Edgars Volless

Zaļā lente

Misters Lūks lēni gāja pa Louerrld�entstrītu. Pie biroja ēkas, kas bija izbūvēta vina prombūtnē � Dienvidamerika pavadītā atvaļinājuma laika, viņ� apstājās. Rokas dziļi kaba�tās sabāzis, Lūks apbrīnoja �īs daudzus cilvēkus aplaimo�ju�ās firmas jauno mājvietu.

Uz lielajām pirmā un otrā stāva spoguļstikla rūtīm rotājas divi kopā savīti zelta burti � TT, bet virs tiem � za|a, mezglā sasieta lente.

Lūks pasmaidīja. Tik tie�ām, izskatās loti atturīgi, loti lieti�ķi. Firmas "Trigera transakcijas" reklāmā nebija ne daudzkrāsainu karogu, ne kliedzo�u plakātu vai uzbāzīgu zīmējumu. Tikai abi zelta T un zaļā lente, kas tik labi pie�stāvēja gan marmora portālam, gan arī biroja iek�ienē saska�tāmajiem sarkankoka rakstāmgaldiem un baltajām lustrām. Ēka atgādināja banku vai rēdereju. Izņēmis no kabatas avīzi "Sports", Lūks at�kira to. Vidējā lapā bija ievietots sludi�nājums, kas aizņēma veselas �etras slejas:

"TRIGERA TRANSAKCIJAS

�ā gada 7. kārta notiks no 1. līdz 15. septembrim. Lū�dzam abonentus atsūtīt savas dispozīcijas līdz pirmajam no minētajiem datumiem. Derību pieteikumu pieņem�ana tiks pārtraukta 31. augustā pulksten divpadsmitos dienā un at�sākta 16. septembrī pulksten divpadsmitos dienā.

Kungus ar nevainojamu reputāciju, kuri velētos, lai viņus uzņem stingri ierobe�otajā klientu skaitā, lūdzam adresēt iesniegumus firmas "Trigera transakcijas" aģentūras "Pie za�ļās lentes" vadītājam � Louerrid�entstrīta 704, Londona, R 1."

Viņ� izlasīja nedaudzos vārdus, kas aizņēma visai lielu laukumu, tad salocīja avīzi, iebāza to atkal kabatā un gāja tālāk. Kungi ar nevainojamu reputāciju� �ie vārdi īsi, bet trāpīgi iezīmēja Trigera darījumu pamatprincipus.

Krietni vienkār�āk bija kļūt par biedru kādā smalkā Vestendas klubā nekā ietikt Trigera kartotēkā. Pikadili laukumā Lūks pameta acis uz lielo pulksteni juveliervcikala skatlogā. Misters Lūks lepojās ar savu precīzo laika izjutu. Viņa rīcī�bā bija vēl piecas minūtes.

Vordūrstrītā ir kāds restorāns, kur vakaros nekad ne�trūkst apmeklētāju, bet dienas vidū ir patuk�s, jo lielākā da|a pusdienlaika viesu izvēlas iepriek� rezervētu atsevi�ķu telpu diskrēto no�ķirtību, nevis pārpildītas zāles trok�ņaino rosību. �im iestādījumam ir trīs izejas � un misters Lūks tās visas zināja. Viņ� nebija dro�i pārliecināts par to, kura istaba jāmeklē, bet kāds viesmīlis, uzskatīdams viņu par ilgi gaidīto ceturto viesi, parādīja viņam īstās durvis.

Lūks iegāja bez klauvē�anas, un visi trīs vīri, kas sēdēja pie pusdienu galda, reizē paraudzījās uz viņu. Viens bija milzenis platiem pleciem, sarkanu seju un sirmu matu ce�kulu. Otram, arī gara auguma vīram, bija bāla seja, kas iz�skatījās tikpat drūma kā viņa uzvalks. Tre�ais bija mazs un resns, un tam bija vismazākās actiņas, kādas jebkad ir lūko�ju�ās no tik tuklas sejas.

� Dievs palīdz, kungi! � Lūks kārtīgi aizvēra aiz sevis durvis un apsēdās uz vienīgā brīva krēsla. � Rustems nevar ierasties, viņa laiva miglas dēļ ir kaut kur iestrēgusi. Netieku gudrs, kāpēc viņ� nebrauca pa sauszemi. Ja man būtu tik daudz naudas kā viņam�

�� Pie velna, kas jūs uz �ejieni ir aicinājis? � Lielais ar sarkano seju pielēca kājas.

��� Neviens, doktor. � Misters Lūks, kalsns un saulē iededzis, smaidīgām acīm un mazliet garlaikotu sejas iz�teiksmi, vērsās pie mazā resnī�a.

��� Labdien, Trigeri Kā veicas ar transakcijām? Lielisku biroju esat sev iekārtojis, tas nu jāatzīst. Man tā vien gribējās ieiet iek�ā un paņemt kādu reklāmas prospektu. Domāju, jums būs prieks uzzināt, ka esmu atgriezies no zelta dienvi�diem spirgts un vesels. Sveiks, Gūdij, kā iet? Vai gatavo�jaties doties uz Donkasteru vai uz kādām bērēm?

Bālais Gūdijs uzmeta saviem kompanjoniem mēmu, bet zīmīgu skatienu.

��� Jūs esat ielauzies slēgtā sabiedrībā! � nodārdinaja doktors Blanters. Seja viņam aiz niknuma bija kļuvusi vēl sarkanāka. � Pretekļi no policijas mums te nav vajadzīgi. Taisieties, ka tiekat!

Misters Lūks skatījās no viena uz otru.

��� Pietiekami daudz esat sagrēkoju�i, lai jūs ietupinātu uz gadu gadiem, � viņ� laipni sacīja. � Kas paredzēts apspriedes darba kārtībā? Gatavo�anās akcijai Donkasterā? Kāds triks tad �oreiz izdomāts, Triger? Jūsu jaunais kantoris Rīd�entstrītā man patīk, goda vārds! It īpa�i zaļā lente � mezgls sasiets tik cie�i kā kvēlas mīlas saites.

Doktors Blanters, kas, sprie�ot pēc viņa izturē�anās un runas veida, bija uzņēmies vadību, tikai ar pūlēm valdījās. Viņ� nepiederēja pie tiem, kas prot turēt sevi gro�os.

��� Paklausieties, ser�ant�

��� Inspektor� Ņemiet to vērā! Par īpa�iem nopelniem un neatlaidīgu centību dienestā esmu paaugstināts.

��� Pardon, inspektori � Doktors Blanters izskatījās tā, il kā būtu uzkodis kaut ko skābu. � Es negribu sagādāt nepatik�anas ne jums, ne sev. Bet jums nav tiesību uzmāk�ties man vai kādam citam no klāteso�ajiem kungiem. Es nevēlos iepazīties ar jums tuvāk. Bez policistiem, protams, nevar iztikt, bet, lūdzu, lai viņi paliek savā vieta!

�� Viņiem nav savas vietas, viņi ir vientuli, bez mājām, un neviens viņus nemīl, � Lūks paskaidroja ar sērīgu sejas izteiksmi.

��� Vai jūs bijāt atvaļinājumā, mister Lūk? � resnais Trigers mēģināja ievirzīt sarunu vēlīgākā gultnē.

�� Jā gan. Dienvidamerikā. Tur ir jaukas vietas. Arī jums derētu tās kādreiz apskatīt, doktor.

Doktors Blanters piespieda sevi pasmaidīt.

�� Var jau būt, ta�u esmu loti aizņemts. Es, tāpat kā �ie kungi, mēģinu nopelnīt iztiku ar rik�o�anas sacīkstēm�

�� Arī es varētu dzīvot no rik�o�anas sacīkstēm, � Lū�kam bija nelāgs paradums pārtraukt sarunu biedru pusvārdā, tādejādi izjaucot viņa iepriek� rūpīgi sagatavoto runu. � Es varētu iekasēt no jums tūksto� mārciņu gadā � kā hono�rāru par nepietiekamu modrību.

��� Vai jums kaut reizi ir biju�i kādi pierādījumi pret mani? � Doktors mazliet pacēla balsi. � Vai jūs esat re�dzējis, ka izdaru ko aplam? Lūk, jūsu nemitīgā iejauk�anās pamazam sāk man apnikt. Rit es runā�u ar galveno policijas komisāru, un tad būs nepatik�anas.

��� Nepatik�anas? Ko tad jūs, doktor, tādu esat sastrā�dājis? Bet nebaidieties, ja komisāram pateiksiet, ka esat mans paziņa, viss atkal būs kārtībā.

Doktors Blanters atlaidās pret krēsla atzveltni.

�� Nu labi, tad speriet vaļā! � viņ� padevīgi teica. � Ko jūs gribat?

�� Neko. Es likai izliekos par briesmoni, kas grib mazliet pabaidīt vīzdegunīgus pui�eļus, lai tie kļūtu godīgāki. Man �ķita � jūs varbūt interesēs fakts, ka esmu atgriezies un atkal gatavs uz visādām ļaundarībām. Kur� uzvarēs Sentled�era sacīkstēs, mister Triger?

Arī mazais resnītis liekulīgi pasmaidīja. Uz pieres viņam bija izspiedu�ās sviedru lāses. Viņ� nepapūlējās tās noslaucīt, varbūt negribēdams pievērst uzmanību savam pēk�ņajam apjukumam. Bet tas tomēr tika pamanīts.

�� �ķiet, ka labākais ir Bērnts Amends, � viņ� vaļsirdīgi teica. � Bekhemptonā to vērtē augstu. Es �ais sacīkstēs ne uz vienu nelik�u.

Lūks atzinīgi pamāja.

�� Loti saprātīgi. Derību kaislība ir lāsts. Tā izputinājusi vairāk ģimeņu nekā skaņu filmas parādī�anās. � Viņ� gausi piecēlās. � Vai septītā transakcija ir viens no Gūdija zirdzi�ņiem?

Vīrs ar bālo seju papurināja galvu.

�� Nē, mister Lūk, vismaz es tā domāju. Misters Trigers man ir pārāk labs draugs, lai� ē� savtīgi izmantotu infor�māciju, ko esmu viņam sniedzis uz tīri veikalnieciska pa�mata.

�� Tātad arī viņ� pieder pie zināmajiem kungiem ar visla�bāko reputāciju� � Lūks, savā nodabā smaidīdams, lēnām devās uz durvīm. Tur viņ� brīdi palika stāvam.

��� Esmu atkal �eit � lūdzu, neaizmirstiet to! � Durvis aiz viņa aizvērās gandrīz nedzirdami.

Kādu laiciņu valdīja klusums. Tad doktors teica:

�� Triger, paskatieties, kas notiek aiz durvīm. � Resnais palūrēja pa durvīm gaitenī.

Gūdijs tikmēr bija skatījies ārā pa logu.

��� Iet pāri ielai, � viņ� ziņoja.

�� Aizslēdzict durvis un apsēdieties! � doktors pavēlēja abiem pārējiem. � Pie velna, kas tam Lūkam te bija vaja�dzīgs? Tas zellis pataisīs mani slimu.

Tātad Rustems vēl nav atpakaļ? � Trigcrs jautāja. � Vina biroja vadītājs gaidīja vinu atgrie�amies jau priek��pusdienā. Vajadzētu piezvanīt.

Doktors Blanters kaut ko pierakstīja un tad pacēla roku, lai pievērstu sev uzmanību.

�� Par to zirgu runājot, Gūdij� � Pēc tam neviens viņus vairs neiztraucēja.

Agrāk pie Rustema biroja durvīm bija misiņa plāksnīte ar uzrakstu:

"Arturs M. Rustems,

advokāts un notārs".

Kādudien plāksnīte tika noskrūvēta un aizstāta ar ma�zāku, ne tik iespaidīgu.

Pats Rustems tad bija atvaļinājumā. Viņ� bija apmeties Venēcijas viesnīcā "Danielli", glītā luksusa numurā ar skatu uz Lielo kanālu un citām pilsētas skaistākajām vietām.

Viņ� patlaban ēda saldējumu āra kafejnīcā Sv. Marka laukumā, kad viesnīcas izsūtāmais zēns atnesa viņam tele�grammu. Tās saturs bija �āds:

"JUsu lieta �odien izskatīta. Stārkera aizstāvība spo�a. Saskaņā ar tiesas lēmumu tomēr dots rīkojums Jūsu vārdu reģistrā svītrot. Ar sveicienu Pil�ers."

Rustems izlasīja to bez jebkādām ārējām emociju izpaus�mēm, lika atnest telegrammas veidlapu un uzrakstīja:

"Nomainiet durvju plāksnīti pret "A. M. Rustems". Pa�teicos."

Viņ� iedeva izsūtāmajam piecas liras un atkal ķērās pie saldējuma. Likās, ka spriedums, kas da�u citu advokātu būtu iedzinis pa�nāvībā, viņu nemaz nav satraucis.

Tas, ka prāva beigsies ar izslēg�anu no advokātu kolē�ģijas, viņam bija skaidrs jau pa�ā sākumā. Par laimi varēja uzskatīt to, ka pret viņu netika ierosināta krimināllieta. Un tas viss tikai muļķīgo pāris tūksto�u mārciņu dēl, kuras viņ� bija piesavinājies no kādas juku�as ve�as mantojuma. Galu galā, viņa ta�u bija mirusi, un viņas mantinieki, mietpilsoņi no Anglijas vidienes, glu�i vai peldēja naudā, tā ka tiem nu nepavisam neklājās sacelt tādu brēku, it īpa�i tāpēc, ka viņ� naudu bija atdevis atpakaļ. Bet tur nu nekā nevarēja darīt. Advokātu kolēģija bija nospriedusi, ka, noblēdīdams klientu naudu, viņ� ir pārkāpis profesijas goda likumu, un misiņa plāksnītei bija jāpazūd.

Tagad viņa ziņā bija vairs tikai viens mantojums, turklāt tik niecīgs, ka patiesībā tas vispār nebija ņemams vērā. Ta�u Rustemam piederēja krietni vairāk nekā simttūksto� mārciņu un bija dro�s desmittūksto� mārciņu liels ienākums gadā. Kāpēc viņam bija vajadzējis vēl smērēt rokas gar Eperstones kundzes naudu � ta bija un palika mīkla.

Mēnesi vēlāk viņ� atgriezās Londonā, atzinīgi novērtēja jauno plāksnīti pie durvīm un iegāja savā eleganti iekārtotajā birojā, kur tā vadītājs Pil�ers sagaidīja viņu ar platu smīnu. Pil�ers bija attapīgs jauns vīrietis ar runā saklausāmu Lon�donas austrumdaļas izloksni � kokneju un advokatūras kalpotājiem neraksturīgām pārticības iezīmēm. Viņ� saņēma labu atalgojumu, turklāt pelnīja paprāvas summiņas hipo�dromā un pasūtīja uzvalkus pie tā pa�a drēbnieka, kura pa�kalpojumus izmantoja Rustems. Viņi abi valkāja vienas un tās pa�as firmas �ūtu vc|u, un abiem bija viens frizieris, jo Pil�ers uzskatīja savu darba devēju par izcilu paraugu un cerēja, ka arī viņam pa�am kādreiz bus dārgs automobilis un daudz naudas. Tāpēc Rustema izslēg�anu no advokātu kolēģijas viņ� varēja uztvert pavisam mierīgi.

�� Jā, tā bija neveiksme, Pil�er, � Rustems bilda sasvei�cinā�anās vietā. � Ja vēlaties, ieteik�u jūs birojam "Doberijs un Penks".

Viņ� apsēdās pie rakstāmgalda, lai izskatītu steidzamākās vēstules, kas bija uzkrāju�ās viņa prombūtnes laikā.

Pār Pil�era �auro, ne visai simpātisko seju parslīdēja nicīga vīpsnā.

��� Ja jūs, �ef, kaut kā iztiksiet, tad arī man noteikti pietiks. Ar tiem likuma pantu jādītajiem negribu vairs pīties.

�� Ak tad tā gan, ar tiem vairs negribat pīties, � Rustems labsirdīgi atkārtoja. Viņ� jau sen vairs nepūlējās panākt, lai Pil�ers izsacītos mazliet korektāk. � Nu, tas ir ļoti prātīgi. Nodarbo�anās ar jurisprudenci nav diez cik ienesīga, un visu laiku vēl jājūtas tā, it kā tu būtu ar vienu kāju cietumā. Piezvaniet D�iletam, lai atsūta man manikīri. To mazo blon�dīni� kā tad viņu sauca? Manuprāt, Elsija�

�� Tā ir atvaļinājumā. Bet viņiem ir viena jauna. Varena ķēvīte, kad es jums saku!

Viņ� izgāja priek�telpā, lai piezvanītu. Rustems drīz vien, pieri raukdams un tikko jau�ami smaidīdams, bija iedziļi�nājies savos pasta sūtījumos. �is glītais �etrdesmit gadus ve�cais vīrietis, kas izskatījās jaunāks, nekā īstenībā bija, bie�i un labprāt smaidīja. Viņa āda bija tīra un gluda, no pieres atsukatie melnie mati � biezi un spīdīgi. Viņ� vienmēr likās kā no skatloga izkāpis � neviens nebija divas dienas pēc kārtas redzējis viņu vienā un tai pa�ā uzvalkā. Runāja, ka viņa sen�i esot dzīvoju�i Austrumeiropā. Uzvārds � Rustcms � lika domāt par Balkānu reģionu. Valodu apgū�anā viņam piemita tāds talants kā reti kuram juristam.

Vecais Pervins, prokurors un cinikis, reiz bija teicis: � Rustenis prot lieciniekus uzpirkt desmit valodās un ar izspie��anu nodarboties divdesmit valodās. � Rustema kantorī bija apgrozīju�ies visi lielākie �īs valsts blē�i. Par spīti neapstrī�damiem pierādījumiem, viņam bie�i bija izdevies daudziem tādiem klientiem panākt attaisnojo�u spriedumu. Eiropā nebija neviena profesionāla garnad�a, kur� kaut reizi nebūtu sēdējis pretī �im jauneklīga paskata vīram un izkratījis vi�ņam savu sirdi. Viņa ietilpīgajā seifā bija gulēju�as zagtas mantas tūksto�iem mārciņu vērtībā, gaidīdamas, līdz to neli�kumīgie īpa�nieki atkal tiks uz brīvām kājām. Kad tika izbeigta apsūdzība pret misis Lamontēnu par vīra noindē�anu, viņa atnāca pie Artura Rustema, un advokāts parā�dīja viņai arsēna paciņu, ko, uz savu roku izdarīdams kratī��anu, bija paņēmis no viņas rakstāmgalda slepenās atvilk�tnes. Ja policija butu paciņu atradusi, �o dāmu dro�i gaidītu karātavas. Par advokāta pakalpojumiem misis Lamontēnai nācās samaksāt ar pusi nelielā īpa�uma, ko viņa bija manto�jusi no nelaika vīra. Otru pusi viņa atdeva, lai nopirktu ad�vokāta klusē�anu. Viņa nezināja, ka viena nozieguma dēļ � arī slepkavības gadījumā � nevar ierosināt divas tiesas prāvas.

Pil�ers atgriezās.

��� Viņi atsūtīja mums to jauniņo. �ī gan uzskata sevi par diezin ko, bet jūs, �ef, tiksiet ar viņu galā ceturtdaļ�stundā.

Rustems smaidīdams uzklausīja �o savas neatvairāmības slavinājumu un atkal pievērsās vēstulēm. Tad viņ� ar pirkstu viegli pabungoja pa kādu vēstuli.

��� Edna Greja � tā ir vecā Greja mantiniece, vai ne?

Pil�ers piekrīto�i pamāja.

��� Vienreiz vina te ir bijusi. Rets eksemplārs, mister Rustem. Pievilcīga � kur nu� īsta skaistule! Un turklāt vel lēdija. Jauna. Es teiktu � gadi divdesmit divi.

Rustems klausījās bez sevi�ķas intereses. Viņ� zināja, kāds Pil�eram ir priek�stats par skaistumu. Jau vairākkārt Pil�ers savu darba devēju bija izmuļķojis ar jūsmīgiem skais�tuļu aprakstiem, kuri, kā vēlāk izrādījās, nebūt neatbilda īstenībai.

��� Es vēlētos tikt vaļā no �ā Greja mantojuma, � Rus�tems teica. � Runa ir ne vairāk kā par da�iem tūksto�iem mārciņu. Viņa ir vienīgā mantiniece, vai ne?

Pil�ers atkal palocīja galvu. � Es atnesī�u lietu.

Rustems iz�ķirstīja papīrus. � Lauku īpa�ums D�ilivuda, hm� To biju pavisam aizmirsis. Bet Gūdijam ta�u ir nomas līgums uz vairāk nekā piecpadsmit gadiem. Kur atro�das tā Longhola?

��� Uz D�ilivudas zemes, vai neatceraties? Jūs gribējāt panākt, lai vecais Grejs iznomātu kopā ar D�ilivudu Longholu, bet viņ� neielaidās. Sacīja, ka tur esot dzimis, vai kaut ko tamlīdzīgu.

Misters Rustems pamāja un izklaidīgi ar roku noglaudīja savas melnās ūsas.

�� Var būt, ka mantiniece piekritīs, � viņ� sprieda. � Gūdijs pavisam nesen par to runāja. Viņ�, protams, neparko negrib, ka tur kāds dzīvotu un varētu novērot zirgu tre�nē�anu.

��� Arī izjādes teritorija pieder viņai, � Pil�ers pieme�tināja. � Apmēram tūksto� morgenu virsāja. Grejs to izno�māja tikai uz pieciem gadiem, un tie tūlīt būs pagāju�i.

Rustems aizcirta aktu vākus un savilka domīgu seju.

�� Savādi, ka biju to piemirsis. Esmu ta�u paradis saim�niekot īpa�umā pēc sava prāta.

�ī piezīme raksturoja Rustema attieksmi pret virja pārval�dījumā nodotiem īpa�umiem.

�� Nē, tas nu ir skaidrs, ka Longholai līdz ar zemi jāpa�liek mūsu ziņā, � viņ� vēl piebilda. � Ak tad pievilcīga, jus sakāt?

�� Skaistule, � Pil�ers tīksmīgi atkārtoja. � Nav augumā liela, drīzāk smalciņa, loti angliska. Man �ķiet, ka jaunajā lēdijā nav nekā ārzemnieciska, kaut gan viņa tik ilgi no�dzīvojusi Dienvidamerikā. Un naudas kā spalu. Vecais Grejs bija viņas tēvocis, vai ne?

Rustems pameta ar galvu. Viņa interese bija pamodināta. Par miru�o Donaldu Greju viņ� zināja tikai tik daudz, ka tas Argentīnā nodarbojies ar lopkopību. Personiski Rustemam nekad nebija iznācis ar viņu iepazīties. Greja īpa�umus Anglijā tika pārzinājis Rustema tagad jau miru�ais kompan�jons tad, kad kantoris vēl darbojās ar nosaukumu "Higss, Voltons, Strabe un Rustems" un bija godīgs iestādījums.

�� Jā, viņa laikam ir ļoti naudīga. Da�i no tiem Dienvid�amerikas fermeriem ir kļuvu�i pat par miljonāriem. Jauki, vai ne?

Sarunu pārtrauca manikīres iera�anās, bet Rustems bija tik ļoti aizdomājies par Greja mantojumu, ka pat nemēģi�nāja ar jauno dāmu iepazīties tuvāk. Kad tā bija aizgājusi, viņ� atsāka sarunu ar Pil�eru.

��� Kāpēc jūs domājat, ka viņa ir bagāta?

Pil�ers smīnēja. � Viņai ir rolsroiss, viņa apmetusies viesnīcas "Berkeley" luksusnumurā un degunu cel mākoņos. Gribēju ar viņu drusciņ aprunāties, pajautāju, kā viņai patīk Anglijā un vai viņa ir atbraukusi tādēļ, lai nomak�ķerētu sev piemērotu vīru�

����� Tā, tā, � Rustems sacīja diezgan dzedrā balsī. � Vai zināt, Pil�er, jus esat nekaunīgs pienapuika. Kļuvāt uzmā�cīgs. Beigās vēl pajautājāt, ko vina nodomājusi darīt vakarā, vai ne?

Pil�era sejā nepakustējās ne vaibsts. Viņam bija apskau��ami bieza āda.

��� Un kāpēc gan ne? Manās acīs visi sievi�ķi ir vienā�di, � viņ� augstprātīgi atbildēja. � Bet ar �ito es nemaz nemēģināju sākt. Ticiet man � tā ir kā ledus gabals.

�� Piezvaniet mis Grejai un pasakiet, ka misters Rustems speciāli ieradies no kontinenta, lai aprunātos ar viņu. Pajautajiet, kad viņa varētu �eit iegriezties.

�� Kāpēc tad jūs glu�i vienkār�i neaizejat pie viņas? � Pil�ers ierosināja. Bet tur nu viņ� bija no�āvis greizi.

Dariet, ko jums liek, �urkulēn, � advokāts teica, balsi nepacēlis.

Pil�ers nozuda un atstāja Arturu Rustemu vienu ar viņa domām. Advokāts vēl nebija līdz galam izdomājis, kā saska�ņot pretrunīgās intereses, kad Pil�ers, muļķīgi smaidīdams pār visu ģīmi, jau atkal bija klāt.

��� Ir nu gan sagadī�anās! � Ar īk�ķi viņ� rādīja uz priek�istabas pusi.

��� Mis Greja?

Pil�ers pamāja.

��� Viņai līdzi ir kāds vecs kraķis, ārzemnieks.

Rustems brīdi kaut ko apsvēra. � Lūdziet mis Greju

iek�ā! � viņ� pēc tam sacīja.

Pil�ers aizgāja līdz durvīm, atvēra tās un atkal aizvēra. � Un ko lai iesāku ar to veci?

��� Pajautājiet, vai arī viņ� nevēlētos ienākt, � Rustems teica ar apbrīnojamu pacietību.

Pil�ers ieveda Ednu Greju. Viņ� centās izrādīt tādu pie�klājību, kādu laikam uzskatīja par smalku uzve�anos. Vai panāca veļamo iespaidu, tas ir cits jautājums. Rustems sla�vēja pie rakstāmgalda � loti pa�pārliecināts, izveicīgs advo�kāts no galvas līdz papē�iem � un domāja, vai �ā apmek�lējuma iemesls varētu būt nepatīkamais konflikts ar ad�vokātu kolēģiju.

�oreiz, izņēmuma kārtā, Pil�ers nebija pārspīlējis. Mis Greja tik tie�ām bija vairāk nekā pievilcīga. Pat tik prasīgs vērtētājs, kāds bija Arturs Rustems, atzina vinu par skaistuli. Dienvidamerikas saule neko nebija varējusi nodarīt viņas nevainojamajai sejas krāsai, arī figūra viņai bija lieliska. Rustema interese par Greja mantojumu negaidīti pieauga. Edna Greja lūkojās viņā nopietni un loti pa�apzinīgi. Advo�kāta izskatīgumu viņa, �ķiet, nebija pat pamanījusi.

Misters Rustems? Es esmu Edna Greja, Donalds Grejs bija mans tēvocis. Mans bankas lietu kārtotājs jums rakstīja no Buenosairesas, un mana tēvo�a advokāts�

Rustems uzaicināja viņu apsēsties un ar izteiksmīgu ska�tienu izdabūja Pil�eru ārā no istabas. Tagad arī viņ� pats ieslīga dzijā atzveltnes krēslā un visā pilnībā pievērsās mis Grejai.

�� Jā, protams, es atceros, � viņ� runāja vēlīgā ģimenes advokāta tonī. � Jūsu īpa�umi Anglijā, mis Greja, nav pārāk lieli, bet tiem ir sava vērtība. Jūs rīkotos pareizi, ja paturētu tos. Ta�u man ir da�i vilino�i piedāvājumi, it īpa�i attiecība uz D�ilivudu. Longholu jūs varbūt varētu�

��� Esmu ieradusies, lai runātu par Longholu, � mis Greja pārtrauca viņu. � Vēlos tur apmesties uz dzīvi. Tiku dzirdējusi, ka dalu zemes izmantojot mans nomnieks, mis�ters Gūdijs.

Rustems sarauca pieri. � Jā, taisnība gan. Baidos, ka tā ir mana vaina. Misters Gūdijs interesējās, vai viņ� nevarētu izmantot arī �ķūņus un staļļus�

��� Labi, labi. � Viņas smaids bija burvīgs. Ta�u noteik�tais un lieti�ķais darījuma tonis drīz vien lika izgaist cerībām uz romantisku piedzīvojumu. � Līdz �im tā varēja būt. Tagad viņam tādas iespējas būs jāmeklē citur. Es pati ap�saimnieko�u savu īpa�umu. Pie kā glabājas atslēgas?

�āda noteiktība Rustemu galīgi pārsteidza. Nu bija laiks parādīt, kuram te ir teik�ana.

�� Atslēgas atrodas pie mistera Gūdija. Varu tās sadabūt vienā vai divās dienās. Bet es gan nedomāju, ka jums, mis Greja, Longholā patiks. Vai esat tur kādreiz jau bijusi?

Vina papurināja galvu.

��� Māja ir diezgan slikti būvēta, plānojums nav ērts, un biezo mūru dēļ, manuprāt, tur nebūs diez cik veselīga dzī�vo�ana. Varbūt jums. labāk vajadzētu �■ es, ziniet, tagad runāju nevis kā mākleris, bet kā advokāts�

��� Bet jūs ta�u neesat advokāts, vai ne? � Edna laipni apvaicājās. � Man sacīja, ka jurisprudencei jūs esot atmetis ar roku.

Pārsteigtais Rustems tomēr ātri atguvās. � Starp mani un advokātu kolēģiju bija nelielas domstarpības, � viņ� it kā starp citu teica. � Bet tam nevajag pie�ķirt tik lielu nozīmi. Pie mums vēl valda diezgan konservatīvi uzskati, tad jau reizēm gadās kādu aizskart.

Viņ� dusmojās pats uz sevi, ka mēģināja �īs skaistās sievietes priek�ā kaut kā izlocīties. Viņ�, kur� citkārt visās sarunās paturēja virsroku un viskutelīgākajās situācijās prata saglabāt cieņu, tagad ka nepieredzējis nelga pļāpāja niekus. Ja viņa nebūtu bijusi tik pievilcīga, viņ� dro�i vien nebūtu tik loti samulsis. Edna Greja nedeva viņam laiku atjēgties no sakāves.

��� Kur pa�reiz ir misters Gūdijs?

�� Cik man zināms, viņ� ir aizbraucis uz Donkasteru, �

Arturs Rustems atbildēja, vēl aizvien mazliet apjucis. � Va�kar biju norunājis tikties ar viņu, bet miglas dēl ierados An�glijā ar nokavē�anos. Donkastera ir pilsēta Ziemejanglijā.

���� Es zinu, kur atrodas Donkastera, � viņa teica, atkal ļaudama sejā atplaiksnīties burvīgajam smaidam. � Atslē�gas tātad ir pie viņa? � Mis Greja domīgi skatījās grīdā. � Donkasterā notiek zirgu skrie�anas sacīkstes, vai ne? Sentled�era sacīkstes. Es varētu doties uz turieni un izman�tot izdevību, lai parunātu ar misteru Gūdiju. Vai jūs zināt, kur viņ� apmeties?

Nē, tas viņam neesot zināms, Rustems skaidroja. Viņam neesot nekāda iemesla pastāvīgi būt informētam par katrreizējo mis Grejas nomnieka atra�anās vietu.

Edna Greja pēk�ņi piecēlās. � Nākamnedēļ es labprāt parunā�os ar jums ilgāk. Par saviem īpa�umiem Anglijā. Esiet tik laipns un iepriek� sazinieties ar maniem advo�kātiem, lai galvenais jau būtu noskaidrots. �/) Viņa izņēma no rokassomiņas kādu vizītkarti un nolika ļr> to uz galda. Iekams Arturs paguva attapties no apstulbuma, � viņa ar laipnu galvas mājienu jau bija atvadījusies, aizgājusi līdz durvīm, pati tās atvērusi, devusi zīmi savam pavadonim, kas nopietni aplūkoja sienas kalendāru ar karaļa ģimenes fotoattēliem, un nozudusi. Tas viss notika tik ātri, ka Pil�ers, kas priek�telpā bija iegrimis savos papīros, nekā pat nepa�manīja.

Uz ietves apstājusies, Edna Greja pievērsās savam pava�donim, vecākam kungam melnā uzvalkā, ar mīkstu melnu sombrero galvā, � Londonas ielās tas likās mazliet ekso�tiski. Viņ� bija skumīgs, sevī noslēdzies un izskatījās vecāks par saviem gadiem.

���� Viņam ir bijusi taisnība, mister Garsija.

Garsija domīgi pa�ūpoja galvu. � Pārsteidzīgi secinājumi

ir bīstami, mīlā Edna. Es labprāt piekrītu, ka tas kungs uz kuģa bija loti laipns d�entlmenis, bet vai tad nav iespējams, ka viņ� ir kļūdījies? Neviens cilvēks nav nemaldīgs. Nē, nē, mīļais bērns, nekad nevajag spriest pārsteidzīgi.

�� Varbūt secinājumi man tie�ām rodas pārāk spontā�ni, � Edna mazliet nedro�i sacīja, � bet es nevaru izlīst no savas ādas. Viņ� nav labs cilvēks. Glums kā zutis, glai�mīgs, pakalpīgs un bīstams. Kā persona kāda Dikensa ro�mānā. Labi, ka viņ� nav mans advokāts.

Viņa pamāja �oferim. Auto klusi piebrauca, un Edna iekāpa. Garsija viņai sekoja.

��� Es brauk�u uz Bērk�īru un apskatī�u savu māju, � viņa stingri pateica. � Tur kaut kas nav kārtībā. Un pēc tam do�os uz Donkasteru. Vai pavadīsiet mani?

Viņ� papurināja galvu un sāka nervozi plūkāt savu balto bārdcli. � Nē, mans bērns, man jādodas uz Vāciju. Es degu nepacietībā atkal redzēt savu Vendīnu. Varbūt varē�u viņu atpirkt. Tīrais neprāts bija atdot viņu projām. Bet mans zirgu puisis un mans brāļadēls� visi kā viens apgalvoja, ka es esot sapņotājs un galu galā vēl bankrotē�ot. Un, kad nu man piedāvāja tik lielu summu, nē, tad es nevarēju atteikties.

Garsija smagi nopūtās, jo Vendīna no slavenās Greganūras viņam nozīmēja kaut ko vairāk nekā tikai pa�a uzau�dzētu trīsgadīgu tīrasiņu zirgu. Alberto Garsija uzskatīja Vendīnu par lieliskāko ērzeli, kāds jelkad redzēts, un, pār�devis to kādai Vācijas zirgaudzētavai, jutās tā, it kā kopā ar zirgu būtu zudusi dala no viņa dzīves.

��� Sentimentalitāte ir muļķība. Es esmu muļķis, to zi�na visi. � Viņ� runāja lēnam, ar tikko jau�amu akcentu. � Man pa�am vajadzēja piedalīties ar viņu sacīkstēs.

Viņ� sērīgi raudzījās ārā pa automobiļa logu un kratīja galvu par kādu skaļi neizteiktu domu.

��� Varbūt varē�u viņu atpirkt. Padomājiet tikai, Edna, kop� Vendīna ir aizvesta, viņi nav man atrakstīju�i neviena vārdiņa. Vai viņam klājas labi, vai varbūt viņ� ir slims? Kā pārcietis ceļojumu? Vai viņi nav brīnīju�ies par �ā ērzeļa skaistumu? Tie vācu zirgu tirgotāji ir cietsirdīgi.

Bēdīgais stāsts par Vendīnas pārdo�anu Ednai bija loti labi zināms. Ja kāds cits viņai atkal un atkal stāstītu par savu zaudēto zirgu, tas viņu briesmīgi garlaikotu. Bet Alberto Garsija bija bijis viņas tēvo�a labākais draugs, un Edna no visas sirds mīlēja viņu.

��� Kā klājas misteram Lūkam? � viņ� pajautāja. Viņa sarāvās, jo arī pati �ai brīdī bija domājusi par cilvēku, ar kuru iepazinās uz kuģa.

��� Kop� nokāpām krastā, neesmu viņu vairs redzējusi. Varbūt tomēr brauksiet man līdzi, mister Garsija? Brauciens ilgs tikai nepilnu stundu. Var gadīties, ka tur kādam tomēr būs arī mājas atslēgas.

Vecais kungs vilcinājās. Viņa spāņu izcelsme nebija no�slēpjama. � Manana, manana [1] , � viņ� pusbalsī noteica. � Rīt arī būs diena, mana mīlā jaunā draudzene. Jūs ne�drīkstat steidzināt mani. Vecs vīrs būdams, no tādas steigas esmu atradis. Turklāt man ta�u jābrauc uz Vāciju�

Viņi vienojās par kompromisu. Abi kopā paēda restorānā "Carlton" un tad, agrā pēcpusdienā, devās ceļā uz Bērk�īru.

Jau kop� bērnības Edna Greja izjuta lielu, bet pilnīgi nepamatotu netīksmi pret advokātiem un īpa�umu pārvald�niekiem. Zinātnisku darbu autori, kuri pētīju�i bērna psihes attīstību, dro�i vien saskatītu �ā aizsprieduma cēloni mazās Ednas rokās nonāku�ajos romānos par nevainīgiem bāre�ņiem un lētticīgām atraitnēm, kam drūmi vīri nevedinātās kancelejās Linkolnsinfīldā vai saīgu�i pārvaldnieki ar kuplām uzacīm atņem mantojumu, par negodīgiem cilvēkiem, kuri likumīgo īpa�nieku prombūtnes laikā piesavinās sev uzticēto mantu.

Ednas paslinkā guvernante loti augstu vērtēja �ādus stās�tus. Vina labprāt pagādāja Ednai attiecīgu lasāmvielu, kas apmierināja bērna tieksmes un arī slēpa viņas pa�as diezgan ierobe�oto gara apvārsni. Ednai Arturs Rustems �ķita nesim�pātisks, jā, vina sliecās uzskatīt viņu par nesimpātisku jau pirms tam, kad patīkamais vīrietis uz kuģa bija par Rustemu tik nelabvēlīgi izteicies. Arī ceļā uz Bērk�īru viņa necentās �o savu izjūtu apspiest.

�� Viņ� noteikti ir slikts cilvēks, � Edna teica.

Garsija nopūtās. � Es varu saprast, ka jūs, bērns, esat

neobjektīva. Arī pats, cilvēkus vērtējot, nepamatojos uz prāta spriedumiem. Kad ieradās tie nepatīkamie ļaudis, lai aizvestu manu mīļo Vendīnu�

Vai simto reizi viņa noklausījās stāstījumu par Vendīnas pārdo�anu. Varētu domāt, ka Vendīna bijis Garsijas pirmais un vienīgais sasniegums zirgaudzē�anā. Patiesībā viņ� visu mū�u bija nodarbojies ar tīrasiņu zirgiem.

��� Vendīna nāca man pa pēdām līdzi kā sunītis. Es nekad to nepārdzīvotu, ka viņu padara par sacīk�u zirgu, ka brutāli �okeji sit viņu�

��� Manuprāt, esam klāt, � teica Edna.

No ceļa D�ilivudas māja nebija redzama. Uz to veda tāda kā ieliņa ar augstu, no sarkaniem ķieģeļiem celtu mūri katrā pusē. Iebraucamo ceļu aiz�ķērsoja lieli dzelzs vārti. Lai mistera Gūdija zirgu treniņteritoriju nosargātu pat no ziņkā�rīgiem suņiem, tā bija arī apjozta ar blīvu stiepļu �ogu.

Edna izkāpa un ar abām rokām atspiedās pret vārtiem. Tie atvērās, un automobilis ripoja tālāk. Pēc piecdesmit metriem ce|� strauji pagriezās pa labi. Viņu priek�ā atkal bija vārti, aiz tiem � māja ko�i zaļā un baltā krāsā. Vārti bija aizslēgti, ta�u pie tiem bija zvans.

Edna piezvanīja un diezgan nepatīkami pārsteigta pa�raudzījās apkārt. Arī virs augstajiem mūriem pletās dzel�os iestiprināts stiepļu pinums. Tur, kur ķieģeļu mūris beidzās, sākās stiepļu pinuma �ogs, tā l<a māja atradās tādā kā būrī.

Visi logi bija aizrestoti. Radās iespaids, ka tur ir cietums, nevis miermīlīga lauku māja.

Edna tomēr pamanīja arī to, ka platība ap māju ir rūpīgi kopta. Viņa apbrīnoja apaļo puķu dobi mājas priek�ā, kur nebija manāma neviena nezāle, sulīgo mauriņa zaļumu, sar�kanās ģerānijas puķpodos. Kreisajā pusē daļēji varēja redzēt jaunos staļļus, aiz tiem vīdēja baltās kāpu virsotnes. Tur vajadzēja būt Perivigas alām, par kurām tēvocis Donalds viņai tik bie�i bija stāstījis. �īs alas glabāja drūmus noslē�pumus. Zaļā zālaine nelāva tās saskatīt. Edna redzēja tikai mazas, aizaugu�as iegrobes, un tālāk aiz tām kādas baznīcas torņi vēstīja par cilvēku apdzīvotu vietu.

Te bija skaisti, tā Ednai �ķita. Pa�u Longholu nevarēja redzēt, tai vajadzēja būt aiz kastaņām, kas auga D�ilivudai piedero�ā zemes gabala dienvidu malā.

Mājas zaļās durvis atvērās, kāds vīrs pienāca pie vārtiem, ta�u netaisījās tos atvērt. Tas bija liela auguma drukns cii vēks ar apaļu galvu un zilganpelēkiem bārdas rugājiem ap�augu�u zodu. �is vīrs nelaipni, gandrīz vai draudīgi viņu nopētīja.

��� Ko jūs gribat?

Viņ� runāja neveikli, it kā ar pūlēm meklētu vārdus valodā, kuru labi neprot.

��� Esmu mis Greja. Es gribētu satikt misteru Gūdiju, viņam esot Longholas atslēgas.

Virs stulbi blenza, acīmredzot viņam grūti bija saprast, ko viņa saka. Tad viņ� pakratīja galvu.

��� Ne, senjors� misters Gūdijs, viņ� ir� nav� viņa ir� � Viņ� apklusa, un �ķita, ka viņ� mēģina izrunāt vaja�dzīgo vārdu. Edna redzēja, kā kustas viņa lūpas. � Don� kast. ..ro.

��� Donkasterā?

Viņ� pamāja. � Si'% Donkasterā.

�ī seja Ednai likās tāda kā pazīstama, viņā modās mig�lainas, nenoteiktas atmiņas par kaut ko nelāgu, biedējo�u. Ta�u, lai vai kā, viņa vismaz bija uzzinājusi vienu dro�u faktu.

�� Esmu �īs zemes īpa�niece, � Edna teica, �oreiz spāņu valodā. Viņa norādīja uz kastaņu pusi. � Tur atrodas mana māja. Senjoram Gūdijam ir atslēgas.

Vīrs pie vārtiem pablisināja acis, bet viņa sejā neatspo�guļojās nekas no tā, ko viņ� domāja.

��� Kunga nebūt te, senjorita. Viņ� būt uz Donkastro, pirkt zirgi. Es tikai kalps, es ar jums nerunāt.

Viņ� iegāja atpakaļ mājā un aizvēra aiz sevis durvis.

��� Kas tas tāds bija? � Garsija, neparasti ieinteresēts, jautāja. � Viņ� izskatās pēc� jā, tūlīt atcerē�os� pēc Manvela Konsepsjones. Tas blēdis reiz strādāja manā estancia

�� Viņ� runāja spāniski, � teica Edna. � Pēc manām domām, viņ� ir kāds jauktenis.

�� Jā, tas ir Manvels, varu apzvērēt. Es viņu �ogad pa�dzinu. Viņ� ir zaglis un vēl daudz kas sliktāks. Un tagad viņ� ir te? Savādi gan.

Arī Ednai tā likās dīvaina sagadī�anās, ta�u pa�laik viņu nodarbināja citas domas. Viņi brauca tālāk � uz Eongholu.

4 Sparju vai. sf � jā. Tulk. piez.

44 Spāou vai. estancia ferma. Tulk. piez.

Tur vārti bija aizslēgti, bet vecā māja aiz kokiem labi sare�dzama. Tā izskatījās nolaista, uz piebrauktuves kuploja nezāles, mauriņā zāle vietām sniedzās līdz ceļiem.

�� Brauk�u uz Donkasteru un lik�u, lai atdod man at�slēgas, � viņa izlēma.

Tas bija Ednai raksturīgi. Viņa būtu devusies kaut vai līdz pa�ām Eiropas robe�ām, lai tikai dabūtu rokā atslēgas. Tas, ka viņa ieraudzīja māju, kura viņai piederēja un kurā bija dzīvoju�i viņas sen�i, darīja �o apņem�anos vēl cie�āku. Viņa bija pietiekami bagāta, lai nopirktu jebkuru lauku īpa�umu Anglijā, un pietiekami jauna, lai varētu paciesties vienu vai divas nedēļas, � bet viņa bija par jaunu, lai spētu gaidīt.

Kad auto atkal bija izbraucis uz galvenā ceļa, Garsija satraukts iesaucās:

��� Skatieties, Edna! Tur!

No uzkalna lejup rik�oja zirgi. Edna saskaitīja divpa�dsmit. Cits aiz cita tie devās uz D�ilivudas staļļiem.

Ak lūdzu� vai mēs nevarētu uz brītiņu apstāties?

Automobilis nobremzēja, un Garsija izkāpa.

��� Skaisti, vai ne? Varbūt nav glu�i pirm�ķirīgs mate�riāls, tomēr tīrasiņu zirgi. Vai var būt kaut kas vēl brīni�ķī�gāks?!

Edna nostājās viņam blakus un arī skatījās.

� Tiem jābūt mistera Gūdija zirgiem. Kāpēc jūs negribat braukt man lidzi uz Donkasteru, mister Garsija?

Viņa visādi centās Garsiju pierunāt, līdz pēdējais zirgs bija nozudis aiz kokiem. Viņas pavadonis vēl aizvien nekus�tējās ne no vietas un kā apburts lūkojās uz me�iņu, kas tagad aizsedza zirgus abu skatieniem.

Jums tie�ām nedrīkst rādīt nevienu zirgu, � Edna smējās. � Tad jūs nekur vairs neesat liekams. Jums jabrauc līdzi uz Donkasteru!

Ne vārda neteicis, Garsija ai/gāja atpakaļ uz automobi�li. Arī brauciena laikā viņ� bija pavisam kluss. Divas jū�dzes aiz D�ilivudas viņ� paskatījās pa logu. � Kas tā ir par ēku? � Garsija jautāja.

Viņu priek�ā bija iznirusi liela, mājīga izskata viesnīca, pie kuras stāvēja ekskursiju autobuss.

� "Red Lion". Vai nevēlaties kaut ko iedzert? Bet brī�dinu jūs: nelolojiet veltīgas cerības, ka kaut kur Bērk�īrā jums pasniegs augstākā labuma �eriju.

Viņ� neatbildēja.

Kad Edna nākamajā rītā zvanīja viņam, lai pateiktu, ka po�as ceļa uz Donkasteru, viņai tika atbildēts, ka misters Garsija jau iepriek�ējā vakarā ar mazu koferīti rokā viesnīcu esot atstājis. Do�oties uz laukiem � tā viņ� esot paskaidrojis viesnīcas administratoram. Un Alberto Garsija bija nozudis no F.dnas dzīves. Viņa nekad vairs netika to redzējusi.

Donkastera kop� pirmdienas vakara bija kā bāztin pie�bāzta. Pilsētas nedaudzajās viesnīcās visas istabas bija ie�priek� pasūtītas jau vasarā. Vesela armija viesu bija oku�pējusi visus iespējamos privātos dzīvokļus, katrā otrajā Tornrodas mājā mita sve�inieki. Pirmdienas vakarā viesu pūlis ņudzēja izpriecu laukumā starp karuseļiem un teltīm, otr�dienas rītā tas jau piepildīja visu tirgus laukumu un cie�i ielenca skalos un uzplijīgos ielas tirgoņus, kas lētticīgajam baram viegli iemānīja savu preci.

Bija septembris, skaidrs, vēss laiks un � Sentled�era sacīk�u nedēļa. Gada pēdējās klasiskās rik�o�anas sacīkstes. �eit satikās Ziemeli un Dienvidi, lai kopīgi tās izbaudītu.

Dienu un nakti ar segām apkrāvu�ies atbraucēji straumēm vien plūda no Ņumarketas vilcieniem. Lielākā dala labāko māju uz �o sacīk�u nedēlu bija izīrētas Anglijas aristokrātijai. Tornrodā atkal un atkal drūzmējās ziņkārīgie tur, kur kāda svarīga persona kāpa ārā no sava spo�ā limuzīna. Vien�kār�ākās tautas pulcē�anās vietās tirgotājiem un tirgotājām brangi veicās vietējā ra�ojuma � izslavēto sviesta cepu�mu � pārdo�ana.

Ednai Grejai bija pagrūti orientēties �ai reibino�ajā ņu�dzeklī. Ta�u viņa atzina, ka, par spīti pilsētas ainavas skar�bumam, Donkasterai piemīt arī zināma pievilcība. Kailā komercija bija piesegta ar pilsētai pāri pārmesto svētku tērpu. Kam gan kāda dala, ka tas īsti nepiegūla? Brālo�anās starp vietējiem iedzīvotājiem un atbraucējiem nenotika. Viņi palika viens otram tikpat sve�i kā lepnais hipodroms tum��ajiem raktuvju torņiem pie horizonta.

Edna nebija gaidījusi �eit ne Londonas pasaules pilsētas elpu, ne Buenosairesas greznību, tomēr viņu mazliet �okēja tas, ka �ai pilsētā nav iespējams ne dabūt istabu viesnīcā, ne kaut kur novietot automobili.

Ta�u viņai palaimējās. Galu gala nevajadzēja pat ap�mierināties ar �ādu tādu istabiņu, viņa sava rīcībā dabūja veselu māju. Sākumā to bija noīrējis kāds lords, bet vēlāk tas mājas īpa�nieci, ka viņa pati izteicās, bija "pie�maucis". Nabaga sieviete no sirds priecājās par Ednas iera�anos, sameklēja garā�u noputēju�ajam rolsroisam un guļvietu ga�dos pavecajam �oferim. Arī Edna piederēja pie tā pūla, kas grūstījās pa izpriecu laukumu un nākamajā rītā devās uz hipodromu. Viņa jutās savā elementā, jo viņai patika zirgi, viņa pat lāvās kārdinājumam ielaisties derībās un joka pēc lika uz kādu gadu vecu brīnumskaistu ērzeli.

Bet veltīgi Edna simtiem cilvēku vidū meklēja misteru

Gūdiju. Vina gan nebija redzējusi �o cilvēku, ta�u, tāpat kā daudzos citos gadījumos, paļāvās uz savu intuīciju.

Arī viņai pa�ai daudzi pievērsa skatienu. Viņa bija nepa�rasti pievilcīga, turklāt � jauna seja lielajā zirgu sporta en�tuziastu saimē. Ednai bija divdesmit �etri gadi, bet pēc izskata varēja dot astoņpadsmit. Sejas ādai nebija vajadzīgi nekādi mākslīgi uzlabojumi, lūpas kvēloja ko�ā sārtumā, un neviens nespēja noticēt, ka tās nav krāsotas. Kaut gan tērps viņai bija neuzkrīto�s, ap viņu virmoja mazliet eksotiska aura.

Kad kāds zirgu tirgotājs savā �argona izteicās, ka pie labākās gribas nevarot atrast viņas izskatā nekādu trūkumu, viņ� nemaz nebija pārspīlējis.

Nav �aubu, ka viņa iedomājās arī Alberto Garsiju, kam zirgi bija dārgāki par pa�a dzīvību un kas katru savā estancia piedzimu�u kumeliņu jūsmīgi dēvēja par debesu dāvanu.

Protams, viņam būtu patikusi satrauco�ā atmosfēra, vai�rāksolī�ana, kurā likmes strauji sakāpj reibino�ā augstumā, gadu veco tīrasiņu ērzeļu nemitīgā nāk�ana un ie�ana. Edna nopūtās. Lamasilja bija tālu, un intuīcija viņu �oreiz bija pievīlusi. Eliju Gūdiju viņa pagaidām vēl nebija manījusi.

Edna jutās loti vientuļa. Argentīnā viņai nekad nebija gadījies būt pamestai, un viņa ilgojās pēc kādas pazīstamas sejas. Kāpēc gan Garsija bija "devies uz laukiem"? Bet varbūt viņ� tomēr ir �eit? Ar jaunu cerību viņa atkal lūkojās apkārt.

Bezmērķīgi klīzdama, Edna nogāja lejā līdz tirgus lau�kumam un nemaz nenojauta, ka glābiņ� ir tuvu. īsu brīdi viņa piestāja pie kāda lau�u pulciņa, kas bija sablīvējies ap jocīga izskata pasīku puisi �okeja ietērpā.

� Es jums pateik�u, kur� uzvarēs tre�aja skrējienā. Tas būs pilnīgi dro�i. Nopelnīsiet veselu kapitālu. Glu�i nejau�i esmu uzzinājis, ka tas bus Trigera transakcijas zirgs, un, ja es jums to pasaku, ļautiņi mīļie, tad jūs par �iliņu esat da�būju�i tādu ziņu, par ko di�ciltīgajiem jāizgā� simtiem mār�ciņu.

��� Ir nu gan krāpnieks, � kāda klusa balss ie�ukstēja ausī. Viņa a�i pagriezās.

Saules nobrūninātais vīrietis, kas stāvēja viņai blakus, bija vairāk nekā galvas tiesu garāks par viņu. Viņam bija iega�rena seja ar mazliet melanholisku izteiksmi, bet acīs bie�i uzdzirkstīja kluss smaids, kas, mirkli pavilcinājies, atkal nozuda. Edna skatījās viņā mazliet samulsusi.

�� Jā, jā, tas esmu es, � viņ� teica gandrīz vai atvaino�damies. � Zinu jau, ko jūs domājat. Jus esat pārbijusies, un es par to nemaz nebrīnos. Ir tadi cilvēki, no kuriem nevar tikt vaļā, un viena no tādām nelaimēm esmu es.

��� Mister Lūk, � viņa izdvesa.

Viņ� �eli pasmaidīja. � Zinu, zinu. Jau uz "Astūrijas" es jums visur maisījos pa kājām. Tas patie�ām ir posts, ja gadās sapīties ar mani.

��� Ko tad jūs �eit darāt? � viņa izbrīnījusies jautāja.

Pēdējoreiz Edna bija redzējusi viņu uz lielā pasa�ier-

tvaikoņa klāja. Lūks bija stāvējis pie kuģa margām un drūmi noraudzījies uz lau�u drūzmu krastmalā. Viņ� bija bijis ār�kārtīgi patīkams un interesants ceļabiedrs. Iepazī�anās at�klātā jūrā un atkalredzē�anās te, cilvēku jūras vidū, � tas �ķita liktenīgi. Ednu pārņēma neizskaidojams biklums, un viņa atcerējās, ka pirmajā lik�anās reizē � dienā, kad kuģis atstaja Buenosairesu, � bija uzskatījusi Lūku gandrīz vai par vidēja vecuma vīrieti. Tagad viņ� radīja pavisam jau�neklīgu iespaidu, un viņa acis, kas bija pievērstas mazajam bļaurim ar �okejcepuri, smējās.

�� Krāpnieki mani uzjautrina, � viņ� teica. � Ta�u tiem jābūt veikliem. �itais gan neprot krāpties. Tas mani garlaiko.

Saņēmis Ednu aiz rokas, Lūks ar īpa�nieka �estu, ko no cita vīrie�a viņa nebūtu pacietu�i, aizvilka viņu sev līdzi.

�� Vai viņ� ar �ādiem padomiem pelnās? � Edna gribēja zināt.

Lūks palocīja galvu. � Jā, un visi tic ir no gaisa grābti. Tam zellim fantāzijas netrūkst. Trigers! Smiekli nāk.

��� Kas ir Trigers? � viņa ziņkārīgi pajautāja.

Viņ� domīgi nopētīja Ednu. � Padomdevēju vadonis, hipodroma pravie�u Musolīni. Vai dzirdējāt, cik bijīgi ma�zais izrunāja viņa vārdu? Trigers ir tāds fenomens, kāds iespējams tikai mūsu gadsimtā. Viņ� ir astotais pasaules brī�nums, mūsu Trigers no aģentūras "Pie zaļās lentes". Kad es tā padomāju�

Pasmaidījis viņ� tomēr ar gudru ziņu paturēja pie sevis to, ko domāja.

Pēk�ņi Lūks k|uva nopietns. � Bet ko jūs darat �ai idillē? Vai vēlaties pirkt gadu vecus zirgus? Zinu, ka intere�sējaties par zirgiem, bet Donkastcrā es, patiesību sakot, ne�biju domājis jūs satikt.

Viņa papurināja galvu. � Es kādu meklēju. Vai jūs nepa�zīstat Eliju Gūdiju?

Seja viņam kļuva neizteiksmīga. � Eliju Gūdiju? Jūs domājat to treneri?

Edna pamāja.

�� Vai viņ� ir jūsu draugs?

Lūks, kā vienmēr, jautāja loti tie�i, bet Edna nejutās aizvainota. Se�padsmit uz kuģa pavadītajās dienās viņa bija pie �ā vīrie�a izturē�anās pieradusi un zināja, ka tā nav nekaunība, kas slēpjas aiz viņa skarbuma.

��� Nē, viņ� ir mans nomnieks.

Lūks pamāja. � Tā gan. Arī par viņu es varētu jums �o un to pastāstīt. Ja pareizi atceros, uz kuģa izteicu savas domas tikai par Rustemu. Gūdijs pieder pie viņa kliķes. Tur jau viņ� ir!

Lūks satvēra Ednas roku un norādīja uz kādu vīru, kas nāca viņiem pretī pa ielas otru pusi.

Edna ieraudzīja kādu �etrdesmit piecdesmit gadus vecu cilvēku ar loti bālu seju. Kad vēlāk viņa to redzēja tuvumā, viņas uzmanību saistīja lielās, izspiedu�ās acis un to dī�vainais blāvais zilganums.

Pēc apģērba vai izturē�anās viņ� nebūt neatgādināja sa�cīk�u zirgu treneri. Gūdijs bija uzvilcis melnu uzvalku, kas lāgā nepiegūla augumam, un aplicis baltu apkaklīti. �ādi tērpu�os viņu drīzāk varēja noturēt par rakstvedi. Viņa kus�tības bija lēnas un tūļīgas. Kamēr abi vēroja viņu, Gūdijs izņēma no vestes kabatas mazu sudraba kārbiņu un kaut ko ie�ņauca. Tas notika bez steigas.

��� Jā, tas ir Elija, � Ednas pavadonis sacīja, un viņa balsī skanēja gan izsmiekls, gan apslēpts niknums. � Ap�buro�s, vai ne?

"Apburo�s" bija apzīmējums, ko nekādi gan nevarēja attiecināt uz Gūdiju. Edna vērās viņā, līdz viņ� nozuda kādā �ķērsielā.

Gudijs bija ceļā uz savu apme�anās vietu, �auru istabiņu kādā pavisam mazā mājelē. Elijs Gūdijs mēdza precīzi pār�baudīt katru ciparu maksājamos rēķinos, un pat vislaipnākās istabu izīrētājas Donkasterā uzskatīja viņu par skopuli.

�� Tātad tas bija misters Gūdijs, � Edna noteica.

��� �ķiet, ka vecais zēns atstājis uz jums dziļu iespaidu, bet tā jau reaģē gandrīz visi, kad pirmoreiz viņu ierauga. Viņa klātbūtne visnotaļ kuplina jebkuru kokteiļu vakaru, bet tikai tādā gadījumā, ja kokteili ir pietiekami stipri, lai viesi viņu nepamanītu. īsts brīnumbērns! Kur jūs pusdie�nosiet? Vai hipodromā?

Patiesībā viņa nemaz nebija domājusi iet uz hipodromu.

�� Ja dosieties kopā ar mani uz pilsētu, es visu nokārto�u jūsu vietā, � Lūks teica.

Ednai gan nebija nedz nopietna iemesla doties kopā ar viņu uz pilsētu, nedz arī |aut viņam kaut ko "nokārtot", ta�u uzaicinājums tika izteikts tik pa�saprotami un pa�ap�zinīgi, ka viņa bez ierunām to pieņēma.

Viņi iegāja kādā iespaidīgā namā, kas, izrādījās, bija pilsētas mēra rezidence. Lūks palūdza Ednu uzgaidīt hallē un tad pazuda. Pēc maza brī�a viņ� atkal bija klāt � ar daudzkrāsainu biļeti un zilu rozeti rokā. Viņ� paskaidroja, ka Dorikasteras hipodromā neesot lo�u, bet gan � tikai tribīnes, kur paredzēta zināma no�ķirtība. Tām visām esot īpatnēji nosaukumi: Grāfu tribīne, Ficviljama tribīne un Mui�nieku tribīne.

��� �obrīd jus piederat pie grāfiem, � Lūks teica un iespieda viņai rokā rozeti. � Bet kur tad ir mūsu mīļais vecāka gadu gājuma draugs?

Edna pasmaidīja par viņa nebēdnīgajiem izteicieniem. � Vai jūs domājat misteru Garsiju? To gan es nezinu. Vies�nīcā, kur viņ� bija apmeties, man pateica, ka misters Garsija vakarvakarā esot devies uz laukiem. Biju cerējusi, ka viņ� brauks �urp kopā ar mani.

Tikai tagad Edna atskārta, cik bezpalīdzīga viņa ir Donkasterā. � Kur tad te var paēst?

Lūks aizveda viņu uz kadu restorānu, kas bija neticami tuk�s.

��� Es diez cik labi nepazīstu Donkastcru, � viņ� pa�skaidroja. � �is lokāls man ir zināms tikai tāpēc, ka �ai vēsturiskajā vietā es atradu misteru Sepfīldu, par kuru jūs, protams, neko neesat dzirdējusi. Virj� te omulīgi sēdēja pie brokastu galda, it kā nekad nebūtu noindējis savu sievu un ieracis cementā.

Lūks to pateica tik mierīgi, ka Edna paskatījās uz viņu, galīgi samulsusi. Nē, tas acīmredzot nebija nekāds joks.

�� Kas� kas jūs esat pēc profesijas? � viņa jautāja, elpai mazliet aizraujoties.

��� Skotlendjarda kriminālpolicists. Ja jums tagad nāk virsū ģībonis, varu tikai ieteikt spiest galvu starp ceļgaliem. Tāda poza kaitē cilvēka cieņai, bet ir visai iedarbīga.

��� Kriminālpolicists? � viņa kā apstulbusi pārvaicāja.

��� Precīzi izsakoties, inspektors. Vispār tas pats vien ir, bet izklausās mazliet svarīgāk. Vai nemanījāt, kā, mums tuvojoties, laiku pa laikam kādi �aubīgi tipi nozūd �kērsieliņā? Jūs nedrīkstat to uztvert kā sava daiļuma nonieci�nā�anu. �ie lāga cilvēki tikai grib izvairīties no manis. Pirm�kārt, tāpēc, ka es viņiem nepatīku, otrkārt, tāpēc, ka man nepatīk viņi.

Edna izbrīnījusies nolūkojās viņā. � Jūs netikāt man stāstījis, ka esat kriminālpolicists. Protams, es domāju, uz kuģa jūs izskatāties�

Viņa samulsusi apklusa.

�� Izskalos pēc d�entlmeņa, � viņ� vēsā mierā pabeidza. � Jā, pie tā var glu�i viegli pieradināties. Es jums to neteicu, jo neuzskatīju par vajadzīgu.

�� Jūs� �eit esat dienesta darī�anās?

Lūks pamāja un tad nopietni pavērās viņā. � Tas, ko es tagad sacī�u, iepriecinās jūs. Vēl nekad neesmu uzticējis nevienu noslēpumu sievietei, bet ar jums uzdro�inos to darīt. Kāpēc, to es nespētu paskaidrot. Rio es dabūju vieglu saules dūrienu, varbūt tāpēc. Kļuvu pavisam traks un uzbruku ārstam. Jā, �eit esmu dienesta darī�anās. Kā ieinteresēts skatītājs, bet ne tikai tas vien. Vai redzējāt Trigeru? Zinu, ka nepazīstat viņu, bet varbūt ievērojāt lielu dzeltenu "DezJille-Coupe", kas izskatās diezgan dārgs?

Edna palocīja galvu. Spo�o automobili nevarēja nepa�manīt. Majestātiskais braucamrīks aizņēma visu ielu, necilā�kiem satiksmes līdzekļiem vajadzēja griezt tam ceļu, ekskur�siju autobusiem � pat uzbraukt uz ietves. �ķita, ka arī skali zvano�ie tramvaji picraujas maliņā, kad tas brauc garām.

��� Tajā "valdības karietē" sēdēja Trigers. Jozefs Fīdijs Trigers.

��� Bukmeikers? � viņa brīnījās.

Lūks pamāja. � Pravietis, kuram izņēmuma veidā ir teik�ana arī savā tēvzemē. Trīs tūksto�i ģimeņu, varbūt arī vairāk, labklājību sasniegu�as ar viņa gādību. Trigera klien�tiem ir tāda atslēdziņa, kas liek atvērties jebkurām durvīm. Tikai ne pilsētas cietuma durvīm, tur savs vārds vēl sakāms tiesnesim. Trigera klienti ir rūpīgi atlasīti. Izpētīti glu�i kā ar palielināmo stiklu, uzmanīgi iztaustīti, lai pārliecinātos, vai neatklāsies kāda nepilnība vai trūkums.

Sakumā Edna domāja, ka Lūks ar to grib norādīt, ka mazais resnītis lepnajā automobilī ir kāda �aubīga uzņē�muma �efs. Rik�o�anas sacīkstes viņai vienmēr bija �ķitu�as tāds kā īpa�s tradicionāla huligānisma veids, un viņa nebija vienīgā, kas �ai ziņā maldījās. Kad Edna kaut ko tamlīdzīgu pateica, Lūks klusībā nosmējās.

�� Pilnīgi aplam. Trigera klienti ir di�ciltīgu ģimeņu atva�ses, augstas militārpersonas, lauku aristokrāti, populāri māk�leri, godīgi labāko aprindu pilsoņi, kam pieder lieli īpa�umi. Vārdu sakot, dro�sirdīgi un nevainojami bruņinieki.

�� To es nesaprotu, � viņa izbrīnījusies teica un domās jautāja sev, vai tikai viņ� nezobojas.

Lūks papurināja galvu. � Nedomājiet vis, ka gribu jūs apcelt. Tas, ko teicu, jāuztver burtiski. Vai jūs zināt, no kā klusībā baidās visi �ie ārēji tik jautrie bukmcikeri, �odien pulcēdamies hipodromā? No tā, ka to simt divdesmit zirgu vidu, kuri izies atklā�anas parādē, varbūt ir kāds transakcijas zirgs. Tas jums liekas savādi, vai ne? Es paskaidro�u. Edna ieintriģēta klausījās viņa skaidrojumā par aģentūras "Pie zaļās lentes" darba metodēm.

��� Vispirms par nosaukumu. Zaļā lente ir tīrā poēzija. Tas gan arī ir vienīgais poētiskais moments Trigera darbībā. �o nosaukumu izdomājis kāds ar fantāziju apveltīts sporta �urnālists, un za|ā lente simbolizējot hipodromu. Zirgu skrejceļa zaļo lenti. Trigeram ir noteikts klientu skaits. �iem klientiem savukārt ir noteikts bukmeikeru skaits visā Anglijā. No katra klienta Trigers saņem kaudzīti telegrammas veid�lapu, kurās rakstīts, ka klients liek uz zirgu piecas līdz des�mit mārciņas. Zirga vārds tur nav minēts, to Trigers pats ieraksta pēdējā brīdī. Sacīk�u dienā viņ� izsūta veselu pulku kurjeru uz da�ādām pilsētām, un no turienes telegrammas tiek vienlaikus nosūtītas. Parasti tās nonāk bukmeikeru birojos tad, kad skrējiens jau sācies.

��� Bet tā ta�u ir krāp�ana, � viņa iebilda.

��� Nē, tā nav krāp�ana.Tādas lietas notiek katru dienu. Hipodromā uz �o zirgu iemaksas vispār netiek izdarītas, un, ta kā sākumcenu nosaka hipodromā iemaksātās summas, Trigera transakcijas zirgs parasti sasniedz pasakainas kvotas. Viņam bija vajadzīgi ilgi gadi, lai radītu tādu klientu loku, kas viņu neizputina. Tie atsūta Trigeram piecdesmit pro�centu savas pelņas. Protams, ir liels kārdinājums atstāt sev mazliet vairāk, bet visus neuzticamos Trigers laika gaitā ir at�ķīris nost. ļauni klienti tiek pieņemti tikai pēc da�u uzti�camo līdzdalībnieku ieteikuma un pēc pamatīgas pārbau�des. Arī kurjeri tiek rūpīgi atlasīti. Tiem viņ� maksā se�as mārciņas nedēlā un labu da|u no peļņas.

�� Bet no kā tad bukmeikeriem jābaidās, ja hipodromā iemaksas nemaz netiek izdarītas?

Lūks viņai paskaidroja, ka vairākums bukmeikeru nozī�mīgu savu darījumu dalu veicot pirmssacīk�u derībās, kas notiek iemaksu pieņem�anas vietā Man�estrā, Londonā, Līdsā vai citās lielākajās pilsētās.

�� Tiklīdz paklīst baumas, ka kāds no zirgiem ir trans�akcijas objekts, tā iespējamais vinnests samazinās.

Lūks pastāstīja par kādu zirgu, uz kuru liktās derību iemaksu kvotas da�ās minūtēs kritu�ās no 20 pret 1 uz 5 pret 4 tikai tāpēc, ka izplatītas attiecīgas baumas.

�� Bet līdz �im viņ� vēl nekad nav iekritis. Reiz gan kāds no kurjeriem bija pievīlis viņa uzticību, un zirgs, kuram vajadzēja startēt ar 12 pret 1, kļuva par neapstrīdamu favo�rītu. Trigers ir desmit vai pat vairāk stallu līdzīpa�nieks. Da�kārt viņ� par zirgu samaksā tūksto�iem mārciņu, gadu patur to un tad ar cie�i nosaitētām kājām aizsūta uz kādām sacīkstēm. Zirgs, fini�ēdams kā uzvarētājs, izpelnās apbrīno�jamas summas, jo visi, protams, ir domāju�i: no tā nu gan nekā nebūs. Es runāju par Trigera zirgiem, ta�u uz sacīkstēm viņ� tos sūta ne jau ar savu, bet ar kāda cita īpa�nieka vārdu. Tur netrūkst fiktīvu personu.

��� Vai viņ� labi nopelna ar tādiem darījumiem?

Lūks ironiski pasmīnēja.

�� Vai protat rēķināt? Pieņemsim, ka divi tūksto�i klientu katrs iemaksā caurmērā desmit mārciņas. Patiesībā summa, saprotams, ir daudz lielāka. Pieņemsim, ka zirgs uzvar ar desmit pret vienu. Tad tīrais ieņēmums ir divsimttūksto� mārciņu, bet simt tūksto�us no tām saņem Trigers. Un viņa nosauktais zirgs uzvar vienmēr. Reiz Folkstonā notika rik�o��anas sacīkstes, kurās bija pieteikti tikai septiņi zirgi. Visi septiņi piederēja Trigeram. Pierādīt mēs to nevaram, bet tā tas ir diezgan dro�i. Viņ� tos nopirka, tiklīdz bija iesniegti pieteikumi. Viņ� aizsūtīja savu cilvēku uz Folkstonu, lai tas liek uz trim no �iem zirgiem, tādējādi sarosinot darījumu.

Hipodromā iemaksātās derību summas � vairāki tūksto�i mārciņu ievērojami pazemināja likmes uz �iem zirgiem. Uzvarētājs startēja ar augstu likmi un fini�ēja vienā mierā. Tas bija vienīgais no visiem sacīk�u dalībniekiem, kas kaut kur derēja. Pārējie nedelu pirms tam nemaz vairs netika trenēti. Viņam ir pusducis treneru, kuriem viņ� liek dancot pēc savas stabules. Ar savu īsto vārdu ka zirgu īpa�nieks Trigers neparādās. �okejklubs to nepieļautu. Treneris, kas ņemtos trenēt kādu Trigera zirgu, varētu vairs nemaz nepū�lēties dabūt sev licences pagarinājumu. Ja esat ar mieru, brauksim uz hipodromu un noskatīsimies transakciju!

� Vai tā notiks �odien?

Lūks paraustīja plecus. � Skaidri neviens to nezina. Arī es varu tikai minēt.

Edna vēl nemaz nebija īsti attapusies, kad viņ� jau palī�dzēja viņai iekāpt kādā lielā automobilī un tas sāka ripot uz hipodroma pusi. Tikmēr viņa jau bija samierinājusies ar to, ka Lūks uzmeties par viņas aizstāvi. Edna sev jautāja, vai tie�ām tikai Lūka profesijas del tagad viņa �ai sve�ajā pasaulē jūtas mazliet dro�āk.

�ī ma�īna nepieder man, � viņ� paskaidroja. � Tas ir dienesta automobilis. Mani mī|ie kolēģi to dro�i vien atņēmu�i kādam mantīgam dzīvokļu apzag�anas speciā�listam.

Edna interesējās par visu, ko redzēja. Par bezgalīgo auto�mobiļu straumi, kas lēnām plūda uz Taunmūras pusi. Par kājāmgājēju pūliem uz ietvēm abās ielas pusēs. Par lidma��īnām, kas rūkdamas aiztraucās viņiem pār galvu un rekla�mēja kādu populāru avīzi. Par ielu tirgoņiem, kas stāvēja ietves malā un piedāvāja saldumus. Nebeidzamajā trans�portlīdzekļu virtenē bija redzami balti noputēju�i, no tālie�nes � no Liverpūles un Nūkāslas � ieradu�ies autobusi, mazjaudas ma�īnas � vabolītes, kuras izlaida garu pavisam nepiemērotos brī�os, zirgu vilkti rati, lepni limuzīni, moto�rizēti agrāko laiku braucamrīki ar nolai�amu jumtu � viss, kam vien bija riteni un kas bija bijis sadabūjams.

��� Re, kur ir jūsu draugs, � Lūks teica un pameta ar galvu.

Viņa paskatījās norādītajā virzienā un ieraudzīja vaļēju auto ar diviem pasa�ieriem uz pakaļējā sēdekļa. Vienā no tiem viņa pazina Gūdiju, bet otrs, galvas tiesu garāks, bija viņai sve�s.

�� Doktors Blanters, � Loks teica. � Senāk viņ� ārstēja savus pacientus, bet tagad rūpējas par bukmeikeriem. Am�putē tiem bankas kontus un ekstrahē kabatas portfeļus.

��� Kādā profesijā tad viņ� darbojas? � Edna jautāja.

�� Viņ� ir profesionāls derību dalībnieks � vismaz pats sevi tā dēvē. Tas nozīmē, ka viņ� pārtiek no rik�o�anas sacīkstēm. Bez Trigera palīdzības viņ� jau būtu bankrotējis. Derības ir viņa aizrau�anās, kaislība, no tām viņ� netiek vaļā, kaut gan no zirgiem nesaprot galīgi neko. Un tomēr viņ� ir bagāts cilvēks.

Edna vēl aizvien domāja par Trigeru un viņa dīvainajiem darījumiem.

�� Bet, ja bukmeikeriem jāzaudē tik lielas summas, kāpēc tad viņi tam nepretojas? � viņa ievaicājās it kā bez sakara ar sarunas pavedienu. Lūks tomēr saprata, ko viņa domājusi.

��� Ja tā gadītos katru nedēļu, tad gan viņi dro�i vien sajuktu prātā. Bet tik bie�i jau tas nenotiek. Trigers gadā rīko ne vairāk kā astoņas vai deviņas transakcijas. �ogad laikam būs vismaz deviņas, jo septītā ir jau pieteikta. Parasti līdz nākamajai paiet viens vai divi mēne�i, tāpēc bukmeikeriem ir ari kāds atelpas brīdis. Turklāt lielākā dala vina klientu tik un tā ir nelabojami spēlmani, kas riskē diendienā. Viņiem, proti, bukmeikeriem, loti grūti būtu paredzēt, kad gaidāms kārtējais likteņa trieciens, un vēl grūtāk � atraidīt klientus, tātad liegt viņiem piedalīties turpmākajos darī�jumos.

Lūks laiku pa laikam iemeta acis sacīk�u programmā, ko bija paņēmis līdzi.

��� �oreiz Trigera zirgs varētu būt Enesbijs, tas nāk no Gūdija staļļiem. Pirms trim mēne�iem tas, uzvarēdams kādās sacīkstēs ziemeļos, izvilka publikai no kabatām veselu bagā�tību. Nē, ne jau bukmeikeriem, bukmeikers ir tikai starp�nieks, kas nodod uzvarētājam to, ko saņēmis no zaudē�tājiem. Jo mazāk laimestu viņam jāizmaksā, jo lielāks ir pa�a ieguvums.

Viņ� vēroja miesās ra�eno doktoru, kas savā zemajā balsī centās kaut ko iestāstīt pavadonim. Gūdijs sēdēja aizvērtām acīm, it kā būtu saldi iesnaudies. Bija gan iespējams, ka viņ� tikai sevi�ķi sasprindzināti klausās.

�� Dīvains cilvēks. Starp citu, viņa draugs Rustcms, kā redzams, nav nekāds rik�o�anas sacīk�u cienītājs. Viņu hipo�dromā var sastapt ārkārtīgi reti.

�� Vai misters Rustems�

�� Jā, viņ� ir �īs bandas loceklis. Un zināmā mērā jūsu juriskonsults, turklāt loti veikls, � tas jāatzīst pat viņa skauģiem. Tāpēc Trigers ne reizes arī nav iekritis. Fakts, ka viņi visi trīs vēl skraida apkārt uz brīvām kājām, ir labākais Artura Rustema talanta apliecinājums.

Automobilis glieme�a gaitā pievirzījās pie tribīnēm. Lūks palīdzēja Ednai izkāpt un ar pūlēm lauza ceļu pūlī. Lielajā seglo�anas laukumā jau mud�ēt mud�ēja sacīk�u entuziasti.

Kāds vīrs sveicinot pacēla cepuri un uzrunāja Lūku. Valdīja draudzīga un atraisīta atmosfēra, visi jutās kā viena liela ģimene.

�� Mister Lūk, ko mūsu draugs Trigers �odien būs izdo�mājis? � sveicinātājs jautāja. � Runā, ka viņam esot pado�mā kas jauns. Gūdijam būs viens zirgs otrajā skrējienā, bet vēl nav atvests. Loti spējīgs, redzēju to uzvaram Riponā.

�� Tas noteikti nebūs tas, � Lūks attrauca.

Brītiņu vēlāk vinu atkal apturēja. � Vai esat jau kaut ko dzirdējis par transakciju?

Arī �oreiz Lūks pacietīgi atbildēja.

Edna brīnījās, cik liela uzmanība tiek pievērsta �im nepa�rastajam bukmeikeram.

Līdz �im viņas priek�stats par rik�o�anas sacīkstēm bija bijis saistīts tikai ar �ķirnes zirgiem un laipniem d�entl�meņiem � sacīk�u norises regulētājiem. Protams, viņa gan zināja, ka ir tādi cilvēki, kas � bie�i vien neatbilstīgi saviem materiālajiem apstākļiem � tērē lielas summas, lai noslēgtu derības par kādu zirgu. Ta�u tikai �odien viņa pirmoreiz aptvēra, cik dzi|i derību kaislība iesakņojusies angļu tautā. Ieskatī�anās zirgu skrie�anas sporta aizkulisēs viņai atklāja, ka te galvenais nav tikai zirgaudzētavas un zinātniski pama�totas atziņas zirgkopība, kā viņai bija licies no sarunām pie galda tēvo�a mājās. Hipodroms � tā bija bir�a, kur notika drud�aina darbība, bir�a ar kursa cel�anos un kri�anu un ar "akcijām", kas da�ās minūtēs pēc to nopirk�anas vai nu kļuva pavisam nevērtīgas, vai arī to vērtība sakāpa reibino�ā augstumā.

Ņemot vērā Lūka padomu, pie derību kasēm viņa devās viena pati.

��� Neviens jums neko nenodarīs un ar muļķīgu uzrunu neuzmāksies. Bet uz to, ka visapkārt skanēs stipri izteicieni, jums gan jāsagatavojas. Man atliek tikai cerēt, ka lielāko dalu no tiem jūs nemaz nesapratīsiet. Hipodroms sievietei ir dro�ākā vieta pasaulē, tāpēc par katru pie derību kasēm redzētu piedzēru�os vīrieti do�u jums desmit mārciņas.

Tā bija Ednas pirmā iepazī�anās ar kādu Anglijas hipo�dromu. Viņa bija domājusi tur sastapt bukmeikerus lielrūtotā uzvalkā, ar cilindru galvā un resnu pulksteņkēdi pār vēderu. Tie kungi, kurus viņa �eit ieraudzīja, brī�iem gan uzvedās paskali, ta�u citādi bija līdzīgi pirmās klases pasa��ieriem, kas diendienā brauc no Londonas tuvākās apkaimes uz darbu Sitijā. Da�i pat izskatījās tik aristokrātiski, ka Ednai grūti bija noticēt: viņas priek�ā ir bukmeikeri.

Pie derību kasēm stāvēja tikai da�i slikti ģērbu�ies vīrie�i, toties pārsteidzo�i daudz bija kungu no garīdzniecības � īru mācītāju, kā viņa vēlāk uzzināja. Pēc brī�a Lūks pienāca viņai klāt.

�� Apbrīnojami, � Edna teica, galvu grozīdama. � Kas tie ir par cilvēkiem? No kurienes viņi ieradu�ies?

Lūks pavērās apkārt un norādīja uz trim kungiem, kas bija iegrimu�i nopietnā sarunā ar kādu īpa�i aristokrātiska izskata bukmeikeru.

��� Uzminiet, kāda �iem vīriem ir profesija.

��� Es nezinu. Sevi�ķi daudz naudas viņiem nevarētu būt� Vai tomēr?

��� Viens ir� �efs. � Lūks nosauca kādu lielu finansu uzņēmumu. � Otrs ir Trcisas grāfs, tre�ais, kur� izskatās pēc hercoga, vada kokvilnas trestu, viņam pieder pieci mil�joni. Piegājusi mazliet tuvāk, jūs dzirdētu, kā viņ� kaulējas par kvotu 13 pret 8. Bet, cik es pazīstu misteru Gloubērnu, tur nekas neiznāks.

Skrējiens sākās, iekams Edna bija paguvusi atrauties no �īs fascinējo�ās rosības. Viņa tikai izdzirdēja publiku iekliedzamies, zirgiem dodoties distancē, īsu mirkli pama�nīja daudzkrāsainās �okeju cepures aizviļņojam virs cilvē�ku pula pie no�ogojuma, un tad jau skrējiens bija galā.

Lūks atvainojies aizgāja pie derību kasēm. Viņ� atgrie�zās loti drīz.

Gribēju uzzināt, cik par �o zirgu solīts. Hipodromā par to gandrīz neviens nav gribējis derēt. �is zirģelis no kāda stalla kaut kur ziemeļos uzvarējis ar 100 pret 6. Ja tā nav Trigera transakcija, tad es esmu zābaks.

Viņam bija taisnība. Kaut kur Londonā bija kļuvis zināms zirga vārds, ko gudrais misters Trigers tika pavēstījis div�tūksto� klientiem. Izmisumā vēl bija mēģināts laikus brīdi�nāt sacīk�u rīkotājus. Pa telefonu un ar kurjeriem sūtītais brīdinājums pienācis trīsdesmit sekundes pēc skrējiena sā�kuma. Tātad trīsdesmit sekundes par vēlu.

Jā, tā nu tas ir, � Lūks dusmīgi norūca. � Sludinājumā viņi minēju�i nepareizu datumu un tādējādi sekmīgi vazā�ju�i visu pasauli aiz deguna. Nāciet, paskatīsimies, ka zirgs tiek pārdots.

Tas bija gurdena paskata sarķis, kas piederēja kādam trenerim no ziemeļiem, un viņ� pats to arī bija sagatavojis sacensībām. Lūks paskatījās savā sarakstā. Sarķis bija uz�varējis kadas sacīkstēs tikai vienu reizi, divu gadu vecumā.

Tikai tad, kad izsoles laukumā piedāvātā cena bija sasnie�gusi tūksto� divsimt gineju, tika paziņots jaunā zirga īpa��nieka vārds.

� Varens triks, � Lūks teica. � Zellim, kur� nosolīja zirgu, nekad mū�ā nav piederēju�as tūksto� divsimt ginejas. istais īpa�nieks būs tas tur.

Viņ� norādīja uz apaļīgo misteru Trigeru, kas omulīgi pastaigājās pa seglo�anas laukumu. Trigers smēķēja ļoti ga�ru cigāru un acīm redzami bija ļoti apmierināts ar pasauli un pats ar sevi. Blanters un Gūdijs, par kaut ko nopietni spriezdami, stāvēja pie barjeras. Trigers piegāja viņiem klāt.

�� Viņi bija izziņoju�i, ka akcija notiks vēlāk par ceturt�dienu. Reklāmas sludinājums avīzē bija pilnīgi lieks. Jaunus klientus Trigers piesaista lielākoties ar mutvārdu propa�gandu. �ie blē�i ir neuzveicami, � Lūks sarūgtināts piebilda.

�� �ķiet, ka jūs to uztverat loti personiski, � teica Edna. � Vai tad viņi dara ko neatļautu?

Lūks papurināja galvu. � Nē, tie�i otrādi. Ne pret derī�bām, ne pret uzvarām rik�o�anas sacīkstēs neko nevar ie�bilst. Mani un �okejklubu interesē bandas darbības paņē�mieni. �ai gadījumā gandrīz nekur nav iespējams viņiem piesieties. Zirgs, kur� uzvarēja, tika nopirkts gada vecumā par divtūksto� ginejām un divus gadus vecs vienu reizi sūtīts uz sacīkstēm. Kop� tā laika tas netika ne redzēts, ne manīts. Viņi to, tāpat kā vēl citus zirgus, līdz �ai spēlītei turēju�i slepenībā. Trigers un viņa kompanjoni zina, kā gūt panā�kumus. Burvju formula ir � pacietību, pacietību un vēlreiz pacietību!

Mazā grupiņa, ko Edna ar interesi bija vērojusi, pa�ķīrās. Trigers un doktors mierīgi devās pie derību kasēm, Gūdijs palika viens pats un ko�ļāja pusizsmēķētu cigāru. Bija �ēl noskatīties, kā viņ� tur stāv, ar muguru pret margām atspie�dies, īk�ķus vestes kabatās sabāzis, acis nodūris.

��� Es gribētu ar viņu iepazīties. Vai jūs nevarētu mūs sapazīstināt? � Edna jautāja.

Lūks brīdi vilcinājās. � Jā, protams. Es tikai apsvēru, vai tas būtu gudri darīts � man uzdoties par jūsu draugu. Bet gan jau vini tāpat liek mani novērot, un galu galā � tai bandai nenāks par ļaunu zināt, ka jums ir labi sakari ar policiju.

Kopā ar Ednu viņ� devās pie Gūdija. Treneris joprojām lūkojās zemē, bet Edna juta, ka viņ� caur puspievērtiem plakstiņiem pienācējus vēro.

��� Labdien, mister Gūdij! Es vēlētos iepazīstināt jūs ar mis Ednu Greju.

Gūdijs tikai tagad lēnām pacēla galvu, izņēma vienu īk�ķi no vestes kabatas un pastiepa pretī ļenganu roku. Tuvumā viņ� izskatījās vēl nesimpātiskāks. Bālo seju klāja grumbu tīkls, tā atgādināja sa�ervelēju�os bāldzeltenu ābolu. Viņa vecumu grūti bija noteikt, bet viņ� būtu varējis noderēt par modeli portretam, kurā attēlots visvecāko no saviem vienau�d�iem pārdzīvojis sirmgalvis.

Gūdija acu izteiksme bija dīvaina, �ķita, ka viņ� valda dusmas, ko Edna sākumā attiecināja uz savu pavadoni. Vēlāk viņa ievēroja, ka �āda izteiksme tajās ir pastāvīgi.

�� Labdien, mis Greja! � Viņ� runāja lēnām. Gai�ās acis cie�i vērās Ednā, it kā viņ� pūlētos lasīt viņas domas. � Dzir�dēju jau, ka, juzdama sen�u dzimto vietu aicinājumu, esat atgriezusies. Jūs gribētu dabūt atslēgas, vai ne? Es nosūtīju misteram Rusteniam telegrammu, lai viņ� jums tās atdod. �onedēļ viņ� uzturas manā mājā. Par jūsu lēmumu pārcelties uz dzīvi Longholā varu tikai izteikt no�ēlu. Māju ir apsē�du�as �urkas. Staļļu tuvumā loti grūti ir tikt no tām vaļā, mis Greja. Tā ir tīrā sodība. Diem�ēl.

Viņ� apklusa, aplaizīja bālās lūpas, nenolaizdams no vi�ņas acis.

��� Tās briesmones ir neparasti lielas un loti agresīvas.

Vienam no maniem staļļa pui�iem pagāju�ajā nedēļā uzbru�ka vesels bars.

�� Man patīk �urkas, � Edna laipni teica. Un Lūks, kaut arī bija daudz ko pieredzējis, noelsās vien.

Ta�u Gudijs nebūt negrasījās tik viegli padoties. � Tad jums netrūks iespēju tuvāk papētīt �os mīlos dzīvnieci�ņus, � viņ� sacīja.

Vienā lūpu kaktiņā viņam vēl aizvien bija iespiests jau nodzisis cigārs. Sarunājoties ar Ednu, viņ� nebija papūlējies to izņemt no mutes.

��� Mans kalpotājs stāstīja par jūsu apciemojumu. �ēl, ka pats tur nebiju. Vai jūs redzējāt manus zirgus?

Pieklājīgs sarunas tonis Gūdijam nemaz nebija raksturīgs, tāpēc tas Lūku pat apmulsināja. Viņ� zināja pavisam dro�i, �is vīrs nekad nesaka ne vārda vairāk, kā ir nepiecie�ams.

�� Zirgus mēs redzējām tikai īsu brīdi, kad tie atgriezās no kāpām, � atbildēja Edna, kurai par Lūka pārdomām, protams, nebija ne jausmas. � Es biju paņēmusi līdzi mis�teru Garsiju, arī viņ� nodarbojas ar tīrasiņu zirgu audzē��anu. Viņam būtu gribējies redzēt, kādas ķēdes staļļos lieto Anglijā.

Gūdijs pamāja. � Misters Garsija, zirgaudzētājs� Tie�ām priecājos dzirdēt. Cerams, ka ar atslēgām viss būs kārtībā. Un, ja nu es jūsu labā vēl ko varētu darīt, mis� ē� Greja, tad, pats par sevi saprotams, esmu gatavs palīdzēt. Kā jau teicu, �urkas�

�� Jau tagad priecājos par tām, � Edna noteica un atva�dām paspieda Gūdija ļengano roku. Kad viņi gāja pa zālie�nu, kas bija cilvēku pilns, Lūks teica:

�� Tikai nestāstiet man, ka jums tie�ām patīk �urkas.

�� Man tās riebjas, � Edna atzinās, burvīgi smaidīdama. � Bet es tik viegli vis neļauju sevi iebiedēt. Misters Gūdijs acīmredzot gribēja aizkavēt manu ievāk�anos Longholā. Bet es esmu stingri apņēmusies tur dzīvot.

Lūks apstājās un iztrūcies paraudzījās viņā. � Jūs gribat tur dzīvot? Gūdija tie�ā tuvumā?

Viņa palocīja galvu.

��� Viena pati?

��� Ar kalpotājiem, protams.

Pirmoreiz Lūka iejauk�anās viņai likās uzbāzīga. Ta�u slēptās dusmas pārgāja tikpat ātri, kā bija uznāku�as.

��� Kas gan jums tur būtu iebilstams, mister Lūk?

��� Tas nav iespējams, ticiet man! � Lūks uzsvērti pa�skaidroja. � Biju domājis, ka ziņkārības pēc gribat to māju apskatīt un tad izīrēt. Man nevarēja ienākt prātā, ka taisāties pati tur dzīvot. Vai jūs zināt, ar ko Gūdijs ir nodarbojies, pirms k|uva par sacīk�u zirgu treneri?

Edna nepaguva uz viņa jautājumu atbildēt. Atskanēja kliedzieni, un cilvēku pūlis sakustējās. Abi reizē apgrie�zu�ies, viņi ieraudzīja dīvaināko skatu, kāds jebkad hipo�dromā redzēts. Nez kā laukumā pie zirgiem bija iekļuvis suns, liels vilku suns badīgām acīm.

Laukuma vidū stāvēja kāds zirgs ar savu kopēju. Suns �ķērsoja skrejceļu un vienā stiepienā jau bija pie zirga, tam cie�i aiz muguras. Dzīvnieks izbijies spēra, un tā pakavs laikam skāra suņa plecu. Suns rūkdams pagriezās un metās zirgam pie rīkles. Pēc da�ām sekundēm nabaga zirdziņ�, saslējies pakaļkājās, cirta ar priek�kājām uz visām pusēm un aiz bailēm zviedza. Ta�u tad notikuma vietai tuvojās kāds vīrs. Tas bija Gūdijs. Da�os lēcienos sasniedzis lau�kuma vidu, viņ� ar vienu roku satvēra zirga pavadu, ar ot�ru �suni un trieca to pret zemi, kur tas palika guļam. Zirga plecs asiņoja, viņ� centās atbrīvoties, bet Gūdijs turēja viņu dzel�aina tvērienā, un pēc mirk|a arī zirga kopējs bija klāt. Suns vairs nekustējās.

��� Beigts, � Lūks lakoniski teica. � Gūdijs pārlauzis viņam sprandu. Tas vīri�ķis ir stiprs kā lācis.

Edna ieplestām acīm noskatījās pakal �ķietami miermī�līgajam Gudijam, kamēr viņ� izlīda cauri barjerai un tad nozuda pūlī.

��� Ir nu gan drosme, � viņa sacīja, redzētā ietekmēta.

�� Tāds jau viņam amats, � Lūks noteica. � Iekams Gū�dijs sāka trenēt sacīk�u zirgus, viņ� bijis plēsīgo zvēru dre�sētājs, galvenokārt grupu priek�nesumu krātiņā ar lauvām. Vēlāk viņam bijusi pa�am sava zvērnīca. Un tāpēc jūs neapmetīsieties Longholā.

Nu viņa patie�ām jutās aizkaitināta. � Jūs nu gan iztu�raties tā, it kā es būtu jūsu īpa�ums, mister Lūk.

�� Slikti, vai ne? �ai ziņā es diem�ēl esmu jocīgs. Nāciet līdzi uz tribīni, ja jums �opēcpusdien vēl nav ticis pietiekami daudz uztraukumu.

Edna bija cie�i apņēmusies nākamajā rītā atstāt Donkasteru. Tāpēc viņa nosprieda, ka nav vērts strīdēties ar Lūku. Galu galā, �is cilvēks ta�u bija izturējies loti jauki pret viņu. Un iespējams, ka viņi abi nekad vairs nesatiksies.

Klusēdami viņi kāpa pa pakāpieniem aug�up. No turienes varēja pārskatīt visu hipodromu. Lūks pievērsa Ednas uzma�nību da�ām grupiņām, kur bija tikai vīrie�i.

�� Viņi spēlē "cipars vai ērglis", � inspektors skaidroja. � Tagad ar to tik loti vairs neaizraujas, bet agrāk tika spēlēts uz simtiem mārciņu. Viņi nenoskatās nevienas sacīk�stes, un nekas viņiem nav vienaldzīgāks par to, kur� zirgs uzvar un kur� zaudē.

Lūks parādīja viņai vēl �o to ievērības cienīgu, bet Ednu vairāk saistīja blīvais pūlis, kas drūzmējās pie barjerām.

Tika pieteikts otrais skrējiens, zirgi devās uz startu, un Edna uzkāpa tribīņu pa�ā aug�ā. Pāri mūrim varēja redzēt visu, kas notiek uz ielas, līdz pat kurlmēmo iestādes balko�nam, kur drūzmējās mazi zēni, ar satraukumu izbaudīdami �os retos svētkus. Kad Edna lēnām pagrieza binokli pa kreisi, viņa pamanīja, ka tribīņu ieejas priek�ā apstājas liels vaļējs auļo, kas bija piebraucis no Londonas puses. Tas bija klāts ar biezu putekļu kārtu. Nevienu no pasa�ieriem ādas mēteļos nevarēja pazīt. Stīvām kājām viņi izkāpa. Kad viens no viņiem atpogāja mēteli, noņēma ādas cepuri un auto�braucēja brilles, Edna pārsteigta pazina parasti tik loti uzcirtu�os Arturu Rustemu, kas tagad likās galīgi izsists no slie�dēm. Sākumā �ķita, ka advokāta līdzbraucēju viņa nepazīst. Tas bija mazāka auguma un izskatījās pēc kāda apak�nieka. Edna pavērsa tālskati pret viņa seju. Nu viņa redzēja, ka tas ir pārdro�ais jauneklis no Rustema biroja. Rustems pa�griezās uz ieejas pusi un tūlīt arī bija jau nozudis. Viņa nokāpa leja pie Lūka un pastāstīja, ko bija redzējusi.

� Rustems ir �eit? Parasti viņ� ta�u hipodromā nekad nerādās.

Inspektors pacēla pie acīm binokli, lai pārlūkotu seglo�anas laukumu. Tur viņ� ieraudzīja Rustemu ādas mētelī spraucoties cauri pūlim. Advokāta meklētie trīs vīri stāvēja laukuma tālākajā stūrī. Tie bija doktors Blanters, mazais, resnais Trigers un Gudijs. Lūks redzēja, ka treneris pagrie�as un dodas pretī advokātam. Tad viņi visi sastājās bariņā un sabāza galvas kopā. Tam, ko Rustems stāstīja, bija jābūt kaut kam loti svarīgam, jo Lūks, skatīdamies binoklī, ievē�roja, ka doktoram Blanteram seja savelkas neglītā grimasē.

Trigers ik pa brīdim paraudzījās apkārt, it kā baidītos, ka tikai viņus nenoklausās. Kad kāda hipodroma apmek�lētāju grupa bija pienākusi pārāk tuvu, viņi pagāja gabaliņu tālāk un turpināja sarunu. Vienu reizi treneris norādīja uz tribīnēm.

��� Man tā vien �ķiet, ka viņi runā par mums, � Lūks teica. � Vai jūs pazīstat tos trīs?

Edna pamāja.

��� Diez vai viņ� ir atvedis manas atslēgas? � nolaidusi tālskati, viņa mierīgi iejautājās.

��� Jūsu atslēgas? Vai tie�ām jūs domājat, ka Rustems speciāli tādēļ ir braucis uz Jork�īru, lai�

Pēk�ņi viņ� apklusa. Trīs vīri no grupas atdalījās, ātrā gaitā devās pāri seglo�anas laukumam un nozuda no Lūka redzesloka. Viņ� aizskrēja līdz tribīņu malai un paskatījās pāri mūrim. Lielais, noputēju�ais auto vēl stāvēja pie ieejas. Cigareti smēķēdams, gar to �urp un turp staigāja Pil�crs.

Tie trīs iznāca. Uz ietves viņi atkal īsi apspriedās. Pil�ers noliecās un izņēma no automobiļa portfeli. Pārējie iekāpa, motors ierūcās, automobilis apgriezās un aizbrauca atpakaļ uz turieni, no kurienes bija ieradies.

��� Uz Londonu. Kāpēc gan? � Lūks domīgi ierunājās. � Un kādēļ viņi te atstāja Pil�eru?

��� Arī to jūs pazīstat? � Edna pārsteigta jautaja.

��� Es pazīstu visus, � inspektors strupi atteica.

Kad viņ� atkal paskatījās lejup, Pil�era tur vairs nebija. Varbūt bija aizbraucis uz pilsētu ar tramvaju.

��� Kas gan lika viņiem tā steigties?

Lūks bija acīm redzami satraukts, un Edna sev jautāja, kāds ir viņa īstais uzdevums te, Donkasterā. Likās galīgi neticami, ka Skotlendjards, ņemot vērā, ka darbinieku tam vienmēr trūkst, būtu atsaucis centīgu ierēdni no citiem uzde�vumiem tikai tādēļ, lai liktu novērot Trigera transakcijas norisi.

����� Varbūt rīt viņi atgriezīsies, � Lūks teica. � Dro�i vien transakcijā kaut kas nav izdevies. Katrā ziņā tam jābūt kam svarīgam.

Pirms pēdējā skrējiena Lūks aizveda Ednu uz viņas māj�vietu un uzaicināja paēst kopā vakariņas un pēc tam mazliet pastaigāties pa izpriecu laukumu. Nevarēdama izdomāt ne�kādu iemeslu, kāpēc �is piedāvājums būtu jānoraida, viņa teica: � Jā.

Teju Edna dzēra savā istabā. Saimniece, atnesusi traukus, ārkārtīgi apmierināta pavēstīja, ka uzradies vēl viens viesis, kāds jauns d�entlmenis, kas noīrējis dzīvojamo istabu un guļamistabu pirmajā stāvā.

� Un tomēr tikai divi īrnieki, mis, � viņa skumji pie�bilda. � Sentled�cra sacīk�u nedēlā man reizēm ir biju�i pat desmit.

Jaunā īrnieka īpatnības Ednu interesēja tikpat maz kā saimnieces meitas slimības vēsture, kura viņai bija jāno�klausās tējas trauku novāk�anas laikā.

Bet �īs mazās neērtības Edna drīz vien aizmirsa. Viņu gaidīja patīkama nodarbo�anās. Viņa bija paņēmusi līdzi no Londonas mēbeļu katalogus, paklāju un aizkaru audumu paraugus un nu veselu stundu pavadīja, nododamās lietām, kas tik loti iepriecina katru sievieti � savas mājas iekārto��anas plāniem.

Pēc mātes nāves Edna Greja bija kļuvusi par stenotipisti. Ar trūcīgo aldziņu �ā tā bija vilkusi savu dzīvi. Nākotne rādījās drūmās krāsās. Edna gan zināja, ka kaut kur Dien�vidamerikā dzīvo kāds viņas tēvocis, bet tas viņai nenozī�mēja neko vairāk kā tikai tālu, miglainu tēlu. Ta�u tad kādudien gadījās liels pārsteigums. Viņa saņēma telegrammu ar lūgumu braukt pie tēvo�a. Pēc tam Edna se�us gadus bija dzīvojusi pasakaini skaistu dzīvi, katru dienu devusies izjādēs, saimniekojusi eleganti iekārtotā namā. Pēc tēvo�a nāves viņa kļuva par vienīgo mantinieci. Tagad viņa bija bagāta sieviete un varēja atļauties meklēt sev jaunu dzīves mērķi.

Longholu Edna pazina no bērnu dienām, un par tās drū�mo greznību viņai bija saglabāju�ās ne visai tīkamas atmiņas. Ta�u tagad Tjūdoru laikmeta stilā celtā māja ar pla�ajiem laukiem ap to piederēja viņai. Un tēvocis Donalds bija kate�goriski vēlējies, lai pēc viņa nāves radiniece atgrieztos An�glijā. Ednai nenācās grūti �o vēlē�anos izpildīt, jo Dienvid�amerikā viņai nebija izveidojies īpa�i tuvu paziņu loks. Tēvocis bija dzīvojis loti noslēgti, un Edna tikai �ad un tad bija tikusi uz Buenosairesu, piemēram, lai aizietu uz teātri vai pielaikotu jaunu tērpu pie �uvējas.

Tuvāk viņa patiesībā pazina tikai Garsiju. Tāpēc �ķir�a�nās no estancia nebija nekāds lielais upuris. Anglijā dzīvoja viņas agrāko laiku paziņas, te bija iespējama saskarsme, kas varbūt paraugtu draudzībā, bija pieejami vaļasprieki, kurus finansiālā ziņā viņa tagad varēja atļauties.

Kopā ar Lūku sē�ot pie vakariņu galda, Edna stāstīja par savām iecerēm.

��� Ak tad jūs gribat turēt sacīk�u zirgus? Nu, tā nebūt nav slikta aizrau�anās � ja vien varat to atļauties. Nē, man nav nekādas vēlē�anās dzirdēt dzedru noraidījumu, tādēļ nejautā�u, cik jums tās naudas ir. Turklāt tīrās nejau�ības dē| es zinu, ka tas ir ceturtdaļmiljons, ka jūs saņemat kriet�nus gada ienākumus un pēc kāda laika jums varbūt piederēs vēl daudz vairāk. Bet Longholā jūs neapmetīsieties.

��� Kāpēc ne? � viņa iecirtīgi jautāja.

�� Tāpēc, ka negribu to pieļaut. Varbūt �is pamatojums jūs īsti nepārliecina, bet neko vairāk �obrīd nedrīkstu jums teikt. Man ir savi iemesli, ta�u tie balstās uz nepārbaudītu teoriju. Vismaz uz tādu versiju, kura nevienu � izņemot mani � nespētu pārliecināt. Jūs jau tur bijāt, vai ne? Vai redzējāt aizrestotos logus, dzelzs vārtus un stiepļu �ogu? Vai jūs zināt, kāpēc Gūdija staļļi ir tuk�i un kāpēc viņ� pusjūdzi no mājas, nogāzē, licis uzbūvēt jaunus staļļus? Un vai jūs kaut ko zināt par Perivigas alām? Tās atrodas terito�rijā, ko esat viņam iznomājusi, un ir noslēgtas ar dzelzs vārtiem. Tur it kā spokojoties kādas pirms divdesmit gadiem noslepkavotas lēdijas gars.

Viņ�, nemaz nesmaidīdams, izaicino�i paskatījās uz Ednu. Kad viņa nebija reaģējusi, Lūks turpināja:

��� Pavisam nopietni � ciema iedzīvotāji jums aplieci�nās, ka reizēm vakaros nelaimīgās dāmas kliedzieni liek asinīm viņu dzīslās stingt. Jauki izklausās, vai ne? Jā, mūsu lauku ļaudis prot izteikties tēlaini.

Viņa atbildēja ar bezbailīgu skatienu. � Vai jūs pats esat dzirdējis nelaimīgās dāmas kliedzienus?

��� Protams. Tas bija gau�ām neomulīgi.

Edna sāka smieties, vispirms klusu, pēc tam pat kratīda�mās smieklos. � Spoki! �urkas! Tas ta�u nevar būt tiesa. � Beidzot viņai izdevās savaldīties. � Lūdzu, neuzskatiet mani par slikti audzinātu! Es iedomājos tos mazos brūnos spokus, kuri klīstot apkārt pa Longholu un kuriem es ticu tikpat maz kā jūsu spokiem Perivigas alās. Vai tāpēc jūs negribat, ka es tur apmetos?

Lūks mierīgi zieda sviestu uz grauzdētas maizītes.

��� Jā, tas ir saistīts ar to.

Viņa uzsita mazo dūrīti uz galda.

�� Bet es gribu! Mani nespēs atbaidīt ne spoki, ne �urkas, ne arī kas cits. Es apmetī�os Longholā, jo tur ir dzīvojis mans vectētiņ� un daudzas D�clivudu paaudzes. Jā, senāk dzimtas vārds bijis D�elivudi, bet laika gaitā tas pārveidojies par � D�ilivudi.

Lūks klusēdams ilgi noraudzījās vinā. Beidzot viņ� teica:

�� Tad vismaz atļaujiet man doties jums līdzi un apskatīt māju, iekams jūs tajā ievācaties. Esmu pieredzējis �urku mednieks � tas attiecas gan uz cilvēku, gan dzīvnieku sugu. Es labprāt dotu jums padomus arī personāla izvēles jau�tājumā.

Edna lūkojās viņā platām acīm.

�� Ja neskaita kalpotājus, jums būs vajadzīgs mājas pār�valdnieks, sulainis un kāds cilvēks da�ādiem sīkiem uzde�vumiem. Māja atrodas loti nomaļā vietā, tāpēc vīri jāizrau�gās jo rūpīgi. Par īstu sodību ir kļuvu�i kriminālnoziedz�nieki, kas klaiņo pa laukiem un ar viltotiem dokumentiem pamanās iekļūt kungu mājās.

��� Un kāpēc jūs gribat uzņemties �īs rūpes? � viņa jautāja.

��� Ja manis ieteiktie kandidāti tiks pieņemti darbā, es saņem�u starpniecības naudu, � viņ� zobgalīgi atbildēja.

Lūks pavadīja Ednu līdz viņas mājoklim. Brīdī, kad viņi jau stāvēja durvju priek�ā, no velosipēda nolēca telegrammu piegādātājs un kabatas luktura gaismā pārbaudīja adresāta vārdu uz kādas brūnas aploksnes.

�� Vai jūs esat mis Greja?

Bija pārāk tum�s, lai kaut ko saskatītu, ta�u Edna juta, ka inspektors saraujas. � Kur� zina, ka jūs mitināties �eit? � viņ� asi vaicāja.

�� To zina viesnīcas "Carlton" administrators. Es viņam telegrafēju, ka atgriezī�os rīt, un apjautājos, vai misters Garsija ir ieradies Londonā. Kāpēc jūs tas interesē?

�� Tāpat vien� � viņ� izvairīgi atbildēja.

To, ka Lūkam nepatīk sniegt roku, Edna jau bija ievē�rojusi. Viņam piemita daudzas tamlīdzīgas īpatnības, par kurām viņa nemācētu teikt, vai tās viņai patīk vai nepatīk. �oreiz viņ� atvadoties draudzīgi uzsita viņai uz pleca.

�� Arlabunakti! Rīt no rīta es jums pateik�u, kur� zirgs uzvarēs Sentled�era rik�o�anas sacīkstēs.

�� Iespējams, ka rīt no rīta es loti agri brauk�u prom. � Tad viņai ienāca prātā kāda doma. � Kā es varē�u ar jums sazināties?

Lūks dzīvoja lielajā viesnīcā "Woolpack"[2], kas atradās pilsētas laukumā. �o nosaukumu viegli varēja atcerēties tie�i tāpēc, ka tas bija tik neparasts.

Ednas istabas saimniece ielaida viņu un pavadīja uz otro stāvu. Kamīnā kurējās uguns. Tas Ednu loti iepriecināja, jo nakts bija vēsa.

Viņa atlocīja telegrammu. Garsija vēl nebija atgriezies. Varbūt viņ� tomēr bija aizbraucis uz Vāciju un nosvinējis atkaltik�anos ar savu mīļoto Vcndīnu.

Edna vēl ilgi sēdēja pie uguns un lāva atmiņā vēlreiz risināties �īs ievērojamās dienas notikumiem � tie sākās ar izsoli un beidzās ar gandrīz sve�a vīrie�a sabiedrībā pava�dītu vakaru, turklāt �o vīrieti viņa nekad � un noteikti ne �eit � nebija domājusi satikt. Mis Greja bija nogurusi līdz nāvei, kad ap pulksten vienpadsmitiem viņa aizgāja gulēt un ieslīga nemierīgā miegā. Viņa sapņoja, ka jāj pa pla�a�jām pampām un liels suns ar neglītu dzeltenu purnu uz�brūk viņas zirgam. Vienā rāvienā Edna pamodās, viegli trīcēdama un neskaidri apjēgdama, ka tas ir tikai murgs. Viņa ieslēdza gaismu un paskatījās pulkstenī. Bija pustrīs.

Tad viņa izdzirdēja klusu troksni viesistabā aiz slēgta�jām durvīm, kas savienoja to ar guļamistabu. Edna piecēlās sēdus un uzmanīgi ieklausījās. Vēlreiz bija dzirdams pa grī�du stumta krēsla radīts troksnis.

Pulkstenis vēl nevarēja būt pustrīs. Dro�i vien tas rādīja nepareizi. Edna ar acīm meklēja rokassomiņu, kur bija ielikusi savu mazo, briljantiem rotāto rokas pulkstenīti. Tam bija lielisks mehānisms, pulkstenis mēne�a laikā neatpali�ka ne par sekundi. Somiņa nekur nebija redzama. Viņa pūlējas atcerēties. Nu kā tad, viņa ta�u bija to atstājusi viesistabā uz galda.

Edna ie�ļūca �ībās, uzmeta mugurā rītakleitu, piegāja pie durvīm un atslēdza tās. Mīkstās kurpēs autu kāju soļi attā�linājās, bet, viņai atverot viesistabas durvis, otras � tās, kuras veda uz gaiteni, aizcirtās.

Uzmanīgi, sirdij pukstot mazliet straujāk nekā parasti, Edna iegāja viesistabā un uzdedza gaismu. Viņas somiņa bija vēl turpat, ta�u � atvērta un tuk�a, saturs bija izbērts uz galda. Tur atradās arī pulkstenis, acīmredzot zaglis nebija to pamanījis.

�ķita, ka nelūgtais viesis aizgājis tuk�ām rokām. Ta�u tad Edna atcerējās, ka pirms gulētie�anas bija ielikusi so�miņā no Londonas saņemto telegrammu. Tās vairs nebija. Palikusi bija tikai aploksne.

Viņa piegāja pie durvīm, kas veda uz gaiteni, un aizslēdza tās. Uguns kamīnā bija izdzisusi, bet og|u kastē atradās malka, laikam sagatavota nākamajam rītam, un viņa atkal iekūra uguni. Pa to laiku Edna bija pilnīgi pamodusies. Viņa apsēdās pie kamīna un mēģināja izprast noslēpumaino starp�gadījumu.

Vai viņa vēl aizvien sapņoja? Varbūt bija to visu tikai iedomājusies? Tad Edna pagaldē uz grīdas ieraudzīja kādu priek�metu. Tas bija netīrs zam�ādas vīrie�u cimds.

Tātad sapņojusi viņa nebija vis. Bet tad jau� Vai tie�ām viņai bija draudēju�as briesmas? Edna paraustīja plecus. Protams, Donkasterā pa�laik garnad�u ir, ka biezs. Mazāk saprotams bija tas, kāpēc kāds no �īs slakas rīkojies tik dumji � atstājis bez ievērības pulksteni ar briljantiem, kas maksāja vismaz divsimt mārciņu, tāpat arī ar smaragdiem izgreznoto zelta cigare�u etviju, kuras vērtība bija vēl simt mārciņu, un aizlaidies lapās, paņemdams tikai Londonas viesnīcas direktora telegrammu.

Arguments, ka zaglis varbūt tika iztraucēts, nebija vēra ņemams. Viņam acīmredzot bija bijis pietiekami daudz lai�ka, lai izbērtu somiņas saturu uz galda un to pārmeklētu. Paņemt naudu un vērtslietas � tas būtu bijis da�u sekun��u darbs. Bet pusnakts viesis bija tikai izņēmis no aploksnes telegrammu, varbūt pat izlasījis un tad nozudis kopā ar to.

Sē�ot pie siltās uguns, Ednu atkal pievārēja nogurums. Viņa likās gultā vēlreiz un tad cie�ā miegā nogulēja tik ilgi, līdz ārpusē kāds paraustīja durvis. Edna piecēlās un samie�gojusies atvainodamās ielaida istabeni, kas neapmierināta ņurdēja:

� Jums nevajadzēja slēgt ciet, mis. Guļamistabas durvīm arī ir atslēga. Man talc te no rīta jātiek iek�ā, lai varētu uzkopt.

Nomazgājusies un izdzērusi tasi tējas, Edna jau atkal spēja par nakts notikumiem gandrīz vai pasmaidīt. Kamēr viņa vēl ēda brokastis, atnāca Lūks. Edna aicināja viņu piebiedroties, un ielūgums tika labprāt pieņemts, lai gan viņ�, kā pats izteicās, bija nupat jau kārtīgi iestiprinājies.

Edna pastāstīja par savu nakts piedzīvojumu. Viņa re�dzēja, ka Lūkam smiekli nemaz nenāk.

��� Vai jūs vēl atceraties, kas bija teikts telegramma?

Viņa bija paturējusi tekstu prātā gandrīz vārdu pa vārdam.

��� Un naudai un vērtslietām jūsu ciemiņ� nav pievēr�sis nekādu uzmanību? Tie�ām savādi. Vai �ai mājā ir vēl kādi īrnieki?

Tagad Edna atminējās jauno cilvēku, par kuru bija stās�tījusi saimniece.

Lūks nogāja lejā, lai ievāktu ziņas. Pēc piecām minūtēm viņ� atkal bija aug�ā un pastāstīja, ka �is īrnieks jau rīta agrumā esot māju atstājis, turklāt iepriek� ar pla�u vērienu samaksājis par istabu �etras dienas uz priek�u. Glu�i vai melnā naktī, pusseptiņos, viņ� ar portfeli padusē devies uz staciju.

�� Se�os �etrdesmit piecās no Donkasteras atiet vilciens uz Londonu, un ar to misters Pil�ers ir aizbraucis.

��� Pil�ers?

Lūks parnaja. � Saimniece viņu smalki aprakstīja. Jork�īras darba cilvēki visu labi ievēro, un viņiem nepiemīt tieksme glaimot. Jā, tas ir bijis mūsu draugs Pil�ers.

��� Cilvēks, kur� ielauzās pie manis�

���� �ir bijis mūsu draugs Pil�ers, � Lūks atkārtoja. � Viņ� dro�i vien paslēpās priek�telpā un vakarvakarā gaidīja jūs atgrie�amies. Pa logu viņ� varēja novērot, ka te�legrammu piegādātājs iedod jums telegrammu. Ja tas lāga vīrs būtu ieradies agrāk, jums nebūtu jāpiedzīvo tāds izbī�lis, jo tad Pil�ers būtu atvēris aploksni un pēc tam tele�grammu atkal nolicis priek�telpā uz galda.

��� Bet kāpēc gan? Tur ta�u nekā tāda nebija. Ja viņ� būtu ienācis manā istabā un palūdzis, es viņam to tele�grammu būtu iedevusi.

Inspektors izķeksēja no bļodas desiņu un tad domīgi sā�ka graizīt to mazos gabaliņos.

�� Kāpēc Rustems no Londonas ir ieradies �eit? � viņ� prātoja, acu nepaceldams. � Protams, ne jau tādēļ, lai savu neuzvedīgo darbinieku iemānītu jūsu istabā, jo viņ� nezināja, kur esat apmetusies. Turklāt Pil�ers varēja atbraukt ar vilcie�nu. Un kādēļ viņi visi aizbrauca atpakaļ uz Londonu? Ne jau tādēļ, lai pārskaitītu guvumu, jo Trigers vēl ir Donkasterā. Viņam ir istaba blakus manējai, un ne viņa koferī, ne uzvalkā, ne somā nekā aizdomīga nav.

Kā jūs to zināt? � Edna vaicāja.

��� Viņam patīk labi paēst, un viņ� gul cie�i. Kur gan varētu būt Garsija? � inspektors ne no �ā, ne no tā iejau�tājās.

Viņa pastāstīja visu, ko zināja.

Garsija dro�i vien ir aizbraucis uz Vāciju, � viņa sprieda. � Viņ� ta�u visu laiku par to vien runāja.

�� Vai Vendīna bija loti labs zirgs? � Lūks gribēja zināt.

Viņa aprakstīja izcilo dzīvnieku ar tādu sajūsmu, kas

bulu iepriecinājusi vecā vīra sirdi.

�� Cik zinu, �is zirgs vēl nekad nav piedalījies sacīkstēs. Bet gan Garsija, gan arī zirga kopējs man apgalvoja, ka tas esot lieliskākais zirgs, kāds jebkad piedzimis Dienvidame�rikā. Vācie�i samaksāju�i par erzeli fantastisku summu. �ķiet, piecpadsmit tūksto�us mārciņu. Mans tēvocis mēdza teikt, ka nekad vēl neesot redzējis tik skaistu kumeļu. Na�baga Garsija zirga dēļ tie�ām bija kā bez prāta, un Vendīna nezināja, ko nozīmē pie�i vai pātaga. Tāpēc zirgs arī netika nekad trenēts. Alberto �ausmīgi uztraucas, ja kāds nodara zirgam sāpes, un tāpēc nekad nav gājis uz rik�o�anas sa�cīkstēm.

Lūks kādu laiciņu domīgi skatījās savā �ķīvī.

�� Rik�o�anas sacīkstes ir diezgan slidena bū�ana, � viņ� beidzot sacīja.

��� Izklausās tā, il kā jūs par tām nebūtu necik sajūs�mināts, � Edna smaidīdama bilda.

Lūks palocīja galvu. � Vel nekad mū�ā neesmu licis ne �iliņa uz kādu zirgu. Man tie ir pārāk dārgi.

��� Vai zirgi?

��� Nē, �iliņi. Esmu skots, kaut arī dzimis Londona un ne (ik skops, kā liekas. Bet es nepiedalos derībās, jo tās man nesagādā nekādu prieku, turklāt man ir savi nelieli ienākumi, tāpēc nekad neesmu bijis spiests krist kārdinā�jumā. Vai jus �odien iesiet uz sacīkstēm?

Viņai vēl nebija nekādu noteiktu nodomu. Pasaule �l<ita kā ziedo�s dārzs, kas pilns ar daudzkrāsainām puķēm, un viņai tikai jāizvēlas, kuras no tām plūkt.

��� Es gribētu, lai jūs man kaut ko apsolāt. Nebrauciet viena pati uz Longholu!

Viņai noraustījās mutes kaktiņi.

��� Es nejokoju un neko arī nedramatizēju, � viņ� no�pietni teica. � Es tikai vēlu jums labu. Vai jūs neizdarītu man kadu lielu pakalpojumu? Lūdzu, piezvaniet man uz Skotlendjardu � ari es rīt bu�u Londonā � un paņemiet mani līdzi, kad brauksiet uz savu īpa�umu.

Edna pasmaidīja. � Vai esmu policijas apsardzībā?

Viņ� pamāja. � Savā ziņā esat gan. Ar to es nebūt ne�gribu teikt, ka jums draud briesmas un tāpēc jūs vajag īpa��i apsargāt. Bet es labprāt paņemtu līdzi kādu paziņu, kas pamatīgi pārmeklēs māju. Viņ� ir zināmu nozaru speciā�lists, un par abiem kopā mēs jums noteikti būsim noderīgi. Attiecībā uz jūsu atgrie�anos Londonā� Ja drīkstu dot jums padomu, tad es iesaku: noskatieties Sentled�era sacīkstes! Tās ir vienas no gada nozīmīgākajām sacensībām, un tagad jūs hipodroma norises pārzināt pietiekami labi, lai spētu orientēties arī bez manis. Es parūpē�os, lai braucienam uz

Londonu jūs dabūtu atsevi�ķu kupeju. Varbūt brauk�u reizē ar jums.

Viņa uzjautrināta pasmaidīja. � Jūs gan varējāt vismaz pajautāt, vai es vispār vēlos, ka jūs mani pavadāt. Ta�u tradicionālos pieklājības likumus jūs diez cik augstu vis nevērtējat, to pa �o laiku esmu jau nopratusi. Labi, noska�tī�os sacīkstes. Tad man vismaz būs kaut kas, ko pastāstīt misteram Garsijam.

Vēl nekad mū�ā Edna nebija redzējusi vienuviet tik daudz cilvēku kā �ai pēcpusdienā. Bija skaista diena, un �ķita, ka te saplūdusi kopā vai visa Anglija. Pretstatā iepriek��ējai dienai gaisotne bija saspringta. Viņa bija klāt vēsturiskā brīdī, kad fini�ēja kāds zirgs ar likmi 50 pret 1, tikai par nepilnu galvas tiesu apsteigdams tuvāko sāncensi. Redza�mība no tribīnes bija teicama. Lūkam vairs neizdevās uzkāpt aug�ā pie viņas, bet, kā viņ� vēlāk stāstīja, arī no mazliet nolaidenā zāliena skatī�anās viņam bijusi laba.

Viņ� jau bija ce|ā uz tribīni, lai pavadītu Ednu, kad kads viegli pieskārās viņa plecam. Pamaza auguma vīrs kautrī�gi smaidīja, vērdamies inspektorā no lejas uz aug�u. Viņ� izskatījās pēc �okeja, kas kādreiz pieredzējis labākas die�nas, � mazliet netīrs un diezgan noplīsis. Nelikās, ka viņam pa�laik kabatā turētos nauda.

��� Vai jūs mani vēl pazīstat, mister Lūk? Pan�s Mārkems.

Lūks pazina Pan�u pat loti labi. Misteram Mārkemam bija gadījusies nelaime iepazīties ar inspektoru, kad tas veica savus dienesta pienākumus, un viņ� nonāca uz trim mē�ne�iem aiz restēm, jo blēdīdamies, sagrozīdams faktus, bija piesavinājies naudu.

����� Esmu kļuvis godīgs, mister Lūk, kaut arī tas necik neienes. Tas godīgums, es gribēju teikt. Atbraucu no Lon�donas ar ekskursiju autobusu kā bezbiļetnieks. Jums tas ir brīnums, vai ne? Biju palīdis zem �ofera sēdekļa. Tur nu gan bija karsts, pavisam necie�ami! Jūs vēl nekad neesat dzirdējis, ka ekskursiju autobusā var braukt bez biļetes, vai ne? Kāds zirgu īpa�nieks, kuru es pazīstu no agrākiem lai�kiem, uzdāvināja man brīvbiļeti uz sacīkstēm � tāpat vien, senas draudzības dēļ. Zirgi, ar kuriem es jāju, vienmēr bija uz goda, un, par laimi, vēl ir cilvēki, kas tādas lietas neaiz�mirst. Vai nejau�i neesat redzējis veco Gūdiju? Es viņu visu laiku meklēju, labprāt izspiestu no viņa kādu mārciņu. Pa�tiesībā jau man no viņa arī pienākas.

�� Kāpēc tu domā, ka tev kaut kas pienākas no �ā talan�tīgā trenera? � Laku vienmēr interesēja visāda informācija par Eliju Gūdiju.

��� Tad nu gan ir talantīgs treneris atradies! � Panes nicīgi noteica. � Tam es vēl kaut ko ietrenē�u. Būtu labāk palicis pie saviem lauvām un tīģeriem! Uz zirgiem viņam nav ķēriena. Nu labi, no tā kumeļa, kuru es viņam pārdevu, viņ� tie�ām kaut ko iztaisīja, tas man jāatzīst. No Blendfordas kumeļa, mister Lūk, jūs jau zināt. Tas nesen uzvarēja S to klonā.

��� Vai tu domā "Field of Glory"? � Lūks jautāja.

Panes pamāja.

��� Tie�i tā. Ar to viņi Stoktonā noteikti ir nopelnīju�i veselu kaudzi naudas. Tad tas vēl neskrēja kā Gūdija zirgs, bet tagad viņ� to jau dabūjis savos nagos. Kur� zirgs kuram pieder, to pie �iem tipiem nekad nevar dro�i zināt. Es viņu pārdevu par se�desmit piecām ginejām, viņu bija audzējis kāds fermeris Īrijā�

�� Visu viņa dzīvesstāstu, Pan�, lūdzu, gan nestāsti, man jāsteidzas.

�Tas ir vienīgais man zināmais zirgs ar nevienādiem nagiem � (rīs lielāki un viens mazāks. Tāpēc fermeris viņu neturēja nekādā vērtē. Kropli viņam nepatīkot. Gtidijs ma�zāko nagu nepamanīja, biju to pielabojis ar kurpnieka piķi. Atklāti sakot, mister Lūk, kad es tā pārdomāju, ko tik visu neesmu dabūjis gatavu�

��� Pietiks, Pan�! Pietaupi savus blē�u stāstus kādam citam!

Viņ� iebāza roku kabatā un izņēma desmit�iliņu bank�noti.

�� Zinu, Pan�, ka izmetu �o naudu vējā. Tu tikai piedzer-' sies līdz nemaņai.

��� Es vairs nedzeru, mister Lūk, goda vārds! Nevaru atļauties. Diezgan grūti jau ir katru dienu tikt pie paē�anas. � Pan�a Mārkema netīrā roka satvēra naudaszīmi. � Jūs, mister Lūk, vienmēr esat labi izturējies pret mani. Es vien�mēr saku: tie kruķi nemaz nav tik ļauni, kā par viņiem ru�nā, un tie�i vienam otram no kriminālpolicistiem ir krietna sirds. Tikai jāmāk ar viņiem pareizi apieties.

Lūks nevēlējās tērēt savu laiku, lai noklausītos �īs slavas dziesmas. �aurajā ejā uz seglo�anas laukuma viņ� bija ie�raudzījis Ednu un nu devās pie viņas.

�� Varens skrējiens, � viņ� teica. � �o zirgu Trigers no�teikti būtu gribējis saukt par savu. Piecdesmit pret vienu � tur ir ko padomat. Tad viņ� būtu aģentūru "Pie zaļās len�tes" izrotājis ar ko�ām svētku vītnēm. Tā, tagad varam braukt. Ir labs vilciens, kas nāk no Līdsas un pietur D011kasterā. Esmu jau rezervējis kupeju. r

��� Kas bija tas mazais vīrelis, ar ko jūs nupat runā�jāt? � Edna apjautājās.

Viņi jau bija tik labi pazīstami, ka Edna nejutās neērti, kad gribēja pajautāt kaut ko, kas bija modinājis viņas inte�resi. Pa ceļam uz staciju viņa noklausījās Pan�a Mārkema dzīvesstāstu. Viņ� bija bijis labs �okejs un veiksmīgs trene�ris, bet � ar pārāk daudziem draugiem. Kādudien �okejklubs ieinteresējās par vienu no viņa koptajiem zirgiem, kas tikko kā sekmīgi bija piedalījies sacensībās. Pan�u izsauca augstās komisijas priek�ā un atņēma viņam licenci. Ticis cauri tikai ar brīdinājumu, viņ� vēl varēja uzskatīt sevi par laimīgu. Tagad Pan�s pārtika no zirgu pirk�anas un pār�do�anas un bija pieprasīts zirgu dziednieks. Baumoja arī par viņa līdzdalību da�ās no lielajām hipodroma blēdībām, bet tur viņ� gan bija tikai sīks gariņ�. Neviens viņam īsti neuz�ticējās, pat ne tie, kuru labā viņ� strādāja/ v _ � Zirgu sportā darbojas daudzi tādi tipi, � Lūks teica. � Ta�u ir arī tūksto�iem godīgu cilvēku, kuriem ne prātā nenāk,, ka varētu pārkāpt noteikumus. Par �iem cilvēkiem �nekad nerunā, bet bez viņiem rik�o�anas sacīkstes neva�rētu notikt. Protams, darbojas arī blē�i, kas dzīvo no de�rībām. Galu galā, tā ir viegli pelnīta nauda.

^ 6

Ce|ā uz Londonu Ednai bija iespēja tuvāk pavērot vīrieti, kur� tik pēk�ņi un negaidīti bija ienācis viņas dzīvē. Lūks nekādi neatbilda viņas līdz�inējam priek�statam par po�licistu. Viņ� runāja labā angļu valodā, bija izglītots un attu�rīgs. Strādājot par stenotipisti, viņa bija saskārusies ar da��ādu slāņu ļaudīm, tāpēc lepojas ar to, ka pazīst cilvēkus. Ta�u �is vīrietis viņai likās mīklains. Viņ� sēdēja kupejas stūrī aizvērtām acīm, un Edna bez kautrē�anās pētīja viņu. Lūks nebija saucams par skaistu, bet viņai nācās atzīt, ka viņ� ir glu�i pievilcīgs. Atpūtas brīdī viņa sejā vīdēja kaut kas melanholisks, �aurais deguns izskatījās garāks nekā parasti. Viņam bija skaistas acis, un, par spīti iesirmajiem deniņiem, viņ� radīja jauneklīgu iespaidu. Nē, policistus viņa vienmēr bija iedomājusies pavisam citādus.

Starp citu viņ� bija ieminējies, ka runājot spāniski. Ednai radās aizdomas, ka tas ir blefs, tāpēc viņa uzdeva kādu jau�tājumu, uz ko viņ� tūlīt bez kļūdām atbildēja spāniski. Lūks paskaidroja, ka brīvi sarunājoties trīs vai �etras valodās.

��� Mūsu draugam Rustemam es gan netieku līdzi, viņa specialitāte ir Austrumu valodas. Grieķu un arābu valo�dā viņ� runā kop� bērnības, cik zinu, viņ� nāk no Maķedo�nijas. Tīrā sodība, ka turki, savus bēdīgi slavenos briesmu darbus darot, palaidu�i viņu sveikā. Viņ� dro�i vien vairs nav jūsu advokāts?

��� Kāpēc "dro�i vien"?

��� Viņu ta�u izslēdza no advokātu kolēģijas. Vai jums tas nebija zināms?

�� To jūs uz kuģa man jau stāstījāt.

Viņ� pamāja. � Jā gan. Es toreiz zināju, ka esmu ņēmis uz grauda vienu no bandas, bet man �ķita, ka tas ir Gūdijs. Turieties tālāk no Rustema! Un� � Viņ� vilcinājās.

��� Ko jūs gribējāt teikt?

��� Nūja, viņ�� Pēk�ņi Lūks izskatījās gandrīz vai samulsis. � Viņu uzskata par don�uānu.

Manīdams, ka ir skāris bīstamu tematu� Lūks skubīgi atkāpās. � Ar to es, protams, negrfbu sacīt, ka viņ��

��� Ka viņ� varētu parādīt man uzmanību? Kāpēc gan ne? Jūsu aizgādība, mister Lūk, man tie�ām �ķiet mazliet pārspīlēta.

Viņ� mulsi pasmaidīja un pat pietvīka. Ednu tas uzjaut�rināja, un viņa Lūkam piedeva.

Viņi �ķīrās Kingskrosas stacijā. Ednai bija jāapsola, ka viņa paziņos, kad grib doties uz Longholu. Viesnīcā viņu sagaidīja gara no Berlīnes sūtīta telegramma.

"Lūdzu, samaksājiet manu rēķinu un nosūtiet manu ba�gā�u uz Frldmaņa aģentūru Berlīnē, Fridriha Vilhelma ielā 71. Dodos īsā atpūtā uz Bavāriju. Manam mīļajam Vendīnam iet labi, viņ� mani pazina. Adios*. Alberto."

Tātad viņ� tomēr bija aizbraucis uz Berlīni. Tas, ka viņa zināja, kur Garsija atrodas, viņu ļoti nomierināja. Viesnī�cas istabā Edna atrada veselu kaudzi vēstuļu un kādu pa�ciņu � to viņa tūlīt attaisīja, domādama, ka tur varētu būt Longholas atslēgas. Ta�u izrādījās, ka sainītī ir kāda uz�ņēmīga komersanta sūtītas cigaretes.

Bez Garsijas pirmais vakars Londonā bija krietni vien garlaicīgs. Ar viesnīcas biroja starpniecību viņa pasūtīja biļeti uz teātra izrādi, ļa Edna nebūtu kautrējusies pievērst sev uzmanību, vislabprātāk viņa izrādes vidū būtu piecēlusies un aizgājusi prom.

Tas bija tik jauki � kā bagātai sievietei atgriezties pilsētā, kur agrāk viņai bija jādzīvo, apgrozot pirkstos katru peniju. Braukdama atpakaļ uz viesnīcu, viņa tomēr mazliet skaudīgi noskatījās uz jaunajām sievietēm, kuras kāpa autobusā. Skaidrs, ka arī daudzas no viņām bija stenotipistes un ne�dēlā saņēma divas mārciņas desmit penijus. Rit viņas nebei�dzamā straumē pār tiltiem dosies uz daudzum daudzajiem Sitijas birojiem. Bet �ovakar viņas gaidīja mājas un ģimene, tuvinieki un draugi, kas interesējās par viņu nodomiem un darī�anām.

Kad Edna tovakar likās gulēt, viņu māca neskaidra neap�mierinātība. Viņai trūka Donkasterā izjustās otra cilvēka biedriskās klātbūtnes.

" Spāņu vai. adios sveiki, ardievu. Tulk. piez.

Nākamajā rītā viss atkal gan rādījās patīkamākā gaismā. Viņa brokastoja viesnīcas istabā un patlaban apsvēra, ar kuru mēbclveikalu vajadzētu sākt, kad izsūtāmais zēns at�nesa kādu vizītkarti.

��� Arturs Rustems? Lūdziet viņu iek�ā!

Rustems ienāca smaidīdams un klanīdamies. Viņ� izska�tījās tā, it kā būtu izkāpis no modes �urnāla.

�� Jus bijāt Donkasterā. Liegties nav nozīmes, jaunkundz, es jUs redzēju. � Viņ� koķeti padraudēja ar pirkstu.

�� Tad nu gan jums ir brīnum asa redze, mister Rustem, � Edna vēsi atbildēja. � Arī es jūs saskatīju � savā tāl�skatī. Man grūti noticēt, ka tūksto� seju vidu tribīnēs esat ieraudzījis tie�i manējo.

Viņ� veikli izspruka no lamatām.

�� Sacīsim tā: es zinu, ka bijāt Donkasterā, jo tiku runājis ar mūsu mīļo draugu Gūdiju. Krietns, �akls vīrs, kas ticis uz aug�u, neatlaidīgi strādādams, un laimīgā kārta tagad nopelnījis mazliet naudas. Es saku "laimīgā kārtā", jo man ir prieks redzēt, ka krietns vīrs par savām pūlēm tiek arī atalgots.

��� Vai atslēgas jums ir līdzi, mister Rustem?

Viņai nebija nekādas vēlē�anās ielaisties sarunā par Elijas Gūdija nākotnes izredzēm.

��� Pats par sevi saprotams.

Rustems bez uzaicinājuma pievilka sev tuvāk krēslu un apsēdās. Tad viņ� izņēma no kabatas plakanu Kārbiņu un nolika to uz galda.

�� Te ir jusu tēvutēvu pils atslēgas, � izbiju�ais advokāts �ķelmīgi teica. � Jautājums ir tikai tāds, manu mīļo jaun�kundz, vai jūs no visas tiesas esat nolēmusi dzīvot tais mit�rajos, vientulīgajos mūros � tik tie�ām ļoti nomaļā vietā �, vai arī labāk pieņemsiet ārkārtīgi izdevīgu piedāvājumu, ko �orīt nejau�i saņemu .no kāda klienta. Viņ� ir ar mieru maksāt par �o īpa�umu divdesmit tūksto�us mārciņu. � Rustems ieturēja izteiksmīgu pauzi. � Man gan tas �ķiet par traku � piedāvāt tik lielu summu, bet�

�� Kas ir jūsu klients? � Edna viņu pārtrauca. � Misters Gūdijs vai misters Trigers? Vai varbūt doktors Blanters?

Rustems noblisināja acis. Pēk�ņais uzbrukums pārsteidza viņu pavisam nesagatavotu. Apbēdināts viņ� pa�ūpoja galvu.

��� Mis Grcja, man diem�ēl rodas iespaids, ka jus esat uzklausījusi bezatbildīgi atstāstītas tenkas. Es nesauk�u ne�vienu vārdā, bet ir da�i vīlu�ies, atriebības kāri cilvēki, ja drīkstētu tā izteikties, kas faktu sagrozī�anas dēl reiz jau dabūju�i pa nagiem�

�� Vai tas būtu inspektora Lūka raksturojums? � Edna jautāja.

■.� Nē ta�u, pasarg Dievs! Man nav nekas, itin nekas iebilstams pret inspektoru Lūku. Loti inteliģents cilvēks, �armants un izglītots. Man negribētos, ka kāds tagad sacītu, ka esmu nelabvēlīgi izteicies par misteru Lūku. Bet pasaulē ir tik daudz ļaunuma�

���� Es nedomāju pārdot Longholu, mister Rustem, � Edna stingri pateica. � Manuprāt, paskaidrodama to jau tūlīt, ietaupī�u daudz laika mums abiem.

��� Jums piedāvā divtik daudz, cik īpa�ums patiesībā ir vērts.

��� Ja piedāvātu arī �etrreiz tik daudz, mans lēmums paliktu negrozīts. Es gatavojos apmesties Longholā un, kad nomas līgumā minētais termiņ� būs pagājis, dro�i vien pār�ņem�u arī D�ilivudu un pie tās piederīgos pakalnus.

.�Kādu brīdi Rustems klusēdams .noraudzījās viņa un bā�liem pirkstiem bungoja pa galdu. Tad viņ� piespieda sevi pasmaidīt.

��� Nu, ja esat tā izlēmusi, būtu muļķīgi uzbāzties ar saviem padomiem. Lai nu jums būtu taisnība! Es augstu vērtēju sievietes intuīciju. Protams, esmu gatavs iespēju ro�be�ās jums palīdzēt. Pavadī�u jūs, kad dosieties māju ap�skatīt, un visādi jūs atbalstī�u.

��� Liels paldies, bet man nevajadzēs jūs apgrūtināt, � Edna mazliet pikti sacīja. � Misters Lūks labi pazīst to pusi un ir apsolījis braukt kopā ar mani. Vai te ir atslēgas?

Vina paņēma kastīti. Rustems vēroja katru viņas kustību. Viņa bija loti skaista, un viņam patika, ka �ī sieviete zina, ko grib. Bet pirmām kārtām viņ� bija ieradies, lai izpildītu uzdevumu.

�� jUs nupat pieminējāt nomas līgumu, mis Greja. Prie�cājos, ka varam par to parunāt. Es iesniedzu attiecīgos dokumentus jūsu advokātam, un viņ� norādīja, ka līgums ar misteru Gūdiju zaudēs spēju jau �ā gada beigās, nevis pēc da�iem gadiem, kā biju domājis. Tātad, ja vēlaties, jūs varat izbeigt līgumattiecības �ā gada nogalē. Citādi tās turpi�nāsies � līgumā �āda iespēja ir ietverta � pilnus piecpa�dsmit gadus. Bet es Gudijam apliecināju, ka viņ� netiks padzīts, jo jus nu gan nepazudināsiet cilvēku, kas ir no�dzīvojis pāri pusmū�am, jā, gandrīz jau tuvojas savas dzīves vakaram.

Viņ� iebāza roku �aketes kabatā, izņēma salocītu lapu un nolika to Ednai priek�ā uz galda. � Tāpēc esmu uzmetis provizorisku nomas līguma pagarinā�anas tekstu. Ja �is paga�rinājums stātos spēka, viņam būtu vismaz vēl gads laika, lai sameklētu sev kaut ko citu. Tā ir tīrā formalitāte. � Rustems noskrūvēja pildspalvai uzgali un pievirzīja Ednai tuvāk līguma lapu. � Vietā, kur jums jāparakstās, ar zīmuli esmu pievilcis ķeksīti, vai redzat?

Viņ� izdzirdēja Ednas smieklus un �igli pacēla galvu.

��� Bet, mister Rustem! Jūs ta�u visā nopietnībā necerat, ka bez apdoma parakstī�u visu, ko man noliek priek�ā? Varbūt tā rīkojas vientiesīgas mantinieces? Aizsūtiet doku�mentu manam advokātam!

Ar dziļa apbēdinājuma izteiksmi seja viņ� lapu atkal salo�cīja, iebāza kabatā, aizskrūvēja pildspalvu, cienīgi piecēlās, paņēma platmali un cimdus. � Jūs mani aizvainojāt, � viņ� teica viegli drebo�ā balsī. � Vēl nekad man nav ticis pār�mests, ka es būtu ļaunprātīgi izmantojis kādas klientes ne�zinā�anu.

Ednas acīs iezibējās jautras uguntiņas. � Var jau būt, mister Rustem. Lielākais pārmetums butu tas, ka esat iedzī�vojies uz savu klien�u rēķina.

Viņam bija galīgi skaidrs, ka tas ir uztverams kā kara pieteikums. Patiesību sakot, neko citu viņ� arī nebija gaidījis. Un tomēr viņu pārsteidza Ednas drosme. Rustems ta�u nebija pazinis mazo stenotipisti, kurai ilgus gadus vajadzēja aizstāvēt sevi bargā dzīves cīniņā, iekams notika brīnums: kāda senrakstīta vēstule Donaldam Grejam atsauca atmiņa viņa vienīgo vēl dzīvo radinieci un lika apzināties, ka viņ� pats ir kļuvis vecs un vientuļ�.

Arturs Rustems redzēja savā priek�ā tikai loti skaistu, loti bagātu jaunu sievieti, kura demonstrēja neticamu pa�ap�ziņu un kurai nebija ne mazākās līdzības ar pakļāvīgo, maigo viņa Scipņu tēlu. Arī tāds cilvēks kā Arturs Rustems reizēm ļāvās romantiskām vīzijām.

���� N.u labi, mīļo jaunkundz. � Viņa balsī no laipnības vairs nebija ne miņas. � Acīmredzot jūs esat negrozāmi �noskaņota pret mani un� maniem klientiem. �ēl, gau�ām �ēl. Es jums iesaku nepārvākties uz Longholu.

�� Tādu pa�u pacfomu viņai devu arī es, tikai cita iemesla dēļ.

ļ

Lūks, kā parasti, bija ienācis bez klauvē�anas, aizvēris durvis un jau nogājis pusceļu līdz galdam, pirms abi viņu pamanīja.

Edna iztrūkusies pacēla skatienu.

��� �ādu padomu mis Grejai devu arī cs, � Lūks atkār�toja, � bet, tā kā viņa reiz ir ieņēmusi galvā, ka tur apmetīsies, Uid tikai jācer uz mierīgu sadzīvo�anu ar kaimiņiem � ar viņas biju�o advokātu un visādiem �īs pasaules tri�geriem un blanteriem. Es nepreto�os viņas lēmumam. Darī�u visu, kas manos spēkos, lai atvieglotu mis Grejai iedzī�vo�anos Longholā.

Viņ� asi pavērās Rustemā. � �ai sakarā var gadīties, ka esmu spiests nogādāt da�us cilvēkus dro�ākā vieta. Diezgan svarīgas personas, Rustem, kuras uzskata sevi par tik neaiz�skaramām, ka nav veiku�as nekādus pasākumus, lai �ādu iespēju novērstu.

Rustems nobālēja. Draudi viņu bija manāmi aizskāru�i. Edna juta: kaut arī viņ� cen�as smaidīt, iek�ēji viņā viss vārās no dusmām.

Ne vārda neteicis, advokāts devās uz durvīm un � tas viņam bija raksturīgi � aizvēra tās aiz sevis ļoti klusu.

Edna pārtrauca klusē�anu. � Vai jūs tie�ām nekad ne�klauvējat, kad ejat iek�ā kādas dāmas istabā?

Ta�u �is briesmīgais cilvēks ignorēja viņas jautājumu.

��� Ko viņ� gribēja? Kā redzu, viņ� ir atnesis jums atslē�gas. Starp citu, tās viņ� �orīt agri pats saņēma no Gūdija.

�� Viņ� gribēja pierunāt mani, lai pārdodu īpa�umu.

Inspektors pamāja ar galvu. � Vai solīja daudz?

Edna nosauca summu. Lūks klusu nosvilpās. � �ķiet,

ka viņi to ir loti iekāroju�i. Bet kāpēc? Pakalni nav necik daudz vērti, ta�u priek�rocība ir tā, ka tie atrodas loti nomaļā vietā, un trenerim tas varētu būt svarīgi. � Viņ�

domīgi pakasīja aizausi. � Vai esat ko dzirdējusi par Garsiju?

Edna parādīja telegrammu, un viņ� atdeva to atpakaļ bez komentāriem.

��� Viņi kaut kam gatavojas, � Lūks teica. � Trigers ir izsūtījis saviem klientiem steidzamu paziņojumu, ka nāka�mais mēnesis jāizmanto jaunu kontu atvēr�anai. Jāatzīst, ka viņ� darbojas pamatīgi. Tādam netiks klāt neviena valdība.

Viņ� izņēma no kabatas �ūksni zīmī�u un izraudzījās divas no tām.

�� Te ir tā steidzamā vēstule. Klienti tiek aicināti dubultot savu bukmeikeru skaitu. Un pielikumā ir slepens saraksts, kurā atspoguļots visas valsts ievērojamāko bukmeikeru fi�nansiālais stāvoklis. Netrūkst arī praktisku padomu un norā�dījumu par kontu atvēr�anu uz attiecīgiem uzvārdiem, proti, segvārdiem. Viltīgs kā lapsa ir �is Trigers. Gaidāma liela akcija. Trigeram pa�am būs kadi divsimt vai trīssimt konti.

Lūks paskatījās uz Ednu, bet viņa redzēja, ka domās viņ� ir tālu prom.

. � Viņi neatlaidīsies, � inspektors beidzot sacīja. � Pa�gaidiet vien, viņi solīs līdz piecdesmit tūksto�iem.

�is paredzējums piepildījās, jo nebija vēl pagāju�as ne desmit minūtes kop� viņa aizie�anas, kad iezvanījās telefons un atskanēja Rustema balss. � Vai esat viena pati vai arī mūsu uzmācīgais draugs vēl ir tur? Mans klients paaugstina sava piedāvājuma* summu. Viņam patīk vecas mājas, it īpa�i Tjūdoru -laikmeta'Celtnes. Viņ� ir ar mieru izdot par Longholu nedzirdētu summu � �etrdesmit līdz piecdesmit tūk�sto�us mārciņu.

��� Longhola nav pārtļodama, � Edna Greja atcirta un nolika klausuli.

Lūks sēdēja savā istabā un domāja. Pa�reizējā situācijā vēl bija da�as neskaidrības. Viņ� zināja, ka Gūdijs pirms gada ceturk�ņa ir sūdzējies vietējām varas iestādēm par ūdens trūkumu un ievadījis sarunas par zemes gabala pirk��anu zirgu trenē�anai Vilt�īrā. Gūdijs bija uzdūries ok�ķeriem, kas slaistījās apkārt pa vina pa�reizējo treniņteritoriju, un tāpēc viņam steidzami vajadzēja tikt pie cita zemes gabala Vilt�īrā.

Kāpēc D�ilivuda un labi pārskatāmie pakalni trenerim pēk�ņi kļuvu�i tik vērtīgi, ka viņ� ir ar mieru maksāt pat piecdesmit tūksto� mārciņu? Vai tas varēja būt saistīts ar viņa nevēlē�anos dabūt Ednu par savu kaimiņieni? Vai Longhola glabāja kādu sevi�ķu noslēpumu? Vai arī viņ� baidījās, ka Edna Greja varētu nākt uz pēdām kādām �au�bīgām mahinācijām �ai zemes gabalā?

Vienu D�ilivudas mīklu inspektors Lūks jau bija atmi�nējis. Ievācot ziņas, viņ� bija atklājis kaut ko tādu, kas radīja viņam zināmu �oku. Lūks bija drosmīgs vīrs, bet tagad saprata, ka tā būtu pārgalvība � naktī ar varu ielauzties Gūdija īpa�umos. Viņ� zjnāja pamesto staļļu noslēpumu un to, kāpēc bija jābūvē jauni stalli tik tālu no mājas. Jautājums, vai �o noslēpumu vajadzētu darīt zināmu arī Ednai, nelika viņam mieru.

Katrā ziņā tam vēl ir laiks, inspektors nosprieda, vismaz tik ilgi, līdz viņ� pats būs apskatījis Longholu un konsta�tējis, kādas nepatik�anas tur var draudēt. Tas, ka nepatik��anas būs, bija skaidrs, un viņ� gribēja Ednai draudo�ās briesmas, cik vien iepējams, mazināt.

Lūks gan bija oficiāls Skotlendjarda ierēdnis, bet viņam bija birojs ēkā, kas atradās akmens sviediena attālumā no �ā iestādījuma. Viņa rīcībā bija neliela darbinieku grupa un savs arhīvs. Lūks pats uz trim gadiem bija norīkots nodar�boties ar zirgu sporta lietām. Ziņas, ko viņ� ievāca, atklāja pavisam jaunu, saisto�u pasauli.

Agrāk viņ� bija domājis, ka pazīst noziedznieku pasauli kā savu kabatu, bet tagad bija jāatzīst, ka ir ari tādas blē�dības, par kurām Skotlendjarda vidusmēra ierēdņiem nav ne jausmas. Viņa slepenajās aktīs varēja atrast gan sīku stallu pui�u, gan prominentu personu vārdus, datus par nelielām, samērā nevainīgām sazvērestībām un lielām, bīsta�mām bandām, kuras laupījumu guva, nevis atņemot to kā�dam sabiedrības loceklim ar varu, bet gan mierīgi saņemot no bukmeikeriem. Lūka sarakstos parādījās arī daudzu po�licijas ierēdņu vārdi.

Kriminālisti, kas ieradās uz rik�o�anas sacīkstēm tikpat regulāri kā uz pla�ām laulību ceremonijām, nebija viņa ziņā. Tie bija gājputni, kas īstenībā nepiedereja pie zirgu sporta. Tos viņ� dro�i varēja atstāt speciālai brigādei, kura darbojās hipodroma pasākumos un meklēja tur senus, mī|us paziņas.

Lūka kartotēkā bija arī visu aģentūras "Pie zaļās lentes" darbinieku vārdi, cik nu tic bija zināmi. Tur bija fiksēti kurjeri, kancelejas dāmas, jā, pat apkopējas, kas rītos uzko�pa birojus, un lielāko tiesu no tiem viņa ierēdņi bija pār�baudīju�i. Ta�u tic bija tikai akciju izpildītāji. Smadze�nes � mazais, resnais Trigers � sēdēja birojā ar ro�koka paneļiem ap�ūtām sienām pie liela iebūvēta seifa ar se�as collas biezām tērauda durvīm.

Darbinieki pat nezināja klientu vārdus. Trigers pieņēma darbā tikai sievietes. Viņ� maksāja tām tādu algu, par kādu vidusmēra sekretāre�var tikai sapņot, bet katra pretendente tika pārbaudīta pēc stingrākiem kritērijiem, nekā pieņemot diplomātiskajā dienestā.

Katrai no �īm jaunajām sievietēm bija savs rakstāmgalds un sava kartotēka, ta�u uz kartītēm uzvārdu nebija, tikai skaitli. �ie skaitli ar maziem zīmodziniem tika uzspiesti uz aploksnēm, ko aizlīmēja un nodeva Trigeram.

No sava seifa garajiem dzelzs plauktiem viņ� izņēma matrices ar skaitļiem atbilsto�ajiem uzvārdiem un ielaida tās adre�u drukā�anas ma�īnā. Ar aplok�ņu adresē�anu un vēs�tuļu nosūtī�anu nodarbojās tikai Trigers pats. Viņ� izvadāja biezos vēstuļu saiņus pa pasta kantoriem un da�as iemeta katrā pastkastītē, kurai brauca garām. Parasti tas Trigeram nozīmēja trīs stundas ilgu brauk�anu ar automobili, bet �is bija viens no tiem uzdevumiem, kurus viņ� nevarēja uzticēt nevienam citam.

Viņa klienti bija, kā Lūks teica, rūpīgi atlasīti un jo stingri pārbaudīti. Nedēlu pēc Trigera norādītā zirga uzvaras puse no klientu laimestiem zaļās, ar audeklu apvilktās aploksnēs kā ierakstīts sūtījums pienāca uz Trigera vārda. Katram klientam �ādas aploksnes bija krājumā. Tās tika saliktas vienuviet Trigera kabinetā, saturs pārbaudīts un atzīmēts viņa personiskajā kartotēkā. Pirms akcijām un pēc tām viņa darbadiena bija astoņpadsmit stundu gara. Reizēm viņ� bi�rojā arī pārnak�ņoja. Laimestu dala vienmēr tika piesūtīta skaidrā naudā. To, kas ar �o naudu notika tālāk, Lūks līdz �im vēl nebija varējis noskaidrot. Trigera bankas kontā tika ieskaitītas lielas summas, un bez tā arī nevarēja iztikt, jo viņa uzņēmuma uzturē�anas izdevumi bija ārkārtīgi lieli.

Par to, ka uzrādī�anai finansu inspekcijā domātie grā�matvedības dokumenti tiek viltoti, Lūkam nebija nekādu �aubu. Cik liels bija Trigera pa�a ieguvums, to nekad neva�rēja zināt. Kad tika plānota kārtējā akcija, Trigers pats ierakstīja zirga vārdu telegrammu veidlapās un uzglabāja tās slēgtās aploksnēs � katra divdesmit trīsdesmit �ādu tele�grammu � līdz sacīk�u dienas rītam. �īs aploksnes viņa kurjeri izvadāja pa visu valsti. Pasta kantoros � reizēm kāda cita, kurjeram nepazīstama Trigera darbinieka novēroti � kurjeri atvēra aploksnes un nodeva telegrammas nosūtī�anai. �īs otrās darbinieku komandas locekli tika saukti par in�spektoriem. Londonā viņi sēdēja atsevi�ķā birojā un ar uniformā tērptajiem aģentūras "Pie zaļās lentes" kurjeriem nonāca saskarē tikai telegrāfa kantoros.

Lūks nojauta, ka katrā hipodromā ir neliela novērotāju grupa, kuras uzdevums � pārtvert signalizētāju zīmes, kas tika dotas, pamājot ar roku vai pamirk�ķinot, un nodro��ināja sakarus no tuvākā telefona aparāta lidz hipodromam.

Reiz negodīga kurjera dē| kaut kas par plānoto akciju bija kļuvis zināms un pa telefonu pavēstīts kādai Londonas aģentūrai, kas pieteica derības hipodromā. Tūlīt tika pie�zvanīts tuvākajam starpniekam, kas atradās jūdzi no hipo�droma. No turienes signalizētājiem ziņu vajadzēja nogādāt tālāk. Ta�u, tikko bija paziņots vārds "Trigers", simt metru attālumā no tā, kur� runāja pa telefonu, tika aizdedzināta dūmu svece. Starp derību kasi un telefonu izpletās ne�caurredzama dūmu siena, un brīdinājums nenonāca galā.

' Mazais resnītis bija augstākās kategorijas ģenerāl�tāba priek�nieks. Viņ� neko neatstaja nejau�ības ziņā, neko sva�rīgu neuzticēja saviem pakļautajiem.

Nākamajās dienās Lūks un Edna satikās divas reizes � katrreiz sagadī�anās dēļ. Māju no iek�puses vēl neredzējusi, viņa jau cītīgi pirka mēbeles. Lūkam bija aizdomas, ka tādējādi viņa galvenokārt grib demonstrēt savu apņēmību ievākties Longholā. Tad kādu rītu Edna piezvanīja viņam un darīja zināmu, ka tagad gribot apskatīt savu nākamo mājvietu. Viņa -aizbrauca Lūkam pakal savā automobilī, un viņi devās ceļā uz Bērk�īru.

�� Vai jus netaisījāties nenīt līdzi kādu draugu? � Edna jautāja.

Lūks pamāja. � Es viņam piezvanīju, viņ� mūs tur gaidīs. Viņ� dzīvo Redingā, tas nav tālu.

��� Vai viņ� ir jūsu kolēģis?

Inspektors mirkli vilcinājās. � Jā, zināmā mērā.

Atkal bija pienākusi ziņa no Garsijas. Viņ� bija atsūtījis telegrammu no Minhenes un lūdzis Ednu pavadīt viņu "ga�rākā ceļojumā pa brīnum skaisto Eiropu".

��� Veco kungu var tikai apskaust, � Lūks bez īpa�as cieņas sacīja. � Vai neesat vēl kādu reizi redzējusi Rustemu?

Viņa pakratīja galvu.

��� Un viņa kompanjonus arī ne?

�� Esmu gan. Doktors Blanters pusdienoja manā viesnīcā un uzkrīto�i interesējās par mani.

��� Varu iedomāties. Viņ� ir vienīgais patie�ām bīsta�mais, � Lūks loti nopietni teica. � Viņam jau vairākas reizes draudējusi izslēg�ana no ārstu kolēģijas, bet viņ� tajā vēl turas. Turpretī Rustemu advokātu kolēģija gan izmeta. Rustemam glu�i vienkār�i neveicās. Visiem mantkārīgiem cilvēkiem agri vai vēlu gadās neveiksme. Blanters vēl aiz�vien ir ārsts, bet, pāris rei�u iesaistījies neglītās alerās, viņ� tomēr uzskatīja par labāku savu praksi pārdot. Blanters ir atzīts toksikologs, par indēm viņ� zina vairāk nekā jebkur� cits Anglijā un, ja neuzturas hipodromā, tad pavada laiku laboratorijā savā mājā pie upes Meidenhedas tuvumā. Tā ir īsta pils ar ro�u dārzu, laivu māju, marmora statujām un visu pārējo.

Edna smējās. Atklāti sakot, viņai bija pietrūcis Lūka sabiediibas, kaut arī viņu mazliet kaitināja tas, ka vajadzēja atzīt savu atkarību no kāda cita. Lūks izklaidēja viņu. Un ir maz tādu cilvēku, kuri ilgi to spēj, reizē neklādami mazliet apnicīgi.

��� Jūs esat nopirkusi mēbeles, � viņ� sacīja.

�� Veclaicīgas ozolkoka mēbeles, ne visai daudz. Esmu cie�i nolēmusi dzīvot Longholā un nevaru vairs atkāpties. Man ta�u kaut kur jānovieto tās mēbeles. Un ir jau pie�ņemtas teicamas kalpotājas, kas �odien sagaidīs mani Long�holā. Baumas gan dara savādas lietas, vai ne? Ne vairāk kā ar diviem cilvēkiem esmu runājusi par to, ka gribu pār�celties uz laukiem, bet saņēmu vismaz pusduci piedāvājumu no kalpotājiem, kas meklē darbu. Atradu loti labu saim�niecības pārzini, virēju un divas jaukas istabenes, kuras ir ar mieru dzīvot uz laukiem. Es liku viņām ierasties Long�holā, lai tūlīt iepazīstas ar savu nākamo darbavietu.

�� Visu cieņu! � Lūks teica. � Pat Trigers varētu pamā�cīties no jūsu organizatores talanta.

Auto lēnām brauca caur ciemu, aiz kura atradās D�ilivuda, un garāmbraucot viņi pameta skatienu uz aizbarikādēto iebrauktuvi pie Gūdija nama.

Izskatās pēc cietuma, � Lūks teica.

Edna pamāja. � Tie�ām neomulīgi. Manuprāt, rada sa�trauco�u iespaidu.

��� Bez �ādiem satraukumiem jūs varētu glu�i labi iz�tikt, � Lūks dusmīgi atcirta.

Vārti bija va|ā. Automobilis virzījās pa nezālēm aizaugu�o iebraucamo ceļu, un, kad viņu priek�ā iznira māja, Edna lika apturēt. Pie durvīm gaidīja �etras sievie�u dzimuma būt�nes, bet nostāk stāvēja kalsns vīrietis.

�� Abas piemīlīgās skuķes laikam gan būs istabenes, �

Lūks sprieda. � Tādā gadījumā vecākajām dāmām jābūt

saimniecības pārzinei un virējai. Visas ģērbu�ās melnā. Kā

jk

uz bērēm. Varētu domāt, ka viņas nupat zaudēju�as vietu un tagad nevar dabūt jaunu.

Viņi tuvojās grupiņai, un vecākā no sievietēm vecmo�dīgi pakniksēja. Ednai gan �ķita, ka visas �etras vairāk in�teresē inspektors nekā viņu nākamā saimniece.

Loks piegāja pie kalsnā vīrie�a, pārmija pāris vārdu un tad stādīja viņu priek�ā Ednai.

�� Tas ir misters Leins. Es vēlētos, lai viņ� ir klāt, kad visu apstaigāsim. Pasakiet savām kalpotājām, lai pagaida, kamēr būsim māju apskatīju�i. Neliekas gan, ka �īs �etras īpa�i gribētu iet iek�ā pirms mums.

�� Jūs varbūt gaidāt bumbas sprādzienu?

�� Es domāju, ka te būs �urkas, � viņ� skarbi atbildēja.

Edna nodrebinājās. Par �urkām viņa vairs nemaz nebija

domājusi. Vispār viņa bija pārliecināta, ka Gūdijs toreiz stāstīja pasakas. Ta�u viņai nācās piedzīvot nepatīkamu pār�steigumu.

Atslēdzis durvis, Lūks atvēra tās.

�� Ja jums nav iebildumu, mēs ar Leinu iesim pa priek�u.

Viņ� pārkāpa pār slieksni un palika stāvot. Edna pa�manīja, ka visas �etras sievietes kādu soli bailīgi atkāpjas, bija dzirdama �aboņa un graboņa, divas izbiedētas tum�as ēnas uzskrēja aug�ā pa platajām kāpnēm, vēl trīs �etras aiz�bēga uz kamīna pusi un no turienes, neatradu�as citu izeju, �āvās uz atvērtajām durvīm. Edna nobālēja. Māja ņudzēja no �urkām.

Lūks smīnēdams uzrunāja savu pavadoni:

��� Aiziet, Lein! Vediet �urp savus papildspēkus!

Leins izgāja ārā un pēc brī�a atgriezās ar trim terjeriem

saitē. Lūks pa to laiku bija apstaigājis māju, atvēris visus logus un durvis.

�� Lūdzu, gaidiet �eit, kamēr no mājas nebūsim padzinu�i �urkas, � viņ� teica Ednai.

Viņa dzirdēja terjerus nikni vauk�ķam un skrienam no telpas uz telpu. Pēc pusstundas Lūks atgriezās.

��� Tā, tagad jūs varat ienākt. Domāju, ka ienaidnieka galvenie spēki ir sakauti.

��� Bet ja tās te ieperināju�ās� � viņa bailīgi iebilda.

��� Var jau būt, ka viens vai divi no jaukajiem dzīv�nieciņiem vēl ir te, bet liela �ī iespējamība nav. �orīt agri tās ir atvestas uz �ejieni speciāli jums. Gūdijs nedēļām ilgi no visas Bērk�īras būs vācis tās kopā, lai izrāde būtu īsti iespaidīga. Leins ir pieredzējis �urku ķērājs, tāpēc paņē�mu viņu līdzi. Viņ� paliks �eit divas trīs dienas, lai mēs varētu būt dro�i, ka �o bestiju mājā vairs nav. Pēc viņa domām, tās visas bija piespiedu kārtā ieradu�ās ieceļotājas, to vidū � arī daudz lauka �urku.

Mājā viscaur bija redzamas baigas �urku medību pēdas. Kad Edna iegāja telpā, kuru tūlīt arī izvēlējās sev par gu�ļamistabu, Leins atkal lika terjerus pie saites.

�� Es vēl viscaur pamatīgi apskatī�os, mis Greja, � viņ� sacīja. � Bet nedomāju gan, ka atradī�u kādu midzeni. �ādās mājās �urkas nejūtas labi, tām nav te ko ēst. Drīzāk tās varētu blandīties apkārt pa staļļiem.

Ednai radās zināmas grūtības ar atbrauku�ajām sievie�tēm. Abas istabenes stingri atteicās ieiet mājā. Lūks, ar interesi ieklausījies sarunā, pamāja saimniecības pārzinei. � Kas jums teica, ka mājā ir �urkas? � viņ� vaicāja.

Sieviete nedro�i palūkojās viņā. � Tādi tie vecie mūri izskatās, ser.

��� Kas jums to teica? � viņ� atkārtoja. � Kas jums teica, ka māja ir pilna ar �urkām un ka labāk būtu tajā nemaz neiet iek�ā? � _

��� Neviens, � virēja atbildēja aizsmaku�ā balsī.

�� Kā jūs sauc? � Lūks pavaicāja saimniecības pārzinei.

��� Lintone, ser.

�� Lintone? Kādreiz agrāk jūs sauca par Keru, vai ne? Un kāds ir jusu uzvārds? � viņ� pagrie�as pret virēju.

��� Kolere.

�� Agrāk jūs sauca par Kleinu, vai ne? Bet tādas kā jūs jau maina uzvārdus tikpat bie�i kā kreklus. � Viņ� pievēr�sās istabmeitām. � Es atklāju, ka katrai no jums ir tikai pa vienai iepriek�ējai sodāmībai, ļums � par zādzību vei�kalā un jums, ja nemaldos, � par to, ka bijāt saistīta ar gadījumu Helamstrītā, vai tiesa?

Uzrunātā piekrita, palocīdama galvu.

Edna stingi skatījās viņā.

�� Tā, un tagad visas vācieties prom! � inspektors teica pavisam laipni. � Pielūkojiet, ka tiekat mājās, protams, uz sava rēķina. Un sargieties vēlreiz uzmākties mis Grejai! Citādi es varētu painteresēties, kur radu�ās tās labās at�sauksmes, ko uzrādījāt mis Grejai. Tam kungam, kur� jūs ir sūtījis, � tas varētu būt misters Rustems, jo viņa birojā esat redzētas, pirms pieteicāties darbā pie mis Grejas, � va�rat pateikt, lai nesūta tās pārējās �etras vai piecas, kas arī bija pie viņa. Kāds mans darbinieks par tām visu jau ir no�skaidrojis. Arlaburītu!

Kā ar ūdeni aplietas �īs �etras sievietes aizvilkās uz vārtiem.

��� Bet kāpēc� kas viņas tādas ir? � Edna stostījās. � Kāpēc jūs�

��� Rustems bija īpa�i izraudzījis jums �os �etrus izcilos eksemplārus. Tas nebija gudri darīts, jo kaut vismazāko briesmu gadījumā viņas būtu metu�ās bēgt pa galvu pa kaklu. Izņēmums varētu būt misis Kleina, kas ir varen rūdīta un kādā jaukā dienā savu dzīvi dro�i vien beigs uz e�afota.

��� Bet kā jūs to zinājāt? Vai jūs izsekojat mani?

��� Ne glu�i. Bet nekad jau nenāk par jaunu mazliet uz�manīt savus draugus. Londona ir bīstama pilsēta. Par tām sievietēm es zināju tāpēc, ka biju licis novērot Rustemu. Ko jūs tagad darīsiet? Vai tie�ām gribat iekārtoties uz dzīvi �ais drupās? Vai arī būsiet tik prātīga, ka iegādāsieties māju Meifērā vai dzīvokli Pikadili laukumā un metīsieties Lon�donas sabiedriskajā dzīvē?

��� Es pārvāk�os uz �ejieni, � vina apņēmīgi paziņoja. � Mani neatturēs nekas un neviens. �ī ir brīnum skaista māja.

��� Tad apskatīsim mazliet tuvāk arī zemes gabalu, � Lūks uzaicināja.

Viņi brida pa garo zāli aiz mājas. Attālums līdz mūrim, kas �ķira Longholu no D�ilivudas, bija mazāks par piec�desmit metriem.

Lūks uzmanīgi pagājās gar stūri, it kā meklēdams tajā bojājumus. Apmēram pret mājas vidu mūrī atradās biezu dēlu vārti, kuru priek�ā zāle bija nomīdīta. Slēdzene bija nesen ieeļļota. Acīmredzot �ī izeja uz D�ilivudu vēl pavisam nesen bija tikusi lietota.

��� Diez vai kāda no jūsu atslēgām varētu derēt?

Edna izņēma no kabatas atslēgu sai�ķi, un Lūks izmēģi�nāja tās visas pēc kārtas, ta�u nesekmīgi. Viiļ� kaut ko pierakstīja. � Atslēgas jānomaina.

Te, tie�ā D�ilivudas tuvumā, virs mūra bija nostiepts acīm redzami jauns biezs, �etras pēdas augsts stiepļu pinums.

��� Gudijs laikam spēlē tenisu ar Dievu To Kungu, � Lūks sausi noteica.

Atradis pussatrunēju�as kāpnes, vitj� piesardzīgi pa tām pakāpās, lai varētu ieskatīties otrpus mūra. Labajā pusē bija

*�

pamestie stalli, kreisajā � stiepļu �ogs, kas apņēma D�ilivudas māju. Piecdesmit metru tālāk atradās nezin kādam nolūkam paredzēts liels betona bloks, kas ainavu nekādā ziņā neizdailoja. Pusotras jūdzes attālo akmeņlauztuvju no�gāzē varēja saskatīt divus tum�us caurumus. Tās bija vēs�turiskās Perivigas alas, par kurām stāstīja, ka ar tām esot saistīti izmanīgi kontrabandisti un kāda slepkavība. Starp alām un māju pletās pla�a jaunaudze. Pa labi no tās bija jauna sarkanīga būve � Gūdija stalli.

Lūks te nepētīja apkārtni pirmoreiz. Patiesībā viņ� jau itin labi orientējās �ai teritorijā. Inspektors bija apņēmies kaut kad iekļūt arī Perivigas alās, lai izdibinātu, kādi dār�gumi tur glabājas. Gūdija pagātnē bija da�as pagaidām vēl nenoskaidrotas epizodes. Pat Skotlendjardam ar tā nepār�spējamajām ziņu vāk�anas metodēm bija izdevies apkopot tikai nenoteiktus un sagrozītus datus.

Ja trīs savstarpēji nepazīstami liecinieki neatkarīgi cits no cita dod vienādu liecību, tā kļūst par faktu, ko Skotlendjards var pētīt tālāk. Bet par Gūdiju vēl nekad nebija dabūtas trīs vienādas liecības. Viņ� tik noslēpumaini bija piedalījies lielos noziegumos, ka viņa līdzdalību nebija iespējams pie�rādīt.

Lūks zināja, ka Gūdijs ir stiprs kā lācis un arī cietsirdīgs, bet par viņa vienīgo vājību, par viņa milzīgo godkāri in�spektoram nebija ne jausmas. Viņ� neko nezināja par rak�stāmma�īnu, pie kuras Gūdijs mēdza sēdēt klusās nakts stundās, lai radītu savu �edevru. Ta�u viņ� bija gandrīz dro�s par to, ka treneris nekad nenak�ņo ārpus majas, vakaros atgrie�as no Donkasteras un agrā rīta stundā atkal brauc uz turieni.

� Ko jūs tur redzējāt? � Edna nepacietīgi vaicāja, jo viņ� bija ilgi kavējies aug�ā.

�� Zemi un vēlreiz zemi. �ogus un vēlreiz �ogus. Jaunos staļļus un kādu betona bloku, kura izmanto�anas nolūks man nav skaidrs. Vai jūs vēl arvien gribat palikt �eit?

�� �onakt ne, � vina smaidīdama atteica. � Bet es katrā zinā �eit apmetī�os.

��� Tad jums ir vajadzīgs pārvaldnieks, � Lūks izlēma. � Viņ� atslogos jūs no zemes apsaimnieko�anas un palīdzēs arī iekārtoties. Es par to parūpē�os.

Savu solījumu viņ� izpildīja. Nākamajās dienās Lūks aizsūtīja pie viņas uz viesnīcu izvēlei pusduci sievie�u dzi�muma kalpotāju, virssulaini, sulaini un Leinu, to �urku ķērāju, kura iera�anos bija pieteicis pa telefonu.

���� Leinam ir zināma pieredze īpa�umu pārvaldī�anā. Turklāt viņ� agrāk strādājis Bērk�īras lauku policijā. Man negribētos kautiņā būt vina pretiniekam.

��� Ar ko tad viņam būtu jākaujas? � Edna pārsteigta jautāja.

�� Iepriek� to nekad skaidri nevar zināt, � Lūks izvairīgi atbildēja. � Es tie�ām varu vinu ieteikt. Pārvaldnieks, kas agrāk dienējis policijā�

��� Vai jus gribat pataisīt manu māju par policijas ie�cirkni?

�� Kāpēc gan ne? Policijas iecirknis ta�u ir kaut kas loti jauks, � Lūks attrauca.

Edna bija apmierināta ar Lūka atsūtītajiem kalpotājiem. Acīmredzot viņ� bija tos izvēlējies loti rūpīgi, un viņa bija par to pateicīga. Vēl lielāks iemesls pateikties viņai radās

tad, kad �o cilvēku labās īpa�ības bija izturēju�as pārbaudi.

�

Nākamo divu nedēlu laikā viņa gandrīz katru dienu pava�dīja savā īpa�umā. Gara rinda furgonu atveda dzīvokļa ie�kārtu. Longholas telpās āmurus klaudzināja dekoratori, strā�dāja stiklinieki un instalatori, un Leina uzraudzībā dārza biezoknis tika pārvērsts par mauriņiem un puku dobēm. Me�onīgie dzīv�ogi tika apcirpti, netīrās logu rūtis atmir�dzēja jaunā spo�umā, vienas nakts laikā pazuda neglītās �ķūņa drupas aiz mājas. Longhola k|uva aizvien skaistāka, un kādudien Edna tur ieradās ar savu koferi un jauno ista�beni. Neņemdama vērā, ka visur vēl o� pēc svaigas krāsas, viņa iekārtojās un tad sarīkoja mājas iesvētī�anu ar vienu vienīgu viesi.

� jums vajadzēja ielūgt mācītāju, �ādos gadījumos tā ir pieņemts. Starp citu, vai jūs piederat pie anglikāņu vai Ro�mas katoļu baznīcas?

Ta�u to viņa negribēja izpaust.

Gūdiju Edna līdz �im vēl nebija redzējusi, ta�u pa savas lielās guļamistabas logiem dienvidu un rietumu pusē viņa katru rītu vēroja viņa zirgus garā virtenē dodamies pār pauguriem. Un ar katru dienu vairāk un vairāk viņu iein�teresēja noslēpumainā zaļi baltā māja, kas vīdēja aiz kokiem un stiepļu pinuma �ogiem. Ednu mazliet uztrauca tas, cik loti atkarīga no inspektora Lūka viņa pa �o laiku bija klu vusi. Viņ� bija ieņēmis viņas dzīvē noteiktu vietu, no viņa nevarēja tikt va|ā � un viņa to arī nemaz nevēlējās. Lūka uzvedība bija nemainīga, viņ� izturējās pret Ednu ar tādu pa�u pārākuma apziņu, tikpat brīvi un draudzīgi kā uz kuģa "Astūrija" un Donkasteras tirgus laukumā. Ta�u acīmredzot bija kāda neredzama robe�a, kuru viņ� nekad nepārkāpa. Starp citu pateikta piezīme gan pauda Ednai �ā vīrie�a attieksmi pret viņu. Lūka acīs Edna esot tikpat kā viņa jaunākais brālis. Viņai nebija īsti skaidrs, vai par �ādu salī�dzinājumu vajadzētu priecāties vai dusmoties. Bet pagai�dām viņi uz �āda pamata satika glu�i labi.

Divreiz vai trīsreiz nedēlā Edna bija Londonā un tikās ar Lūku, lai aizietu kopīgi paēst. Viņa labprāt uzturējās inspektora sabiedrībā, jo viņam vienmēr bija ko stāstīt, parasti gan baumas par savu mīļāko tematu � aģentūru "Pie zaļās lentes".

Savādos apstākļos Trigers bija sarīkojis negaidītu trans�akciju. Pirmajās rudens sacīkstēs Ņūmarketa tika izziņots viens no tiem skrējieniem, kuriem zirgus piesaka jau tad, kad tie vēl ir kumeļi. Kā parasti �ādos gadījumos, izrādījās, ka vērā ņemami pretendenti uz balvu ir tikai trīs zirgi. Divi bija jau loti labi pazīstami, bet tre�ais, trīs gadus vecs ērzelis, sacīkstēs bija piedalījies tikai vienu reizi � pavasarī, turklāt ar visai viduvējiem panākumiem. Derības uz augstām lik�mēm tika noslēgtas par favorītu, kur� sevi�ķi labi bija tu�rējies Sentled�era sacīkstēs. Par otro zirgu tika derēts uz 8 pret 1, par nepazīstamo tre�o � 100 pret 6, un tas bija diezgan dīvaini, jo patiesībā likmei vajadzēja būt 100 pret 1. Un noniecinātais savrupnieks uzvarēja bez lielām pūlēm. Tā bija Trigera transakcija, un notikumam īpa�u svaru pie�ķīra tas, ka zaudēju�ajiem zirgiem tūlīt pēc skrējiena tika kon�statēta paaugstināta temperatūra. Ar zirgu sportu saistītajās aprindās, protams, melsa par mahinācijām. Uz uzvarētāju, kas piederēja kādam trūcīgam īru mui�nieka pēctecim, ne�kādas aizdomas nekrita.

� Zirga īpa�nieks tāds, protams, ir tikai nomināli, � Lūks paskaidroja. � Cienījamais misters Henrijs ir pliks kā baznīcas �urka. Ls nemaz ne�aubos, ka zirgs pieder bandai. Kad mēs ieradāmies hipodroma, abi saslimu�ie zirgi vēl bija veselāki par veseliem, bet, kā stāsta, pusstundu pirms skrē�jiena tie demonstrē�anas laukumā sāku�i spārdīties un kļuvu�i loti nemierīgi. Tas, protams, neko vēl nepierāda, uzvarētājs, bez �aubām, ir labs zirgs, un pilnīgi iespējams, ka viņ� uzvarējis pats saviem spēkiem, jo skrēja labā tempā. Bet Trigera padomdevēji laikam bija gribēju�i, lai viss būtu dro�āks par dro�u. Tā kā bija tikai trīs pretendenti, tas nesagādāja nekādas grūtības. Trigers jau trīs dienas nav atstājis savu biroju, viņ� tur nak�ņo un ēdienu liek pienest klāt no restorānā. Viņam ir itin omulīgs mazs dzīvoklītis, ko lifts savieno ar viņa biroju. Ar nepacietību es gaidu �o pēcpusdienu, jo man ar viņu ir norunāta tik�anās.

Viņi ēda restorānā "Ritz", un tas mazliet mulsināja Ednu. Viņa zināja, ka kriminālpolicistiem alga nav nekāda lielā, un Lūka pastāvīgie ielūgumi pamazām lika viņai justies neveikli, jo viņ� vienmēr izvēlējās dārgākos restorānus. Ta�u pa�ai ielūgt viņu laikam neklājās, bet, kad viņa reiz gribēja parādīt savu neatkarību un pati maksāt savu rēķinu, Lūks to noraidīja loti ledainā tonī. �odien inspektors teica (tagad viņa atcerējās, ka agrāk viņ� kaut ko tadu jau ir minējis), ka bez algas viņam esot arī savi pastāvīgi ienākumi. Tēvs atstājis mantojumā īpa�umtiesības uz dalu no minerālūde�ņu fabrikas, kas no iesācēja mēģinājuma bija izvērties par plauksto�u uzņēmumu. Lūks seniors vēl bija pieredzējis, ka Londonas autobusi braukā apkārt ar spilgtiem reklāmas uz�rakstiem, kuros tika ieteikts pirkt "Lūka limonādi".

� Tas ir mazliet banāls ienākumu avots, bet nauda, ko es saņemu, nemaz neizskatās citāda kā tā, kuru saņem kā procentus bankā, � Lūks piebilda. � Un tā noteikti ir tik�pat laba kā jūsu nauda, mis Greja, jo jūsējai pamatā ir nokautā mēmā radība, kas nonāk saldētavā.

Lūks jau sen, tā viņ� atzinās, būtu pametis policijas die�nestu, ja vien nebūtu uzradusics �ī hipodroma lieta. � Tik interesantu uzdevumu es glu�i vienkār�i nespēju laist garām.

Viņ� pavadīja Ednu atpakaļ uz viesnīcu, kur viņa gribēja pārnak�ņot, un tad lēnām devās prom pa Louerrīd�entstrltu, lai izpildītu savu norunu.

Elegantā uniformā tērpts kalpotājs ieveda inspektoru uz�gaidāmā telpā ar paneļiem ap�ūtām sienām, uz brīdi nozuda un tad pavadīja viņu uz Trigera svētnīcu � lielu telpu ar ska�tu uz Rīd�entstrītu. Telpas iekārto�anā līdzekli nebija taupīti.

Kaut gan diena nebija karsta, Trigers pie ro�koka rak�stāmgalda, uz kura atradās diktofons, tālrunis un da�ādi rak�stāmpiederumi, sēdēja, izmeties kreklā. Uzjautrināts Lūks pamanīja bronzas Napoleona statuju, kas bija novietota tā, ka visu laiku atradās biroja īpa�nieka redzes lokā.

��� Sēdieties, mister Lūk! � Resnulis skublgi piecēlās, pievilka tuvāk kādu ādas krēslu, pagaidīja, līdz viņa viesis apsē�as, un tad atkal apsēdās pats. � Man pa�laik ir traki daudz darba, galva grie�as riņķī.

Viņa runā nepārprotami bija saklausāms koknejs, bet izturē�anās bija laipna, seja izskatījās atklata un diezgan godīga. Lūkam Trigers �ķita simpātisks, viņ� vismaz radīja cilvēcīgu iespaidu. Tāds tips kā Trigers spētu gūt panākumus jebkurā nozarē, bet laikam gan nebija nevienas citas, kur viņ� būtu vairāk piemērots neka pa�reizējā darbības laukā.

�� Es zinu, kāpēc esat �eit. Jūs interesē tas gadījums ar Kaļamu.

Kaļamu bija autsaiders, kur� uzvarēja abus saslimu�os zirgus Nūmarketā.

�� Gribu jums kaut ko teikt, mister Lūk, un tā būs tīra patiesība. Man nav nekādas sapra�anas par zirgiem. Man viņi visi liekas vienādi. Zirgs paliek zirgs, un, ja tam ir ragi, tad tā ir govs.

Smiedamies viņ� piestūma savam apmeklētājam tuvāk cigāru kasti.

��� Es zinu tikai vienu: te ir aģentūras "Pie zaļas lentes" galvena mītne. No iespējami dro�iem avotiem saņemu ziņu par kādu zirgu, piesūtu to saviem klientiem un iekasēju naudu. Vai tas zirgs ir labs vai slikts, es nezinu, zinu tikai tā vārdu. Mani neaizrauj rik�o�anas sacīkstes, brīvprātīgi es nekad uz hipodromu neietu, tur jūs varētu man kaut vai piemaksāt. Reizēm man tas tomēr jādara. Darījums paliek darījums. Golfs � tas gan ir pavisam kas cits.

Viņ� lepni norādīja uz mazu sudraba kausiņu, kas atradās goda vietā starp da�ādiem priek�metiem uz pārāk apkrau�tās kamīna dzegas. Lūks bija pārliecināts, ka Trigers saka taisnību. Viņa interese par zirgu sportu bija vēl mazāka nekā Lūka sajūsma par lido�anu. Blēdīgās akcijas neizdomāja Trigers, viņ� tās tikai pārvērta veikalnieciskās veiksmēs.

��� Un tad es jums vēl ko gribu sacīt, mister Lūk. Man nav nekādas nojausmas, vai zirgam būs vai nebūs panākumi. Par to, kad tas ir labā formā, un tamlīdzīgām lietām es vēl nekad neko neesmu lasījis un nemaz arī nebūtu spējīgs to saprast. Es nedaru nekā tāda, kas būtu pretrunā ar zirgu sporta noteikumiem, tos gan zinu no galvas. Es nesaejos ar staļļa pui�iem, �okejiem, treneriem vai vēl kādiem citiem, esmu tikai, tā sakot, cilvēks, kas veic noteiktu funkciju kā ma�īna.

�� Toties viens no jūsu draugiem� hm� zirgus pazīst labi.

Resnis paraustīja plecus.

�� Skaidrs, ka tā ir. Negribu neko jums slēpt, mister Lūk, jus ta�u zināt tikpat labi kā es, ka te ir iesaistīti arī doktors un misters Gūdijs, tāpat arī misters Rustems ir tāds kā līdz�dalībnieks. Viņi nodarbojas ar zirgu jautājumu. Tas ir atklats noslēpums. Viņi veltī savu dzīvi, kā mēdz teikt, cēlajam zirgu sportam, un, ja viņi par zirgiem kaut ko nezina, tad tas arī nav zinā�anas vērts. Man par to nav nekādas nojēgas. Saņemu viņu naudu un nolieku bankā.

�� Visu? � Lūks vēlējās precizēt.

Trigera smaidā bija jau�ams viegls pārmetums. � Bet inspektor, vai tad darījumu cilvēkam kaut ko tādu jautā? Es naudu nolieku, kā jau teicu, bankā un ņemu ārā tik, cik vajadzīgs maniem izdevumiem, un ar to man tā lieta ir nokārtota.

��� Vai jūs pazīstat Kaļamu īpa�nieku?

�� Ar īpa�niekiem man nav nekādu darī�anu, � Trigers bezrūpīgi atbildēja. � Iespējams, ka manu klientu vidu ir da�i zirgu īpa�nieki, bet arī tos es personiski nepazīstu. Esmu pilnīgi aizņemts ar savu cilvēku darba pārraudzību. Tic ir Londonā vislabāk atalgotie darbinieki, mister Lūk. Neviena no manām meitenēm nesaņem mazāk kā piecas mārciņas nedēlā, lielākā dala dabū pat desmit. Viņām jāie�rodas darbā vienpadsmitos priek�pusdienā, un piecos pēc pusdienas viņas beidz. Aug�stāvā viņām ir brīni�ķīga ēdam�zāle un atpūtas istaba.

�� Vai vīrie�u dzimuma ierēdņu jums nav?

Trigers atkal pasmaidīja.

��� Nē, tik dumj� es neesmu. Vīrie�i pļāpā. Meitenes no zirgiem neko nesaprot un tāpēc nerunā. Mani kurjeri visi ir dienēju�i armijā. Nevienam, kas bijis zemāks par virsser�antu, pie manis nav ko meklēt. Tagad pateik�u kaut ko tādu, par ko jūs smiesieties. Es pieņemu tikai ticīgus cilvē�kus, atturībniekus, vislabāk � tādus pa�darbības sprediķotājus. Un nevienu vecpuisi. Stabilus ģimenes tēvus, tiem es uzticos, arī radiniekiem, kuri ir atkarīgi no viņiem, jo tādi nevar atļauties zaudēt darbu. Un es ņemu viņus tikai tādā vecumā, kad citur vairs neņem pretī; arī tad vēl pamatī�gi izpētu �os cilvēkus. Kad kurjeri telegrāfa kantorī atver manas aploksnes, vini labi zina, ka viņus novēro inspek�tors, � vai vismaz tic, ka tas tā ir. Visu nosaka pareiza darba organizācija.

��� Un organizēt jūs, Triger, protat lieliski.

Trigers pa�apmierināti pasmaidīja. � Kā tad, arī es pats tā domāju, � viņ� piekrizdams teica. Tad kļuva nopietns. � Nu jUs, inspektor, redzat, ka jums nav nekādas nozīmes prasīt man kaut ko par zirgiem vai to īpa�niekiem vai arī censties izzināt, kāpēc tie�i viens vai otrs zirgs tiek sūtīts uz sacīkstēm vai kāpēc uzvar kāds cits. Man gar to nav nekādas daļas. Tas ir manu cilvēku ziņā, un uz viņiem man jāpaļaujas.

Lūks paskatījās uz sienu Trigeram aiz muguras.

�� Jūs jau nebūsiet ar mieru atvērt savu naudasskapi un parādīt, ko labu tur glabājat?

Trigers skali iesmējās. � Tā nu gan jums būtu liela vil��anās. Tur vispār nav nekā ko redzēt. Da�i plaukti ar matri�cēm adre�u drukā�anas ma�īnai, maza kastīte ar burtiem � tas ir viss. Ja vēlaties, parādī�u jums pārējās telpas.

Viņ� piecēlās, uzvilka �aketi un Lūkam pa priek�u iegāja lielajā zālē, kur pie rakstamgaldiem sēdēja jaunas sievietes, katrai priek�ā � pulkstenis un piezīmju kalendārs.

�� Ma�īnu birojs ir aug�ā, � Trigers teica. � Pie mums, protams, piesakās tūksto�iem, ak, ko es runāju, simtiem tūksto�i cilvēku, kas grib piedalīties derībās. No tūksto�a mēs pieņemam apmēram �etrus. Turklāt � tikai pēc veco klientu ieteikuma. Un arī tad pirms iekļau�anas kartotēkā mēs viņus vēl rūpīgi izpētām.

Katrai darbiniecei priek�ā bija kartotēka � bez vārdiem, tikai ar numuriem, kā arī kopā sastiprinātas telegrammu veidlapas ar jau ierakstītām adresēm.

����� Tās pienāku�as �orīt agri no rīta, vakarā es tās ielik�u savā seifā. Meitenēm tikai jāatzīmē, cik daudz naudas ie�maksāts. Da�i klienti lieto kodu, bet man ir koda kopija, un pie katras veidlapu paciņas tiek piesprausta kartīte, kur atzīmēta klienta iemaksātā summa. Pēc sacensībām meitenes pārbauda, cik klients vinnējis un cik viņ� ir parādā mums. Galu galā, visur jābūt kārtībai.

Lūks nogāja gar rakstāmgaldiem. Reti kura no darbi�niecēm paraudzījās uz vinu. Tās acīm redzami bija augstākas klases ierēdnes nekā parasti Londonas Sitijā atrodamās. Ziemā, kad aģentūrai "Pie zaļās lentes" bija tuk�s laiks, viņas saņēma, kā Trigers starp citu ieminējās, divus mēne�us garu atvaļinājumu un brīvbiļeti braucienam uz jebkuru vietu pasaulē.

�� Esam jau sūtīju�i savas meitenes atpūsties pat Dienvidāfrikā, bet lielākajai daļai prāts nesas doties uz Rivjēru. Kura negrib ceļot, saņem skaidru naudu. Uz katrām desmit mei�tenēm ir viens uzraugs.

Lūks gan zināja, ka organizēts �is darbs, bet viņam vēl nekad nebija bijusi iespēja redzēt to pa�am. Viņ� apbrīnoja mazo resnīti, kas �ādā ne visai daudzsolo�ā nozarē bija ie�ņēmis tik neparastu stāvokli. Darījumu aizdomīgo pusi ne�pārzināja Trigers. Ta�u viņ� nebija nekāds mulkis. Viņ� noteikti vismaz nojauta, kā viņa partneri panāk, lai laime vienmēr smaidītu tie�i viņiem. Trigers uzveda Lūku aug�ā, savās privātajās telpās, kas, inspektoram par brīnumu, bija iekārtotas pavisam atturīgi.

�� Apmeklētājus es �ais telpās nepieņemu un pārguļu te tikai tad, kad iet pavisam drud�aini, � viņ� teica. � Jaukas mei�iņas ir tās tur, lejā, vai ne? Bet es nevienu vēl neesmu ielūdzis vakariņas. Kad viena reiz sāka ar mani koķetēt, nekavējoties viņu atlaidu. Darījumi ir darījumi, un mīlestība ir mīlestība, savienot tos nevar. �eit nenāk neviens, kas nepieder pie aģentūras � ne misters Gūdijs, ne doktors, ne ari kāds cits.

Atstādams lepnās telpas, Lūks nebija kļuvis daudz gud�rāks kā iepriek�. Viņ� gan ari nebija cerējis �ai apciemoju�mā iegūt diez cik bagātīgu informāciju. Tomēr nu viņ� zināja vismaz tik daudz, ka Trigers dro�i vien ir vienīgais bandas dalībnieks, kuru laikam nekad nevarēs pieķert. Tā bija sva�rīga atziņa, jo tagad Lūks varēja pārtraukt Trigera uzņēmu�ma novēro�anu un visu uzmanību pievērst tiem abiem vī�riem, kas piegādāja Trigeram materiālu viņa ienesīgajam darījumam.

Rustemu viņ� pagaidām lika mierā. Gana veikls un glums būdams, tas tomēr bija tikai darbarīks citu rokās, patstāvīgi neko nedarīja, ja neņem vērā plānu kal�anu, lai izvairītos no pēk�ņām nepatik�anām.

Doktors Blanters stipri dzēra un bija pastāvīgs viesis zi�nāmos, ne glu�i nevainīgos naktsklubos. �ai vakara viņ� apmeklēja kādu iestādījumu ar īpa�i sliktu slavu. Desmit minūtes pāri divpadsmitiem policija izdarīja tur kratī�anu un apmeklētājus nogādāja iecirknī.

Pret labāko aprindu dāmām un kungiem, ja tie nonāku�i �ādā neapskau�amā situācijā, mēdz izturēties visnotaļ iejū�tīgi. Viņus nepārmeklē, viņi drīkst brīvi uzturēties uzgaidā�mā telpā, līdz ierodas draugi, lai iemaksātu par viņiem dro�ības naudu. Ta�u �oreiz policija savus pienākumus vei�ca neparasti apzinīgi.

Doktoru Blanteru, par spīti viņa niknajiem protestiem, pamatīgi izkratīja, atņēma viņam vērtīgus priek�metus un atslēgas un pēc tam iebāza viņu kādā kamerā. Viņ� tika palaists vaļā un saņēma atpakaļ savas mantas tikai pēc trim stundām. Pa to laiku viņ� bija nomierinājies, traci vairs ne�cēla. Tās bija biju�as trīs grūtākās stundas viņa mū�ā. Viņ� nojauta, ka kratī�ana naktsklubā un viņa aizturē�ana nozī�mē kaut ko vairāk nekā tikai pasākumu alkoholisko dzē�rienu tirdzniecības pārkāpumu apkaro�anā.

Kad doktors pārradās mājās, pulkstenis bija jau �etri un nemaz nevarēja manīt, ka kārtīgajā vecpui�a dzīvoklī veselas divas stundas darboju�ies �etri augsti kvalificēti un ārkār�tīgi �akli kungi, kas ieskatījās katrā atvilktnē, katrā skapī, izlasīja visus piezīmju kalendārus, katru aprakstītu papīra gabaliņu. Tomēr tovakar Lūks neko nebija ieguvis.

Gara rinda rik�otāju kāpa pa nogāzi aug�up un nozuda aiz paugura virsotnes. Tiem sekoja Elija Gūdijs. Viņ� sēdēja liela melna mugurā, zodu nolaidis pret krūtīm, acis pa pusei pievēris. Ednai, ar spēcīgu tālskati viņu novērojot, gandrīz vai �ķita, ka viņ� snau�. Bet Elija Gūdijs, tie�i otrādi, bija pavisam mundrs, varbūt pat vēl mundrāks nekā parasti.

Vietā, kur zirgiem sākās aulo�anas distance, viņ� apstājās, kamēr galvenais zirgu puisis deva norādījumus pārējiem. Gūdijam laikam bija vienīgais stallis visā Anglijā, kur gandrīz nemaz netika runāts angļu valoda. Lielākā dala zirgu iejājēju nebija vietējie. Ik pārgadus viņ� tos nomainīja, un lāgu lāgiem viņam bija jāpacīnās ar darba ministriju, jo atļaujas pieņemt darbā ārzemniekus tika pie�ķirtas nelabprāt.

Gudija ļaudīm bija sava kluba ēka, un grupās, kāda an�gliski runājo�a darbabiedra pavadīti, viņi drīkstēja arī aiz�braukt uz Londonu. Uz ciemu viņi nekad negāja, bet tu�vākā kato|u baznīca atradās divdesmit jūd�u attālumā. Jāt viņi jāja kā pa�i nelabie. Vismaz divi no viņiem būtu varēju�i plūkt laurus angļu hipodromos, bet Gūdijs vienmēr prata izkārtot tā, ka �okeja licenci vini nemaz necentās iegūt. Jāt atklātībā viņ� tiem bija noliedzis. Sacensībās Gūdijs savus zirgus vienmēr uzticēja angļu �okeju elites pārstāvjiem, ku�riem par �o zirgu labajām īpa�ībām nebija ne jausmas līdz pat brīdim, kad vini no scglo�anas laukuma devās uz startu.

Pateikts vienmēr tika viens un tas pats: "Piecsimt mār�ciņu, ja uzvarēsiet."

Ja �ā teikuma nebija, tad �okejs zināja, ka ar to zirgu viņ� diez vai nopelnīs lielu naudu.

Gūdijs nīgri aplūkoja zirgus, kas pa diviem līdzās auļoja viņam pretī. Beidzot visi bija garām, izņemot vienu. Kad tas parādījās paugura virsotnē, Gūdijs saslējās. Tas bija "Field of Glory", Stoktonas sacīk�u uzvarētājs, skrie�anas automāts ar vieglām un līganām kustībām. Zirgs padrāzās Gūdijam garām, un viņ� tagad auļoja tam nopakaļ. Pēc piecām minūtēm treneris zirgu un jātnieku bija panācis.

��� Nu? � viņ� jautāja.

Tum�ādainais jauneklis, sēdēdams seglos, pasmīnēja. � Skrien kā smērēts, senjor. Ar katru dienu labāk.

Gūdijs kaut ko noņurdēja, nokāpa no sava zirga, pie�gāja pie otra ērzeļa un, paglāstījis tam kaklu, apgāja apkārt un pataustīja kājas.

�� Apsedz viņu un ved atpakaļ uz stalli, Hosē! � viņ� spāniski teica. � Dabūts gandrīz par velti, par astoņsimt peso, vai ne?

�� Dios [3] \ � hosē noteica un pārsteigumā izbolīja acis.

�� Astoņsimt peso � tas ir se�desmit piecas angļu mār�ciņas, � Gūdijs domīgi piebilda.

Tā viņam bija tāda sīka vājība � pastāvīgi gribējās di�o�ties ar veiksmīgiem darījumiem, arī tad, kad tic tik veiksmīgi nemaz nebija. Krietnu bridi viņ� klusēdams nolūkojās uz ērzeli, tad uzlēca savam melnim mugurā un jāja atpakaļ uz mājām. Ieraudzījusi vinu tuvojamies, Edna nolika tālskati un da�us solus atkāpās, lai viņ� nepamanītu, ka ir ticis novērots. Viņa redzēja, ka viņ� pamet acis uz Longholu un tad atkal nokar galvu. �ai mirklī Gūdijs nedomāja ne par zirgiem, ne par sievietēm, bet gan � par pusgatavo ma�nuskriptu, kas varbūt nekad netiks pabeigts. Viņ� bija izvir�zījis sev varenu mērķi � uzrakstīt autobiogrāfiju, un tas arī bija svarīgākais iemesls, lai uzceltu ap savu māju stiepļu būri.

Gūdijs iegāja darbistabā, atslēdza seifu un izņēma pēdējās aprakstītās lapas. Viņ� uzmanīgi tās pārlasīja un, iedomā�damies Lūku, pasmaidīja � tas notika ļoti reti. Viņ� ta�u te atklāti, bez izlocī�anās vai taisno�anās bija aprakstījis tos darbus, ar kuriem vēlāk kļuva tik bēdīgi slavens.

Tas, ka viņ� vispār tika sēdies pie galda, lai izliktu uz papīra �os memuārus, bija galīgs vājprāts, kluda, kurā sava nozīme, protams, bija arī iedomībai. Bet dziļākais un sapro�tamākais �īs apņem�anās cēlonis bija viņa vientulība. Topo�ā grāmata bija viņa vienīgais sabiedrotais tum�ajās, garajās nakts stundās.

Ednai atkal ienāca prātā, ko viena no kalponēm reiz, viņai dzirdot, bija teikusi par dzīvi �ai klusajā nostūrī: "Pār�lieku liela rosība te vis nevalda." Edna mēģināja atvairīt ķecerīgās pārdomas par to, ka savā no�ķirtībā viņa tomēr mazliet garlaikojas. It kā pati sev vecmāmiņa būdama, viņa pārliecināja sevi, ka �ādu noskaņojumu rada jaunībai rakstu�rīgais brieduma trūkums. Diem�ēl ar to vien nevarēja no pasaules iznīdēt garlaicību, kaut arī viņa katru dienu devās izjādē un vismaz divreiz nedēlā brauca uz Londonu.

t

Ar katru reizi stiprāka kļuva vēlē�anās palikt pilsētā vēl kādu dienu, noskatīties kādu teātra izrādi, par kuru vina jau iepriek� zināja, ka patiesībā nav vērts to darīt, � tas bija tikai iegansts, lai brauktu uz Londonu. Viņai nebija draugu, un viņa arī nejuta vēlē�anos rast jaunus paziņas. Edna gan bija bijusi vizītē pie mācītāja, viņa vienmēr saīgu��ās sievas un meitām, sagaidījusi no �īs ģimenes pretvizīti, un viņi bija runāju�ies par visādiem niekiem. Pieklājības pēc Edna vēlreiz parādījās mācītājmājā un jutās priecīga, ka ar to lieta ir galā.

Viņa mazliet dusmojās uz sevi par to, ka izjūt Lūka trūkumu. Reiz kādas vajadzības dēl gribēdama rakstīt viņam vēstuli, Edna atskārta, ka nezina viņa vārdu. Viņa sadū�ojās, piezvanīja un pajautāja.

��� Iniciāli ir M. M., � viņ� atbildēja. � Bet es lietoju tikai vienu M.

��� Un kas slēpjas aiz M. M.?

�� To es neteik�u. Tas ir liels noslēpums, ko līdz �im nevienam vēl neesmu atklājis. Vai jūs nevarai uzminēt?

Pēk�ņi viņai it kā atausa gaisma. � Varbūt Matejs Marks?

�� Tikai Marks, � viņ� uzsvērti teica. � To, ka kristībās esmu ticis aplaimots vēl arī ar Mateja vārdu, es cen�os aizmirst. Pat to Marku neesmu saviem vecākiem piedevis. Tikai tāpēc vien, ka ģimenes uzvārds ir Lūks � tātad Lū�kass, nevajadzēja jau nu dēlam piekarināt vēl divus apus�tuļus.

Kādu vakaru viņa atgriezās no Londonas piekususi un sliktā garastāvoklī. Edna centās sev iestāstīt, ka tam nav nekāda sakara ar to, ka Lūka nebija mājās, kad viņa zvanīja. Viņ� labi zināja, ka viņa brauks uz Londonu, viņiem bija iepriek� norunāts tikties. Ta�u viņ� nebija pat uzskatījis par vajadzīgu atvainoties, ka nav varējis ierasties.

Edna atveda līdzi veselu vezumu grāmatu. Pēcpusdienu vina bija pavadījusi īstā iepirk�anās drudzī. Sējumiem vaja�dzēja piepildīt jaunos plauktus viņas mazajā kabinetā.

Pulksten deviņos Ednai �ķita, ka vina ir nogurusi un glu�i labi varētu arī iet pie miera, bet, kad ceturksni pāri deviņiem vina jau atradās gultā, tad saprata, ka miegs viņai nemaz nenāk. Viņa piecēlās, apģērba rītakleitu, veltīgi mēģināja lasīt vilino�āko no tikko nopirktajām grāmatām, piegāja pie loga un paskatījās pa aizkaru spraugu. Balta mēnessgaisma apspīdēja akmeņlauztuves, kur iezīmējās divi tum�i plan�kumi � ieejas Perivigas alās. Edna izslēdza apgaismojumu, uzvilka �alūzijas un nolika krēslu pie atvērtā loga. Nakts bija loti silta, gandrīz tveicīga, kaut arī bija jau oktobris. Sapņo�anai piemērota nakts. Ta�u �im nolūkam gan vaja�dzēja kādu romantiskāku sapņu tēlu nekā Marks Matejs Lūks. Jā, tie�ām izklausījās jocīgi, kad viņa �os vārdus izru�nāja citu aiz cita. Edna klusītēm iesmējās.

Patiesībā Marks bija pelnījis sodu. Diem�ēl viņai nebija nekādas iespējas to izdarīt. Tādam vīrietim kā viņ� nevarē�ja glu�i vienkār�i iedot vilka pasi. Viņ� tie�ām varētu pa�griezt muguru un atstāt viņu te sē�am vientuļāku par vien�tuļu.

Tā prātodama, Edna izdzirdēja aizcērtamies kādas durvis. Troksnis nāca no D�ilivudas puses. Tum�s stāvs iezīmējās uz balsinātās fasādes un zaļo durvju fona. Viņa pazina Gūdiju. Nedzirdamiem soliem viņ� tuvojās betona bluķim, kas toreiz bija saistījis Marka interesi. No�īkstēja kādas durvis, viņa dzirdēja Gūdiju kaut ko murminām, tad paklusu uz�svilpjam.

Uz brīdi Gūdijs bija nozudis aiz krūmāja, bet tūlīt atkal parādījās. Garās astes kulstīdami, viņam sekoja divi melni suņi. Mēnessgaisma reizēm izspēlē ar cilvēka redzi pavisam savādus jokus. Ednai �ķita, ka suņi ir neparasti lieli, lielāki nekā asinssuni, smagnējāki nekā vislielākais ņūfaundlendietis, kādu viņa jebkad bija redzējusi. Sākumā abi skrēja blakus, o�ņādami zem, tad viens no viņiem no�ķīrās pa kreisi. Varbūt bija saodis zagļa pēdas. Gūdijs pavēlēdams kaut ko uzsauca, un, kad dzīvnieks, asti ierāvis, atgriezās, viņa dzirdēja pātagas plīk�ķi.

Vīrietis un suņi ātri attālinājās Perivigas alu virzienā. Hdna paņēma tālskati. Redzamību apgrūtināja viegla migla, kas klājās pār laukiem. Gūdijs atgriezās tikai pēc stundas. �oreiz suņi skrēja viņam pa priek�u un gaidīja, kad viņ� atvērs durvis. Tobrīd mēnesim priek�ā aizpeldēja mākonis, un Edna neko vairs nevarēja saskatīt. Noklaudzēja durvis. Gūdijs acīmredzot bija iegājis atpakaļ mājā.

Mazliet vēlāk viņa redzēja, ka viens no abiem dzīvnie�kiem, gaisu ostīdams, staigā gar �ogu, tad arī tas pazuda no viņas redzesloka. Viņa vēl dzirdēja suni tā kā no�ķau�dāmies un pamanīja, ka tas skrien uz betona bluķu pusi.

Edna aizvilka aizkarus, likās gultā un iegrima nemierīgā miegā. Divas reizes viņa uzmodās un paskatījās pulkstenī. Abas reizes nebija pagājusi ne stunda. Beidzot viņa iesnaudās, bet tūlīt atkal uztrūkās. Viņas sapņus bija iztraucējis kliedziens. Drebēdama Edna piecēlās sēdus. Jau atkal atska�nēja spalgs nāves baiļu kliedziens � it kā no moku kam�bara. Asinis dzīslās vai stinga, un vienubrīd viņa bija kā pamirusi. �au�alīgo skaņu viņa izdzirdēja vēl tre�o reizi. Grīļodamās izkāpusi no gultas, Edna steidzās pie loga un atvilka aizkarus.

�ķita, ka kliedzieni skan no Perivigas alu puses, bet viņa nekādi nevarētu pateikt, no cik liela attāluma.

� Cerams, ka nesabijāties, mis, � zem viņas loga ieru�nājās kāda balss.

Edna sarāvās. Vīrs tur lejā bija gan ģērbies biezā mētelī,

bet balsi viņa pazina. Tas bija Leins, viņas mājas pārvald�nieks. Vājajā mēnessgaismā viņa redzēja Leinam azotē pa�zibam �autenes stobru.

��� Kas tas bija? � Edna jautāja. Viņa jutās tik atvieglota, ka labprāt uz līdzenas vietas būtu paaugstinājusi Leinam algu.

�� Es nezinu, mis. Esmu nomodā kop� pulksten �etriem, bet kliedzienus arī es dzirdēju pirmo reizi.

��� Ko jūs darīsiet ar �auteni?

��� Reizēm te klīst apkārt malumednieki.

Viņ� aizgāja līdz mūrim, ta�u loti drīz bija atpakaļ. � Liku pierīkot tiem vārtiem jaunu slēdzeni � patentslēdzeni. Vienu atslēgu noliku jums bibliotēkas istabā. Bet es neieteiktu vērt tos vārtus va|ā, mis. Ne dienā, ne naktī.

��� Kas tie par suņiem? � Edna vaicāja.

�� Ak suņi? Jā, jā� Vai Gūdijs kaut kur gāja un viņam līdzi bija suņi?

��� Viņ� gāja Perivigas alu virzienā.

��� Tā jau es domāju, � Leins, viņai par pārsteigumu, noteica. � Neparasts laiks sacīk�u zirgu trenē�anai, vai ne?

��� Kas tie ir par suņiem? � viņa atkārtoja.

��� Nav ne jausmas, mis. Esmu par tiem gan dzirdējis, bet pa�am redzēt vēl nekad nav gadījies. Viņ� tos turot tādā kā pazemes krātiņā. Tāpēc labāk nestaigājiet pa tiem vār�tiem, mis, viņa briesmoņi ir ļoti bīstami. Tikai Gūdijs prot ar tādiem apieties, jo agrāk bijis zvēru dresētājs.

Viņi tika sarunāju�ies pavisam klusu, bet acīmredzot no�modā bija vēl kāds, jo varēja dzirdēt, ka atveras sētas puses durvis. Sulainis Pentons jautāja: � Vai tu tas esi, D�imij?

4-

Pentons pienāca pie Leina. Edna redzēja, ka viņ� kaut ko iebā� kabatā, un gudroja, kas gan viņam varētu but bijis rokā.

97

��� Atvainojiet, mis, man likās, ka mani kāds sauc.

�� Jums laikam ir caurs miegs, Penton, � Edna teica.

Abi vīrie�i �ukstēdamies nozuda aiz mājas stūra, un Edna

nomierinājusies atkal ielīda gulta. Tikai tagad viņa sajuta, cik auksti viņai kļuvis pie atvērtā loga. Pamazām viņā mo�dās dīvaina laimes izjūta, ko viņa veltīgi centās izskaidrot no veselā saprāta viedokļa. Viņas domas atkal un atkal iznira Marka seja, atskanēja Marka balss. Marks ta�u bija sagādājis viņai �os abus uzticamos novērotājus un sargus, kas nepalaida garām nevienu aizdomīgu troksni. Viņa ie�miga, un, kad pamodās, pulkstenis rādīja gandrīz desmit. Gar pusaizvilkto aizkaru malu istabā krita plats saules staru kūlis.

Doktors Blanters uzdro�inājās spert neparastu soli � iesniegt sūdzību Skotlendjardā. Kaut gan doktors bija lūdzis sarunu ar kādu no vadības kungiem, viņ�, sev par lielām dusmām, tika sūtīts no viena apak�nieka pie otra, līdz bei�dzot nonāca pie vienmēr mierīgā Lūka.

��� Tas tie�ām rada sa�utumu, doktor, es jums pilnīgi piekrītu, � Lūks teica, pieri saraucis. � Kaut ko tik skan�dalozu sen nebiju dzirdējis. Jūs aizturēja naktsklubā, pār�meklēja un ietupināja aiz restēm� Parasta lieta, ta�u �ādos gadījumos tā nemēdz rīkoties. Man atliek tikai minēt, vai par visu to atbildīgais ierēdnis nebaidījās, ka jūs aiz kauna varētu padarīt sev galu.

��� Beidziet, inspektor, jūsu jociņi ir galīgi nevietā, � Blanters pukojās. � Jūs loti labi zināt, ka gribu sūdzēties par kaut ko citu. Trīs vai �etri no jūsu ok�ķeriem pa to laiku, kamēr policija bija mani aizturējusi, ir ielauzu�ies mana dzīvoklī un to izvandīju�i. Nemaz nepūlieties apstrī�dēt! Kāds mans kaimiņ� tos redzējis. Viņ� nodomājis, ka tie ir kramplau�i, un piezvanījis policijai.

�� Vai tas nozīmē, ka viņi nebija nolaidu�i �alūzijas? � Lūks patiesās �ausmās vaicāja. � Tāda nolaidība, dienesta pienākumus pildot�

��� Es ierosinā�u runāt par �o gadījumu apak�palātā.

�� Jūsu vietā es rīkotos tāpat, � Lūks teica. � Un aug��palātā ari. Tur jau visu nopietni uzklausa�

�� ]a policija drīkst bez kratī�anas ordera ielauzties manā dzīvoklī�

��� Varbūt jūsu jaukajam kaimiņam ir taisnība � tie patie�ām biju�i kramplau�i? � Lūks sprieda. � Kur tad, galu gala, tonakt bija Stūfers, ko var saukt par krietnu vīru, ja neņem vērā viņa draudzē�anos ar alkoholu?

Inspektors pazina plecīgo liela auguma puisi, kas Blanteram bija gan miesassargs, gan uzticams palīgs vienā per�sonā. Nebija nekāds noslēpums, ka kungs un kalpotājs mēdz kopīgi piedzerties. No vienīgā solīdā kluba, kurā doktors bija bijis biedrs, viņu izslēdza, jo viņ� kā viesi tika ievedis tur savu kalpotāju.

��� Bija pilns kā mārks, ko? � Lūks minēja, jo doktors nebija atbildējis. � Vai policija ieradās, kad jūsu kaimiņ� tai bija piezvanījis?

��� Nē, un man nav jums jāskaidro, kāpēc tā neiera�dās, � doktors Blanters iekaisa dusmās. � Bet es to tā neatstā�u. Ja jums ir kādi pierādījumi pret mani, tad jums vajadzētu būt arī drosmei darīt tos atklātībai zināmus.

��� Izsakiet kādu priek�likumu! Kā varētu izklausīties apsūdzība? � Lūks laipni jautāja. � Esmu gatavs uz visu. Nē, man nav nekādu noteiktu pierādījumu pret jums,

�

doktor. � Viņ� atbalstīja elkoņus pret galdu un ieskatījās rupjajam vīram tie�i sejā. � Es, protams, zinu, ka jūs esat nelietis un necilvēks, lielākais blēdis visā Londonā. Ka uz jūsu sirdsapziņas ir tādas lietas, par kurām jums pienāktos septiņi gadi Dārtmūrā � ja ārstu kolēģija būtu sagādāju�si pierādījumus un ja policija botu atradusi da�us godīgus vai neiebiedētus lieciniekus. Bet, kā jau teicu, nekā noteik�ta man pret jums nav.

Doktora seja bija pietvīkusi tum�i sarkana. � Jūs par to samaksāsiet ar savu vietu.

��� To mēs vēl redzēsim, � Loks aokstasinīgi sacīja. � Mēs te runājam zem �etrām acīm, un cs jums tikai patei�cu, ko domāju. Zinu, ka aiz katras lietas, kas saistīta ar aģentūru "Pie zaļās lentes", slēpjaties jūs, zinu, ka jūsos nav ne drosciņas līdzcietības vai cilvēciskas labestības. Citādi jūs nebūtu spējis iemest meitenes līki dzirnavu dīķī.

Ar �iem vārdiem Lūks skāra vienu no tum�ākajiem pos�miem doktora Blantera pagātnē, to gadījumu, par kuru, ja vien būtu izdevies kaut ko pierādīt, viņ� uz mū�u būtu ieslodzīts pārmācības namā. � Es zinu, ka jūs spētu mani nogalināt, ne aci nepamirk�ķinot, kā citi nokauj coko. Bet, tā kā man nav pierādījomu, jūs staigājat apkārt brīvībā. Vai esmo izteicies pietiekami skaidri?

Blanters krampjaini norīstījās. Uz galda malas atbalstītās lielās plaokstas trīcēja. Tās trīcēja aiz dusmām, nevis no bailēm, un Loks to labi zināja. Vārds "bailes" doktoram Blanteram bija sve�s.

�� Man tā vien �ķiet, ka �oreiz jūs esat iejaukts sevi�ķi neģēlīgā noziegumā, bet es nezinu, kas tas ir, � inspektors turpināja.

Tad viņ� atcerējās baiso dāvanu, ko �orīt agri viņam bija iedevis kāds kolēģis. Viņ� izņēma no vestes kabatas gabaliņu krīta un sniedza to pāri galdam.

�� Te jums būs mazs suvenīrs, � viņ� teica.

Blanters drūmi skatījās uz to.

�� Tas ir krīta gabaliņ�, kas rīta agrumā tika lietots, iz�pildot nāvessodu Haiberijas slepkavam. Ar to uz lūkas tika iezīmēta vieta, kur viņam jānostājas. Es dāvinu to jums � kā talismanu. Kad pienāks jūsu kārta, gan jau tas būs cits krīta gabals.

Tas bija labi trāpīts. Blanters palika ar vaļā muti, un uz mirkli viņa acīs parādījās pat kaut kas izbailēm līdzīgs. Ar riebumā un �ausmās saviebtu seju viņ� blenza uz krītu, tad ātri piecēlās un piebīdīja vietā krēslu.

�� Ņemiet vien dro�i! Un parādiet arī tam gļēvulim Gūdijam!

Lūks devās uz durvīm un atvēra tās.

��� Arā! � viņ� strupi sacīja. Doktors Blanters pagāja Lūkam garām, neteicis vairs ne vārda un pat nepaskatījies uz viņu. Lūks atrāva vaļā logu, lai ielaistu istabā svaigu gaisu. Liela satraukuma brī�os viņ� reizēm rīkojās mazliet pārspīlēti.

Inspektors bija sarunājies ar Blanteru kāda sava priek��nieka kabinetā, bet tas tobrīd ienāca un aizrādīja uz caur�vēju.

��� Vai runājāt ar doktoru?

�� Jā, turklāt diezgan skaidru valodu.

Kad Lūks bija atgriezies savā birojā, viņ� sev jautāja, vai tomēr nav pateicis pārāk daudz. Viņam nebija nekādu ilū�ziju. Doktors Blanters bija vīrs, kam ne no kā nav bail. Par savu vietu Lūks neuztraucās, bet viņ� pieļāva iespēju, ka viņa dzīvība ir apdraudēta.

Inspektors piezvanīja savam sekretāram.

� Ja tuvākajās dienās man tiks piesūtīta kārba ar sain�dētām �okolādes konfektēm, � viņ� teica, � nododiet to superintendenlam Kerzinam!

Lūks nekad nebija varējis ciest kolēģi Kerzinu. Ta�u tik zemu � līdz saindētām �okolādes konfektēm � doktors Blanters nenolaidās. Viņ� jau bija izdomājis ģeniālu plānu, kā iznīcināt inspektoru, kuram pirmoreiz bija izdevies iedzīt viņam bailes.

Blanteram Meidenhedas tuvumā piederēja brīnum skaista māja, pla�a vienstāva ēka ar labi koptiem zālieniem un ko�ām puķu dobēm visapkārt. Uz turieni viņ� aizbrauca pēc sarunas ar inspektoru Lūku.

�is krīta gabaliņ�� Drebinādamies doktors Blanters pie�vēra acis. Viņ�, kas lielījās, ka nezinot vārdu "bailes" ne�vienā valodā, bija pamatīgi nobijies. Ja viņa nerviem bija nācies izturēt pārslodzi (agrāk �ādiem gadījumiem gan nebija nekāda sakara ar bailēm), Blanters zināja dro�u nomieri�nā�anas līdzekli. Tā bija spo�i balta motorlaiva, kas atradās lielajā laivu mājā viņa zemes gabala stūrī. A�iem soliem viņ� devās turp un drīz vien, sēdēdams pie laivas stūres, traucās uz upes vidu. Nu viņ� atkal spēja skaidri domāt. Lūks savu bultu bija iz�āvis uz labu laimi, tikai izteicis skali to, par ko visi tenkoja.

Kā varētu tikt Lūkam klāt, kur viņam ir vājā vieta? Tāda ta�u ir katram cilvēkam. Lūks bija lieliski informēts par Blanteru, bet arī doktors �o to zināja par inspektoru. Kaut vai to, ka Lūkam ir savi ienākumi un tāpēc atlai�ana no darba viņam lielu ļaunumu nenodarītu. Un vēl jau nemaz nevarēja galvot, vai bus iespējams to panākt. Viņ� zināja par Lūka draudzību ar Ednu, bet viņa informētāji bija tei�ku�i, ka "tur nekā nopietna nav". Tādi tipi kā inspektors

Lūks nemēdz iemīlēties. Un vispār � kas gan precēs kruķi, derdzīgu ok�ķeri?

Kad Blanters nolika laivu vietā, viņ� jau bija krietni vien mierīgāks. Viņ� notiesāja bagātīgas vakariņas un amizējās ar trim jaunām dāmām, kas pa to laiku bija ieradu�ās. Kad bija pienākusi kārta kafijai un cigāram, doktors bija sa�sniedzis tādu atraisītas jautrības pakāpi, kādu parasti sagādā labs ēdiens un patīkama sabiedrība. Tikai uz rīta pusi viņ� atkal iedomājās Lūku. Domās viņ� skatīja arī garās pudeļu rindas savā laboratorijā.

� Pārāk riskanti, � doktors skali noteica. Ar �iem vār�diem viņ� iemiga. Loti drīz � saules stari tikko sāka spies�ties cauri miglai virs upes � viņ� atkal bija aug�ā un pus�stundu vēlāk jau stāvēja savā laboratorijā. Ta�u pudeles viņu nemaz neiedvesmoja, arī pulverī�i un ampulas slēgtajā skapī nerosināja uz tālāku rīcību.

Viņ� apsēdās uz kebla pie darba galda un drūmi blenza sienā. Ja nu Lūks tomēr ir ieskatījies tajā meitenē� Nebija par ļaunu vēlreiz ieklausīties, ko ļaudis runā.

Pla�i ir izplatījusies maldīga pārliecība, ka �okeji hipo�dromā pelnot milzum daudz naudas un milzum daudz arī tērējot Vestendā. Tomijs Dikss, kuru saukaja par veterānu un kur� to nemaz neņēma ļaunā, bija uzskatāms par tipisku �okeju. Viņam piederēja ātrs "Bentley" markas automobilis un laba gulta. Ja vien Tomijs nesēdēja seglos vai, lai turētos labā formā, nenodarbojās ar skrie�anu, vai nemēģināja ie�skaidrot kādam zirga īpa�niekam, kāpēc tā zirgs nav spējis noskriet pusotras jūdzes distanci, vai nestrīdējās ar kādu treneri, ka tam vajadzējis zināt: zirgs uz cietā vai mīkstā seguma � pēc apstākļiem � netiks uz priek�u, viņ� savas dienas vadīja vai nu uz riteņiem, vai pēļos.

Gulēt viņ� gāja precīzi desmitos, bet no rīta se�os � ja aulo�anas distance atradās tuvumā, citādi stundu vēlāk � bija jau treniņā. Atstāt Ņūmarketu piecos no rīta, doties izjādē pa Solsbcrijas augstieni ar pusduci zirgu, ierasties uz kādu sacīk�u apsprie�anu, izjāt ar vel diviem trim zirgiem un vakarā atkal atgriezties Numarketa � tā viņam bija pavisam parasta diena. Reizēm viņ� aizgāja uz kino, �ad un tad pavadīja nedēļas nogali Londonā un apmeklēja teātri. Ta�u lielākoties Tomijs uzturējās savā mājā, kur gan ziemu, gan vasaru skraidīja caurvēj�, jo logi vienmēr bija vaļā. Viņ� gulēja kā āpsis alā, ēda vienreiz dienā � liesu jēra galu un alla� jutas �irgts un spirgts. Vienīga pārmaiņa bija kāds vakars saunā, un arī to noteica profesija, jo daba viņam diem�ēl pūrā bija devusi lielāku taukaudu krājumu, nekā pieļauj zirgu skrie�anas sporta noteikumi.

Tomijs pazina Eliju Gūdiju, bija jau piedalījies sacīkstēs ar tam piedero�ajiem zirgiem un kādu rītu ieradās Bērk�īrā, lai patrenētos aulo�anā. Viņa zirgs bija "Field of Glory". Izmēģinājuma jajienu noskatījās tikai Gūdijs. "Field of Glo�ry" par purna tiesu uzvarēja pārējo, nenozīmīgo zirgu grupu. Tomijs nokāpa no zirga, un Gūdijs piegāja viņam klāt.

��� Vai pietiks, lai uzvarētu Kembrid��īrā? � treneris gribēja zināt.

Tomijs nopētīja zirgu un tad pavērās Gūdijā.

��� Cik viņ� sver?

�� 488 kilogramus, � Gūdijs teica.

��� Tad jau varat to iesālīt, � �āda bija Tomija parupjā atbilde.

Viņ� īsti nesaprata, ko lai domā. Pa ceļam uz startu viņ� bija pataustījis, vai zem segliem nav pielikts kāds smagums, bet neko nebija atradis. Ne jau visi treneri uzticas saviem �okejiem, un, Gudiju pazīdams, viņ� nebulu brīnījies, ja atrastu zem segliem svinu.

Gūdijs nogaidīja, līdz �okeja automobilis nozūd putekļu mākonī, un tad pavēlēja Hosē noņemt zirgam seglus. Hosē, spēcīgs puisis, to arī izdarīja. Tie bija speciāli segli ar svina plāksni zem sēdekļa.

Tomijam Diksam, kam bija paredzēts jāt ar �o zirgu Kembrid��lrā, tas bija vienalga, jo galu gala katrās sacīkstēs vairāk ir to �okeju, kuri jāj ar zaudētājiem, nekā to, kuri sē� uzvarētāju seglos. Viņ� gan mēģināja no piedalī�anās kaut kā izlocīties, bet vina pienākumus vēlreiz īpa�i atgā�dināja Gūdijs rakstveidā. Ja �okejs uzņemas saistības, bet tās nepilda, �okejklubs reaģē diezgan jūtīgi.

Tomijs brauca atpakaļ uz Londonu. Pa ceļam viņ� ie�griezās pie kāda ievērojama bukmeikera. Lai cik �ēl, bet gadās, ka �okeji pazīst bukmeikerus un bie�i vien ir pat labās attiecībās ar tiem.

��� Kā tad noskrēja? � bukmeikers apjautājās.

��� Pārdo�anai tīri labs, � Tomijs atbildēja.

Tomijam bija kāds liels trūkums � viņ� piederēja pie

runīgajiem. Drīz vien visa Nūmarketa un gandrīz visi sporta �urnālisti zināja, ka Stoktonas handikapa uzvarētājs "Field of Glory" Kembrid��īras handikapā nemaz nebūs tik neap�strīdams favorīts.

"Domāju, ka rezultāti uzlabosies," Elija Gudijs nākamajā dienā rakstīja Tomijam. "Field of Glory" pa�laik vēl nav sasniedzis savu labāko formu, bet nākamgad var gūt nece�rētus panākumus."

Tomijs lasīja vēstuli un izgrūda rupju piezīmi.

�ā svētdienas rīta skrējienu bija noskatījies vēl kāds.

Edna Grcja savā izjādē bija nonākusi kāpās tie�i laikā, lai redzētu startu. Par zirgu sportu viņai lielas jēgas nebija, tomēr viens no stalla pui�iem likās loti lietpratīgs. Viņa nezināja, ka tādejādi izsaka komplimentu Tomijam Diksam.

Kad zirgi bija apstāju�ies, viņa aizjāja pretējā virzienā, lejup pa stāvu, bīstamu taku, kas veda gar Perivigas alām. Viņa pievilka pavadu un mēģināja ielūkoties aizbarikādētajā ieejā, bet puskrēslā varēja saskatīt tikai klints sienu, acīm�redzot alas dibenu. Edna gan bija dzirdējusi, ka pa pauguraines kaļķakmens klintīs izveidoju�os pazemes eju labirintu varot aizklīst jūdzēm tālu.

Viņa paskubināja zirgu un pajāja vēl gabaliņu. Pēk�ņi viņa atkal apstājās. �ķita, ka te bija biju�i atpūtnieki, jo aiz kāda krūma mētājās ēdiena atliekas, apelsīnu mizas, vistu kauli, da�i kartupeļi. Edna atkal jāja tālāk. Zirgs pa irdeno pamatu soļoja ļoti piesardzīgi. Reiz tas paslīdēja. Edna jau sabijās, ka nokritīs, ta�u nokļuva lejā sveika un vesela.

Lūks bija apsolījis ierasties uz pusdienām. "Nebūtu gan jābrīnās, ja viņ� atkal būtu to aizmirsis un pat neatvainotos," Edna nodomāja. Tāpēc viņa bija patīkami pārsteigta, ierau�dzīdama Lūkumājas priek�ā sē�am pītajā krēslā un sau�ļojamies.

�� Man teica, ka jūs esot dzirdējusi spoka kliedzienu, � viņ� sacīja nepieceldamies. Viņa manieres tie�ām bija nejau�kas. � Vai tagad beidzot kļūsiet prātīga un atgriezīsieties Londonā?

Viņai pienākot tuvāk, Lūks kūtri piecēlās. � Ar prieku es uzzināju, ka �urkas esot pazudu�as, � viņ� turpināja. � Mūsu draugi ir veltīgi tērēju�i tik daudz pūlu un nau�das. Vai jūs atgriezīsieties Londonā?

��� Kāpēc man tas būtu jādara?

Tāpēc, ka pievilcīgai jaunai dāmai jūsu dzīvesveids ir

pārāk vienmul�. Un tāpēc, ka esmu izdarījis kaut ko loti muļķīgu.

Lūks iegāja Ednai līdzi salonā un saņēmās pat tiktāl, ka atnesa viņai spilvenu, ko nolikt uz krēsla.

��� Tādu atzī�anos es no jums biju gaidījusi vismazāk. Dieva dēļ, ko tad jūs esat izstrādājis? � Edna gribēja zināt.

�� Kāds nezināms pilsonis vakar piezvanīja man un jau�tāja, vai es jūs pazīstot. Kad biju to apstiprinājis, viņ� pateica par jums kaut ko gau�ām nepatīkamu. Tas, protams, bija no zila gaisa grābts un tika sacīts ar noteiktu nolūku. Bet es, idiots tāds, eksplodēju, un tie�i to jau tas zvanītājs bija gribējis. Iekams apjēdzu, cik stulbi esmu izturējies, viņ� jau bija nolicis klausuli.

Viņa mulsi paskatījās inspektorā. � īsti nesaprotu.

��� Kā es varēju uzķerties uz tik vienkār�a trika! Aiz kauna vai zemē jālien.

�� Bet ko tas nozīmē? Es vēl aizvien nesaprotu. Ko tad tas zvanītājs tik briesmīgu par mani pateica?

�� Tas nav svarīgi. Galvenais ir tas, ka viņ� gribēja uzzi�nāt, vai jūs man nozīmējat pietiekami daudz, lai, izdzirdis zākā�anos, es jau kļūtu vai traks aiz dusmām. Tagad viņ� to zina.

Iekams viņa paguva kaut ko atbildēt, Lūks turpināja: � Kad saku "jūs man nozīmējat pietiekami daudz", ar to es nedomāju, ka būtu jūsos līdz neprātam iemīlējies. Ta�u labprāt esmu ar jums kopā. Tur ir maza at�ķirība.

��� Es ceru. Vai paliksiet uz pusdienām?

�� Tagad tikai nesāciet izturēties pret mani vēsi! Kā jau teicu, es redzu jūsos tādu kā jaunāko brāli, un jaunākajiem brāļiem ta�u loti pieķeras. Katrā ziņā � bie�i.

�� Nedomāju, ka mums �is mazliet neērtais temats būtu vēl jāturpina. � Edna dusmojās uz Lūku, un tas, ka viņa bija ļāvusi savām dusmām izpausties, kaitināja vinu vēl vairāk.

��� Manuprāt, vajadzētu gan. � Inspektors Lūks nebija tik viegli pieveicams. � Ja �is d�entlmenis, piemēram, domā, ka var mani aizskart, apvainojot jus, tad svarīgi būtu nogā�dāt jūs dro�ībā. Nekādā zinā jūs nedrīkstat satikties ar dok�toru Blanteru.

�� To jūs varējāt pateikt arī mazliet taktiskāk, � Edna iekaisa. � Lai nu doktors Blantcrs ir kāds būdams, bet es nevaru atcerēties, ka būtu devusi jums tiesības izlemt, ar ko drīkstu un ar ko nedrīkstu satikties. Jūs bijāt loti jauks pret mani, un par to esmu jums pateicīga, bet tam, ka jūs savā prātā uzņematies atbildību par manu dzīvi, es nevaru piekrist. Tas vairs nav tikai nepatīkami, tas ir vairāk nekā nepatīkami.

Luks klusēdams ilgi noraudzījās vinā. Beidzot viņ� teica: � Var jau būt. Mana uzve�anās nav diez cik laba. Lūdzu, piedodiet!

Kdnai tūlīt radās sirdsapziņas pārmetumi, bet vina centās to neizrādīt. Viņa bija guvusi nelielu uzvaru, ta�u � nc bez zaudējumiem pa�ai.

Pusdienu laikā Edna veltīgi mēģināja atjaunot iepriek�ējo nepiespiesto gaisotni. Lūka stīvā, pārlieku korektā izturē��anās viņai �ķita glu�i necie�ama. Beidzot viņa atklāti pār�meta viņam sabo�anos. Viņ� smējās.

��� Ceru, ka tā nav. Ta�u, protams, nekad nevar zināt� Vīrie�i ir tik iedomīgi. Un jūtīgi. Starp citu, vai vēl kādreiz esat redzējusi suņus?

Viņa noliedzo�i pakratīja galvu.

�� Nākamreiz apskatiet tos dzīvniekus labāk! Un, lūdzu, nepārbīstieties!

��� Es nebaidos no suņiem.

Pēc ē�anas Lūks vēl stundu pakavējās un � pirmoreiz kop� vinu pazī�anās � mēļoja visādus pieklājīgus niekus. Kad viņ� devās prom, viņa jutās galīgi sarūgtināta. Neap�mierināta.ar sevi, ar Lūku, ar Longholu, ar savu pa�reizējo dzīvesveidu, ar to, ka gaidāms gar� vakars.

Pazvanīdama viņa ataicināja savu kalponi.

�� Sakravā manu koferi, pasūti numuru viesnīcā "Carltoii' un pasaki �oferim! Es brauk�u uz Londonu.

Tā bija pirmā reize, kad Edna nepaziņoja Lūkam savu nodomu. Viņa mazliet satrūkās, kad aptvēra, ka Lūka infor�mē�ana viņai jau kļuvusi par paradumu.

Londona lietainā svētdienas vakarā arī luksusa viesnīcā, kas laistās vienās ugunīs, uzdve� bezcerību. Pat teātra ap�meklējums Ednai nevarēja būt par ieganstu spert soli ārā uz ielas. �ai vakarā viņa likās gulēt bezgala nelaimīga un vislabprātāk būtu raudājusi līdz aizmig�anai. Bet to, ka viņai ir iemesls raudāt, viņa gan nevēlējās atzīt.

Lūks sēdēja birojā pie saviem papīriem, kad sekretārs pieteica apmeklētāju.

��� Man �ķiet, ka tas ir kāds diedelnieks, scr.

��� Nabadziņu gaida nelāgs pārsteigums. Vediet iek�ā!

Ar visu krēslu viņ� pagriezās pret skrandainu maza au�guma puisi, kas apjucis, netīru cepuri rokā turēdams, stāvēja durvīs.

��� Sveiks, Pan�! Nāc dro�i tuvāk!

Lūks pamāja savam sekretāram, un tas taktiski nozuda. Kop� Donkasteras ar Pan�u acīm redzami bija gājis uz leju. Viņa zābaku zoles purngalos rādīja zobus, pats viņ� bija neskuvies, iepriek�ējā naktī � un dro�i vien da�u labu nakti arī pirms tam � laikam bija gulējis neizģērbies.

�� Esmu atnācis no Ņūberijas kājām, mister Lūk. Neda�būju biļeti uz hipodromu. Atradis kādu, kam ir cik necik naudas, es būtu licis uz to zirgu, kur� uzvarēja. Tur bija Gūdijs, bet, kad pavaicāju, vai nevarētu izmaksāt man kaut ko dzeramu, viņ� sūtīja mani pie velna. No Trigera es būtu kaut ko dabūjis, tas nav tāds. Kad viņ� vēl bija galīgs iesā�cējs, es �o to izdarīju viņa laba un vienmēr saņēmu pie�klājīgu atlīdzību�

�� Lūdzu, Pan�, nevajag atkārtot visu savu bēdīgo dzīves�stāstu, � Lūks piebremzēja. � Ko tu gribi?

Pan�s pārlaida mēli pār sasprēgāju�ajām lūpām. � Kop� vakardienas neesmu nekā ēdis.

��� Un kop� �ā rīta nekā dzēris.

Pan�s sparīgi papurināja galvu. � Es vairs nedzeru, mis�ter Lūk, goda vārds! To, ka esmu salējis sev rīklē vairāk nekā simttūksto� mārciņu, tā īsti apjēdzu tikai pirms �etrām nedēlam. Tāpēc es gribētu runāt ar jums. Nevis par godī�gumu, bet par nedzer�anu. Tāds d�entlmenis kā jūs ta�u noteikti izpalīdzēs cilvēkam, kas to nopietni apņēmies.

��� Reiz tev, Pan�, jau bija dota tāda iespēja.

��� Jā, un tāpēc man tagad tās vairs nav, � Pan�s ar rūgtumu teica. � Vienreiz, varbūt vēl otrreiz gandrīz katrs palīdz, bet, ja kāds naudu diedelē nemitīgi, tad ir cauri, tad vairs nevar dabūt pat tik daudz, lai kārtīgi paēstu. Bet tā ir manis pa�a vaina, es zinu. Neviens cilvēks netic, ka nedzeru.

Lūks domīgi paraudzījās viņā. � Es jautāju sev, Pan�, vai uz tevi var paļauties. Nē, nē, man nav vajadzīgi nekādi zvēresti. Labi, es riskē�u. Bet, ja tu mani pie�mauksi, es tavā labā vairs nepakustinā�u ne pirkstiņa, par to vari būt dro�s.

Viņ� izņēma kabatas portfeli un izvilka no tā divas piecmārciņu zīmes.

�� Par to tev jāapģērbjas jaunās drēbēs, jāsadedzina vecie kankari un jāsameklē pieklājīga apme�anās vieta. �opēcpusdien atnāc vēlreiz! Un � turi muti, vai skaidrs?

Pan�s nemaz nezināja, kā pateikties. Viņ� jau gribēja pazust, bet tad atcerējās vēl kaut ko.

�� "Field of Glory" Kembrid��lrā nevinnēs. Tomijs Dikss vakar izdarījis ar to izmēģinājuma jājienu. �orīt agri satiku stacijā kādu, kas man to pastāstīja. Nepavisam arī nevaru iedomāties, kas tam zirgam būtu meklējams Kembrid��lrā. Kā viņ� uzvarējis Stoktonas handikapā � tā ir un paliek mīkla. Es pārdevu to par se�desmit piecām ginejām�

��� Ir jau dzirdēts, Pan�. Gaidu tevi ap �etriem.

Pan�s vēl runāja, durvīm aiz viņa aizveroties. Kad viņ�

bija prom, Lūks izņēma no savas aizslēdzamās atvilktnes trīs biezus zilus aktu vākus ar uzrakstu "Pie zaļās lentes". Viņ� papildināja Trigera dosjē ar da�ām piezīmēm un div�desmito reizi pārlasīja tur �ā kunga trūcīgos datus, ta�u, lai kā gribēdams, nevarēja atrast tādu vietu, no kuras būtu sākama pavediena �ķetinā�ana.

Daudz apjomīgāka bija doktora Blantera lieta. Tā aptvēra avī�u izgriezumus par diviem izmeklē�anas procesiem, da�as kāda ārstu kolēģijā izskatīta jautājuma detaļas un daudzas vēstules � puse no tām bija anonīmas, lielākoties rakstītas neveiklā rokrakstā. Netrūka arī ziņojuma par doktora pa��reizējām aktivitātēm, ta�u tur bija maz kā jauna.

Skotlendjardā valdīja uzskats, ka doktoram Blanteram ir sakars ar da�ādām kriminālām organizācijām, turklāt vārds "organizācija" labāk nekā "banda" izteica savā starpā cie�i nesaistīto vīru apvienības būtību, jo parasti viņi dar�bojās katrs uz savu roku, bet kopīgi mērķi vai intereses

viņus saistīja un zināmos apstākļos lika veikt arī kopīgas akcijas.

Blanters maksāja labi, un viņa rīcībā bija vesela brigāde vīrie�u un sievie�u. Tie agrāk jau bija darboju�ies Blantera laba un nāca galvenokārt no kāda �aubīga, viņa finansēta naktskluba un tamlīdzīgu iestādījumu personāla vidus. Bija arī zināms, ka no viņa var izdabūt naudu justīcijas nagos nokļuvu�u personu aizstāvības samaksā�anai. Vārdu sakot, tās bija labas rezerves, kuras vajadzības gadījumā varēja laist darbā.

Doktors Blanters, protams, zināja, ka policija viņu no�vēro. Ta kā viņ� jau balansēja uz bīstamās robe�as starp likumu un nelikumību, viņam bija izstrādājusies dro�a intuī�cija. Bez tam viņ� juta veselīgu respektu pret Skotlendjarda inteliģenci un neatlaidību.

Pirmdienas rītā doktors laikus ieradās savā pilsētas mājā Hāfmūnstrītā, kur viņu gaidīja gara telegramma no kāda ' aģenta Dienvidamerikā. Blanters to izlasīja, vārdu pa vārdam iegaumēja no galvas � ar �o savu spēju viņ� ļoti lepojās � un tad iznīcināja. Da�as minūtes vēlāk pēc �etru iespējamo kandidā�u labo īpa�ību pārbaudes viņ� piezvanīja kādai jaunai dāmai Beizvoterā. Viņa atbildēja diezgan vīzdegunīgi, jo bija vēl gulējusi.

��� Te runā doktors, � viņ� teica. � Man ir kaut kas tev domāts, Megij. Esi pie manis pusdivpadsmitos!

�� Atvainojiet, doktor Blanter, es neapjēdzu, ka tas esat jūs. Protams, ka bū�u.

Minētā jaunā dāma skatuves vārdā sauca sevi par Rūbiju de Vjēnu. Par �o savu vardu viņai bija jāpateicas kādam ar bagātu fantāziju apveltītam preses aģentam, kas sve�valodas sevi�ķi labi gan neprata. Mcgija pati dēvēja sevi par aktrisi. To, ka viņa jau bija stāvējusi uz skatuves, nevarēja noliegt.

Kādā izrādē viņa bija teikusi: "Ko princis tagad domās par jums, milēdij?" Kādā citā viņa operetes galvenās lomas tēlotāju "dresētā" koknejā mudināja: "Pastāstiet mums par saviem piedzīvojumiem Ķīnā!". Tā galvenajam tēlotājam bija replika, pēc kuras jāsāk nākamais dziedājums.

Doktors Blanters sauca vinu par Megiju, jo tādā vārdā vinu bija nokristīju�i vecāki. Viņa bija glīta brunete un labprāt stāstīja par sevi, ka esot ārkārtīgi temperamentīga. Tie�i pusdivpadsmitos viņa ieradās Hāfmūnstrītā.

��� Kad jus piezvanījāt, doktor, es pamatīgi sabijos. No�domāju, ka ir atgriezies mans draugs no Vācijas. Viņ� uz�stājas Admirāļu pilī. Ar milzīgiem panākumiem, kad es jums saku! Jūs jau man jautājāt, vai arī es ne�

��� Ja tu ar savu draugu pa telefonu runā tāpat kā ar mani, nav brīnums, ka viņ� labprāt paliek Vācija, � doktors teica. � Varu piedāvāt tev kādu darbiņu.

Viņa pamāja. Tā viņai nebija pirmā reize, kad jāizpilda doktora Blantera uzdevums, un honorārs bija palicis tīkamā atmiņā. Doktors neskopojās, tāpēc viņa uzdevumus zināmas aprindas veica ļoti labprāt.

��� Tu ta�u runā spāņu valodā, vai ne? � viņ� gribēja pārliecināties.

��� Kā dzimusi spāniete, � viņa apgalvoja.

�� Tas nozīmē, ka spāniski �ā tā vari buldurēt. Bet man ar to pietiek. Un � pats svarīgākais � tu pāris rei�u esi bijusi Dienvidamerikas turnejā. Ar rēvijas grupu, vai ne?

��� Es biju trupas zvaigzne. Tā sakot�

�� Tagad klausies uzmanīgi! � Doktors nokratīja cigāra pelnus sudraba pelnutraukā. � Aizmirsti, ka tu jebkad esi dejojusi rēvijā vai stāvējusi uz skatuves. Un ielāgo labi, ko tev tagad teik�u. Tu kopā ar savu tēvu, atvaļinātu pulkvedi, esi pārcēlusies uz Buenosairesu un tur iepazinusies ar Ednu

Greju. Viņas tēvocis� To, kur un kādos apstākļos viņa dzī�voja, es tev pēc tam pastāstī�u sīkāk, tāpat arī to, kurās viesnīcās viņa apmetās un kura �uvēja viņai �ūdināja tērpus. Ja es tā kārtīgi apsveru, varbūt vislabāk būs teikt, ka esi iepazinusies ar viņu pie �uvējas. Viņa �etrreiz gadā ieradās pilsētā, un izklausās pavisam ticami, ka tur jūsu ceļi krusto�ju�ies. �ī jaunā dāma tagad dzīvo viesnīcā "Carlton". Tu sapazīsies ar viņu, protams, glu�i nejau�i. Būdama Londonā, viņa parasti tur arī pusdieno. Mēģini iegūt viņas uzticību, bet nepārspīlē! Tu vari aiziet kopā ar viņu uz teātri, es tev pasūtī�u lo�u uz rēviju "Paviljonā", pasaki tikai, kad tev tā vajadzīga. Kā ir ar tavu garderobi?

Ar mis de Vjēnas garderobi pa�laik viss bija kārtībā.

��� Neved viņu uz aizdomīgiem lokāliem! Ēdiet restorā�nos � "liitz" vai "Berkeley"! Uzmani, ka tavs koknejs ne�kļūst pārāk uzkrīto�s, un, galvenais, neesi pārlieku eksaltēta! Pagaidi, es tev vēl ko uzrakstī�u. Iegaumē to un pēcpusdienā esi atkal klāt!

Viņ� paņēma papīra lapu un savā stāvajā rokrakstā uz�rakstīja da�as rindas.

�� �e, tā ir tava loma, � doktors pajokoja. � Tēju dze�rot, mēs to pārrunāsim. Tu saņemsi piecdesmit mārciņu da�ādiem izdevumiem, kad tās būs iztērētas, varēsi dabūt vēl piecdesmit.

Mis de Vjēnai lomas mācī�anās gāja ātri, un, zinot viņas līdz�inējo repertuāru, par to nebija jābrīnās. Labi samā�cījusies, viņa pēcpusdienā atkal pieteicās pie doktora Blantera un viņa sarīkoto mutvārdu eksāmenu nokārtoja tā, ka viņ� bija pilnīgi apmierināts.

��� Tev jāņem vērā vēl kaut kas, � viņ� beigās teica. � Tas ir svarīgi. Ap Ednu Greju nemitīgi grozās inspek�tors Lūks. Viņi atbrauku�i uz Angliju ar vienu un to pa�u kuģi, dro�i vien tur arī iepazinu�ies.

��� Lūks? Kriminālais? � viņa ievaicājās, nepatīkami pārsteigta. � Viņ� pazīst mani. Bija izsaucis sakarā ar to Pairoka lietu, turklāt es, doktor, biju nevainīga kā tikko piedzimis jēriņ�. Viņ� noturēja mani se�as stundas, pra�ņāja un pra�ņāja, līdz vairs neatjēdzu ne rīta, ne vakara.

��� Tev būs jāizvairās no satik�anās ar viņu, bet, ja nu tas tomēr notiek, tad tev jālūko kaut kā apvest viņu ap stūri. Es nezinu, kādas ir viņa attiecības ar Ednu Greju un vai viņ� viņai par tevi ko stāstītu. Katrā ziņā tev jāpanāk, lai tevi ielūdz aizbraukt uz Longholu. Man vēl kas ienāca prātā: tu mēģināsi iepazīties ar viņu nevis kā Rūbija de Vjēna, bet gan ar savu īsto vārdu � Megija Higsa.

�is pavērsiens viņai nemaz nepatika. � Vai tad tas iz�klausīsies pietiekami smalki? Ņemot vērā to, ka es ta�u esmu bijusi ārzemēs�

�� Pat ārzemju ceļojumi nav saistīti ar automātisku vārda maiņu, � doktors teica paasā tonī.

Izrādījās, ka iepazī�anās nesagādā nekādas grūtības. Edna tovakar bija teātrī, kad pirmajā starpbrīdī viņa izgāja foajē, viņas priek�ā, daudzajām rokassprādzēm �ķindot, nostājās paradīzes putna krāsās tērpusies sieviete.

��� Nē, tas nu gan ir pārsteigums! � iesaucās tempe�ramentīgā jaunā dāma. � Edna Grcja, vai ne?

��� Jā, tā mani sauc, � Edna uzjautrināta un mazliet apmulsusi sacīja.

�� Vai jūs mani vairs neatceraties? Nav jau brīnums � mēs ta�u runājāmies tikai vienu reizi. Bet Rugati kundzi Buenosairesā jūs ta�u pazīstat, vai ne? Jūs toreiz bijāt iera�dusies taisnā ceļā no sava tēvo�a ran�o un bijāt �ausmīgi nogurusi.

Edna, vēl aizvien smaidīdama, papurināja galvu. � Nē,

neatceros gan. Bet es bie�i biju nogurusi, kad ierados Bucnosairesā.

��� Cik jauki, ka mēs te tā glu�i nejau�i satiekamies! � Mcgija Higsa staroja. � Pāris mēne�u būdama Londonā, gandrīz jau biju zaudējusi cerību kaut kur ieraudzīt kādu pazīstamu seju. Esmu te glu�i viena, tētis devās atpakaļ uz Indiju, uz savu pulku.

Tā bija maza izgā�anās, ko Edna nemaz nepamanīja, priecādamās, ka uzradies kāds, kas labprāt gribētu atjaunot pavir�o pazī�anos ar viņu.

Da�as minūtes viņas patērzēja, tad atskanēja zvans, un abas devās atpakaļ uz skatītāju zāli. Pēc izrādes jauna dāma sagaidīja Ednu pie garderobes.

�� Kur jūs dzīvojat? Vai nevaru jūs aizvest? Mans auto�mobilis ir tepat.

Viņas paēda Ednas viesnīcas restorānā un norunāja sa. tikties nākamajā dienā. Megija devās uz Hāfmūnstrītu un triumfēdama nodeva ziņojumu. Doktors klausījās, lūpas sakniebis un pieri saraucis.

�� Tas, ka jūs ēdāt viesnīcas restorānā, man lāgā nepatīk. Vislabāk būs, ja rīt tu viņai pateiksi, ka arī pati gribi pār�vākties uz �o viesnīcu, noīrēsi numuru, un tad jūs varēsiet ēst turpat.

Tie�i tai laikā kāds vakara uzvalkā ģērbies jauns vīrietis runāja pa telefonu ar inspektoru Lūku.

�� Ser, vai jūs vēl atceraties Rūbiju de Vjēnu? Jā, Megiju. �ā vai tā� Higsu, vai? Viņa taisās klāt mis Grejai. Viņas abas bija teātrī un kopā ēda vakariņas. Tad de Vjēna aiz�brauca pie Blantera, pa�laik viņa ir tur. Vai dosiet man kādus norādījumus?

�� Rīt no rīta sāc atkal novērot! � Lūks pavēlēja. � Ja Megija pārvācas uz viesnīcu "Carlton", paņem tur sev istabu un direktoram pasaki, lai rēķinu piesūta personiski man! Nē, es pārdomāju. Labāk bus, ja tu tagad sekosi Megijai līdz mājām.

Pulksten divos Megija Higsa viena pati � būdama pilnīgā pārliecībā un maldīgās domās, ka neviens viņai neseko, � atgriezās savā skaistajā dzīvoklī Beizvolerā.

Doktors Blanters patlaban brokastoja, kad kalpotājs pa�vēstīja, ka viņu steidzami lūdzot pie telefona.

�� Pie velna, � doktors noņurdēja, jo bija aizvadījis ne�lāgu nakti. � Kas tad zvana?

��� Inspektors Lūks, ser.

Doktoram izkrita nazis un dak�iņa no rokām. Viņ� iegāja savā kabinetā.

��� Vai tas esat jūs, Blanter? Te Lūks.

��� Ko jūs gribat?

�� Dodiet rīkojumu, lai jūsu Megija Higsa liek mierā mis Greju! Citādi jums iznāks loti nepatīkams pārsteigums.

Doktors Blanters ska|i �ņāca caur degunu.

�� Es nesaprotu, par ko jūs runājat, � viņ� beidzot teica. � Kas ir Megija Higsa?

�� Nemēģiniet izlocīties! Dariet, ko lieku, � Lūks strupi pateica un nolika klausuli.

Doktors loti domīgs atkal apsēdās pie brokastu galda.

Edna veltīgi nogaidljās savu jauno paziņu, ar kuru bija norunājusi tikties vienpadsmitos. Viņas bija taisīju�ās iet iepirkties un pēc tam kopīgi paēst, bet pienāca pusdivpadsmit, tad � divpadsmit, ta�u no Higsas nebija ne vēsts. Edna bija izbrīnījusies un diezgan pikta. Sevi�ķi simpātiska �ī jaunā dāma viņai gan nelikās, tomēr viņa bija priecāju�sies, ka varēs pavadīt dienu aptuveni sava vecuma sievietes sabiedrībā.

īsi pirms pusdienlaika pienāca telegramma no Vācijas: Alberto Garsija bija nolēmis tuvāk iepazīties ar Dienvideiropu un lūdza turpmāk rakstīt viņam uz Argentīnas kon�sulātu Konstantinopolē. Ja viņ� būtu paziņojis sava ceļojuma mar�rutu vai minējis kādu adresi, uz kurieni sūtīt telegram�mas, Edna būtu sakravājusi mantas un devusies pie viņa. Nu viņa vēlā pēcpusdienā atgriezās Longholā un konstatēja, ka dzīve uz laukiem sievietei bez nodarbo�anās ir vēl vien�muļāka nekā Londonā.Viņa nopietni sāka apsvērt, vai ne�vajadzētu atgriezties Argentīnā un uz visiem laikiem atva�dīties no sen�u dzimtenes.

V

Jauna, izskatīga sieviete bez draugiem un paziņām � tas nav normāli. Edna Greja pamazām saprata, ka nav bijis pareizi aprakt sevi tik nomaļā Bērk�īras nostūrī. Dabas skaistums, zaļie pakalni, raibā puķu pārbagātība, ko dārz�nieks �aklām rokām bija radījis ap māju, vecais nams, tik kluss un cienīgs, kā arī patīkamā atbildība, ko viņa izjuta, pārvaldot savu īpa�umu, � tas viss neatsvēra nomāco�o vientulību. Tik no�ķirti viņa gan nedzīvoja pirmoreiz mū�ā, bet līdz �im vientulība bija bijusi neizbēgama un tāpēc � vieglāk panesama. Uz �īs biezi apdzīvotās salas, kur viņasricībā bija visi sabiedriskās dzīves labumi, Edna savā brīv�prātīgajā izolācijā sāka likties sev savadniece.

Pēc tam viņa iestāstīja sev, ka Londona ta�u atrodas tikai divu stundu autobrauciena attālumā un ka viņa nejūt ne�kādu vajadzību pēc sabiedrības. Katru dienu Edna devās izjādē. Pēcpusdienā parasti kaut kur izbrauca. �im nolūkam viņa bija iegādājusies vienu no tiem mazajiem automobilī�iem � vabolītēm, par kurām senāk tika zobojusies. Tagad viņa pārliecinājās, ka tāds automobilītis ir ļoti no�derīgs. Grumbuļains, līkumots ceļ� veda aug�up pa paugu�riem, bet viņa bija atradusi citu, taisnāku, varbūt vēl sliktā�ku ce|u. Ta�u pat to viņas mazais auto, visās �uvēs gan krak�kēdams, drosmīgi pieveica.

Vislabāk Edna tomēr jutās seglos. Viņa varēja stundām ilgi jādelēt apkārt bez noteikta mērķa. Divas reizes viņa bija uzdūrusies jaunam treniņlaukumam ar daudziem zirgiem.

Kādā pēcpusdienā, atgrie�oties no izjādes, Edna piedzī�voja kaut ko tādu, kas vēlāk lika palauzīt galvu. Pa lēzeno nogāzi viņa bija nojājusi lejā uz pļavām, apzināti izvai�rīdamās no �aurās takas, uz kuras bija nokļuvusi iepriek�ējā svētdienā. Tālāk taka veda apkārt kādam ar zāli noaugu�am pakalnam, un viņa jau bija atceļā, kad ieraudzīja divus saīgu�us strādniekus cilājam lāpstas. Tie bija izraku�i jau diezgan dziļu bedri, pa labi un pa kreisi slējās augstas zemes kaudzes. Edna piejāja gabaliņu tuvāk. Kas gan tiem te bija rokams? Kad viņa jāja garām, abi pacēla galvu un viņas laipno sveicienu atņēma, tikai kaut ko norūcot.

Bedre atradās Gūdija teritorijā, un, jādama tālāk, Edna redzēto aizmirsa. Viss, kas saistīts ar būvdarbiem, viņai bija liela mīkla. Kāpēc strādnieki rok bedres vai samet smiltis kaudzēs � to viņa saprata tikai tad, kad pusgatavā celtne lāva nojaust, kādēļ tas bijis vajadzīgs.

Kad Edna atkal bija pārradusies mājās, atnāca Leins ar da�iem rēķiniem.

� Mis Greja, vai misters Gūdijs ir darījis jums zināmu, ka veic uz jūsu zemes būvdarbus? � viņ� jautāja. � Jau trīs dienas viņa strādnieki kaut ko rok kāpu piekājē. Es gan skaidri nezinu viņa nomas līguma noteikumus, bet, manu�prāt, bez jūsu atļaujas uz jūsu zemes neko nedrīkst celt.

Edna pasmaidīja. Tas, ka tagad viņa ir kļuvusi par re�spektējamu personu, vēl aizvien nelikās īsti nopietni ņe�mams.

� Es to pārbaudī�u, mister Lein, � viņa sacīja, ta�u klusībā nolēma, ka ļaus �ai lietai iet savu ceļu.

Vakars visu izskaidroja. Jau metās krēsla. Edna bija devu�sies garākā izbraukumā un atgrie�oties vieglprātīgi izvēlē�jusies �ķietami taisnāko virzienu, bet izrādījās, ka viņa no�kļuvusi tikai uz kāda lielāka lauku ceļa. Motors pēk�ņi ap�klusa. Edna izkāpa. Nemaz nepaskatījusies uz benzīna līme�ņa rādītāju, viņa zināja, kas noticis � izbeidzies benzīns. Ta�u �ai situācijā nebija nekā briesmīga. Līdz mājām bija atliku�as tikai trīs jūdzes, un orientēties viņa prata labi. Viņa pameta automobili uz ceļa un tālāk devās kājām. Kad Edna sāka kāpt lejā pa dienvidu nogāzi, dienas gai�ums bija gan�drīz pilnīgi izdzisis. Pēk�ņi starp �oseju un pauguriem viņa ieraudzīja kādu ma�īnu. Pēc starme�u izvietojuma noturēja to par nelielu kravas automobili. Bet viņai tuvojās kaut kas tum�s. Bija dzirdami zirga pakavu atsitieni pret akmeņiem.

Edna iznāca no jaunaudzes ēnas. Uztraukumam nebija nekāda pamata. Tas varbūt bija kāds no Gūdija laukstrād�niekiem, kas veda pavadā savu vezumnieku. Ednu nevarēja tik viegli nobiedēt, tomēr viņa juta, ka sirds pukst straujāk un pār muguru pārskrien viegli drebuli.

Vīrs, kur� veda zirgu, tagad bija saskatāms pavisam skaid�ri. Tas bija Gūdijs ar saviem sagumu�ajiem pleciem un noliekto galvu. Viņ� pagāja Ednai cie�i garām un devās uz to vietu, kur viņa bija redzējusi strādniekus rokam bedri un kur pat pustumsā varēja samanīt augstās smil�u kaudzes. Zirgs fļa�reiz stāvēja tie�i bedres malā. Tad Edna redzēja, ka Gū Hījs kaut ko izņem no kabatas. Viņa nodomāja, ka treneris grib uzlikt zirgam iemauktus, un skatījās ar tādu interesi, ka aizmirsa bailes.

Piepe�i atskanēja spalgs troksnis, it kā dzelzs durvīm aizcērtoties. Zirgs pakrita un nozuda viņas skatienam. Sirds viņai atkal sāka dauzīties. Gūdijs zirgu bija no�āvis. Ak tad tādam nolūkam bija rakta bedre! F.dna sāka trīcēt, un viņai sametās bail, ka viņa varētu zaudēt samaņu. Bet �ī doma vien jau palīdzēja tikt pāri vājuma brīdim. Viņa klusītēm steidzās tālāk, apzināti pretodamās vilinājumam laisties skrie��us. Viņa apmeta prāvu likumu ap iepriek� redzēto ma�īnu un tagad konstatēja, ka tas ir liels furgons zirgu pārva�dā�anai, bet patlaban neviens to vairs nepieskata. Divdesmit metru attālumā viņa pagāja tam garam un tad atkal nokļuva uz �osejas.

Kad Edna ieradās Longholā, viņu jau bija pārņēmusi panika. Par laimi, neviens kalpotājs neredzēja viņu pārnā�kam, tāpēc viņa varēja paslēpties savā istabā, lai nekļūtu smieklīga (tā viņa pati vēlāk izteicās). Mazliet nomieri�nājusies, Edna atkal spēja domāt sakarīgi un sakaunējās par savām bailēm. Ja neņem vērā tumsu, �ai starpgadījumā ne�bija nekā noslēpumaina. Reizēm ta�u zirgu īpa�niekam ari jāno�auj kāds no saviem dzīvniekiem. Varbūt Gūdijam �is zirgs bija sevi�ķi mīļ� un viņam grūti būtu bijis pārdzīvot, ka uz aizsauli to raida sve�a roka.

Pa guļamistabas logu viņa veltīgi pūlējās ieraudzīt treneri. Pulksten deviņos furgons vēl aizvien atradās tai pa�ā vietā. Starme�i bija izslēgti. Ta�u nākamajā rītā furgona tur vairs nebija.

Edna piecēlās agri. Viņa palūdza savu �oferi atgādāt mājās vakar pamesto automobili un pati devās izjādē. Pa ceļam viņa redzēja, ka abi strādnieki rok ciet bedri.

Edna jāja tālāk līdz pauguru virsotnei. Kad uz līdze�nā plato viņa pagriezās, priek�ā pēk�ņi iznira Gūdijs. Viņ� sēdēja seglos un sabozies nolūkojās skaistajā ainavā.

��� Labrīt, mis Greja!

Viņa pieklājīgi atņēma sveicienu.

��� Cerams, ka vakarvakarā neizbiedēju jūs.

Viņa neviļus sarāvās.

��� Es jūs nemaz netiku pamanījis, bet viens no maniem ļaudīm noradīja uz jums, � viņ� turpināja. � Man vajadzēja no�aut vecu zirgu, un es domāju, ka izdarī�u to, kad neviena tuvumā nebūs. Parasti kāpās ir pilns ar atpūtniekiem. Un man jau tā nav viegli, kad jā�auj nost kāds zirgs.

Trenera skatiens vēl aizvien kavējās pie viņas kā pielipis. � Būtu gan labi, ja jūs izlemtu savu īpa�umu pārdot, mis Greja. Es te esmu labi iedzīvojies, man būtu gau�ām grūti aiziet. Jums vajadzētu kādreiz pavērot manus zirgus treniņā. Nav jau nekas īpa�s � ne nu augsta klase, bet viņu vidū ir viens otrs, kas prot tīri labi au|ot. Runā, ka arī jūs vēloties turēt zirgus. Es negribētu būt uzbāzīgs, bet, ja da�us zirgus jūs uzticētu man, tie būtu pienācīgi aprūpēti. Un �ad un tad gadītos arī kāda uzvara. Man tie�i pa�laik ir padomā viens zirgs, ko es jums labprāt pārdotu.

Edna bija diezgan apjukusi. Par savu nodomu turēt zirgus viņa līdz �im bija runājusi tikai ar Lūku.

��� Pagaidām mani nodomi ir vēl diezgan nenoteikti, � viņa sacīja. � Es nemaz īsti nezinu, ar ko man būtu jāsāk.

Gūdijs pārlaida mēli pār bālajām lūpām un skatījās viņai garām.

��� Man ir viens zirgs, ko es varētu atdot jums par tūk�sto� mārciņām. Tas ir daudz vairāk vērts, �ķiet, ka īpa�nieks glu�i vienkār�i grib tikt no tā vaļā. To sauc � "Field of Glory". Reiz jau gribēju aiziet pie jums, lai par to aprunātos, bet, kā jau teicu, man netīk uzbā^/es. Tas ir pavisam labs zirgs. No Blendfordas, māte Īrijā gurusi daudzas uzvaras. Nav slikti, ja pieder tāds zirgs, ar kuru var piedalīties rik��o�anas sacīkstēs.

Edna noraido�i papurināja galvu.

��� Es tik maz ko saprotu no zirgu skrie�anas sacīk�stēm� � viņa iesāka.

Viņ� mazliet pasmaidīja. � Ja treneri meklētu tādus zirgu īpa�niekus, kuri kaut ko saprot no skrie�anās, viņi varētu nomirt badā. Tas zirgs skries Kembrid��īrā. Nav izslēgts, ka uzvar. Kā jau teicu, nevaru apsolīt, bet tas ir iespējams. Nesen es �o zirgu pārbaudīju, man �ķiet, ka jūs redzējāt viņu distancē. Padomājiet labi, mis Greja!

Gūdijs a�i pameta viņai ar galvu, apgriezās un vieglos rik�os devās pie saviem zirgiem.

Edna Greja īsti nesaprata, ko lai domā par �o piedā�vājumu. Galu galā, kas tad tur nu sevi�ķs, ja �ejienes tre�neris, kas reizē ir arī viņas nomnieks, mēģina noslēgt ar viņu kādu darījumu.Tā kā viņai tāpat jau bija jāpiezvana Lūkam, viņa minēja arī sarunu ar Gūdiju. Tā �ķita viņu loti interesējam.

��� Ja viņ� jums piedāvāja "Field of Glory" par tūksto� mārciņām, tad tas bija izdevīgs piedāvājums, bet es prie�cājos, ka neesat piekritusi, � Lūks teica. � Zirgs pieder � vismaz saskaņā ar oficiālajām ziņām � kādam viesnīcnie�kam no Anglijas vidienes. Varu iedomāties, kāpēc Gūdijs grib to tālāk pārdot jums.

��� BUlu jauki, ja jums labpatiktu ari man to darīt zinā�mu, � Edna teica, bet viņ� nereaģēja.

Tikai tad, kad klausule jau bija nolikta, viņai ie�āvās prātā, ka ir aizmirsusi pastāstīt par zirgu, kuru Gūdijs no��āva. Pēc tam viņa krietni ilgi par �o atgadījumu nemaz vairs nedomāja.

Nākamajās dienās Lūks nedeva par sevi ziņu, un Edna patiesi noskaitās. Nedēļas nogalē, kad vientulība viņai bija noriebusies līdz sirds dziļumiem, inspektors nepieteicies uzradās. Viņ� tika uzņemts diezgan vēsi, bet neko citu ari nebija gaidījis. Vēl vairāk Edna atsala, uzzinājusi, ka �is apciemojums domāts nevis viņai, bet gan pārvaldniekam. Pie viņas inspektors ienāca tikai pēc noteikta uzaicinājuma.

�� Nevaru ciest �o noslēpumaino izturē�anos, mister Lūk. ja nejau�i es nebūtu bijusi lejā, pļavā, tad nemaz neuzzinātu, ka esat atbraucis uz laukiem.

��� Neesiet nu tik riebīga! � viņ� teica savā agrākajā biedriski ķircino�ajā tonī. � Tai lietai, kas man bija pārru�nājama ar Lcinu, tie�ām nav nekāda sakara ar jums.

Viņai uz mēles jau bija asa atbilde, bet, par laimi, netrūka arī labas humora izjūtas, un galu galā uzvarēja tā.

�� Jūs tie�ām esat briesmīgs cilvēks ar no�ēlojamām ma�nierēm, � viņa smējās. � Pieklājības pēc jums vispirms būtu bijis jāparādās pie manis. Vai paliksiet pa nakti? Es lik�u sagatavot istabu�

��� Mana bagā�a jau atrodas viesnīcā "Red Lion".

��� Jūs varētu pārnak�ņot �eit.

Lūks augstprātīgi izlikās viņas nekonsekvenci nemanām.

��� Man labāk patīk "Red Lion". Tur saimniece mani nestrostēs par sliktu uzve�anos. Bez tam jūs ņemsiet ļaunā, uzzinājusi, ka esmu atņēmis jums kadu draudzeni.

��� Draudzeni? � Edna pārsteigta atkārtoja.

�� Es runāju par Megiju Higsu, tre�ās �ķiras rēvijas dejo�tāju. Tas, starp citu, vēl ir tas labākais, ko par viņu var sacīt. Megiju jums uzsūtīja Blantcrs. Kā tad viņa stādījās priek�ā � kā Megija Higsa vai Rūbija de Vjēna?

Pēk�ņi Edna visu saprata. � Tad tāpēc viņa neatnāca�

Inspektors pamāja. Dīvainā kārtā Edna nedusmojās un viņa iejauk�anos �oreiz neņēma ļaunā. Bez ierunām viņa piekrita Lūka dotajam ne visai glaimojo�ajam Megijas rak�sturojumam.

��� Tas man, protams, nekad nebūtu ienācis prātā. Bet ko doktors Blanters ar to gribēja panākt?

Uz �o jautājumu inspektors Lūks palika atbildi parādā. Atbildēt nemaz ari nebūtu viegli, jo viņa versija bija pārāk neskaidra, lai to precīzi izteiktu vārdos.

��� Es labprāt mazliet apskatītu jūsu zemes gabalu, � viņ� sacīja. � Sen neesmu to darījis.

Lūks gan gribēja iet kājām, bet viņa lika atvest zirgus. Pa mazu celiņu, kas veda uz kāpām, viņi pajāja garām ve�cajiem staļļiem � apmēram piecdesmit metru atstatumā no stiepļu pinuma �oga. Gūdija māju viņu skatieniem slēpa kastaņu lapotnes, bet jaunie stalli nogāzē bija labi saskatāmi. Nekur neredzēja neviena cilvēka, bet tas arī nebija nekāds brīnums, jo laiks bija kļuvis vēsāks un viegli smidzināja lietus. Parasti �ai apkārtnē svētdienās bija daudz zaļum�nieku.

Edna ieminējās, ka Perivigas alu tuvumā atradusi piknika pēdas. Inspektors saausījās.

�� Tā ir Gūdija nomātā zeme, vai ne?

��� Kāpēc alas ir aiztaisītas ciet? � viņa gribēja zināt.

�� Tās barikādes tur izskatās diezgan netīkamas, vai ne? Domāju, ka lielāko alu jau gadsimtiem ilgi izmanto par noliktavu. Uz turieni ir izbūvēts ce|�, un Gūdijs alā glabā savus uzkrājumus. Nekad neesmu bijis tur iek�ā, bet, cik man zināms, galvenā ala esot paprāva un noliktavai ideāli piemērota.

Pagalmā bija parādīju�ies da�i stalla pui�i.

��� Kāpēc Gūdijs pieņem darbā tikai ārzemniekus? � Edna jautāja.

Inspektors pasmīkņāja. � Tas nav tik aizdomīgi, kā pirmajā brīdī liekas. Mēs, angli, �ai ziņā esam smieklīgi, jo katru ārzemnieku uzskatām par potenciālu slepkavu. Daudzi domā, ka Gūdijs pieņēmis �os jaunos pui�us viņu kriminālo noslie�u dēj vai ari tāpēc, ka, būdami ārzemnieki, viņi nekā�dās aizdomīgās lietās nebāzīs savu degunu. Ta�u īstais ie�mesls ir tas, ka viņi nerunā angliski. Anglijas zirgu stallu nelaime bie�i vien ir staļļa pui�i, kas profesionāliem hipo�droma spēlmaņiem un padomdevējiem izpau� da�ādus sīku�mus par to, kas notiek treniņā. �okejklubs dara, ko var, lai izskaustu �o slikto ieradumu, bet pavisam tikt ar to galā nav iespējams, ļaunajiem cilvēkiem maksā maz, bet, ja �o to pastāsta par vienu vai otru zirgu un jātnieku, papildus var nopelnīt krietnu �ūksni naudas. Tas, protams, ir pret noteikumiem, un, ja kaut kas nāk gaismā, abas puses saņem nopietnu brīdinājumu. Par laimi visiem, kas to dara, tikai retu reizi �is tas atklājas. Turklāt staļļa pui�i ir tik slikti zirgu pazinēji, ka viņu uzklausītajiem no �ādiem padomiem labuma ir mazāk, nekā varētu domāt. Viņi ta�u pazīst tikai pa�us zirgus. Tas, ka arī citi staļļi cer uz uzvaru, viņiem vispār neienāk prātā.

Lūks un Edna izmeta līkumu līdz vietai, kur sākās �aurs ceļ� uz abām lielajām alām. Divas jūdzes tālāk atradās tre�ā ala, kas it kā bija savienota ar lielākajām. Pierādīt �o ap�galvojumu neviens gan vēl nebija mēģinājis. Viņi nokāpa no zirgiem, piesēja tos pie kāda koka un tālāk gāja kājām.

Lūks rūpīgi izpētīja re�ģotos vārtus. Stieņi bija gandrīz collas resnumā, viras iestiprinātas klintī. Viņ� pārbaudīja vara un cinka kausējuma slēdzenes un paraustīja klintī iedzī�tās dzinteles, bet tās nepakustējās. Alas grīdu sedza cicti nomīdīta, sīkām rieviņām izvagota zeme.

� Tā kā būtu nogrābstīts ar grābekli. Savādi�

Inspektors ielūkojās tum�ajā alā. � Tur jau tas ir. � Viņ� kaut ko rādīja, bet Edna nevarēja nekā saskatīt. � Aiz klints izciļņa. Redzu tikai trīs vai �etrus zarus.

Apgriezies Lūks paraudzījās atpakaļ uz ce|u, pa kuru viņi bija atnāku�i. � Kur jūs redzējāt piknika paliekas? � viņ� gribēja zināt.

Edna veltīgi tas izmeklējās, kaut gan pēdējās dienās ne�bija necik stipri lijis. Vina glu�i labi atcerējas, ka kauli un apelsīnu mizas bija izmētāti zem slaidā o�a un kaut kas bija aizķēries krūmā. Bet, lai cik rūpīgi viņi meklēja, visas pēdas bija pazudu�as. � Acīmredzot te kāds visu ir sako�pis, � Lūks noteica.

Viņi atkal kāpa seglos un aizjāja līdz pauguru virsotnei. Pamazām satumsa. No dienvidrietumiem peldēja �urp mel�ni mākoņi. Viņi vēl paguva nokļūt mājās, iekams sākas lietusgāze.

Vakariņu laikā Lūks izklaidēja Ednu ar zirgu sporta pasaules baumām. Gūdijs esot uzvarējis kādās sacīkstēs, viņa zirgs ieguvis labu kvotu, bet tā nav bijusi transakcija. Zirgs piedalījies skrējienā ar autsaidera priek�rocībām, un doktors licis uz �o zirgu lielu naudu. Viņ� ir kaislīgs spēl�manis, kas Montekarlo nedēļas laikā reizēm zaudējis sim�tiem tūksto�u, bet reizēm arī vinnējis.

�� Viņ� piedalās visās iespējamās derībās un tāpēc nebūt nav tik bagāts kā mūsu draugs Trigers vai Gūdijs.

�� Vai Gūdijs ir bagāts?

�� Pēc mana vērtējuma, viņam varētu piederēt pāris mil�jonu. Savu kapitālu Gūdijs ieguldījis Dienvidamerikas vērts�papīros, un ir skaidrs, kur viņ� grib apmesties, kad te viņam zeme sāks degt zem kājām.

Iepriek�ējās nepiespiestās attiecības starp Marku un Ednu nebija atjaunoju�ās. Viņ� joprojām bija loti atturīgs, uzvedās sev netipiski pieklājīgi, un tas Ednu traucēja vēl vairāk nekā vina agrākā nevērīgā izturē�anās.

Mazliet pēc desmitiem no Londonas pienāca Garsijas telegramma. Tā bija nodota Konstantinopolē. Viņ� paziņoja, ka esot iecerējis autobraucienu caur tuksnesi uz Palestīnu.

Vēl aizvien lija aumaļām, un Edna uzstāja, ka aizvedīs Marku uz viesnīcu "Red Lion". Galu galā, vakars bija izvēr�ties itin jauks. Tomēr glu�i apmierināta viņa nebija, jo iz�prata Lūku tikpat maz, cik sevi.

Edna nedzirdēja, ka nakts vidu pie durvīm zvana. Viņa pamodās tikai tad, kad sulainis Pentons klauvēja pie viņas guļamistabas durvīm.

��� Kas noticis? � viņa jautāja.

�� Ir ieradies misters Lūks, mis. Viņ� steidzami grib runāt ar jums.

Edna uzdedza gaismu, ātri uzvilka rītakleitu un nogāja lejā. Lūks gaidīja ēdamistabā. Viņam mugurā bija lietus�mētelis un galvā pavisam izmirku�i platmale. Lietum gā�ot, viņ� bija divas jūdzes nācis kājām.

��� Vai kaut kas noticis? � Edna norūpējusies jautāja.

Viņ� aizvēra durvis. � Vai �o jūs pazīstat? � Viņ�

izņēma no kabatas grāmatiņu ādas iesējumā ar zeltītu grie�zumu.

Grāmatiņa Ednai likās pazīstama. Viņa paņēma to no Lūka un at�ķīra. Un tad ieraudzīja priek�lapa ierakstīto vel�tījumu: "Manam mīļajam draugam Albcrto Garsijam 63. dzim�anas dienā." �o spāņu dzejas gramatiņu viņa bija no�pirkusi Buenosairesā, un veltījums bija rakstīts ar viņas pa�as roku. \

Edna izbrīnījusies skatījās inspektorā. � Jā, es to uz�dāvināju Albcrto.

���� Ka tā nokļuvusi mana viesnīcas numura grāmat�plauktā? � Lūks jautāja. � Vai Garsija kādreiz ir apmeties viesnīcā "Red Lion"?

Man par to nekas nav zināms.

Mani tur tagad diez kā neieredzēs, � viņ� dusmīgi tcica. � Es sacēlu kājās visu personālu, jo cerēju, ka no kāda kaut ko uzzinā�u. Diem�ēl īpa�nieks un viņa sieva ir aizbrauku�i atvaļinājumā, bet lielākā dala darbinieku pie�ņemti nesen.

Lūks pastāstīja, ka aizgājis gulēt, bet neesot varējis iemigt. Tāpēc vēlreiz piecēlies un sācis jaukties pa grāmatplauktu. Necik daudzsolo�a tur sarindotā lasāmviela neesot bijusi, galvenokārt � reliģiski traktāti un galīgi apbru�āti Viktorijas laikmeta romāni. Tad viņ� uzdūries �ai grāmatai, pavir�i pa�ķirstījis to un tikai nejau�i izlasījis veltījumu.

��� Es zināju, ka Garsija nevar būt te bijis, jo viņ� ta�u atrodas ārzemēs.

Edna smējās. � Vai tad tas ir tik steidzami, ka jūs nakts vidū ceļat cilvēkus aug�a no miega? Lūdzu, nedomājiet, ka tas mani apgrūtina, bet�

Viiia pazvanīja.

��� Lik�u atnest kafiju. Un, Dieva dēl, novelciet slapjo mēteli! Ne jau tikai tādēļ, lai saudzētu manu skaisto paklaju. Nemaz ne�ķiet, ka jūs tajā justos sevi�ķi ērti.

Pentons, ātri uzmetis kaut ko mugurā, noklausījās rīko�jumu un aiznesa Lūka platmali un mēteli uz priek�namu.

�� Jā, mazliet jāpasteidzas gan, � inspektors teica. � Vai jums ir Garsijas adrese Konstantinopolē?

Edna padomāja. � Tikai Argentīnas konsulāta adrese.

�� Tur man laikam varēs pateikt, kā lai viņu atrod. Es gribētu nosūtīt telegrammu. Vai drīkstu?

Viņ� uz�ņāpa tekstu uz kādas aploksnes otras puses un � pēc parastās nervu bendējo�ās gaidī�anas � dabūja telefo�na savienojumu ar telegrammu pieņem�anas kantori. Edna uzgāja aug�ā, lai apģērbtos. Vina tagad bija pilnīgi pamo�dusies, ta�u nenervozēja, tikai jutās mazliet satraukta.

Saģērbusies Edna nodzēsa lampu un atvilka aizkarus, lai atvērtu logu. To darot, vina tālumā aiz pļavām pamanīja vīdam gaismu. Tas acīmredzot bija lukturis, un to turēja rokā kāds cilvēks, kas skrie�us tuvojās. Ieraudzīt kādu, kas bez skaidri saprotama iemesla loti steidzas, vienmēr ir sa�trauco�i. Edna neviļus notrīcēja. Vina izgāja no savas istabas un klusu pasauca Lūku. Viņ� bija beidzis telefona sarunu un, lēkdams pāri diviem pakāpieniem uzreiz, traucās pie viņas aug�up.

��� Kas noticis? � viņ� vaicāja.

Vina pateica, un abi iegāja guļamistabā. Gaismeklis tagad bija pievirzījies tuvāk un vairs tik traki ne�ūpojās. Edna redzēja, ka skrējējs apstājas pie stiepļu �oga stūra, dzirdēja noklaudzam kādus vārtus, noklik�ķam slēdzeni. Bija par tum�u, lai pazītu to, kur� nes lukturi, traucēja arī joprojām stiprais lielus. Lūks piemiedza acis. � Tas ir Gūdijs. Bez suņiem. Tie tāda naktī neparko nebāzīs degunu laukā.

Luktura gaisma tuvojās mājai, un viņi dzirdēja, ka aizcērlas durvis.

�� Kas gan �im bijis meklējams lauka? � Lūks paskatījās uz sava pulksteņa spīdo�o ciparnīcu. Bija bez ceturk�ņa trīs. � Kur dzīvo Leins?

��� Namiņā pie ce|a.

��� Vai viņam var piezvanīt?

Edna pamāja. Viņa bija likusi ievilkt vietējo telefonu, un līnija veda arī uz pārvaldnieka māju.

�� Jāpalūko, vai varu viņu sazvanīt, � inspektors teica.

Viņ� iegāja sulaiņa pārzinātajā telpā, kur atradās mazā telefonu centrāle, un pēc ilgāka brī�a Edna dzirdēja viņu runājam ar Leinu. Kad Loks atgriezās ēdamistabā, Pentons, pa �o laiku kārtīgi apģērbies, atnesa kafiju un Edna ieleja to tasītēs.

Jums nevajadzēja speciāli ģērbties, Pcnton, � viņa laipni teica.

Viņ� pasmaidīja. Tas man nav grūti, mis. Es tik un tā ceļos agri.

Edna nogaidīja, līdz durvis aiz viņa aizveras.

��� Kas te notiek? � viņa vaicāja.

�� Arī es gribētu to zināt. � Lūks vēlreiz paņēma rokā dzejoļu krājumu, pārlasīja veltījumu, pēc tam grāmatiņu atkal nolika.

Cik tālu ir no D�ilivudas iebraucamā ceļa līdz Lcina namiņam?

��� Mazāk nekā simts metru.

Viņ� apmierināts pamāja ar galvu.

��� Par ko jūs runājāt ar Leinu?

Inspektors atbildēja izvairīgi. � Man �ēl, ka izcēlu jūs tādā agrumā no gultas, varbūt pat pilnīgi bez pamata. Dro�i vien man nervi streiko, tā da�kārt gadās.

Viņ� pasmaidīja. � Pastāstiet man par savām zirgau dzē�anas iecerēm! Vai esat jau sākusi?

No blakustelpas atskanēja uzstājīgs vietējā telefona zvans, ta�u, iekams Edna paguva piecelties. Lūks jau bija tur. Kad viņ� atgriezās, seja viņam izskatījās noraizējusies.

Tas bija Leins. Kad viņ� vel ģērbies, esot redzējis divus vīrus pajājam garām. Vienu viņ� pazinis � tas bijis Gūdijs, otrs � laikam Gūdija kalpotājs spānietis. Abi jāju�i no D�ilivudas mājas puses un acīm redzami steigu�ies. Gūdijam bijis vējlukturis, bet pie I^eina namiņa viņ� to nodzēsis. Leinam �ķitis, ka Manvelam atraisījusies seglu siksna, jo jātnieki esot apstāju�ies un Manvcls nokāpis no zirga, lai kaut ko sakār�totu. Pēc tam vini aizauloju�i Gēremas virzienā.

Desmit minūtes vēlāk Leins ieradās un tika ievests ēdam�istabā.

���� Gūdiju es redzēju pavisam skaidri, � viņ� teica. � Kas bija otrs, padruknais, dro�i nevaru pasacft. Gūdija zirgu, pelēko basuto, es pazītu jebkuros apstākļos.

Lūks pamāja.

��� Nostājieties tā, lai varētu novērot D�ilivudas māju, un zvaniet, kad abi atgrie�as. Uzmanieties, lai jūs nepa�manītu.

Leins ātri izdzēra karsto kafiju, ko Edna viņam bija pasniegusi, un tad aizgāja.

�� Tas viss ir loti satrauco�i un noslēpumaini, � Edna teica. � Bet ko tas nozīmē?

Lūks nopūtās. � Ja es to zinātu� �is diennakts laiks nav īpa�i piemērots mīklu minē�anai.

Longholas mājā zem jumtgalcs bija kāda istabiņa, un no turienes labi varēja pārredzēt ceļu, pa kuru bija aizjājis Gūdijs. Tur Lūks iekārtoja savu novēro�anas posteni. Lauka tālskatis, ko viņ� bija aizņēmies no Ednas, pika melnajā naktī neko lielu gan nevarēja līdzēt. Pēc trīsceturtdalstundas ieradās Edna un atnesa viņam svaigu kafiju. � Vai kaut ko redzējāt? � viņa gribēja zināt.

��� Nē, neko.

Tikko to pateicis, viņ� ieraudzīja tālumā, pauguru rindas malā, gaismas atspīdumu, bet pēc kādas minūtes tas nodzisa.

��� Kas tas bija? Automobilis nevarēja būt, tur nav ne�viena ceļa.

�� Jūs ta�u mazliet pazīstat apkārtni. No kurienes tā gais�ma būtu atspīdējusi?

Edna brīdi padomāja. � Manuprāt, no Austrumu alas � tā tautā sauc mazāko alu. Stāsta, ka tā esot savienota ar Pcrivigas alām, bet līdz �im neviens nekādu eju nav atradis. Apgabala pārvaldes iestādes liku�as aiz�ogot alas ieeju, jo tajā laiku pa laikam pazūdot aitas, un� Skatieties! Tur!

Atkal iespīdējās gaisma. Inspektors skatījās ar binokli. �ķita, ka tas ir zemē nolikts lukturis. Vai tam blakus atradās arī cilvēks, to pat ar stipro lauka tālskati nevarēja saredzēt. Gaisma atkal nodzisa un, kad iedegās no jauna, bija jau pārcēlusies gabaliņu tālāk.

� Virzās uz ccla pusi, � Lūks teica. � Varbūt viņi jāj atpakaļ.

Viņ� izgāja mājas priek�ā un nostājās tā, lai varētu no�vērot ceļu, bet pats paliktu neredzams. Pulkstenis rādīja pāri �etriem, kad uz ceļa atskanēja pakavu klaboņa, aizvien vairāk pārmākdama lietus plīk�ķē�anu. Tad jātnieki solos pajāja viņam garām. Lūks pazina Gūdiju, kas jāja pa priek�u un, kā vienmēr, bija noķāris galvu.

Inspektors iegāja atpakaļ mājā, izlīda no slapjā lietus�mēteļa un devās uz ēdamistabu.

Nogaidī�u, līdz kļūs gai�s, � viņ� teica Ednai. � Ja jūs tad būtu tik laipna un uzticētu man vienu no saviem zirgiem, es mazliet apskatītu apkārtni. Katrā ziņā ir nolicis kaul kas neparedzēts. Vai kāds zirgs būtu kļuvis nevaldāms un izbēdzis no stalla?

Edna pamāja. � Arī man jau radās tāda doma. Pagāju��ajā nedēlā Gūdijam no stalla viens bija izmucis: viņi mek�lēja veselu dienu, līdz atrada.

Lūks mudināja Ednu iet atkal gulēt, bet viņa par to negribēja ne dzirdēt. Pēc ceturtdaļstundas ieradās Leins, lai ziņotu par redzēto. Gūdija masīvais ceļojumu auto bija devies Londonas virzienā. Gūdijs pats esot sēdējis pie stūres, Manvels aizslēdzis aiz viņa vārtus.

��� Tad runa nav par izbēgu�u zirgu, bet gan par kaut ko daudz svarīgāku, � teica Lūks.

�� Vai jūs tagad brauksiet atpakaļ uz Londonu? � Edna viņam jautāja.

Viņ� papurināja galvu. Nē, vismaz tuvāko stundu laikā galvenie notikumi risināsies �eit.

īsi pirms pulksten se�iem tika atvesti zirgi. Edna noteikti gribēja doties līdzi, un, tā ka lietus vairs nelija, jājiens solījās biit diezgan patīkams. Debesis gan vel joprojām aizsedza tum�i mākoņi, redzamība bija slikta. Viņi jāja pa ceļu uz priek�u, līdz nonāca pie galīgi aizaugu�a dzīv�oga. Edna norādīja uz pakavu nospiedumiem kādā krūmu spraugā. Viņi sekoja �īm pēdām, līdz tās izzuda ganībās.

Virziens lāva nojaust, ka Gūdijs jājis uz tā saukto Aus�trumu alu. Mazliet vēlāk viņi nonāca pie tīruma, kur mīk�stajā zemē atkal viegli varēja samanīt pakavu pēdas. Lai gan bija jau kļuvis gai�s, alas iecjy vēl aizvien nevarēja sa�skatīt. Ta atradās ieplakā starp nelielu pauguru un kāpām. Bez Ednas palīdzības Lūkam dro�i vien grūti būtu bijis to atrast. Tā bija apmēram piecas pēdas augsta un tik tikko metru plata.

��� Kāds ir rīkojies ap no�ogojumu, � viņa teica.

Trauslais, no tieviem, ar stiepli kopā sastiprinātiem mieti�ņiem darinātais nosprostojums bija sa�ķiebies, viena no klin�tī iedzītajām dzelzs dzintelem nolauzta. �ī dzintele �ķita Lūku loti ieinteresējam. Viņ� rūpīgi to izpētīja ļun lūzuma vietā salika abas puses kopā. J'

Tad viņ� aizlīda aiz no�ogojuma un labi apskatīja alas apak�u. Viņ� apgrieza apkārt vairākus akmeņus, tad, vienu paņēmis, iznesa laukā un aplūkoja dienasgaismā.

Ar kabatas lukturī�a palīdzību inspektors uzsāka pirmo alas izpēti. Dziļumā griesti kļuva aizvien zemāki, tāpēc viņam bija jāsaliecas aizvien vairāk un vairāk, līdz varēja līst tikai �etrrāpus. Kad vairs nekādi nebija iespējams tikt uz priek�u, viņ� griezās atpakaļ.

Edna sagaidīja viņu ar rai�u pilnu seju. Luks saprata, ka izpētes gājiens turpināsies ilgāk, nekā bija licies viņam pa�am. Lai gan resnās skavas tikai ar zināmu piepūli varēja atliekt atpakaļ, viņi no�ogojumu atkal nostiprināja.

Tad viņi jāja atpakaļ uz mājām. Laks bija iegrimis domās un gandrīz neko nerunāja. Viņ� aizsūtīja Ednas �oferi uz "Red Lion" pēc sava automobiļa. Pēc tam ievaicājās:

��� Vai telefona aparāts ir tikai hallē?

Izrādījās, ka ir arī dzīvojamā istabā. Lūks devās uz turie�ni, aizvēra aiz sevis dūms, un pusstundu viņu nedrīkstēja traucēt.

Kad viņ� iznāca, Edna stāvēja atvērtās namdurvīs un raudzījās dārzā, kas izskatījās pelēks un skumīgs, jo atkal bija sācis līt.

�� Es ta�u redzu, ka te kaut kas nav labi, � viņa klusu teica. � Vai jūs nevarētu man vismaz dot kādu mājienu?

Viņ� papurināja galvu. � Arī es pats varu tikai minēt, un iespējams, ka mani minējumi nav pareizi. � Mirkli padomājis, Lūks teica: � Atsūtī�u uz Longholu vēl vienu vīru, viņ� dzīvos pie Leina. To es jums pasaku tādam gadī�jumam, ja jūs nejau�i satiktu kādu nepazīstamu personu, kas nevie� diez cik lielu uzticību. Vai atceraties to noskrandu�o indivīdu, kas mani uzrunāja Donkasterā? Tā vīra vārds ir Mārkems. Pan�s Mārkems.

Edna pamāja.

��� Man viņ� ir vajadzīgs �eit, viņam jāapskata Gūdija zirgi. Tā kā Pan�s ir diezgan runīgs, viņam tika stingri pieteikts nerādities jums tuvumā un nemocīt jūs ar stāstiem par savām kādreizējām uzvarām un agrāko labklājību. Bet es būtu jums pateicīgs, ja pa savu telefonu jūs viņam atļautu zvanīt. Te nekur tuvumā nav tālruņa, bet varētu gadīties, ka viņam jāsazinās ar mani.

Lūks uzvilka lietusmēteli, ko sulainis virtuvē bija iz�ā�vējis, iegāja ēdamistabā un paņēma dzejoļu krājumiņu. � To es ņem�u līdzi, ja jums nav iebildumu. Starp citu, vai grā�mata bija pie Garsijas, kad jūs pirmoreiz ieradātics Longholā?

Edna padomāja. � Varēja gan būt. Viņam tā bija loti dārga.

Jā, kā jau teicu, misters Mārkems spēj mazliet krist uz nerviem, viņ� atvadoties sacīja, � bet es Leinam piekodināju, lai gādā par to, ka mīļais Pan�s liktu jūs mierā. Vai varat nodot viņa rīcībā zirgu?

To viņa varēja kaut vai tūlīt. Viņai stallī stavēja pietie�kami daudz zirgu.

� Viņ� var jums palīdzēt, � Lūks teica. � Viņ� ir nepārspēts zirgu pazinējs. Viņ� varētu� jā, tas vispār ir labs atrisinājums. Lai viņ� nodarbojas ar jūsu zirgiem, citādi tie bez izkustē�anās pavisam apslinks.

Pirms pusdienlaika Lūks nokļuva Londona un tūlīt devās uz savu biroju. Abi ierēdņi, kurus viņ� bija ataicinājis, jau gaidīja, un viņ� deva tiem savus rīkojumus. )

Ap pulksten trijiem pienāca ziņojums no D�ilivudas. j

Gūdijs bija atgriezies no Londonas vai arī no citurienes, kur nu viņ� bija bijis, un stundu pēc tam pa D�ilivudas mājas iebraucamo ceļu ātri iedrāzies slēgts automobilis. Tur iek�āsēdētāju Leins bija pazinis. Tas bijis doktors Blanters. Doktors uzkavējies divas stundas un tad ar tādu pa�u skubu devies atpakaļ. Ap pusdienlaiku D�ilivuda atkal iegriezies kāds automobilis, un tajā, pēc Lcina apraksta, nebija at�braucis neviens cits kā Rustems. Viņ� neesot palicis tik ilgi kā doktors Blanters, bet prombraucot �ķitis, kā Leins teica, visai norūpējies. Banda bija sarosījusies, ta�u acīmredzot nebija noticis nekas tāds, ka nevarētu iztikt bez nesatri�cināmā Trigera klātbūtnes.

Cie�āk nekā jebkad agrāk Lūks bija pārliecināts, ka Trigers ir tikai izpildītājs. Viņam pa�laik noteikti bija darba pilnas rokas, jo aģentūra "Pie zaļas lentes" tagad darbojās pavisam citādi. Visi klienti bija saņēmu�i apkārtrakstu, ku�ra viens eksemplārs nonāca arī uz Luka galda. Tā saturs bija �āds:

"Aģentūras "Pie zaļās lentes" darbības pamatprincips bi�ja piedāvāt tikai nedaudzas transakcijas. Līdz �im mēs gada laikā izsūtījām astoņus vai deviņus norādījumus. Zināmi apstākli spie� mūs klientu labā palielināt �o skaitli. Mums ir informācija par pusduci zirgu ar dro�ām uzvaras izredzēm, tāpēc lūdzam mūsu klientus palielināt savu bukmeikeru skaitu, lai varētu aktīvi piedalīties Kembrid��īras sacīkstēs. Norādām klientiem, ka pat tie bukmeikeri, kas jau slēgu�i savus kontus, varētu vēl divas vai trīs dienas pirms �īm sacīkstēm būt gatavi pieņemt derības par noteiktu zirgu. Nākamā transakcija noliks pavisam drīz. Klienti, kas vēl nav atsūtīju�i savas samaksātās telegrammu veidlapas ar adresēm, tiek lūgti nekavējoties to izdarīt."

Kāpēc sākusies tik drud�aina rosība? Lūkam bija tikai viens izskaidrojums. Blanters un viņa draugi atliku�ajos ga�da mēne�os, kad vēl notiks rik�o�anas sacīkstes, grib sarī�kot pēc iespējas vairāk transakciju. Viņi no kaut ka baidās. Dro�i vien zina, ka viņu uzņēmuma dienas ir skaitītas.

�is minējums bija pareizs. Doktors Blanters satikās ar cienījamo Trigeru vinu iemīļotajā restorānā Vorciūrstrītā.

��� Ar to jūs, doktor, sagādāsiet sev tikai nepatik�anas. Zirgs reizi nedēļā vai reizi �etrpadsmit dienās � tur nekas neiznāks. Tā jūs nokausiet vistiņu, kas dēj zelta oliņas.

Tā vajag, � ņurdēja Blanters. � Man vajadzīga nau�da, un attiecīgie zirgi man ir.

Mazais resnītis bēdīgi nogrozīja galvu.

��� Lielu naudu nopelna tikai tas, kam ir pacietība, dok�tor. Es maz ko saprotu no zirgu sporta, bet zinātāji man ir teiku�i, ka lielais vairums spēlmaņu bankrotē, jo neprot gaidīt. Ja mēs katru nedēlu izlai�am pa zirgam, tad maniem ļaudīm jāstrādā dienu un nakti.

��� Labi, tad lieciet ļaudīm strādāt dienu un nakti! � doktors viņam uzkliedza. � Un nepadariet mani nervozu, man jau tāpat rai�u netrūkst.

Trigers pasmaidīja. � Man gan nav nekādu rai�u. Man ir vairāk naudas, nekā es jebkad spē�u iztērēt, un ar raizēm jūs man nedraudiet! Nesen es teicu Lūkam�

�� Jūs tikāties ar Lūku? � Blanters viņu pārtrauca. � Kā�pēc, pie velna, es to uzzinu tikai tagad?

�� Tāpēc, ka par to vispār nebija vērts runāt, � Trigers ne�satricināmā mierā atbildēja. Viņ� īsi pastāstīja par inspek�tora apmeklējumu.

Blanters aizdomu pilns viņu nopētīja. � Un tas bija viss? Vai jūs man neko nenoklusējat? Atklāti sakot, Triger, es jums neticu.

Trigers atkal pasmaidīja. � Bet attiecībā uz naudu jūs man uzticaties, ko? Man tā vien �ķiet, ka tam, kam jūs uzticat savu naudu, jūs novēlētu arī sa^/u dvēseli� Nē, nē, neesmu nekāds [auns viltnieks. Es precīzi jums ziņoju, ko teica inspektors un ko teicu es. Viss notika tie�i tāpat kā ar tiem zeļļiem no sporta preses. Arī viņam es parādīju biroju, tāpat kā paradīju tiem. Man nekas nav .slēpjams, doktor, pie manis viss notiek likumīgi.

Blanters uzmeta viņam drūmu skatienu. � Jūs laikam domājat, ka varēsiet klusiņām pazust, tiklīdz sāks svilt? Tur nu jūs maldāties. Arī jūs esat pelnījis katrā no mūsu darīju�miem. Mēs uzticējām jums savu naudu un bijām pārlieci�nāti, ka jūs izmaksāsiet to dalu, kas mums pienākas. Ja iznāks nepatik�anas, Triger, jūs būsiet ķezā kopā ar mums, par to es gan parūpē�os. Nedomājiet, ka liksiet sveikā cauri.

Trigers paskatījās viņā ar nevainīga bērna acīm, ta�u neko neteica. Aizvainojumi un aizdomas acīmredzot neķērās vi�ņam klāt. Dzīves gaitā Trigeram bija uzaugusi apskau�ami bieza āda.

Pēc tam saruna kļuva lieti�ķa.

� Man vajadzīgi trīsdesmit tūksto�i mārciņu. Ir dabūjams lorda Letfilda vaislas ērzelis, ar to varētu kaut ko iesākt, � doktors teica.

Viņam par pārsteigumu, Trigers noraido�i papurināja galvu. Paklausieties, doktor, mūsu pasākumam pamatā ir da�i loti saprātīgi principi. Jums un visiem pārējiem var būt vajadzīgs nezin kas, bet mūsu noteikums ir tāds, ka lielas summas tiek izmaksātas tikai pēc sezonas beigām.

Doktors aiz dusmām piesarka. � Noteikumu, kuru pats esmu ieviesis, pats arī varu pasludināt par spēkā neeso�u, vai ne tā?

Noteikumus neesat radījis jūs, tos mēs izstrādājām kopīgi, � Trigers iebilda. � Tas bija Rustema priek�likums, un Gūdijs piekrita, ļa gribat, mēs varam sasaukt valdes sēdi, bet trīsdesmit tūksto�us bez pārējo piekri�anas es jums ne�do�u. Arī visskaistākā vaislas ērzeļa pirk�anai ne.

Viņ� iztuk�oja savu minerālūdens glāzi un tad piecēlās. � Man vēl daudz darba. � To pateicis, Trigers aizgāja.

Tā bija pirmā dumpo�anās pazīme, un tā izgaisināja dok�tora ilūzijas. Blanters aizbrauca uz mājām, piezvanīja Rustemam un palūdza viņu ierasties. Rustemu uzaicinājums diez kā neiepriecināja. Viņ� nolika klausuli un pateica savam biroja vadītājam:

�� Eju pie doktora. Ja kāds grib runāt ar mani, pasakiet, ka piecos bū�u atpakaļ.

Pil�ers novaibstījās. � Bet man piecos sarunāts randiņ�.

��� Gan jau dāma pagaidīs, � Rustems vēsi atbildēja.

Saruna ar doktoru Blanteru acīmredzot nebija bijusi patī�kama, jo viņ� atgriezās satraukts, sliktā garastāvoklī. Blan�ters bija organizācijas smadzenes, bet Rustems pārspēja viņu izmanīgumā. Briesmu tuvo�anos viņ� juta jau pa gabalu. Doktors bija devis viņam neizpildāmu uzdevumu. Tā Rus�tems arī tika pateicis, bet Blanters palika nelokāms.

Rustems aizsūtīja prom Pil�eru un lika sevi savienot ar Berlīni. Vajadzīgais cilvēks bija izgājis. Tikai pēc vairākām stundām, kuru laikā Rustems kļuva aizvien nervozāks, viņ� to sazvanīja. Divpadsmit minūtes abi runāja fran�u valodā, jo Rustema sarunu biedrs bija elzasietis. Viņa dzimtenes atbrīvo�ana viņam nebija bijusi īsti pa prātam, tāpēc viņ� izvēlējās izceļo�anu uz valsti, kur viņu nevajātu uzmācīgā Francijas policija. Pulkstenis bija gandrīz deviņi, kad Rus�tems savu telefona sarunu beidza. Viņ� aizgāja uz mājām, norūpējies paēda vakariņas un tad sāka gaidīt. Ap pusdiv�padsmitiem Rustems pieteica sarunu ar Longholu. pēc pie�cām minūtēm viņ� varēja runāt ar Ednu. Viņas balss pauda ba�as. Sprie�ot pēc tā, telegrammu viņa bija jau saņēmusi.

��� Vai Grejas jaunkundze? � Viņam itin labi izdevās atdarināt vācieti, kas pūlas runāt sve�ā valodā. � Te doktors Tēlers. Esmu tikko ieradies no Berlīnes. Vai esat dzirdējis par manu nabaga draugu Garsiju?

��� Jā, � Edna teica. � Tikko saņēmu no viņa tele�grammu. Vai viņ� ir loti slims?

��� Diem�ēl atlicis pavisam maz cerību. Kā mēs sacī�tu� � Rustems pateica kaut ko vāciski, bet Edna to ne�saprata. � Es labprāt aprunātos ar jums, bet diem�ēl man ar nakts vilcienu jādodas uz Īriju. Viņ� loti vēlējās, lai neviens cits, izņemot jūs, par viņa slimību neuzzinātu.

��� Vai tad nav nekādu izred�u? � Ednai balss trīsēja.

��� Diem�ēl nav. Vēl nedēlu, varbūt divas� Viņ� vairs nav nekāds jaunais. Es palūdzu savu brāli, lai sagaida jūs Frīdrih�trāses stacijā.

��� Brauk�u rīt no rīta ar pirmo vilcienu, � Edna teica.

Nolicis klausuli, Rustems jutās mazliet mierīgāks. Viņ�

aizbrauca pie Blantera, lai pats ziņotu par paveikto, ta�u tas milzīgā steigā bija aiztraucies uz laukiem.

Edna vēlreiz pārlasīja telegrammu. Tā bija sūtīta no Berlī�nes. "Esmu loti slims. Doktors Tēlers brauc uz Londonu, viņ� Jums piezvanīs. Lūdzu, apciemojiet mani, līdzko varat. Svarīgi: nesakiet nevienam par savu braucienu! Man jāatklāj jums liels noslēpums. Alberto."

Adresē bija minēta viena no labākajām Berlīnes viesnī�cām. Ednu māca bēdas un mulsums. Vai tad Garsija nupat negrasījās doties ceļojumā uz Palestīnu? Iespējams gan, ka viņ� nav ticis tālāk par Konstantinopoli un atgriezies Vācijas galvaspilsētā, lai meklētu ārsta palīdzību.

Edna gribēja braukt nākamā rīta agrumā. Bet, kad �oferis bija atnācis, lai saņemtu norādījumus, viņa pārdomāja. Va�rētu ta�u jau �ovakar doties uz Londonu un tur pārnak�ņot. Tas garo ceļojumu darītu mazāk nogurdino�u. Kamēr su�lainis pa telefonu pasūtīja viņai vietu viesnīcā, istabene ātri sakravāja koferi. Stundu pēc pusnakts viņa devās ceļā.

Vēl nebija nobrauktas ne desmit jūdzes, kad �oferis no�bremzēja un ma�īna noraustījusies apstājās. Bija tum�a, lietaina nakts. Edna nolaida logu, bet nekā nevarēja saskatīt.

��� Kas noticis? � viņa jautāja.

��� Divi automobiļi aiz�ķērsoju�i ceļu.

Tagad viņa ieraudzīja kāda auto pakaļējās ugunis, tad otra ma�īna ieslēdza un tūlīt atkal izslēdza starme�us. Edna dzirdēja motora rūkoņu, neskaidri samanīja aiz dzīv�oga nelielu māju un, kad viņi jau brauca garām pirmajai ma�īnai, nogāzes mala � divus viņiem muguru pagriezu�us vīrus.

���� Izskatās pēc nelaimes gadījuma, � �oferis bilda. � Bet acīmredzot palīdzība nav vajadzīga.

Viņi brauca tālāk, un Edna �o atgadījumu drīz vien jau bija aizmirsusi. Pieturējis pie benzīntanka, �oferis atsāka par to runāt. � Viens no kungiem izskatījās pēc mistera Gūdija, � viņ� teica. � Gūdijs vienmēr valkā bruņu lietus�mēteli ar kapuci. Bet likās, ka ma�īnai nekādas vainas nav.

Edna par to nezināja neko teikt. Starme�i bija viņu ap�il�bināju�i, un vīrie�us viņa garāmbraucot bija redzējusi tikai pavir�i.

Agrā rīta stundā viņi nokļuva Londonā. Edna priecājās, ka varēs pagulēt. Nakts portjē bija pagādājis viņai biļeti, un pusvienpadsmitos priek�pusdienā viņa ieradās Viktorijas stacijā, lai nodotu bagā�u.

��� Uz kurieni tad ceļosim?

Edna pazina �o balsi un apcirtās apkārt. Inspektors Lūks rādīja nopietnu seju. Viņ� izskatījās noguris, un tas nebija nekāds brīnums, jo iepriek�ējā naktī viņ� bija gulējis nepilnas trīs stundas.

��� Brauk�u uz Berlīni.

�� Jā, tā jau ir rakstīts uz bagā�as birkas. Pavisam spon�tāns lēmums.

Vina vilcinājās. � Man ir tieksme uz spontāniem lēmu�miem, to jums pa �o laiku vajadzēja pamanīt.

�� Vai Garsija jums atsūtījis kādu pakal?

Edna uzmeta viņam a�u skatienu. � Jā.

��� Vai viņ� ir slims? Es domāju� vai gadījies kas no�pietns?

Viņa nopūtās. � Esmu apsolījusi�

��� Jūs esat apsolījusi nevienam neteikt, ka aizceļojat? Lūdzu, tagad neapvainojieties, mis Greja! Es loti labprāt uzzinātu kaut ko sīkāk par jūsu braucienu uz Berlīni.

�� Vai esmu policijas uzraudzībā?

��� Pa�reiz esat gan. � Viņ� runāja skarbi, gandrīz ne�pieklājīgi, bet dīvainā kārtā viņa nejutās aizvainota.

��� �onakt saņēmu no Garsijas telegrammu. Viņ� ir loti slims un lūdz mani aizbraukt pie viņa. Viņ� apmeties vies�nīcā "Adlon". Vācu ārsts, kas vakarvakar ieradās Londonā, man piezvanīja�

��� Kad tas bija?

��� Ap pusdivpadsmitiem.

Lūks pameta ar galvu. � Pusdivpadsmitos neviens vil�ciens no Vācijas nepienāk. Vācu pasta vilciens pienāk rītā un vakarā. Vai jūs vēl atceraties, kas telegrammā bija teikts?

Edna centās visu atstāstīt vārdu pa vārdam.

Kāds nesējs gribēja ķerties pie Ednas bagā�as, bet Lūks viņu atturēja. � Vienu mirklīti, lūdzu!

Viņ� izveda Ednu ārā no burzmas. � Man ir liels lū�gums. Nebrauciet uz Vāciju! "

��� Kāpēc ne?

�� Patlaban es nevaru jus pavadīt un man nav arī neviena cita darbinieka, ko varētu sūtīt jums līdzi. Un tagad, līīdzu, nesakiet, ka varat iztikt bez pavadoņiem.

��� Bet Alberto�

��� Es jums apsolu, ka misteram Garsijam nekā netrūks. Ja tas tie�ām būs nepiecie�ams, jūs vēl varēsiet aizbraukt �ovakar. Da�ām stundām ta�u tagad nav nozīmes.

Lūks runāja tik nopietni un pārliecino�i, ka Edna ne�varēja viņa lūgumu noraidīt. Inspektors aizbrauca kopā ar viņu atpakaļ uz viesnīcu un pastāstīja, pie kādiem secinā�jumiem pa �o laiku ir nonācis.

Kad vēlāk viņ� uzaicināja Ednu pavadīt viņu uz Kemptonu, viņai no sa�utuma par �ķietamo Lūka cinismu gandrīz vai aizrāvās elpa.

Es vēlētos doties uz Kemptonu da�ādu iemeslu dēļ, � inspektors pārtrauca viņas iebildumus. � Pirmkārt, ir loti svarīgi, lai jūs �odien tiktu redzēta kopā ar mani. Otrkārt, es gribētu uzzināt, vai mūsu draugi ir tur. Un man ir loti svarīgi �odien būt kopā ar jums.

Edna pasmaidīja. � Es to neuztveru kā komplimentu.

��� Un pareizi darāt.

Kad Loks ieradās viesnīcā pēc viņas, viņa jau bija paņē�musi vajadzīgo bagā�u un jutas kā brīvdienās. Lietus bija pārstājis līt. Bija brīni�ķīga, spirgta rudens diena, un Ednai gandrīz vai izdevās aizmirst priek�pusdienas nemieru un apjukumu, kā arī raizes par Garsiju. Vecais draugs viņai bija loti dārgs, bet tik jauna sieviete kā viņa nevarēja �ai draudzībā saskatīt dzīves piepildījumu.

Viņi novietoja automobili pie ieejas, un Lūks noveda Ednu lejā pie skrejceļa. Vēl bija agrs un apmeklētāju skaits mērens. Meklējamos vīrus viņ� sākumā neredzēja, bet trīs minūtes vēlāk ieraudzīja tos seglo�anas laukumā. Gudijs un doktors bija sabāzu�i galvas kopā, Rustems atradās mazliet atstatus. Vini stāvēja galējā stūrī, un Lūks no tribīnes pie demonstrē�anas laukuma notēmēja savu lauka tālskati uz �o trio. Treneris un doktors sirdīgi sarunājās, ta�u rokas viņiem bija mierā, arī sejas neko nepauda.

Tas bija Rustems, kura izturē�anās vedināja domāt, ka tiek apspriests kaut kas nozīmīgs. Viņ� nemierīgi staigāja �urp un turp, brī�am rokas iebāzdams kabatās, brī�am salik�dams aiz muguras. Rustema seju Lūks redzēja tikai rei�u reizēm, un arī tad no tik liela attāluma viņa satraukumu varēja tikai nojaust.

��� Jūs esat Londonā jau kop� vakarvakara, vai ne? � inspektors teica Ednai. � Es ierados �orīt agri no rīta. Zvanīju jums un tad arī uzzināju, ka esat pilsētā.

Es vēl aizvien ba�ījos par Alberto. Ja viņ� gaida mani�

�� Viņ� jūs negaida, Lūks lieti�ķi sacīja. � Viņa ne�maz nav Berlīnē. Es sazinājos ar policijas prezidentu, un Berlīnes policija gan zina, kas pie viņiem notiek, to jūs varat man ticēt. Bagā�a, ko jūs vēlāk viņam sūtījāt, joprojām atrodas aģentūrā Fridriha Vilhelma ielā, līdz �im tā nav izņemta.

��� Bet doktors Tēlers�

��� Es neticu �ā doktora Tēlera eksistencei. Jūs gribēja aizvilināt uz Berlīni, un es varu arī iedomāties, kāpēc. Ne�zinu, vai misters Garsija ir vesels vai slims, vai viņ� ir Konstantinopolē vai Vīnē, bet Berlīnē viņa nav nekādā ziņā.

�� Bet viņ� tur bija, � Edna iebilda. Lūks vairījās atbil�dēt uz viņas netie�o jautājumu.

��� To es nezinu. �is un tas �ai notikumā man nemaz nopatīk. Tur nāk pirmais zirgs. Lieciet uz to!

Viņ� norādīja uz spēcīgu bēri, kas aiz sava kopēja bra�i soļoja pa demonstrē�anas laukumu. Lūks ieskatījās kartē.

��� D�inijs� Kas ir D�inijs? �o treneri es nepazīstu.

Kāds pazina viņam izpalīdzēja. D�inijs esot īrs, un viņam

Īrijā piederot stallis. Viņa brālim bijis sporta zirgu stallis Ziemelanglijā. Lūks apskatīja lielo bēri tuvāk. Tas bija trīs gadus vecs, un arī Trigera zirgi bie�i vien bija trīsgadīgie.

Viņ� pameta Ednu pie laukuma vienu, lai mazliet apklau�sītos, ko ļaudis runā. Kad viņ� atgrie�as, �okeji pa�reiz sēdās zirgos.

��� Vai negribat piedalīties derībās? Lūks noprasīja tie�i, kā jau vienmēr. � Ja jums nav pastavīga bukmeikera, es labprāt jūs ar vienu otru iepazīstinā�u, un varbūt nopel�nīsiet kaudzi naudas. Protams, neko nevaru solīt, bet, ja arī bus mazliet jāzaudē, jūs ta�u to varat atļauties.

Viņi abi aizgāja pie derību kasēm, un pēc Lūka norā�dījuma Edna lika piecsimt mārciņu par "Red Dahlia" uz�varu.

��� Kur� tad ir tas "Red Dahlia"? � viņa mulsi jautāja.

Izrādījās, ka tas ir nupat redzētais bēris.

��� Es nojau�u, ka tas ir transakcijas zirgs. Jā, esmu pat tik pārliecināts, ka �ur tur kādam pa�ukstē�u par to. Re�dzēsim, kas notiks. �is zirgs vēl nav piedalījies nevienās sacīkstēs. Tas ir trīsgadīgs, tātad viņam būs handikaps, jo viņ� vēl nekad nav uzvarējis. Vai tas ir angļu vai īru D�inija zirgs, to nezina neviena dzīva dvēsele, bet es satiku kādu paziņu, kas ir ar mieru zvērēt, ka redzējis trenējam �o zirgu Īrijā.

Kamēr zirgi devās uz startu, Lūks vienam otram pūlī pateica savas domas. Pēc divām minūtēm likmes bija kritu��ās no 10 pret 1 uz 6 pret 4. To, ka intuīcija nav viņu pievīlusi, viņ� saprata, ieraudzījis doktoru pieejam pie derību kasēm. Doktors tuvojās vienam no bukmeikeriem, un Lūks pievirzījās abiem tik tuvu, cik vien iespējams, lai sadzirdētu kaut ko no viņu sarunas.

��� Uz kuru zirgu pie jums ir iemaksāts visvairāk? jautāja Blanters.

��� "Red Dahlia".

Doktors sadrūma. Se�i pret �etri? � viņ� noķērca.

Apgriezies Blanters ieraudzīja Lūku. � Vai par �o mazo joku mums jāpateicas jums?

Inspektors palocīja galvu. � Tā ir. jus zaudējat savaldību, doktor. Pirmoreiz atzinaties, ka jums ir kāda darī�ana ar transakcijām. "Red Dahlia" ir Trigera zirgs, vai ne?

Lielais, plecīgais vīrs trīcēja no dusmām. Nomurminājis kaut ko nesaprotamu, viņ� sāka spraukties caur pūli, kas bija sastājies pie no�ogojuma.

Jums būs laimējies, � Lūks teica, atgriezies pie Kdnas tribīnē. � ■ JUs likāt desmit pret vienu uz zirgu, kuram ir neap�aubāmas izredzes uzvarēt.

Viņa paredzējums piepildījās. Pirms vēl tika dots starts, "Red Dahlia" bija neapstrīdams favorīts. Tas gan nestartēja īpa�i veiksmīgi, bet �okejs to pārlieku nedzina. Pēc pasku�binā�anas zirgs krietni vien saņēmās un, sākot distances taisno posmu, bija jau tre�ais. �okejs neriskēja. Viņ� neiz mantoja kārdino�o iespēju izvirzīties jājiena dalībnieku priek�galā, jo loti labi zināja, ka tas ir bēdīgi slavens sacīk��u paņēmiens � aizvilināt kādu �okeju pa�ā priek�ā, lai pēc tam tiktu no viņa vaļā. Zirga "Red Dahlia" �okejs novirzījās uz ārējo celiņu, un divsimt metru pirms mērķa uzvara viņam bija nodro�ināta. Pat no tālienes bija redzams, ka zirgs skrien bez īpa�as piepūles, un, iespaidīgi fini�ēdams, tas atstāja aiz sevis visus pārējos. "Red Dahlia" bija apstei�dzis sāncen�us par trim zirga garumiem. Sacīk�u noteikumi paredzēja, ka uzvarēju�ais zirgs jāpārdod, un Lūks iejuka barā pie izsoles laukuma. Viņ� bija domājis, ka par trīs gadus veco ērzeli tiks prasīta laba maksa, ta�u iznākums vinu pārsteidza. Kad Gudijs bija devis zīmi izsoles vadītājam un pacēlis cenu līdz divtūksto� astoņsimt ginejām, krita izsoles āmurs.

� Tas �o gadījumu padarīja mazāk interesantu, � teica Lūks. � Ir jau �ēl sīko spēlmaņu, bet man bija loti svarīgi to bandu brīdināt. Patiesībā zirgs varētu būt kādu piectūk�sto� gineju vērts. Gūdijs bie�i vis nepērk sacīk�u uzvarētājus. Viņ� to dro�i vien ņems līdzi uz D�ilivudu.

Dodoties prom no hipodroma, viņi redzēja doktora masīvo fran�u automobili aizbraucam pretējā virzienā. Viņ� tajā sēdēja viens pats. Gūdijs laikam bija jau aizbraucis, jo ne�mēdza palikt hipodromā, kad zirgs, kas viņu interesēja, skrējienu bija beidzis.

�� Tagad es īsti nezinu, ko lai iesāku ar jums, � Loks teica Ednai.

��� Vislabāk būs, ja atgriezī�os Longholā, � viņa atbil�dēja.

Viņ� piekrita. � Jā, Longholā neizlaist jūs no acīm mums ir vieglāk nekā Londonā.

Edna izbrīnījusies pavērās viņā. � Vai jūs baidāties, ka man varētu notikt kas ļauns?

Viņ� pakasīja degunu. � Ja es to zinātu� Man jāatzīstas, ka vēl aizvien taustos tikpat kā pa tumsu, kaut arī daudz esmu lauzījis galvu. Kāpēc tiem abiem gribējās sagandēt jūsu uzturē�anos Longholā, tas nu tā kā būtu skaidrs. Gūdijs nevēlas, ka kāds viņu novērotu. Viņa treniņlauki ir īpa�i nomaļā vietā, neviena nepiederīga persona, izņemot mūs abus, tur nejādelē apkārt. Bet mistera Garsijas grāmata un telegrammas no Vācijas � tas ir kas cits. Pēc manām do�mām, telegrammas nav īstas, pieņemu, ka kāds tās ir viltojis.

�� Jūs gan esat aizdomu pilns, � Edna teica.

Viņ� pamāja. � Jūs gribat sacīt, ka cs vienmēr domāju sliktāko, vai ne? Var jau būt.

Edna sadū�ojās. � Kas ir tas sliktākais, ko jūs domājat par mani?

Lūks nopietni paraudzījās viņa. � Tas, ka reizēm jūs prātojat, vai pārkāp�u vai nepārkāp�u man nosprausto ro be�u un sāk�u ap jums lakstoties. Un vel sliktāk � reizēm jūs apsverat, vai tam faktam, ka esat jauna dāma, kurai pieder ceturtdalmiljons, ir kāda nozīme manos nodomos.

Redzēdams, ka viņa nosarkst, viņ� klusu pasmējās.

�� Trāpīts mērķī, vai ne? � Lūks uzjautrināts jautāja.

Attiecība uz naudu gan ne, � viņa attrauca. � Par

pārējo jums varētu būt taisnība. Man nevajadzēja braukt jums līdzi. Jūs pret mani izturaties tie�ām riebīgi.

��� Mjā, tur nu nekā vairs nevar darīt, � viņ� teica ar labsirdīgu izsmieklu. Jums būs vien jāved mani atpakaļ, ja tikai nesadomāsiet likt man, lai ceļoju kājām. � Viņ� mainīja sarunas tematu. � Man joprojām vajadzēs jūs maz�liet uzmanīt, jo, ja pareizi izprotu Blantera nolūkus, acīm�redzot tiekat uzskatīta par svarīgu personu. Mēģinājums aizvilināt jūs uz Vāciju� Dievs vien zina, kas aiz tā slēpjas. �ķiet, ka tas bija labi sagatavots. Doktors Tēlers, kas jums zvanīja, patiesībā laikam gan ir mūsu draugs Rustems. Viņ� runā vāciski kā savā dzimtajā valodā. Es liku Vācijas pastā noskaidrot, kā tur ir bijis ar tām telegrammām.

) /

Viņam par pārsteigumu, Edna neprotestēdama samieri�nājās ar policijas uzraudzību. Ja nebūtu bijis pēdējās tele�grammas no Berlīnes, viņ� nebūtu to tik kategoriski piepra�sījis. Bija skaidrs, ka banda grib novākt Ednu no ce|a. Varbūt Blanters un viņa līdzzinātāji tikai vēlējās, lai, meklē�dama Garsiju, Edna Grcja klīstu pa visu Eiropu. Bet varbūt viņiem bija vēl ļaunāki nolūki? Par to inspektors nemaz negribēja domāt.

Viņ� norunāja ar Ednu nākamajā tre�dienā kopā aiziet uz sacīkstēm "Cesarewitch". Kad viņas auto devās Longholas virzienā, blakus �oferim sēdēja vēl viens pasa�ieris, loti vērīgs Skotlendjarda ierēdnis.

Lūkam tovakar bija daudz darī�anu. Viņa pārliecība ap�stiprinājās. "Red Dahlia" bija bijis transakcijas zirgs. Kad Trigers izsūtīja attiecīgos norādījumus, viņa darbinieki strā�dāja virsstundas, un Lūks, iedams garām aģentūrai Lauerrī d�entstrītā redzēja, ka zaļās �alūzijas ir nolaistas un aiz tām biroja telpās deg gaisma. Viņa papildu informācijas avoti jau pirms deviņiem ziņoja, ka telegrammās minētais zirgs, kā parasti, ir uzvarējis.

Aģentūras klientu vidū bija arī atvaļināti virsnieki, d�entl�meņi ar augstu stāvokli Sitijā un militārajā dienestā, ārsti un advokāti. Slepenajā klientu reģistra grāmatā, kas glabā�jās mistera Trigera seifā, bija pārstāvētas gandrīz visas aka�dēmiskās profesijas. Transakcijas pamatojās uz daudzo klientu solidumu un neaizskaramību, un tas darīja Trigeru stipru. Viņa klienti ievēroja ārkārtīgu atturīgumu, pirmkārt, jau pa�i savās interesēs � neviens no viņiem nevēlējās, lai atklātos, ka viņu labklujiba liela mērā pamatojas uz siste�mātisku piedalī�anos derībās, un, otrkārt, Trigers viņiem bija stingri piekodinājis klusēt.

Aģentūra "Pie zaļās lentes" bija lai cik dīvaini tas iz�klausītos � īsta svētība tūksto�iem cilvēku ar maziem ienā�kumiem, bet ar tādiem amatiem, kas bukmeikeriem � kā zināms, visaizdomīgākajiem radījumiem pasaulē � iedvesa uzticību. Neviens bukmeikers nebūs ar mieru ilgi ciest zau�dējumus kaut vai tikai viena klienta dē|. Tādiem spēlētājiem kontus bez lielas domā�anas slēdz un liek meklēt saviem darījumiem citu vietu. Ta�u konkurence bukmeikera arodā ir sīva, un spēlētāji var izvēlēties kādu no apmēram desmit tūksto� derību birojiem, kur bez grūtībām iespējams atvērt jaunu kontu, ja vien ir solīda adrese un nav jābaidās sniegt ziņas par savu profesiju.

Lūks bija pārliecināts, ka Trigers nebalstās uz saviem nesimpātiskajiem paziņām vien, ka viņam ir vēl citi infor�mācijas avoti. Viņ� bija tālredzīgs un loti rūdīts. Viņ�, pro�tams, jau sen būtu manījis, ka tuvojas briesmas, un bez lieka trok�ņa Blanteram un tā draugiem atradis mazāk bīstamus aizstājējus. Inspektors mazliet pastaigāja pa naktsklubiem, ne tikai pa labākajiem no tiem, ieklausījās, ko viens otrs viņam �ur tur slepeni pa�ukst, ievāca �ādas lādas ziņas. Pēdējais pieturas punkts viņa apgaitā bija kāds bārs Vordūrstrītā, ko viņ� jau zināmu laiku novēroja. Tas bija sevi�ķi eleganti iekārtots klubs, kura pastāvīgajiem apmeklētājiem nebija vajadzīgs tāds viesu pievilinā�anas līdzeklis kā d�ezs.

Kādā ar zīdu tapsētā ni�ā viņ� atrada Rustemu. Acis iz�biju�ajam advokātam aizdomīgi spīdēja, mēle lāgā negribēja klausīt. Rustems sēdēja pie maza galdiņa viens pats � diez�gan neparasti tādam d�entlmenim, kura aizrau�anās ar pre�tējo dzimumu bija visiem zināma. Viņ� dzēra absintu un pa��reiz pilināja ūdeni uz diviem cukurgraudiņiem, kurus tējas sietiņā turēja virs glāzes. Kad viņ� ieraudzīja inspektoru, sietiņ� �ķindēdams izkrita viņam no rokas. Rustems pielēca kājās. Seja viņam bija kļuvusi v^l bālāka.

Kas� kas ir? viņ� jautāja augstā, aiz�ņaugtā balsī. Roka, ko viņ� bija pacēlis pie mutes, trīcēja.

Iespējams, ka uzbudinājumam pamatā bija pārmērīga absinta lieto�ana, jo �ādā vietā Lūks Rustemu nebūt nesatika pirmoreiz, viņ� tikai nevarēja atcerēties, ka viņa parādī�anas kaut kad agrāk būtu radījusi Rustemā tādu reakciju. In�spektors apsēdās un pievilka savu krēslu tuvāk Rustema gal�diņam. Uz viņu bija vērsts kāds ducis ziņkārīgu acu pāru. Stārlaitklubā viņu labi pazina, un vienam otram viesim kā akmens novēlās no sirds, redzot, ka inspektors visu uzma�nību pievēr� absinta dzērējam.

�� Kas ar jums noticis, mans kungs? � Lūks jauUīja. � Jūs ta�u izskatāties �ausmīgi. Vai Blanters ir apvedis jūs ap stūri?

Rustems ar mokām pasmaidīja. � Blanters? � viņ� nicī�gi atkārtoja. Nē, Lūk, es nevienam neļauju sevi apvest ap stūri. Jūs tur Skotlendjarda domājat, ka esat vienīgie gudrie, vai ne? Bet kaut kas no tas gudrības ir ticis arī mums, advo�kātiem. Mani neviens nevar komandēt, gan viņi vēl rāpos manā priek�ā uz ceļiem, lūgdamies, lai izpestīju no ķezas.

"Attiecībā uz Blanteru," Lūks nodomāja, "vēlamais tiek uzdots par eso�u." Tas nu bija skaidrs, ka Rustems ir pama�tīgi nobijies. Nervi viņam bija galīgi �upā. Viņ� tikko varēja noturēt rokā glāzi, kad cēla to pie lupām, lai iemalkotu opālkrāsas �ķidrumu.

��� Vai jūs kaut ko neiedzersiet kopā ar mani, Lūk? Nebaidieties, policijas stunda vēl nav pienākusi. Es jūs �o�dien redzēju Kemptonā. Vai piedalījāties derībās? Ak tā, jūs jau to nekad nedarāt, pavisam biju piemirsis. Tīrasiņu skaistulīte, tā mazā no Argentīnas� ka tad viņu īsti sauca�

Lūks izlikās, ka nav neko dzirdējis. � Kā klājas dokto�ram?

Rustcms pasita knipi. � Doktoram? Doktors tēlo svarīgu personu, glu�i riebjas skatīties. � Viņ� paliecās uz Lūka pusi un konfidenciāli pieklusināja balsi. � Man tā banda ir līdz kaklam, man tās viņu spēlītes vairs netik, vai saprotat, veco zēn? Mana devīze ir likums un kārtība. To, pie kā mū�ā pierasts, nevar aizmest kā novalkātu kreklu. Nedo�mājiet tikai, ka viņi nodarbojas ar kaut ko nelikumīgu, � viņ� steidzīgi piemetināja. � Bet, kas nav, tas vēl var būt. Un tad es stājos no spēles laukā.

��� To nu gan jūs nespētu pārdzīvot, vai ne? � Lūks teica. � Kā īsti toreiz bija � vai par to mantojuma lietu apsūdzība tika izvirzīta?

Aizskartais piedzēru�a cilvēka gods lika Rustemam saro�sīties. Apsūdzība, mans mīļais? Nerunājiet blēņas! Lieta tika pilnīgi noskaidrota. Lai cs spētu atņemt sievietei da�us no�ēlojamus tūksto�us? Man pa�am ir simt piecdesmit �etri tūksto�i mārciņu. Simt piecdesmit �etri, viņ� uzsvērti atkārtoja. � Man nav nekādas vajadzības sasmērēties, piesa�vinoties citu cilvēku naudu, tas ta�u bulu smieklīgi� es saku, tas ta�u būtu smieklīgi.

�ā vārda izrunā�ana viņam acīm redzami sagādāja grūtī�bas. Lūks ap�ēlojās un pasūtīja sev dzeramo. Rustems bija d�entlmenis, kuram pa�laik derēja pievērst vairāk uzmanības.

�� Tātad vakardienas akcija izgāzās? � viņ� it kā starp citu ieminējās.

Rustems paraustīja plecus. � Tās derības uz zirgiem ir prasta padarī�ana. Arī es varētu būt bukmeikers. Kā jau teicu, man pamazam sāk pietikt. Bet par izgā�anos nevar būt ne runas, tikai likme bija zema, un par to mums jāpa�teicas jums, veco blēdi, � viņ� �ķelmīgi piebilda.

Lūks skatījās uz absinta pudeli. Korķis mētājās uz galda, pudele bija gandrīz tuk�a.

Rustems ar pārspīlētu piesardzību palūkojās apkārt. � Uzklausiet, ko es teik�u. Jūs derībās nepiedalījāties, vai ne? Loti muļķīgi. "Field of Glory" Kembrid��īrā noteikti uzvarēs. Arī pats es neaizraujos ar derībām, bet dodu jums padomu, kā var nopelnīt krietnu summiņu. Tikai neizpļā�pājiet Blanteram, ka esmu jums to pateicis.

��� Vai tā bus nākamā transakcija?

�� Savā zinā gan. �oreiz izziņo�ana nenotiks ar telegram�mām, bet zirga vārdu viņi visi uzzinās jau vairākas dienas iepriek�. Vajag daudz naudas � pa mazām summiņām iz�klaidus visā valstī, lai kāda zirga likme no 33 pret 1 dabūtu uz 25 pret 1. Tu nauda jums nokristu kā no gaisa, Lūk. Un neaizmirstiet, ka es pateicu, uz kuru zirgu jāliek.

Viņ� atzvēlās krēslā un pavērās inspektorā ar stiklainu skatienu. Tad, neveikli kustinādams roku, izņēma kabatas pulksteni.

��� Bez ceturk�ņa divpadsmit. Vai zināt, uz kurieni es tagad ie�u? Uz saunu. Un tur es palik�u līdz kādiem septi�ņiem rītā. Man sauna diez kā nepatīk, tur ir briesmīgi karsts, bet ko lai dara? Un rīt, veco zēn, es brauk�u uz Edinburgu pie savas pavēlnieces. Nu, pavēlnicce � tas varbūt ir par stipru teikts. Jauks skuķens, uzstājas rēvijā "Rozija, Rozija". Vai jūs varētu izdarīt man pakalpojumu? Nāciet līdzi uz saunu!

Lūks smaidīdams papurināja galvu, bet tik viegli vis ne�tika va|ā.

�� Tikai līdz durvīm. Iek�ā jums nav jānāk.

Viņ� grīļodamies piecēlās, nolika uz galda piecmārciņu banknoti un atlikumu negaidīja. Naktskluba personāla vidū Rustems bija loti iecienīts.

Negribēdams sabojāt Rustemam garastāvokli, kā arī cerē�dams izvilināt no viņa vēl kādu informāciju, Lūks pavadīja viņu uz saunu. Durvju priek�ā inspektors atvadījās. Rustcms joprojām lāgā neturējās uz kājām. Bez pavadoņa atbalsta viņam grūti būtu nostāvēt. Bet, lai cik piedzēries viņ� bija, viņam izdevās vēlreiz izņemt pulksteni un, kā tuvredzīgam mirk�ķinot acis, ieskatīties tajā.

� Divpadsmit pāri divpadsmitiem. Neaizmirstiet to!

Lūks noraudzījās Rustemam pakal, līdz viņ� bija nozudis. Kas te notika? Kāpēc Rustcms tik uzkrīto�i uzmanīja pulk steni? Kāpēc viņ� vispār gāja uz saunu, ja viņam tur nepa�tīk? Iespējams, ka tādēļ, lai nodro�inātu sev neapstrīdamu alibi. Brauciens uz Edinburgu laikam būs domāts tam pa�am nolūkam.

Rustcms skaidrā prātā rīkojās saskaņā ar plānu, ko bija izklāstījis absinta apskurbinātais Rustems. Pulksten desmitos viņ� atstāja saunu un ar vilcienu devās uz Edinburgu. Lūks gan noskaidroja, ka rēvija "Rozija, Rozija" tiek rādīta nevis Edinburgā, bet Blekpulā.

Todien Lūks daudz domāja par Garsiju un viņa mīļoto Vendīnu. Kādā aģentūrā Pelmela ielā viņ� paņēma visu nozīmīgāko zirgaudzētavu sarakstu un nosūtīja tām vienāda satura vēstules. Viņa sekretāram nācās krietni nostrādāties līdz vēlam vakaram, un pārguru�ās ma�īnrakstītājas savu niknumu izgāza, stipri sitot rakstāmma�īnu taustiņus.

Ednas labā veiktie dro�ības pasākumi acīmredzot nebija biju�i veltīgi. Ierēdnis, kuru viņ� bijā aizsūtījis Ednai līdzi uz Longholu, ziņoja, ka apkārtnē redzēti slaistāmies vairāki sve�i tipi. Vienu no tiem viņ�, tam par nelaimi, bija pazinis. Izrādījās, ka tas ir kāds apcietinātais, kas izlaists laukā uz pārbaudes laiku, bet nebija �o pārbaudi izturējis. Divi citi bija apmetu�ies viesnīcā "Red Lion", kuras īpa�niekam va�karā vajadzēja atgriezties no atvaļinājuma kontinentā.

Lūks bija norūpējies. Nebija jau teikts, ka sve�ajiem ir noziedzīgi nodomi. Varbūt tie bija spiegotāji, kas gribēja redzēt zirgus treniņā. Par "Field of Glory" tenkoja daudz. Likmes bija nokritu�as no 33 pret 1 uz 25 pret 1, un �ādos gadījumos profesionāli spēlmaņi un citi, kas pārtiek no de�rībām, sūta savus novērotājus skatīties zirga trenē�anu vai arī ierodas pa�i. Nekā daudz viņi D�ilivudā gan nedabūtu redzēt, jo pret nepiederīgām personām, kas uzdro�inājās spert kāju uz viņa zemes, Gudijs bija ne�ēlīgs.

Inspektors devās uz pilsētas lielāko sporta klubu un padzēra tur tēju kopā ar vienu no ietekmīgākajiem bukmeikeriem.

� Parasti Kembrid��īrā �ai gadalaikā, pirms sacīkstēm "Cesarezvitch", nekā īpa�a nav, � �is vīrs teica. � Bet �ogad darījumos jut vairāk dzīvības, nekā gaidīts. Ir pieteikts pusducis favorītu, ta�u, cik man zināms, par "Field of Glory" vel nav iemaksāts sevi�ķi daudz. Par �o zirgu zinu tikai to, ka tas uzvarējis sacīkstēs ziemeļos un, kā dzird no da�a �okeja, viduvējība vien esot. Starp citu, vai jūs zināt, ka to zirgu, kuru Gudijs nesen nopirka Kemptonā, viņ� licis aizvest uz savu stalli? Svētdien viņ� rīko�ot skrie�anos, kurā uzaicināti profesionāli �okeji.

Visi priecājās par to, ka transakcija nav izdevusies. Vesela virkne lielāku derību biroju gada laika bija cietusi ievēro�jamus zaudējumus. Neviens bukmeikers nav īpa�i sajūsmi�nāts, ja viņam pēc sacīkstēm jāizmaksā desmitiem tūksto�u mārciņu. Ta�u bukmeikeri ir lieli optimisti. Viņi paļāvīgi ticēja, ka pienāks diena, kad veiksme Trigeram pagriezīs muguru.

��� Es tam tā īsti vel neticu, � Lūka informētājs teica. � Reizēm viņam � laikam, lai novērstu muļķīgas sagadī��anās � vienās sacīkstēs piedalās divi zirgi ar gandrīz vie�nādām izredzēm uzvarēt. Viens no tiem, protams, zaudē, bet to jau var pieciest, jo otrs uzvar un vinnētās summas parasti ir krietnas.

Viņ� izteica savas domas arī par aģentūras "Pie zaļās lentes" ienākumiem.

��� Doktors Blanters zaudē lielas summas nepārdomātu, gandrīz vai idiotisku derību dēļ. Ticiet vai neticiet, pirms pāris nedēļām es vina uzdevumā liku desmittūksto� mārciņu uz kādu zirgu, par kuru labi zināju, ka tam (auj piedalīties skrējienā tikai tādēļ, lai nodzītu lieko svaru.

Lūks dzīvoja nelielā namā Naitsbrid�ā bez kalpotājiem, bet tur bija tik daudz praktisku mājsaimniecības ierī�u, ka viņ� mēdza lepoties � brokastis gatavojoties pa�as no sevis. Mājas iekārto�anai viņ� bija iztērējis vairāk naudas nekā savulaik tās pirk�anai. Uzkopt māju katru dienu nāca divas sievietes � to varētu uzskatīt par iz�ķērdību, jo darba pieti�ka labi ja vienai. Ta�u inspektora Lūka untumam pamatā bija savs aprēķins. Abas telpu uzkopējas bija policistu sievas, un viņas nekad nepalika ilgāk kā pusotras stundas. Tas pasargāja no ziņkārīgas skatī�anās un ok�ķerē�anas. Turklāt �īs kārtības dē| viņ� varēja bez ba�ām ceļot apkārt. Viens atslēgu komplekts pastāvīgi glabājās policijas iecirknī.

Apmeklētāji, kas tovakar bija pagodināju�i viņa namu, nebija lietoju�i atslēgas, bet gan ar mazu lauznīti atmūķēju�i logu pagalma pusē.

Tik tikko pārkāpis slieksni, Lūks jau manīja, ka kaut kas nav kārtībā. Viņ� nospieda slēdzi, bet gaisma neuzdegās. Viņ� iededzināja kabatas bateriju. Spuldze gaitenī bija iz�skrūvēta. Visas durvis bija va|ā, rakstāmgalda atvilktnes atrautas, to saturs izkaisīts pa galda virsu. Ciemiņi bija paņēmu�i biezu segu no viņa gultas un aizklāju�i ar to kabineta logu. Tie acīmredzot bija biju�i labi informēti par viņa gaitām tai dienā, jo nebija steigu�ies. Vai tāpēc Rustēms tik uzsvērti bija klāstījis inspektoram savus nodomus? Ne, tas nebija iespējams. Lai kas arī būtu izbiju�ais advokāts, kramplauzis viņ� nebija.

Te bija rīkoju�ies lietpratēji. Cik nu ātrumā Luks varēja noteikt, tie nebija pat atstāju�i pirkstu nospiedumus.

Viņ� vēlreiz izstaigāja visas telpas. Pamatīgi pārmeklētas bija tikai divas � guļamistaba un kabinets. Ne jau pirmoreiz kāds bija rakņājies pa viņa mantām laikā, kad viņ� nodar�bojās ar kādas lietas izpēti, bet viņa privātajās telpas līdz �im neviens vēl nebija ielauzies. Trūka da�u vērtslietu. No rakstāmgalda atvilktnes bija pazudu�as sudraba monētas apmēram desmit mārciņu vērtībā, nebija vairs ari uz rak�stāmgalda nolikta senlaicīgā sudraba kabatas pulksteņa.

Inspektors Lūks nepavisam nebija iepriecināts. Viņ� � pats par sevi saprotams � bija loti sadrūmis. Viņ� zināja, ka iebrukums jāsaprot kā atbilde uz slepeno kratī�anu dok�tora Blantera mājā, kas tomēr tika izdarīta daudz veiklāk.

Lūks apsēdās pie rakstāmgalda, izskatīja savus papīrus un centās atcerēties, kādus svarīgus dokumentus bija glabājis rakstāmgalda atvilktnēs. Darba lietas viņ� nekad neņēma līdzi uz mājām, nekur nebija mētāju�ās apkārt arī piezīmju lapiņas vai kas tamlīdzīgs, kas varētu noderēt �ā izlēciena iniciatoriem. Mehāniski viņ� paziņoja par ielau�anos attiecī�gajam policijas iecirknim. Iecirkņa inspektors ieradas kopā ar kādu darbinieku un vēlreiz pamatīgi apskatīja māju.

� Tas, ko viņi paņēmu�i līdzi, � teica Lūks, � nav ne piecdesmit mārciņu vērts. Un varu saderēt, ka viņi nav ie�guvu�i informāciju pat ne penija vērtībā.

Viņ� �ā tā sakārtoja guļamistabu, pat nepapūlēdamies nostiprināt logu, pa kuru kramplau�i bija ielīdu�i, un likās gulēt.

"Cesarezvitch" balvas izcīņa handikapa sacīk�u vidu ir tas pats, kas derbija klasiskajās disciplīnās � gada augstākā, visvairāk kārotā balva saista derību dalībnieku uzmanību. Edna Greja agri no rīta devās uz Nūmarkctu. Bija skaidra, diezgan auksta diena, un ielejās vēl kūpēja migla, kad viņas automobilis traucās pa tuk�ajiem ceļiem.

No Longholas viņa izbrauca tūlīt pēc rītausmas. Lūks bija sagādājis viņai istabu viesnīcā "Rutland Arms" un gai�dīja viņu tur. Viņ� bija arī sarunajis zirgus, lai viņi varētu izjāt un noskatīties rīta treniņu. Mazliet pēc astoņiem Ednas auto iegriezās bruģētajā viesnīcas pagalmā, un pusstundu vēlāk Lūks un Edna vieglos rik�os jāja pa Haistrītu uz hipodromu. Nūmarketa, kur kādreiz labprāt uzturējusies Stjuartu dinastijas locekli, jau bija pamodusies. Haistrītā valdīja dzīva rosība, ik pa brīdini viņi apdzina zirgu virtenes, kas devās uz treniņu.

� Redziet, kur Gūdijs, � Lūks norādīja uz kādu vien�tuļu jātnieku, kas rik�os jāja pa virsāju. � Viņ� ieradās pusstundu pirms jums. Gūdijs principā nak�ņo tikai pats savā gultā.

Tā Ednai bija neaizmirstama priek�pusdiena, jo te viņa ieraudzīja zirgu sportu citā gaismā � nevis kā iespēju pie�dalīties derībās, bet kā svarīgu saimniecības nozari. Nūmarketā visi domāja par zirgiem, runāja un sapņoja par zirgiem. �ai pilsētā bija dzīvoju�as un miru�as veselas treneru un �okeju paaudzes, hipodromi nosaukti karaļu un lordu vār�dos, pat karogam virs tiesne�u lo�as bija vēsturiska nozīme. Pla�ajā virsājā vēl varēja samanīt senu nocietinājumu vaļņus un grāvjus, un Eksingas nosaukumā dzīvoja tālāk kādreizējā apmetne. Pa pauguraino apvidu bija joņoju�i britu un ro�mie�u zirgi. Kādam karalim gadījies piedzīvot, ka viņa �o�kejam izsaka brīdinājumu, tad nu viņ� apvainojies un pa�metis Ņūmarketu, lai nekad vairs neatgrieztos. Slavenais ārsts Viljams Hārvijs XVI gadsimtā klejojis pa �ejienes vir�u laukiem un izstrādājis savu asinsrites teoriju. �eit dzīvojis Miltons, reiz Kromvels pilsētā meklējis pajumti saviem zir�giem un jādelējis te pa virsājieni. Un Bekingems devies slepenā misijā uz Spāniju pa ceļu, kas ved caur Siksmail botomu.

Lūks bija autoritāte visos jautājumos, kas attiecās uz Ņūmarketu, viņ� labi pārzināja pilsētas vēsturi un tās iedzī�votāju dzīvesstāstus. Kad viņi bija atgriezu�ies viesnīcā, Edna pārģērbās un pēc tam abi kopā paēda brokastis. Lūks bija dabūjis viņai ieejas karti, kas nodro�ināja vietu tribīnē, un mēģināja ieinteresēt viņu par dienas galveno skrējienu. Ta�u zirgu vārdi Ednai neko neizteica, un, kad viņa dzirdēja, ka Trigeram un viņa bandai nekādas dalības tur nebūs, viņas interese vēl vairāk noplaka.

Bet, kad trīsdesmit zirgi bija aizauloju�i gar tribīnēm un, �ķērsojot lauku, nozudu�i tālē, viņa atkal dzīvoja visam līdzi ar sirdi un dvēseli.

Tās bija neparastas sacensības. Ednai, kas uzskatīja spor�tu par izklaides paveidu, nekādi nebija saprotams, kāpēc puse no sacīkstēm norisinās citur, nevis �eit, pilnum pilno tribīņu, daudzo tūksto�u skatītāju acu priek�ā. Ta�u tā tas notika. Tikai tad, kad jātnieki zirgos, kuri izskatījās sīki kā rotaļlietiņas un kuriem tik tikko varēja at�ķirt krāsu, pus�otras jūdzes no mērķa atkal kļuva saskatāmi, sacīkstes viņai k|uva par realitāti.

Tagad pa taisni drāzās tum�a zirgu masa, plata straume, kas pletās no barjerām līdz skrejceļa vidum. Kad darbības lauks bija aizsniedzis krūmus, troksnis skatītāju rindās pie�ņēmās skaļumā. Tas izvērtās glu�i elli�ķīgs, kad zirgs ar �okeju sarkanbaltā tērpā bija izrāvies citiem priek�ā un trau�cās uz fini�u, atstādams konkurentus par rumpja tiesu aiz�mugurē.

� Jā, tās tik ir sacīkstes! � Lūks noteica. � Uzvarētājs dro�i vien ir startējis ar likmi 40 pret 1, jo neviens nesmaida.

Atpakaļ vio� brauca kopā ar Ednu. Vini �ķīrās Londonā, kur Edna vēlējās pārnak�ņot. Līdz nāvei nogurusi, viņa ie�krita gultā un redzēja juceklīgus sapņus par �okejiem un zirgiem, par sarkanbaltiem fini�a stabiņiem, baltām barjerām, par karaļiem un galminiekiem dīvainos tērpos.

Nākamajā nedēļā Lūkam bija daudz darāmā. Viņ� mēģi�nāja soli pa solim izsekot Garsijas ceļojuma mar�rutu, ta�u ārzemēs neviens nesteidzās reaģēt uz Skotlendjarda steidza�majiem pieprasījumiem. Vācijas ierēdņi trīs dienu laikā pie�gādāja visu to telegrammu kopijas, kuras Ednai bija sūtītas no Berlīnes un Minbenes. Tās bija rakstītas ar ma�īnu, paraksts � "Alberto Garsija".

�ai darbā Edna Lūkam nevarēja palīdzēt, viņai nebija vecā drauga rokraksta parauga. Lieta kļuva vēl sare�ģītāka, jo telegrammas joprojām pienāca. Viena no tām sagaidīja Ednu viesnīcā "Berkeley", kad viņa atgriezās no sacīkstēm "Cesarezvitch". Nekad agrāk viņa tur nebija dzīvojusi, un �is fakts apstiprināja Lūka klusās aizdomas. Kā gan sūtī�tājs � �oreiz tā pienāca no Londonas � varēja zināt, ka Edna neuzturas Longholā vai nav kā parasti apmetusies viesnīcā "Carlton"?

Inspektors lika izgatavot telegrammas kopiju un pievie�noja to lietai. Pusstundu vēlāk viņ� jau runāja ar Lozannas policijas �efu pa telefonu. Divdesmit �etru stundu laikā viņ� saņēma zinu, ka, visās viesnīcās izskatot reģistrēto viesu sarakstus, Lozannā atrasts viens Garsija, kāds portugāļu students.

No Pan�a Mārkema Lūks reizē ar daudzām neinteresan�tām tenkām dabūja arī �ādu tādu noderīgu informāciju. Pan�s bija ķēries pie sava uzdevuma ar milzīgu dedzību. Viņ� sle�peni novēroja ne vien Gūdija zirgus, bet mazliet uzmanīja arī Gūdiju pa�u. Saniknots viņ� kādu dienu ieradās Londonā.

��� Paskatieties uz to te, mister Lūk! � Pan�s sa�utis teica. "Tas" bija zila acs. � Vai tā drīkst izturēties pret d�entlmeni? �ito lukturi man uztaisīja viens no Gūdija ļaudīm. Nu labi, nevienam jau nepatīk ok�ķeri, bet vai tad no tiem nevar tikt va|ā pieklājīgākā veidā?

Padzirdējis, ka "Field of Glory" piedalīsies izmēģinājuma jājienā, viņ� bija paslēpies, lai to novērotu, � kāpās ielīdis kādā bedrē. Ta�u zirgu vietā parādījās divi vīri, kas pārlū�koja apkārtni, meklēdami nevēlamus ciemiņius. Kad Pan�s gribēja laisties lapās, viens no vīriem, kā Pan�s teica, īsts milzenis (pēc apraksta sprie�ot, tas varēja būt tikai Manvels), bija dzinies viņam pakal, sagrābis ciet un iegāzis pa aci.

�� Gūdijs kaut ko perina, � Pan�s teica. � Varu saderēt, ka "Field of Glory" viņ� ir nogādājis trenē�anai kur citur. Ja tas uzvarēs Kembrid��īrā, es apēdī�u savu cepuri. Zirgs bija labs, no Blendfordas vispār slikti kumeļi nenāk, bet gada vecumā viņam cirksnī iemetās trūce un man bija krietni vien jānopūlas, lai varētu viņu pārdot. Es gribētu gan zināt, kāpēc Gūdijs ar �o zirgu tik loti noņemas. Bet tā jau laikam ir viņa mānija. Bez noslēpumainības viņ� vairs nespēj dzīvot. Ja tikai es tiktu iek�ā viņa stallī�

�� Tu neko neuzzinātu, � Lūks sacīja. � Staļļa pui�i nerunā angliski.

Bet Pan�s bija pārāk ziņkārīgs, lai ar to samierinātos. Lūks visiem spēkiem pūlējās piebremzēt viņa alkas darbo�ties, jo nav nekā bīstamāka par pārlieku centīgu neprofesio�nālu detektīvu.

Inspektors todien darbu beidza mazliet pēc se�iem vaka�rā. Viņ� bija aizslēdzis sava rakstāmgalda atvilktnes un jau vilka mugurā mēteli, kad atskanēja klauvējiens. Lūks bija viens pats, sekretārs bija aizgājis pirms pusstundas, viņa tuvākais līdzstrādnieks izbraucis uz laukiem, lai sekotu pa kādām trūcīgām pēdām. Lūks paskatījās apkārt. Pie durvīm atkal neatlaidīgi klauvēja.

Uz sliek�ņa stāvēja Rustems. Viņa seja bija krīta baltumā, roka, ko viņ� pastiepa inspektoram pretī, drebēja. Viņ� izskatījās tā, it kā būtu gulējis ar visām drēbēm.

��� Kas ar jums noticis? � Lūks pārsteigts ievaicājās.

Izbiju�ais advokāts ar mokām pasmaidīja. � Man neiet

diez cik labi, veco zēn. Nervi�

��� Apsēdieties! Vai jūs kāds ir mēģinājis noindēt?

�� Noindēt? Labs joks, � Rustems dobji iesmējās. � Nē, nē, kā jau teicu, vainīgi ir tikai nervi. Mani vajā. Sakiet, Lūk, kas jums �ovakar padomā? Man �ķiet, mēs varētu kaut kur pasēdēt un par �o un to aprunāties. Ziniet, es esmu pilnīgi pagalam�

�� Varbūt esat ievilcis kādu dūmu par daudz? � Lūks minēja.

Rustems papurināja galvu. � Narkotikas? Kas jums nāk prātā! Nē, tiktāl ar mani vēl nav, veco zēn. Es tikai domāju, ka mēs varētu kopā paēst un mazliet patērzēt. Un ir vēl kaut kas� Esmu dzirdējis, ka policijas bāreņu namam esot vajadzīgs naudas pabalsts, tāpēc gribēju pajautāt, vai es nevarētu kādas tūksto� mārciņas�

��� Tad jau novēliet tās savā testamentā, tur tas neiz�skatīsies tik aizdomīgi. Pa�reiz mums nauda nav vajadzīga. Vai arī teiksim tā: man labāk patiktu, ja pa�laik jūs ar ziedojumiem mūs neaplaimotu. Vai jūs moka sirdsapziņa, Rustem?

Advokāts pielēca kājās. � Sirdsapziņa? Ko jūs iedomā�jaties! Protams, ir �is tas, ko es laikam nebūtu darījis, ja toreiz būtu spriedis tā kā tagad�

Lūks mirkli pārdomāja. � Nu, manis pēc, iesim kopā paēst! jums par patik�anu pat atļau�u man izmaksāt.

Kaut kas nebija kārtībā. Kad abi bija izgāju�i uz ielas, Rustems turējās pie Lūka, un, kamēr viņi kājām devās uz Soho, runāja par galīgi nesvarīgām lietām. Viņa pļāpā�ana izklausījās kā sagrozīts telegrammas teksts bez punktiem un komatiem.

Lūks bija pati modrība. Vajadzēja būt notiku�am kaut kam svarīgam. Ta�u ar ē�anu viņi vēl nebija tiku�i līdz pusei, kad inspektors saprata, ka Rustemam nekas īpa�s nav sa�kāms. Viņ� atkal gribēja sagādāt sev alibi.

Rustems mēģināja ē�anu pēc iespējas paildzināt. Beidzot Lūks ap�ēlojās par viņu, solīdams doties līdzi viņa ierastajā apgaitā pa naktsklubiem.

�� Ja jūs redzēs kopā ar mani, tas jums noteikti nenāks par labu, � inspektors teica bez aplinkiem. � Citādi es nebūtu to ierosinājis. Jūsu kristālskaidrie draugi nodomās, ka esat ko izpaudis policijai. Ja vien jūs gribētu, varētu gan �o to pastāstīt, vai ne?

Ta�u rādījās, ka agrāko klientu domas par viņu Ruste�mam tagad ir diezgan vienaldzīgas.

Mazajā klubā, kur Lūks nesen bija saticis Rustemu, viņi uzdūrās cienīgajam misteram Trigeram, kam priek�ā uz gal�da bija glāze ar gai�u �ķidrumu. Trigers laipni uzsmaidīja Lokam, bet viņa pavadonim uzmeta tikai nikno skatienu.

�� Sēdieties un iedzeriet kaut ko kopā ar mani! Pats es dzeru limonādi. Tas jūs uzjautrina, ko? Stiprie dzērieni man negar�o. Un es pazīstu tādus cilvēkus, kuriem nekaitētu ņemt mani par paraugu.

Satik�anās ar savu partneri acīm redzami bija izsitusi Rustemu no līdzsvara, viņam nebija pat tik daudz drosmes, lai aizstāvētos.

�� Ja es laiku pa laikam mazliet neatpūstos, � Trigers paskaidroja, � mani spēki drīz vien būtu galā.

��� Un atpūsties jums nozīmē dzert limonādi? � Lūks uzjautrināts vaicāja.

�� Dzert limonādi un pavērot cilvēkus, � Trigers apstip�rināja. � Te, mister Lūk, dabo redzēt vairāk blē�o nekā Oldbcilijā.

Atkal viņ� nomērīja Rostemo ar aso skatieno.

��� Vai jūs esat �ā kloba biedrs, mister Lūk? Tad mēs abi esam vienīgie pieklājīgie cilvēki visā barā. Es jau gan nenāku �urp iepazīties ar nelie�iem, �ādā nolūkā man tikai jāaiziet uz zināmām valdes sēdēm.

�is dūriens nevarēja palikt bez atbildes.

��� Ja tas bija uz mani tēmēts� � Rustcms �ņāca.

��� Kas vainīgs, tas bailīgs, � Trigers vienaldzīgi atcirta. � Es gribu jums ko teikt � un teik�u to tā, lai dzird arī misters Lūks: valdes sēdēs man nepatīk runāt par kaut ko tādu, kas neattiecas uz darījumiem. Nauda un telegrammas, organizatoriskie jautājumi � tas pieder pie darījumiem. Ja no dro�iem avotiem esmu uzzinājis, kam ir cerības uzvarēt, es �o ziņu izsūtu saviem klientiem. Par zirgu pa�u negribu zināt neko � izņemot to, ka tam ir �etras kājas un galva un ka tas nonāks pie mērķa agrāk nekā citi. Mani nein�teresē arī tas, kāpēc tā notiks, un par to es valdes sēdē neko negribu dzirdēt. Netīrās, nesportiskās lietās es nepiedalos.

Lūks apmēram varēja iedomāties scēnu, kas bija norisi�nājusies pirms Trigera pa�reizējā dusmu izvirduma. Acīm�redzot �odien notikusi valdes sēde, un viens no tās locek�ļiem � laikam Rustenis � bija sācis runāt par jautājumiem, kam nebija tie�a sakara ar sēdi. Trigers bija diskusiju pār�traucis un, kā liekas, aizbāzis Rustemam muti.

�� Neizliecieties nu tik pārlieku smalks, � Rustems aiz�kaitināts salēcās.

�� To vien dzirdu � pārlieku smalks un pārlieku smalks! Es domāju nevis par smalkumu, bet gan par dro�ību. � Trigers izdzēra savu limonādi, ar krietnu uzviju samaksāja rēķinu un piecēlās. � Es jūs tagad atstā�u divatā, jums dro�i vien ir �is tas pārrunājams, � viņ� teica pieklājīgi, bez ironijas. � Bet vienu gan es gribu jums pasacīt, mister Lūk. Ja tas tur apgalvo, � viņ� norādīja uz sadrūmu�o Rustemu, � ka es zinot kaut ko par tādām lietām, kas neattiecas uz darījumiem, tad viņ� melo. Man nav bail, ka viņ� varētu kaut ko izpļāpāt policijai, tam viņ� ir par gļēvu. Es esmu dro�ībā, viņ� gan ne, jo kaut ko zina.

Pēc �ā noslēpumainā mājiena J. F. Trigers atstāja klubu, katliņu uz vienas auss no�ķiebis, ar resnu cigāru mutes kaktiņā.

�� Rūdīts maita, � Rustems noņurdēja. � Kā viens sīks draņķa proletārietis drīkst ar mani �itā runāt�

Viņ� aprāvās jau kādu desmito reizi �ai vakarā. Bija skaidri redzams, ka Rustemā cīnās bailes kādu atmaskot ar bailēm no savas klusē�anas sekām. Lūks gandrīz vairs nepa�zina to Rustemu, kam desmit gadu kriminālajā pasaulē bija sa�kāms nozīmīgs vārds. Viņ� izskatījās sakņupis un iebiedēts � un tam bija savs iemesls. Rustemam bija vajadzējis atdot vadības gro�us citam, pakļauties stiprāka gribai, bet viņam trūka drosmes saraut saites ar vīru, kas draudēja vinu iznī�cināt. Lūks vairākkārt veltīgi mēģināja sarunā skart Blanteru. Viņ� it kā nejau�i atcerējās vienu vai otru aizdomīgu gadī�jumu doktora pagātnē. Rustems tos, protams, zināja daudz labāk, jo bija aizstāvējis Blanteru tiesā.

Pulkstenis bija jau gandrīz vienpadsmit, kad Lūks beidzot tika vaļā no sava pavadoņa. Ticis svaigā gaisā, Rustems mazliet gāzelējās, bet tad saņēmās, loti pieklājīgi atvadījās un iegriezās Vordūrstrītā. Viņ� nebija necik tālu aizgājis, kad viņam tuvojās kāds automobilis un pēc tam sāka lēni braukt blakus. Braucējs viņu uzrunāja. Rustems pārbijies paraudzījās sāņus un pazina sārtvaidzi Blantera kalpotāju, kas sēdēja pie stūres.

��� Kāpiet iek�ā, �efs grib ar jums runāt, � viņ� teica savā rupjajā balsī.

Mirkli vilcinājies, Rustems tomēr iekāpa. Automobilis klusu aizslīdēja pa Koventristrītu uz Heimārketu � un tas nebija ceļ� uz Hāfmūnstritu. Tālāk brauciens veda uz Pelmelu, tad auto apstājās un pie stūres sēdētājs izkāpa.

��� Palieciet sē�ot, man ar jums jārunā.

Rustems izliecās pa logu.

��� �e tev kaut kas par piemiņu! � vīrs teica un ar gumijas steku iezvēla Rustemam pa galvu. Rustems iegrima melnā nebūtībā un atjēdzās tikai tad. kad jau atradās Pcrivigas alā.

Lūks devās atpakal uz Skotlendjardu, lai izlasītu pa�starpām pienāku�ās telegrammas. Visvairāk viņu interesēja Pan�a pa telefonu nodotais ziņojums: "Esmu visu atklājis. Man ar Jums rīt jārunā. Mēģinā�u piezvanīt pusvienpadsmi�tos uz mājām."

Varbūt Panēs savā pārcentībā ir izzinājis kaut ko pavisam nevajadzīgu. Bet, no otras puses, �is vīrelis spēja uzost arī noteiktus faktus. Ko viņ� "atklājis" un uz ko tas attiecas � to Lūks varēja tikai minēt. Viņ� piezvanīja Leinam, bet tas neko nemācēja paskaidrot.

� Deviņos viņ� aizgāja. Teica, ka esot sadzinis pavisam svaigas pēdas, bet neko vairāk negribēja izpaust. Tam jābūt kaut kam ar Gūdiju sakarā.

Bigbens nosita pusnakts stundu, kad Lūks atstāja biroju un lēnā garā devās mājup. Iemesls viņam tik neparastai kājām ie�anai bija tas, ka Londona pēc ilgiem laikiem atkal reiz tinās miglā. Tā gan vēl nebija sevi�ķi bieza, bet brauca vairs tikai retais taksometrs. Pie Trafalgaras skvēra inspek�tors atrada vienu, kas gausi vilkās gar trotuāra malu. Bū�dams noguris un, ka pats atzina, arī paslinks, viņ� pierunāja �oferi, un automobilis ar mokām sāka virzīties uz Pikadili laukuma pusi. Pie Haidparka migla k|uva biezāka, tā jau Lūks bija domājis. Viņ� samaksāja taksometra �oferim un aiztaustījās pāri ielai līdz parka vārtiem. Ielas laternas Naitsbrid�ā izskatījās tikai kā gai�āki plankumi bālganajā miglas receklī.

Lūks iegriezās mazajā ieliņā un, turēdamies pie �oga dzelzs re�ģa, aizgāja līdz savai mājai. Gribēdams slēgt va|ā durvis, viņ�, sev par lielu brīnumu, trāpīja tuk�umā. Durvis bija līdz kājai va|ā, un, tās aiz sevis aizvēris un ieslēdzis elektrību, inspektors redzēja, ka priek�nams ir dzeltenīga smoga pilns.

Arī durvis uz vina kabinetu bija vaļā. Viņ� pastiepa roku un iededza gaismu, ta�u nemanīja neko sakustamies un nedzirdēja nekādu troksni. Nebija arī aizdomīgu ēnu. Ieroci labajā rokā turēdams, Lūks atvēra durvis vēl pla�āk un gāja iek�ā.

Istabā neviena nebija. Patiesībā glu�i tā vis nevarētu teikt. Uz dīvāna pie loga gulēja vīrietis, kas bija apsedzies ar segu. Lūks labu brīdi palika nekustīgi stāvam un skatījās uz viņu. Tad piegāja tuvāk un uzmanīgi atvilka nost segu, kurā bija ievīstīta arī galva. Inspektors atcerējās Garsiju no kopīgā brauciena ar kuģi un tūlīt pazina vinu. Viņam mugurā bija mētelis, un viņ� gulēja ar visām drēbēm. Trūka tikai apavu.

Pietika ar vienu skatienu, lai saprastu, ka Garsija ir miris.

Lūks piegāja pie rakstāmgalda un nocēla telefona klau�suli. Telefons klusēja. Viņ� izgāja priek�telpā. Vadi bija rū�pīgi pārgriezti.

Lūks ātri un pamatīgi pārmeklēja istabu. Uz viņa galda nekas nebija aiztikts. Arī atvilktnes nebija izvandītas. Viņ� izgāja ārā, aizslēdza durvis un devās meklēt kādu policistu vai telefona būdiņu. Paziņojis par notiku�o vietējam ie�cirknim un Skotlendjardam, viņ� kopā ar konsteblu devās atpakaļ uz mājām.

Pagāja pusstunda, līdz ieradās policijas ārsts un iecirkņa inspektors. Pa to laiku Lūks bija izdarījis vairākus svarīgus atklājumus. Vispirms viņ� atrada miru�ā zābakus, kas bija kārtīgi nolikti zem galda. Tad viņ� atrada da�as lietas, kas varēja noderēt par pieturas punktiem. Tās bija � salocīts "B.Z. am Mittag", kādas Berlīnē lielā metienā iznāko�as pēcpusdienas avīzes numurs ar da�as dienas vecu datumu, tad vēl kriminālromāns � tipiska ceļojumu lasāmviela, bet �aketes iek�kabatā � kāda Minhenes pulksteņmeistara iz�rakstīts rēķins. Citu dokumentu Garsijam klāt nebija.

Tikai uz rīta pusi Lūks saņēma ziņojumu par ārsta ap�skates rezultātiem. Uz miru�ā cilvēka ķermeņa nebija at�rastas nekādas varmācības pazīmes, ta�u kreisajā rokā bija redzamas dūrienu pēdas � tās varēja būt radījusi injekcijas adata.

�� Vai atradāt viņam kabatā narkotikas?

Lūks papurināja galvu.

Kabatu saturs atradās uz iecirkņa inspektora galda: pulk�stenis ar ķēdi, cigare�u etvija, lasāmās brilles ar futrāli, ap�mēram tūkstotis Vācijas marku.

�� Viņ� ir miris vismaz pirms se�ām stundām, bet varbūt pat agrāk, � teica ārsts. � Viņ� neizskatās pēc narkomāna. Vai viņ� ārstējās?

Lūks pastāstīja ārstam, ko zināja par nelaiki Pa �o laiku viņ� vēlreiz bija pārbaudījis savu māju. �oreiz nelūgtie viesi acīmredzot bija lietoju�i atslēgu. Tikai tagad Lūkam ienāca prātā, ka rakstāmgalda atvilktnē viņ� bija glabājis divas rezerves atslēgas. Tās laikam bija tiku�as iebrucēju rokās.

Lūks apsvēra, vai vajadzētu zvanīt Ednai, bet nebija jēgas modināt viņu no miega ar bēdīgo zinu. Viņ� nolēma, ka rīt no rīta aizbrauks un pateiks viņai to personiski. Ta�u tad notika kaut kas tāds, kas novirzīja inspektora domas no Garsijas nāves.

Krastmalā migla bija sevi�ķi bieza, un Sitijas policijas patruļa tikai ar grūtībām spēja veikt apgaitu. Ap divpa�dsmitiem, apmēram tai laikā, kad Lūks atstāja Skotlend�jardu, kāds patruļas policists bija dzirdējis automātiskā iero��a trok�ņus un pārgājis pāri ielai, lai paskatītos, kas tur notiek. Sākumā viņ� neko un nevienu nebija saskatījis. Tikai sistemātiski pārmeklējot ielas pretējo pusi, bija atradis ren�stelē guļam nekustīgu stāvu.

Kad Lūks atkal ieradās Skotlendjardā, lai sniegtu sīku ziņojumu, viņam pretī nāca de�urants.

��� Mister Lūk, vai jūs pazīstat tādu Mārkemu?

��� Pan�u Mārkemu? Jā, pazīstu gan.

��� Policija nupat atradusi viņu krastmalā no�autu.

Nabaga Pan�s bija nogalināts no loti maza attāluma, viņa

�akete bija �āvienu eksplozijas apsvilināta. Vienīgais pie viņa atrastais priek�mets, kas varēja noderēt lietas izmeklē�anā, bija piezīmju grāmatiņa, un tajā bija ierakstīts arī Lūka vārds.

Lūks ātri aizbrauca uz Sitiju un jau otrreiz �ai naktī runāja ar policijas ārstu.

��� Gadījums ir diezgan skaidrs, � tas teica. � Būtu pieticis arī ar vienu �āvienu � tie visi ir biju�i loti precīzi.

��� Pa�nāvība?

Ārsts papurināja galvu. � Pēc brū�u vietām sprie�ot, tas nav iespējams. Tā noteikti ir bijusi slepkavība. Miglaina nakts un Temzas krasts � savā ziņā ideāli apstākli.

Vispirms kļuva zināma tikai kāda sētnieka liecība. Vietā, kur notika slepkavība, viņ� bija redzējis kādu vīrieti stai�gājam �urp un turp, ta�u nebija licies par to ne zinis un tāpēc neko vairāk arī nevarēja liecināt. �im vīrietim esot bijis rokas pulkstenis, kurā tas laiku pa laikam maza kabatas lukturī�a gaismā skatījies. Sētnieks esot domājis, ka tas ir kāds kriminālpolicists, kas tādā naktī stāv uz ielas, lai kaut ko novērotu.

Lūks devās uz mājām, pārģērbās, uzvārīja sev stipru kafiju un, iz�ķīries par drosmīgu soli, atkal izgāja uz ielas miglainajā rītā. Kriminālpolicistiem draud da�ādas briesmas. Un lielākās no tām da�kārt ir � uzmīt uz var�acīm svarīgām personām un dabūt no priek�niecības oficiālu rājienu.

Doktoru Blanteru dro�i varēja saukt par svarīgu personu, un kop� tās reizes, kad nebija izdevies viņu notiesāt, Skot�lendjards vienmēr izturējās pret doktoru loti piesardzīgi, lai nedotu iemeslu sūdzēties par policijas patvaļu.

Kad Lūks ieradās Hāfmūnstrītā, kalpotāji bija jau piecē�lu�ies. Viens no viņiem durvju priek�ā purināja kājslauķi.

��� Doktors vēl ir gultā, ser. Es nedrīkstu viņu traucēt.

��� Ejiet un piesakiet mani! � Lūks strupi pateica. Viņu ieveda mazā salonā, un ilgi nebija jāgaida. Pēc piecām minū�tēm doktors bija klāt. Viņ� �ķita pavisam mundrs.

�� Jūs gribējāt runāt ar mani? � viņ� nelaipni noprasīja.

�� Kur jūs bijāt pagāju�ajā naktī? Lūdzu, neizlaidiet nevie�nu minūti!

Parastos apstākļos �āda nekaunīga prasība doktoru būtu saniknojusi, bet tagad viņ� pakalpīgi atbildēja: � Visu va�karu es biju �eit. Pēcpusdienā biju izbraucis uz laukiem un atgriezos vēlu.

��� Cikos jūs aizgājāt gulēt?

Blanters vispirms paraudzījās Lūkā, tad griestos. � Ap desmitiem, varbūt arī mazliet vēlāk. Jā, varbūt bija pusvien�padsmit. Kāpdams aug�ā, es dzirdēju vienu pulksteņa si�tienu.

Lūks asi paskatījās viņā. � Kāpēc tad jūsu kalpotājs man teica, ka jūs esot izgājis, kad zvanīju bez desmit minūtēm desmitos? � Doktors pasmaidīja, un Lūks saprata, ka ir pieļāvis kļūdu.

��� Dārgais draugs, kaut ko tik muļķīgu mans kalpotājs nekādi nevarēja pateikt � jau tāpēc vien, ka viņam bija brīvs vakars un viņ� atgriezās tikai �orīt. Es biju mājās viens pats. Tas nav nekas neparasts. Esmu dzirdējis, ka Londonā daudzi visnotaļ cienījami cilvēki dzīvo glu�i vieni pa�i.

����� Jā, piemēram, es dzīvoju viens pats. Bet �ad un tad pie manis nāk viesi. Vakarvakara bija divi. Viens dzīvs un viens miris.

Doktors izbrīnā sarauca uzacis. � Interesanti, � viņ� pieklājīgi teica. � Vai tas atkal ir neliels blefs?

��� Jūs loti labi zināt, ka tas nav blefs. Viens dzīvs un viens miris. Alberto Garsijam kabatā bija vācu avīze, vācu nauda un kāds rēķins, lai pie�ķirtu ticamību stāstītajam, ka viņ� bijis Vācijā un sūtījis telegrammas, kaut gan īstenībā to darīja jūsu aģents. Neilgi pēc tam krastmalā tāds Panēs Mārkems tika atrasts beigts notekā. Viņ� ticis no�auts � laikam to izdarījis kāds, ar ko viņam bijusi norunāta tik�a�nās. Acīmredzot tā pali persona, kas bija ielauzusies manā mājā. Nabadziņ� gatavojās man zvanīt ap pusvienpadsmitiem � un tie�i ap to laiku noticis iebrukums pie manis.

��� Tie�i ap to laiku es arī aizgāju gulēt, � Blanters iz�smējīgi sacīja. Pieri raukdams, viņ� paliecās uz priek�u. � Runājiet bez aplinkiem, Lūk! Vai gribat mani apcietināt?

��� Katrā ziņā es jūs turu aizdomās, � Lūks mierīgi at�bildēja.

�� Kāpēc gan lai es būtu nogalinājis Garsiju un to otru? Pēc jūsu domām, vakarvakarā esmu darbojies loti aktīvi.

��� Motīvi man nav īsti skaidri. Kad bū�u tos izpratis, tad arī slepkava būs rokā. Lūdzu, neaizmirstiet to, Blanter!

Viņ� izgāja no mājas un pamāja ierēdnim, kas bija gaidījis ielas otrā pusē. Tad abi devās atpakaļ pie doktora.

��� Ko jūs vēl gribat?

��� Es pārmeklē�u jūsu māju.

��� Vai jums ir kratī�anas orderis?

Lūks to uzrādīja.

Māja nebija daudz lielāka par Loka māju, un nepagāja ilgs laiks, līdz viņi atklāja da�as dīvainības. Telpas pirmajā stāvā bija kaut cik tīras un kārtīgas, ta�u visu klāja bieza putekļu kārta. Turpretī istabas aug�stāvā nebija pat pienācīgi m�belētas. Guļamistaba gan bija kārtībā, bet citur valdīja netīrība un haoss. Lūks pasauca kalpotāju, lielu vīru platiem pleciem, kas izskatījās vismaz tikpat spēcīgs ka doktors. Tas manāmi smar�oja pēc alkohola un acīmredzot baudīja �ai mājā da�ādas privilēģijas. Lūks bija dzirdējis par �o Blantera palīgu un zināja, ka tas kalpo doktoram jau ilgāku laiku un veic da�ādus uzdevumus.

Kratī�ana beidzās nesekmīgi. Lūks vēlreiz vērsās pie kal�potāja.

��� Laikam gan pagājis jau diezgan ilgs laiks, kop� jūs tre�dienās ēdāt sieru, vai ne? � viņ� it kā starp citu iemi�nējās.

Vīrs nedro�i paskatījās vinā un nobālēja. � Es� es nesaprotu, ko jūs ar to gribai sacīt, �ef.

Kad viņi bija atstāju�i doktora māju, Lūks vēl aizvien smīnēja.

��� Kas tas bija par joku? � viņa kolēģis apjautājās. � Kāpēc sieru tre�dienās?

��� Ir zīmīgi, ka cilvēki nodod sevi ar sīkumiem. Tiklīdz es ieraudzīju viņa karātavu putna ģīmi, tā sapratu, ka viņ� ir izbijis cietumnieks, tikai nevarēju atcerēties, kur esmu viņu redzējis. Viņ� ir sēdējis Dartmūrā. Pirms da�iem ga�diem, kad lur ēdienkartē vel nebija tādas da�ādības kā tagad, ieslodzītie tre�dienās regulāri dabūja sieru. Un to, kas noticis cietumā, tik drīz vis neaizmirst.

��� Vai tad arī jūs tur esat bijis?

�� Tikai kā apmeklētājs.

Lūkam nebija laika aizbraukt uz Longholu, tāpēc viņ� piezvanīja Ednai un palūdza viņu ierasties Londonā. Vēlāk inspektors apciemoja viņu viesnīcā un paziņoja bēdīgo vēsti.

��� Domāju, ka varu jums aiztaupīt kaut ko sāpīgu � nabaga Garsijas identificē�anu. Es ta�u biju kopā ar viņu uz kuģa, tāpēc glu�i labi zinu, kāds viņ� izskatās.

Edna bija loti nobijusies un pat apraudājās. � Es nesa�protu, � atkal atguvusies, viņa teica, � vai tad viņ� tie�ām visu laiku ir bijis Vācijā?

Lūks pakratīja galvu. � Nē, Vācijā gan ne.

Viņ� bija licis sameklēt Rustemu, bet tas netika atrasts ne savā birojā, ne smalkajā dzīvoklī. Bija iespējams, ka viņ� ir devies uz ārzemēm, un visas ostu iestādes saņēma norā�dījumu aizturēt viņu ar ieganstu, ka pase neesot kārtībā.

Pan�u pēc viņa iera�anās Bērk�īrā Edna bija satikusi tikai vienu reizi. Viņ� dzīvoja pie Leina. Viņa bija iedevusi Pan�am zirgu un redzējusi, ka viņ� aizjāj pa pauguraini. Ednas mājā Pan�s bija spēris kāju tikai reizi, un tad viņas pa�as tur nebija.

�� Es viņu redzēju vēl vakarrīt. Viņ� jāja garām tai vie�tai, kur tika no�auts zirgs.

��� Kāds zirgs? � Lūks a�i ievaicājās. Edna pastāstīja par naktī piedzīvoto, un tas Lūku loti ieinteresēja. Viņ� lika viņai uzzīmēt notikuma vietas plānu.

Inspektors gribēja zināt arī datumu, un viņa paaicināja savu �oferi. Tā bija bijusi diena, kad viņas lielākais auto tika aizvests uz Redingu remontē�anai. �oferis, liels kārtības mīlētājs, atnesa savu piezīmju grāmatiņu un varēja precīzi pateikt dienu un stundu.

�� Tam jābūt notiku�am todien, mis. Nākamajā vakarā mēs braucām uz pilsētu un pa ce|am redzējām nelaimes gadījumu.

Lūks arī par to neko nebija dzirdējis un lūdza pastāstīt sīkāk. Viņ� noklausījās Ednas stāstījumu, nepārtraucot to.

Tad, ilgi neko neteikdams, staigāja �urp un turp, rokas uz muguras salicis.

�� Vai jūs varat man �ovakar dot naktsmājas Longholā? � Lūks beidzot jautāja. � Es negribētu apmesties vies�nīcā "Red Lion". Esmu līdz nāvei noguris, bet, ja varētu pāris stundiņu nosnausties, domāju, ka izturē�u vēl trīs�desmit se�as stundas bez miega. Pirmām kārtām man jā�būt labā formā, lai noskatītos sacīkstes Kembrid��īrā.

Edna pārsteigta paskatījās viņā. � Jūs brauksiet uz sa�cīkstēm, kad te notiku�as tādas briesmu lietas�

�� Protams. "Field of Glory" likme ir desmit pret vienu, un es noteikti gribu redzēt Gūdiju triumfējam.

Vina pa�ūpoja galvu. � To es nesaprotu. Jums līdzi gan nebrauk�u. Nabaga Alberto! Kāda briesmīga nelaime� Es nemaz nedrīkstu par to domāt.

Edna pastāstīja Lūkam, ka Garsijam neesot bijis ne drau�gu, ne radu, bet viņ� bijis diezgan turīgs. Inspektors jautāja, kam tad picnāk�otics mantojums.

�� Domāju, ka viņ� visu ir novēlējis man, � vina vaļsirdī�gi sacīja. � To viņ� man paziņoja jau pirms vairākiem ga�diem un uz kuģa vēlreiz atgādināja. Viņ�� viņ� ta�u nebūs noslepkavots?

Lūks vilcinājās. � Domāju, ka ne. Ārstiem �l<iet, ka viņ� miris dabiskā nāvē.

Inspektors apjautājās par vecā kunga ieradumiem un vēlējās zināt, vai viņ� kādreiz ir lietojis narkotikas.

Edna �o domu kategoriski noraidīja. � Kaut kam tādam viņ� nebūtu ne pieskāries. Viņ� pat nelietoja tabletes. Ja nejutās labi, tad brauca uz Buenosairesu ārstēt osteopātiju. Arī te Londonā tūlīt sameklēja attiecīgu speciālistu.

Viņi kopā brauca uz Longholu, un Lūks visu ccļu nogu�lēja. Pēc iera�anās galā viņ� samiegojies tūlīt nozuda vienā no viesistabām un iekrita gultā.

Pulksten deviņos vakarā inspektors atkal bija mo�s un ilgāk nekā stundu norunāja pa telefonu. Vienpadsmitos viņam pakal atnāca Leins. Abi aizgāja un palūdza sulaini sagaidīt viņus atgrie�amies. Trijos atgriezies, Lūks atrada Fdnu vel nomodā sē�ot atzveltnes krēslā. Viņa zābaki un uzvalks bija galīgi dubļaini, un Leins neizskatījās labāk. Bet, ja viņa cerēja, ka inspektors atklās, kur ir bijis, tad viņai nācās vilties. Viņ� tikai pateica, ka nakts bijusi veiksmīga, bet sīkumus nestāstīja.

Kad Luks atkal bija Londonā, viņ� no sava tie�ā priek��nieka uzzināja, ka par viņu iesniegta sūdzība galvenajam policijas komisāram.

Vai to ir darījis Blanters? Neētiska izturēsanās, intri�gas, pārmērīgi bargas pratinā�anas metodes, nekaunība�

��� No visa pa druskai, � viņa priek�nieks apstiprināja. � Galvenais komisārs atstājis jautājuma izskatī�anu ma�nā ziņā. Vislabāk (ausim tai pāris dienu nostāvēties. Vai jūs brauksiet uz Nūmarketu?

Luks pamāja.

��� Blanteru jums nekad neizdosies ietupināt, � priek��nieks pārliecināts teica. � Tas ir pārāk slīpēts. Nemitīgi tiek ziņots par veikli nostrādātiem noziegumiem, bet policija vainīgos nekad nepieķer. Un kāpēc? Loti vienkār�i tāpēc, ka viņi neļauj sevi pieķert. Tam, kuru notver, meistara gods pagalam un � jāsāk atkal viss no sākuma. Blanters vēl nekad nav notverts.

��� Reiz katram pienāk viņa kārta, � Lūks atbildēja tikpat pārliecināts.

Doktors Blanters bija vienlīdz enerģisks un nenogurdi�nāms. Ievācot ziņas Meidenhedā, izrādījās, ka pēc divas die�nas ilgām sarunām viņ� tur savu zemes gabalu pārdevis par smieklīgu cenu. Un tas tie�am kaut ko nozīmēja, jo Blanters, kārtīgs darījumu cilvēks būdams, neko nepārdeva pārāk lēti. Bet �oreiz viņam bija vajadzējis steigties. Steig�ties tā kā vēl nekad mū�ā.

Tas kluva zināms arī Trigcram. Doktors ieradās pie viņa ar pārspīlētu prasību. Vienīgi Trigers zināja, ka nav nemaz tik neiespējami to izpildīt.

�� Esiet prātīgs, doktor! Es nevaru uz līdzenas vietas sa�gādāt jums divsimttuksto� mārciņu. Jūs loti labi zināt, ka mēs ienāko�o naudu tūlīt atkal ieguldām uzņēmumā. Agrāk par novembra beigām nevienam viņa tiesu nevaram izmaksāt.

�� Bet es jums, Triger, saku, ka jūs to naudu sagādāsiet. Valūtā, kas der Dienvidamerika. Es pieprasu, lai tā būtu saņemama, tiklīdz atkal ieradī�os.

Trigers atlaidās pret krēsla atzveltni un sastapās ar Blantera draudīgo skatienu, ne aci nepamirk�ķinot.

�� ļa transakcija izdosies, nekādu grūtību nebūs. Citādi man ar zaudējumiem jāpārdod vērtspapīri. Kāpēc tāda steiga?

Blanters palika viņam atbildi parādā. Viņ� bija pieradis pie aklas paklausības un, juzdams Trigera pretestību, vislab�prātāk būtu aiz dusmām vai pārsprādzis. Bet tad doktors apdomājās. Ja vien viņ� gribēja, tad gau�i labi varēja arī savaldīties. Viņ� atslīga lielaja atzveltnes krēsla un aizde�dzināja cigāru.

�� Nestrīdēsimies! Jūs vēlaties, lai pasaku, kāpēc man tā jāsteidzas? Inspektora Lūka dēļ. Attiecība uz sevi varu teikt, ka aģentūra "Pie zaļās lentes" ir saņēmusi pēdējo zirgu. Jums jau tas neko nenozīmē, jums naudas netrūkst, un es gribu ierosināt, lai jūs likvidētu firmu, pārdotu mēbeles, kā arī citu iekārtu un ietu pensijā.

�� Tagad paklausieties, doktor! � Mazais resnītis atbal�stīja elkoņus pret rakstāmgaldu un, lai pie�ķirtu saviem vārdiem vairāk svara, ar pirkstiem bungoja pa galda virsu. � Mana firma pastāvēja jau tad, kad jūs par to vēl nebijāt ne dzirdējis. Un par jums es toreiz arī neko nebiju dzirdējis, izņemot to, ka jūs vienmēr slēdzat muļķīgas derības, ka esat bijis saistīts ar kādu policijas izmeklē�ana eso�u lietu un pēdējā brīdī izsprucis sveikā, tikai ar zilu aci. Un mana firma darbosies tālāk arī bez jums. Es nekad neesmu jautājis, kur jus nemāt tos zirgus, uz kuriem balstās mani darījumi, ko jūs ar viņiem darāt vai kā jūs panākat, ka jūsu zirgi nonāk pie mērķa pirmie. Tas uz mani neattiecas. Ja jūs esat darījis kaut ko aizliegtu, man tur nav nekādas daļas. Cik zinu, tre�dien "Field of Glorv" uzvarēs sacīkstēs Kembrid��īrā, to esmu izziņojis visiem klientiem, un viņi attiecīgi ir de�rēju�i uz �o zirgu. Kāpēc zirgs uzvar vai neuzvar, to es ne�zinu un arī negribu zināt. Bez jums ir vēl citi informācijas avoti, un bez Gūdija staļļiem un viņa zirgiem ir vēl citi stalli un citi zirgi. Ja esat sastrādājis �aubīgas lietas, ta ir jusu darī�ana. Inspektoru Lūku es uzskatu par lāga zēnu, no viņa man nav bail.

Trigers piecēlās, piegāja pie Blantera un paskatījās viņā no aug�as uz leju.

� Tāds Garsija �orīt atrasts miris. Izlasīju vakara avīzē. Un sīks sacīk�u ok�ķeris, tāds Panēs Mārkcms, no�auts Sitijā.

��� Nu un tad?

�� Es tikai pajautāju. Tiem ta�u nav nekāda sakara ar mūsu darījumiem�

Te nu doktors pieļāva kļūdu. � Un ja arī tā būtu?

Trigers neatbildēja. Doktors atkārtoja jautājumu.

�� Tad es izietu uz ielas, noķertu pirmo ce|ā pagadīju��os kruķi un liktu jūs aizturēt, � Trigers atbildēja vienā mierā. � Ja man būtu jādomā, ka tam, ko Rustems aplinkus minēja, ir kāds sakars ar slepkavību, es jūs nodotu, tik tie�ām, kā es te stāvu.

Doktors piecēlās. Savā apvaldītajā niknumā viņ� izska�tījās briesmīgs, bet Trigers neļāva sevi tik viegli iebiedēt.

�� Un kas, jūsuprāt, tādā gadījumā notiktu ar jums? � Blanters mīlīgi un reizē draudīgi jautāja.

Trigers pasmaidīja. � Man tad dro�i vien vajadzētu iz�meklētājam paskaidrot, kāpēc esmu jūs ne no �ā, ne no tā no�āvis.

Roka viņam atradās �aketes kabatā, un Blanters varēja samanīt pistoles stobru, kas spīlējās uz āru.

�� Jūs, Blanter, man vairs neko nevarat padarīt, un, kā redzams, �ī saruna nebija lieka. Bet tagad lasieties! Ja trans�akcija kaut ko ienesīs, jūs savu daļu saņemsiet.

Mirkli vēlāk doktors Blanters stāvēja uz Lauerrīd�cntstrītas, ar pūlēm spēdams atjēgties. Ja viņ� vispār juta re�spektu pret kādu, tad tas bija J. F. Trigers.

Kad Blanters nonāca Hāfmūnstrītā, viņa kalpotājs sēdēja kabinetā un smēķēja vienu no viņa labākajiem cigāriem. Uz galda bija karafe un pustuk�a glāze ar viskiju un sodas ūdens maisījumu. Stūfers piecēlās tikai tādēļ, lai arī dokto�ram sajauktu dzeramo, un tad atkal atgāzās krēslā. �ķita, ka Blanteru viņa vaļība netraucē.

�� Vai jūs bijāt pie Gūdija?

��� Nē, � doktors atbildēja.

Stūfers sa�ķobīja savu neglīto muti.

�� Tam vīram nav vairāk prāta kā trusim, � viņ� teica. � �is man prasa, kam mums vajadzīgs tas jaunais auto. Esot redzējis mani tajā braukājam apkārt. Lai nebā� degunu, kur nevajag!

��� Un kādēļ tad tu braukāji apkārt ar jauno auto? � Blanters it kā starp citu pajautāja.

�� Izmēģināju motoru. Viss vajadzīgais ir iebūvēts. Ierīces tika piegādātas vakar. Man ta�u vajadzēja redzēt, kā veiksies spārnu montā�a. No kurienes startēsim?

��� No Gūdija lauku mājas teritorijas. �ēl, ka viņ� ne�dzīvo Saseksā, no turienes būtu vieglāk, bet arī pie viņa tā vieta ir pietiekami nomaļa. Vai lidma�īna varēs uzņemt divus cilvēkus?

Stūfers nicīgi pavīpsnāja. � Tur saies kaut vai �etri. Varena būda! Ja tolaik, kad es dienēju lidotājos, kāds būtu sacījis, ka kādreiz varēs uzbūvēt ma�īnu ar noņemamiem spārniem, mēs viņu būtu izsmēju�i no panckām ārā.

Draudzībai starp doktoru un viņa neaptēsto kalpotāju bija slikta slava. Viņiem abiem piemita savi zemiski iera�dumi, un Stūfers par da�iem tum�iem plankumiem Blantera pagātnē zināja vairāk, nekā nojauta Lūks. Ja inspektors vēl�reiz būtu papētījis Blantera lietu, viņ� būtu atklājis, ka vīrs, kas kopā ar doktoru bija stāvējis tiesas priek�ā un ticis no�tiesāts uz pieciem gadiem, ir tas pats tā sauktais kalpotājs, kas tagad uz Blantera rēķina dzīvo cepuri kuldams. Notie�sāts viņ� tika ar savu īsto vārdu � D�ons Ernests.

Kad Stūfers bija stipri piedzēries, viņ� da�reiz draudēja savam darba devējam, ka varētu viņu, ja vien gribētu, uz visu mū�u ietupināt aiz restēm.

�� Gan jau Kembrid��īrā viss izdosies, kā nākas, � dok�tors teica un krietni papildināja savas viskija glāzes saturu. � Kop� tas drebelīgais likumu sagrozītājs ir nogādāts dro�ā vietā, Gūdijs vairs neuztraucas.

��� Ko jūs ar viņu iesāksiet? � Stūfers jautāja.

�� Tad jau redzēs, � doktors nenoteikti atbildēja. � Vai rītdienai viss sagatavots?

Stūfers piekrīto�i pamāja. � Par �oferi esmu sarunājis francūzi, un kravas automobilis ir noīrēts. Bet varbūt tas viss mums nemaz nebūs vajadzīgs.

��� Nekad nevar zināt. Es paļaujos uz tevi, Stūfer. Proti, attiecībā uz laika iedalī�anu� Negribu riskēt. Ja nu kas aizķeras�

��� Kas gan var notikt? Vai lai es noeju uz pagrabu un uznesu vēl vienu pudeli, vai to izdarīsiet jus?

��� Mans kalpotājs būdams, varēji jau nu gan par savu algu kādreiz kaut ko arī padarīt,. � doktors teica, pa pusei jokodams.

Tomēr pats viņ� bija tas, kur� devās pēc viskija. Nāka�majās divdesmit �etrās stundās doktoram bija jākļūst no Stūfera atkarīgam, tāpēc vajadzēja gādāt, lai tas būtu labā omā.

Lūkam neviens brauciens nekad nelikās par garu, viņam vienmēr bija daudz kas pārdomājams. Arī �oreiz tā vien �ķita, ka, tikko pie Skotlendjarda savā automobilī iekāpis, viņ� jau bija Numarketā.

Kaut arī laiks nesolījās but diez cik jauks, pilsētā valdīja dzīva rosība un automobili trijās rindās virzījās pa plato ielu uz tribīņu pusi. Lūka braucamais apstājās pie kādas sānu ieejas, un viņ� nepamanīts nonāca seglo�anas laukumā, kur cilvēki jau mud�ēt mud�ēja, lai gan pirmā skrējiena dalīb�nieku numuri vēl nebija paziņoti.

Kembrid��īras handikapa sacīkstes parasti publikas pie�plūduma ziņā nevarēja konkurēt ar sacensībām "Cesarezviteh", bet �ogad bija pieteikts pusducis favorītu un derībās sasniegtas augstas likmes.

Lūks pusstundu sarunājās ar da�iem sacīk�u organizētāju pārstāvjiem. Kad viņ� izgāja no �aurās telpas, ļau�u pūlis seglo�anas laukumā jau bija divreiz lielāks.

Pirmo skrējienu viņ� neskatījās, bet gan apstaigāja savus darbiniekus, kurus bija nostādījis pie izejām. Gūdiju viņ� jau bija pamanījis, tas, kā gandrīz vienmēr, uzturējās vistā�lākajā nostūrī. Kamēr pārbaudīja posteņus, piebrauca Blanters savā lielajā rolsroisā, izkāpa un devās uz seglo�anas laukumu.

�� Tas ir tas auto, � inspektors teica. � Neizlaidiet to no acīm! Vajadzības gadījumā pa�akarējiet motoru!

Blantera izdomas spēju viņ� nekādā ziņā nevērtēja par zemu. Doktors bija ģēnijs, ta�u savu lielo talantu lika lietā aplamu mērķu sasnieg�anai. Līdz �im viņam vienmēr bija izdevies nojaukt pēdas. Kā labs ģenerālis viņ�, protams, bija nodro�inājis sev atkāp�anās ceļu. Kad pirmoreiz uz viņu bija kritu�as aizdomas, viņ� teica Lūkam: � Es varu paredzēt katru jūsu soli, bet jūs manējos ne. Un tāpēc esmu pārāks par jums.

Pirms Kembrid��īras sacīkstēm seglo�anas laukumā noti�ka milzīga spie�anās, vispār vairs nebija iespējams tikt zir�giem tuvāk. Lūks uzzināja, ka "Field of Glory" ir viens no izcilākajiem favorītiem, kādi jebkad �ais sacīkstēs pieda līju�ies. Derību likme bija 5 pret 2, bet iemaksas nekur vairs nevarēja izdarīt. Inspektors dzirdēja, ka bukmeikeri cits pēc cita atsakās tās pieņemt, atteikumu pamatodami �ādi: � Es nevaru jums piedāvāt pieklājīgu likmi.

Nūmarketā nav demonstrē�anas laukuma, nav ne mūzi�kas, ne puku, ir tikai sacīkstes � bez liekiem izskaistinā�jumiem un izpu�ķojumiem. Zirgi pa vienam, pa diviem vai trim devās uz startu. Mazliet atstatus no citiem nupat nāca kāds lielisks brūnis.

����� Tas būs uzvarētājs. �ķiet, ka viņ� varētu vilkt līdzi veselu autobusu un tomēr tikt pirmais pie mērķa, � teica kāds blakusstāvēlājs.

Lūks uzkāpa tribīnē, lai noskatītos skrējienu. Starts tika dots ar mazu nosebo�anos. Zirgi nervozēja, divi negribēja stāties starta vietā, tre�ais bija sadomājis skriet pretējā vir�zienā, un pārējiem bija jāgaida, līdz to atved atpakaļ. Bei�dzot visi zirgi stāvēja, kā nākas. Tad atskanēja tūksto� balsu sauciens: � Sākas!

Zirgi aizjoņoja pa skrejceļu kā kavalērija kaujas uzbru�kumā, tikai labi ievingrināta acs no attāluma varēja iz�ķirt, kur� atrodas priek�galā. Lūks nenovērsa skatienu no zirga, kur� skrēja barjeru pusē un kura �okejam bija zaļa cepure. Zirgs auļoja pilnīgi bez piepūles. Jau pirms sacīk�u dalīb�nieku izie�anas fini�a taisnē tūksto�iem skatītāju bija skaidrs, ka nekas vairs nespēj aizkavēt "Field of Glory" uzvaru. Tas pienāca pie mērķa, apsteidzis citus par trīs zirgu garuma tiesu.

Lūks aizsteidzās uz noseglo�anas laukumu un gaidīja. Viņ� redzēja Gudiju lēnām ejam uz uzvarētājam domāto aiz�ogojumu, tad virs pūla galvām pavīdēja �okejs un "Field of Glory" iesoļoja norobe�otajā vieta. Gūdijs pastiepa roku pēc pavadas, �okejs nokāpa no zirga un noņēma tam seglus. Pēc tam abi vīri kopā devās pie svariem. Lūks turējās viņiem cie�i nopakaļ. Doktors nebija redzams, bet viņ� noteikti grozījās kaut kur turpat tuvumā.

�okejs jau stāvēja uz svariem, kad Lūks sacīk�u rīkotāju pārstāvim pasniedza kādu zīmīti.

��� Jums ir iebildumi pret �o zirgu, mister Lūk?

�� Jā, jo tas ir nevis "Field of Glory", bet gan no Argen�tīnas ievests ērzelis, vārdā Vendīna. Nu jau miru�ais senjors Garsija to savulaik vaislas nolūkā pārdeva kādai Vā�cijas zirgaudzētavai.

Gūdija seja nepakustējās ne vaibsts. Tas ir pavisam nejēdzīgs apvainojums. Nu, lai jautājumu iz�ķir sacīk�u organizētāji! Esmu jūsu rīcībā.

Gūdijs devās prom no svariem. Kad viņ� jau bija labu gabaliņu pagājis, kriminālpolicisti ķērās pie sava uzdevuma.

Lūka sargposteņi ieraudzīja doktoru tikai tad, kad viņ� iznāca no hipodroma biroja un tuvojās stāvo�ajiem auto�mobiļiem. Tas, ka Blantera automobilī nesēdēja �oferis, bija iemidzinājis policistu modrību. Liels fran�u markas auto brauca doktoram garām, īsu brīdi aizsegdams viņiem skatu, bet pēc tam Blanters bija nozudis. Tikai tad, kad fran�u auto bija jau aiz vārtiem, policisti pamanīja, ka viņa nav. Blanters bija licis piebraukt divus automobiļus reizē un iekāpis otraja no tiem, kad tas atradās viņam tie�i līdzās. Nu viņ� saviem sekotājiem bija pusjūdzi priek�ā.

�ai brīdī pienāca Lūks un, dabūjis zināt, kas noticis, velti netērēja laiku savu cilvēku bār�anai, bet uzlēca uz jau pie�brauku�ā policijas auto kāp�ļa un saka vajā�anu.

Fran�u ma�īna gandrīz nemaz vairs nebija redzama. Lūks arī nevarēja neko paziņot Kembrid��īras policistiem, kas de�urēja uz ceļa. Braukdams ceturtdaljūdzi Lūkam pa priek��u, fran�u auto ieturēja kursu uz Londonu. Viņi brauca apmēram vienādā ātruma.

Ce|u krustojumu ārpus pilsētas abas ma�īnas jau bija �ķērsoju�as un tuvojās Siksmailbolomai. Un nu visā pilnībā atklājās, cik glums zutis ir Blanters. Liels kravas auto, kas bija stāvējis nogāzē, izbrauca atpakaļgaita uz �osejas un nobloķēja to. Viss notika tik veikli, ka sākumā Lūks notu�rēja to par sagadī�anos. Tomēr viltības �ai plānā bija mazliet par daudz. Smagais auto sāka braukt tikai tad, kad doktora ma�īna jau bija garām. Lūka darbinieks pārlēca no policijas automobiļa uz kravas auto kap�|a un iemetās sēdeklī blakus �oferim. � Jūs tiekat apcietināts. Novāciet ma�īnu no ce|a, citādi dabūsiet just manu gumijas steku!

Kad �oseja atkal bija brīva, Blantera auto viņi vairs neva�rēja saskatīt. Tūlīt pēc tam uzradās vēl viens kavēklis, liels zirgu pārvadājamais autofurgons, ta�u tas nobrauca malā un palaida viņus garām.

�ķita, ka vienas briesmas Blanters tomēr nav ņēmis vērā, proti, iespēju, ka dzelzceļa pārbrauktuve Siksmailbotomas tuvumā varētu būt slēgta. Patie�ām � �ķērskoks tika nolaists tobrīd, kad viņa ma�īna piebrauca, un pacelts tad, kad policijas auto atradās no viņa vairs tikai simt metru attālu�mā. Lūka braucamais visu laiku iedzina fran�u automobili. Roistonas un Ņūportas �oseju krustojumā viņi beidzot to apsteidza un strauji nobremzēja tā priek�ā.

Pie stūres sēdētāju Lūks nepazina, tas �ķita esam kāds ārzemnieks. Inspektors atrāva automobiļa durvis. � Kāpiet āra, doktor! � Ta�u viņa vārdi izskanēja tuk�umā. Uz grīdas mētājās sacīk�u programma. Lūks pacēla to un ieraudzīja, ka otrā pusē uzrakstīti da�i vārdi: "Tā jau es domāju," viņ� izlasīja. "�ēl, ka man vajadzēja sagādāt jums vil�anos."

Lūks apcietināja �oferi un steig�us brauca atpakaļ uz Siksmailbotomu, lai sāktu meklē�anu citā virzienā. Dokto�ram vajadzēja būt izbēgu�am jau tur. Varbūt viņ� bija iekļu�vis vilcienā, kura dē] tika nolaists pārbrauktuves �ķērskoks. Sev par lielu izbrīnu, Lūks tomēr uzzināja, ka no auto�mobiļa neviens nav izkāpis un ka tas bijis caurbraucējs vilciens, kas Siksmailbotomā nemaz nepietur.

� Varu apzvērēt, ka ma�īnā pasa�iera nebija, � teica kāds no dzelzceļniekiem. � Es ieskatījos automobilī.

Ja, ma�īnai sasniedzot Siksmailbotomu, tajā tie�ām nevie�na, izņemot �oferi, nav bijis, kurā brīdī tad nozuda doktors? Protams, automobilis varēja samazināt ātrumu, varēja pat apstāties, kamēr Loks gaidīja aiz kravas auto. Bet kur tad Blanters varēja nozust? Nekur nebija redzama neviena māja, un Blanters nebija tas tips, kur� varētu iemukl me�ā.

Kad Luks atgriezās hipodromā, tur valdīja liels satrau�kums. Zirgs pagaidām nebija diskvalificēts, iz�ķirīgais vārds vēl bija jāsaka sacīk�u organizētājiem. Gudijs bez ierunām bija ļāvis, lai viņu aizved uz vietējo policijas iecirkni. Lūks pratināja treneri kamerā, bet nespēja nekā no viņa izdabūt. Gudijs nevēlējās liecināt, kā arī atteicās no jebkāda atbalsta. �ķita, ka viņu ne mazākā mērā neinteresē partnera liktenis. Lūks viņu, roku dzel�os saslēgtu, aizveda uz Londonu un nodeva Kenonrovas policijas iecirknī. Lieta nebūt nebija glu�i skaidra, un, kā uzsvēra bailīgais Lūka priek�nieks, vēl bija iespējams, ka Gūdijam izdodas izsprukt no cilpas.

Kā jau parasti, �okejklubs bija atlicis lēmuma pieņem�anu līdz pierādījumu iesnieg�anai. Tas gan bija pavisam loģiski, ta�u radīja lielu apjukumu derību dalībnieku vidū, jo viņi nevarēja saņemt savus vinnestus ne par pirmo, ne par otro vietu.

� Nebaidieties, pierādījumus es sagādā�u, � Lūks no�ņurdēja.

Vislabprātāk viņ� būtu nosūtījis savu labāko darbinieku uz Gūdija māju, bet tehniska �ķēr�ļa dē| tas nebija iespē�jams. Māja atradās citā policijas pakļautības rajonā. Starp Skotlendjardu un provinces dro�ības orgāniem bija izcēlu�ās zināmas domstarpības, un, kaut gan Skotlendjardam bija visas tiesības sūtīt savu ierēdni, tika nolemts atstāt �o gadī�jumu vietējās policijas ziņā.

Bet tad Lūkam ienāca prātā kāda doma. Viņ� sazinājās ar Bērk�īras kriminālpoliciju. �a telefona zvana dēl tovakar D�ilivudā neviens no attiecīgajām iestādēm neieradās.

Trigcrs lika izsaukts uz Skotlendjardu, lai dolu paskaid�rojumus par savu transakciju. Kā jau varēja gaidīt, viņ� pierādīja, ka izsūtījis tikai zirgu vārdus un ar doktoru viņam biju�as darī�anas vienīgi tādā sakarā. Blantera māja tika vēlreiz pārmeklēta un tur novēro�anas posteni atstāts poli�cists. Lūks nedomāja, ka Blanters mēģinās atgriezties Londo�nā. Vairāk viņ� pieļāva iespējamību, ka doktors gribēs no�kļūt kādā klusākā ostā un tikt pāri uz kontinentu. Protams, ostas tūlīt tika apziņotas, bet nebija ticams, ka doktors mēģinātu bēgt no Dovcras vai Herid�as. Viens mierinājums Lūkam gan bija: tā kā Gūdijs atradās cietumā un Blanters bēguļoja, Ednai Grejai diez vai draudēja briesmas. Tomēr izrādījās, ka �is viedoklis ir bijis pārāk optimistisks.

Rustems bija un palika pazudis. Varbūt viņ� klusi un mierīgi dzīvoja kaut kur uz laukiem, bija dzirdēts, ka netālu no Edinburgas viņam esot kāda vieta, kur nolīst. Pil�ers, gandrīz vai raudādams, dievojās, ka nezinot, kur palicis viņa �efs. Savas nozu�anas dienā Rustems bija tikai pateicis, ka līdz vakaram birojā dro�i vien neatgriezī�oties. Pēc apjautā�anās Rustema dzīvesvietā noskaidrojās, ka Pil�ers teicis taisnību. Ja �efs būtu devies uz ārzemēm, tad vismaz būtu paņēmis līdzi tos divus tūksto�us mārciņu, ko kratī�anas laikā atrada viņa rakstāmgaldā.

Vietējā policija vēlāk tika aizstāvēta ar vairāk vai mazāk pārliecino�iem argumentiem. D�ilivuda neesot nekavējoties ieņemta tikai tāpēc, ka pret tās iedzīvotājiem nav bijis nekā�du konkrētu pierādījumu. Par vēlāk izvirzīto apsūdzību slepkavībā toreiz vēl, protams, runas nebija. Turklāt māja atradās loti nomaļus un attiecīgajā brīdi neesot bijis sadabū�jams neviens brīvs policists. Un nevarēja jau arī iedomāties, ka Blanters pēc sekmīgas aizbēg�anas uzdro�inātos rādīties tādā vietā, kur ir iespējama policijas klātbūtne. Vietējās policijas aizstāvētāji būtu varēju�i aiztaupīt sev daudz pūlu, ja būtu dzirdēju�i, kas Lūkam bija sakāms Bērk�īras policijas �efam attiecībā uz suņiem.

Vakarā ap astoņiem acīgais Leins pamanīja, ka tuvojas liels zirgu pārvadājamais furgons, pabrauc garām D�ilivudas iebraucamajam ceļam un nozūd dienvidu virzienā. Pēc sa�cīk�u dienas tas nebija necik neparasts skats, tāpēc viņ� tam īpa�u uzmanību nepievērsa. Viņ� neredzēja, ka starme�i tiek izslēgti un smagais furgons nogrie�as no ce|a.

Zirgu tajā nebija. Stalla puisim domātajā nodalījumā pusi ce|a bija nogulējis liels, spēcīgs vīrs. �oferis atrāva vaļā durvis.

� �ef, esam klāt.

Doktors Blanters stīvām kājām izkāpa ārā un izstaipīja locekļus. Viņ� ilgu laiku bija pavadījis iesprostots �ai �aurajā cellē, jo autofurgons bija braucis cauri visai Ņūmarkelai, apmetis lielu loku un atgriezies caur Kembrid�u. Ja Lūks būtu ievācis sīkākas ziņas, viņ� būtu uzzinājis, ka furgons kop� pulksten diviem gaidīja kaut kur ceļā starp Siksmailbotomu un Ņūmarketu. Ta�u viņam nenāca ne prātā, ka nevainīgā autofurgonā, kas brauc Ņūmarketas virzienā, slēp�jas meklējamā persona. Ar �o vienkār�o triku doktors Blan�ters izvairījās no tūlītējas apcietinā�anas. Uz D�ilivudu viņ� devās nevis tāpēc, ka būtu cerējis tur rast patvērumu, bet gan paredzēdams, ka �īs dienas satrauco�ie notikumi būs novērsu�i Lūka uzmanību no rūpēm par Ednas dro�ību. Bez tam kāpu teritorija bija pietiekami savrups nostūris, kur samontēt mazo lidma�īnu, kā arī piemērota vieta rīta krēslā paredzētā lidojuma uzsāk�anai. Viņ� gan pieļāva domu, ka Gūdija māju būs ieņēmu�i policisti, ta�u bija dro�s par to, ka Rustems nav atrasts, tātad no viņa neviens neko nav varējis uzzināt. Blanters saprata, kāds liktenis viņu gaida, ja neizdosies atstāt Angliju. Viņ� bija cie�i pārliecināts, ka to izdarīs. Policija jau būs atradusi arī Gūdija lielos kaķus. Viņ� nīgri nosmīkņāja. Kā gan nabaga lempīgie zemniekdeli būs tiku�i galā ar �o problēmu?

Autofurgonam tie uzdursies ne agrāk kā nākamajā rītā, pa nakti Stufers varēja savu darbiņu pabeigt. Kara laikā un vēl kādu brīdi pēc tam viņ� bija bijis lidma�īnu montētājs. Doktors varēja viņam pateikties par �o lielisko bēg�anas iespēju.

Pla�ās pļavas kāpu piekājē �im nolūkam bija kā radītas. Jau pa�ā sākumā Blanters bija izlēmis startēt no turienes. Lai cik liels un smags būdams, viņ� kustējās apbrīnojami veikli. Kalps, kas strādāja Longholas zirgu stallī, neredzēja un nedzirdēja viņu pazogamies garām. Blanters novērtēja situāciju. Viņ� zināja, ka divi Ednas kalpotāji ir vīrie�i. Trīs, ja pieskaitīja klāt Leinu. Viņ� arī zināja, ka tie ir izbiju�i policisti, kurus Lūks izvēlējies loti rūpīgi. Un inspektora rūpju iemeslu viņ� varēja iedomāties.

Pēc ilgas meklē�anas doktors tum�ajā pagalmā atrada kāpnes un pieslēja tās pie mājas sienas, tie�i blakus atvēr�tajam Ednas guļamistabas logam. Ja viņam būtu izdevies �o īpa�umu nopirkt, tā būtu bijusi viņa istaba. Rustems to�reiz pasakaino pirk�anas piedāvājumu Ednai bija izteicis doktora Blantera uzdevumā.

Pēk�ņi viņ� izdzirdēja troksni. Viņ� sastinga, tad cie�i piespiedās pie sienas.

No savas vietas viņ� varēja saredzēt stalla stūri. Gaismas staru kūlis apspīdēja pagalmu. Blanters dzirdēja Ednu runā�jam ar zirgu puisi. Viņa acīmredzot bija iznākusi no mājas un pa zālienu aizgājusi līdz stallim. Edna deva norādījumu nākamajā rītā agri sagatavot viņas zirgu izjādei.

Doktors gar mūri aizlavījās līdz mājas stūrim. Tagad viņ� varēja saskatīt Ednu no mugurpuses. Viņa bija ģērbusies garā, biezā mētelī, bet viņai cepures galvā nebija. Kāds zirgs stallī kļuva nemierīgs, un zirgu puisis iegāja iek�ā. Edna vēl brīdi palika stāvam, pēc tam pagriezās uz mājas pusi. Ta�u tad pārdomāja un sāka iet Blantera slēptuves virzienā. Dok�toru pa�u viņa neredzēja, bet ieraudzīja kāpnes, kas tum��ojās pret mājas sienu. Viņ� dzirdēja Ednu pārsteigumā iesaucamies un sāka rīkoties. Ednas mutei uzgūla liela plauk�sta, otra roka aptvēra viņas vidukli.

��� Lai nebūtu ne skanas, citādi es novāk�u tevi, ma�zā, � Blanters ie�ukstēja viņai ausī.

Viņa izmisīgi centās izrauties, bet doktora roka bija kā no dzelzs un plauksta spieda viņai ciet muti. Piepe�i viņ� manīja, ka Ednas ķermenis viņa rokās klust ļengans. Ģībonis acīmredzot nebija tēlots. Blanters dzirdēja aizcērtamies kā�dās durvis un uzmanīgi palūkojās apkārt. Pār pagalmu tu�vojās smagi soli. Viņ� aiznesa Ednu līdz mājas stūrim. Kad viņ� vēlreiz atskatījās, zirgu puisis jau gāja mājas virzienā.

Blanters bez pūlēm pacēla Ednu un garām stallim aiz�steidzās uz kādiem sānu vārtiņiem. Kad viņ� nonāca pie furgona, Edna vēl aizvien bija bez samaņas. Stūfers, kas bija dzēris tēju no termosa, pielēca kājās.

��� Vai tie�ām jūs nogrābāt to maziņo? Tāda veiksme, doktor! Dodiet �urp, es nesī�u.

��� Nevajag, � Blanters skarbi atteica.

Kad viņi tuvojās pauguru virknes pakājei, Blanters iz�dzirdēja Ednas kunkstienu. Viņ� nolika meiteni zemē un izņēma no kabatas kādu etviju. Tas, kas bija darāms, varēja notikt arī tumsā. Dūriena sāpes rokā lika Ednai atgūt sa�maņu. Viņa vēlreiz iekunkstējās. Abi vīrie�i klusēdami no�gaidīja, līdz galva viņai atkal noslīga uz krūtīm.

��� Mājā neviena nav, �ef, � Stūfers pusbalsī teica. � Es apskatījos.

��� Ka tu tiki iek�ā? � Blanters asi noprasīja.

��� Salauzu slēdzeni re�ģu vārtos. Nieks vien bija.

��� Vai tu atstāji tos vaļā?

��� Nē, atkal aizkabināju ciet. Kāpēc jūs (ā jautājat?

Doktors elpoja ātri: � Tāpat vien� Ejam!

Viņ� pacēla Ednu un nolika zemē tikai tad, kad abi jau stāvēja pie Perivigas alas dzelzs vārtiem. Doktors tos atslē�dza, un viņi reizē iegāja iek�ā. Vārti aiz viņiem klusu aiz�vērās.

��� Kādā klints iegrobē jābūt lukturim, � Blanters teica. � Bet aizdedzini tikai tad, kad es teik�u.

Apmēram piecdesmit metru ala stiepās taisni uz priek�u, pēc tam meta līkumu pa labi. �ai vietā bija vēl vieni vārti, kurus arī vajadzēja atslēgt.

�� Tā. tagad vari iedegt gaismu!

Ala, kurā viņi atradās, bija divtik augsta kā parasta istaba. Te atradās ar buraudcklu pārsegts liels ātrgaitas automobilis. Visapkārt klintī bija izcirsti mazi kambarī�i. Blanters nolika Ednu zemē tā, lai viņa ar muguru balstītos pret sienu, tad piegāja pie kādas no ni�ām un iespīdināja tur gulo�ajam cilvēkam sejā lukturi.

�� Jāceļas, Artur!

Rustems, kas gandrīz vai �okurā sarāvies bija gulējis uz salmu kūla, tūlīt pietrūkās sēdus un blisinaja acis, ieraudzījis savā priek�ā vīru, no kura baidījās kā ne no viena cita pasaulē.

�� Hallo, doktor, � viņ� teica, no�ēlojamā veidā mēģinā�dams tēlot bezrūpību. � Te jau var justies kā viduslaikos.

Kad viņ� pakustināja kāju, no�kindēja ķēde. Viens gals tai bija piestiprināts pie dzelzs riņķa, kas apņēma viņa potiti, otrs karājās klintī iedzītā dzintelē. � Jā gan, kā viduslaikos. Un tikai tāpēc, ka jūs bez pamata turat mani aizdomās�

��� Klusējiet! � Blanters auksti noskaldīja. � Labāk klausieties, kas man jums sakāms. Gūdijs ir saņemts ciet, un mums abiem dzen pēdas.

Rustems piecēlās. Viņ� izskatījās loti bāls. Ķēde bija tik gara, ka viņ� varēja brīvi pārvietoties pa alu.

��� Kā ir formulēta apsūdzība? � izbiju�ais advokāts jautāja.

�� To es nezinu, bet varu iedomāties. Slepkavība ar ie�priek�ēju nodomu. Mēs visi tur esam iesaistīti, Rustem. Izņemot jus.

�� Es par to nekā nezināju! � Rustems me�onīgi mētāja rokas. � Es ta�u jums teicu�

Kā tad, ka tad. Jūs būsiet galvenais liecinieks. Tas nāk jums par sliktu. � Doktora balss bija kļuvusi gandrīz vai maiga. � Es jums atvedu mazu draudzenīti. Bet ne jau tādēļ, lai jus ar viņu parotaļātos, nemaz neceriet!

Rustems paskatījās apkārt un ieraudzīja Ednu.

��� Tā ta�u ir mis Greja, � viņ� izbijies teica.

�� Sauciet viņu mierīgi par Ednu! Kad jūs vairs netrau�cēsiet mūs, mēs, Stūfers un es, ar viņu drusciņ papriecā�simies. Mums ir līdzīgas tieksmes. Ja jau mūs gaida karā�tavas, lai tad arī būtu tā vērts!

Rustems nemaz nepūlējās slēpt savas �ausmas. Viņ� bija zaglis, krāpnieks, rūdīts blēdis, bet� � Jūs to nedarīsiet, doktor. Ak Dievs, kaut ko tādu ta�u jūs nespēsiet izdarīt!

Bet viņ� labi zināja, ka Blanters ir spējīgs uz jebkuru neģēlību. Prāvā, kurā Rustems bija bijis viņa advokāts, tika runāts par tādām detaļām, kas lika iek�ām sagriezties.

Doktors smīnēja. Arturs Rustems bija gļēvs gan fiziski, gan garīgi. Bet �ai mirklī, zinādams, ka nāve ir tuvu, viņ� vairs nejuta baiļu. Viņ� ievēroja, ka Edna ir atguvusi samaņu un klausās. Galva viņai bija noslīgusi uz krūtīm. �is skats viņam atgādināja Gūdiju. Smieklīgs salīdzinājums! Rustems labprāt būtu skali iesmējies, bet baidījās, ka smie�anās varē�tu izvērsties par histēriju, un tad viņ� būtu pagalam. Pazī�dams doktoru labāk nekā jebkur� cits, viņ� zināja, cik aukst�asinīgi �is vīrs pieliktu punktu viņa dzīvei.

Doktors izņēma no kabatas atslēgu sai�kīti un sameklēja tur kādu no tām.

��� Pēc da�ām minūtēm jūs liksiet atbrīvots no savām viduslaiku mokām. Ķēde man vajadzīga mūsu mazajai drau�dzenei. Starp citu, dzelzs riņķis ir jauns, iepriek�ējo jūsu priek�gājējs saspridzināja.

��� Atbrīvots? Vai tas nozīmē�

��� Glu�i pareizi, mans draugs. Jūs esat bīstams, turklāt diezgan dumj�. Tā visiem �ai lietā iesaistītajiem būs labāk. Un tomēr� mums jūsu pietrūks.

Redzēdams, ka Blanters kaut ko meklē kabatā, Rustems pārtrauca viņu. � Pirms kāda laika jūs, doktor, man stāstījāt par kelacīnu. Ja jums būtu reiz jā�ķiras no �īs pasaules, jūs teicāt, tad jūs izvēlētos �o ceļu.

Ārsts pasmaidīja. � Apsveicu, Rustem! Jums ir lieliska atmiņa.

Viņ� izņēma etviju, atvēra to un pakampa stikla stobriņu.

�� Priecājos, ka negribat sagādāt man grūtības. Kelacīns tie�ām ir tās zāles, kuras es jums izrakstu.

Edna izbailēs vēroja drāmu, kas norisinājās viņas acu priek��ā. Viņa pazina Rustemu, un garā ķēde, ar kuru viņ� bija pieslēgts, izskaidroja situāciju.

Alā atradās arī da�as mēbeles, tuvumā acīmredzot bija pat ūdensvads, jo doktors nozuda un atgriezās ar līdz pusei pie�pildītu glāzi rokā. Mazliet ūdens nolija zemē.

��� Kā tas iedarbojas? � Ruslems jautāja.

Doktors neatbildēja. Bezkrāsains �ķidrums pa pilienam krita glāzē.

�� Jau neliels mitrums rada paralīzi, � viņ� tad lēnām noteica. � Divi vai trīs pilieni � atkarībā no cilvēka miesasbuves � nozīmē nāvi. Jums es do�u se�us vai, pareizāk sa�kot, jūs brīvprātīgi iedzersiet se�us pilienus!

��� Man labāk gribētos se�desmit, � Rustems mierīgi sacīja. � Jo drīzāk tas būs cauri, jo labāk.

Doktors atkal pasmaidīja. � īsta d�entlmeņa cienīga runa. � Viņ� ielēja visu stobriņa saturu glāzē.

Stūfers skatījās, acu nenovērsdams. Edna redzēja, ka Ruslems ar trīco�u roku satver glāzi.

Vai jūs man nenoņemtu va�as? Es negribētu mirt ķēdēs saslēgts.

Blanters uzmeta viņam pētīgu skatienu. Tad izņēma no kabatas kādu atslēgu un noliecās. Atskanēja klik�ķis, un dzelzs riņķis atsprāga va|ā.

��� Pazemīgi pateicos, � Rustems laipni teica. Ja viņam tik loti netrīcētu roka, varētu domāt, ka tas, kas notiek, viņu nemaz nesatrauc.

�� Tagad es gribētu jums atklāt vēl kādu noslēpumu, Rustems teica, cie�i vērodams doktoru. � Ticis no �ejienes laukā, es būtu iestājies klosterī.

Blanters sarauca uzacis un paplēta savu lielo muti. �ādā grimasē viņ� seju savilka vienmēr, kad jutās īpa�i uzjaut�rināts, un tai mēdza sekot dārdo�i smiekli. Neviens to nezi nāja labāk kā Rustems. Kad doktora mute pavērās, viņ� �igli ie�ļāca glāzes saturu tam sejā. Blanters pastreipuloja atpakaļ, ķēra ar roku kabatā un tad, aiz sāpēm kliegdams, sabruka. Viņa seja vienā mirklī bija kļuvusi zila. Stul'ers pielēca doktoram klāt un satvēra viņa roku. Pa to laiku Rustems pieskrēja pie Ednas un uzslēja viņu stāvus.

��� Bēdziet! � viņ� uzsauca.

Vārti nebija aizslēgti. Viņ� aizcirta tos aiz sevis, cerēdams, ka slēdzene pati aizkritīs ciet. Ārējie vārti gan bija noslēgti, bet Rustems bija pacēlis atslēgas, kas izkrita doktoram no rokas. Viņ� dzirdēja aizmugurē solus, tāpēc neuzdro�inājās kavēties, lai vārtus atkal aizslēgtu, bet skrēja tālāk.

�� Vai jūs zināt cc|u uz savām mājām? � Rustems els�dams vaicāja.

Edna aiz bailēm un nespēka tik tikko turējās kājās. Viņa izgrūda kaut ko nesaprotamu.

Kāds viņiem sekoja � laikam Blantera kalpotājs. Edna domāja, ka viņai nepietiks spēka. Longholas māja �ķita esam ārkārtīgi tālu, pamats zem kājām bija tik nelīdzens, ka viņa nemitīgi klupa.

Rustems atskatījās pār plecu. Druknais doktora stāvs bija netālu no viņiem. Edna grīļojās, ieķērusies stiepļu pinuma �ogā, � un �ogs padevās, izrādījās, ka tur ir vārti. Rustems uzreiz saprata, ka jābēg pa �o ceļu, un traucās viņai pakal. Viņ� strauji grūda vārtus, bet slēdzene neaizkrita ciet.

Edna skrēja tālāk. Viņa dzirdēja aiz muguras cīniņa trok�sni. Tad pēk�ņi ieraudzīja sev ce|ā kaut ko tum�u un kā zemē iemieta palika stāvam. Kliedziens iestrēdza kaklā. No tumsas viņai pretī raudzījās �etras zaļas acis. U11 tad atska�nēja rēciens, kas lika asinīm stingt dzīslās.

Viņas priek�ā stāvēja divas lielas melnas panteras. Tik daudz viņa vēl saprata, bet tad bez samaņas nogāzās zemē. Ta�u �ie dzīvnieki interesējās ne tik daudz par Ednu, cik par abiem vīrie�iem, kas viņai aizmugurē saķēru�ies spē�kojās. Viena pantera atkal ierēcās un metās uz priek�u. Doktors Blanters pagriezies iz�āva divas reizes. Atskanēja spalgs sāpju kauciens. Tad lēca otra pantera. Kad tā jau bija savam upurim virsū, no kaut kurienes atskanēja vēl divi �āvieni. Plēsoņa palaida saplosīto upuri va|ā un noslīga blakus pirmajai panterai.

"Tas būs bijis ļauns murgs," Edna nodomāja un mēģināja celties uz ku�etes sēdus. Galvā viņai dūca, viņa jutās gau��ām vārga un atslīga atkal atpakaļ. Kāds berzēja viņai pieri un skaustu ar odekolonu. "Patiesībā," viņa kā pa miglu no�domāja, "to pienāktos darīt manai kalponei�"

�� Palieciet pavisam mierīgi guļam! �kāds stingri sacīja. Tas bija Lūks. Atkal atvērusi acis, Edna redzēja, ka viņ� sē� līdzās stipri saguru�ā izskatā. Par to nebija jābrīnās, ņemot vērā, ka inspektors tumsā bija �āvis uz vienu no panterām, nezinot, vai lode trāpīs dzīvniekam vai tā upurim un vai �is upuris nav sieviete, kuru viņ� mīl. Pulkstenis bija divi naktī, kad Edna, pavisam atguvusies, gribēja zināt, kā viss noticis.

��� Bet, ja drīkstu lūgt, tikai bez histērijas!

��� Nekādas histērijas nav un nebūs, � viņa sa�utusi atbildēja. � Tie bija tikai nervi.

��� Ierasties man lika pēk�ņa iedvesma, nojauta, uz ko labam kriminālpolicistam jāpaļaujas. Bet tas, ka būs jāpie�dalās panteru medībās un jāgādā par samaņu zaudēju�u dāmu, man pat sapņos nerādījās.

Viņa nenopietnais tonis nespēja Ednai noslēpt, ka viņ� ir pārdzīvojis �ausmīgus brī�us.

��� Jā, Gūdijam piederēja panteras, tāpēc viņ� dzīvoja tikpat kā krātiņā. Viņ� tās bija izaudzējis un reizēm lāva tām brīvi skraidīt pa savu zemes gabalu. Panteras viņ� turēja velvēta pagrabā, varbūt kriptā, kur savulaik apglabāti jūsu slavenie sen�i. Tāpēc es negribēju uzticēt policijai ielau�anos Gūdija mājas teritorijā, iekams neesmu padarījis zvērus nekaitīgus. Pa dienu tie nekad nerādījās, bet naktī labi pasargāja no laupītājiem. Ta�u Gudijs nebija ņēmis vērā, kā tas ietekmēs zirgus. Viņam nācās tos pārvest uz jauniem staļļiem citā vietā, kur tie nevarēja saost milzu kaķus.

Gūdija māja glabā daudzus noslēpumus, tur tika atrasta arī kāda autobiogrāfija, kuras lasī�ana man daudz ko dos. Viņ� gan apzvēr, ka tajā neesot nekā tāda, kas ļautu mums novest viņu pie karātavām, bet to jau vēl redzēsim.

Edna pastāstīja, kas bija norisinājies alā. Bet to inspek�toram jau tika pateicis Rustems, iekams ātrās palīdzības automobilis nogādāja viņu klīnikā.

� Jā, es zinu, tur viņi turēju�i arī nabaga Garsiju. Gūdija zirgu vidū viņ� bija pazinis savu brīnumzirgu, kam vajadzēja but Vācija. Garsija bija ieradies �eit, lai visu noskaidrotu, un apmeties viesnīcā "Red Lion". Rustems acīmredzot lika viņu novērot un, kad bija sapratis, ka blēdība nākusi gaismā, ierosināja sasaukt apspriedi.

Vai jūs vel atminaties, ka Rustems pēk�ņi uzradās Donkasterā? Viņ� gribēja bandai paziņot, ka Garsija ieradies ciemā un pazinis savu zirgu. Jau tai pa�ā naktī viņi notvēru�i Garsiju un icslodzīju�i alā. Iespējams, ka viņ� bija mēģinājis bēgt un tāpēc tika ieslēgts va�ās.

�ķiet, ka viņi pret veco vīru izturēju�ies cik vien iespē�jams, labi. Vai atceraties ēdiena paliekas? Kad Garsijam kaut kā bija izdevies atbrīvoties no ķēdēm, viņ� meklēja izeju no alas. Brīnumainā kārtā viņ� uzdūries pazemes ejai, kas ved uz mazāko alu, salauzis ne visai stipro aiz�ogoju�mu un tad vairākas dienas bēguļojis.

Vecā vīra bēg�ana �o trijotni milzīgi satraukusi, jo Garsija zinājis, ka viņi ir pieteiku�i Vcndīnu sacīkstēm ar vārdu "Field of Glory". Kā viņiem izdevies notvert Garsiju otrreiz, es nezinu. Dro�i zināms ir tas, ka viņi to nogādāju�i kā�da mazā mājelē, kas pieder Gudijam. Tad ar doktora auto�mobili Garsija aizvests uz Meidenhedu vai Hāfmūnstrītu. Domāju, ka drīzāk uz Meidenhedu. Man ne�ķiet, ka apie��anās ar viņu būtu bijusi ne�ēlīga, viņ� laikam gan miris dabiskā nāvē � vai arī no viņam injicētajām narkotikām. Bandai ta�u bija svarīgi, lai Garsija būtu mierīgs, kamēr dabū viņu prom no Anglijas.

Par telegrammām ar Garsijas parakstu gādājis Rustems. No jums viņiem bija visvairāk bail.

� No manis? � Edna pārsteigta atkārtoja.

Lūks pamāja. � Jā. Sākumā viņi vispār negribēja pieļaut, ka pārvācaties uz �ejieni, jo jūs tad redzētu, kas apkārtnē notiek. Gūdijs baidījās arī no tā, ka jūs varētu ieraudzīt panteras un sacelt trauksmi vietējās varas iestādēs. Vēlāk jūsu nozīme palielinājās tāpēc, ka visā Anglijā bijāt vienīgā persona, kas labi pazina Garsiju. Tam visam vēl pievienojās nabaga Pan�a uzra�anās.

Pan�s noteikti bija zirgu redzējis un sapratis, ka tas nav tas dzīvnieks, kuru viņ� savulaik pārdevis. Naktī, kad tas k|uva zināms, Gudijs no�āva "Field of Glory". Kembrid��īras sacīkstēs bija jānotiek pēdējai akcijai, un no dro�iem avotiem es zinu, ka uzvaras gadījumā viņi būtu saņēmu�i pusmiljonu mārciņu. Bandai bija jātiek valā no Pan�a, un viņ� pats ieskrēja tai rokās. Tā bija viena no doktora tra�kajām idejām � nogādāt miru�o Garsiju manā mājā. Tas, ka viņam bija atslēga, ir izskaidrojams vienkār�āk par vien�kār�u, un migla tonakt lieti noderēja. Kamēr doktors atradās manā mājā, piezvanīja Pan�s un domāja, ka runā ar mani.

Tā doktors uzzināja, ka krāp�ana ir atklāta. Viņam bija jānovāc Pan�s vai ari jāatsakās no iespējas iegūt veselu bagātību. Blanters sarunāja ar Pan�u tik�anos krastmalā. Viņ�, protams, zināja, ka tur migla ir sevi�ķi bieza. Pan�s tika no�auts no loti maza attāluma.

�� Vai jūs doktoru Blantcru apcietinājāt vai viņ� aizbēga?

��� Var teikt, ka viņ� no mums izbēga, � Lūks sacīja, un Edna nodrebinājās.

��� Vainīgs, � tāds bija zvērināto spriedums.

Gūdijs pavērās apkārt ar neizteiksmīgu skatienu.

�� Vai Arturs Rustems ir vai nav uzskatāms par vainīgu krāpnieciskā naudas iegū�anā?

�� Ir uzskatāms par vainīgu, � zvērināto tiesa nosprieda.

�� Un vai Jozefs Fīdijs Trigers ir vai nav vainīgs blēdīgās mahinācijās?

��� Nav vainīgs, � zvērinātie teica.

Trigers atstāja apsūdzēto solu kā brīvs cilvēks.

Runā, ka Gūdijs iepriek� esot sagatavojies uz septiņiem gadiem un bijis varen priecīgs, dabūdams tikai piecus, un ka Rustems cerējis uz trim gadiem un bijis nikns, kad viņam pasludināts tāds pats soda mērs kā kompanjonam.

���� Bet mums vēl ir laimējies, � Rustems teica, kad policijas auto veda viņus uz Vondsvērtas cietumu, � ka nebūs jākarājas kā Stūferam. Jums jau nu katrā ziņā ir paveicies. Pieci gadi� � Gūdijs dzirdēja viņu nopū�amies. Tad Rustems, jau mundrāk, turpināja: � Ja dabūsim parasto termiņa saīsinājumu par labu uzvedību, tad līdz sacīk�u sezonas sākumam Eskotā būsim atkal uz brīvām kājām.

Policists, kas viņus pavadīja, pa pusei sadusmots, pa pusei uzjautrināts, nosmīnēja. Brauciena laikā apcietinā�tajiem sarunāties bija atļauts.

� Starp citu, �ī Edna Greja esot apprecējusi Lūku. Sa�laulāju�ies tie�i todien, kad mums nolasīja spriedumu. Ma�nuprāt, tā nu ir bezgaumība.

Sagatavota iespie�anai

S1A Topals Kcļi apl Nr. 2 0115

f I /. I) I-: V N I h (' I 11 A

TAPALS

JAU IZDEVUSI �ĀDUS E. VOLLESA DARBUS:

����� Ceturtais mēris

����� Pie 3 ozoliem

9 Londonas tum�ās acis

����� Noslēpumainais testaments

����� Bongindas karalis

����� Dvēseļu kapteinis

����� Pazudu�ais miljons W Miljonāra kaimiņ�

����� Cilvēks, kas zina visu

����� Trīs taisnīgi vīri W Spoku nams

����� Savādā grāfiene W Zaļais strēlnieks

����� Kaislību upuri

W Di�ciltīgais klaidonis W Hipodroma blē�i

����� Nodevēju vārti � �ausmu eņģelis W Sidraba trīsstūris 9 Tetovētās rokas 9 Piektais dūzis � Parādnieks

9 Pirātu gūstā � Durvis ar 7 atslēgām

����� Dimantu straume

����� Melnais abats

9 Viesnīca pie Temzas 4 Zilā roka 4 Varonīgā mantiniece 4 Baltā maska 4 Diseldorfas slepkava 4 Jūras meitene 4 Kniepadatas noslēpums 4 Cilvēks bez vārda 4 Liktenīgā kļūda 4 Dubultnieks 4 Atriebējs 4 Lords Bokseris 4 D�ons Fleks 4 Cilvēks no Marokas 9 Kokaīna skandāls 4 Kreica Kalps

����� Spoku ieleja 4 Bandītu karalis 4 Mantojuma alkas 4 Nenotveramais

4 Bīstamie liecinieki 4 Trīspadsmitā istaba 4 Rīdera sestais prāts 4 Bir�as Krauklis 4 Lidojo�ā brigāde 4 Rokas aug�ā! 9 Sliktā slava 4 Kings Kongs

����� Zaļā lente SAGATAVO�ANĀ:

Tiesne�a noziegums Vēlreiz nenotveramais

Grāmatas var iegādāties visās grāmatnīcās', preses kioskos un lauku pasta nodaļās. Izdevniecibas tālrunis: 7602672

LAI DZĪVOTU DRO�ĪBĀ, SARGĀSIM SEVI PA�I !

�AJĀ GRĀMATĀ MEKLĒJIET PADOMU: KĀ APSVĒRT SITUĀCIJAS BĪSTAMĪBU; KĀ OBJEKTĪVI IZPRAST NOZIEDZNIEKA PSIHOLOĢIJU. MĀCIETIES: KĀ IZSTRĀDĀT SAVAS MĀJAS UN TĀS IEMĪTNIEKU AIZSARDZĪBAS SISTĒMU; KĀ REĀLI VĒRTĒT SAVU UN ĢIMENES LOCEKLU DRO�ĪBU; KĀ PRAKTISKI RĪKOTIES, LAI NEKĻŪTU PAR VARDARBĪBAS, ZAGĻU UN MANIAKU UPURI.

TAPALS Wh ) � JAUNA GRAMATU SĒRIJA!

"MUSDIENU KRIEVU BESTSELLERS"

Asa si�eta romāni

2 GRĀMATAS lija derevjanko

"Reketieru" autors lija Derevjanko ir diplomēts jurists, kas pēc augstskolas beig�anas strādājis privātā apsardzes firmā. Romānā skarbi un patiesi tēlota "apsargu", reketieru un visu veidu bandītu ikdiena, "darbs", savstarpējā izrēķinā�anās.

Pieprasiet "Reketierus" un citas TAPALA grāmatas arī preses kioskos un pasta nodaļās.

�� Emils Gaborio (1832-1873)

ir fran�u detektīvliteratūras aizsācējs.

��� Gaborio noziedznieks nav parasts nelabojams recidīvists, bet gan sabiedrībā pazīstams, bagāts un inteliģents cilvēks. Izmeklētājs Lekoks ir stipras gribas, enerģisks un tālredzīgs profesionālis, viņa spējas iejusties noziedznieka psiholoģijā vēlāk pārmantos komisārs Megrē.

PIEDĀVĀ IZDEVNIECĪBA TAPALS

Jaunums!

Sērijas "Mūsdienu krievu bestsellers" 3. grāmata. �odienas dzīves skarbākā puse � reketieri, bandīti, alkatīgi ministri, tautas "glābēji". Ir ļaudis, kas pārticīgas dzīves dēļ ir gatavi pārdot dvēseli kaut po�am Nelabajam.

Romantiski jūsmigā Minhenes baņķiera meita Klaudija neparastos apstākļos iepazistas ar �veices fabrikantu �anu Leblanku.'Klaudija ir pārliecināta, ka tā ir milestība. Ta�u laulibā netrūkst kārdinājumu.

J.I. Stradiņ� ir viens no ra�īgākajiem mūsdienu latvie�u detektīv�anra rakstniekiem. Romāna "Melnā pils" darbība risinās gan Minhenē, gan kadā vientuļā Alpu nostūrī Austrijā, kur notiek nacistu salaupīto gleznu meklē�ana.

[1] spātju vai. manana � rits. tulk. piez.

[2] angļu vai. zvoolpacli � vilnas klpa. Tulk. piez.

[3] spaou vai. dios � dievs. tulk. piez.