Priek�vārds

Parīzes �lielā auss��ādi tautas valodā dēvē Francijas galvaspilsētas policiju; daudzu vienkār�o parīzie�u apziņā tā asociējas ar gigantisku dzirdes aparātu, kur� modri uztver visu, kas varas pārstāvjiem �ķiet interesants sarunās uz ielas un aiz privātmāju sienām, bistro, stadionos un strādnieku mītiņos, universitātes auditorijās un reliģiskās kopienas sanāksmēs.

Attiecībā uz pa�reizējo Parīzi tā, protams, ir hiperbola, tomēr veiksmīga, dziļu jēgu saturo�a. Atcerēsimies, ka K. Markss kādreiz salīdzināja toreizējo prū�u bur�uāzijas un junkuru valsti ar ausīm, rokām, kājām, kuras privātīpa�nieka interesēs noklausās, izok�ķerē, novērtē, sargā, ķer, smaida.¹

Tā tas iegājies, ka jebkurā ekspluatatoru sabiedrībā �pastāvēja grupa cilvēku, kuri pārvaldīja, kuri komandēja, valdīja un kuru rokās, lai noturētu varu, bija fiziskas piespie�anas aparāts, varmācības aparāts�².

�o marksisma-ļeņinisma spriedumu pareizība ir acīm redzama arī mūsdienās, kad policijas un izlūkdienesta aģenti iekļūst strādnieku, studentu, reliģiskajās organizācijās nolūkā atklāt pastāvo�ās iekārtas �potenciālos� ienaidniekus pat bur�uāziskās demokrātijas �citadelēs�. Policijas aģenti tagad, tāpat kā agrāk, nereti organizē viltīgas provokācijas, mēģinot iebaidīt mietpilsoņus ar �sarkanajām briesmām�, dezorientēt vienkār�ās tautas masas.

Pastāvīgi te vienā, te otrā kapitālistiskajā valstī kļūst zināmi fakti par bur�uāzisko konstitūciju deklarēto cilvēka tiesību pārkāpumiem.

�ādā aspektā lasītājiem piedāvātā Gerharda Feiksa grāmata ir vērtīga un interesanta. Jādomā, ka to apstiprina arī

grāmatas acīm redzamie panākumi VDR lasītāju masās, un tā pēc pirmās iznāk�anas 1975. gadā jau tūlīt pēc gada tika izdota apkārtoti.

Iespējams, ka �āda panākuma cēloņi sakņojas ne tikai intriģējo�ajā nosaukumā, kas izraisa asociācijas ar kaut ko noslēpumainu, bet arī aizraujo�ajā si�etā. Jāatzīmē, ka problēmu loks, uz kuru koncentrēta autora uzmanība, ir pietieko�i nopietns: viņ� vēsta par Francijas policijas un iek�ējā izlūkdienesta attīstību, sākot ar 17. gadsimtu līdz mūsu dienām. G. Feikss cen�as dot savu ieguldījumu, lai atmaskotu vienu no ideoloģiskā mīta, ko izplata bur�uāziskā propaganda, postulātiem, proti, ka bur�uāziskā policija ir ārpus �ķirām pastāvo�s instruments, kas kalpo visas sabiedrības interesēm.

Tajā pa�ā laikā piedāvājamā grāmata nebūt nav garlaicīgs zinātnisks traktāts, kas saprotams tikai speciālistiem. Aizraujo�ā formā, vienlaikus pieturoties pie vēsturiskās patiesības, G. Feikss stāsta par to, kā tika organizēta policijas izmeklē�ana �trīs musketieru� laikos, Luija XIV ��karaļa saules� Francijā. Viņ� iepazīstina mūs ar �or�u Fu�ē, Napoleona Bonaparta policijas ministru, viltīgo Vidoku, kur� no katordznieka kļuva par detektīvu �karali�, ar politisko provokāciju meistariem un talantīgiem noziedznieku ķērājiem.

Autors stāsta par da�ādu laiku nevainīgiem policijas upuriem: par ļaudīm, ko nomocīju�i inkvizitori feodālajā Francijā, par anarhistu � bumbu metēju Vaijānu, ko Tre�ās republikas policijas provokatori izmantoja kā rotaļlietu, par apmeloto Dreifusu. G. Feikss tēlo arī atsevi�ķus neveiksmīgus valdo�ās �ķiras pārstāvjus, kuri nokļuvu�i uz apsūdzēto sola, lai gan pēc savām morālajām īpa�ībām maz at�ķiras no �godīgajiem� (te ir gan viltīgi indētāji no galma aprindām, gan superblēdis Staviskis, gan baudkārie mūsdienu bur�uā).

Cen�oties stāstījumu padarīt interesantu pla�am lasītāju lokam, autors nemitīgi rūpējas, lai tas būtu politiski ass, aktuāls, kaut arī runa būtu par sen pagāju�u dienu lietām. Neuzbāzīgi, ta�u pakāpeniski un argumentēti viņ� lasītāju noved pie secinājuma, ka jebkurā ekspluatatoru valstī neatkarīgi no tās vēsturiskā tipa un formas policija un izlūkdienests vienmēr stāvēju�i valdo�ās �ķiras intere�u sardzē, ka likumus, kuriem valstī formāli jāsargā cilvēka tiesības, praksē nemitīgi pārkāpj pa�i �likuma kalpi�.

G. Feikss nesniedz notikumu izklāstu hronoloģiskā secībā: pla�iem otas vēzieniem (aprakstot atsevi�ķus, attiecīgajam laika posmam vairāk vai mazāk raksturīgus noziegumus, politiskus skandālus, atsevi�ķu policijas darboņu karjeras uz

valsts politisko notikumu fona) viņ� cen�as uzgleznot lielu vēsturisku audeklu. Būtībā lasītājs iepazīstas ne tikai ar Francijas soda iestā�u vēsturi, bet arī ar tās jaunās un jaunākās politiskās vēstures galvenajiem momentiem. Jādomā, ka �eit slēpjas grāmatas neap�aubāmā izziņas vērtība.

Vienlaikus nevar neatzīmēt, ka secīgu notikumu fragmentārais izklāsts rada lasītājam zināmas grūtības tagadnes un pagātnes savstarpējās sare�ģītās sakarības izpratnei. Ne visur pareizi izvietoti akcenti. Da�os gadījumos, izceļot ārēji efektīgo, autors izlai� būtisko. Sastopamas arī neprecizitātes faktu materiāla izklāstā, da�u pagātnes epizo�u vērtējumā.

Tas viss noteicis priek�vārda raksturu: zināmā mērā papildināt, bet da�viet precizēt, lai palīdzētu lasītājam izprast tuvos un tālos vēsturiskos notikumus to sare�ģītībā un iek�ējā pretrunīgumā.

Vispirms gribētos apstāties pie termina �policija�, bez kura satura pareizas izpratnes nav iespējams orientēties ekspluatatoru valsts represīvā mehānisma vēsturē.

Pirmkārt, jāņem vērā, ka terminam �policija� ir divējāda nozīme: tā sauc gan specializēto represiju aparātu, gan �ī aparāta realizēto darbību.

Otrkārt, no 15. līdz 16. gadsimtam pastāvīga policijas aparāta nebija, bet termins �policija� pēc �ī vārda otrās jēgas nozīmēja pavisam ko citu nekā mūsdienās. Toreiz ar policiju saprata gan valsts iek�ējo, gan ārējo funkciju ievērojamas daļas izpildes kopumu: finansu pārvaldi, justīciju, tie�u sabiedriskās kārtības uzturē�anu, kā arī ārējo attiecību realizē�anu.

Tikai 18. un 19. gadsimtu mijā, bur�uāziskās valsts veido�anās procesā, policejiskā darbība, atdalījusies no justīcijas, ieguva veidolu, kas tuvs mūsdienīgajam; tad arī izveidojās policijas orgānu�tie�u �ķiriskās vardarbības instrumentu sistēma.

Tomēr tas apstāklis, ka ar policiju, runājot par valsts darbību, 15. gadsimtā saprata pavisam ko citu nekā 19. gadsimtā, nenozīmē, ka �ķiru sabiedrībā pie varas eso�ie ekspluatatori lietoja vardarbību pret ekspluatējamiem. Ne tikai agrīnajā feodālajā, bet arī vergturu sabiedrībā valdo�ās iek�ējās dro�ības nostiprinā�anai izmantoja bruņotu spēku, tiesu, cietumus. Tikai pakāpeniski izveidojās specializēts valsts aparāts, kas ar laiku ieguva policijas iezīmes.

Tādējādi 19. un 20. gadsimtu mijā galīgi izveidojās bur�uāziskās valsts policejiskais mehānisms. Tajā ietilpst divas galvenās apak�sistēmas, katra no tām savukārt sastāv no vairākiem komponentiem.

Pirmo apak�sistēmu veido patstāvīgi policijas aparāti (vai dienesti), kas ietilpst vienotu orgānu ietvaros, ir apgādāti ar sare�ģītu kriminālistikas tehniku un izmanto speciālas izmeklē�anas metodes (operatīvās un pirmstiesas meklē�anas darbības) un kuru uzdevums ir novērst un apkarot likumpārkāpumus. �ie dienesti ir: a) kriminālpolicija, kas specializējusies cīņai ar tā saucamo vispārkriminālo noziedzību; b) politiskā policija, kas izveidota, lai apspiestu pastāvo�ās iekārtas politiskos pretiniekus; c) pretizlūko�anas policija, kas nodarbojas ar ārzemju izlūkdienestu darbības atklā�anu un novēr�anu.

Otru apak�sistēmu veido policijas orgāni, kas veic vispārējo sabiedriskās kārtības sargā�anu pilsētās un lauku apvidos un valsts robe�u sargā�anu, izmantojot �im nolūkam patruļu un posteņu dienestus un citas kontroles metodes par likumu un izpildvaras izdoto normatīvo aktu ievēro�anu.

Parasti policistus, kas sastāda pirmās apak�sistēmas orgānus un apak�vienības, sauc par �policiju civilā�, tā kā viņi, izpildot dienesta pienākumus, nenēsā formas tērpu. At�ķirībā no tiem policistus, kas realizē vispārējo kārtības un dro�ības sargā�anu, sauc par �uniformēto policiju�, jo formas tērps ir �o ierēdņu neatņemams atribūts.

Viss iepriek� teiktais attiecas gan uz Franciju pagātnē, gan tagadnē un ir G. Feiksa aprakstīto notikumu pamatā.

Grāmatas pirmā daļa veltīta Francijas policijai absolūtisma uzplaukuma, krīzes un sabrukuma periodā �ajā valstī (17. gs.� 18. gs. beigas). Tomēr lasītājam jāatceras, ka policijas iestā�u aizmetņi bija vērojami jau feodālisma sākuma posmā, pie agrīno viduslaiku frankiem: pirmie policijas ierēdņu priek�te�i bija tā saucamie komisāri-izmeklētāji, ko franku karalis Hlotārs II iecēla 615. gadā.³

Turpmākās izmaiņas iek�ējās dro�ības dienesta organizācijā notiek paralēli valsts pārvaldes sistēmas attīstībai Kapetin-gu dinastijas valdī�anas laikā. 1032. gadā ar karaļa Henrija I ediktu atsevi�ķus apgabalus di�ciltīgo magnātu vietā uzdeva pārvaldīt karaļa varas pārstāvjiem � prevo⁴. Viņu pienākumos ietilpa arī kārtības sargā�ana, t.i., policijas dienests mūsu izpratnē, lai gan termins �policists� toreiz vēl nebija pazīstams. 1036. gadā karalis Filips IV Skaistais reformē kārtības sargā�anas dienestu Parīzē; līdzīgus pasākumus veic arī citi Valuā dinastijas karaļi. 1450. gadā Parīzes prevo rīcībā bija

jau 70 speciāli pilsētas sardzes kalpotāji � ser�anti; tos papildināja 35 bruņinieki, kas �o pa�u dienestu veica galvaspilsētas apkaimē.⁵

15. gadsimtā policijas dienests izveidojas arī ārpus karalistes galvaspilsētas � kavalēristu vienība kā mūsdienu �andarmu priek�te�i (mar�chauss�e).⁶

16. gadsimtā, beidzoties Francijas apvieno�anās, centrālās un vietējās pārvaldes aparāta izveido�anās procesiem, notiek tālāka policijas dienesta pilnveido�anās. 1526. gadā Parīzē kā prevo palīgs tiek ieviests tā saucamais �tiesne�a mantijas leitnants�. Viņ� savus uzdevumus, kuros ietilpa noziedznieku meklē�ana un arests, veica ar viņam pakļauta aparāta, kas sastāvēja no 20 loka strēlniekiem, palīdzību.⁷ Pēc būtības tas bija nākamās kriminālpolicijas iedīglis.

Absolūtisma galīgā nostiprinā�anās Francijā 17. gadsimtā policijas dienesta sfērā iezīmējās ar 60. gadu reformu, kuras gaitā ar terminu �policists� pirmoreiz apzīmēja karaļa ierēdni, kuram bija jārūpējas par kārfību un dro�ību galvaspilsētā. Vienlaikus var runāt par centralizācijas elementu pieaugumu policijas dienesta pārvaldē. Tomēr nebūtu pareizi apgalvot, ka �ajā laikā jau bija izveidots patstāvīgs policijas aparāts.

Līdz ar to diezin vai iespējams piekrist G. Feiksa viedoklim, kur� raksta, ka policijas ģenerālleitnanta amata ievie�ana 1667. gadā vienlaikus nozīmēja �centralizētas politiskās policijas sistēmas� radī�anu Francijā.⁸ Jāņem vērā, ka �ī persona veica tiesne�a, ierēdņa, kas atbildīgs par kārtības sargā�anu pilsētas ielās un noziedznieku meklē�anu, pienākumus blakus citām funkcijām, piemēram, Parīzes apgādes ar pārtiku nodro�inā�anai,⁹ ko nekādi nevar uzskatīt par tiesības aizsargājo�ām.

Turpmāk policijas ģenerālleitnanta amats tika ieviests arī citās valsts pilsētās, un tādējādi �ī titula Parīzes īpa�nieks nebūt nebija centrālā figūra administratīvajā hierarhijā. Zināmā mērā absolūtiskās Francijas policijas ģenerālleitnants pēc

savu pilnvaru rakstura konkurēja ar karaliskās administrācijas reģionālajiem vadītājiem � gubernatoriem.¹⁰

G. Feiksa uzmanību galvenokārt saistījusi Parīzes pirmā policijas ģenerālleitnanta Nikolā Lareinī darbība un viņa loma divu savā laikā �trok�ņainu�� apburo�ās indētājas marķīzes Brenvijē un mazāk di�ciltīgās, tomēr ar galma aprindām saistītās juveliera Vuazēna (Monvuazēna) sievas � lietu izmeklē�anā.

�īs lietas ir interesantas kā ilustrācija toreizējai policijas izmeklē�anas metodikai, kuras obligāts elements bija aizdomās turēto �ausmīga spīdzinā�ana. Starp citu, tie�i �ajos gados (1670. gadā) ar karaļa ediktu tika noteikts spīdzinā�anas paņēmienu saraksts un piemēro�anas kārtība. Bez tam noziegumu apraksts attēlo galma aristokrātijas morālās degradācijas nepievilcīgo ainu, mui�niecības neizglītotību un savtīgumu.

Jādomā, ka autors būtu varējis iepazīstināt lasītāju ar ne mazāk svarīgiem notikumiem absolūtisma norieta � Luija XV un Luija XVI valdī�anas laika Francijā. Korupcija, netaisna tiesa, policijas patvaļa bija toreizējās Francijas valdo�o aprindu represīvās politikas raksturīga iezīme. Francijas iedzīvotāju vairākuma pilnīgas neaizsargātības varas iestā�u patvaļas priek�ā simbols bija tā dēvētās Lettres de cachet � karaļa pavēles par arestu un ieslodzī�anu. �īs nopirktās vai ar protekcijas palīdzību iegūtās neaizpildītās blankas deva iespēju to īpa�niekam ieslodzīt jebkuru cilvēku cietumā, tādā kā briesmīgā Bastīlija, kur ieslodzītais nozuda uz visiem laikiem. Turpretī patiesie noziedznieki, līdzīgi vēsturē iegāju�ajam marķīzam de Sadam, savus upurus aiz baudkāres nolēma moko�ai nāvei, ilgu laiku vai vispār tika atstāti ārpus justīcijas uzmanības sfēras.

Nāko�ā grāmatas nodaļa veltīta 18. gadsimta beigu un lielākās 19. gadsimta daļas Francijas policijas vēsturei, t.i., laika posmam, kad nostiprinājās un attīstījās pirmsmonopolis-tiskais kapitālisms. Interesantas ir lappuses, kas veltītas policijas attīstībai jakobīņu diktatūras laikā, pēc termidorie-�u nāk�anas pie varas, Napoleona I impērijas periodā, Burbonu restaurācijas laikos, valdot baņķieru karalim Luijam Filipam, un Luija Bonaparta Otrajā impērijā. Lasītājs iepazīstas ar eksgarīdznieka, eksrevolucionāra �ozefa Fu�ē radīto politisko policiju, ar leģendāro Vidoku � katordznieku, kur� kļuva par karalisko detektīvu.

Bez tam gribētos uzsvērt, ka 18.�19. gadsimtu robe�a bija lūzuma periods Francijas policijas vēsturē. Pie varas nākusī bur�uāzija saskaņā ar saviem �ķiriskajiem mērķiem reformēja valsts aparātu, ko tā mantojusi no gāztajiem feodāļiem. Jaunajiem ekspluatatoriem bija vajadzīgs efektīvāks apspie�anas mehānisms, kur� izmantotu izsmalcinātākas darba metodes un būtu labāk pārvaldāms.

Tie�i �ādā aspektā jāaplūko vispārējās policijas ministrijas nodibinā�ana 1796. gadā, kas kļuva par visas policijas sistēmas centrālo aparātu, teritoriālo policijas orgānu tīkla izveido�ana Parīzē un citās valsts pilsētās, specializācijas elementu attīstība policijas darbā, politiskās un kriminālās izmeklē�anas ievie�ana. Tajā pa�ā laikā veidojas arī �andarmērija � armijas tipa policijas formējumi, kas domāti kārtības sargā�anai lauku rajonos un darbaļau�u masu uzstā�anās apspie�anai.

No represīvā mehānisma struktūras attīstības viedokļa liela nozīme bija Parīzes prefektūras (policijas pārvaldes) izveido�anai, kura turpmākajos 150 gados kļuva par valsts policijas organizācijas autonomu elementu.

G. Feikss, runājot par pagāju�ā gadsimta Francijas politiskās izmeklē�anas attīstību, galvenokārt aprobe�ojas ar Fu�ē policiju. Tomēr politiskās policijas specifiskā attīstība, provokācijas kā pamatmetodes uzplaukums cīņā ar politiskajiem pretiniekiem bija raksturīgs visa pirmsmonopolistiskā kapitālisma perioda fran�u policijai. Tie�i �is apstāklis padarīja tā laika fran�u policiju par paraugu visiem reakcionārajiem re�īmiem Eiropā, to skaitā arī cariskajai Krievijai. Ne velti izcilais krievu satīriķis M.Saltikovs-��edrins iemū�inājis fran�u detektīva Senapāna, kur� mācīja krievu �pompadūriem� policijas spiego�anas civilizēto tehniku, tēlu.

Tamlīdzīga Francijas represīvā aparāta attīstība bija likumsakarīga. Pēc 1789.�1794. gada Lielās fran�u revolūcijas valsts joprojām paliek par nebeidzamu sociālu un politisku konfliktu arēnu gan 1830., 1848. gada revolūciju periodā, gan 1871. gada Parīzes Komūnas laikā.

Politiskā situācija liek valdo�ajām �ķirām balstīties pirmām kārtām uz militāru spēku un rafinētu policijas izmeklē�anu kā uz galvenajiem līdzekļiem kaut vai relatīvas stāvokļa stabilitātes saglabā�anai.

Apziņa par savas pozīcijas un politiskā pamata nedro�ību piespie� valdo�o varu papla�ināt un modernizēt �piku un provokatoru armiju.

Kanlers, biju�ais Parīzes policijas dro�ības dienesta (Sirtē) �efs, kas daudzus gadus (sākot ar 1820. gadu) nokalpoja

prefektūras aparātā, savos memuāros diezgan izteiksmīgi raksturoja tā laika apstākļus. �Provokācija, �is viltīgais un zemiskais ierocis, kur� izraisa taisnīgas dusmas... tika padarīts par pastāvīgu sistēmu, pirmkārt, tādēļ, lai pie�ķirtu likumības �ķietamību represijām... otrkārt, tādēļ, lai izzinātu atsevi�ķu personu un masu uzskatus un sodītu par tiem.�¹¹ Pēc kāda augstu stāvo�a pagāju�ā gadsimta Francijas policijas ierēdņa Keratrī liecības, �izņemot Orsīni sazvērestību (atentāts pret Napoleonu III � V.G.), visas pēdējo desmit gadu laikā pret valdību vērstās sazvērestības (domāts laika posms no 1860. līdz 1870. gadam � V.G.) bija organizējusi slepenpolicija, un bez tās iejauk�anās �īs sazvērestības vai nu vispār nebūtu notiku�as, vai arī paliktu neievērotas�¹².

Kad izveidojās pirmā starptautiskā strādnieku organizācija � Pirmā Internacionāle, pret to tika vērstas fran�u varas iestā�u represijas, tās rindās iesūtīja provokatorus.

Arī Tre�ā republika, kas nodibinājās pēc Parīzes Komūnas sagrāves, izrādījās ne mazāk uzcītīga politiskās izmeklē�anas organizatore. Pretēji oficiālajiem apgalvojumiem par politiskās policijas ierobe�o�anu mu�āru (�piku) un provokatoru skaits pieaug. Kā savā grāmatā par Parīzes policiju rakstīja sociālists Morels, ��ie spiegi piedalās manifestācijās, nes sarkanos karogus... darbojas kā aktīvi politisko un strādnieku savienību biedri, kļūst par to prezidentiem, kasieriem, sekretāriem... īsi sakot, kļūst par �o organizāciju visaktīvākajiem, viscentīgākajiem elementiem�¹³.

īpa�u vietu pagāju�ā gadsimta Francijas politiskās izmeklē�anas vēsturē ieņem anarhistu �sazvērestību� inscenē�ana. Savā grāmatā G. Feikss pieskaras �ai tēmai.

Nedaudzu anarhistu � vienpatņu darbību 1880,� 1890. gadu Francijā reakcija izmantoja, lai iebaidītu mietpilsoņus ar �sarkano teroru�, noskaņotu sabiedrisko domu pret strādnieku kustību vispār.

Bet vispikantākais ir tas apstāklis, ka anarhistus caur savu aģentūru finansēja pati policija. Tāds policijas pasākums bija, piemēram, anarhistu avīze � instruments viltīgam �psiholoģiskajam karam� pret vienkār�ajiem iedzīvotājiem. Zīmīgas ir �o izdevumu raksturojo�ās rindas, ko atrodam P. Kropotkina

�Revolucionāra piezīmēs�; viņam radīja aizdomas �īs avīzes rakstu māksloti �radikālais� tonis: �Avīze bija līdz galējībai asinskāra, katrā numurā tika sludinātas dedzinā�anas, slepkavības un dinamīta sprādzieni.�¹⁴

P. Kropotkins nezināja par policijas provokatoru piedalī�anos anarhistu darbībā. Labāk informēts bija fran�u anarhists 2ako, kur� savās atmiņās rakstīja: �Viņiem (t.i., provokatoriem � V.G.) izdevās apbruņot nedaudzus apmulsu�us cilvēkus, kurus bija padarījusi niknus nabadzība un netaisnība, kas vēl ik uz soļa sastopama sabiedrībā, kur atļaujas runāt par ideālu taisnīgumu un kur visur vietā un nevietā tiek minētas cilvēka tiesības, brīvība, vienlīdzība, brālība.�¹⁵

19. gadsimta beigās Francija ieiet imperiālisma periodā, . kura sākums iezīmējās ar iek�ējo pretrunu pieaugumu. To izpausme bija daudzās politiskās krīzes un skandāli, starp tiem Dreifusa lieta (G. Feikss to aplūko diezgan detalizēti).

Mazāku interesi rada apraksti par fran�u policijas un militārās pretizlūko�anas darbību pirmā pasaules kara laikā (Matas Hari lieta u.c.).

Centrālo vietu grāmatas ceturtajā nodaļā ieņem stāstījums par Parīzes policijas piedalī�anos divu lielāko periodā starp abiem pasaules kariem afēru � Staviska lietas un �sērkociņu karaļa� Ivara Krēgera noslēpumaino nāves apstākļu izmeklē�anā. Nesalīdzināmi mazāku uzmanību autors pievēr� �Mar-seļas slepkavībām��teroristiskam aktam, ko izdarīja grupa fa�istisko aģentu un par kura upuriem 1934. gada 6. oktobrī kļuva Francijas ārlietu ministrs Luijs Bartū un Dienvidslāvijas karalis Aleksandrs.

�o traģēdiju pēdējo 40 gadu laikā ne vienu reizi vien mēģināju�i izpētīt autori vairākās Eiropas valstīs. Tomēr tikai pirms da�iem gadiem, pateicoties tam, ka tika atklāti jauni dokumenti, Marseļas notikumu aina ieguva pavisam citu raksturu, nekā tas �ķita laikabiedriem. Jāatzīmē, ka saturīgu grāmatu �Operācija �Teitoņu zobens�� 1966. gadā publicēja padomju balkānistikas speciālists V. Volkovs. G. Feikss �o jaunāko laiku vēstures ievērojamo provokāciju apgaismo nepietiekami ne tikai pēc apjoma un avotu izmantojuma, bet zināmā mērā arī virspusēji, neiedziļinoties notikumu sare�ģītajās aizkulisēs. Protams, Parīzes Sirtē un komisāram Belēnam, kas vadīja operatīvās grupas darbu, neizdevās atklāt patiesos

nozieguma iedvesmotājus, tāpat kā tas neizdevās tiesai Eksanprovansā, kad tika tiesāti noziedznieki, kuriem lielajā politiskajā spēlē bija atvēlēta bandinieku loma. Bet toreiz ne tikai Parīzē, bet pat Romā, fa�istiskā diktatora Musolīni tuvākajās aprindās, visu nezināja.

Versija, kas likās patiesa līdz otrajam pasaules karam, bija sekojo�a: slepkavības Marseļā izdarījusi horvātu fa�istiskās �usta�u� organizācijas locekļu grupa, kuras galvenās bāzes atradās Itālijā un Ungārijā. Atentāta organizatori bija usta�u līderi �Pavelies un Kvaterniks, kas uzstājās par neatkarīgas Horvātijas izveido�anu un orientējās uz Itāliju. Galvenais teroristu mērķis bija Dienvidslāvijas karalis Aleksandrs, kura dzīvību usta�i jau vairākkārt bija apdraudēju�i.

Patiesībā centrs, no kura dziļā slepenībā tika vadīta slepkavu darbība, atradās Berlīnē. Tie�ā Tre�ā reiha �otrā cilvēka� Hermaņa Gēringa vadībā tika izstrādāts plāns operācijai ar kodētu nosaukumu �Teitoņu zobens�, ko apstiprināja pats Hitlers. Galveno triecienu sazvērnieki gribēja vērst pret Luiju Bartū, kur� bija viens no vado�ajiem PSRS un Francijas sadarbības piekritējiem un aktīvi atbalstīja ideju par kolektīvās dro�ības sistēmas izveido�anu fa�istiskās agresijas novēr�anai. Ar Bartū likvidē�anu Berlīnē cerēja izjaukt fran-�u-padomju līguma noslēg�anu. Lai maskētu �ī viltīgā un noziedzīgā pasākuma patieso mērķi, nacistu vadība vienlaikus ieplānoja organizēt atentātu arī pret karali Aleksandru � tādā gadījumā Bartū bojāeju varētu iztēlot kā nejau�ību.

Ar �o pa�u nolūku teroristu grupā tika iekļauti slikti sagatavotie usta�i, kuriem gandrīz noteikti vajadzēja krist fran�u policijas rokās. Kā rakstīja V. Volkovs, �usta�i bija nepiecie�ami tikai tādēļ, lai kļūtu par grēkā�iem, pievērstu sev starptautiskās sabiedrības uzmanību, vestu pa savām pēdām fran�u un dienvidslāvu dro�ības dienestus�¹⁶.

Tomēr uzmanības novēr�anai domātais palīgtrieciens, ko vērsa pret karali Aleksandru, bija saistīts ar noteiktiem svarīgiem, kaut arī dotajā gadījumā otr�ķirīgiem stratēģiska rakstura apsvērumiem. Berlīne ar aizdomām sekoja Romas partnera darbībām un centās izjaukt iespējamo Francijas un Itālijas tuvinā�anos. Tie�i tādēļ operācijas �Teitoņu zobens� dalībniekiem piepulcināja usta�us, lai gan no pa�a sākuma galvenā loma nodomāto slepkavību izdarī�anā bija pie�ķirta maķedonie�u teroristiskās organizācijas loceklim profesionā-

lam slepkavam Veli�ko Georgijevam.¹⁷ �īs organizācijas labējā spārna vadonis Van�o Mihailovs bija nacistu aģents.

Visbeidzot, karaļa Aleksandra bojāejai bija jāsare�ģī projektētā Donavas pakta noslēg�ana. Viens no tā galvenajiem mērķiem bija Austrijas, kuras sagrāb�anu plānoja fa�istiskā Vācija, neatkarības saglabā�ana (piezīmēsim, ka fa�istiskā Itālija toreiz Austriju uzskatīja par savu intere�u objektu).

Tādas īsumā ir Marseļas notikumu aizkulises. Gribētos apstāties vēl pie vienas problēmas. Ārkārtīgi sare�ģītajos to gadu politiskajos apstākļos policijas un izlūkdienesta darbībai bija liela nozīme. Pie tam jāņem vērā, ka �ajos orgānos bez elementiem, kas tie�i bija saistīti ar fa�istiskās Vācijas aģentūru, strādāja arī godīgi, patriotiski noskaņoti ļaudis. Tie�i pateicoties viņiem, fran�u policija un militārā pretizlūko�ana guva zināmus panākumus bīstamu nacistu aģentu atmasko�anā 1936.�1939. gadā, piemēram, tika atklāta kagulāru sazvērestība, arestēti vairāki abvēra aģenti utt.¹⁸

Kara gados, kad daļa policistu un izlūku, ar sirdi un dvēseli kalpodami fa�istiskajiem okupantiem, strādāja Hitlera ielikteņu Petēna un Lavāla represīvajā aparātā, citi atradās �barikā�u otrajā pusē�, cīnījās Preto�anās kustības organizācijās. Daudzi no viņiem krita cīņā ar fa�ismu.

G. Feiksa grāmatas pēdējā nodaļa veltīta fran�u policijas darbībai pēckara gados (galvenokārt Parīzē un Marseļā). Interesanti aprakstīta organizētā noziedzība Marseļā, korupcijas fakti, kuri zināmā mērā raksturīgi visu kapitālistisko valstu policijām (vispla�ākajos apmēros � amerikāņu).

�ķiet, ka autora pievēr�anās ar Marseļu saistītajiem faktiem ir likumsakarīga.

Jau ilgus gadus Marseļa, lielākā Francijas osta pie Vidusjūras, kas regulārām kuģniecības līnijām saistīta ar daudziem pasaules tirdzniecības centriem, pilsēta ar milzīgu restorānu, pagrīdes bordeļu tīklu, pla�ām sociālajām �padibenēm�, bija neskaitāmu gangsteru grupu darbības lauks.

Kop� 30. gadiem Marseļa ir Francijas �heroīna galvaspilsēta�. �eit slepenās laboratorijās no Austrumiem atvestā izejviela � opijs�tiek pārstrādāta briesmīgā galaproduk-tā � heroīnā un nosūtīta uz ASV vai Eiropu.

Brāļi Gverīni, par kuriem raksta G. Feikss, pārstāvēja Marseļas �heroīna karaļu� otro paaudzi. Viņu �uzplaukums� attiecas uz 20 pēckara gadiem. Jāatzīmē, ka bez saiknēm ar vietējo reakcionāro politiķu aprindām viņi jau kara gados nodibināja kontaktus ar amerikāņu izlūkdienestu. Tikai 60. gadu beigās �Gverīni impērija� sabruka zem organizētās noziedzības �uzleco�ās zvaigznes� Marsela Fran�izī triecieniem, kur� saskaņā ar fran�u presē publicētajiem datiem bija saistīts ar vienu no fran�u izlūkdienesta vadītājiem �anu Fokāru.

Fran�u sabiedrības satraukumu izraisīja arī Delueta lieta. 1971. gada 5. aprīlī muitas dienesta apskatē Ņūd�ersijā tika atrasts slēpnis kādam Renē Deluetam piedero�ajā ma�īnā. Deluets bija kādreizējais fran�u izlūkdienesta (analoģiska amerikāņu CIP) aģents. Slēpnī atradās liela heroīna partija. Pratinā�anā Deluets liecināja, ka darbojies pulkve�a Pola Furnjē � izlūkdienesta priek�nieka uzdevumā. Kaut arī Fur-njē vaina netika pierādīta, no amata viņam bija jāatkāpjas.

Notikumi, kurus apraksta G. Feikss, noslēdzas 60. gadu beigās. Kop� tā laika notiku�as daudzas pārmaiņas, un mūsdienu fran�u policija, it īpa�i tās centrālais aparāts, ieguvusi jaunu veidolu. Kāda tad ir tās organizācija �odien?

Vispirms jāmin tālāka pārvaldes centralizācijas pastiprinā�anās, tendence likvidēt kop� 19. gadsimta sākuma iesakņoju�os policijas iedalījumu divās daļās � municipālajā un valsts policijā. Ar 1966. gada 9. jūlija likumu Parīzes policijā tika ieviesta pakāpju sistēma, līdz ar biju�o autonomiju tā zaudēja savu municipālās iestādes statusu.

1966. gada decembrī tika likvidēta Nacionālās dro�ības ģenerālā direkcija � slavenā Sûret� Nationale, tās vietā izveidoja Nacionālas policijas ģenerālo direkciju, kurai pakļauta arī Parīzes policijas prefektūra.¹⁹

Nacionālās policijas ģenerālās direkcijas aparātā tika sakoncentrēta visu policijas un iek�ējā izlūkdienesta orgānu vadība, izņēmums bija tikai �andarmērija, kuras pārvalde joprojām palika kā iek�lietu un aizsardzības ministru prerogatīva.

1971. gadā tika izdarīta �andarmērijas reforma: to sāka saukt par �nacionālo �andarmēriju� un iedalīja trīs struktūr-elementos (korpusos)� departamentu �andarmērijā, mobilajā �andarmērijā un Parīzes civilajā gvardē.²⁰

Pēdējā nopietnā fran�u policijas reorganizācija tika izdarīta saskaņā ar 1974. gada 19. aprīļa likumu.²¹ Nacionālās policijas ģenerālā direkcija ieguva jaunu struktūru. Tās sastāvā iekļāva divas direkcijas (pārvaldes), kuru pārziņā ir administratīvie jautājumi, un piecus funkcionālo operatīvo dienestu �tābu aparātus.

Jāuzsver, ka līdz ar fran�u policijas pārvaldes sistēmas pilnveido�anu pēdējos gados veikti pasākumi arī tās materiāli tehniskās bāzes nostiprinā�anai, ievie�ot jaunāko kriminālistikas un citu tehniku, it īpa�i ESM. Nevar neatzīmēt kvalificēto kadru labo sagatavotību, kas tiek veikta Nacionālajā augstākajā policijas skolā.

Tas viss ļāvis fran�u policijai dot jūtamus triecienus noziedzības pasaulei, īpa�i tādos organizēto tiesībpārkāpēju koncentrācijas centros kā Marseļa. Tomēr atsevi�ķie panākumi galu galā, izrādās, ir tas �Sīzifa darbs�, kas pēc savas būtības arī ir cīņa ar noziedzību kapitālisma pasaulē. Noziedzība Francijā, tāpat kā citās lielās un mazās kapitālistiskajās valstīs, nepielūdzami aug.

īpa�u Francijas sabiedrības satraukumu pēdējā laikā izraisa neofa�istisko teroristu grupu aktivitātes pieaugums, policijas panākumi cīņā ar tām ir visai pieticīgi. Progresīvā fran�u prese pamatoti vēr� uzmanību uz satrauco�ajiem faktiem par da�u iek�ējā izlūkdienesta darbinieku sakariem ar neofa�istisko pagrīdi.

V. Gilensens,

juridisko zinātņu doktors

I. Pasaules brīnums � policija Komisārs Zavilje un brīva mīlestība

Rona bija izskalojusi krastā vīrie�a līķi, kas �ķita jau vairākas dienas mircis ūdenī. Pat daudz pieredzēju�ajiem policijas inspektoriem bija grūti saglabāt mieru, un vienīgi komisārs �aviljē, Lionas policijas organizētās noziedzības apkaro�anas brigādes �efs, bija un palika glu�i nejūtīgs. Viņ� stāvēja mazliet nomaļus, vēroja savus darbiniekus un izjuta pat zināmu apmierinājumu. Dievs pasarg, ne jau tāpēc, ka viņam slīkoņi sevi�ķi patiktu! Tie nepatīk nevienam kriminālistam, jo dienām ilgi nav iespējams aizmirst to izskatu. Ar komisāru �aviljē bija tāpat. Apmierināts viņ� bija tālab, ka tas, kuru ar lodi galvā bija glabājusi Rona, bija Dedē Buarejons.

Buarejons bija suteners, kas nepalaida garām izdevību kārtot arī da�ādus citus darījumus, ja vien tie bija pietiekami ienesīgi. Tālab viņam da�kārt radās konflikti ar konkurentiem.

Lionā prostitūcija un tās blakus nozares bija lieliski organizētas, darbības rajonu robe�as nospraustas un attiecības ar policiju noregulētas. Tādēļ arī pilsētas 200 priekanami līdz �im bija spēju�i noturēties pret visiem uzbrukumiem un pat pārdzīvot da�u politiķu uzsākto karu pret brīvo mīlestību un netiklību. Feti�a klubā un pārējos 199 striptīza meiteņu patvērumos tikai pasmīnēja par to, ka da�i gollistu deputāti uzstājās par visu seksiestā�u slēg�anu, un pieprasīja 1946. gada aprīlī oficiāli aizliegto meitumāju atvēr�anu. Protams, bija jāievēro spēies noteikumi, pareizāk sakot, da�i veikalnieciski principi, jo sevi�ķi attiecībās ar policiju.

Ta�u Dedē Buarejons ne vienmēr bija tos ievērojis un tādējādi daudzreiz izraisījis sa�utumu, bet tagad tas bija beidzies. Par viņu komisāram �aviljē turpmāk vairs nevajadzēs raizēties. Ne jau tāpēc, ka komisāram būtu kādi iebildumi pret prostitūciju, kas galu galā iederējās Lionā tāpat kā strēlnieku apvienība vai policija. Lionā bez Feti�a kluba un putains²², kas diendienā ar spilgti sarkanām lūpām un

supermini svārciņos slāja �urpu turpu pat gar Tiesu pili un policijas prezidiju, nebūtu vairs Liona. Bez �īs Lionas ar tās gangsteriem un putains komisārs �aviljē nevarētu braukāt dārgā mersedesā un atvaļinājumu pavadīt pirmklasīgās kūrvietu viesnīcās. Nevar noliegt, ka komisāram Feti�a kluba ļaudis �ķita glu�i kārtīgi cilvēki � ne tikai tālab, ka �īs iestādes �efs 2or�s Meijers, saukts 2or�s Melis, agrāk pats bijis kriminālkomisārs un pat 2aviljē padotais. Komisāram zināmi ļaudis no �īs vides patika galvenokārt tādēļ, ka viņ� bija tiem parādā pateicību par savu slavu un lauvas tiesu labklājības.

Runājot par slavu, jāsaka, ka 2aviljē uzskatīja par spējīgāko gangsteru vajātāju Francijā, un viņam bija vislielākie panākumi. Apmēram astoņdesmit no simt viņam nodotajām lietām tika noskaidrotas � milzīgs sasniegums, ja atceras, ka noziegumu noskaidro�anas kvota Francijā ir aptuveni 56 procenti. Nebija nekāds brīnums, ka avīzēs viņa vārdu parasti pieminēja ar bijību. To, ka komisārs 2aviljē par vairumu panākumu bija pateicību parādā noziedznieku pasaulei vai, pareizāk sakot, da�iem tās pārstāvjiem, kas deva viņam vajadzīgos mājienus, lai pa�am 2aviljē atliktu tikai saņemt ciet vainīgos, avīzes nerakstīja, to uzzināja vēlāk.

Protams, �ie mājieni netika saņemti par velti, jo pasaulē visam ir sava cena. Komisāra 2aviljē sniegtie pakalpojumi netika atzīmēti ne policijas izdevumu kontā, ne arī ietilpa Tirdzniecības ministrijas apstiprinātajos cenrā�os, proti, viņ� maksāja ar labvēlību. Tomēr policijas virsnieka vēlīgumam var būt liela vērtība, un to neviens nezināja labāk par ļaudīm no Feti�a kluba un viņu �efu ekskomisāru Meijeru. Policijas labvēlības paspārnē varēja netraucēti nokārtot sare�ģītus darījumus un spēcīgākos konkurentus bez lieka trok�ņa padarīt nekaitīgus, jo vēlīgi noskaņots kriminālkomisārs var visneticamāko pārvērst ticamā.

Vislabākais piemērs bija miru�ais Dedē Buarejons, kuram inspektori pa�laik noņēma pirkstu nospiedumus. Buarejons bija dabūjis lodi galvā, jādomā, no konkurentiem. Tā bie�i notika gangsteru aprindās, tomēr komisārs 2aviljē nevēlējās nekādas nepatik�anas ar �iem konkurentiem, tas varētu apdraudēt viņa labklājību. Tālab viņ� nolēma lodi vienkār�i nepamanīt. Viņ� paziņoja, ka Dedē Buarejons ielēcis no tilta upē, tātad � pa�nāvība. Galu galā kāpēc gan kādreiz arī gangsteris nevarētu ciest no depresijas? Turklāt kādā jaukā dienā Buarejonu tik un tā vajadzētu giljotinēt. Kāpēc tad pievērst �im gadījumam sevi�ķu uzmanību?

Organizētie ��ili� un �maki�, kā tautā sauc sutenerus, aiz

prieka berzēja rokas. Uz viņu komisāru gan varēja paļauties! Tagad goda lieta bija nenolaisties un pirmajā izdevīgajā reizē pakalpot viņam. Tāpat goda lieta bija arī sagādāt �aviljē iespēju lieliski pavadīt atvaļinājumu kādā aristokrātiskā pansijā un rūpēties, lai viņam alla� būtu vajadzīgie līdzekļi mersedesa izmanto�anai. Un galu galā arī inspektori nedrīkstēja palikt tuk�ā. Pateicīgā suteneru cunfte uzdāvināja Lionas policijas Strēlnieku līgai, kuras prezidents, pats par sevi saprotams, bija slavenais gangsteru vajātājs �aviljē, lieliski iekārtotu �autuvi.

Policija savukārt revan�ējās un pagādāja draudzīgajiem dāvinātājiem iero�us. �ādā savstarpējas uzticības un mierīgas līdzāspastāvē�anas garā Folice Judiciaire � kriminālpolicija un �strādnieki guļus stāvoklī� dzīvoja gadiem ilgi. Policija kļuva par seksiestā�u labvēli un palīgu un komisārs �aviljē � par brīvās mīlestības sargu un aizstāvi.

Pasākums zēla, un, kad Dilaka mamma no Feti�a kluba bija iebaudījusi kādu glāzīti pāri par mēru vai arī viņai uzmācās kāre filozofēt, viņa tikumības policijas pārstāvjiem, kuri viesojās klubā, vērodama viņus noreibu�ām acīm, skaidroja:

� Zināt, kungi, mēs pārdodam mīlestību glu�i tāpat kā citi dārzeņus.

Kad iejaucās sens komisāra �aviljē sāncensis � izmeklē�anas tiesnesis Sekaldi, �ī saticība pēk�ņi saņēma bīstamu triecienu. Vainīgs bija gangsteris Robērs Ēlens, kuru 1968. gada 11. decembrī sa�āva Feti�a klubā. Neviens negribēja zināt, kas �āvis, un nevienam arī nebija ne mazākās vēlē�anās jaukties �ai lietā. Ekskomisārs �or�s Melis bija nepatīkamā situācijā. Un vajadzēja arī zināmiem cilvēkiem izrēķināties tie�i viņa iestādē! Tas varēja bēdīgi beigties.

Tāpēc �or�s Melis vispirms pasteidzās tikt vaļā no ievainotā. Abi viņa �gorillas��brāļi Sbērs un Ogistēns Sorbā, kuri bija iekļuvu�i �ai sabiedrībā tikai tāpēc, ka vēlē�anu kampaņas laikā tika pakalpoju�i gollistu deputātiem,��ķita esam īstie palīgi. Viņiem vajadzēja ievainoto, kamēr tas vēl dzīvs, ar skubu aizvest uz tuvāko slimnīcu � lai tad tur ar viņu noņemas ārsti.

Saņēmu�i uzdevumu, brāļi Sorbā uzjautrināti pamirk�ķināja viens otram ar aci: kāpēc gan ne? Tam zellim, tam Ēlenam, tik un tā neviens vairs nespēj palīdzēt, lai tad vismaz ārstiem slimnīcā tiek visas nepatik�anas ar līķi. Tomēr, iekāms viņi ar ievainoto drīkstēja aizbraukt, viņiem bija jāatdod savi iero�i bosam � ekskomisāram. �or�s Melis gribēja, lai lieta būtu pavisam tīra, tāpēc viņ�, dro�s paliek dro�s, pa�rocīgi iesvieda pistoles Ronā (vēlāk viņam to nezin kāpēc ņēma ļaunā).

Abi Sorbā aizvāca Ēlenu un labā garastāvoklī atgriezās klubā, kur pa to laiku komisārs 2aviljē strādāja savu grūto darbu un viņam laipni palīdzēja ekskolēģis. �aviljē lika visu sīki paskaidrot, apskatīja asins traipus un telpas, nopratināja lieciniekus un beidzot paraustīja plecus: īstenībā ta�u viss pilnīgi skaidrs --kāds neuzmanīgi rīkojies ar savu pistoli. Tā sprāgusi un trāpījusi tie�i Robēram Elenam. Ko gan lai dara policija, ja noticis �āds nelaimes gadījums?

Viss arī būtu laimīgi beidzies, ja lieta nebūtu nonākusi izmeklē�anas tiesne�a Sekaldi rokās. Sekaldi, antigollistam, kas nemū�am nespēja piedot di�ajam �arlam, ka viņ� beigu beigās bija atteicies no domas par Alg�rie Fran�aise un ļāvis Al�īrijai iegūt neatkarību, likās aizdomīga brāļu Sorbā darbība vēlē�anu kampaņas laikā. Un ar 2aviljē viņam arī vēl bija kārtojami veci rēķini, jo viņ� tāpat bija viens no tiem, kuri tika svilpoju�i dziesmiņu par Evianu²³, un darbojies pret OAS. Jā, �is komisārs toreiz bija pat uzdro�inājies viņu, Emīlu Sekaldi, da�as nedēļas turēt mājas arestā par to vien, ka viņ� simpatizēja nacionāli noskaņotajiem militāristiem un OAS. To �is komisārs ar pārāk lielo muti vēl rūgti dabūs no�ēlot, jo Sekaldi ta�u nebija akls un pavisam labi zināja Lionas policijas vājās vietas. Un tā nu izmeklē�anas tiesnesis Sekaldi, kas ņēma ļaunā to, ka komisārs 2aviljē nebija pietiekami labvēlīgi noskaņots pret labējiem, vienkār�i izdeva pavēli apcietināt brāļus Sorbā un viņu �efu ekskomisāru 2or�u Meijeru.

2or�s Melis, kas pēc komisāra 2aviljē izdarītās nelaimes gadījuma izmeklē�anas nebija gaidījis tik brutālu justīcijas uzbrukumu, nojauta nodevību, jo pēc ilgajiem mierīgas līdzāspastāvē�anas gadiem ar policiju viņa apcietinā�ana, kā arī pret viņu vērstie apvainojumi par save�anu un smaga nozieguma slēp�anu citādi nebija izskaidrojami. Un, tā kā Meijeram ne prātā nenāca vienam pa�am tēlot grēkāzi, viņam atraisījās mēle. Pats par sevi saprotams, ne jau tūlīt, bet pamazām viņ� sāka pa sīkumam vien justīcijas kungiem bāzt degunā visu, ko zināja par Lionas policijas ierēdņiem.

Un tā izmeklē�anas tiesnesim Sekaldi nāca ausīs lietas, kas pārspēja viņa vispārdro�ākās cerības. Tomēr �ķita svarīgāk smagi iezāģēt vecajam 2aviljē nekā nomazgāt baltu Lionas

policiju, tāpēc viņ� slepeni un lielā steigā visu uzzināto piespēlēja labējiem �urnālistiem, kuri savukārt uzklupa agrāk slavinātajam gangsteru ķērājam �aviljē.

Sekaldi izdarības ar �urnālistiem kļuva zināmas atklātībā, tāpēc viņam lieta bija janodod citam izmeklē�anas tiesnesim. Viņa pēctecis dedzīgi pētīja lietu tālāk, un arī viņ� atrada ne vienu vien vanckaru policijas ligzdiņā, ko gadiem ilgi bija sildījis �aviljē, no kura visi baidījās. Dabiski, tiesnesis bija pārsteigts, padzirdējis par dārgo mersedesu, iz�ķērdību atvaļinājumu laikā, bet it sevi�ķi par �aviljē komfortablo villu � par visu, kas tālu jo tālu pārsniedza fran�u policijas kriminālkomisāra ienākumus. Jo vairāk Sekaldi pēctecis iedziļinājās brāļu Sorbā lietā, jo vairāk tā pārvērtās par �aviljē lietu, un, jo tālāk viņ� izsekoja komisāra slavas ceļam, jo kodīgāka kļuva korupcijas smirdoņa. 1972. gada augustā izmeklē�anas tiesnesim neatlika nekas cits kā aizsūtīt komisāru �aviljē tur, kur komisārs agrāk bija licis pazust daudziem noziedzniekiem, kas nebija ieguvu�i viņa labvēlību,� uz cietumu.

Kriminālkomisārs Saris Gistavs �aviljē, ar kuru 1971. gadā bija jānodarbojas fran�u justīcijai, nebūt nebija izņēmums. Fran�u policijas vēsturē sastopam du�iem �ādu un vēl ļaunāku �aviljē. Ne vienmēr sabiedrība uzzina viņu vārdus. Ne velti pie Sirtē � visvarenās un visas policijas darbības jomas aptvero�ās Francijas dro�ības iestādes �ūpuļa kūmās bija stāvējis katordznieks. Sirtē komisārs Megrē, kas iekarojis visu kriminālromānu draugu sirdis, diem�ēl ir tikai fikcija. Īstenībā �komisāriem Megrē� nav gandrīz nekādu iespēju Sirtē brutālajā praksē.

Policijas vēsture ir tikpat veca kā noziegumu vēsture arī Francijā. Tomēr policija iegūst lielāku nozīmi un tās vēsture kļūst interesantāka tikai XVII gadsimtā.

Noblesse oblige1

Francijā XVII gadsimta otrajā pusē pie varas nāca absolūtais monarhs Luijs XIV un izveidojās spēcīga centralizēta vara. �is karalis par glaimojo�o iesauku �karalis saule� (Roi Soleil) revan�ējās ar pieciem agresīviem kariem, kolbertis-mu � tās radītāja Koibēra vārdā nosauktu ekonomisko sistēmu, kas centās panākt nacionālo ekonomisko neatkarību,�

Stāvoklis uzliek pienākumu. Fran�u vai.

jauniem lieliem nodokļiem, greznu karaļa pili Versaļā, 2,5 miljardiem livru bud�eta deficīta un policijas reformu.

Karus un grezno pili viņam vajadzēja presti�am, kolber-tismu un augstos nodokļus � lai finansētu karus un savu iz�ķērdīgo dzīvi, bet policijas reformu � lai uzliktu iemauktus naidīgi noskaņotajiem nodokļu maksātājiem. Tikai deficītu gan viņam nemaz nevajadzēja, tomēr tas bija vislabāk izdevies. Kari viņam deva jaunus iekarotus apgabalus, greznība un iz�ķērdība sagādāja apbrīnotājus un sekotājus, un reformētā policija kļuva pat par pasaules brīnumu.

Nodokļu spaidi, izputinā�ana un parādu nasta noveda pie tā, ka pēc karaļa nāves zemnieki un sīkpilsoņi cits citu apsveica.

XVII gadsimta otrā puse ir arī marķīzes Brenvijē un Katrīnas Dezaijē sacelto skandālu laiks. 1679. gada 10. aprīlī Parīzes Arsenālā sanāca sevi�ķa slepenā tiesa � Chambre ardente ��dego�ā kamera� jeb ugunstiesa.

Chambre ardente sēdes notika ar melnu tūku drapētā un plīvojo�u sve�u liesmu apgaismotā zālē. Priek�sēdētājs bija karalim padevīgais jurists Gabriels Nikolā Lareinī, kas �o briesmīgo izrādi bija inscenējis Luija XIV uzdevumā. Ugunstiesa Francijā bija darbojusies jau sen pirms Lareinī dzim�anas.

Jau Anrī II 1547. gadā�pirmajā savas valdī�anas gadā � iecēla īpa�u, par uguns kameru sauktu tiesu, lai tiesātu kalvinistus; tā trīsarpus gados notiesāja pustūkstoti protestantu un se�desmit no viņiem lika sadedzināt uz sārta.

Kaut gan inkvizīcija un ķeceru dedzinā�ana Francijā ne tuvu nesasniedza tādus apmērus kā, piemēram, Spānijā vai Itālijā, ta�u arī fran�u karalim patie�ām nevar pārmest, ka viņ� būtu klīrējies, izrēķinoties ar ķeceriem, kuri lielākoties bija arī antirojā listi.

Tātad Lareinī rīkojās pilnīgi pēc tradīcijām. Viņa bālajā sejā, kurā kvēloja fanātiķa acis, nepakustējās ne vaibsts, kad tribunāla priek�ā atvilka Katrīnu Dezaijē, sauktu Monvuazē-nu. Apsūdzība �ķecerība, indes gatavo�ana un slepkavība.

Kāds leitnants Degrē no Parīzes Mar� Chauss�e � policijas jātnieku sardzes � bija 12. martā apcietinājis Monvuazē-nu uz senās, slavenās Parīzes Dievmātes katedrāles kāpnēm. Izvēloties apcietinā�anai �ādu vietu, Degrē bija arī pierādījis, ka ciena tradīcijas, jo jau pirms trim gadiem viņ� no �īs svētās vietas tika nogādājis tie�i cietumā kādu citu sievieti � slepkavu Mariju Margaretu d'Obrē, marķīzi Brenvijē, kura, glābjoties no likuma sargiem, bija atradusi patvērumu Lje�as klosterī. Tikai toreiz, lai sasniegtu mērķi, Degrē apmainīja

policista uniformu pret priestera tērpu un parasto apcietinā�anas formulu �karaļa vārdā� pret kvēliem mīias zvērestiem.

Monvuazēna bija skaista sieviete, bet, kad viņu atveda tribunāla priek�ā, ne�ēlīgā nopratinā�ana bija viņu nomocījusi un viņas greznais, ar zeltu rotātais tērps saplosīts. Viņas krā�ņais ķermenis, kas bija sniedzis baudu ne vienam vien augstdzimu�am kavalierim, bet reiz pat Sansona kungam � Parīzes bendem, bija mocībās sakropļots. Viņu spīdzināja un nāves spriedumu izpildīja ar savām rokām tas pats Sansona kungs, par kuru Anrī Sansons, pēdējais bende �ai dinastijā, vēlāk rakstīja, ka viņ� esot bijis rāma un melanholiska rakstura un �drīzāk maigs nekā kaislīgs�.

Gandrīz tūlīt pēc Dezaijē kundzes apcietinā�anas Lareinī kļuva skaidrs, ka viņam laimējies neparasts ķēriens, kas atklāj nepatīkamas lietas fran�u augstākās aristokrātijas dzīvē. Di�ciltīgie, kuri turklāt vēl nebija paspēju�i atbrīvoties no baigā zīmoga, ko pirms pāris gadiem tiem bija uzspiedusi marķīze Brenvijē, atķal nonāca nepatīkamā situācijā.

1676. gadā tiesas priek�ā stājās augsti cienītā Parīzes civilleitnanta d'Obrē meita un augstākās tiesas tiesne�a māsa, visaugstākās aristokrātijas pārstāve � marķīze de Brenvijē. Viņa bija noindējusi savu tēvu, likusi noindēt abus savus brāļus, tīkojusi pēc savas māsas un tās vīra dzīvības, Parīzes nabagu slimnīcā slimniekiem izdalījusi saindētas kūkas un �ad tad izdarījusi toksikoloģiskus eksperimentus arī ar saviem kalpotājiem un viesiem. Pēc tam kad 1676. gada jūlijā Sansona kungs Grēva laukumā, tradicionālajā nāves soda vietā, bija nocirtis �ai megerai galvu un viņas ķermeni sadedzinājis sārtā, slavenā hroniste de Seviņē rakstīja savai meitai: �... viņas (Brenvijē) pī�ļi tika izkaisīti vējā. Tagad mēs varam tos ieelpot, un, kas zina, ar kādiem indes maisītāju untumiem tie mūs saindēs.�

Kad 1679. gadā sāka runāt Monvuazēna, kļuva nepārprotami skaidrs, ka fran�u aristokrātijas aprindās marķīzes de Brenvijē metode, kā tikt pie mantojuma, nebija tikai atsevi�ķs gadījums vien. Fran�u aristokrāti gan poudre de succes-sion � mantojuma pulveri � nebija atklāju�i, �is nopelns laikam pieder venēcie�iem, tomēr ļoti �akli lietoja to. Tas, protams, nenotika tāpēc, ka Parīzes gaiss būtu piesātināts ar marķīzes pelniem, kā tika pareģojusi Seviņē kundze, bet gan tāpēc, ka aristokrātijas morāle bija sapuvusi un policija un tieslietu zinātne vēl maz attīstītas.

Arī par �o afēru nebūtu uzzināts tik daudz, ja Lareinī būtu ievērojis karaļa norādījumus par lietas slepenību un visus

dokumentus iznīcinājis, nevis uzglabājis arhīvā, kur tos <itrada pēc 1789. gada bur�uāziskās revolūcijas. Tomēr pilnīgi noklusēt �o lietu tik un tā nevarētu, jo tajā bija iejauktas pārāk daudzas un pārāk augstu stāvo�as personas. Galu galā Monvuazēna kundze nebija nekāda nabadzīga zāļu sieva, kas māņticīgajiem par da�iem sū pārdod necilas, ar brīnumzālēm iegūstamas ilūzijas. Nē, viņa bija cienījama pilsoņa kundze, dzīvoja greznā namā, un viņas tērpi vien maksāja līdz 15 000 livru, viņu aptecēja kalpotāji un apjūsmoja kavalieri. Var teikt, ka viņa bija gandrīz �ā amata hercogiene, un viņai bija arī vairāk, ko pārdot, nekā tikai ilūzijas, turklāt par cenām, kas viņas klientūru ierobe�oja,� par tādām varēja iepirkties tikai turīgie. Tā, piemēram, Orleānas hercogiene, kas piederēja pie karaliskās ģimenes un dedzīgi vēlējās tikt vaļā no sava vīra, kur� traucēja viņu nodoties mīlas dēkām, arī bija Monvuazēnas kliente. Viņa pie Mon-vuazēnas pasūtīja �melno mesu�.

�Melnās mesas� bija viena no Monvuazēna kundzes klientiem piedāvājamām atrakcijām. Tās bija māņticīgu cilvēku slimīgās fantāzijas auglis, tomēr tās pievilka sadistiskus raksturus. �Melnās mesas� bija katoļu mesas atdarinājums, tomēr godināja tie�i svētā sakramenta pretstatu, piesauca nevis dievu, bet gan velnu, un tālab lieki bija jautājumi par �ķīstību un dievbijību. Dāma, kas pasūtīja mesu un kura tātad vēlējās kaut ko izlūgties no elles valdnieka, kaila nogūlās uz altāra. Viņai uz ķermeņa uzlika kausu, ar kuru kāds paklīdis priesteris Gibūrs izdarīja rituālu. Ja velnu vajadzēja noskaņot uz sevi�ķu labvēlību, upurēja cilvēkus. Virs sievietes, kas gulēja uz altāra, pārgrieza rīkli zīdainim, kuru Gibūrs par da�iem livriem bija nopircis Parīzes nabadzīgo kvartālā, un bērna asinis savāca kausā, no tām izcepa dievmaizītes un apēda tās. Tiesas prāvā pret Monvuazēnu tika pierādīts, ka �ais mesās nepiedalījās �dievlūdzēji� vien, bet arī tādi labākās sabiedrības pārstāvji, kas mesu tikai noskatījās un pēc tā laika likumiem ar to vien jau kļuva par ķeceriem. Tādu nodarījumu pieradīja Buijonas hercogienei, kurai bija apnicis vīrs un kura tāpēc slimoja ar Ancien r�gime²⁴modes slimību.

Luija XIV ilggadējā metrese de Montespāna kundze piecdesmit dienu laikā bija trīs reizes gulējusi uz altāra, tāpēc ka gribēja, lai veins viņai palīdz atgūt karaļa labvēlību,

jo �karalis saule� bija pagādājis sev jaunāku mīļāko � marķīzi Lavaljē. Montespāna kundze, kurai līdz tam bija piederējusi pirmā vieta karaļa labvēlībā un kuram viņa bija dzemdējusi trīs bērnus, dabiski, nespēja ar to samierināties. Un, kamēr priesteris nogalināja zīdaini, viņai, pēc Rata-Vega²⁵domām, bijusi jāskaita lūgsna:

�Es vēlos, lai karalis un doflns vienmēr būtu man draudzīgi noskaņoti. Lai arī turpmāk karaliene paliek neauglīga, un lai karalis viņu pamet manis dēļ. Lai karalis vienmēr man un maniem radiniekiem dod visu, ko es vēlos. Lai visi galma augstmaņi mani ciena un mīl. Es vēlos, lai mani aicina piedalīties karaliskajā padomē un es uzzinu visu, kas tur notiek. Lai karalis padzen Lavaljē un negrib viņu vairs ne acīs redzēt. Beidzot es vēl gribu, lai karalis �ķiras no karalienes un apprec mani.�

Ta�u velnam laikam bija pārāk biezas ausis, jo Luijam ne prātā nenāca viņu precēt. Protams, Montespānu un pārējās metreses mazāk gan interesēja pats saulainais Luijs nekā vara galmā un karaļa dāvanas. Tomēr Montespānas (un pārējo metre�u) ietekmi uz �karaļa saules� politiku un �ķindo�ās monētas, ko tā ienesa, arī nedrīkstēja novērtēt par zemu. Katrā ziņā viņa varēja Monvuazēnai piedāvāt miljonu livru par pulverīti, kas novāktu no kaujas lauka viņas konkurentes.

Savukārt Monvuazēna �ādos darījumos pelnīja pat divkārt, jo, ko de Montespāna kundze vēlēja savām konkurentēm, to pa�u citas dāmas, piemēram, Angulemas hercogiene, de Vitrī kundze un viņas pa�as svainiene marķīze Lavivona, vēlēja viņai. Ancien r�gime galminieku pūlis bija jauka sabiedrība, kas pulcējās ap iedomīgo monarhu, noplītēja fran�u zemnieku un sīkpilsoņu sviedrus, asinis un asaras un izmantoja tik pakalpīgus rokaspui�us kā Monvuazēna un abats Gibūrs.

Nav nekāds brīnums, ja Luijs XIV gribēja būt dro�s, ka Monvuazēnas procesa akti tiks sadedzināti. Nav arī nekāds brīnums, ka augstākā aristokrātija vērpa intrigas pret Lareinī, kas izvilka no Monvuazēnas visu, ko viņa zināja. Tā viņ� uzzināja arī par diviem citiem �saisto�iem� Monvuazēnas darbības atribūtiem: mistiskajām figūriņām un mīlas dzērienu. Figūras � māņticīgas pū�ļo�anas un noziedzīgas krāp�anas sajaukums � bija mazas, atbilsto�i noteiktas personas izskatam izveidotas vaska lellītes, kuras abats Gibūrs nokristīja

attiecīgos vārdos. �iem tualetes galdiņu dēmoniem piedēvēja pārdabisku spēku. Apgalvoja, ka viss, kas notiekot ar lellītēm, notiekot arī ar personām, kuru vārdos tās nokristītas.

Ja Buijonas hercogiene gribēja, lai viņas vīru nodur, viņai bija jāpasūta vaska figūriņa un jāiedur tai krūtīs adata. Tas bija tik viegli, un patiesi toreizējās Parīzes nedro�ajās ielās �is novēlējums bie�i vien piepildījās pārsteidzo�i ātri � jo vairāk tādēļ, ka Monvuazēnai bija �veikalnieciski sakari� arī priek�pilsētas noziedznieku midzeņos.

XVII gadsimtā ticība �o figūriņu brīnumainajam spēkam bija tik pla�i izplatīta, ka ar tām sāka darboties arī da�s labs jaunais eskulaps. Monvuazēnas kundzes ienākumi no �iem minidēmoniem bija milzīgi. Viņa saņēma līdz 20 000 livru par figūriņu.

Labi atmaksājās arī burvju un mīlas dzērieni. Tos lielākoties pagatavoja no sikspārņu asinīm, �āvētu kurmju pelniem, da�ādiem augiem un spānie�u mu�as. Visam tam pievienoja vēl citas sastāvdaļas, piemēram, mazu bērnu asinis, kā arī, protams, vīnu gar�as uzlabo�anai. Montespāna kundze iegādājās �ādus �mīlas dzērienus�, lai iepildītu tos karaļa vīna glāzē.

Un beidzot Monvuazēnas pakalpojumos ietilpa arī save�ana� viņa pēc vajadzības piegādāja meitenes un zēnus. Turklāt Chambre ardente pierādīja arī, ka viņa izdarījusi 2500 abortus.

�īs slīpētās dāmas visienesīgākais veikals tomēr bija poudre de succession pārdo�ana aristokrātiem, kuriem bija nepiecie�ama palīdzība. Toksikoloģijā �o vielu pavisam prozaiski sauc par arsēniku. Monvuazēna kundze atzinās, ka indi pārdevusi simtiem cilvēku un ar to saraususi ievērojamu bagātību. Par devu indes, kas pie aptiekāra ar nosaukumu ��urku inde� jeb �elles akmens� būtu maksājusi tikai pāris sū, viņa saņēma līdz 50 000 livru. Bet klienti tikai maksāja un maksāja. Tā, piemēram, kardināls Bonzī no Narbonnas diacē-zes, vispār gau�ām skopulīgs kungs, kad vajadzēja nolīdzināt parādus, bie�i mēdza tos atmaksāt ar pulverī�iem, kurus iegādājās pie Monvuazēna kundzes. Laba kliente bija arī Marzīni kundze, nelaiķa kardināla Mazarīni māsīca, �karaļa saules� eksmetrese un vēlāk tik slavenā Savojas prin�a E�ēna māte.

Tā nenogursto�ais Lareinī un viņa leitnants Degrē soli pa solim izsekoja Monvuazēna kundzes darbo�anos. Tas acīmredzot nebija pārāk grūti, jo viņa bija kārtīga veikalniece un savā mājā Sen�ermenā sīki un rūpīgi pierakstīja klientu vārdus un arī attiecīgos finansiālos darījumus. Lareinī va-

jadzēja �os sarakstus tikai kārtīgi izlasīt. Par kādiem pakalpojumiem �is livru lietus bija lijis pār Monvuazēna kundzi, protams, pēc �ā reģistra nevarēja uzzināt, toties Monvuazē-nas atmiņa bija neticami laba un toreizējās nopratinā�anas metodes palīdzēja viņai to jo �akli izmantot.

Viņa atkal un atkal atcerējās, kā pamestā karaļa favorīte Montespāna, kura pamazām vien bija izmēģinājusi visu, kas tikai bija Monvuazēnas repertuārā, manot, ka, pat karaļa iebaudītajiem krupja pelniem un zīdaiņu asinīm par spīti, viņa sava biju�ā karaliskā mīlnieka labvēlību vairs nespēj atgūt, iz�ķīrās viņu kopā ar viņa pa�reizējo mīļāko marķīzi de Fontānu nogādāt viņpasaulē. Monvuazēna, protams, bija ar mieru un izstrādāja arī �ā pasākuma piānu. Pēc tā karaiim�cilvēkam, kas faktiski bija analfabēts,� publiskas lūdzēju pieņem�anas laikā vajadzēja pasniegt saindētu vēstuli. �is pasākums gan �ķita visai bezcerīgs, jo audiencēs vēstules uz sudraba paplātes nolika karaļa tuvumā un monarhs mēdza kādam likt tās nolasīt viņam priek�ā, tāpēc jā�aubās, vai karalis vēstuli vispār paņems rokā un pēc tam pa paradumam nolaizīs pirkstus. Tomēr 1679. gada 5. martā AAonvuazēna aizbrauca uz priek�pilsētu, kur bija paredzēta Luija XIV audience, ta�u viņai uzmācās �aubas, un arī karalis savu popularitātes vairo�anai domāto izrādi pārtrauca neparedzēti ātri.

Nākamā audience bija nolikta uz 13. martu, un tad arī vajadzēja notikt otram mēģinājumam. Da�as dienas pirms tam Monvuazēna tika apcietināta, un tā izjuka plānotā saindētu cimdu pasnieg�ana karaļa favorītei marķīzei de Fontaņai.

Pilsētā ziņa par apcietinā�anu izplatījās vēja ātrumā un pamudināja daudzas aristokrātu ģimenes pa galvu pa kaklu steigties projām no Parīzes. Tas tomēr nelīdzēja, jo Chambre ardente un Degrē policijas jātnieku sardze prata vairumu bēgļu uzok�ķerēt. Tikai marķīzēm Marzīni un Montespānai tika aiztaupīta Chambre ardente. Viņu karaliskais labvēlis, kuru Lareinī nekavējoties bija informējis, laikus brīdināja abas dāmas. Marzīni kundze aizbēga uz Genti, kur tikai par mata tiesu izglābās no pūļa, kas gribēja viņu nomētāt ar akmeņiem, bet Montespāna kundze ar viņai pie�ķirto pensiju, 1000 luidoriem mēnesī, aizbrauca uz kādu no saviem īpa�umiem.

Tomēr Lareinī, ielau�oties karaliskajā guļamistabā, bija pārsteidzies. Pa�apmierinātais �karalis saule� ta�u nevarēja pieļaut, ka viņa kādreiz vismīļākā metrese, kas bija viņam dzemdējusi trīs bērnus, tiktu atmaskota kā potenciāla karaļa slepkava un saukta pie tiesas. Un dievs vien zina kas viss vēl

būtu nācis gaismā, ja Lareinī arī turpmāk būtu ok�ķerējies pa aristokrātu ģimenēm. Chambra ardente, kas ne tikai bargi un asiņaini tiesāja sīkos noziedzniekus, bet ne�ēloja arī lielbur-�uju un aristokrātu galvas, karalim kļuva pārāk bīstama. Tālab 1680. gada 1. oktobrī karalis tikpat pēk�ņi, kā pirms pāris mēne�iem bin iecēlis �o tiesu, to likvidēja.

�ī tiesa, bez �aubām, bija daudz darījusi, lai ierobe�otu indē�anu fran�u sabiedrības augstākajos slāņos, tomēr tai pietrūka spēka, lai bez kompromisa sāktu cīņu pret noziedzīgajiem augstmaņiem. Tā tomēr bija tikai absolūtās monarhijas justīcijas orgāns, kuru karalis varēja likvidēt, kad vien viņam iepatikās. Kad Chambre ardente likvidēja, nebūt nebija pabeigta visu lietu izmeklē�ana, tāpat nebija līdz galam iztiesātas visas prāvas. Līdz tam brīdim bija notiesāta tikai Monvuazēna, kā arī vēl 35 citi apsūdzētie, kuriem spriedums bija jau izpildīts � viņi bija sadedzināti uz sārta. Monvuazē-nai kā galvenajai apsūdzētajai bija liegta pat parastā �ēlastība � slepena no�ņaug�ana pirms sārta aizdedzinā�anas.

Jau agrāk pieminētā de Seviņē kundze rakstīja, ka Monvuazēna atteikusies no �ādos gadījumos parastās baznīcas uzliktās grēku izpirk�anas un līdz pēdējam elpas vilcienam kliegusi �ausmīgus lāstus.

Bez notiesātajiem apsūdzētajiem izmeklē�anas apcietinājumā vēl bija 147 apvainotie, arī abats Gibūrs, sātana priesteris. Dabiski, karalis negribēja pieļaut, ka viņi nonāktu parastajā tiesā, tāpēc ar tiem tika galā bez tiesas sprieduma. Tie, pret kuriem apsūdzība nebija sevi�ķi smaga, tika izsūtīti no Francijas, pārējie, arī Gibūrs, ar personisku karaļa pavēli, tā saukto lettre de cachet²⁶, nokļuva mū�a ieslodzījumā �tik vienkār�i tika kārtotas tieslietas absolūtajā monarhijā.

Ar Chambre ardente likvidē�anu Lareinī kā augstākais tiesnesis savu lomu bija nospēlējis, ta�u palika policijas �efa lomā, kas gan bija mazāk populāra, tomēr ne mazāk svarīga, jo sagādāja Francijai policijas valsts slavu, kuru Luijs XIV labprāt izlietoja. Bija nodibināta toreizējos apstākļos moderna policija � piemērs visai Eiropai, un tas lielākoties bija Lareinī ideju un neatlaidības nopelns.

Tomēr Lareinī karjera policijā nekādā ziņā nav sensacionāla. Cēlies no lielbur�uāzijas, tāpat kā vairums juristu kop� XV gadsimta, viņ� 1661. gadā, tātad tai pa�ā gadā, kad absolūto

varu pēc MazarTni nāves ieguva Luijs XIV, nopirka sūdzību un lūgumrakstu galvenā pieņēmēja amatu. Valsts amatu pārdo�ana toreiz Francijā bija ļoti parasta. Tā bija izdevīga, tāpēc �karalis saule� un viņa pēcnācēji to bija izvērsu�i līdz pilnībai straujā valsts kases diloņa dēļ un pārdeva pat nevienam un nekur nederīgus amatus, piemēram, sniega pārdevēja, siena skaitītāja, būvakmeņu revidenta, parūku kontroliera, sālīta sviesta nogar�otāja un nesālīta sviesta nogar�otāja amatus...

Arī �ādu amatu pirk�ana bija izdevīgs darījums, jo vienmēr varēja atrast kādu jaunu paņēmienu, kā padarīt vēl plānāku jau tā nelielo un sūri pelnīto nodokļu maksātāju maizes riku, bet lielbur�uāzija jau toreiz zināja da�ādas viltības un tai bija nepiecie�amie sakari, lai varētu izvairīties no nodokļu maksā�anas.

Dro�i vien arī Lareinī glu�i labi nopelnīja no lūdzējiem, jo se�us gadus vēlāk, kad sakarā ar policijas reformu pirmo reizi atbrīvojās policijas ģenerālleitnanta postenis, viņ� varēja par to karaliskajā kasē iemaksāt 250 000 livru.

Lareinī ievie� kartību

Kriminālpolicijas pirmsākumi Francijā meklējami XVI gadsimtā, turklāt da�iem tās nozarojumiem ir vēl senāka vēsture. Tā, piemēram, lielākajās pilsētās ārzemnieku lietu policija bija jau ap IX gadsimta sākumu. Tai vajadzēja aizkavēt sve�u noziedznieku pieplūdumu. Arī tikumības policija da�ās valstīs darbojās jau pat pirms IX gadsimta.

Tomēr valsts policijas pamati tika likti XVII gadsimtā. Toreiz Parīzē bija 500 000 iedzīvotāju, 100 000 zirgu, 12 000 karie�u un 20 000 kalpu. Klaidoņus un ubagus, ielu laupītāju bandas un zagļus neviens nebija saskaitījis. Ik dienu pazuda cilvēki, tika atrasti nogalinātie, nosistie, no�ņaugtie, noslīcinātie.

Viens Parīzes priek�pilsētas rajons atradās pilnīgi noziedznieku rokās. No �ejienes viņi devās uzbrukumos un kramplau�u gaitās, �eit dzīvoja zagto mantu slēpēji, kuri nozagtos priek�metus mazliet pārtaisīja un pa slepeniem tirdzniecības tīkliem nogādāja tirgū. Sis rajons bija profesionālo slepkavu, lielceļa laupītāju, zagļu un suteneru galvenā mītne, kur tika kaldināti laupī�anas plāni un savāktas bandas. Policija �eit neiedro�inājās ierasties pat dienā, tā ka tās vara pie �ī rajona robe�as faktiski beidzās. Kāds tā laika publicists 1664. gadā rakstīja: �Dienu un nakti Parīzē zog un

slepkavo. Mēs esam nonāku�i �ā gadsimta padibenēs.� Tā bija ancien r�gime kreisā puse � nesaudzīgās masu ekspluatācijas un pauperizācijas loģiskas sekas, kā arī 1667. gada 19. marta reformas cēlonis. Vissvarīgākais iemesls tomēr bija politiskā un sociālā absolūtisma loģiskās sekas � aizvien vairāk izplatījās zemnieku un piisētu nabadzīgo iedzīvotāju nemieri, un daļa aristokrātu, galvenokārt nabadzībā nonākusī lauku aristokrātija, sāka kurnēt pret pieaugo�o feodālo reakciju.

Tomēr reformu ediktā par sociālo stāvokli, kas bija noziegumu cēlonis, nebija minēts ne vārda. Vēl vairāk � Luija XIV augstajā stilā tur bija teikts: �Ievērojot to, ka mūsu labā pilsēta Parīze ir mūsu valsts galvaspilsēta, kurai jābūt par paraugu visām karalistes pilsētām, mēs nolēmām, ka mūsu vislielākās rūpes jāveltī, lai tajā būtu labi organizēta justīcija un policija.�

Un par policiju: �Tai ir lieli panākumi, un da�as tās darbā pieļautās kļūmes, par laimi, ir jau izlabotas, tā ka visiem, kuriem tādēļ ir mierīgāka dzīve, jāapvienojas un jāpieliek arī sava roka pie �ī lielā darba.� Ar �panākumiem� viņ� dro�i vien domāja �melno kabinetu�/ kas jau Ri�eljē laikā, 1628. gadā, tika ierīkots Parīzes pastā un kurā tika aizturētas un izlasītas aizdomīgu personu vēstules. Tomēr Luijs XIV noklusēja faktu, ka haute police � augstā policija, kura tika nodibināta ar 1667. gada reformu, mazāk nodarbojās ar vispārējo noziegumu apkaro�anu un �visu labklājības� aizsargā�anu, bet galvenokārt bija domāta monarha labklājības un miera sargā�anai. Proti, haute police pirmām kārtām bija politiskā policija, pirmā politiskā slepenpolicija Eiropā. Arī tā balstījās uz tradīcijām, it īpa�i uz spiego�anu. Jau pirms Luija XIV valdniekiem un viņu ministriem parasti bija vesels bars ziņu pienesēju un informatoru, aģentu provokatoru, ar kuru palīdzību uzmanīja re�īma pretiniekus un uzzināja viņu nodomus. Arī haute police, kuras pamatuzdevums bija atrast visus karalim un valstij naidīgos elementus, darba būtiskākā sastāvdaļa bija spiego�ana. Spiegus policijas �argonā sauca par �modrajiem�, tautas mutē viņi bija nicināmie �pelēksvār-�i� vai mouchards ��piki.

Vispirms haute police nodibināja tikai Parīzē, kur tika ierīkots uzticamības pārbaudes un dro�ības birojs ar policijas ģenerālleitnantu priek�galā. Bet vēlāk policijas iestādes tika nodibinātas visās provincēs.

Policijas ģenerālleitnants kļuva par Parīzes policijas prezidentu un vēlāk � par policijas ministru. Vienlaikus tiesne�i tika atbrīvoti no policijas pārvaldī�anas, kas izsenis bija viņu

pienākums. Viņiem palika padoti vēl tikai civilleitnants un kriminālieitnsnts, kuriem bija jāizpilda vienīgi tiesu ierēdņu uzdevumi. Tātad pirmais policijas ģenerālleitnants bija Lareinī, kas jau pa�ā sākumā nepieļāva nekādas �aubas par to, ka savu uzdevumu uzskata par ļoti svarīgu. Jau pirmajā savas darbības gadā viņ� deva smagu triecienu Parīzes noziedznieku kvartālam, lika izspiegot noziedznieku satik�anās un slēp�anās vietas, dubultoja policijas un apsardzes dienesta darbinieku skaitu, pieņēma palīgpolicistus, tā palielinādams policistu skaitu līdz 400 kājniekiem un 144 jātniekiem. Ar �iem policijas spēkiem viņ� hermētiski norobe�oja noziedznieku kvartālu, un sākās pirmā lielā operācija Francijas policijas vēsturē. Policijas priek�niekam bija skaidrs, ka, ja viņa cilvēki ielaidīsies cīņā ar noziedzniekiem lī�lo�u ieliņās, viņi noķers labi ja da�us. Lareinī galvenais nolūks bija visus �os sala�ņas padzīt no Parīzes. Tāpēc viņ� noziedzniekiem uzstādīja savai darbībai raksturīgu ultimātu: ja �ā kvartāla �noziedznieki� (vienkār�ības labad tā sauca visus �ā kvartāla iedzīvotājus) tūlīt atstās priek�pilsētu un vairs neatgriezīsies, viņi varēs nekavēti aizvākties. Tiks aizturēti tikai pēdējie divpadsmit, kas nebūs paspēju�i pazust pietiekami ātri, un viņiem būs jāizpērk arī visu citu grēki. Lareinī piedraudēja � ja nepaklausīs viņa pavēlei, viņ� lietos varu.

Kvartāla iedzīvotāji piekrita viņa priek�likumam. Sākās neaprakstāms haoss, tika pārrauta policijas ķēde, un pazuda pilnīgi visi kvartāla iedzīvotāji. Lareinī neatrada nevienu pa�u grēkāzi, kur nu vēl divpadsmit. Par to, ka licis noziedzniekiem ņemt kājas pār pleciem, viņ� vismaz īsu brīdi varēja baudīt slavas augļus, jo dabiski, ka ar �ādām metodēm ilgsto�us panākumus nevar gūt un vēl mazāk � iznīdēt noziegumus.

Bet Lareinī nepaļāvās uz �ādiem trikiem vien un sāka reorganizēt policiju no pa�iem pamatiem. 1691. gadā viņ� izdeva noteikumus par policijas kompetenci un tās izturē�anos, apcietinot un nopratinot aizturētos, rūpējās par ielu apgaismo�anu, tā ka, viņam aizejot no policijas dienesta, Parīze ar 6000 ielu apgaismo�anas laternām bija vislabāk apgaismotā pilsēta Eiropā. Turklāt viņ� noteica, kad jāaizver krogi �22.00 vakarā, un, protams, tāpat kā jau pirms viņa da�i karaļi un to ierēdņi, cīnījās pret prostitūciju, kaut arī neguva nekādus vērā ņemamus panākumus. �ī profesija viņa darbības laikā zēla tālāk un kopā ar to arī �baudkāres slimība�, kas skāra visus sabiedrības slāņus. Lareinī bija

pārliecināts, ka noziegums mājo visur � arī pilīs; to pārliecino�i pierādīja Monvuazēnas lieta. Tomēr sevi�ķi viņa uzmanību piesaistīja iedzīvotāju zemākie slāņi. Viņ� lika no Parīzes padzīt visus �igānus un uz visiem laikiem aizliedza viņiem ierasties pilsētas teritorijā. �igānietes, kuras pēc �īs pavēles izsludinā�anas tika notvertas pilsētā, pēra un atkal padzina. Ja viņas atgriezās vēlreiz, viņas sadedzināja. Vīrie�us �ādos gadījumos notiesāja uz galerām.

Arī tas nebija nekas jauns. Jau Fransuā I 1539. gadā bija izdevis rīkojumu, ka �igāni, kas nepakļaujas izraidī�anai, bez tiesas tiek nosūtīti uz galerām.

Lareinī nevarēja pārmest, ka viņ� izjustu sirdsapziņas pārmetumus vai līdzjūtību. Vismazāk �īs jūtas viņam piemita attieksmē pret monarhijas pretiniekiem. Karalim uzticīgais policijas priek�nieks visur saoda nodevību un sākumā arī Monvuazēnas lietā domāja saskatām politisku sazvērestību.

Daudz vairāk viņam laimējās ar diviem Parīzes tipogrāfijas darbiniekiem � grāmatiespiedēju un zīmētāju, kurus turēja aizdomās, ka viņi sacerēju�i populāru satīru par �karali sauli� un viņa draugaļām, par kuru tauta smējās. Lareinī nekavējoties iedarbināja haute police un tās �pikus un ātri savāca apsūdzības materiālus. Pārējos pierādījumus sagādāja pēk�ņa dzīvokļu kratī�ana. Iespiedējs un zīmētājs tika notiesāti uz nāvi un saraustīti uz rata. Tai pa�ā laikā Lareinī bija pazīstams ar Voltēru un draudzējās ar rakstnieku Sensimonu, kā arī kolekcionēja seno grieķu rakstus.

Pats par sevi saprotams, ka, būdama tik apzinīga pret karali un valsti, Lareinī haute police aktīvi piedalījās arī hugenotu vajā�anā. Pateicīgais karalis savu policijas priek�nieku iecēla par valsts padomnieku uz visu mū�u, un tādēļ visas sabiedrības �ķiras nīda viņu vēl vairāk.

1697. gadā viņ� policijas ģenerālleitnanta amatu par 150 000 livru pārdeva marķīzam d'Ar�ansonam, kas tajā darbojās līdz 1718. gadam.

Traipi uz pasaules brīnuma

Pasaules brīnuma nimbu Francijas policijai XVII gadsimtā pie�ķīra galvenokārt haute police un tās labi informētais �piku dienests. Protams, traipus tās reputācijā labprāt centās neievērot, piemēram, ne visai retās policijas pieļautās kļūdas, kuru dēļ cieta nevainīgas personas, kas zaudēja eksistences iespēju, brīvību, veselību un bie�i pat dzīvību. Turklāt tikai nelielu daļu �o kļūdu var izskaidrot ar tolaik ierobe�otajiem

juridiskās zinātnes sasniegumiem un policijas arodzinā�anām. Galvenokārt vainīga bija aprobe�otība, tāpat arī kukuļo�ana, kā to pierāda durvju sarga Lebrēna lieta.

Kad Mazēla kundze, cienījamā de Savonjēra kunga atraitne, svētdien, 1689. gada 27. novembrī, atstāja savu �etrstāvu māju Mūrnieku ielā Parīzē, lai dotos uz baznīcu, slepkava jau glūnēja zem viņas gultas. Viņ� bija ielavījies mājā jau piektdien, tomēr savu nodomu nozagt atraitnes mājās eso�o skaidro naudu bija atlicis līdz �im brīdim. Māju un tās apkārtni viņ� pazina ļoti labi. Viņ� zināja atraitnes paradumu katru piektdienu un pirmdienu savākt pie sevis dedzīgu kār�u spēlmaņu sabiedrību, tāpat arī viņas naudas kāri. Viņam nebija noslēpums, ka zeltu Mazēla kundze glabāja naudas lādītē ģērbtuvē guļamistabā un tās atslēgu dienā nēsāja, pakārtu kaklā, bet naktī palika zem spilvena. Vajadzēja tikai pacietību un paslēptuvi. Pirmās viņam netrūka, un otro viņ� atrada tie�i zem mājas jumta. Beidzot svētdien viņ� bija pārliecināts, ka pienācis īstais brīdis, un nolavījās lejā otrajā stāvā, guļamistabā, un, zem atraitnes gultas palīdis, nogaidīja, kamēr istabene uzkopj istabu. Tikai pēc tam viņ� atvienoja zvanu, kas bija ierīkots no atraitnes gultas līdz istabenes skabūzītim. No istabā aiz spoguļa atrastas salvetes viņ� sasēja galvassegu, pēc tam, sēdēdams pie kamīna un sildīdamies, vienā mierā gaidīja, kamēr piebrauc atraitnes kariete, palīda atkal zem gultas un nogaidīja līdz pusnaktij. Kad visi trok�ņi mājā bija apklusu�i un atraitne svētlaimīgi* dusēja, viņ� gribēja izmak�ķerēt atslēgu, kas atradās zem spilvena, ta�u atraitne uztrūkās no miega un tūlīt pazina viņu.

� Kundze, ja jūs kliegsiet, es jūs nogalinā�u,� viņ� piedraudēja un prasīja naudu. Mazēla kundze tomēr to neuzņēma nopietni un sniedzās pēc zvana auklas. Vīrietis tūlīt izrāva nazi un sāka ar to me�onīgi durt atraitnei. Ārsti vēlāk konstatēja piecdesmit na�a dūrienu, lielākoties rokās un kājās. Slepkavas nazis bija skāris arī Mazēla kundzes seju, kaklu un plecus. Kad viņa vairs nekustējās, slepkava pavisam mierīgi paņēma zem spilvena paslēpto atslēgu, atvēra lādīti un paņēma apmēram 5000 vai 6000 zelta gabalu, kas svēra vairākus kilogramus. Viņ� bija pieticīgs, jo lādītē bija vairāk nekā 10 000 livru, kā arī dārglietas par 15 000 livriem. Lādīti viņ� atkal aizslēdza, nolika atslēgu vecajā vietā un uzzagās atpakaļ bēniņos, kur novilka asinīs izmirku�o kreklu un paslēpa zem salmu kūļa, pēc tam aizgāja no Mazēla kundzes mājas. Viņ� tika vaļā arī no virvju kāpnēm, kuras bija sagatavojis gadījumam, ja būtu jābēg pa logu. Likās, ka beigu beigās viņ� tomēr iekulsies ķibelē. Kāda paveca

sieviete, kas �ad tad Mazēlas mājās piepalīdzēja saimniecībā, redzēja viņu aizejam. Un, tā kā sieviete viņu pazina, viņa būtu varējusi palīdzēt ātrāk atklāt apstākļus, kādos bija noticis noziegums, ja vien kriminālleitnants Defitā nebūtu viņu ignorējis.

�is Parīzes krimināltiesas kriminālleitnants bija slavens, un no viņa baidījās, turklāt godīgie pilsoņi gandrīz vairāk nekā dīkdieņi, jo viņa centība dienestā da�kārt līkumoja pa lī�lo�u takām. Vainīgais galu galā vienmēr tika atrasts, tikai diem�ēl ne vienmēr tas bija īstais. Kop� 1667. gada visi kriminālleit-nanti bez izņēmuma bija pakļauti justīcijas dienestam, tātad nebija policijas ierēdņi. Viņi tomēr nodarbojās ar izmeklē�anu � apskatīja nozieguma vietu, meklēja pēdas, kā arī nopratināja lieciniekus un vainīgos.

Pēc tiesas pieprasījuma policija sniedza tai palīdzību. Tā meklēja arī aizbēgu�os noziedzniekus un apcietināja tos, uzmanīja aizdomīgas personas un skatījās, lai tiktu ievēroti policijas un varas iestā�u izdotie rīkojumi.

Tiesu iestādes nebija mazāk svarīgi varas īsteno�anas instrumenti kā policija un armija. Karaļvalstī, kurā galvenokārt ar vardarbību, viltību un krāp�anu cīnījās par varu feodālie sāncen�i un vasaļvalstiņas, tiesai abās karotāju pusēs bija svarīga loma.

Jau XIII gadsimta vidū, Luija Dievbijīgā valdī�anas laikā, tika radīta tie�i karalim pakļauta īpa�a iestāde � parlaments noziegumu izskatī�anai. Karaliskā tiesa, kas bija arī augstākā apelācijas tiesa karaļvalstī, varēja atcelt feodālo tiesu un pat vasaļvalstiņu, kas neiekļāvās karaliskajā domēnē, firstu tiesu lēmumus. Da�us noziegumus �ļaunprātīgu dedzinā�anu, sievie�u nolaupī�anu, naudas vilto�anu � un, dabiski, visas lietas, kas sevi�ķi interesēja karali, drīkstēja iztiesāt tikai karaliskā tiesa.

Par tiesne�iem parasti tika iecelti cilvēki, kas bija studēju�i romie�u tiesības, bet tie lielākoties bija bur�uāzijas pārstāvji, kuri gan kalpoja karalim, gan centās izpatikt arī savai �ķirai.

XVI gadsimtā, pēc centralizācijas pabeig�anas Francijā, karaliskie juristi paziņoja, ka neviena persona un neviena iestāde nedrīkst ierobe�ot karaļa varu. 1527. gadā Parīzes parlamenta � tātad karaļa augstākās tiesas � prezidents, vērsdamies pie karaļa Fransuā I, paziņoja: �Sīr, jūs stāvat pāri likumiem.� Karalis revan�ējās, stingri aizliegdams parlamentam iejaukties valsts lietās, un lika saprast, ka tam jārūpējas tikai par juridiskiem jautājumiem. Tomēr arī vēlāk, 1648. gadā, kad Parīze dumpojās, parlaments, kuru atbalstīja tautas

2�G. Feikss

masas un ar MazarTni politiku neapmierinātā bur�uāzijas daļa, mēģināja pacelt savu balsi pret karali.

Līdz bur�uāziskajai revolūcijai 1789. gadā Parīzes parlaments bija augstākā tiesa Francijā, tomēr tā nebija vienīgā apelācijas instance. Provincēs pie prefektiem, vēlāk intendantiem, bija ne tikai pirmās instances tiesas�krimināltiesas, bet pastāvēja arī otrās instances � apelācijas tiesas, kas varēja atcelt departamenta krimināltiesas spriedumus.

Mazēlas lieta tātad bija jātiesā Parīzes krimināltiesā, kas, tāpat kā Parīzes policija, ieņēma sevi�ķu vietu fran�u tiesu sistēmā. Tās spriedums bija spēkā kā autentisks valsts likumu un vietējo rīkojumu tulkojums un to papildinājums. Tam bija svarīga nozīme, jo tai laikā vēl nebija kodificēta likumu krājuma. Krimināltiesas spriedumi noderēja kā likumu papildinājumi. Tikai 65 gadus vēlāk, 1754. gadā, atsevi�ķie rīkojumi un edikti par fiksētajiem noziegumiem tika apkopoti vienā Code p�nal � kriminālkodeksā.

Tātad policijas leitnants Defitā nebija vis nekāda nieka persona, un tas, protams, uzlika pienākumus. Nogalinātās vecākais dēls Renātus de Savonjērs bija Parīzes parlamenta padomnieks, tātad kolēģis, netie�i pat Defitā priek�nieks.

Neviens atsevi�ķs nogalinātās ievainojums pats par sevi nebūtu bijis nāvīgs, tikai visi kopā tie bija radīju�i lielu asins zudumu, no kura mirusi atraitne. Defitā pārmeklēja viscaur asinīm piemirku�o gultu un atrada me�ģīņu apkakli un salveti, no kuras noziedznieks bija izgatavojis sev galvassegu. Tās izcelsme un lieto�ana drīz vien tika noskaidrota. Un, tā kā aiz nogalinātās nagiem vēl atrada da�us matus, kas nepiederēja pa�ai Mazēla kundzei, Defitā nosprieda, ka noziedznieks, cīnoties ar upuri, pazaudējis galvassegu un pametis atraitnei da�us savus matus. Viņam, protams, iekrita acīs arī ap gultas stabu apmestā zvana aukla. Un, kad viņ� kamīna pelnos vēl atrada kabatas nazi � ieroci, ar kuru bija izdarīta slepkavība, lieta daļēji jau bija atrisināta. Tas, ka ģērbtuves un naudas lādītes atslēgas atradās savā vietā, nespēja viņu samulsināt. Viņu neietekmēja arī tas, ka ne parlamenta padomnieks, ne viņ� pats, ne arī durvju sargs Lebrēns ar attiecīgo atslēgu nespēja atslēgt lādīti, jo tajā bija iebūvēts slepens mehānisms, kas sagādāja lielas grūtības pat atslēdzniekam. Tā kā Mazēla kundze, dzīva būdama, nebija nevienam ļāvusi ieskatīties savā naudas makā un zaglis lielāko daļu naudas bija atstājis, kriminālleitnantam �ķita, ka slepkavība notikusi aiz naida vai atriebības. Un, kaut gan nelaiķes radinieki runāja par zādzību un vēlāk pat apgalvoja, ka pazudusi visa nauda, tas Defitā sevi�ķi neietekmēja. Viņ� sistemātiski meklēja

vainīgo. Apskatot māju, viņ� uzdūrās kaut kam sevi�ķam. Tie�i blakus nogalinātās gultai bija durvis, aiz kurām atradās slepenas kāpnes uz tre�o stāvu, kas, izņemot vienu vienīgu istabu, bija neapdzīvots. Istabā bija apmeties garīdznieks Pulārs. Viņ� pie Mazēla kundzes dzīvoja jau se�us gadus, un viņa stāvoklis mājās neradīja nekādas �aubas par viņa attiecībām ar Mazēla kundzi. Kriminālleitnants pārmeklēja istabu, tomēr neko neatrada. Bēniņiem viņ� tikai pavir�i uzmeta acis. Pēc tam kriminālleitnants iztaujāja kalpotājus par notikumiem iepriek�ējā dienā. Viņ� uzzināja, ka Lebrēna meita bija apmeklējusi Mazēla kundzi un tikusi draudzīgi uzņemta, bet uzkavējusies tikai īsu brīdi, jo namamāte gribējusi pēcpusdienā braukt uz dievkalpojumu. Uz turieni viņu bija aizvedis Lebrēns, pēc tam pulksten 20.00 viņ� aizbraucis viņai pakaļ pie kādas viņas draudzenes un atvedis viņu uz mājām.

Vakariņās, kā parasti, piedalījies abats Pulārs un, kā to ievērojusi istabene, vairākkārt uzsvēris, ka nākamajā naktī nebū�ot mājās.

Ap 23.00 atraitne devusies savā guļamistabā. Pie viņas biju�as vēl abas istabenes, kad pie ģērbtuves durvīm pieklauvējis Lebrēns un, tā kā neviens durvis neatvēris, aizgājis pie galvenās ieejas. Mazēla kundze sākumā saskaitusies, bet pēc tam glu�i �ēlīgi sniegusi norādījumus nākamajai dienai, pēc kuriem viņ� ieradies. Tā bija pirmdiena � tātad �spēles diena�. Pēc tam Lebrēns kopā ar meitenēm atstājis istabu, iegājis virtuvē, apsēdies pie krāsns un iesnaudies. Naktī, kad nozvanījis baznīcas pulkstenis, viņ� ar skubu meties laukā aizslēgt pagalma vārtus. Pēc tam devies pie miera savā istabā. �is stāstījums kriminālleitnantam pagalam nepatika. Viņ� pārbaudīja Lebrēna rokas, tomēr tās nebija saskrāpētas, arī asiņainas ne. Tā kā Lebrēns torīt vēl nebija paspējis nomazgāties, Defitā vispirms iemērca viņa rokas ūdenī un mēģināja berzt. Velti! No asinīm nebija ne pēdu. Kabatā durvju sargam bija kabatas nazis un atslēga ar izvīlētu zobu. Defitā tūlīt piesējās tai. Jā, �o papildatslēgu Lebrēns bija izvīlējis pirms laba laika, kad viņam sava atslēga bijusi jāatdod abatam Pulāram. Kad vēl noskaidrojās, ka ar �o pa�u atslēgu, kaut arī ar grūtībām, tomēr var atslēgt guļamistabas durvis, Defitā par izmeklējamo lietu bija pilnīgi dro�s. Viņ� paņēma noziedznieka no salvetes pagatavoto galvassegu un uzmauca galvā durvju sargam. Dabiski, ka tā būtu pa�ā laikā arī citiem kalpotājiem, Savonjēra kungam un arī pa�am Defitā... Tomēr kriminālleitnantam pietika ar to, ka tā bija derējusi Lebrēnam, kuru pēc tam kopā ar viņa sievu un pārējiem kalpotājiem vīrie�iem apcietināja.

Nākamajā dienā Defitā desmit stundas pratināja kambarsulaini, virtuveni un ku�ieri. Sievieti, kas patie�ām bija redzējusi noziedznieku, viņ� nemaz neņēma vērā, toties ieradās vēlreiz nozieguma vietā, �auro kāpņu lejas galā atrada virvju kāpnes un savā nodabā nobrīnījās, kāpēc gan Lebrēnam, kuram bija atslēga, vajadzējis �ādas virvju kāpnes... Varbūt viņ� tās tur bija nolicis ar nodomu, lai novērstu no sevis aizdomas? Tomēr kriminālleitnantu vis tik viegli nepiekrāpsi!

Cik nemaldīgi �is prātvēders varēja izsekot pēdas, pirms diviem gadiem bija uzzinājis jau kāds Anglada kungs, kuram Defitā bija �piesējis� zādzību un nosūtījis viņu uz galerām. Un �is Anglads pat uz moku sola bija noliedzis savu vainu un arī, būdams jau galeru vergs, apgalvojis, ka ir nevainīgs. Pa �o laiku viņ�, protams, bija beidzis to apgalvot, jo 1689. gada maijā bija nomiris. Tikai Anglada kundze, kura vēl atradās cietumā, aizvien turpināja apzvērēt, ka ne viņas vīrs, ne viņa �o noziegumu neesot izdarīju�i. Ja jau kriminālleitnants bija ticis galā ar �iem abiem, gan jau tiks galā arī ar Lebrēniem. Sākumā viņ� turēja apcietinājumā visus kalpotājus, tomēr ar laiku bija spiests pārējos atbrīvot.

Trīsdesmitajā novembrī kriminālleitnants vēlreiz pārmeklēja nozieguma vietu un zem salmu kūļa atrada asiņainu kreklu. Turpat bija arī me�ģīņu apkakle, kurai trūka tie�i tā gabala, kuru Defitā bija atradis nogalinātās gultā. Viņ� nekavējoties steidzās uz Lebrēna dzīvokli un izkratīja to.

Kriminālleitnantam ie�āvās prātā, ka tik daudz asiņu un tik nikna cīņa nevarēja palikt bez redzamām sekām noziedzniekam. Lebrēnu pārbaudīja vēlreiz � velti! Tas, protams, bija dīvaini, tomēr galu galā arī Anglada lietā nozagtās mantas neatrada pie noziedznieka, bet gan pie kāda kambarsulaiņa, par kuru apzagtais bija ar mieru likt roku ugunī. Glu�i tāpat arī Lebrēns varēja nodro�ināties pret nodevīgām asins pēdām. Tomēr kriminālleitnantam bija vēl pietiekami daudz citu trumpju � lietpratēji, kuriem bija jāpārbauda iegūtie lietiskie pierādījumi. Defitā, izmeklējot noziegumu laikā, kad zinātniskā kriminālistika, izņemot medicīnisko pārbaudi, vēl neeksistēja, stūrgalvīgi izmantoja visas iespējas, kādas vien bija XVII gadsimtā.

Vispirms viņ� na�u kalējiem uzdeva salīdzināt pie Lebrēna atrasto kabatas nazi ar ieroci, kas bija izmantots, izdarot noziegumu. Viņiem vajadzēja spriest tā, lai varētu secināt, ka Lebrēnam piederēju�i divi vienādi na�i, no kuriem viens lietots slepkavībai. Tomēr vienīgā na�u līdzība bija tā, ka abi bija taisīti �atlerānā un tos bija pulējusi viena un tā pati roka.

Otra Defitā cerība bija aiz nogalinātās sievietes nagiem

atrastie mati. Parūku taisītājiem tie bija jāsalīdzina ar Lebrēna matiem � pārdro�s pasākums laikā, kad tikko sāka attīstīt mikroskopu un �ādus salīdzinājumus varēja izdarīt tikai ar aci, labākajā gadījumā sprie�ot pēc matu garuma un krāsas, nevis to stiprības un jo sevi�ķi struktūras. Parūku taisītāji arī nevilcinoties paskaidroja, ka, lai varētu spriest par matu sakritību, to ir pārāk maz.

�uvējas, kurām bija jāsalīdzina bēniņos atrastais asiņainais krekls ar Lebrēna veļu, deva Defitā pēdējo triecienu. Viņas apgalvoja, ka krekls esot pilnīgi cita piegriezuma un daudz mazāks nekā Lebrēna krekli un me�ģīņu apkakle nekādi nesaderoties ar visu pārējo Lebrēna veļu. Glu�i velti arī pārējie kalpotāji apliecināja, ka nekad neesot Lebrēnam redzēju�i me�ģīņu apkakli, turpretim agrākais kalpotājs Bērī parasti esot tādas nēsājis. �is Bērī, kuru Defitā tikpat augstprātīgi neņēma vērā kā izpalīdzi, kas bija noziedznieku sastapusi (glu�i tāpat kā pirms gada viņ� nebija ņēmis vērā kambarsulaini, kas bija liecinājis par labu Angladam), 1689. gada martā, tātad astoņus mēne�us pirms slepkavības, ticis padzīts, jo nozadzis Mazēla kundzei 1500 livru.

Tā vietā, lai pārbaudītu �os norādījumus, kriminālleitnants meklēja vēl kādus pierādījumus, kas apliecinātu Lebrēna vainu, Lebrēnu miteklī viņ� atrada daļēji sasietas auklas. Nu virvju vijējiem vajadzēja tās salīdzināt ar virvju kāpnēm, kuras bija pametis noziedznieks, un pārbaudīt, vai virves un mezglu sie�anas veids atbilst tām. Tomēr arī virvju vijēji paskaidroja, ka ne materiālam, ne mezgliem neesot nekādas līdzības.

Durvju sarga dzīvē arī nevarēja uzok�ķerēt nekā noziedzīga. Lebrēns strādāja pie Mazēla kundzes no 16 gadu vecuma, un pat nogalinātās dēli apgalvoja, ka sava dienesta divdesmit deviņos gados viņ� alla� esot izturējies priek�zīmīgi. Arī Mazēla kundze bija viņam uzticējusies un testamentā novēlējusi 6000 livru. Visi liecinieki raksturoja viņu kā dievbijīgu, uzticamu un godīgu. Vienīgi Pulārs izplatīja baumas, ka Lebrēns kopā ar padzīto kalpotāju Bērī esot noslepkavojis Mazēla kundzi.

Īstenībā da�ām personām būtu bijis iemesls nogalināt Mazēla kundzi. Piemēram, �or�s de Savonjērs, miru�ās otrais dēls, sarūgtinādams māti, aplidoja kādu atraitni �apelēnu, abata Pulāra māsu, un apbēra to dāvanām. No abiem laikam būtu iznācis pāris, ja Mazēla kundze nebūtu piedraudējusi dēlam, ka izslēgs viņu no mantojuma. Abats Pulārs to bija ņēmis ļaunā un arī pēc Mazēla kundzes nāves neteica par viņu neviena laba vārda. Tā kā, no vienas puses, pavecā

atraitne viņu bija apgrūtinājusi, un, no otras puses, viņ� būtu tikai ieguvis no savas māsas un �or�a Savonjēra precībām, arī viņam vajadzētu figurēt aizdomīgo personu sarakstā. Un beidzot tre�o � jaunāko nogalinātās dēlu Mi�elu de Savon-jēru, majoru Pjemontas pulkā, arī bija vērts ietilpināt aizdomīgo sarakstā, jo arī viņam bija svarīgs iemesls naidam pret māti. Jau pirms trīspadsmit gadiem viņa bija dēlu pārvērtusi par salmu atraitni, ieslogot viņa jauno, dzīvespriecīgo sievu Sanandrē klosterī Bur�ā. �ī jaunā dāma lika ragus savam laulātajam draugam, kas, kā �ķita, tomēr vairāk uztrauca vīramāti nekā vīru pa�u. Mazēla kundze neļāvās pielūgties. Dzīves alku pilnā vedekla gan �ad tad izbēga no klostera vientulības, tomēr vienmēr tika atkal noķerta. 1689. gada martā, tie�i tad, kad tika atlaists kalpotājs Bērī, viņa atkal bija Parīzē, tomēr visai drīz tika aizvesta atpakaļ uz Bur�u. Piecus mēne�us vēlāk viņa atkal izbēga no mūķenēm, paslēpās Sen�ermēnā un pa�pārliecināti paziņoja, ka trīs mēne�us vēlāk tik�ot uz mū�u vienota ar vīru. Bet tie�i trīs mēne�us vēlāk tika nogalināta Mazēla kundze.

Tā kā kriminālleitnantam Defitā vainīgais, proti, Lebrēns, bija jau rokā, �ādi aizdomīgi momenti viņu it nemaz neietekmēja. Viņ� labāk pameklēja vēl kādu speciālistu un tāpēc lika atslēdzniekam pārbaudīt Lebrēna taisīto atslēgu. Noskaidrojās, ka ar durvju sarga izvīlēto atslēgu varēja atslēgt ārējās, priek�telpas un Mazēlas guļamistabas abas durvis, kamēr pārējās atslēgas slēdza tikai vienas durvis.

Trīs dienas vēlāk Renātus de Savonjērs mantinieku vārdā iesniedza kriminālleitnantam memoriālu, kurā bija manāma parlamenta padomnieka pasmagā roka un tika pieprasīts, lai Lebrēna vainu uzskata par pilnīgi pierādītu, jo viņ� nogalinājis Mazēla kundzi un piesavinājies visu lādītē eso�o naudu, atstājot tikai pusluidoru. Tāpēc esot nepiecie�ams ne tikai atņemt Lebrēnam miru�ās testamentā novēlēto naudu, bet panākt, lai viņ� atdod nozagto naudu un samaksā tiesas izdevumus.

Pēc toreizējiem tiesvedības noteikumiem Francijā apsūdzība un aizstāvība notika rakstiski. Tas bija ļoti sare�ģīts process� bija ne tikai nepiecie�ama laba rakstītprasme, bet arī māka piemēroties tiesne�u domu gaitai. Renātus de Savonjērs, kā jau jurists, �o mākslu pārvaldīja lieliski. Viņ� lietā figurēja kā apsūdzētājs, jo tādi apsūdzētāji kā vēlākie prokurori uzstājās tikai tad, ja noziegums kaut kā skāra tie�i karaļa intereses. Lebrēns, kas no tieslietām neko nesaprata, pieaicināja par aizstāvi slaveno advokātu �. B. Okūru, kas savā aizstāvības rakstā apgāza visus sūdzētāja argumentus un

pierādījumus, ko Defitā ar pūlēm bija savācis, pārvērta par Lebrēna nevainības pierādījumiem.

Tiesa sastāvēja no vienpadsmit tiesne�iem un jau 18. janvārī pasludināja spriedumu. Pierādījumi pret Lebrēnu tika atzīti par pietiekamiem, un viņ� �pelnīti� tika notiesāts uz nāvi, dzīvu saraustot uz rata. Pirms tam vēl bija jālieto parastā un sevi�ķā spīdzinā�ana. Ar spriedumu karaļa vārdā tika konfiscēta arī viņa manta, no kuras 8000 livru bija jāizmaksā de Savorijēriem kā atlīdzība par zaudējumiem un 100 livru jāizlieto, lai noturētu aizlūgumu par Mazēla kundzes dvēseli. Turklāt vēl spriedums atņēma Lebrēnam tiesības uz testamentā novēlēto legātu un piesprieda viņam samaksāt visus tiesas izdevumus.

Izmeklē�anu Lebrēna kundzeg lietā atlika uz laiku pēc sprieduma izpildes viņas vīram.

Pēc fran�u tālaika kriminālkodeksa notiesātais varēja iesniegt apelāciju parlamentā. Parlamenta lēmums bija galīgs un nepārsūdzams, pat karalis nevarēja to oficiāli atcelt, tikai varēja izlietot savas tiesības ap�ēlot.

Lebrēns iesniedza apelācijas prasību. 1690. gada 22. februārī viņa lieta bija parlamenta darba kārtībā. Prāvā piedalījās divreiz lielāks tiesne�u skaits nekā parasti. Se�padsmit balsoja par spīdzinā�anu, �etri � par tālāku izmeklē�anu un divi par krimināltiesas sprieduma apstiprinā�anu. Balsu vairākums noteica lietas tālāko gaitu, un nākamajā dienā Lebrēnu sāka spīdzināt.

Parīzē tai laikā notiesāto parasti iztaujāja, lietojot tā saukto spānie�u zābaku. Apsūdzētajam pie aug�stilbiem ārpusē un iek�pusē cie�i piestiprināja ozolkoka plāksnes. Starp plāksnēm iedzina ķīļus, kas sa�ķaidīja muskuļus un beidzot arī kaulus. Parastajā spīdzinā�anā lietoja �etrus ķīļus, sevi�ķajā � astoņus.

Pirms katra ķīļa iedzī�anas un pie katra āmura sitiena Lebrēnu uzaicināja atzīties. Viņ� varonīgi izturēja visbriesmīgāko spīdzinā�anu, �o viduslaikiem raksturīgo izmeklē�anas metodi, kas gan nebija visai piemērota patiesības uzzinā�anai. Da�reiz arī vainīgie izturēja visas mokas, tomēr vēl bie�āk tā izspieda nepatiesu atzī�anos. Jau toreiz humānie domātāji un apgaismotie juristi noraidīja �ādu izmeklē�anas metodi, tomēr spīdzinā�ana pastāvēja vēl simt gadu.

Cik maz vērības jau XVII gadsimta nogalē pievērsa �ādi iegūtiem rezultātiem, skaidri pierāda Lebrēna lieta. 27. februārī paziņotais parlamenta galīgais spriedums atcēla nāves sodu Lebrēnam un uzlika par pienākumu gada laikā izdarīt turpmāko izmeklē�anu. No cietuma atbrīvoja tikai viņa sievu.

Viens no tiesne�u kungiem, kā lasām prāvas protokolā, arī pēc spīdzinā�anas balsojis par nāves sodu Lebrēnam.

1690. gada 1. martā, tātad divas dienas pēc galīgā sprieduma pasludinā�anas, spēcīgais, tikai �etrdesmit piecus gadus vecais Lebrēns nomira � gandrīz gadu vēlāk nekā Anglada kungs un tie�i tā pa�a iemesla � spīdzinā�anas dēļ.

Ar to arī �ī lieta tiktu pievienota ad acta²⁷, ja tikai �etras nedēļas pēc Lebrēna nāves nebūtu atrasts Mazēla kundzes slepkava.

Leitnants �esī no Sansas jātnieku policijas, kur� uzmanīgi bija sekojis Lebrēna procesam un daudz domājis par to, pievērsa uzmanību kādam 2erlā, kuru sauca arī par Bērī un kur� it kā esot kalpojis pie Mazēla kundzes. 1690. gada 27. martā �esī apmeklēja �o �erlā, un tas tie�ām izrādījās Mazēla kundzes padzītais kalpotājs. Bērī par �o apmeklējumu tik acīm redzami pārbijās, ka leitnants nekavējoties apcietināja viņu. Bērī aizdomas vēl pastiprināja, mēģinādams nopirkt brīvību ar pamatīgi piebāztu naudas maku.

Tā kā ar Mazēla kundzes lietu jau bija nodarbojies parlaments, pēc spēkā eso�ā likuma tikai parlaments drīkstēja �o lietu turpināt.

Bērī pārveda uz Parīzi. Un lietā pret viņu uzreiz parādījās arī liecinieki, kas varēja apliecināt, ka viņ� slepkavības laikā bijis Parīzē un nozieguma vietā,� izpalīdze, kuru Defitā stūrgalvīgi neņēma vērā, un kāds frizieris, kuram da�as stundas pēc slepkavības Bērī licis nodzīt bārdu. Frizierim bija kritu�as acīs daudzās skrāpējumu brūces uz Bērī rokām. Asiņainais krekls, tāpat arī me�ģīņu apkakle piederēja Bērī. Arī vēlreiz pieaicinātās �uvējas �oreiz nāca pie pozitīva lēmuma, ka krekls, tāpat arī me�ģīņu apkakle esot no Bērī veļas krājumiem, turklāt atbilstot viņa augumam.

21. jūlijā ar parlamenta spriedumu Bērī pasludināja par vainīgu Mazēla kundzes nogalinā�anā un aplaupī�anā. Tomēr arī viņu spīdzināja, un viņ� par līdzvainīgajiem uzdeva nogalinātās dzīvespriecīgo vedeklu un Lebrēnu.

Tikai īsi pirms nāves soda izpildes viņ� bez jebkādas piespie�anas atzinās, ka noziegumu pastrādājis viens pats, un tuvāk pastāstīja arī da�us sīkumus.

Ar to Lebrēna nevainība bija neap�aubāmi pierādīta, tomēr parlaments tikai �etrus gadus vēlāk reabilitēja viņu un viņa sievu.

Kriminālleitnants Defitā, glu�i tāpat kā Anglada lietā,

nebija notvēris īsto vainīgo. Arī Anglada lietā pēc notiesātā nāves tika atklāts īstais vainīgais. Iz�ķiro�os pierādījumus par Anglada nevainību savāca leitnants Degrē no Parīzes jātnieku policijas sardzes, kad viņ�, izlasījis kādu anonīmu vēstuli, izdarīja attiecīgu izmeklē�anu.

Arī �ai gadījumā izrādījās, ka kriminālleitnants Defitā jau pa�ā sākumā bija ignorējis svarīgus norādījumus par īsto noziedznieku.

Nebaidies, bende!

Kaklarotas afēra sacēla lielu satraukumu Francijas valdo�ajās aprindās. Pla�ās tautas masas tā interesēja ievērojami mazāk, jo cii�ciltīgo morāle nebija viņu morāle un to presti�s viņus skāra maz.

Pavisam citādi tauta izturējās divdesmit gadus vecā �ana Luija Lu�āra lietā gadu pirms revolūcijas. Viņu 1788. gada jūlijā apvainoja par to, ka viņ� strīdā ar veseri nogalinājis savu tēvu � karalisko kalēju Matirēnu Lu�āru.

Lu�āra lieta nebija ģimenes traģēdija vien, savā ziņā tā raksturoja paaud�u problēmu Francijā XVIII gadsimtā. Mati-rēnam Lu�āram Montreijas ielā Versaļā piederēja smēde. Viņu bija apsēdusi cunftes uzpūtība. Apgaismotāju idejas, Voltēra, Ruso un Monteskjē raksti viņam �ķita apgrēcība un sā⁺ana darbs. Par zemnieku un pilsētu trūcīgo iedzīvotāju sacel�anos, kura sekoja 1788. gada nera�ai un badam, viņ� domāja, ka tā esot tikai neprātīga dumpo�anās, un uztvēra to gandrīz vai kā personisku apvainojumu. Meistars Lu�ārs

mīlēja monarhiju galvenokārt tāpēc, ka tā viņam bija palīdzējusi tikt pie 200 000 livru lielas bagātības, kas ļāva viņam nodot vienīgo dēlu �anu Luiju audzinā�anā Diplesī koled�ā.

Ta�u tur jaunais kalēja dēls nonāca saskarē ar sava laika revolucionāro domu un, �ausminādams tēvu, aizrāvās ar to. Pēc studiju beig�anas dēlam, paklausot tēva pavēlei, vajadzēja aplikt ādas priek�autu un ģimenes darbnīcā kalt pakavus karaliskajiem zirgiem. Meistars Lu�ārs bija pārliecināts, ka jau kop� pasaules sākuma Lu�āri vienmēr ir biju�i karaliskie kalēji. Ja reiz kāds no viņiem kļūtu par tirgotāju vai notāru, pasaules gals vairs nevarētu būt tālu.

Tēvam par sarūgtinājumu, �ans Luijs arī pie laktas palika uzticīgs savai revolucionārajai pārliecībai. Dienā viņ� paklausīgi darbojās ar veseri un plē�ām, bet vakarus izmantoja studijām un atrada pat cītīgu skolnieci �jaunu meiteni, kas kopā ar māti dzīvoja Lu�āru mājā.

Ilgi tā nevarēja turpināties. Tēvs nepalaida garām nevienu izdevību parādīt savu naidu pret revolucionārajiem ķeceriem un nopietni pieprasīja:

� Ja jau tu domā, ka vari iztikt bez dieva, kas valda tur augstībā, tad vismaz man vajadzētu būt tavai reliģijai un tavam dievam!

Beidzot domstarpības tā saasinājās, ka abi viens ar otru vairs gandrīz nemaz nerunāja. �ans Luijs mēģināja ar tēvu izskaidroties.

Meistars Lu�ārs bija labprāt gatavs atgriezties pie agrākās ģimenes saticības, tiklīdz viņa dēls apzvērēs: �Ar �o es atsakos no sātana, viņa greznības un darbiem, no filozofiskajiem uzskatiem, no brīvības un vienlīdzības principiem.� Tomēr �ans Luijs domāja, ka personiskajai pārliecībai nedrīkstētu būt nekāda sakara ar ģimeniskajām jūtām, un tā sakaitināja veco vēl vairāk, lekāms �ans Luijs paspēja izrunāt līdz galam, viņam jau bija atņemts mantojums un �uz mū�īgiem laikiem� aizliegts spert kāju pār tēva mājas slieksni.

�ans Luijs aizgāja pie cilvēkiem, kuri domāja tāpat kā viņ� un ar kuru palīdzību atrada pat darbu. Ar to arī �is notikums varētu beigties, ja �ans Luijs pēk�ņi neaptvertu, ka viņam pietrūkst jaunās meitenes � viņa pacietīgās klausītājas Helēnas Verdjē. �ans Luijs, būdams jauns un optimistisks, aizgāja pie meitenes mātes un lūdza Helēnas roku. Tomēr Verdjē kundze savu pavisam jauno meitu bija apsolījusi jau citam. Tā �anam Luijam, nekā nepanāku�am, vajadzēja aiziet un pirms tam vēl noklausīties, ka viņam piedraud ar tēva dusmām.

Da�as dienas vēlāk viņ� uzzināja, ka viņa iemīļotajai Helēnai jākļūst par viņa pamāti. Tā jaunais Lu�ārs un viņa tēvs

kļuva ne tikai par politiskiem pretiniekiem, bet arī par sāncen�iem sirdslietās.

Tomēr jaunais Lu�ārs bija audzināts pārāk patriarhālā garā, lai uzdro�inātos atņemt tēvam līgavu. Viņ� samierinājās ar likteni, kaut arī tas bija glu�i lieki, jo Helēna viņam bija ļoti pieķērusies, un nolēma atstāt Versaļu.

Savas aizbrauk�anas priek�vakarā viņ� vēlējās vismaz atvadīties no Helēnas un aizgāja uz Montreijas ielu. Beidzot atrāvis skatienu no tēva mājām, viņ� devās atpakaļ uz savu dzīvokli. Tur viņ� atrada Helēnu nosalu�u sē�am uz akmeņiem mājas priek�ā. Viņa bija aizbēgusi no mājām un katrā ziņā gribēja braukt līdzi �anam Luijam. Tomēr jaunais Lu�ārs palika uzticīgs ne tikai savam nodomam atteikties no Helēnas, bet vēl centās viņu pierunāt klausīt mātei un precēt meistaru Lu�āru, kaut gan tam labāk piestāvētu vectētiņa, nevis jauna vīra loma. Un, lai paklausības mērs būtu pilns līdz malām, �ans Luijs neatļāvās un arī Helēnai liedza kaut visniecīgāko no tiem priekiem, kurus vēlējās baudīt viņa tēvs, bet pavadīja visu nakti laukā kopā ar Helēnu, kur viņi apliecināja viens otram gatavību atteikties no laimes.

Rītam austot, �ans Luijs pavadīja Helēnu un atvadījās netālu no viņas dzīvokļa. Viņ� grasījās jau doties projām, kad izdzirda Helēnu kliedzam. Verdjē kundze, kas pie mājas bija uzglūnējusi meitai, bez �ēlastības sita viņu, pat vilka aiz matiem pa ietvi. Bet apgaismotajās durvīs, rokas uz krūtīm sakrustojis, meistars Lu�ārs apmierināts vēroja savas nākamās sievas sodī�anu.

Tas bija par daudz pat �anam Luijam. Viņ� gribēja steigties Helēnai palīgā, ta�u ceļā stājās tēvs. �ans Luijs lūdza, lai tēvs dara galu barbariskajai izrīcībai, un apliecināja pilnīgu Helēnas nevainību, tomēr tēvs tikai ņirgājās:

� Jo mīļāks bērns, jo asāka rīkste!

Tad viņ� piedraudēja ar kārtīgu pērienu arī savai paklīdu�ajai atvasei un sāka lamāt meiteni un �ana Luija politiskos ideālus.

Pa to laiku Verdjē kundze turpināja sist Helēnu. �ans Luijs norija visus apvainojumus, turklāt vēl apsolīja atteikties no savu filozofu mācības, lai tikai beidzot liek mieru Helēnai. Tomēr tas tikai vēl vairāk sakaitināja veco Lu�āru.

� Ak tu nevari noskatīties, kā pārmāca tavu mīļāko?� vecais kliedza un, savilcis savu vareno roku dūrē, iesita �anam Luijam pa seju.

Verdjē kundze beidzot palaida vaļā Helēnu, nostājās blakus savam nākamajam znotam un centās uzrīdīt viņu �anam Luijam. Tagad, kad Helēnai vairs nedraudēja tie�as

briesmas, arī jauneklī pamodās pretestības gars. Viņ� nosauca uz kau�anos kāro veceni par kraukļu māti.

To sakot, viņ� uz mirkli bija pagriezis tēvam muguru. Helēnas kliedziens lika viņam atskatīties. Meistars Lu�ārs, paceltajās rokās sa�ņaudzis smagu dzelzs stieni, stāvēja aiz viņa.

�ans Luijs tik tikko izbēga no sitiena un pa atvērtajām durvīm ieskrēja mājā. Tēvs drāzās viņam pakaļ. �ans Luijs gribēja skriet atpakaļ uz ielas, ta�u Verdjē kundze aizsprostoja viņam ceļu. Vecais kalējs trakoja. Par laimi, mājas priek�nams bija tik �aurs, ka viņ� ar garo stieni trāpīja tikai pa sienām. �ans Luijs cauri tēva istabai iebēga darbnīcā un mēģināja tikt laukā uz ielas pa pakaļējām durvīm, tomēr tās bija aizbultētas, lekāms �ans Luijs paspēja tās atvērt, vecais, kas pa to laiku bija paspējis dzelzs stieni apmainīt pret kalēja veseri, pieskrēja viņam klāt. Pirmais sitiens �anu Luiju neķēra, smagais veseris tikai sadragāja durvju stenderi. �ans Luijs satvēra tēva roku. Abi cīnījās un nokrita zemē. Jauneklim izdevās atņemt vecajam veseri, pielēkt kājās un pieskriet pie durvīm. Viņ� atrāva bultu, pāri plecam iemeta veseri atpakaļ darbnīcā, ar skubu ielēca pirmajos pasta ratos un aizbrauca.

Tēva kliedzienu viņ� nebija dzirdējis. Veseris bija trāpījis vecajam kalējam virs labās acs un nogalinājis viņu. Verdjē kundze par notiku�o paziņoja policijas komisāram, kas tūlīt sāka �ana Luija meklē�anu. Jau tai pa�ā dienā policijas jātnieku sardze viņu apcietināja pasta karietē Sevrā. Viņ� vēl nezināja, ka nogalinājis tēvu, un apstrīdēja arī apgalvojumu, ka viņam bijis tāds nodoms. Lietu iztiesāja Parīzes krimināltiesa, kas neņēma vērā �ana Luija teikto, ka viņ� rīkojies pa�aizsardzības nolūkā. Vēl vairāk � tā apgalvoja, ka �ans Luijs tēva galvaskausu sadragājis ar iepriek�ēju nodomu. Par tādu faktu nostādni bija parūpējusies Verdjē kundze.

1788. gada 31. jūlijā krimināltiesa notiesāja �anu Luiju Lu�āru uz nāvi, dzīvu saraustot uz rata. Nāve viņam jāsagaida ar debesīm pievērstu seju, pēc tam viņa līķis jāsadedzina.

Līdz 1789. gada revolūcijai krimināltiesības paredzēja vairākus nāves soda veidus. Nāves soda, tāpat kā visu pārējo sodu pamatā bija atriebības princips. Pēc nozieguma smaguma noteica soda ne�ēlības pakāpi, tāpēc nāves soda izpilde lielākoties izvērtās par dzīvniecisku slepkavo�anu, kam vairs nebija nekāda sakara ne ar tiesībām, ne cilvēciskumu. Visi miesas un nāves sodi tika izpildīti publiski uz e�afota � tie�i �ai vajadzībai speciāli ierīkota paaugstinājuma.

Nāve uz rata bija par slepkavību un lielceļa laupī�anu

paredzētais soda veids, tomēr to lietoja arī, sodot par citiem noziegumiem. Tas skaitījās tik kaunpilns nāves veids kā neviens cits un, tāpat kā saraustī�ana gabalos, bija viens no viscietsirdīgākajiem. �āds liktenis tagad bija paredzēts arī jaunajam Lu�āram.

Sprieduma izpilde bija nolikta uz 3. augustu. Pēc tiesas prakses soda izpildei vajadzēja notikt nozieguma vietā, �ai gadījumā � Versaļā. Jau tad, kad būvēja e�afotu, izcēlās kautiņ� starp galdniekiem un satraukto tautu, jo cilvēki centās aizkavēt e�afota cel�anu. Lai uzturētu kārtību, tika izsaukti kalēju cunftes pārstāvji, tiesas ierēdņi un policija.

Satrauktais bende (tāpat kā Monvuazēnas lietā, Sansonu ģimenes pārstāvis) ziņoja ģenerālprokuroram de Flerī par �o notikumu un lūdza veikt papildu dro�ības pasākumus. De Flerī lika pastiprināt policijas sardzi un sprieduma izpildī�anu pārcelt uz agru rīta stundu. Sansons pats arī vēl nodro�inājās, uzceļot ap e�afotu akmeņu un mietu valni.

Tomēr jaunā Lu�āra draugi bija modri. Visu nakti viņi stāvēja sardzē pie e�afota. Tāpēc nākamajā rītā noslēpumā turēto noziedznieka gājienu uz e�afotu sagaidīja kurno�ie versaļie�i. Sansons raksturoja stāvokli �ādi: �Vīrie�i, sievietes, sirmgalvji, bērni � visi bija kājās un uz ielas. Pēc apģērba varēja spriest, ka liela daļa ir lauku iedzīvotāji, kas apvienoju�ies ar pilsētniekiem. Parasti tik rāmo tautu pēk�ņi bija pārņēmis drud�ains satraukums. Bendes ratus sagaidīja ar lamu vārdu straumi, un tiem tikai ar vislielākajām pūlēm izdevās izlauzt ceļu.� Rati iegriezās Satori ielā. Līdz Senluija laukumam, kur atradās e�afots, nebija vairs tālu. 2ans Luijs, padevies savam liktenim, sēdēja ratos un �ķita nemaz nemanām, kas notiek viņam apkārt. Tad Helēna Verdjē, kas arī atradās pūlī, sauca viņu vārdā. Jaunais Lu�ārs pacēla galvu. Nevarēdams trakojo�ajā pūlī ieraudzīt meiteni, viņ� kliedza: �Dzīvo sveika, Helēna!� �ai mirklī milzīga auguma kalējzellis, kas visu laiku bija soļojis gājienam pa priek�u, uzlēca uz ratu dīseles:

� Tev jāsaka � uz redzē�anos! �an Luij, vai tad godīgus cilvēkus, tādus kā tu, drīkst nogalināt uz rata?

Pūlis sakustējās, un policijas jātnieku sardzei, kas pavadīja ratus, tikai ar grūtībām izdevās atbrīvot tiem ceļu.

Kad beidzot gājiens bija sasniedzis Senluija laukumu un jaunajam Lu�āram noņēma ķēdes un aizstāja tās ar virvēm, tas pats kalējzellis, kas jau bija aizkavējis gājienu, pārlēca barjerai, nogrūda pie malas bendes palīgus, atbrīvoja �anu Luiju no virvēm un, pūlim gavilējot, aiznesa viņu pie draugiem.

Ļau�u masas metās uz e�afotu un iespieda bendi un viņa palīgus kaktā. �Nebaidies, bende!� atskanēja kliedzieni, �Mums nevajag tevis, bet tikai tavus darbarīkus!� Un, iekāms monsieur Paris bija paspējis izpildīt savu pienākumu, viņa ierīces un spīdzinā�anas iekārta jau bija sadauzīta, e�afots salauzts un viss samests dego�ā sārtā.

Spriedums �ana Luija Lu�āra lietā bija pēdējais Parīzes krimināltiesas spriedums par sodī�anu uz rata.

Nepilnu gadu pēc tam tauta ieņēma Bastīliju. Bija sākusies revolūcija. Tā sagrāva veco justīcijas un policijas aparātu. Tika likvidēti arī policijas ģenerālleitnanta, policijas komisāra un sardzes virsnieka amati, kā arī feodālo tiesu iekārta. Reizē ar to izzuda arī ne�ēlīgo sodu un nāves sodu sistēma. Jau 1780. gadā �ans Pols Marats, viens no izcilākajiem un gudrākajiem revolūcijas vadoņiem, savā �Kriminālajā likumdo�anā� rakstīja: �Ja taisnība prasa, lai sods vienmēr atbilstu noziegumam, tad cilvēcība prasa, lai sods nekad nebūtu ne�ēlīgs.�

Tas, ko karalis noturēja par sacel�anos,

kad pienāca ziņa par Bastīlijas ieņem�anu, īstenībā bija revolūcija, tā revolūcija, kas kļuva par bur�uāziskās revolūcijas klasisku piemēru. Un tā, kā rakstīja Ļeņins, savai �ķirai, tas ir, bur�uāzijai, deva tik daudz, ka viss XIX gadsimts, kas atnesa civilizāciju un kultūru visai cilvēcei, stāvēja zem fran�u revolūcijas zīmes.

Revolūcija pamatīgi izmēza Ancien r�gime Augija staļļus. Mui�niecības un garīdzniecības priek�rocības tika likvidētas un pavērts ceļ� kapitālistiskajai ērai. Policija un tiesa bija iero�i tās bur�uāzijas grupas rokās, kura bija sagrābusi varu. Tūlīt pēc Bastīlijas ieņem�anas 1789. gada 14. jūlijā policija un tiesa sāka kalpot lielbur�uāzijai, kas koalīcijā ar liberālo mui�niecību bija sagrābusi varu. Parīzes mērs pārņēma policijas vadību savās rokās. Feodālo senjoru tiesu vietā iecēla zvērināto tiesas.

�ai fāzē, kad karaļa varu tikai ierobe�oja, policija un tiesa bija instrumenti, kas, no vienas puses, palīdzēja likvidēt di�ciltīgo un garīdznieku privilēģijas, no otras � tomēr rūpējās, lai zemnieki un pilsētu trūcīgie iedzīvotāji 1789. gada augusta deklarāciju par cilvēka un pilsoņa tiesībām nesaprastu pārāk burtiski. Kaut arī tajā bija teikts: �Daba ir cilvēkus radījusi brīvus un vienlīdzīgus,��tomēr tur bija arī cits teikums: �Tiesības uz privātīpa�umu ir neaizskaramas un svētas.� 1789. gadā visiem pilsoņiem tika apsolīt enlīdzī-

ba, ta�u pat divus gadus vēlāk vēlē�anu tiesības bija tikai �etriem miljoniem no divdesmit pieciem miljoniem pilsoņu.

Tomēr zemniekus, pilsētu nabadzīgos iedzīvotājus, strādniekus un revolucionāros sīkpilsoņus �āda �vienlīdzība� neapmierināja, jo pastāvēja ne tikai konstitūcija, bet bija arī karalis ar veto tiesībām un vēl aizvien turpinājās augļo�ana, spekulācija un bads. Viņi organizēja savienības un rīkoja streikus. Tas neiederējās bur�uāzijas plānos, un tāpēc steig�us tika aizliegtas visas strādnieku savienības un izdoti likumi, kas aizliedza streikus.

Policija kopā ar nacionālo gvardi, kas bija nodibināta no �labāko aprindu� pilsoņiem, likvidēja savienības un streikus un vainīgos ap�āva. Jaunās zvērināto tiesas, kas sastāvēja no lielbur�uāzijas pārstāvjiem un tās pakalpiņiem, bez jebkādām ceremonijām izrēķinājās ar aktīvajiem streiku dalībniekiem.

Aizkulisēs slepeni darbojās karalis, kas arī lielbur�uāzijas valdī�anas laikā nebija atmetis di�ciltīgo ieradumu doties medībās. Piemēram, 4. augustā viņ� savā dienasgrāmatā varēja ierakstīt: �Brie�u medības me�ā. Viens nomedīts. Turp un atpakaļ zirgos.�

Tikai trīs gadus vēlāk, kad 1792. gada 10. augustā tauta ieņēma Tileriju pili un Parīzes revolucionārā komūna kronēto �briedi� kopā ar galminieku baru iebāza aiz restēm, arī karalim medības beidzās. Luiju XVI atcēla no troņa, lielbur-�uāzija bija spiesta varu atdot �irondistiem. �ie ar rūpniecību un tirdzniecību nodarbinātie republikāniskās pilsonības pārstāvji arī tiesu pārvērta par republikānisku institūtu. Par tieslietu ministru iecēla revolucionāro jakobīni advokātu �or�u �aku Dantonu.

Parīzes Komūna, kas turēja gūstā karali un bija atcēlusi galvenokārt no lielbur�uāzijas pārstāvjiem sastāvo�ās Satversmes sapulces lēmumus, organizēja valsts aizstāvē�anu pret prū�u karaspēku, kur� atradās jau pie Verdenas, un tai pa�ā laikā deva triecienu monarhistiem. Karalim uzticīgi elementi augustā bija mēģināju�i sacelties, gribēju�i ieņemt cietumus, atbrīvot karali un sagūstītos kontrrevolucionārus, bet pa�u revolūciju noslīcināt asinīs. Policija apcietināja daudzus sazvērniekus.

1792. gada sākumā par sazvērestību sa�utu�ās tautas masas sadumpojās, ieņēma cietumus un nogalināja tūksto�iem ieslodzīto.

Jakobīņu un Komūnas ietekmē tika sasaukts Revolucionārais tribunāls, kas Luiju XVI notiesāja uz nāvi. 1793. gada 21. janvārī viņu giljotinēja.

Arī revolūcijas laikā giljotīnu darbināja �arls Anrī San-

sons, tas pats bende, kuram tautas masas nebija ļāvu�as nogalināt jauno Lu�āru uz rata.

Ta�u arī pēc Luija XVI nāves rojālisti vēl nenomierinājās. Vandejā pacēla galvu kontrrevolūcija. Garīdznieki un zemes īpa�nieki ar angļu naudu un iero�iem piedabūja zemniekus sacelties pret revolūciju. Rojālistu niknums pret republiku nepazina robe�u.

Visur glūnēja kontrrevolūcija un tās aģenti. 1793. gada maijā �irondistu ģenerālis Dimurjē, kas bija Ziemeļu armijas virspavēlnieks, nodeva republiku un pārgāja pie austrie�iem.

1793. gada 13. jūlijā tika nogalināts Marats, kuru parīzie�i sauca par tautas draugu.

Brī�iem kontrrevolucionāru ietekme bija tik spēcīga, ka praktiski no 83 valsts departamentiem tikai 23 bija Konventa pusē.

Iek�ējos ienaidniekus atbalstīja ārējie. Piemēram, angļu premjerministrs Pits atvēlēja piecus miljonus mārciņu spiego�anas un sabotā�as organizē�anai jaunajā Francijas republikā. Aģentiem katru mēnesi maksāja līdz 2500 livru par sabotā�as aktiem. Nodevēji aizdedzināja munīcijas fabriku Bajonā un uzspridzināja artilērijas nometni �emilā. Lai bads būtu vēl lielāks, tika iznīcinātas labības un pārtikas noliktavas.

Sīkbur�uāzijas visno�ēlojamākie slāņi � amatnieki un strādnieki, kurus sauca par sankilotiem, pieprasīja radikālus pasākumus pret bagātniekiem, spekulantiem un revolūcijas izmantotājiem, kas guva peļņu uz tautas cie�anu rēķina. Viņu pārstāvis �aks Rū jautāja: �Vai tad nelie�u īpa�ums ir vērtīgāks par cilvēku dzīvībām?� Marats un jakobīņi pieprasīja noteikt stingras cenas maizei un pārtikai. Konvents pieņēma lēmumu par �maksimumu�, tas ir, noteica, kādas drīkst būt visaugstākās labības un pārtikas pre�u cenas.

Tomēr �irondisti nedomāja bur�uāzijai, kas galu galā arī no �ā likuma prata izsist sev labumu, nodarīt vairāk pāri, nekā bija pilnīgi nepiecie�ams. Glu�i otrādi, policijai un tiesām uzdeva padarīt nekaitīgus viskreisākos spēkus, kas pulcējās ap Konventu. 1793. gada 12. aprīlī Konvents lika apcietināt un tiesāt Maratu par to, ka viņ� dedzīgā apsūdzības runā atmaskojis �irondistus, tomēr divpadsmit dienu vēlāk, pēc masu pieprasījuma, bija spiests viņu attaisnot. Parīzie�i gavilēdami uz pleciem aiznesa savu draugu no tiesas zāles tie�i uz Konventu. Pārskaitu�ies �irondisti izdarīja prettriecienu un gribēja tiesāt Komūnu un Parīzes revolucionārās sekcijas, tikai tās netiesātu vis Revolucionārais tribunāls, kas bija attaisnojis Maratu, bet gan speciāli iecelta tiesa, tā sauktā divpadsmit cilvēku komisija.

Tomēr �irondisti bija jau spēli zaudēju�i, pirms paspēja to iesākt. 31. maijā parīzie�i apbruņojās, padzina �irondistus un izveidoja jakobīņu diktatūru, kura reprezentēja visrevolucionārākos un visnoteiktākos pilsonības pārstāvjus. Nelokāmi konsekventi un bargi jakobīņi vērsās pret republikas pretiniekiem.

Jakobīņu diktatūras laikā gandrīz visa vara atradās Sabiedrības glāb�anas komitejas rokās, kurai blakus stāvēja Sabiedriskās dro�ības komiteja un Revolucionārais tribunāls.

Sabiedriskās dro�ības komiteja, kuras sastāvs, tāpat kā visu pārējo komiteju sastāvs, mainījās saskaņā ar politisko spēku pārgrupē�anos, sagatavoja Revolucionārajam tribunālam materiālus procesiem pret valsts ienaidniekiem. Tā savāca pierādījumus, sagatavoja attiecīgās izmeklē�anas materiālus, ko iesniegt Konventam, un dekrētus par aizdomīgajām personām. Līdz ar to tā bija augstākais policijas un dro�ības orgāns republikā.

Policijas vara, kas pēc revolūcijas tika decentralizēta pa komūnām un sekcijām, jakobīņu diktatūras laikā atkal tika centralizēta un stingrāk organizēta.

Bez Sabiedriskās dro�ības komitejas, sekciju revolucionārajām komitejām un policijas iestādēm komūnās policijas varu realizēja arī komisāri, kurus Konvents nosūtīja uz armijas daļām un departamentiem.

Turklāt eksistēja arī vēl otrs dro�ības orgāns � policijas birojs. To vadīja Sen�ists, Robespjēra tuvākais līdzgaitnieks, un tas bija pakļauts Justīcijas komitejai. Tas darbojās operatīvi un ne tikai uzņēmās speciālus uzdevumus revolūcijas aizsargā�anai, bet izpildīja arī vispārējās policijas uzdevumus. Vēlāk, 1794. gada jūlijā, to apvienoja ar Sabiedriskās dro�ības komiteju. Otrs svarīgs revolūcijas laika policijas aparāta balsts bija �andarmērija, kas apsargāja cietumus un Konventu, kā arī pavadīja gūstekņu transportus.

Republikas augstākā tiesa bija Revolucionārais tribunāls. Tas sastāvēja no �etrām nodaļām ar tiesne�iem un zvērinātajiem, kuru darbu organizēja tā, lai viņi iepriek� nezinātu, kādas lietas viņiem būs jātiesā.

Līdz 1794. gada maijam arī departamentos pastāvēja revolucionārie tribunāli, kas gādāja par revolucionārās likumības ievēro�anu provincē. Pēc tam visas politiskās lietas iztiesāja tikai Parīzes Revolucionārais tribunāls.

Blakus revolucionārajiem tribunāliem turpināja darboties krimināltiesas, protams, tagad kā zvērināto tiesas.

II. No katorgas uz kriminālpoliciju. Ķeizara ēna

XIX gadsimts bija ne tikai dabaszinātņu un tehnikas, bet arī policijas � it sevi�ķi kriminālpolicijas attīstības gadsimts. Francijā tas sākās ar haute police, tas ir, politiskās policijas reorganizāciju, kura Napoleona Bonaparta valdī�anas laikā piedzīvoja uzplaukumu, kāds nebija pieredzēts kop� Lareinī darbības laika.

Jau pēc kontrrevolucionārā apvērsuma 9. termidorā (1794. gada 27. jūlijā) revolūcijas laikā decentralizētie policijas un tiesas orgāni tika atkal atņemti komūnām un sekcijām, revolucionārie tribunāli likvidēti un aizstāti ar lielbur�uāzijas tiesām.

Pēc 18. brimēra (1799. gada 9. novembra) Napoleona apvērsuma no revolucionārās policijas un tiesas orgāniem gandrīz nekas vairs nepalika pāri.

Jakobīņi un sankiloti, Robespjērs, Rū, Ebērs un Babens bija iedzinu�i bailes ne tikai di�ciltīgajiem un augstākajai garīdzniecībai, bet arī lielbur�uāzijai, tāpēc tā pasteidzās revolucionāro jakobīņu likumdo�anu un izpildvaru iespējami ātri, pamatīgi un efektīvi novākt pie malas; bija tikai divi izņēmumi � saglabāja La�apeljē likumu, kas sankilotiem'aiz-liedza politiski organizēties un streikot, un giljotīnu, lai iedzītu vajadzīgo respektu pret �o un jaunajiem likumiem.

1796. gada pavasarī nodibinātā Policijas ministrija Napoleona valdī�anas laikā kļuva par visvarenu policijas centru, un valsts policija kļuva par visu zino�u, triecienam gatavu dzel�ainu dūri, ar kuras palīdzību Napoleons padarīja Francijas pavalstniekus par lielbur�uāzijas intere�u kalpiem. To, kas Luijam XIV un viņa valsts padomniekam Lareinī nebija pilnīgi izdevies un pēc kā Lareinī pēcte�i tikai veltīgi un nemākulīgi centās, Napoleons un viņa policijas ministrs panāca vienā rāvienā: Francija kļuva par priek�zīmīgāko policijas valsti visā Eiropā. Un, kamēr Napoleona kareivji ar lielgabaliem un musketēm iekaroja Eiropu, mājās viņus pa�us un viņu tautie�us izspiegoja Napoleona spiegu ausis un acis.

Vīru, kas organizēja Napoleona policijas aparātu un

pārklāja Franciju un tāpat arī ieņemtos apgabalus ar smalku spiegu un aģentu tīklu, sauca �ozefs Fu�ē. Viņ� kļuva par XIX gadsimta politiskās policijas reprezentantu, un viņa personā uz skatuves uznāca vīrs, kur� Francijas policijas vēsturē pārstāvēja tie�i politisko policiju un kura raksturīgākās īpa�ības, bez �aubām, bija rakstura trūkums, sevis pārvērtē�ana un kāre pēc varas. �ozefs Fu�ē, Napoleona policijas ministrs, slepenpolicijas spiritus rector, bija politisks avantūrists par excellence. Tikpat avantūristiska bija arī viņa karjera. Viņ� nodarbojās ar konspirāciju un intriģēja ar visiem pret visiem, ja tikai viņam no tā atlēca kāds labums.

Neievērojamais garīdznieks, viduvējais matemātikas skolotājs Nantē revolūcijas dienās nojauta izdevību. 1792. gadā viņ� pat ļāva sevi ievēlēt Konventā, kur mēģināja pievienoties jakobīņiem, paredzēdams lielas nākotnes iespējas. 1793. gadā viņ� skaļi balsoja par to, lai Luijam XVI nocirstu galvu, un, būdams Konventa komisārs Lionā, tēloja ultrakrei-so un pavēlēja vērst veselu virkni neprātīgu un ne�ēlīgu represiju pret streikojo�iem strādniekiem. �īs revolucionārās izdarības viņu nebūt netraucēja laikā, kad sākās jakobīņu diktatūras krīze, tūlīt mesties tālu pa labi � Fu�ē ar skubu pievienojās kontrrevolucionārajiem termidorie�iem, kas tomēr viņu pietiekami labi neatalgoja, un tāpēc viņ� jo veikli pārvērtās par Direktorijas piekritēju. �eit Fu�ē jau atalgoja ar policijas �efa posteni, kas deva tam iespēju ne�ēlīgi vajāt kādreizējos cīņas biedrus jakobīņus un citus revolucionārus spēkus. Viņ� pavēlēja nekavējoties likvidēt un slēgt jakobīņu klubus. Protams, Fu�ē nepalika uzticīgs arī Direktorijai, bet nodeva to Napoleonam, kuru viņ� atbalstfja 18. brimēra (1799. gada 9. novembra) valsts apvērsumā. Bonaparts revan�ējās, pie�ķirot viņam policijas ministra posteni, kurā (ar pārtraukumiem) Fu�ē strādāja līdz 1815. gadam. Galu galā Napoleons pie�ķīra viņam Otranto hercoga titulu. Tomēr savu slepenpoliciju viņ� neizmantoja tikai pret Napoleona ienaidniekiem, bet arī lai izspiegotu pa�u valdnieku. Tas uz laiku pārtrauca viņa ministra karjeru, un tādēļ Fu�ē mēģināja sadarboties ar burboniem pret Napoleonu. Tomēr no giljotīnas izbēgu�ie karaļa piekritēji negribēja viņam piedot, ka jakobīņu valdības laikā viņ� bija prasījis Luija XVI galvu. Tie pagrieza muguru Fu�ē, un tāpēc viņ� no jauna pieglaimojās Bonapartam, kas atkal izmēģināja viņu kā policijas ministru un valsts policijas �efu. Tomēr Fu�ē nebūtu Fu�ē, ja jau pēc neilga laika nesāktu vērpt intrigas kopā ar rojālistiem un nepalīdzētu viņiem gāzt ķeizaru Napoleonu. Un, tā kā Fu�ē vienmēr locījās pa vējam, pats par sevi saprotams, ka,

korsikānim atgrie�oties no trimdas Elbas salā, arī uz simt dienām atjaunotās ķeizara valdī�anas jukās viņ� nespēja nociesties un stāvēt malā. Pēc tam viņ� labprāt būtu sagrābis visu valdības varu savās rokās, tomēr neatrada pietiekami daudz piekritēju. Restaurācijas laikā rojālisti viņu pilnīgi padzina. Tomēr savu nākotni tas bija nodro�inājis, jo pēc nāves atstāja 15 miljonu franku lielu mantojumu.

Laikā no 1799. gada līdz 1815. gadam Fu�ē bija viens no varenākajiem cilvēkiem Francijā. Būdams policijas ministrs, viņ� bija reorganizējis un izveidojis pēc sava prāta policijas aparātu, un izrādījās, ka viņ� bijis lielisks organizators. Napoleona diktatūra bija finansu bur�uāzijas diktatūra, un Fu�ē bija radījis tās varai atbilsto�u policijas aparātu. Viņa laikā izveidotā policijas struktūra palika gandrīz nepārveidota līdz Parīzes Komūnai, jā, pat �odien to pamatos vēl var pazīt modernajā Sirtē.

Par Napoleonu stāsta, ka viņ� nicinājis strādniekus, tomēr no visniecīgākajiem strādnieku nemieriem baidījies vairāk nekā no zaudētas kaujas. Lokans kā zutis, zinādams velni�ķīgus niķus un stiķus, Fu�ē saprata, kas sagādāja rūpes viņa ķeizaram. Tāpēc viņa pamatlikums un pirmais policijas princips bija: �Ja kaut vai trīs cilvēki sanāk kopā un neapdomīgi sarunājas par politiku, policijas ministram tas jāzina jau nākamajā dienā.� Savos memuāros viņ� pa�apzinīgi atklāj: �Man izdevās radīt pārliecību, ka visur, kur sanāku�i kopā kaut vai �etri cilvēki, ir arī mans algotnis, lai visu novērotu un noklausītos.� Spiegu savāktās ziņas, ciktāl Fu�ē tās uzskatīja par noderīgām un turēja par vajadzīgu darīt zināmas, tika apkopotas viņa izdotā slepenā informācijas izdevumā �Bulletin du Ministère�.

�ie biļeteni pierāda, ka nebija nevienas sabiedriskās dzīves jomas Francijas politikā un ekonomikā un gandrīz nevienas ārzemju valdības, kurā nebūtu Fu�ē informatoru.

Viņa noorganizētais spiego�anas tīkls pārspēja visus līdz tam pastāvēju�os. Pat Ri�eljē, Mazarīni un Lareinī varētu pamācīties no Fu�ē. Napoleona policijas �efa algotņi bija visur: revolucionārajās un rojālistiskajās slepenajās organizācijās, armijā, fabrikās, priekanamos, spēļu zālēs, valsts aparātā, ķeizara sekretariātā, jā, pat Napoleona laulības gultā. Jo arī Zozefīne, Bonaparta sieva, saņēma no Fu�ē �kabatas naudu� pat līdz 1000 franku dienā. Tā Fu�ē kļuva arī par ķeizara �ēnu�.

Atklājums, kā likt lietā sievie�u pievilcību un seksu, tomēr nav Fu�ē atklājums. Jau kardināls Ri�eljē tos bija izmantojis, lai iegūtu informāciju, un ir bijis arī ne mazums galmadāmu un

karalieņu, kurām �ī nodarbo�anās nebija sve�a. Tomēr Fu�ē priek�te�i �ai jomā bija tikai �sīktirgotāji�, kas darbojās uz savu roku un tikai slepeni, turpretim Fu�ē strādāja en gros un savāca simtiem aģen�u. �ī tā saucamā �gultas kohorta� vienpadsmit mēne�os Fu�ē izmaksāja 5,5 miljonus franku un turklāt strādāja tikai viņam.

�ādas lielas summas policijas ministrs mēdza sagādāt, uzliekot speciālu nodokli par da�ādām azarta spēlēm un prostitūciju. Parīzes spēļu zāļu galvenais pārvaldnieks viens pats �īm vajadzībām maksāja 3000 franku ik dienas. Un, tā kā priekanamu nodevas nebija mazākas un policijā reģistrētajām ielasmeitām bija jāstrādā akorddarbs, Fu�ē zināmā mērā var uzskatīt par liela mēroga suteneru. Prūsijā kādu laiku vienīgi bendem kā valsts pilnvarotam ielasmeitu patronam bija tiesības pieprasīt nelielu �prieka nodokli�. Fu�ē laikā d�entlmenim sarkanajā mētelī būtu jāpārtiek tikai no sava roku darba un sabiedriskās labdarības pabalsta.

�ie ministra pasākumi zēla divējādā nozīmē. Pirmkārt, priekanamu īpa�nieki un ielasmeitas maksāja augstus nodokļus un, otrkārt, vai nu viņi gribēja, vai ne, tika ievilkti spiegu tīklā. Tā policijas ministram nepalika nezināms ne tikai katrs nepārdomāts vai naidīgs vārds, kas tika pārmīts viņu interesējo�os sabiedrības slāņos, bet arī katra ievērības cienīga godājama augstākās sabiedrības pilsoņa zaudējums azartspēlēs un katra nepatīkama priekanamā iegūta slimība. Napoleons no �Fu�ē slepenajiem dosjē� saņēma sīkas, delikātas ziņas un iepazina savas uzticības personas labāk, nekā tās pazina viņu sievas vai vīri. Tā policijas ministrs, kur� bija intrigants pēc pārliecības, varēja ietekmēt arī Napoleona personisko politiku.

Fu�ē �veikali�, protams, nepadarīja cēlākus fran�u tikumus. Glu�i otrādi �Fu�ē un viņa slepenā policija profitēja no netikumiem, un neviens veikalnieks � un Fu�ē vēl ne tik�labprātīgi neatsakās no ienesīgas vietas. Tāpēc arī viņam nebija nekādas personiskas intereses par policijas orgāniem, kuriem nebija speciālu politisku uzdevumu. Un tāpēc arī viņa interese par tādas policijas, kura jau sen bija kļuvusi par sabiedrisko nepiecie�amību un kura ar kapitālistiskās ra�o�anas veida attīstību no dienas dienā kļuva nepiecie�amāka,� par neatkarīgas specializētas kriminālpolicijas organizē�anu un attīstību bija visai niecīga.

Protams, Napoleona policijas ministram, dienesta pienākumus pildot, bija jānodarbojas arī ar citiem policijas uzdevumiem, kas nebija tie�i saistīti ar politiskās policijas darbību, ta�u viņ� neiedziļinājās to būtībā un apmierinājās ar pavir�u

policijas orgānu pārraudzību un galvenokārt izmantoja savu ietekmi, ieceļot darbiniekus augstos posteņos.

Fran�u policijai jāpateicas Fu�ē par jauninājumiem, kuri, izņemot speciālo naudas vilto�anas apkaro�anas daļu, sākotnēji gan kalpoja tikai politiskās slepenpolicijas mērķiem, lai tikai vēlāk ieviestos arī pārējos policijas orgānos. Svarīgākie no tiem bija uzskaites kartotēka �Noziegumu topogrāfija� un Biographie Chouannique (�Noziedznieku biogrāfijas�).

�Noziegumu topogrāfijā� bija fiksētas visas policijai zināmās aizdomīgo organizāciju, grupu un atsevi�ķu personu slēptuves un satik�anās vietas visā valstī. Tā noderēja par pamatu policijas akcijām pret revolucionārām un citām savienībām.

�Biographie Chouannigue� turpretim bija reģistrētas politisko policiju interesējo�ās vai aizdomīgās personas, kā arī aprakstītas viņu biogrāfijas, paradumi, noslieces un izskats. Tā zināmā mērā ir vēlāk slavenās Vidoka �noziedznieku kartotēkas� priek�tece.

Turklāt policijas darbība balstījās ne tikai uz �īm speciālajām kartotēkām, bet arī uz 1803. gadā ieviestajām strādnieku un amatnieku darba grāmatiņām. Tajās bija atzīmētas visas darba grāmatiņas īpa�nieka darbavietas, tā ka policija un darba devējs nekavējoties varēja uzzināt vajadzīgās personas uzturē�anās vietu.

Tika reģistrētas arī 1800. gadā aizliegtās neatkarīgās avīzes un stingrai cenzūrai pakļauta iznāko�ā prese, kā arī �urnālisti. Pats par sevi saprotams, ka Fu�ē laikā atkal lietoja jau pirms revolūcijas ieviestās ��ifra pases�, kas zinātājam ar gudri izdomātu zīmju sistēmu pavēstīja vairāk, nekā nojauta pats neko nezino�ais pases īpa�nieks.

Fu�ē bija praktiķis un tāpēc neaprobe�ojās ar politisko pretinieku novēro�anu un izspiego�anu vien. Emigrēju�ie rojālisti cie�ā savienībā ar angļiem atkal un atkal mēģināja gāzt Napoleonu un atjaunot Burbonu monarhiju. Pa�ā valstī karalim uzticamie di�ciltīgie organizēja sacel�anās citu pēc citas. Tāpēc Fu�ē nodibināja Colonne mobile � speciālu mobilu vienību, kurai bija tikai viens uzdevums-� demoralizēt rojālistu grupas un tā apspiest sacel�anos jau dīglī.

Pirmajā ķeizarvalstī policijas struktūra vadījās pēc vispārējās Napoleona pārvaldes organizācijas. Valsts bija sadalīta departamentos, apgabalos, kantonos un komūnās. Policijas priek�galā bija policijas ministrs, kas bija atbildīgs par policiju visā Francijā. Viņa ministrija �ai laikā sastāvēja no se�ām daļām:

slepenās daļas (to vadīja Fu�ē slepensekretārs), kas apstrādāja visas lietas, kuras Fu�ē paturēja pats savā ziņā;

vispārējās dro�ības un slepenpolicijas daļas, vēlākās Sûret� G�n�rale sākotnējās formas;

tre�ās daļas, kura tāpat bija pakļauta politiskajai policijai un nodarbojās ar emigrantu uzraudzību;

ceturtās daļas, kura pārzināja cietumus un presi.

Abas pārējās daļas bija atbildīgas par arhīvu, grāmatvedību un teātra jautājumiem.

Departamentos policijas ministra padotie bija policijas prefekti, kuriem bija pakļauti subprefekti (apgabalos) un mēri pilsētās un komūnās. Mēriem savukārt bija padoti policijas komisāri. Katrā pilsētā ar vismaz 5000 iedzīvotājiem darbojās policijas komisārs. Lielākajās pilsētās uz katriem 10 000 iedzīvotājiem iecēla policijas komisāru; lielpilsētās ar 100 000 un vairāk iedzīvotājiem darbojās vēl arī ģenerālkomisārs. Tā visa policija bija organizēta slepenpolicijā (valsts policijā);

vispārējā policijā, kas nodarbojās ar pārvaldes un kārtības uzraudzību, kā arī apkaroja noziegumus; militāri organizētā �andarmērijā.

Tāda policija būtībā palika līdz Otrajai impērijai, ja pat vēl ne līdz mūsu dienām, kaut gan laiku pa laikam mainījās policijas spēku proporcijas un kompetences jomas.

Blakus trīs policijas pīlāriem eksistēja arī vēl ceturtais � galma policija, kas nebija padota policijas ministram, bet Napoleonam personiski un nodarbojās ar izlūko�anu un gādāja par imperatora un viņa ģimenes personisko dro�ību.

Pati Policijas ministrija politiskajos notikumos bija kā rotaļbumba. 1796. gadā Direktorijas dibinātu, 1802. gadā to likvidēja konsuli, bet jau divus gadus vēlāk Napoleons to nodibināja no jauna. Pēc Burbonu atgrie�anās to uz laiku likvidēja, tomēr drīz vien tā parādījās atkal kā visvarens policijas centrs galvenokārt politisko nemieru laikos, tas ir, revolucionāru notikumu periodos, kas lieku reizi liecina par �ī institūta �ķirisko funkciju. Svarīgi izcelt �o aspektu, jo vairumā aprakstu par fran�u policiju �ķiriskais aspekts nav ņemts vērā. Kreiso radikāļu un pat revolucionāro strādnieku rīcība tiek klasificēta kā laupītāju bandu nodarījumi. Valsts policijas un Policijas ministrijas rīcība dēvēta par noziedznieku apkaro�anu, kaut gan tā ir visai ierobe�ota. Ne no viena cita kā no pa�a Fu�ē mēs uzzinām, ka viņu noziegumu būtība interesēja tikai tik daudz, cik tie traucēja (vai arī atbalstīja) viņa politiskos plānus. Bija tikai viens izņēmums � naudas vilto�ana.

Atceļot jakobīņu likumus, kontrrevolucionārā termidora vadība atcēla arī likumu par maksimālajām cieti noteiktajām cenām. Tas tūlīt radīja strauju cenu cel�anos, un valsts izlaida milzīgu daudzumu papīra naudas. Tā savukārt, būdama puslīdz nevērtīga, vēl vairāk uzskrūvēja cenas. Tā bija dilemma, kuru izmantoja rojālisti. Lai vēl vairāk satricinātu Francijas finansu saimniecību, viņi ar savu angļu draugu palīdzību laida apgrozībā viltotu naudu. Tā kā fran�u valdības izlaisto papīra naudu bija samērā viegli viltot, �ai pasākumā piedalījās arī zināms skaits privāto �drukātāju�. Tā Francija tika pārplūdināta ar viltotām banknotēm. Neviens cilvēks vairs neuzticējās papīra naudai. Viltotā nauda kļuva par politiku un tāpēc sāka interesēt arī policijas augsto �efu. Ar mainīgiem panākumiem Fu�ē mēģināja savaldīt naudas viltotājus, izveidojot speciālu policijas nodaļu �o noziegumu apkaro�anai. Sākumā tā bija padota tie�i policijas ministram un tikai vēlāk nonāca vietējo policijas orgānu pakļautībā.

Izņemot �o speciālo gadījumu, Fu�ē visu policijas darbu, kas neskāra politisko grupu darbību, atstāja saviem �etriem palīgiem, kuri, būdami valsts padomnieka rangā, savā laikā bija atbildīgi katrs par vienu no lielajiem Francijas policijas apgabaliem.

Detektīvu karalis

Sirtē nelabprāt uzklausa atgādinājumu (un kura gan policija pasaulē labprāt to uzklausītu!), ka tās pirmais �efs bijis izbēdzis noziedznieks. Un tomēr tas ir tikpat pareizi kā fakts, ka pirmie �Brigade de sûret� (dro�ības brigāde)� mūsdienu fran�u kriminālpolicijas priek�teces darbinieki nēsāja uz pleca iededzinātu burtu V (voleur � zaglis) un tādēļ kopā ar viņu �efu Vidoku arī tika saukti par �Vidoka bandu�. Delikāts nosaukums!

Bet Vidoks, kura dzīve un karjera bija vēl avantūristiskāka nekā viņa laikabiedra Fu�ē dzīve, un viņa �banda� bija labāki policisti, nekā pēc viņu sliktās slavas varētu domāt.

Tai laikā, kad radās fran�u policija, nebija kriminālstatisti-kas (kriminālstatistiku Francijā ieviesa 1826. gadā), tomēr no laikabiedru ziņojumiem var secināt, ka Napoleona Parīze bija da�ādu blē�u Eldorado. Pa visu valsti klaiņoja laupītāju bandas, kas bija izveidoju�ās no dezertēju�iem kareivjiem un klaidoņiem. Aizvien vairāk izplatījās angļu pre�u kontrabanda ar kriminālām blakus parādībām. �o kontrabandu faktiski bija izraisījis Napoleons pats, izsludinot kontinentālo blokādi.

Spekulanti, kontrabandistu bandas un augļotāji vairojās kā sēnes pēc lietus; kareivji nodarbojās ar laupī�anu un, tāpat kā lielceļa laupītāji, uzglūnēja pie ceļiem. Parīzes priek�pilsētās bija ieperināju�ies zagtu mantu slēpēji un zagļu bandas. Tā bija augsne, no kuras izauga Francijas kriminālpolicija.

Toreiz Parīzes policijas prefektūra drud�aini dzina pēdas kādam cilvēkam, kas saucās Vatrēns, pēc amata bija iespiedējs un jau gadiem ilgi vazāja aiz deguna policiju, turklāt tik pamatīgi, ka Parīzes prefektūras II daļa, kas bija atbildīga par noziegumu apkaro�anu, par viņu nezināja neko daudz vairāk kā tikai to, ka viņ� vilto un lai� apgrozībā banknotes. Viņa izskats, tā kā noziedznieku fotografē�ana vēl neeksistēja, bija zināms tikai nedaudziem policijas ierēdņiem, kas varēja arī kļūdīties un, protams, kļūdījās arī. Turklāt cilvēka ārieni varēja pārgrozīt � pietika tikai uzaudzēt vai nodzīt bārdu, citādi sakārtot matus vai tos nokrāsot, noziest brūnu vai ar miltiem apkaisīt baltu seju, lai apgrūtinātu identificē�anu un padarītu to pat neiespējamu.

Turklāt Vatrēns bija īsts lapsa, kura rīcībā bija du�iem slēptuvju un patvērumu un kur� bija tik viltīgs, ka viņam nespēja piekļūt pat spiegi. Reiz viņu Parīzes līkumotajās ieliņās bija aplenku�i vairāki policijas ierēdņi. Pēc da�iem mirkļiem viņ� tomēr aizbēga un kop� tā laika bija pazudis.

Naudas vilto�ana bija ar nāvi sodāms noziegums. Uz Vatrēnu giljotīna tomēr gaidīja velti, jo policija bija pazaudējusi viņa pēdas.

�is toreizējai policijai gandrīz neatrisināmais jautājums 1811. gadā kļuva par uzticamības pārbaudi E�ēnam Fransuā Vidokam, kas bija izbēdzis no katorgas un jau divus gadus strādāja par policijas ok�ķeri Parīzes policijas prefektūrā.

Uzdevumu sameklēt Vatrēna pēdas un viņu apcietināt Vidokam deva Anrī kungs, Parīzes policijas prefektūras II daļas �efs. Pēc Vidoka izteikumiem, tas noticis apmēram tā:

� Vidok, jūs uzmeklēsiet un nodosiet mums bēdīgi slaveno naudas viltotāju Vatrēnu!

� Protams, kungs,� Vidoks vienaldzīgi atbildēja.

Viņa neizdibināmajā, cietuma gaisa izbalinātajā sejā nepakustējās ne vaibsts. Viņ� bija trīsdesmit se�us gadus vecs, gai�matains un spēcīgs, drukna auguma. Vēl pirms trim nedēļām viņ� bija ieslēgts Laforsas cietuma mūros.

� Vatrēns ir nesaudzīgs bandīts, kas zina visus trikus,� Anrī turpināja.� Mani inspektori jau gadiem ilgi meklē viņu.

� Es to zinu, kungs.

� Reiz viņi bija Vatrēnu jau atradu�i, tomēr viņ� atkal aizbēga. Vatrēns ir īsts velns.

Pār aģenta seju, kas nekādā ziņā nebija nesimpātiska, pārslīdēja smaids.

� No manis viņ� neizbēgs, kungs. Velnu nav.

� Bet mums nav ne jausmas, kur viņ� pa�reiz slēpjas.

� Tomēr es viņu atradī�u!

Anrī dīvaini paskatījās uz Vidoku.

� Vatrēnu gaida e�afots.

Vidoks nicīgi savilka lūpas.

� Viņ� ir pelnījis nāvi. Un visi cilvēki ir mirstīgi.

Vidoka pa�pārliecība attaisnojās, jo kas gan labāk par

viņu pazina visus slepenos patvērumus; viņ� bija sīki iepazinis noziedznieku domā�anas veidu un paradumus un pats gadiem ilgi ar panākumiem vazājis aiz deguna policiju. Kur� gan cits varētu sameklēt tādu zelli kā Vatrēns? Leģendārajam bēglim no katorgas pavērās pavisam citas iespējas nekā policijas daļas vadītājam Anrī, un Vidoks tās izmantoja.

Vispirms viņ� izvairījās no pārāk lielas steigas un daudz neko netaujāja, lai nekļūtu aizdomīgs. Glu�i otrādi, pilnīgi pārliecināts par savu �labo slavu� noziedznieku aprindās, viņ� sistemātiski apmeklēja priek�pilsētas krodziņus, �ūpoja kopā ar veciem draugiem, it kā starp citu apjautājās par vienu otru paziņu, izrādīja interesi par naudas vilto�anu un tā jau visai drīz uzzināja, ka kādā zināmā dzīvoklī Monparnasa bulvārī tiek glabātas Vatrēna mantas. Līdz ar to Vidoks grūtāko jau bija veicis, jo viņ� zināja, kā noziedznieki pieķeras personiskajam īpa�umam, un bija pārliecināts, ka kaut kad Vatrēns ieradīsies pēc savām lietām.

Vidoks noīrēja dzīvokli, no kura varēja novērot biju�o Vatrēna slēptuvi, un mierīgi gaidīja. �etrpadsmit dienu vēlāk kādā pastaigā viņ� uzzināja, ka Vatrēns ar savu kompanjonu, nodzēru�os kurpnieku, manīts kādā blē�u midzenī blakus ielā. Vidoks pamatīgi pārmeklēja visu rajonu. Viņ� gan uzdūrās tikai uz Vatrēna kompanjonu, bet ar to viņam arī pietika. Kādā vientuļā vietā, kur neviens nevarēja dzirdēt saucienus pēc palīdzības, Vidoks ņēma priek�ā kurpnieku. Vidokam nebija formālu tiesību viņu aizturēt. Un ko tas būtu devis? Policijai tas zellis būtu samuldējis kaut kādas pasaciņas un ar to sagādājis Vatrēnam iespēju atvadīties �pēc fran�u modes�. Vidoks ta�u pazina noziedznieku domā�anas veidu un tāpēc labāk pats satvēra kurpnieku kā spīlēs. Tas gan nebija īsti likumīgi, bet kuru gan tas būtu varējis uztraukt.

Napoleona impērijas ziedu laikos kar� un vardarbība iederējās valsts doktrīnā. Napoleons I, kas zem sava militārā

zābaka turēja visu Rietumeiropu un Viduseiropu, pavēlēja simtiem tūksto�u Francijas, Flandrijas, Vācijas un Itālijas pavalstnieku �aut, durt, cirst un kārt. Kurpnieks, kuram Vidoks 1811. gadā izsita zobus un tā piespieda viņu runāt, dzīvoja Movēgarsona ielā 4 un jau da�as dienas slēpa Vatrēnu savā dzīvoklī. Tagad Vidoku vairs nekas nekavēja. Viņ� tūlīt aizsteidzās uz uzdoto adresi un tur tum�ā priek�namā saskrējās ar kādu cilvēku, kuram, kā Vidoks instinktīvi nojauta, bija jābūt Vatrēnam.

Tas patie�ām bija viņ�, un arī viņam piemita tikpat smalks instinkts, lekāms Vidoks spēja apdomāties, Vatrēns ar spēcīgu kājas spērienu bija viņu jau nogrūdis lejā pa kāpnēm un pats nozudis partera dzīvoklī.

Vidoks apbruņojās ar pacietību un nostājās zem partera loga. Viņ� gaidīja tik ilgi, kamēr Vatrēns izbāza galvu pa logu. Vidoks zibensātrumā metās klāt Vatrēnam un aiz matiem izvilka viņu uz ielas. Viss pārējais bija tīrā bērnu spēle. Mazliet vēlāk Vatrēns, par prieku Anrī kungam un par sarūgtinājumu neveiksmīgajiem policijas inspektoriem, jau sēdēja aiz atslēgas.

Notverot naudas viltotāju Vatrēnu, Vidoks bija pirmoreiz sadarbojies ar policiju ārpus cietuma mūriem.

Nav neviena detektīva (protams, izņemot fiktīvos �erloku Holmsu un komisāru Megrē), kas būtu tik slavens un izdaudzināts kā Vidoks. Onorē de Balzaks ar savu Votrēnu uzcēlis viņam literāru pieminekli. Val�ānam, Viktora Igo romāna varonim, nepārprotami piemīt Vidoka pazīmes. Edgars Alans Po, �ārlzs Dikenss, Aleksandrs Dimā un E�ēns Sī atradu�i ierosmi saviem darbiem Vidoka biogrāfijā un memuāros. Viņa trauksmainā dzīve, piedzīvojumiem bagātā karjera, panākumi noziegumu atklā�anā nevarēja neizraisīt literātu interesi.

Vidoks dzimis 1775. gada 24. jūlijā Arasā, Robespjēra dzimtajā pilsētā, maiznieka ģimenē. Uz viņu attiecas sakāmvārds: �Kas grib kļūt par kāsīti, tam jau laikus jāsāk liekties.� Trīspadsmit gadu vecumā viņ� pie sava tēva sāka mācīties par maiznieku, tomēr maizī�u cep�ana viņu garlaikoja, jo sevi�ķi tāpēc, ka viņ� kā māceklis un pa�u ģimenes loceklis saņēma tikai ļoti niecīgu kabatas naudu. Tomēr jaunais �miltu tārps� jau toreiz mācēja izlīdzēties. Sākumā ar lipīgu �agaru, kas bija apgrūtino�i, tāpēc vēlāk � ar mūķīzeri viņ� apstrādāja tēva veikala kasi. No�iepto naudu viņ� noplītēja dzimtās pilsētas priekanamā, kur pabeidza savā ziņā speciālkursu. Kad tas nāca ausīs Vidoka tētiņam, viņ� mēģināja, tomēr neveiksmīgi, iznīdēt sava dēla ap�aubāmo mācī�anās kāri ar

desmit dienu ilgu �oka terapiju aiz pilsētas cietuma restēm. Kad drīz vien pēc tam Vidoks no jauna piesavinājās naudu no tēva veikala kases, viņam pie pirkstiem pielipa 2000 franku. �oreiz viņ� arī tūdaļ savāca savas mantiņas un aizlasījās, ta�u nonāca tikai līdz Ostendei. Tur kāds cits blēdis izmānīja viņam no�iepto naudu, un Vidoks atgriezās dzimtas klēpī pie skābās mīklas. Protams, ne jau uz ilgu laiku. Drīz vien viņ� atkal devās ceļojumā un, tikko piecpadsmit gadus vecs, izmēģināja kļūt gan par aktieri leļļu teātrī, gan matrozi, gan leļļu teātra mākslinieku, gan kādas aktrises mīļāko.

Jau �etrpadsmit gadus vecs viņ� divkaujā bija nogalinājis savu pauko�anas skolotāju; piecpadsmit gadu vecumā viņ� kļuva par kareivi, saglabājot samērā veselus locekļus, pārdzīvoja vairākas ķildas, beidzot izpļaukāja savu kaprāli un ar skubu pameta pulku, lai tūdaļ iestātos citā. �ādu spēlīti viņ� atkārtoja vairākas reizes, tā ka iepazina lielu skaitu militāro vienību un kopā ar tām izstaigāja pusi Eiropas.

Kad jaunajam Vidokam fran�u pulkos sāka zeme degt zem kājām, viņ�, ilgi nedomājot, apmainīja frontes un pārbēga pie austrie�iem, ar kuriem kopā kādu laiku dū�īgi kāvās pret saviem tautie�iem. Tomēr arī austrie�u armijā tai laikā par kareivju disciplīnu vēl gādāja kaprāļi ar nūjām, vēl aizvien notika pēr�ana, dzenot caur ierindu. Tas Vidokam nepatika jau tāpēc vien, ka viņam ar savu raksturu agrāk vai vēlāk nāktos ar �iem soda veidiem iepazīties. Tāpēc viņ� labāk atgriezās fran�u armijā un aiz piesardzības mainīja tautību un vārdu. Atgriezies Francijā, viņ� vispirms patvarīgi pie�ķīra sev garāku atvaļinājumu, lai izmēģinātu laimi revolūcijā.

Tomēr viņ� kā dezertieris tūlīt nokļuva cietumā, kur nāca saskarē ar mademoiselle �evaljē, kāda ietekmīga sankilota māsu. Kaut arī viņa nebija sevi�ķi skaista, Vidoks viņu apprecēja. Katrā ziņā (pēc Vidoka pa�a izteicieniem) viņ� nebija �evaljē jaunkundzi izvēlējies par sievu glu�i labprātīgi. Par dezertē�anu viņu gaidīja giljotīna. �ādā situācijā pavecā jaunkundze, kurai bija labi sakari, piedāvāja viņam apmainīt galvu pret laulības gultu. Vidoks nolēma labāk precēties nekā palikt bez galvas un iz�ķīrās par laulības gultu. Un patie�ām � pēc tam viņu izlaida no cietuma uz viņa sievas ne visai ienesīgo sīktirgotavu. Bet: �Mani smagi nomāca �is kavaliera jūgs, tāpēc es ar... prieku uzvilku atkal formas tērpu, kuru ar tādu labpatiku biju noģērbis,�� viņ� rakstīja savos memuāros. Tā ar uniformas palīdzību Vidoks varēja aizbēgt no laulības gultas, ta�u arī mundierim viņ� nepalika uzticīgs. 1796. gadā, divus gadus pēc jakobīņu varas gā�anas, viņ� pie savas mīļākās atrada fran�u armijas

virsnieku un piekāva to. Virsnieks pasauca policiju, un Vidokam piesprieda trīs mēne�us cietuma. Viņa no�ēlas māktā mīļākā steig�us pagādāja sardzes virsnieka formas lorpu, lai Vidoks varētu aizbēgt.

Ar to viņ� iepazina jaunu piedzīvojuma veidu � izbēg�anu, kas kop� tā brī�a trīs gadus bija viņa galvenā nodarbo�anās. Vidoka bēg�ana no cietumiem un ar to saistītie piedzīvojumi ir iegāju�i fran�u cietumu vēsturē. Tas bija sava laika slavenākais bēglis. Reiz viņ� aizbēga ārsta virsvalkā, kādu citu reizi nolēca no augsta torņa ledus aukstā, straujā upē, ar no�ēlojamiem darbarīkiem izraka eju zem cietuma mūriem un, pārģērbies par mūķeni, bēguļoja pa visu valsti. Lilles cietumā Vidoks iekūlās naudas viltotāju afērā un tika notiesāts uz astoņiem gadiem katorgā.

Par bagno � katorgu � sauca galeru (tās bija likvidētas jau Luija XIV valdī�anas laikā) pēcte�us � tum�us, masīvus cietumus ar sevi�ķi biezām sienām. Tie bija domāti īpa�i bīstamiem noziedzniekiem un toreiz atradās ostas pilsētās Brestā, Tulonā un Ro�forā. Katorgā notiesātajiem noziedzniekiem uz drēbēm uzkrāsoja tradicionālos burtus GAL (galeere) un ar kvēlojo�u dzelzi iededzināja plecā TF (travail forc� spaidu darbi). Starpība starp agrākajiem uz galerām notiesātajiem un bagno iemītniekiem bija tikai spaidu darba veids. Bagno noziedznieki vairs neairēja karakuģus, bet viņiem bija jālau� un jāapstrādā akmeņi vai jādara kāds cits smags darbs. Uz bagno transportējamos noziedzniekus komplektēja Bisetrā, vienā no Parīzes cietumiem. Tur notiesātajam ap kaklu apkala dzelzs riņķi, pēc tam � ja viņ� �o procedūru bija pārcietis un palicis dzīvs � viņu kopā ar 25 citiem notiesātajiem piekala pie smagas ķēdes, kuru noņēma tikai tad, kad bija sasniegts galamērķis. Tur notiesātajiem nodzina matus līdz ādai un viņi saņēma buru audekla bikses, sarkanu jaku un zaļu vilnas mici. Lai aizkavētu bēg�anas mēģinājumus, viņus sakala kopā pa pāriem ar ķēdi, pie kuras piestiprināja smagu dzelzs bumbu, ko dēvēja par billes � biljarda bumbu.

Vidoku vajadzēja nogādāt Brestas bagno, tomēr viņ� tik tālu netika, jo izbēga no Bisetras. Viņa brīvība gan ilga tikai īsu laiku. Ta�u arī Brestas bagno mūri viņam nebija pietiekami biezi. Viņ� izbēga, klaiņoja pa Beļģiju un nodibināja sakarus ar visizdaudzinātākajām XVIII gadsimta laupītāju bandām, kļuva par pirātu un 1799. gadā beidzot atkal par bagno ieslodzīto. Kā cherval de retour� izbēdzējs viņ� �oreiz tika pieķēdēts ar dubultām ķēdēm un turklāt vēl aizvests uz kādu bagno vecā kuģī pie Tulonas.

Vidoks izbēga no bagno trīs reizes. Beidzamo reizi � ²⁸

1799. gada beigās�bēg�ana izdevās tik pamatīgi, ka viņ� uz desmit gadiem varēja nozust brīvībā.

Viņ� noslēpās Parīzē, Sendenī kvartālā, pie kādas meitenes, kuru sauca par Aneti, un uzsāka kārtīgu pilsonisku dzīvi, tirgodamies ar drēbēm un galantērijas precēm.

Policija viņu neatrada, ta�u viņa biju�ie cietuma biedri gan, un tie gribēja no viņa nelegālās eksistences iedzīvoties. Tāpēc viņi pieprasīja ne tikai atlīdzību par klusē�anu, bet arī uzstāja, lai viņ� slēpj zagtās mantas. �Liktenis man nebija lēmis laimi dzīvot godīgu dzīvi,� Vidoks nopūtās 19 gadus vēlāk. �Man kļuva skaidrs, ka man kā izbēgu�am notiesātajam ir tikai divas iespējas � vai nu tikt nodotam, vai kļūt par nodevēju.�

Izvēle nebija grūta. 1809. gadā viņ� brīvprātīgi pieteicās pie Anrī kunga, Parīzes policijas prefektūras II daļas �efa, un piedāvājās par līdzstrādnieku.

Anrī pieklājīgi un ar interesi noklausījās Vidoka stāstu un aizsūtīja viņu projām, apsolīdams, ka Vidoks par viņu vēl dzirdē�ot.

Ziņa arī pienāca � veselas policistu grupas veidā, kura aplenca māju Sendenī un Vidoku bez lielām ceremonijām aizveda uz Bisetru. Viņ� atkal bija nokļuvis cietumā, cilvēces padibeņu savāk�anas vietas me�onīgie uzraugi bija dabūju�i bēgli atkal savos nagos un dedzīgi izgāza pār viņu savas dusmas. Vidokam bija nodro�ināts bagno un oficiālais pēriens ar kokiem par izdevu�os bēg�anu. Par spīti savai leģendārajai bēgļa slavai, diezin vai Vidokam izdotos vēlreiz izbēgt. Bet, iespējams, viņ� to nevarētu arī vairs pat mēģināt, jo �ādos gadījumos paredzētie sitieni padarīja katru bēg�anas mēģinājumu iluzoru un itin bie�i beidzās pat ar saķertā bēgļa nāvi.

Vidoks nejuta ne mazāko vēlē�anos saņemt nāvīgo audzinā�anu ar kokiem, bet stājās atkal sakaros ar Anrī kungu, kuram bija iesauka �Ļaunais eņģelis�. �Ļaunais eņģelis� ap�ēlojās un lika nabaga velnu izlaist no �elles priek�nama�, kā Bisetru iejūtīgi bija iedēvēju�i, un aizvest uz policijas prefektūras �paradīzi�. Tur noslēgtā vieno�anās bija īsa un kodolīga: Vidokam bez jebkādiem noteikumiem bija jānodod policijas rīcībā savas zinā�anas par noziedzniekiem un viņu paradumiem, kā arī jāliek lietā sava slava noziedznieku pasaulē. Par to viņam sākumā tika aiztaupīta Bisetra un bagno un, iespējams, varbūt pat tiks dāvāta brīvība.

�ķiet, ka II daļas �efs, par kuru Vidoks un citi viņa laikabiedri apgalvo, ka viņ� bijis lielisks cilvēku pazinējs, jau Vidoka pirmā apciemojuma laikā bija sapratis, cik izdevīga policijai būtu viņa līdzdarbība. Varbūt Anrī bija dramatisko

apcietinā�anas scēnu ar tai sekojo�o elles gar�u arī sarīkojis tikai tāpēc, lai viņa nākamais līdzstrādnieks Nr.1 nobītos un kļūtu mīksts un pakļāvīgs. Fu�ē gars nevaldīja politiskajā policijā vien. Arī vispārējā policija tai laikā, kad identifikācijas dienests bija ļoti primitīvs un tāpēc bija arī ļoti niecīgas identifikācijas iespējas, varēja galvenokārt paļauties tikai uz saviem �pikiem. Bet tie�i ar tiem negāja visai gludi, jo ne katrs, kas piedāvājās strādāt �o bēdīgo darbu, tie�ām bija tam piemērots. Tāpēc policijai vai ik dienu vajadzēja atzīt, ka �piki, kas pa�i bija piedāvāju�ies, pazuda uz visiem laikiem, tiklīdz viņiem atvērās cietuma vārti. Kas gan var pārmest Anrī kungam, ja viņ� negribēja riskēt ar Vidoku un nodro�inājās, lai viņa jaunais aģents pamatīgi parādītu sevi, tas ir, nodotu zināmu skaitu noziedznieku? Tikai tā viņ� varēja kļūt uzticības cienīgs prefektūras partneris, jo līdz ar to policijai radās divas iespējas, kā dabūt viņu savā varā: nosūtīt viņu atpakaļ uz bagno vai, ja tas neizdotos, paziņot noziedznieku aprindām, ka viņ� ir policijas �piks. Abas tās nozīmēja tikpat kā nāves sodu.

Vidoka pārbaudes laiks ilga divus gadus, kurus viņ� pavadīja Laforsas cietumā. �ais divos gados Vidoks tad arī ieguva savu jauno �efu uzticību.

Visi noziedznieki, kas stūrgalvīgi noliedza savu vainu, tika ievietoti vienā cellē ar Vidoku, un drīz vien viņiem vairs nebija nekādu noslēpumu no visiem pazīstamā bēgļa. Ko viņi slepenībā uzticēja Vidokam, tas otrā dienā bija zināms II daļas �efam. Lētticīgais noziedznieks aizsoļoja uz e�afotu un paņēma kapā līdzi Vidoka noslēpumu. Nākamajā dienā Vidoka cellē viņa vietu ieņēma jau cits nāves kandidāts.

1811. gadā Vidoks pēc Anrī norādījuma un ar policijas prefekta Paskjē svētību �izbēga� no Laforsas, un ar to sākās viņa karjera policijā un ceļ� uz �detektīvu karaļa� godu.

Noklusēta dzim�ana

Police judiciaire � fran�u kriminālpolicija � piedzima 1812. gadā. Tās �ūpulis IIdesitē, Parīzē. Atbildīgie palīgi �dzemdībās�� jau agrāk pieminētais Anrī kungs un policijas prefekts Paskjē, kas �ai laikā uzņēma Vidoku Parīzes policijas personāla sarakstā un turklāt pie�ķīra viņam arī tiesības uz pa�a rēķina nodarbināt �etrus palīgus pēc savas izvēles, un nosauca �o jauno iestādījumu daudzsolo�ā vārdā Brigade de Sûret� dro�ības brigāde. Ar to biju�ais cietumnieks bija kļuvis par pirmo Francijas kriminālpolicijas �efu.

Par �o ne visai slaveno sākumu, protams, daudz nerunāja un to neslavēja, tāpēc arī nemaz nepamanīja. Tas prefektūrai bija glu�i pa prātam, jo visai omulīgi tur jaunās iestādes un tās �efa dēļ vis nejutās�vienkār�i aiz tā iemesla, ka pirmie fran�u kriminālpolicijas detektīvi visi bez izņēmuma bija agrākie kramplau�i un kabatzagļi, jo Sirtē �efs Vidoks turējās pie uzskata: �Noziedzniekam nav briesmīgāku ienaidnieku par atbrīvotajiem notiesātajiem, kas salasās zem policijas karoga. Zaglis, kas uzskata sevi par izārstētu un glābtu, nejūt līdzjūtību pret kolēģiem.�

Piemēram, Vidoka vietnieks Koko Lakūrs, kas vēlāk, pēc Vidoka aizie�anas no policijas, pats kādu laiku vadīja dro�ības brigādi. Parīzes policijas arhīvā uzglabātajos aktos par viņu atzīmēti pieci sodi ar brīvības atņem�anu no diviem mēne�iem līdz �etriem gadiem par zag�anu un dezertē�anu. 1812. gada 22. janvārī viņ� kā �nelabojams zaglis� tika ievietots Bisetrā, no kurienes 1816. gada jūlijā viņu paņēma dro�ības brigādes rīcībā.

Arī Lakūrs savu daudzsolo�o karjeru sāka ļoti agri, proti, vienpadsmit gadu vecumā. Vissvarīgākais kabatzagļa darbarīks ir pa�a rokas, pirkstu veiklība un jutība. Bija dzimtas, kurās zagļa profesiju pārmantoja no paaudzes uz paaudzi, tāpat kā citās ģimenēs maiznieka vai miesnieka amatu, un cerību pilnās atvases jau bērnībā tika apmācītas �pirkstu veiklībā�.

Vidoks skaidri zināja, ka zaudēta pirkstgalu jutība kabatzaglim ir gandrīz tikpat kā uzspiests godīgums. Tāpēc viņ� pavēlēja dienesta laikā nēsāt biezus cimdus, kas padarīja neiespējamu nemanāmu grābienu sve�ā kabatā. �ie Vidoka cimdi�pirmā fran�u kriminālpolicijas uniformas detaļa un reizē arī dienestā eso�o biju�o kabatzagļu godīguma simbols.

Tomēr Sirtē �efam �ad tad gadījās nepatik�anas ar savējiem, un da�am labam detektīvam bija jāatgrie�as uz turieni, no kurienes viņ� bija nācis. Tomēr dro�ības brigādes panākumi ar uzviju atsvēra �os negadījumus, tā ka prefektūra jau 1817. gadā papla�ināja brigādi līdz divpadsmit cilvēkiem. Darbiniekus Vidoks atkal izvēlējās no biju�ajiem notiesātajiem. Tomēr arī viņi neiekļuva policijas algu sarakstos, kas divējādā nozīmē bija pilnīgi nesvarīgi. Pirmkārt, pirmie kriminālpolicisti, ieskaitot arī viņu �efu, tik un tā nevarētu dzīvot no niecīgās algas, bet viņi sedza savus izdevumus no tām prēmijām par panākumiem, kuras bija jāmaksā cietu�ajiem. Tā kā prēmijas vienmēr bija zināms procents no nozagto priek�metu vērtības, sanāca krietna summiņa. Otrkārt, ierak-

.'i�ana policijas algu sarakstā, respektīvi, personāla sarakstā, tik un tā nedeva nekāda sabiedriska atbalsta. Piemēram, Vidoku, kas kop� 1812. gada skaitījās Parīzes policijas prefektūras sarakstos, oficiālās aptaujās noliedza vai uzdeva par �brīva līguma� aģentu. Tātad prefektūra kaunējās par savas kriminālpolicijas �efu. Jā, gadījās arī tā, ka prefektūra pat saņēma pavēles apcietināt Vidoku, kas oficiāli vēl aizvien skaitījās izbēdzis bagno ieslodzītais. Uz tām nereti tika atbildēts, ka tāds Vidoks prefektūrā ir �pilnīgi nepazīstams�. Tas izklausās pēc slikta joka: cilvēks, kuram kā kriminālpolicijas �efam bija uzticēta noziedznieku meklē�ana, pats vēl figurēja meklējamo sarakstā.

�is stāvoklis beidzās tikai 1828. gadā, kad Vidoks tika oficiāli ap�ēlots, bet tad viņ� jau bija aizgājis no kriminālpolicijas.

�ie pirmie kriminālpolicisti vispār strādāja sevi�ķi grūtos apstākļos. Viņiem nebija ne policijas dienesta apliecības, ne zīmotņu, un viņus pazina tikai Vidoks viens pats vai labākajā gadījumā vēl arī II daļas �efs. Policijas komisāri un miertiesne�i nelabprāt gribēja redzēt viņus un arī �efu, kuram vajadzības gadījumā bija jāpaglābj savi darbinieki. Pretstatā noziedzniekiem �Vidoka bandai� bija jācīnās divās frontēs: pret noziedzniekiem un pret skaudīgajiem un aizspriedumainajiem kolēģiem prefektūrā. Tomēr drīz �ī mazā grupa strādāja labāk un ar lielākiem panākumiem nekā visi policijas komisāri kopā. Ar saviem vienpadsmit vīriem Vidoks, piemēram, 1817. gadā izdarīja 722 apcietinā�anas un 39 kratī�anas. Viņ� apcietināja 15 slepkavas, 6 bruņotus kramplau�us un laupītājus, 107 ielau�anās speciālistus, kabatzagļus un citus garnad�us, 17 izspiedējus, 38 zagtu mantu slēpējus, 46 viltotājus un krāpniekus, 14 izbēgu�us cietumniekus un 43 recidī-vistus.

Viens no apcietinātajiem bija uz mū�u bagno notiesātais un no turienes izbēgu�ais dimantu laupītājs Fosārs. Fosārs pēc izbēg�anas no bagno bija paslēpies pie savas mīļākās Parīzē un turpināja savu agrāko nodarbo�anos. Tas bija rūdīts zellis, brutāls un bez sirdsapziņas. Policija no diviem noķertajiem bēgļiem bija saņēmusi miglainu norādījumu, ka Fosārs atrodoties kaut kur Parīzē.

Vidoka brigādei sākumā nemaz negribēja �o lietu uzticēt, jo Sirtē �efs bija kā Fosāra, tā arī viņa mīļākās paziņa, tomēr miertiesne�i, kuriem bija jāatrod un jāapcietina Fosārs, nespēja �o uzdevumu veikt.

Fosāra izbēg�ana un nekaunīgā laupī�anu turpinā�ana bija

ļoti satraukusi sabiedrību, uz spēles bija Parīzes policijas un tās prefekta cieņa. Tāpēc 1817. gada decembra vidū tika iedarbināts slepenais ierocis Nr. 1�Vidoka brigāde.

Fosāra lieta bija ciets rieksts pat Vidokam. Līdz tam par Fosāru bija uzzināju�i tikai to, ka viņ� laikam uzturoties kaut kur starp Grāfienes d'Artuā ielu un Puasonjēras ielu un pie istabas logiem esot iz�ūti dzelteni zīda aizkari. Tai pa�ā mājā dzīvojot arī kāda kupraina �uvēja.

Sirtē �efs vadījās no diviem apsvērumiem: pirmkārt, kuprīte dro�i vien atrodama vieglāk nekā dzeltenie aizkari, kas pa �o laiku varbūt jau apmainīti pret citiem; otrkārt, meklē�ana jākoncentrē tādās vietās, kur vienmēr salasās sievietes,� veikalos un tirgos. Vidoka iedomība nemaz nepieļāva iespēju, ka kāds cits, nevis viņ� varētu atrast dimantu laupītāju. Viņ� noteikti gribēja atrast Fosāru pats.

Grāfienes d'Artuā ielas apkaimē dzīvoja galvenokārt solīdi pilsoņi, kas nodarbojās ar kādu godīgu amatu. Policijai tur nebija daudz darba. Lai medījumu nelaikā neaizbaidītu, Vidoks maskējās par nopietnu, mazliet no pasaules atrāvu�os se�desmitgadīgo, kuram uzlikti ragi un kur� meklē savu neuzticīgo sievu. Tā viņ� dienām ilgi klīda pa ielām, turēdams rokā elegantu spieķi ar zelta rokturi, meklēja kuprainas sievietes un raudzījās pēc dzelteniem aizkariem. Viņ� izpētīja piena un sakņu pārdotavas, skārņus, subproduktu un pārtikas pre�u veikalus, gar�vielu bodītes un �uvēju darbnīcas. Beidzot viņ� atrada pavecu kuprainu jaunkundzi, kas aizrāvusies tenkoja ar piena pārdevēju. Vidoks sekoja kroplajai jaunkundzei kādā gar�vielu bodītē, pēc tam subproduktu tirgotavā un beidzot kādā mājā Ptīkaro ielā. Tur viņ� uzzināja, ka dāma patie�ām ir �uvēja, un nekavējoties devās pie viņas. Viņ� pagaudās par savām laulības bēdām, aprakstīja Fosāra mīļākās izskatu un, uzdodot to par savu sievu un raksturojot Fosāru pa�u kā nekur nederīgu dīkdieni, ar kuru sieva aizbēgusi, tā sakairināja �uvējas asaru dziedzerus un sa�ēlinā-ja veco dāmu, ka viņa pastāstīja: �ī esot iedraudzējusies ar Fosāra mīļāko. Meklējamie patie�ām esot dzīvoju�i mājā Ptīkaro ielā, bet tagad esot pārvāku�ies, un viņa nezinot, uz kurieni.

Mājas īpa�nieks, kuru Vidoks ar savu apmeklējumu pagodināja pēc tam, uz viņa �ēlabaino stāstu neiekrita. Viņa acīs Fosārs, kas vienmēr bija laikā maksājis īri, bija godavīrs, lai nu tāds ragainis pļāpā, ko grib.

Pēc tam Vidoks izmēģināja laimi pie va�oņa, kas bija pārvedis Fosāra iedzīvi, un ar diviem sudraba gabaliem (katru 5 franku vērtībā) panāca, ka tas atcerējās meklējamā

pa�reizējo adresi. Nākamajā dienā va�onis parādīja Sirtē �efam Fosāra jauno dzīvokli. Tas atradās neuzkrīto�ā pilsoniskā mājā kādā nostūrī starp Dipoņa ielu un Sentonorē ielu � atkal visai cienījamā apkaimē.

Vīntirgotājs, kura veikals atradās �ai mājā, apliecināja, ka kāds vīrietis, kur^ āriene saskanēja ar Vidoka aprakstīto Fosāru, kopā ar sievu tie�ām dzīvojot tur, tikai pa�laik neesot mājās.

Sirtē bija atradusi meklēto cilvēku un nu varēja mierīgi sagatavot tā apcietinā�anu. Vidoks negribēja pārsteigties, jo bija zināma lieta, ka izbēdzis noziedznieks ir gatavs labāk nogalināt visus Parīzes policistus nekā ļaut sevi vēlreiz ievietot bagno. Sirtē darbiniekiem, tāpat kā visiem cilvēkiem, bija dārga sava dzīvība. Vidoks ķērās pie viltības. Mājas īpa�niekam ieskaidroja, ka viņa īrnieks Fosārs ir ārkārtīgi brutāls laupītājs un slepkava, kas nedomā neko citu kā tikai aplaupīt un nogalināt mājas īpa�nieku un viņa sievu. Krietnie pilsoņi, protams, drausmīgi pārbijās un aiz pateicības bija gatavi darīt visu, ko vēlējās Vidoks. Brigādes �efs ar saviem vīriem novietojās istabā, no kuras pa slepenu lodziņu varēja novērot priek�telpu.

Vecgada vakarā pulksten 23.00 Fosārs, jautri svilpodams, parādījās mājās, un jau pēc 20 minūtēm viņa istabā nodzisa gaisma. Bija pienācis īstais brīdis rīkoties. Steig�us un pavisam klusi tika atsaukts attiecīgais policijas komisārs un da�i �andarmi. Tikmēr Vidoks ar mājas īpa�nieka desmitgadīgo zēnu iestudēja �ēlīga lūdzēja lomu.

Puisēns, ģērbies tikai krekliņā, piezvanīja pie Fosāra durvīm un lūdza mazliet odekolona savai tantei, kurai esot kļuvis nelabi. Fosāra mīļākā atvēra durvis. Divi spēcīgi �andarmi sagrāba neko nezino�o sievieti, aizbāza viņai muti ar kabatlakatiņu, un Vidoks, ģērbies melnā kā ogļdeģis, �igli iebrāzās istabā. Fosārs bija tā apjucis, ka viņu saņēma ciet, iekams viņ� vispār bija aptvēris, kas notiek. Izkratot dzīvokli, atrada milzum daudz dārgakmeņu un dimantu, kā arī lielu summu naudas. 1818. gada 1. janvārī apcietinātais Fosārs jau atradās Bisetrā. Sirtē �efs savu solījumu � līdz Jaungadam apcietināt noziedznieku � bija izpildījis.

Sirte maina adu

Anrī kungs nebija pārrēķinājies � Sirtē brigāde Vidoka vadībā īsā laikā bija pārvērtusies par mobilu un sevi�ķi spēcīgu vienību, kuras darbība drīz vien aptvēra visu valsti.

Noziedznieki sāka no tās baidīties un nīst to vairāk nekā citus policijas orgānus. Starp Sirtē apcietinātajiem bija tik augstas personas kā galma policijas �efs un Luija XVIII mīlulis grāfs de Pontā de Sentelēns, kas īstenībā nebija nekāds grāfs, bet gan no bagno izbēdzis bandas vadonis Kuaņārs. Arī Uvāra kungs, Napoleona finansu padomnieks un baņķieris, kas ar Fu�ē ziņu aiz Napoleona muguras bija sācis slepenas sarunas ar Angliju, juta Vidoka smago roku uz sava pleca. Neskaitāmas bandas, arī tā sauktie �Amjēnas svilinātāji�, kas no saviem upuriem izspieda laupījumu, dedzinot viņu kāju pēdas, tika padarīti nekaitīgi. Amjēnas bandu iznīcināja Vidoks viens pats, maskējies par mazliet vientiesīgu sulaini.

Detektīvu maskē�anās, kas modernās tehnikas laikmetā notiek vēl tikai kriminālparodijās, Vidoka laikā bija kriminālpolicijas darbā pilnīgi nepiecie�ama. Vidoks pats bija īsts pārģērb�anās meistars.

Bez �ā palīglīdzekļa kriminālpolicistu rīcībā, meklējot noziedzniekus, vēl bija personiskā redzes atmiņa un iededzinātās zīmes, ar kurām iezīmēja notiesātos. Tāpēc Vidoks trenēja savu un savu līdzstrādnieku atmiņu, bie�i apmeklējot cietumus, it sevi�ķi Bisetru, kur viņi studēja noziedznieku izskatu, izturē�anos, mīmiku un �estus. Lai stiprinātu atmiņu, Vidoks, mācoties no Fu�ē Biographie Chouannique, iekārtoja kartotēku, kurā tika reģistrēti visi policijai zināmie noziedznieki. Tomēr dro�ības brigāde nedzina pēdas tikai zināmiem noziedzniekiem vien. Tā atklāja arī noziegumus, noskaidroja likumpārkāpēju vārdus un pirmoreiz Francijas policijas vēsturē strādāja profilaktiski. Kā palīglīdzekli tā bie�i lietoja no politiskās policijas pazīstamos aģents prova-cateurs, tas ir, �pikus, kuri tika slepeni iesūtīti noziedznieku aprindās un paziņoja policijai paredzēto noziegumu laiku, vietu un plānu. Vidoks pats bie�i ar panākumiem darbojās �ai lomā.

Sirtē panākumi auga tik strauji, ka par Vidoku un viņa cilvēkiem rakstīja pat avīzēs.

Jau 1818. gadā Sirtē ieguva pati savas amata telpas Ptitsentannas ielā Nr.6, tie�i blakus gotiskajai Sen�apelas baznīcai. Sirtē eksistenci vairs nevarēja noklusēt. Francijas kriminālpolicija tika atzīta, un 1823. gadā to palielināja līdz 20 cilvēkiem, gadu vēlāk � līdz 28. Trīs gadus vēlāk, 1827. gadā, gadu pirms Vidoka ap�ēlo�anas, viņu atlaida. Priek�mets, par kuru Vidoks samaksāja ar savu vietu, bija policijas prefekta kundzes mētelis. Kāds Sirtē līdzstrādnieks to �pazaudēja�, bet Vidoks par �o cilvēku bija galvojis.

1832. gada martā Vidoks tomēr atgriezās savā amatā. Viņ�

nomainīja toreizējo Sirtē �efu Ebēru un saņēma algu 6000 franku.

1832. gada 5. jūnijā sakarā ar iemīļotā ģenerāļa Lamarka bērēm Parīzē notika sacel�anās pret �pilsoņu karali� Luiju Filipu. Sīs sākumā sīkpilsoņu republikāņu iedvesmotās sacel�anās laikā Parīzes strādnieki devās uz barikādēm. Viņi uzvilka sarkano karogu un divas dienas varonīgi cīnījās pret karaliskā karaspēka pārspēku. �ai situācijā Vidoks kā Sirtē �efs sevi atkal apliecināja. Viņ�, kas pirms �etriem gadiem savos memuāros lielīgi bija paziņojis, ka nekad neesot valdo�ajam re�īmam nodevis nevienu tā politisko pretinieku, tagad ar savu brigādi palīdzēja nogalināt un apcietināt sacel�anās dalībniekus.

Vidoks un jaunā Sirtē XIX gadsimta pirmās puses �ķiru cīņā pierādīja, ka tā arī politiskajā ziņā ir iztapīgs ierocis bur�uāzijas rokās. Par piedalī�anos sacel�anās apspie�anā Vidoku sevi�ķi uzslavēja toreizējais prefekts 2iskē savā 1832. gada 26. jūnija ziņojumā iek�lietu ministram: �Manas iestādes darbinieku vidū, kuri 5. un 6. jūnijā sacel�anās apspie�anā parādīja vislielāko centību, drosmi un pienākuma apziņu, jo sevi�ķi jāizceļ Vidoka kungs, dro�ības brigādes �efs...�

Tomēr Vidoks bija atgriezies tikai uz īsu laiku. Līdzko viņ� bija paveicis to, ko no viņa gaidīja, viņam atkal bija jāpazūd. Lai viņu neatlaistu, viņ� pasteidzās un 1832. gada 15. novembrī pats iesniedza atlūgumu.

Tūlīt pēc tam viņ� nodibināja Bureau des Renseignements � Ekonomiskās informācijas biroju Klo�persa ielā Nr.12. Tas bija pirmais privāto detektīvu birojs pasaulē. Viņa birojā finansisti varēja saņemt visas nepiecie�amās ziņas par saviem eventuālajiem veikala partneriem. Vidoks uzņēmās arī ziņu vāk�anu par krāp�anu un turpināja savu karjeru kā detektīvs, tomēr laiku pa laikam darbojās kā policijas �piks.

Pēc Vidoka aizie�anas Sirtē brigādē izdarīja pamatīgas reformas. Visi, kas agrāk bija notiesāti, tika atlaisti. Reformas dekrēta 2. paragrāfs īsi un kodolīgi noteica: �Policijas

dienestā nedrīkst pieņemt nevienu agrāk sodītu personu.� No tā laika kriminālpolicijā nodarbināja tikai cilvēkus ar �tīru� pagātni no uniformēto policistu rindām. Dro�ības brigāde tika pārdēvēta par dro�ības dienestu un pārcelta uz Jeruzalemes ielu Nr.5.

Bie�i apgalvo, ka ar Vidoka aizie�anu Sirtē panākumi esot beigu�ies. Patie�ām jāatzīst, ka neviens no viņa pēcte�iem detektīva darbu nepieprata tā kā viņ�. Vidoks visā pilnībā pārzināja pārģērb�anās un maskē�anās māku, kā arī aģentu-

provokatoru metodes. Viņ� bija pamatīgi iepazinis noziedznieku psihi un sava laika noziegumu cēloņus. Tas viss bija viņa panākumu atslēga, bet viņa sekotājiem pietrūka viņa lielās pieredzes.

Kriminālpolicijas darbs ā la Vidoque bija lielisks un noderīgs tikai tik ilgi, kamēr noziedznieku apkaro�anai vēl nekalpoja zinātne un tehnika un nevarēja vēl būt ne runas, ka tās jau būtu nonāku�as noziedznieku rīcībā. Dabaszinātņu lēcienveida attīstība XIX gadsimtā, ko pavadīja jauni tehnikas sasniegumi, un ar to saistītā eksaktā domā�ana deva policijas rokās dro�us līdzekļus noziedzības apkaro�anai.

Jau tai laikā, kad Vidoks vēl ieņēma savu amatu, �ī attīstība sevi pieteica. 1806. gadā Dagērs atklāja fotogrāfisko plati, kas 1839. gadā jau bija vispārpazīstama, un mazliet vēlāk to savā darbā pārņēma policija. 1823. gadā, kad Vidoka brigādi no 12 cilvēkiem palielināja līdz 20, �ehu profesors Purkinjē uzrakstīja darbu par papillārlīnijām. Gadu pēc Vidoka nāves, 1858. gadā, Viljams Her�els Hūgli distriktā (Bengālijā) ieviesa pirkstu nospiedumu izmanto�anu identifikācijai.

Jau piecus gadus pirms tam, kad Anrī kungs sāka nodarbināt Vidoku kā �piku, proti, 1804. gadā, Francijā Napoleona pavēle par Burboniem uzticīgā An�ēnas hercoga apcietinā�anu tika pārraidīta ar gaismas signālu telegrāfu, kas darbojās gan tikai skaidrā laikā. Anglijā 1845. gadā pirmo reizi ar telegrāfa palīdzību notvēra slepkavu.

E�ēns Fransuā Vidoks, kas literatūrā iegājis kā �detektīvu karalis�, darbojās laikā, kas sen jau bija nobriedis jaunu policijas organizācijas formu attīstībai, kriminālpolicijas nodibinā�anai. Ilgi pirms Vidoka dzim�anas angļu rakstnieks Fīldings Boustrītas vajātājos bija iemiesojis Londonas detektīvu organizāciju.

Vācijā �ī attīstība atpalika. Berlīnē tikai 1822. gadā, 10 gadus pēc dro�ības brigādes nodibinā�anas Francijā, iecēla pirmos trīs kriminālkomisārus.

Sirtē iziet uz barikādēm

Jau 1848. gada februāra dienās, kad Parīzes strādnieki, sīkpilsoņi un studenti piespieda �pilsoņu karali� Luiju Filipu atteikties no troņa, izvilka karaļa troni uz ielas, kur to demonstratīvi sadedzināja, un pasludināja republiku, policija bija kļuvusi sevi�ķi aktīva. Sirtē toreiz darbojās vairāk nekā 90 cilvēku �- spēcīgs ierēdņu aparāts, pie kura jāpieskaita arī vēl informatori un aģenti. Pēc februāra revolūcijas �is aparāts kalpoja pagaidu valdībai, tomēr ne visā pilnībā, jo, cik at�ķirīgi bija atsevi�ķo bur�uāzijas grupējumu plāni un uzskati, tikpat raibs bija policijas ierēdņu pasaules uzskats; varēja gadīties tā, ka diviem policijas komisāriem bija da�ādi politiskie uzskati un tāpēc arī viņi pārstāvēja da�ādas intereses. Tāpēc Ledrū-Rolēna � radikālās sīkpilsonības pārstāvja vadītā Iek�lietu ministrija atrada par nepiecie�amu blakus Sûret� G�n�rale izveidot slepenu policijas dienestu, kas bija tāpat organizēts un darbojās ar tādām pa�ām metodēm.

Īstais pagaidu valdības galva Lamartins, mērenās pilsonības pārstāvis, glu�i atklāti paziņoja, ka lietderīgas būtu vairākas policijas, lai tās varētu cita citu kontrolēt. Sis apsvērums nemaz nebija tik aplams, jo, kāda īstenībā bija policijas virsnieku pārliecība un uzticība konstitūcijai, kļuva skaidrs trīs gadus vēlāk, 1851. gada 2. decembrī, prin�a Luija Bonaparta apvērsuma laikā.

Tomēr, lai cik nepastāvīga arī būtu policijas nostāja pret atsevi�ķiem bur�uāzijas grupējumiem, vienā punktā to uzskati saskanēja, proti, pilnīgi noteikti visiem vienoti jāvēr�as pret proletariātu, kad tas saceļas.

Pēc 1848. gada februāra Sûret� G�n�rale ne tikai uzlaboja savu oficiālo un neoficiālo aparātu, bet piesaistīja arī vēl lielu skaitu jaunu informatoru un provokatoru. Pat sen atlaistais Vidoks, kas februārī ar skubu bija novērsies no rojālistiem un kļuvis trīskrāsainā karoga piekritējs, atkal atrada darbu un maizi policijā. Protams, ne jau kā Sirtē �efs, kas viņ� bija 1832. gada jūnija dienās,��is postenis bija jau aizņemts,� bet gan kā ār�tata aģents.

�ai amatā darbodamies, viņ�, piemēram, slepenā Lamarti-na uzdevumā izzināja orleānie�u plānus Londonā un tai pa�ā laikā novēroja republikai naidīgi noskaņoto princi Luiju Bonapartu, Napoleona I brāļadēlu. Iek�lietu ministrijas un galvenā prokurora Landrēna, kas agrāk divās tiesas prāvās kā advokāts bija aizstāvējis Vidoku, uzdevumā viņ� Parīzē izspiegoja sociālistu klubus. Arī Sûret� G�n�rale �efs, neraugoties uz gadiem ilgām nesaskaņām, deva Vidokam slepenus uzdevumus, kurus viņ� arī izpildīja pēc labākās sirdsapziņas. No kādreizējā �detektīvu karaļa�, kas bija iedvesis visiem bailes, viņ� atkal bija kļuvis par �piku, kur� vienlaikus kalpoja vairākiem kungiem (kas gan bija vienas �ķiras pārstāvji).

Kad republikāniskā lielbur�uāzija aprīļa vēlē�anās no 880 vietām parlamentā ieguva 500 un nekavējoties devās uzbrukumā strādnieku un sīkpilsoņu izcīnītajām politiskajām brīvībām, Sirtē pastiprināja savu darbu pagrīdē. Fu�ē gan jau 28 gadus kā bija miris, ta�u viņa gars un metodes vēl, tāpat kā agrāk, valdīja policijā, �ai garā un ar �īm metodēm no iek�ienes tika demoralizēti revolucionāru klubi un organizācijas, �piki piedalījās demonstrācijās un beidzot gāja līdzi arī uz barikādēm, lai ar sabotā�u palīdzētu gūt uzvaru revolūcijas pretiniekiem un lai sagatavotu kontrrevolucionāru izrēķinā�anos ar revolucionāriem.

Ieganstu graujo�ai darbībai atradās pietiekami daudz. Parīzes strādnieku jūnija sacel�anās bija pirmā lielā proletariāta �ķiru cīņa pret bur�uāziju, spontāna akcija, kurā slikti apbruņoti un nepietiekami labi organizēti strādnieki varēja paļauties tikai pa�i uz sevi. Viņiem nebija ne vienotas vadības, ne arī skaidras programmas. Viņiem nebija sabiedroto, un viņu izcilie vadoņi � Blankī, Raspajs, Barbē un Albērs bija arestēti jau 1848. gada maijā. Strādniekus un studentus cīņā vadīja militāri nepieredzēju�i revolucionāru

klubu vadoņi, kuriem turklāt bija da�ādi uzskati un kuri darbojās pēc da�ādiem plāniem. Starp atsevi�ķām cīņas vienībām uz barikādēm nebija nekādu sakaru, tur blakus �ķiriski apzinīgiem strādniekiem stāvēja arī anarhisti, studenti ar miglainiem ideāliem un citi politiski putrotāji.

Tāpēc policijas aģentiem un �pikiem nebija grūti maskēties ar attiecīgām frāzēm un iegūt barikā�u cīnītāju uzticību.

Arī Sentantuānā, visspēcīgākajā pretestības bastionā, savu darbu darīja policijas aģenti, kas pierādījās jau tad, kad brigādes ģenerālis Breā parādījās pie Fontenblo barikādes. �is ģenerālis, kuru militāristi vēlāk izsludināja par varoni, nebija nekāds strādnieku draugs.

1848. gada jūnijā viņ� bija labējā radikāļa ģenerāļa Damesma vadītās mobilās gvardes vienības �tāba loceklis; tā pēc Panteona ieņem�anas Sēnas kreisajā krastā nogalināja sacēlu�os strādniekus un studentus. Kad 25. jūnijā Damesms priek�pilsētā krita cīņā, Breā pārņēma �īs vienības virsvadību.

Mobilā gvarde, kuru jau 1848. gada februārī bija noorganizējusi pagaidu valdība, galvenokārt sastāvēja no nesavaldīgiem un apmātiem jaunie�iem � pretsabiedriskiem un krimināliem elementiem, kuriem pie�ķīra privilēģijas, piemēram, augstāku atalgojumu nekā Nacionālajā gvardē un sevi�ķas uniformas. �ai vienībā skaitījās 24 000 vīru, un to komandēja armijas reakcionārākie virsnieki, galvenokārt tādi, kas bija sevi parādīju�i, apspie�ot brīvības cīņas Al�īrijā. �ie kareivji, kurus bija sakūdīju�i vadoņi bez sirdsapziņas, bija pazīstami ar savu brutālo un ne�ēlīgo trako�anu. Viņu rokās kritu�am barikā�u cīnītājam, strādnieka sievai vai bērniem, kas bija pienesu�i akmeņus barikādei, nebija nekādas �ēlastības. Viņi nevilcinoties �ausmīgi apgājās ar bērniem, sievietēm un ievainotajiem, pat nogalināja tos un vēl lielījās ar savu cietsirdību. �is uniformās tērptais pūlis vienmēr tika sūtīts tur, kur strādnieki pretojās sevi�ķi sīvi. To aizsūtīja arī uz Fontenblo barikādi.

Sacel�anās sākumā ģenerālis Kaveņaks ��Parīzes bende�, kuram valdība bija pie�ķīrusi neierobe�otas pilnvaras,� bija izplatījis liekulīgu proklamāciju, kurā tika apsolīts uzņemt strādniekus kā �no�ēlojo�us brāļus� un piedot viņiem, tiklīdz viņi nolik�ot iero�us. Ar �o proklamāciju ģenerālis Breā sava adjutanta kapteiņa Man�ēna un bataljona komandieru Gobēra un Demarē pavadībā devās no barikādes uz barikādi. Virsnieki beidzot nonāca arī pie Fontenblo, kur ģenerālis nolasīja proklamāciju. Acīmredzot pēc tam ģenerālis ticis uzaicināts ieiet barikādē. Kas viņu bija

uzaicinājis, vai �is uzaicinājums vispār bijis nopietni domāts vai tā bijusi tikai izsmejo�a atbilde uz proklamāciju un kāpēc Breā un viņa pavadoņi patie�am paklausīju�i �im uzaicinājumam, tāpat daudzas citas iz�ķiro�as detaļas �ai procesā paliku�as nenoskaidrotas. Katrā ziņā �etri apbruņotie un ordeņiem dekorētie virsnieki pa kādu lūku iegāju�i barikādē, tātad sacēlu�os vidū. Tas, sprie�ot pēc cīņu ilguma, bez �aubām, pats par sevi jau bija provocējo�s akts.

Breā un viņa adjutants tūlīt arī tiku�i arestēti, turklāt cīnītājiem radu�ās domstarpības, kas būtu darāms ar abiem virsniekiem. Vieni uzstājās par tūlītēju no�au�anu, citi tikai par apcietinā�anu. Tā viņi kādu laiku strīdējās, līdz tie, kas izteicās pret no�au�anu, ņēma virsroku. Ģenerāli un viņa adjutantu aizveda uz kādas mājas aug�ējo stāvu, no turienes uz kādu citu, pēc tam atpakaļ uz pirmo māju. Virsniekus sīki iztaujāja, kas barikādes cīnītāju domstarpību dēļ nenotika bez incidentiem. Breā tika uzaicināts dot saviem kareivjiem un mobilajai gvardei rakstisku pavēli atkāpties.

Pēk�ņi mājas priek�ā sacēlās jukas, bija dzirdami kliedzieni un lādē�anās, jo sacel�anās dalībnieki tikai tagad bija ieraudzīju�i bataljonu komandierus Gobēru un Demarē. No brī�a, kad �etri virsnieki bija iegāju�i nocietinājumā, bija pagājis jau krietns laiks, par kuru nevarēja zināt, kā abi virsnieki to izmantoju�i.

Kad Breā ar pavadoņiem pa lūku bija ienācis barikādē, kādu laiku valdīja miers. Vairums strādnieku, kas dienām ilgi nebija atpūtu�ies nemitīgo cīņu dēļ, izmantoja �o laiku, lai atvilktu elpu, un pie �aujamlūkām stāvēja vienīgi sargi, kuri novēroja ienaidnieka rīcību. Tie cīnītāji, kas neatpūtās, bija sapulcēju�ies ap ģenerāli un viņa adjutantu. So situāciju dro�i vien bija izmantoju�i Gobērs un Demarē, lai nozustu. Bet vai tas vispār bija iespējams? Un kā viņi bija pavadīju�i laiku līdz viņu atra�anai?

Gobērs vēlāk izteicās, ka barikādē ģenerālim piegājis klāt kāds jauneklis un prasījis kādu medaļu vai ko tamlīdzīgu, lai varētu to izlietot kā caurlaidi pie mobilās gvardes, un viņ� to arī dabūjis. Tas tomēr notika jau pēc Gobēra un Demarē atklā�anas.

Vai viņi pirms tam bija ar jaunekli runāju�i? So jautājumu vairs nevar noskaidrot, tomēr jādomā, ka Breā un viņa pavadoņi pirms do�anās barikādē bija informēti par kāda aģenta atra�anos tur, kā arī par to, ka viņi varēs uz �o aģentu paļauties. Par �o pieņēmumu liecina divi fakti.

Breā, kas tūlīt pēc aizturē�anas tika uzaicināts vienības un gvardus sūtīt atpakaļ, bija centies iegūt laiku. Viņ� nepārpro-

tamo uzaicinājumu atvilkt karaspēku acīmredzot ar nodomu bija pārpratis un uzrakstījis �ādu zīmīti: �Es atrodos pie Fontenblo barjeras, un ap mani ir drosmīgi republikāņi un sociāldemokrāti.� �ī zīmīte izraisīja ilgāku barikādes cīnītāju disputu un tālākas debates par to, ko vajadzētu darīt ar virsniekiem. Da�i karstgalvji pat mācās virsū brigādes ģenerālim, un mērenākajiem sacel�anās dalībniekiem bija jānopūlas, lai gūtu virsroku. Tā virsnieki ieguva laiku. Kad aģents, kas bija palūdzis Breā kādu caurlaidi un ar ģenerāļa epoleti kā pazī�anās zīmi bija ceļā pie mobilās gvardes, Breā sāka pamazām piekāpties un beidzot viņam labpatikās � vēl aizvien divdomīgi�uzrakstīt: �Pavēlu vienībām atkāpties pa to pa�u ceļu, pa kuru tās uzbrūk.� To varētu saprast (un tā arī saprata cīnītāji barikādē): �Ejiet atpakaļ!� Tomēr tas varētu nozīmēt arī: �Formas pēc ejiet kādu gabalu atpakaļ un pēc tam pa to pa�u ceļu atgriezieties!� Breā un viņa pavadoņi atkal bija ieguvu�i laiku. Pēc tam viņus ieslodzīja muitas namā. Tur nonāku�i, viņi sāka, kā atklājās tiesas procesā, tūlīt ar �saviem draugiem� (lasi: aģentiem �insurgentu nometnē�) mēģinājumu izlauzt sava cietuma sienas un aizbēgt. Skaidrs, ka �iem ģenerāļa draugiem bija visai liela loma barikādes cīnītāju domstarpībās, un tas palīdzēja ģenerālim iegūt laiku un novērst barikādes aizstāvju uzmanību no mobilās gvardes manevriem. Tā arī kļūst saprotams, ar kā palīdzību un ar kādu nodomu Gobērs un Demarē uz laiku varēja nozust.

Virsnieku bēg�anas mēģinājums tomēr tika atklāts un sakaitināja cīnītājus. Kāda grupa � tajā bija vairums prāvā apsūdzēto � ielauzās telpā, kur atradās sagūstītie virsnieki. Atskanēja kliedzieni, lāsti, draudi. �ajā mirklī uz barikādes sacēlās troksnis. Kliedziens: �Nodevība! Mobilā gvarde uzbrūk!� Kāds muitas namā iesaucās: �Nāve nodevējiem! Uguni!� Norībēja �āvieni. Ģenerālis Breā un Man�ēns, nāvīgi ievainoti, sabruka. Gobērs un Demarē, kas stāvēja netālu no Breā, kā par brīnumu, palika lo�u neskarti. Gobērs acīmredzot izglābās, metoties zemē un kā zebiekste palienot zem karavīra gultas. Demarē esot attapīgi aizlēcis aiz loga slēģiem.

Tādi vismaz bija viņu neapstrīdētie izteikumi, kad viņus kā lieciniekus nopratināja iepriek�ējā izmeklē�anā un prāvas laikā. Kā viņi veiku�i �o varoņdarbu viegli pārskatāmajā telpā un satraukto sacel�anās dalībnieku klātbūtnē, tas, protams, paliek noslēpums.

īsi pēc Breā no�au�anas mobilā gvarde ieņēma barikādi, kuras cīnītāju uzmanību tai laikā bija pievērsis ap Breā saceltais troksnis. Gvarde bija ieradusies pārsteidzo�i ātri.

<>enerālis un adjutants bija miru�i. Vēlāk ārsti konstatēja, t.i līķi sakropļoti, un to apsūdzība bez sirdsapziņas pārmetumiem piedēvēja apsūdzētajiem. Skaidrs, ka pēc sauciena: .Mobilā gvarde uzbrūk!�� aktīvie cīnītāji tūlīt steidzās uz b.irikādi un metās pretī kareivjiem. Kas gan bija sakropļojis līķus? Gobērs un Demarē, kas no savām �slēptuvēm� visu Imcās labi novēroju�i, visai miglaini runāja tikai par �insur-i|��ntiem�, tomēr noteikti norādīt nevienu nevarēja. Arī Sirtē nģenti barikādē ta�u bija �insurgenti�! Turklāt tādi, kas noteikti nebija metu�ies pretim uzbrūko�ajai mobilajai gvardei. Gobēru, pēc viņa pa�a izteicieniem, zem kareivja gultas ieraudzīju�i insurgenti, kas pēc ģenerāļa nāves paliku�i muitas namā, tomēr atstāju�i viņu mierā. Cīnītāju aklais naids, kas nerimās pat pret līķiem, noteikti nebūtu �ēlojis dzīvo Gobēru.

Cīnītājiem dzīvais Breā noderētu par ķīlnieku, no�autais� lai demonstrētu savu stingro cīņas gribu. Sakropļotais līķis turpretim nāca par labu tikai kontrrevolūcijai. Tikai tā varēja izmantot �o līķi kā ieganstu un attaisnojumu, lai asiņaini izrēķinātos ar insurgentiem.

Fontenblo aģentu un �piku vārdi, izņemot divus, paliku�i nezināmi. Vienu no tiem, Ādolfu Nīlu, tiesas prāvā atmaskoja apsūdzētais �opērs, otru, �erāru Dimonu, pats to negribot, atklāja bataljona komandieris Demarē.

Tiesas prāvā Nīls apgalvoja, ka vispirms �opērs, bet pēc tam Nurī �āvis uz ģenerāli, �opērs �o apgalvojumu noraidīja un tūlīt apvainoja Nīlu, kas tagad parādīja sevi kā sacel�anās dalībnieku ienaidnieku, ka uz barikādes viņ� uzstājies kā ultrakreisais, pieprasījis ģenerāļa nāvi un turklāt vēl apgalvojis, ka viņ� gribot izcept ģenerāļa sirdi. �opērs paskaidroja, ka �is provokators arī agrāk izturējies tikpat radikāli un barikādes vadība jau sākusi apsvērt, vai viņu nevajadzētu apcietināt.

Tiesa, protams, �ādus atklājumus neņēma vērā, jo vairāk tāpēc, ka bataljona komandieris Demarē apliecināja Nīla �kungam�, ka viņ� un �erārs Dimona �kungs� piederēju�i pie tiem viņu draugiem insurgentu nometnē, kuriem viņ� un Gobērs varot pateikties par savu dzīvību (un palīdzību bēg�anas mēģinājumā).

Kas �āvis uz Breā un adjutantu, kas pēc tam trīs reizes iedūris ģenerāļa līķī bajoneti un miru�ā Man�ēna galvu saskaldījis ar cirvi, nekad nav noskaidrots, �opērs izteicās, ka provokators Nīls sakropļojis ģenerāļa līķi. Tiesa to neņēma vērā.

No 24 apsūdzētajiem vispār tikai Nurī un Leblegē atzinās,

ka �āvu�i uz ģenerāli. Abi tomēr noteikti noraidīja apvainojumu par līķu sakropļo�anu. Starp Nurī un tiesas priek�sēdētāju, kas viņu bija nosaucis par zemisku slepkavu, sprie�ot pēc tiesas sēdes protokola, notikusi �āda vārdu pārmaiņa.

Nurī: Sauciet to par slepkavību, to jūs varat darīt. Es pats to neuzskatu par slepkavību, bet gan par karadarbību.

Priek�sēdētājs: Klusējiet! Es jums saku, ka jūs esat slepkava!

N u r ī : �o nosaukumu paturiet pats sev, tas jums un tiesai piestāv daudz labāk!

Priek�sēdētājs: Klusējiet!

Nurī: Jūs, tikai jūs esat slepkavas!

Pēc �iem vārdiem pulkvedis Kornemīss pavēlēja kareiv- \ jiem izvest Nurī no tiesas zāles un aizliedza viņam turpmāk piedalīties tiesas sēdēs.

Tāpat apklusināja katru apsūdzēto, kas pateica kādu nepatīkamu patiesību vai centās sniegt pierādījumus.

Pēc virsnieku tiesību izpratnes, no�autais ģenerālis Breā ^!bija �drosmīgs karavīrs�, �aizsargājams parlamentārietis�, bet viņa no�au�ana tātad vienreizējs �noziegums vēstures annālēs�; slepkavot kārie mobilās gvardes kareivji bija j �drosmīgi ierindas karavīri�, bet strādnieki, kuri cīnījās par savu brīvību un dzīvību,��gļēvi slepkavas�.

Izņemot abus apsūdzētos Nurī un Leblegē, kas pa�i bija atzinu�ies, ka �āvu�i uz Breā, nevienam no apsūdzētajiem j nevarēja pierādīt līdzdalību �au�anā. Tomēr tiesa viņus notiesāja. Vēl vairāk: Vepro, jaunākais, aktīvs cīnītājs uz barikādēm, ar vairākiem lieciniekiem noteikti pierādīja, ka nav piedalījies ģenerāļa no�au�anā. Tai laikā, kad Breā uzturējās aiz barikādes, viņ� vispār nebija atradies muitas I namā. Tomēr militāro tiesne�u acīs viņ� bija revolucionārs , strādnieks, tātad arī musinātājs un vainīgs, tāpēc � giljotinē- ¹jams.

Slavenais 1813. gada Napoleona kriminālkodekss � Code p�nal, kas kļuva par paraugu visiem bur�uāziskajiem Eiropas kriminālkodeksiem, reakcionārās bur�uāzijas un viņu militāro palīgu rokās bija kļuvis par asu ieroci pret strādniekiem.

1849. gada 19. februārī apsūdzēto ierosināto pārsūdzību noraidīja ģenerāļa Fransuā vadītā militārā tiesa. 9. martā to noraidīja arī augstākā kasācijas tiesa.

Pēc divām dienām, naktī no 11. uz 12. martu, apsūdzētajiem Dēnam un Lāram pie Fontenblo barjeras tika nocirstas galvas. Nāves sodu �opēram, Nurī un Vepro, jaunākajam, �ap�ēlojot� pārvērta mū�a spaidu darbos soda kolonijā, tātad nolēma viņus lēnai, ilgsto�ai nāvei.

Viņam nevajadzēja

� Jaunkundz, jūs izskatāties tie�i tā, it kā būtu kalpone.

Marija Pi�ona neuzticīgi nopētīja sve�inieku, kas viņu ne

no �ā, ne tā bija uzrunājis uz tilta Lionā, un vilcinājās ar atbildi. Vīrie�a noslēgtā seja, kuru izķēmoja rēta un liels augonis uz aug�lūpas, neiedvesa uzticību. Tomēr, no otras pu$es, sagumu�ais augums, sastrādātās rokas un vienkār�ais laucinieka apģērbs runāja viņam par labu. Marija palika stāvam un jautājo�i uzlūkoja sve�inieku.

� Es jūs uzrunāju tikai tāpēc, ka �eit nekā nezinu. Man jāiet uz mājkalpotāju apgādes kantori, jāsameklē kalpone maniem kungiem pie Monliēlas. Es tur pie kungiem strādāju par dārznieku.

Marija Pi�ona kļuva ziņkārīga. Viņa pati meklēja vietu, lai tiktu projām no pa�reizējiem darba devējiem, kas maksāja pārāk mazu algu, toties prata lieliski nostrādināt, nu, un par pajautā�anu jau jāmaksā nav.

� Jā, jaunkundz,�vīrietis vilcinādamies atbildēja, � vieta jau ir ļoti laba. Pie gada algas, kas ir divi simti piecdesmit franku, nāk klāt vēl lieliskas Jaungada dāvanas, turklāt darbs nav nekāds grūtais. Jāaprūpē tikai divas govis un mazliet jāpiekopj mājas.

Jā, tāda vieta gan Marijai būtu pa prātam!

Sve�inieks, nevarēdams izlemt, �ūpoja galvu.

� Nezinu, jaunkundz. Maniem kungiem jau nu jūs būtu pa prātam, tikai viņi negrib nemaz gaidīt. Jums jau �odien būtu jāsāk strādāt.

Tik vien nelaimes! Marija Pi�ona piekrita, aizgāja uz mājām, ne vārda nesacījusi, sakravāja savas mantas un pēc pāris stundām kopā ar sve�inieku jau sēdēja vilcienā uz Monliēlu.

Kad viņi nonāca tur, bija jau satumsis. Ne vārda nebildis, vīrietis uzmeta uz pleca Marijas koferi un devās ceļā. Tomēr tas bija dīvains��aura taciņa pa pļavām un laukiem, tālu no apdzīvotām vietām. Marijai Pi�onai kļuva aizvien neomulīgāk ap dū�u. Viņa sāka no�ēlot savu lēmumu un apņēmās būt uzmanīga.

Rap�u lauka vidū sve�inieks pēk�ņi apstājās, nolika zemēf koferi un pateica, ka atstā�ot to tepat un vēlāk atnāk�ot tam pakaļ. Tad viņi devās pāri tiltiņam pār gravu un pāri dzelzceļa sliedēm. Vīrietis sāka iet aizvien lēnāk. Pēk�ņi viņ� strauji pagriezās atpakaļ. Rokā viņam bija resnas virves cilpa, acis kāļ sastingu�as nikni vērās Marijā. Zibensātra kustība, un cilpa nosvilpa gaisā. Marija paspēja atraut atpakaļ galvu un satver! uzbrucēja delnu locītavas. Sākās nikna cīņa. Sieviete pakrita] instinktīvi pavēlās sāņus, pielēca kājās un metās skriet, kaļ nagi nes, uz me�malu. Cie�i aiz viņas elsa vīrietis. Tomē� Marija aizvien vairāk attālinājās no vajātāja un beidzot sasniedza dzelzceļa sliedes. Ceļu aizsprostoja stiepļu �ogs! Marija, pārkāpusi tam pāri, pēk�ņi ieraudzīja gaismu un^ saņēmusi pēdējos spēkus, skrēja uz to. Gaisma spīdēja kādā zemnieka �olī mājās. Kad Marija asinīm notriepusies unļ saplēstām drēbēm pieklauvēja pie durvīm un lūdza palīdzīv bu, zemnieks viņu aizveda uz �andarmēriju Monliēlā.

� Lielas jēgas no tā nebūs,� viņ� izteica savas domas,� jo te tādas lietas notiek bie�i, bet policija neceļ ne ausu, tomēr piesakiet gan uzbrukumu! Reiz ta�u tiem tur būf kaut kas jāuzsāk.

�Tie tur�, proti, �andarmi, notikumu pieņēma zinā�anai, vienaldzīgi pierakstīja visus sīkumus un tad ziņoja par to attiecīgajam Sirtē komisariātam Lionā.

Tur neviens nebija sajūsmināts par �o notikumu. Jau vairāk

nekā se�us gadus ienāca �ādi ziņojumi par uzbrukumiem kalponēm, tikai līdz �im neviens no tiem nebija noskaidrots. Alabēra, �arlebī, Bur�uā, Parēna un Nikolā jaunkundzes, kurām bija uzbrukts jau 1855. gadā, bija gan aprakstīju�as uzbrucēja izskatu, un tas saskanēja ar Marijas Pi�onas stāstīto, tomēr līdz �im izmeklē�anai nebija nekādu taustāmu rezultātu.

�andarmi, kuriem bija uzdota noziedznieka meklē�ana lauku ciematos, līdz �im nebija atradu�i nevienu personu, kas atbilstu uzbrucēja aprakstam.

Un Pi�onas lietā dro�i vien nebūs citādi, nodomāja komisārs Lionā un sabozies vēlreiz pārlasīja ziņojumu. Pēk�ņi viņ� satrūkās. Ziņojumā bija teikts, ka Marijas Pi�onas koferis atstāts rap�u laukā un viņa, cīnoties ar noziedznieku, pazaudējusi lietussargu un rokassomu. Ja �os priek�metus atrastu, varbūt to atra�anas vieta varētu norādīt noziedznieka ceļu un pat viņa slēptuvi.

Bija jārīkojas, kaut vai tāpēc, lai pierādītu, ka policija neguļ, bet dara visu iespējamo, cen�oties notvert vainīgo. Ziņa par �o uzbrukumu jau tā bija sacēlusi lielu brēku un satraukusi iedzīvotājus. Un kur tad vēl avīzes! Bija jau gan ar pa�a ķeizara pavēli stingri aizliegts avīzēs rakstīt par noziegumiem. Velns lai parauj! Otrajai ķeizarvalstij jābūt mierīgai Francijai bez noziegumiem! Tomēr tie zeļļi no avīzēm, jo sevi�ķi sociālisti, vienmēr atrada likumos kādu āķīti, un, ja arī piebilda, ka notikums �izdomāts�, tas, ko viņi drukāja un par ko redaktori apgalvoja, ka tā esot tīrā fantāzija, uz mata saskanēja ar jaunāko uzbrukumu. Tā kā visi zināja �o triku, nemaz nebija ilgi jāgaida, kamēr no aug�as pieprasīs paskaidrojumus. Un muļķis vienmēr būs komisārs! Tad jau labāk tūlīt sēsties ratos, paņemt līdzi divus palīgus un drāzties turp.

Pēc Marijas Pi�onas norādījumiem �andarmi un brīvprātīgie vietējie iedzīvotāji pārmeklēja visu rap�u lauku, dzelzceļa slie�u posmu un me�u. Viņi neatrada ne pēdu no kalpones lietām. Noziedznieks pēc uzbrukuma dro�i vien bija tās savācis. No tā tomēr varēja spriest, ka viņa slēptuve atrodas notikuma vietas tuvumā.

Tagad beidzot policija sarosījās, un neviens vairs tik viegli nevarēja to apturēt.

Komisārs ievēroja �etrus apstākļus: pirmkārt, upuri vienmēr bija tikai kalpones; otrkārt, noziedznieka izturē�anās, sākot ar iepazī�anos ar izvēlēto upuri līdz uzbrukumam un, iespējams, līdz slepkavībai,� komisārs �o to nojauta, iedomājoties pazudu�o personu sarakstu, kurā bija arī kalpones,� vienmēr bija viena un tā pati; tre�kārt, pēc cietu�o

ziņojumiem, cik nu tie vispār tika iesniegti, nebija grūti noprast, ka noziedznieks vienmēr bijis viens un tas pats, jo, aprakstot viņa izskatu, vienmēr bija runa par rētu, augoni uz virslūpas, salīku�o augumu un lauciniecisko apģērbu; un, beidzot, ceturtkārt, visas meitenes uz mak�ķeres bija uzķēru�ās Lionā un tiku�as aizvilinātas uz Monliēlu.

�andarmiem ar noziedznieka aprakstu vēlreiz bija jāapstaigā visi ciemati, un � skaties un brīnies!� da�as dienas vēlāk viņi uzzināja, ka Daņē komūnā, pavisam tuvu vietai, kur noticis uzbrukums Marijai Pi�onai, dzīvo kāds laulāts pāris Dimolāri. Un meiteņu sniegtie apraksti saskanēja ar Martēna Dimolāra izskatu. Vēl vairāk. Daņē iedzīvotāji, ap kuriem kop� 1855. gada policija acīmredzot bija metusi līkumu, zināja arī pastāstīt, ka Dimolāru mājās notiekot dīvainas lietas.

Vīrs naktīs bie�i gāja un nāca. Sievai alla� bija citas kleitas un svārki, kuri viņai reizēm bija gan par lieliem, gan par maziem, un neviens lāgā nezināja, no kā abi pārtiek.

Bez lielas domā�anas komisārs lika laulāto pāri atvest uz nopratinā�anu. Jau pēc pirmā jautājuma par viņu alibi 26. maija naktī laulātie draugi nonāca pretrunās.

Pa to laiku �andarmi bija arī izkratīju�i viņu īpa�umu un atradu�i lielu daudzumu apģērba gabalu un citu priek�metu, un Dimolārs par to izcelsmi nespēja sniegt izsmeļo�u atbildi.

Tai pa�ā vakarā Martēnu Dimolāru konfrontēja ar Mariju Pi�onu.

� Jā, tas ir viņ�!� kalpone noteikti apgalvoja.

Dimolāru arestēja.

Bet komisāra darbs ar to tikai sākās. Vispirms vajadzēja i savākt visus agrākos iesniegumus un pārbaudīt tos no jauna. , Bija jānoskaidro Dimolāra mājās konfiscēto da�ādo mantu īpa�nieki; mantu bija vesels krājums�1056 priek�meti, gal- ļ venokārt kleitas, svārki, blūzes, aubītes, prievītes, starp citu,

67 pāri da�āda lieluma zeķu, 38 cepures, 10 da�ādas korsetes un 71 kabatlakatiņ�.

Daļa apģērba gabalu un veļas bija notriepta ar asinīm. Acīmredzot Martēna Dimolāra �veikals� bija zēlis. Starp citiem konfiscētajiem priek�metiem atradās arī Marijas Pi�o-nas mantas.

Aizdomas kļuva par pārliecību: Martēns Dimolārs bija Lionas kalpoņu slepkava.

Kriminālkomisariāts, �andarmērija un izmeklē�anas tiesnesis tagad visiem līdzekļiem centās pierādīt viņa vainu visā pilnībā.

Dimolāru nofotografēja, un �andarmi ar viņa ģīmetnēm

apstaigāja visu Ronas departamentu, lai vēl atrastu iespējamos viņa upurus.

Tā viņi uzdūrās kādai viesnīcas saimniecei Marijai Labor-dai Monmēnā, kas fotogrāfijā pazina Dimolāru un pastāstīja: kādu vakaru 1860. gada janvāra sākumā Dimolārs kopā ar sarkanmatainu sievieti, kuru uzdevis par savu brāļameitu, ieradies viesnīcā. Kad viņ� saimniecei prasījis divvietīgu istabu, �ķietamā brāļameita pēk�ņi pielēkusi kājās un izskrējusi laukā. Dimolārs tūlīt aizsteidzies viņai pakaļ. Ne viens, ne otrs vairs neesot atgriezies.

Da�as dienas vēlāk Dimolārs uz mirkli parādījies un pastāstījis, ka vēl tai pa�ā vakarā kopā ar brāļameitu esot aizbraucis un tāpēc arī no palik�anas viesnīcā nekas neesot iznācis.

Saimniecei bija pārsteidzo�i laba atmiņa. Viņa uzreiz aprakstīja, kāda izskatījusies brāļameita un kā bijusi ģērbusies. Dimolāra �krājumā� viņa tūlīt pazina sarkanmates kleitu un grozu. �ī �brāļameita� netika atrasta. Jādomā, ka Dimolārs bija viņu noslepkavojis un kaut kur ieracis zemē. Par to liecina da�i teicieni, ko vēlāk Dimolāra kundze bija izmetusi kādai kameras biedrenei:�Es jau zinu, viņi grib uzok�ķerēt, kur palikusi sarkanmatainā. Nu, to viņi var ilgi meklēt!�

Dimolāra kundzei, noslēgtai, īgnai un divdesmit gadu ilgajā laulībā ar Martēnu Dimolāru psihiski sakropļotai sievietei, policija tomēr var pateikties par norādījumu uz kādu citu slepkavību. Dimolāra kundzei laulībā nav bijusi apskau�ama dzīve. Viņas vīrs � slinks, rupj� un nesavaldīgs � vairākkārt bija apgājies ar viņu sevi�ķi brutāli. Miers no viņa sievai bijis tikai tad, kad viņ� savos vairāku dienu ilgajos laupītāja gājienos klīdis pa apkaimi. Tomēr viņa bija arī no vīra atkarīga un kopdzīvē ar viņu pati kļuvusi auksta un nejūtīga kā ledus gabals. Beidzot bija nonācis tik tālu, ka viņai nelikās neparasti valkāt asiņainās drēbes, kuras vēl glabāja noslepkavoto sievie�u ķermeņu siltumu, un viņa varēja mierīgi noklausīties viņa stāstus par laupī�anu.

Ja vien tas iespējams, tad sievai bija vēl primitīvāks prāts nekā vīram, un viņa izmeklētājiem bija vieglāks ieguvums.

�andarmi, lietu izmeklējot, bija iztaujāju�i arī Monliēlas stacijas uzraugu, un tas viņiem bija pastāstījis, ka Dimolārs 1858. gada novembrī vai decembrī ieradies stacijā kopā ar kādu jaunu meiteni. Dimolārs toreiz ar kvīti saņēmis meitenes koferi, tomēr pēc laiciņa atkal nodevis to stacijas bagā�as glabātavā un neesot vairs izņēmis. Arī no �īs meitenes, kuras vārds palika nezināms, neatrada nekādu pēdu.

Izmeklē�anas tiesnesis nopratināja Dimolāra kundzi lin

pēc da�iem veikliem jautājumiem un mājieniem, kuriem vajadzēja sievai likt noprast, ka vīrs noziegumā jau atzinies, viņa iekrita izliktajās lamatās.

Jā, tas noticis 1858. gada novembrī vai decembrī, kad viņas vīrs atkal bijis �ceļojumā� un atgriezies klauvējis pie durvīm:�Atver, vecā!� Pēc tam kad viņa ielaidusi vīru iek�ā, viņ� nosviedis uz galda klēpi drēbju, nolicis sudraba pulksteni un teicis:

� Es nupat me�iņā pie Monmēnas nobeidzu vienu skuķi. Gribu viņu ātri aprakt. Tu izmazgā drēbes!

Nākamajā rītā Dimolārs gribējis vēl aiziet uz staciju pēc atstātā kofera, ta�u sieva iebildusi:

� Ja tu iesi, viņi tevi pieķers.

Un tā Dimolārs neesot aizgājis.

Pēc �ā stāsta izmeklē�anas tiesnesis lika pamatīgi pārmeklēt Monmēnas me�iņu, un tie�i tai vietā, uz kuru Martēns Dimolārs bija norādījis sievai un kuru tā bija atklājusi nopratinā�anā, tika atrasta pavir�i aizbērta bedre ar nezināmas meitenes skeletu. Galvaskauss bija ielauzts, un līķis bija aprakts pilnīgi kails. Pēc skeleta varēja noteikt, ka nezināmā bijusi gadus divdesmit piecus veca. Kad Martēnam Dimolā-ram parādīja nezināmās mirstīgās atliekas, viņ� palika nesatricināmi mierīgs un, tāpat kā Badeijas lietā, enerģiski noliedza, ka noslepkavojis meiteni.

Skaidrs, viņ� piekrita, ka zinājis par �o lietu, jā, esot pat apracis līķi. Bet nogalināt? Nē, tie biju�i citi. Un tad viņ� pārsteigtajiem izmeklētājiem nolēja īstu laupītājstāstu.

Viņ� bijis tikai divu bārdainu izvirtuļu nokalpināts pievili-nātājs; tie esot jauno meiteni izvaroju�i un pēc tam cietsirdīgi nositu�i. Viņam esot bijis vienīgi jāapglabā līķis. Kā atalgojumu par to viņ� saņēmis meitenes mantas. Izpriecāju�ies � tā viņ� apgalvoja � esot tikai tie divi.

Un tās meitenes, kas no viņa izbēgu�as, piemēram, Marija Pi�ona? Izmeklē�anas tiesnesis nelika viņam mieru. Jā, tai viņ� aiz līdzjūtības esot ļāvis aizbēgt. Pat vēl tiesā viņ� turējās pie �īs versijas, kuras patiesīgumu nevarēja pierādīt pat ne ar kāda pierādījuma ēnu. Dimolārs tomēr palika pie sava.

Kad Marija Pi�ona liecināja pret Dimolāru, viņ� pat pārmeto�i �ūpoja galvu par tik lielu nepateicību un nosodo�i sacīja:

� Jums ta�u vajadzētu priecāties, Pi�ona jaunkundze, ka es ļāvu jums aizbēgt. Citādi jūs, tāpat kā pārējās, būtu kritusi bārdaiņu nagos.

Astoņus mēne�us ilgajā izmeklē�anā katru dienu nāca gaismā jauni pierādījumi pret Dimolāru.

' Piemēram, 1859. gadā �kungu dārznieka� izliktajās lama-

tās bija iekritusi kalpone Rozālija Nikolā. Me�ā viņ� bija viņai uzbrucis, pārmeklējis un aplaupījis. Glu�i tāpat bija gājis arī neparasti skaistajai �ili Far�o, kuru viņ� turklāt vēl bija mēģinājis arī izvarot. 1860. gada aprīlī Neviļas me�iņā no viņa izbēgusi Luīza Marija Mi�ela, kad viņ� bija tai uzmācies.

Nopratināja septiņdesmit liecinie�u, un tā noteikti bija tikai daļa upuru. Da�as meitenes, kas bija redzētas kopā ar Dimolāru, nebija atrodamas. Citas, kas bija no viņa izbēgu�as un pastāstīju�as savus piedzīvojumus ciemata iedzīvotājiem, nevarēja vairs sameklēt.

No 1056 apģērba gabaliem un citiem priek�metiem, ko Dimolāri bija savāku�i savās mājās, tikai 500 varēja noskaidrot īpa�nieces. Turklāt daudzus lietiskos pierādījumus Dimolāri jau bija sadedzināju�i.

Beidzot policija uzdūrās uz kādu pavisam niecīgu pierādījumu un tā rezultātā atrada vēl tre�o līķi.

Kādā rokassomiņā no Dimolāru krājumiem atradās Lionas nabago slimnīcas apliecība kādai Eilālijai Biso. Cerēdams atrast vēl vienu cietu�o un tātad arī liecinieci pret Dimolāru, kas visu noliedza, izmeklētājs apjautājās slimnīcā. Kāda Eilālija Biso bija tur dzemdējusi bērnu. Kur viņa uzturas pa�reiz, to slimnīcas vadība, protams, nezināja. Ta�u Eilālijai Biso bija māsa, kas strādāja kaut kur Lionā, un jau da�as dienas vēlāk policija viņu atrada. Viņa vēl nebija neko dzirdējusi par Dimolāra apcietinā�anu, tomēr fotogrāfijā pazina to vīrieti, ar kuru kopā viņas māsa 1861. gada 25. februārī bija atstājusi Lionu.

13. februārī Dimolārs bija uzrunājis Eilāliju Biso un, apsolīdams darbu kādā lauku īpa�umā, aizvilinājis viņu netālu no Lionas. Eilālija viņu toreiz esot pat atvedusi līdzi pie savas māsas, kas viņu pacienājusi ar vīnu un maizi. Toreiz arī ticis norunāts, ka pēc astoņām dienām Dimolārs atkal ieradīsies un aizvedīs Eilāliju uz jauno darbavietu.

Viņ� novēlojās un ieradās tikai 25. februārī, atkal patērzēja ar Eilālijas māsu, kamēr viņa pati iesaiņoja savas mantas kastē, iedzēra vīnu un apsolīja, ka māsa drīz varē�ot apciemot Eilāliju.

Dimolāra salaupītajās mantās māsa atrada Eilālijas kasti, da�as kleitas un tilla aubīti.

� Ko tu esi izdarījis ar manu māsu?�viņa izmisusi uzkliedza Dimolāram.

Dimolārs klusēja, bet viņa sievu varēja pierunāt, lai pastāsta par notiku�o.

� Vai tas notika tie�i 26. februārī, to es nezinu, bet februāra beigās tas bija gan, tā ir taisnība. Mans vīrs naktī

atnāca mājās ar asiņainiem apģērba gabaliem. �Tie piederēja meitenei, kuru es nupat nositu,� viņ� teica. Tad viņ� aizgāja aprakt līķi.

Kur Dimolārs bija apracis Eilāliju Biso, to viņa sieva vai nu nezināja, vai arī negribēja teikt.

Dimolāru nopratināja no jauna.

� Parādiet man līķi, tad jau redzēsim, vai es to pazīstu,� viņ� vienaldzīgi atbildēja uz visiem jautājumiem.

Un atkal izsūtīja meklētāju komandas, kas pārmeklēja me�u ap Dimolāra māju. Meklē�ana bija nogurdino�a, jo trūka jebkāda pieturas punkta, tomēr tā atmaksājās. Līķis, pavir�i aprakts, gulēja seklā bedrē. Tas vēl nebija pārāk satrūdējis, tā ka varēja noteikt nāves cēloni.

Eilāliju Biso Dimolārs bija mēģinājis no�ņaugt, un viņa vēl bijusi dzīva, kad tikusi aprakta.

Kad tiesnesis Dimolāram to vēlāk pārmeta, viņ� atbildēja:

� Tas patie�ām ir ļoti nepatīkami.

Ar to arī viņam �ī lieta �ķita izbeigta, jo ar pa�u nogalinā�anu, kā viņ� vaļsirdīgi apgalvoja, viņam neesot nekāda sakara, to lai kungi no Parīzes policijas un tiesas pārmetot viņa bārdainajiem �darba devējiem�.

1862. gada 29. janvārī sākās vairākas dienas ilgā zvērināto tiesas prāva pret Dimolāru laulāto pāri.

Visiem redzamā primitivitāte un gara nabadzība, ko parādīja �is cilvēks, kur�, kā tika pierādīts, nogalinājis trīs, . bet varēja domāt � vismaz se�as un aplaupījis vairākus du�us sievie�u, �odien liek �aubīties, vai viņ� bijis spējīgs aptvert, cik viņa izdarītie noziegumi �ausmīgi.

Martēns Dimolārs tika notiesāts uz nāvi, viņa sieva kā līdzzinātāja un līdzdalībniece � uz divdesmit gadiem spai- j du darbos. 1862. gada 8. martā Bur�ē liela ļau�u pūļa klātbūtnē spriedumu izpildīja.

III. Sirtē un zinātne Pazudu�ais tiesu izpildītājs

1889. gada 27. jūnijs bija neparasti karsta un policijai arī grūta diena, jo Pasaules izstāde Parīzē bija pievilinājusi ne tikai tirgotājus un tūristus, bet arī da�neda�ādus sala�ņas. Bonevilas rajona policijas iecirknī de�urējo�ais komisārs Briso gaidīja savu nomainītāju un nebija sevi�ķi sajūsmināts, kad viņa kabinetā ienāca vīrietis, kas stādījās priek�ā kā Landrī, un komisāram pastāstīja:

� Mans svainis, tiesu izpildītājs Gufē, kop� vakardienas ir pazudis.

� Kop� vakardienas! Mon Dieu!� Komisārs Briso pa�ūpoja galvu.� Viņ� dro�i vien mazliet papriecājas, �is Gufē kungs. Un kālab lai viņ� to nedarītu?

Landrī piekrīto�i pamēja ar galvu. Viņ� pats jau arī domāja tāpat, jo sevi�ķi tādēļ, ka viņa svainis �ai ziņā... o lalā!

Un Briso apmeklētājs piemiedza aci, lai būtu skaidrs, ko nozīmē �is �O lalā!�.

Gufē bija atraitnis, un tāpēc, protams, viņam bija pavisam citas iespējas papriecāties. Un kur viņ� tik nebraukāja! Nu jā, zinām jau, kā tas ir...

Komisārs Briso nopūtās, un, tā kā �ķita, ka arī apmeklētājs pats lāgā netic, ka noticis kas ļauns, viņ� sākumā neredzēja nekāda iemesla tālāk nodarboties ar Gufē lietu.

Tomēr lieta kļuva aizdomīga, kad Gufē trīs dienas vēlāk vēl aizvien nebija atgriezies mājās, tāpēc komisārs Briso nodeva to �efinspektoram Goronam, Parīzes Sirtē vadītājam. Tā kā bija uzsākta bez vēsts pazudu�as personas lieta, tika iesaistīts arī izmeklē�anas tiesnesis Dofērs.

Sefinspektors Gorons �ai laikā bija jau pla�i pazīstams kriminālists, par kura panākumiem atkārtoti bija ziņojusi gan Francijas, gan ārzemju prese. Da�i �urnālisti un bulvāru romānu autori, rakstot par viņa patiesajām un izdomātajām noziedznieku vajā�anām, viņam vēl dzīvam esot, nopelnīja sev iztiku.

Un viņu stāsti dro�i vien bija ļoti aizraujo�i. Tik aizraujo�i, ka tos lasīja pat nākamie vācu tieslietu slepenpadomnieki.

Viens no viņiem � Dr. Roberts Heindls pēc sastap�anās ar �efinspektoru atzinās:

� Mēs esam pārsteigti, pēk�ņi redzot �o kolportā�as varoni sē�am mums pretim dabiskā lielumā. Viņa dēļ mums bie�i vien uzmetās zosāda un mēs zaudējām veselīgo nakts miegu, lasot par viņa piedzīvojumiem. Mūsu ģimnāzistu laiku sapņos viņ� figurēja blakus �erlokam Holmsam, medniekam Ādzeķem un Ntkam Kārteram.

Detektīvs bija paresns astmas novārdzināts cilvēks, kura redzi vajadzēja pastiprināt ar stipru pensneju un kur� aiz iedomības ūsas mēdza aprasināt ar laku. Viņa panākumu pamatā bija trīs būtiski apstākļi: kriminālnodaļā pla�i izvērstā spiegu sistēma; viņa ne sevi�ķi klīrīgās nopratinā�anas metodes un ilggadējā praksē iegūtā intuīcija un neatlaidība. Ilgā un grūtā policijas darbā Gorons no vienkār�a ser�anta uzdienējās par Sirtē �efu un labāk nekā jebkur� cits pārzināja visu tā laika policijas darbības repertuāru. Tāpat kā savā laikā Vidoks, arī viņ� bie�i apmeklēja ieslodzījuma vietas un studēja noziedznieku dzīves uztveri, tomēr salīdzinājumā ar Vidoku viņam bija tā priek�rocība, ka viņa laikā kriminālpolicijas rīcībā bija jau zinātniskie un tehniskie palīglīdzekļi un Parīzē � pat kriminālistikas zinātniskā laboratorija, tā ka noziegumu apkaro�ana bija ievērojami atvieglota. Gorona �noziedznieku studijas� tāpēc vairs nebija tik daudz vērstas uz prasmi noziedzniekus sekmīgi identificēt, kā uz nopratinā�anas meto�u izstrādā�anu. Un Gorona �elles ķēķis�, kā sauca viņa apie�anās metodi ar aizdomās turētajiem, bija pla�i pazīstams, un no tā baidījās. Kas tajā nokļuva, tika tik ilgi vārīts, kamēr no viņa bija izvilkts viss, ko vien viņ� zināja. Un, ja nepietika ar psihisko spiedienu vien, tika liktas lietā fiziskās ietekmē�anas metodes, piemēram, totāla fiziska nogurdinā�a-na ar nepārtrauktu pratinā�anu, turē�ana tum�ā telpā, bads un slāpes, kārdinā�ana ar gardiem ēdieniem un dzērieniem.

Arī Gufē lietā Goronam beidzot radās iespēja aizkurināt visus savus katlus.

Vispirms viņ� apskatīja pazudu�ā tiesu izpildītāja biroju. Naudas skapis bija aizslēgts. Uz grīdas skapja priek�ā viņ� atrada astoņpadsmit izdegu�us sērkociņus. Biroja nama durvju sardze stāstīja, ka 26. jūlija vakarā Gufē birojā esot bijis kāds* vīrietis, kas telpu kārtīgi atslēdzis ar atslēgu un tur kādu laiku uzturējies. Tikai tad, kad viņ� devies projām, viņa pamanījusi, ka �is cilvēks nav Gufē, bet gan kāds sve�inieks.

�efinspektors Gorons secināja, ka nepazīstamais ticis pie Gufē atslēgas un mēģinājis izlaupīt naudas skapi. Tiesu izpildītājam, kura reputācija bija nevainojama, nebija nekā-

da iemesla bēgt no tiesas. Nevarēja būt ne runas arī par pa�nāvību, tātad ar viņu kaut kas noticis. Gorons pēc piederīgo izteicieniem lika sagatavot portrait parl� vārdisko portretu. Pēc tā tiesu izpildītājs bija 175 cm gar�, viņam bija kupli, kastaņbrūni mati, kopta, �etrstūraini apgriezta pilnbārda un viņ� alla� bija ģērbies à la mode.

Apbruņoti ar �o aprakstu, Gorona inspektori ievāca ziņas Osmana bulvārī un Caf� Anglais, kur labākās kvalitātes Ievas meitas, alla� gatavas pakalpot ar mīlestību, pārdeva savu labvēlību par visaugstākajām cenām. Tāpat tika informēti arī �piki, turklāt nepārtraukti tika pētītas visas avīzes, pat visnenozīmīgākās provinces lapeles, vai tajās nav kādas ziņas par atrastiem līķiem.

Tomēr no Gufē nebija ne miņas. Līdz 16. augustam Sirtē taustījās pilnīgā tumsā.

17. augustā Goronam beidzot nolika priek�ā avī�u ziņas, kas pievērsa viņa uzmanību Milerī, mazam ciematam Ronas krastā, Lionas tuvumā. Proti, tur bija atrasts maiss ar vīrie�a līķi. Gorons nojauta kādu sakarību un pierunāja skeptisko izmeklē�anas tiesnesi Dofēru aizsūtīt telegrāfisku pieprasījumu izmeklē�anas tiesnesim Bastidam, kura kompetencē ietilpa �is ciemats. Bastids atbildēja, ka Lionas policija itin drīz noskaidro�ot līķa identitāti, bet tas nekādā ziņā nevarot būt Gufē. Dofērs ar to apmierinājās, bet �efinspektors Gorons gan ne.

Viņ� gribēja zināt sīkumus un tāpēc uz savu galvu telegrafēja �Lanterne� redakcijai. Milerī iedzīvotāji, kā rakstīja redaktors, jau dienām ilgi sūdzēju�ies par drausmīgo smaku, kas nākusi no kāda kazenāju krūma Ronas krastā. Tomēr tikai 13. augustā ciemata ielu uzraugs beidzot saņēmis dū�u un paskatījies, kas tur ir. Tad arī viņ� atradis līķi, par kuru bija ziņoju�i laikraksti. Miru�ais bijis ielikts d�utas maisā. Ielu uzraugs bija par atradumu paziņojis �andarmērijai.

14. augustā Dr. Bernārs no Lionas bija izdarījis līķa sekciju. Viņ� konstatēja, ka miru�ais bijis 170 cm gar�, trīsdesmit piecus līdz �etrdesmit piecus gadus vecs, melniem matiem un melnu pilnbārdu. Vēl Gorons uzzināja, ka miru�ais iebāzts maisā ar galvu pa priek�u un kails. Tā kā balsene divās vietās bija lauzta, ārsts par nāves cēloni bija pieņēmis no�ņaug�anu ar cilpu.

Tai pa�ā dienā kāds zemnieks, lasot glieme�us, bija Ronas krastā atradis da�as koka kofera daļas, kas arī �smirdēju�as pēc līķa�. Pie koka gabaliem biju�as pielīmētas divas fran�u valsts dzelzceļa pavadzīmes ar uzrakstu: Parīze 1231, Parīze 27.7.188..., ekspresis 3.� saņēmējs�stacija Liona-Pera�a I.

Gadskaitļa pēdējais cipars nav bijis salasāms, bet komisārs Remodanks no Lionas Sirtē domāja, ka koferis jau vairāk nekā gadu bijis pakļauts laika apstākļu ietekmei un tātad datums jālasa: 27.7.1888.

16. augustā tas pats ielu uzraugs, kas bija atradis līķi, tai pa�ā vietā atrada arī atslēgu, kas tie�i iederējās atrastajā kofera vrakā.

Gorons tūlīt ķērās pie darba. Un, kaut gan Dr. Bernāra uzdotie dati par miru�o nekādi nesaskanēja ar Gufē ārienes aprakstu, �efinspektors bija pārliecināts, ka Milerī atrastais līķis nav neviens cits kā meklētais Gufē. Viņ� pierunāja izmeklē�anas tiesnesi Dofēru, kas �o versiju uzskatīja par aplamu, vismaz aizsūtīt uz Lionu Gufē svaini Landrī kopā ar Sirtē inspektoru Sudē, lai apskatītu līķi.

Tomēr Gorons, kas no tā bija ļoti daudz cerējis, rūgti pievīlās. Landrī ar �o uzdevumu netika galā. Ievērojot, kāda bija Lionas morga līķu halle, to viņam arī nemaz nevar ņemt ļaunā.

Sirtē darbinieks bija dū�īgāks. Viņ� kritiski apskatīja miru�ā matus un konstatēja, ka tie nav kastaņbrūni kā Gufē galvas un zoda rota, bet gan melni kā piķis. Kad viņ� vēl uzzināja, ka policijā pieteicies ku�ieris, kas paziņojis: 1889. gada 6. jūlijā viņ� no Lionas stacijas trīs vīrie�us ar lielu, smagu koferi aizvedis uz Milerī apkaimi,� inspektoru Sudē �is gadījums vairs neinteresēja, jo sevi�ķi tāpēc, ka ku�ieris identificēja rekonstruēto koferi un pēc noziedznieku albuma apskates trīs par laupī�anu un slepkavību jau kop� 9. jūlija cietumā sēdo�us noziedzniekus pazina par saviem pasa�ieriem. Tātad līķis Milerī nevarēja būt Gufē.

Un, kamēr Sudē ievāktās ziņas telegrafēja Goronam, Milerī līķis tika apbedīts draudzes kapos. �efinspektors pirmo raundu Gufē lietā bija zaudējis, tomēr vēl nepadevās.

�efinspektors Gorons atrisina Gufe lietu

Tā kā ar savu hipotēzi, ka Milerī mironis ir Gufē, Gorons tālāk netika, viņ� atkal pievērsās izmeklē�anai Parīzē. Septembrī kāds no viņa aģentiem pienesa ziņu, ka tiesu izpildītājs pirms pazu�anas, tātad 1889. gada 25. jūnijā, ar kādu zināmu Mi�elu Eiro un Gabrielu Bompāru redzēts alus bārā. �ķita, ka Gufē ar Eiro biju�i kādi darījumi. Divdesmitgadīgā Bompāra, tikpat glīta, cik izlaidīga, bijusi kopā ar Eiro. �is Eiro Sirtē nebija nekāds sve�inieks. Viņa kontā bija da�neda�ādas krāp�anas, un tas, ka, satiekoties ar mīlas kāro tiesu

izpildītāju, viņ� bija paņēmis līdzi tie�i Bompāru, Goronam �ķita aizdomīgi. �efinspektors ar milzīgu prieku būtu �o pārīti � Eiro un Bompāru � dabūjis savos nagos, ja vien viņi jau kop� 27. jūlija nebūtu bez pēdām pazudu�i. Neveiksme � tātad atlika tikai meklēt Gufē, Eiro un Gabrielu Bompāru.

Oktobrī avīzes sāka uzbrukt savam varonim Goronam ar da�neda�ādām indīgām piezīmēm un jautājumiem, kas viņu jo vairāk kaitināja tāpēc, ka visi meklējumi palika bez panākumiem.

Tad Gorons pēk�ņi atgriezās pie savas hipotēzes, ka Milerī mironis esot Gufē. Izmeklē�anas tiesnesis Dofērs viņu atklāti pasludināja par traku.

Un īstenībā tikai tāpēc, lai vēl vairāk pakaitinātu pie panākumiem pieradu�o un pa�pārliecināto �efinspektoru, viņ� novembrī aizsūtīja savam kolēģim Lionā jautājumu, kā beigusies lieta ar līķi koferī.

Tur pa to laiku lietu bija pārņēmis izmeklē�anas tiesnesis Viāis, kas tagad paziņoja, ka ku�iera identificētie cilvēki vēl vienmēr stūrgalvīgi noliedzot savu vainu. Ku�ieris, kas bija uzvedinājis policiju uz viņu pēdām, pa to laiku bija ticis apcietināts, jo bija atzinies, ka pats esot bijis klāt, kad koferis ar līķi iemests kazenāju krūmos Ronas krastā.

Bet arī izmeklē�anas tiesnesim Viālam bija lūgums viņa kolēģim Dofēram. Tas attiecās uz pavadzīmēm, kas bija uzlīmētas uz kofera, un pēc Lionas Sirtē konstatējuma jau pirms gada, tātad 1888. gadā, koferis ticis nodots Parīzē. Varbūt Parīzē par to varot dabūt sīkākas ziņas. Viāis savam lūgumam pievienoja attiecīgās pavadzīmes, un tā tās nonāca Gorona rokās.

Sefinspektors uzmeklēja attiecīgo bagā�as glabātavu. Varēja manīt, ka dzelzceļa ierēdnim, kas izjuta Pasaules izstādes radīto dzelzceļa pārslodzi, kofera meklē�ana likās tikai aplama ideja. Tomēr, tā kā nebija joka lieta saiet matos ar Francijas Niķu Kārteru un turklāt eksistēja arī bagā�as saraksti, kuros tika reģistrētas ar ekspresi pārvadājamās mantas, viņ� beidzot pacentās tos pārbaudīt.

� Kā? 1888. gada 27. jūlijā? Neiespējami, kungs. �ai dienā Nr.1231 noteikti nav izdots,� viņ� paziņoja pēc neilgas meklē�anas.

� Tad paskatieties, vai tas nav nosūtīts 1889. gada 27. jūlijā!�Gorons palūdza.

Ierēdnis turpināja �ķirstīt sarakstus.

� Mīļā pasaulīt, te ta�u tas ir!� viņ� iesaucās.

Patie�ām, 1889., nevis 1888. gadā, kā domāja Lionā,

pulksten 11.45 vilcienam Nr.3 ticis nodots 105 kilogramus smags koferis un nosūtīts uz Lionu-Pera�u.

Tie�i tai dienā, kop� kuras bija pazudis tiesu izpildītājs. Beidzot Goronam bija pamatīgs fakts par viņa versijas pareizību. Tomēr izmeklē�anas tiesnesis Dofērs skeptiski paraustīja piecus.

�Ārsts Dr. Bernārs, kas secēja līķi, ta�u noteikti apgalvoja, ka miru�ais nevar būt Gufē.

Gorons nicīgi savilka degunu. Ko tāds lauku dakterītis saprot no līķiem! Nē, �oreiz �efinspektors neļāva sevi novirzīt no pēdām, un izmeklē�anas tiesnesim galu galā neatlika nekas cits kā ļaut viņam pa�am paskatīties, kas Lionā notiek.

Jau 11. novembrī Gorons ieradās Lionā. Tai pa�ā dienā viņ� ņēma priek�ā ku�ieri, kas esot pārvadājis koferi. Nevajadzēja nemaz ilgu laiku, lai ku�ieris sa�ļucis atzītos, ka esot melojis. Tomēr viņ� esot tikai gribējis � tā viņ� vaļsirdīgi apgalvoja � izpatikt policijai, lai viņam beigu beigās vēl neatņemtu atļauju nodarboties ar viņa amatu.

Lionas iestādēs lieta kļuva vēl nepatīkamāka, kad Gorons pieprasīja tūlītēju līķa ekshumāciju un vēlreizēju sekciju.

Izmeklē�anas tiesnesis Viāls spurojās pretī, un arī prokurors Berārs labāk gribētu atstāt līķi mierīgi guļam kapsētā. Tomēr Goronu nespēja pārliecināt nekādi argumenti.

12. novembrī Milerī līķis tika izrakts, un �oreiz to secēja profesors Lakasaņs, 1880. gadā Lionas universitātē nodibinātās tiesu medicīnas katedras vadītājs.

Lakasaņs (starp citu, prokurora Berāra svainis) bija viens no sava laika pieredzēju�ākajiem medicīnas darbiniekiem un bija �o jauno zinātni bagātinājis ar daudzām svarīgām atziņām. Līķa sekcijā viņam asistēja Dr.Rolē.

Dr. Rolē, pēc Lakasaņa ierosmes, bija speciāli nodarbojies ar pētījumiem, kā noteikt cilvēka vecumu pēc viņa skeleta, un publicēja par to zinātnisku apcerējumu. Tagad viņi abi ar Lakasaņu preparēja skeletu un sīki un smalki milimetru pa milimetram izmērīja katru atsevi�ķu kaulu. Un tā viņi atklāja pirmo nepareizo Dr. Bernāra secinājumu. Viņ� bija noteicis miru�ā garumu 170 cm. AAiru�ais noteikti bijis 178,5 cm gar�.

Bet, tā kā pēc piederīgo sniegtajām ziņām Gufē bijis 175 cm gar�, Gorons ar to vēl nebija neko ieguvis. Gufē bija dienējis armijā, tur tika fiksēts auguma garums, tāpēc �efinspektors dro�ības labad stājās sakaros ar militāro administrāciju Parīzē. Atbilde no turienes lika viņam izstiepties, bet Lionas taisnības sargiem sarauties. Pēc armijas uzskaites kartītes datiem Gufē bijis 178 cm gar�.

Lakasaņs bija uzmanīgi izpētījis līķa stilba kaulu un atklājis

divas kaula deformācijas�labā cejgala skriemelī un labā papē�a kaulā. Acīmredzot deformācija ceļgalā bija tipiskas ūdens uzkrā�anās sekas. Varbūt miru�ais, dzīvs būdams, bija slimojis ar kaulu tuberkulozi. Bet tad, pēc profesora Lakasaņa domām, �is vīrietis klibojis. Ievainojumu papē�a kaulā varētu izskaidrot ar kādu negadījumu. Un Gorons atkal lika darboties telegrāfam. Un, raugi, Gufē bērnībā pēc kritiena bija cietis no sāpīga iekaisuma papē�a locītavā. Turklāt viņam vairākkārt ārstēts celis, kurā sakrājies ūdens. Gufē radinieki, ārstējo�ais ārsts un kurpnieks vēl arī apliecināja, ka tiesu izpildītājs klibojis, tomēr viņa iedomības dēļ par to nekad neviens nedrīkstējis runāt. Tas jau bija 2:0 Gorona labā, un profesoram Lakasaņam krājumā bija vēl divi punkti. Dr. Bernārs bija novērtējis miru�o kā 35 līdz 40 gadus vecu. Lakasaņs, pārbaudījis līķa zobus, nāca pie secinājuma, ka viņam bijis apmēram 50 gadu. Gufē bija 49 gadus vecs. Un beidzot profesors sāka darboties ar līķa matiem.

Gorons nekavējoties lika atsūtīt no Parīzes suku, ar kuru Gufē mēdzis sakopt matus. Profesors Lakasaņs izmazgāja �ķipsnu matu, ko bija nogriezis miru�ajam. Un, lūk, tie kļuva kastaņbrūni! Tad izmērīja mata diametru un salīdzināja to ar sukā atrasto matu diametru un noskaidroja, ka tas ir vienāds.

Pēc deviņām dienām, 1889. gada 21. novembrī, izmeklē�ana bija pabeigta. Profesors Lakasaņs, pieklājīgi paklanoties, norādīja uz līķi un teica:

� Kungi, es nododu jums Gufē kungu.

Profesors nebija arī vienās domās ar Dr. Bernāru, ka Gufē no�ņaugts ar cilpu. Viņaprāt, Gufē bija no�ņaugts ar kailām rokām. Un izrādījās, ka arī �ai jautājumā viņam ir taisnība.

Sefinspektors Gorons triumfēdams atgriezās Parīzē.

Parīzes laikraksti atkal apjūsmoja viņu kā nācijas varoni, un arī profesors Lakasaņs kļuva par nacionālo varoni. Parīzes �Pefit Journal� rakstīja:

�Milerī līķa identificē�ana ir pavērsiena punkts kriminālistikas vēsturē.�

Gorons tagad gan zināja, kas noticis ar Gufē, ta�u ar to vien vēl slepkava nebija rokā. Iz�ķiro�ais posms starp noziedznieku un noslepkavoto, Gufē nogalinā�anas iemesls, nebija skaidrs. Pēc notikumu gaitas �ķita, ka viņ� kļuvis par upuri laupī�anai. Noziedznieks tikpat labi varēja būt Eiro, ar kuru kopā viņ� bija redzēts nozu�anas dienā, kā arī kāds cits. Un, pat ja Gorons, intuīcijas vadīts, par noziedzniekiem uzskatītu Eiro un viņa mīļāko, būtu grūti to pierādīt. Tāpēc koferis, kurā līķis ticis pārvadāts, kļuva par iz�ķiro�o pieturas punktu. �efinspektors lika pagatavot glu�i tādu pa�u jaunu

koferi un izstādīt Parīzes morgā. Pie eksponāta novietoja plāksnīti ar jautājumiem par kofera izcelsmi, turklāt kofera attēlus publicēja arī laikrakstos. Un jau tai pa�ā dienā, proti, 26. novembrī, pieteicās kāds koferu izgatavotājs un paskaidroja, ka oriģināls varot būt tikai kādas angļu firmas ra�ojums. Francijā, tā apgalvoja �is cilvēks, tādus noteikti netaisot.

Da�as dienas pēc tam �efinspektors saņēma no Londonas vēstuli, kurā kāds tur dzīvojo�s francūzis paziņoja, ka viņa īrnieks, arī francūzis, kas ar savu meitu kādu laiku dzīvojis pie viņa, jūnijā esot uz mata tādu pa�u koferi pasūtījis firmā Zwanziger. Gorons kādu savu darbinieku ar kofera fotogrāfijām aizsūtīja uz Londonu. Un tur aizdomas kļuva tik noteiktas, ka pats Sirtē �efs ar īstā kofera paliekām devās uz Angliju. Tur viņ� no kādas Vesprē kundzes uzzināja, ka Mi�els, kas koferi pasūtījis firmā Zwanziger, īstenībā bijis Eiro no Parīzes. Eiro pavadone nekādā ziņā neesot bijusi viņa meita, bet gan mīļākā, vārdā Gabriela Bompāra.

Atgriezies Parīzē, Gorons iesaistīja darbā savu �piku armiju. Tā iegūtās ziņas gan noskaidroja Mi�ela Eiro un Gabrielas Bompāras izdarības, ta�u nedeva ne mazāko norādījumu par viņu uzturē�anās vietu. Abi dro�i vien vēl atradās ārzemēs. Meklē�ana turpinājās, un fran�u un ārzemju laikraksti publicēja sīku abu meklējamo aprakstu.

Tad Eiro nervi tomēr neizturēja, un 1890. gada janvārī viņ� uzrakstīja �efinspektoram divpadsmit lappu�u garu vēstuli. Vēstule bija apzīmogota Ņujorkā, un tajā viņ� sūdzējās par to, ka Sirtē viņu meklējot. Tai pa�ā laikā Eiro denuncēja savu biju�o mīļāko Bompāru, ka tā kopā ar saviem daudzajiem mīļākajiem esot nogalinājusi Gufē. Vēlāk viņ� atrakstīja vēl divas līdzīga satura vēstules.

Arī Gabriela Bompāra izmisīgi mēģināja glābt savu galvu no giljotīnas cirvja. 1890. gada 22. janvārī viņa ieradās pa�ā lauvas midzenī un lūdza aizvest viņu pie Gorona. Tomēr viņa nebija viena, bet gan kāda bagāta amerikāņa pavadībā, kuru viņa pa �o laiku bija paspējusi nomak�ķerēt. Noziedznieks Eiro, tā viņa apgalvoja, pagāju�ajā vasarā esot viņu nekrietni piekrāpis un ļaunprātīgi izmantojis. Neesot pieticis ar to vien, ka viņ� Gabrielu esot spiedis gulēt arī ar citiem vīrie�iem, viņ� to bez viņas ziņas esot izmantojis arī par ēsmu, lai ievilinātu Gufē viņas dzīvoklī Tronsona-Dikundrē ielā. Kā gan viņa būtu varējusi nojaust, ka �is Eiro vienkār�i no�miegs tiesu izpildītāju?

�efinspektors aizkustināts �ūpoja galvu un lika Gabrielu tūlīt apcietināt. Pēc stundas viņa jau svīda �efinspektora �elles ķēķī�. �ai gadījumā tas bija � bads, nepārtraukta

nopratinā�ana dienu un nakti, ziņu pienesējas kā kameras biedrenes un pastāvīgi nervus ploso�i braucieni uz notikuma vietu, kur viņu konfrontēja gan ar dzīvokļa saimnieci, gan rādīja viņai koferi, kurā bija glabāts Gufē līķis.

Tad arī Gabriela Bompāra beidzot padevās. Katrā jaunā nopratinā�anas reizē viņa soli atkāpās no agrāk stāstītā un beidzot izklāstīja notikumu tā: 28. jūlijā viņa pēc Eiro norādījuma savā dzīvoklī bija pieņēmusi Gufē, un tur Eiro viņu no�ņaudzis.

Pēc tam pārītis ietinis līķi vaskadrānā, saini apsējis un iebāzis koferī, kuru Gabriela Bompāra tālredzīgi pirms pāris dienām kādam atslēdzniekam bija likusi apkalt ar dzelzs apkalumiem.

Nākamajā dienā koferi ar līķi nosūtīja uz Lionu, no turienes aizveda uz Milerī un nosvieda Ronas krastā. Tad arī koferis, par spīti pamatīgajiem apkalumiem, bija izjucis.

1890. gada 19. maijā Havannā kubie�u policija apcietināja Eiro, un divi Sirtē inspektori aizveda viņu uz Parīzi.

Septiņus mēne�us vēlāk, 1890. gada 16. decembrī, Sēnas departamenta asī�u tiesa sāka prāvu par slepkavību. Eiro notiesāja uz nāvi, Bompāru uz divdesmit gadiem spaidu darbos.

1891. gada 2. februārī Eiro izpildīja nāves sodu.

�ī prāva ne tikai ilgu laiku bija sniegusi sensacionālu vielu presei, bet iedarbojusies arī uz kāda fran�u uzņēmēja peļņas nervu, tā ka Parīzē prāvas laikā varēja nopirkt neparastu suvenīru: koferīti, kurā atradās mazs svina līķis. Koferītim bija uzraksts �L'affaire Gouff� (Gufē lieta).

Vārdiskais portrets

Laikā, kad �efinspektors izmeklēja Gufē slepkavības lietu, Sirtē bija septiņdesmit septiņus gadus veca. Tā bija atguvusies no sakāves Parīzes Komūnas laikā un citu pēc citas ieviesusi veselu virkni reformu, kurām bija jāpaaugstine tās funkcionālās spējas. Parīzes policijas kareivīgo prefektu Va-lantēnu jau pēc neilga laika nomainīja Leons Rēno, kas bur�uāzijai kalpojo�ās policijas darbā ieviesa vairāk jaunu meto�u nekā viņa priek�tecis. Viņa �efības laikā (no 1871. gada novembra līdz 1876. gada februārim) fran�u policija blakus tradicionālajām �piku metodēm noziedznieku apkaro�anai sāka lietot moderno tehniku, pirmām kārtām fotogrāfiju. Tā laika kriminālpolicijas darbā vēl aizvien lietoja likuma pārkāpēju identificē�anu. Kop� divdesmita-

jiem gadiem, kad Vidoks, palīdzot savu darbinieku atmiņai, uzzinātos noziedzniekus ietvēra kartotēkā, no kādreiz tik necilā iesākuma tagad bija sakrājies liels daudzums kartī�u, kas tomēr bija nekas vairāk kā alfabētiska kartī�u noliktava, kura praktiski palika nelietota, jo vēl nebija pazīstami eksakti kritēriji, pēc kuriem varētu reģistrētos noziedzniekus klasificēt un identificēt.

Tāpēc 1874. gida janvārī Rēno lika Parīzes policijā ierīkot fotodarbnīcu. Tagad fotografēja visus apcietinātos, agrāk to darīja tikai da�reiz.

Ar �īm noziedznieku fotogrāfijām tika palielināta tikai kartotēkas informatīvā ietilpība, tomēr netika uzlabota tās lieto�ana, jo recidīvista identifikācija tagad bija iespējama tikai tad, ja, noziedznieku apcietinot, viņ� uzdeva savu īsto uzvārdu, ar kuru dati par viņu jau glabājās noziedznieku kartotēkā. Tomēr cik recidīvistu gan to darīja?

Sodi par pirmo noziegumu bie�i bija ļoti smagi, par atkārtotu � ne�ēlīgi. Kur� recidīvists gan izvēlēsies giljotīnas asmeni vai deportāciju, ja ir iespēja ar vienkār�iem meliem tikt vieglāk cauri? Tādēļ arī ļoti bie�i viens un tas pats zaglis figurēja kartotēkā ar da�ādiem uzvārdiem, ta�u policija par to neko nezināja.

Kad Gistavs Masē, kas savu karjeru arī bija sācis kā vienkār�s policists, 1879. gada februārī tika paaugstināts par kriminālās daļas �efu, fotodarbnīca kļuva par visdārgāko Sirtē vaļasprieku. Nedaudz gados sakrājās vairāk nekā 80 000 noziedznieku un politiski aizdomīgo personu fotogrāfiju. �efinspektors Masē lika nofotografēt katru, kas nokļuva viņa nagos, un tas tika darīts tādos apstākļos, kādi �odien liktos groteski un avantūristiski. Proti, toreizējo fotomaieriālu nelielās jutības dēļ varēja fotografēt tikai tad, kad spīdēja saule. Tad apcietinātos nekavējoties uzveda uz Sirtē ēkas jumta, piesēja pie krēsla liela spoguļa priek�ā un fotografēja. Ta�u tāpēc, ka fotografējamie, pats par sevi saprotams, vēlējās tikt nofotografēti pēc iespējas mazāk līdzīgi, plates apgaismo�anas * laikā viņi raustījās un savilka seju grimasēs. Tāpēc �ī procedūra da�kārt vilkās stundām ilgi un �o pūļu rezultāti bija visai ap�aubāmi.

Senā problēma par noziedznieku identificē�anu ar to vēl netika atrisināta, tikai pavērsta citā aspektā.

Problēmu atrisināt � radīt pirmo pilnīgo sistēmu personas identificē�anai un līdz ar to praktiski ieviest zinātnisko kriminālistiku � izdevās īgnam Parīzes prefektūras palīgraksi-vedim Alfonsam Bertijonam. Bertijons dzimis 1853. gada 23. aprīlī kāda Parīzes ārsta ģimenē. Kad viņ� attīstīja savu

identifikācijas sistēmu, kuru vēlāk pēc viņa uzvārda nosauca par bertijonā�u jeb antropometrisko sistēmu, viņam bija divdesmit se�i gadi un viņ� bija tas, ko sauc par neveiksminieku. Kā pazīstams slaists un sūdzībnieks viņ� bija ticis izslēgts no vairākām skolām, mediķa karjerai viņ� nederēja, turklāt mocījās ar hroniskiem gremo�anas traucējumiem, deguna asiņo�anu un migrēnas lēkmēm. Cilvēki viņu necieta, un viņ� beidzot pēc vairākiem veltīgiem mēģinājumiem sākt kārtīgu pilsonisku dzīvi, pateicoties vienīgi sava ievērojamā tēva aizrunai, 1879. gada martā tika pieņemts darbā Parīzes policijas prefektūrā nenozīmīgā amatā par palīgrakstvedi. �eit viņam bija garlaicīgs uzdevums � pārrakstīt kartotēkas kartītēs inspektoru pierakstīto noziedznieku ārējo izskatu. Trula nodarbo�anās, kurai, kā jau minējām, turklāt bija visai ap�aubāma vērtība. Sirtē inspektori, kuri pa�i vislabāk zināja, cik niecīga praktiska nozīme ir �ai kartotēkai, uzskatīja viņiem uzdoto personu ārējo pazīmju pierakstī�anu par apgrūtino�u pienākumu. Simtiem rei�u praksē ar to nodarboju�ies, viņi izveidoja standartaprakstu, kas varētu attiekties uz katru otro francū zi.

Bertijons nāca no ģimenes, kurā interesējās par dabas zinātnēm. Viņa vectēvs bija nopietni nodarbojies ar antropoloģiju, viņa tēvs bija Ketelē (1796�1876), kur� bija pētījis attiecības starp cilvēka ķermeņa attīstību un garīgo attīstību, piekritējs. Bezcerīgā kartī�u rakstī�ana, kurām bija jārada iespaids, ka visi cilvēki izskatās vienādi, atgādināja Bertijo-nam Ketelē mācību, un viņ� sāka prātot, kā varētu atrisināt identifikācijas problēmu ar antropoloģijas palīdzību. Lai to izdarītu, viņam bija nepiecie�ami precīzi ķermeņa izmēri. Par uzjautrinājumu kolēģiem viņ� sāka precīzi izmērīt ievestos arestantus, mērī�anas rezultātus ierakstīja kartotēkas kartītēs un izdarīja aprēķinus.

Ideja identificēt personas pēc ķermeņa izmēriem nebija jauna. Pirms Bertijona par to bija jau domājis kāds cits francūzis � Luvēnas cietuma direktors Stīvenss un jau 1860. gadā norādījis justīcijas orgāniem uz Ketelē darbiem un galvenokārt uz viņa secinājumiem par pieaugu�a cilvēka skeleta īpatnību un nemainību. Stīvenss arī bija ierosinājis, lai visus cietumniekus reģistrē pēc viņu ķermeņa izmēriem, un turklāt pats jau izdarījis �ādus mērījumus. Tomēr par viņa priek�liķumu smējās kā par kuriozu un to noraidīja. Arī Bertijonam sākumā nelaimējās. 1879. gada augustā viņ� aizsūtīja toreizējam prefektam Luijam Andriē ziņojumu, kurā, pamatojoties uz Ketelē darbiem un pa�a mērījumiem, gari un pla�i izklāstīja, kā būfu iespējams ar antropoloģisku mērījumu

palīdzību noziedznieku identificē�anu padarīt tik dro�u, ka sakritība praktiski būtu gandrīz neiespējama.

Lai paskaidrotu savu tēzi, viņ� ziņojumam bija pievienojis milzum daudz aprēķinu, tādēļ jau tā skeptiskajam prefektam ap�ilba acis un viņ� ziņojumu nolika arhīvā.

Tomēr Bertijons nepadevās. 1879. gada 1. oktobrī viņ� iesniedza otru ziņojumu, no kura izrietēja, ka varbūtība sajaukt divus cilvēkus mazinās, jo vairāk palielinās salīdzino�o ķermeņa izmēru skaits. Viņ� nonāca pie secinājuma, ka sakritības kvota, ja izdara vienpadsmit da�ādus mērījumus, ir tikai 191 304:1. Tāpēc Bertijons domāja, ka ar vienpadsmit mērījumiem pietiek, un ierosināja mērīt ķermeņa garumu, roku vēzienu, augstumu sē�ot, galvas garumu, galvas platumu, labās auss garumu, labās auss platumu (vēlāk to aizstājot ar vaiga kaula platumu), kreisās pēdas garumu, vidējā un mazā pirksta garumu un kreisās rokas delrna garumu.

Kad prefekts bija izlasījis �o ziņojumu, viņu pārņēma niknums. �ī vienkār�ā rakstve�a stūrgalvība prefektu, kas visu mū�u domāja, ka viens �piks ir tūksto�reiz vērtīgāks nekā visa antropoloģija, padarīja viņu vai traku. Viņ� pavēlēja Bertijo-nam ierasties pie viņa un kā skaldīt noskaldīja:

� Man liekas, jūs esat divdesmitās �ķiras rakstvedis un strādājat pie mums astoņus mēne�us, vai ne? Un jūs jau piedāvājat idejas!

Pēc tam kad viņ� Bertijonam, kas bija izstostījis kaut kādu atbildi, bija pateicis vēl da�as citas tādas pa�as laipnības, viņ� aizsūtīja palīgrakstvedi prom, piedraudot uz vietas atlaist, ja viņam vēlreiz radī�oties kāda ideja. Un tāpēc, ka nebija izgāzis vēl visu niknumu, Andriē uzrakstīja iespaidīgu vēstuli Bertijona tēvam un tajā paskaidroja, ka, lai kā arī cienot godājamā tēva protekciju, viņ� netaisī�ot nekādas ceremonijas, ja Alfonss nāk�ot pie viņa vēlreiz ar tamlīdzīgām fantastiskām idejām.

Sākumā Bertijona tēvs nebija mazāk nikns par prefektu, tomēr, izlasījis nonievāto ziņojumu, tūlīt nomierinājās. Pretstatā aprobe�otajam policijas prefektam viņ� tūlīt bija sapratis iespējas, kādas slēpās viņa dēla priek�likumā. Viņ� sajūsminājās par �o ideju un mobilizēja savus draugus Andriē partijā. Tie cits pēc cita apmeklēja ietiepīgo policijas prefektu un centās panākt, lai viņ� maina savu nostāju. Diem�ēl tas bija veltīgi.

Tikai divus gadus vēlāk, kad Andriē bija spiests atdot savu amata krēslu titulārrakstvedim Kanekasam no prefektūras pirmā biroja, Bertijonam pamirdzēja mazs gaismas stariņ�. Protams, atkal bija nepiecie�ama tēva draugu palīdzība.

1882. gada novembra vidū Kamekass � gan mazāk pārliecināts par idejas pareizību, toties vairāk cenzdamies nesamaitāt attiecības ar ietekmīgiem ļaudīm no Dr. Bertijona paziņu loka � atļāva Alfonsam, kas pa to laiku bija uzkalpo-jies par rakstvedi, trīs mēne�us izmēģināt viņa metodi. Ja Bertijonam �ai laikā izdosies tikai pēc savas sistēmas identificēt kādu jau agrāk sodītu noziedznieku, Kamekass �im jauninājumam neliegs savu svētību.

Bertijons dabūja telpu un divus palīgrakstve�us, un ceturtdaļu gada viņam spīdēja zaļā gaisma. Kriminālpolicijas �efa Masē noniecināts un neieredzēts kā teorētiķis fantazētājs, citu Sirtē ierēdņu labākajā gadījumā līdzcietīgi izsmiets, viņ� saviem spītīgajiem palīgiem ar grūtībām iemācīja precīzi izmērīt noziedzniekus un izrakstīt kārtīgas kartotēkas kartītes. Pats viņ� ar kāda paziņas atbalstu katru vakaru vēl papildus izrakstīja du�iem kartī�u. Tā strādājot, 1885. gada janvāra sākumā bija izrakstīts pieci simti, �etrdesmit dienu vēlāk jau tūkstotis un februāra vidū � jau tūkstotis astoņi simti jaunu noziedznieku kartī�u.

�ais kartītēs bija ierakstīti parastie dati par katru apcietināto, Bertijona ieteiktie vienpadsmit ķermeņa mērījumi, īss sevi�ķu pazīmju � ja tādas bija�-apraksts, apcietinā�anas iemesls un reģistrācijas datums. Kartītes netika sakārtotas pēc uzvārdiem, bet gan klasificētas pēc ķermeņa mērījumiem galvenajā grupā un apak�grupās un novietotas tā, ka katrā grupā bija tikai da�as kartītes. Ja ieveda un izmērīja jaunu apcietināto, pēc Bertijona shēmas viņu varēja klasificēt un ar attiecīgās grupas kartītēm relatīvi ātri salīdzināt. Ja noziedznieks bija jau vienreiz mērīts un reģistrēts, bija vienalga, kādu vārdu viņ� uzdeva, jo viņu varēja identificēt pēc ķermeņa izmēriem.

Februāra beigās beidzās Kamekasa pie�ķirtais mēģinājumu laiks. 1883. gada 20. februāra vakarā ieveda kādu apcietināto. Tā kā palīgrakstve�i jau bija aizgāju�i no biroja, Bertijons pats pierakstīja datus par viņu un pats viņu izmērīja.

� Kā jūs sauc?�viņ� skarbi pajautāja.

� Dipons, kungs,� vīrietis, ne acu nepamirk�ķinājis, atbildēja.

� Protams, Dipons!� Bertijons nelabvēlīgi norūca, jo �ai dienā, 20. februārī, vien Sirtē bija ievesti pieci �Diponi�. Bertijons sāka mērīt. �Galvas garums simt piecdesmit septiņi milimetri, galvas platums simt piecdesmit se�i milimetri,� viņ� murmināja un tikai mērīja un mērīja.

�is vīrietis viņam �ķita redzēts, tomēr viņ� nevarēja atcerēties, kur un kā. Kad beidzot bija izdarīti visi vienpa-

dsmit mērījumi, Bertijons iegāja blakus telpā, lai tos salīdzinātu ar kartītēm. Viņ� pārskatīja attiecīgās kartītes un pēk�ņi sastinga. Kad viņ� bija izņēmis kādu kartīti, viņa rokas aiz satraukuma sāka drebēt. Atkal un atkal viņa acis salīdzinot slīdēja pār abām kartītēm. �aubu nebija, �is Dipons jau reiz, proti, 1882. gada 15. decembrī, bija apcietināts par nenozīmīgu zādzību, un Bertijons bija viņu mērījis un reģistrējis. Tikai toreiz viņ� bija saucies nevis Dipons, bet gan Martēns.

Policijas rakstvedim Bertijonam bija izdevusies pirmā jau reiz sodīta noziedznieka identifikācija. �ķiet, ka viņa sistēma ir derīga.

Arī policijas prefekts bija pārsteigts, pagarināja izmēģinājumu laiku un pat deva Bertijonam palīgā vēl da�us rakstve�us. Jau martā Bertijons lepni varēja ziņot par savu nākamo panākumu, un gada beigās bija izdevu�ās jau 49 identifikācijas. Kartī�u skaits sasniedza 7336.

Modernās kriminālistikas stunda bija situsi, un tās �ūpulis karājās Sirtē pie Sēnas.

Tomēr Bertijons nepavisam vēl nebija apmierināts ar savu darbu. 1884. gada vidū viņ� savas kartotēkas kartītes sāka papildināt ar noziedznieka fotogrāfiju divos rakursos. Vienā pusē bija sejas attēls no priek�puses, otrā � no sāniem. Vēlāk, kad savu vietu sāka iekarot daktiloskopija, Bertijons kartītē noņēma arī pirkstu nospiedumus. Līdz 1884. gada beigām viņa birojā bija izdevu�ās jau 300 identifikācijas, un panākumi turpinājās. Sakarā ar Pasaules izstādi Lje�ā Parīzes policijas prefekts beidzot varēja paziņot, ka līdz 1905. gada 1. janvārim Francijā ar bertijonā�u identificēti 12 614 recidī-visti.

Savu kolēģu izsmietais, vēl tikai pirms da�iem gadiem konservatīvā policijas �efa par traku turētais palīgrakstvedis kļuva par fran�u policijas spīdekli Nr. 1. Jau tai pa�ā 1884. gadā fran�u cietumu pārvaldes direktors sāka lietot Bertijona metodi, reģistrējot visus ieslodzītos, un beidzot 1888. gada 1. februārī Alfonsu Bertijonu iecēla par policijas identifikācijas dienesta direktoru.

Kļuvis arī par Parīzes policijas fotodaļas �efu, Bertijons savu biroju ierīkoja Tiesu pils jumta stāvā. �ai laikā viņa kartotēka aptvēra jau gandrīz pusmiljonu noziedznieku kartī�u. Antropometriskā mērī�ana kļuva par viņa kaislību, berti-jonā�a � par viņa akli mīlēto lutekli. Pūloties aizvien vairāk identificēt likuma pārkāpēju vārdisko portretu, Bertijons savu sistēmu nemitīgi papildināja. Ar fotogrāfiju palīdzību viņ� studēja cilvēku seju daudzveidību un at�ķīra 40 da�ādas

deguna formas. Viņ� nenoguris atrada arvien jaunus apzīmējumus un beidzot attīstīja apraksta shēmu tiktāl, ka viņa metode iekaroja ne tikai Franciju, bet arī daudzas citas valstis pasaulē, un da�us tās elementus kriminālpolicijas identifikācijas dienests saglabājis vēl līdz mūsdienām.

Par spīti Sirtē panākumiem, vairums Sirtē ierēdņu vēl aizvien bija skeptiski noskaņoti, jo, pirmkārt, antropometriskā mērī�ana bija milzīgi komplicēts pasākums, kurā viss �patiesi viss bija atkarīgs no tā ierēdņa veiklības un precizitātes, kur� izdarīja mērījumus, un, otrkārt, �ī metode gandrīz nemaz nepalīdzēja tie�ajā operatīvajā noziedznieka meklē�anā. Lielo datu skaitu un visas meklējamo personu pazīmes ierēdņi nespēja paturēt prātā. Tomēr Bertijons atrada padomu. Viņ� izstrādāja pirmo meklējamo personu albumu (saīsināti � DKV) kriminālistikas vēsturē. Tā bija bieza grāmata kabatas formātā ar apmēram 2000 meklējamo, aizdomīgo vai no valsts izraidīto personu fotogrāfijām un īsu ārējā izskata aprakstu. Lai cik laba �ī ideja arī būtu, pie konservatīvajiem Sirtē ļaudīm tā neguva piekri�anu.

Turpretim divi citi Bertijona jauninājumi uzvarēja policijas praksē: nozieguma vietas fotografē�ana un speciāls krēsls, kurā fotografēt noziedznieku.

1889. gadā, tātad tajā gadā, kad �efinspektors Gorons meklēja pazudu�o tiesu izpildītāju Gufē, Bertijona sistēma bija jau internacionāli pazīstama un viņa birojs Tiesu pilī kļuvis par svētceļojuma vietu Eiropas policijas iestā�u pārstāvjiem.

Sirtē, pateicoties viena sava ierēdņa sasniegumiem, atkal bija pasaules brīnums.

Sirte un bumbas

Parīze 1893. gada 9. decembrī. Ap Burbonu pili patrulē policija un nopēta katru, kas ieiet ēkā. Burbonu pils lielajā zālē, tradicionālajā Nacionālās sapulces sapulcē�anās vietā, deputāti jau stundām ilgi debatē par virkni likumprojektu, kuri, kā dzirdams, bū�ot vērsti pret noziedzniekiem un anarhistiem. Tomēr visiem deputātiem bija skaidrs, ka likumus lietos ne tikai pret noziedzniekiem un anarhistiem, kas darbojas ar bumbām, bet tikpat viegli tos varēs piemērot arī pret radikāliem demokrātiem, sociālistiem un arodbiedrību darbiniekiem. Deputātu palātā kop� pēdējām vēlē�anām bija arī divpadsmit strādnieku partijas pārstāvju, kas fran�u bur�uāzijas �ķirisko justīciju pazina pat pārāk labi. Un tādēļ

konservatīvajiem spēkiem, kas stāvēja aiz �iem likumprojektiem, nenācās viegli dabūt tos cauri.

Pulkstenis bija 16.00, kad pēk�ņi aug�ā, galerijā, kāds jauns, ilgsto�a trūkuma apzīmogots cilvēks izspiedās līdz galerijas margām. Ar nicīgu skatienu jauneklis nomēroja dedzīgi �estikulējo�o runātāju zālē un deputātus, kas vai nu cits ar citu sa�ukstējās, vai izmeta pa starpsaucienam, tad viņ� izvilka kādu apaļu priek�metu un nosvieda lejā. Neliela eksplozija, pulvera smaka, atskanēja kliedzieni un lāsti. Jaunais cilvēks, izdzirdīs vāju detonāciju, vīlies saguma un metās bēgt.

Viesnīcā viņu jau gaidīja policija. Bumba nebija nodarījusi lielus zaudējumus. Deputāti, izņemot nedaudzos, kas atradās tie�i eksplozijas vietā un tāpēc bija dabūju�i niecīgus nobrāzumus, tika cauri tikai ar izbailēm. Jau ceturtdaļstundu pēc notikuma debates tika atjaunotas.

Jaunais cilvēks, kas bija sviedis bumbu Burbonu pilī, bija Ogists Vaijāns, tikai divdesmit trīs gadus vecs anarhists.

Anarhisms, pseidorevolucionāra, sīkpilsoniska kustība, kas noraida jebkādu valsts iekārtu un likumību, kā arī proletariāta organizēto politisko cīņu, pagāju�ā gadsimta astoņdesmitajos gados bija guvis ietekmi Francijā. Ievērojamie anarhistu vadoņi Kropotkins, Bakuņiris un Prudons ilgāku laiku uzturējās Parīzē un, vārdos un rakstos izplatīdami savu mācību, ieguva neskaitāmus piekritējus galvenokārt studentu, radikālo sīkpilsoņu un intelektuāļu aprindās. Parīzē, Marseļā un Lionā iznāca kāds pusducis anarhistisku avī�u, piemēram, �L'Affam� (�Izsalku�ais�), �La Lutte Sociale� (�Sociālā Cīņa�), �L'Action R�volutionnaire� (�Revolucionārā Darbība�), kas tie�i vai netie�i propagandēja anarhistu iecienīto cīņas metodi � individuālo teroru. Tā, piemēram, �L'Affam� 1884. gada 27. jūlija numurā lasām: �Mazi darbi bie�i vien dara lielas lietas. Tāpēc mēs no visas sirds apsveicam �ad tad dzirdamās ziņas, ka kāds bur�ujs vai priek�nieks valstās putekļos ar dunci ribās.�

Organizēto strādnieku kustība jau toreiz kategoriski noraidīja anarhismu un tā cīņas metodes. Jau 1872. gadā I Internacionāle savā kongresā Hāgā, Marks a un Engelsa ietekmēta, distancējās no Bakuņina un viņa anarhistiskajiem piekritējiem, jo tie vilināja strādniekus uz aplama ceļa, uz ceļa, kura mērķis nebija vecās ekspluatatoru iekārtas likvidē�ana, bet glu�i otrādi�anarhisti palīdzēja nostiprināt liel-bur�uāzijas kundzību un deva tai attaisnojo�us iemeslus, lai tā varētu papla�ināt un pastiprināt savu apspie�anas politiku un teroru pret strādniekiem un viņu politisko un ekonomisko cīņu.

Lai kā arī katrs atsevi�ķs anarhists nīstu bur�ujus un izsūcējus un bruktu tiem virsū ar nazi, revolveri vai bumbu, lai cik subjektīvi godīgi viņ� uzstātos par apspiesto �ķiru brīvību un būtu gatavs upurēt dzīvību, objektīvi sprie�ot, viņ� galvenokārt palīdzēja tiem, pret kuriem bija vērstas viņa dusmas,� baņķieriem un uzņēmējiem, politiskajiem demagogiem un kontrrevolucionāriem, �ķiriskajai justīcijai un politiskajai policijai.

Parīzes Komūna bija iedzinusi bailes ne tikai fran�u bur�uāzijai. Straujais strādnieku kustības pieaugums Eiropā pēc Parīzes Komūnas, aizvien apzinīgākais proletariāts, kas uzstājās ar skaidrām politiskām prasībām, bija mobilizējis Eiropas valstu valdības. 1878. gada 21. oktobrī Vācijā ar nosaukumu �Likums pret sabiedriski bīstamiem sociāldemokrātijas centieniem� bija stājies spēkā bēdīgi slavenais likums pret sociālistiem. 1892. gadā pāvests Leo XIII vērsa pret sociālistisko kustību savu encikliku �Rerum novarurn�.

Bet ar ārkārtējiem likumiem un enciklikām nevarēja apturēt strādnieku kustību. Vairumā Eiropas valstu jau bija politiskās strādnieku partijas un arodbiedrības, da�u Eiropas valstu parlamentos jau bija pārstāvēti sociāldemokrāti. Tāpēc valdo�ā �ķira sāka lietot izsmalcinātākus cīņas paņēmienus un sensenajām apspie�anas metodēm pievienoja vēl demagoģiju un nomelno�anu. Tā, piemēram, bur�uāziskajā Francijā (un ne tikai tur vien) prese, apzināti sagrozot faktus, lika vienlīdzības zīmi starp diametrāli pretējām anarhistiskajām cīņas metodēm un proletariāta organizēto politisko cīņu, lai tā uzkūdītu sīkpilsonību un zemniecību � vēlētāju galveno vairumu � pret sociālistisko kustību, lai tautas acīs to nomelnotu un padarītu par grēkāzi iek�politiskajās grūtībās. Jo asiņaināki bija anarhistu uzbrukumi, jo skandalozāk viņi uzstājās un jo bezjēdzīgāki bija viņu izdarītie atentāti, jo vieglāk no tiem varēja izsist politisku kapitālu. Tādēļ vien Sirtē jau pa�ā sākumā pievērsa lielu uzmanību atsevi�ķiem anarhistiem un anarhistu grupām, un tas nozīmēja, ka viņi ne tikai izspiegoja tās un iefiltrēja tajās savus aģentus, bet arī finansiāli atbalstīja anarhistisko darbību, kas kompromitēja strādnieku kustību.

Parīzes policijas prefekts Andriē, tas pats, kas tik nicīgi bija noraidījis Bertijona pūles ieviest noziedznieku apkaro�anā zinātniskas metodes, bija �ai ziņā liels speciālists. Kā Fu�ē pēctecis viņ� labi pazina sava priek�te�a policijas metodes un jau agrāk bija iefiltrējis anarhistu aprindās savus aģentus. No

tiem viņ� bija uzzinājis anarhistu mērķus un viņu naidīgo attieksmi pret organizēto strādnieku kustību. Un �eit, necaurredzamajos anarhistiskās propagandas un vardarbības d�ungļos, viņ� saskatīja iespējas kaldināt iero�us pret to, ko uzskatīja par visbīstamāko valdo�ā re�īma ienaidnieku,� marksisma ietekmēto proletariāta politisko kustību. Un tāpēc, ka policijas �efs neko negribēja atstāt nejau�ības ziņā, viņ� lika ar sava aģenta Sero starpniecību steidzīgi izdot un finansēt anarhistisku avīzi (vispār vienu no pirmajām Parīzē) �La Revolution Sociale� (�Sociālā Revolūcija�). Un �ī avīze, kas visneķītrākajā un anarhistiskākajā policijas �argonā gribēja izlikties revolucionāra, kļuva ne tikai par visnelietīgāko aģentu centrāli anarhistu aprindās, bet arī par ļoti vērtīgu aģent provocateur policijai. Vēlāk savos memuāros Andriē pa�apmierināti pļāpāja: �ledot anarhistiem avīzi bija tas pats, kas ierīkot tie�us telefona sakarus starp sazvērniekiem un policijas prefekta kabinetu.�

Tomēr sākumā anarhisti vēl apmierinājās tikai ar skaļiem draudiem un ultrakreisām frāzēm. Policijai un valdībai tomēr vajadzēja pamatīgu un pēc iespējas acīs krīto�u akciju. Un arī �eit palīdzēja policija. Andriē uzdeva savam aģentam Sero parūpēties par glītu atentātu, un tāpēc arī notika viens no pirmajiem atentātiem Parīzē.

Saskaņā ar Andriē norādījumu Sero saviem draugiem lika priek�ā uzlaist gaisā Ādolfa Tjēra pieminekli, kuru pateicīgā bur�uāzija Parīzes Komūnas slepkavam kā �zemes atbrīvotājam� bija uzcēlusi Sen�ermēna alejā.

�Es nevilcinājos upurēt valsts atbrīvotāja pieminekli, lai glābtu Burbonu pili,� viņ�, caur un cauri sociālisma ienaidnieks un pārliecināts nacionālists, vēlāk paziņoja. Tomēr Andriē bija pārāk skops un pagādāja tik mazvērtīgu dinamītu, ka bumbiņa zem �atbrīvotāja Tjēra� uzgāja gaisā, atstājot tikai tum�u traipu. Tātad Andriē provokācija bija izkūpējusi velti, tāpēc viņ� uzskatīja par labāku �o lietu nemaz neierosināt un atteicās no izmeklē�anas. Ko īsti gan viņ� varētu piesiet bumbas metējiem? �... es varētu likt viņus sodīt ar piecpadsmit franku naudas sodu par nakts miera traucē�anu,� viņ� vēlāk rakstīja.

Andriē pēcte�i bija izveicīgāki, jo pa to laiku Sirtē bija ne tikai ņēmusi vērā antropoloģijas atziņas, bet arī intensīvi iepazinusies ar Nobela kunga atklājumu un iemācījusies efektīvāk apieties ar bumbām, jo arī atentātam Burbonu pilī 1893. gadā tā bija pielikusi savu pirkstu.

Protams, Vaijāns nebija Sirtē cilvēks, ne arī provokators kā Sero, bet gan pārliecināts anarhists, kuram, ievērojot trūkumu

un nabadzību, kas bija pavadīju�i viņu visu mū�u, bija sakrājusies �ults. Iekritis uz anarhistu saukļiem un rakstiem, viņ� nebija spējis atrast ceļu uz organizēto strādnieku kustību, bet bija pārliecināts, ka ar acīs krīto�u vardarbību pietiks apvērsumam un masu iekustinā�anai, lai tās dotos uzbrukumā pret saviem apspiedējiem. Isi sakot, viņ� nebija izpratis reālās sabiedriskās attīstības likumsakarības un sapinies nereālā, subjektīvā pasaules skatījumā. Kad viņ� 1893. gada sākumā no Amerikas atgriezās Francijā un ar savu ģimeni atradās lielās materiālās grūtībās, viņam ie�āvās prātā doma izdarīt kādu teroristisku aktu. Viņa smadzenēs aizvien dziļāk iesēdās doma aizdedzināt bumbas degli Burbonu pilī. Tomēr plāna īsteno�ana arvien bija jāatlsek, jo Vaijānam nebija naudas, lai nopirktu dinamītu. Bet tie�i �ai jautājumā Sirtē varēja piepalīdzēt. Policijai Vaijāns jau sen vairs nebija baita, neaprakstīta lapa. Policija viņu bija izspiegojusi jau pirms aizbrauk�anas uz Ameriku, un arī pēc atgrie�anās viņ� ne mirkli nebija atstāts nenovērots.

Tā Sirtē nebija palicis nezināms viņa atentāta plāns Burbonu pilī. Jau 1893. gada 17. martā Sûret� G�n�rale direkcija bija paziņojusi Parīzes policijas prefektūrai, ka tiek gatavots uzbrukums Nacionālajai sapulcei. �āds atentāts, tātad notikums, kas pievērstu uzmanību kā pa�ā Francijā, tā arī ārzemēs, būtu pa�ā laikā. Panamas skandāls, kas bija izcēlies 1892. gada novembrī, vēl bija visu mutēs. �ī nepieredzētā parlamenta piekukuļo�anas afēra, kas atklāja pilsonisko deputātu un ministru korupciju, izputināja tūksto�iem sīko akcionāru ietaupījumus un kurā bija iejaukti 210 parlamenta deputāti un valdības pārstāvji, bija sagrāvusi vēlētāju uzticību valdībai un parlamentam, bet sīkpilsoniskajai opozīcijai sagādājusi iespēju kāpināt savu darbību, kā arī iegūt jaunus piekritējus. Un �ī opozīcija, protams, ietekmēja arī likumdo�anu. Tie�i �ai situācijā skandalozs terora akts pret parlamentu varētu palīdzēt valdībai divējādā ziņā: no vienas puses, samazināt jau minētajam kukuļo�anas skandālam pievērsto uzmanību; no otras puses, tas varētu palīdzēt arī uzlabot valdības un parlamenta reputāciju un pamatot tās viedokli jautājumā par kriminālo likumdo�anu. Jo kur� lētticīgs vēlētājs gan liegs cieņu cilvēkiem, kuri pat sprāgsto�u bumbu krusā nesamulsu�i debatē par tēvijas labklājību. Vienu Vaijāna bumba tomēr panāca: strīdīgie likumi tika ātri pieņemti. Tātad labums no atentāta bija tikai konservatīvajiem, kas centās panākt stingrāku valdības kursu.

Ogists Vaijāns vēlāk tiesā apgalvoja, ka viņam neesot bijis līdzzinātāju. Patiesi, tie�o uzbrukumu viņ� izdarīja viens pats,

ta�u viņam bija līdzzinātāji, vismaz viens, bez kura palīdzības �is atentāts nekad nebūtu noticis. Proti, cilvēks, kas viņam iedeva naudu bumbai vai arī piegādāja bumbas detaļas. Vaijāns pats bija pliks un nabags. Zvērināto tiesā viņ� paskaidroja, ka kāds kramplauzis, kura vārdu viņ� negribēja teikt, esot iedevis viņam simt franki?, lai viņ� varētu iegādāties visu bumbai nepiecie�amo.

Prokuroram un tiesai ar to pietika. Vēl vairāk, viņiem Vaijāna versija bija pat ļoti pa prātam, jo parādīja, cik cie�as ir saites starp kriminālnoziedzniekiem un anarhistiem, justīcijas izpratnē, protams, sociālistiem.

Un atkal tas bija policists � policijas komisārs Ernests Reino, kas daudzus gadus vēlāk atklāja noslēpumu. Viņ� savā �Souvenirs de police� bezrūpīgi un par lielu sarūgtinājumu Sirtē �efiem rakstīja, ka kāds anarhists, Vaijāna uzticības persona, kuru Sirtē bija savervējusi kā �piku, bija pastāstījis visus atentāta plānus sīkumos. No viņa policijas direkcijas ierēdņi bija uzzināju�i par Vaijāna no�ēlojamo stāvokli un ar viņa palīdzību arī piespēlēju�i Vaijānam svarīgākās bumbas detaļas. Andriē ne�auboties bija pavēlējis sabumbot tikai �valsts atbrīvotāja� pieminekli, lai glābtu Burbonu pili. Viņa pēcte�iem bija pla�āks vēriens, un viņi mērķēja uz pa�u pili.

�ādi atklājumi, protams, bija nepatīkami, jo Sirtē bija pārliecināta, ka darījusi visu, lai no tiem izvairītos. Informators no kura Reino bija saņēmis informāciju un kas pats piedalījies �ai afērā, kāds �ako, savas labās atmiņas dēļ tika pasludināts par garā vāju un ievietots trakomājā. Un, kaut arī �īs iestādes ārsti nevarēja atrast nekādas slimības pazīmes un piekrita viņa atbrīvo�anai, viņam tur bija jānonīkst vēl tik ilgi, kamēr lieta tika aizmirsta. Tomēr policijas komisāru Reino nevarēja ne no �ā, ne no tā aizsūtīt uz trakomāju, tāpēc �ai gadījumā bija nepiecie�ams oficiāls atsaukums. Ta�u neviens atsaukums nevarēja atspēkot to, ka Vaijāna lietotā bumba jau pa�ā sākumā bija taisīta tā, lai nevarētu radīt lielus zaudējumus un apdraudēt cilvēku dzīvību.

Ap stūri apvestais Vaijāns sarūgtinājumā nespēja neko citu kā tikai draudēt. Sirtē dosjē, kurus, protams, no sve�ām acīm rūpīgi sargāja, bija divi svarīgi norādījumi uz to, ka Reino apgalvojumi ir pareizi: pirmkārt, fakts, ka jau

1893. gada 7. decembrī, tātad divas dienas pirms bumbas sprādziena, Sûret� G�n�rale direkcija ziņojumā Parīzes policijas prefektam par plānoto atentātu Burbonu pilī pavēstīja, ka �prokuratūra pa�reizējā situācijā nevar uzsākt nekādu lietderīgu tiesas izmeklē�anu un tāpēc būtu mērķtiecīgāk aprobe�oties ar politiskiem pasākumiem, lai �ādus mēģināju-

mus aizkavētu�. Pēc �piku sniegtajām ziņām Sirtē, atentātam vajadzēja notikt jau 7. decembrī, tātad tai pa�ā dienā, kad prokurors nevarēja uzsākt lietderīgu izmeklē�anu. Tā vietā, lai policijai zināmo teroristu aizkavētu, Sûret� G�n�rale direkcija nomierināja Parīzes prefektūru un ieteica vispārējus dro�ības pasākumus.

Cik maz Sirtē interesēja atentāta aizkavē�ana, secināms no tā, ka policija novēroja Vaijānu. Pēdējais ziņojums par viņu datēts ar 1893. gada 7. decembri, tātad laikā, kad bumba jau sen bija gatava. Tikai tad, kad bumba bija eksplodējusi, iejaucās policija un saņēma uzslavu par operatīvu lietas noskaidro�anu.

Ar Vaijānu, kuram �ai komēdijā policijas re�ijā bija pie�ķirta ļaundara loma, izrēķinājās īsi un ātri. Viņ� par noziegumu jau da�as nedēļas vēlāk, 1894. gada 5. februārī, samaksāja ar savu galvu.

Viņa pēdās devās citi anarhisti, kurus provocēja un nodeva Sēro un �ako, vadīja jauni Sirtē �efi un policijas prefekti. Vaijāna lieta klaji demonstrēja, ka kriminālzinātne un provokatoru izmanto�ana policijas darbā nebūt nav metodes, kas viena otru izslēdz.

Zinātnes ievie�ana nebija aizstājusi Fu�ē kabineta metodes, bet tikai papildināja tās. Abas metodes arī vēl tagad ir līdztiesīgas Sirtē darbībā, starpība vienīgi tā, ka policijas tehnikas progress ir atvieglojis arī �piku un aģentu darbu.

Maldīties ir necilvēcīgi

Kad 1888. gada februārī Alfonsu Bertijonu iecēla par policijas identifikācijas dienesta �efu, Parīzes �urnālists Brijārs gavilēja:

�Pateicoties fran�u ģēnijam, drīz ne tikai Francijā, bet visā pasaulē vairs nebūs identifikācijas kļūdu un tātad nebūs arī tiesu iestā�u kļūdu. Lai dzīvo bertijonā�a! Lai dzīvo Berti-jons!�

Brijārs bija slikts pravietis, jo jau 1894. gadā, tātad tikai se�us gadus vēlāk, Francijas justīcija un fran�u ģēnijs Berti-jons kļūdījās tik acīm redzami, ka visa Eiropa izbrīnā nogrozīja galvu.

Iemesls bija pla�i zināmā artilērijas kapteiņa Alfrēda Dreifusa spiego�anas afēra.

Dreifusu, elzasieti un pirmo ebreju, kuram vispār bija izdevies kļūt par fran�u ģenerāl�tāba virsnieku, 1894. gada 19. decembrī �er�midī kara tiesa priek�sēdētāja pulkve�a

Morela vadībā notiesāja par spiego�anu un ziņu nodo�anu vācu militārata�ejam uz mū�a izsūtījumu uz lle de Diah-le � Velna salu fran�u Gviānas piekrastē.

Pierādījumi par �o noziegumu, kas tika vai, pareizāk sakot, netika iesniegti, bet tikai slepeni sagudroti, bija tik nemākulīgi savārstīti, fran�u ģenerāl�tāba un tā slepenā dienesta sagatavotā re�ija tik diletantiska un �ā justīcijas skandāla motivācija tik caurspīdīga, ka varētu likties � darī�ana ir ar no�ēlojamu kriminālromānu, nevis tiesas procesu. Bez �aubām, ar procesu, kuru uzsāka nevis fran�u policija, bet gan militārais slepenais dienests un kuru iztiesāja nevis civilā zvērināto tiesa, bet gan karatiesa.

Tomēr policijai �ajā lietā bija ievērojama loma policijas identifikācijas dienesta �efa Bertijona personā un da�us gadus vēlāk � arī Augstākajai tiesai Parīzē.

Afēra sākās ar kriminālnoziegumu. 1894. gadā Bastiona kundze, aģente fran�u ģenerāl�tāba otrajā birojā, kur� nodarbojās ar pretizlūko�anu, izņēma no vācu militārata�eja Parīzē papīrkurvja vēstuli. Tajā kāds nezināms informators sniedza militārata�ejam fon �varckopenam slepenas ziņas par 120 mm lauka lielgabala hidraulisko bremzi un apie�anos ar to, kā arī citas ziņas. Tika piedāvāts arī 1894. gada 14. marta priek�raksts par lauka artilērijas lieto�anu.

Katrā ziņā nepārprotama slepenu ziņu nodo�ana, turklāt tāds norādījums, par kuru atbildīgs militārais pretizlūko�anas dienests. Aģente vēstuli, kuru apzīmēja par borderau � pavadvēstuli, bija nodevusi Ibēram Anrī, apsviedīgam, bet ne visai inteliģentam virsniekam, kas savu karjeru bija sācis vācu-fran�u karā 1870.�1871. gadā un turpinājis aizjūras koloniālajos karos. Anrī, ģenerāl�tāba virsnieks, kuram armija un tēvija bija identiski jēdzieni un kur� labāk bija ar mieru zaudēt veselu armijas korpusu nekā vienu epoleti, bija pieradis visu pakārtot savam jēdzienam par militāro godu. Tomēr viņ� bija pietiekami gai�redzīgs, lai noprastu: vēstulē savākto ziņu da�ādība liecina, ka nodevējs pats ir ģenerāl�tāba virsnieks. Tāpēc viņ� sākumā lika vēstuli nofotografēt un fotogrāfijas izsniegt visām nodaļām ar rīkojumu slepeni salīdzināt visu padoto rokrakstus ar vēstules kopijām.

Viens no daļu vadītājiem arī nekavējoties reaģēja. Viņ�, lūk, bija pārliecināts, ka atklājis vainīgo � vēstules autora rokrakstam ir zināma līdzība ar kapteiņa Dreifusa rokrakstu.

Kad Dreifusu sagatavoja dienestam ģenerāl�tābā, viņ� kādu laiku bija dienējis visās ģenerāl�tāba daļās pēc kārtas, tātad arī pretizlūko�anā, un tas tagad uzvēla aizdomas vīņam.

Tas, ka Dreifuss turklāt bija arī ebrejs, padarīja viņu Anrī � un ne tikai Anrī � acīs par predestinētu spiegu.

Pēc Ferdinanda de Lezepa nodibinātās Panamas kanāla sabiedrības bankrota un tajā atklātās kukuļo�anas, kurā bija iejaukti arī da�i ebreju veikalnieki, antisemītisms Francijā sita augstu vilni. Nacionālistiskā prese sāka publicēt naida pilnas tirādes pret ebrejiem, kuri Franciju �ķietami �pārdod Vācijai�, un tā ar antisemītismu un naidu pret vācie�iem radīja īstu grautiņu noskaņojumu, kas atrada piekritējus pilsoniskajās aprindās un virsnieku korpusā.

Tādēļ, kad Dreifuss nokļuva aizdomīgo sarakstā, majoram Anrī �ī lieta uzreiz kļuva skaidra. Ģenerāl�tāba �efs Lamutons de Buadefrs, kāra ministrs Ogists Mersjē un slepenā dienesta �efs Sandērs, kurus Anrī nekavējoties bija informējis, pavēlēja tūlīt sākt izmeklē�anu.

Francijas bankas rokrakstu speciālists Alfrēds Gobērs saņēma vēstuli un Dreifusa rokraksta paraugu ar uzdevumu dot savu vērtējumu. Gobēram viņa profesijā bija darī�ana ar neskaitāmi daudziem rokrakstiem, un savā laikā viņ� bija viens no viskvalificētākajiem rokrakstu ekspertiem Eiropā � tātad cilvēks, kura uzskatam vajadzētu būt nozīmīgam. Tomēr Gobērs sagādāja vil�anos fran�u ģenerāl�tābam, jo savos pētījumos bija nācis pie atziņas: kaut arī zināma, lai gan ļoti neliela, līdzība Dreifusa rokrakstam bija ar vēstules autora rokrakstu, tomēr pilnīgi skaidrs, ka Dreifuss vēstuli nav rakstījis. Ta�u slepenais dienests tādēļ nenoskuma. Kālab tad galu galā bija Francijas kriminālistu dieveklis Bertijons?

Alfonss Bertijons, kas tik �akli un uzticīgi bija attīstījis antropometrisko identifikācijas sistēmu, kādu laiku bija, vairāk gan it kā rotaļājoties, nekā balstoties uz zinātniskiem pamatiem, nodarbojies arī ar rokrakstu identificē�anu, kurā viņ� lietoja glu�i tādas pa�as metodes kā cilvēku identifikācijā. Viņ� mērīja rakstu zīmes ar cirkuli un lineālu un pēc aprēķiniem izdarīja secinājumu. Tāpēc arī gadījās, kā vēlāk izteicās trīs ievērojami fran�u zinātnieki, ka �no aplamiem nosac^Tjumiem izdarīja aplamus secinājumus�.

Arī Alfrēds Dreifuss kļuva par aplamu secinājumu upuri. 13. oktobrī Bertijons no ģenerāļa Gonsa, ģenerāl�tāba priek�nieka vietnieka, saņēma lietas materiālus un jau tajā pa�ā dienā paziņoja ģenerāl�tābam, ka nevar būt nekādu �aubu �- Dreifuss un tikai viņ� ir vēstules autors. Lai arī Parīzes identifikācijas dienesta �efs pie �īs atziņas bija nonācis tik ātri, viņam tomēr vajadzēja vēl desmit dienu, lai pierādītu savu apgalvojumu.

Un �ā apgalvojuma pamatojums bija visai juceklīgs. Pēc tā kapteinis Dreifuss, kas vispār tika raksturots kā cilvēks bez fantāzijas, rakstot vēstuli, bija centies izmantot divus da�ādus rokrakstus�savu parasto un vēl otru � sagrozītu, kas arī izskatījās līdzīgs viņa parastajam rokrakstam. Kāpēc Dreifuss tā rīkojies, to Bertijons varēja tikai mēģināt minēt: lai rafinēti novērstu aizdomas no sevis.

To ģenerāl�tābs saprata. No spiega ebreja visu var sagaidīt. Kapteini Dreifusu apcietināja.

Viņa arestētājs, plikpauris ar monokli acī, tikpat pa�pārliecināts, cik gar� viņa vārds�marķīzs Armāns Ogists �arls Ferdinands Mārī Mersjē di Patī de Klams, slepenā dienesta majors, apbēra nekā nezino�o Dreifusu ar miglainiem norādījumiem un ar zīmīgu sejas izteiksmi nodiktēja viņam vēstuli, kurā kādu duci rei�u atkārtojās vārds borderau, un beidzot pasniedza viņam revolveri � instrumentu, ar kuru karavīru aprindās mēdza izkļūt no nepatīkamām situācijām. Katrā ziņā Dreifuss nebija pulkvedis Redls²⁹, un viņam netrūka di Patī de Klama goda izjūtai neizprotamas bezkaunības nevis no�auties, bet gan apgalvot, ka viņ� esot nevainīgs. Tas ievērojami apgrūtināja fran�u slepenā dienesta rīcību, tāpēc pret kapteini ebreju vajadzēja konstruēt jaunus viņa nozieguma pierādījumus.

Un arī �eit palīdzīgu roku sniedza Sirtē. Kāds policijas informators Genē iesniedza paziņojumu, kuru bija sastādījis pēc tirgus sievu, ku�ieru un staiguļu tenku noklausī�anās. Dreifuss esot vieglprātīgs uzdzīvotājs, kuram esot neskaitāmi mīlestības piedzīvojumi, kas dārgi izmaksājot.

Līdz ar to iemesls bija skaidrs: Dreifusam bija nepiecie�ama nauda amorālajam dzīves veidam, un �o naudu viņ�, protams, dabūja no vācu militārata�eja.

Pa to laiku Dreifusa dzīvokli bija pārmeklēju�i slepenā dienesta un Sirtē speciālisti, tomēr nebija atradu�i nekā, kas norādītu, ka kapteinis nodarbojies ar spiego�anu. Tomēr slepenā dienesta acīs tas viņu vērta vēl aizdomīgāku. Jo �tikai pieredzējis noziedznieks�, kā domāja di Patī de Klams, �atstāj savu dzīvokli tik priek�zīmīgā kārtībā�. Un, tā kā bez Genē tenku savārstījuma citu neko nepatīkamu par Dreifusa privāto dzīvi nevarēja uzrakt, munīcija bija jāpiegādā �patriotiskajam instinktam�.

īstais vīrs �ādam uzdevumam bija �Libre Parole�� anti-semītiskas ķengu lapas redaktors Eduārs Drimons, kas jau

Ilgāku laiku tika uzkurinājis grautiņu noskaņojumu. Majors Anrī lika piegādāt viņam informāciju par stingrā slepenībā lūrēto Dreifusa lietu. Jau pēc da�ām dienām �Libre Parole� vaimanāja par valsts nodevību un nolamāja kreisi noskaņotos parlamenta locekļus, kas acīmredzot gribot lietu notu�ēt, jo �nodevīgais virsnieks� esot ebrejs.

�īs tirādes izraisīja interpelāciju ministru kabinetā, uz kuru kara ministrs Mersjē vieglprātīgi atbildēja, ka Dreifuss patie�ām esot vācu spiegs. Savu apgalvojumu viņ� pamatoja uz trim militārā slepenā dienesta fabricējumiem. Pirmais bija vēstule bez datuma, kuru bija pārtvēris fran�u slepenais dienests. �ai vēstulē itāļu militārata�ejs Panicardi paziņoja, ka �blēdis D.� viņam iedevis divpadsmit topogrāfiskās kartes nodo�anai �varckopenam. Tātad kāds D.! D.� kā Dreifuss! �ī vēstule, kā jau minējām, bija rakstīta pirms diviem gadiem, tomēr uz tās nebija datuma, un tas bija tie�i tas, ko pa�laik vajadzēja majoram Anrī. Viņ�, ilgi nedomājot, lika Panicardi vēstuli papildināt ar datumu �1894. gada 16. aprīlī�. Tagad ta�u visstulbākajam karatiesas loceklim vajadzēja skaidri saprast, ka neviens cits kā tikai Dreifuss varēja būt �blēdis D.�, par kuru ziņoja Panicardi. Īstenībā �ī Panicardi vēstule attiecās uz kādu Kara ministrijas kartogrāfijas daļas darbinieku Dibuā.

Tālākus Dreifusa vainas pierādījumus sniedza �ifrēta Panicardi telegramma, kuru arī bija pārtvēris fran�u slepenais dienests. Tās at�ifrē�ana tomēr izrādījās ļoti grūta, tā ka tekstu varēja iztulkot da�ādos variantos. Īstenībā telegrammas teksts bija: �Ja kapteinim Dreifusam nav ar jums nekādu sakaru, būtu ieteicams sūtnim iesniegt oficiālu atsaukumu, lai izvairītos no preses komentāriem.�

Slepenā dienesta �darbnīcā� no tā izveidojās �āds teksts: �Kapteinis Dreifuss apcietināts. Kara ministram ir pierādījumi par viņa sakariem ar Vāciju � oficiāls atsaukums � paziņojis mūsu emisārs.�

Un beidzot par �ķietamo Dreifusa spiega karjeru safabricēja vēl vienu fantāzijas produktu, kurā loma bija ierādīta pat Vācijas ķeizaram personiski.

Visi �ie fabricējumi �slepenā aktī� tika iesniegti tiesai, kas sanāca 1894. gada 19. decembrī; aktīs nedrīkstēja ieskatīties ne Dreifuss, ne viņa aizstāvis.

Pats tiesas process bija velni�ķīga parodija, kurā, protams, tā kā tas nekļuva zināms atklātībā, veiklie slepenā dienesta liecinieki meta bumbas, kam vajadzēja nosist pie zemes Dreifusu. Kā tas tika darīts, pierāda ģenerālmajora Anrī teatrālā uzstā�anās, kad viņ�, stāvēdams liecinieku solā,

apgalvoja, ka 1894. gada martā (tad Dreifuss neilgu laiku bija darbojies slepenajā dienestā) kāda persona, kurai varot pilnīgi uzticēties, teikusi, ka slepenajā dienestā sē�ot kāds nodevējs.

Dreifusa aizstāvis tūdaļ izmeta mak�ķeri:

� Nosauciet �īs personas vārdu, major!

Anrī papurināja galvu.

� Ja virsnieks zina �ādu noslēpumu, viņ� to neuztic pat savai cepurei.

Tad viņ� strauji pasitās apkārt, norādīja uz Dreifusu un iesaucās:

� Un tur stāv nodevējs!

Vārdus no Anrī nevarēja izvilināt, un prokuroru Brisē, kā arī karatiesas locekļus tie nemaz neinteresēja. Pēc militāristiem un slepenā dienesta lieciniekiem kārta pienāca rokrakstu ekspertiem.

Bija uzaicināti pieci eksperti, no kuriem gan trīs, proti, Gobērs, Peletjē un �aravejs, kategoriski noliedza, ka vēstuli varētu būt rakstījis Dreifuss. Tikai divi �Tesonjērs un policijas identifikācijas dienesta �efs Bertijons � bija pārliecināti, ka Dreifuss ir apvainojo�ās vēstules autors. Bertijons apsūdzības pārstāvjiem sniedza svarīgāko atbalstu iznīcino�ai apsūdzības runai un tiesai � tās garīgajam līmenim atbilsto�u pamatojumu.

Pēc tam kad Bertijons bija tiesu ilgi garlaikojis ar sare�ģītiem skaidrojumiem par to, kas ir rokraksts un kā viņ�, Bertijons, vēstules rakstu zīmes ar salīdzino�o materiālu izpētījis ar komplicētiem ģeometriskiem mērījumiem un grūtiem varbūtības aprēķiniem, viņ� tiesai darīja zināmu atziņu, ka �rokraksts ir sava veida cietoksnis�, kurā Dreifuss grib paslēpties no taisnīgās tiesas. �eit viņ� aizstāv sevi pret M, paslēpjas Q ierakumos, B bastionā vai patveras P dziļajā pagrabā.

Ar to arī viss bija skaidrs. Kungi no karatiesas gan nesaprata tikpat kā neko no grafoloģijas un rokrakstu ekspertīzes, no katra cilvēka rokraksta normālajām novirzēm un sagrozīto rokrakstu viltībām, gan viņiem arī palika � un tas nebūt nav uzskatāms par inteliģences trūkumu � neskaidra Bertijona sare�ģītā darbo�anās ar rokrakstu aprēķiniem, toties tādi jēdzieni kā �cietoksnis�, �aizstāvē�ana�, �ierakumi�, �slēpnis�, �bastions� un �pagrabs� vismaz bija realitāte un ar tiem jekur� virsnieks varēja ko iesākt.

Un Bertijona vērtējums bija apsūdzētajam iz�ķiro�s, jo, par spīti slepenajiem aktiem, slepenā dienesta lieciniekiem un pasūtīto ziņu pienesējiem, viņ� redzēja apsūdzību pref

Dreifusu sabrūkam pa gabalam vien. Nebija neviena kaut cik neapstrīdama fakta, kas liecinātu par Dreifusa spiega darbību, tā ka prokurors Brisē savā beigu runā bija spiests atzīt, ka no visiem apvainojumiem atlicis vienīgi borderau, par kuru trīs no pieciem rokrakstu ekspertiem domāja, ka to nav rakstījis Dreifuss.

Tomēr karatiesa ticēja Bertijonam un ne mirkli nevilcinājās ar vienprātīgu spriedumu: �Vainīgs spiego�anā un valsts nodevībā.�

Dreifusam atņēma dienesta pakāpi un notiesāja viņu uz mū�a izsūtījumu.

Būtu aplam pieņemt, ka Bertijons deva nepareizu vērtējumu ar nodomu. Glu�i otrādi � viņ� bija pilnīgi pārliecināts par savas ekspertīzes un vērtējuma pareizību. Vērtējuma groteskais stils bija raksturīgs viņa centībai visu izklāstīt saprotami un neap�aubāmi, kaut arī tā viņ� drīzāk radīja vēl lielāku jūkli nekā kaut ko noskaidroja. Un tikpat groteska kā viņa vērtējums bija arī viņa ietiepība. Jo vēl pēc gadiem, kad tī�ie slepenā dienesta viltojumi sen jau bija oficiāli pierādīti un īstais borderau autors, kāds paklīdis aristokrāts virsnieks Esterhazi, bija atmaskots un slepenā dienesta majors Anrī, kas bija palīdzējis savam sirdsdraugam Esterhazi, bija pārgriezis sev rīkli, Bertijons vēl aizvien bija pārliecināts, ka viņa vērtējums bijis pareizs. Pat Esterhazi atzī�anās, ka viņ� ir vainīgais un strādājis �varckopenam, un uzrakstījis borderau, nespēja par savu taisnību pārliecināto policijas ierēdni piespiest atzīt viņa kļūdu. Nē, pat tad, kad 1899. gadā lietu izskatīja no jauna, viņ� palika pie savas bezjēdzīgās tēzes, ka Dreifuss uzrakstījis borderau, un, lai cik neticami tas arī izklausītos, tiesne�i viņu vēlreiz uzklausīja.

Alfrēdu Dreifusu attaisnoja tikai 1906. gada 12. jūlijā, kad lietu vēlreiz izskatīja un tiesa beidzot nosprieda, ka viņ� notiesāts uz viltotu dokumentu un nepatiesu liecību pamata. Dreifusu atkal uzņēma armijā, un viņam pat pie�ķīra Goda leģiona lentīti.

Parīzes policijas identifikācijas dienesta �efam Bertijonam sarkanā Goda leģiona lentīte bija pie�ķirta jau 1893. gadā, tātad gadu pirms kļūdainā vērtējuma, kuram bija tik smagas sekas. Kad Bertijons 1914. gada janvārī smagi saslima un skatījās nāvei acīs, Francijas iek�lietu ministrs par viņa nopelniem kriminālistikā gribēja viņu pagodināt ar Goda leģiona rozeti. Ar �o augsto un Bertijona karsti ilgoto pagodinājumu saistījās tikai viens noteikums: Bertijonam beidzot bija jāatzīst sava kļūda Dreifusa lietā, tātad jāatzīst, ka rokraksta ekspertīze, uz kuras pamata Dreifusu notiesāja,

bijusi aplama. Tomēr priek�laikus novecoju�ais un gandrīz pilnīgi aklais identifikācijas dienesta �efs, kura panākumu apraksti kādreiz bija pildīju�i laikrakstu slejas, arī tagad palika stūrgalvīgs un nikni noraidīja �ādu apvainojo�u priek�likumu.

Miru�ais atzveltnes krēslā

Sentonorē, starp Elizejas laukiem un Monmartru, Fobūras ielā Nr. 7, ir māja, kurā ķirurgam stomatologam Alo bija pieņem�anas telpas un kura 1902. gada 17. oktobrī kļuva par ļoti delikātu pavērsiena punktu Sirtē vēsturē. �ai dienā ārsta kabineta priek�telpā miru�u atrada viņa sulaini �ozefu Reibelu.

Dr. Alo pieņemamajā telpā vajadzēja būt notiku�ai cīņai, kurā, kā konstatēja tiesas ārsts, Reibels no�ņaugts ar kailām rokām.

Inspektors Ko�fērs, kas bija slepkavību izmeklē�anas komisijas �efs un vadīja izmeklē�anu, ar vienu skatienu aptvēra juceklīgo nekārtību parasti tik uzkoptajā istabā, kura demonstrēja ārsta pārticību. Mēbeles bija apgāztas, stikla durvis skapjiem, kuros Dr. Alo uzglabāja savu monētu kolekciju, bija izsistas, atvilktnes atrautas vaļā un to saturs izgāzts uz grīdas�viss radīja iespaidu, ka �eit kāds kramplauzis mēģinājis iegūt līdzekļus sava bud�eta deficīta seg�anai. Domājams, tā prātoja inspektors Ko�fērs, noziedznieku iztraucējis Reibels; notikusi cīņa, kurā sulainis zaudējis. Tātad vienkār�a slepkavība laupī�anas nolūkā, gandrīz pārāk vienkār�a Sirtē slepkavību ekspertam.

Tomēr, kā bie�i mēdz notikt, arī �eit laikam bija darbojies vai pats nelabais, un, jau pārdomājot, kā gan noziedznieks varētu būt iekļuvis ārsta pieņem�anas telpās, Ko�fērs samulsa, jo uz durvīm nebija ne mazāko pazīmju, ka kāds būtu pa tām ielauzies ar varu. Kā gan noziedznieks varēja tikt iek�ā, ja ne pa durvīm? Zādzību, atverot durvis ar pielāgotu atslēgu, inspektors uzskatīja par neiespējamu � atslēga bija pārāk komplicēta. Nebija arī ticams, ka noziedznieks būtu ļāvis sevi ieslēgt, jo ārsta kabinetā un uzgaidāmajā telpā nebija kur paslēpties. Atlika vēl iespēja, ka �ozefs Reibels, nogalinātais sulainis, pats ielaidis noziedznieku.

Ar to lieta ieguva citu pavērsienu. Vai Reibels bija zagļa līdzdalībnieks? �āds pieņēmums nesaskanēja ar nekārtību skapjos un atvilktnēs. Inspektors staigāja ap līķi, it kā atbildi varētu izlasīt tā stingajās acīs.

Ko�fērs bija Sirtē darbinieks, un Sirtē bija moderna policija, kuras rīcībā, pateicoties Bertijonam, bija moderns identifikācijas dienests. Turklāt vēl bija noteikts policijas prefekta norādījums � ja saglabāju�ās kaut kādas pē- ias, uz nozieguma vietu vienmēr jāizsauc Bertijons ar viņa ļaudīm.

Dr. Alo pieņem�anas telpās pēdu bija diezgan. Tāpēc Ko�fērs par noziegumu paziņoja Bertijonam, kas ar diviem palīgiem nekavējoties devās uz Fobūras ielu un ar savu darbo�anos tur eso�o jucekli padarīja vēl lielāku. Bertijons un viņa palīgi fotografēja līķi, skapjus, izvilktās atvilktnes, īsi sakot, katru sīkumu, kas viņiem �ķita svarīgs.

Inspektors smīnēdams vēroja viņu izdarības un Bertijonu, kas, kā vienmēr, satraukts dī�ājās un paļāja savus palīgus. Bertijonam atkal kārtējo reizi neviens nespēja neko izdarīt pa prātam, tādēļ arī beidzot viņ� pats ar saraustītām kustībām drūmā aizrautībā nostādīja objektīvu. Drīz uzliesmoja zilganā, �ņāco�ā magnēzija lentes gaisma, noklik�ķēja slēdzis � pirmais uzņēmums ar zibspuldzi bija izdarīts.

Ko�fērs pa to laiku bija pievērsies monētu skapim un uzmanīgi pētīja asins pilienus uz grīdas, stikla lauskām un uz skapja durvju rāmjiem. Tā kā Reibelam neredzēja nekādu ārēju ievainojumu, tām vajadzēja būt noziedznieka asinīm. Varbūt viņ� bija sagriezies, izdauzot skapja durvis. Inspektors pa�laik jau gribēja noliekties pie kādas no lauskām, kas atradās uz grīdas pie skapja, kad pienāca Bertijons.

� Lūdzu, kungs, neaiztieciet!�viņ� steig�us iesaucās un uzmanīgi pacēla kādu stikla gabalu.

� Saprotiet, tās ir svarīgas pēdas!� viņ� izklaidīgi murmināja, kā fascinēts raudzīdamies �etros asiņainos pirkstu nospiedumos uz stikla.

Inspektors zaudēja valodu. Tie�i Bertijons rūpējas par pirkstu nospiedumiem! Tas pats Bertijons, par kuru katrs bērns zina, ka viņ� daktiloskopiju, �o moderno identifikācijas paņēmienu, netur nekādā vērtē.

Ko�fēra pārsteigums bija saprotams, jo Bertijons, Francijas elks (kura slava kop� Dreifusa afēras tomēr bija ievērojami cietusi), patie�ām ar visu savas personības ietekmi turējās pretim pirkstu nospiedumu metodei. Francijas pirmais identifikācijas eksperts, kuram par viņa panākumiem lauru vainagus vija internacionālā policijas pasaule, noliedza paņēmienu, kas jau sen bija pierādījis savu noderību.

Jau se�us gadus pirms Ko�fēra un Bertijona sastap�anās Fobūras ielā pēc pirkstu nospiedumiem bija atklāta kāda

slepkava Argentīnā, un pa to laiku jau visa pasaule bija uzzinājusi, ka uz zemeslodes nav divu cilvēku, kuru papillār-līniju raksts būtu pilnīgi vienāds.

Pat konservatīvajā Anglijā Skotlendjards jau pirms diviem gadiem bija aizstājis bertijonā�u ar daktiloskopiju. Arī Dānijas un Ungārijas policija bija sekojusi �im paraugam, citas valstis vēl sprieda par tās ievie�anu.

Tikai tradīcijām bagātā Sirtē vēl aizvien turējās pie antropometriskās sistēmas, jo tās laboratorijas �efs Bertijons uzskatīja, ka �papillārlīnijas tik krasi neat�ķiras, lai tās varētu izmantot identificē�anai�, turklāt, pirkstu nospiedumus noņemot, lietotā iespiedkrāsa esot grūti nomazgājama no pirkstiem (!). Protams, pat Sirtē un Bertijons nevarēja pilnīgi izvairīties no pirkstu nospiedumiem, tāpēc jau 1894. gadā identifikācijas dienestā bija sāku�i ar tiem papildināt noziedznieku kartītes. Par spīti �nepietiekamajai at�ķirībai� un �netīrajai iespiedkrāsai�, no tā laika katram apcietinātajam kartītē, atzīmējot viņa ķermeņa mērus, pievienoja arī labās rokas īk�ķa, rādītājpirksta, vidējā pirksta un zeltne�a nospiedumus.

Un ar to arī sākās kuriozitāte Reibela lietā. Asiņainie pirkstu nospiedumi bija labās rokas īk�ķa, rādītājpirksta, vidējā pirksta un zeltne�a nospiedumi. Nav skaidrs, kas bija iz�ķiro�ais iemesls, kāpēc Bertijons �o stikla gabalu aiznesa uz savu laboratoriju. Varbūt tā bija dīvainā pirkstu sakritība vai varbūt glu�i klasiskā nospiedumu skaidrība, kas mudināja tos nofotografēt. Bertijons nelabprāt vēlāk ļāva atgādināt Reibela lietu, un tāpēc par to klusēja. Skaidrs, ka Bertijons ļoti intensīvi nodarbojās ar �īm pēdām. Vispirms viņ� tās nofotografēja slīpi noliktas spuldzes gaismā. Fotogrāfija viņu uzvedināja uz domām pārmeklēt kartotēku, ar ko viņ� uzvēla sev un savam birojam īstu Sīzifa darbu, jo Sirtē noziedznieku kartī�u kartotēka nebija iekārtota pēc papillārlīniju raksta � kāpēc gan tas būtu vajadzīgs �,bet pēc ķermeņa izmēriem, tāpēc ka daktiloskopija ta�u nekur nederēja un pirms 1902. gada oktobra nevienam Sirtē darbiniekam pat nebūtu nākusi prātā absurdā ideja meklēt kartotēkā kaut kādus noteiktus pirkstu nospiedumus. Bet tagad pa�u laboratorijas �efu bija apsēdusi �āda iedoma � visas kartītes salīdzināt ar pirkstu nospiedumiem no nozieguma vietas. Skotlendjarda daktiloskopijas nodaļai �ādam pasākumam nevajadzētu vairāk par stundu, bet Sirtē bija nepiecie�ama vesela nedēļa.

Pa to laiku inspektors Ko�fērs, kas tik un tā domāja, ka no identifikācijas dienesta nekāda sevi�ķa labuma nebūs, nesēdēja rokas klēpī salicis, bet sāka pamatīgi iztaujāt Dr. Alo un

uzzināja, ka nogalinātajam bijis kāds tuvu stāvo�s cilvēks, viņa attāls radinieks, vārdā �or�s, kā ārsts atturīgi pastāstīja. Un, kad inspektors stūrgalvīgi turpināja iztaujā�anu, viņ� vēl uzzināja, ka Dr. Alo tā īsti nemaz neticēja �ai radniecībai, viņam drīzāk radies iespaids, ka viņa sulainis un �is �or�s biju�i saistīti �sirsnīgākām� saitēm nekā tikai radniecība.

� Bet, ļoti lūdzu, inspektor, de mortius nil nisi bene � par miru�ajiem nedrīkst runāt neko sliktu.

Ko�fēram nepiemita tik liela pietāte, jo zobārsta mājiens pie�ķīra lietai pavisam jaunu aspektu. Un, kad Sirtē darbinieks pēc tam vēlreiz pārbaudīja visus faktus, viņ� tūlīt uzrīdīja �im �or�am savus darbiniekus.

Tad inspektors pēk�ņi saņēma palīdzību no identifikācijas dienesta, no kura vismazāk bija to gaidījis.

Vīrietis, kas Dr. Alo pieņemamajās telpās bija atstājis asiņainu �etru pirkstu nospiedumu, bija pirms astoņiem gadiem jau reiz atstājis skaidru, melnu �o �etru pirkstu nospiedumu Parīzes policijas prefektūrā. Ja viņ� būtu kritis policijas rokās pirms gada, kad identifikācijas dienests vēl neņēma pirkstu nospiedumus, vai arī ja viņ� būtu stikla lausku saņēmis nevis ar labo, bet ar kreiso roku, inspektoram Ko�fēram viņ� būtu jāmeklē ilgāk. Tomēr tagad Bertijons varēja lielīgi paziņot:

� Vīrietis, kuru jūs meklējat, ir Anrī �efers, dzimis 1876. gada 4. aprīlī.

Tā pirmo reizi arī Eiropā ar pirkstu nospiedumu palīdzību bija atklāts slepkava, turklāt to bija izdarījis visprominentākais daktiloskopijas pretinieks.

Un inspektoram Ko�fēram vairs nevajadzēja meklēt kādu parastu tipu, vārdā �or�s, bet viņ� varēja mērķtiecīgi ķerties pie lietas ar precīzu noziedznieka aprakstu un fotogrāfiju. Viņ� bija jau uz pēdām noziedzniekam, kad �is Sefers galu galā izjauca visu efektu un pats pieteicās policijā Marseļā.

Bertijona reputācijai tas nekaitēja � glu�i otrādi. Prese veltīja viņam atzinību un izbazūnēja kaut ko, kas viņam pavisam nepatika,� proti, pasaciņu, ka Alfonss Bertijons esot atklājis pirkstu nospiedumu metodi noziedznieku identificē�anai.

Varētu domāt, ka �efera lieta būs izārstējusi laboratorijas vadītāju no nepatikas pret pirkstu nospiedumu metodi. Ne uz to pusi! Sirtē pat nedomāja pārņemt daktiloskopiju. Vajadzēja piedzīvot milzīgu negodu un Bertijona nāvi, tikai tad Sirtē iz�ķīrās par �o metodi.

Trīs Sirtē neveiksmes

To, ka Perud�ia pievācis valsts īpa�umu, pamanīja tikai otrdien ap pusdienas laiku. Kādam sargam jau agrāk bija dūries acīs baltais plankums uz sienas Kārē salonā. Tikai viņam gan nebija ienācis prātā, ka noticis kas nelabs. Viņ� iedomājās, ka gleznu varbūt aizvāku�i fotogrāfi uz savu ateljē, lai izgatavotu reprodukcijas. Tomēr, kad arī otrdien Monas Līzas vieta vēl aizvien palika tuk�a, sargs sacēla trauksmi. Luvras direktors mobilizēja policiju un presi. Avīzes tūlīt sāka zākāties un analizēt visas iespējamās politiskās un citas nozieguma aizkulises. Kāds liels Parīzes ilustrētais izdevums pamatoja savu sa�utuma pilno patriotismu sevi�ķi iespaidīgi � piedāvāja noziedzniekam 55 000 franku atlīdzības un apsolīja neizpaust viņa vārdu, ja viņ� līdz 1. septembrim atdos gleznu. Gadījumā, ja viņ� to nepaspētu līdz noteiktajam termiņam, viņ� varēja būt pārliecināts, ka arī pēc 1911. gada septembra noteikti saņems 50 000 franku; �L'Musfration� solīja 10 000 franku atlīdzības par noderīgiem norādījumiem, ja kāds varētu tādus sniegt.

Toties izmeklē�anas iestādes sākumā pārāk nesteidzās, kaut gan to ierēdņi ieradās nozieguma vietā nekavējoties un lielā skaitā ar galveno prokuroru Lekuvē, policijas prezidentu Lepēnu, Sirtē �efu Amāru un identifikācijas dienesta priek�nieku Bertijonu priek�galā, lai pasvītrotu nodarījuma izcilo noziedzīgumu. Pēc tam izmeklē�anas iestādes ieslīga parastajā rutīnā, it kā būtu jāizmeklē iebrukums kādā villā. Nozieguma vietā nebija gandrīz nekādu nodevīgu pēdu. Tomēr Bertijona ļaudis varēja iegūt izmantojamus pirkstu nospiedumus uz gleznas rāmja aizsargstikla, kuru Perud�ia nebojātu bija pametis personāla lietotajās kāpnēs. Ar to arī apsīka Sirtē interese par pēdu meklē�anu, kaut gan krimināltehniķi, pro-

tams, reģistrēja durvju roktura trūkumu, tomēr �im faktam nepievērsa gandrīz nekādu uzmanību.

Tikai nākamajā dienā, kad kasieris Bukē pārsteigtā Sirtē inspektora priek�ā nolika uz galda pazudu�o rokturi, ļaudis kriminālpolicijas mītnē Sēnas salā, Litesa ielā, sarosījās. Bukē bija uzmanīgi sekojis ziņojumiem presē un atcerējies vīrieti, kas pirmdienas rītā pie Point du Carrousel bija kaut ko aizsviedis. Bukē bija devies uz Luvras krastmalu, pats uz savu roku pārmeklējis grāvi un tūlīt alradis durvju rokturi, kura trūka Luvrā.

Tikai tagad Sirtē atausa gaisma. Noziegumu Luvrā nebija izdarījusi vis kāda banda, bet gan viens pats cilvēks, kā domājams, kāds trakais vai arī kāds �urnālists. Tas Sirtē bija pirmais mīnuss. Bandai, ja arī tā būtu labi organizēta, drīz vien varētu nokļūt uz pēdām, jo Sirtē aģentu tīkla darbiniekiem bija lieliska pazī�anās noziedznieku pasaulē. Meklēt noziedznieku vieninieku, turklāt, iespējams, vēl tādu, kuram nebija draugu, bija daudz grūtāk.

Sirtē inspektoru ideja par �urnālistiem nemaz nebija tik aplama, jo viņi jau vairākkārt bija aizvāku�i no muzejiem mākslas priek�metus tikai tāpēc vien, lai pienaglotu pie kauna staba tos, kas nerūpējas par pietiekamu apsardzību.

Monas Līzas pazu�anā �āda doma tomēr bija tikai �āviens tuk�umā. Sirtē darbinieki ietiepīgi pārmeklēja psihiatriskās slimnīcas un Luvras personālu, turklāt uzmanīja arī visas Francijas ostas un robe�as, kratīja pasta tvaikoņus, izdarīja kontroli stacijās.

Vajadzēja pārbaudīt simtiem satraukto iedzīvotāju norādījumu. �im nolūkam vien tika izmantoti visi policisti un spiegi.

Pagāja nedēļas. Luvras 257 darbinieki tika pakļauti identifikācijas pārbaudei. Bertijona palīgi izmērīja un pierakstīja viņu degunu, ausu, delmu utt. izmērus un veidu. Pazaudējusi pēdas, Sirtē visas cerības lika uz īk�ķa nospiedumu, kuru noziedznieks bija atstājis uz gleznas aizsargstikla. Pat Berti-jons sapņoja par jaunu daktiloskopijas uzvaru un cītīgi vāca simtiem aizdomīgo personu pirkstu nospiedumus. Tomēr �efera gadījums neatkārtojās, un ar to sākās Sirtē otrā neveiksme. Noziedznieka pirksta nospiedums bija kartotēkā, tikai neviens nezināja, kurā. Perud�ias pirkstu nospiedumi bija noņemti. Pietiktu tikai uzmest acis pirkstu nospiedumam nozieguma vietā un tam, kas atradās daktiloskopijas reģistrā, lai noziedznieka personība vairs nebūtu noslēpums, ja ... Jā, ja vien Sirtē būtu �āds reģistrs! Tagad tomēr neviens nezināja, kurā no bezgalīgi daudzajām kartotēkas kastītēm tas būtu jāmeklē. Kartī�u bija sakrājies pārāk daudz. Lai izskatītu visas

kartītes, kā darīja Setera gadījumā, Sirtē, kurai pa�laik nevarēja palīdzēt ne aģenti, ne zinātne, neatlika nekas cits kā ilgsto�a rutīna.

Ietiepīgi un tai pa�ā laikā bezcerīgi inspektori ķērās pie darba. Bukē 21. augustā bija novērojis Perud�iu un sniedzis viņa ārējā izskata aprakstu, tomēr tas bija pārāk miglains, un Luvras darbinieki cits pēc cita tika svītroti no aizdomīgo personu saraksta.

Tad kāds no �Figaro� lasītājiem sniedza norādījumu, ka varbūt stikliniekiem esot kāds sakars ar zādzību. Labu laiku pirms Monas Līzas nozag�anas Luvras dārgās gleznas bija tiku�as iestiklotas.

Sirtē pieprasīja no Luvras direktora ziņas par stikliniekiem, kas bija veiku�i �o darbu, un iesniedza tās attiecīgajam policijas dienestam.

�ai sarakstā bija arī Vin�enco Perud�ias vārds, tāpēc kādā dienā policijas inspektors klauvēja pie durvīm Svētā Luija hospitāļa ielā Nr. 5.

� Perud�ias kungs?

� Jā.

� Vin�enco Perud�ia no Dumencas?

� Jā, kungs.

Inspektors iegāja istabā, pavir�i apskatījās apkārt un jautāja, vai Perud�ia strādājis Luvrā un vai viņam esot alibi par 21. augustu. Perud�ia atbildēja ar �jā� uz pirmo jautājumu, bet ar �nē� uz otro. Mon Dieu, viņ� bijis mājās, bet kas gan varētu to apliecināt? Vai viņ� zinot kaut ko par Monas Līzas nozag�anu, jautāja inspektors un ar stingru skatienu pavērās nabadzīgajā miteklī. Perud�iam bija grūti koncentrēties un nedomāt par koka kasti, kas stāvēja zem gultas tie�i pie inspektora kurpju purngaliem. Tomēr inspektors nekā nemanīja un, vēl �o to pajautājis, atvadījās, un tā bija Sirtē tre�ā, galīgā neveiksme. Nozagtā glezna bija tai jau deguna galā, tomēr tā neko nebija manījusi. Tātad arī savā darbā Sirtē bija cietusi neveiksmi un tā zaudējusi pēdējo iespēju. Kaut gan izmeklē�ana turpinājās un tika pārbaudīts vēl du�iem personu, tomēr tas Sirtē ierēdņus vairs nenoveda ne noziedznieka, ne Monas Līzas tuvumā.

Par policijas neveiksmi neviens nebija tā izbrīnījies kā Perud�ia pats, kas diendienā gaidīja, ka viņu apcietinās, un tāpēc pat savā klusajā istabiņā nespēja priecāties par laupījumu. Tikai kad bija norimis satraukums par gleznas zādzību, avīzes pieklusu�as un policisti atradās pietiekami tālu no Perud�ias, viņ� sāka pārdomāt, kā vislabāk varētu Monu Lī�u pārvērst naudā. Viņ� sekoja ziņām avīzēs un pierakstīja

mākslas priek�metu tirgotāju un kolekcionāru adreses, Un, arī to darot, Perud�ia palika uzticīgs savai neprātīgajai idejai. Dabiski, viņ� darījumu varēja kārtot tikai ar itālie�u mākslas priek�metu tirgotājiem, vislabāk jau ar pa�u Itālijas valsti kā pircēju, jo gleznai �La Gioconda� ar savu smaidu jāpriecē nevis kaut kādi ārzemnieki, bet tikai viņa tautie�i dzimtenē.

Fran�u avīzēs parādījās ziņa, ka 1913. gada 2. decembrī Florencē notik�ot mākslas priek�metu izsole, kuru vadī�ot pazīstamais Florences mākslas priek�metu tirgotājs Alfredo D�eri.

Florence�Monas Līzas dzimtā pilsēta! Tas bija likteņa mājiens! Perud�ia nolēma rīkoties.

Ar adresi �Vin�enco Leonardo Parīzē, Republikas laukumā, pēc pieprasījuma� viņ� īsi pirms izsoles aizrakstīja D�eri un piedāvājās pārdot Monu Lī�u.

Viņ� apmulsinātajam mākslas priek�metu tirgotājam arī paziņoja, ka gribot izlabot Napoleona izdarīto nekaunīgo laupī�anu un glābt Monu Lī�u Itālijai.

D�eri, noturēdams vēstuli par muļķīgu joku, sākumā pat nedomāja atbildēt vai paziņot par vēstuli policijai. Pēc sava drauga Pod�i padoma viņ� tomēr izlikās, ka interesējas par piedāvājumu.

1913. gada 10. novembrī Perud�ia ieradās Florencē un piedāvāja gleznu D�eri par 500 000 frankiem. �is honorārs, viņaprāt, nekādā ziņā neesot pārāk augsts, ja tikai padomājot, ka Francijā viņam labprāt samaksātu divtik daudz. Tomēr viņam ne prātā nenākot pārdot gleznu Francijā, tikpat labi jau tad viņ� būtu varējis atstāt Monu Lī�u Luvrā.

Nākamajā dienā viesnīcā �Tripoli Italia�, kur Perud�ia bija apmeties, D�eri un Pod�i pārliecinājās, ka glezna ir īsta, un norunāja pirk�anu un pārdo�anu nokārtot 12, decembrī.

Tā kā vairs nebija nekādu �aubu, ka Perud�ias īpa�umā patie�ām ir meklētā Mona Līza, mākslas tirgotāji par to paziņoja policijai, un tas bija vēl viens malks vērmeļu Sirtē neveiksmju kausā. Nevis Sirtē, bet gan itālie�u konkurentiem beidzot bija izdevies atrast ievērojamo mākslas darbu un notvert tā zagli.

1913. gada 31. decembrī, parīzie�iem skaļi gavilējot, apbruņotu uzraugu apsargāta un niknu Sirtē ierēdņu ielenkta, Mona Līza no Itālijas atgriezās savā vietā Luvrā.

Perud�ias pagulte un ceļojums uz viņai sve�o dzimteni nebija kaitējis Monas Līzas pasaulslavenajai sejas krāsai.

Pēc pusgada Vin�enco Perud�ia Parīzē stājās zvērināto tiesas priek�ā. Process bija pavisam īss, jau pēc nepilnas

stundas tiesnesis paziņoja spriedumu: gads un piecpadsmit dienas cietumā.

Tomēr Perud�ias aizstāvis nekavējoties iesniedza pārsūdzību un beidzot nokaulēja sodu uz septiņiem mēne�iem cietumā, ta�u �o laika sprīdi Perud�ia jau bija nosēdējis iepriek�ējā izmeklē�anā un tāpēc varēja atstāt tiesas zāli kā brīvs cilvēks.

Bet �im notikumam bija vēl arī pēcspēle � Sirtē �efi un pret sabiedrības noskaņojumu ļoti jutīgais Parīzes policijas priek�nieks centās uzpost policijas iebojāto izskatu un reformēja tās identifikācijas dienestu.

1914. gada pavasarī Monako sanāca pirmais starptautiskais policijas kongress, kas jo sevi�ķi nodarbojās ar problēmām, kā mērķtiecīgi organizēt un reformēt identifikācijas sistēmu. Jau miru�ā Bertijona vietā par to referēja viņa pēctecis Dāvidā kungs un nodziedāja veselu slavas dziesmu daktiloskopijai.

Tādējādi Sirtē, kas ilgāk nekā divus gadu desmitus bija pārāk paļāvusies uz bertijonā�u, atmeta to un ar novēlo�anos pievērsās modernām metodēm, kas solīja vairāk panākumu.

Argonas eņģelis

Hermētiski no ārpasaules noslēgtā telpā dienu un nakti apsargātajā Iek�lietu ministrijas birojā pieci kungi uzmanīgi klausās, ko viņiem klāsta resns virsnieks ar artilērijas pulkve�a zīmotnēm. Divi kungi ir privātdrēbēs, pārējie � uniformās. Tas, ko stāsta artilērijas pulkvedis, kur� tie�i �ā iemesla dēļ no frontes Argonā ir ieradies Parīzē, rada sa�utumu, jā, ir pat pazemojo�i, tā vismaz to izjūt pulkvedis Dipons, militārā izlūkdienesta �efs, kur� ir pieprasījis �o satik�anos ar Sûret� G�n�rale �efiem. Arī kungi no Sirtē ir tikpat sa�utu�i, bet vēl tālu no tā, lai lēktu no ādas laukā. Protams, arī viņi domā tāpat, ka fran�u artilērijas neveiksmes Argonas sektorā nav nejau�as, un ne mirkli ne�aubās, ka avoti, no kuriem smagās lauka artilērijas �tābs smeļas ziņas par ienaidnieka izvietojumu, ir tādas, uz kurām var paļauties. Viņi pa�i izlūkdienestam bija piegādāju�i daļu informatoru ienaidnieka nometnē vai arī vismaz tos rūpīgi pārbaudīju�i. Ja pretinieks līdz �im vienmēr, bie�i vien pēdējā minūtē, atvilka spēkus no fran�u artilērijas ap�audes lauka vai pat savukārt ap�audīja fran�u labi maskētās pozīcijas, tad tam patiesi varēja būt tikai viens izskaidrojums � kaut kur Argonas sektorā sē� kāds spiegs, kas, būdams labi informēts, paziņo vācie�iem mainītās

pozīcijas un arī par fran�u artilērijas sagatavo�anos kaujai.

Par to kungi no militārā ziņu dienesta un Sirtē bija vienisprātis.

Jau grūtāk bija vienoties par metodēm, ar kurām �o spiegu noķert. Kungi no ģenerāl�tāba steidzās un tāpēc arī �ai gadījumā deva priek�roku frontālām, iebaidī�anai domātām akcijām, nerēķinoties ne ar ko. Viņiem īsa un ātra rīcība likās vislabākā. Kungiem no Sûret� G�n�rale gan nebija nekas iebilstams pret �ādu rīcību, kas gandrīz vienmēr beidzās ar to, ka vainīgais, aizsietām acīrn stāvēdams uz smil�u kaudzītes ar stabu aiz muguras, dabūja ribās da�us gramus svina. Ta�u viņi �aubījās par �ādas rīcības panākumiem, jo smil�u kopiņu Vensēnā, Argonas sektorā un �ur tur citur bija jau pietiekami daudz, tomēr artilērija vēl aizvien mērķī labāk netrāpīja. Līdz �im katrā ziņā neviena no �ādām eksekūcijām nekādus jūtamus panākumus nebija devusi, un tas varēja nozīmēt tikai vienu � vai nu �is informators ir īstais sātans un pārāk rafinēts, lai ļautu sevi apcietināt, vai arī sē� vietā, kas ir tik neuzkrīto�a, ka līdz �im neviens to nav pamanījis.

Tātad visu �o nodevības skarto frontes sektoru vajadzēja sadalīt kvadrātos un tos citu pēc cita sistemātiski pārbaudīt� pats par sevi saprotams, ļoti diskrēti, lai spiegu neaiz-baidītu. Protams, nemeklēt jau frontes sektorā vien, bet apskatīt kā caur lupu visas personas, kas brauc uz turieni vai no turienes.

Kamēr kungi Parīzē kala �ādus plānus un koordinēja militārā ziņu dienesta un Sûret� G�n�rale pasākumus, kādā Argonas sektora priek�ējo līniju lazaretē māsa Denīze saudzīgi noslaucīja sviedrus no pieres kādam artilērijas virsniekam, kas svaidījās drudzī. Vācu granāta bija saplosījusi viņam apak�delmu, un tikai tas, ka tuvumā bija lazarete un ķirurgs, bija paglābis viņu no noasiņo�anas. Tagad viņ� gulēja artilēristu nodaļā, kurus sevi�ķi maigi aprūpēja ievainoto sargeņģelis grāfiene Denīze.

Denīze de M. bija īsta grāfiene. Divi viņas brāļi cīnījās frontē pret vācie�iem, tēvs, kas vairs nebija tik jauns, lai dotos uz pirmajām kaujas līnijām, pildīja savu pienākumu aizmugurē.

Denīze vēl bija ļoti jauna, tikai divdesmit gadu veca, un ļoti skaista, turklāt viņa bija arī ļoti piemīlīga un gatava uzupurēties.

Visi, kas Denīzi kādreiz bija sastapu�i, slavēja viņu. Ārsti un kolēģes daudzināja viņas nenogursto�o, pa�aizliedzīgo degsmi kalpot līdz galīgam pagurumam; viņa spēja nakti un

dienu izturēt pēc izkārnījumiem, urīna un strutām smirdo�ajā lazaretē, mierināt izmisu�os un mirsto�os. �ī kalpotdegsme lika viņai pat pārsie�anas istabā un pie operāciju galda alla� smaidīt un nekad nepatikā nesaraukt seju.

Ievainotie slavēja viņas labsirdīgo līdzdalību, neizsīksto�o pacietību, kas nepazina dienesta pakāpju starpību un neskaitīja stundas, patriotisko sajūsmu, kas viņu pārņēma aizvien, kad fran�u armija bija izcīnījusi kādu uzvaru.

Virsnieki, kas atveseļojās un kuriem grāfiene Denīze veltīja nedaudzās no dienesta brīvās stundas, bija sajūsmināti par izpratni, ar kādu viņa sekoja militārajiem notikumiem frontē, uzklausīja viņu stāstus par notikumiem pirmajās līnijās un ar lieti�ķiem jautājumiem centās uzzināt sīkumus. Viņi labsirdīgi un saproto�i smaidīja par dedzību, ar kādu Denīze �tāba kartē pie sienas savā istabā nosprauda ienīstā ienaidnieka un pa�u karaspēka pozīcijas un priecājās katru reizi, kad viņas karte kļuva bagātāka ar kādu uzvaras karodziņu. Kuram virsniekam gan nekļūtu silti ap sirdi, redzot, kā �ī glītā francūziete kopā ar karaspēku uzbruka, pievīla ienaidnieku un pārsteidza to ar dzelzs un svina krusu vai arī kā viņa ar skumjām acīm un bēdu sagrauztu seju pacieta zaudējumus? Un kuram virsniekam gan būtu ienāku�as prātā domas par spiego�anu un nodevību, kad dedzīgā stratēģe amatiere palūdza viņu palīgā, koriģējot savu karti? Vai tāda varētu izskatīties nodevības seja? Tāds cilvēks � tik pievilcīgs, tik patriotisks, tik gatavs uzupurēties?

Un vispār � grāfiene Denīze bija no tradīcijām bagātas virsnieku ģimenes, viņas interese par militāriem jautājumiem un stāvokļa izpratne neizraisīja izbrīnu. Ne ārsti, ne māsas, ne virsnieki, ne kareivji neļāva piedēvēt savai grāfienei ko ļaunu. Kad vien viņa lūdza kādu pakalpojumu, tas, no kura viņa lūdza, jutās laimīgs, ja drīkstēja palīdzēt, un artilēristi lepojās, ka no visām iero�u �ķirām grāfiene deva priek�roku tie�i artilērijai.

Laiku pa laikam tomēr glītās grāfienes sejiņa savilkās sāpēs. Viņu bija sagrābusi komplicēta un ilgsto�a zobu slimība, pret kuru lazaretes ārsti bija bezspēcīgi. Tikai ceļojums uz Parīzi pie amerikāņu zobārsta, ar kuru viņa pirms kāda laika bija iepazinusies, varēja viņai palīdzēt. �is zobu urb�anas mākslinieks jutās tik ļoti atbildīgs par viņas zobiem, ka viņai pat no lazaretes bija jāziņo ārstam par savu smaganu un zobu stāvokli un to untumiem. Un, lai neviens no �iem svarīgajiem biļeteniem par viņas zobiem ceļā nenozustu, bija labāk tos nosūtīt nevis ar lauka pastu, kas galu galā kādreiz varētu nokļūt vācu artilērijas uguns krusā, bet uzticēt tos

virsniekiem un kareivjiem, kas brauca uz Parīzi atvaļinājumā veselības uzlabo�anai.

Sûret� G�n�rale pretizlūko�anas daļā grāfiene bija tikpat labi pazīstama kā viņas zobu sāpes, jo ar grāfienes graciozo rokrakstu rakstītas vēstules jau vairākas reizes biju�as rokās pretizlūko�anas virsniekiem un viņi no�ēloju�i sāpju mocīto sievieti, kuras labā slava bija jau sasniegusi arī galvaspilsētas �tābus. Tomēr līdzjūtība bija līdzjūtība, bet pienākuma apziņa � kaut kas cits, tāpēc arī grāfienes vēstules tika nodotas Dr. Beilam � slepenrakstu speciālistam.

Dr. Beils bija lielisks speciālists, un viņa zinā�anas par �ķidrumiem, ar kuriem rakstīt svarīgu informāciju starp rindām glu�i nevainīgās vēstulēs, jau da�am labam aģentam bija kļuvu�as liktenīgas. Viņ� bija pārbaudījis arī grāfienes vēstules, tomēr arī pēc viņa tinktūru lieto�anas tās alla� palika tīras un nevainīgas un nekad neziņoja neko citu kā tikai to, ka smaganas atkal stiprāk asiņo vai arī zobi pa�laik uzvedas pieklājīgi.

Tomēr ne tikai grāfienes vēstules vien izskatījās bez vainas. Vispār �ķita, ka neredzamo ziņojumu skaits samazinās, kaut gan militārā pretizlūko�anas dienesta un Sûret� G�n�rale darbinieki bija pārliecināti par pretējo. Dr. Beils bija ilgi un pamatīgi nodarbojies ar neredzamo rakstu un no pieredzes zināja, ka slepenie dienesti izdomā arvien rafinētākas neredzamās tintes, kuras nevar atklāt ar parastajām ķīmiskajām un fizikālajām metodēm. Tomēr bija arī skaidrs, ka katram slepenajam rakstam vajag vismaz vienu līdzekli, ar kuru to padarīt salasāmu, jo citādi jau tam nebūtu nekādas jēgas. Dr. Beils bija pārliecināts, ka visās vēstulēs, kas nonāca viņa rokās, kaut kas ir rakstīts ar slepeno tinti, un tāpēc sāka dedzīgi pētīt katru no tām.

Pēc apspriedes Iek�lietu ministrijā pastiprināti kontrolēja personas, kas atgrie�as no Argonas. Un tā gadījās, ka drīz vien Dr. Beils atkal turēja rokā kādu grāfienes Denīzes vēstuli. Tie�i �ai laikā viņ� izmēģināja elektrolīzi.

Pa to laiku arī Sûret� G�n�rale darbinieki zagās klāt medījumam. Tās Parīzes direkcijas darbinieki, maskēju�ies par artilēristiem, �izķemmēja� Argonas frontes sektoru. Viņi pamatīgi izpētīja vienību �tābus, pārbaudīja komandpunktus, aprunājās ciematos ar iedzīvotājiem, apgrieza apkārt visas drupas, �ķūņus, baznīcas, ja tās varētu būt noderīgas par slēptuvēm, un beidzot nonāca arī kvadrātā QA5, kur frontes priek�ējās līnijās atradās lauka lazarete.

Ar saviem biezajiem pārsējiem, noplīsu�ajām uniformām, ordeņiem pie krūtīm viņi tūlīt pievērsa sev grāfienes mīlīgos

skatienus. Par grāfieni gan viņi bija jau dzirdēju�i daudz, ta�u personiski viņu vēl nekad nebija redzēju�i, un tagad tā viņiem �ķita vēl apburo�āka nekā pēc nostāstiem. Grāfiene Denīze ne acu nenolaida no abiem virsniekiem, kuri, kā �ķita, bija ieradu�ies no kāda attāla sektora un katru mīļu brīdi ar saviem iero�u brāļiem sarunājās par speciāliem jautājumiem. Protams, drīz vien viņi tika ievesti Denīzes spartiskajā istabiņā pie kartes, un, protams, arī viņiem kā speciālistiem bija jāizklāsta, kāds stāvoklis ir viņu frontes sektoros.

Abiem komisāriem gan �ī grāfienes apsēstība ar artilēriju likās ļoti dīvaina, un viņi izmantoja pirmo izdevību, lai apskatītu grāfienes ��tābu�, tomēr neatrada to, ko meklēja. Karte ar karodziņiem varēja arī būt dedzīgas virsnieka meitas nevainīga rotaļa, un, izņemot �o karti, nebija nekā, kas radītu kaut vismazākās aizdomas.

Istabā visi priek�meti bija vienkār�i un viegli pārskatāmi. Kārtīgi saklāta gulta, mazgājamais galdiņ�, vienkār�s slimnīcas skapis, neaprakstīts papīrs, spalvaskāti, pat viena vecmodīga zoss spalva ar nosmailinātu galu. Vienīgais luksusa priek�mets � smar�u pudelīte � netraucēja spartisko kopiespaidu.

Nebija arī nekāda pamata domāt, ka tie�i grāfienei de M. būtu jāspiego Francijas ienaidnieku labā. Visparastākais nodevības iemesls � nauda? Viņai tās bija vairāk, nekā vajag, daudz vairāk, nekā par pakalpojumiem mēdza maksāt vācu slepenais dienests. Par politiskiem motīviem pat runas nevarēja būt. Ar viņas ģimeni viss bija kārtībā � vecāki, brāļi un māsas bija īsti patrioti, arī viņa pati mājās baudījusi stingri patriotisku un klosterī � dievbijīgu audzinā�anu. Nebija arī nekāda netikuma, kuru viņai varētu pārmest, nekādas izlaidības, arī neviena vīrie�a, izņemot viņas zobārstu, kas varētu pār viņu valdīt. īsi sakot, uz viņu varēja paļauties, viņa bija paraugpiemērs glu�i pēc Sirtē prāta.

Komisāri jau grasījās atstāt lazareti, kad saņēma no Parīzes direkcijas pavēli, kas viņus padarīja mēmus.

Dr. Beila elektrolītiskajiem mēģinājumiem bija pārsteidzo�i rezultāti: grāfienes vēstulē zobārstam starp rindām bija parādījies primitīvi kodēts ziņojums par armijas pārvieto�anos Argonas sektorā. Amalgamas �ķīdums, ar kuru bija rakstīts ziņojums, bija tik vāj�, ka visas līdz�inējās metodes padarīt to redzamu izrādījās neveiksmīgas. Tikai Dr. Beila elektrolītiskā ekspertīze bija parādījusi dienas gaismā neredzamo rakstu, un kļuva zināma bra�ās Denīzes nodevība.

Skaisto grāfieni nekavējoties apcietināja un aizveda uz cietumu, tomēr viņas kompanjons zobārsts bija jau laikus

paspējis aizbēgt. Aizvesta pie izmeklē�anas tiesne�a, Denīze vispirms pārdzīvoja atmiņas zudumu, tad viņai uznāca histērijas lēkme un beidzot briesmīgas galvas sāpes. Viņa runāja tik labi pārdomātas nesakarīgas blēņas, ka pat lajs varēja manīt��o eņģeli dro�i vien nekaunīgi hipnotizējis kāds nelietis, kuram galīgi trūkst sirdsapziņas. Un, tā kā hipnoze, kā zināms, iedarbojas tikai tik ilgi, kamēr hipnotizētājs savu upuri patur acīs, dēmoniskā vara ļoti ātri izgaisa, un nākamajā dienā piemīlīgā grāfiene atzinās un ļoti no�ēloja izdarīto.

Laikā, kad viņa Parīzē mācījusies, stāstīja Denīze pārsteigtajam izmeklē�anas tiesnesim, viņa aizgājusi pie zobārsta zoba nerva sāpju dēļ. Zobārsts K. vispirms viņu sevī iemīlinā-jis, tad hipnotizējis un uzdevis sīki ziņot par fran�u pozīcijām un armijas pārvieto�anos Argonas sektorā. Prasītās ziņas viņa saņēmusi no artilērijas un �tāba virsniekiem, atzīmējusi savā kartē un ar zoss spalvu un �ķidrumu no smar�u pudelītes uzrakstījusi vēstulēs starp rindām. Sīkāk viņa pa�laik nevarot neko paskaidrot, jo vēl neesot pavisam izgaisusi zobārsta uzspiestā aizmār�ība.

Ta�u otrā rītā, kad cietumsardze gribēja grāfienei kamerā ienest brokastis, Denīze bija mirusi. Viņa bija, kā oficiāli paziņoja, ieņēmusi pārāk daudz veronāla table�u.

Tiesa steig�us varēja nobeigt savas aktis, ar to cienījamai ģimenei tika aiztaupīti nepatīkami atklājumi un soda komandai � konflikts ar sirdsapziņu.

Ne tik noslēpumaini un klusi beidzās kādas citas skaistules, kura imperiālistiskās stratēģijas d�ungļu cīņās kļuva slavenība, � priekamājas iemītnieces, kaildejotājas un du-bultaģentes Margaritas Kempbelas mū�s.

S.G. meklē H21

Ar spiegu apkaro�anu Francijā toreiz galvenokārt nodarbojās divas iestādes: militārais izlūkdienests, kas slēpās aiz nosaukuma Otrais birojs un bija pakļauts ģenerāl�tābam, un Sûret� G�n�rale, kuras direkcija bija padota Iek�lietu ministrijai. Abas organizācijas specializējās ne tikai sve�u spiegu apkaro�anā, bet saskaņā ar citām slepenā dienesta iestādēm arī sava spiegu tīkla noorganizē�anā.

Ģenerāl�tāba Otrajam birojam jau Dreifusa afērā bija liela loma.

Arī par Sûret� G�n�rale jau runājām, tomēr nepiecie�ams vēl papildinājums. Sis valsts dro�ības sistēmas nozarojums bija Lareinī haute police un Fu�ē policijas ministrijas, tātad valsts policijas pēctecis. Vēlāk, kad to pārdēvēja par Sûret� Nationale un tās uzdevumi bija gandrīz neierobe�oti, S.G. kļuva par tādu kā koordinācijas centru, kas iejaucās pat militārajā sfērā, kaut gan armijai un flotei bija pa�ām savi slepenie dienesti. Katrā ziņā tie aprobe�ojās ar ārzemju spiegu apkaro�anu kā Francijā, tā arī tās ietekmes zonās un arī ar militāro slepeno dienestu atbalstī�anu. Civilajā zonā Sûret� G�n�rale tomēr bija visuvarens, ar ārkārtējām pilnvarām apveltīts dro�ības orgāns, kas piegādāja ziņas visām ministrijām un valdības iestādēm, bija atbildīgs par visiem iek�ējās dro�ības jautājumiem, un tam bija ietekme uz visiem valsts dro�ības orgāniem un slepenajiem dienestiem. Sûret� G�n�rale uzmanīja visas valsts politiskās partijas un organizācijas, vervēja aģentus un informatorus un organizēja spiego�anu. Piemēram, ja Saimniecības ministrijai bija nepiecie�ama slepena informācija par kādas citas valsts ekonomiku, ar Iek�lietu ministrijas starpniecību Sirtē direkcijai nosūtīja attiecīgo uzdevumu. Tā bija sadalīta pa nozarēm un pēc ģeogrāfiskajiem darbības rajoniem. Tās rīcībā bija vismodernākās tehniskās ierīces, ievērojami līdzekļi un zinātniskie, tehniskie un pārējie speciālisti. Pa�ā Francijā Sirtē savā darbā balstījās galvenokārt uz kriminālpoliciju � Vidoka dro�ības brigādes pēcteci un uz Parīzes policijas prefektūru.

Grāfienes Denīzes lietā darbojās Sirtē pretizlūko�anas dienests kopā ar Otro biroju.

Arī Matai Hari bija darī�ana ar �o nodaļu, pēc tam kad Vispārējās dro�ības direkcija jau krietnu laiku bija ar neuzticību vērojusi skaistās dejotājas ceļojumus un izdarības, bet nekad nebija atradusi kādu pieturas punktu, lai varētu viņu apvainot aģentes darbībā. Beidzot par viņu atbildīgajam

kapteinim Ladū apnika veltīgā novēro�ana, un Mata Hari kādu rītu savā vēstuļu kastītē atrada nepārprotamu ielūgumu ierasties Sirtē birojā.

Tie�i �ai laikā Sirtē bija saņēmusi satrauco�u ziņojumu, ka aģents H21 jau ilgāku laiku nodod vācu slepenajam dienestam stingri konfidenciālas ziņas par fran�u kara iestādēm. Visi Sirtē un militārā pretizlūko�anas dienesta mēģinājumi noskaidrot �ā spiega personību bija paliku�i bez panākumiem.

Kapteinis Ladū tomēr nedomāja, ka Matai Hari būtu kāds sakars ar noslēpumaino H21. �āda doma viņam �ķita absurda, tomēr viņ� ticēja, ka atradīs ceļu, pa kuru piekļūt meklētajam medījumam. Viņam nebija nekādu �aubu, ka dejotāja spiegoja; jautājums tikai bija � kā labā. Viņam �ķita ap�aubāmi, ka Mata Hari varētu spiegot par labu Anglijai, jo pavisam nesen Skotlendjarda pretizlūko�anas daļa bija viņu iztaustījusi, un viņ� bija pietiekami gudrs, lai tiktu vaļā no saviem �draugiem� viņpus kanāla ar neko neizsako�iem minējumiem. Jau pirms kara viņ� reiz bija mēģinājis �Rīta Aci� padarīt par �Sirtē Aci�, tomēr bija no�ēlojami izkritis cauri. Tagad beidzot Ladū ticēja, ka viņam ir līdzekļi un iespējas piespiest Matu Hari pārdomāt.

Sirtē, kura uzzināja visu vai gandrīz visu, kas tai �ķita zinā�anas vērts, bija nācis ausīs, ka Mata Hari nopietni iemīlējusies kādā ievainotā virsniekā un tāpēc noteikti grib palikt uz dzīvi Francijā. Un tie�i �o vājo punktu Ladū bija nodomājis izmantot. Tāpēc viņ� pārbiedētajai Matai Hari skaidri pateica: �Kundze, man ārkārtīgi �ēl, bet man jums jāpaziņo, ka jums Francija nekavējoties jāatstāj. Jau rīt jūs atgriezīsieties Amsterdamā un, kamēr ilgs kar�, nedrīkstēsiet vairs spert kāju uz Francijas zemes.�

Sākumā dejotāja domāja, ka pārklausījusies, bet Ladū nebūt nejokoja: �Saprotiet, kundze, es jums skaidri varu pateikt, ka visi mūsu draugi tur jūs aizdomās par spiego�anu.�

Mata Hari, protams, to apstrīdēja un prasīja pierādījumus, tomēr kapteinis lika noprast, ka viņa, būdama ārzemniece, vispār nevar neko pieprasīt un ka viņas neskaitāmie draugi � fran�u armijas virsnieki � vien jau ir pietiekams pamats, lai viņu izraidītu. Viņai vēl jābūt pateicīgai fran�u iestādēm, kas dod �o iespēju, nevis apcietina viņu un nodod tiesai. Kad Mata Hari un Ladū pēc stundas �ķīrās, dejotāja bija apņēmusies strādāt fran�u slepenajam dienestam.

Pāris dienu pēc apmeklējuma pie Ladū viņa pameta Parīzi, dodamās nezināmā virzienā. Pirms tam viņai vēl bija slepena saruna ar marķīzu de Montesaku. Tad Mata Hari tika redzēta

Amsterdamā, kur atradās vācu slepenā dienesta filiāle, pēc tam pilnīgi pazuda no sabiedrības acīm.

Tomēr pēc da�ām nedēļām viņa atkal ieradās Parīzē, un viņas pirmais ceļ� bija pie kapteiņa Ladū, kas uzmanīgi noklausījās viņas ziņojumu, pēc tam pētīja kādu Vidusjūras karti un beidzot ķērās pie telefona.

Jau pēc da�ām dienām Vidusjūrā kreisējo�ās fran�u flotiles �efs saņēma telegrammu ar pavēli nekavējoties uzņemt kursu uz Marokas piekrasti. Un tai pa�ā vakarā, kamēr Mata Hari sava mīļākā rokās atpūtās no ceļa grūtībām, pie Marokas krastiem fran�u iznīcinātāju lielgabalu uguns nogremdēja divas vācu zemūdenes.

Ar to Mata Hari bija nokārtojusi pirmo iemaksu par uzturē�anās atļauju Francijā.

Tomēr arī vācu slepenais dienests nevarēja sūdzēties. H21, tāpat kā agrāk, sūtīja ārkārtīgi interesantus ziņojumus no Francijas. Sûret� G�n�rale netika ne soli uz priek�u. Tās izliktajos tīklos iekļuva daudzi vācu un austrie�u aģenti, tikai H21 nebija starp tiem, kaut arī fran�u pretizlūko�anai pa to laiku bija izdevies dabūt rokā vācu slepeno kodu un ar to bez pūlēm at�ifrēt slepenās vācu radiogrammes un ziņojumus.

Sirtē centrā notika cītīgs analīzes darbs. Tā rezultātā da�us aģentus, kuri bija turēti aizdomās par to, ka tie varētu būt H21, izsvītroja no aizdomīgo saraksta, bet tas arī bija viss.

Tad kapteinim Ladū palīgā nāca nejau�ība Hannas Vitigas personā. Hanna Vitiga bija �veices pavalstniece, jauna sieviete, kurai bija romantiski sakari ar kādu fran�u virsnieku un kura stājās Sirtē rīcībā un bija gatava strādāt fran�u slepenā dienesta labā. Īstenībā Ladū uzdeva viņai tikai pārbaudīt Matas Hari �godīgumu�, jo pieredzēju�ais kapteinis, par spīti dāvanai�nogremdētajām vācu zemūdenēm�,tomēr sevi�ķi nepaļāvās uz savu jauno aģenti. Tāpēc viņ� ielaidās efektīvā spēlē.

Viņ� uzdeva dejotājai nogādāt vācu karaspēka ieņemtajā Beļģijas daļā piecas �svarīgas� vēstules un izsniegt tās fran�u aģentiem. Āķis bija tas, ka vienīgi Ladū zināja: izņemot vienu, visi �ie aģenti bija �atgriezti�, tātad darbojās ķeizariskās Vācijas labā, tāpēc Sirtē viņus apgādāja vairs tikai ar �rotaļu materiālu�. Tagad vajadzēja atklāties, vai piektais, vācu pretizlūko�anai vēl nezināmais aģents izdarīs nodevību. Kapteinis Ladū bija gatavs upurēt �o aģentu, lai pārbaudītu, vai dejotājai var uzticēties. �o rafinēto spēli Hannai Vitigai vēl vajadzēja papildināt, mēģinot iedraudzēties ar Matu Hari, kas viņai arī izdevās pārsteidzo�i ātri. Hanna Vitiga mērķēja uz dejotājas visvājāko vietu � iedomību, izliekoties, ka viņa

no slavenās, leģendu un noslēpumu apvītās un ar savu eksotisko pievilcību slavenās tempļa dejotājas vēlas mazliet apgūt mīlestības augstās skolas noslēpumus. Ar to vien pietika, lai Matai Hari Hanna kļūtu simpātiska. Hanna Vitiga, vēlākajos gados pazīstama filmu aktrise, notēloja naivu nevainību tik pārliecino�i, ka pieredzējusī piedzīvojumu meklētāja galīgi iekrita un apbēra �veicieti ar labvēlības un uzticības pierādījumiem. Beidzot Hannai Vitigai pat izdevās no viņas uzzināt, ka viņa nodarbojas ar spiego�anu Vācijas labā un viņas iesauka � H21.

Kapteinis Ladū nokrita kā no mākoņiem, kad viņa līdzstrādniece viņam pasniedza �o ziņu, un sākumā bija skeptiski noskaņots. Bet, tā kā viņ� lika Matu Hari, kas pa to laiku, neko ļaunu nenojauzdama, devās �ceļojumā�, nepārtraukti izsekot kādam speciālaģentam, tika iegūti svarīgi pierādījumi.

�is aģents novēroja, ka Mata Hari Madridē aizgāja uz vācu konsulātu, pēc tam viņ� nopirka biļeti uz to pa�u tvaikoni �Hollandia�, ar kuru brauca Mata Hari, un nokāpa no tā, kad angļu torpēdlaiva uzņēma un aizveda dejotāju uz Londonu, sekoja Matai Hari, kad viņa atkal ar kuģi devās uz Spāniju, viņas prombūtnē pārmeklēja bagā�u un noskaidroja, ka viņai, lai gan viņa nav bijusi Beļģijā, vairs nav to piecu vēstuļu, kuras bija iedevis Ladū.

Madridē Mata Hari dzīvoja �Grand Hotel� vislabākajā istabā blakus vācu flotes ata�ejam. Arī to aģents paziņoja Ladū. Kā redzams, Mata Hari pat nedomāja atstāt Spāniju. Viņa pavadīja laiku kopā ar vācu ata�eju un dzīvoja patīkamu dzīvi.

Tad Ladū saņēma ziņu, ka viņa beļģu aģentu � piekto adresātu apcietinājusi vācu lauka �andarmērija. īsi pēc tam Sirtē arī pārtvēra �ifrētu vācu jūras ata�eja Spānijā telegrammu vācu izlūkdienesta �efam Amsterdamā, lai viņ� ar Parīzes �Comptoir d'Esconte� starpniecību pārskaita 15 000 pesetu aģentam H21; ata�ejs vēl piemetināja, ka �eku aģents saņems personiski.

Tai pa�ā dienā Ladū saņēma arī sava speciālaģenta telegrammu no Madrides � dejotāja esot ceļā uz Parīzi.

1917. gadā naktī uz 14. februāri Mata Hari apmetās Parīzē �Palace Hotel�. Rītausmā Sirtē darbinieki komisāra Priolē vadībā aplenca viesnīcu. Tie�i pulksten septiņos trīs krimināl-ierēdņi iegāja vestibilā, pajautāja, kura ir dejotājas istaba, un steidzās pa kāpnēm uz otro stāvu. Priolē pieklauvēja pie durvīm. Nekādas atbildes. Viņ� pieklauvēja vēl divas reizes, tad piedraudēja:

� Atveriet, vai arī es uzlauzī�u durvis!

Tad beidzot atskanēja uzaicinājums:

� Nāciet ta�u iek�ā � vai varbūt jūs kautrējaties?

Istaba nebija aizslēgta, Priolē atgrūda vaļā durvis, un trīs

patie�ām rūdīti krimināiierēdņi sastinga un īsti nezināja, kur likt acis, jo Mata Hari demonstrēja sevi pievilcīgā pozā glu�i kaila.

Izmeklē�ana pret Matu Hari turpinājās piecus mēne�us. 1917. gada 25. jūlijā tre�ā karatiesa Parīzē notiesāja dejotāju Margaritu Kempbelu, sauktu par Matu Hari, uz nāvi.

15. oktobrī viņu Vensenas �aujamlaukā no�āva. Klīda baumas, ka no visas iz�autās zalves viņu trāpījis viens vienīgs �āviens, toties � pa�ā sirdī.

Nāve ar zaļo krustu

1899. gadā Vācija bija pievienojusies Hāgas konvencijai par karadarbību uz sauszemes un 1907. gadā no jauna svinīgi apsolījusies nelietot karā ķīmiskos cīņas iero�us.

Tomēr 1915. gada 22. aprīlī imperiālistiskā Vācija Rietumu frontē pie Ipras sāka gāzu karu. Se�u kilometru platā joslā Pirmās vācu armijas korpuss ģenerālpulkve�a fon Gluka vadībā no speciālām metāla tvertnēm ļāva izplūst uz angļu ierakumiem lielam daudzumam hlora gāzes. Par noziedzīgo starptautisko tiesību pārkāpumu pieci tūksto�i angļu karavīru samaksāja ar savām dzīvībām. Vēl desmitiem tūksto�u tika smagi sabojāta veselība. Francija visā kara laikā vācu gāzu uzbrukumos zaudēja astoņus tūksto�us cilvēku, t.i., tikai 2,8 procentus no kopējā bojā gāju�o skaita. Fran�u nelielie zaudējumi bija arī Sûret� G�n�rale nopelns.

1915.gada rudenī Manheimā kāds vācu in�enieris savā pieticīgajā vecpui�a dzīvoklī bija ļoti pārsteigts, kad viņu apciemoja kāds ārzemju kolēģis, kur� dzīvoja �veicē un kuram tie�i pa�reiz bija veikala darī�anas Vācijā. Protams, viņ� nebija varējis palaist garām izdevību apciemot savu veco draugu; un tā nu viņi abi tērzēja par seniem laikiem, atcerējās Parīzi un pazīstamos naktslokālus, kuri piedāvāja arī speciālus pakalpojumus kungiem, pārrunāja da�a laba paziņas likteni. Tā saruna nejau�i novirzījās līdz karam un vācu gāzu uzbrukumam pie Ipras. Tas atgādināja ārzemniekam viņa veikala ceļojuma īsto iemeslu un kādas darī�anas viņam ir ar vācu kolēģi. �veices firmu grupa, kuru viņ� pārstāvēja,

zināja � tā viņ� glu�i vaļsirdīgi stāstīja �, ka Vācija pa�laik forsējot ķīmisko cīņas iero�u ra�o�anu, lai pavisam drīz dotu iz�ķiro�o triecienu Antantei. Esot arī zināms, ka vācu ķīmiskā industrija jau esot radījusi iznīcino�as gāzes uz hlora un fosgēna bāzes, pret kurām parastie aizsardzības pasākumi neesot iedarbīgi. Tomēr arī viņa �veices darba devēji esot nodarboju�ies ar jaunu gāzu iero�u attīstību un tādēļ esot ieinteresēti iepazīties ar vācu kolēģu atziņām, kuras tie guvu�i �ajos mēģinājumos. Tā varbūt �veicē varētu iztikt bez dārgiem eksperimentiem un ietaupīt laiku.

Vācu in�enieris, protams, tūlīt sa�utis atteicās. Ko gan apmeklētājs iedomājoties! Par to pat runa nevarot būt! Par tādu kaunpilnu nodevību! Pat ja � tas gan esot pavisam un pilnīgi neiespējami � par to runātu, viņ� nemaz nevarot vajadzīgās ziņas sniegt, jo viņa firmai �Grizheims Electron� neesot nekāda sakara ar ķīmisko industriju. Turklāt vispareizāk būtu, ja apmeklētājs tagad atvadītos un aizietu.

Apmeklētājs tikai pasmējās un iekārtojās ērtāk krēslā. Tas nu gan nemaz neesot labi, ka viņa vācu draugs tā melojot, jo, protams, viņi vispirms esot pamatīgi visu izpētīju�i un tāpēc viņ� zinot ne tikai par viņa fatālo mīlestību uz zēniem, bet arī to, ka kara laikā viņ� esot pakļauts ķīmiskajai industrijai Manheimā. Viņa darba devējiem neesot noslēpums, ka tie�i viņ�, agrākais elektroin�enieris, tagad strādājot pie ķīmisko cīņas iero�u tehniskās pilnveido�anas.

Tie�i tāpēc jau arī viņ� pat nedomājot kļūt par nodevēju, vācietis skarbi atbildēja.

Ārzemnieks no�ēlā paraustīja plecus. Tad jau esot jārunā-jot skaidra valoda un jāatgādinot vācu kolēģim par visai netiklajām sanāksmēm Parīzē un citās fran�u pilsētās. Un tur � dievs viņa liecinieks � neticis tērzēts par l'amour vien, bet arī par produkciju un tehniskiem jautājumiem, kas varētu sevi�ķi ieinteresēt fran�u izlūkdienestu. Būtu ta�u varen �ēl, ja par to kaut ko uzzinātu vācu policija vai pat ja tai piesūtītu da�as bildītes, kas viņa vācu draugu noteikti sakompromitētu klīrīgo Vilhelma ierēdņu acīs. Tik ievērojams vīrs jau viņ� neesot, lai viņam varētu piedot homoseksuālus netikumus. Ar �iem un līdzīgiem argumentiem Sirtē speciālaģents �arls Lu�eto apstrādāja vācu in�enieri, kamēr tas kļuva pielaidīgs un iedeva viņam �etru jaunu kaujas gāzu ķīmiskās formulas.

Lu�eto dokumenti bija lieliski. Viņa pase bija neviltoti vizēta iebrauk�anai Holandē, Norvēģijā un �veicē, tajā bija pat vācu zīmogi, un viņa valodā neviens eksperts nebūtu pamanījis ne visniecīgākās itālie�u vai fran�u valodas akcenta pazīmes.

Pēc uzturē�anās Manheimā, kur viņ� bija uzzinājis, ka ķīmiskajās fabrikās ra�oto gāzi nogādā uz Krupa firmu Esenē, Lu�eto aizceļoja uz Rūras apgabalu.

Nākamajā dienā viesnīcā �Essener Hof� apmetās in�enieris no Diseldorfas, kur� pārstāvēja kādu �veices firmu. Viņ� stājās sakaros ar vācu firmām un piedāvāja tām da�ādas preces. Daļa piedāvājumu bija tik izdevīga, ka veikalnieki noteikti gribēja pārdomāt, vai nenodibināt veikalnieciskas attiecības ar �veicie�iem. Turklāt �veices firmas pārstāvis visur uzvedās tik pieklājīgi un pretimnāko�i. Protams, viņa darba devēji ļoti interesējoties par vācu tirgu, un viņ� pilnīgi5 saprotot, ka viņa piedāvājumus gribot rūpīgi pārbaudīt. Pāris* dienu vairāk vai mazāk nekā nenozīmējot, viņ� uzkavē�oties Esenē, kamēr kungi bū�ot pieņēmu�i lēmumu.

�ādi Lu�eto sagādāja sev ticamu alibi, un viņam pietika laika pamatīgi apskatīt Eseni un tās apkaimi.

In�enieris no Diseldorfas drīz vien kļuva par pastāvīgu apmeklētāju da�ādos lokālos, piemēram, tādos, kurus mēdza apmeklēt Krupa rūpnīcas strādnieki un kalpotāji. Tā kā viņ� kā �īsts reinzemietis� bija omulīgs zellis, viņ� drīz vien iepazinās ar da�ādiem cilvēkiem. Galvenais sarunu temats, protams, bija kar� un karojo�o valstu uzvaras iespējas, tomēr arī rūpes par dieni�ķo maizi netika aizmirstas. Tomēr in�enierim nekad nenāca pat prātā uzstādīt uzbāzīgus jautājumus vai runāt par produkcijas detaļām. Glu�i otrādi, kad viņa sarunu biedri sāka pļāpāt par Krupa fabrikātiem, viņ� alla� pielika pirkstu pie lūpām un norādīja uz plakātu, kas greznoja visus laternu stabus un kura, protams, netrūka arī nevienā krogā. Uz tā bija attēlota fran�u kareivja galva ar milzīgu ausi, zīmējumu papildināja uzraksts: �Uzmanību! Ienaidnieks noklausās!�!

Lielākoties viņ� ar to izraisīja tikai iecietīgu smaidu. Ka Krups nera�o zupas katliņus, to zināja visi, un kāds �andarms,' ar kuru in�enieris jo bie�i bija saskandinājis glāzītes par vācu uzvaru, labsirdīgi uzsita viņam uz pleca:

� Būs jau labi, draugs, tik un tā fran�iem drīz gals klāt!

� Piesardzības nekad nevar būt par daudz,� in�enieris brīdināja.

� Viņiem vairs nekas nevar līdzēt,��andarms paziņoja savas domas.� Tiklīdz būs gatavas Krupa jaunās granātas, kar� beigsies.

� Ar granātām vien nevar uzvarēt karu,� in�enieris strīdējās pretī.� Galu galā ienaidniekam arī ir granātas un nemaz ne sliktākas.

�andarms pārākuma apziņā smaidīja.

� Tomēr ne tādas kā Krupa granātas, jo, kur tās reiz krita, simt metru rādiusā pat neviena mu�a nepalika dzīva.

In�enieris pieklājīgi izteica �aubas par to, viņ� par tik iedarbīgām granātām neko nezināja, turklāt kā tehniski zinīgam speciālistam viņam arī jā�auboties, vai vienā relatīvi nelielā granātā varētu būt tik posto�a enerģija. Tā jau arī neesot enerģija, bet gan gāze, �andarms apgalvoja.

Tad jau no tiesas jāsākot �aubīties. Gāze granātā? Neiespējami! Dieva dēļ, kas gan viņam iestāstījis tādas pasaciņas! Tad jau arī putnu būrītī varētu konservēt gaisu. Nē, nē, viņa lādzīgais draugs esot ļāvis sev iestāstīt neiespējamas lietas. Kaujas gāzi nevarot iz�aut ar granātām, tā jāatbrīvojot no speciāli �im nolūkam izgatavotām tvertnēm savos ierakumos. Tas jau arī esot �ā iero�a vājais punkts, ka tā iedarbība esot pārāk atkarīga no vēja virziena.

Tagad �andarms gandrīz vai saskaitās. Vai in�eniera kungs uzskatot viņu par idiotu? Esot aculiecinieki, kas redzēju�i, kā granātas automātiski piepildot ar gāzi. Gāze paliekot �āviņā, kamēr tas eksplodējot. Lai neticīgais in�eniera kungs redzētu, ka viņ� nepļāpājot niekus, viņ� esot ar mieru saderēt uz tūksto� markām.

Tomēr in�enieris palika pie sava, ka tas esot neiespējami, un labprāt lika savas tūksto� markas pret �andarma desmit markām.

�andarms smīnēdams pastiepa roku.

� Lai notiek! Sitiet saujā, draugs!

Da�as dienas vēlāk viesnīcā �Essener Hof� divi Krupa rūpnīcas vecākie in�enieri sarunājās par gaidāmo rūpnīcas apskati. Viņi runāja pietiekami skaļi, lai in�enieris no Disel-dorfas pie blakus galdiņa dzirdētu gandrīz vai katru vārdu. Runa bija par augstu viesu apmeklējumu, kas pieteikts vienā no tuvākajām dienām. Viņi esot paredzēju�i būt klāt �zināmajos� �au�anas mēģinājumos.

In�enieris pasteidzās beigt brokastis ievērojami ātrāk nekā parasti un tūlīt atstāja viesnīcu. Viņ� klaiņoja pa ielām Krupa rūpnīcas tuvumā, iegāja vairākos lokālos, sarunājās ar paziņām un beidzot sastapa arī savu draugu �andarmu. Kā tad īsti esot ar viņa desmit markām, in�enieris starp citu pajautāja, vai varbūt draugs derības vēl gribot pārdomāt.

Ta�u tie�i par to jau �andarms arī gribēja runāt. Vai in�eniera kungs vēl neesot dzirdējis, ka parīt ķeizars atbrauk�ot pie Krupa uz Eseni. Un ne tikai ķeizars, bet arī ģenerāļi

Hindenburgs un Ludendorfs un liela austrie�u un turku komisija. Vai viņ� varbūt iedomājoties, ka �ie augstie kungi ieradī�oties �eit kādu blēņu dēļ? Protams, ka viņi braucot �urp tikai jauno gāzes granātu dēļ. Un in�eniera kungs varot tās tūksto� markas jau norakstīt no sava konta, jo piektdien viņ� personiski varē�ot pārliecināties, ka arī prū�u �andarms kaut ko saprotot no kara tehnikas.

Piektdienas rītā spīdēja saule un viegls vējiņ� �ūpoja poligonā reti saaugu�o zālīti. �andarms savu derību pretinieku jau agrā rītā bija aizvedis pa lī�lo�u taciņām uz �aujamlau-ku. Nu viņi tupēja kādā bunkurā poligona malā.

Laukuma vidū mierīgi ganījās apmēram simt aitu. Pēk�ņi pie uzejas laukumā sākās dzīva rosība. 7,7 mm lauka lielgabals tika novietots �au�anas gatavībā un tālu no tā � haubice. Pēc tam laukumā ieradās automa�īnu korte�s. No ma�īnām izkāpa uniformētas personas. No augsto virsnieku grupas atdalījās ķeizars un pirms do�anās uz viņam paredzēto vietu nosoļoja garām godasardzei.

Laukumam pāri ar īsu starpbrīdi nodunēja divi lielgabala �āvieni. Abas granātas nokrita tuvu pie aitu ganāmpulka. Pa zemi aizvēlās sprādzienā radies dzeltenzaļ� mākonis tie�i dzīvnieku virzienā. Kad tas kaut cik bija izklīdis, kļuva redzamas krampjos sarautas aitas, kas ar augstu saceltām kājām vāļājās zālē.

Nebija palikusi dzīva neviena aita, gāze ar zaļo krustu bija saārdījusi viņu plau�as. No vietas, kur stāvēja virsnieki, atskanēja pērkonskaļ� urrā un pārtrauca iestāju�os klusumu.

Cilvēki laukumā, elpu aizturēju�i, bija vēroju�i briesmīgo izrādi. Ar izklaidīgu �estu in�enieris noslaucīja aukstos sviedrus no nobālu�ās pieres. �andarms triumfēja:

� Nu, draugs, ko es jums teicu?

In�enieris klusēdams izvilka no kabatas paciņu bankno�u.

� Jūs esat vinnējis!

Tūksto� mārku mainīja īpa�nieku. Kamēr apmierinātais �andarms pārskaitīja viegli nopelnīto naudu, in�enieris bikli ieminējās, ka viņ� daudz ko dotu, ja varētu paņemt līdzi kaut vai pavisam mazu granātas �ķembiņu par piemiņu �ai vēsturiskajai dienai... Tikai �ķembu? Tik vien! �andarms vēlīgi pameta ar galvu. Vēlāk, kad te neviena vairs nebū�ot, viņ� sagādā�ot suvenīru savam draugam.

Vēl tās pa�as dienas vakarā speciālaģents �arls Lu�eto atstāja Eseni. Jau sestdien viņ� Parīzē Sûret� G�n�rale uzlika

uz sava priek�nieka galda plaukstas lieluma granātas

�ķembu.

To nekavējoties nogādāja laboratorijā, kur eksperti konstatēja, ka granāta bijusi pielādēta ar speciālu fosgēna un hlora savienojumu, kas neglābjami un moko�i nosmacē jebkuru dzīvu radījumu. Vienīgais aizsargs pret �o gāzi varētu būt gāzmaska ar speciālu filtru.

Mazliet vēlāk Kara ministrija uzdeva kādai fran�u firmai Parīzē izgatavot jauna tipa gāzmasku filtrus. �ai laikā Lu�eto un simtiem citu Sirtē darbinieku strādāja jau citās vietās.

Fu�ē mantinieki

Sirtē bija mācījusies no savām kļūdām pagātnē un attīstījusies. Kad izcēlās pirmais pasaules kar�, tā bija viena no vislabāk organizētajām policijām pasaulē. No daudzajiem atsevi�ķajiem policijas dienestiem, kuri bija radu�ies gadu desmitu gaitā un kuriem bie�i vien bija ierobe�oti uzdevumi (�ie dienesti nereti darbojās cits pret citu, kā, piemēram, Fu�ē policija pret tiesu policiju vai Vidoka dro�ības brigāde pret apgabalu policiju), pa �o laiku bija izaugusi visaptvero�a, stingri vadīta dro�ības sistēma, kas darbojās nevainojami visās sabiedriskās dzīves jomās un ar visiem līdzekļiem sargāja valdo�ās �ķiras intereses. Pilsoniski bur�uāziskais pamatprincips, pēc kura policijas kārtojamās lietas atrodas municipalitā�u kompetencē, formāli tika saglabāts. �ai ziņā Francijā gan nebija policijas monopola kā Prūsijā, tomēr varasvīri, protams, sargājās policiju, savu svarīgāko iek�politisko ieroci, padarīt neasu ar pārāk lielu demokrātiju un pārāk tālejo�u decentralizāciju.

Pēc Parīzes Komūnas fran�u policijas izveidē izpaudās cen�anās pēc vienotas vadlīnijas un vienprātīgas koordinācijas visā valsts dro�ības iekārtā. Milzīgais aģentu un informatoru tīkls � pilnīgi Fu�ē garā�tika savilkts aizvien cie�āk, jo, ja atsevi�ķas policijas iestādes un dro�ības orgāni darbotos paralēli, ātra attīstība un jaunu zinātnisku atziņu ievie�ana būtu grūtāk panākama. Deviņdesmitajos gados masu slepkava Va�ērs (tāpat kā kalpoņu nogalinātājs Dimolārs) tikai tāpēc varēja gadiem ilgi turpināt savus briesmu darbus un nogalināt �etrpadsmit sievie�u, ka tiklab policijas iestā�u sa�ķeltība un stulbums, kā arī trūkumi policijas organizācijas sistēmā kavēja noziedznieku atra�anu. Vienmēr jaunu krī�u satricinātais iek�politiskais stāvoklis un uz kapitāla izve�anu un koloniālo ekspansiju vērstā fran�u lielbur�uāzijas ārpolitika prasīja stabilu dro�ības sistēmu, kas rūpētos par mieru ne tikai Francijā pa�ā, bet arī kolonijās. �īm prasībām neatbilda neatkarīgas municipālās policijas iestādes un patvaļīgi policijas �efi. Tāpēc arī Francijā nekad nebija tādas policijas sa�ķeltības kā Anglijā vai ASV. Tāpēc arī lielajos politiskajos un ekonomiskajos centros, tādos kā Parīze, Liona, Marseļa, Tulona un Nica, blakus visai nenozīmīgiem komūnu policistiem darbojās no komūnas neatkarīga valsts policija. Visiedarbīgākās iestādes �ai dro�ības sistēmā bija un palika Sirtē un Parīzes policijas prefektūra. Pirmā kā vissvarīgākā Iek�lietu ministrijas direkcija pārvaldīja visu policijas dienestu Francijā, kā arī Francijas kolonijās, bet otrās darbības lauks bija ierobe�ots � Sēnas departaments. Abu iestā�u �efi bija padoti tie�i iek�lietu ministram. Abām iestādēm bija ne tikai administratīvas, bet arī eksekutīvas funkcijas un pa�ām savs izpildvaras aparāts.

Sirtē direkcijai bija pakļauta visa pārvaldes policija, izņemot tikai Sēnas departamentu, visas fran�u dienesta vietas ārzemēs, tā kontrolēja arī komūnu policiju un valsts policiju. Tai bija pakļauts vispārējais iek�ējais izlūkdienests, ārzemnieku novēro�anas un pārbaudes policija, speciālā policija, kas darbojās galvenokārt pierobe�u un piekrastes dienestā un atbildēja par dzelzceļu dienestu, turklāt vēl centrālais noziedznieku meklē�anas dienests ar se�padsmit mobilām policijas brigādēm un tai pakļautām filiālēm, kā arī dienests, kura ziņā bija nodotas spēļu iestādes.

Neskaitāmos birojos, nodaļās un nozarojumos sadalītā Sirtē kārtoja visu, sākot ar ierēdņu iecel�anu, pārcel�anu un citām personāla lietām un beidzot ar ārzemnieku un klaidoņu novēro�anu, kā arī ar spiego�anu ārzemēs, tā ka nepalika gandrīz nekā, kas neietilptu tās kompetencē.

Glu�i tāpat kā Sirtē bija organizēta arī Parīzes policijas prefektūra. Tās sevi�ķais stāvoklis, kas tai pie�ķirts kop� 1667. gada policijas reformas, nekad nav ticis ierobe�ots. Sēnas departamenta apgabals nav pakļauts pat Sirtē. Parīzes policija gan strādā cie�ā sadarbībā ar Sûret� G�n�rale, tomēr Sûret� G�n�rale to nekontrolē. Sirtē jebkurā Francijas pilsētā katru kriminālnoziegumu vai policijas afēru var pārņemt savā ziņā un izdarīt izmeklē�anu, bet, lai varētu to darīt Parīzē, tai noteikti nepiecie�ama Parīzes policijas prefekta piekri�ana.

Parīzes prefektam jau tūlīt pēc pirmā pasaules kara tika pakļauti: republikāniskā gvarde ar 3000 vīriem, Parīzes �andarmērijas leģions ar 105 brigādēm, uniformētā policija ar 8 apgabalu komisāriem un 20 rajonu komisāriem, kas komandēja 350�400 vīru un 104 sardzes policistus, 5 satiksmes policistu rotas, kriminālpolicija ar 850 operatīvā dienesta ierēdņiem, izlūkdienests ar 2 politsekcijām, spēļu namu pārraudzības daļa un ārzemnieku policija.

Pavisam kopā Parīzes prefektūrā bija 3 pārvaldes, 18 daļas un 100 nodaļas un sektori. Vēl bija 2 ķīmijas laboratorijas, arhīvs, ieslodzījuma vietas un krietns ducis citu iestā�u.

�āda struktūra būtībā ir saglabājusies līdz mūsdienām, toties pilnīgi mainīju�ies nosacījumi, kuriem jāatbilst policijas ierēdnim. Stingrāka personāla atlase, kas sabiedriski aizdomīgiem indivīdiem, piemēram, tādiem kā Vidoks vai Koko Lakūrs, nepieļāva vairs gandrīz nekādas iespējas strādāt policijā, sāka veidot fran�u policistus ar citādu dzīves gaitu un karjeru, kuri (izņemot kriminālpolicistus) tika rekrutēti no armijas un kuriem vajadzēja mācīties vismaz trīs mēne�us ilgos kursos policijas skolā. Iekams viņus ieskaitīja dienestā un viņiem ļāva uzņemties kārtības sargā�anu sabiedriskās vietās, viņus nosūtīja uz speciālu apmācības grupu, kur mācīja nepiecie�amās uzvedības iemaņas. Par �andarmiem ieskaitīja tikai apak�virsniekus, kas vismaz piecus gadus bija dienēju�i armijā, bet arī tos vēl apmācīja speciālās skolās. �andarms paliek karavīrs ar visām tā tiesībām un pienākumiem, viņ� dzīvo kazarmās, un viņam arī ārpus dienesta jāvalkā uniforma. Par eskadronu �efiem varēja kļūt tikai virsnieki, sākot ar kapteiņa pakāpi. Vienīgi kriminālpolicijas dienestā bez agrākajiem uniformētajiem policistiem varēja iestāties arī civilpersonas ar pabeigtu speciālo izglītību. Kas negribēja palikt tikai sekretāri vai inspektori, bet centās kļūt par komisāriem, tiem bija jāpabeidz universitātes juridiskā fakultāte vai vismaz bija nepiecie�ams diploms par ģimnāzijas beig�anu.

izņemot agrākos karavīrus, policijas dienestā nepieteicās visai daudz pilsoņu, jo atalgojums bija no�ēlojams. Laiks, kad policijas ģenerālleitnants vēl pelnīja 35 000 livru, bija sen pagājis. Policistiem nemaksāja lielākas algas kā pārvaldes zemākajiem ierēdņiem, tāpēc viņu ienākumi bija atkarīgi no privātām prēmijām par panākumiem, tas ir, no līdzekļiem, ko sagādāja klienti.

Bet to, ko no viņiem gaidīja valdība, formulēja valdības galva Klemanso: �Policistam nepiecie�ama pacietība, lēnīgums, miers, aukstasinība, asas sprie�anas spējas un mērenība. Viņam arī vienmēr jābūt gatavam momentāni enerģiski rīkoties, jābūt drosmīgam, jāspēj ātri iz�ķirties un uzupurēties. īsi sakot, policistam jābūt cilvēkam ar vislabākajām īpa�ībām, kādas vien var būt.� �ī prasība toreizējos sabiedriskajos apstākļos, protams, palika utopija.

IV. Sirtē un slepkavas. Sirtē morāle

Kar� un reizē ar to lielā legālā slepkavo�ana bija beigusies. Policisti, kurus nebija apriju�as kaujas pie Verdenas, Sommas un Argonas me�ā, atgriezās mājās. No netīriem poilus³⁰ viņi atkal pārvērtās par glītiem flics³¹, ja vien viņu kauli bija paliku�i pietiekami veseli, lai viņi varētu regulēt satiksmi, mīt divriteņa pedāļus vai vicināt policista rundziņu.

Arī Orfevra krastmalā, Sirtē kriminālnodaļā, sēdekļi aiz rakstāmgaldiem vairs nestāvēja tuk�i. Tur atgriezās ikdiena � ne jau pēk�ņi, bet pamazām, gandrīz vai piesardzīgi, jo vēl ilgi trūka ierēdņu. Reinzemes okupācijai arī bija nepiecie�ami kadri un slepenie, turklāt daudzi fliki bija ziedoju�i dzīvību vai veselību, kad par lielāku peļņu cīnījās Rot�ilds ar Tisenu, Krups ar Krezo, zilibaltsarkanie ar melnbalt-sarkanajiem varasvīriem. Un tagad fliku trūka uz ielām un policijas birojos Parīzē, Marseļā, Bordo, Lionā � visur.

Viņu klientu � noziedznieku skaits arī bija sarucis, jo sevi�ķi sīko garnad�u skaits, kuri bie�i vien bija gulēju�i tajos pa�os ierakumos, kur fliki. Bet nu to vietas jau sen bija ieņēmu�i citi. Par noziedznieku jauno audzi bija parūpējies kar� un pēckara apstākļi ar saviem tikumiem un para�ām, �Vieux Port� Pigāla laukumā īstenībā nebija jāsūdzas par pēcnācēju trūkumu. Turklāt par noziedznieku varēja kļūt vieglāk un ātrāk nekā par policistu, tomēr tas vēl nebija viss: bie�i vien noziedznieki arī dzīvoja labāk un varēja vairāk atļauties. Teiksim, jauka nedēļas nogales pavadī�ana ar visu, kas pie tā piederas, savā laikā maksāja apmēram 5000 franku. Kas pret to gan bija nieka 1800 franku � iesācēja mobilās policijas inspektora alga? Lai vispār varētu kļūt par inspektoru,- vajadzēja gadiem ilgi pūlēties, mācīties skolās, uzrādīt gatavības apliecību un paciest priek�nieku untumus. Ja arī par to varēja glu�i likumīgi citus lamāt un pat iekaustīt, tas tomēr bija no�ēlojams prieks. Kāds brīnums, ja policijai bija grūtības ar personāla komplektē�anu un ja sākumā viens otrs krēsls policijas birojos vēl palika tuk�s vai arī bija aizņemts tikai pagaidām?

Kar� ar noteikti norobe�otām frontēm kaujas laukos bija garām, kar� ar grūti pamanāmām robe�ām valstī turpinājās. Cīņas citam ar citu un citam pret citu bija niknas, gan cēlu mērķu, gan visparastākās demagoģijas iedvesmotas, gan par dieni�ķo maizi, gan par maksimālo peļņu. Vieni ļoti skaidri zināja, ko grib, citi turpretim to nezināja, vieniem kar� bija līdz kaklam, citiem turpretim tikai tagad sāka iepatikties, vienu rīcību diktēja skaidrais prāts un sirdsapziņa, citu � mamona morāle un pa�labums. Lielpilsētās salasījās kara izmestie cilvēku vraki un papildināja jau tur eso�o padibeņu armiju.

Fliki to manīja pēc tā, cik bie�i viņiem bija jāiejaucas un jālieto policista rundziņa, valdība par to uzzināja no noziegumu statistikas. Tas ilga se�us pēckara gadus, un tikai pēc tam noziegumu skaits atkal bija gandrīz tāds pats kā pēdējā priek�kara gadā, tiesas �tikai� katru otro dienu iztiesāja kādu lietu par slepkavību un �tikai� ik pa divām nedēļām reizi piesprieda nāves sodu. Kaut gan divdesmito gadu vidū briesmas, ka tevi noslepkavos laupītājs, bija mazināju�ās, tomēr tās vēl aizvien bija lielākas nekā pirms kara. Turklāt valdība bija pie�ķīrusi iek�lietu ministram atkal un atkal jaunas �tata vienības un visu laiku palielināja policijas bud�etu. Pirmajā kara gadā �1914. gadā Parīzē uz 336 iedzīvotājiem bija tikai viens policists. Desmit gadu vēlāk viens policists bija jau uz 300 parīzie�iem.

Policijai un tiesu orgāniem gan bija izdevies samazināt slepkavību un zādzību skaitu, tomēr pret kādu citu parādību, kas valdībai �ķita daudz bīstamāka, tā bija bezspēcīga,� cen�anās pēc karavīra goda Francijā bija katastrofāli niecīga, tāpēc policijai bija darba pilnas rokas.

Dezertē�ana skāra pat �andarmēriju. Toties noziedznieki atvilka elpu un noziegumi plauka un zēla aizvien krā�ņāk. �ai laikā savu karjeru sāka daudzas tum�as personas, kas vēlāk pārdevās brūnajam masu slepkavam un viņa fran�u līdzskrējējiem. Noziedznieki, savus tīklus izmetot, nesaudzēja arī policiju. Avantūristi un blē�i aizkustino�ā vienotībā piedzīvoja vēl nepieredzētu uzplaukumu. Policija un izlūkdienests bija radīju�i pasakainu konjunktūru, kurā krā�ņi plauka korupcija un bija ideāli apstākļi, lai fa�istiski noskaņoti elementi sistemātiski iefiltrētos dro�ības orgānos.

Sûret� G�n�rale, kas nekad nebija sīkumaina līdzekļu un meto�u izvelē, vel vairak zaudēja sirdsapziņu, jo arī taja priek�plānā uzpeldēja gangsteru un azartistu tipi.

Politisko dēkaiņu vārdi bija Lavāls, Dumergs vai Flandēns, krāpniekus sauca par Sarē vai Staviski, un gangsteru grupas raksturīgākie pārstāvji Sirtē bija �iaps un Bonī. Piemēram, policijas inspektoru Bonī Tre�ās republikas valdība ļoti svinīgi pasludināja par �Francijas detektīvu Nr. 1�, Ceturtās republikas valdība viņu lika no�aut kā nicināmu kolaborado-nistu, turklāt sadarbība ar fa�istiem un tēvijas nodevība nebūt nebija viņa vienīgie noziegumi. Ilgu laiku pirms tam �is godavīrs bija nodarbojies ar izspie�anu, pierādījumu vilto�anu un citiem amata pārkāpumiem.

Viņa priek�nieks, policijas prefekts �iaps, mēdza piekrāptos vajāt un krāpniekus atalgot. Sirtē speciālās daļas � mobilie gvardi un sevi�ķais dienests � arī sadarbojās ar noziedzniekiem un tad varēja būt tik kurli un akli kā marmora kolonnas un sist kā visnemākulīgākie kau�ļi. Kad Sirtē �ķita nepiecie�ams, tā lika nevēlamus lieciniekus apklusināt uz mū�īgiem laikiem. Greizsirdi, kas no�auj savu mīļāko, var noturēt par muļķi, laupītājs, kas slepkavo, ir noziedznieks, bet policists, kas ar nodomu nogalina,� nezvērs. Sirtē visos laikos ir biju�i �ādi nezvēri. Kāds, kuram tas būtu jāzina pavisam labi, jo viņ� bija Sûret� Nationale slepenā dienesta priek�nieks,� biju�ais policijas direktors Diklū savās atmiņās uzskaita krietnu duci personu, kuras Sirtē vīri ar nodomu novāku�i no ceļa, jo tās zināmām augstu stāvo�ām personām kļuvu�as pārāk nepatīkamas vai arī tās zināju�as pārāk daudz.

Sirtē morāle vienmēr ir bijusi dubultmorāle, jo �ī policijas organizācija nekad nav varējusi sadziedēt vāti, kas radusies, Sirtē piedzimstot, un tikt vaļā no tās �efu Vidoka un Fu�ē, Ero un arī Bonī mantojuma. Kad Vidoks aizgāja no policijas, tika izdots dekrēts, ka nekad par policistu nevar kļūt agrāk sodīts cilvēks. �o aizliegumu stingri ievēroja. Tomēr salīdzinājumā ar agrāk nesodīto Bonī vai da�iem citiem kungiem savā laikā ķēdēs ieslēgtais Vidoks ir nevainīgs kā jēriņ�.

Neviens neatteiksies cienīt policistu, kas godīgi un pēc labākās sirdsapziņas pilda savu grūto dienestu, un neviens neapstrīdēs, ka Sirtē strādā spējīgi ierēdņi, kas izceļas ar lieliskām rakstura īpa�ībām un labi veic savus pienākumus. Tādi bija � par to nav jā�aubās � visos laikos. Kāpēc gan viņu rindās nevarētu būt pat viens otrs Megrē? Uzkrīto�i ir tikai tas, ka tie�i viņi acīmredzot nekad nav taisīju�i karjeru.

Divkār�a slepkavība villā

1934. gada 11. aprīlī da�ās fran�u avīzēs parādījās �āda ziņa: �Vakar tika nocirsta galva Aleksandram Sarē (55), kuru pagāju�ā gada 21. oktobrī zvērināto tiesa Bu�dironā notiesāja uz nāvi par slepkavību. Republikas prezidents viņa ap�ēlo�anas lūgumu noraidīja. Nāves soda izpilde noritēja bez starpgadījumiem.�

Nekādi starpgadījumi patie�ām nenotika. Sarē galva, kā programmā bija paredzēts, iekrita grozā ar zāģu skaidām. Giljotīna samaksāja rēķinu, ko tiesa bija iesniegusi cilvēkam, kuram pa�am kādreiz agrāk tiesas zāle bija tikpat kā otras mājas. Proti, Aleksandrs Sarē, 1879. gadā Triestā dzimis grieķis, bija advokāts. Puslīdz pazīstams advokāts, turklāt tāds, kas vienam otram mazam un lielam noziedzniekam bija saglabājis brīvību. Sarē ar to bija krietni nopelnījis, jo ļoti labi pārzināja visus likumu trūkumus un neskaidrības, kas baro zinātāju. Pie tā, ka viņ� beidzot iekrita, turklāt vēl tik dziļi, ka pakļuva zem �monsieur Deibler� asmeņa, vainojama viņa alkatība, kas gadu no gada pieauga, un tas, ka Marseļas policija 1925. gadā bija pārpratusi kādu Klamota kungu.

Klamota kungam vientuļā vietā starp Marseļu un Eksan-provansu piederēja villa �L'Ermitage�, kura tika izīrēta smalkiem ļaudīm. 1925. gada pavasarī viņ� to bija izdevis Marseļas advokātam Sarē, kas tur, tālu no lielpilsētas trok�ņa un tiesas zāles, mēdza atpūsties zem vecajiem kokiem.

Metrs Sarē, kas pirms pārie�anas Francijas pavalstniecībā 1903. gadā bija saucies par Alessandro Sarrajani, pilsoņu aprindās tika uzskatīts par �labu partiju�. Viņa uzvedība bija vismaz tikpat gluma un zīdaini maiga kā viņa zilganmelnie mati. Rakstus, kurus viņ� sacerēja savu klientu aizstāvē�anai, uzskatīja par tikpat izteiksmīgiem kā viņa sejas panti, un viņa dzīves stils bija tikpat izsmalcināts kā honorāri, tātad nebija nekāds brīnums, ka sapņaina palīgskolotāja Kēte �mita no Bavārijas iemīlējās �ai provinces kavalierī. Kēte (vai kā viņu sauca Francijā � Katrīna) kopā ar savu septiņus gadus vecāko māsu Filomenu īsi pirms pasaules kara bija atbraukusi uz Marseļu. Meitenes, būdamas jaunas un naivas, bija pametu�as savu ciematu Bavārijā, lai Francijā atrastu lielo laimi. Laimi, kas viņām nozīmēja greznu dzīvi, krā�ņus tērpus, daudz rotaslietu un skaistu, galantu vīrieti, kuram būtu daudz naudas. Tomēr �ādi eksemplāri pat Francijā bija visai reti sastopami un nemaz tik vienkār�i neslaistījās pa Marseļas ielām. �ī atziņa jaunās meitenes trāpīja jo smagāk, kad viņu pieticīgie līdzekļi bija iztērēti, jo gaidī�anas laiks jau no pa�a sākuma bija ierobe�ots. Abām neatlika nekas cits kā pagaidām pelnīt pa�ām sev uzturu.

Mazliet apaļīgā, tum�matainā Filomena vismaz bija nolikusi Vācijā skolotājas eksāmenu, tā ka viņa varēja iestāties darbā par skolotāju, turpretim viņas gai�matainā, zilacainā un ļoti slaidā māsa bija devusies ceļā, eksāmenu nenolikusi, un nevarēja darba devējiem piedāvāt neko citu kā tikai savu skaisto izskatu. Tomēr laime mazliet piekāpās un kā avansu izsniedza Kētei kāda �ejienes avīzes redaktora labvēlību � viņ� uzrakstīja sludinājumu avīzē un palīdzēja viņai dabūt bērnu audzinātājas vietu.

Gāja gadi, tomēr sapņu prin�i nerādījās. Tālab māsu sapņi pamazām kļuva pieticīgeki, kamēr beidzot viņas apmierinājās ar advokātu. Proti, likumu nepilnības labi pārzino�ais advokāts bie�i viesojās tie�i tai ģimenē, kurā Kēte �mita stāstīja bērniem pasaciņas par savu slepeno sapņu princi. Nepagāja ilgs laiks, un māsas kļuva par ilgsto�ām vie�ņām villā �L'Ermi-tage�, turklāt Kēte Smita slepeni sāka vingrināties, parakstoties Catherine Sarret. Filomenai nebūtu nekas pretim kļūt par Sarē svainieni, jo advokāts neskopojās ar uzmanības pierādījumiem arī viņai. Villa bez kalpotājiem un pieticīgs luksuss vienmēr ir labāks nekā nekāda villa un nekāds luksuss. Tomēr māsas maldījās, ja ticēja, ka advokātam pieder vairāk naudas, nekā viņas jebkad var nopelnīt.

Kādu vakaru pie �ampanie�a un kaviāra māsu laipnais namatēvs izlaida pirmo kaķi no maisa un atklāja viņām, ka drīz vien tīkamajai slinko�anai pienāk�ot gals. Proti, viņam esot vairāk parādu nekā matu uz galvas un diem�ēl arī vairāk aizdevēju nekā klientu. Darbs pēdējā iaikā kļuvis no�ēlojams, jo lielajām haizivīm lielākoties esot jau pa�ām savi slaveni advokāti, bet mazākās zivteles nevarot samaksāt pietiekami daudz, tā ka viņa dzīves standarts esot apdraudēts. Pirmām kārtām viņam esot jāizvācas no villas, jā, vispār jāsamazinot izdevumi, un tāpēc arī māsām diem�ēl esot atkal jāsāk strādāt. Tas viņām patie�ām bija smags trieciens. Bēdīgās izredzes atgriezties sve�u ļau�u bērnistabās lika viņām gandrīz vai krist izmisumā � reakcija, kādu bra�ais advokāts bija paredzējis jau iepriek�. Kad nelaimīgajām māsām asaras vairs neļāva saredzēt kaviāru, advokāts izlaida no maisa otru kaķi. Domīgi, it kā tas viņam tikai nupat būtu ie�āvies prātā, viņ� paziņoja iespējamo izeju. Katrā ziņā tā nebū�ot glu�i korekta rīcība, kaut gan notiekot arī vēl daudz trakākas lietas... Netīrā un smirdo�ā ieliņā ostas rajona La�oljeta kvartālā dzīvojot jūrnieks Deltreijī, uz nāvi slims cilvēks, ko pavisam nesen ar

neārstējamu tuberkulozi izlaidu�i no slimnīcas. Tam nabaga velnam neesot neviena piederīgā, un viņam neesot pat ko ēst. Sarē esot tiesā aizstāvējis viņu kādā nenozīmīgā lietā un zinot, ka tas, pēc slimokases ārstu atzinuma, dzīvo�ot, augstākais, vēl pusgadu. Ja nu Kēte, protams, tikai pro forma, salaulā�oties ar viņu, tad, apdro�inot �ā pusdzīvā cilvēka dzīvību par kādiem 100 000 frankiem, Kētei tikai vajadzē�ot nokārtot vēl pāris maksājumu un viņa vienā mierā varē�ot pagaidīt tos pāris mēne�us, kamēr slimais nomirst. Tad viņa kā atraitne un mantiniece varē�ot saņemt apdro�inā�anas prēmiju un tā tik�ot uz kādu laiku vaļā no finansiālajām grūtībām.

Tā bija mūzika māsu �mitu ausīm, un viņas no jauna sadū�ojās. Kēte, protams, gribēja būt pavisam dro�a � Sarē ta�u nedomājot, lai viņa ar �o jau gandrīz beigto Deltreijī patie�ām kaut ko uzsāktu un varbūt pat pildītu laulības uzliktos pienākumus.

Sarē prata viņu nomierināt. Deltreijī esot jau pārāk tālu no �īs pasaules, lai tāda piepūle viņam sagādātu vēl kādu prieku. Viņ� bū�ot laimīgāks, ja bez pūlēm iegū�ot pāris franka, ar ko dzesēt ik dienas savas slāpes, dzimtsarakstu birojā paklausīgi teik�ot �jā� un neuzstādī�ot nekādas prasības. Vairāk kā �o vienu reizi dzimtsarakstu birojā Kētei nebū�ot viņa izskats jāpacie�.

Ar to arī Kētei �ī lieta bija skaidra, turpretim Filomena vēl lāgā nesaprata � vai tad tik slimu cilvēku vispār apdro�inot un turklāt vēl par tik lielu summu. Cik viņa zinot, visas apdro�inā�anas sabiedrības, noslēdzot �ādus līgumus, prasot uzticama ārsta atsauksmi.

Sarē smaidīja ar tādu pārākuma apziņu, kā var smaidīt tikai advokāts. Protams, slimo Deltreijī nedrīkstot sūtīt pie apdro�inā�anas sabiedrības ārsta. �im nolūkam jāatrodot cits, vesels. Bet arī tas jau esot sameklēts un tikai gaidot, kad viņu pasauks. Tas esot kāds �ambons, kas par to saņem�ot nelielu honorāru, �is �ambons gan neesot nekāds d�entlmenis, bet �ai lietā viņu varot ļoti labi izmantot, tā domāja Sarē. Kad māsām nebija vairs nekādu iebildumu, varēja sākt darboties.

Jau pēc nedēļas notika laulības. Kēte �mita kļuva par Katrīnu Deltreijī.

Tie�i se�us mēne�us vēlāk Deltreijī nomira ar diloni, un da�as dienas pēc tam cie�i aizplīvurotā atraitne saņēma apdro�inā�anas prēmiju.

Villā �L�Ermitage� vairākas dienas dzēra priecīgas bēres. Bet tad �etrpadsmitajā Kētes atraitnības dienā pie apmierinātā trio ieradās negaidīts viesis � �ambons, Deltreijī dubultnieks, bez kura krāp�ana nebūtu varējusi notikt.

Viņ�, neievērojot agrāko norunu, atgādināja par sevi. Salīdzinājumā ar trekno kumosu, kas bija ticis trio, viņa pa�a atalgojums �ķita glu�i no�ēlojams.

�ambons, biju�ais garīdznieks, kuram bija jānovelk garīdznieka tērps, jo viņ� jau kop� neatminamiem laikiem labāk ar vīnu apslacīja rīkli nekā ar svētīto ūdeni pieri, bija nolēmis nekādā ziņā neapmierināties ar ubaga gra�iem. Savai izlaidīgajai dzīvei krogos viņam vajadzēja vairāk franku, nekā bija izsniedzis Sarē. Velti advokāts atsaucās uz norunu, plosījās dusmās par to, ka �ambons lau� līgumu, un runāja par krāp�anu un izspie�anu. Eksgarīdzniekam nebija tik mīksta sirds, lai viņu varētu aizkustināt, un viņ� palika pie savām prasībām, lai trio noteikti saprastu, ka viņ� nopelnīto naudu grib baudīt ar viņiem kopā līdz pēdējam sū. Sarē, kas prata rēķināt, varēja jau noteikt brīdi, kad viņam �ī Deltreijī transakcija kļūs par zaudējumu. Un, kad �ambons kādā piektdienā paziņoja, ka no pirmdienas viņ� ar savu draudzeni Noemiju Balandrū arī pārvāk�oties uz villu, jo tad viņi labāk varē�ot nokārtot finansiālās attiecības, trio redzēja, ka laupījums grasās izslīdēt tam no rokām. Sarē, kuram �ķita, ka prātīgāk būtu �ambonu nekaitināt, nemitīgi prātoja, kā tikt vaļā no uzbāzīgā liekē�a uz visiem laikiem.

Un tad viņam prātā ie�āvās glābēja doma:

� Pirmdien, jūs sakāt, �ambona kungs? Nu labi, līdz tam jau mēs paspēsim �o to sagatavot.

�ambons, kas īstenībā bija gaidījis neatlaidīgāku pretestību, neuzticīgi pētīja neizdibināmo advokāta seju, nemanīdams ne pēdas no velni�ķības, kas bija ienākusi prātā Sarē kā vienīgā izeja. �ambons nomierinājās un bija priecīgs, ka viss nokārtojies tik gludi.

Viņ� labvēlīgi pamāja visiem trim.

� Mēs jums daudz rūpju nesagādāsim,� viņ� apsolīja.� Mēs apmierināsimies ar vienu istabu. Protams, tai jābūt saulainai un pietiekami lielai mums abiem � Noemijai un man �, un noteikti dārza pusē. Par visu vairāk Noemija mīl sauli.

� Mēs papūlēsimies, lai jūs būtu apmierināti,� Sarē atbildēja.

� Es ieradī�os pirmdien jau priek�pusdienā, lai mēs varētu vēl pārvietoties uz citu istabu, ja ierādītā man nepatiks. Noemija varēs atbraukt ar pusdienas vilcienu,��ambons teica, un bija acīm redzams, ka viņ� varen priecājas, dabūjis partneri savos nagos.

�ai �ķietamā triumfa stundā eksgarīdznieks parakstīja ne tikai savu nāves spriedumu, bet noteica arī noslepkavo�anas

laiku. Kad Sambons pirmdien ieradās villā �L'Ermitage�, viņ�, protams, par to neko nezināja. Lieliskā garastāvoklī viņ� mazliet patērzēja ar Filomenu, kas mājas priek�ā noņēmās ar motociklu, pateica gai�matainajai Kētei da�us divdomīgus komplimentus, kad viņa pacienāja to ar glāzīti degvīna, un neizrādīja ne mazāko vil�anos, ka Sarē pats nerādās. Viņā nekas nemodināja neuzticību arī tad, kad Kēte pirms do�anās aug�ā deva zīmi māsai, kura tūlīt iedarbināja motocikla motoru un sacēla tādu troksni, kas pārspēja visus citus. Tad Kēte it kā nejau�i pieveda Sambonu pie trīsdaļīga kamīna aizslietņa, aiz kura ar �au�anai sagatavotu pistoli rokā glūnēja Sarē. Kamēr viņa novērsa Sambona uzmanību, advokāts iznāca no savas slēptuves un no pavisam neliela attāluma ie�āva �ambonam galvā lodi. Lode aiz labās auss ieurbās smadzenēs un uz vietas nogalināja Sambonu. Kēte zibenīgi uzmeta upurim uz galvas segu, lai asinis nenotraipītu grīdu. Tad viņi par abiem kopā miru�o Sambonu aiznesa uz vannas istabu, kur sen jau viss bija sagatavots. Vannā, rūpīgi apsegta ar divām stikla plāksnēm, tvaikoja koncentrēta sērskābe. Pa to laiku bija atnākusi arī Filomena, un slepkavīgais trio uzmanīgi nospēlēja pēdējo cēlienu Sambona lietā. Viņi, lai pasargātos no tvaikojo�ās sērskābes, sabāza ausīs vati, aizsēja mutes ar dvieļiem un uzlika aizsargbrilles. Tikai tad viņi pievērsās līķim. Ātri vien bija pārgrieztas kurpju saites un kurpes pa�as novilktas. Sarē iztuk�oja noslepkavotā kabatas un paņēma viņa naudu un pulksteni, tad ielika līķi vannā. Skābe momentāni sāka saēst miru�ā apģērbu un muskulatūru. Viņi uzbīdīja uz vannas stikla plates un aizslēdza vannas istabas durvis.

Pēc da�ām stundām, ap pulksten 14.00, villā ieradās Noemija Balandrū. Atkal Filomena mājas priek�ā darbojās ap motociklu, un atkal motora troksnis noslāpēja �āvienu. Bet �oreiz Kēte pat nepapūlējās vie�ņu sagaidīt. Noemija netika pat līdz viesistabai. Sarē un Kēte bija nostāju�ies tūlīt aiz ieejas durvīm, un, tiklīdz Sambona mīļākā spēra kāju pār slieksni, atskanēja slepkavīgais �āviens.

Da�as minūtes vēlāk arī viņas līķis gulēja skābes vannā.

Pēc nedēļas trio apraka dārzā to, kas no abiem bija palicis pāri.

Ne �ambonam, ne Noemijai Balandrū nebija ne radu, ne draugu, un neviens nenojauta, ka viņi noslepkavoti, nemaz nerunājot par to, kas būtu varējis viņus nogalināt.

Pagāja vasara, un Eksā jau krita lapas no kokiem, kad trio no villas �L'Ermitage� nolēma pārcelties uz Marseļu, kur bija vieglāk pavadīt ziemu un atkal piepildīt kabatas.

īpatnējs, kriminālpolicistiem labi zināms fakts ir tas, ka

noziedznieki bie�i vien metodi, ar kuru guvu�i panākumus, lieto arī turpmāk. Sis �rokraksts� ir tik raksturīgs, ka visas pasaules kriminālpolicijas tūlīt kopā ar ziņām par noziedznieku precīzi reģistrē arī viņa darbības veidu.

Arī Sarē krāpnieku trio nolēma turēties pie savas metodes un atkal nolaist asinis kādai apdro�inā�anas sabiedrībai.

Tomēr vispirms viņi atdeva villas īpa�niekam atslēgas un samaksāja vēl par vienu mēnesi uz priek�u. Tas satrauca Klamota kungu, un tāpēc viņ� nenogaidīja, kamēr �is mēnesis paiet (ar to bija rēķinājies Sarē), bet ieradās villā jau nākamajā dienā, lai pārliecinātos, vai viss ir kārtībā. Nomierinājies viņ� konstatēja, ka nekā netrūkst, tikai viņu uztrauca pretīgā smaka, kas nāca no vannas istabas un visām kanalizācijas caurulēm. Un, kad, tuvāk apskatījis grīdu un konstatējis, ka uz grīdas un uz kāpnēm, kas ved uz dārzu, jā, pat pie izlietnes virtuvē un arī ēdamistabā ir daudz traipu, kuri izskatās kā spēcīgas skābes radīti, viņ� kļuva nemierīgs. Steig�us pārbaudījis dārzu, viņ� arī tur atrada vairākas vietas, kas acīmredzot nesen bija uzraktas un smirdēja tāpat kā vannas istaba. �ķūnī viņ� beidzot vēl uzdūrās pārim vīrie�u kurpju ar pārgrieztām saitēm un vienai sievie�u kurpei, kurai kāds bija nogriezis sprādzi. Tas viss padarīja viņu sevi�ķi aizdomīgu pret augstsirdīgo īrnieku. Tāpēc Klamota kungs nekavējoties aizgāja pie prokurora, kas viņu aizsūtīja uz policiju. Villā �L'Ermitage� ieradās inspektors un pāris �andarmu.

Policisti, plecus raustīdami, apskatīja kurpes, ar pretīgumu paoda dārza augsni un izlietni, un beidzot inspektors no�ēlā pacēla rokas.

� Tā nav mūsu darī�ana, Klamota kungs. Ja jūs gribat dabūt atlīdzību par zaudējumiem, tad jums pa�am jārunā ar saviem īrniekiem. Diem�ēl mēs jums nevaram palīdzēt.

Ar to arī viņi �ķīrās. Atzīmēja, ka Klamota kunga iesniegums nokārtots, un bija skaidrs � rakstītājs gribējis privāti piedzīt naudu un villā �L'Ermitage� nav ne mazākā pieturas punkta, kas norādītu uz sodāmu rīcību. Policijai nav nekāda pamata vēl ilgāk nodarboties ar �o lietu. Jā, policija neturēja pat par vajadzīgu iztaujāt Sarē, no kā gan cēlusies �ī smaka, tā ka noziedzīgajam trio nebija ne jausmas par policijas iera�anos villā un tas varēja netraucēti gatavoties nākamajam ķērienam.

Kādā Marseļas slimnīcā māsas bija atradu�as ar tuberkulozi slimo Lorenci kundzi, kas bija pavisam vientuļa un kuru nekad neviens neapciemoja. Viņa (tāpat kā Deltreijī) bija uz nāvi slima, �ī no�ēlojamā sieviete nevarēja saprast, kāpēc

pēk�ņi pie viņas gultas uzradās divas jaukas dāmas un dzīvi interesējās par viņas likteni. Bija labi just cilvēku līdzjūtību tādā vidē, kur cie�anas, slimības un nāve bija notrulināju�as jūtas un katrs interesējās tikai par sevi. Un bija labi, ka viņu regulāri apmeklēja un parādīja viņai mazliet labi domātas uzmanības. Lorenci kundze jau visus rēķinus ar dzīvi bija noslēgusi, negaidīja vairs nekā laba, un te nu pēk�ņi parādījās abas labsirdīgās dāmas un atklāja viņai, ka dzīve vēl nebūt nav galā un ir vēl glābiņ�, proti, kāda moderna sanatorija �veicē, un turklāt �is brīnums nabaga sievietei nemaksās ne gra�a.

Tie�i visnabagākie, tie, kuriem vairs nav nekādu cerību, bie�i vien visātrāk notic brīnumam. To darīja arī Lorenci kundze, tāpēc viņa tūlīt labprāt atdeva Kētei savus dokumentus, lai varētu sagatavot visu nepiecie�amo ceļojumam uz �veici.

�oreiz pie ārsta Sarē aizsūtīja savu virēju. Apdro�inā�anas līgumu noslēdza, un abām māsām nemaz nenācās grūti pierunāt Lorenci kundzi sastādīt testamentu (par augsto apdro�inā�anas polisi jau viņa nezināja), ka visu, kas viņai pieder, viņa novēl savām mīļajām draudzenēm Katrīnai Deltreijī un Filomenai �mitai.

Bet tad gadījās neveiksme. Lorenci kundze nomira par agru, proti, tikai desmit dienu pēc pirmās iemaksas.

Apdro�inā�anas iestādes bija gan pieradu�as pie daudz kā, tomēr tas, ka sieviete, kura, pēc uzticama ārsta domām, ir pilnīgi vesela, desmit dienas vēlāk pēk�ņi nomirst ar diloni, bija ļoti dīvaini. Apdro�inā�anas sabiedrība atteicās izmaksāt prēmiju un paziņoja, ka notiks rūpīga izmeklē�ana.

Sarē pārāk labi zināja, ko tas nozīmē: policija izdarīs nepatīkamu izmeklē�anu un apjautāsies arī citās apdro�inā�anas sabiedrībās, tāpēc viņ� steig�us paziņoja, ka atsakās no prēmijas izmaksas. Sērojo�ās māsas, tā viņ� paziņoja apdro�inātājiem, nekādā ziņā negribot gūt nekādus materiālus labumus no savas mīļās draudzenes Lorenci kundzes nāves, un tāpēc sabiedrība mierīgi varot paturēt prēmiju un iemaksu.

Ar to lieta bija izbeigta un blē�u trio vēlreiz izbēdzis no soda. Tomēr no notiku�ā tas neko nebija mācījies, jo tūlīt sāka skatīties pēc jaunas kandidātes.

Jauno kandidāti sauca Magali Erbina, viņa bija 24 gadus veca, pavisam viena pasaulē un gulēja Marseļas tuberkulozes slimnīcā. Pēc ārstu domām, viņa nevarēja dzīvot ilgāk par pusgadu. Atkārtojās tā pati spēlīte, kas ar Lorenci kundzi.

Tomēr �oreiz Sarē gribēja, lai lieta būtu pavisam dro�a. Pie

apdro�inā�anas sabiedrības ārsta bija jāiet Kētei pa�ai. Uz viņas vārda arī tika noslēgts apdro�inā�anas līgums, kas bija par tik lielu summu, ka Sarē bija jāaizņemas nauda, lai sadabūtu iemaksu.

Magali Erbina no slimnīcas pārvācās uz trio dzīvokli. Viņas ārstē�anu uzņēmās Sarē mājas ārsts Dr. Gijs. Diez kā tas bija, vai nu slimnīcas ārsti bija aloju�ies, vai arī Dr. Gijs bija labāks ārsts, bet Magali Erbina pat nedomāja mirt. Glu�i otrādi, viņas veselības stāvoklis ar katru dienu uzlabojās, un pēc da�ām nedēļām viņa bija jau tā atkopusies, ka kopā ar abām māsām varēja iet pastaigāties. Tātad Sarē atkal bija pārrēķinājies. Tomēr �oreiz viņ� negribēja piedzīvot neveiksmi, tādēļ uzdeva Kētei un Filomenai vadāt Magali pa izpriecu vietām, cerēdams, ka tas slimo galu galā nobeigs. Tomēr, lai arī cik bie�i Magali cauras naktis uzdzīvoja kopā ar abām māsām, viņa jutās aizvien labāk un nebeidza slavēt savu draudzeņu pa�aizliedzīgo labsirdību.

Ko gan advokātam līdzēja tas, ka viņ� lamāja ārstus un viņu noteikto diagnozi, uz kuru nevarot paļauties. Magali Erbina atplauka acīm redzot, un Sarē ar �ausmām domāja, ka nākamo iemaksu par apdro�inā�anu viņ� vairs nespēs samaksāt. Cits nekas neatlika, vajadzēja rīkoties pa�am uz savu roku un glābt ārstu presti�u. Par pistoli �ai gadījumā, protams, nevarēja būt ne runas, tā atstāj pārāk daudz pēdu. Bet kāpēc gan ir indes? Kādu vakaru da�i pilieni iepilēja Magali Erbinas glāzē, un otrā rītā jaunā sieviete savā gultā bija mirusi.

Dr. Gijs bez �aubī�anās parakstīja mir�anas apliecību, kurā datus par miru�o neierakstīja, tas bija jādara Sarē pa�am, kad viņ� vāca kopā visus apbedī�anai nepiecie�amos dokumentus. Advokātam, protams, tas bija tie�i pa prātam. Viņ� izpildīja mir�anas apliecību uz Katrīnas Deltreijī vārda, un trīs dienas vēlāk Magali Erbina tika klusi apglabāta ar Katrīnas Deltreijī vārdu. Filomena iekasēja apdro�inā�anas prēmiju, trio sadalīja laupījumu, un Kēte, tagad saukdamās par Magali Erbinu, ar skubu aizbrauca uz Nicu.

Tur viņa drīz vien iepazinās ar solīdu veikalnieku Greguā-ru, ar kuru kopā pavadīja laiku, kamēr viņas māsa Filomena ieņēma tās vietu pie Sarē.

Ļoti iespējams, ka Kēte drīz vien būtu atkal mainījusi savu uzvārdu un kļuvusi Greguāra kundze, ja neiejauktos nejau�ība. �oreiz �komisārs Nejau�ība� ieradās �ēlsirdīgās māsas izskatā. Viņa Marseļā bija kopusi Magali Erbinu un iepazinusies arī ar Kēti. Un tie�i viņa sēdēja restorānā, kurā vakariņoja neīstā Magali Erbina ar savu pielūdzēju. Varbūt viss vēl būtu beidzies labi, ja pa telefonu nebūtu piezvanījis Sarē un

oficiants nebūtu viņas pa�reizējo vārdu skaļi nosaucis restorānā.

Ta�u vārds Magaii Erbina ir tik rets, ka �ēlsirdīgā māsa tūlīt atcerējās savu kādreizējo slimnieci. Magaii Erbina, kas tik sensacionāli bija izārstējusies un pēc savas draudzenes Katrīnas Deltreijī nāves tik pēk�ņi aizbraukusi no Marseļas? Ar to viņai bija jāapsveicinās. Priecīgā ziņkārībā viņa gāja tuvāk pie galdiņa. Bet kas gan varētu aprakstīt viņas pārbīli, kad par veselu izdaudzinātās Magaii Erbinas vietā viņai pretī stāvēja apbedītā Katrīna Deltreijī? Kēte, kas arī tūlīt pazina �ēlsirdīgo māsu, nebija mazāk nobijusies un pa galvu pa kaklu aizbēga.

�ēlsirdīgā māsa zibens ātrumā izprata situāciju, sekoja Kētei un lika kādam policistam viņu apcietināt.

Katrīnai Deltreijī, dzimu�ai Kētei �mitai, alias Magaii Erbinai, nebija tik stipri nervi, lai liegtos. Viņa tūlīt visā atzinās, atklāja pārsteigtajiem Nicas inspektoriem Sarē trio noziegumus un zvērēja pie eksgarīdznieka Sambona vēl nesatrūdēju�iem kauliem, ka viņa un viņas māsa esot tikai nomaldīju�ās aitiņas no Bavārijas, kuras noziedzīgais advokāts pret viņu gribu padarījis par savām līdzdalībniecēm.

Kēte tika pārvesta uz Marseļu, un tur tagad pēk�ņi pēc astoņiem gadiem policijas inspektors atcerējās Klamota kunga iesniegumu un pats savu ļoti nepatīkamo atzīmi par lietas izbeig�anu. Tā kā notiku�o nevarēja padarīt par nebiju�u, viņ� ar divkār�u dedzību sāka izmeklē�anu.

Tomēr sevi�ķi daudz pēc astoņiem gadiem villa �L'Ermita-ge� vairs nevarēja sniegt. Tad jau vērtīgāks bija Magaii Erbinas ekshumētais līķis. Tomēr pietika ar to, kas nokļuva kriminālpolicijas un izmeklē�anas tiesne�a rokās, un apvainoto atzī�anos, lai viņus varētu notiesāt.

Tiesa atalgoja abas māsas par ātro atzī�anos, ievēroja vainu mīkstino�us apstākļus un ļāva viņām izsprukt ar desmit gadiem cietumā katrai.

Aleksandram Sarē, protams, nekas netika piedots. Presē par viņa lietu visai daudz nerakstīja � Sarē bija tikai nenozīmīgs slepkava un otr�ķirīgs krāpnieks, maza zivtiņa, kas nevarēja stāties blakus saviem prominentajiem kolēģiem.

Sirtē un finansu dū�i

1932. gada 12. martā starp deviņiem un vienpadsmitiem priek�pusdienā Parīzē greznos apartamentos Viktora Ema-

nuela III avēnijā Nr. 5 atskanēja revolvera �āviens. Uz grīdas miris sabruka piecdesmit divus gadus vecs vīrietis � viens no bagātākajiem cilvēkiem pasaulē, rūdīts vecpuisis, sērkociņu karalis Ivars Krēgers. Preses ziņojumos izskanēja doma, ka nāvējo�o �āvienu iz�āvis viņ� pats.

Oficiāli neizvirzījusi nekādu citu nāves cēloņa versiju, Sirtē tomēr arī neierakstīja Krēgeru Parīzes pa�nāvnieku sarakstos, kā to prasīja instrukcija. Tam neap�aubāmi bija savi iemesli, glu�i tāpat kā lēmumam atteikties no pirkstu nospiedumu izpētes uz nozieguma iero�a. Precīzi nav zināms arī, kāpēc nelaiķa dienasgrāmata un personiskās piezīmes, ko konfiscēja policija, pēc tam tika iznīcinātas, neļaujot tajās ieskatīties pat viņa radiniekiem un draugiem.

Visu �o izrīcību iemeslu Sirtē glabā noslēpumā vēl līdz �ai dienai, tāpēc �īs mīklainās pa�nāvības lietā vēl aizvien ir vismaz tikpat daudz tum�u plankumu un traipu kā pa�ā Ivara Krēgera dzīvē un biogrāfijā.

�is cilvēks, kur� visu mū�u ar pretenciozu kautrīgumu vairījās no popularitātes, kura dzīvi glu�i kā pērkons no skaidrām debesīm pēk�ņi pārtrauca negaidīts revolvera �āviens, piederēja pie tām visizcilākajām pasaules starptautiskā finansu kapitāla haizivīm, kas pusdieno kopā ar valdību galvām, ir uz tu ar finansu ministriem, bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem aprij savus vārgākos konkurentus un ar riebumu uzspļauj Sarē un Staviskim līdzīgiem tipiem. Viņa retie mati vienmēr bija kārtīgi sasukāti, bikses rūpīgi izgludinātas, taurenītis akurāti sasiets un krekls mū�dien sniegbalts � vismaz līdz brīdim, kad uz tā izplūda milzīgs asins traips, kas bija cēlonis tam, kāpēc uz agrāk nevainojami baltās krūte�as parādījās arī vēl daudzi citi tum�i traipi.

Pa divdesmit gadiem pārvērst simt dolāru par daudzmiljonu kapitālu, �ai laikā no ierindas in�eniera kļūt par vienu no visvarenākajiem finansistiem pasaulē �tas ir pa spēkam tikai * izcilam azartistam un veiklam krāpniekam, jo jau sen zināms, ka ar godīgu darbu, pat liekot lietā milzīgu cītību, vēl neviens nez kāpēc nav piedzīvojis �ādu metamorfozi.

Ivars Krēgers bija gan viens, gan otrs. �īs takas Ivars sāka mīt jau kā divdesmitgadīgs jauneklis, kad viņ�, apnicības pārņemts tēva mazajā sērkociņu fabrikā, pameta dzimto Zviedriju ar simt dolāriem kabatā un ieradās �lielā dīķa� otrā krastā, lai tur, �neierobe�oto iespēju zemē�, mestos peļņas medībās. Ekonomiskā konjunktūra un vētrainā kapitālisma attīstība Amerikā, kura ļāva veikliem darboņiem grābt pasakainu peļņu, vilināja viņu, tāpat kā simtiem citu dēkaiņu,

no vecās Eiropas uz Jauno Pasauli. Ta�u at�ķirībā no viņu lielākās daļas jaunais Ivars Krēgers, izrādījās, bija jau cietāks un mērķtiecīgāks, turklāt arī nesalīdzināmi apķērīgāks nekā vairums viņa kolēģu. Tas nodro�ināja viņam strauju karjeru kā speciālistam tērauda konstrukciju jomā, tā ka jau 1907. gadā viņ� kopā ar partneri nodibināja celtniecības uzņēmumu �Krēgers un Tolls�, kas �etru gadu laikā izauga par akciju sabiedrību ar vienu miljonu zviedru kronu pamatkapitāla. Ta�u, ja uzskatītu, ka pa�am Krēgeram piederēja tikai puse no �ā miljona, tik un tā tas bija kolosāls lēciens: pusmiljons ir summa, kuru cītīgs krājējs varētu saraust vienpadsmit gados, tikai ik stundu (arī naktī) ieguldot uz sava rēķina piecas kronas. Ta�u Ivaram Krēgeram �is izcilais lēciens bija tikai sīks prologs � viņa īstā karjera sākās pēc diviem gadiem.

Tai laikā Krēgers atklāja, ka mazie zviedru sērkociņi slēpa sevī neierobe�otas iespējas. Un viņ� veltīja sērkociņiem tik versmainu enerģiju, ka jau pēc pāris gadiem bija radījis gigantisku sērkociņu koncernu, kas apvienoja simt piecdesmit fabriku trīsdesmit valstīs, un tajās strādāja vairāk nekā se�desmit tūksto�u strādnieku.

Tomēr Ivara Krēgera lielā stunda sita pēc pirmā pasaules kara, kad daudzas valstis ar noasiņoju�u ekonomiku, sociālu krī�u satricinātas, atradās bezdibeņa malā. Jau kara laikā Krēgeram nebija ne naidīgu, ne draudzīgu valstu. Naudai politiskā pārliecība ir tikpat sve�a kā patriotiskās jūtas. Plēsonīgajām finansu hiēnām tās ir tikai traucēklis. Krēgers turējās visu karojo�o valstu pusē, kamēr varēja no tām pelnīt, un, kad kar� beidzās, viņ� labprāt pie�ķīra ķredītus jebkurai valstij, kas viņam pateicās ar kārtīgiem procentiem un sērkociņu monopolu. Krēgera koncerns virzījās arvien tuvāk mērķim � vispasaules sērkociņu monopola sagrāb�anai �, jo pārvaldīja vismaz se�desmit procentu (pēc viņa pa�a ziņām � visus deviņdesmit) pasaules sērkociņu produkcijas. Bet tas nozīmē, ka �sērkociņu karalis� varēja praktiski visur diktēt sērkociņu cenas pēc savas iegribas.

Ta�u viņa ienākumu avots nebija tikai sērkociņi. Koncernam piederēja biezi �ūk�ņi kalnrūpniecības, papīra un celulozes rūpniecības, ma�īnbūves, elektroindustrijas un daudzu citu nozaru uzņēmumu akciju. Viņam piederēja dzelzceļa un tvaikoņu līnijas, milzīgi zemes gabali visā pasaulē un pat zeltraktuves Bolīvijā.

Būtu kļūdaini domāt � ja bagātība sarausta negodīgi, tad arī tās īpa�nieks dzīvo negodīgi un amorāli. Piemēram, Ivaram Krēgeram bija vājība uz vienkār�u dzīves veidu, viņ� aizliedza sevi saukt par ģenerāldirektoru, bet lika godāt tikai par in�eniera kungu, vairījās no cieņas pierādījumiem un neturēja nekādā vērtē ordeņus, ta�u godavīrs nebija. Tiesa, tas gan atklājās tikai pēc viņa nāves.

Francijā, tāpat kā citur pasaulē, viņ� bija pla�i pazīstams. Viņ� ļoti mīlēja Parīzi, un viņam tur (tāpat kā daudzās citās galvaspilsētās) bija pastāvīgs dzīvoklis (tas pats, kurā tik traģiski pārtrūka viņa dzīve) un birojs darījumiem. 1927. gadā, kad nāvīgi slimais franks grasījās teju, teju nolikt karoti, Krēgeram ar septiņdesmit piecu miljonu dolāru injekciju izdevās to atkal dabūt uz kājām. �is kredīts � glu�i tāpat kā visi pārējie � nesa viņam krietnus procentus. Lielās un vidējās fran�u bankas augstu vērtēja Krēgeru, jo viņa koncerns pastāvīgi slēdza ar tām izdevīgus darījumus. Visā kapitālistiskajā Eiropā nebija valdības, kura neuzticētos viņa kredītam. Tikai laikā no 1927. līdz 1931. gadam viņ� kreditēja �etrpadsmit valstu.

Krēgera ietekme sniedzās arī Dienvidamerikā un Meksikā, Ķīnā un Japānā. Prese dēvēja viņu par �pasaules ekonomikas Napoleonu�, nebūt nedomājot par Vaterlo, bet gan patiesā cieņā.

Kad pēc 1929. gada 24. oktobra, tā saucamās �melnās piektdienas�, arī Krēgera akcijas nebūt vairs nebija dro�as, viņam palīgā nekavējoties metās amerikāņu baņķieri. Amerikā viņ� bija ļoti cie�i saistīts ar lielo Lī Higinsona banku, kurā savukārt bija iesaistīti Rokfellera grupas kapitāli (un kura �ai sakarā visai jūtami mina uz var�acīm Morgana kliķei). Eiropā Krēgers kooperējās ar kādu pusduci lielu un mazu banku, atbīdot no siles vareno Vallenbergu un Rot�ildu.

Haizivis aprij cita citu, peļņas rau�anas likumsakarīgas sekas ir cen�anās iegūt vēl lielāku peļņu un galu galā vēlē�anās tikt pie peļņas ar jebkuriem līdzekļiem. Ta�u samaksāt par �o superpeļņu vienmēr nākas citiem. Krēgera gadījumā �ie citi bija mazās bankas un akcionāri, kurus 1932. gada 12. marta revolvera �āviens izputināja.

Teikt, ka komisāru Mango no Parīzes Sirtē mobilās brigādes sajūsminātu saņemtais uzdevums, būtu skaidri meli. Neviens normāls �mazais cilvēks� sava prieka pēc �īs pasaules vareno darī�anās degunu nebāzīs, jo nekā laba tas viņam nesola. Ko gan salīdzinājumā ar Ivara Krēgera kalibra darboņiem nozīmē Sirtē komisāriņ�, kas izpilda pavēli? Tas ir mazsvarīgs cilvēciņ�, kuram visprātīgāk derētu paiet sāņus, lai netrāpītos pa kājām varenajiem. Jebkur� nepārdomāts vārds, visniecīgākais ar priek�niecību nesaskaņotais solis viņam var kļūt par pēdējo viņa komisāra karjerā. Viens lieks jautājums, nepiesardzīgs acu uzmetiens lietām, kuras neklātos redzēt,� un slavens detektīvs, visu noziedznieku bieds, nekavējoties zaudēs Sirtē �efa atbalstu.

Ģimenes tēvs Mango no �āda riska, protams, censtos izvairīties, toties komisāram Mango nācās to uzņemties, jo tie�i viņ� saņēma uzdevumu izmeklēt notikumu Viktora Emanuēla 111 avēnijā Nr. 5.

Nedz Parīzē, nedz Ņujorkā, nedz arī kādā citā vietā par �o liktenīgo �āvienu atklātībā vēl nekas nebija zināms.

Visu parīzie�u uzmanību pilnīgi saistīja 7. martā miru�ā pazīstamā politiskā darbinieka Briāna bēres, �urnālisti aizrautīgi atgremoja apbedī�anas ceremonijas detaļas un centās prognozēt valsts prezidenta vēlē�anu rezultātus Vācijā. Tādējādi Mango sākumā nebija jācīnās ar ziņkārīgo reportieru baru un jābaidās no tirdī�anas un neatlaidīgiem jautājumiem, uz kuriem atbildot tik viegli nokļūt muļķīgā situācijā. Vispirms viņ� no �efa saņēma it kā viegli izpildāmu uzdevumu � pēc iespējas ilgāk turēt noslēpumā Ivara Krēgera nāvi.

Godbijīgi komisārs spēra pirmos soļus miteklī, kura saimnieka gada kabatasnauda bija lielāka nekā divu Sirtē komisāru alga visā mū�ā, apskatīja telpas un �o to pierakstīja. Nelaiķis rāmi gulēja savā gultā � galva pavērsta mazliet sānis, labā roka nokārusies pār malu. Uz paklāja līdzās gultai, tie�i zem malai pārkāru�ās rokas, blāvi spīdēja revolveris. Nelaiķa veste bija atpogāta, uz kādreiz sniegbaltā krekla, kas tagad bija piesūcies ar asinīm, tie�i pie sirds bija skaidri saskatāms melna kvēpu gredzena ietverts lodes atstāts caurumiņ�.

Mango cītīgi aprakstīja pa�nāvības ainu un, piesardzīgi pacēlis revolveri, ķērās pie papīriem, kas gulēja uz dārga, pazema galdiņa. Viņ� uzmanīgi izpētīja atvadu vēstuļu adreses, iemeta acis pamatīgi piebāztajā portfelī, ieskatījās nelaiķa dienasgrāmatā. Pēc tam komisārs piezvanīja savai priek�niecībai un, sīki paziņojis visu, ko atklājis un ieraudzījis notikuma vietā, saņēma īsu instrukciju, kā turpmāk rīkoties. �is rīkojums acīmredzot viņu mazliet pārsteidza � pāris sekun�u viņ� izbrīnā rauca pieri. Pēc tam komisārs izrīkoja ierēdni, kas bija ieradies kopā ar viņu, un ķērās pie nelaiķa epistolārā mantojuma savāk�anas...

Viss likās skaidrs kā diena. Ārsts bija apliecinājis nāves iestā�anos, Ivara Krēgera Parīzes sekretāre Karīna Bokmane bija identificējusi līķi, un Krēgera koncerna viceprezidents Litorins bija apstiprinājis viņas liecību. Direktoram Litorinam adresētā atvadu vēstule liecināja, ka kāds amerikāņu ārsts neatlaidīgi ieteicis nelaiķim veselības labad pilnīgi atteikties no veikalnieciskas darbības. Viņ�, Ivars Krēgers, juzdamies bezgalīgi noguris un nespēdams vairs likt galā ar krīzes grūtībām, esot nolēmis �ķirties no dzīves.

Glu�i vai klasiska pa�nāvība, prātoja Mango, tie�i par tādām stāsta policijas skolās, un tādas tie�ām arī notiek. Mango ne prātā nebija nācis nepaklausīt �efa rīkojumam pēc iespējas ātrāk nokārtot līķa mazgā�anu, lai miru�o sērkociņu karali nekavējoties varētu iezārkot. Tomēr �ādi tādi sīkumi viesa viņā miglainas �aubas. Kā gan izskaidrot faktu, ka pavisam neilgi pirms nāvi neso�ā �āviena Krēgers bijis lieliskā garastāvoklī? Tas ta�u ir klajā pretrunā ar pa�nāvību...

Komisārs Mango zināja, cik bīstamas var kļūt da�ādas neskaidras aizdomas, tāpēc centās izvairīties no jebkuriem riskantiem secinājumiem. Ta�u da�as mīklainas neskaidrības �ajā lietā nevarēja vienkār�i noklusēt. Piemēram, ka Ivars Krēgers ieradās Francijā ar �Īle de France� tikai dienu pirms savas pa�nāvības, tātad � piektdien no rīta, un pilnīgi nepārprotami bija gatavojies pavadīt vairākas dienas Francijas galvaspilsētā. Vē! piektdienas vakarā viņ� bija zvanījis pa telefonu uz Stokholmu savam brālim Torstenam, īsi pastāstījis par Amerikas brauciena rezultātiem un paskaidrojis, ka arī Parīzē viņam gaidāmas sarunas ar baņķieriem. Un ne vārda par to, ka viņam būtu apnicis dzīvot. Vēlāk, kad Parīzes bir�ā Krēgera akcijas atkal katastrofiski kritās un slepenās finansu neveiksmes, kurās bija nācies ķepuroties miru�ajam sērkociņu karalim, atklājās sabiedrībai, visi uzzināja arī to, ka �īs telefona sarunas laikā ar brāli Ivars Krēgers bijis noskaņots ārkārtīgi optimistiski un pat devis mājienu, ka tagad visas finansu nepatik�anas noteikti beig�oties. Protams, varēja jau būt, ka viņa optimisms bija uzspēlēts. Kas spēlē pokeru uz lielām summām, tam jāprot arī blefot, un Ivars Krēgers bija no tiem, kam visa dzīve ir viena vienīga pokera spēle. Starp citu, vēlāk, kad no Krēgera koncerna fasādes gabalu gabaliem vēlās nost greznais apmetums, atsegdams kailu sienu, kas finansiāli un ekonomiski būvēta no tīriem gru�iem, komisārs Mango pilnīgi atteicās no idejas par uzspēlēto optimismu. Kāda velna pēc gudrajam Ivaram Krēgeram �ajā pēdējā telefona sarunā ar vienīgo brāli, kas pats dziļi iestidzis Krēgera koncerna darījumos, vajadzētu mierināt sevi ar tuk�u optimismu? Vai nebūtu daudz saprātīgāk sniegt brālim lieti�ķus norādījumus, kā likvidēt kaut vai da�as nepatik�anas? Ivara Krēgera tipa cilvēkam noteikti vajadzētu rīkoties tie�i tā, Un varbūt sērkociņu karalis nemaz nedomāja, ka �ī būs pēdējā telefona saruna ar brāli. Ta�u, kamēr vē! nebija uzpeldēju�as �īs pretrunas, Sirtē jau bija atsaukusi savu komisāru, bet Krēgera dokumentus nodevusi slepenā arhīvā.

Jau 12. martā, dienā, kad Mango saskaņā ar pavēli sāka izmeklēt �o notikumu, kļuva skaidrs, cik dīvains pa�nāvnieks bijis sērkociņu karalis. Pirms ie�āvis lodi krūtīs, viņ� bija vienojies par vairāku lieti�ķu apsprie�u organizē�anu, kuras atsaukt jau vairs nevarēja. Vienai �ādai sarunai bija jānotiek 12. martā, vienpadsmitos priek�pusdienā, viesnīcā �Hotel de Rhin�. No Stokholmas uz �o apspriedi speciāli bija izsaukts viceprezidents Litorins. Arī Krēgera sekretārei bija dots rīkojums piedalīties �ai apspriedē. Kad viņ� norunāja �īs apspriedes, viņ� vēl bija finansu di�vīrs, Eiropas mēroga boss, kas nebūt nebeidza sarunas ar vārdiem �sveiki� vai �ardievu�, bet gan ar savu parasto �uz redzē�anos�. Un tas bija noticis tikai pāris stundu pirms tam, kad viņu atrada miru�u. Savu likteni izlēmis pa�nāvnieks, protams, ja viņ� netic aug�āmcel�anās idejai un mū�īgai aizkapa dzīvei, nez vai nebūtu izvairījies no tik optimistiskas atvadī�anās. Un par Krēgeru jāsaka, ka viņ� bija amerikāņu tipa Eiropas finansu di�boss, kas tic zelta mirdzumam tikai �eit uz zemes, nevis svēto nimbiem aizsaulē. Lai gan viņi parasti nav dievbijīgi, viņi tomēr par tādiem izliekas. Ja Krēgers būtu kaut vai drusku ticējis un no tiesas cerējis uz tik�anos viņā saulē, viņ� ta�u būtu atradis laiku izsūdzēt grēkus, pirms nospiestu pistoles gaili. Bet par �ādu grēksūdzi nebija ne mazākā mājiena. Ievērojot grēku skaitu, kuros nāktos atzīties Krēge-ram, viņ� vairs (vai jau) nepaspētu pabrokastot līdz deviņiem no rīta. Bet viņ� paspēja. Komisārs Mango konstatēja pilnīgi oficiāli, ka viņ� krietni ieturējies un bijis lieliskā garastāvoklī. Pat visrūdītākajam slepkavam pirms sodī�anas iesprūst kumoss rīklē, bet lielākajai daļai pa�nāvnieku ē�ana ne prātā nenāk, drīzāk jau viņi piedzeras. Turpretim Krēgers dzēris nebija, tomēr krietni paēdis gan, kā jebkur�, kuru gaida spraiga un grūta darbadiena. Komisārs Mango virknēja faktus gan �ā, gan tā, tomēr sērkociņu karalis bija un palika visdīvainākais pa�nāvnieks viņa praksē. Bet bija ta�u pietiekami daudz iespēju izskaidrot �o noslēpumaino notikumu. Bija ierocis, ar kuru izdarīta pa�nāvība un uz kura jābūt Krēgera pirkstu nospiedumiem, jo cimdu rokās viņam nebija. Bija atvadu vēstule, kura būtu jāpārbauda grafologam, lai noteiktu, vai tā Krēgera rakstīta. Bija dienasgrāmata un personiskās piezīmes, kuras dro�i vien varētu sniegt papildu informāciju. Bija sekretāre un daudzie sērkociņu karaļa finansu partneri Parīzē. Nenāktu par ļaunu arī pacensties un atrast kādu viņa ienaidnieku vai nelabvēli, kā arī painteresēties par viņa privāto dzīvi. Galu galā nāktos arī uzdot jautājumu, kam Krēgera nāve izdevīga, kam ne. Protams, komisārs lieliski saprata, cik situācija kutelīga. Pietiktu tikai ieminēties par �ādas izmeklē�anas nepiecie�amību, lai tūlīt uzmītu kādam uz vissāpīgākās var�acs, bet slepeni ar �o uzdevumu galā netikt.

Nav nekādas vajadzības uzskaitīt visas nepatik�anas, kas gaidītu komisāru Mango, jau tā pietika ar ieminē�anos vien priek�niecībai, ko, viņaprāt, vēl vajadzētu darīt �ai lietā, lai viņ� tūlīt saņemtu kategorisku rīkojumu atstāt visu, kā ir, un turpmāk ar Krēgera lietu vairs nenodarbotos. Komisārs Mango mēģināja kaut ko iebilst, bet �efs tikai īgni atmeta ar roku. Ja uz spēles augstākās intereses, arī komisāra �efam nebūt nav jāzina viss. Sirtē vienmēr ir piemitusi spēja saost �aubīgas situācijas, bet Ivara Krēgera gadījumā bija pilnīgi skaidrs, ka komisāra �efa �efiem laikam bija dro�i zināms, cik augstās finansu jomās grasās ielauzties komisārs Mango.

Un tomēr �is tas nāca gaismā, kaut arī tas nav Sirtē nopelns. Ziņu par sērkociņu karaļa nāvi izdevās noslēpt tie�i līdz brīdim, kad Ņujorkā durvis slēdza bir�a. �ādi iegūtais laiks bija vairāk nekā derīgs da�ām finansu aprindām. Arī Stokholmā par Ivara Krēgera pēk�ņo nāvi uzzināja tikai 12. marta vakarā. Krēgera koncerna akcionāri un viņa kreditori vēl cerēja izvairīties no Krēgera akciju kursa kri�anās vai vismaz novilcināt to.

Tāpēc arī Krēgera ļaudis, amerikāņu Higinsona banka un citi ieinteresētie ar visām iespējamām metodēm centās atsaukt baumas par to, ka Krēgera koncerns atrodoties uz finansu kraha sliek�ņa. Kā pierādījums tika demonstrēta kompānijas �Krēgers un Tolls� iepriek�ējā gada bilance. Saskaņā ar �o dokumentu, par spīti visām Volstrītas baumām, vēl 1931. gadā Krēgera koncerna aktīvā bijis simt miljonu kronu.

Un tad pienāca grandiozais krahs. Sākumā pa pilienam, bet tad kā īsts gāziens pār publiku nolija liktenīgo ziņu lietus. Daudzkārt pieminētā Krēgera koncerna bilance, izrādās, bijusi viltota �- glābt koncernu vairs nebija iespējams.

Starptautiskās finansu pasaules haizivis � Vallenbergi un Rot�ildi, Morgani un Lazari � saoda laupījumu. Sērkociņu karaļa leģendāro krāp�anu atmaskojumiem nebija ne gala, ne malas.

1932. gada 22. martā Krēgeru Stokholmā kremēja. Pēc desmit dienām prese ziņoja, ka atskaite par sabiedrības �Krēgers un Tolls� finansiālo stāvokli 1930. gadā neatbilst patiesībai. Londonas starpniekfirma �Price and Waterhouse�, kurai bija uzticēta koncerna darījumu dokumentu pārbaude, konstatēja, ka Ivars Krēgers veselā virknē gadījumu personiski devis rīkojumus uzlabot vai pilnīgi falsificēt bilanci. Bija paaugstināti aktīvi, reģistrēti neeso�i ienākumi, izsvītroti pasīva ieraksti, lai pūstu dūmus acīs akcionāriem un darījumu partneriem un piespiestu viņus saskatīt ekonomisko varenību tur, kur patiesībā bija tikai krīze, maksātnespēja un bankrots.

Ta�u izrādījās, ka tas vēl nav viss. Ik dienas kļuva aizvien skaidrāks, ka reiz slavinātais �pasaules ekonomikas Napoleons� ir bijis visaugstākās klases �arlatāns, kas ievingrinājis roku kolosālu aizdevumu darījumu noslēg�anā bez gra�a skaidras naudas. Piemēram, atklājās, ka nav līdzekļu aizdevumu izmaksai un obligāciju dzē�anai Polijai�to termiņ� beidzās martā un aprīlī. Līdz 1933. gada 1. aprīlim tikai Anglijā vien par banku avansiem bija jāatmaksā se�arpus miljoni mārciņu, bet ASV bankās koncerna parāds sasniedza deviņus miljonus dolāru. Sākās runas arī par citiem faktiem, kurus dienasgaismā izdevās izvilkt Zviedrijas kriminālpolicijai. Arī sabiedrības �Krēgers un Tolls� aktīva ieraksti pēc pamatīgas izpētes izrādījās viltoti, un atbildība par �iem viltojumiem gūlās uz pa�u Ivaru Krēgeru. Sērkociņu tresta seifā, piemēram, glabājās �etrdesmit divas Itālijas valdības parādzīmes kopsummā par vairāk nekā simt tūksto�iem angļu mārciņu. Tās bija iespiestas angļu valodā, tās garantēja Itālijas valdība un bija parakstījis Itālijas finansu ministrs� vesela bagātība, ja tikai tās būtu īstas. Koncernam par nelaimi, Itālijas valdība par �iem vērtspapīriem neko nezināja un nevarēja, protams, arī zināt, jo tie dienasgaismu bija ieraudzīju�i kādā Stokholmas tipogrāfijā un Itāliju nebija pat redzēju�i. Pasūtījumu tipogrāfijā bija kārtojis pats Ivars Krēgers, kur� ar savu roku arī bija viltojis Itālijas finansu ministra parakstu. Tai pa�ā seifā glabājās arī divas Itālijas valdības obligācijas par 1 533 700 angļu mārciņām katra. Arī tās bija viltotas.

�okētā sabiedrība vēl nebija paspējusi norīt �o rūgto pilienu, kad to pārsteidza nākamais atmaskojums. Izrādījās, ka jau 1925. gadā pirmo reizi noslēgto līgumu par sērkociņu monopolu ar Polijas valdību sērkociņu karalis ar savu roku bija viltojis tā, ka grāmatvedības dokumentos alla� tika iereģistrēti krietni lielāki ienākumi par patiesajiem. Tālāk noskaidrojās, ka ar starpnieku palīdzību Krēgera koncerns uzpircis savas akcijas, lai uzlabotu to kursu.

Krēgera koncerna direktoriem nācās atzīties viltojumos un citos grēkos, kurus viņi izdarīju�i pēc �efa rīkojuma. Vienlaikus revīzijas gaitā tika atmaskoti divi izbiju�i sabiedrības �Krēgers un Tolls� atbildīgi darbinieki, kas pirms ilgāka laika bija piesavināju�ies se�desmit piecus tūksto�us kronu un 1931. gadā par �o kapitālu nodibināju�i mākleru kantori.

Atmaskojumu lavīna tādā pa�ā tempā vēlās tālāk, un viss radīja iespaidu, ka Krēgera koncerns patiesībā bankrotējis jau labi sen un vēl bijis spējīgs eksistēt, tikai pateicoties sava �efa veiklajām mahinācijām. Arī Ivara Krēgera pēdējais brauciens uz ASV un Parīzē paredzētās apspriedes bija veltītas vienam mērķim � sagrabināt naudu izputēju�ajam koncernam. Ta�u Krēgera brauciens uz Ameriku bija veltīgs � Morgana banka iedarbināja visus savus varenos sakarus un panāca, ka sērkociņu karalis devās atceļā tuk�ām rokām.

To visu komisārs Mango uzzināja krietni vēlāk no avīzēm. Un tomēr viņam vēlreiz radās iespēja lielā mērā izgaismot �os krāp�anu un viltojumu d�ungļus. 1932. gada sākumā Stokholmas baņķieris Hegmans iesniedza Sirtē sūdzību pret savu Parīzes kolēģi Baro. 1931. gada rudenī Hegmans iemaksāja Baro depozītā kā garantiju par piecpadsmit miljonu mārku aizdevumu divas Krēgera koncerna obligācijas trīsdesmit miljonu mārku vērtībā. Baro, kuram saskaņā ar līgumu bija jāglabā obligācijas pie sevis, nekavējoties � dievs vien zina kādā ceļā � laida tās apgrozībā Ņujorkas bir�ā, tā uzsākdams spekulācijas Krēgera akciju kursa pazeminā�anai.

Sirtē ievāca ziņas par Baro, jo ignorēt, �ķiet, baņķiera sūdzību nevarēja, ta�u tika nolemts pagaidām baņķiera liecības neizpaust. Krēgera lietas izmeklē�ana nekustējās ne no vietas. Sirtē bija iz�ķīrusies uz visiem laikiem klusēt. Tā klusē vēl �odien, un tāpēc jādomā, ka aiz �īs vairāk nekā neparastās atturības slēpjas pārāk svarīgu aprindu intereses � varbūt pat tādas, kuras nevar saskatīt krēslas tītajā militāro slepeno dienestu atmosfērā. 1935. gadā, pats to negribēdams, vispārēju uzmanību sev pievērsa kāds Lemuā-na kungs. Lemuāna kungs darbojās Francijas ģenerāl�tāba otrajā birojā � militārajā slepenajā dienestā � un vadīja nodaļu, kura nodarbojās ar viltotu dokumentu piegādi un izgatavo�anu. Augstas kvalitātes viltojuma izgatavo�ana nav domājama bez precīzas informācijas par oriģinālu, attiecīgajiem instrumentiem un augsti kvalificētu ekspertu līdzdalības. Tāpēc slepenie dienesti vāc visda�ādākos dokumentus un īstus parakstus gadījumam, ja nāktos izgatavot to dublikātus. Viņiem pietiek arī līdzekļu vislabāko instrumentu iegādei un visslavenāko ekspertu iesaistī�anai.

Lemuāna kungu pieķēra viņa dienesta darbnīcā viltotu dokumentu pārdo�anā visai ap�aubāmām personām peļņas nolūkos.

Bet vai Ivara Krēgera rīcībā nebija lieliski nostrādāti vērtspapīri, kuru vilto�ana nepārprotami pārsniedza viņa pa�a un pieticīgās Stokholmas tipogrāfijas iespējas? Varbūt arī sērkociņu karalis, kā domā fran�u vēsturnieks Ber�jē, bijis Lemuāna kunga privātklients?

Arī komisārs Mango, kuram tik daudz apstākļu �ai lietā likās ļoti aizdomīgi, ilgus gadus klusēja par to, līdz beidzot izklāstīja savu viedokli kādam zviedru �urnālistam, �is �urnālists vēl joprojām turpināja pētīt sērkociņu karaļa lietu ilgi pēc tam, kad visa pasaule bija beigusi par to domāt. Komisārs Mango neticēja Krēgera pa�nāvībai.

Tai neticēja arī nelaiķa sērkociņu karaļa brālis Torstens Krēgers. Tie�i viņam nācās izstrēbt brāļa ievārīto putru. 1936. gadā Zviedrijas Augstākā tiesa piesprieda viņam gadu cietumsoda par viltus bankrotu un lika atlīdzināt zaudējumus viena miljona kronu apmērā.

Gandrīz divus gadu desmitus viņ� vadīja dedzīgu preses kampaņu, cenzdamies pierādīt, ka viņa brālis Ivars nav ne izdarījis pa�nāvību, ne arī bijis krāpnieks. Ta�u tik pamatotus pierādījumus, kas pārliecinātu Zviedrijas Augstāko tiesu par �īs lietas otrreizējas izskatī�anas nepiecie�amību, Torstens Krēgers nespēja sniegt ne par brāļa noslepkavo�anu, ne arī par viņa nevainību.

Tomēr nevar atstāt bez ievērības faktu, ka eksistēja divas starptautiskas finansistu grupas, kurām konkurenta nāve solīja skaidrus ienākumus un kuras vēlāk sadalīja savā starpā Krēgera koncerna mantojumu,� fran�u-angļu-amerikāņu

Lazara banka, kas cie�i saistīta ar Rokfellera un Rot�ilda grupām, un par zviedru Rot�ildu dēvētā Vallenberga grupa.

Cilvēks ar Sirtē apliecību

��īs apliecības uzrādītājam Staviskim alias Ser�am Aleksandram ir tiesības darī�anās ar sabiedriskās varas pārstāvjiem atsaukties uz manu vārdu un, ja nepiecie�ams, saņemt viņu palīdzību.

Sûret� G�n�rale Parīzē /Baijārs/

Policijas komisārs�

Cilvēks, kura rīcībā augsts Sirtē ierēdnis tik labvēlīgi nodeva savu svarīgo vārdu kā ieteikumu, nebija vis kāds sevi�ķi spējīgs aģents, kas fran�u dro�ības dienestā izpelnījies sudraba pie�us, bet gan viens no slīpētākajiem un rūdītākajiem krāpniekiem, kāds jebkad nācis no Parīzes padibenēm, slavens kriminālnoziedznieks, kur�, gulēdams jau kapā, vēl spēja gāzt divas valdības, divus policijas �efus un vienu prokuroru un izdarīja vislielāko krāp�anu pēc Panamas kanāla afēras.

Staviskis alias Ser�s Aleksandrs, par kuru aculiecinieki apgalvoja, ka viņ� esot �izcili labi izskatījies�, viņam esot biju�as vērīgas acis, skropstas kā filmuzvaigznei un viņ� bijis apķērīgs un inteliģents, nebija nekāds ziņu pienesējs, kas par nelielu honorāru izpilda �pika pienākumus un sapņo par mierīgu bur�uja dzīvi. Viņ� nebija arī kaktu advokāts kā Sarē, kas ar diloņslimiem nāves kandidātiem izdara sīkas apdro�inā�anas spekulācijas un beidzot ķeras pie vismuļķīgākā līdzekļa � slepkavības. Kaut gan Staviskis nesasniedza glu�i Ivara Krēgera līmeni, tomēr pārāk tālu no viņa neatpalika. Tālab arī Staviskim tika aiztaupīta nāve zem giljotīnas asme-ņa, tomēr viņ�, tāpat kā sērkociņu karalis, neizglābās no nevienam nezināma cilvēka raidītas revolvera lodes. �ā superblē�a dzīve bija tik raiba, kādas jau mēdz būt liela mēroga blē�u dzīves. Reizēm viņ� peldēja pa virsu, reizēm noslīdēja pa�ās sabiedrības padibenēs, reizēm svaidījās ar tūksto�iem, citreiz atkal centās sagrabināt pēdējos sū pusdienām. Tomēr vienmēr viņam aiz muguras stāvēja bars slīpētu advokātu, kas ar rafinētiem trikiem viņu alla� izglāba no tiesas.

1886. gadā Kijevas apkaimē dzimu�ais zobārsta dēls vēlāk kopā ar vecākiem aizceļoja uz Franciju, ieguva tās pavalstniecību, mācījās vienā no slavenākajām Parīzes ģimnāzijām. Viņa vecāki, godājami ļaudis, gādāja, lai viņu atvasei nekad nekā netrūktu. Tēvs, ļoti vienkār�s un godīgs cilvēks ar stingru morālo stāju, vēlāk aiz kauna par dēla neizdevu�os, kļūmīgo dzīvi izdarīja pa�nāvību. Turpretim Staviska vectēva morāle bija elastīgāka, viņ� ļāva toreiz divdesmit trīs gadus vecā mazdēla optimismam sevi ap�ilbināt un 1909. gadā kopā ar viņu noīrēja Elizejas laukos teātri �Mārigny�. Vectēvs un mazdēls bija nolēmu�i nodarboties ar izrā�u organizē�anu. Joks bija tikai tas, ka ne vienam, ne otram nebija nedz naudas, nedz arī jēgas par teātri. Tomēr viņi nekavējoties sāka drud�aini darboties, meklēja spējīgus līdzstrādniekus un pieprasīja no viņiem lielu dro�ības naudu, kas viņiem sagādāja kādu duci apsūdzību par krāp�anu. Staviskis, tai laikā vēl bez �alias�, par sablēdīto naudu anga�ēja advokātu Albēru Klemanso, pazīstamā politiķa brāli, un tā nodro�ināja tiesas procesa atlik�anu uz trim gadiem. (�o tieksmi pēc slaveniem un dārgiem advokātiem viņ� saglabāja visu mū�u.)

Metrs Klemanso arī panāca, ka tikai 1912. gada februārī tiesa, turklāt vēl noskaņota sevi�ķi maigi, notiesāja viņu tikai uz piecpadsmit dienām cietumā un piesprieda 15 franku naudas soda, toties lika viņam pie sirds turpmāk savus veikalus kārtot saprātīgāk.

Ta�u Staviskis, kas ar teātra afēru tomēr bija nopelnījis 12 000 franku, sākumā palika pie tās pa�as metodes un kopā ar kādu citu blēdi atvēra mākleru biroju, kas lētticīgiem aizdevējiem iesmērēja mū�vecas sen par bankrotēju�iem izsludinātu rūpniecības uzņēmumu akcijas. Tas atkal bija sodāms nodarījums, tomēr viņa advokāts nebija vis nekāds vakarējais un arī �oreiz atrada sviru, ar kuru nobremzēt likuma varu.

Pirmajā pasaules karā Staviskis kā īstens patriots uz da�iem mēne�iem iestājās armijas intendantūrā, kur rūpīgi izstudēja karaspēka apgādnieku peļņas iespējas, lai drīz vien izmēģinātu talantu �ai jomā. Kā viņ� piedabūja Itālijas valdību tie�i pie viņa, kuram nebija pat 20 plauk�ķeņu, pasūtīt 20 000 bumbu, tas nav zināms. Skaidrs tikai, ka skaistais Aleksandrs �ai transakcijā iebāza kabatā gandrīz pusmiljonu franku.

Francijas augstākajai �ķirai tik ienesīgajā pēckara laikā Staviskis savu daļu nodro�ināja, nodibinādams iestādi, kurā blakus ap�aubāmas kvalitātes priek�nesumiem galvenais peļņas avots bija aizliegtās azarta spēles. Vēlē�anās augsti stāvo�o personu un uzticamo policijas ierēdņu mīluļa karjeru izsekot visos sīkumos būtu veltīga. Ir skaidrs, ka Staviskis tikpat labi prata dibināt blēdīgus uzņēmumus kā tirgoties ar narkotiskām vielām, ka viņam tikpat labi izdevās piekukuļot valdības ierēdņus kā iesmērēt viltotus vērtspapīrus. Staviskis bija īsts savas sabiedrības produkts. Vairums Tre�ās republikas pūsto�ā korupcijas purva maitāto valdību glu�i likumsakarīgi ļāva zelt un plaukt arī �ādiem blē�iem.

Jau 1924. gadā Parīzes policijas �efs �iaps un Sirtē komisārs Bajārs, kas labvēlīgi izturējās pret Staviski, varēja kādā policijas ziņojumā izlasīt, ka viņ� ir �daiļrunīgs mel�a� �ar ap�aubāmu morāli� un nekad nevilcinoties dzīvot uz citu rēķina. Gadu vēlāk �iapa darbavieta bija pat spiesta nodarboties ar Staviski, kad viņ� kādā �ekā 6000 dolārus bija pārlabojis par 46 000 dolāru. Viltojumu tūlīt konstatēja un Staviski aizturēja. Tikai viņa sargeņģeļi Orfevra krastmalā un Tiesu pilī vēl aizvien turēja savu sargājo�o roku pār viņu. Staviski jo drīz nosacīti atbrīvoja, un, kamēr viņ� bija brīvībā, kāds viņa draugs vai nu policijā, vai tiesā ļāva nepatīkamajam pierādījumam � viltotajam �ekam pazust no izmeklē�anas aktīm. Kas izdarīja skaistajam Aleksandram �o draudzīgo pakalpojumu, to nekad nevarēja noskaidrot. Vai tas varbūt bija komisārs Baijārs, kas viņa rīcībā bija nodevis Sirtē apliecību? Vai tas bija inspektors Bonī no Parīzes kriminālno-daļas, kur� draudzējās ar Staviski? Vai aiz tā slēpās kāds cits �ā krāpnieka labvēlis? Skaidrs tikai, ka Staviskim vispār bija labas attiecības ar Parīzes policiju un viņ� vienmēr zināja par katru pret viņu vērsto rīcību.

Kad viens no viņa līdzdalībniekiem gribēja izbeigt noziedzīgo darbību un iesniedza Parīzes policijā ziņojumu par Staviski, viņ� �im atkritējam jau otrā dienā varēja nolikt priek�ā ziņojuma oriģinālu un ar to izdarīt spiedienu uz viņu. Turklāt tas nebūt nav vienīgais norādījums uz skaistā Aleksandra sirsnīgajām attiecībām ar policiju. Viltotā �eka pazu�ana Staviskim aiztaupīja krimināllietu, jo bez pierādījumiem nevarēja notikt tiesas izmeklē�ana un bez tās nevarēja viņu notiesāt. �ai gadījumā fran�u tiesvedība ļoti ātri atcerējās svarīgo pamatlikumu �in dubio pro reo��aubu gadījumā par labu apsūdzētajam. Galu galā Staviskis ta�u nebija nekāds ebreju kapteinis Dreifuss, kas slepenajam dienestam galīgi nepatika. Staviskis bija skaistais Aleksandrs, kas prata dzīvot un izdot naudu, un viņam neko nenozīmēja arī kādam vidēji turīgam policijas ierēdnim vai tiesas padomniekam ļaut labi padzīvot.

Prieks par gludo iznākumu kārdināja Staviski tūlīt ķerties pie jauna savas noziedzīgās daudzpusības izmēģinājuma. Diviem bir�as mākleriem policija 1926. gadā varēja pierādīt krietni liela vērtspapīru �ūk�ņa zādzību. �ai lietā, starp citu, atklājās, ka Staviskis nozagtos vērtspapīrus pārdevis Londonas bir�ā par pieciem miljoniem franku. Neticami, tomēr patiesība. Atkal likuma kalpi bija paralizēti. Kā gan viņi varētu mīt uz lakkurpēm tik daudzu apjūsmotajam kavalierim, kuram aristokrātiskajos Parīzes rietumos bija lepns dzīvoklis, pretējā pilsētas malā � villa, arī divas automa�īnas un turklāt vēl ministru protekcija. Viņ� bija regulārs viesis visdārgākajās kūrvietās � Doviļā, Kannās, Biaricā, veiksmīgs kār�u spēlmanis Montekarlo, viņam piederēja sacīk�u zirgi. Tomēr �oreiz Staviskim kļuva nelabi ap sirdi, jo tiesnesis Prenss, kas �o lietu izmeklēja, nepiederēja pie viņa draugiem un uz vietas izdeva apcietinā�anas pavēli. Staviskis tāpēc domāja, ka saprātīgāk būtu kādu laiku padzīvot villā Marlīleruā un no turienes sazināties ar senatoru Rēno, biju�o tieslietu ministru. Rēno mēģināja pierunāt izmeklē�anas tiesnesi, lai viņ� atsauc �o nepatīkamo pavēli, piedāvājot 50 000 franku honorāra. Tomēr Prenss neielaidās nekādās kombinācijās. Glu�i otrādi � kad 1926. gada jūlijā kāds deputāts deva viņam mājienu par Staviska uzturē�anās vietu, viņ� tūlīt aizsūtīja uz villu Marlī cilvēkus, lai apcietina Staviski. Kad tur ieradās Parīzes policijas identifikācijas dienesta ierēdņi, viņi izbrīnā iepleta acis. Divi du�i viesu, dāmas vakartērpos, kungi nevainojamās frakās apsveica viņus ar skaļiem saucieniem. Namatēva pa�a tomēr nebija. Vēlāk identifikācijas dienesta darbinieki atrada viņu galīgi piedzēru�os un puskailu vannā.

Pirmo reizi daudzajos gados, kad Staviska vārds uzpeldēja policijas ziņojumos, policisti viņu bija meklēju�i tur, kur viņu patie�ām varēja atrast. Līdz �im viņi vienmēr bija devu�ies uz vietām, par kurām bija pārliecināti, ka tur viņa nebūs, �oreiz Staviskim netika aiztaupīta uzturē�anās Lasantē cietumā, kur viņa līdzdalībnieki, zaglīgie bir�as mākleri, viņu jau gaidīja. Galu galā tomēr arī �oreiz atradās kāds labvēlis, kas vēl pirms prāvas sākuma un neievērojot noteiktu cietuma ārsta protestu palaida Staviski brīvībā �vājās veselības dēļ�.

Tomēr cietumsargiem bija gods un prieks turēt Staviska kungu 16 mēne�us aiz atslēgas. �ajos mēne�os, kad viņam bija jādzīvo smacīgā gaisā piespiedu atvaļinājumā, viņ� galīgi nobrieda par noziedzīgu parvēniju. Nebaudāmais cietuma ēdiens, trūcīgais cietumnieka tērps, primitīvie kaimiņi un vientuļās naktis bez prieka pārliecināja viņu, ka ilgsto�us panākumus gūst tikai tie, kas nodarbojas ar liela mēroga finansiālām blēdībām. Viņa līdz�inējos darījumos risks vienmēr bijis pārāk liels un atbildība gūlās tikai uz viņa viena kamie�iem. Kaut kas bija jādara.

Staviskis nolēma uzsākt miljonu darījumus, bet tāpēc, ka tos labāk varētu kārtot ar vārdu, kas nefigurē policijas noziedznieku kartotēkā, viņ� turpmāk saucās par Ser�u Aleksandru.

Aleksandra kunga darījumi

Staviskis alias Aleksandra kungs, izkļuvis no nepatīkamajiem Lasantē mūriem, sāka rosīgi darboties. Ar nelielu summu naudas, toties ar labiem sakariem viņ� dibināja sabiedrību pēc sabiedrības un tā ar krāp�anu ieguva kapitālu, lai varētu izstrādāt savu lielāko blē�a stiķi. Orleānā, tāpat kā daudzās citās Francijas pilsētās, bija pilsētas lombards � Cr�dit Municipal. Aleksandra kungam, kuru jau labu laiku Parīzes laikraksti apjūsmoja kā panākumiem bagātu veikalnieku, kas izdod lielas summas par pieņem�anām un greznām brokastīm, un par kuru galvoja Sirtē, nenācās grūti iedraudzēties ar Orleā-nas Cr�dit Municipal direktoru Debrosa kungu un beidzot padarīt viņu par veikala partneri. Staviskis �ai iestādē par lielu summu ieķīlāja dārgakmeņus. Tie, protams, bija imitācija, toties to dokumenti bija pavisam īsti, par to rūpējās kāds oficiāls speciālists Koons.

Debrosam pa�am drīz vien iepatikās �īs transakcijas, un, kad krāp�ana beidzot atklājās, Staviska rīcībā jau bija tik daudz naudas, ka viņ� varēja atlīdzināt zaudējumus Orleānas lombardam un tādējādi to nomierināt. Nauda �ai vajadzībai nāca no Bajonas Cr�dit Municipal. Bajonā, mazā pilsētiņā Francijas rietumu piekrastē, tikai kaķa lēciena attālumā no Spānijas robe�as, bija nozīmīgs lombards un piedevām vēl arī ļoti godkārīgs mērs Garā. Trīsdesmito gadu sākumā Bajonā, tāpat kā citās Dienvidfrancijas pilsētiņās, dzīvoja neskaitāmi daudz spāņu emigrantu, galvenokārt aristokrāti, kas nebija varēju�i paņemt līdzi neko citu kā tikai dārglietas. Staviskis, kuram bija labs deguns, lai uzostu vieglu laupījumu, pierunāja mēru Garā pārvērst nenozīmīgo Bajonas Cr�dit Municipal par ievērojamu kredītiestādi un bija gatavs pie�ķirt tās papla�inā�anai 200 000 franku. �ai summai gan nebija nekāda nodro�inājuma, bet tas naudas aizdevējiem, protams, nebija zināms. Piedevām viņ� vēl parūpējās, lai kāds Saris Tisjē tiktu iecelts par direktoru un jau Orleānā sevi parādīju�ais Debross � par viņa padomnieku finansu jautājumos. Viss tālākais bija tīrā bērnu spēle. Tā kā pēc fran�u likumiem ķīlu ņēmēji drīkstēja no ieķīlātājiem iekasēt astoņus procentus, turklāt viņiem bija tiesības izlaist bonas, Staviskim bija tikai jāparūpējas, lai būtu ieķīlāts pietiekami daudz īstu vai imitētu dārglietu un atrastos interesenti, kas gribētu savu kapitālu �dro�i� un ar izdevīgiem procentiem noguldīt. �ai ziņā viņam palīdzēja ministra Dalimira ieteikuma vēstule, kas sabiedriskām iestādēm ieteica iegādāties Bajonas Cr�dit Municipal bonas.

Bija 1933. gada decembra vidus. Aleksandrs Staviskis bija pavadījis patīkamu vasaru Eiropas kūrortos un Montekarlo un tagad ar savu ģimeni dzīvoja �Claridge� viesnīcā Elizejas laukos Parīzē. Zelts no Bajonas viņam plūda tāpat kā agrāk, tomēr ievērojamu tā daļu vajadzēja izdot, lai uzturētu sakarus, bez kuriem viņ�, lai kā arī to gribētu, iztikt nevarēja. Viņam tagad bija vairāk naudas nekā agrāk, tomēr vajadzība pēc tās aizvien pieauga. Bija gan uzsākts atkal jauns pasākums ��oreiz ar ungāru optantiem, un pa�laik viņ� jau bija tik tālu, ka gribēja sev nodro�ināt krietnu starpnieka atalgojumu par valsts aizdevumu Bulgārijai, tomēr viņa finansiālais stāvoklis kļuva aizvien nedro�āks.

Bajonas Cr�dit Municipal, galvenais Staviska ienākumu avots, bija izlaidis apgrozībā vairāk bonu, nekā visa �ī iestāde bija vērta, un tas noteikti agrāk vai vēlāk radīs komplikācijas, jo jau tagad da�as avīzes brīnījās par izdoto bonu lielo skaitu. Viss bija tik apnicīgi, piedevām vēl da�i draugi arī kļuva nepacietīgi un atgādināja viņa dotos solījumus. Viens no tiem bija �arls Vurca kungs, Francijas augstākās administratīvās tiesas prezidents, kas bija uzņēmies uzraudzības padomes priek�sēdētāja pienākumus vienā no divdesmit blē�u firmām, kuras par savu eksistenci varēja pateikties Staviska iniciatīvai. Augstais justīcijas apustulis atgādināja kūtrajam Aleksandram, ka viņ� ļoti riskanto uzraudzības padomnieka titulu pieņēmis tikai tālab, lai varētu saglabāt savu augsto dzīves līmeni. Staviskis Vurcam bija solījis, ka viņ� varēs paturēt savu luksusa dzīvokli Parīzē, vasarnīcu, auto un braukt ik gadu uz augstākās sabiedrības kūrvietām dienvidos. Bet tagad, pēc pēdējās parastās nomaksas, tas viss bija apdraudēts, tā ka administratīvās tiesas prezidents sāka prātot, vai viņam būtu vēlams vēl ilgāk darboties �ai uzņēmumā.

Sakumā Staviskim nebija nekādu ba�u par to, ka Bajonas iestādes varētu viņam sagādāt kādas nepatik�anas. Jo, nerunājot jau par to, ka mērs Garā �akli darbojās līdzi pasākumā, viņ� �o teritoriju bija pamatīgi nodro�inājis. Vairākkārtējās revīzijas, kuras, vadoties pēc Cr�dit Municipal statūtiem, bija izdarīju�as finansu iestādes, nekad nebija atradu�as ne vismazāko kļūdu, un par to nebija jābrīnās, jo Staviskis un viņa palīgi nenodro�inātās bonas grāmatvedības dokumentos vispār netika atzīmēju�i. Direktoram Tisjē bija divas bonu paketes � viena, kuras bonas bija reģistrētas vajadzīgajā kārtībā un saskanēja ar ieķīlātajām dārglietām, otra � ar tādām, kuras tika izrakstītas tikai par 200 000 un vairāk frankiem un kurām nebija nekāda nodro�inājuma (kas naudas izmaksātājiem, protams, nebija zināms) un tāpēc arī neatspoguļojās dokumentos. Tiesības rīkoties ar �o paketi bija vienīgi Staviskim, kas patiesi nebija sīkumains. Tisjē un Debross saņēma noteiktus norādījumus, kādas summas jāizmaksā par bonām.

Ar valdību skaistais Aleksandrs arī sapratās glu�i labi, un no tiesu iestādēm viņam nepavisam nebija jābaidās. Prokurors Presārs, ministru prezidenta �otāna svainis, vēl nekad nebija vēlējis viņam ļaunu, un, ja nebūtu bijis izmeklē�anas tiesne�a Prensa, Staviskis nekad nebūtu nokļuvis Lasantē. Bet Prenss pa to laiku bija pārcelts uz kasācijas tiesu, un no viņa vairs nekādas briesmas nedraudēja.

Arī no policijas Staviskim nebija daudz jābaidās, jo, ja arī kādreiz kāds pārāk centīgs ierēdnis sāktu par viņu interesēties, viņam ta�u bija Sirtē izdotā apliecība. Ja viņam draudēja briesmas, tad tikai no ieķīlātājiem. Tomēr tik ilgi, kamēr tie neko sliktu nenojauta un nepieprasīja, lai bonas apmaina pret naudu, viņ� naktīs varēja gulēt mierīgi.

Ta�u 1933. gada decembra vidū notika tie�i tas, no kā viņ� baidījās. Kāda apdro�inā�anas sabiedrība, kuru bija padarīju�as nemierīgu baumas par Bajonas Cr�dit Municipal, pasniedza direktoram Tisjē kādu bonu ar se�ciparu skaitli. Tisjē, kura rīcībā pieprasītās summas, protams, nebija, baroja apdro�inā�anas sabiedrību ar daudzvārdīgiem solījumiem un tā palielināja sabiedrības aizdomas. Sabiedrība ziņoja finansu iestādēm, kas tūlīt pārbaudīja lombarda grāmatas. Revidenti rakņājās pa grāmatām un �ķirstīja, nospodrināja brilles un atkal �ķirstīja, ta�u, lai kā viņi arī meklēja, apdro�inā�anas sabiedrības bona, īsta un nepārprotama, nebija atrodama izdoto vērtspapīru sarakstā. Revidenti, nepiecie�amības spiesti, ar ļoti domīgām sejām paziņoja par to izmeklē�anas tiesnesim. Pirms viņ� paspēja izdot pavēli apcietināt Bajonas Cr�dit Municipal direktoru Tisjē, tas jau pats ieradās pie viņa.

Un Tisjē, kas gadiem ilgi vienmēr bija glābis pats savu ādu, atviegloja savu sirdsapziņu, ļaudams mēlei vaļu. Izmeklē�anas tiesnesis, kas līdz �im bija pieradis nodarboties tikai ar krimināllietām provinces līmenī, dro�i vien dabūja krietni pasvīst, jo Tisjē klāja vaļā visu, ko zināja, un tas nebūt nebija maz.

Nāca gaismā dubultā bonu grāmatvedība, tāpat arī imitētās dārglietas. Atklājās arī eksperta Koona loma, kā arī krāpnieku bandas barve�a vārds � Staviskis.

Kamēr Tisjē kungs vēl aizvien centās apgaismot izmeklē�anas tiesnesi, viņa mīļākā ar skubu metās pie telefona un nepacietīgi gaidīja sarunu ar �Claridge� Parīzē.

Skaistā Aleksandra nāve

�ī diena�1933. gada 23. decembris � kļuva liktenīga skaistajam Aleksandram. Atklājumi par Cr�dit Municipal apgrieza pasauli ar kājām gaisā, un Bajonas izmeklē�anas tiesnesis citu pēc citas izdeva apcietinā�anas pavēles. Mērs Garā, finansu padomnieks Debross un vēl daudz citu personu sekoja savam līdzdalībniekam Tisjē izmeklē�anas arestā.

Izdeva arī pavēli apcietināt Staviski, tomēr, kā parasti, policija meklēja viņu veltīgi. Staviskis, visu labi pārdomājis, bija bez liekas steigas aizlaidies. Kad viņ� saņēma liktenīgo vēsti no Bajonas un viņa tūlītēja meklē�ana Parīzē apstiprināja, ka viņam būtu labāk uz kādu laiku nozust, viņ� uzaicināja pie sevis divus tuvākos līdzstrādniekus Aijotu un Ramonjīno un nodeva viņiem pārdo�anai dārglietas par desmit miljoniem franku, �īs izņēmuma kārtā īstās dārglietas Tisjē Staviska uzdevumā jau laikus bija paspējis pievākt no Bajonas ķīlām.

Tagad tām bija jāsedz skaistā Aleksandra ceļa izdevumi. Nepavisam nebija tik vienkār�i �īs vērtslietas īsi pirms ziemsvētkiem pārdot, tomēr beidzot atradās kāds juvelieris, kas bija gatavs nopirkt dārgās vērtslietas, bet viņ� negribēja riskēt un izsniedza avansā tikai 80 000 franku.

Staviskis pusi �īs summas nodeva savai sievai, kas pagaidām palika Parīzē, un beidzot aizceļoja kopā ar savu draugu Pigaljo. �is draugs, kas bija cie�os sakaros ar deputātu Bonmoru, bija �aubīgs tips. Oficiāli viņ� sevi sauca par �urnālistu, faktiski bija Staviska paziņas � valdības par D�tective Nr.1 de la France godātā policijas inspektora Bonī �piks.

Kad cilvēks, kas gadiem ilgi baudījis Sirtē labvēlību, sāk slīdēt uz leju, viņ� var paraut sev līdzi arī citus, jo, kā slīcējs ķeras pie salmiņa, tā blēdis krampjaini turas pie sava sargeņģeļa amatvīra. To no savas prakses zina katrs kriminālists, to zināja arī Bonī un Presārs. Noziedznieks, kuru pametusi laime, var kļūt saviem labvēļiem bīstamāks nekā pamatīgi apbruņota gangsteru banda, tāpēc nebūtu saprātīgi viņu pazaudēt no acīm, jo citādi pārāk viegli varētu gadīties nelāgi pārsteigumi. Arī to zināja Bonī un pārējie.

Tā, neparedzēdams neko ļaunu, Staviskis kopā ar Pigaljo devās ar vilcienu uz Servoru, kur trīs dienas vēlāk viņiem pievienojās kāds ļoti �aubīgs tips � recidīvists Anrī Vuā, vēlāk arī kāda Liseta Alberā � viena no daudzajām Staviska mīļākajām.

Jaunais gads jau bija pie durvīm, un tas nedrīkstēja būt nabadzīgs. Tāpēc Staviskis 28. decembrī aizsūtīja savu draugu Pigaljo uz Parīzi, lai viņ� no juveliera, kam pārdotas zagtās dārglietas, saņemtu atliku�o naudu. Tomēr Pigaljo atveda tikai 6000 franku, toties ļoti daudz satrauco�u ziņu. Staviskis Servorā vairs nejutās dro�s, tāpēc pārcēlās uz �amonī, tai laikā mazu ciematiņu Francijas Alpos. Anrī Vuā viņa uzdevumā noīrēja villu �Vieux�, kas �ai gadalaikā parasti biia neapdzīvota, �eit skaistais Aleksandrs vadīja dienas kopā ar recidīvistu, policijas, �piku un savu mīļāko, kamēr, kā ziņoja laikraksti, policija viņu veltīgi meklējot pa visu Franciju.

Pa to laiku Cr�dit Municipal skandāls vērsās aizvien bīstamāks valdībai. Afēras virpulī tika ierautas prominentas personas, un sabiedrība saspringti gaidīja Staviska apcietinā�anu, jo viņam jau nu vislabāk vajadzēja zināt, kuriem no daudzajiem politiķiem un ierēdņiem, kas tik steidzīgi publicēja atsaukumus un viņu godu glābjo�us paziņojumus, arī rokas nebija tīras. Vēl viss nebija zaudēts. Kamēr skaistais Aleksandrs atradās uz brīvām kājām un turēja muti, daudz ko vēl varēja notu�ēt. Ta�u tai brīdī, kad viņu apcietinās un viņ� sāks runāt, tas varētu kļūt ļoti nepatīkami valdībai un tās premjeram. Un, tā kā Parīzes policijā nebija Bonī vien, bet arī daudz godīgu inspektoru, Staviska apcietinā�ana bija tikai dienu jautājums.

1934. gada 7. janvārī Parīzes policijas darbinieki tie�ām uzdūrās villai �Vieux� Samonī. Viņi bija sekoju�i pa pēdām recidīvistam Anrī Vuā un nonāku�i Servorā, bet pēc tam beidzot Samonī. Samonī galvenais komisārs Sarpantjē, kas vadīja izmeklē�anu, pievērsa uzmanību villai.

Ļaudis pārsteidza, ka tā ir apdzīvota, tomēr nevienu no tās iedzīvotājiem nekad neredz.

Sarpantjē darbinieki apciemoja villas īpa�nieku, apskatīja parakstīto īres līgumu, un viņiem kļuva skaidrs, ka atradu�i meklēto.

��urnālists� Pigaljo, protams, �ai laikā vairs neatradās Samonī. Viņ� sēdēja Parīzes prefektūras kriminālnodaļā un mierīgi gaidīja ziņas no villas �Vieux�.

1934. gada 8. janvārī, tai pa�ā laikā, kad Parīzē sapulcējās kopā valdība, lai aiz slēgtām durvīm pārrunātu pēdējo nedēļu notikumus un vienotos par paredzamām pārmaiņām kabinetā, kuras palīdzētu apklusināt aizvien skaļāko neapmierinātību valstī, Samonī galvenais komisārs Sarpantjē metās triecienā pret Staviski.

Pēcpusdienā viņ� lika policistiem aplenkt villu �Vieux� un palūdza villas īpa�nieku cauri dārzam aiziet pie verandas un pieklauvēt. Pa to laiku divi inspektori lūkoja iekļūt villā pa galvenajām durvīm.

Kas mājā notika nākamajās sekundēs, to var tikai nojaust. Pēc policijas ziņojuma, kuru jau toreiz ap�aubīja, tie�i tai brīdī, kad inspektors atvēris durvis, villā atskanējis �āviens. Villas īpa�nieks, kur� tai mirklī atradās verandā un tātad nevarēja redzēt, kas notiek villā, vēlāk stāstīja, ka tie�i pirms �āviena kāds kliedzis: �Ne�aujiet, ne�aujiet!�

Vai kliedza Staviskis? Vai Vuā? Vai kāds policists? Vai vispār mēģināja noskaidrot, kas kliedzis? Policijas ziņojums par to klusē. Saskaņā ar to iebruku�ie policisti atradu�i vairs tikai mirsto�o Staviski. Viņa galvaskausu bija sadragājusi lode; revolvera stobrs bijis vēl silts, un �aujamais pats gulējis blakus viņa labajai rokai.

Staviskis nebija miris. Viņ� nodzīvoja vēl da�as stundas un nomira tikai nākamajā rītā �amonī slimnīcā. 1934. gada 10. janvārī viņu apbedīja �amonī kapsētā. Tiesas ārsts mir�anas apliecībā rakstīja, ka Staviskis izdarījis pa�nāvību.

Cilvēks, kur� visu zināja, kura rokās satecēja visā fran�u kriminālvēsturē vislielākās krāp�anas pavedieni, kur� pazina savus līdzdarboņus augstos un vēl augstākos amatos, viltīgais lapsa, kur� savā piedzīvojumiem bagātajā mū�ā bija maigi noskaņojis likumus pret sevi, bija miris un vairs nespēja nevienam kaitēt ar saviem izteikumiem. Pēc oficiālās versijas, Staviskis bija pats izbeidzis savu dzīvi, tomēr sabiedrība tūlīt to ap�aubīja. Da�as avīzes glu�i neslēpti apsūdzēja valdību un ministru prezidentu �otānu, ka viņi Sirtē pasūtīju�i �o pa��āvību.

Miljonu krāpnieka pēk�ņā nāve tomēr valdības stāvokli neatviegloja, bet bija nāvīgs dūriens �otānam un viņa kabinetam.

Demagogu sacel�anās

1934. gada 9. janvārī, kad koloniju ministrs Dalimirs, kas bija izsniedzis ieteikuma vēstuli Staviskim, nule kā bija atkāpies no amata, rojālistiskā �Action Fran�aise� sakūdīja savus piekritējus gāzt republiku. Ar demagoģiskiem lozungiem �Nost ar zagļiem!�, �Nost ar slepkavām!� 2000 parla-mentāriskās demokrātijas pretinieku mēģināja ieņemt Palais Bourbon. Staviska nāve bija sacēlusi kājās arī tos spēkus pie Sēnas, kuri apbrīnoja fa�isma paraugu pie Sprē upes un juta tā vilinājumu.

Izsludinātajā trauksmes stāvoklī policija, kuru pretrunīgās pavēles un nesaskaņa starp zvērestu republikai un policijas prefekta �iapa noskaņojumu padarīja rīcības nespējīgu, ne uzreiz kļuva par stāvokļa noteicēju. Divu tūksto�u demonstrācija tika izklīdināta. Divas dienas vēlāk, kad prese bija ziņojusi par vēl citu augstu stāvo�u Staviska līdzdarboņu apcietinā�anu, rojālisti saņēma papildspēkus, viņiem pievienojās profa�istiskā jaunatnes un studentu organizācija �Jeunesses Patriotes�. Zvērinātie republikas, demokrātijas un cilvēcības ienaidnieki nojauta savas rītausmas tuvo�anos. Tauta bija sa�utusi par to, ka valdība izrādījusies korupta un izvirtusi un tās sistēma radījusi un atbalstījusi tādus superblē-�us kā Staviskis un viņa līdzdalībnieki. Neviens godīgs cilvēks nespēja pievērt acis, neviens vēlētājs nevarēja neredzēt, ka viņ� ar savu balsi palīdzējis valdīt tādiem nelie�iem. Tautas ienaidnieki veikli izmantoja tautas masu niknumu un, liekuļodami demokrātisku sa�utumu, aicināja sākt uzbrukumu demokrātijai. Labēji ekstrēmiskā prese ar katru jaunu atklājumu Staviska lietā uzpūta pu�a liesmas. Ta�u nevis koruptā valdība bija viņu ienaidnieks, bet gan kreisās partijas� pirmām kārtām jau FKP, kas aicināja uz cīņu pret fa�isma briesmām.

27. janvārī par piedalī�anos krāp�anā bija spiests no amata atkāpties tieslietu ministrs, bet dienu vēlāk atkāpās visa �otāna valdība.

Policijas prefekts �iaps, kuru labējās avīzes uzkrīto�i saudzēja, pagaidām palika savā amatā un pavisam atklāti parādīja labvēlību saviem fa�istiskajiem draugiem. (Vēlāk Vi�ī Francijā �iaps tika nogalināts kā fa�istiskās policijas virsnieks.) Fa�istu izlēcienus viņ� uzņēma (tāpat kā agrāk Staviska bandu) ar lielāko iecietību.

�otāna valdības mantojumu pārņēma Eduārs Daladjē, radikālsociālists, deputāts, kas nemiera vilni tūlīt mēģināja apturēt ar pārvaldes un justīcijas aparāta reorganizāciju. Viņ� apsolīja saukt pie atbildības visus Staviska afērā vainīgos, neievērojot viņu sabiedrisko stāvokli, un gandrīz likās, ka viņ� to domā nopietni, jo taisnīgajām tautas dusmām tika upurēti trīs augsti ierēdņi � Presārs, �iaps un Sûret� G�n�rale direktors Tomē. Tomēr tiem, kas plosījās visskaļāk pret korupciju un zag�anu, tie�i tas nebija pa prātam.

Policijas prefekts �iaps, kuru Daladjē valdība gan atcēla no Parīzes policijas �efa amata, tomēr pacentās apgādāt ar valdības pilnvarotā posteni Marokā, liedzās atstāt Parīzi un atteikties no savas ietekmes uz policiju. Galvaspilsētas mērs paziņoja, ka solidarizējas ar �iapu un atsakās no amata. Sûret� G�n�rale direktors Tomē un prokurors Presārs nesagādāja tik daudz grūtību. Arī viņus atcēla no amata, tomēr viņi neko nezaudēja ne ^Igas, ne arī presti�a ziņā. Tomē iecēla par Com�die Fran�aise galveno administratoru un Presāru � par tre�o tiesnesi kasācijas tiesā.

Tomē, �iapa un Presāra atlai�anai, dabiski, sekoja arī pārmaiņas zemākajā personālā. Turklāt notika arī dedzīgas debates par dro�ības orgānu uzdevumiem un tiesībām, tomēr tās nepārsniedza attiecīgās robe�as.

6. februārī ministru prezidents Daladjē mēģināja stādīt priek�ā parlamentam savu jauno valdību, tomēr gandrīz nemaz netika pie vārda. Ta�u beigu beigās viņa kabinets ieguva uzticības votumu.

Tai pa�ā laikā, kad notika Daladjē valdības debija parlamentā, �Action Fran�aise�, �Jeunesses Patriotes� un pusmili-tārās fa�istu savienības �Croix de feu� (Ugunskrustie�i) sakūdīti ļau�u bari pulcējās Senmi�ela bulvārī pie mērijas un Elizejas laukos. Komunisti un sociālisti izdeva strādnieku uzsaukumu ar diviem lozungiem �Nost ar zagļiem!� un �Nost ar fa�istiem!� un aicināja tautu uz pretdemonstrāciju.

Policija, kas atkal bija trauksmes stāvoklī � ar tērauda kaskām galvā, papildināta ar vairākiem simtiem �andarmu zirgos, ar ūdensmetējiem, ugunsdzēsējiem un republikānisko gvardi, tika atspiesta atpakaļ, un Konkordijas laukumā cilvēku pūlis to straujā uzbrukumā satrieca. �ai mirklī mobilā �andarmērija atklāja uguni. Pūlis uz to reaģēja ar īstu trako�anu. Apgāza autobusus, aizdedzināja laikrakstu kioskus, pār policistiem nobira akmeņu, pudeļu un visādu citu metamo krusa. Ielu cīņa, tik nikna, kādu Parīze sen nebija piedzīvojusi, turpinājās līdz vēlam vakaram, kad policisti pamazām sāka ņemt virsroku. Kā �ī fa�istiskā pu�a mēģinājuma upuri uz ielas palika 17 nogalinātie un 2319 ievainotie.

Nākamajā dienā Daladjē kabinets paziņoja, ka nespējot tikt galā ar stāvokli, un atkāpās.

Ta�u Staviska afēra ar to vēl nebeidzās. Izmeklē�anas tiesnesis Prenss, cilvēks, kas pirms pārcel�anas uz kasācijas tiesu bija ticis cie�i uz pēdām Staviskim, ar augo�u nepacietību sekoja atklājumiem par Cr�dit Municipal afēru. Prenss pazina Staviski, viņ� pazina arī prokuroru Presāru un policijas virsniekus, kas tik vēlīgi bija vēroju�i blēdīgās izdarības, un viņam dro�i vien bija daudz, ko pastāstīt, lai palīdzētu �o afēru noskaidrot. Tomēr nevienam Sirtē komisāram ne prātā nenāca nopratināt viņu � kompetento kolēģi. Neviena tiesa neatbrīvoja viņu no solījuma klusēt un nepieprasīja, lai viņ� izteiktos. Tad agrākais izmeklē�anas tiesnesis, kas tagad bija tiesnesis, vairs nespēja ilgāk izturēt. Ātri iz�ķīries, viņ� lūdza savam �efam, kasācijas tiesas prezidentam, atļauju uzticēt viņam to, ko zināja.

Prezidents, tagad arī biju�ā prokurora Presāra priek�nieks, nevarēja atteikties, jo viņam bija jāinteresējas par savu tiesne�u sirdsapziņas konfliktiem. Tepēc viņ� �ai sarunai noteica laiku�1934. gada 21. februāri. Divas dienas agrāk vai vēlāk vairs neko nenozīmēja.

Tiesnesis Prenss bija apmierināts. Viņ� 21. februārī gribēja tiesas prezidentam pastāstīt tādas lietas, kas pārsteigs pat �o sirmo, pieredzēju�o juristu. Prenss savu nodomu neslēpa.

Viņa draugi zināja par to, un arī Sirtē un policijas prefektūra zināja, jo tām visur bija ausis. 20. februāra rītā, vienu dienu pirms sarunas, Prensa kundzei piezvanīja pa tālruni. Viņas vīram esot nekavējoties jābrauc uz Di�onu, jo viņa mātei esot ļoti slikti, viņai tūlīt izdarī�ot bīstamu operāciju. Prensa kundze tūlīt aizsteidzās pie vīra, kas ar nākamo vilcienu aizbrauca uz Di�onu.

Prensa kundze nevarēja braukt līdzi vīram, tomēr viņ� sievu nomierināja � jau ar vakara vilcienu viņ� atgriezī�oties Parīzē, nekāda vara pasaulē nespējot viņu aizkavēt izlietot iespēju rīt izrunāties ar kasācijas tiesas priek�sēdētāju.

Tie bija pēdējie vārdi, ko Prensa kundze dzirdēja no sava vīra. Vienos naktī uz dzelzceļa sliedēm netālu no Di�onas atrada tiesne�a sakropļoto līķi.

Ko viņ� bija darījis Di�onā, kur bija uzturējies un kas bija noticis 1934. gada naktī no 20. uz 21. februāri vilcienā no Di�onas uz Parīzi, kādi cilvēki bija atradu�ies vagonā tiesne�a kupejā, vai Prenss vispār bija braucis �ai vilcienā, to zināja tikai slepkavas, bet tie saprotamu iemeslu dēļ klusēja.

Pēc tiesas mediķu secinājuma Prenss ticis nogalināts. �oreiz ārsti noliedza, ka iespējama pa�nāvība, nevis kā Staviska nāves gadījumā. Kādos apstākļos tiesnesis Prenss aizvākts no �īs pasaules, tomēr palika nenoskaidrots.

Skaidrs, ka �ī slepkavība da�as stundas pirms plānotās sarunas ar Francijas augstākās kasācijas tiesas prezidentu da�iem ļaudīm � arī Prensa kādreizējam priek�niekam Pre-sāram un da�iem policijas ierēdņiem � bija notikusi tie�i īstajā brīdī un bija viņiem varen pa prātam. Sirtē kāda augsta ierēdņa personā tūlīt ap�aubīja ārstu lēmumu un aizstāvēja versiju, ka Prenss izdarījis pa�nāvību.

Ievērojami vēsturnieki, piemēram, Fran�u akadēmijas loceklis �aks Kastenē, un pla�as sabiedrības aprindas neticēja �im skaidrojumam un vainu par �o slepkavību uzvēla pa�ai Sirtē.

Ziņa par tiesne�a nāvi vēlreiz izraisīja sabiedrības sa�utumu, līdz beidzot skandāls par Staviska afēru pamazām pieklusa un uzmanību piesaistīja citi smagi noziegumi.

1935. gada 4. novembrī beidzot kādā Parīzes zvērināto tiesā sākās prāva pret Staviska līdzdalībniekiem, kurā no divdesmit apsūdzētajiem vienpadsmit tika attaisnoti. Tikai Tisjē, Debross, Koons, Garā un pieci citi apsūdzētie tika notiesāti ar brīvības atņem�anu no viena līdz septiņiem gadiem. Staviska augstu stāvo�ie �sargeņģeļi� juristu aprindās un policijā netika traucēti.

Sirtē, Staviska afēras rezultātā atbrīvojusies no nespējīga direktora un ieguvusi uz sava vairoga vēl pāris netīru traipu, būtībā nebija mainījusies. Daladjē valdības cen�anās reorganizēt policiju aprobe�ojās ar nenozīmīgām izmaiņām personāla sastāvā un Sirtē nosaukumā. No �ā laika Sûret� vairs nebija �G�n�rale�, bet gan (patriotiskāk!) �Nationale�, tikai tas būtībā neko nemainīja.

Bandītu konsorcijs

Pēc tam kad Vācijā pie varas nāca fa�isti, Anglija un Francija mēģināja stāties pretim Itālijas un Vācijas ekspansijas plāniem Balkānos, un tā nodibinājās Balkānu antante. Fran�u valdība galvenokārt bija ieinteresēta Dienvidslāvijā, kur, pateicoties karaļa Aleksandra I fran�iem draudzīgajai nostājai, varēja izdarīt pla�us fran�u kapitāla ieguldījumus.

Itāļu un vācu fa�istiem Dienvidslāvijas karaļa profran�u nostāja, protams, bija kā dadzis acī.

Kādā tveicīgā 1934. gada augusta dienā Romas viesnīcā �Continental� sastapās da�i kungi, kas ļoti augstu vērtēja diskrēciju.'Trijiem no viņiem bija jāatbild vismaz par duci smagu noziegumu, un tāpēc viņi būtu reģistrējami Interpola meklējamo personu sarakstos. Divi no viņiem � Paveli�a kungs un Mihailova kungs � arī bija uzskaitē, kaut gan tikai Dienvidslāvijas slepenpolicijas kartotēkā. Tre�o kungu � Er-koli Konti � noziedznieku sarakstos nevarēja atrast, jo kā itālie�u slepenpolicijas ģenerālinspektors viņ� pats tos sastādīja.

Minētie noziedznieki bija Ante Pavelies � labējo ekstrēmistu teroristu organizācijas �Usta�a� �efs un Ivans Mihai-lovs � viņa vietnieks.

Pavelies, pēc izcelsmes horvāts, tagad dzīvoja Boloņā. Abi jau gadiem ilgi sadarbojās ar Musolīni slepeno dienestu. Musolīni ar sava valsts policijas �efa Bokīni starpniecību finansēja �Usta�as� biedru izglīto�anu teroristiskā darbībā Itālijā un Janka-Pustā Ungārijā, pie robe�as ar Dienvidslāviju. Tāpēc arī Pavelies un Mihailovs atbalstīja Musolīni iekaro�anas politiku Balkānos un Vidusjūras rajonā. Erkole Konti, Dienvidslāvijas resora �efs itālie�u slepenajā dienestā, bija �Usta�as� vadoņu padomnieks un sargeņģelis, un viņu par sakarnieku �Usta�as� vadoņiem bija piekomandējusi Itālijas valdība. No citiem kungiem, kas tai augusta dienā drīkstēja ierasties stingri apsargātajā viesnīcā �Continental� Romā, jāpiemin vēl Itālijas ārlietu ministrs grāfs �iano, kungi no Vācijas sūtniecības, kā arī usta�u vadoņi Kvaterniks un Bziks.

Katrā ziņā par �iano kļuva zināms tikai tas, ka viņam bijusi saruna ar Paveli�u un Mihailovu, turpretim sarunas temats palicis nezināms. Turpretim par Kvaterniku un Bziku zināms, ka viņi biju�i ļoti labi informēti un viņu apspriedes temats bijis Dienvidslāvijas karaļa ceļojums uz Bulgāriju un Franciju. �is ceļojums, kuru Dienvidslāvijas un Francijas valdības bija domāju�as kā savstarpējas draudzības demonstrējumu, bija sarosījis usta�us un atdzīvinājis viņu seno vēlē�anos � aizsūtīt pie sen�iem viņu lielāko ienaidnieku karali Aleksandru I. Sis plāns bija vecs, un usta�u centrā, tāpat arī viņu nometnēs jau gadiem ilgi notika gatavo�anās, apmācīti piemēroti slepkavas, bija noausts smalks un viltīgs tīkls. �ā tīkla centrā, visus pavedienus neuzticīgi pārbaudīdams, sēdēja fa�istu izdresētais Ante Pavelies ar savām tuvākajām uzticības personām.

Jau 1933. gada decembrī viņ� savus līdzdalībniekus bija uzrīdījis Aleksandram I. Toreiz pamatīgi bruņota teroristu grupa no Janka-Pustas karaļa ziemsvētku ceļojuma laikā bija mēģinājusi viņu no�aut. Par �o darbu Antem Paveli�am bija piesolīta 500 000 Itālijas liru liela prēmija. Tomēr uzbrukums neizdevās, kāds usta�u organizācijā ielavījies dienvidslāvu slepenpolicijas aģents laikus bija paspējis brīdināt attiecīgās iestādes. Toreiz Janka-Pustas nometnes vadītājam tas nebeidzās labi, jo Ante Pavelies bija ne vien valdītkārs fanātiķis, bet arī atriebīgs sadists. Tāpēc viņ� neapmierinājās ar to vien, ka lika nogalināt uz Boloņu izsaukto Per�i�u, bet pirms tam vēl pavēlēja stundām ilgi viņu mocīt un beidzot pa�rocīgi no�āva, turklāt pie �īs izrēķinā�anās klāt bija arī itāļu slepenā dienesta virsnieks Konti.

Pēc neveiksmīgā atentāta 1933. gada decembrī kļuva ievērojami grūtāk nogalināt karali � slepenpolicisti vairs neatkāpās ne soli no viņa, un usta�iem bija ļoti jāuzmanās, jo viņiem jau bija uz pēdām.

Tomēr no sava plāna viņi neatteicās, glu�i otrādi, laiku līdz nākamajam atentātam viņi pavadīja lietderīgi � �audami mērķī, kas bija Dienvidslāvijas karalim līdzīgs manekens. Tikpat intensīvi trenējās bumbu metēji, uzbrukdami vilcieniem un mēģinādami nogalināt antifa�istus.

Tagad, kad bija zināms, ka Aleksandrs I brauks uz ārzemēm, visa usta�u interese atkal bija vērsta uz vienu mērķi � karaļa nogalinā�anu. Ja notiktu pēc Paveli�a prāta, usfa�i viņam būtu uzbruku�i jau Sofijā, pirmajā karaļa vieso�anās vietā. Tomēr pret to iebilda Paveli�a vietnieks Mihailovs, jo viņ� baidījās, ka Aleksandrs I varētu paraut līdzi kapā savu usta�iem draudzīgo kolēģi � Bulgārijas karali vai arī izprovocēt karu starp Bulgāriju un Dienvidslāviju.

Erkolem Konti arī �ķita saprātīgāk uzbrukumu neizdarīt Sofijā, tāpēc Pavelies, kas bija atkarīgs no itālie�u lirām, no sava plāna atteicās.

Tomēr viņam par katru cenu bija nepiecie�ami panākumi. Tāpēc konsorcijs viesnīcā �Continental� izperināja �etrkārt nodro�inātu slepkavības plānu. Pēc tā Aleksandru I vajadzēja nogalināt vai nu tūlīt pēc nokāp�anas no kuģa Marseļā, vai, ja tas neizdotos, ceļā uz Parīzi. Ja abi �ie pasākumi būtu neveiksmīgi, tad slepkavība būtu jāizdara pa�ā Parīzē, un, ja tas Francijā vispār nebūtu iespējams, jāseko Aleksandram I uz Saseksu Anglijā, uz kurieni viņ� gribēja doties inkognito pēc vizītes Francijā, lai apmeklēu savu dēlu, kas tur mācījās.

�ai laikā usta�i visu varēja plānot jau tik detalizēti tāpēc, ka ne tikai Dienvidslāvijas slepenpolicijai bija aģenti usta�u organizācijā, bet arī usta�iem savukārt bija �piki slepenpolicijā. Tāpēc usta�i zināja Dienvidslāvijas karaļa ceļojuma programmu tikpat labi kā Dienvidslāvijas slepenais dienests.

Kad galvenās līnijās viss bija noskaidrots, varēja ķerties pie tehniskām detaļām, un Ei�ens Kvaterniks un Miju Bziks izvēlējās piemērotus cilvēkus.

Dienvidslāvijas slepenpolicija un tās pie Internacionālās policijas komisijas (Interpols) Vīnē akreditētais pārstāvis Mili�evi�s bija pamanīju�i pieaugo�o usta�u aktivitāti. Mili-�evi�s, būdams Dienvidslāvijas pastāvīgais delegāts Interpo-iā (kur� saskaņā ar saviem statūtiem vispār nedrīkstēja nodarboties ar politiskiem noziegumiem un noziedzniekiem), savu stāvokli galvenokārt izmantoja, lai demoralizētu pret Dienvidslāviju darbojo�ās emigrantu organizācijas, no saviem aģentiem uzzināja par nodomāto atentātu un 1. oktobrī informēja par to Iek�lietu ministriju Belgradā, tomēr Aleksandrs I savu ceļojumu jau bija sācis.

V/ve le roi!*

Otrdiena, 1934. gada 9. oktobris, Marseļā bija svētku diena. Vecajā ostā drūzmējas cilvēki, lai redzētu Dienvidslāvijas kreiseri �Duhrownik�, kas stāv reidā. Osta un ielas uz pilsētas centru rotātas ar Francijas un Dienvidslāvijas karogiem. Krastmalā vietu ieņēmis koloniālās infantērijas bataljons ar orķestri, kā arī policijas un �andarmērijas daļas. Dro�ības

Lai dzīvo karalis! Fran�u vai.

policija patrulē un nemitīgi novēro ļau�u pūli, kas ostā gar Beļģijas krastmalu veido aizvien blīvākas �paleras.

Starp divām zemūdenēm ar sarkanu samtu klātas parādes kāpnes. Pāri ostai strauji un eleganti riņķo fran�u hidroplāni. Pie izejas uz kāpnēm ieņēmu�i vietas Marseļas iestā�u pārstāvji, augsti virsnieki un Luijs Bartū, Francijas ārlietu ministrs, lai apsveiktu Dienvidslāvijas karali, Karageorgijevi�u pēcnācēju.

Divas minūtes pirms pulksten 16.00 no kreisera �Dubrownik� nolai� sniegbaltu motorlaivu. Tie�i pulksten 16.00 tā piestāj pie kāpnēm. No tās, tērpies admirāļa uniformā ar Goda leģiona lielo lenti pār krūtīm, izkāpj Aleksandrs I. Pēc smaida un sirsnības, ar kādu viņ� spie� roku ministram Bartū, nemaz nevar nojaust, kāda liktenīga vēsts viņam nupat tikusi paziņota uz kreisera,� proti, pirms se�ām stundām Dienvidslāvijas konsulātā Marseļā pienākusi ziņa, ka teroristi tūlīt pēc karaļa nokāp�anas krastā izdarīs pret viņu atentātu. Konsulāts par to bija ziņojis Sirtē un licis Aleksandram I pie sirds, lai viņ� paliek uz kuģa. Tomēr karalis par to negribēja ne dzirdēt.

Viņ� māj ar roku, un marselie�i sveic viņu ar saucieniem �Lai dzīvo!�. Beidzot karalis iesē�as vaļējā limuzīnā kopā ar Bartū un ģenerāli �or�u. Korte�s sāk virzīties uz pilsētas centru. Tā priek�galā virsnieki zirgos, viņiem seko divas dro�ības dienesta ma�īnas un beidzot limuzīns ar karali, ministru Bartū un ģenerāli �or�u. Abās pusēs ma�īnai jāj virsnieki ar izvilktiem zobeniem. Lēnā gaitā kavalkāde virzās no krastmalas uz Kanebjēru, Marseļas galveno satiksmes maģistrāli.

Ma�īna ar augstajām personām nobraukusi apmēram simt metru, kad uz labās puses ietves sākas drūzmē�anās. Kāds vīrietis lau�as cauri skatītāju pūlim, pārrauj policistu ķēdi, ar saucienu �Vive le roi!� metas garām pulkve�leitnantam Pualē pie limuzīna, uzlec uz kāp�ļa un no lielkalibra pistoles raida veselu sēriju �āvienu. Pulkve�leitnants Pualē kā sastindzis sē� uz sava parādes zirga, kas nervozi dī�ājas. Ma�īnas �oferis Fuasaks, kas sākumā velti bija mēģinājis atgrūst uzbrūko�o vīrieti, strauji bremzē, zibenīgi sagrābj �āvēju aiz matiem un piespie� viņa galvu pie ma�īnas karosērijas. Un tad atjēdzas arī pulkve�leitnants Pualē un cērt ar zobenu � tas viss notiek nedaudzās �ausmu pilnās sekundēs. Tad sakustas ļau�u pūlis ielas malās, gvarde un policija. Izceļas haoss. �āvieniem seko kliedzieni, satrauktie skatītāji metas uz uzbrucēju un sabradā viņu. Pa to laiku limuzīns traucas uz prefektūru, kur da�as minūtes vēlāk no ievainojumiem mirst Dienvidslāvijas karalis.

Ārlietu ministrs Bartū, kuru arī ķēru�as vairākas lodes, nomirst stundu vēlāk slimnīcā, un vienīgi ģenerālis �or�s, kaut arī daudzās vietās ievainots, paliek dzīvs.

Pa to laiku policija un gvarde noskaidrojusi stāvokli Kanebjērā. Izrādās, ka Aleksandrs I, Bartū un �or�s nav vienīgie upuri. Sajukumā, kas sekoja augsto personu no�au�anai, bija no�autas arī divas sievietes skatītāju pūlī un kāds dro�ības policists un ievainoti desmit cilvēki.

Marseļas Sirtē direktors Aleksandrs Gibals bija spiests noklausīties, ka viņa otrā nodaļa, kurai jāatbild par valdības locekļu un valsts viesu dro�ību, ir no�ēlojami izgāzusies. Jau kop� oktobra sākuma Sirtē no Dienvidslāvijas slepenā dienesta bija zināms, ka draud karaļa noslepkavo�ana uz Francijas zemes. Aleksandra I iera�anās dienā Sirtē uzzināja, ka uzbrukumu paredzēts izdarīt Marseļā. Turklāt Dienvidslāvijas slepenais dienests vēl bija Sirtē ziņojis par atentāta projektētāju organizāciju un tās �efu, kā arī sniedzis informāciju par usta�u teroristu metodēm.

Cik maz gan bija darījusi Sirtē, kas bija tik pieredzējusi pretinieku izseko�anā, spiego�anā un da�ādās intrigās! Tā bija nodarbojusies tikai ar parastajiem meklējumiem un apjautā�anos Marseļas viesnīcās par nesen iebrauku�iem dienvidslāviem. Vai tā bija tikai nolaidība? Grūti tam ticēt, ja novērtē visu situāciju un tos, kas piedalīju�ies �ajos notikumos. Pēc 6. februāra fa�istiskā pu�a, kuram par iemeslu bija noderējusi Staviska afēra, Daladjē radikālsociālistu valdībai bija jāatdod sava vieta �nacionālās vienības� valdībai, kurā kopā ar ārlietu ministru Bartū bija arī tādas aizdomīgas personas kā Dumergs, mar�als Petēns, vēlākais Vi�ī Francijas prezidents no Hitlera �ēlastības, un Pjērs Lavāls, vēlākais kolaboracio-nists un Vi�ī valdības galva. Lavāls, kuram, tāpat kā ministru prezidentam Dumergam, jau toreiz bija cie�i sakari ar fa�istiskajām organizācijām Francijā, ne tikai kandidēja uz ārlietu ministra posteni, bet bija arī dedzīgs Hitlera un Musolīni pielūdzējs.

Arī fran�u policijā bija ieperinājies ne mazums fa�istu, jo sevi�ķi daudz bēdīgi slaveno �Croix de feu� un �Action Fran�aise� piekritēju.

Protams, fran�u valdībai nāca par ļaunu tas, ka fran�iem draudzīgā Dienvidslāvijas karaļa vietā sāka valdīt viņa pēctecis princis reģents Pauls, kas uzņēma provācisku valdības kursu. Tomēr fran�u valdība un varenās divsimt ģimenes, kas stāvēja aiz tās un nosprauda tās kursu, bija ieinteresētas, lai Francijai būtu labas attiecības ar Musolīni Itāliju un Hitlera Vāciju. Vēl vairāk � tikai Hitlera un Musolīni parauga fa�is-

mā �īs aprindas saskatīja izeju no juceklīgā stāvokļa, ko bija radīju�as ekonomiskās krīzes un proletariāta �ķiru cīņa. Lavāli un dumergi flirtēja ar Musolīni un sargājās viņu aizkaitināt.

Tāpēc Sirtē izmeklē�ana jau no sākta gala izvairījās no visa, kas varētu sniegt dziļāku ieskatu par �ā nozieguma iemesliem un atklāt tos, kuri slēpās aiz noziedznieku mugurām. Izmeklē�ana apmierinājās tikai ar atentāta norises noskaidro�anu.

Kas bija iz�āvis liktenīgos �āvienus, no kuriem aizgāja bojā trīs un tika ievainoti desmit nevainīgi cilvēki, nekad netika pilnīgi noskaidrots. Vēlāk tikai paziņoja, ka par atentātu atbildīgi teroristi. Tomēr īstenībā no vēlāk apsūdzētajiem usta�u organizācijas locekļiem konkrēti neviens netika apvainots �ai noziegumā. Policija pievāca visus noziedznieku �aujamos iero�us, un eksperts tos pārbaudīja. Ja lodes, kas nogalināja abas sievietes un policistu, būtu tiku�as iz�autas no �iem iero�iem, tad ta�u nebūtu nekāda iemesla to noklusēt, bet glu�i otrādi�to paziņotu atklātībai.

Pie iero�iem ta�u bija ķēru�ies arī Sirtē, gvardes un �andarmērijas vīri, tomēr viņu iero�us nepārbaudīja.

Virsuzraudzību pār izmeklē�anu uzdeva Iek�lietu ministrijas ģenerālinspektoram Pjēram Mondanelam. Viņam bija padots liels skaits Marseļas policijas �efa Gibala, kas vadīja izmeklē�anu, inspektoru un komisāru, kā arī Parīzes Sirtē �efs 2ans Belēns, kas vadīja izmeklē�anu galvaspilsētā, un Sirtē komisārs Bartelebs, kur� ievāca ziņas par �o lietu Budape�tā, Vīnē un Berlīnē.

Vissvarīgāko ziņu sniedzēju � pa�u �āvēju bija likvidējis pulkve�leitnants Pualē ar zobena cirtienu. Cilvēks, kas bija no�āvis karali Aleksandru I, ārlietu ministru Bartū un smagi ievainojis ģenerāli 2or�u, nenācis pie samaņas, nomira ap pulksten 22.00 Marseļas Sirtē krimināldaļā.

Policija pie viņa atrada viltotu �ehoslovakijas pasi ar Kelemana vārdu, otru pielādētu pistoli un granātu. Uz vīrie�a labās rokas dilba bija tetovējums � zem miroņgalvas ar kirilicas burtiem rakstīts teiciens, kas beidzās ar vārdiem �brīvība vai nāve�.

Ar Dienvidslāvijas slepenās policijas palīdzību noziedznieku drīz vien identificēja. Viņa vārds bija Veļi�ko Kerins-Dimitrovs, viņ� bija trīsdesmit septiņus gadus vecs un dzimis Kamencos Bulgārijā. Kerins bija rūdīts terorists, usta�u instruktors, unter�ārfīrera Mihailova personiskais pavadonis un profesionāls slepkava. Atbilsto�s bija arī viņa noziegumu saraksts. īpa�as ievērības cienīgs ir Sofijas apgabala tribunāla 1928. gada 7. septembra spriedums, ar kuru viņ�, kas toreiz saucies par Dimitrovu-Vladimirovu, aizmuguriski notiesāts uz nāvi par parlamenta deputāta komunista Dima Had�i Dimova nogalinā�anu. Tā pati tiesa arī bija viņu ar vārdu Vladimirs Georgijs �ernozemskis trīs gadus vēlāk�1932. gada 5. janvārī � notiesājusi par politisku slepkavību uz mū�u cietumā. Sis cilvēks ar daudzajiem vārdiem, kur� bija izdarījis tik daudzas slepkavības, tagad pats bija miris un tāpēc vairs nevarēja neko pastāstīt par slepkavo�anu Marseļā, tomēr viņa jaunajā, lētajā kastaņbrūnajā uzvalkā bija kāda Marseļas apģērbu veikala firmas zīme.

Slavenajā veikalā �La belle Jardienere� pēc numura uz vestes oderes varēja noteikt, ka uzvalks nesen pirkts veikala filiālē Kli�ī laukumā Parīzē.

Sirtē �efs Gibals tūlīt sazinājās ar savu kolēģi Parīzē Belēnu, kas nekavējoties devās uz Kli�ī laukumu un tur uzgāja noteiktas pēdas, jo pārdevējs ļoti labi atcerējās �ā uzvalka pārdo�anu. �etri ārzemnieki, no kuriem viens runājis korektā fran�u valodā, pirms se�ām dienām bija nopirku�i trīs �ādus uzvalkus un liku�i tos nosūtīt uz viesnīcu Mazagrāna ielā.

Viesnīcā viņu tomēr vairs nebija � tūliņ pēc uzvalku saņem�anas viņi bija izvāku�ies, tomēr viesnīcas personāls varēja sniegt visai labu �o personu aprakstu, un �efinspektors �īs ziņas aizsūtīja savam kolēģim uz Marseļu.

Arī Marseļā nebija sēdēju�i, rokas klēpī saliku�i. Inspektors Paoli bija apskatījis Marseļas apkaimi un uzdūries Eksan-provansā viesnīcas �Modernes� īpa�niecei, kas kādā preses fotogrāfijā pazina Kerinu kā savas viesnīcas biju�o viesi. Divi ārzemnieki � tā viņa stāstīja � svētdien, 7. oktobrī, ap pulksten 20.00 bija apmetu�ies viesnīcā divvietīgā istabā un pasūtīju�i atsevi�ķu istabu savam draugam, kas ieradī�oties vēlāk. Un tas esot bijis Kerins. Abi ārzemnieki, kāds Egons Krāmers no Prāgas, kas cie�ami runājis franciski, un viņa biedrs Silvestrs Malnijs, kas nemaz nepratis franciski, tūlīt esot aizgāju�i uz savu istabu. Pirmdien viņi biju�i projām visu dienu, dro�i vien paēdu�i arī citur. Vīrietis, kas nosaucis sevi par Krāmeru, vispār vairs neesot atgriezies viesnīcā. Naktī no pirmdienas uz otrdienu vienīgi Kerins, kas uzdevies par Kelemanu, un Malnijs esot pārgulēju�i viesnīcā. Inspektors Paoli uzzināja, ka otrdien � atentāta dienā � Malnijs un Kerins esot pamatīgi pabrokastoju�i, iedzēru�i vairākus aperitīvus un konjaku, samaksāju�i rēķinu un īri par istabu dienu uz priek�u un tad apmēram 12.45 atstāju�i viesnīcu. Vakarā ap 18.30 Malnijs viens pats esot atnācis atpakaļ, tomēr pēc pusstundas nozudis.

Inspektors Paoli ar to arī apmierinājās un nepapūlējās pārmeklēt istabu, kurā bija dzīvoju�i Malnijs un Kerins, tomēr mazliet vēlāk tāpēc kādam jaunam cilvēkam tika laupīts nakts miegs.

Marseļas Sirtē Kerina, Krāmera un Malnija apraksti tika salīdzināti ar tiem, kurus no Parīzes bija atsūtījis viņu kolēģis par uzvalku pircējiem. Izrādījās, ka Kli�ī laukumā, pērkot uzvalkus, klāt bijis vienīgi Kerins. No tā jāsecina, ka bez Malnija un Krāmera Francijā bija ieradu�ies arī vēl citi usta�u teroristi un arī tiem varēja būt kāds sakars ar atentātu.

Sirtē direktors Gibals atkal pa telefonu sazinājās ar savu kolēģi Belēnu Parīzē.

Parīzes policija sāka izmeklē�anu un 11. oktobrī kādā viesnīcā Tononā uzdūrās diviem aizdomīgiem ārzemniekiem, kuri saucās Bene�s un Novāks un kuriem bija viltotas �ehu pases. Pēc Dienvidslāvijas slepenpolicijas Sirtē rīcībā nodotiem dokumentiem viņus vēl tai pa�ā dienā identificēja. Tie bija Zvonomirs Pospi�ils un Milans Raji�s. Nopratināt viņus bija grūti, jo kā viens, tā otrs zināja tikai pāris vārdu fran�u valodā. Izmeklē�anā iesaistījās Dienvidslāvijas pārstāvis In-terpolā Mili�evi�s. Nopratinā�anā noskaidrojās, ka Pospi�ils un Raji�s tūlīt pēc atentāta gribēju�i bēgt uz �veici, tomēr parastā kontrole uz robe�as viņus aizturējusi.

Raji�s nesagādāja izmeklētājiem nekādas grūtības un tūlīt atzinās, ka viņi piederot pie teroristiem, kurus �Usta�a� atsūtījusi uz Franciju nogalināt Aleksandru I, tomēr viņ� un Pospi�ils nepiederēja pie grupas, kura piedalījās uzbrukumā Marseļā. Viņu laiks būtu pienācis tikai tad, ja uzbrukums Marseļā nebūtu izdevies. Viņiem bija Parīzē jāgaida norādījumi.

Pospi�ils bija cietāks rieksts. Viņ� izlikās neko nezinām un, kad beidzot iekrita uz Mili�evi�a blefu, kļuva brutāls un pat iesita ar dūri ienīstajam Dienvidslāvijas slepenpolicistam. Viņa bēg�anas mēģinājumu policija tomēr vēl paspēja aizkavēt.

Pēc Pospi�ila un Raji�a apcietinā�anas Sirtē domāja, ka jābūt vēl diviem atentāta dalībniekiem. �is pareģojums ne tikai piepildījās, bet tika pat pārspēts.

Inspektors Paoli, vēl arvien darbodamies Eksanprovansā, uzgāja kāda noslēpumaina pāra pēdas. Tas bija 6. oktobrī apmeties viesnīcā �Cours Mirabeau� un acīmredzot bija cie�os sakaros ar Kerina grupu.

Sieviete, gadus divdesmit piecus līdz divdesmit astoņus veca gai�mate, bija ieradusies pirmā un pierakstījusies viesnīcā kā Marija Vondra�eka no Triestas. Par viņas vīru uzdotais Petars ieradās vēlāk. Marijai Vondra�ekai bija līdzi divi lieli ādas koferi. Tiktāl vēl nekādas aizdomas neradās. Inspektors Paoli kļuva uzmanīgs tikai tad, kad uzzināja, ka tas pats Krāmers, kas Kerinam bija noīrējis istabu viesnīcā �Mcdernes�, gaidīja Vondra�eka kundzi, jo jau pirms viņas iera�anās viesnīcā �Mirabeau� bija apjautājies par viņu. Pēc tam Paoli ar taksometru un autobusu �oferu un viesnīcas personāla palīdzību rekonstruēja visu Vondra�eku laulātā pāra darbību Eksanprovansā. Un tā Sirtē uzzināja, ka Mariju Vondra�eku, kas ar �etriem koferiem ieradās svētdien, 7. oktobrī, pulksten 17.00, taksometrā bija sagaidījis Krāmers, bet tikai ar diviem koferiem viņa izkāpusi pie viesnīcas �Mira-beau�. Pēc tam Krāmers bija aizbraucis uz viesnīcu �Modernas�, kur noīrējis istabu sev, Kerinam un Malnijam.

Nākamajā dienā � pirmdienā, vienu dienu pirms atentāta,� Vondra�eka, Krāmers, Kerins un Malnijs aizbrauku�i uz Marseļu, dro�i vien lai sameklētu izdevīgu vietu plānotajam atentātam. Vēlu pēcpusdienā viņi atgriezu�ies Eksanprovansā, un vēl tai pa�ā naktī Krāmers ar taksometru aizbraucis uz Aviņonu un no turienes ar vilcienu uz Itāliju.

Inspektors Paoli no tā secināja, ka cilvēks, kas viesnīcā �Modernes� saucās par Krāmeru un vēlāk tika identificēts par Paveli�a uzticības personu Kvaferniku, dro�i vien bijis no centra un viņam vajadzējis pārbaudīt sagatavo�anos atentātam. Pēc tam viņ� aizbraucis uz Boloņu nodot ziņojumu usta�u vadonim Paveli�am.

Arī Vondra�eku laulātais pēris aizceļojis (tāpat caur Aviņonu) jau pirms atentāta, proti, otrdienas rītā. Izdeva pavēli arestēt Kvaterniku un abus Vondra�ekus, un Sirtē personu aprakstu piesūtīja visām policijas iestādēm un robe�-stacijām. Par vēlu, jo visi trīs jau sen bija atstāju�i Franciju un atradās dro�ībā � Musolīni paspārnē.

Ei�ens Kvaterniks, kā apgalvoja Raji�s, esot Paveli�a tie�ais pilnvarotais. Tātad inspektora Paoli nojauta bijusi parefza. Kvaterniks arī norīkojis, kur jāstāv katram teroristam noteiktā laikā. Sis Kvaterniks, divdesmit septiņus gadus vecs, pēc profesijas �urnālists, bija studējis Nansī universitātē Juridiskajā fakultātē un prata piecas valodas gandrīz perfekti. Viņ�, bez �aubām, bija viens no inteliģentākajiem, bet arī viens no neapvaldītākajiem un brutālākajiem Paveli�a bandītiem. Vondra�eku laulātais pāris sazvērestībā bija uzņēmies piegādāt teroristiem nepiecie�amos nāves iero�us. Dro�ības apsvērumu dēļ teroristi robe�u pārgāja bez iero�iem, viņu iero�us slepeni ieveda Vondra�eka. Marija Vondra�eka �ā iemesla dēļ ceļoja ar �grūtas� sievietes piebriedu�o vēderu.

Vēlāk ļoti pūlējās noskaidrot Vondra�eku laulātā pāra īsto identitāti, tomēr oficiāli nekad neizdevās neko par �o pārīti uzzināt.

Slepenpolicists un toreizējais Dienvidslāvijas pārstāvis Interpolā Mili�evi�s vēl �odien apzvēr, ka pēc kāda viņa aģenta, kas darbojies tie�i Paveli�a �tābā, ziņām Vondra�eku pāris esot biju�i Antuns un Stana Godini. Antuns Godina, kuru Dienvidslāvijas policija meklēja par brāļa noslepkavo�anu, bija aizceļojis uz �ikāgu, kur ilgu laiku pelnījis maizi ar dokumentu vilto�anu AI Kapones bandai. Viņa sieva, �ikāgā dzimusi horvātiete, savā ziņā bija �Usta�as� bandītu nāves eņģelis.

Proti, viņas pienākums bija �dienesta komandējumā� aizbrauco�ajiem usta�iem īstajā vietā un īstajā laikā piegādāt bumbu degļus, �os sprāgsto�os priek�metus viņa, kā to zināja stāstīt dienvidslāvu slepenpolicisti, pārvadāja savā krū�turī, lai pasargātu tos no triecieniem.

Kvaterniks un Vondra�eki bija no Sirtē izbēgu�i, nozieguma re�isori tai bija neaizsniedzami, un pats atentāta izdarītājs, pateicoties dū�īgajam pulkve�leitnantam, bija aizceļojis uz viņpasauli. Tāpēc Sirtē �efs Gibals koncentrēja visus viņa rīcībā eso�os spēkus, lai noķertu cilvēku, kas kopā ar Kerinu bija apmeties viesnīcā �Modernes� Eksanprovansā un saucās par Malniju. Pa to laiku inspektors Paoli bija noskaidrojis, ka �is Malnijs �etras stundas pēc atentāta ar taksometru bija aizbraucis uz Aviņonas staciju.

Ap 21.00 Malnijs bez jebkādas bagā�as ieradās stacijā. Viņ� nopirka biļeti līdz Parīzei un iekāpa vakara vilcienā. Marseļas Sirtē to paziņoja saviem kolēģiem Parīzē. Kopā ar Malnija aprakstu tika izsūtīts arī steidzams pieprasījums visām �andarmērijas un policijas iestādēm. Marseļas Sirtē garastāvoklis bija labs, jo cilvēks bez bagā�as tālu netiek. Jautājums par to, kur īsti palikusi Malnija bagā�a, policiju nemaz neinteresēja. Istabu viesnīcā �Modernes�, kur viņ� pēdējo reizi bija dzīvojis, tagad jau ieņēma kāds jauns cilvēks, kas naktī, burtiski, gulēja uz pulvera mucas, jo Malnijs gultas matracī bija atstājis pielādētu pistoli ar lieku magazīnu un divas dūres lieluma bumbas ar degļiem.

To policija, protams, nevarēja zināt, bet tā �o arsenālu būtu atklājusi, ja tūlīt būtu pārmeklējusi Kerina un Malnija istabu.

Malnijs, kas savu usta�a bagā�u bija atstājis Eksanprovansā, pa to laiku bija ieradies Fontenblo stacijā, kur viņ� bija norunājis sagaidīt Pospi�ilu un Raji�u. Ka tie abi bez viņa bija mēģināju�i atstāt Franciju un tiku�i apcietināti, to viņ�, protams, nezināja. Tāpat kā vairums teroristu, arī Malnijs neprata gandrīz ne vārda franciski un tāpēc nevarēja neko uzzināt no avīzēm.

Tātad viņ� pacietīgi gaidīja un ar to kļuva aizdomīgs, un abi policisti, kuriem bija jāde�urē Fontenblo stacijā, pienāca pie viņa, uzrunāja viņu un lūdza parādīt pasi. Malnija nervi to neizturēja, viņ� pagrūda policistus pie malas un skrēja uz netālo me�iņu. Viņam pakaļ, saukdami �Stāt!�, metās policisti.

Fliki tūlīt sacēla kājās savus kolēģus. Trīs dienas gvardes vienības un �andarmi pārmeklēja me�iņu, tomēr Mainiju neatrada, �ī spēlīte Mainiju uzjautrināja, viņ� sēdēja da�us metrus virs meklētāju galvām un smīnēja par viņiem, kā viņ� vēlāk stāstīja, kamēr tie lādēdamies pārmeklēja katru krūmu un ar acīm vai zemē ieurbās, lai tikai nepalaistu garām neievērotas kādas aizdomīgas pēdas.

Malnijs izturēja trīs dienas, tad bads viņu izdzina no slēptuves. Kad �andarmi uz brīdi pārtrauca meklē�anu, viņ� nokāpa no sava augstā sēdekļa un, neviena nemanīts, aizlavījās uz krogu Korbeija ielā, iepretim policijas iecirknim. Oficiants, neko ļaunu nenojauzdams, viņu apkalpoja un satrūkās tikai no viņa milzīgās ēstgribas.

Viņ� ēda arī vēl tad, kad krodzinieka atsauktā policija beidzot ieradās viņu apcietināt. Noskaidrojās, ka Sirtē meklētais Malnijs ir dienvidslāvu policijai jau labi pazīstamais usta�u organizācijas biedrs Kraļs.

Tāpat kā jau agrāk Raji�s, arī Kraļs daudz neko nelauzās un tūlīt atzinās, ka piederot pie Kerina grupas. �au�anā Marseļā viņ� tomēr neesot gribējis piedalīties, baidoties, ka var tikt ievainotas sievietes un bērni. Tāpēc viņ� arī enerģiski atspēkoja inspektora Paoli konstatējumu, ka viņ� slepkavības dienā tikai 18.30 atgriezies viesnīcā �Modernes�. Kraļs apgalvoja, ka jau divas stundas agrāk, tātad pusstundu pēc uzbrukuma, esot bijis Eksanprovansā un no tā jāsecinot, ka viņ� atentāta laikā nemaz neesot bijis Marseļā. Tomēr ne Sirtē, ne tiesa viņa vārdiem neticēja.

Ar Kraļa apcietinā�anu beidzās Marseļas nozieguma dalībnieku meklē�ana. Iznākums nepavisam nebija iepriecino�s: Pavelies, Mihailovs un Kvaterniks bija ārzemēs, iero�u pārvadātāju īstos vārdus nebija iespējams uzzināt, un pats pārītis fran�u justīcijai nebija sasniedzams. Atentāta izdarītājs vairs nebija dzīvs, un diem�ēl tikai trīs nesvarīgas blakus personas bija policijas rokās, tomēr ar trūcīgajiem pierādījumiem un Dienvidslāvijas policijas datiem pietika, lai varētu noskaidrot da�as organizatoriskas sakarības, tāpēc Francijas valdība nevarēja izvairīties un tai bija jāpieprasa Itālijas valdībai, lai tā izdod Paveli�u un Kvaterniku, par kuru apcietinā�anu pavēli bija izdevusi fran�u policija.

Lavāls un Dumergs nemaz citādi nevarēja rīkoties, jo nogalinātā karaļa atraitne, kuru pārstāvēja metrs Bonkūrs, bija pieteikusi prāvā blakus prasību, kā arī paziņojusi savu nodomu atmaskot slepkavības politiskās aizkulises un tās īstos iniciatorus, bet tas varētu radīt konfrontāciju ar Itāliju. Fran�u valdība, kas to nemaz nevēlējās, iesniedza lūgumu Musolīni. Musolīni 1934. gada 17. oktobrī piekāpās un apsolīja, ka itālie�u policija pagaidām apcietinās Paveli�u un Kvaterniku, ja fran�u valdība mēģinās atrunāt Dienvidslāvijas karaļa atraitni no viņas nodoma. Par viņu izdo�anu Francijai, protams, nevarēja būt pat runa, un Paveli�a un Kvaternika arests drīzāk līdzinājās atpūtai kūrvietā policijas apsardzībā bez jebkādiem ierobe�ojumiem. Musolīni stingri noraidīja pat fran�u lūgumu atļaut nopratināt Paveli�u un Kvaterniku un lika paziņot Francijas valdībai, ka pats sodī�ot Paveli�u un Kvaterniku.

Gadu vēlāk, 1935. gada 17. novembrī, zvērināto tiesa Eksanprovansā sāka procesu pret Paveli�u un viņa līdzdalībniekiem. Kā bie�i lielos kriminālprocesos, uz apsūdzēto sola trūka galvenā vainīgā. Fran�u valdība ar spēcīgu spiedienu uz Dienvidslāvijas valdību bija panākusi, ka karaļa atraitne atteicās no savas blakus prasības. Metrs Bonkūrs ne bez rūgtuma viņas vārdā paziņoja: �Es pilnīgi paļaujos uz fran�u justīciju un nododu savu lietu tās pārstāvju rokās.� Ar to tika paziņota pilnīga atteik�anās no �īs slepkavības fa�istisko iniciatoru atmasko�anas.

Usta�u bosi jau prāvas sākumā parādīja, kādu viņi iedomājas tās norisi. Ar Amerikas horvātu emigrantu organizācijas starpniecību viņi apsūdzēto aizstāvību bija nodevu�i �Usta-�ai� tuvu stāvo�am Parīzes advokātam �or�am Deboroam. 5is kaktu advokāts parādīja, ko spēj. Viņa nepārtrauktie nelieti�-ķie uzbrukumi tiesai, viņa pieprasījumi, kuriem ar lietu nebija nekāda sakara, spieda ģenerālprokuroru jau visai drīz pieprasīt, lai viņam atņem aizstāvības tiesības. Tiesa �o prasību izpildīja, ta�u Deborns atteicās atstāt tiesas zāli. Viņu vajadzēja -zvest ar varu un tiesas sēdi pārtraukt.

1936. gada 22. februārī tiesa beidzot paziņoja spriedumu. Paveli�u un Kvaterniku aizmuguriski notiesāja uz nāvi, Pospi-�ilu, Kraļu un Raji�u, kuriem tiesa atrada vainu mīkstino�us apstākļus, notiesāja uz mū�u spaidu darbos.

Dāvids ar �ūskas skatienu

Uzraksts uz skatloga �omartēna ielā 69 Parīzē liecināja, ka tur atrodas Gedo un Gu�inova tabakas pre�u veikals. Tomēr pircējs, kas 1941. gada decembra dienās iegāja veikalā, dabūja redzēt tikai vienu no īpa�niekiem � Gedo kungu. Otrs, Joahims Gu�inovs, parādījās visai reti. Gu�inovs bija ebrejs, un, tā kā kop� 1940. gada oktobra fran�u likumdo�ana orientējās pēc Vācijas likumiem, kas vērsās pret ebrejiem, arī Marseljēzas zemē bija sāku�ās ebreju medības.

Pēc 1933. gada daudz tika dzirdēts par ebreju ne�ēlīgo vajā�anu Vācijā. Gu�inovs bija domājis, ka daudz kas ir pārspīlēts, turklāt toreiz vācie�i bija tālu. Tomēr tagad viņi bija Parīzē, pastaigājās pa �omartēna ielu un nāca pat viņa veikalā. Un ne jau vācie�i vien devās ebreju medībās, bet arī Vi�ī ļaudis no Etat Fran�ais darīja to pa�u. Vi�ī Francijā pirms da�iem mēne�iem bija nodibināts ģenerālkomisariāts ebreju lietās. Visur uzglūnēja �piki un nodevēji, kas gribēja pieglaimoties gestapo un Vi�ī ļaudīm. Joahims Gu�inovs baidījās, briesmīgi baidījās, ka kādu rītu arī pie viņa durvīm varētu pieklauvēt �andarmi un aizvest viņu. Tā notika ar tūksto�iem ebreju katru nedēļu.

Gu�inovam bija mājas ārsts, kas �ad tad viņu apmeklēja un centās iedvest viņam drosmi. Nesen Dr. Marsels Petio, kas dzīvoja da�as mājas tālāk, bija atkal atnācis un spiedis viņu iz�ķirties. Dr. Petio jau sen centās Gu�inovu pierunāt, lai viņ� atstāj Franciju un bēg uz Argentīnu.

Jau nedēļām ilgi tabakas pre�u tirgotājs savā kabatas portfelī glabāja dokumentu, kuru savā laikā viņam bija iedevis Petio un kurā bija septiņi pamatlikumi, kas jāievēro emigrantiem. Tomēr Gu�inovs līdz �im nebija varējis iz�ķirties vienkār�i aizbraukt un atstāt veikalu un sievu. Turklāt viņ� bija bailīgs un ba�ījās, ka viņu varētu noķert.

Dr. Petio gan bija viņam apgalvojis, ka neesot no kā baidīties, ja vien cie�i ievērojot noteikumus, ta�u Gu�inovs bija skeptiski noskaņots. Viens, bez savas jaunās, glītās sievas viņ� nepavisam negribēja aizceļot. Bet Dr. Petio viņa sievai, kas nebija ebrejiete, negribēja ļaut braukt kopā ar viņu, un viņa arī pagaidām nebija apdraudēta. Viņ� varot palīdzēt tikai tiem, kuriem draudot tie�as briesmas. Viņa iespējas jau tā esot ļoti ierobe�otas.

To paskaidrojot, ārsts ar savām zaļganajām acīm cie�i bija vēries Gu�inovam sejā. �is skatiens Gu�inovam bija nepatīkams � tā skatās �ūska, kura novēro katru sava upura kustību. Dr. Petio nemitīgi centās viņu pierunāt � mazliet drud�aini, mazliet familiāri, mazliet it kā no aug�as.

� Vai nav pārāk liels risks?� tabakas tirgotājs gribēja zināt.

Dr. Petio noraido�i papurināja galvu.

� Kā jūs domājat, vai es neriskēju daudz vairāk, palīdzot jums izkļūt no �ejienes? Galu galā jūs aizbrauksiet pāri jūrai, bet es palik�u tepat.

Tā, protams bija taisnība. Dr. Petio patie�ām riskēja vairāk un turklāt par to neņēma pat maksu. Pilnīgi par brīvu, tikai aiz tīras cilvēkmīlestības viņ� gribēja palīdzēt Gu�inovam. Gu�i-novam būs jāmaksā tikai tam cilvēkam, kas sadarbojas ar Dr. Petio un vedīs viņu pāri robe�ai. Gu�inovs neuzkrīto�i nopētīja ārstu, kas diendienā dodas tādās briesmās viņa ticības brāļu labā.

Sis ārsts nemaz neizskatījās pēc varoņa, viņā nebija nekā impozanta, izņemot lielās, sarkanās rokas ar spēcīgajiem, atstatus stāvo�ajiem īk�ķiem. Gu�inovs no �īm rokām baidītos, ja vien tās jau bie�i nebūtu viņam palīdzēju�as, remdēju�as sāpes un turklāt biju�as ārkārtīgi saudzīgas. Arī Dr. Petio dzeltenīgā seja ar smagajiem asaru maisiņiem zem acīm, plānajām lūpām, ierauto zodu un smailo degunu neizskatījās varonīga, drīzāk gan likās, ka viņā ir kaut kas no lapsas. Tomēr Gu�inovs savaldījās, baidīdamies būt netaisns. Dr. Petio bija labs ārsts, to viņ� pats bija uzzinājis. Turklāt viņ� bija arī īsts patriots, kas bija jau daudziem ebrejiem un citiem vajātajiem palīdzējis izkļūt no grūtībām.

�is neievērojamais Dr. Petio bija � un to Gu�inovs uzzināja no viņa pa�a � uzņēmies cīņu ar vācu bendēm, tāpat kā reiz Dāvids bija cīnījies ar Goliātu.

Ceļojumam bija jāsākas 1942. gada 2. janvārī tie�i pulksten 23.00. �ai laikā Gu�inovam ar abiem koferiem bija jāierodas Pergolēzas ielas un Lielās armijas avēnijas stūrī. Tur viņu sagaidīs Dr. Petio un aizvedīs pie kāda tropu ārsta, kas izdarīs nepiecie�amo aizsargpotē�anu. Viņ� bija ļoti rūpīgi nokārtojis visu, ko Dr. Petio viņam bija uzdevis. Gu�inovam kabatā bija piecas pases fotogrāfijas ieceļo�anas dokumentiem. Gu�inovs arī bija, kā viņam norādīts, pirms fotografē�anās ar grimu un brillēm kaula ietvaros pie�ķīris sev sve�zemnieka izskatu. Visa viņa bagā�a bija divi koferi, no apģērba izārdītas visas firmas zīmes un iniciāļi. Viņa īpa�ums, vesels pusmiljons franku, kā arī briljanti bija pēc doktora norādījuma ie�ūti uzvalka oderē, un vienkār�o slepeno kodu, ar kura palīdzību viņ� varēs no Argentīnas sazināties ar saviem piederīgajiem, Gu�inovs bija iemācījies no galvas.

Dr. Petio ir apmierināts. Viņ� sagaida tabakas tirgotāju jau krietnu gabalu pirms norunātās satik�anās vietas, tūliņ paņem vienu koferi un, dro�i līkumodams pa aptum�otajām ieliņām, aizved viņu uz Leziēra ielu 21.

Tur viņ� atslēdz durvis un ieved savu pavadoni mazā, netīrā un neuzkoptā ārsta pieņem�anas telpā. Gu�inovam jāatbrīvo aug�delms, kamēr ārsts piepilda injekcijas �ļirci. Gu�inovs vēl nepaspēj izbrīnīties, ka viņi nonāku�i nevis Pergolēzas ielā, bet gan Leziēra ielā un ka solītā tropu ārsta vietā potē�anu izdara pats Dr. Petio. Tiklīdz ārsts izvelk adatu no vēnas, Gu�inovs jūtas jau dīvaini apdullis.

Petio aizved viņu pa tum�u, �auru gaiteni uz nelielu, trīsstūrainu istabiņu bez logiem, bet toties ar polsterētām durvīm. Gu�inovs vēl paspēj ievērot otru durvju aprises pretējā sienā.

� Tā, �eit kādu brīdi atvelciet elpu, kamēr būs jādodas tālāk,�ārsts paskaidro.� Ja jums ievajagas manis, tad te ir zvans.

Viņ� parāda zvana pogu, kas ielaista sienā, un ātri atstāj telpu. Aiz viņa aizcērtas durvju atslēga. Gu�inovam acu priek�ā sāk virpuļot ugunssarkana migla. Viņu pārņem necie�ams karstums, ar pūlēm viņ� cīnās pēc elpas, aizvelkas līdz polsterētajām durvīm un ar �ausmām konstatē, ka tās ir bez roktura. Pārbijies viņ� streipuļo uz otru pusi, kur pirmīt redzējis otras durvis. Tomēr tur durvju nav. Tas, ko Gu�inovs bija noturējis par durvīm, ir tikai butaforija. Viņ� aizgrīļojas līdz zvanam un spie�, spie�, spie� to. Tomēr nav dzirdama ne skaņa, jo arī zvans ir tikai butaforija.

Neviens pēc tam vairs nav redzējis Gu�inovu, ne arī kaut ko par viņu dzirdējis, �ķietamās ziņas, kuras viņ� vēlāk it kā ar Dr. Petio starpniecību sūtījis sievai, bija tikai zemiski meli.

Ārsta piedāvājums bēgt bija piedāvājums doties nāvē.

Divus gadus vēlāk, 1944. gada 11. martā, sestdienas vakarā zvanīja 2or�a Masī telefons. Masī bija Parīzes krimi-nālbrigādes �efs, un viņam zvanīja darba jautājumā.

Pēc divdesmit minūtēm viņ� iegāja acīmredzot neapdzīvotā un pamestā mājā Leziēra ielā 21. Divdesmit minūtes vēlāk viņ� ar nobālu�u, zaļganu seju, izmisīgi apspiezdams nelabumu, izskrēja laukā, un pagāja labs laiks, kamēr viņ� atguvās.

Virskomisārs Masī, bez �aubām, bija cilvēks ar dzelzs veselību. Kas divarpus gadu desmitus izturējis Parīzes kriminālpolicijā un turklāt uzkalpojies par kriminālbrigādes �efu, tam bija dzelzs nervi. Slepkavības un nogalinā�ana vairs viņu neuztrauca, tās piederēja pie viņa darba tāpat kā Sēna pie Parīzes. Viņ� darbā nekad neklīrējās un arī privātajā dzīvē ne.

Kad 1940. gada jūnijā vācie�i ieņēma Parīzi, viņ� pat nedomāja pamest savu biroju Orfevra krastmalā un noiet pagrīdē kā da�s labs Sirtē un Parīzes prefektūras komisārs un inspektors. Lai fanātiķi Preto�anās kustībā riskē ar savu dzīvību, uz viņu tas neattiecas. Masī bija ierēdnis un kā tāds viņ� stāvēja par likumu un kārtību, kuru tagad Parīzē pārstāvēja vācie�i, un ar to viņam bija jāsamierinās. Viņ� varētu doties uz neokupēto Francijas daļu, uz Vi�ī, tāpat kā daudzi viņa kolēģi. Tomēr � kāpēc? Galu galā jau viens un tas pats vien bija. Vi�ī valsts galva Pelēns un ministru prezidents Lavāls ta�u arī cie�i sadarbojās ar nacistiem.

Tomēr pēdējā laikā Mas! bija bie�i sev vaicājis, vai ir pareizi sadarboties ar vācie�iem. �ādas pārdomas bija izraisījis mazais kartona zārks viņa vēstuļu kastītē � zīme, kuru okupētajā Francijā pazina katrs. Tātad Masī skaitījās kolabo-racionists. Pēdējās nedēļās viņ�, cik vien iespējams, bija izvairījies no vācie�iem. Rīt tomēr bija jāiet pie viņiem ar informāciju par atradumu. Atbilsto�i priek�rakstam...

2or�s Masī savā dienesta laikā bija redzējis daudz �ausmu, tomēr tas, kas viņu bija sagaidījis �ai drūmajā mājā Leziēra ielā, pārspēja visu. 5ī māja bija masu slepkavas darbnīca.

Francijas vēsturē netrūka masu slepkavu. Tomēr ārsts Dr. Petio pārspēja viņus visus. Vēlāk tiesas prāvā prokurors lieti�ķi konstatēs:

� Petio nogalināja tā, kā to darīja nacisti Osvencimā un Būhenvaldē.

Apjucis Masī bija skatījies apkārt pagrabā, kurtuvē. Blakus kurtuves mutei gulēja kārtīgi sa�ķirotas un kaudzēs sakrautas rokas un kājas, ribas un mati. Uz krāsns restēm vēl gruzdēja kaulu paliekas, pie krāsns bija liela kaudze pārogļoju�os kaulu.

Ar �īm cilvēku atliekām darbojās tiesas ārsti Dr. Pols no Kriminālzinātņu institūta un profesors Sanjē, tiesas identifikācijas dienesta �efs. �ķita, ka vienīgi ārstiem �eit redzamais nenozīmēja neko sevi�ķu.

Vēlāk Dr. Pols tiesai nolasīs garu latīņu vārdu sarakstu � visu to kaulu nosaukumus, kuri tika atrasti Leziēra ielā 21. Sarakstā figurēja arī krū�ukurvis, pieci aug�delma kauli, septiņi stilba kauli, �etri apak�delma kauli un divi apak��okļi. Pie tā visa vēl nāca klāt pieci kilogrami atsevi�ķu mazāku kaulu, kā arī simt kilogramu tādu cilvēka kaulu palieku, kurus vairs nevarēja identificēt, un pieci kilogrami cilvēku matu. Dr. Pols secinās, ka �īs atliekas ir vismaz no desmit da�ādiem vīrie�iem un sievietēm un ka visgarākā vīrie�a augums bijis vismaz metrs astoņdesmit, bet vismazākās sievietes � metrs piecdesmit. Un Dr. Pols lieti�ķi un bezkaislīgi izskaidros, kā sadalīti visu �o daudzo līķu locekļi, ka tas noticis glu�i tāpat, kā pirms slepkavību darbnīcas atklā�anas Leziēra ielā bija sadalīti citi Parīzes apkaimē atrasti līķi, un ka to darījusi veikla roka.

Virskomisārs Masī atstāja pagrabu ar kurtuvi, kura bija izmantota par krematoriju un vēl aizvien piesmirdusi no sadedzinātajiem kauliem, un gāja aug�ā pagalmā, kur uzzināja, ka fliki, kas apsargāja gruntsgabalu, lai lajā netiktu ziņkārīgie, �ķietami vainīgajam, proti, mājas īpa�niekam Dr. Petio, bija ļāvu�i aizbēgt.

�is Dr. Petio � pēc fliku un blakus mājas durvju sarga apraksta tas nevarēja būt neviens cits � bija vēl atgriezies mājā, kad policija to bija jau ieņēmusi. Masī neticēja savām ausīm, bet abi policisti to apstiprināja.

Kad mājā vēl atradu�ies ugunsdzēsēji, kas dzēsu�i krāsni, un �ausmu pārņemtie policisti mēģināju�i tikt skaidrībā par briesmīgo skatu, pie mājas vienā mierā ar velosipēdu piebraucis kāds vīrietis, brīdinādams piespiedis pirkstu pie lūpām un abiem apjuku�ajiem flikiem pa�ukstējis:

� Jūs ta�u esat labi francū�i, vai ne? Netaisiet lielu troksni, �itie visi ta�u bija vācie�i un nodevēji! Tos sodīja Preto�anās kustības dalībnieki! Saprotat?

Un, iekāms policisti bija paspēju�i aptvert vīrie�a vārdu jēgu, viņ� jau bija uzsēdies uz velosipēda un aizbraucis.

Virskomisārs Masī ieskatījās fliku sejās, un viņam kļuva skaidrs, ka viņiem ne prātā nebija ienācis vīrieti aizturēt, turklāt viņ� nojauta arī viņu domas.

Kā tad viņi varēja zināt, vai sve�ais stāstīja taisnību vai ne?

Vai flikiem varbūt būtu vajadzējis nodot viņu gestapo, lai pa�iem kādā jaukā dienā būtu par �o nodevību jāsamaksā? Vācie�i tik un tā ilgi vairs neturēsies, kaut arī viņu naglotais zābaks, tāpat kā agrāk, vēl izaicino�i klaudz uz Parīzes asfalta, viņu bandas ar nāves galvām uz piedurknēm vēl aizvien medī partizānus un snaiperus un ādas mēteļos tērpu�ies gestapovie�i vēl aizvien līdz nāvei nomoka daudzus antifa�istus. Flikiem pēc kara tik un tā nebūs viegli pierādīt, ka viņi nav laizīju�i bc�u zābakus. Lai ta�u velosipēdists, kas nebija pateicis pat savu vārdu, bet tikai to, ka esot mājas īpa�nieka radinieks, brauc, kur acis rāda! Lai ta�u tas lielais preteklis kriminālbrigādes �efs pats iz�ķir, kas �ai kutelīgajā lietā būtu darāms. Viņi, nenozīmīgie fliki, labāk turēsies pie malas. No�ēlojamās algas -�1809 franku dēļ, par kuru viņi melnajā tirgū varēja nopirkt trīs gabaliņus sviesta un divas paciņas cigare�u, patie�ām neatmaksājas vēlāk tikt no�autam kā kolaboracionistam.

Masī pārāk labi zināja, ka �ai laikā tā domā daudzi policisti, un novērsās.

Kopā ar izmeklē�anas tiesnesi Tangī kriminaSbiigādes �efs apskatīja �pieņem�anas telpu� un nelielo trīsstūraino istabeli aiz tās un beidzot iegāja biju�ā staļļa ēkā. Tās vidū atradās liela, ļoti dziļa bedre. Parasti to sedza divas smagas akmens plāksnes, kuras tagad bija atslietas pret sienu. Virs bedres �ūpojās trīsis, ar kuru bedri varēja atvērt un aizvērt. Ta�u �ī ierīce �eit nebija tikai akmens plāk�ņu dēļ. Ar dzēsto kaļķi piepildītā bedre pati atklāja savu mērķi: tajā Dr. Petio mēdza sakaltēt līķus, iekāms tos sadalīja un sadedzināja.

Ārstam nebija izdevies bedri pilnīgi iztuk�ot. Kabatas baterijas gaismā virskomisārs un izmeklē�anas tiesnesis ieraudzīja matu ku�ķus un cilvēku locekļus, kas tum�i rēgojās kaļķī. Pamazām viņiem sāka rasties priek�stats par Petio slepkavo�anas tehniku: pieņem�anas telpā vai trīsstūrainajā istabiņā upuri tika nogalināti, un, kamēr viņi mira, Petio izlaupīja viņu bagā�u vai varbūt arī pa novēro�anas caurumu sienā vēroja viņus. Kad ārsts bija pārliecinājies, ka upuris miris, viņ� ievilka to stallī, izģērba un ar trīsi iegremdēja bedrē. Kad dzēstais kaļķis bija uzsūcis visu �ķidrumu no ķermeņa, līķi sadedzināja kurtuvē.

Vēlāk izrādījās, ka Petio savu upuru līķus laikam sācis dedzināt tikai 1944. gada martā, un tas viņam kļuva liktenīgi, jo kaimiņu māju durvju sargus apgrūtināja pretīgie dūmi un viņi izsauca policiju. Līdz tam viņ� savus upurus bija sakropļojis līdz nepazī�anai, sadalījis un atsevi�ķās daļas apracis kādā nomaļā vietā vai arī iemetis Sēnā. Trūkst jebkādu pēdu, kur palicis vairums upuru.

Tiesā Petio apsūdzēja 27 slepkavībās, un tās bija tikai tās, kuru pēdas noteikti noveda pie viņa. Vai �is cilvēku bende visus upurus noindējis vai da�us no�ņaudzis, nevarēja noskaidrot. Pēc lietpratēju atzinuma, no�āvis vai nositis viņ� nebija nevienu.

Pirms brauk�anas mājās virskomisārs vēl sagatavoja visu Petio apcietinā�anai, kurai vajadzēja notikt nākamajā rītā tūlīt pēc saullēkta ārsta dzīvoklī �omartēna ielā 66.

Jau tai pa�ā vakarā Masī lika māju ielenkt, nostādīja pa diviem kriminālierēdņiem vārtos, kāpņu laukumā un pirmajā stāvā pie dzīvokļa durvīm.

1944. gada 12. martā, svētdienā, agri no rīta �etri apbruņoti kriminālierēdņi ielauzās ārsta dzīvoklī. Da�as minūtes vēlāk virskomisārs Masī saņēma ziņu:�Doktors Petio aizbēdzis.�

Nākamās nedēļas aizņēma nogurdino�i meklējumi. Ar �o lietu nodarbojās vairāki inspektori. Paziņojums presē par slepkavas māju Leziēra ielā ārsta pacientus trāpīja kā bumbas sprādziens. Tomēr gandrīz neviens no viņiem nepieteicās policijā.

Petio apcietinā�anas pavēle ar personas aprakstu tika nosūtīta visiem policijas un �andarmērijas iecirkņiem, tomēr neienāca ne mazākais norādījums par viņa pa�reizējo uzturē�anās vietu.

Policija ievāca ziņas no Petio kaimiņiem Leziēra ielā un �omartēna ielā, Viņi atrada tās transporta firmas īpa�nieku, kura bija piegādājusi dzēsto kaļķi Leziēra ielā, un uzzināja, ka �o lietu kārtojis Moriss Petio, Dr. Petio brālis. Sistemātiski pārbaudīja aizbēgu�ā ārsta radiniekus un paziņas, iztaujāja Petio sievu. Tika nopratināta kāda ogļu pārdevēja, Dr. Petio paciente, kas marta sākumā slepeni bija pārdevusi ārstam pāris centneru ogļu. Tagad viņai kļuva skaidrs, ka viņam ogles nebija vajadzīgas istabas apsildī�anai, bet gan cilvēku kaulu sadedzinā�anai.

Policija no jauna izstudēja jau pie aktīm noliktos pazudu�o personu sarakstus un da�ādu nozaru tehniskā pārbaudē izmeklēja kaulu paliekas no Leziēra ielas un Parīzes apkaimē atrastos konservētos līķus.

Tomēr ne visi ierēdņi, kas piedalījās izmeklē�anā, nodevās tai visā pilnībā, jo daudzi raizējās pa�i par savu nākotni. Sabiedrotie 7. jūnijā bija izcēlu�i desantu Francijas ziemeļu piekrastē, Parīze sāka vārīties � aizvien bie�āk policisti dzirdēja draudus, un daudzi baidījās no atriebības, jo okupācijas laikā fran�u policija bija aizstāvējusi nevis Francijas, bet gan fa�istisko okupantu intereses. Tā vajāja antifa�istus un ebrejus ne mazāk kā gestapo, un ne reizi vien fa�istiskie virsnieki viņus uzslavēja par iniciatīvu un aktivitāti, meklējot un padarot nekaitīgus Preto�anās kustības dalībniekus. Kop� tā brī�a arī policijā uzskati bija mainīju�ies, un da�s labs fliks vairāk vai mazāk simpatizēja Preto�anās kustībai.

Jūlija beigās tika pārrauta vācu fronte pie �erbūras. Atbrīvo�anas armija devās uz Parīzi. Aizvien vairāk Preto�anās kustības dalībnieku iznāca no pagrīdes, un policija pret tiem vairs gandrīz neko neuzsāka. Arī policijā bija atmodies pretestības gars pret okupantiem. 1944. gadā, nacionālo svētku dienā�>14. jūlijā, tūksto�iem parīzie�u sarīkoja demonstrāciju Ivrī kapsētā pie okupantu nonāvēto patriotu kapiem. Uz Salpetriēra slimnīcas jumta plīvoja trīskrāsainais karogs, skanēja Marseljēza, un vakarā Parīzē, Belvilas ielā, demonstrācijā pulcējās 20 000 parīzie�u. Atbildīgais policijas komisārs un speciālās brigādes inspektori pavēlēja uniformētajām policijas vienībām izklīdināt ļau�u pūli, tomēr fliki atteicās pavēli izpildīt. Viņi atbrīvoja ielu demonstrantiem, un daļa fliku pat pievienojās tiem. Okupācijas vara saprata noskaņas maiņu un gribēja policiju atbruņot un internēt. Tāpēc 1944. gada 14. augustā sākās Parīzes policistu ģene-rālstreiks. Policisti neieradās savos komisariātos un iecirkņos, uz ielas neparādījās neviens fliks. Cīņās par galvaspilsētas atbrīvo�anu zaudēja dzīvību arī 154 policisti. 25. augustā Parīzē iebrauca ģenerāļu de Golla un Leklēra tanku vienības.

Policisti atgriezās savās dienesta vietās un uz ielām. Vadību pārņēma jauni �efi, policisti kolaboracionisti tika apcietināti. Arestēja arī virskomisāru Masī.

Izmeklē�anu Petio lietā turpināja, un māju mākleris Ne-zondē varēja pastāstīt interesantas lietas.

1943. gada augustā viņ� bija sastapis Morisu, Dr. Petio brāli. Moriss esot nācis tie�i no Leziēra ielas un trīcējis no galvas līdz kājām. Tur �umot un mud�ot no līķiem, tā viņ� pastāstījis Nezondē, stingri piekodinādams par to klusēt. Moriss sava brāļa uzdevumā no Leziēra ielas 21 bija aizvācis vairākus Preto�anās kustības cīnītāju tur atstātos koferus un nogādājis tos pie paziņām Osērā un Kursonlekarjērā. Policija atrada 76 koferus, un to saturs � priek�meti un apģērba gabali, kurus Petio upuri bija gribēju�i ņemt līdzi ceļojumā uz Argentīnu,� vēlreiz ļāva visā pilnībā saskatīt �ā ārsta noziegumu apjomu.

Inspektori, starp citu, reģistrēja 71 neseseru, 21 rokassomiņu un tikpat daudz pūdernīcu, 91 dāmu cepuri, 104 vīrie�u kreklus, 18 sievie�u mēteļus, 12 vīrie�u mēteļus, 74 kleitas, 35 svārkus, 57 pārus kurpju, 16 lūpu zīmuļus un 10 nagu vīlītes. Turklāt drīz vien kļuva skaidrs, ka Petio ne tuvu nebija paturējis visu upuru bagā�u. Daudz bija sadedzināts vai kā citādi iznīcināts.

Priek�meti nedeva nekādus norādījumus, kas varētu būt to īpa�nieki. Dokumentus Petio bija iznīcinājis, un firmas zīmes apģērbā, kuras varētu noderēt par pieturas punktiem, bija izgriezu�i pa�i upuri.

Līdztekus upuru vārdu un viņu slepkavas meklē�anai policija rekonstruēja arī Marsela Petio biogrāfiju.

Slepkavas biogrāfija

Cilvēks, kas viltīgi bija nogalinājis un aplaupījis vismaz 27 cilvēkus, bija dzimis 1897. gada 17. janvārī mazā pilsētiņā Osērā, Jonnas upes krastā. Viņa tēvs, apzinīgs pasta ierēdnis, lika viņu jau tai pa�ā dienā nokristīt par Marselu Andrē Anrī Fēliksu un ierakstīt dzimtsarakstu biroja reģistrā. Mazais Marsels bija nemierīgs zēns, kuram trūka ilgsto�as izturības, viņ� alla� uzsāka ko jaunu un visus ietekmēja ar savām bra�ajām atbildēm. Tikpat nemierīgs kā viņa gars bija arī viņa rokraksts, kas, �ausminādams viņa skolotājus un vecākus, neatbilda nekādiem priek�rakstiem. Tikai rēķinā�ana Marse-lam padevās labi, jo sevi�ķi, ja bija jāsaskaita kabatasnauda. Kad Petio tēvu pēc sievas nāves pārcēla no Osēras uz 2uaņī, arī Marselam bija jāmaina skola. Tomēr jaunajā skolā viņ� visai ātri nonāca konfliktā ar skolotājiem. Tēvs aizsūtīja viņu atpakaļ uz Osēru pie kādas tantes. Bet arī tur viņam skolā vairs neveicās.

Viņ� mainīja mācību iestādes vēl trīs reizes, līdz beidzot viņu aizsūtīja uz kādu privātskolu Parīzē. �eit Marsels galu galā 1915. gadā beidza vidusskolu un pāris mēne�u vēlāk aizgāja karadienestā.

Līdzko Petio bija nonācis frontē, viņu kājā ievainoja granātas �ķemba. Viņu ievietoja lazaretē, tur viņ� apzagās, bet tika sveikā cauri, atsaukdamies uz saviem �ķietami smagi cietu�ajiem nerviem, un viņu pirmo reizi pārbaudīja nervu ārsti. Ārsti uzskatīja Petio par veselu.

Pēc kara Marsels Petio Lionā studēja medicīnu un pēc studiju beig�anas uzrakstīja lielisku disertāciju. Beidzot 1921. gadā viņ� apmetās Vilnēvā un sāka strādāt par ārstu. �ajā mazpilsētiņā, kas atradās dienvidos no Parīzes, pirmoreiz pazuda cilvēks, par kuru bija skaidri zināms, ka viņ� pazina Petio un stāvēja viņam ceļā. �is cilvēks bija Luizeta Delavo, Flerī kundzes un arī Dr. A^rsela Petio mājkalpotāja.

Luizeta bija jauna, un Dr. Petio bija jauns, bet rudens naktis Vilnēvā bija tikpat skumjas un saltas kā citur, ja jāguļ vienam. Luizeta kļuva grūta.

Flerī kundze to pamanīja pirmā un nojauta arī, kas ir vainīgais. Viņa izjautāja Luizetu, un meitene arī neliedzās. Viņai bija ļoti stingri vecāki, kas noteikti neciestu ģimenē neprecētu māti. Tāpēc Luizetai bija jārunā ar doktoru, un kādu vakaru viņa aizgāja pie tā. Vismaz Flerī kundzei viņa pateica, ka ejot pie Dr. Petio. Pēc tam nekad neviens vairs nav redzējis kalponi Luizetu Delavo.

Vilnēvas policija meklēja, kur meitene palikusi, un apvaicājās par viņu Dr. Petio.

� Ko, mazā Delavo pazudusi? Grūta? No manis? Nu, vai zināt!

Policija nolēma, ka Luizeta Delavo aizbraukusi uz Parīzi, lai izdarītu abortu, un tur bez vēsts pazudusi.

Pazudu�ās meklē�anu pagaidām pārtrauca. No Luizetas nebija ne miņas, un, kad vēlāk meklēja dosjē, arī tas bija bez pēdām pazudis.

Glu�i neticami, cik daudz aktu pazūd fran�u policijā!

Dr. Marsels Petio Vilnēvā jau sen vairs nebija nepazīstama persona, viņ� bija iekārtojies pilsētas pārvaldē, rakstīja vietējai avīzei rakstus, to skaitā arī par nekur nederīgo policiju, kas nevarot noskaidrot nabaga Luizetas Delavo pazu�anas cēloņus, un kļuva aizvien populārāks politiķis un ārsts. Arī finansiāli viņ� gāja uz priek�u milzu soļiem, pārvācās uz dzīvi pats savā mājā, kļuva par pilsētas slimnīcas galveno ārstu un vecu ļau�u patversmes direktoru. Viņ� iestājās sociālistu partijā un �Cilvēka tiesību līgā�, 1928. gadā kļuva pat pilsētas padomnieks un Vilnēvas mērs, un viņam bija lielas izredzes kandidēt parlamenta vēlē�anās.

Pat daudzus gadus vēlāk, kad masu slepkava Petio jau sēdēja uz apsūdzēto sola, Vilnēvā atradās cilvēki, kas, ne mirkli nedomādami, būtu ar mieru likt roku ugunī par savu eksmēru, un tirgotājs Komts paskaidroja:

� Vilnēva �im cilvēkam ir daudz pateicības parādā. Visa Vilnēva stāv un krīt par Dr. Petio!� Un krietnais amatvīrs vēl piebilda:�Viņ� bija vislabākais mērs un turklāt arī lielisks ārsts.

Petio valdī�anas laikā Vilnēva patie�ām tika pie jauna bērnudārza un higiēniski nevainojamas kanalizācijas. Dr. Petio vājība vienmēr bija higiēna. Arī viņa ierīkotajai līķu bedrei un krematorijai Leziēra ielā higiēniskā ziņā neko nevarēja pārmest.

Dr. Petio ta�u nevarēja vienmēr apmierināties tikai ar Luizetām. Tas bija pārāk apgrūtino�i. Tālab viņ� apprecēja kāda bagāta mui�as īpa�nieka, kuram turklāt vēl piederēja arī vairākas mājas un kur� bija liels gardēdis, meitu un jo drīz kļuva par bra�a dēlēna tēvu.

Un atkal vienmēr panākumiem bagātā doktora tuvumā notika dīvaini noziegumi, kas uzdeva mīklas policijai. Tā, piemēram, pēk�ņi pie viņa tuvākā kaimiņa notika ielau�anās un aizdegās māja. �ie kaimiņi bija tie pa�i Flerī, pie kuriem tika strādājusi Luizeta Delavo un kuri bija ziņoju�i policijai, ka Luizeta kļuvusi grūta no Dr. Petio. Ta�u policija nevarēja atrast nekādas dedzinātāju pēdas.

Kādu dienu Dr. Petio pacienti loterijas kasieri Debovu atrada viņas dzīvoklī no�ņaugtu. Loterijas naudu � 280 000 franku � noziedznieks bija nolaupījis. Doktoru uzaicināja ierasties nozieguma vietā un uzdeva viņam izdarīt līķa sekciju. Viņ� ļoti izteiksmīgi izklāstīja policijai nozieguma izdarī�anas gaitu un norādīja arī uz �ķietamo vainīgo. Pēc �iem norādījumiem policija arestēja desmit aizdomās turēto un bija spiesta tos citu pēc cita atkal atbrīvot, jo viņiem visiem bija neapstrīdams alibi. Par doktora alibi policija, protams, neapjautājās.

� Ko? Pārbaudīt doktoru? Kam tas vajadzīgs?� dabūja dzirdēt katrs, kas par viņu �aubījās.

Pēc �īs slepkavības pa Vilnēvu sāka klīst baumas. Kāds Frasko krodziņā pie sava ierastā galda �aubījās par to, vai policija izmeklē�anu izdara pietiekami pamatīgi. Vajadzētu ta�u pirkstu nospiedumus, ko slepkava atstājis uz loterijas kases, salīdzināt ar Dr. Petio pirkstu nospiedumiem.

Da�as dienas vēlāk �is Frasko ieradās pie Dr. Petio ārstēt reimatismu. Ārsts bija viņam piedāvājis modernu terapiju ar bi�u indi, un Frasko gribēja to izmēģināt. Trīs stundas vēlāk viņ� nomira. Policija un sabiedrība to neuztvēra sevi�ķi traģiski. Daudziem citiem reimatiķiem Dr. Petio ie�ļircinājumi bija palīdzēju�i. Frasko vienkār�i bija nelaimes putns � ko tur var līdzēt Dr. Petio!

Ārsts bija neaizskarams, un viņu gaidīja spo�a karjera, bet tad viņ� paklupa uz benzīna tvertnes. Turīgais ārsts un pilsētas mērs gribēja �o tvertni slepeni piesavināties, un viņu pieķēra tie�i īstajā brīdī. Un pēk�ņi izrādījās, ka ievērojamais pilsētas politiķis jau krietnu laiku ir palaidis nagus pilsētas ūdens stacijā, kur zadzis degvielu, un pilsētas elektrostacijā � zagdams strāvu.

Policijai �is gadījums bija jāizmeklē un jāsastāda akts. Tiesa beidzot Dr. Petio piesprieda �etrpadsmit dienu aresta un minimālu naudas sodu. Arests gan tika pārvērsts nosacītā, tomēr kā pilsētas mērs un politiķis Petio, protams, savu spēlīti bija zaudējis.

Tāpēc Marsels Petio pārcēlās uz Parīzi un 1933. gadā uzsāka praksi �omartēna ielā. Viņ� lika nodrukāt un izplatīt reklāmas lapiņas, kur pasludināja sevi par praktizējo�u ārstu, ķirurgu, ginekologu, terapeitu, laringologu, aku�ieri, dermatologu, neiropatologu un speciālistu plau�u slimībās, kā arī par ekspertu elektro un radioterapijā un bez visa tā vēl apsolīja: �Es uz vietas atbrīvoju no polipiem, ēdes, vasaras raibumiem. Sevi�ķa metode morfīnistu ārstē�anai. Speciāls aparāts zarnu kūtruma apkaro�anai.�

Un tie�ām � arī �eit viņ� pavisam īsa laikā ieguva labu slavu pacientu vidū. Prostitūtas, suteneri un narkotiķi ārstu jo drīz iecienīja tāpēc, ka, izrakstot receptes un izpildot iestādēm domātos dokumentus par venēriskajām slimībām, viņ� izturējās varen augstsirdīgi.

Kāds �piks � un tādi jau ir visur�beidzot uzrīdīja viņam uz kakla Parīzes policijas narkomānijas apkaro�anas brigādi, un viņam atkal bija jāstājas tiesas priek�ā. Par narkomānijas apkaro�anas noteikumu pārkāp�anu viņu notiesāja uz gadu cietumā, turklāt viņam vēl bija jāsamaksā 10 000 franku naudas soda.

Kasācijas prasības izskatī�anā viņam izdevās izkaulēt naudas soda samazinā�anu uz 2400 frankiem un cietumsoda pārvēr�anu nosacītā.

Tikai pēc tam viņa prakse tā īsti uzplauka. 1939. gadā viņ� maksāja nodokļus par 500 000 franku ienākumu un kļuva par oficiāli atzītu ārstu.

Un atkal viņ� paklupa uz pavisam maza cinī�a ��oreiz tā bija grāmata, kuru viņ� slepus iebāza kabatā 2ibēra grāmatnīcā Senmi�ela bulvārī. Dr. Petio vispār zaga kā �agata arī to slimnieku istabās, pie kuriem viņu izsauca, bet parasti viss beidzās labi. Grāmata viņam tomēr maksāja astoņus mēne�us ilgu uzturē�anos kādā psihiatriskajā klīnikā, kuru viņ� atstāja tikai pēc kara sāk�anās.

Kur viņ� atradies līdz 1940. gada beigām, policija nevarēja noskaidrot, ta�u tad viņ� atkal uzpeldēja Parīzē un uzsāka savu praksi. Parīzē, kurā pa to laiku jau bija iemar�ēju�i vācie�i un trakoja gestapo, kas sēja paniskas bailes, bet vienlaikus arī naidu pret okupantiem. Gestapo un SS Francijā karoja tikpat ne�ēlīgi kā Holandē un Polijā. Cilvēka dzīvībai viņu acīs nebija nekādas vērtības. Vietējie nacisti un Parīzes noziedznieki pārdeva viņiem �kreiso� un ebreju vārdus un adreses, turklāt ebreji bija mazāk ienesīgi.

Tad Dr. Petio dzima ideja. 1941. gada maijā viņ� par pusmiljonu franku no kāda rumāņu firsta nopirka gruntsgabalu Leziēra ielā 21 un pieņēma darbā divus mūrniekus un galdnieku. Mūrniekam bija jāpalielina atejas bedre, jāiztīra un jāizbalsina garā�a, jāierīko trīsis un jāuzceļ mūra siena par da�iem akmeņiem augstāka. Tā ierobe�oja visu gruntsgabalu. Galdniekam savukārt viņ� uzdeva ierīkot �pieņem�anas istabu� un trīsstūraino istabiņu, durvis ar korķa plāksnēm padarīt skaņu necaurlaidīgas, pie sienas pienaglot durvju butaforiju un ierīkot vēl novēro�anas caurumu.

Un tad arī ārsts Dr. Petio varēja doties ebreju medībās. Viņa pacients tabakas pre�u tirgotājs Joahims Gu�inovs, �ķiet, bija pirmais upuris, kas pazuda Leziēra ielā.

Vēlāk �is Dr. Petio izlikās par Preto�anās kustības cīnītāju un jautāja tiesnesim:

� Kāpēc es, Dr. Marsels Petio, kas likvidējis vairākus du�us gestapo aģentu, nesaņemu nekādu atzinības zīmi?

Viņ� tiesas zālē atzinās 19 slepkavībās, kurās viņu apsūdzēja, tomēr nerunāja par noziegumu, bet gan par grēķu izpirk�anu, nevis par slepkavībām, bet gan par nāves soda izpildi. Viņ� pla�i kavējās pie noziegumu detaļām un apvainoja savus upurus, un jebkur� uzmanīgs vērotājs jautāja sev, vai �is Petio ir pie pilna prāta. Vai smadzenes, kas izperināju�as tik ne�ēlīgas izdarības, vai psihe, kura tiek galā ar �ādām �ausmām, vispār var būt vesela?

Tomēr visi trīs eksperti psihiatri vienprātīgi paziņoja, ka �ā Dr. Petio inteliģences līmenis ir augstāks par parasto un nekādus gara darbības traucējumus viņi nav konstatēju�i.

Policija pa to laiku pārbaudīja visus norādījumus par pazudu�ām personām. Bez vēsts pazudu�o cilvēku piederīgajiem parādīja Petio matu krājumu. Publicēja atrasto apģērba gabalu aprakstus, un tā Orfevra krastmalā pamazām nāca uz pēdām 27 upuriem. Pieteicās nogalinātā Joahima Gu�inova atraitne un veikala partneris un pastāstīja, kas viņiem bija zināms. Apģērbu kolekcijā tomēr neatradās nekas no Gu�inova mantām.

1942. gada 20. jūlijā telefona zvans bija izvilinājis ebreju ārstu Dr. Polu Braunbergeru no viņa dzīvokļa. Kop� tā laika viņ� bija pazudis. Pēdējās viņa pēdas veda pie Dr. Petio. Braunbergera brālis un viņa saimniecības vadītāja Petio krājumos atrada viņa cepuri un kreklu.

1944. gada beigās, kad vairs nedraudēja briesmas tikt apcietinātai par palīdzības snieg�anu ebrejiem, policijā pieteicās kāda Eriāna Kāna kundze. Viņa nosauca policijai duci ebreju emigrantu, kurus bija aizsūtījusi pie Petio. Kāna kundze cilvēku, kas tik nesavtīgi pieņēma ebrejus, pazina tikai ar vārdu Dr. E�ēns.

Ebreji, kurus Kāna kundze, ticēdama, ka Petio palīdzēs viņiem izbēgt no vajā�anas un draudiem, sūtīja pie ārsta, lielākoties bija jau reiz bēgu�i no nacistiem.

Piemēram, 1933. gadā no Frankfurtes uz Parīzi emigrēju�ais Volfu laulātais pāris kopā ar veco, gandrīz kurlo sievasmāti un ļoti turīgais, tikai nesen Amsterdamā no ebreju vajā�anas izbēgu�ais koktirgotājs Ba�s ar sievu un radiniekiem Arnsbergu, �onkeru, Ērenreihu un Holanderu.

Kāna kundze, �ausmu un pa�pārmetumu satriekta, pastāstīja inspektoram, kā �ie vajātie un pazemotie cilvēki uzticēju�ies Dr. E�ēnam, cik ļoti priecāju�ies, ka drīz viņiem vairs nebūs jākvern tum�ās slēptuvēs, jābaidās no katra troksnī�a un visu laiku jādomā, ka jebkurā mirklī viņi var nokļūt fa�istu nagos.

�ņukstēdama viņa stāstīja, kā Dr. Petio klausījies par �o no�ēlojamo cilvēku likteni, cik ļoti aizkustināts un sa�utis bijis par cilvēkiem, kas no citu cie�anām izsitot sev kapitālu.

Inspektors neuzdro�inājās ieskatīties acīs sievietei, uz kuras pleciem tagad uzkrauta tāda nasta; viņ� lūkojās uz savām sa�ņaugtajām dūrēm ar baltajiem kauliņiem un klusībā vēlējās, kaut viņa priek�ā �īs sievietes vietā būtu Petio.

Komisāri un inspektori jau bija pieradu�i dzirdēt visādas lietas par �o nāves ārstu, kad viņi uzzināja par Knelleru ģimenes likteni.

Arī Knelleri bija ebreji�emigranti no Vācijas, necili cilvēki, kas ar grūtībām sitās pa dzīvi, un viņu vienīgais lepnums bija astoņgadīgais dēls Renē. Viņ� bija dzimis Isīlemulino, tātad Francijas pavalstnieks. Ta�u tas neko nelīdzēja ne bra�ajam sarkanblondajam pui�elim, ne viņa vecākiem: nacistiem viņi bija un palika ebreji. Tuvākajā apkārtnē jau tika,vestas projām ebreju ģimenes, un bija vairs tikai dienu jautājums, kad pienāks Knelleru kārta. Knellers atcerējās Dr. Petio, pie kura viņ� kādreiz bija ārstējies un kuram par to vēl aizvien nebija samaksājis. Par �o ārstu slepus runāja, ka viņam esot zināmi cilvēki, kas vajātos nelegāli pārvedot pāri robe�ai uz neokupēto zonu. Knelleri uzticējās �im cilvēkam, kas bija tik augstsirdīgs un neatgādināja parādu, un uzmeklēja viņu Somartēna ielā.

Dr. Petio, kas zināja par Knelleru no�ēlojamo finansiālo stāvokli, sākumā lāgā negribēja ar viņiem ielaisties. Bet beidzot, kad Kurts Knellers viņam piesolīja savas labās ozolkoka mēbeles, kas bija gandrīz kā jaunas, tomēr piekrita.

1942. gadā, īsi pirms vasarsvētkiem, Petio aizveda Knellerus no viņu dzīvokļa. Neviens nekad vairs par viņiem neko nav dzirdējis. Bērna pid�ama un maza zobu suka bija viss, kas palicis pāri no mazā francū�a Renē Knellera. Pie mēbelēm, kuras Knellers bija apsolījis Dr. Petio, viņ� tomēr netika. Knelleru mājas durvju sardze atteicās tās izdot.

Drīz vien policija uzzināja, ka okupētajā Parīzē Dr. Petio par upuri nebija kritu�i ebreji vien. Pirmais norādījums par to nāca no policijas iecirkņa Garnjē � nelielas apdzīvotas vietas provincē. No turienes 1942. gadā agrā pavasarī bija aizbraukusi uz Parīzi kāda jauna sieviete Denīze Kolēna. Viņa gribēja satikt Dr. Petio, kuru bija pazinusi jau agrāk, lai tiktu vaļā no nevēlamas grūtniecības. Ārsts jau reiz �ādā situācijā bija viņai palīdzējis. Denīze Kolēna pēdējo reizi bija redzēta netālu no Somartēna ielas.

Vispār �ķita, ka Dr. Petio nebija specializējies vienīgi uz vajāto rasi, kaut arī, bez �aubām, tai viņ� deva priek�roku tāpēc vien, ka nebija jābaidās no piederīgo iesniegtajiem pieteikumiem par pazu�anu. Pacienti, kas pārāk daudz zināja un tāpēc varēja kļūt viņam bīstami, pazuda Leziēra ieiā, piemēram, heroīna upuris Marks van Bevers 1942. gada 22. martā. Pēdējo reizi viņ� bija redzēts kopā ar Dr. Petio un, pēc policijas domām, mēģinājis no ārsta izspiest naudu. Narkotiku aprindās Petio bija labi pazīstams, un van Bevers bija viņa pacients. Ārsts �o slepkavību vēlāk apstrīdēja.

Trīs dienas pēc Bevera pazuda kāda sieviete, kas arī būtu varējusi kļūt ārstam bīstama. Viņu sauca Marta Fortina-Kaita, un viņa bija precējusies ar kādu ebreju drēbnieku. No pirmās laulības Fortinas-Kaitas kundzei bija meita, kuru jau 1942. gadā bija notvērusi policija. Pie viņas atrada lielu devu morfija un viņu pamatīgi pratināja. Meiteni �piespieda pie sienas�, un viņa beidzot atzinās, ka morfiju viņai pagādājis kāds Dr. Petio. Viņas māte Fortinas-Kaitas kundze, lai aiztaupītu ārstam nepatik�anas, viņu steig�us brīdināja. Petio zināja izeju. Viņ� sievietei deva padomu iet tūlīt uz policiju un pastāstīt, ka viņa pati arī esot morfiniste un tāpēc ārstējoties pie Dr. Petio. Viņas meitai atņemtā morfija deva esot bijusi domāta viņām abām. Un, lai viss izskatītos ticamāk, ārsts sievietei vairākkārt iedūra rokā. Policija, kas 1942. gada pavasarī dzinās pakaļ pavisam citam medījumam nekā narko-tiķi, viņai tūlīt noticēja. Tad vienkār�o sievieti tomēr sāka mocīt sirdsapziņas pārmetumi, un viņa pieprasīja, lai ārsts izstāsta policijai patiesību. Lai viņam to pateiktu, viņa no dzīvokļa bija izskrējusi mājas kurpēs un priek�autā. Pēc tam viņa vairs nekad netika redzēta. Bet viņas vīrs 1942. gada martā durvīs atrada nedro�ā, ķeburainā rokrakstā rakstītu zīmīti: �Man jābrauc uz neokupēto zonu. M.� Da�as nedēļas vēlāk nacisti drēbnieku Kaitu aizveda uz Osvencimu.

Tā kriminālierēdņu acu priek�ā risinājās liktenis pēc likteņa.

Viņi uzdūrās arī frizierim Verjē Matirēna ielā un viņa draugam Gontāram. Abi vecie kungi bija lētticīgi palīdzēju�i sātanam no Leziēra ielas. Verjē un Gontārs bija slepus propagandēju�i Dr. E�ēnu kā nesavtīgu palīgu visiem vajātajiem un pazemotajiem. Verjē darbnīcā notika arī pirmās Dr. E�ēna tik�anās ar eventuālajiem bēgļiem.

Upuri, kurus Dr. Petio satika Verjē darbnīcā, tomēr bija � ar vienu izņēmumu � visai �aubīgi tipi: �etri ievērojami Parīzes noziedznieki ar savām sievie�u kārtas pavadonēm. Divi no viņiem � D�o Bokseris un Fransuā Korsikānis � bija kalpoju�i gestapo par �pikiem. Otri divi � Adriāns Basks un �o�o Balafrē � bija nonāku�i dzīvību apdraudo�ā konfliktā ar konkurentu bandu. Ar Adriānu Basku kopā nozuda 1 100 000 franku, 2200 zelta dolāru, 500 luidoru, 7000 bankno�u viena dolāra vērtībā un ļoti daudz rotaslietu.

Arī pēdējais upuris, kas atrada nāvi Leziēra ielā,� Ivēns Dreifuss � uz turieni aizgāja caur Verjē darbnīcu. Viņu par 2500 frankiem nodeva fran�u �andarms. �ādu summu par Dreifusa galvu bija izsolīju�i vācie�i, kad viņ� bija centies nokļūt uz Āfriku pie ģenerāļa de Golla. Dreifusa sievai tomēr bija izdevies panākt viņa atbrīvo�anu. Dreifusu vācie�i atbrīvoja tāpēc, ka bija nolēmu�i viņu izmantot par ēsmu, jo bija pārliecināti, ka viņ� tūlīt bēgs prom no Francijas. Arī vācie�i jau bija dzirdēju�i par �o Dr. E�ēnu, tomēr Dreifusam izdevās atkratīties no sekotājiem.

1943. gada 21. maijā, ceturksni pirms divpadsmitiem, viņ� Petio pavadībā iegāja mājā Leziēra ielā 21 un pēc tam vairs nekad netika redzēts. Cilvēku atliekās, kuras bija pārmeklējis Dr. Pols, dro�i vien atradās arī viņa kauli.

Dr. Pols, tiesas ārsts, jau agrāk bija ievērojis, ka kop� 1943. gada maija līķu daļas Parīzes apkaimē vairs netika uzietas. Desmit mēne�us neatrada vairs nevienu galvaskausu, nevienu roku vai kāju, kamēr 1944. gada 11. martā nejau�i tika atklāta slepkavību māja Leziēra ielā.

Arī kriminālbrigādes inspektori un izmeklē�anas tiesnesis bija pamanīju�i �o faktu. Kop� 1943. gada 21. maija nebija vairs nekādu norādījumu par jauniem slepkavību upuriem. Vai Dr. Petio bija nogalinājis jau pietieko�i daudz? Vai viņam bija radies kāds �ķērslis, vai arī viņ� bija pratis labāk noslēpt pēdas? Labprātīga slepkavo�anas pārtrauk�ana galīgi neatbilda �ā slepkavas stilam. Bija tikai viens ticams izskaidrojums: �ai laikā Dr. Petio bijis apcietināts. Fran�u policijas dokumentos tomēr nebija nekādu ziņu par Dr. Petio vai Dr. E�ēna apcietinā�anu. �īs mīklas atrisinājums ir pārsteidzo�s.

1943. gada 21. maija vakarā iejaucās gestapo. Pēc tam kad gestapo �piki bija pazaudēju�i Ivēna Dreifusa pēdas, viņa vietā vajadzēja darboties itālietim Karetam. �is Kareta bija spekulants, kas gestapo rokās nokļuva tāpēc, ka viņa mahinācijās bija iejaukti vairāki esesie�i. Kareta kā pievilinātājs aizgāja pie Verjē, izlikās par vajātu bēgli un lūdza atvest uz darbnīcu Dr. E�ēnu. Gestapovie�i novēroja Verjē darbnīcu un gaidīja piemērotu brīdi. Verjē arī tūlīt iekrita un aizsūtīja ziņu Dr. Petio. Tomēr doktors, kas �ajās dienās bija aizsūtījis ceļojumā jau Ivēnu Dreifusu, domāja, ka var atļauties nelielu atpūtu un negāja pie Verjē. Kad gestapo iebruka pie Verjē, galvenās personas trūka. Verjē un Gontāru apcietināja, un Verjē, kas zināja Dr. E�ēna īsto vārdu, pateica Petio vārdu un adresi.

Jau tai pa�ā naktī ārstu apcietināja. Gestapo gribēja zināt, kur palicis Ivēns Dreifuss. Dr. Petio izlikās par muļķi. Dreifuss?

Jā, to viņ� Konkordijas laukumā esot nodevis kādam Dr. Ozananam. Kāds bijis nodotā īstais vārds? Viņam neesot ne jausmas. Viņ�, kas esot tikai niecīgs ķēdes loceklītis, gandrīz nekā nezinot. Viņ� tikai esot tos cilvēkus, kas pie viņa atsūtīti, vienmēr nodevis �im Dr. Ozananam. Petio palika pie �īs versijas arī tad, kad viņu badinot, mokot ar bezmiegu un sitieniem, gribēja piespiest teikt patiesību. Gestapo viņam galu galā noticēja un pārveda viņu uz militāro cietumu Frenē. Briesmonim Petio bija izdevies apmuļķot gestapo briesmoņus.

1944. gada 8. februārī Petio pēk�ņi izlaida no cietuma. Jādomā, ka viņ� bijis gatavs uzņemties �pika pienākumus. Viņ� saņēma atpakaļ savas personiskās mantas, starp citu, arī Leziēra ielas 21. mājas atslēgu un tūlīt steidzās uz savu slepkavību darbnīcu.

Viņu urdīja tikai viena doma: cik ātri vien iespējams, jātiek vaļā no līķiem. Vajadzēja dzēsto kaļķi, kurā līķus sakaltēt, lai mazinātu trūdu smaku. Viņa brālis piegādāja viņam astoņus centnerus kaļķu, un Dr. Petio ar tiem pārklāja līķus.

Tad viņ� aizbrauca pie ģimenes uz Osēru un ļāva sevi lutināt kā drosmīgu varoni, kas nupat izbēdzis no gestapo elles. Tomēr marta sākumā viņ� atgriezās Parīzē un ar �ausmām uzzināja, ka viņa gruntsgabalu Leziēra ielā Nr. 21 ar 1. aprīli savā rīcībā pārņems vācu karaspēks. Tātad Dr. Petio bija jāpasteidzas, ja viņ� gribēja tikt vaļā no savu noziegumu mēmajiem lieciniekiem. Viņ� rāvās caurām naktīm, cēla līķus laukā no kaļķiem un dedzināja.

Tā tas turpinājās līdz sestdienai, kad Petio, ar divriteni piebraucis pie savas mājas, atrada to policistu ielenktu. Kaimiņi bija �ēloju�ies par nelabi smirdo�ajiem dūmiem no Petio mājas skursteņa un izsauku�i flikus.

Petio zināja, kāda nedro�ība �ajās dienās jau valdīja policijā, nomurmināja savu burvju formulu �preto�anās� un netraucēti aizbrauca.

Jau tai pa�ā naktī viņ� piezvanīja pa telefonu savam brālim uz Osēru.

Vēlāk komisārs Pino, kas no 1944. gada 2. novembra vadīja Petio lietas izmeklē�anu, ar telefona rēķina palīdzību noskaidroja, ka �ī saruna ilgusi tie�i divas minūtes un �etrdesmit sekundes.

Kas Petio bija sakāms brālim Morisam, tas nekad netika noskaidrots. Brāli arestēja un pēc visiem policijas mākslas likumiem nopratināja, ta�u uzzināja tikai to, ka Moriss ticējis � viņa brālis ir Preto�anās kustības cīnītājs un noslepkavotie ir nodevēji.

Atklātībā nenonāca ne vārds par to, kur palicis laupījums � skaidrā nauda un neskaitāmās rotaslietas, kuras Dr. Petio nozaga saviem upuriem. Arī Dr. Petio par to klusēja līdz pat nāvei, un vesels pūlis sīku kramplau�u nepārtraukti centās sameklēt �Dr. Petio pasakainās bagātības�.

V. Sirtē mūsdienas. Automobilis sabrauc miru�o

Pulkstenis tuvējā baznīcā noskandināja 1961. gada 1. augusta pēdējo stundu, kad kādā novārtā pamestā dārzniecībā pie Kormejas zemē atvērās kāda lūka. No labi nomaskēta pagraba trīs vīri izcēla garu saini, aizvilka to pāri nezālēm aizaugu�ajām dobēm līdz �osejai un ielika tur stāvo�ajā ma�īnā. Iekāpa arī viņi pa�i, un auto devās uz Parīzes pusi.

Tomēr vīrie�i nemaz negribēja braukt uz pilsētu, glu�i otrādi, viņi no tās izvairījās un pa apkārtceļiem aizbrauca tai garām līdz divvirzienu �osejai, kas savieno Parīzi ar Orleānu un cauri Tūrai un An�ē ved uz Nanti. Pusnakts stundā uz �īs �osejas ir maz braucēju, tikai uz rīta pusi, kad smagās ma�īnas ripo uz galvaspilsētu, sākas dzīva kustība. Trīs vīrie�i to zināja, tomēr neievēroja, ka uz �osejas ar divvirzienu kustību sastrēgumstunda Parīzes virzienā sākas jau pirms rītausmas, bet Turas virzienā, kur brauca viņi, īstā satiksme sākas tikai vēlāk. Tas kļuva viņiem liktenīgi, jo viņi dārzniecībā no pagraba izņemto saini nolika uz pretējā virziena ceļa.

Apmēram pusotru stundu vēlāk kriminālpolicijā Orfevra krastmalā zvanīja telefons. Kāda patruļas ma�īna izsauca slepkavību izmeklē�anas komisijas de�ūrdienestu, jo uz Turas �osejas jānoskaidrojot ļoti dīvains notikums. Kāds in�enieris �ans Seljē tur pirms pusstundas ar savu automobili esot sabraucis nezināmu vīrieti, bet tas acīmredzot jau bijis miris pirms �ā negadījuma.

No kā viņ� miris un kā nokļuvis uz �osejas, nebija noskaidrots. Radioficētās ma�īnas apkalpe domāja, ka negadījuma vieta esot jāapskata ārstam un identifikācijas dienesta ekspertam.

īsi pēc �ā ziņojuma saņem�anas de�urējo�ā operatīvā grupa limuzīnā ar ārstu, fotogrāfu, krimināltehniķi un izmeklētāju atstāja Orfevra krastmalu un brauca uz pilsētas dienvidu daļu. Viņi �onakt nebija ceļā pirmo reizi, jo nakts de�ūrās kriminālpolicijā aizvien gadījās darbs. Kaut kur galvaspilsētā vienmēr kaut kas notika � zaga, krāpa, laupīja, izspieda vai pat nogalināja. Tas, kam Orfevra krastmalā bija nakts de�ūra, zināja, ka darba būs daudz. Klasiskās pilsoniskās revolūcijas un modes noteicēja pilsēta bija arī noziegumu un noziedznieku pilsēta. To nekur nezināja tik labi kā Orfevra krastmalā. Visi �etri kriminālierēdņi bija nomocīju�ies, noguru�i un klusi. Kad viņi beidzot ieradās notikuma vietā, pie apvār�ņa jau parādījās pirmā bālā austo�ās dienas blāzma.

Sākās pierastais darbs. Viss gāja kā pa diedziņu: katrs skaidri zināja, kas viņam jādara, neviens negaidīja norādījumus, viss noritēja bez aizķer�anās. Ārsts izmeklēja līķi, fotogrāfs darbojās ap fotoaparātu un zibspuldzi, lai nofotografētu notikuma vietu, līķi un visas detaļas, kas kaut kā varētu palīdzēt izmeklē�anā. Krimināltehniķis apgaismoja Seljē kunga automa�īnu un ceļu. Pa to laiku izmeklētājs pie saviem uniformētajiem kolēģiem, kuri apsargāja notikuma vietu, vēlreiz noskaidrojis stāvokli, palūdza �anu Seljē iekāpt de�ūrdienesta ma�īnā. Mazliet pārkārtojot ma�īnas iek�ieni, to pārvērta nelielā nopratinā�anas telpā, kas apgādāta ar visu, kas nepiecie�ams ātrai nopratinā�anai. Seljē, vēl arvien bāls no pārbīļa un negulētās nakts, savaldīgi un mierīgi pastāstīja, ko piedzīvojis. īsi pēc pusnakts viņ� bija izbraucis no Parīzes, lai Tūrā paņemtu līdzi savu līgavu un kopā ar viņu dotos izbraukumā uz Dinānu. Uz �osejas nebijis gandrīz nevienas ma�īnas, uz viņa brauk�anas joslas � nevienas. Pēk�ņi starme�u gaismā viņ� ieraudzījis, ka �ķērsām uz ceļa guļ pagar�, tum�s priek�mets. Seljē gribējis gan izvafrīties un pagriezis stūri sāņus, tomēr manevrs izdevies tikai daļēji. Viņ� ar labo priek�ējo riteni aizķēris guļo�o priek�metu, un ma�īna sākusi slīdēt, tā ka viņ� tikai ar pūlēm to savaldījis. Pēc tam tūlīt nobremzējis un aizskrējis atpakaļ. Tikai tad viņ� ar �ausmām konstatējis, ka nelaimi vēsto�ais priek�mets, kas pasviedis sāņus viņa ma�īnu, ir cilvēks.

Izmeklētājs nomierino�i pamāja. Tiklīdz ārsts beigs izmeklē�anu, kļūs skaidrs, vai cilvēks pirms sadursmes ar Seljē ma�īnu vēl bijis dzīvs.

Modernajai tiesu medicīnai nav nekāda problēma pilnīgi dro�i noteikt, kādi ievainojumi radu�ies pirms un kādi pēc nāves un cik ilgi nogalinātais kādā vietā gulējis. Seljē kungam nav ne mazākā iemesla uztraukties. Krimināltehniķis un laboratorijas darbinieki darīs visu, lai iegūtu maksimālu skaidrību par notiku�o. Ja pareiza būs Seljē versija, viņ� drīz varēs braukt tālāk, pretējā gadījumā gan viņa līgavai pagaidām vajadzēs doties atvaļinājumā vienai.

Tomēr Seljē līgavai nevajadzēja braukt vienai, jo ārsts apstiprināja in�eniera stāstīto. Cilvēks, kuru bija aizķērusi

Seljē ma�īna, bija miris jau vismaz pirms 24 stundām. Līķa sastingums locītavās daļēji jau bija zudis. Turklāt tika konstatēts, ka vīrietis, jādomā, no�auts, tomēr, pēc pazīmēm sprie�ot, ne tur, kur tika atrasts. Par to jo sevi�ķi liecināja tas, ka ne uz ceļa, ne uz Seljē ma�īnas nebija daudz asiņu, turklāt miru�ais bija ģērbies tikai kreklā un biksēs, viņam nebija klāt nekādu dokumentu. Galvā bija niecīgs �āviena radīts ievainojums� lode tik tikko bija nobrāzusi ādu, tomēr ar to pietika, lai rastos aizdomas, ka cilvēks no�auts ar iepriek�ēju nodomu. Slepkava savu upuri bija nogalinājis citā vietā un pēc tam līķi novietojis uz �osejas. Kāpēc � to bija viegli uzminēt. Miru�o vajadzēja sabraukt, lai pēc tam nevarētu identificēt, tomēr slepkava bija pārrēķinājies, jo ar vieglo automa�īnu nevar sakropļot līķi līdz nepazī�anai. Varbūt slepkavam nebija zināmas modernās kriminālistikas zinātnes iespējas un viņ� bija iedomājies, ka viegli varēs inscenēt satiksmes negadījumu un ar to maskēt savu noziegumu.

Tomēr tā bija tikai izmeklē�anas hipotēze, vispirms to vajadzēja pārbaudīt. Tāpēc līķi pārveda uz morgu, lietiskos pierādījumus�miru�ā apģērbu ar iespējamām augsnes paliekām no slepkavības vietas � nosūtīja uz laboratoriju. Protokolā ietvēra Seljē izteikumus un līķa atra�anas vietas izpētes rezultātus.

Liecina kāpuri

Komisārs Lediks kā pieredzējis praktiķis bija noķēris ne vienu vien slepkavu. Da�reiz mērķi sasniegt viņam palīdzēja visnecilākās lietas: da�i mati, siekalu traips, sērkociņu kārbiņa vai arī lūpu zīmuļa paliekas uz cigaretes nodeguļa � modernajā kriminālmeklē�anā visam var būt nozīme. Tomēr nekad vēl viņam nebija darī�anas ar insektiem, precīzāk � maziem, baltiem to kāpuriem, tik niecīgiem, ka tiem pietiek vietas zem kniepadatas galviņas. Uz �osejas pamestā līķa apģērbā zinātnieki atrada divus tārpveida kāpurus bez pigmentācijas, bez acīm, toties ar garu latīnisku nosaukumu, ar kuru, protams, var tikt galā tikai entomologi.

Komisāru tomēr interesēja tikai fakts, ka �ie insektu kāpuri dzīvo vienīgi tum�ās vietās un tikai nejau�i nokļuvu�i dienas gaismā. Tā kā viņus tomēr atrada miru�ā krekla apkaklītē, līķis pirms pārve�anas uz �oseju noteikti bija atradies vietā, kur varētu dzīvot �ie kāpuri, tātad kādā alā vai tunelī. Ar to komisārs bija ieguvis svarīgu pieturas punktu, lai atrastu nozieguma izdarī�anas vietu.

Bet eksperti atrada vēl kaut ko. Lai gan miru�ajam nebija nekādu dokumentu, tomēr viņa apģērbā un uz ķermeņa atrada svarīgus norādījumus. Piemēram, krekla plecu daļā, miru�ā matos un biksēs varēja savākt tum�us puteklī�us, kuri, kā pierādīja spektrālā analīze, bija antracīta putekļi un dzelzi saturo�as smiltis. Arī priedes un ozola zāģu skaidas un sīkus papīra gabaliņus no tīras salmu celulozes. Vēl atrada tru�a vilnu, mazu zaļa auduma �ķiedru, sarkanu lupatiņu, da�as rūg�anas baktērijas un pelējuma sēnī�u sporas, kādas bie�i sastopamas uz mitrām sienām.

No tā radās pirmie pieturas punkti secinājumam. Proti, no �iem mazajiem kāpuriņiem, puteklī�iem, kripatiņām un skran-diņām Lediks pareizi secināja, ka miru�ais pirms aizve�anas uz �oseju gulējis jau divās da�ādās vietās, tātad vienu reizi jau ticis pārvietots. Vienai no �īm vietām, jādomā, pēdējai, vajadzēja būt absolūti tum�ai, jo tur eksistēja kāpuri. Turpretim otrai vietai bija jābūt dienas gaismas apspīdētai un mitrai. Tie bija priek�noteikumi, lai rastos rūg�anas baktērijas un pelējuma sēnītes. Iespējams, tas bijis pagrabs, kurā atradu�ās akmeņogles, kā arī sazāģēta prie�u un ozolu malka. Beidzot, rūg�anas baktērijas norādīja uz telpu, kurā biju�i novietoti vai uzglabāti dzērieni � alus vai vīns. Tur vajadzēja būt arī dzelzi saturo�ām smiltīm ar maziem, tīriem salmu celulozes gabaliņiem. Tiklīdz Ledikam izdosies atrast �ādu vietu, kas, iespējams, bija arī nozieguma vieta, viņ� atradīs arī tālākus pieturas punktus, piemēram, asinis.

Tas viss bija ekspertu darba rezultāts un tika sasniegts laboratorijā.

Sirtē pirmais �efs Vidoks kādreiz bija zaglim, kas liedzās, pierādījis viņa vainu, salīdzinot viņa kurpi ar pēdu nospiedumu nozieguma vietā. Toreiz tā bija nedzirdēta sensācija, par kuru ilgi diskutēja. Tā laika detektīviem liktos glu�i neticami, ka da�i eksperti, nemaz neredzēju�i nozieguma vietu, var pēc tik niecīgiem lietiskiem pierādījumiem sniegt notikuma vietas aprakstu. Pat vēl Alfonsa Bertijona laikā tas būtu izklausījies kā gai�reģa fantāzija. Tomēr tagad, XX gadsimta se�desmitajos gados, tas vairs nebija nekas sevi�ķs. Sirtē rīcībā jau sen bija modernas zinātniskas ierīces, tās eksperti strādāja tik precīzi, ka komisārs Lediks varēja paļauties uz viņu atzinumiem.

Arī tiesu medicīna deva svarīgus mozaīkas akmentiņus �ā attēla papildinā�anai. Proti, izrādījās, ka nepazīstamais nebija no�auts, kā pēc pirmās apskates domāja policijas ārsts, bet gan miris no na�a dūriena sirdī. Pirms tam gan viņu bija trāpīju�as divas revolvera lodes, no kurām viena bija tikai noskrambājusi galvu, bet otra iestrēgusi plau�ā. Pēc tās nebija grūti noteikt iero�a sistēmu un kalibru.

Tātad komisāram Ledikam bija pietiekami daudz pieturas punktu izmeklē�anai. Vispirms viņ� lika notīrīt nogalinātā ievainoto seju, nogrimēt un nofotografēt to un tad ar fotogrāfijām izsūtīja savus līdzstrādniekus pa visu pilsētu. Tās publicēja arī avīzēs. Lediks cerēja, ka nogalinātā piederīgie vai draugi ieraudzīs fotogrāfiju avīzēs un ieradīsies policijā. Tomēr �ķita, ka viņam nav bijis ne piederīgo, ne draugu, ne arī kāda cita, kas manītu viņa nozu�anu. Kaut kur ta�u �is cilvēks bija dzīvojis, kaut kur atstājis savas mantas. Tas, ka nepieteicās neviens, pat ne kāda istabu izīrētāja, viesnīcas īpa�nieks vai darba kolēģis, mulsināja komisāru. Vai miru�ais bija kāds noziedznieks � bandu sacensības upuris? Vai viņ� dzīvojis Francijā nelegāli, bijis kādas politiskas pagrīdes organizācijas biedrs? Komisārs Lediks ar gudru ziņu informēja slepeno dienestu un aģentus noziedznieku aprindās.

Beidzot pēc astoņām dienām ienāca pirmais norādījums. Kādā Pigala laukuma blakus ielā vieglas uzvedības meitene bija sastrīdējusies ar savu istabas saimnieci, un tika pārmīti daudzi ļauni un naidpilni vārdi. Tas nebija nekas neparasts, un fliks, kas strīdu iz�ķīra, varbūt nemaz nebūtu par to ieminējies, ja meitene nebūtu piedraudējusi ar policiju. Vējagrābsle bija kliegusi, ka saimniece gan glu�i labi zinot, kas esot nogalinātais, kura fotogrāfijas biju�as avīzēs. Fliks, tāpat kā visi policisti, zināja par �o noziegumu un, netērējot laiku, abas ka�ķīgās �agatas aizveda uz policiju. Pieaicināja komisāru Lediku, kas tūlīt saņēma saimnieci kā knaiblēs. Viņa, protams, sākumā izlikās, ka par �o lietu tai nav ne jausmas. Ta�u komisārs zināja, ar ko viņam darī�ana, vismaz tikpat labi kā savā laikā �efinspektors Gorons, un parādīja savu nopratinā�anas māku, kas gan nebija tik fiziska rakstura kā Gorona metodes, tomēr tāpēc ne mazāk iedarbīga. Orfevra krastmalā vairs tik bie�i nepiespieda runāt ar badu, slāpēm un dūrēm. Parīzes kriminālpolicija apmierinājās galvenokārt ar trikiem: izspēlēja vienu liecinieku pret otru, blefoja, uzstādīja āķīgus jautājumus un tā sapina viņus pretrunās, ka viņiem galu galā vairs nebija citas vēlē�anās kā tikai, lai nopratinā�ana beigtos. Mēbelēto istabu saimniece nemaz tik tāiu netika. Tas jau arī nebija nekas sevi�ķi ļauns, par ko viņai bija jāatzīstas. Agrāk, kad viņa vēl dzīvojusi Monmartrā, tas ir, pirms da�iem mēne�iem, �is vīrietis viņu visai bie�i apmeklējis. Viņ� saucies par Ri�āru un parasti nēsājis līdzi krietnu �ūksni skaidras naudas. Starp citu, saimnieci arī nekas cits nebija interesējis. Vairāk neko viņa komisāram nevarēja pastāstīt.

Tomēr vienu norādījumu viņa vēl deva: lai Lediks painteresējoties par kādu Vuazjē kungu Staņislava ielā, jo tas esot pazinis Ri�āru labāk.

Vuazjē kungu nekavējoties iztaujāja, tomēr diem�ēl arī viņ� nezināja daudz vairāk un aizsūtīja komisāru uz dienvid-amerikāņu restorānu. Beidzot tur vismaz apkalpojo�ais personāls pazina Ri�āru, tur zināja, ka viņu uzrunāja kā Rikardo un, visticamāk, viņ� ieceļojis no Nikaragvas, un viņa mātes uzvārds bijis Moraga.

Lediks aizsūtīja savus ļaudis arī uz citiem lokāliem, un tie uzdūrās kādam maza bāra īpa�niekam pie Meijē vārtiem. Ri�ārs pēdējā laikā bija bie�s viņa viesis, un viņ� pazina to labāk. �is vīrs zināja arī Rikardo uzvārdu, proti, Medrano. Rikardo Medrano �ai bārā esot vairākas reizes saticies ar trim emigrantiem no Nikaragvas, �ķiet, viņ� ar tiem kārtojis kādus darījumus. Medrano at�ķirībā no �iem emigrantiem alla� bijis krietni piebāzts naudas maks. Viņ� dedzīgi piedalījies derībās zirgu skrie�anās sacīkstēs un nesen Vensenas hipodromā laimējis lielāku summu. Katrā satik�anās reizē emigranti esot no viņa dabūju�i naudu. Emigrantu adresi bāra īpa�nieks nezināja, ta�u to gan, ka vienu saucot Gonsalo, bet otru � Fran�esko. Pēc bāra īpa�nieka domām, viņi dro�i vien dzīvojot kādā Parīzes priek�pilsētā, jo lielākoties ieradu�ies ar autobusu. Gonsalo arī reiz ieminējies, ka viņam esot divas stundas jāsoļo kājām, ja nokavējot pēdējo autobusu.

Komisārs Lediks steig�us sazinājās ar ārzemnieku novēro�anas policiju. �īs policijas pārvalde ietilpst politiskajā izlūkdienestā un novēro ārzemniekus, to skaitā arī ieceļotājus un patvēruma meklētājus, un tai ir attiecīga kartotēka un dosjē. Meklējamo nikaragvie�u �ai kartotēkā tomēr nebija. Tātad komisāram vajadzēja pa�am viņus atrast, jo viņ� bija cie�i pārliecināts, ka �iem cilvēkiem ir kāds sakars ar Medrano nāvi.

Komisārs ņēma palīgā Parīzes plānu un atzīmēja vietas, kas no Parīzes centra atrodas divu stundu gājienā. �ā sektora robe�ās viņ� lika pārmeklēt visas mājas, kurām bija vai varēja būt pagrabi un kuras varēja izmantot arī par noliktavām. Meklē�ana gan ieilga, tomēr tā bija visdro�ākais līdzeklis atrast vietu, uz kurieni bija pārvests Medrano līķis pirms novieto�anas uz �osejas un kur, jādomā, arī slēpās viņa slepkavas.

Dienas gāja, izmeklētāji bija sāku�i darbu no pilsētas dienvidu malas un tuvojās pēdējām vietām, kuras Lediks bija atzīmējis plānā.

Kādu vakaru divi inspektori dienesta ma�īnā brauca no Ar�antejas uz Kormeju. Pēk�ņi starme�u gaismā parādījās trīs vīrie�i, kas pa lauku ceļu līdztekus �osejai gāja uz Sannuā. Tie�i trīs vīrie�i? Inspektori sāka braukt lēnāk un viņus pamatīgi nopētīja.

� Tie varētu būt viņi,� viens no ierēdņiem ieminējās.� Izskats sakrīt un arī skaits.

Viņi apgrieza ma�īnu un ātri brauca atpakaļ uz Ar�antejas policiju, kur viņiem labprāt sniedza vajadzīgās ziņas. Korme-jas apkārtnē esot slēptuvju vairāk, nekā vajag, piemēram, izsaimniekotā dārzniecība, par kuru tās īpa�nieki vairs neliekoties ne zinis. Agrāk tur slepeni brūvēta kand�a, bet tas noticis jau pirms laba laika. Abi inspektori saproto�i samirk�ķinājās, un viens no viņiem tūlīt par to paziņoja komisāram Ledikam.

Drīz pēc tam neliela grupa policistu devās uz �o dārzniecību. Kad Lediks atgrūda vaļā vārtus, viņu sagaidīja revolveru �āvienu zalve. Komisārs skrēja atpakaļ pie ma�īnas un pa radio pieprasīja papildspēkus un suņus.

Pa to laiku policisti novēroja dārzniecību. Beidzot ieradās papildspēki un suņi, fliki un �andarmi steig�us aplenca ēku, un grozāmais automa�īnas starmetis meta citu pēc cita gaismas konusus pāri aizaugu�ajām dobēm. Ledika aicinājums padoties palika bez panākumiem, no mājas ārā neviens nenāca, tomēr neatskanēja arī vairs neviens �āviens.

Policisti, veikli izmantojot katru aizsegu, tuvojās galvenajai ēkai, uzlauza durvis un iegāja iek�ā. Visas telpas tika pārmeklētas, visa ēka pārbaudīta, bet no �āvējiem vairs nebija ne vēsts.

Tas pats atkārtojās citās ēkās. Dārzu pārmeklēja ar suņiem, kaut kur ta�u �āvējiem vajadzēja būt. Tomēr �ķita, ka arī tas ir velti, un Lediks jau sāka domāt, ka meklētie paspēju�i aizlavīties projām pirms papildspēku iera�anās. Tad kāds suns pēk�ņi apstājās un ierējās. Suņa pavadonis pieliecās un pacēla vīrie�a �aketi, kas izskatījās tā, it kā nebūtu ilgi te gulējusi. Atveda suni pēddzini. Pamatīgi apo�ņājis �aketi, tas sāka iet pa pēdām.

Policisti sekoja ar �au�anai sagatavotiem iero�iem rokās. Komisārs Lediks, apgaismojis zemi, atklāja svaigas kurpju pēdas un tām blakus nomaskētu lūku, atvēra to, un pret trim vīrie�iem, kas mirk�ķināja acis spilgtajā gaismā, pavērsās vairāki rokas starme�i un pistoļu stobri. Viņi vairs nepretojās, labprātīgi atdeva iero�us � divus vecus revolverus�un ļāva uzlikt rokudzel�us. Tie bija tie pa�i trīs emigranti no Nikaragvas.

Tagad bija jānoskaidro, vai viņi izdarīju�i slepkavību, un tas nebūt nebija vienkār�i.

Ar tiem revolveriem, kurus viņiem atņēma apcietinā�anas brīdī, uz Medrano nebija �auts, to Lediks redzēja tūlīt pēc iero�u kalibra. Visi trīs emigranti noliedza, ka izdarīju�i slepkavību, un gribēja iestāstīt, ka nemaz neesot pazinu�i Medrano.

Tūlītēja slēptuves un ēku pārmeklē�ana vājā apgaismojuma dēļ nesolīja gandrīz nekādus panākumus, tāpēc komisārs Lediks to atlika līdz nākamajam rītam. Lediks sāka ar pagrabu, kurā bija slēpu�ies trīs vīrie�i, un tur viņ� atrada da�us tādus pa�us kāpurus, kādi bija miru�ā Medrano krekla apkaklītē,� pierādījums, ka līķis atradies �eit pirms aizve�anas uz �oseju. Tomēr par to, ka �eit notikusi arī slepkavība, nebija nekādu pierādījumu.

Dzīvojamās mājas pagrabā komisārs pēc ilgākas meklē�anas atrada nākamo locekli pierādījumu ķēdē. �eit bija svaigi zāģēta prie�u un ozolu malka, kuras skaidu analīze pilnīgi atbilda jau agrāk izdarītajām. Turklāt blakus pagraba kāpnēm stāvēja kaste ar oglēm, un visa pagraba grīda bija nokaisīta ar smiltīm, kurās atradās niecīgi papīra gabaliņi. Komisārs Lediks tagad bija pilnīgi pārliecināts, ka lieta ir dro�a, tomēr lika paņemt smil�u, ogļu un zāģu skaidu paraugus salīdzino�ajām analīzēm.

Tomēr varēja būt arī tā, ka Medrano bija gan �eit gulējis, ta�u nogalināts citur, jo nekur � ne uz grīdas, ne sienām nebija asiņu pēdu, bet Medrano līķī bija trīs brūces, kuras noteikti bija asiņoju�as: dūriens sirdī, �āviens plau�ā un vieglais ievainojums galvā.

Lediks gribēja jau aiziet no pagraba, kad viņa skatiens apstājās pie smagas kastes, kas stāvēja zem pagraba kāpnēm. Divi vīri pūlējās to atbīdīt sāņus, un tas arī atmaksājās. Aiz kastes bija nelielas durvis uz zemu telpu, kur cilvēks tik tikko varēja izslieties visā augumā un kura agrāk dro�i vien bija noderējusi par slepenu brūzi, jo vienā kaktā vēl atradās destilācijas aparāts. Masīvs galds, trīs krēsli un veca alus muca papildināja telpas iekārtu. Ledikam nevajadzēja ilgi meklēt � uz smiltīm nokaisītās grīdas, uz sienām, pat uz alus mucas bija neskaitāmi asins traipi. Aiz destilācijas aparāta Lediks beidzot vēl atrada duncim līdzīgu nazi, kas bija ievīstīts vecā lupatā. Lediks lika no da�ādām vietām paņemt asins un smil�u paraugus un nogādāt laboratorijā.

Pēc nedaudzām stundām izmeklētāja rīcībā jau bija rezultāti, kas apstiprināja, ka kāpuri dārzniecības bedrē un uz miru�ā krekla apkaklītes ir vienādi. Smil�u paraugi no slepenā brū�a un smil�u puteklī�i no Medrano apģērba bija vienveidīgi, tāpat arī papīra gabaliņi smil�u paraugos, turklāt asins paraugi bija tās pa�as grupas kā Medrano asinis. Beidzot vēl pierādījās, ka Medrano nodurts ar nazi, ko atrada aiz destilācijas aparāta.

Uz jautājumu, kur� no trim aizturētajiem vīrie�iem �āvis, kur palicis �is ierocis un kas nodūris Medrano, eksperts, protams, nevarēja atbildēt. No na�a spala rūpīgi bija noslaucīti visi pirkstu nospiedumi. Arī apcietināto nopratinā�ana nekādu skaidrību nedeva, jo nikaragvie�i savos izteikumos nepārtraukti runāja cits citam pretim. Noskaidroja tikai, ka noziegumu izdarīju�i visi kopā, tāpēc arī viņiem visiem kopā bija par to jāatbiid.

�is noziegums, kura noskaidro�anā tika nodarbināts liels skaits augsti kvalificētu speciālistu, galu galā izrādījās primitīva slepkavība ar laupī�anu. Noziedznieki bija ievilināju�i savu paziņu pamestajā dārzniecībā un nogalināju�i viņu biezā naudas maka dēļ � modernajos kapitālistiskajos apstākļos pavisam ikdieni�ķs noziegums.

Balets ro�ainā tillā

Kādā vēlā vasaras vakarā mirdzo�s, hromēts ielu kreiseris klusi un eleganti pieslīdēja pie ietves, lēnām pabrauca vēl mazliet uz priek�u un apstājās pie kāda vairākstāvu nama. Pirmajā stāvā mazliet pavērās aizkars, uz mirkli parādījās sievietes galva, acis mātes lepnumā pakavējās pie jaunās meitenes, kas, ģērbusies pieklājīgos baltos baletsvārciņos, izkāpa no ma�īnas un vēl pamēja braucējam. Tad ma�īna aizslīdēja un pēc da�ām sekundēm pazuda aiz nākamā ielas stūra. Meitene baltajos baletsvārciņos ieslīdēja mājā, un pēc brī�a pirmajā stāvā iedegās gaisma, tomēr ne uz ilgu laiku, tikai tik, cik meitenei vajadzēja, lai saproto�ajai mātei sajūs-

minēta pastāstītu, cik baleta vakars bijis lielisks, cik vēlīgi un pieklājīgi biju�i mecenātu kungi, it sevi�ķi Sorlī kungs, kas viņu uzslavējis. Tad mazā aizgāja uz savu istabu, un arī māte atgriezās gultā un mierīgi ļāvās sapņiem, kuros galvenā loma bija viņas talantīgās meitas Martinas nākotnei. Viņai ar Pjēra , Sorlī palīdzību pavērās ceļ� uz skatuvi un filmu, un viņa kādreiz noteikti kļūs slavena balerīna. Tā sapņoja māte, kaut arī viņu visu vakaru, kop� Pjērs Sorlī bija aizvedis viņas meitu, mocīja baigais jautājums, uz kuru viņa arī vēl tagad, pēc meitas stāstījuma, neatrada nekādu atbildi,� vai �is Pjērs Sorlī patie�ām ir tik nesavtīgs, kā liekas, vai arī viņas meitas Martinas ceļ� uz mākslu tomēr vedīs caur Sorlī vai kāda cita labvēļa gultu,� patie�ām drausmīga doma, jo Martinai bija tikai piecpadsmit gadu. Tad viņa nomierināja savu sirdsapziņu ar domu, ka galu galā Pjērs Sorlī jau daudzus gadus ir ģimenes draugs, ka ar jaunu meiteni ta�u var notikt arī daudz kas ļaunāks nekā priek�laicīga jaunavības zaudē�ana un ka viņa tik un tā nespēj neko grozīt, jo Martina nu reiz ir ieņēmusi galvā domu, ka viņai jākļūst par slavenu primabalerīnu.

�ai laikā Pjērs Sorlī, ap kuru vērpās Martinas mātes domas, vienu kvartālu tālāk sēdēja savā luksusa ma�īnā un gaidīja meiteni. Laika bija maz, jo gaidīja arī viņu, bet, patiesību sakot, vairāk gan jauno meiteni, kuru viņ� bija apsolījis atvest līdzi. Un Sorlī mēdza turēt savus solījumus. Tāpēc arī zināmās aprindās viņu augstu vērtēja. Turklāt Sorlī netrūka izdomas un viņ� zināja, kā novecoju�iem kungiem frakās palīdzēt zināmās grūtībās. Pjērs Sorlī bija trīsdesmit �etrus gadus vecs un tas, ko sauc par playboY. Draiskas Ūsiņas, viļņoti mati, vīri�ķīga seja, kā arī nepiespiestība, ar kādu viņ� demonstrēja savus dārgos, pēc mēra �ūtos uzvalkus,� tas viss viņu padarīja tādu, kāds sevi�ķi bie�i aizrauj jaunas meitenes. Turklāt viņam bija sportista augums�atmiņa no tiem laikiem, kad viņ� Bretaņā bija vietējais �empions riteņbrauk�anā. Pēc tam viņu bija nopircis Sirtē slepenais dienests, jo viņ� ātri un veikli reaģēja āķīgās situācijās un bija kā radīts, lai vadātu augstas personas. Gados, kad viņ� darbojās kā slepenā dienesta �oferis, riteņbraucējs Sorlī bija nodibinājis da�ādas pazī�anās un apguvis visādas iemaņas, kas tagad viņam lieti noderēja. Pazī�anās ar daudziem labākās un vēl labākās sabiedrības kungiem, kas viņam labprāt pavēra durvis un atvēra ausis, un vēl viņa augstākās sabiedrības cilvēka manieres, kurām tas varēja pateikties par ietekmi dāmu pasaulē, un, beidzot,� pilnīgs sirdsapziņas trūkums viņam palīdzēja arī bez godīga darba tikt pie labklājības, kaut arī tikai līdz brīdim, kad izmeklē�anas tiesnesis Sakots uzlika viņam roku uz polsterētā pleca. Bet pagaidām tā diena vēl bija tālu, un Pjērs Sorlī domāja par paredzamo vakaru un daudz jaukākām lietām nekā izmeklē�anas tiesnesis un tiesa. Viņ� jau bija stingri nolēmis braukt projām viens, kad beidzot atvērās labās puses durtiņas un Martina, kuru viņ� tikai pirms pusstundas bija izlaidis no ma�īnas pie mājas durvīm, ieslīdēja viņam blakus.

� Viss kārtībā, varam braukt,� viņa teica, sakārtodama savu plāno kleitiņu.

� Vai tie�ām neviens neko nemanīja?� Pjērs norūpējies vaicāja.

� Neviens. Vecāki guļ cie�ā miegā,� mazā nomierināja Pjēru, cie�i pieglauzdamās viņam. Sorlī piespieda meiteni sev klāt, ar rutinētu �estu aptaustīja viņas mazās, stingrās krūtis un gurnus. Pēc tam pavir�i noskūpstīja viņu.

Meitene jutās vīlusies. Agrāk Pjēra skūpsti bija ugunīgāki, rokas kaislīgākas un arī acis visu laiku nekavējās pie pulksteņa. Martina, protams, ļoti labi zināja, ka Pjērs Sorlī nepieder viņai vien, viņa nebija vienīgā novice, kurai viņ� nolīdzināja ceļu uz lielo dzīvi. Martina pārējās meitenes pietiekami bie�i redzēja baleta stundās un dzirdēja, kā viņas sa�ukstas par Pjēru un viņa labvēlību.

� Mums jāpasteidzas,� Pjērs teica, sāka braukt un trieca ma�īnu pa ielām līdz pilsētas nomalei, tad tālāk pa glīto priek�pilsētu līdz mazai, romantiskai izpriecu pilij ar nosaukumu �Le Butard�.

Tur intīmā zālē priek�nesumus jau gaidīja bariņ� pavecāku kungu, visi sabiedrības augstāko �ķiru pārstāvji. �ie kungi izskatījās omulīgi un tādi, kas saprot mākslu. �eit viņi skaitījās jaunu talantu atklājēji, un it kā no viņu labvēlības bija atkarīgs, vai meitenes, kas �eit dejoja baletu, �ai mākslā varēs ko sasniegt. Tie bija turīgie baleta mīlētāji, kas uzdevās par mecenātiem, un balets, ko viņiem rādīja, bija kas sevi�ķs.

Ļoti jaunas meitenes ro�ainos un baltos plīvuros, kas tikko apklāja viņu kailos ķermeņus, dejoja dejas, kas nebija ne klasiskas, ne folkloristiskas un pavisam nebija piemērotas jaunām meitenēm. Kāda horeogrāfe amatiere ar zilām asinīm bija izvēlējusies jaunus, piemīlīgus ķermeņus, maigus audumus, eksotisku mūziku un ar perversu fantāziju izveidojusi optiski satrauco�u seksuālu baletu, kas pamodināja grumbaino kungu notrulinātos jutekļus.

Pēc tam pavecie mecenātu kungi jaunajām balerīnām diskrētā norobe�otībā kādā istabā vai ni�ā personiski mācīja augstākās sabiedrības uzvedības normas.

Tā vai līdzīgi noritēja vairums ro�ainā baleta uzvedumu,

�uru bija organizējis un par kura jaunajām māksliniecēm ūpējās kāds izbijis augstāks Sirtē darbinieks un kuru finansē-a un izmantoja liels skaits turīgu un ietekmīgu �labvēļu�.

Visu sabiedrības �ķiru meitenes demonstrēja savus jaunos cermeņus un, mājas rūpes un �aurību aizmirsu�as, iekrita ��urku ķērāja� Sorlī slazdos. Visas meitenes bija vecumā no divpadsmit līdz astoņpadsmit gadiem. Tā ro�ainais balets cināmās labi situētās aprindās bija kļuvis par izpriecu iemie-;ojumu, līdz beidzot 1958. gada beigās iejaucās justīcija un darīja galu �ai izpriecai.

Proti, notika kas nedzirdēts. Kādu visai slavenu veikalnie�u, neko nezino�u daudzsolo�as meitas tēvu, gai�ā dienas aikā Parīzē uz ielas ļau�u drūzmā uzrunāja kāda meitene, curai vēl lāgā pubertāte nebija beigusies. �ī meitene vis īepiedāvājās gulēt ar veikalnieku, kas Rietumeiropas lielpilsētās galu galā nav nekas sevi�ķs, nē, viņa pavisam skaidri un 'ienkār�i pieprasīja 250 000 franku par klusē�anu. Turklāt neitene gribēja, lai �o summu viņai izmaksā uz līdzenas 'ietas skaidrā naudā, un kā vienīgo pretvērtību piesolīja lizmirst veikalnieka trīspadsmitgadīgās meitas netiklo dzīvi, o citādi tēvs neglābjami nonāktu konfliktā ar policiju un ie�u.

Veikalnieks nokrita kā no mākoņiem. Par savas meitas zvirtīgo dzīvi viņ� nezināja neko un, protams, labprāt būtu >ar to uzzinājis kaut ko tuvāk, tomēr meitene tālāk >ar neskaidriem mājieniem negāja. Veikalnieks nemak-āja, bet tūlīt devās tie�i uz mājām un izpra�ņāja neitu un sievu.

Tas, ko mazā viņam stāstīja par Sorlī viesībām, izklausījās jlu�i nevainīgi, un, kaut gan sieva, nojauzdama kaut ko lelabu, lūdza vīru �ai lietā neko nedarīt, sa�utu�ais veikal-lieks steidzās uz policiju un iesniedza sūdzību par izspie-anu.

Tā �ī lieta nonāca uz izmeklē�anas tiesne�a Trakselē akstāmgalda, un, tā kā policija ķērās pie �īs lietas pavisam lopietni, ļoti drīz atklājās, ka mazā izspiedēja nemaz nav >ārspīlējusi, stāstot par netiklību.

Veikalnieka meita pazina veselu virkni citu meitu no abām, pilsoniskām ģimenēm, kas darīju�as to pa�u. Uz spēles >ija līdz �im nevainojami vārdi, to ģimeņu vārdi, kuras trīc un Ireb par savu labo slavu un savu veikalu un kurām svarīgāka >ija viņu reputācija, nevis meitu nevainība. Vieni vecāki savu neitu karjeru bija uzskatīju�i jau par nodro�inātu un tagad >ija vīlu�ies, citiem nemaz nebija laika rūpēties par meitām, ^iņus visus tagad pārsteidza pēk�ņs skandāls, kurā bija

iejaukti arī viņu vārdi. Nav nekāds brīnums, ka nebija viegli viņus piedabūt iesniegt sūdzību par pave�anu.

Bet bez sūdzības izmeklē�anas orgānu rokas bija saistītas. Izmeklē�anas tiesnesis Trakselē labprāt būtu ko uzsācis, jo sākumā �ķita, ka lietā iejauktas tikai nenozīmīgas personas. Personas, kas stāvēja diezgan augstu, lai sagādātu jauku pierādījumu pasaciņai par to, ka Francijas justīcijai visi pilsoņi ir vienlīdzīgi, tomēr, no otras puses, nebija pietiekami augstu stāvo�as, lai ietekmētu valsts reputāciju. Fran�u justīcijai tobrīd bija nepiecie�ams �āds pierādījums. Un kāda loma gan noderētu labāk, lai iegūtu simpātijas, ja ne jaunu meiteņu nevainības bezkompromisa sargu loma?

Tā tas bija sākumā, kad izmeklē�anas tiesnesis Trakselē pūlējās pārvarēt �okēto vecāku kautrību un dedzīgi ievāca sūdzības. Bet, kad tiesnesis pēc skaistā Pjēra un baleta meitenēm uzdūrās nopietnajiem kungiem, kuru dēļ ro�ainais balets bija dibināts, policijas soļi kļuva gausāki un gausāki, izmeklē�ana virzījās uz priek�u aizvien lēnāk.

Galu galā nebija ta�u nekāds sīkums uzstāties pret cilvēkiem, kas ne tikai maksāja augstāku ienākuma nodokli nekā visu justīcijas kalpu kopīgais viena gada bud�ets, bet kuriem arī politikā bija savs vārdiņ� līdzi runājams. Pat tie komisāri, kurus bija apsēdusi atklātība, apspieda savu ziņo�anas kāri tiktāl, ka runāja vairs tikai miglainos mājienos.

Turklāt �ie nopietnie kungi, kas sagādāja darbu policijai un tiesai, nāca no da�ādām politiskajām nometnēm un intere�u grupām � vēl viens iemesls būt piesardzīgiem un vērot, no kuras puses vēj� pū�. Viens no mecenātiem, kāds antigollists, Ceturtajā republikā bijis pat parlamenta prezidents, vēl cits � ievērojams restorānu īpa�nieks � bija ietekmīgs gollists, da�i, galvenokārt juvelieri un rūpnieki, skaitījās labējie, citi labprāt saucās par �kreisi noskaņotiem�, bet slavenais frizieris Guljelmi bija Parīzes augstākās sabiedrības �galma frizieris�. Klup�anas akmeņi �ai afērā bija no vienas vietas. Ak vail tam policistam vai izmeklē�anas tiesnesim, kas tos nepamanīja! Jo, lai cik da�ādi bija lietā iejaukto kungu politiskie uzskati, viņu vēlē�anās, lai �ī lieta saceltu pēc iespējas mazāk trok�ņa, bija vienprātīga. Un tā viņi sāka cits citu apvainot, pārvēr�ot �o notikumu par politisku izrēķinā�anos, tai pa�ā laikā pienaglodami pie kauna staba arī justīciju, ka tā no oda mēģinājusi iztaisīt ziloni. Nozākātā justīcija aiz pārskatī�anās bija uzdūrusi strutu pilnu augoni un tagad centās to sadziedēt.

Stāvoklis mainījās. Pjērs Sorlī bija nelietis, nopietnie kungi � ļaunākajā gadījumā � labsirdīgi laji, kas tiku�i <rāpti, bet īstie vainīgie bija �īs �baleta �urkas� un to apsēstie vecāki, kuri domāju�i tikai par meitu karjeru un atstāju�i novārtā viņu morāli. Meitenes kriminālpolicijā un pie zmeklē�anas tiesne�iem tika pakļautas bezgalīgām, moko�ām pratinā�anām. Vēlāk labi atalgoti advokāti viņas pratināja autājumu krustugunīs. Da�as no viņām, it sevi�ķi meitenes no aabadzīgām ģimenēm, netie�i tika pasludinātas par ielasmei-ām. Tomēr par sistēmu, kurā var rasties �ādi Pjēri Sorlī un �urā tik nopietni kungi kā tie no villas �Le Butard� nosaka oni, justīcija neteica neviena ļauna vārda. Sabiedrība, kas to critizēja, tika apklusināta. No pavedēju bara divdesmit divi visvairāk sakompromitētie kungi un grāfiene horeogrāfe � >rotams, stingri konfidenciāli � tika nodoti tiesai.

Skandāls di�ciltīgo aprindās

Skandāls ar ro�aino baletu vēl nebija sasniedzis savu :ulmināciju, kad uzmanību sev pievērsa cita afēra di�ciltīgo pasau!ē.

Īstenībā tas bija sens stāsts, ar kuru justīcija nodarbojās au vairāk nekā gadu, turklāt tā bija gandrīz vai kriminālko-riēdija. Tomēr tas nemazināja notikuma pievilcību, jo tā entrā bija viena no visbagātākajām ģimenēm Francijā � liel-ūpnieki brālis un māsa Lakāzs un Valtera. Jaunu interesi par o lietu izraisīja lakonisks ziņojums Parīzes avīzēs: Newinont Mining Corporation (Montana, ASV) uzdevusi arīzes advokātam Tiksjē-Viņakūram pārstāvēt tās intereses akāza lietā.� Tai pa�ā laikā kļuva zināms, ka komisāram Klo io Parīzes kriminālpolicijas ir uzdots izdarīt tālāku izmeklē-anu miru�ās Bidlas lietā.

Tie, kam lieta nebija sve�a, tūlīt saoda sensāciju. Mārgare-a Bidla, multimiljonāre, Newmonf Mining Corporation �efe n sūtņa Dreksela-Bidla sieva, bija karaliene � alvas un svina araliene. Viņai piederēja da�as ienesīgas raktuves Montanā, Aarckā un Bolīvijā. Piemēram, Marokā viņas sabiedrība ar 37 >rocentiem akciju piedalījās afnrūpniecības sabiedrībā Mies de Zellidja, kuras akciju lielākā daļa piederēja fran�u irupai Valter.

Rūpniecības grupa Valter piederēja multimiljonārei Do-īenikai Valterei, dzimu�ai Lakāzai, Gijoma Valtera atraitnei. 'alter koncerna ģenerāldirektors bija Valtera kundzes brālis ans Lakāzs. Valtera grupa un Newmont Mining bija lielak-ionāri vienā un tai pa�ā kalnrūpniecības sabiedrībā, un tas ozīmēja konkurenci uz dzīvību un nāvi.

Piecdesmitajos gados, tātad laikā, kad fran�u valdības nacionālistiskā Marokas politika aizvien vairāk nonāca strupceļā un prasīja saprātīgu atrisinājumu, abas �īs kapitālistu grupas bija ieņēmu�as at�ķirīgas pozīcijas. Nevvmonf Mining simpatizēja fran�u nacionālistiskajiem ekstrēmistiem un stingri vērsās pret Marokas neatkarību, tātad arī pret sultāna Ben Jusufa atgrie�anos. Valtera grupa turpretim gaidīja vairāk no liberāla Marokas valdnieka nekā no vasaļa, tāpēc bija par Ben Jusufa atgrie�anos no trimdas un atbalstīja liberālās aprindas un to centienus Francijā.

Amerikāniete Bidla toreiz nodibināja Parīzē nacionālistisku avīzi �Jour de Paris�, kas no tā laika viņas uzdevumā nikni cīnījās pret sultānu trimdinieku.

Savukārt Valtera kundze un viņas brālis �ans Lakāzs Kasablankā izdeva �Maroc Presse�, kas dedzīgi iestājās par sultāna atgrie�anos no trimdas. Valtera grupai bija labāks deguns, sao�ot vēsturisko nepiecie�amību; amerikāņu grupa, kas bija �likusi uz nepareizo zirgu� un aizstāvējusi vēstures aizmēzto koloniālismu, pārcieta to tikai ar grūtībām.

Pats par sevi saprotams, ka tāpēc jau tūlīt neskrēja viens otram virsū ar dunci, glu�i otrādi, kā to mēdz darīt d�entlmeņi, izlikās, ka nekas nebūtu noticis.

Tā bija arī 1956. gada 8. jūnijā, kad misis Bidla ieradās uz suareju operā. Arī Valtera kundze, viņas privātsekretārs un mājas ārsts Dr. Lakūrs un brālis �ans Lakāzs, tāpat kā visi, kam bija kāda nozīme sabiedrībā, piedalījās �ai svarīgajā notikumā. Valtera un misis Bidla sastapās un kopā jautri pavadīja laiku. Un tāpēc, ka tas bija ārkārtīgi amizanti, viņas beigās vēl abas apmeklēja kādu bāru.

Tikai vēlu pēc pusnakts abas dāmas viena otrai pateica �Adieu�. Misis Bidla ap diviem ieradās savā greznajā dzīvoklī Lakasa ielā. Viņa nejutās labi, tādēļ iedzēra glāzi ūdens un... nomira. Mājas ārsts noteica nāves cēloni � asinsizplūdums smadzenēs.

Protams, bagātās sievietes pēk�ņā nāve jau toreiz bija iegansts visādām baumām. Tomēr tikai tagad, 1959. gadā, kad Valtera kundze, viņas brālis �ans un mājas ārsts Lakūrs sakarā ar kādu �anu Pjēru Gijomu aizvien vairāk nonāca sabiedrības uzmanības centrā, viss ievirzījās oficiālās sliedēs. Pēc misis Bidlas mantinieku pieprasījuma tika ievadīta izmeklē�ana, kurā bija jānoskaidro, vai misis Bidla nav tikusi nonāvēta. Tomēr nesteigsimies, vispirms noskaidrosim da�us notikumus Valtera kundzes ģimenē.

Runa ir par �anu Pjēru Gijomu, sauktu Polo, kop� 1941. gada Valtera kundzes adoptēto dēlu un 60 miljardu franku lielā īpa�uma vienīgo mantinieku. Atbilsto�i likumam Polo pēc mātes nāves vajadzēja saņemt vismaz piecdesmit procentus no mantojuma. Māte gan vēl netaisījās mirt, tomēr doma, ka tie�i Polo no viņas nāves varēs izsist kapitālu, viņu ļoti nomāca. Proti, �ans Pjērs nebija nekāds ideālais dēls, drīzāk gan ģimenes melnā avs, vieglprātīgs zellis, kas izdeva milzu naudu par sievietēm vai arī nospēlēja to uz kārtīm, bet uz ģimenes godu tikai uzspļāva. Tāpēc Valtera kundze iabprāt būtu anulējusi adoptāciju, ta�u tas nebija tik viegli izdarāms. Bija nepiecie�ami ļoti nopietni iemesli, lai tiktu klāt 3. koloniālā izpletņu lēcēju pulka leitnantam un nodotu viņu tiesai.

Ar to arī sākās traģikomiskās virves vilk�anas sacensības par Valtera kundzes miljardiem � plūk�anās, kas Parīzes justīciju bagātināja ar vairākiem saiņiem aktu un atspoguļoja augstākās sabiedrības tikumus un para�as*.

�ī izrāde sākās 1957. gada septembrī ar sūdzību pret �anu Pjēru Gijomu par krāp�anu ar �eku. Polo atkal bija izspēlējis drosmīgu stiķi un izrakstījis nesegtu �eku par 150 000 frankiem. Apkrāptais aizdevējs vērsās pie adoptētā jaunekļa tēvo�a, ta�u tas pagrieza viņam muguru.

Tātad izmeklē�anas tiesnesim Doverņam un krirninālbrigā-dei bija jāsāk izmeklē�ana, kas arī apstiprināja sūdzībā minētos faktus.

Tomēr Polo ar tādām lietām mācēja tikt galā. Viņ� uz vietas piekrita visam, ko nevarēja noliegt, un sāka atmaksāt parādu. Lieta tika atlikta, un pirmo raundu ģimene bija zaudējusi.

Vieglprātīgs jauns cilvēks, kas dzīvesprieka pārpilnībā nepārdomāti izrakstījis nesegtu �eku, bet pēc tam maksā parādu,� mori Dieu, tas ta�u zināmās aprindās notiek vai katru dienu! �āda sīkuma dēļ, kuru godājamā māte var jebkurā mirklī izņemt no savas rokassomiņas, ta�u nedrīkst anulēt adoptāciju.

Tagad Polo bija jāpierāda, ka viņ� nav nekāda melnā avs, bet gan tikai intrigu upuris. Tāpēc 1958. gada februārī citam izmeklē�anas tiesnesim � Batiņa kungam bija jāuzsāk izmeklē�ana Gijoma-Valtera-lakāza lietā, tikai �oreiz sūdzētājs bija no pretējās puses.

Kāds Kamiis Reijons iesniedza sūdzību pret Valtera kundzes mājas ārstu Dr. Lakūru un līdz ar to netie�i arī pret Polo māti par kūdī�anu uz slepkavību. Slepkavības upurim vajadzēja būt viņa biedram izpletņu lēcējam Polo Gijomam. Majors Reijons iesniedza precīzu aprakstu par �o sazvērestību, kas apdraudot lādzīgo Polo.

1957. gada 18. novembrī, tā viņ� ziņoja, tātad tikai divus mēne�us pēc rznaekfē�anas sākuma par krāp�anu pret Polo Gijomu, majors Reijons, kas neko par to neesot zinājis, pastaigājies pa Elizejas laukiem un pavisam nejau�i sastapis savu veco karabiedru bra�o gollistu Armānu Ma�eskā. Abi biju�i ļoti priecīgi. Pavisam nevainīgi pļāpāju�i un kavēju�ies kopīgās atmiņās, līdz beidzot Ma�eskā nācis klajā ar lūgumu.

� Zini, jānodara viena lieta,� viņ� teicis.� Vai tu gadījumā nepazīsti kādu, kaut vai no Preto�anās kustības, kas būtu ar mieru nolikvidēt vienu baigo cūku?

Ma�eskā bija cienījams cilvēks, stingri nacionālistiskās avīzes �Jour de France� direktoram tuvu stāvo�s darbinieks. Ja tik godājams cilvēks kādu nosauc par cūku, tad tas arī ir cūka. Majoram Reijonam nekad nebija pa prātam cūkas, toties patika dēkaini pasākumi. Kāpēc gan būtu vēl jāmeklē kāds cits? Viņam, majoram Reijonam, bija dū�as diezgan, lai izpalīdzētu vecam biedram.

AAa�eskā bija aizkustināts; viņ� jau esot zinājis, ka uz veco gvardi varot paļauties.

Jau nākamajā dienā �otrdienā � kādam labam Ma�eskā draugam bija jāsameklē majors un jānodod viņam sīki norādījumi. Ma�eskā �o pasūtītāju jau iepriek� silti ieteica. Proti, tas bija viņa jaunības draugs, un abi � Ma�eskā un pasūtītājs � biju�i slepenās organizācijas La Cagoule (pēc kuk-luksklana parauga organizēta fa�istiska teroristu organizācija) biedri un tur kopīgi veiku�i daudzus pasākumus.

�is pasūtītājs bijis Dr. Lakūrs, kas tūlīt labvēlīgi spiedis Reijona roku.

� Tātad jūs esat tas cilvēks, kur� nebaidās nolikvidēt sīku blēdi, plukatu, kas ir kauna traips armijai un savai ģimenei?

Plukata vai baigais cūka, tas majoram bija vienalga, jo Dr. Lakūrs nebija sīkumains un armijas un minētās ģimenes godu novērtēja uz 13 miljoniem franku. Tos majors saņems kā prēmiju par panākumiem, līdzko kauna traips būs likvidēts.

Reijons piekrita, un līdz ar to arī līgums bija noslēgts. Cilvēks, kuru viņam vajadzēja nogādāt pie malas, viņam tika parādīts astoņas dienas vēlāk Aletti spēļu kazino Al�īrā. Izvēlētais upuris bija �ans Pjērs Gijoms, saukts Polo, kas toreiz jau gaidīja savu demobilizāciju. Majors Reijons, kā viņ� stāstīja izmeklē�anas tiesnesim, dabiski, ārkārtīgi izbijies. Tie�i dzīvespriecīgais biedrs Gijoms viņam jāaizsūta uz mū�īgajiem medību laukiem! Tas bija ne�ēlīgi, un to vajadzēja pamatīgi un no visiem viedokļiem pārdomāt.

Tomēr Dr. Lakūrs gribēja redzēt darbu padarītu un ap

ziemsvētkiem draudēja viņam, ka uzdo�ot miljonus vērto darbu citam, ja Reijons vēl vilcinā�oties.

Majors meklēja un atrada izeju. Viņ� vienkār�i aizgāja pie Polo Gijoma un atklāja vi*am ļaunprātīgo intrigu, kas apdraud viņa dzīvību.

Gudrais zellis arī tūlīt atrada izeju, turklāt tādu, kur vēl piedevām varēja iegūt krietnu �ūksni naudas, vienojās ar savu �slepkavu� simulēt slepkavību un tā noblēdīt pasūtītājam 13 miljonus.

Lai viss notiktu, kā pieklājas, un būtu vislabākajā kārtībā, pirms tam lieta tika uzticēta advokātam Maoti. Kad tiktāl viss bija noskaidrots,� tā stāstīja Reijons �, viņ� esot piezvanījis Dr. Lakūram un pateicis, ka �ans Pjērs guļ visdziļākajā vietā Sēnā galīgi beigts un pasaule ir no viņa atbrīvota.

Dr. Lakūrs pēc tam tūlīt esot samaksājis nolīgto summu. Kas �ai stāstā patie�ām bija taisnība, kas meli vai izpu�ķots, nekad nav īsti noskaidrots. Tikai viens ir skaidrs � Valteri-Lakāzi nebūtu pirmā augsti stāvo�ā ģimene, kas dabūjusi nost no kakla nevēlamu mantinieku. Fakts ir arī tas, ka slepkavība kā da�ādu nepatik�anu likvidē�anas līdzeklis �labākajā� sabiedrībā tiek lietota visai bie�i.

Izmeklē�anas tiesnesim Batiņam tomēr �is tas majora stāstā �ķita dīvains, jo viņ� izmeklē�anu sāka nevis pret Dr. Lakūru, bet gan pret �nezināmu personu�. Un, tāpēc ka slepkavību pat nebija mēģināts izdarīt, justīcija lietu varēja apstrādāt bez steigas un klusībā. Pa�ā sākumā gan jāatzīst � izmeklē�ana, protams, palika bez rezultātiem.

Tomēr ar to �ī afēra vēl nebeidzās. Sūdzībai par kūdī�anu uz slepkavību 1958. gada sākumā sekoja Lakāza-Valtera partijas prettrieciens.

Kāda pērkama sieviete ar skanīgu vārdu Marija Terēze Guane�a, klientu un demimonda aprindās saukta vienkār�i Metē, iesniedza sūdzību, ka Polo Gijoms esot suteners.

Metē nebija nekāda parastā vējagrābsle no blakus ielas, kas pārdodas par 30 frankiem. Viņa pati sevi cēli dēvēja par callgirl, un, sprie�ot pēc fotogrāfijas avīzēs, viņas izskats bija piemērots �ai profesijai.

Parīzes kriminālpolicija varētu arī sniegt ziņas par kādu citu Metē darbības lauku. Divdesmittrīsgadīgā demimonda dāma darbojās arī kā ziņu pienesēja policijai, tomēr tam bija jāpaliek noslēpumam.

Metē Guane�a ar savu sūdzību nonāca tie�i pie izmeklē�anas tiesne�a Sakota, kas jau nodarbojās ar ro�ainā tilla baletu. Tas nemaz nebija tik slikti, jo Sakotam tagad bija cits pikants stāsts, ko piedāvāt ziņkārīgajiem �urnālistiem, un tas

varēja novērst viņu uzmanību no baleta lietā iejauktajām augstajām personām. Arī callgirl Metē bija krājumā glu�i jauks stāstiņ� par tikumiem.

Polo, �is zemiskais nelietis,� tā viņa stāstīja ar asarām mākslīgajās skropstās,� bija ar brutālu varu piespiedis viņu iet uz ielas.

Izmeklē�anas tiesnesis painteresējās, kāpēc viņa neesot laidusies lapās no �ā brutālā tēviņa. To viņa pati neprata izskaidrot. Viņa tikai zināja, ka viņai no Polo ir ārprātīgas bailes. Izmeklē�anas tiesnesis Sakots uzdeva kriminālbrigādei izdarīt izmeklē�anu pret Polo Gijomu. Polo Orfevra krastmalā nebija nekāds sve�inieks. �Brigāde Mondaine�� tā sauca kriminālpolicijas netiklības apkaro�anas brigādi � jau bie�i bija ar viņu sastapusies, tomēr līdz �im nebija varējusi biju�ajam izpletņu lēcējam neko pierādīt. Tāpēc Metē sūdzība sagādāja pārsteigumu pat tiem, kuriem Metē jau vairākus gadus bija kalpojusi par spiedzi.

Izmeklē�ana vēl turpinājās, kad gada nogalē Metē Gua-ne�a iesniedza izmeklē�anas tiesnesim- Batiņam sūdzību par Valtera kundzes brāli 2anu Lakāzu, ka tas sakūdījis viņu iesniegt nepatiesu sūdzību. Rūpnieks �ans Lakāzs, �is zemiskais nelietis, tā �ņukstēdama apgalvoja Metē, patie�ām esot pierunājis apsūdzēt viņas mīļo draugu Polo sutenerismā. Īstenībā sūdzībā neesot neviena patiesa vārda. Polo, �is lādzīgais jauneklis,� suteners un turklāt vēl vardarbīgs, tur nu tie�ām jāsmejas! Vienīgi tik ļauns un viltīgs cilvēks kā Polo mātesbrālis spējot izdomāt kaut ko tādu. Cik �is cilvēks zemisks, varot spriest jau pēc tā vien, ka viņam ne prātā nenākot, cik nepatīkamā stāvoklī nokļuvusi Metē. Ko gan tagad par viņu varot domāt? Nē, �is Lakāzs esot viņai nodarījis smagu morālu kaitējumu, un par to viņ� noteikti jāsaucot pie atbildības.

Un tas vēl nebija viss. Metē bie�i mainīja savus izteikumus, revidēja tos, un gandrīz katra tāda reize saistījās ar viņas finansiālā stāvokļa uzlabo�anos. Piemēram, kad viņa paņēma atpakaļ sūdzību par Polo, viņa kādā dārgā modes salonā apģērbās no galvas līdz kājām.

Izmeklē�anas tiesnesim Batiņam vēl arvien mieru nedeva Reijona sūdzība par kūdī�anu uz slepkavību, un tāpēc viņ� ar asaraino Metē apgājās ne visai maigi.

Kāda velna pēc tad viņa iesniegusi sūdzību, ja tas nav taisnība?

Metē bezpalīdzīgi blisināja tum�ās acis. Ja nabaga meitenei, tādai kā viņa, pēk�ņi piedāvā divus miljonus, vai tad nav saprotams, ka viņa uz laiku kļūst vāja. Katrā ziņā Metē bija

nauda jāsaņem, līdzko viņa pie Lakāza advokāta būs parakstījusi protokolu par �o lietu. Viss gan ticis protokolēts, tomēr no naudiņas neesot ne vēsts.

Izmeklē�anas tiesnesis pārkāpa likumu un, brīdi padomājis, deva kriminālpolicijai rīkojumu noklausīties Lakāza un viņa advokāta �esa telefona sarunas. Tā kriminālpolicija uzzināja, ka 2ana Lakāza sekretārs norunāja satik�anos ar Metē, lai nodotu viņai naudu.

�ī satik�anās notika, un tajā piedalījās arī kriminālpolicija. Kad sekretāre Ri�āra jaunkundze nodeva naudu Metē, iejaucās kriminālpolicija.

Tagad beidzot izmeklē�anas tiesnesis Batiņs bija pārliecināts, ka viņam ir pietiekami daudz pierādījumu, lai uzsāktu lietu. Polo tūlīt guva virsroku un atkārtoja savus komentārus: skaidrs kā diena, ka viņa ģimene grib tikt no viņa vaļā. Ja viņu notiesātu kā suteneru, viņam nebūtu vairs gandrīz nekādu izred�u aizkavēt Valtera kundzi anulēt adoptāciju. �ī tiklā ģimenīte ar to būtu nokļuvusi pie ilgotā mērķa un nokrāptu viņam likumīgo mantojumu. Ģimene to tūlīt noliedza.

Tomēr lielrūpniekam 2anam Lakāzam izņēmuma veidā vajadzēja vienreiz papūlēties pa�am ierasties pie izmeklē�anas tiesne�a � galu galā justīcija savu zobenu ir pacēlusi pār visu galvām. Tas, ko Lakāzs stāstīja Batiņa kungam, neizklausījās mazāk ticami kā Metē stāsts. Augstprātīgi noklausījies apsūdzības, viņ� tās visas nosauca par �nekaitīgām�. Kūdī�ana iesniegt nepatiesu apsūdzību? Tas ta�u nemaz tā nebija! �ī staigule Guane�a tikai gribēja no viņa izspiest naudu! Pietiekami ļauni ir jau tas vien, ka kaut kas tāds vēl var notikt. Viņa pieprasīja divus miljonus, draudēdama, ka citādi visiem darī�ot zināmu: adoptētais Polo esot pretīgs suteners, kas nekaunīgi izmantojot nabaga callgirl. Kas gan cits viņam, 2anam Lakāzam, atlika, ja ne maksāt? Galu galā uz spēles ta�u bija ģimenes gods un arī uzņēmums, jo ko gan domātu viņa veikala draugi, ja apkārt sāktu klīst �ādas nevalodas? Protams, viņam bija jānodro�inās, un tikai tāpēc Metē uzaicināta, lai atļauj viņa advokātam protokolēt apsūdzību. Reiz ta�u jātiek galā ar Polo. Vai varbūt ģimenei mū�īgi vajadzētu baidīties no �īs tum�ās ēnas? Izmeklē�anas tiesnesis un policija esot glu�i velti pieslēgu�ies telefonam. Un ķildo�anās turpinājās.

Tad 1959. gada februārī Dr. Lakūrs izmeklē�anas tiesnesim Monzēnam iesniedza sūdzību par majoru Reijonu, ka tas cēlis viņam neslavu. Turklāt Reijons esot sniedzis avīzēm intervijas, kas kaitēju�as viņa ārsta reputācijai.

Arī no tā nekas daudz nesanāca.

Tagad strīdā bija iejauku�ies arī Bidla kundzes mantinieki un acīmredzot noslēgu�i savienību ar Polo Gijomu pret Valtera kundzi.

Katrai sūdzībai no vienas puses sekoja pretsūdzība no otras. Tika aprakstīts milzīgs daudzums papīra, nodokļu maksātāju nauda tika iz�ķiesta bezjēdzīgiem pasākumiem un spēlēta tāda komēdija, kāda agrāk vēl nebija redzēta. Uzsāka tiesas procesus un atkal tos izbeidza, un, ja ķildnieki nav nomiru�i, tad tiesājas vēl �odien.

Sirtē un brīvība

1965. gada 29. oktobris bija pavisam parasta piektdiena. Nedaudzie gājēji Sen�ermēna bulvārī steidzās pusdienās vai nu uz mājām, vai kādu restorānu. Tikai pieci vīrie�i, kā �ķita, nejuta izsalkumu. Divi no viņiem ��urnālists Bernjē un filmu aģents Figons�nesteidzīgi slāja no restorāna �L/pp� līdz netālajam drogu veikalam un atkal atpakaļ un dzīvi sarunājās. Nejau�am skatītājam būtu licies, ka cilvēki glu�i nevainīgi pastaigājas, ja vien viņu �esti un skatieni nebūtu tik nervozi.

Pārējie trīs sēdēja melnā pe�o, kas stāvēja ietves malā pie restorāna, un, acu nenolaizdami, skatījās uz drogu veikalu. Pavir�am novērotājam varētu likties, ka �iem pieciem vīrie�iem nav nekā kopēja, tomēr, tuvāk ielūkojoties, nepalika nemanāmi slepenie skatieni, kurus pārmija Bernjē un Figons ar vīrie�iem melnajā pe�o.

Arī ma�īnā valdīja nervozitāte. Lopesa kungs, līdz nepazī�anai pārvērtis savu izskatu ar lielām, tum�ām brillēm un neīstām ūsām, aizmugurējā sēdeklī darbojās ap savu rokas pulksteni. Inspektors Vuato nervozi bungoja ar pirkstiem pa stūri, tikai inspektors Su�ons mierīgi smēķēja cigareti.

Pēk�ņi Bernjē, kas kopā ar Figonu nupat gāja garām drogu veikala durvīm, pagriezās. Sai brīdī � bija tie�i piecpadsmit minūtes pāri divpadsmitiem � no veikala iznāca divi eiropeiski ģērbu�ies marokāņi. Su�ons un Vuato steig�us izkāpa no ma�īnas, ātri piegāja pie abiem un aiz�ķērsoja ceļu vecākajam. Inspektors izvilka savu dienesta apliecību.

� Kungs, nādet mums līdzi!

Marokānis satrūcies parāvās atpakaļ.

� Kas jūs tāds esat?

� Es esmu inspektors Su�ons no narkomānijas apkaro�anas daļas, un tas ir mans kolēģis Vuato.

Saspringums marokāņa sejā atslāba.

� Te ir kāda kļūda, kungs,� viņ� mierīgi teica.

� Lūdzu, kungs, paskaidrojiet to prefektūrā un nesagādājiet mums grūtības!

Marokānis ironiski pasmaidīja.

� Jūs noteikti esat uz nepareizām pēdām,� viņ� paskaidroja. Beidzot viņ� vilcinādamies sekoja inspektoram uz ma�īnu.

Jaunākais marokānis, kāds students, arī gribēja kāpt ma�īnā, ta�u Su�ons viņu noraidīja. Vecāko iesēdināja aizmugurējā sēdeklī blakus Lopesam, un ma�īna aizbrauca.

Bernjē un Figons, nostāju�ies sāņus, noskatījās pakaļ ma�īnai, kamēr tā pazuda skatienam. Tad viņi ar skubu devās katrs uz savu pusi, un tikai students Azemuri vēl aizvien kā apmāts stāvēja uz vietas un pūlējās aptvert, kas īsti bija noticis.

Pa to laiku pe�o lielā ātrumā traucās uz dienvidiem. Minūtes divdesmit vēlāk aiz tā aizvērās kādas greznas villas vārti Fontnelevikomtā, dienvidos no Parīzes.

Jau tai pa�ā stundā no Francijas galvaspilsētas uz Rabatas iek�lietu ministriju devās ceļā telegramma. To nodeva Lopesa kungs. Tās teksts bija: �Sainis pienācis punkts tika pēc norādījuma aizsūtīts tālāk punkts.� Un starp pulksten 13.00 un 13.30 virsleitnants Buatels no SDECE slepenā dienesta pierakstīja �ādu telegrammu: �Tomasam. Satik�anās notika Fontnelevikomtā. Dons Pedro.� �is Pedro bija neviens cits kā vīrietis ar neīstajām ūsām un lielajām brillēm. Marokānis, kuru inspektori Su�ons un Vuato nolaupīja uz Sen�ermēna bulvāra, vairs nekad netika redzēts.

Viņa vārds bija Mehdi Ben Barka, un villa, uz kuru viņu aizveda Parīzes kriminālpolicijas ma�īnā, piederēja kādam bēdīgi slavenam gangsterim Bu�sē�am. Nolaupītais Mehdi Ben Barka nebija ne narkotisko vielu tirgotājs, ne Bu�sē�a bandas loceklis, bet gan matemātikas un fizikas profesors un Ziemeļāfrikas studentu savienības prezidents. Jau jaunībā viņ� bija pieslējies antikoloniālajai atbrīvo�anās kustībai Marokā un darbojies marokāņu Rīcības komitejā. Kā cīnītāju pret fran�u un spāņu koloniālo kundzību Marokā un vienu no Neatkarības manifesta autoriem viņu apcietināja un notiesāja uz 21 mēnesi cietumā. Kad Marokas tronī kā Muhameds V uzkāpa Ben Jusufs, kas atbalstīja lstiqlal partiju, kura cīnījās par Marokas neatkarību, Mehdi Ben Barka kļuva par Nacionālās sapulces prezidentu. Ne spāņu, ne fran�u kolonizatoru kungiem nebija pa prātam sultāns, kas simpatizēja nepadevīgajiem, tāpēc fran�u ģenerālrezidents sagrāba iniciatīvu savās rokās un steig�us organizēja pu�u. Muhamedam V bija jāaiziet, tronī uzkāpa no fran�iem atkarīgs sultāns. Istialal partija tika aizliegta, un tās piekritējus ne�ēlīgi vajāja. Tomēr koloniālisma gals bija jau klāt. 1956. gadā Francijai un Spānijai nācās pie�ķirt Marokai neatkarīgas valsts statusu. Ar to gan Maroka kļuva neatkarīga, tomēr palika feodāla valsts. Mehdi Ben Barka kā demokrāts un jebkura feodālā re�īma pretinieks cīnījās tālāk un drīz vien kļuva par savas zemes reakcionāro spēku visniknāko ienaidnieku. 1960. gadā viņu gribēja arestēt, tomēr vajātāji ieradās par vēlu. Mehdi Ben Barka paspēja aizbēgt uz Parīzi, noīrēja mazu dzīvoklīti Loristona ielā un turpināja cīņu, lai panāktu feodālā re�īma gā�anu Marokā.

Mehdi Ben Barkas personā 1965. gada 29. oktobrī nozuda cilvēks, kas zināmiem spēkiem Rabatā bija kā dadzis acīs un da�ās aprindās Parīzē izraisīja nepatīkamas atmiņas. Viņ� pazuda tie�i tai brīdī, kad Al�īrijā par valsts galvu kļuva Bumedjens � cilvēks, kas atbalstīja Mehdi Ben Barku cīņā pret feodālismu.

Tāda personība kā Mehdi Ben Barka nevar nozust nemanīti. To, ka viņ� 1965. gada oktobrī Oriī lidostā ieradās pilnīgi vesels, varēja apliecināt ne tikai students Azemuri, bet arī Mehdi brālis Abdelkaders Ben Barka, kuram Mehdi tūliņ pēc iera�anās Orlī bija piezvanījis pa telefonu. Brāļi �ai sarunā pat bija norunāju�i vakarā iet uz teātri, un Abdelkaderam Ben Barkam bija jāielūdz arī Mehdi draugs Muhameds Takri. 5o norunu Mehdi Ben Barka vairs nevarēja izpildīt.

Kad sestdienas priek�pusdienā no viņa vēl nebija nekādu ziņu, viņa brālis kļuva nemierīgs. Viņam, protams, bija zināms, ka Mehdi ir daudz ienaidnieku, kuri nevairās izmantot jebkurus līdzekļus. Tāpēc, kad Mehdi uzturējās Francijā, ap viņu alla� bija neliela grupa, kas viņu apsargāja un rūpējās arī par to, lai viņ� viens nekur neietu. Arī 1965. gada 29. oktobrī draugi būtu biju�i savās vietās, ja vien Mehdi Ben Barka būtu klausījis savam brālim Abdelkaderam, kas gribēja atbraukt pēc viņa uz lidostu. Ta�u Mehdi Ben Barka ļoti steidzās, jo viņam bija jāierodas kādā apspriedē. Turklāt viņ� domāja, ka gai�ā dienas laikā cilvēku drūzmā Parīzes ielās nekas nevar notikt un neviens gangsteris neuzdro�ināsies pret viņu kaut ko uzsākt. Gangsteri patie�ām turējās malā, toties to nedarīja inspektori no narkomānijas apkaro�anas brigādes, ar kuriem Mehdi Ben Barka acīmredzot nebija rēķinājies. Un kuram vispār varētu ienākt prātā, ka regulārā policija nodarbojas ar cilvēku nolaupī�anu?

Marseļas mafija

1970. gada 17. janvārī kāda Parīzes zvērināto tiesa notiesāja se�desmit vienu gadu veco Bartelemi Gverīni uz divdesmit gadiem cietumā. Pārējie viņa līdzdalībnieki tika cauri ar vieglāku sodu.

Bartelemi Gverīni, saukts Memē, bija kādas pēc mafijas parauga organizētas gangsteru bandas vadonis. Banda �etrdesmit gadus bija noteikusi toni Marseļas noziedznieku pasaulē, un tai bija liela ietekme uz izklaidē�anās industriju visā valstī. Gverīni klans bija ne tikai noziedznieku banda, bet laiku pa laikam vismaz Marseļas apgabalā arī politisks faktors. Stāsta, ka esot biju�i pat laika posmi, kad Marseļā neviens politiķis nevarējis neko panākt, ja viņu neatbalstījis Gverīni. Neviens policijas ierēdnis neesot ne iecelts, ne paaugstināts bez bosa Gverīni piekri�anas. Vai tas tie�ām tā arī bijis, paliek nezināms. Fakts ir tas, ka Gverīni bandas sabiedriskā ietekme pieauga proporcionāli tās noziegumu komercialitātei, tāpat kā tas notiek ar citām bandām, kuras izvēlas aktīvu privātuzņēmēju ceļu.

Gverīni klans tam ir ļoti labs piemērs. �īs ģimenes klana dibinātājs Antuāns Gverīni no Korsikas ieradās Marseļā īsi pēc pirmā pasaules kara. Toreiz viņam bija piecpadsmit gadu un viņu bija apsēdusi vēlē�anās kļūt par lielu vīru. Izredzes kļūt par maiznieku� �o profesiju viņ� bija sācis apgūt � nevilināja. Tas nelikās piemērots ceļ� uz bagātību un slavu, tāpēc viņ� �im amatam drīz vien atmeta ar roku. Marseļa, ostas pilsēta, Eiropas, Āfrikas un Tālo Austrumu tranzītosta, ar savu dzīvo kuģu satiksmi un raibo tautību sastāvu jau toreiz bija ideāla vieta, kur salasīties visda�ādākajiem kontrabandistiem un blē�iem. Nekur visā Francijā krāp�ana nebija tik labi noorganizēta, nekur nevarēja noslēpties tik labi kā Marseļā, un nekur citur kontrabanda un tirdzniecība, noziegumi un politika nebija tā sajauku�ies kā Marseļā. Marseļas noziedznieku pasaule, �milieu�, bija nozīmīgs faktors vēlē�anu cīņās, tās balss bie�i vien noteica vēlē�anu iznākumu. Vēl Piektajā republikā Marseļā tika nodots vairāk balsu, nekā tur bija balsstiesīgo iedzīvotāju. Turklāt �īs balsis vienmēr nāca par labu kandidātiem, kuriem piederēja noziedznieku pasaules simpātijas. Tā da�am labam pilsētas mēram, deputātam un policijas �efam Marseļā par savu posteni bija jāpateicas �milieu� �efam.

�Milieu� nebija sīkumaina, ja tai pakalpoja. Tomēr tā arī neklīrējās, ja tai stājās pretī. Tāpēc Marseļas ostas baseinā nogrima vairāk līķu nekā citos Francijas ūdeņos. Nekur citur tik daudz policistu nekļuva bagāti, un nekur citur arī tik daudz policistu netika nogalināti kā Marseļā � Eiropas �ikāgā.

Tas viss jauneklīgajam Antuānam Gverīni �ķita daudz pievilcīgāks nekā vienmuļā un nogurdino�ā noņem�anās stingrā meistara maiznīcā.

Tāpēc Antuāns labāk devās mācīties pie suteneriem. Sācis ar vienu meiteni, viņ� drīz vien jau komandēja vairākas un kļuva par izveicīgu �maku� vai ��ilu�, kā Francijā sauc sutenerus. Antuāns Gverīni bija ļoti taupīgs ��ils�. Viņ� meitenēm, kas viņa uzdevumā gāja uz ielas, atstāja labi ja pāris sū, bet pats krāja viņu nopelnīto naudu, kamēr par to varēja atvērt savu bāru, ar ko tad arī sākās Gverīni saimnieciskā aug�upeja.

Bērs ir ideāls pasākums kapitāla ieguldī�anai, jo �eit var ne tikai organizēt da�ādas ienesīgas spēles, bet arī pārdot preces, kas dod pasakainu peļņu, piemēram, kontrabandas alkoholu un tabaku, kokaīnu un heroīnu, pornogrāfiju un mīlu. Tāpēc Antuāna bārs drīz vien ieguva �brāli�, tad vēl vienu un tā tālāk un tā joprojām. Jau visai drīz Gverīni veikali ar nemuitotajām precēm kļuva tik pla�i, tirdzniecības sakari un kapitāla ieguldījumi tik daudzpusīgi un komplicēti, ka Antuāns viens vairs netika galā un atsauca no Korsikas savus jaunākos brāļus.

Tā tika nodibināts Gverīni ģimenes koncerns, kas drīz vien sāka aktīvi iejaukties �milieu� darī�anās, un tā sākās arī klana rūpes, jo jau sen iesakņoju�ies konkurenti padarīja grūtu jaunā koncerna dzīvi. Viņi bija vairākumā, un viņiem bija arī labāki sakari. Kopā ar sīkajiem blē�iem, kurus varēja savervēt, un saviem brāļiem vien Gverīni nespēja pret konkurentiem neko daudz uzsākt. Viņam bija nepiecie�ami sabiedrotie, un, tā kā Gverīni visi bija zinātkāri un skaidri redzēja, kā rīkojas pārējie, arī viņi sāka �pirkt� politiķus, advokātus, tiesne�us un policistus.

Sākās īpatnējs kar�. Gverīni, cik vien spēja, nodeva konkurentus policijai, tomēr konkurentu aģenti policijā rūpējās, lai zaudējumi būtu pēc iespējas niecīgi. Katrā izdevīgā gadījumā sākās pretspēlē. Ietekmīgu augstāko ierēdņu un policistu amati kļuva par ilgu sarunu vai asiņainas izrēķinā�anās ieganstu noziedznieku pasaulē. Katrs gangsteru sindikāts pūlējās, cik vien spēja, lai �savus ierēdņus� paceltu pāris pakāpienu augstāk, nekā atradās �konkurentu ierēdņi�, un pēc legālo uzņēmumu parauga gangsteriem kukuļi kļuva par kredītu, bet slepkavu atalgojums � par kapitāla ieguldījumu.

Gverīni klana lielā stunda pienāca īsi pirms otrā pasaules kara beigām. Gverīni konkurenti pēc Francijas okupācijas ar skubu pārsviedās nacistu un Vi�ī ļau�u pusē un ar to pie augstās valdī�anas pārspēja brāļus Gverīni, tā ka viņi, ja negribēja nonākt starp diviem dzirnakmeņiem, bija spiesti izvēlēties otru pusi.

Arī ASV Laki Lu�iano, amerikāņu mafijas boss, bija gatavi sadarboties ar militāro slepeno dienestu pret fa�istiskajām ass valstīm. Bet starp Lu�iano un Antuānu Gverīni pastāvēja labas gangsteru attiecības, un bie�i vien viņi viens otranrļ palīdzēja gan komerciālās, gan mazāk komerciālās lietās. Kacļ amerikāņi gatavoja desantu Itālijā un ar Laki Lu�iano bijaļ vienoju�ies par gangsteru nostāju Dienvideiropā, �ai paktāļ piedalījās arī Gverīni, jo Mar�ēja ta�u bija svarīga apgādes! bāze vācu karaspēkam Itālijā. Gverīni un viņa ļaudis atbaistī-J ja Preto�anās kustības grupas un piedalījās sabotā�as aktos! pret nacistiem un Vi�ī kliķi vai arī pa�i organizēja uzbruku-ļ mus. Pēc Francijas atbrīvo�anas to novērtēja divkārt un! trīskārt augstu. Konkurenti, kurus apvainoja sadarbībā ar okupantiem, aizbēga vai arī zaudēja savu varu un ietekmi. Tāļ Gverīni kļuva par visvarenu Marseļas noziedznieku pasaules valdnieku, turklāt brāļi varēja arī uzdoties par Preto�anās ] kustības cīnītājiem un ievākt uzvaras laurus. Vācu okupācijas ! laikā ar amerikāņu un fran�u slepenajiem dienestiem nodibi- j nātie sakari nepārtrūka arī pēc Francijas atbrīvo�anas. 5ie slepenie dienesti tagad savu darbību vairs nevērsa pret I fa�istiem, bet gan, tāpat kā agrāk, koncentrēja pret organizē- ļ to proletariātu. Brāļiem Gverīni tas bija glu�i vienalga. , Galvenais, ka viņi atkal darbojās. Politisko demonstrāciju un streiku laikā 1947. gadā Bartelemi Gverīni, saukts Memē, I jādomā, amerikāņu slepenā dienesta uzdevumā no�āva komunistu Vinsentu Vulānu. Kādu citu demonstrantu viņ� ievai- ; noja. Kaut gan bija vairāki liecinieki, kas identificēja Memē Gverīni, lieta tika atlikta � tā slepenie dienesti izrādīja savu pateicību. Gverīni klans sagādāja Memē alibi, un policija ļoti labprāt to pieņēma. Komunista nogalinā�ana nebija sagādājusi Gverīni nekādas nepatik�anas. Glu�i otrādi, viņu spēļu kazino, naktsklubi, priekanami, kā arī narkotisko vielu tirdzniecības filiāles izpletās pa visu Vidusjūras piekrasti. Gverīni kļuva par multimiljonāriem, viņu bagātība pieauga pasakainos apmēros. Viņi piederēja pie sabiedrības krējuma . un ar advokātu un revolveru palīdzību centīgi aizstāvēja savu �labo� slavu.

Tomēr noziedznieku pasaulē konkurenti nesnau�. Veco, savu laiku pārdzīvoju�o konkurentu vietā drīz radās jaunāki,

kuriem veco metodes likās pārāk nemodernas. Tomēr gangsteru karalis Antuāns vēl arvien prata savu karaspēku saturēt kopā un parādīt savu varu. Stāvoklis mainījās tikai 1967. gada 22. jūlijā.

Sai dienā Antuāns Gverīni ar savu balto mersedesu iegriezās kādā benzīntankā. Kopā ar viņu bija arī jaunākais dēls Fransuā. Tikko ma�īna bija apstājusies, uz priek�u panāca divi vīrie�i un iz�āva uz Gverīni. Antuāns Gverīni, ģimenes klana spēcīgākais vīrs, nomira no konkurentu lodēm, un tas bija pirmais smagais trieciens Gverīni bandai.

Abus vīrie�us, kas bija no�āvu�i Antuānu Gverīni, policija neatrada.

Kop� 1964. gada fran�u kriminālpolicijai ir speciāla apak�vienība, kas saucas �organizētās noziedzības apkaro�anas brigāde�, un tās uzdevums ir apkarot noziedznieku bandas. �ī komanda sadarbojas ar lielu skaitu noziedznieku un �ad tad arī slepeni iefiltrē savus aģentus gangsteru bandās. Tā ieguva ziņas arī par Marseļas bandu savstarpējo cīņu un pēc Antuāna Gverīni noslepkavo�anas pārbaudīja daudzus karātavu putnus, kuri varētu būt vainīgi �ajā noziegumā, bet visiem aizdomās turētajiem bija pārliecino�i alibi un arī labi advokāti. Pārāk lielu brēku par nogalināto gangsteri policija tik un tā nevēlējās sacelt, pat ja tas bija viens no Gverīni klana.

Gverīni ģimenes klans gan tika novājināts ar Antuāna nāvi, tomēr turpināja pastāvēt. Par �efu kļuva pēc vecuma otrais brālis Bartelemi.

Memē Gverīni, pārņemot varu savās rokās, tūlīt sāka ar īstu Gverīni vendetu, tā ka bandas slepkavam Antuānam Mondolīni nākamajās nedēļās bija darba pilnas rokas. Mon-dolīni bija Memē adoptētais dēls un parasti veica �netīro darbu�. Pēc Antuāna noslepkavo�anas visiem Gverīni konkurentiem gaiss kļuva neveselīgs � tajā bija milzumdaudz svina, jo pretēji policijai Memē un Mondolīni pavisam noteikti zināja, kur meklējami Antuāna slepkavas. �īs izrēķinā�anās laikā �karoti nolika� vesels ducis. Tomēr pirms tam Memē pats personiski nokārtoja rēķinu, kuru kāds blēdis Klods Mandrujāni bija pasniedzis varenajam klanam.

Divdesmit se�us gadus vecais Klods Mandrujāni bija tikai sīka vienība Marseļas noziedznieku pasaulē � apkārtklīsto�s zaglis, kas nespēj paiet garām nevienam atvērtam logam, un stāvēja ārkārtīgi zemu salīdzinājumā ar Gverīni līmeni. Normālos apstākļos Gverīni nemaz nebūtu pa�i noņēmu�ies ar �ādu sīku zivteli, kas pat nepiederēja ne pie vienas bandas, bet gan liku�i policijai viņu novākt. Ta�u Mandrujāni uzvedies ārkārtīgi nekaunīgi � Antuāna apbedī�anas dienā, kad visa ģimene un draugu pulks noskumu�i pulcējās pie miru�ā �efa kapa, viņ� iekļuvis Gverīni villā un nozadzis dārglietas par lielu summu. Mandrujāni, iespējams, nebija ne jausmas, kam pieder �is karaliskais īpa�ums, viņu tikai vilināja skaistā villa, kas solīja brangu laupījumu un kurā acīmredzot neviena nebija. Laupījums patie�ām bija labs, tikai viņam nebija ļauts ilgi par to priecāties.

Noziedznieku pasaulē bosam ir tīrais nieks noskaidrot, kas ko nostrādājis. Memē tikai vajadzēja stāties sakaros ar zagto mantu slēpējiem, un viņ� tūliņ uzzināja vajadzīgo vārdu.

Neilgi pēc tam, 1967. gada 27. jūlijā, Mandrujāni līķi atrada netālu no Marseļas vientuļā vietā, kuru trāpīgi sauca par Sala�ņu ragu. Klods Mandrujāni bija no�auts. Kad viņu atrada, ķermenis vēl bija silts. Stundu pirms savas nāves viņ� kopā ar Memē tā mersedesā � Gverīni klans deva priek�roku �ai ma�īnu markai -� bija atstājis pilsētu. To savā liecībā policijai apgalvoja Gverīni bandas loceklis Marsels Filo.

Brāļi Gverīni � Memē un Paskāls, kā arī viņu miesassargi bija sīko zaglēnu ievilināju�i slazdā, un Memē bija samaksājis rēķinu � glu�i ikdieni�ķs notikums gangsteru pasaulē. Tomēr tie�i tas kļuva brāļiem Gverīni liktenīgs un pilnīgi sagrāva Gverīni klana varu.

Proti, �oreiz sāka darboties policija. Izdibināja viņu darbību pēdējos divarpus gados un savāca pierādījumus, līdz beidzot 1970. gada 2. novembrī Parīzē sākās prāva pret Bartelemi un Paskālu Gverīni, Marselu Filo un trim citiem bandas gangsteriem.

Trīs dienas pirms tam Gverīni konkurenti vēl steig�us parūpējās par �im svarīgajam notikumam piemērotu priek�spēli.

Antuāns Mondolīni, klana slepkava, �ai dienā tika smagi ievainots autokatastrofā un tāpēc ievietots Kavejonas slimnīcā Marseļas tuvumā. Mondolīni bija bez samaņas. Viņa brālēns Fransuā sēdēja pie viņa gultas un lasīja juridisko literatūru.

Fransuā Gverīni, 1967. gadā no�autā ģimenes galvas īstais dēls, bija mērojams ar pavisam citu mērauklu � viņ� pat nedomāja staigāt tēva un tēvo�a pēdās un turpināt gangsteru tradīcijas. Nē, Fransuā Gverīni studēja jurisprudenci un bija nodomājis kļūt par godīgu cilvēku, kas dzīvo saskaņā ar likumu.

Slimnīcas istabā valdīja nomāco�s klusums, kuru �ad tad pārtrauca tikai Mondolīni vaidi un Fransuā pār�ķirto lappu�u �vīkstoņa. Istabā ienāca de�urējo�ā māsa, lai apraudzītu pacientu, bet pēk�ņi atsprāga durvis. Trīs apbruņoti vīrie�i maskās iebruka istabā. Viens no viņiem ar pistoli iedzina kaktā medicīnas māsu un jauno Gverīni, pārējie divi piegāja pie bezsamaņā guļo�ā Mondolīni un iedūra viņam sirdī tievu un smailu dunci.

Tūlīt pēc tam konkurentu kungi atstāja telpu. Jaunajam Gverīni viņi nepievērsa ne mazāko uzmanību. Gangstera dēls, kas neseko ģimenes tradīcijām, nav bīstams.

Memē Gverīni, kuram tūlīt paziņoja par viņa adoptētā dēla noslepkavo�anu, �o ziņu noklausījās ar sastingu�u seju. Ļoti maz slepkavu nomira dabiskā nāvē, dzīvības briesmas piederēja pie �ī amata. Sai brīdī Bartelemi Gverīni nebija arī laika ar to nodarboties. Vispirms viņam bija jātiek galā ar tiesas prāvu par Mandrujāni nogalinā�anu un jāglābj pa�am sava galva, uz kuru jau gaidīja giljotīnas asmenis. Pēc tam varēs arī nokārtot lietu par Mondolīni noslepkavo�anu pēc sen pārbaudītās Gverīni metodes.

Galvenais apsūdzības liecinieks prāvā pret Memē bija viņa kompanjons Marsels Filo, jo no viņa kriminālpolicija bija uzzinājusi, ka Gverīni pēdējais bijis kopā ar Mandrujāni pirms viņa nāves. Nodevība klanā � kaut kas tāds Gverīni bandā nedrīkstēja notikt! Memē pa�paļāvīgi cerēja, ka varēs �o lietu nokārtot bez smagām sekām. Galu galā toreiz, 1947. gadā, kad viņ� no�āva komunistu Vulānu, tāpat bija liecinieki, tomēr viņam ne mats no galvas nenokrita. Arī �oreiz visam vajadzēja labi beigties, jo kāpēc gan viņam un viņa brālim Paskālam bija piecpadsmit advokātu, starp tiem divi � Florio un metrs Isorīni (kas savā laikā bija aizstāvējis Petēnu)�īstas zvaigznes?

Patie�ām, jau prāvas otrajā dienā stāvoklis mainījās. Marsels Filo atteicās no savas liecības kriminālpolicijā. Policijā viņ� esot tik �ausmīgi un ilgi mocīts, kamēr beidzot pateicis visu, ko no viņa gaidīju�i. Jā, un tad arī viņ� pastāstījis to, ko tagad prokurors izmantojot par savu jājamzirdziņu, lai varētu pieprasīt Memē galvu.

Gverīni un viņa advokātiem pie rokas bija arī vēl citi pārsteigumi, tomēr �oreiz nekas viņiem nelīdzēja � ne pasūtītie alibi, ne advokātu spo�ais sniegums retorikā.

Tiesai vajadzēja divdesmit sē�u, lai noklausītos pierādījumus, prokurora un aizstāvju runas, tad zvērinātie devās apspriesties. Viņiem vajadzēja tikai divas stundas, lai atbildētu uz uzstādītajiem jautājumiem un pasludinātu savu lēmumu ��vainīgs�.

Tomēr Gverīni paturēja savu galvu, gan tikai tāpēc, lai uz tās nēsātu cietumnieka mici.

Ar to arī Gverīni klans bija likvidēts, tomēr organizētā noziedzība un gangsterisms vēl joprojām eksistē un pieņem arvien draudo�ākus apmērus un formas.

Sabiedrība un arodbiedrības, kuras ne bez iemesla uztraucas par pieaugo�o nedro�ību uz ielām, pieprasa iedarbīgus valdības aizsardzības pasākumus, tomēr valdība pret �o noziegumu bumu � nepārprotamu imperiālisma ekonomiskās un sociālās krīzes izpausmi � ir tikpat bezspēcīga kā visās citās kapitālistiskajās valstīs. Lai nomierinātu iedzīvotājus, laiku pa laikam tiek organizētas pla�a vēriena policijas akcijas, kuru iedarbība tomēr ir visai niecīga. Organizēto noziedzību un gangsterus smokingos ar tām nepieveikt. 1974. gadā pēc Iek�lietu ministrijas uzdevuma sarīkotajā operācijā, kurā piedalījās vairāk nekā 18 000 policistu un kuru organizēja visā valstī, policijas rokās nonāca tikai 309 nenozīmīgi noziedznieki. Gverīni un Mondolīni stila gangsteru viņu vidū nebija.

11 000 Sûret� Nationale kriminālierēdņu un viņu kolēģu Parīzes prefektūrā un citās pilsētās stāv neatrisināma uzdevuma priek�ā: viņiem jāārstē slimība, kas sakņojas sabiedriskajā iekārtā un bez tās maiņas vispār nav iznīcināma. Patie�ām pasākums, kas līdzinās riņķa kvadratūrai.