nekā, kas varētu sniegt kādus pierādījumus, � ne vēstules, ne dokumentus vai zīmējumus. Viens no policistiem aizgāja, un, kad Golds, nodzēsis lampiņu, noveda savu gūstekni lejā, auto jau stāvēja durvju priek�ā.

Atri viņi iesēdināja krievu un iekāpa pa�i; motors sāka darboties, un auto aizjoņoja rietumu virzienā, pirms vēl Litld�onstrītas iedzīvotāji paguva saprast, kas īsti noticis.

�ajā pla�ajā telpā senāk bija atradusies galdnieka darbnīca, īres naudai strauji ceļoties, galdnieks bija spiests pārcelt savu darbnīcu vairāk uz austrumiem no Poplāras un Keningtonas.

Tagad tur cilvēki sēdēja pie maziem galdiņiem un pultīm un steigā strādāja. Lielās telpas viens kakts bija nodalīts ar koka starpsienu, un aiz tās bija dzirdama kādas ma�īnas vienmuļā klabē�ana: klik-klik-klik.

Darbinieki bija gandrīz vienīgi ārzemnieki, un viņu nodar�bo�anās bija nevainojama: tie gravēja kli�ejas, kas atveidoja vislielākos mākslas darbus. Tas ir darbs, kas prasa ievingri�nātu skatienu un veiklu roku. Viņu ra�ojumu lielākā dala tika pārdota ārzemēs, jo Anglijā tiem trūka pircēju.

Ari mazās, iegarenās zīmītes, ko vienmērīgi izmeta atda�lījumā paslēptā ma�īna, nebija domātas Anglijai: tās bija piecdolāru banknotes.

�ī ma�īna bija mazāka par parastām naudas iespiedma�ī�nām, bet tās darbs bija tik nevainojams, ka pat speciālistam nenācās viegli at�ķirt �īs naudas zīmes no īstajām.

Uz augsta krēsla līdzās ma�īnai sēdēja kāds plecīgs vīrs. Iespraudis lūpās cigāra galu, atbīdījis platmali pakausī un rokas dziļi bik�u kabatās sabāzis, viņ� uzmanīgi sekoja ma�ī�nas darbībai.

Viņ� nenovērsa skatienu no strādniekiem, kas rūpīgi sa�skaitīja nodrukātās banknotes un sasēja tās �ūksnī�os. Kad uz galda jau bija sakrājies simts �ādu �ūksni�u, viņ� izslēdza elektrisko strāvu, likdams ma�īnai apklust.

� �odienai pietiks, � viņ� sacīja.

Pabīdījis naudas �ūk�ņus uz galda galu, viņ� nogaidīja, kamēr viens no strādniekiem noskrūvēja, rūpīgi notīrīja un ietina papīrā kli�eju, ar kuru viltotā nauda bija iespiesta. Tad viņ� iebāza to svārku iek�ējā kabatā. Kad tas bija nokārtots, viņ� turpināja rīkot darbiniekus, kas izņemtās kli�ejas vietā ielika ma�īnā kādu citu, ar kuru tika iespiestas etiķetes alus pudelēm. Paņēmis kopā sasieto naudu vienā padusē un at�liku�o bankno�u papīru otrā, viņ� atvēra mazās durtiņas, kas veda kādā citā telpā, kur senāk bija atradies galdnieka darb�nīcas birojs.

Novietojis visu naudu lielā tērauda skapī, viņ� rūpīgi aizslēdza tā smagās durvis.

Pēdējās nemiera pilnās dienas viņu bija padarīju�as ner�vozu. Visu laiku nācās dzīvot bailēs, ka kuru katru brīdi policija var ierasties spiestuvē.

Paņēmis no plauktiņa pudeli un glāzi, viņ� pielēja to un izdzēra vienā malkā, pēc tam nolika pudeli atpakaļ vecajā vietā.

Zem darbnīcas telpām atradās stalli. Taisni pretim ieejai bija izlauztas vēl otras durvis� katram gadījumam. Viņ� pavēra tās un palūkojās ārā, tad atkal aizvēra tās un aizslē�dza.

Rīt visas �īs banknotes, ievietotas divsimt aploksnēs, tiks izsūtītas divsimt aģentiem Savienotajās Valstīs, un �āds sūtī�jums tiks atkārtots visu �o nedēlu, katru dienu.

Naudas �oreiz bija nodrukāts vairāk nekā citkārt. Kli�eja, kas bija vēl glu�i jauna, derēs vēl labu laiku. Un jaunas kli�ejas jau bija darbā: tās gravēja kāds speciālists, protams, pret savu gribu.

Viņ� ielūkojās pulkstenī � bija ceturksnis pāri astoņiem. Izgājis cauri mazajai ma�īnu telpai, viņ� atvēra pla�ās darb�istabas durvis. 1

��� Varat �ovakar beigt, � viņ� sacīja.

�ajā spiestuvē nebija noteikta darbalaika. Viņ� parasti iekārtoja tā, ka mazās ma�īnas darbības laikā arī pārējie darbinieki sēdēja pie savām pultīm un strādāja.

Bankno�u vilto�ana bez viņa un viņa priek�nieka bija zināma vēl tikai diviem strādniekiem. Viens no �iem diviem bija iespiedējs, kas dienā strādāja kādā citā vietā. Tas bija klusas dabas cilvēks, un uz viņu varēja pilnīgi paļauties. Helders ar vislielāko rūpību bija izvēlējies savus darbiniekus.

Bet otrais strādnieks Taigeram Braunam sagādāja daudz rūpju. �ī cilvēka dēl viņ� bija pavadījis jau da�u labu bez�miega nakti, un viņa dēl tas ari bija iesācis stiprāk dzert.

Pie durvīm klusi pieklauvēja. Taigers izslēdza gaismu un uzmanīgi pavēra durvis.

���� Būs jau labi.

Ar �iem vārdiem Helders ienāca istabā un aizslēdza aiz sevis durvis.

��� Vai �odien drukājāt?

���� Nupat kā beidzām, � Brauns atbildēja.

���� Gādājiet, lai jau �onakt viss būtu izsūtīts, � Helders izskatījās loti uztraukts un nervozs.

���� Kas tad noticis? � Brauns ātri iejautājās.

���� Nevaru noteikti pasacīt, � Helders īgni atbildēja, � bet man ir tāda sajūta, it kā kāds man visu laiku sekotu.

��� Tādā gadījumā ir vislielākā muļķība, ka nācāt �urp, � Taigers pārmeta.

���� Man vajadzēja vēl �ovakar jūs redzēt, � Helders ātri atbildēja. � Braun, �ī lieta mums vairs nav pa spēkam. Pēc iespējas ātrāk izmantojiet visu iegādāto drukas papīru, bet tad bez kavē�anās iznīciniet kli�eju. �o spiestuvi vajag slēgt.

Taigers Brauns pamāja ar galvu.

��� Jau sen bija laiks to darīt. Arī es esmu noba�ījies, jo Ivans ir apcietināts.

��� Apcietināts? � Helders iesaucās. � Kas viņu apcieti�nājis? Un kad tas noticis?

Viņa seja bija pēk�ņi nobālusi.

��� Ja viņ� runā, tad mēs esam pazudu�i; un, ja es pazīstu Goldu, tad tas gan pratīs viņu piespiest runāt. Kur viņ� ir?

��� Ivans? Nezinu. �ovakar vairs nevarēju ievākt par viņu ziņas, bet gan jau rit dabūsim visu zināt.

����� Kādēļ tūliņ nepaziņojāt man? � Helders jautāja. � Ja vien Ivans neļausies iebiedēties, tad �oreiz mēs vēl varam tikt cauri ar veselu ādu. Policija ir pa pusei pārliecināta, ka Komstoks Bells iejaukts �ajā lietā. Viņu meklē pa visu Eiro�pu. Kamēr viņam tiek veltīta tik liela vērība, mēs �eit varam justies samērā dro�i.

���� Bet ja nu viņ� pēk�ņi atrodas? � Brauns jautāja.

��� Neticu, ka tas notiks, � Helders smaidīdams atbildēja. � Man ir kādas aizdomas, un rīt pat es pārliecinā�os, vai tām ir kāds pamats. Gandrīz visa Londona, un sevi�ķi tās

iestādes, kam tas jāzina, turas pie ieskata, ka galvenās aiz�domas par bankno�u vilto�anu krīt uz Komstoku Bellu.

���� Ko tad Londona zina par vilto�anu?

Helders izbrīnā viņu uzlūkoja.

��� Jūs laikam gan maz lasāt avīzes, mans draugs, jo citādi arī jūs to zinātu. Amerikas valdība�

Viņ� aprāva teikumu un brīdi klusēja, pārlikdams, vai būtu lietderīgi sacīt �im cilvēkam, ka Amerikas valdība izso�lījusi miljonu dolāru kā atlīdzību tam, kas uzrādīs policijai �ī nozieguma dalībniekus.

����� Kas ir ar Amerikas valdību? � Brauns nepacietīgi jautāja.

��� Tā izsolījusi lielu atlīdzību, � Helders mierīgi atbildēja, apsvēris, ka Taigers varētu dabūt to zināt ari no laikrakstiem. � �is atalgojums var tikt izsniegts ikvienam, atskaitot tikai tos, kas pa�i ņēmu�i tie�u dalību naudas vilto�anā, � viņ� uzsvēra katru vārdu. � Tas nozīmē, ka divi cilvēki nekādā gadījumā to nesaņemtu � �ie cilvēki esam mēs abi, Braun.

Taigers Brauns paņēma no plaukta pudeli un pielēja glāzi. Helders klusēdams viņu novēroja, un pēk�ņi viņam kļuva skaidrs, ka Brauns var kļūt ļoti bīstams. Bet Helderam nebija ne vismazākās patik�anas �ī rupjā, nemācītā cilvēka dēl pazaudēt savu brīvību un bagātību, ko tas ar tik lielām pūlēm un risku bija ieguvis.

��� Ko domājat iesākt ar Meplu? � Brauns negaidot jau�tāja.

���� Taisni tādēļ jau atnācu, lai apspriestos ar jums par to, � Helders atbildēja, uz muguras saliktām rokām staigā�dams pa �auro telpu turp un atpakaļ.

��� Vēl �ovakar mēs aizbrauksim pie viņa�

Pēk�ņi viņ� aprāva teikumu un sāka klausīties.

���� Kas tur bija?

��������� Es nedzirdēju nekā, � Brauns atrūca. � Strādnieki iet prom, un tas ta�u nevar notikt pavisam bez trok�ņa.

�Helders klusiem soliem piegāja pie durvīm un piespieda pie tām ausi.

��� Tur ārpusē kādam vajag būt, � viņ� �ukstēja.

��� Jūs esat kļuvis pārāk nervozs, � tur ta�u neviena nav!

Helders nodzēsa gaismu un, atslēdzis durvis, ātri atrāva

tās vaļā.

Uz kāpnēm neviena nebija. Viņ� izgāja ārā un ielūkojās pagalma tumsā.

������� Tur noteikti kāds ir, � viņ� sacīja. Pēk�ņi viņ� ierau�dzīja kādu tum�u stāvu, kur� ātri skrēja pa mazo kājceliņu, kas veda uz sānieliņu nama aizmugurē.

Brauns izvilka revolveri, bet Helders ātri satvēra to aiz rokas.

�������� Jūs laikam esat traks palicis! Vai gribat sacelt pret mums visu Londonu? Bet nu ātri viņam pakaļ!

Pieskrējis pie vārtiņiem, viņ� bija spiests apstāties, jo taisni �ajā acumirklī bēglis aizcirta tos aiz sevis.

��� Vai jums ir atslēga?

Brauns brītiņu rakņājās kabatās. Atradis atslēgu, viņ� beidzot drebo�ām rokām atvēra vārtiņus.

Izkļuvu�i uz ielas, viņi pameta ātru skatienu visapkārt. Helders tikai tad ieraudzīja bēgo�o stāvu, kad tas uz mirkli parādījās kādas laternas gaismas lokā.

�������� Tas ir kāds zēns, � viņ� sacīja. � Mums katrā ziņā vajag viņu noķert. Skrieniet, cik ātri vien spējat!

Zēns iegriezās ap kādu stūri, un abi gūstītāji turpināja dzīties tam pakal. Kad viņi sasniedza to pa�u stūri, tie vēl tikai redzēja, ka zēns ielēca viņu gaido�ā auto, kas tūliņ sāka joņot uz priek�u.

�������� Ātrāk! � Helders uzsauca savam palīgam. � Mans auto stāv uz nākamā stūra.

Viņ� skrēja, cik vien ātri viņa īsās kājas to nesa, un beidzot arī sasniedza savu auto, uzsaukdams �oferim, kurp braukt. Brauns ielēca un atkrita viņam līdzās sēdeklī.

Pagāja labs laiciņ�, pirms Helders atkal atguva valodu.

���� Laime vēl, ka mans auto bija tuvumā� tā mēs vēl varam to zēnu noķert.

���� Vai domājat, ka viņ� tie�ām būtu ko dzirdējis? � Brauns jautāja.

���� Protams, viņ� stāvēja pie pa�ām durvīm.

���� Un ko īsti viņ� varēja dzirdēt?

����� Man pietiek ar to, ka viņ� ir klausījies, � Helders īgni norūca.

Viņ� pavēra lodziņu, lai varētu sarunāties ar �oferi.

��� Vai redzat viņu?

��� Jā, ser. Nupat viņu aizturēja satiksmes kārtībnieks.

Auto izjoņoja cauri Sitijai un beidzot nogriezās gar Tem-

zas krastu. Helders izbailēs tikko nedabūja trieku, kad ma�ī�na tuvojās platās ielas galam, kuras labajā pusē pacēlās milzīgā, visā pasaulē slavenā ēka.

��� Ja viņ� apstājas pie Skotlendjarda, tad mums tūliņ, vēl �onakt jāatstāj Londona un jāmeklē patvērums kādā citā valstī.

Viņ� atvieglots uzelpoja, kad priek�ējais auto pilnā gaitā pabrauca garām policijas prezidija vārtiem un, strauji pa�griezies, devās pāri Vestminsteras tiltam. Otrā krastā auto apstājās. Gūstītāji to panāca taisni tajā mirklī, kad jaunais pasa�ieris, ātri izlēcis no auto, sasniedza garās trepes, kas veda uz upi.

���� Nu viņ� mums rokā! � Helders gavilēdams iesaucās.

Viņ� steidzās pakal bēglim, cik ātri vien spēja. Bet lejā,

uz platās platformas, viņ� bija spiests apstāties.

Kāpņu apak�ā elektriskās laternas spilgtajā gaismā stāvēja

Verita Bella. Līdzās platformai upes viļņos �ūpojās motor�laiva, kurā sēdēja divi vīrie�i.

. � Ejiet vien mierīgi atpakaļ, mister Helder, � viņa sacīja.

Rokā viņai bija automātisks revolveris, kuru viņa turēja tā, it kā tas būtu vēdeklis.

� Jūs apvainojāt manu vīru nekrietnā noziegumā, kuru pats esat pastrādājis, � viņa turpināja. � Jūsu pa�a interesēs ieteicu jums nekavējoties izlabot �o netaisnību.

192� gada 14. jūlijā Kuka ceļojumu biroja kasierim Ope�ras laukumā Parīzē kāds kungs nodeva iemainī�anai pret Anglijas naudu piecas Francijas tūksto�franku un astoņas Amerikas simtdolāru banknotes.

Saņēmis banknotes un uz papīrī�a pārrēķinājis to vērtību, kasieris izņēma no portfeja, kas gulēja tam līdzās uz pults, attiecīgo summu Anglijas papīrnaudā. Viņam vajadzēja pie�likt vēl divas mārciņas un da�us �iliņus, lai summa būtu līdzvērtīga.

Nolicis Anglijas naudu sev priek�ā, viņ� vēlreiz pārskaitīja sve�ā kunga iedotās banknotes. Pēk�ņi viņ� pamanīja, ka uzraksts "Banque Nationale" nav iespiests tajā tum�violetajā krāsā, pie kādas bija pieradis viņa ievingrinātais skatiens. �ī īpatnība piemita tikai vienai naudaszīmei, un, salīdzinot to ar citām, viņa aizdomas pieauga vēl vairāk.

Viņ� sāka rūpīgāk aplūkot arī Amerikas banknotes. Tās visas bija pilnīgi vienādas, bet, lai novērstu katru varbūtību, kasieris izņēma no naudas skapja salīdzinā�anai kādu citu simtdolāru zīmi. Un atkal viņam �ķita, ka kaut kas nav kārtībā. Zīmējums un krāsa gan bija tie pa�i, bet viņa aiz�domas vairs negribēja tik viegli izklīst. Kasieris nospieda mazo slepenā zvana podziņu, kas atradās zem pults, un kungs, kas nepacietīgi gaidīja savu naudu, pēk�ņi ieraudzīja sev līdzās divus detektīvus, kuri, it kā no zemes izlīdu�i, nostājās tam abās pusēs.

�� Vai kungs nebūs tik laipns sekot mums direktora kabi�netā?

Bet kungs nebūt nevēlējās parādīt viņiem tādu laipnību. Ar stipru amerikānisku akcentu atkliedzis detektīviem da�us vārdus, viņ� ātri pagriezās un devās uz izeju. Tas biia vismuļ-. ķīgākais, ko vien viņ� varēja izdarīt, jo neviens saprātīgs cilvēks, lai kā viņu ari aizkaitinātu kasiera aizdomas, nekādā ziņā ta�u nepametīs tik lielu naudu.

Abi detektīvi satvēra sve�o kungu katrs pie savas rokas un ar varu ievilka to kādā blakustelpā, kuras durvis aiz viņiem ātri aizvērās. Stundu vēlāk viņ� atstāja biroja ēku abu detektīvu pavadībā.

Golds, kur� pa�reiz gribēja pieprasīt policijas atjauju Hel�dera dzīvokļa pārmeklē�anai, saņēmis telegrāfisku paziņo�jumu, ar pirmo vilcienu atstāja Londonu, lai dotos uz Parīzi. Piestātnē viņu sagaidīja kāds augstāks kriminālpolicijas ierēd�nis, kas viņu tūliņ aizveda uz prefektūru. Ceļā fran�u ierēdnis iepazīstināja viņu ar visiem lietas apstākļiem, kurus tele�grammā, protams, nebija iespējams pieminēt.

���� Vai Amerikas dolāru zīmes viltotas, to mēs noteikti nezinām; Francijas banknotes neap�aubāmi ir labs viltojums. Cilvēks, kuru mēs apcietinājām, ir amerikānis. Sestdienas vakarā viņ� iebraucis Havrā, un viņam ir daudz ieteikuma vēstuļu da�ādiem Amerikas sūtņiem Eiropā. Ja viņ� nebūtu modinājis aizdomas ar savu bēg�anu, mēs katrā ziņā būtu atzinu�i to par kādas veiklas krāp�anas nevainīgu upuri.

���� Kā viņu īsti sauc?

����� Viņ� dēvē sevi par �rīneru un uzdodas par trauku lieltirgotāju, kas no Ņujorkas ieradies Parīzē atpūsties. Arī Ņujorkas policija jau bijusi tam uz pēdām. Viņ� ceļo daudz greznāk, nekā viņa �ķiras ļaudis to citkārt mēdz darīt. Mēs rūpīgi aplūkojām arī viņa ceļasomas.

���� Vai atradāt tur ko svarīgu?

����� Nekā tāda, kas mestu uz viņu kādu ēnu, � fran�u detektīvs vilcinādamies atbildēja. � Katrā ziņā mums atliek vēl noskaidrot da�us jautājumus. Mēs gribam lūgt, lai jūs viņu apmeklējat. Man vēl jāpiebilst, ka viņ� jau stājies saka�ros ar Amerikas sūtni Parīzē.

Golds pamāja ar galvu. Viņ� zināja, ka katrs Amerikas pilsonis� lai tas būtu miljonārs vai nabags� vismazāko nepatik�anu gadījumā grie�as ar sūdzībām pie savas valsts diplomātiskā pārstāvja.

Golds atrada savu apcietināto tautieti prefektūrā kādā mazā birojā, kas pagaidām bija pārvērsts par aresta telpu. Goldam ienākot, viņ� steidzīgi kaut ko rakstīja. Tas bija vidēja auguma vīrs, sirmiem matiem un loti rūpīgi ģērbies. Viņa vecums varēja būt ap piecdesmit gadu.

��� Nu, kā jums klājas? � Golds jautāja, sniegdams viņam roku.

Detektīvs tūliņ ievēroja, ka viņa roka bija rupja un sastrā�dāta. Tādas rokas nemēdz būt bagātniekiem, kas savu laiku pavada smalkākās aprindās. Ari no viņa runas varēja spriest, ka tas nav radis būt pla�ākā sabiedrībā.

Golds drīz vien atstāja ieslodzītā istabu, lai dotos uz policijas prezidenta kabinetu, kur tam bija jāpārbauda simt�dolāru zīmes. Vērīgi aplūkojis tās no visām pusēm, viņ� nolika tās atpakaļ uz galda.

���� Nav ne mazāko �aubu, � viņ� beidzot sacīja. � Tās tie�ām viltotas, kaut viltojums ir loti labs. Vai drīkstu aplūkot ari pārējās lietas, kas atrastas pie aizturētā?

Fran�u detektīvs ieveda viņu kādā istabā, kur glabājās pie sve�ā atrastās lietas; tās visas bija kārtīgi novietotas plauktos un apzīmētas ar etiķetēm.

���� Visi papīri, ko atradām pie viņa, ir �eit, � ierēdnis paskaidroja. � Varbūt vēlaties ielūkoties tajos?

Golds pamāja ar galvu, un viņa priek�ā uz galda tika nolikts prāvs vēstuļu un dokumentu �ūksnītis.

Visvairāk tur bija da�ādu rēķinu, pasūtījumu un ieteikuma vēstuļu da�ādiem Anglijas sūtņiem, kuras bija rakstīju�as da�as Ņujorkā pla�i pazīstamas personas. Golds maz intere�sējās par �īm vēstulēm, jo viņ� zināja, cik viegli nākas tādas iegūt.

Starp citu viņ� atrada kādu piezīmju grāmatiņu, kuras ieraksti pa lielākai daļai attiecās uz da�ādām viesnīcām un pansijām. Bet visvairāk viņa vērību saistīja kāda aploksne, kas bija adresēta uz "Palace" viesnīcu. Tā bija iegarena ap�loksne ar Anglijas marku, uz kuras bija redzams Londonas pasta zīmogs. Adrese bija loti skaidri rakstīta ar roku.

Golds pievērsās savam fran�u kolēģim.

��� Vai �o viesnīcu jūs novērojat? � viņ� jautāja.

Ierēdnis pamāja ar galvu.

���� Es gan neticu, ka tam būs kādi panākumi, � Golds piezīmēja. � �ie ļaudis arvien rīkojas pēc viena un tā pa�a plāna. Viltotās naudaszīmes �ādās aploksnēs tiek piesūtītas aģentiem, kuriem jārūpējas par to izmainī�anu. Dalu no skaidrā ienākuma aģents patur sev, bet pārējo nosūta organi�zācijas vadībai. Pēc zināma laika viņ� saņem jaunu sūtījumu.

��� Vai domājat, ka varam sagaidīt ari turpmāko sūtījumu pēc tās pa�as viesnīcas adreses? � fran�u ierēdnis jautāja.

����� Nē, tam es nekādā ziņā neticu. Ikvienu �īs organi�zācijas aģentu slepeni uzrauga kāds cits aģents, kuru tas pat nepazīst. �is otrais aģents tiek tikpat labi atalgots kā pirmais, un par sava uzraugāmā apcietinā�anu viņ�, protams, tūliņ ziņoja centrālei. Protams, ka tā bez kavē�anās pārtrauks viltotās naudas sūtī�anu.

Golds no jauna paņēma rokā vienu no viltotajām naudas�zīmēm un to sevi�ķi rūpīgi aplūkoja.

��� Ārkārtīgi veikls darbs! � viņ� sacīja. Pēk�ņi viņa uz�manību saistīja kāds banknotes stūrītis.

��� Atvainojiet, � viņ� sacīja, atiedams ar visu naudaszīmi pie loga, kur bija gai�āks.

Banknotes mugurpusei pāri stiepās �aura, tikko saskatāma līnija. Tā bija ieturēta tādā pa�ā pelēkā tonī kā viss zīmējums un gandrīz pilnīgi saplūda ar to.

��� Vai varu dabūt sevi�ķi spēcīgu gaismu un palielināmo stiklu? � Golds jautāja.

Fran�u detektīvs iededza kādu loti gai�u elektrisko spuldzi un novilka to tik zemu, ka tā gandrīz pieskārās galda virs�mai. Izņēmis no atvilktnes lupu, viņ� pasniedza to Goldam.

Nolicis banknoti uz galda, Golds sāka to vērīgi aplūkot caur palielināmo stiklu.

Pēk�ņi viņ� klusu iesvilpās, un viņa acis uztraukumā iemirdzējās.

���� Palūkojieties �urp, � viņ� sacīja.

Fran�u detektīvs paņēma stiklu no viņa rokām un noliecās pār banknoti. Mikroskopiski smalkā līnija, kas stiepās pāri visai naudas zīmei, bija ar neticamu veiklību iegravēts tei�kums:

"Verita Mepla, Kristālpelisroudā 942, Londonā. Banknotes Nr. 687642�687653. Izmantot pienu."

Pārsteigti abi detektīvi uzlūkoja viens otru.

���� Ko tas nozīmē? � francūzis uztraukts jautāja.

Golds lūkojās ārā pa logu un neatbildēja. Viņ� klusu

atkārtoja pie sevis vārdus, kas bija iespiesti uz banknotes.

����� Ir kāds cilvēks, kas spēj �o rakstu at�ifrēt, � viņ� beidzot sacīja. � Mums vajag viņu atrast.

���� Bet kas to rakstījis?

���� Kas gan cits, ja ne Toms Mepls! � Golds atbildēja. � Man �ķiet, ka mēs piedzīvosim vēl brīnumainākas lietas!

No Kembrid�as uz Vol�emkrosu iet trīs satiksmes celi. Vistuvākais no tiem ir pasta ceļ�; tad nāk otrais, kas ved caur Ņūmārketu. Tre�ais ceļ� ir pavisam neievērojams, un to lieto vienīgi vietējie zemnieki, transportējot savu ra�ojumu vezumus.

�im ceļam oficiāli nav nekāda nosaukuma, tomēr vietējo iedzīvotāju starpā tas pazīstams ar Koleta ceļa vārdu.

�o nosaukumu ceļ� bija dabūjis no kāda fermera, kura īpa�umi bija atradu�ies tā malā. Pateicoties pārmērīgām tiek�smēm uz vismodernākajiem virzieniem lauksaimniecībā, cit�kārt bagātais Kolets bija galīgi izputinājis visu savu mantu, tā ka beidzot tam piederēja vairs tikai vecā, galīgi nolaistā ferma un neliels gabaliņ� zemes. Pēc Koleta nāves arī �is īpa�ums tika pārdots parādu dēl, un to nopirka kāds ameri�kānis, kuru neviens visā apkārtnē nepazina.

Kaimiņi bija loti pārsteigti par bagātā amerikāņa gaumi, kur� �o drūmo, cietumam līdzīgo ēku bija izvēlējies par brīvdienu mitekli. Nepatīkamo iespaidu vēl pavairoja stie�ņiem aizrestotie logi un biezie mūri, kuros pat vasaras kar�stumā gaiss bija mitrs un drēgns.

Namā bez virtuves un apkalpotāju telpām vēl bija dzīvo�jamā istaba un guļamistabas. Bez tam vēl aug�stāvā bija ierīkota atsevi�ķa istabiņa, kurā atradās milzīgi liels naudas skapis. Jāpiebilst, ka misters Kolets nekad nebija uzticējies bankām, un tādēļ savu naudu arvien bija glabājis mājās, kādam nolūkam arī licis ierīkot �o atsevi�ķo telpu, kurā varēja iekļūt pa �aurām, stāvām kāpnītēm tie�i no guļam�istabas.

Savedis namu daudzmaz lieto�anas kārtībā, tā jaunais īpa�nieks tikai retu reizi tajā ieradās. Pastāvīgi tur dzīvoja tikai kāda veca kalpone un nama pārzinis. Tie abi bija klusi, atturīgi cilvēki, kas nekad neielaidās sarunās ar kaimiņiem.

Bet tad pēk�ņi nams atdzīvojās. Gandrīz ik dienas ieradās kāds apmeklētājs no Londonas, lai pēc da�ām stundām atkal aizbrauktu atpakaļ. Reizēm tas bija pats īpa�nieks, reizēm viņa palīgs. Bet nekad viņi nemēdza ierasties abi reizē, at�skaitot to vienīgo nakti, kad Verita Bella tik negaidot bija nostājusies tiem ceļā.

Helders pats vadīja stūri, bet Taigers Brauns sēdēja tam līdzās. Visu ceļu neviens no viņiem nerunāja ne vārda.

Acīmredzot viņu iera�anās jau bija gaidīta, jo, tikko auto apstājās drūmā nama priek�ā, tūliņ no mājas iznāca kāds vīrs ar atslēgu rokā. Klusēdams viņ� atslēdza kāda �ķūņa durvis, kur Helders novietoja savu ma�īnu.

Neraugoties uz silto laiku, dzīvojamajā istabā kurējās kamīns, un abi atbrauku�ie brīdi �āvēja tā priek�ā savas saliju�ās drēbes. Pārvaldnieks, kur� ari bija ienācis tiem līdzi, klusēdams viņus novēroja.

� Mums gan laikam nāksies kādu brītiņu �eit pakavēties,

���� Helders sacīja. Pavērsies pret pārvaldnieku, viņ� piebilda:

���� Vai jums būs kāds sauss uzvalks Taigeram?

Pārvaldnieks klusēdams īgni pamāja ar galvu.

Helders iegāja guļamistabā un, ātri pārģērbies, atgriezās

dzīvojamā istabā, kur ari Taigers jau bija nomainījis savas samirku�ās drēbes pret citām.

Bridi viņi pusbalsī sarunājās savā starpā. Pārvaldnieks runāja maz un tikai īsi atbildēja uz jautājumiem, ko tam uzdeva. Tas bija maza auguma cilvēks ar biezu, sirmu bārdu. Kuplās uzacis gandrīz pilnīgi aizsedza viņa acis, kuru asais skatiens neticamā ātrumā slīdēja no viena pie otra.

���� Ko viņ� tagad dara? � Helders jautāja.

Pārvaldnieks paraustīja plecus.

��� Traks! � viņ� īsi atcirta.

���� Ciktāl traks? � Helders nepacietīgi turpināja taujāt.

Bārdainais vīrs no jauna paraustīja plecus.

��� Viņ� zīmē un dzer. Vai gribat viņu redzēt?

Helders pamāja ar galvu.

Pārvaldnieks, kuru Helders sauca par Klinkeru, izņēma no kabatas atslēgu un veda atbraucējus aug�ā pa kāpnēm, kur atradās naudas skapja istaba. Atslēdzis smagās tērauda durvis, viņ� iegāja pirmais. Helders ar Braunu tam sekoja.

Istabu apgaismoja liela, spilgti dego�a petrolejas lampa, kas bija pakārta pie griestiem. Atskaitot galdu, krēslu un gultu, tur nebija gandrīz nekādu mēbeļu.

Pie galda sēdēja kāds cilvēks bez svārkiem. Izdzirdis trok�sni, viņ� pavērsa atpakaļ galvu. Galds bija piemētāts da�ā�diem smalkiem tērauda darba rīkiem, un pie zīmējamā gal�diņa bija piestiprināta kāda pusgatava kli�eja.

���� Nu, Mepl? � Helders sveicinādams ierunājās.

Toms Mepls vāji pasmaidīja, pa pusei pieceldamies no

krēsla.

��� Vai nu laidīsit mani vaļā? � viņ� drebo�ā balsī jautāja. � Esmu darījis visu, ko jūs prasījāt no manis, bet nu vairs ilgāk nespēju to ciest.

Helders uzsita viņam uz pleca.

���� Gan jau aiziesit, Mepl, � viņ� sacīja. � Tā ir jūsu pa�a vaina, ka arvien vēl esat �eit.

No pirmā acu uzmetiena varēja redzēt, ka gūsteknis bija slims. Viņa rokas stipri trīcēja, un vienīgi tajos brī�os, kad viņ� rīkojās ar saviem instrumentiem, tās pēk�ņi kļuva mierī�gas. Viņ� bija loti nervozs, un viņa sejas muskuli bez pār�traukuma raustījās. �ķita glu�i neticami, ka �īs vājās, nedro��ās rokas iegravēju�as tērauda plāksnītē tik smalkus, sare��ģītus ornamentus.

Aplūkojis viņa darbu, Helders pakratīja galvu.

���� Neturpiniet vairs �o kli�eju � mēs pārtrauksim Ame�rikas un Francijas naudas drukā�anu. Visa pasaule jau pie�vērsusi tai uzmanību. Mēs gribam vilkt vēl pēdējo lielo lomu un tad izbeigt �o darbu uz visiem laikiem. Tagad, Mepl, jums jāpagatavo vēl da�u Anglijas naudaszīmju kli�ejas, un tas tad arī būs jūsu slavenā mū�a darba noslēgums.

Mepls sabāza rokas kabatās un atgāzās atpakaļ krēslā. Viņa sejā bija lasāma negrozāma apņēmība, kas Helderu redzami satrauca.

��� Jūs ta�u nesāksit atkal ietiepties, Mepl! � viņ� sacīja. � Es zinu, jūs dusmojaties uz mums par to, ka esam jūs aizvedu�i un turam �eit, bet ticiet man, ka tas nāk vienīgi

* jums pa�am par labu. Un, galvenais, � viņ� turpināja, redzot, ka Mepls pat nepakustas, � jūs ta�u nedarīsit nekā Jaunāka par to, ko esat darījis arī līdz �im.

Iesmēķējis cigāru, viņ� sāka omulīgi staigāt pa istabu turp un atpakaļ kā cilvēks, kam laika diezgan patērzēt par vecām, patīkamām atmiņām.

���� Pirms se�iem gadiem, � viņ� domīgi turpināja, � es dabūju zināt, ka jūs esat viens no spējīgākajiem Austrijas valsts spiestuves gravieriem� Toreiz jūs izmēģinājāt roku ar vienu simtkronu zīmi, � tā ta�u bija, Mepl?

�o jautājumu viņ� uzdeva pavisam vienaldzīgā balsī, bet Toms Mepls tomēr redzami satrūkās.

���� Valdība jūs tad padzina, � Helders turpināja. � Tā nevēlējās atklātu skandālu un tādēļ nenodeva jūs tiesai. Jūs devāties uz Franciju un arī tur iestājāties darbā naudasspiestuvē. Bet tur kāds jūs pazina, un jums nācās atstāt ari �o vietu. Kur īsti jūs iepazināties ar Goldu? � viņ� negaidot jautāja.

Mepls palika atbildi parādā.

���� Jādomā, ka �is ok�ķerētājs uzmeklējis jūs aiz tā ap�rēķina, ka zagli visvieglāk var noķert caur otru zagli.

Helders iesmējās. Mepls pacēla galvu, un viņa lūpas pa�vērās.

���� Nesmejieties, � viņ� sacīja. Viņa balss bija vāja un nedro�a. � Jūs runājat par to laiku, kad es vēl biju neap�zinīgs, bet tagad es sajūtu savu atbildību. Esmu kļuvis par noziedznieku� un par dzērāju, un �o manu vājību jūs izman�tojāt savā labā. Es pazīstu jūs. � Viņ� lēni, bet draudo�i pamāja ar galvu. � Un pazīstu arī sevi.

Viņa galva noslīga uz krūtīm, un viņ� no jauna iegrima klusē�anā.

Helders ar Taigeru Braunu pārmija ātrus skatienus, un abi reizē uzlūkoja KlinkerU; likās, ka tiem abiem pēk�ņi bija iekritusi prātā viena un tā pati doma. Bet pārvaldnieks, it kā atbildot uz viņu mēmo jautājumu, noraido�i pakratīja galvu.

��� Nāciet, Mepl, � Helders draudzīgi sacīja, � iedzersim visi kopā kādu glāzīti un pārrunāsim to lietu mierīgi.

Mepls nedro�i piecēlās, rokām atbalstīdamies pret galdu. Helders redzēja, ka ar viņu vajag būt notiku�am kam ārkār�tīgam. Viņa skatienā bija redzama nesatricināma apņēmība.

���� Es nedzer�u, � viņ� mierīgi sacīja. � Jūs nezināt, ko man nozīmē �ī apņem�anās. Dzer�ana man bija kļuvusi par nepiecie�amību � man vienkār�i bija jādzer, dzer�ana man bija tas pats, kas jums gaiss vai zivij ūdens. Bet nu esmu to atmetis � gribu būt skaidrā prātā. Esmu dziļi grimis, bet nu man atkal jātiek ārā no �ī purva!

Heldera seja apmācās.

��� Jūs nepieņemat manu piedāvājumu? � viņ� īsi jautāja. � Aizejot no �ejienes, jums atliek tikai viens ceļ�� Uz cietumu. Jūs esat gājis pārāk tālu, Mepl. Es vairs nedrīkstu atļaut jums tādas muļķības. Ne jums, ne ari man vairs nevar būt ne no�ēlo�anas, ne atgrie�anās. Jūs tāpat esat piedalījies �o bankno�u vilto�anā kā mēs, un nu jums jāpaliek kopā ar mums tik ilgi, kamēr visi izbeigsim �o lietu.

Mepls lēnām pakratīja galvu.

��� Es nupat sacīju, ka ari jūs esat tur piedalījies, � Hel�ders turpināja. � Senāk jūs strādājāt mūsu labā pats no savas brīvas gribas, tagad jums tas jādara tādēļ, ka es tā vēlos. Vai tie�ām jūs domājat, ka es ļau�u jums aiziet no �ejienes, lai jūs varētu doties tie�i uz Skotlendjardu un tur paziņot, ka no�ēlojat savu kļūdu un gribat atgriezties? Tāds nelga nu gan vēl neesmu! Tik zemu es vis nevērtēju savu brīvību un savu stāvokli sabiedrībā!

��� Ar mani ir beigas, � Mepls nomurmināja, � beigas � galīgi beigas!

����� Nav tiesa, � Helders sacīja. � Jums jākļūst atkal normālam � vienalga, vai jūs dzerat vai ne. Iedomāsimies, ka es esmu atbildīgs par pēdējā laika viltojumiem. Vai zināt, ko tas nozīmē? Mani notiesātu uz visu mū�u cietumā, kas būtu daudz ļaunāk par nāvi. Un jūs ta�u nedomāsit, ka es mierīgi ļautu tam notikt? � Viņ� iesmējās; �ī doma tam likās pārāk jocīga. � Nē, mans draugs. Gadījumā ja mani noķertu, es ne�aubīdamies ietriektu sev lodi galvā. Un, ja jau esmu gatavs zaudēt pats savu dzīvību, tad jūs gan sapratīsit, ka es neapstā�os ari cita dzīvības priek�ā, ja tā nostātos starp mani un manu mērķi. Lai iegūtu bagātību un stāvokli sabiedrībā, esmu melojis, zadzis un viltojis, un, ja būtu vajadzīgs, es izdarītu arī slepkavību. Vai sapratāt?

Mepls uzmeta viņam vienaldzīgu skatu un pakratīja galvu.

�� Vai sapratāt, ko nupat jums sacīju? � Helders atsāka. � Ja būs vajadzīgs, es jūs nonāvē�u! Pirms ielaist sev lodi galvā, es jūs no�au�u kā suni! Jums vajag pagatavot Anglijas naudas kli�ejas, pie tam visdrīzākajā laikā! Pa�reiz policija interesējas vienīgi par Amerikas banknotēm. Pēc kāda mē�ne�a tā jau būs ievērojusi arī Francijas naudu.

Mepla skatiens pēk�ņi iegailējās.

�� Vai Francijas banknotes jau izlaistas apgrozībā? � viņ� ieinteresēts jautāja.

Helders pamāja ar galvu.

���� Pirmais izlaidums jau beidzies. Neķildosimies vairs, Mepl, � viņ� sacīja, kļūdams atkal laipns. � Vai darīsit, ko jums sacīju?

Mepls mazliet paraustīja plecus.

���� Man �ķiet, ka jā, � viņ� sacīja. � Man ir� man ir zināmi pienākumi. Man ir brāļameita, Helder, kura paliek neapgādāta. Viņa uztraucas manis dēl, un tas mani sāpina.

Helders aizlika mutei roku priek�ā, lai noslēptu smaidu.

��� Bet es ta�u jau sacīju jums, ka jūsu brāļameita ir pilnīgi nodro�ināta.

��� Bet kā? Kādā ziņā? Tā ir meitene, kura nekādā gadī�jumā nepieņems anonīmi piesūtītu naudu.

���� Jums jāapmierinās ar to, ka viņa ir nodro�ināta, � Helders atkārtoja.

Pēk�ņi Klinkers brīdino�i pacēla roku, dodams zīmi ap�klust.

���� Kāds nāk pa ceļu. Es nokāp�u lejā un palūko�u, kas tas tāds ir.

Viņ� izgāja no istabas, cie�i pievērdams biezās tērauda durvis. Drīz pēc tam bija dzirdams, kā lejā atvērās un atkal aizvērās ieejas durvis.

Mirkli vēlāk pārvaldnieks atgriezās istabā ar telegramma rokā.

��� Tas bija tikai telegrammu iznēsātājs, � viņ� sacīja. � Tas jums.

Viņ� pasniedza telegrammu Braunam, kur� to tūliņ atplēsa un izlasīja.

���� Kas ir? � Helders jautāja.

��� �rīners Parīzē arestēts, kad tas mēģinājis izdot tūksto�franku zīmes, � Taigera balss skanēja dobji un nedro�i.

Viņi saskatījās. Brauna seja nervozi raustījās, un Helders bija pēk�ņi nobālis. Turpretim Klinkers palika pilnīgi vien�aldzīgs. Viņ� bija jau tik vecs karātavu putns un tik filozo�fiski noskaņots noziedznieks, ka draudo�ajām briesmām viņ� spēja mierīgi lūkoties pretim.

Bet Mepla seja bija no jauna atdzīvojusies. Viņa skumjās acis mirdzēja, un lūpas viegli kustējās, it kā tas gribētu ko teikt: � �rīners Parīzē apcietināts ar viltotu tūksto�franku zīmi? Vai tā nav viena no tām, kuras es gravēju?

Helders neatbildēja, tikai piekrizdams pamāja ar galvu.

���� O� � Mepls iesāka, bet tad pēk�ņi aprāvās un no jauna noslēdzās sevī.

Helders ar Taigeru Braunu steidzās atpakaļ uz Londonu. Ilgu laiku viņi brauca klusēdami. Tikai kad auto jau tuvojās Vol�emkrosai, Brauns pēk�ņi uzsāka:

���� Es Meplu visai labi nesaprotu� vismaz viņa pēdējo izrunā�anos.

Helders sēdēja pie stūres un cie�i lūkojās sev priek�ā uz ceļu.

��� Man �ķiet, ka es viņu saprotu. Viņ� redz, ka mēs tuvo�jamies beigām, bet� � viņ� atkal apklusa.

Taigers nogaidīja, vai Helders nepabeigs iesākto teikumu, bet, redzēdams, ka tas nedomā �o sarunu turpināt, atsāka pats:

��� Pirmīt, piedraudot Meplam ar nāvi, jūs ta�u viņu tikai biedējāt?

���� Nebūt ne, � Helders atbildēja, strauji pagriezdams stūri, lai apbrauktu kāda zemnieka ratus. � Es bez vilcinā��anās nonāvētu viņu vai ari ikvienu citu, par kuru man būtu aizdomas, ka tas grib mani nodot � jā, arī ikvienu citu, � viņ� zīmīgi atkārtoja.

���� Saprotu, � Taigers Brauns pamāja ar galvu.

Vairāk netika runāts ne vārda. Helders izsēdināja savu

pavadoni Sitijā un, novietojis ma�īnu garā�ā, kājām devās uz Kērzonstritu.

Viņ� juta, ka bija sapinies pats savos tīklos. Krievs jau sēdēja cietumā. �rīners bija Parīzes policijas rokās, Mepls vairs negribēja paklausīt. Nelaimes pazīmes ar katru dienu vairojās. Sevi�ķi smagi viņ� bija pievīlies savās cerībās uz Meplu. Viņ� bija pārāk stipri paļāvies uz tā dzer�anas kaiti. Verita Bella bija Londonā, un ari Komstoks Bells pārāk aizdomīgi slēpās no atklātības.

Helcters neskaidri nojauta, ka �ī jaunā radniecība tam nelaimes brīdī var nākt par labu.

Viņ� iegāja savā darbistabā, kur to gaidīja vesela kaudze vēstuļu. Viņ� jau bija iekarojis sabiedrībā tik redzamu stā�vokli, ka da�ādu ielūgumu skaits pieauga ar katru dienu. Viņ� nodrebēja, iedomājoties, kas notiktu, ja viņa nodomātais plāns neizdotos.

Pavir�i viņ� aplūkoja vienu vēstuli pēc otras, līdz beidzot apstājās pie kādas, kas sevi�ķi saistīja viņa uzmanību.

Tā bija �urnāla "Post" redaktora vēstule:

"Vai neparādīsit mums sevi�ķu laipnību, nekavējoties mūs apmeklējot? Komstoka Bella noslēpumainajā lietā radu�ies jauni apstākļi. Tā kā jau senāk esam ieguvu�i no jums visai vērtīgu informāciju, tad ceram, ka ari �ajā gadījumā varēsit mums palīdzēt ar savu padomu. Mums ir pamats domāt, ka misis Verita Bella ir mirusi."

Helders nolika vēstuli un, nostājies pie loga, sāka domīgi lūkoties ārā.

Līdz �im viņ� bija ticējis, ka varētu �o mistisko gadījumu atrisināt, bet nu viņam sāka likties, ka �ī lieta nenovēr�ami izslīd no viņa rokām.

Kāds taksometrs Helderu aizveda uz laikraksta redakciju. Redaktors vēl nebija ieradies, bet Helderu pieņēma D�ek�sons.

�is veiklais �urnālists apsveica viņu ar laipnu smaidu un ieveda to redaktora kabinetā.

���� Kas tad īsti noticis? � Helders jautāja, nosēzdamies piedāvātajā krēslā.

��� Arī es labprāt vēlētos to zināt, � D�eksons atbildēja. Sabāzis rokas bik�u kabatās, viņ� nemierīgi staigāja pa

istabu.

��� Pēc tam, kad Komstoks Bells tik negaidot bija atstājis Londonu, � viņ� beidzot sacīja, � un mēs bijām redzēju�i misis Veritu Bellu aiz viņas viesistabas loga tik neparastā stāvoklī, mūsu avīze spēra visus solus, lai noskaidrotu jaunā pāra uzturē�anās vietu. Kaut Komstoks Bells mums rakstīja no Lucernas, mēs tomēr zinām, ka viņ� tur nemaz nav bijis. Vēlāk mēs saņēmām vēl otru vēstuli� no Vīnes�

���� Kas tā bija par vēstuli? � Helders viņu pārtrauca.

��� Kā jau da�kārt � ar ma�īnu rakstīta, un paraksta vietā gumijas zīmoga nospiedums. Bez tam vēstulē bija arī misis Bellas paraksts. Tā bija rakstīta uz kādas pirmklasīgas viesnī�cas veidlapas, un atkal mūsu līdzstrādnieks noskaidroja, ka ne misters Komstoks Bells, ne arī viņa kundze �ajā viesnīcā nav dzīvoju�i. Jūs jau zināt, cik daudz pūlu mēs esam pie�liku�i, lai iegūtu kādus norādījumus. Visu Eiropu mēs esam pārklāju�i ar savu aģentu tīklu. Un tomēr mūsu pūles līdz pat vakarvakaram palika bez kādām sekmēm.

���� Un kas tad notika vakar?

��� Viens no mūsu aģentiem rūpīgi novēro katru uz Buloņu atejo�u kuģi. Pēc tam, kad tvaikonis vakar bija atstājis ostu, viņ� devies uz kazino paēst vakariņas. Ceļā uz turieni viņ� panācis kādu dāmu, kurā tas tūliņ pazinis Veritu Bellu. Sekojot viņai, mūsu aģents ar izbrīnu redzējis, ka tā dodas tie�i uz koka steķiem, kur piestāj jūras tvaikoņi. Pirmajā acumirklī viņ� gribējis tai sekot, bet tad pārlicis, ka atpakaļ viņai jānāk pa to pa�u ceļu, pa kuru tā gāja prom, un, apmierinājies ar to, nostājies pie steķu uzejas, lai nogaidītu misis Bellas atgrie�anos. Divas stundas velti izgaidījies, viņ� beidzot devies pa steķiem tajā pa�ā virzienā, kur bija aiz�gājusi dāma. Nonācis līdz signālstacijai, viņ� beidzot pār�steigts pārliecinājies, ka misis Bella bez pēdām pazudusi.

D�eksons zīmīgi apklusa, vērodams, kādu iespaidu viņa stāsts atstājis uz klausītāju.

���� Un tad?

���� �orīt, � D�eksons turpināja, � mēs saņēmām no Buloņas kādu vēstuli ar Komstoka Bella un viņa kundzes parakstiem. Tajā viņi atkārtoti protestē pret mūsu interesi par viņiem, nosaucot to par viņu vajā�anu. �eit ir tā vēstule.

Viņ� pasniedza to Helderam, kur� pat nepapūlējās to izlasīt, bet ar vieglu galvas mājienu atdeva to atpakaļ D�eksonam.

����� Man �ķiet, ka es to lietu saprotu, � viņ� sacīja. � Vai Veritu Bellu kāds pēc tam vēl redzējis?

-� Neviens. Mēs domājam, ka viņa noslīkusi, � repor�tieris atbildēja. � Nakts bija diezgan vētraina, un viņa neva�rēja atgriezties pa citu ceļu, kā vienīgi pa to, kuru uzmanīja mūsu aģents.

Helders piecēlās.

��� Vai jūs varētu izdarīt man kādu pakalpojumu? � viņ� sacīja.

��� Ja vien iespējams, � �urnālists smaidīdams atbildēja.

��� Pirms da�ām nedēļām, � Helders sacīja, � tika apcie�tināts kāds krievs, kuru turēja aizdomās par līdzdalību nau�das vilto�anā.

���� Es atceros, � D�eksons pamāja ar galvu. � Viņam piesprieda trīs mēne�us cietumsoda, pēc kura izcie�anas to izraidīs no Anglijas.

���� Glu�i pareizi, � Helders atbildēja. � Ja man izdotos satikties ar �o cilvēku, var būt, ka tad noskaidrotos misis Bellas noslēpums. Vai jūs varētu izgādāt man valdības atjauju �ī krieva apmeklē�anai cietumā?

D�eksons domīgi sarauca pieri.

���� �aubos, vai tas man izdosies, tomēr darī�u visu, ko spē�u. Kad atnāks redaktors, mēs tūliņ aprunāsimies, kas darāms.

Atsveicinājies no �urnālista, Helders atgriezās savā dzī�voklī Kērzonstrītā. Pa telefonu viņ� ievāca ziņas, ka Golds pa�reiz izbraucis.

��� Jo labāk, � Helders norūca. � Varbūt man tomēr vēl palaimējas izrauties no cilpas.

Viņ� iegāja guļamistabā, lai da�as stundas atpūstos, jo pēdējie notikumi to bija loti nogurdināju�i.

Pulksten piecos pēcpusdienā sulainis viņu uzmodināja, ienākdams ar kādu telegrammu. Tā bija no laikraksta redak�cijas, un tās saturs skanēja:

"Saruna ar krievu atļauta. Viņ� atrodas �elmsfordas cietu�mā. Ierodieties pēc atļaujas."

D�eksons jau bija aizgājis, un Helderu sagaidīja pats re�daktors, kas nodeva viņam cietumnieka apmeklē�anai vaja�dzīgo dokumentu.

��� Es gan neesmu ziņkārīgs, tomēr mani ārkārtīgi interesē, kāds gan varētu būt sakars starp �o cietumnieku un mūsu pa�reizējo uzdevumu? Vai domājat, ka arī Komstoks Bells ir iejaukts �ajā naudas vilto�anas afērā? � redaktors jautāja..

Helders zīmīgi pamāja ar galvu.

��� Jā, tā es domāju.

Da�os vārdos viņ� pastāstīja redaktoram par "Noziedz�nieku klubu" un par Komstoka Bella saistību ar to.

���� Hm, � redaktors norūca, kad viņ� bija pabeidzis. � Arī es biju ko tamlīdzīgu dzirdējis, bet tas man likās pārāk neticami. Tātad jūs apgalvojat, ka Viletu nodevis Bells?

���� To es noteikti zinu, � Helders atbildēja. � Bells nekrietnā kārtā nodeva Viletu, lai noveltu no sevis jebkādu atbildību.

���� Un kā jūs izskaidrojat viņa negaidīto pazu�anu? � redaktors jautāja, uzmezdams Helderam asu skatienu.

Helders vilcinājās. Viņ� vēl pats nebija ticis skaidrībā par �ī neizprotamā notikuma cēloni.

��� Acumirklī vēl neko noteiktu nevaru sacīt, � viņ� bei�dzot atbildēja. � Pēc manām domām, viņ� apprecējis �o meiteni, baidīdamies no viņas varbūtējās liecības pret sevi. Man �ķiet, ka pa�reiz viņ� izdara pēdējo izmisuma pilno mēģinājumu�

��� Atvainojiet, ka jūs pārtraucu, � redaktors sacīja. � Bet mēs ta�u noteikti zinām, ka Komstoks Bells ir ārkārtīgi

bagāts cilvēks. Un tagad viņa bagātība vēl vairāk pieaugusi.

Helders viņu jautājo�i uzlūkoja.

��� Jā gan, � redaktors turpināja. � Pirms kādas nedēļas nomirusi viņa māte, kas pēdējā laikā bie�i slimoja. Visas Ņujorkas avīzes rakstīja par viņas nāvi. Visu savu mantu viņa novēlējusi dēlam, kur� arī pirms tam jau bija loti bagāts. Tagad viņ� ir vairākkārtējs miljonārs, un naudas vilto�ana tādos apstākļos ta�u būtu pārāk neticama lieta, kurai trūkst jebkāda pamata.

���� Bet tādā gadījumā arī viņa laulībai ar Veritu Meplu nav nekāda pamata, � Helders iebilda.

���� Laulībai arvien ir kāds pamats, � redaktors īsi atbil�dēja, tad smaidīdams piebilda: � Bet cerēsim, ka jūsu satik��anās ar krievu ienesīs �ajā lietā kādu gaismas stariņu. Uz redzē�anos!

Otrā rītā Helders ar pirmo vilcienu devās uz �elmsfordu. Pulksten deviņos viņ� jau sasniedza cietuma drūmo ēku, kur tika ievests direktora kabinetā.

Pulkvedis Speijers, vīrs ar sirmu bārdu, piecēlās viņam pretim.

��� Jūs vēlaties sarunāties ar krievu? � viņ� sacīja. � Tas ir vienīgais krievs mūsu cietumā, un mums tas sagādā daudz nepatik�anu. Neviens �eit neprot viņa valodu, un divas vai trīs reizes nedēlā mums nākas pieaicināt tulku, lai uzklausītu viņa vēlē�anās un paskaidrotu tam iestādes noteikumus.

��� Atjaujiet vienu jautājumu, � Helders sacīja, kopā ar direktoru atstādams kabinetu. � Kā tas izskaidrojams, ka �is krievs tiek turēts apcietinājumā �elmsfordas cietumā? Es domāju, ka �is cietums domāts tikai vietējiem iedzīvotājiem.

��� Nē, �eit mums ir sadzīti kopā visādi ļaudis. �ajā iestādē tiek turēti noziedznieki ar lieliem soda mēriem pirms viņu nosūtī�anas uz Dārtmūru vai Portlendu. Vai jūs runājat krie�viski? � viņ� jautāja.

Helders piekrīto�i pamāja ar galvu, un direktors uzmeta tam mazliet aizdomīgu skatienu.

��� Tādā gadījumā man īstenībā vajadzētu sūtīt jums līdzi kādu, kas �o valodu saprot, � ierēdnis sacīja, vēlreiz pārla�sīdams ministrijas izsniegto atļauju. � Bet es ticu, ka jūs nepārkāpsit cietuma administrācijas rīkojumu. � Viņ� īsumā paskaidroja Helderam, ko tas nedrīkst jautāt un par ko nedrīkst runāt.

Tad viņ� ieveda apmeklētāju kādā tuk�ā istabā, kuras vidū bija nolikts gar� priedes koka galds. Bridi vēlāk tika ievests arī cietumnieks. Ieraugot savu agrāko darba devēju, krieva acis iemirdzējās priekā.

Krievs tika nosēdināts galda vienā galā, un Helderam piedāvāja krēslu, kas bija nolikts otrā galā, tā ka garais galds atradās starp viņiem. Galdam katrā pusē nosēdās pa cietum�sargam. Tie, cik varēja vērot, nemaz neinteresējās par sarunu, kas norisinājās viņiem nepazīstamā valodā.

Heldera saruna ar krievu neturpinājās ilgi. Tomēr tā viņu pilnīgi apmierināja, jo krievs apsolījās noklusēt visu, par ko Helders tam apsolīja izmaksāt prāvāku summu naudas, ko�līdz krievs būs sodu izcietis.

Koridorā viņu sagaidīja direktors.

���� Vai nevēlaties aplūkot mūsu iestādi? � viņ� jautāja.

Viņ� bija ļoti lepns uz to disciplīnu, kārtību un tīrību,

kāda valdīja viņa cietumā.

���� Ar lielāko prieku, � Helders atbildēja.

Viņ� sekoja direktoram cauri lielai zālei, kur ieslodzīto kameras garās rindās pacēlās viena virs otras līdz pat stikla jumtam. Gar visām �etrām sienām atradās �auras tērauda laipas, zem kurām pāri visam telpas vidum bija pārstiepts liels drā�u tīkls.

������� To mēs bijām spiesti ierīkot pēc tam, kad da�i no ieslodzītajiem nolēca no aug�ējiem stāviem un nositās, � direktors paskaidroja.

Helderam neviļus pārskrēja drebuli.

��� Cietumniekiem nepiecie�amas arī kustības, � direktors turpināja, izvezdams Helderu pagalmā, kur pa�reiz pastai�gājās kāda ieslodzīto grupa.

Cilvēki pelēkos cietumnieku apģērbos cits aiz cita klusē�dami gāja pa �auro pagalmu, veidodami apli. Helders apstā�jās un novēroja garāmejo�os ieslodzītos. Tur bija gan veci, gan arī jauni cilvēki; da�i ziņkāri uzlūkoja sve�o apmeklētāju, citi īgni novērsās no tā. Viens no viņiem bija lielāks un slaikāks par visiem citiem. Viņa gaita Helderam izlikās dī�vaini pazīstama, un viņ� pievērsa tam sevi�ķu uzmanību. Kad cietumnieka seja pavērsās uz viņa pusi, Helderam bija jā�pieliek visas pūles, lai aizturētu pārsteiguma saucienu, kas gribēja izlauzties tam pār lūpām.

Tas bija Komstoks Bells.

���� Kas jums notika? � direktors pēk�ņi jautāja.

���� Sakiet, lūdzu, kas ir tas garais cietumnieks?

Direktors palūkojās norādītajā virzienā.

���� Tas ir kāds Vilets � viņ� notiesāts par naudas vilto��anu, � viņ� mierīgi paskaidroja.

Helders atgriezās Londonā. Viņ� bija tik pārsteigts un satriekts, ka tikai ar pūlēm spēja sakopot domas. Tātad Komstoks Bells un Vilets bija viena un tā pati persona! Varbūt Vilets bija miris un Bells uzņēmies viņa lomu, lai novērstu iespējamo skandālu. Ar �o pieņemto vārdu viņ� bija ļāvis sevi notiesāt.

Tas noskaidroja daudz ko, kas agrāk �ķita nesaprotams. Bells bija izmantojis visu savu iespaidu un varu, lai panāktu, ka Vileta prāvas iztiesā�anas laikā ne Golds, ne Helders nebūtu Londonā. Par to tagad vairs nevarēja būt �aubu.

Kāda pēk�ņa doma lika Helderam satrūkties. Tātad Bells zināja par viņu pietieko�i daudz, lai Amerikā sameklētu vajadzīgos pierādījumus. Tas nozīmēja, ka starptautiskās naudas viltotāju organizācijas dienas ir skaitītas. Vilets bija notiesāts uz gadu cietumā, bet pie pastāvo�ās kārtības bija skaidrs, ka tam nenāksies nosēdēt tur ilgāk par deviņiem mēne�iem. Jā, no Komstoka Bella naudas viltotājiem drau�dēja vislielākās briesmas.

Taigers Brauns ar telegrammu tika ataicināts uz Kērzonstrītu, kur Helders īsos vārdos atstāstīja tam visu notiku�o.

��� Nu mēs zinām, kādēļ Komstoks Bells apprecējās. Pasa�ciņa par viņa ievainoto roku nu vairs nav nekāds noslēpums. Viņ� pēk�ņi pārtrauca vēstuļu rakstī�anu ar roku un pārgāja uz rakstāmma�īnu, lai vēlāk viņa uzticības persona varētu kārtot viņa korespondenci, nemodinot nekādas aizdomas. Par �ādu uzticības personu viņ� izraudzījās Veritu Meplu, to apprecot. Viņa tad ari rakstījusi visas �īs vēstules, nosūtot tās no visda�ādākajām Eiropas pilsētām, kur tā, jādomā, ik reizes pavadījusi tikai da�as stundas, lai paēstu kādā viesnīcā un -paņemtu līdzi da�as �īs viesnīcas vēstuļu veidlapas.

���� Man tomēr tas viss vēl liekas diezgan nesaprotams, � Taigers iebilda. � Kādēļ īsti Bells labprātīgi uzņēmies Viletam piespriesto sodu? To es nespēju sev izskaidrot.

Helders nesteidzās ar atbildi. Viņ� zināja, kādas cie�anas da�iem cilvēkiem sagādā sirdsapziņas pārmetumi, no kuriem tie nereti meklē izeju pat pa�nāvībā vai alkoholā. Un Komstokam Bellām turklāt vēl bija māte, kura tik loti bija lepo�jusies ar savu vienīgo dēlu, par kura godīgumu tā ne mirkli nebija �aubījusies. Dro�i vien domas par māti �eit spēlēju�as iz�ķiro�o lomu.

. � Lai nu tas būtu, kā būdams, � Helders beidzot sacīja,

��� bet mēs nedrīkstam palaist �o gadījumu garām neizman�totu. Mums rokā tagad ir divi svarīgi iero�i.

���� Ko jūs ar to domājat? � Brauns jautāja.

�������������� Pirmkārt, mēs zinām Bella noslēpumu, un, otrkārt, Toms Mepls ir pilnīgi mūsu varā. To mēs varam izmantot pret tiem abiem. No mums pa�iem tagad atkarīgs, vai pratī�sim lietderīgi izmantot tās ziņas, ko liktenis pats mums atklājis.

Bella dēl viņ� tātad pagaidām varēja justies dro�s. Atlika vēl vienīgi Golds, tomēr tas viņu pārāk neuztrauca. Bet �ajā gadījumā Helders loti maldījās. �ī detektīva spējas viņ� bija novērtējis par zemu. Par to art nebija ko brīnīties, jo Golds nekad vēl nebija atklājis tam savas īstās domas. Divas reizes Helderam bija izcēlusies ar to ķilda, un abas reizes viņ� bija to uzvarējis.

Viņ� nebūt nejutās norūpējies, kad divas dienas vēlāk saņēma no Golda vēstuli, kurā tas viņu lūdza ierasties pie sevis Savojas viesnīcā.

Amerikāņu detektīvs jau bija atgriezies no sava Parīzes brauciena. Viņa ceļasomas vēl stāvēja lejā vestibilā.

Helderam ienākot, Golds pacēla galvu no rakstāmgalda.

���� Lūdzu, sēstieties, Helder, � viņ� sacīja.

Pats viņ� pa visu turpmākās sarunas laiku palika stāvam kājās.

��� Es jūs lūdzu mani apmeklēt, � Golds beidzot iesāka,

��� jo gribēju ar jums atklāti izrunāties.

������������ Ja kāds apgalvo, ka viņ� grib būt atklāts, � Helders smaidīdams atbildēja, � tad tas nozīmē, ka viņ� sāks tevi apvainot.

Golds piekrizdams pamāja ar galvu.

��� Jums taisnība � to es ari gribu darīt. Bet jums vispirms mierīgi jānoklausās viss līdz galam.

Viņ� sāka staigāt pa istabu turp un atpakaļ.

��� Jau divpadsmit mēne�us es dzenu pēdas kādai bandai, kas izplata viltotu naudu.

���� To es jau zinu, � Helders vēsi noteica. �Jūs pat bijāt tik laipns izteikties, ka arī man esot kādi sakari ar �o bandu.

���� Jā, es izteicu par to noteiktas aizdomas, � Golds atbildēja. � Es zinu, ka jūs piedalāties �ajā lietā. Zinu pat arī to, ka jūs saviem nolūkiem izmantojat Toma Mepla pa�kalpojumus.

Golda atklājumi bija loti tuvu patiesībai, un tas stipri uztrauca Helderu. Tomēr viņ� izlikās pilnīgi vienaldzīgs.

��� Jūs mani uzjautrināt, � viņ� sacīja.

��� Mepls viltojis Francijas banknotes, � Golds turpināja. � To es varu pierādīt. Es ataicināju jūs, Helder, lai liktu jums iz�ķirties: vai nu jūs tūliņ pat likvidējat �o lietu, vai ari tā izvērsīsies par vislielāko anglu-amerikāņu skandālu, kādu vien Londonā jebkad piedzīvoju�i.

Helders iesmējās.

���� Es labprāt sagādātu jums �o prieku, � viņ� sacīja. � Ja vien man būtu vajadzīgās aktiera dāvanas, es nokristu jūsu priek�ā ceļos, atzītu savus grēkus un nodotu sevi prokura�tūras �ēlīgajās rokās. Dro�i vien es tā izdarītu. Tas tik labi saskanētu ar to teatrālo veidu, kādā jūs vadāt savu izmek�lē�anu.

Viņ� piecēlās un paņēma platmali un cimdus.

��� Diem�ēl, � Helders turpināja, � es �oreiz nevaru jums pakalpot. Jūsu uzdevums ir atrast noziedzniekus, un, kad tas jums negrib izdoties, jūs ķeraties pie iebiedē�anas. � Viņ� atkal iesmējās. � Tas jau viss ir loti jauki, Gold. Tomēr es labāk ieteiktu jums ķerties pie grāmatu rakstī�anas. Jūs ta�u zināt tikpat labi kā es, ka vainīgais �ajā lietā ir Komstoks Bells.

�ajā acumirklī kāds viegli pieklauvēja pie durvīm, bet ne Golds, ne arī Helders nedzirdēja �o klauvējienu.

���� Jā gan, jus pats it labi zināt, ka Komstoks Bells ir naudas viltotājs, � Helders vēlreiz atkārtoja.

���� Bet es apgalvoju, ka Kornēlijs Helders ir nekrietns melis, � aiz viņiem pēk�ņi atskanēja kāda maiga balss.

Viņi abi reizē pagriezās turp. Durvīs stāvēja skaista, ele�ganti ģērbusies dāma.

Heldera seja tum�i pietvīka, tomēr viņ� nenolaida savu skatienu �o pelēko, smaido�o acu priek�ā.

��� Vai atjausit, man apsēsties? � dāma jautāja.

Golds pasniedza viņai krēslu un aizvēra durvis.

��� Loti no�ēloju, ka pārtraucu jūsu sarunu tik interesantā vietā.

Helders nicino�i pasmaidīja. Neveltīdama viņam vairs nekādu vērību, misis Koleka atvēra savu zeltīto rokassomiņu un, izņēmusi no tās kādu laikraksta izgriezumu, pasniedza to Goldam.

��� Vai jūs ievietojāt avīzēs �o sludinājumu? � viņa jautā�ja.

Golds apstiprino�i pamāja ar galvu.

����� Dīvaini, ka es to pamanīju, � Greind�era Koleka turpināja. � Tas bija iespiests kādā itāļu avīzē. Daudziem no mums ir tūksto�franku banknotes, bet tikai retais tās vērīgāk aplūko.

Helders ieinteresēts klausījās viņas vārdos. Ko gan nozī�mēja �ī saruna par tūksto�franku zīmēm?

Golds labprāt būtu vēlējies, kaut Heldera �oreiz nebūtu klāt, bet nu tur nekas nebija grozāms.

��� Vai varu aplūkot �o izgriezumu? � Helders jautāja.

Golds klusēdams pasniedza viņam paplrīti. Sludinājums

bija iespiests itāļu, angļu un fran�u valodā, un tajā visi tie, kuru īpa�umā atradās tūksto�franku zīmes ar numuriem no 687642 līdz 687653, tika lūgti pieteikties Parīzes prefektūrā vai ari pie Ventvorsa Golda.

Helders izlasīja �o sludinājumu ar pieaugo�u nemieru. Viņ� gan nesaprata tā īsto nozīmi, tomēr nojauta, ka tas nesola viņam nekā laba.

���� Vai tad �īm banknotēm ir kāda sevi�ķa īpa�ība? � viņ� jautāja.

Golds palika atbildi parādā.

. Misis Koleka izņēma no somiņas salo'cītu tūksto�franku zīmi un pasniedza to detektīvam.

���� Manās rokās nejau�i nokļuvis viens no minētajiem numuriem � te tas ir, � viņa sacīja.

Golds paņēma naudaszīmi un, piegājis pie loga, ātri aplū�koja tās mugurpusi.

��� �ī banknote ir viltota, � viņ� tad paskaidroja. � Bet, lai jums neceltos zaudējumi, es izmaksā�u jums tās vērtību.

Viņ� pūlējās runāt mierīgi, tomēr viņa balsī bija dzirdams uztraukums.

Helders, kas visu laiku bija viņu novērojis, satrūkās. Viņ� nojauta, ka �ī ir viena no tām viltotajām naudaszīmēm, kuras viņ� bija laidis apgrozībā. Viņ� tikai nesaprata, ar ko gan viena banknote varētu at�ķirties no citām. Apgrozībā ta�u bija divi tūksto�i �ādu bankno�u. Viņ� pārāk labi pazina Goldu, lai saprastu, ka �oreiz tas nekādā ziņā neuzticēs viņam savu noslēpumu.

Vēl brīdi pasēdējis, Helders atzina par pareizāku atva�dīties.

***

���� Jums tagad jāizlīdz man ar savu atminu, Taiger, � Helders sacīja.

Vini bija satiku�ies Haidparkā un tagad nesteigdamies soļoja Kensingtongārdenas virzienā. Parkā bija maz staigā�tāju, tā ka viņi varēja netraucēti sarunāties.

�� Jūs ta�u varēsit vēl atcerēties, � Helders turpināja, � kādos apstākļos norisinājās Francijas bankno�u iespie�ana?

��� Protams, � Brauns apliecināja un sīki atstāstīja visus apstākļus, kas bija saistīti ar naudas vilto�anu, nosaucot pat skaitļus, cik bankno�u katru dienu ticis iespiests.

��� Vai bez jums vairāk neviens nav turējis gatavo naudu rokās?

Taigers pakratīja galvu.

����� Es pats izņēmu banknotes no ma�īnas un nosūtīju aģentiem.

��� Atcerieties labi, vai tikai vēl kāds nav tām piedūries? � Helders neatlaidās.

Taigers Brauns mirkli vilcinājās.

��� Da�as banknotes es tie�ām rādīju Meplam. Vai atcera�ties, ka viņ� lūdza parādīt tam gatavās naudaszīmes, lai viņ� vēlreiz varētu tās pārbaudīt?

��� To es zinu, � Helders domīgi sacīja. � Vai viņ� bija viens, kad izdarīja �o pārbaudi?

���� Jā, viņ� arvien strādā vienatnē.

���� Vai vēlāk viņ� atdeva tās banknotes jums atpakaļ?

��� Jā, es tās paņēmu un laidu apgrozībā. Tās tika izsūtītas jau pirmajā partijā � to es skaidri atceros.

���� Cik bankno�u jūs iedevāt Meplam?

���� Pavisam vienpadsmit.

Helders izgrūda klusu lāstu.

������� Taisni tikpat daudz bankno�u minēts kādā sludinājumā, � viņ� norūca. � Ja Mepls būs mūs piemuļķojis � nu, lai tad!� � Viņ� zīmīgi apklusa.

Bet ko gan Mepls būtu varējis ar �īm banknotēm iesākt � sevi�ķi vēl tik īsā laikā? Viņ� ilgi un rūpīgi pārdomāja �o jautājumu. Katrā ziņā tur vajadzēja būt sevi�ķam iemeslam, kādēļ Golds tik ļoti priecājās par vienas �ādas banknotes iegū�anu. Bija izskatījies tā, it kā pēc �īs banknotes iegū�anas viņ� nemaz vairs ne�aubītos par saviem panākumiem un uzvaru. Katra no viņa sludinājumā minētajām banknotēm acīmredzot saturēja kāda svarīga noslēpuma atrisinājumu.

Helders paņēma taksometru un kopā ar Taigeru Braunu aizbrauca uz savu dzīvokli. Pat platmali nenolicis, viņ� nosē�dās pie rakstāmma�īnas un uzrakstīja kādu duci telegrammu. Tās bija sastādītas norunātā valodā un adresētas uz da�ādām pilsētām gan Eiropā, gan ari Amerikā. Pabeidzis �o darbu, viņ� nodeva visas telegrammas Braunam.

� Tūlīt nosūtiet �īs telegrammas un pēc stundas satiksi�mies Finsberiparkā.

Norunātajā laikā viņ� savā lielajā auto nesteigdamies brau�ca garām parkam. Brauns veikli ielēca un nosēdās viņam līdzās.

Bija jau tum�s, kad viņi sasniedza vietu, kur nogriezās

ceļ� uz mazo fermu.

***

Palicis ar misis Koleku vienatnē, Golds nezaudēja laiku, īsos vārdos viņ� pastāstīja tai par Komstoka Bella un viņa jaunās kundzes neizprotamo nozu�anu. Viņa jau bija lasījusi par to avīzēs, tomēr tikai tagad tā pirmo reizi dabūja dzirdēt, ka Bella vārdu saista ar naudas vilto�anu.

Golds bija labs cilvēku pazinējs un reti kad vīlās viņu rakstura noteik�anā. Viņ� zināja, ka var pilnīgi uzticēties �ai sievietei, par kuras draudzīgo labvēlību pret Bellu viņ� ne mirkli ne�aubījās. Nolicis banknoti uz galda, viņ� iededza mazu gāzes plītiņu, piezvanīja sulainim un pavēlēja ienest glāzi piena. Paņēmis palielināmo stiklu, viņ� parādīja misis Kolekai dīvaino uzrakstu banknotes mugurpusē.

��� Izmantot pienu? � viņa izbrīnā atkārtoja. � Kāds gan tam visam sakars ar pienu?

���� Man �ķiet, ka esmu to uzminējis, � Golds atbildēja.

Paņēmis sulaiņa atnesto piena glāzi, viņ� nolika viltoto

banknoti uz lēzena �ķīvja un aplēja to ar pienu. Brīdi vēlāk viņ� izņēma naudaszīmi no baltā �ķidruma un uzmanīgi to iz�āvēja, turēdams virs gāzes liesmas.

Misis Koleka klusēdama sekoja viņa rīcībai.

Beidzot Golds izslējās, turēdams ap�uvu�o banknoti rokā. Viņ� bija ārkārtīgi uztraukts.

���� Nu? � viņa jautāja.

Uz banknotes mugurpuses bija parādīju�ās da�as rakstītas rindiņas, kas piena un siltuma iespaidā tagad bija kļuvu�as skaidri saredzamas. Viņi kopā izlasīja īso uzrakstu, un Golds nocēla telefona klausuli.

����� Nu �ī lieta ir pavisam skaidra, � Golds sacīja, kad viņi jau stāvēja lejā uz ielas un gaidīja auto, kuram tūliņ vajadzēja ierasties ar Skotlendjarda ierēdņiem. � Tas ir stipri izplatīts slepenraksta veids. To dara tā: ņem jaunu rakstāmspalvu, apslapina to ar siekalām un uzraksta vajadzīgo ziņo�jumu. Raksts paliek neredzams tik ilgi, kamēr to iemērc pienā un sasilda uz uguns, � tad burti kļūst skaidri salasā�mi. Tā, nu jūs arī pratīsit �o mākslu, � viņ� smaidīdams piebilda.

***

Helders ar Braunu sasniedza fermu un pieklauvēja pie durvīm. Citkārt viņiem tika bez kavē�anās atvērts, bet �oreiz pagāja labs laiciņ�, pirms bulta tika no iek�puses atbīdīta un durvis mazliet pavērās. Abi atbraucēji iegāja namā.

Klinkers paskaidroja savas kavē�anās iemeslu.

���� Meplam klājas ļoti slikti, � viņ� sacīja.

��� Drīz viņam klāsies vēl daudz sliktāk, � Helders zīmīgi atbildēja.

Abu savu palīgu pavadībā viņ� devās tie�i naudas skapja istabā. Mepls, pa pusei apģērbies, gulēja gultā. Viņa seja bija %āla un iekritusi, acis dziļi iegrimu�as dobumos, bet lūpas kļuvu�as zilas. Helderam ienākot, viņ� atvēra acis, tomēr neteica ne vārda.

Uzmetis slimniekam ātru skatienu, Helders tūliņ saprata, ka �is cilvēks vairs ilgi nedzīvos.

���� Vai viņ� jau ilgi tā guļ? � viņ� jautāja Klinkeram.

��� Kop� vakarvakara. Ar pārmērīgiem dzērājiem, kas pēk��ņi atsakās no alkohola, arvien tā notiek.

Helders nosēdās uz gultas malas.

����� Mepl, � viņ� rupji sacīja, � vai atceraties vēl tās Francijas banknotes, kuras jūs pārbaudījāt pirms to nosū�tī�anas?

Mepls mazliet sakustējās.

����� Nu, vai atceraties? � Helders atkārtoja. � Ko jūs darījāt ar tām?

Mepls aizvēra acis un vāji pamāja ar roku, it kā �ādas lietas viņā vairs neizsauktu nekādu interesi.

����� Ko jūs izdarijāt ar tām? � Helders atkal jautāja. � Vai jūs runāsit reiz?

Viņ� satvēra Mepla kaulaino plecu un to krietni sapu�rināja.

����� Man vajag to zināt� vai saprotat, ko es saku? � viņ� iekliedzās. � Ko jūs izdarījat ar tām banknotēm?

Viņ� atkal sapurināja slimnieku tā, ka zobi tam klabēdami sitās kopā un asaras sāka plūst pār vaigiem. Tomēr tas vēl cie�āk saknieba lūpas un klusēja.

���� Es� � Helders nevaldāmās dusmās iesāka, bet pēk�ņi Taigers Brauns satvēra to pie rokas.

���� Kāds auto brauc �urp, � viņ� �ukstēja.

Helders ieklausījās. Tālumā tie�ām skaidri bija dzirdams auto motora troksnis.

���� Nāciet lejā, � Brauns sacīja.

Viņi cie�i aizvēra aiz sevis Mepla istabiņas durvis un, nokāpu�i lejā, klusu piezagās pie ārdurvīm. Viņi dzirdēja, kā auto apstājās un kāds pienāca pie durvīm un skali pie�klauvēja.

Nākamajā acumirklī klauvē�ana atkārtojās un ārpusē kāda balss uzsauca:

���� Karaļa vārdā� atveriet!

Brauna seja nervozi noraustījās.

����� Policija! � viņ� izdvesa, ar acīm meklēdams kādu izeju.

Helders nezaudēja galvu. Viņa auto stāvēja mazajā �ķūnītī aiz mājas. Uz pirkstu galiem viņ� iezagās virtuvē un palū�kojās ārā pa logu. Pārliecinājies, ka no �īs puses nekādas briesmas nedraud, viņ� ātri atslēdza durvis un izslīdēja ārā. Abi pārējie sekoja viņam pa pēdām. Nepamanītiem viņiem izdevās sasniegt �ķūnīti un izvest no tā ma�īnu.

���� Iekāpiet, ātrāk! � Helders pavēlēja.

Viņ� bija pārliecināts, ka motora troksnis tūliņ pievērsīs policistu uzmanību, bet citas izejas viņam vairs nebija.

Viņ� aizsēja sejai priek�ā lielu zīda kabatas lakatu, tā ka palika redzamas vienīgi acis.

Auto straujā gaitā pārjoņoja nelīdzeno pagalmu un izbrau�ca uz ceļa. Helders redzēja, kā divi cilvēki, kas bija stāvēju�i durvju priek�ā, metās pie policijas auto. Tomēr viņ� zināja, ka izbēgs no tiem, ja vien cels nebūs apsargāts.

Viņ� saprata, ka policija tagad ieguvusi visus vajadzīgos pierādījumus pret viņu. Galējā izmisumā viņ� bija spiests izspēlēt pēdējo trumpi.

Un viņam neticami laimējās.

Golds nolūkojās pakal aizbrauco�ajam auto. Viņam nebija atlicis laika spert nepiecie�amos solus, lai aizkavētu Heldera bēg�anu.

���� Viņa apcietinā�anai vēl laika diezgan, � viņ� sacīja, no jauna atgriezdamies pie nama durvīm. Viņam ienāca prātā, ka bēgli acīmredzot lietoju�i kādu citu ieeju, un viņ� kopā ar Skotlendjarda ierēdni apgāja mājai apkārt.

Virtuves durvis stāvēja vaļā, un abi detektīvi iegāja namā. Arī Mepla istabas durvis nebija aizslēgtas, un Golds piegāja pie slimnieka gultas.

Nemaz nevajadzēja būt mediķim, lai redzētu, ka Meplam klājas loti slikti. Golds tūliņ aizsūtīja �oferi pēc ārsta. Slimais karsonī valstījās pa gultu, murminādams kaut ko nesapro�tamu.

Golds ātri pārmeklēja mazo telpu un atrada vairākas iesāktas, bet nepabeigtas kli�ejas, kuras liecināja par to, kas notika �ajā fermā. Viņ� pa�reiz bija beidzis istabas pārmek�lē�anu, kad ieradās ārsts.

���� Baidos, ka viņu nevarēs no �ejienes aizvest, � ārsts pēc slimniek^ pavir�as izmeklē�anas sacīja. � Sirds ir loti vāja, un, bez �aubām, ir arī vēl citi sare�ģījumi, kurus es acumirklī nevaru noteikt.

Golds ielūkojās pulkstenī.

��� Drīz vajag ierasties viņa brāļameitai, es tai telegrafēju. Laimīgā kārtā es vēl īsi pirms pilsētas atstā�anas dabūju zināt viņas uzturē�anās vietu. Kur atrodas tuvākā pasta iestāde?

��� Roistonā, � doktors atbildēja. � Ar auto līdz turienei ir divdesmit minū�u ilgs brauciens.

Ilgāk vairs nedrīkstēja kavēties. Goldam vajadzēja sazinā�ties ar Skotlendjardu, lai dabūtu Heldera apcietinā�anas pavēli. Visi pierādījumi pret viņu tam nu bija rokā. Viņ� nosēdās pie galda un sāka steigā rakstīt. No �ī darba viņu iztraucēja Skotlendjarda detektīvs ar ziņojumu, ka fermai tuvojas kāds auto.

��� Tā laikam ir misis Bella, � Golds sacīja un, pametis pusē pierakstīto papīra lapu uz galda, izgāja pagalmā.

Auto apstājās, un no tā izlēca gar�, slaiki noaudzis vīrietis.

���� Bell! � detektīvs pārsteigts iesaucās.

Komstoks Bells bez kavē�anās devās namā. Golds ievē�roja, ka viņa seja izskatījās bāla un iekritusi.

���� Kur mana sieva? � viņ� jautāja.

���� Es gaidu viņas iera�anos kuru katru mirkli, � Golds atbildēja.

Bella sejā atspoguļojās skaidri redzams nemiers.

���� Kur jūs..? � Golds iesāka.

��� To visu es pastāstī�u jums vēlāk, � Bells steigā viņu pārtrauca. � Es redzēju manas sievas auto uz ceļa kādas �etras jūdzes no �ejienes. Pakaļējā ass tam bija pārlūzusi, un �oferis paskaidroja, ka misis Bella devusies �urp kājām. Vai viņa būtu nomaldījusies no ceļa?

��� Tas nav ticams. Bet varbūt viņa atgriezusies Londonā? Es tūliņ nosūtī�u �o ziņojumu ūn tad kopā ar jums do�os atpakaļ uz pilsētu.

����� Kur Mepls? Vai viņ� miris? � Bella balss skanēja neparasti skarbi.

���� Vēl ne, bet man �ķiet, ka viņ� ilgi vairs necietīs.

���� Vai viņ� ir pie samaņas?

Ārsts, kas �ajā brīdī ienāca dzīvojamā istabā, bija dzirdējis Bella jautājumu.

��� Pa�reiz viņ� ir pamodies, � viņ� atbildēja. � Bet viņu nedrīkst uztraukt.

Komstoks Bells mirkli vilcinājās.

���� Bet �eit ir runa par visu manu dzīvi, � viņ� beidzot sacīja. � Vai gadījumā, ja viņ� netiktu traucēts, jūs cerat glābt viņa dzīvību?

Ārsts pakratīja galvu.

���� Tad man jārunā ar viņu, � Bells cie�i noteica. � Nāciet, kungi!

Viņi uzkāpa Mepla istabiņā. Goldu ieraugot, slimais vāji pasmaidīja. Bet, kad durvīs parādījās Komstoka Bella lielais augums, viņa acis pla�i iepletās un lūpas uztraukumā sāka raustīties.

���� Komstok Bell, � viņ� tikko sadzirdami izdvesa.

Bells pamāja ar galvu. Nosēdies uz gultas malas, viņ�

viegli saņēma slimnieka roku savējā.

���� No kurienes jūs nākat? � Mepls vājā balsī jautāja.

Bells mirkli vilcinājās, bet tad mierīgi atbildēja:

���� Mani nupat atbrīvoja no cietuma.

���� No cietuma? � Mepls izbrīnā atkārtoja.

Komstoks Bells pamāja ar galvu. Istabā valdīja nāves

klusums.

����� Jā, es nāku tie�i no cietuma, � Bells atkārtoja. � Pirms daudziem gadiem Parīzē bija notikusi naudas vilto��ana. Aizdomas krita uz diviem studentiem. Viens no tiem tie�ām bija viltojis banknotes, bet otrs to pat nezināja. Kād�reiz senāk viņi bija runāju�i par �o noziegumu kā par lielu joku. Kad noziegums tika atklāts, abi aizdomās turētie stu�denti atstāja Parīzi.

Toms Mepls stingu skatienu lūkojās griestos, un viņa lūpas viegli kustējās, it kā tas vēlētos ko sacīt.

���� Pirms da�iem mēne�iem, � Bells turpināja, � es pats pieteicos policijā, jo nespēju vairs ilgāk paciest mū�īgās bailes, kas mani nemitīgi vajāja. Uzdodamies par Viletu, es ļāvos notiesāties, un tagad esmu savu sodu izcietis.

����� Bet Vilets ta�u miris! � Golds iejaucās sarunā. � Kādēļ tad jūs esat to darījis?

���� Vilets ir dzīvs, � Bells īsi atbildēja.

Mepls vāji pasmaidīja.

��� Jā, � viņ� vājā balsī sacīja, � viņ� vēl ir dzīvs � es esmu Vilets.

Viņ� pagriezās uz sāniem un nomurmināja vēl da�us vār�dus, ko tikai ar pūlēm varēja saprast.

��� Es esmu Vilets, � viņ� izdvesa, � nabaga Toms Vilets. Nebiju domājis, ka vēl kādreiz dzirdē�u �o vārdu.

Viņ� apklusa, un klāteso�ajiem �ķita, ka tas iemidzis. Beidzot ārsts noliecās pār viņu un viegli pieskārās viņa sejai.

���� Viņ� ir miris.

***

Stundu vēlāk Komstoks Bells ar Goldu jau atradās ceļā uz pilsētu. Viņiem bija daudz kas pārrunājams.

���� �elmsfordu es atstāju �orīt, � Bells sacīja. � Patei�coties Lekonta gādībai, soda laiks man tika saīsināts. No cietuma es devos tie�i uz Sautendu, kur uzturējās mana sieva.

Atbildot uz Golda jautājo�o skatienu, Bells paskaidroja tam visu notiku�o tuvāk:

��� Kad biju nolēmis izpirkt noziegumu, kurā mani apvai�noja, man katrā ziņā vajadzēja atrast sev kādu vietnieku, uz kuru es pilnīgi varētu paļauties. Tā es atzinu par vislabāko apprecēties. Man bija izstrādāts plāns, kā noslēpt citiem manu uzturē�anos cietumā. Es nopirku kādu velkoni un liku to pārkārtot par izpriecu tvaikonlti, lai mans vietnieks nepa�manīts varētu katrā vajadzīgā brīdī ierasties Londonā un atkal aizbraukt no �ejienes. Dodoties savā kāzu ceļojumā pa Eiropu, es aizbraucu tikai līdz Buloņai. No turienes es kopā ar sievu atgriezos ar savu kuģi Londonā. To pa�u vakaru es lāvu sevi apcietināt. Sagadī�anās dēl Verita bija redzēta manā namā. Es pats viņu turp biju aizsūtījis pēc mana zīmoga, kuru es nepiedodamā kārtā biju aizmirsis paņemt līdzi.

���� Nu es saprotu visu, � Golds sacīja.

����� Diena, kad mani atbrīvos no cietuma, Veritai tika paziņota, � Bells turpināja. � Bija norunāts, ka viņa sagai�dīs mani Sautendā. Vai jūs zinājāt, ka viņa ir tur?

��� Jā, es glu�i nejau�i dabūju to zināt.

��� Man par lielu pārsteigumu es viņu tur tomēr nesastapu. Bet viņas dzīvoklī es atradu jūsu telegrammu, kurā jūs uzai�cināt viņu ierasties �ajā fermā.

����� Mums atliek tikai mierīgi nodot �o lietu Londonas policijas ziņā, bet pa�iem nekavējoties doties uz jūsu kuģi, � Golds lika priek�ā. � Varbūt, ka viņa jau būs tur.

Bells vilcinājās.

����� Bet varbūt viņa atgriezusies Londonā, lai apmeklētu jūs jūsu dzīvoklī?

���� Tādā gadījumā mums nebūtu par viņu jāraizējas, � Golds atbildēja. � Mēs varam nogriezties pa ceļu, kas ved no Vol�emkrosas tie�i uz Sautendu.

Ceļu atrast nenācās grūti, un drīz vieņ viņi jau ieraudzīja nelielo tvaikoni, kas stāvēja noenkurots upes vidū. Netālu no krasta �ūpojās laiva, kurā kapteinis Loders bija atbraucis sagaidīt misis Bellu, kura vēl nebija atgriezusies. Vecais

jūrnieks bija stipri norūpējies par viņas neizprotamo pazu��anu.

���� Man ir neskaidra nojauta, ka viņas nozu�anai ir kāds sakars ar Helderu, � Loders sacīja, kad viņi jau sēdēja "Seabreaker" mazajā salonā. � Pēdējā laikā bie�i esmu brau�kājis pa upi, un tās tuvumā nav nevienas celtnes, kuru es nebūtu redzējis. Pirms trim mēne�iem Eseksas piekrastē tika uzcelta kāda jauna laivu mājiņa. Tā atrodas starp Tilberiju un Berkingu, tātad izpriecu jahtai pavisam nepiemērotā vietā.

���� Kas tā par izpriecu jahtu? � Golds ātri jautāja.

Kapteinis tikai pamāja ar galvu.

��� Tā ir visskaistākā motorlaiva, kādu jebkad esmu redzē�jis. Dīvaini tikai tas, ka neviens to nelieto. Ik dienas kāds cilvēks atbrauc to aplūkot un pārliecinās, vai viss kārtībā. Mans dēls reiz uzsāka ar �o cilvēku, kas izrādījās laivas mehāniķis, sarunu, un tas pastāstīja, ka jahta esot apgādāta ar visu nepiecie�amo, lai vismaz divas nedējas varētu uztu�rēties atklātā jūrā. �ī motorlaiva pieder Helderam.

��� Tas tie�ām izklausās aizdomīgi, � Golds domīgi no�teica.

Uzmetis Bellām ātru skatienu, viņ� redzēja, ka kapteiņa stāsts atstājis uz to lielu iespaidu.

���� Man �ķiet, ka mums vajadzētu bez kavē�anās doties turp, � Bells sacīja. � Mēs ta�u nekā nevaram zaudēt. Ja laiva vēl būs vecajā vietā, mēs atstāsim pie tās kādu sargu, bet pa�i atgriezīsimies Londonā.

Golds piekrizdams pamāja ar galvu, un kapteinis izgāja. Da�as minūtes vēlāk "Seabreaker" jau ātri slīdēja pa upi pret straumi.

Nakts bija loti tum�a. Tvaikonītis pa�reiz pabrauca garām Tilberijai, kad kapteinis pēk�ņi deva kādu pavēli, un kuģis strauji mainīja virzienu.

��� Tur kaut kas brauc, � Loders, stāvēdams uz komand�tiltiņa, iesaucās.

Gara, �aura motorlaiva pilnā gaitā aiz�āvās viņiem garām. Skaidri varēja sadzirdēt motora troksni.

Mazā kabīne jahtas pakaļgalā bija spilgti apgaismota, bet tad pēk�ņi gaisma nodzisa.

��� Viņi brauc mazliet par ātru, � kapteinis sacīja. � Bet, kad būsim izkļuvu�i jūrā, es viņus viegli panāk�u.

Acis nenovērsdams, Bells sekoja katrai motorlaivas kustī�bai. "Seabreaker" visu laiku turējās vienādā attālumā no tās.

���� Ir iespējams, ka tā nemaz nav jahta, kuru mēs mek�lējam, � Golds sacīja. � Tomēr mēs nedrīkstam ļaut tai aizbēgt. Katrā ziņā tai vajag būt dīvainai motorlaivai, kas ar izdzēstām ugunīm tik loti steidzas izkļūt no Temzas.

Kapteinis iesmējās.

���� Senāk arī es tā bie�i darīju, � viņ� piebilda.

���� Es domāju� � Bells iesāka, bet viņu pārtrauca skaļ� kliedziens, kas atskanēja no motorlaivas puses.

Gaisma tās kabīnē atkal iedegās, un laivas pakaļgalā kļuva redzami divu cilvēku stāvi, kas spilgti atdalījās pret apgais�motajiem logiem.

Skaidri varēja at�ķirt vienu vīrie�a un vienu sievietes stāvu. Nākamajā acumirklī tie attālinājās viens no otra, un viens no tiem iegāzās tum�ajā dzelmē.

���� Tā bija sieviete! � Komstoks Bells iesaucās, un viņa balsī bija dzirdamas �ausmas..

Kādā neapdzīvotā vietā uz Kembrid�as ceļa Helders, bēg�dams no savas fermas, ieraudzīja pa�ā ceļa vidū stāvo�u auto, kur� acīmredzot bija sabojājies. Lai pabrauktu tam garām, viņam negribot nācās samazināt savas ma�īnas ātrumu.

Salūzu�ajā auto sēdēja kāda sieviete un lasīja avīzi. �oferis bija aizgājis uz tuvējo ciemu pēc palīgiem.

Izdzirdusi motora troksni, sieviete pacēla galvu. Helders strauji nobremzēja savu ma�īnu.

���� Vai tie�ām jūs, misis Bella? � viņ� iesaucās.

Viņa bezbailīgi ielūkojās tam sejā. Bet Helders nebija tik viegli samulsināms.

���� Jums jābrauc man līdzi, � viņ� sacīja.

Verita palūkojās visapkārt. Tuvumā nebija neviena cilvēka. Viņa saprata draudo�ās briesmas un zināja, ka pretoties būtu velti.

Helders izkāpa un aicino�i norādīja viņai uz sava auto durtiņām. Neraugoties uz laipno smaidu, viņa skatienā bija skaidri saskatāmi draudi.

��� Es nebrauk�u kopā ar jums, � Verita mierīgi, bet cie�i noteica.

���� Tūliņ iekāpiet! � Helders rupji uzkliedza.

Satvēris viņu, viņ� gandrīz nē�us iestūma to savā auto.

���� Ja jūs kliegsit, es apklusinā�u jūs uz mū�u, � viņ� sacīja, nosēzdamies pie stūres. Pagriezies pret Taigeru Brau�nu, viņ� pavēlēja:

���� Uzvelciet jumtu!

Kolīdz tas bija padarīts, tālumā, ceļa līkumā pamirdzēja kāda cita auto ugunis.

��� Nosēdieties dāmai katrs savā pusē, � Helders turpināja rīkot savus palīgus. � Ja viņa kliedz � apklusiniet to!

Pamanījis Brauna vilcinā�anos, viņ� izņēma no kabatas revolveri.

���� Es neļau�u jums visu sabojāt, � viņ� mierīgi sacīja. � Vai sapratāt? Lai velns jūs parauj, ja tūliņ nepaklausīsit man!

Ne vārda neatbildējis, Taigers Brauns nosēdās norādītajā vietā.

Bija jau vēls vakars, kad viņi, straujā gaitā izjoņoju�i cauri Londonai, tuvojās Eseksai.

Ceļā Helderam atlika diezgan laika vēlreiz pārdomāt savu plānu. Jau sen viņ� bija sagatavojis visu nepiecie�amo bēg�a�nai. Viņ� jau iepriek� bija nopircis vai noīrējis nelielus nami�ņus da�ādos Anglijas apvidos, jo skaidri saprata, cik lielu kļūdu izdara citi noziedznieki, pūlēdamies izvairīties no policijas ar bie�u uzturē�anās vietas maiņu. Viņ� atzina, ka daudz dro�āk un neuzkrito�āk ir apmesties kādā vietā uz pastāvīgu dzīvi, lai vēlāk, kad policija jau sāk pagurt, mek�lētu patvērumu ārzemēs. .

Desmit jūdzes no Berkingas kāds vientuļ�, maziebraukts ceļ� nogriezās tie�i uz upes krastu, kur atradās da�as drūma izskata fabrikas, kāds aerodroms un milzīgs ogļu noliktavas laukums.

Helders vadīja savu auto turp. Kā likās, viņ� loti labi pazina �o apvidu.

��� Te mēs izkāpsim, � viņ� pēk�ņi sacīja, nobremzēdams ma�īnu.

Tuvumā neredzēja nevienas mājas. Verita redzēja tikai augstas ogļu kaudzes, kas pacēlās uz betonētā laukuma. Mirkli viņai uzmācās bailes par savu dzīvību.

Satvēris viņas roku, Helders vilka viņu uz priek�u.

���� Jums nekas Jauns nenotiks, ja būsit prātīga, � viņ� sacīja.

Atstāju�i ogļu noliktavu, viņi kādu stundas ceturksni skrē�ja pa nelīdzenu lauku, kur Verita bie�i klupa.

Beidzot viņa tumsā saskatīja kādu nelielu 'mājiņu, kas stāvēja tie�i ūdens malā.

Atslēdzis durvis, Helders tās atvēra un iebīdīja jauno dāmu tum�ā telpā, kur oda pēc petrolejas un ellas.

Helders iededza lampu, un tās gaismā Verita pārliecinājās, ka tā nokļuvusi �ķūni, kura lielāko dalu aizņēma liela motor�laiva, kas bija nolaista ūdenī. Ceļu uz upi tai aizsprostoja koka vārti.

���� �ī ir mana glāb�anas laiva, � Helders sacīja, � kas izglābs mani no visnepatīkamākās bojāejas. Man �ķiet, ka nu ir pēdējais laiks atstāt �ejieni.

Abi viņa pavadoņi ar neslēptu ziņkāri aplūkoja lielo, stipri būvēto jahtu.

��� Laiva ir piemērota brauk�anai pa atklātu jūru, � Hel�ders paskaidroja. � Tajā mēs atradīsim visus krājumus, kas nepiecie�ami ilgākam ceļojumam.

Viņ� pavilka kādu virvi, kas nokarājās no griestiem, un �ķūņa vārti, kas veda uz upi, bez trok�ņa atvērās, un aiz tiem kļuva redzami Temzas tum�ie ūdeņi.

���� Iekāpt! � Helders uzsauca.

����� Es nekāp�u laivā, � Verita atbildēja. � Man glu�i vienalga, ko jūs darāt, bet jums līdzi es neie�u!

���� Es tomēr ticu, ka jūs iekāpsit, misis Bella. Man nav ne vismazākās patik�anas sastapties ar jūsu vīru �elmsfordas cietumā.

Verita nobāla un pakāpās soli atpakaļ. Helders rupji ie�smējās.

���� Nekas, jūs labi esat pratu�i saglabāt savu noslēpumu, un līdz �im es esmu vienīgais cilvēks Anglijā, kas to zina. Jūsu vīrs ir pārāk jūtīgs pret tādām lietām. Jūs aiztaupīsit man un sev daudz nepatik�anu, ja bez preto�anās izpildīsit visus manus rīkojumus.

���� Mans vīrs ir nevainīgs, � Verita pārliecino�i sacīja, cie�i lūkodamās viņam sejā. � Viņ� cie� par kāda cita no�ziegumu.

Helders ironiski palocījās.

��� Gandrīz visi cilvēki, kas sē� cietumos, ir nevainīgi un sakās cie�am par citiem. Bet nu kāpiet laivā!

Viņa saprata, ka pretoties nebija vairs iespējams. Kā gan Helders bija varējis izdibināt noslēpumu, kuru viņa ar tik lielām pūlēm un apdomību bija sargājusi no visiem? Ja tagad viņa atteiktos Helderam paklausīt, tas dro�i vien nodotu Komstoku Bellu.

Viņa sekoja Heldera abiem palīgiem, kas jau sēdēja mo�torlaivā, un tūliņ pēc viņas iekāpa arī pats Helders.

Brīdi vēlāk skaistā jahta jau pilnā gaitā devās lejup pa upi.

Helders ar Veritu bija vieni mazajā kabīnē. Viņ� uzdedza uguni.

���� Varbūt pastāstīsit man kaut ko par pēdējiem noti�kumiem? � viņ� jautāja.

Verita neatbildēja.

���� Bet jūs gan arī pati laikam maz ko zināt par tiem. Visvairāk mani interesē jautājums, kādā veidā jūsu krusttēvs mūs nodevis.

Viņa turpināja klusēt. Viņas nicino�ais skatiens vēl pa�vairoja Heldera dusmas.

Ar vienu roku izslēgdams elektrisko gaismu, viņ� ar otru satvēra jauno dāmu. Ar veiklu kustību viņai izdevās atbrī�voties no tā. Viņa jau stāvēja laivas pakaļgalā.

��� Ja nāksit tuvāk, es lēk�u ūdenī!

Viņas balss liecināja, ka tie nebija tikai tuk�i draudi.

��� Jums nav ko bīties, � Helders smiedamies sacīja. � Jūs esat man pārāk dārga, lai es jums vēlētu ko ļaunu. Man �ķiet, ka Komstoks Bells labprāt būs ar mieru samaksāt par jums prāvu izpirk�anas maksu.

Pie pēdējiem vārdiem viņ� negaidot pielēca tai klāUun satvēra viņu savās rokās. Verita skali iekliedzās.

��� Vai turēsit muti! � Helders viņai nikni uzkliedza.

���� Laidiet mani! � Verita iesaucās.

��� Vai apsolaties vairs nekliegt?

���� Laidiet mani, � viņa mierīgākā balsi atkārtoja.

Viņ� atlaida viņu un atkāpās no tās da�us solus.

.� Nāciet �urp, � viņ� skarbi pavēlēja.

���� Vispirms uzgrieziet gaismu.

Elektrības slēdzis noknik�ķēja, un nākamajā acumirklī kabīnē kļuva gai�s. Bet Verita nekustējās. Viņa pēk�ņi sajuta, ka visu tās būtni pārņem prieka un atvieglojuma sajūta.

��� Paldies Dievam, � viņa �ukstēja, � tas ir "Seabreaker"!

Arī Helders jau bija pamanījis draudo�ās briesmas, un

acumirklī aptvēra stāvokļa nopietnību. Pieskrējis pie Veritas, viņ� ar roku aizspieda tai muti un gribēja ieraut viņu kabīnē, īsu brītiņu viņa izmisusi cīnījās, un beidzot tai izdevās atbrī�voties. Helders gribēja satvert viņu no jauna, bet bija jau par vēlu � viņa bija ūdenī.

Viņ� zināja, ka vajātāji no sava tvaikoņa visu notikumu redzēju�i. Atri viņ� iesteidzās kabīnē un izslēdza gaismu.

Taigers Brauns nobijies ienāca kabīnē.

���� Kas noticis? � viņ� jautāja.

Helders iesmējās.

���� Ja mums līdz rīta gaismai izdosies sasniegt Beļģijas piekrasti, tad viss būs labi, � viņ� sacīja.

Viņ� atkal palūkojās atpakaļ. Attālums starp viņu un "Seabreaker" ar katru mirkli kļuva lielāks un lielāks, jo gūstītāji bija spiesti apstāties un nolaist laivu, lai uzņemtu Veritu Bellu.

Verita tika noguldīta "Seabreaker" skaisti iekārtotajā sa�lonā. Viņa vēl jutās vāja, tomēr viņas lūpas smaidīja, uzlū�kojot Komstoku Bellu, kur� sēdēja pie viņas gultas. Tvai�konis bija mainījis virzienu un tagad devās aug�up pa upi. Golds, stāvēdams uz tiltiņa līdzās kapteinim, nerunāja ne vārdā. Viņ� pūlējās uzminēt, vai telegrammas, ko tas bija nosūtījis visām krasta stacijām, vēl laikus sasniegs savu mēr�ķi, lai varētu aizturēt bēgo�o motorlaivu.

Pūta stiprs ziemeļrietumu vēj�. Kaut kas liktenīgs vienoja �os abiļs cilvēkus tvaikoņa mazajā salonā. Komstoks Bells nu bija 'atraisījies no mū�īgajām bailēm, izpērkot savu vainu ar labprātīgi uzņemtu sodu. Viņ� jutās tik pateicīgs Veritai, ka uzlūkoja to gandrīz kā glābēju eņģeli. Viņu laulība, kas bija noslēgta bez mīlas, nu bija izpildījusi savu uzdevumu.

Gulēdama mīkstajā gultā, arī Verita domāja par to pa�u. Viņa jutās tik nogurusi un bezspēcīga, ka nespēja runāt, bet tikai domāt.

Savu pienākumu viņa bija izpildījusi � bet kas notiks tālāk?

Pievērtām acīm viņa jau ilgu laiku bija vērojusi Bellu, pirms tas pamanīja, ka viņa atguvusi samaņu. Viņa pūlējās noskaidrot sev savas jūtas un attiecības ar �o vīrieti. Viņas stāvoklis bija tik dīvains, ka grūti nācās atrast kādu izeju. Ko viņai nesīs nākotne?

Viņas domas apstājās pie viena atrisinājuma � �ķirties. Bet jau nākamajā acumirklī viņa novērsās no �īm domām, jo Anglijas likumi �ajā ziņā ir tik bargi, ka laulības �ķir�anu var pieprasīt vienīgi cilvēks, kas zaudējis jebkuru kautrību un pa�lepnumu.

Komstokam Bellām �is jautājums nelikās tik sare�ģīts. Tomēr Veritas skaistums, kuru viņ� tikai tagad pirmo reizi īsti ievēroja, nespēlēja nekādu lomu viņa lēmuma formulē��anā. Viņ� tikai atzina, ka viņa izdarījusi tam neatsveramu pakalpojumu, pa�aizliedzīgi uzupurēdamās viņa intere�u la�bā.

Bells no jauna uzlūkoja Veritu. Viņa arvien vēl izskatījās bāla un nespēcīga. Savas samirku�ās drēbes viņa bija novil�kusi, un tagad tai mugurā bija spilgti sarkana zīda kirfiono, kas vēl vairāk izcēla viņas sejas maigo bālumu.

Smaidīdama viņa atvēra acis.

���� Nu?

Tas bija viens vienīgs īss vārdiņ�, bet balss, kādā ,<tas tika izrunāts, skanēja neizsakāmi maigi un mīli. Taisni' tā viņ� bija iedomājies viņas atmodu.

���� Tu laikam esi pārsteigta, jau tik drīz ieraugot mani?

Kāds neizprotams biklums viņam nejāva to nosaukt vārdā.

���� Nē, � viņa mierīgi atbildēja.

Brīdi valdīja klusums.

����� Mans krusttēvs� � viņa beidzot ierunājās..� Vai viņ��

Bells skumji palocīja galvu.

���� Tā jau domāju, � viņa klusu sacīja. � Nabadziņ�! īstenībā viņ� gan bija pārāk jauns, lai varētu būt mans krust�tēvs, bet viņ� tie�ām bija labs pret mani. � Asaras saskrēja viņai acīs� � Tagad es� � Viņa pēk�ņi apklusa, un maigs sārtums iesitās tai sejā.

���� Ko tu gribēji sacīt? � viņ� maigi jautāja.

Viņa pakratīja galvu.

���� Neko� neko, � viņa ātri apgalvoja.

��� Tu gribēji sacīt, ka nu tu esi palikusi pasaulē viena, � Bells saņēma viņas roku savējā. � Un tomēr tev nav vairāk tiesību to teikt kā man. � Mirkli klusējis, viņ� vēl klusāk piebilda: � Mēs ta�u esam apprecēju�ies.

���� To es zinu, � viņa atbildēja. � Es gandrīz vēlējos, kaut tu nebūtu to pieminējis. � Viņas acis lūkojās tam garām. � Tagad mums nopietni jāpārrunā mūsu stāvoklis.

Viņ� piekrizdams pamāja ar galvu.

�� Ja tas būtu rakstīts kādā romānā, tad pēc visa notiku�ā mums vajadzētu sākties ļoti laimīgai kopdzīvei � un es vēlē�tos, kaut tie�ām būtu tā kā romānā. Tomēr īstenībā tas nav iespējams. Nekādā ziņā es nedrīkstu sabojāt tavu dzīvi�

��� Un es nedrīkstu izpostīt tavu nākotni, � Bells viņu pārtrauca.

��� T^s nu nebūtu tik svarīgi, � Verita smaidīdama atbil�dēja. �i Es nekad nebūtu sev piedevusi, ja toreiz būtu liegusi tev savu palīdzību. Toreiz, kad tu stāstīji man par jūsu "No�ziedznieku klubu", man pēk�ņi atvērās acis� � viņa vilci�nādamās ^apklusa.

���� Uz ko?

���� Ka mans krusttēvs un Vilets ir viena un tā pati per�sona, � viņa nopietnu skatienu ielūkojās tam sejā. � Mepla ir mans īstais vārds, bet krusttēvs �o vārdu bija tikai piesa�vinājies. To sapratusi, es nācu pie slēdziena, ka mans pie�nākums ir palīdzēt tev izlabot to kļūdu, ko mans krusttēvs jaunībā izdarījis. Protams, bija glu�i lieki teikt tev, ka esi nevainīgs, jo par to tu pats sen biji pārliecināts.

Bells pakratīja galvu.

��� Raugoties no likuma viedokļa, es tie�ām biju nevainīgs,

��� viņ� mierīgi sacīja. � Tomēr mana sirdsapziņa nebija glu�i tīra, jo es biju tas, ar kuru Vilets vairākkārt pārrunāja savu nodomu un kur� to zināmā mērā pat atbalstīja; tomēr es neticēju, ka viņ� tie�ām īstenos �o noziedzīgo plānu dzīvē.

No jauna iestājās klusums, kuru traucēja vienīgi kuģa ma�īnu ritmiskais troksnis.

���� Bet mēs vēl nekā neesam nolēmu�i par savu nākotni,

���� Verita pēc brī�a atsāka. � Mums jābūt prātīgiem.

��� Ar to tu laikam gribi teikt, ka mums jādara kaut kas tāds, kas mums abiem būtu nepatīkams? � Bells smaidī�dams sacīja. � Es zinu, ka arī �oreiz tu gribēsi uzupurēties manis dēļ. Bet no �ī nodoma tev nāksies atteikties. Mūsu laulības �ķir�ana, man �ķiet, nekādā ziņā nebūtu uzskatāma par tagadējā stāvokļa pareizāko atrisinājumu.

Viņa pietvīka.

���� Bet nebūtu arī pareizi, ja mēs vēl ilgāk paliktu kopā,

���� viņa klusu atbildēja. � Nebūtu taisnīgi, ja es turpinātu saukties tavā vārdā un dalītos ar tevi tavā bagātībā,/nespē�dama sniegt pretim nekā cita, kā vienīgi apmierinātības sajū�tu par to, ka esmu tev palīdzējusi sasniegt tavu mērki.

Viņa piecēlās gultā sēdus un atglaudīja atpakaļ savus samirku�os matus.

���� Un� arī es esmu sieviete, kas kādreiz var vēl iemīlē�ties�

Viņa novērsa skatienu.

��� Par to esmu pilnīgi pārliecināts � un �is laimīgais bū�u es.

Vina neatbildēja.

��� Manis dēļ tu uzņēmies tik lielu risku, � viņ� turpināja.

���� Vai esi ar mieru uzņemties arī vēl �o otru� iemīlēties manī, ja jau kādreiz būsi nodomājusi to darīt?

Viņa pacēla galvu un nopietni uzlūkoja Bellu, tad sniedza tam savu roku.

��� Jā, to es tev apsolu.

Neraugoties uz vētru, kas ar katru bridi pieņēmās stipru�mā, pa Ziemeļjūras viļņiem uz priek�u slīdēja grezna motor�laiva.

Nedaudzie iek�āsēdētāji tika svaidīti no vienas puses uz otru. Uzlocījis jūrnieka mēteļa apkakli, Helders stāvēja līdzās Klinkeram, kur� vadīja stūri. Taigeru Braunu mocīja jūras slimība, un tas nespēkā gulēja mazajā kabīnē.

��� Vai tie�ām laiks paliks vēl sliktāks? � Helders jautāja, pūlēdamies pārkliegt vētras trok�ņo�anu.

Klinkers pakratīja galvu.

���� Kā liekas, mums nāksies pavadīt ne visai patīkamu nakti.

Spēcīgs vēja brāziens sa�ķieba laivu, un liels vilnis pār�vēlās tai pāri.

Klinkers pavērsās pret Helderu.

��� Vai mums katrā zinā jāsasniedz kontinents? Vai neva�ram iegriezties kādā mazā ostā un tur nogaidīt, kamēr pāriet vētra? ,

Helders neatbildēja. Pametis skatienu atpakaļ, viņ� ierau�dzīja pie apvār�ņa peldo�ās bākas blāvo atspīdumu. Tai viņi bija pabrauku�i garām, atstājot Temzu.

Jauns vilnis tikko neapgāza laivu. Helders nebija jūrnieks, tomēr arī viņ� saprata, ka �ādā laikā viņi vairs ilgi nevarēs braucienu turpināt.

��� Griezīsimies atpakaļ, � viņ� sacīja. � Kur mēs varētu piestāt malā?

Klinkers brīdi pārlika.

��� Varam atgriezties Temzā.

���� Nē, tas būtu bīstami. Turklāt mēs nedrīkstam velti kavēt laiku, jo pēc �etrām stundām jau ausīs gaisma.

���� Bet mēs ta�u varētu doties uz Klektonu? � Klinkers sacīja. � Tur es zinu daudz klusu vietiņu, kur mēs netraucēti varētu piestāt malā.

���� Mēģināsim, � Helders piekrita. � Tātad grieziet ap�kārt un brauciet uz krastu.

Krasta tuvumā vētra nebija tik stipri jūtama, un pulksten piecos no rīta laivas priek�gals �irkstēdams atdūrās smil�ai�najā liedagā starp Klektonu un Voltonu. Visi trīs pasa�ieri iebrida ūdenī, lai dotos uz malu.

���� Ko darīsim ar laivu? � Taigers Brauns jautāja. Viņ� jau tiktāl bija atspirdzis no jūras slimības, ka atkal sāka interesēties par apkārtni.

Helders vilcinājās. Viņam bija �ēl �ķirties no laivas, ar kuru tas varēja cerēt laimīgi atstāt Angliju. Tomēr viņ� sapra�ta, ka krasta sardze drīz vien pamanītu jahtu un paziņotu par to policijai. Tātad gribot negribot vajadzēja upurēt dārgo jahtu.

Pagriezu�i laivas priek�galu pret atklāto jūru, vini nostipri�nāja stūri un nostādīja motoru uz vislielāko ātrumu/ Brīdi vēlāk jahta jau vairs nebija saredzama.

Helders un viņa pavadoņi bija samirku�i līdz ādai. Krasts �ajā vietā bija pilnīgi neapdzīvots, un ceļā tie nesastapa pat nevienu sargu. Nepamanīti viņi sasniedza Litlklektonas cie�mu. Tur viņi iz�ķīrās. Katram no viņiem bija līdzi prāva naudas summa.

Gabalu pagājis, Helders sastapa kādu strādnieku. Tas ātri soļoja pa ceļu, svilpodams kādu dziesmiņu. Helders viņu apturēja..

���� Atvainojiet, � viņ� sacīja.

Sve�ais apstājās un uzmeta Helderam aizdomīgu skatu.

���� Vai gribat labi nopelnīt? � Helders jautāja.

���� Protams, � strādnieks atbildēja; viņa balsī tomēr ne�dzirdēja sevi�ķu sajūsmu.

���� Man gadījās klizma ar manu motorlaivu, � Helders stāstīja. � Piecas jūdzes līdz �ejienei nācu kājām, un tagad man vajadzētu kādu pajumti un sausas drēbes.

Sve�ais saprata, ka viņa priek�ā stāv labāko aprindu kungs, un kļuva mazliet laipnāks.

��� Pilsētā jūs atradīsit istabu katrā viesnīcā un ari uzvalku varēsit nopirkt, kolīdz atvērs veikalus.

��� Bet drēbes ta�u man vajadzīgas tūliņ. Es nevaru gaidīt. Vai jūs dzīvojat tālu no �ejienes?

����� Nē, tikai piecu minū�u gājiens. Bet mans dzīvoklis jums nebūs piemērots.

Helders pasteidzās izkliedēt viņa �aubas.

����� Man ir zināmi iemesli, kuru dēl es negribu iet uz viesnīcu. Nevēlos, lai citi zinātu, ka esmu �eit. Es būtu mierā ar katru uzvalku, lai tikai tas būtu sauss.

Izņēmis kabatas portfeli, viņ� pasniedza strādniekam piecmārpiņu baknoti.

���� Lūdzu, nāciet man līdzi, � sve�ais godbijīgi sacīja.

Viņ� aizveda Helderu uz kādu sānielu un, apstājies pie

mazas viendzīvokla mājiņas, atvēra tās durvis. Viņi iegāja patīkaņii iekārtotā dzīvojamā istabā. Strādnieks iededza gais�mu.

���� Es ie�u aprunāties ar sievu un pameklē�u jums kādu no saviem uzvalkiem.

Brīdi vēlāk viņ� atgriezās ar da�iem apģērba gabaliem, kurus tas atvainodamies nolika uz kāda krēsla.

���� Mana sieva tūliņ uzvārīs jums tēju.

Viņ� atkal izgāja, un Helders pārliecinājās, ka tas atdevis viņam savu svētdienas uzvalku.

Pārģērbies citās drēbēs, Helders izskatījās pavisam pār�vērties. Ikviens viņu būtu noturējis par kādu amatnieku vai strādnieku. Viņ� atteicās no piedāvātās apkaklītes un apsēja ap kaklu kādu vilnas �alli.

Strādnieka sieva ienesa viņam glāzi karstas tējas un iekūra kamīnā uguni.

����� Es negribētu, ka par �o gadījumu tiek daudz runāts, � Helders sacīja savam viesmīlīgajam saimniekam. � Mani piederīgie domā, ka esmu Londonā, un man būtu loti nepatī�kami, ja tie dabūtu zināt patiesību.

Strādnieks smaidīdams saproto�i pamāja ar galvu.

���� Varat uz mani pilnīgi paļauties, � viņ� sacīja. � Ko lai daru ar jūsu drēbēm?

��� Varat paturēt tās sev.

Jau mazā gaismiņā Helders atstāja laipnā strādnieka māji�ņu. Nonācis dzelzceļa stacijā, viņ� paņēma strādnieku biļeti līdz Romfordai, bet tur nopirka atkal citu līdz Londonai.

Pulksten astoņos no rīta viņ� sasniedza Liverpūlstrītas staciju. Ielas bija pilnas ar strādniekiem, kuri steidzās uz savām darbnīcām. Izvairīdamies no dzīvākām ielām, Helders sāka solot austrumu priek�pilsētas virzienā. Viņ� iegriezās kādā mazā gatavu apģērbu pārdotavā, kur nopirka sev biezu mēteli un platmali, kādu tas līdz �im nekad vēl nebija val�kājis.

Beidzot viņ� sasniedza Ņūkrosu, kur piestāj uz piekrasti ejo�ie pasa�ieru vilcieni.

Tur viņam atkal palaimējās. Viss izrādījās daudz vieglāk un vienkār�āk, nekā viņ� bija cerējis. Viņ� jutās līdz nāvei noguris pēc negulētās, uztraukumu pilnās nakts.

Līdz E�fordai viņ� mazliet pagulēja, un tur atstāja vilcienu. Apēdis piestātnes bufetē da�as sviestmaizes, viņ� nopirka kādu avīzi.

Tas bija pēdējais rīta izdevums, kas nupat tikai bija pie�nācis no Londonas. Helders atlocīja avīzi, un viņa pirmais skatiens krita uz kādu rakstu, kas lika tam satrūkties.

Virsraksts bija iespiests trekniem burtiem un skanēja:

"Starptautiskās naudas viltotāju organizācijas atklā�ana. Bandas vadoņa Heldera bēg�ana un atgrie�anās."

Helderam bija jāsavaldās, lai pārsteigumā neiesauktos. Mazliet nomierinājies, viņ� sāka lasīt:

"Skotlendjards atkal guvis lielus panākumus, atklājot kādu lielu naudas viltotāju bandu, kas jau kop� gadiem nodar�bojusies ar Amerikas dolāru zīmju vilto�anu un izplatī�anu. Vakar vakarā Amerikas sūtniecības detektīvs misters Vent�vorss Golds beidzot atrada �is bandas galveno mitekli. Tas bija ierīkots kādā nelielā fermā divdesmit piecas jūdzes no pilsētas, netālu no Kembrid�as lielceļa. Misters Golds kopā ar da�iem Skotlendjarda ierēdņiem ieradās tur, lai apcietinātu bandas vadoni, bet tas paguva vēl laikā sasniegt savu auto un aizbēgt.

Vēlāk noskaidrojās, ka noziedznieki Berkingas tuvumā sasniegu�i Temzu, kur tos gaidījusi kāda motorlaiva. Iekāpu�i tajā, viņi pilnā gaitā aizbrauca jūras virzienā un drīz vien izzuda no gūstītāju redzesloka.

Par notikumu tūliņ tika ziņots Doveras torpēdlaivu flotilei, kas nekavējoties uzsāka pamatīgu gūstī�anu, rūpīgi pārmek�lējot visu jūru līdz pat Francijas un Beļģijas robe�ām. Motor�laiva tomēr nebija atrodama, un sākumā domāja, ka tā stip�rajā vētrā gājusi bojā.

Bet �orīt ir neap�aubāmi pierādījies, ka bēgli, redzēdami, ka tādā laikā nav iespējams ceļu turpināt, ir atgriezu�ies malā. Acīmredzot viņi izkāpu�i krastā starp Klektonu un Frintonu, pēc tam tuk�o laivu palaidu�i atklātā jūrā.

Motorlaivu �orīt atrada trīs jūdzes no krasta stacijas un ar zināmām pūlēm izveda to malā. Krastā, tajā vietā, kur bēgli izkāpu�i no laivas, sargi atrada zemē nomestu tālskati, kas piederējis Helderam.

Noziedznieki pagaidām vēl nav apcietināti, tomēr Skot�lendjards jau ir tiem uz pēdām. Ir zināms, ka viens no noziedzniekiem redzēts Kol�esterā, un policija pieļauj varbū�tību, ka Helders atgriezies Londonā, lai pa dzelzceļu mēģi�nātu sasniegt kontinentu.

Visi vilcieni, kas iet caur Doveru, Folkstonu, Ņūheivenu un Herid�u, tiek rūpīgi uzmanīti."

Salocījis avīzi, Helders iebāza to kabatā. Viņa stāvoklis bija kļuvis katastrofāls.

Kamēr viņ� vēl pārdomāja, ko iesākt, stacijā apstājās kāds vilciens, kas devās austrumu virzienā. Atri iz�ķīries, Helders iekāpa tajā. Viņam nebija vairs laika nopirkt biļeti, un viņ� ari negribēja bez sevi�ķas vajadzības rādīties stacijā. Sprie�ot pēc visa līdz�inējā, varēja domāt, ka policija būs sadzinusi viņa pēdas līdz pat Ņūkrosai.

Viņ� bija nodomājis izkāpt kādā no mazajām stacijām, bet izrādījās, ka �is vilciens no E�fordas līdz pat Londonai iet bez apstā�anās, tā ka Helderam negribot bija jāatgrie�as galvaspilsētas centrā, kur to gaidīja vērīgu detektīvu rinda. Viņa vienīgā cerība bija tā, ka policija pievēr� visu uzmanību tikai tiem vilcieniem, kas atiet no Londonas uz cietzemi. Laimīgā gadījumā viņa vilciens varēja pienākt starplaikā starp diviem aizejo�iem vilcieniem.

Vilciens apstājās Vaterlo piestātnē. Helders izkāpa un dro��iem soliem devās uz barjeru, kur stāvēja biļe�u kontrolieris.

���� E�fordā es nepaguvu nopirkt biļeti, � viņ� sacīja, pa�sniegdams kontrolierim mārciņu sterliņu. Nenogaidījis, kamēr ierēdnis izdod atlikumu, viņ� turpināja savu ceļu.

Viņam apbrīnojami laimējās. Stacijā atradās vismaz pus�ducis kriminālpolicistu, tomēr neviens no tiem nepiegrieza viņam vērību.

Iegādājies visu nepiecie�amo, starp citu arī ceļasomu un jaunu uzvalku, Helders no jauna sēdās vilcienā, lai brauktu uz Saidenhemu. Tur viņ� kādā klusā vietiņā pārģērbās jau�najā uzvalkā, strādnieka apģērbu noglabādams ceļasomā. Bez tam viņ� nopirka vēl zelta brilles, kas viņa izskatu tik ļoti pārvērta, ka to gandrīz nemaz vairs nevarēja pazīt.

Tajā pa�ā laikā Golds atkal bija sadzinis viņa pēdas. Va�terlo stacijas biļe�u kontrolieris bija ziņojis policijai par dīvaino pasa�ieri � strādnieku pelēkā uzvalkā, kas iedevis tam veselu mārciņu, bet pats aizsteidzies, nenogaidot, kamēr ierēdnis izdod naudu.

Pulksten piecos pēcpusdienā Brentfordā tika arestēts Tai�gers Brauns. Viņu nopratinot, policija neieguva nekādu vēr�tīgu ziņu.

Bet Helders nekur nebija atrodams.

���� Viņ� ir braukājis pa Londonu no viena gala uz otru, � Golds sacīja. � Bet nu es tie�ām nesaprotu, ko lai iesā�kam.

Braucot no stacijas uz stacijai un bie�i pārkāpjot no viena vilciena otrā, Helders arvien vairāk attālinājās no Londonas.

Redingu viņ� sasniedza ar pre�u vilcienu, no turienes devās uz Fi�gārdu un vēl īstā laikā nokļuva rietumu ostā, lai neno�kavētu uz Īriju aizejo�o tvaikoni. Neviens neredzēja viņu iekāpjot kuģi, kaut ostu uzmanīja divi detektīvi.

Bet liktenis, kas līdz �im bija tik labvēlīgs pret viņu, tagad novērsās no Heldera, izspēlēdams ar viņu joku, par kuru pēc tam tika daudz runāts un smiets.

Agrā rītā Goldu uzmodināja telegramma, ko viņam bija atsūtījis Skotlendjarda inspektors, kuram bija nodota �īs lietas izmeklē�ana. Telegrammas saturs bija ļoti īss:

"Helders apcietināts Kvīnstounā."

Ar pirmo vilcienu Golds devās ceļā uz Īriju. Helderu viņ� atrada ostas policijas stacijas mazajā kamerā. Helders nelikās visai noskumis, un savās atbildēs tas bija loti atklāts, reizēm pat rupj�.

���� Nu, Gold, tātad beidzot tomēr esat mani noķēris!

Golds pamāja ar galvu.

��� Jā, bet diezgan jau esat mani nodzenājis.

Helders rūgti pasmaidīja.

���� Vai jums jau zināms, kā mani arestēja?

��� Nē, � detektīvs izbrīnā atbildēja. Viņam likās dīvaini, ka pats arestētais runā par to.

���� Es iegriezos kādā ceļojumu birojā, lai nopirktu biļeti braucienam uz Ameriku, � viņ� sacīja. � Kopā ar citu naudu es iedevu kasierim arī divas piecmārciņu zīmes. Es nepiegriezu nekādu vērību tam apstāklim, ka biļete tik drīz netiek man izsniegta, bet brīdi vēlāk birojā ieradās kāds detektīvs un mani apcietināja.

���� Vai biroja darbinieki bija jūs pazinu�i? � Golds jau�tāja.

���� Nē, pazīt viņi mani vis nepazina, � Helders vilcinā�damies atbildēja. � Bet abas piecmārciņu banknotes, kuras es biju iedevis samaksai par biļeti, izrādījās viltotas.

Golds domīgi sarauca pieri.

� Bet jūs ta�u nekad neesat viltojis piecmārciņu zīmes? t� Nē, un tas jau ir tas trakākais! Tās bija viltojis kāds cits, un es tikai nejau�i biju viņas saņēmis.

23

Misis Verita Bella sēdēja un ēda azaidu uz "Sesila" viesnī�cas lielās terases, no kurienes tai atklājās pla�s skats uz Gibraltāra kalnu grēdu, no kuras pa kreisi bija saskatāma Spānijas kalnainā piekraste, bet pa labi� Tan�eras baltie nami.

No tālienes atplūda �urp mosto�ās pilsētas īpatnējie trok��ņi. Veritai Tan�era bija loti iepatikusies. Viņai tā �ķita it kā no Vecās Derības lappusēm izkāpusi pilsēta. Un tomēr �ī pilsēta tika apgaismota ar elektrību.

Zilā jūra rāmi gulēja pie viņas kājām. Tālumā pie apvār��ņa bija redzama tieva dūmu strūkliņa, tur kāds tvaikonis devās ceļā uz Rietumiem. Gaisu pildīja tropisko puķu aro�māts.

Verita sēdēja uz terases viena pati, bet galds bija klāts divām personām.

Viņa jutās gandrīz laimīga. Pēdējos trīs mēne�us viņa bija dzīvojusi tādu dzīvi, kādu tā senāk bija redzējusi vienīgi savos vispārdro�ākajos sapņos. Tālās pilsētas un krā�ņās ainavas, kuras tā senāk bija skatījusi tikai gleznās, viņa nu bija redzējusi ari īstenībā.

Viņa gan pūlējās sev iegalvot, ka ir loti laimīga, tomēr bija kāds apstāklis, kas nejāva viņai izbaudīt �o laimi visā pilnībā. Viņa neiedro�inājās izteikt to vārdos, pat savās do�mās viņa nebija glu�i skaidrībā par to.

Izdzirdusi aiz muguras solus, viņa pagrieza galvu un pa�lūkojās atpakaļ. Tas bija Komstoks Bells.

��� Vai tu jau tik agri kājās? � viņ� izbrīnā jautāja, sasvei�cinādamies ar Veritu.

Viņa uzmeta tam rūpju pilnu skatienu.

��� Tu ta�u neesi slims? � viņa bailīgi jautāja.

Komstoks nevērīgi pasmaidīja.

���� O, nē � es neesmu slims.

���� �veicars man sacīja, ka Tan�erā plosoties tīfs, � viņa turpināja. � Vai nebūtu labāk, ja mēs aizbrauktu no �ejie�nes?

Viņ� smaidīdams pakratīja galvu.

��� Tu uztraucies glu�i veltīgi � tādēļ mums nebūt vēl nav jābrauc prom.

��� Bet es negribu, ka tu �eit saslimtu. Ja vēlies, brauksim uz Parīzi.

���� Bet tici ta�u man, ka es� � viņ� pēk�ņi apklusa un sarauca pieri. � Tan�erā tīfs? � viņ� atkārtoja. � Protams, tas ta�u ir loti bīstami. � Viņ� satrūcies uzlūkoja Veritu. � Man �ķiet, ka tomēr būs labāk, ja aizbrauksim no �ejienes. Es nekad nevarētu sev piedot, ja tu saslimtu.

Verita skaļi iesmējās. Komstoks tikai tagad saprata �īs situācijas komismu un arī pievienojās viņas smiekliem.

���� Man �ķiet, ka tīfu varētu atrast visā pasaulē, ja vien neatlaidīgi pēc tā taujātu!

Pārlaidis nevērīgu skatienu vēstulēm, kas bija noliktas līdzās viņa �ķīvim, viņ� paņēma vienu no tām un atplēsa. No pirmā acu uzmetiena viņ� pazina Ventvorsa Golda rok�rakstu, un ātri izlasīja tā rakstīto.

��� Vai kas jauns? � Verita jautāja.

���� Nekā sevi�ķa, � Komstoks atbildēja. � Bet vai tas nav dīvaini, ka Golds, kuru ta�u nekādā gadījumā nevar saukt par romantiķi, domā, ka Helders miris savas salauztās sirds dēļ?

Verita klusēdama domīgi lūkojās tālumā.

��� Viņ� bija bīstams noziedznieks, � Bells turpināja. � Kas zina, kādi kārdinājumi un pārdzīvojumi viņu līdz tam novedu�i. Tagad es varu piedot viņam daudz ko. Tomēr man �ķiet, ka naudas vilto�ana vēl nebija viņa smagākais nozie�gums.

Viņa klusēja, zinādama, ka Komstoks pa�reiz domā par to dienu, kad tas pirmo reizi bija saticis viņu Heldera birojā.

��� Vai cita nekā interesanta nav? � viņa pēc brī�a jautā�ja, kad Komstoks no jauna bija iedziļinājies lasī�anā.

Viņ� nolika uz galda vēstuli, kuru nupat bija smaidīdams lasījis.

���� Cik savādi, ka katrs cilvēks atzīst vienīgi tikai tādu laimi, kādu viņ� to iedomājies, � viņ� sacīja.

Verita uzmeta viņam ātru skatu, bet tūliņ atkal to novērsa.

���� Vai tad tagad tu esi laimīgs? � viņa mierīgi jautāja.

��� Jā, es esmu laimīgs, � to viņ� izteica bez vilcinā�anās, tomēr viņa uztvēra tā balsī kādu tikko nojau�amu pieskaņu.

��� Vai tie�ām tu esi tā laimīgs, kā vēlies? � viņa zināja, ka rotaļājas ar uguni, bet nespēja pretoties �im kārdinā�jumam.

���� Es esmu pat laimīgāks, nekā jebkad drīkstēju cerēt.

Viņ� bija piecēlies kājās un nopietnu skatienu lūkojās tai sejā.

���� Jā gan, laimīgāks, nekā varēju cerēt� Bet tu esi tik bāla� vai nejūties vesela? � viņ� ātri jautāja.

Viņa uzsmaidīja tam.

��� Esmu vesela, bet reizēm man uzmācas rūpes par nākot�ni. Mani moka sirdsapziņa. Es jūtu, ka zināmā mērā stāvu ceļā tavai dzīves laimei.

��� Mana dzīves laime esi tu, � viņ� klusu sacīja. � Lai ko arī nestu man nākotne, tas tomēr būs un paliks galve�nais. Tik viegli un patīkami ir tevi mīlēt, Verita.

Viņa vārdi skanēja vienkār�i un pārliecino�i, un Verita zināja, ka tie nāk tie�i no vina dvēseles dziļumiem.

Viņa nosarka un, slēpdama savu mulsumu, pacēla pie lūpām jau tuk�o tasi.

��� Kādreiz vēlāk, varbūt pēc gadiem, arī tu izjutīsi �ādas mīlas jaukumu, un ir vērts gaidīt uz to�

��� Bet ja nu tā nenāk nekad? � Verita nobijusies viņu pārtrauca. � Vai būtu pareizi atstāt to vienīgi likteņa ziņā?

��� Un ja arī tā nebūtu pati lielā mīla, tad tomēr tas varbūt būs kaut kas tikpat vērtīgs.

Viņa ilgi sēdēja klusēdama un rotaļājās ar savu tasi.

��� Bet ja nu mēs kādu dienu tomēr pamanām� � viņa neuzdro�inājās pacelt acis. � Tas ir, es domāju, ja nu pēk��ņi� � viņa galīgi samulsa.

Bells pamāja ar galvu.

���� Bet ja nu kādreiz mūsu starpā notiktu tas, kam būtu jānotiek� ja mēs tie�ām iemīlētu viens otru galīgi neglāb�jami� vai tad mēs atkal dotos tādā pa�ā ceļojumā kā �is � tālu prom no pasaules un visiem cilvēkiem� tikai mēs divi � tu un es?

Viņ� neiedro�inājās atbildēt.

Tasīte Veritas pirkstos sāka griezties ātrāk.

�� Tas būtu loti vilino�i, � viņa klusu turpināja, � vēlreiz izbaudīt �o brīnumjauko ceļojumu, un es vēlētos, kaut man vismaz rastos cerība to kādreiz atkārtot, pirms vēl mēs atgrie��amies Anglijā uz pastāvīgu dzīvi.

Tasīte izslīdēja viņai no rokām un saplīsa simts sīkos gabaliņos. Viņa iesmējās un strauji piecēlās. Viņas vaigi kvēloja.

���� Bet es ta�u negribu vairs ilgāk gaidīt! � viņa kautri sacīja.

Beigas

Ceturtais mēris Pie 3 ozoliem Londonas tum�ās acis Noslēpumainais testaments Bongindas karalis Dvēseļu kapteinis Pazudu�ais miljons Miljonāra kaimiņ� Cilvēks, kas zina visu Trīs taisnīgi vīri Spoku nams

Savādā grāfiene Zaļais strēlnieks Kaislību upuri Di�ciltīgais klaidonis Hipodroma blē�i Nodevēju vārti �ausmu eņģelis Sidraba trīsstūris Tetovētās rokas Piektais dūzis Parādnieks

Sagatavo�anā:

^ Jūras laupītāju varā ^ Durvis ar 7 atslēgām

Sēriju izteiksmīgi noformējis mākslinieks Edgars FOLKS. tālrunis 280728

Aizraujo�s si�ets, dēkas, romantika, eksotika un, protams, mīlas piedzīvojumi un pārdzīvojumi latvie�u un cittautu rakstnieku darbos!

Izdevniecība tapals piedāvā lasītājiem izklaidējo�ās literatūras sēriju

Sagatavo�anā:

P. Ben�lijs. �okļi v. kārkliņ�. Vientulības kalns