Edgars Volless

Zilā roka

Romāns

Misters Septimers Solters jau tre�o reizi nepacietīgi spieda elektrisko zvanu.

Tas bija korpulents, padzīvojis cilvēks ar lielu, sarkanu seju un bakenbārdu. Viņ� vairāk atgādināja fermeri nekā slavenu advokātu.

Solters bija viens no labākajiem zvērināto pilnvarotajiem Londonā. Viņ� ģērbās pēc tās modes, kas bija valdījusi viņa jaunības laikos.

Advokāts nepacietīgi piezvanīja vēlreiz.

����� Nelietis! � viņ� norūca un devās uz sava sekretāra istabu.

Viņ� domāja, ka istaba būs tuk�a, bet maldījās.

Jauns cilvēks, pēc izskata gadu trīsdesmit, tupēdams ar ceļiem uz krēsla, ar elkoņiem atbalstījies pret galdu, bija nogrimis kāda dokumenta lasī�anā.

���� Stil! � advokāts asi uzsauca.

Jaunais cilvēks uztrūkās.

Viņ� bija liela auguma, platiem pleciem, tomēr viņa kustības bija vieglas un elastīgas. Iedegusi seja liecināja par daudzām laukā pavadītām dienām. Taisnais deguns, ener�ģiskā mute un stūrgalvīgais zods rādīja, ka viņ� bijis virs�nieks, kam �etrus gadus nācies izbaudīt visas frontes dzīves grūtības.

Pa�reiz viņ� vairāk atgādināja skolnieku, ko skolotājs pieķēris nodarbībā ar blakus lietām, nekā enerģisku virsnie�ku, kas izpelnījies Viktorijas krustu.

��� Jūs esat loti neuzmanīgs, Stil, � sacīja Solters, � es zvanīju �etras reizes.

���� Man ļoti �ēl, � atbildēja D�ims Stils, apburo�i smai�dīdams.

��� Jūs vēl arvien noņematies ar Dentona lietu, � sacīja nopūzdamies advokāts.

��� Man ir tāda sajūta, ka ir iespējams atrast lēdiju Mēriju Dentonu, � mierīgi atbildēja jaunais cilvēks. � Tad, kad viņu atradīs, noskaidrosies, kādā veidā viņa pazudusi, un tad viens otrs jutīsies nepatīkami� � viņ� apklusa, baidī�damies kļūt nekautrīgs.

Solters uzmanīgi uz viņu paskatījās.

���� Jums nepatīk misters Grouts?

D�ims iesmējās.

���� Nav mana darī�ana spriest, vai viņ� ir patīkams vai nepatīkams. Man personīgi tādi cilvēki nepatīk. Attaisnojums trīsdesmitgadigam vīrietim, kas nav piedalījies karā, var būt tikai viens � viņam tajā laikā vajadzēja būt miru�am.

���� Viņam bija vāja sirds, � sacīja Solters, bet sacīja to bez īpa�as pārliecības.

��� Tas ir iespējams, � ironiski atbildēja D�ims. � Frontē mēs tādus saucām vienkār�i par gļēvuļiem. Pirms lielām kaujām viņi parasti saslima ar sirdi un palika aizmugurē tie�i tad, kad viņu biedri �turmēja ienaidnieka pozīcijas.

Solters vēlreiz paskatījās uz papīriem, kas gulēja uz galda.

��� Atstājiet �os papīrus, Stil. Nav nozīmes meklēt sievieti, kura pazuda, kad jums bija tikai pieci gadi.

��� Es gribētu� Man nav tiesību jūs izjautāt, bet es gribētu par �o lietu dzirdēt kaut ko vairāk. Kādā veidā viņa pazuda?

Vispirms Solters sarauca uzacis, bet tad viņa seja noskaid�rojās.

�������� Paklausieties, Stil, jūs esat sliktākais sekretārs pasaulē: ja es nebūtu jūsu krusttēvs un nejustu pret jums nekādu morālu pienākumu, es jau būtu jūs atlaidis.

D�ims skali iesmējās.

���� Es to sen jau gaidu!

Vecais mīlīgi pamirk�ķināja ar aci.

Viņ� loti mīlēja D�imu, kaut arī negribēja atzīt �īs jūtas pat klusībā.

Viņ� deva D�imam darbu ne draudzības, ne arī morāla pienākuma dēļ. D�ims viņam bija loti, loti noderīgs.

Kaut arī D�imam bija nepatīkama īpa�ība � neklausīties elektriskā zvana �ķindoņā, kad viņ� bija aizņemts ar savu mīļāko nodarbo�anos, tomēr viņ� bija ieguvis vecā advokāta uzticību ne tikai ar savu ārieni, bet arī ar rakstura īpa�ībām.

���� Aiztaisiet durvis, � sacīja Solters mazliet asi. � Ja es jums stāstu �o notikumu, tad ne jau tādēļ, lai apmierinātu jūsu ziņkārību, bet gan tādēļ, lai jums pārietu interese par �o gadījumu.

Lēdija Mērija Dentona bija lorda Paimstoka vienīgā meita. Viņa apprecējās ar D�onatanu Dentonu � jūrniecības sa�biedrības locekli, miljonu īpa�nieku. Laulība nebija laimīga. Vecajam Dentonam bija nepatīkams raksturs, un viņ� bija slims. Mēs nupat runājām par to, ka Digbijs Grouts slimo ar sirdi. Dentonam tie�ām bija slima sirds. Ar to bie�i iz�skaidroja viņa slikto izturē�anos pret sievu. Piedzima meitiņa, bet arī viņai neizdevās uzlabot laulāto attiecības. Viņi atsve��inājās arvien vairāk un vairāk viens no otra. Reiz Dentonam vajadzēja braukt darī�anās uz Ameriku. Pirms aizbrauk�anas viņ� atnāca pie manis un sastādīja visdīvaināko novēlējumu, kāds jebkad pie manis sastādīts. Pēc �ī novēlējuma viņ� visu savu īpa�umu atstāja savai meitai Dorotejai, kurai tolaik bija tikai trīs vai �etri mēne�i. Viņa nāves gadījumā mantiniecei vajadzēja būt viņa māsai misis Groutai, bet ne ātrāk kā divdesmit gadus pēc viņa meitas nāves. �ajos divdesmit gados misis Grouta varēja lietot tikai mui�as ienākumus.

���� Kāpēc viņ� taisīja tādu dīvainu testamentu? � izbrī�nījies jautāja D�ims.

���� Tas ir pilnīgi saprotams. Viņ� gribēja izslēgt da�ādas varbūtības, kas varētu apdraudēt viņa meitas bērnību.

No otras puses, viņ� paredzēja, ka lēdija Mērija var testa�mentu apstridēt. �ādā veidā viņa to nevarētu apstrīdēt, pirms paietu noteiktie divdesmit gadi. Neviens tomēr �iem dīvai�najiem noteikumiem nepretojās, Dentona prombūtnē lēdija Mērija līdz ar bērnu pazuda. Neviens nezināja, kur viņas paliku�as. Izdevās tikai noskaidrot, ka aukle ar meiteni iera�du�ās Margreitā. Ari lēdija Mērija varbūt bija tur. Noskaid�rojās tikai tas, ka aukle, vietējo zvejnieku meita, mācējusi labi airēt un paņēmusi meiteni līdzi pabraukāt ar laivu. Domāja, ka miglā laiva sadūrusies ar pasa�ieru tvaikoni. Laivas drupas bija atdzītas krastā, bet pēc nedēļas izskaloja arī aukles līķi. Kas noticis ar lēdiju Mēriju, neizdevās no�skaidrot. Pēc divām dienām atgriezās Dentons, un māsa paziņoja par notiku�o nelaimi. Tas galīgi sabeidza Dentona veselību, un viņ� nomira.

���� Un lēdiju Mēriju neviens nekad vairs nav redzējis?

Solters pakratīja galvu.

����� Redzat, mans mīļais, ja arī jums izdotos brīnums un jūs atrastu lēdiju Mēriju, jūs tikpat nevarētu mainīt misis Groutas un viņas dēla stāvokli, jo pretendēt uz mantojumu var tikai Dentona meita Doroteja, kura dro�i vien guļ jūras dzelmē.

Pēdējos vārdus viņ� izteica skumjā noskaņā.

Iestājās dziļ� klusums.

���� Tagad es saprotu sakarību,� sacīja D�ims, � tikai�

���� Ko jums vēl vajag?

���� Man liekas, �ajā lietā ne viss ir skaidrs, un esmu pārlie�cināts, ka varētu atrisināt �o uzdevumu, būtu man tikai vairāk laika.

Solters stingri paskatījās uz savu sekretāru. Jaunais cilvēks izturēja �o pārbaudes skatienu.

��� Jums vajadzētu kļūt par slepenpolicistu,� ironiski teica vecais advokāts.

����� Es loti gribētu par to kļūt, � mierīgi atteica D�ims.

����� Pirms diviem gadiem, kad banda "Trīspadsmit" nesodīti laupīja bankas, es piedāvāju savus pakalpojumus Skotlend�jardam.

����� Skaties tik! � izsmejo�i novilka Solters un attaisīja durvis, lai aizietu, tad pēk�ņi apstājās un pagriezās pret savu sekretāru.

����� Kāpēc es jums zvanīju? Man vajadzīgi visi nomas līgumi, kas attiecas uz vecā Dentona zemes īpa�niekiem Kemberlendā.

���� Misis Grouta grib tos pārdot?

��� Viņa vēl nevar tos pārdot � tikai ar trīsdesmito maiju sākot, viņai būs tiesības rīkoties ar D�onatana Dentona īpa�umiem, ja līdz tam laikam nebūs iesniegta pretprasība.

��� Vai art viņas dēls iegādāsies īpa�umu, � sacīja D�ims nozīmīgi.

Viņ� sekoja savam �efam kabinetā.

�ajā telpā gar visu sienu bija uzstādīti plaukti dokumentu glabā�anai. Telpa smar�oja pēc noputēju�iem papīriem.

��� Jūs gribat kļūt slepenpolicists, � drūmi sacīja advokāts.

���� Kādas jums uz to ir spējas?

���� Ticība, � atbildēja jaunais cilvēks.

���� Kādu pakalpojumu tā jums izdarts?

���� Ticība? Dos spēku. Nelokāmību.

Solters neko neatbildēja. Tad viņ� paņēma kādu papīru, uz kura bija da�as atzīmes, un pasniedza to D�imam.

���� Pamēģiniet ar savām detektīva spējām atrast �os pa�pīrus. Tie atrodas lejā.

D�ims paņēma papīru un izlasīja to. Viņ� gribēja kaut ko jautāt savam �efam, kad istabā ienāca rakstvedis.

���� Vai jūs, ser, varat pieņemt misteru Digbiju Groutu?

Solters pacēla galvu.

���� Jā, � viņ� īsi sacīja un, griezdamies pie Stila, kur� gatavojās aiziet, piebilda: �Jūs varat palikt! Grouts man rakstīja, ka grib paskatīties aktus, un jums, iespējams, vaja�dzēs viņu pavadīt lejā.

D�ims neko neatbildēja.

Rakstvedis atvēra durvis eleganti ģērbtam jaunam cilvēkam.

D�ims arī agrāk bija to saticis, bet jo bie�āk viņ� to satika, jo vairāk Digbijs viņam nepatika. D�ims labi pazina tā �auro, bālo seju ar gudrām acīm, mazām ūsiņām un uz priek�u izvirzītu zodu. Tomēr vienā ziņā Digbijs Grouts atstāja labu iespaidu. To nevarēja noliegt arī D�ims. Groutam laikam bija labs sulainis, jo viņa uzvalks bija nevainojams. �ūts pēc pēdējās modes un loti labi viņam piestāvēja. Viņa cilindrs spīdēja kā spogulis, un viņ� ap sevi izplatīja smalku fran�u ziedu smar�u.

D�ims sarauca degunu. Viņ� nevarēja ciest sasmar�oju�os vīrie�us.

����� Labdien, Solter, � teica jaunais cilvēks un, izņēmis zīda kabatas lakatu, noslaucīja ar to krēslu un, negaidot uzaicinājumu, apsēdās.

���� Jūs pazīstat manu sekretāru misteru Stilu?

Grouts pamāja.

���� Viņ� agrāk bija virsnieks, un viņam pieder Viktorijas krusts? � viņ� jautāja noguru�ā balsī. � Jūsu tagadējā vieta jums varbūt liekas garlaicīga, Stil? Es jūsu vietā no gar�laicības nomirtu.

���� Es arī tā domāju. Ja jūs būtu nodzīvojis �etrus gadus frontē, jums liktos brīnumains �ā kantora klusums.

���� ļums varbūt ir taisnība, � sausi teica Grouts. Viņ� jutās aizskarts, kad viņam atgādināja to, ka viņ� nav bijis frontē.

���� Nu, medicīnas doktor, � sacīja Solters.

Jaunais cilvēks pārtrauca to ar �estu, kas pauda dziju nepatiku.

����� Dieva dēl, nesauciet mani par doktoru. Aizmirstiet, lūdzu, ka esmu beidzis medicīnas fakultāti un ieguvis ķirurga tiesības. Es to dariju savas patikas dēl, un man loti nepatiktu jebkad strādāt par ārstu. Man liekas briesmīgi būt atkarīgam no pacientiem.

D�imam bija jaunums, ka �is slaists ieguvis augstāko izglī�tību.

���� Es atnācu, lai paskatītos zemes nomas līgumus Kemberlendā. Kāds liels sindikāts vēlas to no manis pirkt, pa�reizāk sakot, no manas mātes. Tas tur grib celt viesnīcu. Cik atceros, līgumā ir punkts, kas aizliedz tādu darījumu. Ja tas tā ir, tad no vecā Dentona puses bija liela muļķība tādu zemi iegādāties.

��� Misters Dentons nekad neko muļķīgu nedarīja, � mie�rīgi sacīja Solters. � Ja jūs man to būtu jautājis vēstulē, es jums būtu piezvanījis un atbildētu pa telefonu, un jums nevajadzētu apgrūtināt sevi, nākot �urp. Nu, ja jau esat �eit, Stils pavadīs jūs uz istabu, kur glabājas akti, un jūs pats varēsiet apskatīt dokumentus.

Grouts neuzticīgi paskatījās uz D�imu.

���� Vai tad viņ� kaut ko saprot no līgumiem?� Un vai man nepiecie�ams noiet jūsu pretīgajā pagrabā, lai tur līdz nāvei saaukstētos? Vai tad tos nevar uznest aug�ā?

���� Ja jums labpatīk iet Stila istabā, viņ� var tos atnest tur, � sacīja Solters, kas Groutu "mīlēja" tāpat kā viņa sekretārs. Pie tam viņam bija aizdomas, ka Grouts ņems sev citu advokātu, kad dabūs savās rokās Dentona īpa�umu.

D�ims paņēma atslēgu un drīz atgriezās ar aktu paku

rokās.

Grouts bija atstājis Soltera kabinetu un sēdēja D�ima istabā.

���� Paskaidrojiet viņam visu, ko viņ� vēlas zināt. Ja bū�u jums vajadzīgs, tad pasauciet mani, � sacīja Solters, un tagad Grouts sēdēja D�ima istabā un �ķirstīja kādu grāmatu.

����� Jūs par to interesējaties? � viņ� jautāja un nolika grāmatu vietā.

���� Mazliet. Te ir līgumi. Es tos garāmejot lejā pārskatīju. Man neizdevās atrast nosacījumu, kas aizliegtu celt viesnīcu.

Grouts paņēma dokumentus un tos izlasīja.

���� Nē, � viņ� beidzot teica. � Jums taisnība, �eit par to nekas nav teikts, � viņ� nolika aktu grāmatu uz galda.

��� Tātad jūs interesējaties par pirkstu nospiedumiem? Es nezināju, ka vecais Solters nodarbojas arī ar krimināllietām. Kas tas?

Pie rakstāmgalda stāvēja plauktiņ�, uz kura atradās melnas burtnīcas.

���� Tās ir manas piezīmes, � paskaidroja D�ims. Digbijs ar ironisku smaidu pagriezās. � Par kādu tematu?

���� viņ� jautāja un paņēma vienu no burtnīcām.

���� Es jūs palūgtu atstāt mierā manu personīgo īpa�umu,

���� noteikti teica D�ims.

����� L-oti �ēl. Es domāju, ka visas lietas Soltera kantorī attiecas uz viņa klientiem.

���� Jā. Tikai ne jau jūs vienīgais esat viņa klients. D�ims parasti mācēja pār sevi valdīt, bet �is pa�pārlie�cinātais cilvēks viņu kaitināja.

����� Kādēļ jūs to.visu darāt? � jautāja Grouts D�imam, �ķirstīdams burtnīcu.

D�ims stāvēja viņam pretim un uzmanīgi skatījās viņa seja. Pēk�ņi D�ims ievēroja, ka Grouta dzeltenā seja kļuva vel tum�āka un acu izteiksme bargāka.

���� Kas tas? � viņ� asi jautāja, � kāda velna pēc� � viņ� apklusa, savaldījās un iesmējās. D�ims dzirdēja, cik māksloti skanēja �ie smiekli.

��� Jūs, lāga zēn Stil, � viņ� sacīja iepriek�ējā nevērīgajā tonī, � jūs gan esat naivs, ja varat lauzīt galvu par tādām lietām.

Viņ� atlika burtnīcu atpakaļ, paņēma kādu no doku�mentiem un iegrima lasī�anā. D�ims redzēja, ka viņ� tikai izliekas lasām.

��� Viss kārtībā, � beidzot teica Digbijs, nolika līgumus un paņēma savu cilindru.

���� Varbūt jūs mani kādreiz apciemosiet un ieturēsiet ar mani vakariņas, Stil. Es savā mājā ierīkoju interesantu la�boratoriju. Vecais Solters mani tikko nosauca par doktoru. � Viņ� iesmējās, it kā būtu pateicis labu joku. � Labi, kad jūs atnāksiet, es jums �o to parādī�u, kas attaisnos manu zinātnisko titulu.

Durvīs viņ� vēlreiz pagriezās pret Stilu.

����� Man �ķiet, mister Stil, ka jūs ar saviem pētījumiem nostājaties uz bīstama ceļa. �inī gadījumā diezin vai pat Viktorijas krusts būs pietiekama atlīdzība.

Viņ� lēni aizvēra aiz sevis durvis.

D�ims noskatījās viņam pakal, saraucis uzacis.

���� Ko viņ� ar to gribēja teikt? � nodomāja D�ims. Tad viņ� atcerējās, ka Grouts �ķirstīja viņa burtnīcu. Viņ� paņēma to un atvēra pirmo lapaspusi. Uz lapas bija uzraksts: "Da�as piezīmes par bandu "Trīspadsmit"".

To pa�u pēcpusdienu D�ims iegāja Soltera kabinetā. � Es eju dzert tēju, � viņ� sacīja.

Solters paskatījās vecmodīgajā pulkstenī pie pretējās sienas.

���� Labi. Pēdējā laikā jūs loti akurāti ejat dzert tēju. Ko jūs sarkstat, Stil? Vai runa ir par meiteni?

���� Nē, ser, � atbildēja D�ims neparasti skali. � Es gan, tēju dzerot, satiekos ar kādu dāmu, bet�

����� Lasieties pie velna un nododiet viņai sveicienu no manis, � sacīja vecais.

D�ims iesmējās. Viņ� tomēr bija loti nosarcis, kad kāpa pa trepēm un izgāja uz ielas. Viņ� loti steidzās, jo bija mazliet nokavējies, un atviegloti nopūtās, kad, iegājis kafej�nīcā, atrada savu parasto galdiņu brīvu.

Kad viņ� gāja cauri zālei, dāmas ar labpatiku viņā nolū�kojās. D�ims bija loti patīkams, bet viņ� nemācēja viegli flirtēt. Tie�i no skolas sola viņ� tika ierauts lielajos kara notikumos, kur nobrieda un izveidojās viņa raksturs.

Kad D�ims apsēdās, pie viņa pienāca apkalpotāja un ar starojo�u smaidu teica: � Jūsu dāma vēl nav atnākusi.

Viņa pirmo reizi pieminēja Euniku Veldonu, un D�ims jutās loti nepatīkami.

����� Dāma, kura �ad tad dzer ar mani kopā tēju, vispār nav mana dāma, � viņ� sacīja mazliet vēsi.

���� Atvainojiet, lūdzu, � sacīja meitene, kaut ko svītrojot savā piezīmju blokā, lai slēptu samulsumu. � Jums pasniegt to pa�u ko vienmēr?

���� Jā, atnesiet man to pa�u ko vienmēr.

�ajā brīdī durvīs parādījās meitene, un D�ims piecēlās, lai viņu sveicinātu.

Viņa bija slaida auguma un atstāja elegantu iespaidu, tā ka piespieda atskatīties visus vīrie�us, kas viņu satika uz ielas. Viņas seja atgādināja Madonnas seju vecmeistaru glez�nās, bet smejo�ās acis un sārtās lūpas stāstīja par lielu dzīves�prieku.

Viqa ieraudzīja D�imu un, izstiepusi roku, gāja viņam pretim.

��� Es mazliet nokavējos, � viņa jautri teica. � Pie mums darbnīcā bija kāda garlaicīga hercogiene, kuru man vajadzēja fotografēt septiņpadsmit reizes da�ādās pozās. Viņa nebija sevi�ķi skaista, bet tie�i ar tādām ir vislielākā noņem�anās.

Viņa apsēdās, novilka cimdus un ar laipnu smaidu atbil�dēja uz apkalpotājas sveicienu.

���� Vienīgā iespēja cilvēkiem ar ne sevi�ķi glītām sejām labi izskatīties ir laba fotogrāfija, � sacīja D�ims.

Eunika kalpoja kādā lielā foto darbnīcā Rīd�enta ielā. D�ims ar viņu iepazinās savādos apstākļos �im pa�ā ka�fejnīcā. Aizdegās tā loga aizkari, pie kura viņa sēdēja. D�ims nodzēsa uguni, bet apdedzināja roku. Jaunava viņa roku pārsēja.

Ja vīrietis izdara pakalpojumu sievietei, tas parasti neno�ved pie tuvākas pazī�anās, bet, ja notiek otrādi, tad tas noteikti ir pirmais solis uz draudzību.

No tā laika viņi bie�i dzēra kopā tēju. Kādreiz D�ims mēģināja viņu uzaicināt uz teātri, bet viņa kategoriski attei�cās.

���� Kā veicas ar jaunās meitenes meklē�anu? � jautāja Eunika, smērējot uz maizes marmelādi.

D�ims savieba lūpas.

��� Misters Solters man �odien paskaidroja, ka �ī lieta maz mainīsies, ja arī es viņu atradī�u.

��� Tomēr būtu loti interesanti, ja bērns būtu palicis dzīvs. Vai jūs par to padomājāt?

Viņ� pamāja ar galvu.

���� Mums tomēr nevajadzētu lolot sevi�ķas ilūzijas. Mani visvairāk iepriecinātu, ja �ī pazudusī mantiniece izrādītos jūs.

��� To cerēt ir veltīgi. Esmu nabadzīgu, bet godīgu vecāku meita. Tie�i tā, kā to stāsta pamāco�os romānos.

���� Jūsu tēvs dzīvoja Dienvidāfrikā?

���� Jā. Viņ� bija muzikants. Māti es atceros maz, ta�u, liekas, viņa bija brīni�ķīgs cilvēks.

����� Kur jūs esat dzimusi?

��� Keiptaunā. Bet kāpēc jūs tā pūlaties atrast �o sen pazu�du�o sievieti?

��� Tāpēc, ka es negribu, ka �is tips manto Dentona miljo�nus.

���� Kas tad ir �is cilvēks? Jūs pat nenosaucāt viņa vārdu.

���� Viņu sauc Digbijs Grouts.

Viņa samulsusi uz to paskatījās.

���� Kas jums notika?

���� Es pēk�ņi atcerējos, ka mūsu darbnīcas fotogrāfs teica, ka misis Grouta ir D�onatana Dentona māsa, � viņa lēni sacīja.

���� Vai jūs pazīstat Groutu ģimeni?

���� Es viņus nepazīstu� Katrā ziņā nepazīstu labi, bet es dabūju sekretāres vietu pie Grouta kundzes.

����� Un jūs man par to neko neteicāt, � viņ� iesaucās.

Bet, kad viņa nolaida acis, viņ� saprata, ka rīkojies netak�tiski.

����� Protams, � viņ� steidzīgi teica, � jums nepavisam nevajag man to stāstīt, bet�

���� Es to tikai �odien uzzināju. Misters Grouts atnāca pie mums fotografēties, un māte viņu pavadīja. Viņi nāca vairā�kas reizes, bet es tam nepiegriezu vērību. �odien mans priek�nieks pasauca mani pie sevis un teica, ka misis Groutai vajadzīgs sekretārs un man tā būtu loti laba vieta. Viņa solās man maksāt piecas mārciņas nedēlā. Man neko nevajadzēs izdot, jo dzīvo�u pie viņiem pilnā apgādībā.

����� Kad misis Grouta nolēma pieņemt sev sekretāri?

���� To es nezinu. Kādēļ jūs tā jautājat?

������ Es viņu pirms mēne�a redzēju mūsu birojā. Solters toreiz deva viņai padomu pieņemt sekretāri, kas savestu kārtībā viņas korespondenci. Viņa no tā atteicās, teikdama, ka negrib mājās sve�u cilvēku.

����� Kā redzams, �ajā gadījumā viņa savus uzskatus ir mainījusi, � teica Eunika pasmaidot.

���� Tas nozīmē, ka mēs vairs nedzersim kopā tēju. Kad jūs sākat strādāt?

���� Rīt no rīta.

D�ims atgriezās kantorī nomāktā garastāvoklī. Dzīve vi�ņam pēk�ņi likās skumja un vienmulīga.

��� Tu esi iemīlējies, mans draugs, � viņ� pats sev sacīja. Viņa darba pienākumos ietilpa arī savest kārtībā dienas

�urnālu. Viņ� nervozi sāka to �ķirstīt.

Mistera Soltera rakstāmgalds parasti bija loti labā kārtībā, bet viņam bija dīvains ieradums � iebāzt svarīgus doku�mentus da�ādās vietās. D�ims noņēma no galda likumu grāmatas, lai paskatītos, vai zem tām nav kādi papīri. Maza piezīmju grāmatiņa, kas bija atradusies starp diviem sēju�miem, nokrita uz galda. �o piezīmju grāmatiņu D�ims nekad nebija redzējis. To atvēris, viņ� redzēja, ka tas ir 1901. gada kalendārs. Solters savas piezīmes rakstīja pēc kādas speciālas stenogrāfijas sistēmas. Arī �ī grāmatiņa bija pierakstīta ar tādām zīmēm.

D�ims pārlapoja grāmatiņu un brīnījās, ka tāds akurāts cilvēks kā Solters tik nevērīgi atstāj uz galda piezīmju grā�matiņu. D�ims zināja, ka lielajā naudas skapī glabājas loti daudz tādu grāmatiņu. Varbūt advokāts to bija izņēmis, lai iegūtu kādu izziņu. �īs zīmes D�imam bija kā ķīnie�u ābece, tikai vietām vārdi bija rakstīti parastā rakstā. Zem datuma "4. jūnijs" bija vesela piezīme. D�ims apmēram varēja no�teikt, kad izdarīts ieraksts. Piezīme bija rakstīta ar zaļu tinti. Pirms astoņpadsmit mēne�iem ārsts Solteram bija teicis, ka viņam vieglāk būs lasīt to, kas rakstīts ar zaļu tinti. D�ims �o vietu izlasīja, vēl pirms iedomājās, ka viņam nav tiesību lasīt sava darba devēja personīgās atzīmes.

"Mēnesis labo�anas darbos Holovejas cietumā. Atbrīvots 2. jūlijā. Med�a Bensona (vārds bija pasvītrots). 14. Pamers, Terross, Pedingtons, 74 Haiklifs Gordens, Morgenta. Ilgi apspriedās ar Sosi. Pēdas pazuda�"

Tālāk atkal bija hieroglifi.

���� Ko tas nozīmē, � norūca D�ims, � to vajag atzīmēt!

Pēk�ņi viņam ienāca prātā, ka viņ� rīkojas negodīgi, bet

viņ� bija tik loti ieinteresēts, ka nomāca �o sajūtu.

�ai piezīmei vajadzēja attiekties uz lēdiju Mēriju. Vaja�dzēja tikai noskaidrot, kas bija Med�a Bensona un kādēļ pieminēts cietums.

Norakstījis visu tekstu, D�ims devās mājup, visu ceļu domādams, kādā veidā sākt meklē�anu.

Viņ� apdzīvoja nelielu dzīvokli mājā, no kuras logiem varēja pārredzēt visu Rīd�entparku. Patiesībā no viņa dzī�vokļa loga varēja redzēt tikai pretējās mājas sienu, toties viņ� par dzīvokli maksāja divreiz mazāk nekā citi īrnieki par saviem dzīvokļiem. Viņa trīs istabas bija iekārtotas ar ele�gantām mēbelēm. Tas bija viss, ko viņ� varēja paglābt no sava tēva mantojuma.

D�ims liftā pacēlās uz ceturto stāvu un jau gribēja slēgt vaļā durvis, kad atvērās pretējā dzīvokļa durvis. D�ims pa�griezās.

No pretējām durvīm iznāca padzīvojusi sieviete �ēlsirdīgās māsas tērpā. Viņa pamāja D�imam ar galvu.

����� Kā klājas jūsu pacientei? � D�ims jautāja.

����� Viņai tagad ir labi. Cik nu labi var būt tik slimam cilvēkam. Viņa ir jums loti pateicīga par grāmatām, kuras jūs viņai aizsūtījāt.

���� Nabaga sieviete, � D�ims pa�ēloja slimnieci. � Tas ir briesmīgi, ja cilvēks nevar iziet laukā.

���� Jā, bet misis Fejai tam vairs nav nekādas nozīmes. Pa septiņiem slimības gadiem var pierast pie visa kā.

Aug�ā atskanēja soli.

���� Pastnieks nāk. Varbūt arī mums būs kāda vēstule. Pastnieks ar liftu bija pacelies sestajā stāvā un tagad,

vēstules dalīdams, nāca lejā.

������ Man nav nekas jums, ser, � viņ� sacīja D�imam, pārskatīdams vēstules, ko turēja rokā.

��� Mis Med�a Bensona � tā esat jūs, māsiņ?

��� Jā, � atbildēja māsa, paņēma no pastnieka vēstuli un steidzīgi nokāpa pa trepēm lejā.

Med�a Bensona!

Vārds, ko D�ims izlasīja Soltera piezīmju grāmatiņā!

����� Tu esi �ausmīgi apnīksto�a, māt, � sacīja Digbijs, ieliedams sev glāzi portvīna, � vienmēr viens un tas pats. Pietiek ar to, ka tu zini, ka es veļos, lai meitene strādā �eit par sekretāri. Viņa nedrīkst zināt, ka nav pieņemta, lai �ķi�rotu tavas vēstules.

Sieviete, kas sēdēja viņam pretim uz dīvāna, izskatījās vecāka par saviem gadiem. Viņai bija se�desmit, bet daudzi domāja, ka viņai jau pāri astoņdesmit. Viņas seja bija krun�kaina un uz rokām izspiedu�ās zilas dzīslas. Tikai viņas acis, kurās vēl spīdēja dzīvības uguns, pauda ziņkāri un gandrīz bailes. Viņas izturē�anās pret delu bija verdziski padevīga. Viņa neskatījās dēlam acīs un vispār reti kad skatījās cilvē�kiem acīs.

��� Viņa mūs izspiegos, viņa zags, � raudulīgi sacīja misis Grouta.

����� Apklusti beidzot, � dēls nepacietīgi pārtrauca viņu.

��� Tagad, kad esam vieni, es gribu tev kaut ko pateikt. Viņas acis sāka skraidīt uz visām pusēm. Viņa centīgi

vairijās no dēla skatiena, jo dzirdēja viņa balsī draudus, ko tik labi pazina.

����� Paskaties �urp!

Viņ� izņēma no kabatas spīdo�u priek�metu.

���� Kas tas ir? � viņa jautāja �ēlā balsī.

����� Briljanta sakta. Tā pieder lēdijai Voltemai. Mēs pie viņas pavadījām svētdienu. Paskaties �urp!

Viņa balss skanēja cieti un spalgi. Māte nolieca galvu vēl zemāk un sāka raudāt.

���� Es to atradu tavā istabā, vecā zagle, � viņ� no�ukstēja.

���� Vai tie�ām tu nevari atbrīvoties no �ā riebīgā ieraduma?

���� Tā ir tik skaista. Es nevaru pretoties kārdinājumam, ja redzu skaistas lietas.

���� Vai tu zini, ka apcietināta lēdijas Voltemas kalpone? Labākā gadījumā viņai piespriedīs se�us gadus cietuma.

���� Kārdinājums bija pārāk liels, � noteica vecā, liedama aizvainojuma asaras.

Lādēdamies viņ� nosvieda rotu uz galda.

��� Tagad man tā jāaizsūta atpakaļ Voltemai ar kaut kādu muļķīgu atvaino�anos, melojot, ka tā aiz pārskatī�anās nokļu�vusi tavā somā. Es to nedaru kalpotājas dēļ, bet lai saglabātu savu godīgo vārdu.

���� Tagad es zinu, kādēļ tu pieņem mājā meiteni. Viņai vajadzēs mani izsekot.

Digbijs nicīgi pasmaidīja.

��� Tad gan viņai būtu grūts darbs, � viņ� ironiski sacīja.

���� Tagad uzklausi mani, � pēc īsa klusuma brī�a stingri teica Grouts, � tev jāatradinās no paraduma zagt mantas, kuras tev patīk. Nāko�ajās vēlē�anās es gribu tikt parlamentā un nevēlos, lai manai karjerai traucētu vecas zagles eksis�tence. Ja tev galvā viss nav kārtībā, � viņ� draudīgi turpināja, � tad zini, ka man mājā ir maza laboratorija, kur to visu var labot.

Viņa bailēs notrīcēja. Viņas nobālu�ajos vaibstos atspo�guļojās �ausmas.

���� Tu to neizdarīsi. Tu� mans dēls. Esmu pilnīgi vesela. Tas tikai�

���� Var jau būt. Tās tomēr ir sekas spiedienam uz sma�dzenēm, un to var likvidēt operācijas ceļā.

Viņa piecēlās no dīvāna un steidzīgi atstāja istabu.

Digbijs paņēma rotu un iebāza kabatā. Mātes tieksme zagt viņam bija zināma jau sen. Viņ� centās viņu no tā atradināt, un kādu laiku viņam likās, ka tas ir izdevies. Tādēļ jo vairāk viņu saniknoja pēdējā zādzība.

Digbijs devās uz bibliotēku. Tanī bija daudz da�ādu grā�matu plauktu ar greznām grāmatām. Kamīna priek�ā bija sudrabotas restes, un visa istaba bija pieblīvēta ar ārkārtīgi greznām mēbelēm.

Viņ� uzrakstīja vēstuli lēdijai Voltemai. Ielicis rotu un vēstuli nelielā kastītē, viņ� piezvanīja. Ienāca cilvēks vidējos gados, tum�u, atbaido�u seju.

����� D�ekson, aiznesiet to lēdijai Voltemai. Mana māte �ovakar brauc uz koncertu. Kad viņa aizbrauks, pārmeklējiet pamatīgi viņas istabu.

����� Es to jau izdarīju, mister Grout, bet neko nevarēju atrast.

Viņ� gribēja aiziet, kad Digbijs to atsauca.

����� Vai pateicāt ekonomei, lai parūpējas par istabu mis Veldonai?

���� Jā, ser, viņa sākumā gribēja dot istabu aug�ā, kopā ar kalponēm, bet es to nepieļāvu.

����� Viņai jāiekārto labākā istaba mājā. Parūpējieties, lai istaba būtu pilna ar puķēm, un nolieciet tur ķīnie�u galdiņu un grāmatu plauktu no manas istabas.

Sulainis pamāja ar galvu.

���� Bet kā būs ar atslēgu, ser?

���� jūs domājat viņas istabas atslēgu? � jautāja Digbijs, paceldams galvu.

D�eksons atkal pamāja ar galvu.

���� Vai jūs vēlaties, lai durvis var aiztaisīt no iek�puses? � viņ� daudznozīmīgi jautāja.

Grouts dusmīgi saknieba lūpas.

��� Jūs esat traks, � viņ� sacīja, � protams, es vēlos, lai durvis varētu aizslēgt no iek�puses. Ierīkojiet durvīs an bultu, ja tur tādas nav.

D�eksons izbrīnījies uz viņu paskatījās.

���� Vai pazīstat cilvēku, kuru sauc Stils? � negaidot jau�tāja Digbijs.

D�eksons pakratīja galvu.

���� Kas tas tāds? � viņ� jautāja.

���� Kāda advokāta sekretārs. Pasekojiet viņam, kad būsiet brīvs� Nē� Uzdodiet to labāk Brensonam.

Eunika Veldona salika savu iedzīvi. Auto jau gaidīja viņu pie durvīm. Viņai nebija �ēl pamest drūmo, nekārtīgo dzī�vokli, kurā viņa bija nodzīvojusi pēdējos divus gadus. Viņa nevarēja piekrist D�imam, kur� acīmredzot nebija apmie�rināts ar viņas jauno darba vietu. Eunika vēl bija pārāk jauna, lai nesaskatītu jaunajos apstākļos interesantu piedzī�vojumu. Patiesībā viņai bija �ēl atteikties no ikdienas saru�nām ar D�imu pie tējas, bet viņa bija pārliecināta, ka D�ims darīs visu, lai viņu redzētu.

Pēk�ņi viņa atcerējās, ka nezina pat viņa adresi. Ta�u D�ims zināja, kur viņa strādās, un tas meiteni nomierināja.

Eunikai D�ims patika vairāk, nekā viņa gribēja sev at�zīties. Pietika aizvērt acis, kad viņa seja kā dzīva parādījās viņas acu priek�ā. Viņa atcerējās D�ima balss noskaņu, vi�sas viņa iera�as līdz pēdējam sīkumam.

���� Nē, es viņu redzē�u. Man vajag viņu redzēt, � viņa nodomāja, nobijusies no domas, ka nekad D�imu vairs nere�dzēs.

Viņa jau piebrauca pie savas jaunās dzīves vietas greznā portāla. Meitene mazliet samulsa, redzot lielo kalpotāju skai�tu, kas viņu sagaidīja, bet tomēr viņai tas glaimoja.

����� Misis Grouta vēlas ar jums parunāt, � sacīja kāds drūms cilvēks.

Meiteni ieveda mazā istabā, kura viņai likās iekārtota diezgan nabadzīgi, lai gan misis Grouta uzskatīja �o istabu par vislabāko.

Vecā negribēja, lai viņas labā tiktu tērēta nauda, un tikai bailes no dēla atturēja viņu novest izdevumus līdz nullei.

Eunika bija satriekta. Viņa bija redzējusi misis Groutu tikai labā apģērbā fotodarbnīcā. Tagad viņas priek�ā sēdēja nevī�īgi ģērbta vecene ar dzeltenu, nelaipnu seju.

��� jūs tātad esat tā jaunkundze, kas būs mana sekretāre? � viņa jautāja pārmeto�ā tonī. � Vai redzējāt savu istabu?

���� Vēl ne, misis Grouta.

����� Es ceru, ka jūs pie mums jutīsieties labi, � misis Grouta teica tonī, kas liecināja pilnīgi pretējo.

���� Kad varu sākt strādāt? � jautāja Eunika, pēk�ņi juz�damās nepatīkami no vecās sievietes nedraudzīgā toņa un skatiena.

���� jebkurā laikā, � teica vecā un aizdomīgi viņā paska�tījās. � Jūs esat loti skaista, � viņa piebilda, un Eunika nosarka, jo kompliments skanēja aizvainojo�i.

���� Tas laikam arī ir iemesls, � norūca pie sevis misis Grouta.

����� Kam iemesls? � Eunika ziņkārigi jautāja.

Viņai likās, ka vecā nav pie pilna prāta, un tas nomāca katru viņas interesi par jauno darbu.

���� Tas neattiecas uz lietu, � sacīja misis Grouta un ar galvas mājienu lika saprast, ka meitene var iet.

Istaba, kurā Euniku ieveda, viņai likās ārkārtīgi skaista.

���� Vai esat pārliecināta, ka tā ir mana istaba? � viņa neticīgi jautāja.

���� Jā, cienītā, � sacīja ekonome un paskatījās meitenē ar dīvainu skatienu.

���� Tā ir pārāk grezna priek� manis.

�ī istaba izceltos pat starp karaļa istabām. Tapetes bija no zīda un mēbeles neap�aubāmi vērtīgas. Gulta bija ar greznām inkrustācijām � fran�u meistaru darbs. Virs gultas karājās baldahīns, arī no zīda. Istabai bija balkons, greznots krā�ņām, dārgām puķēm.

Eunika stavēja uz skaista, dārga tepiķa, kas apklāja visu istabas grīdu, un brīnījās par savas nākamās dzīvesvietas iekārtojumu. Tualetes galdiņ� bija Indriķa XV stilā ar zelta plāksni virsū. Blakus tam stāvēja drēbju skapis, kas jau pats par sevi bija vesela bagātība. Netālu no loga atradās skaists rakstāmgalds, bet pie pa�as gultas neliels, jauks grāmatu skapītis, pilns greznos, sarkanos ādas sējumos iesietām grā�matām.

���� Tā nevar būt mana istaba, � viņa teica.

���� Tā tas tomēr ir, � atbildēja ekonome.

��� �eit ir arī atsevi�ķa vannasistaba. Iegādājoties �o namu, misters Grouts lika visu pārbūvēt.

Eunika atvēra stiklotās durvis un izgāja uz maza balkona. Tas sniedzās līdz pat �etrstūrainajai verandai, kas bija iebū�vēta virs ieejas durvīm.

�ajā dienā Eunika misis Groutu vairs neredzēja.

Kad meitene par to jautāja, viņai atbildēja, ka saimniecei esot stipras galvassāpes. Ari Digbiju viņa neredzēja un pus�dienoja viena.

�������� Misters Grouts vēl nav atgriezies no laukiem, � pa�skaidroja D�eksons, kur� viņu apkalpoja pie pusdienām. � Vai esat ar visu apmierināta, mis?

� Jā, pateicos jums.

�is cilvēks viņai nepatika. Sulainis izturējās pret viņu ar lielu cienību un veikli apkalpoja, bet viņa izturē�anās pauda kaut ko nekaunīgu. Viņa bija priecīga, kad, paēdusi pus�dienas, varēja aiziet uz savu istabu.

Eunika jutās vīlusies. Viņa gribēja misis Groutai uzdot veselu jautājumu virkni un pirmkārt par to, kad viņa drīkstēs iziet. Eunika nodzēsa gaismu un izgāja uz balkona, lai pa�priecātos par smar�ojo�o, dzestro vakaru.

Pēdējie norieto�ās saules stari skaisti apspīdēja baltu mā�konī�u malas. Visas mājas bija apgaismotas, un zem viņas kājām uz ielas slīdēja bezgalīga automa�īnu virkne.

Sāka tumst. Mierīgie jumti un torņi �ai tumsto�ajā naktī ieguva apburtas pilsētas veidu, tā ka Eunika jutās it kā pārnesta pasaku pasaulē. Bet ne tikai �is nakts skaistums un lieliskums reibināja meiteni. Viņu brīni�ķi iespaidoja apziņa, ka �ajā milzīgajā pilsētā ir kāds cilvēks, kas viņai ir tuvs. Viņai likās, ka redz to savā priek�ā, viņa juta, ka tas viņai paspie� roku�

Nopūzdamās Eunika aizvēra logu un aizvilka priek�ā zīda aizkarus. Pēc piecām minūtēm viņa jau gulēja dziļā miegā.

Atmodusies meitene nezināja, cik ilgi bija gulējusi. Viņai likās, ka pagāju�as vairākas stundas. Pilsētas dunoņa bija apklususi, tikai brī�iem atskanēja aizbrauco�a automobiļa troksnis.

Istabā bija pavisam tum�s, bet Eunika bija pārliecināta, ka tajā kāds ir.

Viņa apsēdās gultā, un viņu pārņēma auksti drebuli. Mei�tene pastiepa roku, lai iededzinātu lampu, un gandrīz ieklie�dzās � viņa uz galda pieskārās mazai, aukstai rokai. Jaunā meitene no bailēm sastinga.

Tanī pa�ā momentā roka tika atvilkta atpakaļ. Varēja dzirdēt aizkaru vēr�anās troksni, tad logā iezīmējās cilvēka ēna.

Tikai sekundi Eunika vilcinājās, tad pielēca kājās un uzde�dzināja gaismu. Istaba bija tuk�a, ta�u durvis, kas veda uz balkonu, izrādījās tikai pievērtas.

Eunika pamanīja uz galdiņa pie gultas pelēku kartīti. Viņa paķēra to un izlasīja:

"Cilvēks, kur� jūs mīl, lūdz jūs, cik iespējams ātri atstāt �o māju jūsu dro�ības un labās slavas dēl."

Paraksta vietā bija uzzīmēta maza, zila roka.

Viņa nolika kartīti uz gultas, ātri uzvilka rīta mēteli un izgāja koridorā. Uz trepēm dega spuldze.

Meitene bija kā bez prāta no bailēm un pati nezināja, ko dara, kad devās pa trepēm lejā.

Viņa tikai zināja, ka viņai vajag atrast kādu dzīvu cilvēku. Mājā visi gulēja. Iepretim lampai atradās vecs pulkstenis, kas rādīja tre�o nakts stundu. Pēdīgi viņa piegāja pie durvīm, kas, kā viņai likās, veda kalpones istabā. Viņa atgrūda durvis un atradās garā, vāji apgaismotā koridorā. Koridora galā bija otras durvis. Eunika pagrūda tās, bet atvērt nevarēja, jo durvīm nebija roktura. �īs durvis vispār bija savādas, jo bija izgatavotas no metāla caurulēm. Ar �ausmām viņa dzirdēja aiz durvīm sāpju kliedzienus. �ie kliedzieni bija tik atbaido�i, ka Eunikai asinis sastinga dzīslās.

Viņa pagriezās un paniskās bailēs skrēja atpakaļ. Atvērusi durvis, Eunika atkal atradās koridorā. Viņa skrēja uz durvīm, kas veda uz ielu, un attaisīja tās. Uz trepēm sēdēja cilvēks. �is cilvēks bija D�ims Stils!

D�ims pielēca kājās, pārbijies no Eunikas negaidītās parā�dī�anās. Sekundi viņi skatījās viens otrā, ne vārda neru�nādami.

��� D�im� Mister Stil, � beidzot teica Eunika aizelsusies.

Viņ� ātri uzlika roku viņai uz pleca.

���� Kas noticis? � viņa balss skanēja aizsmakusi.

���� Ak, tas ir �ausmīgi, �ausmīgi, � �ukstēja viņa, slēp�dama seju pie viņa krūtīm.

����� Atļaujiet jautāt, kas �eit noticis? � kāds klusi, bet pavēlo�i jautāja.

Pirmajā brīdī viņi nepazina �o cilvēku. Viņu nepazina pat D�ims, kuram bie�i iznāca ar Digbiju darī�anas.

Digbijs bija ģērbies garā, baltā uzsvārcī. Galvā viņam bija kapuce, kas pilnīgi apklāja matus. Līdz elkoņiem atvilktās uzsvār�a piedurknes saturēja gumijas, un uz rokām bija uzvilkti brūni gumijas cimdi.

��� Varbūt jūs man paskaidrosiet, mis Veldona, kādēļ tādā vēlā stundā jūs atrodaties pie manas mājas durvīm un vēl tādā apģērbā? Ienāciet, lūdzu, un paskaidrojiet man to. Mana māja pie tāda ekscentriskuma nav radusi.

Eunika pieķērās D�imam pie rokas un kopā ar viņu at�griezās priek�telpā.

Digbijs aiztaisīja parādes durvis.

���� Jūs ne pārāk agri nākat ciemos, mister Stil, � viņ� ironiski piebilda.

D�ims neko neatbildēja. Viņ� pievērsa uzmanību tikai Eunikai, kas drebēja sīkās, nervozās trīsās.

���� Te tie�ām vajadzīgi paskaidrojumi, � viņ� vēsi teica, � bet tikai no jūsu puses, mister Grout.

���� No manas puses?

�o prasību Digbijs nebija gaidījis.

���� Mana klātbūtne �eit ir viegli izskaidrojama, � sacīja

D�ims. � Es stāvēju pretim mājai, kad atvērās durvis un mis Veldona izskrēja uz trepēm. Varbūt jūs man paskaid�rosiet, mister Grout, kādēļ �ī dāma tā uztraukusies?

D�ima balsī bija dzirdami draudi.

��� Man nav ne mazākās jausmas, ko tas nozīmē. Es strā�dāju savā laboratorijā, kad izdzirdēju atveramies ārdurvis.

Eunika pamazām atguvās. Viņas sejā atgriezās sārtums. Balss tomēr vēl drebēja, kad viņa stāstīja, kas noticis. Abi vīrie�i viņā uzmanīgi klausījās.

D�ims uzmanīgi novēroja Digbiju, bet nomierinājās, kad redzēja, ka tas no visa saprot tikpat maz, cik viņ�.

Kad Eunika beidza savu stāstu, Grouts pamāja ar galvu.

����� Kliedziens manā laboratorijā ir viegli izskaidrojams, � viņ� smaidīdams sacīja. � Mans mazais sunītis iedūra ķepā skabargu, un es to izvilku.

Meitene atviegloti nopūtās.

���� Man loti �ēl, ka es jūs tā iztraucēju, bet es biju loti nobijusies.

���� Jūs esat pārliecināta, ka kāds bija jūsu istabā? � jautāja Digbijs.

���� Pilnīgi pārliecināta.

Paklausot kaut kādam instinktam, viņa neko neteica par pelēko kartīti un zilo roku.

��� Vai jūs domājat, ka �is cilvēks pie jums nokļuva caur balkonu?

Viņa pamāja.

���� Vai varu apskatīt jūsu istabu?

Viņa mirkli vilcinājās.

���� Es gribētu vispirms to mazliet sakārtot.

Viņa atcerējās, ka atstājusi pelēko kartīti gultā, un nepa�visam negribēja, ka Grouts to izlasa.

Negaidot uzaicinājumu, Stils devās līdzi Groutam uz Eunikas istabu. Arī viņ� redzēja grezno iekārtojumu, un, pēc viņa domām, tas neliecināja par labu Groutam.

���� Jā, logs ir tikai pievērts. Jūs esat pārliecināta, ka tas bija aizvērts kā nākas?

Meitene pamāja.

���� Ja �is cilvēks ienāca caur balkonu, tad kā viņ� tur nokļuva? � jautāja Digbijs.

Viņ� attaisīja balkona durvis, izgāja uz balkona un aizgāja līdz verandai, kas atradās virs ieejas durvīm. Digbijs mēģināja tās atvērt, bet durvis bija aizslēgtas.

Viņ� atgriezās meitenes istabā.

���� Tas ir lieliski, � viņ� pie sevis norūca. Pirmajā brīdī viņ� iedomājās, ka viņa māte meitenes istabā meklējusi dārg�lietas, bet viņa nekādā gadījumā nevarēja uzrāpties balkonā un arī neuzdro�inātos naktī kaut ko tādu darīt.

���� Man liekas, jūs to visu būsiet sapņojusi, mis Veldona, � beidzot viņ� sacīja smaidīdams. � Es jums ieteiktu likties gultā. Man loti �ēl, ka pirmā nakts manā mājā iesākās ar tādu jums nepatīkamu gadījumu.

Par D�ima dīvaino iera�anos viņ� neteica ne vārda, līdz viņi, atvadīju�ies no Eunikas, nogāja lejā.

���� Tas ir diezgan dīvaini, kādā veidā jūs gadījāties pie manas mājas durvīm. Vai jūs tur mācījāties daktiloskopiju?

���� Jā, kaut ko tamlīdzīgu.

Grouts aizdedzināja cigareti.

����� Man likās, ka jūs dienā esat tik loti aizņemts, ka nevarat nakts laikā atļauties blandīties pa Grosvenorskvēru.

���� Jā? Jūs tā domājat?

Digbijs pēk�ņi iesmējās.

��� Jūs, dīvainais cilvēk, nāciet man līdzi, es jums parādī�u savu laboratoriju.

D�ims gribēja to redzēt, un pēc Grouta uzaicinājuma lieks kļuva jautājums, ko nozīmē Eunikas dzirdētais kliedziens. Viņi pārgāja visam koridoram un iegāja pa baltajām durvīm mājas piebūvē. Sienas te bija bez logiem, noklātas ar baltiem ķieģeļiem. Istabu apgaismoja divas griestu lampas. Istabas vidū stāvēja mazs metāla galdiņ� uz gumijas riteņiem. Gal�diņa virsa bija emaljēta, un tajā bija ieskrūvētas savāda izskata skrūves.

D�imu loti maz interesēja galds, toties jo lielāku interesi viņ� veltīja dzīvniekam, kas bija piesiets pie galda. Divas atsperes saturēja dzīvnieka ķermeni, bet ķepas bija sasietas ar tievām auklām. Terjers paskatījās uz D�imu lūdzo�ām, gandrīz cilvēcīgām acīm.

���� Tas ir jūsu suns? � D�ims pajautāja.

���� Jā, mans. Kādēļ tāds jautājums?

���� Jūs pabeidzāt operāciju un izvilkāt skabargu?

���� Nē, vēl ne, � Digbijs vēsi sacīja.

���� Jūs pret savu suni ne sevi�ķi labi izturaties, � pie�zīmēja D�ims.

���� Ko tas nozīmē?

����� Man ir tāds iespaids, ka tas nav jūsu suns, bet kāds nabaga dzīvnieks, kas pazaudējis savu saimnieku. Jūs viņu ievilinājāt pirms pusstundas.

���� Nu, un tad?

���� Gribu jums aiztaupīt visāda veida paskaidrojumu iz�domā�anu un teik�u tie�i, ka es pats to visu redzēju.

Digbijs samiedza acis.

����� Sakiet, lūdzu, � viņ� laipni teica, � jūs tātad man sekojāt un novērojat, ko es daru?

����� To nevarētu teikt, � mierīgi atteica D�ims, � bet tie�ām es apmierināju savu ziņkārību.

Viņ� uzlika roku sunim un paglaudīja dzīvnieku.

Digbijs iesmējās.

��� Ja jau jūs to visu zināt, es jums pateik�u vēl vairāk: es ar suni gribēju izdarīt interesantu operāciju, tas ir, izņemt dalu smadzeņu, lai�

D�ims paskatījās apkārt.

���� Kur tad jums te ir narkoze? � viņ� mīlīgi ievaicājās. Tā bija slikta zīme, ja D�ims sāka runāt tādā tonī.

����� Narkoze? Neesmu tik stulbs, lai tērētu naudu suņu hloroforme�anai.

Digbija roka gulēja gandrīz pie suņa galvas, un nesa�prātīgais dzīvnieks to nolaizīja.

���� Riebīgais lops! � teica Digbijs, slaukot roku kabatas lakatiņā. Tad viņ� suņa purnam uzvilka gumijas aizsargu.� Lai mēģina nolaizīt vēlreiz, � viņ� smiedamies piezīmēja. � Jūs esat pārāk labsirdīgs, Stil. Jūs ta�u zināt, ka zinātne izdarījusi lielisku atklājumu, pateicoties vivisekcijai.

���� Es atzīstu vivisekciju lielo nozīmi, bet es arī zinu, ka visi saprātīgi ārsti dzīvniekiem dod narkozi. Es arī zinu, ka, lai izdarītu vivisekciju, viņiem vajadzīga speciāla atļauja no Universitātes. Vai jūs varat man tādu atļauju uzrādīt, mister Grout?

Digbija seja aptum�ojās.

���� Nejaucieties citu lietās, � viņ� nelaipni sacīja, � es jūs uzaicināju tikai tādēļ, lai parādītu savu laboratoriju.

��� Ja arī jūs mani nebūtu �urp aicinājis, es tik un tā būtu atnācis, jo jūsu paskaidrojumi mani neapmierināja. Es zinu, jūs teiksiet, ka suns tik �ausmīgi smilkstēja no bailēm, kad jūs viņam uzvilkāt �īs briesmīgās siksnas. Es dodu jums pārdomām tris minūtes laika, mister Grout, � sacīja D�ims.

Grouts bija saniknots.

���� Bet ja nu es neizpildī�u jūsu prasību?

���� Tad es ar jums izdarī�u to pa�u, ko jūs izdarījāt ar suni, � atbildēja D�ims. � Nedomājiet, ka neesmu uz to spējīgs.

Mirkli valdīja klusums.

���� Atbrīvojiet suni!

Digbija acīs pazibēja naids, bet viņ� tūlīt savaldījās un atbrīvoja dzīvnieku. D�ims paņēma drebo�o sunīti rokās un sāka to glāstīt. Digbijs skatījās uz viņu, zobus griezdams.

���� Es jums to neaizmirsī�u! Jūs vēl no�ēlosiet, ka iztrau�cējāt manu darbu!

D�ims paskatījās viņam acis.

���� Nekad dzīvē neesmu baidījies no draudiem arī tagad no tiem nebaidos, � viņ� mierīgi teica. � Es piekritu, ka zinātnei nepiecie�amas vivisekcijas, bet tikai ar zināmiem noteikumiem. Jums līdzīgi ļaudis, domādami tikai par to, kā mocīt dzīvniekus, diskreditē zinātni. Es jums redzu cauri, mister Grout. Jūs nedomājat atvieglot cilvēku cie�anas, jums pat prātā nav nācis dot savu ieguldījumu zinātnes progresā. Kad es �eit ienācu, es ieraudzīju divus dzīvniekus. Lielāko no tiem es atstā�u �eit.

Viņ� aizcirta aiz sevis durvis.

Digbija godkārība bija loti aizskarta.

Pēk�ņi D�ims no jauna atgriezās pie viņa. � Jūs aiz�slēdzāt durvis, kas ved uz ielu, kad mēs gājām aug�ā? � viņ� pajautāja.

Digbijs sarauca uzacis un uz mirkli aizmirsa apvainojumu.

���� Jā, bet kādēļ jūs tā jautājat?

����� Tās ir līdz galam vajā. Acīmredzot pusnakts viesis atstājis jūsu māju.

Nāko�ajā dienā Eunika bija aizmirsusi naktī pārciestās bailes un kaunējās par savu izturē�anos. Pēlēkā kartīte tomēr bija fakts. Viņa izņēma to no spilvena apak�as un sāka domāt. Cilvēks, kas bija ienācis viņas istabā, acīmredzot nebija viņas ienaidnieks. Tas gan nevarēja būt D�ims. Viņa pārāk labi zināja silto un vīri�ķīgo D�ima roku, lai pie�skaroties to pazītu.

Brokastīs ēdamistabā viņa sastapa tikai Groutu. Digbijs bija nevainojami ģērbies. Viņ� bija lieliskā garastāvoklī, un viņa sejā nemanīja nekādas noguruma pēdas, lai gan viņ� bija apgūlies tikai �etros no rīta.

����� Labrīt, mis Veldona. Es ceru, ka jūs esat atpūtusies un atguvusies no pagāju�ās nakts bailēm.

����� Man �ēl, ka es jums sagādāju rūpes un nemieru, � viņa teica un pasmaidīja.

���� Ak, tas ir sīkums! Biju loti priecīgs, ka mūsu draugs Stils bija �eit un nomierināja jūs. Man jālūdz jums piedo�ana, jo es vakar jums mazliet sameloju.

Viņa izbrīnījusies uz to paskatījās.

����� Redz kā! Meli? Nedod Dievs, ta�u jācer, ka nekādi briesmīgie?

����� Es jums stāstīju, ka izvilku savam sunim skabargu. Patiesībā suns nebija mans, es t6 noķēru uz ielas un gribēju ar to taisīt eksperimentu. Vai jūs zināt, ka es esmu ārsts?

��� Tad tādēļ sunītis tā stenēja, � piebilda meitene, mazliet nobijusies.

����� O, nē! Suns bija tikai nobijies. Es to neievainoju un arī nedomāju ievainot. Jūsu draugs vēlāk pierunāja mani atlaist dzīvnieku.

���� Esmu par to priecīga, � atviegloti sacīja meitene.

Digbijs iesmējās, sēzdamies pie galda.

����� Stils sākumā domāja, ka es ar suni eksperimentēju, nelietodams narkozi. Tas ir aplam. Grūti izskaidrot ļaudīm, kuriem nav medicīniskās izglītības, cik liela zinātniska no�zīme ir vivisekcijai. To gan izdara tā, ka dzīvnieki sāpes nemaz nejūt. Man pat prātā nenāk nodarīt sāpes maziem dzīvnieciņiem.

���� Esmu par to pārliecināta, � Eunika teica ar pateicību balsī.

Digbijs bija viltīgs. Viņ� zināja, ka Stils �o notikumu izstāstīs Eunikai tā, kā tas bija, un tādēļ pasteidzās pastāstīt pats. Viņ� gribēja ar meiteni uzturēt labas attiecības. Digbijs viņu pieņēma tikai pēk�ņas iedomas dēl, bet tagad nāca pie atziņas, ka viņa ir daudz skaistāka, nekā viņ� bija iedomājies, kad nejau�i satika jaunavu pie fotogrāfa.

Digbijs pazina sievie�u skaistumu un līdz brokastīm bija �aubījies, vai Eunikas skaistums dienasgaismā nemainīsies.

Digbijs vēl nekad nebija bijis iemīlējies, kaut pazina jau daudzas sievietes. Mis Veldonas skaistums atstāja uz viņu sevi�ķu iespaidu. Viņ� domāja, ka meitene būs spējīga viņu da�as nedēļas izklaidēt. Eunika apmierināja visas viņa pra�sības. Viņa vai staroja no veselības un skaistuma. Eunikai Digbijs bija pilnīgi vienaldzīgs � cilvēks, kādus tūksto�iem katru dienu satiek uz ielas.

����� Mana māte nekad brokastīs nenāk, � sacīja Digbijs.

��� Vai jūs, starp citu, apmierinās tāda veida uzdevumi, kādus viņa dos?

����� Es vēl nezinu, kādi �ie uzdevumi būs.

���� Mana māte ir mazliet ekscentriska, nu, es zinu, jūs ar viņu labi sapratīsieties. Sākumā jums nebūs daudz darba, bet vēlāk, es ceru, jūs varēsiet palīdzēt man pie maniem antropoloģiskajiem pētījumiem.

���� Tas skan visai svarīgi. Kā to saprast?

����� Es pētu sejas un galvas un �īm nolūkam vācu loti daudz uzņēmumu. Ar laiku esmu nolēmis savākt savā kolek�cijā miljons eksemplāru. Pie mums Anglijā ar to nodarbojas maz, bet Itālijā �ajā nozarē ir ievērojami zinātnieki. Vai esat ko dzirdējusi par Montegaci un Lombrozo?

Viņa pamāja ar galvu.

���� Tie ir lielākie kriminālisti, � viņam par lielu izbrīnu sacīja Eunika.

���� Jūs arī ar to nodarbojaties?

���� O jā, mani tas loti interesē, � viņa sacīja ar sajūsmu.

���� Es ar prieku jums palīdzē�u, ja jūsu mātei nebūs pārāk daudz darba.

���� Viņa var jūs atbrīvot, kad man tas būs vajadzīgs.

Viņas roka gulēja pavisam tuvu viņa rokai. Viņ� gribēja

to noglāstīt, bet atturējās. Viņ� labi izprata raksturus. Ja tā būtu cita sieviete, viņ� būtu �o vaļību atļāvies. Tā, acis nodū�rusi, pasmietos, un viss ietu kā pa diedziņu. Ja viņ� tā iztu�rētos pret Euniku, meitene tai pa�ā dienā no mājas aizietu. Vajadzēja apbruņoties ar pacietību. Eunika bija tā vērta.

Da�iem cilvēkiem patīk iedomāties, ka visas lietas, kas viņiem patīk, agri vai vēlu tiem ari piederēs. Pie tādiem cilvēkiem piederēja arī Digbijs.

Paceļot galvu, Eunika ievēroja viņa kvēlo�o skatienu un nosarka. Viņa piespieda sevi paskatīties uz Digbiju vēlreiz, bet viņa skatiens jau bija mierīgs.

Eunikai Veldonai pirmās darba dienas jaunajā vietā bija grūts pārbaudījums. Tre�ajā dienā viņa sūdzējās Digbijam, ka misis Grouta viņai nedod nekādu darbu.

��� Man liekas, ka esmu �eit lieka, � viņa sacīja. � Tādos apstākļos es nevaru no jums saņemt algu.

����� Kāpēc? � viņ� strauji jautāja.

���� Jūsu māte uzskata par labāku pati rakstīt savas vēs�tules. Arī viņas korespondence nav visai pla�a.

���� Kas par niekiem, � viņ� asi sacīja, bet, kad redzēja, ka ar savu toni apvaino meiteni, turpināja maigāk, � redziet, mana māte ir cilvēks, kam visu patīk darīt pa�ai. Tādēļ viņa arī izskatās tik veca un vāja. Viņai bijusi grūta darba pilna dzīve, tādēļ jums nevajag dusmoties, ja viņa tā uzreiz nevar pierast pie jauna cilvēka.

���� Es to saprotu, � sacīja meitene, palocīdama galvu.

Tūlīt pēc brokastīm Digbijs devās pie mātes.Viņ� atrada

to sē�am dego�a kamīna priek�ā mazajā pieņemamajā istabā.

���� Kāpēc tu nedod meitenei darbu? � viņ� skarbi jautāja.

���� Tu zini, ka man nav viņai darba, � māte raudulīgi atbildēja. � Tu velti uzvel man �o uzdevumu.

���� Tu dosi viņai darbu, sākot ar �odienu! Dzirdi?

����� Viņa tikai izspiegos mani. Tu zini, ka gadiem ilgi neesmu vēstules rakstījusi. Esmu uzrakstījusi tikai vienu vēstuli advokātam un arī to tikai pēc tava pieprasījuma.

���� Tu dosi viņai darbu! Saprati? Pavēli viņai pārskatīt un sakārtot visus pēdējo gadu saņemtos rēķinus. Lai raksta atsevi�ķā grāmatā visus ienākumus. Tev var būt pietiekami daudz darba. Vajag tikai gribēt.

���� Es to izdarī�u, Digbij, � piekrita vecā sieviete. � Tu atkal pret mani esi ļauns. Es neieredzu �o māju un �īs mājas iedzīvotājus, � viņa pēk�ņi sāka kliegt, � es �odien pa�skatījos viņas istabā. Tā iekārtota kā pils istaba. Tam ta�u iztērēti tūksto�i! Grēks tērēt priek� meitenes tādas summas.

���� Tā nav tava dalī�ana. Tev jādod viņai darbs �etrpad�smit dienas!

Eunika bija loti izbrīnījusies, kad misis Grouta viņu tajā dienā lika pasaukt.

���� Man ir priek� jums darbs, mis� nekādi nevaru atce�rēties jūsu vārdu�

���� Eunika, � meitene sacīja smaidīdama.

��� �is vārds man �ķiet pretīgs. Mana pēdējā sekretāre bija ārzemniece, un viņas vārds bija Lola. Vai jums nav otrs vārds?

���� Mans uzvārds ir Veldona. Varat mani saukt, kā jums patīk, misis Grouta.

Vecās sievietes priek�ā stāvēja liela kaste, pilna ar �ekiem.

���� Pārskatiet �os papīrus un izdariet ar tiem kaut ko. Ko ar tiem darīt, es pati nezinu.

���� Varbūt pievienot tos rēķiniem, uz kuriem tie attiecas?

��� Jā, jā, � atteica vecā, � tie�i to es arī domāju. Starp citu, palieciet �eit, es vispār nevēlos, ka kalpotāji rakņājas pa maniem rēķiniem.

Eunika nolika kasti uz galda, dabūja līmi un sāka strādāt. Viņa noņēma savu zelta pulksteni un nolika to uz galda, jo tas traucēja viņu. Tajā mirklī misis Groutas acis kļuva ne�mierīgas, un viņa pievirzījās tuvāk galdam.

Darba bija daudz, bet Eunika darīja to sistemātiski, un, kad atskanēja zvans uz pusdienām, meitene darbu ar �ekiem bija nobeigusi.

Viņa atgrūda kasti sāņus un gribēja uzlikt savu pulksteni, bet tā vairs nebija.

Tajā mirklī atvērās lielās durvis, un istabā ienāca Digbijs.

���� Mis Veldona, laiks pusdienot, � viņ� laipni teica. � Māt, tev jāatlai� mis Veldona.

Eunika skatījās uz visām pusēm.

���� Vai jūs ko pazaudējāt? � ātri jautāja Digbijs.

���� Nevaru atrast savu pulksteni. Es to noliku uz galda, bet tagad tā tur vairs nav.

���� Tas var būt kastē, � noņurdēja vecene, cenzdamās neskatīties uz dēlu.

Digbijs paskatījās uz viņu, tad griezās pie Eunikas.

��� Vai jūs nevarētu aiziet un pateikt D�eksonam, lai viņ� man uz pulksten trijiem sagatavo ma�īnu.

���� Kur pulkstenis? � viņ� bargi jautāja, kad durvis aiz Eunikas bija aivēru�ās.

���� Pulkstenis, Digbij?

���� Vai tu atdosi pulksteni! � viņ� sāka kliegt, un viņa seja kļuva tum�i sārta.

Viņa lēni iebāza roku kabatā un izvilka pulksteni.

���� Tas ir tik skaists!

Digbijs izrāva to viņai no rokas.

Tūlīt pēc tam atgriezās Eunika.

���� Mēs atradām jūsu pulksteni, � smaidot sacīja Digbijs, � tas bija pakritis zem galda.

����� Man liekas, es tur paskatījos. Pulkstenis nav sevi�ķi vērtīgs, bet tas man kalpo divējādiem uzdevumiem.

���� Kādi tam vēl var būt uzdevumi, izņemot to, ko pilda visi pulksteņi?

���� Es ar to aizsedzu neglīto retu, � viņa parādīja rētu uz rokas, tā atgādināja sadziju�u apdegumu.

��� Tas ir savādi, � sacīja Digbijs. Tajā pa�ā mirklī atska�nēja vecās kliedziens. Dēls ātri pagriezās pret viņu.

���� Digbij, Digbij, � viņa sacīja aizlūzu�ā balsī. � Ak, mans Dievs!

Viņa nokrita uz galda un, pirms dēls paspēja to uztvert, novēlās uz grīdas.

Digbijs noliecās pie mātes, tad teica Eunikai:

����� Viņu tā uztrauca mazā rēta uz jūsu rokas. Ko tas varētu nozīmēt?

Eunikas stāsts par rētu un tas, kādu iespaidu �is stāsts atstāja uz misis Groutu, lika D�imam pārdomāt.

Viņ� centās to izskaidrot pēc saviem ieskatiem, bet Eunika smējās par visiem viņa prātojumiem.

� Es atstā�u �o vietu, � viņa teica. � Man tomēr jāpa�liek tur, kamēr visi misis Groutas papīri būs savesti kārtībā. Tur ir vesels kalns papīru un dokumentu. To man teica misis Grouta. Nav an labi atstāt vietu, kamēr vecā sieviete ir tik loti slima. Jūsu iedomas, ka esmu bagātību mantiniece, ne ar ko nav pamatotas. Mani vecāki dzīvoja Āfrikā. D�im, jūs esat pārāk romantisks, lai būtu labs slepenpolicists!

Viņ� paņēma taksometru un aizveda viņu uz Grosvenorskvēru.

Tanī laikā, kamēr viņi sarunājās, stāvot pie mājas, atvērās durvis un D�eksons izlaida plecīgu cilvēku ar garu, blondu bārdu.

D�eksons neredzēja jaunos ļaudis vai arī izlikās tos nere�dzam.

���� Misters Grouts atgriezīsies tikai ap pulksten septiņiem, mister Vilja, � viņ� skali sacīja.

����� Pasakiet viņam, ka es biju atnācis, � Vilja atbildēja tikpat skali un pagāja D�imam garām, to nemaz neievēro�dams.

���� Kas ir �is cilvēks? � jautāja D�ims, bet Eunika neva�rēja uz �o jautājumu atbildēt.

D�imu neapmierināja Eunikas stāsts par viņas dzim�anu. Iz�ķiries ar meiteni, viņ� nosūtīja garu telegrammu ar ap�maksātu atbildi kādam savam skolas biedram, kas pa�reiz dzīvoja Keiptaunā. Tad viņ�, būdams sliktā garastāvoklī, gāja mājās. Viņ� juta, ka visi viņa centieni ieviest �ai lietā kaut kādu skaidrību, cie� neveiksmi, bet tomēr nevarēja no tā atteikties.

Otrā dienā viņ� saņēma no Eunikas ziņu, ka viņi nevarēs kopā dzert tēju, un visa diena viņam likās skumja un pelēka. Bez tam vēl pienāca ari atbilde uz viņa telegrammu, kas satrieca visas viņa ilūzijas.

Telegramma skanēja:

"Eunika Meja Veldona dzimusi Ronvibo�ā, 1899. gadā. Viņas tēvs bija Henrijs Viljams Veldons, pēc profesijas mu�zikants. Māte � Margarita Meja Veldona. Tēvs un māte ir miru�i. �o pa�u jautājumu par Euniku Veldonu nesen uzdeva firma "Solingers un Kompānija" Breidstrītbildingā."

Pēdējos vārdus D�ims nesaprata. Viņ� ātri telefonu grā�matā sameklēja firmas adresi un aizbrauca uz Breidstrītu.

Firma "Solingers un Co" atradās lielas mājas apak�ējā stāvā, sestajā istabā, ta�u durvis bija aizslēgtas.

D�ims griezās pie �veicara.

���� Firma "Solingers"? � tas pārjautāja. � Nē, dienā jūs tos nesastapsiet. Viņi strādā tikai pa naktīm.

D�ims izteica savu izbrīnu par tik dīvainām darba stun�dām.

�veicars uz viņu drūmi paskatījās.

����� Atļausim katram pa�am zināt, kuras stundas viņam izdevīgākas darbam, � viņ� asi teica.

D�imam tikai ar grūtībām izdevās nomierināt apbēdināto �veicaru. Tad viņ� no �veicara uzzināja, ka Solingeri ir pri�vileģēti iedzīvotāji. Pieticis firmai pa�ēloties, un viņa priek��tecis tūlīt atlaists, bet, kad kalpotājs painteresējies, ko viņi pa naktīm dara, arī viņu tūlīt atlaidu�i.

���� Viņi laikam tirgojas ar ārzemju akcijām, jo dienā vi�ņiem pienāk vesela kaudze ārzemju telegrammu. Firmas īpa�nieku man nekad nav gadījies redzēt, viņ� nekad nenāk pa parādes durvīm.

"Solingera" firmai bija atsevi�ķa ieeja no sētas puses, un tikai tai bija atļauts strādāt visu nakti.

��� Pat bankas ierēdņiem jāslēdz savi kantori astoņos, kaut gan tie varētu strādāt līdz divpadsmitiem. Pie mums ir stingra kārtība, tā tas ieviests jau Dentona laikā.

���� Vai tad Dentons bija mājas īpa�nieks?

���� Miljonārs Dentons?

�veicars palocīja galvu.

���� Viņ� to pārdeva pirms daudziem gadiem. Es to labi zinu, jo toreiz kalpoju kā izsūtāmais kādā no �īs mājas v firmām. Es labi atceros misteru Dentonu. Viņa kantoris atradās pirmajā stāvā.

���� Kas tagad aizņem viņa telpas?

����� Kāds ārzemnieks Levinskis. Nu, art viņ� nekad nav redzams.

D�imam tas viss likās tik svarigs, ka viņ� tūlīt devās pie Soltera. Avokāts �o firmu tomēr nezināja, tikai atcerējās, ka māju Dentons pircis spekulatīvos nolūkos. Māju viņ� pār�devis, ne vārda par to nesakot advokātam. D�ims stāvēja jauna noslēpuma priek�ā.

���� Es �odien nevaru palikt kantorī, man ir vesela kaudze da�ādu kārtojamu lietu, � teica D�ims.

Solters pacēla galvu.

���� Aizņemts, D�im? � viņ� laipni pajautāja.

���� Visādas darī�anas, � atbildēja D�ims, un viņam bija sajūta, ka Solters zina, kādas viņam darī�anas.

���� Labi.

Solters uzlika brilles un no jauna ķērās pie darba.

���� Es gribēju jums kaut ko pajautāt, mister Solter. Tādēļ es ari atnācu �urp. Citādi būtu varējis piezvanīt jums pa telefonu, ka manis �odien nebūs.

Solters no jauna paskatījās uz savu krustdēlu.

���� Nesaprotu, � iesāka D�ims, � kāpēc jaunajam Grou�tam ir tik daudz draugu spānie�u. Viņ� bie�i satiekas ar kādu dāmu � grāfieni Monsonu. Vai jūs viņu pazīstat?

���� Redzēju viņas vārdu avīzē.

����� Bez tam pie viņa mēdz būt vēl kāds spānietis, vārdā Viljams. Esmu dzirdējis, ka Grouts teko�i runā spāniski.

���� Tas ir dīvaini, � sacīja Solters, � arī viņa vectēvam daudzi draugi bija spānie�i. Varbūt viņiem Spānijā ir radi. Vecais Dentons � D�onatana Dentona tēvs � lielu dalu savas bagātības ieguva, dzīvodams Spānijā un Amerikā. Dentoni bija savāda ģimene. Viņi izcēlās ar savu nesabiedriskumu, un, man liekas, savas dzīves pēdējos divdesmit gados viņ� pat ar savu māsu labi ja pārmija kādu duci vārdu. Viņi vispār nekad nestrīdējās. Es zinu arī citas ģimenes, kur var noverot to pa�u. Nerunīgi ļaudis, bet godīgi.

����� Vai misis Groutas tēvs atstāja viņai kādu īpa�umu? Viņam ta�u bija divi bērni � dēls un meita.

���� Viņ� neatstāja viņai ne gra�a. Nezinu kāpēc, bet tēvs meitu nevarēja ciest. Viņa bija pilnīgi atkarīga no sava brāļa. D�onatans bie�i par to domāja, kādēļ tēvs tik loti neieredzēja savu meitu. Viņ� ari tādēļ meitu nepieminēja savā testamentā. Viņu varbūt sadusmoja tas, ka tā apprecējās ar viņa Liver�pūles nodaļas kalpotāju misteru Groutu. Tas bija nesabied�risks cilvēks un pastāvīgi strīdējās ar savu sievu. Kad viņ� nomira, atklājās, ka visu savu mantu viņ� novēlējis kādam tālākam radiniekam. Viņam bija apmēram 5000 mārciņu. Dievs to zina, no kurienes viņam bija �ī nauda� Bet tagad lasieties, Stil! Jūs vienmēr pamudināt mani atcerēties vecas lietas.

Vispirms D�ims devās uz Iek�lietu ministriju, jo gribēja noskaidrot Med�as Bensones lietu. Cietuma galvenā direkcija atteicās dot paskaidrojumus privātai personai. Izmisis D�ims pieklauvēja pie sekretāra durvīm. Tur viņam bija pazīstams kāds cilvēks, ar kuru viņ� kara laikā bija kopā Francijā.

Tas viņu silti apsveica.

��� Sēdieties, Stil. Diem�ēl es maz ko varu jums pastāstīt. Patiesībā man nav tiesību jūs informēt. Nu, lūk, te ir izziņa, ko man atsūtīja cietuma direkcija.

Viņ� tam pasniedza papīra lapu.

"Med�a Bensone, 26 gadus veca, kalpone. Mēnesis labo��anas darbos par zag�anu. Notiesāta policijas tiesā Merlbraunā 1898. gada 5. jūnijā. Pārvesta uz Holovejas cietumu. Atbrīvota 1898. gada 2. jūlijā."

���� Par zag�anu? � ar izbrīnu jautāja D�ims. � Jūs, pro�tams, nezināt, ko viņa nozaga? *

Ierēdnis pakratīja galvu.

����� Es jums ieteiktu sameklēt cietuma sargu Marlbaunā. �iem ļaudīm reizēm ir reti laba seju atmiņa. Bez tam jums var parādīt aktus. Labāk gan palūdziet misteram Solteram iegūt �o izziņu. Advokātam neliegs paskaidrojumus.

Eunika ātri pierada pie jaunajiem apstākļiem. Misis Grou�tas slimība vairoja viņas darbu, jo viņai nācās kārtot ari saimniecības grāmatas. Viņu satrieca misis Groutas skopums.

Reiz, tīrot istabu, viņa apstājās, lai tuvāk apskatītu skais�tos vecā rakstāmgalda grebumus.

Tas bija rakstāmgalds, apvienots ar grāmatplauktu. Zem rakstāmgalda bija nodala, aiztaisīta ar stikla durtiņām, aiz kurām bija redzams zaļ� aizkars. Eunika brīnījās par skapī�a sienas biezumu. Noglāstot ar roku gludo virsmu, viņa juta, ka viena sienas puse padodas viņas pirkstu spiedienam. Atvērās slepena atvilktne. Eunikai gribējās zināt, ko slēpj �ī atvilktne. Viņa iebāza roku un izvilka papīra gabalu. Tas bija vienīgais atvilktnes saturs.

Vai viņai bija tiesības lasīt �o papīru, ja misis Grouta to tik cītīgi glabāja? Viņa acīmredzot negribēja, lai to lasa sve�i. Eunika tomēr nodomāja, ka viņai kā sekretārei jāzina viss. Papīra virspusē bija piesprausta zīmīte, uz kuras bija uz�rakstīts:

"Tā ir mana pēdējā vēlē�anās, kas saskan ar misteram Solteram aizzīmogotā vēstulē nodotām instrukcijām."

Vārds "Solters" bija izsvītrots un virs tā uzrakstīts cita advokāta vārds.

Novēlējums bija rakstīts uz parasta papīra un bija loti īss � "Atstāju savam dēlam Digbijam Frensisam Groutam 20 000 mārciņu. Bez tam savu māju Londonā Grosvenorkvērā ar visu iekārtu. Visu savu pārējo īpa�umu novēlu mar�ķīzam Ramonam Estremedam, kur� dzīvo Madridē."

Liecinieku vārdi bija sve�i. Ņemot vērā to, ka viņi bija parakstīju�ies kā Groutu kalpotāji, varēja domāt, ka viņi jau sen �o māju pametu�i. Vecajai sievietei patika mainīt kal�potājus.

Ko darīt ar �o dokumentu? Viņa nolēma par to pajautāt Digbijam.

Rakņādamās sava rakstāmgalda atvilktnē, meitene atrada miniatūru loti skaistas sievietes ģīmetni. Sprie�ot pēc frizūras un kleitas, attēls bija gleznots septiņdesmitajos gados. Sejai bija dzīva izteiksme, un arī acīs laistījās dzīvesprieks.

Viņai loti gribējās zināt, kas attēlots ģīmetnē, un viņa to pajautāja Digbijam.

���� Tas ir manas mātes portrets, � vienaldzīgi atbildēja Digbijs.

Eunika bija satriekta. Digbijs iesmējās:

���� Viņu tagad redzot, neviens negrib ticēt, ka tā ir viena un tā pati persona. Jaunībā viņa bija loti skaista, varbūt pat mazliet pārāk skaista, � viņ� sacīja, nedodot tuvākus pa�skaidrojumus.

Pēk�ņi viņ� izņēma portretu viņai no rokas un paskatījās otrā pusē. Eunikai par izbrīnu viņ� nobāla.

��� Atvainojiet, � viņ� teica, � mana māte da�reiz raksta dīvainas lietas savu kartiņu mugurpusē.

Līdz pat pusdienas beigām palika iespaids, ka viņ� ir loti izklaidīgs cilvēks, lai gan parasti bija pati uzmanība.

Viņ� mainīja sarunu tematu un uzdeva Eunikai jautājumu, ko jau sen gribēja viņai jautāt.

����� Mis Veldona, no kā cēlusies rēta jūsu rokā?

Viņa smaidot pakratīja galvu.

����� Man �ēl, ka vispār to parādīju. Tā ir tik neglīta.

���� Jūs neko par to nezināt?

���� Nē, mana māte par to neko nestāstīja. Tā izskatās pēc apdeguma.

Digbijs uzmanīgi pētīja sarkano plankumu.

����� Nevar būt, ka jūsu māte paģība, ieraugot manu rētu, � viņa teica.

���� Man tomēr tā jādomā. Tā ir loti savāda sagadī�anās. Viņ� pielika visas pūles, lai uzzinātu iemeslu mātes uz�traukumam, bet vecā gulēja gultā pilnīga apātijā, nemaz neievērodama viņa īsos apmeklējumus. Viņa veseļojās tikai pamazām, un viņ� nolēma to izjautāt pie pirmās izdevības.

��� Vai jūs atradāt vēl kaut ko? � viņ� aizdomīgi jautāja. Viņ� baidījās par savu māti, baidījās, ka viņas zag�anas tieksme var novest līdz katastrofai.

Eunika pārdomāja, vai teikt kaut ko par testamentu vai

ne.

Viņ� redzēja, ka meitene par kaut ko noba�ījusies, un atkārtoja savu jautājumu.

���� Es atradu jūsu mātes testamentu, � sacīja viņa. Digbijs jau pusdienas bija pabeidzis un tagad, kājās stāvot,

smēķēja. To dzirdot, viņam cigarete izkrita un nokrita uz paklāja.

���� Jūs esat par to pārliecināta? Viņas testaments ir uz�rakstīts pirms diviem gadiem un atrodas pie advokāta.

���� Testaments, ko es atradu, rakstīts pirms diviem mē�ne�iem, � nobijusies teica meitene. � Es ceru, ka neesmu nodevusi jūsu mātes noslēpumu.

����� Parādiet man �o vērtīgo dokumentu! � viņ� teica aizsmaku�ā balsī.

Viņa nevarēja saprast, kādēļ Digbija uzve�anās tik krasi mainījās. Viņ� aizgāja uz mātes istabu un paņēma doku�mentu.

������ Vecene zaudējusi prātu, � Digbijs dusmīgi teica. � Jūs to izlasījāt?

���� �o to izlasīju, � sacīja Eunika, brīnīdamās par viņa aso toni.

���� Kādā veidā jūs atradāt testamentu?

���� Pilnīgi nejau�i.

Eunika parādīja, kā atradusi dokumentu.

���� Saprotu, � Digbijs klusi sacīja un salocīja papīru.

����� Mis Veldona, varbūt jūs man pateiktu, ko jūs tani izlasījāt?

Viņa nezināja, ko atbildēt. Viņa bija misis Groutas kalpo�tāja un juta, ka nedrīkst ar tās dēlu apspriest savas darba devējas personīgās lietas.

���� Es izlasīju kaut ko par kapitālu, ko jūsu māte novē�lējusi jums. Tuvāk es to neizlasīju.

��� Jūs zināt, ka mana māte novēlējusi man 20 000 mār�ciņu, bet pārējo citam?

Viņa pamāja ar galvu.

���� Vai zināt, kā to otro sauca?

���� Jā, tas ir marķīzs Estremeda.

Viņa seja kļuva pelnu pelēka, un balss aiz niknuma trīcē�ja.

���� Vai jus zināt, cik liels ir manas mātes īpa�ums?

����� Nē, mister Grout. Es arī domāju, ka man tas nav jāzina. Tas neietilpst manā kompetencē.

���� Viņai pieder miljons un vēl ceturtdalmiljona mārciņu, bet man viņa novēlējusi tikai 20 000 un �o būdu.

Viņ� ātri pagriezās un devās uz durvīm. Eunika saprata, ko viņ� grib darīt, panāca to un saķēra aiz rokas.

���� Mister Grout, jūs nedrīkstat runāt ar savu māti. Jums nevajag to darīt.

Viņas vārdi lika tam atjēgties. Viņ� ātri piegāja pie kamīna un sadedzināja dokumentu. Kad papīrs pilnīgi sadega, viņ� pelnus samina kājām.

����� Lieta izdarīta. Jūs domājat, ka man nav taisnība? � smīnēdams viņ� jautāja Eunikai. Viņ� jau pilnīgi valdīja pār sevi. � Mana māte nav pilnīgi normāla. Negribu teikt, ka viņa ir pilnīgi traka. Marķīzs de Estremeda vispār neeksistē. Tas ir viņas satraukto iedomu fantāzijas auglis. Viņa iedo�mājas, ka kādreiz draudzējusies ar spāņu augstmaņiem. Tas ir mūsu ģimenes bēdīgais noslēpums, mis Veldona.

Viņ� smējās, bet Eunika bija pārliecināta, ka viņ� melo.

Digbija kabineta durvis bija vaļā, un viņ� redzēja, ka Eunika aizgāja uz savu istabu. Viņ� dusmojās uz sevi, ka bijis nesavaldīgs viņas klātbūtnē. Viņu kaitināja ari tas, ka viņ� sadedzināja dokumentu meitenes klātbūtnē, jo tagad viņa varēja būt lieciniece pret Digbiju, ja vecā nomirtu. Eunika kaut kādā veidā var iepazīties ar Estremedu. Tas var panākt vecā testamenta atjauno�anu tiesas ceļā, un Digbijs tad atradīsies uz apsūdzēto sola. Viņ� vienmēr bija par to pārliecināts, ka lielus noziedzniekus pazudina sīkumi. Viņ� � galvenais 'Trīspadsmit" bandā, kur� tik veikli prata pie�mānīt policiju, varēja iekrist kādas niķīgas dusmu lēkmes dēl. Digbijs nolēma saistīt Euniku pie sevis, lai uz visiem laikiem izņemtu viņai no rokām iero�us. Tas bija grūts uzde�vums. Eunikas skaistums un inteliģence jauca viņam galvu. Viņ� zināja, ka meitene bie�i satiekas ar D�imu, kuru viņ� neieredzēja un kur� bija viņa ienaidnieks. D�eksons divas reizes bija viņai sekojis un ziņojis, ka .viņi satiekas parkā. Viņ� varēja atspēlēties D�imam, pavezdams �o meitenei. Viņ� varēja paņemt sievieti, kuru D�ims mīlēja vairāk par visu. Ta�u Digbijs zināja, ka tam vajadzīga pacietība, un ar lielu uzmanību ķērās pie lietas.

Vispirms viņam vajadzēja iekarot viņas uzticību, tādēļ jāaizmirst, ka viņa satiekas ar Stilu. Nedrīkstēja ari likt manīt, ka viņam ir kādi nolūki. Vispirms brālīga mīla, ideāla draudzība, pēc tam� Digbijs sarkastiski pasmīnēja.

Viņ� vairs nemēģināja runāt ar māti. Slimnieku kopēja viņam paziņoja, ka slimā aizmigusi. Pie vakariņu galda Grouts vēlreiz atgriezās pie rīta notikumiem.

� Jūs laikam uzskatāt mani par rupju cilvēku, mis Vel�dona, � viņ� sacīja. � Bet jūs nezināt, cik neprātīga var būt manas mātes rīcība. Tā mani padarījusi nervozu un viegli uzbudināmu. Vai jūs domājat, ka mana rīcība ir nepareiza?

���� Mēs dusmās daudzreiz kaut ko izdarām, par ko vēlāk ir kauns, � atbildēja Eunika, no sirds vēlēdamās viņu attais�not, jo pa�as sirdsapziņa nebija tīra un viņai nepavisam negribējās par to runāt.

���� Es jums palūgtu, mis Veldona, nestāstīt citiem par to, kas �eit mājās notiek.

Viņa lūgums ienesa Eunikas dvēselē jaunu nemieru.

Digbijs ievēroja, ka viņa nosarka un nolieca galvu, spēlē�joties ar dak�iņu, un saprata, ka viņa ar kādu par testamentu jau runājusi.

Digbijs sāka runāt par ko citu, un tas Euniku nomierināja. Digbijs runāja par savas laboratorijas pārbūvē�anu un ar sajūsmu stāstīja par jaunajiem elektriskajiem aparātiem, ku�rus viņ� domā izmēģināt.

���� Vai negribat apskatīt manu darba istabu?

���� Man būtu ļoti patīkami to apskatīt, � viņa nerunāja taisnību. Pēc tam, kad D�ims viņai pastāstīja par sunīti, viņa par �o telpu nevarēja domāt bez �ausmām un riebuma. Bet viņai bija patīkami, ka Digbijs Grouts sāka runāt par ko citu.

Laboratorijā Eunika tomēr nekā briesmīga neredzēja. Ar patiku viņa apskatīja garos plauktus ar medikamentiem. Viņ� parādīja viņai instrumentus un aparātus.

Bet Digbijs neparādīja viņai to, kas atradās vienā no skapjiem. Pie tā viņ� meiteni nemaz nepieveda.

Ar atvieglotu nopūtu Eunika atstāja laboratoriju. Viņa bija priecīga, ka to apskatījusi, bet būtu daudz priecīgāka, ja tādas nemaz nebūtu.

Pulksten deviņos Digbijs aizgāja. Eunika palika viena. Ejot uz savu istabu, viņa apjautājās slimnieku kopējai par slimnie�ces veselību. Tā viņai pateica, ka misis Grouta atveseļojoties.

���� Rīt vai paiit viņa būs vesela.

Arī tas meiteni atviegloja. Viņai bija skumji redzēt, ka agrāk neparasti skaistā sieviete tagad pārvēr�as graustā.

Savu istabu Eunika bija padarījusi vēl mājīgāku, pār�vietojot mēbeles. Viņa izlasīja da�as grāmatas, kas atradās grāmatu skapL Daļu no tām viņa tikai pārlapoja, jo tās viņu neinteresēja. �ajā vakarā viņa lasīja romānu "Cilvēks no Vird�īnijas". Romāna varonis bija tikpat aizraujo�s kā D�ims. Vispār visi grāmatu varoņi, kuri Eunikai patika, atgādināja viņai D�imu.

Izņemot no somas lakatiņu, viņa ar pirkstu piedūrās pelē�kajai kartītei, kura nakti bija nolikta uz viņas galdiņa. Viņa no jauna sāka domāt par to, kas to nolicis un kādā nolūkā.

Viņa nolika grāmatu sāņusfc pievirzījās tuvāk lampai un sāka uzmanīgi pētīt rokrakstu un zilo zīmi. Zīme atgādināja gumijas zīmoga nospiedumu. Kas bija viņas noslēpumainais draugs? Tas nevarēja būt D�ims, kaut ari viņas domas pastā�vīgi atgriezās pie tā. Lai kā tas ari nebūtu, viņas brīdinātājam nebija taisnība. Viņa neaizgāja, un tomēr ar viņu nekas nebija noticis. Viņa lepjās ar to, ka viņas noslēpumainais ziņnesis neko nezināja par D�imu,.kur� tik uzmanīgi viņu apsargāja.

Viņa izdzirda koridorā solus un tikko paspēja noslēpt kartīti, kad Digbijs pieklauvēja pie durvīm.

���� Es redzēju gaismu un gribēju jums kaut ko piedāvāt, ko atvedu no Diplomātu kluba.

Viņ� iedeva meitenei kasti, pārsietu ar pu�ķī sasietu lenti.

���� Tas man? � viņa izbrīnījusies jautāja.

��� To dalīja viesiem, un es nodomāju, ka jums varbūt tā patiks. Tur ir tikai �okolāde.

Viņa smejoties tam pateicās. Viņ� nemēģināja sarunu tur�pināt un aizgāja, laipni pamājis ar galvu. Eunika dzirdēja, ka atvērās un aizvērās viņa istabas durvis. Pēc piecām minū�tēm viņ� atkal iznāca, bet tagad viņa soli aizskanēja uz mājas iek�ieni.

���� Viņ� iet uz laboratoriju, � viņa nodomāja un pēk�ņi iedomājās, ka viņ� varbūt naktī izdara savus �ausmīgos mēģi�nājumus.

Viņa nolika kasti uz galda un aizmirsa to, aizrāvusies ar lasī�anu.

Liekoties gulēt, meitene atcerējās kasti ar �okolādi. Viņa to atsēja, izņēma gabaliņu un gribēja to ielikt mutē. Tajā pa�ā momentā kaut kas atsitās pret stiklu. Viņa ātri aizskrēja pie balkona, bet tur neviena nebija. Eunika būtu nolikusies gulēt, domādama, ka kāds sviedis bumbiņu, kad nejau�i ieraudzīja zilas rokas nospiedumu uz balkona durvīm.

Atkal brīdinājums.

Eunikas ziņkārība bija spēcīgāka par bailēm. Viņa pa balkonu aizgāja līdz pat verandas durvīm. Durvis bija aizslēg�tas. Viņa paskatījās lejā.

Gar māju gāja kungs un dāma, par kaut ko dzīvi saru�nājoties. Pēc tam aizgāja policists. Viņa nodomāja, ka tam vajadzēja atrasties mājas priek�ā tajā momentā, kad uz stikla tika uzlikta zilā zīme. Eunika gribēja atgriezties istabā, bet viņa ieraudzīja sievieti, kas kāpa lejā pa parādes durvju kāpnēm. Tā nebija kalpone. Varbūt tā bija Digbija paziņa? Varbūt �ēlsirdīgās māsas paziņa? Viņas kustības bija tik dīvainas, ka Eunikai radās pārliecība, ka �ī ir tā persona, kas viņu apsargā.

Dāma devās pie liela limuzīna, kas gaidīja ielas otrā pusē, iesēdās tajā, un ma�īna aizjoņoja.

Eunika bija loti uztraukusies. Viņa zināja, � zilā zīme bija brīdinājums, zināja, kādā veidā sieviete iekļuvusi namā. Viņa no vestibila uzkāpusi pa trepēm un no turienes ietikusi balkonā. Aizejot viņa aiz sevis aizslēgusi durvis, kas veda uz balkonu.

Eunika bija vairāk uztraukusies nekā izbijusies. Viņa sa�prata, ka "Zilā roka" pret viņu ir noskaņota draudzīgi. Iet lejā un pastāstīt Digbijam? Ne, viņa nolēma �o noslēpumu paglabāt D�imam. Vina nodzēsa zīmi no stikla un sāka pārdomāt dīvainos notikumus. Kāpēc sieviete izvēlējās tie�i �o brīdinājuma veidu? Kādē] vina vienkār�i neatsūtīja vēstuli pa pastu? Tad Eunika iedomājās, ka viņa dro�i vien nebūtu piegriezusi vērību anonīmai vēstulei. Viņa to būtu saplēsusi un iemetusi papīrkurvī. �īs nakts vizītes bija pavisam cita lieta. Tās liecināja par to, ka briesmas ir patiesas. Eunika arī nebija pilnīgi pārliecināta, vai noslēpumainā dāma nav Digbija vie�ņa, un arī tas meiteni atturēja par novēroto pa�stāstīt viņam.

Beidzot viņa likās gulēt, bet miegs bija loti trausls un nemierīgs un viņa bie�i pamodās. Viņa uzcēlās loti agri un piegāja pie loga. Eunika juta izsalkumu un nolēma apēst gabaliņu �okolādes. Viņa paņēma to rokā, kad atcerējās vakarējo brīdinājumu. Ātri nolikusi �okolādi atpakaļ, Eunika no jauna apgūlās.

Tajā pa�ā rītā, kad D�ims taisījās iet uz Soltera kantori, izsūtāmais atnesa tam lielu paku un vēstuli. Viņ� pazina Eunikas rokrakstu un ienesa savā kabinetā. Vēstule bija rakstīta lielā steigā, un tajā bija aprakstīti pagāju�ās nakts notikumi.

Eunika rakstīja:

"Es domāju, ka brīdinājumam ir kāds sakars ar konfek�u kārbu. Sūtu to jums, lai izpildītu jūsu lūgumu, � ziņot jums sīki par visu to, kas notiek �ai mājā. Varbūt jūs atbrauksiet �odien pēc manis. Vakarā esmu brīva un vēlētos ar jums parunāties. Es izgulē�os kārtīgi pēcpusdienā, lai vakarā būtu mundra." Sākumā viņa vēl pierakstīja "un skaista", bet apdo�mājusi �o vārdu izsvītroja.

D�ims iesvilpās. Līdz �im viņ� domāja, ka zilās rokas zīmei ir tikai gadījuma raksturs un to kāds izlieto paraksta vietā. Tagad viņ� bija pārliecināts, ka �ī zīme iespiesta ar nolūku. Digbijs, liekas, par zilo roku zina tikpat maz kā viņ� un Eunika. D�ims nolēma pajautāt Solteram, vai tas nezina zilās rokas nozīmi.

Tad D�ims izpētīja konfek�u kasti. Kastes otrā pusē bija pazīstamas Londonas firmas vārds. D�ims ietina da�as kon�fektes papīrā un ielika kabatā.

Aizslēgdams durvis, viņ� paskatījās uz pretējām durvīm

����� uz tā dzīvokļa durvīm, kur dzīvoja Fejas kundze un noslēpumainā Bensone. Viņam likās, ka viņ� tās balsi dzird lejā sarunājoties ar �veicaru. Nokāpis pāris kāpienus, viņ� pēk�ņi no �ī dzīvokļa izdzirda kliedzienus pēc palīdzības. D�ims ātri ieskrēja istabā, no kuras nāca dūmi. Slimā it kā grasījās piecelties. Dega logu aizkari. D�ims ātri norāva dego�os aizkarus un sāka mīt kājām. Liesma nodzisa. Bries�mu vairāk nebija. D�ims paskatījās uz sievieti. Tā bija �etr�desmit vai �etrdesmit piecus gadus veca. Viņas seja bija ļoti skaista un atstāja patīkamu iespaidu. D�imam likās, ka viņ� �o seju jau kaut kur redzējis.

���� Esmu jums loti pateicīga, mister Stil, � sacīja slimā.

���� �is ir jau otrais nelaimes gadījums mūsu dzīvoklī. Acīm�redzot dzirkstele no garām ejo�ā vilciena iekritusi aizkaros.

����� Atvainojiet, ka ielauzos pie jums, es dzirdēju jūsu saucienus pēc palīdzības. Jūs esat misis Feja.

Viņa pamāja ar galvu un paskatījās ne bez patikas uz viņa stalto stāvu.

����� Es nedomāju jūs ilgi aizkavēt un sākt nenozīmīgu sarunu, bet gribētu jums piedāvāt savus pakalpojumus un apjautāties, kā jūs jūtaties?

����� Pateicos jums, jūs jau daudz esat manā labā darījis.

Viņ� dzirdēja, ka ienāca slimnieku kopēja. Tā loti izbijās,

sajuzdama gruzduma smaku.

D�ims mis Bensoni satika priek�namā un da�os vārdos paskaidroja, kādēļ ienācis dzīvoklī.

����� Misis Feja nedrīkst pieņemt apmeklētājus. Tie viņu uztrauc.

���� Kas ir ar viņu? � D�ims pasmīnēja. Viņu uzjautrināja tas, kā slimnieku kopēja viņu izraidīja.

���� Viņai paralizētas kājas.

D�ims izteica savu no�ēlu par to.

Viņa redzēja, ka sieviete vairāk negrib sarunāties, tādēļ paklanījās un aizgāja.

Tad tāda bija misis Feja. Viņ� dziļi no�ēloja �o sievieti, kurai vajadzēja gulēt visu laiku, kamēr citi viņas gados ir pa�ā spēka plaukumā un priecājas par dzīvi.

Gandrīz pie pa�a kantora viņ� ar izbrīnu atcerējās, ka misis Feja nosaukusi viņu vārdā un pazinusi, kaut gan nekad nebija atstājusi savu guļasvietu.

����� Misters Grouts nebūs brokastīs. Viņ� vakar loti vēlu strādāja.

Eunikai patīkamāk bija sarunāties ar Digbiju nekā ar viņa viltīgo sulaini. Viņa pati nezināja, kas viņu pie D�eksona kaitināja, bet viņu nervozēja viņa pa�pārliecinātais tonis.

��� Jūs �odien ļoti agri izgājāt, mis, � viņ� sacīja ar viltīgu smīnu, pasniedzot jaunu ēdienu.

���� Vai jums kādi iebildumi, ka es izeju pirms brokastīm? � viņa uzbudināti jautāja.

����� Nemaz, � viņ� laipni atbildēja. � Ceru, ka neesmu jūs aizvainojis ar savu jautājumu. Es tikai redzēju jūs atgrie��oties mājā.

Viņa bija aiznesusi paku uz tuvāko pasta nodaļu. Viņa gandrīz to paskaidroja, tikai pēdējā brīdī atturējās. Viņai nav par savu rīcību jādod norēķini kalpotājam. No D�eksona gan nebija viegli tikt vaļā. Bez tam viņam bija svarīgs jau�nums.

���� Vai jūs vakar neiztraucēja, mis?

���� Ko jūs ar to gribat teikt? � viņa jautāja, paceldama galvu.

Viņ� kā pārbaudīdams uz meiteni paskatījās, Eunika sāka justies neērti.

��� Vakar kāds atļāvies joku, kas loti nokaitināja misteru Groutu.

Viņa nolika nazi un dak�iņu uz galda un paskatījās uz apkalpotāju.

���� Kas noticis, D�ekson? � viņa vēsi jautāja. � Es jūs nesaprotu.

���� Kāds bijis namā. Misters Grouts bija tik loti aizņemts,. ka neko nedzirdēja. Pēc tam gan viņ� pārmeklēja visu māju. Vai tad jūs nedzirdējāt?

Viņa pakratīja galvu. Vai tie�ām "zilā roka" tikusi atklāta?

���� Kā tad kļuva zināms, ka mājā bijis sve�s cilvēks?

��� Viņ� atstājis pēdas, � dusmīgi sacīja D�eksons. � Vai jūs zināt baltās durvis, kas ved laboratorijā?

Viņa pamāja ar galvu.

����� Nu, lūk! Kad misters Grouts �orīt pustrijos no rīta iznācis no laboratorijas, viņ� uz durvīm pamanījis zilas rokas nospiedumu. Es to centos nomazgāt, bet man tas neizdevās.

��� Zilas rokas nospiedumu? � atkārtoja Eunika un juta, ka nobāl. � Ko tas nozīmē?

��� Ja es to zinātu. Sākumā es domāju, ka tas ir kalpones darbs, kurai �ajās dienās uzteica, bet kalpoņu istabas atrodas mājas otrā pusē un durvis vakaros tiek aizslēgtas.

Tātad nepazīstamā brīdināja ne tikai viņu, bet arī Digbiju?

Brokastu beigās atnāca Digbijs. Viņ� izskatījās noguris un nomocījies un greizi paskatījās uz Euniku.

����� Man loti �ēl, ka esat jau paēdusi, � viņ� īsi sacīja. � D�eksons jums pastāstīja, kas noticis �ajā naktī?

���� Jā, � mierīgi atbildēja Eunika. � Jūs zināt, ko tas nozīmē?

��� Tas nozīme nepatik�anas tam, kas to darījis, ja es viņu atradī�u.

Pec tam viņ� painteresējās par savu māti.

Eunika vienmēr no rītiem apvaicājās par misis Groutas veselību, tādel varēja pateikt, ka nakti tā pavadījusi labi un jūtas labāk.

���� Nevar jau gaidīt ātru atveseļo�anos, � piebilda Dig�bijs. � Kā gulējāt jūs?

���� Lieliski, � viņa sameloja.

���� Manu �okolādi nogar�ojāt?

Viņa pamāja ar galvu.

���� Kāda tā ir?

���� Brīni�ķīga.

���� Neēdiet to pārāk daudz uzreiz.

Par nakts apciemojumu viņi vairs nerunāja.

Kad Eunika devās darbā, viņa redzēja kalpones, kas cen�tās no durvīm nomazgāt zilās rokas zīmi. Tā kā viņām tas neizdevās, Digbijs lika durvis nokrāsot zilā krāsā. Viņa re�dzēja, ka Digbijs bija nervozāks nekā parasti.

Pēcpusdienā pie lorda Voltema tika rīkota pieņem�ana par godu ārzemju diplomātiem. Digbijs uzskatīja par nepie�cie�amu uzturēt pazī�anos ar lordu Voltemu, kur� bija viens no Sitijas lielākajiem komersantiem. Digbijs loti veikli bija nodibinājis sindikātu, kas uzpirka lielos Dentona īpa�umus, kuriem drīz vajadzēja kļūt par viņa īpa�umiem.

Sabiedrībā bija daudz dāmu, kas gribēja ar viņu iepazīties, jo Digbijs skaitījās lieliska partija.

Viņ� tomēr izvairījās no pazī�anās ar sievietēm. Viņ� ne�gribēja nekādu saistību ar savu aprindu meitenēm.

Viņam aiz muguras paziņas stāstīja par viņu visādus �au�bīgus notikumus. Viņ� piemānot savus upurus un pēc tam tos pametot.

Digbijs teica, ka atbraucis tikai uz mirkli. Viņ� �ajā vakarā bija nodomājis izdarīt interesantu mēģinājumu ar dzīvnie�kiem, un tas prasīja daudz laika.

����� Kā klājas jūsu mātei, Grout? � jautāja mājas saim�nieks.

���� Pateicos par vaicājumu. Viņas veselība uzlabojas.

Viņam nepatika sarunāties par savu māti.

����� Es nezinu, kas ar viņu pēk�ņi noticis, � teica lords Voltems. � Vēl nesen viņa bija skaista un jaunavīga un pēk�ņi acu priek�ā sāka stipri novecot un zaudēt dzīves spēku.

����� Es arī to pamanīju, � atbildēja Digbijs, � sievietes viņas vecumā ātri novīst.

���� Man liekas, ka tas nav tas. Bet, piedodiet, es vienmēr aizmirstu, ka jūs pats esat ārsts.

Digbijs atvadījās un aizbrauca. Ceļā viņ� smējās, domājot, ko teiktu lords Voltems, ja viņ� zinātu misis Groutas novī�anas noslēpumu. Digbijs to bija uzzinājis nejau�i.

Viņas kaislība bija morfijs.

Viņ� uzzināja, no kurienes māte graudiņus saņem, un sāka pamazām no tiem morfiju izņemt. Beigu beigās viņai tika nodoti pavisam nevainojami graudiņi.

Viņ� to nedarīja tādēļ, ka mīlēja māti, bet gan tādēļ, ka viņa kaislība bija eksperimenti.

Vecajai sievietei �ie eksperimenti izrādījās traģiski. Viņa pēk�ņi sāka novīst un pakļāvās savam dēlam, kuru līdz tam mācēja turēt paklausībā. Viņ� lika to uzmanīt, lai viņa neva�rētu tikt pie narkozes. Bez tās viņas griba bija salauzta, un viņa kļuva sava dēla verdzene.

Digbiju tāds stāvoklis, protams, apmierināja.

Mistera Soltera kabinetā nebija, kad D�ims atnāca. D�ims nepacietīgi sāka gaidīt, jo nebija to redzējis veselu nedēlu un viņam bija daudz kas ziņojams.

Veco advokātu �ajās dienās mocīja podagra, un viņam nebija noskaņojuma noņemties ar zilo roku.

��� Lai kas �is cilvēks arī būtu, viņam zīmogs ar zilās rokas zīmi vienmēr jānēsā līdzi. Es neatceros, ka zilā roka būtu kaut kur figurējusi. Ieteicu �ai lietai neveltīt vērību.

D�ims advokātam nepiekrita, bet pateikt to neuzdro�inājās.

����� Jūs man teicāt, ka misis Grouta uzrakstījusi jaunu testamentu. Ko jūs par to zināt? Savu pirmo testamentu viņa uzrakstīja �ajā pa�ā istabā.

D�ims pamāja ar galvu.

����� jā? Un viņa atņēma dēlam mantojuma tiesības �ajā jaunajā testamentā? Savādi! Man vienmēr likās, ka viņi viens otru sevi�ķi nemīl. Kam viņa novēlēja savu īpa�umu?

���� Marķīzam de Estremedam.

���� �is vārds man ir pazīstams. Tas ir bagāts spāņu grands, kur� da�us gadus bija spāņu sūtniecības ata�ejs Londonā. Varbūt viņ� bija pazīstams ar Dentoniem, kaut gan es to neatceros. Katrā gadījumā viņai nav pamata atstāt manto�jumu cilvēkam, kuram pieder puse provinces un vairākas pilis Spānijā. �is gadījums man sāk likties noslēpumains.

D�ims pastāstīja viņam par �okolādi.

Solters ironiski pasmīnēja.

��� Jūs domājat, ka tā ir saindēta? Mēs nedzīvojam Cēzara Bord�as laikā. Digbijam gan ir nekrietns raksturs, bet esmu pārliecināts, ka slepkava viņ� nav.

���� Katrā gadījumā ar �okolādi tomēr kaut kas nav labi. Noslēpumainā zilā roka to zināja un brīdināja mis Veldonu.

���� Blēņas, � norūca Solters. � Bet tagad lasieties, esmu jau tā daudz laika pazaudējis �ai muļķīgajai lietai.

D�ims devās uz laboratoriju un tur par �okolādi ieinte�resēja kādu no saviem draugiem ķīmiķiem.

����� Kas ar to varēja gadīties? � teica tas, svārstīdams rokās pāris �okolādes gabaliņus.

���� Nevaru jums to pateikt, bet bū�u loti pārsteigts, ja jūs tur neko neatradīsiet.

���� Atnāciet pulksten trijos vai �etros pēc pusdienas.

Kad D�ims norādītajā laikā ieradās, viņ� uz ķīmiķa galda

redzēja trīs stikliņus.

���� Sēdieties Stil, � teica ķīmiķis, � analīze man prasa daudz darba, bet es tie�ām atradu �okolādē nevajadzīgus piemaisījumus.

���� Ta�u ne indi? � nobijies prasīja D�ims.

����� No tehniskā redzes viedokļa dro�i vien. Nav tādas vielas, kas nesaturētu indi tādā vai citādā veidā. Var apēst simts tādu gabalu un tomēr nenomirt. Es atradu kādu vielu, kuru iegūst no Indijas kaņepēm.

���� Jūs domājat ha�i�u?

��� Jā, ja to smēķē, tad to sauc par ha�i�u. Kā ekstraktam tam ir cits nosaukums. Ja �is vielas lieto kopā lielā daudzu�mā, tad galu galā tas beidzas ar nāvi. Sākumā cilvēks zaudē samaņu. �ajā �okolādē �īs vielas tomēr nav tādā daudzumā, lai radītu minētās sekas.

���� Kādas sekas rodas no mazākas devas?

���� Mūsdienu zinātne uzskata, ka, �īs vielas pastāvīgi lieto�jot mazās devās, tiek nomākts gribasspēks un enerģija. Jums protams, ir zināms, ka Anglijā uz nāvi notiesātajiem noziedz�niekiem, ja viņi ir nervozi un jūtīgi, pirms nāves soda izpil�dī�anas ēdienam pieliek �is vielas. Pateicoties tam, soda izpildī�ana viņus ne sevi�ķi satrauc�

D�ims kļuva loti bāls, kad saprata Digbija plānu.

����� Kādu iespaidu �ī viela atstāj, teiksim, uz enerģisku meiteni, kuru viņai nepatīkams cilvēks grib piespiest kjūt tuvai ar to?

���� Viņa ne uzreiz atteiksies no preto�anās, bet pamazām viņai viss kļūs vienaldzīgs, jo �is vielas atstāj iespaidu ari uz loti stingriem raksturiem.

���� Es jūs saprotu, � D�ims mierīgi sacīja, � sakiet, vai var saukt pie atbildības cilvēku, kur� meitenei pasniedz �ādus saldumus?

��� Nedomāju vis. Es jau jums teicu, ka �o vielu daudzums �okolādē ir loti niecīgs, bet ar laiku tas pieaugs. Ja jūs man atnestu �okolādi vai citu ēdienu, kuram pielikta �ī viela, pēc trim nedēļām, es varētu izdarīt analīzi tiesai.

��� Vai visos �okolādes gabalos bija vienāds daudzums �īs vielas?

���� Jā, redzams, �is piejaukums izdarits �okolādes masai, no kuras gatavota �okolāde. To varēja izdarīt tikai pieredzējis farmaceits vai ārsts.

D�ims neko neatbildēja, jo zināja, ka Digbijs ir veikls ķīmiķis un praktizējo�s ārsts.

Atstājis laboratoriju, D�ims devās pastaigāt pa Haidparku. Viņam vajadzēja sakārtot domas. D�ims cie�i nolēma Euni�kai neko par to neteikt, bet nogaidīt, vai Digbijs nedos viņai lielāku porciju ha�i�a. No otras puses, viņam ļoti nepatika, ka vajadzēja meiteni atstāt �ajā �ausmīgajā mājā līdz zinā�mam laikam. Pa�reiz viņ� domāja tikai par Euniku un pa�visam būtu aizmirsis lēdijas Mērijas lietu, ja tajā nebūtu ieinteresēts viņa ienaidnieks Grouts. Kamēr Eunika atradās Grouta mājā, viņ� nevarēja nedomāt par lēdijas Mērijas lietu.

D�ims pirmo reizi redzēja Euniku vakara tualetē. Viņas tērps bija vienkār�s, bet tie�i tas pasvītroja viņas izcilo skais�tumu.

� Jūs esat neparasti jauka, � D�ims teica, tik uztraukts no prieka un laimes, sē�ot meitenei blakus ma�īnā, ka ne�drīkstēja ne pakustēties, � tik cildena un nesasniedzama viņa tam likās.

����� Man gandrīz bailes no jums, Eunika, � viņ� sacīja.

Viņa jautri iesmējās.

����� Nerunājiet tā, � viņa protestēja, bet iek�ēji izjuta labpatiku, redzot viņa dievinā�anu.

���� Man jālūdz jums piedo�ana, � sacīja Eunika, sē�ot ar D�imu Ri�karltonas viesnīcas lielās zāles stūrī. � Vai saņē�māt manu vēstuli? No manas puse bija mazliet muļķīgi sūtīt jums �okolādi. Tas nebija taisnīgi pret Groutu. Jūsu aizdo�mīgums pielipis arī man. Drīz es bū�u nervoza veca meita.

Viņ� pasmaidīja.

���� Es loti priecājos par jūsu vēstuli. �okolāde�

���� Nu?

���� Es jūsu vietā pateiktu Groutam, ka tā ir lieliska, � pasmaidīja D�ims.

���� Es tā arī izdarīju. Tomēr man grūti melot, pat ja tie ir sīkumi.

��� Kad viņ� no jauna pasniegs jums konfek�u kārbu, jums vajadzēs trīs vai �etrus gabaliņus atsūtīt man.

Viņa pārsteigta ātri uz to paskatījās.

���� Vai �okolādē kaut ko atrada?

�is jautājums D�imam bija loti nepatīkams. Viņ� negribēja un nevarēja viņai pateikt, ko ķīmiķis �okolādē atrada. Viņ� norūca kaut ko tādu, kas meitenei neko neizteica.

Viņa redzēja, ka D�ims no viņas kaut ko slēpj, bet bija pietiekami saprātīga, lai nepiespiestu D�imu uz atklātību. Bez tam viņai loti gribējās D�imam pastāstīt par zilo roku.

����� Tam visam acīmredzot ir kāda sevi�ķa nozīme, � piezīmēja D�ims, noklausījies viņas stāstu, � pat tam, ka roka ir zila, Digbijs to vēl nav sapratis. Bet tagad labāk parunāsim par mums.

Viņ� uz īsu mirkli uzlika savu delnu uz viņas mazās rokas.

Viņa neatgrūda D�ima roku. Tā viņi sēdēja un sarunājās, līdz pienāca viesmīlis.

���� Es palik�u pie Groutiem vēl kādu mēnesi, ja tad man tur vairs nebūs darba, atgriezī�os fotodarbnīcā. Protams, ja mani tur vel gribēs pieņemt.

����� Es zinu kādu, kas jūs gaida daudz vairāk nekā foto�grāfs. �ā cilvēka sirds smeldz, kad tas redz jūs aizejam.

���� Kas ir �is cilvēks? � viņa klusi jautāja.

���� Kāds, kas nelūgs jūsu roku, pirms nevarēs sagādāt jums bezrūpīgu dzīvi. Kāds, kas gatavs skūpstīt zemi, pa kuru jūs staigājat. Kāds, kas gribētu jums ierīkot labāku ligzdiņu nekā mazo dzīvoklīti pie dzelzceļa līnijas.

Viņa brīdi klusēja, un D�imam jau likās, ka viņ� to aizvai�nojis.

���� D�im, � viņa teica, uz to neskatoties, � es priecātos par pavisam vienkār�u dzīvoklīti, un mani nebaida dzelzceļa līnija.

Viņa pacēla galvu, un viņas acīs tas ieraudzīja asaras.

���� Ja jūs nebūsiet uzmanīgāks, D�im, � viņa teica joko�dama, � es vēl jūs bildinā�u.

��� Atļaujiet aizsmēķēt cigareti, � viņ� palūdza aizsmaku�ā balsī.

Kad Eunika pamāja ar galvu, viņ� aizdedzināja sērkociņu, un viņa rokas drebēja.

Viņa biinījās par viņa mieru, nenojauzdama, ka lielā laime sa�ņaudza viņa krūtis tā, ka viņ� ne vārda nevarēja izrunāt.

Atpakaļceļā viņa vēlējās, lai D�ims to sev pieglaustu, lai apklātu viņas lūpas un acis ar ugunīgiem skūpstiem. �ajā brīdī viņai neeksistēja nekādas robe�as, un tam, ko diktēja prāts, nebija vairs nozīmes. Bet viņ� sēdēja viņai blakus mierīgi, sapņodams par mirdzo�o nākotni.

���� Ar labu nakti, D�im!

Viņas balsī skanēja vienaldzība un vil�anās, kad tā sniedza viņam roku, stāvot pie Grouta mājas pla�ajām parādes durvīm.

��� Ar labu nakti, � viņ� sacīja klusā, drebo�ā balsī, maigi skūpstīdams viņas roku.

Viņa gandrīz sadusmojās uz sevi, stāvot savā istabā pie spoguļa.

���� Man gribētos, lai viņ� nebūtu tik loti labs un attiecībā

uz da�ām lietām būtu mazliet drosmīgāks.

* * *

D�ims brauca mājā tik ro�ainā garastāvoklī, ka nejuta ne laiku, ne vietu. Viņam likās, ka viņ� ir tik tikko iesēdies ma�īnā, kad tā jau piestāja pie viņa durvīm.

Tajā brīdī, kad viņ� gribēja ieiet mājā, parādes durvis atvērās un uz ielas iznāca melni ģērbusies dāma. Dāma devās pie auto, kas to gaidīja. Brīnīdamies D�ims noskatījās viņai pakal, bet tūlīt aizmirsa, iegrimdams savu pārdzīvojumu brīnumainajā pasaulē. Dzīvokli viņ� veselu stundu nosēdēja nepakustēdamies, atcerēdamies katru sīkumu aizvadītajā va�karā.

Viņ� nebija ticējis, ka �ī debe�ķīgā būtne kādreiz piederēs viņam, bet nu tas varēja notikt. Viņam tikai vajadzēja palie�lināt savus ienākumus.

Viņ� izklaidīgi paskatījās uz galdu. Tur viss bija kārtībā. Viņa priek�ā atradās dienasgrāmata, bet�

D�ims labi atcerējās, ka atstājis to vaļā, bet tagad tā bija aizvērta un atradās citā vietā.

Katru rītu nāca apkopēja, bet tai atslēgas nebija. D�ims pats viņai atvēra durvis. Tas parasti bija tajā laikā, kad viņ� gatavoja sev brokastis.

Viņ� atvēra grāmatu un no pārsteiguma gandrīz pietrūkās kājās � lapaspusē, kur viņ� bija beidzis rakstīt, atradās veca atslēga. Tai bija piestiprināta zīmīte ar uzrakstu � "Galvenā atslēga D.G.".

�eit nebija zilās rokas zīmes, tikai rokraksts bija tas pats, kas zīmītē, ko bija saņēmusi Eunika.

Melni tērptā dāma bijusi viņa istabā un devusi tam iespēju iekļūt Digbija Grouta mājā. D�ims ilgi nevarēja atgūties no pārsteiguma.

Eunika pamodās mazliet neapmierināta. Kad viņa, apsē�dusies gultā, sāka dzert tēju, ko atnesa istabas meita, viņa atcerējās savas neapmierinātības cēloni un iesmējās.

���� Eunika Veldona, � viņa sev sacīja, � tādēļ, ka labā�kais no visiem vīrie�iem izrādījās pārāk godīgs vai kautrīgs, lai tevi noskūpstītu, tu jūties vīlusies un neapmierināta. Bez tam bija nepiedodami pa�ai sevi piedāvāt vīrietim. Tas vairāk nedrīkst notikt. Tu nedrīksti neko runāt par mazo dzīvoklīti pie dzelzceļa līnijas! Esi pārliecināta, Eunika, ka �ajā dzī�voklītī uz grīdas ir tepiķi un pie sienām karājas piemiņas lietas, kas atvestas no kara, jā, un ari skatam no istabas loga jābūt jaukam, kad nebrauc garām vilciens. Starp citu, tev arī nebūs laika priecāties par skaisto skatu, tā kā tu vienmēr būsi ar kaut ko aizņemta. Bet tagad tev laiks celties, Eunika.

Kad Digbijs gāja pa koridoru, viņ� dzirdēja meitenes jaut�ro, svaigo balsi atskanam no vannas istabas. Eunika viņam tagad likās ne tikai iekārojama, bet pat nepiecie�ama. Viņai vajadzēja būt viņa mājas greznumam un viņu pa�u pacelt sabiedrības acis. �ajā brīdī viņ� pat bija ar mieru �o meiteni apprecēt � apprecēt meiteni, kuru bija nodomājis izmantot tikai kā rotaļlietu.

D�eksons redzēja, ka viņ� smīnot nokāpa pa trepēm.

��� Pienākusi jauna �okolādes kārba, � sulainis teica klusi, kā juzdams, ka �is ziņojums pa�reiz ir nevietā.

���� Iemetiet to atkritumu kastē vai atdodiet manai mātei, � Digbijs teica vienaldzīgi.

D�eksons izbrīnījies uz viņu paskatījās.

���� Jūs negribat..

���� Jūs pārāk daudz jautājat, D�ekson. Ja jau mēs par to runājam, tad paklausieties, ko teik�u, � beidziet smīnēt, kad runājat par mis Veldonu, un izturieties tā, kā jāizturas sulai�nim pret jaunkundzi. Sapratāt?

���� Es neesmu sulainis, � drūmi atbildēja D�eksons.

���� Jums �ī loma jāspēlē un jāspēlē labi. Ieteicu jums neprasīt paskaidrojumus, citādi� � Viņ� paņēma vienu no suņu pātagām, kas gulēja uz krēsla.

D�eksons nobijās. Viņ� pārgāja uz samierino�u toni, tikai viņa sejā raustījās muskuli.

���� Es neko sevi�ķu negribēju teikt. Es pret �o dāmu vien�mēr esmu izturējies ar cieņu.

����� Atnesiet man pastu uz ēdamistabu, � īsi pavēlēja Digbijs.

Drīz ienāca Eunika.

���� Labrīt, � viņ� teica, pasniegdams meitenei krēslu. � Vai jautri pavadījāt laiku vakar vakarā?

���� Lieliski, � atbildēja Eunika un tūlīt novirzīja sarunu uz citām lietām.

Digbija izturē�anās bija visai korekta. Viņ� vispār to neizjautāja par iepriek�ējo vakaru. Kad viņa gāja darbā uz misis Groutas istabu, viņ� tai nesekoja, no kā, starp citu, viņa baidījās. Darba bija maz: viss galvenais jau bija padarīts.

Digbijs kavējās ēdamistabā, kamēr pie viņa mātes bija ārsts. Tas paziņoja, ka viņa māte ir pilnīgi vesela. Ārsts gan pieļāva recidīva iespēju, bet domāja, ka tas tomēr nenotiks. Digibjs par katru cenu gribēja ar savu māti parunāt.

Misis Grouta sēdēja krēslā un vienaldzīgi pētīja vispirms tepiķa zīmējumu, bet pēc tam pagalmu. Gada laiku maiņa viņai nenozīmēja neko citu kā apģērba maiņu. Viņas dīvainā sirds, kas kādreiz neprātīgi priecājās par pavasari, tagad bija kļuvusi vāja un vienaldzīga. Viņas kādreiz tik brini�ķais augums bija bijis viņas prieka avots, bet arī viņas bēdas un lāsts.

Viņa domāja par Euniku. Meitenes liktenis viņu nemaz neinteresēja. Ja dēls vēlas to iegūt, � lai ņem. Tomēr da�u iemeslu dēļ viņa domāja, ka būtu labāk, ja �īs meitenes nemaz nebūtu tuvumā. Viņu uztrauca rēta, bet tā, protams, bija nejau�ība. Vecā cerēja, ka dēls aizrausies ar Euniku un nenāks tik bie�i pie viņas. Viņa no tā tik loti baidījās. Viņa zināja, ka Digbijam tikpat vienkār�i �ķiet iznīcināt viņu, kā izdzēst nevajadzīgu sveci. Viņa domāja, ka viņ� neko nezina par jauno novēlējumu, un, tā domājot, ironisks smīns pārslīdēja viņas sejai. Tas viņam būs nepatīkams pārsteigums. �ēl tikai, ka viņa to neredzēs un nevarēs priecāties par �o jauko skatu.

Durvis uzmanīgi atvērās. Kāds kaut ko �ukstus runāja ar kopēju, un istabā ienāca Digbijs.

���� Kā jūties, māt? � viņ� mīlīgi jautāja.

Viņa uz to paskatījās bikli un uztraukti.

����� Labi, mans dēls, � viņa atskatījās pēc kopējas, bet tās vairs istabā nebija. � Sēdies. Vai nepasauksi kopēju? Tā man vajadzīga, manu puisīt.

���� Paspēsi, � viņ� vēsi sacīja, � man ar tevi par daudz ko jāaprunājas līdz viņas atnāk�anai. Vispirms es gribu zināt, kāpēc tu sastādīji jaunu testamentu par labu Estremedam, bet man novēlēji tikai 20 000 mārciņu.

��� Testaments, manu puisīt? Par ko tu runā? � viņa �ēli noteica.

���� Testaments, ko tu noslēpi slepenajā atvilktnē. Nesaki tikai, ka esmu to nosapņojis, vai tu, to darīdama, neesi bijusi pie pilna prāta. Es gribu zināt visu patiesību!

����� Es �o testamentu uzrakstīju pirms daudziem gadiem. Toreiz es domāju, ka man nepieder vairāk par 20 000 mār�ciņām.

���� Melo, � viņ� aukstasinīgi sacīja. � Tu to atstāji, lai man atriebtos, tu, vecā velnamāte.

Viņa ar �ausmām uz to paskatījās. Digbijs bija visbīsta�mākais, kad runāja �ādā tonī.

����� Es sadedzināju �o vērtīgo dokumentu. Ja tu redzēsi mis Veldonu, es vēlos, lai tu viņai pastāsti, ka esi to rak�stījusi, nebūdama pie pilna prāta.

Misis Grouta nevarēja parunāt. Viņas zods drebēja, un viņa domāja tikai par to, kā atsaukt kopēju.

���� Pievelc manu krēslu pie gultas, � viņa sacīja vājā balsī. � �eit gaisma ir pārāk spilgta.

Viņ� sākumā vilcinājās, tad izpildīja viņas vēlē�anos. Bet, kad viņa pieskārās pie gultai piestiprinātā zvana, viņ� sāka smieties.

��� Tev nav ko baidīties, māt. Tava nolādētā kopēja mū�īgi tevi neauklēs. Labāk izpildi manu pavēli. Es tūlīt pasauk�u mis Veldonu un teik�u, ka viņai jāatbild uz vēstulēm, ko tu �orīt saņēmi.

Vecā pamāja ar galvu.

Kad Eunika ienāca istabā, slimā izskatījās sliktāk nekā jebkad. Vina raidīja uz meiteni niknus skatienus, jo viņai bija aizdomas, ka tā atradusi testamentu. Tomēr uzvarēja bailes no dēla. Pēc tam, kad bija nodiktētas da�as vēstules, viņa aizturēja Euniku.

���� Apsēdieties uz mirkli, mis Veldona. Es gribēju jums pateikt da�us vārdus sakarā ar testamentu, ko jūs atradāt. Esmu loti priecīga, ka jūs to atradāt, jo es par to jau biju aizmirsusi. Redzat, mīlā jaunkundz, man laiku pa laikam zūd atmiņa, un testamentu es sastādīju tie�i tādā brīdī.

Viņa ar grūtībām izrunāja katru vārdu, un Eunika domāja, ka tam ir sakars ar viņas vājumu.

���� Es jūs saprotu, � viņa līdzcietīgi sacīja. � Jūsu dēls man visu paskaidroja.

��� Ak tā! Viņ� jau jums visu paskaidroja, � viņa domīgi paskatījās logā. � Vai esat loti draudzīga ar manu dēlu?

���� Ne sevi�ķi, � ar smaidu atbildēja Eunika.

���� Nu tas vēl nāks un daudz lielākā mērā, nekā jūs pati to domājat.

Vecās vārdos skanēja tāda nekrietnība, ka Eunika nodre�bēja.

* * *

D�ims mīlēja Londonu ar tās trok�ņiem, dzīvo kustību, mīlēja tās iedzīvotāju pastāvīgo humoru.

Parīze viņu nomāca ar savu dzī�anos pēc izpriecām un smago dzīves cīņu, kura tur bija sevi�ķi jūtama. Brisele arī bija kā maza Parīze, Berlīne kā jaunā Gomora, bet Madride kā nodzisis vulkāns, kurā krājas jaunas dego�as lavas masas, kas raujas uz āru.

Tāpat viņ� mīlēja Ņujorku, tērauda un betona pilsētu, kurā dzīvoja sentimentāli ļaudis, tomēr izlikdamies par tirā�niem. Nekas pasaulē nevarēja līdzināties Ņujorkas dzīvei. Dantes varenā fantāzija varēja tikai sapņot par tādu pilsētu, un Leonardo da Vin�i zīmēt tās plānu sev. Bet Londona palika Londona ar visu savu specifisko skaistumu. D�imam tā bija pasaules iemiesojums un civilizācijas simbols. Viņ� pagriezās un gāja cauri Konventa dārzam. Jaukais laiks uzla�boja viņa garastāvokli. D�ims varētu �eit pavadīt visu rītu, bet viņam vajadzēja runāt ar Solteru.

���� Vai kaut ko uzzinājāt par firmu "Solingers"? � bija pirmais Soltera jautājums.

Stilam vajadzēja atzīties, ka viņ� �o mīklu aizmirsis no�skaidrot.

���� Tas būtu loti svarīgi. �ī firma varbūt slēpj Digbiju un viņa māti. Mēs nevaram balstīties uz minējumiem.

D�ims viņam piekrita, bet pēdējā laikā bija noticis tik daudz, ka viņ� �o lietu bija aizmirsis.

���� Jo es vairāk domāju par �o lietu, jo veltīgākas liekas visas pūles. Jūs ta�u pats teicāt, ka lēdijas Mērijas atra�ana nav pietiekams pamats atņemt Groutiem viņu īpa�umu.

Solters neatbildēja uzreiz.

������� Teorija, protams, ne fakti, � bet viņ� nevarēja noliegt, ka noskaidrot lēdijas Mērijas pazu�anu būtu �ai lietā loti svarīgi.

� Tātad pamēģiniet uzzināt firmas "Solingers" būtību. Varbūt ari tās uzdevums ir atrast lēdiju Mēriju un noskaidrot jūsu jaunās paziņas personību. Katrā ziņā ar saviem meklē�jumiem jūs nevienam nekaitēsiet.

Pulksten divpadsmitos Eunika dzirdēja, ka pie mājas pie�brauca auto. Viņa izgāja uz balkona un redzēja Groutu, kas pa�reiz kāpa pa trepēm.

Viņai vēl negribējās gulēt, jo pēcpusdienā bija mazliet atlaidusies, tādēļ viņa ķērās pie rēķiniem, kurus atrada Dig�bija pagrabā.

Beidzot �o papīru pārskatī�anu, Eunika pēk�ņi izdzirda troksni� Pa balkonu kāds uzmanīgi zagās.

Meitene ātri nodzēsa gaismu un piegāja pie loga. Viņa attaisīja durvis un izgāja uz balkona. Pie sienas spiedās kāds tum�s stāvs.

��� Kas tur ir, � meitene iekliedzās. Tum�ais stāvs neatbil�dēja uzreiz. Beidzot tas teica:

���� Man loti �ēl, ka jūs nobaidīju, Eunika.

����� D�im! � iesaucās meitene. Viņu pārņēma niknums un sa�utums. Tātad tas bija D�ims, bet ne melnā sieviete. Viņ� izdomājis triku ar zilo roku! Viņa atcerējās, cik labi D�ims par zilo roku runāja, atcerējās, cik veikli viņ� tēloja pārsteigumu. Tātad viņ� viņu tikai izjokojis.

���� Es domāju, ka visprātīgākais jums ir pazust, � viņa vēsi sacīja.

���� Atļaujiet jums paskaidrot, Eunika.

���� Paskaidrojumi nav vajadzīgi. Jūs spēlējat no�ēlojamu spēli.

Viņa atgriezās istabā, gandrīz raudot no īgnuma, un no dusmām teju teju sāka dauzīt kājas pret grīdu. Viņ� tik zemiski bija par viņu pasmējies. Viņ� sagrāva visas viņas ilūzijas.

Eunika metās gultā un raudāja, līdz aizmiga.

* * *

���� Nolādēts, � teica D�ims, sē�oties savā neizskatīgajā automobilī.

Ātri braucot ap stūri, viņ� gandrīz sadūrās ar otru auto, kur�, ignorēdams noteikumus, brauca pa labo pusi.

����� Lempis! � �is izsauciens attiecās uz otras ma�īnas �oferi. D�ims bija ar mieru pats sevi ieplaukāt, tik nikns viņ� bija par to, ka nolēmis izmēģināt atslēgu.

Viņ� jutās līdz beidzamajam nelaimīgs un gribēja ar kādu parunāt, lai sevi nomierinātu. Viņ� tikai nezināja nevienu, kur� �im nolūkam būtu piemērots.

Varbūt misis Feja? D�ims pasmaidīja, iedomādamies, kā�du seju rādītu slimā, ja viņ� to nakts laikā uzmodinātu tikai tādēļ, lai pastāstītu savas bēdas.

Netālu no Beikerstrītas viņ� palēnināja gaitu un griezās atpakaļ, atcerēdamies firmu "Solingers". Pulkstenis bija divi, kad D�ims apstājās mājas priek�ā. Viņ� atcerējās, ka durvju sargs stāstīja viņam par sānu ieeju, kuru izlieto firmas īpa��nieks. Stils ātri atrada durvis. Viņam par izbrīnu durvis nebija aizslēgtas.

Pēk�ņi atskanēja vienmēngi policista soli. D�ims ātri iegā�ja sētā, lai netiktu pieķerts likuma pārkāp�anā un sodīts par sve�u durvju atvēr�anu naktī.

Caur sētu viņ� aizgāja līdz mājas durvīm, bet tās bija aizslēgtas. Arī logi bija cie�i noslēgti ar slēģiem, tā ka neva�rēja saprast, vai iek�ā dega gaisma vai ne.

Drīz Stils atrada durvis. Viņ� pamēģināja tās atvērt, durvis nebija aizslēgtas. Viņ� tās atgrūda un atradās �aurā koridorā, kas noslēdzās ar restotām durvīm. Labajā pusē bija zaļas durvis, kuras viegli atvērās, un D�ims atradās spilgti apgais�motā kantorī. Tajā nebija mēbeļu, izņemot galdu un krēslu, bet ne tas pārsteidza D�imu. Tajā mirklī, kad viņ� ienāca, melni tērpta sieviete gāja uz blakus istabu. Izdzirdusi durvju vēr�anās troksni, viņa ātri pagriezās, aizsegdama seju ar melnu plīvuru. Lai cik ātri viņa arī nolaida plīvuru, D�ims paspēja tajā pazīt misis Feju.

������ Kas jūs esat un ko jūs vēlaties? � viņa jautāja. � Ak, mister Stil, � viņa ieteicās, pazīdama D�imu.

���� Man loti �ēl, ka esmu spiests jūs traucēt, bet man vajag ar jums parunāt, � atbildēja D�ims, aizvērdams aiz sevis durvis.

���� Jūs redzējāt manu seju?

D�ims pamāja ar galvu.

���� Jūs mani pazināt?

���� Jā, jūs esat misis Feja.

���� Jūs varbūt domājat, ka mānu jūs, bet man ir svarīgi iemesli nerādīties dienā.

���� Jūs man atstājāt atslēgu?

���� Jā, bet pagaidām es neko jums nevaru pateikt, � jā, un vispār maz ko varu pastāstīt.

Tas bija neticami: satikt sievieti, kurai viņ� gribēja stāstīt savas bēdas, pusnakts stundā vienkār�i iekārtotā kantorī. Viņ� paskatījās uz viņas baltajām, maigajām rokām un pa�smaidīja.

Viņa saprata D�ima domas un teica:

���� Jūs domājat par zilo roku?

���� Jā, es par to domāju.

����� Vai jums tas nelikās kaut kas līdzīgs nevajadzīgam izlēcienam?

��� Nē. Man liekas, ka aiz tā slēpjas interesanti notikumi. Pastāstiet man tos, ja tas iespējams.

Viņa sāka staigāt �urpu turpu pa istabu.

���� Jūs atnācāt �urp tādēļ, ka uzzinājāt no Dienvidame�rikas, ka es interesējos par meiteni. Vai viņai draudēja bries�mas?

����� Nē, pa�reiz briesmās esmu tikai es, jo es viņu ļoti aizvainoju.

Viņa pēto�i uz to paskatījās, bet neko nejautāja.

���� Ja jūs to attiecināt uz maniem brīdinājumiem, es jūs nenosodu. Man viņa jābrīdina tā, lai tas uz viņu atstātu iespaidu.

���� Es te nesaprotu tikai vienu. Ja Eunika par to kaut ko pateiks Digbijam Groutam�

����� Es pieļauju tādu varbūtību. Bet viņ� nesapratīs �īs zīmes dziļāko nozīmi. Es negribētu, lai ar Euniku notiek kāda nelaime.

���� Vai jums ir sevi�ķi iemesli viņu aizstāvēt?

Viņa palocīja galvu.

���� Vēl pirms mēne�a man likās, ka viņa ir tā persona, ko es sen jau meklēju. Gadījums mani uzveda uz viņas pēdām. Bet viņa izrādījās tāda pati ēna kā visas citas, kurām es sekoju, � viņa sacīja ar rūgtu smaidu. � Viņa mani ieinteresēja ar savu skaistumu un labo raksturu, kaut gan tagad es zinu, ka viņa nav tā persona, kuru es meklēju. Jūs ari par viņu interesējaties, mister Stil.

���� Jā, un pat loti.

���� Jūs mīlat Euniku?

Jautājums bija tik negaidīts, ka D�ims nevarēja uz to uzreiz atbildēt. Viņ� bija noslēgts un mazrunīgs cilvēks, un viņam nepatika runāt par savām jūtām.

���� Ja jūs nemīlat Euniku patiesi un dziļi, tad nemokiet viņu. Viņa ir vēl pārāk jauna un skaista, lai būtu vīrietim īslaicīgas intrigas objekts, kā to vēlas misters Grouts.

���� Kā? Viņ� to vēlas?

Viņa pamāja.

���� Jūs gaida liela nākotne, un es esmu pārliecināta, ka

jūs negribēsiet bojāt savu spīdo�o karjeru maldīgas mīlas dēl.

Viņ� pacēla galvu un paskatījās viņai sejā. Viņa runāja ar iejūsmu, un viņas sejas vaibsti atdzīvojās.

Viņ� nodomāja, ka, izņemot Euniku, nekad nav redzējis tik brīni�ķīgu sievieti.

��� Esmu nobeigusi savus meklējumus, un, ja man izdosies Groutus saukt pie atbildības, mana loma beigsies, mani ne�kas vairs ar dzīvi nesaista.

���� Uz ko jūs cerējāt?

���� Es meklēju to, ko nevarēju atrast. Man atliek dzīvot ne vairāk par gadu, un man jābūt apmierinātai ar to, ko Dievs man dod. �etrdesmit trīs gadi nodzīvoti velti, �etrdes�mit trīs gadus es mocījos. Man bērnībā trūka mīlestības, manas laulības bija �ausmīga, rūgta vil�anās. Esmu zaudējusi visu, mister Stil, � visu � vīru, bērnu un cerības.

���� Tātad jūs�

��� Es esmu lēdija Mērija Dentona. Es domāju, ka jūs jau sen to esat iedomājies.

D�ims nobijās.

Tātad viņ� ir to atradis. Bet tas nevarēja viņam atnest ne apbalvojumu, ne paaugstinājumu, kur� viņam bija tik nepie�cie�ams. D�ims bija vīlies.

���� Jūs izskatāties vīlies. Jūs ta�u gribējāt atrast lēdiju Mēriju?

Viņ� to apstiprināja klusēdams.

��� Viņa jums liekas mazāk valdzino�a, nekā jūs gaidījāt?

Viņ� neatbildēja, jo nevarēja teikt viņai, ka meklējis tās

miru�o bērnu.

��� Vai jūs zināt, ka es jau vairākus mēne�us jums sekoju? Es iepazinu jūsu raksturu un iemīlēju jūs.

Pēdējo viņa sevi�ķi uzsvēra un uzlika savu roku uz viņa pleca.

������� Padomājiet par savām jūtām pret Euniku, ja jūs viņu nemīlat, tad atcerieties, � pasaule ir pla�a un laimi var atrast ari citur.

���� Es mīlu Euniku. Vina ir sākums un beigas visām ma�nām cerībām, un pasaulē nav otras sievietes, kuru es varētu mīlēt.

Lēdija Mērija noņēma savu roku no viņa pleca, un viņ� dzirdēja viņas straujo elpo�anu.

���� Es jau tā domāju, � viņa klusi sacīja.

D�ims izstiepās un paskatījās viņas sejā.

����� Lēdija Mērija, jūs uz visiem laikiem atsakāties no cerībām atrast savu meitu?

Viņa pamāja.

���� Ja Eunika būtu jūsu meita, vai jūs varētu viņu atdot man?

��� Jūs esat vienīgais cilvēks, kam es uzticētu meiteni, kas man mīla. Bet arī jūs dzenaties pēc rēgiem. Es noskaidroju, kas ir viņas vecāki.

���� Vai esat redzējusi rētu uz viņas rokas?

Tā bija viņa pēdējā cerība.

���� Es par to neko nezinu. Kāda tā izskatās?

���� Tā ir maza apdeguma rēta pus�iliņa lielumā.

����� Dorotejai uz miesas nebija nekādu plankumu. Ticiet man, ka jūsu meklējumi ir tikpat bezmērķīgi kā mani. Tagad es jums pastāstī�u �o to no manas dzīves. �ī māja pieder man. Mans vīrs nopirka to un uzdāvināja man pirmajā augst�sirdībā. Māja piederēja man vēl tad, kad visi domāja, ka tā pieder viņam. Vispār mans vīrs nebija augstsirdīgs, bet es jums nesāk�u stāstīt par to, kā viņ� izturējās pret mani. No ienākumiem, ko deva māja, es varēju dzīvot. Bez tam arī tēvs man atstāja mantojumu. Viņ� bija loti nabadzīgs, kad es precējos. Tad nomira viņa brālēns lords Retingems un atstāja viņam ievērojamu mantojumu. To gandrīz visu man�toju es.

���� Kas ir Med�a Bensona?

���� Vai jums tas jāzina? Viņa kalpo man.

���� Kādēļ viņa bija cietumā?

Lēdija Mērija saknieba lūpas.

���� Jums jāapsola man neko nejautāt agrāk, pirms es pati jums visu paskaidro�u. Tagad varat pavadīt mani mājās.

Viņa atskatījās.

����� Parasti es te saņemu daudz telegrammu, uz kurām nākas atbildēt. Es tās atstāju �eit, un sekretārs no rītiem tās nosūta uz pastu. Es sacēlu kājās visu policiju no Buenosairesas līdz �anhajai un esmu �ausmīgi nogurusi. Bet mans darbs vēl nav galā. Mūsu lieta vēl nav nobeigta, D�im, � viņa tā vārdu izrunāja kautrīgi un bērni�ķīgi pasmaidīja, kad Stils nosarka. � Pat Eunikai nebūs iebildumu, ja es jūs tā sauk�u. Tas ta�u ir tik skaists vārds.

Viņam gribējās pajautāt, kādēļ viņa dzīvo tik vienkār�ā dzīvoklī, būdama bagāta, bet nodomāja, ka viņa tik un tā nedos izsmeļo�u atbildi.

Viņ� no tās atvadījās pie viņas durvīm.

���� Ar labu nakti, kaimiņien, � viņ� smaidot sacīja.

���� Ar labu nakti, D�im, � viņa klusi atteica.

Kad istabā atspīdēja pirmie saules stari, D�ims vēl arvien sēdēja savā krēslā un pārdomāja notiku�o.

No rīta izsūtāmais atnesa vēstuli no Eunikas. D�ims no�pūtās, pirms to atvēra.

"Man pat prātā nenāca, ka tas varētu būt jūs, pēc tam, kad jūs izteicāt pārliecību, ka aiz "zilās rokas" slēpjas sie�viete. Tā nebija skaista rīcība, D�im. Jūs izsaucāt visu �o sensāciju, pārbaidījāt mani līdz nāvei tikai tādēļ, lai es jau tūlīt mestos jūsu apkampienos. Es visu saprotu. Jūs nevarat ciest Groutu un vēlaties, lai es no �īs mājas aizeju. Man grūti jums piedot un tāpēc lūdzu jūs nerādīties agrāk, pirms es sauk�u".

���� Nolādēts, � no�ukstēja D�ims. �o vārdu viņ� jau bija atkārtojis vairākkārt no tā brī�a, kop� iz�ķīrās ar meiteni.

Viņ� uzrakstīja Eunikai jau sesto vēstuli, bet, tāpat kā iepriek�ējās, saplēsa to sīkos gabaliņos. Nevarēja viņai visu izskaidrot par atslēgas atra�anos, nenododot lēdiju Mēriju.

Pēk�ņi viņam ienāca prātā jauna doma un viņ� aizsteidzās uz kaimiņu dzīvokli.

Durvis viņam atvēra Bensona. �oreiz viņa uz to skatījās laipnāk.

���� Kundze vēl gul.

Viņa zināja, ka lēdijas Mērijas inkognito D�imam vairs nav noslēpums.

��� Vai nevarat viņu pamodināt? Lieta, kuras dēl es atnā�cu, ir loti svarīga.

����� Es apskatī�os.

Med�a iegāja guļamistabā. Pēc minūtes viņa atgriezās.

���� Kundze atmodusies. Viņa dzirdējusi jūsu klauvē�anu.

Lēdija Mērija apģērbusies bija atlaidusies gultā.

Viņa paņēma vēstuli no D�ima rokas, kur� viņai to snie�dza, ne vārda nerunājot.

����� Neuztraucieties �ā jautājuma dēl un nedomājiet par to. Bet tagad ļaujiet man pagulēt. Neesmu gulējusi veselu

diennakti.

* * *

Kad Eunika bija vēstuli nosūtījusi, viņa tūlīt saprata, ka bijusi netaisna pret D�imu. Ja viņ� tā rīkojies, tad tikai aiz mīlestības uz viņu. Bez tam viņai bija arī cits iemesls tam piedot. Kad viņa iegāja Grouta laboratorijā, viņa atrada to pētot lielu fotogrāfiju.

����� Fotogrāfija izdevusies lieliski, ņemot vērā to, ka tā uzņemta mākslīgā apgaismojumā.

Tas bija laboratorijas durvju attēls, uz kura skaidri bija redzams rokas nospiedums.

���� Tā ir sievietes roka, � sacīja Digbijs.

���� Jūs esat par to pārliecināts?

���� Protams. Roka ir pārāk maza, lai piederētu vīrietim.

Tātad viņai nebija taisnība attiecībā uz D�imu. Bet kas

gan D�imam bija vajadzīgs �eit, mājā?

Viņa saprata, ka viņai jālūdz D�imam piedo�ana.

Kad Eunika bija brīva, viņa piezvanīja D�imam, bet kan�torī viņa nebija.

Visu dienu viņu mocīja domas, ka apvainojusi mīļoto cilvēku, un Eunika gaidīja, ka viņ� pats tai piezvanīs, bet viņ� nezvanīja.

Visu dienu viņa �ausmīgi garlaikojās, jo pat Grouta nebija mājās. Viņ� ieradās tikai uz pāris minūtēm, ātri pārģērbās un atkal aizgāja.

Viņu mierināja tikai doma, ka viņa drīz �o vietu atstās. Eunika bija aizrakstījusi savam iepriek�ējam �efam, un viņ� tūlīt atbildēja, ka ar prieku pieņems to atpakaļ. Tad viņa varēs ar D�imu satikties, cik tik viņai patiks. Un viņ� atkal būs tāds pats, kāds bija agrāk, kad viņa aizies no Groutiem.

Slimnieku kopēja vakarā izgāja, un misis Grouta pasauca Euniku. Vecā gan nevarēja viņu ciest, bet bailes palikt vienai bija stiprākas par naidu pret meiteni.

����� Palieciet pie manis, kamēr atgriezīsies kopēja. Varat lasīt, tikai neradiet nemieru.

Eunika pasmaidīja un aizgāja pēc grāmatas. Kad meitene atgriezās istabā, viņa redzēja, ka misis Grouta kaut ko pa�slēpj zem spilvena. Vecā spēlējās ar saviem pirkstiem. Viņas galva bija noliekta, un viņa atgādināja cilvēku, kas dziļi iegrimis savās domās.

Eunikai negribējās lasīt. Katrā lapaspusē viņai rādījās D�ima attēls. Eunika meklēja iemeslu grāmatu nolikt.

Negaidot misis Grouta ierunājās.

���� No kā jums tā reta uz rokas?

���� Nezinu. Tā man bija jau tad, kad biju maza meitene. Liekas, esmu apdedzinājusies.

Sekoja ilgs klusums.

���� Kur jūs esat dzimusi?

���� Dienvidāfrikā.

Atkal sekoja klusē�ana.

���� Es atradu jūsu miniatūruzņēmumu, misis Grouta, � sacīja Eunika, neatrazdama citu sarunas tematu.

���� Manu? Ak jā! Atceros. Vai mani tajā var pazīt? � ar nepatiku viņa jautāja.

���� Jā, jums tā vajadzēja izskatīties pirms daudziem ga�diem. Es varu saskatīt kaut kādu līdzību, � Eunika sacīja diplomātiski.

���� Jā, tāda es agrāk izskatījos. Vai jums patīk �is uzņē�mums?

���� Jā, jūs, kā redzams, esat bijusi loti skaista, � Eunika teica sirsnīgi un domāja to pilnīgi patiesi.

���� Jā, es biju loti skaista. Mans tēvs gribēja manu dzīvi aprakt mazā ciematiņā, jo domāja, ka esmu pārāk skaista pilsētai. Tas bija bezsirdīgs vecis.

Eunika pabrīnījās, ka viņa tā runāja par savu tēvu. Re�dzams, bauslis, kas liek cienīt savus vecākus, �ajā ģimenē ne sevi�ķi tika ievērots.

���� Kad es biju meitene, mūsu ģimenes galva bija tirāns, kas domāja tikai par to, kā izkalpināt savu ģimeni, un es viņam atmaksāju ar to pa�u jau no tā laika, kad sāku pat�stāvīgi domāt.

Eunika klusēja.

Viņu loti interesēja �īs sievietes traģēdija, kas no ziedo�as meitenes pārvērtusies salīku�ā vecenē.

��� Vīrie�i mani pielūdza, mis Veldona, � ar patiku sacīja vecā, � vīrie�i, kuru vārdi bija pazīstami visā pasaulē.

Eunika atcerējās marķīzu de Estremedu un gribēja uzzi�nāt, vai misis Groutas devība pret viņu nav izskaidrojama ar vecu mīlestību.

����� Bija cilvēks, kas gribēja mani precēt, bet mani, kā liekas, nomelnoja viņa acīs. Viņ� mani pameta un apprecēja kādu skaistu, vienkār�u meiteni no Malagas, � viņa iesmē�jās.

Viņai nebija nolūka iepazīstināt Euniku ar savu pagātni, bet kaut kas viņā atmodināja atmiņas. Pie tam viņa skatījās uz Euniku kā uz ģimenes locekli. Tā vai citādi, Digbijs tāpat viņai visu izstāstīs.

���� Tas bija marķīzs. Ne�ēlīgs cilvēks. Mans tēvs nekad man to nepiedeva. Pēc tam, kad atgriezos mājās, viņ� ar mani vairs nerunāja ne vārda, kaut gan vēl nodzīvoja veselus divdesmit gadus.

Pēc atgrie�anās mājās? Tātad viņa aizbēgusi ar marķīzu. Eunikai pamazām kļuva viss skaidrs.

���� Kas tad notika ar meiteni? � viņa laipni jautāja, un pati nobijās par savu drosmi.

��� Viņa nomira, � vecā sacīja ar dīvainu smaidu. � Viņ� stāstīja, ka esmu to nositusi. Bet es to neizdarīju. Es viņai tikai pateicu patiesību, � viņa vēl kaut ko pie sevis norūca.

���� Kad es uzzināju, ka mans bērns � dēls�

Viņa pēk�ņi apklusa un palūkojās apkārt.

����� Par ko es runāju? � viņa uztraukusies jautāja.

Eunika to visu bija klausījusies ar interesi. Tagad viņa

bija uzzinājusi �īs dīvainās ģimenes noslēpumu. D�ims viņai bija daudz stāstījis. Viņ� tai stāstīja par neievērojamo rakst�vedi, kur� apprecēja misis Groutu un kuru viņa tik loti nicināja. Tas bija viņas tēva kalpotājs, un viņam samaksāja, lai noslēptu meitenes negodu. Tātad Digbijs bija marķīza de Estremedas dēls, un no likuma viedokļa viņ� nebija Dentona miljonu mantinieks.

Eunika nekustīgi skatījās uz veco sievieti.

���� Lasiet ta�u, � tā teica pārmeto�i.

Eunika palūkojās pāri grāmatai uz misis Groutu un sa�stapās ar tās aizdomīgo skatienu.

Tas viņai jāpastāsta D�imam, kaut gan viņai kā Groutu sekretārei saimnieku interesēs vajadzētu klusēt, bet D�imu tik loti interesēja Dentona mantinieki.

Te vecā atkal ierunājās.

���� Ko es jums stāstīju?

���� Jūs runājāt par savu jaunību.

���� Vai es kaut ko runāju par vīrie�iem?

���� Nē, � Eunika atbildēja aizdomīgi skali.

��� Esiet uzmanīga ar manu dēlu. Viņ� nav muļķis un da�ā ziņā atgādina savu tēvu.

���� Misteru Groutu? � jautāja Eunika.

Meitene pati sevi nicināja, ka izmanto plānprātīgo sievieti ziņu ievāk�anai.

���� Grouts! � tā nicino�i norūca. � Nē. Tas no�ēlojamais cilvēks� bet, protams, Grouts. Kur� gan vēl? � viņa neuz�ticīgi jautāja.

Koridorā dzirdēja troksni.

���� Jūs mani neatstāsiet, mis Veldona, kamēr atgriezīsies kopēja. Vai ne tā? � viņa bailīgi �ukstēja.

���� Protams! Esmu ta�u �eit, lai jūs izklaidētu, � smejot atbildēja Eunika.

Durvis atvērās, un Eunika dzirdēja, kā vecā nopūtās, kad durvīs parādījās viņas dēla elegantais stāvs.

���� Kopēja izgāja? Kā jūties, māt?

���� Ļ-oti labi, manu dēliņ, � drebot atbildēja māte. � Lūk, mis Veldona īsina man laiku.

���� Lieliski! Ceru, ka mis Veldona tevi nenobaidīja?

���� Nē, � sacīja Eunika neapmierināti, � kā gan jūs kaut ko tādu varējāt iedomāties?

���� Es domāju, jūs viņai pastāstījāt par mūsu noslēpumaino apmeklētāju, � viņ� sacīja smīnēdams un sēzdamies krēslā. � Vai tev nav nekas pretim, ja es smēķēju?

Eunikai likās, ka viņ� nebūtu ņēmis to vērā, ja māte būtu aizliegusi smēķēt.

Vecā klusēdama pamāja ar galvu un atkal lūdzo�i pa�skatījās uz Euniku.

����� Es gribēju noķert �o sievieti, � sacīja Digbijs, rau�dzīdamies dūmu gredzenos.

���� Par kādu sievieti tu runā, mans dēls?

���� Par sievieti, kas naktīs staigā pa mūsu māju un atstāj zīmes uz manas laboratorijas durvīm.

��� Tā, protams, bija zagle, � piezīmēja vecā bez sevi�ķa uztraukuma.

���� Tā bija sieviete un pie tam noziedzniece. Es aizsūtīju uzņēmumu ar viņas rokas nospiedumu uz Skotlendjardu. Tur atrada, ka rokas nospiedums ir identisks ar tādas sievietes rokas nospiedumu, kas savā laikā izcietusi sodu Holovejā.

Vecā pēk�ņi izstiepās visā augumā un uztraukti paskatījās uz dēlu.

���� Kas tā par sievieti? Par ko tu runā? � viņa aizsmakusi jautāja.

Digbijs bija tikpat izbrīnījies kā Eunika, redzot, kādu iespaidu uz veco sievieti atstāj viņa vārdi.

���� Es runāju par sievieti, kas ierodas mūsu mājā un visus uztrauc ar savas rokas nospiedumu uz durvīm�

Pirms vēl Digbijs paspēja nobeigt, viņa māte izlēca no gultas un iekliedzās:

���� Zilā roka! Zilā roka! Kā viņu sauca?

��� Policijas nodaļā man paskaidroja, ka viņu sauc Med�a Bensone.

Vienu sekundi misis Grouta stāvēja nekustīgi.

Pēk�ņi viņa sagrīļojās un katrā ziņā butu pakritusi, ja Eunika to neatbalstītu.

Tum�ajā koridorā kāds cilvēks aiz durvīm noklausījās visu sarunu. Viņ� visu vakaru bija sekojis Digbijam un reizē ar to ienācis mājā.

Kad viņ� dzirdēja istabā troksni, viņ� ieslīdēja kaktā un tur paslēpās.

D�ims domāja, ka laiks pazust, jo pēc minūtes, satraukti par vecās paģīb�anu, varēja saskriet visi mājas kalpotāji. Vispār bija loti bīstami tik agri ierasties �ajā mājā, bet D�ims par katru cenu gribēja uzzināt vēstules saturu, ko Digbijs bija saņēmis vakarā. ,

D�ims visur bija sekojis Digbijam, bet neko interesantu neuzzināja. Pie Pikadillijas Digbijs izkāpa, it kā lai nopirktu cigaretes. �eit pie viņa piegāja kāds sve�inieks un ātri iegrūda rokā vēstuli. �īs vēstules saturu D�ims tad arī gribēja uzzināt.

D�ims �aubījās � iet uz laboratoriju vai neiet� Atskanēja soli, un D�ims ātri iemuka Digbija darbistabā. Tur nebija kur noslēpties. To viņ� labi zināja. Kamēr kāds neienāca un ne�iededza uguni, viņ� bija dro�ībā. Kāds gāja garām, un D�ims uzvilka cepuri uz acīm. Seju viņ� aizklāja ar melnu zīda lakatu. Ja kāds ienāks, viņam no mājas nāksies izlauzties ar varu. Tās gan, protams, būs bēdīgas piedzīvojuma beigas, bet tomēr labāk, nekā atkal tikt nonicinātam Eunikas acīs.

Pēk�ņi viņa sirds sāka me�onīgi dauzīties. Kāds ienāca istabā, un D�ims ātri paslēpās zem galda. Tūlīt arī istaba tika apgaismota. D�ims varēja redzēt tikai cilvēka kājas, bet viņ� zināja, ka tas ir Digbijs.

Digbijs piegāja pie galda, atplēsa konvertu un dusmīgi iesaucās.

���� Mister Grout, nāciet ātrāk �urp, � atskanēja Eunikas balss.

Grouts izgāja.

D�ims ātri piecēlās un redzēja, ka vēstule vēl gul uz galda. D�ims iebāza to kabatā un izgāja koridorā. Pie trepēm stā�vēja D�eksons un skatījās uz aug�u.

Viņ� uzreiz D�imu nepamanīja, bet, ieraudzījis to, gribēja iekliegties.

Pirms D�eksons paspēja atvērt muti, ar dūres sitienu D�ims to notrieca zemē.

��� Kas noticis? � atskanēja Digbija balss, bet D�ima jau vairs mājā nebija.

* * #

D�ims pamazām palēnināja solus, tad apstājās pie ielas laternas, lai izlasītu vēstuli.

Vēstules lielākajai daļai nebija nekādas nozīmes, viņu ieinteresēja tikai viena frāze � "Stils jums seko, bet mēs viņu novāksim �ovakar".

�o teikumu viņ� izlasīja vairākas reizes un pasmaidīja.

Laiku pa laikam viņ� atskatījās, jo viņam likās, ka tam seko. Portlendas laukumā viņa aizdomas pastiprinājās. Div�desmit metru attālumā viņam sekoja divi vīrie�i.

��� Nu, jums vēl nāksies paskraidīt, � viņ� pie sevis sacīja un devās uz pilsētas nomali. Tad viņ� sāka skriet. D�ims bija lielisks skrējējs un trenējās divu jūd�u skrējieniem. Pēk��ņi viņ� dzirdēja aizveramies automa�īnas durvis. Viņi tātad paņēmu�i garāmbrauco�u taksi.

��� Tas nav sportiski, � noteica D�ims un skrēja uz pre�tējo pusi.

Auto apstājās, un �oferim tika dots rīkojums pagriezt atpakaļ. Stils skrēja lēnāk. Viņ� izdomāja plānu, kuram vaja�dzēja satriekt Digbija un viņa rokaspui�u nodomu.

Viņ� sāka iet lēnām, jo redzēja tuvojamies policistu. Kad auto apstājās viņam blakus, viņ� ātri atrāva durvis un ierau�dzīja vecu paziņu, kura seja bija aizklāta.

��� Izkāpiet, D�ekson, un pastāstiet, kādēļ jūs man sekojat pa �īs miermīlīgās pilsētas ielām.

D�eksons uzaicinājumam nepaklausīja, un D�ims to no auto izvilka. �oferis izbrīnījies uz viņiem noskatījās.

Otrs sekotājs D�imam bija sve�s. Tas bija maza auguma ar �auru, melnīgsnēju seju.

��� Atgriezieties pie Grouta un pasakiet viņam, ka manās rokās ir pietiekami daudz materiāla, lai nogādātu viņu cietu�mā vai uz e�afota, ja viņ� vēlreiz liks man sekot kādam no bandas "Trīspadsmit" locekļiem.

��� Ēs nezinu, ko jūs ar to gribat teikt, � atbildēja D�ek�sons, cenzdamies runāt mierīgi, � bet mēs par jums sū�dzēsimies, ka jūs ar varu izvilkāt mūs no ma�īnas.

��� Lūdzu, dariet to. Lūk, kur nāk policists. � Viņ� saķēra Grouta sulaini aiz apkakles un vilka pretim policistam.

���� �is cilvēks, liekas, vēlas par mani sūdzēties, � D�ims paziņoja policistam.

����� Nē, es to negribu, � izmisis sāka kliegt D�eksons. Viņ� ar �ausmām domāja par to, ko teiks viņa pavēlnieks, uzzinādams par �ādu "medību" iznākumu.

���� Nu, labi. Tad es ziņo�u par �o cilvēku. Pirmkārt, viņ� bez atļaujas nēsā ieroci. Pie tam viņ� to nēsā, lai man uz�bruktu.

Policijas iecirkņu gaisotne nav poētiska. Vienā no tiem Digbijs Grouts, atnācis atbrīvot savus ļaudis, bija tik sanik�nots, ka pat nepamanīja �īs lietas smieklīgo pusi.

Policijas iecirkņa priek�ā viņ� ar �ausmīgiem lāstiem atlai�da Antonio Fuenti, bet D�eksonu apbēra ar pārmetumiem.

��� Tu, vecais idiot, vai es neliku jums Stilam tikai sekot. Brensons būtu uzdevumu izpildījis tā, ka Stils pat pamanījis nebūtu. Kādel nemāt līdzi revolveri?

���� Es ta�u nevarēju zināt, ka viņ� taisīs tādus trikus. Es arī nezināju, ka iero�us nēsāt aizliegts.

Digbijs juta, ka viņa stāvoklis kļūst bīstams. Viņ� vienmēr uzskatīja, ka lielus plānus izjauc sīkumi.

Ar vienkār�u paņēmienu Stilam izdevās pievērst policijas uzmanību bandai. Tagad visi tās locekli bija kritu�i aizdomās. D�eksons pie Grouta kalpo kā pārvaldnieks, tādēļ viņa aiz�bildniecība bija saprotama. Attiecībā uz Fuenti Grouts tieca, ka to nepazīst, bet, tā kā spānis ir viņa kalpotāja draugs, viņ� galvo ari par to.

"Trīspadsmit" banda līdz �im bija palikusi ēnā, bet tagad muļķības dēl, kuras sekas bija soda nauda piecu mārciņu apmērā, divi no bandas locekļiem nokļuva policijas redzes�lokā.

Digbijs pavadīja nemierīgu nakti. Viņ� negulēja pat tās trīs stundas, kas bija viņa miega minimums.

Pie misis Groutas naktī izsauktais ārsts palika pie viņas līdz pat rītam.

��� Viņai bijis kāds satricinājums. Ģīboņa cēlonis ir negai�dītas izbailes.

��� Jums, jādomā, ir taisnība, � atbildēja Digbijs, � cerat uz izveseļo�anos?

���� O, jā. Rīt no rīta viņai būs labāk.

Digbijs pamāja. Viņ� to noklausījās bez sevi�ķa prieka.

�ķēr�ļi un sare�ģījumi auga ar katru dienu. Kad Digbijs pārdomāja visus sīkumus, viņ� vienmēr nāca pie secinājuma, ka pie visa ir vainīgs tikai D�ims.

No rīta, piezvanījis savam advokātam un uzdevis tam D�eksona un tā drauga aizstāvē�anu, Digbijs pie sevis palū�dza mis Veldonu.

����� Mis Veldona, man jāizdara grozījumi mūsu ierastajā dzīvē. Man uz da�ām nedēļām jāaizved māte uz laukiem, jo �eit viņa nevar pilnīgi izveseļoties.

Eunika piekrīto�i pamāja.

���� Man liekas, es nevarē�u viņu turp pavadīt.

Viņ� pārbaudo�i uz to paskatījās.

���� Ko jūs ar to gribat teikt?

���� Man �eit nav darba, tādēļ nolēmu atgriezties iepriek�ējā vietā.

���� Man loti �ēl to dzirdēt, bet es nedrīkstu uzstāt. Pēdējā laikā �eit notiku�as daudzas nepatīkamas lietas. Es saprotu, ka jūs negribat pie mums palikt. Man, protams, būtu patīka�mi, ja jūs paliktu pie manas mātes, kamēr viņa pieradīs pie lauku dzīves, bet arī to neuzdro�inos jums lūgt.

Viņa gaidīja, ka viņ� dusmosies, tādēļ �ī laipnība meiteni iespaidoja.

����� Es, protams, jūs ātrāk nepametī�u, kamēr neizdarī�u visu, kas manos spēkos, � viņa steidzīgi paziņoja, kā jau viņ� to cerēja. � Es pie jums jūtos labi, mister Grout.

����� Misters Stils nav man sevi�ķi labvēlīgs? � viņ� ar smaidu jautāja.

���� Misteram Stilam mani plāni nav zināmi. Neesmu pē�dējās dienās ar viņu runājusi.

Digbijs nodomāja, ka viņi sastrīdēju�ies. Par to viņ� vēlējās uzzināt sīkāk. Viņ� bija pārāk slīpēts, lai jautātu to meitenei, bet viņ� zināja, ka pēdējās dienās viņi nav satiku�ies.

Eunika priecājās, ka saruna tika nobeigta un viņa varēja doties pie misis Groutas, kura �ajā dienā aicināja viņu agrāk nekā parasti.

Vecā sieviete gulēja gultā. Zem muguras un rokām viņai bija palikti spilveni, bet likās, ka viņa jau izveseļojusies.

���� Jūs ne sevi�ķi steidzaties, mis.

���� Jūsu dēls mani aizkavēja.

Vecā kaut ko nesaprotamu norūca.

���� Aizslēdziet durvis. Vai jūsu piezīmju grāmatiņa jums ir līdzi?

Eunika nolika krēslu līdzās gultai un nepacietīgi sāka gaidīt, lai vecā viņai nodiktē vēstules. Viņa zināja, ka misis Grouta labāk pati raksta savas vēstules, tādēļ pabrīnījās.

���� Es vēlos, lai jūs manā vārdā uzrakstītu vēstuli Mērijai Vezerveilai. Atzīmējiet vārdu. Viņa dzīvo Somersetā Hila fermā � Vezerlejā. Rakstiet viņai, ka esmu loti slima, lūdzu viņu aizmirst mūsu veco ķildu un atbraukt ciemos. Pasvīt�rojiet to, ka esmu loti slima, � viņa sacīja ar uzsvaru. � Uzrakstiet, ka esmu ar mieru maksāt piecas mārciņas nedēlā par viņas pūlēm. Tas varbūt ir pārāk daudz? Nē, nerakstiet neko par atalgojumu, citādi es sevi ar to tikai saistī�u. Vezerveili nav bagāti. Rakstiet viņai, lai brauc steidzīgi. Pasvītrojiet, lūdzu, arī to.

Eunika uzrakstīja visu, kā bija teikts.

���� Paklausieties, mis Veldona, � sacīja vecā sieviete klusi, � jums vajadzēja uzrakstīt �o vēstuli, bet manam dēlam par to nekas nav jāzina. Aiznesiet to pati uz pastu. Nesakiet neko tam briesmīgajam D�eksonam, lai mans dēls par to neuzzinātu.

Eunika gan pabrīnījās par noslēpumainību, ta�u uzde�vumu izpildīja.

Par D�imu viņa neko nezināja, kaut arī viņai bija nojauta, ka D�eksonu notriecis viņ�. Ilgā gaidī�ana Euniku nervozēja, un ari tas viņu pārliecināja atgriezties pie vecās, daudz mierī�gākās nodarbo�anās.

Kādēļ D�ims nerakstīja? Ta�u viņa tūdaļ jautāja � kāpēc viņa pati nerakstīja D�imam?

Pēc pusdienām viņa aizgāja uz parku un nosēdās zem D�ima iemīļotā koka cerībā viņu satikt. D�ims nerādījās un, neapmierināta ar sevi, viņa aizgāja mājās.

Maza zīmīte būtu likusi D�imam atnākt, bet Eunika neva�rēja piespiesties to uzrakstīt.

Nāko�ā dienā atbrauca misis Vezerveila. Tā bija maza auguma svaiga izskata sieviete, apmēram se�desmit gadu veca. Vina sasveicinājās ar Euniku kā ar senu paziņu.

���� Kā klājas, dārgā? Nabaga vecā D�eina! Mēs kādreiz bijām draudzenes, bet viņa� nu, nepieminēsim biju�o! Aiz�vediet mani uz viņas istabu.

Misis Vezerveilai vajadzēja sakopot visu savu savaldī�anās spēju, lai neizrādītu �ausmas, kādas to pārņēma, ieraugot kādreizējo draudzeni.

���� Kas ar tevi, D�eina?

���� Sēdies, Mērij. Mis Veldona, jūs esat brīva.

Eunika bija priecīga, ka var aiziet.

Kad Digbijs pēcpusdienā atbrauca, viņa vērību tūlīt saistīja atbraucējas mantas, kas vēl nebija aizvāktas no vestibila.

���� Kas tās tādas? � viņ� jautāja Eunikai, uzacis saraucis.

���� Atbrauca misis Groutas draudzene.

���� Vai zināt, kā viņu sauc?

Eunika pateica.

����� Mana māte, protams, viņu uzaicināja, � sacīja viņ� dusmīgi.

Cimdus novilcis, viņ� uzsteidzās aug�ā.

To, kas notika slimnieces istabā, Eunika varēja tikai mi�nēt.

Kad viņa redzēja vie�ņu kāpjot lejā pa trepēm, no tās neapmierinātā izskata viņa saprata, ka noticis kas nepa�tīkams.

���� Lieciet piebraukt pajūgu, dārgā, � viņa sacīja, ierau�dzīdama Euniku. � Es atgrie�os Somersetā. Nedrīkst tik muļķīgi atraut no pienākumiem sievieti manos gados un manā stāvoklī. �is velns mani izdzina. Es runāju par jums,

���� viņa iekliedzās, ieraudzīdama pēk�ņi parādīju�os Digbiju.

���� Jūs vienmēr bijāt nelietis, un, ja ar jūsu māti kaut kas notiks, es par jums ziņo�u policijai.

��� Jums labāk pazust, pirms es izsaucu policiju, � Digbijs sāka me�onīgi kliegt.

���� Es jūs pazīstu, � sieviete atbildēja vicinot dūri, � es pie jums dzīvoju pirms trīspadsmit gadiem. Sliktāka zēna pasaulē nav bijis.

���� Jūs tie�ām esat neprātīga, misis Vezerveila, es nevaru ciest, ka manai mātei būtu darī�anas ar jūsu sugas ļaudīm. Par jūsu gaumi es neatbildu, bet atbildu par visu, kas notiek manā mājā.

Sievietes seja kļuva purpursārta.

���� Mana gaume? Jūs, nekrietnais ārzemnieki Lūk, redzat, man ir zināms jūsu noslēpums, mister Grout!

Ja ar skatienu varētu nogalināt, vecā sieviete tajā pa�ā mirklī vairs nebūtu dzīva. Digbijs nikni pagriezās un aizgāja uz savu laboratoriju, aizslēgdams aiz sevis durvis.

��� Ja gribat zināt, kas tur notiek, tad pajautājiet man. Man ir vina mātes vēstules no tā laika, kad viņ� bija vēl bērns. �is rāpulis jau tad, kad vēl staigāja zem galda, darīja tādas lietas, no kurām mati cēlās stāvus.

Kad piebrauca auto, Eunika atviegloti uzelpoja.

Viņa bija uzzinājusi jaunu ģimenes noslēpumu. Bez tam viņa jau bija redzējusi kaulus un briesmīgos aparātus, kurus Digbijs glabāja skapī.

Viņa labprāt būtu aizgājusi, bet Digbijam Groutam attie�cībā uz viņu bija citi plāni, par kuriem tā neko nezināja.

Viņ� tie�i pārdomāja �os plānus, kad pie durvīm pieklau�vēja.

���� Telegramma man? � viņ� jautāja Eunikai.

������ Nē, man, � atbildēja meitene. Viņam nevajadzēja jautāt, no kā �ī telegramma, jo Euniku nodeva viņas staro�jo�ās acis un nosarkusi seja.

���� D�im!

Eunika skrēja pie viņa pa zāli ar atplestām rokām, lai gan zināja, ka uz viņiem noraugās garāmgājēji.

D�ims saņēma viņas abas rokas un jutās laimīgs. Pēc tam abi sāka runāt reizē, lūdzot viens otram piedo�anu un stāstot par saviem sirdsapziņas pārmetumiem.

���� D�im, es aizeju no misis Groutas!

���� Paldies Dievam!

���� Jūs to sakāt tik svinīgi. Vai domājat, ka man draud nopietnas briesmas?

���� Esmu par to pārliecināts.

Viņa gribēja tik daudz stāstīt, ka nezināja, kā iesākt.

���� Vai jūs loti sarūgtināja tas, ka mēs nesatikāmies?

����� �īs dienas nogrima aizmirstībā. Bet, ka neaizmirstu, � vai misis Vezerveila jau aizbrauca?

���� Misis Vezerveila?

Te Eunika atcerējās, ka vēl vispār par to D�imam nav neko stāstījusi, un sāka stāstīt.

���� Vecā dāma nevar Digbiju ciest!

���� Kas gan viņu var mīlēt?

����� Viņa zina visu par Estremedu. Pateicoties �im ap�stāklim, testaments izrādījies nederīgs.

����� Nē, testamentā nav tie�i teikts, ka viņ� būtu Grouta dēls. Tas, ka viņ� dzimis pirms misis Groutas kāzām, neko nemaina.

���� Kad Grouts kļūs par Dentona milzīgo bagātību manti�nieku?

���� Nākamajā ceturtdienā, un man vēl nav nekādu iemeslu to aizkavēt.

Viņ� nestāstīja viņai par savu satik�anos ar lēdiju Mēriju, jo tas nebija viņa personīgais noslēpums.

Ejot ar Euniku tālāk pa parku, viņ� piepe�i paziņoja:

����� Esmu pilnīgi pārliecināts, ka jums ir kāds sakars ar Dentona lietu, Eunika.

Viņa iesmējās un atbalstījās uz viņa rokas.

���� Ja tas būtu atkarigs no jums, jūs no manis iztaisītu Anglijas karalieni. Bet tur jūs esat tikpat bezspēcīgs, cik bezspēcīgs pierādīt, ka neesmu savu vecāku bērns. Es arī nekas cits negribētu būt, jo es loti mīlēju savu miru�o māti un brīni�ķīgi sapratos ar savu tēvu.

���� Jā, tā ir fantastiska ideja, un es zinu, ka tā neiztur kritiku. Man Keiptaunā dzīvo draugs, kur� man sniedza ziņas par jums.

����� Eunika Meja Veldona, � viņa sacīja jokodamās, � tātad atsakieties no saviem sapņiem.

Garām pabrauca auto, un tajā sēdo�ais kungs pieklājīgi pacēla platmali.

���� Kas tas bija? � jautāja D�ims.

���� Digbijs Grouts. Mans jau gandrīz biju�ais priek�nieks. Ziniet ko, D�im, neiesim dzert tēju, bet labāk aiziesim uz jūsu dzīvokli, es vēlos to redzēt.

Viņ� mazliet samulsa.

���� Tas nesaskan ar labo toni.

���� Neuztraucieties par to, D�im, tas gadās katru dienu, tikai par to nerunā.

Dzīvoklis viņai loti patika. Novilkusi mēteli, viņa sāka rīkoties pa virtuvi.

���� Jūs man teicāt, ka �is ir niecīgs, nemājīgs miteklis, � viņa teica ar pārmetumu, klājot galdu.

D�ims sēdēja savā krēslā un nevarēja vien uz viņu no�skatīties. Viņ� tā varētu sēdēt visu mū�u. Meitenes balss viņam skanēja kā mūzika.

Eunika bija sajūsmā.

���� �eit viss tik tīrs. Jūs pats ta�u netīrāt metāla traukus un katlus?

���� Katru rītu �urp nāk apkopēja un saved visu kārtībā.

���� Tur brauc vilciens, � iesaucās Eunika, pieskriedama pie loga. � Bet paskatieties uz �iem pui�eļiem! � vina iesaucās, sastingusi no �ausmām.

Viens no puikām rāpās virs dzelzceļa pa telefona vadiem. Viņa biedri ar sajūsmu to vēroja.

���� Lūk, velnēns! � atzinīgi iesaucās D�ims.

Aizbrauca vēl viens vilciens pretējā virzienā. Vadi zem

zēna svara izstiepās tik zemu, ka viņam vajadzēja saliekt kājas, lai ar tām neskartu vagona jumtu.

��� Ja to ieraudzīs policija, viņiem būs jāmaksā divdesmit �iliņu liels sods, pie tam vēl viņ� saņems krietnu pērienu. Patiesībā viņ� pelnījis uzslavu. �ie zēni ir nākamie kareivji, Eunika. Kādreiz, patiesās briesmās, viņi būs dro�sirdīgi, tad viņu krūtis rotās Viktorijas krusts.

Viņa sāka smieties.

���� Jūs � dīvainais cilvēk!

Pa �o laiku zēns, biedru sajūsmināto kliedzienu pavadīts, sasniedza pretējo sienu.

���� Dzersim ātrāk tēju, man jāiet mājās.

Viņa pa�reiz cēla tasi pie lūpām, kad atvērās durvis un telpā ienāca sieviete. Eunika viņas klātbūtni pamanīja tikai tajā brīdi, kad viņa sauca D�ima vārdu.

Sieviete bija loti skaista. Mazliet sirmie mati ne tikai ne�bojāja viņas izskatu, bet padarīja to vēl interesantāku.

����� Es atnāk�u vēlāk. Man ļoti �ēl, ka es jūs iztraucēju, � sacīja sieviete un izgāja no istabas.

Iestājās neveikls klusums.

Trīs reizes D�ims gribēja sākt runāt, bet visas trīs reizes aprāvās, juzdams, ka nedrīkst stāstīt, ka �ī dāma ir lēdija Mērija Dentona.

���� Viņa jūs nosauca par D�imu. Varbūt tā ir jūsu drau�dzene? � lēni jautāja Eunika.

����� Hm� jā, � viņ� samulsis atbildēja, � tā ir mana kaimiņiene Feja.

���� Ak jā! Jūs man stāstījāt. Misis Feja slimo ar paralīzi un nevar piecelties. Vina jau gadiem ilgi neizejot no savas istabas.

D�ims nezināja, ko atbildēt.

����� Vina jūs nosauca par D�imu. Jūs ar viņu esat loti draudzīgs.

��� Jā, mēs esam labi draugi, � sacīja aizsmaku�ais D�ims,

��� es jums paskaidro�u, Eunika�

���� Kādā veidā viņa iekļuva dzīvoklī? Vai viņai ir atslēgas?

��� jautāja Eunika, uzacis saraukusi. Atkal D�ims nezināja, ko atbildēt.

���� Es vēlos zināt, vai viņai ir atslēga!

���� Jā, viņai ir atslēga. Es nevaru jums visu paskaidrot, Eunika. Jums vajag�

���� Saprotu. Viņa ir loti skaista. Vai jums tā ne�ķiet?

��� Jā, viņa ir skaista, � piekrita D�ims, juzdamies arvien no�ēlojamāk. � Redziet, mums ir veikalnieciskas darī�anas. Manis bie�i nav mājās, un viņa nāk runāt pa telefonu. Sa�protiet, Eunika�

���� Jā, pat loti labi. Pie tam viņa jūs sauc par D�imu.

����� Nu, jā. Mes ta�u esam labi draugi. Ceru, Eunika, ka jūs ta�u to neiztulkosiet kā nebūt citādi, � viņ� izmisis sacīja.

���� Es domāju, viss ir kārtībā, � viņa atbildēja, atgrūz�dama savu �ķīvi. � Man laiks iet. Lūdzu, nepavadiet mani. Es vēlos būt viena. Es ta�u varu paņemt auto.

D�ims nolādēja lēdiju Mēriju par to, ka viņa izvēlējusies savam apmeklējumam tik neizdevīgu momentu, nolādēja sevi, ka nav Eunikai visu paskaidrojis, kaut arī tad būtu bijis jāatklāj lēdijas Mērijas inkognito.

Ar saviem no�ēlojamiem mēģinājumiem Euniku pārlie�cināt viņ� tikai palielināja viņas aizdomas.

���� Vai nepavadīt jūs? � viņ� klusi jautāja. Viņa klusēdama pakratīja galvu.

Kad viņi izgāja koridorā, misis Fejas istabas durvis bija atvērtas un varēja dzirdēt, ka istabā zvana telefons.

Eunika skumji paskatījās uz D�imu.

����� Jūsu paziņai vajadzīga jūsu istabas atslēga tāpēc, ka viņai nav telefona. Jūs, liekas, tā teicāt?

Viņ� neatbildēja.

���� Es nedomāju, ka jūs varat man tā melot!

Viņ� stāvēja aug�ā un lūdzo�u skatienu to pavadīja.

Tikko viņ� atgriezās dzīvoklī, pie viņa ienāca misis Feja.

����� Man ]oti �ēl, ka iztraucēju jūs, � sacīja viņa. � Es nezināju, ka Eunika ir �eit.

���� Tas nekas, � sacīja D�ims ar vāju smaidu, � slikti tikai, ka man nācās melot un viņa man nenoticēja. Jūsu nejaukais telefons mani nodeva.

���� Jūs izturējāties muļķīgi.

����� Kādēļ jūs uzreiz izgaisāt? Jūsu aizie�ana piedeva �ai lietai sevi�ķu nozīmi.

���� Es nevarēju palikt daudzu iemeslu dēl. Atcerieties, es, tāpat kā jūs, pieprasīju ziņas par mis Veldonu.

�ajā brīdī D�imu vispār neinteresēja, kas ir Eunikas ve�cāki.

���� Viņa dzimusi Rovinbo�ā?

���� Jā, � viņ� vienaldzīgi sacīja, � viņa to arī pati man stāstīja.

Lēdija Mērija iedeva viņam telegrammu. Tajā bija rakstīts:

"Eunika Meja Veldona mirusi Keiptaunā divpadsmit mē�ne�u un tris dienu vecumā, paglabāta Ro�ebenskas kapos. Kapa numurs 7963."

D�ims izlasīja telegrammu vēlreiz, jo neticēja savām acīm. � Tas nevar būt. Es ta�u pazīstu Euniku. Pie tam esmu

saticies ar personām, kuras pazina Veldonus Keiptaunā un atcerējās viņu meitu. Te nevar būt notikusi bērnu apmaiņa.

������ �ī lieta vispār ir mīklaina, � sacīja lēdija Mērija, ielikdama telegrammu atpakaļ somiņā. � Bet es gribu jums pateikt, ka cilvēks, kas man �o ziņu atsūtīja, skaitās viens no slavenākajiem un uzticamākajiem Dienvidāfrikas detek�tīviem.

D�ima domas sajuka. Eunika Veldona bija piedzimusi un nomirusi, bet tomēr viņa dzīvoja. Un ne tikai dzīvoja, bet pa�reizējā momentā jutās kā visnelaimīgākais radījums pasau�lē. D�ims atbalstījās pret galdu un iespieda galvu delnās.

���� Esmu pilnīgi izsists no sliedēm. Tad jādomā, ka Euni�kas vecāki adoptēju�i citu bērnu miru�ā vietā. Jājautā tikai, no kurienes radās �ī otra meitene. Viņai pa�ai par to nekas nav zināms.

����� Es telegrafēju savam aģentam, lai viņ� �o gadījumu noskaidro. Pēdējo notikumu dēl manas agrākās iedomas no jauna kļūst ticamas.

Viņ� uz to paskatījās.

���� Jūs domājat, ka Eunika ir jūsu meita?

Viņa piekrīto�i pamāja.

���� Par rētu uz rokas jums tomēr nekas nav zināms.

���� Tā varēja rasties arī vēlāk.

��� Vai nevarat pateikt, kad jūs ar savu meitu iz�ķīrāties?

���� Nē.

���� Varbūt atbildēsiet man uz citu jautājumu, � vai pa�zīstat misis Groutu?

-Jā.

���� Vai pazīstat misis Vezerveilu?

Lēdija Mērija izbrīnījusies paskatījās.

��� Jā, es viņu pazīstu. Tā bija fermera meita. Loti laipna sieviete, kas mīlēja D�einu. Es tikai nesaprotu, kā misis Grouta tika pie tādas draudzenes.

D�ims viņai pastāstīja, ko zināja par pēdējiem notikumiem Groutu ģimene.

���� Atklāsim, ja iespējams, mūsu kārtis. Jūs domājat, ka misis Grouta ir vainīga manas meitas pazu�anā?

���� Esmu par to pārliecināts. Bet jūs?

���� Sākumā es domāju to pa�u, bet pēc tam, kad ievācu ziņas, nācu pie slēdziena, ka �oreiz viņa nav vainīga. Viņai gan tie�ām ir nejauks raksturs. Viņa ir visļaunākā no visiem cilvēkiem, kurus es pazīstu, bet tik tālu viņa nav grimusi, lai iznīcinātu manu mazo Doroteju.

���� Vai nevarat man pastāstīt visu, ko zināt?

Viņa pakratīja galvu.

����� Varbūt varat man pastāstīt kaut ko, kas atvieglotu manus meklējumus?

����� Pagaidām nevaru pateikt neko, � viņa atbildēja un klusi piecēlusies, neatvadījusies atstāja istabu.

D�ims atkal sāka justies kā detektīvs. Telegramma no Āfrikas lietu padarīja pavisam savādāku, un strīdam ar Euni�ku nebija vairs nekādas nozīmes.

Ja viņa būtu lēdijas Mērijas meita! Viņ� pat sāka smagi elpot, domājot par tādu iespēju.

Bija maz cerību satikt Solteru kantorī, tāpēc D�ims gāja uz garā�u, kur stāvēja viņa mazais auto, lai aizbrauktu uz advokāta dzīvokli.

Misters Solters bija mājā viens un saņēma savu sekretāru laipnāk, nekā tas bija gaidījis.

���� Jūs, protams, paliksiet pie manis uz vakariņām?

���� Nē, pateicos jums. Es loti steidzos. Gribēju jums tikai pajautāt, vai jūs pazīstat misis Vezerveilu?

Advokāts sarauca pieri.

����� Viņa ir pieminēta misis Groutas testamentā. Viņai novēlēts vairākus tūksto�us liels kapitāls. Viņas tēvs bija Dentona nomnieks.

��� Tā pati ir, � un D�ims pastāstīja savam priek�niekam,

ko bija uzzinājis par �īs dāmas apmeklējumu pie Groutiem.

��� Tas tikai pierāda, ka briesmīgie noslēpumi, kurus mēs, advokāti, glabājam savos ugunsdro�ajos skapjos, zināmi visai pasaulei. Paklausieties, D�im, Estremeda ir tas pats spāņu diplomāts, kur� apmeklēja Dentonu māju, kad D�eina vēl bija jauna, skaista meitene. Viņ� ir tēvs Digbijam Groutam, kura māte bija neprātīgi iemīlējusies spānietī. Es vienmēr zināju, ka viņas vārds iejaukts kaut kādā skandālā, bet tagad saprotu, kādēļ viņas tēvs nekad ar viņu vairs nerunāja un nepieminēja to savā testamentā. No otras puses, esmu pārlie�cināts, ka viņas brālis D�onatans neko par viņas rīcību nezi�nāja, citādi viņ� tai nebūtu atstājis ne gra�a. �ajā ziņā viņ� bija tikpat nepielūdzams kā viņa tēvs. Tēvs acīmredzot neko tam nav stāstījis. Savāda lieta, loti savāda, � viņ� pa�ūpoja savu sirmo galvu, � ko jūs domājat darīt tālāk?

���� Es brauk�u uz Somersetu un aprunā�os ar misis Vezer�veilu. No viņas varbūt uzzinā�u kaut ko jaunu.

D�ims vēl gulēja cie�ā miegā, kad otrā rītā pulksten se�os zvanīja modinātājs. Viņam loti negribējās celties. Tikai doma par to, cik daudz jauna viņam var atnest austo�ā diena, piespieda viņu izlēkt no gultas.

Viņ� brauca ar vilcienu, kas no Pedingtonas stacijas atgāja pulksten septiņos no rīta, un pēc pulksten deviņiem iebrauca Somersetā.

D�ims vēl nebija brokastojis un tādēļ iegāja vietējā vies�nīcā, kur saimniece pasniedza olas ar �ķiņķi, bez kuriem, kā zināms, angli nevar dzīvot.

Viņam bija tāda sajūta, it kā viņ� būtu nokļuvis pavisam citā pasaulē. Debesis likās zilākas, koki zaļāki. Augstu gaisā skali trallināja cīrulis, zālē jautri �īgāja sienā�i.

D�ims atspiedās pret vecām akmens margām un noskatījās uz burbuļojo�o upes ūdeni. Tad viņ� gāja tālāk.

Hila ferma bija maza zemnieku mui�a, kur galvenokārt audzēja dārzeņus. Kad D�ims painteresējās par misteru Vezerveilu, viņam viesnīcā pastāstīja, ka tas miris jau pirms divpadsmit gadiem, bet atstājis dēlu, kas palīdz mātei saim�niecībā.

D�ims sastapa misis Vezerveilu kuļot sviestu.

���� Es nevēlos runāt par D�einu Groutu � viņa dusmīgi paziņoja. � Viņas dēls mani �ausmīgi apvainoja. Es to nekad neaizmirsī�u. Tas nav joks. Es atstāju visu darbu, pieņēmu kādu sievieti, lai tā man pieskata saimniecību� Arī brauciens uz Londonu ta�u kaut ko maksāja.

���� To visu var izlabot, � D�ims atbildēja smejot. � misters Digbijs jums visu to atlīdzinās.

���� Jūs esat viņa draugs? � viņa jautāja. � Ja tā�

���� O, nē, es nepiederu pie viņa draugiem. Glu�i otrādi, es viņu mīlu tikpat maz kā jūs.

��� Es labāk satiekos ar sātanu nekā ar to dzeltenpurnaino mērkaķi.

Viņa noslaucīja rokas un ieveda D�imu mazā, gai�ā viesis�tabā.

��� Lūdzu, sēdieties, � viņa sacīja mazliet drūmā tonī, � un pastāstiet, ko jūs patiesībā no manis vēlaties.

��� Es gribēju uzzināt kaut ko par D�einas Groutas jaunī�bas gadiem. Ar ko viņa draudzējās un ko jūs zināt par Digbiju?

���� Par to varu pastāstīt loti maz. Viņas tēvs, vecais Den�tons, bija Kenetholas īpa�nieks. No �ejienes jūs �o celtni varat redzēt. � Viņa ar roku norādīja uz vēl stipru celtni, kas stāvēja uz prāva pakalna.

���� D�eina pie mums bie�i nāca. Manam tēvam tad bija lielāks īpa�ums par �o. Bet viņ� daudz zaudēja tajos nolā�dētajos hipodromos. Mēs bijām ļoti draudzīgas, kaut gan tas skan diezgan neparasti, jo viņa bija bagāta meitene, bet es vienkār�a zemniece. Es no viņas saņēmu kaudzēm vēstuļu, bet �orīt no rīta tās visas sadedzināju.

��� Sadedzinājāt? � D�ims vīlies noteica. � Bet es cerēju tajās atrast daudz interesantu ziņu.

��� Nekādas ziņas jūs tajās neatrastu, izņemot viņas neprā�tīgos murgojumus par spānieti, kurā viņa bija ieķērusies kā kaķe.

���� Tas ir marķīzs de Estremeda?

��� Varbūt arī ne viņ�. Es negribu vecuma dienās kla�oties. Visas jaunības muļķības mums jau sen aiz muguras. Arī jums �is laiks pienāks. Es nupat domāju par to, mister� Piedodiet, es aizmirsu jūsu vārdu.

���� Stils, � D�ims pacietīgi sacīja.

����� Es nupat atcerējos, ka tur mājā bija tāda patīkama meitene. Kā D�eina pieļauj, ka tāds jaukums saskaras ar viņas nelieti. Es, lūk, gribēju teikt, ka es visas vēstules sade�dzināju, izņemot nedaudzas, kuras pataupīju kā pierādījumu, ka zēns nav mainījis raksturu. Varbūt, � viņa jokodamās piebilda, � avī�u reportieri man par tām kaut ko samaksās, kad Digbiju pakārs.

D�ims iesmējās. Viņas labais garastāvoklis pielipa arī viņam. Viņa pameta to uz brīdi vienu un tad atnāca atpakaļ ar nelielu lādīti rokās.

���� jums nekas nav zināms par Digbija agrāko dzīvi?

���� Es viņu pazina tikai kā zēnu. Tas bija loti ļauns ra�dījums. Viņam patika izraut kukaiņiem kājiņas. Es domāju, ka par to raksta tikai grāmatās, bet pati redzēju, ka viņ� to darīja. Zināt, kas bija viņa galvenais laika kavēklis?

���� Nē. Tam vajadzēja būt kaut kam loti neģēlīgam.

���� Viņ� katru piektdienu nāca uz D�onsona fermu un skatījās, kā kāva cūkas tirgum. Tāds bija viņa raksturs.

Viņa izņēma no lādītes vēstuļu vīstokli, paņēma vienu, uzlika brilles un sāka lasīt.

����� Lūk, viena, no kuras varat redzēt, kas viņ� bija par zēnu.

"Man �odien vajadzēja Digbiju nopērt par to, ka viņ� apsēja kaķēnu ar degauklu un aizdedzināja to. Nabaga ma�zais dzīvnieks tā apdega, ka man nācās pavēlēt to nogalināt."

����� Tas ir raksturīgs Digbijam, � sacīja vecā sieviete, paskatīdamās uz D�imu pāri briļļu stikliem. � Visās vēstulēs māte sūdzas par tā cietsirdību.

Viņa sāka lasīt klusi pie sevis, laiku pa laikam izrunādama kādu vārdu skali. Te Stils saklausīja vārdu "bērns" un kļuva uzmanīgs.

���� Kas tas par bērnu?

���� Tas nebija viņas bērns. To tikai atstāja viņas gādībā.

���� Tas varbūt bija viņas svaines bērns?

����� Jā, tā bija lēdijas Mērijas Dentonas meita. Nabaga bērns. Digbijs nodarīja viņai kaut ko drausmīgu.

D�ims neuzdro�inājās jautāt, ko īsti, bet misis Vezerveila turpināja pati:

��� Es jums nolasī�u vēl vienu vietu, no kuras jūs varēsiet spriest, cik ļauns bija mazais Digbijs.

"Arī �odien man nācās sodīt Digbiju. �is zēns ir �ausmīgi cietsirdīgs. Padomā tikai � viņ� sakarsēja pus�iliņa monētu un iespieda to nabaga bērna rociņā."

����� Mans Dievs, � iekliedzās nobālu�ais D�ims.

Viņa izbrīnījusies uz to paskatījās.

���� Kas jūs tā uztrauc?

Tad, lūk, no kurienes cēlusies rēta!

Dentona īpa�ums nepienācās ne Digbijam, ne viņa mātei, bet Eunikai Veldonai, kas patiesībā saucās Doroteja Den�tona.

Eunika bija lēdijas Mērijas meita. Par to vairs nebija ne mazāko �aubu. D�ima iedoma tomēr izrādījās patiesa. Bet to, kādā veidā viņa bija nokļuvusi Dienvidāfrikā, vēl vaja�dzēja noskaidrot.

Misis Vezerveila bija loti pārsteigta, un kādu brīdi viņai pat likās, ka viņas apmeklētājs zaudējis saprātu.

���� Izlasiet, lūdzu, vēlreiz to, kas attiecas uz apdegumu,

����� palūdza D�ims.

Viņa uz to paskatījās, bet izpildīja viņa lūgumu, piebilz�dama, ka mazā meitenīte drīz esot pazudusi. Viena no auk�lēm, kuru D�eina pieņēma, paņēma bērnu līdzi izbraukumā, un tiek domāts, ka laivu apgāzis kuģis.

Te D�ims kaut ko iedomājās.

Viņam jāuzzina, kādi kuģi tajā dienā devās uz austrumiem no Gudvinas ostas, jo apmēram tur notika nelaimes ga-. dljums.

Ari �o vēstuli viņam vajadzēja ņemt līdzi, lai nolasītu to Solteram. Misis Vezerveila negribēja to atdot, un D�imam vajadzēja ņemt talkā savu daiļrunību, lai pārliecinātu viņu, un arī paskaidrot, kādēļ vēstule vajadzīga.

���� Kā? Runa ir par to skaisto meiteni, ko es redzēju pie misis Groutas?

��� Jā. Viņai uz rokas ir apdeguma zīme. Ari misis Grouta par to zina, jo viņa, �o zīmi ieraudzīdama, paģība.

���� Es negribētu, lai D�einai būtu kādas nepatik�anas, bet taisnība prasa, lai meitene vēstuli saņemtu. Jums laimējies, jo es gribēju sadedzināt ari �o vēstuli.

���� Paldies Dievam, ka jūs to neizdarījāt!

Ar nāko�o vilcienu viņ� atgriezās Londonā un devās uz biroju pie Soltera.

��� Ja tā ir patiesība, � sacīja vecais, D�imu noklausoties,

���� tad nebūs grūti atrast trūksto�o locekli �ajā ķēdē, tas ir,

noskaidrot mazās Dorotejas iera�anos Āfrikā. Mēs zinām, ka Eunika Veldona mirusi bērnībā, tātad �ī meitene nevar būt Eunika. Es jums iesaku pasteigties, jo parīt es nododu lietu par Dentona īpa�umiem jaunajam misis Groutas advo�kātam, bet Digbijs visu pārdos tajā pa�ā brīdī. Vienas mājas vērtība ir �etrsimt tūksto�i mārciņu. Uz Dentona zemes atro�das divdesmit �etras mājas un bez tam vēl se�as diezgan lielas mui�as. Atcerieties, Digbijs atnāca pie mums uzzināt, vai viņam ir tiesības pārdot nekustamo īpa�umu. Man �odien bija saruna ar jauno Grouta advokātu Benetu. Digbijs pa�rādīja Benetam mātes izdotu pilnvaru īpa�umu pārdo�anai.

Solteram bija taisnība. Digbiju izbiedēja jaunais testa�ments, un viņ� negribēja vairs būt atkarīgs no trakās ve�cenes �ēlastības, kura viņu mīlēja tikpat maz kā viņ� to. Viņ� piespieda māti mainīt advokātu ne tādēļ, ka viņ� būtu pret Soltera, bet tāpēc, ka gribēja saistīties ar cilvēku, kas mazāk pazīstams ar lietas apstākļiem un bez ierunām iz�pildītu viņa gribu. Viņ� juta, ka �ajā ziņā nevar Solteram uzticēties.

Digbijs bija nolēmis visus īpa�umus pārvērst naudā.

Viņ� Sitijā organizēja sindikātu, kuram vajadzēja nopirkt īpa�umus. �ajā sindikātā iesaistījās da�i loti pazīstami veikal�nieki.

��� Vai tad ar �o faktu nepietiek, lai pierādītu, ka Eunika ir lēdijas Mērijas meita?

���� Nē. Vajag vairāk faktu. Tagad tos nebūs grūti dabūt. Jūs zināt dienu, kad bērns pazuda, � tas bija 1901. gada 21. jūlijā. �ajā gadā beidzās būru kar�.

D�ims vispirms aizgāja uz "Āfrikas kuģu kompāniju" un ieradās tur pēdējā brīdī, jo kantori jau slēdza.

Par laimi, viņ� vēl satika prokūrista vietnieku, kas viņu ieveda savā kabinetā. Tur viņ� pārskatīja visus aktus.

����� Neviens no mūsu kuģiem �ajā vietā nav braucis ne divdesmitajā, ne divdesmit pirmajā datumā. Pēdējais bija "Sentners Keslijs", kas pienāca Plimutā divdesmitajā. Margreitā tas bija apmēram septiņpadsmitajā.

���� Kādas līnijas vēl ir Dienvidāfrikai?

Lietvedis iedeva viņam krietni biezāku sarakstu, nekā viņ� gaidīja.

Viņ� steidzās mājās, lai paziņotu �o jaunumu lēdijai Mē�rijai, bet neatrada to mājās. Med�a pateica, ka viņas kundze atstājusi māju uz vairākām dienām. Tad ari D�ims atcerējās, ka lēdija Mērija gribēja braukt uz Parīzi.

���� Vai nezināt, kur viņa Parīzē dzīvo?

����� Es pat nezināju, ka viņa uz turieni aizbraukusi, � atbildēja kalpotāja smīnēdama. � Lēdija Mērija ar saviem plāniem neiepazīstina.

D�ims smagi nopūtās. Līdz nākamajai dienai viņ� neko nevarēja iesākt. Vajadzēja gaidīt. Tagad viņu sarūgtināja strīds ar Euniku. Ko viņa teiktu, ja zinātu, ka �ī dāma bija viņas māte? Vajadzēja paciesties.

Te viņam ienāca prātā jauna doma. Eunika Veldona varēja viņam piedot, apprecēties ar viņu un darīt laimīgu, bet Doro�teja Dentona bija viena no bagātākajām mantiniecēm un viņ�, D�ims, bija nabaga velns. �ajos apstākļos viņa nevarēja ar to apprecēties. Kā būtu, ja viņa to nekad neuzzinātu?

�o domu viņ� ar nicinā�anu atvairīja.

���� Atkāpies no manis, Sātan, � teica viņ� mazajam su�nītim, kas pinās viņam pa kājām un skatījās acīs. Viņ� pielie�cās un to noglāstīja.

��� Mums abiem nav pamata mīlēt Digbiju Groutu, mīļais draudziņ. � To viņ� teica sunim, ko bija izglābis no Digbija operāciju galda.

��� Ja viņ� sagādās kaut mazāko zaudējumu, viņam nāksies no�ēlot, ka viņ� dzimis �ajā Dieva pasaulē.

Otrā ritā viņ� atkal sāka apstaigāt kuģniecības kantorus, bet nekur neuzzināja neko interesantu. Beidzot viņ�, nobēdājies un zaudējis visas ceribas, devās uz "Āfrikas piekrastes līniju".

���� Jūs velti turp dodaties, � viņam sacīja kantora sek�retārs, pie kura viņ� tikko bija bijis. � Tā ir Liverpūles firma, tās kuģi neatiet no Londonas ostām. Es to zinu, jo agrāk biju muitas ierēdnis.

Krasta līnija bija vecmodīga firma un atradās vecākajā Londonas daļā. Abi tās �efi bija loti veci un ar savu izskatu atgādināja aizvēsturiskus patriarhus. Kad D�ims iegāja, abi sēdēja viens otram pretī pie kopēja galda. D�imu viņi saņēma loti laipni. Kalpotājs, gandrīz tikpat vecs kā viņa �efi, padeva viņam krēslu.

Abi noklausījās viņā klusēdami.

��� Man liekas, ka neviens no mūsu kuģiem nav gājis caur Doveru. Kaut gan mūsu galvenais kantoris atrodas Londonā, mūsu kuģi atiet no Liverpūles.

����� Tad man nav nozīmes jūs traucēt, � sacīja sarūg�tinātais D�ims.

��� Jūs mūs nemaz netraucējat. Varam paskatīties ierakstus par 1901. gadu.

Sekretārs atnesa biezu aktu grāmatu, un viens no �efiem iedziļinājās tās lasī�anā.

��� Atcerieties, � viņ� sacīja savam partnerim, � ka mēs toreiz pārņēmām arī "Junion Āfrika Lain" braucienus, tā ka �ī līnija bija ārkārtīgi noslogota.

���� Jā, atceros. Kuģi sauca "Betldors" un tas atgāja no Gilbernas. Tas bija vienīgais gadījums, kad mūsu kuģis atgāja no Temzas.

���� Kādā datumā tas devās ceļā? � D�ims satraukti jau�tāja.

���� Divdesmit pirmajā jūlijā pulksten astoņos no rīta. At�ļaujiet paskatīties. � Viņ� piecēlās un piegāja pie sienas kartes.

���� Tādā gadījumā tas ap pulksten divpadsmitiem brauca garām Nortforlendas bākai. Kad notika nelaimes gadījums?

���� Ap pusdienas laiku, � aizsmacis noteica D�ims.

������ Neatcreros, ka būtu ziņots, ka pa brauciena laiku noticis kas sevi�ķs.

���� Vai nevar uzzināt, vai ceļā nav kas noticis?

���� Tad jāpaskatās kuģa �urnālā. "Betldors" tika uzspri�dzināts lielā kara laikā, ta�u tā kapteinis Penings vēl ir dzīvs.

����� Un kuģa �urnāls? � jautāja D�ims.

����� Visas grāmatas glabājas mūsu kantorī Liverpūlē. Es �odien pat uzrakstī�u mūsu pārvaldniekam un palūg�u �ur�nālu atsūtīt, ja tas saglabājies.

����� Jūs bijāt tik laipns, ka es neuzdro�inātos jūs vairāk traucēt, ja lieta nebūtu tik svarīga. Vai es pats nevaru aiz�braukt uz Liverpūli?

����� Tas nav vajadzīgs. Pārvaldnieks rīt brauc �urp. Es viņam piezvanī�u pa telefonu, lai viņ� grāmatu atved.

Ar to D�imam vajadzēja samierināties, kaut arī tas nozī�mēja veselas dienas zaudējumu.

Viņ� paziņoja par saviem panākumiem Solteram un pēc tam iz�ķīrās par pārdro�u rīcību.

Euniku vajadzēja par katru cenu dabūt prom no Groutiem, lai gan D�ims nekādas tie�as briesmas neparedzēja.

Kaut lēdija Mērija būtu bijusi Londonā! Tad viss būtu vienkār�i.

Viņ� paņēma auto un aizbrauca pie Groutiem. Viņu ieve�da Digbija darba kabinetā.

���� Tas esat jūs, mister Stil? Lūdzu, sēdieties. Tā sēdēt ir ērtāk nekā zem galda.

D�ims pavīpsnāja.

���� Ar ko varu pakalpot?

���� Es vēlētos satikt mis Veldonu.

���� Viņa, liekas, izgājusi. Es tūlīt uzzinā�u.

Viņ� piezvanīja.

����� Pasauciet �urp mis Veldonu.

���� Es neredzu vajadzību ar viņu runāt jūsu klātbūtnē.

����� Neuztraucieties, � sacīja Digbijs smaidīdams, � es jūs atstā�u.

Kalpotāja atgriezās un paziņoja, ka Eunikas nav mājā.

���� Labi, � D�ims teica un atsveicinājās no sevi�ķi laipnā saimnieka, � es viņu gaidī�u uz ielas.

��� Jūs esat velni�ķīgi ietiepīgs, � norūca Digbijs, � varbūt man izdosies viņu atrast.

Viņ� izgāja un pēc da�ām minūtēm atgriezās kopā ar Euniku.

����� Kalpotāja nepateica pareizi. Mis Eunika vispār nav izgājusi.

Digbijs viņai pieklājīgi palocījās un atstāja istabu.

Eunika uzmanīgi paskatījās uz cilvēku, uz kuru bija likusi visas savas ceribas un kura uzve�anās viņā izraisīja sa�utumu.

���� Jūs vēlaties ar mani runāt, mister Stil?

Meitenes vēsums viņu tā uztrauca, ka viņ� aizmirsa visu, ko gribēja teikt.

���� Es gribēju jūs lūgt atstāt �o māju, Eunika.

����� Vai tam ir kāds jauns iemesls? � viņa ironiski pa�jautāja, kaut gan pati bija neapmierināta ar savu toni.

��� Tam ir vispamatotākais iemesls, � viņ� dusmīgi sacīja. � Esmu pilnīgi pārliecināts, ka esat lēdijas Mērijas meita.

���� Jūs man to teicāt arī agrāk.

���� Paklausieties! Rēta uz jūsu rokas ir no apdeguma, ko jums sagādāja Grouts, kad bijāt maza meitene. Eunika Vel�dona ir mirusi gada vecumā Keiptaunā.

Viņa paskatījās uz to ar saltu un ne�ēlīgu skatienu.

���� Tas ir loti romantisks notikums. Bez tā jums vairāk man nav ko teikt?

���� Tikai tas, ka dāma, ko jūs pie manis redzējāt, ir jūsu māte.

Viņas acis iepletās, un viņas lūpās viņ� redzēja smaidu, kas atgādināja gaismas staru ziemas dienā.

������� Jums derētu rakstīt romānus, D�im. Ja gribat zināt, es �o vietu atstā�u pēc da�ām dienām un atgriezī�os iepriek�ējā darbā. Jums nevajag man stāstīt, kas bija �ī dāma, kurai diem�ēl nebija telefona, bet bija jūsu dzīvokļa atslēga.

Dusmas meitenei nomāca visu �ēlumu un simpātiju pret D�imu.

���� Es gribu jums pateikt, ka jums labāk izdevās iznicināt manu ticību vīrie�iem, nekā to būtu izdarījis Grouts vai kāds cits. Jūs mani tā apvainojāt, ka nevaru jums piedot.

Viņas balss sāka trīcēt, bet viņa saņēmās un teica:

����� Palieciet sveiks, D�im!

Tad viņa atstāja istabu.

Viņ� bija kā apdullis. Viņas pārmetumi bija kā pātagas sitieni. Viņas nepatiesie apvainojumi nedeva iespēju attais�noties.

Uz mirkli viņu pārņēma naids. Ta�u viņ� mācēja sevi savaldīt.

Tagad viņam vajadzēja aiziet, viņa to neuzklausītu, pat ja viņ� tai pastāstītu visu.

Tuvojās iz�ķiro�ais brīdis. Digbijs bija pārāk gudrs, lai to nemanītu.

Divas dienas viņ� veda sarunas ar Sanpaulu aģentu par plantācijas pirk�anu. Lieta jau bija tik tālu, ka viņ� kuru katru brīdi varēja noslēgt līgumu. Savu vārdu viņ� mācēja noslēpt ar da�ādām mahinācijām. �ajās plantācijās viņ� ce�rēja lieliski dzīvot.

Iespējams, ka viņam nāksies bēgt, un tādā gadījumā dzīve Dienvidamerikā būtu patīkama izklaidē�anās pēc vienmuļās eksistē�anas, kāda viņam bija Londonas sabiedrībā. Viņ� nolēma Euniku ņemt līdzi. Viņai vajadzēja nodzīvot ar to kaut vai gadu. Kas būs pēc tam� Viņ� paraustīja plecus.

Arī agrāk viņam gadījās sievietes, kas to saistīja, pēc tam kļuva vienaldzīgas, beigu beigās apnika un pazuda no viņa redzesloka. Tas pats dro�i vien notiks art ar Euniku, bet kas

gan par tādiem jautājumiem ies lauzīt galvu.

* * *

Rīta stundas D�imam vilkās loti lēni. Pārvaldniekam vaja�dzēja atbraukt pulksten vienos. D�ims to gaidīja kantora priek�telpā. Vilciens acīmredzot bija aizkavējies, tā ka pār�valdnieks ieradās kantorī tikai pulksten divos. Viņam sekoja nesējs ar paku.

D�imu tūlīt iesauca kabinetā.

����� Mēs atradām "Betldora" �urnālu, es tikai aizmirsu datumu.

��� Tas notika divdesmit pirmajā jūlijā.

���� Lūk, te, � sacīja viens no kompanjoniem, � ""Betl�dors" atgāja no Tiberas pulksten deviņos no rīta, paisumā, vēj� austrumu � dienvidaustrumu, jūra mierīga, mazliet miglains." � Viņ� lasīja tālāk. � Man liekas, tas jūs inte�resēs.

Tas bija visdramatiskākais moments D�ima dzīvē.

"Bieza migla. Ātrums samazinās, pīkst. 11.50 jau uz pusi lēnāk. Pīkst. 12.00 vēl par ceturtdaļu. Stūrmanis Bosens paziņo, ka esam uzbrauku�i laivai. Laivā divi cilvēki. Matro�zis Grants lec pāri bortam. Izglābj bērnu. Otra persona nav atrodama. Ātrumu palēninām. Mēģinām signalizēt uz Dengnesu, bet laiks pārāk slikts."

���� Toreiz nebija telegrāfa, mister Stil.

D�ims pamāja ar galvu.

"Bērns � meitene. Vecums � da�i mēne�i. Nodots bufe�tes vadītājai."

��� Tālākos ziņojumos par meiteni nav ne vārda. Līdz pat kuģa pienāk�anai Zen�alā.

���� Tā atrodas Madeiras salā, � paskaidroja vadītājs.

"Pienācām Zen�alā pīkst, se�os no rīta. Paziņojām angļu konsulam par atrasto bērnu. Konsuls apsolīja telegrafēt uz Londonu."

����� Tālākais ziņojums ir no Dakas. Tā ir osta Āfrikas piekrastē, pieder Francijai.

"Zen�alas konsula telegramma, ka Londonas policijā nav saņemts ziņojums par bērna pazu�anu�"

Trīs dienas pirms pienāk�anas Keiptaunā.

"Misters Veldons, Keiptaunas iedzīvotājs, kopā ar sievu atrodoties atpūtas braucienā, vēlas adoptēt bērnu, jo nesen zaudējis savu meitu. Kapteinis pazīst misteru Veldonu, arī da�i pasa�ieri var apliecināt viņa personību. Viņam nodeva bērnu ar noteikumu, ka gadījums tiks paziņots Keiptaunas varas iestādēm."

Tad sekoja sīks bērna apraksts. Nodalījumā ar atzīmi "sevi�ķas pazīmes" bija uzrakstīts: � "Rēta uz labās rokas. Ārsts domā, ka apdeguma sekas."

D�ims smagi elpoja.

���� Jūs nevarat iedomāties, kungi, cik loti pateicīgs jums esmu. Bērns, kur� �ajā laikā kļuvis par pieaugu�u sievieti, jums arī būs bezgala pateicīgs. Varbūt jums nāksies �o grā�matu uzrādīt tiesai, kaut gan manas klientes lieta man �ķiet tik skaidra, ka tiesas iejauk�anās dro�i vien nebūs vajadzīga.

Viņ� tagad jutās tik laimīgs, ka nekur nevarēja rimties. Pat doma, ka viņ� tagad varbūt zaudēs Euniku, ne drusku neaptum�oja viņa prieku.

Viņ� noņēma kopiju no kuģa �urnāla un �o dokumentu nolika Solteram uz galda.

Advokāta acis, to lasot, iemirdzējās.

���� Lieta ir pilnīgi skaidra. Kuģa �urnāls pierāda, ka viņa ir lēdijas Mērijas meita. Vai jūsu meklējumi tagad beigu�ies?

����� Pavisam vēl ne, � D�ims sacīja smaidot. � Mums vēl jāatņem Dentona īpa�ums Groutiem, bez tam vēl jāpār�liecina mis Dentona pamest Grouta māju.

����� �ajā gadījumā padzīvoju�a cilvēka padoms var izrā�dīties iespaidīgāks nekā jūsu, manu zen. Es eju jums līdzi.

Viņiem durvis atvēra jauna kalpone.

Tajā pa�ā mirklī ieradās arī Digbijs.

���� Es vēlos runāt ar mis Veldonu, � sacīja Solters.

Ieraugot viņu, Digbijs kļuva saspringts un formāls. Viņ�.

būtu bijis vēl vēsāks, ja zinātu, kādu ziņu meitenei atnesa advokāts.

Digbijs paskatījās advokātam tie�i sejā.

���� Man loti �ēl, ka jūs nevarat parunāt ar mis Veldonu. Viņa �orīt ar manu māti aizbrauca uz Franciju. Pa�reiz viņas dro�i vien jau ir Parīzē.

����� Meli, � mierīgi noteica D�ims.

Abi nāvīgie ienaidnieki sīvi skatījās viens otrā.

���� Jūs melojat, � atkārtoja D�ims, � mis Veldona vai nu ir �eit, �inī mājā, vai arī aizvesta uz jūsu nolādēto mui�u Somersetā.

Ar D�ima apvainojumiem advokāta klātbūtnē Grouts jutās mazliet izsists no savas pozīcijas.

��� Tātad jūs kļūstat �ā avantūrista ierocis, � viņ� ironiski teica Solteram. � Es domāju, ka cilvēkam ar jūsu pieredzi vajadzētu atteikties no �īs lomas. Lai kā tas arī būtu, � viņ� griezās pie D�ima, � mis Veldona vairs nevēlas ar jums satikties. Viņa man pastāstīja par jūsu strīdu, un arī es do�māju, ka jūs izturējāties riebīgi.

D�ims zināja, ka Grouts melo, � Eunika nekad viņam nestāstītu par savām lietām.

���� Kāda jums interese par mis Veldonu? � Digbijs pra�sīja advokātam.

���� Tikai tīri cilvēciska.

D�imu �is paziņojums satrieca.

���� Nu� � viņ� iesāka.

����� Man liekas, ka mums laiks iet, � D�imu pārtrauca Solters un uzmeta tam ātru, brīdino�u skatienu.

����� Kāpēc jūs viņam nepateicāt, ka Eunika ir likumīga Dentona mantiniece? � D�ims jautāja uz ielas.

����� Pieņemsim, ka visas mūsu ziņas ir pareizas, un, ja cilvēks ir tāds neģēlis, kā liekas, padomājiet, kas notiks, ja es viņam atklā�u visas kārtis. Meitene ta�u tagad ir pilnīgi viņa varā.

D�ims saknieba lūpas.

��� Jums taisnība, � viņ� teica. � Es vienmēr esmu pārāk strauj� un neapdomīgs.

���� Kamēr Grouts nezina, kas viņam draud no Eunikas, viņai briesmas nedraud. Katrā gadījumā viņas dzīvība nav apdraudēta. Ja to, ko zinām mēs, uzzinās viņ�, meitene būs pagalam.

D�ims pamāja ar galvu.

���� Tātad jūs domājat, ka viņai draud briesmas?

���� Esmu pārliecināts, ka Grouts nebaidīsies pat no slep�kavības, ja ar to varēs izglābt savu mantojumu, � asi noteica advokāts.

Atnācis Soltera kantorī, D�ims metās krēslā un aizklāja seju ar rokām.

����� Mēs esam it kā bezspēcīgi, bet, mister Solter, likums ta�u ir stiprāks par Groutu. Vai nevar viņu padarīt nekaitīgu, ceļot pret viņu apsūdzību?

Septimers Solters reti kad smēķēja kantorī, bet �ajā dienā viņ� izņēma no atvilktnes savu pīpīti, noslaucīja to savu svārku piedurknē un piebāza ar tabaku.

���� Likums, manu zēn, ir stiprāks par Groutu un stiprāks par mums. Da�reiz nesaprātīgi ļaudis smejas par to, nolād to. Likums strādā lēni un atgādina dzirnavas, kas maļ lēni, toties smalki. Likums nav tikai līdzeklis pavēlu rakstī�anai, apcietinā�anai un kratī�anai. Likumam ir tūksto�iem veidu un visi viņi, zvēru pie Dieva, tiks piemēroti pret Groutu.

Stils pielēca un paspieda Solteram roku.

������� Ja arī likums nevar viņu sodīt, tad es pats radī�u liku�mu un no�ņaug�u viņu ar �im pa�ām rokām, � iekliedzās D�ims.

Solters paskatījās uz viņu ar sajūsmu, bet ne bez ironijas.

��� Tad jūs pa�u likums no�ņaugs. Atzīstieties, � nav vērts tā rīkoties, ja pāris lapām ar ģerboni būs tāds pats rezultāts.

D�ims atkal ķērās pie meklē�anas. Sev par lielu izbrīnu viņ� uzzināja, ka misis Grouta ar Euniku tie�ām aizbrauku�as uz Viktorijas piestātni. Tad viņam vēl izdevās noskaidrot, ka Digbijs pasūtījis divas vietas uz nakts vilcienu, kas bauca uz Parīzi. Tādā kārtā bija viegli uzzināt dāmu vārdus, ko arī Digbijs vēlējās.

D�imam tomēr neizdevās noskaidrot, vai viņas arī tie�ām ar �o vilcienu aizbrauku�as.

Viņ� atgriezās pie Soltera un pastāstīja to viņam.

��� Fakts, ka D�eina Grouta aizbraukusi, vēl neliecina par to, ka arī mūsu kliente būtu aizbraukusi no Londonas.

����� Mūsu kliente? � izbrīnījies pajautāja D�ims.

����� Jā, mūsu kliente. Neaizmirstiet, ka mis Dentona ir mūsu kliente, kamēr neliks nodot viņas lietu citam advo�kātam.

���� Mister Solter, kad jūs nododat Dentona īpa�uma lietu Beneta rokās?

����� Nodevu �orīt no rīta, � atbildēja advokāts pavisam vienaldzīgi.

���� Mans Dievs! Tad īpa�ums jau Grouta rokās?

����� Tikai pagaidām. Nebaidiet sevi ar to un strādājiet mierīgi tālāk. Vai esat ko dzirdējis par lēdiju Mēriju?

���� Par ko? � izbrīnījies jautāja D�ims.

���� Par lēdiju Mēriju Dentonu. Tā ta�u jūsu melni tērptā nepazīstamā. Man jau vienmēr bija aizdomas, bet, kad jūs man stāstījāt par zilo roku, man par to vairs nebija �aubu. Redzat, manu zēn, � viņ� sacīja, viltīgi pamirk�ķinādams, � es no savas puses ari meklēju tajā pa�ā virzienā.

���� Ko tad nozīmē zilā roka?

���� Lēdija Mērija jums to pastāstīs kādā no tuvākām die�nām. Kamēr viņa to nav darījusi, man nav tiesību atklāt viņas noslēpumu. Vai esat kādreiz bijis krāsotavā, Stil?

-Jā.

���� Esat redzējis to sievie�u rokas, kas strādā ar "indigo"?

���� Vai tie�ām jūs gribat teikt, ka lēdija Mērija pēc savas pazu�anas strādāja krāsotavā?

���� To lai viņa pati pastāsta.

D�imam vajadzēja apmierināties ar �o atbildi.

Meklē�ana kļuva arvien grūtāka, un D�ims viens vairs nevarēja tikt galā. Tādēļ Solters pieņēma darbā divus detek�tīvus, kas agrāk bija strādāju�i Skotlendjardā, bet pēc tam atvēru�i savu privātkantori. Vakarā Solters un D�ims notu�rēja apspriedi ar jaunajiem palīgiem, iepazīstinot viņus ar visiem sīkumiem.

Tajā pa�ā dienā Digbijs pa logu ieraudzīja bārdainu cilvē�ku, kas, pie dārza sētas piestājies, pētīja celtnes arhitektūru.

Digbijs novēroja to, līdz atnāca misters Benets un viņu iztraucēja.

Benets, plecīgs skots rūsganiem matiem, bija viņam anti�pātisks.

���� Nu, mister Benet, vai Solters jums nodeva visus doku�mentus?

���� Jā, ser, es visus saņēmu.

����� Kā jūs domājat, � viņ� neizspēlēs ar mums nelabu joku?

Benets uz viņu auksti paskatījās.

���� Misters Septimers Solters ir lielisks advokāts, kas bau�da visas sabiedrības cieņu. Tādi cilvēki jokus netaisa.

��� Jums nav ko apvainoties. Jūs domājat, ka viņ� jums ir draugs?

���� Ko viņ� pret mani jūt pa�reizējā momentā, mani neinte�resē, � sacīja Benets savā cietajā ziemeļu akcentā, � es tikai gribēju izteikt savas domas par viņu. Visi papīri ir kārtībā, un kurā katrā bildi jūs varat sākt rīkoties.

���� Jā. Sindikāta locekli prasa, lai īpa�uma tiesības tiem tiktu nodotas pec iespējas ātri. Kad lieta var tikt nobeigta?

����� Rīt no rīta. Es domāju, ka jautājums par mantinieci Doroteju Dentonu ir pilnīgi skaidrs?

Digbijs pasmīnēja.

���� Doroteja Dentona noslīka pirms divdesmit gadiem un viņu jau sen apēdu�as zivis. Jums par viņu nevajag sevi�ķi uztraukties.

��� Tad lieta darīta, � sacīja Benets, no sava melnā port�feļa izņemdams da�us papīrus, � �etri no �iem dokumen�tiem jāparaksta jums, bet piektais jāparaksta jūsu mātei.

Digbijs sarauca uzacis.

���� Manai mātei? Es domāju, ka tas ir lieki, es liku izrak�stīt pilnvaru.

���� Vai tad jūs nezināt, ka ar �o pilnvaru nepietiek, lai iegūtu visas tiesības uz īpa�umu. Mantojums, ko jūs nevarat izmantot, nav sevi�ķi vērtīgs, tas dod jūsu mātei tiesības tikai uz Kenetholu, tādēļ vajadzētu, lai būtu oriģināls paraksts, kas izslēgtu varbūtējas nepatīkamas sekas. Misters Solters ir izcila prāta cilvēks, un iespējams, ka, iepazinies ar līgumu, viņ� palūgs ieprotokolēt protestu. Viņ� vēl tomēr jūtas atbil�dīgs kā nelaiķa Dentona advokāts.

���� Ko tas nozīme?

���� Ar to katrs pircējs tiek brīdināts no pirk�anas. Ja tad izrādītos, ka pārdevējs kaut kādā veidā nav bijis pilnvarots pārdot, zaudējumi pilnīgi jācie� pircējiem. Man liekas, sin�dikāts negribēs jums maksāt par mui�u skaidrā naudā, ja būs iesniegts �āds brīdinājums.

Digbijs ilgi skatījās logā.

���� Labi. Es dabū�u mātes parakstu.

���� Cik man zināms, viņa ir Parīze.

���� Kā jūs to zināt?

���� Es �odien biju pie mistera Soltera, lai nokārtotu pēdē�jās formalitātes, un viņ� garāmejot par to ieminējās.

Digbijs kaut ko pie sevis norūca.

����� Vai tad bija nepiecie�ams apmeklēt misteru Soltera? � viņ� skarbi jautāja.

����� Es vadu lietu pēc saviem personīgiem ieskatiem, � asi atbildēja Benets.

Digbijs naidīgi uz viņu paskatījās un cie�i nolēma pēc lietas pabeig�anas nekad vairs neprasīt pakalpojumus �im nesimpātiskajam skotam. Viņ� neieredzēja likumu un neie�redzēja advokātus. Viņ� bija iedomājies, ka aplaimos Beneta firmu, nododams tai savu lietu, bet tagad pārliecinājās, ka ideja par advokātu � padevīgu ieroci viņa rokās � palikusi tikai sapnis.

���� Dodiet man dokumentu, es to iedo�u mātei parakstīt.

���� Jūs brauksiet uz Parīzi?

���� Es to aizsūtī�u viņai ar lidma�īnu.

Advokāts salocīja savus papīrus un ielika tos atpakaļ portfelī.

��� Tad es jūs gaidu rīt pulksten 12.00 Hordlendskas sin�dikāta birojā.

Digbijs pamāja.

��� Lūdzu, ielieciet avīzē sludinājumu par �īs mājas pārdo��anu. Es gada lielāko dalu pavadī�u aiz jūras un nevara pieļaut, lai �is vērtīgais īpa�ums paliktu bez saimnieka. Vajag to pārdot.

���� Ja pārdosim steidzīgi, nositīsim cenu. Vai iekārtu arī pārdosiet?

Digbijs atbildēja apstiprino�i.

���� Jums ir vēl kāds īpa�ums?

���� To es nevēlos pārdot.

Kad advokāts aizgāja. Digbijs uzgāja aug�ā un ilgu laiku nodarbojās ar paraksta atdarinā�anu.

����� Tagad man jāpierunā Eunika būt prātīgai un necelt troksni, � viņ� pie sevis noteica, vilkdams cimdus.

Negaidot Digbijs aizceļoja uz rietumiem. Labs karavadonis vienmēr sagatavo visu vajadzīgo priek� atkāp�anās, pat tādā gadījumā, ja paredzama uzvara. Digbijs vienmēr skatījās uz Kenetholu kā uz patvērumu dzīves grūtā mirklī. Kenethola bija tā mui�a, kuru mantoja viņa māte un kuras pārdo�anai vajadzēja viņas parakstu. Tā jau vairāk nekā simts gadu bija Dentonu īpa�ums.

Drūma parka vidū atradās pussagruvusi māja. Digbijs ne�atcerējās, ka tajā kāds būtu dzīvojis. No rīta viņ� uz Kenetholu aizsūtīja savu auto, bet pats uz turieni devās ar vilcienu. Viņam nepatika gari braucieni ar auto, pat ja ceļ� bija labs.

Noputējis auto gaidīja viņu pie stacijas. Stacijas darbinieki noskatījās viņa aizbrauk�anā ne sevi�ķi draudzīgiem skatiem.

��� Tas ir misters Grouts, Kenetholas īpa�nieks, � sacīja stacijas uzraugs.

��� Jā, esmu viņu jau redzējis. Tā bija skumja diena mūsu apvidum, kad mui�u mantoja misis Grouta, Viņa ir ļauna sieviete.

Digbijs nedzirdēja sliktās atsauksmes par viņa māti. Mui��as vārti bija arhitektūras mākslas brīnums rokoko stilā, bet sargu būdas abās vārtu pusēs bija neglītas karalienes Vikto�rijas laika celtnes. Divdesmit gadus mui�a bija stāvējusi tuk�a un tādēļ izskatījās no�ēlojami. Dārzs bija aizaudzis nezālēm, un arī dārza celiņi gandrīz nebija pamanāmi.

Pārvaldnieks piesteidzās vārtiem, lai tos atvērtu. Tas bija saīdzis, padzīvojis cilvēks. Ieraugot saimnieku, viņ� ne par matu nekļuva laipnāks.

���� Vai te kāds bija, Māster? � jautāja Digbijs.

��� Nē, ser. Tikai no rīta ieradās pilots. Lidot ir laba lieta. Es novēroju, kā viņ� nolaidās parkā.

���� Sēdieties ma�īnā, � īsi teica Digbijs, kuru nemaz nein�teresēja viņa kalpotāja uzskati par lido�anu.

Auto izbrauca cauri garai alejai un, pagriezies pa labi, apstājās terases priek�ā. Dabas skaistums nevarēja nosegt bēdīgo iespaidu, kādu atstāja nolaistā māja. Terase un margas bija gandrīz sadrupu�as un ari pati ēka laika zoba sagrauzta.

Divdesmit gadus �eit nebija taisīts remonts. Nātres auga tur, kur agrāk bija ziedēju�as rozes.

Bēdīgā aina neaizkustināja Digbiju. Viņ� to jau bija redzē�jis ne vienu reizi vien un nekad nebija domājis nojaukt ēku un uzcelt tās vietā jaunu, modernu.

Māsters atvēra nama durvis un sekoja savam kungam iek�ienē.

Tur sabrukums bija jūtams vēl vairāk. Kad viņi iegāja priek�telpā, bija dzirdama pelu grau�ana.

���� �eit dzīvo �urkas?

��� Un kā vēl. Man loti grūti tās iznīcināt pat savā dzīvokli. Bet te, rietumu pusē, viņas �um un mud�.

���� Kur lidotājs?

���� Viņ� nupat paēda brokastis.

Digbijs sekoja Māsteram pa garu, tum�u koridoru un iegāja pa durvīm, kuras viņam atvēra Māsters.

Bārdainais Vilja viņam priecīgi pamāja ar galvu. Vilja vēl bija lidotāja uzvalkā.

���� Labi, ka esat �eit, � sacīja Digbijs.

����� Es ta�u par to varu pateikties tikai Dieva �ēlastībai. Neesmu pieradis pie vieglām ma�īnām, lai labāk Brensons lido ar to atpakaļ.

Digbijs pamāja, paņēma krēslu un nosēdās lidotājam pretī.

���� Es Brensonam liku atbraukt �urp, es viņu gaidu iero�damies �ovakar.

Māsters izgāja, un Vilja nogaidīja, kamēr viņa soli apklusa tālumā.

���� Kas noticis? Vai tie�ām jūs gribat mainīt savu dzīves vietu?

������� To es nevaru teikt, � īsi atbildēja Digbijs. � Siforodskas lidostu uzrauga. Stils zina vai ari tikai nojau�, ka veļos izmantot lidma�īnu. Tādēļ nolēmu izmantot privātu lidma�īnu.

����� �ī māja ari jums neder, � sacīja Vilja un pa�ūpoja galvu. � Kadēl jūs vispār braucat �urp? Te ta�u jūsu dzī�vokli � �tābu � var ierīkot tikai uz visīsāko laiku. Vai ir tik slikti? � viņ� pēk�ņi jautāja.

��� Var pienākt tāds moments, kad katram vajadzēs parū�pēties par savu personīgo dro�ību. Es tomēr ceru, ka līdz tam nenonāks. Viss būs atkarīgs� � viņ� nenobeidza teiku�mu un negaidot pajautāja, cik tālu no �ejienes līdz jūrai?

��� Tā ir tuvu. Es paceļos 2000 jūd�u augstumā un redzēju Bristoles kanālu.

Digijs noglauda pieri un domīgi paskatījās uz galdu.

���� Es jums uzticos Vilja, un man jums jāsaka, ka, nerau�goties uz jūsu antipātiju pret vieglām, ātrām lidma�īnām, jums vajadzēs mani nogādāt dro�ā vietā tie�i tādā ma�īnā. Es atkārtoju � lieta neaizies līdz bēg�anai, bet vienmēr vajag rēķināties ar ļaunāko. Līdz tam man jums ir uzdevums. Jums vajadzēja �urp nogādāt ne tikai ma�īnu.

Vilja aizdomājās.

��� Jūs dro�i vien lasījāt avīzēs par bagāto Brazīlijas plantatoru Mahelu. Viņ� pa�reiz ir Dovilā, � atgādināja Digbijs.

����� Jūs domājat to kār�u spēlmani? � Vilja izbrīnījies jautāja.

Digbijs pamāja ar galvu.

����� Es nejau�i zinu, ka viņam pēdējā laikā bija vesels vezums neveiksmju. Pēdējā nedēļā viņ� paspēlēja divdesmit miljonus franku. Tas nav vienīgais viņa zaudējums. Viņ� tāpat spēlēja E. pilsētā un arī Sansebastjanā. Cik man zi�nāms, viņa stāvoklis nav apskau�ams.

���� Nu, viņ� vēl nav izputināts. Es zinu �o cilvēku. Viņ� ir bagāts kā Krēzs. Es redzēju viņa jahtu, kad jūs mani sūtījāt uz Havru. Brīni�ķīgs kuģis, savus �etrus miljonus mārciņu vērts. Viņam pieder vairākus simtus kvadrātkilometru lielas plantācijas Brazīlijā.

����� To visu es zinu. Galvenais ir tas, ka viņam pa�reiz nav brīvas naudas. Paklausieties mani uzmanīgi, Vilja.

����� Kas jādara?

���� Paņemiet savu lidma�īnu un dodieties uz Dovilu. Tur parunājiet ar Mahelu. Jūs runājat portugāliski?

����� Kā īsts portugālis. Es ilgi dzīvoju Lisabonā.

���� Parunājiet ar Mahelu un, ja viņam vajag naudu, soliet tam par viņa jahtu simts tūksto�us. Viņ� var prasīt dubultīgu cenu, jums ar to nav jārēķinās. Mahelam nav laba slava, un brazīlie�u komanda būs priecīga, ja kuģis nāks citās rokās. Kad nopirksiet kuģi, sūtiet man telegrammu. Kuģis jānogādā Bristoles kanālā, lai nodro�inātos ar oglēm.

���� Tas ta�u ir turbīnu kuģis ar naftas dzinēju.

����� Nu tad, lai nodro�inātos ar naftu un pārtiku mēnesi ilgam ceļojumam. Kapteinis lai ierodas manā Londonas dzī�voklī pēc instrukcijām. Kuģi lai atved vecākais virsnieks. Jūs mani sapratāt?

����� Es visu sapratu, izņemot divas lietas, mīļais draugs, � laipni sacīja Vilja, � pirmkārt, man vajadzīga nauda, lai nopirktu jahtu.

���� To es, protams, jums do�u.

���� Otrkārt, ko nabaga Vilja pats ar to nopelnīs?

���� Jums nenāksies �ēloties.

���� Tad viss kārtībā.

������ Mahela nedrīkst zināt manu vārdu. Pērciet uz sava vārda vai uz sava drauga, bagātā kubie�u plantatora, vārda. Kapteini un komandu mēs mācēsim piespiest klusēt, kad es bū�u uz klāja. �ovakar jūs lidosiet uz Dovilu.

Digbijs pavēlēja savest kārtībā istabas un apgādāt tās ar visu nepiecie�amo.

Māsters bija izsists no sliedēm.

������� Kas ir ar jums? � dusmīgi jautāja Digbijs, � ja te nav gultu, tad brauciet uz tuvāko pilsētu un nopērciet tās. Cenai nav nozīmes. Atvediet tās ar ma�īnu. Neaizmirstiet arī paklājus.

Viņ� nolika uz galda lielu summu banknotēs un izgāja. Māsters, kur� visā savā dzīvē nebija redzējis tik daudz naudas, nevarēja attapties no pārsteiguma.

Digbijs automobilī aizbrauca uz Londonu un nokļuva mājās tie�i uz vakariņām. Viņ� ātri paēda un kāpa aug�ā pārģērbties.

Viņ� pagāja garām Eunikas istabai un atrada D�eksonu sē�ot durvju priek�ā.

����� Viņa nupat apklusa, � D�eksons sacīja vīpsnādams, � es aizvēru logus, aiztaisīju slēģus un teicu viņai, ka jāklu�sē, ja negrib, lai es tai izdaru ko sliktu.

Digbijs pamāja.

���� Bet mana māte? Vai jūs iedevāt viņai kastīti ar table�tēm?

D�eksons atkal pasmīnēja.

��� Viņa pa�reiz ir apmierināta. Es nezināju, ka viņa lieto morfiju.

���� Tas nav svarīgi, vai jūs kaut ko zināt vai nezināt. � asi viņu pārtrauca Digbijs.

Viņam vēl vajadzēja iziet, jo lēdija Voltema �ovakar rīkoja balli. Starp viesiem bija da�i sindikāta cilvēki, un viens no tiem paveda Digbiju sāņus.

���� Vai visi papīri uz rītdienu gatavi?

Digbijs pamāja.

����� Da�i sindikāta pārstāvji brīnās par to, ka jūs prasāt samaksu skaidrā naudā.

Grouts paraustīja plecus.

��� Jūs aizmirstat, mans mīļais, ka es �ajā lietā esmu tikai aģents un rīkojos manas mazliet ekscentriskās mātes uzde�vumā.

����� Es tā arī domāju. Bet papīri būs kārtībā? Vai jūsu māte parakstīs?

Digbijs atcerējās, ka viņ� vēl nav dabūjis mātes parakstu. Pie pirmās izdevības viņ� pasteidzās aiziet un atgriezās mājās.

Mātes istaba bija aizslēgta, bet viņa dzirdēja kluso klau�vē�anu.

���� Kas tur? � viņa uztraukti jautāja.

���� Tas esmu es � Digbijs.

���� Es labāk parunā�u ar tevi rīt.

���� Man jārunā ar tevi tūlīt! Atver!

Pagāja diezgan ilgs laiks, līdz viņa atvēra.

���� Man �ēl, ka man tevi jātraucē, māt, bet �is dokuments noteikti jāparaksta tūlīt, �odien.

��� Es ta�u izdarīju visu, kā tu vēlējies, � viņa teica trico�ā balsī, � vai tad es neizpildīju visu, ko tu vēlējies, manu zēn?

Māte pilnīgi nesaprata, ka, parakstot �o dokumentu, viņa zaudē visu.

���� Vai tad nevar to parakstīt rit? Man tā dreb rokas.

���� Tu te parakstīsi, � viņ� stingri sacīja un viņa parak�stīja.

* * *

Hordlendskas sindikāts bija tikai atsevi�ķa loti lielas asoci�ācijas dala un nodibināts tikai tādēļ, lai iegādātos lielos Dentona īpa�umus.

Lielā, skaisti iekārtotā zālē atradās sindikāta locekli. Viņu starpā bija lords Voltems, Hugo Vinds � bagāts baņķieris, kas ņēma dalību visos iespaidīgākajos finansu darījumos, un Fēlikss Streselens � viltīgākais no visiem Anglijas speku�lantiem.

Kā ceturtais ienāca advokāts Benets. Viņam padusē bija melna mape, kuru tas nolika sev priek�ā uz galda.

��� Labdien, kungi, � jurists īsi sacīja. Viņ� jau sen nejuta nekādu cienību pret �iem finansistiem.

����� Labdien, Benet, � atbildēja lords, � vai jūs savu klientu �odien redzējāt?

Benets paskatījās uz viņu ne sevi�ķi laipni un atvēra mapi.

���� Nē, milord. � Ar savu uzve�anos viņ� pasvītroja, ka viņam nav labas attiecības ar Groutu un viņ� negrib tādas nodibināt.

����� Grouts ir dīvains cilvēks, � Vinds smejot teica, � viņ� nav veikalnieks un tomēr prasa tik smagus noteikumus. Viņ� arī anglim nav līdzīgs, es viņu noturētu par dien�vidnieku. Vai tā nav, lord Voltem?

Lords pamāja ar galvu.

��� Tā ir dīvaina ģimene. Vai zināt, ka viņa māte slimo ar kleptomāniju?

����� Mans Dievs! � iesaucās Streselens, � tas tikai vēl trūka.

���� Tagad viņa ir prātu izdzīvojusi vecene, bet bija laiks, kad viņa bija viena no izcilākajām pilsētas dāmām. Viņa bie�i pie mums ciemojās, un pēc tam mēs vienmēr konsta�tējām kādas dārgas greznumlietiņas pazu�anu. Kādreiz manai meitai pazuda loti vērtīga rokassprādze. �ī lieta man bija loti nepatīkama. Parunājis ar Groutu, es rokassprādzi saņē�mu atpakaļ. Tad arī noskaidrojās, ka viņa slimo ar �o sli�mību. Nu, vispār ņemot, viņa tomēr ir laimīga sieviete.

���� Es to neteiktu, ja viņai tāds dēls, � smejot pretojās Streselens.

��� Viņai tomēr veicas, � nebūtu toreiz gājusi bojā Dento�na meita, Groutiem nebūtu ne gra�a pie dvēseles.

���� Vai jūs pazināt lēdiju Mēriju, milord?

��� Es pazinu viņu un viņas meitu. Mēs ar Dentonu bijām labi draugi. Tas bija skaists bērns.

���� Kādu bērnu jūs domājat?

Digbijs bija klusi ienācis sē�u zālē un aiztaisījis aiz sevis durvis. Vina klātbūtni pamanīja tikai tad, kad viņ� uzdeva �o jautājumu.

���� Mēs runājam par jūsu miru�o māsīcu, lēdijas Mērijas Dentonas meitu.

Digbijs zobgalīgi pasmīnēja.

���� Tā ir bezjēdzīga saruna.

��� Jūs viņu atceraties?

��� Maz. Mani neinteresēja mazi bērni. Es atceros, ka viņa bija pie mums un �ausmīgi raudāja un kliedza. Jūs visu sakārtojāt, Benet?

Advokāts pamāja.

���� Lūk, dokuments, kuru jūs man iedevāt parakstīt.

Digbijs izņēma dokumentu un iedeva to advokātam. Tas

to izlasīja loti uzmanīgi.

��� Viss kārtībā. Ķersimies pie lietas, kungi. � Visi apsēdās pie galda.

��� Jūsu vēlē�anās, lai mēs jums maksājam skaidrā naudā, bija mums smags noteikums, � teica lords, atvērdams nelielu kastīti, � man nepatīk turēt lielas summas kantorī un vaja�dzēja pieņemt divus liekus sargus.

��� Tas pilnīgi saprotams, � Digbijs labvēlīgi sacīja. Viņ� ar sasprindzinājumu sekoja tam, kā lords ņēma no kastītes paku pēc pakas un pārskaitīja naudas zīmes.

Advokāts paņēma kaut kādu papīru un to pasniedza Dig�bijam reizē ar spalvu.

���� Parakstiet te, mister Grout, � viņ� teica.

Tajā pa�ā brīdī Hugo Vinds pagriezās pret ienāko�o sekre�tāru.

��� Tas man? � viņ� jautāja, rādīdams uz vēstuli, ko tas turēja rokā.

���� Nē, tā ir misteram Benetam.

Benets paņēma vēstuli, paskatījās uz sūtītāja vārdu un saviebās.

��� Tā ir no Soltera un uz tās uzrakstīts � "Steidza�mi un svarīg i".

����� Tā lieta pagaidīs, kamēr nobeigsim mūsu lietu, � nepacietīgi teica Digbijs.

���� Tomēr labāk attaisīt to tūlīt.

Advokāts atvēra vēstuli un uzmanīgi to izlasīja.

����� Kas tur ir? � jautāja Digbijs.

���� Es baidos, ka pārdo�ana nevarēs notikt, jo Solters ir pieteicis protestu.

Digbijs pielēca kājās.

���� Kā viņ� to drīkstēja! Viņam ta�u nav nekādu tiesību! Viņ� vairs nav mans advokāts! Kas viņu uz to pilnvarojis, � viņ� me�onīgi kliedza.

Benets paskatījās uz viņu ar dīvainu skatienu.

��� �o protestu Solters iesniedzis mis Dorotejas Dentonas uzdevumā, kura, sprie�ot pēc vēstules, ir dzīva.

Iestājās neveikls klusums.

��� Tas visu maina, � baņķieris Vinds sacīja. � Jūs, pro�tams, zināt, Grout, ko nozīmē �is protests?

����� Es pieprasu, lai �is darījums notiktu. Vecais Solters vienkār�i grib man atriebties. Visi zina, ka Doroteja Dentona sen mirusi. Mirusi pirms divdesmit gadiem.

���� Tomēr mēs pa�reiz neko nevaram iesākt. Citādi mēs kā pircēji atbildam par katru zaudējumu viņas interesēs, � mierīgi sacīja lords Voltems.

���� Es parakstī�u dokumentu par atsavinā�anu, � strauji paziņoja Digbijs.

��� Tas vienalga. Nav mūsu pienākums zaudēt savu naudu. Ja tas ir tikai ļauns joks, mēs varam sapulcēties citā dienā un darījumu noslēgt. Es gan neticu, ka tāds cilvēks � ar tādu stāvokli un saprātu kā Solters � izstrādātu tādu joku.

Pārējie piekrita Voltemam.

Digbijs līda vai no ādas ārā aiz dusmām, redzot, ka bank�notes tiek saliktas atpakaļ kastītē.

���� Labi, � viņ� teica nobālēdams. Viņ� saprata, ka viņam jārīkojas ātri, lai vismaz dabūtu naudu, pirms Solters arī tur paspēs kaut ko pret viņu.

Viņ� pagriezās un noskrēja lejā.

Pie durvīm viņu gaidīja auto.

���� Uz nacionālo banku, � viņ� uzkliedza �oferim.

Viņ� zināja, ka mātei bankā ir apmēram simts tūksto�i

mārciņu, kuras tā bija sakrājusi no Dentona mui�as ienāku�miem. �o naudu viņ� nolēma piesavināties.

No kurienes varēja uzrasties Doroteja Dentona? Viņ� no�ēloja, ka nav iedevis Viljam mātes naudu jahtas pirk�anai. �im pirkumam viņ� sev par lielu no�ēlu izrakstīja �eku uz bankā glabāto bandas naudu.

Viņu pasauca direktora kabinetā, un viņam likās, ka tiek saņemts mazāk laipni nekā parasti.

���� Labdien, mister Stīvens. Es vēlos izņemt manas mātes noguldījumu un gribēju par to ar jums aprunāties.

����� Priecājos jūs redzēt, mister Grout. Lūdzu, sēdieties. � Direktors acīmredzot jutās neveikli. � Diem�ēl es nevaru izsniegt jums naudu.

���� Ko tas nozīmē?

����� Es �odien saņēmu paziņojumu, ka iesniegts protests pret jūsu manto�anas tiesībām uz Dentona īpa�umiem. Pie tam runā, ka Dentona īpa�umus nemantos jūsu māte. Tā ka jums mūs jāatvaino. No sava personīgā rēķina jūs varat ņemt, cik jums tīk.

Ari Digbija teko�ajā rēķinā bija diezgan ievērojama summa.

���� Labi, paziņojiet man, kāda summa man ir pie jums. Es vēlos to izņemt visu.

Digbijs jau bija nomierinājies un varēja spriest aukst�asinīgi. Viņ� nolēma neskriet ar galvu sienā un pārspēt Solte�ra ar viltību.

Vajadzēja būt uzmanīgam.

Par laimi, bandas "Trīspadsmit" nauda atradās citā bankā. Sliktākajā gadījumā viņ� vienpadsmit no trīspadsmit bandas locekļiem pametīs savam liktenim.

Drīz atgriezās direktors ar papīra lapu, un pēc nedaudz minūtēm Digbijs sēdās auto ar bankno�u piebāztām kabatām.

Plecīgs, bārdains cilvēks stāvēja uz ielas, kad viņ� iznāca no bankas. Digbijs uzmanīgi uz to paskatījās un uzreiz sapra�ta, ka tas ir slepenpolicists. Atklājums lika viņam padomāt, vai tie�ām viņu jau novēroja policija. Vai varbūt tas ir tikai cilvēks, ko pieņēmis Solters?

Atbraucis mājās, viņ� atrada telegrammu no Viljas:

"Nopirku "Peleagu" par 112 000 mārciņām. Kuģis iet uz Avonmau. Kapteinis ar mani lidma�īnā. Atbrauk�u pulksten deviņos vakarā."

Digbija seja noskaidrojās. Viņ� pasmaidīja, atcerēdamies Euniku. Stāvoklis vēl nebija bez cerībām. Tam pat vēl bija savas labās puses.

Eunika sēdēja tum�ā telpā un mēģināja lasīt. Pēk�ņi ienāca Digbijs. Viņa nobālēja, to ieraugot.

��� Labdien, mis Veldona, ceru, ka neesat sevi�ķi dusmīga.

��� Vai nevēlaties man paskaidrot, kādēļ mani tur ieslēgtu? Vai jums zināms, ka jūs ar to smagi noziedzaties?

Viņ� smējās viņai sejā.

���� Nu, un kas par to, � viņ� mīlīgi sacīja. � Eunika, mēs tagad varam runāt atklāti. Visi �ie pieklājīgie izteicieni man apniku�i tāpat kā jums, � viņ� saņēma viņas roku. � Kāda jums auksta roka, dārgā. �eit istabā ta�u diezgan silts.

���� Kad varē�u atstāt �o māju? � viņa klusi jautāja.

������� Jūs gribat pamest māju un mani? Nē, jūs laikam gribē�jāt jautāt, kad mes kopā atstāsim �o māju. Tas skan pareizāk un labāk. Cik jūs esat skaista, Eunika!

Viņa saprata savu stāvokli. Maska nokrita, un viņa bei�dzot saprata, ar ko viņai darī�ana.

Viņa tomēr nepretojās, bet stāvēja auksta kā marmora statuja. Viņa pat neatvirzījās tad, kad viņ� saņēma rokās viņas galvu un tuvināja savas lūpas viņas lūpām. Viņa bija kā ledus figūra, un tikai viņas lielās acis sve�i skatījās uz Digbiju.

������ Man pār tevi jāvalda, Eunika. Es izvēlējos tevi no visām pasaules sievietēm. Vai tu saproti, dārgā?

Te Eunika atguvās. Viņas acis plati iepletās, it kā viņa būtu ieraudzījusi me�onīgu zvēru vai indīgu �ūsku, un viņa Digbiju no visa spēka atgrūda. Tas �o cilvēku satrauca vēl vairāk. Viņ� atkal metās pie meitenes. Eunika viņam divas reizes iesita ar dūri.

Digbijs sagrīļojās un ierēcās kā ievainots zvērs. Pirms viņ� paspēja saķert meiteni, Eunika ieskrēja vannas istabā un aizslēdza durvis.

Piecas minūtes Digbijs stāvēja pie durvīm un prasīja, lai viņu ielai�. Tad viņ� piegāja pie spoguļa un paskatījās uz sevi.

���� Viņa man iesita!

Viņa seja kļuva balta kā krīts.

���� Fakts, viņa man iesita!

Tad viņ� sāka ļauni smieties.

Par katru pieskārienu viņa sejai Eunikai nāksies izciest mocības. Viņa vēlēsies sev nāvi, lūgsies, guļot viņa, Digbija, priek�ā pī�ļos satriekta, un apkamps viņa ceļus.

Izgājis un aizslēdzis aiz sevis durvis, viņ� ieraudzīja māti, kas stāvēja savas istabas durvīs.

���� Digbij, � viņa pavēlo�i sacīja, � panāc �urp.

Viņ� bija tik izbrīnījies, ka negribot paklausīja.

Kad viņ� iegāja istabā, māte jau sēdēja uz krēsla.

���� Ko tu gribi no manis?

���� Ienāc un aizslēdz durvis.

Viņ� ar �ausmām uz to paskatījās. Bija pagājis vesels gads kop� tā laika, kad viņa pēdējo reizi bija runājusi ar viņu tādā tonī.

���� Vai tu neesi sadomājusi man pavēlēt?

���� Sēdies, � viņa teica mierīgi.

Pēk�ņi Digbjis visu saprata.

���� Tu atkal esi lietojusi morfiju, vecā velna māte.

��� Vai tu sēdīsies, mans bērns. Sēdies, Digbij Estremeda, es vēlos ar tevi runāt.

���� Tu� tu�

���� Klusē! Saki, ko tu izdarīji ar manu īpa�umu?

Viņ� uz to paskatījās, neticēdams savām ausīm.

���� Esmu bijusi pietiekami dumja, lai izdotu tev pilnvaru. Tu pārdevi īpa�umu?

Viņa paskatījās uz to pārbaudo�i.

����� Viņ� iesniedza kaut ko līdzīgu protestam, tā ka es nevarēju pārdot.

���� Es uz to ari cerēju.

���� Ko?! � viņ� celdamies kliedza.

Viņa no jauna lika tam apsēsties, pavēlo�i pamādama ar roku. Digbijs jutās kā sapnī. �ī vecene uzdro�inās viņam pavēlēt! Viņ� iedeva viņai mofiju, lai viņu nomierinātu, un viņa kļuva tā, kas bija agrāk.

���� Kāpēc pretojās pārdo�anai?

��� Tāpēc, ka idiots Solters deva godavārdu, ka bērns, kur� divdesmit gadus atpakaļ noslīka, vēl ir dzīvs.

Viņ� ieraudzīja smaidu mātes sejā un brīnījās.

���� Viņa ir dzīva.

Viņ� skatījās mātē pla�i ieplestām acīm.

��� Tu esi traka, vecā muļķe! Viņa nomira pirms divdesmit gadiem.

���� Es tikai gribētu zināt, kā vinu izglāba. Tu pats pie visa esi vainīgs. Tu esi viņas ierocis, draudziņ!

Beidzot viņ� savaldīja sevi.

���� Vai nu tu man pateiksi visu, ko zini, vai tu no�ēlosi, ka vispār pavēri muti.

���� Tu viņai uzliki zīmi, un pēc �īs zīmes viņu pazina.

���� Ko? Es?

����� Neatceries, Digbij? � viņa runāja ātri, priecādamās par viņa apmulsumu. � Dzīvoja reiz bērns, kuram ļauns zēns apdedzināja roku, iespiezdams tam rokā nokaitētu pus�iliņu.

Pēk�ņi viņ� atcerējās. Viņ� atcerējās bērna klieg�anu, lielu istabu ar vecmodīgām mebelēm. Pa atvērto logu bija redzams dārzs un dzirdama bi�u sanē�ana. Viņ� atcerējās arī mazo spirta lampiņu, uz kuras bija karsējis monētu.

����� Mans Dievs! Atceros, visu atceros!

Sekundi viņ� skatījās ļauna prieka grimases izķēmotajā sejā, tad pagriezās un izgāja.

Koridorā viņ� izdzirda stiprus klauvējienus pie durvīm. Viņ� aizskrēja uz savu istabu un piegāja pie loga.

Pie parādes durvīm stāvēja D�ims, vecais Solters un vēl divpadsmit slepenpolicisti. Durvis varēja izturēt vēl piecas minūtes. Tātad viņ� vēl varēja īstenot savu pēdējo plānu.

Minūti vēlāk viņ� iegāja Eunikas istabā.

����� Man vajag ar jums parunāt, � viņ� drūmi sacīja, � jums nevajag baidīties, jūsu draugi stāv uz ielas un lau� durvis. Es tikai vēlos novest jūs tādā stāvoklī, lai jūs ne�varētu mani apsūdzēt agrāk, pirms atradī�os tālu prom no �ejienes. Nē, es negribu jūs nosist un, ja jūs nesaprotat, kādēļ es to daru, jūs esat mulķe. Bet jūs pavisam neesat muļķe, Eunika.

Viņa ieraudzīja tā rokā kaut ko spīdo�u un atlēca atpakaļ.

���� Neaiztieciet mani! Zvēru jums, ka es jūs nenodo�u!

Bet viņ� jau to bija saķēris aiz rokas.

��� Ja kliegsiet vai trok�ņosiet, � sacīja viņ� draudot, � jums nāksies to no�ēlot.

Pēk�ņi viņa sajuta rokā adatas dūrienu un mēģināja Dig�biju atgrūst, bet viņ� turēja meiteni kā dzelzs stangās.

���� Nu, tā. Lieliski. Sāpes nekādas nebija.

Viņa izdzirda to lādamies un redzēja, ka viņa seja dusmās pietvīkusi.

���� Viņi atlauza durvis, � viņ� rūgti sacīja.

���� Jūs aiziesiet tūlīt? � Eunika jautāja dīvaini mierīgi.

���� Jā, pēc da�ām minūtēm mēs aiziesim, � atbildēja Digbijs, uzsvērdams vārdu "mēs".

Eunika neievēroja arī to. Viņa kļuva savādi apātiska un nekādi nevarēja atcerēties, kas noticis minūti atpakaļ.

Eunika nosēdās krēslā un sāka glaudīt savu roku. Viņa zināja, ka viņai ie�jircinātas zāles, bet sāpes nejuta. Viņai viss kļuva vienaldzīgs. Arī Digbijs Grouts viņai bija pavisam vienaldzīgs. Viss viņai likās dīvains un tajā pa�ā laikā patī�kams.

���� Uzlieciet cepuri, � viņ� sacīja, un meitene paklausīja. Viņai prātā nenāca pretoties. Viņ� noveda to pagrabā un no turienes caur nelielām durvīm garā�ā. Te nebija viņa auto, bet stāvēja tikai ma�īna ar slēgtu kravas kasti.

���� Sēdieties ma�īnā.

Eunika, savādi smaidīdama, paklausīja. Viņa atradās morfija iespaidā, kas laupīja viņai atmiņu un gribu.

���� Sēdieties uz grīdas.

Eunika atkal padevās.

No �ofera sēdekļa viņ� izvilka �ofera virsvalku, kas bija pilnīgi zaudējis savu īsto krāsu, un uzģērba to. �ofera cepuri viņ� uzvilka dziļi uz acīm.

Tādā veidā pārģērbies, Digbijs atvēra garā�as durvis uz klusu �ķērsieliņu. Te neviena nebija, izņemot sievieti, kas sarunājās ar piena pārdevēju, bet arī tie bija tā iegrimu�i savā sarunā, ka nepiegrieza vērību ma�īnai.

Digbijs nesteidzās. Viņ� vēlreiz izkāpa no ma�īnas un uzmanīgi aizvēra garā�as durvis. Tad viņ� aizsmēķēja pīpi un lēni brauca Beigoterrodas virzienā. Ceļā viņ� iegādājās benzīnu un tikpat lēni brauca tālāk.

Pabraucis garām priek�pilsētai un sasniedzis ielu, kas veda no Steinas uz Eskotu, viņ� apstājās.

Digbijs izņēma plakanu kārbiņu, no jauna piepildīja �ļirci un, attaisījis durvis, paskatījās ma�īnā.

Eunika sēdēja, it kā snauzdama.

���� Nebaidieties.

Digbijs no jauna iegrūda adatu viņas rokā.

Viņa mazliet savilka seju un ar otru roku pabraucīja sadurto roku.

���� Tas ir sāpīgi, � viņa sacīja.

Kad viņ� izbrauca no Eskotas, auto, kas brauca viņam pa priek�u, aizturēja policija. Arī viņam vajadzēja apstāties.

���� Mēs meklējam kungu ar dāmu, � sacīja ma�īnā sēdo��ais policists, � varat braukt tālāk.

Tagad bija Digbija kārta. Viņ� laipni pamāja ser�antam.

���� Es varu braukt?

-Jā.

Ser�ants pat nepapulējas ieskatīties ma�īnā, uz kuras bija uzrakstīts lielas Londonas mēbeļu firmas vārds.

Digbijs smagi elpoja. Viņ� nevarēja vēlreiz tā riskēt. Jā�brauc atpakaļ uz Londonu. Auto, kas brauks uz pilsētu, dro�i vien netiks apturēts. Viņ� iegriezās mazā �ķērsieliņā, no tās atkal izbrauca uz lielāku ielu, pabrauca garām otram policijas postenim. Policists nepiegrieza nekādu vērību smagajai ma�ī�nai. Bija daudzas vietas, uz kurieni viņ� varēja aizvest Euni�ku, bet visdro�ākā bija garā�a, ko viņ� īrēja Bedingtonā.

�ī garā�a bija loti noderīga bandai "Trīspadsmit". Pēdējā gada laikā tā netika lietota. Tikai D�eksons reizēm ieradās garā�ā, lai uzturētu to kārtībā.

Kad Digbijs iebrauca Vestā, sāka smidzināt lietus un ielas bija pilnīgi tuk�as. Viņ� paspēja iebraukt garā�ā, pirms kai�miņu garā�as īpa�nieks paskatījās uz ielu, lai redzētu, kas iebrauc telpā, kura tik ilgi stāvējusi tuk�a.

Digbijam bija atslēga, ar kuru varēja atslēgt visas viņam piedero�ās telpas.

Viņ� izveda Euniku no ma�īnas. Meitene jutās kā salauzta un nogurusi.

����� Aug�ā, � sacīja viņ�, likdams viņai kāpt aug�ā pa trepēm. Tur viņ� aizdedzināja gāzes lampu.

Te bija diezgan mājīgi ierīkota telpa. Digbijs aizvilka ciet loga aizkaru, pataustīja meitenes pulsu un teica:

����� Jūs pa�reiz jūtaties labi. Jums jāpagaida, kamēr es atnāk�u. Es gribu nopirkt kaut ko ēdamu.

���� Labi, � viņa atbildēja.

Kad viņ� atgriezās, viņ� atrada Euniku mazgājoties. Kaut kas bērni�ķīgi nevainīgs bija viņas kustībās. Mazāk ciet�sirdīgs cilvēks kā Digbijs Grouts neizturētu un būtu atbrī�vojis viņu no �ā stāvokļa, bet Digbijam bija sve�a līdz�cietība. Viņ� tikai nodomāja, vai labāk nedot vēl vienu zāļu devu, tad atcerējās, ka pēdējā deva bijusi loti liela, un nolēma labāk pagaidīt.

���� Ēdiet, � viņ� pavēlēja.

Viņa paklausīgi apsēdās pie galda.

Te pēk�ņi Eunika nolika nazi un dak�iņu. � Es jūtos tik nogurusi, � viņa teica.

Jo labāk. Lai aizmieg. �

Telpas vienā daļā bija guļamistaba. Viņ� novēroja, kā viņa noņēma jostu un novilka kurpes, tad iegūlās gultā, pagrie�zusies ar seju pret sienu. Pirms viņ� paspēja pieiet un pa�skatīties meitenes sejā, viņa jau cie�i gulēja.

Digbijs ilgi smēķēja. Eunika bija viņa varā. Pa�reiz viņu nodarbināja svarīgāka doma, viņ� bija nokļuvis loti grūtā, kaut arī sen paredzētā situācijā, vēl vairāk nepatīkamā tādēļ, ka paredzētā. Vienīgais mierinājums bija doma par brīni�ķīgo plantāciju Brazīlijā, kurā viņ� domāja pavadīt savas dzīves atliku�o dalu.

Pēk�ņi viņ� piecēlās, izņēma no kastītes skujamos piede�rumus, uz spirta lampiņas uzsildīja ūdeni un nodzina ūsas.

Tad Digbijs atvēra sienas skapi, kurā glabājās apģērbi. No skapja aug�ējiem plauktiem viņ� izņēma greznu vakara tērpu ar sudraba iz�uvumiem Eunikai. Tad viņ� vēl izņēma kurpes un zīda zeķes. Sev viņ� izņēma �ofera uzvalku. Viņu ap�mierināja �ī izvēle, un viņ� ilgi tīksminājās par izņemtajām lietām.

���� Kā? D�eina Grouta mirusi?

�I ziņa pārsteidza lēdiju Mēriju.

D�ims sēdēja Soltera kantorī. Viņ� izskatījās saguris un satriekts.

���� Ārsti domā, ka viņa iedzērusi pārāk daudz morfija, � viņ� īsi paskaidroja.

Lēdija Mērija ilgi klusēja.

���� Man liekas, ka pienācis laiks pastāstīt jums, ko nozīmē zilā roka, � sacīja viņa.

���� Vai tas palīdzēs mūsu meklē�anā? � ātri pagriezies, jautāja D�ims.

����� Liekas, maz, bet man tas jums jāpasaka. Zilā roka nebija vērsta pret Digbiju Groutu, bet pret viņa māti. Es izdarīju rupju kļūdu, domādama, ka Digbijs atrodas savas mātes varā, un biju loti pārsteigta, kad uzzināju, ka ir pavi�sam otrādi. Stāsts par zilo roku nav ne fantastisks, ne dra�matisks, � viņa piebilda ar skumju smaidu.

Sekoja ilgs klusums.

����� Es biju loti jauna, kad apprecējos, � viņa iesāka, pamādama ar galvu Solteram. � Jūs zināt, mans tēvs bija nabaga mui�nieks, kuram bija tikai viena meita. Viņam bija grūti noturēt dzimto mui�u, kaut ari viņ� dzīvoja loti vien�kār�i. Tad viņ� iepazinās ar D�onatana tēvu, un viņi noru�nāja bērnus apprecināt. Es savu līgavaini agrāk nekad nebi�ju redzējusi un iepazinos ar to tikai nedēļu pirms kāzām. Tas bija auksts, cieta rakstura cilvēks, �ajā ziņā atgādinā�dams savu tēvu. �im trūkumam vēl pievienojās pesimisms un ātra uzbudināmlba, ko izsauca sirds slimība. Sī slimība viņu arī noveda kapā. Mana laulība bija loti nelaimīga. Mans vīrs neizrādīja man ne simpātijas, ne labvēlību. Viņ� varētu mani padarīt laimīgu ar savu lielo bagātību, bet, kā likās, viņ� man neuzticējās jau no pirmā momenta. Man likās, ka vīrs mani neieredz, jo piederēju augstākajai sabied�rībai. Es domāju, ka viņ� kļūs tuvāks, kad piedzima mūsu meita, bet viņ� palika pret mani vēl vēsāks. Es iepazinos ar viņa māsu. Es zināju, ka viņa bijusi iejaukta kaut kādā skandālā. Mans vīrs pret viņu izturējās labi. D�eina bija dīvains cilvēks. Reizēm viņa bija jautra un apmierināta, reizēm � melanholiska un drūma. Reiz viņa bija pie manis uz tēju. Viņa bija diezgan uzbudinātā garastāvokli, un es par viņu sāku uztraukties. Es domāju, ka viņu sakaitinājis dēls, kuru audzināt bija ļoti grūti, bet pēk�ņi D�eina izņēma kastīti ar brūnganām tabletām. � Es nevaru ilgāk gaidīt, Mērija, � viņa sacīja. Es sākumā domāju, ka tās ir zāles, bet, ievērojot, kā sāka spīdēt viņas acis un kā pārvērtās viņa pati, es sapratu, kas par lietu. � Tu ta�u nelieto morfiju, D�eina? � es jautāju. � Tikai nelielās devās. Tu neuztraucies, Mērij, ja tev būtu manas rūpes, tu darītu tāpat. � Bet tā vēl nebija viņas ļaunākā īpa�ība, kā es par to drīz pārliecinājos. Kad mans vīrs aizbrauca darī�anās uz Ameriku, Dorotejai bija septiņi vai astoņi mēne�i. Meitenīte bija veselīgs, dzīvs bērns, kuru mans vīrs savā veidā mīlēja. Reiz D�eina ienāca manā istabā tajā brīdī, kad es ģērbos. Viņa lūdza atvainot viņas agro vizīti un uzaicināja kopā ar viņu iet iepirkties. Viņa bija tik labā garastāvoklī, ka bija manāms morfija iespaids, un es biju pietiekami dumja un gāju viņai līdzi. Mēs apstaigājām vairākus veikalus un bei�dzot nonācām lielā noliktavā. D�eina pirka maz, bet es tam nepiegriezu vērību, jo zināju, ka viņa ir loti skopa un ka viņai nav arī naudas. Firmu es nepazinu, jo biju tur pirmo reizi. Ejot gar zīda nodaļu, D�eina pēk�ņi pa�ukstēja "no�slēp" un iebāza man kaut ko uzrocī. Tajā pa�ā mirklī ļoti patīkama izskata kungs pieskārās manam piecām un no�teikti teica: "Vai nepavadīsiet mani uz pārvaldnieka kan�tori?" Es pilnīgi apstulbu un atceros tikai to, ka D�eina man pa�ukstēja: "Tu nedrīksti teikt savu vārdu." � Arī pret viņu bija aizdomas, un mēs kopā gājām uz kantori. Tur kāds sirmgalvis sāka mūs izjautāt. "Kā jūs sauc?" viņ� man jautāja. Pirmais, ko varēju atcerēties, bija manas kalpones vārds Med�a Bensona. Es pati nezinu, ko darīju. Man tūlīt vajadzēja teikt, ka esmu lēdija Mērija Dentona, un apsūdzēt D�einu. Izmeklēja manu uzroci un atrada tajā lielu gabalu zīda. Sirmgalvis griezās pie kāda cita cilvēka, un viņi stūrī sāka par kaut ko apspriesties. "Tagad tev laiks atzīties," sacīju D�einai. "Dieva dēl, ne vārda� es ņemu visu atbil�dību uz sevi. Izmeklē�anas tiesnesis�" "Es ceru, ka man nenāksies stāties izmeklē�anas tiesne�a priek�ā?" "Jā, tev vajadzēs, D�onatans nekad tev nepiedos, ja tiesas priek�ā stā�os es. Es pazīstu Pedingtonas tiesnesi. Es aizie�u pie viņa rīt, visā atzī�os un tevi atlaidīs. Tev jāpalīdz man, Mērij." Pārvaldnieks atgriezās ar policistu, kuram viņ� mani nodeva. Vēlāk uzzināju, ka D�eina teikusi, ka esmu viņas attāla radiniece un ka viņa mani nejau�i satikusi veikalā. Man nācās nakti pavadīt aresta telpās, un nākamajā dienā es stājos tiesas priek�ā. Es neko nenoliedzu, būdama pār�liecināta, ka D�eina turēs vārdu. Kā liecinieks uzstājās pārvaldnieks, paziņodams, ka viņa veikalā līdzīgas zādzības notiku�as vairākkārt, un viņ� domā, ka to darījusi es. Es tomēr cerēju, ka tik�u cauri tikai ar kaunu. Beidzot tiesnesis pateica: "�is nozieguma veids kļuvis tik bie�s, ka jāveic noteikti pasākumi. Piesprie�u jums mēnesi labo�anas dar�bos." Viss manās acis sagriezās. Kad nācu pie samaņas, es atrados cietuma kamerā un kopēja sniedza man ūdens glāzi. Tātad D�eina meloja, un tā nebija viņas pēdējā nelietība pret mani. Es jau divas nedēļas atrados Holovejas cietu�mā, kad viņa mani apmeklēja. Man nebija daudz spēka, un man vajadzēja strādāt kopā ar da�ām citām pie ma�teriālu krāso�anas. Cietumos cen�as izmantot ieslodzīto darba spēku. Piemēram, Meidstaunā drukā visus formu�lārus, kas vajadzīgi cietuma pārvaldei, Man�estrā izgatavo audumus, Ekseterā ieslodzītie izgatavo seglus. Es daudz ko uzzināju tajā laikā, kad atrados cietumā. Holovejā valdība mēģināja ierīkot krāsotavu. Kad es iegāju apmeklētāju ista�bā, es aizmirsu, ka rokas man vēl netīras. Tikai tad, kad D�eina ar acīm ieurbās tajās, es pamanīju, ka tās bija tum�i zilā krāsā. "Tik �ausmīgi!" viņa sacīja. Tādā veidā manas rokas kļuva par netaisnības simbolu pret to, ko �ī sieviete nodarīja man. Es viņai nepārmetu, es biju pārāk nospiesta. Viņa solīja pastāstīt manam vīram visu taisnību, bez tam viņa pastāstīja, ka nosūtījusi manu bērnu ar kalponi uz Margreitu. Viņa varēja atstāt bērnu pilsētā, bet baidījusies, ka kalpone brīnīsies, kur palikusi bērna māte. Tad notika tas nelaimes gadījums, kad, kā es domāju, aizgāja bojā mana meita. D�eina tūlīt saprata, kāds viņai no tā var celties labums. Viņa kaut kādā veidā bija uzzinājusi par mana vīra testamentu, bet nesaprata to. Kad mans vīrs atbrauca, viņa māsa tam pastāstīja, ka esmu notiesāta par zādzību, bet Doroteja, par kuru neesmu rūpējusies, aizgājusi bijā. Manu vīru tas tik loti uztrauca, ka viņu ķēra sirds�trieka. Pēc māsas aizie�anas viņu atrada kantorī miru�u. Neilgi pirms manas atbrīvo�anas es saņēmu no D�einas vēstuli, kurā viņa man rupji paziņoja �os faktus. Viņas vēstulēs, kā likās, tika rakstītas ar nolūku mani galīgi satriekt Par laimi, man bija īpa�ums un nams pilsētā.

Driz pec manas atbrīvo�anas mans tevs saņēma prāvu man�tojumu, ko pēc viņa nāves mantoju es. Tā man bija iespējams sākt Dorotejas meklē�anu, un es to darīju visus �os gadus. Es �aubījos par bērna aizie�anu bojā, jo vairs ne drusku neticēju D�einai. Es visu laiku domāju, ka viņa to noslēpusi. Ar zilās rokas zīmi es gribēju viņu terorizēt un beidzot piespiest atzī�ties. Bet es ar to tikai nobaidīju savu meitu, ko vēlējos visma�zāk.

Solters noklausījās viņā līdz galam, neteicis ne vārda.

� Tagad atminēta pēdējā mīkla, � viņ� beidzot sacīja.

Eunika atmodās un pūlējās atcerēties, kas ar viņu noticis. Pēdējais, kas palicis viņas atmiņā, bija moments, kad viņas istabā misis Groutas mājā ienāca Digbijs un piegāja pie viņas ar spo�u priek�metu rokā.

Viņa apsēdās gultā, bet tūlīt atkrita atpakaļ, jo sajuta ārkārtīgas sāpes galvā. Kur viņa atrodas? Viņa paskatījās.

Istaba bija vienkār�i, bet patīkami iekārtota. īsti izprast savu stāvokli meitene nespēja, jo jutās loti slikti.

Eunika ar no�ēlu atcerējās vannas istabu misis Groutas mājā � tik labi būtu tagad nomazgāties. Bet kur tad īsti viņa atradās? Meitene piecēlās un grīļodamās piegāja pie loga. Tur bija redzamas tikai apkārtējo māju pelēkās sienas. Viņa tātad atradās Londonā, meitene mēģināja atvērt durvis, bet tās bija aizslēgtas.

Tad koridorā atskanēja soli, un istabā ienāca Digbijs.

� Labrīt, � viņ� teica.

Viņa to uzreiz nepazina, jo viņ� bija �ofera uzvalkā un nodzinis ūsas.

���� Jūs! � viņa �ausmās iekliedzās. � Kur es atrodos? Kādēļ jūs mani atvedāt �urp?

��� Ja arī es jums teiktu, kur jūs atrodaties, tas jums ne�palīdzēs. Esiet prātīga un ēdiet brokastis.

Viņ� uz Euniku cie�i paskatījās kā jau ārsts. Viņa vēl arvien atradās narkotisko vielu iespaidā un neizrādīja sevi�ķu pretestību.

Viņas mute bija sausa, un viņai gribējās ēst. Viņa ielēja kafiju, kuru bija pagatavojis Digbijs, un pēto�i paskatījās uz viņu.

��� Es vēlos kaut ko jums paskaidrot, � viņ� piepe�i teica, � mans stāvoklis ir loti slikts un man jābēg.

���� Jūs neatgriezīsieties Grosvenorskvērā?

��� Laikam jau ne, � viņ� ironiski noteica. � Jūsu draugs Stils�

���� Vai viņ� ir tur? � viņa steidzīgi pajautāja un salika rokas. � Pastāstiet man par viņu.

���� Ja jūs domājat, ka dziedā�u jūsu mīļotajam slavas dziesmas, tad stipri maldāties. Tā labāk� � viņ� runāja mierīgi, bet tik draudo�ā tonī, ka viņa padevās.

Beidzot viņa saprata lietas būtību. Digbijs bēgs un ņems viņu līdzi. Bet kāpēc viņa ar to gāja?

Viņa atcerējās �ļirci un instinktīvi paberzēja roku.

Viņ� redzēja �o kustību un saprata viņas domas.

Cik viņa bija jauka! Sievie�u skaistums viņu parasti ne�iespaidoja, bet Eunika bija izņēmums.

���� Eunika, es jūs precē�u.

����� Mani? To jūs nedarīsiet, mister Grout. Neesmu do�mājusi iziet pie jums.

���� Ar to es nerēķinos. Eunika, vai jūs zināt, ko jums piesolu un kas notiks, ja jūs atteiksieties?

���� Es jūs neprecē�u, � viņa teica noteikti, � un nekādi draudi mani uz to nepiespiedīs.

������� Vai jūs zināt, ka man ir līdzekli, kas piespiedīs jūs uzskatīt manu priek�likumu par laimi? � viņ� runāja pārlie�cino�i, uzsvērdams katru vārdu.

���� Vai jūs zināt, ka mani nekas un nekur nevar aizkavēt?

Viņa neko neatbildēja, tikai nobāla.

���� Saprotiet, dārgā, man nepiecie�ams ar jums apprecēties. Vai nu jūs pieņemsiet manu priek�likumu, vai cietīsiet no savas atteik�anās sekām. Kādas būs sekas, to jūs varat iedomāties.

Viņa piecēlās un nosodo�i uz to paskatījās.

���� Esmu jūsu varā. Dariet, ko gribat. Tikai atcerieties, ka apzināti es jūsu gribai nepaklaujos. Vakar jūs mani apdul�linājāt, tā ka es neko neatceros, jūs varat mani atkal novest tādā stāvoklī, bet atcerieties, Digbij Grout, agri vai vēlu jums būs jādod norēķins par visiem saviem ļaunajiem darbiem.

Viņa pagriezās, lai aizietu, bet viņ� nostājās viņai ceļā un ar varu pievilka sev klāt.

���� Ja pīkstēsiet, es jūs nositī�u!

����� Es nekliedzu, � viņa auksti uz to paskatījās un lāva sev ie�lircināt zāles.

��� Ja ar mani kas notiks, � viņa teica tikko dzirdami, � es izdarī�u pa�nāvību jūsu acu priek�ā ar jūsu pa�a iero�iem.

Tas viņam bija jūtams trieciens, jo apdraudēja viņa pa�a dro�ību. Ja viņa sev ko nodara, viņ� nevarēs pierādīt, ka nav to nonāvējis.

Viņ� pieveda meiteni pie krēsla. Eunika pārvilka ar roku pār acīm.

����� Piecelieties! � viņ� pavēlēja. � Ejiet uz savu istabu un palieciet tur, kamēr būsiet man vajadzīga.

Pēc pusdienas pie Digbija atnāca ciemiņ�. Acīmredzot �is cilvēks gribēja īrēt garā�u, jo viņ� jau iegāja vairākās vietās, pirms atnāca uz Digbija pagaidu dzīvokli.

Tas bija Vilja, kur� tika atsaukts ar telegrammu.

���� Viss kārtībā? � jautāja Digbijs.

���� Varat būt miengs, mī]ais draugs. Kopā ar mani ir trīs jums vajadzīgi cilvēki � Brensons, Fuente un Selva.

Digbijs pamāja ar galvu. Brensons agrāk bija bijis kara lidotājs un atstājis dienestu, sevi�ķu apstākļu spiests. Digbijs arī agrāk viņu bija izmantojis saviem uzdevumiem. Pārējie viņam bija zināmi kā Viljas biedri, bet �ie cilvēki bija īpa�i biedri.

����� Brensonam jāatrodas uz lauka netālu no Regbijas. Paklausieties uzmanīgi. Vispirms es, pārģērbies par sievieti, brauk�u uz ziemeļiem. Auto lai mani gaida apmēram jūdzi no stacijas. Fuentem ar sarkano lukturi jāaptur vilciens. Kad viņam tas izdosies, lai bēg. Es pa to laiku izkāp�u no vilcie�na. Es pazīstu Regbiju un tās apkārtni. No �īs kartes jūs varat uzzināt visus sīkumus, � viņ� pasniedza Viljam papīra lapu. � Auto lai mani gaida ielas galā, kura apzīmēta ar "D". Vai māja ir labā stāvoklī?

���� Tā ir galīgi nolaista.

���� Tā nevar būt sliktāka kā Kenethola. Mūsu mērķim tā būs pietiekami laba. Meiteni jūs tur paturēsiet pa nakti un no rīta aizvedīsiet uz Kenetholu. Es bū�u tur, lai viņu sa�gaidītu. Rīt pēc pusdienas mēs lidosim uz jūru.

���� Ko darīs Brensons?

����� Es viņam atradī�u nodarbo�anos. � Pa�reiz viņ� ne�gribēja par to runāt.

���� Kā jūs tiksiet uz Kenetholu?

��� To jūs varat atstāt manā ziņā. Kādēļ jūs pēk�ņi kļuvāt tik ziņkārīgs? Es uz turieni aizbrauk�u nakti ar auto.

���� Kāpēc tad jums nebraukt kopā ar meiteni? � ietiepīgi prasīja Vilja.

���� Tādēļ, ka vēlos, lai viņa brauc pa vienīgo dro�o ceļu. Ja arī viņu pamanīs, mēs tomēr izlidosim, pirms mūs spēs aizturēt. Es bū�u tur jau rītā agri un visu nokārto�u. Sajā gadījumā es varu paļauties tikai pats uz sevi. Vai sapratat mani?

���� Pilnīgi, mans draugs. Bet kā būs ar samaksu?

���� Man nauda ir �eit, � sacīja Digbijs, piesizdams ar roku pie sānu kabatas. � Jums nebūs iemesla �ēloties. Mēs vēl daudz ko piedzīvosim.

* * *

Eunika juta stipras galvassāpes. Viņa vairākas reizes cen�tās atcerēties, kas noticis, bet �ie mēģinājumi tikai palielināja sāpes galvā. Viņa atcerējās Digbiju, bet jauca to ar Stilu. Eunika nezināja, kur atrodas, un tas ari viņai bija pilnīgi vienaldzīgi. Viņai gribējās tikai gulēt. Piepe�i viņa sajuta rokā dūrienu un aizmiga. Kad viņa atmodās, viņai atkal bija ne�cie�amas galvassāpes.

Viņa ievaidējās.

� Galva, � viņa vaidēja, � tas nav panesams.

Digbijs piespieda viņu izdzert kaut ko rūgtu.

Digbiju loti baidīja viņas stāvoklis. Viņa bija bāla, un pulss sita tikko dzirdami. Digbijs to paredzēja, bet viņam vajadzēja turpināt "ārstē�anu".

Apmierināts viņ� redzēja, ka meitenes sejā atgriezās krāsa un pulss sāka sist spēcīgāk.

Sāpes pārgāja. Viņa jutās tik labi, ka būtu varējusi Dig�bijam pateikties par atbrīvo�anu no sāpēm. Tad viņa no jauna iemiga. Digbijs atviegloti uzelpoja un ķērās pie darba. Viss galds bija pilns ar 5000 dolāru paciņām.

Viņam bija izdevies izņemt no bankas visu naudu, kas piederēja "Trīspadsmit" bandai, un pārvērst to amerikāņu dolāros.

Pārskaitījis naudu, viņ� to noglabāja jostā ar daudzām kabatām un sataisījās ceļam.

Pulksten astoņos Eunika atkal atguvās. Viņa juta lielas slāpes. Istaba bija vāji apgaismota ar petrolejas lampiņu, kas dega uz palodzes. Viņa ilgi dzēra no lielās glāzes, kas stāvēja pie viņas gultas. Pirmais, ko viņa pēc tam ieraudzīja, bija izejamā kleita. Pēc tam viņa ieraudzīja kartīti, kas bija pie�stiprināta pie viņas pagalvja. Tā bija pelēka, bet ne tie�i tādā krāsā, kā tā, ko Eunika saņēma pirmajā naktī Groutu mājā. Zilo roku Digbijs bija vienkār�i uzzīmējis. � "Uzvelciet kleitu, kuru �eit redzat, un sekojiet visiem maniem norā�dījumiem. Tas jūs izglābs no �ausmīgā likteņa. Es pie jums atnāk�u, bet jūs nedrīkstat ar mani runāt, Mēs brauksim uz ziemeļiem, lai izglābtos no Digbija Grouta."

Euniku sagrāba sīki drebuli, atceroties pēdējo dienu noti�kumus. Eunika ātri uzvilka skaisto kleitu, zeķes un kurpes. Kādēļ gan noslēpumainā sieviete izvēlējās ko�o tērpu, ja baidījās no Digbija seko�anas? Eunika tomēr vēl nevarēja skaidri domāt un nolēma visur paklausīt savai glābējai. Viņai ap acīm bija zili riņķi, un viņa atgādināja grūti slimu cilvēku.

���� Esmu priecīga, ka D�ims tevi neredz, Eunika Veldona, � viņa sev sacīja, atcerēdamās D�imu. Tas atdzīvināja viņu. Viņ� darīja visu viņas labā, bet viņa to apvainoja. Eunika domāja' par pēdējo satik�anos ar viņu. Viņ� teica, ka viņa, Eunika, ir lēdijas Mērijas meita. Bet tas ta�u nav iespējams. Tomēr, ja to saka D�ims, tad tam tā jābūt.

Viņa gribēja visu pārdomāt, bet tas nebija viņas spēkos.

���� Es nedrīkstu domāt, � viņa sev teica, un tomēr galvā jaucās da�ādas domas.

Ja lēdija Mērija ir viņas māte, tad sieviete, kas ienāca D�ima istabā, bija Mērija Dentona. Piepe�i viņa izdzirda pie durvīm klauvējam. Vai tikai tas nebija Digbijs, kas atveda viņu �urp?

���� Ienāciet, � viņa sacīja vājā balsi.

Durvis atvērās, bet apmeklētājs neienāca. Koridorā pie trepēm viņa ieraudzīja sievieti melnā tērpā, ar melnu plīvuru aizsegtu seju. Nepazīstamā meiteni aicināja pie sevis.

���� Kur mēs iesim? � jautāja Eunika. � Esmu jums bez�galīgi pateicīga par visu, ko jūs manā labā esat darījusi.

Sieviete neatbildot sāka kāpt pa trepēm lejā. Eunika viņai sekoja. Bija nakts. Lija lietus un uz ielas neviena nebija, tikai kāds auto stāvēja pie durvīm. Sieviete atvēra auto durvis un, ielaidusi Euniku pa priek�u, arī pati iesēdās ma�īnā.

���� Jūs neko nedrīkstat jautāt, � viņa �ukstēja. � Paņe�miet to. Tā ir jūsu kapuce.

Kurp viņas devās?

Eunika jutās dro�ībā. Bet kāpēc viņi izbrauca no Londo�nas? Varbūt D�ims viņu gaidīja? Kā �ai sievietei izdevās pievilt Groutu? Vajadzēja apbruņoties ar pacietību. Pienāks laiks, un viss noskaidrosies.

Diviem kungiem, kas interesējās par braucējiem uz zieme�ļiem, nelikās nekas neparasts, ka eleganti apģērbto meiteni pavada sēru drēbēs tērpusies vecāka sieviete. Sieviete kopā ar Euniku iesēdās atsevi�ķa vagona nodalījumā.

Slepenpolicists uz perona uzmanīgi aplūkoja katru meite�ni, kuru pavadīja Vīrietis, bet meitenei, kuru pavadīja vecāka sieviete, viņ� nepievērsa uzmanību. Varbūt viņ� ari būtu viņai pievērsis uzmanību, ja viņa nebūtu tik uzkrīto�ā apģērbā. Grouts labi pazina cilvēkus.

Arī lēdija Mērija bija uz perona, lai kopā ar slepenpo�licistu novērotu publiku. Viņa līdz Eunikas atnāk�anai bija apskatījusi visus vagonus un pasa�ierus.

���� Sēdieties stūri un neskatieties pa logu. Es baidos, ka Grouts mums sekos un jau tagad atrodas uz perona, � pa�ukstēja Eunikai sve�ā sieviete.

Lēdija Mērija gāja garām vagonam un redzēja eleganti tērpto meiteni, bet nevarēja saskatīt tās seju.

����� �ovakar vairāk vilcienu nebūs, � viņai teica slepen�policists.

���� Visas ielas tiek kontrolētas, � mierīgi atbildēja lēdija Mērija. � Viņi nevar būt izbrauku�i no Londonas.

Atskanēja lokomotīves svilpe, un vilciens sakustējās.

���� Vai drīkstu paskatīties pa logu? Sieviete pamāja.

Paskatoties pa logu, Eunika iesaucās: � Tur stāv misis Feja� Nē, mana māte� lēdija Mērija Dentona. Tajā pa�ā bridi vinu atstūma no loga.

���� Klusējiet! � viņai uzkliedza nikna balss.

Melnā dāma aizvilka loga aizkarus un tad pacēla plīvuru. Eunika saprata, ka viņas priek�ā ir Digbijs Grouts, vēl pirms ieraudzīja viņa dzelteno seju.

Arī lēdija Mērija pazina Euniku.

���� Apturiet vilcienu! � viņa iekliedzās.

Slepenpolicists apskatījās. Tuvumā nebija neviena dzelz�ceļnieka.

����� Es pameklē�u stacijas priek�nieku.

Lēdijas Mērijas pirmā doma bija D�ims.

Viņ� sēdēja savā istabā, galvu uz rokām nolicis, kad atska�nēja telefona zvans.

���� Eunika ir vilcienā, kas tikko aizbrauca uz ziemeļiem. Mēs mēģināsim apturēt vilcienu Vilesdenā, bet baidos, ka tas neizdosies. Dieva dēļ, dariet kaut ko, lai viņu glābtu.

����� Kad vilciens atgāja?

���� Pirms minūtes.

D�ims noskrēja lejā. Viņam bija plāns. Viņ� atcerējās pa telefona vadiem rāpjo�os zēnu. Kad D�ims uzkāpa uz jumta, bija jau dzirdama tunelī iebrauco�a vilciena dunoņa.

�ajā vietā vilcienam nācās braukt pret kalnu, tādēļ tas samazināja gaitu. Kurā no divām tuneļa izejām parādīsies vilciens? Apdomāties nebija laika. D�ims ātri pieķērās telefo�na vadiem un palika karājoties virs dzelzceļa līnijas.

Vai vads izturēs viņa svaru?

Te viņ� ieraudzīja lokomotīves ugunis tālākajā tuneli. D�ims ātri slīdēja uz vilciena pusi.

Lokomotīve jau bija garām, kad D�ims bija ticis virs vilciena. Savilcis kājas, viņ� palaida vaļā vadu un nokrita uz vagona jumta. Brīdi viņam draudēja briesmas noripot no jumta, bet pēdējā mirklī viņ� paspēja pieķerties ventilatora caurulei un noturēties uz ceļiem.

Atkal draudēja jaunas briesmas. Vilciens tuvojās nāko��ajam tunelim. D�ims tik tikko paspēja nogulties uz jumta.

Viņ� gandrīz noslāpa dūmos, kas piepildīja tuneli, bet nepiegrieza tam vērību.

Viņ� bija pārliecināts, ka atrodas uz vilciena, ar kuru brauc Eunika.

Smagi elpodams, ar grūtībām noturēdams līdzsvaru, viņ� gulēja uz jumta.

Ma�īnists palielināja ātrumu.

Vilcienam no tuneļa izbraucot, sāka līt spēcīgs lietus, tā ka D�ims izmirka līdz kauliem. Tomēr viņam vajadzēja visu izturēt.

Tuvojoties Vilesdenai, vilciena gaita vēl paātrinājās. D�imu stipri kratīja, un vagona jumts no lietus kļuva slidens. Viņ� apķēra ar kājām vienu ventilatoru un ar rokām otru. Kad viņ� nogura, tad stiprināja sevi ar domām, ka tas viss tiek darīts Eunikas dēļ, un �ī doma atjaunoja viņa spēkus.

Beidzot tālumā parādījās zaļas un sarkanas ugunis. Vil�ciens tuvojās Regbijai. Vilciens palēnināja gaitu. Pēk�ņi � negaidīts grūdiens un vilciens apstājās. D�ims nolidoja no jumta un iekrita ūdenī�

Eunikai brauciens bija neizsakamas mokas. Viņa saprata visu. Digbijs neuzdro�inājās viņu vēlreiz apdullināt un lie�toja viltību, zinādams, ka viņa visur sekos sievietei melnajā tērpā.

����� Kur jūs mani vedat? � viņa tam jautāja.

����� Ja es no jums būtu �o jautājumu gaidījis, es būtu iekārtojis ceļojuma �urnālu. Pagaidiet, kamēr aizbrauksim, tad ari zināsiet, kur atrodamies.

Visā vilciena sastāvā bija tikai viens vagons, kuram nebija sānu durvju, un �ajā vagonā Digbijs bija pasūtījis kupeju. Tas izslēdza varbūtību, ka tur varētu iekļūt nevajadzīgas personas, un Digbijs varēja nebaidīties, ka izjuktu viņa plāns. Vairākas reizes viņam likās, ka uz jumta kaut kas kustas.

Eunika vēroja, kā Digbijs izbāza galvu pa logu un tai pa�ā mirklī ierāva to atpakaļ pilnīgi slapju.

����� Nejēdzīga nakts, � viņ� sacīja. � Esiet pateicīga, Eunika. Ir vēl sliktākas lietas nekā laulības ar mani.

���� Es gribētu zināt, kas tās ir par lietām? � jautāja Euni�ka mierīgi, jo narkozes iespaids jau bija zudis.

Viņ� nosvieda cigareti un nosēdās viņai blakus.

���� Eunika, jums jāpieder man, � viņ� paziņoja.

Viņa dzirdēja Digbija balss drebē�anu un redzēja viņa izsalku�os skatus. � Vai tad jūs neredzat, ka es jūs mīlu, ka es nevaru bez jums dzīvot un ka es drīzāk esmu ar mieru redzēt jūs miru�u, nekā atdot Stilam vai vispār kādam citam.

Viņ� apskāva to un turēja savu seju tik tuvu viņai, ka viņa uz vaigiem sajuta tā karsto elpu. � Es jūs drīzāk nositī�u. Padomājiet par to.

���� Ir lietas, kas sliktākas par nāvi.

����� Esmu priecīgs, ka jūs to atzīstat, � sacīja viņ� un iesmējās. Viņ� saprata, ka nevajag baidīt, jo priek�ā vēl bija daudz grūtību.

Eunika ātri apsvēra. Vilciens drīz apstāsies, un, ja viņ� gribēs viņai ko nodarīt, viņa kliegs. Viņa to tagad neieredzēja un uzskatīja par visa ļaunā un neģēlīgā iemiesojumu. Digbijs gribēja viņu pazemot tik tālu, lai laulība butu glābiņ� no kauna.

Viņu baidīja Digbija pārģērb�anās. Kā gan viņ� nodomājis noslēpties. Stacijā ta�u viņu pazīs un apcietinās.

Lēdija Mērija pazina viņu. Viņa, protams, telegrafēja, lai vilcienā izdara kontroli. �ī brīni�ķīgā, skaistā sieviete bija viņas māte. Viņa laimīgi pasmaidīja, kas loti pārsteidza Dig�biju.

���� Kādēļ jūs smaidāt? Jūs domājat, ka jūs Regbijā atbrī�vos?

����� Regbijā? � viņa ātri sacīja. � Vai vilciens tur pie�turēs?

��� Jūs � dīvainā meitene. Jums vienmēr izdodas no manis kaut ko uzzināt. Jā, tas pieturēs Regbijā. � Viņ� atvēra somu un izņēma no tās mazu kastīti.

���� Dieva dēl! Tikai nedariet to!

���� Apsoliet man, ka nekliegsiet un arī citādā veidā ne�pievērsīsiet mums uzmanību.

���� Jā, � teica viņa noteikti, � es jums to apsolu.

Viņa cerēja, ka stacijas darbinieki būs brīdināti. Tā bija

viņas pēdējā cerība.

����� Labi. Es rīkojos muļķīgi, bet lai tā būtu, �oreiz lai notiek, kā vēlaties jūs. Tikai ņemiet vērā � ja sāksiet kliegt, es jūs uz vietas nositī�u.

Viņa atviegloti uzelpoja, redzot, ka viņ� ieliek kastīti kabatā. Pēk�ņi vilciens sāka iet lēnāk un apstājās ar tādu grūdienu, ka viņi gandrīz izkrita no sēdekļa.

���� Vai notikusi nelaime? � jautāja meitene.

��� Nedomāju, � atbildēja Digbijs un iesmējās. Viņ� save�da kārtībā savu tērpu un paskatījās pa logu. Digbijs redzēja, ka sasaucas de�uranti, staigājot uz priek�u un atpakaļ gar vilcienu.

Viņ� atvēra durvis un asi pavēlēja Eunikai: � Izkāpiet!

Viņa nobijusies piecēlās.

����� Mēs ta�u vēl neesam stacijā.

����� Izkāpiet ātri un atcerieties savu solījumu.

Viņ� palīdzēja viņai izkāpt un aizveda uz lauka.

Viņas kājas pilnīgi samirka. Digbijs turēja viņu stingri aiz

rokas un veda uz priek�u. Bija redzams, ka ceļu viņ� zina labi. Eunika dzirdēja, kā viņ� lādējās, pīdamies un klupdams savā garajā kleitā. Citos apstākļos tas būtu smieklīgi, bet tagad nebija laika domāt par to.

Digbijs klausījās, bet nedzirdēja neko citu kā lapu �abē�anu un lietus �alkoņu.

Pagriezusies Eunika redzēja, ka vilciens aiziet tālāk, un pabrīnījās, kādēļ gan tas �eit apstājies.

���� Es varētu zvērēt, ka dzirdēju purvā solus. Iesim turp, tur mūs gaida ma�īna, � sacīja Digbijs. � Priek�ā redzama vāja uguns.

Iet kļuva vieglāk, jo viņi bija sasniegu�i ceļu.

Eunika pazaudēja vienu kurpi un pameta arī otru, jo bez kurpēm bija daudz vieglāka ie�ana. Drīz viņi pienāca pie auto, kurā Digbijs iesēdināja Euniku. Tad ma�īnā iesēdās arī viņ� pats un kaut ko klusi pa�ukstēja �oferim.

����� Nolādētais lietus. Es uz to gan ne sevi�ķi dusmojos, jo tas palīdzēja mūsu bēg�anai.

Digbijs uzdedzināja kabatas lukturīti un ma�īnā kļuva gai�s.

����� Kur tad jūsu kurpes?

����� Es tās pa ceļam pazaudēju.

���� Kādēļ jūs to izdarījāt? � viņ� dusmīgi jautāja. � Jūs gribējāt atstāt pēdas Stilam.

���� Nerunājiet muļķības, mister Grout, kurpes ta�u nebija manas, kā tad pēc tām var spriest, ka tie�i es te esmu gājusi pa lauku.

Viņ� neatbildēja.

Pēc neilga brauciena viņi piebrauca pie mazas mājiņas. Viņa gribēja izkāpt reizē ar Digbiju, bet viņ� tam pretojās.

���� Es jūs nesī�u.

���� Tas ir lieki, � viņa asi atbildēja.

����� Es tomēr to darī�u. Es negribu, lai �eit paliek jūsu pēdas.

Viņai vajadzēja padoties, Digbijs ienesa viņu mājā un atlaida tikai tad, kad viņi ienāca ar akmens grīdu izklātā priek�namaā.

���� Vai ugunis iededzinātas? � viņ� jautāja �oferim.

��� Jā, tālākajā istabā. Es domāju, ka tas ir nepiecie�ams, ņemot vērā lietaino laiku.

���� Iekuriniet arī otru kamīnu.

Viņ� atvēra durvis. Uguns kamīnā bija vienīgā istabas apgaismotāja.

�oferis vēl istabā ienesa automa�īnas lukturi.

Digbijam bija briesmīgs izskats. Viņa sirmā parūka bija pilnīgi izmirku�i, un mati krita sejā. Kleita bija nota�ķīta ar dubļiem, un kurpes galīgi sabojātas.

Arī Eunika neizskatījās labāk, bet tas viņu ne mazākā mērā neuztrauca. Piegājusi kamīnam, meitene sāka sildīt rokas.

Digbijs izgāja no istabas, un viņa dzirdēja, ka tas ar kādu sarunājas, kas, kā viņai likās, nebija �oferis.

Eunika pārdomāja, kur viņa �o balsi dzirdējusi, un tad atcerējās, ka tā bija tā cilvēka balss, kuru viņa reiz bija redzējusi kopā ar Digbiju iznākam no Groutu mājas.

���� Jums jāpārģērbjas, � sacīja Grouts, atgriezdamies ar koferi rokā, � te jūs atradīsiet visu nepiecie�amo.

Viņ� nolika koferi un parādīja uz gultu istabas kaktā.

����� Mums �eit nav dvieļu, bet varbūt jūs to vietā varat lietot palagus?

���� Jūsu rūpes par mani ir tie�ām aizkustino�as, � viņa nicīgi sacīja.

Viņ� iesmējās.

����� Man patīk jūs redzēt tādu. Man patīk jūsu prāts un enerģija. Ja jūs būtu kāds no�ēlojams radījums, kādas parasti ir sievietes, es sen ar jums būtu ticis galā. Bet es vēl uzveik�u jūsu velni�ķo lepnumu. Jūs domājat, ka varat mani nicināt?

Viņa neko neatbildēja. Viņ� izgāja no istabas. Durvīm nebija aizbīdņa. Eunika nolika krēslu, tā muguru atbalstī�dama pret durvju rokturi, ātri noģērbās un noslaucījās palagā.

Pie loga bija restes. Visa istabas iekārta bija tikai gulta un krēsls. Tapetes bija saplēstas gabalos un nokarājās pa visu sienu. Gaiss bija tik smags, ka Eunikai gandrīz kļuva nelabi.

Restes bija ļoti stipras. Izlīst pa restu starpām nebija iespējams. Meitene bija pārliecināta, ka durvis tiek apsar�gātas, tomēr nolēma par to pārliecināties.

Viņa nogaidīja, kamēr mājā viss apklusa. Tikko viņa izgāja koridorā, tā uzkāpa uz Viljas rokas, kur� tur gulēja. Viņ� tūlīt arī uzmodās.

���� Jums kaut ko vajag, mis?

���� Nē, neko, � viņa atbildēja un atgriezās istabā.

Par bēg�anu nebija ko domāt. Vajadzēja gaidīt un cerēt. Viņa cerēja uz savu māti. Cik grūti viņai bija pierast pie �ā vārda.

Viņa apgūlās, nolemdama neaizmigt, bet siltā istaba un nogurums pārvarēja viņu.

Viņai likās, ka gulējusi tikai da�as minūtes, kad atmo�dusies ieraudzīja Vilju, kas stāvēja pie gultas ar lielu kakao krūzi rokā.

���� Man ļoti �ēl, ka es jūs iztraucēju un ka nevaru jums piedāvātāt tēju, mis.

���� Cik pulkstenis?

����� Pulkstenis ir pieci. Lietus vairs nelīst, un laiks ir kā radīts lido�anai.

���� Lido�anai?

� Mes nedaudz palidosim ar lidma�īnu, � sacīja Vilja, priecādamies par savu vārdu radīto iespaidu.

D�ims Stils kā par brīnumu izglābās no nāves, kā tas starp citu, ne vienu reizi vien bija gadījies viņa raibajā, piedzī�vojumiem bagātajā dzīvē.

Viņ� nokrita ar ūdeni pilnā dīķī un aizķērās dūņainajā dibenā. Ar grūtībām viņam izdevās atbrīvot kājas, pieturoties pie celma, kas atradās dīķa malā. Ar pārdabisku spēku viņ� pievilka savu ķermeni pie krasta. Mirkli vēlāk viņ� jau gulēja mitrajā zālē un atpūtās, smagi elpodams.

Kara laikā viņa biedri reiz saskaitīja, cik reizes viņ� bijis nāves briesmās, � viņam jau deviņas reizes vajadzēja būt miru�am.

���� Te tuvumā vajag būt vēl diviem tādiem padziļināju�miem, � nodomāja D�ims, kad izdzirda da�us soļus no sevis Digbija balsi.

���� Neatpalieciet no manis!

����� Es to nedarī�u, � sacīja pie sevis D�ims, dodamies dzirdētās balss virzienā.

Drīz D�ims ieraudzīja auto ugunis un dzirdēja soļus. Viņ� sāka skriet, lai tiktu Groutam priek�ā un pirmais sasniegtu auto.

Kad viņ� izskrēja uz ceļa, auto jau sāka kustēties. D�ims nolēma iz�aut, lai sabojātu riepu, un nospieda revolvera mēlīti, bet �āviens neatskanēja. Revolveris bija sabojājies.

D�ims iebāza to kabatā un skrēja pakaļ automa�īnai.

Skrie�ana viņu sasildīja. Viņ� sāka justies labāk un atkal varēja domāt aukstasinīgi. Viņ� skrēja ne sevi�ķi ātri, lai nepārpūlētos. Pēc pusstundas viņ� no jauna ieraudzīja auto. Bet tikko viņ� saskatīja ma�īnas sarkanā luktura ugunis, kad ma�īna atkal devās pa ceļu prom. Kādēļ ma�īna ap�stājās?

D�ims ieraudzīja māju un uzmanīgi tai tuvojās. Pēk�ņi viņ� izdzirda kādu balsi apjautājamies par laiku.

D�ims sāka pārdomāt, ko viņam tagad darīt.

Ar sabojātu revolveri nebija ko domāt ielauzties mājā, tas arī Eunikai nepalīdzētu.

Viņam gandrīz blakus pienāca kāds cilvēks. Viņ� pagrieza D�imam muguru un, cigareti smēķēdams, devās atpakaļ.

Mirkli vēlāk kāda cita balss sauca: � Brenson!

�is vārds D�imam bija pazīstams. Cilvēks pagriezās un iegāja mājā. D�ims dzirdēja klusu sarunu, bet neko nevarēja saprast.

Viņ� piegāja tuvāk.

��� Es gulē�u priek�namā, � sacīja Vilja savā zemajā balsī. � Ja gribat, jūs varat gulēt otrā istabā.

��� Nē, � otrs atbildēja, � pateicos jums. Es labāk nakti pavadī�u ma�īnā.

Ko viņ� domāja ar vārdu "ma�īna"? Vai viņiem te bija vēl kāds auto?

���� Vai Grouts ieradīsies �onakt? � jautāja Vilja.

���� Nevaru pateikt. Ja viņu neaizturēs, viņ� no rīta būs Kenetholā. Ceļ� uz turieni gan ir loti slikts.

Kenethola! Tā ta�u ir tā mui�a, par kuru runāja misis Vezerveila. Viņa tam teica, ka tā ir Dentonas mui�a. Kā viņ� uzreiz nesaprata, kurp dodas Digbijs!

Vilja un Brensons smēķēja, un D�ims viņus apskauda. Viņam arī loti gribējās smēķēt.

���� Jums ar viņu būs noņem�anās, Vilja.

Vilja iesmējās.

���� O, nē! Viņa ir iebaidīta. Liekas, ka vēl ne reizi nav sēdējusi lidma�īnā.

Tātad "ma�īna" bija lidma�īna. D�ims sasprindzināja redzi, bet nevarēja neko lidma�īnai līdzīgu ievērot.

���� Vai lietus neizjauks?

���� Nē, � atbildēja Brensons. � Es ma�īnu pārsedzu, ne jau pirmo reizi es to turu zem klajas debess.

"Tā ar ma�īnu neapietas," nodomāja D�ims, kas jebkuru mehānismu uzskatīja par dzīvu radījumu.

Ko viņam darīt? Atgriezties Regbijā un paziņot policijai? Nu�

���� Kur ir Fuente? � jautāja Brensons. � Misters Grouts teica, ka arī viņ� būs �eit.

���� Viņ� ir ceļā uz Regbiju. Viņam ir revolveris, un viņ� mums dos signālu, ja ieraudzīs policijas ma�īnu. Jūs netai�sāties gulēt, Brenson, bet es tomēr vēlos aizmigt.

Pēdējais paziņojums D�imam bija loti svarīgs, jo, iedams uz Regbiju, viņ� varēja satikt Fuenti.

D�ims nolēma nogaidīt, jo nezināja, kādas pavēles devis Grouts gadījumam, ja ierodas policija.

Vilja aizdedzināja sev jaunu cigareti, un sērkociņa gaismā D�ims varēja saredzēt abu sejas.

Bernsons bija lidotāja uzvalkā, un D�imam ie�āvās prātā kāds glāb�anās plāns.

����� Tā, es eju gulēt koridorā. Ja viņa mēģinās bēgt, tad gan nobīsies. Ar labu nakti. Atmodiniet mani puspiecos.

Brensons atkal sāka staigāt. Bija dzirdama tikai lietus lā�u kri�ana no kokiem un Regbijai garām brauco�o vilcienu troksnis. Ziemeļos varēja redzēt stacijas un dzelzceļu darbnī�cu bālās ugunis.

Rietumos varēja saskatīt Londonu, kuras ugunis meta gaismas svītras mākoņos.

D�ims izņēma revolveri un saliecies devās uz priek�u. Kad viņ� atkal izslējās, Brensonam likās, ka tas izlīdis no zemes. Lidotājs sajuta auksto revolvera stobru atduramies savā pierē.

���� Ja jūs kliegsiet, nelieti, es jūs no�au�u. Sapratāt!?

���� Jā, � Brensons atbildēja, bailēs drebēdams.

D�ims ar kreiso roku saķēra to aiz apkakles. Brensons jau no dzim�anas bija gļēvulis. Tikai gaisā viņ� ne no kā nebaidījās.

���� Kur lidma�īna? � jautāja D�ims.

���� Aiz mājas uz lauka. Ko jūs no manis gribat? Kas jūs esat?

��� Mazāk jautājumu! Uz priek�u! Ne pa �o ceļu, � sacīja D�ims, kad Brensons mēģināja doties uz mājas pusi.

��� Tad mums nāksies līst caur setu, � drūmi sacīja Bren�sons.

����� Kāpēc gan mums nelīst caur sētu? Vai jums ir slin�kums?

Beidzot D�ims uz lauka ieraudzīja lidma�īnas kontūras.

���� Izģērbieties!

����� Es ta�u nevaru �eit izģērbties, � raudulīgi noteica Bernsons.

����� Galvoju jums, ka jums vieglāk būs izģērbties pa�am, nekā man novilkt drēbes mironim.

Brensons novilka ādas jaku.

����� Nemetiet to zālē. Man nepatīk vilkt slapju uzvalku, � brīdināja viņu D�ims.

Brensons veikli izņēma no jakas sānu kabatas ieroci, bet D�ims saķēra viņa roku, pagrieza to un atņēma ieroci.

���� Lūk, tas ir lieliski! � D�ims nometa zemē savu revol�veri. � Mans nav visai labā kārtībā, bet jūsējam vajag būt labam. Tagad metiet nost bikses un zābakus.

���� Es saaukstē�os, � Brensons sacīja, zobiem klabot.

����� Ja jūs nomirsiet, es uz bērēm atsūtī�u vainagu. Man gan liekas, ka jūs neeesat dzimis, lai mirtu no saaukstē�anās. Jūs mirsiet pie karātavām.

Brensons izģērbās, no aukstuma klabinādams zobus. Uz�valks, ko viņam padeva D�ims, vēl nebija pilnīgi sauss, un viņ� par to sūdzējās. D�ims viņa iebildumiem nepiegrieza vērību un sasēja viņam rokas uz muguras.

���� Tā, lūk, rīkosies, kad jūs kārs, � viņ� piebilda. � �is lakats kalpos kā aizbāznis, lai jūs nevarētu aurot, tagad man jānoliek jūs sausākā vietā, tad saruna ar jums būs pabeigta.

���� Jūs nelieti, � iekliedzās Brensons, � nu, pagaidiet, tuvākās dienās�

���� Beidziet izrunāties, vai ari es ar jums runā�u savādāk, � sacīja D�ims un aizveda viņu tālāk no mājas. Tā viņ� sargāja savu gūstekni līdz tam laikam, kamēr sāka svīst gaisma. Vajadzēja modināt Vilju.

Vilja piecēlās lādēdamies.

���� Ienāciet iedzert kakao.

���� Iznesiet man to �eit.

D�ims jau sagatavoja revolveri, bet tad apdomājās un iebāza to kabatā.

Vilja iznāca un miegaini paskatījās uz D�imu.

��� Jūs jau esat gatavs brauk�anai. Labi, mani jums nebūs ilgi jāgaida.

D�ims sāka staigāt �urpu turpu gar māju, kā to naktī bija darījis Brensons.

Viņ� izņēma no kabatas revolveri un apskatīja to. Revol�veris nebija pielādēts!

Vilja pasauca viņu.

���� Paņemiet tasi.

D�ims ātri izdzēra kakao un devās uz lidma�īnu. Ar veca vilka izveicību viņ� saveda to kārtībā.

Arī Eunika izdzēra kakao un gaidīja Vilju. Viņa varēja tikai minēt, kas notiks �ai dienā. Kā redzams, Digbija �eit nebija. Viņ� aizbraucis viens, lai piemānītu sekotājus. Viņa tagad jutās daudz labāk un priecājās, ka nevajadzēs redzēt Digbiju.

��� Vai jūs esat gatava, mis? � Vilja jautāja. Viņam mugu�rā bija smags mētelis un lidotāja cepure. Eunika pabrīnījās, ka viņ� tik silti saģērbies tādā jaukā rītā. Viņa brīnījās vēl vairāk, kad Vilja ari viņai palīdzēja uzvilkt tādu pa�u smagu mēteli.

���� Pasteidzieties, mēs nevaram uz jums gaidīt visu dienu.

���� Esmu gatava, � viņa vēsi atbildēja.

Viņ� kopā ar Euniku devās uz lidma�īnu.

D�ims jau sēdēja savā vietā. Viņ� dzirdēja Viljas zemo balsi un ieraudzīja to kopā ar Euniku.

Līdzās �im mazajam, bārdainajam cilvēkam Eunikas stāvs D�ima acīm �ķita vēl patīkamāks.

Vilja meiteni veda zem rokas.

����� Sēdieties.

Viņ� palīdzēja viņai iesēsties lidma�īnā, vienā no diviem krēsliem pilota aizmugurē.

D�ims nedrīkstēja atskatīties.

���� Es iedarbinā�u propelleru, � sacīja Vilja un gāja pie propellera.

D�ims, kura seju aizsedza aizsargbrilles, pamāja ar galvu.

Motors sāka strādāt, saceldams apdullino�u troksni.

���� Piesieniet mis Veldonu pie sēdekļa.

Vilja pameta ar galvu un veikli ielīda savā sēdeklī.

D�ims pagaidīja, kamēr Eunika tiek piesprādzēta ar visām siksnām pie sēdekļa, un iedarbināja lidma�īnu. Vieta bija ideāli gluda, it kā tie�i radīta lidma�īnas startam.

Ma�īna ieskrējās un pacēlās gaisā.

♦ * *

Eunika vēl nekad nebija lidojusi, un �ī jaunā sajūta lika viņai uz mirkli aizmirst sava stāvokļa bīstamību. Viņa sajuta atvieglojumu, kad mazā lidma�īna to pacēla gaisā ar 150 kilometru ātrumu stundā.

Vini cēlās augstāk un augstāk. Vilja par to brīnījās. Bren�sons ta�u zināja ceļu uz Kenetholu un viņam nevajadzēja celties tik augstu, lai orientētos.

Ta�u Brensons �ajā brīdī bezpalīdzīgi gulēja zem krūma ar sasietām rokām un kājām.

Ja Vilja pa savu lodziņu būtu paskatījies uz zemi, viņ� varētu to ieraudzīt. Bet Vilja pat neiedomājās, ka pie stūres varētu sēdēt D�ims Stils.

Lidma�īna, veidodama spirāli, cēlās arvien augstāk un augstāk.

Eunikai zeme ar saviem zaļajiem laukiem un pļavām, sarkanajiem māju jumtiem un sidraboto ūdeni izlikās kā ko�s paklājs.

���� Tas ir burvīgi! � iesaucās Eunika, bet cilvēks, kas sēdēja viņai blakus, neko nesaprata no ainavas skaistuma.

Pasa�ieri ar pilotu varēja sarunāties tikai pa speciālu tele�fonu. Drīz telefonā atskanēja Viljas jautājums.

���� Ko jūs gaidāt? Jūs ta�u ceļu zināt?

D�ims pamāja. Viņ� zināja ceļu uz Londonu, tikko ierau�dzīja dzelzceļa līniju.

Eunika pla�i ieplestām acīm skatījās uz zemi, kas izska�tījās pēc �aha dēlī�a.

Viņa zināja, ka Digbijs Grouts tagad nav lielāks par to mazo, brūno punktiņu, kas izskatījās nekustīgs, bet patiesībā bija cilvēks, kas gāja pa ceļu. Tad viņa paskatījās uz Vilju. Viņ� bija sarkans un kaut ko kliedza telefonā, bet viņa to nevarēja saprast.

Viņa redzēja, ka pilots pamāja ar galvu un pagrieza ma�ī�nu pa labi. Tas, likās, Vilju nomierināja. Pamazām lidma�īna atkal pagriezās uz dienvidiem. Spānietis ilgi to nepamanīja. Tikai ieraudzīdams sev priek�ā Londonu, viņ� atkal kliedza telefonā.

����� Lidojiet pa labi! Jūs esat bez prāta, Brenson!

D�ims pamāja un atkal atkārtoja to pa�u, bet tagad spā�nietis bija uzmanīgs.

����� Kas ar jums, Brenson?

D�ims viņa balsī sadzirdēja draudus.

���� Nekas. Es tikai izvairos no bīstamām gaisa straumēm, � viņ� iekliedza telefonā.

Arī vēl tagad Viljam likās, ka pie stūres sē� Brensons.

D�ims pagriezās uz rietumiem, lādēdams sevi par to, ka nav pajautājis Brensonam nosē�anās vietu. Viņam neienāca prātā, ka tādēļ varētu iznākt nepatik�anas. Viņ� nolēma lidot uz Londonu un palielināja ātrumu līdz pat maksimumam.

���� Jūs esat traks! � Vilja viņam kliedza tie�i ausī. � Brauciet kā pienākas, vai jums būs darī�ana ar mani.

D�ims juta, ka Vilja pieliek viņam pie pleca revolveri. Viņ� pagriezās, un Eunika viņu pazina.

Meitene iekliedzās.

Arī Vilja" iekliedzās un pagrieza D�ima galvu pret sevi.

���� Stils! � viņ� kliedza, pielikdams revolveri pie D�ima auss. � Klausiet manas pavēles!

D�ims palocīja galvu.

����� Stūrējiet pa labi, Oksfordas virzienā.

D�imam vajadzēja paklausīt, bet baiļu viņ� nejuta. Ja spānietis būtu ļāvis braukt uz pilsētu, būtu labāk abiem.

Tagad iesākās cīņa, ne uz dzīvību, bet uz nāvi. D�ims pa pusei pagriezās pret Euniku un uzsmaidīja viņai. Skatiens, ar kādu viņa uz to paskatījās, atalgoja viņu par visu.

D�ims nepagrie�as tikai tādēļ, lai uzsmaidītu viņai. Viņ� paskatījās uz siksnām, ar kurām Eunika bija piestiprināta, un uz Vilju. Tagad viņ� zināja visu, ko viņam vajadzēja zināt. Bet vajadzēja vēl pagaidīt, jo spānietis turēja rokā revolveri.

Viņi lidoja virs Oksfordas.

D�ims pamanīja kādu nepatīkamu faktu. Viens no moto�riem sāka "klibot". Viņ� domāja, ka cilindrā iekļuvis ūdens, ta�u pagaidām motors vēl strādāja. Vilja pavēlēja viņam ievērot jauno kursu, un D�ims pagrieza ma�īnu mazliet uz rietumiem.

Motors atkal sāka strādāt labi. Spānietis iebāza revol�veri starp ādas jakas pogām. Tur tam acīmredzot bija jāpaliek līdz lidojuma beigām. Ilgāk D�ims vairs nevarēja gaidīt. Eunika pēk�ņi ievēroja, ka lidma�īna pagrie�as pret zemi, tad strauji paceļas gaisā. Viņa juta savelkamies sik�snas.

Paskatoties uz zemi, viņa redzēja tikai mākoņus. Viņai sagriezās galva, un viņa aizvēra acis. Kad viņa no jauna atvēra acis, Viljas lidma�īnā vairs nebija. D�ims negaidot pagrieza lidma�īnu perpendikulāri zemei, un spānietis, kas nebija piestiprinājies pie sēdekļa, izkrita no lidma�īnas.

D�ims pagriezās pret Euniku. Viņa redzēja, ka viņ� runā telefonā, un paķēra klausuli. Acīmredzot noticis kaut kas �ausmīgs. Viņa nedrīkstēja paskatīties uz zemi, jo baidījas zaudēt samaņu aiz bailēm.

���� Kas noticis?

��� Vilja izlēca ar izpletni, � viņ� meloja, lai viņu nomie�rinātu. � Jūs par viņu neuztraucaties, viņam briesmas ne�draud� "�inī pasaulē", � viņ� pie sevis piebilda.

���� Bet kā jūs �eit tikāt, D�im?

���� To es jums pastāstī�u vēlāk.

Lidma�īnas motors sāka strādāt tik slikti, ka par do�anos uz Londonu nebija ko domāt. Lidma�īna lidoja pārāk zemu, lai D�ims varētu izvēlēties nosē�anās vietu. Priek�ā pletās gluds, zaļ� lauks. �o vietu vajadzēja sasniegt. Ja viņ� būtu viens, viņ� tik loti necenstos meklēt un nolaistos vienalga kurā laukumā. Lauki �eit bija mazi un, nolai�oties tādā mazā laukmalē, draudēja avārija, bet viņ� negribēja riskēt, jo pasa��iere bija Eunika.

Viņ� tik lēni nolaidās zemē, ka Eunika pat grūdienu ne�sajuta.

��� Ak, D�im! Tas bija tik patīkami. Bet kas notika ar to nabaga cilvēku? Jūs viņu?�

D�ims gribēja kaut ko sarkastisku piezīmēt, bet, redzot viņas bālo seju, klusēja. Viņ� bija redzējis, kā karā gāja bojā brīni�ķīgi cilvēki, izpildot savu pienākumu. Viņam nepavisam nebija �ēl, ka bojā gājis kāds nelietis, kas spējīgs nosist meiteni, acis nepamirk�ķinot.

Viņ� iznesa Euniku no lidma�īnas un juta, ka viņa dreb, lai gan bija ģērbusies siltā mētelī.

Viņi nerunāja ne vārda. D�ims nenoskūpstīja viņu, un viņa to arī negaidīja. Viņai pietika ar viņa klātbūtni.

���� Lūk, māja, � viņ� teica. � Es jūs aizvedī�u turp, bet pats aizie�u uz tuvāko ciemu un nosūtī�u telegrammu Solte�ram.

Viņ� uzlika roku meitenei uz pleca, un viņi pa zāli devās

māju.

����� Māja, liekas, ir neapdzīvota, � sacīja D�ims.

Viņ� iegāja nolaistajā priek�namā, tad istabā bez mēbelēm ar tādām pa�ām neapdzīvotības pazīmēm.

���� Vai �eit kāds ir? � Stils jautāja, un viņam likās, ka dzirdējis iekliedzamies Euniku, kura palika sētā.

���� Jūs kliedzāt, Eunika?

Atbildes nebija.

Viņ� ātri atgriezās terasē, bet Eunikas tur nebija. Viņ� skrēja pie lidma�īnas, arī tur meitenes nebija. Varbūt viņa iegājusi citā istabā? Viņ� atvēra durvis.

Tajā brīdī parādījās Saverio Selva un iesita D�imam ar smagu nūju pa plecu.

D�ims pagriezās un da�as reizes iesita uzbrucējam pa seju. Selva nogāzās uz grīdas. Bet, pirms D�ims paspēja pagriez�ties, viņ� juta, ka cilpa aiz�ņaudz viņa kaklu, un viņ� nokrita.

Kamēr D�ims pārmeklēja māju, Eunika aizgāja līdz terases galam un atspiedās pret margām.

Kāds pieskārās viņas plecam, un viņai likās, ka tas ir D�ims.

���� Vai �is skats nav brīni�ķīgs?

���� Jā, brīni�ķīgs, bet ne tuvu tik, cik jūs, mana dārgā.

Eunika gandrīz paģība, �o balsi dzirdot.

Apgriezu�ies viņa ieraudzīja Groutu un iekliedzās.

��� Ja gribat glābt Stila dzīvību, tad nekliedziet, sapratāt? � viņ� runāja klusi, bet iespaidīgi.

Eunika palocīja galvu.

Digbijs ieveda viņu istabā, kurā atradās gara auguma, spēcīgs cilvēks ar virvi rokās.

���� Uzgaidiet, Māster. Jūs viņu noķersiet, kad viņ� atgrie�zīsies, � Digbijs klusi sacīja.

Atskanēja Selvas kliedzieni. Māsters izskrēja. Eunika gri�bēja brīdino�i iekliegties, bet Digbijs atgādināja viņas solīju�mu. D�ims stāvēja ar muguru pret durvīm un Digbijs deva zīmi. Tajā mirklī ap D�ima kaklu apvijās virve, un viņ� nokrita uz grīdas. Viņa seja piesarka. Ja Eunika nepieskrietu pie viņa, tie viņu būtu nobeigu�i. Meitene atgrūda Māsteru un drebo�ām rokām noņēma virvi no mīļotā cilvēk?� kakla.

��� Nelie�i, � viņa iekliedzās, un viņas acīs iezibēj. naids.

Sekundes laikā Digbijs bija viņai līdzās.

����� Sasieniet viņu, � viņ� lakoniski pavēlēja un saķēra meiteni. Viņa sita ar dūrēm tā sejā, mēģinādama atsvabinā�ties.

Beidzot viņ� piespieda Euniku pie sienas.

��� Tā jūs man patīkat visvairāk. Es nekad neno�ēloju savu izvēli, bet vismazāk �ajā brīdī.

����� Atbrīvojiet man rokas, � Eunika me�onīgi kliedza, beidzot viņa redzēja, ka nav viņas spēkos Digbiju pieveikt.

���� Kur jūs likāt D�imu, un ko jūs ar vinu izdarījāt?

Viņa vairs nebaidījās, bet juta milzīgu enerģijas pieplū�dumu.

����� Mēs jūsu draugu izsūtījām uz labu vietu. Kas �odien notika, Eunika?

Viņa neatbildēja.

���� Kur Vilja?

���� Nu, ja jūs man nekā negribat teikt, es piespiedī�u runāt jauno cilvēku.

����� Tad jūs viņu nepazīstat. īsti vīri kara laikā cīnījās frontē, bet nesēdēja aiz saviem rakstāmgaldiem. Pamēģiniet piespiest D�imu Stilu runāt!

������ Jūs nesaprotat, ko runājat, � viņ� sacīja bāls kā audekls, jo viņas apvainojums ķēra mērķi. � Es viņu tā spīdzinā�u, ka viņ� lūgs �ēlastību.

����� Jūs par visiem vīrie�iem sprie�at pēc sevis, bet par sievietēm pēc tās mazās pārdevējas, kuras laimi jūs izjaucāt savu iegribu dēļ�

���� Vai jūs zināt, ko runājat? Zināt, kas es�

���� Es patie�ām aizmirsu, kas jūs esat. Jūs esat cilvēks ar sajauktām asinīm, kur� nav piederīgs nevienai sabiedrības �ķirai. Jūs esat visu netikumu īpa�nieks, kādas vien var būt abām tautībām. Digbijs Grouts ir nodevējs, zaglis, slepkava, citu zagļu algotājs savu netīro darbu veik�anai. Digbijs Grouts � tas ir cilvēks, kas savas zinā�anas ķirurģijā un medicīnā izlieto dzīvnieku mocī�anai un bezpalīdzīgu sie�vie�u apreibinā�anai. Es jums redzu cauri.

Viņ� ļāva viņai runāt, jo jutās tik ļoti aizvainots, ka ne�varēja izteikt ne vārda. Viņa prata aizvainot visvārīgākajās vietās.

���� Izstiepiet rokas, � viņ� iekliedzās.

Viņa nicino�i skatījās uz Digbiju, kamēr viņ� ar kakla saiti, ko norāva sev, sasēja viņai rokas. Tad viņ� saķēra meiteni aiz pleciem un pagrūzdams nometa uz grīdas.

����� Es drīz atgriezī�os un nodarbo�os ar jums, � viņ� draudo�i sacīja.

Priek�namā viņu gaidīja Māsters ar norūpēju�os seju.

���� Kur jūs viņu novietojāt?

����� Austrumu daļā, mister Grout. Vai mēs nedarām rie�bīgas lietas?

���� Ko tas nozīmē?

����� Es agrāk ar to nekad neesmu nodarbojies. Vai viņ� nevar jūs iesūdzēt?

���� Par to nerūpējieties. Jums tiek labi samaksāts.

Grouts gribēja aiziet, bet Māsters viņu aizturēja.

��� Tas tomēr neglābs mani no cietuma. Es savā dzīvē vēl nekad neesmu neko tādu darījis, par ko draud cietums.

���� Jūs � neprāti. Vai tad es jums neteicu, ka �is cilvēks aizveda manu sievu?

���� Jūs man neteicāt, ka tā ir jūsu sieva�. Un tam spā�nietim arī nebija tiesību viņu sist ar smagu nūju. Viņ� to gandrīz nosita.

����� Aizejiet, Māster, � teica Digbijs, jau par sevi val�dīdams, � un neinteresējieties par lietām, no kurām neko nesaprotat. Es jums teicu, ka Stils ir blēdis, kur� gribēja aizvest manu sievu un nozagt manu naudu. Mana sieva nav pie pilna prāta. Lai kā tas arī nebūtu, Stils ir viens no lielākajiem nelie�iem.

���� Kādēļ jūs viņu nenododat policijai? Jūs kaitēsiet savam vārdam, ja uzzinās, kā jūs pret viņu izturējāties.

���� Ne jau es pret viņiem izturējos slikti. Ta�u ne es uz�metu cilpu viņam kaklā.

���� Es gribēju uzmest cilpu viņam uz pleciem. Bez tam to man pavēlējāt jūs, � steidzīgi teica Māsters.

���� Tādas lietas tiesā ir jāpierāda.

Digbijs zināja, ar ko Māsteru nobaidīt.

���� Paklausieties, Māster, vienīgais, kas no mums izdarījis noziegumu, esat jūs.

���� Es?

���� Pierādiet tiesā, ka tas neesat jūs.

Māsters ar izbrīnu skatījās uz savu pavēlnieku. Tādu viņ� to redzēja pirmo reizi. � Aizejiet un aiznesiet dāmai kaut ko ieēst. Ja lietas neies kā vajag, es atbildē�u.

Viņ� izņēma no kabatas bankno�u paku un iespieda divus papīrī�us Māsteram rokā.

���� Samainiet tās vēl pēc iespējas ātrāk un pasakiet savai sievai, lai dāmai kaut ko pagatavo.

���� Es nezinu, ko mana sieva teiks, kad visu uzzinās.

Pulksten trijos pie sarkanajiem Kenetholas vārtiem pie�brauca divi kungi. Viņiem neatvēra, bet tie bez kādām cere�monijām pārkāpa sētai.

Digbijs kungus ieraudzīja no tālienes un gāja viņiem pre�tim. Tie bija Brensons un tum�ais spānietis.

Kā Brensons, tā Digbijs vienlaicīgi uzdeva vienu jautājumu:

���� Kur ir Vilja?

Istaba, kurā ieveda D�imu, nebija labāka par citām, tikai mazāka. D�ima rokas bija tik stingri sasietas, ka viņ� tās nevarēja pakustināt.

� Tad ta dzīve! � filozofiski noteica D�ims un nolēma nogaidīt. Viņ� bija pārliecināts, ka Digbijs drīz aizbrauks, un pieļāva, ka viņu atstās �eit. Tad viņam vajadzēs vai nu atbrīvoties, vai nomirt badā. Viņ� izdomāja plānu, kuru gribēja tūlīt sākt izpildīt.

Bet Digbijs neaizbrauca.

Pagāja stunda.

Pēk�ņi atvērās durvis un ienāca Grouts. Viņam sekoja cilvēks, kas, D�imu tādā izskatā ieraugot, smaidīja. Tas bija Brensons D�ima uzvalkā, kur� viņam bija pārāk liels.

��� Jūs atrada, Brenson? � D�ims sacīja smejot. � Pa�reiz es esmu jūsu toreizējā stāvoklī. Nu, ari mani atradīs, un es jūs Dartmūrā apciemo�u. Tur jums būs visas labiericības, izņemot tenisu.

���� Kur ir Vilja? � jautāja Digbijs.

��� To es nezinu. Bet man liekas, es zinu, kur viņ� palicis.

���� Kur viņ� palicis!? � kliedza Brensons.

D�ims iesmējās, un nāko�ajā mirklī Brensons ar dūri iesita viņam sejā. D�ims turpināja smieties, kaut gan viņa seja ieguva izteiksmi, kas nobiedēja Brensonu.

���� Stil, nav nozīmes klusēt. Mēs gribam zināt, kur Vilja.

����� Pēc manām domām, viņ� tagad cepas ellē. Neesmu teologs, Grout, bet man liekas, � ja cilvēki tiek atalgoti pēc saviem nopelniem, tad viņ� nokļuva tur, kur nokļūst visi sliktie cilvēki. Es domāju, ka tur nelido.

���� Jūs ar to gribat teikt, ka viņ� miris?

��� Mēs pacēlāmies 5 000 pēdu augstumā, un es no prieka, ka atkal vadu lidma�īnu, iztaisīju nāves cilpu. Kad es atska�tījos, Viljas jau vairs nebija. Viņ� aizlidoja, un es lieku reizi pārliecinājos, ka nav iespējams labvēlīgi nolaisties, ja cilvēks lido pa gaisu bez lidaparāta.

���� Jūs viņu nositāt, nelieti! � sāka kliegt Brensons.

����� Kļūsiet! � Digbijs to pārtrauca. � Mēs zinām, kas mums vajadzīgs. Kur jūs viņu nomētāt, Stil?

����� Kaut kur �eit. Es priek� tā izvēlējos klaju vietu, jo negribēju, lai viņ� kādam sagādā nepatik�anas.

Digbijs izgāja no istabas, vairāk ne vārda nerunājot. Viņu satrieca biedra nāve.

Abi spānie�i bija �eit un pieprasīja samaksu. Digbijam nebija patīkami �o prasību pildīt, jo viņ� cerēja ar viņiem norēķināties, savādākā veidā, kaut kur dro�ākā vietā. Bet Grouta biedri ne visai ticēja viņa goda vārdam. Kad Bren�sons aizgāja, Digbijs devās pie savas gūsteknes.

���� Kā jums patika lidojums? � viņ� jautāja, bet viņa uz jautājumu neatbildēja.

���� Spēle uz nerviem? Vai jūs ievērojāt, kā nosita manu biedru Vilju?

Viņa uz to paskatījās. � Es to neredzēju.

Viņ� saprata, ka viņa domā par to, lai aizstāvētu D�imu pret visiem apvainojumiem.

���� Neuztraucieties par Stilu. Es viņu neapsūdzē�u slep�kavībā. Tam man nav laika. Rītvakar es jūsu sabiedrībā pametī�u �o zemi.

Viņa neko neatbildēja.

��� Es ceru, ka jūs neuztrauc izredzes mazliet saslapināties. Es negalvoju par to, ka mēs veiksmīgi piebrauksim pie manas jahtas.

Pie viņa jahtas? Kur viņ� domā viņu aizvest? Lejā atska�nēja soli, un Digbijs atvēra durvis Brensonam. No viņa sejas varēja redzēt, ka viņam kas svarīgs ziņojams.

���� Es viesnīcā sastapu reportieri. Viljas līķis ir atrasts.

���� Vai viņa vārds zināms?

Brensons palocīja galvu.

���� Ko?! Kā var zināt Viljas vārdu?

���� Viņa kabatā atrada kvīti par jahtas pirk�anu.

���� Tad jau jahta ir zināma!

Digbiju pārņēma izmisums. Pa�reiz viņ� atgādināja no�ēlo�jamu bērnu, kas izmisumā lauza rokas. Viņ� deva vispret�runīgākās pavēles, tajā pa�ā brīdī tās mainīdams.

���� Nolauziet kaklu Stilam� nē, nē� sagatavojiet lidma��īnu� mēs �odien pat izbraucam.

���� Mēs vēl �odien aizbraucam, Eunika. Tad es ar jums izrēķinā�os, � viņ� draudo�i piebilda.

Eunika juta, ka cerēt uz glāb�anu ir veltīgi. Viņa skumīgi klausījās, kā no sētas, kur spānietis laboja ma�īnu, atskan motora rūk�ana.

Viņai par katru cenu vajadzēja tikt no �ejienes laukā, bet durvis un logi bija aizvērti, un viņas vienīgā ceriba palika D�ims, kur� dro�i vien bija ieslēgts tepat tuvumā.

Digbijs nezaudēja laiku. Viņ� aizsūtīja Selvu pie "Peleagas" kapteiņa ar ziņojumu, ka viņ�, Digbijs, vēl �ovakar ieradīsies uz jahtas. Viņ� pavēlēja atsūtīt sev pretim laivu.

Kad Selva aizbrauca, Digbijs atcerējās, ka viņ� �o pavēli jau nodevis kapteinim un Selva nepaspēs izpildīt uzdevumu.

Viņ� pavēlēja sagatavot visu nepiecie�amo nakts lido�jumam. Brensons bija aizņemts ar lidma�īnu. Digbijs staigāja pa istabu un smēķēja.

Eunika sagatavo�anos varēja tikai manīt. Digbijs vēl neko neteica par brauk�anu. To viņ� atlika uz pēdējo brīdi. Viņ� domāja izdarīt ie�ļircinājumu, un tad viss ietu kā pa sviestu.

Pie viņa ienāca Fuente, lai uzzinātu pēdējos jaunumus.

����� Kā lai es to zinu! � Digbijs sāka kliegt uz viņu. � Vai tad tas uz mani attiecas? Mēs aizvāksimies pēc stundas.

����� Jūs aizbrauksiet, bet kas būs ar mani? Soverijam ir auto. Vai tad jūs nevarat mani ņemt līdzi?

����� Tas nav iespējams. �odien vēl neviens nav gaidāms, bet līdz rītam jūs jau varat būt tālu prom no �ejienes.

���� Kas notiks ar to cilvēku? � spānietis ar roku parādīja uz austrumu spārnu.

Digbijs nolēma vēl pēdējo reizi izmantot savu uzticamo kalpu.

���� Vai jūs neredzat, ka tikai no �ā cilvēka mums draud briesmas? Tikai es un jūs zinām, ka viņ� ir �eit.

���� Jā, un tas nolādētais anglis.

�������� Māsters nezina, kur viņ� palicis. Mēs teiksim, ka viņ� aizgāja jums līdzi. Sakiet, dārgais Fuente, vai tad mums tie�ām viņa dēl jādodas briesmās? Viens sitiens pa pakausi�

Spānietis ironiski uz viņu paskatījās.

����� Protams, mīļais mister Grout, nositiet viņu. Man ne�patīk angļu cietumi.

����� Kāpēc jūs pēk�ņi kļuvāt tik bailīgs?

���� Neesmu bailīgāks kā jūs. Ja gribat redzēt viņu miru�u, nositiet viņu. Starp citu, nezinu, vai es to atļau�u. Man ta�u jāpaliek �eit, bet jūs aizbraucat.

Digbijs aizgriezās.

D�ims pa to laiku ar lielām pūlēm piecēlās kājās.

Pienāca vakars. Sprie�ot pēc motora dūk�anas, lidma�īna bija gandrīz kārtībā. D�ims sētā ieraudzīja Digbiju pilnā lidotāja apbruņojumā. Par Euniku D�ims pat iedomāties neuzdro�inājās, jo katra tāda doma darīja viņam sāpes.

Viņ� pielēca pie loga, izspieda stiklu un ar stikla lausku pārgrieza virvi.

Tagad kaut kādā veidā vajadzēja izkļūt no istabas. Slēģi izspiest viņam neizdevās. Vienīgā cerība palika durvis, bet arī tās bija ļoti stingras.

Viņ� ieklausījās, bet nekas nebija dzirdams. Doma, ka Digbijs aizbrauks, dzina viņu izmisumā. Te pēk�ņi atskanēja spalgs Eunikas kliedziens.

Ar visu spēku D�ims cīnījās gar durvīm, bet tās nepa�devās.

����� Policija! � sāka kliegt Fuente, pārbijies no trok�ņa. Digbijs viņu nolamāja.

Te D�ims atcerējās smagās akmens restes. Viņ� paķēra tās un divas reizes iesita pa durvīm. Durvis padevās, un D�ims izskrēja no istabas.

Viņ� dzirdēja motora dunoņu, pēc tam �āvienu.

D�ims izskrēja dārzā un redzēja lidma�īnu paceļamies gaisā.

����� Mans Dievs! � iesaucās D�ims.

No zāles pacēlās roka. � Viņ� gribēja mani nosist, jo es lūdzu, lai viņ� glābj mani.

Fuente vēl bija dzīvs, kad ieradās policija un Solters, vecais advokāts kā miertiesnesis sāka pierakstīt mirsto�ā liecību. � Par to Digbijs tiks pakārts.

D�ims klusēja. Viņam bija pa�am savas domas par Digbija nāvi.

Solters paskaidroja savu iera�anos.

���� Es ar policiju kopā atbraucu tādēļ, ka pazīstu �o ap�kārtni, bet jums jāatpū�as, Stil.

���� Es nevaru atpūsties, pirms neesmu sagūstījis Digbiju Groutu. Ko jūs izlasījāt avīzē par Vilju?

Solters pastāstīja viņam, kas atrasts miru�ā kabatā.

��� Liekas, viņ� Grouta uzdevumā nopircis brazīlie�a jahtu.

���� Tad Grouts bēgs ar jahtu. Kur tā atrodas?

���� Man zināms, ka tā pāris dienas atpakaļ izbraukusi no Havras un, domājams, aizbraukusi uz kādu brazīlie�u ostu.

����� "Loids" saņem ziņas par visiem kuģiem. Mēs varam telegrafēt uz visām ostām.

D�ims pa�ūpoja galvu.

���� Brensons nolaidīsies tie�i uz ūdens, un pasa�ieri aiz�peldēs uz jahtu. Kāpēc jūs neieradāties agrāk?

���� Atļaujiet man īsu brīdi palikt vienam,� sacīja D�ims pēc neilgas klusē�anas. � Man jāpadomā.

Durvīs viņ� apgriezās.

��� Lai nezaudētu laiku, mister Solter, � vai jums ir sakari ar admiralitāti? Man gribētos dabūt hidroplānu.

��� Es tūlīt piezvanī�u pirmajam admiralitātes lordam. Viņ� mums palīdzēs.

Tajā laikā, kad Solters telegrafēja, D�ims nedaudz iestip�rinājās, lai atgūtu spēkus.

D�imam svarīga bija tikai Eunikas glāb�ana. Ja viņa būtu dro�ībā, viņ� būtu ar mieru atlaist Digbiju ar visu meitenes bagātību.

Ser�ants palūdza D�imu uz telpu, kur bija ieslodzīts Mās�ters. �is milzenis atradās no�ēlojamā stāvoklī.

���� Es zināju, ka viņ� mani piekrāps, � viņ� �ukstēja, � bet man ir sieva un bērni. Es nekad neesmu izdarījis nevienu noziegumu. Vai jūs nevarat par mani kādu vārdu iebilst, ser?

Ja D�ims nebūtu tik nomākts, viņu smīdinātu �ā cilvēka uzve�anās.

��� Es varu teikt tikai to, ka jūs mēģinājāt mani no�ņaugt. Tā gan laikam nebūs jums laba rekomendācija.

���� Zvēru jums, ka es to negribēju. Viņ� pavēlēja jūs sa�gūstīt. Kā par nelaimi, cilpa apvijās ap jūsu kaklu. Es ta�u nezināju, ka dāma nebija viņa sieva. Viņ� man teica, ka viņa aizbēgusi kopā ar jums.

���� Viņ� to jums stāstīja?

����� Es viņam aizrādīju, ka dāmai nav gredzena pirkstā. Viņ� zvērēja, ka viņ� ar to ir precējies un dosies jūras ceļo�jumā.

���� Jūras?

Māsters palocīja galvu.

���� Viņ� teica, ka viņa nav pilnīgi normāla un ceļojums nāks viņai par labu.

Par kuģi un ostu Māsters diem�ēl neko nezināja.

���� Liekas, �is cilvēks nav Grouta sabiedrotais, � sacīja D�ims ser�antam, � viņ� ir tikai sīks kalpotājs. Nav vērts pret viņu celt apsūdzību.

Ser�ants pa�ūpoja galvu.

���� Mums viņ� jāaiztur līdz tam, kamēr būs izdarīta līka apskate. Man ir nepatīkami, ka man pie pa�a deguna izdarīts tik smags noziegums, bet es neko neesmu redzējis.

D�ims drūmi pasmaidīja.

��� To var teikt arī par mums. Mēs bijām vēl aklāki nekā jūs.

Ar jaunu ie�ļircinājumu pietika, lai Euniku nomierinātu. Viņa zināja, ka preto�anās nelīdzēs, un Jāva to izdarit.

Bet pirmajā mirklī viņa kliedza, un to izdzirda D�ims.

����� Es ie�u ar jums, es nepreto�os, tikai lieciet nost �o instrumentu!

Tomēr Digbijam likās labāk viņu apdullināt.

Viņi iesēdās lidma�īnā, kad izdzirda spānie�a izmisu�os kliedzienus.

���� Te vēl ir vieta piek� manis. Jābūt vietai priek� manis!

Digbijs paskatījās uz viņa �ausmu izķēmoto seju.

����� Es ta�u jums teicu, Fuente, ka jums �eit vietas nav. Aizvācieties!

���� Nē, es brauk�u ar jums.

Digbijam par lielām �ausmām spānietis pieķērās lidma��īnas malai.

Briesmas auga ar katru mirkli.

���� Pazūdiet vai es jūs no�au�u!

Bet Fuente bija zaudējis saprātu.

Uz ielas atskanēja balsis, un Digbijs, panisku baiļu pār�ņemts, iz�āva uz Fuenti.

���� Brauciet, � viņ� kliedza Brensonam.

Eunika ar �ausmām skatījās.

Viņ� sarāvās un it kā kļuva mazāks. Pamazām Digbijs atguvās.

Viņ� bija nositis cilvēku. Bailes par slepkavības sekām darīja viņu neprātīgu. Viņ�, kas visādi bija izvairījies pats pastrādāt noziegumus, par kuriem varētu viņu sodīt, bija nositis cilvēku. Tagad taisnā tiesa sekos viņam tik ilgi, līdz viņ� saņems sodu.

Un �ī sieviete bija klāt, kad notika slepkavība, un tiesā uzstāsies kā lieciniece. Un viņu, Diģbiju, pakārs tajā �aus�mīgajā telpā, par kuru stāstīja D�ims Stils!

Kad lidma�īna pacēlās gaisā, Digbijs nomierinājās.

Visvienkār�āk bija visu uzvelt Brensonam. Tam pa�am Brensonam, kur� pa�reiz glāba vina dzīvību un bija gatavs vajadzības gadījumā riskēt ar savu dzīvību.

Ma�īna strādāja teicami, un vakara vēj� to �ūpoja no vieniem sāniem ue otriem.

Sākumā Eunikai tas nepatika, bet tad viņa pierada pie �ūpo�anās.

Pa labi un pa kreisi varēja redzēt bākas ugunis, tad parā�dījās Bristole � vesela jūra uguņu. Viņi pārlidoja Bristoles kanāla ziemeļu krastam.

Lidma�īna atradās virs jūras. Brensons iz�āva no savas signālpistoles. Parādījās spo�a bumbiņa, un no jūras tūlīt ari sekoja atbilde. Digbijs aplūkoja meitenes peldjostu un arī savējo.

���� Aizpogājiet ari manu jostu, � iekliedzās telefonā Bren�sons.

Digbijs izpildīja viņa vēlē�anos.

Lidma�īna sāka nolaisties, Eunika tagad varēja redzēt elegantas jahtas kontūras. Viņi laidās arvien zemāk un atra�dās tikai divus metrus virs jūras līmeņa.

Lēni lidma�īna nolaidās uz ūdens, un tās pasa�ieri sāka peldēt.

Atskanēja kliedziens, un Digbijs pagriezās pret meiteni.

���� Turieties man līdzās, citādi jūs varat pazust.

Brensons nebija redzams. Digbijs neuzskatīja par vaja�dzīgu interesēties par viņa likteni. Viņ� izstiepa rokas un pieķērās laivas malai. Tūlīt arī viņus ievilka laivā.

Laivā atradās melnīgsnēji vīrie�i, kurus Eunika vispirms noturēja par japāņiem.

����� Kur Brensons? � viņa izbijusies jautāja, bet Grouts neko neatbildēja. Viņ� sēdēja nekustīgi un centās neskatīties uz Euniku. Viņai gribējās kliegt no bailēm. Brensons nogrima reizē ar lidma�īnu, jo Grouts piesēja viņa peldjostu ar siksnu pie ma�īnas.

Digbijs pirmais uzkāpa uz jahtas klāja. Viņ� pagriezās un pastiepa Eunikai roku.

���� Sveicinu jūs uz "Peleagas", � viņ� ironiski sacīja.

Tātad ne jau bailes saistīja viņa mēli. Eunika nevarēja bez

pretīguma skatīties uz �o cilvēku.

���� Sveicinu jūs, mana mazā līgaviņa.

Viņa zināja, ka cilvēks, kas aukstasinīgi varēja nonāvēt divus savus biedrus, arī pret viņu nejutīs līdzjūtību.

Stjuarte baltā kleitā pienāca pie viņas un nesaprotamā valodā kaut ko teica. Eunika saprata tikai to, ka viņu aicina uz kajīti.

Viņa vēlējās tikt vajā no Digbija un kopā ar sievieti gāja lejā. Kajīte bija iekārtota neparasti grezni. Acīmredzot bra�zīlietis jahtas iekārto�anai bija izdevis veselu kapitālu.

Salons aizņēma visu jahtas platumu. Gaisma nāca no mākslīgi ierīkota loga. Vienā pusē stāvēja dīvāns, pārklāts ar smagu zīdu, otrā pusē atradās grezna gulta.

Eunika nosprieda, ka �ī telpa domāta dāmai, un painte�resējās, vai uz kuģa nav vēl kāda sieviete. Viņa par to apjau�tājās stjuartei, bet tā angliski nesaprata, un nedaudzie vārdi spāniski, ko zināja Eunika, nepalīdzēja saprasties.

Aiz zīda aizkariem atradās durvis, kas veda nelielā dzīvo�jamā telpā, bet aiz �īs telpas atradās vannas istaba.

Uz gultas atradās veļa un apģērbs Eunikai.

Viņa atlaida sievieti un aizslēdza aiz tās durvis. Tad viņa sāka pārģērbties. Viņa jau tre�o reizi mainīja apģērbu, kop� atstāja Grouta māju.

Kuģis sakustējās. Eunika dzirdēja ma�īnu troksni un juta vieglu �ūpo�anos.

Viņa bija jau sakārtojusies, kad pie durvīm klauvēja. Dur�vīs stāvēja Digbijs Grouts.

���� Vai nevēlaties uziet aug�ā vakariņās?

Viņ� atkal bija pavisam mierīgs un atturīgs. Viņa atrāvās atpakaļ un gribēja aizvērt durvis, bet Digbijs saķēra viņu aiz rokas un izvilka no kajītes.

���� Jums jāuzvedas labi, kamēr atrodamies uz kuģa. �eit es esmu kungs un tie�ām nezinu, kādēļ man ar jums vēl jāceremonējas.

���� Jūs nelieti! Slepkava! � viņa sāka naidīgi kliegt, bet viņ� tikai pasmējās par viņas bezspēcīgo niknumu.

���� Nedomājiet, ka jūs bezgalīgi varēsiet atļauties visu tikai tādēļ, ka esat sieviete. Ejam uz ēdamistabu.

���� Es nevēlos ēst.

��� Jūs iesiet uz ēdamistabu. Vai jūs gribat ēst vai negribat, tas jau ir cits jautājums.

Pie galda nebija neviena cita kā tikai Eunika un Digbijs. Telpa bija tikpat grezna kā kajīte. Tum�ādains viesmīlis viņus apkalpoja.

Jahta vispār atgādināja mazu pili ar lustrām, marmora kamīniem un ziediem.

Atnesa lieliskas vakariņas, bet Eunika nevarēja norīt ne kumosa.

���� Ēdiet.

Viņa pakratīja galvu.

���� Ja spītēsieties, ja neēdīsiet, es atradī�u līdzekļus, kā piespiest jūs paklausīt. Atcerieties to, mis.

Digbijs to teica piemiegtām acīm.

Viņ� izņēma no kabatas viņas ienīsto melno kastīti un nolika to uz galda.

���� Viens dūriens un jūs būsiet paklausīga.

Viņa padevīgi paņēma karoti un sāka ēst.

Viņ� ironiski palūkojās uz meiteni.

Sev par lielu izbrīnu Eunika juta, ka ir izsalkusi. Tikai vīnu dzert viņa negribēja.

Digbijs arī to nespieda.

������� Jūs � mulkīte, � sacīja Grouts, aizdedzinādams sev cigareti, un kritiski viņu aplūkoja, � jūs gaida brīni�ķīga dzīve, ja būsiet saprātīga. Kā jūs varat sapņot par tādu naba�gu kā Stils.

���� Jūs aizmirstat, ka nauda man nav vajadzīga.

Kad viņ� runāja par D�imu, Eunika pret viņu juta sevi�ķu pretīgumu.

���� Man pieder īpa�umi un nauda, kurus jūs man nevarējāt nolaupīt. Kad jūs apcietinās un jūs nokļūsiet cietumā, es atgū�u visu, kas pieder jums, ieskaitot pat �o jahtu, ja tikai tā ir jūsu.

Viņ� pasmējās par viņas atbildi.

���� Ja jūs zinātu, kā es jūs mīlu� � viņ� pārliecās pāri galdam un saņēma viņas roku, kaislīgi skatoties viņai acīs, � ja jūs zinātu, ka esmu ar mieru ziedot dzīvību, lai padarītu jūs laimīgu, jūs runātu savādāk.

���� Nekas nevar mainīt manas jūtas pret jums. Jūs varat iegūt manu pateicību, tikai tuvākajā ostā mani atsvabinā�dams.

���� Un kas tad notiks ar mani? � viņ� auksti jautāja. � Saprotiet ta�u, Eunika, es vēlos jūs darīt laimīgu, jo es to varu, bet nemaz nevēlos tikt pakārts.

Viņ� drebēja no dusmām, ko juta pats pret sevi par to, ka parādījis savu vājumu, un neieredzēja Euniku par to, ka viņa �o vājumu redz.

���� Kurp mēs braucam? � jautāja meitene.

���� Mēs dosimies uz Dienvidameriku. Varbūt jūs interesēs tas, ka mēs brauksim pa sevi�ķu ceļu. Mēs brauksim gar Islandes krastiem un turēsimies pa tā saucamo Rietumu līniju. Tikai 1 000 jūdzes no Longailendas mēs pagriezīsimies uz dienvidiem. Tā mūs neieraudzīs un nepazīs angļu kuģi un tāpat arī�

Cilvēks, kas �ajā brīdī ienāca kajītē, bija kapteinis. Viņam uz rokas bija trīs zelta uz�uves, bet kā jūrnieks viņ�, pēc Eunikas domām, bija pārāk maza auguma un klibs.

Viņa seja bija pergamenta krāsā, un cietie, melnie mati vēl vairāk apstiprināja viņas domas, ka �ī ir japāņu jahta.

����� Vai drīkstu jūs iepazīstināt ar kapteini? � jautāja Digbijs. � Jums nekaitētu būt ar viņu labās attiecībās.

Eunika tomēr bija pilnīgi pretējās domās par draudzību ar �o cilvēku.

����� Kas jauns, kapteini? � Grouts jautāja portugāliski.

����� Mēs nupat saņēmām paziņojumu pa telegrāfu. Man liekas, jums vajadzētu to izlasīt.

���� Es pavisam aizmirsu, ka mums ir telegrāfs.

����� Tāds ir visiem kuģiem, kas brauc uz rietumiem vai dienvidiem, kā arī tiem, kas atgrie�as Anglijā.

���� Ziņojiet par jahtas "Peleaga" kursu pa telegrāfu poli�cijas inspektoram Raitam Skotlendjardā.

Eunika nesaprata, par ko ir runa, bet viņa redzēja, ka Digbijs sarauca pieri un uzacis, bet tas, kas bija nepatīkams viņam, bija patīkams Eunikai.

Viņai uzlabojās garastāvoklis.

���� Eunika, jums tagad labāk iet gulēt. Man jāparunā ar kapteini.

Eunika piecēlās un līdz ar viņu piecēlās arī kapteinis.

����� Jums nevajag celties kājās. Jūs neesat uz jahtas, lai parādītu uzmanību misis Groutai.

Pēdējos vārdus Eunika nesadzirdēja, jo steidzās pēc iespē�jas ātrāk atstāt telpu.

Viņa atgriezās savā kajītē un gribēja aizvērt durvis, bet ar �ausmām ievēroja, ka viņas prombūtnes laikā bulta bija noņemta un arī atslēgas nebija.

Eunika ar �ausmām lūkojās uz durvīm. "Peleaga" �ūpojās stiprāk, un meitene ar grūtībām noturēja līdzsvaru. Visas mēbeles, kuras varēja izkustināt, vina aizstūma priek�ā dur�vīm.

Eunika pārmeklēja visas atvilktnes, cerēdama atrast kādu asu priek�metu vai ieroci, ko varēja būt atstāju�i iepriek�ējie iemītnieki. Bet viņa atrada tikai ar zeltu pārklātu matu suku.

Eunika sēdēja un skatījās uz druvīm. Pagāja stunda, bet neviens nemēģināja pie viņas ielauzties.

Atskanēja kuģa pulksteņa sitieni. Bija pusnakts. Cik ilgi vēl jāgaida uz Digbiju?

Digbijs, bāls un drebo�s, sēdēja telegrāfista kajītē un, zobiem klabot, lasīja paziņojumu.

"Visiem viņa augstības kuģu kapteiņiem un vecākajiem virsniekiem, visiem Īrijas un Lielbritānijas miertiesne�iem un policijas valdēm.

Aizturiet un apcietiniet Digbiju Groutu. Augums spēcīgs, 1,70 metru gar�, tum�u sejas krāsu. Mazas, melnas ūsas, var būt nodzītas. Runā spāniski, franciski, portugāliski. Ir ārsta diploms. Kā domājams, atrodas uz jahtas "Peleaga".

�o cilvēku valdība meklē par slepkavību un laupītāju bandas vadī�anu. Advokāts misters Solters sola atlīdzību 5 000 mārciņu apmērā tam, kas viņu noķers. Iespējams, ka ar viņu kopā brauc Doroteja Dentona, kuru viņ� tur gūstā. Vecums � 22 gadi. Grouts ir bīstams, viņ� ir apbruņots."

Mazais "Peleagas" kapteinis izņēma no mutes cigāru un domīgi paskatījās uz pelniem. Tad viņ� palūkojās uz nobālu�o Groutu.

���� Saprotiet mani, ser, � viņ� sacīja. � Es atrodos nepa�tīkamā, smagā situācijā.

���� Man likās, jūs angliski nesaprotat.

Kapteinis pasmaidīja.

����� Es pietieko�i saprotu angliski, lai zinātu, ko nozīmē atalgojums 5 000 mārciņu. Ja arī es to nesaprastu, mans telegrāfists runā da�ādās valodās un var man to paskaidrot.

Digbijs drebēdams paskatījās uz kapteini.

���� Ko jūs gribat darīt?

��� Tas ir atkarīgs no tā, ko darīsiet jūs. Neesmu nodevējs un vēlētos jums pakalpot. Bet jūs saprotat, ka es pats no�kļū�u bīstamā situācijā, ja palīdzē�u jums aizbēgt, zinot, ka jūs meklē policija. Es neesmu ļauns cilvēks, � viņ� sacīja, plecus paraustīdams, � senjors Mahilja arī darīja visādas lietas, uz kurām es skatījos caur pirkstiem. Tie visi bija gadījumi ar sievietēm, un viņ� nekad nenodarbojās ar slep�kavo�anu.

���� Es neesmu slepkava, saprotiet! � sāka kliegt Digbijs. � jūs esat mans padotais.

Viņ� pielēca un draudo�i nostājās brazīlie�a priek�ā, kur� tomēr par to neuztraucās. Pēk�ņi Digbija rokā parādījās pistole.

���� jūs izpildīsiet manas pavēles, citādi�

Bet "Peleagas" kapteinis turpināja mierīgi sūkt savu cigāru.

��� Tā nav pirmā reize, kad man draud ar revolveri,� viņ� vēsi sacīja. � Kad es biju jauns, tas mani reiz nobaidīja. Tagad es vairs neesmu jauns, un man Brazīlijā ir ģimene, kura man izmaksā daudz naudas, ja es būtu bagāts, es ne�strādātu �o smago darbu, neizpildītu savu darba devēju iegri�bas. Ja man būtu simts tūksto�i mārciņu, es nopirktu dzim�tenē plantāciju un nodzīvotu tur mierīgi un klusējot visu savu dzīvi.

Digbijs zināja, ko nozīmē vārds "klusējot".

���� Varbūt jūs to izdarītu par mazāku summu?

���� Es �o lietu pārdomāju. Mums, jūrniekiem, nav daudz laika domāt. Es nācu pie slēdziena, ka tikai simts tūksto�i mārciņu var atvieglot manu dzīvi. Tādēļ es �aubījos. Būtu Solters solījis simts tūksto�us, es zinātu, ko man darīt.

Digbiju pārņēma niknums.

���� Runājiet atklāti! Jūs esat ar mieru nogādāt mani Bra�zīlijā par simts tūksto�iem mārciņu vai arī iegrie�aties tuvā�kajā ostā un nododat mani varas iestādēm?

Kapteinis paraustīja plecus.

���� Es neko tādu neesmu teicis, senjor. Jūsu augstība ta�u vēlas precēties ar brīni�ķo senjoritu, jūsu augstība ir nabags, bet senjorita bagāta. Jūsu augstība vēlas dzīvot Brazīlijā laimīgi, un tā ari es iedro�inājos iedomāties par savām per�sonīgajām lietām.

Durvīs iebāza galvu telegrāfists, gribēdams ienākt, bet kapteinis aizsūtīja viņu prom ar gandrīz nemanāmu rokas kustību.

��� Vai tad es nevarētu aiziet pie dāmas un teikt � cienītā, jums draud briesmas un man arī. Ko jūs man dosiet par to, lai es sargātu jūsu durvis un ieslēgtu senjoru Groutu ķēdē? Man liekas, ka viņa par to dos ne tikai simts tūksto�us mārciņu, bet pusi sava mantojuma.

Digbijs klusēja.

Portugāļa nodevība bija acīmredzama. Viņ� runāja pilnīgi atklāti.

����� Labi, es jums samaksā�u, � sacīja Digbijs piecelda�mies, acis nolaidis.

����� Pagaidiet. Ir vēl viena iespēja. Pieņemsim, ka esmu viņas draugs, es viņu aizstāvu un nākamajā ostā izsēdinu jūs krastā. Tad mēs varētu ar atalgojumu dalīties.

����� Man prātā nenāk no viņas atteikties, un aizmirstiet arī par ķēdēm. Ja jūs to domājat nopietni�

����� Kas gan �ajā �ausmīgajā klimatā domā nopietni? � nevērīgi jautāja kapteinis. � Jūs man rīt atnesīsiet naudu uz manu kajīti. Nē, labāk �ovakar, � viņ� iespaidīgi piebilda.

���� Es jums to atnesī�u rit.

Kapteinis paraustīja plecus, bet neuzstāja.

Digbijam bija vēl viena cerība, pat divas. Pirmkārt, bija grūti sadzīt jahtu ar tās pa�reizējo kursu un, otrkārt, nevarēja pierādīt, ka viņ� noslepkavojis Fuenti. Bez tam Eunika bija �eit. Viņ� devās pie tās. Pie durvīm stāvēja melnīgsnējs milzis, kur� gan pielika roku pie cepures, ieraugot jahtas saimnieku, bet no vietas neizkustējās.

���� Aizvācieties no durvīm, es vēlos ieiet kajītē.

����� Nav atļauts, � atbildēja matrozis.

Digbijs soli atkāpās, sarkans no dusmām.

����� Kas jums pavēlēja �eit stāvēt?

����� Kapteinis.

Digbijs uzskrēja aug�ā un atrada kapteini stāvot uz tiltiņa.

����� Ko tas nozīmē?

Kapteinis pateica pāris vārdus portugāliski.

Digbijs paskatījās uz jūru un redzēja pro�ektoru gaismu.

��� Tas ir karakuģis. Varbūt tur notiek manevri, bet tikpat iespējams, ka viņi meklē mūs.

Viņ� deva īsu pavēli, un uz jahtas nodzisa visas ugunis, "Peleaga" pagriezās un brauca atpakaļ.

���� Mums jāmet līkums, � kapteinis paskaidroja Digbijam, kur�, redzot �īs jaunās briesmas, aizmirsa nepatik�anas pie kajītes durvīm.

Pro�ektoru gaisma krita sāņus un pagaidām neķēra mazo, tumsā tīto jahtu.

����� Kurp mēs dodamies? � dusmīgi pajautāja Digbijs.

������ Pabrauksim atpakaļ un tad mēģināsim braukt starp Islandes krastiem un �o kuģi. Tur ir Islande, � viņ� ar roku parādīja uz apvārsni, kur uz acumirkli pazibēja bākas ugunis.

������ Bet mēs zaudējam dārgo laiku, � Digbijs ieteicās pārmeto�i.

����� Labāk zaudēt laiku nekā brīvību, � kapteinis filo�zofiski atbildēja.

Digbijam vajadzēja pieturēties pie ķēdēm. Vīri�ķības vi�ņam nebija nepavisam. Vispār viņiem tomēr veicās, jahta nenokļuva gaismas staros.

Tikko viņi izbrauca no bīstamās zonas, Digbijs atcerējās sargu pie Eunikas kajītes durvīm.

����� Kādēļ nolikāt sargu pie dāmas kajītes?

Kapteinis aizgāja uz savu kajīti un noliecās pār karti. Kad Digbijs atkārtoja savu jautājumu otru reizi, kapteinis atliecās taisni.

����� Dāmas liktenis saistīts ar jūsu solījuma izpildī�anu, senjor, � viņ� loti korekti atbildēja.

���� Es ta�u jums solīju.

���� Bet neesat vēl savu solījumu pildījis.

����� Ceru, jūs ne�aubāties par maniem vārdiem, viss būs tā, kā jūs vēlaties.

Digbijs padomāja. Jaunu briesmu priek�ā viņam zuda interese par Euniku. Viņam likās lieki maksāt kapteinim tūlīt, jo gadījumā, ja viņu noķers, nauda būs zudusi. Par to, ka, viņu apcietinot, viņ� vispār zaudēs visu naudu, Digbijs pat neiedomājās.

Viņ� devās uz savu kajīti, kura bija mazāka un vienkār�āk iekārtota nekā Eunikas kajīte. Apsēdies pie rakstāmgalda, viņ� sāka pārdomāt savu stāvokli. Pamazām viņa garastā�voklis uzlabojās. Briesmas pagaidām bija tālu, bet Eunika � līdzās. Ja izrādīsies, ka briesmām neizbēgt, viņ� paspēs nonāvēt kā sevi, tā Euniku.

Tad naudai vairs nebūs nozīmes.

Aiz rakstāmgalda stāvēja naudas skapis. Digbijs piecēlās, izņēma no turienes jostu ar naudu un atskaitīja 40 banknotes pa desmit tūksto�iem dolāru katru.

Bija puspieci no rīta. Apvārsnis jau metās gai�s.

Digbijs iebāza naudu kabatā un devās pie kapteiņa.

Rīts bija loti auksts, un mazais brazīlietis bija uzvilcis mēteli un uzcēlis mēteļa apkakli. Viņ� stāvēja uz kapteiņa tiltiņa un skatījās uz jūru. Ne vārda nerunājot, Digbijs piegāja pie viņa un ielika rokā paku ar naudu. Brazīlietis paskatījās uz naudu, saskaitīja to un iebāza kabatā:

���� Jūsu augstība ir loti devīgs.

���� Aizvāciet sargu!

���� Pagaidiet �eit, � sacīja kapteinis un nogāja lejā.

Pēc da�ām minūtēm viņ� atgriezās.

Eunika sēdēja kajītē un domāja par savu likteni, kad negaidot koridorā atskanēja soli. Bija viens nakti.

Eunika bija pārliecināta, ka tuvojas Digbijs. Viņa redzēja, ka durvju rokturis tiek nospiests un durvis drusku paveras. Tālāk tās nevarēja atvērt, neapgā�ot galdus un krēslus.

���� Nebaidieties, � sacīja kāda balss.

Tā nebija Digbija balss. Meitene ātri piecēlās un piegāja pie durvīm.

���� Kas tur? � viņa jautāja.

���� Es � kapteinis.

���� Ko jūs vēlaties?

���� Es vēlos ar jums parunāt, mis, bet jums vispirms jāno�vāc lietas, kas noliktas pie durvīm. Citādi man vajadzēs pasaukt divus matro�us, kuriem būs nieks visu �o draņķi atstumt sāņus.

Viņ� tiktāl atgrūda durvis, ka varēja iebāzt galvu.

Eunika nopūtās, saprazdama savu barikā�u veltīgumu, un atgrūda mēbeles sāņus.

Kapteinis ienāca, plati smaidīdams, ar cepuri rokā.

��� Ar jūsu atļauju, � sacīja viņ� pieklājīgi, noliekot vietā mēbeles. Tad viņ� atvēra durvis un paskatījās koridorā. Euni�ka redzēja, ka aiz durvīm ar muguru pret viņu stāvēja platplecains matrozis. Viņa ziņkārīgi gaidīja paskaidrojumus.

���� Cienītā, � sacīja kapteinis ar dīvainu akcentu, � es, nabaga jūrnieks, kas izpilda savus grūtos un bīstamos pienā�kumus par 200 milreisiem mēnesī. Bet nabadzība un zemā kārta nav nocietinājusi manu sirdi. � Viņ� iesita sev pa krūtīm. � Es nevaru redzēt cie�am sievieti.

Viņa ar nepacietību gaidīja kapteiņa runas turpinājumu un bija pārliecināta, ka viņ� grib par zināmu summu pārdot savu kungu. Viņa tam ar lielāko prieku būtu piekritusi, bet viņa nākamie vārdi �o cerību satrieca.

���� Mans draugs Grouts ir mans kungs. Man jāklausa viņa pavēlēm. Ja viņ� man saka, � brauciet uz Kalē vai Riode�aneiro, � man jāklausa.

Viņas cerības bija satriektas. Bet kapteinis, kā likās, vēl daudz ko gribēja teikt.

����� Kā kapteinim man vajag klausīt viņa pavēles, bet es nevaru pieļaut, lai �eit uz jahtas kādai sievietei nāktos ciest. Sapratāt?

Viņa domāja. Viņas sirdī no jauna atplauka cerība.

���� Es nevaru vienmēr būt �eit, un arī mani bra�ie matro�i nevar vienmēr stāvēt sardzē pie jūsu durvīm. Ja jūs apvainos uz mana kuģa, tas man nedarīs godu.

�is mazais cilvēks, kā redzams, gribēja izpatikt abām pusēm un meklēja kompromisu, kas to atsvabinātu no atbil�dības pret savu kungu.

���� Vai nevēlaties �o ieroci?

Ar apslāpētu prieka kliedzienu viņa paņēma ieroci.

������ Un ja jūs kādreiz atceraties, ka �ozē Monteganu pret jums izturējās kā godīgs cilvēks, es bū�u loti priecīgs.

���� O, pateicos jums, kaptein. Pateicos jums tūksto� rei�u. � Viņa paspieda kapteiņa roku.

���� Tātad atcerieties, � viņ� brīdino�i pacēla pirkstu, � pa�reiz es runāju kā kavalieris ar dāmu. Pēc tam es no jauna bū�u kapteinis, tas ir, nebrīvs cilvēks.

Tas meiteni nedaudz izsita no līdzsvara, bet viņa tikai neskaidri saprata, ko viņ� gribēja teikt.

Viņ� ar īsu sveicienu izgāja, bet tūlīt atgriezās atpakaļ.

����� Nav nozīmes likt durvīm priek�ā galdus un krēslus, tas ir labāks, � viņ� daudznozīmīgi sacīja, parādīdams revol�veri.

Digbijs Grouts neko nezināja par kapteiņa nakts vizīti un bija priecīgs, ka sarga pie durvīm vairs nebija. Nekas vairs nestāvēja starp viņu un sievieti, kuru viņ� vēlējās iegūt. Viņ� savā veidā to mīlēja.

Digbijs piegāja pie kajītes durvīm un pieklauvēja. �ī pie�klājība tagad bija pilnīgi lieka, bet viņ� gribēja būt zināmā mērā korekts.

Nesaņēmis atbildi, Digbijs lēni atvēra durvis un iegāja.

Eunika stāvēja kajītes pretējā kaktā. Zīda aizkari bija atvilkti, un durvis uz viņas istabu pla�i atvērtas. Meitene bija pilnīgi apģērbusies un turēja roku aiz muguras.

���� Dārgā, � mīlīgi un pieglaimīgi sacīja Digbijs, � kādēļ jūs bojājat savas skaistās acis? Jums jau sen vajadzēja gulēt.

����� Ko jūs vēlaties?

����� Ko gan var vēlēties vīrietis, kam pieder tāda skaista sieviete? Viņam pastāvīgi jāvēlas būt viņas sabiedrībā, � viņ� sacīja aizsmaku�ā balsī.

���� Apstājieties! � viņa iekliedzās, kad tas mēģināja viņai tuvoties.

Viņas pavēlo�ais tonis piespieda Digbiju apstāties.

���� Kādēļ jūs man sagādājat tik daudz nepatik�anu, Euni�ka? � viņ� sacīja, kratīdams galvu. � Jums jābūt tikai saprātīgai, un es jūsu dēl esmu gatavs uz visu.

��� Jūs man neko nevarat dot, izņemot manis pa�as naudu, ko man nozagāt, � viņa ledaini atbildēja.

Digbijs pārsteigts paskatījās uz viņu, brīnīdamies par tās mieru. Viņ� iesmējās un lēni tuvojās viņai.

���� Apstājieties, � sacīja Eunika, paceldama revolveri.

Ar �ausmām Digbijs atlēca atpakaļ.

���� Nolieciet �o daiktu, � viņ� iekliedzās aizsmaku�ā balsī. � Tas var sprāgt.

���� Tas arī sprāgs, � Eunika teica naidīgi. Pretīgums un naids pret �o cilvēku izlauzās uz āru. � Es jūs no�au�u kā traku suni, Digbij Grout, un bū�u priecīga, redzot jūs miru�u. Es bū�u vēl ne�ēlīgāka pret jums, nekā jūs bijāt pret to spānieti, kuru nodevīgi nositāt. Es pat acis nepamirk�ķinā�u, ie�aujot jums galvā lodi.

����� Nolieciet ieroci. Kas jūs varēja apgādāt ar revolveri?

Dieva deļ, Eunika, nedariet muļķības. Jūs ta�u mani patiesībā negribat no�aut.

���� Bija laiks, kad es ar lielāko prieku būtu jūs nositusi. Diem�ēl tad man nebija iero�u.

Redzot, cik bailīgi viņ� atkāpjas, Eunika nolaida revolveri.

Digbijs ar zīda lakatu noslaucīja no pieres sviedrus. Viņa celi drebēja.

���� Kas jums iedeva revolveri? � viņ� strauji jautāja. � Jums tā nebija, kad mēs atstājām Kenetholu. Vai jūs to atradāt �eit � kastē?

Viņ� paskatījās uz rakstāmgaldu. Viena no atvilktnēm bija pavērta.

��� Tas nav svarīgi, mister Grout. Atstājiet manu kajīti un lieciet mani mierā.

����� Es vispār nebiju domājis jums tuvoties, � Digbijs bailīgi sacīja. Viņ� bija loti bāls. � Nevajadzēja draudēt ar revolveri. Es tikai gribēju jums novēlēt ar labu nakti.

��� Tādēļ jums vajadzēja atnākt kādas se�as stundas agrāk, � viņa ironiski atbildēja. � Nu, bet tagad vācieties prom!

���� Paklausieties, Eunika, � viņ� ieteicās, tai tuvodamies, bet, ieraudzīdams revolvera stobru, no jauna atlēca pie dur�vīm. � Ja jūs tā man draudat, tad es aizeju.

Un Grouts atstāja kajīti.

Eunika pieslējās gultai, jo bija loti nogurusi. Viņai vaja�dzēja atpūsties. Aizmigt viņa neuzdro�inājās, jo briesmas vēl nebija pāri. Apskatot uzmanīgi istabu, viņa pārliecinājās, ka citas ieejas tajā nav.

Tikko Eunika atgriezās guļamistabā, viņai no mugurpuses kāds uzklupa. Digbijs nemanāmi bija ienācis kajītē un gaidīja viņu, aizslēpies aiz durvīm.

Viņ� atņēma tai revolveri un nometa to uz grīdas, nāko��ajā mirklī viņ� meiteni ieslēdza savos skāvienos.

���� Es uzvarē�u tavu preto�anos. Es piespiedī�u sev tavu brīni�ķīgo seju, skūpstī�u tavu brīni�ķīgo muti, � un viņ� sāka to me�onīgi skūpstīt.

Eunika juta, ka viņai zūd spēki. Bailes laupīja katru iespē�ju pretoties. Viņa nekustīgi skatījās viņam acīs, juzdamās saistīta kā putns no �ūskas skatiena.

��� Tu esi mana! Dzirdi! Tu aizmirsīsi Stilu, aizmirsīsi visu un atcerēsies tikai to, ka es tevi mīlu.

Te viņ� manīja, ka viņa skatās uz durvīm, un pagriezās.

Tur stāvēja mazais kapteinis ar neizdibināmu sejas izteik�smi, rokas sānos iespiedis.

Digbijs atlaida Euniku.

���� Kāda velna pēc jūs esat �eit! Vācieties prom!

��� Mūs izseko hidroplāns. Mēs no tā pārtvērām ziņojumu.

Digbijs nobijās. To viņ� nebija gaidījis.

���� Kas par hidroplānu? Kāds saturs ziņojumam?

���� "Nekas nav redzams. Lidoju uz dienvidiem."

Bez tam mēs uzzinājām hidroplāna atra�anās vietu. Ja tas lidos tālāk uz dienvidiem, misters Stils mūs atradīs.

Grouts salīgojās.

���� Stils? � viņ� gārdzo�i jautāja.

��� Ar �o vārdu bija parakstīts ziņojums. Es jums ieteiktu iziet uz klāja.

��� Es izie�u uz klāja, kad man gribēsies to darīt, � sāka kliegt Digbijs.

Viņ� galīgi nevaldīja par sevi.

���� Vai jums nevajadzētu tūlīt nākt uz klāja?

���� Es uzie�u tad, kad nokārto�u �o lietu.

��� Jums vispirms kaut kas jānokārto uz klāja, � ietiepīgi teica kapteinis.

���� Vācieties prom, � Digbijs ierēcās.

Viņ� nepamanīja, ka kapteinis pakustina roku. Tūlīt arī atskanēja �āviens un gabals koka atlēca no sienas uz Digbija pleca. Lode iestrēg? v ajltes sienā virs Digbija galvas.

Digbijs paskatīja. _ revolveri brazīlie�a rokā.

��� Es varēju jūs no�aut, bet uzskatīju par labāku ar �āvie�nu jūs brīdināt, � kapteinis mierīgi teica. � Izejiet, lūdzu, uz klāja.

Izbijies un apjucis Digbijs skatījās uz brazīlieti, kas stāvēja starp viņu un sievieti, kuru viņ� jau uzskatīja par savu.

���� Bet tagad pasakiet, ko tas nozīmē, neģēli?

���� Man jums jāpaziņo daudz kas tāds, kas jums nepatiks, � kapteinis atbildēja.

Pēk�ņi Digbijs saprata.

���� Jūs viņai iedevāt revolveri?

���� Jā, es gribēju jūs izglābt no jauna nozieguma pastrā�dā�anas, mīļais draugs. Jūs vēl vairāk gribat apgrūtināt savu sirdsapziņu, pirms ierodas Stils? Pēc stundas viņ� mūs ierau�dzīs.

���� Tā ir mana darī�ana, � iebilda Digbijs aizrīdamies.

Viņ� juta, ka nosmaks, ja nevarēs kaut kā izgāzt savas

dusmas.

��� Tā ir arī mana lieta, jo es nevēlos ziemu pavadīt Angli�jas cietumā. Ceru, ka hidroplāns mūs nepamanīs. Ja tas mūs pamanīs, mūsu dziesmiņa būs nodziedāta.

���� Dariet, ko gribat, � sacīja Digbijs un aizgāja uz savu kajīti.

Digbijs apzinājās savu garigo sakāvi. Viņ� izņēma pudelīti ar bezkrāsainu �ķidrumu un ielēja to glāzē. Viņu mierināja doma, ka sāpes viņ� necietīs. Jāizdzer tikai �is �ķidrums, un viņ� aizmigs mū�īgā miegā. Bet ja nu viņ� izglābjas? Digbijs atkal iedomājās Euniku. Varbūt viņiem izdosies sasniegt Bra�zīliju, neskatoties uz pastiprināto policijas meklē�anu. No kapteiņa tagad neko nevarēja gaidīt. Digbijs nedrīkstēja riskēt.

Kad jahta būs tālu no visiem kuģu ceļiem, mazais bra�zīlietis mainīs savu izturē�anos un tad�

Digbijs palocīja galvu. Kapteinis rīkojās gudri. Viņa vietā būtu neprātīgi rīkoties savādāk.

Eunika no jahtas aizbēgt nevarēja. Pienāks laiks, kad viņi divatā sēdēs uz klāja un sarunāsies.

Digbijs stingri nolēma mainīt savu izturē�anos. Ja viņ� nedēļas laikā ne ar ko Euniku nesadusmos, meitene grozīs savus ieskatus par viņu. Protams, jādomā, ka Stils neap�mierināsies, kamēr viņu atradīs. Līdz tam laikam Eunika var pierast pie viņa un samierināties ar savu likteni.

�ī doma Groutu nomierināja. Viņ� nolika glāzi skapī un devās uz klāja. Pirmo reizi viņ� dienā apskatīja savu kuģi.

Tā bija lieliska jahta.

Klājs bija nokrāsots baltā krāsā, metāla daļas spīdēja, un uz klāja stāvēja pīti krēsli. Viss kopā atstāja patīkamu iespai�du.

Digbijs paskatījās uz apvārsni. Tur nekā nebija. Jūra mie�rīgi mirdzēja dego�ajos saules staros, "Peleaga" gāja ar 22 mezglu ātrumu stundā, atstājot aiz sevis garu dūmu strūklu.

Tātad kapteinis viņu nav mānījis. Viņi ar pilnu tvaiku brauca uz rietumiem.

Digbijs Grouts nomierinājās.

Pa labi parādījās ko�i sarkana svītra. Tie bija Islandes krasti.

Grouts nosēdās pītajā krēslā un saldi izstaipījās.

Viņ� atkal domāja par Euniku, kura ari tikko bija iznākusi uz klāja.Viņa neievēroja Digbiju, jo tās skatiens bija vērsts uz jūru. Viņa kāri elpoja svaigo jūras gaisu.

Digbijs jūsmoja par viņas skaistumu. Viņ� nekad nebija saticis sievieti, kas izturētos kā Eunika. Kaislība no jauna sagrāba viņu, bet viņ� to pārvarēja, sacīdams sev, ka jāsa�valdās.

Eunika gribēja griezties atpakaļ. Digbijs viņai pamāja ar roku, un Eunika viņam par lielu izbrīnu pienāca tuvāk.

���� Necelieties. Es pati sev atradī�u krēslu, � viņa atturīgi teica. � Es vēlos ar jums aprunāties, mister Grout.

Digibjs ar izbrļnu uz viņu paskatījās.

���� Es vēlos izteikt jums priek�likumu, kas varbūt pārlie�cinās jūs izsēdināt mani krastā Islandē.

���� Ko gan jūs varat man piedāvāt, izņemot pati sevi.

���� Es piedāvāju jums naudu, � viņa strupi sacīja. � Es nezinu, kādam brīnumam pateicoties, esmu kļuvusi bagāta mantiniece un tas jūs ir padarījis nabagu.

��� Un tomēr man ir lieli līdzekli, � viņ� iebilda, sapraz�dams viņas vārdus kā joku. � Ko jūs gribat man piedāvāt?

��� Pusi no sava īpa�uma, ja jūs mani atlaidīsiet uz Angliju.

����� Un ko jūs darīsiet ar otru pusi? � Digbijs ironiski jautāja. � Vai jūs varat izglābt mani no nāves? Ne, esmu aizgājis pārāk tālu, lai pieņemtu jūsu piedāvājumu, kaut gan tas pats par sevi nemaz nav tik neprātīgs. Es tagad jūs lik�u mierā. Kad mēs sasniegsim mērķi, es jūs bildinā�u pēc visiem likumiem. Pa�reiz jūs mani neieredzat, bet ar laiku tas pāries.

���� Nekad!

Viņa piecēlās.

���� Es redzu, ka velti tērēju laiku.

Viņa gribēja aiziet, bet Digbijs saķēra viņu aiz rokas un apturēja.

���� Jums nav nekādas tiesības uzdot man �o jautājumu.

��� Es jums vispār nejautāju, tikai konstatēju faktu, � jūs mīlat citu. �is cits ir D�ims Stils. � Viņ� pieliecās meitenei klāt.

����� Ievērojiet to, ka, pirms es jūs atdo�u viņam, es jūs nositī�u.

Promejot viņa nicino�i iesmējās.

Dūmu svītra dienvidos novērsa D�imu no pareizā ceļa. Kuģis izrādījās pre�u tvaikonis, kur� neatbildēja uz viņa telegrammu. Pārliecinājies par kļūdu, D�ims tūlīt pagriezās uz ziemeļrietumiem. Viņ� atskatījās uz savu pasa�ieri, bet inspektors Meinards jutās lieliski un jautri pamāja viņam ar galvu.

D�ims sāka uztraukties. Viņ� varēja turēties gaisā ne vai�rāk kā �etras stundas, bet divas no tām jau bija pagāju�as. Lai atgrieztos, nepietika benzīna. D�ims pacēlās loti augstu, lai varētu saredzēt pēc iespējas lielāku apgabalu.

Viņu jau sāka pārņemt izmisums, kad negaidot apvār�ņa malā viņ� ieraudzīja dūmu svītru. Viņ� pieprasīja ziņas, bet atbildi nesaņēma.

D�ims atkārtoti sūtīja pieprasījumu.

Atkal klusē�ana.

Tre�o reizi pieprasījums tika sastādīts loti asos vārdos, tad aparātā atskanēja augsta skaņa. Kuģis atbildēja. D�ims skaidri saprata "Peleaga".

Digbijs noliecās, lai paraudzītos, ko dara matro�i laivā, un, ieraugot, ka viņi aizkrāso veco laivas nosaukumu un uzkrāso vārdu "Malaga", viņ� bija loti apmierināts.

Lieliskā garastāvoklī viņ� devās pie kapteiņa.

���� Tā jums bija laba ideja.

Kapteinis pamāja.

���� Protams, es rīkojos jūsu uzdevumā.

����� Un kā vēl, � sacīja Digbijs smaidīdams, � manā uzdevumā.

Viņ� stāvēja blakus kapteinim un sarunājās ar to.

Viņ� ievēroja, ka kapteinis visu laiku skatās uz aug�u.

��� Vai jūs domājat, ka lidma�īna lidos tik tālu jūrā? Cik tālu mēs atrodamies no Anglijas krastiem?

���� Simts piecdesmit jūdzes. Hidroplānam tas nav sevi�ķi liels attālums.

Digbijs uzsita viņam uz pleca.

���� Jūs kļūstat nervozs. Viņ� mūs nesasniegs.

Telegrāfists iedeva kapteinim ziņojumu.

���� Kas tas? � Digbijs ātri jautāja.

Ne vārda nerunājot, brazīlietis pasniedza viņam papjp.

"Baltā jahta, kas brauc uz rietumiem, atsūtiet vārdu, nu�muru, ostas nosaukumu."

���� No kurienes tā?

Kapteinis paskatījās binoklī uz ziemeļiem.

���� Neredzu, � sacīja viņ�, uzacis saraucis, varbūt tā ir no piekrastes stacijas, kuģi es arī neredzu.

��� Pajautājiet, kas pieprasa ziņas, � lika priek�ā Digbijs.

Viņi trijatā aizgāja uz telegrāfista kabīni. Telegrāfists uzlika

austiņas. Pēk�ņi viņ� sāka rakstīt. Digbijs skatījās viņam pār plecu.

"Apstājieties. Es nolai�os pie jums uz borta."

Kapteinis no jauna izgāja uz klāja un raudzījās binoklī.

���� Nesaprotu. Es neko neredzu.

���� Signāls tika dots no loti maza attāluma, � teica tele�grāfists.

Kapteinis pabraucīja zodu.

���� Tad vajadzēs apturēt ma�īnas.

���� Jūs nedarīsiet tādas muļķības, � Digbijs uztraucies iekliedzās. � Jūs brauksiet uz priek�u, kamēr es lik�u jums apstāties.

Viņi atgriezās uz tiltiņa. Kapteinis �aubījās.

Piepe�i jūrā netālu no jahtas kaut kas iekrita. Ūdens uz�lācās uz visām pusēm.

���� Kas tas bija? � jautāja Digbijs.

Atbildes vietā pacēlās biezi dūmu mākoņi, kas auga arvien lielāki un lielāki. Kapteinis paskatījās un lielā augstumā ieraudzīja sidrabotu hidroplānu.

���� Redziet, gaisā daudz kas var notikt. � Kapteinis pa�grieza ma�īnas rokturi uz signālu "Stop".

���� Kas tas bija, � atkal jautāja Digbijs.

���� Dūmu bumba. Es domāju, ka tā ir īsta.

Digbijs sekundi skatījās uz viņu, tad paskatījās uz prie1 " un pagrieza rokturi uz "Pilnā tvaikā uz priek�u". Tūlīt matro�i saķēra viņu aiz rokām un kapteinis no jauna pa�grieza uz rādītāju "Stop".

� Paziņojiet lidotājam, ka es ieslēdzu misteru Digbiju Groutu dzel�os, � viņ� sacīja telegrāfistam.

Piecu minu�u laikā �ī pavēle tika izpildīta.

Hidroplāns sāka ātri nolaisties, riņķodams apkārt jahtai. Beidzot tas nosēdās uz ūdens.

Tajā laikā, kad matro�i bija nodarbināti ar Groutu, kur� cīnījās kā traks, D�ims uzkāpa uz borta un kapteiņa pava�dībā gāja lejā.

Eunika dzirdēja hidroplāna nolai�anās dūkoņu. Viņa ne�varēja saprast, no kurienes tā nāk. Kad jahta apstājās, viņa pieskrēja pie loga un atvilka zīda aizkarus.

Tagad Eunika ieraudzīja hidroplānu, kas dūca kā ods un te parādījās, te atkal nozuda no redzesloka. Ko tas nozī�mēja? Tas�

Sajā brīdī atvērās durvis un ieskrēja cilvēks bez svārkiem un apkaklītes. Viņa seja bija izķēmota un notraipīta asinīm. Tas bija Grouts�

Viņa atkāpās no gultas. Digbija acīs zibēja ārprāts.

Tajā brīdī kajītē ienāca otrs cilvēks. Grouts pagriezās, un viņa skatiens sastapās ar tēraudcieto D�ima skatienu.

Ar niknu kliedzienu viņ� uzbruka savam nāvīgajam ienaid�niekam, bet nevarēja iesist, jo viņa rokas bija saslēgtas rokudzel�os.

Divi D�ima sitieni viņu notrieca uz grīdas.

Nāko�ajā momentā Eunika jau atradās D�ima apkam�pienos.

Raitā maska

Ceturtais mēris

Ј Di�ciltīgais klaidonis

Pie 3 ozoliem

A Hipodroma blēZi

Londonas tum�ās acis

Ј Nodevēju vārti

Noslēpumainais testaments

Ј �ausmu eņģelis

Bongindas karalis

A Sidraba trīsstūris

Dvēseļu kapteinis

A Tetovētās rokas

Pazudu�ais miljons

A Piektais dūzis

Miljonārā kaimiņ�

Ј Parādnieks

Cilvēks, kas zina visu

Ј Pirātu gūsta

Trīs taisnīgi vīri

A Durvis ar 7 atslēgām

Spoku nams

A Dimantu straume

Savādā grāfiene

Ј Melnais abats

Zaļais strēlnieks

A Viesnīca pie Temzas

Kaislību upuri

A Zilā roka

Sagatavo�anā:

Varonīgā mantiniece

Grāmatas var iegadāties visās grāmatnīcās, Preses Apiienibas kioskos un lauku pasta sakaru nodalās. Tālrunis 280728

Vel pirms pāris gadiem latvie�u lasītājs ar fran�u rakstnieka �or�a Simenona (1903 � 1989) daiļradi varēja iepazīties visai pieticīgi, bet �obrīd situācija ir mainījusies un grāmatu tirgus interesentiem piedāvā patzināmasizvēlesiespejas. Viena no tām� izdevniecības Tapals gatavotie Simenona Raksti, kuros ietverti mākslinieciski spilgtākie, būtiskākie rakstnieka romāni visa viņa rado�ās darbības periodā. Romānu sēriju aizsāk Pēteris Latvietis� pirmais darbs, kas publicēts ar īsto � Zor�a Simenona�vardu, te ari pirmoreiz "galvenajā loma" vēlāk pasaulslavenais policijas komisārs Megrē. Rakstu 15 gramatās bus atrodami vairāk nekā 30 romāni gan no Megrē cikla, gan, lietojot pa�a autora apzīmējumu, t.s. "smagie" sociālpsiholoģiskie darbi, starp kuriem īpa�i izceļami romāni Kaķis. Prezidents, apjomīgais, lielā mērā autobiogrāfiskais Pedigri Simenona pēdējais � 214. romāns Megrē un mesjē Saris pabeigs an rakstu sēriju.

Izdevumu sagatavo�ana notiek saskaņa ar Simenona Autortiesību aģentūras Lozannā līguma prasībām. Atgādinām an, ka neviens no Rakstos iekļautajiem darbiem nedublēsies ar apgāda Artava izdotajiem Simenona tulkojumiem.

Salstoius brī�us

SIMENONA

pirmo jeizi Latvijā fran�u rakstnieka

ZORZA SIMENONA RAKSTI

Izdevniecība Xopāls turpina �. Simenona Rakstu izdo�anu. Pavisam iecerēts laist klajā 15 sējumus augstvērtīgā poligrāfiskā noformējumā. Mākslinieks Juris Utāns.

varoņu sabiediibAt

Formāts 60x84/16. Kandapogas avī�u papīrs. Ofseta iespiedums. 12 uzskaites iespiedloksnes. SIA �Tapals�. apl. Nr. 2-0115. Iespiesta A/s �Preses nams�. Pasūtījuma Nr. 1132. Vāki iespiesti K/a �Latvijas karte�, iesieta RPT 1. cehā.