Edgars Volless

Zaļais Strēlnieks

Romāns

Spaiks Holends uzskrāpēja uz beidzamās papīra loksnes pēdējo vārdu un pavilka apak�ā divas treknas horizontālas svītras, lai vi�si skaidri redzētu, ka tās ir raksta beigas. Tad viņ� sparīgi atvēzējās un laida spalvu pa gaisu. Tā atsitās pret loga rāmi un iecirtās ko�kā, ka kāts vien notrīsēja.

"Lai neviens, kas nav tā cienīgs, nepieskaras manam fantāzijas ierocim," viņ� svinīgi teica.

Otrs reportieris, kur� sēdēja ar viņu kopā �ai istabā, pacēla galvu.

"Spaik, par ko tu tur rakstīji?"

"Par vakardienas suņu izstādi. Es no suņiem it nekā nejēdzu, zinu tikai, ka ar vienu galu tie rej, ar otru luncinās. Bet Saims man lika rakstīt, vēl pieteikdams, ka krimināllietu reportierim jā�sajēdz arī kaut kas par suņiem. Vai zini, tam vīram arī viss nav kārtībā. Visu viņ� redz pavisam citādi nekā normāls cilvēks. Un mū�īgi tik prasa, lai raksta par da�ādiem blakus apstākļiem. At�nes viņam jaunu ziņu par kādas bankas aplaupī�anu, un viņ� liks, lai apraksta, ko bankas direktors ēd brokastīs!"

Holenda sarunu biedrs atstūmās ar krēslu no galda.

"Jā, tagad ar tādiem cilvēkiem jāsatiekas uz katra soja," viņ� teica. "Laikam gan mēs, angli, salīdzinot ar amerikāņiem, esam tīrie ēzeli."

"Vai zini, tā nu gan nav!" Spaiks asi atteica. "Redaktori ir pa�visam citādas sugas radījumi. Viņi vienkār�i nespēj uz dzīvi skatī�ties ar reportiera acīm. Tas nozīmē, ka viņos ir kaut kas nenor�māls. Jā, ser. Viņiem ir tādas savādas smadzenes."

Viņ� nopūtās un salika kājas uz soliņa. Spaiks bija jauns, cir�tainiem matiem un vasarraibumiem klātu seju.

"Protams, suņu izstāde ir tīri interesanta lieta�" viņ� teica.

Tai brīdī durvis ar troksni atvērās un pa tām pabāza galvu vīrs bez �aketes un milzīgām brillēm uz deguna.

"Spaik, jūs man būsiet vajadzīgs. Vai jums ir ko darīt?"

"Man jāsatiek tas� nu, kā viņu sauc? Ak, jā, Vuds. Jāparunā par viņa bērnu patversmi. Brokasto�u kopā ar viņu."

"Viņ� var pagaidīt."

To teicis, vīrs sauca Spaiku pie sevis, un abi iegāja nelielā istabiņā.

"Vai jūs pazīstat �ikāgas miljonāru Ābelu Belamiju?"

"Abe?.. Jā� Vai viņ� miris?" ar cerībām balsī jautāja Spaiks. "Par �ito onkulīti ko interesantu var uzrakstīt tikai tad, kad tam vairs nebūs ne mazākās iespējas saukt pie atbildības par apvaino��anu presē."

"Vai jūs viņu labi pazīstat?'

"Es zinu, ka viņ� ir no �ikāgas un ar būvēm iedzīvojies miljo�nos. Bez tam viņ� ir liels nelietis un neviena nebīstas. Pēdējos astoņus vai deviņus gadus tas nodzīvojis Anglijā� Viņam tepat netālu pieder īsta pils, un par �oferi tas pieņēmis kādu mēmu ķīnieti."

"To visu es zinu, to var dabūt zināt adre�u grāmatā," redak�tors nepacietīgi teica. "Bet es gribu zināt, vai viņ� dzenas pēc re�klāmas. Citiem vārdiem sakot, vai Zaļais Strēlnieks ir gars vai ti�kai reklāma?"

"Gars!?"

Saims izvilka no atvilktnes papīra loksni un sniedza jaunajam cilvēkam. Tā bija vēstule, kuru acīmredzot rakstījis kāds stipri ne�izglītots cilvēks.

Vēstulē bija rakstīts:

"Dārgais ser!

Haras pilī parādījies Zaļais Strēlnieks. Pils sargs misters Vilkss to redzējis. Dārgais ser, Zaļais Strēlnieks ieticis mistera Belamija istabā un durvis atstājis vaļā. Viņ� redzēts arī parkā. Visi kalpo�tāji uzteiku�i dienestu. Misters Belamijs draud padzīt katru, kur� sāks pļāpāt, bet kalpotāji pa�i iet prom."

"Kas tas Zaļais Strēlnieks tāds ir?" Spaiks izbrīnījies vaicāja.

Misters Saims uzlika taisnāk uz deguna brilles un pasmaidīja. Spaiks bija pilnīgi pārsteigts, kad ieraudzīja Saimu smaidām.

"Zaļais Strēlnieks no Haras pils," Saims teica, "reiz bija vispo�pulārākais gars visā Anglijā. Nesmejieties, tas nav nekāds jautrais notikums. īsto strēlnieku 1487. gadā pakāra viens no pils īpa�nie�kiem � dc Ķirsī."

"Hm. Kā jūs to atceraties?" Spaiks aizrauts vaicāja. '

"Viņu pakāra par brie�u zādzību, un, liekas, vēl tagad ir re�dzams ozols, pie kura tas karājās. Gadu simteņiem no vietas �is gars vajāja Haras pili. Pēdējo reizi tas redzēts 1799. gadā. Bārk�īrā tas kļuvis par īstu leģendu. Un tagad mūsu zaļais draugs ir atkal klāt, ja var ticēt �ai vēstulei, kuru acīmredzot raksta kāds no kal�potājiem; viņ� vai nu padzīts, vai arī aiz bailēm pats aizgājis."

Spaiks sarauca pieri un izstiepa apak�ējo lūpu.

"Katram spokam, kur� domā izjokot Abi Belamiju, savs likte�nis," viņ� teica. "Jūs gribat, lai satieku Abi?"

"Satieciet viņu un pārlieciniet, lai viņ� jums ļauj nodzīvot vie�nu nedēju pilī."

Spaiks pakratīja galvu.

"Jūs viņu nepazīstat. Ja to lūg�u, viņ� mani vienkār�i izdzīs ārā. Es uzmeklē�u viņa sekretāru. To sauc Savinijs. Varbūt viņ� man kaut ko pratīs izstāstīt. Visa Zaļā Strēlnieka vaina laikam ir tā, ka viņ� nav aizslēdzis Abes istabas durvis."

"Pamēģiniet vien ar pa�u Belamiju, izdomājiet kādu iemeslu un tieciet pilī iek�ā. Ziniet, viņ� to nopircis par simttūksto� mār�ciņām pirms kādiem septiņiem vai astoņiem gadiem. Ko dabūsiet zināt, to man uzrakstiet. Sen neesam rakstīju�i nekā interesanta par spoko�anos. Bet ar Vudu savas brokastis jūs varat mierīgi ie�turēt, no viņa gan man nekā nevajag. Kur jūs brokastosiet?"

"Karltonā. Vuds Londonā iebraucis tikai uz divām dienām. Jau �ovakar viņ� brauc atpakaļ uz Beļģiju."

Redaktors palocīja galvu.

"Tad tā lieta jau vieglāka. Belamijs taisni Karltonā dzīvo. Jūs varat ar vienu �āvienu no�aut divus zaķus."

Spaiks devās uz durvju pusi.

"Spoku stāsti un bērnu patversmes!" viņ� skumīgi teica. "Bet es visu laiku slāpstu pēc slepkavības ar brīni�ķīgiem piedzīvo�jumiem. Jūsu avīzei nepavisam nav vajadzīgs krimināllietu repor�tieris. Jums vajadzīgs pasaku teicējs!"

"Tā ir laba rekomendācija, ko jūs pats par sevi izsakāt!" Saims teica un atkal ķērās pie darba.

Kā mūzika Abes Belamija ausīm skanēja tērauda troksnis, elek�trisko ma�īnu rūkoņa, veseru un cirvju me�onīgie klaudzieni.

Viņ� stāvēja pie viesistabas loga, rokas aiz muguras salicis, un stundām vēroja, kā taisni pretim viņa viesnīcai cēla milzīgu na�mu. �ā nama tērauda sienas slējās pāri sīkajiem blakus namiņiem.

Lejā uz ielas bija sastājies bars lau�u un atplestām mutēm raudzījās, kā pa tievo tauvu ceļ aug�ā pret debesīm tērauda sijas. Aizvien augstāk un augstāk. Abc Belamijs neapmierināts kaut ko norūca. Sijas bija nepareizi saliktas. Viņ� absolūti noteikti zināja, kā tās bija jānostiprina.

Ja cilvēku Jaunie darbi būtu rakstīti asiņainiem burtiem, kā se�nos laikos ļaudis ticēja, tad Abes Belamija vārdu redzētu loti dau�dzās vietās: mazajā fermā Montgomeri grāfistē, Pensilvānijā, Pentonvilas cietuma pelēkajās sienās. Nerunājot nemaz par citām vietām.

Nekad Abc Belamijs naktīs nebija nomodā, nekad viņ� nedo�māja par savu pagātni. Viņ� nepazina sirdsapziņas pārmetumus, nezināja arī,kas ir bailes. Ļaunu darbu izdarījis, viņ� bija apmie�rināts. Ja arī kādreiz atcerējās biju�os laikus, tad bez kādiem pa��pārmetumiem. Viņ� domāja, ka tas ir pilnīgi pareizi, ja katram, kas stājas viņam ceļā, par to smagi jācie�. Dzīvē viņam aizvien veicās. Kad viņam bija divdesmit gadu, tam nepiederēja nekas, bet jau trīsdesmit piecu gadu vecumā tas bija miljonārs, un no piecdesmit gadiem viņam bija jau desmit miljoni. Tad viņ� teica ardievas savai dzimtajai pilsētai un sakusa ar angļu mui�niecību,

kuru Anglijas bruņniecības zieds bija ar zobenu iekarojis.

Trīsdesmit gadus jau viņam bija tāda vara, ka tas varēja likt citiem ciest grūtības un mokas. Un kādēļ lai viņ� no tā atsacītos? It nekā viņ� neno�ēloja.

Viņ� bija vairāk nekā se�as pēdas gar�, jau 60 gadus vecs, bet vēl tik spēcīgs kā jauns vērsis. Bet ne viņa auguma dēļ ļaudis uz ielām apstājās un noskatījās pakal. Viņa nenormālajā stāvā un iz�skatā bija kaut kas tāds, kas katru neviļus saistīja. Milzīgā, sarka�nā seja bija vienās grumbās un krunkās, ļoti liels deguns, kur� izskatījās pēc sīpola, plata mute biezām lūpām. Viens lūpu kakts bija pacelts uz aug�u, un likās, ka viņ� vienmēr smaida.

Viņ� nelepojās ar savu izskatu, bet arī nekaunējās no tā.

Tāds bija Ābels Belamijs rio Haras pils Bārk�īrā, kur� jau no dabas nespēja nevienu mīlēt.

Stāvēdams pie augstā loga, viņ� noskatījās, kā ļaudis strādā. Kas tā bija par ēku un kas to būvē, viņ� nezināja un arī neinte�resējās par to. Vienu brīdi viņam likās, ka strādnieki, kuri uzma�nīgi kāpa pa �aurām un bīstamām trepēm, ir viņa strādnieki. Viņ� kaut ko norūca, jo ieraudzīja trīs strādniekus slinkojam.

Tad viņ� atkal pavērās uz tērauda stieņiem un instinktīvi saju�ta briesmas. Bet ar visu savu apķērību un aso redzi nepamanīja nelaimes gadījumu. Tērauda tauvas vaļējais gals slīdēja pa trepēm, kur strādāja divi strādnieki. Viņ� izdzirda kaut ko lūstam, vienu mirkli redzēja cilvēku, kur� glābdamies ķērās pie trepju malas� Tad kaut kas krita, vairākas reizes apgriezdamies gaisā un nozu�da aiz augstās sētas.

"Hm!" Abe Belamijs norūca.

Viņ� domāja, ko gan darīs uzraugs un kādi ir �īs zemes liku�mi, kurā viņ� dzīvo jau septiņus gadus. Būtu tas viņa uzņēmums, viņ� sūtītu savu advokātu pie strādnieka atraitnes, pirms tā dabū zināt par vīra nāvi, un censtos panākt, lai viņa atsakās no visām prasībām, iekams vēl nav apjēgu�i, ko tā zaudējusi. Bet angli, ir gausi un tūļīgi.

Viesistabas durvis atvērās. Belamijs pagriezās. Jūlijs Savinijs bija pieradis, ka viņam mū�īgi kaut ko pārmet, bet �oreiz viņ� juta, ka lieta ir nopietnāka nekā citas reizes.

"Dzirdiet, Savinij, es jūs gaidu jau no septiņiem. Ja gribat pa�likt savā vietā, tad ierodieties pie manis līdz pusdienas laikam. Saprotat? To ielāgojiet."

"Piedodiet, mister Belamij. Es gan jums jau paguvu pateikt, ka �odien bū�u vēlāk. Tikko pirms da�ām minūtēm iebraucu no laukiem."

Jūlija Savinija balss un kustības bija loti pazemīgas, gandrīz vai lūdzo�as. Veselu gadu viņ� kalpo savam kungam un sen jau ir mācījies saprast, ka viņam pretim runāt nedrīkst.

"Ser, vai esat ar mieru pieņemt "Daily Globe" �urnālistu?" viņ� jautāja.

"�urnālistu?" Abe Belamijs aizdomīgi jautāja. "Jūs loti labi zi�nāt, ka es nekad ar �urnālistiem nerunāju. Kas viņam vajadzīgs? Kas viņ� tāds ir?"

"Viņa vārds ir Spaiks Holends. Viņ� ir amerikānis," gandrīz vai atvainodamies, Jūlijs teica.

"Tā nav nekāda rekomendācija," Belamijs norūca. "Sakiet vi�ņam, ka esmu aizņemts un nevaru to pieņemt. Es ta�u neie�u ie�laisties ar visiem �iem avī�u rakstītājiem. Kādēļ viņ� atnācis �urp? Jūs ta�u, kā liekas, esat mans sekretārs?"

"Viņ� laikam grib kaut ko dabūt zināt par Zalo Strēlnieku."

Abe Belamijs a�i apgriezās.

"Kas to izpļāpājis? Kas ir izstāstījis par Zalo Strēlnieku? Jūs? Tu� �urka tāds?!.."

"Neesmu saticis nevienu reportieri," Jūlijs drūmi atteica. "Ko lai tam atbildu?"

"Sakiet, lai viņ� brauc pie v� Lūdziet, lai nāk aug�ā."

Belamijs nodomāja, ka labāk būtu reportieri pieņemt, citādi avī�zē var iedrukāt kādu izdomātu nejēdzību. Vecais Abe nemīlēja avīzes, viņ� baidījās atklātības.

Jūlijs ienāca atkal, bet kopā ar apmeklētāju.

"Varat negaidīt," Belamijs sekretāram strupi teica. Kad Savinijs bija izgājis, viņ� norūca: "Vai gribat cigāru?"

To teicis, viņ� uzsvieda uz galda cigāru kasti, kā sunim pa�svie� kaulu.

"Nē, pateicos, mister Belamij," Spaiks mierīgi sacīja, "neesmu radis miljonāru cigārus smēķēt. Tad pa�a cigāri vairs netīk."

"Nu, ko jūs vēlaties?" Belamijs asi prasīja, piemiegtām acīm

skatīdamies uz reportieri ar iesarkanajiem matiem.

"Klīst baumas, ka Haras pilī spokojoties Zaļais Strēlnieks."

"Tie ir meli!" Belamijs a�i atcirta, pat pārāk a�i.

Būtu Belamijs vairāk savaldījies un palicis vienaldzīgs pret re�portiera jautājumu, viņ� būtu ari noticējis. Bet no asās, nervozās atbildes reportieris nojauta, ka kaut kas te tomēr notiek, un pir�mo reizi viņam radās interese par �o leģendu.

"Kas jums to stāstīja?" Abe Belamijs jautāja.

"Mums �ī ziņa ir no loti ticamiem avotiem," Spaiks izvairīda�mies teica. "Pēc mūsu ziņām, Zaļais Strēlnieks parādījies Harā un, kā liekas, bijis ari jūsu guļamistabā�"

"Tie ir salti meli!" Abes Belamija balss bija nikna un barga. "Tie idioti, angļu kalpotāji, visur spokus vien tik redz. Tiesa, ma�nas guļamistabas durvis bija vaļā, bet dro�i vien es pats biju aiz�mirsis tās vakarā aizslēgt. Kas jums tās ziņas deva?"

"Mums tās ir no trim avotiem," Spaiks meloja, "un visas trīs stāsta par vienu un to pa�u. Paklausieties, mister Belamij, atzīs�tieties, � kaut kas ta�u slēpjas aiz visām tām pļāpām?" Viņ� pa�smaidīja. "Un neaizmirstiet, ka �o spoku dēļ pils vērtība var stipri celties."

"Nu, tur nu gan jūs ļoti maldāties," Belamijs uzreiz pieķērās �im argumentam. "Pavisam otrādi, jo vairāk izplata �ādas tenkas, jo mana mui�a vairāk zaudē savu vērtību. Ja jūs par to sāksiet pūst savā avīzē, es jūs iesūdzē�u. Vai saprotat, jaunais cilvēk?"

"Bet varbūt noslēpumainais g'ars pats kaut kā parādīsies?" Spaiks laipni teica.

Holends kāpa lejā un nebūt nebija pārliecināts, kam taisnība. Ābels Belamijs nebija no tiem cilvēkiem, kuri ātri iekļūst Anglijas augstākajā sabiedrībā, jo pēc savas dabas viņ� bija īsts bubulis, turklāt mazizglītots un bez kādas sabiedriskas patmīlības.

Priek�namā Spaiks satika Jūliju, kur� runājās ar kādu slaida auguma sirmu kungu. Tas acīmredzot bija kāds labi pārticis strād�nieks. Jūlijs pamāja Spaikam, lai viņ� uzgaida.

"Mister Krīger, jūs ta�u zināt, kur ir viņa istaba? Misters Be�lamijs jūs gaida."

Kad Krigers aizgāja, Jūlijs vaicāja reportierim:

"Nu, Holend, ko viņ� jums teica?"

"Visu noliedza. Paklausieties, Savinij, atzīstieties un uz goda vārda pasakiet man, vai tur ir kas vai nav?"

Savinijs paraustīja savus vājos, sausos plecus.

"Nezinu, kas jums to sastāstījis, tik no manis jau nu gan nekā�das ziņas negaidiet. Tad tik vecais mani dancinātu! Vēl nodomā�tu, ka esat mani uzpircis!"

"Tātad taisnība!" Spaiks nodomāja. "Pie jums pa naktīm klīst kāds briesmīgs spoks. Sakiet man, gar pils sienām ir ierīkotas ķcdes?"

Jūlijs pakratīja galvu.

"Holend, es jums neteik�u nekā. Es nevēlos pazaudēt savu vietu."

"Kas tas par ērmu, kur� tikko uzgāja pie viņa? Tas izskatās pēc policista."

Jūlijs pavīpsnāja.

"Kad jūs kāpāt lejā, taisni to pa�u viņ� prasīja par jums. Viņa vārds, ir Krīgers. Viņ��" Jūlijs aprāvās. "Nu, par draugu tīri es viņu negribētu saukt, bet vecajam viņ� ir labs paziņa. Dro�i vien vecais tam maksā pensiju. Katrā ziņā viņ� ierodas diezgan kārtīgi un, man liekas, ne glu�i veltīgi. Kamēr viņ� nav nonācis lejā, ve�cais nekad mani nesauc. Iesim, iedzersim kaut ko."

Spaiks pakratīja galvu. Kamēr viņi abi runājās, Krīgers jau nā�ca lejā. Viņ� bija stipri neapmierināts un sadusmots.

"Pirms diviem viņ� negrib ar mani runāt," viņ� dusmās teica. "Ko gan viņ� iedomājas? Ka es to gaidī�u? Tad viņ� loti maldās. Savinij, pasakiet viņam, ko nupat jums teicu."

"Kas tad nu?" Jūlijs vaicāja.

"Viņ� liek man nākt divos! Bet es esmu pilsētā iebraucis no laukiem! Kāda joda dēļ man jāgaida veselas divas stundas? Kādēļ viņ� mani nevar pieņemt tūliņ pat, no rīta?" bārdainais sve�inieks dusmās teica. "Viņ� pret mani izturas kā pret suni. Laikam tas iedomājas, ka var ar mani darīt, ko grib." Viņ� glezni nolaida sa�vu resno pirkstu. "Viņ� noskaities uz kādu reportieri. Tas laikam esat jūs?" viņ� Spaikam jautāja.

"Laikam es."

"Tad varat tam pateikt," Krīgers iebakstīja Jūlijam krūtīs, "ka bū�u pie viņa divos un izrunā�os, kā nākas, vai ari man būs labi pamatīgi jāpatriee ar reportieri."

Izteikdams pārāk strauji �os draudus, viņ� aizgāja.

"Savinij," Spaiks klusām teica, "man liekas, ka tik�u pie inte�resanta materiāla savai avīzei�"

Bet Savinijs a�i devās pa trepju pakāpieniem un steidzās pie sava saniknotā saimnieka.

Spaiks paskatījās pulkstenī. Bija jau bez piecām minūtēm viens. Tikko viņ� apsēdās gaidīt, kad pa virpuldurvīm ienāca pats D�ons Vuds. �is ievērojamais vīrs, kur� bija pāragri nosirmojis, bija liela auguma un ļoti skaistu seju. Dzīvās acis, skaistā mute, �ķiet, iz�teica daudz, pat klusēdamas.

Viņ� laipni sniedza reportierim roku.

"Ceru, ka nebū�u nokavējis?" viņ� teica. "Visu rītu noņēmos ar visādām darī�anām. Gribētu tikt pustrijos uz vilcienu. Jābrauc uz Beļģiju. Būs krietni jāpasteidzas."

Viņi abi iegāja restorānā, un virssulainis tos ieveda kaktā pie atsevi�ķa galdiņa. Spaiks skatījās uz �o skaisto, maigo seju un ne�viļus salīdzināja to ar tā vīra rupjo, cietsirdīgo seju, ar kuru viņ� nesen runāja. Cilvēks, kur� patlaban sēdēja viņa priek�ā, bija pil�nīgs Abes Belamija pretstats. Viņa vienmēr smaido�ajās acīs bija redzama cēla un skaista dvēsele.

Ikkatra viņa kustība bija pilnīga, un likās, ka tā garās rokas nepazīst atpūtas nevienu mirkli.

"Nu, labi, ko tad jūs vēlaties no manis zināt? Varbūt būs la�bāk, ja es jums pats �o to pastāstī�u; kamēr pasniedz brokastis, laika būs diezgan. Vispirms, esmu amerikānis."

"To es nebūtu domājis," Spaiks teica, un D�ons Vuds palocīja galvu.

"Esmu loti ilgi nodzīvojis Anglijā," viņ� teica. "Taisnību sakot, neesmu mājās bijis," viņ� apklusa, "sen, sen, ilgus gadus," viņ� beidza sākto teikumu. "Bet negribu neko daudz par sevi stāstīt un vispār ir labāk, ja manām personīgajām īpa�ībām ātrāk ejam pāri un sākam runāt par pa�u lietu. Es dzīvoju Beļģijā, Vendunā, kur esmu ierīkojis diloņslimu bērnu patversmi. �ogad patversmi gribu pārcelt uz �veici. Vuda sistēmas karburatori ir mans izgud�rojums. Liekas, ka tas ir viss, ko varu jums par sevi teikt."

"Es gribēju ar jums parunāt par �o bērnu patversmi," Spaiks teica. "Mēs to dabūjām zināt no beļģu avīzēm, kur bija teikts, ka jūs Eiropas valstīs meklējot līdzekļus mātes tiesību skolas dibinā��anai. Sakiet, mister Vud, kas tā būtu par "mātes tiesību" skolu?"

D�ons Vuds atlaidās krēslā, brīdi klusēja, tad teica:

"Katrā Eiropas valstī, sevi�ķi Anglijā, ir viena liela problēma � tas ir jautājums par tā saucamajiem liekajiem, nevajadzīgajiem bēr�niem. Varbūt vārdi "liekie un nevajadzīgie" nav glu�i pareizi. Teik�sim tā: nomirst sievai vīrs un vioa paliek ar vienu vai diviem bēr�niem uz rokas. P?otams, viņa nevar strādāt, kamēr bērni mājās un neviena nav, kas par viņiem rūpētos. Bez tam ir loti daudz bērnu, kuru piedzim�anu vecāki sagaida ar �ausmām un bailēm. Tādus bērnus māte a�i vien kaut kur aizgādā, un viņa dzīve mātei ir tikai par kaunu, kāda netīra, neizglītota sieva par lētu maksu paņem bērnus pie sevis. Katru gadu avīzēs lasām par tūksto�iem gadījumu, kur �ādas sievietes tiesā vai nu par bērnu mērdē�anu badā, vai arī par to, ka viņas nav tos nemaz kopu�as."

Un Vuds sāka sīki un pla�i stāstīt par saviem nodomiem. Viņa ideja bija būvēt īpa�as milzīgas, labi un ērti iekārtotas mājas tādu "nevajadzīgu" bērnu mitinā�anai. Bērnus tur labi koptu un audzi�nātu izglītotas �ēlsirdīgās māsas.

"Mēs tur pieņemtu skolnieces," viņ� stāstīja, "kuras maksātu par to, ka viņām iemāca kopt bērnus. Man liekas, ar laiku mums izdosies segt namu uzturē�anas izdevumus un padarīt �īs iestādes pilnīgi neatkarīgas. Tad varēsim dot zemei veselus zēnus un mei�tenes, kuri varēs priecīgi un dro�i skatīties dzīvei vaigā."

Visu brokastu laiku Vuds stāstīja par bērniem vien. Tā bija vi�ņa laime. Viņ� bija sajūsmināts par vienu glu�i maziņu vācu bēr�nu, kur� nesen nodots viņa patversmē Beļģijā. Viņ� runāja tik dzīvi, ka kaimiņi sāka ziņkārīgi atskatīties.

"Neapvainojieties, mister Vud, bet man jums jāsaka, ka jūs esat izraudzījies smalku jājamo zirdziņu," Spaiks teica.

Vuds pasmaidīja.

"Jā, liekas, tas ir kas neparasts," viņ� teica "Kas tie tādi?" viņ� a�i vaicāja.

Restorānā ienāca da�i jauni viesi. Divi vīrie�i pavadīja kādu jaunavu. Viens no vīrie�iem bija sirms, un viņa pavecajā, vājajā sejā bija redzamas skumjas. Bet otrs bija jauns cilvēks, kuru varē�ja noturēt tikpat labi par deviņpadsmit, kā trīsdesmit gadus vecu. Viņ� bija no tiem ļaudīm, kuri dzīvo, lai darītu prieku savam drēb�niekam: apģērbies viņ� bija teicami. Bet Vuds un Spaiks nenovēr�sa acis no jaunās sievietes.

"Tā ir vienīgā sieviete, kura izskatās uz mata pēc bildes no �urnāla vāka," Spaiks teica.

"Kas viņa tāda ir?"

"Mis Houeta, Valērija Houeta. Vecais vīrs ir Volters Houets, anglis, kur� lielāko tiesu nodzīvojis Amerikā. Kamēr viņa fermā neatrada naftas avotus, viņ� bija diezgan trūcīgs cilvēks. Un tas moderni ģērbtais kungs ir anglis Federstons. Iemīļots visās viesis�tabās. Esmu viņu saticis arī vai visos Londonas naktsklubos."

Ienāku�ie viesi nosēdās netālu no viņiem. Nu Vuds varēja vē�rīgi apskatīt jauno sievieti.

"Viņa ir loti skaista," viņ� pus�ukstot teica.

Spaiks piegāja pie vecā amerikāņa sasveicināties.

Pēc brī�a viņ� atnāca atpakaļ.

"Misters Houets lūdz, lai pēc brokastīm uzeju aug�ā pie vi�ņiem. Vai jums, mister Vud, nav nekas pretim?"

"Protams, nē," Vuds atbildēja.

Pa brokastu laiku jaunava divas reizes paskatījās uz viņiem. Viņa skatījās uz D�onu Vudu kā izbrīnījusies, kā vaicādama, it kā gribētu atcerēties, kur un kad viņa to agrāk redzējusi.

Spaiks beidza sarunu par bērniem, jo tā �obrīd viņu gandrīz nemaz vairs neinteresēja.

"Mister Vud, vai, ceļojot pa visu pla�o pasauli, jums kādreiz ir gadījies satikties ar spokiem?"

"Nē," Vuds, viegli smaidot, atteica, "nav gan gadījies."

"Vai jūs pazīstat Belamiju?" Spaiks vaicāja.

"Abi Belamiju? �o to es par viņu zinu gan. Tas ir tas pats, kur� nopirka Haras pili?"

Spaiks palocīja galvu.

"Bet Haras pilī mīt Zaļais Strēlnieks," Spaiks teica. "Vecais Be�lamijs tā vis nepriecājas par �iem spokiem, kā citi priecātos. �orīt viņ� gribēja man iestāstīt, ka nekā nav, bet es jūtu, ka tur ir loti interesantas lietas."

Spaiks izstāstīja visu, ko zināja par Haras pils savādo viesi. Misters Vuds klausījās un neteica neviena vārda.

"Dīvaini," viņ� beidzot sacīja. "Es pazīstu Haras pils leģendu tikai pēc nostāstiem, tāpat arī Abi Belamiju."

"Vai jūs viņu labi pazīstat?" Spaik$ a�i jautāja.

Vuds pakratīja galvu.

Drīz misters Houets un visa viņa kompānija piecēlās un izgā�ja. Vuds pasauca sulaini, samaksāja; un viņi abi izgāja tūliņ pēc Houeta.

"Man jāuzraksta kāda vēstule," Vuds teica. "Kā jums liekas, vai misters Houets jūs ilgi aizturēs?"

"Nē, pat ne piecas minūtes," Spaiks atteica. "Es nezinu, par ko īsti viņ� ar mani grib runāt, bet man liekas, ka ilgi neaizkavē�os."

Houetu viesistaba bija tai pa�ā stāvā, kur Belamija istaba. Ve�cais kungs jau gaidīja Spaiku. Misters Federstons laikam bija jau aizgājis, un istabā bija paliku�i tikai miljonārs Houets un viņa meita.

"Ienāciet, Holend, lūdzu, lūdzu," teica Houets. Viņa balss bija klusa, skumja, un visas viņa kustības bija tādas melanholiskas. "Valerij, tas ir misters Holends. Viņ� ir �urnālists un var tev palīdzēt."

Jaunava palocīja galvu un viegli pasmaidīja.

"Īstenībā ar jums grib runāt mana meita, ne es," Houets teica, par ko Spaiks bija loti pārsteigts. Vecais vīrs nedro�i skatījās te uz reportieri, te uz jaunavu.

"Taisnību sakot," mis Houeta teica, "es meklēju kādu dāmu, kura pirms divdesmit gadiem dzīvojusi Londonā." Viņa aprāva vār�dus un it kā �aubījās. "Viņas vārds ir misis Helda. Viņa dzīvoja Mazajā Betelstrītā, Kemdentaunā. Es jau biju tur un apvaicājos. Tā ir kāda briesmīga elle. Neviens par viņu vairs nekā nezināja. Es nemaz nezinātu, ka viņa tur dzīvojusi, bet manās rokās nokluva kāda vēstule." Atkal viņa aprāva vārdus. "Vēstuli es dabūju pavisam nejau�i, un cilvēks, kam tā adresēta, par to nekā nezina. Viņ� loti gribēja, lai neviens nedabū zināt, kur �ī dāma dzīvo. Da��as nedēļas pēc vēstules rakstī�anas dāma pazudusi."

"Vai esat mēģinājusi sludināt avīzēs?"

"Jā," viņa palocīja galvu. "Esmu darījusi visu, ko spēju. Polici�ja jau sen man palīdz viņu meklēt."

Spaiks pakratīja galvu.

"Baidos, ka nespē�u jums nekā palīdzēt."

"Tāpat arī es domāju," ieminējās Houets. "Bet manai meitai liekas, ka avīzes daudz labāk visu zina nekā policija�"

Viņu pārtrauca kāda ļoti skaļa balss viesnīcas koridorā. Tā bi�ja nikna un barga. Tad kaut kas smags krita. Spaiks tūdaļ pazina �o balsi un izskrēja koridorā.

Viņ� ieraudzīja pavisam ērmotu skatu. Bārdainais vīrs, kuru Jū�lijs sauca par Krīgeru, cēlās aug�ā no grīdas. Viesistabas durvīs bija redzams Abes Belamija milzīgais stāvs.

"To jūs dārgi samaksāsiet," Krīgers �ņāca.

"Taisieties, ka tiekat!" Abe Belamijs kliedza. "Ja jūs vēlreiz nāk�siet pie manis, es jūs pa logu izsviedī�u."

"Es atrieb�os!" bārdainais vīrs dusmās kliedza kā neprātīgs. "Par to jūs man krietni samaksāsiet!"

"Tikai ne ar dolāriem ,un centiem," Belamijs asi atteica. "Vai ziniet, Krīger, ja nemaldos, jūs saņemat pensiju no valdības. Pie�lūkojiet, ka to nepazaudējat."

To teicis, viņ� apgriezās un aizcirta durvis.

Spaiks piegāja pie cilvēka, kur� kūņojās viesnīcas koridorā.

"Kas noticis?"

Krīgers apstājās un sāka tīrīt savu bik�u ceļgalus.

"Dabūsiet visu zināt, visu pateik�u," viņ� teica. "Tikai mazliet vēlāk. Jūs ta�u esat reportieris?" viņ� vaicāja. "Man jums kas jā�pastāsta!"

Spaiks bija dzimis reportieris. Labs temats avīzei bija vienīgais, pēc kā viņ� savā dzīvē centās.

Viņ� gāja atpakaļ pie Houetiem.

"Lūdzu, piedodiet. Man uz brītiņu jāaiziet. Man jāsatiek tas cilvēks."

"Kas viņu sita? Belamijs?"

To vaicāja jaunava, un viņas balsi bija kas liktenīgs. Spaiks neviļus ieplēta acis.

"Jā, mis Houet. Vai tad jūs viņu pazīstat?"

"Esmu par viņu daudz dzirdējusi," viņa tam apdomīgi atbildēja.

Spaiks izgāja koridorā. Krīgers bija glu�i bāls un drebēja kā apses lapa. Tikai pēc laba laika viņ� atkal varēja mierīgi runāt.

"Tas, ko viņ� teica, ir pilnīgi pareizi. Es varu pazaudēt pensiju, bet es gribu riskēt. Paklausieties, mister�"

"Mans vārds ir Holends," Spaiks teica.

"Te es jums nekā nevaru stāstīt, bet, ja jūs atbrauktu man līdzi uz māju � Fīldrodas Rozā koted�ā, Nūbārnetā�"

Spaiks pierakstīja adresi.

"Es jums pastāstī�u vienu brangu sensāciju," Krīgers teica ar neslēptu prieku.

"Labi," Spaiks atbildēja. "Bet kad varu jūs satikt?"

"Atbrauciet pēc da�ām stundām."

Viņ� palocīja galvu un aizgāja.

"Tas cilvēks izskatās pavisam satriekts," teica Vuds, kur� ar interesi bija noskatījies, kad Spaiks sarunājās ar Krīgeru. �

"Jā, viņ� tikko piedzīvoja ne visai laipnu izturē�anos pret sevi. Bez tam viņ� grib man uzticēt kādu stāstu, kuru man loti gribētos uzrakstīt."

"Es dzirdēju, viņ� jums apsolīja dot ļoti interesantu materiālu," Vuds smaidot teica. "Bet nu, Holend, man jāiet. Atbrauciet uz Beļģiju un apciemojiet mani." Viņ� sniedza reportierim roku. "Var�būt pienāks diena, kad varē�u jums kaut ko pastāstīt arī par Abi Belamiju. Kaut ko loti svarīgu un nopietnu. Par visinteresantāko un lielāko notikumu no viņa dzīves. Ja gribat vēl kādus sīkākus datus dabūt par skolu, tad telegrafējiet, es jums atbildē�u."

Spaiks atgriezās viesistabā pie Houetiem. Mis Houeta bija ie�gājusi savā istabā, jo viņai pēk�ņi sākusi sāpēt galva. Tādēļ saru�na par to, kā viņ� tai varētu palīdzēt nozudu�ās dāmas meklē�a�nā, bija jāatliek uz nezināmu laiku.

Pēc brokastīm pārnācis redakcijā, Spaiks uzrakstīja diezgan garu ziņojumu par D�ona Vuda nodomiem būvēt bērnu patversmes. Tad viņ� atkal izgāja, paņēma taksometru un lika braukt uz Ņūbārnetu. Kad auto brauca pa Flītstrītu, Spaiks ieraudzīja, vakara avīzes plakātu un pieklauvēja pie auto lodziņa, lai �oferis pietur. Izlasījis plakātu, viņ� izlamājās, jo tur bija rakstīts:

"Noslēpumaina spoko�anās Haras pilī."

Spaiks nopirka avīzi. Acīmredzot to bija rakstījis tas pats cil�vēks, kur� bija piesūtījis vēstuli viņiem. Vakara avīze kādās pie�cās rindās ziņoja par spoka parādī�anos, tad sīki aprakstīja Haras pili un visus gadījumus, kad �ai pilī agrākos laikos parādīju�ies spoki.

"Leģenda stāsta," bija rakstīts avīzē, "ka Zaļais Strēlnieks tēr�pies zaļā apģērbā. Stāsta pat, ka arī stops un bultas esot tādā pa��ā krāsā."

"Vispār," Spaiks nodomāja, salocīdams avīzi, "tās ir tikai tā�das tenkas."

Ceļ� uz Nūbārnetu bija diezgan gar�, un Fīldroda atradās pa�ā lauku vidū. Rozā koted�a izrādījās mazs namiņ� aiz zaļiem, lapo�tiem �ogiem; namiņa sienas bija gleznaini apvītas efejstlgām. Mā�jas priek�ā bija nelielas puķu dobes un aizmugurē dārzs, aiz kura tūdaļ sākās lauks. To visu Spaiks redzēja, braukdams automobilī. Viņ� izkāpa, iegāja pa zemajiem vārtiņiem, piegāja pie parādes durvīm un pieklauvēja. Neviens neatsaucās, kaut durvis nebija aiz�slēgtas, tās bija pat pusatvērtas. Spaiks pieklauvēja otrreiz, bet at�kal neviens neatsaucās.

Viņ� pavēra durvis pla�āk un skali sauca Krīgeru. Bet neviens neatbildēja. Tad viņ� gāja atpakaļ, izgāja uz ceļa, cerēdams kādu ieraudzīt, un satika sievieti, kura dzīvoja ielas galā vienā no ma�zajām mājiņām.

"Misters Krīgers? Jā, ser, te viņ� dzīvo un ap �o laiku aizvien mēdz būt mājās."

"Bet, liekas, mājā neviena nav. Vai bez viņa tur vēl kāds dzīvo?"

"Nē, ser, viņ� dzīvo viens pats. Mana māsa no rītiem iet uz�kopt viņa māju. Nu, ieejiet, pagaidiet, kamēr viņ� pārnāks."

Tas Spaikam patika. Sākās sīks lietiņ�, un Spaiks devās uz Krlgera māju, nolēmis viņu sagaidļt. Ārdurvis atvēris, Spaiks dro�i gāja' pa koridoru, attaisīja pirmās durvis, kas gadījās. Tā acīmre�dzot bija domāta kā viesistaba. Tur bija tīri glītas un ērtas mēbe�les, virs kamīna pie sienas karājās kāds portrets. Spaiks ieskatījās: tas bija viņa bārdainais paziņa. Krīgers bija savādā formā, kuru Spaiks lāgā nevarēja at�ķirt.

Spaiks apsēdās, izņēma no kabatas avīzi un vēlreiz izlasīja le�ģendu par Zaļo Strēlnieku. "Dīvaini," viņ� nodomāja, "ka divdes�mitajā gadsimtā var rasties tādas leģendas un ir cilvēki, kas tā�diem māņiem tic."

Spaiks nolika avīzi uz galda un neviļus paskatījās pa logu dār�zā. Viņ� uzreiz uzlēca kājās, jo ieraudzīja pavisam ērmotas lietas. Labi tālu dārza malā no krūma rēgojās cilvēka kāja, kura nemaz nekustējās.

Pa kaklu, pa galvu Spaiks izskrēja no istabas, devās pāri zālā�jam, apskrēja riņķī ap krūmu un kā sastindzis palika stāvot.

Bārdainais vīrs gulēja uz muguras zemē. Viņa acis bija pusat�vērtas un rokas sa�ņaugtas nāves agonijā. Cauri saliektajām ro�kām it kā no vestes bija izkāries bultas gals, izpu�ķots spilgti za�ļām spalvām.

Spaiks nometās ceļos un raudzīja, vai cilvēks nav dzīvs. Bet Krīgers bija beigts. Tad reportieris sāka skatīties apkārt. Dārzu no lauka �ķīra koka sēta, kurai veikls cilvēks varēja ļoti viegli tikt pāri. Spaiks uzminēja, ka Krīgers uz vietas bija miris un pakritis taisni tur, kur to ķērusi zaļā bulta.

Spaiks pārlēca pār sētu un sāka meklēt. Kādas desmit pēdas no sētas auga milzīgs ozols, kur� bija taisnā līnijā ar iz�auto bul�tu. No ceļa koks bija ļoti labi redzams. Spaiks uzmanīgi apgāja riņķī ap ozolu un vērīgi skatījās uz zemi. Nekā nevarēja ierau�dzīt. Viņ� paskatījās uz aug�u, aizķērās aiz viena no apak�ējiem zariem un uzrāpās kokā. Tālāk pa zaru rāpdamies, viņ� beidzot nokļuva līdz vietai, no kurienes skaidri bija redzams no�autā ķer�menis. Spaiks nojauta, ka �auts taisni no �is vietas. Koks bija ļoti kupls, un neviens cilvēks nebūtu redzējis, kas sē� uz koka zara.

Acīmredzot ari Krīgers neredzēja slepkavu, kur� bija paslēpies koka zaļajā lapotnē.

"Dro�i vien bulta to ķērusi uzreiz," Spaiks nodomāja, zemē kāp�dams. Pēk�ņi viņ� ieraudzīja divas glu�i svaigas cilvēka kāju pē�das tai vietā, kur slepkava lēcis no koka zemē. Tas bija kaut ko svarīgu pametis, bet Spaiks to tūdaļ nepamanīja. Tikai vēlāk re�portieris tīri nejau�i uzgāja zaļu bultu, glu�i tādu pa�u kā tā, kas bija ieurbusies nonāvētā krūtīs. Bultas kāts bija nogludināts un pārklāts ar zaļu krāsu. Pats bultas gals bija ass kā adata, bet spal�vas pu�ķis bija pārāk saburzīts.

Spaiks gāja atpakaļ uz Krīgera māju, pasauca �oferi un lika, lai tas tūliņ dodas pēc policista. Drīz arī policija bija klāt � viens policijas ierēdnis formā un ser�ants. Un tūdaļ pēc tam ieradās arī viens vīrs no Skotlendjarda, kur� uzņēmās mājas uzraudzību un līķa novāk�anu.

Kamēr policisti nebija ieradu�ies, Spaiks pārmeklēja Krīgera mā�ju, � viņ� izskatīja visus dokumentus un papīrus, kādus vien va�rēja atrast. No tiem viņ� drīz vien noskaidroja, kas tā par formu, kādā vecais vīrs bija nofotografējies. Krīgers bija bijis cietuma uz�raugs, kur nokalpojis divdesmit divus gadus, tad dabūjis.goda at�vaļinājumu un pensiju. Starp papīriem rakstāmgalda atvilktnē Spaiks atrada apliecību, kur tas viss bija redzams. Bet visvairāk Spaikam gribējās atrast kādu papīru, kur būtu kaut vai aplinkus aizrādījumi par Krīgera attiecībām ar Abi Belamiju. Rakstāmgaldā palika kāda kastīte, bet tā bija aizslēgta, un Spaiks baidījās to atlauzt.

Toties viņ� atrada Krīgera bankas grāmatiņu, pēc kuras atklā�jās, ka Krīgers bijis diezgan bagāts vīrs. Tas Spaiku mazliet pār�steidza. Ieņēmumu lapā kā atlikums bija ierakstītas 2000 mārciņas. A�i apskatīdams ciparus bankas grāmatiņā, Spaiks redzēja, ka Krī�gers katra mēne�a pirmajā dienā saņēmis �etrdesmit mārciņas skaidrā naudā. Vecā vira pensijas summu varēja viegli pārbaudīt, jo to izmaksāja katru ceturtdienu. Pensija, noslēpumains mēne�a ienākums un pelņa no kādiem vērtspapīriem � tas bija viss, ko Krīgers bija rakstījis ieņēmumu rubrikā.

^ Spaiks tikko beidza pierakstīt atzīmes no bankas grāmatiņas, kad atbrauca policisti. Viņ� izgāja tiem pretim. Pēc kāda laika ie�radās ari policijas ārsts un apskatīja līķi.

"Viņ� miris vairāk nekā pirms vienas stundas," viņ� teica. "Bulta ieurbusies taisni sirdi. Tā bijusi loti asa."

.Spaiks iedeva atrasto bultu slepenpolicistam no Skotlendjarda un parādīja, kurā vietā viņ� to uzgājis.

"Tas bijis ļoti labs loka �āvējs. Viņam bijis cie�s nodoms nelai�mīgo nonāvēt, un viņ� ari ir skaidri zinājis, ka to izdarīs. Tā ir pirmā slepkavība, kas man gadījusies, kur cilvēks no�auts ar bul�tu. Holend, jūs turieties pie mums. Tagad jūs dro�i vien gribēsiet steigties uz redakciju uzrakstīt par sensacionālo gadījumu. Bet vis�pirms pastāstiet man labi sīki, kā un kādēļ jūs braucāt �urp."

Spaiks sīki izstāstīja, kas notika Karltonā, un arī no sevis pie�bilda da�us sīkumus, kurus dzirdēdams slepenpolicists muti vien ieplēta.

"Zaļais Strēlnieks?" viņ� neuzticīgi teica. "Jūs ta�u negribēsiet, lai ticu, ka slepkavību izdarījis kāds spoks! Un, ja tas bijis spoks, tad tam jābūt ārkārtīgi spēcīgam un lielam. Tādam �āvienam va�jadzīgs milzu spēks un ļoti vērīga acs. Krīgeru no�aut nebija tik viegli, sevi�ķi no tik liela attāluma. Bet nu jāaizbrauc un jāparunā ar Abi Belamiju."

Abe Belamijs tikko taisījās braukt no Londonas uz Bārk�īru. Te uzreiz � policija. Viņ� nebija ne izbrīnījies, ne uztraucies, kad tam pateica, kas noticis.

"Jā, tas tiesa, es viņu izdzinu," Belamijs teica. "Reiz, sen atpa�kaļ, Krīgers man izdarīja kādu pakalpojumu, un es par to viņam loti devīgi atlīdzināju. Viņ� izglāba manu dzīvību, izrāva mani no ūdens, kad braucu laivā un tā apgāzās."

"Tie ir meli," Spaiks nodomāja, vērīgi skatīdamies uz Abi Be�lamiju.

"Sakiet, mister Belamij, kādēļ jūs �orīt abi sastrīdējāties?"

"Es gan to par strīdu īsti negribētu saukt. Beidzamā lai�kā viņ� pārāk bie�i nāca pie manis un prasīja, lai tam aizdodu nau�du kāda tur lauka pirk�anai, kur� savienojas ar viņa zemes gaba�lu un kur uzcelta viņa māja. Es jau vairākas reizes atteicos naudu aizdot. �odien viņ� bija atnācis ne glu�i skaidrā prātā, palika rupj�, sāka draudēt� tas ir, ne nu taisni draudēt," Belamijs pārlaboja sacīto un asi iesmējās, "bet palika nevaldāmi nikns. Tad es viņu izsviedu ārā."

"Mister Belamij, vai jūs nevarētu pateikt, kad un kur Krīgers izglāba jūsu dzīvību?" slepenpolicists jautāja.

"Henlijā, pirms septiņiem gadiem," Belamijs steidzīgi atbildēja.

"Mans draugs, �o datumu tu vienmēr turēji prātā," Spaiks no�domāja, "un vienmēr tu esi bijis gatavs atbildēt uz �ādu jautāju�mu, lai izskaidrotu, kādēļ devi naudu tam cilvēkam."

"Tolaik viņ� vēl kalpoja cietumā," slepenpolicists teica.

"Liekas gan," Belamijs uztraukts atbildēja. "Bet tas notika taisni viņa atvaļinājuma laikā. Dro�i vien jūs pa�i varēsiet pēc grāma�tām pārbaudīt."

Spaiks ticēja, ka fakti, kurus Belamijs min, noteikti saskanēs.

"Tas arī ir viss, ko es jums varētu teikt," Belamijs sacīja. "Lie�kas, jūs teicāt, ka viņ� no�auts?"

"Jā, viņ� no�auts ar � zaļu bultu."

Tikai īsu brīdi Belamijs tā kā apjuka.

"Ar zaļu bultu?" viņ� atkārtoja, it kā neticēdams. "Ar bultu? Ar zaļu bultu? Ko, tā visa dēļ�" Ar pūlēm viņ� spēja savaldīties un palikt mierīgs, un viņa sejā bija tikko redzams smaids; seja palika tā kā patīkamāka. "Tātad viņ�, Holend, būtu jūsu leģendā�rā spoka upuris?" viņ� ironiski jautāja. "Zaļā Bulta un Zajais Spoks, vai ne? Vai jūs avīzēs to visu aprakstījāt?"

"Reportieris tikai loti retos gadījumos kaut ko ievieto citās avī�zēs," Spaiks pavisam mierīgi teica. "Bet jūs, mister Belamij, varat dro�i saderēt, ka rīt mūsu avīzē būs sīks apraksts par visu notiku��o. Jūsu Zaļajam Strēlniekam būs veltīta vesela sleja."

"Vai Krīgeru nonāvējis Zaļais Strēlnieks?"

"Noslēpumainā slepkavība notika pēc noslepkavotā strīda ar tās pils īpa�nieku, kurā mīt spoks.

Kas ir Zaļais Strēlnieks, kur� parādās Haras pilī? Kāds ir �ai noslēpumainajai personai sakars ar Pentonvilas cietuma biju�ā uz�rauga �ārlza Krīgera noslepkavo�anu? Tie ir jautājumi, kurus uz�dod Skotlendjards. Krīgeru atrada noslepkavotu vina pa�a dārzā. To bija atradis viens no "Daily Globe" reportieriem. Krīgers no�slepkavots pēc strīda ar �ikāgas miljonāru Ābelu Belamiju, kura pilī parādās Zaļais Strēlnieks. Noslepkavotais miris no ievainoju�ma ar zaļu bultu, kura pēc izskata ir loti līdzīga bultai, ko lietoja pirms se�i simti gadiem�"

Abe Belamijs nolika avīzi uz galda un paskatījās uz savu sekretāru.

"Nudien, nevaru pateikt, ko no visa tā esat izpļāpājis jūs," viņ� norūca. "Bet viens ta�u par to nolādēto spoku ir izpļāpājis. Bet nu, Savinij, paklausieties, ko es jums teik�u. Man nemaz nav bail no visām tām tenkām par spokiem manā pilī. Vai saprotat? Ja ar to gribējāt mani iebaidīt un ja domājat, ka, mani iebaidījis, jūs uz visiem laikiem varēsiet ierīkoties Hfaras pilī, tad es jums teik�u tie�i acīs, ka �is aprēķins jums neizdosies. Es pats visas tās iedo�mas sajauk�u un nemaz nedomāju aicināt palīgā Skotlendjardu. Ticiet man!"

Viņ� piecēlās, piegāja pie loga un stīvi skatījās uz sienu viņpus ielai. Tad strauji pagriezās.

"Savinij, es ar jums runāju nopietni. Jums ir ļoti laba vieta. Nepazaudējiet to. Jūs esat savā ziņā vienīgais cilvēks, kuru pieņē�mu �ai amatā. Jūs esat veikls vīrs un briesmīgs melis, tādēļ jūs man labi noderat. Neaizmirstiet, ka pieņēmu jūs taisni no ielas, pacēlu no pa�ām sabiedrības padibenēm. Es zinu, jūs esat nelietis un nekad citāds neesat bijis, tomēr jūs pieņēmu, jo man bija va�jadzīgs taisni tāds nelietis kā jūs. Man bija vajadzīgs cilvēks, par kuru es skaidri zinu, kas viņam aiz ādas. Vai sapratāt? Kad jūs iestājāties pie manis darbā, jūs bijāt saistījies ar kādu zagļu un krāpnieku bandu un policija tik gaidīja vien, kad varēs jūs dabūt savos nagos. Redziet, to es visu zinu. Kad vakar atnāca tas sle�penpolicists nopratināt mani Krīgera lietā, viņ� vispirms jautāja, vai man zināms, kas par vīru ir mans sekretārs. Protams, jūs par to nekā nezinājāt, vai ne?"

Savinija sejā bija pietieko�i skaidri viss redzams. .Viņa tum�ā bronzas seja uzreiz palika pelēki melna.

"Jā, un nav jau pirmā reize, kad man par jums jādzird visādas lietas," vecis ne�ēlīgi turpināja. "Nu jau būs vesels gads, kop� pie manis atnāca policijas inspektors jautāt par pērļu rotu, kuru bija nozadzis kāds no viesnīcas kalpotājiem. Policists palika pie ma�nis uz brokastīm. Ar policiju esmu vienmēr bijis draugos. Tam loti liela nozīme. Un, kamēr mēs �ai pa�ā viesnīcā brokastojām, viņ� man sāka stāstīt par jums, par visu jūsu slaveno karjeru. Man liekas, manu vj>stuli saņēmis, jūs nodomājāt, ka debesis uzklausī�ju�as jūsu lūg�anas un devu�as jums iespēju tikt pie vieglas un lētas pelņas. Bet jūs bijāt maldījies. Jums pie manis gāja tik gludi tikai tādēļ, ka policija jūsu bandu apcietināja nedēlu pēc tam, kad jūs iestājāties pie manis darbā. Jūs to dabūjāt zināt un priecājā�ties, ka varat palikt nemanīts, ka varat būt tālāk no visiem jūsu bandas draugiem."

To teicis, Belamijs piegāja glu�i klāt pie sava sekretāra, un vi�ņa treknais pirksts ieķērās Savinija vestes izgriezumā.

"Visas tās pļāpas par Zalo Strēlnieku tūliņ pat jāizbeidz," viņ� lēni un stingri sacīja. "Tā būs daudz labāk. Es tagad �au�u, kur vien ieraudzī�u ko zaļu. Labāk būs, ja man nevajadzēs tiesnesim velti skaidrot un stāstīt, kā notika nelaimes gadījums ar jums. Avī�zes jau raksta par vienu nāves gadījumu Zaļā Strēlnieka dēļ. Kas var zināt, ka negadās vēl kāda līdzīga slepkavība."

Viņ� vēl cie�āk ieķērās sekretāra vestes izgriezumā un raustīja savu sekretāru uz visām pusēm.

"Savinij, jūs zināt, es esmu ne�ēlīgs, un nedomājiet, ka esmu kāds vientiesītis. Tad jūs ļoti maldāties. Es jums atdarī�u ar tā�diem pa�iem jokiem, un galu galā zaudēsiet jūs, ne es."

Viņa roka pēk�ņi izstiepās, un Savinijs atlēca da�us soļus atpakaļ.

"Taisni piecos būs automobilis," Abe Belamijs skarbi teica un, tikko galvu pamādams, lika sekretāram �manīt, ka viņ� tam vairs nav vajadzīgs.

Savinijs iegāja savā istabā.

Viņ� bija ļoti uztraukts un sajuta bailes, bet drīz vien atkal atģidās. Labu laiku palika stāvot, atspiedies ar elkoni pret rak�stāmgaldu un domīgi raudzīdamies uz sevi spoguli.

Viņ� nebija melojis, jo ar skaidru sirdi varēja sacīt, ka ar avī�u atklājumiem Zaļā Strēlnieka lietā viņam nav nekāda sakara. Bija daudzi iemesli, kādēļ viņam bija izdevīgāk par �o lietu klusēt.

Tātad vecais visu zināja!

Sākumā Savinijs par to bija loti pārsteigts. Bet nu viņam tas sāka pat patikt. Visu laiku viņ� bija drebējis un baidījies, ka tik tas nedabū zināt patiesību par viņa pagātni. Bet kādēļ viņam bija bailes, to nevarēja uzminēt pat Abe Belamijs. Viņa brūnās acis smaidīja, un spogulī viņ� redzēja pats savu smaidu. Abe Belamijs nevarēja uzminēt.

Savinijs paskatījās, cik pulkstenis. Bija da�as minūtes uz des�mitiem, laika līdz pieciem diezgan, tātad varēja mierīgi iziet, ne�bija jāizgudro nekādi sevi�ķi iemesli.

� Abem Belamijam kalpot vajadzēja mācēt, galvenā lieta bija likt viņu mierā, ja vecis tā gribēja. Da�reiz veselām dienām Savinijs neredzēja savu saimnieku, bet citreiz atkal viņām stundām ilgi bi�ja jāsē� pie pults, kad Abe Belamijs rakstīja savas vēstules.

Viņ� iesēdās automobilī un aizbrauca līdz milzīgam namam Medavelā.

�veicars lūdza Saviniju liftā, bet viņ� atteicās un kāpa aug�ā pa trepēm līdz tre�ajam stāvam, izņēma no kabatas atslēgu un at�slēdza 12. dzīvokļa durvis.

Dzirdēdama durvis slēdzam, koridorā iznāca sieviete ar papi�rosu. zobos.

"A-ā, tas tu?" viņa vienaldzīgi teica, kamēr viņ� aizvēra durvis un nolika cepuri uz galda.

"Kas tad gan vēl cits tas varētu būt?" viņ� vaicāja.

"Es aizsūtīju meiteni pēc olām," viņa atbildēja, līdzi viņam ie�nākdama glīti mēbelētā viesistabā. "Kur tu vakar vakarā biji pa�zudis? Es tevi gaidīju uz pusdienām."

Viņa uzsēdās uz galda malas un �ūpoja kājas, kurās bija loti greznas rītakurpes. Viņa bija jauna un skaista, bet diezgan nevē�rīgi ģērbusies. Viņas sarkanie mati skaisti kontrastēja ar lielajām melnajām acīm. Pūdera uz sejas bija krietni par daudz, bet jaunā sieviete tūdaļ steidzās pateikt, kas par lietu.

"Neskaties uz mani," viņa sacīja, kad viņ� sāka uz to cie�i rau�dzīties. "Es vakarnakt dejoju līdz trijiem no rīta un vēl neesmu bijusi vannā. �orīt saņēmu vēstuli no D�erija," viņa vēl piebilda

un sāka smieties, jo Savinija seja pavisam saviebās.

Vina nolēca no galda, paņēma no kamīna zilo aploksni.

"Es negribu to lasīt," Savinijs teica. "Nevaru ciest lietas, kas nāk no cietuma."

"Nu, mans mīļais, tev vajadzētu priecāties, ka pats tur neiekūlies," viņa sacīja un aizsmēķēja jaunu papirosu. "Pēc se�iem mē�ne�iem D�erijs būs atkal brīvs. Viņ� grib zināt, ko tu gribētu viņa labā izdarīt. Tu jau, draugs, tagad esi miljonārs."

"Neesi nu mulķe," viņ� teica.

"Lai vai kā, bet tavs Belamijs ir bagāts vīrs, un kādam laupī�jumam ta�u tur vajag iznākt."

"Protams, iznāks arī," Savinijs teica.

Viņ� iebāza rokas kabatās, lēniem soļiem piegāja pie loga un pagriezās tā, ka viņa seja palika ēnā.

"Haras pilī gul vesels pusmiljons."

"Mārciņu vai dolāru?" viņa puslīdz vienaldzīgi jautāja.

"Mārciņas," viņ� strupi atteica.

Sieviete klusi iesmējās.

"Ja vecais Belamijs zinātu� viņam vairs miera nebūtu."

"Viņ� zina," Savinijs atbildēja. "Jau no pa�a sākuma viņ� to zinājis�"

Viņa kā izbrīnā uz to paskatījās.

"Zinājis, ka tu esi�?"

"Krāpnieks. To viņ� pats man �orīt teica." �

"Kas tās par lietām ar to Zaļo Strēlnieku?" viņa jautāja, tad piecēlās aizslēgt durvis, jo koridorā nāca kalpone. "Es �orīt, gultā gulēdama, lasīju avīzēs."

Savinijs ^uzreiz neatbildēja.

"Neesmu to redzējis," viņ� pēc brī�a sacīja. "Kāds no kalpotā�jiem to manījis, bet vecais stāsta, ka naktī viens atvēris viņa gu�ļamistabas durvis."

"Tas biji tu?"

Viņai bija liels brīnums, kad Savinijs papurināja galvu.

"Nē, pa naktīm man tur nav nekā ko meklēt. Es pazīstu pils iekārtu kā savus piecus pirkstus. Bet pie seifa viens pats nevaru ķerties. Tur vajadzīgs piedzīvojis vīrs."

Viņ� sarauca pieri un domīgs paskatījās, tad turpināja:

"Feja, es tev ko teik�u. Mūsu vecā banda izput: D�erijs ir cie�tumā, Bens ari, Volters aizlaidies uz kontinentu, paliku�i tikai mēs divi. Un labi arī ir! Kāds labums mums abiem no tā bija? Pāris mārciņu nedēlā. Samaksājot visus izdevumus, nepalika tikpat kā nekā. Tā bija pārāk sīka lietiņa. Bet �oreiz es tīkoju pēc vesela pusmiljona. Un es tev saku, � esmu ar mieru pat kādu noslepka�vot, lai tik dabūtu rokā �o smalko summiņu."

Viņ� to apskāva un noskūpstīja.

Viņa neticīgi klausījās, tomēr palika loti vērīga.

"Kas par lietu? Zini, kad tu sāc glaudīties, es tev neticu. Vai tad man būs tas seifs jāuzlau�?"

Viņ� cie�i uz to paskatījās un teica:

"Es zinu vienu vietu Sanpaolā, kur mēs no 100 000 dolāru pro�centiem vien varētu dzīvot kā karalpāris. Un tie�i tik daudz es izspiedī�u no vecā sātana. Feja, Haras pilī ir kāds noslēpums, kur� varbūt ir vērts vairāk nekā simts tūksto�i. Ja gadīsies kas ļauns, man tomēr ir nesaredzamās tintes pudelīte, un tā ir vismaz div�desmit tūksto�us vērta."

Savinijs mīlēja izrunāties loti mīklaini, un viņam patika, ka sieva neizpratnē noskatījās.

Smalkais jaunais cilvēks, kur� brokastoja kopā ar Houetiem, bija vecāks, nekā varēja likties pēc viņa sārtās, jauneklīgās sejas.

Valērija Houeta to pamanīja jau tūdaļ, kad tēvs viņus iepazīs�tināja. Sākumā Valērija par viņu neinteresējās gandrīz nemaz.

Ceļodama līdzi tēvam, kuram bie�i bija jābrauc ari uz Ameri�ku veikala darī�anās, viņa satika daudzus jaunus cilvēkus, kuriem nebija nekāda uzdevuma, � tik gādāt, kā ātrāk un patīkamāk no�sist laiku. Viņa zināja, cik aprobe�otas ir tādu jaunie�u intereses, kā viņi caurām dienām noņemas tikai ar sacīk�u automobiļiem un vizītēm augstākajās aprindās. Bet pirmo reizi viņa bija satikusi arī angli, īstu dienaszagli.

D�ims Lamots Federstons daudzējādā ziņā bija pārāks par visiem, kurus viņa agrāk bija satikusi. Arī viņa dzīvei gan ne�bija nekāda mērķa, bet viņ� bija savaldīgāks, atturīgāks. 'Viņ� nekad nemēdza runāt par sevi un par visu prata ļoti saisto�i stāstīt.

Valērija viņu sākumā piecieta, jo viņ� tomēr bija patīkamāks, nekā varēja būt slepenpolicists, kuru tēvs gribēja uzspiest, 'ja viņa nebeig�ot viena pati staigāt pa da�ādām aizdomīgām vietām. Bet drīz vien viņ� tai sāka pat patikt, kaut viņa bija loti izvēlīga. �

Otrā dienā pec slepkavības viņ� atnāca un aicināja Valēriju uz parku pastaigāties.

"Es jums gribētu ko jautāt," Valērija sacīja, kad viņi bija nonā�ku�i parkā, kur� laistījās vienā saulē. "Tīri personīgā lietā," viņa piebilda.

"Par personīgām lietām es vienmēr labprāt interesējos," Feder�stons nopietni sacīja.

"Ar ko jūs nodarbojaties, ja neskaita laiku, ko pavadāt kopā ar skaistām, pievilcīgām jaunavām?"

Viņ� cie�i paskatījās.

"Jūs patiesi esat pievilcīga," viņ� teica. "Jūs man vienmēr atgā�dināt Beatri�i d'Estu, kuru gleznojis Lconardo. Tikai jūsu seja ir vēl smalkāka un acis daudz skaistākas�"

Valērijas vaigi pietvīka.

"Mister Federston! Vai tad jūs nesaprotat, ka es tikai jokoju? Vai tie�ām jums, angļiem, nemaz nav humora izjūtas? Es ta�u ne�runāju par sevi."

"Bet jūs nezināt nevienu citu jaunkundzi, ar kuru es pavadītu laiku," Federstons atbildēja un tūdaļ sāka runāt par citu. "Nē, vai�rāk neko es nedaru."

"Pat savas bikses jums slinkums izgludināt?" Valērija dzēlīgi teica, jo viņ� bija to sakaitinājis.

"Nē," viņ� atzinās, "par tādām lietām es mēdzu maksāt apkal�potājiem. Pats tikai matus ķemmēju," viņ� jautri sacīja.

Negribot viņa iesmējās, tad atkal palika nopietna.

"Mister Federston, es gribu jums lūgt'kādu nopietnu pakalpo�jumu. Pati nezinu, kādēļ jūs sakaitināju. Mans tēvs par mani ļoti norūpējies. Viņ� ir mazliet vecmodīgs un iedomājies, ka jaunavas vienas pa�as nedrīkst nekur iet. Viņ� pat gribēja algot privātu de�tektīvu, kur� mani uzraudzītu."

"Jūsu tēvs ir loti saprātīgs cilvēks," viņ� a�i atbildēja. Bet tie�i to D�imam Federstonam nevajadzēja sacīt.

"Var jau būt, bet� Bet es gribu kādreiz būt viena pati. Veselām dienām gribētos būt vienai. Vai jūs saprotat, mister Federston?"

"Jā."

"Es varu palikt vienatnē, un manam tēvam nemaz nebūtu jāuz�traucas, ja viņ� tik zinātu, ka jūs mani esat pavadījis kaut kur� uz teātri� uz kādu muzeju� vai�"

"Tur es jūs nekad nevestu."

Meitene nepacietīgi nopūtās.

"Ziniet, ko es gribu jums teikt? Gribētu to izteikt, lai jūs pa�reizi saprastu. Es vēlos, lai jūs rīt atnākat un mēs abi kaut kur aizietu. Un tad jūs mani atstātu vienu, jūs atļautu braukt, kur vien man tīk. Jūs varat tēvam pateikt, ka aizbraucam uz veselu dienu. Uz upi�"

"Uz upi braukt mazliet par vēlu�"

"Nu, vienalga� Tad kur citur. Lai tikai es varētu veselu dienu palikt viena. Tre�dienas vakarā tēvs brauc uz Skotiju�"

"Jūs gribat, lai izliekos, ka jūs braucat man līdzi, un tad lai jūs palai�u vienu pa�u?"

Viņa atkal nopūtās.

"Cik jūs esat atjautīgs! Jā, taisni to es gribu."

D�ims Federstons badīja zemi ar spieķi zelta rokturī.

"Esmu ar mieru, bet tikai ar vienu noteikumu," viņ� gausi teica.

"Noteikumu? Kādu tad?"

Viņa uz to kā brīnīdamās paskatījās.

"Uzticiet tās Abes Belamija lietas kādam citam. Tas nav do�māts sievietēm. Būtu policija pārmeklējusi laukumu aiz mistera Krīgera nama, jums, mis Houet, būtu loti grūti izskaidrot, kādā nolūkā jūs tur atradāties."

Valērija palika glu�i bāla un, ne vārda neteikdama, skatījās uz Federstonu.

"Es� es nesaprotu, mister Federston," viņa beidzot teica.

Jaunais cilvēks pagriezās ar seju pret viņu. Viņa sejā bija lab�sirdīgs, bet ari brīdino�s smaids.

"Mis Houet, jūs tikko apvainojāt mani, ka man nav nekāda darba. Dienaszaglim vienmēr ir bezgala daudz laika visādiem no�vērojumiem. Jūs pabraucāt garām manai mājai Sentd�eimsa ielā automobili, kur� dzinās pakal Krīgera fordam."

"Tātad jūs Krīgeru pazināt?" viņa izbrīnījusies vaicāja.

"Tā, drusciņ," Federstons atbildēja, rotaļādamies ar spieķi un pūlēdamies neskatīties viņai acis. "Es drusciņ pazīstu visus cilvē�kus, bet da�us no viņiem pat loti labi. Piemēram, es zinu, ka sa�vu automobili jūs atlaidāt Fīldrodas galā un līdz Krīgera mājai gājāt kājām. Brīdi jūs palikāt stāvot, it kā pārdomājot, ko darīt, tad piegājāt pie vārtiņiem, kur sākās kājceliņ� pāri laukam Krīge�ra dārza malā. Lauks nepieder viņam, bet viņ� savu dārzu nebija ie�ogojis un izmantoja arī lauku. Jūs pārgājāt pāri laukam un tur gaidījāt līdz astoņiem vakarā."

"Jūs diezin ko iedomājaties!" Valērija dedzīgi teica. "Tēvs jums dro�i vien pateica, ka nebiju pusdienās, un tad jūs fantazējat, kur es varētu būt bijusi�"

"Tās nav nekādas fantāzijas. Jūs palikāt uz lauka, jo baidījā�ties, lai kāds nepamana."

"Bet kur tad jūs bijāt?"

"Es diem�ēl arī biju uz tā pa�a lauka. Citādi jau būtu dabūjis redzēt mūsu draugu Zalo Strēlnieku."

"Ko jūs tur darījāt? Mister Federston, kā jūs drīkstat man sekot?"

Viņa acis iemirdzējās jautra dzirksts, bet sejā nepakustējās ne�viena dzīsliņa.

"Mis Houet, jums trūkst konsekvences. Nupat jūs sacījāt, ka es nekā nedaru. Bet, kad atzīstos, ka esmu jūs pavadījis loti bīs�tamā ceļojumā�"

Viņa tikai pakratīja galvu.

"Es vairs nezinu, ko lai saku. Mister Federston, tas nemaz pēc jums neizskatās. Kādēļ jūs domājat, ka es būtu sekojusi Krīgeram?"

Viņ� gausi izvilka no kabatas papirosu etviju.

"Vai drīkstu smēķēt?" viņ� vaicāja.

Viņa atļāva.

Viņ� aizsmēķēja un laida gaisā zilganu dūmu riņķus.

"Jūs Krīgeram sekojāt tādēj, ka domājāt, � bet tas jau ir tikai mans minējums, � vai tikai aiz naida un dusmām uz Abi Belami�ju viņ� nenodos savu saimnieku un nebūs ar mieru pateikt, ko jūs jau vairākus gadus pūlaties dabūt zināt."

Atkal viņa skatījās uz to un bija pavisam pārsteigta.

"Mis Houet, jūs meklējat kādu noslēpumaini nozudu�u dāmu," smalkais jaunais cilvēks turpināja, smiltis ar spieķi zīmēdams vi�sādus riņķus. "Vai nu tas ir pareizi, vai nepareizi, bet jūs esat iedomājusies, ka vainīgais ir Belamijs. Jūs esat noņēmusies ar daudz grūtāk iespējamām varbūtībām nekā tā, kuru jūs vakar gri�bējāt izmēģināt. Man bija vajadzīgs labs laiciņ�, kamēr paguvu uz�minēt jūsu domu gājienu. Man liekas, jūs domājat, ka Belamijs dosies Krīgeram pakal uz viņa māju un jums izdosies noklausīties viņu sarunu. Jūs nostāvējāt laukā gandrīz divas stundas un gribē�jāt jau iet Krīgera mājā, bet pēk�ņi ieraudzljāt policiju."

Viņ� izņēma papirosu no mutes un aizsvieda prom.

"Es būtu ar mieru diezin ko darīt, ja tik varētu satikt Zalo Strēlnieku."

"Tātad jūs ticat, ka tāds ir?.."

Viņ� piekrita.

"Ne vien ticu, bet esmu pilnīgi pārliecināts."

Nu viņa sāka uz to raudzīties ar pavisam citu interesi.

"Mister Federston, jūs tie�ām esat pavisam neparasts cilvēks! Jūs esat gandrīz tikpat gudrs kā slepenpolicists, kuru mans tēvs gribēja pieņemt, lai mani uzraudzītu."

Viņ� iesmējās.

"Mis Houet, man jums jāatzīstas, ka es taisni esmu tas slepen�policists. Esmu kapteinis Federstons no Skotlendjarda un sekoju jums no pirmās dienas, kad iebraucāt Londonā."

Kad Spaiku Holendu sauca pie telefona, viņ� rakstīja turpinā�jumu par Krīgera noslepkavo�anu ar noslēpumaino zalo bultu. Viņ� pateica redaktoram, par ko nupat runājis.

"Mani sauc uz Skotlendjardu. Oho! Es sāk�u kļūt populārs!"

"Vai jūs esat pārliecināts, ka �ai lietā iejaukta kāda sieviete?" redaktors jautāja, pārtraukdams lasīt pirmo lapu, ko Spaiks bija uzrakstījis.

"Esmu pilnīgi pārliecināts!" Spaiks sacīja. "Divi cilvēki viņu bija redzēju�i. Un es dabū�u rokā �oferi, kur� viņu bija vedis no Heimārketas. Viņa bija tam likusi braukt pakal Krīgera automobilim. Viena sieva, kura dzīvo Fīldrodas galā, stāsta, ka redzējusi kādu dāmu ejam pār lauku uz Krīgera mājas pusi."

"Vai domājat, ka viņiem izdosies noskaidrot, kas tā bijusi?"

"Esmu vairāk nekā pārliecināts. Sevi�ķi, ja mana hipotēze iz�rādīsies pareiza. Tikai �oferim vajadzētu viņu dabūt redzēt."

Pēc desmit minūtēm Spaiks jau bija Skotlendjardā.

""E" nodaļas priek�nieks vēlas jūs redzēt," ser�ants viņam pie durvīm teica.

"Es nezinu, kur "E" nodala atrodas. Lūdzu, aizvediet mani."

Policists ieveda viņu istabā, kurā, sprie�ot pēc istabas lieluma un mēbelēm, sēdēja ļoti svarīgs un augsts iērēdnis.

Pie galda sēdēja un rakstīja jauns cilvēks. Kad Spaiks iegāja, viņ� paskatījās.

"Pag!" Spaiks iesaucās. "Es esmu jūs jau agrāk kaut kur redzējis."

"Liekas gan, tas nebūs pareizi," jaunais cilvēks pasmaidīja un piecēlās, piedāvādams ienācējam krēslu. "Sēstieties, mister Holend. Es esmu komisārs Federstons. Parasti es nevienu nepieņemu, bet jūs esat izņēmums, man patīk jūsu seja. Vai vēlaties cigāru?"

"Varbūt labāk pasakiet man vēl vienu komplimentu," Spaiks sacīja. "Teiksim, par maniem matiem."

D�ims Federstons iesmējās.

"Nopietni runājot, Holend, es jūs uzaicināju tādēļ, ka esam dabuju�i roka �oferi, kur� vedis kādu noslēpumainu damu uz Fīldrodu."

Viņ� pasmaidīja, ievērojis, ka Spaiks aiz brīnumiem acis vien ' ieple�. Tad teica:

"Tas nav nekāds noslēpums, jo mēs visus taksometrus cie�i uz�manām. �oferis, ar kuru jūs runājāt, atnāca pats uz policiju un visu izstāstīja."

"Vai citas avīzes to jau zina?" Spaiks bēdīgs vaicāja.

"Neviena avīze to nezina un ari nedabūs zināt," Federstons mie�rīgi sacīja. "Arī "Daily Globe" ne."

"Bet mēs jau zinām."

"Es nevēlos, ka jūs to publicētu. Tādēļ jūs atsaucu �urp. Tur nekā nav. Es to dāmu pazīstu, un viņas rīcība izskaidrojama loti vienkār�i. Es zinu, jums tā būs liela vil�anas, jo no avīzes viedok�ļa slepkavība nav nekāda īsta slepkavība, ja tajā nav iejaukta no�slēpumaina dāma plīvurā."

Spaiks smīnēja.

"Ja jūs tā vēlaties, lai notiek," viņ� teica.

"Toties es jums do�u vienu vai divus svarīgus faktus, kuri būs tikpat interesanti," Federstons teica, rotaļādamies ar sudraba pa�pīru grie�amo nazi. "Cilvēkam, kur� noslepkavojis Krigeru, plecā ir sarkana rēta."

"Vai tā ir hipotēze?" pārsteigts Spaiks vaicāja.

"Nē, tas ir fakts. Un vēl ko: slepkavam līdzi bijusi vai nu loti resna kūja, vai arī golfa nūju maksts. Es drīzāk pieņemu pēdējo varbūtību, jo netālu no slepkavības vietas ir golfa laukums. Es gan nezinu, cik jums �īs ziņas noderēs, bet varbūt jūs tās tomēr ņem�siet vērā."

"Vai visā lietā ir kādi noteikti pierādījumi?"

D�ims Federstons papurināja galvu.

"Nē, nav. Tas ir � nav avīzēm. Holend, es nebūt nejokoju. Jūs dro�i vien zināt, ka savus pierādījumus mēs vairs neslēpjam tikai tad, kad gribam noziedznieku sabaidīt un piespiest viņu pa�slēpties. Tā ir policijas pati pēdējā iespēja. Visbie�āk ļaudis iekrīt taisni ar to, ka tie pēk�ņi nozūd no vietām, kur parasti mēdza būt. Bet noziedznieks, kuru �oreiz gribam dabūt rokā, ir glu�i ne�parasts cilvēks."

"Ko jūs gribējāt man sacīt, teikdams, ka slepkavam plecā ir sarkana rēta?" Spaiks ziņkārīgi jautāja, gan necerēdams saņemt atbildi.

Bet, par brīnumu, Federstons sāka stāstīt.

"Es nezinu, cik ilgi jūs jau esat Anglijā un cik labi pazīstat Anglijas likumus. Ir da�i noziegumi, par kuriem likums atļauj pat miesas sodu. Da�i no jums saka, ka tas esot cietsirdīgi, varbūt tā ari ir. Bet arī pakār�ana ir cietsirdīga lieta. Bet, lietojot miesas sodu, ir gandrīz pilnīgi izskausti da�i noziegumi, piemēram, var�mācīgas zādzības. Ja kāds zaglis uz ielas piekauj cilvēku un tad viņu aplaupa, tiesnesis var vainīgajam piespriest trīsdesmit piecus cirtienus. Tādēļ �is nozieguma veids gandrīz pavisam izzudis. Arī par citiem noziegumiem ir atļauts miesas sods, piemēram, par uz�brukumu cietuma priek�niecībai. Krīgers septiņus gadus bija gal�venais pērējs Pentonvilas cietumā. Tas ir nepatīkams pienākums, kur� prasa stiprus nervus un izveicību, jo pēc likuma noteikumiem, pātaga, kuru mēs saucam par "kaķi ar deviņām astēm", nedrīkst trāpīt ne zemāk, ne augstāk par pleciem. Ja cirtiens ķer kaklu, pēr�ana var beigties ar nāvi. Da�iem ļaudīm tāds sods ir tīrais nieks, bet citi to nevar visu mū�u aizmirst. Man liekas, ka slepka�va ir cilvēks, kuru Krīgers kādreiz pēris un kur� visu mū�u gaidī�jis, kā atriebties."

"Bet kādēļ jūs pieminējāt resnu kūju vai golfa nūjas?"

"Krīgers ir no�auts ar milzīgi stipra loka bultu; varbūt loks ir " no loti smalka tērauda. Nevar ta�u staigāt pa Londonas ielām ar loku un bultām rokā. Loku viegli varētu paslēpt kūjā ar cauru vidu vai arī golfa nūju makstī."

Spaiks pārnāca atpakaļ redakcijā ar tādu sajūtu, ka no visiem viņa plāniem it nekas nav palicis.

"Mister Saim, par to sievieti varat visu svītrot," viņ� teica. "Po�licija par to zina, un tur nekā noslēpumaina nav."

"Es nekad neesmu ticējis noslēpumainām sievietēm," Saims tei�ca un piebilda: "Jums atsūtīta telegramma."

Viņ� izstiepa roku uz tīkliņu ar vēstulēm un meta savam kal�potājam sarkanu aploksni. Spaiks to attaisīja un lasīja:

"Kā jūs domājat, vai Belamijs būs ar mieru kaut ko ziedot ma-

niem projektiem? Vai viņ� atstāj tāda cilvēka iespaidu, kur� mīl bērnus?"

Spaiks atsēdās krēslā un sāka skali smieties. Viņ� smējās līdz asarām un nevarēja vien rimties.

"Kas tad tā par histēriju?" Saims neapmierināts jautāja.

Valērijas Houetas galvā bija briesmīgs haoss. Viņa bija pilnīgā izmisumā, ārkārtīgi uzbudināta, jo zināja, cik muļķīgs viņas stā�voklis. Un cita nekā viņa nesajēdza.

"Mana dārgā," viņas tēvs atbildēja, kad tā viņam vaicāja, "es biju spiests tā darīt. Tu esi man par visu dārgāka, un riskēt es nedrīkstēju."

"Bet kādel tu man neteici, ka viņ� ir slepenpolicists?"

Mū�am skumjā un nopietnā Voltera Houeta sejā parādījās smaids.

"Bet, tētiņ, visu laiku viņ� ir man sekojis, uzraudzījis un visur vazājies līdzi. Pat tais brī�os, kad iedomājos, ka esmu glu�i viena, viņ� bija manā tuvumā. Es biju cie�i pārliecināta, ka viņ� ir viens no tiem neinteresantajiem, nekur nederīgajiem jaunajiem cilvēkiem, kurus var satikt uz katra sola. Puika tāds!"

"Nu, tam puikam dro�i vien ir vairāk nekā trīsdesmit gadu!" Houets teica. "Bez tam, Valērij, viņ� ir zelta cilvēks. Es pazinu viņa tēvu. Tādēļ neskaisties uz viņu. Lai man palīdzētu, viņ� ta�u ziedoja divus sava atvaļinājuma mēne�us. Man likās, ka pa to lai�ku tu būsi atteikusies no saviem meklējumiem," viņ� skumji sacī�ja, "un dzīvosi mierīgi mājās."

Viņa neatbildēja neviena vārda, kaut viņ� loti gaidīja, ko meita sacīs.

"Kā tu dabūji zināt, ka viņ� ir slepenpolicists?" viņ� atkal jautāja.

"Viņ� pats man pateica," viņa atbildēja, un vairāk neko viņ� nejautāja.

"Ceru, ka tādēļ ta�u viņam nebūs aizliegts pie mums nākt," viņ� teica. "Kad viņ� atnāk, jūtos dro�āk, mierīgāk."

"Viņ� man teica, ka nāk�ot rit uz vakariņām. Tēt, cik nepatī�kami sajust, ka tev visu laiku seko policists�"

Bet �ī sajūta nebūt netraucēja, kad viņa prasīja, lai D�ims Fe�derstons izpilda savu solījumu. Tai dienā, kad viņas tēvs brauca uz Skotiju, Federstons atbrauca pēc viņas un palika ar viņu kopā tie�i piecas minūtes. Pie Marmora arkas parka stūrī viņa apturēja automobili un nozīmīgi atvēra durtiņas.

"Tad te man jāizkāpj?" D�ims smaidot teica.

Viņ� vairs nebija tik uzkrīto�i ģērbies, izskatījās daudz cilvēcī�gāks un tā viņ� bija dāudz simpātiskāks. Viņa nodomāja, ka D�ims nemaz neizskatās pēc trīsdesmit gadus veca vīrie�a, un viņai li�kās, ka viņ� ir ļoti skaists.

"Es negribu jums vaicāt, kur jūs brauksiet vai uz kādām avan�tūrām atkal dodaties," viņ� teica, palikdams pie automobiļa stā�vot, pret durtiņām atspiedies.

Valērija pasmaidīja.

"Kādēļ tad jums tas vēl jāvaicā, ja dro�i vien esat jau licis pā�ris policistiem sēsties uz motocikliem un man sekot?"

"Nē." Viņ� papurināja galvu. "Dodu jums goda vārdu, ka ne�esmu to darījis. Es ticu, ka �odien jūs neko tādu nedarīsiet, kas man varētu radīt nepatik�anas. Bet ir ta�u saprotams, ja es kā oficiāls jūsu sargeņģelis interesējos par jūsu likteni. Astoņos bū�u Karltonā un, ja ap to laiku jūs vēl nebūsiet pārbraukusi, nekavē�joties pavēlē�u visiem Anglijas policijas iecirkņiem uzsākt jūsu meklē�anu."

Viņa pagriezās, paskatījās uz viņu un brauca tālāk. Viņ� pali�ka, uz ielas stāvot, un noskatījās, kur viņa aizbrauc. "Viņ� ir ap�brīnojami skaists un nemaz neizskatās pēc trīsdesmit gadus veca vīrie�a," viņa atkal nodomāja.

2�

D�ims brīdi pagaidīja, kamēr automobilis nozūd tālumā, tad pagriezās un lēni gāja cauri parkam atpakaļ. Bija jau pavisam vēls rudens, tomēr diena bija silta un parka pla�ās alejas ļau�u pilnas. Viņ� gāja, domādams par Valēriju Houetu. �is noslēpums viņu interesēja daudz vairāk nekā otrs, par kuru pēdējā laikā runāja katrā vietā. Krīgera noslepkavo�ana tie�ām ir noslēpums. Kaut prā-

35

ta slēdzieni pretojās, tomēr viņ� nekādi nevarēja saprast, kādē] Valērija Houeta Krīgera noslepkavo�anas dienā bija laukā pie Krī�gera mājas.

Īstenībā viņ� to nemaz nebija redzējis. Tikai redzēja Valēriju ieejam, un vēlāk vioa atkal iznāca. Bet, ko viņa tur darīja no trim pēc pusdienas līdz astoņiem vakarā, to viņ� nezināja un nekādi nevarēja iedomāties. Viņ� gribēja to pārsteigt, teikdams, ka ir tai sekojis, un tā piespiest viņu atzīties, kādēļ tā braukusi pakal Krī�geram. Tādēļ jau viņ� tai arī pateica, ka ir slepenpolicists. Bet no cerētajiem panākumiem nekas neiznāca, viņa vēl vairāk ierāvās sevī, palika vēl noslēgtāka.

Viņ� zināja, ka tā meklē kādu sen nozudu�u dāmu. Pats Hou�ets to pateica. Bet, kas tā īsti bija par dāmu un kā viņa nozudusi, tas aizvien vēl bija un palika noslēpums. Divus mēne�us viņ� dzī�voja vienā uztraukumā, jo bija jāuzrauga skaista meitene, kura ik brīdi varēja noklāt loti bīstamā stāvoklī, pati nemaz nezinādama. Kas gan ir misis Helda? Kādu iemeslu dēj meitene tik neatlaidīgi meklē nozudu�o sievieti?

Misteru Houetu viņ� pazina jau sen un satikās ar viņu vēl Ame�rikā. Houets bija atraitnis, un yienīgais viņa bērns bija Valērija. Būtu viņai māsa, meklē�anu varētu izskaidrot ļoti vienkār�i. Kas gan Valērijai Houetai varētu būt tik dārgs, lai viņa izdotu tik daudz naudas un dotos acīmredzamās briesmās, par kurām iedomājoties vien viņam mati cēlās stāvus. Katrā ziņā nozudusi sieviete neva�rēja būt draudzene vien. Ja meitene meklētu vīrieti, arī tas būtu vieglāk saprotams.

Atkal un atkal viņ� domāja par �o noslēpumu, un pa galvu jau�cās vienas un tās pa�as domas, miera nedeva vienas un tās pa�as �aubas. Te pēk�ņi viņ� ieraudzīja vecu paziņu un uzreiz aizmirsās Valērija, aizmirsās visi noslēpumainie jautājumi. D�ims Federstons a�i pārskrēja pāri pļaviņai uz otra celiņa un piegāja pie loti ele�ganti ģērbu�ās dāmas, kura lēniem soliem staigāja pa parku, pie rokas ķēdē turēdama mazu sunīti. Pēc viņas izskata varēja nodo�māt, ka viņa ir no tiem ļaudīm, kuri dzīvo bagātajos namos pie parka.

"Liekas, es nemaldos," D�ims teica. "Labdien, Feja, kā jums klājas?"

Dāma, visai izbrīnīdamās, paskatījās uz viņu, mazliet uz aug�u savelkot nokrāsotās uzacis.

"Man nav tā patīkamā prieka būt ar jums pazīstamai," viņa auksti teica un skatījās apkārt, it kā meklēdama policistu. D�imu Federstonu tas tā uzjautrināja, ka brīdi aiz savaldītiem smiekliem viņ� nevarēja gandrīz ne soli paspert.

"Feja, Feja," viņ� sauca. "Nokāpiet vienu brītiņu no saviem aug�stumiem un esiet atkal vienkār�a mirstīgā kā agrāk. Kā klājas jū�su smalkās sabiedrības cienījamajiem locekļiem? Cik zinu, D�erijs vēl ir cietumā un citi bandas dalībnieki slapstās Parīzē?"

Elegantā dāma īdzīgi un uzpūtīgi papurināja galvu.

"Ak, Dievs, Federston! Vai tie�ām sieviete nevar ne savu suni izvest ārā, lai viņai neuzmāktos policists!"

"Jūs esat sevi�ķi nelaipna," D�ims sacīja. "Jaunai sievietei va�jag būt daudz, daudz mīlīgākai. Es nesen par jums uzzināju ļoti amizantas lietas."

Viņa uz to paskatījās, un acīs bija redzamas dusmas, bet arī aizdomas.

"Nu, ko tad jūs tādu dabūjāt zināt?"

"Man stāstīja, ka jūs esot devusies likumīgā laulībā. Pat baznī�cā esot salaulājusies. Kas tad ir tas laimīgais cilvēks?"

"Jūs esat sapņojis," viņa nicino�i teica. "Savā Skotlendjardā sē�dēdams, jūs acīmredzot esat ar mieru ticēt katrām tenkām. Nē, Federston, es neesmu apprecējusies, kaut gan nezinu, ko jums at�bildētu, ja jūs tā nopietni lūgtu pēc manas rokas. Laikam gan es būtu ar mieru. Man aizvien ir patiku�i tādi mīlīgi jaunekļi; viņi gan nav tik gudri kā neglītie. Ko jūs, Federston, uz to teiktu?"

"Man loti negribētos jūs sarūgtināt, bet man, Feja, vajadzētu stingri rēķināties ar manas ģimenes interesēm. Bet jūs sakiet man nopietni, kas ir tas laimīgais, kur� jūs par savu guvis?"

"Tāda nav," viņa atbildēja. "Nav pasaulē tāda cilvēka, kur� man varētu tik ļoti patikt, lai es varētu kļūt viņa sieva. Jau sen esmu nākusi pie tāda slēdziena."

Lēniem soļiem viņi abi gāja blakus, un, no malas skatoties, va�rēja likties, ka tie ir divi labi draugi, abi skaisti un eleganti, un mierīgi sarunājas par visādiem niekiem.

"Kā tad klājas Abes Belamija uzticības vīram?" Federstons

pēk�ņi vaicāja.

Viņa ceļabiedre nosarka kā bietē.

"Kas par Belamija uzticības viru?" viņa izaicino�i vaicāja. "Ja jūs domājat misteru Saviniju, tad teik�u jums, ka viņ� ir mans labākais draugs. Viņ� cēlies no senas portugāļu cilts. Lūdzu, Fe�derston, to neaizmirstiet. Patiesi, nezinu, kādēļ gan te tērzēju ar kādu muļķīgu policistu."

"Piedodiet," Federstons nomurmināja. "Varbūt es tā nedrīkstē�ju vaicāt. Ak jā, stāsta, viņ� esot kļuvis par godīgu cilvēku?"

Saniknotā dāma pēk�ņi apstājās un asi uzgrieza viņam muguru.

"Mister Federston, es nevēlos dzirdēt, kā jūs zaimojat manu� manu draugu. Es jums bū�u ļoti pateicīga, ja jūs dosieties uz otru pusi, lai man vairs nebūtu jāiet ar jums kopā."

D�ims Federstons uz viņu domīgi paskatījās.

"Vai ziniet, var tīri vai nodomāt, ka jūs patiesi esat apprecēju�sies, un taisni ar skaisto Jūliju. Ja jau tā, tad no visas sirds novēlu jums laimes!.."

Bet viņ� nepaguva to izteikt līdz galam, kad viņa jau novērsās un stingriem soliem gāja prom, niknumā raustīdama ķēdīti, pie kuras bija piesiets suns.

D�ims Federstons domīgi noskatījās, kur aiziet �ī dāma.

Tad viņ� lēni�m soļiem gāja atpakaļ uz Karltonu, gribēdams atjaunot pazī�anos ar Fejas draugu Kleitonu. Bet Jūlijs jau bija aizbraucis līdzi savam saimniekam, kur� devās uz Haras pili.

Haras pils ar majestātisko sargtorni, ar robainām pelēkā akmens sienām no ārpuses nebūt neizskatījās tik tīksmīgi mājīga, bet īstenī�bā aiz drūmajām sienām bija ļoti omulīgi. Pa pils senajiem logiem un torņiem neiespīdēja neviens gaismas stars, un pils sienas bija pelēkas, drūmas. Mistera Belamija bibliotēkas istabas logi izgāja tie�i uz zaļo mauriņu vienā no pils pagalmiem. Viņpus logiem sākās augsts un gluds mūris, un likās, tam nav nemaz gala.

Da�s labs ziņkārīgs cilvēks ne vienu reizi vien vaicāja, kādēļ gan �o pili', �o bruņniecības seno tradīciju ligzdu, par dārgu naudu no�pircis Ābels Belamijs, kur� savā mū�ā nebija izlasījis nevienu grā�matu un kur� it neko nezināja no pagāju�o gadsimtu vēstures. Ja �ie ļaudis veco pils īpa�nieku tuvāk pazītu, viņi to saprastu. Vecais būvmeistars bija sajūsmināts par pils stingro, cieto būvi.

Bez tam �ais akmeņos slēpās kas tāds, kas ļoti labi saskanēja ar Belamija cietsirdīgo, ļauno dabu. Ieraugot �ausmīgos pagrabus, kuri visi bija tum�i un mitri, redzot, kur grīdās ieurbti milzīgi sa�rūsēju�i riņķi un ķēdes, kur akmens kolonnas paliku�as glu�i glu�das no mokās vaimanājo�o cilvēku kliedzieniem, Belamijs juta, ka viņā pamostas visi pirmatnējie instinkti. Viņam patika skatīties veselu pēdu biezajās, smagajās, durvīs, kuras �ķīra �ausmīgos pa�grabus no dzīvajiem cilvēkiem ārā, aiz pils sienām, viņam patika senlaiku stiprās atslēgas noslēpumainajās durvīs. Iedomājoties sen aizmirstās mokas, ko izcieta cilvēki �ais pagrabos, viņa dvēselē pamodās viss ļaunais un negantais un viņ� te guva gandarījumu un apmierinājumu. Tie�i par to viņ� domāja, to sajuta, kad, An�glijā iebraucis, pirmo reizi apskatīja Haras pili. Un viņ� nopirka pili par loti lielu summu, un nekad nav to no�ēlojis.

Vecā pils viņam bija viss. �ais sienās viņ� jutās cilvēcīgāks, un te viņ� vienmēr bija labā omā. Nevienu nakti viņ� nedzīvoja ār�pus pils sienām. Ja viņ� aizbrauca uz pilsētu, pa nakti tur nekad nepalika. To zināja gan Jūlijs, gan viesnīcas kalpotāji. Lai cik sva�rīgas būtu darī�anas, kuru dē] tam bija jābrauc uz pilsētu, vakarā viņ� visādā ziņā brauca atpakaļ pat tad, ja nāko�ajā rītā bija jāce�ļas līdz ar gaiļiem un atkal jābrauc uz Londonu. Vienīgā viņa iz�prieca bija pelēkās pils sienas. Veselām dienām viņ� varēja staigāt gar ēkas drūmajām sienām un ilgi, ilgi stāvēt pie viena vai otra akmens, kas bija iemūrēti pils sienās. Kas gan �o akmeni iemūrē�jis? Kā sauca to cilvēku? Kā un kad viņ� dzīvojis, un ko viņ� savā mū�ā darījis? Cik viņ� pelnījis? Vienmēr viņ� par to domā�ja. Tais laikos nebija nekādu savienību, nekādu strādnieku dele�gāciju. Ja strādnieks kļuva rupj� un nepaklausīgs, viņu vienkār�i ņēma un pakāra. Augstu gaisā no sargtorņa izkārās resns ozola baļķis, zem kura sienā bija izcirsts �aurs caurums. Pa �o caurumu meta lejā cilvēkus, kad tiem aug�ā bija ap kaklu apmests pie �ā baļķa piesiets striķis. Tā ir jāapietas ar kalpotājiem, kad tic paliek nepaklausīgi. Tā toreiz izgāja ari Zaļajam Strēlniekam, kur� sāka zagt sava kunga me�ā putnus. Zaļais Strēlnieks mira pie �ā baļķa. To viņ� arī bija pelnījis, � nodomāja Abe Belamijs: kur� zog, tas jāpakar. Tādam jābūt likumam arī tagad.

Tai vakarā viņ� sēdēja bibliotēkas istabā pie milzīga kamīna un izklaidīgi vērās ugunī, kas uzliesmoja un atkal nodzisa. Istaba bija ļoti labi un tīkami mēbelēta. Sienas līdz pa�iem griestiem bija apsistas ar ozolu,' logi aizsegti ar ziliem samta aizkariem. Abe Be�lamijs pacēla acis un raudzījās uz akmens vairogu, uz kura bija de Ķirsī cilts senlaiku ģerbonis un devīze "Tiesības ir tiesības".

"Kāds muļķīgs izteiciens," Abe Belamijs nodomāja. "Tas jau ir tāpat, kā gribētu teikt "melns ir melns" vai "ūdens ir mitrs"."

Jau bija vēls, un savu vakara darbu viņ� bija pabeidzis. Viņam negribējās celties no mīkstā, ērtā krēsla, kurā bija tik patīkami sēdēt. Tomēr viņ� saņēmās, piecēlās, piegāja pie durvīm ar aizka�ri priek�ā un atslēdza. Tad aizgāja atpakaļ pie krēsla un piezvanī�ja. Ienāca Jūlijs Savinijs.

"Varat ņemt visas vēstules, kas ir uz galda. Uzrakstiet atbildes uzmetumus un rīt no rīta tos man iedodiet," viņ� norūca. "Es te palik�u līdz mēne�a beigām. Un, ja jūs gribat kaut kur doties, tad sakiet man tūliņ."

"Tre�dien es esmu aizņemts," Jūlijs a�i atbildēja.

Vecais vīrs neapmierināts kaut no norūca.

"Labi, tre�dien varat iziet," viņ� īgni teica.

Savinijs jau bija pie durvīm, kad saimnieks viņu sauca atpakaļ.

"Savinij, nesen jūs man jautājāt, vai esmu uzrakstījis testamen�tu. Toreiz nodomāju, ka jūs man to vaicājat tikai tādēļ, lai kā krietns sekretārs būtu labi informēts. Bet vēlāk es �ad un tad to pārdomāju un man ienāca prātā, ka jūs nebūt neesat tas vīrs, kur� par tādām lietām jautātu bez kāda apslēpta nolūka."

"Nē, man nekādu apslēptu nolūku nebija," Savinijs mierīgi at�bildēja. "Es ta�u, liekas, esmu jūsu sekretārs, un man vajadzētu daudz ko vairāk zināt par jūsu darī�anām. Un tikai tādēļ es ievai�cājos arī par testamentu."

Belamijs viņu noskatīja, savas biezās uzacis saraucis.

"Nu, labi, ejiet!" viņ� strupi teica.

Kad Savinijs aizgāja, Belamijs sāka staigāt pa istabu. Sirds vi�ņam bija nemierīga, kaut nekādi nevarēja pateikt, kādēļ. Vio� at�kal piegāja pie rakstāmgalda, izņēma no vestes kabatas atslēgu un atslēdza apak�ējo atvilktni. To visu viņ� darīja savādi mehāniski. Uz galda bija ādas vāki, un nu tik viņ� saprata, kādēļ sirds ir ne�mierīga.

"Tu mulke!" viņ� domīgi teica. "Tu esi skaista, ļoti skaista, bet muļķe. Mans Dievs! Kā gan tu vari būt tāda muļķe?"

Viņ� atvēra vākus un raudzījās sievietes ģīmetnē. Viņa bija ģēr�busies, kā dāmas ģērbās pirms kādiem divdesmit gadiem. Apģērbs bija ļoti vecmodīgs un tādēļ stipri amizants. Sievietes seja bija jauna un ļoti skaista. Likās, viņas mierīgās acis vērīgi raugās Belamijā. Tajās mirdzēja �ai pasaulē neredzēts daiļums. Abe Belamijs nolai�zīja sausās lūpas un, uzacis nolaidis, vēlreiz paskatījās ģīmetnē. Tad mierīgi pagrieza to otrādi.

Otrajā fotogrāfijā bija redzams gadus trīsdesmit vai mazliet ve�cāks vīrietis.

"Muļķis, muļķis tu biji, Maikl. Taisni muļķis," Abe Belamijs mierīgi sacīja.

Tre�ā bija bērna ģīmetne. Tas bija vēl glu�i mazs bērns. Viņ� apgrieza ģīmetni uz otru pusi, kur bija uzlīmēts kāds avīzes iz�griezums. Tur bija rakstīts:

"Minētais virsnieks krita gaisa kaujā 1918. gada 14. maijā. Leit�nants D�. D. D. Belamijs, Savienoto Valstu armija."

Belamijs nolika visas ģīmetnes atpakaļ, gribēja jau aiztaisīt ādas vākus, kad nejau�i kaut ko pamanīja. Viņ� noliecās tuvāk pie rak�stāmgalda. Pelni! Papirosu pelni! Misters Belamijs it nekad ne�smēķēja. Bet Jūlijs Savinijs gan smēķēja. Abe Belamijs jau izstie�pa roku un gribēja piezvanīt, bet apdomājās. Galu galā viņ� pats bija vainīgs. Viņ� ta�u labi zināja, kas par vīru ir viņa sekretārs, un, ja viņ� nav pratis noglabāt savus dokumentus un papīrus, lai tos nedabūtu rokā pazīstamais laupītājs un kramplauzis, tad ta�u vainīgs bija viņ� pats. Iziedams no bibliotēkas istabas, Belamijs ielika ādas vākus ar ģīmetnēm seifā, kur� bija noglabāts ar ozolu apsistā sienā. Viņ� cie�i aizslēdza bibliotēkas durvis. To viņ� da�rīja katru vakaru. �ais divās vakara stundās neviens nedrīkstēja ieiet bibliotēkā.

Jūlijs strādāja vienā no istabām, kas iziet uz priek�telpām. Sa�vas istabas durvis viņ� atstāja pusviru un redzēja, kā viņa saim�nieks iziet rio bibliotēkas, kā pagrie� slēdzi, kur� kontrolē biblio�tēkas istabas gaismu.

"Varat iet gulēt," Belamijs rupji teica.

Tas bija viss, kas atskanēja "arlabvakar" vietā.

Belamija guļamistaba bija vienīgā, kuras logi neizgāja uz pils iek�ējiem pagalmiem. Tā atradās pils stūra būvē, un vecos laikos tur bija pieņemamā istaba. Tā bija milzīga telpa ar tum�u koku apsistiem griestiem. Mēbeļu tajā nebija gandrīz nemaz. Istabai bi�ja divas durvis. Arējās durvis bija no masīva ozola, iek�ējās bija apsistas ar ādu. Pie iek�ējām durvīm bija pierīkota īpa�a bulta, kuru Belamijs varēja aiz�aut, jau gultā gulēdams, ar garu zīda �ņori. Tā viņ� ik vakarus varēja cie�i aizdarīt savas guļamistabas durvis un no rīta tās atkal attaisīt, paliekot gultā. �oreiz viņ� aizslēdza ārējās durvis, aiz�āva bultu un aizslēdza ari otras durvis. Tad iz�ģērbās un likās gulēt, vienai vienīgai svecei degot. Pirms gulētie��anas viņ� no vestes kabatas izņēma garu, smalku atslēgu un no�lika to pagalvī zem spilvena. Jau astoņus gadus viņ� to darīja ik�katru vakaru.

Belamijs gulēja diezgan labi, tomēr pārāk cie�i nekad neaizmi�ga. Tiklīdz viņ� bija gultā, tūliņ arī iemiga.

Pēc trim stundām viņ� pēk�ņi pamodās. Guļamistabas aizka�rus viņ� nekad neaizvilka. Pie debesīm spīdēja pilns mēness. Kaut gan stari neiespīdēja tie�i , logā, tomēr arī atspīdumā skaidri varēja redzēt, kas istabā notiek. Durvis ar ādas apsitumu lēni, lēni vē�rās� bez kāda trok�ņa, bet neatlaidīgi�

Viņ� gaidīja un tikai vienu reizi pakustināja roku, lai paņemtu revolveri, kuru vienmēr turēja zem spilvena pielādētu. Tad, uz el�koņa atspiezdamies, lēni cēlās aug�ā un mērķēja uz durvīm. Tā viņ�, kā sastindzis, palika gaidot, kas notiks.

Durvis jau bija pavisam atvērtas. Pagāja labs laiciņ�, bet neviens ne�nāca iek�ā. Vienā lēcienā Belamijs bija no gultas ārā un ar revolveri rokā izskrēja priek�telpās, kur logā spīdēja spo�ais mēness.

Sākumā viņam'likās, ka tur neviena nav, bet tad viņ� ieraudzī�ja kādu kustamies un izejam priek�telpas vidū, kuru gai�i apspī�dēja mēness stari.

Belamijs redzēja slaidu, smalku stāvu vieglās, gai�i zaļās drē�bēs un ar loku rokā. Seja bija �ausmīgi bāla.

Tikai vienu bridi vecais Belamijs palika kā apburts stāvot, tad viņa roka pacēlās, izstiepās un norībēja divi dobji �āvieni.

Tiklīdz Belamijs iz�āva, noslēpumainais stāvs pazuda. It kā iz�kusa tumsā. Belamijs drāzās uz priek�u ar revolveri izstieptajā ro�kā. Bet, kad aizskrēja līdz tai vietai, kur stāvēja zaļais stāvs, tur neviena nebija. Tikai sienā bija divi caurumi, kur ieurbu�ās lodes.

Belamijs steidzīgi pārmeklēja priek�telpas.

Netālu no tās vietas, kur viņ� stāvēja, sienā bija durvis, un acīm�redzot pa tām nozuda dīvainā figūra. �īs durvis veda uz kalpotā�ju istabām.

Belamijs mēģināja durvis attaisīt, bet tās bija aizslēgtas. Veca�jam vīram prātā ie�āvās kāda doma. Viņ� devās tālāk pa korido�ru, paskrēja garām savas guļamistabas atvērtajām durvīm, tad pie�gāja pie tām, aiz kurām gulēja Jūlijs Savinijs.

Durvis no iek�puses bija aizbultētas.

Viņ� stipri pieklauvēja.

"Savinij!" viņ� sauca.

Neviens neatbildēja.

Pa to laiku jau visi kalpotāji bija kājās, un krēslā Belamijs ie�raudzīja, ka viņam tuvojas kāds puskails cilvēks. Viņ� to sauca.

"Kas noticis, kas ir, mister Belamij?"

"Nevaicājiet!" viņ� nikni uzkliedza. "Apģērbieties, celiet visus aug�ā un pāmeklējiet pili. Zvaniet uz sargu torni, celiet arī sargu aug�ā. Bet ātri!"

Savinija istabas durvis atvērās, un viņ�, rītasvārkus apvilcis, stā�vēja sava saimnieka priek�ā. Rokā viņam bija aizdegta svece.

"K�" viņ� iesāka.

Belamijs devās viņam garām istabā, kuru a�i un vērīgi apskatlja. Viens logs bija vaļā.

Belamijs piegāja pie tā un paskatījās lejā. Tie�i zem loga bija plata dzega, gar visu sienu. Uz tās veikls cilvēks viegli varēja no�turēties. Bet te ar veiklību vien nepietika, bija vajadzīga arī pārdro�ība.

"Vai jūs dzirdējāt �āvienus?"

"Kaut ko līdzīgu �āvieniem dzirdēju gan. Laikam jūs klauvējāt pie manām durvīm. Kas noticis?"

"Tūliņ apģērbieties un nāciet lejā bibliotēkā pie manis."

Belamijs strauji satvēra Saviniju un atrāva vaļā viņa rītasvārkus. Viņ� ieraudzīja tikai sava sekretāra kailās krūtis.

Belamijs neapmierināts kaut ko norūca. Viņ� bija vīlies, jo ce�rēja, ka zem Savinija rītasvārkiem ieraudzīs gai�i zaļu triko.

Savinijs steidzīgi apģērbās un gāja lejā. Belamijs jau bija bib�liotēkā. Vecais staigāja pa istabu kā būrī ieslodzīts lauva.

"Kas aizslēdza durvis uz kalpotāju istabām?" viņ� vaicāja.

"Es," Savinijs atbildēja. "Jūs pats likāt katru vakaru durvis cie��i aizslēgt."

"Un atslēga ir pie jums?"

"Nē, tā nav pie manis. Atslēgu es atdevu pils uzraugam. Viņ� no rītiem ceļas agrāk nekā es. Viņam durvis jāatslēdz, lai ļaudis var tikt uzpost pili."

"Bet kur ir atslēga taisni �ai brīdī?" Belamijs rēca, un viņa sarkanā seja palika vēl sarkanāka, smagie �okli it kā izspiedās, acis kļuva �aurākas un izskatījās pēc mazām �ķirbiņām. "Savi�nij, ziniet, ko es jums teik�u. Ja jūs nepiedalāties tai Zaļā Strēl�nieka afērā, tad esmu loti maldījies. Dabūjiet rokā un atvediet �urp Vilk�u." v

Savinijs izgāja sētā un satika pils uzraugu kopā ar diviem naktssargiem.

"Atslēga man ir kabatā," Vilkss teica. "Nē, mister Savinij, pa tām durvīm viņ� nekādi nevarēja tikt."

Kad viņi ienāca bibliotēkā, vecais Belamijs izņēma pils uzrau�gam no rokām petrolejas lukturi. Visi kopā viņi devās atkal uz to stāvu, kur bija guļamistabas. Pils uzraugs ielika atslēgu caurumā un pagrieza. Durvis atvērās.

Belamijs paņēma rokā revolveri un uzmanīgi devās tālāk, kāp�dams lejā pa spirālveida trepēm. Pārējie viņam sekoja.

Trepju galā bija kādas durvis, tās bija vaļā un veda uz piebūvi pie pils virtuves. Te glabājās nepiecie�amie produkti. Abas durvis no �im telpām bija no iek�ienes cie�i aizslēgtas.

Misters Belamijs ar lukturi apgaismoja milzīgo kamīnu, bet ne�ko neredzēja.

"Pa kamīnu ta�u viņ� nevarēja izlīst," viņ� norūca.

Tad neapmierināts piebilda:

"Bet nekādas citas izejas ta�u nav."

Kad pārmeklē�ana beidzās, ārā jau bija gai�s. Ausa rīts.

Misters Belamijs apsēdās bibliotēkas istabā pie kamīna un gausi dzēra karstu kafiju, katru malku nikni, skaļi strēbdams. Viņam bla�kus sēdēja sekretārs un, mazliet noguris, noskatījās uz savu saim�nieku. Viņ� gribēja nepamanīts no�āvāties, bet vecis to redzēja.

"Savinij, kaut kas aiz tā stāsta par Zaļo Strēlnieku tomēr slēp�jas," viņ� sacīja, kad abi gandrīz veselu stundu bija klusēju�i. "Spo�ki? Pfu! Es neticu ne spokiem, ne pa�am velnam. Visā pasaulē nav nekā, no kā man būtu bail. Savinij, mani nespēj aizskart ne velni, ne spoki. Bet tas zellis ir smalki aizsargājies pret lodēm, citādi es būtu viņam trāpījis. Nu, ko?" Viņ� strauji pagriezās uz durvju pusi.

Ienāca pils uzraugs, liela auguma vīrs.

"Ser, es iedro�inājos vēlreiz ieiet produktu telpās," viņ� sacīja, "gribēju tās vēl rūpīgāk pārmeklēt. Un tur es atradu �o te."

Belamijs uztrūkās un paķēra to, ko Vilkss turēja rokā.

Sākumā viņ� nevarēja saprast, kas tas ir. Izskatījās pēc mazas sarkanas bumbiņas.

Rokās paņēmis, Belamijs ieraudzīja, ka tas ir savīstīts nēzdogs. Un tas bija vienās asinīs.

Belamijs sarauca pieri.

"Tātad es tomēr tam nelietim esmu trāpījis," viņ� ļaunā priekā teica, tad pagriezās pret Saviniju. "Nu, mans draugs, izskaidrojiet nu! Vai spokiem ir asinis vai nav?"

Viņ� atlocīja nēzdogu.

"Hm, dāmas nēzdogs," viņ� teica.

Patiesi, nēzdogs bija ļoti smalks un skaists � no batista un vie�nās me�ģīnēs. Stūrī bija ie�ūta monogramma. Belamijs pielika to pie gaismas.

"V. H. Kas tas ir � V.H.?" viņ� atkal sarauca pieri. Viņ� neskatījās uz Saviniju un neredzēja, kā tas nodrebēja. "V.H.! Valērija Houeta."

Bija vēss un svaigs rīts. Vecais Belamijs lēniem soliem devās no pļavu puses uz sargu mājiņu. Abem Belamijam piemita brīni��ķīga īpa�ība, � viņ� varēja nogulēt divpadsmit stundas un neuzmosties, bet tikpat labi viņ� varēja iztikt arī ar divām stundām miega.

Viņ� gāja uz sarga mājiņu, jo nevarēja ciest, ka pilī jāpieņem sve�i ļaudis.

Kad Belamijs iegāja sarga mājiņā, no izskata stipri nelaipnais sargs pacēla cepuri. Belamiju gaidīja vietējais policists.

"Labrīt, ser. Man stāstīja, ka pilī notiku�as ļoti nepatīkamas lietas."

"Pasakiet man, kas jums to teica, un tas cilvēks neteiks vairs neviena vārda," ar nepatiku un ērmotā balsī sacīja Belamijs.

Viņ� izvilka roku no kabatas un nosvieda uz galda papīra naudaszīmi.

"Tā jums � neliela dāvana!" viņ� teica. "Varat aizmirst, ka pilī biju�as kādas nepatīkamas lietas. Es jums varu pateikt, kas īsti tur notika. Es redzēju smagu sapni un iz�āvu, mērķēdams kādai ēnai. Man likās, ka tas ir zaglis."

"Klausos, ser," policists godbijīgi atbildēja. "Savai priek�niecī�bai es neko neesmu ziņojis."

"Un neziņojiet arī. Bet paklausieties, ko jums teik�u. Man lie�kas, ka ciemā laikam gan nekas nevar notikt, ko jūs uz vietas nedabūtu zināt. Vai esat te pēdējā laikā manījis kādus sve�us cil�vēkus?"

Pateicīgais policists sarauca pieri, it kā ko svarīgu pārdomādams.

"Jā gan, ser, ir manīti sve�i ļaudis," viņ� atbildēja. "Nesen kā�da dāma atbrauca apskatīt Leidimenoru."

"Leidimenoru?" Belamijs ievaicājās. "Liekas, tā sauc veco mā�ju ielas viņā galā?"

"Jā, jā," policists apstiprināja. "Māja pieder lordam Tedertonam un ir gandrīz pavisam sagruvusi. Lai viou dabūtu pilnīgā kār�tībā, jāiegulda loti daudz naudas. Tādēļ jau arī neviens to nav ne īrējis, ne pircis. Da�as mājas daļas ir tikpat vecas kā jūsu pils."

"Bet kad tā dāma brauca uz Haras pils pusi?" Belamijs ar dzi�ļu interesi jautāja.

"Pirms divām dienām," policists atbildēja. "Tā bija ļoti labi ģēr�busies dāma un arī ļoti skaista. Es viņu redzēju, kad tā brauca prom."

"Vai jūs nezināt, no kurienes viņa atbrauca?"

"Man liekas, ser, no Londonas. Automobilim bija Londonā iz�dots numurs. Un man liekas, viņa brauca caur Redingu. Leidimenoras vecā sardze man teica, ka dāmu pie viņas sūtījis aģents, kuram uzticēta mājas iznomā�ana. Aģenta vārds ir Solders."

"Vai viņa bija viena?"

'. "Jā, ser. Neviena kopā ar viņu es nemanīju."

Belamijs iegāja sarga viesistabā, kur atradās telefons. Pēc da��ām minūtēm viņ� jau sarunājās ar aģentu.

Aģentūras kalpotājs ļoti labi atcerējās, kāda dāma izskatījusies. Viņa atbraukusi no Londonas, un viņ� tai devis tiesības māju ap�skatīt. Nē, pēc viņas vārda tas neesot vaicājis. Tas neesot parasts.

"Ja viņa vēl pie jums ierodas vai jums raksta, es gribu dabūt zināt visu, ko tik par viņu var izzināt," Belamijs teica un nolika telefona klausuli.

Kad bija jau pavisam gai�s, pieliekamās telpas vēlreiz ļoti cītīgi pārmeklēja.

Abe Belamijs cerēja atrast kādas asiņu atstātas pēdas, pēc ku�rām varētu noskaidrot, kā noslēpumainais nakts viesis ticis laukā no pils. Bet nēzdogs acīmredzot bija lietots ar lielu rūpību. Nekur citur nebija ne pilītes asiņu. Belamijs aizsūtīja Saviniju uz Hildi'ordu ievākt tuvākas ziņas.

Jūlijs ļoti priecājās, ka var tikt prom no pils. Viņam gribējās pārbaudīt savas aizdomas. Nokārtojis darī�anas Hildfordā, viņ� steidzās uz Londonu un nekavējoties gāja uz Karltonu.

"Liekas, ka viņas nav mājās," sulainis atbildēja. "Visu rītu ne�esmu mis Houetu redzējis. Bet es varu piezvanīt un uzzināt, vai viņa ir mājās vai nav. Jūs vēlaties ar viņu runāt?"

Jūlijs kā neizpratnē klusēja.

"Jā," viņ� beidzot izteica.

Viņ� bija spēris bīstamu un pārdro�u soli. Kamēr sulainis ru�nāja pa telefonu, viņ� nepacietīgi gaidīja un viņa acis drud�aini staroja.

"Lūdzu, piedodiet, mister Savinij," klausuli nolicis, sulainis tei�ca. "Bet �odien jums nav iespējams mis Houetu satikt. Pie viņas patlaban ir ārsts. Vakar, no automobiļa izkāpjot, viņai savilktas cīpslas, un �odien mis Houetai sāp kāja. Tā man teica viņas kal�pone. Nu es atceros, ka neesmu mis Houetu redzējis jau no va�kardienas."

Jūlijs bija pavisam pārsteigts un devās prom no Karltonās.

"Savilktās cīpslas" nebija nekas cits kā "kājā trāpīta revolvera lode".

Bet, Dieva dēl, � ko gan viņa pagāju�ajā naktī darījusi Haras pilī? Ko tur meklējusi pārģērbusies miljonāra meita, un kādēļ vi�ņa pārģērbusies tie�i par Zalo Strēlnieku?

Protams, bija iespējams, ka viņa aizdomas ir tikai fantāzija. Vai tad pasaulē mis Houeta ir vienīgā, kurai var būt tādi iniciāļi? To�mēr viņa teorija saskanēja ar apstākļiem glu�i tāpat kā jaunavas "ievainojums", no automobiļa izkāpjot.

Pavisam savāds, noslēpumains gadījums!

Bija viens vienīgs cilvēks pasaulē, kuru Jūlijs neparko negribē�ja satikt, � tas bija Spaiks Holends.

Bet Jūlijs nepaguva ne da�us soļus aiziet prom no viesnīcas, kad uzskrēja virsū nevienam citam kā taisni �im reportierim. Jū�lijs ienīda cilvēku, kuram kalpoja un kur� to ik dienas smagi ap�vainoja, bet no �ā avī�nieka viņ� baidījās.

"Mister Holend, es nekādi nevaru kavēties� Tikko kā atbrau�cu� bet, ja jūs nejau�i satiekat manu veco, Dieva dēļ, nesakiet, ka esat mani Londonā saticis. Taisnību sakot, man tagad jābūt Hildfordā."

"Nu, kas tur pie jums notiek? Pagāju�ā naktī atkal kāds bija viņa guļamistabā?" Spaiks vaicāja.

"Es jums zvēru�" Savinijs iesāka.

"Ak, metiet nu tās muļķības pie malas. Kāds jums labums, ja sāksiet atkal melot! Jau vakar vakarā mūsu cilvēks bija jūsu cie�mā. Un nupat viņ� pa telefonu mums ziņoja, ka pagāju�ajā naktī Haras pilī atkal parādīju�ies spoki un Belamijs �āvis uz Zalo Strēl�nieku, bet trāpījis Geinsboro gleznā."

"Tas viss ir izdomāts," Jūlijs dedzīgi liedzās. "Ja jūs par to rak�stīsiet avīzē un ja vecais dabūs zināt, ka esmu jūs saticis, tad� Holend, vai zināt� Es jums izstāstī�u visu, kas īstenībā notika, tik manu vārdu avīzē neminiet. Es jūs loti lūdzu."

"Vai es teicu, ka minē�u jūsu vārdu?" reportieris sacīja, pār�meto�i purinādams sarkanmataino galvu. "Nu, Jūlij, stāstiet vaļā."

"Taisnību sakot, es gandrīz neko nezinu, kas tur notika�" Jū�lijs sacīja.

"Tas gan ir īsti uzticama un informēta cilvēka stāsta iesākums, neko teikt," Spaiks viņu pārtrauca. "Bet turpiniet vien."

Jūlijs sīki izstāstīja visu, ko zināja, ik brīdi pārtraukdams stās�tu, lūdzot, lai reportieris viņu nenodod. Viņ� bija īsts eiropie�a un aziāta sajaukums.

No vienas puses, viņ� varēja sarunāt neapdomātas lietas, bet, no otras puses, viņ� bija tik bailīgs un aizdomīgs, ka taisni �ēl bija uz viņu skatīties. Viņ� sapņoja par visādām iespējamībām, kā varētu savam saimniekam atriebties, bet drebēja, tikko izdzirda Belamija balsi.

"Lūdzu, pastāstiet man, kā Abc Belamijs dzīvo? Vai viņ� pie�ņem savā pilī kādus sve�us cilvēkus?"

"Savā pilī?" Savinijs nicīgi vaicāja. "Kamēr es pie viņa kalpo�ju, neviens sve�s cilvēks nav spēris kāju pār pils slieksni. Viņ� staigā gar savas pils sienām vai pils apkārtnē. Vakaros viņ� ir viens savā bibliotēkā.Tad neviens nedrīkst viņu traucēt. Un tas jau arī nebūtu iespējams, jo visas viņa durvis ir aizslēgtas. No deviņiem līdz vienpadsmitiem vakarā viņu vairs neviens neredz, da�reiz viņ� paliek viens arī pāris stundas no rītiem."

"Un durvis vienmēr ir aizslēgtas?" Spaiks vaicāja, jo bija loti ieinteresēts.

"Abas durvis. Vienmēr. Katrā istabas pusē ir pa durvīm. Bet, Dieva dēl�"

"Nebīstieties, draugs," Spaiks teica. "Bet vai jūs man nevarētu pastāstīt vēl vienu lietu?"

Jūlijs domāja, ka tā jau ir par daudz sastāstījis, aplaizīja sakal�tu�ās lūpas un sāka raudzīties visapkārt, it kā glābiņu meklēdams.

"Nē, tas ir viss, ko es pats zinu. Bet vai jūs zvērat, ka nenodo�siet mani?"

"Kur viņ� ēd pusdienas?"

"Parasti bibliotēkā. Ēdamistabu viņ� gandrīz nekad nelieto. Bet nu, Holend, man jāsteidzas prom."

Spaiks nepaguva to aizturēt, kad viņ� jau bija ielas viņā pusē.

Braukdams atpakaļ uz Hildfordu, Jūlijs sīki atcerējās visu, ko reportierim bija izstāstījis, un pats nobijās par savu briesmīgo pļā�pību. Labi, ka par nēzdogu viņ� neko nebija teicis. Bet tas ta�u �ai lietā bija visinteresantākais!

Kad Savinijs atgriezās pilī, viņa saimnieks bija vislabākajā ga�rastāvoklī. Viņ� nemaz neinteresējās, kādēļ sekretārs bijis tik ilgi prom, un, Jūlijam par lielu prieku, pats sāka stāstīt, ka par �o lietu laikam izrakstī�oties visas avīzes.

"Tos bailīgos zaķapastalas, kalpotājus, ne par kādu naudu ne�var piespiest klusēt," viņ� nicino�i teica. "Puse no viņiem aiziet prom. Pat tas nolāpītais Vilkss sāk runāt par promie�anu. Es vi�ņam teicu, ka to sūdzē�u, ja viņ� atstās savu vietu pirms līguma. Savinij, lūdzu, parūpējieties, lai �ovakar koridorā būtu aizdegtas visas lampas."

"Vai jūs domājat, ka spoks atkal parādīsies?" Jūlijs laipni jautāja.

Belamijs sāka neganti lamāties.

Dienā Belamijs apskatīja visas durvju atslēgas. Viņ� labi zinā�ja, ka nav grūti atslēgt veclaicīgās ārdurvis cilvēkam, kuram pie rokas ir visi vajadzīgie rīki. Bet ar ādu apsistās iek�durvis likās loti stipras, un Belamijs nekādi nevarēja saprast, kā pagāju�ajā nak�tī tās dabūtas vaļā. Viņ� ar palielināmo stiklu apskatīja ādas apsitumu, domādams, ka izdosies kaut kur ieraudzīt kādus skrambājumus. Bet neko viņ� neredzēja.

Tad viņ� apskatīja milzīgo bultu, kā to varētu izsist ar kādiem speciāliem instrumentiem. Bet ari tas likās pavisam neiespējami. Virs durvīm ta�u loga nebija. Belamijs rūpīgi apskatīja sienas un griestus, bet arī tur nekas nebija manāms. Arī guļamistabu viņ� sīki apskatīja.

Nekur neko nemanīja un nekādi nevarēja izskaidrot neizdibi�nāmo noslēpumu, kā gan pagāju�ajā naktī attaisītas cie�i noslēg�tās durvis.

�ai vakarā, gulēt iedams, viņ� aizslēdza abas durvis.

Bet, kad piecos no rīta viņ� pamodās, abas durvis bija vaļā un revolveris, kuru viņ� vakarā bija nolicis pie gultas galvgalī, bija pazudis.

"Papio," brokastis ēdot, Valērija teica tēvam, "es gribu pirkt māju laukos."

Misters Houets paskatījās uz viou.

"Ko?" viņ� izbrīnījies vaicāja.

"Es gribu pirkt māju laukos," viņa atkārtoja.

Viņam likās, ka meita izskatās pavisam nogurusi un slimīga. Zem acīm viņai bija zili riņķi. Redzēdams meitas noguru�o izska�tu, misters Houets loti satraucās.

"Nesen es apskatīju brīni�ķīgu senlaicīgu stūrīti," Valērija tei�ca. "Tik viena vaina -rmāja ir kaimiņos vecā Belamija pilij. To�ties tā ir loti netālu no Londonas."

"Bet, mana dārgā/' tēvs rūpju pilns sacīja, "man ta�u Amerikā ir daudz svarīgu darī�anu. Es nevaru visu ziemu palikt Londonā. Bet, liekas, mājiņu gan mēs varam nopirkt. Kur atrodas māja, ku�ra tev tā iepatikusies?"

"Harā. Māja saucas Lcidimenora, un tā kādreiz piederējusi pie Haras pils. Būs gan vajadzīgs loti pamatīgs remonts." Meitene no�vērsa acis un skatījās �ķīvī, tad atkal teica: "Man liekas, ka tā vieta priek� tevis ir ideāla, jo tu ta�u taisies rakstīt grāmatu�"

Misters Houets jau sen sapņoja par to, kaut varētu uzrakstīt Anglijas politisko vēsturi. Viņ� par to domāja jau kādus divdes�mit gadus un pa �o laiku bija sakrājis loti bagātīgus materiālus.

Viņ� nebūt neuztraucās, ka par �o tematu jau uzrakstītas daudzas grāmatas. Tas tikai viņu vēl pamudināja īstenot savu nodomu.

Misters Houets domīgi kasīja vaigu.

Bet meita pūlējās viņu pierunāt.

"Cik tur ir labi, un kāds tur miers! Esmu pārliecināta, ka tu nekad savu grāmatu neuzrakstīsi, ja aizbrauksi atpakaļ uz Ameri�ku. Tur tev vajadzēs noņemties ar visādiem sīkumiem un darī�anām. Un milzīgajā, trok�ņainajā Londonā vēl ne tik tu netiksi pie mierī�ga darba. Tur ta�u tāda pati steiga un nemiers kā Ņujorkā!"

"Un tanī mājiņā ir klusi un mierīgi?" viņ� domīgi vaicāja.

"Tur tu vari dzirdēt, kā mu�a lai�as," viņa jautri atteica.

"Vai zini, Valērij, man liekas, tava doma nemaz nav tik pela�ma," tēvs beidzot teica, atlaizdamies pret krēsla atzveltni un rau�dzīdamies griestos. "Arī tev būtu loti vajadzīga atpūta. Jā, tā ir laba doma. Es telegrafē�u uz Ņujorku un lūko�u visas darī�anas nokārtot no �ejienes. No spokiem ta�u tu nebaidies?" viņ� sausi jautāja.

Viņa pasmaidīja.

"Nē, nemaz," viņa mierīgi atbildēja, "ja tu runā par Zalo Strēl�nieku."

"Tomēr savāda tā lieta ir," misters Houets pielieca galvu. "Es Belamiju nepazīstu, bet, sprie�ot pēc tā, ko esmu par viņu dzir�dējis, viņ� gan laikam nekā nebīstas, izņemot ienākuma nodokļa piedzinēju."

"Tu viņu personīgi nepazīsti?"

Tēvs papurināja galvu.

"Nē. Nekad nav gadījies ar viņu iepazīties. Iztālēm esmu viņu redzējis vairākas reizes, viņ� �ad tad apmetas viesnīcā. Man viņ� loti nepatīk, un tas viņa sekretārs ar dzelteno seju ir pavisam rie�bīgs."

Meitene piecēlās. Tēvs uztrūkās, jo gribēja viņai palīdzēt.

"Valērij, tev katrā ziņā vajag parādīt savu kāju ārstam, kādam labam ortopēdam."

"Nemaz nē. �odien man jau ir daudz labāk. Gan redzēsi, ka uz vakara pusi būs pavisam labi," viņa teica.

Smaidot viņa atteicās no tēva palīdzības un iegāja savā istabā. \ Tomēr īsti stingriem soliem viņa nevarēja paiet.

Pēc laba brī�a pie viņicjn atnāca viesis, un to viņa nevarēja pie�ņemt. Misters Houets pieklauvēja pie viņas guļamistabas durvīm.

"Atnācis kapteinis Federstons. Viņ� saka, ka gribot tevi satikt."

"Labi," viņa atbildēja. "Tikai lai viņ� vispirms tev apsola, ka nesāks man lasīt visādas pamācības."

"Kādēļ gan lai viņ� tev lasītu pamācības?" tēvs izbrīnījies vaicāja.

"Palūdz, lai viņ� ienāk."

D�ims Federstons uz pirkstgaliem iegāja guļamistabā, un viņa sejā bija tik liela līdzjūtība, ka jaunava varēja to vai izpliķēt.

"Cik �ēl, ka esat tik nevesela," D�ims ienākdams teica. "Dieva dēļ, lūdzu, nedusmojieties, mis Houet. Es atnācu pie jums ar līdz�jūtības pilnu sirdi."

Misters Houets iegāja atpakaļ viesistabā uzrakstīt telegrammu. Federstons jautāja:

"Mis Houet, kur jūs bijāt pagāju�ajā naktī?"

"Kur tad citur kā gultā!"

"Un aizpagāju�ajā?"

"Ari gultā."

"Nedomājiet, ka esmu kāds nekauņa," viņ� nopietni teica, "to�mēr uzdrīkstos jautāt, vai jūs pa sapņiem neesat bijusi Londonas ķīnie�u kvartāla diezgan nepievilcīgās vietās? Es runāja par Laimhauzu. Un vai tur jūs nemeklējāt kādu cilvēku, kura vārds ir Koldharbors Smits?"

Meitene aiz nepacietības un nepatīkamas sajūtas iekliedzās.

"Pagaidiet!" Viņ� pacēla roku, lai aizturētu viņas pārmetumus. "Vai, meklējot �o d�entlmeni Smitu, kādā nelielā krodziņā, kur parasti sanāk ķīnie�i un nēģeri, neizcēlās kautiņ�?"

To atcerēdamās, viņa nodrebēja.

"Un no kādām nepatik�anām jūs izglāba godīgs, bet rupj� mat�rozis? Tomēr no spēcīga belziena pa kāju viņ� jūs nespēja izsar�gāt, jo zvēri, kas pulcējās krodziņā, arī ir ļoti veikli un spēcīgi."

"Vai tie�ām jūs bijāt tas godīgais, bet rupjais matrozis?" viņa vaicāja un, par to domājot, nodrebēja.

"Nē, bet tas bija viens no maniem ļaudīm, ser�ants Higinss. Viņ� ir jauks zēns, kaut diezgan lempīgām smadzenēm. Sakiet, kādēļ jūs visu to darāt?"

"Tād�l, ka tā vajag," viņa ietiepīgi atteica. "Man vajadzēja sa�tikt Krīgeru pirms briesmīgā notikuma. Es par viņu �o to zināju, es zināju, ka Belamijs maksājis viņam naudu par kādu briesmīgi nekrietnu darbu. Un ari tam tur." Atkal viņa nodrebēja. "Tas bija �ausmīgi!"

"Koldharbors nav no patīkamajiem cilvēkiem," kapteinis Fe�derstons teica. "Kam pieder tādas iestādes, tie reti mēdz būt laip�ni. Tātad ari Koldharbors saņem pensiju?" viņ� domīgi piebilda. "To es vēl nezināju. Kur jūs to visu dabūjāt zināt?"

"Es par �īm ziņām samaksāju," viņa izvairīdamās atbildēja. "Man liekas, tās ir pietieko�i dro�as un ticamas."

Federstons labu laiciņu domāja, uz tepiķi skatīdamies.

"Es tik baidos, ka jūs pati sevi nodosiet! Par laimi Koldharbors tajā naktī tur nebija, citādi jau otrā dienā Belamijs visu zinātu."

Viņ� bija pārsteigts, ieraudzīdams Valērijas acīs asaras.

"Es visu izmēģināju," viņa sacīja, "it visu. Es biju muļķe un iedomājos, ka esmu gudrāka nekā policija visā pasaulē. Nu sāku domāt, ka esmu maldījusies."

Viņ� paskatījās tai acīs.

"Mis Houet, vai jūs skaidri zināt, ka nedzenaties pakal tikai spokiem?"

"To es zinu skaidri, ļoti skaidri. Kāda balss man saka, ka eju pa pareizu ceļu."

"Atbildiet man uz vēl vienu jautājumu," dobjākā balsī Feder�stons teica. "Kas ir �ī sieviete, kuru jūs meklējat?"

Velērija cie�i sakoda zobus.

"To es jums nevaru teikt. Tas nav tikai mans noslēpums."

Avīzes redaktors uzdeva Spaikam Holendam dabūt no D�ona Vuda da�us rakstus par bērnu aizsardzību un uzraudzību. Jauna�jam reportierim tāds uzdevums ļoti patika, jo viņam gribējās atkal satikt cilvēku, kur� bija tik tālu projām no visām pasaulīgajām

lietām un no lau�u mū�īgās zūdlbas.

Spaiks aizbrauca no Londonas ar pirmo rīta vilcienu un pie�cas stundas dabūja braukt pa nemīlīgo jūru. Uz kontinentu viņ� labprāt devās nevis tāpēc, lai dabūtu no Vuda rakstus par bērnu aizsardzību, � jo tos viņ� pats būtu tik un tā piesūtījis, � bet cerēdams kaut ko tuvāk uzzināt par Abi Belamiju. No visa bija redzams, ka Vuds par Belamiju zina diezgan daudz. Pat pāris vār�du, ko viņ� par to savā laikā izteica, bija ļoti interesanti. Bet cik daudz viņ� vēl nemaz nebija izsacījis! Par to Spaiks bija pilnīgi pārliecināts. Vuds nelabprāt vēlējās par �īm lietām runāt, un tādēļ Spaiks vēl vairāk pārliecinājās, ka viņ� zina vairāk, nekā to varē�ja iedomāties.

Ar vieglu sirdi Spaiks izkāpa Ostendē. Gandrīz pusstundu bija jāgaida tramvajs uz Holandes robe�ām. Spaiks iesēdās pirmās kla�ses vagonā un bija loti labā garastāvoklī. Lija stiprs lietus, un pū�ta auksts, ass vēj�. Spaiks bie�i brauca uz Beļģiju un labi pazina �o apkārtni. Viņ� brauca pāri vientuļājn kāpām, kur vēl no kara laikiem bija redzamas vācu pamestās tran�ejas. Lekokā izskatījās kā tuksnesī, bet Vendine bija īsta mirdzo�a pilsētiņa. Bet �obrīd arī �īs pilsētiņas ielas bija tuk�as, tikai izbrīnījies policists noska�tījās uz Spaiku, kad tas izkāpa no tramvaja un cīnīdamies ar vēja brāzieniem, devās uz priek�u.

Krastmala izskatījās visai skumīga. Mājām bija aizsisti logi, no kā bija redzams, ka tām vēl nav saimnieku. Nolaistā alejā vēj� bija sadzinis veselas smil�u kaudzes. Bija tie�i paisuma laiks, un melnie, saniknotie viļņi sitās pret krastmalu, pa kuru gāja līdz au�sīm satinies reportieris. Beidzot viņ� nokļuva līdz mājai nr. 94.

Tā bija liela, skaista vasarnīca, tāda pati kā citas, aiz augstas sētas paslēpusies, pasargāta no vēja un negaisiem. Sētai bija vie�nas vienīgas durvis, un Spaiks pie tām pieklauvēja. Neviens neat�bildēja. Reportieris pieklauvēja otru reizi, spēcīgāk.

Viņ� klauvēja vēl tre�o reizi, bet bez panākumiem. Tad viņ� apgāja apkārt ap namu, cerēdams satikt kādu cilvēku.

Tiklīdz viņ� pieklauvēja pie virtuves durvīm, tūdaļ iznāca ma�za auguma resna sieviete ar mazām ūsiņām. Viņa aizdomīgi pa�skatījās.

"Kā lai jūs piesaku? Mesjē nevienu nepieņem," viņa fran�u va�lodā teica.

"Viņ� mani gaida," Spaiks sacīja. "Es viņam jau telegrafēju."

Sievietes seja kļuva laipnāka.

"A-a, nu es atceros gan. Ejiet aug�ā. Tur, tur."

Viņa veda to pa �aurām trepītēm, kuras nebija klātas ar tepi�ķiem, tad pieklauvēja pie vienām durvīm. No iek�puses sauca "lū�dzu ienākt", un viņa ieveda viesi istabā.

Spaiks ienāca lielā, diezgan �aurā telpā. Viena siena bija no vienas vietas nosegta ar tepiķiem, pie otras bija grāmatu plaukti. Istabu apgaismoja divi sudraba kroņlukturi, jo tai bija tikai viens logs un tas pats pa�ā galā, tādēļ istaba bija krietni patum�a.

D�ons Vuds sēdēja pie milzīga rakstāmgalda. Kad ienāca vie�sis, viņ� piecēlās un nolika pie malas spalvaskātu.

"Tādā laikā saņēmāties un atbraucāt pie manis? Jūs esat bra�s zēns! Sēstieties, mister Holend. Varu jums tūda] pateikt, ka ar lie�lāko prieku do�u jūsu avīzei da�us rakstus, kurus jūs lūdzāt savā telegrammā. Es gribu, lai sabiedrība būtu pareizi informēta, tad varē�u ķerties pie savu nodomu īsteno�anas dzīvē. Es pūlē�os sa�vu darbu kārtīgi izreklamēt un nebūt nedomāju kaunēties."

Viņi sāka loti pamatīgi apspriest rakstu saturu, un Spaiks Vudam izteica, kādas būtu mistera Saima vēlē�anās.

Ienāca resnā sieviete ar Osiņām un ienesa vīnu, vīna glāzes un �ķīvi ar cepumiem.

"Cik klusi un mierīgi jūs te dzīvojat," Spaiks ar skaudību tei�ca. "Es sākumā brīnījos, kā jūs varat visu ziemu nodzīvot �ādā �aurā istabā! Bet nu redzu, cik te ērta un mierīga rakstī�ana!"

D�ons Vuds pasmaidīja.

"Es negribu jums rādīt, kas traucē manu mieru un klusumu. Viņi visi guļ."

"Kā, vai tad jums te ir arī bērni?" pārsteigts reportieris vaicāja.

Vuds palocīja galvu.

"Jā gan, veseli trīsdesmit," viņ� teica. "Visi trīs stāvi aizņemti." Viņ� pamāja ar galvu, rādīdams uz mājas aug�ieni. "Bet man ir tikai veselie bērni. Sanatorija ir pilsētas viņā pusē."

Veselu stundu viņi bija norunāju�i par bērniem.

Likās, ka misters Vuds var stāstīt par viņiem bez gala, bez rim�anās.

"Mister Vud, man pa galvu �audās visādas domas un man lie�kas, ka jūs par Abi Belamiju zināt daudz vairāk, nekā jūs stāstāt. Jūs ta�u viņu nemīlat, pat necie�at, � vai nav tiesa?"

Misters Vuds paņēma no galda brīni�ķīgo Pāna statujiņu un spēlējās ar to.

"Es par viņu zinu tik daudz, ka tas cilvēks būtu pelnījis, lai viņu pakar."

"Lai viņu pakar?" Spaiks izbrīnījies atkārtoja. "Tie ir ļoti no�pietni vārdi."

Vuds uz viņu paskatījās.

"Bet es par to varu runāt tikai ar cilvēku, kuram varu pilnīgi uzticēties un kur� to nepublicēs."

Spaiks nevarēja ciest, ka viņam ko stāsta "zem �etrām acīm", bet �ajā gadījumā viņ� gribēja zināt pēc iespējas vairāk, kaut arī par visu nevarētu tūliņ rakstīt avīzē.

"Man nav nekādu pierādījumu, pat neviena pa�a," bērnu draugs stāstīja. "Tomēr esmu pārliecināts, ka to cilvēku ar skaidrāko ap�ziņu un mierīgu sirdi var vest uz karātavām. Protams, es nedomā�ju, ka viņu kāds būs ar mieru pakārt, paļaujoties vienīgi uz ma�niem vārdiem. Likums jau loti rūpējas par katra cilvēka dzīvību."

"Tas, protams, būs bijis kāds bērns, kam viņ� ļaunu darījis?" Spaiks ievaicājās. "Es nedomāju, ka jūs neinteresējaties par pie�augu�o likteņiem un būtu vienaldzīgs, ja noslepkavotu kādu resn�vēderi, bet pēc jūsu vārdiem es nojau�u, ka jūs viņu turat aizdo�mās par bērna slepkavību."

"Jā, jums taisnība," Vuds teica. "Viņ� ir noslepkavojis bērnu, kuru es tikai reizi redzēju. Es nezinu, vai ļauno darbu izdarījis viņ� pats vai kāds cits, kam viņ� samaksājis. Bet Belamijs bērnus nevar ciest. Es nezinu, vai jūs ņēmāt nopietni manu telegrammu, kurā jautāju, vai vecais Ābels neizliekas, ka mīl bērnus. Tas bija tikai joks. Loti bēdīgs joks, varbūt pat muļķīgs. Es telegrafēju, kā�das savādas dziņas mudināts. Abc Belamijs? Labāk viņ� upē ie�sviedīs savu pēdējo dolāru, nekā kaut grasi iedos trūcīgam bērnam."

"Bet vai jūs man varat pateikt, ko viņ� darīja Amerikā?"

"Amerikā? Jā, pirms daudziem gadiem�" Vuds apklusa. "Es baidos, ka jau tā esmu par daudz izstāstījis. Agri vai vēlu es ceru dabūt rokā skaidrus pierādījumus pret viņu. Diviem cilvēkiem es�mu uzdevis �o lietu izmeklēt, viņi strādā jau vairākus gadus � viens Londonā, otrs Amerikā."

' "Man liekas; ka Abe.m Belamijam biju�as kādas nepatik�anas ar bērnu aizsardzības biedrību Amerikā," reportieris teica.

"Jā, es zinu. Bet, ko es jums tagad stāstu, tam nav nekāda sa�kara ar to skandālu. Ņujorkā viņ� bija iejaukts ari vēl citā skan�dalozā lietā. Viņ� bija nogrūdis pa trepēm kādu kantora zēnu, un tas gandrīz nositās. Es ļoti labi pazīstu mistera Belamija atklāto dzīvi, bet man vēl jānoskaidro da�as lietas no viņa privātās dzī�ves. Tas cilvēks nav nekas cits kā nekrietns zvērs. Viņ� ir līdz nāvei sitis un spīdzinājis bērnus, un viņ� arī samaksājis piecus tūk�sto�us dolāru, lai likvidētu vienu lietu ar savu kalpotāju, kur� vi�ņu gribēja saukt pie atbildības par spīdzinā�anu. No tā laika Be�lamijs nevienu kalpotāju vairs nepieņēma."

"Ir gan Dievam visādi dīvaini cilvēki," Spaiks teica.

"Nu, vai ziniet, velns rada vēl dīvainākus cilvēkus."

Spaiks ierunājās par to, ko bija domājis visu ceļu.

"Kā jums liekas, vai Zaļais Strēlnieks nav viens no viņa upu�riem?" viņ� vaicāja.

D�ons Vuds pasmaidīja.

"Daudzi domā," viņ� sacīja, "ka Zalo Strēlnieku izdomājis kāds avī�u reportieris, kura vārdu es patlaban nevaru minēt, jo tas ne�būtu visai pieklājīgi."

"Es būtu laimīgs, ja man būtu bijis �is gods," Spaiks smieda�mies atteica. "Par to ta�u uztrauksies visa Anglija! Ja tā ir kāda izdoma, tad viņu izdomājis pats Zaļais Strēlnieks."

Viņ� izstāstīja, kā pēdējo reizi parādījies Zaļais Strēlnieks. D�ons Vuds viņu sīki izpra�ņāja.

"Vai bez Abes Belamija vēl kāds viņu redzēja?"

"Neviens. Varbūt Belamijs pats to izdomājis."

"Nē, tā vis neliekas." D�ons Vuds papurināja galvu. "Belamijs nav tāds cilvēks. Viņ� nav viltīgs. Viņ� ir tikai � īsts zvērs. No tādām domām jūs varat mierīgi atsacīties. Zaļais Strēlnieks patiesi parādās, un Abe Belamijs to dro�i vien būs redzējis."

Atkal viņ� atlaidās krēslā un iegrima pārdomās. Acīmredzot ne par ko dai]u un tīkamu viņ� nedomāja. Pēk�ņi viņ� piecēlās un piegāja pie sienā iemūrēta seifa. Pēc brī�a viņ� atgriezās un kaut ko turēja rokā.

Spaiks piecēlās, taisīdamies iet prom. Viņam bija tikai da�as stundas laika, bet par rakstiem viņi bija pārāk ilgi norunāju�i.

"Paskatieties �urp, Holend."

Tā bija maza bērna zam�ādas kurpīte, stipri netīra un izbalējusi.

"Kādreiz, ja liktenis negribēs mani par agru saukt Dieva priek�ā, es �o kurpīti parādī�u Abem Belamijam, kad abi būsim Amerikā tiesas priek�ā. Tā viņam būs briesmīga diena."

Atkal ienāca sieviete ar ūsiņām. Viņa laipni smaidīja, un viņai rokās bija kaut kas mazs un balts.

"Kungs, mazā vācietīte negrib iet gulēt, jūs neredzējusi."

Viņa sniedza Vudam mazu bērniņu lielām, skaidrām acīm.

Vuds uzreiz pārvērtās, viņ� sāka priecīgi smaidīt, izstiepa ro�kas un paņēma bērniņu.

"Tas, Holend, ir viens no manu dārgumu paraugiem � daudz brīni�ķīgāks un interesantāks nekā visi Belamija miljoni."

Spaiks devās uz durvīm, aiz kurām kauca vēj� un trakoja vētra. Istabu atstādams, viņ� vēlreiz atskatījās. D�ons sēdēja pie rakstām�galda, mazo meitenīti turēdams klēpī. Viņ� tai rādīja Pāna statujiņu, pēc kuras bērniņ� sajūsmināts izstiepa savas mazās rociņas.

Nāko�ajā rītā Belamijs saņēma Jūliju, loti laipni un noslēpu�maini smaidot.

"Labāk nerādieties acīs maniem suņiem," Belamijs teica. "Viņi jūs dzīvu apēdīs un tomēr vēl nebūs paēdu�i."

Jūlijs gan izbijās, tomēr loti ieinteresējās. Cik viņ� zināja, pilī suņu nemaz nebija.

"Es nopirku divus policijas suņus," Belamijs paskaidroja, "un tie naktīs sargās priek�telpas un koridoru. Ja gribat paklausīt ma�nam padomam, palieciet no rīta savā istabā, kamēr nebū�u

piecēlies."

Vēlāk Jūlijs suņus ieraudzīja. Tie izskatījās briesmīgi plēsīgi un ļauni, glu�i kā vilki. Neviens nedrīkstēja pie viņiem pieiet, tikai saimnieks pats.

Belamijs ne no viena nebaidījās. Un suņi uzreiz nojauta un at�zina, cik viņu saimnieks pārāks.

"Nebīstieties, picskarieties viņiem, nu, pieskarieties!" Belamijs teica.

Jūlijs izstiepa savu drebo�o roku pret tuvāko suni, bet uzreiz to atrāva, jo suns nikni ierūcās'

"Jūs baidāties. Arī suns labi zina, ka jūs baidāties. Nāc �urp � tu." Viņ� sasita knipi un suns, asti luncinādams, pienāca tuvāk, apsēdās, pacēla savu gudro galvu un skatījās uz saimnieku.

"Cilvēks, kur� man viņus pārdeva, teica, ka mēne�a laikā ne�spē�u tos pie sevis pieradināt. Muļķis tāds! Tā māja ir izīrēta," viņ� turpināja, pēk�ņi sākdams runāt pilnīgi par citu lietu. "Kā tad to sauc?"

"Jūs domājat Leidimenoru?" Jūlijs izbrīnījies jautāja.

Belamijs palocīja galvu.

"Jā, viņi man to jau teica. �orīt piezvanīju aģentam, un tas man pateica, ka māja tikko izīrēta. Vai jūs neko neesat par to dzirdējis?"

"Nē, ser, pirmo reizi dzirdu. Kas tad būs mūsu kaimiņi?"

Abe Belamijs pagrozīja galvu.

"Nezinu. Mani tas neinteresē," viņ� teica. "Bet kādēļ viņi nav izvēlēju�ies citu vietu?"

Laiciņu vēlāk, pēc brokastīm, Jūlijs gāja līdzi savam saimnie�kam pastaigāties, lai dabūtu ko vairāk zināt.

"Tā laikam ir tā māja," Abc Belamijs teica, ar spieķi rādīdams uz pelēko ēku, kuras jumts un skurstenis bija redzami aiz parka augstā �oga. "Es jau agrāk biju �o māju redzējis, bet nekad man neienāca prātā, ka to vajadzētu nopirkt. Bet kas tur, � kas tās par durvīm sienā?"

"Laikam durvis gan," Jūlijs atbildēja. "Dro�i vien pili ar �o mā�ju savieno kāda eja. Agrāk māja būs bijusi piebūve pie pils."

Tās bija vecas, stipri biezas durvis. Acīmredzot ilgus, ilgus ga�dus neviens tās nebija lietojis. Dzelzs bultas bija pavisam sarūsē�ju�as, un ozolkoka daļas bija sūnām apaugu�as.

Ka durvju atdarī�anai būtu vajadzīga vesela diena, tas uz Bela�miju neatstāja nekādu iespaidu.

"Ejiet uz ciemu un atsauciet namdari. Lai viņ� durvis no pils puses cie�i aizmūrē. Es nebūt nevēlos, ka pa mūsu īpa�umiem va�zātos sve�i cilvēki. Lūdzu, Savinij, parūpējieties par to."

Jūlijs pierakstīja Belamija pavēli, un tajā pa�ā dienā no ciema atnāca divi strādnieki, kuri sāka notīrīt sūnas no durvīm un tad ķērās pie aizmūrē�anas.

Valērija Houeta staigāja pa dārzu un dzirdēja, ka pret koka durvīm atcērtas dzelzs veseri, un tūdaļ saprata, kas notiek viņpus sienas. Leidimenorā tas viņai nebija pirmais pārsteigums. Tuvāk apskatot noīrēto māju, viņa redzēja, ka mājas iek�pusē bija vaja�dzīgs tikai pavisam niecīgs remonts. Visas sienas bija ar ozolkoku apsistas, griesti stingri turējās uz veclaicīgiem resniem ozola baļ�ķiem, griestus vajadzēja tikai nobalsināt.

Vienā istabā bija jāatjauno mozaīku grīda, bet vispār te varēja tūliņ pat pārcelties uz dzīvi.

Valērijai bija liels prieks, ka tēvs tam tūdaļ piekrita.

Strādnieki vēl nebija beigu�i remontu, kad vecās mājas alejās jau sabrauca milzīgi rati ar daudzām mēbelēm.

Pa savas guļamistabas logiem vienā jaukā dienā Abe Belamijs ieraudzīja, kā/sāka kūpēt Leidimenoras skursteņi. Viņ� kaut ko norūca. Visas �īs dienas viņ� cēlās agri no rīta, jo kalpotājiem ne�bija ne mazākās vēlē�anās satikties ar policijas suņiem, kamēr tie brīvi staigāja apkārt. �ie naktssargi pa nakti vairākas reizes ap�skrēja pili.

Jūlijs Savinijs izdzirda viņu mīkstos solus un, apgriezies gultā uz otriem sāniem, bailēs nodrebēja. Acīmredzot suņiem bija ļoti liela nozīme, jo Zaļais Strēlnieks vairs neparādījās.

Kādu rītu misters Belamijs lasīja "Daily Globe" un ieraudzīja virsrakstu, par kuru nikni norūca. Avīzēs bija rakstīts:

"Policijas suņi apsargā �ikāgas miljonāru no spokiem."

Abe Belamijs jau bija pieradis, ka viss parādās avīzē, kaut arī viņ� to tik loti nevēlējās. Viņ� dusmojās uz Spaiku, tomēr nedo�māja viņu sūdzēt par miera traucē�anu, kaut agrāk viņ� nedeva laikrakstu līdzstrādniekiem miera par daudz niecīgākām lietām.

Visvairāk viņ� noskaitās par to, ka vienā jaukā dienā (tas bija otrajā dienā pēc tam, kad Spaiks satikās ar D�onu Vudu) repor�tieris atnāca pie pils vārtiem un pieprasīja, lai viņu ielai�.

"Pasakiet viņam," Belamijs pa telefonu nikni rēca, "lai viņ� ne�iedro�inās rādīties man acīs. Citādi es viņam uzrīdī�u savus suņus."

"Viņ� liek jums pateikt, ka viņam ir loti interesantas ziņas par kādu cilvēku, kur� nesen nonāvēts. Viņ� ieguvis jaunas ziņas par Krīgeru."

"Es neko negribu zināt," miljonārs kā neprātīgs kliedza un ar lielu troksni nosvieda telefona klausuli.

Pēc kāda laika, kad Belamijs atkal izgāja parkā, viņ�, glu�i pār�steigts aiz brīnumiem, satika Spaiku mierīgi soļojam pa vienu no parka celiņiem un jautri svaidām gaisā savu spieķi. Belamijs ne�ganti noskaitās. Spaiks smēķēja cigāru un laida gaisā kuplus dū�mus. Acīmredzot reportieris ar sarkanajiem matiem jutās lieliski. Viņ� izvilka roku no kabatas un jautri vicināja to, sveicinādams miljonāru.

"Kā jūs te iekļuvāt?" Belamijs vaicāja, aiz dusmām nevarēdams paelpot.

"Pārdrāzos pār sētu," Spaiks loti mierīgi atbildēja.

Abes Belamija seja kļuva mazliet tum�āka.

"Tad varat uz vietas pārdrāzties atpakaļ. Jums nav nekādu tie�sību te rādīties. Prom no �ejienes! Ārā!"

"Paklausieties, mister Belamij! Nudien, tādu nieku dēļ ta�u nav vērts celt tik lielu troksni. Es esmu ieradies pie jums un jums ta��u nav grūti uzklausīt, ko gribu pastāstīt."

"Man jūsu stāsti nav vajadzīgi. Vācieties projām!"

Belamijs tuvojās reportierim, un bija skaidri redzams, ko viņ� grib darīt.

"Labāk paklausieties, ko es jums teik�u," Spaiks teica un ne�kustējās no vietas. "Policija atradusi kādas vēstules norakstu, ku�ru Krīgers rakstījis jums. Vēstulē ir runa par kādu N., un policija ļoti grib zināt, kurā gadā vēstule rakstīta un par ko tur ir runa."

Belamijs tūdaļ mainīja savu izturē�anos.

"Vēstule?" viņ� neuzticīgi jautāja. "Man rakstītas vēstules no�rakstu? Vai tie�ām tas nelga, tas muļķis, atstājis savu vēstuļu no�rakstus?"

Spaiks palocīja galvu.

"Policija vienā viņa rakstāmgalda atvilktnē atradusi simtiem vēs�tuļu norakstu. Acīmredzot Krīgeram bijis paradums visas vēstules nokopēt."

Abe Belamijs, bridi padomājis, reportierim asi un pavēlo�i teica: "Nāciet iek�ā!"

Spaiks gāja viņam līdzi, priecādamies par savu uzvaru.

"Nu, pastāstiet man, ko jūs par to lietu zināt. Kā jūs dabūjāt zināt par to vēstuli?"

"Es biju klāt pie kratī�anas un pats redzēju, kā viņi atrada Krī�gera vēstules. Taisnību sakot, viņi vēstules nemaz nebūtu pamanī�ju�i, bet es tās ieraudzīju."

"Tā?" Belamijs norūca.

"Jā. �o vēstuli es ieraudzīju un tūliņ pat nokopēju. Inspektors nemaz vēl nedabūja apjēgt, ka viņam rokās ir loti svarīgs dokuments."

Viņ� izņēma no kabatas grāmatiņas papīra loksni un uzlika to uz galda.

"Es jums to nolasī�u," viņ� teica. "Vēstule ir bez datuma. Par to policija uztraucas visvairāk."

"Mister Abe Belamij,

es jums rakstu par to N. Viņ� patlaban ir manā kamerā, un viņam pavisam necie�ams raksturs. Esmu ar mieru ar viņu izda�rīt, ko jūs gribat un par ko runājām, kad pēdējo reizi tikāmies. Bet par to jums vajadzēs labi samaksāt, jo es varu pazaudēt vie�tu. īpa�i tad, ja nekas labs neiznāk vai arī ja mani pamana otrs cietuma uzraugs. Bez tam arī mani pa�u var krietni sadauzīt, tā�dēļ man jau iepriek� jāzina jūsu nosacījumi. N. man ļoti nepatīk. Viņ� ir briesmīgi gudrs un ar stipri veiklu mēli. Man ar viņu jau

bija da�as nepatik�anas. Ja neesat no sava nodoma atteicies, rīt varam satikties. Patlaban es eju atvaļinājumā un apmetī�os pie sa�viem radiem Henlijā. Ja vēlaties, varbūt varam satikties tie�i tur?"

�. Krīgers."

Abe Belamijs izlasīja vēstuli divas reizes, tad kārtīgi to salocīja un atdeva Spaikam atpakaļ.

"Es nevaru atcerēties, ka būtu kādreiz tādu vēstuli saņēmis. Un par to N., vai kā viņu tur sauc, es it neko nezinu. Krīgeram es maksāju par kādu pakalpojumu."

Viņa balss skanēja neparasti mīksti, kaut Spaiks labi redzēja, ka miljonārs tikai ar lielām pūlēm valda dusmas.

"Bet viņ� ta�u izglāba jūsu dzīvību tie�i Henlijā, vai ne?" Spaiks f vaicāja. "Tā ir dīvaina sagadī�anās, ka viņ� tie�i tur nolicis satik��anos ar jums. Varbūt viņ� jau iepriek� zināja, ka jūs iekritīsiet upē?"

"Holend, man nepatīk vairs klausīties jūsu rupjībās," Belamijs neizturēja. "Es pateicu visu, ko zinu. Un jums nav nekādu pierā�dījumu, ka �ī vēstule būtu man arī nosūtīta un ka es būtu to sa�ņēmis: Varbūt jūs to pats esat viltojis un ielicis Krīgera papīros. Ko jūs kratī�anas laikā darījāt viņa mājā?"

Spaiks salocīja vēstuli un mierīgi iebāza atpakaļ kabatā.

"Ko es tur darīju?" viņ� atkārtoja. "Loti vienkār�i � es tur ne�jau�i gadījos. Tātad jūs, mister Belamij, par vēstuli neko nezināt?"

"Itin neko. Pirmo reizi dzirdu par tādu N., par kuru vēstulē rakstīts. Es pat nezināju, ka Krīgers bijis cietuma uzraugs, to es tikai nesen lasīju kādā "Daily Globe" ziņojumā. Jā, tā ir mana mīļākā avīze!" Belamijs ņirdzīgi teica.

Spaiks pasmaidīja.

"Nu, tad neko nevar darīt!" viņ� sacīja. "Vai par Zaļo Strēlnie�ku arī nekādu jaunu ziņu vairs nav?"

"Par to jūs vienmēr uzzināt ātrāk nekā es pats," Abe Belamijs atteica. "Visu, ko es zinu par to nolādēto Zaļo Strēlnieku, es iz�lasu jūsu avīzē. Tā ir ļoti interesanta avīze, sniedz ļoti patiesas un pareizas ziņas. Labāk es atteiktos no savām brokastīm nekā no jūsu avīzes."

"Liekas, jums ta�u nekas nebūs pretim, ka es apskatu jūsu pi�li?" Spaiks vaicāja.

"Jūs loti maldāties," miljonārs atbildēja. "Labāk paraugieties, kas notiek tur, sienas viņā pusē, pār kuru jūs tikko pārrāpāties."

Lai pilnīgi pārliecinātos, ka nelūgtais viesis tie�ām aiziet, Bela�mijs viņu pavadīja līdz pa�iem parka vārtiem.

Reportieri ieraudzījis, vārtu sargs aiz brīnumiem muti vien iepleta.

"Tās sienas nav pietieko�i augstas," Belamijs Jūlijam teica, kad Spaiks bija aizgājis. "Piezvaniet kādam uz Hildfordu, lai atsūta strādniekus un lai sētu apvelk ar dzeloņdrātīm. Un tad, Savinij�"

Pie durvīm Jūlijs pagriezās atpakaļ.

"Līdz �im nepaguvu jums pateikt, bet, man liekas, es jūs atbrī�vo�u no lieka nemiera un uztraukumiem, ja pateik�u, ka portfelis ar ģīmetnēm vairs neatrodas mana rakstāmgalda atvilktnē. Es to noglabāju seifā. Ja jums atkal ienāk prātā patīksmināties par �īm ģīmetnēm, tad palūdziet man un es jums tās uz pāris minūtēm iedo�u."

Jūlijs nevēlējās viņam atbildēt. Un, ja arī būtu pratis īsti labi atbildēt, viņa stāvoklis tomēr nebūtu viegls.

Haras pilī daudz kas bija pārbūvēts, kop� Abe Belamijs bija tur apmeties uz dzīvi. Vairāk nekā mēnesi vesels pulks strādnie�ku noņēmās ar darbiem pilī pa�a Belamija vadībā, jo viņ� bija vecs būvuzņēmējs. Viņ� pilī ierīkoja jaunu kanalizācijas sistēmu, gāzes apkuri un ievilka elektrību. Izņemot bibliotēku, visās pils istabās bija gāzes kamīni un virtuvē gāzes plīts.

Tai dienā, kad Spaiks kā nelūgts viesis bija atnācis uz pili, pils pārvaldnieks Vilkss bija stipri uztraucies par gāzes rēķinu.

Parasti gāzes rēķinus vajadzēja nodot pils īpa�niekam personī�gi, jo tos viņ� maksāja pats. Bet �odien pēdējais gāzes rēķins par vasaras mēne�iem pavisam nejau�i bija nokļuvis Vilksa rokās, un viņ� to ilgi pētīja un tikai tad nodeva saimniekam.

"Kas par lietu?" Belamijs īdzīgi uzbrēca savam kalpam'.

"Ser, gāzes rēķins nav pareizs. Viņi mums par gāzi aprēķināju��i daudz vairāk, nekā mēs �ais mēne�os esam notērēju�i," Vilkss atbildēja. Viņam bija prieks pakalpot saimniekam.

"Nav pareizs? Kādēļ? Kas par lietu?"

65

"Viņi mums piesūtīju�i tik lielu rēķinu par gāzi tie�i viskarstā-

3�509

kajā vasaras mēnesī un tie�i tad, kad mums virtuvē gāzes plīts ir sabojājusies un mēs visu laiku dedzinām ogles."

Belamijs izrāva rēķinu pārvaldniekam no rokām un, to nemaz neapskatījis, nolika pie malas.

"Lai paliek!" viņ� norūca.

"Bet, ser, mēs nevarējām izlietot ne tūkstoti kubikmetru gāzes, un viņi rēķinā ierakstīju�i�"

"Neuzmācieties, vai nedzirdējāt?" pils īpa�nieks brēca. "Un turpmāk vairs rēķinus neuzplēsiet. Tā nav jūsu darī�ana."

Pils pārvaldnieks vairs ilgāk nespēja izturēt.

Viņ� gan saņēma lielu algu, bet tam bija jāiztur bezgala daudzi uzbrukumi. Viņa pacietībai bija beigas.

"Mister Belamij, es necietī�u, ka jūs tā ar mani runājat," viņ� teica, "es būtu ļoti priecīgs, ja jūs samaksātu algu un atlaistu ma�ni. Es neesmu radis�"

"Nelielieties, taisieties, ka tiekat," Belamijs viņu pārtrauca.

Viņ� iebāza roku kabatā un izvilka papīra naudaszīmi.

"Te būs jūsu nauda. Pusstundas laikā jums jātiek prom, Vilks, vaļ es�"

Pārsteidzo�ā jaunā ziņa Spaika ausīs ielidoja tie�i tajā brīdī, kad viņ� ciema viesnīcā beidza brokastot. Mazajā ciemā pils pār�valdnieka atlai�ana bija liels notikums.

Jau sen viņi zināja, ka Belamijs ar savu galveno kalpu labi ne�satiek, un, kad misters Vilkss ieradās ciemā, visi to sāka izpra��ņāt un izteikt savu līdzjūtību. Viņam juta līdzi visi � no ciema ārsta līdz kādam biju�ajam pils kalpotājam, kur� no pils aizgāja, jo baidījās no Zaļā Strēlnieka.

Reportieris pameta brokastis un gāja parunāt ar atlaisto pār' valdnieku.

"Ar viņu nevar sadzīvot," Vilkss sūdzējās, aiz dusmām drebē�dams. "Nevar, ser. Viņ� nav cilvēks, bet zvērs, tīrais cūka. Un ja vēl iedomājas, ka viņ� redz spokus�"

"Vai jūs redzējāt spoku?"

"Nē, ser, es viņu neredzēju," Vilkss atteica. "Es neprotu melot. Nekad neesmu redzējis nekādus spokus un esmu pārliecināts, ka spoku izdomājis pats Belamijs saviem personīgiem nolūkiem. Es

viņu par cūku nosaucu tādēļ, ka visu mū�u esmu kalpojis aris�tokrātiskās ģimenēs. Viņ�, ser, neprot dzīvot. Viņam pieder skais�tākā ēdamistaba pasaulē, bet viņ� ēdienu aprij kā cūka turpat bib�liotēkā. Cik daudz viņ� ēd! Ser, jūs neticēsiet. Brokastīs viņam pasniedz divas pintes piena, pusduci olu�" Un viņ� sāka uzskai�tīt visu, ko apēd rijīgais pils īpa�nieks.

Savu biju�o saimnieku viņ� attēloja pavisam no citas puses.

Spaiks nekad nebija iedomājies, ka Belamijs ir tāds rīma.

"Bet kas jūs spieda atstāt vietu?" Spaiks vaicāja.

Vilkss viņam izstāstīja gadījumu ar gāzes rēķinu. Pilī vasaras mēne�os neviens gāzi nelietoja, bet gāzes iestāde piesūtījusi rēķi�nu par 25 000 kubikmetru.

"Viņam vajadzēja man pateikties, kā to būtu darījis katrs d�entl�menis, jo viņa pa�a interesēs to vajadzēja noskaidrot, bet viņ� mani tikai izlamāja kā suni. Mister Holend, tādu izturē�anos es nevarē�ju paciest."

Spaiks pacietīgi noklausījās pārvaldnieka bēdās, bet gadījums ar gāzes rēķinu viņam nemaz nelikās tik svarīgs. Viņ� sāka runāt par Zalo Strēlnieku, bet par to neko jaunu nedabūja zināt, tikai da�us sīkumus par policijas suņiem. Spaiks par suņiem zināja jau agrāk un pats �o ziņu bija sniedzis avīzei.

Ta�u! Kamēr pārvaldnieks stāstīja, Spaiks jau bija sacerējis in�teresantu ziņu savai avīzei ar virsrakstu: "Dzīve spoku pilī".

Atgriezies pilsētā, Spaiks nodomāja aiziet uz Skotlendjardu.

Reportieri tūliņ ieveda pie D�ima Federstona.

"Nu, Holend, kas jauns?"

Viņ� pavirzīja uz reportiera pusi cigāru kastīti, un Spaiks loti rūpīgi izmeklēja cigāru pēc savas gaumes.

"Haras pilī kaut kas nav kārtībā," viņ� teica. "Augstdzimu�ais pils īpa�nieks padzinis savu pārvaldnieku tikai tādēļ, ka tas sācis interesēties par gāzes rēķinu. Man liekas, ja �is gadījums būtu no�ticis pirms �etrsimt gadiem, nelaimīgo pārvaldnieku būtu pakāru��i pie tā pa�a koka, kur kādreiz karājās Zaļais Strēlnieks. Tad arī viņ�, līdz ar citiem spokiem, pa naktīm salasītos pils sētā un spē�lētu kauliņus."

"Pastāstiet man to vēlreiz no sākuma," D�ims teica, "un neru�nājiet tik ātri. Man �odien galva ne īpa�i labi strādā. Kas par lie�tu? Sāciet ar gāzes rēķinu."

Spaiks vēlreiz visu izstāstīja un bija loti izbrīnījies, kad slepen�policists viņu sīki izjautāja par pārvaldnieku un gāzes rēķinu. Dau�dziejautājumi nabaga reportieri pavisam nogurdināja.

"Nesaprotu, kāda gan �im gadījumam nozīme?" viņ� beidzot jautāja. "Man liekas, tas nav nekas svarīgs. Vai jums radu�ās aiz�domas, ka Belamijs slepeni tecina viskiju?"

"Gāzes rēķins ir vissvarīgākais, ko zinām par Haras pili," D�ims Federstons mierīgi atbildēja. "Es jums loti pateicos, Holend. Ak jā, es da�as nedēļas bū�u ārzemēs, tātad diezgah ilgi jūs neredzē�u. Vi�su, ko uzzināsiet, pastāstiet manam palīgam. Es jūs iepazīstinā�u."

Pēc pusstundas Spaiks ienāca redaktora kabinetā.

"Mister Saim, man liekas, Krīgera noslēpumainās slepkavības atrisinājums meklējams Haras pilī. Vecis pa�reiz padzinis savu pār�valdnieku, un mums viņa vietā vajadzētu ielikt savu cilvēku. Es labprāt pats būtu ar mieru, bet man nekad nav gadījies būt par pils pārvaldnieku, un Belamijs arī mani uzreiz pazītu. Vai mēs nevarētu sūtīt Mcisonu vai kādu citu no mūsu jaunie�iem? Var jau ierīkot tā, it kā viņu būtu sūtījis kāds no vietu apgādā�anas birojiem."

"Tas ir labs projekts," redaktors teica.

�ī ideja tai pa�ā laikā ienāca prātā vēl diviem cilvēkiem, kuri interesējās par Belamiju.

"Viena vai vairāku nezināmu cilvēku iepriek� nodomāta slep�kavība."

Abe Belamijs aukstasinīgi izlasīja ziņojumu par Krīgera slepkavības izmeldē�anu. Viņu slepkavība interesēja tikai no viena viedokļa. Nu vi�ņam paliks kabatā �etri simti astoņdesmit mārciņas, kuras viņ� daudzus gadus maksāja Krīgeram. Viņam loti nepatika atbildēt uz bezgalīgajiem policijas jautājumiem, kuros tā gribēja noskaidrot viņa attiecības ar nos�lepkavoto. Bet nopratinā�ana jau bija izbeigta.

Belamijs nemaz neuztraucās par Krīgera noslēpumaino nāvi. Vi�ņam pat prātā nenāca, ka Krigera nāvei varētu būt kāds sakars ar Zaļo Strēlnieku. No laika gala viņ� neticēja avīzēm un nodomāja, ka pa�i �urnālisti sensācijas dēl slepkavību saista ar spoku un visus mīklainos sīkumus vienkār�i izdomā. Viņ� bija pārliecināts, ka Krī�geru noslepkavojis kāds sens ienaidnieks un ka viņ� nodurts ar dun�ci, bet ne no�auts ar bultu. Ja tomēr viņ� no�auts ar bultu, tad slepkavam �ī ideja būs ienākusi prātā, lasot avī�u tenkas.

Viņam gan likās savādi, ka Savinijs pēdējā laikā bija loti drūms un noskumis, bet tam nebija nekāda sakara ar Krīgera noslepka�vo�anu. Belamijs domāja, ka Savinijs noskumis tādēļ, ka viņa saim�nieks zina tā tum�o pagātni; bet Belamijs maldījās. Viņ� paturēja to dienestā, jo bija pārliecināts, ka tagad Savinijs no viņa baidās.

Viņam loti nepatika, ka Leidimenoras jaunie īrnieki dzīvo tik tuvu pie pils. Tie ielauzās viņa dzīvē un it kā aizskāra viņa vare�nību. Protams, viņ� to nevienam neteica, bet arvien par to domā�ja. Kas bija viņa kaimiņi, viņ� nezināja un arī nevēlējās zināt. Iz�ņemot Saviniju, viņ� ne ar vienu par tiem nerunāja. Ar saviem kalpiem viņ� vispār runāja tikai par saimniecību un tikai tad, kad vajadzēja kādu sabārt vai norāt.

Da�as dienas pēc Vilksa aizie�anas viņu bija nokaitinājis jau�nais pārvaldnieks.

"Klausieties, jaunais cilvēk, es vēlos, lai jūs arvien atcerētos, ko jums teik�u. Nekad jūs nedrīkstat ienākt, ja neesmu jūs saucis. Va�kar vakarā jūs tomēr pieklauvējāt pie bibliotēkas durvīm, kaut Sa�vinijs teica, ka esmu aizņemts un neviens nedrīkst mani traucēt."

"Lūdzu, piedodiet, ser," pārvaldnieks godbijīgi atbildēja, "pils para�as man vēl ir sve�as, turpmāk tas vairs nenotiks."

Kad ieradās jaunais pārvaldnieks, Jūlija garastāvoklis kļuva vēl drūmāks. Likās, tam zudis viss dzīvesprieks, un viņ� mū�īgi klu�sēja. Reiz Abe Belamijs satika viņu drūmu un nospiestu pastaigā�joties pa dārzu.

"Kas jums noticis, Savinij?" Belamijs noņurdēja. "Tikai es te varētu klīst apkārt, ar drūmām domām kaudamies. Mazliet saņe�mieties, nevajag tā nokārt galvu. Kas noticis? Vai par jums inte�resējas policija?"

"Nē, ser," viņ� atbildēja. "Nejūtos īsti vesels."

"Tad meklējiet citu vietu," vecis norūca. "Te nav sanatorija."

�ie draudi atstāja lielu iespaidu, un Savinijs uzreiz kļuva jautrs, betviņa saimnieks noskaitās vēl vairāk un' nolamāja viņu par idiotu.

Bija pagāju�as jau divas nedēļas, kop� pēdējo reizi parādījās Za]ais Strēlnieks. Belamijs to izskaidroja vienkār�i.

"Spokam nepatīk policijas suņi," viņ� prātoja. "Bet varbūt arī otrādi: policijas suņiem nepatīk spoki."

Tai naktī viņu uzmodināja suņu dobjie rūcieni. Viņ� izlēca no gultas un izgāja koridorā. Tur gai�i dega visas lampas, kā viņ� bija pavēlējis. Sabozies un skali rūkdams, suns stāvēja koridora vidū. Belamijs uzsvilpa; suns paklausīgi pagriezās un, asti lunci�nādams, piegāja pie viņa, aizdomīgi atskatīdamies uz platajām priek�nama trepēm. Uz svilpienu no lejas atskrēja otrs suns.

"Kas jums ir?"

Abe iegāja atpakaļ guļamistabā, ielika kabatā revolveri un atkal izgāja koridorā. Tur nekā aizdomīga nebija. Viņ� atslēdza bibliotē�kas durvis, iegāja un, uzdedzis gaismu, sīki pārmeklēja pla�ās tel�pas, bet nekā� Milzīgās, smagās ieejas durvis bija cie�i aizslēgtas.

Pārliecinājies, ka viss kārtībā, Belamijs kāpa aug�ā un likās gu�lēt. Bet, tikko viņ� laidās snaudā, atkal to uzmodināja suņu rējie�ni. Atkal tie bija koridora vidū. Abi sabozu�ies stāvēja viens pie otra un rūca. Uz viņa svilpienu viens paklausīgi pagriezās, bet pa�lika stāvot., Viņ� tiem asi uzsauca, un suņi pienāca klāt.

"Kas tev ir, muļķi tāds?"

Bet suņi tikai skaļi rūca. Te uzreiz abi suņi devās prom pa koridoru. Abc Belamijs skrēja līdzi.

Suņi bija aizskrējusi līdz priek�namam un rūpīgi o�ņāja grīdu. Atkal Belamijs visu pārmeklēja, bet neko neatrada.

"Esat gan jūs savādi suņi," viņ� �ukstot norūca un gāja gulēt.

Suņi nemaz nebija labā omā. Laikam suņiem uznāk tādas lēk�mes, � gulēt iedams, Belamijs nodomāja. Laizdamies miegā, Be�lamijs atkal izdzirda suņus rūcam un cie�i aizmiga.

Piecos viņ� pamodās. Istabā vēl bija tum�s. Viņ� piecēlās, uz�vilka rītasvārkus, tad iededza gaismu. Kad istaba kļuva gai�a, Be�lamijs aiz brīnumiem acis vien iepleta. Durvis bija līdz galam va�ļā. Otras durvis bija atslēgtas. Viņ� labi atcerējās, ka durvis bija

cie�i aizslēdzis. Ko tad darīju�i suņi?

Belamijs izgāja koridorā apskatīties, kas noticis. Sākumā vi�ņam likās, ka suņi ir beigti, jo tie bija izstiepu�ies pie sienas un gulēja kā sastingu�i. Viņ� piegāja pie viena un to krietni sapuri�nāja. Suns atvēra acis, stulbi paskatījās uz saimnieku un tās atkal aizvēra.

Suņi apdullināti, vecis nodomāja. Tātad pili tie�ām kāds ir bi�jis! Tas nav nekāds gars, bet mirstīgs cilvēks. Abe Belamijs par Zalo Strēlnieku nekad citādi ari nebija domājis.

Suņi uzmodās pēc pusstundas. Likās, ka viņi nemaz nav cietu��i. Belamijs pats tos aizveda katru uz savu būdu.

Kādēļ gan Zaļais Strēlnieks atkal nācis? Ko viņ� īsti gribējis? Ta�u ne rādīt savu drosmi un gribu! Viņ� ta�u nebūtu biedējis suņus, lai atvērtu Belamija guļamistabas durvis un tūdaļ atkal pa�zustu! Ko viņ� tiķ rūpīgi meklēja? Guļamistabā bija da�as vērts�lietas, bet tās nebija aizskartas. Tātad nakts viesis nav laupītājā, kur� grib pili apzagt. Bija skaidrs, ka joku dēļ Zaļais Strēlnieks te nerādās. Viņam ir kādi loti nopietni nolūki.

Nejau�i vecim ie�āvās prātā kāds izskaidrojums, kādēļ parādās Zaļais Strēlnieks. Viņ� meklē atslēgu! To atslēgu, no kuras Bela�mijs ne�ķīrās ne nakti, ne dienu. Dienā viņ� to nēsāja garā ķēdē savā kabatā un naktis palika zem spilvena. Ik rītus miljonārs vis�pirms ķēra zem spilvena pēc �īs atslēgas un uzkāra to kaklā, kur atslēga palika arī tad, kad viņ� gāja vannā. Vakarā viņ� atkal pa�lika atslēgu pagalvī.

Tā bija savāda atslēga � gara, plāna un �aura.

Jā, viņ� nāk pēc �īs atslēgas! Un, ja Belamija aizdomas bija pareizas, tas nozīmēja, ka Zaļais Strēlnieks ļoti labi zina Haras pils noslēpumu.

Belamijs skrie�us metās bibliotēkā un aizcirta durvis. Jūlijs Sa�vinijs pa sapņiem dzirdēja �o troksni. Miegā viņam likās, ka vecis no�aujas, un guļot viņ� laimīgi pasmaidīja.

No rīta, iedams uz ciemu pēc pasta, Jūlijs alejā ieraudzīja labi pazīstamo stāvu. Būtu bijis kur tuvumā tum�s gaņģis, Savinijs ar prieku laistos lapās. Viņ� izlikās, ka nav pamanījis jauno sarkanmati, kur� staigāja pa aleju, it kā būtu pats pils īpa�nieks. Bet nekur vairs nevarēja sprukt. Ar cigāru rokā mādams, Spaiks viņu sauca pie sevis. Savinijs piegāja pie viņa ceļa otrā malā.

"Es loti�" viņ� iesāka.

"Jūs loti steidzaties. Es zinu. Jūs baidāties, ka vecis jūs ierau�dzīs runājam ar mani un jūs varat pazaudēt savu vietu. Arī to es ziņu. Klausieties, Jūlij, man liekas, mums būtu tuvāk jāiepazīstas. Ceru, ka neļaunosieties, ja sauk�u jūs vārdā? Tas ir mans mīļā�kais vārds. Es nejokoju. Ja man kādreiz būs bērns, es katrā ziņā viņu sauk�u par Jūliju. Bet klausieties, gribu jums ko vaicāt. Vai nepazīstat Skotlendjardā kādu Federstonu?"

Savinijs palocīja galvu.

"Pazīstu," viņ� īsi atteica. "Tas ir tas pats, kur� arvien apciemo Houetus. Kādēļ jūs, Holend, neejat tie�i pie Houeta? Viņ� dzīvo Leidimenorā. Viņ� jums sniegs daudz interesantu ziņu."

"Es viņu jau satiku," Spaiks teica. "Tātad jūs pazīstat Federstonu?"

"Es jau jums teicu," Jūlijs īgni sacīja. "Bet nu man jāiet, Holend."

"Sauciet mani par Spaiku," jaunais cilvēks nopietni sacīja. "Mums vajadzētu iepazīties tuvāk, pavisam nopietni. Bet kāds ir jaunais pārvaldnieks?"

Jūlijs paraustīja plecus.

"Jaunais pārvaldnieks? Saprātīgs un izveicīgs cilvēks. Viņ� ir no Londonas."

"Saprātīgs pārvaldnieks � tik vienkār�i? Tas ir ļoti prozaiski teikts," Spaiks sacīja, pēto�i vērdamies Savinija sejā. "Vai viņ� kād�reiz nāk uz ciemu?"

"Laikam gan."

"Vai personīgi viņu pazīstat?"

"Kādēļ jūs mani izpra�ņājat par pils kalpotājiem?" Jūlijs kā iz�misis iesaucās. "Kāda tam nozīme? Vai viņ� ir jūsu draugs?"

"Kur jūs tā steidzaties?" reportieris vaicāja, jo Jūlijs kļuva ne�pacietīgs. "Vai ir kas jauns? Ko dara Zaļais Strēlnieks? Vai vēl arvien nav rādījies?"

"Glu�i otrādi," Savinijs dusmīgi viņu pārtrauca. "Pagāju�ajā nak�ti viņ� iedevis suņiem miegazāles. Man jāsteidzas uz pastu tele�grafēt, lai atsūta vēl divus suņus. Vecais domā, ka Zaļajam Strēl�niekam ar �etriem suņiem būs grūtāk tikt galā nekā ar diviem!"

Savinijs to visu izteica vienā elpas vilcienā, tad izrāvās no re�portiera stingrajiem nagiem un steig�us metās prom.

Spaiks tie�i tobrīd bija saņēmis vēstuli no sava drauga Vuda Beļģijā. Nedēļas nogalē viņ� taisījās braukt uz Londonu un aici�nāja reportieri uz pusdienām.

Spaiks sevi�ķi ieinteresējās par tādiem vārdiem vēstulē:

"Es jums loti pateicos," Vuds rakstīja, "ka atsūtījāt man da�as ziņas par Belamiju un notikumiem Haras pilī. Kad izlasīju jūsu vēstuli, uzmeklēju "Daily Globe" numuru un pārlasīju jūsu rakstu par Zalo Strēlnieku. Jūs vēstulē rakstāt, ka agri vai vēlu Zaļais Strēlnieks piespiedīs Belamiju padoties. Jūs maldāties. �is nelietis nebaidās ne no kā pasaulē. Tāpat nepiekrītu, ka Belamijs neatvai�rāmi kritīs no tās pa�as rokas, kas nonāvēja Krīgeru. Man liekas, Abes Belamija likteni iz�ķirs Zalā Strēlnieka meklējumu panāku�mi un arī tas, ko Strēlnieks atradis Abes Belamija pilī."

Tālāk Vuds rakstīja par citām lietām un beidzot tikai par sa�viem plāniem. Viņ� ieinteresējis da�us Anglijas un Amerikas ba�gātniekus, un viņa nodomi piepildoties neparedzēti sekmīgi. �o vēstules daļu Spaiks tikai pār�ķirstīja: �obrīd viņ� par bērniem ne�interesējās.

Spaiks lēnām devās uz Leidirricnoru, jo bija uzaicināts pie Hou�etiem uz brokastīm. Viņ� gāja pa skaistu aleju gar augstu mūra sētu, kura ie�ogoja Haras pili, un bija jau pie Hoetu nama� Eli�zabetes laiku skaistās celtnes.

Bija burvīgs saulains rīts. Valēriju viņ� satika dārzā. Viņa uz�raudzīja, kā stāda puķu sīpolus.

"Liekas, jūs te esat apmetu�ies uz ilgu laiku," Spaiks smaidī�dams teica un sniedza viņai roku.

"Jā, mēs te paliksim ilgi," viņa mierīgi atbildēja. "Tēvs būs bib�liotēkā. Man ir loti nepatīkami, ka mājā vēl liela nekārtība, bet mana tēva istaba tomēr ir vislabākā, no visām."

Mistera Houeta vienmēr melanholiskā seja bija pilnīgi pārvēr�tusies. Viņ� bija pat jautrs, un Spaiks, kur� pārvērtības īstos cēlo�ņus nezināja, nodomāja, ka tas ir labā lauku gaisa un klimata mai�ņas iespaids. Bet drīz vien misters Houets reportierim atklāja, kā�di ir viņa spirgtuma patiesie iemesli: viņ� stāstīja par savas grāma�tas plāniem un sāka pat apspriest grāmatas priek�vārdu.

"Vai jūs, mister Houet, vēl neesat ticies ar savu kaimiņu?" Spaiks vaicāja.

Houets saviebās.

"Par ko jūs runājat? Par Belamiju? Nē, neesmu vēl viņu re�dzējis un arī nevēlos. Pateicos Dievam, ka �is īgnais, Jaunais vecis nenāks pie mums vizītē vai uz tēju. Ak tā, Spaik, jūs laikam vēl neesat paguvis padoties briesmīgajai angļu para�ai dienā dzert tē�ju? Labāk nemaz nesāciet. Tā ir �ausmīga para�a, glu�i kā opija lieto�ana. Sāksi dienā dzert tēju, vaļā vairs netiksi."

Leidimenoras �ēmes gabals bija divi akri. Mūra sēta ap Bela�mija parku bija kaimiņa robe�a. Pēc brokastīm Valērija Spaikam izrādīja savu jauno valstību.

"Te laikam sienā ir durvis," reportieris teica.

"Labāk sakiet: bija. Misters Belamijs no otras puses tās lika aizmūrēt," Valērija skumīgi sacīja.

"Varbūt viņ� baidās no Zaļā Strēlnieka?" Spaiks smējās.

"Piedodiet, mis Houet, varbūt esmu pārāk uzbāzīgs," viņ� pie�bilda. "Vai jūs no spokiem nebaidāties?"

"Nē, nebaidos," viņa atbildēja.

Spaiks ar profesionālu interesi apskatīja mūri.

"Te siena ir zemāka nekā citās vietās," viņ� teica un, pirkstgalos pacēlies, aizsniedzās līdz mūra aug�ai.

"Divas nelielas trepītes � un lieta darīta. Ja gribas tuvāk iepa�zīties ar vecā Belamija īpa�umiem, te loti viegli to izdarīt. Vai zi�niet, es jūs apskau�u, mis Houet. Ja atļaujat, es kādreiz naktī no jūsu sētas iekāp�u parkā. Ne jau aplaupīt pili, bet painteresēties par Zalo Strēlnieku."

Valērija sāka smieties.

"Nē, mister Holend, to ēs nekad neatļau�u," viņa teica.

"Vai sen, kā tikāties ar kapteini Federstonu?" Valērija jautāja, sākdama runāt par ko citu.

"Pēdējo reizi redzēju viņu pagāju�o pirmdien. Viņ� teica, ka braucot uz ārzemēm. Bet es tam neticu. Taisnību sakot, man ir aizdomas, mis Houet, ka viņ� ir jaunais pārvaldnieks Haras pilī. Es zinu, viņ� loti interesējas par pa�u misteru Belamiju, bet vēl vairāk par jūsu kaimiņa gāzes rēķinu. Dievs zina, kādēļ viņ� tik loti interesējas taisni par gāzes rēķinu."

"Un ko jūs par to lietu domājat?" Valērija a�i pārtrauca repor�tieri, un tas viņai sīki izstāstīja pēdējās baumas par pili.

"Es pats Federstonam pateicu, ka Belamijs padzinis pārvald�nieku, un tikai vēlāk iedomājos, ka viņ� mēģinās pats tikt tai vie�tā. Da�s slepenpolicists var būt labs pārvaldnieks, bet lielākā dala citur neder. Atzīstos, man arī toreiz ie�āvās prātā, ka tai vietā va�jadzētu iedabūt kādu līdzstrādnieku, bet, kamēr redaktors savā gudrajā paurī cilāja un grozīja manu projektu, kamēr apspriedās ar juristiem, jau bija pieņemts cits. Tādēļ man liekas, ka jaunais pārvaldnieks nav neviens cits kā Federstons. Manas aizdomas nu ir vēl lielākas, jo dabūju zināt, ka jaunais pārvaldnieks esot skaists. Un kādēļ viņ� nekad nenāk uz ciemu un nerādās pie mums? �o�rīt es runāju ar Jūliju. Cik zinu, godājamam Savinijam ir reti inte�resanta pagātne un nav pasaulē policista, kuru viņ� nepazītu per�sonīgi. Būtu mūsu draugs Federstons jaunais pārvaldnieks, Savi�nijs viņu tūliņ pazītu un to izstāstītu vecajam."

Valērija kaut ko domāja.

"Jūs sakāt, ka kapteinis Federstons loti interesējas par gāzes rēķiniem?" viņa vaicāja.

Spaiks palocīja galvu.

"Varbūt viņ� ir ģimenes cilvēks," viņ� jokodamies teica, "bet mani, vecpuisi, gāzes rēķini nekad neuztrauc."

"Kapteinis Federstons nav precējies," Valērija vēsi teica.

Kad Spaiks atvainojās, viņa nosarka.

"Nesaprotu, kādēļ jūs atvainojaties," viņa samulsusi teica. "Es vienkār�i pateicu, ka viņ� nav precējies. Vai jūs pazīstat Jūliju Saviniju?" viņa vaicāja, atsākdama sarunu par citu. "Vai varat man par viņu pastāstīt?"

"Es neko nezinu," Spaiks izbrīnījies atbildēja. "Zinu tikai, ka viņ� ir eirāzietis. Viņa tēvs bijis anglis, bet māte indiete. Man lie�kas, Jūlijs mantojis tie�i abu vecāku Jaunās īpa�ības. Kādulaiku Jūlijs bija Kroulija bandā. Man tikai neizdevās noskaidrot, kas viņ� tur bija � bandas vadonis vai tās upuris. Pirms gada policija ban�du sagūstīja, bet Jūlijs izspruka. Varbūt viņ� bija tikai upuris," Spaiks teica. "Sākumā man likās savādi, ka Belamijs tur pie sevis tādu cilvēku. Bet, labi pārdomājis, sapratu, ka vecajam miljonā�ram tie�i tāds cilvēks ir vajadzīgs. Savinijs ir nelietis un var izda�rīt jebkuru noziegumu, bet no sava saimnieka baidās vairāk nekā no nāves. Patiesībā viņ� ir loti bailīgs un nespēj realizēt savus dau�dzos plānus, kā tikt pie bagātības, kaut tādu projektu viņam pil�na galva. Tāds ir Jūlijs. �ķiet, mani spriedumi ir pareizi," viņ� pie�bilda.

Spaiks bija apmeties Harā uz ilgāku laiku. Divas reizes dienā viņ� zvanīja uz redakciju. Kaut misters Spaiks pats aizrādīja, ka Zaļā Strēlnieka dēl var brangi slinkot, tomēr godājamais redak�tors negribēja reportieri saukt atpakaļ uz Londonu.

Tai pa�ā dienā pēc pusdienām, kad Spaiks runāja pa telefonu ar redakciju, automobilī garām pabrauca mis Houeta. Viņa no�griezās uz Londonas ce[a. Viesnīcā "Zilais me�akuilis", kur bija apmeties Spaiks, telefons atradās priek�telpās. Kaut tas bija loti neizdevīgi, kad jārunā par svarīgām Jietām un kāds varēja no�klausīties, �oreiz Spaikam tas nāca par labu.

Spaiks nolika klausuli, piegāja pie durvīm un noskatījās, kur aizdrāzās automobilis. Viņam prātā ie�āvās kāda doma. Viņ� pie�zvanīja uz redakciju, pēc stundas ceturk�ņa viņu savienoja.

"Tas esat jūs, mister Saim? Mis Houeta aizbrauca uz Londo�nu. Vai kāds no mūsējiem viņu pazīst? Man liekas, viņu vajadzē�tu izsekot, protams, ne avīzes, bet manis dēl. Man �is tas ir jāno�skaidro."

"Vai tad viņai ir kāds sakars ar Zalo Strēlnieku?" misters Saims sarkastiski vaicāja.

"Pat Joti liels!" Spaiks Holends atbildēja.

18. nodala elmorĀ

Feja Kleitona dzīvoja noslēgti, tomēr ne vientuli. Viņa mita vie�na savā nelielajā dzīvoklītī Medavelā, tomēr draugu un paziņu vi�ņai bija vesels bars, un kopā ar tiem viņa izpriecājās un varēja atpūsties. Jūlija dēļ viņa daudz neskuma. Savu vīru viņa mīlēja tā, kā neviena cita to nemīlēja � tā nebija parasta mīlestība. Nekad viņa ne�aubījās par vīra uzticību, un viņas materiālie apstākli pē�dējā laikā bija krietni uzlaboju�ies.

Agrāk, kad Jūlijs vēl bija bandas dalībnieks un arī viens no �et�riem elegantajiem jaunie�iem, kuri ņēma ciet visu, kas nebija stin�grāk piesiets un kam bija kāda vērtība, viņas dzīve bija loti neno�teikta. Da�u labu reizi dienām un nedējām no vietas, Feja ar vīru dzīvoja no patapinātas naudas vai arī ieķīlāja visas savas vērtslie�tas. Daudz labākas nebija arī vislabākās dienas! Bet tagad Jūlijs Fe�jai deva prāvas summas. Viņai vairs nebija jālauza galva, kur dabūt naudu. Protams, viņa neprasīja vīram, kur viņ� naudu ņem. Viņa loti labi zināja, ka Abe Belamijs viņas vīram tik daudz nemaksāja.

Jūlijam bija teicama "blakus pelņa", tie bija dro�i ienākumi, jo viņ� nekad negribēja daudz riskēt. Arī pats Savinijs sievai nekad neteica, kāds ir viņa "blakus darbs". Un Feja nodomāja, ka Jūlija rīcībā acīmredzot ir lielāka saimniecības nauda, no kuras viņ� arī tiek pie prāviem ienākumiem. Viņ� deva daudz naudas kārtējiem izdevumiem un pārnesa mājās arī pa vērtslietai, tās viņai dāvinā�dams. Tās bija glu�i jaunas, acīmredzot godīgā ceļā iegūtas. Tādēļ Fejai sirds bija mierīga. Jūlijam it nekas nedraudēja. Aiziedama uz savu iemīļoto naktsklubu, viņa mierīgi varēja lepoties ar jaunu briljanta gredzenu, nebaidīdamās, ka varētu pienākt kāds noslē�pumains sve�inieks un prasīt, lai viņa nāk uz tuvāko policijas ie�cirkni. Arī par tādu varbūtību Feja Kleitona neko daudz neuz�traucās. Kop� piecpadsmit gadiem viņa jau trīs reizes bija sēdēju�si cietumā. Katrs iesācējs no cietuma baidās vairāk par visu, bet jaunajai dāmai no tā nebija bailes, kaut cietumā viņai bija jāpie�dzīvo daudzas nepatik�anas.

Feja virtuvē gludināja blūzīti. Pie durvīm kāds pieklauvēja. Kal�pone, ja tā var saukt netīru, izlaidu�os sievieti, kura ik dienas nā�ca uzpost Fejas dzīvokli, bija aizgājusi iepirkties. Feja pati piegāja pie durvīm un atvēra, domādama, ka zvana izsūtāmais no kāda veikala. Bet uz sliek�ņa stāvēja jauns cilvēks, slaidu augumu un iekritu�ām acīm. Uzvalks, kuru tas bija uzvilcis, viņam nederēja. Apstākļu pazinējs daudz ko saprastu, redzēdams, cik uzvalks saburzīts.

"D�erij!" viņa izsaucās, durvis pla�āk atverot. "Nāc iek�ā!"

Viņa aiztaisīja durvis un iegāja viņam līdzi viesistabā.

"Kad tevi izlaida?" viņa jautāja.

"�orīt," viņ� atbildēja. "Vai tev ir kas ko iedzert? Briesmīgi slāpst. Kur Jūlijs?"

Feja paņēma no bufetes pudeli, no virtuves ienesa �ifonu un zelteri. To visu viņa nolika uz galda jaunajam cilvēkam, kur� uz�reiz ielēja pamatīgu porciju viskija.

"Lieliski!" viņ� teica, �āpstinādams lūpas. "Kur Jūlijs?"

"Viņa te nav, D�erij. Viņ� pieņēma vietu laukos."

D�erijs pamāja un vaicājo�i paskatījās uz pudeli.

"Nē, D�erij, vairāk tu nedrīksti dzert," viņa noteikti atbildēja, kad viņ� klusi lūdzās. Viņa piecēlās ielika pudeli atpakaļ skapī un to aizslēdza. "Ko tu domā darīt?"

"Nezinu. Banda laikam izputējusi? Jūlijs sācis strādāt! Ko? Kļu�vis godīgs un sācis staigāt taisnus ceļus?"

"Protams," Feja nikni atcirta. "Ari tev, D�erij, jāmeklē kāds darbs. Banda izputējusi. Lai arī put!"

D�erijs bija Fejas brālis, kaut neviens nevarētu pat iedomāties, ka glītā dāma un noziedznieks ar iekritu�ajiem vaigiem saistīti tik tuvām radniecības saitēm.

"Es satiku to spiegu Federstonu."

"Vai viņ� redzēja, ka tu ienāc pie manis?" viņa vaicāja.

D�erijs papurināja galvu.

"Nē, es viņu satiku pavisam citā pilsētas pusē. Viņ� mani ap�turēja un sāka izpra�ņāt, kur dzīvoju, ko daru un ko esmu nodo�mājis darīt. Zini, viņ� nemaz nav ļauns cilvēks!"

Feja skābi saviebās.

"Tu, D�erij, vari domāt, ko gribi. Bet saki man, ko tu domā darīt?" viņa atkal vaicāja.

"Nezinu." Viņ� domīgi atstūma no galda krēslu un skatījās uz galdautu. "Viena banda, kura strādā uz okeāna kuģiem, grib mani pierunāt, lai eju pie viņiem, strādā�ot kopā. Es tādu darbu nekad neesmu darījis, bet man liekas, ka tas ir ienesīgs. Man tikai sāku�mam vajag mazliet naudas. Simts mārciņas maksā biļete, atpakaļ braucot, un var jau gadīties, ka nekas neķeras. Feja, vai tu man tādu naudu nevarētu aizdot?"

Pārdomādama viņa ko�ļāja lūpas.

"Varētu gan," viņa lēni teica.

"Tur es dro�i vien nopelnī�u," viņ� teica, "un tas arī nav tik bīstami. Nekad neesmu dzirdējis, ka kāda kuģu banda būtu iekri�tusi." Viņ� apmierināts paskatījās visapkārt. "Ak, Feja, cik labi tā � atkal būt brīvam! Cietumā es tā noguru."

"Kurā cietumā tu sēdēji, D�erij?"

"Pentonvilā. Tas ir tas pats cietums, kur reiz strādāja Krīgers. Es tev varētu par viņu pastāstīt da�u labu lietiņu, kur mati stāvus saceļas. Feja, saki man, vai varu pie tevis apmesties?"

Viņa pārdomāja.

"Jā, es varu tev dot Jūlija istabu."

"Vai tad viņ� mājās nemaz nenāk?" D�erijs, pieri saraucis, vaicāja.

"Nē, viņ� nevar. Ik pārdienas es no viņa saņemu ziņas, nevaru sūdzēties�"

D�erijs ar riebumu paskatījās uz savām saburzītajām drēbēm.

"Būs jānopērk jauns uzvallcs. Kā ir ar naudu?"

"To es nokārto�u," viņa teica. "Protams, tāds tu nekur nevari rādīties. Ceru, D�erij, ka neviens neredzēja tevi ienākam �eit? Na�ma iemītnieki to ļoti uzmana, un negribu tevi nevienam rādīt, ka�mēr nebūsi pieklājīgi apģērbies. Man likās, ka viņi tevi vēl kādus se�us mēne�us noturēs."

Viņ� sāka smieties.

"Par mani galvoja cietuma ārsts!" viņ� teica. "Man plau�as ne�esot kārtībā� Zini, es reiz �eringkrosas stacijā atstāju paku ar drēbēm. Vai tu. nebūtu tik laba un nedabūtu to rokā? Tad man daudz nekas nebūtu jāpērk."

Viņa paņēma kvīti pakas saņem�anai. Pēc brokastīm viņa de�vās pēc D�erija drēbēm. Taksometrs brauca pa īsāko ceļu caur Ficroj skvēru.

Jaunā dāma �o apvidu loti labi pazina, jo tur bija restorāns, kur vioa senāk ne vienu reizi vien paslēpās. Restorānā bija vairā�kas atsevi�ķas nelielas istabiņas, kur varēja parunāties par svarī�gām lietām, skaidri zinot, ka neviens pats nebūs dzirdējis. Kad bandai, pie kuras Feja piederēja, bija ziedu laiki, visi tur vienmēr sanāca kopā.

Pie restorāna ieejas durvīm stāvēja kāds cilvēks. Feja briesmīgi izbijās, � tas bija Jūlijs! Tie�i tajā brīdī, kad viņa gribēja pieklau�vēt pie taksometra lodziņa, pie restorāna durvīm piebrauca auto�mobilis un no tā izkāpa jauna dāma. Feja redzēja, ka Jūlijs paceļ cepuri un viņi abi ieiet restorānā. Feja apturēja taksometru un iz�lēca. Tikai vienu reizi mū�ā viņa bija redzējusi Valēriju Houetu un uzreiz to pazina.

Valērija ziņkāri vēroja savādo istabu, kurā viņu ieveda. Gaisā bija nostāvēju�os tabakas dūmu smaka. Zeltījums bija gandrīz melns � istaba bija mēbelēta ar visai pretenciozu* gaumi, smagi samta aizkari, jau stipri izdilu�i, telpas bēdīgā greznība bija nepa�tīkama un nesaisto�a.

Jūlijs Savinijs izsūtīja sulaini ārā un aiztaisīja durvis, sajuzdams, kāds Valērijai riebums pret visu istabas iekārtu.

"Piedodiet, mis Houet, ka atvedu jūs tik nepatīkamā vietā. Diem�ēl citādi nevarēju. Te mēs varam mierīgi parunāt, neviens mūs netraucēs."

"Bet kas tas ir par restorānu?" viņa painteresējās.

"�ī ir ļoti pazīstama vieta," taktiskais Jūlijs atteica. "Sēdieties, mis Houet. Man gan liekas, ka �oreiz nevarē�u jums neko daudz pateikt," viņ� turpināja, kad viņa bija apsēdusies uz nodilu�ā krēsla. "Misters Belamijs gudro arvien jaunus �ķēr�ļus, tādēļ ļoti grūti kaut ko uzzināt."

"Vai ģīmetni jūs man dabūjāt?"

Viņ� pakratīja galvu.

"Kad gribēju to paņemt, atvilktne jau bija tuk�a. Acīmredzot Belamijs dabūjis zināt, ka pārmeklēju vina rakstāmgaldu. Viņ� man to gandrīz vai pats pateica. Mis Houet, es jūsu dēl loti riskēju."

"Bet es ta�u jums labi maksāju," viņa pavēsi atteica. "Mister Savinij, es nedomāju, ka tikai manis dēļ jūs riskējat. Esmu pārlie�cināta, ka jums ir arī savi nolūki un jūs sevis labā darāt tikpat daudz, cik manā. Bet tas mani neinteresē. Man ir vajadzīga ģī�metne. Jūs sacījāt, ka tur biju�as arī citas ģīmetnes?"

"Jā, tur bija arī viņa brāļadēla ģīmetne," Jūlijs teica.

Meitene iepleta acis.

"Nezināju, ka viņam ir arī brāļadēls. Man likās, ka viņam ne�kādu tuvinieku nav."

"Brāļadēls ir kritis karā. Bet tā ir tikai varbūtība, ka jaunais cilvēks ir viņa brāļadēls."

Feja Kleitona nebija maldījusies, domādama, ka Jūlijam ir kādi blakus ienākumi. Visu, ko Valērija dabūja zināt par Belamiju, vi�ņai sniedza Jūlijs, un jaunavas naudasmaks bija avots, no kura Jūlija sieva pēdējā laikā saņēma krietni lielās naudas summas.

"Vai tie�ām ģīmetnei otrā pusē it nekas nebija rakstīts? Vai nebija nekādu zīmju, lai uzzinātu, kas tā par ģīmetni? Ak, kādēļ jūs to nepaņēmāt, ja viņa jau bija jums rokā?"

"Jūtos vainīgs, ka nepaņēmu," Jūlijs satriekts teica. "Bet, ja ve�cis būtu dabūjis zināt, ka ģīmetne pazudusi, viņ� māni uz vietas padzītu! Man visi locekli nodreb, iedomājoties, kas varēja notikt!"

Savinijs patiesi nodrebēja.

"Jūs savā vēstulē sakāt, ka atnācis Zaļais' Strēlnieks un aizmi�dzinājis abus suņus?"

"Jā, un viņ� atkal bija vecā Belamija guļamistabā," Jūlijs palo�cīja galvu. "Mis Houet, man jums jāsaka kas loti svarīgs. �orīt Belamijs uzrakstīja vēstuli Smitam. Viņ� mani piespieda aiznest vēstuli uz pastu un apdro�ināt. Vēstule bija aizzīmogota, bet pēc svara es jutu, ka aploksnē ielikta nauda. Smits saņem vairāk, ne�kā savā laikā saņēma Krīgers. Kādas simt mārciņas. To es zinu, jo nesen man vajadzēja izņemt no bankas simt mārciņas, un tajā pa�ā dienā Belamijs atnāca pie manis pēc naudas, ko samaksāt biju�ajam pārvaldniekam Vilksam, it kā viņ� vecajam būtu ko nopircis."

"Kāds tagad jums ir pārvaldnieks?" Valērija jautāja.

"Es viņu nepazīstu, mis. Ļoti mll� cilvēks. Es ļoti maz viņu redzu."

Valērija brīdi domāja. Viņa bija mēģinājusi nodibināt sakarus ar Smitu, ta�u �is mēģinājums beidzās gandrīz ar katastrofu. Bet viņa bija cie�i pārliecināta, ka tie�i no Koldharbora Smita varētu uzzināt visa noslēpuma atminējumu.

"Par �o cilvēku es gribētu uzzināt ko vairāk," viņa teica. "Vai jūs neko neesat uzzinājis?"

"Itin neko. Belamijs pie sevis tur tikai loti retus personīgos do�kumentus un papīrus, un arī tos viņ� glabā seifā. Lai attaisītu sei�fu, vajadzīgs loti labs speciālists, bet atslēgu misters Belamijs vien�mēr tur pie sevis. Tā ir vienīgā atslēga, kura visu laiku ir pie viņa, nekad viņ� no tās ne�ķiras. Esmu bijis viņa istabā, kad viņ� vēl nav piecēlies no gultas, bet atslēgu nekad neesmu redzējis. Tātad pat guļot atslēga ir pie viņa."

"Ja uzzināt kaut ko jaunu, tūliņ man ziņojiet. Liekas, misters Belamijs pasūtījis vēl divus suņus?" viegli smaidot, viņa jautāja un piecēlās. "Tagad, kamēr dzīvo�u Leidimenorā, jūs man viegli varēsiet visu paziņot. Tikai pārsviediet zīmīti pār sētu."

Tai brīdī aiz durvīm bija dzirdamas kādas balsis. Pēk�ņi durvis atvērās, un uz sliek�ņa stāvēja jauna sieviete. Viņas seja kvēloja, acīs bija dusmas, un ilgu laiku viņa nevarēja izteikt ne vārda.

"Es gribētu zināt, mis Houet, ko jūs te darāt divatā ar manu vīru?" aiz niknuma asā balsī viņa prasīja.

"Ar jūsu viru?" jaunava izbrīnījusies jautāja, paskatīdamās uz Jūliju, tad uz jauno sievieti.

"Paklausies, dārgā, viss ir kārtībā. Ar �o dāmu es runāju par veikala lietām," Jūlijs �ēlīgi sacīja.

"Par veikala lietām?"

Roku pret zodu atspiedusi, jaunā sieviete stāvēja sava vīra priek�ā.

"Ak tad tā! Jūs �eit esat atnāku�i runāt par veikala lietām? Kā�dēļ tad jūs par to nevarējāt parunāt viņas pa�as viesnīcā? Kādēļ tik noslēpumaini jāslapstās �urp?"

Valērija jau bija attapusies un kļuva aukstasinīga.

"Mister Savinij, tā ir jūsu sieva?" viņa jautāja.

"Vai esmu virja sieva?" Feja nicino�i.un dzēlīgi no�ņāca. "Tā tik vēl trūka! �is cilvēks nevarot atbraukt pie manis, jo Harā vi�ņam esot bezgala daudz darba!" lielās dusmās viņa skaļi teica. "Muļķis tāds!"

"Mana mīlā, es tev visu izstāstī�u. Es tūliņ no �ejienes gribēju braukt pie tevis, varu tev to zvērēt. Bet ar mis Houetu man bija ļoti svarīga darī�ana, ļoti svarīga lieta."

"Svarīga lieta!" Feja nikni uzkliedza. "Vai tie�ām es ticē�u, ka mis Houeta viena pati nāktu uz �ejieni runāt ar tevi par svarīgām darī�anām? Vai viņa nāktu uz tādu vietu kā Elmora bez pavado�ņa? Protams, ka nē!"

"Pilnīgi pareizi. Protams, ka nenāktu," kāda balss teica no is�tabas sliek�ņa puses. "Mis Houeta atbrauca kopā ar mani."

Feja Kleitona a�i pagriezās. Viņas sejā dusmas izzuda, un aiz pārsteiguma viņa palika ieplestu muti.

"Te mēs visi, Feja, satiekamies," kapteinis Federstons jautri tei�ca. Tad pievērsās pārsteigtajai Valērijai:

"Es atnācu uzzināt, cik ilgi jūs, mis Houet, te vēl paliksiet? Neaizmirstiet, ka pulksten �etros jūs kāds gaida."

Ne vārda neteikdama, Valērija paņēma no krēsla savu ādas ap�kakli un gāja lejā līdzi slepenpolicistam. Viņa jutās ļoti muļķīgi un bija pavisam noskaitusies. Tikai par vienu viņa brīnījās: viņa nebūt nebija noskaitusies� ne uz Jūliju, ne arī uz viņa tempera�mentīgo sievu.

D�ims Federstons jaunavai palīdzēja iekāpt automobilī un pats nosēdās līdzās, pat negaidīdams, kad viņu lūgs.

"Ir da�as vietas, kur jūs varat viena doties," viņ� teica, "bet ir arī tādas, kur jūs nedrīkstat iet. Viena no tādām ir arī Elmora. Tur satiekas viszemākās sugas noziedznieki, un es kā jūsu uzticamais miesassargs nevaru jums ļaut tur rādīties. Kad atkal satik�u savu draugu Jūliju, es viņu krietni norā�u, ka viņ� jūs turp aizvedis."

"Tā ir mana vaina," viņa teica. "Es lūdzu, lai viņ� pameklē kā�du vietu, kur mēs varētu mierīgi parunāties un kur neviens mani nepazīst."

"Tad atvainojiet, ka uzdrīkstos jums ieteikt nāko�ā reizē pa�meklēt izdevīgāku vietu, piemēram, Sv. Pāvila torņa galotni vai Vestminsteras klostera velves. Tās abas ir ļoti godīgas vietas."

Viņ� sāka runāt citā tonī.

"Jūlijs jums ziņoja par Belamija mājas apstākļiem? Tas ir skaidrs. Jau sen man tā likās. Mis Houet, es jūs brīdinu, ka tas cilvēks jums būs uzticīgs tik ilgi, cik viņam cerība un izdevība pa�am kaut ko izdabūt. Tiklīdz tas viņam vairs nebūs vajadzīgs, viņ� pavisam mierīgi jūs nodos un uzstāsies pret jums. Viņam ir pa�am savi nolūki�"

"To es zinu," viņa mierīgi teica. "Sakiet man, mister Federston, vai jūs visu dienu man sekojāt?"

. "Lielāko dalu, tas ir� pēc brokastīm."

"Bet es iedomājos, ka jūs esat kaut kur ārzemēs. Kapteini Fe�derston, jūs sākat mani kaitināt."

"Jūs mani kaitināt nu jau vairākus mēne�us," viņ� pavisam mie�rīgi atbildēja. "Vai jūs, mis Houet, tie�ām domājat, ka man ļoti patīk dzīties jums pakal cauri visai Londonai?"

Viņa uzreiz kļuva laipnāka.

"Piedodiet," viņa teica gandrīz vai pazemīgi. "Bet jūs tā sevi�ķi protat mani visādi izmuļķot. Laikam par to jau es arī dusmojos. Bet es jums ļoti, ļoti pateicos, ka atnācāt un dabūjāt mani ārā no tā kroga. Tas nebija patīkams stāvoklis. Vai viņa tie�ām ir Jūlija sieva?"

Viņ� palocīja galvu.

"Es necen�os interesēties par �īm smieklīgajām laulībām," viņ� teica. "Bet, tā kā mazā Feja ar bērni�ķīgu lepnumu rāda savu lau�lības gredzenu, tad es patiesi domāju, ka viņa tomēr ir apprecēju�sies. Tā jau gandrīz vienmēr mēdz būt. Noziedznieki ne ar ko tā nelepojas kā ar godīgu dzīvi!"

"Es domāju, ka jūs esat ārzemēs," Valērija atkal atkārtoja.

"Piedodiet, ka esmu �eit. Ja es varētu sekot tikai savām tiek�smēm, tad �ai brīdī kāpelētu pa Alpu augstumiem," viņ� atbildēja.

Viņa, protams, nespēja nojaust, ka �is jaunais cilvēks tā spēj melot, jo īstenībā neko pasaulē viņ� nebūtu mainījis pret to laimi, ka �ai brīdī sē� blakus daiļajai meitenei.

Piepe�i Valērija sasita rokas un neapmierināta iesaucās:

"Es aizmirsu viņam pajautāt�" viņa iesāka. "Man vajadzēja ie�vākt vēl da�as ziņas!"

"Ko jūs gribējāt uzzināt?" slepenpolicists vaicāja. "Varbūt es

jums varu palīdzēt?"

Viņa pakratīja galvu.

"Nē, jūs to nezināt," viņa teica.

D�ims sāka smieties.

"Nu, drīz vien jūs pārliecināsieties, ka esmu īsts ziņu galds. Otra tāda pasaulē nav."

Bridi viņa domāja, tad izņēma no somiņas mazu vīstokllti un rūpīgi uzklāja uz ceļiem.

"Saprotu! Pils plāns!" D�ims izsaucās.

"Jā. Bet tas ir vecs plāns! Es to nopirku Hildfordā grāmatu veikalā. Te pils attēlota tāda kā pirms divsimts gadiem. Jūs re�dzat, te nav dzīvojamo telpu. Te," viņa rādija ar pirkstu, "tagad laikam atrodas bibliotēkas istaba. Toreiz to sauca par tiesas zāli."

Viņ� pamāja ar galvu.

"Jā, tur de Ķirsī, toreizējie pils īpa�nieki, spīdzināja un tiesāja savus gūstekņus," viņ� skaidroja. "Bet te," viņ� rādīja plānā, "ta�gad ir pils priek�nams. Senos laikos te pratināja un spīdzināja ie�slodzītos. Te gūstekņus piespieda runāt tikai patiesību. Da�reiz es no�ēloju, ka tagad likums aizliedz spīdzinā�anu. Ja pa nopratinā��anas laiku pie tiesas sienām karātos visādi spīdzinā�anas rīki, tad�"

"Lūdzu, esiet nopietnāks," viņa teica. "Vai jūs tie�ām zināt, ka tagad bibliotēka atrodas �eit?"

"Jā. Man ir jaunāki plāni. Man tos pārdeva biju�ais pils īpa�nieks."

"Vai jūs nevarat atdot man �os plānus?" viņa vaicāja. "Ko jūs ar tiem darīsiet?" "Tāpat vien. Man tie vajadzīgi."

Kaut atbilde nebija pārliecino�a, tomēr Federstons bija ar mieru�

"Mans draugs, es jums do�u labu padomu," Federstons viņai teica. "Ja jums patīk, brauciet uz Laimhauzu un rakņājieties pa Koldharbora Smita pagātni. Jūs varat apmeklēt ari Elmoru. Es visiem spēkiem sargā�u, lai jūsu labā slava paliktu neaptraipīta. Bet.no visas sirds dodu jums padomu nepētīt Haras pili."

Federstons runāja lēni un pārliecino�i. Valērija saprata, ka viņ� nejoko.

"Vienkār�ā ceļā jūs nevarat tajā iekļūt. Apsoliet man, ka jūs nemeklēsiet visādus aplinku ceļus. Vai jūs apsolāt?"

Viņa bridi domāja.

"Nē," viņa beidzot atbildēja. "Es nevaru to apsolīt."

"Bet jūs tur meklēsiet? Ko cerat tur atrast?" viņ� izmisis jau�tāja. "Vai jūs domājat, ka Belamijs atstāj izmētātus rakstus, ku�ros viņ� atzīstas izdarītos noziegumos, lai katrs tos izlasītu? Vai tie�ām esat pārliecināta, ka, nokļuvusi pilī, jūs tur atradīsiet ko sevi�ķu? Labāk uzticiet to man, mis Houet. Es rūpē�os par jūsu dro�ību. Teik�u jums atklāti: tur ir plēsīgi suņi, kuri jūs nesau�dzēs. Bet visvairāk es baidos no Zaļā Strēlnieka."

Viņa klausījās un brīnījās.

"Jūs, kapteini Federston, baidāties no Zaļā Strēlnieka?" viņa izbrīnā vaicāja. "Jūs jokojat?"

"Nē. Es tie�ām baidos no Zaļā Strēlnieka," viņ� noteikti at�kārtoja. "Valērij, jūs gaida briesmas. Negribu jūs izpra�ņāt, lai uzzinātu jūsu noslēpumu. Es nezinu, kas ir �ī mis Helda, kuru jūs tik neatlaidīgi meklējat. Nezinu, kādēļ un kā viņa nozudusi. Varbūt pienāks laiks, kad jūs pati man atklāsiet savu noslēpu�mu. Jūsu tēvs par to ieminējās. Viņ� domā, ka jūs to darīsiet."

"Vai viņ� pats jums neko neteica?"

D�ims pakratīja galvu.

"Nē. Nu apsoliet, ka nemēģināsiet iekļūt pilī!"

"Es nevaru to apsolīt," viņa atbildēja. "Man liekas, jūs pārspī�lējat draudo�ās briesmas un acīmredzot nesaprotat, cik liela no�zīme ir maniem meklējumiem."

"Varbūt jums taisnība," viņ� pēc brītiņa teica. "Es te kāp�u ārā. Lūdzu, apturiet automobili."

Viņ� izkāpa Vaihholā. Palikusi automobilī viena, Valērija sā�ka domāt, ko viņ� teicis, un saprata, cik liela nozīme bija vina pakalpojumam. Tātad viņ� ticēja Zaļajam Strēlniekam! Viņa pa�smaidīja. Nekad ta nebija domājusi, ka tads cilvēks ka D�ims Fe�derstons tic tik pārdabiskām lietām.

Kad viņi restorānā palika vieni, Jūlijs Savinijs sāka savu sievu bārt.

"Tagad tu visu izpostīji!" viņ� teica. "Tu izpostīji visu, ko es tik rūpīgi cēlu daudzus gadus pēc kārtas! Tevis dēļ es pazaudē�u daudz naudas."

"Es esmu vainīga, bet es' nezināju, ka Federstons ari te bija," viņa atbildēja. "Es briesmīgi noskaitos, kad ieraudzīju, ka jūs abi ar mis Houetu ieejat Elmorā. Vai tu manā vietā nebūtu sācis trakot?"

"Es nekad netrakoju," Jūlijs patiesi atbildēja.

"Kā es varēju zināt, ka viņa tev maksā naudu?"

"Kā tu domā � no kurienes gan es to varēju ņemt?"

Savinijam ļoti patika, ka viņ� var tai pārmest un izgāzt savas dusmas.

"Vai tu domāji, ka vecais dod man �os simtus? Bet tas nav pats galvenais. Ja ari viņa man vairs naudu nedos, tas nekas. Bet svarīgākais, ka tagad Federstons zina, ka esam precēti ļaudis."

"Viņ� to zina jau sen!" Feja viņu pārtrauca. "Viņ� man to ap�linkus pateica, kad nejau�i tikāmies parkā. Viņ� zināja to tūliņ, kā bijām salaulāju�ies. Vai tas nav vienalga? Varbūt tev kauns?" viņa aizdomīgi vaicāja.

"Neesi muļķe," viņ� pārtrauca un samaksāja sulainim rēķinu.

Par laimi, viņ� ātri to pārliecināja, ka tūliņ ar rīta vilcienu vi�ņam jābrauc mājās. Feja pavadīja viņu līdz stacijai. Pusceļā, uz mā�jām braucot, viņa atcerējās, ka brālim solījusi pārvest viņa mantas.

Tai pa�ā vilcienā, kurā brauca Jūlijs uz Haru, speciāls pavado�nis veda divus milzīgus un plēsīgus suņus. Viņi �ķita vēl ļaunāki nekā iepriek�ējie, un vienam bija uzpurnis.

"Vai tie misteram Belamijam?" Jūlijs jautāja.

"Jā, ser," pavadonis atbildēja, "un es viņam vēlu visu labu. Vi�ņi ir briesmīgi zvēri!"

Stacijā bija viens automobilis. Jūlijs to paņēma un uzaicināja piebiedroties arī cilvēku ar suņiem, kaut tie viņam ļoti nepatika. Ceļojums nebija iepriecino�s.

Abe Belamijs vēlreiz pierādīja, ka viņam pār suņiem ir brīni��ķīgs spēks. Suņi viņā sajuta kaut ko radniecīgu. Viņi tam pade�vās. Belamijs noņēma niknākajam sunim uzpurni, un milzīgais kus�tonis padevīgi nogūlās viņam pie kājām. Pats Abe Belamijs bez pātagas un ķēdēm aizveda viņus uz būdām. Suņi viņam sekoja bez preto�anās. Apzinādamies savu spēku, vecais bija ārkārtīgi lai�mīgs. Viņ� ar Jūliju aizgāja atpakaļ uz priek�namu. Jūlijs gāja la�bu gabalu viņam aiz muguras, jo baidījās no suņiem. Belamijs no visas sirds priecājās un zobojās par viņa bailēm.

"Savinij, jūs neesat īsts vīrs," viņ� teica. "Jums daudz kā trūkst. Suņi to necie�. Jūs esat boloņietis. Ziniet � tic ir tādi garspalvai�ni kustoņi, kurus sievietes pa klēpjiem vārta. Bet �ie suņi atzīst tikai stiprus cilvēkus."

Viņ� nejau�i paskatījās uz drūmo sargtorni un lielo balki, kas rēgojās virs viņu galvām. Viņa acis iezaigojās.

"Lūk, tās bija skaistas dienas, Savinij," vecais izsaucās.. "Ja mēs dzīvotu pirms piecsimt gadiem, � es uzrīdītu jums suņus, un zvēru pie visiem svētiem, tas man būtu neizsakāms baudījums!"

Viņ� tie�ām tā domāja. Domās viņ� redzēja, kāds izskatītos bē�go�ais eirāzietis, un arī tas viņam sagādāja baudu.

"Bet tagad par tādu darbu mani vajātu policija," vecais nopūz�damies turpināja, "un man vajadzētu ierasties tiesā un melot. Zi�niet, Savinij, mums ir pārāk daudz likumu. Bet kas ir likums? To izdomāju�i nevarīgi un nespējīgi ļaudis tādu pa�u gļēvuļu un ne�spējnieku aizstāvē�anai. Ļaudīm, kas nespēj cīnīties un sevi aizstā�vēt, vajadzētu nomirt. Nesen avīzē "Daily Globe" es lasīju par cil�vēku, kur� Beļģijā ierīkojis zīdaiņu un slimu bērnu patversmi. Kā�dēļ viņ� ārstē slimos? Viņ� vairo gļēvos un nespējīgos pilsoņus."

Jūlijs viņam piekrita. Viņ� domāja, ka labāk vajag piekrist ne�kā strīdēties ar cilvēku, kur� viņam maksā algu. Bet �oreiz viņu uzskati saskanēja. Arī vi^� domāja, ka Amerikas in�enieris varēja nodarboties ar daudz teicamāku darbu,nekā pamestu un slimu bērnu audzinā�anu. Labdarību Jūlijs uzskatīja par nevajadzīgu un veltīgu darbu.

"Jau agrāk �o to dzirdēju par �o tipu," Belamijs turpināja. "Jā� Par viņu man stāstīja mans pilnvarnieks." Savinijs izbrīnījies klau�sījās. "Es pazinu kādu jaunekli," Belamijs teica, un viņa neglīta�jās, biezajās lūpās rotājās savāds smaids. "Viņ� krita karā� Viņ� bija mulkis� aviators. Es viņu� labi pazinu. Viņ� bija mans ra�dinieks. Un �is Vuds� bija viņa draugs un biedrs� Pēc nāves avi�ators� mans radinieks� viņam atstāja visu savu mantu� Bet tās nebija daudz�" Belamijs priecīgi piebilda.

Vecis pagāja garām ieejas durvīm un soļoja tālāk pa mauru. Savinijs turējās visu laiku viņam blakus, kaut gan zināja, ka ve�cais katru mirkli var uzbrukt viņam ar pārmetumiem, ka tas viņu traucē. Bet viņ� baidījās aiziet. Ari tādēļ Belamijs varētu viņu sa�bārt, it kā viņ� vairītos no darba.

"Es liku nocietināt valni un attaisīt dambi. Tagad grāvis ir pilns ar ūdeni," Belamijs sāka runāt, un Savinijs atvieglots nopūtās. Tā�tad viņ� bija nepiecie�ams.

"Es nesaprotu, pa kurieni �is zaļais spoks iekļūst pilī, bet man liekas, ka grāvis ir vienīgais iespējamais ceļ�."

Beidzot viņi sasniedza milzīgos vārtus, kuri patlaban līdz pu�sei bija apņemti ar ūdeni un no vienas puses aizsisti ar dēliem. Visa vārtu aug�a bija'aizpīta ar dzeloņdrātīm.

"Ja viņ� tie�ām gājis pa �o ceļu, tagad tas viņam aizsprostots," Abc Belamijs teica, "kaut es vēl arvien nevaru saprast, kā no pa�galma viņ� iekļūst pilī."

"Varbūt viņ� jau dienā iezogas pilī un slēpjas tur līdz vaka�ram," Jūlijs teica.

"Kas par muļķībām," Belamijs atbildēja. "Katru istabu, katru stūrīti pirms saules rieta rūpīgi pārmeklē. Jūs to zināt, � nē, ir kāds cits ceļ�, kuru mēs vēl neesam atradu�i."

Ja tie�ām Zaļais Strēlnieks ir cilvēks (�īm domām māņticīgais Jūlijs nepiekrita), tad grūti saprast, kā viņ� nokļuva pilī un atkal pazuda no tās, kad pats vēlējās. Tikai da�i logi bija pils ārpusē, bet visi pārējie uz pagalmu. �aurie ēdamistabas logi, kurus Bela�mijs nelietoja, bija pils ārsienā. Naktī viņus aizslēģoja ar smagiem dzelzs slēģiem. Arī mistera Belamija guļamistabas logi atradās tai pa�ā sienā, bet tos no zemes nevarēja aizsniegt. Sargtorni dzīvoja pils pārvaldnieks, un viņa istabas logi bija divdesmit pēdu augstu�mā. �ī istaba nekad nebija tuk�a, kad Zaļais Strēlnieks klīda pa pili.

Spaiks Holends �ajā brīdī sēdēja savā novēro�anas punktā uz parka sienas divsimt pēdu attālumā no sargtorņa. Viņa binoklis neatlaidīgi sekoja vecim un viņa sekretāram, līdz tie abi nozuda pilī.

Da�as minūtes vēlāk Spaiks jau runājās ar savu redaktoru.

"Klausieties, Spaik, notikumi Haras pilī jau visiem apniku�i. Vai jūs nevarat ietikt pilī un intervēt veco Belamiju?"

"Kādēļ neparunāt ar pa�u garu?" Spaiks zobgalīgi atbildēja. 'Tas vieglāk izdarāms. Vecais no manis baidās kā suns no nūjas. Mis�ter Saim, atļaujiet man vēl kādu laiciņu �eit palikt. Esmu pārlie�cināts, ka pili drīzumā norisināsies svarīgi notikumi. Tāpat esmu pārliecināts, ka reiz noķer�u Belamiju un visu izpra�ņā�u. Nē, tie��ām, es nefantazēju, nudien, es runāju patiesību."

Spaikam bija sevi�ķa spēja nojaust skandālus. Viņ� juta, ka ari �eit kaut kas briest. Blandīdamies pa ciemu, viņ� izdzirda aiz mu�guras automobiļa sirēnu un pagrieza ceļu Valērijai Houetai. Da��us solus pabraucis, automobilis apstājās. Spaiks redzēja, ka jau�nava māj viņam ar roku.

"Mister Holend, nāciet �urp."

Pārsteigtais Spaiks iekāpa automobilī, nezinādams, kādēļ viņam parādīta tāda uzmanība.

"Es gribēju jūs lūgt," viņa iesāka, smagi elpodama, "vai jūs va�rat� vai jūs varat man iedot revolveri?"

Redzēdama reportiera pārsteigumu, viņa steidzās paskaidrot:

"Leidimenora ir tik tālu no ciema, un man liekas, ka� vai ne, �eit ir tik vientuļi. Misters Houets nekad nenēsā iero�us. Es gri�bēju pati nopirkt revolveri, bet vajadzīga speciāla atļauja. Kad ie�raudzīju jūs, man ienāca prātā�"

"Protams, mis Houet, man ir revolveris, bet viesnīcā," Spaiks atbildēja. "Es pats nesaprotu, kādēļ nēsāju ieroci �ai miermīlīgajā zemē. Ja jūs pagaidīsiet, es to atnesī�u."

Viņ� skrie�us devās uz viesnīcu un drīz bija atpakaļ.

"Revolveris ir pielādēts," viņ� teica, izvilkdams to no kabatas. "Tas ir neliels un ērts. Bet, mis Houet, apsoliet man, ka es pir�mais dabū�u zināt par zagli, kuru jūs nogalināsiet ar �o ieroci."

Belamijs avīzes lasīja reti, bet pēdējā laikā "Daily Globe" sais�tīja viņa uzmanību. Vienīgā avīze, kuru viņ� parasti lasīja, bija vietējā nedēļas avīze, un arī to viņ� nelasīja pats. Katru ceturtdie�nu pirms pusdienām Savinijs lasīja avīzi saimniekam priek�ā. Da��reiz avīze bija jāizlasa no viena gala līdz otram. Citreiz viņ� to ātri pārtrauca. Lai gan Abc Belamijs nepazina savus kaimiņus un nesatikās ar tiem, tomēr viņ� interesējās par vietējiem notikumiem. Nekad viņ� neatteicās ziedot naudu labdarīgiem mērķiem, bet ar lūdzējiem personīgi nerunāja. Da�reiz viņ� ziedoja prāvas sum�mas ar noteikumu, ka viņa vārdu nepublicēs. Jūlijs brīnījās; kā tik ļauns un nelaipns cilvēks sajūt dziņu darīt labu. Reiz, kad vecis bija ziedojis lielu summu medību sarīko�anai, Savinijs nevarēja sa�valdīties un sāka par to atklāti brīnīties. Bet Belamijs atrūca:

"Domāju, ka Haras pils vienmēr bijusi devīga."

Viņ� cie�i izpildīja vccā nama tradīcijas, jo-Haras ģerbonis vēl arvien greznoja torņa karogu. Abem Belamijam piemita kas viduslaicīgs, kaut kas no tiem laikiem, kad spēcīgi, dro�sirdīgi vīri di�ojās ar ugunīgiem kumeļiem un uzpirka slepkavas, lai izrēķi�nātos ar saviem ienaidniekiem.

Kad viņi atgriezās pilī, Jūlijs atcerējās, ka �odien jālasa "Berk�shire Herald". Sirds dzijumos viņ� bija noskumis, jo muļķīgās avī�zes lasī�ana nebija patīkams darbs. Viņ� cerēja, ka jaunie suņi būs aizņēmu�i visas ve�a domas un viņ� avīzi aizmirsīs. Bet Abc to atcerējās. Viņ� nosēdās pie kamīna, salika rokas uz ceļiem un, ugunī vērdamies, sacīja:

"Uzmeklējiet avīzi, Savinij."

Jūlijs paklausīja.

�odien Belamijs vēlējās loti daudz. Jūlijs izlasīja avīzi vārdu pa

vārdam. Viņ� lasīja tirgus ziņas, lasīja garu garos politisko sapul��u referātus. Beidzot Jūlijs sāka lasīt vietējo hroniku.

"�eit raksta par Leidimenoras jaunajiem saimniekiem," Jūlijs teica, pacēlis acis no avīzes.

"Izlasiet."

"Jaunais Leidimenoras īpa�nieks," avīze rakstīja," ir pazīstamais naftas rūpnieks. Viņa dzīve ir visai romantiska. Kādreiz viņ� emig�rēja uz Ameriku un ilgu laiku dzīvoja kā fermeris Montgomeri, Perisilvānijas �tatā. Dzīvoja viņ� loti trūcīgi�"

"Tā?" Misters Belamijs ieinteresēti saslējās krēslā. "Viņ� dzī�voja kā fermeris Montgomeri, Pensilvānijā? Tālāk? Turpiniet!"

Savinijs apklusa, pārsteigts, ka saimnieks tā iededzies.

"Turpiniet ta�u!" vecis uzkliedza.

"� bet laime tam uzsmaidīja, kad viņ� nopirka citu fermu tai pa�ā �tatā. Viņa īpa�uma zemes slāņos atrada naftu,, un viņ� kļuva par miljonāru. Misters Hocuts un viņa meita Valērija, abi�"

"Ko?!"

Belamijs iespiedzās. Viņ� uzlēca kājās un platām acīm vērās sekretārā. Viņa acis zvēroja.

"Valērija Houeta! Valērija Hoeuta?! �Tu melo� cūka tāds!"

Viņ� izrāva sekretāram avīzi, lai pats pārliecinātos.

"Valērija Houeta," viņ� �ukstēja. "Ak, Dievs!"

Pirmo reizi Jūlijs redzēja savu saimnieku tādā stāvoklī.

Viņa rokas drebēja. Viņ� bija uztraukts.

"Valērija Houeta," vecis vēl aizvien atkārtoja. "Viņa? Leidimenorā? �eit? Houeti � dzīvo kaimiņos?"

� Viņ� ātri metās pie rakstāmgalda un gribēja izvilkt atvilktni. Atvilktne bija aizslēgta, bet vecis tā steidzās, ka neiedomājās to atslēgt.

Viņ� ar varu izrāva atvilktni, salauzdams atslēgu. Steidzīgi rakdamies atvilktnē, viņ� meta papīrus uz visām pusēm. Beidzot viņ� izņēma mazu vīstoklīti un nolika sev priek�ā uz galda.

Drebo�u sirdi Jūlijs sekoja ve�a kustībām. Viņ� ieraudzīja, ka Belamijs tur rokās mazo nēzdodziņu, kuru atrada pieliekamajā kambarī.

"A-āL. Valērija Houeta?" vecis rūca.

Viņ� uzmeta niknu skatienu sekretāram.

"Vai jūs zinājāt, ka iniciāļi ir tie pa�i?"

"Man tas neienāca prātā," Jūlijs atbildēja. "Toreiz vina �eit vēl nedzīvoja."

"Taisnība gan," vecis atcirta.

Belamijs izplēta nēzdogu uz delnas un mirkli to uzlūkoja, tad iemeta atpakaļ atvilktnē un aizslēdza to.

"Varat iet," viņ� pavēlēja. "Atstājiet avīzi uz galda. Es vēlāk jūs pasauk�u. Pasteidziniet pusdienas."

Savinijs iegāja savā istabā, bet pēc desmit minūtēm Belamijs viņu atkal pasauca.

"Ei, jūs. Nāciet �urp."

Pirmais uztraukums bija pārgājis, un vecais izskatījās kā pa�rasti.

"Jūs dro�i vien tagad prātojat, kas man notika," vecais teica. "Nelauziet veltīgi galvu. Es pazinu kādu Houetu un ari Valērijas jaunkundzi. Mani pārsteidza �ie vārdi. Kāda izskatās minētā jaun�kundze?"

"Ļoti skaista."

"Skaista, jūs sakāt," Belamijs domīgi atkārtoja. "Nu, bet tēvs?"

"Vai tad jūs viņu neredzējāt, mister Belamij?" Jūlijs jautāja. "Vi�ņi dzīvoja Karltonas viesnīcā tai pa�ā laikā, kad jūs, un tai pa�ā stāvā."

"Nē, neesmu viņu redzējis," vecais apgalvoja. "Kāds viņ� izskatās?"

"Loti gar�, kalsnējs cilvēks."

"Tāds slimīgs, novārdzis," Belamijs papildināja.

"Jūs esat viņu redzējis," Jūlijs teica.

"Nē. Vai sieva viņam arī ir līdzi?"

"Nē, ser. Esmu dzirdējis, ka viņa sieva mirusi."

Vecais stāvēja, atspiedies pret kamīnu, un uzmanīgi aplūkoja savu cigāru. Parasti viņ� nesmēķēja, bet tagad nokoda cigāra galu un aizdedzināja to.

Jūlijam likās, ka smēķējot vecais cen�as nomierināt uztrauktos nervus.

'^Varbūt ka esmu viņu redzējis," Belamijs pēc brītiņa teica. "Bet meitene� skaistule, jā? Gudra un ļoti atjautīga. Gai�mate vai tum�mate?"

"Tum�mate."

"Un ļoti mundra, vai ne? Tāda kā dzīvsudrabs?"

"Jā, mister Belamij, jūs vigu pareizi raksturojat."

.Vecis izņēma cigāru no mutes, pagrozīja to pirkstos un, domī�gi lūkodamies griestos, ielika atpakaļ zobos.

"Viņas māte mirusi," tas atkārtoja. "Bet kur meitene dzīvoja agrāk? Lūdzu, uzziniet to. Es gribu zināt, vai viņa pirms septi�ņiem gadiem nav bijusi Ņujorkā," viņ� atkal domīgi pētīja cigāru. "Vai viņa nedzīvoja viesnīcā Piektajā avēnijā? Nosūtiet tūdaļ te�legrammu un ievāciet sīkas ziņas. Visvairāk mani interesē, vai vi�ņa nebija minētajā viesnīcā 1914. gada 17. jūlijā. Steidzieties uz telegrāfu, ja kantoris slēgts, brauciet uz Londonu. Telegrammu sūt tiet viesnīcas pārvaldniekam, viņ� uzglabā statistiskos datus."

"Ja telegrāfs būs slēgts, es ziņas pieprasī�u pa telefonu."

Vecis klusēdams pamāja ar galvu.

Viņ� paskatījās, cik pulkstenis.

"Pulkstenis septiņi. Ņujorkā patlaban ir divi pēc pusdienas. Vēl �ovakar mēs saņemsim atbildi. Sakiet, ka telegramma steidzama. Varbūt viņi var atbrīvot visu līniju, lai tas maksā ko maksādams. Vai jūs visu sapratāt, Savinij? Es gribu saņemt atbildi jau �ova�kar. Ņujorkas viesnīcā manu vārdu pazīst. Veselu gadu man tur bija sava istaba. Dzīvot es tur nedzīvoju, bet istaba man piede�rēja. Ejiet nu un pasteidzieties," viņ� piebilda.

Pēc piecām minūtēm Jūlijs telegrammu jau bija nosūtījis. Pār�nācis mājās, viņ� atrada veci tai pa�ā stāvoklī: cigāru zobos, ro�kām aiz muguras, pie�ķiebtu galvu.

'Vai jūs kādreiz esat runājis ar mis Houetu?"

"Jā, mister Belamij. Tikai vienu reizi, pavisam nejau�i, Karltonas viesnīcā," Jūlijs atbildēja.

"Vai viņa neinteresējās par mani, neiztaujāja jūs par manu dzī�vi? Ko?"

Jūlijs redzēja ve�a aizdomīgo skatienu.

"Nē, ser," viņ� izlikās loti pārsteigts. "Ja viņa sāktu mani iz�pra�ņāt, es tūdaļ būtu jums to ziņojis."

"Nu, tagad gan jūs melojat," Belamijs atbildēja. "Ja viņa būtu jums labi samaksājusi, jūs par mani izstāstītu visu, ko vien zināt. Par naudu jūs visu pārdodat."

�ai acumirklī Jūlijs savu grēku skaitu būtu pavairojis vēl ar slep�kavību.

Kamēr Jūlijs gāja uz telegrāfu, Belamijs atkal bija apskatījis nēz�dogu. Tagad nēzdogs gulēja zem krēsla. Vecis pieliecās un pacēla to.

"Viņai ta�u ir kalpone. Iedraudzējieties ar to un mēģiniet uz�zināt, vai �ī lietiņa nepieder Houetas jaunkundzei. Iniciāli var mal�dināt. Nē, nēzdogu atstājiet �eit. Apskatiet to labi un atcerieties, kāds tas izskatās. Jaunkundzei to dro�i vien ir du�iem. Samaksā�jiet, cik kalpone prasa, ar naudu neskopojieties."

Izklaidīgi vandīdamies pa kabatām, viņ� izvilka garu tievu at�slēgu. Pārliecinājies, ka atslēga nav nozudusi, viņ� iebāza to atpa�kaļ kabatā.

"Vai tas reportieris vēl ir �eit?" viņ� jautāja.

"Nezinu, mister Belamij. Es ar reportieriem nerunāju."

"Velns lai parauj!" vecis iekliedzās. "Vai es jums ko pārmetu? Es gribu zināt, vai �is sarkanmatainais reportieris vēl ir �eit. Ejiet un dabūjiet zināt. Ja viņ� vēl dzīvo ciemā, atvediet to �urp."

Tā bija tik neparasta pavēle, ka Jūlijs ar skubu steidzās to iz�pildīt.

"Vispirms savienojiet mani ar pilsētu � 789, Laimhauza, tad ejiet!"

Izpildīdams uzdevumu, Jūlijs steidzās cauri tum�am parkam uz ciemu. Par laimi, viņ� satika Spaiku, kur� spēlēja kādu spēli ar vietējo �empionu.

"Viņ� grib mani redzēt?" Spaiks prasīja. "Vai tikai viņ� nav prātu zaudējis? Vai viņ� nesāk murgot?"

"Paklausieties, Holend! Neaizmirstiet, � ja vecais jums ko pra�sa, jūs savu mū�u neesat ar mani runājis."

"Labi, labi," Spaiks noguru�ā balsi teica. "Bet kas tad nu atkal ir? Viņ� grib, lai vakarā aizeju pie viņa uz pili?"

"Nezinu. �odien viņ� ir glu�i kā traks."

"Kādēļ? Kas tad noticis?" Spaiks jautāja pa ceļam uz pili.

"Nekas," Jūlijs steig�us atbildēja. "Viņ� grib apslēpt dīvaino ie�spaidu, kādu uz viņu atstāja Valērijas Houetas vārds."

Jūlijs pieklauvēja un pagrieza bibliotēkas durvju rokturi. Bet durvis bija aizslēgtas. Sienas un durvis bija tik biezas, ka korido�rā nebija dzirdams it nekas, kas bibliotēkas istabā notiek.

"Laikam viņ� vēl runā pa telefonu. Projām ejot, es viņu savie�noju ar Laimhauzu," Jūlijs teica.

Spaiks ar patiku apskatīja senlaicīgo priek�namu un trepes. Viss te bija palicis tāds pats kā pirms vairākiem gadu simteņiem, tikai uz trepēm bija noklāts plats paklājs.

"Uz kurieni �īs durvis ved?" Spaiks ziņkārīgi vaicāja.

"Tur ir mana istaba," Jūlijs sacīja. "Tālāk ir durvis uz ēdamis�tabu, bet to neviens nelieto, tikai es tur kādreiz ieeju. Aiz ēdamis�tabas ir milzīga viesistaba, arī tā ir pustuk�a."

"Bet kur tad jaunais pārvaldnieks?" Spaiks jautāja, pēk�ņi at�cerēdamies, ka gribēja to satikt.

"Viņ� vecajam vāra pusdienas," Jūlijs atteica. "Es nevaru viņu saukt."

Nokrak�ķēja atslēga, un bibliotēkas istabas durvīs stāvēja Abe Belamijs.

"Ienāciet, Holend," viņ� teica. "Savinij, jūs varat negaidīt. Ja būsiet vajadzīgs, es piezvanī�u."

Viņ� aizvēra durvis, un Spaiks ļoti pabrīnījās.

"Holend, esmu to lietu pārdomājis," vecis teica, cik vien varē�dams laipni, kaut viņam bija loti grūti būt laipnam. "Man �ēl, ka pagāju�o reizi biju pret jums tik ass. Ja jums ir kādi jautājumi par Zalo Strēlnieku, es jums labprāt atbildē�u. Man tikai viens jums jāsaka: tas spoks stipri vien izliekas pēc dzīva cilvēka. �orīt mani suņi bija apdullināti."

"Vai viņ� atkal bija jūsu istabā?"

Vecis palocīja galvu.

Spaiks viņam neteica, ka viņ� jau zina par Strēlnieka parādī��anos viņnakt.

"Holend, kur jūs dzīvojat?"

"Ciema viesnīcā, "Zilajā me�akuilī"."

"Lieliski," Belamijs teica. "Vai cigārus smēķējat? �ie gan nav tik labi kā tie, kas bija Londonā, varbūt jums nepatiks," viņ� tei�ca ar liekulīgu labsirdību.

Spaiks izvēlējās vienu cigāru un savā nodabā pats sev vaicāja, kādēļ gan īsti viņ� aicināts uz Haras pili?

"Dro�i vien ar visiem vietējiem ļaudīm jūs būsiet jau iepazi�nies," Belamijs teica. "Vietējie tirgotāji, protams, jums būs par mani sniegu�i visda�ādākās ziņas, tā ka varēsiet tīri vai manu biogrāfiju uzrakstīt. Ak tā, jā, pasakiet, kas tagad dzīvo Leidimenorā? Lie�kas, arī viņ� ir no Amerikas? Man stāstīja, ka viņam esot skaista meita. Vai tas tiesa?"

"Jā, viņa tie�ām ir loti skaista."

"Vai jūs viņus pazīstat? Vai jau Amerikā viņus pazināt?"

"Nē. Es satikos ar citu aprindu ļaudīm. Bez tam es esmu no Ņujorkas, bet viņi tie�i no Filadelfijas brauku�i uz Londonu."

Belamijs palocīja galvu.

"Jā, visi labākie reportieri ir no Ņujorkas," viņ� teica, bet �is kompliments gandrīz aizspriedās viņam rīklē.

"Man liekas, ka tā meitene � kā tak viņu sauc, liekas, Valērija Houeta � interesējas par pili un labprāt gribētu to apskatīt�"

"To es nezinu. Man viņa par to neko nav teikusi," Holends sacīja.

Vecis bija vīlies.

"Bet tas jau būtu glu�i dabiski, ka viņa par to interesētos," brītiņu padomājis, viņ� teica. "Amerikānis, vecs piedzīvojumu mek�lētājs, dzīvo pilī, kura vismaz tūksto� gadus veca�Vai nekad viņa nav teikusi, ka vēlētos pili apskatīt, ko?"

"Varbūt arī ir teikusi," Spaiks nevērīgi sacīja.

"Tad atvediet viņu, Holend. Pasakiet viņai, ka viņa var nākt �urp, kad vien grib, man būs prieks viņu redzēt. Bet kā klājas viņas tēvam?" viņ� vaicāja.

"Cik es zinu, labi," Spaiks atbildēja.

"Es atceros, mēs esam reiz tiku�ies," Belamijs domīgi teica. "Viņ� ir tuvredzīgs, reiz viņam bija ļoti slimas acis�"

97

"Jā, viņ� arī tagad ir loti tuvredzīgs, un mis Houeta stāstīja, ka reiz viņ� kļuvis gandrīz pavisam akls."

4�509

"Nu, pasakiet viņai, ka uz pili viņa var nākt, kad grib. Tādēļ nav vērts pie viņiem iet, bet, ja satiekat, pasakiet, ko jums teicu."

"Protams, es pateik�u," Spaiks atbildēja. Acīmredzot taisni tādēj vecis bija saucis viņu uz pili. No vecā izturē�anās Spaiks sapra�ta, ka saruna beigusies.

"Man liekas, jūs kā reportieris satiekaties ar daudziem cilvēkiem, kam vajadzīga nauda," Belamijs teica, bāzdams roku kabatā, no kurienes izvilka veselu paciņu papīra naudas. Viņ� izņēma no pa�ciņas divas naudaszīmes un nevērīgi uzsvieda uz galda. "Ja kādu pazīstat, kam vajadzīgas simts mārciņas, �ī nauda ir jūsu rīcībā."

Spaiks vispirms paskatījās uz naudu, tad uz veci un pasmaidīja.

"Man negadās satikties ar cilvēkiem, kam būtu tik liels trū�kums," viņ� teica." Ja kādreiz tādus satik�u, tad sūtī�u viņus pie jums. Es nekad nemēdzu savā kabatā nēsāt sve�u naudu."

"Nu, tad ņemiet to pats sev," Belamijs teica, greizi pasmaidīdams.

"Nē, paldies. Vienīgā nauda, kuru es saucu par savu, ir tā, ko es nopelnu," Spaiks sacīja.

Belamijs paraustīja plecus un iebāza naudu atpakaļ kabatā.

"Lai notiek jūsu prāts," viņ� teica un piezvanīja.

Spaiks cerēja, ka ienāks jaunais pārvaldnieks, bet istabā ienā�ca Savinijs.

"Pavadiet, Savinij, misteru Holendu līdz parka vārtiem," vecis pavēlēja. "Tad atnāciet pie manis. Ar labu nakti, Holend."

"Ko viņ� no jums gribēja?" Jūlijs vaicāja, kad viņi bija jau ga�baliņu prom no pils. "Vai neprasīja par mani, vai esmu jums sniedzis kādas ziņas?�" viņ� bailīgi jautāja.

"Visdīvainākais mūsu sarunā bija tas, ka par jums viņ� neteica nevienu vārdu," Spaiks sacīja. "Es nesaprotu, kā mēs varējām no�runāt veselas desmit minūtes un jūs pat nepieminēt. Tas ir netica�mi, bet tā bija."

"Ko viņ� gribēja?" Savinijs neatlaidās, jo nebija ne apķērīgs, ne saprātīgs.

"Viņ� grib izdarīt vienu krietnu darbu," Spaiks atbildēja. "Bet es ļoti vēlētos zināt, kāds velni�ķīgs nodoms perinās vecā galvā! �ēl, ka nesatiku jauno pārvaldnieku," viņ� domīgi noteica.

24. nodala varens piedzĪvojums

Jūlijs nogaidīja, kamēr reportieris aizgāja no pils un tad devās ari pats laukā. Turēdamies visu laiku parka sētas ēnā, viņ� devās uz Leidimenoru. Leidimenora atradās ciema viņā galā. �oreiz Jū�lijam ceļ� izlikās loti gar�.

Viņ� gribēja jau nospiest vārtu kliņķi, kad piepe�i pie dārza sētas ieraudzīja kādū tum�u stāvu. Savinijs satrūkās.

"Kas tur ir?" viņ� uzkliedza. Tum�ais stāvs panāca tuvāk, un Savinijs pazina misteru Houetu.

"Vai tas esat jūs, mister Savinij?"

"Jā, mister Houet. Piedodiet, bet jūs mani sabaidījāt."

Mēness gaismā misters Houets izskatījās loti bāls. Varbūt tā bija tikai gaismas un ēnu rotaļa, kas viņa seju padarīja tik neda�biski bālu.

"Jūs ejat pie mis Houētas?"

"Jā, ser� Es gribēju viņai ko jautāt. Bet varbūt ir pārāk vēls?"

"Nē, nē. Mister Savinij, esiet tik laipns�" misters Houets iz�skatījās pavisam samulsis. "Nestāstiet mis Houetai, ka jūs mani �eit satikāt. Vai apsolāt?"

"Protams," Jūlijs pārsteigts atbildēja.

"Viņa domā, ka es jau guļu, un loti uztrauksies, ja pateiksiet, ka es tik vēlu pastaigājos. Bet man tā patīk. Es da�reiz naktīs eju staigāt."

"Es viņai neko neteik�u," Jūlijs vēlreiz apsolīja.

Viņ� piezvanīja. Durvis atvēra kalpone un izbrīnījusies skatījās vēlajā viesī. Viņa teica, ka mis jau uzkāpusi savā istabā, un aiz�steidzās tai pieteikt viesi. Jūlijs atskatījās atpakaļ, bet misters Hou�ets'bija pazudis. Kalpone lūdza Jūliju lielajā viesistabā, kur Valē�rija viņu jau gaidīja.

"Piedodiet, ka jūs tik vēlu traucēju, bet man vajadzēja ar jums runāt steidzamā lietā. Mūsu pēdējo satik�anos tik neparasti pār�trauca. Es nepaguvu jums visu izstāstīt."

4

Valērija pasmaidīja: Viņa labi saprata, ka Jūlijs nebija vainīgs. Tagad nepatīkamais notikums Elmorā Viņai likās loti amizants.

99

"Jums nevajag atvainoties, mister Savinij," viņa teica. "Mans tēvs jau guļ, viņ� agri dodas pie miera. Mēs varam brivi sarunāties."

Jūlijs gan neticēja, ka misters Houets guļ, bet neko neteica.

, "Es gribēju zināt, vai jūs neesat pazaudējusi nēzdogu?" viņ� teica. "Mans vecis cie�i pieteica �o lietu noskaidrot. �ovakar viņ� bija loti uztraukts, kad dabūja zināt, ka jūs un misters Houets dzīvojat Leidimenorā."

Jūlijs izstāstīja visu, kas �odien pili bija noticis.

Stāstā klausoties, Valērijas acis iemirdzējās.

'Tātad tā ir taisnība!" viņa iesaucās. "Tas citādi nevar būt. Ta� viss notika tādēļ, ka viņā pamodusies sirdsapziņa. Kādēļ gan viņ� uztraucās, kad izdzirda manu vārdu?"

"Es ari par to domāju," Jūlijs teica. "Kāds visam tam pamats?"

Uz �o jautājumu Valērija pat nedomāja atbildēt.

"Nu, kā tad ar nēzdogu?" viņa jautāja. "Pirms kādas nedēļas es tie�ām pazaudēju nēzdogu. Tas bija viens no tā pusdu�a, ko nopirku Parīzē. Vai jūs to atradāt?"

Jūlijs pamāja ar galvu.

"To atrada Haras pilī," viņ� lēni teica, "tai nakti, kad Belamijs gribēja no�aut spoku. Nēzdogs bija vienās asinīs."

Valērija pārsteigta skatījās stāstītājā.

"Mans nēzdogs � Haras pilī? Tas nevar būt!"

Jūlijs izstāstīja, kāds izskatās atrastais nēzdogs.

"Pagaidiet!" Valērija iesaucās un izskrēja no istabas.

Pēc brītiņa viņa atgriezās ar nēzdogu.

Jau pa gabalu Jūlijs redzēja, ka tas ir gfu�i tāds pats kā Haras pilī atrastais nēzdogs.

%'Tas ir brīni�ķīgiTagad es atceros, ka to pazaudēju taisni tai dienā, kad pirmo reizi atbraucu apskatīt Leidimcnoru. Toreiz es nolēmu lūgt tēvu, lai viņ� noīrē �o māju. Braucot atpakaļ uz Lon�donu, es pamanīju, ka esmu pazaudējusi nēzdogu."

"Vai jūs nebijāt pils tuvumā? Neļaunojieties, mis Houet, ka tā jautāju. Es zinu, jūs interesējaties par misteru Belamiju. Vai jūs nestaigājāt gar pili?"

"Nē," viņa noteikti apgalvoja. "Es zinu, ka nēzdogu pazaudēju Leidimenorā. Es skaidri atminu, ka tas man vēl bija, kad iegāju mājā."

"Tas ir viss, ko gribēju zināt, mis Houet," Jūlijs teica piecelda�mies. "Vecais grib, lai es no jūsu kalpones dabūju otru tādu pa�u nēzdogu. Es nesaprotu, kādēļ viņ� tā uztraucas."

Vio� apstājās durvis, jo Valērija gribēja samaksāt tam savu parādu.

"Tas nav tik steidzami, mis Houet," Jūlijs teica, kamēr viņa skaitīja naudu. "Būtu labāk, ja es no jums �o naudu neņemtu."

"Ikviens ir savas algas cienīgs," viņa smaidīdama teica.

Viņ� īsti nesaprata, vai tas bija kompliments vai ne.

Viena palikusi, meitene sāka pārdomāt savu plānu.

Viņas dvēselē notika liela cīņa. Ccj�, ko viņa bija izvēlējusies, nevarēja dot nekādus panākumus un bija arī ļoti bīstams. Bet, par spīti D�ima Federstona brīdinājumam, viņa gribēja to darīt. Viņa zināja, ka nelūgts viesis nevar pilī iekļūt. Pat vienkār�ā mājā būtu grūti tikt iek�ā, nemaz nerunājot par stipri nocietināto pili. Un, ja tā iekļūs pili, ko viņa tur atradīs? Tagad, kad Belamijs zināja, ka viņa ir �eit, tas bija vēl grūtāk izdarāms.

Tomēr viņa cerēja, ka viņas mēģinājums var beigties labi, jo iegūtie pils plāni bija visos sīkumos pareizi. Ja arī pēdējos divdes�mit gados pilī notiku�as kādas pārmaiņas, varbūt tomēr ceļ�, ku�ru viņa atrada, nebūs iznīcināts.

Pils ziemeļu daļā atradās Ūdens vārti. Kādreiz visu pili ielenca plats grāvis. Kalnainajā me�ā aiz pils tecēja strauts, kuru toreizē�jie saimnieki novadīja grāvī, un tas nekad neizsīka, kaut arī pati pils stāvēja uzkalniņā. Strauts sen bija pazudis un arī grāvis aizbiris un aizaudzis, bet Ūdens vārti vēl stāvēja.

Viņa varēja tos redzēt no Leidimenoras logiem. Pils sienā bija iegarens caurums, aizkrustots ar dzelzs restēm. Pa �o cclu kādreiz bija staigāju�i kalpi uz virtuvi. Taisni �ai vietā Valērija cerēja no�kļūt Abes Belamija pilī un atklāt viņa noslēpumu. Viņa saprata, ka virtuve un kalpotāju māja ir �ķirtas no pils, bet tomēr viņa gribēja mēģināt.

Valērija domāja, ka tēvs gul. Tēvam bija ciets miegs. Pusnaktī viņa atlaida visus kalpus, bet pati teicās vēl strādāt. Valērija bija radusi apgulties pēdējā. Viņa sēdēja mazajā salonā un visādi mē�ģināja izklaidēties, lai ātrāk paietu laiks. Gatavodamās nakts eks�kursijai, viņa jau laikus bija apģērbusies. Viņa cerēja, ka tuvredzlgais misters Houets neievēros, ka viņai mugurā tas pats golfa uz�valks, ko tā parasti valkāja dienā.

Kad visi kalpi apgūlās, Valērija izgāja dārzā. Ar elektrisko lam�piņu viņa uzmeklēja celiņu uz dārza �ogu, kur laikus jau bija pie�slietas divas vieglas trepes. Tās lietoja strādnieki jumtu lāpī�anai. Pacēlusi vienas trepes, viņa tās pieslēja pie sienas, tad nostādīja blakus otras. Uzkāpusi pa pirmajām uz sētas, viņa uzvilka otras trepes aug�ā un pārmeta otrā pusē. Abus trepju galus sasēja ar stfiķi. Tad atgriezās mājā. Vēl bija par agru doties cclā.

Lai kavētu laiku, viņa sāka rakstīt vēstules. Rakstot tre�o vēs�tuli, viņa atminējās, ka �ovakar maz ēdusi, un devās uz virtuvi. Uz virtuvi bija jāiet pa garu koridoru uz otru mājas galu. Leidi�menorā nebija elektrības, tāpēc Valērija paņēma līdzi lampu. Vir�tuvē viņa uzdedzināja nelielu gāzes plīti, uzlika tējkannu un sāka rakņāties pa pieliekamo istabu. Atradusi tikai bļodu ar pīrādzi�ņiem, viņa nolika to uz galda, bet pati gāja atpakaļ viesistabā.

Visā mājā bija dziļ� klusums. Valērija no�ēloja, ka vēl nav at�vestas klavieres. Viņa gribēja turpināt vēstuli, bet galva bija pilna domu tikai par rītdienas uzdevumiem.

Viņa sēdēja pie galda ar spalvu rokā, te piepe�i izdzirda kādu nākam. Parādes durvīs noskrabēja atslēga. Valērija aiz �ausmām glu�i sastinga.

Vēl pēc brītiņa koridorā bija dzirdami viegli, uzmanīgi soli. Tie bija jau pie pa�ām durvīm.

Valērija piecēlās, pieskrēja pie durvīm un atrāva tās vaļā. Viņa ieraudzīja tikai virtuves gaismas atblāzmu.

"Kas tur ir?" viņa vaicāja. "Vai jūs, Klāra?"

Neviens neatbildēja, tikai atskanēja savāds troksnis un gaisma virtuvē izdzisa.

Valērijas sirds sāka straujāk sist, grūti bija elpot. Viņa sakoda lūpas, lai aiz bailēm neiekliegtos. Kabatā tai bija elektriskā lampi�ņa. Ar drebo�u roku viņa to izņēma un atkal paraudzījās tum�ajā koridorā.

"Kas tur ir?" viņa vaicāja.

Bet neviens neatbildēja, tikai dobji noskanēja atbalss.

Valērija saņēmās un lēni gāja pa koridoru uz priek�u, tad riogāja pa trepēm lejā virtuvē. Vispirms viņa ieraudzīja uz grīdas sa�sistu bjodu ar pīrādziņiem. Acīmredzot tas bija savādais troksnis, ko viņa dzirdēja. Viņai kļuva vieglāk: tātad te bijis cilvēks, ne spoks.

Viņa aizdedza sveci, kuras dakts jau lēni dila, un pamanīja pa�visam savādu lietu. Kaut bļoda gulēja sasista uz grīdas zemē, to�mēr divas suķes atradās uz galda. Viens tās no grīdas bija pacēlis. Bet virtuvē neviena nebija. Aiz virtuves atradās mazgātava, un no turienes varēja iekļūt ogļu pagrabā. Viņa gribēja atvērt �īs durvis, bet nevarēja.

Kur palicis noslēpumainais nakts viesis? Arī logi bija ciet. Kaut kur paslēpties viņ� nevarēja. Durvis uz nelielo dārziņu aiz mājas bija aizbultētas. Dārza durvis Valērija pati bija aizslēgusi, un at�slēga bija kabatā. Atkal viņa lūkoja atvērt pagraba durvis. Viņai ienāca prātā doma uzmodināt mājas ļaudis un kopā ar kalpotā�jiem pārmeklēt visu namu. Bet tad būtu jāatsakās no sava plāna. Pēk�ņi mazgātavas stūri viņa ieraudzīja divas mirdzo�as dzirkstis. Viņa skrēja pie tām, bet tas bija kaķis. Valērija gandrīz histēriski iesmējās.

"Ak tu, nolāpītais!" viņa iesaucās. "Un es domāju, ka tas ir kāds spoks. Kā tu drīksti sist�"

Bet vārdi aizspriedās rīklē: uz grīdas viņa ieraudzīja bultu, ku�ras asā tērauda �ķautne bija taisni pie sasistās bļodas suķēm. Tā bija zaļa bulta ar spilgti zaļām spalviņām.

Valērija Houeta samaņu nezaudēja. Lēni, gandrīz mehāniski vi�ņa nolaida zemē kaķi, kuru bija paņēmusi klēpī, pieliecās un pa�cēla bultu. Tā bija rotāta vieglām spalviņām, bet smalkais gals bi�ja ass kā adata.

Zaļais Strēlnieks! Viņ� bijis te, �ajā istabā. Kur viņ� patlaban varētu būt?

Uzvārījās tēja, un, izdzirdusi tējkannas �ņāk�anu, Valērija atta�pās, izdzēsa gāzi un iegāja viesistabā. Ēst viņai nemaz vairs negribējās.

Zaļais Strēlnieks! Bet viņai ta�u nebija no tā jābīstas. Viņ� ir Abes Belamija ienaidnieks, tātad viņas draugs. Viņa pūlējās valdīt izbailes, un tas arī izdevās. Kad ciema baznīcā pulkstenis nosita vienu, viņa izgāja dārzā. Kāpjot pār sētu Haras parkā, viņai dre�bēja kājas.

Ābels Belamijs parasti pusdienas ēda divas stundas. Da�reiz pat ilgāk, bet it nekad ātrāk. �oreiz viņ� bija sajaucis visu savu kārtību, � pusstundu pēc tam, kad viņam pasniedza pusdienas, tas piezvanīja un teica, lai novāc ēdienu.

"Piezvaniet vārtu sargam," viņ� teica Savinijam, "un pasakiet, ka es gaidu viesi, � kādu misteru Smitu. Lai to tūliņ ved �urp."

"Klausos, ser," Savinijs teica.

"Atnesiet drusciņ konjaka, �ifonu ar zelteri un cigārus, ziniet, tos lētos. Nu, vai Holcnds bija ļoti pārsteigts, ka to uzaicinu? Dro�i vien viņ� jums minēja, kādēļ to aicinu?"

"Nē," Jūlijs atteica, saimniekam taisni acīs skatīdamies. "Ser, kalpotāji lūdz par suņiem," viņ� piebilda. "Viņi saka, ka suņu bū�das esot tuvu pie virtuves un nedrīkstot ne garām iet."

"Tad pieņemiet citus kalpotājus," Belamijs saskaitās. "Un ne�uzbāzieties man ar kalpotāju sūdzībām."

Jūlijs steidzās prom izpildīt saimnieka pavēli. Viņ� gribēja zi�nāt, kādēļ Belamijs aicinājis Koldharboru Smitu uz Haru.

Pēc brītiņa Belamijs atsauca savu pirmo rīkojumu un lika, lai Jūlijs viesi sagaida vārtu sarga namiņā.

Koldharbors Smits īrētā Londonas automobilī piebrauca taisni pusvienpadsmitos. Bija skaidri redzams, ka viņ� pa ceļam vairā�kās vietās apstājies un mielojis savu �oferi. Abi bija krietni iesilu��i, tā ka vārtu sargs glu�i nobijās.

"Mister Smit," Savinijs teica, "jūs gan varētu savam draugam pa�teikt, lai viņ� tik ļoti netrok�ņo. Ciemā jau tā daudz runā, un mis�teram Belamijam ļoti nepatiktu, ja sāktos kādas jaunas tenkas."

Koldharbors Smits bija gadus piecdesmit vecs vīrs, liela augu�ma, muskuļains, tum�iem matiem un platiem �okļu kauliem, un mīlēja ļoti rupji izrunāties.

"Ejiet pie velna!" viņ� skali teica. "Kur ir vecais?"

"Viņ� jūs gaida."

"Nekas, tad lai pagaida vien. Es gribu iedzert. Iesim, �ārlij," viņ� �oferim teica. "Mēs aizejam uz "Zilo vepri"."

""Zilais vepris" ir sen jau slēgts," Savinijs teica. "Labāk nāciet pili, mister Smit. Saimnieks jūs gaida."

"Nu, labi, bet mans draugs nāks man līdzi."

"Nē, tas nav iespējams," Jūlijs asi atteica.

"Nu, vienalga," Smits neapmierināts sacīja. "�ārlij, tad pagaidi mani."

Viņ� streipuļodams gāja blakus Savinijam.

"Kāda velna pēc viņ� mani tik vēlu sauc?"

"Nezinu. Vaicājiet viņam pa�am."

"Bet kas jūs tāds esat?" Smits prasīja.

"Esmu Jūlijs Savinijs."

"A�ā, Jūlijs? Vecais Jūlijs? Bet es domāju, ka esat cietumā, kur visi citi. Nu, ko tad tu, Jūlij, te dari? Kalpo par sulaini?"

"Esmu mistera Belamija sekretārs."

"Vai es te kādu pazīstu?" Smits jautāja, kad viņi jau bija pie pils. "Kā klājas Zaļajam Strēlniekam?" Viņ� pasmējās un uzsita sev pa celi. "Iedomājieties, kas jums te nekai� � pa�iem savi Za�ļie Strēlnieki! Jūsu dzērieni, Jūlij, laikam būs drusciņ par stipriem, vai ne? Ko jūs dzerat? Koka spirtu?"

Jūlijs nekā neatbildēja. Viņ� bija apmierināts, ka ir jau priek��namā. Koldharbors Smits, kur� bija tā iesaukts par godu policijas iecirknim, kur tas bie�i dabūja atpūsties un pagulēties, todien bija stipri par daudz iedzēris. Jūlijam viņ� bija pat jāsatur, citādi būtu paklupis. Iegājis bibliotēkas istabā, Smits no spo�ās gaismas pavi�sam ap�ilba. �oreiz Jūlijs no sirds priecājās, kad Belamijs pameta ar acīm, lai viņ� iet prom.

"Sēstieties, Smit," Belamijs teica un rādīja uz krēslu. "Nu, kā iet ar iedzer�anu?"

Tikai tad Belamijs pamanīja, kādā stāvoklī ir viņa viesis1 .

"Tu, suns, esi piedzēries!" Belamijs kliedza. "Vai gan es tev neteicu, lai tu �urp nāc skaidrā prātā?"

"Kāda jēga būt skaidram," Smits �ēlīgi teica, "ja var iedzert? Atbildiet man uz �ito. Nevarat? Tas ta�u loģiski, Belamij, vai ne."

Belamijs piegāja pie loga un ielēja glāzi konjaka. Smita roka jau bija izstiepusies pēc konjaka, te negaidot Belamijs visu glāzi ie�ļāca tam sejā. Stiprais �ķidrums koda acis. Smits vaidēdams at�lēca atpakaļ, pielika rokas pie acīm un visiem spēkiem tās berza.

"Jūs man izplaucējāt acis, es nekā vairs neredzu!" viņ� kunkstēja.

"Ciet klusu! �e!"

Belamijs paņēma no pusdienu galda paliku�o salveti un svieda Smitam, kur� vaidēdams slaucīja acis.

"Tas ir ļoti slikts joks!" viņ� teica. "Es varēju palikt akls."

"Ceru, piedzēru�ais suns, ka nu tu būsi atspirdzis. Ja ne, man būs dro�āki un labāki līdzekļi. Celies kājās!"

Viņ� saķēra Smitu aiz apkakles un uzrāva stāvus, tad ar abām rokām kā ar spailēm saspieda tam seju.

"Piecus gadus tu esi dabūjis naudu un neko, nelieti, neesi da�rījis! Un pirmo reizi, kad tevi saucu, tu atnāc piedzēries. Nu tev reibums sāk pāriet? Laiks arī bija! No sāpēm tu vari at�irgt, bet es tevi tā mocī�u, ka tu to atcerēsies līdz kapa malai."

Viņ� paskatījās uz Smita sakropļoto seju un ar lielajiem pirk�stiem aizspieda tam acis. Smits mēģināja atsvabināties, bet velti.

"Sēsties �urp!" Belamijs uzkliedza un ar varu iesēdināja viņu krēslā, tā ka tas nobrak�ķēja vien.

"Tev būs viens labs uzdevums. Tu man nesen rakstīji, ka Angli�jā esot apnicis un tu labprāt būtu ar mieru braukt uz Dienvidame�riku. Tas nozīmē, ka policija sāk tevi tramdīt. Varētu vai saderēt, ka tevi arī dabūs rokā. Bet es tev varu dot darbu, tu varēsi aiz�braukt, jo dabūsi arī pietieko�i naudas, ko līdz vecumam nodzīvot. Vai iet? Man tas vēl labi jānoskaidro. Vai esi jau at�irdzis?"

"Mister Belamij, esmu glu�i skaidrs," Smits drūmi teica.

Belamijs paskatījās uz viņu.

"Tu tam darbam labi derēsi," viņ� teica. "Izskats tev diezgan riebīgs, tu, Smit, esi pēc �ūskas, bet taisni �ūska man tagad vaja�dzīga vai arī būs vajadzīga," viņ� pārlaboja. "Nu, tad klausies."

Viņ� piegāja pie durvīm, aizslēdza tās un gāja atpakaļ pie galda.

Viņi runāja veselu stundu.

Jaunais pils pārvaldnieks, tāpat kā agrākie, apmetās istabā, ku�ru sauca par karaļa istabu sargtornī. Tur varēja tikt vienīgi pa ko�ridoru, ejot garām guļamistabai. Tā bija vienīgā apdzīvojamā ista�ba visā tornī. Veco laiku robi cietok�ņa sienās bija pārvērsti par �auriem lodziņiem, kuri izgāja taisni uz pils galvenajām ieejas dur�vīm. Pils pārvaldnieks bija ienācis savā istabā labu laiku pirms tam, kad misters Smits aizbrauca, � viņam bija kāds darbs.

Iestājies amatā, viņ� atveda līdzi divus nelielus �emodānus. Vie�nā bija veļa un apģērbi, otrā � da�ādi instrumenti, kurus da�i speciālisti viņam bija uz ātru roku pagatavoju�i. Tie visi izskatījās pēc tērauda spieķiem, katrs kādu jardu gar�. Visiem galā bija pa�plata acs kā adatai, un tur bija ierīkots mazs termometrs. Pils pār�valdnieks ar liolu patiku apskatīja �os instrumentus, tad paņēma no �emodāna mazu veserīti, kur� no citiem at�ķīrās ar to, ka vi�ņam bija gumijas galviņa.

�emodāna dibenā bija mezglā savīts striķis, kas ar vienu galu bija piesiets pie iegarena riņķa, un tas, savukārt, bija piestiprināts pie gultas kājas. Viņ� parāva striķi. Gulta bija nolikta pie pa�as sienas, kurā bija viens logs. Nevarēja iedomāties, kā vēl labāk striķi piesiet. Viņ� sagatavoja arī otru uzvalku un pāri mīkstu kurpju. Ārā viss bija kluss ūn mierīgs. Spīdēja sidrabots mēness, tālu upē laistīdams savus starus, un viņa maigā gaisma plūda pāri parkam.

Pils pārvaldnieks izdzēsa gaismu un gāja atpakaļ priek�namā.

Bija bez desmit minūtēm divpadsmit. Viņ� tikko vairs sadzir�dēja Smita automobili aizbraucam. Taisni tai brīdi no suņu būdu puses nāca Abe Belamijs, tam līdzi gāja �etri suņi. Visi jau gulēja, tikai pils pārvaldnieks bija nomodā. Jūlijs suņus nemīlēja, un vār�tus noslēdza pils pārvaldnieks.

"Vai Savinijs jau gul?" Belamijs prasīja, aizslēgdams durvis.

"Jā, ser!" pils pārvaldnieks atbildēja.

Suņi apostīja grīdu pie viņa kājām, un visbriesmīgākais no su�ņiem ieņurdējās.

"Jūs no suņiem nebaidāties?" Belamijs vaicāja. "īstenībā gan

jums nav ko bīties, jo es pats te esmu. Tomēr labāk, jaunais cil�vēk, pā naktīm nestaigājiet."

It kā apstiprinādams �o brīdinājumu, visniknākais no suņiem, kur� izskatījās pēc vilka, pacēla galvu un sāka riet.

"Ciet klusu!" Belamijs teica, visai apmierināts, ka suns tik labi' piepalīdzēja viņam brīdināt pils pārvaldnieku. "Varat iet gulēt, jau�nais cilvēk," viņ� piebilda.

Pils pārvaldnieks uzgāja aug�ā, ne reizes atpakaļ neatskatīda�mies, jo viens no suņiem gāja pa pēdām pakaļ, nikni rūkdams.

Viņ� aizslēdza istabas durvis, pārģērbās un jau pēc da�ām mi�nūtēm laidās pa virvi lejā. Savus instrumentus viņ� nolaida zemē jau agrāk.

Zemē nolaidies, viņ� atsēja instrumentus no virves un iesāka sa�vu dīvaino darbu. Netālu no sargtorņa viņ� vienu no spieķiem ie�sita zemē; no gumijas veserī�a nebija gandrīz it nekāda trok�ņa. Tad viņ� gāja gar sienu, visu laiku turēdamies ēnā. Pēc kāda brī�a viņ� apstājās un iesita zemē otru spieķīti. Zeme te bija mīksta un irdena, spieķītis iegāja līdz pa�ai aug�ai. To iesizdams, viņ� nemaz neiedomājās, ka vēlāk varbūt būs loti grūti to atkal sameklēt.

Viņ� atzīmēja attiecīgo vietu, noliekot nelielu akmeni, un gāja tālāk.

Tā viņ� apgāja ap visu pili un atgriezās atpakaļ pie pirmā ze�mē iesistā spieķī�a. Viņ� to izvilka un nelielās elektriskās lampi�ņas gaismā apskatīja termometru. Tas rādīja 40 grādus. Tad viņ� vienu pēc otra izvilka visus spieķī�us. Temperatūra visur bija vie�nāda. Bet vienu spieķīti viņ� vairs nevarēja sameklēt. Pacēlis ak�meni, kur� bija nolikts tai vietā, kur iedzina spieķīti; viņ� rūpīgi aptaustīja ar rokām zemi, bet metāla spieķīti neatrada.

Te uzreiz aug�ā viņ� dzirdēja atveram logu. Pils pārvaldnieks a�i paslēpās ēnā pie pils sienas, jo taisni virs viņa bija Abes Be�lamija istaba. Pēk�ņi viņ� izdzirda Belamija skaļo balsi:

"Tur viņ� ir!"

Pirmajā brīdī pils pārvaldniekam ie�āvās prātā, ka Belamijs ir viņu ieraudzījis, bet tad gabaliņu no sevis viņ� kaut ko pamanīja un aizmirsa, cik pats ir bīstamā stāvoklī.

Pāri sienai ziemeļu pusē pārkāpa kāds cilvēks, tad lēni līda uz krūmiem. /

Ta bija sieviete. Viņ� uzreiz atminēja, kas tā ir, un steidzās taisni pie viņas.

Abe Belamijs gulēt tūliņ negāja. Viņ� bija stipri satriekts. Bija jāapdomā, ko tas nozīmē. Viņ� pievilka krēslu pie vaļējā loga, ap�sēdās, elkoņus uz palodzes nolikdams, un raudzījās klusajā, stin�gu�ajā parkā. Tas bija laiks starp pilno un jauno mēnesi, tomēr spīdēja diezgan spo�i, un Belamijs varēja saredzēt visu līdz pat pils vārtiem. Viņ� nedomāja ne par to, cik parks skaists, ne arī, cik tas dziļi noslēpumains. Viņ� domāja par glu�i citām lietām � par to, kas notika tālu no Haras pils pirms divdesmit viena gada.

"Vai tā kāda sagadī�anās?" Belamijs domāja. Pasaulē ta�u ir tūksto�iem cilvēku, kurus sauc par Houetiem, un dro�i vien ir sim�tiem Valēriju Houetu. Bet Valērija Houeta no Montgomeri Pensilvānijā ir jau kaut kas daudz noteiktāks.

Ja nu tā ir viņa! Belamijs skarbi un asi pasmaidīja. Kas tā par lielisku jaunu ziņu būs Pelēkajai Sievietei! Viņ� uzreiz palika ņip�rāks, jutās atkal jauns, un sirds sāka straujāk pukstēt. Jau septi�ņus gadus viņ� nebija to sajutis.

Viņ� piecēlās un paskatījās ārā pa logu. Kas tas? Ēna vai mē�ness gaismas rotaļa? Viņ� varēja vai zvērēt, ka gar rododendru krūmiem klusītiņām kāds zogas uz vārtu pusi. Lūk, atkal tas re�dzams. Un viņ� jau bija pilnīgi pārliecināts� Cilvēks pārskrēja pāri klajumiņam starp krūmiem. Sargs tas nevarēja būt, jo tam bija aizliegts pa nakti ārā rādīties. Belamijs iekliedzās un skrie�us de�vās no istabas koridorā. Pie viņa pieskrēja divi suņi un berza sa�vus purnus pret viņa ceļgaliem. Abi pārējie suņi bija lejā � priek��namā. Tumsā viņ� redzēja, kā sprēgā to acis.

Belamijs klusi, nedzirdot attaisīja labi ieeļļotās bultas, atvēra durvis un satufēja suņus, kamēr nebija galīgi pārliecinājies, ka par�kā ir kāds sve�s cilvēks.

Jā, tur viņ� ir!

"Ei, turiet viņu!" viņ� neganti uzkliedza, visi �etri suņi drāzās sve�iniekam virsū.

Suņi ātri un klusītiņām skrēja pāri pļavai. Cilvēks, kur� bija pārkāpis pār sienu,,pamanīja briesmas, arī pils pārvaldnieks tās laikā ieraudzīja.

Abe redzēja, kā sve�inieks iemetās krūmos pie sienas. No di�viem suņiem, kuri bija vinu pamanīju�i, tikai viens tika uz parei�zām pēdām.

Valērija Houeta skrēja prom, cik jaudas, sirds viņai vai lūza, grū�ti bija elpot. Suns jau bija gandrīz klāt, bet sunim pakaļ skrēja kāds cilvēks. Valērija jau bija pie pirmajiem kokiem un tur paslēpās.

Vai viņa tiks līdz trepēm?

Viņa nedrīkstēja skatīties atpakaļ, un tas arī nemaz nebija va�jadzīgs � viņa jau dzirdēja saniknotā suņa elso�anu. Un ne rei�zes viņa neiedomājās par revolveri, kaut visu laiku tas bija viņai kabatā.

Valērija bija paslēpusies birztaliņā uz neliela pakalniņa. Celiņ� gāja arvien augstāk, un grūti bija paskriet.

Pēk�ņi suns taisīja lēcienu. Valērija dzirdēja, kā suns ierūcās un pavisam tuvu no�ņirkstēja tā zobi.

Suns gandrīz jau bija saķēris viņu. aiz papē�a, bet tad zaudēja līdzsvaru un paslīdēja. Briesmu brīdī Valērija juta pārcilvēcīgus spēkus. Bet nu bija jādodas pavisam klajā vietā.

Viņa skrēja tikai uz priek�u, neko nesaprazdama, pat bailes nejuzdama. Citādi viņa aiz �ausmām dro�i vien turpat uz vietas pakluptu, jo mēness gaismā tā ieraudzīja taisni savā priek�ā smal�ku zaļu stāvu ar bālu, ārkārtīgi koncentrētu seju. Tam rokā bija gar� stops, kur� mēnesnīcā laistījās.

Bet Valērija pat neapstājās.

Pēk�ņi viņa ieraudzīja, ka zaļais stāvs pacel stopu, dzirdēja, ka nod�inkst savilktā cink�ļa. Kas notika pēc tam, viņa vairs nere�dzēja. Viņa pakrita, un pret viņu atsitās kaut kas smags. Vienu mirkli viņa vēl tā kā pamanīja milzīgu dzeltenmelnu suni, kur� raustījās nāves krampjos. Tad viņa zaudēja samaņu.

"Misters Houets vēlas zināt, vai jūs iesiet lejā brokastīs?"

Valērija apsēdās gultā un pārvilka ar roku pār acīm. Galva du�nēt dunēja.

"Brokastīs?" viņa vājā balsi teica. "Jā, jā. Lūdzu, pasakiet mis�teram Houetam, ka ie�u drīz lejā."

Vai tas bija sapni vai nomodā?

Atcerēdamās, kas bijis, viņa nodrebēja. Nē, tas nebija sapnis. Viņas golfa kostīms bija uz krēsla atzveltnes, glu�i netīrs un vie�nos putekļos.

Viņa atcerējās, kā atgūlās gultā. Kur viņa bijusi? Viņa nāca pie samaņas Leidimenoras viesistabā. Bet kā viņa tur nokļuva? Zaļais Strēlnieks!

Atkal viņa nodrebēja. Vai tie�ām viņ� to pārcēlis pār sienu? Pēk�ņi viņa atcerējās, ka trepes var viņu nodot, un piecēlās no gultas.

"Velti, mana mīlā, tu nāci lejā," misters Houets teica, pacel�dams galvu, lai Valēriju noskūpstītu, kad viņa ienāca ēdamistabā. Viņ� uzlika pensneju un paskatījās. "Tu, Valīt, �odien izskaties pavisam savārgusi. Vai slikti gulēji?"

"Loti labi."

"Tu esi vēlu gājusi gulēt."

Viņai it nekas pie galda negar�oja, un pie pirmās izdevības vi�ņa gāja ārā un sāka iztaujāt kalpotājus.

"Dārza durvis, mis? Nē, tās bija cie�i aizslēgtas un no iek�pu�ses aizbultētas."

"Aizbultētas? Man liekas, es tās atstāju vaļā," Valērija neno�teikti sacīja.

Tikai vienu viņa skaidri zināja � līdz viesistabai viņa nevarēja tikt bez cita cilvēka palīdzības.

Kāds viņu katrā ziņā pārcēlis pār pils sienu. Bet kā gan dārza durvis varēja būt no iek�puses aizslēgtas?

A�i viņa iegāja dārzā un piegāja pie sienas. Vispirms viņa ie�raudzīja abas trepes, kuras bija noliktas zemē. Tātad noslēpumai�nais strēlnieks tās nocēlis.

Viņa iegāja atpakaļ mājā un devās viesistabā, cerēdama tur ie�raudzīt kaut ko, lai varētu saprast, kā viņa naktī te iekļuvusi.

Istaba bija jau uzposta, un u� viena no nelielajiem galdiņiem bija saliktas da�as mantas, ko kalpone bija tīrīdama savākusi. Tur bija viņas nēzdogs. Tas no dubļiem bija pavisam brūns. Ar to acīm�redzot noslaucīta viņas seja. Viņa it nemaz nevarēja atcerēties, ka pati būtu to lietojusi. Līdzās nēzdogam bija krekla poga, kas iz�kritusi no vīrie�a krekla piedurknes. Tā bija zelta poga ar mazu monogrammu.

Valērija piezvanīja. Ienāca kalpone.

"Paldies, ka savācāt visas �īs lietas. Kur jūs to podziņu atradāt?"

"Tā bija zemē uz grīdas, mis, pie dīvāna. Man likās, ka tā ir mistera Houeta podziņa, bet viņ� teica, ka neesot nevienu podzi�ņu pazaudējis."

"Bet te ir tikai viena puse," Valērija teica.

Mazā ķēdīte, ar kuru savienotas abas puses, bija pārlauzta.

"Vai otras puses nebija?"

"Nē, mis."

"Palīdziet man to uzmeklēt. Tā podziņa pieder kādam manam pazīstamam."

Viņas abas sāka meklēt pa istabu. Beidzot kalpone teica:

"Te tā ir, mis."

Podziņa bija zem paklāja. Tā bija glu�i tāda pati kā pirmā.

"Kad no rīta ienācu uzpost istabu," kalpone teica, "uz grīdas bija ļoti daudz sērkociņu. Bija aizdedzies arī tepiķis."

Kalpone rādīja melnu caurumiņu glu�i jaunajā Briseles paklājā.

"Jā, man naktī gadījās," Valērija teica. "Es nevarēju sadabūt lampu. Tas viss. Paldies," viņa sacīja.

Viņa paņēma podziņu, piegāja pie loga un vēlreiz ļoti uzmanī�gi apskatīja monogrammu.

"D.L.F." D�ims Lamots Federstons! Nevar būt! Tas nav iespē�jams! Viņa ielika podziņu savā sporta uzvalka kabatā. Ienāca kal�pone un pateica, ka atnācis kāds viesis.

Tas bija Spaiks Holends ar veselu vezumu jaunu ziņu.

"Vai jūs �onakt nedzirdējāt Zaļo Strēlnieku?" viņ� vaicāja. "Viņ� medījis veco Belamiju un no�āvis vienu tā suni. Belamijs esot glu�i traks. Acīmredzot viņ� parkā ieraudzījis Strēlnieku. Tā ir pirmā reize, kad Strēlnieks parādās ārpus pils sienām. Viņ� laidis tam virsū suņus, un viens no tiem no�auts. Par laimi, no�auts taisni tas, no kura Jūlijs visvairāk baidījās. Vismaz arī tas ir ieguvums. Bet jums, mis Houet, es atnesu Abes Belamija, Haras pils īpa��nieka, uzaicinājumu."

"Man� viņa uzaicinājumu?" Valērija glu�i pārsteigta jautāja.

Spaiks palocīja galvu.

"Abe uzreiz palicis par mirstīgu cilvēku," viņ� teica. "Grib arī citiem savu pili parādīt, vismaz jums. Jūsu vārdu viņ� acīmredzot bija izlasījis avīzē. Agrāk viņ� nezināja, ka esat �e. Un viņ� lūdz jūs apciemot senās Belamiju cilts pili. No visiem viņ� esot tas se�nākais."

"Tas ir lieliski," Valērija teica.

Spaiks atkal palocīja galvu.

"Misters Houets diem�ēl netiek uzaicināts, kaut, man liekas, Abem nebūtu nekādu iebildumu, ja arī viņ� ietu jums līdzi. Arī mani viņ� neuzaicināja. Bet, ja jūs iesiet, mis Houet, un ja pateik�siet man, kad īsti, gan es atradī�u kādu iemeslu piebiedroties. Ne�varēs ta�u Belamijs mani vienkār�i izdzīt ārā, ja ie�u jums līdzi kā jūsu pavadonis."

Valērija brīdi domāja.

"Jā, es ie�u jau �odien, pat tūliņ pēc brokastīm. Vai misteram Belamijam tas būs pieņemams?"

"Es viņam piezvanī�u un pavaicā�u, bet man liekas, ka viņam ir glu�i vienalga, kad jūs ejat."

"Mister Holend," Valērija vaicāja, "vai jūs zināt, kur patlaban atrodas kapteinis Federstons?"

"Vakar viņ� bija Londonā. Jūlijs viņu tur redzējis."

"Vai viņ� nay te, ciemā?"

Spaiks papurināja galvu.

"Vai viņ� jums ir vajadzīgs?"

"Ak, nē!" Valērija steig�us atbildēja. "Es tikai tā � painteresējos."

Viena palikusi, viņa pārdomāja. Viņa bija pārliecināta, ka D�ims Federstons to ienesis viesistabā. Aizslēgtās dārza durvis nebija ne�kāda mīkla. Acīmredzot viņ� izgājis pa parādes durvīm. Pēk�ņi viņa atcerējās, kādas skaņas bija dzirdējusi � kā atvēru�ās dur�vis, kā �vīkstējusi soli koridorā, kā novākti trauki, un atcerējās ari, ka redzējusi � zalo bultu.

"Tas nav tiesa!" vioa balsī teica. "Tas nekad nevar būt!"

Viņa pūlējās sev iestāstīt, kaut prāts nāca pie glu�i citiem slē�dzieniem, ka D�ims Federstons, policijas komisārs, un Zaļais Strēl�nieks Haras pili nav viens un tas pats cilvēks.

Leidimenoras kalpotāji domāja, ka viņu kundze tik bie�i nāk virtuvē tādēļ, ka nams viņai ir kā jauna rotaļlietiņa.

"Nu jau tre�o reizi jaunā kundze prasa, kādēļ vakar vakarā pagraba durvis bija aizslēgtas," kēksa teica, "bet tās nemaz nebija aizslēgtas."

"Viņa ieraudzīja iek�pusē bultu, bet es to visu laiku nemaz ne�manīju," trauku mazgātāja sacīja.

"Jūs ta�u pilī esat tikai vēl kādas piecas minūtes," galvenā ķēk�a sacīja, "tādēļ jau nav arī jābrīnās, ka jūs daudz ko neesat pama�nīju�as. Es to būtu pamanījusi jau pirmajā dienā."

Virtuvē atkal ienāca Valērija.

. "Nedomājiet," viņa teica ķēk�ai, "ka tās ir kādas manas kaprī�zes, bet es vēl gribētu labi apskatīt ogļu pagrabu."

Viņai rokā bija elektriskā lampiņa.

"Mis, jūs tur nosmērēsieties," ķēk�a viņu brīdināja. Bet Valēri�ju netīrumi nebaidīja.

Lielajā pagrabā bija jānokāpj pa kādiem se�iem pakāpieniem, un tur stūrī bija samestas ogles.

Pagrabā bija trīs durvis uz mazākām blakus telpām. Vienā no tām agrākie saimnieki bija ierīkoju�i vīna pagrabu, otrā stāvēja tuk��as pudeles un kastes, tre�ā bija aizslēgta.

Valērija pamanīja, ka atslēga ir pavisam jauna. Pa mazo cau�rumiņu varēja ieskatīties telpā. Ar nelielo elektrisko lampiņu viņa apgaismoja pagrabu, lai apskatītu, kas tur atrodas, bet nekā nere�dzēja, tikai vienu lielu, melnu �emodānu.

Aug�ā uzgājusi, viņa salasīja visas atslēgas, atkal nogāja lejā pagrabā un mēģināja atvērt durvis, bet velti. Viņa beidzot meta mieru, negribēdama ņemties ar durvīm kāda veca �emodāna dēl, kuru te pametis agrākais mājas īpa�nieks.

Iedama atpakaļ uz virtuvi, viņa izdzirda kalpones skali smeja�mies, bet, tiklīdz viņa ienāca, tās apklusa.

�Ķēk�a Valērijai teica, ka viņa jaunajai mazgātājai stāstījusi, cik ērmoti sauc viņu pagrabu.

"Nu, kā tad to sauc?" Valērija smaidot vaicāja.

"Ciemā to sauc par "Laffi", bet īstenībā tas botu jāsauc par "Lav�Vei" (Mīlestības ceļ�)."

"Kādēļ to tā sauc?" Valērija vaicāja.

Bet ķēk�as seno laiku zinā�anas nebija pla�as.

Savādu jūtu pilna Valērija gaidīja, kad būs jādodas uz Haras pili. Nekad viņa nav runājusi ar Abi Belamiju, kaut to redzējusi vairākas reizes. Viņa nezināja, vai tai izdosies apslēpt savu riebu�mu pret to. Daudzreiz viņai bija izdevība ar to iepazīties, bet vien�mēr viņa. sajuta savādas bailes, ka tik viņa neizrāda, ko īstenībā sajūt un domā. Bet nu vairs satik�anās viņu tik ļoti nebaidīja, jo galva bija pilna domu par to, ko tā �orīt dabūja zināt par D�imu Federstonu. Par to viņa sāka domāt ar katru brīdi vairāk. Kādi gan var būt viņa nolūki?

ja policija Belamiju turēja aizdomās, vai tad nevarēja viņu ci�tādi novērot? Viņa diezgan labi zināja, kā policija mēdz rīkoties, un ne�aubījās, ka mazāko aizdomu gadījumā Haras pils būtu pa�matīgi pārmeklēta.

Kādēļ gan Federstonarn vajadzēja pārģērbties par Zaļo Strēlnieku?

Viņa nevarēja rast atbildi uz �o jautājumu un tādēļ bija glu�i apmierināta, ka atnāca Spaiks Holends.

Jūlijs Savinijs viņus jau gaidīja pie pils vārtiem.

"Belamijs neko par jums netika teicis, Holend. Labāk es vi�ņam piezvanī�u."

"Nezvaniet," Spaiks teica. "Es neļau�u, ka mis Houeta ieiet pi�lī viena pati, bez manis. Es esmu atbildīgs par viņu un savu atbil�dību negribu nevienam citam uzticēt."

Galu galā Savinijs, nemaz nevaicādams Belamijam, atļāva �ur�nālistam meiteni pavadīt.

Acīmredzot Belamijs bija Spaiku gaidījis, jo, kad tas iegāja vi�ņa istabā, vecā sejā nebija ne mazākās nepatikas.

Belamijs gāja viņiem pretim. Valērijas sirds sāka straujāk sist, kad viņa tik tuvu ieraudzīja riebīgo radījumu. Uz jaunavu atstāja briesmīgu iespaidu viņa lielā, stūrainā, sarkanā seja, viņa augums, spēks, kur� bija jūtams platajos plecos.

Brīdi viņa to pat neienīda vairs. Viņā bija kas pārcilvēcīgs, ar ko varēja attaisnot viņa pārmērības, viņa nevaldāmo cietsirdību un ne�ēlību, viņa ļauno dabu.

Tā Valērija Houeta pirmo reizi satikās ar Abi Belamiju.

"Man prieks, ka arī jūs manā pilī, mis Houet."

Valērijas mazā rociņa iegrima izstieptajā milzīgajā ķetnā. Bela�mija acis urbās viņas bālajā sejā.

"Man ta�u jābūt laipnam ar maniem kaimiņiem," Belamijs tei�ca. "Es būtu jau agrāk jūs ielūdzis, ja zinātu, ka jūs tur dzīvojat."

Pils austrumu spārnā, kur atradās maz lietotā ēdamistaba, bija arī gleznu galerija, pilna ar veco meistaru darbiem.

Spaiks nekad nebija iedomājies, ka Belamijs vāc gleznas, un tādēļ izteica saimniekam savu pārsteigumu.

"Izņemot naudu, es neko citu dzīvē neesmu krājis," Belamijs atbildēja. "�is gleznas nopirku kopā ar pili. Par tām samaksāju pusmiljona dolāru, bet man stāsta, ka patiesībā tās maksājot otr�tik. Es gribu jums parādīt �o gleznu, mis Houet. Tā saucas "Sie�viete ar rētu"."

Tā bija flāmu skolas glezna. Gleznā bija attēlota skaistule ar kailu roku, uz kuras redzama neliela rēta.

"Vairums sievie�u nemīl, ka mākslinieki attēlo viņu rētas, bet esmu dzirdējis, ka �is mākslinieks � viņ� ir holandietis � arvienu gleznojis visu, ko redzējis. Mūslaiku jaunās sievietes to neat�ļautu, vai ne, mis Houet?"

Tas bija izaicinājums, un Valērija tūliņ atteica:

"Man �ķiet, es neprotestētu," viņa vēsi atbildēja. "Man pa�ai uz kreisās rokas elkoņa ir rēta, kura nemaz tik riebīga neizskatās; bērnībā kritu un sasitos."

Tikko viņa to izteica, jau no�ēloja, ka pārsteigusies. Bet tikai īsu brīdi.

"Jūs bērnībā kritāt un sasitāties un uz kreisās rokas elkoņa jums ir rēta?" Belamijs atkārtoja.

Valērija saprata, kādēj viņa bija aicināta uz pili. Belamijs gri�bēja galīgi pārliecināties.

Belamijam piepe�i apnika rādīt pils dārgumus, un viņ� aizveda viesus atpakaļ uz bibliotēku.

"Jūs vēl neesat mums parādījis savus pagrabus, mister Bela�mij," Holends teica.

"Nē. Bet vai jaunkundze grib redzēt tās drūmās telpas?"

"Gribu," Valērija atbildēja.

Kaut viņa pūlējās savaldīties, balss tai drebēja.

"Nu, es varu jums tās parādīt. Vairs tās nav tik drūmas kā agrāk."

Viņ� izveda viesus priek�namā, kur bija ilgi jāgaida, kamēr viņ� Savinija istabā meklēja atslēgas.

Jūlijs bailīgi pievienojās, gaidīdams, ka Belamijs liks iet prom, bet tas bija viņu pilnīgi aizmirsis.

Viņi atkal izgāja cauri gleznu galerijai un pa mazām durvīm nokļuva �etrstūrainā istabā ar akmens sienām un grīdu. Vecais paskaidroja, ka agrāk te bijusi sargistaba. Kādreiz no tās bija iz�eja taisni parkā, bet tagad durvis aizmūrētas. No akmens istabas viņi pa mazām spirālveidīgām trepēm nokāpa velvētā pagrabā.

"Es uzdeg�u gaismu," Belamijs teica.

Viņ� pagrieza slēdzi, un viņi bija lielā telpā ar trim resniem stabiem griestu atbalstam.

"Te bija galvenais cietums," Belamijs teica. "�eit bija ieslodzīti da�ādu �ķiru ļaudis. �ie riņķi, mis Houet, kurus redzat stabos, lietoti ķē�u piestiprinā�anai."

"Cik �ausmīgi!" Valērija teica.

Belamijs sāka skaļi smieties.

"Te vēl ir tīrā paradīze, salīdzinot ar mazajiem pagrabiem," viņ� teica.

Velvētās telpas galā viņ� noliecās un pacēla lūkas vāku.

"Ja vēlaties nokāpt lejā, tur redzēsiet vēl nepatīkamākas telpas. Bet es jums neieteicu. Trepes pārāk stāvas, un jākāpj ar laternu rokā."

"Es tomēr gribētu nokāpt," Valērija teica.

Pagraba apak�ējā stāvā bija �etras telpas. Divas no tām loti lielas, otras divas pavisam mazas, nedaudz lielākas par suņu bū�du: cilvēks tur nevarēja ne izstiepties, ne nogulties. Tomēr �aura�jās kapenēs gadiem ilgi dzīvoju�i cilvēki! Belamijs parādīja sienās iegrieztus savādus burtus.

'�is akmens sols," viņ� paskaidroja, "bija vinu gulta. Ja labi ieskatīsieties, redzēsiet, ka no gadiem ilgās gulē�anas akmens izrīvējies un uz tā saskatāmas cilvēku ķermeņa kontūras."

Valērija, �ausmu pārņemta, skatījās.

"Cik zvērīgi gan biju�i tie, kas tā mocīju�i cilvēkus!" viņa iz�saucās.

"Vai tā nu tīri būs," Belamijs teica. "Tas bija kas�"

"Tad jau labāk varēja uzreiz nogalināt."

"Lai tic uz visiem laikiem izgaistu?" Belamijs izbrīnījies vaļsir�dīgi teica. "Kāda tad tur jēga? Pieņemsim, ka jūs kādu cilvēku neieredzat. Kāda tad jēga viņu nonāvēt? Tad viņ� ir beigts un vai�rāk nekā. Bet vajag to turēt tādā vietā, kur jūs ik brīdī varat pie viņa ieiet, paskatīties un pārliecināties, ka viņ� turpat vien vēl ir."

Valērija neteica ne vārda.

"Ja jūs neinteresē, gāzes plītis, tuk�ie torņi un pieliekamās tel�pas, tad īstenībā vairāk nekā arī pilī nav, ko varētu apskatīt."

"Bet kas tas ir?"

Valērija ieraudzīja dziļu, nelīdzenu caurumu grīdā. Aug�ā sie�nā bija piestiprināts baļķis, tāds pats kā sargtornī. Valērija nodre�bēja un aizvēra acis.

"Da�us viņi kāru�i ārpus pils sienām, bet lielāko daļu te," Be�lamijs sacīja.

"Liekas, nu gan man vairs nekā nebūs, ko jums parādīt,"Bela�mijs teica, kad viņi bija priek�telpās.

"Mister Belamij, vai. varu ar jums mazliet parunāt divatā?"

Valērija pēk�ņi it kā kaut ko nojauta. Vienu bridi pirms �ā jau�tājuma viņa cita nekā nevēlējās � tikai drīzāk tikt ārā no �īm

drūmajām telpām, elpot atkal svaigu gaisu.

Belamijs uz viņu aizdomīgi paskatījās.

"Protams, mis Houet," viņ� lēni teica, paraudzīdamies uz sa�viem pavadoņiem. "Es liku bibliotēkā pasniegt tēju. Varbūt pēc tam?"

Valērija piekrita. Viņa jau no�ēloja, ka atkal ļāvusies acumir�kļa sajūtai, un nu pūlējās izdomāt, ko gan varētu tam sacīt, palie�kot divatā.

Tēju viņiem pasniedza tīra un strādīga kalpone.

"Kur tad Filips?" Belamijs norūca.

"�odien, ser, viņam brīvdiena," Jūlijs atteica.

"Cik brīvdienas tad viņam nedēlā ir?�" Belamijs gribēja pra�sīt, bet tad uzreiz aprāvās, lai nemanītu tā dusmas un niknumu, jo viņ� bija sācis laipna namatēva lomu.

Valērija piegāja pie loga paskatīties mierīgajā, zaļajā maurā ar apcirptiem kokiem un pelēku sienu visapkārt. Redzot viņu tur stā�vam, Belamijam gribējās smieties.

Spaiks pamanīja smaidu vecā acīs un brīnījās � par ko gan viņ� tā priecājas? Viņ� ar savu straujo un apķērīgo prātu sāka vērot ik sīkumu. Kaut �o istabu sauca par bibliotēku, grāmatu tur nebija gandrīz nemaz � tikai viens neliels plauktiņ� istabas stūrī. Tomēr telpa izskatījās loti aristokrātiska un te bija kas no seniem laikiem. Lakotā koka grīda nebija tepiķiem segta, tikai �ur un tur bija pa nelielam puķainam tepiķītim, kas ļoti labi harmonēja ar istabas izskatu un krāsām.

Belamijs, visu laiku vērojis Spaiku, teica:

"�ai istabā ir akmens grīda. Jūs to nekad nebūtu uzminējis? Es ieliku parketu. Manos gados akmens grīda ir par aukstu."

Spaiks un Jūlijs piecēlās; ari Jūliju vecis aicināja pie tējas � pretēji pils paradumiem.

"Kamēr parunāsim ar mis Houetu, pie jums, Holend, paliks Savinijs. Jūs ta�u, mis Houet, ilgi mani neaizturēsiet?"

"Ne visai ilgi."

Bija izgaisusi visa viņas drosme. Viņai gribējās iet līdzi Spaikam un Savinijam. Bet durvis aizvērās, un Belamijs ienāca pie viņas atpakaļ. Rokās kabatās sabāzis un kājas ieplētis, viņ� nostā�jās ar muguru pret kamīnu un paskatījās uz Valēriju.

"Nu, mis Houet, par ko jūs ar mani gribējāt runāt?"

Vioa balss skanēja asi un skarbi, un vārdos bija dzirdami ne�apslēpti draudi. Bet taisni tādēļ Valērija atkal saņēmās un bija dros�mīga kā agrāk.

"Es gribu, mister Belamij, lai jūs man �o to pastāstītu," viņa mierīgi teica.

"Es teik�u jums visu, ko uzskatī�u par iespējamu."

"Nu tad pasakiet man," Valērija ar nolūku vaicāja loti lēnā bal�sī, "kur mana māte?"

Belamija sejā ne nervs nepakustējās. Viņ� ne aci nepamirk�ķi�nāja un stāvēja glu�i kā sastindzis, cie�i viņā vērdamies.

"Kur ir mana māte?" Valērija prasīja vēlreiz.

Nu viss Belamija ķermenis drebēt drebēja aiz trakām dusmām. Viņa sarkanā seja savādi pārvērtās, lūpu kaktiņi ierāvās vēl dzi�ļāk. Lēni, it kā pats pret savu gribu, viņ� izstiepa roku un sniedza to Valērijai. Viņa, to redzēdama, izbijusies atkāpās. Tai brīdī kā�da balss teica:

"Ser, vai vēl ielikt kādu pagali?"

Belamijs kā neprātīgs bruka virsū cilvēkam, kur� iedro�inājās ielauzties viņa istabā. Tas bija jaunais pārvaldnieks � cienīgs, ār�kārtīgi mierīgs un visai vērīgs jauns cilvēks.

Ar pārcilvēcīgām pūlēm Belamijam izdevās savaldīties. Uz pie�res viņam izspiedās dzīslas, un tas drebēja pie visām miesām. To�mēr viņ� pārspēja savas dusmas.

"Kad jūs man būsiet vajadzīgs, Filip, es piezvanī�u," viņ� auksti teica. "Es domāju, ka jums �odien brīvdiena."

"Ser, es agri pārnācu mājās."

"Ejiet ārā!"

Belamijs to izteica, gandrīz vai uzbrēkdams. Pils pārvaldnieks palocījās un izgāja, aizvērdams durvis. Belamijs pagriezās pret jau�navu, kura bija glu�i bāla.

"Liekas, jūs kaut ko teicāt par savu māti?" viņ� aizsmacis jau�tāja. "Man jāatzīstas, esmu loti pārsteigts. Mis Houet, man nekad nav bijis gods pazīt jūsu māmiņu. Nē, nekad neesmu viņu pat saticis, tāpat kā jūs. 1914. gada jūlijā jūs Ņujorkā dzīvojāt tai pa��ā viesnīcā, kur es. Man tur pienāca loti daudzas vēstules, kad nebiju mājās. Man rakstīja visādi ļaudis, kuri bija iedomāju�ies, ka esmu Ņujorkā, un ap 14. jūliju man nozuda vesela paka vēs�tuļu. Varbūt tas, kur� vēstules nozaga, ir �o to pamanījis, no kā varētu domāt, ka es zinu, kur ir jūsu māte. Tas loti iespējams. Bet man gan nav nekādas daļas gar to, ko domā kur� katrs zag�lis, vai tas botu vīrietis, vai sieviete. Man nav ne jausmas, kur varētu būt jūsu māte," vio� vienmuļi sacīja, uzsvērdams ikkatru vārdu. "Es nezinu, kur jūsu māte. Nezinu pat, vai vioa nav mirusi un negul jau vēsajā kapā. Esmu pārliecināts, ka viņa it vienkār�i � mirusi. Lielākā dala tā saucamo bez vēsts pazudu�o ir miru�i. Nekur tik labi nevar paslēpties kā kapā. Tur ir tīkami un arī pil�nīgi dro�i."

"Kur mana māte?" Valērija vājā un dobjā balsī vaicāja.

"Kur jūsu māmiņa? Es ta�u jums jau teicu. Valērija Houeta, jums ienāku�as prātā pavisam muļķīgas iedomas. Tas nāk no zag�tu vēstuļu lasī�anas. Ja jau esat lasījusi viņas vēstules, man rakstī�tās, tad ta�u nebūs grūti dabūt zināt, kur viņa ir."

Viņ� tai asi pameta ar galvu kā kādai trauku mazgātājai un lika, lai viņa iet. Nedro�iem soliem viņa virzījās uz durvju pusi. Vienu reizi viņa atskatījās un pamanīja, ka Belamijs cie�i uz to noskatās. Viņa acīs bija neizsakāms ļaunums.

"Kas ir, nu, kas ir?"

Spaiks pieskrēja pie jaunavas, kura vairs nejaudāja kājās no�stāvēt, un satvēra viņas roku.

"Nekas. Man kļuva mazliet nelabi. Mister Holend, izvediet mani svaigā gaisā."

Viņa skatījās visapkārt, meklēdama, vai nav kur pils pārvald�nieks, bet tas nebija redzams.

"Ko viņ� izdarīja?" Spaiks dusmās vaicāja. "Es no viņa augu�ma un spēka nebīstos, es ie�u�"

"Nē, nē, nē," viņa to atturēja. "Lūdzami, pavadiet mani uz mā�jām. Ejiet labi lēni. Ja sākas histērija, tad sapuriniet mani labi krietni."

Kamēr tie lēni vilkās pa �auro taciņu, Jūlijs Savinijs skrēja mek�lēt pils pārvaldnieku.

"Vecais jūs sauc," viņ� klusi teica, "nu ir pavisam kā traks pa�licis."

"Es arī esmu mazliet satrakots," pārvaldnieks atteica un mierī�gi gāja pretim Belamija dusmām un niknumam.

"Kā jūs sauc?" Belamijs uzbrēca, tiklīdz viņ� iegāja.

"Ser, mans vārds ir Filips, Filips D�onss."

"Cik reizes neesmu jums teicis, ka jūs nedrīkstat nākt manā istabā, ja neesmu jūs saucis."

"Ser, man likās, ka jums ir viesi."

"Jūs domājat? Bet vai jūs dzirdējāt, ko tā meitene teica?"

"Kad es ienācu, vioa neko neteica. Man likās, ser, ka jūs vioai rādāt kādus brīnumus."

Pils pārvaldnieks, to teikdams, ne aci nepamirk�ķināja.

"Kas jums likās?"

"Pēc jūsu rokām sprie�ot, man likās, ser, ka jūs viņai rādāt kā�dus brīnumus. Pat visdi�ciltīgākās ģimenēs kungi mīl rādīt saviem viesiem brīnumus," pārvaldnieks teica, paceldams no tepikī�a ka�mīna priek�ā maizes drupatiņu. "Man loti �ēl, ka biju tāds de trop."

"Ko? Es nesaprotu," Belamijs teica, it kā grūtu mīklu minēdams.

"Tas ir fran�u izteiciens."

"Velns lai jūs parauj, nelietojiet manā klātbūtnē tādus fran�u izteicienus!" Belamijs brēca. "Un ja jūs vēl reizi te ienāksiet, kad nebū�u aicinājis, es jūs uz. vietas aiztriek�u ratā. Vai saprotat?"

"Pilnīgi, ser. Ko vēlaties pusdienās?"

Belamijs nevarēja izteikt neviena vārda un, klusu ciezdams, rā�dīja pārvaldniekam durvis.

Krēslā pa dārzu staigādama un domādama par pagāju�ās nakts notikumiem, Valērija ieraudzīja pār sētu pārlidojam ko baltu. Vi�ņa ātri pacēla zīmīti, izlasīja pāris steigā uzmestās rindiņas un ie�lika somiņā.

Desmitos atnāca viesis � D�ims Federstons. Misters Houets zināja, ka viņ� nāks. Valērija viņu sagaidīja koridorā.

"Priecājos, ka jūs atnācāt," viņa a�i teica. "Gribu jums it visu izstāstīt par misis Heldu."

Viesistabā viņi bija vieni.

"Vispirms atļaujiet jums atdot kādu lietiņu, ko jūs pazaudējāt. Kalpone to �orīt atrada."

Viņa paņēma no rakstāmgalda mazu papīra vīstokllti.

"Dro�i vien tā būs mana krekla podziņa. Es to meklēju, bet man bija pārāk maz laika. Steidzos prom, pirms jūs pamodāties."

"Jūs mani te ienesāt? Nē, nē, labāk nestāstiet." Viņa pacēla roku. "Es neko negribu zināt. Jūs, kapteini Federston, bijāt pret mani ļoti labs. Būtu jums agrāk pateikusi, ko tagad gribu stāstīt, man nevajadzētu velti uztraukties un jūs mani neturētu par tik lielu muļķi," viņa smaidīdama teica. "Jūs nezināt, � bet dro�i vien nojau�at, jo jūsu apķērība ir apbrīnojama, � ka misters Houets nav mans tēvs."

Valērija redzēja, ka Federstons bija ļoti pārsteigts.

"Pinns divdesmit trim gadiem," Valērija turpināja, "misters Hou�ets bija nabags vīrs. Viņ� dzīvoja Montgomeri grāfistē vecā, naba�dzīgā fermā Trendoras apvidū un nopelnīja dieni�ķo maizi, pār�dodams dārzājus un saknes. Toreiz viņam bija ļoti slimas acis un viņ� gandrīz palika akls. Viņ� un mana aud�umāte dzīvoja divi vien. Viņi bija jau sen precēju�ies, bet bērnu tiem nebija. Kaut viņiem gāja tik grūti, tomēr tie izsludināja avīzēs, ka vēlas adop�tēt mazu bērnu. Pienāca daudzi piedāvājumi, bet neviens nederē�ja. Beidzot misis Houeta saņēma �o vēstuli."

Valērija izņēma no somiņas papīra lapiņu un iedeva slepenpo�licistam. Vēstule bija rakstīta uz kādas Septītās avēnijas viesnīcas veidlapas:

"Dārgais draugs!

Izlasīju Jūsu sludinājumu un būtu ļoti priecīgs, ja jūs adoptētu mazu, gadu vecu meitenīti, kuras vecāki nesen miru�i. Esmu ar mieru par pakalpojumu samaksāt tūkstoti dolāru."

"Tai laikā," jaunava turpināja, "misteru Houetu neatlaidīgi va�jāja kāds kreditors, un es nenoliedzu, viņ� tie�ām gribēja pieņemt bērnu, bet tūksto� dolāru visu iz�ķīra man par labu, jo mazā mei�tene biju es. Misters Houets atbildēja, ka viņ� priek�likumu pie�ņem. Da�as dienas vēlāk fermā iebrauca divri�u rati, no kuriem izkāpa vīrietis un pasniedza misis Houetai vīstokli. Toreiz fermā strādāja kāds puisēns, kuram patika fotografēt. Viņam bija uzdā�vināts aparāts momentuzņēmumiem. Viņa pirmais uzņēmums bija divri�u rati pie lieveņa, uzņemti taisni tai brīdī, kad sve�inieks izkāpa. Botu fotogrāfija pazudusi, es nekad nevarētu atrast savus vecākus. Bet gadījās, ka firma, kas aparātu izgatavojusi, bija iz�sludinājusi mēne�a prēmiju par labāko uzņēmumu. Puisēns aizsū�tīja ari savu uzņēmumu, un viņam pie�ķīra prēmiju, fotogrāfiju iespieda �urnālā. Vēlāk redzēju pa�u oriģinālu. Man �ī fotogrāfija ir vēl tagad, palielinātā veidā."

Viņa izņēma no rakstāmgalda cie�i sasietu papīra vīstokli.

"Tie ir visi dati, kas manā rīcībā, kā tēvs mēdz teikt."

Viņa attina fotogrāfiju un uzlika pie lampas uz galda. Federstons pievirzījās viņai tuvāk.

"Nav ne mazāko �aubu," apskatījis fotogrāfiju, viņ� teica.

"Visdīvainākais tomēr ir," viņa sacīja, "ka misis Houeta viņā neko sevi�ķu neredzēja. Viņa bija tikpat tuvredzīga kā misters Hou�ets. Mani audzināja kā Houetu meitu, un pēc likuma tas tā arī ir, jo adoptē�anas aktu apstiprinājis notārs. Kad nomira mana au�d�umāte, es dabūju zināt patiesību. Sākumā nemaz neinteresējos, kas ir mani vecāki. Biju tik jauna. Skola bija visa mana dzīve. Tikai vēlāk, kad sāku patstāvīgi domāt, man ienāca prātā, ka va�ru mēģināt uzzināt, kas biju�i mani vecāki, jo esmu bagāta, man pieder daļa mistera Houeta naftas avotu, un viņa laulātā draudze�ne man atstāja daudz naudas.

Tikai tad fotogrāfija, kurā redzams cilvēks, kas niani atveda un kāpj ārā no ratiem, man kļuva ļoti vērtīga. Es uzmeklēju negatīvu, pasūtīju palielinājumu un uzreiz pazinu � tas bija Ābels Belamijs. Neviens nezināja, kāpēc man vajadzīga palielinātā fotogrāfija, un nevienam to neteicu. Par Belamiju biju dzirdējusi jau agrāk. Viņa sliktā slava bija daudziem zināma. Jo vairāk par viņu dabūju zināt, jo skaidrāk sapratu, ka man ar viņu nevar būt nekā kopēja. Es algoju slepenpolicistus, un viņi uzzināja, ka Belamija vienīgais ra�dinieks bijis brālis, kur� miris pirms astoņpadsmit gadiem. Tam bi�ju�i divi bērni, bet tie abi miru�i. Tur acīmredzot neko prātīgu ne�varēja panākt, jo noskaidrojās, ka Ābels Belamijs ar savu brāli labi nesatiku�i, un tādēļ viņ� sava brāļa labā neko nebūtu darījis.

Misteram Houetam es neko neteicu, bet loti uzmanīgi sāku se�kot Belamijam. Misteram Houetam nezinot, pieņēmu cilvēkus, kas kontrolēja korespondenci. Viņ� pa lielākai daļai dzīvoja. Eiropā. Uz Ņujorku nekad nebrauca. Kādu dienu mani aģenti atrada vie�nu vēstuli. Oriģināls ir pie manis."

Valērija pacēla papīru pret uguni. Tinte bija izbalējusi; roka, kas vēstuli rakstīja, acīmredzot drebējusi. Vēstulē bija rakstīts:

"Mazajā Betelstrītā, Londonā, Z.�C.

Jūs uzvarējāt mani. Atdodiet manu bērnu, kuru atņēmāt, un es izpildī�u visas jūsu prasības. Esmu salauzta, salauzta fiziski un ga�rīgi un nespēju izturēt jūsu pastāvīgo vajā�anu. Jūs esat sātans � jūsu cietsirdībai nav robe�u. Jūs man atņēmāt visu, kas man bija, nolaupījāt visu dārgāko. Es negribu vairs dzīvot.

Elaina Hclda."

Pa�ā apak�ā bija da�i vārdi, kurus pat Federstons tik ar lielām pūlēm saburtoja.

"Esiet augstsirdīgs un sakiet man� mazā Valērija� Aprīlī pa�lika septiņpadsmit gadi�"

"Pirms divdesmit trim gadiem aprīlī mani nodeva misteram Houetam." Valērija mierīgi teica. "Belamijs kļūdījās. Misis Hou�etai viņ� pateica, ka mani sauc Valērija, bet vēlāk apķēries lūdza, lai mani sauc par D�enu. Bet misis Houetai iepatikās vārds Valē�rija un tā arī mani sauca."

Federstons, rokas uz muguras salicis un galvu nodūris, lēni so�ļoja pa istabu.

"Jūs domājat, ka jūsu māte vēl dzīva?" viņ� vaicāja.

Valērija nolieca galvu; viņas lūpas drebēja.

"Esmu pārliecināta," viņa ar mokām izteica.

"Un jūs domājat, viņ� zina, kur viņa atrodas?"

"Jā. Es domāju, viņa ir pilī. Cerēju viņu tur atrast."

Federstons atkal klusēdams soļoja pa istabu.

"Jūs runājāt ar veco?" viņ� jautāja. "Sakiet man, kas notika."

Kad viņa beidza savu stāstu, tas palocīja galvu un teica:

"Jums ir stipra ticība. Negribu jums dot veltas cerības, mis Houet�"

"Pirms da�ām dienām jūs mani saucāt par Valēriju, jūs dro�i vien kļūdījāties, tāpat kā toreiz Belamijs. Bet, lūdzu, turpmāk sau�ciet mani par Valēriju. Varbūt reiz, kad pazī�u jūs tuvāk, arī es jūs sauk�u vārdā� Jūsu vārds ir Viljams?"

"D�ims," viņ� svinīgi teica; kaut Valērija bija uztraukusies, vi�ņa tomēr redzēja, ka viņ� nosarka. "Jūs labi zināt, ka D�ims. Va�lērija� jūs vairs nedrīkstat iet uz pili un vispār neiesāciet nekādas riskantas lietas."

"Jūs teicāt, ka negribat manī modināt cerības, bet jūs savas do�mas līdz galam neizteicāt."

"Gribēju teikt, ka arī es mazliet piekrītu jūsu ticībai un daru taisni to, ko jums neieteicu darīt. Es savas cerības dibinu uz ne�dro�iem pamatiem. Pēc da�ām dienām jums pateik�u, cik dro�i tie ir. Vai jums vēl ir vecais pils plāns? Domāju, man tas labāk noderēs nekā jums."

Valērija viņu pavadīja līdz vārtiem.

"Jūs būsiet laba un paklausīga?" viņ� vaicāja.

Viņa palocīja galvu, krēslā tas varēja redzēt viņas seju.

"Ar labu nakti," viņ� atvadījās, paņēmis tās roku savējā un tu�rēdams to ilgāk, nekā parasts.

"Ar labu nakti� D�im!"

D�ims Lamots Federstons viegliem soliem devās atpakaļ pa cie�mu, un sirds viņam bija vēl vieglāka nekā soļu gaita.

Jūlijs Savinijs bija ļoti nelaimīgs. Viņa blakus peļņas avots ne�jau�i izsīka. Viņ� loti mīlēja savu sievu un tādēļ neko viņai nepār�meta, kaut daļēji tā bija vainīga. Viņ� nolēma meklēt jaunu peļņu un svārstījās starp Valēriju un pa�u Belamiju. Pie Belamija tik vieg�li vis klāt nevarēja tikt, � viņ� to glu�i labi saprata, bet, ja palai�mēsies, ja viņ� dabūs zināt kādu noslēpumu, var gadīties, ka rodas tāda pati dro�a un regulāra peļņa kā Koldharboram Smitarri.

Jau vairāk nekā gadu Jūlijs strādāja pie Belamija, bet nekādu noslēpumu nebija atklājis, un meklē�ana kļuva ar katru dienu grū�tāka. Zaļā Strēlnieka parādī�anās un visur eso�ie policijas suņi nelāva Jūlijam pa naktīm rakņāties ve�a lietās, bet dienā nebija izdevības.

Jūlijs bija labs veikalnieks un tūliņ samazināja maksājumus sie�vai. Atbildes vietā viņ� saņēma pieprasījumu, lai tūliņ brauc uz pilsētu. Feja ziņoja, ka viņas brālis iestājies bandā, kura strādā uz okeāna tvaikoņiem, un tik apķērīgam cilvēkam kā Jūlijam tur va�rētu būt pla�s darba lauks. Tikai uz brīdi Jūlijs lāvās kārdināju�mam. Tur risks bija niecīgs, bet niecīga bija arī alga. Te bija lieli kapitāli, bet arī risks bija lielāks.

Viņ� sievas priek�likumu noraidīja, enerģiski pieprasīdams, lai viņa atsakās pievienoties okeāna kuģu bandai. Saņēmis izaicino��u atbildi, viņ� aizbrauca uz pilsētu, piedraudēja varonīgajam D�erijam un izsvieda viņu no sava dzīvokļa.

"Feja, tu būsi laba meitene," viņ� saldi tcica, "un klausīsi, ko tev saka."

"Tu � zaķa pastala!" Feja sāka gandrīz raudāt.

"Varbūt," Jūlijs teica. "No da�ām lietām man ir bail, bet no tevis un tavas bandas nebaidos. Es dzīvoju ar plēsīgu zvēru, un nav nekāds brīnums, ka reizēm drebu pie visām miesām, bet za�ķu es nebaidos. Un es tev saku, tu paliksi te. Tu man būsi vaja�dzīga. Bet, ja tu �ai bandā iestāsies, es brauk�u tev pakal līdz pa�saules galam un nonāvē�u tevi. Tev ir mans vārds. Kaut tas ir pirmklasīga blē�a vārds, tomēr es neatļau�u, ka tam pielīp sve�i netīrumi."

Tā viņi �ķīrās. Viņa nekur neaizbrauca. Tomēr sākumā Feja jutās apvainota. Bet Jūlijs bija eirāzietis, un eirāzie�us var arī drus�ku nicināt.

Tas viss notika da�as dienas pēc Valērijas vizītes Haras pilī. Notikumi nāca ar lielu steigu, kaut pils ikdienas gaitās nebija ne�kādu pārmaiņu, tikai Ābels Belamijs runāja vēl mazāk un neko viņam pa prātam vairs nevarēja izdarīt.

Tre�ās dienas vakarā pilī ieradās Koldharbors Smits. Ilgu laiku viņ� bija ieslēdzies pie Belamija. �oreiz Smits bija skaidrā prātā, bet izskatījās vēl riebīgāks nekā piedzēries. Viņam bija bāla seja, īsa virslūpa un uz priek�u izliekts apak��oklis. Likās, viņ� bārdu skuvis aizvakar. Acis bija maziņas, dziļi iegrimu�as, un mati vie�tām izkritu�i.

Jaunais pils pārvaldnieks, dabūjis zināt, ka gaida Smitu, lūdza Jūliju viņu ielaist.

"Kādēļ jūs pats nevarat viņu ielaist?" Jūlijs vaicāja.

."Man nepatīk viņa seja, kad to redzu, mani moka murgi."

Jūliju �ī atbilde neapmierināja.

Tad nāca lieli notikumi.

Tie sākās tūliņ pēc brokastīm. Belamijs aizgāja uz suņu bū�dām un izlaida visus trīs suņus. Kad viņ� ar suņiem gāja garām parādes durvīm, taisni tad jaunais pārvaldnieks mācīja kalponi, kā spodrināt durvju rokturi. Piepe�i viens suns aizskrēja no Bela�mija un metās virsū kalponei. Tā iekliedzās un pakrita. Suns uz�klupa viņai virsū un koda plecā. Pārvaldnieks noliecās, bez pū�lēm pacēla suni un aizsvieda labu gabalu prom zālē. Suns, nikni rūkdams, metās virsū pārvaldniekam.

Belamijs suni nenorāja. Kā apburts tas vēroja suņa lēcienus. Un piepe�i viņ� dabūja redzēt ko glu�i negaidītu. Kad suns taisī�jās lēkt, pārvaldnieks noliecās un tik stipri iesita ar dūri sunim pa apak��okli, ka tam purns uzreiz bija ciet, ka nod�inkstēja vien. Ar otru dūres sitienu pārvaldnieks aizmeta suni labu gabalu prom. Tas nokrita, izstiepās un gulēja kā beigts.

"Ko jūs sunim padarījāt?" Belamijs nikni rūca. "Jūs viņu nositāt�"

"Nenositu, bet apdullināju," pārvaldnieks teica. "Bet tikpat viegli es viņu varētu nosist."

Belamijs izbrīnījies uz viņu paskatījās.

"Kā jūs drīkstat sist manu suni?!" viņ� beidzot sacīja.

"Bet kā jūs drīkstat tā vaicāt, kad pats redzējāt, ka suns uz�klupa nevainīgai meitenei?" pārvaldnieks atbildēja. "Ja jūs negri�bētu, suns tā nedarītu."

Belamijs pārsteigts klausījās.

"Vai jūs zināt, ar ko runājat?"

"Man liekas, es runāju ar misteru Belamiju," pārvaldnieks at�bildēja. "Jūs mani pieņēmāt, lai uzmanu kalpus, nevis lai auklēju jūsu suņus."

To teicis, viņ� a�i apgriezās un iegāja priek�namā mierināt iz�baidīto un raudo�o meiteni.

Belamijs gribēja tam sekot, bet apdomājās un devās tālāk pa�

staiga. Viņ� pamāca, pavisam saniknots, un lika pasaukt Saviniju.

"Kur Filips?"

"Viņ�, ser, ir pie meitenes, kuru sakoda suns. Viņai uznākusi histērija."

"Dzeniet to prom!" Belamijs uzbļāva. "Un pasakiet tam nelie�tim Filipam, ka es viņam algu nemaksāju par laksto�anos ar mei�tenēm. Sūtiet viņu �urp!"

Filips tūliņ ieradās.

"Klausieties, kā jūs tur sauc, varat sapakot savus �emodānus un vākties prom, bet paņemiet līdzi arī savu meiteni."

"Man nav nevienas savas meitenes," pārvaldnieks smaidot tei�ca, "bet, ja man būtu uzticēta kāda sieviete, tad, zvēru jums, viņa te nepaliktu. Apmierinieties, mister Belamij," viņ� turpināja, jo re�dzēja, ka vecis ar mokām valdās, "jūs pa�reiz nerunājat ne ar Va�lēriju Houetu, ne arī ar viņas māti."

Belamijs pēk�ņi nobāla. Ne aiz bailēm, bet neprātīgām dusmām.

"Jūs man nedrīkstat tā draudēt kā viņām � to es gribēju pa�teikt!" pārvaldnieks teica.

"Jūs� jūs�"

"Sargieties! Jūs esat vecs, un es nevēlētos jūs aizskart. Tas nav mans pienākums."

"Jūsu pienākums?" Belamijs gandrīz �ukstēja.

Pārvaldnieks palocīja galvu.

5�509

"Es esmu kapteinis D�ims Federstons. Esmu Skotlendjarda ko�misārs, man ir pavēlēts izkratīt Haras pili un vajadzības gadījumā jūs arestēt par kādas sievietes, Elainas Heldas, pretlikumīgu ieslodzī�anu."

129

32. nodala kratĪ�ana

Likās, Belamijs uzreiz nemaz to nesaprata. Federstons atkārto�ja vēlreiz.

"Jūs esat policists, jā?" beidzot vecis jautāja.

Vio� bija jau attapies. Vioa savaldī�anās spējas bija apbrīnojamas.

"Es nekā nezinu par jūsu pavēli, bet iespējams, ka esat pilnva�rots tā rīkoties. Tikai brīdinu jūs, Federston, vai kā jūs tur sauc, jūs iekritlsiet. Es esmu Amerikas pavalstnieks�"

"Sieviete, kuru meklējam, arī ir amerikāniete," Federstons vēsi atbildēja.

Viņ� atvēra durvis, un Belamijs, izbrīnījies un saīdzis, priek��namā ieraudzīja pusduci policistu.

"A, uzbrukums man?" vio� asi teica. "Nu, redzēsim, ko jūs atradīsiet."

Federstons pastiepa roku ar delnu uz aug�u.

"jūsu atslēgas," vio� teica.

"Jūs man�"

"Man vajadzīgas jūsu atslēgas. Kādēļ jūs pretojaties, mister Belamij?"

Belamijs uzmeta uz galda atslēgu sai�ķi.

"Bet tagad dodiet man atslēgu, kuru nēsājat ķēdītē."

Brīdi Belamijs vilcinājās, tad atāķēja .atslēgu un nosvieda Federstonam priek�ā.

"Kas tā par atslēgu?"

"No seifa. Jums ta�u nekā nevajag rādīt? Varbūt vēlaties, lai parādu, kur ir seifs?"

"Nepūlieties," Federstons vēsi atbildēja.

Federstons piegāja pie kamīna un pavilka vienu no koka sie�nas izgreznojumiem. Izgreznojuma gabals, parastu durvju apmērā, atvērās, un tur bija melnas lakotas durtioas. Federstons ielika at�slēgu, divas reizes pagrieza un, pavilcis aiz roktura, atvēra durti�ņas. Seifā bija vairāki plauktioi ar tērauda kastītēm. Uz kādas kas�tītes bija uzlikts ādas portfelis.

"Vai jums ir kastī�u atslēgas?"

"Tās ir va]ā."

Federstons uzlika Vienu kastīti uz galda un atvēra to. Tā bija pilna ar papīriem.

"Man liekas, jūs labāk ejiet savā istabā, mister Belamij," Fe�derstons teica. "Es te krāmē�os vairākas stundas. Iedomājieties, ka jūs uz kādu laiku atrodaties mājas arestā."

Viņ� gaidīja, ka vecais pretosies, bet Abe Belamijs nebija muļķis.

"Kad pabeigsiet, varbūt man paziņosiet? Ceru, jūs labāk pro�tat izpildīt policista nekā pārvaldnieka pienākumus."

Asi to pateicis, viņ� izgāja. Viens no policistiem to pavadīja līdz viņa istabai.

Federstons vienu pēc otras iztuk�oja visas kastītes, rūpīgi tās pārmeklēdams.

Izņēmis vēl kādus vākus, kuros bija tikai da�ādi dokumenti par Belamija iecerētiem uzņēmumiem, Federstons pēk�ņi sauca sa�vu palīgu.

"D�ekson, panāciet �urp."

Ser�ants D�eksons piegāja pie sava priek�nieka.

"Kas tas ir?" Federstons vaicāja.

Tā bija collas divpadsmit gara nūja, apvilkta ar trim platām filca lentēm. Nūja bija tik resna, ka Federstons tikai ar pūlēm to varēja apņemt ar pirkstiem. Tievgalā nokarājās garas, �auras, ko�pā savītas siksnas, divrsiz garākas par nūjas turamo. Katrs sik�snas gals bija apsiets ar dzeltenu zīdu.

Federstons saskaitīja siksnas: to bija deviņas. Uz tām bija re�dzami tum�i plankumi.

"Kā jums liekas, D�ekson, kas tas varētu būt?"

Ser�ants paņēma pletni rokā.

"Tas ir "kaķis", ser, " viņ� teica.

Viņ� apskatīja nūjas galu. Tur bija redzama izbalējusi sarkana etiķete ar iespiestu kroni un uzrakstu: "Cietuma administrācijas īpa�ums".

"Tas ir Krīgera dāvājums," Federstons teica.

Vēl reizi viņ� vērīgi apskatīja pletni. Plankumi bija loti seni. Ar lietpratēja skatu Federstons pēc siksnu vijuma saprata, ka "ka�ķis" lietots tikai vienu reizi.

5

Nolicis sānis atradumu, viņ� ķērās pie citām kastēm, kur cerē-

131

ja uziet kaut niecīgākās misis Heldas pēdas, bet Belamija papīros par to nebija ne mazāko aizrādījumu.

Belamijs glabāja tikai vienu vienīgu vēstuļu sai�kīti. Visas �īs vēstules bija parakstījis kāds "Maikls", un tās bija sūtītas no da��ādām Savienoto Valstu pilsētām. Trīs bija no �ikāgas, bet lielā�ka dala no Ņujorkas.

Pirmajās vēstulēs autors rakstīja, kādas viņam jācie� grūtības. Acīmredzot viņ� bija skolotājs. Bija arī skaidrs, ka viņ� ir Belami�ja brālis. Pirmās vēstules bija rakstītas laipni draudzīgiem vārdiem. No vēstulēm skaidri varēja redzēt, kā veidojas autora karjera un arī to, kā pārvēr�as viņa attiecības ar brāli. Kādu laiku Maiklam bija labi gājis, un viņ� bija iedzīvojies naudā. Klīvlendā viņ� bija nekustamu īpa�umu pārdo�anas aģents, bet vēlāk bija kļuvis par mākleri.

Tad pēk�ņi vēstuļu tonis mainījās. Maiklam Belamijam acīm�redzot gāja grūti, un viņ� cerēja, ka brālis palīdzēs. Bet tad viņ�, pavisam negaidot, uzzinājis, ka brālis, kuram viņ� uzticējies, no kura lūdzis līdzjūtību un atbalstu, piedalās organizācijā, kura grib viņu izputināt. Vissvarīgākā bija beidzamā vēstule, kurā viņ� rakstīja:

"Dārgais Ābel!

Mani pilnīgi pārsteidza tas, ko Tu man rakstīji. Ko esmu Tev nodarījis, ka Tu tik aukstasinīgi centies mani izputināt? Mana pui�sēna dēļ es lūdzu Tevi � palīdzi man tikt galā ar visām preten�zijām pret mani."

Trīs stundas Federstons pārskatīja vēstules, tad atlika tās atpa�kaļ seifā. Pa to laiku viņa ļaudis bija pārmeklēju�i pils visslēptākos stūrī�us. It nekur, pat pagrabos, nekā aizdomīga viņi neatrada.

D�ims sūtīja pēc Savinija. Sekretāra iezaļganā seja bija pavi�sam bāla un lūpas drebēja.

"Nu esmu pagalam!" viņ� sāka vaimanāt. "Vecais nodomās, ka esmu zinājis, kas jūs tāds esat."

"Bet vai tad jūs to nezinājāt?" D�ims smaidot vaicāja. "Nerai�zējieties. Ja viņ� ko saka, atbildiet viņam, ka es jums picdrdudēju un piespiedu klusēt. Tikai Spaika Holenda priek�ā gan jums vaja�dzēs reabilitēties. Cik es zinu, jūs nodievojāties, ka jaunais pils pārvaldnieks neesmu es. Tā bija labi," viņ� ironiski piebilda un uzsita Jūlijam uz pleca. "Bet nu steidzieties pie Belamija un pasa�kiet viņam, ka �oreiz viņ� ticis sveikā cauri."

Pēc kāda laika Abe Belamijs gausiem soliem ienāca bibliotēkā. Viņa acis mirdzēja uzvaras prieks, un likās, viņa milzīgajā sejā pavīd tāds kā smaids.

"Nu ko, atradāt� mis� kā jūs viņu saucāt?"

"Nē, viņas te nav; varbūt pils plāns nav pareizs un kaut kur ir kāda slepena istaba, kuru neatradām."

"Kā tad!" Belamijs smējās. "Jūs dro�i vien esat salasījies detek�tīvu romānus, mister Federston. Tie atstāj sliktu iespaidu � galva tad pilna visādām aplamām idejām. Mans pilnvarnieks jums pie�sūtīs paziņojumu."

"Priecā�os iepazīties ar jūsu pilnvarnieku," D�ims teica. "Te būs jūsu atslēgas�"

Viņa roka bija izstiepta pāri galdam, un viņ� gribēja jau no�mest atslēgas, te pēk�ņi izdzirda kliedzienu un sastinga.

Kliedzienu dzirdēja visi � Belamijs, Jūlijs Savinijs un D�eksons. Tas noskanēja kā �ēlas bērna raudas, tad izdzisa konvulsī�vos �ņukstos.

Skaidri nevarēja saprast, no kurienes tas nāk, bet vienā mirklī klusajā istabā bija jūtama sievietes dvēseles agonija.

"O� o� o.J"

"Kas tas ir?" D�ims Federstons aizsmacis vaicāja.

Abe Belamijs vērās debess izplatījumā. Beidzot viņ� lēni pa�griezās un paskatījās.

"Dro�i vien apkures caurules. Viņas tā vaid, kad sāk kurināt."

D�ims gaidīja, vai troksnis neatkārtosies, bet nekas vairs nebi�ja dzirdams. Viņ� cie�i paskatījās uz Belamiju, kur� ne acu nepa�mirk�ķināja.

"Kas ir tur lejā?" Federstons prasīja, uz grīdu rādīdams.

"Nekā tur nav� Pagrabi sākas priek�namā. Agrāk tur bija tre�pes, bet tās ir nojauktas."

D�ims pats pārmeklēja visus pagrabus, nokāpa pa�ā pazemē, bet neko neatrada. Cietuma kameras stiepās līdz pat priek�namam. Viņ� redzēja arī izjauktas trepes, par kurām Belamijs stāstīja. ,

Federstons nolika uz grīdas pils plānu un asi, parupji iekliedzās. Pēc plāna bibliotēkas istaba bija celta uz cietas zemes, zem tās ne�bija it nekā. Bet tam nebija nekādas nozīmes, jo viņ� plānā bija jau konstatējis arī da�as citas nepilnības un nepareizības. Acīmredzot plāns zīmēts uz kādu mutisku nostāstu pamata un nav pārbaudīts ar pa�u pils būvi. Arī pagrabi plānā nemaz nebija atzīmēti.

Viņ� visu laiku pētīja plānu, te atkal izdzirda it kā vājas cilvē�ku balsis. Paskatījies istabas stūrī, viņ� ieraudzīja apkures cauru�les. Pēc brītiņa balss skanēja atkal kā dobji vaidi. Tā nebija ska�ņa, ko viņ� dzirdēja iepriek�, varēja būt, ka Belamija paskaidro�jums ir patiess.

Vīlies cerībās, D�ims gāja atpakaļ uz bibliotēku. Tur neviens nekādus vaidus nebija dzirdējis.

"Nu, vai caurules jau arestējāt?" vecais ņirdzīgi jautāja. "Es loti priecātos, ja jūs, mister Federston, apcietinātu ūdensvada ierīkotāju."

D�ims pasmaidīja, kaut viņa garastāvoklis nebija jautrs.

Viņa ļaudis jau devās prom. Pats viņ� gāja pēdējais.

"Ei!"

Belamijs sauca viņu atpakaļ.

"Jūs kaut ko aizmirsāt."

D�ims nolika uz grīdas �emodānu, kuru turēja rokā.

"Liekas, neko neesmu aizmirsis."

Vecis izvilka no kabatas naudasmaku.

"Ņemiet," viņ� teica, sniegdams naudaszīmi un ar varu spiez�dams to D�imam saujā. "Jūsu alga!"

"Man nav iebildumu," D�ims teica, bāzdams kabatā 5 mārciņu naudaszīmi.

Ciemā viņ� satika Spaiku. �urnālists sūdzējās par Jūlija Savinija ļaunprātību.

"Es viņam prasīju, vai tas neesat jūs, bet �is, nelietis, dievojās, ka jauno pārvaldnieku savu mū�u nekad agrāk viņ� neesot redzējis."

"Tos melus izgudroju es," Federstons teica, paņemdams Spai�ku zem rokas un iedams uz "Zilo mc�akuili". "Es viņam pavēlēju to nevienam neteikt, sevi�ķi jums ne."

"Vai ko atradāt? Es tūliņ sapratu, ka ir kas noticis, jo uzcēlies ieraudzīju, ka "Zilais me�akuilis" pilns solīdu kungu garos zāba�kos. Policista amatā visbriesmīgākais ir tas, ka viņu tūliņ var pa�zīt! Jūs varat to tērpt kā Velsas princi vai arī ieģērbt nabaga skran�dās, bet no viņa sejas uzreiz redzēsiet, ka tas ir policists. Jūs ko atradāt?"

Federstons papurināja galvu.

"Neko. Tas ir � neko tādu, kas liecinātu, ka Haras pilī atro�das misis Helda."

"Kas ir �ī misis Helda?"

D�ims izstāstīja, kā nu prazdams, bet Valērijas Houetas vārdu neminēja. Spaiks iesvilpās.

"Ieslodzīta? Oho! Smalks gadījums, ja tik to varētu izlietot. Sakiet, Federston, vai rakstot varu ieminēties, sak, policija domā, ka aukstajos, tum�ajos Haras pils pagrabos ieslodzīta sieviete?"

D�ims Federstons to nejāva.

"Ja vecis sūdzēs, būs slikti. Varbūt viņ� pats to nedarīs, bet, ja jūs publicēsiet avīzē, viņ� katrā ziņā sūdzēs."

Atstājis �emodānu "Zilajā me�akuilī" un atkratījies no Spaika, D�ims aizgāja uz Leidimenoru. Valērija bija guļamistabā. Ierau�dzījusi pa logu viņu nākam, tā steidzās lejā.

"Valērija, es pazaudēju labu vietu."

"Vai viņ� dabūja zināt, kas jūs esat?"

"Nē, viņ� pats par mani nekā nedabūja zināt, es viņam patei�cu, kas esmu, bet �ēl, ka par viņu nekā neizzināju. Mēs �orīt iz�kratījām pili. Jūs dro�i vien zināt, ka Anglijā bez tiesu iestā�u rī�kojuma nedrīkst kratīt privātdzīvokļus. Rīkojumu par kratī�anu sa�ņēmu �orīt ar pirmo pastu. Skotlendjarda policisti ciemā ieradās �orit agri, kad vēl nebiju piecēlies. Man liekas, turpmāk Zalo Strēl�nieku varē�u redzēt tikai iztālēm."

Valērija a�i uz viņu paskatījās.

"Vai jūs esat viņu redzējis tuvumā?" viņa dobji jautāja.

"Nē," viņ� izbrīnījies atbildēja. "Es neesmu teicis, ka viņu re�dzēju. Tonakt, kad jūs izdarījāt to muļķīgo joku, viņ� tie�ām bijis pilī."

"D�im," viņas balss jau bija mierīgāka, "es gribu jums ko jau�tāt. Vai jūs zināmu iemeslu dēļ pats nepārģērbāties par Zalo Strēl�nieku? Piemēram, lai novērotu Belamiju? Reiz jūs to izdarījāt, atzīstieties!"

"Nekad," viņ� teica. "Man tas nav ne prātā ienācis, pat izbai�dīt veco tādā veidā neesmu gribējis."

"Jūs teicāt, ka nekad neesat redzējis Strēlnieku. Bet jūs ta�u redzējāt viņu tonakt, kad mani pacēlāt dārzā?"

Viņ� sarauca pieri.

"Es nesaprotu, ko jūs gribat teikt. Tai brīdī, kad vecis jums uz�laida suņus, es mērīju zemes temperatūru ap pils sienu. Nebrīnie�ties, es nejokoju. Tas bija nopietns darbs. Līdzko suns metās jums virsū, tūliņ iedomājos, ka tā esat jūs, un skrēju sunim paka]."

"Tie bija jūsu soli, kurus es dzirdēju?"

Viņ� palocīja galvu.

"Bet tad jūs abi ar suni pazudāt. Kad izgāju klajumā, ieraudzī�ju beigto suni, un jūs tam gulējāt blakus. Strēlnieks nekur nebija redzams. Es arī tūliņ neieskatījos, ka suns no�auts ar bultu. Vis�pirms domāju par briesmām, kas draudēja jums. Es jūs pacēlu un pārnesu pāri sētai. Apķēros, ka tur vajadzēja būt trepēm. Kamēr tās atradu, pagāja minūtes desmit. Tad iegāju atpakaļ dārzā, un pilī man laimējās nokļūt caur vārtiem, nevajadzēja otrreiz kāpt pār sētu."

Valērijai palika vieglāk.

"Tad jūs neesat Zaļais Strēlnieks?"

"Augstais Dievs! Protams, nē. Esmu padzīts pārvaldnieks un varbūt policists, kuram lāga-neveicas, bet Zaļais Strēlnieks gan neesmu."

"Jūs neko nedabūjāt zināt par�"

Viņa neizteica līdz galam.

"Neko, kas attiektos uz jums. Atradu da�as viņa brāļa vēstu�les, tas viss."

Viņ� ar nolūku neko neteica par atrasto "kaķi"

Pēc tam viņ� gāja atpaka] uz "Zilo me�akuili" un sāka domāt, ko nu darīt. Viņa automobilis stāvēja garā�ā kaimiņu ciemā. Ar to viņ� ik dienas brauca uz Londonu, ja varēja uz laiku tikt ārā no pils. Pārvaldniekam misters Belamijs deva vienu brīvu dienu nedēlā. Kad saimnieks prasīja, kur pils pārvaldnieks, Savinijs ar�vien teica, ka tā viņa brīvdiena.

"Es nolēmu braukt atpakaļ uz Londonu, tikai pa reizei atbrauk��u," Federstons Spaikam teica. "Es paturu istabu "Zilajā me�a�kuili". Ja kas atgadās, tūliņ ziņojiet, es atstāju te savu cilvēku."

"Lai sekotu Belamijam?" \

"Nē. Tāpat � vispār."

"Lai uzmanītu mis Houetu," Spaiks nodomāja.

Braukdams uz mājām, Federstons nāca pie slēdziena, ka Valē�rijai draud briesmas. Viņ� saprata, ka draudo�ajām briesmām ir sakars ar Koldharbora Smita apciemojumu Haras pilī, un nolēma tūliņ braukt uz "Zelta Austrumiem".

"Zelta Austrumi" reiz bija pieklājīgs klubs, un tā biedri bija vienīgi Anglijas � Indijas tirdzniecības flotes virsnieki. Bet ne�viens klubs nevar pastāvēt ar tik �auras grupas materiālo atbalstu, un klubā sāka ielaist arvien pla�ākas aprindas, līdz tur varēja ie�kļūt ikkatrs, kam vien bija kādi sakari ar Austrumu tirdzniecību. Bet arī �is laiks kluba vēsturē bija sen jau garām. Klubs grima arvien zemāk, līdz pārvērtās par visseklāko izpriecu vietu.

Koldharbors Smits klubā iestājās pārejas laikā. Paredzēdams, ka klubā var taisīt veikalu, viņ� tur drīz vien ieguva valdo�o stā�vokli un beidzot kļuva par tā vienīgo īpa�nieku. Dro�i vien klu�bam tagad bija īstie ziedu laiki. "Zelta Austrumos" notika dīvai�nas lietas. Visus likumus un noteikumus tur pārkāpa ikkatru die�nu, un policijai bija tiesības to slēgt. Bet galvenajai policijai klubs varēja tīri labi noderēt. Tur satikās visādi aizdomīgi ļaudis. Ar gud�ru zinu policija klubu nemaz neuzraudzīja, lai to varētu vēl ērtāk izmantot, ja vajadzēja kādu apcietināt.

Koldharbors Smits bija diezgan devīgs un domāja, ka neviens neiejaucas viņa uzņēmuma iek�ējās darī�anās tāpēc, ka vietējo po�liciju viņ� ir pratis piekukuļot. Viņ� būtu loti pārsteigts, ja zinātu, ka nauda, kuru viņ� ik sestdienas iespieda saujā vietējās slepen�policijas inspektoram, tiek iemaksāta policistu bāriņu patversmes kasē un iemaksātajam izsniedz oficiālu kvīti.

Sākumā klubs mitinājās bodītē un nelielā istabiņā virs tās, tad kļuva arvien pla�āks. Apak�stāvā bija birojs, pats klubs atradās otrā stāvā un bēniņos, kur nebija pat logu. Tur pa naktīm spēlēja azarta spēles.

Pirmajā stāvā deju zālē salasījās visai raiba publika. Londonas greznāko iecirkņu aktrises, zelta jaunatne, meklējot jaunus piedzī�vojumus, da�i ķīnie�i, diezgan daudz nēģeru un arvien prāvs skaits labi ģērbtu sievie�u, kurām acīmredzot citas nodarbo�anās nebija, kā nākt uz �o klubu. No deju zāles varēja nokļūt taisni bārā. Koldharboru Smitu pa lielākai daļai varēja redzēt tie�i te. Viņ� bija ģēr�bies strīpainā uzvalkā, un vienmēr tam bija cigārs zobos.

Ap pusnakti jautrība arvien gāja vaļā pilnā sparā. Ap to laiku beidzās Londonas rietumu daļas teātru izrādes un klubā saradās elegantie viesi. Sulaiņi � nēģeri un ķīnie�i � greznās livrejās skraidīja starp galdiņiem, apkalpodami viesus. D�ezbenda orķestris spēlēja bra�u melodiju. Greznā kluba priek�ā, pie kura bez mitē��anās, piebrauca bagātie, elegantie viesi, aizvien salasījās noskrandis pūlis un skaudīgi noskatījās. Kluba telpas bija nabadzīgā, ne�tīrā iecirkņa pa�ā vidū.

"Zelta Austrumi" pa�laik bija modē. Ceļotāji, kās iebrauca Lon�donā, nāca to apskatīt, tāpat kā tie apskatīja strādnieku nomales, Sv. Pāvila katedrāli, "�e�īras sierus" vai Tempļa katedrāli.

Visās malās smējās un trok�ņoja, orķestris me�onīgā tempā spē�lēja kādu fokstrotu. D�ims Federstons ienāca, pamāja �veicaram un kāpa pa tepiķiem klātām trepēm aug�ā. �veicars nemanot pie�spieda elektrisko podziņu, un, kad D�ims Federstons bija pie de�ju zāles durvīm, tur viss it kā norima. Orķestris apklusa; dejotāji sēdās pie galdiņiem. Visi viesi klubā likās nepatīkami uztraukti, kad Koldharbors Smits maģiski vēstīja: "Policija".

"Loti priecājos, kaptein, ka atnācāt."

Koldharbors Smits panācās istabas vidū un izstiepa gredzeniem piebāztos pirkstus.

"Pie jums �odien ļoti mierīgi, Smit."

"Jā gan!" Smits teica. "Tas nav nekas neparasts: mēs nekad ne�trok�ņojam."

D�ims a�i apskatīja visus kluba viesus.

"�odien jums pieklājīga sabiedrība. Kas sēdēja pie �ā galdiņa?"

"Da�i viesi, viņi aizgāja jau pirms kādas pusstundas."

"Un atstāja neattaisītu vīna pudeli un �etras putojo�as glāzes?"

"Jūs, kaptein, viņus tik un tā nepazīstat," Koldharbors Smits teica. "Tie bija augstāko aprindu ļaudis. Dro�i vien viņi negribēja, lai jūs tos satiktu."

Viņ� pagriezās un gāja uz bāru. Federstons viņam sekoja.

"Vēlaties iedzert, kaptein?"

Koldharbors Smits paskatījās uz sulaini pie bufetes.

"Mēs reti jūs te redzam," viņ� turpināja. "�odien te ir da�i īsti jūras kapteiņi."

Viņ� pamāja ar galvu uz nelielas kompānijas pusi, kas sēdēja pie galda istabas viņā stūrī. Visi tie bija vienkār�i ģērbu�ies un izskatījās pēc ārzemniekiem.

"Pie manis nāk daudz jūrnieku," Smits teica. "Laikam patīk apskatīt senas vietas, kur viņi pirms daudziem gadiem biju�i, kad te vēl nebija tik trok�ņaini."

"Varbūt," D�ims atteica. "Bet varbūt viņi glu�i vienkār�i nāk pēc instrukcijām."

"Pēc instrukcijām, kaptein?" Koldharbors Smits pārsteigts jautāja.

"Interesanti būtu zināt, cik partijas slikta viskija jūs esat aizsū�tīju�i uz Savienotajām Valstīm? Ko, Smit? Kādēļ jūs izliekaties tik nevainīgs? Mums dro�i zināms, ka jūs jau veselu gadu nodar�bojaties ar spirta kontrabandu."

"Pavisam neveicas," Smits sāka gausties. "Divas partijas noķē�ra un iesvieda jūrā."

"Tad Atlantijas okeāns dro�i vien ir pilns sprāgu�u zivju," Fe�derstons teica. "Bet es atnācu pavisam citā lietā. Amerikāņu saģiftē�anu vēl neuzskatu par noziegumu."

"Esmu tikai aģents," Smits teica (un tā bija taisnība). "Es no�pelnu joti maz. Vai vēlaties dzert, kaptein?"

"Nē, pateicos. Atnācu ar jums mierīgi parunāt, Smit. Vai te ir kāda istaba, kur netraucēti varētu parunāties?"

Aiz bufetes tāda istaba bija. Federstons gāja pakal "Zelta Aus�trumu" īpa�niekam. Pievirzljis krēslu, viņ� apsēdās, atspiedās uz galda un sāka Smitu vērot.

"�inīs dienās jūs bijāt pilī?"

"Jūs gribat teikt � Haras pili, mistera Belamija mui�ā? Jā, kap�tein, es tur biju. Pēdējā laikā esmu tur bijis divas reizes. Man va�jadzēja satikt Belamiju personīgā lietā. Bet kā jūs to zināt?" Smits nevainīgi jautāja.

D�ims pasmaidīja.

"Vecais jums �odien zvanīja pa telefonu un ziņoja, ka izkratu pili? Neliedzieties. Mūsu cilvēks telefona centrālē jūsu sarunu noklausījās."

D�ims visu to vienkār�i izdomāja. Ienākot "Zelta Austrumos", viņ� sajuta tādu savādu gaidī�anas atmosfēru un viņam likās, ka vecais acīmredzot ziņojis savam aģentam, lai gatavojas policijas apciemojumam.

"Es tie�ām �orīt sarunājos ar misteru Belamiju personīgā lie�tā," Smits atzinās.

"Kas tās jums par darī�anām ar veco Belamiju?"

"Viņ� man liels draugs," Smits atteica un nemaz nesamulsa. "�ā kluba iegū�anai viņ� man aizdeva daudz naudas."

"Vai jūs viņam kādreiz neizglābāt dzīvību � nclēcāt ūdenī un nevilkāt viņu ārā?"

"Nē, ser."

Smita balss bija laipna, bet acīs iemirdzējās ļaunas uguntiņas, un D�ims no tām dabūja zināt visu, ko gribēja.

"Tātad viņ� jums aizdeva naudu? Jūs esat viņam loti pateicīgs un tagad acīmredzot to atmaksājat? Ak tā, Smit, kur jūs agrāk

dzīvojāt? Policijas grāmatās es nepaguvu apskatīties."

"Es jau diezgan sen dzīvoju �ai apvidū," Smits drūmi atbildēja. "Agrāk dzīvoju Kemdentaunā."

"Kurā Kemdentaunas da]ā?" D�ims steig�us jautāja.

"Mazajā Betelstritā."

"Mazajā Betelstritā?" D�ims uzlēca kājās un draudēja Smitam ar pirkstu.

"Jūs pazināt misis Heldu!" viņ� iesaucās.

"Nekad neesmu dzirdējis par tādu misis Heldu," Koldharbors Smits skali teica. "Ko jūs gribat teikt, kaptein? Kas tā misis Hel�da tāda ir?"

"Jūs pazināt misis Heldu un palīdzējāt viņu nolaupīt."

Smits nobāla.

"Klausieties, Smit. Sakiet man patiesību un par sevi neraizējie�ties. Bet, ja neteiksiet taisnību, jau rīt pat lik�u slēgt "Zelta Austru�mus"."

Redzēdams Smita slimīgajā sejā smaidu, Federstons bija glu�ipārsteigts.

"Tas mani neuztrauc, kaptein. Es "Zelta Austrumus" pārdevu un pusi saņēmu skaidrā naudā." Viņ� paskandināja savas kaba�tas. ""Zelta Austrumu" slēg�ana mani vairs neuztrauc."

� D�ims uzreiz saprata, ka viņ� nemelo.

"Bet kādēj, kaptein, jūs mani barat? Nekā slikta jūs par mani nevarat teikt. Ar policiju cen�os būt draudzīgs, ja neizdodas, tā nav mana v"aina."

Zālē Federstons tomēr �o to bija pamanījis. Vispirms viņ� re�dzēja, cik a�i Smits paskatās uz cilvēku, kur� stāvēja pie bufetes; viņ� arī ievēroja, cik neatlaidīgi Smits uzaicina viņu dzert, kaut zināja, ka D�ims no tādām pacienā�anām vienmēr atsakās.

Kad Smits paskatījās uz cilvēku pie bufetes, �is vīrs kādam pa�māja ar galvu, un D�ims. ieraudzīja vēl vienu, kuru agrāk nebija pamanījis un kur� acīmredzot bija ienācis pēc viņa. Tādēļ jau D�ims iesauca Smitu atsevi�ķā istabā.

"Kādēļ īsti jūs gribat, lai es dzeru?" Federstons jautāja. "Jūs ta�u zināt, ka te es nekad nedzeru."

Smits pasmaidīja.

"Vai tie�ām jūs kaut reizi nevarētu būt draudzīgāks?"

Istabas kaktā uz plaukta bija telefona aparāts. D�ims to ierau�dzīja, jau ienākot.

"Jūs man atļausiet piezvanīt?"

Smits vilcinājās.

"Aparāts sabojāts," viņ� teica. (

"Atļaujiet pamēģināt," D�ims vēsi atbildēja un noņēma klausuli.

Centrāle tūliņ atbildēja. Viņ� pateica numuru.

Smits stāvēja istabas vidū un nervozi ko�jāja nagus. Viņ� ne�skaidri nojauta, kas notiek.

"Kas runā? De�urējo�ais ser�ants Laimhauzā? Te runā kaptei�nis Federstons. Esmu "Zelta Austrumos"� Jā� Tūliņ atsūtiet �et�rus cilvēkus� Paldies."

Viņ� nolika klausuli. Smita uztraukums izkliedēja visas viņa �aubas.

"Jūs ārpusē man taisāt mazu slazdu, Smit, ko? Es redzēju cil�vēku, kur� ienāca pēc manis un jums pateica, ka esmu viens. Ko jūs tur inscenējat? Laikam nejau�u ielas ķildu, kurā iejauktu arī mani? Par daudz vienkār�i, Smit!"

Pametis ar galvu, viņ� piegāja pie durvīm un nospieda rokturi. Durvis bija aizslēgtas. Viņ� apgriezās.

"Laikam bāra pārvaldnieks būs durvis aizslēdzis," Smits aiz�smacis teica. "Ir vēl otra izeja, kaptein."

Viņ� atvēra durvis, un tur bija trepes.

"Lejā būs durvis, kaptein�" viņ� teica.

"Pieņemsim, ka jūs pats tās atradīsiet," D�ims laipni sacīja.

Smits tūdaļ paklausīja, noskrēja policistam pa priek�u lejā un atvēra durvis.

D�ims redzēja iegarenu, nespodru gaismas svītru un Smita fi�gūras siluetu uz sienas.

"Ar labu nakti, kaptein," Smits skali teica.

"Ar labu nakti."

D�ims izlikās, ka solo garām "Zelta Austrumu" īpa�niekam, tad pēk�ņi pagriezās un saķēra to aiz apkakles. Tas nepaguva izteikt ne vārda, kad jau bija izmests aiz durvīm.

Līdzko Smits bija uz ielas, kāds vīrs, kur� slapstījās gar sienu, di�vas reizes iesita tam ar apkaltu nūju. Smits vaidēdams nokrita zemē.

D�ims tūliņ bija uz ielas un dzinās pakal nezināmajam bēglim.

Pēc pāris soliem viņ� to panāca un ar veiklu ķērienu, kuru bi�ja iemācījies regbija spēlēs, notrieca gar zemi, tad sagrāba un uz�cēla kājās.

"Es ie�u mierīgi līdzi," sve�inieks teica, nomezdams nūju ze�mē. "Tā nav mana darī�ana, Koldharbors Smits man samaksāja un lika piekaut kādu cilvēku, kur� iznāks no kluba."

"Mans draugs, tagad Koldharbors Smits to rūgti no�ēlo."

D�ims pievilka savu gūstekni pie laternas un lika pacelt seju pret gaismu.

Tas bija tas pats cilvēks, kur� pēc viņa ienāca klubā.

Arī tas viņu pazina.

"Koldharbors nu mani nositīs," viņ� ievaidējās.

Smits sēdēja pie galda. Abām 'rokām viņ� turēja sasisto galvu, kura bija saslapināta ar ūdeni.

D�ims ar lielu interesi un labpatiku noklausījās, cik abi �ie kun�gi sirsnīgi un laipni izrunājās.

"Tu melo, ka liku tev gaidīt �o kungu," Smits teica, "kad tiksi manos nagos, es tevi miltos samal�u, nolāpītais! Kaptein, apcieti�niet viņu."

"Apcietiniet viņu!" sve�ais mēdījās. "Ja tu, Smit, vēl neesi iesē�dināts, tad tikai tādēļ, ka piekukuļo policiju. Bet tev labi derētu pasēdēt cietumā."

Uztraucies, ka viņa saimnieks pats to nodod, sve�inieks, kuru D�ims turēja cie�i, sāka lamāties arvien vairāk.

"Tad vis te nebūtu visādas ieme�anas, nebūtu nevienas Valērijas�"

Tikko viņ� to izteica, D�ims viņu spēcīgi sakratīja.

"Ko tas nozīmē?" viņ� asi jautāja.

"Valērija Houeta � nāko�ā misis Smita," sve�ais iespiedzās.

D�ims glu�i vai sastinga.

"Neklausieties, kaptein, ko viņ� tur stāsta," Smits aizsmacis teica. "Vio� ir ārprātīgs, tāds viņ� vienmēr bijis, pat trako namā sēdējis."

Un pēk�oi vio� palaida vaļā veselu vārdu straumi. Vio� runāja �īdu �argonā. Sve�ais uzreiz apklusa.

"Diezgan, Smit," Federstons asi teica, "ja gribat tam cilvēkam ko teikt, sakiet angliski. Bet jūs, mans draugs, pasakiet, ko nozī�mē tas vārds, kuru tikko pieminējāt?"

"Es tikai pajokoju."

"Man nav vaļas jokot," D�ims teica, zobus sakozdams. "Ko jūs zināt par mis Houetu?"

"Nekā nezinu, ser."

"Vio� tikai redzējis tās vārdu avīzēs,"Smits a�i teica. "Es jums saku, kaptein, vio� ir nenormāls. Tu ta�u biji trako namā, vai ne, Aizek?"

"Taisnība," ar savādu patiku tas atteica. "Par visu, ko kādreiz sapļāpāju, es nevaru atbildēt."

Ieradās �etri D�ima izsauktie policisti.

"Aizvediet �o cilvēku uz iecirkni un sastādiet protokolu par uzbrukumu uz ielas. Es aizie�u ar viou parunāt."

Kad policisti ar arestēto aizgāja, D�ims pagriezās pret Smitu.

"Kad beig�u runāt ar �o cilvēku, Smit, ie�u jums pakal. Jūs pats tī�ā prātā lienat nepatik�anās."

"Es nebīstos, kaptein," Smits teica, aptaustīdams sasisto galvu.

"Nav svarīgi, vai jūs no manis baidāties vai ne, ka tik neiekrītat jūs pats. Lieciet to aiz auss," D�ims teica un steig�us devās prom.

Federstons gāja policistiem pakal uz iecirkni un lika, lai ares�tēto ieved kamerā.

"Kaptein Federston, Aizeks nemelo," de�urējo�ais ser�ants tei�ca. "Vio� nav pie pilna prāta. Kamēr vien viou atminos, jau vai�rākas reizes tas sēdējis trako namā."

"Kāda ir vioa pagātne?"

"Diezgan slikta. Trīs reizes sēdējis cietumā par kau�anos un zādzībām. Pēdējā laikā strādāja "Zelta Austrumos". Patiesībā Kold�harbors Smits viņu uzturēja."

Aizeka nopratinā�ana bija veltīga.

Acīmredzot Smits savā �argonā paguva viņam pateikt, lai tas nepļāpā, un varbūt solīja labu samaksu.

D�ims bija pārliecināts, ka Valēriju nepieminēja nejau�i. Misis Smita! Cik velni�ķus plānus kal �is vecais nelietis un viņa liekēdis.

Iegājis kamerā kopā ar otru policistu, Federstons sāka pratināt Aizeku, bet jau no pa�a sākuma redzēja, ka velti tērē laiku.

Mazais, tramīgais Aizeks ar izliekto kaklu un zemo pieri, kaut nebija normālu prātu, tomēr pietieko�i viltīgs, lai prastu nenormālību izlietot sev par labu. Uz D�ima jautājumiem viņ� atbildēja ar stulbu, nesaproto�u skatienu.

"Es neatceros, ka būtu ko teicis� kā sauca to dāmu?�"

"Viss velti," D�ims teica, ienācis de�ūristabā. "Nezinu, vai va�jadzētu to paturēt apcietinājumā. Īstenībā tā jau Smita lieta, lai viņ� sūdz. Ja Smits neatnāks, laidiet viņu va]ā."

Smitam pat prātā nenāca sūdzēt savu rokaspuisi, un viņ� to atklāti pateica.

"Es par daudz iekarsu. Nav arī jābrīnās! Es zināju, ka viņ� gai�da, lai jūs piekautu. Gods Visaugstajam," Smits labsirdīgi piebil�da, "ka viņ� trāpīja man, ne jums."

"Jūs mani dziji aizkustinājāt," D�ims teica. "Bet tagad parunā�sim par mis Valēriju Houetu un kādēļ Aizeks viņas vārdu minēja kopā ar jūsējo."

Viņi atkal sēdēja mazajā istabā aiz bufetes, bet �oreiz lejā pie durvīm un priek�namā stāvēja pa policistam.

"Es zinu tikpat, cik jūs. Tie vājprātīgie ir savādi ļaudis� viņi atceras vārdus�"

"Neizliecieties, Smit," D�ims teica draudo�i mierīgā balsī. "Es ceru, jūs ta�u esat pie pilna prāta?"

"Es nekā nezinu, kaptein. �īs dāmas vārdu nekad agrāk nees�mu dzirdējis. Man nav jāatbild par to, ko runā Aizeks."

"Aizeks atkārtoja, ko jūs, Smit, dro�i vien dzērumā runājāt. Jums draud briesmas. Nesmejieties, es runāju par citām briesmām, ne tām, kuras jūs iedomājaties. Es nerunāju par to, ka jūs kuru katru brīdi varat nokļūt cietumā, jo varu jūs iesēdināt, kad gribu. Jums draud briesmas. Vispirms no manis un vēl lielākas briesmas no kāda cilvēka, kur� nepazīst �ēlastības."

Uztrauktais policists iziedams aizcirta durvis, bet Koldharbors Smits nekustēdamies sēdēja tāpat kā pirmīt, vienu roku pret elkoni atbalstī�dams, ar otru glaudīdams ar spalvām apaugu�o, neskūto zodu. Tad atvēra bāra durvis un rupji uzkliedza cilvēkam pie bufetes: "Atsūtiet �urp to kapteini! Un atstiepiet pudeli vīna un da�us cigārus. Mēs te paliksim līdz vēlai naktij!"

D�ons Vuds, pametis savus audzēkņus, devās uz Londonu, jo bija saņēmis steidzamu telegrammu. Iebraucis Londonā, viņ� tū�liņ brauca uz Skotlendjardu.

Tā bija D�ima Federstona pirmā tik�anās ar filantropu, kaut D�ims mazliet atcerējās, ka redzējis viņu pie blakus galdiņa Karl�tonā, kad brokastoja ar Houetiem.

"Man ir ļoti �ēl, mister Vud, ka liku jums doties garā un ne�ērtā ceļojumā," D�ims teica. "Protams, mēs samaksāsim visus jū�su izdevumus, bet, ja nemaldos, esmu jūs atrāvis no ļoti iemīļota darba, to gan nespēsim jums atlīdzināt."

D�ons Vuds pasmējās.

"Cik nojau�u, misters Spaiks Holends jums jau paguvis izstāstīt par maniem bērniem. Un man ir dibinātas aizdomas, ka viņ� jums būs izstāstījis arī intīmo gadījumu, kuru viņam uzticēju. Bet cs jau sagaidīju, ka agri vai vēlu viņ� to izpaudīs. Jūs gribējāt mani "satikt Belamija lietā?"

D�ims palocīja galvu.

"Sevi�ķi es gribētu ar jums parunāt par bērnu, kuru, pēc jūsu vārdiem sprie�ot, Belamijs nonāvējis."

Vuds atteicās no piedāvātā krēsla. Rokas sa�ņaudzis un skatī�damies kaut kur tālu prom, viņ� palika, kājās stāvot.

"Par bērnu�" viņ� vēlreiz teica. "Ko varu jums sacīt? Tas ir sens stāsts, kuru visi jau aizmirsu�i un kuru atceros tikai es un, �ķiet, arī Belamijs."

Viņ� nogrima domās.

"�is notikums," pēc brī�a viņ� iesāka, "īstenībā ir Amerikas po�licijas darī�ana, un es �aubos, vai jūs, kaptein Federston, tur va�rētu ko darīt pat tad, ja es jums izstāstītu visus sīkumus, ko es diem�ēl nevaru darīt. Belamijs visu savu bagātību, pie kuras viņ� tika jau agri, ir atdevis, lai salauztu ļaudis, kas iedomātos stāties viņam ceļā. Es negribētu sacīt, ka viņ� ir noziedznieks vārda pil�nā nozīmē. �ai ziņā viņ� ir lielākā vai mazākā mērā nevainojams. Viņa kaislība ir � tikt pie varas. Lai iegūtu varu, viņ� varēja iz�darīt visriebīgāko noziegumu. Ja kāds iedomājās pretoties kaut vis�niecīgākajam viņa nodomam, viņ� palika glu�i nevaldāms. Bet, ja pretoties tam gribēja kāds, kuram viņ� varētu kaitēt, viņ� to darī�ja ātri un bez apdomā�anās."

"Parasti viņ�," Vuds turpināja, "saviem ienaidniekiem atriebās, ko ļaunu izdarīdams to bērniem. Es noteikti zinu divus gadīju�mus, kur viņ� atriebās taisni tādā veidā. Vienā gadījumā bērni bi�ja jau pieaugu�i, bet otrā, par kuru jums gribu stāstīt, bērns bija vēl glu�i maziņ�. Es jums nestāstī�u, kādi �ajā gadījumā bija Abes Belamija atriebības iemesli. Arī pats es neesmu pilnīgi pārlieci�nāts, vai ir taisnība viss, ko �ai lietā zinu, tomēr domāju, ka ma�na nojauta ir pareiza.

Kādā jaukā dienā bērns pēk�ņi pazuda. Tēvs skrēja uz visām pusēm, meklēdams bērnu, un māte bija glu�i izmisusi. Man ir pa�mats domāt, ka bērna mātei un Abem Belamijam bija kāds sle�pens sakars, bet tēvs par to dro�i vien neko nezināja.

Bērns bija izgājis ar aukli pastaigāties. Aukle, mājās pārnākusi, stāstīja, ka bērns no ratiņiem pazudis, kamēr viņa runājusi ar sa�vu draudzeni. Pēc divām nedēļām notika vilcienu sadursme vietā, kuru sauca par Upju loku. Desmitiem cilvēku katastrofā bija no�sisti vai sadegu�i. Katastrofas vietā bija atrasta bērna kurpīte, un bēdu nomāktais tēvs to pazina: tā bija viņa meitiņas kurpīte. Da��i liecinieki teicās redzēju�i, ka kāda sieviete vagonā ienesusi bēr�nu. Nebija ne mazāko �aubu, ka bērns gājis bojā vilcienu kata�strofā. Visi domāja, ka bērna nolaupītājs vai viņa aģents to gribē�ju�i kaut kur aizvest, bet gadījusies nejau�a katastrofa."

"Vai par to policijai bija ziņots?" D�ims vaicāja, un viņam bi�ja liels brīnums, ka D�ons papurināja galvu.

"Tādēļ jau man arī nav nekādu �aubu, ka māte zināja, kas bēr�nu nolaupījis! Baidīdamās par bērna likteni, viņa policijai nebija nekā ziņojusi! Es ne�aubos, ka bērnu nolaupījis Abe Belamijs."

"Vai jūs esat pilnīgi pārliecināts, ka bērns ir beigts?"

Vuds palocīja galvu.

"Kad tas notika?"

"To var dabūt zināt pēc laika, kad notika vilcienu katastrofa. Nekādu citu pierādījumu par nolaupī�anas dienu man nav. Bērns pazuda 1900. gada augustā."

D�ima sejā bija redzama vil�anās.

"Man bija cerība un domāju jums paziņot, ka bērns vēl ir dzīvs," viņ� teica, "bet nu, liekas, skaitli nesaskan."

"Man �ķiet, ka tas nav vienīgais tāda veida Belamija noziegums. Piecu gadu laikā es dabūju zināt divus gadījumus, kur nozudu�i bērni, un abos gadījumos bērnu vecāki bija Belamija pretinieki. Es jums jau teicu, ka viņa mērķis ir vara."

"Varbūt jūs, mister Vud, varat man vēl ko pastāstīt?"

Vuds papurināja galvu.

"Par no�ēlo�anu, vairāk neko."

"Kā sauc tā bērna tēvu?"

"Pat to es jums nevaru teikt. Jūs sapratīsiet, kaptein Federston, ka mani saista zināma atbildība."

D�ims pa�ķīra piezīmju grāmatiņas lapu un �o to atzīmēja.

"Runāsim par ko citu. Varbūt tās nebūs tik drūmas lietas," viņ� teica. "Vai jūs bijāt vecā Belamija brāļadēla draugs?"

Vuds palocīja galvu.

"Liekas, viņ� krita gaisa kaujā, vai ne?"

"Viņ� krita pie Hannoveres izlūklidojumā."

'Vai viņ� kādreiz jums stāstīja ko par savu tēvabrāli?"

"It nekad."

"Vai viņam bija ar to kādas nesaskaņas?"

"Viņ� par to nekad neko nestāstīja."

"Vai jūs zinājāt, ka viņ� ir vecā Belamija brāļadēls?"

Brīdi Vuds �aubījās, tad teica:

"Jā, es to zināju."

"Kas viņ� bija par cilvēku? Vai viņ� bija daudzmaz līdzīgs sa�vam tēvabrālim?"

D�ons Vuds klusi iesmējās.

"Grūti iedomāties, ka varētu būt divi tik at�ķirīgi, tik pretēji cilvēki."

D�ims kjuva domīgs.

Viņ� sēdēja, zodu pret rokām atspiedis, un skatījās uz leju. Bei�dzot viņ� vaicāja:

"Vai jums, mister Vud, ir kādreiz ienācis prātā, ka jaunais Be�lamijs varbūt ir dzīvs un da�u iemeslu dēļ slēpjas?"

Vuds klusēja.

"Tas nav neiespējams," viņ� beidzot teica. "Karā daudz kas var gadīties. Par da�u labu bija ziņots, ka tas kaujā kritis, bet vēlāk izrādījās, ka viņ� ir dzīvs."

"Bet vai jums neliekas, ka tas pat loti ticams?" D�ims vaicāja. "Vai esat pārliecināts, ka jas kā jaunā Belamija draugs to zinātu, ja viņ� būtu dzīvs?"

"Jūs aizmirstat, ka esmu viņa mantinieks un visus tā īpa�umus mantoju es!"

Pirms aizie�anas D�ons Vuds vaicāja D�imam:

"Jūs, kaptein Federston, runājāt par da�iem skaitļiem, kuri ne�saskanot. Sakiet man, vai jums ir zināms vēl kāds Belamija upuris?"

D�ims palocīja galvu.

"Vai jūs man nepateiktu, kas tas ir?"

"Par no�ēlo�anu, esmu spiests darīt tāpat kā jūs un lūgt jūs atļaut man uz �o jautājumu neatbildēt," D�ims smaidot teica. "Vai jūs esat pilnīgi pārliecināts, ka nolaupī�ana, par kuru jūs man stās�tījāt, notikusi 1900. gadā?"

"Par to nevar būt ne mazāko �aubu. Vilciena katastrofa notika Upju lokā. Un no tā laika katastrofu visi atceras sakarā ar �o no�saukumu. Tas notika 1900. gada 29. augustā."

Pirms aizbrauk�anas atpakaļ uz Beļģiju D�ons Vuds ieradās vēl vienā vietā. Bet �ēl, ka Spaiks nebija Londonā. Viņu pieņēma mis�ters Saims, kur� uz Vuda jautājumu atbildēja:

"Holends aizvien vēl ir Harā, bet rit es viņu saucu �urp. Pub�lika par Zalo Strēlnieku vairs neko daudz neinteresējas. Strēlnieks pilī vairs nav rādījies, laikam būs nobeidzies."

Jūlijs Savinijs nojauta, ka viņam Haras pilī vairs ilga palik�ana nebūs. Nevarētu teikt, ka vecais būtu kļuvis pārāk rupj� un uz�mācīgs, nevarēja arī manīt, ka Belamijs grib �ķirties no sava sek�retāra, tomēr Jūlijs sajuta, ka rīt parīt viņam būs jāatstāj vieta Ha�ras pilī.

Tādēļ Jūlijs sāka pārdomāt, kā visizdevīgāk atstāt savu amatu.

Belamijs naudu pilī gandrīz nemaz neturēja. Viņam bija neliels teko�s rēķins Londonas bankas vietējā nodaļā, bet, ja bija vaja�dzīgas lielākas summas, Jūlijam bija jābrauc pēc tām uz Londo�nu. Lielākas � tas ir relatīvs jēdziens, un līdz �im ar naudu, kāda gadījās Jūlija rokās, nebija vērts domāt par risku. Jūlijs zināja, ka viņ� policijai ir labi pazīstams, zināja arī, ka vecajam Belamijam par viņa godu un uzticamību nav nekādu ilūziju. Viņ� labi sapra�ta � ja gribēs izdarīt zādzību, tad būs uz vietas jāpazūd ne vien no Londonas, bet vispār no Anglijas. Jūlijs bija nodomājis doties uz Brazīliju. Ne vien tādēļ, ka �ajā milzīgajā zemē ir ļoti labs kli�mats, bet arī tādēļ, ka portugāļu valoda bija viņa mātes valoda. Viņ� visu ļoti cītīgi apsvēra un sīki aprēķināja, cik naudas viņam būtu vajadzīgs, lai mierīgi un ērti nodzīvotu, cik vēl dzīvot pali�cis. Bet viņam vajadzīgā summa bija daudz lielāka par tām, kā�das līdz �im viņam bija uzticējis pārāk aizdomīgais principāls.

Belamijs ļāva Jūlijam par nepiecie�amo summu izrakstīt �eku, un �eku grāmatiņa glabājās pie Jūlija. Kad beidzot Jūlijs bija ga�līgi iz�ķīries, viņ� izraudzījās plānu, kuram bija viena teicama īpa��ība � vienkār�ība. Kādu rītu viņ� ienesa vecajam parakstīt vese�lu paku �eku. Pa lielākai daļai tic bija sīki maksājumi vietējiem tirgotājiem. Pēdējais �eks bija par glu�i niecīgu summu, ko vietē�jam avī�niekam samaksāt par avīzēm.

"Kādēļ jūs to nesamaksājāt skaidrā naudā?" Belamijs norūca, pacēlis �eku.

Viņ� nevarēja iedomāties, ka taisni �o rēķinu Jūlijs grib samak�sāt skaidrā naudā. Savinijs tūliņ pat aizgāja uz veikalu un samak�sāja. �eku viņ� rūpīgi noglabāja naudasmakā. Datums, summa un saņēmēja vārds bija uzrakstīti ar tinti, kas izbalē trijās stundās; kad viņ� �eku vēlreiz apskatīja, tur bija vairs tikai Belamija paraksts.

Tanī pa�ā dienā Jūlijs devās uz Londonu apciemot sfevu.

"Palūdz Goldbergu, lai viņ� izgādā pasi," viņ� teica. "Nopērc biļeti. Labāk brauksim atsevi�ķi. Es laidī�os uz Parīzi aeroplānā un Vigo sēdī�os vācu tvaikonī. Man Lisabonā ir draugs. Viņ� man izgādās biļeti un Portugāles pasi."

"Bet ko darīt ar dzīvokli? Es varu mēbeles pārdot�"

"Neko tu nedrīksti pārdot!" Jūlijs dusmīgi teica. "Ja tu pārdosi kaut vienu krēslu, te sabruks visa Londonas policija."

"Mums ir mēbeles vismaz par 400 vai 500 mārciņām," Feja mēģināja pretoties.

Sie skaitli uz Saviniju atstāja iespaidu.

"Es brauk�u viens," viņ� teica. "Varbūt tā būs labāk. Vēlāk va�ram satikties. Tev būs vieglāk iz�maukt no policijas, aizbraukt uz Ņujorku un no turienes varēsi atkulties uz Rio. Es tev rakstī�u uz veco adresi."

Vecā adrese bija Elmorā, ik dienas tur pienāca daudz dīvaini adresētu vēstuļu, kuras paklusām saņēma adresāti.

Atgriezies pilī, Jūlijs vakarā iegāja savā istabā, un, kad pilī viss norima, viņ� izņēma no naudasmaka �eku un uzrakstīja simttūk�sto� dolāru. Belamijs glabāja naudu dolāros, jo mārciņas kurss pat�laban sāka krist.

Nāko�ajā rītā Belamijs viņu uzrunāja taisni tā, kā viņ� gaidīja:

"Rīt, Savinij, es sūtī�u jūs uz pilsētu pēc naudas."

"Es varētu braukt jau �odien," Jūlijs teica. "Man �odien maz darba."

"Jūs brauksiet rīt, bet labi agri," Belamijs atcirta. "Uzrakstiet �eku par 5000 dolāriem."

Jūlijs atnāca ar �eku un vēstuli bankas pārvaldniekam.

"Ko tas nozīmē?" Belamijs neuzticīgi jautāja.

"Pagāju�o reizi, kad saņēmu piecus tūksto�us," Jūlijs apķērīgi apgalvoja, "misters Stērd�ess teica, ka viņ� loti nelabprāt izmak�sājot lielākas summas bez pavadvēstules."

"Viņiem jau vajadzēja jūs pazīt," Belamijs noņurdēja, parakstī�dams vēstuli, kurā pilnvaroja banku izmaksāt naudu �eka uzrādī�tājam.

Līdz �im viss noritēja tik gludi, ka Savinijs sāka pat uztrauk�ties. Bet ja no bankas piepe�i zvanīs uz Haras pili pirms naudas izmaksas, lai saņemtu mutisku apstiprinājumu? Ja Belamijs no�ziegumu atklāj, pirms Savinijs būs Parīzē?

Dienā Belamijs pasūtīja automobili un nezin kur aizbrauca. Jū�lijs saprata, ka viņam ir satik�anās ar Koldharboru Smitu, jo no rīta viņ� zvanīja uz Laimhauzu un pēc tam ieslēdzās uz stundas ceturksni viens savā istabā. Jūlijam taisni patika, ka Belamija ne�bija pilī. Viņam vēl darba bija pilnas rokas � jāsadedzina da�as vēstules, jāpārmeklē atstājamo uzvalku kabatas, lai kas neaiz�mirstos. Kad pēdējā vēstule bija sadegusi un pēdējās vestes pār�meklētas, Jūlijs izgāja koridorā. Viņ� domāja, vai viņa nervi varēs izturēt sasprindzinājumu, jo pēdējās divpadsmit stundas vēl jāpa�vada zem viena jumta ar Belamiju.

Koridora viņa galā pie trepēm bija mazas durvis, caur kurām nāca kalpi un pa kurām nozuda Zaļais Strēlnieks tajā naktī, kad viņ� bija atstājis asiņaino nēzdogu. Kad pārvaldnieka vairs nebija, �īs durvis noslēdza Jūlijs. Iedams uz savu istabu, viņ� pamanīja, ka durvis ir pusvirus, un nodomāja, ka jāiet atpakaļ un jāaizslēdz tās, jo pēc brokastīm uz virtuvi gāja vienīgi pa durvīm iepretim ēdamistabai.

Kad Jūlijs stāvēja koridorā, nogrimis domās par bēg�anu, dur�vis piepe�i sāka lēnām vērties vaļā. Kaut tas notika gai�ā dienas laikā un tur varēja nākt kāds kalps, Jūlija sirds tomēr nodrebēja.

Bet durvis vērās vajā tik lēni un uzmanīgi, ka Jūlijam ie�āvās galvā Zaļais Strēlnieks. Viņa kājas bija kā pie zemes pieaugu�as. Durvis vērās aizvien vairāk. Beidzot kāds pa tām uzmanīgi ienā�ca. Tas bija gar�, uzkrīto�i bāls cilvēks, kailu galvu, raga brillēs. Viņ� pat nepaguva ieraudzīt apstulbu�o Jūliju, jo tūliņ atlēca at�pakaļ un ar troksni aizcirta durvis. Jūlijs vēl arvien nekustēdamies stāvēja un atplestu muti vērās uz durvīm. Cilvēks, kur� tik dra�matiski un neizprotami parādījās, � bija misters Houets!

Tas bija misters Houets. Misters Houets ienāca pa tām pa�ām durvīm, kur Zaļais Strēlnieks. Misters Houets pa�ā pils centrā, kaut Belamijs pili tik stingri apsargā.

Jūlijs skali nopūtās, gāja atpakaļ savā guļamistabā, paņēma vil�toto �eku un kamīnā sadedzināja. Nu viņ� bija uzgājis daudz iz�devīgāku un dro�āku ceļu. Houets ir bagāts, viņ� samaksās.

Jūlijs paņēma atslēgas, atslēdza mazās durvis un lēnām nokā�pa pa akmens trepēm pieliekamajās telpās. Tās bija glu�i tuk�as. Durvis uz virtuvi bija vaļā, Jūlijs iegāja ķēk�as valstībā.

"Nē, ser, te neviens nav nācis," viņa teica, galvu kratīdama. "Tīrītāji jau sen kā aizgāja."

Savinijs paraudzīja ārdurvis, bet tās bija aizslēgtas un aiz�au�tas ar bultu. Tad viņ� iegāja atpakaļ mūra pieliekamajās telpās, kur toreiz atrada Valērijas Houetas nēzdogu. Nu �is atradums vairs neizlikās tik mīklains. Vienīgi misters Houets to varēja te atnest � varbūt aiz pārskatī�anās? Viņ� ta�u bija loti tuvredzīgs.

Tagad Jūlijam bija vienalga, vai vecis viņu padzīs vai ne. Viņ� bija atradis avotu, no kura varēs smelt līdz mū�a galam. Pastaigā�damies pa parku, viņ� noskatījās uz Leidimcnoru jau kā uz savu īpa�umu un sapņoja par pasakainām summām. Piepe�i viņ� ierau�dzīja D�imu Federstonu.

"Velns lai parauj! Ko jūs te darāt, Federston?"

Jūlija ro�ainie sapņi uzreiz izgaisa.

"Es izlietoju gadījumu. Man teica, ka vecis nav mājās."

"Jūs nedrīkstat iet uz pili, kapteini Federston," Savinijs uztraukts teica, "jau tā, kā teikt, esmu pazaudējis vietu."

"Es dzirdēju."

"Dzirdējāt?!" Jūlijs nomurmināja.

Federstons palocīja galvu.

"Ja tāds cilvēks kā jūs, Savinij," viņ� teica, "sāk ievākt ziņas kuģu kompānijās un interesējas par vācu tvaikoņiem, kas iet no Vigo uz Rio, tas nozīmē, ka jums tie�ām draud nopietnas bries�mas, ka jūs laikam atlaidīs un jūs domājat par dzīves vietas mai�ņu. Varu jums vienu teikt: kaut Abc Belamijs būtu vai pats velns, tomēr mans pienākums sargāt viņu no zagļiem. Un es jūs, Savinij, brīdinu! Ja mēģināsiet Londonu pamest prozaiskajā vilcienā vai romantiskajā aeroplānā, jūs pamatīgi izkratīs."

Jūlijs gandrīz paģība. Cik laimīgi viņ� bija izkūlies no nelaimes!

"Es nemaz nesaprotu, kapteini Federston, kā jūs tā varat do�māt," viņ� teica, izlikdamies apvainots, "pribu kļūt godīgs, bet jūs, policisti; cilvēkam neļaujat pat laboties."

D�ims sāka smieties.

"Kādēļ jūs runājat kā moceklis?" viņ� teica. "Bet tagad, Jūlij, jūs man varat palīdzēt. Es te dārzā ko meklēju."

"Ko jūs meklējat?"

Jūlija ziņkārība aizdzina bailes.

"Pirms da�ām dienām es te zemē iedzinu pāris nūjiņas. Visas atradu, tik vienu ne. Tas bija tai naktī, kad suņi dzinās pēc Zaļā Strēlnieka."

Nebija ilgi jāmeklē. Jau pēc da�ām minūtēm D�ims ieraudzīja spīdo�o metāla galiņu. Viņ� nūjiņu izvilka.

"Kas tas tāds?" Jūlijs vaicāja.

"Termometrs. Varu jau iepriek� pateikt, ka tas rāda 40 grādus."

Viņ� noslaucīja slapjo zemi, paskatījās un izbrīnījās.

"80 grādu!" viņ� �ukstot teica.

Nebija nekādu �aubu. Sarkanā strīpiņa bija uzkāpusi līdz 80 grādiem.

"80 grādu!" D�ims atkārtoja.

"Te, Savinij, zeme ir divreiz tik karsta kā parka pārējā daļā," D�ims turpināja. "Te ir gāzes rēķina izskaidrojums."

"Bet ko tas nozīmē?" Jūlijs jautāja. "Kāds tam sakars ar gāzes rēķinu? Jūs ta�u nedomāsiet, ka Belamijs apsilda zemi?"

"Taisni tā es domāju."

Federstons atkal apskatīja termometru. Vairs tikai 55 grādi, bet tas bija pacēlies līdz 80 grādiem.

"Es nesaprotu, Federston, ko tas viss nozīmē?" Jūlijs dusmīgi teica. "Ko lai saku vecim, kad viņ� pārbrauks?"

"Nesakiet neko. Cietiet klusu tāpat kā agrāk."

Bet �oreiz Jūlijam nevajadzēja melot. Tiklīdz Federstons pagrie�zās un gribēja iet prom, pils vārtos iebrauca Belamija automobi�lis. Izlēca Belamijs.

"Saņēmāt jaunu pavēli?" viņ� asi jautāja. "Labi, ka satiku jūs, kapteini Federston. Man Anglijā vislabāk patīk, ka cilvēki nāk vie�sos bez aicinājuma. Kas tas tāds?"

D�ims pasniedza garo tērauda nūjiņu. Belamijs saīga.

"Kad vēl biju jūsu dienestā, mister Belamij, jūsu parkā vairā�kās vietās iedzinu zemē �ādus instrumentus. Visos citos termo�metrs, kas viņos ierīkots, rādīja 40 grādu zemes temperatūru, bet �is rāda 80!"

Belamijs bija glu�i mierīgs. Viņa seja likās sastingusi.

"Varbūt esat atradis vulkānu," viņ� teica, "vai karstu pazemes avotu? Tādēļ ta�u jūs mani nesēdināsiet cietumā, ka parkā tik karsta zeme?"

"Es tik aizrādu, ka tas ir ļoti savādi."

Belamijs dobji iesmējās.

"Man ļoti nepatīk, Federston, ka jāizjauc jūsu ilūzijas, bet, ja jūs pavaicāsiet vārtu sargam, dabūsiet zināt, ka es, kā īsts ameri�kānis, ievilku karstu ūdeni arī vārtu sarga dzīvoklī. Jūs esat uzdū�ries uz karstās caurules � tas ir viss. Tomēr man gribētos zināt, ko jūs domājat par savu atradumu."

"Protams, es neparedzu, ka tur ir karstās caurules," D�ims atbildēja.

Ve�a paskaidrojums bija pilnīgi loģisks. Federstons sajuta, ka ari �oreiz Belamijs uzvarējis. Vārtnieks miljonāra vārdus apstiprināja.

Federstons savu neveiksmi izstāstīja Spaikam.

"Pats nesaprotu, ko gaidīju," viņ� teica. "Es nodomāju, ka lie�ki patērētā gāze izlietota kaut kādiem noslēpumainiem plāniem. Dzīvodams pilī, pats arvien pārkontrolēju skaitītāju un pārliecinā�jos, ka gāze izlietota daudz lielākos apmēros, nekā vajadzīgs vir�tuvei un apsildī�anai."

Kad par gāzi viss bija izrunāts, Spaiks teica:

"Es gribu jums ko pastāstīt. Pēc jūsu aizbrauk�anas ciemā ie�radās kāds sve�inieks. Viņ� dzīvo mājiņā netālu no Leidimenoras. Es redzēju, ka viņ� naktī staigāja gar mistera Houeta namu."

Federstons sāka smieties.

"Nav nekāds brīnums, ka jūs viņu redzējāt," viņ� sausi teica. "Tas ir viens no maniem cilvēkiem. Par no�ēlo�anu, galvenais ko�misārs viņu jau �odien aizsauc. Mums ir liels cilvēku trūkums, es nevarēju izdomāt svarīgu iemeslu, lai viņu te atstātu. Jums jāpa�līdz man, Holend. Es jums uzticos. Pēc manām domām, mis Hou�etai draud briesmas. Kas tās par briesmām, pats vēl nezinu, tikai Belamijs nezināmu iemeslu dēl meiteni loti neieredz un, ja ne�maldos, perina kādus ļaunprātīgus nodomus. Ja esat ar mieru te palikt, es parunā�u ar jūsu redaktoru un nokārto�u. Es viņu pār�liecinā�u, ka Haras pilī drīzumā norisināsies svarīgi notikumi, ku�ri labi noderēs avīzei."

"Ko lai te daru?"

"Es vēlos, lai jūs dienu pa lielākai daļai guļat gultā, bet naktī esat kaut kur Leidimenoras tuvumā."

"Jūs gaidāt Strēlnieka parādī�anos?"

Federstons pakratīja galvu.

"Par Strēlnieku es nebēdāju. Esmu pārliecināts, ka viņ� mis Houetai nedarīs neko ļaunu. Es sekoju Koldharboram Smitam. Ti�ciet man, viņ� ir bīstamāks par viszaļāko strēlnieku."

Braukdams atpakaļ uz Londonu, Federstons uzkalniņā apturē�ja automobili un atskatījās atpakaļ. Sārtā vakarblāzma apvār�ņa malā lēja starus pāri drūmās pils draudo�ajām sienām. Kādi noslē�pumi gan tur slēpti? Kāda traģēdija tur norisinās? Federstons bija pārliecināts, ka pils noslēpums vēl nav uzminēts.

Tai pa�ā vakarā pulksten astoņos apkalpotāja iestūma Abes Be�lamija kabinetā galdiņu uz ritenī�iem. Uz galdiņa bija bagatīga mal�tīte. Novietojusi to uz rakstāmgalda un pielikusi krēslu, apkalpo�tāja bailīgi teica: "Lūdzu, pusdienas, ser," un steidzīgi izgāja.

Belamijs, kur�, likās, viņu nepamanīja, izdzirdis viņas balsi, sa�rāvās un kaut ko norūca. Apkalpotāja nedzirdēja, ko viņ� teica. Kad viņa aizgāja, tas lēni piecēlās, piegāja pie durvīm un aizslē�dza. Tad, nesēzdamies pie galda, sāka sadalīt ēdienu �ķīvjos. Bei�dzis viņ� piegāja pie rakstāmgalda un pastūma to pie malas. Zem galda bij^ izklāts tepiķis. Belamijs tepiķi rūpīgi saritināja, izņēma no rakstāmgalda atvilktnes mazu trauciņu ar �ķidro gaisu, par kuru Jūlijs daudz bija galvu lauzījis. Viņ� to pielika pie viena no par�keta dēlī�iem, un tas pacēlās. Tur bija mazs atslēgas caurumiņ�, tajā Belamijs ielika atslēgu, kuru nēsāja ķēdītē uz krūtīm. Viena grīdas dala kā lūka pacēlās uz aug�u. Apak�ā bija akmens grīda, tad vēl viens atslēgas caurums. Belamijs ielika to pa�u atslēgu un ar kāju paspieda akmeni. Tas pagriezās, jo bija iestiprināts tērau�da asī. Tur sākās akmens pakāpieni. Belamijs gāja atpakaļ pie gal�da, paņēma �ķīvi un kāpa lejā pa trepēm. Kaut visapkārt bija loti tum�s, viņ� uzmeklēja soliņu, uzlika �ķīvi un aizdedzināja gāzi. Telpas viņā galā bija durvis. Viņ� tās atslēdza.

Aiz tām bija otra pla�a telpa, jau aiz pils sienām, un to apgais�moja se�as nespodras gāzes lampiņas. Sī istaba ar maslvām ko�lonnām un velvētiem griestiem bija visievērojamākā visā pilī. Tā bija bagatīgi ierīkota. Brīni�ķīgi tepiķi klāja akmens grīdu, pie sie�nām dārgi gobelēni, mīksti krēsli un dīvāni. Uz maza galdiņa stā�vēja sudraba vāze ar puķēm. Visu to Abe Belamijs pats personīgi bija te nonesis � pamazām, vienu pēc otra.

Nolicis �ķīvi uz galda, Belamijs paskatījās apkārt. Istaba bija tuk�a. Piegājis pie kādām durvīm, viņ� tās pagrūda. Aiz durvīm bija maza istabiņa � virtuve. Pa atvērtajām durvīm viņ� redzēja vannu. Belamijs noņurdēja un atgriezās pirmajā istabā.

"Elaina!" viņ� skali sauca.

No tre�ās istabas gausiem soliem iznāca sieviete. Viņai mugurā bija pelēkas bezveida drēbes. Viņas kustības bija glu�i mehāniskas.

"Te tavas pusdienas!" Belamijs uzbrēca. "Saki, vai tev nekad nav ienācis prātā, ka varu tevi aizmirst? Pieņemsim, es piepe�i nomirtu, ko?" Vecais sāka smieties par saviem vārdiem. "Kas tad tevi baros? Tu, Elaina, te nomirtu badā. Bet pēc simts vai tūksto� gadiem tevi varbūt atraktu un noliktu blakus kādas karalienes pī��ļiem. Ko tu par to teiksi, Elaina?"

Nelaimīgā sieviete �ādās runās gandrīz nemaz vairs neklausī�jās, jo pārāk bie�i bija tās dzirdējusi. Pielikusi krēslu pie galda, viņa apsēdās. Belamijs skatījās, kā viņa lēni un mehāniski lika barību mutē un ēda. Viņas bālā, caurspīdīgā seja liecināja par il�giem pazemē pavadītiem ieslodzījuma gadiem.

Un tomēr sieviete, kas sēdēja Belamijam pretim pie galda, aiz�vien vēl bija brīni�ķīgi skaista! Mokas, kuras tā bija izcietusi bries�mīgajos gados, visi Belamija apvainojumi un pazemojumi ik die�nas tomēr nesalauza viņas raksturu, un jaunavīgajā sejā neiespiedās neviena grumba. Viņa izskatījās kā trīsdesmit gadu veca, un tikai glu�i baltie mati teica, cik viņai gadu.

Belamijs stāvēja, atspiedies pret masīvu kolonnu, rokas uz krū�tīm sakrustojis, un noskatījās viņā.

"Elaina Helda, es �odien redzēju Valēriju," viņ� teica. "Viņa būtu sūtījusi tev sveicienus, ja zinātu, ka esi te. Pēc viena mēne�a viņa precas. Vai tu atceries Koldharboru Smitu?"

Sieviete savādi paskatījās.

"Es jums neticu, ka esat saticis Valēriju. Es neticu, ka viņa mīt te tuvumā. Es vispār jūsu pļāpām neticu. Viss, ko līdz �im man stāstījāt, ir salti meli."

"Tu atceries Koldharboru Smitu?" Belamijs vēlreiz jautāja.

Sieviete neko neatbildēja, bet roka, kurā bija ūdens glāze, stip�ri drebēja.

"Nu, atceries!" Belamijs draudo�i teica. "Man liekas, drīz tu viņu atkal redzēsi. Ak tā, pirms da�ām dienām te, pilī, slaistījās gardegunis slepenpolicists. Tu, kā arvien, te bļaustījies, un viņ� to dzirdēja. Jā, cienītā kundze, viņ� stāvēja tie�i virs �īm telpām un dzirdēja tavu balsi." Belamijs iesmējās, un viņa smiekli dobji noska�nēja velvētajā pazemes telpā. "Varonīgs zēns, viņ� dārzā mērīja zemes temperatūru un uzdūrās taisni tavai virtuvei. Viņ� bija mīklu pareizi atminējis, bet es to piekrāpu."

Viņa nekā neatbildēja. Belamijs jau bija pieradis pie �īs klusē��anas un nedusmojās. Viņ� mierīgi turpināja: .

"Valērija ir apbrīnojami skaista. Jā gan, cienītā kundze, tie�i kā jūs. Var teikt, viņa ir otra Elaina Helda. Tādas pa�as acis, tādi pa�i mati un, jāsaka, tikpat lepna un muļķīgi spītīga. Pēc mēne�a viņai būs kāzas."

Sieviete, ar kuru viņ� runāja, lēni piecēlās no krēsla, izstiepās un nicino�i uz viņu noraudzījās.

"Man �ķiet, Valērija sen jau ir mirusi," viņa teica.

"Tu biji un paliec liela muļķe. Cik lieliski tu varētu dzīvot, ja būtu pieņēmusi manu bildinājumu. Tagad tu man kā sieva vairs neesi vajadzīga."

"Tas ir vispatīkamākais, ko jūs jebkad man esat teicis. Ak, Kungs, kā es vēlos nomirt!"

Viņa aizsedza seju ar rokām, un viss viņas stāvs raustījās sma�gās elsās.

"Ko tad tu gaidi?" viņ� nicīgi jautāja. "Tu esi bailīga. KādēJ nemirsti? Tas ta�u tik vienkār�i. Atver gāzes krānus � un tu mie�rīgi iemigsi� Tev te ir arī na�i. Vai nevari tos uztrīt labi asus?"

"Nē, tā es negribu mirt! Vēlos sagaidīt brīdi, kad redzē�u tevi sodītu par visu ļauno, ko virs zemes esi darījis. Es alkstu �ā brī��a. Tikai tādēļ, Abe Belamij, vēl dzīvoju."

Belamijs, zobus atņirdzis, smīnēja. Atri pieskrējis, viņ� satvēra to aiz pleca.

"Tu baidies nāves?" viņ� teica, acīs skatīdamies. "Bet es nebīs�tos. Glu�i otrādi, nevaru sagaidīt dienu, kad tur, aug�ā, mir�u, bet tu paliksi te, lejā, un neviens tevi neatcerēsies. Cik patīkami mirt ar �īm domām! Bet cilvēki, kas iznesīs manus pī�ļus, neko nezi�nādami, kāps pāri tavam kapam, Elaina."

Viņa nodrebēja. ,

"Briesmonis!"

Abe palaida viņas plecu, paņēma �ķīvi un pagrozīja to uz delnas.

"Viņi nekad tevi neatradīs," viņ� it kā pats sev teica. "Nekad. Es tevi te turē�u ciet."

Viņ� asi pagriezās un izgāja, aizcirsdams un aizbultēdams dur�vis. �ķīvi uznesa aug�ā un nolika bibliotēkas istabā uz galda.

Haras suņus tagad turēja senajās telpās, kur reiz mita dc Ķirsī medību suņi tajos laikos, kad Kolumbs, vēl mazs būdams, skrai�dīja pa D�enovas ielām. Viņus baroja pēc Abes Belamija speciāliem norādījumiem. Barību tiem deva tikai no rīta. Vakaros ar nolūku nebaroja. Izsalcis suns ir modrīgs un plēsīgs sargs, vecais domāja. Rītos viņ� pats tiem deva ēst. No rīta viņi svinīgā rindā sēdēja pie vecā guļamistabas durvīm, un, tiklīdz viņ� iznāca, tie glaudās klāt.

"Jūs, Savinij, rit braucat uz pilsētu?" Belamijs jautāja. "Bet brau�ciet labi ātri atpakaļ. Dzirdēju, jūs esot precējies?"

"Jā, ser," Jūlijs atbildēja, brīnīdamies, kas vecim to teicis.

Viņ� zināja, ka Federstons Belamijam neko nestāstīja. Tad ap�ķērās: laikam Koldharbors Smits, kuram neko nevarēja uzticēt.

"Stāsta, jūsu sieva esot tīra skaistulīte," Belamijs teica, glūnē�dams uz sekretāru caur kuplajām uzacīm. "Skaistule, ko?"

"Jā, ser," Jūlijs atbildēja, gaidīdams, kas būs tālāk.

"Smitam priek� viņas ir labs darbiņ�," Belamijs teica, �ķirstī�dams ilustrētu avīzi. "Jūs neļaunosieties, ja viņa nopelnīs kādu �ūksnīti naudas, protams, godīgi?"

Jūlijs izlikās, ka �o apvainojumu nav dzirdējis. Viņam loti gri�bējās zināt, par ko vecais runā.

"Man, ser, būs liels prieks," viņ� godbijīgi teica. "Feja ir laba sieviete un neko nezina par manu agrāko dzīvi�"

"Nemelojiet, Savinij. Es zinu, tā bijusi jūsu bandā. Būtu viņa godīga sieviete, tā man nederētu. Tas ir � Smitam. Aizrakstiet viņai, Savinij. Bet labāk mēģiniet satikt personīgi. Rīt jūs braucat uz pilsētu, tad aizejiet pie viņas un parunājiet. Brīdiniet, lai neat�sakās Smitam izpalīdzēt. Viņai labi samaksās."

Pamājis ar galvu, Belamijs sarunu beidza.

Jūlijs pavadīja Belamiju līdz suņu būdām un gāja gulēt. Pēc brī�a Belamijs nāca atpakaļ. Izsalku�ie suņi sekoja viņam pa pē�dām. Suņi gaidīja, kamēr tas aizslēdz ārdurvis un aizcērt bultas, tad kāpa pakaļ pa platajām trepēm. Pie savas istabas durvīm Be�lamijs atskatījās. Viens no suņiem gulēja trepju laukumiņā, pārējie divi o�ņāja grīdu pie Savinija istabas.

Pilī bija dziļ� klusums. Jūlijs nevarēja aizmigt, domāja par sa�runu ar Belamiju un klausījās, kā priek�namā tik�ķ pulkstenis. Bija jau pāri pusnaktij, kad viņ� koridorā izdzirda vieglu troksni. Suns dobji ierūcās. Ari Belamijs to dzirdēja un tūliņ piecēlās. Suņi stai�gāja pa koridoru no viena gala uz otru. Viens no viņiem, ierau�dzījis saimnieku, atkal ierūcās.

"Klusu!" vecis dusmīgi uzkliedza.

Suns rūkdams apgūlās, izstiepa kājas un skatījās uz saimnieku.

Abe Belamijs atkal aizvēra un aizslēdza durvis. Pēc brī�a viņ� aizmiga.

Divos naktī mūra pieliekamo telpu durvis sāka lēnām vērties vaļā, tik lēnām un tik klusu, ka suns, kur� bija tikai da�us so]us no tām, pat nepagriezās. Tikpat lēni un klusi durvis aizvērās. Bet pie sienas uz grīdas kas palika � liels māla pods ar pienu. Pir�mais to ieraudzīja suns lejā koridorā. Izdzirdu�i, cik skali tas lok pienu, arī pārējie divi suņi bija klāt. Drīz pods bija tuk�s. Apmie�rinātie suņi laiski apgūlās, laizīdami ar pienu aplietās ķetnas. Suns, kur� pirmais atrada pienu, aizgāja savā vietā, nolika galvu uz ķet�nām un aizvēra acis. Tūliņ arī pārējie divi nogūlās uz sāniem. Pēc brī�a pa durvīm ienāca cilvēks zaļā tērpā. Steidzīgi aizskrējis līdz trepju laukumiņam, kur bija elektrības slēdzis, viņ� to pagrieza. Viss priek�nams ienira tumsā.

Viņ� klusām noliecās un pavilka pie malas vienu suni. Tas at�vēra acis. Zaļais cilvēks viņu paglaudīja un pakasīja aiz ausīm. Suns tūliņ atkal aizmiga.

Zaļais sve�inieks nekustēdamies stāvēja pie Abes Belamija gu�ļamistabas durvīm. Viņa izdēdēju�ais stāvs un nenormālais augums atstāja smagu un drūmu iespaidu. Viņa uztūku�i, bālā seja bija briesmīga un ērmoti sastingusi. Vienā rokā tam bija zaļ� loks, pie sāniem karājās bultu maks, pilns ar bultām, kuru galos paspīdēja zaļas spalviņas. Viņ� ilgi gaidīja. Tad pieliecās un atslēgas cauru�mā iebāza tievu, garu atslēgai līdzīgu instrumentu. Atslēgas riņķī bija iesista smalka stieple, kas savienota ar bultu maku. Zaļais Strēlnieks strauji satvēra savādā instrumenta kātu un lēni sāka to griezt. To viņ� izdarīja bez ķāda trok�ņa, un durvis pamazām vē�rās vaļā, līdz bija pavisam atvērtas. Bet tur bija vēl otras durvis, apsistas ar ādu. Atkal viņ� ķērās pie instrumenta. �oreiz to vien�kār�i pielika pie dzelzs tapas. Instrumenta magnētiskais spēks bi�ja tik liels, ka strāva, iziedama caur dzelzs tapu, pievilka durvju rokturi viņā pusē. Un durvis lēni un klusi atvērās�

161

Kad Abe Belamijs pamodās, pulksteņa fosforiskie rādītāji bi�ja ceturksni uz pieciem. Belamijs jau bija pieradis, ka da�reiz pa naktīm durvis atvērās. Vispimis viņ� mehāniski paskatījās uz tām. �oreiz durvis bija aizslēgtas, un viņ� atkal apgūlās. Pavilkdams spilvenu, lai ērtāk būtu gulēt, viņ� izdzirda klusu metāla priek��meta kritienu. Izlamājies viņ� piecēlās un pacēla atslēgu garajā ķēdīte.

6�509

Bet tik drīz aizmigt viņ� vairs nevarēja, viņam nedeva mieru nepatīkamas pārdomas.

Valērija Houeta! Patlaban viņa dro�i vien guļ un pat sapņos nenojau�, kas ar viņu notiks.

Bet Belamijs bija maldījies. Valērija vēl bija nomodā.

Katras sievietes dzīvē reiz pienāk brīdis, kad viņa piepe�i sa�jūt, ka liktenis, kas līdz �im tai Jāvis brīvību, viņas dzīvi atdod cita varā. �I sajūta ir tīkama, tomēr kaitina. Sevi�ķi tas uztrauc un kaitina, ja neviens vēl oficiāli savas tiesības uz sievieti nav pie�prasījis, jo attiecības ir neskaidras un nenoteiktas.

Valērijas Houetas un D�ima Federstona attiecības bija taisni tādas. Viņi nebija runāju�i ne par mīlestību, ne laulību, tomēr vi�ņa jau jutās saistīta, un, ja kāds cits to bildinātu, viņa atteiktu, ka jau ir saderināta līgava.

Īstenībā viņa pat nezināja, vai Federstons ir brīvs! Viņa atcerē�jās visu, cik tie kopā biju�i, un nodomāja, ka Federstons interesē�jas tikai par viņas lietu, ne par viņu pa�u. Reiz tēvs bija lūdzis viņu kā slepenpolicistu tai palīdzēt, un acīmredzot viņa intereses ir tīri profesionālas, kaut gan reiz viņa balsī ieskanējās tīkami sirsnīgas skaņas, kad tie pie vārtiņiem atvadījās un viņ� novēlēja labu nakti.

Valērijai �ķita, ka viņa to jau sen nav redzējusi, kaut �ķīrās pirms da�ām stundām. Kad D�ima nebija, viņa garlaikojās, un tas viņu kaitināja; viņa pat saplēsa vēstuli, kuru tikko bija rakstījusi. Bija gan vēl viens dusmu iemesls! Vēstules, kuras viņa rakstīja D�imam, bija ļoti pla�as. Arī �oreiz viņa rakstīja jau desmito la�pu, bet vēl nebija ne pusē. Noskumusi viņa raudzījās uz saplēsta�jām vēstules drumstalām papīrkurvī un domāja, ka viņ� nebūt tā neinteresējas par katru viņas soli. Viņa sāka rakstīt no jauna, bet atkal saskaitās, izdzēsa uguni un devās uz savu istabu. Misters Houets �ovakar bija apgūlies agrāk, un Valērija lika kalponei aiz�slēgt durvis. Viņa apgūlās loti neapmierināta, ka ir tik "nepastāvī�ga". Nezin kādēļ misis Heldas meklē�ana viņai vairs nelikās tik vajadzīga un nepiecie�ama.

Viņas logs izgāja uz dārzu, kur� glaudās pie Leidimenoras frontona. Aiz dārza, kuram visapkārt stiepās zemu ziedo�u koku �ogs, bija ceļ�. Izliekusies pa logu, viņa uz ceļa ieraudzīja vientuļu stā�

vu soļojam turp un atpakaļ. Tas smēķēja, un cigāra uguns �ķita kā liels ugunīgs punkts. Domādama, ka tas dro�i vien ir Spaiks Holends, kur� apņēmies viņu sargāt, tā pasmaidīja. Slepenpolicists, kas līdz �im sargāja viņu namu un ceļu, bija aizsaukts. Domājot par D�ima rūpību, Valērija nomierinājās un viņai kļuva jautrāk.

Parasti Valērijai bija ciets miegs, bet �onakt viņa nerada mieru nekur un kādu stundu mētājās pa gultu, līdz tomēr aizmiga.

Divas reizes viņa pamodās, tad apņēmās kāpt lejā un sasildīt glāzi piena. Viņa izkāpa no gultas un paskatījās uz vientuļo ceļu.

Spaiku nekur neredzēja. Meitene nodomāja, ka viņ� aizgājis gulēt. Viņa uzvilka rītasvārkus, uzmeklēja tupelītes un aizdedza sveci. Piegājusi pie durvīm un atvērusi tās, viņa izdzirda savādu troksni un nopūta sveci. Lejā bija dzirdamas cilvēku balsis. Divi cilvēki �ukstot sarunājās.

Meitenes sirds sāka strauji pukstēt. Uz pirkstgaliem viņa pie�gāja pie trepju margām un paskatījās lejā. Neviens nebija redzams, bet balsis varēja dzirdēt diezgan skaidri. Kāds lejā klusām �ņukstē�ja. Vai viņa sapņoja? Lai pārliecinātos, ka tie nav murgi, Valērija ieknieba rokā.

Ko darīt? Vai nemodināt tēvu? Viņa piegāja pie tēva guļamis�tabas durvīm un nedro�i paņēma āmuriņu, bet nepieklauvēja.

Lejā vēl arvien bija dzirdamas cilvēku balsis; arī �ņukstieni ne�rimās. Tie nevarēja būt kalpi. Ja kāds būtu saslimis, viena no mei�tenēm viņu dro�i vien uzmodinātu.

Valērija klusu nospieda tēva guļamistabas durvju rokturi. Tumsā viņa sataustīja tēva gultu. Gulta bija tuk�a.

Valērija tam negribēja ticēt. Drebo�ām rokām viņa atkal uzde�dzināja sveci. Gulta bija kā vakarā klāta. Gultā, glīti salocīta, bija tēva pid�ama.

Meitenei palika vieglāk. Balss, kuru viņa dzirdēja, dro�i vien bija tēva balss. Acīmredzot kāds no kalpiem būs griezies pie viņa.

Viņa paņēma sveci un kāpa lejā, un balsis un �ņukstieni lejā tūdaļ apklusa.

Lai gan viņa kāpa loti klusu un uzmanīgi, tomēr dzirdēt to varēja. Valērija piegāja pie viesistabas durvīm. Tur kāds raudāja. Viņa mēģināja atvērt durvis, bet tās bija no iek�puses aizslēgtas.

6

"Kas tur ir?" Valērija jautāja, tikko elpot jaudādama.

163

Atkal tur �ukstēja, tad atskanēja viņas tēva balss: "Tas esmu es, Valērij."

"Kas tur notiek?" viņa jautāja un atviegloti nopūtās.

"Nekas. Es runāju ar kādu draugu. Tūliņ ie�u pie tevis," viņ� nedro�i atteica.

"Kas ir pie tevis?" pārsteigtā meitene jautāja.

"Kāp vien aug�ā, mans bērns, un liecies gulēt. Es negribu mo�dināt kalpus," misters Houets pavēlo�i teica.

Negribot viņa apgriezās un lēni gāja uz savu istabu.

Kas gan varēja būt tik agrā rīta stundā pie viņas tēva? Kādēļ tēvs visu nakti nav gulējis?

Tas bija tik savādi! Viņ� arvien bija akurāts un noteikts. Tik dīvaini viņ� nekad nebija darījis. Katrā ziņā viņa neviena līdzīga gadījuma nevarēja atcerēties. Vienmēr viņai likās, ka tēvs ienīst visādu noslēpumainību, bet nu viņ� pats ir iesaistījies kādā neiz�protamā lietā.

Viņa nevarēja iedomāties, kas tas varētu būt. Tomēr viņa bija priecīga, ka tur bija viņas tēvs.

Bet kas tas otrs?

Meitene apsēdās uz gultas malas un nogrima domās. Durvis palika vaļā. Beidzot viņa lejā izdzirda atslēgas troksni. Kāds izgā�ja no viesistabas. Valērijai uzmācās neatvairāma ziņkārība.

Viņa klusi piezagās pie durvīm, tikpat klusi piegāja pie trepēm un paskatījās lejā. Par laimi, viņa abām rokām turējās pie trepju margām, citādi aiz pārsteiguma un �ausmām viņa nenovēr�ami būtu pakritusi.

Priek�nama vidū, vājas gaismas apspīdēts, kas plūda pa vaļē�jām durvīm, stāvēja Zaļais Strēlnieks.

Valērija paskatījās tik vienu reizi. A�i apgriezās, ieskrēja istabā un aizslēdza durvis. Viss viņai likās neizprotams un nejēdzīgs. Vi�ņas tēvs! Bet kas gan bija vēlais viesis?

Uz ielas viņa izdzirda automobiļa motora rūkoņu. Pat nepie�gāja pie loga pārliecināties, ka viesis tie�ām aizbrauc. Viņa to instinktīvi sajuta. Bet misters Houets � Zaļais Strēlnieks?! Viņai reiba galva.

Viņa sēdēja kā sastingusi, galvu pret rokām atspiedusi, un pat nepakustējās, kad izdzirda tēva solus. Viņ� iegāja savā istabā un aizslēdza durvis.

Brokastis Valērija nokāpa loti agri. Viņai stipri sāpēja galva un aiz noguruma ļima kājas, bet gribējās zināt, ko tēvs teiks par pa�gāju�ās nakts notikumu. Viņa nozvērējās nevienam neteikt, ka zi�na viņa noslēpumu.

Valērija sasveicinājās kā aizvien, it kā nekas nebūtu noticis.

"Tavs viesis, tēt, aizbrauca loti vēlu," viņa teica, sēzdamās pre�tim aiz galda.

Tēvs izskatījās loti bāls un noguris. Acīmredzot tāpat kā viņa naktī nav gulējis.

"Jā, Valērij," viņ� nomurmināja, nevarēdams skatīties acīs. "Es solīju vakarā pie tevis ieiet, vai ne? Bet� biju par daudz satriekts par kādu notikumu. Piedod, dārgā, labāk par to nerunāsim."

"Protams, tēt, nerunāsim," Valērija jautri teica. Patiesībā viņai nebija ko priecāties.

"Tu, mans bērns, dro�i vien, ļoti sabaidījies," viņ� vēlāk teica, pats atsākdams sarunu. "Taisni no tā gribēju tevi pasargāt. Tu biji manā istabā?" Klusēdama viņa pamāja ar galvu. "Un mana gulta bija tuk�a? Diezin ko darītu, lai tas nebūtu noticis!"

"Bet kas pie tevis bija, tēvs? Ļoti svarīgā lietā?"

"Svarīgā, loti svarīgā!" viņ� pārliecino�i atbildēja un tūdaļ pie�bilda. "Valērij, man nepatīk, ka viņi tā pasniedz brokastīs olas."

Valērija labi zināja, ko �ī sūdzē�anās nozīmē. Kad tēvs gribēja pārtraukt netīkamu sarunu, viņ� sūdzējās, ka olas nav labi vāritas.

"Es �odien brauk�u uz pilsētu," pēc brokastīm viņ� teica. "Ie�braucis kāds no Filadelfijas, man katrā ziņā jāsatiek. Dro�i vien mājās bū�u loti vēlu."

Viņ� tik pamatīgi sāka stāstīt par brauciena iemesliem, ka Va�lērijai radās �aubas, vai tie nav izdomāti. Tomēr viņa to neizpra��ņāja un nelikās pārsteigta, kaut misteram Houetam vajadzēja at�cerēties, ka vēl vakar viņ� teica, ka vienīgi slimība to var atraut no grāmatas rakstī�anas.

Valērijai pat patika, ka viņ� aizbrauc. Viņa gribēja izpra�ņāt kalpus un labi rūpīgi apskatīt viesistabu. Varbūt atradīs noslēpu�mainā notikuma atminējumu.

Tēvs aizbrauca tūliņ pēc brokastīm. Spaiks, to noskatījies, steidzās pie Valērijas.

"Ceru, mājā nav gadījies nekas ļauns?" viņ� rūpju pilns jautāja.

"Cik brīni�ķīgi jautā mūsu sargeņģelis!" viņa sāka smieties.

Spaiks saviebās.

"Jūsu sargeņģelis apsēdās zem krūma un zaudēja samaņu," viņ� teica. Redzēdams, ka viņa uztraucas, tas steidza paskaidrot, ka vienkār�i aizmidzis. "Īstenībā man vajadzētu gulēt, lai nāko�o nakti nenāktu miegs. Bet, taisnību sakot," viņ� piebilda, "dienā notiek tik interesantas lietas, ka eju gulēt tikai stundu pirms de�ūras. Pi�lī jaunas nepatik�anas."

"Kas noticis?"

"Zaļais puisis pagāju�o nakti pastrādājis jaukas lietas! Kad ve�cais Belamijs �orīt pamodies, visi suņi biju�i apdullināti. Acīmre�dzot naktī viņi labi pacienāti."

"Kā, viņ� atkal suņus' apdzirdījis ar miega zālēm?" meitene iz�brīnījusies jautāja.

Spaiks pamāja ar galvu.

"Patlaban satiku Jūliju. Viņ� teica, ka vecis suņus turē�ot ista�bā. Vecais trako un ārdās. Viņ� sapulcinājis visus kalpus, visus tur aizdomās un nopratina. Saka, ka sauk�ot uz pili policiju."

"Nabaga misters Savinijs. Varu iedomāties, kā viņam ap sirdi," meitene līdzcietīgi teica.

"Nu, taisnību sakot, viņ� nemaz tā neuztraucas," Spaiks attei�ca. "Nekad viņu tik jautru neesmu redzējis kā pa�reiz. Gadījumu ar suņiem viņ� uzskata par joku. Viņam no sirds �ēl, ka Zaļais

Strēlnieks nav suņus nogalinājis, tikai apdullinājis. Jūsu tēvs, mis Houet, loti agri aizbrauca."

"Jā, viņam pilsētā darī�anas," Valērija atbildēja.

"Ari Jūlijam Londonā darī�anas," Spaiks pļāpāja. "Ak tā, �orīt pa telefonu runāju ar misteru Federstonu."

"Sakiet, mister Holend, vai �orīt, kad sēdējāt uz ceļa, garām nepabrauca automobilis?" Valērija jautāja.

"Kā ne! Automobilis jau mani uzmodināja. Tas bija mazs div�vietīgs Dela�a sistēmas auto; kaut lietus nelija, jumts bija pacelts. Es brīnījos, no kurienes tas tik agri varēja braukt. Kas ir?"

"Es to redzēju pa savu logu. Ari mani uzmodināja motora troksnis," Valērija meloja.

Spaika sejā izzuda ziņkārība.

"Vai neredzējāt, kas automobili vadīja?" Valērija prasīja.

"Loti pavir�i. Bet tas gan bija brīni�ķīgi! Mani uzmodināja luk�turu gaisma. Jums, mis Houet, ir loti tramīgs miegs! Automobiļa troksnis bija tik niecīgs, ka tādu dzirdēju pirmo reizi mū�ā. Vis�vairāk mani pārsteidza, ka automobili vadīja mētelī ietinusies sie�viete. Es viņu redzēju tikai vienu mirkli."

"Vai vēl kāds bija automobilī?"

"Nevaru apgalvot," Spaiks atbildēja. "Bet kādēļ, mis Houet, jūs mani tik sīki izpra�ņājat?" Spaiks jautāja, jo viņam piepe�i radās aizdomas. "Es ceru, ka Leidimenorā vakarnakt nekas sevi�ķs nav noticis?"

"Nē, nē, protams, nekas! Man tikai gribējās zināt, kas te tik agri braucis."

Kad Spaiks aizgāja, Valērija uzmanīgi sāka izpra�ņāt kalpotā�jus, bet viņi neko nezināja. Viesistabas pārmeklē�ana arī nedeva neko.

Valērija neko nedabūja zināt par noslēpumaino nakts viesi.

Vai nepārmeklēt tēva istabu?

Bet viņa �o domu tūliņ atmeta.

Jūlijs izbrauca agri. Bet pie Fejas jau bija kāds viesis bijis. Ne no tjem, kurus bija patīkami aicināt savā mājā. Koldharboram Smi�tam bija slikta reputācija.

"Jūlija nav mājās," viņa pie durvīm teica. "Viņ� ir laukos."

"Vai tad es to nezinu?" Koldharbors atbildēja. "Viņ� ta�u dzī�vo pie mana labākā drauga mistera Belamija."

"Jūsu drauga?" Feja nicīgi atcirta. "Nu, nu! Kas tā par bezkau�nību, neko teikt. Lai būtu kā būdams, es jūs nevaru pieņemt. Man ir sava reputācija, kuru baidos pazaudēt."

"Uz bridi to aizmirstiet," misters Smits teica. "Man noteikti ar jums jārunā. Es speciāli braucu �urp no Laimhauzas, lai dotu jums izdevību nopelnīt brangu naudu. Man gribas Jūlijam palīdzēt. Fe�ja, esiet tik laipna, laidiet mani iek�ā."

Viņa atvēra durvis pla�āk.

"Lūdzu, ienāciet," viņa īsi teica. "Bet ziniet: ilgi palikt jūs ne�drīkstat! Man virtuvē ķēk�a un apteksne," viņa nozīmīgi piebilda.

"Kaut pie jums būtu pats Kenterberijas arhibīskaps � man vien�alga," Koldharbors Smits apvainots teica. "Es nācu darī�anās. Un pēc stundas ceturk�ņa atnāks Jūlijs," viņ� piebilda.

"Kā jūs zināt?" Feja izbrīnījusies jautāja. "Jūs viņu satikāt?"

"Nē, Belamijs viņu sūta uz pilsētu un ļauj ilgāk palikt, lai viņ� varētu paamizēties ar savu sieviņu."

"Kā, vai Belamijs to zina?" viņa izmisusi jautāja.

"Nu, protams, zina," Smits nicīgi pārtrauca. "Tāds kungs kā Belamijs zina visu. Tikai manis dēl Jūlijs palika savā vietā. Kad Belamijs izo�ņāja, kas par putnu Jūlijs ir, viņ� to tūliņ gribēja at�laist, tikai es�"

"Labāk runāsim par lietu," Feja nogurusi teica un pārtrauca viņu. "Pasakas klausīties ir pārāk agri. Man jums jāsaka, Jūlijs pats Belamijam izstāstīja savu pagātni."

Smits skali iesmējās.

"Nu, tad mēs abi esam krietni meli," viņ� piebilda, "jo Bela�mijs pats visu izzinājis. Ne es, ne Jūlijs vainīgi neesam. Bet tas nav no svara, Feja," viņ� klusāk teica un pārliecās pār galdu. "Par nieka lietu jūs varat nopelnīt �etrus simtus mārciņu."

� Viņa pēto�i paskatījās.

"Mister Smit," viņa lēni atbildēja, "par nieka lietu jūs man ne�dosiet ne �etrus centus. Ko jūs no manis gribat? Brīdinu jūs: ne�ko negodīgu es neuzņem�os. Ja gribat kādu ļauni izjokot, ejiet pie kāda cita, ne pie manis. Es vairs ar to nenodarbojos."

"Cik tas brīni�ķīgi!" Smits atbildēja. "Man, Feja, loti patīk, ka jūs tā sakāt. Arī es vairs ar tādām lietām nenodarbojos. Gribu jums piedāvāt tie�ām godīgu darbu. Vai jūs pazīstat mis Houetu?"

Viņa klusēdama pamāja ar galvu.

"Eoti patīkama jaunava. Jūs laikam Elmorā viņu apvainojāt?"

"Nebūt. Es tikai iegāju un sasveicinājos ar viņu," Feja atbildē�ja. "Tas ir viss."

"Jā, es dzirdēju," Smits sarkastiski teica. "Ziniet, Feja, arvien esmu Elmorā un man daudz ko tur stāsta. Bet arī �oreiz tas nav no svara. Es gribu izjokot Federstonu. Viņ� acīmredzot meitenē iemīlējies un caurām dienām sē� pie Houetiem."

"Ko tad jūs gribat darīt?" Feja nepacietīgi jautāja.

"Redziet," Smits lēni stāstīja. "Pieņemsim, jūs aizbrauksiet pie mis Houetas vizītē. Varat braukt labā automobili. Naudu do�u, cik vajag. Parunājiet ar viņu. Viņa jūs pazīst un tūliņ pieņems. Bet te sākas tas," viņ� draudēdams pakratīja pirkstu, "ko nedrīkstat Jūlijam teikt!"

"Es vīram nekā neslēpju," Feja vientiesīgi atzinās.

"Nu, to es nezinu," Smits teica. "Bet to jūs viņam neteiksiet. Saprotat?"

"Nu, sakiet ta�u reiz, ko no manis gribat!" jaunā sieviete ne�pacietīgi izsaucās.

"Nu, lūk. Jums jāaizbrauc pie viņas un draudzīgi jāaprunājas," Smits turpināja. Viņ� steidzās, jo baidījās, ka neatbrauc Jūlijs. "Mis Houeta ko meklē � kādu tur sievieti. Viņa ir drusku jukusi," viņ� pielika roku pie pieres. "Iedomājusies, ka viņas māte ir Haras pils tuvumā. Patiesībā viņas māte jau sen mirusi, bet tas nav no svara. No jums es gribu, lai aizbraucat un pasakāt viņai, ka misis Helda � labi iegaumējiet �o vārdu, Feja! � ir "Zelta Austrumos". Sa�kiet, ka viņa.tur noslēpta un jūs to nejau�i redzējāt. Stāstiet, ka jūs pazīstat visas �īs mājas izejas, un sakiet meitenei, ka varat ku�ru katru vakaru ierīkot meitas satik�anos ar māti. Ja viņa ieminē�sies, ka jāziņo Federstonam, sakiet, ka policija nedrīkst neko zi�nāt, citādi misis Heldu tūliņ no turienes aizvedis un viņa to vairs nekad neatradīs. Tas viss jums jāatminas."

"Bet kas tur notiks ar mis Houetu?"

"Nekas. Jūs vienkār�i viņu atvedīsiet uz klubu, bet mēs dro�i vien sarīkpsim jautru vakaru ar dejām. Paēdīsim vakariņas�"

Feja pakratīja galvu.

"Nē," viņa teica, "to es neuzņemos. Tas ir riebīgs un zemisks joks, ja meitene tie�ām meklē savu māti. Varu saderēt, ka viņa ir pie pilnas sapra�anas. Ko jūs tai gribat darīt, kad viņa ieradīsies "Zelta Austrumos"? Es jūs pazīstu, Smit, � jūs un visus jūsējos. Viena pati es uz jūsu klubu neparko neietu."

Smits atkrita pret krēsla atzveltni un aiz dusmām saviebās.

"Vēlāk varat Jūlijam pateikt, ka gribēju izjokot Federstonu. Va�rat arī neko neteikt."

"Nezinu, Smit, vai mani sapratāt. Es vēlreiz saku," Feja teica. "Es atsakos. Meklējiet citu palīgu."

"Nekā nebūs!" Smits noteikti sacīja. "Jūs darīsiet, ko teicu. Mei�tenei nekas Jauns nenotiks. Es ta�u saku, ka tas ir tikai joks."

"Nesaprotu, kas tas par joku."

"Ja Savinijs pavēlēs�" Smits teica.

"Ja simti Saviniju man pavēlētu padarīt meitenei neģēlīgu ļau�numu, tomēr es to nedarī�u," Feja teica. "Tas, Smit, ir mans pē�dējais vārds. Tur jau nāk arī Jūlijs."

Smits dzirdēja, ka aizveras durvis. Pēc brī�a istabā ienāca Jū�lijs. Viņ� bija loti pārsteigts, bet nebūt ne priecīgs, kad ieraudzīja Koldharboru Smitu.

"Jūlij, es sarunājos ar jūsu laulāto draudzeni," Smits viņam tei�ca. "Varbūt jūs pats papūlēsieties dabūt viņu pie prāta. Es ar vi�ņu runāju par lietām, kas saistītas ar lielām naudas summām un kur arī jums ir labas izredzes � �etri simti mārciņu."

"Belamijs teica � pieci simti," aizvien praktiskais Jūlijs sacīja, tad jautāja sievai: "Tu ta�u pie tās lietas ķersies?"

Feja nepiekrita un pakratīja galvu.

"Par veseliem pieciem miljoniem es pie tās neķer�os," viņa at�teica, un no viņas balss Jūlijs noprata, ka viņu it neviens visā pa�saulē nespēs pārliecināt.

"Nu, parunājiet abi par �o lietu," Smits pieceldamies teica, "un neaizmirstiet, Feja�"

"Misis Savinija," jaunā sieviete īgni atcirta. "Tāds ir mans liku�mīgais vārds, Smit, es jums ieteicu tā mani saukt."

"Mister Smit!" Koldharbors nikni uzbrēca un izgāja.

Jūlijs ar sievu sāka runāt tikai tad, kad noklaudzēja ārdurvis un viesis bija aizgājis.

"Vecais Belamijs loti vēlas, lai tu to uzņemtos," viņ� Fejai tei�ca. "Kas tā ir par lietu?"

"Pavisam netīra lieta, Jūlij," Feja mierīgi teica, "vismaz priek� manis pārāk netīra. Es neesmu nekāda svētule, �ad tad varu ro�kas sasmērēt. Bet visam ir savas robe�as. Es tev nevaru visu sīki izstāstīt, ko Koldharbors Smits no manis gribēja, apsolīju neiz�paust. Un tev nekāda labuma nebūs, ja ari dabūsi zināt."

Domādams Savinijs ko�ļāja nagus.

"Nu, negribu tevi ar varu piespiest," viņ� teica Fejai par lielu brīnumu, jo viņa jau taisījās uz ķildu. "Es jau paredzēju, ka tu to neuzņemsies. Protams, gan nedomāju, ka tik asi atteiksies."

"Bet tu, Jūlij, esi savus plānus grozījis un vairs nebrauc?"

Viņ� palocīja galvu.

"Kādēļ? Nedabūji naudu?"

"Naudu? Tā faktiski jau bija manā kabatā," Jūlijs jautri teica, "bet pastāvīgs un dro�s ienākums man patīk labāk nekā liela sum�ma uzreiz, ja viņa jāiegūst ar risku. Un Federstons labi zināja, ka taisos bēgt. Es tev neko nerakstīju, baidījos, ka kāds neizlasa. Fe�derstons zināja, ka ievācu ziņas, pat ar kādu kuģi gribu braukt. Tas Federstons ir loti gudrs," Jūlijs neviļus sajūsmā teica.

Tur nebija ko brīnīties, ka viņ� savai sievai tuvāk neprasīja, ko tā ar Koldharboru runājusi. �is diezgan dīvainais laulātais pāris jau sen bija norunājis, ka viens par otra darī�anām dziļāk neinte�resēsies. Bie�i vien tas viņus abus glāba no lielām nepatik�anām. No sievas balss Jūlijs labi saprata, ka Smita priek�likums bijis ne vien nepatīkams, bet ari riebīgs. Savinijs savu sievu pazina loti labi, viņam nebija sve�s ne niecīgākais viņas rakstura sīkums.

Jūlijs Savinijs bija īsts avantūrists, pavisam bez sirdsapziņas, viņ� bija arī nelabojams zaglis un blēdis, un no pratinā�anas policijā viņ� baidījās daudz vairāk nekā no sirdsapziņas pārmetumiem. Bet viņ� mīlēja savu mazo sievu, kura jau no bērnu dienām bija augusi starp rūdītiem zagļiem un blē�iem un kura no visas sirds jutās �ai sa�biedrībai tuva. Savinijs gribēja, lai viņa sieva tiek pie ērtas un mie�rīgas dzīves, kur nebūtu rūpju un ne mazākā riska. Tie�i to sajuz�dams, viņ� atteicās no lielas, bet riskantas zādzības un izvēlējās daudz mierīgāko �antā�as un izspie�anas ceļu.

"Man jāatgrie�as," viņ� teica. "Kad braucu prom, vecais ārdī�jās kā negudrs. Zaļais Strēlnieks vakarnakt atkal bija pilī."

"Zaļais Strēlnieks?"

"Es nevaru saprast, kādēļ viņ� nāca," galvu grozīdams, Jūlijs teica. "Tas ir vismuļķīgākais, ko kāds cilvēks varēja izdomāt. Ja nu viņu kādreiz noķer, � fi�"

Feja a�i pagriezās.

"Ko tad tu tā uztraucies?" viņa izbrīnījusies jautāja. "Var vēl nodomāt, ka tu esi ieinteresēts, lai viņu nenoķer."

"Varbūt tā arī ir," Jūlijs atteica.

"Jūlij, saki taisnību, vai Zaļais Strēlnieks nav tavu roku darbs?"

"Manu roku darbs?" Jūlijs nicīgi izsaucās. "Vai tie�ām tu vari iedomāties, ka es tur ie�u plēsties ar nikniem suņiem? Tāds muļ�ķis nu gan es neesmu! Ja man atdotu visas vecā bagātības, pat tad es �iem suņiem ne tuvumā neietu."

Jūlijs teica pilnīgu taisnību.

Kad Jūlijs bija aizgājis, Feju sauca pie telefona. Tur runāja Smits.

"Vai jūs ar Jūliju runājāt?" viņ� vaicāja.

"Jā," Feja lakoniski atbildēja.

"Nu, vai būsiet prātīga?"

"O, jā. Esmu prātīgākā sieviete visā Londonā."

"Tātad jūs uzņematies?"

"Ne par kādu naudu!" Feja atcirta, uzsvērdama katru vārdu.

"Tad Jūlijs ir pazaudējis savu vietu," nikna balss viņā pusē at�teica. "Arī pati jūs to no�ēlosiet. Jūsu atteik�anās dēl Savinijam būs lielas nepatik�anas. Bet es viņu tik loti mīlu un biju ar mieru visādi palīdzēt, lai viņ� tiek vieglā ceļā pie naudas. Es ta�u nepra�sīju pat, lai jūs savas rokas smērējat."

"Tiesa, tiesa, rokas smērēt jau jūs man neliksiet, jūs mani gri�bējāt no netīrumu kaudzes iesēdināt taisni vannā," Feja asi attei�ca un nolika klausuli.

Viņa nebūt ne�aubījās, ka Smits viņiem abiem var izdarīt ne�patik�anas. Bet līdz �im viņa nekad nebija bez riska dzīvojusi un pie visādām varbūtībām bija pieradusi. Viņa nekad nemēdza ie�jaukties citu cilvēku darī�anās, bet �oreiz tā nopietni pārdomāja, kā varētu Valēriju Houetu bildināt no draudo�ajām briesmām. �ī vēlē�anās viņai bija tik stipra, ka tūliņ pat tā gribēja zvanīt uz Haru, bet Leidimenorā nebija telefona. Tad Feja atcerējās, ko tei�ca Jūlijs, ka Harā dzīvojot Spaiks Holends, un viņa lūdza savie�not ar "Zilo me�akuili". Bet Spaiks nebija mājās, viņ� pārnāk�ot tikai pēc stundas. Neko nevarēja darīt.

�aubās Feja pakratīja galvu. Galu galā viņa nolēma rakstīt Va�lērijai vēstuli un brīdināt par sazvērestību, kas pret viņu vērsta. Viņa nolēma ari izteikt Valērijai visu, ko no Smita dabūja zināt. Lai tad jaunava aizstāvas pati kā prazdama. Pa�ā sākumā Fejai Kleitonai ienāca prātā to visu paziņot Federstonam, bet tas gan viņai likās bezgala riebīgi. Var brīdināt pa�u briesmām nolemto upuri, bet ziņot policijai būtu nekrietni. Ja Feja to izdarītu, viņa zaudētu cieņu pati savās acis.

Valērija iegāja lauku pasta kantori nopirkt da�as markas. No telefona istabas iznāca pasta ierēdnis.

"A�ā, mis Houet, tikko zvanīja no Londonas un lūdza savie�not ar Leidimenoru. Nupat kā noliku klausuli. Tad viņa zvanīja uz viesnīcu misteram Holendam, bet viņ� nebija mājās."

"Kas zvanīja?" Valērija ziņkārīgi jautāja.

"Runāja kāda sieviete."

Valērijai bija liels brīnums. Viņa Londonā pazina vairākas dā�mas, bet no tām uz Haru neviena nebūtu zvanījusi. Visi draugi labi zināja, ka Leidimenorā telefona nav. Tā kā nepazīstamā dā�ma zvanīja uz viesnīcu, tas nozīmēja, ka sarunai ir sakars ar pili.

Dro�i vien tur gribējis runāt D�ims Federstons. Zvanījusi būs viņa sekretāre.

"Lūdzu, savienojiet mani ar Londonu," Valērija teica. Pēc des�mit minūtēm viņa pa telefonu runāja ar D�imu.

"Nē, Valerij, es neesmu jums zvanījis," viņ� teica, "un man ne�vienas sievietes birojā nav. Kas gan tā varētu būt � kā jums pa�ai liekas?"

"Man nav ne mazākās jēgas. Es nodomāju, ka jūs esat zvanī�jis, jo tūliņ pēc tam lūgts savienot ar misteru Spaiku. Vai viņ� jums par pēdējiem notikumiem ir ko stāstījis?"

"Jā. Jūs domājat par tiem apdullinātajiem suņiem?"

"Savādi, vai nav tiesa? Kā jūs domājat, vai jums nebūtu inte�rese atbraukt �urp un izdibināt, ko tas nozīmē?"

"Es taisījos braukt rīt. Bet varbūt jūs vēlaties, lai braucu jau �ovakar?"

Viņa balsī bija jūtama stipra vēlē�anās, lai Valērija to aicinātu jau tūdaļ, un viņa nosarka.

"Nē, nē. Atbrauciet rit," viņa steig�us atbildēja un nolika klausuli.

Bet kas gan varēja viņai zvanīt, � atpakaļ iedama, viņa domā�ja. Vai tie�ām tā varētu būt sieviete, kuru viņa nesen dzirdēja rau�dam? Bet kas viņa tāda? Simtām rei�u viņa to pati sev jautāja un beidzot nolēma pavaicāt tēvam, kad viņ� pārnāks mājās. Tikai tā viņa atkal tiks pie dvēseles līdzsvara un miera.

Iedama garām Haras parka vārtiem, viņa ieraudzīja Abi Bela�miju ejam uz pili. Tā redzēja gan tikai viņa muguru, bet tas katrā ziņā bija viņ�, � nevienam citam nevarēja būt tik spēcīgs augums. It kā sajuzdams jaunavas skatu, Belamijs a�i pagriezās, ko nemaz nevarēja gaidīt no vira ar tādu stāvu. Valērija aiz pieklājības, to sveicinot, viegli palocīja galvu. Bet viņ� sveicienu neatņēma. Viņ� pat nepielika roku pie savas mīkstās cepures, palika stāvot un ska�tījās uz viņu, kamēr tā pazuda.

Jūlijs satika savu saimnieku parkā. Liekas, vecim �oreiz bija prieks, ka satiku�ies. Viņ� parka aleja apturēja automobili un lika Jūlijam izkāpt.

"Vai sievu satikāt?" vecais uzrēja.

"Satiku, ser."

"Nu, vai viņa izpildīs, ko es� ko misters Smits no viņas lūdz?"

"Nē," Jūlijs dro�i atteica, "viņa atbildēja, ka �ī lieta tai nepatīk."

"Vai jūs zināt, ka viņas atteik�anās nozīmē jums pazaudēt vietu?"

"Ser, man būs loti �ēl�" Jūlijs teica.

"Dodiet naudu �urp," vecais norūca. Jūlijs saskaitīja bankā iz�ņemto naudu un atdeva.

Jūlijs jau bija pie pils durvīm, te vecais viņu sauca atpakaļ.

"Vai jūsu' sieva jums teica, ko Smits no viņas lūdza?"

"Nē, ser," Jūlijs atbildēja.

Vecis uz viņu vērīgi noskatījās.

"Ejiet," viņ� to atlaida.

Todien Belamijs brokastis nemaz neēda un tādēļ vakariņas pra�sīja loti agri. Pelēkajai Sievietei bija vienalga. Viņai bija bagātīgi konservu krājumi, jo Belamijs diezgan bie�i nenāca pie viņas die�nām ilgi. Reiz viņ� ilgu laiku nerādījās, lai pavisam izbeigtos vi�ņas pārtikas krājums. Viņa badojās divas dienas, bet nepievērsa tam nekādu uzmanību, par ko vecais palika glu�i traks.

Belamijs savu pili loti mīlēja, bet vēl vairāk viņ� mīlējā pils noslēpumu. Viņ� pats bija iekārtojis pils pagrabus, viens pats, bez citu palīdzības, tur ievilka gāzi un ierīkoja apkuri. Elektrību pa�grabā viņ� nedomāja lietot. Ja kas aizķertos, uz pili būtu jāsauc vesels bars elektrotehniķu. Elektriskos vadus nevarēja apslēpt tik viegli kā gāzes caurules. Veselu nedēlu viņ� nostrādāja, ierīkodams īpa�u cauruli, kas bija savienota ar skursteņiem, lai pagrabos ie�plūstu svaigs gaiss.

Vakariņas viņam pasniedza pulksten se�os. Jūlijs, kur� parasti uzraudzīja, kā klāj galdu, tūdaļ aizgāja prom. �oreiz Belamijs vis�pirms paēda pats un tikai tad atlika pārtiku savai nelaimīgajai gūs�teknei. Viņ� netika vaļā. no domām par Zalo Strēlnieku. Cik pa�tīkami būtu to notvert, iegrūst pagrabā un aizcirst smago tērauda lūku, lai viņ� tur nīkst gadu no gada, mocīdamies briesmīgā vien�tulībā, un, visu aizmirsts, mirst. Akmens lūku, kas veda pagrabā no virszemes, tad varētu pavisam aizslēgt un aizmūrēt. Tad viņ� tur varētu palikt, kamēr zaudē prātu�

Tā domādams, Abe Belamijs sāka nemierigāk elpot. Bet kas gan varēja būt tas Zaļais Strēlnieks? Sākumā viņam likās, vai tik tas nav pa�a sekretārs Jūlijs; tad iedomājās, ka tas ir viņa ienīstais slepenpolicists Federstons. Bet varbūt Zaļais Strēlnieks ir sievie�te? Valērija? Tad atriebība būtu jo salda. Viņ� ierīkotu jaunu pa�grabu vēl stāvu zemāk. Bet pats pakratīja galvu. Nē, labāk izvēlē�ties ko citu. Smits! Belamijs iesmējās, piecēlās un atgrūda rakstām�galdu.

�ovakar viņ� nesteidzās � viņam negribējās nekur steigties. Parkets lēni pacēlās. Viņ� attaisīja akmens lūku. Tā apgriezās ap savu asi, bet viņ� vēl lejā nekāpa. Viņ� domāja par Valēriju. Kas būtu labāk: atdot viņu Smitam�? Viņ� Smitam ne visai uzticējās un nebija pārliecināts, vai viņ� Elainas Heldas meitu spētu tā mo�cīt, kā būtu vajadzīgs.

Paņēmis rokās paplāti ar ēdienu, Belamijs lēni kāpa pa trepēm lejā. Nokāpis tum�ajā pagrabā, viņ� brīdi apstājās, aizdedza gāzi un atvēra durvis. �oreiz viņ� gāja taisni guļamistabā, ar kurpju purnu atgrūzdams durvis un saukdams vārdā savu gūstekni.

"Elaina! Te būs tavs ēdiens."

"Ja es tevi saucu, tad atbildi."

Bet viņ� dzirdēja tikai pats savu vārdu atbalsi.

"Elaina!" viņ� brēca.

Vai tie�ām viņa būtu paklausījusi tā padomu un mirusi? Ko viņa izdarījusi? Vai būs atvērusi gāzes vadus un tā tikusi vajā no smagā gūsta? Bet gāzes smaka nebija jūtama.

Viņ� atvēra virtuves durvis. Tur neviena nebija. Arī vannas is�taba bija tuk�a. Kā neprātīgs Belamijs skrēja no vienas istabas ot�rā, apskrēja visas kolonnas, it kā viņa slēptos aiz tām, un ar ska�lu troksni apgāza ku�eti. Atkal izskrējis ārā, viņ� skatījās uz vi�sām pusēm.

"Elaina!" viņ� rēca vēl reizi.

Bet nekur viņas nebija. Pelēkā Sieviete bija pazudusi.

Kur un kā gan viņa pazudusi? Nē, viņa ir tepat, nekur citur tā nevar būt! Viņai jābūt tepat. Izbēgt vioa nevarēja, � no vioa pagra�biem izkļūt nevarēja neviens. Vioam gan stāstīts par kādām sle�penām durvīm un ejām, bet tādu pili nav. Vio� te ir apskatījis katru akmeni, katru spraugu un �ķirbu vecajā akmens grīdā un sienās.

Atkal vio� ieskrēja guļamistabā un atgrūda gultu no sienas. Var�būt tur vioa paslēpusies, lai to krietni izbiedētu? Bet ari tur ne�viena nebija. Vioas nedaudzie apģērbi bija uz pakaramā, kuru viņ� reiz bija ar tādām pūlēm iesitis sienā.

Belamijs bija glu�i pārsteigts, vio� apsēdās uz gultas un atspie�da galvu rokās. Pelēkā Sieviete pazudusi. Bet kur, kā vioa varē�jusi no �ejienes izkļūt? Ja ari vioa ir tikusi ārā pa durvīm� Bet nē, pa durvīm vioa nekādā zioā nevarēja tikt ārā. Durvis bija aiz�slēgtas. Zaļais Strēlnieks!

Atkal Zaļais Strēlnieks!

Nevarēja ta�u vio� iekļūt istabā pa caurumu grīdā! Bet citādi neviens te iek�ā nevarēja tikt. Atslēgu vioam speciāli bija taisījis kāds vācu amatnieks. Belamijs tam lika pagatavot divas slēdze�nes � pagrabiem un seifam, un abas tās bija slēdzamas ar vienu un to pa�u atslēgu.

. Belamijs piecēlās un uznesa paplāti ar ēdienu atpakaļ bibliotē�kā. Pagraba lūku aiztaisīdams, vio� vēlreiz rūpīgi apskatīja slēdzeni. Neko nevarēja manīt. Spo�ais, gludais tērauds nebija ne saskram�bāts, ne bojāts. Un otras tādas atslēgas nebija nevienam cilvēkam. Tātad pa �ejieni Pelēkā Sieviete nekādā zioā nevarēja tikt ārā.

Pulkstenis jau bija gandrīz devioi, kad vecais izgāja no biblio�tēkas. Pāris stundās vio� bija ārkārtīgi pārvērties, un Jūlijs izbrīnī�jies uz viou noskatījās. Vio� bija briesmīgs: pavisam pelēka seja un iekritu�as acis.

"Savienojiet mani ar Laimhauzu," Belamijs teica. "Un pasakiet Senam, lai vio� tūliņ nāk uz pili."

Jūlijs bija ārkārtīgi pārsteigts. Belamija �oferis Sens vēl nekad nebija spēris kāju pāri Haras pils slieksnim.

Sens bija ķīnietis. Abe Belamijs bija to saticis Sietlā. Sens bija audzis un mācījies amerikāņu misionāru skolā. Viņ� saprata �et�ras valodas, bet nevienā nerunāja, jo bija mēms. Taisni �ā iemesla dēļ Belamijs Senu bija pieņēmis darbā; Abe Belamijs samaksāja par Sena mācī�anos �oferu kursos, un no tā laika jau astoņpa�dsmit gadus viņ� kalpoja pie vecā.

Viņ� dzīvoja parka pa�ā viņā stūrī virs garā�as. Tur viņ� dzī�voja tīri un pieticīgi, lielāko da]u sava laika ziedodams milzīga�jam rollsroisam, bet brīvajos brī�os viņ� tulkoja angļu valodā grā�matu � "Lunu-1". Tikai pats Belamijs zināja, cik Sens mēnesī nopelna. Ko viņ� ar �o naudu dara, to nezināja neviens, ari Bela�mijs ne.

Sens pielūdza tikai vienu dievu � tas bija Abe Belamijs. Kaut vecais savam �oferim teica, augstākais, divdesmit vārdus gadā, to�mēr Sens viņu ārkārtīgi mīlēja. Varbūt tādēļ, ka Sens bija mēms, viņam bija kāda cita liela spēja un viņ� saredzēja sava kunga īsto raksturu. Sens bija vienīgais cilvēks visā pasaulē, pret kuru Bela�mijs izturējās labi, nespīdzināja viņu un nedusmojās. Visas pavē�les Sens saņēma pa telefonu, un ar savu saimnieku viņ� sazinājās tā: piesita vienreiz pie telefona klausules, izteikdams, ka sapratis, kas viņam pavēlēts, un divas reizes, ja nesaprata un gribēja, lai pavēli izsaka vēlreiz. Viņ� bija tīri glīts ķīnietis, diezgan pareiziem sejas vaibstiem un tum�ām acīm. Ieģērbies livrejā, viņ� pēc ķīnie��a nemaz neizskatījās. Automobilī viņam pie rokas bija vairākas kartītes. Uz vienas bija uzrakstīts: "Es esmu mēms, bet jūs sapro�tu." Uz otras bija uzrakstīti visādu priek�metu nosaukumi, kas ceļā vajadzīgi � ella, benzīns, riepas un tā tālāk.

Viņ� turējās savrup un ar pils kalpotājiem nesagājās. Viņ� vai�rījās arī no Jūlija, kura pirmais mēģinājums iesākt ar Senu sarunu palika arī beidzamais, jo �oferis uz viņu paskatījās ar aukstu ska�tienu un tūliņ aizbēga. �

Apķērīgais un redzīgais Federstons uzreiz noprata, kādas ir Sena un Abes Belamija attiecības. Tādēļ viņ� nemaz nemēģināja ar mē�mo �oferi iepazīties. Reiz, kad Sens aizveda savu saimnieku uz tuvējo pilsētu, Federstons pārmeklēja �ofera istabas. Bet neko ne�atrada, � tur bija tikai loti pla�a ķīnie�u bibliotēka un ārkārtīga tīrība.

Reiz Belamijs gribēja Senu pārvest uz pili un likt, lai viņ� to sargā no Zaļā Strēlnieka. Bet tūliņ pats no �ā nodoma atteicās, jo briesmu brīdi Sens nevarētu viņu ar kliedzienu brīdināt.

Jūlijs piegāja pie telefona un pasauca �oferi. Sens piesita pie telefona klausules, teikdams, ka ir sapratis.

"Misters Belamijs vēlas, lai jūs atnākat pie viņa. Automobilis nav vajadzīgs, viņ� grib satikt jūs pa�u."

Drīz pēc tam Sens atnāca uz pili. Brīvlaikā Sens valkāja garu darba blūzi, tādā viņ� arī atnāca pie Belamija. Rokas viņ� bija aizbāzis aiz blūzes milzīgajiem atlokiem.

"Paņem pie Ņūberija D�eksona otru ma�īnu, pagaidi tum�ā ale�jā ceļā uz staciju un tur pārmaini automobiļa numuru. Pie tevis ieradīsies viens cilvēks, un tad brauc, kur viņ� tev liek. �ovakar tev jābūt pilī atpakaļ."

Sens, galvu pieliecis, gaidīja tālākas pavēles. Kad vecais vairāk neko neteica, �oferis aizgāja.

D�ims Federstons patlaban ģērbās, taisīdamies uz pusdienām. Sulainis, viņam palīdzēdams, nomanīja, ka viņa saimnieks par va�karu vecu kara biedru kompānijā nav visai priecīgs. Federstons devās uz sava pulka pusdienām, kuras tika rīkotas ik gadus.

"Jā, August," D�ims teica. "Man patlaban pavisam netīk klau�sīties patriotiskas runas un atcerēties pārdzīvotās briesmas."

"Varbūt, kad iedzersiet pāris glāzītes�" vecais vīrs sacīja.

"Ja jūs domājat, ka es tikai iedzēris varu būt laimīgs," D�ims apvainots teica, "tad, mīļais draugs, jūs maldāties. Es negribu iet tādēļ, ka man gribas būt kur citur."

"Heiti teātri �odien pirmizrāde," Augusts sacīja.

"Par to es ne domāju, ne sapņoju," D�ims noteikti atteica. "Vis�pār mani tādas pirmizrādes nemaz neinteresē."

"Ser, esmu pārliecināts," pieklājīgais anglis atkal teica, "ka jūs daudz labāk justos klubā pie partijas brid�a."

"Nē, mīļais draugs," D�ims atbildēja, "tur es justos pavisam slikti. Es jūs lūdzu, August, nepūlieties izdibināt manus dziļākos noslēpumus."

"O, ser! Savu mū�u es neiedro�inātos to darīt. Bet ar savu kra�vāti, ser, jūs esat izdarījis brīni�ķīgas lietas!"

Veikliem pirkstiem viņ� sasēja nelaimīgo kravati, bet D�ims pa to laiku domāja, ko gan Augusts teiktu, ja zinātu, ka �obrīd viņa saimniekam vairāk par visu pasaulē gribētos būt Harā, kādā tu�rienes nama viesistabā, kur viņ� varētu skatīties acīs, par kurām skaistāku nav visā pasaulē. Dro�i vien sulainis viņu no visas sirds nicinātu, jo Augusts bija bodnieks, dzīvoja kopā ar savu veco mā�ti un audzēja trusī�us.

Izrādījās, ka kompānija pie pusdienu galda ir loti jautra, un D�ims nemaz vairs neviebās, ne ari no�ēloja, ka �urp atnācis. Vi�ņam pat tikās būt kopā ar saviem draugiem, kuru pulkā bija no�dzīvojis gandrīz visus kara gadus un nevienu reizi vien skatījies nāvei vaigā.

Vienpadsmitos D�ims atstāja pusdienu galdu un aizbrauca uz Skotlendjardu, kur viņam ziņoja par dienas notikumiem. Viņ� aiz�vietoja savu priek�nieku, kur� bija aizbraucis atvaļinājumā.

D�ims sēdēja savā kabinetā un steig�us pārskatīja ziņojumus par pagāju�ās dienas arestiem, te pie durvīm kāds klauvēja. Ienā�ca viens no viņa ierēdņiem.

"Ser, ar jums vēlas runāt kāda dāma," viņ� teica.

"Vai viņa mani gaidīja?"

"Nē, viņa tikko atnāca."

"Kas viņa tāda?" D�ims vaicāja, jo viņ� uzreiz atcerējās Valēriju.

"Ser, es viņu nepazīstu. Viņa saka, ka atnākusi loti svarīgā lie�tā. Viņas vārds ir misis Kleitona."

"Feja!" D�ims izbrīnījies izsaucās. "Lūdziet viņu ienākt."

"Feja," viņ� teica ienāku�ajai dāmai, "tas tik ir pārsteigums!"

Viņa apstājās uz sliek�ņa un skatījās uz Federstonu, kur� viņai it labi patika. Savā parādes mundierī, ar daudziem ordeņiem pie krūtīm D�ims tie�ām bija skaists.

"Vai zināt, Federston, neviens pats neteiktu, ka jūs esat poli�cists. Jūs izskatāties gandrīz kā di�ciltīgs mui�nieks. Bet kas tās par rotām jums uz krūtīm?"

"Tie ir medāļi, kurus dabūju sugas lopu izstādē. Kādēļ jūs nesēstaties? Tā ta�u daudz ērtāk sarunāties. Lūdzu, piedodiet, Feja, ja liekos mazliet vieglprātīgs. Es tikko nāku no jaunu armijas kap�teiņu sabiedrības, kur es mazliet iereibu. Bet sakiet, kāds iemesls var būt tik pēk�ņam apciemojumam?"

"Lūdzu mani tā neuzrunāt," viņa lepni sacīja. "Jūs ta�u zināt, ka esmu precējusies. Taisnību sakot, man jau tas vienalga, man tādas familiaritātes tīri labi patīk, bet �is īpa�ības dēl esmu dabū�jusi daudz ciest. Federston," viņa pēk�ņi teica un kļuva visai no�pietna, "uzmaniet labi daiļo jaunavu!"

"Kādu jaunavu?" viņ� vaicāja, uzreiz sajuzdams, cik viņas brī�dinājums nopietns. "Jūs runājat par mis Houetu?"

Viņa palocīja galvu.

"Kaut kas notiks! Kas īsti, to nevaru jums pateikt. �orīt pie manis bija Koldharbors Smits. Jūs viņu dro�i vien pazīstat."

"Nu, nu? Kāds sakars tam ar Koldharboru Smitu?" Federstons nepacietīgi vaicāja. "Piedodiet," redzēdams, ka viņa apvainojas, D�ims piebilda. "Jūs sapratīsiet, cik loti tas mani uztrauc!"

"Viņam ir kāds grandiozs plāns, un viņ� grib pret mis Houetu palaist kādu nejēdzīgu joku," Feja turpināja. "Es nedomāju, ka tas būtu tikai joks vien, un neko smieklīgu es tur neredzu, kaut humora sajūta man diezgan attīstīta � no sirds smejos par "Pcn�a" anekdotēm. Redziet, kas par lietu. Viņi gribēja, lai pasaku mis Houetai, ka sieviete, kuru viņa meklē un kura, liekas, ir viņas māte, atrodas Smita klubā � "Zelta Austrumos". Man vajadzēja meiteni ieinteresēt, aizvest uz "Zelta Austrumiem" un tur pamest. Tas būtu viss mans uzdevums, par kuru man samaksātu pieci simti mārciņas! Ko jūs par to domājat, kapteini Federston?"

No kapteiņa Federstona sejas bija redzams, ķa �is jautājums ir lieks.

"Kad tam visam bija jānotiek?" viņ� vaicāja.

"Es nezinu. Diena un stunda skaidri nebija noteikta, bet man liekas, tam bija jānotiek �onedēļ."

Federstons piecēlās un piegāja pie kamīna. Tur viņ� apstājās un vērīgi lūkojās, kā kamīnā kvēl ogles. Feja viņa seju neredzēja, �bet saprata, ka viņ� novērsies ar nolūku. Pēc brī�a viņ� atkal pa�griezās.

"Misis Savinij, es nezinu, kā lai jums par to pateicos," viņ� sacīja. "Jūs esat izturējusies kā viskrietnākā sieviete. Man gan jā�saka, ka jūsu izturē�anās mani nebūt nepārsteidz."

Jaunā dāma stipri nosarka. Pēc daudziem gadiem tas bija pir�mais kompliments, ko viņa dzirdēja.

"Es zinu, ka esmu denuncējusi. Nekad nebūtu domājusi, ka man tas būs jādara�"

"Jā, tomēr jūs to esat izdarījusi, un tas par jums liecina tikai labu." Viņ� paskatījās, cik pulkstenis. Pusdivpadsmit. "Jāpasteidzas, gribu satikt Spaiku Holendu�" viņ� sacīja.

"Es �orīt jau nopūlējos, gribēdama viņu satikt�" viņa teica, bet Federstons to pārtrauca:

"Vai tad jūs tā bijāt, Feja? Mis Houeta man ziņoja, ka viņai pa telefonu kāds zvanījis. Feja, jūs esat brīni�ķīga!"

Viņ� piegāja pie tās un sniedza roku, ko Feja nedro�i saņēma.

"Ja jūs, kaptein, lūgsiet mani savās kāzās un ja tad pazudīs kāda jūsu kāzu dāvana, varat būt pārliecināts, ka es to nebū�u ņēmusi," viņa teica.

"Vai varat pagaidīt, kamēr piezvanu pa telefonu?" viņ� jautāja.

Viņa palocīja galvu. Steig�us viņ� savienojās ar "Zilo me�akuili". Viņ� bija loti pārsteigts, ka Spaiks bija tur un tūliņ pienāca pie telefona.

"Holend, es domāju, jūs stāvat sargpostenī."

"Kaptein, tas nav vairs vajadzīgs. Mis Houeta aizbrauca."

"Ar ko viņa aizbrauca?" D�ims a�i vaicāja.

"Ar vienu no jūsu ļaudīm! Jūs ta�u bijāt atsūtījis cilvēku, kas viņu aizved uz Skotlendjardu. Vai tad viņa vēl nav tur?"

"Nē," D�ims dobji atteica un nolika klausuli.

"Kas ir?" Feja klusi jautāja.

"Mis Houeta vairs nav Harā. Viņa vakarā aizbraukusi kopā ar kādu cilvēku, kur� uzdevies par Skotlendjarda aģentu," ar pūlēm vārdus izrunādams, D�ims teica.

Bet D�ims samulsa tikai īsu brīdi. Attapies viņ� piezvanīja, un tūda] ienāca policists formas tērpā. Ātri un skaidri D�ims viņam izteica savus rīkojumus.

"Izsauciet K. divīziju, ar visām rezervēm, un ielenciet kordonā "Zelta Austrumus". Uzbrukumu plānā klubs �ai rajonā atzīmēts ar ciparu 37� Vai sapratāt?"

"Jā, ser," policists atbildēja, pierakstīdams pavēli.

"Izsauciet visu divīziju, lai mani tur pagaida. Izdodiet rīkoju�mu, lai divus policijas automobiļus tur pilnā gatavībā. Lūdzu, pa�steidzieties."

No vienas rakstāmgalda atvilktnes viņ� izņēma lielu revolveri un turpat pielādēja. Tad iebāza to kabatā un no drēbju pakaramā paņēma mēteli.

"Es gandrīz gribēju aicināt jūs braukt man līdz, bet tas neies. Tas nebūtu visai uzmanīgi," viņ� teica, pret Feju pagriezies. "Vai neviens neredzēja jūs te ienākam?"

"Federston," Fejas balss drebēja, "tas tips Koldharbors par mani �o to zina. Jūs tas maz interesē, bet Jūlijs nekādā ziņā nedrīkst to. zināt. Es jūs loti lūdzu: ja pie Smita ielenk�anas iznāk sadursme � no�aujiet viņu!"

Slepenpolicista drūmajā sejā parādījās smaids.

"Kāda asinskāra sieviete!" viņ� teica, un balsī bija dzirdama agrākā jautrība.

Kad viņ� gāja lejā, sētā jau bija sapulcēju�ies kādi se�i slepenpo�licisti un gaidīja viņu. Viņ� tiem īsumā izteica uzbrukuma nolūku.

"Jūs saprotat? Oficiāli tas būs uzbrukums azarta spēju ellei," viņ� paskaidroja. "Jau mēne�us trīs pie manis gul pavēle izdarīt kratī�anu klubā, un �ovakar mēs to izdarīsim. Bet es ceru tur at�rast kādu dāmu, kuru Smita banda tur paslēpusi. Ja es viņu tur atradī�u, bū�u jums loti pateicīgs, ja jūs mani savaldīsiet, lai ne�no�auju Koldharboru Smitu. Rokas man stipri niezēs."

Sētā iebrauca automobilis, kurā sasēdās visi policisti. Tas pil�nā sparā brauca pa Temzas pla�o krastmalu, kad to panāca otrs automobilis. Tā viņi drāzās cauri visai Londonai. Teātros patla�ban beidzās izrādes, un ielas bija lau�u pilnas, tādēļ automobi�ļiem bija jābrauc lēnāk. Tomēr jau pēc stundas ceturk�ņa tie ap�stājās pie "Zelta Austrumiem". Automobilis vēl nebija apturēts,

kad D�ims izlēca. Uz ielām jau stāvēja policijas kordons, un, tik�līdz piebrauca automobilis, neuzkrīto�i ļaudis, kuri bez kāda mēr�ķa pastaigājās pa ielām, ielenca kluba ēku. D�ims a�i ieskrēja klu�bā, padrāzās garām �veicaram un divos lēcienos bija otrā stāvā. Zālē spēlēja nēģeru orķestris un uz gludās grīdas dejoja da�i pāri. Neievērodams, ka traucē dejotājus, D�ims spiedās cauri zālei un iegāja bārā, kur stāvēja Koldharbora Smita uzticamākais kalps, ģēr�bies baltā kreklā. Viņ� bija atspiedies pret bufeti vaļīgā un ērtā pozā un vērīgi skatījās uz dejotājiem.

"Kur ir Smits?" Federstons prasīja.

"Kapteini, �ovakar viņ� nemaz nav te bijis."

D�ims palocīja galvu, tad pagriezās un lika, lai diriģents pār�trauc mūziku. Slepenpolicista rīkojums tūdaļ bija izpildīts.

"Visi, kas ir �ajā istabā, lai paņem savas virsdrēbes uņ pa vie�nam iet man garām uz izejas durvīm," viņ� komandēja.

Lielākā dala viesu pavēli tūdaļ izpildīja, bet da�i īgni rūca, ka pārtraukta deja.

Viens no slepenpolicistiem gāja līdzi D�imam aiz bufetes.

"Tās durvis ir aizslēgtas. Atslēga ir pie Koldharbora," teica drū�mais bufetnieks.

D�ims Federstons no visa spēka spēra ar kāju pa durvīm, un tās ar troksni atvērās. Tuk�ajā istabā dega elektriskās griestu lam�pas un uz galda bija pustuk�a �ampanie�a pudele un da�as glā�zes. D�ims paņēma vienu no glāzēm un paostīja.

"Atslēdziet tās durvis," viņ� rādīja uz durvīm, kas iziet uz ielu, "tur lejā ir izeja."

Pats viņ� gāja pa trepēm aug�ā. Trepju aug�galā durvis bija aiz�slēgtas. Pa apak�u spiedās vājas gaismas svītra. D�ims pieklauvē�ja, un gaisma tūdaļ nodzisa. Negribēdams vairs gaidīt, viņ� ar ple�cu grūdās pret durvīm un izrāva tās no eņģēm.

"Ieslēdziet gaismu," viņ� asi pavēlēja. "Kur� uzdro�ināsies iet man garām, to es no�au�u."

Slepenpolicists, kur� viņam gāja līdzi, aizdedza savu kabatas lukturi. Istabā bija kāds pusducis apmulsu�u lau�u. Uz grīdas ap lombra spēles galdu bija izmētātas kārtis. Atkal iededza elektrisko gaismu.

"Jūs visi esat arestēti," slepenpolicists teica, "ko jūs te darījāt?

Azarta spēles spēlējāt?"

"Nē, mēs spēlējām brid�u," viens no arestētajiem kautri teica.

"Rit �is pasaciņas varēsiet stāstīt tiesne�iem," D�ims dzēlīgi at�cirta.

Istabā bija vēl vienas durvis. D�ims tās atvēra un iegāja. Tur bija kluba virtuve. Nekā sevi�ķa tur nebija. Tad viņ� atkal iegāja mazajā istabiņā aiz bufetes. Bufetnieks bija glu�i izmisis.

"Jūs pret mani izturaties loti netaisni. Vēl tikai pagāju�ajā ne�dēļā es no Smita nopirku �o klubu. Ieguldīju uzņēmumā visu sa�vu naudu, kuru bija krājis daudzus gadus."

"Un nu jūs visu esat pazaudējis," D�ims sirsnīgi teica.

Viņ� redzēja, ka �is cilvēks saka taisnību, un atcerējās, ka Kold�harbors vēl nesen viņam bija stāstījis, ka klubu izdevīgi pārdevis.

"Pēc nedēļas es jūsu klubu slēg�u. Lai tikai �ovakar apcietinā�tos soda tiesa," D�ims teica. "Ko jūs par to teiksiet, Bārnet?"

Tādas izredzes Bārnetam nebija visai patīkamas.

"Jūs pret mani esat loti netaisnīgs," viņ� atkal atsāka.

"Vai Koldharbgrs �ovakar te bija? Un kas bija kopā ar viņu?"

Bufetnieks kategoriski atteicās atbildēt.

"Es jums palīdzē�u izkulties no grūtībām," D�ims sacīja. "Es papūlē�os lietu ievirzīt jums par labu un necel�u ne pirksta, lai klubu slēgtu, ja jūs man sacīsiet taisnību. Koldharbors Smits ta�u te �ovakar bija? Sakiet, cikos viņ� bija?"

"Pirms pusstundas," Bārnets teica.

"Un kas bija viņam līdzi?"

"Kāda dāma."

"Kas vēl?"

"Cilvēks, kur� viņus atveda �urp, bet viņ� drīz vien aizgāja."

"Kur viņi ir tagad?"

"To es nezinu. Es zvēru jums, ka nezinu. Es tikai zinu to, ka Koldharbors paņēma visu savu naudu līdz pēdējam santīmam un aizdrāzās. Liekas, viņ� stāstīja, ka brauk�ot uz Ameriku."

"Bet kā viņ� varēja aizbraukt? Visu nedēlu no �ejienes nav gā�jis neviens kuģis ne uz Dienvidu, ne Ziemeļu Ameriku. Sakiet man, Bārnet, kādā ceļā viņ� taisījās aizbraukt?"

"Nezinu, ser. Viņ� mū�īgi satiekas un vazājas ar kuģu kaptei�ņiem. Pēdējā laikā tie bie�i nāca �urp. Ar vienu no viņiem Smits

runājās bezgala ilgi. Stundām no vietas vio� te sēdēja."

"Kas tas bija par kapteini?"

"Viņa vārds ir Fernanders. Viņ� ir viens no nelielā �onera īpa��niekiem un ari tā kapteinis. �oneris saucas "Kontesa". Tas stāv aiz moliem, vismaz �odien pēc pusdienas tas vēl tur bija, es re�dzēju pa�u kapteini."

D�ims piegāja pie telefona un piezvanīja.

"Vai upes policija? Ar jums runā kapteinis Federstons. Es jūs lūdzu aizturēt �oneri "Kontesa". Patlaban tas atrodas aiz moliem. Jūs zināt? Ļoti labi�"

Viņ� bridi gaidīja, kamēr to savienoja ar krasta iecirkni.

"Jā� Te runā kapteinis Federstons. Inspektora kungs, es lūdzu aizturēt "Kontesu". Vai kuģis tur ir? Jā? Labi."

D�ims sēdās automobilī un drīz vien jau bija upes policijas ie�cirknī. Nekavējoties viņ� ielēca motorlaivā, kura to jau gaidīja.

""Kontesa" netaisās doties jūrā," inspektors teica. "Tā vēl ir noenkurota."

"Sakiet, vai no �ejienes nav aizgājis kāds cits kuģis?" D�ims prasīja.

"�orīt izgāja jūrā tikai viens mazs tvaikonītis. Tā bija "Mesīna". Tā devās ar precēm uz Dienvidameriku."

�oneris, uz kuru devās motorlaiva, stāvēja aiz moliem Temzas vidū, kur apstājās visda�ādāko valstu kuģi. Motorlaiva piebrauca pie �onera. Inspektors saķēra virvi un uzrāpās uz kuģa. Tūdaļ aiz viņa uzrāpās arī D�ims.

Kuģi neviens neapsargāja. Tur nebija neviena cilvēka. Nekaut�rēdamies policijas inspektors devās lejā. "Kontesas" kapteini ar pūlēm izdevās uzmodināt no reibuma. At�irdzis viņ� runāja, ka nav nevienu ne redzējis, ne dzirdējis. Pēc viņa ziņām, visa kuģa komanda bija līdz nesamaņai piedzērusies. Viņ� bija noteikti pār�liecināts, ka komandas vecākie katrā ziņā ir piedzēru�ies. Viņam bija taisnība.

"Nē, tas dro�i vien nav tas kuģis," D�ims uztraukts teica, kad viņ� atkal uzkāpa uz klāja. "�ā kuģa ļaudis patie�ām ir līdz ne�maņai piedzēru�ies. Neviens no viņiem nav spējīgs vest kuģi jūrā."

Kratī�ana uz "Kontesas" nevilkās ilgi, bet viņi rūpīgi pārmeklēja visas kuģa telpas. Kuģi pārmeklējot, visi brīnījās, ka nekur nebija ne uguns, ne tvaika. Krāsnis bija aukstas, tāpēc tikai pēc laba laika kuģis varētu doties jūrā.

"Dro�i vien tas būs bijis kuģis, kur� aizbrauca �orīt," D�ims sacīja.

Policijas inspektors papurināja galvu.

"Nu tas jau labi gabalā," viņ� teica. "Varbūt tikai tas kaut kur apstājies un gaida mūsu kapteini. Ja kuģis apstājies Tilberi ostā, ar automobili to varētu viegli panākt."

Pa virvi viņi nolaidās atpaka] motorlaivā. Valērija Houeta iz�dzirda mazo motorlaivu un sajuta briesmīgu izmisumu.

Bija jau vēls vakars, kad pie Valērijas Houetas atnāca pēc iz�skata tīri pieklājīgs cilvēks, par kuru nevarēja būt nekādu �aubu. Valērija nokāpa pa trepēm lejā un iegāja viesistabā, kur viņ� go�dīgi sēdēja uz pa�as krēsla maliņas un uzmanīgi vēroja paklāja audumu. Kad ienāca jaunava, viņ� piecēlās.

"Esmu ser�ants Brauns. Mani sūtīja kapteinis Federstons un lika jūs aizvest uz Skotlendjardu. Pēc visām zīmēm sprie�ot, mēs esam atradu�i misis Heldu."

"Vai patiesi? Vai tas var būt? Vai tā nav kāda pārskatī�anās? Vai tie�ām tas varētu būt?"

"Mēs par to esam pilnīgi pārliecināti. Mēs viņu atradām "Zelta Austrumos". Tas ir kāds loti prasts klubs ar sliktu reputāciju un pieder kādam Koldharboram Smitam. Tie viņu turēju�i klubā aiz trim atslēgām vairāk nekā divus gadus."

"Pagaidiet, pagaidiet," jaunava izsaucās un devās aug�ā pār�ģērbties; viņas rokas drebēja.

Kad viņa atgriezās un gribēja pasūtīt automobili, sve�ais cil�vēks jau gaidīja priek�telpās.

"Mans automobilis ir tepat pie durvīm," viņ� teica. "Policijas komisārs domā, ka tā būs ērtāk."

"Viņ� ir ļoti laipns," Valērija sirsnīgi sacīja.

Viņa vēl brītiņu palika, lai sameklētu savu ādas palantīnu un uzrakstītu da�us vārdus misteram Houetam. Atstāto zīmīti mis�ters Houets saņems, kad pārnāks mājās. Tad viņa gāja uz auto�mobili, kur� gaidīja pie dārza vārtiem. Sve�inieks gāja viņai līdzi. �oferi, kur� bija augstu sacēlis apkakli, viņa nepazina.

Braucot cauri ciemam, automobilim vajadzēja brīdi apstāties un palaist garām balku vedēju. Tai brīdī Jūlijs Savinijs, stāvēdams pie Haras pils parka vārtiem, laternu gaismā ieraudzīja automobi�lī sēdam jaunavu un viņas pavadoni. Neviens no viņiem nebija pamanījis Jūlija kalsnējo stāvu, jo viņ� bija tumsā. Vienā mirklī Jūlijam vajadzēja iz�ķirties par tik svarīgu lietu, un viņ� iz�ķīrās bez mazākās �aubī�anās.

Baļķu vedējs mierīgi pabrauca garām, un tad automobilis sāka braukt tālāk. Jūlijs uzlēca uz auto bagā�as sietiņa un cie�i turējās, lai nenokristu. Policists ciema otrā galā redzēja automobili un brī�nīdamies skatījās uz Jūliju Saviniju, kur� tik ērmoti bija uztupies uz bagā�as sietiņa.

Sietiņ� bija ārkārtīgi ciets, bet automobilis drāzās ar milzīgu ātrumu. Jūlijam brī�iem likās, ka tūliņ būs gals klāt. Tomēr viņ� noturējās līdz brauciena beigām.

Kad viņi iebrauca Londonas priek�pilsētas spo�i apgaismotajās ielās, Jūlijs bija galīgi noputējis, izskatījās pēc skrandaina ubaga, un daudzie garāmgājēji smiedamies rādīja uz viņu ar pirkstu. Bet Jūlijs neatlaidās.

Visu ceju Valērija neteica neviena vārda. Viņa bija pilnīgi ie�grimusi savās domās. Tikai tad, kad viņi pārbrauca pāri upei un nogriezās uz Istendu, tā vaicāja:

"Vai tad jūs nebraucat uz Skotlendjardu?"

"Nē, mis. Kapteinis jūs gaida "Zelta Austrumos"," viņas ceļa�biedrs atbildēja.

Kaut automobilis neapstājās pie durvīm, pa kurām viņa kād�reiz �ai ēkā iegāja, tomēr viņa klubu pazina. Viņas ceļabiedrs bra�i izlēca no automobiļa. Kluba durvis tūdaļ atvērās.

"Kapteinis ir aug�ā, mis."

Ne brīdi viņa ne�aubījās, ka �is cilvēks runā patiesību. Pat tai brīdī, kad viņa iegāja mazajā istabiņā aiz bufetes un satikās vaigu vaigā ar Koldharboru Smitu, nekādas briesmas viņa nenojauta. Smitu viņa nebija nekad redzējusi, kaut reiz brauca to izjautāt. Bet viņa to uzreiz pazina.

"Jūs esat misters Smits, vai ne?" smaidot viņa vaicāja.

"Tas pats, mis. Kapteinis drīz atnāks. Viņ� lūdza, lai es jūs pa�cienāju."

Uz galda bija �ampanie�a pudele. Smits veikli noņēma stieplīti un izvilka korķi.

"Viņ� teica, ka jūs varbūt no ceļojuma būsiet nogurusi�"

"Es nemaz neesmu nogurusi un �ampanieti es nedzeru," Valē�rija atbildēja.

Kāda iek�ēja balss �ukstēja: "Draud briesmas." Pirmo reizi pa visu laiku viņa sajuta, cik bijusi neapdomīga.

"Esiet tik laipns, pasauciet kapteini Federstonu."

"Patlaban viņa �eit nav, mis," Smits teica, kāri tīksminādamies par viņas skaistumu. "Mis, viņ� atradis jūsu māti, jā, jūsu māti."

"Manu māti?" meitene nomurmināja. "Vai jūs par to esat pār�liecināts?" viņa ātri jautāja, bridi aizmirsdama draudo�ās briesmas.

"Jā, mis, tā ir jūsu māte. Viņi to bija izglābu�i taisni tai brīdī, kad vecais Belamijs taisījās viņu sūtīt uz Dienvidameriku. Taisnību sakot, kapteinis viņu atrada uz kuģa, un viņa bija pavisam slima."

Izlikdamies satriekts, Smits papurināja galvu un turpināja:

"Mis Houet, savu mū�u neesmu redzējis tik slimu sievieti. Ko�pēja to neatstāj nevienu bridi."

"Jums jaunkundze jāaizved uz "Kontesu"," viņ� teica cilvēkam, kur� atveda Valēriju.

"Uz kuģi? Bet kā es tur nokļū�u? Tas ta�u ir labs gabals?"

Meitenei bija daudz, ko pārdomāt.

"Nepilna jūdze no �ejienes. Jums nav ko baidīties, ser�ants brauks jums līdzi. Arī uz upes policistu ir vairāk nekā vajag."

Valērijai varēja likties savādi, ka automobilis visu laiku gaida pie durvīm. Bet viņa bija ļoti uztraukta un domāja vienīgi par to, ka drīz satiks sievieti, kuru tik ilgi bija meklējusi, tādēļ viņai viss likās ticams.

Automobilis iegriezās garā un �aurā �ķērsielā, nogriezās pa krei�si, devās garām augstajiem spīķeriem un apstājās pie neliela cau�ruma sienā, caur kuru bija redzama upe.

Ielas puikas turpat netālu rotaļājās, spēlēdami karu.

Diezin kādēļ Valērijai ie�āvās prātā, kur gan zēnu vadonis da�būjis garo un mirdzo�o zobenu.

. "Tā laiva acīmredzot gaida jūs, mis," teica iedomātais slepen�policists.

Valērija apstājās un bridi nesaprata, ko darīt. �aurais caurums likās tik tum�s, tik draudo�s. Skatīdamās uz laivu, viņa juta, ka ari tur slēpjas briesmas.

"Varbūt jūs palūgsiet, lai kapteinis iznāk pie manis krastā," Va�lērija teica.

Viņā vairs nebija ne jausmas no vīri�ķības.

"Man liekas, mis, būs labāk, ja jūs iesiet pie viņa. Nekādas briesmas te nedraud. Acīmredzot viņ� pēc jums atsūtījis upes po�licijas komandu."

Bet, sēzdamās laivā, Valērija redzēja, ka tā nebūt nav upes po�licijas komanda. Tie bija piedzēru�ies ārzemnieki.

"Es gribu tikt atpakaļ," Valērija izbijusies teica un piecēlās lai�vā stāvus. "Laidiet mani!"

"Sēstieties!" viņai pavēlēja. "Jūs apgāzīsiet laivu un mēs visi noslīksim. Nedomāju, mis, ka kapteinis Federstons jūsu rīcībai piekristu."

Valērija nevarīgi apsēdās un drebēdama skatījās, kā kāda cita laiva lēni dodas pret straumi, padodamās airu ritmiskajiem cirtieniem.

Ja Valērija iekliegtos, viņa būtu glābta, jo laivā brauca upes policistu patruļa. Bet viņa to nezināja un arī nesaprata, cik no�pietnas ir viņai draudo�ās briesmas.

Viņai lika uzrāpties aug�ā pa vertikālām trepītēm. Uz kuģa klāja nebija neviena cilvēka.

"Visi ir lejā," teica viņas pavadonis, kur� kāpa tūdaļ aiz viņas. "Mis, es jums parādī�u ceļu."

Viņa gāja tam līdzi pa netīro, slideno kuģa klāju. Viņ� atvēra kādas durvis.

Neaptvērusi, ko dara, viņa jau atradās kajītē, un durvis aizcir�tās.

Tā bija neliela kajīte. Iluminatori bija slēgti. Oda pēc ķiplo�kiem, smirdēja arī mazā petrolejas lampiņa.

Valērija mēģināja atvērt durvis, bet velti.

Ak, būtu viņa paķērusi līdzi Spaika revolveri! Bet viņa to aiz�mirsa. Steig�us viņa pārmeklēja visu kajīti, bet neviena iero�a ne�atrada.

Pēk�ņi uz trepēm viņa izdzirda solus. Durvis atvērās, ienāca kāds vīrs un atkal aizslēdza durvis, pats pret tām ar muguru atspiedies, pagriezās pret Valēriju un smaidīdams uz viņu noskatījās.

"Mister Smit," Valērija tikko izteica, "kur ir kapteinis Feder�stons un ko tas viss nozīmē?"

"Ko tas nozīmē? Mīlā jaunkundzīt, es jums pateik�u, ko tas nozīmē," Koldharbors Smits sacīja. "Tas nozīmē, ka mēs abi esam salaulāju�ies un dosimies uz Riode�aneiro kāzu ceļojumā."

Valērija izbrīnījusies uz viņu paskatījās.

"Es jūs nesaprotu," viņa teica. "Lūdzu, paejiet nost no durvīm. Es gribu tikt uz kuģa klāja. Man jātiek no �ejienes prom�"

Viņa mēģināja to atgrūst, bet Smits tikai skali iesmējās.

"Jums, mana mīlā, priek�ā gar� ceļojums kopā ar mani. Vai mēs salaulāsimies pirms vai pēc tam, tas nav svarīgi, bet, ja jūs nebūsiet mierīga, tad parādī�u, kā ar jums jāapietas."

Viņ� atmeta jautro toni un pēk�ņi palika briesmīgi draudo�s, izstiepdams roku pret viņas kaklu. Viņa gribēja novērsties, bet Smits to cie�i sagrāba un ar saviem spēcīgajiem pirkstiem sa�ņau�dza viņas kaklu.

Asinis viņai saskrēja galvā, un viņa tikko vairs jaudāja paelpot� Tikpat pēk�ņi viņ� to atkal palaida vaļā, un viņa, smagi elsdama, nokrita uz ceļiem.

"Uzvedieties, kā pieklājas, un es pret jums izturē�os tikpat la�bi," Smits teica. "Esmu ar mieru priek� jums darīt visu, bet, ja jūs būsiet rupja, es�" un viņ� ļauni atņirdza zobus.

Ar pūlēm Valērija aizvilkās līdz krēslam, apsēdās un centās saprast, kas īsti notiek.

"Nelauzieties velti, sevi�ķi te," Smits teica. "Kapteinis ir pie�dzēries, būtu viņ� skaidrā, viņ� pret jums izturētos daudz ļaunāk nekā es. Esiet pret mani laba�"

Pie durvīm kāds klauvēja un uztrauktā balsī sauca Smitu. Viņ� izgāja, bet pēc minūtēm divām bija atpakaļ.

"Nāciet �urp!" viņ� sauca.

Valērija neklausīja aicinājumam, un vio� skali uzkliedza:

"Nāciet �urp!" Sagrābis Valērijuaiz rokas, vio� rāva to aug�ā pa trepēm, tad pāri netīrajam kuģa klājam.

� Cilvēks, kur� bija izlicies par slepenpolicistu, atvēra kādu lūku un nokāpa lejā.

"Ejiet vioam līdzi!" Smits no�ņāca, paceldams viou virs lūkas.

Ar kājām viņa sataustīja dzelzs siju un kāpa lejā. Nāsis iesitās neganta sarūsēju�asi dzelzs smaka. Vioa bija iegrūsta �aurā un sma�cīgā telpā, kur tikko varēja taisni nostāvēt. Zem kājām vioa saju�ta ķē�u kaudzi.

Smits nokāpa vioai līdzi un nolaida lūkas dzelzs jumtu. Lejā telpa bija tik �aura, ka Valērijai vajadzēja stāvēt, cie�i piespie�oties pie Smita. Vio� uzlika savas rokas uz vioas pleciem.

"Es nedomāju, ka vioi atnāks tik drīz," Smits aizsmaku�ā balsī �ukstēja. "Bet kapteinis ir piedzēries, visas krāsnis izdzēstas, tā�dēļ viņi neko nesapratīs un mēs tos apvedīsim ap stūri."

"Bet kas viņiem izstāstījis?" Smita biedrs vaicāja.

"Bārnets� Dro�i vien kāds no viņiem bijis klubā. Federstons ir veikls zēns, velns viņu būtu parāvis!"

Telpa, kurā viņi atradās, izskatījās pēc olas �aurā gala, un ot�rā galā bija redzami divi iegareni caurumi. Pa vienu no tiem bija izvērta smaga ķēde. Ar vienu aci Valērija redzēja upes līmeni.

Skaidri varēja dzirdēt motorlaivas troksni. Viņa dzirdēja, kā laiva piestājas pie kuģa. Tad atskanēja kāda balss � tas bija D�ims Federstons.

Valērija gribēja iekliegties, bet Koldharbora Smita smagā roka aizspieda viņas muti.

"Pamēģiniet tikai kliegt, es jūs uz vietas no�ņaug�u!"

Viņam bija bailes. Valērija juta, ka viņ� dreb pie visām miesām.

Uz kuģa klāja bija dzirdami lau�u soļi, tad viss apklusa.

"Viņi nokāpu�i lejā," Smita biedrs �ukstēja.

Ne vārda neteikdams, Smits palocīja galvu.

Liekas, pagāja vesela mū�ība, kamēr policisti atkal uzkāpa aug��ā. Valērija atkal dzirdēja solus un kādu balsi sakām:

"Tās ir ķē�u telpas. Tur viņi dro�i vien nebūs. Bet, ja gribat, es pārmeklē�u arī tās."

"Nē, nav vērts. Man liekas, viņu vispār te nav. Bārnets acīm�

redzot uzpirkts, lai mūs tī�i maldinātu."

Koldharbors tum�ajās telpās ļauni nosmīnēja.

Pēc īsa brī�a ļau�u soļi apklusa un bija dzirdams, kā motorlai�va aizbrauc pa upes viļņiem.

"Aizbrauca," Smits teica, un sajuta, ka meitene, kuru viņ� cie��i turēja savās rokās, saļimst.

Viņi to uznesa uz kuģa klāja, tad atkal lejā.

Tai brīdī kāds cilvēks, kur� līdz tam mierīgi gulēja laivā, kas bija paslēpta aiz �onera priek�as, klusi un nemanot sāka rāpties uz kuģa.

No galvas līdz kājām viņ� bija putekļains un netīrs, viņa mati, pa�rasti gludi sasukāti un iesmērēti ar �eleju, bija sapinkāju�ies un izspū�ru�i, bet viņa maigās, baltās rokas bija saskrāpētas vienās asinīs.

Jūlijs Savinijs piesēja laivu pie �onera, uzkāpa uz virvju kāpņu priek�ējā pakāpiena un lēni, uzmanīgi kāpa aug�ā. Rokā viņ� tu�rēja, cie�i sa�ņaugtu, kādu dīvainu priek�metu, kuru bija paņēmis no laivas dibena. (

"Jums pienākusi vēstule, būs jāpiemaksā," pastnieks teica.

Pastnieka stiprais klauvējiens pie durvīm Feju uzmodināja, un viņa, uzvilkusi rīta svārkus, piegāja pie durvīm.

"Vēstuli bez markas es neņem�u," viņa uztrauktā balsī teica.

"Nu, par vēstuli jau nu to nevar saukt, bet tā nav arī vaļēja kartīte," pastnieks atteica, apskatīdams saburzīto papīra gabaliņu.

"No kā tā ir?" ieinteresēdamās Feja vaicāja, un pastnieks vaļ�sirdīgi pasmaidīja.

"Taisnību sakot, man nav tiesību to teikt, bet vēstuli sūta kāds Jūlijs," viņ� teica.

Gandrīz ar varu Feja izrāva vēstuli pastniekam no rokām un iegāja guļamistabā pēc naudas.

7�50')

Veselas piecas minūtes viņa ņēmās, kamēr saburtoja �ķībos un

193

greizos vārdus uz papīra lapiņas, kura acīmredzot bija izrauta no piezīmju grāmatiņas. Lapiņas vienā pusē tādām pa�ām gaiļa kā�jām bija uzrakstīta viņas adrese. Zīmīte bija rakstīta ar zīmuli. Bei�dzot Feja tomēr saburtoja: "Lesijs aizveda mis X. Es viņus ierau�dzīju ciemā un uzlēcu uz automobiļa bagā�as sietiņa. Viņi aiz�brauca uz "Zelta Austrumiem". Smits, L. un mis X. iznāca no kluba un laivā aizbrauca uz �oneri. Es viņiem sekoju. Ziņo Federstonam."

Izlasījusi zīmīti, Feja tūdaļ steidzās pie telefona. Viņa zvanīja uz trim vietām, bet D�ima Federstona nekur nebija. Visās vietās viņa lūdza Federstonam pateikt, kas to meklējis.

Tikko viņa bija beigusi ģērbties, zvanīja telefons.

D�ims Federstons jautāja:

"Vai esmu jums vajadzīgs, Feja?"

Bez liekiem vārdiem viņa nolasīja D�imam zīmīti.

"Jūlijs ir bra�s zēns. Ar kādu pastu zīmīte atsūtīta?"

Viņa apskatīja papīra gabaliņu.

"V. 5," viņa atbildēja. "Bet vai jūs viņu neredzējāt, ncsatikāt? Jūliju?"

"Neesmu viņu ne redzējis, ne dzirdējis. Vai viņ� raksta, kur patlaban atrodas un kas tas ir par kuģi?"

"Nē. Bet viņ� jau to arī nemaz nezina, vai ne?"

"Varbūt ar! Es tūliņ aizbrauk�u pie jums."

Jau pēc desmit minūtēm D�ims bija pie Fejas, pavisam nogu�ris, neskūts un netīrs.

"Mēs aizturējām kādu kuģi aiz moliem, bet tur viņu nebija. Ja kuģis, kuru Jūlijs redzēja, vakar vakarā bija upē, tad tas arī ir glu��i saprotams. Jūrā bija paisums, un �odien līdz �etriem no rīta viņi tik un tā nevarēja izbraukt."

Feja iegāja virtuvē uzvārīt D�imam karstu kafiju. Par Fejas uz�manību D�ims bija bezgala pateicīgs.

"Jūsu telefons zvana!" D�ims uzlēca kājās un pēk�ņi izsaucās: "Varbūt tas ir Jūlijs? Vai varu atbildēt jūsu vietā?"

"Tā var ciest mana reputācija," Feja teica, "bet jūs jau gan va�rēsiet pateikt, ka es nemēdzu brokastot kopā ar policistiem."

D�ims uzreiz pazina runātāja balsi. Tas bija Abe Belamijs.

"Vai Savinijs tur ir?" viņ� vaicāja.

D�ims ar rokas mājienu pasauca jauno sievieti un iedeva viņai telefona klausuli.

"Kur ir jūsu vīrs?" Belamijs vaicāja.

"Es nezinu, te viņa nav. Vai tad Harā vioa nav?"

"Vai tad es jums prasītu, ja vio� te būtu? Vio� pagāju�o nakti kaut kur aizskrēja un nav atgriezies. Varat vioam pateikt, lai vio� sūta kādu pēc savām mantām un pēc naudas. Es viou padzenu."

"Varbūt viņ� ir kopā ar Lesiju," Feja zīmīgi teica. "Lesijs aiz�veda mis Houetu pie Koldharbora Smita, to jau zina arī policija."

Kad viņa to izteica, telefona viņā galā neviens neatbildēja un Feja nodomāja, ka Belamijs nolicis klausuli.

Tad Belamijs sacīja daudz mīlīgākā balsī:

"Ne par kādu Lesiju es neko nezinu, un vēl mazāk es zinu par kaut kādu tur Houetu. Kādas jaunas sensācijas jūs vēl man nesastāstīsiet?"

Pēc brī�a viņ� atkal vaicāja:

"Bet ko tad dara policija?"

Feja ar roku aizsedza telefona klausuli un prasīja D�imam, ko viņa lai atbild.

"Sakiet vioam, ka mēs aizturam visus kuģus, kuri atstāj Temzu," D�ims �ukstēja.

"Vai pie jums tur kāds nav?" aizdomīgais vecis jautāja. "Kas tas tāds ir?"

"Kapteinis Federstons," Feja atbildēja un dzirdēja, kā Belamijs izlamājas un noliek klausuli.

"Bet nu mums jātiek galā ar vienu lietu," D�ims Federstons teica. "Kur ir Jūlijs? Man jāatzīstas, ka palika daudz labāk ap sir�di, zinot, ka vio� ir to blē�u tuvumā. Savu mū�u nebūtu domājis, ka man kādreiz būs jāpaļaujas uz viou."

"O, tad jūs Jūliju maz pazīstat!" Feja lepni teica.

Par nelaimi, D�ims Jūliju pazina loti labi, tādēļ neteica ne vārda.

Drīz vio� atkal bija savā birojā, kur satika misteru Houetu.

Vecais misters Houets apbrīnojami mierīgi noklausījās, ko Fe�derstons stāstīja par vioa aud�umeitas pazu�anu.

7*

"Es neticu, ka vioai varētu notikt kas ļauns," vio� teica. "Jūs saprotat, kapteioa kungs, ne�ēlojiet it neko, lai atrastu manu meiteni."

195

"Ja viņas dro�ību varētu ar naudu nopirkt, jau sen viņa būtu brīvībā," D�ims teica un pūlējās savaldīt nemieru un uztraukumu. "Mister Houet, piedodiet, esmu mazliet uztraukts," viņ� piebilda. "Vai jūs bijāt mājās, kad vakar vakarā mis Houeta aizbrauca?"

"Nē� Es biju Londonā," ar pūlēm izteica misters Houets. "Bet, ja ari es būtu Harā, man prātā neienāktu viņai sacīt, lai viņa ne�brauc līdzi cilvēkam, kur� uzdodas par Skotlendjarda aģentu. Vai jums ir kādi pierādījumi?"

"Liekas, ir gan," pēc ilgām pārdomām D�ims atbildēja.

Viņ� piezvanīja savam sekretāram.

"Sameklējiet arhīvos visu, kas attiecas uz Lesiju; ja atmiņa mani nevil, viņu sauc Henrijs Frānsiss Lesijs. Pirms trim gadiem viņ� bija notiesāts ar ieslodzījumu cietumā par ielau�anās zādzību. Iz�sūtiet visiem-iecirkņiem viņa aprakstu. Lai viņ� būtu, kur būdams, tas uz vietas jāapcietina. Tiklīdz viņ� būs apcietināts, ziņojiet man. Lesijs mani nemīl," viņ� piebilda, "ja vien viņ� saodīs, ka policija to meklē, to atradīs kaut kur "Zelta Austrumu" apkārtnē. Jo vai�rāk tādēļ, ka bufetnieks Bārnets man nepateica, kas bijis Smitam līdzi, bet Lesijs vispirms gribēs zināt, vai �ajā lietā nav iepīts arī viņ�."

"Bet vai nepievienot ari Jūlija Savinija aprakstu? Arī viņ� ir pazudis."

D�ims nevarīgi paraustīja plecus.

"Jūlijs ir loti savāds cilvēks. Izrādās, ka viņ� spēj būt arī krietns un godīgs, kas agrāk nevienam ne prātā neienāca. Esmu pārlieci�nāts, ka zīmīte, kuru viņ� atsūtījis savai sievai, ir rakstīta godīgā pārliecībā un viņ� ir kaut kur mis Houetas tuvumā. Ne prātā man nebūtu nācis, ka kādreiz varē�u apskaust pat Jūliju Saviniju," viņ� klusu piebilda.

D�ims Federstons iekāpa aukstā vannā, tad steig�us pārģērbās un atkal devās gūstīt nelie�u bandu. Pa to laiku Tcmzas upes po�licija organizēja visu kuģu sistemātisku pārmeklē�anu no Londo�nas tilta līdz pat Grini�ai. D�ims pievienojās policistiem. Bet vi�ņiem nebija nekādu panākumu!

Braukdams motorlaivā garām nelielajam �onerim, kuru viņi va�kar pārmeklēja, D�ims pamanīja, ka no �onera skursteņa kūp �au�ra, dzeltena dūmu svītra. Uz kuģa klāja bija tikai viens netīrs mat�rozis, kur� stāvēja, rokas krusteniski salicis, un kūtri sūca savu pīpi, vienaldzīgi skatīdamies kaut kur tālumā.

"Ja kuģi vēlreiz pārmeklēsim, dro�i vien neko neiegūsim," kā �aubīdamies teica D�ims.

"Arī man liekas, ka tur nav nekādas jēgas," inspektors sacīja. "Nedomāju, ka virjī būtu vedu�i dāmu �urp, ja kuģis vēl nemaz netaisās braukt prom. Acīmredzot Bārnets ir melojis, teikdams, ka jaunava aizvesta uz "Kontesu"."

D�ims palocīja galvu, bet ar skumju no�ēlu atskatījās uz veco, netīro �oneri. Viņ� no visas sirds vēlējās, kaut Bārnets būtu teicis taisnību. Kad vēlāk viņ� atkal satika bufetnieku, tas sāka gandrīz raudāt.

"Kapteiņa kungs, lai es uz vietas nobeidzos, bet es jums teicu taisnību. Ja viņi uz �onera nebija atrodami, tas nozīmē, ka Kold�harbors būs apķēries, vai tikai es pa durvju spraugu nenoklausos viņu sarunā, un man viņ� būs tī�ām samelojies."

"Bet vai viņi runāja tikai par jaunkundzes aizve�anu uz "Kon�tesu", un citu neko jūs nedzirdējāt?"

"Kā ne, ser, es dzirdēju Koldharboru stāstām, ka viņ� ar to jauno meiteni salaulā�oties, tiklīdz noklū�ot uz �onera. Viņ� lielī�jās spānie�u kapteinim, cik jaunā dāma esot skaista, un stāstīja, ka vienu no �ejienes kalponēm esot aizsūtījis uz Londonas labā�kajiem veikaliem nopirkt visādas krā�ņas rotas, jo jaunavai, kad viņu atveda �urp, nebija it nekā. Es �ai klubā esmu ieguldījis visu savu iekrāto naudu," Bārnets izmisis sūdzējās. "Bez tam vēl esmu aizņēmies naudu pret procentiem un izdevis veselu blāķi vekseļu! Kapteiņa kungs, jūs varat iedomāties, kāds ir mans stāvoklis. Es varētu Koldharboru nodot vai tūksto�iem rei�u, lai tikai dabūtu atpakaļ savu naudu. Viss, ko jums saku, ir tīrā Dieva taisnība."

D�ims �im cilvēkam noticēja. Ja arī viņ� ir melojis un slepen�policiju maldinājis, tad tā nav bijusi viņa vaina. Acīmredzot Kold�harbors tī�ām viņam samelojis. Tas vien jau bija aizdomīgi, ka viņi sarunājās angliski.

Vēl svarīgāk bija tas, ka policijai pagaidām nebija izdevīgi izpil�dīt savus draudus par kluba slēg�anu, un tas �imbrī�am Bārnetam nāca par labu, viņam bija cerība glābt savu nelielo bagātību. �ādi noziedznieku perēkļi palika arvien retāki, un bija vajadzīgs laiks, lai blē�u bandas pierastu pie kāda jauna kluba vai kroga. Viena no tādām iestādēm bija Moro klubs, kur sapulcējās visi Londonas rie�tumu daļas "aizdomīgie" ļaudis. Tādas pa�as lamatas Londonas austrumu zagļiem un noziedzniekiem bija "Zelta Austrumi".

D�ims vēl pratināja Bārnetu, kad pēk�ņi ienāca Spaiks Holends ar ļoti svarīgu jaunu ziņu. Braukdams uz "Zelta Austrumiem", Spaiks bija ceļā apstājies un vairākiem ļaudīm jautājis par auto�mobili, kurā brauca Valērija un viņas pavadonis.

"Uz bagā�as sietiņa sēdējis kāds cilvēks. Divās vai trijās vietās viņ� bija pamanīts. Sevi�ķi labi viņu atcerējās viens policists kādā no Londonas priek�pilsētām. Viņ� gribējis to noraut nost, bet nepagu�vis. Sprie�ot pēc apraksta, tas, bez �aubām, bijis Jūlijs Savinijs."

"Savinijs?" D�ims domīgi teica. "Ar to izskaidrojama viņa zī�mīte sievai. Bet kur gan Savinijs atrodas tagad? Ja viņu atradīsim, tad, bez �aubām, drīz vien tiksim uz pēdām arī mis Houetai."

"Vecais Belamijs patlaban ir pilsētā. Viņ� atbraucis �orīt," Spaiks teica. "Tagad ir ļoti grūti par pili kaut ko uzzināt, Jūlija tur nav, bet vecais sargs viņa vietu nevar izpildīt. Tomēr viņ� pa�teica, ka vecis no pils aizbraucis un tik drīz neatgriezī�oties. Tas ir loti savādi," Spaiks teica, "jo pēdējos astoņos gados vecis ne�vienu nakti nav gulējis ārpus pils. To es dabūju zināt no vecā sar�ga. Jūlijs nekad man nebija to teicis. Kaptein, man par Zalo Strēl�nieku ir kādas svarīgas aizdomas."

Par savādo spoku D�imam Federstonam nemaz negribējās klau�sīties, tomēr viņ� ļoti pacietīgi noklausījās, ko Spaiks viņam ziņoja.

"Cilvēks, kur� tik veikli un noteikti prot rīkoties ar bultām kā Zaļais Strēlnieks," Spaiks teica, "dro�i vien ir loti labi sagatavojies un ilgāku laiku vingrinājies �au�anā. Vai jums arī tā neliekas?"

"Ziniet, es par to nekad neesmu domājis," mazliet uztraukts, D�ims atteica. Viņam loti gribējās turpināt noziedznieka gūstī�a�nu, un Spaiks �oreiz viņu tikai kavēja, pat apnicīgi.

Protams, �au�ana ar bultām mūsu laikos vairs nav tas, kas sen atpakaļ, kad meitenes un jaunie�i pļavās dejoja un kad jaunavas sap, ņoja par jaunekļiem, kuri guva labākās godalgas �au�anā ar bultām.

"Jā, jā to visu es labi zinu," D�ims gurdeni teica. "Bet ko tas nozīmē? Ko jūs man gribat teikt?"

"Redziet, man ienāca prātā, vai nevarētu pārbaudīt visas loka �āvēju biedrības, starp to biedriem mēs dro�i vien atrastu zalo sve��inieku. Vispirms es gribētu satikt Toksofilltu biedrības sekretāru. Ko nozīmē vārds "toksofilīts", es pat nezinu!"

"Lai iet!" D�ims teica, priecīgu prātu izvadīdams Spaiku.

Toksofilltu biedrība atradās pie Rld�entparka. Spaiks bija loti priecīgs, ka ieradās tur reizē ar biedrības sekretāru.

"Jā, varu jums parādīt mūsu biedrības biedru sarakstu par vi�siem pēdējiem trīsdesmit gadiem," sekretārs atbildēja uz Spaika jau�tājumu. Visu pēcpusdienu Spaiks nosēdēja, pētīdams kluba vēsturi.

Ar pirkstu vilkdams pa biedru sarakstu lappusēm, viņ� apstā�jās vienā vietā, kur bija aprakstītas kādas senas strēlnieku sacīkstes, un viņa pirksts aiz brīnumiem glu�i vai sastinga un mute vien ie�pletās. Ar grāmatu rokā viņ� iegāja sekretāra istabā.

"Tas vārds man ir sve�s," sekretārs paskaidroja. "Vai biedru sarakstā viņ� ir?"

Atkal viņi iz�ķirstīja biedru sarakstu, bet tādu vārdu tur neat�rada.

"Tātad sacīkstes biju�as publiskas un sacīkstēs pielaisti arī ne�biedri," sekretārs teica. "Loti savādi, ka �ā cilvēka vārds nav biedru sarakstos, jo viņ� acīmredzot bijis teicams �āvējs. Redziet, viņ� ie��āvis mērķī desmit rei�u no vietas. Bet vai tad jūs to cilvēku pa�zīstat?"

"Kā nu ne!" Spaiks uztraukts izsaucās. "Kā gan lai es viņu ne�pazītu!"

Beidzot viņam bija izdevies dabūt zināt, kas īsti ir Zaļais Strēlnieks.

No jūrniecības lietām Jūlijs Savinijs nesaprata it neko. Agrāk viņ� gan bija braucis ar kuģiem, bet tādu kuģi kā "Kontesa" viņ� redzēja pirmo reizi. Nokļuvis uz kuģa klāja, viņ� paskatījās uz visām pusēm: tur bija tērauda trepes un abos trepju sānos piesie�tas laivas. Acīmredzot tur visdro�āk varēja paslēpties, � viņ� no�domāja un sāka a�i rāpties uz aug�u, padusē iespiedis savu savā�do instrumentu. Tas bija zobens ar īsu asmeni. Jūlijs to nupat kā bija nozadzis mazam puisēnam, kur� ar savu rotaļlietu bezgala le�pojās. Zobens gan bija ļoti vecs, tā asmens bija neass un izrobots, tomēr vajadzības brīdī to glu�i labi varēja lietot, jo zobena gals bija ārkārtīgi ass. Ar prieku Jūlijs būtu puisēnam samaksājis, bet viņam nebija naudas. Tādēļ viņ� zobenu vienkār�i nozaga un de�vās pa krastmalu prom, cik jaudas. Viņam pakal dzinās vesels bars zēnu, kuri gribēja tam atņemt savu ieroci. Tā viņ� aizskrēja līdz ostai, no kurienes nesen aizveda jauno meiteni. Ieraudzījis ostas malā laiviņu, viņ� steig�us tajā iekāpa un brauca prom. Braucot viņ� pamanīja kādu citu laivu, kuru no "Kontesas" sūtīja pretim Koldharboram Smitam.

Paukoties Jūlijs neprata un nesajēdza, kā ar nozagto zobenu jārīkojas, bet apziņa, ka viņam rokā tomēr ir kāds ierocis, viņu padarīja spēcīgāku un vīri�ķīgāku. Viņ� īsti labi nezināja, ko ie�sākt, ko darīt. Valērija Houeta atbrauca uz kuģi kopā ar Lesiju. Lesiju viņ� pazina un uzreiz to ieraudzīja, kad Harā tas sēdēja automobilī. Viņ� zināja, ka Lesijs ir viens no Koldharbora Smita bandas ļaudīm. Kad Jūlijs Harā uzlēca uz automobiļa bagā�as sie�tiņa, varbūt tā bija tikai viņa godkārība. Sēdēdams uz tum�ā kuģa klāja viņ� pats gribēja tikt galā ar �o jautājumu. Bet daudz patī�kamāk bija domāt, ka to visu viņ� dara aiz tīras cilvēkmīlestības, gribēdams paveikt ko labu un krietnu citu labā.

Vēl bija Joti agrs, un Savinijs sāka pārdomāt, ko tālāk darīt. Koldharbors bija tepat uz �onera. Pēc brī�a ar motorlaivu atbrau�ca vēl �etri cilvēki. Jūlijs viņus tikko pamanīja un nezināja, kas tie tādi, citādi viss būtu ievirzījies pavisam citās sliedēs.

Drīz viņ� izdzirda, ka motorlaiva aizbrauc, un uzmanīgi līda prom pa netīro kuģa klāju garām skurstenim. Viņ� ieraudzīja gais�mu un gribēja zināt, kas tur notiek. Gaisma nāca no nespodra, apaļa lodziņa. Viņ� lodziņu uzmanīgi pacēla, un tas padevās. Lejā viņ� ieraudzīja netīru kuģa kajīti blakus ma�īnu telpām. Vispirms viņ� tur pamanīja Valēriju Houetu. Viņa sēdēja pie tuk�a galda. Redzē�dams viņas bālo, skumjo seju, Jūlijs uzreiz visu saprata.

Līdz �im viņ� nevarēja tikt vaļā no glu�i neticamām aizdomām: ja nu meitene pati aizbraukusi kopā ar Lesiju, labi zinādama, kas tas par cilvēku? Tad visas briesmas un nepatik�anas, ko Jūlijs vi�ņas dēl pārcieta, būtu veltas. Bet nu viņ� visu skaidri zināja. Lī�dzās meitenei sēdēja Koldharbors Smits un skatījās uz viņu sa�vām zvēra acīm. Viņ� kaut ko runāja, bet uz upes bija tāds troksnis, ka Jūlijs nevarēja saprast. Viņ� sataustīja tērauda āki, kas bija piestiprināts pie lodziņa, lai varētu turēt logu atvērtu. Uzma�nīgi viņ� saņēma cilpu, iebāza tajā āķi, nogūlās uz grīdas un pie�lika ausi pie lodziņa. Koldharbors Smits viņu nevarēja redzēt, jo gaisma no lampas krita uz galdu.

"Mēs izbrauksim rītvakar, " Smits teica, "un jūs savus sapņus varat mierīgi aizmirst. Kapteinis Federstons vairs pēdējā brīdi ne�glābs jūs. Ja jūs te atrod, vai zināt, kas man tād draud?" viņ� jautāja.

Viņa neko neatbildēja un stīvi skatījās kaut kur prom.

"Tad man draud mū�a ieslodzījums cietumā."

"Ja jums vajadzīga nauda," Valērija beidzot teica, "es jums va�ru dot vairāk�"

"Mana cienītā, tādas lietas labāk aizmirstiet," Smits nicino�i tei�ca. "Naudas man pa�am ir diezgan. Vai jūs tie�ām iedomājaties, ka mani var pierunāt, lai lai�u jūs vaļā? Ja jūs palaidī�u, pēc pusstundas jūs. mani nodosiet, un es bū�u cietumā! Laikam jūs domājat, ka es riskē�u, lai tur nokļūtu. Amerikas cietumi ir taisni kā pilis, kur ar ļaudīm apietas kā ar cilvēkiem, bet Dārtmora ir briesmīgākā elle. Nē, mana cienītā, es darī�u visu, ko spēju, lai tur nenokļūtu, citādi man cilpa kaklā. Visu mū�u esmu sapņojis apmesties kaut kur uz mierīgu dzīvi, bet nekad negadījās tāda īsti jauka meitene," viņ� turpināja. "Mēs varam salaulāties tepat uz kuģa. Ja izbraucam trīs jūdzes no krasta, mūs var salaulāt kur� katrs kapteinis. Bet, ja jūs vispār negribat laulāties, ari pret to man nav nekādu iebildumu."

"Tā visa ir Abes Belamija nekrietnība," viņa teica tik klusi, ka Jūlijs tikko dzirdēja.

"KādēJ mums aprunāt cilvēkus," Koldharbors delikāti atbildē�ja. "Es vairāk neko nezinu, tikai jūs brauksiet man līdzi. Kad bū�sim aizbrauku�i galā, es ceru, ka jūs paliksiet prātīgāka."

Viņ� piecēlās un paskatījās uz Valēriju.

"Liekas, jūsu vārds ir Valērija? Tā arī es jūs sauk�u. Mani jūs varat saukt par Koldharboru vai vienkār�i par Hariju, Harijs ir mans vārds," viņ� teica.

Brīdi viņ� gaidīja, ko viņa atbildēs. Bet viņa neatbildēja neko, pat nepaskatījās uz viņu. Koldharbors uzmauca galvā cepuri, ku�ru tas, kajītē ienākdams, bija noņēmis (Smits �ai lietā bija sevi�ķi pieklājīgs), un gāja uz durvīm.

"Tur aiz aizkara ir jūsu gulta," viņ� teica, "turpat ir ari mazgā�jamais trauks. Uz �ā kuģa jums būs loti ērta dzīve. Varat ierīko�ties kā mājās."

To teicis, viņ� izgāja, no visa spēka aizcirzdams durvis, kuras aizslēdza. Jūlijs pagaidīja, kamēr apklust soļi, tad atvēra lodziņu pavisam vaļā, ielīda pa to un ielēca netīrajā kuģa kajītē uz galda. Valērija aiz brīnumiem acis vien iepleta.

"Cietiet klusu," viņ� �ukstēja.

"Mister� mister Savinij," meitene stostīdamās izteica,

"Dieva dēl, cietiet klusu," Jūlijs no�ņāca.

Jūlijs noāva zābakus un uz pirkstgaliem piegāja pie durvīm. Bija pavisam kluss. Bet Koldharbors Smits kuru katru brīdi varēja nākt atpakaļ. Savinijs piegāja pie galda, nogrieza lampu, un kajītē pa�lika pavisam tum�s. Tad taustīdamies viņ� piegāja pie krēsla, kur sēdēja meitene.

"Es uzmetos uz jūsu automobiļa bagā�as sietiņa," viņ� steig�us stāstīja.

"Vai varat mani no �ejienes atsvabināt?" arī viņa �ukstot jautāja.

"Man liekas, varē�u gan. Bet vēl neesmu par to pilnīgi pārlie�cināts," viņ� atbildēja, skatīdamies uz logu, ko pats bija atvēris. "Pa �o lodziņu jūs varbūt varētu tikt ārā," viņ� teica, "bet man liekas, ka daudz vienkār�āk un vieglāk ir atlauzt durvis vai ari pagaidīt, kad Smits tās atvērs. Pirms gulētie�anas viņ� dro�i vien vēl atnāks �urp."

Bet Smits nenāca; tad Jūlijs ar ielas puikām atņemto zobenu sāka lauzt vaļā durvis. Pēc īsa brī�a viņ� darbu pārtrauca.

"To es nevarē�u izdarīt," viņ� teica un slaucīja sviedrus no pie�res. "Mis Houet, jums vajadzēs izlīst pa aug�ējo lodziņu vai ari būs pavisam jāatsakās no mēģinājuma tikt ārā."

Kad viņ� to pateica, aug�ā nodunēja soli, tie�i pret lodziņu kāds pacēla lukturi un logu aizcirta ciet. Un tad Jūlijs saprata, ka ari viņ� vairs nevarēs tikt ārā. '

"Nu tik ir joki," Jūlijs pūlējās izteikt pēc iespējas jautrāk. "Būs mums abiem jāgaida, kamēr atnāk Smits. Mis Houet, liecieties gu�lēt. Varbūt viņ� tik drīz nenāks."

Tikai pēc laba laika Jūlijam izdevās jaunavu pierunāt, lai viņa tam paklausa. Aiz aizkariem, kur �aurā stūrītī bija gulta, viņa at�rada sveci. Guļasvieta bija uzposta, spilveni bija apvilkti ar tīriem pārvalkiem. Valērija apgūlās. Viņai likās, ka nevarēs ne acu aiz�vērt, bet, tiklīdz galva atlaidās uz spilvena, meitene aizmiga dziļā miegā. Jūlijs Savinijs apsēdās pie durvīm un zobenu nolika uz ce�ļiem. Viņ� izskatījās briesmīgs � netīrs, nodriskājies un glu�i sa�burzīts. Viņam sāpēja visi locekli. Tā viņ� nosēdēja visu nakti � drīz laizdamies miegā, bet tad atkal pēk�ņi uztrūkdamies. Beidzot uzausa rīts un kajītē iespīdēja gai�i saules stari. Te uzreiz atvērās aug�ējais logs, un tur parādījās Koldharbora Smita seja.

"Labrīt, manu daiļo balodīt," viņ� teica, bet ieraudzījis Jūliju Saviniju, uzreiz pazuda.

Jūlijs Savinijs dzirdēja, kā durvis noskan atslēga, un sataisījās uz lēcienu. Durvis spēji atvērās, un pret Jūliju bija pagriezts Smi�ta revolvera stobrs.

Ieraudzījis revolveri, Jūlijs nolaida rokas.

"Nu, Jūlij, parunāsimies mazliet," Smits teica. "Vispirms, es jūs lūdzu, nolieciet uz galda to zobenu, kas jums rokā."

Neko nevarēja darīt. Bija jāpadodas.

"Un nu pastāstiet man, ko tas viss nozīmē?" Smits teica. "Ko jūs te darāt? Kas jūs �urp sūtīja?"

Jūlijs Savinijs nekad nebija uz mutes kritis un uzreiz apķērās,

ko atbildēt.

"Mani sūtīja vecais," viņ� nevērīgi teica. "Viņ� sāka uztrauk�ties par meitenes likteni un lika, lai atnāku pie jums. Viņ� grib jūs lūgt, lai atkal lai�at meiteni krastā."

Smits nejēdzīgi saviebās.

"Ja jau tā, to varu izdarīt," viņ� strupi atcirta. "Nē, Jūlij, sakiet man taisnību. Ja viņ� jūs patiesi �urp sūtījis, kādēļ tad nenācāt tie�i pie manis?"

"Es nevarēju atrast jūsu kajīti. Tas ir, es nodomāju, ka �ī ir jūsu kajīte, tādēļ pa lodziņu laidos lejā, jo negribēju, ka matro�i mani pamana. Tiklīdz biju nolaidies, logu kāds aizvēra."

Smits palocīja galvu.

"Jā. Logu aizslēdza, jo es tā pavēlēju," viņ� teica, "bet nevarē�ju iedomāties, ka noķer�u tik brangu putniņu kā jūs. Tātad Bela�mijs lūdz, lai lai� meiteni krastā, vai ne? Bet," viņ� jautāja, "ko Belamijs darīs, lai es no visas �īs lietas tiktu sveikā cauri? Nē, Jūlij, jūs melojat." Viņ� vērīgi paskatījās uz Jūliju. "Jūsu drēbes ir netīras un vienos putekļos. Un kam jums �is zobens? Es neticu, ka vecais jūs sūtījis. Jūs ta�u esat ar mieru pārdot kuru katru, arī pats sevi, ja jums liksies, ka tur var ko nopelnīt." Viņam ie�āvās prātā jauna doma. "Vai tik jūs nav sūtījis Federstons?" Viņ� uz�sita sev pa gurnu. "Tad tādas lietas! Tātad jūs gribat mūs dabūt uz sava āķa. Nu, vai tas nav savādi? Apbrīnojami!"

Viņ� spalgi uzsvilpa, un atskrēja matrozis tum�u seju. Pus�ukstot Smits viņam kaut ko pavēlēja. Matrozis aizgāja un drīz vien bija atpakaļ, nesdams roku dzel�us.

"Da�reiz arī man patīk policijas uzdevumi," Smits zobgalīgi tei�ca. "Nu, Jūlij, sniedziet �urp savas rokas un uzvelciet �o jauko sprādzi."

Jūlijs Savinijs padevās, un uz viņa rokām nod�inkstēja atslēga. Tad viņu izrāva uz kuģa klāja un pa kādām �aurām durtiņām ie�grūda tum�ā kajītē.

"Tā, redzat, sēstieties ar muguru pret mastu," Smits pavēlēja un, kad Jūlijs viņa pavēli izpildīja, Smitrs sasēja viņa kājas. "Ja vecais man atbildēs, ka esat runājis patiesību, gan jau tad, Jūlij, es pagū�u jums atvainoties. Bet pagaidām palieciet te. Vēlāk, kad būsim izbrauku�i jūrā, es galīgi nolem�u, ko ar jums darīt."

Vio� aizcirta durvis un no ārpuses tās aizslēdza. Jūlijs Savinijs tikai pasmaidīja platu smaidu. Roku d�el�i vioa rokām bija par lieliem. Vēl Smits nebija uz kuģa klāja, kad Jūlijs pavisam mierīgi bija izvilcis rokas no dzel�iem.

Diena jau laidās uz vakara pusi, kad slepenpolicists, kur� bija sūtīts uz Komēr�elrodu un tur acīmredzot dārgo laiku glu�i veltī�gi nositis, pēk�oi ieraudzīja pazīstamo seju.

"Ja nemaldos, Lesijs?" vio� teica.

"Nu, D�onson, kas ir?" slepenpolicista gūsteknis nevainīgi jau�tāja. "Es lāgā nevaru atcerēties, ka būtu kaut ko nogrēkojies."

"Nekā, tikai pastaigāsimies mazliet," slepenpolicists teica un Le�sijs, nemaz nenojauzdams, kas viou gaida, mierīgi gāja slepenpo�licistam līdzi. Policijas iecirknī vio� sāka visiem stāstīt, ka ir glu�i nevainīgs cilvēks. "Policijai," viņ� teica, "nebija nekādu tiesību tik nelikumīgi un nejēdzīgi aizskart manu personīgo brīvību."

Kapteinis Federstons iegāja pie vioa kamerā, bet neteica, par ko tas apcietināts. D�ims bija spēris soli, kur� varēja bēdīgi beig�ties, un ar kaunu vioam būtu jāatstāj policijas dienests, � to vio� jau iepriek� zināja. Bet vio� bija ar mieru atdot visu, lai tikai glābtu Valēriju Houetu. Ar prieku vio� atdotu pats savu dzīvību, ja tikai varētu atdot tēvam nelaimīgo meiteni.

Tobrīd D�ims dzīvoja Sentd�eimsa ielā. Sestdienas vakaros �ī iela bija pavisam klusa.

"Es pats �o cilvēku aizvedī�u uz Skotlendjardu nopratinā�anai," D�ims teica. "Nē, D�onson, man jūsu palīdzība nebūs vajadzīga, pateicos. Es par jums ieminē�os priek�niecībai � jūs savu uzde�vumu izpildījāt teicami."

Misters Lesijs ļoti nobrīnījās, kad viou izveda no kameras un iesēdināja ērtā automobilī, kuru vadīja pats D�ims.

"Vienu brīdi jūs varat aizmirst, ka esat apcietināts," D�ims vi�ņam teica.

Automobilis apstājās pie kāda nama durvīm. �eit bija D�ima dzīvoklis. Neviens cits �ai namā nedzīvoja. Apak�stāvā bija gan neliels veikals, bet tā īpa�nieks dzīvoja kaut kur Londonas priek��pilsētā.

Sulainis Augusts viņus abus uz trepēm sagaidīja.

"Iedodiet misteram Lesijam mazliet viskija," D�ims teica. "Tad noejiet lejā un aizvediet automobili. Atpakaļ vairs nenāciet."

Pats viņ� iegāja guļamistabā, kur novilka �aketi, kreklu un no�ņēma apkaklīti. Kad viņ� atgriezās istabā, Augusts jau bija izpil�dījis, ko viņam lika, un gaidīja jaunas pavēles.

"Aizvediet automobili un �ovakar atpakaļ vairs nenāciet," D�ims vēlreiz izteica tikko doto pavēli. Misters Lesijs, turēdams rokā glāzi viskija ar sodu, pirmo reizi sajuta, ka nav labi.

"Nu, Lesij, vai iedzērāt?" D�ims jautāja, kad sulainis jau bija prom. "Un nu lūg�u jūs ienākt manā kabinetā."

Bet �is kabinets neizskatījās pēc kabineta, drīzāk pēc kādas vingro�anas zāles. No griestu vidus nokarājās divas virves ar riņ�ķiem galā, un istabas viņā stūrī karājās bumba da�ādiem vingri�nājumiem. D�ims aizslēdza durvis un lūdza Lesiju apsēsties.

"Kādēļ jūs atlokāt piedurknes?" Lesijs izbijies jautāja.

"To es jums pateik�u vēlāk," D�ims atteica. "Kur ir mis Valē�rija Houeta?"

"Kāda mis, ser?"

Viņ� nepaguva to izteikt, kad dzelzs dūre iedrāza tam pa vai�gu un viņ� no visa spēka atsitās pret sienu. Ar lielām pūlēm pie�cēlies, viņ� nostenēja:

"Ko jūs darāt? Ja jūs man vēlreiz sitīsiet, es zvēru�"

"Kur ir Valērija Houeta?" D�ims pavisam mierīgi jautāja.

"Es nezinu," Lesijs ietiepīgi atbildēja.

Nu viņ� bija sagatavojies un mēģināja aizstāvēties, bet slepen�policista spēcīgās dūres zibens ātrumā ķēra viņa rokas, un Lesijs atkal bija gar zemi.

"Celieties aug�ā," D�ims strupi pavēlēja.

"Es necel�os," Lesijs teica, rokām aizsegdams sasisto un sāpo��o seju. "Es par jums sūdzē�os. Es noplēsī�u jums ādu�"

"Celieties aug�ā. Nedomājiet, ka es jūs nesitī�u, ja jūs sēdēsiet. Piecelties!"

"Nenāk ne prātā. Es jūs�" Lesijs rēca, bet D�ims iespēra ar kāju, un vio� bija uzreiz aug�ā.

"Es sūdzē�os. Ak, Dievs! Federston, es jums atrieb�os. Pirm�dienas rītā es ie�u pie komisāra�"

"Ja tikai būsiet dzīvs," D�ims teica. Vio� nikni paskatījās, un Lesijs saprata, ka tie nav tikai draudi. "Ziniet, ko es jums teik�u," D�ims pacēla rādītājpirkstu, "ja jūs neatbildēsiet uz manu jautāju�mu, es pieslēg�u jūs pie grīdas un dedzinā�u jūsu kājas, kamēr sāksiet runāt."

"Jūs gribat mani spīdzināt?!" Lesijs vaimanāja. "To jūs ne�drīkstat! Likums to aizliedz:"

"Belamijs gan man teica, ka vio� spīdzinā�anu atzīstot," D�ims mierīgi sacīja. "Toreiz man likās, ka vio� ir tīrais zvērs. Bet, ja * neteiksiet, kur ir mis Houeta, es jūs samal�u miltos."

Lesijs brīdi klusēdams skatījās uz slepenpolicistu. Pēk�ņi vio� vaimanādams krita tam virsū. D�ims soli atkāpās un ar spēcīgu dūres sitienu atkal to notrieca gar zemi. Lesijs palika guļot un kunkstēja.

"Sakiet man, kur ir Valērija Houeta, un es jums samaksā�u tūksto� mārcioas."

"Varat dot veselu miljonu, arī tad neteik�u," Lesijs stenēja. "Vioa ir tur, kur jūs klāt tikt nevarat, velns lai parauj�"

Atkal slepenpolicists tam iespēra un Lesijs uztrūkās stāvus, bet tai pa�ā mirklī vio� no visa spēka atsitās pret sienu.

"Lesij, sakiet man, vai jums jūsu dzīvība ir dārga?" D�ima balss bija klusa, bet stingra. "Vai jums nav nevienas sievietes, drauga, kuru mīlat un kuru gribētu pēc iespējas drīzāk satikt? Vai jums tik viegli būs �ķirties no �īs pasaules?"

"Labāk es mirstu, bet jums neko neteik�u," Lesijs aizsmaku�ā balsī no�oāca.

"Nē, jūs man pateiksiet, tad varēsiet arī mirt," D�ims Federstons sacīja un notrieca savu pretinieku gar zemi.

Ar vienu ķērienu vio� savam gūsteknim norāva �aketi un kreklu. To redzot, Lesija ietiepība saplaka.

"Es teik�u, teik�u!" izmisis vio� vaidēja. "Vioa ir uz "Kontesas"."

"Jūs melojat. Tur vioas nav."

"Es jums zvēru! Mēs, kaptein, tur visi bijām, un, kad naktī jūs atbraucāt uz "Kontesu", mēs paslēpāmies ķē�u telpā. Mis Houeta gribēja kliegt, bet Smits ar dūri tai aizbāza muti. Es varu jums pierādīt, ka man taisnība. Es vēl dzirdēju, jūs teicāt, ka viņas tur nav."

"Celieties aug�ā," D�ims pavēlēja un lika viņam apsēsties. "Kad jūs beidzamo reizi bijāt uz "Kontesas"?"

"Atbraucu no turienes vakar vakarā. Tos mazos kuģī�us es nevaru ciest. Man uz tiem vienmēr uznāk jūras slimība."

"Vai jaunkundze tai brīdī bija uz kuģa?"

"Jā, ser."

"Kur, tas ir, kādā kuģa daļā viņa atrodas?"

"Koldharbors viņai visu sagatavojis. "Kontesa" ved uz Ameriku rumu. Gandrīz viss kuģis pieder Smitam. Viņam ienāca prātā laba ideja� neaizkurināt krāsnis, bet veselu dienu atstāt kuģi pie moliem un tad braukt prom, jo visa kņada tad būs mazliet aprimusi."

D�ims atslēdza durvis un iegāja viesistabā.

"Pabeidziet savu viskiju," viņ� teica.

"Vai gribat mani tūliņ iesēdināt, kaptein? Vai jums nemaz nebūs kauna mani vēl mocīt, ja nupat mani tik pamatīgi piekāvāt?"

"Ja tā bija taisnība, ko jūs teicāt, es necel�u pret jums nekādus apvainojumus," D�ims atbildēja. "Izdzeriet savu viskiju. �ovakar es jūs tomēr aizturē�u. Ja jūs tie�ām būsiet teicis taisnību, pēc divām stundām būsiet brīvs. Bet, ja jūs būsiet melojis, vedī�u jūs atkal �urp un tad mēs vēlreiz parunāsim."

Lesijs neteica ne vārda.

Braucot uz Skotlendjardu, D�ims jautāja Lesijam, kur� berzēja sasistās vietas:

"Vai Jūliju Saviniju jūs redzējāt?"

"Jūliju?" Lesijs nicīgi vaicāja. "Kas tad viņam te daļas?"

"Man liekas, viņam ir gan daļa," D�ims atteica.

Kajīte, kur Valērijai vajadzēja pavadīt gandrīz visu dienu, kura tai likās bezgalīga, acīmredzot bija tie�i viņai ierīkota. Uz �onera bija viena vienīga mazgā�anās telpa, kuras sienā uz ātru roku bija izcirstas durvis. Izejas durvis bija aiznaglotas, un logi cie�i aiztai�sīti; velti Valērija pūlējās tos dabūt vajā.

Starp kajīti un netīro kuģa telpu bija aizveramas durvis ar priek�kariem. Valērija atklāja to tīri nejau�i, kad Smits bija prom. Sīs durvis, kuras bija aizbultējamas no kajītes iek�puses, Valērijai mazliet palīdzēja aizsargāties. Tās izlaust nebija tik grūti.

Valērija redzēja, kas notiek starp Smitu un Saviniju, un pēc kāda brī�a iedro�inājās pajautāt, kur palicis Savinijs.

"Viņ� ir dro�ā vietā." Vairāk neko Smits neteica.

Visvairāk Valērijai nepatika, ka Smits brokastis un pusdienas ēda kopā ar viņu. Smita uzve�anās bija neizsakāmi rupja.

"Mīlulīt, jūs drīz vien pie manis pieradīsiet," viņ� teica, �ņaksti�not gremodams kumosu. "Man jūs jau sākat patikt, un es neesmu no tiem ļaudīm, kas iemīlas pirmajā "Zelta Austrumu" skuķī."

To klausoties, Valērijas sirds nodrebēja.

"�odien mēs izbraucam jūrā," Smits turpināja. "Kapteinis tei�ca, ka būs migla, varēsim nepamanīti aizbraukt. Policija mūs vairs netramdīs."

"Vai tie�ām jūs cerat aizbēgt?" pavisam negaidot, Valērija vai�cāja. "Vai jūs tie�ām domājat, ka varēsiet mani izmest kaut kur krastā un es nesauk�u palīgā policiju?"

Viņ� vēlīgi pasmaidīja.

"Tad jūs jau būsiet mana sieva un redzēsim, kura vārds tur būs svarīgāks."

"Kur ir mana māte?" Valērija vaicāja.

Smits skali iesmējās.

"Kā lai es to zinu! Pirms daudziem gadiem vecais to aizveda sev līdzi. Es nebūt nedomāju slēpt, ka man tas bija zināms. Kemdentaunā viņa dzīvoja manā mājā. Veselu nedēlu es viņu tur slēpu."

"Slēpāt?"

Koldharbors palocīja galvu.

"Jā, no Belamija. Viņ� to loti mīlēja, tāpat kā es jūs. Bet viņa negribēja veco ne redzēt. Par kādu pakalpojumu es no Belamija nopelnīju labu naudu. Viņ� bija dabūjis zināt, ka jūsu māte meklē jaunu dzīvokli, un sūtīja mani pie viņas. Es viņai sacīju, ka man ir visai piemērots dzīvoklis. Viņa to noīrēja. Cena bija pavisam niecīga. Viņa domāja, ka Belamijs aizbraucis uz Ameriku. Es vi�ņai izstāstīju tādu pa�u gadījumu, kā Lesijs stāstīja jums. Pierunā�ju, lai viņa man brauc līdzi uz Haru, un iegalvoju, ka tur ir viņas mazā meitiņa, tas ir� jūs. Bet jūs jau laikam toreiz nemaz tik maza nebijāt. Dro�i vien ap gadiem se�padsmit. Es viņu aizvedu uz pili un no tās reizes neesmu vairs redzējis." Smits visai savādi pasmaidīja. "Vecais saka, ka viņa aizbēgusi�"

"Aizbēgusi?!"

Uztraukumā Valērija uzlēca stāvus.

"Sēdieties, sēdieties," Smits ņirgājās, "kas tur ko uztraukties. Vecais melo. Viņa glu�i vienkār�i nomirusi. Vecais Belamijs me�lo." Smita sejā parādījās grumbas, un tā bija vēl riebīgāka. "Visa tā Zaļā Strēlnieka lieta ir izdomāta! Belamijs to izgudrojis, ja tā sieviete pazūd! Zaļais Strēlnieks!"

Un Smits ņirdzīgi iesmējās.

"Dro�i vien viņa ir mirusi," Koldharbors jautri turpināja. "Ne�var ta�u sieviete izturēt astoņus ieslodzījuma gadus mitrā pagra�bā. Pat Dārtmorā, kur ieslodzītos izved pastaigāties svaigā gaisā."

"Tātad viņa visu laiku bijusi tur?" Valērija jautāja.

"Protams, visu laiku viņa bijusi tur," Smits ņirdzīgi atteica. "Es nevaru skaidri pateikt, kurā pagrabā, bet zinu dro�i, ka pilī viņa bija."

�ī saruna notika brokastu laikā, kurām Valērija pat nepieska�ras. Pēc brokastīm uz "Kontesas" iesākās liela kņada. Valērija dzir�dēja solus un skalas balsis. Kaut kur apak�ā visu laiku darbojās sūknis, kura nebeidzamie klaudzieni Valēriju stipri uztrauca.

Pusdienās Smits atkal nonāca lejā pie viņas, un no tā sejas Valērija redzēja, ka viņ� ir piedzēries. Uz vaigiem tam bija divi lieli plankumi, viņ� izskatījās pēc nejēdzīgi izkrāsotas lelles.

"Nu, mīlulīt, te tev nekas nekait?" viņ� skalā balsī jautāja. "Es tev atnesu vīnu. Lielisks rums!"

Un viņ� sāka gardi smieties pats par savu joku.

"Jā, reibino�u dzērienu aizlieg�ana ir pavisam muļķīgs joks, bet uz tā rēķina da�s labs no mums smalki nopelnījis."

Ar skalu troksni viņ� nolika uz galda tum�u pudeli.

"Ak tu, vecais Jūlijs, ko? Iedomājies tikai, slepeni atnācis �urp, lai mūs nodotu policijai. Pametis savu debe�ķīgo sievu un grib kļūt par jūrnieku. Tas tik ir joks! Bet mana sieva tomēr ir skais�tāka nekā viņa."

Viņ� pieliecās un gribēja saķert Valērijas roku, bet tas viņam neizdevās. Tad viņ� paņēma pudeli, ar zobiem izrāva korķi un ielēja glāzē dzintara �ķidrumu.

"Dzer!" viņ� pavēlēja.

Valērija atgrūda glāzi.

"Dzer!" Smits vēlreiz bargi uzkliedza.

"Es nedzer�u!" Valērija teica un nosvieda glāzi zemē.

Smitam tas vareni patika.

"Tas man patīk," viņ� teica un smējās kā kutināts. "Man patīk cilvēki ar raksturu." Un viņ� ķērās pie milzīgās ēdiena porcijas, kuru tam pasniedza nēģeris.

Visu apēdis, viņ� noslaucīja muti, ietrieca rīklē vēl vienu glāzi ruma un grīļodamies piecēlās.

"Ak, mana mīlā," viņ� teica un saliecās uz viņas pusi.

Bet Valērija veikli pagriezās uz sava grozāmā krēsla un izvairījās.

"Nāc �urp pie manis," viņ� rēca. "Es tevi�"

Ar izmisīgu spēku viņa izrāvās, ieskrēja kajītē un aizcirta durvju bultu.

"Nāc ārā," Koldharbors kliedza, ar dūri sizdams pa koka sienu.

Siena nobrak�ķēja, bet nepadevās. Smits ārkārtīgi saniknojās. Viņ� skrāpēja durvis ar nagiem, sita ar zābakiem un visu laiku lamājās.

"Gan es tevi dabū�u ārā," Valērija dzirdēja viņa aizsmaku�o balsi un aiz bailēm nodrebēja. "To tev Savinijs iemācījis, tas Sa�vinijs�"

Pēk�ņi viņ� apgriezās un skrie�us metās uz kajīti, kurā bija ie�slēgts Jūlijs. Aiz reibuma un neapmierinātās iekāres viņ� bija glu�i kā bez prāta un meklēja, kur izgāzt dusmas.

Viņ� pagrieza atslēgu durvis un atrāva tās līdz galam vaļā.

"Savinij, es tevi nositī�u, vai tu dzirdi?" Bet neviens neatbildēja. Smits sāka taustīties pa grīdu un mek�lēja savu gūstekni. . Savinijs bija pazudis.

No pārsteiguma Smits uzreiz at�irga. Viņ� izgāja no kajītes un pasauca matrozi.

"Kas atvēra durvis?" viņ� strupi prasīja.

"Pirms divām stundām es viņam ienesu ēst," matrozis atbildēja.

"Bet vai durvis tu aizslēdzi?"

"Jā. Viņ� lūdza dzert, un es gāju pēc ūdens. Tikai �o īso laici�ņu durvis palika vaļā."

Koldharbors Smits uzrāva sērkociņu un cietumu vēlreiz rūpīgi pārmeklēja. Viņ� jau paredzēja, ka roku dzel�i un striķis būs ka�jītē uz grīdas. Smits devās meklēt kapteini, kur� bija uz komand�tiltiņa.

"Emīl, kad mēs varēsim braukt prom?" viņ� vaicāja.

"Pēc divām stundām, kad sāksies bēgums," mazais spānietis at�bildēja. "Paskatieties, mans draugs, kas tā par briesmīgu miglu!"

Migla patiesi bija loti liela. Ugunis likās kā izplūdu�i, blāvi plankumi.

"Jo labāk. Vai nevar tūliņ pat pacelt enkuru?"

"Tas nav iespējams." Kapteiņa balss bija stingra un noteikta. "Mums tvaika par maz. Varbūt pēc stundas varēsim braukt. Bet, ja migla paliks vēl biezāka, es neko nevarē�u darīt."

"Tad brauciet cauri miglai," Koldharbors pavēlēja. "Jūs upi la�bi pazīstat. Mums visādā ziņā jātiek atklātā jūrā."

Smits atkal iegāja netīrajā kuģa telpā. Redzēdams, ka Valērijas kajītes durvis aizvien vēl aizbultētas, viņ� nosēdās pie galda un kaut ko pārdomāja. Ja Jūlijs laimīgi ticis līdz krastam�

Koldharbors Smits izvilka no kabatas revolveri un nolika sev priek�ā uz galda.

Valērijas kajītē nebija dzirdama ne skaņa. Viņ� no�ēloja, ka meiteni sabaidījis. Jūlijs viņam nedeva mieru. Kur gan �is cilvēks pazudis? Ja viņ� ticis krastā, tad gals vairs nav tālu. Bet ja nu viņ� ir vēl tepat uz kuģa? Te jau tīri viegli var paslēpties.

Cauri biezajai miglai peldēja motorlaiva un piestāja tie�i pie "Kontesas".

D�ims paredzēja, kas var notikt, viņiem ierodoties, tādēļ pavē�lēja izslēgt motoru, tiklīdz kuģis būs redzams.

Motorlaiva klusi pieslīdēja pie �onera. D�ims uzkāpa uz kuģa klāja. Viņam sekoja vairāki upes policisti. Uz kuģa nebija neviena cilvēka. Durvis uz kuģa apak�telpām bija ciet.

"Ejiet un arestējiet kapteini," D�ims �ukstus pavēlēja.

Viens no policistiem uzmanīgi kāpa aug�ā pa trepēm.

D�ims pagrieza durvju rokturi un bija priecīgi pārsteigts, ka durvis nav aizslēgtas. Viņ� iegāja iek�ā. Kuģa telpās bija pavisam tum�s. Uzdedzis kabatas lukturīti, D�ims uzmanīgi skatījās apkārt. Pamanījis kajītes durvis, kur bija ieslodzīta Valērija, viņ� tās vērī�gi apskatīja. Nebija grūti aptvert durvju konstrukciju, un viņ� tās viegli dabūja vajā. Kajītē bija gai�s. Uz gultas atradās Valērijas ādas palantīns, bet viņas pa�as tur nebija. Nebija viņas arī �aurajā blakus telpā, kur bija ierīkota mazgā�anās telpa.

D�ims iegāja atpakaļ tum�ajā telpā un ar lukturīti rokā sāka to apskatīt. Galda stūrī uz krēsla viņ� pārsteigts ieraudzīja sēdam cilvēku. '

"Rokas aug�ā," D�ims uzsauca, raidīdams pret to lukturī�a gaismu.

Tas bija Koldharbors Smits. Viņ� sēdēja atgāzies pret krēsla atzveltni. Rokā, kas bija uzlikta uz galda, tam bija cie�i sa�ņaugts revolveris. Stulbās, sastingu�ās acis bija vaļā un raudzījās uz lo�dziņu griestos.

Koldharbors Smits bija miris. Krūtīs viņam bija gai�i zaļa bulta.

D�ims pasauca upes policijas inspektoru.

Viņi kajītē aizdedza lampu, tad sāka izmeklē�anu.

"Acīmredzot viņ� kādu pamanījis un ķēris pēc revolvera," D�ims teica. "Vai viņ� sen miris?"

Miru�ā rokas vēl bija siltas.

"Viņ� ir no�auts tie�i tai brīdī, kad mēs piebraucām pie kuģa. Vai nemanījāt, ka lampa vēl bija glu�i karsta?"

Negribēdams ne mirkli gaidīt, inspektors izgāja no kajītes mek�lēt kapteini. Kad tam pateica par slepkavību, viņ� sāka raudāt un k]uva glu�i histērisks.

"Es zināju, ka uz kuģa ir kāda dāma," viņ� �ņukstēdams teica, "bet es zvēru (un viņ� piesauca vai visus svētos), man nebija ne jausmas, ka lieta nav glu�i tīra. Es esmu delikāts un mīkstas da�bas cilvēks, ja es, senjor, zinātu, ka dāma nav mistera Smita liku�mīgā laulātā draudzene�"

"Kur viņa ir?" D�ims viņu asi pārtrauca. "Es jūs brīdinu, ja gribēsiet te ar mani jokus dzīt, gadiem ilgi jūs neredzēsiet savu dzimteni."

Pie kuģa piebrauca vēl viena laiva, un nu kuģis bija pilns lau��u policistu formās.

Kuģi pārmeklēja no pakaļgala līdz ķīlim, bet panākumu nebi�ja. Jaunava bija glu�i kā ūdenī iekritusi.

"Paskatieties, ser," viens no policistiem D�imam teica, "aug�ē�jais logs ir pavisam vaļā. Savādi! Tādā laikā!"

D�ims to jau bija pamanījis.

Steig�us apskatīju�i kuģa aug�klāju, viņi redzēja, ka pie viena no mazajiem mastiem uz ātru roku un visai nemākulīgi bija pie�sieta virve. Bez tam, kā kapteinis teica, bija pazudusi arī viena laiva.

Valērija viena ar to nevarēja tikt galā, D�ims bija pilnīgi pārliecināts.

"Bet kur tad Jūlijs Savinijs?"

Kapteinis paskaidroja.

"Nelaimīgais Smits viņu ieslēdza kajītē, bet �is cilvēks aizbēga un nu jau sen būs krastā."

Noskaidrojās, ka viens no matro�iem redzējis Jūliju peldam uz krastu un vēl sviedis tam ar dzelzs gabalu, bet netrāpījis. Viņ� tikai nedrīkstējis Smitam teikt, ka apcietinātais aizbēdzis.

Iegājis kajītē, D�ims lika atnest sveces un sāka rūpīgi pārmek�lēt kuģa telpas.

"Tas ir tipisks Zaļā Strēlnieka slepkavības gadījums," apskati beidzis, viņ� teica. "Bulta Smitu ķērusi tie�i tāpat kā Krīgeru. Pret �o slepkavu, pareizāk sakot � bendi, nav iespējams atrast nekā�du pierādījumu."

"Bet kā viņ� tiks krastā?" pilnīgi pārsteigtais inspektors jautā�ja. "Ja viņ� upi nepazīst, tādā miglā tas aizmaldīsies."

Pēk�ņi viņi miglā ieraudzīja tādu kā sienu. Tas bija loti lēni peldo�s kuģis. Kuģinieki bija viņus pamanīju�i, un noskanēja sirē�nas brīdinājuma svilpiens.

"Tā ir "Haika", viens no vietējiem traleriem," inspektors teica. "Savādi, ka mēs to agrāk nepamanījām, jo no tā ta�u nāk tik asa zivju smaka."

�ad un tad D�ims lika apturēt motoru, un tad viņi visi klusu�mā klausījās, vai nebūs dzirdama airu �ļakstē�ana. Bet �o troksni viņi izdzirda tikai tad, kad tuvojās ziemeļu krastam.

"Tas nav jūrnieks, kas airē," inspektors teica. "Airi neklaudz rakstā."

Drīz viņiem izdevās aptvert, no kurienes nāk skaņas, un laiva lēni devās uz to pusi. Caur miglu viņi ieraudzīja kādu �ķūni, ku�ru bija pilna visa piekraste. Un tai pa�ā brīdī D�ims ieraudzīja laivu. Tur sēdēja viens vienīgs cilvēks. Viņ� bija jau pie krasta.

Motorlaiva tūdaļ dzinās viņam pakal un panāca airētāju, kad viņ� jau kāpa ārā no laivas.

"Stāt!" D�ims uzsauca, izskrēja krastā un steidzās pie laivinie�ka, kur� jau bija malā.

Laivinieks apgriezās un pārsteigts skatījās uz D�imu.

"Tas ta�u misters Federstons," teica balss, kuru D�ims uzreiz pazina. Viņa priek�ā stāvēja neviens cits kā misters Houets!

"Mister� mister Houet! Ko tad jūs �eit darāt?" slepenpolicists pārsteigts jautāja.

"Es dzirdēju, ka jūs braucat uz "Kontesu", tādēļ devos jums pakal," misters Houets ļoti mierīgi atbildēja. "Es atradu �o laivu, taisnību sakot, pamanīju kādu cilvēku, kur� ar �o laivu jau bija izbraucis gandrīz malā, un lūdzu, lai viņ� laivu dod man."

Tas izklausījās pārāk neticami. Būtu to D�imam stāstījis kāds cits, ne misters Houets, viņ� to būtu nosaucis par meli.

"Vai atradāt viņu?" vecais vīrs jautāja, un viņa balss bija neti�cami mierīga.

"Nē. Uz kuģa viņas nav. Smits ir miris."

"Miris? Un Valērijas tur nav? Bet kā Smits tik pēk�ņi miris?"

"Zaļais Strēlnieks viņu no�āvis," D�ims teica.

Misters Houets apklusa.

"Vai nu Valērija pati tikusi prom no kuģa, vai arī viņu kāds aizvedis," D�ims turpināja. "Nu es do�os uz Skotlendjardu. Mis�ter Houet, vai brauksiet man līdzi?"

Houets piekrīto�i palocīja galvu.

"Miris?" viņ� nomurmināja.

"Pavisam," Federstons atbildēja.

Federstons pabeidza darbu un taisījās iet mājās, kad pie viņa ienāca Feja Kleitona.

Viņa izskatījās pavisam izmocīta, un acis no asarām bija glu�i sarkanas.

"Vai Jūliju neatradāt?" viņa vaicāja.

D�ims pakratīja galvu.

"Ceru, ka viņam nekas ļauns nedraud," viņ� teica. "Smits viņu turēja kā gūstekni uz "Kontesas", bet no turienes Jūlijs ticis prom. Sakiet man, Feja, vai Savinijs ir labs peldētājs?"

Feja pasmaidīja.

"Mans Jūlijs izpeldēs pat tur, kur valzivij būtu jānoslīkst," viņa lepni teica. "Federston, viņ� ir viens no labākajiem peldētājiem pasaulē. Ja viņam gadītos būt uz avarējo�a kuģa Atlantijas oke�ānā, viņ� dro�i aizpeldētu līdz krastam. Bet kādēļ jūs man to pra�sāt?"

"Tādēļ, ka viņ� no kuģa ielēcis ūdenī. Uz upes bija ārkārtīgi bieza migla, bet, ja viņ� ir labs peldētājs, tad nekādas briesmas viņam nedraud."

Jaunās sievietes noteiktība un pajāvība pēk�ņi izgaisa, un atkal viņa bija tikai uztraukta sieva.

"Viņ� noslīks! Federston, kādēļ jūs viņu nemeklējat? Ja jūs vi�ņu atstājāt upē un nemaz nemeklējāt, tas ta�u ir tāpat kā tī�ām cilvēku noslepkavot!"

D�ims gan gribēja sacīt, ka Jūlijam nav lemts beigt savu dzīvi ūdenī, bet gan starp diviem stabiem, tomēr viņ� bija taktisks cil�vēks un cieta klusu. Viņ� tai izstāstīja, kā Koldharbors Smits bei�dzis savu dzīvi.

"To viņ� bija pelnījis," viņa steig�us atteica. "Tam cilvēkam, Federston, neklājās dzīvot �ai pasaulē. Viņ� bija īsts zvērs. Bet jūs ta�u nedomājat, ka Jūlijs būtu viņu noslepkavojis?" viņa atkal sāka uztraukties. "Mans Jūlijs jau neprot at�ķirt vienu bultas galu no otra."

D�ims viņu nomierināja un teica, ka pret cienījamo Jūliju ne�kādu aizdomu nav un viņa varot mierīgi iet mājās.

Jau bija stipri vēls un negāja ne autobusi, ne pazemes vilcieni.

Feja gāja kājām, ar pūlēm razdama cclu. Tikusi pie savas mā�jas, viņa pie durvīm ieraudzīja automobili, un atcerējās, ka �is au�tomobilis pirms da�ām minūtēm pabrauca viņai garām.

Kolonnu ēnā aizslēgto durvju priek�ā kāds stāvēja. Feja uzreiz pazina � tas bija Ābels Belamijs.

"Es gribu tikt iek�ā," viņ� rupji teica. "Te dzīvo viens mans draugs. Es nemaz nezināju, ka parādes durvis viņi mēdz aizslēgt."

"Mister Belamij, jūs nevarat tikt iek�ā," jaunā sieviete tam strauji teica. "Jūs tik nekrietni esat izturējies pret manu vīru, tādēļ brī�nos, kā varat būt tik nekaunīgs un nākt �urp."

Viņ� nikni uz to paskatījās.

"Ak tad jūs tā esat, ko� Misis Savinija, vai ne? Es nāku tie�i pie jums. Man ar jūsu vīru kas jāparunā."

"Sakiet man, kas jums vajadzīgs," Feja teica. "Bet a�āk, jo es�mu ļoti nogurusi."

"Varat viņam pateikt, ka no mana seifa pazudu�i trīs tūksto�i dolāru. Un pasakiet, ka es griezī�os pie policijas. Tas ir viss, misis Savinij."

Kad viņ� pagriezās un taisījās iet prom, Feja to satvēra aiz piedurknes.

"Pagaidiet, es zinu, ka tas viss ir izdomāts un tī�i tā sarīkots, bet jūs ta�u esat gudrs cilvēks un pratīsiet to izdarīt daudz prātī�gāk. Ienāciet un pastāstiet, kas par lietu."

� Viņ� gāja tai līdzi dzīvoklī.

"Nāciet �urp," viņa teica, aizdegdama ēdamistabā gaismu.

Kad Feja uz viņu paskatījās tuvāk, viņa aiz �ausmām gandrīz pakrita.

"Tas tik ir cilvēks!" viņa izsaucās.

Viņ� sa�ķieba lūpas.

"Es esmu skaistulis, vai ne? Varu jums atbildēt ar tādu pa�u komplimentu," viņ� teica un apsēdās krēslā, kur� izskatījās visstiprākais.

"Bet nu parunāsim par to zādzību. Kas tur ir par lietu, mister Belamij?" viņa vaicāja. "Esmu pārliecināta, ka tas nav Jūlija darbs, nemaz pēc viņa neizskatās."

"Neizskatās!" Belamijs nicīgi teica. "Nu, jūs jau labāk zināt. Lai būtu kā būdams, es viņu nevainoju. Nekas man nav nozagts, kundze, es tikai gribēju ar jums parunāt."

"Esat gan jūs nelietis," viņa izsaucās. "Tā melot, lai tikai iekļū�tu manā dzīvoklī! Varat uz vietas vākties prom, vai arī es tūliņ zvanī�u policijai."

Ar savām ne�ēlīgajām acīm viņ� cie�i paskatījās uz Feju, un hipnotiskā skatiena iespaidā visa viņas vīri�ķība izgaisa.

"Jūs nezvanīsiet uz policiju," viņ� loti noteikti sacīja. "Es gribu runāt ar Jūliju."

"Es jau jums teicu, ka viņa �eit nav."

Vecis pamāja ar galvu sānis.

"Ejiet un pārliecinieties," viņ� teica, un Feja padevās.

Sākumā viņa negribēja ticēt savām acīm, tad iekliegdamās pie�steidzās pie gultas, apskāva Jūliju un aiz priekiem smējās un raudāja.

Jūlijs pamodās un stulbi, miegaini skatījās apkārt.

"A-ā," viņ� teica. "Feja� ceru, tu nedusmosies� es teicu, lai viņa iet tavā istabā�"

Feja a�i ieskrēja savā istabā.

Tur, dūnu segā ietinusies, gultā gulēja jaunava.

Valērija pa miegam sakustējās un ievaidējās, un Feja Kleitone� zagle un blēde, noliecas pie aizmigu�as meitenes un maigi noskūpstīja viņu uz vaiga.

Kad Feja atkal ienāca Jūlija istabā, viņ� sēdēja uz gultas malas un kā samulsis berzēja galvu.

"Kas ir, Feja?" viņ� vaicāja. "Kas noticis?"

"Belamijs ir te," viņa teica.

Viņ� piemiedza acis, pūlēdamies aptvert, kas notiek.

"Viņ� grib tevi satikt. Vai tu, Jūlij, jau ilgi esi �eit?"

Viņ� tikai papurināja galvu.

"Nezinu. Liekas, diezgan ilgi."

Gulēt iedams, viņ� bija novilcis zābakus un nu nevarīgi skatī�jās, kur tie nolikti. Viņam briesmīgi gribējās gulēt. Feja tam pa�sniedza rītakurpes.

"Ja tu negribi, nerunā ar viņu."

"Nē, man liels prieks, ka to satieku," ērmoti smaidīdams, Jūlijs teica. "Kā jūtas mis Houeta?"

Feja pamāja ar galvu, teikdama, ka tur viss ir labi, un Jūlijs piecē�lās, no�āvājās un izstaipījās. Tad viņ� gāja sievai līdzi uz ēdamistabu.

Jūlijam likās tik savādi, ka �ādos apstākļos jāsatiekas ar cilvē�ku, no kura viņ� tik loti baidījās, kad pie tā kalpoja. Bet, liekas, �ai brīdī viņ� nekādu baiļu nejuta.

"Nu, ko jūs varat teikt sevis attaisno�anai?" vecis jautāja.

"Es lūdzu, neņirgājieties par mani," Jūlijs teica, kratīdams pirk�stu sava deguna galā.

"Kur ir meitene?"

"Kāda meitene?" Jūlijs it kā pavisam nevainīgi vaicāja.

"Meitene, pēc kuras jūs braucāt uz "Kontesu"?"

"Viņa ir mājās," Jūlijs ārkārtīgi mierīgi teica.

"Liekas, melot jums ir nieka lieta. Viņa ir te, jūsu mājā vai dzīvoklī, nezinu, kā jūs �o mitekli saucat. Jūs esat redzēts ienā�kam kopā ar viņu."

"Ja jau jūs zināt, kādēļ man jautājat?!" Jūlijs saskaitās. "Jā gan, viņa ir te."

Vecis sakoda lūpas. � "Kā jums izdevās viņu aizvest?" brīdi domājis, viņ� jautāja.

"Tur nu jums nav nekādas daļas," dro�āks palikdams, Jūlijs at�bildēja, un likās, ka vecais kaut ko norij.

"Vai tad Smits jūs neredzēja?"

"Smits ir beigts."

�o satrieco�o vesti pateica Feja, un Jūlijs uz viņu brīnīdamies paskatījās.

"Beigts?" viņ� vaicāja. "Beigts?"

Viņa palocīja galvu.

"Kas jums to teica?" Belamijs prasīja.

"Federstons, kad satiku viņu pirms kādas stundas."

"Kas tad viņu nonāvēja?"

"Zaļais Strēlnieks," Feja atbildēja, un Abe Belamijs spēji uz�trūkās stāvus.

"Jūs esat prātu zaudējusi!" viņ� kliedza. "Zaļais Strēlnieks!� Vai viņu tur kāds redzējis?"

"Ko jūs man visu to prasāt?" Feja apvainota teica. "Vai zināt, mister Belamij, es, nudien, neesmu nekāds ziņu birojs. Varu jums pateikt tikai to, ko pati no citiem dzirdēju. Koldharbors Smits at�rasts kajītē nonāvēts, ar zaļu bultu pa�ā sirdī."

�ai brīdī vīrs ar sievu saskatījās un Jūlija acīs bija lasāmas iz�bailes, kuras viņ� nemaz nepūlējās slēpt.

Abi Belamiju �ī ziņa loti pārsteidza.

"Jo labāk," beidzot viņ� teica.

Tad sacīja Jūlijam:

"Savinij, jūs un es loti labi viens otru saprotam. Negribu �ķiesties vārdiem, negribu ldāstīt garu garos stāstus, tikai piesolu jums desmit tūksto�us mārciņu, kas amerikāņu naudā iznāk piecdesmit tūksto�i do�lāru, bet par to es no jums prasī�u kādu pakalpojumu. Tādu pa�u summu es piedāvāju ari jūsu sievai, jo viņa jums �ai lietā .palīdzēs. Jūs labi zināt, ko tāda naudas summa nozīmē, � ar se�iem vai septiņiem tūksto�iem gada ienākumu ārzemēs var dzīvot bez kādām rūpēm."

"Par velti jau jūs �o naudu mums nedosiet," Feja stingri teica. "Ko jūs gribat?"

Abe Belamijs rādija uz durvīm.

"Aizvediet meiteni, kura tur gul, uz Haras pili," viņ� teica. "Bet vediet viou tūliņ. Mēs brauksim turp visi kopā. Mans automobilis gaida pie durvīm."

Jūlijs pagrozīja galvu.

"Es daudz ko varu par naudu izdarīt, bet to, ko jūs vēlaties, mister Belamij, gan ne. Nav tādas naudas summas, par kuru es būtu ar mieru to darīt."

Feja piekrīto�i pamāja ar galvu.

"Bet to ta�u neviens nezinās," Belamijs aizsmacis �ukstēja, pū�lēdamies vious pierunāt. "Meitene no kuģa pazudusi bez vēsts. Ari to neviens nezina, ka esat bijis ar viou kopā. Redzat pa�i, ka piedāvāju jums lielu naudu par tīriem niekiem. Esmu ar mieru dot pat piecpadsmit tūksto�us�"

"Dodiet kaut piecpadsmit miljonus, nekā jūs nepanāksiet," Fe�ja teica. "To Jūlijs nekad nedarīs, un, ja vio� jūsu priek�likumu pieoemtu, es ienīstu viou no visas sirds�"

Abe Belamijs nodūra acis un ilgi kaut ko pārdomāja. Tad sa�cēla mēteļa apkakli.

"Ļoti labi," vio� teica daudz mierīgāk. "Lai tas paliek, kā bijis. Jūs, Savinij, pirmdienas rītā varat braukt atpakaļ uz Haras pili. Ce�ru, ka varē�u jums dot labāku vietu ar lielāku algu nekā līdz �im."

"Uz Haru atpakaļ es nebrauk�u."

Ābels a�i pagriezās.

"Ak tā!" vio� draudo�i uzkliedza, "jūs nebrauksiet atpakaļ? Do�mājat, ka no Houeta varēsiet vairāk izspiest nekā no manis?"

"Kaut arī nedabūtu no Houeta ne centa, man vienalga," Jūlijs sakaitināts teica. "Es to nedaru naudas dēļ. Un bez tam�" vio� apmulsa, atcerēdamies savu pirmo nodomu, un sievai par lielu brīnumu teica: "Mister Belamij, pirmdienas rītā es brauk�u atpa�kaļ uz Haru."

Vecis uz viou pēto�i paskatījās un palocīja galvu.

"Man liekas, to jūs darāt gudri," vio� teica.

Feja viou pavadīja līdz durvīm. Tad vioa negāja vis atpakaļ pie vīra, bet piezvanīja D�imam Federstonam. Par Fejas vārdiem vio� ļoti uztraucās un bez mēteļa un cepures steidzās pie vioas, kaut ārā bija bieza migla.

"Netrok�ņojiet," viņu ielaizdama, Feja �ukstēja. "Viņa vēl gul. Ko es jums teicu? Jūlijs viņu no turienes atveda. O, tas ir visapbrī�nojamākais cilvēks pasaulē�"

Pa koridoru ejot, viņa visu laiku lielīja Jūliju.

Savinijs bija rītasvārkos; viņ� nebija gulējis un izskatījās loti noguris un izmocīts.

"Kaptein, viņa ir brīni�ķīga," viņ� teica, slepenpolicistam roku sniegdams. "Es tikko zvanīju misteram Houetam un pateicu, ka viņa meita ir dro�ībā un gul saldā miegā."

"Bet kā jūs tikāt prom no kuģa?"

"Tā lieta bija ļdti vienkār�a, bet tomēr ārkārtīgi grūta," Jūlijs noslēpumaini teica. "Es noņēmu no rokām dzel�us un atraisīju kājas. Ta�u durvis bija aizslēgtas, un man vajadzēja gaidīt līdz va�karam, kamēr tie nelie�i atcerējās un atnesa man ēst. Tiklīdz dur�vis atvērās, es drāzos laukā, un tas muļķis matrozis vēl nebija ap�ķēries, kas noticis, kad es jau biju ūdenī. Viņ� no kuģa svieda kaut ko loti smagu un mani gandrīz nosita, bet es laikā paguvu panirt zem ūdens. Bija stipri bieza migla un ūdens ļoti auksts. Drīz vien es sapratu, ka nevarē�u līdz krastam aizpeldēt, jo biju loti izsalcis un pagalam novārdzis. Bez tam atcerējos, ka pametu mis Houetu likteņa varā. Tādēļ griezos atpakaļ un no otras puses piepeldēju pie kuģa. Uz īsu brīdi pieķēros pie enkura ķēdes. Zaudēju pēdē�jos spēkus un biju glu�i kā pamiris, kad netālu no savas galvas pamanīju �ūpojamies virvi. Tā karājās pie kādas pusnolaistas lai�vas. Pats nezinu, kā man izdevās ierāpties laivā, jo spēka man nebija vairāk kā pelei. Tomēr manas pūles nepalika bez panāku�miem. Labu laiku es mierīgi nogulēju laivā, velti cenzdamies iz�domāt, ko darīt. Vai esat kādreiz sēdējis laivā, glu�i samircis, bez kādām cerībām slapjās drēbes iz�āvēt, jo no visām pusēm spie�as virsū lipīga migla? Ilgi es nespēju to izturēt un ar lielām pūlēm uzrāpos uz kuģa klāja. Lejā, netīrajā kuģa telpā bija dzirdamas cilvēku balsis. Es pielīdu pie aug�ējā lodziņa, sāku klausīties un skatīties. Smits bija pilnīgi piedzēries un bezkaunīgi uzmācās mis Houetai, bet viņai izdevās tikt vaļā no nelie�a skāvieniem un ie�slēgties savā kajītē. Biju paņēmis virvi, kuru laivā atradu, tādēļ man prātā ie�āvās diezgan izdevīgs plāns. Virves vienu galu piesē�ju pie masta, lai varētu nolaisties laivā. Kad redzēju, ka Smits ar nevaldāmu niknumu izskrien no kuģa apak�telpām meklēt mani, es pacēlu aug�ējo lodziņu, virves galu nolaidu lejā, un pa virvi nolaidos ari pats. Es biju stipri nobijies," Savinijs vaļsirdīgi atzi�nās, "drebēdams gaidīju, vai tikai tas briesmonis nenāks atpakaļ kuģa apak�telpās. Grūti man bija pierunāt mis Houetu, jo viņa negribēja ticēt, ka runā Savinijs, ne Smits. Beidzot tomēr viņu pārliecināju, un mis Houeta atvēra durvis. Es turēju virvi, kamēr viņa rāpās aug�ā, un, tiklīdz viņa bija uz kuģa klāja, devos tai pakal. Nezināju, cik virve stipra, un baidījos, vai tikai tā mūs abus noturēs. Nepaguvām ne atpaka] atskatīties, kad bijām jau laivā. Es no jūrnieku lietām neko nesaprotu, bet mis Houeta, kurai diez�gan bie�i biju�as darī�anas ar jahtām, loti labi zināja, kā laivu no�laist ūdenī. Viņa pieķērās virvei pie viena gala, es pie otra, un kopīgiem spēkiem mēs panācām savu. Tas ir viss. Nu tikai bija jāpieliek diezgan lielas pūles, lai tiktu līdz krastam. Mums laimē�jās un loti drīz dabūjām automobili. Es aicināju mis Houetu, lai viņa brauc �urp, jo nezināju, kur tobrīd ir viņas tēvs. Bet to es labi zināju, ka Feja par meiteni, rūpēsies no visas sirds."

"Vai jūs, no "Kontesas" bēgot, ceļā nesatikāt nevienu citu laivu?"

"Jā. Mums garām pabrauca maza laiviņa ar vienu pa�u braucē�ju. Tā piestājās pie kuģa no dienvidu puses. Mēs vēl pabrīnījā�mies, kas gan tas varētu būt. Bet miglas dēl neko nevarēja sare�dzēt, un laivinieks bija ari labu gabalu no mums. Vai domājat, ka laivinieks bija Zaļais Strēlnieks?" Jūlijs strauji jautāja.

"Varbūt," D�ims atbildēja.

"Savādi," Jūlijs teica, "mēs vēl saucām viņu, jo labi nezinājām, kā ātrāk tikt krastā. Acīmredzot viņ� mūsu saucienus dzirdēja, bet neko neatbildēja."

D�ims piecēlās.

"Pateicieties Dievam, ka sveikā tikāt no turienes prom," viņ� teica. "Bet nu, Savinij, ejiet gulēt. Rīt agri no rīta �urp atnāks mis�ters Houets ar mis Houetas kalponi. Feja," to teicis, viņ� saņēma Feju aiz rokas, "es sāku ticēt, ka jūsu vīrs patiesi ir brīni�ķīgs cilvēks. Un, ja kādreiz mums būs jāsatiekas sakarā ar maniem ama�ta pienākumiem, tad varat dro�i paļauties, ka jums tiesā ir viens labs un uzticams draugs."

Jūlijs Fedcrstonam neteica, ka pie viņiem bijis vecais Belamijs, un, kad slepenpolicists bija aizgājis, Feja viņam to aizrādīja.

"Nē," Savinijs teica, savu apaugu�o pazodi kasīdams. "Man lie.kas, ka nebūtu bijis prātīgi, ja es viņam to teiktu. Tu ta�u dzirdē�ji, ko viņ� teica, � tas ir, es runāju par Federstonu. Neaizmirsti, Feja, ka viņ� mums var loti labi noderēt. Man bija viena laba ide�ja, kā tikt pie lielas naudas. Tā bija pavisam vienkār�a lieta. Bet nupat man likās, ka tas nebūs īsti godīgi un tādēļ gribu atkal ķer�ties pie sava vecā plāna. Man liekas, Belamijs loti no�ēlos, ka sauca mani atpakaļ uz pili."

"Varbūt tu to vēl vairāk no�ēlosi," Feja pravietiski atteica.

"Vai jūs Vudu labi pazīstat?" Houets vaicāja Spaikam.

"Ne visai. Ar viņu es iepazinos, izpildīdams savus reportiera pienākumus. Man jāsaka, ka viņ� ir loti labs cilvēks, un ir vērts ar to iepazīties. Ak jā, mister Houet," Spaiks nevijus izteica, "vai pirms gadiem piecpadsmit jūs neesat bijis Londonā?"

Misters Houets palocīja galvu.

"Pirms da�ām dienām man gadījās ieiet Toksofilltu biedrībā," Spaiks turpināja. "Es domāju, ka varē�u tur uziet kaut vāji sare�dzamas Zaļā Strēlnieka pēdas. Starp citu, es tur redzēju jūsu vār�du, kur bijāt uzvarējis kādās sacīkstēs. Tie�i tā tur bija rakstīts � V. B. Houets."

"Jā, senāk es mēdzu �aut ar stopu," Houets īsi atteica. "Toreiz Filadelfijā nodibinājās stopa strēlnieku biedrība. Bet tas bija loti sen. Liekas, biedrība jau ilgus gadus nedarbojas. Es atceros, reiz, Londonā viesojoties, gribēju piedalīties �au�anas sacīkstēs. Man bija loti garlaicīgi, un, ieraudzījis sludinājumu par �īm sacīkstēm, es no sirds nopriecājos. Bet nemaz vairs neatceros, ar kādiem re�zultātiem sacīkstes beidzās."

"Bet es, papiņ, nekad nezināju, ka tu interesējies par stopa �au��anu," Valērija izbrīnījusies teica.

"Jā, reiz es par to interesējos, bet nu jau sen vairs ne," misters Houets teica un sāka runāt par citām lietām.

Jūlijs klausījās viņu sarunā un drebēja aiz uztraukuma, bet sa�runa aprāvās.

"Pēc izskata Vuds ir brīni�ķīgs cilvēks," Valērija teica, noska�tīdamās, kā Spaiks aiziet. "Man liekas, līdz �im neviena seja nav man tā patikusi, kā tā cilvēka seja."

"Man loti sāp sirds, dzirdot jūs tā runājam," D�ims sacīja.

"Kā jums liekas, cik viņ� varētu būt vecs?" viņa vaicāja, neie�vērodama, ko D�ims saka.

"Nu, to diezgan grūti noteikt. Varētu dot gadus divdesmit as�toņus, bet tikpat labi varētu kādus desmit gadus pielikt. Laikam viņ� nosirmojis, loti jauns būdams."

"Izstāstiet man visu, ko par viņu zināt," Valērija lūdza.

Ar lielu savaldību un taktu D�ims viņas lūgumu izpildīja: ne�vienam ta�u nepatiks stāstīt mīļotajai meitenei par cita cildena�jām īpa�ībām.

"Man liekas, esmu jums jau agrāk visu izstāstījis," viņ� sacīja. "Viņa seja patiesi ir brīni�ķīga, un arī viņ� pats vispār ir apbrīno�jams cilvēks. Rūpes par bērniem ir viss, par ko viņ� dzīvē intere�sējas. Es nepazīstu nevienu citu cilvēku, kur� tā nodotos savam darbam."

"Jūs teicāt, ka viņ� nemīl misteru Belamiju. Vai tad viņ� to pazīst?"

8�509

"Jā," D�ims atbildēja, "viņ� misteru Belamiju pazīst loti labi. Kādreiz viņ� bija Belamija brāļadēla tuvākais draugs. Mirdams jau�nais Belamijs viņam atstāja visu savu mantu. Es atradu viņa tes�tamenta norakstu. Testaments ir apstiprināts Anglijā, un noraksts glabājās Somersethauzā. Mantojums nav liels, galvenām kārtām grāmatas un da�ādi instrumenti, kurus nelaiķis bija sapircis kara laikā, bet tas vien, ka visu savu mantu viņ� novēlējis Vudam, lie�cina, cik tuvi draugi viņi biju�i. Starp citu, Vuds man deva da�us aizrādījumus, pēc kuriem cerēju dabūt �o to zināt, kas varētu in�teresēt arī jūs, Valērij," viņ� klusākā balsī teica un izstāstīja par nolaupīto bērnu un nelaimes gadījumu vilciena katastrofā. "Sāku�mā es domāju, ka tas bērns esat bijusi jūs, bet tas noticis pirms divdesmit gadiem, kad jūs jau bijāt trīs gadus veca, bet Houetu

225

aizgādniecībā jūs nodeva kā nepilnu gadu vecu."

Viņa domīgi palocīja galvu.

"Man nāk prātā, ka par to nelaimes gadījumu esmu kaut ko lasījusi. Tātad nekādu �aubu tur nevar būt. Esmu pārliecināta, ka katastrofā nevarēju būt," viņa pasmaidīja, "jo esmu redzējusi drē�bītes, kurās biju ieģērbta, kad mani atveda pie Houetiem."

Dabūjis zināt, ka misters Houets grib doties atpakaļ uz Leidimenoru, D�ims visai izbrīnījās, jo domāja, ka meitenes tēvs, kur� gandrīz pazaudēja Valēriju, negribēs vairs Leidimenorā dzīvot un paliks Londonā vai arī brauks uz Ameriku. Par pēdējo no abām varbūtībām jaunais cilvēks bija diezgan noskumis.

Viņi aizbrauca tās pa�as dienas pievakarē, un D�ims tos pa�vadīja. Liecinieku nopratinā�ana Koldharbora Smita slepkavī�bas lietā bija nolikta uz tre�dienu. D�imam gan loti gribējās Valēriju izsargāt no �īm nepatik�anām, tomēr Valērijas liecība bija svarīga.

Kad Houeta automobilis aizbrauca, D�ims gāja atpakaļ uz Karltonu, kur satika Spaiku un Vudu, � tie abi kaut ko runāja.

Negribēdams viņus traucēt, D�ims smaidīdams pagāja garām. Svētdienās Skotlendjardā bija kā tuksnesī, un D�ims tur aizbrau�ca bez kādas lielas vajadzības, kaut par Zaļā Strēlnieka jauno slep�kavību viņam bija diezgan ko raizēties. Viens no Skotlendjarda ierēdņiem viņam teica:

"Upes policijas inspektors Fers jūs gaida kabinetā. Es teicu, ka jūs drīz atnāksiet, tādēļ viņ� nolēma jūs pagaidīt. Es zvanīju uz jūsu dzīvokli."

D�ims gan to paredzēja, tomēr brīnījās, ka upes policija lietu tik steidzīgi izmeklē. Inspektors Fers, saulē nodedzis un plecīgs vīrs, kur� daudz vairāk izskatījās pēc jūrnieka nekā policijas inspektora, sēdēja krēslā D�ima kabinetā.

"Piedodiet, kaptein, ka traucēju, bet varbūt jūs atceraties, ka pagāju�ajā naktī laivā, kuru panācām, brauca jūsu paziņa. Ja ne�maldos, viņa vārds ir misters Houets."

"Misters Houets? Jā, atceros," D�ims teica.

Inspektors Fers paņēma no grīdas divus priek�metus, kuri visu laiku bija noslēpti aiz krēsla, un sniedza tos D�imam. Viens no �iem priek�metiem bija neliels, loti stingrs loks, otrs � jau visiem pazīstamā bulta.

"Kur jūs �is lietas atradāt?" D�ims neizpratnē jautāja. "Mistera Houeta laivā," inspektors atbildēja.

Ilgi D�ims klusēdams skatījās uz �iem lietiskajiem slepkavības pierādījumiem. Tad kā slīkonis ķērās pie pēdējā salmiņa un pūlē�jās gadījumu izskaidrot pēc sava prāta.

"Misters Houets ta�u teica, ka viņ� ieraudzījis uz krastu laivā braucam kādu cilvēku un lūdzis, vai viņ� tam neatļautu paņemt laivu."

"Un misters Houets arī teica, ka sve�inieks viņam neko neat�bildēja. Jau tad man tas likās savādi. Kā jums liekas, kapteini Fe�derston?" inspektors jautāja.

"Pēc manām domām, tur nekā savāda nav," D�ims vēsi attei�ca. "Nav ko brīnīties, ka cilvēks, kur� brauca laivā pirms mistera Houeta, varēja izbīties un pamest savas lietas laivā vai nu aiz bai�lēm, vai arī ar nolūku, lai modinātu aizdomas pret citu."

"Hra," inspektors norūca, jo D�ima slēdzieni viņu nepārlieci�nāja. "Protams, tā ir jūsu darī�ana, kapteini Federston, es tur ne�gribu iejaukties, bet labāk būtu, ja jūs uzklausītu piedzīvoju�a cil�vēka padomu. �is cilvēks ir arī vecāks par jums. Nepārsteidzie�ties un neattaisnojiet misteru Houetu par ātru, esmu pārliecināts, ka viņam ir kāds sakars ar Koldharbora Smita nāvi. Galu galā viņa noziegumam ir arī svarīgs pamats, jo noslepkavotais nolau�pīja viņa meitu."

"Misters Houets?! Nē, tā ir pilnīga nejēdzība," D�ims izsaucās.

D�ims nezināja, ko iesākt. Pie nopratinā�anas Valērijas Houetas vārds gribot negribot būs jāpiemin � tas vairs nav novēr�ams. Bet viņ� gribēja panākt, lai Houeti �ai lietā būtu jāiejauc pēc ie�spējas mazāk. Kas gan tas varētu būt bijis par cilvēku, kuru Jūlijs un Valērija uz upes redzēju�i un kur� uz viņu saucienu nav neko atbildējis? Vai tas bijis misters Houets vai kāds cits? Viņ� nodo�māja Houetam visu izjautāt, tiklīdz to satiks. Un stingri nolēma, ka misteru Houetu uz nopratinā�anu neaicinās.

Tomēr publikai kaut kā vajadzēja izskaidrot Zaļā Strēlnieka 6tro noslēpumaino slepkavību.

"Man, Spaik, nav bijis laika jūsu rakstu izlasīt," D�ims teica Spaikam, kad tas bija atnācis uz Skotlendjardu. "Ceru, ka nekā�dus niekus nebūsiet sapļāpājis."

"O, nē. Es ta�u esmu briesmīgi uzmanīgs," Spaiks atbildēja. "Un galu galā tā lieta ta�u ir loti vienkār�a un skaidra, tur neko nevar sajaukt. Nelabojamais noziedznieks Koldharbors Smits no�laupījis mis Houetu, par kuru viq� grib dabūt prāvu izpirk�anas naudu. Viņam laimējies jaunavu aizvilināt uz "Kontesu". Avīze do�mā, ka Smits no "Kontesas" taisījās jaunavas tēvam ziņot, kur at�rodas viņa meita un pateikt, ka meitu viņ� atsvabinās, ja tēvs būs ar mieru samaksāt tik un tik lielu izpirk�anas naudu. Es visu to lietu pūlējos iztēlot kā vienkār�u �antā�as gadījumu. Par Smita kāzām ar mis Houetu un par citiem �ā noziedznieka nekrietna�jiem plāniem es neteicu ne vārda, protams, neminēju arī, ka �ai lietā būtu iejaukts misters Belamijs."

D�ims palocīja galvu.

"Es mēģinā�u panākt, lai arī lietas izmeklē�ana nonāk pie tiem pa�iem slēdzieniem. Es tikai baidos no�"

"No Lesija," Spaiks izteica to, ko Federstons gribēja sacīt. "Tas patiesi var sākt izrunāties vairāk, nekā vajag, sevi�ķi, ja jūs būsiet spiests apvainot viņu līdzdalībā. Var gadīties, ka viņ� sāk stāstīt �o to arī par jums," Spaiks zīmīgi teica, D�imam acīs skatīdamies. "Man viņ� sāka dziedāt, ka jūs to esot briesmīgi piekāvis, un tei�ca, ka visādā ziņā jums atrieb�oties."

Jā! Ar Lesiju tā lieta bija loti bīstama. To D�ims loti labi sapra�ta, bet, kad Lesiju aicināja uz nopratinā�anu, viņ� nebija atrodams. D�ims to sajuta kā lielu atvieglojumu, kaut izmeklē�anas atlik�a�na Lesija neiera�anās dēl tikai novilcināja liktenīgo, iz�ķiro�o brī�di. D�ims darīja, kas viņam bija jādara.Viņ� pavēlēja Lesiju ap�cietināt. Bet nekur to nevarēja atrast. Viņ� bija pazudis no nama, kurā dzīvoja, bija atstājis novadu, kuru līdz �im pagodināja kā savu dzīvesvietu. Pēc trim dienām lietas izmeklē�anu atkal atjau�noja. Spaiku Holendu, kur� kā reportieris bija klāt pie liecinieku nopratinā�anas, �ī lieta ārkārtīgi pārsteidza, jo viss likās tik ne�reāls. Haras pili neviens pat nepieminēja. Neviens neieminējās arī par ZaJo Strēlnieku, izņemot kādu ziņkārīgu zvērināto, kuru ties�nesis uz vietas pārtrauca. Tā bija viena no tā saucamajām noslē�pumainajām slepkavībām, kaut viss likās tik loti vienkār�s. Un pēc zvērināto sprieduma izzuda visa �ā notikuma romantika. Zvērinā�tie nosprieda:

"Mēs esam nāku�i pie slēdziena, ka nelaiķis Harijs Smits no�nāvēts uz �onera "Kontesa" klāja Londonas apgabala Roterhildas novadā, slepkavība izdarīta ar kādu asu priek�metu un vainīgais vai vainīgie nav zināmi, bet viņus mēs apsūdzam slepkavībā ar iepriek�ēju nodomu."

Neviena vārda par za]o bultu. Neviena vārda par Valēriju Hou�etu, kura savu liecību izteica tik klusi, ka reportieri pie �urnālistu galda to nemaz nedzirdēja.

"Ideāls spriedums," D�ims teica un atviegloti nopūtās. Viņ� bi�ja apmierināts, ka viss tā beidzies. "Interesanti, ko Belamijs par to domā."

Misters Houets lūdza, lai D�ims sestdien un svētdien atbrauc uz Leidimcnoru, un viņ� uzaicinājumu ar prieku nekavējoties pie�ņēma. Misters Houets jau tā bija kluss un nerunīgs, bet nu viņ� runāja vēl mazāk. Valērija to pateica D�imam.

Viņi staigāja pa dārzu, un Valērija glauda krizantēmas ziedla�piņas, kas bija viņai rokā.

"Sakiet man, D�im, vai tie�ām man būs jāatmet cerība, ka sa�tik�u reiz savu māti?" viņa vaicāja.

Viņ� izvairījās no tie�as atbildes.

"Cerību nekad nevajag zaudēt."

Valērija gribēja viņam ko teikt un tādēļ ar nolūku ieveda viņu tum�ajā dārzā.

Vairākas reizes viņa sāka runāt, bet vienmēr aprāvās. Tas jau nebija viņas vienas noslēpums. Ja viņa visu izstāstīs, aizdomas kritīs uz cilvēku, kuru tā mīl vairāk par visiem pasaulē. Tomēr no dvē�seles bija jānokrata smagais slogs un to varēja panākt, tikai izsa�kot visu, kas uz sirds.

"D�im, visu laiku es gribu jums ko teikt, bet mazliet baidos. Es to nevaru tik vienkār�i izdarīt. D�im, es jums gribu stāstīt par� par savu tēvu. Lūdzu, aizmirstiet uz brīdi, ka esat slepenpolicists, un kļūstiet par mirstīgu cilvēku. Jūs ta�u esat mans draugs, vai ne?"

Viegli un uzmanīgi viņ� saņēma tās roku. Un viņa nepretojās.

"Valērij, stāstiet, stāstiet," viņ� klusu teica. "Savu mū�u nees�mu juties tā kā �obrīd. Kad esmu pie jums, tad aizmirstu, ka es�mu slepenpolicists."

Viņa apsēdās tam līdzās uz zema koka sola. Uztraukdamās un nemiera pilna viņa sāka stāstīt par to nakti, kad viņu uzmodināja savādi vaidi un dīvainas balsis, kad viņa dzirdēja raudas un sie�vietes balsi.

D�ims kļuva pavisam nemierīgs un izskatījās norūpējies.

"Kad misters Houets gāja aug�ā savā istabā, vai jūs to redzējāt?"

Viņa pakratīja galvu.

"Viņ� gāja tie�i uz savu guļamistabu."

"Kā viņ� gāja � mierīgi vai steig�us?"

"Viņ� ļoti steidzās," negribēdama un visus spēkus saņemdama, viņa teica.

"Vai viņ� pie jūsu durvīm nepieklauvēja un nepateica ar labu nakti?"

"Nē, viņ� iegāja savā istabā un aizslēdza durvis."

"Misters Holends to sievieti bija redzējis automobilī. Viņ� tei�ca, ka uzmodies no automobiļa gaismas."

Tam D�ims negribēja ticēt.

"Es �aubos, vai sieviete, kura tikko bija histēriska, būtu varē�jusi vadīt automobili. Bet sievietes gan daudzkārt ļoti ātri at�irgst. Tomēr� savāda lieta."

"Nu, es jums varu izstāstīt daudz dīvainākas lietas," Valērija teica un izstāstīja par savādajām skaņām, kuras viņa tonakt dzir�dējusi parkā, un kā virtuvē atradusi zalo bultu.

Kad D�ims ļoti lūdza, viņi devās uz māju, Valērija atnesa �o zaļo bultu, un viņ� rūpīgi izmērīja tās garumu.

"Tā ir visgarākā bulta, kādu līdz �im esmu redzējis,"viņ� teica, "Krigers un Smits nonāvēti ar bultām, kuras ir vismaz se�us cen�timetrus īsākas par �o. Tā ir īsta bulta, kādas �āva toreiz, strēlnie�ku laikos."

Viņ� paraudzīja ar pirkstu bultas aso galu un ar palielināmo stiklu to rūpīgi apskatīja.

"Roku darbs," viņ� teica, "tādēļ mums tik grūti noskaidrot, kur īsti �is bultas iegūtas. Lielisks izstrādājums!"

Viņ� pagrieza bultu un pacēla to pret gaismu.

"Uz bultas ir vismaz se�i pirkstu nospiedumi," viņ� pēk�ņi tei�ca. "Varbūt tie ir jūsu pirkstu nospiedumi, tomēr viņi jānofotografē. Vai atļausiet man bultu paņemt līdzi uz pilsētu?"

"Nē," viņa tik asi un noteikti atteica, ka D�ims pat izbijās. Ti�kai vēlāk viņ� saprata, kādēļ viņa to negribēja. Viņa baidījās! Bai�dījās, ka pēc pirkstu nospiedumiem varēs dabūt zināt, kas galu galā ir Zaļais Strēlnieks.

Un viņ� atdeva bultu atpakaļ. Tai brīdī durvis atvērās un ienā�ca misters Houets.

"Mana dārgā," viņ� teica un pēk�ņi apstājās. "Kas tas?" viņ� stingri jautāja.

"Papiņ, tā ir bulta," viņa stostīdamās atbildēja.

Misters Houets, ne vārda neteicis, paņēma bultu, pagriezās un izgāja no istabas.

Meitene saskatījās ar D�imu Federstonu, un D�imam sāpēja sirds redzot, kas lasāms Valērijas acīs.

Suņus no Haras pils aizveda. Kādā dienā ieradās cilvēks, kur� suņus piesēja vienā ķēdē un aizveda prom. Visi Haras pils ļaudis atviegloti uzelpoja. Saticis savu sekretāru, Abe Belamijs viņam to īsi paskaidroja.

"Vai jūs nevarētu uz Haru atvest savu sievu?"

Pirmajā mirklī Jūlijs atteicās.

"Mana sieva �o piedāvājumu noteikti atraidīs," viņ� teica, "jo

viņa te būtu tikai vecākā no kalpotājiem � nekas vairāk."

"Aprunājieties ar viņu," Belamijs strupi atteica.

Jūlijs aizrakstīja sievai. Viņam nebija nekādu �aubu, ka Feja piedāvājumu atraidīs. Cik milzīgs bija viņa pārsteigums, kad nā�ko�ajā rītā Feja ar visiem �emodāniem ieradās pilī!

"�ī vientuļā dzīve mani galīgi nomocījusi," viņa tam paskaid�roja. "Un man, Jūlij, loti gribētos kaut reizi redzēt jūsu slaveno garu. Es mīlu pilis� protams, te nav tik skaisti kā Hollonejā, bet arī �eit ir savs krā�ņums. Un daudz vairāk brīvības."

Jūlijs saviebās. Viņam negribējās atcerēties cietumu, jo arī Feja reiz bija ieslodzīta drūmajā Hollonejrodā.

Jūlijs aizveda sievu pie Belamija. Belamijs par Fejas iera�anos nemaz nebija pārsteigts. Viņ� bija pat laipns un iedeva tai pils atslēgas, tad teica:

"Naktī ap pili staigā sargs, tādēļ nebaidieties, ja dzirdat troksni. Viņ� gandrīz visu dienu guļ, un jūs to neredzat."

Kad laulātais draugs iegāja atpakaļ savā istabā, Feja sāka iz�pra�ņāt par naktssargu.

"Es nemaz nezinu, kas viņ� tāds ir," Jūlijs atbildēja. "Vecis man nekā nav stāstījis. Es domāju, ka tas ir kāds no viņa sargiem, kas mēģina sagūstīt Zalo Strēlnieku."

Tai pa�ā vakarā, kad tas sievai izlasīja priek�ā Smita slepkavī�bas aprakstu avīzē, viņ� uzreiz apķērās, kas kalpo pie vecā par naktssargu.

"Tas ir Lesijs," viņ� zīmīgi teica, un Feja tam piekrita.

Viņai likās savādi, ka ne viņu, ne viņas vīru Smita slepkavības lietā nesauca par lieciniekiem. Vakarā, ar papirosu zobos sēdēda�ma uz gultas, viņa pēk�ņi nāca pie �āda slēdziena:

"Federstons ar nolūku centies lietu sajaukt un apzinīgi norai�dījis visas liecības, kuras slepkavības lietā varētu iejaukt Belamija vārdu," viņa teica.

"Bet kādēļ?" Jūlijs pārsteigts jautāja. "Tas nemaz neizskatās pēc Fedcrstona. Viņam ta�u rokas pret Belamiju niezēt niez."

"Zini, ko es domāju? Kādēļ, Jūlij, Abe gribēja, lai es braucu �urp?"

"Dievs viņu zin. Varbūt viņ� mani varēs vairāk dancināt, ja tu būsi te."

Feja neko neatbildēja. Kad Jūlijs bija jau gandrīz aizmidzis, vi�ņa atkal teica:

"Dievs viņu zin. Vai tikai cietumā nebūtu dro�āk nekā Haras pilī."

Bet Jūlijs jau krāca.

Pirmo nakti Haras pili Feja gandrīz acu neaizvēra. Vienu brīdi viņa izdzirda pie sava loga klusus solus. Tur bija kāds cilvēks, kur� pūlējās aizturēt klepu.

Viņa piecēlās un, uzvilkusi rītasvārkus, piegāja pie loga un pa�skatījās ārā. Nakts bija tum�a. Lija lietus, vienmuļi rībinādams lo�gos. Feja nodrebēja un likās atpakaļ gultā. Viņa gan neko nere�dzēja, bet daudz ko varēja iedomāties.

Viņa jau laidās miegā, kad izdzirda klusus, vienmuļus klaudzie�nus. Sākumā likās, ka klaudzieni atskan tepat, viņas istabā. Bet ieklausījusies viņa saprata, ka klaudzieni skan lejā.

Feja paraustīja Jūliju, un viņ� pamodās.

"Kas tas par troksni?" viņa �ukstēja.

Viņ� apsēdās un klausījās.

"Nezinu. Liekas, lejā kāds klaudzina."

"Kas tur lejā atrodas?" viņa vaicāja.

Jūlijs brīdi pūlējās aptvert.

"Ēdamistaba� Tomēr nē, tur ir lielās priek�telpas, � es tev tās rādīju, kad tu atbrauci."

Viņ� juta, ka Feja nodreb.

"Ieeja pazemes pagrabos," viņa izbijusies �ukstēja. "Jūlij, man bail!"

"Neesi nu muļķe," viņ� teica. "Varbūt tās ir apkures caurules, � tā Belamijs vienmēr mēdz izskaidrot noslēpumainās skaņas."

Ari Jūlijs domāja, kas tās varētu būt par skaņām:

"Nē, lielajās priek�telpās tas nevar būt. Tur skan, it kā kāds ar veseri sistu pa tēraudu. Ja tas būtu priek�telpās, mēs varētu skaid�rāk dzirdēt."

"Bet kur tas klaudz?" Feja neizpratnē jautāja.

"Esmu pārliecināts, ka tur vienkār�i klaudz ūdensvads," viņ� atbildēja. "Paliec gultā, es pieccl�os un paskatī�os. Varbūt man izdosies muļķīgo troksni apturēt."

Viņ� uzvilka mēteli.

Feja dzirdēja, kā Jūlijs izvelk kumodes atvilktni.

"Vai tad trok�ņa apturē�anai ūdensvadā tev vajadzīgs revolve�ris?" asarām acis Feja jautāja.

. "Nē, bet es jau pēc dabas esmu bailīgs," Fejas virs pavisam mierīgi atbildēja, "un es pa �o veco pili negribu staigāt�"

Feja izlēca no gultas, un tumsā Jūlijs dzirdēja, kā �aukst viņas zīda rītakleita.

"Es negribu te palikt viena," viņa noteikti sacīja.

Jūlijs nepretojās. Viņam pa�am vēl vairāk nepatika vienam palikt.

Koridorā dega vientuļa lampiņa. Klusu .viņi devās tālāk.

Belamija guļamistabas durvis bija līdz galam vaļā.

"Viņ� neguļ," Jūlijs �ukstēja. "Kad es gāju aug�ā, durvis bija tie�i tāpat vaļā."

It kā Jūlija vārdus apstiprinot, lejā, priek�telpās, bija gai�s.

Ļoti klusi un uzmanīgi Jūlijs kāpa lejā pa trepēm. Bibliotēkas durvis bija aizslēgtas, un nu klaudzieni bija pavisam skaidri dzir�dami. Tie nāca no ēdamistabas puses.

Jūlijs, kuram cie�i sekoja Feja, pagāja garām ēdamistabai un iegāja lielajā, aukstajā priek�telpā, kur bija akmens grīda, no kā visa telpa bija auksta kā ledus. Vēl neiegājis iek�ā, viņ� uz griestiem redzēja gaismas atspīdumus, kas nāca no luktura, kas bija nolikts uz grīdas. Pie ieejas pagrabos arī bija saredzama vāja gaisma.

Jūlijs uz pirkstgaliem gāja tālāk un cie�i vērās tumsā. Neviens cilvēks nebija redzams, bet klaudzieni nu bija pavisam skali un skaidri dzirdami.

Kad Jūlijs kāpa lejā pa kāpnēm, roka, kurā viņ� turēja revolveri, drebēja.

Pēk�ņi klaudzieni aprima, un Jūlijs dzirdēja pa nelīdzeno akmens grīdu kādu nākam. Lielā steigā viņ� devās atpakaļ pa koridoru, sievu paķēris aiz rokas. Uz trepju pirmā laukumiņa viņ� brīdi apstājās. No turienes varēja redzēt visu priek�telpu.

Viņ� mazliet pagaidīja, beidzot parādījās cilvēks, kur� bija klau�dzinājis. Tas bija Abe Belamijs.

Krekls viņam bija vaļā, un varēja redzēt viņa varenās krūtis. Piedurknes bija līdz elkoņiem atlocītas.

Jūlijs pamanīja, ka saimnieka spēcīgās rokas ir pelēkos putekļos.

Rokā Belamijs turēja milzīgu veseri. Priek�telpā iegājis, viņ� pacēla roku un noslaucīja sviedrus, kuri aumaļām lija no pieres.

Savinijs pagriezās un klusi gāja prom pa koridoru. Istabā iegājis, viņ� uzmanīgi aizslēdza durvis.

"Ko viņ� tur darīja?" aizvien izbijusies, jaunā sieviete jautāja.

"Viņ� strādāja pie ūdensvadiem," Jūlijs zobgalīgi atbildēja.

Tai brīdī viņam neienāca prātā, ka viņ� gandrīz uzminējis vecā nolūkus.

Nāko�ā rītā Jūlijs piecēlās loti agri. Tagad viņam bija tāds amats, ka tas varēja staigāt pa visām lielās pils telpām, un viņam neva�jadzēja gudrot, kā iekļūt iek�telpās. Bet te viņam gadījās kāds pār�steigums.

Ieeju pagrabos aizsedza milzīgas tērauda restes, kuras vēl ne reizi nebija nolaistas lejā. Un nu tās bija nolaistas, un bija redza�ma pavisam jauna, loti stipra slēdzene.

Kad vēlāk Jūlijs satika Belamiju, viņ� ieminējās par �o jaunievedumu.

"Jā," vecais mierīgi atbildēja. "Kamēr jūs bijāt prom, viens no kalpotājiem tur gandrīz iegāzās iek�ā. Es ierīkoju tā, lai ar tiem muļķiem nenotiktu nelaimes gadījumi. Bet kādēļ jūs par to inte�resējaties?"

"Es gribēju misis Savinijai parādīt pagrabus," Jūlijs teica.

"Nu tad labāk no �ī nodoma atsakieties," Belamijs atbildēja.

Vēlāk, kad viņi atkal satikās, pats Belamijs sāka par to runāt.

"Ja jūsu sievai gribas apskatīt pagrabus," viņ� teica, "es pats viņu kādreiz tur ievedī�u."

Jūlijs viņam pateicās un �o sarunu atstāstīja Fejai.

"Man nav ne mazākās vēlē�anās apskatīt viņa briesmīgos pagra�bus," viņa tūdaļ atteica. "Jūlij, es braucu prom. Mans dzīvoklis Medavelā gan nav nekāda pils, bet tur dzīve nav tik �ausmīga."

Jūlijs viņai nemaz neiebilda.

Bet Belamijs, dabūjis to zināt, izturējās pavisam citādi.

"Pasakiet viņai, ka tā nedrīkst iet projām. Man ir tiesības viņu aizturēt vismaz vienu nedēju," vecais nikni teica.

"Labāk pasakiet viņai to pats," Jūlijs sacīja.

"Nu tad atsūtiet viņu �urp."

Feja ienāca un bija loti naidīgi noskaņota pret Belamiju.

"Savinijs man tikko teica, ka jūs gribot atstāt pili."

"Jā, viņam taisnība. Mister Belamij, darbs jūsu pilī bojā man nervus."

"Ko, vai no gariem bīstaties?" Belamijs nicino�i atrūca.

"Nē, es bīstos jūs."

Abe Belamijs priecīgi iesmējās.

Ja Feja būtu gribējusi vecim darīt prieku, tad �ie vārdi, ko viņa teica, bija labākais, ko viņa varēja izdomāt.

"Manis bīstaties� kas tad manī ir tik briesmīgs? Sievietes ta��u nebīstas kroplu vīrie�u, viņi sievietēm drīzāk patīk."

"Mani biedē me�onīgie klaudzieni pa naktīm un visa �ī bries�mīgā pils�"

"Kādi klaudzieni?" Belamijs steig�us prasīja.

"Jūlijs man izstāstīja, ka tur trok�ņo ūdensvads. Es ne�aubos, ka viņam taisnība, bet �ā trok�ņa dēl es nevaru gulēt, un tas at�stāj sliktu iespaidu uz manu izskatu."

"Nu, labi, lai notiek, kā jūs gribat," viņ� teica. "Palieciet līdz nedēļas beigām, tad varat arī iet."

Viņa bija nākusi ar stingru apņem�anos iet tūliņ prom, bet ga�lu galā bija ar mieru vēl da�as dienas palikt.

"Es pati nezinu, kādēļ piekritu," viņa sacīja. "Ja vēl nedēlu pa�lik�u te, es, Jūlij, kļū�u pavisam sirma."

Arī nāko�ajā naktī viņi dzirdēja klaudzienus, bet miegu tie vairs netraucēja.

Tre�ajā nakti Jūlijs pēk�ņi uzmodās un nodrebēja, viņ� redzē�ja, ka arī sieva negul.

"Kas tas bija?" viņ� vaicāja.

"Tāds kā sprādziens."

Vēl viņa �os vārdus nebija izteikusi, jau atkal bija dzirdami dobji dārdieni, no kuriem nodrebēja visas grīdas.

Kā odzes dzelts, Jūlijs pietrūkās, steig�us uzrāva mēteli mugu�rā un izskrēja koridorā. Tad skrie�us metās pa trepēm lejā. Priek��telpās viņ� sadūrās ar Belamiju.

"Kas jums vajadzīgs?" vecis prasīja.

Savinijs savieba degunu. Gaisā bija jūtami viegli dūmi un oda pēc sprāgstvielām.

"Kas noticis?" no uztraukuma aizelsdamies, Jūlijs jautāja.

"Nekas sevi�ķs," Belamijs mierīgi atbildēja. "Nav ko bīties. Es tikai nolēmu kaut ko uzspridzināt."

"Uzspridzināt? Nakts laikā?"

"Labāku laiku nemaz nevar iedomāties, vai nav tiesa?" Bela�mijs zobgalīgi teica.

"Vai sprādziens sabaidīja jūsu sievu? Bet man likās, ka es es�mu vienīgais radījums visā pasaulē, no kā viņa bīstas. Nu, nekas. Ejiet, Savinij, un liecieties gulēt."

Jūlijam nekas cits neatlika, kā paklausīt �im padomam.

"Vecis spridzina sienas," viņ� sievai stāstīja.

"Ja viņ� pils sienā izspridzinās pietieko�i lielu caurumu, ka va�ru tikt pa to ārā, es nekavējoties ie�u prom," Feja loti nopietni atbildēja. "Un tu nāksi man līdzi. Man viens pīpis, vai te var no�pelnīt daudz naudas vai nevar. Tev �ī vieta jāatstāj. Kādēļ viņ� vispār lūdza, lai tu nāc atpakaļ? Kādēļ viņ� mani �eit ievilināja? Viņ� baidījās, ka mēs zinām loti daudz un varam kaut ko izpļā�pāt. Es ta�u ļoti labi zinu, ka aiz Smita muguras bija Belamijs. Un taisni viņ� visu lietu vadīja. Smits pats man to gandrīz izteica. Tādēļ vecis baidījās mūs atstāt Londonā. Es biju akla kā vista. Belamijs nevar sievietes ciest savā tuvumā, tomēr viņ� sūtīja spe�ciāli pēc manis! Nebūtu es tāda mulķe, tūdaļ būtu sapratusi, kas te notiek. Tikko gaisma svīdīs, mēs brauksim prom no �ejienes."

Jūlijam pa�am nedeva miera urdo�as �aubas, ka viņa sievai tais�nība. Viņ� to arī pateica.

"Protams, man taisnība," viņa nicīgi atteica. "Jūlij Savinij! Es tevi brīdinu: ja paliksi te, tu esi dro�i nolemts nāvei."

Feja un Jūlijs satika Belamiju bibliotēkā. Viņ� lasīja vakardie�nas "Daily Globe" numuru, kur sīki bija atreferēta izmeklē�ana Smita lietā.

"Vai ejat pastaigāties?" viņ� prasīja laulātajam pārim, redzē�dams, ka tie abi apģērbu�ies izie�anai.

"Ejam mājās," Feja par viņiem abiem atbildēja.

Belamijs nolika avīzi uz galda.

"Es domāju, jūs paliksiet līdz nedēļas beigām. Arī jūs, Savinij, ejat prom?"

Klusēdams Jūlijs palocīja galvu.

"Nu� man liekas, jūs abi darāt muļķības, bet negribu strīdēties. Te būs jūsu alga. Ja jūs tik pēk�ņi atstājat darbu, taisnību sakot, jums nekas vairs nepienāktos. Lūdzu, parakstiet man kvītis."

Jūlijs padevās. Pēdējo reizi viņ� sēdās pie Belamija rakstāmgalda.

"Savinij, vai atceraties to ādas maksti? Lūdzu, nevaicājiet, kādu. Atceraties, kā jūs par manu dzīvi ziņojāt tai Valērijai vai kā viņu jods tur sauc? Bet redzat, uz jūsu nelietībām es atbildu ar labsirdību."

Jūlijs, kur� visu laiku vērīgi sekoja vecim, redzēja, kā viņ� at�grū� galdu un ar kāju pasper tepiķi.

"Es esmu pazudis," Belamijs mierīgi teica. "Tas slepenpolicists Federstons visu zina. Manos pagrabos bija ieslodzīta kāda sievie�te. Viņa vēl tagad ir te, un, man liekas, jūs jau sen to esat uzmi�nēju�i, citādi nesteigtos tik ātri no �ejienes prom."

Viņ� noliecās, pacēla parketa dēlī�us, tad ielika caurumā atslēgu.

Glu�i kā apburti abi Saviniji uz to noskatījās.

Akmens lūka lēni un bez trok�ņa pavērās. Ne vārda neteicis, Belamijs kāpa lejā.

"Nāciet un paskatieties pa�i," viņ� teica.

Jūlijs nedro�iem soļiem gāja viņam līdzi, un Feja negribēdama viņam sekoja.

Vecais uzdedza koridorā gaismu un atvēra durvis. Lampas is�tabās dega tāpat kā tad, kad viņ� tās atstāja.

"Nāciet iek�ā," Belamijs teica, apstādamies pie ieejas koridorā.

"Es labāk palik�u tepat," Jūlijs sacīja.

"Ko, negribat? Bet tā sieviete ir tur, ja gribat viņu redzēt."

Pēk�ņi viena roka satvēra Savinija, otra viņa sievas plecu. Jū�lijs nepaguva atjēgties, kad viņ� jau bija iesviests tum�ajā korido�rā, un Feja tūdaļ pēc viņa. Durvis skaļi aizcirtās, un viņi tikai dzirdēja, kā nokrak�ķ bulta.

Tad pie durvis iekaltām �aurām restēm parādījās Abes Belami�ja seja.

"Tātad jūs abi ejat uz mājām, vai ne? Velns lai parauj � uz mājām! Te būs tava īstā māja, nēģeris tu tāds! Te tava pēdējā mīt�ne, ielas vazaņķe tu tāda! Jūs gribējāt tikt prom, lai uzskrūvētu denunciāciju par mani, vai nav tiesa? Nu tad palieciet te, kamēr nāve jums abiem pienāks."

Abes Belamija balss skanēja kā aizsmakusi nāvējo�a �ņāk�ana. Viņ� bija bezgala saniknots, gandrīz vai ārprātīgs.

"Es tevi, Savinij, ilgi gaidīju. Bet tā dranke, tava sieva, tā�"

Te uzreiz viņ� izdzirda, ka sienā viņam aiz galvas kaut kas atsitas. Otra lode trāpīja restēs. Viņam nebija ienācis prātā, ka Jūlijam varētu būt klāt ierocis.

Tūliņ viņ� nolaida �uguna plāksni, kas no ārpuses aizsedza res�tes, nostiprināja to un gāja aug�ā, kur visu rūpīgi sakārtoja. Pēc tam uzrakstīja garu vēstuli, kuru pats aiznesa uz sarga mājiņu.

"Jūs ta�u protat braukt ar velosipēdu? Lūdzu, �o vēstuli neka�vējoties aizvediet uz Lcidimenoru."

Kalpotājs tūliņ pat aizbrauca.

Abe Belamijs palika stāvot pie vārtiem un gaidīja, kamēr viņ� būs atpakaļ. Pēc desmit minūtēm sargs atgriezās un vēl pēc da��ām sekundēm vecis redzēja no "Zilā me�akuila" iznākam pazīs�tamu stāvu.

"Ejiet un pasakiet tam kungam, ka gribu ar viņu runāt," Bela�mijs teica.

Spaiks bija visai ieinteresēts un nāca sargam līdzi.

"Labrīt, Holend. Jūsu labais draugs nupat kā aizbrauca."

"Kāds draugs? Vai Savinijs, mister Belamij?"

Abe Belamijs palocīja galvu.

"Jā. Viņi tikko aizbrauca. Viņ� un viņa sieva. Es nakti tos pār�steidzu, kad viņi mēģināja uzlauzt seifu. Tādēļ tos padzinu. Var�būt �ī ziņa var noderēt jūsu avīzei?"

"Lieliski," Spaiks diezgan vienaldzīgi teica. "Uz kurieni tad vi�ņi aizbrauca? "Zilajam me�akuilim" tic garām nav brauku�i!"

"Nē, viņi devās uz Nūberi pusi. Savinijs stāstīja, ka viņam tur jāsatiek kāds pazīstams advokāts. Bet es, Holend, gribu likvidēt savu pili. Man apnicis. Tiem angļiem nevar ticēt, bet Savinijs ta�u bija pa pusei anglis."

"Ko tad jūs domājat darīt?"

"Visus no �ejienes padzī�u. Samaksā�u viņiem un pili aizslēg��u, atstā�u tikai sargu un vēl vienu cilvēku. Ja atnāksiet pēc pāris dienām, es jums �o to pastāstī�u."

Spaika acis iedegās.

"Bet � ko jūs domājat darīt ar Zalo Strēlnieku?" viņ� vaicāja.

"Tas jau tie�i būs tas," Belamijs atbildēja. "Varbūt, Holend, vē�lāk es jums pastāstī�u arī par Zalo Strēlnieku. Visus viņ� izāzēja, tikai mani ne. Vai nekad neesat redzējis viņa seju?"

"Nē," Spaiks mierīgi atbildēja. "Mani vairāk interesē viņa mu�gura nekā seja."

Belamija uzacis pavisam sarāvās.

"Mugura?" viņ� izbrīnījies jautāja.

"Nu jā. Man loti gribētos redzēt tās zīmes, kas tur paliku�as no Krīgera pātagām," Spaiks teica.

Viņ� bija ārkārtīgi pārsteigts, redzēdams, kādu iespaidu viņa vārdi atstāja uz veco. Belamijs paspēra soli uz priek�u un grīļojās glu�i kā aiz�auts. Viena viņa roka ķērās pie akmens staba, pie kura viņ� stāvēja, otra pie re�ģiem. Viņ� tikko spēja turēties kā�jās, seja nobāla, un acis liesmaini sprēgāja.

"Vai jūs� jūs gribat� redzēt� redzēt viņa muguru� kuru� ka�pāja� Krīgera� pātaga?" stostīdamies viņ� nomuldēja, tad spēji apgriezās riņķī un skrie�us aizskrēja pa aleju uz māju, it kā kāds gars tam dzītos pakal.

Belamijs ieskrēja bibliotēkā, skali aizcirta durvis un aizslēdza tās. Tad piegāja pie sava iemīļotā krēsla un kā bez spēka sabruka.

Valērija iegāja dārzā. Piegājusi pie D�ima Federstona, viņa, ne vārda neteikusi, tam iedeva vēstuli.

"Dārgā mis Houet," tā sākās vēstule.

"Kad bijāt pie manis pilī, jūs daudz jautājāt par savu māti. To�reiz es jums atbildēju, ka neko par viņu nezinu. Man bija da�i svarīgi iemesli, kādēļ nedrīkstēju neko par to runāt. Tagad varu jums ziņot, ka jūsu māte ir dzīva, un, cik es zinu, viņa ir sveika un vesela. Ja būsiet tik laipna un atnāksiet pie manis, es jums izstāstī�u visu, ko par vinu zinu. Atļaujiet man �ai vēstulē izteikt jums līdzjūtību sakarā ar nepatik�anām, kas jums nesen gadījās. Es par tām lasīju �orīt avīzēs.

No visas sirds jūsu

Abe Belamijs"

D�ims vēlreiz pārlasīja vēstuli.

"Jā," viņ� teica, "�ī vēstule ir kā jauna variācija pasakai par zir�nekli un mu�u. Bet," viņ� piebilda, " es ceru, ka jūs nebūsiet tik�pat vieglprātīga kā tā neuzmanīgā mu�a un neklausīsiet �im zir�nekļa saucienam."

"Es jau domāju, ka jūs tie�i tā teiksiet. Un tomēr�"

"Varbūt �ai vēstulē viss tomēr nav samelots. Tik tālu es jums piekrītu. Var gadīties, ka Abe Belamijs grib notīrīt savu sirdsapzi�ņu un paliek vaļsirdīgs."

"Bet, ja es turp ietu," viņa sacīja, "kādas briesmas man var draudēt? Man liekas, nekā sevi�ķa ta�u viņ� nevar izdarīt."

Bet D�ima pārliecība nebija satricināma.

"Kā draugs es jums iesaku turp neiet. Bet kā policists es pat aizliedzu būt tik neapdomīgai," pa pusei jokodams, viņ� sacīja. "Protams, Abe Belamijs neuzdro�ināsies skaidrā dienas laikā pa�laist savus jokus. Bet� Lūk, tur jau nāk arī Spaiks Holends. Kas gan viņam te vajadzīgs?"

Skrie�us Spaiks skrēja pa dārzu. Aiz jūtu pārplūduma viņa se�ja staroja.

"Savinijs ar sievu esot atstāju�i pili. Vecais atlai� visus kalpo�tājus," vienā laidā viņ� izteica. "Tikai nelaime tā, ka abi Saviniji pili nebūt nav atstāju�i. Es �odien no pa�a agra rīta sekoju parka vārtiem. Jūlijs man apsolīja �odien dot ļoti interesantas ziņas, bet desmitos Abe Belamijs pēk�ņi pasaka, ka Jūlijs ar sievu no pils padzīti it kā par to, ka "mēģināju�i uzlauzt seifu", un pirms da��ām minūtēm aizgāju�i."

"Un ko jūs par to domājat?"

"Belamijs, bez �aubām, melo. Savinijs ar sievu ir pilī. Vai nu viņi vecajam palīdz atlaist citus kalpotājus, vai arī�"

"Vai arī�"

"Vai arī Jūlijs un viņa sieva pilī ir ieslodzīti. Lai notiek tai pilī,

kas notikdams, es vairs ne par ko nebrīnos. Tur visu var sagaidīt."

D�ims tai pa�ā dienā gribēja doties atpakaļ uz Londonu, bet nu viņ� tikai piezvanīja uz savu biroju un pavēlēja sākt Jūlija Savinija meklē�anu. Kad pēcpusdienā D�imam no pilsētas ziņoja, ka ne Jūlijs, ne viņa sieva Londonā nav rādīju�ies, D�ims aizsūtī�ja vietējo policistu uz pili, lai tur dabūtu sīkākas ziņas. Policists atgriezās un ziņoja, ka visi kalpotāji tūliņ pēc brokastīm aizgāju�i un palicis tikai �oferis Sens un vārtu sargs. Kalpotāju lielākā dala bija no Londonas, un viņi aizbrauku�i uz turieni pa dzelzceļu. Abe Belamijs neesot skopojies un visus diezgan bagātīgi apdāvi�nājis. Bet par Saviniju neviens neko nezināja, tikai stāstīja, ka viņ� atstājis pili kopā ar sievu.

Tas bija viss, ko aizsūtītais policists dabūja zināt.

"Bet kas jums atvēra durvis?"

"Pats misters Belamijs. Aiziedams es dzirdēju, kā viņ� aizslē�dza durvis un tās no iek�puses aizbultēja."

Nekas cits neatlika, kā gaidīt, kas notiks, jo darīt tik un tā neko nevarēja.

Bet Abe Belamijs nevarēja gaidīt. Viņam ceļā bija tikai viens �ķērslis, un pavisam nejau�i viņam izdevās to dabūt pie malas. Tas notika, kad Belamijs gāja pieliekajamās telpās pēc piena kafijai.

Lesijs pēc amata bija zaglis, bet saucās par krāsotāju, jo cietu�mā strādāja krāsotāju darbnīcā. Cietumā sē�ot, �is amats viņam likās visvieglākais. Bet cietuma administrācija noziedzniekus pa�rasti liek pie tā darba, kuru viņi visvairāk prot vai kuru strādāju��i, brīvi būdami.

Lesijs bija cilvēks, kur� vienmēr diezgan labi zināja, kur ir vi�ņa īstā vieta, bet Haras pilī viņ�, pavisam negaidot, palika loti nekaunīgs un familiārs, kaut Abe Belamijs tam nepievērsa nekādu uzmanību.

Kad pēdējais no kalpotājiem aizgāja, Lesijs, nemaz nepieklau�vējis, atvēra bibliotēkas durvis un lepni nostājās sava saimnieka priek�ā. Un tūdaļ jau viņa zobos bija saimnieka dārgais cigārs.

"Nu, tā lieta iet? Es domāju, man jādara priek� jums viss, kas manos spēkos. Bet to nu gan negaidiet, ka palik�u par sulaini. To es nedarī�u."

"Liekas, to es no tevis nemaz neesmu prasījis, ko?" Belamijs norūca.

Misters Lesijs izņēma cigāru no mutes un visai neapmierināts to apskatīja.

"Jūs ta�u negribat satikties ar Federstonu, vai nav tiesa?"

Pieminot slepenpolicista vārdu, pār Lesija seju pārlaidās tum�a ēna.

"Nē, es gribētu gan ar viņu kādā jaukā dienā satikties," viņ� nikni no�ņāca. "Man viņam jāatmaksā vecs parāds."

"Neuztraucieties," Belamijs atbildēja. "Loti drīz jūs viņu satiksiet un varēsiet ar uzviju atmaksāt savu parādu."

Lesijs kūpināja savu cigāru un bija loti drūms. Abe Belamijs uz viņu paskatījās un it kā prātoja kaut ko.

"Kādu darbu jūs man tagad gribat uzticēt?" Lesijs pēk�ņi vaicāja.

"Jums jāpalīdz Senam," vecais lakoniski atteica.

"Savu mū�u neesmu strādājis kopā ar dzeltenpurņiem," Lesijs teica. "Ari tagad to negribu darīt."

Lesijs bija ārkārtīgi rupj� un nekaunīgs. Citā reizē Belamijs tik daudz ar viņu nenoņemtos, bet tagad viņ� ar apbrīnojamu iecietību panesa Lesija nekaunību.

"Bet kad tad Jūlijs Savinijs paguva aizbraukt?" Lesijs pēk�ņi jautāja.

Belamijs bija nosēdies pie rakstāmgalda un uzmanīgi pārskatīja veselu kaudzi rēķinu un kvī�u, kurus Savinijs bija atstājis pār�baudei. Vecais izlikās, ka nav dzirdējis Lesija jautājumu, tādēļ Lesijs prasīja vēlreiz.

"�orīt," Belamijs atbildēja.

Brīdi Lesijs smēķēja cigāru un neteica nekā, acīmredzot kaut ko pārdomādams. Pēc kāda laika viņ� atkal teica:

"Man liekas, tā bija liela neapdomība, ka laidāt Jūliju no �ejie�nes prom. Iedomājieties, ja nu vienam no mums ienāk prātā jūs nodot. Jums tas būtu loti nepatīkami � vai nav tiesa?"

"It nemaz," Belamijs atbildēja. "Jūlija dēļ es neuztraucos nemaz. Bet no jums es baidos vēl mazāk."

Vecajam uz galda bija divi telefoni. Viena telefona vadi gāja uz sarga mājiņu, otri savienoja ar pilsētas centrāli. Kamēr Belamijs atbildēja uz Lesija pēdējo jautājumu, pirmais aparāts sāka zvanīt. Vecais paņēma klausuli.

"Pie vārtiem stāv kāds kungs, kur� grib ar jums runāt," viņā galā sarga balss teica.

"Sakiet viņam, ka es nevienu negribu pieņemt," Belamijs sa�niknots atbildēja. "Kas viņ� tāds ir? Pili es nevienam nepārdodu; ēzelis tāds!" Belamijs pa telefonu izlamājās un jau gribēja nolikt klausuli, bet apdomājās un prasīja vēlreiz: "Kas viņ� tāds ir?"

"Misters D�ons Vuds," sargs atbildēja. "Viņ� man nupat teica, ka atbraucis no Beļģijas tie�i jus satikt."

Belamija seja uzreiz pārvērtās.

"Lūdziet viņu ienākt," viņ� pavēlēja un nolika klausuli. Tad pagriezās un paskatījās uz Lesiju. "Nu varat vākties prom," viņ� teica. "Pie manis nāks viens kungs."

Lesijs negribot piecēlās.

"Man visa �ī varza ir apnikusi," viņ� norūca. "Visu laiku, ka�mēr esmu �eit, man cita darba nav, kā gulēt un slaistīties pa tum��iem stūriem. Man tas apnicis."

Belamijs neatbildēja, tikai vienaldzīgi paskatījās uz savu diez�gan nepatīkamo viesi. Lesijs tūliņ pat atstāja istabu un sajuta sa�vādas, neizprotamas bailes un tādu kā apmulsumu.

Sens atvēra jaunajam viesim durvis un ieveda viņu bibliotēkā. Vudam ienākot, Belamijs stāvēja ar muguru pret kamīnu.

"Misters Vuds?" it kā jautādams Belamijs norūca.

"Jā, tā mani sauc. Un jūs esat misters Belamijs? Es nejau�i da�būju dzirdēt, ka jūs �o pili atstājot un gribot pārdot."

"Sēstieties," Belamijs sacīja.

"Nē, es labāk pastāvē�u," Vuds teica, "ja jums nekas nav pretim."

"Ak tad jūs esat dzirdējis, ka es savu pili gribu pārdot? Kas jums to teicis, tas ir prasts melis. Ne tagad, ne nākotnē es pili

nepārdo�u. Bet kas jums par vajadzību to pirkt?"

"Man ir uzdots atrast Anglijā telpas pla�a bērnudārza ierīko�a�nai. Manā rīcībā ir lielāka naudas summa," misters Vuds atbildē�ja, nenovērsdams savu nopietno skatu no Belamija sejas. "Man ienāca prātā, ka jūsu pils �im projektam būtu loti piemērota. Te ir ]oti pla�as telpas. Man stāstīja, ka pils lielāko dalu jūs nemaz neizmantojat. Bez tam mēs varētu uzbūvēt�"

"Es pili nepārdodu," Belamijs asi atcirta.

D�ons Vuds nolieca galvu, teikdams, ka saprot viņa atbildi, un jau taisījās iet prom, bet Belamijs viņu aizturēja un sacīja:

"Man liekas, jūsu vārds man nav sve�s. Misters Vuds? Varbūt es maldos, bet man kaut kas nāk prātā. Liekas, jūs labi pazināt kādu manu radinieku."

"Jūs domājat savu brāļadēlu?" D�ons Vuds mierīgi jautāja.

Abe Belamijs palocīja galvu.

"Jā, mēs kopā dienējām gaisa flotes nodaļā."

"Vai viņ� krita? Dro�i vien jūs zināt, ka viņ� ir karā kritis?"

"Tas ir oficiāli ziņots," Vuds teica, "un es mantoju nelielu viņa īpa�umu."

"Bet vai nevar būt, ka viņ� ir dzīvs?" Belamijs jautāja. "Dau�dzi, par kuriem bija ziņots, ka tie kritu�i, pārnāca mājās sveiki un veseli."

"Amerikas kara ministrija ir loti akurāta un rūpīgi pārbauda ziņas par kaujā kritu�ajiem," Vuds atbildēja, "un, cik man zināms, arī vācu valdība apstiprināja ziņu, ka jūsu brāļadēls ir kritis."

Vecais kaut ko pārdomāja.

"Sakiet, vai mans brāļadēls� bija pļāpīgs?" viņ� pēc kāda lai�ka jautāja. "Vai viņ� ar jums nerunāja, vai nestāstīja par�" Bela�mijs uzreiz neaptvēra, kā to izteikt, "� par savu pagātni?"

"Nē, par savu pagātni viņ� man nestāstīja neko," D�ons Vuds atbildēja.

"Hm," Belamijs norūca. Likās, viņ� ir pilnīgi apmierināts.

Belamijs pavadīja viesi līdz durvīm un noskatījās, kamēr viņ� aizgāja pa aleju un nozuda aiz krūmiem, ar kuriem bija apstādīts viss ceļ� līdz sarga mājiņai. Tad viņ� gāja atpakaļ uz bibliotēku. Tur Sens patlaban lika traukus uz galda un sniedza viņam kādu zīmīti.

"Piena nav," zīmītē bija rakstīts.

"Vai tad pieliekamajās telpās nav piena?" vecis prasīja.

Sens pakratīja galvu. � "Tur katrā zinā vajag būt kondensētā piena bund�iņām," Bela�mijs drūmi teica. "Es ie�u un paskatī�os pats."

Pienu meklējot, Belamijs uzgāja lielisku atradumu.

Tajā pa�ā dienā, tiklīdz metās krēsla, Belamijs aizsūtīja Lesiju ar automobili uz Londonu un uzdeva viņam nopirkt da�as lietas.

Iedams kopā ar Valēriju pa Haras ciema galveno ielu, D�ims Federstons pamanīja kādu cilvēku iznākam no pils parka. Tas nogriezās sānis un aizgāja tālāk viņiem pa priek�u. Viņ� tikai pa�vir�i paguva to redzēt, bet ar to pietika. D�ims atvainojās meite�nei un devās pakal D�onam Vudam. Viņ� to panāca tie�i tai brī�dī, kad Vuds gribēja iekāpt vecmodīgā omnibusā, kur� uzturēja satiksmi starp ciemu un dzelzceļa staciju.

"Es atbraucu �urp nopirkt Haras pili," Vuds sacīja.

D�imam par to nāca smiekli.

"Man nenāca ne prātā, ka jūs runājat nopietni. Mis Houet, atļaujiet jūs iepazīstnāt ar misteru Vudu. Viņ� gribēja nopirkt Haras pili, bet no viņa vārdiem es sprie�u, ka tas nav izdevies. Ko jūs sakāt par Belamiju?"

"Nekāds skaistulis viņ� nav," viegli smaidot, Vuds atbildēja.

Valērija ļoti ieinteresējās par Vudu. Viņa pūlējās sevi pārliecināt, ka interesējas tikai par viņa brīni�ķīgo darbu, bet īstenībā daudz vairāk viņu valdzināja pati Vuda personība, jo viņai tas likās pavisam sevi�ķs cilvēks. To viņa sajuta, kaut nemaz nepazina viņu un ne vārda nebija ar viņu runājusi.

"Mister Vud, jūs laikam tagad brauksiet atpakaļ pie saviem mazajiem?" viņa vaicāja.

"Vēl gan nē. Man Anglijā daudz kas jāizdara, tikai tad varē�u braukt atpakaļ. Vai tad jūs, mis Houet, arī interesējaties par manu "jājamo zirdziņu"?"

"Mister Vud, es interesējos tik loti, ka gribētu dabūt zināt visus sīkumus par jūsu darbu," jaunava atbildēja. "Nāciet mums tūliņ līdzi brokastot."

Vuds labu laiku �aubījās.

"Paldies," viņ� beidzot teica, un, sajuzdams, cik bijis nepie�klājīgs, tūda] atvainojās.

Kad viņi gāja garām parka vārtiem, neviļus viņ� paskatījās uz pils pusi.

"Jūs gribat ieraudzīt mūsu �ejienes briesmīgo ērmu?" Valērija smaidot jautāja.

"Nedomāju, ka to ieraudzī�u," D�ons Vuds sacīja. "Būtu �ī pils piederējusi man," viņ� strauji teica, "katrā torni es izkārtu Amerikas karogu. Bet, cik varu spriest, misteram Belamijam patriotisma ir tikpat maz kā humānisma."

Tā viņi tērzēja visu cclu līdz pat Leidimcnorai. D�ims sajuta, ka �obrīd viņ� vairs nav varonis, un �ī apziņa diezgan stipri sāpi�nāja viņa sirdi.

Par visu to kapteinis Federstons būtu loti noskumis, ja viņ� nebūtu ievērojis kādu citu svarīgu apstākli. Viņ� pamanīja, cik dīvaini uzvedas misters Houets, kā viņ� ne vārda nerunā un arī pie ēdiena gandrīz nemaz nepieskaras. Gandrīz ne reizi viņ� nepa�cēla galvu. Bet misters Houets ta�u bija pieradis pie sabiedrības, bija pieradis pie viesībām. Visi zināja, cik lieliski viņ� prot uzvesties un sarunāties ar cilvēkiem, visi viņu slavēja kā labu saimnieku. Arī par kautrīgu viņu nevarēja saukt. Bet �oreiz viņ� bija pavisam sevī noslēdzies. Viņ� sāka runāt tikai tad, kad Spaiks stāstīja par �au�anu ar bultām. Un D�ims manīja, ka vecais Houets runā, it kā aizstāvēdamies pret reportiera apvainojumu, kuru tas pirms da�ām dienām izteica Karltonas ēdamistabā.

"Par �o sportu es sāku interesēties tīri nejau�i. Arī tā ir dīvaina nejau�ība, ka beidzamā laikā mums tik bie�i jādzird par �au�anu ar loku. Bet tādas nejau�ības dzīvē gadās diezgan bie�i. Ciemā, kur es bērnībā dzīvoju, bija kāds pusducis bērnu. Mēs noorgani�zējām Robiņa Huda laupītāju bandu, kura gan loti ātri izjuka, jo ciemā tika izsists da�s labs logs. Tajos laikos mani uzskatīja par labāko strēlnieku. Vēlāk, kad biju jau pieaudzis jauneklis, es �ajā sportā sasniedzu lielāku pilnību. Kad kļuvu bagāts, es atkal sāku nodoties sportam un Filadelfijā iestājos kādā biedrībā. Bet jau toreiz jutu, ka acis vairs nav īsti skaidras. Pirms piecpadsmit gadiem es atbraucu uz Eiropu un parādīja savas acis kādam ievēro�jamam vācu speciālistam. Viņ� man parakstīja brilles, kuras vēl tagad valkāju. Es gribēju tās pārbaudīt. Avīzē ieraudzīju sludinā�jumu, ka Londonā rīko loka �āvēju sacensības, un man ienāca prātā, ka arī es varu ķerties pie loka."

"Man liekas," D�ons Vuds smaidot teica, "ka sāksim runāt par Zalo Strēlnieku. Viņ� laikam nu ilgi nav rādījies? Es reti lasu angļu avīzes, tādēļ īsti labi neesmu informēts."

Apskatot vienu no pazemes cietuma sienām, Saviniju laulātais pāris saprata, ar kādu nolūku Abe Belamijs pa naktīm nācis �urp. �ai sienā bija izsists pēdas �etras plats caurums, kas no ārpuses bija aizdarīts ar biezām tērauda restēm. Savinijs pūlējās restes iz�kustināt, bet velti. Piespiedies pie tām, vio� redzēja pagrabus, ku�rus vecis kādreiz rādīja saviem viesiem.

"Redzi, Feja, kāds cēlonis bija troksnim, kuru mēs pa naktīm dzirdējām," Jūlijs teica sievai. "Vecais te strādājis, lai izcirstu sie�nā caurumu. Un, kad ar sprādzienu, kur� toreiz mūs tā izbiedēja, viņam tas izdevās, pārējo nakts cēlienu viņ� strādājis pie �o tē�rauda restu nostiprinā�anas."

"Vai tu nevarētu mēģināt restes izkustināt?" Feja rūpju pilna jautāja.

Jūlijs pakratīja galvu.

"Liekas, nevarē�u vis. Restes ar cementu cie�i iemūrētas un tās izkustināt būtu ārkārtīgi grūti. Un, ja arī man izdotos restes sa�lauzt, tik un tā ārā netiksim. No trepēm ta�u pagrabus �ķir tādas pa�as tērauda restes, kuras vienam cilvēkam pat attaisīt grūti, kur nu vēl salauzt."

"Bet vai tu skaidri zini, ka tie ir tie pa�i pagrabi, kurus tu ag�rāk redzēji?"

Viņ� palocīja galvu.

"Es no �ejienes redzu lūku, kas ved vēl zemāk pagrabos. Arī �ī lūka tagad aizmūrēta. Es nezinu, kādēļ vecis to darījis, � viņ� ta�u ar savām pagraba telpām loti lepojās. Feja," viņ� mierīgi tei�ca, "mēs esam iekritu�i īstās lamatās, kaut man kabatā ir revolve�ris un astoņi labi lādiņi, tomēr es nedomāju, ka tuvākā nākotnē varē�u tos izlietot. Mums jābūt taupīgākiem ar pārtikas krājumu, kāds ir mūsu rīcībā. Pārtika jāsadala, lai pietiek pēc iespējas ilgā�kam laikam."

"Varbūt vio� tikai gribējis mūs iebiedēt," Jūlijs teica, bet Feja saprata, ka viņ� tī�i pūlas izlikties mierīgs.

"Ko lai dara, Jūlij, mēģināsim iztikt, cik ilgi vien varēsim," Fe�ja teica un saoēma Jūlija roku. "Es esmu pārliecināta, ka Fe�derstons drīz vien apķersies, kas noticis."

"Savā laikā Federstons pilnīgi pareizi uzminēja, ka pilī apslēp�ta kāda sieviete," Savinijs rūgti sacīja, "tomēr viņ� ta�u to neatra�da! Es vinu par to nevainoju. Bet interesanti būtu zināt, kā vioa no �ejienes tikusi ārā."

Līdzi �ai domai viņam ie�āvās prātā meklēt ejas. Tā vio� nostrā�dāja lielāko dienas cēlienu.

"Pilī no vienas vietas ir slepenas ejas," vio� teica, "un, ja mums laimēsies, es vienu no tām atradī�u."

Gaiu galā vio� atmeta visas cerības, nemeklēju vairs nekādas sle�penas ejas un nolēma padoties liktenim, mierīgi gaidot, kas notiks.

Otrā sava ieslodzījuma dienā Feja rakstāmgaldā atrada nelielu atvilktni, kuru tūliņ sāka pārmeklēt. Tur viņa atrada nelielu burtnīciņu sarkanos vākos, pierakstītu pilnu ar sīku, sīku rokrakstu. Burtnīciņā nebija nevienas tuk�as lappuses, pat vāki bija aprakstīti. No pirmā skatiena Feja tūdaļ saprata, ka tā ir kāda dienasgrāmata.

"Jūlij!" viņa to asi pasauca, un Jūlijs, pieceldamies no grīdas, kur viņ� meklēja kādu caurumu, piegāja pie viņas.

"Tā, Jūlij, ir tās sievietes dienasgrāmata," viņa �ukstēja, "būtu mēs ārā, par �o burtnīciņu dabūtu daudz naudas."

Jūlijs paņēma burtnīciņu sarkanos vākos, nosēdās pie lampas un sāka lasīt. Viņ� lasīja gandrīz veselu stundu, neizlaizdams ne�vienu vārdu; tur bija uzrakstīts brīni�ķīgs stāsts. Beidzot Jūlijs pie�cēlās, izstaipījās un nolika burtnīciņu uz galda.

"Paslēp burtnīciņu, lai mēs to varam atkal atrast,"viņ� teica sie�vai. "Man gan nav nekādu cerību, ka tiksim no �ejienes ārā, bet, ja kādreiz mēs atkal ieraudzīsim dienas gaismu, es tev apsolu va�sarnīcu Montekarlo un dzīvokli Bārklijskvērā."

Visu dienu laulātie draugi pēc kārtas lasīja viens otram priek�ā Pelēkās Sievietes dienasgrāmatu, un Jūlijs, kuram bija lieliska at�miņa, paturēja prātā visu, kas viņu interesēja. Viņa pulkstenis rā�dija desmit, kad tie aizgāja gulēt. Dienasgrāmatu viņi nolika atpa�kaļ tai pa�ā atvilktnē, kur to atrada.

"Dro�i vien viņam bija vajadzīgs labs laiks, kamēr visas �īs tel�pas tik priek�zīmīgi ierīkoja," Jūlijs teica, gulēdams gultā un skatī�damies uz akmens loku virs galvas. "Jāatzīst, ka Abe Belamijs ir loti gudrs. Liekas, viņ� savu karjeru sācis kā namdaris un, pēc savas dabas būdams ārkārtīgi spēcīgs, viņ� dro�i vien to visu ierīkojis viens pats, bez citu palīdzības. Sargs man stāstīja, ka vairākus mēne�us vecis te nodzīvojis glu�i viens pats un tikai vēlāk pieņēmis kalpotājus."

Feja sēdēja pie tualetes galdiņa un pavisam mierīgā omā kopa savus nagus.

"Vai zini, Jūlij, ko es domāju?" viņa teica.

"Da�reiz man ļoti gribas zināt, ko tu domā," viņ� atbildēja.

"Man liekas, mēs esam tikai pirmie Belamija upuri. �īs restes, kuras �ķir trepes no pagrabiem, ir iebūvētas ar kādu sevi�ķu no�lūku. Viņ� grib vēl kādu sagūstīt. Un liekas, ka par pārtiku mums nav ko raizēties."

"Kā tā?" Jūlijs izbrīnījies jautāja.

"Loti vienkār�i: sagūstījis vēl da�us, Belamijs te sarīkos izsoles, un vislētākā prece tad būsim mēs abi � Jūlijs Savinijs un viņa sieva."

"Ko tu ar to gribi teikt?" Jūlijs dobjā balsī prasīja.

"To pa�u vien � viņ� sagūstījis tevi un mani. Belamijs sagatavo pēdējo skatu, kur� viņam izdosies jo vieglāk tādēļ, ka Smits ir jau beigts. Te jau esi tu, ari es, vēl pienāks klāt Federstons, Lesijs."

"Un mis Houeta," Jūlijs teica, kad viņa apstājās.

"Ari viņa man ienāca prātā, es tikai nevaru saprast, kāds vecim ar viņu sakars un par ko viņ� grib tai atriebties. Bet kā ne, � viņ� ta�u gribēja to dabūt �urp uz Haru!"

Fejas miegs bija loti trausls. No mazākā trok�ņa viņa uzreiz uzmodās. Jūlijs juta, ka viņu kāds rausta un kāda roka tam aizspie�

muti.

"Klusu, mierā," Feja �ukstēja un noņēma savu roku no viņa mutes.

"Kas ir?" viņ� tikpat klusi �ukstēja.

"Tur ārā kāds kustas," viņa sacīja.

Jūlijs sataustīja zem spilvena savu revolveri, klusi un nemanot izkāpa no gultas un uz pirkstgaliem iegāja blakus telpā. Gulēt ejot, Jūlijs ar nolūku atstāja blakus istabā degam se�as lampas. Bet nu piecas bija izdzēstas un dega tikai viena.

"Belamijs!" rūgti un skumji Jūlijs teica, atnākdams atpakaļ pie Fejas. "Kādēļ tu mani agrāk neuzmodināji? Būtu es zinājis, ka te ir viņ�!"

"Tiklīdz es izdzirdu troksni, es tūdaļ tevi modināju," Feja viņam atbildēja. "V^i tu skaidri zini, ka tas bija Belamijs?"

Jūlijs neko neatbildēja, bet satvēra viņas roku un pacēla pirkstu uz aug�u. Viņi abi klausījās un dzirdēja savādas, dobjas skaņas, kur aug�ā aizvērās bibliotēkas istabas lūka.

"Protams, tas bija Belamijs," Jūlijs teica un gāja blakusistabā, lai pārliecinātos, kādēļ Belamijs nācis �urp.

Viņ� atkal aizdedza gāzi, cerēdams, ka ieraudzīs atstātu vēstuli, bet nevienas vēstules tur nebija.

"Kādēļ gan viņ� nācis?"

Feja no�āvājās un pakratīja galvu.

"Kāda īsti ir jēga viņa rīcībai? Cik pulkstenis, Jūlij?"

"Pieci. Es nejūtos noguris un gulēt neie�u. Uzvāri tēju, Feja."

Kamēr viņa "virtuvē" vārīja, viņ� staigāja pa istabu no viena gala uz otru un pūlējās uzzināt, kādēļ Belamijs nācis �urp. Neko lielu necerēdams, viņ� mēģināja atvērt durvis, bet tās bija aizslēgtas.

Feja uzlika uz galda tasītes.

"Es gribētu atkal palasīt dienasgrāmatu," viņa teica un attaisīja rakstāmgalda atvilktni.

Jūlijs dzirdēja, ka Feja iekliedzas, viņa attaisīja visas atvilktnes un steig�us tās pārmeklēja.

"Kas noticis?"

"Pazudusi� Jūlij, burtnīciņa pazudusi," stostīdamās Feja izteica.

Savinijs uzreiz tā kā saplaka.

"Vai tu skaidri zini?" viņ� vaicāja.

Abi kopā viņi izvilka rakstāmgalda atvilktnes un izbēra visus papīrus uz viena no tepiķiem.

"Vai tu skaidri atceries, ka burtnīciņu tur noliki?" Jūlijs jautā�ja, kaut labi zināja, ka tāds jautājums ir lieks. Viņ� pats redzēja, kur Feja burtnīciņu noglabā.

Viņi paskatījās viens uz otru.

"Tad tādēļ viņ� nācis �urp! Dro�i vien būs naktī pamodies un atcerējies to dienasgrāmatu," Feja teica.

Savinijs paklusu izlamājās.

"Kāds es biju muļķis, ka atstāju dienasgrāmatu te," viņ� notei�ca. "Mums ta�u vajadzēja iedomāties, ka viņ� nāks tai pakaļ. Dro�i vien viņ� zināja, ka tā burtnīciņa ir te."

Pulkstenis varēja būt ap deviņiem no rīta. Gurdeni viņi sēdēja uz dīvāna, Jūlijs bija atspiedis galvu rokās, un Feja izlikās, ka lasa. Pēk�ņi lūka, kas sedza restes, pavērās, un Belamijs sauca viņus.

Jūlijs uzreiz bija kājās. Revolveri cie�i rokās sa�ņaudzis, viņ� paslēpās aiz vienas no kolonnām un gaidīja.

"Savinij, varat bāzt savu revolveri kabatā," Belamijs teica. "La�bāk nolieciet to uz galda, lai es varu redzēt. Tad es ar jums runā��u. Citādi ne."

Jūlijs ātri saprata, ka, pretojoties vecim, viņ� neko neiegūs, un nolika revolveri uz nelielā galdiņa.

"Nu, pienāciet pie durvīm. Nebīstieties. Ja es gribētu jūs no��aut, es to varētu tikpat viegli izdarīt caur restēm."

"Ko jūs vēlaties, mister Belamij?" Jūlijs apvainots jautāja. "Es nesaprotu, kādēļ jūs mūs abus te ieslodzījāt. Jūs ta�u varat uz mums paļauties."

"Nu, paļauties jau nu gan ne!" vecis atbildēja. "Es atnācu jums pateikt, ka jūs abus meklē policija. Visu rītu slepenpolicists nosē�dēja pie manis. Viņ� stāstīja, ka jūsu dzīvoklī atrasti kādi papīri, no kuriem varot saprast, ka jūs taisīju�ies braukt uz ārzemēm. Es,

Savinij, esmu pārliecināts, ka nu vairs viņi jūs nemeklēs. Esiet prā�tīgāki ar pārtiku. Vairāk jūs nedabūsiet. Un ārā es jūs nelaidī�u. Es iesviedu atslēgu akā."

"Jūs melojat!" Jūlijs mierīgi atbildēja. "Vēl pagāju�o nakti jūs bijāt te un aiznesāt dienasgrāmatu."

Belamijs uz viņu caur restēm izbrīnījies paskatījās.

"Sakiet man to vēlreiz!" viņ� aizsmaku�ā balsī teica.

"Vēl pagāju�o nakti jūs bijāt te un aiznesāt dienasgrāmatu."

"Kādu dienasgrāmatu?"

"Ko nu izliekaties!" Jūlijs teica. "Jūs te bijāt ap pieciem no rī�ta. Tā ir jūsu laime, ka es jūs laikā nepamanīju."

"Kādu dienasgrāmatu?" vecis vēlreiz prasīja. "Vai viņa to die�nasgrāmatu atstājusi? Man ta�u to gan vajadzēja saprast. Kur ir tā dienasgrāmata?"

"Es jau jums teicu, ka tā pazudusi," Jūlijs nepacietīgi sacīja. "Jūs atnācāt�"

"Muļķis! Idiots!" Belamijs kliedza. "No tā laika, kad jūs ieslodzlju, es neesmu te bijis."

Tikai pēc laba laika Belamijs apjēdzās un savaldījās.

"Sakiet man, Savinij, kas tā bija par dienasgrāmatu? Sakiet man, un es jums to atdarī�u ar labu. Vai tā bija sievietes dienasgrāmata?"

"Kur� gan cits to lai labāk zina nekā jūs?"

Tāda atbilde veci padarīja pavisam traku.

"Es ta�u jums teicu, ka nekā nezinu. Nekad neesmu to redzējis, ne arī zinu, ka tāda dienasgrāmata bijusi. Kas tai dienasgrāmatā bija rakstīts?" Daudz vēlīgākā un mierīgākā balsī vecis jautāja.

Jūlijs viņam atstāstīja vienu vietu no dienasgrāmatas. Kā odzes dzelts vecis atlēca atpakaļ. Tad atkal pienāca pie restēm. Pat krēslā Feja un Jūlijs redzēja, cik bāla bija viņa seja.

"Savinij, jums bija vēl viena cerība," viņ� dobji teica. "Viena neliela cerība. Jūsu vietā varēja stāties cits cilvēks, bet nu, Savinij, jūs zināt pārāk daudz � pārāk daudz!"

Jūlijs nepaguva vairs ne vārda pateikt, kad lūka jau aizcirtās. Viņ� pagriezās pret sievu. Viņas acis bija nemiera pilnas.

"Kas tevi dzina stāstīt par to dienasgrāmatu," viņa mierīgi sa�cīja, "tu ta�u redzēji, ka viņ� neko nezina. Nudien, Jūlij, tu esi prātu zaudējis."

Savinijs paraustīja plecus.

"Kāda tam nozīme?" viņ� teica. "Es neticu, ka vio� būtu gribē�jis mūs atsvabināt. Feja, mēs te esam uz mū�u ieslodzīti." Vio� to apskāva un piespieda viņas seju pie savējās. "Nav nemaz tik ļau�ni, kā es domāju," vio� teica, glāstīdams sievu. "Es vienmēr esmu bijies nāves, un, domājot, ka man jāmirst kā �urkai, kas iedzīta alā, es būtu varējis zaudēt vai prātu. Bet tagad, mana mīlā, es nemaz nebaidos."

Feja uzmanīgi atraisījās no vioa glāstiem.

"Ja kādam ir nolemta nāve, tad tas ir Belamijs," vioa teica. "Ja viens cilvēks tomēr te ir bijis, tad ari mēs varam tikt no �ejienes ārā."

Jūlijs pakratīja galvu.

"Te ir bijis Zaļais Strēlnieks. Vio� gan varēja iekļūt," vio� teica.

Feja brīnījās, cik vio� mierīgs. Vioa ta�u Jūliju labi pazina, un tāds viņ� nekad nebija bijis!

"Mister Savinij, es jūs vairs nepazīstu," zobgalīgi un maigi viņa teica.

"Es pats sevi vairs nepazīstu," Jūlijs atzinās. "Mums notiku�miem jāskatās taisni vaigā. Bet pats notikumu pamats ir tas, ka Belamijs taisās palaist vaļā tik velni�ķīgu joku, ka parasta slepka�vība ir tīrais nieks. Es gribētu zināt, kāpēc viņ� sapircis �autenes."

"Ko tu gribi teikt?"

"Sargtornī ir vesela kaste ar �autenēm. Es tās tīri nejau�i uzgā�ju. Pusducis vislabākās medību bises un divas kastes patronu. Ie�ro�i glabājas virs tās istabas, kur gulēja Federstons. Man liekas, mēs piedzīvosim, ka sāksies �au�anās ar �īm �autenēm, bet vairāk gan ne!"

"Kam viņam tās �autenes?" Feja jautāja.

Jūlijs rokas vien iepleta.

"Viņ� ir labs �āvējs. Reiz viņ� man to teica."

Galvu pakratījis, Jūlijs piebilda:

"Kādēļ gan es viņam stāstīju par to dienasgrāmatu? Varbūt tais�ni tādēļ viņ� tagad ķersies pie �autenēm?"

Abe Belamijs sēdēja savā klusajā, iemīļotajā istabā un pārdo�māja, kas notiek. Draudēja briesmas arī viņam pa�am. Bet par to viņ� domāja vismazāk. �ā ne��līgā un cietsirdīgā cilvēka traģēdija bija tā, ka pa�ā pēdējā brīdī, kad, �ķiet, pats Liktenis bija lēmis, ka nu viņ� varēs atriebties sievietei, kuru no visas sirds ienīda, �ī iespēja, liekas, izgaisa. No tā brī�a, kad pazuda Pelēkā Sieviete, viņ� bija ļoti uzmanīgs. Kā viņa varēja pazust un kur tā noslēpusies, viņ� nevarēja iedomāties. Viņ� zināja tikai to, ka kaut kur pavisam tuvu, gandrīz taisni viņa deguna galā kāds cilvēks stingri un noteikti strādāja pret viņu.

�is cilvēks viņam rādījās neskaidrajā Zaļā Strēlnieka tēlā.

Sens pārtrauca viņa pārdomas, jo nolika priek�ā zīmīti, kurā lūdza tālākus rīkojumus. Vecis nepacietīgi no viņa atvairījās.

"Es negribu ēst. Kad gribē�u, pateik�u. Sen, vai tu gribi braukt atpakaļ uz Ķīnu?"

Sens pakratīja galvu.

Vecis brīdi kaut ko pārdomāja, tad piecēlās, attaisīja seifu, iz�ņēma bankno�u paku un iedeva tās �oferim.

"Te tev ir vesela kaudze naudas. Es neesmu to skaitījis. Bet, ja kas gadās, Sen, tad brauc uz savām mājām."

Sena �ķidrās uzacis izbrīnā sarāvās.

"Tu gribi zināt, kas var notikt? Viss var gadīties! Līdz �im tu nebiji paradis man jautāt. Labāk nejautā arī �oreiz.

Pēc da�ām dienām es tevi sūtī�u uz Londonu, un es negribu, ka tu brauktu atpakaļ. Sapako savas grāmatas un manuskriptus un ņem tos sev līdzi."

Vienu brīdi Sens ar bloknotu rokā palika stāvot, domās nogri�mis, it kā gribētu atkārtot savu jautājumu. Tad acīmredzot pārli�ka, palocījās un izgāja.

Dienasgrāmata! Ko gan viņa tur bija rakstījusi? Ja var ticēt Sa�vinijam, viņa tur bija uzrakstījusi pārāk daudz, lai Belamijs justu mieru kaut vienu dienu, � bet Savinijs ta�u nevarēja izdomāt tos vārdus, kurus viņ� tam atstāstīja.

Beidzot Belamijs piecēlās un devās pie darba pagrabos. Izdzirdis viņa solus, Jūlijs paņēma revolveri un piezagās pie cauruma sienā, bet ieraudzīja, ka restes aizsedz biezs dēlis.

Belamijs nostrādāja veselu dienu. Visu laiku viņi dzirdēja, kā bez apstājas klaudz tērauds, cirzdamies pret akmeni. Feja pēk�ņi izdzirda dīvainu skaņu un sajuta baigu nemieru, bet arī ziņkāribu. Velak viņi saprata, kas tas bija par skaņam: stradadams Bela�mijs dziedāja. Feja par to bija ārkārtīgi pārsteigta.

�'Par Zalo Strēlnieku publika vairs neinteresējas." Tā "Daily Globe" redaktors Saims skaidri un gai�i pateica Spaikam, kur� nezi�nāja, ko atbildēt.

"Bez tam," Saims pa telefonu teica skaļāk, "pagāju�onedēļ Be�lamijs man rakstīja, draudēdams mūs iesūdzēt par apmelo�anu. Jūsu raksti mazinot viņa īpa�uma vērtību."

"Ko nu viņ� pū� pīlītes!" Spaiks izsaucās. "Tas noslēpumainais gars viņa mui�as vērtību pavairojis vismaz par desmittūksto� do�lāriem. Nudien, mister Saim, ir vērts pagaidīt, kā visa tā lieta beigsies."

"Brauciet tūliņ �urp un pagaidiet redakcijā, kas notiks," ne�ēlī�gais Saims atbildēja. "Un pa to laiku pastrādājiet kaut ko godīgu."

Telefons atradās "Zilā me�akuila" lielajās priek�telpās.

Kad Spaiks zvanīja, bārs aizvien bija lau�u pilns, un tas nebija slikti, jo lau�u troksnī un burzmā Spaika balss nebija dzirdama. Bet �odien bārs bija glu�i tuk�s, tikai viens vecs grumbains zem�nieks sūca alu no lielas krūzes.

Kad Spaiks beidza runāt, vecis tam draudzīgi pamāja ar galvu.

"Gari, vai ne? Te viņu nav maz. Stāsta, ka Klostera birzi atkal viens parādījies. Viens no maniem pui�iem to reiz redzējis un nu vairs nerod mieru."

"Saki viens cilvēks," Spaiks pieklājīgi teica.

Leģenda par Zalo Strēlnieku bija izplatīta visā novadā, un nebi�ja pirmā reize, kad maldīgo tenku dēl viņ� pazaudē īsto pavedienu.

"No jums te katrs domā," �urnālists piebilda, "ka viņ� redzējis Zalo Strēlnieku."

Vecis aizsmaku�ā balsī iesmējās.

"Tas tur nav zaļ�! Bez tam tā ir sieviete. Mans puisis to bija redzējis pavisam tuvu. Bija tīri nobijies�"

"Kur tā Klostera birzs atrodas?" stipri ieinteresēts, Spaiks jautāja.

"Pa ceļu ejot, būs jūdzes se�as. Bet, ja iesiet taisni pāri Klos�tera tīrumiem un turēsieties uz Aderli pusi, tad nonāksiet taisni līdz birzij. Birzī ir neliela mājiņa. Stāsta, ka tā pilna noslēpumai�nu garu. Neviens tur nedzīvojot, bet vienmēr kāds atrodas!"

"Oho!" Spaiks iesaucās, "tā lieta sāk palikt interesanta."

Vecis pakratīja galvu.

"Es nedomāju, ka tur notiktu kas sevi�ķs. Bet mani visvairāk interesē, ka pie mājiņas ved loti daudzas automobiļu sliedes."

"Pie mājiņas? Bet vai automobili kāds ir redzējis?"

Vecis pakratīja galvu.

"Pie mājiņas," viņ� teica, "ir �ķūnis uz tās pa�as zemes. Es re�dzēju, ka sliedes aiziet līdz pa�am �ķūnim."

"No kāda laika tā sieviete sāka parādīties?" Spaiks jautāja.

"Līdz pagāju�ajai sestdienai es nebiju par viņu neko dzirdējis. Mans puisis bija to redzējis. Tas bijis agri no rīta. Cauri birzij viņ� nācis uz manu fermu. Jau piecus gadus es kopju Kadlhisas laukus. Pirms manis tur saimniekoja mans tēvs. Nu redzat, mans puisis, viņu sauc Toms, gājis, nekā nedomādams, te uzreiz ierau�dzījis to sievieti un aiz bailēm gandrīz pakritis. Raudādama tā gā�jusi cauri birzij. Toms uzreiz apķēries, ka tas ir spoks, un meties bēgt."

"Vai tas ir talu no mājiņās?"

"Pavisam tuvu. Tādēļ jau es par to mājiņu runāju. Man ienāca prātā, vai tikai viņa tur nedzīvo?"

Spaiks bija ar mieru ķerties pie pirmā sīkākā salmiņa, lai tikai ilgāk varētu palikt Harā. Tādēļ viņ� pa zemnieka ieteikto ceļu gāja tie�i uz Klostera birzi. Ejot pa īsāko ceļu, līdz mājiņai nebija vai�rāk par trim jūdzēm. Bija nomākusies un mazliet vējaina diena.

Spaiks gāja ar lielu patiku un nemaz nemanīja, ka bija jau birzs malā.

No ceļa mājiņa nebija redzama. Tā atradās me�a ceļa galā, kur� nogriezās no lielceļa. Bet pēc zemnieka nostāsta viņ� to viegli atrada.

9509

Uz ceļa bija autoriepu pēdas, vēl pavisam svaigas. Drīz vien Spaiks bija mājiņas priek�ā. Tā bija staipekņiem apaugusi vienstāva

257

koka ēka. Turpat tuvumā aiz kokiem bija redzams �ķūnis. Pa mā�jiņas skursteņiem dūmi nekūpēja, un no ceļa puses logi bija aiz�slēģoti. Viss te likās pamests, it kā neviens cilvēks tur nedzīvotu.

Spaiks piegāja pie durvīm un pieklauvēja. Viņ� gaidīja divas vai trīs minūtes. Neviens neatbildēja.

Tad Spaiks nolēma mājiņu pārmeklēt. Viņ� aizgāja mājiņas ot�rā galā, kur divi logi nebija aizslēģoti, un pa vienu ieskatījās vien�kār�i mēbelētā guļamistabā. Guļasvieta nebija uzposta un izskatī�jās, it kā nesen kāds tur gulējis.

Vispirms Spaiks ieraudzīja pie gultas noliktus trīs pārus sievie��u kurpju. Pat pa gabalu tas redzēja, ka tās ir glu�i jaunas. Uz grīdas bija divas ar papīru piebāztas kārbas. Tādas pa�as kārbas viņ� redzēja ari istabas kaktā.

Meklēdams tālāk, Spaiks uzgāja vēl vienas durvis un pieklau�vēja. Bet, kad neviens neatbildēja, viņ� gāja atpakaļ pie guļamis�tabas loga.

Pirmajā brīdī Spaiks neiedro�inājās pamēģināt, vai logi aiztai�sīti. Beidzot viņ� tomēr viegli pielika roku pie loga. Viens logs bija vaļā.

Ja ietu iek�ā, viņ� būtu ielauzies sve�ā mājā, un to Spaiks ne�kādi nevarēja attaisnot. Bet vesela rinda sievie�u kufpju nedeva mieru viņa ziņkārībai, un, elpu aizturējis, viņ� uzlēca uz palodzes un bija istabā.

"Vispirms� uzmanību!" Spaiks pats sev teica un izstaigāja vi�sas istabas, pirms sāka rūpīgāk pārmeklēt guļamistabu.

Mēbelētas bija tikai divas istabas, kurās bija tikai galds, krēsls un sienā iesists drēbju pakaramais, uz kura karājās smags ādas mētelis. Uz galda nebija nekā cita, tikai pāris nonēsātu automobi�lista cimdu.

Spaiks atkal izgāja koridorā un sauca:

"Vai tur kāds ir?"

Tikai atbalss dobji noskanēja.

"Neviena te nav," Spaiks skaļi teica un gāja atpakaļ guļamistabā.

Gulta bija �aura un cieta, bet palagi bija no loti laba un smal�ka audekla, un Spaiks uzreiz redzēja, ka tie ir glu�i jauni. Uz galda netālu no gultas bija konjaka pudele, divas zāļu pudelītes un �jirce nelielā ādas maksti.

Spaiks loti vērīgi apskatīja �ļirci. Kā palagi uz gultām, tā ari divas kamielvilnas gultassegas un �ļirce bija pavisam jauni. Visas kurpes bija pirktas vienā no visdārgākajiem veikaliem Londonas rietumu daļā� un�

Pēk�ņi Spaiks ieraudzīja kaut ko pavisam negaidītu. Kurpes bija da�āda lieluma! Viens pāris bija pusnumuru mazāks par otru. Kur�pes uz grīdas nolicis, Spaiks paņēma zāļu pudelītes, no kurām viena bija līdz pusei tuk�a. Uz tām bija kādas Londonas aptiekas etiķetes.

Palagu pacēlis, Spaiks uzgāja dāmas drēbes. Tās bija brīvas, platas, �ūtas no vesela pelēkas drānas gabala. Elkoņi bija salāpīti, ari nospuru�ās apro�u malas bija nesen lāpītas.

Spaiks izkāpa pa logu un aizvēra to. Tad viņ� gāja uz mazo �ķūni starp kuplajiem kokiem nelielu gabaliņu no mājas. Auto�mobiļa sliedes veda taisni uz �o ēku. �ķūņa durvis bija aizslēgtas, bet Spaiks parāva ķēdīti un pa �ķirbu skatījās, kas �ķūni redzams.

Pēk�ņi Spaikam ie�āvās prātā, kāds varētu būt �ā noslēpu�ma atminējums. Tās kurpes viņai kāds būs atvedis, skaidri ne�zinādams, cik lielas viņai vajadzīgas. Viņ� tādēļ būs atvedis vai�rākus pārus! Noslēpumainie iemītnieki, kurus nekad neviens ne�redz, bet kuri tomēr tur dzīvo! Viņiem ir liels automobilis, un par mājiņu tie maksā piecsimt dolāru gadā! Tur ir kāds noslē�pums! Bet, ja ari viņam, Spaikam, izdotos �o noslēpumu atmi�nēt, tik un tā Zaļā Strēlnieka mīklai viņ� nebūtu tuvojies ne par soli.

Spaiks nopūtās. Dro�i vien �is jaunais, viņa atklātais noslēpums misteru Saimu nepārliecinās un no sava sprieduma viņ� neatkāpsies.

Spaiks atgriezās, kad metās jau krēsla. Kamēr viņ� savā istabā pārģērbās, pie durvīm kāds klauvēja.

Ienāca D�ims Federstons. Torit D�ims bija aizbraucis no Hou�etiem un savas mantas atvedis uz viesnīcu.

"Jūs ēdīsiet pusdienas pie Houetiem, vai ne, Holend? Es gri�bēju jūs lūgt manā vietā atvainoties. Vakarā es braucu uz Londo�nu meklēt abus Savinijus."

"Es jums saku, kaptein, ka abi Saviniji ir Haras pilī," Spaiks noteikti sacīja. "Es zvēru, ka nekur tie nav brauku�i."

"Varbūt," D�ims mierīgi teica. "Bet neaizmirstiet, ka Savinijs ir gan krietns zēns, tomēr blēdis. Man tā lieta jāpārbauda. No pils var izkļūt ari pa citiem ceļiem."

"Kad bijāt pils pārvaldnieks, jūs ta�u nevienu citu ceļu neatra�dāt. Tomēr, kapteini Federston, jums taisnība: es zinu kādu citu ceļu. To uzgāja vecais Saims. Rit viņ� mani sauc atpakaļ uz Lon�donu, un no �ā bri�a Zaļais Strēlnieks uz mani vairs neattiecas."

D�ims palocīja galvu.

"Acīmredzot viņiem apnicis gaidīt, kad nāks atrisinājums," viņ� teica.

"Nu, bet vai jūs nevarētu pasteigties?" Spaiks vaicāja, pabeig�dams siet savu kravati un noskatīdamies uz D�imu, kur� apsēdās uz gultas malas. "Kādēļ gan jūs nevarat rīt braukt uz Londonu? Misters Houets jūs �odien gaida pie sevis. Es ciemā satiku mis Houetu, un viņa man vēlreiz atgādināja, ka �odien mums jābūt pie vi�ņiem pusdienās. Tur būs ari Vuds. Viņ� atbrauks no Londonas."

"Jā, es jau dzirdēju," D�ims teica.

�urnālists slepenpolicista balsi saklausīja savādu noskaņu un, mazliet izbrīnījies, uz to paskatījās.

"Policijas priek�nieks un pazīstams filantrops pūlas viens otru pārspēt, lai iegūtu miljonāra meitas mīlestību," Spaiks nodomāja. Viņ� bija radis savām domām vispirms likt virsrakstu.

Kad Spaiks nogāja lejā, D�ima automobilis jau bija pie dur�vīm. Pats Federstons sēdās pie stūres un aizsmēķēja pīpi.

"Jūs, Federston, man varat izdarīt vienu pakalpojumu," Spaiks teica. "Piezvaniet Saimam un pasakiet, ka mana aizbrauk�ana no Haras �ai momentā būtu milzīgs posts."

"Jūsu dēļ esmu ar mieru sameloties," D�ims teica. "Bez tam es jums piekritu, ka Haras noslēpums �obrīd ir tikpat neuzminēts kā toreiz, kad jūs atbraucāt. Tātad jūs mis Valērijai paskaidrosiet, kā�dēļ neesmu ieradies?"

Izrādījās, ka Vuds atbraucis jau pirms veselas stundas. Viņ� sēdēja uz dīvāna līdzās Valērijai.

Valērija sajūsmināta klausījās, ko Vuds stāstīja par savu pro�jektu, un gandrīz nemaz nemanīja Spaiku ienākam.

"Kur kapteinis Federstons?" pēc brī�a viņa jautāja.

"Viņ� lūdz to atvainot, viņam bija jābrauc uz pilsētu," Spaiks tei�ca. "Kamēr viņ� ir prom, noziegumu skaits ir stipri pieaudzis, par ko policijas pārvalde loti uztraukusies, tādēļ sauc viņu uz pilsētu."

"Vai jūs runājat nopietni? Viņ� aizbrauca uz pilsētu?" Valērija jautāja.

"Pavisam nopietni. Redziet, viņ� loti uztraucies Jūlija Savinija dēl. Viņam ir aizdomas, ka vecis to ieslodzījis pilī. Tas ir, tā es domāju, un Federstons manam spriedumam pilnīgi piekrīt."

Spaiks pamanīja, ka Valērijas seja stipri pārvēr�as. Bet pēc da��ām minūtēm, �ķiet, viņa jau aizmirsa D�imu Federstonu.

Pie pusdienu galda Spaiks uzzināja, ka Vuds pa nakti paliks Leidimenorā. Uz Londonu neviens vilciens vairs negāja, bet Valē�rija negribēja ne dzirdēt, ka viņu viesis gulētu viesnīcā.

Spaiks tūdaļ atcerējās, ka jaunava nekad nepretojās, ja D�i�mam Federstonam vajadzēja palikt viesnīcā.

Deviņos misters Houets aizgāja no viesistabas, kur viņi visi bi�ja sagāju�i. Viņ� nozuda, nevienam neko neteicis, un Spaiks labu laiku to nemaz nepamanīja.

Sarunas pa�as no sevis novirzījās uz Zalo Strēlnieku. Par viņu sāka runāt D�ons Vuds.

"Vai jūs, mis Houet, to esat redzējusi?" viņ� jokodams jautāja.

Valērija nodrebēja.

"Jā, es to redzēju."

"Kur?" Spaiks izbrīnījies iesaucās. "Mis Houet, jūs man nekad neesat to teikusi. Vai tie�ām esat redzējusi Zalo Strēlnieku?"

"Es negribu par to runāt," Valērija teica. "Sevi�ķi par vienu gadījumu sakarā ar viņu. Es Zaļo Strēlnieku esmu redzējusi divas reizes, un vienreiz Haras parkā."

"Bet ko jūs darījāt Haras parkā?" Spaiks jautāja, vēl vairāk izbrīnījies.

"Es meklēju vienu cilvēku. Tas bija lielākais neprāts, un man varēja iziet loti bēdīgi."

"Jūs viņu redzējāt? Kur?" Spaiks dzīvi vaicāja.

Kaut tā nebija patīkama atmiņa, tomēr meitene pasmaidīja.

"Ja jūs, mister Holend, to rakstīsiet savā avīzē, es ar jums vairs nerunā�u ne vārda. Bet, ja apsolāt ciest klusu, es varu jums pat parādīt, kur Zaļo Strēlnieku redzēju. Vēl �odien es to vietu ap�skatīju. No mūsu mājas sienas to var redzēt."

Viņa piecēlās.

"Ja gribat, es jums to parādī�u, bet�" viņa Spaikam piedrau�dēja, pakratot pirkstu, "bet apsoliet, ka jūs nekad un nevienam neteiksiet, ka esmu to redzējusi. Viņ� nav nekāds spoks."

Viņi gāja Valērijai līdzi uz priek�namu un caur virtuvi iegāja dārzā. Dārzā bija tum�s. Valērija apstājās.

"Bet jūs dro�i vien nekā neredzēsiet," viņa teica.

"Ir jau diezgan gai�s, vajag tikai pierast," Spaiks teica. "Ja jūs parādīsiet, kur ir tā vieta, rit no rīta es to sīki izpētī�u. Man ir jāpierāda, ka Zaļais Strēlnieks nav nekādi murgi, citādi mana re�putācija "Daily Globe" redakcijā ir pagalam."

Spaikam bija taisnība.

Kaut bija tum�s, no dārza sienas varēja redzēt ne vien pili, bet arī kokus pils parkā.

Spaiks uzrāpās uz sienas līdzi Valērijai un, jā�us uzsēdies, sā�ka cie�i vērties tumsā. Starp viņiem abiem, ar elkoņiem uz sienas atspiedies, stāvēja D�ons Vuds.

"Tur ir pils," Valērija ar pirkstu parādīja. "Vai varat saredzēt to uzkalniņu, tur es viņu redzēju. Bet tagad ir stipri tum�s."

"Jā, tum�s. Neko daudz nevar saredzēt," Spaiks atzinās. "Var�būt rīt jūs mani laidīsiet�"

Spaiks uzrāva sērkociņu. Uguns iedrebējās, tad � spilgti aizdegās.

Valērija iekliedzās. Spaiks tikko paguva viņu saturēt un nome�ta sērkociņu zemē.

Kādas se�as pēdas no viņiem zālē stāvēja Zaļais Strēlnieks ar savu balto, bezveidīgo seju.

Pirmais attapās D�ons Vuds.

Vienā mirkli viņ� bija viņpus sētas, un Spaiks dzirdēja viņa solus dimdam pa parka celiņu. Viņ� pats palika pie Valērijas.

"Vai redzējāt? Redzējāt?" viņ� �ukstēja.

Viņa drebēja pie visām miesām. Gandrīz nē�us viņ� to aiznesa uz mājām.

"Vai redzējāt?" atkal viņa jautāja.

"Kaut ko es bez �aubām redzēju," Spaiks atzinās.

"Kur ir misters Vuds?" Valērija jautāja.

"Aizskrēja pakal tam spokam."

Jaunava aizvēra acis, it kā gribēdama aizdzīt prom kādu parā�dību, tad jautāja:

"Ko jūs redzējāt, mister Holend?"

"Kā to lai saka!" �urnālists teica. "Protams, viņ� bija zaļ� un varēja būt arī strēlnieks. Ar lielu kaunu man jāatzīstas, ka es nobijos."

Pēc stundas ceturk�ņa elsdams ieskrēja Vuds.

"Man bija jākāpj pār sētu," viņ� teica.

Valērija juta no�ēlu.

"Piedodiet, man vajadzēja pielikt otras trepes. Cik tas muļķīgi!"

"Nekas," Vuds teica, no rokām nokratīdams putekļus un smai�dīdams, it kā viņ� pie sevis ko domātu.

"Vai jūs viņu redzējāt?"

"Tā, mazliet. Nevarēju viņu panākt."

"Vai tas bija Zaļais Strēlnieks, mis Houet?" Spaiks jautāja.

"Jā. Man liekas, par to vairs nevar būt �aubu. Mister Holend, kurp jūs ejat?"

"Eju pie vecā Belamija. Es viņu piespiedī�u pārmeklēt visu parku un dabūt rokā to Zalo Strēlnieku."

Spaikam pie vārtiem bija krietni jāklauvē, jo sargs jau bija aiz�gājis gulēt.

Sākumā sargs liedzās uz pili telefonēt. Tomēr beidzot Spaikam izdevās to pārliecināt.

"Palūdziet Holendu pie telefona," Belamijs teica.

"Nu, Holend, kas ir?" viņ� prasīja, kad Spaiks paņēma ro�kā telefona klausuli.

"Mister Belamij, nupat jūsu parkā es redzēju Zaļo Strēlnieku."

Vecais neko neatbildēja. Tad Spaiks dzirdēja Belamija balsi sakām:

"Nāciet �urp."

Belamijs sagaidīja Spaiku pie priek�nama ieejas.

"Kas tas vēl par Zaļo Strēlnieku?" viņ� jautāja.

"Es to redzēju," Spaiks teica, "daudz skaidrāk, nekā patlaban redzu jūs."

"Kur viņ� bija un kur bijāt jūs?"

"Es sēdēju uz sētas mistera Houeta dārzā. Mis Houeta man rādija, cik pils nakti skaista."

"Brīni�ķīgs skats!" vecis zobgalīgi norūca. "Varbūt jūs tur gai�dījāt kādu uguņo�anu? Ko tad jūs tur redzējāt?"

"Es jau jums teicu, ka redzēju Zaļo Strēlnieku. Viņ� bija tikai da�us solus no manis. Jūs negribat parku pārmeklēt?"

"Bet kas to darīs? Man kalpotāju vairs nav. Varbūt jūsu drau�gam Federstonam labpatiktos ierasties ar policiju?"

Belamijs visu laiku stāvēja durvis. Bet nu viņ� pēk�ņi pagrie�zās un teica:

"Nāciet iek�ā. Man jums kas jājautā."

Kad bibliotēkas durvis aizvērās, Belamijs uzreiz jautāja:

"Sakiet man, ko jūs tur stāstījāt par to cilvēku, kuru Krīgers sitis ar pātagām? Toreiz man uz jums bija tādas dusmas, ka ne�gribēju ar jums ne vārda vairs runāt. Bet nu esmu to pārdomājis. Varbūt jūs man tagad pateiksiet, ko jūsu vārdi nozīmēja?"

"Es teicu, ka Krlgeru nonāvējis cilvēks, kuru viņ� kādreiz sitis ar pātagām. Krīgers kalpoja cietumā, un si�ana bija viņa tie�ais pienākums. Mister Belamij, policija domā, ka Krlgeru kāds nonā�vējis aiz atriebības."

"Tas ir iespējams. Es par angļu cietumiem neko daudz nezinu, bet kaut kur lasīju, ka Krīgers bijis cietuma sargs, � pie jums viņus sauc par uzraugiem. Tā ir pilnīgi ticama hipotēze," viņ� tei�ca, izpūzdams gaisā zilu dūmu mākoni un vērodams Holendu. "Vai jums pa�am ir kāda teorija par Zaļo Strēlnieku?"

"Pat loti daudzas," Spaiks teica. "Katru nedēlu es uzzinu ko jaunu. Sākās ar jums�"

"Ar mani?" Belamijs sāka skaļi smieties. "Vai zināt, tas ir ļoti amizanti. Bet vai par Jūliju Saviniju jums nekādu aizdomu nebija?"

Spaiks palocīja galvu.

"Es turēju aizdomās visus pēc kārtas, bet līdz �im vakaram es biju pārliecināts, ka zinu noteikti."

"Nu, un kas tas būtu?" vecis jautāja, uzmanīgi vērodams �ur�nālista seju.

"Negribu aprunāt nevainīgu cilvēku," Spaiks teica. "Starp citu, mister Belamij, es atcerējos, ka jūs draudējāt iesūdzēt mūsu avīzi."

"Nebīstieties," Belamijs teica. "Jums, Holend, es negribu neko ļaunu darīt. Jūs esat krietns zēns un varbūt man izdosies rast jums iespēju labi nopelnīt." '

"Ap�ēlojieties! Kas vēl nebūs!"

"Nemaz neņirgājieties," vecis norūca. "Es, Holend, par lieliem pakalpojumiem maksāju lielu naudu, un, ja vien jūs gribētu, varē�tu palikt bagāts virs. Kas to izdomāja, ka Krīgeru nonāvējis cil�vēks, kuru tas reiz sodījis? Vai Federstons?"

"Mister Belamij, es jau jums teicu, ka tā domā policija. Un, protams, ko domā policija, to zina arī Federstons. Bet kur ir Sa�vinijs? Vai neesat no viņa saņēmis nekādu ziņu?"

Belamijs pakratīja galvu.

"Kādēļ gan lai viņ� man rakstītu? Bet ko policija domā par Saviniju?"

"Tā domā, ka Savinijs vēl ir pilī," Spaiks teica.

Belamijs nicino�i iesmējās.

"Tie muļķi te visam tic. Tie tic arī, ka ir tāds Zaļais Strēlnieks."

"Un tāda Pelēkā Sieviete," Spaiks ieminējās, atcerēdamies sa�vu �īsdienas gājienu.

Spaiks nemaz nebrīnījās, ka labu laiciņu abi klusēja, tā bija Belamija para�a.

Beidzot Belamijs jautāja:

"Kas tā par Pelēko Sievieti?"

"Vēl �orīt es par viņu dzirdēju," Spaiks teica. "Viens no vietē�jiem zemniekiem Klostera birzī, jūdzes trīs no �ejienes, redzējis kādu savādu sievieti."

"Es zinu," Belamijs teica un turpināja skatīties kamīnā. "Nu, un tad?"

Spaiks vecim izstāstīja visu savu piedzīvojumu.

"Jaunas kurpes, zāļu pudeles, automobiļa riepas?" Belamijs atkārtoja. "Savādi, savādi! Un jūs sakāt, ka vēl �orīt viņa tur bijusi?"

"Pēc manām domām � jā," Spaiks teica. "Autoriepu nospie�dumi bija vēl pavisam svaigi, un arī gultā pēdējo nakti kāds bija gulējis."

Belamijs pagriezās pret Spaiku. Viņam likās, ka �ai īsajā mirkli Belamijs kļuvis stipri vecāks un izskatās vēl riebīgāks. Bet varbūt viņam tā tikai likās?

"Jūs, Holend, esat lielisks zēns," Belamijs lēni sacīja. "Būtu es jums piedāvājis naudu, jūs uz mani noskaistos. Bet varbūt es drīkstu jums uzdāvināt automobili? Vai jūs automobiļu sportu mīlat?"

"Nē tik ļoti, ka vēlētos, lai jūs man dāvinātu automobili," Spaiks atbildēja.

"Varat iet apskatīt parku," Belamijs teica, "bet man liekas, jūs tikai velti nositīsiet laiku. Atnāciet rīt, parks būs pilnīgi jūsu ricībā."

Kad Spaiks aizgāja, vecis pa telefonu izsauca Senu.

"Atnes manu mēteli," viņ� teica, "un izbrauc automobili. Varbūt man būs jāaizbrauc uz ilgāku laiku."

Visu nakti Belamijs nostāvēja zem nikna lietus, gaidīdams, kad pārnāks me�a mājiņas iemītnieki. Bet ausa jau rits, un neviens nerādījās. Belamijs aizbrauca atpakaļ uz Haru, neaptraipījis savas rokas asinīm.

Pelēkā Sieviete! Tā bija viņa. Viņ� pazina tās drēbes pēc Spaika nostāsta.

Tonakt Belamijs gulēt negāja. No rīta, aizslēdzis bibliotēkas dur�vis, pa slepenām trepēm viņ� nogāja lejā pagrabos. Durvis bija vaļā, un vecis iegāja istabā, pirms Jūlijs paguva paķert revolveri.

"Pievāciet savu roku! Man vajadzīgs jūsu revolveris."

Viņ� izvilka no sava nespēcīgā gūstekņa kabatas revolveri, pie�gāja pie durvīm un tās aizslēdza.

"Savinij, es gribu ar jums mazliet parunāt. Jūs sakāt, ka naktī te kāds bijis un aiznesis burtnīciņu? Vai jūs nemelojat?"

"Kas man ko melot?" Jūlijs drūmi teica.

"Vai jūs neredzējāt, kas tas bija?"

"Nē, es tikai dzirdēju, kā aizvērās durvis."

"�īs durvis?"

Vecis rādīja uz durvīm, pa kurām ienāca. Savinijs palqcīja galvu.

Belamijs iegāja guļamistabā un atrāva portjeras. Visas drēbes bija turpat. Vecais tās paņēma klēpī.

"Sakiet, Belamij, cik ilgi jūs mūs te turēsiet?" Feja jautāja. "Man tas sāk apnikt."

"Jūs ta�u esat kopā ar vīru. Kas gan vienai godīgai sievai vēl vajadzīgs? Un, sprie�ot pēc visa, kas man zināms, jūs ta�u esat godīga un laba sieva."

"Cik ilgi jūs mūs te turēsiet?" Feja vēlreiz jautāja.

"Kamēr man tas būs vajadzīgs. Bet, ja jūs ilgojaties pēc kom�pānijas, es par to parūpē�os."

Feja vairs neko neteica. Belamijs piegāja pie durvīm, bet nepa�guva pagriezties, kad tā uzlēca viņam virsū kā me�onīgs kaķis. Viņa apķērās tam ap kaklu un rāva nost no durvīm.

"Ātrāk, Jūlij!" viņa kā neprātā �ukstēja.

Bet Jūlijs vēl nepaguva aizskriet līdz vecim, kad tas jau bija dabūjis jauno sievieti no saviem pleciem nost.

"Būtu jūsu vīrs tikpat dro�sirdīgs kā jūs, viņ� būtu īsts vīrie�tis," Belamijs teica.

"Viņ� ari ir īsts vīrietis!" Feja atcirta. "Atdodiet viņam revolve�ri un tad mērojiet savus spēkus, riebīgais gorilla!"

Belamijs pavīpsnāja un gāja tālāk uz durvīm, paņemdams līdzi no pagraba sievie�u drēbes. Kādā slepenākā vietā pie garā�as viņ� aplēja drēbes ar benzīnu un aizdedzināja milzīgu ugunskuru.,

"Tā! Tas ir padarīts," Belamijs teica un atkal nokāpa lejā pagra�bā turpināt savu darbu.

Visu dienu Jūlijs dzirdēja skanam tēraudu.

"Neko darīt, Feja," Jūlijs teica, "mums jārēķinās ar to, ka te būs jāpavada ilgi gadi."

Feja pakratīja galvu.

"Ari man gandrīz tā liekas," viņa teica. "Bet vai tev nav ienā�cis prātā, ka tas vecis var nomirt?"

Jūlijs nodrebēja.

"Dieva dēļ, nesāc noņemties ar tik drūmām domām," viņ� dus�mīgi teica. "Mēs te nosprāgsim badā."

"Vai tad te nevar izlauzt kādas durvis?" Feja jautāja.

Jūlijs skumji pakratīja galvu.

"Te nav nevienas pietieko�i smagas mēbeles," viņ� teica, "un arī neviena cita smaga priek�meta."

Domādama Feja ko�ļāja lūpas.

"Būtu tas vecis vēl atnācis �urp. Es gribētu du�u."

Belamijs joprojām strādāja pagrabā.

"Belamij!" viņa sauca.

"Kas jums vajadzīgs?" vecis atsaucās un pārtrauca darbu.

"Ja jau jūs gribat mūs te turēt ieslodzītus, tad vismaz nelie�dziet da�as ērtības," Feja sacīja, kad Belamijs pa�ķīra lūku segu un paskatījās uz viņu.

Belamijs ņirdzīgi pasmējās.

"Cietumā, mana mīlā, jums tādu ērtību nebija kā te. Ko jūs gribat?"

"Es gribu du�u. Tās sēdvannas neder sievietei ar tik vārgu ve�selību kā man."

"Ko-o?�" Belamijs ierēcās un sāka skali smieties.

"Varbūt jūs gribat, lai es ierīkoju jums ari buduāru?" viņ� tei�ca. "Jūs ta�u nedomāsiet, ka es pats te nāk�u un ierīko�u du�u?"

"Es nebūt nevēlos, lai jūs te kaut ko ierīkotu vai vispār te nāk�t tu," Feja atbildēja. "Jūs esat īsts lācis, man vajadzīgs tikai gaba�liņ� no gumijas �ļūtenes, ko pievienot pie krāna."

Belamijs kaut ko norūca un aizvilka lūku segu ciet. Pēc pus�stundas viņ� to atkal pacēla un caur restēm iedeva gabalu sarka�nas gumijas �ļūtenes.

"ja tas ir par garu, varat nogriezt," viņ� teica, "bet nedomājiet, ka ar �o gumijas gabalu jūs varēsiet man ko izdarīt."

Uzvaras priekā Feja rādija Jūlijam gumijas gabalu.

"Kam tas tev vajadzīgs?" viņ� klusi jautāja, bet viņa tikai pielika pirkstu pie lūpām.

Tai pa�ā vakarā, kad viss apklusa, viņa pagrieza vienu no gāzes radziņiem un uzmauca gumiju uz caurulītes. Abus galus viņi no�smērēja ar ziepēm, tad Jūlijs pagrieza gāzi un jaunā sieviete aiz�dedza gāzes radziņu. Gaisā uz�āvās gara liesmu mēle, kuru viņa pienesa pie durvīm virs slēdzenes. Durvju koka daļas uzreiz sāka kūpēt.

"Atnes �urp spaini ūdens," Feja teica. "Tiklīdz durvis sāks degt, mums uguns būs jāaplej ar ūdeni."

Tā viņi nostrādāja visu vakaru. Pulksten trijos no rīta Jūlijs izstiepa roku aiz durvīm un slēdzene nokrita.

Kā Jūlijs, tā Feja bija pagalam noguru�i. Feja iegāja telpā zem bibliotēkas istabas un kāri elpoja svaigo gaisu. Vēl palika tikai lūka zem Belamija rakstāmgalda. Tas bija visai grūts darbs. Lūkas ierīci Jūlijs skaidri neatcerējās.

Viņ� aizdedzināja gāzi, pakāpās aug�ā pa trepēm un sāka visu sīki apskatīt.

"Tur, Feja, nav nekādu cerību," viņ� gandrīz vaidot izteica. "Vienīgais, ko varam darīt� paslēpties zem trepēm un gaidīt, kamēr vecais nokāps lejā, un tad dabūt viņu pie malas."

"Ar ko tad?"

"Ar cauruli. Viņ� jau pats tev to ieteica."

Jūlijs iegāja atpakaļ dūmu pilnajā istabā, noņēma gumiju no gāzes caurulītes, nogrieza gumijas galu un salieca divkār�i.

"Ar to tu viņu nenositīsi," viņ� sievai teica. "Jāizdomā kaut kas cits."

Velti viņi meklēja kādus iero�us. Atkal Jūlijs pakāpās pa trepēm un vēlreiz mēģināja pacelt akmens lūku, ar visu ķermeni uzguldamics virsū tai vietai, kur pēc viņa domām vajadzēja būt slēdzenei. Pēk�oi viņ� pavisam tuvu izdzirda kādus solus. Viņ� paslēpās.

"Vai tur kapteinis Federstons? Vai varat tūliņ atbraukt uz Haras pili?. �onakt pulksten divos nomira misters Belamijs. Viņ� jums atstājis kādu vēstuli."

Jūlijs uzreiz nemaz nevarēja saprast, ko �ie vārdi īsti nozīmē. Līdz nāvei izbijies, viņ� kāpa lejā atpakaļ pie sievas.

"Nu, Jūlij, kas ir?" Feja jautāja, satverdama Jūliju aiz rokas un uztraukti skatīdamās viņa sejā.

"Nekas� nekas�" viņ� aizsmaku�ā balsī atteica.

"Vai tu ko dzirdēji? Nu, ko?"

"Tas bija� es nezinu� liekas, tas bija Lesijs."

"Lesijs? Ap �o laiku?! Ar ko tad viņ� runāja?"

Jūlijs saņēmās un izteica:

"Viņ� runāja ar Federstonu. Labāk jau, Feja, pateik�u tev to. Belamijs ir miris."

Feja aiz brīnumiem acis vien iepleta.

"Abe Belamijs miris?" kā neticēdama viņa vēlreiz jautāja. "Kam viņ� to teica?"

"Viņ� runāja ar Federstonu, kuram Belamijs atstājis kādu vēstuli."

Feja aizdomīgi paskatījās uz Jūliju.

"Belamijs miris!" viņa nicīgi teica. "Un Lesijs aicina Federstonu uz pili, kur Federstons viņu meklēt meklē, lai tik varētu iesēdināt cietumā? Vai tad tas maz izklausās pēc Lesija? Ja arī vecais būtu atstājis kādu vēstuli, vai tad to nevarēja aizsūtīt pa pastu vai arī pagaidīt, kamēr Lesijs ar godu tiek prom? Ka Belamijs miris, tas ta�u nevar glābt Lesiju. Bet ko, pēc tavām domām, lai darītu Feder�stons? Pieglaudīs vaigu pie Lesija vestes, paraudās un piedos visu biju�o? Nē, Jūlij, tur ir kas cits. Federstons var smagi iekrist. Viņ� ir iemīlējies mis Houetā un vairs pats labi nesaprot, ko dara. Citādi viņ� uzreiz aptvertu, ka tā lieta nav tīra. Esi gan tu savāds, Jūlij. Tu jau drebi kā galerta bļodiņa zemestrīcē, bet gribēji viens pats tikt galā ar Belamiju. Iesim istabā un parunāsim, dūmi jau izgāju�i."

Ventilācija te bija tik labi ierīkota, ka, ieejot atpakaļ istabā, gaiss bija jau pavisam tīrs.

"Drīz vien mēs sagaidīsim kompanjonu," Feja teica. "Vecais Belamijs mums to jau apsolīja."

D�ims Federstons steig�us apģērbās, izgāja uz aukstās ielas, un tad tikai viņam ie�āvās prātā, ka tam pavisam maz interesē, ko miru�ais vecis viņam varētu rakstīt.

Puspiecos D�ims iebrauca Harā un pagriezās uz pils vārtiem. Tur viņu acīmredzot jau gaidīja, jo vārti bija līdz galam vajā. Bet sargu viņ� nekur neredzēja.

Arī priek�nama durvis bija pavisam vaļā, un bibliotēkas istaba pusatvērta. Ne brīdi ne�aubīdamies, D�ims iegāja iek�ā. Un dur�vis tūdaļ aizcirtās. D�ims a�i apgriezās, bet nepaguva ķert ar roku kabatā, kad to sagrāba aiz rokām. Tāds spēks varēja būt tikai vie�nam cilvēkam pasaulē.

"Man prieks, kapteini Federston, ka atkal redzamies," pie pa�as auss teica zobgalīga balss. "Jūs dro�i vien atbraucāt uz bērēm? Nu, nekas, bēres jau būs, tikai mani gan vēl zemē neraks."

Belamijs satvēra D�ima roku un pieķērās pie revolvera.

"Jūs atbraucāt tie�i laikā," Belamijs teica. "Man vienmēr pati�kusi tāda noteiktība. Tie�i ar to esmu nopelnījis simtiem tūksto�u dolāru. Iesim."

Belamijs bija ārkārtīgi spēcīgs. Būtu neprāts sākt ar viņu cīnīties.

"Tas, Belamij, ir jūsu lielākais noziegums, bet nedomāju, ka vēl otrs tāds jums izdotos," D�ims mierīgi teica, kamēr tie gāja pa koridoru.

"Jā, laikam gan tas būs viens no pēdējiem," Belamijs piekrita. "Bet tad ari es jums parādī�u!"

Ejot pa trepēm lejā pagrabos, D�ims nepamanīja restes. Viņ� jau domāja, ka vecis to ved pa�ā pagraba lejasstāvā, bet trepju galā Belamijs palaida viņa roku vaļā.

"Es jūs turē�u tumsā," vecis teica un izdzēsa lukturi.

"Aizvakar, Federston, es biju pilsētā," Belamijs turpināja. "Jūs to loti labi zināt, jo divi no jūsu ļaudīm man sekoja uz katra sola. Es biju pie sava ārsta. Viņ� saka, ka man esot artēriju papla�inā��anās un kuru katru brīdi es varot nomirt. Man bija loti svarīgi to zināt, jo līdz nāvei man vēl daudz kas jāpadara. Vispirms vajadzeja ietupināt jūs. Tas jūsu Savinijs ir lielisks lasītājs," it kā kaut ko atcerēdamies, Belamijs turpināja, " viņ� man lasīja priek�ā da��ādas grāmatas. Lasīja arī par vēsturi. Senos laikos, kad nomiris karalis, ziedoti daudzi viņa pavalstnieki, lai karalim būtu vieglāk nomirt, � sak, tu cilvēk, nemirsti viens. Es, Federston, gribu da�rīt tāpat.','

Viņ� sāka �ūpot lukturi it kā takti līdzi savām domām.

"Tā, mans mīļais, jums nu klāsies," viņ� teica.

Trepju vidū viņ� pagriezās un paskatījās atpakaļ.

"Ja jums būs kas vajadzīgs," viņ� parādīja uz sienu, "tur jums būs Jūlijs Savinijs. Vienkār�i pasauciet viņu pie sevis. Ar labu nakti�"

To viņ� teica tik mierīgi un vienaldzīgi, ka varēja nodomāt, ve�cais atvadās no sava viesa. Kad viņ� skaļi aizcirta restes un aiz�slēdza durvis, uz lūpām tam rotājās smaids un viņa seja izskatījās vēl riebīgāka.

Priek�namā Belamijs satika Senu.

"Sen, paņem tā cilvēka automobili un aizved to trīs jūdzes no �ejienes. Tur ir celiņ�. Vai tu to zini?" Sens palocīja galvu. "Un laid, lai automobilis ieveļas upē. Atpakaļ tev būs jānāk kājām. Vai arī paņem līdzi velosipēdu. Tā būs vieglāk.".

Viņ� paskatījās pulksteni. Bija jau ap pieciem.

"Līdz saules lēktam vēl ir stundas divas," apmierināts viņ� no�domāja un gāja uz savu istabu, kur to gaidīja kāds cilvēks.

Federstons jau bija zaudējis pēdējo cerību un meklēja, kur ap�sēsties, te uzreiz gandrīz tie�i pie viņa kājām kāds jautāja:

"Kas tur ir?"

"Federstons," D�ims teica. "Vai tas esat jūs, Savinij?"

"Tas esmu es," Savinijs atbildēja. "Arī Feja ir te."

"Kur jūs esat?" D�ims jautāja.

"Mēs esam "luksusa" pagrabā," Feja sacīja. "Pamēģiniet ar ro�ku, sataustīsiet restes."

D�ims paklausīja, un drīz vien viņa roka pieskārās pie kādas citas mazas rociņas.

"Nabaga Feja!" viņ� maigi teica. "Arī jūs esat kritusi viņa nagos?"

"Jā, Federston, te ir bēdīgāk nekā jebkurā jūsu cietumā," viņa turpināja klusākā balsī. "Varbūt viņ� uz trepēm klausās?"

"Nedomāju," D�ims teica. "Es dzirdēju viņa solus koridorā. Un viņ� jau man pats pateica, ka jūs esat �eit. Kur jūs esat?"

"Mēs esam tai istabā, kurā viņ� turēja savu gūstekni," Feja tei�ca. "To sievieti, kuru jūs meklējāt, misis Heldu," Jūlijs piebilda.

"Vai tad viņas �eit nav?" D�ims izbrīnījies jautāja.

Bet neviens viņam neatbildēja. D�ims juta, ka Feja pakrata galvu.

"Man liekas, te iekļūs vēl da�s labs. Vai bez jums un Fejas te vairāk neviena nav? Ak, Dievs!" D�ims neviļus atcerējās Valēriju.

"Jūs domājat par mis Houetu, vai nav tiesa?" saprātīgā Feja teica. "Federston, vai jums ir nazītis?"

"Ir gan, bet tik maziņ�, ka ar to neko nevar izdarīt," D�ims klusi atbildēja.

"Pamēģiniet restes ar nazi�"

Viņ� izpildīja, ko jaunā sieviete lika, un sāka ar nazi skrāpēt gludo, cieto virsmu, kur bija iekalti restu stieņi.

"Tur nav nekādu cerību," viņ� beidzot teica. "Un jūs te sē�at jau no tās dienas, kad abi it kā aizbraucāt no pils?"

"Viņ� jums laikam teica, ka mēs esam aizbrauku�i! Paklausie�ties, kaptein, mums izdevās attaisīt durvis uz mūsu istabām, bet nekādi nevaram attaisīt aug�ējo lūku."

Pāris vārdos Jūlijs izstāstīja, ka �ī lūka ierīkota Belamija bib�liotēkas istabā.

"Vai revolvera jums nav?" D�ims jautāja.

"Nē, Belamijs man to atņēma."

"Ziniet, Savinij, nekad savā mū�ā es neesmu juties tik neva�rīgs," slepenpolicists uztraukti teica. "Vai viņ� jums aplinkus ne�teica, ka grib dabūt arī mis Houetu savos nagos? Vai nav neko par. viņu teicis? Mani te ieslodzīdams, viņ� ir sadedzinājis visus tiltus."

"Mūsu vienīgā cerība ir, ka vecis būs �ais pagrabos pametis kādu ieroci. Vai jūsu istaba viņ� nav kādu aizmirsis? Pagaidiet, mēs jums parādīsim gaismu. Mēs caurumu aizklājām, baidīdamies, ka vecis ieraudzīs mūs te strādājam."

Feja atrāva segu, un D�ima cietumā uzreiz kļuva tik gai�s, ka viņ� viegli varēja redzēt visu, kas tur bija.

"Bet ko jūs darījāt, lai dabūtu vaļā ārdurvis?" slepenpolicists jautāja. .

Viņi sīki izstāstīja Fejas plānu.

"To pa�u es gribētu pamēģināt ar restēm," Jūlijs teica. "Kad ausīs rīts, jums, Federston, jāiet aug�ā un jāmēģina izkustināt āra restes."

Beidzot uzausa rīts. D�ims uzkāpa līdz trepju galam, iebāza roku starp restu stieņiem un ar pirkstiem pataustīja slēdzeni. Bet, tiklīdz viņ� pieskārās pie tās un sataustīja atslēgas caurumu, uz�reiz saprata, cik veltīgs ir katrs mēģinājums dabūt vajā �o dīvaino slēdzeni. Tā bija pavisam ērmota, un D�ims bija pārliecināts, ka neviena atslēga, kas viņam ir kabatā, tur nederēs. Viņ� pat nemēģināja.

Pēk�ņi viņ� ieraudzīja kādu dīvainu cauruli, kuras gals iznāca pagrabā un aizstiepās zem lielo pieliekamo telpu grīdas. D�ims atkal piegāja pie Savinija restēm un jautāja, kas tā par cauruli.

"Tur ir veselas divas," Jūlijs atbildēja. "Reiz vecis te bija pro�jektējis ierīkot peldētavu, tādēļ ievilcis ūdensvadu. Tas viņam mak�sāja vairākus tūksto�us, bet no sava projekta viņ� vēlāk atteicās. Katrā stūrī ir viena tāda caurule. �aubos, vai otru jūs varat sare�dzēt."

Un �ai brīdī D�ims Federstons saprata, kādēļ starp pagrabiem ierīkotas restes.

Houeti tikko bija paēdu�i brokastis, kad ienāca Spaiks Holends ar jaunu ziņu.

"Vai vakar vakarā Federstons pie jums bija?" vispirms viņ� jautāja.

"Nē," jaunava izbijusies atteica. "Kas noticis?"

"Es tikko runāju pa telefonu ar D�eksonu, Federstona palī�gu," Spaiks teica. "Viņ� saka, ka Federstonu acīmredzot kāds izsaucis. Viņa sulainis saka, ka visu nakti kapteinis nav bijis mā�jās. Bet Federstona automobilis tikko atrasts upē, trīs jūdzes no �ejienes."

Valērija Houeta tikko noturējās kājās. Reportieris steig�us pie�skrēja pie viņas.

"Naktī no Haras pils kāds zvanīja pa telefonu. To policija da�būja zināt telefona centrālē. No pils zvanīts Federstonam. Tā iz�devies noteikt, kad īsti Federstons aizbraucis," Spaiks turpināja. "Mums nav zināms, vai viņ� ticis līdz pilij vai ne. D�eksons ne�grib, ka pirms viņa iera�anās pilī es runātu ar Belamiju. Viņ� no pilsētas brauks ar veselu policistu nodalu. Nu Ābelam neies vairs labi."

Misteram Houetam bija jābrauc uz pilsētu darī�anās. Nopietno sare�ģījumu dēj viņ� gribēja palikt mājās, bet Valērija viņu tomēr pierunāja braukt.

Kad ieradās policistu nodala ar pa�u galveno komisāru priek��galā, Valērija bija ciemā. Vispirms viņ� sazinājās ar Spaiku.

"Vai Belamiju neesat nejau�i saticis un runājis ar viņu?"

"Nē, ser," Spaiks atbildēja.

"Bet vai esat pilnīgi pārliecināts, ka Federstons ir te, es gribēju teikt � pilī?"

"Es varu teikt tikai to, ko pats esmu dzirdējis. Viens no �ejie�nes strādniekiem, iedams uz darbu, redzējis kapteiņa Federstona ma�īnai līdzīgu automobili izbraucam pa pils vārtiem uz Londo�nas pusi."

"Un automobili mēs atradām tie�i uz Londonas ceļa," komi�sārs sacīja.

Klusēdams viņ� paskatījās uz aizvērtajiem pils vārtiem. Tai brīdī piebrauca smagais automobilis.

"Laidiet ma�īnu pilnā sparā atpakaļgaitā vārtos," komisārs pa�vēlēja smagā automobiļa �oferim.

"Man pa�am ari tas vajadzīgs," �oferis īsi atteica.

Automobilis iedrāzās pils vārtos un tos atsita vaļā. Policijas ko�misārs ar nelielo policistu nodalu devās uz pili.

Pēk�ņi kaut kas noplīk�ķēja kā pātagas cirtiens. Policists, kur� gāja līdzās Spaikam, apstājās, tad sakumpa uz ceļiem un, it kā nekā vairs neredzēdams, nokrita zemē pats savu asiņu peļķē.

Komisārs tūliņ pavēlēja visiem gulties zemē.

Abe Belamijs bija slēptuvē.

Valērija, izdzirdusi pirmo �āvienu, uzreiz saprata, kas noticis.

"Te ir bīstami stāvēt, mis," policists Valēriju brīdināja. "Viņ� �auj no torņa ambrazūrām, es redzēju dūmu mākonīti."

.Tikko policists to bija izteicis, Valērija dzirdēja spalgu troksni.

*'Mis, tas bija brīnums, ka jūs izglābāties. Varu derēt, ka viņ� mērķēja tie�i uz jums."

Pie vārtiem pieskrēja Spaiks un piegāja pie viņas. Seja tam aiz uztraukuma bija pavisam sarkana.

"Belamijs ieslēdzies pilī un nikni aizstāvas," viņ� teica, gandrīz histēriski smiedamies. "Es Saimam jau teicu, ka te notiks intere�santas lietas, bet tas vecais ēzelis man negribēja ticēt."

"Vai kapteinis Federstons tur ir?"

"Dro�i vien," Spaiks teica.

Valērija apvainojās, ka viņ� ir tik vienaldzīgs.

"Nekad viņi to pili neieņems," Spaiks turpināja. "Komisārs sū�tīja ziņu uz Rcdingu, lai sūta �urp kareivju rotu ar lielgabaliem, ka var izlauzt durvis. Bet diezin vai tas līdzēs."

Vēlāk Valērija uzzināja, ka Londonā nav gribēju�i ieņemt pili ar bruņotu spēku, jo vairāk tādēļ, ka Belamijs bija Amerikas pa�valstnieks. Londonā vairākkārt mēģināja zvanīt Belamijam pa te�lefonu, un beidzot arī izdevās ar viņu runāt.

"Mister Belamij, iesaku jums padoties," komisārs teica. "Galu galā tas jums būs izdevīgāk."

"Es zinu, kāds ir vieglākais gals," Belamijs atteica un pēc kāda laiciņa piebilda, "dodiet man divpadsmit stundas laika pārdomām."

"Es jums dodu vienu stundu."

"Divpadsmit," viņ� lakoniski noteica.

Valērija vairākas reizes gāja pie parka vārtiem. Visu dienu tur�pinājās ap�audī�anās.

Nemiera pilnā pievakarē Valērija aizgāja uz mājām. Viņa pie�gāja pie dārza sētas, pielika trepes un uzkāpa uz mūra. Tur visu varēja skaidri redzēt.

Pavisam tuvu pret dārza sētu kaut kas atsitās. Uz visām pu�sēm �ķīda �ķēpeles. Steig�us Valērija kāpa no sētas zemē. Otra lode trāpīja tie�i tai vietā, kur viņa bija sēdējusi. Akmens �ķēpele ievainoja viņai roku.

Uz viņu ne�āva Belamijs, bet mēmais ķīnietis, pils torni paslē�pies. Pēk�ņi kāds to sagrāba un svieda pret sienu.

"Otru reizi tu, idiot, jau �auj uz viņu! Es ta�u tev teicu, ka to nedrīkst."

Valērija, kurai nebija ne jausmas, ka Belamijs grib apdraudēt viņas brīvību, pārnāca mājās izbaiļu pilna.

Viņa iegāja iek�ā, apsēdās viesistabā un mēģināja lasīt. Te pēk�ņi viņa izdzirda koridorā kādu nākam. Nāko�ajā mirkli viņu no mugurpuses sagrāba garas, zaļas rokas zaļos cimdos.

Valērija iekliedzās un nesamaņā iekrita zaļā cilvēka rokās.

Pēc kāda laika Valērija atkal pamodās.

"Kur es esmu?" Valērija jautāja.

"Mana cienījamā, jūs esat Haras pili un te ari paliksiet."

"Jūs� jūs� esat Zaļais Strēlnieks," kā nesamaņā viņa teica.

Tas bija Lesijs.

Valērija domāja, ka viņu ved pagrabā, bet Lesijs to ieveda bib�liotēkā. Tur viņus gaidīja Belamijs.

"Nu, mīlā, tad atnācāt gan?" viņ� teica. "Jūs esat mana pēdējā vie�ņa, pati pēdējā," viņ� neganti pasmējās.

Belamijs ar kāju parāva vaļā akmens lūku.

Lesijs gāja viņam pa pēdām.

Belamijs pēk�ņi apgriezās un metās atpakaļ pretim Lesijam. Le�sijs sajuta, ka viņu saķer aiz kājas, gribēja noturēt līdzsvaru, bet nevarēja un pa trepēm nokrita lejā uz akmens grīdas.

Valērija stāvēja pie pagraba ieejas durvīm. Pēk�ņi kāds sāka ar viņu runāt.

"Kā jūs te iekluvāt?"

"Mani te atveda Zaļais Strēlnieks."

"Zaļais Strēlnieks? Tas nevar būt!"

Viņa palocīja galvu.

"Tas bija Lesijs."

Aiz brīnumiem D�ims tīri vai apsēdās.

"Tas nevarēja būt Lesijs," viņ� teica. "Vai jūs to skaidri zināt?"

"Es pati viņam norāvu masku. Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka tas bija viņ�."

D�ims ar Jūliju, viens pēc otra, visu vakaru nostrādāja ar vie�nīgo ieroci. Kopīgiem spēkiem ap deviņiem vakarā restes bija iz�lauztas.

Lesijs jau sāka raustīties krampjos, kad beidzot viņ� koridorā izdzirda solus.

"Mister Belamij!" Lesijs uztraukti �ukstēja.

"Ei! Kā tu te tiki?"

"Dieva dēļ, nekliedziet!"

Par laimi, veseru klaudzieni lejā pārspēja ve�a balsi.

"Ko tu gribi?" Belamijs klusi jautāja.

"Laidiet mani ārā. Viņi mani te nolika par sargu, lai kliedzot, tiklīdz jūs nākat."

D�ims izdzirda vaidus un devās aug�ā pa trepēm taisni tai bri�di, kad vecis bija noliecies pie restēm. Viņ� pēk�ņi ieraudzīja dzirksti.

"Kāpiet lejā!" viņ� skali sauca un pats skrēja lejā pa trepēm. Kad atskanēja pirmais sprādziens, viņ� paklupa uz ceļiem.

"Palieciet pie cauruma," D�ims pavēlēja. "Lesij, jūs nāciet �urp! Kādēļ jūs man neteicāt, ka vecis ir tur?"

"Es viņu neredzēju�" Lesijs teica.

"Jūs viņu redzējāt un ari dzirdējāt. Jūs lūdzāt, lai viņ� lai� jūs ārā."

"Kas tas par troksni?" Jūlijs izbijies jautāja.

"Tūliņ redzēsiet," D�ims teica.

Un tūdaļ pa trepēm sāka plūst ūdens.

D�ims pārlēca pāri sakrautajiem galdiem, dīvāniem, matra�iem, un abi ar Jūliju sāka aizbāzt caurumu, lai apturētu ūdeni.

"Tas ir veltīgi," D�ims teica, glu�i slapj�. "Vecis uzspridzinājis ūdensvadu."

"Man liekas, būs labāk, ja kāpsim uz trepēm, kas ved uz bib�liotēku," D�ims teica.

D�ima ba�as izrādījās pareizas. Tikko viņ� aizgrieza gāzi un iz�gāja no istabas, noskanēja spēcīgs grāviens un barikādes sabruka.

D�ims stāvēja uz piektā pakāpiena no apak�as. Pēk�ņi viņ� juta, ka kājas jau ir ūdeni. Pēc piecām minūtēm ūdens jau sniedzās līdz stilbiem. Viņ� pagaidīja, kamēr ūdens aizsniedzās līdz ceļiem, tad nostājās uz nāko�ā pakāpiena.

"Nāciet �urp, Valērij."

Valērija viou tumsā sataustīja, un viņ� to apskāva. Nu vio� stā�vēja uz visaugstākā pakāpiena, cik vien vioa augums Jāva. Ūdens viou vēl neaizsniedza. Bet ilgi nebija jāgaida. Kājas bija tā samir�ku�as, ka neko nejuta, tikai ar roku vio� sataustīja, ka ūdens jau sniedzas līdz ceļiem. Ūdens cēlās ārkārtīgi ātri. Drīz tas jau bija līdz viduklim. Kad ūdens jau sniedzās līdz krūtīm, D�ims pievil�ka jaunavu cie�i pie sevis un noskūpstīja.

Vēl pēc brī�a vio� juta, ka ūdens jau skaras pie zoda.

Abe Belamijs sēdēja savā guļamistabā pie loga un domāja par to, kā vioa ienaidnieki stāv uz trepēm līdz kaklam ūdenī un pēc minūtēm desmit būs beigti.

Pēk�oi vio� piecēlās un metās uz priek�u. Tai brīdi norībēja sprādziens. Tas bija pēdējais bēru salūts cilvēkam, kur� nebijās ne Dieva, ne cilvēku tiesas.

Kamēr Abe Belamijs vēl bija sargtornī, pieci cilvēki lejā, pagra�bā, gaidīja savu nāvi.

Bet pēk�oi notika brīnums. Ūdens sāka strauji kristies.

Kas noticis?

Nakamajā rītā D�imam bija nolikta satik�anās ar misteru Hou�etu. Vecais vīrs atkal bija atguvis savu agrāko izskatu.

Un misters Houets D�imam stāstīja:

"Dzīvoja divi brāļi � Ābels un Maikls Belamiji. Ābels ienīda savu brāli, un ar katru gadu �is naids kļuva lielāks. Kad vecāki nomira, vio� Maiklu visādi spīdzināja. Varbūt tas vioam drīz būtu apnicis, bet, kā par nelaimi, Maikls iemīlējās Elainā Heldā. Vioa bija no labas ģimenes. Un vioi abi apprecējās.

Tā Belamija dzīvē bija pirmā neveiksme. Ne vienu reizi vien vio�, aiz �ādiem vai tādiem iemesliem, pūlējās Elainu pierunāt �ķir�ties no vīra un precēt viou.

Elainai un Maiklam piedzima bērns, un tad Ābels kādu laiku lika viņus mierā. Tad pēk�ņi Elainas un Maikla otrais bērns, gadu veca meitenīte, pastaigājoties pazuda.

�Izlikdamies par cēlu un nesavtīgu draugu, Ābels bēdu sagrauz�tajiem vecākiem piesolīja savu palīdzību atrast �o bērnu. Bet cena par to bija � lai Elaina �ķiras no vīra un apprec viņu. Kad Maikls nolēma lūgt palīgā slepenpolicistus, Ābels izmantoja nejau�u ga�dījumu � vilciena katastrofu pie Upju loka, viņ� sūtīja uz katastro�fas vietu savu cilvēku, lai tur pamet bērna kurpīti.

"Bet tā ta�u nebija Valērija?" D�ims pārtrauca mistera Houeta stāstu. "Katastrofa notika pirms divdesmit gadiem, bet Valēriju jums nodeva pirms divdesmit trim gadiem."

"Upju lokā bija divas vilcienu katastrofas," misters Houets at�bildēja. "Taisni tā jau bija Maikla Belamija kļūda. Māte gan vi�ņam bija stāstījusi par bērna pazu�anu, bet viņ� nepapūlējās pār�liecināties, kad īsti katastrofa notikusi.

Drīz pēc �īs nelaimes Maikls Belamijs nomira. Nu Ābels Bela�mijs ne�aubījās, ka jaunā atraitne būs ar mieru kļūt pa viņa sievu. Viņ� atkal gāja to bildināt, bet Elaina Helda atkal viņu atraidīja. Pieņēmusi savu jaunavas vārdu, viņa dzīvoja diezgan labos ap�stākļos netālu no �ejienes, Hildfordā. Viņas dēls mācījās tehniku�mā un gribēja kļūt par in�enieri. Bet pēk�ņi atkal parādījās Bela�mijs. Paņemdama visu, kas vēl no mantas bija atlicis, viņa ar dēlu aizbrauca uz Londonu un apmetās blakus koled�ai, kur dēls pa�beidza savu izglītību.

Jau vienreiz Belamija dēļ Elainai bija jāizcie� grūtas bēdas. Nu viņ� bija apņēmies to pa�u darīt vēl otru reizi. Jaunais Belamijs satikās ar ļaudīm, kuri bija laipni pret viņu un to visādi atbalstīja. Nekā ļauna nedomādams, jauneklis kopā ar �iem ļaudīm iekļuva kādā namā vienā no labākajiem Londonas kvartāliem, bet tur vi�ņu apstāja vesels bars zagļu un viltnieku, kuru nolūks bija ievilkt savos tīklos nepiedzīvoju�us un naivus jaunekļus, kam kabatā nau�da. Bet jaunajam Belamijam naudas daudz nebija, un viņ� arī ne�bija muļķis, visu ļoti skaidri novēroja un saprata. Drīz vien viņ� apķērās, kas tur notiek. Bet viņ� nepaguva tikt no turienes ārā, kāda sieviete pēk�ņi .sāka kliegt, ka viņai nozagta briljanta pie�spraude. Tūliņ pasauca policiju, un, visus pārmeklējot, piespraudi atrada jaunā Belamija kabatā. Jaunajam Belamijam bija jāstājas tiesas priek�ā, un viņu notiesāja uz se�iem mēne�iem pārmācības namā.

Pret jauno radinieku vecais Belamijs savu atriebību veica līdz galam. Viens no viņa ļaudīm to iepazīstināja ar Krīgeru, kur� to�reiz bija cietuma uzraugs.

Un kādu ritu Belamija kamerā atskanēja palīgā saucieni, bet Krīgers grīļodamies iznāca no kameras. Viņam galva bija vienās asinīs. Atcerieties, kapteini Federston, vēstuli, kura nokļuva jūsu rokās. Atcerieties, Krīgers tur raksta, ka viņ� ir ievainots. Ievai�nots viņ� tie�ām bija, bet viņ� pats sevi ievainoja ar lāpstu, kuru vēlāk atrada jaunā Belamija kamerā. Krīgers zvērēja, ka Belamijs to ienesis, drēbēs ievīstītu.

Kā jums zināms, kapteini Federston, ja cietumnieks paceļ roku pret cietuma priek�niecību, viņu soda ar pēr�anu.

Jauneklis toreiz dabūja trīsdesmit piecus pātagas cirtienus, ku�ru pēdas vēl �odien redzamas uz viņa muguras. Kad viņu izlaida no cietuma, tas steidzās pie savas mātes, bet nekur viņu neatrada. Viņa bija pazudusi. Jaunais cilvēks, apkaunots ar cietuma sodu, mainīja savu īsto vārdu un kļuva par D�onu Vudu.

Nevienu brīdi viņ� nebija atmetis Elainas Heldas meklē�anu. Kad sākās kar�, viņ� iestājās armijā. Tur viņam vajadzēja saukties savā īstajā vārdā, jo priek�niecība prasīja, lai uzrāda metrisko ap�liecību. Bet jau drīz viņa vārds parādījās kādā gaisa izlūklidojumā kritu�o sarakstā. Vēlāk gan �o kļūdu pamanīja un pārlaboju�mu iespieda kara ministrijas oficiālā laikrakstā. Pavisam ērmoti, ka vecais Belamijs par �o labojumu neko nezināja. Jo bagātāks jaunais Belamijs kļuva, jo kaislīgāk viņ� sāka mīlēt bērnus."

"Tas ir viss mans stāsts," teica misters Houets.

"Klostera birzī ir mazs namiņ�," D�ims teica. "Namiņ� ir jū�dzes piecas no Edlijas aerodroma, no kura ziemā un vasarā uztur satiksmi ar Beļģiju. Vai ne?"

"Es uzzināju," D�ims turpināja, "ka misters Vuds bie�i brauc ar �iem aeroplāniem."

"Loti var būt," misters Houets atbildēja.

"Vēl mani ļoti interesē viena lieta, � ka misters Vuds ir tāds meis�tars loka �au�anā. Varbūt tā ir vienkār�a nejau�ība, tāpat kā ar jums?"

"Kā jūs to zināt?" misters Houets a�i ievaicājās.

Misters Houets pagriezās un paskatījās Federstonam tie�i sejā.

"Kaptein, es gribu jums ko jautāt," viq� teica. "Kas ir Zaļais Strēlnieks?"

"Nu, tad, es arī pateik�u, kas ir Zaļais Strēlnieks," D�ims atbil�dēja. "Zaļais Strēlnieks ir tas cilvēks, kur� izzaga Elainu Heldu no Haras pils pagraba, kur vecais Belamijs to turēja ieslodzītu, un kur� vinu aizveda uz Leidimenoru."

"Bet es nezināju, kas viņ� ir," misters Houets viņu steig�us pār�trauca. "Viņa seju aizsedza maska. Bet pazemes eju no Leidimenoras uz pili es atradu pats, un glu�i nejau�i. Vienreiz es pat ie�kļuvu pilī, kur Jūlijs mani redzēja."

"Zaļais Strēlnieks ir tas pats cilvēks, kura laivu jūs atradāt naktī, kad noslepkavoja Koldharboru Smitu. Zaļais Strēlnieks ir tas cil�vēks, kur� Karltonā bija netālu no Spaika un dzirdēja Krīgera balsi, kuru viņ� uzreiz pazina. Viņ� dzirdēja kā Krīgers apsola Spaikam dot loti interesantu materiālu avīzei, un nodomāja, ka Krīgers vi�ņu pazinis un ka ar Spaiku viņ� runā taisni par viņu, par to, kā viņ� cietumā pērts. Tādēļ viņ� nolēma Krīgeru nonāvēt, baidīda�mies, ka citādi būs jāpārtrauc gājieni pa naktīm uz Haras pili un viņ� nevarēs turpināt iesākto meklē�anu. Zaļais Strēlnieks ir tas cilvēks, kur� redzēja, kā Valērija kāpj pāri sētai Haras parkā. Tad viņ� gāja viņai pakal un izglāba to no Belamija suņiem. Es teik�u vēl vairāk," D�ims lēni turpināja, apsvērdams katru vārdu, "viņ� bija viens no pirmajiem, ko Valērija satika, iznākusi no pils. Viņ� arī nozaga misis Heldas dienasgrāmatu, kur bija visi viņas noslē�pumi un viņas īstais vārds."

"Ko jūs domājat iesākt?" misters Houets vaicāja. "Vai sauksiet Zaļo Strēlnieku īstajā vārdā?"

"Nē, to neprasa sabiedrības intereses, lai es savu nāko�o sie�vasbrāli nosauktu vārdā," D�ims teica. "Pat tad nē, ja viņ� ir slep�kava," �o vārdu viņ� izteica loti skaidri, "ja viņ� ir� bende."

"Vai nu es jūs, D�im Federston, nemaz nepazīstu," Houets tei�ca, "vai arī varu derēt, ka jūs izstāsieties no policijas dienesta. Es dzirdēju, ka jums esot nauda. No savas puses esmu ar mieru jums dot loti labu vietu savā uzņēmumā."

"Vislabāk es gribētu kļūt par jūsu znotu," D�ims teica.

"Varbūt piepildās arī �ī jūsu vēlē�anās," misters Houets atbil�dēja. "Tas atkarīgs no tā, ko man atbildēs Elaina Belamija, kad būs atspirgusi, lai varētu domāt par kāzām."

I

Pie mums Jūs varat iegādāties un pasūtīt:

*��� da�āda veida grāmatvedības, lietvedības un banku veidlapas, kā arī stingrās uzskaites pre�u-transporta pavadzīmes;

*��� caurspīdīgu materiālu dāvanu iesaiņo�anai, da�āda veida papīru (ruļļos);

*��� lavsāna plēvi (poligrāfijas);

*��� rakstāmpapīru un zīmē�anas papīru pakās.

Mūsu noliktavas adrese:

Jēzus baznīcas ielā 7/9 (bijusi Sevastopoles iela) Tālrunis: 280728

RĪGAS JAUNĀ TEĀTRA

1993./94. gada sezonas repertuārs

R. Blaumanis

"Pazudu�ais dēls" > T. Jānsone

"Peldo�ais teātris" H. Ibsens

"Nora" ("Leļļu nams")

Pateicamies par finansiālo atbalstu'

SIA "THORMANN & co"

VISS BIROJAM UN DZĪVOKLIM

^ mīkstie grīdas segumi visda�ādākajās krāsās

✓��� ozolkoka un mīkstās mēbeles vispla�ākajā sortimentā

✓��� flīzes mājai, terasei, veikalam, baseinam mēbeļu audumi, aizkari

✓��� virtuves un bāra galdu virsmas

c<Ķ

✓��� santehnika

^ krāsas iek�ējai un ārējai apdarei

Iespejama individuāla pre�u pasūtī�ana mēne�a laikā vairumā un mazumā.

Jāņa Rozes grāmatnīca

Rīga, K. Barona ielā 5. Tālrunis 284288

Pie mums Jūs iegādāsities gandrīz visas grāmatas, kas tiek izdotas latvie�u valodā

Piedāvājam pla�a izvēlē lietvedības, grāmatvedības un bankas norēķinos lietojamās veidlapas, kā arī stingrās uzskaites pre�u transporta pavadzīmes.

Vai tie�ām Jūsu grāmatplauktā vēl nav angļu kriminālliteratūras klasika

Edgara VOLLESA

grāmatu? Izdevniecība "Tapals" var jums palīdzēt un piedāvā �ādus rakstnieka detektīvromānus:

Ceturtais mēris Nāves melodija

Pie 3 ozoliem Stāsti

Londonas tum�ās acis N'6 rīkojas

Noslēpumainais testaments Bandīti briesmās

Bongindas karalis

Dvēseju kapteinis �etrstūrainais smaragds

Pazudu�ais miljons Mērijas Ferēras sistēma

Miljonāra kaimiņ� �ausmu un mīlas templis

Cilvēks, kas zina visu Kerijs pērk Londonu

Trīs taisnīgi vīri Pastarā diena

^ Spoku nams Nolsēpumainā sieva

^ Savādā grāfiene Slepkavas mīļākā

Zajais strēlnieks

^ Kaislību upuri �etru tiesa

Sagatavo�anā:

Hipodroma blē�i

Di�ciltīgais klaidonis

Sēriju izteiksmīgi noformējis mākslinieks Edgars FOLKS. tālrunis 280728