Roberts Ladlems

Aģents brīdina

Neredzamām sakarībām piemīt daudz lielāka vara nekā acīm redzamām.

Heraklīts, 500 g. pr. Kr.

/

Celtne bija glu�i parasta un neievērojama. Tā varētu iz�skatīties liela vidusskola vai apgabala ieņēmumu dienesta bi�roja nams. No dzeltenbrūniem ķieģeļiem būvētā �etrstāvu ēka, kas blokveidā ietvēra iek�ējo pagalmu, bija tie�i tāda pati kā neskaitāmas citas se�desmito un septiņdesmito ga�du celtnes. Nejau�s garāmgājējs paietu tai garām, pat neat�skatīdamies.

Tomēr nejau�u garāmgājēju te nebija uz �īs barjersalas, kas atradās se�u jūd�u attālumā no Vird�īnijas piekrastes. Sala bija iekļauta Amerikas Nacionālajā savvaļas dabas aiz�sardzības sistēmā, un ikviens, kas sāktu interesēties par sa�lu, uzzinātu, ka ārkārtīgi trauslās ekosistēmas dēļ apmeklē�tāji te netiek ielaisti. Salas vienā daļā, aizvēja pusē, patie�ām mitinājās zivjērgļi un pīles plēsoņas un to laupījums. Gan vienus, gan otrus apdraudēja pats me�onīgākais plēsoņa cilvēks. Ta�u salas vidiene bija atvēlēta piecpadsmit akru lie�lai teritorijai, kur pletās rūpīgi kopti zālieni un uzpostas no�gāzes tie�i tur bija ārēji necilā ēka.

Kuteri, kas trīs reizes dienā piestāja pie Peri�a salas, bija apzīmēti ar burtiem NSDA, proti, Nacionālā savvaļas dabas aizsardzība, un no attāluma nebija iespējams saskatīt, ka per�sonāls, kas brauc uz salu, nebūt nelīdzinās dabas parka uz�raugiem. Ja pie salas mēģināja piestāt kāds zvejas kuģītis, kam bija gadījies kāds bojājums, to nekavējoties pārtvēra ha�

ki krāsas tērpos ģērbu�ies vīrie�i, kuri draudzīgi smaidīja, bet raudzījās ar saltām un ne�ēlīgām acīm. Neviens netika ēkai tik tuvu, lai pamanītu �etrus sargtorņus ar sargiem vai elektrificēto �ogu, kas ietvēra teritoriju to neuzzināja un par to lauzīt galvu nesāka itin neviens.

Lai gan Peri�a salas psihiatrijas iestādes ārējais izskats bija visnotaļ neievērojams, tās iek�pusē daba parādījās daudz me�onīgākos veidos nekā ārpusē te tā izpaudās cilvēku prātos. Valdībā par �o iestādi zināja tikai nedaudzi. Ta�u tās pastāvē�anu noteica vienkār�i loģikas apsvērumi tā bija psi�hiatrijas iestāde pacientiem, kuriem zināma ārkārtīgi slepe�na valdības informācija. Bija nepiecie�ama dro�a vieta, lai ār�stētu cilvēkus, kuriem prāts izgājis no rāmjiem, ja viņu prāts ir pilns ar valsts noslēpumiem. Peri�a salā varbūtējos drau�dus dro�ībai bija iespējams pilnīgi novērst. Visi �tata darbi�nieki bija rūpīgi pārbaudīti, viņi bija saņēmu�i pielaidi dar�bam ar augsta līmeņa slepenību, un papildu aizsardzību nodro�ināja audio un video novēro�anas sistēmas, kas dar�bojās visu diennakti. Lai slepenība būtu vēl lielāka, iestādes klīniskie darbinieki tika nomainīti ik pēc trim mēne�iem, tā līdz minimumam samazinot iespēju, ka varētu rasties nepie�ļaujamas personiskās simpātijas. Dro�ības protokolā pat bija noteikums, ka pacientu identifikācijai izmantojams numurs, nevis vārds.

Da�reiz iestādē bija kāds pacients, kas tika uzskatīts par īpa�i bīstamu vai nu tāpēc, ka viņam bija ļoti smagi psihis�ki traucējumi, vai arī tāpēc, ka viņ� zināja kaut ko sevi�ķi slepenu. Tādus pacientus izolēja no pārējiem un ievietoja at�sevi�ķā nodaļā, slēgtā palātā. Viens �āds pacients Nr. 5312 atradās ēkas rietumu spārnā ceturtajā stāvā.

Darbinieks, kas rotācijas kārtā nupat bija sācis strādāt 4V nodaļā un pirmo reizi sastapies ar pacientu Nr. 5312, nezi�nāja par viņu neko citu, kā vien ārējās pazīmes. Pacients bija se�as pēdas gar�> aptuveni �etrdesmit gadus vecs, ar īsi ap�grieztiem brūniem matiem un dzidri zilām acīm. Ielūkoda�mies pacientam acīs, darbinieks bija spiests novērsties Nr.

5312 raudzījās tik cie�i, ka tas radīja satraukumu, likās, ka viņ� ar skatienu spēj teju vai fiziski ieurbties otrā cilvēkā. Pārējā informācija par viņu atradās slimības vēsturē. Par to, cik me�onīgas novirzes slēpjas viņa prātā, varēja vienīgi mi�nēt.

4V nodaļā notika sprādzieni, valdīja pilnīgs haoss un klie�dzieni, ta�u tiem nebija skaņas, tie eksistēja tikai pacienta trauksmes pilnajos sapņos, kuri kļuva arvien spilgtāki, tik�līdz viņ� sāka slīgt miegā. Brī�os, kad apziņa snau� kad sapņotājs apzinās vienīgi to, ko redz, būdams vērotājs, ku�ram nav sava "es" virknējās ainas, izkropļotas kā filma, kuras strēmele novietota cie�i pie pārkarsu�as projektora spuldzes. Politisks mītiņ� tveicīgā dienā Taivanā tūksto�i iedzīvotāju sapulcēju�ies lielā laukumā, kur tikai retumis uz�vēdī viegls vējiņ�. Kāds politiskais kandidāts, kas palicis pus�vārdā, jo viņam trāpījusi sprāgsto�ā lode maza, trāpīga, nāvējo�a. Vēl pirms brī�a viņ� runājis kaismīgi un iespaidī�gi, tagad saļimis uz koka paaugstinājuma pats savu asiņu peļķē. Viņ� pacēla galvu, vēl pēdējo reizi palūkodamies ļau�dīs, un viņa skatiens apstājās pie viena cilvēka pūlī, pie chang bizi rietumnieka. Vienīgā, kur� nekliedza, neraudāja, ne�bēga. Vienīgā, kur� nelikās apjucis, jo galu galā noraudzījās uz to, ko pats bija izdarījis. Kandidāts mira, skatīdamies uz to, kur� bija atbraucis no pasaules otras malas, lai nogalinā�tu viņu. Tad aina izkropļojās, sa�ūpojās un uzliesmoja �ilbi�no�i baltā gaismā.

Kaut kur no tāla, neredzama skaļruņa atplūda zvanu ska�ņas minora trijskanis, un Hals Emblers atvēra vēl miegpilnās acis.

Vai patie�ām jau rīts? Istabā nebija logu, tāpēc viņ� īsti nevarēja zināt. Tomēr tas bija viņa rīts. Griestos iebūvēto dienasgaismas spuld�u klusinātais apgaismojums pusstundas laikā kļuva arvien spilgtāks tā bija mākslīga rītausma, ko vēl gai�āku padarīja baltā apkārtne. Sākās diena vismaz iedomātā diena. Emblera istaba bija deviņas pēdas plata un divpadsmit pēdu gara, grīdu sedza balta viniplasta flīzes un sienas klāja balts PVH putuplasts blīvs, gumijai līdzīgs materiāls, kas pieskaroties �ķita samtains kā brīvās cīņas pa�klājs. Drīz vien ar hidraulisku nopūtu atvērsies lūkai līdzī�gās durvis. �ie un vēl daudzi citi sīkumi viņam bija labi pa�zīstami. Tāda bija dzīve augsta līmeņa dro�ības iestādē ja vien to varēja saukt par dzīvi. Halam mēdza būt gan drū�mas apskaidrības periodi, gan pilnīga atmiņas zuduma in�tervāli; vispārēja izjūta, ka viņ� ticis nolaupīts ka ar varu sagrābta ne vien viņa miesa, bet arī dvēsele.

Gandrīz vai divus gadu desmitus strādājot par slepenā dienesta aģentu, Embleram gadījās nonākt gūstā tas noti�ka �e�enijā, arī Al�īrijā, un tur viņam bija jāsē� vieninieku kamerā. Viņ� zināja, ka �ādi apstākļi neveicina dziļas domas, dvēseliskus meklējumus vai filozofisku apceri. Tur prātu drī�zāk pildīja reklāmas klipu fragmenti, populāru dziesmu me�lodijas ar pusaizmirstiem vārdiem un nelielu fizisku neērtī�bu sagādātās nejaukās sajūtas. Domas vērpās uz riņķi, klīda �urpu turpu, tikpat kā nekad neapstājoties pie kaut kā inte�resanta, jo galu galā alla� sapinās izolētības savdabīgajās cie��anās. Tie, kuri Embleru bija trenēju�i aģenta dzīvei, centās viņu sagatavot �ādiem pavērsieniem. Viņi alla� atkārtoja, ka galvenais ir nepieļaut, lai prāts uzbrūk un sagrauj pats sevi, tāpat kā kuņģa skābe, kas var sagremot kuņģa gļotādu.

Tomēr Peri�a salā viņ� nebija ienaidnieka rokās viņu te turēja pa�a valdība, tā pati valdība, kurai viņ� ar savu pro�fesiju bija kalpojis.

Un viņ� nesaprata, kāpēc tā.

Embleram nebija noslēpums, kāpēc da�i tiek internēti �eit. Būdams aģents ASV Izlūko�anas dienesta Konsulāro operā�ciju nodaļā, viņ� bija dzirdējis par Peri�a salas iestādi. Emblers saprata, kāpēc nepiecie�ama �āda iestāde no prāta vājības nebija pasargāts neviens cilvēks, arī tie, kuriem bija zināma ārkārtīgi slepena informācija. Ta�u bija bīstami ļaut, lai �ādus pacientus aprūpē jebkur� psihiatrs. Tā bija sūra mā�cība, ko valdība guva aukstā kara laikā, kad tapa zināms, ka Berlīnē dzimu�ais psihoanalītiķis, kur� strādāja Aleksandrijā un kura klienti bija vairāki augsti valdības locekļi, ir saistīts ar bēdīgi slaveno Austrumvācijas Ministerium fьr Sta�atssicherheit.

Tomēr tas nekādi neizskaidroja to, kāpēc Hals Emblers atrodas �eit jau kop�� jā, kop� kura laika? Treniņos viņiem bija piekodināts, ka ieslodzījumā jāsaglabā laika izjūta. Embleram tā bija izgaisusi, un uz jautājumiem, cik ilgi viņ� te atrodas, neviens neatbildēja. Vai se�us mēne�us, vai gadu, varbūt ilgāk? Bija tik daudz kā tāda, ko viņ� nezināja. Viens gan viņam bija skaidrs ja viņ� drīzumā neizbēgs, tad sa�juks prātā.

Nemainīgā ikdienas kārtība Emblers īsti nevarēja sa�prast, vai tās ievēro�ana viņu glābj vai lēni sagrauj. Mierīgi un kārtīgi viņ� izpildīja savu fiziskā treniņa programmu, pa��ās beigās "pumpējoties" simt reizes ar vienu roku pār�maiņus ar labo un kreiso. Katru otro dienu viņ� drīkstēja mazgāties du�ā, bet �ī nebija mazgā�anās diena. Piegājis pie nelielās baltās izlietnes istabas stūrī, viņ� iztīrīja zobus. Zo�bu sukas kāts bija izgatavots no diezgan mīkstas, gumijai lī�dzīgas plastmasas, jo cietas plastmasas kātu būtu iespējams noasināt, izgatavojot kaut ko līdzīgu ierocim. Viņ� piespie�da slēdzi, un no maza nodalījuma virs izlietnes izslīdēja ārā kompakts elektriskais skuveklis. Viņ� drīkstēja ar to darbo�ties tie�i simt divdesmit sekundes, tad ar sensoru aprīkoto skuvekli vajadzēja atlikt atpakaļ slēgtajā nodalījumā, citādi atskanētu trauksmes zvans. Pabeidzis skūties, Emblers no�skaloja seju ar ūdeni un ar mitrajiem pirkstiem izbrauca caur matiem, pieglauzdams tos. Spoguļa nebija, tāpat kā nevie�nas virsmas, kurā varētu palūkoties uz savu atspulgu. Pat stikls bija apstrādāts ar kādu vielu, kas novērsa atspoguļo�anos. Bez �aubām, viss bija darīts ar noteiktu terapeitisku nolūku. Viņ� uzvilka savu "dienas apģērbu" baltu, vaļīgu kokvilnas kreklu un brīvi krīto�as bikses ar elastāna jostu tas bija �eit ieslodzīto formas tērps.

Izdzirdējis atveramies sildo�ās durvis, viņ� lēni pagrie�zās un ieelpoja dezinfekcijas līdzekļa prie�u sveķu aromātu, kas vēsmoja gaitenī. Durvīs kā parasti parādījās būdīgs vī�rietis ar īsi apgrieztiem matiem, ģērbies balo�pelēkā poplī�na formas tērpā. Plāksnīti ar vārdu, kas bija piesprausta pie krūtīm, rūpīgi aizsedza audums vēl viens piesardzības pa�sākums, ar ko nodro�inājās personāls, ienākot �ajā palātā. Neskaidrā patskaņu izruna liecināja, ka viņ� nāk no Ameri�kas ziemeļrietumiem. Vīrietis �ķita aprobe�ots un vienal�dzīgs, Embleru viņ� neinteresēja.

Atkal ikdienas kārtība sanitāram vienā rokā bija bieza neilona josta.

Paceliet rokas, viņ� noņurdēja, pienākdams tuvāk un aplikdams melno jostu Embleram ap vidu. Bez �īs jostas viņ� nedrīkstēja iziet no palātas. Biezajā neilona audumā bija ie�strādātas vairākas plakanas litija baterijas. Kad josta bija ap�likta, divi metāla �uburi atradās tie�i virs Emblera kreisās nieres.

Ierīce oficiāli tā saucās "tālvadības elektroniski aktivējamā kontrole" jeb TEAK josta parasti tika izmantota, lai pārvietotu ieslodzītos ar maksimālu dro�ību. 4V nodaļā jos�ta bija ikdienas tērpa sastāvdaļa. Jostu bija iespējams aktivēt no trīssimt pēdu liela attāluma, un tādā gadījumā tās nē�sātājs saņēma astoņas sekundes ilgu piecdesmit tūksto� voltu stipras strāvas triecienu. Tas varēja nogāzt zemē pat sumo cīkstoni un izraisīt desmit līdz piecpadsmit minūtes ilgus krampjus.

Kad josta bija nostiprināta, sanitārs veda Embleru pa bal�ti flīzēto gaiteni uz posteni, kur viņam bija jāsaņem rīta me�dikamentu porcija. Emblers gāja lēni un grīļīgi, it kā briz�dams pa ūdeni. �ādu gaitu bie�i radīja antipsihotiskie medikamenti, ja to līmenis asins serumā bija augsts �ī gaita bija pazīstama ikvienam, kas strādāja palātās pie ieslodzīta�jiem. Emblera gausās kustības bija pretrunā ar aso, vērīgo skatienu, ko viņ� pārlaida apkārtnei. Sanitārs to nepamanīja, tāpat kā neievēroja daudz ko citu.

Ta�u Emblers ievēroja gandrīz visu.

Pati ēka bija celta pirms vairākiem gadu desmitiem, bet tās iekārtojums tika nepārtraukti pilnveidots ar modernu dro�ības tehniku: lai atvērtu durvis, nebija vajadzīgas atslē�gas, bet �ipu kartes kartes, kurās atradās signālu retranslators, un, lai atdarītu vārtus, izmantoja iekārtu, kas skenēja tīkleni, tā ka ēkā varēja iekļūt tikai personāls, kam bija speciālas pilnvaras. Aptuveni simt pēdu tālāk pa gaiteni no Emblera palātas atradās tā sauktā "novēro�anas telpa" ar iek�ēju logu tajā bija pelēks polarizēts stikls, kas ļāva no blakustelpas novērot personu, kura atradās telpā, novēro�tājiem paliekot neredzamiem. Tur Embleram bija jāsē�, ka�mēr viņam veica regulāru "psihiatrisko novērtē�anu", kuras mērķis viņam �ķita tikpat neskaidrs, cik neskaidrs bija tā saucamā ārstējo�ā ārsta apmeklējumu nolūks. Pēdējo mēne��u laikā Emblers bija iepazinis patiesu izmisumu, bet to ne�radīja psihiski traucējumi. Izmisuma iemesls bija skaidra iz�pratne par to, cik vājas ir izredzes, ka viņu atbrīvos. Viņ� nojauta, ka pat personāls, kas mainījās ik pēc trim mēne�iem, uzskata viņ� te atradīsies arī tad, kad viņi jau sen būs no �ejienes aizgāju�i, ka viņ� �eit paliks līdz mū�a beigām.

Tomēr pirms vairākām nedēļām Embleram viss bija pār�vērties. Tas nebija nekas objektīvs nekas redzams vai dzir�dams, nekas tie�i novērojams. Ta�u bija pilnīgi skaidrs, ka vi�ņam izdevies panākt saskari ar kādu, un tas varēja būtiski mainīt visu. Pareizāk sakot, tā bija viņa, kas varēja visu mai-. nīt. Viņa jau bija sākusi to darīt. Tā bija jauna psihiatrijas mā�sa. Viņu sauca Lorela Holenda. Un glu�i vienkār�i viņa bija uz vienu roku ar Embleru.

Pēc da�ām minūtēm sanitārs ar savu gauso pacientu no�nāca 4V nodaļas lielā puslokveida telpā, ko sauca par atpū�tas istabu. Atpūtas istaba vārds atpūta vai atpūsties te bija glu�i neiederīgs. Pareizāks bija telpas speciālais, tehniskais apzīmējums uzraudzības kambaris. Telpas vienā galā bija redzami da�i primitīvi vingro�anas rīki un grāmatplaukts ar

piecpadsmit gadus vecu "Pasaules grāmatu enciklopēdiju". Otrā galā atradās medikamentu izsnieg�anas punkts gara lete ar bīdāmu logu; stiklā bija iestrādāts tērauda stiepļu re��ģis, un caur stiklu bija saskatāms plaukts, uz kura rindojās baltas plastmasas pudelītes ar pasteļkrāsas etiķetēm. Emblers bija sapratis, ka �o pudelī�u saturs cilvēku spēja savaņģot stiprāk nekā tērauda va�as. Tabletes izraisīja apstulbu�mu, nedodot miera izjūtu, padarīja gausu un neveiklu, neradot apmierinātību.

Ta�u iestādei nerūpēja pacientu sirdsmiers. Viņus vienīgi vajadzēja padarīt rāmus un pakļāvīgus. �orīt telpā bija sa�pulcējies pusducis sanitāru. Tas nebija nekas neparasts ti�kai sanitāru klātbūtne pie�ķīra jēgu "atpūtas" istabas nosau�kumam. Nodaļa bija paredzēta divpadsmit pacientiem, ta�u tajā atradās tikai viens Emblers. Tādējādi telpa bija kļuvu�si par savveida neoficiālu atpūtas un izklaides vietu sanitā�riem, kas strādāja citās nodaļās, kur darbs bija smagāks. Sa�vukārt viņu tieksme te pulcēties vairoja iespēju, ka �is viens pacients tiek apsargāts jo dro�āk.

Kad Emblers pagriezās un pamāja ar galvu pāris sanitā�riem, kuri sēdēja uz zema, ar putuplastu polsterēta sola, viņ� ļāva, lai pār zodu notek sīka siekalu strūkliņa. Skatiens, ko viņ� pievērsa sanitāriem, bija tuk�s un miglains. Viņ� jau bi�ja ievērojis, ka telpā ir se�i sanitāri, viņa ārstējo�ais psihi�atrs un psihiatrijas māsa Emblera vienīgā cerība.

Saldo zirnī�u laiks, sacīja kāds sanitārs. Pārējie klusi noņirdzās.

Emblers lēni piegāja pie medikamentu punkta, kur māsa ar kastaņbrūniem matiem jau gaidīja ar viņa rīta medikamen�tu devu. Abu skatienos uzplaiksnīja kaut kas netverams nevienam nemanāms acu zibsnis, tikpat kā nejau�ams gal�vas mājiens.

Emblers viņas vārdu bija uzzinājis neviļus. Māsai uz tēr�pa netī�i bija uzlijis ūdens no tases, un audums, kas slēpa plāksnīti ar vārdu, samirka un kļuva caurspīdīgs. Lorela Holenda burti zem auduma bija saskatāmi skaidri. Emblers klusi bija nosaucis māsu vārdā viņa apmulsa, tomēr likās, ka tas viņai nav nepatīkami. Tajā brīdī starp abiem it kā pār�lēca dzirkstele. Emblers pētīja viņas seju, pozu, balsi, iztu�rē�anās veidu. �ķita, viņa bija nepilnus trīsdesmit gadus ve�ca, riekstu krāsas acīs manīja zaļganus lāsumiņus, un viņas augums bija lokans un graciozs. Māsa bija atjautīgāka un iz�skatīgāka, nekā pati apzinājās.

Abi sarunājās klusu un tikai pusvārdos nekā tāda, kas varētu piesaistīt uzraudzības sistēmu uzmanību. Ta�u, pat ap�mainoties ar skatieniem un tikko jau�amiem smaidiem vien, varēja pavēstīt ļoti daudz. Emblers �ajā sistēmā bija pacients Nr. 5312. Tomēr tagad viņ� zināja, ka māsai nozīmē daudz vairāk nekā tikai numuru.

Se�u pēdējo nedēļu laikā Emblers bija raisījis viņas līdz�jūtību nevis ar kaut kādiem īpa�iem paņēmieniem, apzi�noties, ka viņam tā vai citādi drīz vien būtu izdevies pie�saistīt viņas uzmanību bet, izturoties pret viņu ar cilvēcisku atsaucību un tādējādi mudinot viņu darīt tāpat. Un māsa kaut ko bija ievērojusi apjautu�i, ka viņa saprāts ir vesels.

�ī apziņa stiprināja Emblera ticību sev un apņem�anos iz�bēgt. Es negribu nomirt �eit, viņ� kādu rītu bija pa�ukstējis mā�sai. Viņa neatbildēja, ta�u viņas satriektais skatiens Embleram pateica visu, ko viņam vajadzēja.

Jūsu zāles, nākamajā rītā māsa ieteicās mo�ā balsī, ie�liekot viņa plaukstā trīs tabletes, kas izskatījās mazliet citā�das nekā parastie, apstulbino�ie neiroleptiskie medikamen�ti. Tailenols, viņa izteica tikai ar lūpu kustībām. Iestādes noteikumi paredzēja, ka Emberam tabletes jānorij māsas tie��ā uzraudzībā un pēc tam jāatver mute, parādot, ka viņ� tās nav paslēpis. Viņ� tā darīja, un jau pēc stundas pārliecinājās, ka māsa teikusi taisnību. Paiet kļuva vieglāk, un arī galva bija skaidrāka. Da�u dienu laikā Emblers sāka justies mo�s un vairāk pārliecināts par sevi tāds, kāds viņ� patie�ām bija. Viņam vajadzēja pacensties, lai viņ� izskatītos sazāļots tāpat kā iepriek�, un tēlot gauso, �ļūco�o gaitu, ko izraisīja kompazīns un ko bija radu�i redzēt sanitāri.

Peri�a salas psihiatrijas iestāde bija maksimālas dro�ības centrs, apgādāta ar visjaunākās paaudzes tehnoloģijas iekār�tām. Tomēr vēl neviens nav izgudrojis tādu tehnoloģiju, kas būtu pilnīgi imūna pret cilvēcisko faktoru. Tagad, ar visu au�gumu aizstājusies priek�ā novēro�anas kamerai, māsa a�i aiz�bāza savu �ipa karti aiz Emblera baltā kokvilnas tērpa jostas.

-��� Dzirdēju, ka �orīt varētu būt divpadsmitais kods, vi�ņa nomurmināja. Kods apzīmēja situāciju, kad nepiecie�ama neatliekama medicīniskā palīdzība un pacients jāpārved uz medicīnas centru ārpus salas robe�ām. Lorela Holenda ne�paskaidroja, kā viņa to zina, bet Emblers varēja minēt vis�vairāk iespējams, ka viens no pacientiem sūdzējies par sā�pēm krū�kurvī, un tie bija agrīni simptomi, kas brīdināja par nopietnas sirdslēkmes iespēju. Personāls novēroja pacienta stāvokli, apzinoties ja parādīsies papildu pazīmes, piemē�ram, pēk�ņa aritmija, tad pacientu vajadzēs pārvest uz in�tensīvās terapijas nodaļu, kas atradās uz kontinenta. Emblers atcerējās pēdējo reizi, kad tika izmantots divpadsmitais kods

-���� gados vecākam pacientam bija radies hemorāģisks insults

-��� un bija paturējis atmiņā toreizējos dro�ības pasākumus. Bū�dami ļoti stingri un iespaidīgi, tie tomēr bija savveida atkā�pe no parastās kārtības atkāpe, ko viņ� varbūt varētu iz�mantot.

-��� Klausies, viņa �ukstēja. Un esi gatavs rīkoties.

Pēc divām stundām Emblers �ajā laikā sēdēja, truli klu�sēdams ieskanējās elektroniskais zvans, tad bija dzirdama elektroniska balss: divpadsmitais kods, otrā austrumu nodaļa. Balss ieraksta tonis bija patīkams, tādi ieraksti dzirdami vil�cienos, kas pasa�ierus no lidostām nogādā pilsētā, vai mo�dernajos metro vagonos. Visi sanitāri tūliņ pat bija kājās. Tas laikam vecais no E divi. Otrais infarkts, vai ne? Gandrīz visi sa�nitāri devās uz otrā stāva nodaļu. Zvani un balss ieraksts ik pēc brī�a atkārtojās.

Tātad vecais ar sirdslēkmi, tie�i tā, kā varēja paredzēt. Emblers juta, ka viņam kāds uz pleca uzliek roku. Tas pats būdīgais sanitārs, kas no rīta bija ienācis viņa palātā.

-��� Parastā kārtība, viņ� sacīja. Visu neatliekamo gadī�jumu laikā pacientiem jāatgrie�as savās palātās.

-��� Kas noticis? Emblers vienaldzīgi, ar stīvu mēli jautāja.

-���� Par to tev nav jāuztraucas. Tu savā istabā būsi sveiks un vesels. Tulkojumā ieslēgts. Nāc līdzi.

Pēc vairākām minūtēm abi bija nonāku�i pie Emblera is�tabas durvīm. Sanitārs ielika savu karti sensorā pelēkā plastmasas ierīcē, kas atradās pie pa�ām durvīm krū�u līme�nī, un durvis slīdot atvērās.

-��� Ej iek�ā, būdīgais sanitārs sacīja.

-��� Man vajag palīdzēt� Emblers paspēra da�us soļus uz sliek�ņa pusi, tad pagriezās pret sanitāru, bezpalīdzīgi no�rādot uz tualetes podu.

-��� Ak, ellē ratā, sanitārs iesaucās, nāsīm aiz riebuma ieple�oties, un iegāja istabā Embleram līdzi.

Tavā rīcībā ir tikai viens gājiens. Nekļūdies.

Kad sanitārs pienāca klāt, Emblers pieliecās, kājas viegli sa�liecis ceļos, it kā grasītos no�ļukt zemē. Tad viņ� zibenīgi izslē�jās, ar galvu triekdams sanitāram pa �okli. Pēc tik negaidītā trieciena sanitāra sejā parādījās pārbīlis un apjukums kā va�rēja gadīties, ka sazāļotais, stīvais ieslodzītais sāk plosīties kā viesulis? Sanitārs smagi nogāzās uz baltās flī�u grīdas, un Em�blers, jāteniski uzsēdies viņam virsū, pārmeklēja kabatas.

Nekļūdies. Nedrīkstēja pieļaut itin nevienu kļūdu.

Emblers paņēma �ipa karti un identifikācijas kartīti, tad �igli uzģērba vīrie�a balo�pelēko kreklu un bikses. Apģērbs nebija pilnīgi atbilsto�s viņa augumam, ta�u, pavir�i uzme�tot skatienu, to neviens neievēros. Emblers veicīgi uzrotīja bik�u galus aug�up uz iek�pusi, lai nebūtu redzams, ka tās saīsinātas. Bik�u aug�daļa sniedzās pāri elektro�oka jostai Emblers būtu atdevis nezin ko, lai atbrīvotos no tās, ta�u tik īsā laikā tas nebija iespējams. Viņ� varēja vienīgi cie�āk savilkt sanitāra tērpa pelēko auduma jostu un cerēt, ka mel�no neilona TEAK ierīci neviens nepamanīs.

Turēdams sanitāra �ipa karti istabas iek�ējā sensorā, Em�blers atvēra durvis un pameta skatienu gaitenī. Pa�reiz tur neviena nebija. Visi brīvie darbinieki bija norīkoti uz noda�ļu, kur atradās smagi slimais pacients.

Vai lūka slēdzās automātiski? Viņ� nedrīkstēja uz to pa�ļauties. Izgājis gaitenī, Emblers ielika karti ārējā sensorā. At�skanēja pāris klik�ķi, un durvis bija ciet.

Viņ� noskrēja da�us jardus līdz platajām tērauda durvīm gaiteņa galā, kas bija aprīkotas ar �etru punktu elektromagnē�tisko slēdzeni. Protams, tās bija slēgtas. Emblers izmēģināja to pa�u karti, ko pirms brītiņa, un, pagrie�oties slēdzenes mo�toram, izdzirdēja da�us klik�ķus. Viss. Durvis palika slēgtas.

�īs durvis nebija paredzētas sanitāriem.

Emblers saprata, kāpēc Lorela Holenda viņam iedevusi �ipa karti durvis acīmredzot atvērās uz to pa�u gaiteni, pa kuru izsnieg�anas punktam tika piegādāti medikamenti.

Viņ� izmēģināja māsas iedoto karti.

�oreiz durvis atvērās.

Emblers atradās �aurā dienesta gaitenī, ko vāji apgaismo�ja virkne cita citai galā novietotu dienasgaismas spuld�u. Viņ� paskatījās pa labi, gaiteņa otrā galā ieraudzīja ratiņus ar veļu un zagās turp. Skaidrs, ka apkopēji �odien vēl nebi�ja tīrīju�i gaiteni. Uz grīdas bija cigare�u gali un celofāna ie�saiņojumi. Emblers nejau�i uzkāpa kaut kam plakanam un metāliskam tuk�a Red Buli dzēriena skārdene, kuru kāds bija samīdījis. Neskaidras intuīcijas vadīts, Emblers iebāza skārdeni bik�u mugurējā kabatā.

Cik ilgs laiks ir viņa rīcībā? Pareizāk sakot, pēc cik ilga laika pamanīs sanitāra nozu�anu? Pēc da�ām minūtēm div�padsmitā koda pasākumi būs beigu�ies, un kādu sanitāru sū�tīs, lai ved Embleru ārā no palātas. Vajadzēja tikt ārā no ēkas, cik ātri vien iespējams.

Emblers sataustīja sienā kādu izvirzījumu. Te jau tas bija netīrās veļas renes metāla vāks. Viņ� iekāpa renē, ar abām rokām turēdamies pie malas un ar kājām taustot pamatni. Emblers bija raizējies, vai rene nebūs pārāk �aura, bet īste�nībā tā bija pārāk plata; viņ� bija cerējis, ka renes vienā ma�lā būs kāpnes, bet to nebija. Renes sienas veidoja gludas tē�rauda loksnes. Lai nekristu, Embleram vajadzēja atspiesties pret renes sienām ar abām izplestajām rokām un vieglo spor�ta apavu gumijotajām zolēm.

Viņ� lēni līda lejup pa reni, pārlikdams pēc kārtas katru roku un kāju arvien zemāk. Muskuļu sasprindzinājums bija drausmīgs, un drīz vien tie sāka sāpēt. Atpūsties nedrīkstē�ja, muskuļus vajadzēja darbināt nepārtraukti, citādi viņ� sma�gi kristu līdz pa�ai apak�ai.

Likās, aizritēju�as vairākas stundas, līdz Emblers norāpās lejā, lai gan viņ� saprata, ka pagāju�as nepilnas divas minū�tes. Muskuļi trīcēja aiz piepūles. Emblers līda cauri netīrās veļas saiņiem, rīstīdamies aiz nelabuma, ko uzdzina cilvēku sviedru un izdalījumu pretīgā smaka. Viņam likās, ka rokas ārā no kapa, ka�ņādamies ar nagiem, spraukdamies uz priek��u, ar varu piespiezdamies tikt cauri masai, kas it kā turēja viņu ciet. Katra muskuļu �ķiedra vai brēca pēc atpūtas, to�mēr atpūsties nebija laika.

Beidzot Emblers nokļuva uz cietas cementa grīdas un at�radās� tveicīgā pagraba telpā ar zemiem griestiem, kur dār�dēja un rūca veļas mazgājamās ma�īnas. Viņ� pastiepa kaklu un skatījās. Garas baltu rūpniecisko veļas ma�īnu rindas ga�lā divi strādnieki krāva saiņus automa�īnā.

Emblers izslējās un gāja pāri ejai starp veļas ma�īnām, ap�valdīdams muskuļu trīsas ja viņu ieraudzīs, viņa gaitai jā�būt dro�ai un pārliecinātai. Ticis līdz vietai, no kuras strād�nieki viņu vairs nevarēja saskatīt, viņ� ieraudzīja turpat priek�ā veselu rindu veļas ratiņu ar brezenta sienām un dibe�nu un apsvēra situāciju.

Emblers zināja, ka pacientus no salas evakuē ar ātrgaitas kreiseri. Kreiserim vajadzēja būt klāt kuru katru brīdi, var�būt tas jau bija piestājis krastā. Pacientu, kas bija saslimis ar sirds infarktu, �obrīd sprādzēja klāt pie nestuvēm. Ja Emblera plānam bija izredzes, tad kavēties nedrīkstēja.

Viņam bija jātiek uz kreisera.

Tas nozīmēja, ka jāizdomā, kā nokļūt līdz piestātnei, kur kreiseris uzņem kravu. Es negribu nomirt �eit to sakot, Emblers bija gribējis tikai izraisīt Lorelas Holendas līdzjūtību, ta�u pateica tīru patiesību, varbūt pa�u būtiskāko patiesī�bu.

-��� Ei, kāds iesaucās. Velns lai parauj, ko ta' tu te dari?

Tas bija kāds neievērojams uzraugs, viens no tiem, kam

alla� gadījās saņemt brāzienus no priek�niekiem, lai pēc tam dotu pa kaklu tiem, pār kuriem vara bija viņam.

Emblers savilka seju bezrūpīgā smaidā, pievērsdamies maza auguma, miesās izplūdu�am plikpaurim, kura skatiens urbās Emblerā tik cie�i kā novēro�anas kameras acs.

-���� Rāmāk, puis, Emblers teica. Zvēru, ka neesmu te smēķējis.

-��� Tev �ķiet, ka es te jokoju? Uzraugs nāca tuvāk. Viņ� paskatījās uz identifikācijas kartīti. Kā tev veicas ar spāņu valodu? Es varu izdarīt tā, ka tu izlidosi no �ejienes un iesi slaucīt pagalmu, tu� Pēk�ņi viņ� apklusa, ieraudzījis, ka Emblera seja at�ķiras no fotogrāfijas uz identifikācijas kartī�tes. Ak, nolādēts, viņ� izdvesa.

Tad vīrelis pavirzījās kādas divdesmit pēdas tālāk un sā�ka atāķēt no savas jostas kādu ierīci. Tas bija raidītājs, ar ko varēja aktivēt elektro�oka jostu.

Nē! To Emblers nedrīkstēja pieļaut. Ja viņ� saņems elek�triskās strāvas triecienu, tad sāpju vilnis nosviedīs viņu ze�mē, un tur viņ� paliks, raustoties krampjos. Viss plāns būs izgāzies. Viņ� paliks �eit, līdz nomirs bezvārda gūsteknis, bandinieks spēlē, ko vada nesaprotami spēki. Emblera roka pati no sevis sniedzās pēc saplacinātās dzēriena skārdenes bik�u kabatā neapzinātais prāts darbojās straujāk nekā ap�zinātā doma.

Elektro�oka jostu noņemt nebija iespējams. Tomēr bija ie�spējams pabāzt zem jostas plakano skārdeni, un tie�i tā viņ� darīja, no visa spēka spie�ot skārdeni pie ādas un pat ne�manot, ka savaino miesu. Nu zem abiem jostas kontaktiem atradās skārdeņe, kas vadīja elektrību.

-���� Pamēģini nu, kā g�fr�o sāpju kokteilis, uzraugs vien�aldzīgi teica, piespie�ot elektro�oka jostas aktivētāja slēdzi.

Emblers dzirdēja, ka jostas mugurpusē atskan griezīga dūkoņa. Viņa ķermenis vairs nebija mazākās pretestības ceļ� elektriskajai strāvai tagad tā plūda caur saplacināto skārdeni. Viņ� saoda deguma smaku, tad dūk�ana apklusa.

Josta bija pārdegu�i.

Emblers metās klāt uzraugam, saķēra viņu un nogāza ze�mē. Vīrie�a galva atsitās pret cementa grīdu, viņ� izgrūda apslāpētu vaidu. Emblers atcerējās vārdus, ko alla� daudzi�nāja kāds Konsulāro operāciju treniņu virsnieks neveiksme ir tikai veiksmes pretējā puse. Katrā kļūmē slēpjas izdevība. Lo�ģiskas nozīmes tam, likās, nebija, bet Emblers bie�i bija pie�redzējis �ā teiciena intuitīvo nozīmi. Paskatījies uz iniciāļiem, kas atradās uz vīrie�a identifikācijas kartītes zem viņa vār�da, Emblers saprata, ka �is darbinieks ir atbildīgais par in�ventāru. Tas nozīmēja, ka viņ� uzrauga kravu ieve�anu ēkā un izve�anu no tās, tātad viņ� pastāvīgi izmantoja dienesta izejas. Iziet no ēkas bija vēl grūtāk nekā tikt cauri ēkas iek��ējām durvīm pie izejas uzstādītajās dro�ības sistēmās bija jāuzrāda autorizētā personāla biometriskās pazīmes pie�mēram, tādas kā �im vīrietim, kas bija saļimis pie Emblera kājām. Emblers noņēma sanitāra identifikācijas kartīti un tās vietā piesprauda komandanta kartīti. Lai gan �is vīrietis bi�ja bezsamaņā, tomēr tie�i viņ� varēja palīdzēt Embleram tikt ārā no ēkas.

Uz tērauda vārtiem pie dienesta izejas rietumu pusē at�radās balta plāksne, uz kuras ar sarkaniem burtiem tie�i un skaidri bija paziņots NEAUTORIZĒTAM PERSONĀLAM STINGRI AIZLIEGTS IZMANTOT �O IZEJU ATSKANĒS TRAUKSMES SIGNĀLS. Vārtos nebija ne atslēgas cauruma, ne �ipa kartes sensora. Tur bija daudz biedējo�āka ierīce pie sienas pie�stiprināta iekārta, kuras vienkār�o saskarni veidoja horizon�tāls stikla taisnstūris un slēdzis. Tā bija tīklenes skenē�anas ierīce, pilnīgi nekļūdīga. Sīkie asinsvadiņi, kas staru veidā ietvēra redzes nerva disku tīklenes vidusdaļā, ikvienam cil�vēkam bija izkārtoti unikālā veidā. At�ķirībā no skeneriem, kas lasīja pirkstu nospiedumus un kuriem bija tikai se�des�mit līdzības kritēriju, tīklenes skeneris izmantoja vairākus simtus kritēriju, tāpēc �īs ierīces kļūdas varbūtība līdzinājās nullei.

Ta�u tas nenozīmēja, ka ierīci nav iespējams piemānīt. Sa�sveicinies ar savu autorizēto darbinieku, Emblers nodomāja, pa�ņemdams zem padusēm samaņu zaudēju�o komandantu, pievilka viņu pie skenera un ar pirkstiem turēja viņa acis at�vērtas. Ar kreiso elkoni viņ� piespieda slēdzi, un skenera stiklā iespīdējās divi sarkanas gaismas stari. Pēc pāris sekun�dēm, kas Embleram �ķita bezgala garas, tērauda durvīs ie�dūcās motors, un tās atvērās. Emblers ļāva vīrietim no�ļukt turpat uz grīdas, izgāja caur vārtiem un uzkāpa pa da�iem betona pakāpieniem.

Viņ� atradās ēkas rietumu pusē pie kravas piestātnes un pēc neizsakāmi ilga laika elpoja tīru āra gaisu. Diena bija auk�sta, drēgna, debesis apmāku�ās un drūmas. Ta�u viņ� bija ārpusē. Embleru uz brīdi pārņēma muļķīgs, reibino�s prieks, bet to tūlīt pat nomāca daudz lielāks satraukums. Tagad viņ� bija daudz lielākās briesmās nekā pirms tam. Lorela Holenda bija teikusi, ka teritoriju no visām pusēm apjo� elektrificēts �ogs. Izkļūt no �ejienes varēja vienīgi tad, ja ieslodzītais tika oficiāli eskortēts vai arī, kļūstot par oficiālu eskortētāju.

Emblers dzirdēja attālu kreisera rūkoņu, tad vēl kādu motora troksni, kas atskanēja tuvāk. Ēkas dienvidu pusei tu�vojās elektrokārs, kas atgādināja pārmērīgi lielus golfa rati�ņus. Gandrīz tūlīt pat tam no aizmugures pieradināja nestuves uz ratiņiem. Elektrokāram bija pacients jānogādā uz kreiseri.

Emblers dziļi ievilka elpu, dro�ā solī apgāja ēkai apkārt un pieskrēja pie .elektrokāra, tad viegli uzsita pa vadītāja durvīm. Tas piesardzīgi paskatījās uz viņu.

Tu esi pavisam mierīgs, tas ir tikai darbs tev tas nepatīk, bet jādara.

Viņi teica, ka man jāuzrauga �itais d�eks līdz pat me�dicīnas centram,� Emblers sacīja, iekāpdams elektrokārā. Tas bija domāts kā "no �ā uzdevuma man ir tikpat maz prieka kā tev". Jaunajiem tiek visdraņķīgākie darbi, viņ� turpināja nedaudz �ēlabainā tonī, it kā atvainodamies. Emblers sakrustoja rokas uz krūtīm, lai noslēptu identifikācijas kartīti ar neatbilsto�o fotogrāfiju. �itais ūķis ir tikpat pre�tīgs kā visi pārējie, kur esmu strādājis.

-��� Tu no Bārlova komandas? ieņurdējās vadītājs.

Bārlova?

-��� Pats zini.

-��� Viņ� ir īsts riebeklis, va' ne?

-���� Pats zini, Emblers atkārtoja.

Speciālā kreisera komandas vīri stūrmanis, feld�eris un bruņotais apsargs saīga, dabūju�i zināt, ka līķi pavadīs ie�stādes darbinieks. Vai tad iestāde neuzticas, ka viņi darbu padarīs, kā nākas? Vai tā to vajadzēja saprast? Turklāt, kā norādīja feld�eris, pacients jau bija miris. Tātad viņu tikai vedīs uz morgu. Ta�u Emblera nevērīgais izturē�anās veids un elektrokāra vadītājs, kas tikai paraustīja plecus, viņus pārliecināja, turklāt tik nejaukā laikā neviens negribēja ka�vēties. Komandas vīri satvēra nestuvju alumīnija rokturus un, mazliet drebinādamies savās jūrnieku vējjakās, aiznesa līķi uz telpu zem klāja tuvāk kreisera pakaļgalam.

�etrdesmit pēdu garais Culver Ultra kreiseris ar reaktīvo dzinēju bija mazāks par kuteriem, kas transportēja personālu. Tas bija arī ātrāks ar abiem piecsimt zirgspēku reaktīvajiem dzinējiem tas varēja nokļūt līdz medicīnas centram desmit minūtēs. Daudz vairāk laika paietu, izsaucot helikopteru no Lenglijas gaisa spēku vai ASV jūras spēku bāzes, to nosēdi�not un ievietojot tajā nestuves. Emblers turējās tuvāk stūr�manim �is bija moderns armijas kreisera modelis, un Em�blers gribēja pārliecināties, vai viņam ir pazīstamas vadības paneļa ierīces. Viņ� vēroja, kā stūrmanis ieregulē reaktīvo dzinēju kreisera pakaļgalā un priek�galā, tad ieslēdz pilnu ātrumu. Kreiseris gandrīz lidoja, tikko skarot ūdens virsmu, ātrums pārsniedza trīsdesmit piecus mezglus stundā.

Līdz sauszemei viņi būs nonāku�i pēc desmit minūtēm. Vai blēdība tikmēr vēl nebūs atklājusies? Nebija grūti pama�nīt, ka fotogrāfija uz identifikācijas kartītes piestātnē notriep�ta ar dubļiem, un Emblers zināja, ka cilvēki bie�i vien pievēr� lielāku vērību balss tonim un izturē�anās veidam nekā do�kumentiem. Pēc pāris minūtēm Emblers piegāja pie feld�era un apsarga, kuri sēdēja uz sola aiz kreisera vadības paneļa.

Likās, ka feld�eri nepilnus trīsdesmit gadus vecu vīrie�ti ar sprogainiem, melniem matiem un sarkaniem planku�miem uz sejas arvien vēl aizvaino Emblera atra�anās uz kreisera. Beidzot viņ� pagriezās pret Embleru un sacīja:

-���� Viņi neko neteica, ka līķim būs pavadonis. Tu ta�u sa�proti, ka tas vecais ir beigts, vai ne? Dienvidnieka akcents; pats runātājs �ķita garlaikots un aizkaitināts dro�i vien ap�vainojies, ka sūtīts pēc pacienta, kas, izrādās, jau miris.

-��� Ak tā? Emblers izlikās no�āvājamies. Sasodīts, vai tas tur patie�ām jau būtu nolicis karoti?

-���� Beigts un pagalam. Pats pārbaudīju. Neizskatās, ka �i�tāds varētu aizlaisties, ko?

Emblers atcerējās, cik oficiāli bija izturējies vīrietis, kura identifikācijas kartīti viņ� bija paņēmis sev. Tie�i tādā tonī va�jadzēja runāt.

-���� Kamēr viņi nav dabūju�i rakstisku apliecinājumu, tavi apgalvojumi viņiem pie vienas vietas. Peri�ā nevienam nav tiesību tāpat vien kaut ko apgalvot. Noteikumi paliek no�teikumi.

-��� Tās tak ir galīgas blēņas.

-���� Beidz kāpt viņam uz var�acīm, Olson, apsargs teica. Tā nebija solidaritātes izpausme, bet izklaide. Emblers sa�prata, ka tie abi viens otru lāgā nepazīst un nejūt īpa�u pati�ku viens pret otru. Varbūt tā bija parasta problēma � kuram pieder vara: feld�eris gribēja izturēties tā, it kā noteicējs būtu viņ�, bet ierocis atradās apsarga rokās.

Emblers veltīja draudzīgu skatienu apsargam. Tas bija lie�la auguma, spēcīgs vīrietis, �ķita, nepilnus trīsdesmit gadus vecs, ar ļoti īsi apgrieztiem matiem. Likās, viņ� ir atvaļināts reind�ers īpa�o uzdevumu dienesta kareivis katrā ziņā viņa nelielā pistole HK P7 bija tie�i tāda, kādas jau sen bija iecienīju�i reind�eri. Viņ� bija vienīgais bruņotais vīrs uz krei�sera, un Emblers saprata, ka �is vīrs nav ar pliku roku ņe�mams.

-���� Vai nav vienalga, feld�eris pēc brī�a sacīja. Ta�u tas nenozīmēja, ka viņ� piekrīt apsargam, drīzāk gan feld�eris lika viņam saprast "kas tev par daļu?".

Atkal iestājās nedraudzīgs klusums, un Emblers atļāvās izjust kaut vai niecīgu atvieglojumu.

Kreiseris bija attālinājies no Peri�a salas vēl tikai da�as jūdzes, kad stūrmanis, kas bija uzlicis radioaustiņas, pamāja ar roku, lai pievērstu uzmanību, un piespieda slēdzi, kas ie�darbināja skaļruni kabīnē, lai arī pārējie varētu dzirdēt ra�dio.

-��� Runā pieci nulle pieci no Peri�a salas. Radio dispe�ers runāja satrauktā balsī. Izbēdzis ieslodzītais. Atkārtoju iz�bēdzis ieslodzītais.

Emblers juta, ka pakrūtē sa�ņaudzas. Vajadzēja rīkoties, izmantot krīzes situāciju. Viņ� pielēca kājās.

-��� Cūku bū�ana, viņ� noņurdēja.

Skaļrunī kaut kas nokrak�ķēja, tad atkal ierunājās dispe��ers:

-����� Izsaucu kreiseri 12-647-M, iespējams, ka ieslodzītais slēpjas uz jūsu kuģa. Nekavējoties sniedziet apstiprino�u vai noraido�u informāciju. Gaidu.

Apsargs cie�i paskatījās uz Embleru viņam jau radās aiz�domas. Embleram vajadzēja viņu apsteigt, novirzīt viņa do�mas uz citu pusi.

-���� Pie velna, Emblers sacīja. Tagad jūs, �ķiet, saprotat, kāpēc esmu �eit. Pauze. Jūs domājat, �ie tīrās nejau�ības pēc uzstāja, ka uz katra kuģa, kas atiet no salas, jābūt dro�ī�bas dienesta pārstāvim? Pēdējo divdesmit �etru stundu laikā esam dzirdēju�i, ka runā par kādu bēg�anas mēģinājumu.

-��� Būtu varējis pateikt mums, apsargs īgni sacīja.

-��� Iestādei nav pa prātam, ka izplata tādas baumas, Em�blers teica. Tūlīt eju paskatīties uz to līķi. Viņ� aizstei�dzās uz nelielo telpu zem pakaļgala klāja. Tās kreisajā pusē atradās �aurs instrumentu skapis, iebūvēts kravas telpas sie�nā. Uz grīdas bija da�as eļļainas lupatas. Uz rievaina tērau�da platformas joprojām atradās līķis, ar siksnām piesaitēts pie nestuvēm. Tas izskatījās kā uzpampis svarā dro�i vien ne mazāk par divsimt piecdesmit mārciņām, un ādas pelēkā nokrāsa nepārprotami liecināja, ka viņ� ir miris.

Ko nu? Vajadzēja rīkoties ātri, pirms vēl pārējie nebija ie�domāju�ies nākt �urp.

Pēc divdesmit sekundēm Emblers iebrāzās atpakaļ kabīnē.

-��� Tu! viņ� apsūdzo�i teica, ar pirkstu rādot uz feld�eri. Tu teici, ka pacients esot miris. Ko melsies? Es tikko pa�taustīju tam d�ekam kaklu. Vai zini viņam pulss ir tie�i tāds pats kā tev un man.

-��� Tu pats nezini, ko runā, feld�eris nicino�i ieteicās. Tas tak ir beigts kā mu�a.

Emblers joprojām elpoja ātri.

-��� Līķis ar pulsu septiņdesmit reizes minūtē? Nedomāju vis.

Apsargs strauji pagrieza galvu, un Emblers saprata, ka

viņ� domā izklausās, �is zina, ko runā. Embleram bija radu�sies acumirklīga priek�rocība, vajadzēja to izmantot.

-��� Vai tu tur piedalies? Emblers noprasīja, apsūdzo�i rau�goties uz feld�eri. Tu esi tur iesaistīts?

-���� Ko muldi? feld�eris iesaucās. Sarkanie plankumi uz vaigiem kļuva lielāki. Apsarga skatiens viņu saniknoja vēl vairāk, tāpēc viņ� sāka runāt nedro�i, it kā aizstāvēdamies. Feld�eris pievērsās apsargam. Beker, neņem �ito zēnu par pilnu. Es protu taustīt pulsu, un tas, ko mēs ienesām te uz nestuvēm, ir jau glu�i stīvs.

-��� Parādi mums, Emblers drūmi sacīja un devās atpakaļ uz telpu zem klāja. Viņ� zināja, ka vietniekvārds mums ir ie�darbīgs tas it kā novilka robe�u starp feld�eri, kuru viņ� apsūdzēja, un abiem pārējiem Embleru un apsargu. Vaja�dzēja radīt apmulsumu, uzkurināt nevienprātību un aizdo�mas. Citādi aizdomas vērstos pret viņu.

Viņ� pameta skatienu atpakaļ un ieraudzīja, ka apsargs, izņēmis pistoli no maksts, seko viņam uz kreisera pakaļga�lu. Visi trīs vīrie�i apgāja ap platformu kuģa pakaļgalā un devās uz telpu zem klāja. Feld�eris atrāva vaļā durvis, tad pārsteigti ieteicās:

-���� Nolādēts, ko tas?�

Abi pārējie ielūkojās iek�ā. Nestuves bija no�ķiebu�ās uz vienu pusi, siksnas atsprādzētas. Līķa nebija.

-��� Tu, melīgais mēslu maiss, Emblers iebļāvās.

-��� Nesaprotu, feld�eris nedro�ā balsī ieteicās.

-��� Nu, �ķiet, mēs gan saprotam, Emblers sacīja ledainā balsī. Sīka izteiksmes detaļa jo vairāk viņ� lietoja vietniek�vārdu "mēs", jo lielāka kļuva viņa ietekme. Viņ� pameta ska�tienu uz instrumentu skapi, cerot, ka neviens nepamanīs, ka aizkritnis izliecies ārup, lai noturētu durvis ciet.

-��� Tu gribi teikt, ka līķis no �ejienes izgājis pats savām kā�jām? apsargs noprasīja, pievērsdamies sprogainajam dien�vidniekam, un stingri satvēra pistoli.

-���� Varbūt glu�i vienkār�i laidies pāri malai, lai izpeldētos, Emblers noņirdza. Steidzini savu scenāriju, neļauj, lai viņiem ienāk prātā kaut kas cits. Mēs neko neesam dzirdēju�i, un �ādā miglā neko neesam redzēju�i. Trīs jūdzes līdz krastam nav pārāk daudz, ja vien asinsrite ir laba. Glu�i parasta iz�turē�anās līķim, vai ne?

-���� Tas ir vājprāts, feld�eris protestēja. Man ar to nav nekāda sakara! Ticiet man. Vārdi, ar kuriem viņ� liedzās, izspruka automātiski, ta�u tie precīzi apstiprināja pieņēmuma iz�ķiro�o faktu, proti, vīrietis uz nestuvēm bija izbēgu�ais.

-���� Liekas, mēs tagad saprotam, kāpēc viņ� bija tik nikns, kad biju norīkots braukt jums līdzi, Emblers teica apsar�gam tik skaļi, lai to varētu dzirdēt pie vadības paneļa. Paklau, labāk ej to paziņot, cik vien ātri vari. Es uzraudzī�u aizdomās turamo.

Apsargs �ķita apmulsis, un Emblers redzēja, ka viņ� īsti nezina, kā rīkoties. Emblers paliecās viņam tuvāk un klusi ie�ukstēja ausī:

-��� Zinu, ka tev ,ar to nav nekāda sakara, viņ� teica. Es ziņojumā to ierakstī�u pilnīgi skaidri, tāpēc tev nav, par ko raizēties. Vēstījuma īstais saturs nebija meklējams teiktajos vārdos. Emblers lieliski saprata, ka nerunā par apsarga rai�zēm viņam vēl pat prātā nebija ienācis, ka jel kāds viņu varētu turēt aizdomās par iesaistī�anos sazvērstībā bēg�a�nā no maksimālas dro�ības iestādes. Ta�u, mierinot apsargu

-���� un runājot par savu "ziņojumu" Emblers nemanāmi no�dro�ināja sev autoritāti: viņ� savā balo�pelēkajā tērpā tagad pārstāvēja valdības iestādi, oficiālo kārtību, komandas dis�ciplīnu.

-��� Sapratu, apsargs teica un pievērsās Embleram, gaidot apstiprinājumu.

-��� Dod man savu pistoli, un es paturē�u acīs �ito jokdari,

-��� Emblers mierīgā balsī sacīja. Ta�u tev tas jāpaziņo pa ra�dio nekavējoties. s

-��� Tiks izdarīts, apsargs sacīja. Emblers nojauta, ka viņ� tomēr ir satraukts, lai gan notikumi mulsino�ie un neparas�tie notikumi bija ņēmu�i virsroku pār viņa parasto piesar�dzību. Grasīdamies atdot pielādēto Heckler & Koch P7 pistoli vīrietim pelēkajā tērpā, viņ� bridi vilcinājās.

Ta�u tikai īsu brīdi.

Lenglija, Vird�īnija. Pat vēl pēc teju trīsdesmit dienesta ga�diem Kleitonam Kestonam joprojām sagādāja prieku CIP ēku kompleksa iezīmīgās detaļas, piemēram, āra skulptūra, ko sauca Kryptos[1], S veidā izliektā vara plāksne ekrāns, kuru no vienas vietas perforēja burti. Skulptūra bija radusies, sa�darbojoties skulptoram un pārvaldes kriptogrāfam; vai arī Elena Dalesa [2] bareljefs pie ziemeļu sienas, zem kura bija ie�gravēti iespaidīgie vārdi Viņa piemineklis ir ap mums. To�mēr ne jau visi pēdējā laika darinājumi bija tik patīkami. Pār�valdes galvenā ieeja īstenībā bija vestibils ēkai, ko tagad pazina kā "Pirmo pārvaldes ēku" par "pirmo" tā kļuva, kad 1991. gadā pabeidza "Jauno pārvaldes ēku", un saska�ņā ar nomenklatūras ieradumiem celtnes, ko varētu saukt vienkār�i par "Galvenās pārvaldes ēku", vairs nebija. Vaja�dzēja izvēlēties vai nu "Pirmo", vai "Jauno", tā bija se�stāvīgu biroja torņu grupa, kas tika uzbūvēta kalna nogāzē blakus "Pirmajai pārvaldes ēkai" jeb PPĒ. Tādējādi, lai no�kļūtu pie "Jaunās pārvaldes ēkas" jeb JPĒ galvenās ieejas, vajadzēja tikt līdz ceturtajam stāvam. Kestons domāja, ka tas ir pārāk sare�ģīti, tādēļ viņ� jaunievedumu neatzina par labu.

Kestona kabinets, protams, atradās PPĒ, bet tālu no ēkas ārējām sienām ar gai�ajiem logiem. Kabinets būtībā bija īsta

slēptuve iek�telpa bez logiem, tādās parasti izvieto kopē��anas aparātus un biroja piederumus. Tā bija jauka vieta, ja tās īpa�nieks nevēlējās, lai viņu traucē, ta�u to saprata tikai retais. Pat pārvaldes veterāni tiecās uzskatīt, ka Kestons no�sūtīts iek�ējā trimdā. Tie viņā redzēja viduvējību, kas nekad nav neko īpa�u paveicis, nepilnus piecdesmit gadus vecu vī�rieti, kas alla� mēdza pielāgoties un prātīgi cilāja dokumen�tus, skaitot dienas, kad varēs aiziet pensijā.

Par to būtu pārliecināts ikviens, kas redzētu, kā Kestons �ajā rītā apsē�as pie sava rakstāmgalda, kur pildspalvas un zīmuļi uz dzē�lapas bija sarindoti glu�i kā sudraba galda piederumi uz galddrānas, kā viņ� lūkojas pulkstenī. Tas rādī�ja astoņus un piecdesmit �etras minūtes, tātad līdz darbadie�nas sākumam bija atliku�as se�as minūtes. Kestons izņēma Financial Times eksemplāru un at�ķīra lappusi ar krustvārdu mīklu. Viņ� atkal pameta skatienu pulkstenī. Piecas minūtes. Viņ� ķērās pie krustvārdu mīklas. Viens horizontāli. �ķērslis. Viens vertikāli. Kaitino�s. �etri horizontāli. Izvirzī�anās darbā. Divi vertikāli. Naudas pamatvienība Francijā. Kestona zīmulis klusi ierakstīja pareizās atbildes gandrīz bez kavē�anās. Bar�jera. Bezkaunīgs. Karjera. Franks.

Tas bija padarīts. Pulkstenis rādīja astoņus un piecdesmit deviņas minūtes. Kestons izdzirdēja pie durvīm grabinā�anos viņa palīgs, aizelsdamies rik�ojis pa gaiteni līdz kabi�netam, ieradās tie�i laikā. Nesen abi bija nopietni runāju�i par precizitāti. Eidriens �ojs pavēra muti, it kā gribēdams atvainoties, tad ielūkojās pulkstenī un klusi apsēdās pie sa�va rakstāmgalda, kas bija mazāks un zemāks nekā Kestonam. Viņa acis, kas atgādināja mandeles, vēl bija miegainas un bie�zie melnie mati bija mitri pēc du�as. Eidrienam �ojam bija tikai divdesmit viens gads, apak�lūpu greznoja metāliska kniedīte, tomēr viņ� prata izturēties ļoti solīdi.

Tie�i deviņos Kestons ielika Financial Times papīrgrozā un aktivēja slepeno ē-pastu. Tur bija vairāki vispārēji pārvaldes paziņojumi, nekā interesanta jauna darbinieku veselības programma, neliels labojums stomatoloģiskajā apdro�inā�a�nā, kāda iek�tīkla adrese, kur darbinieki varēja pārbaudīt savu pensionē�anās plāna 401(k) stāvokli. Viens ziņojums bija no kāda valsts nodokļu pārvaldes ierēdņa Sentluisā lai gan viņu bija apmulsinājis pieprasījums no CIP iek�ējās pārbau�des biroja, tomēr viņ� labprāt bija paziņojis detaļas par spe�ciālā mērķa vienībām, kuras septiņu iepriek�ējo gadu laikā bija izveidojusi kāda vieglās rūpniecības firma. Otrs bija zi�ņojums no nelielas kompānijas, kas bija Toronto fondu bir��as sarakstā, un ziņojumā atbilsto�i Kestona pieprasījumam bija iekļauti kompānijas valdes locekļu tirdzniecības darīju�mi pēdējo se�u mēne�u laikā. Kontrolieris nebija nojautis, kā�pēc Kestonam vajadzīgs precīzs laiks, kad notikusi ikviena transakcija, ta�u viņ� apzinīgi bija izpildījis visu pieprasīto.

Kestons saprata, cik garlaicīgs viņa darbs likās lielai da�ļai kolēģu. Tie jaunie, kuri studiju laikā bija aktīvi nodarbo�ju�ies ar sportu, biju�i studentu biedrībās un tagad strādāja �eit vai vēl nestrādāja, bet cerēja dabūt darbu CIP -, iztu�rējās pret viņu ar patiesu nicinājumu. Viņu sauklis bija: Ja gribi kaut ko zināt, celies un ej! Kestons, protams, nekad nekur nedevās, ta�u viņ� minētajam uzskatam nepiekrita. Bie�i vien kaudzīte ar grafikiem un tabulām varēja pastāstīt visu vajadzīgo, nebija pat vajadzības atstāt rakstāmgaldu.

Jāteic, ka ļoti maz bija to kolēģu, kuri patie�ām zināja, ar ko Kestons nodarbojas. Vai viņ� bija viens no tiem darbinie�kiem, kas pārbauda pārējo atskaites par izbraukumiem un izklaidēm? Varbūt viņa pārziņā bija papīra un tonera kasetņu pieprasījumi, pārbaudot, vai kādam nav ienācis prātā bāzt degunu iek�ējā informācijā? Lai nu kā, tas bija darbs, kura reputācija nebija necik augstu vērtējama �ķita, Kestons bija tikai atbildīgais par dokumentiem. Tomēr bija da�i kolēģi, kuri pret Kestonu izturējās ar cieņu, pat ar tādu kā godbijī�bu. Tie bija vai nu CIP direktoram vistuvāk stāvo�ie cilvēki, vai arī Pretizlūko�anas pārvaldes visaugstāko aprindu cilvē�ki. Viņi zināja, kā tūksto� deviņi simti deviņdesmit ceturtajā gadā tika notverts Oldri�s Eimss*. Un viņi zināja, kā nelielā,

'Oldri�s Eimss CIP aģents, kas pārdeva slepenu CIP informāciju Krievijai.

bet pastāvīga neatbilstība starp deklarētajiem ienākumiem un izdevumiem kļuva par pavedienu, kas ļāva atmaskot Gordonu Bleinu un atklāt vēl pla�āku intrigu tīklu. Viņiem bija zināms aptuveni ducis citu panākumu da�i, tikpat iz�cili, nekad nenokļuva sabiedrības uzmanības lokā.

Kestona sasniegumus jautājumos, kur cieta neveiksmi ve�seli biroji, noteica viņa īpa�ības un prasmīgums. Neizejot no kabineta, viņ� iedziļinājās sare�ģītajā cilvēku pērkamības labirintā. Emociju joma viņu tikpat kā neinteresēja, grā�matvedim līdzīgā aizrautībā viņ� darbojās ar skaitļu stabi�ņiem, kuros prata sameklēt kaut ko aizdomīgu. Biļetes, kas pasūtītas braucienam, kur� tā arī nebija noticis; kvīts par transporta izmanto�anu, kas nesaskanēja ar atskaitē minē�to mar�rutu; maksājums ar kredītkarti par otru, nereģis�trētu mobilo tālruni krāpniekam piemita nosliece pieļaut simtiem sīku kļūmju, un pietika tikai ar vienu, lai viņu at�klātu. Ta�u tie, kuriem trūka pacietības veikt garlaicīgo dar�bu vākt informāciju, rūpīgi to pārbaudīt un salīdzināt tāpat kā pārliecināties, vai krustvārdu mīklā Nr.l horizon�tāli saskan ar Nr.l vertikāli, tie nekad nespētu at�ifrēt, ko dara Kestons.

Eidriens, kura mati vairs nebija tik mitri, pienāca pie Kes�tona rakstāmgalda ar oficiālu zīmī�u kaudzi, dzīvi skaidro�dams, ko viņ� iz�ķirojis, ko aizmetis projām. Kestons palū�kojās uz viņu un pameta skatienu arī uz jaunā cilvēka rokas tetovējumu un kniedi apak�lūpā kad strādāt sāka viņ� pats, kaut kas tāds nebūtu pieļaujams, bet nebija �aubu, ka ar lai�ku pārvalde tā vai citādi mainās.

-����� Noteikti nosūtiet apstrādei ceturk�ņa anketas numur simt se�desmit se�i, Kestons sacīja.

-��� Super, teica Eidriens. Vārdiņu super viņ� lietoja ļoti bie��i, un Kestona ausīm tas skanēja kā atlieka no pagāju�ā gad�simta vidus, bet acīmredzot vārds pa�reiz piedzīvoja rene�sansi. Kestons secināja, ka tas nozīmē "dzirdēju, ko jūs teicāt, un ņem�u vērā". Varbūt vārdam tik nopietnas nozīmes ne�bija, katrā ziņā tas neko vairāk neizteica.

-��� Kā ar �ā rīta ienāko�ajiem ziņojumiem vai ir kaut kas neparasts? Kaut kas� neikdieni�ķs?

-��� Kāds datorizēts balss ziņojums no izlūko�anas dienesta direktora vietnieka Keleba Norisa? Eidriens runāja ar tādu intonāciju kā Kalifornijā balss kāpums teikuma beigās. Jauni cilvēki bie�i vien mēdza apgalvojumus izteikt �ādi.

-��� Vai jūs man to jautājat, vai sakāt?

-��� Piedodiet! Es saku. Eidriens apklusa. Es jutu, ka tas ir steidzami.

Kestons atspiedās pret krēsla atzveltni.

-��� jūs to jutāt?

-��� Jā, ser.

Kestons pētīja jauno cilvēku kā entomologs lapseni.

-���� Un jūs� dalāties ar mani savās jūtās. Interesanti. Vai es esmu jūsu ģimenes loceklis, tēvs vai brālis? Vai esam drau�gi ? Varbūt esmu jūsu laulības partnere vai draudzene?

-���� Es�

-���� Ak nē? Es tikai pārbaudu. Tad man ir priek�likums lūdzu, nestāstiet man, ko jūtat. Mani interesē tikai tas, ko jūs domājat. Tas, ko jūs kaut vai daļēji pamatoti uzskatāt. Tas, ko jūs saskaņā ar novērojumiem vai secinājumiem zināt. Tās miglainās nojautas, ko sauc par jūtām, paturiet pie se�vis. Viņ� apklusa. Piedodiet, vai esmu aizskāris jūsu jū�tas?

-��� Ser, es�

-��� Tas bija māņu jautājums, Eidrien. Neatbildiet.

-���� Ļoti pamāco�i, skolotāj, Eidriens sacīja. Ap viņa lū�pām rotājās tikko jau�ams smaids. Sapratu.

-��� Jūs kaut ko teicāt. Par kādu neparastu ienāko�o ziņoju�mu.

-��� Jā, tas dzeltenais iek�ējais ziņojums no direktora viet�nieka biroja.

-��� Jums jau būtu jāzina pārvaldes krāsu kods. CIP nepa�stāv vārds "dzeltens".

-���� Piedodiet, sacīja Eidriens. Canary[3].

-��� Un ko tas nozīmē?

-��� Tas nozīmē� Eidriens uz brīdi apklusa, uzreiz neva�rēdams izdomāt. Tas apzīmē valsts mēroga incidentu, kas saistās ar dro�ību. Tātad tas neattiecas uz CIP, bet uz citiem dienestiem PVP: pārējām valsts pārvaldēm. Ērts "papīr�groza" apzīmējums.

Kestons mo�i pamāja un paņēma spilgti dzelteno aplok�sni. Viņam tā bija pretīga glu�i kā pārāk spilgts, ķērco�s tro�pisks putns tā tie�ām atgādināja kanārijputniņu. Viņ� sa�lauza zīmogu, uzlika lasī�anas brilles un ātri pārskatīja ziņojumu. Potenciāls drauds dro�ībai sakarā ar kāda ieslo�dzītā bēg�anu. Pacients Nr. 5312 no augsta slepenības līme�ņa ārstē�anas centra.

Savādi, Kestons prātoja, ka nav nosaukts pacienta vārds. Viņ� vēlreiz pārlasīja ziņojumu, pārbaudot, kur incidents no�ticis.

Peri�a salas psihiatrijas iestādē.

�ķita, ka ieskanejies zvans. Brīdinājumā zvans.

Emblers lauzās cauri pa pusei nokaltu�iem piekrastes krū�mājiem, kazenājiem un kāpu zālei, kā smil�papīrs asās lapas un ērk�ķi plosīja viņa samirku�o apģērbu, tad pēk�ņi parā�dījās grupa sāļajā augsnē panīku�u koku bez lapām. Uzpūta vēja brāzma, Emblers nodrebēja un centās nelikties zinis par smiltīm, kas bija sabiru�as nepiemērotajos apavos un grau�za kājas pie katra soļa. Ņemot vērā, ka Lenglijas gaisa spē�ku bāze atradās kādas divdesmit vai trīsdesmit jūdzes uz ziemeļiem, bet ASV jūras spēku bāze aptuveni tādā pa�ā at�tālumā uz dienvidiem, Emblers gaidīja kuru katru brīdi at�skanam armijas helikoptera zemo, vibrējo�o dūk�anu. 64. ātrgaitas �oseja bija aptuveni pusjūdzi no vietas, kur �obrīd bija viņ�. Atpūsties nedrīkstēja. Jo ilgāk Emblers viens pats atradās klajā vietā, jo lielākas briesmas viņam draudēja.

Viņ� sāka soļot ātrāk, līdz izdzirdēja transporta dārdoņu uz �osejas. Nostājies �osejas platajā malā, viņ� notrausa no apģērba smiltis un lapas, pacēla īk�ķi un sāka smaidīt. Emblers bija izmircis, netīrs un ģērbies dīvainā tērpā. Smaidam vajadzēja būt īpa�i pārliecino�am.

Pēc kādas minūtes piestāja kravas ma�īna ar logo FritolMy. �oferis ar tādu ģīmi kā mopsim, varenu vēderu un stilī�gām saulesbrillēm pamāja ar roku, aicinot iekāpt. Emblers beidzot brauca.

Viņam ienāca prātā senas himnas vārdi: Mūs ticība �urp at�vedusi.

Kravas ma�īna, vieglā ma�īna, autobuss vēl da�as rei�zes pārsēdies no citas citā, viņ� atradās galvaspilsētas no�malē. Tirdzniecības centrā pie automa�īnu stāvvietas viņ� at�rada sporta pre�u veikaliņu, kur no groziem izvēlējās un steig�us nopirka da�us neievērojamus apģērba gabalus, sa�maksājot ar naudu, ko atrada formas tērpa kabatās, un pār�ģērbās aiz buk�u krūmu dzīv�oga, kas piekļāvās veikalam. Embleram nebija laika paskatīties spogulī, bet viņ� zināja, ka apģērbs haki krāsas bikses, flaneļa krekls un vējjaka ar rā�vējslēdzēju ir tie�i tāds, kādu mēdz valkāt Amerikas vī�rie�i ārpus darba laika birojā.

Tad viņ� piecas minūtes gaidīja autobusu Rip Van Vinkls atgriezās mājās.

Vērojot, kā, autobusam tuvojoties Va�ingtonas centram, mājas rindojas arvien blīvāk, Embleru pārņēma apcerīgs no�skaņojums. Alla� pienāca bridis, kad organisma stresa hor�monu sistēmā iestājās izsīkums, un satraukums vai bailes pārvērtās par kaut ko sastingumam līdzīgu. Emblers tagad bija nonācis �ādā stāvoklī. Domas klaiņoja. Iztēlē virpuļoja ainas sejas un balsis no tās vietas, kuru viņ� bija pametis.

Emblera sagūstītāji bija paliku�i tur, bet atmiņas nāca vi�ņam līdzi. /

Pats pēdējais psihiatrs, kas viņu "novērtēja", bija kalsnējs, nervozs vīrietis ar brillēm melnā ietvarā, varbūt nedaudz ve�cāks par piecdesmit gadiem. Viņa mati deniņos jau sāka sirmot, un pār pieri zēniski slīga gara, brūna matu sproga, kas tikai akcentēja viņa nebūt ne zēnisko izskatu. Ta�u, uzmanī�gi pavērojis psihiatru, Emblers redzēja arī vēl ko citu.

Viņ� redzēja, ka vīrieti, kas it kā aizsargādamies rotaļā�jas ar rūpīgi sakārtotajiem aktu vākiem un flomāsteriem (lo�dī�u pildspalvas, tāpat kā zīmuļi, tika uzskatīti par potenci�āliem iero�iem), aizvaino viņa darbs un apkārtne viņu aizvainoja tas, ka viņ� strādā valsts iestādē, kur galvenais uzdevums ir slepenība, nevis ārstē�ana. Kā viņ� te bija no�kļuvis? Emblers viegli varēja iztēloties karjeru, kas sākās ar rezerves virsnieku apmācības korpusa stipendiju koled�ā un medicīnas fakultātē, pēc tam psihiatrijas rezidentūra kara hospitālī. Ta�u tam nevajadzēja beigties �ādi, vai ne? Praz�dams pazīt ievainota jūtīguma neskaitāmās izpausmes, Em�blers redzēja vīrieti, kas bija sapņojis par citādu dzīvi, var�būt tādu, kādu attēloja vecos romānos un filmās kabinets Manhetenas rietumu daļā ar grāmatu pilniem plauktiem, ādas dīvānu un �ūpuļkrēslu, pīpi, ar klientiem no rakstnie�ku, mākslinieku un mūziķu aprindām, ar aizraujo�iem gadī�jumiem praksē. Tagad visgrūtākais bija iet apgaitā �ajā vie�tā, kuru viņ� nicināja, atrasties starp pacientiem un �tata darbiniekiem, kuriem viņ� neuzticējās. Juzdams vil�anos, viņ� varbūt bija meklējis kaut ko citu, kas ļautu viņam jus�ties dzīvam, kaut ko īpa�u, nevis tikai vēl kādu liekēdi val�dības dienestā, kas saņem algu atbilsto�i E9 kategorijai. Var�būt viņ� bija pasaules apceļotājs, kas krāja brīvdienas, lai dotos īpa�os ceļojumos neskartā dabā pa tropu me�iem un tuksne�iem. Varbūt viņ� bija iekārtojis apbrīnojamu vīnu pa�grabu, varbūt bija aizrāvies ar rokasbumbu, kļuvis par kais�līgu golfa spēlētāju kaut jel ko. �iem darbā izsīku�ajiem cil�vēkiem vienmēr bija kāda aizrau�anās. Varēja jau būt, ka Emblera pieņēmumi ir glu�i nepareizi. Tomēr viņ� bija pār�liecināts, ka nojauta visumā bijusi pareiza. Viņ� pazina cilvē�kus tas bija viņa darbs.

To viņ� redzēja.

Psihiatram Emblers nepatika Emblers lika viņam justies neērti. Psihiatrs uzskatīja, ka pieredze viņam ļauj īpa�i iz�prast pacientus un līdz ar to izjust varu pār viņiem, būt vi�ņiem autoritātei tādai autoritātei kā skolotājs skolēnam, ārsts pacientam. Ta�u Emblera klātbūtnē psihiatram autori�tātes izjūta neradās.

-���� Ļaujiet atgādināt, ka �o sesiju nolūks ir tikai vērtē�ana, psihiatrs teica pacientam. Mans uzdevums ir pārbaudīt progresu un raudzīties, vai nerodas nevēlama medikamen�tu blakusiedarbība. Ar to ari sāksim. Vai jūtat kādu jaunu blakusiedarbību, kas man būtu jāzina?

-��� Par blakusiedarbību runāt būtu vieglāk, Emblers do�mīgi sacīja, ja es zinātu, kādai jābūt galvenajai iedarbībai.

-���� Kā jau jūs zināt, medikamenti paredzēti, lai mazinātu jūsu psihiatriskos simptomus. Paranojālas idejas, disociatīvus traucējumus, ego distoniskus sindromus�

-���� Vārdi, Emblers teica. Tiem trūkst nozīmes. Bezjē�dzīgas skaņas.

Psihiatrs kaut ko piezīmēja klēpjdatorā. Bālipelēkās acis aiz briļļu stikliem izskatījās saltas.

-��� Ar jūsu disociatīvajiem identitātes traucējumiem cen�tu�ās tikt galā vairākas psihiatru komandas. Ar to mēs jau esam galā. Ārsts piespieda nelielas tālvadības pults po�gu, un aparāts sāka atskaņot ierakstu audiolentē. Skaņa no sienā iebūvētajiem skaļruņiem plūda skaidri un skaļi. Va�rēja dzirdēt balsi Emblera balsi, kas ātri un satraukti klās�tīja konspirācijas teorijas: Aiz tā esat jūs. Jūs visi. Un viņi visi. Cilvēcisko �ūskveida radījumu pēdas ir itin visur. Ieraksts turpinājās. Trilaterālā komisija� Opus Dei� Rokfelleri�

Embleram pa�a balss ieraksts no iepriek�ējās psihiatris�kās sesijas sagādāja gandrīz vai fiziskas sāpes.

-���� Izslēdziet, viņ� klusi teica, nespēdams apspiest emo�ciju uzplūdu. Lūdzu, izslēdziet.

Psihiatrs izslēdza atskaņotāju.

-��� Vai jūs joprojām ticat tām� teorijām?

-��� Tās ir paranojālas fantāzijas, Emblers vājā, ta�u no�teiktā balsī sacīja. Atbilde ir nē. Es pat neatceros, ka es�mu tā domājis.

-��� Jūs noliedzat, ka lentē ierakstīta jūsu balss?

-���� Nē, Emblers teica. Nenoliedzu. Es tikai� to neat�ceros. Tas neesmu es, saprotat? Es gribu teikt es tāds ne�esmu.

-��� Tātad jūs esat kāds cits. Varbūt jūsos mīt divi at�ķirīgi cilvēki. Vai vairāk?

Emblers nevarīgi paraustīja plecus.

-���� Kad biju bērns, gribēju kļūt par ugunsdzēsēju. Tagad vairs negribu būt ugunsdzēsējs. Tas bērns nav tas, kas es es�mu tagad.

-���� Pagāju�ajā nedēļā jūs teicāt, ka, būdams bērns, gribējāt kļūt par beisbola spēlētāju. Vai es varbūt runāju ar kādu pil�nīgi citu cilvēku? Psihiatrs noņēma brilles. Uzdodiet pats sev jautājumu, ko es uzdodu jums kas jūs esat?

-��� Problēma ar to jautājumu, Emblers sacīja pēc ilga klu�suma brī�a, ir tā, ka, pēc jūsu domām, pastāv vairākas iz�vēles iespējas. Jūs gribat, lai es izvēlos no jūsu nelielā iespē�ju saraksta.

-��� Vai tad tā ir problēma? Psihiatrs pacēla skatienu. Es teiktu, īstā problēma ir tā, ka jūs izvēlaties vairāk nekā vie�nu atbildi.

Pagāja brīdis, līdz Emblers atjēdzās, ka autobuss apstā�jies pieturā pie Klīvlendas parka, tomēr viņ� paspēja izkāpt. Ticis uz ietves, Emblers uzlika cepuri un palūkojās visapkārt pirmkārt, viņ� pārbaudīja, vai nav manāms kas neparasts, tad, atviegloti uzelpodams, izbaudīja to, viss ir kā parasti.

Viņ� bija atgriezies.

Embleram gribējās palēkties. Gribējās pacelt plaukstas pret debesīm. Viņ� gribēja dabūt rokā tos, kuri bija atbildī�gi par viņa ieslodzī�anu, un spriest viņiem bargu tiesu Vai domājāt, ka es jūs neatradī�u? Vai uz to jūs cerējāt?

Ja tas būtu viņa varā, Emblers nebūtu izvēlējies �ādu lai�ku, pārnākot mājās. Debesis bija tum�as un drūmas, sīkais lietus bija padarījis ietves slidenas un melnas. Viņ� saprata, ka �ī ir parasta diena ierastā vietā, ta�u pēc ilgās izolācijas viņu gandrīz vai izbrīnīja drud�ainais rosīgums it visur.

Emblers gāja gar ielas spuld�u astoņstūru betona sta�biem, ko ieskāva metāla lentes, pie kurām bija piestiprinātas reklāmas lapiņas. Dzejas lasījumi kafejnīcās. Koncerti, ko sniedza rokgrupas, kas no pamestām garā�ām nupat kā bija tiku�as līdz pla�ākai auditorijai. Jauns veģetārie�u resto�rāns. Komēdiju klubs ar neveiksmīgu nosaukumu "Smaidu jūdzes". Cilvēku rosības nemierpilns mistrojums, kas no sa�mirku�ām papīra lapiņām aicināja garāmgājējus pievērst uz�manību. Dzīve ārpusē. Nē Emblers pārlaboja glu�i vien�kār�i dzīve.

Viņ� saspringtā piesardzībā izstiepa kaklu. Parasta iela ne�jaukā, lietainā dienā. Jā, briesmas pastāvēja. Ta�u, ja viņ� tik�tu līdz savam dzīvoklim, tad varētu atgūt savas eksistences ikdieni�ķos fragmentus tie�i ikdieni�ķība viņam tagad bi�ja tik dārga. Emblers alka pēc ikdieni�ķības, viņam bija va�jadzīgs viss ikdieni�ķais.

Vai viņi patie�ām iedro�ināsies izsekot viņu �eit? �eit vie�nā no retajām vietām uz zemeslodes, kur cilvēki patie�ām viņu pazina. �ī noteikti bija visdro�ākā vieta. Pat tad, ja viņi parādītos, Emblers nebaidījās no tie�as sadursmes. Viņ� pat neprātīgi ilgojās pēc tās. Nē, Emblers nebaidīsies no tiem, kuri viņu bija ieslodzīju�i, tagad pienācis laiks, kad viņiem vajadzēs baidīties no viņa. Acīmredzot kāds nelietis bija ļaun�prātīgi izmantojis sistēmu, mēģinājis viņu dzīvu aprakt, ie�grūst starp zudu�ām dvēselēm, starp spiegiem, kuri sastin�gu�i depresijā vai kļuvu�i vājprātīgi savos murgos. Tagad, kad Emblers ticis no turienes ārā, viņa ienaidnieki noteikti mēģina slēpties. Lai nu kā, viņi nedrīkst atļauties nākt viņu meklēt �eit, ļ^u�u pilnā ielā, kur notikumā noteikti iesaistī�tos vietējā policija. Jo vairāk cilvēku zinās patiesību par vi�ņu, jo lielāka būs iespēja, ka ienaidniekus atklās.

Uz Konektikutas avēnijas un Ordvejstrītas stūrī Emblers ieraudzīja laikrakstu stendu, kuram gāja garām ik rītu, kad bija pilsētā. Pamanījis aiz letes stāvam lācīgo vīru, kuram trū�ka pāris zobu, Emblers pasmaidīja.

Red�ij, Emblers iesaucās. Red�ij, draugs.

-��� Sveiks, pārdevējs sacīja. Ta�u tā bija mehāniska atbil�de, nevis sasveicinā�anās.

Emblers strauji piegāja viņam tuvāk.

-��� Sen neesam redzēju�ies, vai ne?

Pārdevējs atkal paskatījās uz viņu, bet, �ķita, nepazina.

Emblers palūkojās uz Washington Post kaudzīti, uz laik�raksta aug�ējo eksemplāru, ko bija aprasinājis lietus, un, ie�vērojis datumu, satrūkās. Jaunvāra tre�ā nedēļa nebija brī�nums, ka laiks ir tik auksts. Emblers samirk�ķināja acis. Gandrīz divi gadi. Viņam atņemti gandrīz divi dzīves gadi. Divi ga�di, kas pavadīti aizmirstībā, izmisumā un atsve�inātībā.

Ta�u nu bija laiks pārdomāt zaudēto.

-���� Paklau, Red�ij. Kā tev �ajā laikā klājies? Grūti strādāji? Varbūt darba bija maz?

Red�ija grumbainajā sejā mulsuma izteiksme pārvērtās par aizdomām.

-��� Es tev, brāl, nevar7 iedot ne pensa. Un kafiju ar' es par brīvu nedod'.

-��� Red�ij, paklau tu ta�u mani pazīsti.

-���� Ej nu tālāk, puis, Red�ijs sacīja. Es negrib' nepatik��anas.

Emblers pagriezās, vairs neteikdams ne vārda, un nogāja atliku�o pusi kvartāla līdz lielajai dzīvokļu mājai gotiskajā stilā "Bāskertonu tornim", kur viņ� bija dzīvojis iepriek�ē�jos desmit gadus. Se�stāvu ēka bija celta divdesmitajos gados no sarkaniem ķieģeļiem, to greznoja gai�pelēka betona ko�lonnas un pilastri. Katra stāva gaitenī bija logi, ko daļēji aiz�klāja �alūzijas kā lejup nolaisti plakstiņi.

"Bāskertonu tornis". Mājvieta cilvēkam, kuram nebija īs�tu māju. Strādāt īpa�ās pielaides programmā operatīvās dro�ības augstākajā līmenī būtībā nozīmēja strādāt ar pie�ņemtu vārdu. Neviena Konsulāro operāciju vienība nebija tik slepena kā Politiskās stabilizācijas nodaļa, un ikviens �īs vie�nības aģents zināja tikai citu aģentu segvārdus, ne viņu īs�tos vārdus. Tāds dzīvesveids neļāva izveidot cie�as cilvē�ciskas saistības �ajā darbā lielākoties bija jāatrodas ārzemēs, kur aģents patiesībā nebija sasniedzams un kur vajadzēja pa�vadīt nenosakāmi ilgu laiku. Vai tad Embleram bija kāds īsts draugs? Ta�u tas, ka Emblera mājas dzīve bija tik trūcīga, bija pie�ķīrusi īpa�u nozīmi kontaktam ar nejau�ajiem pazi�ņām mājvietas ielās. Un, lai cik īsi bija laika sprī�i, ko viņ� pavadīja "Bāskertonu tornī", dzīvoklis viņam bija īstas mā�jas. Lai gan Embleram dzīvoklis nenozīmēja tādu svētnīcu kā viņa māja pie ezera, ta�u tas bija ikdieni�ķās eksistences simbols. Vieta, kur izmest enkuru.

Dzīvokļu māja bija būvēta attālāk no ielas, un neliels, ovāls iebraucamais ceļ� ļāva ma�īnām piebraukt pie ieejas. Emblers palūkojās visapkārt un, nemanīdams nevienu, kas interesētos par viņu, gāja namam tuvāk. Tur ta�u kāds viņu noteikti pazīs �veicars, varbūt nama pārvaldnieks vai uz�raugs un ielaidīs viņu dzīvoklī.

Viņ� raudzījās uz lielo balto plāksni ar melniem plastma�sas burtiem tur alfabētiskā kārtībā cits zem cita rindojās mājas iedzīvotāju vārdi.

Emblera vārda nebija. Pēc "Eiera" nākamais bija "Elstons".

Tātad viņi atņēmu�i Embleram dzīvokli? Viņ� jutās vīlies, tomēr ne pārāk izbrīnīts.

-���� Vai varu jums palīdzēt, ser? No siltā vestibila parādī�jās viens no �veicariem, Gregs Denovi�s. Viņa spēcīgo apak��okli kā alla� klāja bieza bārda.

-��� Greg, Emblers draudzīgi ieteicās. Grega pilnais vārds dro�i vien bija Gregors viņ� nāca no kādreizējās Dienvid�slāvijas. Sen neesam redzēju�ies, vai ne?

Izteiksme, kas parādījās Denovi�a sejā, Embleram jau sā�ka kļūt pazīstama tik apjucis skatiens ir cilvēkam, kuru pil�nīgs sve�inieks uzrunā kā draugu.

Emblers noņēma cepuri un pasmaidīja.

-��� Padomā, Greg. Tre�ais C dzīvoklis, vai atceries?

-��� Vai es jūs pazīstu? Denovi�s jautāja. Tomēr arī �oreiz tas nebija īsts jautājums, bet apgalvojums. Noraido�s apgal�vojums.

Laikam gan ne, Emblers klusi sacīja. Tad viņa apju�kums pārvērtās par �ausmām.

Aiz muguras iekaucās riepas, ma�īnai strauji bremzējot uz slapjās ielas. Emblers strauji pagriezās un ieraudzīja, ka tie��i ielas pretējā pusē apstājas balts autofurgons. Viņ� dzirdē�ja, ka atveras un aizcērtas tā durvis un redzēja, ka parādās trīs vīrie�i iestādes apsargu formas tērpos. Viens turēja ro�kās karabīni, divi pārējie bija bruņoju�ies ar pistolēm. Visi trīs skrēja uz viņa pusi.

Autofurgons. Emblers to pazina. Tas piederēja ārkārtējo si�tuāciju "Atguves dienestam", ko federālās valdības slepenās nodaļas izmantoja, lai "aizvāktu" konfidenciālus objektus. �ādi objekti varēja būt vai nu nodevīgi pa�māju aģenti, vai ārzemju aģenti, kas darbojās ASV teritorijā, ta�u tiem visiem bija viena kopīga iezīme nebija paredzēts, ka ar viņiem nodarbosies valsts oficiālās tiesu sistēmas nodaļa. Un �ajā aukstajā, mitra�jā janvāra rītā objekts, ko vajadzēja aizvākt, bija Harisons Em�blers. Vietējai policijai nevajadzētu sniegt nekādus paskaidro�jumus, jo Emblers būtu nozudis krietnu laiku pirms policijas iera�anās. Atklāta sadursme nebija paredzama viņi bija orga�nizēju�i ātru un nemanāmu nolaupī�anu.

Emblers saprata, ka, parādoties �eit, viņ� bija pieļāvis kļūdu, ka vēlmes ņem virsroku pār saprāta balsi. Nu viņ� vairs nedrīkstēja kļūdīties.

Domā! Vajadzēja domāt.

Pareizāk sakot, vajadzēja izmantot intuīciju.

Divos gadu desmitos, strādājot par aģentu, kas darbojas ārvalstīs, viņ� bija spiests līdz pilnībai apgūt bēg�anas un iz�vairī�anās paņēmienus. Tie bija kļuvu�i par viņa otro dabu. Ta�u viņ� nekad neizmantoja loģiskas prāta struktūras, "lē�mumu kokus" un citas garlaicīgas metodes, ko instruktori da�reiz uzspieda iesācējiem. Tā bija savveida spēku pārbau�de intuitīvi atrast izeju no situācijas, ja nepiecie�ams im�provizējot. Citādi draudēja briesmas ieslīgt rutīnā un ieradu�mos, un ikvienu ieradumu pretinieks varēja paredzēt un izmantot savā labā.

Emblers pārlaida skatienu ielai "Bāskertonu" ēkas tuvu�mā. Parastā procedūra būtu aplenkums no trim punktiem lai uz kuru pusi viņ� dotos, uzbrucēju vienība būtu klāt āt�rāk, nekā ēkai piebrauktu furgons. Emblers jau redzēja, ka bruņotie vīri da�i formas tērpos, da�i civiltērpā, pieredzē�ju�u Atguves dienesta aģentu apņēmīgajā gaitā virzījās �urp no abām pusēm. Ko nu? Emblers varētu ieskriet ēkas vesti�bilā un meklēt rezerves izeju. Ta�u �ādu gājienu viņi jau bija paredzēju�i un veiku�i pretpasākumus. Viņ� varētu gaidīt, kamēr parādās gājēju pulciņ�, pievienoties tiem un mēģināt aizbēgt no vīriem, kuri atradās kvartāla tālākajā galā. Ta�u ari tas bija bīstami. Pārstāj domāt, Emblers teica pats sev. Tas bija vienīgais veids, kā pārspēt viņus viltībā.

Cie�i lūkodamies uz vīrieti ar īsstobra �auteni, kas stei�dzās pāri bulvārim, Emblers centās saskatīt viņa seju, lai ari lietus vairs nesmidzināja, bet gāza kā no spaiņa. Tad viņ� nolēma izmantot pa�u bīstamāko variantu.

Viņ� skrēja tie�i pretī vīrietim.

-���� Ko jūs tā ķēpājaties? Emblers blāva. Velns parāvis, neveicieties kā aizmigu�i! Viņ� lai�as projāml Emblers apcir�tās riņķī un ar īk�ķi rādīja uz "Bāskertonu torņa" vestibilu.

-���� Braucām �urp, cik vien ātri varējām, atbildēja vīrs ar karabīni. Emblers tagad redzēja, ka abiem pārējiem ir �etr�desmit piektā kalibra pistoles ar divpadsmit patronām ap�tverē. Milzums munīcijas, lai sagūstītu vienu cilvēku. Ja vien viņiem bija pavēlēts tikai sagūstīt.

Emblers smagiem soļiem gāja pāri ielai uz autofurgonu, kura motors strādāja tuk�gaitā. Visi atbraucēji bija aplenku��i "Bāskertonu torņa" vestibilu jau pēc brī�a viņi apjēgs, ka pieļāvu�i kļūdu.

Emblers piegāja pie baltā autofurgona durvīm �ofera pu�sē, strauji pavēra kabatas portfeli, kas bija piederējis Peri�a salas komandantam, un pacēla to aug�up, it kā rādītu �eto�nu vai apliecību. Emblers atradās pārāk tālu, lai �oferis va�rētu kaut ko izlasīt viņu vajadzēja pārliecināt tikai ar au�toritatīvo �estu. Kad �oferis nolaida loga stiklu, Emblers sāka īstenot savu plānu, �oferis skatījās uz viņu cie�i un vē�rīgi, viņam bija īss, muskuļains kakls kā svarcēlājam.

-���� Vai jums, pui�i, mainīja pavēli? noprasīja Emblers. Viņ� jānogalina, nevis jāsagūsta. Kāpēc tūļājāties? Ja būtu at�brauku�i kaut vai minūti ātrāk, viss jau būtu nokārtots.

�oferis brīdi klusēja. Tad ap viņa lūpām parādījās ciets vaibsts.

-���� Es nevarēju saskatīt to, ko tu man rādīji.

Emblers pēk�ņi juta, ka vīrietis ar lielo, gaļīgo roku sa�grābj viņu aiz labās plaukstas locītavas.

-��� Es teicu, ka nevarēju saskatīt. �oferis runāja zemā un draudīgā balsī. Parādi vēlreiz.

Emblers ar kreiso roku sniedzās kabatā pēc pistoles, ko bija paņēmis no kreisera apsarga, bet �oferis bija pirmklasī�gi trenēts un reaģēja zibenīgi ar brīvās rokas plaukstas pa�matni viņ� gāza pa pistoli, un tā aizlidoja pa gaisu. Embleram vajadzēja rīkoties ātri. Viņ� pagrieza �ofera satverto plaukstas locītavu, parāva to uz savu pusi un uz aug�u līdz plecu līmenim, tad asi rāva lejup, apak�delmu izmantojot kā sviru, un trieca �ofera roku pret lejup nolaistā loga malu.

�oferis ievaidējās, bet nepalaida Emblera roku vaļā. Viņ� to bija satvēris kā tērauda spīlēs. Ar otru roku �oferis sāka taustīties zem paneļa, kur acīmredzot glabājās ierocis.

Emblers atslābināja labo roku un ļāva �oferim viņu gan�drīz vai ievilkt kabīnē iek�ā. Tad viņ� ar rūpīgi tēmētu si�tienu ietrieca kreisās rokas dūri �ofera gāmurā.

�oferis palaida Embleru vaļā un saliecās uz priek�u, ar abām rokām pieķēries pie krekla apkaklītes. Viņ� cīnījās pēc elpas, jo sa�ķaidītais balsenes skrimslis aizsprostoja elpceļus. Emblers atvēra ma�īnas durvis un izrāva �oferi ārā. Tas aiz�streipuļoja da�us soļus tālāk un sabruka zemē.

Kad Emblers nosēdās pie stūres, ieslēdza ātrumu un ma��īna aizjoņoja pa ielu, viņ� vēl sadzirdēja apjuku�o otrās vie�nības viru kliedzienus. Ta�u viņi vairs neko nevarēja izdarīt.

Nebija ko apskaust brigādes komandieri, kuram būs jā�paskaidro, kā objekts, būdams viņiem deguna galā, aizmucis, turklāt aizmucis ar brigādes ma�īnu. Tomēr Emblers �o manevru nebija iepriek� ne aprēķinājis, ne paredzējis. To at�cerēdamies, viņ� tagad saprata, ka viņa rīcību ierosinājusi pirmā vīrie�a sejas izteiksme piesardzīga, pēto�a un� ne�pārliecino�a. Kā medniekam, kas nav dro�s, vai atradis sa�vu medījumu. Atguves dienesta brigāde bija nosūtīta uzde�vumā pārāk steidzīgi, tāpēc tai nebija iedotas fotogrāfijas. Vajātāji domāja, ka Emblers rīkosies tā, kā bēgļi gandrīz vienmēr rīkojas �ādās situācijās, proti, nodos sevi, mēģinot skriet projām. Ta�u kā gan vajāt lapsu, kas skrien kopā ar dzinējsuņiem?

Autofurgons lieliski noderēja aizbēg�anai, tomēr drīz vien tas varētu kļūt par, tēlaini izsakoties, bākas uguni, kas vajātājiem signalizē par viņa atra�anās vietu. Nobraucis da��as jūdzes pa Konektikutas avēniju, Emblers iegrieza furgo�nu sānieliņā un atstāja darbojamies brīvgaitā, aizdedzes at�slēgu pamezdams ma�īnā. Ja viņam patie�ām paveiksies, kāds ma�īnu nozags.

�obrīd palikt nemanāmam būtu visvieglāk kādā ļau�u pil�nā rajonā, kur līdzās atrastos gan dzīvojamie kvartāli, gan biznesa iestādes, rajonā, kur atrodas vēstniecības, mākslas muzeji, baznīcas, grāmatveikali un dzīvojamās mājas. Rajo�nā, kur uz ielām ir daudz cilvēku, piemēram, Djūponta loka apkaimē. Djūponta lokā krustojās pilsētas trīs galvenās avē�nijas, un tur alla� valdīja dzīva rosība. Pat �ajā drūmajā zie�mas rītā cilvēki tur nāca un gāja. Emblers lur iesēdās takso�metrā, izkāpa Ņūhemp�īras avēnijas un Divdesmitās ielas krustojumā un veikli iejuka tūristu pulkā. Viņam bija pado�mā noteikts galamērķis, bet viņ� izlikās garlaikojamies un bezmērķīgi klaiņojam.

Atrazdamies pūlī, Emblers centās paturēt redzeslokā ap�kārtni, bet tie�i neskatīties ne uz vienu. Ta�u ik reizi, kad viņa skatiens apstājās pie kāda garāmgājēja, atgriezās sen pa�zīstamā izjūta, kas mēdza rasties, kad maņas bija īpa�i sa�asinātas it kā viņ� lasītu lapas sve�ās dienasgrāmatās. Pie�tika ar vienu a�u skatienu, lai Emblers ievērotu steidzīgi tipinām sievieti septītajā gadu desmitā ar balinātiem matiem, ar ielo�u svārkiem, kuru mala bija redzama zem vaļējā rū�tainā mēteļa, ar lieliem, apzeltītiem auskariem un plastikāta iepirkumu somu no Ann Taylor, ko sieviete bija pārāk cie�i satvērusi dzīslainajā rokā. Lai izietu no mājām, viņa bija posusies vairākas stundas posusies tādēļ, lai ietu uz veikalu. Seja ar īgni savilkto muti liecināja par vientulību, lietus lā�ses uz vaigiem tiklab varēja būt asaras. Embleram likās, ka bērnu viņai nav, un varbūt arī tāpēc viņas vaibstos vīdēja no�ēla. Kādreiz, bez �aubām, sievietei bijis vīrs, kur� grasī�jies padarīt viņu laimīgu un aizpildīt viņas dzīvi, vīrs, kur� pirms desmit gadiem? vēl agrāk? kļuvis nemierīgs un at�radis jaunāku un svaigāku sievieti, lai tā padarītu laimīgu viņu un aizpildītu viņa dzīvi. Tā nu sieviete gāja iepirkties, ta�u uzmanījās, lai neiztērētu pārāk daudz, gāja sastapties ar kādu draudzeni, lai kopīgi iedzertu tēju, varbūt uzspēlēt brid�u, ta�u ne tik bie�i, kā viņai gribētos. Emblers nojauta, ka viņa dziļi vīlusies cilvēkos. Varbūt sieviete juta, ka viņas nomāktība citus atbaida cilvēki likās pārāk aizņemti, un viņas izolētība skumjas padarīja vēl dziļākas, un cilvēki vēl jo mazāk vēlējās viņas sabiedrību. Tā nu viņa iepirkās ie�gādājās tērpu, kas bija pārāk meitenīgs un viņai nepiestāvē�ja, vai meklēja "izdevīgas cenas" vai "lielas atlaides" sievie��u apģērbiem, kuri izskatījās glu�i atbilsto�i "atlaides" cenai. Vai Emblera pieņēmumi vienmēr bija pareizi? Tam nebija se�vi�ķas nozīmes viņ� zināja, ka būtībā tie ir patiesi.

Viņ� ieraudzīja uzkumpu�u, jaunu melnādainu vīrieti no��ļuku�os d�insos un cepurē ar nagu, kas bija uzlikta virs raiba lakatiņa, ar rombveida kniedi ausī un bārdas laukumiņu zem zoda. Viņ� bija bagātīgi salaistījies ar Aramis smar�ūdeni un lūkojās pāri ielai uz kādu citu jaunu vīrieti, kur� bija lepns un elegants, ar tik muskuļainām kājām kā sportistam un ga�riem gai�iem matiem; tad vīrietis novērsa skatienu piespie�dās novērsties, lai neviens nemanītu viņa interesi. Meitene ar kokosrieksta brūnu ādu, pilnīgām krūtīm, iztaisnotiem matiem un tum�u, spīdīgu lūpu krāsu uz biezajām lūpām, ma�za auguma meitene, kas augstpapē�u kurpēs centās izskatī�ties garāka, ļoti pūlējās tikt līdzi melnādainajam jauneklim viņas draugam, vismaz tā viņ� meitenei ļāva iedomāties. Bei�gu beigās meitene sāks brīnīties, kāpēc draugs, kas uz ielas likās tik di�īgs un pa�apzinīgs, divatā ar viņu kļūst atturīgs un neizlēmīgs, viņa nevarēs saprast, kāpēc viņu pastaigas tik drīz beidzas un kurp viņ� dodas pēc tam. Ta�u Emblers sa�prata, ka meitenei arvien vēl nav ne jausmas, ka puisis spēj būt tāds, kāds viņ� patiesi ir, tikai, būdams kopā ar citiem jauniem vīrie�iem tādiem kā viņ�.

Interneta kafejnīca bija turpat, kur agrāk, netālu no Septiņ�padsmitās ielas un baznīcas, trīs kvartālus uz austrumiem no Djūponta loka. Emblers izvēlējās sēdēt pie datora, no kurienes labi varēja redzēt kafejnīcas logu, lai viņu atkal nejau�i nepār�steigtu. Uzklik�ķinājis pa taustiņiem, viņ� atvēra Slepeno sa�rakstu kopējo datubāzi, ko koordinēja Tieslietu ministrija un kas bija paredzēta daudzajām federālajām aģentūrām, ku�ras bija iesaistītas tiesiskās kārtības nodro�inā�anā. Piekļuves kodi, ko Emblers atcerējās kā pa miglu, vēl bija derīgi. Nu viņ� iek�ējās meklē�anas sistēmā ierakstīja savu pilno vārdu Harisons Emblers -, viņ� gribēja redzēt, vai pie viņa vārda ir karodziņ�. Pēc da�iem mirkļiem parādījās ziņojums.

HARISONS EMBLERS neviens dokuments neatbilst.

Tas bija savāds defekts ikvienam federālā dienesta dar�biniekam pat tad, ja viņ� vairs nebija algu sarakstā, vajadzēja parādīties vismaz formālajā sarakstā. Un, lai gan Emblera kā Konsulāro operāciju aģenta identitāte obligāti tika izņemta no �ādām datubāzēm, viņa aizsega darbam Valsts departa�menta sarakstā vajadzēja parādīties.

Sapīkumā paraustījis plecus, Emblers klik�ķināja pa taus�tiņiem un iegāja Valsts departamenta tīmekļa vietnē, tad no�kļuva aiz ugunsmūra līdz darbinieku iek�ējai datubāzei, ku�rai bija zems dro�ības līmenis, lai gan tā bija aizsargāta ar paroli. Pārbaudīt viņa civilo aizsega darbu tam vajadzēja būt vienkār�am uzdevumam. Ja kāds visu �o gadu laikā jau�tātu, Hals Emblers alla� varētu paskaidrot, ka viņ� ir vidēja līmeņa �tata darbinieks Valsts departamentā, kur strādā iz�glītības un kultūras jautājumu nodaļā. Par tematu "kultūras diplomātija", "draudzība uz izglītības pamata" un tā tālāk Emblers vajadzības gadījumā varēja runāt gari un pla�i, ne aci nepamirk�ķinot. Nebija svarīgi, ka �iem jautājumiem ne�bija nekāda sakara ar viņa īsto nodarbo�anos.

Emblers �ad tad prātoja, kas notiktu, ja kādā kokteiļu va�karā viņ� patiesi atbildētu uz jautājumu, ar ko nodarbojas. Es? Es strādāju visaugstākās slepenības nodafā, kas pieder ļoti slepe�nam izlūko�anas dienestam, ko sauc par Konsulārajām operācijām. Speciālas pielaides programma, atļauja izsniegta tikai divdesmit pie�ciem cilvēkiem no valdības. To sauc par Politiskās stabilizācijas noda�ļu. Ar ko tā nodarbojas? Nu, ar daudz ko. Diezgan bie�i ar cilvēku nogalinā�anu. Ar tādu cilvēku nogalinā�anu, kuri, cerams, ir sliktāki par tiem, kurus nodaļa no viņiem glābj. Protams, dro�i jau to nekad nevar zināt. Vai drīkstu jums piedāvāt vēl vienu glāzi?

Ierakstījis savu vārdu Valsts departamenta datubāzē, Em�blers uzsita pa ievadī�anas taustiņu un da�as sekundes tās �ķita velkamies veselu mū�ību gaidīja atbildi. DARBINIEKS HARISONS EMBLERS NAV ATRASTS. LŪDZU, PĀRBAUDIET PAREIZRAKSTĪBU UN MĒĢINIET VĒLREIZ.

Emblers pameta skatienu logā, no kura varēja pārredzēt ielu, un, lai gan viņ� neko neparastu tur nesaskatīja, viņam izspiedās auksti sviedri. Tad viņ� meklēja savu vārdu Sociā�lās nodro�inā�anas datubāzē.

HARISONS EMBLERS NAV ATRASTS.

Tas bija bezjēdzīgi! Emblers pēc kārtas izmēģināja vēl vai�rākas datubāzes, meklēja un meklēja. Ta�u visās atkārtojās tracino�ā frāze, variācijas par nolieguma tematu.

JŪSU PIEPRASĪJUMS NEATBILST NEVIENAM DOKUMENTAM.

NAV NEVIENA IERAKSTA "HARISONS EMBLERS".

HARISONS EMBLERS NAV ATRASTS.

Pēc pusstundas Emblers bija pārbaudījis vairāk nekā de�viņpadsmit datubāzes gan federālās, gan �tata. Velti. It kā viņ� nekad nebūtu eksistējis.

Vājprāts!

Ausīs atkal ieskanējās Peri�a salas psihiatru balsis ar vi�ņu ērmīgajām diagnozēm. Protams, tās bija blēņas, pilnīgas blēņas. Emblers skaidri zināja, kas viņ� ir. Viņ� spilgti, skaid�ri un pilnīgi atcerējās visu savu dzīvi līdz brīdim, kad tika ievietots iestādē. Viņa dzīve noteikti bija neparasta, saviju�sies ar neparasto nodarbo�anos, bet tā bija Emblera vienīgā dzīve. Te katrā ziņā vajadzēja būt kādam pārpratumam, kā�dai tehniskai kļūdai par to Emblers bija pārliecināts.

Viņ� vēlreiz ātri uzklik�ķināja da�as rindiņas, bet atkal sa�ņēma noraido�u atbildi un sāka prātot, vai tie�ām skaidrība un noteiktība kļuvusi par greznību par greznību, ko viņ� nu vairs nedrīkstēja atļauties.

Piepe�i Emblera redzeslokā nonāca balta ma�īna nē, furgons, kas brauca ļoti ātri, daudz ātrāk par citām. Tad vēl viens. Un tre�ais, kas piebrauca tie�i pie kafejnīcas durvīm.

Kā viņu tik ātri atradu�i? Ja interneta kafejnīca bija reģis�trējusi sava privātā tīkla IP adresi un ja �tata departamenta datubāzē instalēta ciparu shēma, tad viņa meklējumi varēja aktivēt pretmeklējumu sistēmu un atrast viņa lietotā TCP/ IP tīkla sistēmas fizisko adresi.

Emblers pielēca kājās, izskrēja pa durvīm ar uzrakstu 'Ti�kai personālam" un brāzās aug�up pa kāpnēm ja palaimē�sies, viņ� tiks uz jumta un no turienes uz blakusēkas jum�ta� Ta�u vajadzēja rīkoties ātri, kamēr Atguves dienesta brigāde vēl nav paguvusi izkārtoties. Emblers skrēja, tvar�stīdams gaisu, un viņam prātā ie�āvās kāda doma. ja Hals Emblers neeksistē, kuru tad viņi vajā?

�T vieta viņam alla� bija nozīmējusi svētnīcu. Tā bija pavi�sam vienkār�a būda, celta no vietējiem baļķiem, gandrīz tik�pat pirmatnēja kā apkārtējā daba. Griestu sijas un grīdu, spā�res, pat māla skursteni kādā siltā vasarā to visu viņ� bija darinājis pats savām rokām, gandrīz ar ķēdes zāģa palīdzību vien. Būda bija domāta vienam cilvēkam, un viņ� te alla� bija pilnīgi viens. Viņ� nekad nestāstīja par būdu itin nevienam. Pārkāpjot noteikumus, viņ� nebija teicis saviem darba devē�jiem, ka iegādājies nelielo zemes gabalu vēl lielākai slepenī�bai viņ� īpa�uma iegādi bija noformējis caur kādu ārzonas biznesa kompāniju, ko būtu grūti atklāt. Būda piederēja tikai viņam vien. Reizēm, atgriezies no kāda uzdevuma, kad viņ� vairs nespēja ne paskatīties uz apkārtējo pasauli, viņ� tie�i no Dalesa starptautiskās lidostas brauca neapstādamies uz vienkār�o būdu uz patvērumu, trīs stundās pārvarēdams simt astoņdesmit jūdzes. Viņ� sēdās laivā, devās ezerā zvejot asarus un mēģināja paglābt vismaz kādu dvēseles daļu no krāp�anas un izlik�anās labirinta, kur viņu bija ierāvis darbs.

Diezin vai Esvela ezers bija atzīmēts kartē kaut vai kā zils plankumiņ�, bet �eit viņa sirds līksmoja. Te, Saurlendas kal�nu pakājē, beidzās lauki un sākās me�ains apvidus ar vīto�lu, bērzu un riekstkoku audzēm un biezu pame�u. Pavasarī un vasarā kokus klāja lapotne, ziedēja puķes, nogatavojās ogas. Tagad janvāri gandrīz visi koki bija kaili. Tomēr apkārtne likās skaista tas bija apsolījuma skaistums. Da�bai, tāpat kā viņam, bija nepiecie�ams laiks atspirg�anai.

Viņ� bija noguris līdz nāvei tā bija cena par ilgajām sa�springtas modrības stundām. Da�u kvartālu atstatumā no interneta kafejnīcas viņ� bija dabūjis vecu, zilu Dodge Ram minifurgonu. Tas bija savāds brauciens; ma�īnu viņ� paņēma glu�i vienkār�i tāpēc, ka īpa�nieks zem pakaļējā riteņa spār�na bija piestiprinājis kārbu ar aizdedzes rezerves atslēgu. Tā�da kārba bija muļķīgs izdomājums, un to acīmredzot lietoja autobraucēji, kuri rezerves atslēgu vērtēja augstāk par sava braucamrīka dro�ību. Divpadsmit gadus veco zaļo Honda Civic, ar ko viņ� brauca pa�reiz, viņ� bija sameklējis Trentonas dzelzceļa stacijas diennakts stāvvietā, un no zagļiem tā bija pasargāta tikpat dro�i pareizāk sakot, pavir�i. Ma�īna iz�skatījās pavisam neievērojama, tie�i tāda, kādu viņ� bija ce�rējis dabūt, un līdz �im tā bija noderējusi labi.

Braucot uz ziemeļiem pa trīsdesmit pirmo �oseju, viņu mocīja viena vienīga doma. Kur� ar viņu bija tā izrīkojies? Tie�i �is jautājums viņu bija vajājis mēne�iem ilgi. Pret viņu bija vērsu�ās Savienoto Valstu valdības likumīgās, lai arī sle�penās organizācijas. Ko tas nozīmēja? To, ka bija kāds cil�vēks, kas viņu apmelojis, kaut kā iegāzis viņu, iestāstījis priek�niecībai, ka viņ� sajucis prātā un kļuvis par draudu dro�ībai. Varbūt kāds cilvēks vai cilvēku grupa, kuri varēja piekļūt �tata varas pārstāvjiem, bija tieku�ies panākt, lai viņ� izgaist; tie bija cilvēki, kuri viņu uzskatīja par draudu, to�mēr bija nolēmu�i, ka nogalināt viņu nevajag. Viņam galvā sāka pulsēt sāpes kā ļaundabīgs zieds, kas auga augumā. Pa�līdzēt varētu viņa kolēģi Politiskās stabilizācijas nodaļā bet kā viņus lai atrod? Viņi nesēdēja pie rakstāmgalda, nebija nevienā regulāra darba sarakstā, bet pastāvīgi mainīja atra��anās vietu kā �aha figūras. Un viņ� pats nezin kā bija iz�slēgts no visiem elektroniskajiem forumiem, kas viņam bija zināmi. Harisons Emblers nav atrodams tas bija vājprāts, to�mēr viņ� tur saskatīja ari noteiktu metodi. Viņ� to izjuta, �o ļaundabīgumu glu�i tāpat kā pulsējo�ās galvassāpes, kas ikvienu domu padarīja par moko�u piepūli. Viņi bija centu��ies panākt, lai Emblers nozūd. Mēģināju�i viņu aprakt dzī�vu. Viņi! Kaitino�ais, neko neizsako�ais daudzskaitlis viņil Vārds, kas izteica visu un neko.

Lai paliktu dzīvs, viņam vajadzēja zināt vairāk, ta�u viņ� nespēja uzzināt neko vairāk, kamēr nebija dro�s, ka paliks dzīvs. Beringtona ūdenskritums Hanterdonas apgabalā Ņūd�ersijā atradās sānis no trīsdesmit pirmās �osejas, kas gāja caur Ņūd�ersijas lauku dienvidrietumu daļu, kur krustojās daudzi nelieli, kartē neatzīmēti ceļi. Divas reizes viņ� iegrie�zās kādā no �iem sānceļiem, lai pārliecinātos, ka viņam ne�seko, ta�u neko aizdomīgu nemanīja. Ieraudzījis nelielu ceļa�zīmi ar uzrakstu "Beringtona ūdenskritums", viņ� paskatījās pulkstenī uz paneļa. Tagad bija pus�etri pēcpusdienā. Vēl �o�rīt viņ� bija ieslodzīts maksimālas dro�ības līmeņa psihiatri�jas iestādē. Tagad viņ� jau bija tikpat kā mājās.

Ceturdaļjūdzes attālumā no piebraucamā ceļa ezeram Em�blers nobrauca ma�īnu no ceļa un atstāja paslēptu hemlokegļu un ciedru pudurī. Dzeltenbrūnā jaka ar sintētiskās �ķied�ras pildījumu, ko viņ� bija dabūjis pa ceļam, sildīja. Soļojot pa mīksto zemi, kur zem kājām klusi �aukstēja lapas un prie��u skujas, viņ� juta, ka spriedze atslābst. Tuvodamies eze�ram, viņ� pazina un atcerējās katru koku. Viņ� dzirdēja, kā saplivina spārnus pūce, kas sēdēja milzīgā, kailā cipresē; �ķi�ta, tās sarkanīgajam stumbram nav mizas, tas bija mezglains un rievains kā vecas sievietes kakls. Jau gandrīz varēja sa�skatīt no veciem ķieģeļiem mūrēto skursteni Makgrudera bū�das ielīku�ajā jumtā būda atradās bīstami tuvu ezera ma�lai pretējā krastā. Alla� �ķita, ka pamatīga vētra būdu var ieskalot tie�i ezerā.

Pagājis garām biezai egļu audzei, viņ� izgāja caur me�u un nonāca brīnumainajā klajumā, kur pirms septiņiem gadiem bija nolēmis celt savu būdu. Klajumu no trim pusēm ietvēra krā�ņu, vecu mū�zaļo koku siena tā nodro�ināja ne vien no�ķirtību, bet arī mieru skatu uz rāmo ezeru, ko ieskāva vecie koki.

Beidzot viņ� bija atgriezies. Dziļi ievilcis plau�ās spirgto gaisu, viņ� spēra soli klajumā no egļu paēnas un palūkojās uz�

� tuk�o laukumiņu, kur vajadzēja atrasties viņa būdai. Tas pats klajums, kuru viņ� bija atradis pirms septiņiem ga�diem, kad bija nolēmis te būvēties.

Embleru kā milzīgs vilnis pārņēma reibonis un dziļ� ap�jukums, likās, ka zem kājām sāk līgoties zeme. Tas bija kaut kas neiedomājams. Būdas nebija. Ne būdas, pat nevienas zī�mes, ka būda te bijusi. Zāle un krūmāji bija pilnīgi neskarti. Emblers ārkārtīgi skaidri atcerējās, kur bija uzcēlis baļķu bū�du tomēr nu viņ� redzēja vienīgi sūnu laukumiņus, zemei pieplaku�us kadiķu krūmus un nelielu, aptuveni divdesmit vai trīsdesmit gadus vecu īvi, ko bija apgrauzu�i brie�i. Viņ� apstaigāja laukumu, uzmanīgi vērodams, vai nemanīs kādu zīmi, ka te bijis cilvēks vai nu senāk, vai nesen. Nekā. Ti�kai neskarts zemes gabals, tie�i tāds, kādu viņ� to bija reiz iegādājies. Beidzot, nespēdams atvairīt neizpratnes mulsu�mu, viņ� noslīga ceļos uz aukstajām sūnām. Viņ� baidījās pat formulēt jautājumu, kas uzdzina bailes, tomēr bija nepiecie��ams vai viņ� varēja uzticēties pats savām atmiņām? Pie�mēram, septiņiem pēdējiem dzīves gadiem vai viņa atmi�ņas par tiem bija reālas? Vai arī tas, ko viņ� pa�reiz redzēja, ir tikai ilūzija, un viņ� kuru katru brīdi var pamosties un konstatēt, ka atrodas 4V nodaļas baltajā, slēgtajā palātā?

Emblers atcerējās, ka viņam reiz kāds teicis sapnī cil�vēks nesajūtat smar�as. Tad viņ� �obrīd nesapņoja. Viņ� va�rēja saost ezera ūdens smar�u, tikko jau�amo trūdu smaku, ko izplatīja lapas un slieku uzrakņātā zeme, skujkoku sveķu vieglo aromātu. Nē, paldies Dievam, tas nebija sapnis.

Un tie�i tāpēc tas līdzinājās murgainam sapnim.

Emblers piecēlās kājās un izgrūda dziļu niknuma un vil��anās pilnu rēcienu. Viņ� bija atbraucis uz savu dvēseles mā�ju, bet mājas vairs nebija. Gūsteknis vismaz varēja lolot ce�rību par bēg�anu, spīdzinā�anas upurim viņ� to zināja pats no savas pieredzes bija cerība uz atelpu. Ta�u ko vairs va�rēja cerēt radība, kas zaudējusi savu svētnīcu?

Te viss bija tik pazīstams un vienlaikus sve�s. Tie�i tas tra�cināja visvairāk. Emblers sāka staigāt �urpu turpu, klausī�damies ziemas putnu svilpo�anā un �iepstē�anā. Tad viņ� iz�dzirda vāju, svelpjo�u troksni un tūlīt sajuta triecienu un asas sāpes zem kakla.

Laiks �ķita apstājamies. Emblers ar roku sataustīja kādu priek�metu, kas bija iedūries viņa ķermenī, un izrāva to. Tā bija gara, spalvaskātam līdzīga bulta, kas bija trāpījusi krū�kaula aug�daļā tie�i zem rīkles un tur iestrēgusi kā nazis kokā.

Emblers atcerējās, kā mācību grāmatā bija nosaukta �ī krū�kaula daļa manubriutn. Uzbrūkot nebija ieteicams trā�pīt tajā, jo tur kauls bija ļoti ciets. Tas nozīmēja, ka Embleram ļoti paveicies. Viņ� palīda zem kādas lielas hemlokegIes zemajiem zariem un, cerot, ka paslēptuvē vismaz �obrīd nav saskatāms, pētīja metāla stieni.

Tā nebija vienkār�a bulta, bet �ļirce bultas veidā ar atska�bargām, izgatavota no nerūsējo�a tērauda un plastmasas. Uz �ļirces korpusa bija sīki melni burti, kas apzīmēja �ļirces saturu karfentanīls, sintētiskais opioīds, ar desmit tūksto� rei�u spēcīgāku iedarbību kā morfīnam. Lai nogāztu no kājām se�as tonnas smagu ziloni, pietiktu ar desmit miligramiem �īs vielas, bet cilvēkam vajadzīgā deva bija mērāma mikrogramos. Krū�kauls bija tik tuvu ādai, ka adatas atskabargas nebija varēju��as aizķerties audos. Ta�u kā tad ar �ļirces saturu? Tā bija tuk�a, bet Emblers nezināja, vai �ļirce iztuk�ojusies, pirms viņ� to izrāva, vai pēc tam. Viņ� ar pirkstiem aptaustīja cieto kaula malu zem rīkles. Vietā, kur bija trāpījusi bulta, viņ� sajuta sāpī�gu pacēlumu. Tomēr pagaidām Embleram galva bija skaidra. Cik ilgi viela jau atradās viņa organismā? Refleksi nebija kļuvu�i lēnāki dro�i vien ne ilgāk par divām sekundēm. Tomēr vie�las iedarbībai pietiktu ar vienu vienīgu pilīti.

Kāpēc tad viņ� vēl nebija zaudējis samaņu? Uz atbildi ne�bija ilgi jāgaida. Nu Emblers sāka apjaust, ka domas kļūst neskaidras un miglainas. �ī sajūta bija labi pazīstama viņ� saprata, ka ar līdzīgām narkotikām daudzkārt zāļots Peri�a salā. Iespējams, ka viņam izveidojusies zināma tolerance.

Turklāt viņu bija pasargājis vēl kāds faktors. Tā kā ada�tas tuk�ais gals bija iedūries kaulā, tad �ķidrums no �ļirces nebija varējis izplūst brīvi. Un, protams, vielas devai, kas at�radās �ļircē, noteikti vajadzēja būt subletālai, citādi lode būtu vienkār�āks risinājums. Lai gan �āda bulta bija paredzēta kā ievada pasākums nolaupī�anai, ta�u tās nolūks nebija viņu nogalināt.

Embleram nu jau vajadzēja gulēt bezsamaņā, bet viņ� bi�ja kļuvis tikai gausāks gausāks tie�i �obrīd, kad nekādi ne�drīkstēja atļauties zaudēt spēju rīkoties. Prie�u skuju paklājs �ķita tik jauka vieta, kur apgulties un brītiņu nosnausties. Tikai da�as minūtes. Viņ� atpūtīsies un pamodīsies atspirdzis. Tikai da�as minūtes.

Nē! Nedrīkstēja padoties. Vajadzēja izjust bailes. Emblers atcerējās, ka narkotiskās vielas karfentanīla izvadī�anas pusperiods ir deviņdesmit minūtes. Pārdozē�anas gadījumā op�timālā ārstē�anas metode bija opiātu antagonista naloksona ievadī�ana. Ta�u, ja naloksons nebija pieejams, varēja izman�tot epinefrīna injekciju. Epinefrīns. Bie�āk to mēdza saukt par adrenalīnu. Viņ� izdzīvos, nevis apvaldot �ausmu izjū�tu, bet ļaujot tai vaļu.

Baidies, viņ� atkārtoja pats sev, rāpus līzdams ārā no lielās hemlokegles zaru aizsega un, staipīdams kaklu, lūkojās vis�apkārt. Pēk�ņi viņ� patie�ām sajuta bailes, kad atkal izdzirda vājo, svelpjo�o troksni, kad tikai da�u collu attālumā, �ķeļot gaisu, garām aiz�āvās vēl viena bulta. Asins straumē ieplūda adrenalīns, mute kļuva sausa, sirds sāka neprātīgi dauzīties un vēderā iemetās kamols. Kāds Embleru izsekoja. Tātad kāds noteikti zināja, kas viņ� patiesībā ir. Bailes izgaisa, to vietā parādījās dziļi iesakņotās apmācības un instinkta vei�dotās sakarības.

Abas bultas bija iz�autas no vienas un tās pa�as vietas, no ezera krasta. Ta�u no cik liela attāluma? Parasti �ādi izsekotāji vairījās pienākt upurim pārāk tuvu, jo �auteni ar narkotisko vielu �ļirci varēja izmantot, paliekot dro�ā attā�lumā. Tomēr, ņemot vērā bultveida �ļir�u ierobe�oto trāpī�juma distanci, attālums lidz snaiperim nevarēja būt visai liels. Emblers domās pārstaigāja apkaimi uz dienvidrietumu pu�si, cenzdamies iztēloties ikvienu objektu. Tur atradās liela hemlokegļu audze ar brūniem �iekuriņiem zaru galos, vir�kne laukakmeņu, pa kuriem varēja kāpaļāt, dziļa grava, kur vasarā miklajā paēnā zēla orhidejas. Pie vecas, slimas gobas bija piestiprināta platforma brie�u medībām.

Protams. Stingrā, pārvietojamā platforma, kas bija "uz lai�ku" piestiprināta pie koka pirms vairākiem gadiem, tur bija palikusi līdz pat �im laikam. Sēdekļa izmēri bija aptuveni trīs pēdu garumā un platumā, tas bija nostiprināts pie koka ar stin�grām siksnām un pāris bultskrūvēm, kas iedzītas koka stum�brā. Embleram bija palicis atmiņā, ka medību platforma atro�das aptuveni divpadsmit pēdu augstumā no zemes, un tur zemes līmenis atradās aptuveni divpadsmit pēdu augstāk par vietu, kur pa�reiz bija Emblers. To būtu izmantojis ikviens profesionāls aģents. Cik ilgi vīrietis ar �autenē ielādēto narko�tikas �ļirci bija pētījis Embleru, pirms nospieda iero�a mēlīti? Un velns lai parauj! kas galu galā tie bija par cilvēkiem?

Nenoteiktība sāka Embleru nogurdināt un nez kā atkal aktivēja karfentanīla mikrogramus viņa asinīs: Es te varētu atpūsties. Tikai da�as minūtes. Gandrīz vai �ķita, ka varenais opiāts �ukstus viņam to ieteic. Nē\ Emblers cīnījās, lai atgriez�tos pa�reizējā krīzes situācijā �eit un tagad. Pagaidām viņ� bija brīvs, viņam vēl bija iespēja. Vienīgi tā Embleram bija nepiecie�ama iespēja.

Iespēja likt medniekam pa�am izbaudīt bailes, kuras viņ� bija izraisījis, iespēja pielavīties vajātājam.

Pats grūtākais bija turēties pēc iespējas tuvāk zemei un virzīties caur me�u klusi, bet dro�i. Vajadzēja likt lietā tre�niņā apgūto paņēmienu, ko viņ� bija izmantojis ļoti reti. Biezi saaugu�ajā pame�ā Emblers piecēlās tupus, lēni pacēla aug�stāk vienu saliekto kāju un, iztaisnojis to celī, izstiepa pēdu uz priek�u, ar pirkstgalu uzmanīgi pieskardamies zemei tā, lai nenokrak�ķētu ne zariņ�. Tad viņ� ar līganu kustību pie�lika pie zemes pēdas pārējo daļu līdz pat papēdim.

Viņ� raudzījās, lai ķermeņa svars būtu vienlīdzīgi sada�līts pa visu pēdu, tādējādi maksimāli izmantodams atbalsta punktu un samazinādams ķermeņa spiediena spēku. Lēni un dro�i, viņ� sev iegalvoja, ta�u Emblers nekad nemēdza rīko�ties lēni. Ja asinīs neriņķotu atliku�ais karfentanīls, Emblers nebija dro�s, vai viņ� noturētos neskrējis.

Beidzot viņ� bija lokveidā aizrāpies garām gobai un tādā pa�ā ceļā atgriezies pie tās. Atrazdamies aptuveni trīsdes�mit pēdu attālumā no gobas, Emblers pamanīja, ka cauri ka�zenājam, koku stumbriem un zariem var saskatīt gobu, un lūkojās uz vietu, kur vajadzēja atrasties platformai.

Ta�u, lai gan koks bija tie�i tāds, kā viņ� iedomājās, plat�formas tur nebija. Ne zīmes no tās. Lai gan gaiss bija salts, Emblers nosvīda, viņu sagrāba ba�as. Ja tā nebija vecā me�dību platforma�

Uzpūta vēja brāzma, un viņ� saklausīja vāju, bet skaidri uztveramu skaņu koks berzējās pret koku. Viņ� pagriezās uz to pusi, no kurienes nāca skaņa, un beidzot ieraudzīja. Brie�u medību platforma. Tikai cita lielāka, augstāka un, �ķita, jaunāka, tā bija piestiprināta pie vecas platānas resnā stumbra. Emblers tuvojās tai, cik vien klusi spēdams. Visap�kārt kokam bija saaudzis me�ro�u biezoknis. Kaut tas zie�mā būtu nometis ne vien lapas, bet arī ērk�ķus! Roze te bija ieceļojusi no Āzijas, un tās dzinumi bija saviju�ies kā dze�loņstieples. Tās tiklab varēja būt īstas dzeloņstieples, kas ap�vītas ap deviņdesmit pēdu augsto platānu.

Emblers lūkojās caur zariem gar sīkajām, sarainajām sēklu pogaļām, kas iezīmējās pret debesīm kā zaros pakarināti jūrase�i, un beidzot saskatīja cilvēka figūru. Tas bija liela auguma vīrietis, ģērbies maskē�anās tērpā un, par lai�mi, skatījās uz pretējo pusi. Tas nozīmēja, ka viņ� nav pa�manījis Emblera kustē�anos; �āvējs uzskatīja, ka viņ� jopro�jām atrodas kaut kur zemes gabalā, kas nolaideni saskārās ar ezeru. Emblers palūkojās atkal, cenzdamies vēlās pēcpus�dienas nokrēslī saskatīt pēc iespējas labāk. �āvējs raudzījās Steiner autofokusa binoklī tas bija armijas modelis ar objektlvu, kura stiklu klāja aizsargslānis pret atspīdumu, un za�ļu, ūdensdro�u apvalku un cie�i, metodiski pētīja me�u.

Viņam plecā karājās gara �autene. Acīmredzot no tās viņ� �āva bultas. Ta�u vīrietim pie sāniem bija arī cits, neliels ie�rocis sprie�ot pēc apveida, tas bija Beretta M92. Deviņu mi�limetru kalibra pistole, ASV armijas ierocis, bet parasti to iz�sniedza īpa�o operāciju vienībām.

Vai vīrietis bija viens?

�ķita, ka viens viņam nebija ne portatīvās rācijas, ne mo�bilās komunikācijas aparāta, ne austiņu, kam vajadzētu būt, ja viņ� strādātu brigādē. Ta�u uz pieņēmumiem vien nedrīk�stēja paļauties.

Emblers vēlreiz aplaida skatienu visapkārt. Skatu uz snai�peri daļēji aizsedza kāds resns vecās platānas zars, miza bi�ja plankumaina, bet gluda. Zars ja Emblers pavirzītos pa kreisi un palēktos uz aug�u, tad varētu zaru satvert tajā vie�tā, kur tas bija resns diezgan, lai noturētu viņa svaru. Zars bija taisns, gandrīz horizontāls, aptuveni divdesmit piecas pēdas gar�, un piecpadsmit pēdu attālumā no stumbra tas bija tik resns kā Emblera aug�stilbs, tāpēc viņ� domāja, ka zars būtu piemērots viņa nolūkam. Ja viņ� varētu uzlēkt uz tā, tad tiktu pāri ērk�ķainajiem krūmiem un atrastos pāris jardu attālumā no platformas.

Emblers sagaidīja nākamo vēja brāzienu no tās puses, kur atradās �āvējs, uz savu pusi tad, saņēmis visus spēkus, lē�ca aug�up. Klusi un ātri viņ� ar rokām satvēra zaru. Asinīs atkal pieplūda adrenalīns, Emblers ie�ūpojās un ar vienu kus�tību bija uz zara. ■

Kad resnajam zaram uzgūla Emblera ķermeņa smagums, atskanēja dobj� troksnis, it kā koks būtu ievaidējies. Ta�u troksnis nebija tik skaļ�, kā viņ� bija baidījies, un snaiperis uz platformas tagad Emblers viņu varēja redzēt skaidri nelikās to dzirdam. Vēja brāzma bija sa�ūpojusi koku, tas bija ie�īkstējies glu�i saprotami. Mednieka uzmanību tas nepie�saistīja.

Emblers, pēc kārtas pārtverot rokas un pievelkot kājas, collu pa collai virzījās pa zaru tuvāk stumbram. Beidzot viņ� bija ticis tik tuvu, ka varētu satvert platformas plato neilo�na saiti. Viņ� bija cerējis, ka varēs saiti atraisīt, tā ka plat�forma nogāztos zemē. Tomēr izrādījās, ka tas nav iespējams. Saites stiprinājums atradās stumbra otrā pusē. Emblers ne�varēja pielīst vēl tuvāk tik klusu, lai viņu nepamanītu. Em�blers sakoda zobus un centās koncentrēties. Nekad nekas ne�notiek pēc plāna. Pārspēlē un improvizē.

Emblers pārlīda uz citu zaru, uz bridi aizmiedza acis, ie�vilka plau�ās gaisu, atspērās un metās snaiperim virsū. Tas bija savveida bloķējo�ais lēciens, ko viņ� nebija izmantojis, kop� vidusskolā spēlēja futbolu.

Ta�u tas bija kļūmīgs. Emblera kustības radītais troksnis lika snaiperim pagriezties. Savukārt Emblers trāpīja viņam pā�rāk zemu nevis jostas, bet ceļgalu līmenī, un vīrietis nevis nokrita no platformas, bet gāzās virsū Embleram un sagrāba viņu kā stangās. Emblers tikai paspēja saķert viņa pistoli.

Vīrietis izsita pistoli Embleram no rokas, un tā iekrita ka�zenāju biezoknī. Abi vīrie�i sāka cīnīties uz �aurās platfor�mas, bet pārspēks acīmredzot bija snaipera pusē. Viņ� bija garāks par se�ām pēdām, muskuļains, bet kustējās apbrīno�jami ātri un viegli. Galva bija gludi noskūta un izskatījās kā resnā, spēcīgā kakla ovāls papla�inājums. Viņ� sita kā profe�sionāls bokseris katrs sitiens bija rūpīgi nomērķēts, viņ� tajā ielika visu ķermeņa svaru, un pēc katra sitiena zibenīgi atrāva roku atpakaļ aizsardzības pozīcijā. Emblers spēja ti�kai sargāt galvu. Viņa ķermenis bija pakļauts sitieniem, un viņ� saprata, ka triecieni drīz vien nogāzīs viņu no kājām.

Piepe�i Emblers atkāpās, atgāzās pret koka stumbru un nolaida rokas pats nesaprazdams, kāpēc.

Būdīgais vīrietis �ķita nevis apmulsis, bet gan apmierināts, un tuvojās Embleram, lai viņu nogalinātu.

Kad Emblers tvarstīja pēc gaisa, jūtot, ka aiz pārpūles trīc visi muskuļi, būdīgā vīra acīs kaut kas pazibēja, pavēstot Embleram to, kas bija vajadzīgs, proti, vīrietis grasījās viņu pie�beigt ar vienu vienīgu negantu sitienu pa �okli, ieliekot sitienā visu milzīgā auguma spēku.

Ta�u Emblers izdarīja to vienīgo, kas viņa situācijā bija iespējams un ko darīt neiedomātos neviens profesionālis viņ� tie�i īstajā brīdī no�ļuka zemē. Un vīrie�a dūre trāpīja koka stumbram.

Viņ� sāpēs iekaucās, bet Emblers kā atspere uz�āvās stā�vus, ar galvu triekdams pa pretinieka saules pinumu, un tas nepaspēja pat noelsties, kad Emblers jau sagrāba viņu aiz potītēm un parāva. Snaiperis beidzot nogāzās no platformas, un ari Emblers lēca lejā, tie�i viņam virsū. Pretinieka ķer�menis mīkstināja Emblera kritienu.

Emblers ātri un veikli noņēma �auteni no pleca siksnas un ar siksnu sasēja vīrietim rokas aiz muguras. Labās rokas divu vidējo pirkstu kauliņi bija asiņaini un jau uztūku�i acīmredzot tie bija lauzti. Vīrietis vaidēja.

Emblers ar skatienu meklēja Beretta pistoli. Viņ� ieraudzīja to paspīdam zem ro�u krūma ērk�ķainajiem, izlocītajiem za�riem un nolēma, ka dabūs to rokā vēlāk.

Uz ceļiem, karotāj, Emblers teica. Tu zini, kādā po�zā. Sakrusto potītes.

Vīrietis darīja, kā Emblers lika, kustēdamies negribīgi, bet precīzi kā cilvēks, kas prot nostādīt �ādā pozā citus. Acīm�redzot viņ� bija apguvis parasto ASV armijas kaujas apmācī�bu un, bez �aubām, vēl daudz ko vairāk.

-��� Vecais, man ir salauzti kauli, vīrietis teica zemā, aiz��ņaugtā balsī. Dienvidnieks, no Misisipi Emblers minēja.

-��� Dzīvs paliksi, Emblers īsi ieteicās. Varbūt arī ne. To mums vajadzēs izlemt, vai saproti?

-��� Tu laikam nesaproti situāciju, vīrietis sacīja.

-��� Tu ta�u pats tajā esi iepinies, Emblers atbildēja. Viņ� sāka pārbaudīt vīrie�a bik�u kabatas un izvilka armijas ka�batas nazi. Tagad uzspēlēsim bērnu spēlīti "patiesība vai meli". Viņ� atvēra kabatas na�a asmeni, kas bija paredzēts zivju zvīņu nokasī�anai, un pielika to pavisam tuvu vīrie�a sejai. Man nav daudz laika, tāpēc ķer�os tie�i pie lietas. Emblers valdījās, lai nesāktu elpot strauji. Vajadzēja radīt ie�spaidu, ka viņ� ir mierīgs un valda pār situāciju. Un vaja�dzēja raudzīties tie�i vīrietim sejā, lai ari Emblers turēja tai klāt zvīņu kasīkli. Pirmais jautājums. Vai tu strādā viens?

-���� Nu nē. Mēs te esam vesels bars.

Viņ� meloja. Emblers to saprata pat karfentanīla apdullu�mā viņ� vienmēr to saprata. Kad kolēģi jautāja, kā viņam tas izdodas, Emblers apjauta, ka ikviena reize ir at�ķirīga. Melus nodeva balss iedrebē�anās. Vai balss tonis, kas bija pārāk mierīgs un vienaldzīgs. Kāds vaibsts ap muti. Acu iz�teiksme. Alla� kaut ko varēja pamanīt.

Konsulāro operāciju vienība reiz bija uzdevusi, lai tās dar�binieki apgūst no Emblera �o īpa�o spēju, ta�u, cik viņam bija zināms, nevienam tas nebija izdevies. Viņ� pats to sauca par intuīciju. Intuīcija nenozīmēja zinā�anas. Da�reiz Emblers pat prātoja, vai viņa talants varbūt nav spēja, bet drīzāk gan nespēja viņ� nebija spējīgs nesaskatīt. Vairākums cilvēku, raugoties otra cilvēka sejā, "filtrēja" redzēto viņi vadījās no vislabākā izskaidrojuma likuma, proti, ignorēja to, kas ne�saskanēja ar izskaidrojumu, kas, viņuprāt, bija visnozīmīgā�kais. Emblers nespēja noraidīt to, kas nesaskanēja ar varbū�tēju izskaidrojumu.

-��� Tātad tu esi viens, Emblers teica uz ceļiem tupo�ajam aģentam. Tā jau domāju.

Vīrietis gribēja protestēt, ta�u visai nedro�i.

Pat nezinādams, kas viņi ir un ko grib, Emblers saprata viņi tikai minēju�i, ka viņ� ieradīsies tie�i �eit. Vēl bija da��i desmiti citu vietu, kurp Emblers būtu varējis doties, un viņ� domāja, ka arī tur viņu gaida gūstītāji. Ņemot vērā vi�sus apstākļus un īso izziņo�anas laiku, viņu stratēģija, �ķita, bijusi aizsūtīt vienu novērotāju uz katru vietu. Viņiem bija jārēķinās ar pieejamo personālā sastāva skaitu.

-��� Nākamais jautājums. Kā mani sauc?

-��� To man neteica, vīrietis atbildēja teju vai aizvainotā tonī.

Apgalvojums likās neticams bet vīrietis teica taisnību.

-���� Tev kabatā nav subjekta fotogrāfijas. Kā tu būtu mani pazinis?

-���� Fotogrāfiju nedeva. Norīkojumu saņēmu pirms da�ām stundām. Viņi teica, ka tu esi �etrdesmit gadus vecs, se�as pēdas gar�, ar brūniem matiem un zilām acīm. Man tu esi tikai "janvāra cilvēks". īstenībā �ajā Dieva aizmirstajā vietā �odien varēji ierasties vienīgi tu. Tā viņi paskaidroja. Neli�kās vis, ka mani sūta uz Nacionālo iero�u asociācijas sanāk�smi, va ne?

-��� Labs ir, sacīja Emblers. Stāstījums likās savāds, bet tie nebija meli. Tagad tu sacīji patiesību. Vai zini, to es vien�mēr varu noteikt.

-��� Tā saki tu, vīrietis atbildēja. Viņ� neticēja.

Embleram bija jāpanāk, lai vīrietis sāk ticēt. Tad izpra�ņā-

�ana veiktos raitāk. Pārbaudi. Es tev uzdo�u da�us nekai�tīgus jautājumus, un tu atbildēsi patiesi vai nepatiesi, kā pats gribi. Tad redzēsi, vai es to varu at�ķirt. Sākumā pasa�ki, vai tev bērnībā bija suns?

-���� Nē-e.

-��� Nu, tagad tu melo. Kā suni sauca?

-���� Elmers.

-��� Godīga atbilde. Kā sauc tavu māti?

-��� Mērija.

-��� Nepareizi. Un tēvu?

-���� D�ims.

-��� Nepareizi, Emblers teica un redzēja, ka ceļos tupo�o vīrieti nepārprotami nobiedējis tas, cik viegli un ātri tiek no�vērtēta ikviena viņa atbilde. Kā Elmers gāja bojā?

-��� Paskrēja zem ma�īnas.

-���� Pareizi, Emblers uzmudino�i sacīja. Patiesa atbilde. Tagad liec aiz auss, ka kop� �ā brī�a derēs tikai patiesas at�bildes. Pauze. Pārbaudes turpinājums. Kam tu strādā?

-��� Nolādēts, man ir lauztas ribas.

-��� Neatbilstīga atbilde. Es brīdināju, ka nevaru �ķiest laiku.

-��� To paskaidros viņi. Man tas nav jāsaka. Vīrietis sāka atgūt pa�pārliecību. Embleram vajadzēja �o pa�pārliecību iedragāt, citādi viņ� zaudētu izdevību uzzināt vajadzīgo.

-��� Paskaidros? �ķiet, tu nesaproti. Pa�reiz viņiem pār tevi nav noteik�anas. Man gan ir. Emblers piegrūda zvīņu kasīkli pie �āvēja labā vaiga.

-��� Lūdzu, dienvidnieks ievaidējās.

Pie robainā rīka malām parādījās sīki asins pilieni.

-���� Do�u padomu. Ja grasies ar �auteni stāties pret nazi, tev jābūt pārliecinātam, ka uzvarēsi, Emblers runāja saltā un noteiktā tonī. Tā bija daļa no pratinā�anas mākslas ga�lējas apņēmības un ne�ēlības gaisotne.

Emblers pievērsa uzmanību garstobra �autenei. Paxarms MK24B-509 kalibra �ļirces raidāmā �autene.

-��� Eleganta manta, Emblers sacīja. Parastajā uzkabē tā nav paredzēta. Nu, kā tad būs? Viņ� atkal piespieda zvīņu kasīkli.

-���� Lūdzu, vīrietis izdvesa, it kā sa�ļukdams.

-��� Tev uzdeva mani sagūstīt. Tu saņēmi instrukciju mani apdullināt un pēc tam?

-���� Patiesībā tā nebija tikai instrukcija. Gandrīz vai likās, ka vīrietis ir apmulsis. �ķiet, tie cilvēki, kuriem es strādā�ju, patie�ām interesējas par tevi.

-��� Cilvēki, kuriem tu strādā, Emblers atkārtoja. Tu do�mā valdību.

-���� Ko? Vīrietis paskatījās tik apjucis, it kā domātu, ka Emblers viņu izsmej, ta�u nebija par to dro�s. Tā ir pilnīgi privāta organizācija, vai skaidrs? Man ne prātā nenāk strā�dāt par algu, ko maksā valsts. Viņi teica, ka tu varētu �eit uzrasties, un tad man vajadzēja tev pielavīties.

Emblers ar galvu pamāja uz Paxarms �autenes pusi.

-��� Vai tā tu gribēji "pielavīties"?

-���� Viņi teica, lai rīkojos atkarībā no apstākļiem, ja liekas, ka tu varētu būt bīstams. Viņ� paraustīja plecus. Tāpēc es katram gadījumam paņēmu līdzi narkotiku �aujamo.

-Un?

Viņ� atkal paraustīja plecus.

-��� Es domāju, ka tu esi bīstams.

Emblers nemirk�ķinādams skatījās uz vīrieti.

-���� Vai scenārijā bija paredzēts mani pēc tam kaut kur iz�mest?

-���� Iepriek� man neko nepateica. Ja es paziņotu, ka tu esi ma�īnā vai kaut kur ieslodzīts, viņi pa radio informētu, ko darīt. Pieņemot, ka tu �eit parādīsies. Nezinu, vai viņi do�māja, ka tu patie�ām te būsi.

-���� Viņi! Vai zini, man tas vārds nepatīk.

-���� Paklau, tie cilvēki mani algo, lai es darītu darbu, bet es viņus nekad neesmu redzējis. Viņi svētdienās nemēdz uz�spēlēt domino kopā ar mani, skaidrs? Man liekas, viņi da�būju�i zināt, ka tu esi uzradies, un grib tevi savervēt, pirms to izdarīju�i citi.'

-���� Patīkami, ka pēc manis ir tāds pieprasījums. Emblers pūlējās saprast to, ko dzirdēja. Ta�u nedrīkstēja zaudēt iz�jautā�anas tempu. Kāda ir kontakta metode?

-��� Mēs sazināmies no attāluma, �orīt saņēmu �ifrētu e-pasta ziņojumu ar instrukciju. Kontā bija ieskaitīta daļa no sa�maksas. Darījums bija noslēgts. Tagad vīrietis bēra vārdus kā pupas. Nekādas tik�anās. Pilnīga savrupā dro�ība.

Vīrietis teica taisnību un vārdi, ko viņ� lietoja, pastāstī�ja Embleram vēl vairāk nekā teiktā saturs. Savrupā dro�ība. ASV izlūko�anas dienesta �argons.

-��� Tu esi Amerikas slepenais aģents, Emblers sacīja.

-��� Atvaļināts, es jau teicu. Biju AI. Tātad armijas izlūko��anas dienests. Septiņus gadus īpa�o uzdevumu spēkos.

-��� Tātad nu tu strādā pats uz savu roku.

-��� Tie�i tā.

Emblers atvilka vaļā vīrie�a maskē�anās vestes kabatas rāvējslēdzēju. Tur atradās nedaudz apbru�āts Nokia mobi�lais tālrunis, dro�i vien paredzēts personiskai lieto�anai, un Emblers to pievāca. Kā jau varēja gaidīt, viņ� atrada arī BlackBerry teksta pārraides ierīces armijas variantu. Abpusē�ja RASP datu dro�ība. Gan snaiperis, gan tā organizācija, kas viņu bija savervējusi, prata lietot ASV slepenā dienesta ap�rīkojumu.

-���� Tagad noslēgsim bartera darījumu, Emblers teica. Tu man pateiksi e-pasta protokolu un savus piekļuves kodus.

Iestājās klusums. Tad vīrietis jaunā apņēmībā lēni papu�rināja galvu.

-��� Sapņo vien.

Emblers iek�ēji sarāvās viņam vēlreiz bija jāatgūst do�minējo�ais stāvoklis. Pētot emocijas, kas parādījās vīrie�a se�jā, Emblers bija sapratis, ka tas nav fanātiķis. Vīrietis patie��ām strādāja tāpēc, ka viņam par to maksāja. Viņa nolūks bija saglabāt uzticama algotņa reputāciju no tā bija atka�rīgs viņa darbs nākotnē. Embleram vajadzēja likt vīrietim saprast ja viņ� nesadarbosies, tad viņam, iespējams, nākot�nes vispār nebūs. �ādās reizēs mierīgi saprāta apsvērumi ne�derēja. Drīzāk gan vajadzēja radīt iespaidu, ka viņam ir da�rī�ana ar aukstu sadistu, kas ar prieku izmantos izdevību likt lietā savu prasmi.

-���� Vai tu zini, kā izskatās seja, ja tai norauj ādu? Em�blers nosvērtā tonī sacīja. Es zinu. Āda ir apbrīnojami iz�turīga, bet tā ir visai vāji saistīta ar zemādas tauku slāni un muskuļiem. Citiem vārdiem sakot, ādas lēveri ļoti viegli at�dalās no fascijas, kas atrodas zem tās. Tas ir gandrīz tāpat, kā noņemt no mauriņa velēnu. Un, kad āda ir noņemta, ska�tienam paveras neticami sare�ģīts sejas muskuļu savijums. Zvīņu kasīklis gan nav ideāli piemērots rīks tas neglīti sa�plosa audus. Tomēr noderēs arī tas. Diem�ēl tu nevarēsi to redzēt, bet es pastāstī�u, ko daru un kā tas izskatās. Tā tu neko nepalaidīsi garām. Tātad vai sāksim? Tu varbūt jutī�si kniebienu. Nu, kaut ko vairāk nekā tikai kniebienu. Drī�zāk gan liksies� ka tev kāds plē� nost seju.

Tupo�ais vīrietis aiz bailēm samiedza acis.

-��� Tu runāji par barteru, viņ� teica. Ko saņem�u es?

-��� Ā, par to. Tu saņemsi� kā lai pasaka? Izglābsi savu seju.

Vīrietis norija siekalas varēja just, ka viņam aiz�ņaudzas

kakls.

-��� Piekļuves kods ir viens, trīs, �etri, pieci GD, viņ� aiz�smaku�ā balsī teica. Atkārtoju viens, trīs, �etri, pieci GD.

-��� Tikai draudzīgs atgādinājums ja tu melosi, es to uzreiz zinā�u, Emblers sacīja. Ja kaut viens sīkums būs nepareizs, atgriezīsimies pie anatomijas stundas. Pacenties saprast.

-��� Es nemeloju.

Salts smaids.

-��� Zinu.

-���� E-pasta �ifrē�anu aparatūra veic automātiski. Temata rindiņā jāieraksta "Meklēju Ulisu". Vienalga, ar lielajiem vai mazajiem burtiem. Beigu rindiņa ir "Ciklops". Vīrietis tur�pināja sīki raksturot noteikto e-pasta protokolu, un Emblers to iegaumēja.

-��� Tev jāatlai� mani, dienvidnieks sacīja, kad Emblers bija viņam licis visu atkārtot trīs reizes.

Emblers novilka savu dzeltenbrūno jaku, uzvilka vīrie�a armijas vesti un ar sintētisko �ķiedru pildījumu siltināto mas�kē�anās jaku likās, ka �ie apģērba gabali varētu būt node�rīgi. Viņ� noņēma vīrie�a jostu ar naudas maku un aplika to sev daudzi nereģistrētie aģenti nēsāja līdzi ievērojamas naudas summas, un ari nauda Embleram varēja noderēt. Be~ retta palika guļam ērk�ķu bie�ņā.

Ta�u masīvā �autene Embleram būtu vairāk traucēklis nekā priek�rocība vismaz pagaidām, un pa�reiz likās, ka "pagai�dām" vilksies veselu mū�ību. Emblers �auteni izjauca un se��as atliku�ās narkotiku bultas iesvieda ērk�ķos. Tikai tad viņ� atsēja vīrie�a rokas un pasvieda viņam dzeltenbrūno jaku.

Ar to tu nenosalsi, viņ� teica.

Emblers juta, ka kakla vienā pusē kaut kas iedzeļ var�būt kāds moskīts? un izklaidīgi uzsita ar plaukstu. Tikai pēc brī�a viņ� apjēdza, ka �ajā gadalaikā te kukaiņi nemēdz būt, un pamanīja, ka uz pirkstu galiem ir asinis. Tas nebija kukainis. Arī bulta ne.

Lode.

Emblers apcirtās apkārt. Vīrietis, kuram viņ� tikko kā bija atraisījis saites, bija sabrucis zemē, no viņa mutes sūcās spilgti sarkanas asinis, seja bija sastingusi nāves grimasē. Acīmre�dzot cita snaipera lode tā pati, kas bija skārusi Emblera kaklu caur�āvusi vīrie�a galvu. Emblers bija nolēmis sau�dzēt viņa dzīvību. Kāds cits to nebija pasaudzējis.

Varbūt lode bija domāta Embleram?

Vajadzēja bēgt. Emblers zibens ātrumā brāzās caur me�u. Ie�spējams, dzeltenbrūnā jaka, ko viņ� bija atdevis vīrietim, nozī�mējusi viņam nāves spriedumu. Snaiperis dro�i vien ievērojis jakas krāsu, varbūt tāpēc �āvis. Ta�u kādēļ gan sūtīt cilvēku, lai tas Embleram "pielavās", ja bija paredzēts viņu nogalināt? Varbūt tas bija rezerves plāns neveiksmes gadījumā?

Embleram vajadzēja tikt projām no Saurlendas. Hondu vi�ņi jau noteikti bija atradu�i. Vai �ajā apvidū bija atrodams vēl kāds braucamrīks? Emblers atcerējās, ka ceturtdaļjūdzi augstāk pa nogāzi viņ� redzējis ar brezentu pārklātu Gator. Tas bija neliels, zaļ� visurgājējs, kas spēja pārvarēt gandrīz jebkuru zemes virsmas reljefu purvus, nelielas upītes, kal�nu nogāzes.

Nonācis pie ma�īnas, Emblers jutās pārsteigts, atrodot at�slēgu aizdedzē. �is arvien vēl bija tāds nostūris pasaulē, kur neviens neslēdza durvis. Gator dzinējs iedarbojās uzreiz, un Emblers brauca caur me�u tik ātri, cik vien ma�īna spēja, valdīdāms stūri, kad braucamrīks zvārojās pār lieliem akme�ņiem, pieliekdams galvu, kad tā draudēja atsisties pret ze�miem koku zariem. Ma�īna viegli tika cauri kazenāju audzēm un krūmu biezokņiem; ja vien Emblers spēja manevrēt ga�rām lielajiem kokiem, pame�s grūtības nesagādāja, tāpat kā klin�ainās iz�uvu�o upju gultnes un straumes. Ma�īna kratī�jās un zvalstījās kā neiejāts zirgs, ta�u saķere ar zemi bija nevainojama.

Piepe�i Gator priek�ējais stikls sasprāga un kļuva vāji caur�redzams, tajā parādījās zirnekļa tīklam līdzīgas līnijas.

Tā bija jau otrā lode.

Emblers brauca kā neprātīgs, grozīdams stūri un cerē�dams, ka snaiperim būs grūtāk ietvert viņu optiskā tēmēkļa tīkliņā, braucamrīkam mētājoties un kratoties pa nelīdzeno zemes virsmu. Viņa domas galīgā neziņā griezās uz riņķi vien. �āviena virziens ļāva spriest, ka �āvējs atrodas kaut kur ezera pretējā pusē tur, kur atrodas Makgrudera vecā mā�ja. Varbūt augstāk nogāzē pie elektrības staba. Vai Emblers domās pārlūkoja apvārsni pie graudu tvertnes Stepto fer�mā pretējā piekalnē. Jā, tie�i tur Emblers pats slēptos, ja pil�dītu uzdevumu. Dro�i varēja justies augstākā vietā virs no�gāzes tur, kur tā pārgāja nelīdzenā klajumā. Pa klajumu aizvijās bruģēts ceļ�, un, ja viņ� tiktu līdz tam, tad zemes reljefs viņu pasargātu no snaipera.

Emblers piedeva gāzi un konstatēja, ka viegli spēj tikt aug�ā pa Saurlendas kalnu visstāvākajām nogāzēm. Pēc des�mit minūtēm viņ� bija sasniedzis ceļu. Gator nevarēja attīstīt tādu ātrumu, lai turētu līdzi pārējam transportam, un sa�au�tais priek�ējais stikls pievērstu nevajadzīgu uzmanību. Tā�pēc Emblers aizbrauca aiz blīva kadiķu pudura un izslēdza dzinēju.

Nevienas skaņas, kas liecinātu, ka viņu kāds izseko va�rēja dzirdēt tikai Gator izslēgtā dzinēja tik�ķus un ma�īnu rie�pu �vīkstē�anu, tām braucot pa netālo kalnu ceļu.

Viņ� izņēma noslepkavotā vīrie�a teksta pārraides ierīci. Viņi grib tevi savervēt. Vīrietis tam ticēja, bet vai tas nebija tikai triks? Bez �aubām, lai kāda būtu organizācija, kas sa�vervējusi Amerikas biju�o slepeno aģentu, nerādījās atklātī�bā savrupā dro�ība. Ta�u Embleram vajadzēja noskaidrot, ko viņi zina. Tagad "pielavī�anās" bija Emblera uzdevums, bet nu viņ� to gribēja darīt pēc pa�a noteikumiem, turklāt maskējoties par kādu citu. Lai mazinātu pretinieku piesar�dzību, ziņojumā vajadzēja kaut ko solīt varbūt draudēt? Iztēle bija ļoti iedarbīgs palīgs jo ziņojums būs vispārinātāks, jo labāk.

Brīdi domājis, viņ� uzklik�ķināja īsu, bet rūpīgi pārdomā�tu ziņojumu.

Emblers paskaidroja, ka kontakts ar objektu nav noticis pēc paredzētā plāna, bet viņ� ieguvis da�us "interesantus do�kumentus". Nepiecie�ama tik�anās. Sīkāk Emblers neko ne�paskaidroja.

Gaidu instrukcijas, viņ� uzrakstīja. Tad nosūtīja ziņojumu tam, kas atradās kriptosistēmas otrā galā.

Tad Emblers devās uz �osejas malu. Aizsargkrāsas jakā viņ� atgādināja mednieku, kas nolēmis pamedīt neatļautajā gadalaikā. �ajā apvidū reti kur� to mēdza nosodīt. Pēc pāris minūtēm vidēja vecuma sieviete paņēma viņu ma�īnā GMC. Ma�īnas pelnu trauks bija pārpildīts, viņai, �ķita, bija pilna sirds, un viņa runāja bez apstājas līdz brīdim, kad izlaida Embleru ārā pie moteļa netālu no Simt septiņdesmit tre�ās �osejas. Emblers zināja, ka, sievietei runājot, bija pieklājīgi mājis ar galvu, bet dzirdējis viņ� nebija nevienu vārdu.

Septiņdesmit pieci dolāri par numuru. Emblers jau sāka raizēties, ka viņam nepietiks naudas, tad atcerējās jostu ar tajā iestrādāto naudas maku. Reģistrējies motelī ar izdomā�tu vārdu, Emblers centās pārvarēt galējo pārgurumu, kas draudēja viņu salauzt jebkuru brīdi, un dro�i vien tā būtu noticis pat bez karfentanīla, kas varbūt vēl cirkulēja viņa asi�nīs. Embleram vajadzēja istabu. Un atpūtu.

Numurs bija tik necils, cik vien varēja iedomāties bez jebkāda stila. Emblers steig�us pārbaudīja nogalinātā vīrie��a jostas maciņa saturu. Tur bija divi identifikācijas kartī�u komplekti; visnoderīgākā likās autovadītāja apliecība no D�ord�ijas �tata, kur datoru sistēmas bija sevi�ķi vāji attīs�tītas. Apliecība izskatījās glu�i parasta, bet, kad Emblers to palocīja, viņ� saprata, ka tā speciāli izgatavota, lai tajā viegli varētu izdarīt izmaiņas. Emblers varētu tirdzniecības cen�trā nofotografēties un ievietot savu fotogrāfiju apliecībā, kas tā kā tā bija viltota. Aģenta acu krāsa un augums bija citāds nekā Embleram, bet ne tik ļoti, lai radītu aizdomas. To viņ� izdarīs rīt ta�u rit bija jāpaveic tik ļoti daudz. Tik daudz, ka Emblers �obrīd pārguruma pēc par to pat domāt nespēja.

Viņam likās, ka tūlīt pat atslēgsies fiziskais un emocio�nālais stress bija uzgūlis smagi un nepārvarami. Tomēr Em�blers piespiedās ieiet du�ā un nostājās zem ūdens strūklas, kas bija tik karsta, cik vien varēja ciest, un tā stāvēja labu laiciņu, ar ūdeni un ziepju putām mazgājot nost sviedrus, asi�nis un netīrumus, līdz no moteļa mazā ziepju gabaliņa gan�drīz nekas nebija atlicis. Tikai tad Emblers grīļodamies iz�nāca no du�as un sāka slaucīties ar baltajiem dvieļiem.

Vajadzēja ļoti daudz pārdomāt, tomēr likās, ka pa�reiz nedrīkst to atļauties. �odien ne.

Emblers enerģiski izsusināja matus un piegāja pie spogu�ļa, kas atradās virs izlietnes. To bija aizmigloju�i ūdens tvai�ki, un viņ� no�āvēja spoguli ar fēnu, līdz stikls bija pilnīgi skaidrs. Emblers neatcerējās, kad pēdējo reizi redzējis sevi spogulī cik mēne�i pagāju�i kop� tā laika? un saņēma dū��u, iedomādamies, ka sejas vaibsti varbūt izskatīsies izmocīti.

Ta�u, kad Emblers beidzot paraudzījās spogulī, viņam ap�reiba galva.

No spoguļa pretī raudzījās pilnīgi sve�s cilvēks.

Emblers juta, ka ceļgali saļogās, un sabruka uz grīdas.

Viņ� nepazina vīrieti spogulī. Tā nebija viņa seja, lai ari varbūt novārgusi un pārguru�i. Tas nebija viņ� ar tik pazīs�tamo grumbu izvagoto pieri un tum�ajiem lokiem zem acīm. Tas nepavisam nebija viņ� Emblers.

Augsti, asi vaigu kauli, ērgļa deguns seja bija ļoti glīta, gandrīz ikviens teiktu, ka daudz glītāka par Emblera seju, vienīgi tās vaibsti pauda zināmu cietsirdību. Viņa pa�a de�guns bija izskatījies apaļīgāks un platāks, degungals mazliet masīvāks, vaigi vairāk iekritu�i, bet zods �ķelts. Tas neesmu es, Emblers domāja, un situācijas neloģiskums uz�ļācās viņam kā draudīgs vilnis.

Kas tad bija vīrietis, ko viņ� tagad redzēja spogulī?

Emblers nepazina to seju, ta�u saprata tās izteiksmi. Un seja izteica tie�i tās pa�as izjūtas, kas bija pārņēmu�as viņu bailes. Nē, vēl ko vairāk �ausmas.

Piepe�i, it kā būtu parautas vaļā slū�as, pār viņu gāzās visi psihiatrijas termini, ko viņ� bija spiests klausīties ieslo�dzījuma mēne�os "disociatīvie identitātes traucējumi", "personības �ķel�anās"� vēl un vēl. Viņ� dzirdēja ārstus murminām un vienā balsī apgalvojam, ka viņam bijis psihotisks nervu sabrukums un ka viņam nemitīgi mainās neīstas identitātes.

Vai iespējams, ka viņiem taisnība?

Vai viņ� patie�ām zaudējis prātu?

..

Beidzot viņu pārņēma saraustīts miegs, tomēr patvēru�mu nesniedza pat nomoda apziņas izslēg�anās. Sapņos viņu apsēda atmiņas par tālu zemi. Iztēles aina virmoja un locījās kā celuloīda loksne, kas nolikta pārāk tuvu pārkarsu�ai pro�jektora spuldzei, un piepe�i viņ� zināja, kur atrodas.

�anhua, Taivana. Vairākus gadsimtus seno pilsētu no trim pusēm ieskāva kalni, bet rietumos atradās Taivanas jūras �au�rums simt jūdzes nemierīga un sāja ūdens, kas �ķīra salu no kontinenta. Septiņpadsmitajā gadsimtā, �in dinastijas lai�kā pirmie te bija apmetu�ies imigranti no Fukjenas provin�ces, viņiem sekoja daudzi citi kolonistu viļņi. Ikviens nāka�mais vilnis atveda �urp katrs savu at�ķirīgu ietekmi, bet pilsēta pati glu�i kā saprātīga būtne izlēma, kurus iespaidus saglabāt un kurus atstāt vēsturē. Parkā Bahua kalnu pakājē stāvēja masīvs melns Būdas tēls, ko sargāja divi vareni lau�vas. Tūristi raudzījās uz Budu, apbrīnā pavērtām mutēm, un pilsētas iedzīvotāji gandrīz vai ar tikpat lielu cieņu uzlūkoja lauvas, kuri ar spēcīgo muskuļu reljefu un asajiem nagiem simbolizēja aizsardzību. Pirms daudziem gadiem �anhua bi�ja ievērojams cietoksnis. Tagad biezi apdzīvotā pilsēta bija kļuvusi par cita veida garnizonu par demokrātijas garni�zonu.

Pilsētas nomalē netālu no papīrfabrikas un ziedu fermas bija uzsliets paaugstinājums. Gaidīja, ka tūksto�iem ļau�u liela pūļa priek�ā uzstāsies cilvēks, ko daudzi jau uzskatīja par Taivanas nākamo prezidentu Vei �an Lengs. Pa Pirmo �o�seju no Tjanvejas un Junjiņas rajoniem bariem plūda atbal�stītāji, un mazas, apputēju�as automa�īnas bija pieblīvēju�as ikvienu sānielu un aleju. Nekad vēl neviens politiskais kan�didāts Taivanas vienkār�ajiem cilvēkiem nebija izraisījis tik lielu saviļņojumu.

Daudzējādā ziņā viņ� bija neparasta personība. Pirmkārt, Vei �an Lengs bija daudz jaunāks par lielāko daļu pārējo kandidātu tikai trīsdesmit septiņus gadus vecs. Viņ� bija bagātas ģimenes atvase, tā bija tirgotāju ģimene jau vairā�kās paaudzēs, tomēr Vei �an Lengs bija īsts populists, vi�ņam piemita harisma, kas raisīja saviļņojumu pat visnabadzī�gāko ļau�u sirdīs. Viņ� bija dibinājis Taivanā jaunu politisko partiju, kuras biedru skaits auga ārkārtīgi strauji, un ar sa�vu personību bija vairojis tās pla�o popularitāti. Taivanas salā netrūka politisku partiju un organizāciju, bet Vei �an Lenga partijas at�ķirība no tām bija pamanāma uzreiz ar savu ne�pārprotamo apņēmību veikt reformas. Lengs bija vadījis sek�mīgas pretkorupcijas kampaņas vietējā līmenī un tagad gri�bēja iegūt varu, lai attīrītu no korupcijas un protekcionisma valsts politiku un nacionālo tirdzniecību. Ta�u viņa politis�kās ieceres ar to vēl nebeidzās. Ja pārējie kandidāti izman�toja iedzīvotāju senās bailes no "Ķīnas impērijas" un viņu aiz�vainojumu pret Ķīnu, tad Lengs runāja par "jaunu politiku attiecībās ar jaunu Ķīnu" par politiku, kas vērsta uz samie�rinā�anos, tirgo�anos un apvienotas suverenitātes ideālu.

Daudziem vecās Ķīnas slepenajiem aizstāvjiem Valsts de�partamentā jaunā cilvēka runas likās pārāk labas, lai ticētu, ka viņ� ir patiess. Saskaņā ar dosjē, ko rūpīgi bija izveidoju�si Konsulāro operāciju Politiskās stabilizācijas nodaļa, viņ� nebija patiess.

Tie�i tādēļ Embleru nosūtīja uz �anhua; viņ� bija daļa no "operatīvās brigādes", kurai rīkojumus deva Politiskās sta�bilizācijas nodaļa viņ� bija viens no "Stab" brigādes pui��iem, kas nodarbojās ar cilvēku novāk�anu. Tur viņ� nebija ī lals Emblers, bet Tārkins �is segvārds viņam bija pie�ķirts kop� brī�a, kad viņ� sāka darboties kā slepenais aģents. Embleram da�reiz likās, ka Tārkins nav tikai segvārds, bet per�sona, kas eksistē pati par sevi. Kad Emblers bija norīkojumā, viņ� kļuva par Tārkinu. Tā bija savveida psihiska norobe�o��anās, kas Jāva Embleram paveikt to, kas bija uzdots.

Tārkins, viens no retajiem rietumniekiem austrumnieku drūzmā, tātad saskaņā ar loģisku, bet automātisku pieņēmu�mu ārvalstu preses pārstāvis, virzījās cauri blīvajam pūlim, nenolaizdams acis no paaugstinājuma. Vīrietis varēja parā�dīties jebkurā brīdī. Taivanas jaunās paaudzes lielā cerība. Jauneklīgais ideālists. Harismātiskais sapņotājs.

Briesmonis.

Politiskās stabilizācijas nodaļas izstrādātajā dosjē bija sa�vākti sīki fakti. Tur atklājās slepkavīgais fanātisms, kas slē�pās aiz kandidāta piektās kolonnas pārstāvja pozas, pau��ot mērenus un valdzino�i saprātīgus uzskatus. Tur parādījās viņa ideoloģiskā saikne ar sarkanajiem khmeriem; viņa per�soniskā iesaistī�anās narkotiku tirdzniecības "Zelta trīsstūrī" un virknē politisku slepkavību visā Taivanā.

Nebija iespējams viņu atmaskot, nekompromitējot viņa daudzos atbalstītājus, nepakļaujot viņus spīdzinā�anai un nā�vei no Lenga slepeno spiegu rokas. Tomēr nedrīkstēja pie�ļaut, ka viņ� svin uzvaru un kļūst par Taivanas Nacionālā kongresa vadītāju. Lai demokrātija netiktu no�ņaugta, sa�maitāto populistu vajadzēja novākt no demokrātijas arēnas.

�ādi darbi bija "Stab" nodaļas specialitāte. Ar da�u ope�rāciju ne�ēlību nodaļa nebija izpelnījusies atzinību no tiem Valsts departamenta izlūkdarbības analītiķiem, kuriem bija mīksta sirds un salmi galvā. Patiesībā reizēm bija nepiecie��ama nepatīkama, pat pretīga rīcība, lai atvairītu vēl nepatī�kamākas sekas. Politiskās stabilizācijas nodaļas vadītāja un Valsts sekretāra vietniece Elina Vitfīlda mēdza rīkoties un darīja to jau pa�ā sākumā. Vēzis jālikvidē, pirms tas izpla�tījies, bija gan viņas moto, gan paziņojums, kad radās po�litiski draudīga situācija. Elina Vitfīlda neticēja bezgalīgām

#

diplomātiskām sarunām, kas tikai novilcināja laiku, ja mieru varēja uzturēt ar strauju ķirurģiskas iejauk�anās metodi. To�mēr tik augsta likme gadījās reti.

Uztvērējā, kas bija ievietots Tārkina ausī, atskanēja kluss sprak�ķis. Alfa viens ir pozīcijā, kāda balss �ukstēja. Tas nozīmēja, ka brigādes sprāgstvielu tehniķis atvirzījies dro�ā attālumā no tās vietas, kur bija paslēpis spridzekli, un ga�tavs ar tālvadību aktivēt detonatoru, kad Tārkins dos sig�nālu. �ī bija sare�ģīta operācija. Lenga ģimene, baidoties par viņa dro�ību un neuzticoties valsts policijai, bija sagādājusi viņam kvalificētu apsargu brigādi. Visas varbūtējās snaiperu atra�anās vietas jau bija pārbaudītas, tajās atradās apsargi. Pārējiem apsargiem, kas pārzināja gan kara mākslas senās tradīcijas, gan modernās kaujas metodes, bija uzdots uzrau�dzīt pūli, un viņi ik pēc laiciņa slepeni iejuka ļau�u drūzmā pamanot ieroci, viņi tūlīt dotu bruņotu pretsparu. Lengs pārvietojās bruņuma�īnā un uzturējās viesnīcas numuros, ku�rus rūpīgi apsargāja viņam uzticami vīri. Nevienam nenāca prātā, ka draudi uzglūn no vienkār�ā paaugstinājuma.

Nu vajadzēja sākties.

Murdoņa pūlī kļuva arvien skaļāka, un Tārkins saprata, ka parādījies kandidāts. Viņ� pacēla skatienu un ieraudzīja, ka Lengs ātri kāpj uz paaugstinājuma.

Aplausi pieauga spēkā, un kandidāts atplauka starojo�ā smaidā. Tomēr viņ� vēl nebija nostājies tie�i paaugstinājuma priek�pusē pie pults, un tam bija iz�ķiro�a nozīme. Vajadzē�ja izvairīties ievainot blakusstāvo�os, tādēļ nelielais spri�dzeklis bija novietots tā, lai sprādziena virziens būtu pilnīgi precīzs. Tārkins gaidīja, turot rokā �urnālista atribūtus ma�zu bloknotu un lodī�u pildspalvu.

Gaidu signālu uztvērējā ieskanējās metāliska balss. Sig�nālu, kas nozīmētu nāvi.

Gaidu signālu.

Skaņa likās pārvērtusies, likās ari, ka kļūst vēsāks, un viņ� atkal izdzirdēja vāju troksni tagad viņ� saprata, ka �is trok�snis viņu pamodinājis, licis viņam atgriezties tagadnē no vai�rāk nekā divu gadu senas pagātnes, no tūksto�iem jūd�u lie�la attāluma. Emblers moteļa gultā apsviedās otrādi, palagi bija sametu�ies murskulī un slapji no sviedriem. Grabo�o troksni radīja noslepkavotā vīrie�a BlackBerry ierīce tā vib�rēja, liecinot, ka pienācis ziņojums. Emblers paņēma ierīci un, piespiedis da�as pogas, apstiprināja, ka saņēmis atbildi uz savu e-pasta vēstījumu. Ziņojums bija īss, bet ietvēra precī�zus norādījumus. Satik�anās vieta divos un trīsdesmit mi�nūtēs pēc pusdienas Filadelfijas starptautiskajā lidostā, pie izejas C19.

Viņi rīkojās viltīgi lidostas dro�ības dienestu un metāla detektorus izmantoja saviem mērķiem, lai viņ� tur ierastos neapbruņots. Turklāt tā bija sabiedriska vieta, tāpēc radīja papildu nodro�inājumu pret jebkādu viņa mēģinājumu uz�brukt, tomēr laiks bija izvēlēts tā, lai lidojumu gaidītu pēc iespējas mazāks cilvēku skaits. Izeja atradās pa�ā klusākajā termināļa vietā, tas viņiem sagādātu zināmu norobe�otību. Vieta bija vienlaikus diezgan izolēta un diezgan atklāta dro��ības nolūkos. Veikli. Viņi zināja, ko dara. Tā nu nebija visai mierino�a doma.

Kleitons Kestons sēdēja pie brokastgalda, ģērbies kā al�la� vienā no saviem daudzajiem, gandrīz vienādajiem pelē�kajiem uzvalkiem. Kad viņ� tos pirka, pasūtot no Jos. A. Banks firmas apģērbu kataloga, uzvalkiem bija piecdesmit procentu atlaide, tāpēc cena Kestonam likās ļoti pieņemama, un audums ar vilnas-poliestera kombināciju gandrīz nemaz neburzījās, tas bija ļoti praktiski. "Visiem gadalaikiem pie�mērots uzvalks ar trim �aketes pogām administratīvam dar�biniekam", bija teikts katalogā. Kestons apģērbu firmas teik�to ņēma nopietni uzvalkus viņ� valkāja cauru gadu. Tāpat arī rievotās kaklasaites sarkanas ar zaļām svītriņām vai zi�las ar sarkanām svītriņām. Kestons saprata, ka da�i kolēģi viņa tikpat kā nemainīgo ietērpu uzskata par ekscentrisku. Ta�u vai tad bija jēga apģērbu da�ādot? Viņ� bija atradis kaut ko tādu, kas pildīja savas funkcijas, un turējās pie tā.

Tāpat bija ar brokastīm. Kestonam gar�oja kukurūzas pār�slas brokastīs viņ� tās ēda vienmēr.

-���� Viņ� ta�u ir stulbsi iebļāvās Kestona se�padsmit ga�dus vecā meita Andrea. Protams, meitene nerunāja ar viņu, bet ar brāli Maksu, kas bija par gadu vecāks nekā Andrea. �ips ir pretīgs. Nu, paldies Dievam viņ� ieķēries D�eniferā, nevis manī!

-���� Tevi gan ir viegli pieķert, Makss nepielūdzamā tonī sacīja.

-���� Lieto ta�u greipfrūtu nazi, nedaudz pārmeto�i teica māte. Tādēļ jau tie mums ir. Viņa bija ģērbusies frotē peldmētelī, kājās viņai bija frotē rītakurpes, bet mati uz pa�kau�a bija saņemti kopā ar frotē lenti. Klejam Kestonam vi�ņa joprojām bija piemīlības iemiesojums.

Makss, neteicis ne vārda, paņēma liekto greipfrūtu nazi. Viņ� arvien vēl kaitināja māsu.

-��� �ipam riebj D�enifera, un D�eniferai riebj �ips, un tev tas kļuva pilnīgi skaidrs, kad pateici �ipam, ko D�enifera par viņu stāstījusi T. D�. Starp citu, es ceru, ka tu mammai

* darīsi zināmu, kas vakar notika tavā fran�u valodas stundā.

-���� Kā tu iedro�inies! Andrea pielēca kājās svētās se�pa�dsmit gadu vecas meitenes dusmās. Varbūt tad parunā�sim par to nelielo skrambu Volvo sānā? Kad tu vakar vakarā izgāji no mājām, skrambas tur nebija. Vai domā, ka mamma to vēl nav pamanījusi?

-���� Kādu skrambu? Linda Kestone jautāja, noliekot uz galda milzīgo krūzi ar melnu kafiju.

Makss uzmeta māsai naidpilnu skatienu, it kā censtos iz�domāt kādu spīdzinā�anas metodi, kas iedibinātu taisnību.

-���� Varētu glu�i vienkār�i teikt, ka trakais Makss vēl nav apguvis prasmi novietot ma�īnu.

-��� Zini ko? Makss sacīja, nenovērsdams skatienu no mā�sas, �ķiet, pienācis laiks aprunāties ar tavu draugu �ipu.

Kestons pacēla skatienu no Washington Post. Viņ� skaidri saprata, ka abi bērni �obrīd pat nemana viņa klātbūtni, un viņu tas nepavisam neaizskāra. Kestonam savā ziņā likās pat

mīklaini, ka tie ir viņa pa�a bērni, jo abi tik maz līdzinājās viņam.

-���� Neiedro�inies, tu, krupis tāds.

-��� Kas tā par skrambu? Linda atkārtoja.

Viņi visi izturējās tā, it kā Kestona nemaz nebūtu klāt. Viņ� bija pie tā pieradis. Pat pie brokastgalda viņ� bija pats garlaicīgākais birokrāts pasaulē, un Andrea un Makss, kā jau pusaud�i, izturējās nedaudz muļķīgi un interesējās vienīgi pa�i par sevi: Andrea, uzvilkusi ar flomāsteru apgleznotus d�insus un nokrāsojusi lūpas ar aveņu krāsas lūpu spīdumu, un Makss, vidusskolas uzleco�ā futbola zvaigzne, kur� ne�kad neatcerējās kārtīgi noskūt bārdas sarus no kakla un pēc skū�anās alla� lietoja pārāk daudz Aqua Velva. Kestons do�mās izlaboja Aqua Velva būtu pārāk daudz jebkurā kvantu�mā.

Viņi bija neapvaldīti, trok�ņaini pusaud�i, un grasījās uz�sākt ķildu par nelielu skrambu. Un Kleitons Kestons mīlēja viņus vairāk par visu pasaulē.

-��� Vai apelsīnu sula vēl ir? Tie bija pirmie vārdi, ko Kes�tons pie brokastu galda izrunāja.

Makss pasniedza viņam kārbu. Dēla iek�ējā pasaule Kestonam lielā mērā bija mīkla, bet �ad un tad viņ� Maksa ska�tienā pamanīja kaut ko līdzīgu �ēlumam jaunais cilvēks centās iekļauties kādā no vidusskolā pieņemtajām antropo�loģiskajām kategorijām: stulbenis, biezpauris, ērms, vārgu�lis, lūzeris� un domāja, ja viņ� ar tēvu būtu vienā klasē, tad nekādā ziņā ar viņu nesaprastos.

-��� Tur vēl viens malciņ� atlicis, tēt, viņ� teica.

-���� Viena bezdelīga pavasari nenes, Kestons atbildēja.

Makss uzmeta viņam nemierīgu skatienu.

-��� Nu� jā.

-��� Mums jāparunā par to skrambu, teica Linda.

Pēc divām stundām CIP ēkā Keleba Norisa kabinetā tik skaļa klaigā�ana nenotika, ta�u pieklusinātās balsis tikai ak�centēja spriedzi. Noriss bija Izlūko�anas pārvaldes direkto�ra asociētais vietnieks, un, kad viņ� aicināja Kestonu ierasties uz sanāksmi deviņos un trīsdesmit minūtēs, viņ� neteica, par ko tur runās. Tas nemaz nebija vajadzīgs. Kop� iepriek�ējā rīta, kad pienāca ziņojums no Peri�a salas, bija ienāku�i vēl citi, lielākoties pretrunīgi un tracino�i neskaidri signāli, lie�kot domāt, ka ar incidentu saistītas vēl citas nepatik�anas.

Norisam bija plata, raupja seja kā zemniekam un �auras, atstatu novietotās acis. Viņ� bija drukns un ar matiem noau�gu�u ādu no krekla aprocēm un apkaklītes līda ārā mel�nas sprogas. Lai gan Noriss bija izlūko�anas analīzes vecā�kais ierēdnis un piederēja direktoram ļoti tuvo cilvēku lokam, ikviens, kas to nezināja, pēc izskata Norisam piedē�vētu pilnīgi citu nodarbo�anos, piemēram, noturētu viņu par "ārā metēju" vai kāda bandīta miesassargu. Arī viņa manie�res neradīja pat mazāko nojautu par Norisa biogrāfiju: vēl būdams students Amerikas Katoļu universitātē, viņ� jau bi�ja ieguvis zinātnisko grādu, pēc tam viņ� saņēmis Nacionālā Zinātnes fonda stipendiju darbam par spēļu teorijas izman�to�anu militārajām vajadzībām, tad kādu laiku strādājis ci�vilās organizācijās Aizsardzības analīzes institūtā un Lambda korporācijā. Noriss jau agri bija sapratis, ka ir pārāk nepacietīgs tradicionālas karjeras veido�anai, bet pārvaldē viņa nepacietība izrādījās ļoti vērtīga īpa�ība. Viņ� tika galā ar sastrēgumiem un strupceļa situācijām, no kurām nevarēja izkļūt pārējie. Noriss saprata, ka ietekmi organizācijā nosa�ka nevis vara, ko personai formāli pie�ķir stāvoklis organi�zācijā, bet gan vara, ko persona uzņemas pati. Noriss ne�kad nepieņēma atbildi "mēs ar �o jautājumu vēl strādājam". Kestons viņu tāpēc apbrīnoja.

Kad Kestons parādījās durvīs, Noriss kā parasti staigāja pa kabinetu no vienas puses uz otru, druknās rokas uz krū�tīm sakrustojis. Par incidentu Peri�a salā viņ� nebija tik daudz noraizējies, kā nokaitināts. Tas viņu kaitināja, atgādinot, ka izlūko�anas sistēma pārāk lielā mērā atrodas ārpus tās nomi�nālā �efa ietekmes sfēras. Tā bija nopietna un pastāvīga pro�blēma. Ikvienam karaspēka iedalījumam armijai, jūras spē�kiem, gaisa spēkiem un jūras kājnieku korpusam bija pa��am savas iek�ējās izlūko�anas vienības, tostarp Aizsardzī�bas ministrija �ķieda savus līdzekļus Aizsardzības ministrijas izlūko�anas pārvaldei. Baltā nama Nacionālās dro�ības pa�domei bija atsevi�ķs izlūko�anas analītiķu personāls. Nacio�nālās dro�ības pārvaldei Fortmīdā bija sava pla�a infrastruk�tūra, kas lielākoties nodarbojās ar "signālu izlūko�anu", un elektroniskos signālus pārbaudīja arī Nacionālais izlūko�anas birojs un Nacionālā Zemes un visuma izlūko�anas pārvalde. Valsts departaments papildu savai slepenā dienesta Konsulā�ro operāciju vienībai atbalstīja izlūko�anas un izpētes biroju. Un ikvienai organizācijai bija vēl mazākas iek�ējās filiāles. Plaisu un nedro�u vietu �ādā sistēmā bija neskaitāmi daudz, un katra no tām draudēja ar katastrofisku neveiksmi.

Tāpēc �ķietami nelielais aizkaitinājums, ko radīja ziņo�jums, mocīja Norisu kā plakstiņā ieaugusi skropsta. Varēja jau nezināt, kas notiek Uzbekistānas stepēs, bet būt neziņā par pa�māju norisēm tas bija glu�i kas cits. Kā varēja ga�dīties, ka nevienam, �ķita, nebija zināms, kas ir ieslodzītais, kur� izbēdzis no Peri�a salas?

Peri�a salas iestādi uz "resursu apvieno�anas" pamata iz�mantoja Amerikas visu slepeno dienestu nozares. Vīrietis, kas bija ne vien ievietots Peri�a salā, bet, kā likās, tika turēts izo�lācijā slēgtā palātā, jādomā, bija patie�ām ļoti bīstams vai nu tās informācijas dēļ, ko viņ� spēja darīt zināmu atklātī�bai, vai arī tās rīcības pēc, uz kuru viņ� varbūt bija spējīgs.

Ta�u, kad CIP direktora birojam uzdeva jautājumu par iz�bēgu�ā vīrie�a identitāti, atbildi nezināja neviens. �ķita, ka viņi tur ir vai nu sajuku�i it kā neārstēti būtu izlaisti no Peri�a salas, vai arī neko vairs nezina par subordināciju.

Paklausieties, Noriss, it kā turpinādams jau uzsāktu sarunu, nikni ieteicās, tikko Kestons iegāja kabinetā. Tajā iestādē katram pacientam ir kā to sauc? rekvizīcijas signatūra jeb rēķina kods. "Resursu apvieno�ana" nozīmē, ka ikviena pārvalde maksā iestādei tik daudz, cik lielā mērā iz�manto tās pakalpojumus. Ja Lenglija aizsūta turp kādu nojūgu�os analītiķi, tad Lenglija samaksā rēķinu par viņa ārstē��anu, vismaz daļu no rēķina. Ja tas ir kāds cilvēks no Fortmīdas, tad rēķinu saņem Fortmīda. Tas nozīmē, ka ikvienam pacientam ir rēķina kods. Divpadsmit ciparu skaitlis. Dro�ī�bas apsvērumu dēļ rēķina veidlapas tiek glabātas atsevi�ķi no aģenta darbības failiem, bet sarakstos jābūt tā ierēdņa vārdam, kur� sankcionējis ievieto�anu iestādē. Ta�u �oreiz tā nav. Ceru, jūs varat at�ifrēt, kas nogājis greizi. Peri�a sa�las rēķinu saraksts liecina, ka tā pacienta rēķina kods sek�mīgi izmantots maksājumi vienmēr kārtoti laikus. Ta�u nu pui�i no Konsulāro operāciju vienības grāmatvedības apgal�vo, ka savā datubāzē to rēķina kodu nevar atrast. Tātad mēs pat nezinām, kas sankcionējis viņa aizturē�anu.

-��� Es par to neko nezinu.

Norisu pārņēma jauns sa�utuma vilnis.

-���� Vai nu viņi mums saka taisnību un tādā gadījumā ir stulbi, vai arī vazā mūs aiz deguna. Ja tā ir, es gribētu izdo�māt, kā mēs varam apvest ap stūri viņus. Kad Noriss bija uztraukts, viņ� runājot mēdza lietot �ķiramo saikli "vai nu� vai". Viņa gai�zilais krekls padusēs kļuva tum�āks, piesūco�ties ar sviedriem. Ta�u tā ir kauja, kas jāizcīna man pa�am. No jums, Klej, es vēlos kādu gaismas staru �ajā tumsībā. Mana parastā prasība, vai ne?

Kestons nolieca galvu.

-��� Ja viņi vazā mūs aiz deguna, Kel, tad ļoti augstā līme�nī. To es varu jums pateikt uzreiz.

Noriss pievērsa viņam cerīgu skatienu un uzmudino�i pa�māja ar roku. Vēl, viņ� tikai sacīja.

-���� Pilnīgi skaidrs, ka bēglis kādreiz bijis augstu vērtēts aģents.

-��� Augstu vērtēts aģents, kas sagājis sviestā.

-���� Tā viņi mums teica. Manuprāt, Konsulārās operācijas mums sniegu�as tikai virspusējas ziņas par pacientu numur pieci, trīs, viens, divi. Un mums ir viņa psihiatriskais rak�sturojums, kas atsūtīts no Peri�a salas. Vairāki desmiti da�tubāzes lauku, kur �um un mud� Amerikas Psihiatru asociā�cijas Diagnostikas un statistikas rokasgrāmatas termini. Bū�tībā viņam ir smagi disociatīvi traucējumi.

-��� Proti?

-��� Proti, tas nozīmē, ka viņ� sevi uzskata par kādu citu.

-��� Kas tad viņ� īstenībā ir?

-��� Tie�i to jau mēs gribam uzzināt, vai ne?

-���� Velna milti, Noriss aizkaitināti iesaucās. Kā cilvēks var pazaudēt identitāti glu�i kā zeķi veļas ma�īnā? Viņa skatienā pazibēja dusmas. Pēc brī�a Noriss, pastiepis roku, viegli uzsita Kestonam pa plecu un kā pielabinādamies pa�smaidīja. Viņ� zināja, ka Kestonu var viegli aizvainot viņ� bija jāpierunā papūlēties, nedrīkstēja viņa pūles uzskatīt par pa�saprotamām. Ja Kestons juta, ka viņu grib piespiest, va�rēja gadīties, ka viņ� sāk izturēties kā parasts birokrāts, kā�du viņ� mēdza tēlot. Kelebs Noriss to bija sapratis jau sen. Tagad viņ� centās pateikt sakumpu�ajam skaitļu pētniekam kaut ko patīkamu. Vai esmu jums teicis, kā man patīk jūsu kaklasaite? Tā izpau� jūsu personību.

Kestons greizi pasmīnēja, saprazdams, ka viņam pieglai�mojas.

-��� Nemēģiniet vērsties pie manas personības jaukās puses, Keleb. Man tādas nav. Viņ� paraustīja plecus. Varu jums pateikt, kāda ir situācija. Visos psihiatrijas failos, ko saņē�mām, pacients apzīmēts ar skaitli pieci, trīs, viens, divi. Ta��u ar to informāciju, kas ir viņu rīcībā, nav iespējams atklāt Konsulāro operāciju personiskos failus, lai kā rakņātos sis�tēmā. Personiskie dati neparādās.

-��� Tātad tie ir izdzēsti.

-��� Drīzāk gan tas nozīmē, ka tie atvienoti. Ļoti iespējams, ka dati kaut kur eksistē, bet tie nav saistīti ar ciparu identi�tāti, kurai iespējams piekļūt tā ir ciparu līdzinieks bojātām muguras smadzenēm.

-��� �ķiet, jūs esat krietni ilgi klaiņojis pa datorsistēmu.

-��� Galvenās valsts sistēmas nav iek�ēji integrētas, un mū�su sistēmās pastāv nopietna platformnesaderība. Ta�u viņi lieto to pa�u ar komatu norobe�oto biroja iek�ējo program�mu, ko mēs izmantojam algu sarakstiem, minimālajām iz�maksu summām, cenu aprēķinu informācijai un sagādei. Kestons bēra �o grāmatvedības kategoriju nosaukumus tik veikli kā oficiants, kas nosauc dienas speciālos ēdienus. Ja zina, kā apiet biroja iek�ējo grāmatvedību, tad iespējams iz�veidot tādu kā laipu, pa kuru no viena kuģa pāriet uz otru.

-��� Kā kapteinis Kids, kur� vajāja Zilbārdi.

-��� Diem�ēl jāteic, ka neesmu dro�s, vai Zilbārdis patie�ām dzīvojis. Tāpēc es nopietni �aubos, vai viņ� vispār parādās kapteiņa Kida biogrāfijā.

-���� Zilbār�a nemaz nav bijis? Tad jau jūs man teiksiet, ka arī Santaklauss neeksistē, ko?

-���� �ķiet, vecāki jums iestāstīju�i aplamības, Kestons sa�cīja glu�i vienaldzīgā tonī. Dezinformācija par brīvdienām. Pie viena varbūt jums vajadzētu izdzēst to failu, kur glabā�jas pasaciņa par feju, kas bērnam paliek zem spilvena zelta monētu. Kestons uzmanīgi aplūkoja Norisa rakstāmgaldu, ar vieglu neatzinību uzlūkodams jukjukām sasviesto ziņoju�mu kaudzes. Ta�u man liekas, ka galveno jūs sapratāt. Ir labāk, ja persona uz kuģa nokļūst parastajā ceļā. Tomēr, ja tas nav iespējams, gara laipa var būt apbrīnojami lietderīga.

-��� Un ko jūs esat uzzinājis, izmantojot to laipu?

-��� Pagaidām necik daudz. Mēs joprojām uzmanīgi pētām tā pacienta datus. Un tur atrodas kāds nepilnīgs ieraksts par operatīvo aģentu ar segvārdu Tārkins.

-��� Tārkins, Noriss atkārtoja. Segvārds ir, bet vārda un uzvārda nav. Arvien interesantāk. Ko tad zināt par to puisi?

-��� Pats svarīgākais ir tas, ka aģents Tārkins nav tikai kon�sulārais operatīvais aģents, bet Politiskās stabilizācijas no�daļas loceklis.

-���� Ja viņ� ir no "Stab" nodaļas pui�iem, tad dro�i vien "slapjo lietu" speciālists.

Slapjo lietu. Kestons nicināja �ādus eifēmismus. Visi pie�rādījumi liecināja; ka tas aģents ir bīstams sociopāts un �ķi�ta, ka tie�i tas bija vajadzīgs sekmīgai karjerai Politiskās sta�bilizācijas nodaļā.

-����� Par viņa operatīvo darbību mēs zinām tikai niecīgas druskas. Ar kodē�anas sistēmu es piekļuvu Politiskās stabi�lizācijas nodaļas savienojumam. Viņu personāla identifikāci�jas skaitļiem ir sufikss septiņi pieci astoņi astoņi, un to mēs ieguvām no pacienta "pieci trīs viens divi" ierakstiem Peri�a salas iestādē. Bet, kad sāku meklēt valsts datubāzē, izrā�dījās, ka gali ūdenī viss pārējais no Tārkina mapes izdzēsts.

-��� Nu, ko saka jūsu iek�ējā balss?

-��� Mana balss?

-��� Nu jā ko saka jūsu nojauta?

Tikai pēc brītiņa Kestons aptvēra, ka Noriss viņu velk uz zoba.

Jau darba attiecību pa�ā sākumā Kestons lika skaidri sa�prast, ka jēdziens par "iek�ējo balsi" viņam ir pretīgs. Ru�nājot ar Kestonu, cilvēkiem �is teiciens bija gandrīz tāds kā jājamzirdziņ�. Kestons jutās pamatīgi aizkaitināts, ja viņam jautāja, ko saka "iek�ējā balss", pirms patieso ievirzi bija no�rādīju�i fakti Kestons uzskatīja, ka paļau�anās uz nojautu ir pavir�ība. Tas traucēja loģiski analizēt jautājumu, kavēja spriedumu veido�anu un neļāva veikt varbūtības analīzi ar stingri noteiktajām metodēm.

Kestons noraudzījās, kā Norisa sejā parādās smaids pār�valdes vecākais ierēdnis uzjautrinājās, ka izprovocējis Kes�tonu apspriest jautājumu, kuram bija sakars ar viņa stingro pārliecību.

-��� Es tikai jokoju, Noriss teica. Tomēr� ko mēs lai do�mājam par to puisi? Ko saka jūsu., ē-e, lēmumu matrica?

Kestons mazliet pasmaidīja.

-��� Nekas vēl nav skaidrs. Ta�u vairāki fakti liecina, ka viņ� ir draņķis. �ķiet, jūs zināt manas domas par aģentiem, kuri lec ārā no rāmjiem. Ja aģentam maksā algu, viņam jāpakļaujas kritērijiem, ko nosaka federālais dekrēts. Tam ir savs pama�tojums. Var jau runāt par "slapjo lietu", bet es uzskatu, ka tāda rīcība vai nu ir sankcionēta, vai nav. Vidusceļa nav. Es gribu zināt, kāpēc federālās valdības darbinieku skaitā ir tā�di cilvēki kā tas "Tārkins". Kad mūsu izlūko�anas dienests sapratīs, ka tas nekad nenostrādā?

-��� Nekad nenostrādā? Noriss savilka vienu uzaci.

-��� Nekad nenostrādā tā, kā plānots.

-��� Nekas pasaulē neizdodas, kā plānots, pat Dievam pa�saule neizdevās, kā bija iecerēts. Un viņa rīcībā bija septiņas dienas. Jums es varu dot tikai trīs.

-��� Kāpēc tāda steiga?

-���� Man ir tāda nojauta. Noriss pacēla roku, apsteidzot Kestona pārmetumu. Patiesību sakot, ir signāli no pārval�des direkcijas viņi nesaka neko konkrētu, bet ir diezgan uzstājīgi un apgalvo, ka notiek kaut kādas slepenas darbī�bas. Vai tās veicam mēs? Vai kāds veic kaut ko pret mums? Es nezinu, un to nezina arī pārvaldes direktors. Mēs domā�jam, ka tas saistās ar augstu stāvo�iem valdības locekļiem, un skaidrs ir viens notikumi attīstās strauji. Tāpēc visi tur acis un ausis vaļā. Jāpievēr� uzmanība visam, kas �ķiet ne�parasts mēs nezinām, vai tas ir saistīts ar tām slepenajām norisēm, vai ne, bet domāt citādi būtu bīstami. Tāpēc mēs trīs dienu laikā gaidām no jums izsmeļo�u ziņojumu. No�skaidrojiet, kas īsti ir tas Tārkins. Palīdziet viņu izvilkt no slēptuves. Vai novākt.

Kestons klusējot pamāja. Pamudinājums viņam nebija va�jadzīgs. Viņ� ienīda anomālijas, un vīrietis, kas bija izbēdzis no Peri�a salas, bija pati derdzīgākā anomālija. Nekas neva�rētu sniegt Kestonam lielāku apmierinājumu, kā izdevība identificēt �o anomāliju un iznīdēt to.

/

Sestajā motelī netālu no Flemingtonas, Ņūd�ersijā, Hals Emblers izmantoja noslepkavotā vīrie�a Nokia, lai piezvanī�tu uz vairākām vietām. Vispirms viņ� zvanīja uz ASV Valsts departamentu. �obrīd viņ� nevarēja izdarīt nekādus pieņē�mumus, jo nezināja, vai sakars ar izlūko�anas vienību, kurā viņ� bija darbojies, liecināja viņam par labu vai par ļaunu. Emblers nedrīkstēja lietot neatliekamo gadījumu tālruņu numurus, kurus kā aģents bija iegaumējis, jo varēja gadī�ties, ka tie ierosina pēdu dzī�anas mehānismus. Dro�āks bija tie�s ceļ�. Tāpēc Emblers zvanīja uz Valsts departamenta Sakaru pārvaldi. Izlikdamies par reportieri no Reuters Inter�national, viņ� pieprasīja savienojumu ar Valsts sekretāra vietnieci Elinu Vitfīldu. Vai viņa varētu apstiprināt apgal�vojumu, kas tiek piedēvēts viņai? Vitfīldas palīdze, ar ku�ru Embleru savienoja caur vairākiem relejiem, atvainojās. Valsts sekretāra vietniece esot izbraukumā kopā ar ārzem�ju delegāciju.

Vai būtu iespējams pateikt kaut ko konkrētāku, Reuters korespondents lūdza. Palīdze atbildēja ļoti �ēl, bet vairāk neko viņa nevarot teikt.

Ārzemju delegācija bez �aubām, informācija bija parei�za. Turklāt pilnīgi nederīga.

Elinas Vitfīldas oficiālais amats Valsts "sekretāra viet�niece" slēpa viņas patieso administratīvo uzdevumu. Vit-

fīlda bija Politiskās stabilizācijas nodaļas direktore. īsi sakot, Emblera �efs.

Vai Emblera kolēģi domāja, ka viņ� ir miris? Sajucis prā�tā? Pazudis? Ko Elina Vitfīlda zināja par to, kas ar Embleru noticis?

�ie jautājumi nelika Embleram mieru. Ja Vitfīlda to nezi�nāja, tad viņai vajadzētu vēlēties uzzināt, vai ne? Emblers pūlējās atminēties laika periodu tie�i pirms tam, kad viņ� at�jēdzās psihiatrijas soda kolonijā. Tomēr atmiņas bija neskaid�ras, aizplīvurotas, nepieejamas tās slēpa migla, kas iestādē bija ietinusi viņa eksistenci. Viņ� mēģināja sakārtot tos faktus, ko spēja atcerēties, pirms uzkrita migla. Embleram bija pali�ku�as prātā da�as dienas, ko viņ� pavadīja Nepālā pie Tibetas disidentu grupas tā viņi pa�i dēvējās -, kuri meklēja Amerikas palīdzību. Emblers ļoti ātri secināja, ka viņi melo īstenībā tie bija maoistu sacel�anās pārstāvji, no kuriem bija atteikusies Ķīna un kurus izraidījusi Nepālas valdība, kas cī�nījās pati ar savām grūtībām. Pēc tam sākās "Stab" vienības operācija �anhua, gatavojoties "novākt" Vei �an Lengu� un tad? Emblera prāts atgādināja saplēstu lapu robe��ķirtne, kas atdalīja atmiņas no aizmirstības, nebija taisna, drīzāk gan robaina un saplucināta.

Tas pats notika, kad Emblers centās atcerēties Peri�a sa�lu pirms pēdējiem mēne�iem, ko viņ� pavadīja tur. Daudzas viņa agrākās atmiņas bija tikai fragmenti, kas bija izkaisīti laikā.

Varbūt vajadzēja mēģināt atminēties vēl tālāku pagātni vairākas nedēļas pirms viņa nolaupī�anas, atcerēties to lai�ku, kad atmiņas par dzīvi bija spilgtas un secīgas, tikpat re�ālas kā zeme zem kājām. Ja vien viņ� varētu atrast kādu, ar ko dalīties tajās atmiņās. Kādu cilvēku, kura atjausmas snieg�tu apstiprinājumu, kas viņam tik ļoti bija vajadzīgs aplieci�nājumu, ka viņ� ir tas, kas ir.

Pēk�ņa impul�a iespaidā Emblers direktoriju pakalpoju�mos atrada Dilana Satklifa tālruņa numuru Providensā, Rodailendā.

Par Dilanu Satklifu viņ� gadiem ilgi tikpat kā nebija do�mājis, kop� tā laika, kad Emblers viņu pēdējo reizi bija sati�cis, pagājusi puse dzīves. Ar Dilanu viņ� bija iepazinies, kad abi mācījās Godāra koled�as pirmajā kursā. Koled�a bija ne�liela humanitārā mācību iestāde Konektikutā, un viņi uzreiz sapratās. Dilans bija jokdaris, viņ� varēja mēļot bez mitas un neapnicis stāstīt par savu bērnību Peperpaikā, Ohaio. Tur�klāt viņ� nespēja iztikt bez nerātnībām.

Oktobra beigās tas notika otrajā mācību gadā visi koled�as studenti, no rīta pamostoties, ieraudzīja, ka Makintaira torņa smailē parādījies milzīgs ķirbis. Ķirbis, �ķi�ta, svēra gandrīz vai septiņdesmit mārciņas, un neviens ne�varēja saprast, kā tas tur nokļuvis. Studenti uzjautrinājās, bet administrācijā valdīja apjukums. Neviens remontstrād�nieks nebija ar mieru riskēt ar dzīvību, lai ķirbi nonestu lejā, tāpēc ķirbi atstāja, līdz tas novelsies pats. Nākamajā rītā pie Makintaira torņa pakājes bija uzradu�ies vairāki ne�lieli ķirbī�i ar tuk�iem vidu�iem un mizā izgrieztām acīm un mutēm, novietoti tā, it kā raudzītos uz lielo ķirbi torņa galā; uz da�iem bija izgriezti uzraksti "Lec!". Studentu sa�jūsma tikai vairoja koled�as amatpersonu aizkaitinājumu. Pēc diviem gadiem, da�us mēne�us pirms koled�as beig��anas, kad administrācijai tas jau gandrīz bija aizmirsies, paklīda valodas, ka par joku jāpateicas Dilanam Satklifam, prasmīgam klin�u kāpējam, kuram turklāt piederēja ļoti labs ekipējums. Satklifs bija nebēdnīgs, ta�u piesardzīgs, viņ� nekad tie�i neatzinās palaidnībā un prata novērtēt Ernblera klusē�anu. Emblers kaut ko pamanīja Satklifa sejā, kad sākās runas par vainīgo, un pirmais uzminēja, kur� to iz�darījis; lai gan Satklifam viņ� pateica, ka zina patiesību, ta��u nevienam citam to nestāstīja.

Emblers atcerējās Satklifa iecienītos kreklus �ārlija Brauna stilā ar platām, krāsainām horizontālām svītrām, Sat�klifa māla pīpju kolekciju; viņ� reti tās izmantoja, ta�u ko�lekcija bija interesantāka nekā parastās studentu kolekcijas alus pudeles vai grupas Grateful Dead ieraksti. Emblers atcerējās Satklifa kāzas tikai gadu pēc koled�as beig�anas, zināja, ka viņam ir labs darbs Providensas bankā agrāk tā bija patstāvīga, bet tagad daļa no nacionālās banku ķē�des.

-��� Dilans Satklifs klausās, ieteicās balss klausulē. Emblers balsi uzreiz nepazina, ta�u viņu tik un tā pārņēma sirsnīgas jūtas.

-��� Dilan! Emblers iesaucās. Te Hals Emblers. Vai atce�ries mani?

Iestājās klusums.

-��� Piedodiet, vīrietis samulsu�ā balsī teica. Laikam pa�reizi nesadzirdēju jūsu vārdu.

Hals Emblers. Pirms divdesmit gadiem mēs mācījāmies Godāra koled�ā. Pirmajā kursā mēs dzīvojām vienā numu�rā. Es biju tavās kāzās. Vai sāc atminēties? Pagājusi vesela mū��ība, vai ne?

-��� Ziniet, es nemēdzu pirkt mantas no nepazīstamiem cil�vēkiem, ko piedāvā telefoniski, vīrietis strupi sacīja. Ie�saku mēģināt citur.

Vai tas būtu kāds cits Dilans Satklifs? Ne viņa balss, ne runasveids nelīdzinājās tam Satklifam, ko Emblers atcerējās.

-��� Jā-a, viņ� teica. Varbūt esmu kļūdījies. Tātad jūs ne�mācījāties Godāra koled�ā?

-���� Mācījos. Tikai manā kursā nebija studenta, kura vārds būtu Hals Emblers. Atskanēja klik�ķis, un vīrietis nolika klausuli.

Nokaitināts un izbijies Emblers zvanīja uz Godāra kole�d�u un palūdza savienot viņu ar mācību daļu. Embleram at�bildēja jauns vīrietis, un Emblers vīrietim paskaidroja, ka esot kadru daļas ierēdnis kādā lielā korporācijā, kas apsve�rot iespēju pieņemt darbā Harisonu Embleru. Saskaņā ar korporācijas iek�ējo kārtību tā teica Emblers viņ� pār�baudot da�us pretendenta autobiogrāfijas datus un vēloties, lai viņam apstiprina, ka Harisons Emblers patie�ām beidzis Godāra koled�u.

-���� Es noteikti paskatī�os, ser, vīrietis no mācību daļas sacīja. Viņ� palūdza pa burtiem nosaukt vārdu un uzvārdu, tad ievadīja to datorā Emblers dzirdēja klusus taustiņu klik�ķus. Piedodiet, vīrietis ieteicās. Vai jūs varētu no�saukt vārdu un uzvārdu vēlreiz?

Emblers to izdarīja, kļūdams aizvien ba�īgāks.

-��� �ķiet, jūs darījāt labi, ka piezvanījāt, teica vīrie�a balss tālrunī.

-��� Viņ� nav beidzis jūsu mācību iestādi?

-���� �āds cilvēks ne vien nav beidzis koled�u, bet arī ne�kad nav bijis studentu sarakstā.

-��� Vai iespējams, ka jūsu datubāzē tik senu datu nav?

-���� Nu nē. Mūsu koled�a ir maza, tāpēc �ādas problēmas mums nav. Ticiet man, ser, ja vien tas puisis �ajā gadsimtā būtu iestājies pie mums, es to zinātu.

-��� Pateicos, sacīja Emblers vārgā balsī. Paldies, ka vel�tījāt laiku. Piespie�ot mobilā tālruņa pogu, kas atvienoja līniju, viņam trīcēja roka.

Tas bija vājprāts!

Vai patie�ām viņa izjūta par savu esību būtu tikai iedo�ma? Vai tad kaut kas tāds vispār iespējams? Emblers uz brī�di aizvēra acis un ļāva, lai prātā spieto atmiņas par visiem viņa dzīves �etriem gadu desmitiem, dodot vaļu brīvai un patvaļīgai asociāciju plūsmai. Atmiņu bija neiedomājami daudz, un tās bija Hala Emblera atmiņas ja vien viņ� tie��ām nebija zaudējis prātu. Viņ� atcerējās, ka, būdams mazs zēns, bija devies pētīt pagalmu pie pa�a mājām un paklupis pret zemes lapseņu pūzni tās uz�āvās gaisā kā melni dzel�tens geizers! un viņu aizveda pie ārsta ar trīsdesmit lap�seņu dzēlumiem. Atcerējās karsto jūliju vasaras nometnē, kur Kendaigas ezerā viņ� mācījās peldēt tauriņstilā un uz mirkli ieraudzīja kailu sievietes krūti, kad viena no audzinātājām Vendija Salivena pārģērbās kabīnē, kurai bija salauztas dur�vis. Augustu, kad viņ� piecpadsmit gadu vecumā strādāja grila brīvdabas restorānā desmit jūdzes uz dienvidiem no

Kemdenas un mācījās apmeklētājiem pajautāt: Vai jūs ne�vēlētos arī vārītu kukurūzas vālīti? ja viņi pasūtīja tikai cū�kas ribiņas un kartupeļu biezeni. Sarunas pēc darba ar spro�gaino D�ūljenu Dei�esu, kas strādāja pie grila iekārtas viņi nopietni pārrunāja, kā "vieglais" petings at�ķiras no "sma�gā". Embleram bija arī mazāk jaukas atmiņas, tās saistījās ar tēva aizie�anu no mājām, kad viņam bija pieci vai se�i gadi, ar abu vecāku vājību pēc pudeles sniegtā mierinājuma. Viņ� atcerējās, kā pirmajā studiju gadā visu nakti spēlējis pokeru un kā vecāko kursu studenti arvien vairāk satraucās par to, ka viņa laimētās naudas kaudzīte kļūst arvien lielāka, it kā viņ� būtu atklājis ārkārtīgi slepenu krāp�anas metodi. Emblers atminējās ari, kā, mācoties Godāra koled�as otrajā kur�sā, bija neprātīgi iemīlējies ak dievs, cik elpu aizraujo�i bi�ja abu pirmie randiņi, tad nāca asaras, vētraini pārmetumi un atkal samierinā�anās; viņas matu �ampūns smar�oja pēc citrona un verbēnas toreiz tas likās tik eksotiski un vēl pēc daudziem gadiem raisīja nostalģiju un ilgas.

Emblers atcerējās, kā viņu savervēja un apmācīja Konsu�lārās operācijas, kur instruktori arvien vairāk apbrīnoja vi�ņa īpa�ās spējas. Atcerējās savu aizsega darbu Valsts depar�tamenta Izglītības un kultūras jautājumu nodaļā, kur viņ� skaitījās atbildīgais par kultūras sakariem un tādēļ regulāri atradās kādā ārvalstī. To visu Emblers atminējās skaidri un precīzi. Viņ� bija dzīvojis dubultu dzīvi. Vai� varbūt tā bija tikai dubulta ilūzija? Kad Emblers gājā ārā no istabas, galva arvien stiprāk sāka sāpīgi pulsēt.

Moteļa �aurā vestibila stūri atradās dators ar piekļuvi internetam kā neliela pretimnāk�ana viesiem. Emblers apsē�dās pie datora un, izmantojot Valsts departamenta analītis�kās nodaļas piekļuves kodu, pieteicās laikrakstu datubāzē LexisNexis. Vietējā Kemdenas laikrakstā Delavērā, kur Em�blers uzauga, reiz par viņu bija ievietots neliels rakstiņ�, kad viņ�, mācoties sēstajā klasē, uzvarēja apgabala skolēnu pa�reizrakstības konkursā. Entalpija. Ditirambs. Heliofiti. Emblers visus vārdus bija uzrakstījis ātri un pareizi, iegūdams slavu kā labākais skolēns pareizrakstībā ne vien Kemdenas pamat�skolā, bet visā Kentas apgabalā. Ja rakstot Emblers kļūdī�jās, viņ� to zināja acumirklī pietika uzmest skatienu vērtē�tāju sejas vaibstiem. Viņam bija palicis atmiņā, ka māte toreiz viņa dēlu audzināja jau viena neizsakāmi priecājās. Ta�u tagad raksts bija guvis daudz lielāku nozīmi.

Emblers sāka meklē�anu.

Nekā. Pieprasījumam neatbilda itin nekas. Emblers ļoti skaidri atcerējās Dover Post rakstiņu māte to bija izgriezusi un piestiprinājusi pie ledusskapja durvīm ar magnētu, kas atgādināja arbūza �ķēli. Tas tur stāvēja, līdz gaismā sadzeltē�ja un sa�okurojās. LexisNexis bija atrodami vairākus gadu des�mitus seni Dover Post eksemplāri, tur bija visādu vietējo ziņu arhīvs par uzvarētājiem un zaudētājiem pilsētas vietējās Domes vēlē�anās, par �tatu samazinā�anu kompānijā Robins Hose Co, par pilsētas Domes ēkas kapitālo remontu. Ta�u tur nebija neviena vārda par Harisonu Embleru. Viņ� tolaik nebi�ja eksistējis. Viņ� neeksistēja arī pa�reiz.

Vājprātsl

Lidosta Embleram bija tik pazīstama mākslīgā marmo�ra grīdas, tērauda un stikla konstrukcijas, un tajā kā alla� mud�ēja personāls. Kur vien viņ� pavērsa skatienu, visur bija redzami aviokompānijas darbinieki, lidostas dro�ības die�nesta vīri un bagā�as nodaļas strādnieki, visi bija ģērbu�ies atbilsto�ajos formas tērpos un valkāja krū�u nozīmes. Em�blers nosprieda, ka kopaina atgādina kaut ko vidēju starp federālo pasta �ķiro�anas iestādi un kūrorta pilsētiņu.

Emblers nopirka biļeti uz Vilmingtonu vienā virzienā par simt piecdesmit dolāriem tā sakot, uzcenojumu par tik�a�nos. Viņ� izlikās tikpat garlaikots kā sieviete biļe�u kasē, kas apspieda �āvas, uzspie�ot zīmogu uz viņa iekāp�anas talo�na. Rūpīgi pārbaudot D�ord�ijas �tata autovadītāja apliecī�bu, kur viņ� iepriek�ējo fotogrāfiju bija nomainījis pret sa�vējo, atklātos viltojums, bet nevienam nenāca prātā tik rūpīgi to pārbaudīt.

Izeja atradās ļoti garas pārejas galā, un abpus izejai atra�dās vēl divas citas. Emblers palūkojās visapkārt bija ma�nāmi tikai da�i pasa�ieri. Pulkstenis bija pustrīs. Nākamais reiss no ikvienas �īs izejas bija paredzēts tikai pēc deviņdes�mit minūtēm. Pēc pusstundas te sāks pulcēties ļaudis lidoju�mam uz Pitsburgu, bet �obrīd te valdīja klusums.

Vai cilvēks, kas Embleram jāsatiek, jau ieradies? Varētu būt. Ta�u kur� tas ir? Jūs zināsiet, kur� es esmu, bija teikts ziņojumā.

Emblers apstaigāja krēslu rindas, ātri palūkodamies uz vientuļniekiem un "agrajiem putniem". Tukla sieviete bāza mutē konfekti savai tuklajai meitai; vīrietis slikti piegulo�ā uzvalkā, kas �ķirstīja PowerPoint bukletu; jauna sieviete ar kniedēm deguna spārnā un apak�lūpā, ģērbusies d�insos, ko bija apgleznojusi ar krāsainiem flomāsteriem neviens neli�kās atbilsto�s. Emblers arvien vairāk jutās vīlies. Jūs zināsiet, kur� es esmu.

Beidzot Emblers ievēroja kādu cilvēku, kas bija apsēdies netālu no loga.

Tas bija sikhu d�entlmenis turbānā un, kustinot lūpas, la�sīja USA Today. Tuvojoties viņam, Emblers ievēroja, ka zem turbāna nav matu no tā nespraucās ārā neviena �ķipsniņa. Vājais spīdums uz vīrie�a vaigiem ļāva noprast, ka pilnbārdu viņ� nesen pielīmējis. Vai vīrietis lūpas kustināja lasot, vai arī viņ� kaut ko runāja fibrooptiskajā mikrofonā?

Jekur� cits būtu domājis, ka vīrietis ir ērti iekārtojies, gar�laikojas un ir ļoti mierīgs. Emblers redzēja, ka tā nepavisam nav. Pakļaujoties instinktam, Emblers ātri apcirtās riņķī un nostājās aiz sēdētāja. Tad ar zibenīgu kustību viņ� sagrāba vīrie�a turbānu un parāva to uz aug�u. Zem tā parādījās vī�rie�a bālais, gludi noskūtais pauris un pie tā ar lipīgo lenti bija pielīmēta maza Glock pistole.

Emblers paķēra ieroci un ļāva turbānam noslīdēt atpakaļ uz vīrie�a galvai. Sēdētājs pat nepakustējās un klusēja tā bija taktika, kas piemīt augstā līmenī trenētam profesionālim, kur� zina, kad pati saprātīgākā reakcija ir nereaģēt. Vienīgā pārsteiguma zīme bija tikai viņa aug�up savilktās uzacis. Klu�sais manevrs bija veikts pāris sekun�u laikā, un Emblers ar savu augumu bija to noslēpis no ikviena varbūtējā liecinieka skatiena.

Pistole �ķita dīvaini viegla, un Emblers tūlīt pazina tās modeli. Korpuss bija izstrādāts no plastmasas un keramikas, stobra daļā metāla bija mazāk nekā parastā jostas sprādzē. Maz iespējams, ka to varētu atklāt metāla detektors, un vēl mazāka likās iespēja, ka dro�ības dienesta vīri ķertos pie sikha reliģijas atribūta turbāna. Kosmētiskais līdzeklis, lai ie�gūtu tum�u bronzas krāsas ādu, un jards muslīna lēts un efektīvs ietērps. Vīrie�a prasme un lietpratība Embleram at�kal gan iedvesa apbrīnu, gan radīja satraukumu.

-���� Bravo, neīstais sikhs klusi teica, savelkot lūpu kakti�ņus vieglā smaidā. Lielisks aizsardzības gājiens. Ta�u tas jau nav svarīgi. Angliski viņ� runāja, ļoti skaidri izrunājot patskaņus kā cilvēks, kas valodu mācījies ārzemēs, lai arī kop� agrīna vecuma.

-���� Ierocis ir manās rokās. Vai tas nav svarīgi? Manuprāt, ir gan.

-��� Da�reiz vislabāk ir atsacīties izmantot ieroci, sacīja vī�rietis. Viņa acis, �ķita, iedzirkstījās. Vai redzat puisi lidos�tas formas tērpā, kas stāv pie izejas? Viņ� tikko ieradās.

Emblers paskatījās turp.

-���� Redzu.

-���� Viņ� ir kopā ar mums. Ir gatavs �aut uz jums, ja vaja�dzēs. Sēdo�ais vīrietis palūkojās uz Embleru, kas joprojām stāvēja viņam blakus. Vai jūs man ticat? Jautājums nebija domāts kā izsmiekls vīrietis gribēja noskaidrot, ko Em�blers domā.

-��� Ticu, ka viņ� mēģinās, Emblers atbildēja. Jums pa��am būtu labāk cerēt, ka viņ� trāpīs.

Neīstais sikhs atzinīgi pamāja.

-�� Ta�u man katram gadījumam mugurā ir lo�u necaur�laidīga veste. Viņ� atkal paskatījās uz Embleru. Vai jūs man ticat?

-��� Nē, Emblers pēc īsas pauzes teica. Neticu.

Vīrietis pasmaidīja platāk.

-��� Jūs esat Tārkins, vai ne? īstais. Reputācija jūs apsteigu�si. Runā, ka jums velni�ķīgi labi padodas uzminēt cilvēku do�mas. Man vajadzēja pārliecināties.

Nu Emblers apsēdās vīrietim blakus tā viņi izskatītos mazāk aizdomīgi. Lai ko vīrietis no viņa gribēja, ta�u noga�lināt viņu nekādā ziņā.

-���� Vai jūs nevarētu paskaidrot savus nodomus? Emblers jautāja.

Vīrietis pasniedza roku sveicienam.

-����� Mans vārds ir Arkādijs. Man stāstīja, ka leģendārais aģents rezidents alias Tārkins pa�reiz varētu būt "pieejams".

-��� Pieejams?

-���� Savervē�anai. Nē, jūsu īsto vārdu es nezinu. Zinu, ka jūs meklējat noteiktu informāciju. Man �īs informācijas nav, bet varu tai piekļūt. Pareizāk sakot, piekļūt tiem, kuru ro�kās informācija ir. Arkādijs noknak�ķināja ar pirkstiem. Vēl precīzāk izsakoties, varu piekļūt tiem, kuriem savukārt ir pieeja cilvēkiem, kam �ī informācija ir. Jūs nejutīsieties pār�steigts, uzzinot, ka organizācijā, kurai es piederu, atsevi��ķas vienības ir rūpīgi nodalītas. Informācija nokļūst vienīgi tur, kur tai jānokļūst.

Kamēr vīrietis runāja, Emblers koncentrējās un uzmanīgi vēroja viņu. Viņ� zināja, ka cerīgums mēdz apmiglot uztveri tāpat kā izmisums. Viņ� pastāvīgi bija skaidrojis kolēģiem, kurus mulsināja viņa spējas mēs neredzam to, ko negribam re�dzēt. Jāpārstāj gribēt. Jāizbeidz piedēvēt otram cilvēkam sa�vas īpa�ības. Tikai jāuztver signāli, kuri neviļus tiek sūtīti. Tas bija pats galvenais.

Sikhs bija melis. Ta�u Embleram viņ� nemeloja.

-���� Jāteic, ka zibenīgi ātrais uzaicinājums ir mulsino�s. Emblers sacīja.

-��� Man nepatīk �ķiest laiku. Liekas, ka mums �is tas ir ko�pīgs. Viens precīzs trāpījums atsver deviņus. Patiesībā ķēr�ciens atskanēja vakar no rīta. Ķērciens tas bija profesio-

nāls �argons. Brīdinājums, kas tika pārraidīts pa radio vi�siem valsts izlūko�anas dienestiem, kuri bija noskaņoju�ies uz "ķērcienu". �is kanāls tika izmantots, kad ziņojums bija tik steidzams, ka slepenība palika otrā vietā tas bija sazi�nā�anās veids, kas pieļāva informācijas noplūdi. Ziņojums, kas tika nosūtīts tik daudziem, varēja nonākt arī da�ās sle�penas noklausī�anās ierīcēs.

-��� Lai ari tā, Emblers teica.

-���� Manuprāt, jūs varat saprast, kādas ir sakarības. Pro�tams, jūsu talanta apbrīnotāji gaidīju�i �o brīdi. Ļoti iespē�jams, viņi cerēju�i jūs savervēt, pirms esat nozudis no redzes�loka. Un, bez �aubām, viņi domā, ka var sacensties par jūsu pakalpojumiem. Viņi negrib palaist garām izdevīgu bridi.

Protams� ļoti iespējams� bez �aubām.

-��� Tas ir tikai pieņēmums, nevis fakta konstatējums.

-���� Kā jau teicu, informācija organizācijā ir stingri nodalī�ta. Es zinu to, kas jāzina man. Viņpus tā par noteiktu infor�mācijas apjomu varu izteikt minējumus. Protams, ir ļoti daudz kā tāda, ko es nezinu, un man ar to jāsamierinās. Sis�tēma darbojas mūsu visu labā. Tā sagādā dro�ību viņiem un man.

-��� Ta�u tā nesagādā dro�ību man. Viens no jūsējiem mēģi�nāja mani nogalināt.

-��� Ļoti �aubos.

-���� Nevaru tam piekrist, ņemot vērā lielkalibra lodi, kas ieskrambāja man kaklu.

Arkādijs �ķita apmulsis.

-��� Tas ir bezjēdzīgi.

-��� Nu jā, arī tas puisis no Dienvidiem izskatījās varen pār�steigts, kad lode iz�āvās viņam caur galvu. Emblers runā�ja klusi, bet griezīgi. Kas tā par nolādētu spēli, ko jūs spē�lējat?

-��� Ne jau mēs, Arkādijs teica. Viņ� klusi noteica, �ķiet, pats sev: Izklausās, ka mūsu darbā kāds iejaucies. Tas no�zīmē, ka mēs neesam vienīgie, kas dzirdēju�i ķērcienu un re�aģēju�i.

-��� Tātad jūs sakāt, ka iesaistījusies vēl kāda otra puse.

-��� Tā acīmredzot bijis, Arkādijs pēc ilgas pauzes teica. Mēs to pārbaudīsim, pārliecināsimies, vai nav radusies in�formācijas noplūde. Tomēr drīzāk gan tas bijis, tā sakot, pa�razītisks apmeklējums. Turpmāk tā vairs nenotiks ja bū�siet kopā ar mums.

-��� Vai tas ir solījums vai drauds?

Arkādijs saviebās. Nu, kāpēc tā? Mēs patie�ām esam ie�brauku�i nepareizajās sliedēs, vai ne? Tomēr es jums pateik��u. Mani darba devēji ir ļoti ieinteresēti rūpēties par jūsu dro�ību ja vien būs pārliecināti, ka jūs viņiem atbildēsiet ar to pa�u. Uzticībai jābūt abpusējai.

-��� To, ka man var uzticēties, Emblers stingrā tonī patei�ca, viņiem vajadzēs ticēt uz vārda.

-���� Saprotiet, viņi tā nekad nedara, Arkādijs teica, it kā atvainodamies. Zinu, tas ir nejauki. Viņiem padomā kas cits. Būtībā viņi grib no�aut divus zaķus ar vienu �āvienu. Jums būs neliels darbiņ�. Emblers pirmo reizi vīrie�a izrunā sa�klausīja viņa dzimtās valodas akcentu tas nepārprotami bija slāvisks.

-��� Proti, tāda kā pārbaude.

-��� Tie�i tā! Arkadijam iedegās acis. Un neviens nepa�liks zaudētājos, kā tīk sacīt maniem darba devējiem. Dar�biņ�, kas paredzēts jums, būs neliels, bet� kutelīgs.

-��� Kutelīgs?

-���� Es jums nemelo�u tas būtu bezjēdzīgi, vai ne? Ar�kādijs staroja. Darbs ir neliels, bet citiem to nav izdevies paveikt. Tomēr tas jāpadara. Redziet, maniem darba devē�jiem radusies problēma. Viņi ir piesardzīgi ļaudis gan jau pats redzēsiet un būsiet par to pateicīgs. Ziniet, mēdz teikt, ka vārna vārnai acī neknābj. Tomēr var gadīties, ka ne visi no viņu pulka ir tik piesardzīgi. Un var būt, ka da�i viņu kolēģi pārāk tuvināju�ies ar kādu iefiltrētu aģentu. Diem�ēl viss, kas spīd, nav zelts. Varbūt �āds aģents, savācis pierā�dījumus, grasās liecināt tiesas procesā. Tas viss ir ļoti nepa�tīkami.

-���� Iefiltrējies aģents? Runāsim skaidri. Jūs domājat kādu slepenu federālo aģentu?

-��� Nejauki, vai ne? Arkādijs sacīja. Patiesībā no ATI.

Ja tas bija Alkohola, tabakas un iero�u nodaļas aģents, tad

ļoti iespējams, ka izmeklē�ana saistījās ar iero�u kontraban�du. Tomēr tas nenozīmēja, ka organizācija, kurai strādāja Ar�kādijs, ir iesaistīta iero�u tirdzniecībā Arkādijs, runājot par organizācijas biedriem, bija lietojis vārdu "kolēģi". Acīmre�dzot bija jādomā, ka notverti nelegālie iero�u tirgoņi, kuri apgādāja organizāciju.

-��� Kādu dienu �is cilvēks nomirs, neīstais sikhs dziļdomī�gi sacīja. Insults. Sirdslēkme. Vēzis. Kas zina? Mēs visi esam mirstīgi, un pienāks diena, kad viņ� nomirs. Mēs glu�i vienkār�i vēlamies �o notikumu pasteidzināt. Vairāk neko.

-��� Kāpēc� man?

Sikhs savilka seju grimasē.

-��� Tas patie�ām ir mulsino�i.

Emblers klusēja un skatījās uz viņu.

-���� Nu, patiesību sakot, mēs skaidri nezinām, kā viņ� iz�skatās. Profesionāls kaitīgums tā ta�u saka, vai ne? Cilvēks, ar kuru viņam bija tie�i sakari, nav tādā stāvoklī, lai varētu mums palīdzēt.

-��� Tāpēc, ka ir miris?

-���� Iemesls nav svarīgs nenovirzīsimies no galvenā. Mēs esam atradu�i vietu, esam atradu�i laiku, bet negribam no�vākt neīsto. Negribam kļūdīties. Vai saprotat, cik pedantis�ki mēs esam? Ir cilvēki, kas glu�i vienkār�i ar ma�īnpistoli ap�autu visus pēc kārtas. Ta�u mēs tā nestrādājam.

-��� Māte Terēze, paskaties pati uz sevi.

-��� Es neesmu teicis, ka esam svēti, Tārkin. Ta�u arī jūs tāds neesat. Viņa tum�ajās acīs kaut kas nozibsnīja. Atgriezī�simies pie temata jūs vienā acu uzmetienā varēsiet pateikt, kur� ir īstais, jo tas cilvēks zina, kas viņ� ir. Jūs to spējat uz�tvert.

-��� Saprotu, teica Emblers viņ� sāka saprast. Viņa pa�kalpojumus vēlējās izmantot kāds bīstams grupējums. Viņam piedāvātais uzdevums patie�ām bija vienkār�s, ta�u ne jau Emblera spēja uztvert cilvēku domas viņiem bija vajadzīga. Nē. Nogalinot federālo aģentu, viņ� apliecinātu savus no�domus, pierādītu, ka atteicies no lojalitātes pret iepriek�ē�jiem darba devējiem, nemaz jau nerunājot par vispārpieņem�tās morāles principu saglabā�anu. Acīmredzot viņiem bija nopietns iemesls uzskatīt, ka Emblers ir sarūgtināts un vī�lies diezgan, lai apsvērtu piedāvājumu.

Var jau būt, ka viņi ir informēti nepareizi. Tomēr varēja arī būt, ka viņi patie�ām zina vairāk nekā viņ� varbūt vi�ņiem ir zināms tas, ko nezina Emblers, proti, kāpēc viņ� ie�slodzīts Peri�a salā.

-��� Tātad slēdzam darījumu?

Emblers bridi domāja.

-��� Ja es teiktu nē?

-��� Jūs ta�u tā neteiksiet, vai ne? Arkādijs smaidīja. Var�būt jums vajadzētu teikt nē. Un nolemt sevi neziņai. Ir jau arī ļaunāki pavērsieni. Mēdz teikt, ka ziņkārība var novest nelaimē.

-��� Un ziņkāres apmierinā�ana var no nelaimes izpestīt. Lai ko, bet neziņu Emblers nespēja paciest. Viņam vajadzēja zināt, vajadzēja atriebt tiem, kuri bija centu�ies izpostīt viņa dzīvi. Emblers pameta skatienu uz vīrieti zilajā formas tēr�pa �aketē pie izejas. Domāju, ka varam slēgt darījumu.

Tas bija neprāts, tomēr vienīgais veids, kā izglābties no neprāta. Emblers atcerējās, ka skolā mācījies grieķu leģen�du par Krētas labirintu, kur slēpās Mlnotaurs. Labirints bija tik sare�ģīti izveidots, ka ieslodzītie no tā nekad vairs neizkjuva ārā. Ta�u Tēsēju pamācīja Ariadne viņa iedeva jau�neklim kamolu, un vienu pavediena galu piesēja pie ieejas. Turoties pie pavediena, Tēsējs izkļuva ārā. Pa�reiz �is cilvēks bija vienīgais, kas Embleram varēja noderēt par pavedienu. Tikai viņ� neziriāja, kur nokļūs, sekojot �im pavedienam vai nu brīvībā, vai nāvē. Emblers noteikti gribēja labāk ris�kēt, nekā palikt un maldīties labirintā.

Beigu beigās Arkādijs sāka runāt lieti�ķi kā cilvēks, kas precīzi iegaumējis instrukcijas:

-���� Rīt desmitos no rīta slepenajam aģentam norunāta tik��anās ar ASV Ņujorkas dienvidu rajona advokātu. Mums ir informācija, ka bruņots limuzīns aģentu nogādās līdz St. An�drew's laukumam netālu no Folija skvēra Manhetenas dien�vidu daļā. Varbūt ar viņu kopā būs arī citi, varbūt viņ� būs viens. Katrā ziņā tā būs reta izdevība, kad aģents kādu brī�di būs neaizsargāts, jo viņam vajadzēs kājām �ķērsot gājēju zonu. Jums jābūt tur.

-��� Mani neviens nepiesegs?

-���� Tur būs viens no mūsu cilvēkiem, lai jums palīdzētu. Noteiktā brīdī viņ� iedos jums ieroci. Pārējais ir jūsu ziņā. Vienīgā prasība precīzi izpildiet instrukcijas. Saprotu, ka d�eza mūziķim nevar likt spēlēt pēc notīm, jo viņ� improvi�zē, ta�u �oreiz improvizācija nav pieļaujama. Kā mēdz teikt, ceļ� ir tikai viens. Jārīkojas stingri pēc plāna.

-��� Tas ir nedro�s, Emblers iebilda. Draņķīgs plāns.

-���� Lai kā mēs vērtējam jūsu pieredzi, Arkādijs sacīja, jums jāsaprot, ka mums ir sava pieredze. Jūs nezināt būtis�kos faktus. Mani darba devēji zina, viņi tos ir pētīju�i. Mēr�ķis ir ļoti piesardzīgs. Viņ� neslapstīsies patiltēs jūsu ērtību labad. �ī ir patie�ām izcila izdevība. Uz nākamo varbūt va�jadzēs gaidīt ilgi, un tad jau būs par vēlu.

-��� Pastāv desmitiem varbūtēju problēmu, Emblers neat�laidās.

-��� Jūs varat būt brīvs, Arkādijs sacīja, un viņa balsī ie�skanējās tērauds. Ta�u, ja izpildīsiet uzdevumu saskaņā ar instrukcijām, jūs iepazīstinās ar kādu augstākstāvo�u cilvē�ku mūsu organizācijā. Jūs viņu pazīstat. Viņ� strādājis kopā ar jums.

Tātad kāds, kas varētu zināt, kas noticis ar Harisonu Embleru.

-��� Es to izdarī�u, Emblers teica. Viņ� nedomāja uz priek��u nedomāja, kam piekrīt. Emblers zināja ja palaidīs vaļā �o pavedienu, tad varbūt to nekad vairs neatradīs. Ariadnes pavediens kurp tas viņu aizvedīs?

Arkādijs paliecās uz priek�u un viegli uzsita Embleram pa roku. No attāluma �is �ests varēja likties draudzīgs.

Mēs patie�ām neprasām no jums daudz. Vienīgi, lai jūs izdarāt to, kas citiem nav paveicies. Tā jums nebūs pirmā reize.

Nē, Emblers domāja, ta�u var gadīties, ka tā būs pēdējā.

Lenglija, Vird�īnija. Kad Kleitons Kestons atgriezās savā kabinetā, viņ� izskatījās nopietns un domīgs. Eidriens �ojs nosprieda, ka �efs nav aizdomājies, drīzāk gan kaut ko iedo�mājies. Likās, viņam ir padomā kaut kas āķīgs. Dro�i vien tas saistās ar kādu ļoti garu skaitlisku izklājlapu, Eidriens drūmi nodomāja.

Eidrienam �ķita, ka Kestonam kaut ko nozīmē vienīgi izklājlapas ar aprēķiniem, tomēr viņ� zināja, ka nebūt nav sa�pratis �efu līdz galam. Kestona nesatricināmā vienaldzība bija patie�ām noslēpumaina. Grūti iedomāties, ka Kestons tāpat izturētos tādā profesijā kā, teiksim, Dereks Send�ons, ne�prātīgi drosmīgais varonis Klaiva Makartija romānos, kas tā patika Eidrienam. Kestons sadotu viņam sutu, ja uzzinātu, ka Eidriena mugursomā ir pēdējā grāmata no Dereka Send�ona sērijas, un brokastojot viņ� bija izlasījis krietnu tiesu no pirmās nodaļas. Tur bija stāstīts par kodolgalviņu, kas paslēpta tvaikoņa Lusitania vrakā. Eidriens bija pārstājis la�sīt satrauco�ā vietā Dereks Send�ons bija ieniris, lai pār�meklētu vraku, un tik tikko izvairījies no harpūnētas granā�tas, ko raidījis ienaidnieka aģents. Eidriens cerēja len�a laikā pamanīties izlasīt vēl pāris nodaļu. Kestons dro�i vien lasīs jaunāko Journal of Accounting, Auditing and Finance.

Varbūt tas bija savveida sods, ka Eidriens piespēlēts pa��am garlaicīgākajam cilvēkam visā Centrālās izlūko�anas pārvaldē. Eidriens saprata, ka viņ� darba intervijā izturējies pārāk vaļīgi. Bez �aubām, kādam tas licies muļķīgi, varbūt pa�reiz kadru daļā kāds domāja par Eidrienu un gādāja vi�ņam nepatik�anas.

Varbūt tagad tā muļķība Eidrienam atspēlējās. Cilvēks, kura pakļautībā viņ� strādāja, darbā katru dienu ieradās al�la� vienādos baltos kreklos no Perma-Prest, gandrīz vienā�dās kaklasaitēs un Jos. A. Bank uzvalkos ar auduma krāsu diapazonā no satrauco�a puspelēka toņa līdz neprātīgi ogļu pe�lēkam tonim. Eidriens saprata, ka viņ� nestrādā vīrie�u mo�des �urnālā Gentlemen's Quarterly, tomēr� vai �āda rutīna ne�bija pārspīlēta? Kestons ne vien izskatījās garlaicīgs, viņ� arī ēda garlaicīgi len�ā viņ� vienmēr notiesāja mīksti vārītu olu un viegli apgrauzdētu baltmaizes �ķēli, klāt piedzerot tomātu sulu, un ieņēma malciņu Maalox pret dedzinā�anu kuņģī. Katram gadījumam. Reiz Kestons palūdza, lai Eid�riens atnes viņam len�u, Eidriens tomātu sulas vietā bija no�pircis V8 augļu un dārzeņu sulas maisījumu, un Kestons paskatījās tā, it kā Eidriens būtu izdarījis nodevību. Paklau, izdari vismaz vienreiz kaut ko neprātīgu, Eidrienam gribējās teikt. Likās, Kestons nekad netika izmantojis citu ieroci kā vien uzasinātu zīmuli.

Tomēr brī�am Eidrienam ienāca prātā, vai viņ� par �o cil�vēku sprie� pareizi, vai Kestonam tomēr nepiemīt tādas īpa��ības, par kurām Eidriens pat nenojau�.

-��� Varbūt ir kāds darbs man? Eidriens mū�īgā cerībā jau�tāja Kestonam.

-��� Jā, Kestons atbildēja. Īstenībā ir. Kad mēs pieprasī�jām Konsulāro operāciju datu failus, kas attiecās uz speciālo pieeju "Tārkins", saņēmām tikai daļējus faktus. Man vajadzēs visu, ko vien viņi spēj izdabūt. Pielaidi Izlūko�anas pārval�des direktora līmenī. Pasakiet viņiem, lai apstiprina pielaidi Pārvaldes direktora birojam, un dariet to veicīgi. Kestona balsī bija tikko jau�ams Bruklinas akcents Eidriens to uz�tvēra tikai pēc brī�a un Kestons vienlīdz teko�i prata gan runāt profesionālajā �argonā, gan lietot tirgus leksiku.

-��� Pagaidiet, ieteicās Eidriens. Vai jums ir pielaide Pār�valdes direktora līmenim?

-���� Pielaides tiek pie�ķirtas atbilsto�i konkrētiem projek�tiem. Ta�u visumā jā, man tā ir.

Eidriens centās slēpt pārsteigumu. Viņ� bija dzirdējis, ka tikai aptuveni desmit cilvēkiem visā pārvaldē ir �āda līme�ņa pielaides. Vai Kestons patie�ām bija viens no viņiem?

Ta�u, ja jau Kestons bija saņēmis �ādu pielaidi, tad Eid�riens kā viņa palīgs noteikti bija pamatīgi pārbaudīts. Eid�riens pietvīka. Viņ� bija dzirdējis runājam, ka gados jauni cil�vēki, kuri var piekļūt augstākajam slepenības līmenim, tiek automātiski uzraudzīti. Vai viņi būtu Eidriena dzīvoklī ie�vietoju�i noklausī�anās ierīces? Eidriens bija parakstījis ne�skaitāmi daudz dokumentu, pirms tika apstiprināts amatā, un ne�aubījās, ka tagad viņam nav tādu tiesību uz privātumu kā ikdieni�ķam pilsonim. Ta�u vai viņu patie�ām no�vēro? Eidriens apsvēra �o varbūtību. Viņam likās patiesī�bu sakot, tā viņam likās visai tīkama.

-��� Vajag arī papildu datus no Peri�a salas, Kestons teica. Viņ� samirk�ķināja acis. Man vajadzīgi saraksti par visiem darbiniekiem, kas strādāju�i 4V nodaļā pēdējo divdesmit mēne�u laikā par ārstiem, māsām, sanitāriem, apsargiem� par visiem.

-��� Ja saraksti ir ciparu formā, viņi tos var atsūtīt pa slepe�no e-pastu, Eidriens teica. Tas noteikti ir izdarāms auto�mātiski bez cilvēka starpniecības.

-���� Ņemot vērā, ka ASV valdības operētājplatformu kom�plekss atgādina no da�ādām lupatām sadiegtu segu, īsti auto�mātiski nenotiek nekas. FIB, ISK, pat tai sasodītajai Zemkopī�bas ministrijai ir katrai sava sistēma. Pārsteidzo�a bezjēdzība.

-��� Turklāt var gadīties, ka daļa sarakstu tomēr ir uz papī�ra. Tad būs vajadzīgs ilgāks laiks.

-��� Laiks ir būtiski svarīgs. Raugieties, lai tas visiem būtu pilnīgi skaidrs.

Eidriens bridi klusēja.

-��� Lūdzu atļauju runāt atklāti, ser.

Kestons izvalbīja acis.

-��� Eidrien, ja gribat, lai jums dod atļauju runāt atklāti, va�jadzēja iet dienēt armijā. Jūs strādājat C1P. Pie mums tā nav pieņemts.

-��� Tas nozīmē, ka es vienmēr drīkstu runāt atklāti?

Kestons papurināja galvu.

-��� �ķiet, jūs esat sajaucis mūsu iestādi ar Centrālo intelek�tuāļu pulciņu. Gadās jau.

Da�reiz Eidriens bija pārliecināts, ka Kestonam nemaz nav humora izjūtas, citreiz likās, ka viņa humors ir ārkārtī�gi sauss tik sauss kā Nāves ieleja.

-��� Ziniet, manuprāt, Konsulārajās operācijās viņi pamatīgi tūļojas, Eidriens sacīja. �ķiet, viņus tas pieprasījums ne�maz neiepriecina.

-��� Protams, ne. Tad viņiem būtu jāatzīst, ka Centrālā izlū�ko�anas pārvalde patie�ām ir �īs valsts galvenā izlūko�anas pārvalde. Tas aizvaino viņu pa�lepnumu. Ta�u pa�reiz es ne�varu risināt visu juceklīgās organizācijas problēmu. Man jā�sadarbojas ar viņiem. Tas nozīmē, ka jums jāpanāk, lai viņi sadarbojas. Būtībā es uz to paļaujos.

Eidriens svinīgi pamāja un juta patīkamu tirpoņu uz skausta. Es uz to paļaujos. Tas izklausījās gandrīz kā es uz jums paļaujos.

Pēc stundas no Peri�a salas sistēmas pienāca liela, saspiesta ciparu datne. Kad tā bija dekompresēta un at�ifrēta, izrādī�jās, ka tajā atrodas galvenokārt kaut kāds audiomateriāls.

-��� Vai jūs zināt, kā ar to rīkoties? Kestons noņurdēja.

Eidriens zināja.

-��� Tas ir divdesmit �etru bitu fails, formatēts profesionālā audioierakstī�anas integrētā sistēmā. Tas ir PARIS formāts. �ķiet, piecu minu�u ilgs audioklips. Eidriens paraustīja ple�cus, it kā kautri atvairot uzslavu, kas tā ari netika izteikta. Ziniet, vidusskolā es biju audiovizuālā kluba prezidents. Es �ajā jomā protu darīt pilnīgi visu. Ja gribēsiet izveidot pats savu televīzijas �ovu, esmu jūsu rīcībā.

-���� Centī�os atcerēties.

Veicis da�us programmatūras pielāgojumus, Eidriens iestatīja PARIS datni atskaņo�anai Kestona datorā. Ieraksts acīmredzot bija izdarīts, psihiatram intervējot pacientu Nr. 5312, un atspoguļoja viņa psihisko stāvokli.

Viņi zināja, ka pacients Nr. 5312 ir ļoti labi apmācīts val�dības aģents. Divus gadu desmitus bijis HVA ārvalstu iz�lūko�anas grupā Austrumvācijā, un tādējādi viņam bija zi�nāmi divus gadu desmitus vērti izlūko�anas noslēpumi pasākumi, �ifri, aktīvi, informatori, avoti un tīkli.

Turklāt viņ� bija pilnīgi un neap�aubāmi vājprātīgs to skaidri apliecināja ieraksts.

-���� Man ir slikta nojauta par to puisi, Eidriens iedro�inā�jās pateikt.

Kestons dusmīgi sarauca pieri.

-��� Cik rei�u jums to vēl vajadzēs sacīt? Ja gribat runāt par loģiskām sakarībām, informāciju, pierādījumiem, klausī�os ar abām ausīm. Ja jums radies pārdomāts spriedums, dariet to man zināmu. Ticamības pakāpe ir mūsu darba pamats. Ta�u ne�stāstiet man par "jūtām" un "nojautām". Priecājos, ka jums ir jūtas. Iespējams, tās ir arī man, lai gan tas ir diskutējami. Tomēr tās neiederas birojā. To mēs jau izrunājām.

-���� Piedodiet, sacīja Eidriens. Tikai, ja �āds kadrs ir iz�bēdzis�

-��� Tas nav uz ilgu laiku, Kestons pie sevis noteica. Tad atkārtoja vēl klusāk: Tas nav uz ilgu laiku.

Pekina, Ķīna. Kā Valsts Dro�ības ministrijas otrās pārvaldes direktors �ī pārvalde nodarbojās ar operācijām ārvalstīs �o Tangs pastāvīgi apmekleja iek�pilsetu [4] . Tomēr ik reizi, kad viņ� tur ieradās, sirds sāka pukstēt straujāk. �ai vietai bija tik sena vēsture, ar to bija saistītas tik lielas cerības un smagas vil�anās, tik lieli sasniegumi un smagas neveiksmes. �o labi zināja vēsturi, un tā �ķita pavadām ikvienu viņa soli.

Iek�pilsēta, ko reizēm dēvēja par "Jūras pilīm", bija gal�vaspilsēta galvaspilsētā. Milzīgais un stingri apsargātais ēku komplekss, kur dzīvoja un lēma par valsti Ķīnas augstākie valdnieki, bija impērijas simbols kop� tā laika, kad mongoļu suverēni �etrpadsmitajā gadsimtā Juaņu dinastijas laikā to bija apjozu�i ar mūri. Nākamās dinastijas gadsimtu gaitā to pārbūvēja, gan iznīcinot milzīgas ēkas, gan ceļot jaunas; da��as tika būvētas kā valdnieku varas rezidences, citas pare�dzētas izpriecām. Visas ēkas bija izvietotas starp lieliem, mākslīgi veidotiem ezeriem, krā�ņu koku ieskautas kā Ar�kādijā. 1949. gadā, kad Mao valstī ieguva absolūtu varu, pus�sagruvu�ais komplekss tika atkal atjaunots. Tādējādi īsā lai�kā jaunajiem valdniekiem bija jaunas mājas.

Kādreiz tik rūpīgi veidotā dabas ainava nu bija pakļauta praktiskiem apsvērumiem te iekārtoja ietves un automa�ī�nu stāvvietas, un senatnes ekstravagantās izsmalcinātības vietā parādījās drūma un neveikla, Austrumu blokam rak�sturīga ēku apdare. Ta�u tās bija tikai kosmētiskas pārvērtī�bas, jo izrādījās, ka revolucionāri paliek uzticīgi senajām un dziļi iesaknotajām slepenības un norobe�otības tradīcijām. �o prātoja, vai vara, kas piemita �īm tradīcijam, padosies cil�vēkam, kur� bija nolēmis tās sagraut Ķīnas jauneklīgajam prezidentam Lī Angam.

�o atcerejas, ka tas bijis prezidenta lēmums apmesties �eit. Viņa priek�tecis bija dzīvojis nevis senajā iek�pilsētā, bet netālu no tās kādā stingri apsargātā īpa�umā. Tomēr Lī An�gam bija pa�am savi iemesli dzīvot tajā pa�ā ēku komplek�sā, kur pārējie Ķīnas vadoņi. Lī Angs ticēja, ka viņa perso�nības varā ir pierunāt un pārliecināt cilvēkus, stingri paļāvās uz savu spēju pārvarēt pretestību, ņemot talkā neoficiālas vi�zītes, pastaigas gar krā�ņumkrūmu audzēm un neieplānotas tējas ceremonijas.

Tomēr �āvakara sanāksme nebija nedz neoficiāla, nedz arī neieplānota. To Angam bija uzspiedu�i, turklāt nevis viņa oponenti, bet piekritēji, jo uz spēles bija likta Anga dzīvība un pasaulē vislielākās nācijas nākotne.

Piecus no se�iem vīrie�iem, kuri sēdēja ap melno, lakoto galdu Anga rezidences otrajā stāvā, māca bailes, un tās mu�dināja viņus rīkoties. Ta�u prezidents atteicās draudus uz�tvert nopietni. Lī Anga skaidrais skatiens teica �o, ka pre�zidents viņus uzskata par izbiedētiem, veciem vīriem, �eit, ne�lielajā granīta rezidencē, "Līdzjūtības pils" paēnā Lī Angam bija grūti aptvert, cik viņ� ir viegli ievainojams. Vajadzēja likt viņam to saprast.

Jā, izlūko�anas dienesta ziņojumi bija miglaini un neskaid�ri, bet, kad ziņojumus no �o kolēģiem pirmajā pārvaldē, kas specializējās iek�ējā izlūko�anā, apkopoja ar �o pārvaldē ie�gūtajiem faktiem, miglā sāka parādīties pavisam melni ap�veidi.

Lī Angam pie labās rokas sēdēja vīrietis ar �auriem ple�ciem un klusu balsi. Viņ� saskatījās ar biedru �o un uzrunā�ja prezidentu:

-���� Piedodiet, ka runāju tik tie�i, bet kāds būs labums no visiem jūsu reformu plāniem, ja jūs nebūsiet vairs dzīvs un nevarēsiet tos īstenot! vīrietis sacīja. Viņ� bija Anga padom�nieks dro�ības jautājumos un viņ�, tāpat kā �o, bija strādā�jis Valsts Dro�ības ministrijā, tikai nevis ārlietu, bet iek�lie�tu pārvaldē. Ja kāds grib peldēties dīķī un justies dro�ībā, tad no turienes jāizvāc bruņurupu�i, kas to vien gaida, lai iekostu. Ja kāds vēlas attīrīt ūdeni zivju dīķī, tas jāizbagarē. Ja kāds grib plūkt krizantēmu ziedus, tad jāiznīdē indīgās īves no dārza. Ja�

-��� Ja kāds grib iegūt izpratnes graudu, tad jānopļauj me�taforu biezoknis, Angs sacīja ar vieglu smaidu, pārtrauk�dams runātāju. Tomēr es zinu, ko jūs mēģināt pateikt. Jūs par to jau esat runājis. Un mana atbilde paliek tāda pati, kā bija. Viņa balss tonis kļuva apņēmīgs. Es atteicos ļauties bailēm. Un es atsakos sākt cilvēku vajā�anu tikai uz aizdo�mu pamata, ja pierādījumu nav. Ja es tā darītu, tad kļūtu lī�dzīgs saviem ienaidniekiem.

-��� Jūsu ienaidnieki iznīcinās jūs, kamēr sēdēsiet un tērgāsiet par saviem augstajiem ideāliem! �o iesaucas. Un tad jūs patie�ām itin nemaz nebūsiet viņiem līdzīgs; tad viņi būs uzvarētāji, bet jūs pieveiktais. Viņ� runāja vaļsirdīgi un kaismīgi. Angs alla� bija uzstājis, ka jārunā vaļsirdīgi, bet kaisme nāca pati par sevi.

-���� Da�i no maniem pretiniekiem ir principa cilvēki, Lī Angs sacīja, nepaaugstinādams balsi. Tie ir vīri un sievas, kas augstu vērtē stabilitāti un uzskata, ka es to apdraudu. Kad viņi sapratīs, ka maldīju�ies, viņu pretestība rimsies. Angs bie�i bija apgalvojis, ka �ajā ziņā laika ritums nāk vi�ņam par labu. Diskusijā par reformu tempu viņ� varot uz�varēt, turpinādams īstenot savus plānus un parādot, ka tie nerada haosu sabiedrībā.

-��� Jūs nesaprotat! Kautiņu uz na�iem jūs esat sajaucis ar diskusiju par Analektiem,* �o iebilda. Tie ir ļoti ietek�mīgi vīri pat valsts iek�ējā padomē, kuri par īsto ienaid�nieku uzskata pārmaiņas, jebkādas pārmaiņas. Viņ�,varētu sīkāk nepaskaidrot. Ikvienam bija zināmi "stingrā kursa" piekritēji, kas pretojās jebkurai ierosai valsts pārvaldī�anu padarīt caurskatāmu, godīgu un efektīvu, jo, blēdīdamies un slēpdamies, bija sarausu�i bagātības. �ie cilvēki bija liku�i ap�smieklā "Līdzjūtības pils" nosaukumu. Sevi�ķi bīstami bija "stingrā kursa" piekritēji valdo�ajā komitejā tā bija pla�i pārstāvēta Tautas atbrīvo�anas armijā un valsts dro�ības pār�valdēs -, kuri bija negribīgi piekritu�i Anga iecel�anai ama�tā, uzskatot, ka viņu būs iespējams vadīt. Runāja, ka to ga�rantējis Anga patrons, komunistu partijas priek�sēdētāja vietnieks. Kad �ie cilvēki saprata, ka Angs nebūs vadāma ma�rionete, viņu gruzdo�ā neapmierinātība pārvērtās nodevības liesmā. Pagaidām neviens vēl nebija iedro�inājies atklāti uz�stāties pret Angu, jo pretestība tik populārajam prezidentam varētu iekustināt'seismiskus sabiedrības sacel�anās spēkus. Ta�u viņi bija vēroju�i un gaidīju�i izdevīgu laiku, un sāka kļūt nepacietīgi. Nedaudzie "stingrā kursa" kadri bija nolē�mu�i, ka, laikam ritot, Angs kļūst arvien spēcīgāks, ka vi�ņiem jārīkojas drīz, citādi būs par vēlu.

-��� Jūs svinīgi �olījāties būt uzticami man. Kāpēc jūs mani mudināt darīt tie�i to, ko es nicinu! Lī Angs protestēja. -

Mēdz teikt, ka vara cilvēkus sabojājot, bet es līdz �im nezi�nāju, kā tas notiek. Tagad zinu lūk, �ādi. Reformu veicējs sāk uzklausīt baiļu dotus padomus. Ta�u es atsakos to darīt.

�o ar pūlēm savaldījās, neuzsitis ar dūri pa galdu.

-���� Vai jūs esat neievainojams? viņ� noprasīja, acīm zibot.

-���� Ja kāds raidīs lodi uz jūsu galvu, kas pilna ar reformu plāniem, vai tā lode atlēks atpakaļ? Ja kāds pieliks zobenu jums pie rīkles, vai asmens negriezīs? Baiļu doti padomi, jūs sakāt? Varbūt mēģiniet saprast, ka tie ir veselā saprāta padomi\

�o pieķer�anās jaunajam prezidentam bija tiklab perso�niskas, kā profesionālas dabas, un bija daudzi, kurus �ī pie�ķer�anās mulsināja. �o daudzus gadu desmitus bija veltījis darbam Ķīnas izlūko�anas birojos, tāpēc viņ� nelīdzinājās ci�tiem Anga dedzīgajiem piekritējiem. Ta�u jau tad, kad Angu pirms diviem gadiem ievēlēja par Nacionālā tautas kon�gresa ģenerālsekretāru un kongresa pastāvīgās komitejas priek�sēdētāju, �o augstu vērtēja Anga personību, kurā ap�vienojās asa uztvere un godīgums. �o uzskatīja, ka viņā ie�miesotas ķīnie�u rakstura vislabākās īpa�ības. �o savas kar�jeras laikā daudz bija strādājis ar partijas kadriem, tāpēc viņam nebija nekādu ilūziju par aparātu, ko Angs cerēja sa��ķelt. Cilvēki no partijas vecā aparāta balstīja ne vien lais�kumu, pa�labuma meklē�anu un norobe�otību viņi maldi�nāja pa�i sevi, un �o uzskatīja, ka tas ir pats lielākais grēks.

Tie�i tāpēc �āvakara sanāksmē viņ� runāja tik dedzīgi. Par spīti iebildumiem, ko izteica prezidents, �o nemaz negribē�ja, lai Lī Angs pārvēr�as; viņ� glu�i vienkār�i gribēja, lai Lī Angs neaiziet bojā. Spēka lieto�anu, lai apsteigtu ienaidnie�ku, prezidents varēja uzskatīt par despotismu, ta�u tas būtu despotisms lielāka labuma vārdā.

-��� Jūs zināt, ka biedra �o un mani uzskati daudzos jautā�jumos nesakrīt, teica piecdesmit gadus vecais Van Cajs. Vi�ņa lielās acis aiz brillēm stiepļu ietvarā izskatījās vēl lielākas.

-���� Tomēr �ajā jautājumā mēs esam vienisprātis. Piesardzības princips noteikti jāatbalsta. Van Cajam bija ekonomista iz�glītība, un viņ� bija viens no Anga senākajiem draugiem. Tie��i Cajs pirmais pierunāja tolaik jauno Angu strādāt sistēmā

-���� sitiens pa status quo būtu vēl jo spēcīgāks, ja nāktu no iek��ienes. At�ķirībā no citiem Anga personiskās padomes locek�ļiem Caju nekad nebija uztraucis tas, ka jaunais prezidents reformas īsteno tik ātri; patiesībā viņ� mudinājis Angu darīt vēl vairāk, vēl ātrāk.

-���� Atmetīsim eifēmismus, Angs pārmeto�i sacīja. Jūs gribat, lai es sāku tīrī�anu partijas rindās.

-��� Tikai atbrīvojieties no tiem, kuri nav lojāli! iesaucās Van Cajs. Tā ir pa�aizsardzība!

Prezidents asi paskatījās uz savu skolotāju.

-��� Filozofs Mendzi jautā: "Kāds labums aizsargāt sevi pa��am uz sava rēķina"?

-��� Jūs gribat paturēt tīras rokas, teica Co, viegli pietvīk�dams. Varu teikt, ka drīz vien visi apbrīnos jūsu tīrās ro�kas jūsu bērēs! �o alla� lepojās ar savu pa�savaldību, bet tagad viņ� sāka elpot ātri un smagi. Es neuzstājos kā liet�pratējs likumdo�anā, ekonomikā vai filozofijā. Ta�u man ir zinā�anas par dro�ību. Esmu visu mū�u strādājis valsts izlū�ko�anas dienestā. Mendzi arī teicis: "Kad mērkaķis runā par mērkaķi, apdomīgs cilvēks ieklausās."

-���� Jūs neesat mērkaķis. Lī Angs, viegli pasmaidot, atvairījās.

-��� Jūs neesat apdomīgs, �o salti atteica.

Tāpat kā citi, kas sēdēja pie galda, �o bija ne vien sapra�tis Anga izcilās spējas jau kop� pa�a sākuma, bet ari palīdzējis tās likt lietā. Viņi bija dziļi ieinteresēti Anga panākumos. Ķī�nas vēsturē jau agrāk bija valdīju�i tādi vīri kā Angs, bet ne�vienam vēl nebija paveicies.

Tā bija gan svētība, gan nelaime, ka jauneklīgo prezidentu

-���� �etrdesmit trīs gadus vecais Angs bija daudz jaunāks par ikvienu, kas �ajā postenī bijis pirms viņa, turklāt viņ� izskatī�jās pat jaunāks par saviem gadiem tā mīlēja ļau�u vairā�kums aiz iek�pilsētas mūriem. Jo ļau�u dievino�ā attieksme, tāpat kā Rietumu pla�saziņas līdzekļu aizrautīgās reportā�as tikai vairoja "stingrā kursa" piekritēju aizdomas pret Angu;

lai gan prezidenta rīcība tā vai citādi būtu izpelnījusies viņu naidīgumu. Būdams postenī vien divus gadus, viņ� ar dar�biem bija apliecinājis, ka enerģiski veicina liberalizāciju un tādējādi apstiprinājis gan piekritēju cerības, gan pretinieku bailes. Lī Angs prata iedvesmot cilvēkus. Ta�u daudzajiem "stingrā kursa" piekritējiem viņ� iedvesa lielākoties pretīgu�mu un ba�as.

Protams, Rietumu pla�saziņas līdzekļi Anga politiku pie�dēvēja viņa izcelsmei. Viņi lielu nozīmi pie�ķīra tam, ka Angs bijis protestētāju pulkā Tjanmiņas laukumā un pats pirmais no viņiem partijas rindās ticis tik augstu. Reportieri atzīmē�ja, ka viņ� ir pirmais Ķīnas valsts galva, kas mācījies ārze�mēs, piedēvējot pārāk lielu nozīmi gadam, kura laikā Angs studējis in�enierzinātnes Masa�ūsetsas Tenholoģiju institū�tā. Viņi izteica pieņēmumus, ka Anga prorietumniecisko no�slieci veicināju�as tajā laikā dibinātās draudzības saites. Sa�vukārt Anga viegli aizvainojamie partijas biedri uztraucās, ka tās var ietekmēt viņa spriedumus. Tie ķīnie�i, kuri kādu laiku bija dzīvoju�i Rietumos, ieguva iesauku hai gui �ā vār�da nozīme bija "jūras bruņrupucis" un vienlaikus "tas, kur� atgriezies no jūras". Aizdomīgie ķīnie�i, kuri naidīgi izturē�jās pret hai gui kosmopolītismu, kā aizsargādamies sevi dē�vēja par tu bie vietējiem bruņrupu�iem. Daudziem tu bie cīņa pret hai gui ietekmi nozīmēja cīņu uz dzīvību vai nāvi.

Nepārprotiet mani, Angs nopietni teica. Es neatrai�du jūsu izteiktās raizes. Viņ� ar roku pamāja uz loga pusi, uz mākslīgo saliņu "Dienvidu ezerā", ko tagad klāja sniegs un izgaismoja elektriskās spuldzes. Katru dienu es lūkojos tur, ārā, un iztēlē redzu vietu, kur bija ieslodzīts mans priek�tecis imperators Kuang �u. Viņu sodīja par "simt re�formu dienām". Arī ieslodzīto imperatoru, tāpat kā mani, vadīja gan ideālisms, gan reālisms. To es neesmu piemirsis pat ne uz brīdi.

Leģendārās pārmaiņas bija notiku�as 1898. gadā un galu galā bruģēju�as ceļu lieliem apvērsumiem nākamajā gadsim�tā. Imperators, ko rīkoties pamudināja nacionālās neveik�smes, kā ari izcilā zinību vīra un gubernatora Kanga Ju Vēja padoms, bija paveicis kaut ko tik drosmīgu kā vēl neviens no viņa priek�te�iem. Simt dienu laikā viņ� bija izdevis vir�kni dekrētu, kas Ķīnu būtu pārvērtu�i par modernu konstitu�cionālu valsti. Tomēr lielās cerības un cēlie centieni drīz vien tika sagrauti. Pēc trim mēne�iem iepriek�ējā imperatora at�raitne, kuru atbalstīja ģenerālgubernatori, ieslodzīja savu brāļadēlu Kuang �u uz mākslīgās salas tā saucamajā "Dien�vidu jūrā" un atjaunoja veco kārtību. Aprindām, kurās dziļi bija iesakņoju�ies vecie uzskati, reformas likās pārāk draudo��as, un �is aprindas guva virsroku vismaz līdz tam laikam, kad tuvredzīgo konservatīvās varas restaurāciju aizmēza re�volūcijas spēki, kas bija daudz radikālāki un ne�ēlīgāki, nekā jebkad varēja iedomāties no troņa gāztais imperators un viņa padomdevējs.

-���� Ta�u Kangs bija zinību vīrs, kuram trūka tautas atbal�sta, acis nolaidis, teica vārga izskata vīrietis, kas sēdēja tu�vāk galda galam. Jums tauta uzticas gan kā gudram cilvē�kam, gan kā politiķim, tāpēc jūs pretiniekiem esat vēl jo lielāks drauds.

-���� Pietiks! teica jauneklīgais prezidents. Es nevaru rī�koties tā, kā jūs gribat. Jūs sakāt, ka tā es nosargā�u savu posteni. Ta�u, ja es sāk�u tīrī�anu partijā, iznīcinot oponen�tus tāpēc, ka viņi ir mani oponenti, tad mana administrācija nebūs tā vērts, lai to aizsargātu. �ādu ceļu cilvēks var izvē�lēties, viscēlāko nodomu vadīts. Tomēr �im ceļam nav atza�rojumu tas noved tikai pie viena pie tirānijas. Angs ap�klusa. Es centī�os pārliecināt tos, kuri man iebilst, principu vadīti. Tie, kuru motīvi nav tik nesavtīgi� nu, tie ir oportūnisti. Un, ja mana politika gūs panākumus, viņi darīs to, ko oportūnisti vienmēr dara. Viņi redzēs, no kuras puses vēj� pū�, un pielāgosies. Jūs redzēsiet, ka tā būs.

-��� Vai tā runā pazemība vai lepnība? iejautājās kāds vīrie�tis galda otrā galā. Viņu sauca Lī Pejs, viņam bija pilnīgi bal�ti mati un seja tik sa�okurojusies kā valrieksta �aumala. Viņ� bija vienu paaudzi vecāks nekā pārējie un da�ā ziņā vismazāk piemērots būt par Anga sabiedroto. Viņ� nāca no nabadzīga lauku rajona un bija guvis iesauku jiaohua de nongmin jeb "vil�tīgais zemnieks", iesauku, kas pauda zināmu apbrīnu. Viņ� bija noturējies iek�pilsētā, būdams vai nu valsts Domē, vai partijas vadībā gan Mao, gan viņa pēcte�u laikā, pieredzējis "kultūras revolūciju" un tās sabrukumu, masu slaktiņus, grautiņus, reformas, vai veselu tūkstoti ideoloģiskā kursa la�bojumu. Daudzi uzskatīja, ka viņ� glu�i vienkār�i ir ciniķis, kur� pielāgojas jebkuram, kas ir pie varas. Ta�u tā bija tikai viena patiesības puse. Tāpat kā daudzi dzēlīgi ciniķi, viņ� bija ideālists ar savainotu dvēseli.

Sē�ot pa�ā vidū pie melnā, lakotā galda, prezidents Lī Angs iedzēra malciņu zaļās tējas.

-���� Varbūt mani var vainot pazemībā, varbūt arī lepnībā. Ta�u ne zinā�anu trūkumā. Es apzinos risku.

Klusi ierunājās vēl kāds no sēdo�ajiem:

-��� Nevajag domāt tikai par iek�ējiem pretiniekiem. Napo�leons teicis: "Lai Ķīna guļ. Jo pamodusies tā liks citām tau�tām drebēt." Starp jūsu ienaidniekiem ir ārzemnieki, kuri ne�vēl Vidus valstij labu. Viņi baidās, ka jūsu vadībā Ķīna patie�ām pārstās grimt snaudā.

-��� Tie nav tikai teorētiski apsvērumi, uzbudināti ieteicās �o Tangs. Izlūko�anas dienesta ziņojumi, par kuriem es ru�nāju, ir ļo-o-ti satrauco�i. Vai esat aizmirsu�i, kas notika ar Vei �an Lengu Taivanā? Daudzi uzskatīja, ka tas jaunais cil�vēks ir jūsu gara radinieks, un redzat, kas ar viņu notika. Ie�spējams, ka jums ir vieni un tie pa�i ienaidnieki tie, kuri no miera baidās vairāk nekā no kara. Jums draud īstas briesmas. Kā jau teicu, �ķiet, kaut kāda sazvērestība ir jau iekustināta.

-���� "Kaut kāda"? Angs atkārtoja. Jūs mani brīdināt par starptautisku sazvērestību, ta�u īstenībā jums nav ne jaus�mas, kas tajā piedalās un kādi varētu būt viņu mērķi. Runāt par sazvērestību, par to nezinot itin neko, nozīmē tikai �ķiest vārdus.

-��� Vai jūs vēlaties pilnīgu skaidrību? �o jautaja. Skaid�rība rodas tikai tad, kad ir jau par vēlu. Ja mēs par sazvē�restību zinātu visu līdz pēdējam, tad jau būtu to izjauku�i. Ta�u �ukstu, mājienu un netie�u norādījumu ir pārāk daudz, tāpēc tos vairs nedrīkst ignorēt�

-��� Vieni vienīgi pieņēmumi!

-���� Atklāti runājot, iesaistīti ir jūsu valdības locekļi, �o teica. Viņam bija grūti runāt mierīgi. Nedrīkstam nelikties zinis ari par pierādījumiem, kas liecina, ka sazvērestībā va�rētu būt iesaistīti da�i no ASV valdības.

-��� Jūsu izlūko�anā iegūtie dati nav tādi, lai dotu tiesības rīkoties, Angs protestēja. Es augstu vērtēju jūsu rūpes, bet nevaru darīt neko tādu, kas būtu savienojams ar piemē�ru, ko vēlos rādīt.

-���� Lūdzu, pārdomājiet� Vens ierunājās.

-���� Varat turpināt diskusiju, jauneklīgais prezidents teica, pieceldamies kājās. Ta�u atvainojiet mani, jo aug�stāvā gai�da mana sieva, kas jau sāk domāt, ka Ķīnas Tautas republi�ka viņu padarījusi par atraitni. Vismaz tā viņa nesen ieminē�jās. Un ar �o informāciju ir diezgan, lai es rīkotos. Atskanēja piespiesti smiekli, kas tikpat kā nemazināja trauksmaino gai�sotni.

Varbūt jaunais prezidents negribēja zināt pret viņu vērstos draudus; �ķita, viņ� no tiem baidījās mazāk nekā no politis�kas paranojas sekām. Tomēr pārējie nedrīkstēja atļauties būt tik optimistiski. Nezinā�ana varēja Lī Angam nest nāvi.

St. Andrew's laukums, Manhetenas dienvidu daļa. Embleram acis sūrstēja, it kā būtu piebiru�as ar smiltīm, muskuļi sā�pēja. Viņ� sēdēja uz sola, kas atradās uz lielas betona plat�formas starp trim pelēkām draudīga izskata federālajām celtnēm. Tāpat kā gandrīz visur �ajā Manhetenas daļā, ari �eit milzīgās ēkas blīvējās kopā kā koki, kas biezā me�ā sa�cen�as pēc gaismas un gaisa. Lielākoties visās citās pilsētās pasaulē ikviena no �īm celtnēm izskatītos lepni un di�eni. Ta�u Manhetenā individuālu iespaidu neradīja neviena. Emblers atkal sagrozījās uz sola, kas, likās nebija domāts sē�dētāju ērtībām vairāk gan neērtībām. Netālu Koneda ie�lā remontbrigādes vīri strādāja ar atskaldī�anas veseri, un no trok�ņa Embleram sāka sāpēt galva. Viņ� palūkojās pulk�stenī New York Post jau bija izlasīts no pirmās līdz pēdējai lappusei. Ielas tirgotājs laukuma pretējā pusē, stāvot pie sa�viem ratiņiem, pārdeva zemesriekstus cukurā. Embleram ienāca prātā, ka vajadzētu nopirkt turzu kaut vai tādēļ, lai pakavētu laiku, kad viņ� ieraudzīja, ka no melna limu�zīna otras puses parādās vidēja vecuma vīrietis, ģērbies Yan�kees sporta jakā.

Mērķis bija ieradies.

Vīrietim bija apaļ� vēderiņ�, un viņ� svīda, lai gan gaiss bija auksts. Pavadoņu viņam nebija. Kāpdams pa kāpnēm, kas no ietves veda līdz laukumam, viņ� satraukti lūkojās visapkārt. �is cilvēks zināja, ka ir pakļauts briesmām, un vi�ņu mocīja ba�īgas nojautas.

Emblers lēni piecēlās. Ko nu? Viņ� bija nodomājis pildīt Arkādijā ieteikto scenāriju, cik vien ilgi varēs, cerot, ka īs�tajā brīdī radīsies kāds padoms. Likās pilnīgi iespējams, ka �ī varētu būt vienīgi pārbaude.

Uz Emblera pusi steidzās kāda sieviete augstpapē�u kur�pēs un zaļā plastmasas lietusmētelī. Viņai bija gai�i, sprogai�ni mati, gari kā krēpes, pilnīgas lūpas un pelēkzaļas acis. Embleram tās atgādināja kaķa acis varbūt tāpēc, ka sieviete nemaz nemirk�ķināja. Rokā viņai bija brūna papīra turza, �ķi�ta, ar len�a sviestmaizēm. Sieviete cie�i raudzījās uz federā�lās ēkas virpuļdurvīm laukuma ziemeļu pusē un neviļus uz�skrēja Embleram virsū.

Ak, atvainojiet, viņa aizsmaku�ā balsī nomurmināja.

Emblers sajuta, ka viņam rokās iespie� papīra turzu, un tūlīt sataustīja, ka sviestmaizes gan tajā neatrodas.

Vīrietis sporta jctkā jau bija uz laukuma un saka iet uz ēkas pusi. Atliku�as varbūt divpadsmit sekundes.

Emblers atpogāja savu dzeltenbrūno lietusmēteli tādu lietusmēteļu bija papilnam ikvienā pilsētas kvartālā un iz�vilka no turzas ieroci. Tā bija zilgana tērauda Ruger firmas �etrdesmit ceturtā kalibra pistole Redhaivk. Pārāk liela �im uz�devumam un katrā ziņā pārāk skaļa.

Pagriezies Emblers ieraudzīja, ka gai�mate apsēdusies uz otra sola tuvāk ēkai, no kurienes ļoti labi varēja pārredzēt laukumu un ēkas ieeju.

Ko nu? Embleram smagi dauzījās sirds. �ī nebija tikai pār�baude.

Neprāts.

Emblers rīkojies neprātīgi, piekrītot darījumam. Un ne�prātīgi bija viņam uzdot kaut ko tādu.

Mērķis piepe�i apstājās, paraudzījās visapkārt un atkal sā�ka iet. Tagad viņ� bija ne vairāk kā trīsdesmit pēdu attālu�mā no Emblera.

Emblera prātā pazibēja un atplauka intuitīva nojauta kā saule, kas parādās no mākoņiem. Tagad viņ� saprata to, ko sākumā bija tikai neskaidri, pusapzināti uzminējis. Viņi ne�kādā zinā nebūtu Embleram uzdevu�i to darīt.

r

Bez �aubām, Arkādijs ticēja tam, kas tika teikts viņam, ta�u tas vēl negarantēja viņa vārdu patiesumu. Īstenībā tam nebija jēgas organizācija, kas vairās riskēt, nekad nebūtu devusi �āda veida uzdevumu cilvēkam, kura lojalitāte nebi�ja pilnīgi pārbaudīta. Emblers viegli būtu varējis brīdināt va�ras iestādes un panākt, ka mērķis netiek apdraudēts. Ergo�

Tātad viss pasākums bija tikai pārbaude. Tātad pistole nebija pielādēta.

Mērķis tagad atradās divdesmit pēdu attālumā no Em�blera, viņ� neapstādamies gāja uz ēkas durvīm laukuma aus�trumu daļā. Emblers strauji devās uz viņa pusi, no mēteļa apak�as izvilka Redhazvk un, nomērķējis uz beisbola jakas mu�gurpusi, nospieda iero�a mēlīti.

Atskanēja sauss, kluss tuk�as pistoles, klik�ķis, transpor�ta un atskaldī�anas vesera troksnī skaņa gandrīz nebija sa�klausāma. Tēlodams samulsumu, Emblers spieda iero�a mē�līti vēl un vēl, se�as reizes.

Viņ� bija pārliecināts, ka gai�matainā sieviete redzējusi pistoles cilindru grie�amies un mēlīti kustamies bez jebkā�da efekta.

Pamanījis pēk�ņu kustību redzeslauka sānos, Emblers pa�grieza galvu. Apsargs laukuma pretējā pusē bija pamanījis viņu! Apsargs no īsā tum�zilā mēteļa izvilka pistoli un, sa�tvēris to ar abām rokām, nostājās �au�anas gatavībā.

Apsarga ierocis, protams, bija pielādēts. Emblers izdzir�dēja cietu, pauk�ķo�u troksni, apsargam nospie�ot trīsdes�mit astotā kalibra pistoles mēlīti, un augstu, spalgu trink��ķi, kad lode nosvilpa viņam gar ausi. Apsargam vai nu palaimējās, vai arī viņ� bija ļoti izveicīgs, citādi Emblers jau būtu beigts.

Kad Emblers sāka skriet uz plato kāpņu pusi, kas atra�dās laukuma dienvidu daļā, viņ� pamanīja, ka ielas pārde�vējs it kā aiz pārbīļa uzgrū�as ar ratiņiem apsargam, notrie�cot viņu no kājām. Emblers dzirdēja, kā sāpēs ievaidas no�kritu�ais apsargs, un saklausīja, kā, ar metālisku skaņu atsi�toties pret ietvi, aizripo apsargam no rokas izsistā pistole.

Ta�u, ja pārdevējs būtu tikai aculiecinieks, viņ� nekādā ga�dījumā nebūtu grūdis ratiņus uz �āvēja pusi. Tātad pārdevējs noteikti bija viens no viņiem.

Emblers aiz muguras izdzirdēja motocikla rēkoņu un pēc pāris sekundēm ieraudzīja lielu melnu Ducati Monster, kas bi�ja izniris it kā no nekurienes. Braucēja seju slēpa kaskas sejsargs. Draugs vai ienaidnieks?

-��� Lec virsū! vadītājs uzbļāva, samazinot ātrumu, bet ne�apturot motociklu.

Emblers uzlēca uz aizmugurējā sēdekļa, un Ducati ierēk�damies aizjoņoja. Apsvērt varbūtības un iespējas nebija lai�ka, vajadzēja rīkoties, paklausot instinktam. Viņ� ar visu au�gumu sajuta, kā vibrē spēcīgais motors.

-��� Turies stingri! nokliedza braucējs. Pēc brī�a motocikls jau palēkdamies brāzās lejup pa stāvajām kāpnēm laukuma pretējā pusē.

Izbiedētie gājēji pajuka uz visām pusēm. Ta�u braucējs zinā�ja, ko dara, un drīz vien motocikls iejuka transporta plūsmā, manevrējot starp lielu pa�izgāzēju, taksometru un vispasau�les pasta pārvadājumu furgonu. Braucējs, �ķita, nepārtraukti raudzījās atpakaļskata spoguļos, vērojot, vai neparādās poli�cija. Nobraucis divus kvartālus uz ziemeļu pusi, viņ� iegrie�zās Djūenstrītā un apstājās pie kāda limuzīna.

Tas bija tum�sarkans Bentley; Emblers ievēroja, ka �ofe�ris ģērbies olīvzaļā livrejā. Embleram tika atvērtas durvis pa�sa�iera pusē, un viņ�, iekāpis ma�īnā, atslīga gai�brūnajā ādas sēdeklī. Ma�īnai bija lieliska skaņas izolācija kad aizmugu�rējās durvis ar būk�ķi aizcirtās, pilsētas trok�ņi nozuda.

Aizmugures nodalījums bija ērts un pla�s, turklāt rūpīgi norobe�ots no visiem gājēju vai citu braucēju skatieniem.

Embleram uzreiz radās izjūta, ka viņ� ir ieslodzīts, ta�u izrādījās, ka nodalījumā viņ� nav viens. Tur jau sēdēja kāds vīrietis, kur� pavēra lodziņu uz �ofera nodalījumu un klusā, guturālā balsī teica:

-��� Ndicj hartēn. Mos ki frikē. Pūģ fat tē mbare. Falemnderit.

Emblers vēlreiz uzmeta skatienu �oferim pelēcīgi blon�di mati, stūraini sejas vaibsti, �oferis mierīgi ievadīja ma�ī�nu pilsētas transporta plūsmā. Emblera blakussēdētājs pagriezās pret viņu un sasveicinājās ar bezrūpīgu: "Hallo!"

Emblers piepe�i atcerējās. Viņ� pazina �o vīrieti. Tas bija cilvēks, par kuru bija runājis Arkādijs. Jūs viņu pazīstat. Viņ� strādājis kopā ar jums. �o vīrieti Emblers pazina vienīgi kā Ozīrisu, bet viņ� Embleru pazina tikai kā Tārkinu.

Ozīriss bija liela auguma vīrietis septītajā gadu desmitā, plikgalvis da�as rudu matu sprogas vijās tikai ap ausīm un virs skausta. Kad viņi abi strādāja Politiskās stabilizāci�jas nodaļā, viņ� miesās bija patukls, bet alla� pārsteidzo�i ātrs patie�ām pārsteidzo�i, ņemot vērā minēto trūkumu.

-��� Krietns laiciņ� pagājis, Emblers teica.

Ozīriss viegli pakustināja galvu un pasmaidīja. Viņ� pa�vērsa uz Emblera pusi zilās, it kā ar smalku plēvi aizmiglo�tās acis, ta�u Embleram tie�i acīs nepaskatījās. Ilgi nav re�dzēts, viņ� piekrita. Ozīriss prata likt cilvēkiem aizmirst, ka viņ� ir akls kop� dzim�anas.

Ozīriss runā lietoja vizuālus izteiksmes līdzekļus, viņ� no�jauta sauli, uztvēra auduma faktūru un ar tausti vai dzirdi iegūto informāciju pastāvīgi pārveidoja vizuālā tēlā. Jāpie�min, ka tulko�ana bija viņa stiprā puse. Konsulārās operāci�jas nekad nebija pazinu�as tik izcilu valodnieku. Ozīriss ne vien varēja saprast visas lielās valodas un runāt tajās; viņ� pilnīgi pārzināja pid�invalodas, nelielus dialektus, da�ādus vietējos akcentus, proti, valodas, kurās cilvēki patie�ām ru�nā, nevis to idealizētās versijas, ko māca valodu fakultātēs. Viņ� varēja pateikt, vai vācietis nāk no Drēzdenes, Leipcigas, Hesenes vai Tīringas, pēc patskaņu izrunas pazina da��ādu Hanzas provin�u iedzīvotājus, spēja at�ķirt trīsdesmit �argona stilus. Tre�ās pasaules zemēs, kur cilvēki vienā un tajā pa�ā apvidū runāja daudzās valodās, piemēram, Nigērijā, kur vienā papla�inātajā ģimenē varēja dzirdēt igbo, kau�sa, yoruba cil�u valodas un dīvainus angļu un arābu valodas mistrojumus, Ozīrisa spējas bija nenovērtējamas. Viņ� spēja klausīties un saprast ierakstus, kurus izdzirdot, Valsts de�partamenta Āfrikas nodaļas speciālisti nevarīgi paceltu ro�kas vai lūgtu trīs mēne�us ilgus valodu papildu kursus, un acumirklī bērt tulkojumu kā zirņus.

-��� Mūsu �oferis diem�ēl angliski nesaprot ne vārda, vī�rietis ar segvārdu Ozīriss sacīja Embleram. Ta�u albāņu va�lodā viņ� runā kā princis. Patiesību sakot, man �ķiet, ka vai�rums viņa tautie�u, kas pārcēlu�ies uz �ejieni, uzskata, ka viņ� ir pārāk smalks. Ozīriss piespieda kādu pogu, un at�vērās neliels, iebūvēts bārs. Gandrīz netaustīdamies, viņ� iz�ņēma minerālūdens pudeli un ielēja divās glāzēs. Ozīriss no�gaidīja, kamēr Emblers paņem glāzi, tikai tad ņēma pats. Cilvēks, kas atvieglina otra cilvēka dabiskās aizdomas.

-���� Atvainojos par to mērkaķo�anos, Ozīriss turpināja. Domāju, ka jūs sapratāt. Maniem darba devējiem vajadzēja apstiprinājumu, ka jūs neesat, tā sakot, desmit dolāru bank�note, kas iesieta diedziņā. Un tie�ā veidā viņi par to neva�rēja pārliecināties.

Emblers pamāja. Tā jau viņ� tika nojautis. Laukumā sarī�kotā izrāde bija paņēmiens viņa godīguma pārbaudei viņi glu�i vienkār�i noskatījās, ka Emblers nospie� iero�a mēlīti, lai �autu uz cilvēku, ko viņ� uzskatīja par valdības aģentu. Ja Emblers arvien vēl būtu Savienoto Valstu dienestā, viņ� tā nekad nebūtu rīkojies.

-��� Kas notiks ar mērķi? Ar to puisi sporta jakā?

-���� Kas zina? Tas uz mums neattiecas. �ķiet, federāļi sāku��i izmeklēt vieno�anos par cenām būvindustrijā; tas puisis nojūdzies, pārdevis pierādījumus. Ja nojautāt, ka viņ� nobi�jies, jums bija taisnība. Daudzi bīstami cilvēki labprāt vēlē�tos viņu novākt. Tikai ne mēs.

-��� Ta�u Arkādijs nezināja.

-���� Arkādijs jums teica to, ko viņam pateicām mēs. Viņ� domāja, ka runā taisnību, jo nezināja, ka mēs viņam pū�am miglu acīs. Ozīriss pasmējās. Es meloju viņam, viņ� me�loja jums, bet beigu beigās viss izdevās, kā nākas, jo viņ� ticēja tam, ko runā.

-���� Noderīgs atgādinājums, teica Emblers. Kā lai es zi�nu, ka ari jums netika melots par citiem jautājumiem? Em�blers iemeta skatienu �ofera atpakajskata spogulī, un viņam uznāca reibonis plecīgajam plikgalvim Ozīrisam sēdēja bla�kus kāds cilvēks� Emblers uzreiz nevarēja atcerēties, kur viņu redzējis. īsi brūni mati, zilas acis un seja�

� simetriska, ārkārtīgi glīta seja ar gandrīz vai cietsirdī�giem vaibstiem. Pagāja labs brīdis, tad Emblers pazina.

Tā bija un nebija viņa pa�a seja. Pirmo reizi viņ� to bija ieraudzījis, skatoties spogulī moteļa numurā, un, kad Em�blers to atcerējās, viņam pārskrēja auksti drebuļi.

-��� Jautājumā ietvertā premisa noliedz iespēju, ka es varē�tu uz to atbildēt, Ozīriss nosvērtā balsī sacīja. Viņa blāvi zilās acis neredzo�i vērās Emblerā. Tāpēc uzticieties savam instinktam. Jūs ta�u alla� tā darāt, vai ne?

Emblers dziļi ieelpoja un pagriezās pret aklo aģentu.

-��� Tātad īsa pārbaude. Vai jūs zināt manu vārdu?

-��� Cik daudz rei�u mēs uzdevumos esam strādāju�i kopā? Trīs, �etras? Pazīstot jūs tik ilgus gadus, varētu gan domāt, ka es �o to zinu. Tārkins. īstais vārds Henrijs Naibergs�

-��� Naibergs ir tikai cits segvārds, Emblers pārtrauca vi�ņu. Da�as reizes to izmantoju, tad atmetu. Kā mani sauc?

-��� Tagad jūs runājat kā suteners no Devītās avēnijas, Ozī�riss gari novilka, cenzdamies jokot. "Kā mani sauc? Kas ir tavs tētis?" Es saprotu, ka jums ir, ko jautāt. Ta�u es nees�mu informācijas galda ierēdnis. Viena otra atbilde man var�būt ir. Uz visiem jautājumiem atbildēt es nevaru.

-��� Kāpēc?

Ozīrisa blāvi zilās acis zem retajām uzacīm izskatījās ap�brīnojami mo�as.

-��� Tāpēc, ka da�as atbildes� ir ārpus mana atalgojuma ka�tegorijas robe�ām.

-��� Es bū�u mierā ar to, ko jūs varat pateikt, Emblers stru�pi noteica.

-��� Uzzināt tikai �o un to ir bīstami, draugs. Pieminiet ma�nus vārdus. Iespējams, ka jūs nemaz negribat zināt to, ko, jūsuprāt, vēlaties uzzināt.

-��� Pārbaudiet.

Ozīriss ar neredzīgo acu skatienu ilgi un domīgi vērās Emblerā.

-��� Es zinu kādu labāku vietu, kur parunāties, viņ� teica.

Pekina. Lai gan prezidents Li Angs bija aizgājis uz privā�tajiem apartamentiem, kas atradās ēkas otrā spārnā, saruna turpinājās.

-���� Ko varat teikt par fotogrāfisko pierādījumu, kuru jūs pieminējāt? ierunājās Valsts Dro�ības ministrijas veterāns ar patīkamo, kluso balsi, pievērsdamies �o.

Otrās pārvaldes direktors �o Tangs pamāja un no melnā portfeļa izņēma dosjē. Galda vidū viņ� nolika vairākas fo�togrāfijas.

-��� Protams, esmu jau tās rādījis Angam, un iznākums bija viegli paredzams, proti, prezidents nereaģēja. Esmu lūdzis, lai viņ� dro�ības labā vismaz atceļ tik�anos ar ārzemniekiem. Viņ� atsakās. Ta�u jums �is jāredz.

�o viegli uzsita pa vienu fotogrāfiju tajā bija redzams ļau�u pūlis pie koka paaugstinājuma.

-���� Tas fotografēts da�as minūtes pirms slepkavības �anhua, teica slepenā dienesta direktors �o. Jūs atceraties to gadījumu. Tas notika aptuveni pirms diviem gadiem. Lū�dzu, pievērsiet uzmanību baltajam cilvēkam pūlī.

Viņ� parādīja vēl kādu fotogrāfiju digitāli pietuvinot uz�ņēmumu, bija iegūta fotogrāfija, kur varēja redzēt to pa�u vīrieti tuvplānā.

-���� Slepkava. Cilvēks, kas pastrādājis to asinsdarbu. Pārē�jās fotogrāfijās jūs redzēsiet viņu vietās, kur viņ� izdarījis citas slepkavības. Briesmonis. Mūsu spiegi �o to par viņu uz�zināju�i.

-���� Kā to briesmoni sauc? vecais Lī Pejs prasīja. Skaidri varēja manīt viņa lauciniecisko akcentu.

Likās, Lī Peja jautājums satraucis �o.

-���� Mēs zinām tikai segvārdu, -�o atziņas. Tarkins.

-��� Tārkins, Pejs atkārtoja. Viņa pakakles ādas krokas dre�bēja kā buldogam. Amerikānis?

-���� Mēs tā domājam, lai gan skaidri nezinām, kam viņ� strādā. Signālu bija grūti atdalīt no trok�ņa. Tomēr ir pamats uzskatīt, ka viņ� varētu būt galvenā persona sazvērestībā pret Lī Angu.

-���� Tad viņ� jāiznīcina, teica vecais vīrs, ar roku uzsiz�dams pa galdu. Viņ� tie�ām ir viltīgs, nodomāja �o, ta�u īsts zemnieks.

-���� Mēs domājam tāpat, sacīja slepenā dienesta direktors. Da�reiz man �ķiet, ka Lī Angs ir pārāk labs �ai pasaulei. Viņ� brīdi klusēja. Par laimi, es tāds neesmu.

Ap galdu sēdo�ie drūmi pamāja.

-����� Patiesību sakot, piesardzības pasākumi jau ir veikti. Grupa no otrās pārvaldes signālu izlūko�anas vienības strā�dā. Vakar, kad ieguvām ticamu informāciju par viņa iespēja�mo atra�anās vietu, varējām nekavējoties uzsākt rīkoties. Ti�ciet man, pie problēmas ķēries pats labākais speciālists mūsu valstī.

Izklausās pēc tuk�as retorikas, �o nodomāja, tomēr viņ� uzskatīja, ka stingri speciālā nozīmē tā ir taisnība. �o bija atradis D�ou Lī jau tad, kad viņ� vēl bija tikai pusaudzis un saņēma pirmo godalgu rajona �au�anas sacensībās, ko rīko�ja Tautas atbrīvo�anas armijas vietējā nodaļa. Testos iegū�tais punktu skaits liecināja, ka zēns ir neparasti spējīgs, lai gan dzimis un audzis laukos. �o alla� tiecās atrast ļoti ta�lantīgus jaunie�us; viņ� uzskatīja, ka Ķīnas pamatvērtība ir tās iedzīvotāju milzīgais skaits ne jau tāpēc, ka tas bija lēts darbaspēks, bet tāpēc, ka ļau�u masā noteikti bija atrodami izcili apdāvināti cilvēki. Biedrs �o bija iecienījis teicienu ja izlobīsi no �aulas miljardu austeru, atradīsi vairāk nekā sauju pērļu. Viņ� domāja, ka jaunais D�ou Lī ir �āda pērle, un sā�ka rūpēties, lai zēnu gatavo neparastai karjerai. D�ou Lī ag�ri uzsāka intensīvas valodu mācības viņam vajadzēja ie�mācīties izcili pārvaldīt ne vien lielās Rietumu valodas, bet ari pilnībā apgūt Rietumu kultūru un tradīcijas, visas Rietu�mu zinā�anas. Zēns tika rūpīgi trenēts arī iero�u mācībā, maskē�anās prasmē, Rietumu stila tuvcīņā un �aoliņa stila cī�ņas mākslā.

D�ou Lī nekad nesagādāja �o vil�anos. Viņ� nebija izvēr�ties par augumā lielu un masīvu vīru, ta�u izrādījās, ka ma�zais augums ir priek�rocība, jo tik sīks cilvēks neradīja aiz�domas, nelikās draudīgs, un D�ou Lī izcilo profesionalitāti maskēja ikdieni�ķais izskats. �o reiz teica, ka D�ou Lī esot karakuģis, kas atgādina vieglu laiviņu.

Par D�ou Lī varēja teikt vēl kaut ko viņ� savu darbu darīja ar profesionālu ātrumu un aukstasinību, turklāt bija dziļi uzticīgs savai valstij un �o. Pats �o par to bija parūpē�jies. Daļēji dro�ības apsvērumu dēļ, daļēji arī tāpēc, ka �o paturēja prātā pastāvīgās ķildas darbinieku dēļ valdības aug�stākajos līmeņos, D�ou Lī aģenta darbu viņ� turēja stingrā slepenībā. Ķīnas izcilākais aģents par darbu atskaitījās tikai �o, nevienam citam.

-���� Vai tas Tārkins ir miris? jautāja ekonomists Cajs, ar pirkstiem bungodams pa melno, lakoto galdu.

-��� Vēl ne, �o teica. Drīz viņ� būs miris.

-��� Cik drīz? uzstājīgi jautāja Cajs.

-��� Tāda operācija ārzemēs alla� ir delikāts pasākums, -�o brīdināja. Tomēr, kā jau teicu, mūsu pats labākais aģents strādā. Tas ir cilvēks, kur� vēl nekad nav mani pievīlis, un mēs viņam pastāvīgi piegādājam reāllaika izlūko�anas infor�māciju. Kā sacījis di�ais filozofs, dzīvei un nāvei ir noteikts laiks. Pietiks, ja teik�u, ka Tārkina laiks būs pienācis jau pēc mirkļa.

-��� Cik drīz? Cajs atkārtoja.

�o ielūkojās pulkstenī un atļāvās skopi pasmaidīt.

-��� Cik rāda jūsu pulkstenis?

Ņujorka. Viesnīca Plaza Piektajā avēnijā pie Centrālā par�ka dienvidu daļas tika uzcelta divdesmitā gadsimta sākumā un kop� tā laika bija Manhetenas elegances simbols. Viesnī�cas karnīzes bija apdarinātas ar vara plāksnītēm, interjers �il�bināja acis ar apzeltījumiem un brokāta audumiem, un vies�nīca Centrālā parka stūrī atgādināja lepnu Francijas pili. Viesnīcā bija divas restorāna zāles Oak Room un Palm Court, kā ari elegantas galerijas un modes pre�u veikali, kas no�dro�ināja neskaitāmi daudz iespēju, lai cilvēki arī tie, kuri nekad neīrēja kādu no astoņiem simtiem guļamistabu, pa�līdzētu uzturēt krā�ņo celtni.

Ta�u Ozīriss uzstāja, ka saruna jāturpina tie�i viesnīcas olimpiskā lieluma peldbaseinā, kas atradās piecpadsmitajā stāvā.

Ļoti gudri, Emblers sprieda, kamēr viņi noģērbās un ie�tērpās peldbiksēs, ko apgādāja viesnīca. �eit būtu grūti pa�slēpt noklausī�anās ierīces un gandrīz neiespējami izdarīt saprotamu ierakstu troksnī, ko radīja ūdens �ļaksti.

-���� Kam tad jūs tagad strādājat? Emblers mudināja Ozīrisu runāt, baseina dziļajā galā ar kājām �ļakstinādams ūde�ni. Seklajā galā kāda vecāka sieviete laiski peldēja �urpu un turpu �ķērsvirzienā pa baseinu. Vairāk neviena cilvēka ba�seinā nebija. Da�as cienījamas, pavecas dāmas, ģērbu�ās viendaļīgos peldkostīmos, bija ieslīgu�as guļamkrēslos pie baseina malas un malkoja kafiju vai tēju, acīmredzot papil�dinot enerģijas krājumus vēlākam laikam.

-��� Tie ir tādi pa�i cilvēki kā mēs, Ozīriss atbildēja. Tā tie�ām ir. At�ķiras tikai organizācija.

-��� Jūtos intriģēts, teica Emblers. Tomēr nesaprotu. Par ko īsti jūs te runājat?

-���� Īstenībā viņi atraisa cilvēka spējas. Viņi savāku�i visus agrākos slepenos aģentus, ļoti daudzus no vecajiem "Stab" darbiniekiem, kuri varbūt nav varēju�i visā pilnībā izman�tot savas spējas. Tagad viņi joprojām kalpo Amerikas inte�resēm, tikai viņiem maksā un viņus izmanto privāta kom�pānija. Ozīrisam ar viņa tuklo miesasbūvi bija pavisam viegli turēties virs ūdens.

-��� Privāts uzņēmums. Sens stāsts. Tikpat sens kā par Hesenes algotņiem, kuri Amerikas revolūcijas laikā padarīja cī�ņas visai interesantas.

-���� Varbūt ir neliela at�ķirība, Ozīriss teica, viegli elpo�dams. Mēs esam organizēti kā privātā sektora partneru tīkls. Svarīgākais ir tīkls.

-��� Tātad tas vairāk līdzinās Avon vai Tupperivare kompāni�jām, nevis Union Carbide. Daudzpakāpju mārketinga mode�lis.

Ozīriss pavērsa seju pret Embleru; likās, ka viņa neredzī�gās acis cie�i lūkojas uz sarunbiedru.

-���� Es glu�i tā neteiktu, tomēr jā, visumā doma ir tie�i tāda. Neatkarīgi aģenti, kas strādā patstāvīgi, bet viņu dar�bību koordinē un izvēr� "aug�ējā līnija". Jūs ta�u saprotat, kāpēc �ī komanda tā vēlas jūs redzēt uz klāja. Man piemīt unikālas spējas tāpat kā jums. Un tie cilvēki ir apņēmu�ies dabūt pie sevis unikālu talantu. Jums tas ir izdevīgi. Vai zi�nāt, "Stab" pui�i jūs uzskatīja gandrīz vai par mītisku būtni. Mūsu �efi domā ja taisnība ir kaut vai puse no tā, ko par jums stāsta� Esmu redzējis, kā jūs strādājat, tāpēc to zinu. Augstā debess, ko jūs paveicāt Kualalumpurā tagad tā ir leģenda. Un es tur biju, jūs ta�u atceraties. Politiskās stabili�zācijas nodaļā nebija daudz cilvēku, kuri runātu malajie�u va�lodā.

-��� Tas bija sen, sacīja Emblers, apgriezdamies uz mugu�ras.

Kualalumpura. Viņ� par to nebija domājis ilgus gadus, bet atmiņas atgriezās ātri. Konferen�u ēku komplekss Pasaules tirdzniecības centrā Putra, pilsētas finansiālajā rajonā pie "Zelta trīsstūra" laukuma un Petronas kompānijas "Dvīņu tor�ņiem". Tā bija starptautiska tirdzniecības konference, un

Tārkins formāli pārstāvēja kādu Ņujorkas juridisko firmu, kas specializējās intelektuālā īpa�uma jautājumos toreiz vi�ņa segvārds bija Henrijs Naibergs. Tārkina �efi bija uzzinā�ju�i, ka viens no ārvalstu delegāciju locekļiem ir maskējies terorists, bet� kur�? Tārkinu turp aizsūtīja kā staigājo�u me�lu detektoru. Priek�niecība domāja, ka viņam būs nepiecie��amas visas �etras konferencei paredzētās dienas, lai to no�skaidrotu. Ta�u viņam pietika ar nepilnu pusstundu. Pirmajā konferences rītā Tārkins lēni klejoja pa konferen�u centra vestibilu, staigāja ap cilvēkiem, kuri, turot rokās rīkotāju sa�gādātās zilās mapes, bija sastāju�ies pulciņos; viņ� vēroja, kā mārketinga pārstāvji apmainās ar vizītkartēm, kā uzņēmēji seko potenciālajiem investoriem, vēroja, kā kustas, sarunā�jas un �estikulē neskaitāmi daudzie biznesa administratori. Vestibilā stipri smar�oja pēc kafijas un siltām brokastu mai�zītēm. Staigādams pa vestibilu no viena gala uz otru, Tār�kins ļāva domām klejot, un laiku pa laikam pamāja ar gal�vu, it kā sasveicinādamies ar kādu attālāk stāvo�u cilvēku. Pēc divdesmit piecām minūtēm viņ� jau zināja.

Terorists nebija viens viņi bija divi, un abi pievienoju��ies baņķieru delegācijai no Dubaijas. Kā Tārkins to zināja? Viņ� nepūlējās analizēt vissmalkākās baiļu un zaglīguma pa�zīmes viņ� ieraudzīja tos abus un glu�i vienkār�i zināja, tāpat kā alla�. Tas bija viss. Politiskās stabilizācijas nodaļas izlūko�anas grupa dienas atliku�o daļu nopūlējās, apstipri�not to, ko viņ� bija atklājis vienā acu uzmetienā. Abi jaunie vīrie�i bija bankas padomes priek�sēdētāja brāļadēli; studē�jot Kairā, viņi bija uzņemti d�ihāda brālībā. Brālībā viņiem bija sniegtas instrukcijas sagādāt konkrētu industriālo iekār�tu aprīkojumu sastāvdaļas, kas pa�as par sevi bija nekaitī�gas, ta�u kopā ar citiem ikdieni�ķiem materiāliem tās varēja izmantot iero�u izgatavo�anā.

Emblers, viegli kustinot kājas, mierīgi gulēja uz ūdens. Tie cilvēki zina, ko es varu, viņ� domāja. Kā tas ietekmē vienādojumu?

Kualalumpurā visi jautāja, kā jūs to zinājāt, un jūs teicāt, ka tas esot skaidri redzams tie pui�i biju�i vienos sviedros.

Tomēr nevienam citam tas nebija skaidri redzams. Un viņi itin nemaz nesvīda. "Stab" analītiķi vēlāk pārbaudīja videoie�rakstu. Visiem pārējiem likās, ka teroristi maskēju�ies ārkār�tīgi prasmīgi. Viņi izskatījās garlaikoti un paklausīgi tie�i tā, kā vēlējās izskatīties. Vienīgi jūs redzējāt viņus citādi.

-���� Es viņus redzēju tādus, kādi tie bija īstenībā.

-���� Tie�i tā. To nevarēja neviens cits. Mēs tā īsti par to ne�kad neesam runāju�i. Tā ir apbrīnojama prasme. Tā jums ir dāvāta.

-��� Es vēlētos, kaut spētu to mainīt pret kaut ko citu.

-��� Kāpēc? Vai dāvana ir pārāk liela? Ozīriss iesmējās. Kā jūs to ieguvāt? Vai kāds burvis iedeva amuletu?

-���� Ne jau es esmu tas cilvēks, kuram to vajadzētu jautāt, Emblers nopietni teica. Tomēr pats būtiskākais, �ķiet, ir tas, ka lielākā daļa ļau�u redz to, ko grib redzēt. Viņi visu vienkār�o, pa�i izdara pieņēmumus un tos apstiprina. Es tā nedaru. Glu�i vienkār�i nevaru. Es nevaru �o spēju, kā sa�ka, "ieslēgt" vai "izslēgt".

-���� Neprotu pateikt, vai tā ir svētība vai lāsts, Ozīriss sa�cīja. Vai pa druskai no abiem. Comme d'habitude.[5] Stāvok�lis, kad cilvēks zina pārāk daudz.

�� Pa�reiz man grūtības sagādā tas, ka zinu pārāk maz. Jūs zināt, pēc kā es tiecos pēc skaidrības. Embleram tas bija dzīvības vai nāves jautājums. Viņam bija nepiecie�ams zināt patiesību, citādi viņ� tiktu ierauts neapziņas atvarā, no kura nekad vairs netiktu ārā.

-��� Skaidrība rodas soli pa solim, sacīja Ozīriss. Kā jau teicu, varu jums piedāvāt vērtējumu, nevis informāciju. Da�riet man zināmus attiecīgos faktus, un es varbūt jums varē��u palīdzēt tajos atrast jēgu.

Emblers paskatījās uz Ozīrisu, kas joprojām bez jebkādas piepūles �ūpojās ūdenī. Uz platajiem pleciem vīdēja ūdens pilieni, bet rudo matu sprogas bija sausas. Vīrie�a zilās, ne�redzīgās acis likās aicino�as, pat laipnas; lai arī Emblers ju�ta, ka Ozīriss ir nedaudz saspringts, ta�u tas nenozīmēja vil�tību vai nodevību. Ba�as Embleram bija radu�ās automātis�ki, tās vajadzēja nostumt pie malas. �o izdevību nedrīkstēja palaist garām.

Diezin vai kāds pievērsa uzmanību ķīnietim labi piegu�lo�ā uzvalkā sikrūtains raksts, vislabākais smalkvilnas au�dums , kur� caur virpuļdurvīm iegāja viesnīcas Plaza ves�tibilā. Viņ� bija trausla auguma, glīts vīrietis ar smalkiem vaibstiem un draudzīgi mirdzo�ām acīm. Pamājis ar galvu, viņ� sasveicinājās ar vienu no reģistratorēm, un viņa atņē�ma sveicienu, nodomājusi, ka vīrietis sajaucis viņu ar meite�ni, kas �o klientu reģistrējusi. Viņ� pamāja ar galvu ari �vei�caram, kur� savilka seju smaidā "ja vien varu jums kaut kā palīdzēt" -, tad ķīnietis pārliecinātā gaitā devās garām liftiem. Ja viņ� būtu izturējies nenoteikti, ja būtu apstājies, lai palūkotos apkārt, kāds no personāla noteikti būtu viņam pajautājis: Vai varu jums palīdzēt, ser? Ta�u viņ� varēja būt dro�s, ka izskatās tie�i tā, it kā būtu piederīgs viesnīcā, kurā bija astoņi simti numuru.

Da�u minū�u laikā viņ� bija pārliecinājies, ka medījums neatrodas ne viesnīcas vestibilā, ne ēdamzālēs; vēl pēc da��ām minūtēm viņ� zināja, ka tā nav nevienā citā no zemāko stāvu sabiedriskajām telpām mākslas galerijās, veikalos, modes vai spa salonos.

D�ou Lī jau bija noraidījis varbūtību, ka medījums �eit ap�meties, jo tik augstas klases viesnīca izvirzīja klientiem ļoti daudz prasību te vajadzēja personas apliecību, ņēma no�spiedumus no kredītkartēm un tā tālāk. Ta�u tie, kurus viņ� medīja, nekādā ziņā negribētu atstāt pēdas. Tā kā viņi nebi�ja atrodami galvenajās sabiedriskajās telpās, palika divas ie�spējas. Pirmkārt viesnīcas fitnesa centrs.

Neviens no viesnīcas darbiniekiem nemanīja, ka ķīnietis dodas pa gaiteni starp divām lifta kabīnēm un ieiet neuz�krīto�i apzīmētās dienesta durvīs. Neviens neredzēja, ka viņ� atver portfeli un saliek kopā detaļas, kas tajā atrodas. Tad ķīnietis uzvilka apkopēja tum�pelēko kombinezonu, kas pilnīgi apslēpa viņa uzvalku, un iegāja dienesta liftā, stum�dams ratiņus, kur atradās grīdas suka un spainis.

Ja viņi tagad ieraudzītu D�ou Lī, tad nepazītu. Viņ� bija mainījis ķermeņa pozu un muskuļu tonusu tā, ka izskatījās par divdesmit gadiem vecāks nu D�ou Lī bija sakumpis, padzīvojis vīrietis, kuru interesē tikai spainis un nebeidza�mie tīrī�anas darbi un kura vienmuļo, ikdieni�ķo klātbūtni ievēro tikai retais.

Ozīriss sāka elpot nedaudz straujāk, ta�u ne jau fiziskas piepūles dēļ.

-���� Vai tad jūs nesaprotat, viņ� teica. Pastāv alternatīva hipotēze. Rokas ūdenī viņ� kustināja viegli un graciozi, it kā diriģētu nelielu kamerorķestri. Viņa acis bija tikpat zilas kā ūdens.

-����� Vai tā atbilst manai pieredzei pēdējo divdesmit �etru stundu laikā?

-���� Jā, teica Emblera senais kolēģis. Jūs visu izstāstījāt apbrīnojami skaidri. Jūs mulsina fakts, ka atmiņa par to, kas jūs esat, nesaskan ar pasauli, kurā atrodaties, un jūs pieņe�mat, ka manipulācijas veiktas tie�i ar �o pasauli. Un ja nu �is pieņēmums ir nepareizs? Ja manipulācijas izdarītas ar jūsu psihi?

Tuklais aģents sāka skaidrot, bet Emblers klausījās ar pie�augo�u �ausmu izjūtu.

-���� Tas ir "Okama bārdas na�a" likums* kur� izskaidro�jums ir vienkār�ākais? Ozīriss turpināja. Vieglāk ir mai�nīt to, kas jums galvā, nekā pārvērst visu pasauli.

-��� Ko jūs gribat ar to pateikt? Emblers jutās satriekts.

-��� Jūs ta�u zināt par BLUEBIRD, ARTICHOKE un MKULTRA par visām tām biheiviorās zinātnes** programmām piec�desmitajos gados, vai ne? Tās tika izsvītrotas no slepeno eks�perimentu sarakstiem. Neliela, jocīga epizode spiegu aģen tūru vēsturē t ā domā ļaudis.

* "Okama bardas nazis" angļu filozofa Viljama Okama formulētais prin�cips, ka no divām konkurējo�ām teorijām jaizvēlas vienkār�ākā.

** Biheiviorā zinātne zinātne par izturē�anās veidiem.

-���� Pareizi, iesmējās Emblers. Jūs runājat par "aukstā kara" blēņām, pagātnes fantāzijām. Tās sen ir atmestas.

-���� Tur jau tas suns aprakts. Programmu nosaukumi mai�nīju�ies, bet pētījumi nekad netika pārtraukti. Un vēsture ir svarīga. Būtībā viss sākās ar kardinālu Jozefu Minzenti� vai jums �is vārds kaut ko neizsaka?

-��� Viņ� bija viens no komunistu re�īma upuriem gadsimta vidū drīz vien pēc kara. Ungārijā inscenēja tiesas prāvu, ka�meras priek�ā panāca, ka viņ� atzīst apsūdzību nodevībā un korupcijā. Ta�u tā bija fikcija.

-���� Protams. Tomēr par to ieinteresējās Centrālā izlūko�a�nas pārvalde. Pārvaldei bija viņa atzī�anās audiovizuālais ie�raksts, un �o materiālu laida caur visiem tiem stresa testu indikatoriem, mēģinot atrast pierādījumus, ka viņ� melojis. Savādi, bet viņi cieta neveiksmi. Visi testu rezultāti liecinā�ja, ka viņ� runājis baltu patiesību. Tomēr apsūdzība patie��ām bija safabricēta to pārvaldē zināja. Tāpēc viņi sāka do�māt. Vai prelāts ticējis tam, ko liecina? Ja tā būtu, tad kā tie tur pārliecināju�i viņu par �o� alternatīvo realitāti? Ja viņ� sazāļots, kādus medikamentus viņam devu�i? Un tā tālāk. Tas mūs pamudināja sākt pa�iem savus eksperimentus psi�hes ietekmē�anā. Pāris pirmos gadu desmitus tie lielākoties bija tāda blēņo�anās vien. Ievadot cilvēkam pentotālu, izrai�sīja komu, tad injicēja tik daudz deksedrīna, ka viņam acis no pieres sprāga ārā. Vai tad tas kādu varēja padarīt uzņē�mīgu pret narkohipnotisku iedvesmo�anu? Ta�u spo�ākos un gai�ākos prātus fascinēja iespējas, kas varētu pavērties. Drīz vien tehniskā dienesta personālam uzdeva turpināt eksperi�mentus. Viņiem bija nepiecie�ami vēl lielāki resursi, un viņi izdomāja, kā �ajā uzdevumā iesaistīt armijas Speciālo operā�ciju divīziju Fortdetrikā, Merilendā, kur bija bioloģisko pē�tījumu centrs.

-���� Kā jūs tik daudz par to zināt? jautāja Emblers. Viņam pār muguru pār�krēja drebuļi.

-���� Kā jūs domājat, kādēļ viņi mūs salika pārī? Ozīriss paraustīja plecus. Es sākumā strādāju kopā ar slepenajiem aģentiem psihologiem. Tāpat kā daudzi valodnieki. Izrā�dījās, ka valoda daudziem psihoaģentiem ir klup�anas ak�mens. Vecajos labajos laikos psihoaģenti, piemēram, prati�nāja krievu pārbēdzējus Vācijas dro�ības dienesta telpās vai kādu ziemeļkorejieti Seulā, sazāļojot tos nabagus atbilsto�i sare�ģītam protokolam. Drīz vien viņiem iestājās psihiska regresa stāvoklis, viņi sāka murmulēt sava dzimtā ciemata valodā, un tiem Berlica [6] mērkaķiem aģentūrā nav bijis ne jausmas, ko �ie tur runā, un tie nav arī spēju�i sarunāties ar sazāļotajiem viņu dzimtajā dialektā, tāpēc nolēmu�i, ka viņiem vajadzīgi tādi kā es, un griezu�i riņķī vai visu pa�sauli, lai mūs atrastu un iesaistītu. Tā nu mēs devām savu artavu kādā no psihoaģentu projektiem. Tad mūs pamazām vien piespēlēja VPA. "Koleģialitāte", tā viņi to dēvēja. Pa�tiesībā tas nozīmēja resursu sadalījumu, bud�eta iespēju iz�vēr�anu.

-���� VPA valdības pārējās aģentūras. Piemēram, Konsulā�rās operācijas. Vai Politiskās stabilizācijas nodaļa.

-���� Jūs zināt, kāda ir parastā kārtība. Beigu beigās es lū�dzu, lai mani oficiāli pārceļ uz Valsts departamentu, jo do�māju, ka tas varētu būt rosino�āk valodu aspektā. Tomēr Konsulārajās operācijās viņus ieinteresēja zinā�anas psiholo�ģijā, ko biju apguvis. Viņi toreiz arvien vēl raizējās par jums par to, cik uzticams esat. Viņiem iepatikās doma pāris uz�devumos salikt mūs kopā.

-��� Tātad jūs rakstījāt par mani ziņojumus.

-��� Esat sapratis. Jūs rakstījāt ziņojumus par sliktajiem pui��iem, es par labo puisi, kur� palīdzēja mums dabūt rokā sliktos pui�us. Ta�u ne�aubos, ka jūs to zinājāt. Parasta lie�ta, vai ne?

-����� Es tā kā atceros, ka man lūdza iesniegt ziņojumu par jums, Emblers sacīja. Viņi arvien vēl centās tikt galā ar domu par neredzīgu aģentu. Gribēja pārliecināties.

Ozīriss priecīgi pasmaidīja.

-���� Mēdz teikt aklais rāda ceļu aklajam. Jūs noteikti zinā�jāt par manu, teiksim, vēstulīti. �ķiet, jūs bijāt pārāk smalk�jūtīgs, lai man to liktu saprast.

-��� Laikam jau es zināju, ka jūs man nekādi nekaitēsiet.

-��� Es neesmu to darījis, Ozīriss teica. Jūs alla� man esat paticis. Jau kop� Kualalumpuras.

-��� Vai zināt, tas gadījums patie�ām tika pārspīlēts.

-��� To d�ihāda kucēnu notver�ana? Ne jau par to es runāju.

-��� Par ko tad?

-��� Padomājiet, kas notika īsi pirms tam.

-���� Jums vajadzēja strādāt pie tirdzniecības centra Putra durvīm, proti, sēdēt bāra galā un dzert ābolu putojo�o tas atgādināja alu. Jums ausī bija uztvērējs, tā ka tehniķis varēja grozīt mikrofonu signālu uztver�anai no vestibila. Ja jūs sa�klausītu kaut ko interesantu vai neparastu, tad varētu man dot ziņu.

-���� Es tur netiku sēdējis, un man tas nebija jādara. Ta�u es runāju par to, kas notika vēl agrāk. Mēs gājām viens otram blakus, piespraudu�i konferences �etonus. Un mugurā mums bija tie Kilgour, French & Stanbury uzvalki glu�i kā firmas reklāma līdz pat apro�u pogām.

Emblers noņurdēja.

-��� Ticē�u jums uz vārda.

-���� Mani pirkstu gali nekad nemelo. Brīni�ķīgs vilnas au�dums, ideāls kakla un piedurkņu piegriezums. Ozīriss pa�cēla rokas un pakustināja pirkstus. Tātad mēs gājām pa iet�vi, vairs nebijām tālu no galamērķa, un tas zemnieks no provinces centās atrast ceļu uz tuvāko dzelzceļa staciju, bet neviens viņam nepievērsa uzmanību. Pēc akcenta es nopra�tu, ka viņ� ir dajaks dajaki ir visai primitīvas etniskās mi�noritātes, kas dzīvo ciematos Malaizijas lauku rajonos� cik nu to vēl ir atlicis un tas, ievērojiet, notiek finansiālā ra�jona centrā. Cilvēki ir aizņemti, neviens nevar veltīt laiku dajakam, tāpēc viņu ignorē, it kā viņ� būtu tuk�s gaiss. Tas mazā auguma dajaks, ģērbies dīvainā tērpā un sandalēs, iz�misumā vēr�as pie jums.

-��� Ja jau jūs tā sakāt� noteica Emblers.

-��� Jūs bijāt iebraucējs, jums nebija ne jausmas, kur tā sta�cija ir. Tomēr jūs viņam nesacījāt: "Piedod, nevaru palīdzēt", bet apturējāt vienu no tiem steidzīgajiem biznesmeņiem. Pro�tams, tas priecīgs apstājas, ja jau no viņa kaut ko grib tāds turīga izskata rietumnieks kā jūs. Tad jūs tur stāvat ar mazo dajaku līdzās un sakāt biznesmenim vai jūs varētu mums pastāstīt, kur atrodas tuvākā dzelzceļa stacija, un neatlai�aties, kamēr tas uzvalkā tērptais biznesa vīrs sīki izskaidro, kā tur var nokļūt. Es, rokas bik�u kabatās sabāzis, tikmēr knak�ķinu pirkstus, jo mūs gaida svarīgs darbs, bet jūs ka�vējaties, lai palīdzētu nokļūt mājās kādam iezemietim.

-��� Un tad?

-��� Jūs to neatceraties, jo jums tas neko nenozīmēja. Tomēr man tas kaut ko nozīmēja. Biju jau sācis uzskatīt, ka jūs, tā�pat kā vairākums "Stab" pui�u, esat draņķis, tā sakot, no Lie�lās līgas, un pēk�ņi man radās doma, ka jūs tāds varbūt ne�esat vis.

-��� Pat ne no Triple-A[7]?

-��� Nē. Tikai no Mazās līgas. Ozīriss atkal sāka smieties. Emblers atcerējās, ka viņ� vienmēr bijis liels smējējs. Jocī�gi, ko visu cilvēks atceras. Un ko aizmirst. Tādējādi esam atkal nonāku�i pie psiholoģisko eksperimentu nākamās sta�dijas. Vjetnama vēl ir nedalīta. Niksons vēl nav bijis Ķīnā. Un tad uz skatuves parādās kāds ļoti gudrs, ļoti bīstams un ļoti ietekmīgs cilvēks.

-��� Vai jūs man gribat mācīt vēsturi?

-��� Jūs zināt, kā mēdz teikt. Tie, kuri aizmirst pagātni�

-���� Izgā�as vēstures eksāmenā, Emblers sacīja. Tas nav nopietni. Reizēm man liekas, ka tikai tiem, kuri atceras pa�gātni, lemts to atkārtot.

-���� Saprotu. Jūs runājat par cilvēkiem, kuri tur prātā aiz�vainojumus un nieka pārestības, kas viņiem nodarītas nezin cik sen. Ta�u, ja es iestādītu jūsu iekoptajā dārzā kaut ko pretīgu ieliktu starp zemeņu stādiem kādu indīgu augu? Vai jūs negribētu to zināt?

-��� Par ko jūs runājat?

-���� Par D�eimsu D�lzesu Engltonu [8] un vienu no viņa dar�bības seku daudzajiem upuriem.

-��� Nolādēts, par kuru?

-��� Varbūt par jums.

Tātad ne fitnesa centrā. D�ou Lī rūpīgi bija to pārbaudī�jis arī ģērbtuves. Apbrīnojami, cik viņ� bija nemanāms, it kā, uzvelkot apkopēja kombinezonu, būtu uzlicis burvju ce�puri, kas viņu padara neredzamu. Tagad D�ou Lī stūma ra�tiņus caur peldbaseina ģērbtuvēm. Arī tur viņa medījums ne�bija manāms. Vēl vajadzēja meklēt pa�ā baseinā. Kā tik�anās vietai tam bija lielas priek�rocības.

Atbilsto�i lomai iedams lēniem, �ļūco�iem soļiem, D�ou Lī iegāja baseina telpā. Neviens viņam nepievērsa vērību, ne�viens pat neiedomājās cie�āk palūkoties uz grīdas mazgāja�mās slotas garo rokturi. Nevienam neienāca prātā, ka rok�turis bija pārāk resns slotas uzdevumam. Ripinot ratiņus pa keramikas flī�u grīdu, viņ� neuzkrīto�i lūkojās apkārt. Cil�vēks, kuru viņ� izsekoja, Saurlendā bija izsprucis par mata tiesu. Otrreiz tas vairs nenotiks.

Ja medījums �eit, tad D�ou Lī savu darbu drīz būs pa�veicis.

Emblers aizvēra acis un ienira līdz pat baseina dibenam, tad strauji uznira. Viņam bija nepiecie�ama atelpa. Engltons, CIP di�ais "aukstā kara" pretizlūko�anas organizētājs, bija ģēnijs, bet viņa paranojālā apsēstība gandrīz iznīcināja pār�valdi, kurā viņ� strādāja.

-��� Gandrīz nebija tādu lietu, kur Engltons nebūtu pielicis savu pirkstu, Ozīriss turpināja. Tādēļ, kad septiņdesmi�to gadu sākumā darbu uzsāka Baznīcas komiteja un CIP va�jadzēja apturēt MKULTRA programmu, Engltons parūpējās, lai tā programma netiktu slēgta. Īstenībā to savā ziņā pār�ņēma Pentagons. Engltons drīz vien zaudēja varu, bet viņa piekritēji turpināja strādāt. Gadu no gada viņi tērēja miljo�nus pētījumiem gan valdībā, gan ārpusē. Viņi algoja zināt�niekus farmaceitiskās firmās un akadēmiskās laboratorijās. Un darīja savu, uzspļaujot bioētikas komisijas viedoklim. Vi�ņi izmantoja skopolamīnu, bufontenīnu, korinantīnu. Vielas, kas izraisīja vai nu spēcīgu pacilātību, vai nomāktību, arī vie�las ar mērenāku iedarbību. Viņi izstrādāja veco Wilcox-Reiter aparātu modificētas versijas elektrokrampju terapijai. Iz�darīja atklājumus "pārstrukturē�anas" jomā, radot cilvēka psihē tādu jucekli, ka viņ� sāka zaudēt telpas un laika izjū�tu, viņam zuda visas psihes parastās shēmas un būtībā arī savas personības apziņa. To kombinēja ar tehniku, ko viņi dēvēja par "psihes pātago�anu" izraisīja pacientam stupora stāvokli un bombardēja viņu ar audioierakstiem se�pa�dsmit stundas dienā nedēļām ilgi. Tolaik metodes bija ļoti rupjas. Ta�u Engltons uzskatīja, ka tās var izmantot praktis�ki. Glu�i dabiski, viņu bija apsēdusi doma par psihes ietek�mē�anas metodēm, ko lieto padomijā. Viņ� zināja, ka mūsu aģentus var sagūstīt, ka tādi gadījumi ir biju�i, ka ienaid�nieks iekļuvis viņu psihē ar stresa, traumas un psihofarmakoloģijas palīdzību. Un ja nu varētu mainīt cilvēka atmiņu saturu?

-��� Tas nav iespējams.

-���� Engltons tā nedomāja. Galu galā nolēma atkal sākt ve�cos "pārstrukturē�anas" un "psihes pātago�anas" pētījumus, tikai pilnīgi jaunā līmenī. Tagad tie notiek Pentagona Stra�tēģiskās neiropsiholoģijas grupā, kur viņi izgudroju�i īpa�u tehniku mnemonisko pārklā�anu. Aizmirstiet par vecajiem au�dioierakstiem. Tagad esam tiku�i daudz tālāk. Tehnika, ko minēju, ietver "bagātīgu informācijas plūsmu" redzes, dzir�des un o�as stimulus un simtiem atsevi�ķu, īpa�i izstrādā�tu atmiņas ainu. Eksperimenta subjektiem infūzijas ceļā ie�vada da�ādas psihomimētiskas ķīmiskās vielas, tad viņus pakļauj informācijas plūsmai spilgtu epizo�u straumei, pie�vadot tās juceklīgā, pastāvīgi mainīgā secībā, sākot ar sēdē��anu uz podiņa mazbērna vecumā, tad seko petings ar trīs�padsmit gadus veco kaimiņu meiteni� vidusskolas beig�anas aina� alus ballīte koled�ā� Nemitīgi tiek atkārtots pārklā�tās identitātes vārds. Rezultātā tiek izveidota alternatīva pa�tība, kurā aģents automātiski patversies ārkārtīga stresa vai izmainītas apziņas stāvokļa gadījumā. Idejas būtība bija ra�dīt aģentu, kas nepakļaujas nopratinā�anai. Ta�u jūs jau zi�nāt, kā strādā slepenie dienesti. Ja kāda tehnika ir izstrādā�ta, var tikai minēt, kā to izmantos.

-���� Un jūs domājat�

-��� Jā-a, teica neredzīgais aģents. Es domāju. Neapgal�voju, jo nezinu. Es tikai izstāstu. Kas no tā, ko zināt jūs, ir visnozīmīgākais?

Emblers juta, ka viņam kļūst karsti par spīti vēsajam ūdenim. Identitātes fragmentācija� abreaktīva ego distonija� at�miņā atausu�ais psihiatrijas �argons viņu plosīja kā asas, ro�bainas �ķēpeles.

Vājprāts!

Mēģinot apstiprināt savu sajūtu tie�umu pieķerties rea�litātei -, Emblers pievērsa uzmanību ūdens vēsajam pieskā�rienam ādai, sāpēm muskuļos. Viņ� pie�ķieba galvu, uztver�dams ikvienu apkārtnes sīkumu. Veco dāmu, kas peldēja no baseina vienas malas uz otru viņa dro�i vien bija kādus astoņdesmit gadus veca. Meiteni acīmredzot viņas maz�meitu sarkanā me�ģīņu peldkostīmā. Tuklās kafijas dzērē�jas guļamkrēslos baseina malā, ģērbu�ās pieklājīgos vienlai�du peldkostīmos. viņas noteikti sprieda par diētām un vingrojumiem. Baseina otrā pusē uz flī�u grīdas bija kāds sakumpis kalpotājs ar spaini un slotu. Nenosakāma vecuma ķīnietis� tikai kaut kas nebija īsti lāgā, vai ne?

Emblers samirk�ķināja acis. Sakumpu�ie pleci nelikās glu��i dabiski un, kad viņ� ieskatījās cie�āk, dabiska nebija arī slota.

Augstā debess! .

Vai tās bija halucinācijas? Vai viņu māca paranojāli murgi?

Nē nedrīkstēja atļauties tā domāt.

-��� Ozīris, Emblers ātri ieteicās. Tur ir apkopējs. Ķīnie�tis. Vai viens no jūsējiem?

-��� Nekādā ziņā, Ozīriss atbildēja. Tas bija spontāns lē�mums atnākt �urp. Neviens to nezināja.

-���� Kaut kas ar viņu nav kārtībā. Kaut kas� es īsti nezinu. Tomēr �eit mēs nedrīkstam palikt. Emblers ienira, nolē�mis iznirt no ūdens da�us jardus tālāk, lai varētu vēlreiz it kā neviļus paskatīties uz apkopēju. Emblers nespēja atvairīt nojautu, ka ar to cilvēku kaut kas nav tā, kā vajag.

Pēc brī�a ūdens turpat netālu kļuva duļķains un tum�s.

Emblers instinktīvi ienira vēl dziļāk un tikai tad paska�tījās.

Asinis plūda no Ozīrisa ķermeņa ar spēcīgu �alti, lieci�not, ka lode pārplēsusi miega artēriju, un biezēja hlorētajā ūdenī kā negaisa mākoņi.

Kevins Makonelijs centās būt pacietīgs, runājot ar ietie�pīgu vidēja vecuma vīrieti telpā, ko viesnīcā Plaza vajadzēja saukt par "tērpu pārmaiņas zāli". Acīmredzot administrāci�ja uzskatīja, ka "ģērbtuve" skan pārāk prasti. Vārds "ģērb�tuve" lika domāt par sportistu pēdu sēnī�u slimībām un suspensorijiem; Plaza centās iztapt izlutinātiem, bagātiem cilvēkiem, kuriem patika domāt, ka pasaule pastāv tikai vi�ņu dēļ it kā luksusa apģērbu kompānijas Savile Row pie�griezējs būtu ar grieznēm un kniepadatām apstrādājis visu Rietumu puslodi, tajā visu pielāgojot vienīgi viņu patikai. Vai Sinsinati jums traucē, ser? Mēs to pārvietosim. Vai Mi�igana ezers nav liels diezgan? Pataisīsim to lielāku. Tā viņi runāja. Tā viņi domāja. Un, ja vien uz �īs planētas bija kāda vietiņa, kur viņi varēja ļaut vaļu savām fantāzijām, tad �ai vietai va�jadzēja būt viesnīcai Plaza.

-���� Nekādā ziņā, Makonelijs teica uzstājīgajam vīrietim, kuram bija sarkana seja un galva, �ķita, slējās ārā tie�i no krū�kurvja. Ja jūs domājat, ka nozagts jūsu kabatas port�felis, mēs to uztveram ļoti nopietni. Es tikai saku, ka mēs ļoti reti saskaramies ar tādu problēmu kā personisko mantu zādzība tērpu pārmaiņas zālē.

-���� Vienmēr kāda reize ir pirmā, sarkansejainis īgni no�rūca.

-���� Vai jakas kabatā jūs paskatījāties? Makonelijs jautāja, norādot uz vīrie�a tum�zilā bleizera kreiso apak�ējo kabatu.

Vīrietis pietvīka, bet uzsita ar roku pa kabatu. Tad viņ� izvilka kabatas portfeli un atvēra to, it kā pārbaudot, vai tas tie�ām pieder viņam.

Vai tad tu domāji atrast savā jakā kāda cita cilvēka kabatas port�feli, resnais stulbeni? Makonelijs apvaldīja smaidu vīrietis to varētu saprast nepareizi.

-��� Tad jau viss kārtībā, viņ� sacīja.

-��� Es nekad tur to nelieku, vīrietis neiecietīgi teica. Sa�vādi. Viņ� aizdomīgi paskatījās uz Makoneliju, it kā tas būtu vainīgs. It kā Makonelijs būtu viņu muļķīgi izjokojis. Tad viņ� savilka lūpas smaidā: Atvainojiet, ka aizkavēju. Ta�u balss tonis lika saprast, ka vainojams Makonelijs.

Tādi viņi ir! Makonelijs paraustīja plecus.

-���� Neuztraucieties. Tā jau gadās. Sevi�ķi ar tādiem uzpūtī�giem pretekfiem kā tu, kas negrib atzīt, ka izgāzies. Strādājot mili�tārajā policijā, Makonelijam nekad nebija jāsaskaras ar �ādu problēmu. Militārā policija nodarbojās ar cilvēkiem, kuriem nebija vajadzības pa�iem noteikt savu stāvokli sabiedrībā. Viņu stāvokli skaidri noteica uzple�i.

Makonelijs jau gribēja ņemt bloknotu un rakstīt ziņojumu par "incidentu" tikai vajadzētu to apzīmēt kā "ziņojumu par nenotiku�u incidentu", jo gandrīz vienmēr sūdzības bija nepamatotas -, kad izdzirdēja kliedzienus no baseina puses.

Ūdenī ietriecās vēl viena lode, atstājot aiz sevis burbulī�u �vīku kā pērļu virteni, un pa�āvās Embleram garām tikai da�u pēdu attālumā. Snaiperis bija kļūdījies refrakcijas dēļ. Tomēr nākamreiz viņ� nekļūdīsies. Kāds bija lodes trajekto�rijas leņķis cik tālu "apkopējs" atradās no baseina malas? Palikdams labi dziji ūdeni, Emblers ar spēcīgiem roku un kā�ju vēzieniem peldēja tuvāk tai baseina malai, kur atradās snaiperis tur bija dro�āk. Lai nomērķētu, viņam tagad va�jadzētu mainīt atra�anās vietu.

Emblers pameta skatienu uz to pusi, kur baseina dziļā ga�la vidū vilnīja sarkanās asinis; Ozīriss jau bija miris, to varē�ja skaidri redzēt, viņa līķis ar izplestām rokām un kājām zvārojās zem ūdens līmeņa.

Ak dievs nē!

Kur atrast dro�ību? Emblers zem ūdens bija pavadījis ap�tuveni piecpadsmit sekundes. Elpu viņ� spēja aizturēt kādas piecdesmit vai se�desmit sekundes. Kristāldzidrajā ūdenī ne�bija vietas, kur paslēpties. Vienīgi asinīs, asiņainajā mākulī, kas atradās da�u jardu attālumā� Vienīgo aizsardzību varēja sniegt Ozīrisa nedzīvais ķermenis. Emblers vairs ilgi nevarē�tu izturēt, un, ģērbies tikai peldbiksēs, viņ� bija ārkārtīgi viegli ievainojams. Viņ� zibenīgi uz�āvās līdz ūdens virsmai pie tās baseina malas, kur atradās uzbrucējs, un da�as reizes dziļi ieelpoja, plati atvērdams muti, lai ieelpa radītu mazāku troksni. Telpā skanēja kliedzieni. Cilvēki baseinā un pie kafi�jas galdiņiem skaļi kliedza un bēga. Drīz vajadzēja ierasties viesnīcas dro�ības dienesta vīriem, bet varēja gadīties, ka tad jau būs par vēlu, turklāt Emblers domāja, ka viņi neva�rēs tikt galā ar ķīnieti, kas �āva.

Neaizsargāts tā nu glu�i nebija vis. Ūdens bija savveida bruņas. Dziļajā galā �etrpadsmit pēdas biezs ūdens slānis. Ūdens ir tūksto� rei�u blīvāks par gaisu, tātad tā pretestība ir tūksto� rei�u lielāka. Lode ūdenī jau pēc da�ām pēdām zaudē ātrumu un novirzās no trajektorijas.

Emblers dziļi ienira un, nirstot aug�up, paslēpās asiņu mākulī zem nedzīvā aģenta, tad sāka vilkt līķi uz nirēju tramplīna pusi. Vēl viens �āviens ūdenī. Lode da�u collu at�tālumā paskrēja garām Emblera plecam. Tā bija �autene, ko viegli izjaukt un salikt, un tās stobrs atgādināja slotas kātu.

Acīmredzot saliekamā �autene, kas pirms katra nākamā �ā�viena jāpielādē, tā varēja izskaidrot �etru vai piecu sekun�u ilgās pauzes.

Caur asiņaino ūdeni Emblers pamanīja, ka augstu virs gal�vas atrodas tramplīns. Betona statnis, kas to balstīja, varēja sniegt zināmu aizsardzību.

Ķīnietis bija piespiedis garās, nūjai līdzīgās �autenes lai�di pie vaiga. Tā acīmredzot bija �aurstobrene, varbūt AMT Lightning modifikācija, viens no modeļiem ar salokāmu bal�stu, paredzēts Slepenam snaiperim.

Vēl viens pllīk� ķīnietis raidīja lodi; Emblers, varēdams redzēt, ka uzbrucējs tūlīt nospiedīs mēlīti, enerģiski metās sānis un izvairījās no lodes. Nu viņ� atkal ienira dziļi ūdenī.

Visu iz�ķīra laika aprēķins. Ķīnietis �aus atkal pēc kādām piecām vai se�ām sekundēm. Vai Emblers pa to laiku paspēs tikt līdz betona statnim? Un, ja tas izdosies, ko iesākt tālāk?

Ta�u nebija laika plānot. Vajadzēja iz�ķirties acumirklī, vai ari viņ� jau pēc acumirkļa būs miris. Izvēles nebija. Tagad!

Tie nav sāpju kliedzieni, Kevins Makonelijs nosprieda, bet �ausmu kliedzieni. Viņ� fiziski nebija labā formā, augums bi�ja zaudējis staltumu spogulis nemeloja, bet piecpadsmit mi�litārajā policijā dienētie gadi bija nostiprināju�i izdzīvo�anas instinktu. Makonelijs pabāza galvu un ieskatījās Le Centre Nautique tik pretenciozi plāksnītē bija nosaukts peldbaseins -, tad atkāpās. Viņ� bija ieraudzījis profesionāli, kas �āva no savādas, pusmilitāras �autenes. Makonelijs saprata, ka tam ar pistoli nevarēs stāties pretī. Viņ� iebrāzās ģērbtuvē un iz�misīgi lūkojās visapkārt. Makonelijs svīda, vēders burk�ķē�ja, un nu viņ� atcerējās, kāpēc aizgājis no militārās policijas. Tomēr kaut kas bija jādara, un darīt vajadzēja viņam.

Kaut kas jādara. Kas?

Makonelijs neuzskatīja sevi par visai gudru, bet rīkojās, kā pats vēlāk domāja, ļoti apķērīgi. Viņ� atrada baseina tel�pas elektrības sadales dēli un izslēdza gaismu. Viss ietinās melnā tumsā, iestājās ari savāds klusums, jo pārstāja darbo�ties ventilatori un motori, kuru troksni neviens pat nemanī�ja, kad tie bija ieslēgti. Makonelijs saprata, ka tā snaiperis vieglāk var aizbēgt, bet tas viņu pārāk neuztrauca. Viņa uz�devums bija pārtraukt �au�anu. Neviens ta�u ne�aus tumsā, vai nē? Ģērbtuvē kaut kur vajadzēja būt kabatas lukturītim.

Makonelijs sadzirdēja kādu skrienam uz viņa pusi. Viņ� pa�āva priek�ā kāju, un skrējējs paklupa.

Paklupa un uztriecās skapī�iem. Atkal ieslēdzis gaismu, Makonelijs ieraudzīja se�as pēdas garu vīrieti peldbiksēs. īsi, brūni mati, vingrs, muskuļots augums vai nu da�i gadi vai�rāk, vai ari mazāk par �etrdesmit; tik trenētam cilvēkam ga�du skaits bija grūti nosakāms.

-��� Pie velna, kāpēc jūs tā izdarījāt? Vīrietis, berzējot sa�sisto plecu, nikni paskatījās uz Makoneliju.

Tas nebija �āvējs. Drīzāk gan tas, uz kuru �āva.

Makonelijs a�i aplaida skatienu telpai. Ne vēsts no �āvēja. Arī no �autenes ne.

Bēdzējs bija "sliktais puisis" to saprata viņi abi. Ta�u Makonelijam kļuva vieglāk.

-��� Tagad būs tā. Makonelijam patika izteikt �os vārdus. Tie skanēja autoritatīvi, un varēja patie�ām pabrīnīties, kā tie ietekmēja pat vislielākos dū�us. Es tūlīt izsauk�u poli�ciju, kas norobe�os �o vietu. Tad jūs paskaidrosiet man un viņiem, kas te īsti notika. Makonelijs stāvēja, rokas sānos iespriedis, pavēris vaļā sporta jaku tā, lai būtu redzama pie jostas piesprādzētās pistoles maksts.

-���� Vai jūs domājat, ka tā būs? Vīrietis piegāja pie sava skapī�a, izberzēja matus ar dvieli un sāka ģērbties.

-��� Es to zinu, Makonelijs nosvērti sacīja, virzīdamies uz vīrie�a pusi.

Tad notika kaut kas dīvains vīrietis pamanīja savu at�spulgu sienas spogulī un piepe�i nobālēja, it kā būtu ierau�dzījis rēgu. Pēc brītiņa viņ� novērsās un dziļi ievilka elpu.

-��� Piezvaniet kādam bulvāra izdevumam, vīrietis skarbi pateica. Es labprāt viņiem izstāstī�u par notiku�o. "Ap�au�de Plaza peldbaseinā" tāds virsraksts izsaka visu.

-��� Tas nav vajadzīgs, Makonelijs sacīja, juzdams pēk�ņu nelabumu. Viņam nemaz negribējās sniegt viesnīcas admi�nistrācijai paskaidrojumus par notikumu. Tas varēja viņam maksāt darbu. Viņi dro�i vien vainos Makoneliju tāpat kā tas sarkansejainis un tikpat bezjēdzīgi.

-��� Kā jums ienāca prātā lemt, kas ir un kas nav vajadzīgs?

-��� Es tikai gribu teikt, ka mēs varam ierosināt izmeklē�a�nu, pārāk nesatraucot sabiedrību.

-���� Manuprāt, bulvāra prese to var izdarīt labāk. Varbūt tā "Plaza peldbaseins asinīs".

-��� Ziniet, jums tie�ām jāpaliek �eit, Makonelijs sacīja. To�mēr viņ� saprata, ka īstenībā tā nemaz nedomā.

-��� Tagad būs tā, vīrietis, iedams projām, pār plecu no�teica. Jūs mani nekad neesat redzējis.

Lenglija, Vird�īttija. Kestons nelaimīgi vērās Valsts depar�tamenta sarakstā, kur bija minēti civilie segvārdi.

Protams, varēja gandrīz dro�i uzskatīt, ka tajā nav vār�da, ko viņ� meklēja. Tas vārds bija no saraksta izņemts. Kā lai atrod kaut ko tādu, kas neeksistē?

Viņa skatiens nevil�us pievērsās �ārīta Financial Times, kas atradās papīrgrozā zem rakstāmgalda. Tas bija apliecinājis, cik Kestons ir izklaidīgs, jo pirmo reizi, cik vien varēja atce�rēties, viņ� bija kļūdījies krustvārdu mīklas risinājumā. Viņ� izvilka saburzīto laikrakstu no papīrgroza un ielūkojās krust�vārdu mīklā. Pie papīra vēl bija pielipu�as dzē�amgumijas kripatas vietā, kur viņ� bija dzēsis nepareizi ierakstīto vār�du.

Kestons aizmeta laikrakstu, bet prātā sāka griezties do�mu zobrati. Izdzē�ot kaut kas tika izņemts ārā. Ta�u vai pēc tam alla� kaut kas netika pielikts klāt?

-��� Eidrien, viņ� pasauca.

-��� Skolotāj, Eidriens teica, palocīdams galvu ar bezrūpī�gas ironijas izteiksmi sejā. Ja tas nebūtu sacīts tik sirsnīgi, tad izskatītos kā subordinācijas pārkāpums.

-��� Sagatavojiet pieprasījumu viens, viens, trīs, trīs A, lūdzu.

Eidriens savilka lūpas.

-��� To no Iron Mountain meklē�anas vietnes? Offline datu atlasei no arhīva?

-��� Ļoti labi, Eidrien. Jaunais cilvēks bija pacenties.

-��� Ierēdņiem riebjas ar to noņemties. Tas viņus galīgi sa�tracina.

Tie�i tāpēc jau viņi alla� to darīja tik pārmērīgi ilgi. Ta�u Eidrienam Kestons sacīja vēsā tonī:

-��� Vai tā teikts rokasgrāmatā?

Eidriens �ojs pietvīka.

-��� Es pazīstu kādu, kas tur strādā.

-��� Tie�i ko?

-��� Tikai kādu meiteni, Eidriens murmināja, no�ēlodams, ka ierunājies par to.

-��� Meiteni. Tas nozīmē jūsu paaudzes sievie�u dzimuma pārstāvi?

-��� Tā ir, Eidriens teica, nolaidis skatienu.

-����� Eidrien, man tie�ām steidzami vajadzīgs �is pieprasī�jums.

-���� Labi.

-��� Vai jūs par mani teiktu, ka esmu valdzino�s cilvēks?

Eidriens paskatījās uz �efu kā dūja, ko ap�ilbināju�i ma��īnas starme�i.

-���� Ē-e� nē? viņ� beidzot izsacīja, acīmredzot sapratis, ka nevarēs pateikt "jā" nesmējies.

-����� Pareizi, Eidrien. Priecājos redzēt, ka neesat zaudējis saikni ar realitāti. Jaunatnācēja priek�rocība. Kāds reiz �eit pateica skaidri un gai�i, ka man "trūkstot valdzinājuma", un tas bija cilvēks, kuram es patie�ām patiku. Tagad klausieties

-���� ļoti nopietna instrukcija. Es gribu, lai jūs piezvanāt savai jaunajai draudzenei arhīvu daļā un� Kestons noklepojās.

-���� Savaldziniet viņu līdz neprātam. Vai varēsiet tikt galā ar uzdevumu?

Eidriens pie�ķieba galvu kā izbijies.

-���� Es� es domāju, ka varē�u, jā. Viņ� noelsās valsts viņu aicināja! Viņ� pārliecināti piebilda: Noteikti.

-��� Tad panāciet, ka manu pieprasījumu apstrādā ātrāk par ikvienu citu viens, viens, trīs, trīs A, kas jebkad apstrādāts pārvaldes vēsturē. Viņ� smaidīja. Uzskatiet to par spēku pārbaudi.

-��� Super, sacīja Eidriens.

Kestons sniedzās pēc tālruņa klausules. Viņam vajadzēja parunāt kādu vārdu ar pārvaldes direktora asociēto vietnie�ku. Kestons vairākas stundas nebija izkustējies no sava krēs�la. Ta�u viņ� tuvojās risinājumam.

Geitesberga, Merilenda. Tā bija vienstāva ran�o stila māja, gandrīz tāda pati kā kaimiņiem, un at�ķīrās tikai ar glīti ap�grieztiem akvifoliju krūmiem, kas ieskāva māju no visām pu�sēm kā mūris ar asām lapām, kas bija zaļas pat ziemā. Ne�izskatījās, ka �ī vieta būtu dro�a, varbūt tā nemaz nebija dro�a, tomēr Embleram vajadzēja to noskaidrot.

Viņ� piezvanīja pie durvīm un gaidīja. Vai viņa būs mājās?

Kad viņ� izdzirdēja soļus, ienāca prātā cits.jautājums vai viņa būs viena? Garā�ā bija tikai viena ma�īna veca Corolla, un iebraucamais ceļ� bija tuk�s. Viņ� nebija saklausījis nevie�nu troksni, kas liktu domāt, ka mājā ir vēl kāds. Tomēr tas neko nepierādīja.

Durvis pavērās par da�ām collām, pāri spraugai stiepās ķēde.

Kad sieviete ieraudzīja Embleru, viņai iepletās acis.

Lūdzu, nedariet man pāri, Lorela Holenda teica klu�sā, izbiedētā balsī. Lūdzu, tikai ejiet projām.

Un māsa, kas viņam bija palīdzējusi tikt projām no Peri�a salas, aizvēra durvis.

Emblers bija sagatavojies dzirdēt, ka viņa skrien pie tāl�ruņa un zvana. Durvis bija pavisam vienkār�as brūni krā�sotas skaidu plāksnes, kas sastiprinātas ar līmi. Ķēdei ne�bija nozīmes. Viens grūdiens, un tā izlidotu no aizkritņa. Tomēr tā nedrīkstēja. Embleram bija tikai viena iespēja, to vajadzēja izmantot pareizi.

Lorela bija pagājusi tālāk no durvīm, bet Emblers nojau�ta, ka viņa arvien vēl stāv turpat, it kā sastingusi neizlēmībā.

Viņ� piezvanīja vēlreiz.

-���� Lorela, viņ� sacīja.

Mājā valdīja klusums viņa klausījās. Vārdi, ko Emblers tagad teiks, iz�ķirs visu.

-��� Lorela, es ie�u projām, ja tā vēlaties. Ie�u projām, un jūs mani nekad vairs neredzēsiet. Apsolu. Jūs man izglābāt dzī�vību, Lorela. Jums pietika drosmes mani uzklausīt, riskēt ar savu profesiju izdarīt to, ko nedarīja neviens cits. Es to nekad neaizmirsī�u. Viņ� uz brīdi apklusa. Ta�u jūs esat man vajadzīga, Lorela. Man atkal vajag jūsu palīdzību. Em�blers gaidīja krietnu brīdi. Lūdzu, piedodiet man, Lorela. Es jūs vairs netraucē�u.

Sirdij pamirstot, Emblers pagriezās un nokāpa pa diviem lieveņa pakāpieniem, uzmanīgi vērojot ielu. �ķita neiespēja�mi, ka viņam kāds būtu sekojis un cilvēkiem nekādā ziņā nebija pamata domāt, ka viņ� apmeklēs kādu no Peri�a sa�las personāla -, tomēr vajadzēja pārliecināties vēlreiz. No Ņujorkas līdz �ejienei viņ� bija atkļuvis ar taksometru un di�vām īrētām automa�īnām, visa brauciena laikā raugoties, vai transporta plūsmā nemanīs "asti". Emblers rūpīgi bija no�vērojis visu rajonu, kur Lorela dzīvoja, un tikai tad tuvojies viņas mājai. Neko aizdomīgu viņ� nebija redzējis. Dienas vi�dū iela bija gandrīz tuk�a. Tikai da�as ma�īnas, kas acīmre�dzot piederēja cilvēkiem, kuri, tāpat kā Lorela Holenda, strā�dāja agrajā maiņā, jau bija atgriezu�ies no darba un gaidīja bērnus mājās no skolas. Da�os logos varēja redzēt televizo�ru, kur raidīja erudīcijas spēli; kaut kur skanēja radio, ko dro�i vien klausījās mājsaimnieces izturīga suga, par spīti raidījumiem, kas brīdināja, ka viņu statuss ir apdraudēts -, gludinot veļu vai spodrinot vienkār�ās mēbeles.

Emblers vēl nebija nonācis līdz iebraucamajam ceļam, kad dzirdēja, ka aiz vira atveras durvis, un pagriezās atpakaļ.

Lorela Holenda pa�pārmeto�i purināja galvu.

-��� Atri iek�ā, viņa teica. Kamēr neesmu nākusi pie prāta.

Ne vārda neteicis, Emblers iegāja vienkār�ajā mājā un pa�lūkojās visapkārt. Me�ģīņu aizkari. Lēts importa paklājs uz masveidā ra�ota grīdas seguma, kas atgādināja ozolkoku. Parasts dīvāns, ta�u to klāja interesants iz�ūts pārklājs Aus�trumu stilā. Virtuvē nekas nebija mainīts, �ķita, kop� mājas uzbūvē�anas laika. Darba virsmas klāja linolejs, General Elec�tric mājsaimniecības elektroierīces bija tum�i zeltītā krāsā. Grīdas vinila segumam bija rombveida raksts.

Lorela Holenda izskatījās izbijusies un dusmīga uz Em�blem, bet vēl dusmīgāka pati uz sevi. Turklāt viņa izskatī�jās skaista. No Peri�a salas Emblers Lorelu atcerējās kā pa�skarbu un glītu medicīnas māsu. Ta�u tagad mājās ar vaļā palaistiem matiem, ģērbusies svīteri un d�insos, viņa bija vairāk nekā tikai glīta. Lorela bija ārkārtīgi pievilcīga, pat eleganta, nopietnos vaibstus maigākus darīja viļņainie kastaņbrūnie mati, un viņas kustībām piemita dabiska grācija. Zem brīvi krīto�ā svītera jautās vingrs un lokans augums. Viduklis bija slaids, bet krū�u aprises gandrīz vai māti�ķas. Emblers aptvēra, ka blen� uz sievieti, un novērsās.

Piepe�i viņ� ieraudzīja nelielu revolveri divdesmit otrā kalibra Smith & Wesson, kas bija pakarināts uz konsoles bla�kus gar�vielu plauktiņam. Revolvera atra�anās �eit bija no�zīmīga. Ta�u vēl nozīmīgāk bija tas, ka Lorela Holenda pat necentās sniegties pēc tā.

-��� Kāpēc jūs esat �eit? viņa noprasīja, satraukti raudzī�damās uz Embleru. Vai nesaprotat, kas var notikt ar mani?

-����� Lorela�

-��� Ja jūtaties man pateicīgs, ejiet! Lieciet man mieru.

Emblers sarāvās, it kā saņēmis pļauku, un nolieca galvu.

-��� Es ie�u, viņ� �ukstēja.

-��� Nē, viņa ierunājās. Es negribu es nezinu, ko gribu. Viņas balsī varēja dzirdēt cie�anas un ari apmulsumu, ka Emblers to nojau�.

-�� Jums manis dēļ bija nepatik�anas, vai ne? Tāpēc, ka jūs tā izdarījāt. Gribu jums pateikt paldies un piedodiet.

Viņa izklaidīgi pārvilka ar roku pār kuplajiem matiem.

-��� Ar to �ipa karti? Tā jau īstenībā nebija manējā. Nakts maiņas māsa savu vienmēr atstāja atvilktnē.

-��� Tātad viņi domāja, ka es to esmu izvilinājis no viņas.

-���� Pareizi. Videoierakstā skaidri bija redzams, kā tas no�ticis vismaz viņi tā nosprieda. Visi saņēma rājienu, un cau�ri vienīgi tiem diviem medicīniskā palīgdienesta vīrie�iem tika vairāk. Tā. Jūs aizbēgāt. Un tagad esat atgriezies.

-��� Ne jau tur, Emblers izlaboja.

-��� Viņi teica, ka jūs esot bīstams. Psihotisks.

Emblers pameta skatienu uz revolveri pie sienas. Kāpēc viņa to nebija paķērusi, kāpēc nemēģināja aizstāvēties? Viņ� �aubījās, ka to tur nolikusi Lorela. Kāds dro�i vien viņai to sagādājis. Vīrs, varbūt draugs? Tas nebija vīrie�u ierocis, bet revolveris, ko vīrietis sarūpējis meitenei. Katrā ziņā noteikta tipa vīrietis.

-��� Viņi tā stāstīja, bet jūs neticējāt, Emblers teica. Citā�di jūs nebūtu laidusi bīstamu psihotiķi savā mājā. īpa�i jau tāpēc, ka dzīvojat viena.

-��� To jūs tik dro�i nezināt, viņa sacīja.

-��� Agrāk jūs nebijāt viena, Emblers teica. Pastāstiet par savu biju�o.

-��� Ja jau jūs tik daudz zināt, stāstiet jūs.

-��� Viņ� ir vai bija divkārt biju�ais. Jūsu biju�ais draugs. Biju�ais militārists.

Lorela, nedaudz sabijusies, pamāja.

-���� Būtībā veterāns.

Viņa atkal pamāja un nobālēja.

-��� Varbūt nedaudz paranojāls, Emblers teica, paliekdams galvu uz to pusi; kur atradās revolveris. Jūs esat psihiatrijas māsa slepenā iestādē, kas pieder Voltera Rīda* kompleksam. Kāpēc tā? Varbūt tāpēc, ka jūsu draugs atgriezās no dienesta uzdevuma varbūt Kuveitā, 'Tuksne�a vētra"? mazliet jucis.

-��� Posttraumatiskais stresa sindroms, viņa klusi sacīja.

-��� Un jūs mēģinājāt viņu dziedināt, padarīt veselu.

-���� Mēģināju, Lorela teica drebo�ā balsī.

-��� Jums neveicās, Emblers sacīja. Ta�u ne jau tāpēc, ka jūs pārāk maz pūlējāties. Tad jūs iestājāties koled�ā, varbūt kādā no armijas profesionālajām koled�ām, viņi jūs mudi�nāja specializēties, un jūs pievērsāties �ai nozarei. Jūs esat gudra, jums veicās. Psihiatrijas māsa, kas strādājusi armijas hospitālī. Voltera Rīda centrs. Peri�a sala.

-���� Jums padodas, viņa asi ieteicās, aizvainota, ka Em�blers stāsta par viņu kā no grāmatas.

-���� Ziniet, jums ir laba sirds tāpēc jūs iekļūstat nepatik��anās. Mēdz teikt, ka neviens labs darbs nepaliek nesodīts.

-��� Vai tādēļ jūs esat �eit? viņa sacīja un sastinga. Lai es saņemtu sodu?

-��� Mīļais Dievs, nē ta�u.

-��� Sasodīts, kāpēc tad�

-��� Tāpēc� Domas griezās virpulī. Varbūt tāpēc, ka es raizējos, vai neesmu traks. Un" jūs esat vienīgais cilvēks, ko pazīstu, kas uz mani raugās kā uz normālu.

Lorela lēni pa�ūpoja galvu, bet Emblers redzēja, ka viņa kļūst mierīgāka. Jūs gribat, lai es pasaku, ka jūs neesat psihotisks? Es domāju, ka jums nav psihozes. Tikai tas, ko es domāju, nenozīmē neko.

-��� Man tas nozīmē daudz.

-��� Vai vēlaties kafiju?

-��� Ja tas jums nesagādā grūtības, teica Emblers.

-��� Vai �ķīsto�o dzersiet?

-��� To laikam var pagatavot visātrāk, vai ne?

Lorela paraudzījās uz viņu ar ilgu un mierīgu skatienu. Embleram atkal radās izjūta, ka viņa ielūkojas līdz pat viņa būtības dziļumiem, saskatot viņa saprāta veselumu.

Viņi sēdēja, dzerot kafiju, un Embleram piepe�i kļuva pil�nīgi skaidrs, kādēļ viņ� atnācis. No sievietes plūda sirsnība un cilvēcība, pēc kuras viņ� tie�i pa�reiz izmisīgi kāroja tā viņam bija vajadzīga glu�i kā skābeklis. Ozīrisa stāstījums par mnemonisko pārklā�anu par psihes ietekmē�anas paņēmienu kopumu bija dziļi �ausmino�s, it kā pēk�ņi zem kājām būtu pavēries bezdibenis. Un Ozīrisa vardarbīgās, �ausmino�ās nā�ves aina stāstījuma iespaidu bija tikai pastiprinājusi.

Visi pārējie viņu, �ķita, meklēja tikai kā aģentu, ko gribē�ja noalgot, bet Lorela Holenda bija vienīgais cilvēks pasau�lē, kas ticēja Embleram tā, kā viņ� pats gribēja sev ticēt. Sā�pīga ironija psihiatrijas māsa, kas viņu bija redzējusi galējā postā, bija vienīgais liecinieks viņa veselajam saprātam.

-���� Skatos uz jums, viņa lēni teica, un man liekas, ka redzu pati sevi. Zinu, ka mēs esam tik at�ķirīgi, cik vien ie�spējams. Viņa uz brīdi aizvēra acis. Tomēr kaut kas mums ir kopīgs. Nezinu, kas.

-��� Jūs esat mana osta vētrā.

-��� �ķiet, reizēm osta pievelk vētru, māsa sacīja.

-��� Labs ir tas, kas nepiecie�ams, vai tā?

-��� Tā varētu teikt, Lorela atbildēja. Vispār tā bija "Tuk�sne�a vētra".

-��� Jūsu biju�ais.

-���� Biju�ais vīrs. Biju�ais jūras kājnieks un, ziniet, tā jau pati par sevi ir savveida identitāte. No tās cilvēks nekad vairs netiek vaļā. Viņ� nekad netika vaļā arī no tā, kas ar viņu bija noticis "Tuksne�a vētras" laikā. Ko tad tas nozī�mē? Vai mani pievelk nepatik�anas?

-��� Jūs iepazināties vēl pirms tam, kad viņ� guva traumu, vai ne?

-��� Jā. Tas bija sen. Ta�u viņu nosūtīja turp divas reizes, un viņ� atgriezās pārvērties.

-��� Ne uz labo pusi.

-��� Viņ� sāka daudz dzert. Sāka mani pa druskai sist.

-��� Pa druskai -' tas ir pārāk daudz.

-��� Jā. Tomēr es turpināju censties viņu saprast, it kā dziļi sirdī viņ� būtu mazs, satriekts zēns un es kaut kā varētu pada�rīt viņu labāku, ja vien varētu diezgan stipri viņu mīlēt. Es patie�ām mīlēju viņu. Un arī viņ� mīlēja mani. Viņ� gribēja mani pasargāt. Kļuva paranojāls, visur sāka iztēloties ienaid�niekus. Ta�u viņ� baidījās ari par mani, ne tikai par sevi. Vi�ņam tikai nekad neienāca prātā, ka man vajadzētu baidīties no viņa. Tas revolveris pie sienas to iegādājās viņ� un uzstāja, lai iemācos ar to rīkoties. Es par to lielākoties nedomāju. Ta�u da�reiz man ienāca prātā doma to lietot, lai aizsargātos�

-��� Pret viņu.

Lorela aizvēra acis un apmulsusi pamāja. Kādu brīdi vi�ņa klusēja.

-���� Man vajadzētu baidīties no jums. Nezinu, kāpēc man nav bail. Mani gandrīz vai biedē tas, ka �obrīd nebaidos.

-��� Jūs esat līdzīga man. Rīkojaties saskaņā ar instinktu.

Sieviete pamāja ar roku uz telpu.

-���� Redziet, kur es tādēļ esmu nonākusi.

-��� Jūs esat labs cilvēks, Emblers vienkār�i sacīja. Neko nedomājot, viņ� uzlika roku uz Lorelas rokas.

-��� Vai tā saka jūsu instinkts?

-Jā.

Sieviete papurinaja galvu. Viņai bija riekstu bruņas acis, kurās vīdēja zaļgani lāsumiņi.

-���� Pastāstiet varbūt jūsu pagātnē ir kāda veterāne, ko traumējis artilērijas �āviņa sprādziens?

-���� Mans dzīvesveids neveicina nopietnu attiecību pastāvē��anu. Arī pavir�u ne. Grūti paturēt mīļāko, ja uz septiņiem mēne�iem jānozūd �rilankā, Madagaskarā, �e�enijā vai Bosnijā. Grūti uzturēt draudzību ar civilpersonām, ja zini, ka pa�kļauj tās intensīvas novēro�anas periodam. Tāda ir kārtība, ta�u, ja esi iekļauts īpa�ās pielaides programmā, kontakts ar civilpersonu notiek vai nu tad, ja tu �o personu izmanto, vai ļaunāk ja kāds izmanto tevi. Tā ir laba dzīve vientuļnie�kam. Laba dzīve, ja neiebilsti, ka attiecībām ar otru cilvēku vienmēr tiek uzlikts zīmogs ar termiņa beigu norādi kā pie�na pakai. Tas ir upuris. Liels upuris. Ta�u paredzēts, lai pa�darītu tevi mazāk ievainojamu.

-��� Vai paredzējums izrādījās patiess?

-��� Esmu sācis domāt, ka efekts ir glu�i pretējs.

-���� Nezinu teikt, Lorela bilda. Gaisma no sienā iebūvē�tās lampas krita uz viņas matiem, padarot tos mirdzo�us. Ja ņem vērā manu pieredzi, man būtu klājies labāk, ja es al�la� bijusi viena.

Emblers paraustīja plecus.

-���� Zinu, kā tas ir, kad cilvēka attieksme pārvēr�as. Mans tētis dzēra. Viņ� vienmēr varēja turēt, tad vairs nevarēja.

-��� Dzēruma dusmas?

-���� Beigās viņiem visiem tās nāk virsū.

-��� Viņ� jūs sita?

-��� Ne visai.

-��� Ne visai ir pārāk daudz.

Emblers novērsa skatienu.

-���� Es iepratos uzminēt viņa garastāvokli. Dzērājiem tas ir sare�ģīti, jo viņiem noskaņojums var mainīties vienā mirklī. Jautrība, smiekli, tad pēk�ņi blīk� pļauka, citreiz sitiens ar dūri, un seja satumst kā negaisa mākonis.

-��� Ak dievs!

-���� Pēc tam viņ� vienmēr no�ēloja. Patiesi no�ēloja. Jūs jau zināt, kā tas ir viņ� saka, ka tā bijusi pēdējā reize, ka viņ� labosies, un tu viņam tici, jo gribi ticēt.

Lorela pamāja.

-���� Jātic. Tāpat kā tici, ka reiz ta�u pārstās līt. Tas ir in�stinkts.

-���� Es to sauktu par sevis maldinā�anu. Par instinkta igno�rē�anu. Es tie�ām labi iemācījos vērot tēva seju. Iemācījos pa�zīt, kad viņ� ir sliktā garastāvoklī sliktā vienīgi tāpēc, ka nav apmierināts pats ar sevi. Tad lūdzu, vai tēvs nevarētu iedot kabatas naudu, vai viņ� nevarētu nopirkt man jaunu spēļu figūriņu, un tēvs skatījās tā, it kā es būtu viņam izda�rījis pakalpojumu. Iedeva piecus, varbūt desmit pensus un teica priecājies. Teica tu esi labs zēns. Ta�u gadījās, ka viņ� �ķita priecīgs un vēlīgs, es pa�ķielēju uz viņu, un kā�viens kā pērkons no skaidrām debesīm.

-���� Tātad jūs nekad nezinājāt, kas notiks nākamajā brīdī. Viņ� rīkojās pilnīgi neparedzami.

-���� Nē. Tur jau tā lieta, Emblers teica. Es mācījos. Mācī�jos noteikt at�ķirību, visas nianses. Mācījos paredzēt, kas gaidāms. Kad biju se�us gadus vecs, pazinu visus viņa gara�stāvokļus kā piecus pirkstus. Zināju, kad labāk nozust. Zi�nāju, kad viņ� ir augstsirdīgā noskaņojumā, kad dusmīgs un agresīvs, kad sa�ļucis un izjūt �ēlumu pret sevi. Zināju, kad viņ� melo man un mātei.

-��� Bērnam tas ir smagi.

-��� Man vēl nebija septiņi gadi, kad viņ� aizgāja no mums.

-��� Vai tad jums un mātei kļuva vieglāk?

-��� Tas nebija tik vienkār�i. Emblers apklusa.

Lorela brītiņu klusēja, un abi malkoja negar�īgo kafiju.

-���� Vai jūs kādreiz esat strādājis arī ko citu? Es domāju ne tikai spiega darbu.

-��� Pāris rei�u skolas laikā strādāju vasaras brīvdienās. Pa�sniedzu apmeklētājiem grilētus gaļas ēdienus atrakciju par�kā ārpus pilsētas. Atceros, domāju kaut cilvēki cūku ribi�ņas ēstu pēc vizinā�anās pa "kalnu dzelzceļu". Man ļoti labi padevās zīmē�ana. Pirmajā studiju gadā Parīzē mēģināju no�pelnīt naudu kā ielas mākslinieks. Zīmēju garāmgājēju por�tretus, cen�oties dabūt no viņiem da�us frankus.

-��� Ceļ� uz bagātību, vai tā?

-���� Izrādījās, ka tas jāmet pie malas. Ieraugot savus por�tretus, ko uzzīmēju, cilvēki neiedomājami uztraucās.

-��� Vai neizskatījās līdzīgi pa�i sev?

-��� Ne jau tas. Emblers uz brīdi pieklusa. Ak dievs, ne�esmu par to domājis gadiem. Pagāja kāds laiks, līdz sapratu, kas par vainu. Es cilvēkus redzēju nevis tā, kā viņi pa�i gri�bēja sevi redzēt, bet citādi. Manā ski�u blokā viņi izskatījās izbiju�ies vai �aubu nomākti, vai izmisu�i un iespējams, tā bija patiesība. Tikai viņi negribēja �o patiesību redzēt. Tā vi�ņus lielākoties biedēja vai sadusmoja. Ja iedevu skici, viņi sāka darīties kā neprātīgi vispirms saburzīja un saplucināja to, tikai tad meta atkritumu tvertnē. Gandrīz vai likās, ka viņi grib, lai neviens cits to neredz, it kā tas būtu ieskats

� viņu dvēselē. Kā jau teicu, tolaik es īsti nesapratu, kas notiek.

-��� Vai tagad jūs to saprotat?

Emblers cie�i lūkojās uz sievieti.

-��� Vai jums kādreiz ir bijusi izjūta, ka pati labi nezināt, kas esat?

-��� Uzminiet: visu laiku, viņa atbildēja, ar savām lū�a acīm vērdamās uz Embleru. Ko viņi ar jums darīja?

Emblers nelaimīgi, vārgi pasmaidīja.

-��� Jūs negribēsiet zināt.

-���� Ko viņi ar jums darīja, sieviete atkārtoja. Tagad viņa uzlika roku uz Emblera rokas, un likās, ka pieskāriena sil�tums iesūcas viņa ādā.

Emblers lēni sāka stāstīt, kā atklājis, ka viņ� izzudis no datubāzēm un elektroniskajiem arhīviem, tad īsumā pastās�tīja Ozīrisa teikto. Lorela iejūtīgi klausījās, un viņas miers pamazām pārņēma arī Embleru.

Beidzot viņa jautāja:

-��� Vai vēlaties zināt, ko es domāju?

Viņ� pamāja.

-��� Domāju, ka viņi izdarīja mēģinājumus ar jūsu psihi, kad bijāt tur. Esmu par to pārliecināta. Ar medikamentiem, elektrokrampjiem un Dievs vien zina, ar ko vēl. Tomēr es neti�cu, ka iespējams pārvērst cilvēka personību.

Emblers klusi sacīja:

-���� Kad es biju� tur� dzirdēju ierakstu. Savu ierakstu. Viņ� nedzīvā balsī atstāstīja.

-��� Kā jūs zināt, ka ierakstā bija jūsu balss?

-���� Glu�i vienkār�i� zinu, viņ� teica, noplātot rokas.

Lorelas skatiens bija ass kā nazis.

-��� To visu iespējams izskaidrot.

-���� Izskaidrot? Kā?

-���� Māsu koled�ā es mācījos farmakoloģiju, Lorela teica. Paņem�u mācību grāmatu un parādī�u.

Viņa pēc da�ām minūtēm atgriezās ar biezu grāmatu sar�kanbrūnā apvākā, kurā bija iespiests zeltīts raksts.

-��� Tādu psihozi, par kuru jūs stāstāt, var izraisīt ar medi�kamentiem. Lorela at�ķīra lappusi, kur bija aprakstīta antiholinerģisko medikamentu iedarbība. Paskatieties. Te rak�stīts par simptomiem, ko rada pārdozē�ana. Antiholinerģiskie līdzekļi var izraisīt psihozi.

-���� Es ta�u neko neatceros neatceros psihozi, neatceros arī, ka būtu sazāļots.

-���� Iespējams, viņi antiholinerģiskos medikamentus kom�binēja ar kādu citu līdzekli, varbūt Versed. Lorela �ķīra apdzeltēju�ās lapas. Lūk! Viņa ar pirkstu uzsita pa rindko�pu, kas bija atzīmēta ar zvaigznīti. Tādi medikamenti kā Versed traucē atmiņu veido�anos. Te ir brīdinājums, ka var iestāties "anterogrādā amnēzija", proti, atmiņas zudums par notikumiem pēc injekcijas. Pagatavojot atbilsto�u medika�mentu kokteili, iespējams izraisīt vājprāta epizodi, bet jūs to neatceraties. Jūs uz da�ām stundām tiekat pārvērsts par vāj�prātīgo, kas plosās un nesakarīgi runā�

Emblers lēni pamāja. Viņ� juta, ka aiz satraukuma matiņi uz skausta saceļas stāvus.

-��� Un, kamēr esat �ādā stāvoklī, viņi ieraksta jūsu runu, Lorela turpināja. Liek jums noticēt, ka esat vājprātīgs. Mēģi�na to jums iestāstīt. Viņiem pa�iem vien zināmu iemeslu dēļ.

Viņiem pa�iem vien zināmu iemeslu dēļ.

Daudz nopietnāki jautājumi kas? kāpēc? rēgojās kā bez�dibenis, kas var atmaksāt ar iznīcību tiem, kuri pārāk dziļi tajā ielūkotos. Pūles tikt galā ar vienkār�o jautājumu kā? jau pa�as par sevi bija moko�as.

Viņiem pa�iem vien zināmu iemeslu dēļ.

Tas, ka iemesls varētu būt vājprāta piedēvē�ana viņam, bija tikai �ķietams paradokss. Plānprātības mākslīga izraisī��ana bija viens no pretizlūko�anas netīrajiem paņēmieniem. Diskreditē�anas metode. Lenti ar ierakstu bija iespējams klu�si nodot tālāk, un tas ikvienu ieinteresēto pusi pārliecinātu, ka subjekts patie�ām ir galīgi nojūdzies. Ļoti drīz neviens vairs necenstos kaut ko pētīt.

Izredzes bija �ausmino�as. Kāpēc tad Hals Emblers izju�ta tik savādu pacilātību? Tāpēc, ka viņ� tagad vāca informā�cijas druskas kopā ar otru cilvēku.

Ar cilvēku, kas ticēja viņa stāstam, kas ticēja viņam. Ar cil�vēku, kura ticība palīdzēja Embleram atgūt ticību sev. Viņ� vēl maldījās labirintā, bet Tēzejs jau bija atradis savu Ariadni.

-��� Kā jūs izskaidrosiet to faktu ar datubāzēm? Emblers neatlaidīgi pra�ņāja. It kā es nekad nebūtu dzīvojis.

-��� Jūs ta�u zināt, ko spēj cilvēki, kuru rokās ir vara. Arī es to zinu. Darbā esmu dzirdējusi valodas par to nevaja�dzētu runāt, tomēr ļaudis runā. Tiek izveidoti datu ieraksti par cilvēkiem, kuri nekad nav eksistēju�i. Un izdzēst kāda reāla cilvēka ierakstus nemaz nav grūtāk.

-��� Vai jūs saprotat, cik tas izklausās neprātīgi?

-���� Ne tik neprātīgi kā tas otrs variants, Lorela stingri sacīja. Viņas balss skanēja noteikti, un �ī noteiktība uzreiz noraidīja Ozīrisa hipotēzi. Viņi jūs iebāza psihiatrijas iestā�dē. Tātad viņi grib atvairīt jebkuru nejau�as izmeklē�anas iespēju. Tā sakot, jūs iekāpjat pa logu, un kāpnes tūlīt tiek novāktas.

-��� Un kā tad izskaidrot to, ko es redzēju Saurlendā ne miņas no manas būdas, ne mazākās zīmes, ka tā tur kādreiz bijusi.

-��� Vai jūs domājat, ka tik varenai valdības aģentūrai trūkst cilvēku, kas prot veidot ainavas?

-��� Lorela, paklausieties, Emblers teica, balsij gandrīz aizlūstot. Es ieskatījos spogulī un nepazinu pats sevi.

Viņa pastiepa roku un pieskārās Emblera vaigam.

-��� Tātad viņi jūs pārvērtu�i.

-��� Kā tas ir iespējams?

-��� Es neesmu ķirurgs, viņa sacīja. Ta�u esmu dzirdēju�si baumas par plastiskās ķirurģijas metodēm cilvēku varot tā pārvērst, ka viņ� pats nemaz nezina, ka ir operēts. Zinu, ka cilvēku iespējams uzturēt vispārējās anestēzijas stāvoklī nedēļām ilgi. Da�reiz to dara apdegumu nodaļās, lai aiztau�pītu pacientiem cie�anas. Tagad eksistē da�ādas "minimāli invazīvas" ķirurģijas metodes. Viņi varēja pārvērst jūsu seju un turēt jūs anestēzijas iespaidā, līdz rētas sadzija. Pat tad, ja jūs �ajā laikā atguvāt samaņu, ievadot Versed, tika traucē�ti atmiņu veido�anās. Kā tad lai jūs to zinātu?

-��� Tas ir vājprāts, Emblers atkārtoja.

Lorela pienāca Embleram klāt, nostājās cie�i blakus un uzlika rokas viņam uz sejas. Viņa pārbaudīja ādu ap �okli, ausīm un meklēja rētas, kas varētu atrasties aiz matu līnijas.

Viņa rūpīgi apskatīja plakstiņus, vaigus, degunu. No Lorelas auguma plūda siltums, un, kad viņa ar pirkstu galiem aiz�skāra sejas ādu, viņ� izjuta saviļņojumu. Ak, cik viņa skaista.

-��� Vai kaut ko atradāt? aģents jautāja.

Lorela papurināja galvu.

-���� Nevienu rētu nemanīju, bet tas neko nenozīmē, viņa apgalvoja. Pastāv tādas minimāli invazīvas metodes, par kurām es neko nezinu. Skalpeli iespējams ievadīt caur de�guna gļotādu, caur plakstiņu iek�pusi, caur citām ieejas vie�tām. Tā nav mana specialitāte.

-���� Tam nav pierādījumu. Jūs tikai tā domājat, Emblers skeptiski sacīja, tomēr Lorelas stingrā pārliecība viņu acu�mirklī iedro�ināja.

-��� Tas ir vienīgais neap�aubāmais izskaidrojums, Lorela dedzīgi ieteicās. Vienīgais, kas izskaidro jūsu pieredzēto.

-���� Protams, pieņemot, ka nav ap�aubāms manis pieredzē�tais mana atmiņa. Emblers apklusa. Augstā debess, es jūtos kā nelaimīgs upuris.

-���� Varbūt tie�i to viņi grib. Paklausieties tie, kuri tā ar jums izrīkojās, nav labi cilvēki. Viņi ir manipulatori. Nedo�māju, ka jūs ievietoja Peri�a salā tāpēc, ka jūs būtu vārgs; drīzāk gan tāpēc, ka esat ļoti stiprs. Tāpēc, ka sākāt saprast kaut ko tādu, ko viņi negribēja, lai jūs saprotat.

-��� Tagad jums rodas tikpat neprātīgas aizdomas kā man.

-���� Emblers smaidīja.

-��� Vai drīkstu uzdot personisku jautājumu? viņa sacīja, glu�i vai sakautrējusies.

-��� Dro�i, Emblers atbildēja.

-��� Kā jūs sauc?

Pirmo reizi visas tās dienas laikā Emblers sāka smieties

-��� spontāni un skaļi, no visas sirds. Viņ� tēlotā svinīgumā pa�stiepa roku.

-���� Priecājos iepazīties, Lorela Holenda, viņ� teica. Es esmu Harisons Emblers. Jūs varat mani saukt par Halu.

-���� Tas man patīk labāk nekā pacients numur pieci, trīs, viens, divi, Lorela teica. Viņa uzlika abas rokas Embleram uz galvas, tad vēlreiz viegli pārlaida pirkstus viņam pār se�ju. Saņēmusi plaukstās Emblera seju, sieviete pagrozīja viņa galvu uz vienu, tad uz otru pusi, tad noglāstīja viņa vaigu.

Pagāja mirklis, pirms Emblers spēja atsaukties glāstam. Viņ� jutās kā ceļinieks tuksnesī, kas, mirstot no slāpēm, at�radis oāzi. Ar abām rokām viņ� piekļāva Lorelu sev klāt viņas augums bija stingrs un maigs, viņa bija viss, kas Embleram �ajā pasaulē piederēja, un vairāk viņam neko neva�jadzēja.

Kad viņi atlaida viens otru vaļā, abiem acīs bija asaras.

-���� Es ticu jums, viņa teica drebo�ā, bet apņēmīgā balsī. Ticu, ka jūs esat jūs pats.

-��� Varbūt jūs esat vienīgā, kas tam tic, viņ� klusi sacīja.

-��� Un jūsu draugi?

-���� Es jau teicu pēdējo divdesmit gadu laikā esmu bijis pamatīgi isolato. Profesionālie noteikumi. Mani draugi bija darba kolēģi, un viņus nav iespējams sameklēt viņi var at�rasties jebkuros garuma vai platuma grādos atkarībā no uz�devuma. Mēs, aģenti, neviens nezinām pārējo īstos vārdus. Tas ir pamatnoteikums.

-���� Labi, nerunāsim par viņiem, bet bērnības draugi vai draugi no koled�as laikiem?

Emblers nodrebēja, pēk�ņi atcerējies zvanu Dilanam Satklifam un izstāstīja par to Lorelai.

Lorelu tas apmulsināja, bet tikai uz īsu brīdi.

-��� Varbūt viņam sākusies Alcheimera slimība. Varbūt viņ� autoavārijā cietis galvas traumu. Varbūt vienmēr izjutis pret jums nepatiku. Vai domāja, ka gribat aizņemties naudu. Kas lai zina? Viņa piecēlās, sameklēja zīmuli, papīru un nolika tos Embleram priek�ā. Uzrakstiet visus tos cilvēkus, kurus atceraties un kuri varētu atcerēties jūs. Kaimiņu zēnus. Ista�bas biedru koled�ā. Jebkuru. Mēģiniet atcerēties cilvēkus ar mazāk parastiem uzvārdiem, kuriem nevar būt daudz līdzi�nieku.

-���� Man nav ne jausmas, kā viņus var sameklēt�

-���� Rakstiet, viņa teica, ar �estu atvairīdama iebildumu.

Emblers rakstīja. Aptuveni desmit uzvārdus kaimiņu bērnus no Kemdenas, vidusskolas biedrus, pui�us no vasa�ras nometnes, no Godāra koled�as. Lorela paņēma papīra lapu, un abi iekārtojās virtuves stūrī, kur atradās apbru�āts dators varbūt tas bija pirkts armijas pārpalikumu veikalā.

-���� Man ir tikai iezvanpieeja, viņa atvainojās. Reizēm vai jāpabrīnās, ko visu var sameklēt internetā.

-���� Paklausieties, viņ� piesardzīgi ieteicās. Nezinu, vai jūs to patie�ām vēlaties darīt. Emblers jau tā bija ievilcis Lorelu savās baismās dziļāk, nekā domājis, viņ� baidījās ie�saistīt sievieti �ajos notikumos vēl vairāk.

-��� �īs ir manas mājas. Varu darīt, ko gribu.

Lorelai pār plecu Emblers raudzījās, kā viņa meklētājpro�grammas rindiņā ieraksta cilvēku uzvārdus. Pēc piecām mi�nūtēm viņa katram Emblera uzrakstītajam vārdam bija atra�dusi tālruņa numuru un glītā rokrakstā pārrakstīja tos uz lapiņas.

Tad Lorela iedeva Embleram klausuli.

-��� Piezvaniet kādam, viņa teica. Acu skatiens pauda pārliecinātību.

-��� Nē, Emblers atteicās. No jūsu tālruņa nē.

-���� Vai raizējaties, ka tas dārgi maksās? Cik laipni! Varat atstāt uz manas kumodes ceturtdaļdolāru.

-���� Ne jau tāpēc. Emblers apklusa. Viņ� negribēja izrādīt paranojālu aizdomīgumu, bet saprata, ka piesardzība, kas ik�vienam aģentam kļuvusi par slepeno dabu, civilpersonai var likties savāda. Es neesmu glu�i dro�s, vai�

-���� Vai manu tālruni nenoklausās? Lorelu �āda varbūtī�ba, �ķita, nebija izbiedējusi. Vai to nevar pārbaudīt?

-��� Patiesību sakot, nē.

Viņa pa�ūpoja galvu.

-��� Kādā pasaulē jūs dzīvojat. Emblers noskatījās, kā Lo�rela lēni ieraksta viņa vārdu meklē�anas sistēmā. Rezultāts ar neizbēgamo auru jūsu meklējumam "Harisons Emblers" neatbilst neviens .dokuments.

-���� Izmanto�u mobilo tālruni, Emblers teica, izņemot no kabatas Nokia. Tā būs dro�āk. Dziļi ievilcis elpu, viņ� zva�nīja pirmajam numuram sarakstā.

-��� Vai varētu runāt ar Eleinu Lesiteri? viņ� apvaldīti jau�tāja.

-���� Mana sieva pagāju�ajā gadā nomira, atbildēja vārga balss.

-��� Piedodiet, Emblers steidzās pateikt. Zvanot uz nāka�mo numuru Gregsonam Bērnsam, viņ� atbildi saņēma uz�reiz.

-���� Es meklēju Gregsonu Bērnsu, Emblers ierunājās.

-��� Klausās, balss sacīja.

-��� Greg! Te Hals Emblers. Zinu, ka pagājis ilgs laiks�

-��� Ja �is ir pieklājības zvans, esiet tik laipns un vairs ne�zvaniet, tenora balss aizkaitināti atbildēja.

-���� Vai jūs esat pavadījis bērnību Hotornstrītā, Kemdenā? Emblers neatlaidās.

Piesardzīga atbilde:

-��� Jā. Emblers fonā saklausīja ķildīgu sievietes balsi: Kas tur zvana?

-���� Un neatceraties Halu Embleru no ielas pretējās puses? Vai kādu cilvēku ar uzvārdu Emblers?

-���� Esmu dzirdējis par rakstnieku Ēriku Embleru. Viņ� ir miris. Varat viņam pievienoties, jo jūs mani lieki kavējat. Vīrietis nolika klausuli.

Embleram likās, ka grīda sāk �ūpoties. Viņ� tūlīt pat zva�nīja uz nākamo numuru sarakstā. D�ūljena Dei�esa jeb D�ūljena Dei�esa Mēr�isone, kā viņa bija minēta sarakstā, jopro�jām dzīvoja Delavērā. Tomēr, kad �ī sieviete beidzot atsaucās zvanam, viņa nelikās Embleru pazīstam. At�ķirībā no Gregsona Bērnsa viņa runāja laipni, nesteidzīgi un bez aizdomām, un zvanītāja apjukusī balss viņu, �ķita, mulsināja.

-��� Vai jūs neteicāt Sendlers? viņa jautāja, cenzdamās palī�dzēt. Zēnu, kura uzvārds bija Sendlers, noteikti pazinu.

Kad Emblers bija ticis līdz tālruņa numuru pusei, viņam kļuva grūti koncentrēt skatienu, seju klāja auksti sviedri.

Viņ� ilgi skatījās uz sarakstu, tad saburzīja to un saspieda dūrē. Pēc brī�a viņ� noslīga ceļos un aizvēra acis.

Kad viņ� beidzot tās atvēra, ieraudzīja Lorelu Holendu, kas stāvēja viņam priek�ā un noraizējusies lūkojās uz viņu.

-��� Jūs ta�u redzat, vai ne? Tas ir bezjēdzīgi. Emblers iz�grūda smagu vaidu. Es vairs nespēju.

-���� Nolādēts, Lorela teica. Tur iesaistīti visi, vai� es nezinu. Tas nav svarīgi. Mums tas nav jārisina tūlīt. Nevaja�dzēja jūs piespiest.

-���� Nekas, Emblers aizsmaku�ā balsī sacīja. Piedodiet, bet es glu�i vienkār�i nevaru�

-��� Jūs to nedarīsiet. Vairs ne. Neatvainojieties. Jūs nepie�ļausiet, ka viņi priecājas.

-���� Viņi. Atkal tas tuk�ais, pretīgais vārds.

-��� Jā, viņi. Lai kas būtu atbildīgs par �o velni�ķīgo �arādi. Jūs nepieļausiet, ka viņi priecājas. Varbūt viņi cen�as panākt, lai jums rodas nervu sabrukums. Nu, pie velna. Mēs tajā spē�lē nepiedalīsimies. Norunāts?

Emblers nedro�i pietrausās kājās.

-���� Norunāts, viņ� izdvesa, vairs nespēdams valdīt pār jūtām.

Lorela viņu apskāva, un Emblers viņas skāvienā jutās stiprāks.

-���� Paklau, varbūt mēs visi esam tikai Dieva iztēles augļi. Man reiz bija draugs, kas mēdza teikt, ka visdro�ākā iespē�ja iegūt nemirstību ir apjauta, ka mēs nemaz neeksistējam. Tiesa, viņu savulaik nomētāja ar akmeņiem. Lorela piespie�da pieri pie Emblera pieres, un viņ� juta, kā sieviete smai�da. Es tikai gribu teikt, ka da�reiz jāizvēlas, kam ticēt. Un ak! es izvēlos jūs. Instinkts, vai ne?

-���� Bet, Lorela�

-���� Klusējiet, norunāts? Es jums ticu, Harison Embler. Es ticu jums.

Embleram likās, ka pie pusnakts debesīm piepe�i parādī�jusies silta un starojo�a saule.

Ar nomāto Pontiac braucot projām no Lorelas mājas un ie�grie�ot ma�īnu uz divvirzienu �osejas ar dzīvu satiksmi, Emblers jutās savādi apmulsis kā iedragāts kuģis, kas dejo pa viļņiem. Atvieglojums bija patiess, ta�u situācija nedro�a. Vi�ņam bija neērti vēl ilgāk uzturēties pie Lorelas, lai kā to gri�bētos. Lorela Holenda jau tā bija viņa labā darījusi ļoti daudz. Emblers nedrīkstēja pieļaut, ka viņa upurējas vēl vairāk.

Krustojumā pēc da�ām jūdzēm Emblers pacietīgi gaidīja pie sarkanās gaismas, pielāgodams priek�ējos lukturus tādā pa�ā līmenī kā mazajam autofurgonam, kas tuvojās krusto�jumam no pretējās puses. Kad luksoforā iedegās zaļā gais�ma un Emblers brauca krustojumam pāri, viņ� pēk�ņi juta saltus drebuļus. Ar kreiso roku pataustījis krāsniņu un pār�liecinājies, ka no tās plūst silts gaiss, viņ� ielūkojās atpakaļskata spogulī un�

Ak, augstā debess, ak debess, ak debess furgons! Pie stūres sēdēja vīrietis, kura sejas vaibsti bija tik asi kā nazis. "Atguves" brigāde.

Vai vēl ļaunāk.

Emblers gribēja nekavējoties apgriezt ma�īnu, bet pretē�jo joslu bija aizsprostojusi ma�īnu virkne. Viņ� zaudēja laiku, bet laika nebija nemaz.

Kā tas varēja notikt? �īs ir manas mājas. Varu darīt, ko gribu. Lorelas Holendas dators. Nolādētais dators meklējumi noteikti kaut ko bija iedarbināju�i. Ļoti daudzām valdības aģentūrām bija fiksē�anas un trasē�anas programmas vis�pla�āk pazīstamā bija FIB Carnivore, kuras pārraudzīja datu plūsmu internetā. �īs sistēmas izmantoja tā saucamo "pake�tes ok�ķera" tehniku, lai pārraudzītu konkrētus mezglus un datu vietas internetā. Tāpat kā datoram, ko viņ� bija lietojis Djūponta loka internetā kafejnīcā, ari Lorelas datoram dro�i vien bija konkrēta ciparu adrese, ko varēja izmantot, lai at�gūtu tā reģistrācijas informāciju un tā īpa�nieces adresi.

Pamanījis pretējās puses transporta plūsmā pārtraukumu, Emblers, ma�īnas riepām kaucot, izdarīja pagriezienu par simt astoņdesmit grādiem. Viņ� dzirdēja, kā sāk taurēt ma��īna, kurai viņ� bija iegriezies priek�ā, kā no�ņirkst ma�īnas riepas, kad vadītājs bremzēja, lai izvairītos no sadursmes. Luksoforā dega sarkanā gaisma tas Embleru nebūtu attu�rējis braukt, bet krustojums bija pilns ar ma�īnām no ceļa, kas �ķērsoja �oseju. Ja tās brauktu lēnāk, Emblers būtu mē�ģinājis izspraukties cauri, bet tās lielā ātrumā brāzās abos virzienos, un avārija būtu gandrīz neizbēgama. Labāk aiz�kavēties pāris minūtes, nekā neierasties nemaz. Tomēr likās, ka pat katra sekunde velkas moko�i lēni. Beidzot starp ma�ī�nām radās sprauga, un tagad! varbūt trīs sekun�u laikā Emblers, krustojumā vēl degot sarkanajai gaismai, pār�āvās tam pāri, aiz muguras atstājot troksni, ko sacēla kauco�ās riepas un singāltaures.

Pēc īsa brī�a Emblers priek�ā ieraudzīja lēni velkamies lielu kravas furgonu pa joslu, kur bija paredzēts braukt ar ātrumu �etrdesmit piecas jūdzes stundā, tas ripināja ar āt�rumu aptuveni trīsdesmit jūdzes stundā. Emblers spaidīja ma�īnas tauri nolādēts, nav laika! -, bet furgons gandrīz vai spītīgi turpināja vilkties. Emblers, �ķērsodams divkār�o dzel�teno līniju, strauji iegrieza ma�īnu pretējā joslā un, motoram ierēcoties, me�onīgā ātrumā apdzina furgonu. Kad Emblers iedrāzās O�edleinā, viņ� sajuta, ka krekls mirkst sviedros. Brāzdamies pa kluso ieliņu kā sacīk�u braucējs, viņ� spēji ap�turēja sedanu pie Lorelas Holendas mājas, kur�

Ak, augstā debess, ak debess jau bija piebraucis autofurgons. Tas bija pavir�i novietots �ķērsām iebraucamajam ceļam, aiz�mugures durvīm, kas atradās pret lieveni, abas puses bija vaļā. Emblers dzirdēja kliedzienus kliedza Lorela -, tad mājas durvis atsprāga vaļā. Divi būdīgi vīrie�i, zem kuru melnajiem trikotā�as krekliem izspīlējās muskuļi, bija piesē�ju�i Lorelu pie audekla nestuvēm un stiepa viņu uz furgonu kā saini, lai gan viņa svaidījās uz visām pusēm, mēģinot iz�rauties. Nē! Augstais Dievs, nē!

Viens vīrietis ak dievs, nē1 . izvilka lielu �ļirci, adata spī�dēja ielas lampu gaismā. Viņ� grasījās Lorelu iemidzināt. Vis�vairāk Embleru �ausmināja apņēmīgā, profesionāli mierīgā vīrie�u sejas izteiksme.

Viņ� saprata, kas notiks turpmāk. Viņi bija paredzēju�i, ka Emblers nekad neizkļūs no cietuma mirdzo�i baltā, ste�rilā psihiatrijas ūka, kur viņu bija iespundēju�i. Tagad tāds pats liktenis gaidīja Lorelu. Viņa zināja pārāk daudz. Lorelu nekad neizlaidīs, nekad viņa nevarēs izstāstīt patiesību. Ja viņi būtu �ēlsirdīgi, tad nogalinātu viņu, ja nē viņa tur pa�liks līdz mū�a galam, tāpat kā vajadzēja palikt Embleram. Viņa būs ne vien ieslodzīta, bet aprakta dzīva aprakta. Ar viņu eksperimentēs. Tad pametīs, lai nīkst, bet viņas eksis�tences pēdas tiks izdzēstas no dzīvo cilvēku pasaules.

Nē Dievs augstais, nē! To nedrīkstēja pieļaut.

Vīrietis ar asajiem sejas vaibstiem sāka skriet uz Emblera pusi.

Kamēr ātrumkārbas rokturis vēl bija neitrālā stāvoklī, Em�blers iespieda gāzes pedāli grīdā ma�īna ierēcās un strauji ieslēdza ātrumu. Ma�īna ar me�onīgu spēku lēca uz priek�u, it kā būtu saņēmusi sitienu ar pātagu, un �āvās virsū furgo�nam, kas atradās tikai kādu �etrdesmit pēdu attālumā. Vī�rietis ar asajiem vaibstiem tagad atradās Embleram kreisajā pusē, it kā grasīdamies izraut viņu no ma�īnas. Emblers pē�dējā brīdī spēcīgi atgrūda vaļā durvis savā pusē, dzirdēja, ka tās ieblie� vīrietim, un tas bez samaņas noveļas zemē. Tad Emblers piespieda bremzes pedāli un tajā pa�ā mirklī zibe�nīgi sagrieza stūri pa kreisi. Ma�īnas mugurpuse spēji slīdē�ja uz pretējo pusi un ietriecās furgonā, kas uztvēra sitienu, bet Emblers palika neskarts.

Kad Emblers izrāpās no ma�īnas, vēl varēja dzirdēt klie�dzienus, un viņ� izjuta atvieglojumu tas nozīmēja, ka viņa vēl nav zaudējusi samaņu, vēl nav saņēmusi injekciju. Viņ� metās uz furgona mugurpusi, kur Lorela, piesaistīta pie nes�tuvēm ar audekla saitēm, spārdījās un plosījās, cik vien spēja, cīnīdamās ar muskuļaino sagūstītāju. Emblers paskrēja ga�rām furgona priek�ējām durvīm, kas no trieciena bija atsprā�gu�as vaļā.

-���� Vācies tālāk no viņas, suņabērns, vai būsi beigts, Em�blers bļāva. Viens �āviens galvā, viens vēderā. Viņ� zi�nāja, ka specifiskais izteiksmes veids vīrieti iespaidos. Viņ� noticēs, ka Embleram ir ierocis, tumsā to pat nesaskatījis. �ie vīrie�i bija profesionāļi, bet ne fanātiķi viņi strādāja par maksu. Nu! Emblers ierēcās.

Vīrietis paklausīja. Turēdams rokas paceltas, viņ� lēni sā�ka iet furgonam apkārt. Ticis līdz ma�īnas priek�galam, viņ� rīkojās tie�i tā, kā bija paredzējis Emblers pēk�ņi ielēca iek��ā un, galvu pieliecis, iedarbināja motoru. Viņ� rūpējās tikai par to, lai paliktu dzīvs. Emblers metās uz furgona pakaļ�galu, lai pārliecinātos, ka Lorelai nekas nekait, bet vīrietis, piespiedis gāzes pedāli, ar furgonu rāvās uz priek�u, nogrū��ot malā Pontiac, kas atradās tam ceļā, un pāri mauriņam iz��āvās dro�ībā uz ielas.

Vīrietis bija projām, bet drīz vien viņa vietā ieradīsies citi.

-���� Lorela, Emblers iesaucās un ar ātrām, veiklām kustī�bām atsēja audekla saites.

-���� Vai viņu te vairs nav? sieviete, balsij bailēs drebot, jautāja.

-��� Mums jātiek projām no �ejienes, Emblers tikai noteica.

Piepe�i Lorela trīcēdama apķērās viņam ap kaklu. Es

zināju, ka jūs atbrauksiet, viņa nemitējās atkārtot, silti el�pojot Embleram pie kakla.

-��� Es zināju, ka tu atbrauksi.

-��� Mums jātiek projām, Emblers steidzināja. Vai ir kā�da vieta, kur tu vari palikt kur tu būtu dro�ībā?

-��� Mans brālis dzīvo Ri�mondā.

-��� Nē! Tas viņiem ir zināms, viņi tevi tur tūlīt atradīs. Var�būt ir kāds cits, cilvēks, kura nav viņu sarakstos.

Lorelas izskatījās bāla un noraizējusies.

-��� Ir kāda sieviete varētu teikt, gandrīz vai mana tante. Kad biju bērns, viņa bija manas māte vislabākā draudzene. Tagad viņa dzīvo Rietumvird�īnijā. Aiz Klārksburgas.

-��� Tas derēs, teica Emblers.

-��� Lūdzu� Lorela ierunājās, un Emblers saprata, cik vi�ņa ir izmisusi un pārbijusies. Viņa negribēja palikt viena.

-���� Es tevi turp aizvedī�u, Emblers sacīja.

Brauciens līdz Klārksburgai ilga da�as stundas, lielākoties pa Se�desmit astoto un Septiņdesmit devīto ātrgaitas �oseju. Viņi brauca ar Lorelas ma�īnu vecu Mercury, un Emblers vērīgi raudzījās, vai viņiem kāds nedzenas pakal vai neseko. Lorela brī�am raudāja, brī�am mēmi klusēja. Viņa pūlējās tikt galā ar ko tādu, kas bija sve�s viņas līdz�inējai pieredzei, uz pārdzīvoto reaģējot ar dusmām un apņēmību. Savukārt Em�blers klusi pārmeta pats sev. Medicīnas māsa bija pakļāvusies mirkļa vājumam un palīdzējusi viņam, un nu viņas dzīve tā�dēļ bija pakļauta briesmām varbūt viņa nekad vairs agrā�kajā dzīvē nevarēs atgriezties. Emblers nojauta, ka sieviete viņu redz kā glābēju, kā dro�ības bastionu. Ta�u īstenībā bija pilnīgi otrādi, lai gan viņ� saprata, ka Lorelai to nekad neva�rēs iestāstīt tā bija loģiska patiesība, kas nevarēja stāties pretī viņas emocionālajai patiesībai.

Kad viņi �ķīrās Emblers bija norīkojis, lai viņu gaida taksometrs netālu no Lorelas tantes mājas, viņa gandrīz sarāvās, it kā no vaļējas brūces kāds rautu nost pārsēju. Em�blers jutās tāpat.

-��� Es tev sagādāju tās nepatik�anas, viņ� murmināja, tik�lab sev kā viņai. Tā ir mana vaina.

-���� Nē, Lorela dedzīgi iesaucās. Nekad tā nesaki. Nolā�dēts, tie ir viņi. Viņi. Tādi cilvēki� Viņa apklusa.

-��� Vai tev viss būs labi?

Lorela lēni pamāja.

-���� Dabū rokā tos nelie�us, viņa teica caur sakostiem zo�biem, tad pagriezās un gāja uz tantes D�ilas mājiņu, kas bija celta Viktorijas laikmeta stilā. No lieveņa plūda silta, dzel�tenīga gaisma. �ķita, ka Lorela ieiet citā pasaulē tādā, kur ir dro�ība. Pasaulē, kas nebija domāta Embleram.

Viņ� neuzdro�ināsies Lorelu vēlreiz iesaistīt savā draus�mīgajā situācijā. Kaut kur labirintā glūnēja briesmonis. Tē�sējam vajadzēja nogalēt Mīnotauru, citādi ne Emblers, ne Lorela nekad nevarēs justies dro�ībā.

Tajā naktī lētā motelī netālu no Morgantaunas, Rietumvird�īnijā, Emblers nevarēja iemigt. Vecas atmiņas sāka kāpt aug�up no psihes dziļumiem kā radons caur pagraba grīdas spraugām. Tēvs. Viņa izskatīgā seja, kas, paraugoties tuvāk, vairs nelikās tik izskatīga, jo gadiem ilgās dzer�anas dēļ kapilāri bija papla�ināti vai plīsu�i, un sejas āda kļuvusi raupja. Sen-Sen ledeņu lakricas aromāts tēvs tās mēdza sūkāt, lai nomāktu alkohola smaku elpā. Mātes vaibsti tie alla� pauda ievainotu pasivitāti, un Emblers tikai pēc laiciņa saprata, ka aiz tās slēpjas dusmas kā ērģeļu dūkoņa basa reģistrā. Vi�ņas seju vienmēr klāja pūderkrēma kārta tā bija daļa no mātes ikdienas kosmētikas, lai nevienam neienāktu prātā pa�lūkoties vērīgāk un pamanīt, ka pūderis slēpj zilumus.

Līdz Emblera septītajai dzim�anas dienai bija atliku�as da�as nedēļas.

-��� Kāpēc tētis iet projām? Hals jautāja.

Viņ� un māte atradās patum�ajā virtuves stūrī, ko dēvēja par "ģimenes istabu", par spīti tam, ka viņi gandrīz nekad nesēdēja kopā kā īsta ģimene. Māte adīja �alli, lai gan viņai jau nu būtu jāzina, ka neviens to nevalkās. Adatas klik�ķēja, uzņemot valdziņus no asinssarkanas dzijas kamola. Nu vi�ņa pacēla galvu, un seja zem pūdera kārtas kļuva bāla.

-��� Ko tu te runā? Viņas balsī skanēja sāpes un apjukums.

-��� Vai tad tētis neiet projām?

-��� Vai viņ� tā teica?

-���� Nē, atbildēja gandrīz septiņus gadus vecais zēns. Viņ� neteica neko.

-��� Tad es nesaprotu, kas tev uznācis. Balsī bija jau�amas dusmas.

-���� Piedod, mammīt, zēns ātri pateica.

-���� Varu apzvērēt, ka tevī ieperinājies nelabais. Kāpēc tu tā sacīji?

Vai tad tas nav acīm redzams? Halam gribējās iesaukties. Vai tad arī tu to neredzi?

-��� Piedod, viņ� atkārtoja.

Ta�u ar piedod nebija diezgan, kad pēc nedēļas tētis sle�pus patie�ām bija aizgājis no mājām. Viņa drēbju skapis bija tuk�s, no plauktiem nozudu�i cigāri, misiņa �ķiltavas, kak�lasai�u saspraudes, bet no garā�as izgaisis �evrolets tētis bija aizgājis no viņu dzīves.

Hala māte toreiz bija devusies uz Kemdenu pirkt viņam dzim�anas dienas dāvanu un iegriezusies pēc viņa skolā, kur pēc mācību stundām vēl notika kāds pasākums. Kad viņi pārgāja mājās un māte saprata, kas noticis, viņa sāka skaļi vaimanāt.

Lai gan Halam pa�am bira asaras, viņ� neveikli centās māti mierināt, bet viņa, sajutusi bērna pieskārienu, nodre�bēja un atrāvās. Emblers mū�am atcerēsies viņas skatienu. Mātei ienāca prātā vārdi, ko zēns bija teicis pirms da�ām die�nām, un viņas vaibsti savilkās aiz �ausmām.

Ar laiku māte pūlējās rādīt bezrūpīgāku seju, un Hala dzim�anas dienā likās priecīga. Tomēr viņu attiecības nekad vairs nebija tādas kā agrāk. Māti biedēja dēla skatiens, un viņa centās vairīties no tā. Halam tas bija pirmais �āds pār�dzīvojums, ta�u tam sekoja vesela virkne līdzīgu notikumu, un tie visi mācīja vienu labāk būt vienam nekā pamestam.

Tad Emblers atmiņās no septiņus gadus vecā bērna pār�vērtās trīsdesmit septiņus gadus vecā vīrietī, un caururbjo��ais skatiens piederēja kādam citam. Taivanas prezidenta kandidātam tas bija citā laikā un citā vietā.

Tu sāki saskatīt to, ko tev nebūtu vajadzējis saskatīt.

Emblers atkal atradās �arihua, blīvajā kandidāta atbalstī�tāju pūlī, un gaidīja, kad kandidāts nostāsies visizdevīgāka�jā vietā, lai dotu signālu sprāgstvielu tehniķim izdarīt spri�dzekļa detonāciju.

Tik neitrāls apzīmējums asinspirtij. Varbūt tie�i tādēļ viņi spēja darīt to, ko darīja.

Vei �an Lengs bija mazāks, nekā Emblers tika domājis, un trauslas miesas būves. Tomēr pūļa skatījumā kandidāta augums nemazināja viņa personas nozīmīgumu, un, kad viņ� sāka runāt, arī Tārkinam kandidāts vairs nelikās augumā mazs.

-���� Mani draugi, politiķis teica. Pie �aketes atloka viņam bija piestiprināts Lavalier bezvadu mikrofons, un viņ� runāja brīvi, neskatoties lapiņā. Vai drīkstu saukt jūs par saviem draugiem? Manuprāt, es to drīkstu un patiesi ceru, ka jūs sauksiet mani par draugu. Pārāk daudz gadu Ķīnas Repub�likā mūsu vadoņi nav biju�i īsti mūsu draugi. Varbūt viņi bi�ju�i ārzemju kapitāla draugi. Bagātu dinastiju un citu vald�nieku draugi. Starptautiskā valūtas fonda draugi. Tikai man neliekas, ka viņi vienmēr biju�i jūsu draugi.

Viņ� uz mirkli apklusa, un laukumu tūlīt pār�alca aplausi.

-��� Jūs zināt ķīnie�u seno nostāstu par trim atturībniekiem, kuri gāja gar vīna namiņu. Pirmais saka esmu tik jutīgs, ka, iedzerot tikai glāzi vīna, man piesarkst seja un es zaudēju samaņu. Otrs saka tas nav nekas. Ja es vien sajūtu vīna smar�u, tad piesarkstu, sāku streipuļot un sabrūku zemē. Bet tre�ais saka man pietiek tikai ieraudzīt kādu, kas pasmar�o�jis vīnu� Pūlis uz pazīstamo anekdoti reaģēja ar atzinīgiem smiekliņiem. Globalizācijas laikmetā da�as valstis ir jutīgā�kas par citām. Taivana ir tas tre�ais vīrs. Kad sākas kapitāla plūsma, kad Amerikas dolāra kurss strauji ceļas vai krītas, kad jebkurā citā pasaules vietā redzam līdzīgas norises, mūsu ekonomiskā un politiskā sistēma piesarkst un sāk streipuļot. Viņ� uz brīdi apklusa un virzījās tuvāk pultij.

Tārkins tagad viņ� bija Tārkins raudzījās viņā kā ap�burts. �ajā cilvēkā, kas atradās no viņa divdesmit pēdu at�tālumā, nekas neatbilda īpa�ībām, kas bija minētas "Stab" dosjē, kas tika iedots Tārkinam un viņa grupai. Tārkinam nebija nekādu faktu, tikai intuīcija, ta�u viņam intuīcija no�zīmēja patiesību. Dosjē bija rakstīts, ka �is cilvēks ir viltīgs aprēķinātājs, ka viņam piemīt nosliece uz atriebīgām, iznīci�no�ām dusmām, ka viņ� ir galēji cinisks un ārkārtīgi ātri aiz�vainojams. Cilvēks, kura līdzjūtības izpausme sabiedrības priek�ā ir liekulīga izlik�anās. Tārkins neredzēja nevienu no minētajām īpa�ībām ne miņas no āri�ķības vai cinisma, ne mazākās zīmes, kas liecinātu par liekuļotu pazemību. Vīrie�tis, kas tur runāja, jutās apmierināts par savu daiļrunības spē�ju, ta�u pats cie�i ticēja tam, ko teica tam, ka viņa vārdi ir nozīmīgi, ka vajadzīga neatliekama rīcība.

Tu sāki saskatīt to, ko tev nebūtu vajadzējis saskatīt.

-��� Viņi dēvē Taivanu par mazo tīģeri, Vei �an Lengs teica, gandrīz kā skaitot lūgsnu. Mani neuztrauc tas, ka mēs esam mazi, bet uztrauc tas, ka tīģeri ir apdraudēta suga. Viņ� atkal apklusa. Neatkarība ir jauks ideāls. Ta�u vai tas ir reālis�tisks ideāls? Mums vajadzīgi abi gan ideāli, gan reālisms. Da�i jums teiks, ka jāizvēlas vai nu viens, vai otrs. Ta�u tie ir cilvēki, kuri apgalvo, ka jūs varat baudīt demokrātiju tad, ja ļaujat, lai viņi jums saka priek�ā, kas jādara. Vai zināt, ko viņi man atgādina? Atcerieties seno nostāstu par kādu vīru: �is vīrs ciematā atvēra veikalu, kurā pārdeva gan �ķēpu, kas it kā spē�jot izurbties cauri itin visam, gan vairogu, kuram, kā viņ� ap�galvoja, cauri nespēj izurbties itin nekas.

Aplausu vētra un smiekli.

-��� Taivanas tautai visai Ķīnas tautai priek�ā ir brīni�ķī�ga nākotne, ja Vien tauta pati to izvēlēsies. Nākotne, ko ra�dīsim mēs pa�i. Tādēļ izvēlēsimies gudri. Ķīna mainās. Vai mēs paliksim malā? Tagad kandidāts atradās tikai pāris pē�du attālumā no tum�i krāsotās koka pults. Pāris pēdu attā�lumā no nāves, un Tārkins juta, ka sāk strauji dauzīties sirds. Ikviens nervu galiņ� viņam vēstīja, ka �ī operācija ir kļūdai�na. Kļūdaini iecerēta. Kļūdaini uzsākta. Ar kļūdainu mērķi. Vei �an Lengs nebija viņu ienaidnieks.

Kandidāts bija pastiepis rokas uz priek�u un savilcis dū�rēs. Viņ� saspieda abas dūres ar pirkstu kauliņiem cie�i kopā.

-���� Vai redzat? Viena pati preto�anās lūk, �ādi ved pie nekustīguma. Pie paralīzes. Vai tad attiecībām ar mūsu brā�lēniem viņpus jūras �auruma tie�ām jābūt �ādām? Tagad Vei �an Lengs savija abu roku pirkstus kopā, rādot, kā su�verenitāte var pastāvēt kopā ar reģionālu integrāciju. Sa�vu spēku mēs varam rast sadarbībā kopīgumā. Integrācijā mēs varam atgūt savu integritāti.

Tārkina auss uztvērējā ieskanējās tehniķa balss:

-���� No savas vietas es tik labi neredzu, bet man �ķiet, ka mērķis ir vajadzīgajā pozīcijā, vai ne? Gaidu signālu.

Tārkins klusēja. Vajadzēja aktivēt spridzekli, lai izbeigtu jaunā cilvēka lomu �ajā pasaulē bet tam pretojās visi Tār�kina instinkti. Stāvot starp tūksto�iem Taivanas iedzīvotāju, kuri pēc vietējās para�as bija ģērbu�ies vai nu tikai pie kak�la pogājamos, vai viscaur priek�ā pogājamos kreklos, zem kuriem pavilkti balti T krekliņi, Tārkins pilnīgi skaidri zinā�ja, ka operācija ir liela kļūda. Ja vien viņ� manītu kaut niecī�gu zīmi, ka dosjē dati ir pareizi� Nekā.

Atkal sprak�ķo�ā skaņa ausī:

-��� Tārkin, vai jūs aizmidzis, vai? Sagatavo�anās laiks bei�dzies. Es tūlīt�

-���� Nē, Tārkins ie�ukstēja fibrooptiskajā mikrofonā, kas bija paslēpts apkaklītē. Nedariet to.

Ta�u sprāgstvielu tehniķis bija nepacietīgs, viņam bija ap�nicis gaidīt, un viņu nebija iespējams atturēt. Kad tehniķis atbildēja, Tārkins viņa balsī saklausīja �ultainu cinismu tā�da cilvēka cinismu, kas pārāk ilgi strādājis izlūko�anas dar�bā: Viens, divi, trīs, tie citi ar' būs drīz�

Sprādziens bija daudz klusāks, nekā Tārkins tika domā�jis. Tas atgādināja pauk�ķi, kas atskan, ja bērns, piepūtis pa�pīra turzu ar gaisu, tai spēcīgi uzsit. Runātāja pults iek�ējās sienas bija apdarinātas ar tēraudu, lai mazāk būtu ievaino�jumu, ko varēja radīt �ķembas, un ap�uvums palīdzēja gan slāpēt skaņu, gan novirzīt sprādziena spēku uz figūru, kas stāvēja tie�i pie pults.

Tārkinam likās, ka viss notiek it kā palēninātā filmā; Vei �an Lengs, tik daudzu taivanie�u uz reformām noskaņoto pilsētnieku, zemnieku, studentu un tirgotāju lielā cerība pēk�ņi sastingst, tad gā�as uz priek�u virsū pultij, ap ķerme�ni pa�ķīstot viņa iek�ām. Pa kreisi atradās sagrautā paaugsti�nājuma nomelnēju�ās atliekas, no kurām vēl cēlās sīkas dūmu strūkliņas.

īsu brīdi vīrietis nekustējās. Tad Tārkins ieraudzīja, ka viņ� paceļ galvu un raugās uz pūli. Tad notika kaut kas tāds, kas lika Tārkinam sastingt un pārvērta viņu mirsto�ais vī�rietis pēdējo moku brīdī skatījās tie�i Tārkinam acīs.

Diena subtropiskajā Taivanā bija silta, un gaiss mitrs, bet Tārkins nesvīda, viņu kratīja auksti drebuļi. Viņ� zināja, ka ikviens tikko pieredzētā notikuma bridis būs uz mū�u ie�gravēts viņa atmiņā un sapņos.

Viņ� bija ieradies �anhua, lai nogalinātu cilvēku, un, pa�klausot pavēlei, tas tika nogalināts. Cilvēks, kas ar caururb�jo�o skatienu pārdabiskas tuvības brīdī dalījās ar Tārkinu savas dzīves atliku�ajās sekundēs.

Pat tagad mirsto�ā vīrie�a sejā nebija ne ienaida, ne dusmu. Tā pauda apjukumu un skumjas, �is bija dziļa ideā�lisma pārņemts cilvēks, kas zināja, ka mirst, un nevarēja saprast, kādēļ.

Ari Tārkins tagad to nevarēja saprast.

Ļaudis kliedza, vaimanāja, auroja, un caur pūļa radīto troksni Tārkins saklausīja putna �ivinā�anu. Viņ� novērsās no mirsto�ā cilvēka un paskatījās uz palmu, kur treļļus skaļi un nepārtraukti bārstīja vālodze.

Emblers sagrozījās gultā, apziņā pārceldamies uz citu vie�tu un citu laiku, un piepe�i sajuta moteļa sasmaku�o gaisu. Viņ� atvēra acis treļļi turpinājās.

Nokia, ko viņ� bija paņēmis no izsekotāja Saurlendā.

Viņ� piespieda atbildes pogu un pielika aparātu pie auss.

-Jā?

-��� Tārkin, kāds ierunājās ļoti skaļi un �ķietami draudzīgi.

-��� Kas runā? Emblers piesardzīgi jautāja. Viņam pāri kā vilnis gāzās aukstas bailes.

-���� Esmu atbildīgais par Ozīrisu, teica draudzīgā balss.

-��� Tā nu nav nekāda rekomendācija, Emblers atbildēja.

-��� Zinu. Mēs bijām ļoti noraizēju�ies par to dro�ības pār�kāpumu.

-��� Ja kāds atver jums domātu e-pasta sūtījumu, tas ir pār�kāpums. Ja kāds �auj nost jūsu aģentus, tas ir kaut kas no�pietnāks.

-��� Sasodīti pareizi. Un mums ir viena otra ideja par to, kā tas noticis. Tādēļ tagad jūs esat vajadzīgs mums, bet mēs jums.

-��� Pie velna, es nezinu, kas jūs esat, Emblers teica. Jūs sakāt, ka Ozīriss strādāja jums. Cik man zināms, viņu noga�lināja puisis, kas arī strādā jums.

-��� Tārkin, paklausieties. Ozīriss bija izcils ieguvums. Es sē�roju par viņa zaudējumu, tāpat kā visi pārējie.

-��� Un jūs cerat, ka ticē�u jums uz vārda.

-��� Jā, vīrietis atbildēja. Es pazīstu jūsu spējas.

Emblers apklusa. Vīrietim, tāpat kā Arkadijam un Ozīri-

sam, bija pārliecība par Emblera spējām atklāt krāp�anu. To�mēr godīgums vēl nenozīmē pilnīgu patiesību, Emblers sev atgādināja. Varēja būt, ka vīrietis pats ticis maldināts. Ta�u Tārkinam Embleram nebija citas izvēles kā sadarboties. Jo dziļāk viņam izdosies iekjūt tajā organizācijā, jo lielākas izredzes uzzināt to, kas ar viņu noticis un kas viņ� ir.

Embleram nelika mieru kāda doma. Savas darbības laikā viņ� da�reiz tika iesaistīts tā saucamajā secības operācijā: viens informācijas fragments noveda pie nākamā, katrs nā�kamais bija svarīgāks par iepriek�ējo, paredzēts ienaidnieka ievilinā�anai un iesaistī�anai. Emblers zināja, ka ikviena se�cības operācija ir atkarīga no pilnīgas ticamības gaisotnes; jo gudrāks bija ienaidnieks, jo augstāka ticamības pakāpe ne�piecie�ama. Tomēr pieredzēju�i organizatori bija piesardzī�gi viņi izmantoja nezino�us starpniekus, nodro�inot viņus ar subjekta varbūtējiem jautājumiem, uz kuriem bija neka�vējoties jāatbild. Atbildēm nevajadzēja būt nekļūdīgām, ci�tādi operācijas subjekts varēja kļūt aizdomīgs, bet ar tām bija jāiegūst subjekta uzticība; aplams solis, un operācija izgāzu�sies.

Ta�u pa�i viltīgākie organizatori mēdza secības operāciju apgriezt otrādi aste it kā vēcināja suni. Pievilinātajiem sagā�dāja speciālu informāciju, kas bija īpa�i paredzēta ASV izlū�ko�anas dienestu kacinā�anai secības operācija norisinājās pretējā virzienā. Dedzīgi tiecoties pēc negaidītās veiksmes, sākotnējie mērķi kļuva neskaidri mednieks pārvērtās par medījumu.

Emblers nevarēja saprast, vai viņ� nav ievilināts secības operācijā, un, ja tā būtu, vai nevar to izmantot pats saviem mērķiem. Ārkārtīgi bīstama spēle. Ta�u vai viņam bija cita iespēja?

-��� Labi, Emblers sacīja. Es klausos.

-���� Mēs satiksimies rīt Monreālā, vīrietis teica. Izman�tojiet jebkuru identifikāciju derētu tā, ko jums pateica Ozīriss. Ta�u izvēle ir jūsu ziņā. Vīrietis turpināja runāt, snie�dzot sīkākas instrukcijas. Embleram bija jālido uz Monreālu, Dorvela lidostu, jau no pa�a rīta.

Drīz pēc sarunas beigām iezvanījās moteļa tālrunis Lorela. Viņas balss izklausījās mierīgāka, apvaldītāka, tomēr ta�jā bija jūtamas raizes viņa, nevis sevis dēļ. Emblers ātri pa�skaidroja, ka viņam norunāta tik�anās, jo piezvanījis cilvēks, kas atbildīgs par Ozīrisu.

-��� Es negribu, ka tu brauc, Lorela sacīja, un Emblers dzir�dēja, ka viņa ir gan nobijusies, gan apņēmīga.

-���� Tu baidies par mani. Arī es baidos. Tomēr vēl vairāk baidos nebraukt. Emblers apklusa. Esmu kā zvejnieks jollā, kas jūt, ka dziļumā kāds rausta auklu. Buriniekzivs? Bal�tā haizivs? Nezinu, nevaru zināt un neuzdro�inos to palaist.

Viņa ierunājās tikai pēc laba brī�a:

-��� Pat tad, ja tā nogremdē tavu laivu?

-���� Nedrīkstu palaist, Emblers teica. Pat ja nogremdē.

Diskaveribeja, jaunās teritorijas*. Greznajā Honkongas villā bija divpadsmit istabas, visas skaisti iekārtotas atbilsto�i div�desmitā gadsimta divdesmito gadu stilam elegantas fran�u mēbeles ar apzeltītiem rotājumiem un damasta apdari, sienas ap�ūtas ar zīda brokātu -, bet viskrā�ņākā bija ar ziediem rotātā terase, no kuras pavērās skats uz lī�a mierīgajiem ūde�ņiem. Sevi�ķi skaisti tur bija pa�reiz, kad ūdenī atvizēja no�vakares sārtā saules gaisma. Terases vienā galā divi pusdienotāji sēdēja pie galda, kuru klāja balta galddrāna un uz kura bija izkārtots vismaz ducis �ķīvju ar retām delikatesēm, ko pagatavoju�as prasmīgas rokas. Ēdienu smar�ai saplūstot ar vieglo vējiņu, amerikānis ar sudrabaini sirmiem matiem un augstu pieri ieelpoja patīkamo aromātu un nodomāja, ka ag�rākajos gadsimtos �āds mielasts ārpus Ķīnas imperatora gal�ma būtu pieejams tikai retajam.

E�tons Pālmers nogar�oja ēdienu, kas bija gatavots no jau�na kalnu putniņa; sīkie kauliņi bija tik trausli kā sardīnei un patīkami krauk�ķīgi. Tāpat kā citu dziedātājputnu, kuru pa�gatavo�anu līdz pilnībai bija izkopis Eskofjē [9] un kuru fran�u gardē�i turēja pie knābja un ēda veselu, aizsedzoties ar servjeti, arī �o mēdza notiesāt kā vienu kumosu, sako�ot tā skrim�ļainos kauliņus un tīksminoties par maigo pretestību tikpat kā par krabja pakļāvīgo, mīksto �aulu. Mandarīni �o ēdienu bija nosauku�i par chao niao ge burtiski, verdo�ā eļļā vārītu putna dziesmu.

-��� Brīni�ķīgi, vai ne, Pālmers teica vienīgajam galdabiedram, ķīnietim ar raupjiem vaibstiem un caururbjo�u skatienu.

Vīrietis ilggadējs Tautas atbrīvo�anas armijas ģenerālis pasmaidīja, tumsnējā sejas ādā ievelkoties dziļām rievām.

-���� Brīni�ķīgi, viņ� piekrīto�i sacīja. Zināju, ka jūs tā teiksiet. �.

-��� Jūs esat pārāk laipns, Pālmers sacīja, ievērodams ap�kalpotāju apmulsu�ās sejas. Pālmers ar ģenerāli Lemu saru�nājās nevis mandarīnu vai kantonie�u valodā, bet hakka dia�lektā, kurā runāja ģenerāļa dzimtā ciemata ļaudis. Tomēr zinu, ka jūs, tāpat kā es, protat novērtēt nianses. Cik zināms, �is ēdiens chao niao ge pēdējo reizi pasniegts �in dinasti�jas pēdējās desmitgadēs. Baidos, ka jūsu draugi Ven�ulu� Pālmers runāja par stingri apsargāto Pekinas piepilsētu, kur mājoja daudzi Ķīnas augstākie ierēdņi. Vai iek�pilsētā to uzskatītu par dekadenci.

-���� Viņi dod priek�roku burgeriem, ģenerālis Lems no�ņurdēja. Pepsikolai sudraba kausos.

-��� Pretīgi, amerikāņu zinātnieks teica. Ta�u patiesi.

-���� Es iek�pilsētā iegrie�os reti, ģenerālis sacīja.

-��� Ja notiktu pēc Li Anga prāta, visus karavīrus izsūtītu uz provinci. Viņ� domā, ka Tautas atbrīvo�anas armija ir ie�naidnieks, tāpēc tā tie�ām kļuvusi par viņa ienaidnieku. Ta��u Ķīnas vēsture liecina, ka trimdā rodas jaunas iespējas.

-��� Tie�i tā noticis ar jums, ģenerālis piebilda.

Pālmers smaidīja, bet nenoliedza. Viņa karjera nebija iz�devusies tāda, kā viņ�, dzīvi uzsākot, tika vēlējies, ta�u pa�a kļūdas dēļ. Kad viņ� vēl bija jauns zinātņu doktors un strādā�ja Valsts departamenta politikas plāno�anas dienestā, labi in�formēti finansisti pareģoja, ka viņ� būs nākamais Henrijs Kisind�ers un pats daudzsolo�ākais savas paaudzes inte�lektuālais politiķis. Ta�u izrādījās, ka viņam piemīt liktenīgs trūkums, lai varētu veidot karjeru "Miglu purvā" [10] : Pālmers, kā pats uzskatīja, tiecās pēc patiesības. Biedējo�i strauji apbrī�notais Wunderkind kļuva par enfant terrible, no kura visi vairī�jās. Viduvējības �ādi apstiprināja savu varu, izstumjot cilvē�ku, kas apdraudēja viņu ērtos krēslus. Pālmers prātoja, ka savā ziņā trimda bijusi pats labākais, kas ar viņu noticis. Raksts par viņa kāpienu un kritienu, kas bija publicēts The New Republic, apgalvoja, ka Pālmers, izmests no varas gaite�ņiem, "atkāpies" uz akadēmiskajām aprindām. Tādā gadīju�mā tā bija stratēģiska atkāp�anās, teju vai pārgrupē�anās; jo viņa audzēkņi "pālmerīti", kā tos nicīgi dēvēja viņa ienaid�nieki, pamazām ieņēma augstu stāvo�us politiskus poste�ņus Aizsardzības ministrijā un Valsts departamentā, tostarp diplomātiskajā dienestā, kā ari pētniecības iestādēs, kas dar�bojās Va�ingtonā. Pālmers viņiem bija mācījis ievērot stin�gru slepenību, un viņi �o mācību bija apguvu�i. Viņa prote��ē tagad atradās pa�os slepenākajos amatos. Gadiem ritot, viņu guru, kas bija atkāpies glu�i kā Romas imperators Cincinats, pacietīgi gaidīja savu laiku.

Tomēr nu viņ� jau skaitīja dienas.

-���� Runājot par iek�pilsētu, ieteicās Pālmers, esmu ie�priecināts, ka mums �ajos jautājumos joprojām ir vienādi ie�skati.

Ģenerālis pieskārās vienam, tad otram vaigam un dzie�do�i noteica:

-��� Labā acs, kreisā acs. Tas nozīmēja, ka divu cilvēku uz�skati ir tikpat tuvi kā cilvēka acis.

-���� Labā acs, kreisā acs, Pālmers klusi atkārtoja. Pro�tams, viens ir redzēt, bet pavisam cits rīkoties.

-��� Ļoti patiesi.

-��� Jūs neesat sācis �aubīties, Pālmers ātri ieteicās, modri vērodams ikkatru pazīmi, kas liktu domāt, ka apņēmība vairs nav tik noteikta.

Ģenerālis atbildēja ar hakka sakāmvārdu.

-��� Vēj� nevar izkustināt kalnu.

-���� Priecājos dzirdēt, Pālmers sacīja. Tas, kas nākotnē gaidāms, pārbaudīs katra cilvēka apņēmību. Vēji pūtīs, tur�klāt ar vētras spēku.

-���� Tas, kas darāms, ģenerālis teica, jāizdara par katru cenu.

-��� Da�reiz nepiecie�ams liels satricinājums, Pālmers ie�minējās, lai nodro�inātu lielāku stabilitāti.

-��� Tie�i tā. Ģenerālis cēla pie lūpām cepto, pikanto put�niņu. Viņ� piemiedza acis, izbaudot krauk�ķīgo delikatesi.

-���� Lai uzvārītu podā rīsus, jānocērt koks, Pālmers no�teica. Tas bija vēl viens hakka sakāmvārds.

Ģenerāli vairs nepārsteidza profesora dziļās zinā�anas par viņa dzimto apvidu.

-��� Tas nav parasts koks, kas jānocērt.

-��� Tas nav ari parasts risu pods, sacīja zinātnieks. Jūsu cilvēki zina savu uzdevumu. Viņiem jāzina, kad rīkoties, un jārīkojas bez kļūmēm.

-��� Noteikti, teica ģenerālis Lems.

Sirmā zinātnieka skatiens bija cie�s un noteikts.

-��� Atliku�as se�as dienas, viņ� sacīja ar vieglu uzsvaru. Ikvienam savs uzdevums jāpaveic ideāli.

-��� Bez kļūdām, ģenerālis atkārtoja, un viņa raupjie vaib�sti pauda apņēmību. Galu galā uz spēles likta vēstures gaita.

-��� Un vēstures gaita, protams, ir pārāk svarīga, lai to atstā�tu gadījuma varā.

Ģenerālis nopietni pamāja un atkal pacēla pirkstu.

-��� Labā acs, kreisā acs, viņ� klusi sacīja.

Monreāla. Vīrietis bija Embleram teicis, ka vienpadsmitos no rīta viņam jābūt Dor�esteras laukumā. Tā kā Emblers bi�ja ielidojis pilsētā agrāk, viņ� ar taksometru aizbrauca līdz Sipresstrītas un Stenlijstrītas krustojumam viena kvartāla at�tālumā no laukuma un izpētīja apkaimi. Milzīgā Sun Life ēka Dor�esterā reiz bija vislielākā celtne visā britu impērijā. Ta�gad tai pāri pacēlās modernie debesskrāpji daudzi bija uz�būvēti cits citam blakus ap Dor�esteras laukumu. Tie�i tas Embleru darīja nemierīgu laukumu varēja pārskatīt no ļo�ti daudzām ēkām.

Viņ� nesa iepirkumu somas ar tirdzniecības centra Place Montreal Trust logo un pār plecu bija pārmetis fotoaparāta siksnu, cerot, ka izskatās tāpat kā ikviens tūrists. Paklaiņojis pa sānielām, Emblers pārliecinājās, ka pa�ā Dor�esteras laukumā neko aizdomīgu neredz, un devās turp. No lauku�ma celiņiem bija rūpīgi notīrīts sniegs taisnie celiņi krus�tojās ar centrālo loku, kur atradās valsts pirmā premjermi�nistra sera D�ona Makdonalda statuja. Cits piemineklis bija uzcelts, godinot Kanādas lomu angļu-būru karā, un netālu no tā katoļu kapsētā bija apglabāti deviņpadsmitā gadsimta sākuma holēras epidēmijas upuri. Kapakmeņus bija bojājis laikazobs, tie bija apaugu�i ar tum�iem ķērpjiem, ko tagad slē�pa balta sniega kārta. Pāri visam slējās bankas Imperial tē�rauda un stikla grandiozā augstceltne. Pie masīvās Dominion laukuma ēkas, kas bija būvēta renesanses stilā, bija apstājies sarkans autobuss ar uzrakstu Le Tram du Montreal.

Embleram bija skaidrs, ka iz�ķiro�ie elementi var mainī�ties kuru katru brīdi, lai cik rūpīgi viņ� bija izpētījis apkārt�ni. Varbūt tādēļ atbildīgais par Ozīrisu bija izvēlējies �o vie�tu? Raugoties caur fotoaparāta objektīvu, Emblers pārbaudīja simtiem logu biroju augstceltnēs. Daudzus nebija paredzēts atvērt, un tie, kurus varēja atvērt, aukstā laika dēļ bija ciet. Lai gan Emblers bija saģērbies silti, gaisa temperatūra bija krietni zem nulles, un viņam sāka salt ausis. Izdzirdējis aiz muguras noteiktus soļus, viņ� apcirtās riņķī.

-��� Atvainojiet, mister!

Emblers ieraudzīja gados vecāku pāri. Viņi bija ģērbu�ies spilgtās dūnu jakās, un sirmos matus plivināja vēj�.

-���� Jā? Emblers atsaucās, pūlēdamies runāt mierīgi un vienaldzīgi.

-��� Vai jūs varētu mūs nofotografēt? Vīrietis pasniedza vi�ņam dzeltenu, lētu fotoaparātu tādus varēja iegādāties jeb�kurā drogu veikalā. Ar seru D�onu Makdonaldu fonā, ja?

-���� Labi, Emblers teica, mulsdams par savu aizdomīgu�mu. Vai esat amerikāņi?

-���� No Sakramento. Ta�u �eit mēs pavadījām savu medus�mēnesi. Uzminiet, kad tas bija?

-���� Nevaru iedomāties. Emblers centās neizrādīt, ka ir satraukts.

-���� Pirms �etrdesmit gadiem! sieviete iespiedzās.

-��� Apsveicu, Emblers teica, viegli piespiedis pogu apa�rāta labajā aug�ējā daļā. Kad viņ� paspēra pāris soļus uz priek�u, lai ietvertu pāri kadrā, viņ� kaut ko pamanīja kāds cilvēks �igli aizslēpās aiz statujas, it kā negribēdams, lai vi�ņu ievēro. Emblers apmulsa tas izskatījās pēc amatiera, un tie ļaudis, ar kuriem viņam bija darī�ana, nebija amatieri.

Atdevis fotoaparātu pavecajam pārim, Emblers spēra vai�rākus garus soļus'uz statujas pamatnes pusi.

Atpakaļ parāvās jauns vīrietis nē, varbūt �etrpadsmit vai piecpadsmit gadus vecs zēns.

-��� Ei, Emblers uzsauca, cik vien mierīgi spēdams.

-��� Ei, zēns atsaucās.

-��� Kas par lietu?

-���� Es laikam salaidu dēlī, zēns teica, runājot ar vieglu Kvebekas akcentu. Viņam bija liels deguns, kuram zēna au�gums pagaidām netika līdzi, un īsi, spuraini, acīmredzot ba�lināti mati.

-���� Varu derēt, ka neesi izdarījis neko tādu, kas nav labo�jams. Emblers nenolaida acis no zēna sejas, vērodams, kā mainās ikviens sejas vaibsts.

-��� Jums nevajadzēja mani ieraudzīt pirms vienpadsmi�tiem, teica zēns.

-��� Kam tas jāzina?

Jauneklis atplauka.

-��� Tātad jūs neteiksiet?

-��� Kāpēc lai es to darītu? Vai tu nedomā, ka es saprotu?

-��� Jūsu draugs teica, ka tas domāts kā dzim�anas dienas pārsteigums. Varbūt tāda kā spēle?

-��� Pastāsti, ko tev vajadzēja man teikt. Es tēlo�u, ka esmu pārsteigts. Apsolu.

-��� Jums noteikti jāapsola, zēns uztraukti ieteicās.

-��� Cik viņ� tev maksā? Es samaksā�u tikpat daudz.

Tagad zēns smaidīja.

-��� Cik viņ� man maksā? viņ� vilcinādamies atkārtoja.

-Jā.

-��� �etrdesmit. Zens neprata melot.

Emblers savilka aug�up uzaci.

-��� Trīsdesmit? Emblers turpināja neticīgi skatīties. Div�desmit, zēns beidzot pateica.

Emblers paņēma divdesmit dolāru banknoti un iedeva zēnam.

-��� Nu, kādi tad bija norādījumi?

-��� Viņ� teica, ka tik�anās vieta mainās. Jums jātiekas ar vi�ņu Underground Sitijā*.

-Kur?

-���� Les Promenades de la Cathйdrale, zēns atbildēja. Tikai atcerieties, ka jāizliekas pārsteigtam, ja jau tas jums domāts kā pārsteigums.

Cilvēkam, kuram patīk metaforas, liktos vai nu glu�i pie�dienīgs, vai ironisks tas fakts, ka zem Kristus baznīcas kated�rāles atrodas pla�s, grezns tirdzniecības centrs Promenades de la Cathйdrale. Gandrīz visi zināja, ka finansiālās grūtībās no�kļuvusī anglikāņu bīskapija izkļuva no spaidīgās situācijas, pārdodot zemi, kas atradās zem tās. Frāze uz �īs klints tev būs celt baznīcu tika pārtulkota komerciālās ēras valodā, proti, ka baznīcai jāuztur pa�ai sevi, pārdodot klinti, uz ku�ras tā stāv.

Emblers tikko bija nobraucis lejā pa slīdo�ajām kāpnēm un mēģināja orientēties tirdzniecības centra labirintā, kad vi�ņu kāds satvēra aiz pleciem un apgrieza riņķī.

Viņam bezrūpīgi uzsmaidīja liela auguma vīrietis ar ko�i rudiem matiem.

-��� Beidzot tiekamies vaigu vaigā, viņ� teica.

Emblers patie�ām jutās pārsteigts. Viņ� vīrieti pazina ne�vis personiski, bet, tāpat kā daudzi citi, reputācijas dēļ. Vi�ņu sauca Pols Fentons, un viņa reputācija bija tikpat tum�a un duļķaina, cik skaidrs bija viņa skatiens.

Pols Fentons. Ievērojams Amerikas rūpnieks, par kuru vis�pirms sāka runāt tad, kad viņ� nodibināja Teksasā izvietoto elektronikas firmu, kas slēdza lielus līgumus ar militāristiem. Ta�u kop� tā laika viņa bizness bija stipri papla�inājies, un astoņdesmito gadu beigās viņ� zināmās aprindās bija izpel�nījies sliktu slavu ar to, ka ieguldīja kapitālu labējo partiju rīkotajos nemieros un apvērsumos visā pasaulē. Viņa pastā�vīgie klienti bija Contras Salvadorā, Renamo Mozambikā un Unita Angolā.

Da�i domāja, ka viņ� ir patriots, kas lojāls savai valstij, ne visvarenajam dolāram. Citi viņu uzskatīja par bīstamu fa�nātiķi, jo veikli izvairīdamies no likumiem, kas regulē bru�ņojuma eksportu uz ārvalstīm, viņ� līdzinās tiem biznesme�ņiem, kuri se�desmito gadu sākumā bija atbalstīju�i posto�o iebrukumu Cūku līcī. To, ka viņ� ir apsviedīgs un enerģisks uzņēmējs, neap�aubīja neviens.

-��� Jūs esat Tārkins, vai ne? Fentons jautāja. Emblera klu�sē�anu uztvēris kā piekri�anas zīmi, viņ� sniedza roku. Ta��u tas nebija tikai retorisks jautājums balsī varēja just tādu kā nedro�ību. Fentons Embleru pēc izskata nepazina.

Emblers satvēra pasniegto roku un, paspēris soli uz priek�u, ierunājās zemā, aizsmaku�ā balsī:

-��� Tas ir stulbi sarīkot tik�anos ar mani sabiedriskā vietā. Jūs esat pārāk labi pazīstams.

Fentons tikai piemiedza ar aci.

-���� Manuprāt, cilvēki neredz to, ko negaida ieraudzīt. Un es jau neesmu glu�i Holivudas slavenība. Turklāt paslēpties vislabāk var drūzmā, vai jums tā ne�ķiet? Viņ� pakāpās soli atpakaļ un ar roku pamāja visapkārt. Esat sveicināts pa�saulē vislielākajā gājēju tīklā, kas atrodas pazemē. Fentons runāja mīkstā baritonā. Viņa seja bija iedegusi, viegli sārta un poraina, tomēr ar ļoti gludu ādu iespējams, pēc dermabrāzijas. Matu līnija abās pieres pusēs bija atvirzījusies at�pakaļ, ta�u retās �ķipsnas, kas kailajās vietās vēl bija atliku��as, likās rūpīgi sakārtotas gandrīz kā lellei. Tātad �is vīrietis pievērsa lielu uzmanību savai ārienei.

Viņ� likās sportisks un spēcīgs. Turklāt izskatījās pievil�cīgs un bagāts cīnītājs, kas vienu nedēļas nogali pavada, spēlējot polo ievērojamo Argentīnas pilsoņu klubā, jau nā�kamajā nedēļas nogalē atrodas �adā, kur organizē Abrām tanku kustību, bet vēl pēc nedēļas bauda minerālsāļu pro�cedūras Kārību jūras privātās salas Parrot Cay kūrortā. Spor�tisks, iededzis, ta�u� glu�i kā no kosmētikas salona nācis. Miljardieris ar rūdīta pui�a izskatu.

-���� "Pazemes pilsēta", Emblers teica. īstā vieta vīrie�tim, kas darbojas pagrīdē.

Emblers zināja, ka Fentons, raksturojot �o vietu, nepār�spīlē tā saukto Underground Sitiju veidoja divdesmit jūd�u garas pasā�as, kur atrodas tūksto� se�simt modes pre�u vei�kalu, pārsimt restorānu, kafejnīcas un bāri, vairāki desmiti kinoteātru. Lai gan virszemē knieba sals, �eit bija patīkami silts un gai�s. Emblers aplaida skatienu visapkārt. Garie lok�veida gaismas ķermeņi, slīdo�ās kāpnes vairākos līmeņos un balkoni, kas slējās virs milzīgās telpas, radīja pla�uma iespai�du. Underground Sitija saistīja Cours Mont-Royal elegantās tirdzniecības galerijas ar Eaton centru un caur Desjardines kompleksa pasā�ām pletās līdz pat Palais des Congrиs liela�jai kongresu pilij, kas pletās abpus Ville Marie ātrgaitas �ose�jai kā tērauda, stikla un betona milzis.

Emblers saprata, kāpēc Fentons izvēlējies �o vietu, proti, lai nomierinātu viņu, jo vardarbības iespēja ļau�u pūlī būtu visai niecīga.

-��� Pasakiet, Emblers turpināja, vai jūs patie�ām te esat viens pats? Cilvēks ar tādu� sabiedrisko stāvokli?

-��� Varbūt atbildēsiet jūs pats?

Emblers paraudzījās visapkārt, pārlaizdams skatienu des�mitiem seju. Kāds vīrietis ar platu seju un īsiem matiem, ap�tuveni �etrdesmit gadus vecs, neuzkrīto�ā, ūdeni necaurlai�dīgā pusmētelī. Otrs divdesmit pēdu attālumā pa kreisi no pirmā; �ķita, viņ� jutās mazliet nemierīgs savā visai dārgajā apģērbā divrindu pogājamā kamieļvilnas mētelī un tum��ās klasiska uzvalka biksēs.

-���� Es redzu tikai divus. Viens no viņiem nav radis �ādi stāvēt postenī.

Fentons pamāja.

-��� D�ilspijs patiesībā ir sekretārs. Viņam veikli padodas sa�runāt ar zāles pārziņiem restorānos un tamlīdzīgi. Fen�tons ar galvu pamāja vīrietim kamieļvilnas mētelī, kur� at�ņēma sveicienu, viegli pietvīkdams.

-��� Jūs man gribējāt pastāstīt par Ozīrisu. �ķiet, �ie nav ide�āli apstākļi sarunai tкte в tкte.

-��� Es zinu kādu vietiņu, Fentons sacīja samtainā balsī un veda Embleru uz kādu ārkārtīgi elegantu modes pre�u vei�kalu, kas atradās nedaudz tālāk pa terases eju. Veikala logā bija izstādīts tikai viens tērps varavik�ņaini zaigojo�a purpurkrāsas kleita, kurai �uves bija �ķietami pavir�i sadiegtas ar zaļu diegu cilpām. Likās, ka tērps vēl ir tap�anas procesā drēbnieki da�reiz mēdz tādus tērpus izstādīt savās darb�nīcās, bet Emblers saprata, ka kleita ir pabeigta. Tas bija aug�stās modes tērps, kura nepabeigtais izskats dro�i vien bija izraisījis modes preses pārstāvju sajūsmu, kad tērpu uz celi�ņa demonstrēja kāda kārna modele. Zem tērpa uz vara plāk�snītes bija iegravēts tā nosaukums Systиme de la mode.

Emblers atkal nodomāja, ka Fentons gudri izvēlējies vie�tu veikals bija īsti piemērots, lai sagādātu dro�ības izjūtu un norobe�otību. Garāmgājēji varēja redzēt apbrīnojamos tērpus, ta�u pat viens no tūksto�a neiedro�inātos nākt tādā veikalā iek�ā.

Veikalā aiz ieejas atradās, �ķita, parastie vārtiņi, kas aiz�sargāja pret zagļiem divi ar plastmasu apdarināti statņi, lai gan tie bija novietoti mazliet tālāk no durvīm nekā citur. Kad Emblers tiem tuvojās, atskanēja kluss pīkstiens.

-���� Piedodiet, teica Fentons. Dro�i vien nav pa prātam jūsu fotoaparāts.

Tātad vārtiņi nemaz nekontrolēja veikala materiālās vēr�tības. Emblers noņēma fotoaparātu un spēra soli caur vārti�ņiem. /

-��� Varbūt jūs varētu pastāvēt vienu mirkli ilgāk, Fentons sacīja, it kā atvainodamies.

Emblers paklausīja. Durvis cie�i aizvērās.

-���� Kārtībā, lielā auguma rūpnieks sacīja. Esiet sveici�nāts manā necilajā veikaliņā. Jums varbūt liekas, ka tas ne�atbilst manam raksturam, bet, ja jūs būtu modes dizainers, tad justos sasodīti pārsteigts. �eit nav nevienas mantas, ku�ras cena būtu rakstāma tikai ar trim cipariem.

-��� Vai pircēju ir daudz?

-��� Neviena, Fentons atbildēja, un rūpīgi koptajā sejā pa�rādījās plats smaids. Veikals gandrīz nekad nav atvērts. Un tām reizēm, kad mēs to atveram, esmu apgādājies ar pa��u biedējo�āko pārdevēju pasaulē viņu sauc Brid�ita -, viņa prot panakt, ka cilvēks sak justies ta, it ka naktu no laidara. Pa�reiz viņa aizgājusi ieturēt len�u. �ēl. ka jus nevarēsiet ar viņu iepazīties, jo viņa� nu, viņa tie�ām ir izcila. Viņa ne�vienam nesaka acīs, ka �is nav tā vērts, lai te iepirktos, bet viņi to saprot pa�i.

-��� Sapratu. Tas ir vēl daudz iedarbīgāk nekā liels uzraksts BĪSTAMI! Un ļaujiet minēt vārtiņi nav paredzēti materi�ālo vērtību kontrolei, bet "blak�u" atvairī�anai.

-���� Vispla�ākais darbības spektrs. Patiesi spēcīga iekārta. Mēs to pārbaudām visu laiku, un nekad nav izdevies caur tiem slepus ienest noklausī�anās ierīci. Daudz patīkamāk, ne�kā izģērbt cilvēku un pārmeklēt viņa mutes dobumu un ci�tas vietas. Ari efektīvāk. Lai gan tam nebūtu nekādas nozī�mes, ja �ādu ierīci ienestu. Pārbaudiet loga stiklu.

Emblers piegāja pie skatloga. Cie�i ieskatījies, viņ� stiklā pamanīja smalku metāla tīkliņu. Tas izskatījās pēc rotājuma, bet īstenībā pildīja noteiktu funkciju.

-��� Viss veikals ir ekranēts, viņ� ar apbrīnu sacīja. Tas no�zīmēja, ka visas veikala telpas ietver iezemēts feromagnētisks tīkls, kas bloķē jebkuras frekvences signālu pārvadi.

-��� Aha, sapratāt. Vai redzat to spīdīgo mugurējo sienu? La�ka divpadsmit kārtās divpadsmit un pirms katras nāka�mās kārtas uzlik�anas iepriek�ējā tika pulēta. To visu pavei�ca īsti meistari. Un kas ir zem tām divpadsmit kārtām? Ģipsī iestrādāts, smalks metāla tīkls.

-��� Jūs esat ļoti piesardzīgs.

-���� Tāpēc jau mēs tiekamies vaigu vaigā. Tālruņa sarunā nekad nevar zināt, vai runāju tikai ar jums, vai ar jums un diktofonu, vai arī ar jums un jebkuru, kam ienācis prātā sa�runu pārtvert. Redziet, esmu dedzīgs norobe�o�anās piekri�tējs. Daru, ko vien spēju, lai neļautu informācijai aizplūst tālāk, tā sakot, nodro�inu hermētisku iesaiņojumu. Biznes�menis apmierināti iesmējās. Viņam bija svarīgi atstāt iespai�du uz Embleru ar �iem piesardzības pasākumiem.

Liec viņam aizstāvēties.

-��� Kā tad jūs izskaidrosiet to, kas notika ar Ozīrisu? Emblera balsī bija dzirdamas dusmas.

Fentona veselīgā seja mazliet nobālēja.

-��� Cerēju, ka mēs tam nepievērsīsim pārāk lielu uzmanī�bu. Emblers redzēja, ka veikalnieks samulst, ta�u� ko viņ� gribēja tirgot? Klausieties, gadījums ar Ozīrisu bija ellīga traģēdija. To izmeklē mani cilvēki, un, lai gan pagaidām ne�esam guvu�i atbildi uz �o jautājumu, drīz vien atradīsim. Tas cilvēks bija īsts ģēnijs, viens no izcilākajiem aģentiem, ko man bijis gods pazīt.

-���� Pietaupiet tās slavas dziesmas bērēm, Emblers no��ņāca.

-���� Un viņ� patiesi apbrīnoja jūsu spējas jūs to noteikti zināt. Tiklīdz atskanēja "ķērciens", ka Tārkins ir uz brīvām kājām, Ozīriss pirmais teica, lai meklēju jūs rokā. Viņ� zinā�ja, ka teiciens "uz brīvām kājām" man nozīmē vienīgi "laists tirgū".

Ariadnes pavediens atrodi, kurp tas ved.

-���� �ķiet, jūs daudz zināt par mani, Emblers teica. Uz�mudino�a piezīme. Ko tie�i Pols Fentons zina?

-��� Jādomā, visu un neko. Tārkins ir vienīgais vārds, ar ku�ru jūs pazīst. Jūs esat tie�i se�as pēdas gar�, neņemot vērā apavu papē�us. Svars simt deviņdesmit mārciņas. �etrdes�mit gadus vecs. Brūni mati, zilas acis. Viņ� pasmaidīja. Ta�u tie ir tikai fakti. Liekas, jūs, tāpat kā es, nepie�ķirat fak�tiem pārlieku lielu nozīmi.

Liec, lai viņ� runā. Embleram ienāca prātā garās pēcpus�dienas, ko viņ� kādreiz pavadīja mak�ķerējot auklu viņ� pārmaiņus palaida vaļīgāk, tad atkal uztina uz spoles un tā nogurdināja lielu zivi, liekot tai cīnīties ar pretspēku.

-��� Jūs esat pārāk atturīgs, Emblers turpināja mudināt. Es domāju, ka jūs zināt daudz vairāk, nekā sakāt.

-��� Nu jā, esmu dzirdējis, ko par jums stāsta.

-��� Ozīriss.

-��� Arī citi. Man ir daudz kontaktu. To jūs drīz vien dabū�siet zināt. Nav daudz tādu cilvēku, kurus es nepazītu. es runāju par cilvēkiem, kurus vērts pieminēt. Fentons apklu�sa. Acīmredzot jums ir da�i vareni ienaidnieki un arī va�reni draugi. Es gribētu būt starp tiem. Viņ� atkal pasmai�dīja un papurināja galvu. Es jūs patiesi apbrīnoju. Tikai re�tais man radījis tādu iespaidu kā jūs. Uzskatu jūs par tādu kā burvju mākslinieku. Brīnumdari. Pff un zilonis pazūd no skatuves. Pff nozūd burvju mākslinieks ar visu cepuri un nūjiņu. Kā jums tas izdodas?

Emblers apsēdās uz nerūsējo�ā tērauda krēsla un pētīja rūpnieka gludo, kopto seju. Vai jūs esat mans ienaidnieks? Vai arī aizvedīsiet mani pie ienaidnieka?

-���� Kā jūs domājat? Emblers runāja klusā un garlaikotā balsī.

-��� Aha, profesionāls noslēpums, vai ne? Man teica, ka Tārkins ir ļoti talantīgs cilvēks, bet man par jūsu spējām nav ne jausmas. Incognito ergo sum[11], vai ne? Jūs ta�u saprotat, ka meklējām pēdas, ko jūs būtu atstājis, vai ne?

Emblers acumirklī atcerējās ūdens glāzi, ko Ozīriss viņam bija iedevis ma�īnā.

-Un?

-���� Nekā. Nada. Bubkes. Nulle. Jūs esat sevi izdzēsis no ik�vienas pastāvo�ās datubāzes. Mēs pārbaudījām biometriskos datus visus parastos ciparu identifikatorus un neko ne�atradām. Fentons apklusa, tad sāka skandēt: Tur kāpnēs bija vakardien vīrs, kura nemaz nav, nudien�

-���� Es �odien viņu gaidīju, Emblers iestarpināja.

-��� Jo rotājāties gribēju! Rudmatainais vīrietis pasmaidīja, pārfrāzējot bērnu skaitāmo pantiņu. Jūs dro�i vien nepār�steigs, ja teik�u, ka mums ir piekļuve visiem Valsts departa�menta personāla failiem. Vai atceraties Horusu?

Emblers pamāja. Horuss bija neparasti liela auguma vī�rietis, kas fiziski trenējās pārāk daudz ejot viņam rokas atkarājās no rumpja kā pērtiķim, un ar pūtītēm izraibinātā āda liecināja, ka viņ� pārmērīgi lieto steroīdus, bet viņ� bija noderīgs tajās "Stab" operācijās, kur vajadzēja rupju spēku. Emblers trīs vai �etras reizes bija strādājis kopā ar viņu. Vi�ņi nebija draugi, ta�u satika labi.

-��� Vai zināt viņa īsto vārdu?

-��� Protams, ne. Tādi bija noteikumi. Mēs tos nekad nepār�kāpām.

-��� Es gan to darīju. Herolds Neidermens. Vidusskolas lai�kā Sautbendā �empions reslingā. Kādu laiku strādājis SOV1K vienībā speciālās operācijas, vieglas intensitātes kauja ap�precējies, pēc divu gadu ilgām mācībām Floridā ieguvis grā�du biznesa zinībās, �ķīries, atkārtoti iesaistījies� bet tas nav svarīgi. Galvenais, es varu pastāstīt par Heroldu Neidermenu. Vai atceraties Tritonu?

Vara krāsas mati, vasarraibumi, dīvaini tievas plaukstu un pēdu locītavas, bet izcila prasme klusi nogalināt. Viņam lie�liski padevās sargus no�ņaugt ar garoti vai pārgriezt tiem rīkli gadījumos, kad �āviens pat ar klusinātāju būtu pārāk skaļ�. Emblers pamāja.

-���� Tritona īstais vārds ir Ferels Simonss. Armijas cilvēks, lielāko daļu bērnības pavadījis Vīsbādenē, bet pusaud�a ga�dus Lotonas privātajā vidusskolā netālu no Fortsilas, Oklahomā. Starp citu, �ī informācija par personālu ir ārkārtīgi rū�pīgi paslēpta, tai nevar nākt uz pēdām nejau�i. Ta�u man, kā jau savam cilvēkam, ir privilēģijas. �ķiet, esmu izteicies skaidri. Tātad man vajadzētu viegli piekļūt jebkurai informā�cijai par Tārkinu, vai ne? Ta�u es nedabūju neko. Tāpēc, ka jūs esat burvju mākslinieks. Apbrīna viņa balsī bija patiesa. Protams, tas jūs kā aģentu padara vēl vērtīgāku. Ja jūs sa�gūstītu nesaku, ka tas notiks, tas ir tikai pieņēmums jūs būtu nulle. Dūmu gredzens. Sīks melns punktiņ� redzeslau�kā. Pietiek pamirk�ķināt un tas nozūd. Voila vīrs, kura nemaz nav. Nav itin nekā, kas jūs saistītu ar kādu citu. Ģēnijs!

Emblers klusēja. Viņ� nedomāja izgaisināt Fentona mal�dus. Fentons nebija sīka zivtiņa. Man ir daudz kontaktu tas bija pārāk pieticīgi teikts.

-���� Protams, labs burvju mākslinieks spēj panākt, ka nozu�du�ās mantas atkal parādās, Emblers piesardzīgi ieteicās. Viņ� pagriezās un palūkojās pa veikala logu ļaudis neska�tīdamies gāja garām, soļu skaņa nebija dzirdama. Viņ� va�rēja izmantot Fentonu, bet vai ari citi nebija viņu izmanto�ju�i? Ja "atguves dienesta" cilvēki kaut kā uzzināju�i par �o tik�anos� bet pagaidām nekas par to neliecināja.

-���� Un tas jums ir izdevies jūs ta�u atrodaties �eit. Vai jūs jel nojau�at, cik vērtīgs man esat? Kā stāsta jūsu agrākie kolē�ģi, jūs gandrīz vai spējat lasīt domas. Un oficiāli neeksistējat!

-���� Lūk, kāpēc es iek�ēji jūtos tik iztuk�ots, Emblers pa�jokoja, saglabājot nopietnu sejas izteiksmi.

-���� Man ir svarīgi dabūt pa�u labāko, Fentons sacīja. Nezinu, kā jūs iekļuvāt nepatik�anās. Nezinu ari, kas tās ir par nepatik�anām. Ta�u man tas sevi�ķi nerūp.

-��� Grūti ticēt. Tomēr Emblers tam ticēja.

-��� Redziet, Tārkin, man patīk pulcēt ap sevi cilvēkus, kuri ir patiesi izcili savā prasmē. Un jūs, mans draugs, esat ār�pus katras konkurences. Nezinu, kā jums izdevies panākt to, ko esat izdarījis, ta�u jūs esat ļoti līdzīgs man.

-��� Jūs gribat teikt, ka es pārkāpju noteikumus.

-��� Zinu, ka jūs to darāt. Di�s ir tas, kur� zina, kad var pār�kāpt noteikumus un kā to darīt.

-��� �ķiet, jūs vācat kopā īstu "netīro duci".

-���� Mēs nenodarbojamies ar tik prastām lietām. Vai esat dzirdējis par Statēģisko dienestu grupu?

Emblers pamāja. Ariadnes pavediens atrodi, kurp tas ved. Kopā ar tādām kompānijām kā McKinsey, Bain, KPMG un Accenture un desmitiem citu Stratēģisko dienestu grupa bija viena no pārvaldības konsultāciju firmām, kuras, likās, piedā�vāja nelegālus risinājumus nelegālām problēmām. Viņ� atce�rējās, ka da�ās lidostās ievērojis reklāmas plakātus ar lieliem burtiem SDG, zem kuriem daudz sīkākā drukā bija vārdi "Stratēģisko dienestu grupa". Virs attēla, kur varēja redzēt apmulsu�us biznesa ļaudis, bija sauklis "NAV JĒGAS SNIEGT PAREIZU ATBILDI, JA PAREIZS NAV JAUTĀJUMS".

-��� Priecājos dzirdēt, jo, manuprāt, tā ir jūsu nākotne.

-��� Es jau nu gan neesmu biznesa administrators.

-��� Negrasos runāt aplinkus. Mēs atrodamies skaņu necaur�laidīgā telpā, un slepenību nodro�ina Faradeja ekrāns un pla��as frekvences radioviļņu pārtvērēji. Vēl lielāka slepenība nav iespējama pat uz Mēness.

-��� Turklāt �eit ir atmosfēra.

Fentons nepacietīgi pamāja.

-��� SDG savā ziņā līdzinās �ai vietai. Publiski tā nodro�ina konkrētus pakalpojumus, bet ne jau tādēļ grupa pastāv. Var�būt Ozīriss jau sāka jums skaidrot. Redziet, es esmu izrādes vadītājs tā viņi mani sauc.

-��� Kāda tad ir pati izrāde?

-��� Mēs esam starptautiska pārvaldības konsultāciju firma cilvēki uzvalkos un kaklasaitēs, kuri nepārtraukti ceļo pa visu pasauli. Mūsu pui�us var sastapt katrā pasaules lielajā lidostā. Ikviens muitas vai robe�kontroles ierēdnis biznesa konsultan�tu pazīst pa gabalu viņi ir profesionāļi, cilvēki, kuri izskatās tā, it kā būtu iemācīju�ies dzīvot lidma�īnās. Vai jūs zināt, kas reklāmas sludinājumos teikts par SDG at�ķirību?

-���� Uzdot pareizu jautājumu, ne vien sniegt pareizu atbil�di, Emblers atbildēja ar reklāmas saukli.

-��� Ta�u īstā at�ķirība ir tā, ka mūsu komandas kodolu vei�do biju�ie slepenie aģenti. Un ne jau �ādi tādi. Esmu paņē�mis pa�us labākos. Noalgojis "Stab" pui�us vairumā.

-���� Tātad kaut kas līdzīgs papildu piemaksai pie pensijas? Emblers tī�i provocēja Fentonu.

-��� Viņi nav pensionēju�ies, Tārkin, rudmatis atbildēja. Viņi dara to, ko radu�i darīt. Dara vēl labāk. At�ķirība ir tā, ka viņi nu ir brīvi, lai darītu īstu darbu.

-��� Proti, strādātu jūsu labā.

-���� Strādātu brīvības labā. Taisnīguma, patiesības un, sa�sodīts, Amerikas dzīvesveida labā.

-��� Es tikai pārliecinos, Emblers ieteicās.

-��� Ta�u viņi patie�ām strādā. Nevis aizpilda anketas trīs ek�semplāros un raksta atlūgumu ik reizi, kad gadās uzkāpt uz var�acīm kādam nolādētam ārzemniekam kā pieņemts tiem Va�ingtonas birokrātiem. Kad nepiecie�ams ņemt pie rīkles, viņi to dara. Atvaino�anās nav vajadzīga. Vai jums tāda pie�eja rada problēmas?

-��� Kāpēc lai tā būtu? Palaid auklu vaļīgāk.

-��� Nekad neesmu pazinis aģentu, kam tas radītu problē�mas, Fentons teica. Esmu īsts patriots. Ta�u mani alla� vai traku padarījis tas, ka ļaujam, lai mums uzliek lau�ņus priek�raksti, federālā uzraudzība, Apvienoto Nāciju konven�cijas, starptautiski līgumi un velns zina kas. ASV slepeno aģentu piesardzība un bailīgums ir neķītrs. Gandrīz vai no�devība. Mūsu cilvēki �ajā nozarē ir pa�i labākie un biro�krāti viņiem iekaļ kājas va�ās! Mans princips jānoņem �īs va�as, tad paskatīsimies, ko vari.

Tin auklu uz spoles.

-���� Un tas jūs padarīs par valdības ienaidnieku tie�i tās valdības, kuru jūs grasāties aizsargāt. Vārdi bija dzēlīgi, bet Emblera balss tonis apvaldīts.

-��� Jūs jautājat, vai es nekāpju valdībai uz var�acīm? Fen�tons savilka uzacis, viņa iedegu�ajā pierē ievilkās �etras ap�brīnojami vienādas rievas, tik taisnas kā iegludinātas vīles tikko no mazgātavas atnestā kreklā. Jā un nē. Bez �aubām, daudzi papīrgrau�i ir neapmierināti. Ta�u Va�ingtonā ir arī kārtīgi vīri un sievas. Cilvēki, kuri ir patiesi nozīmīgi. Tā ir, vai ne?

-��� Cilvēki, kuri rēķinās ar jums.

-��� Esat sapratis. Fentons palūkojās pulkstenī. Tātad viņ� raizējās par laiku un bija pārliecinājies, ka iekļaujas paredzē�tajā grafikā. Kādā grafikā? Vai zināt, tāda veida attiecībām ir labi pazīstams modelis. Manuprāt, jums ir zināms, cik iz��ķiro�a loma divos pēdējos gadu desmitos bijusi privātajām militārajām firmām PMF.

-���� Protams. Tās izmantoja kā palīgspēkus, atbalstu, ie�runājās Emblers.

-���� Blēņas! Fentons uzsita pa trausla izskata galdiņu, pie kura abi sēdēja. Nezinu, cik ilgi jūs esat bijis projām, bet �ķiet, ka jaunumi gāju�i jums secen. Tagad te ir pavisam cita pasaule. Mērogi kļuva globāli, kad aizsardzības dienests Defense Service Limited ziniet, briti, lielākoties SAS saplū�da ar amerikāņu kompāniju Armor Holdings. Viņi apsargāja vēstniecības, raktuves un naftas ieguves kompleksus Dienvidāfrikā, apmācīja speciālo uzdevumu spēkus Indonēzijā, Jordānā un Filipīnās. Tad viņi iegūst starptautiskās dro�ības dienestus Intersec un Falconstar. Iegūst arī DSL un riska pār�valdības dienestus ar pla�a mēroga darbības spektru no atmīnē�anas līdz izlūko�anai. Tad Arrnor nopērk krievu fir�mu Alpha.

Emblers zināja, ka Alpha �tatus veido agrākās sovjetu sle�penās nodaļas elites darbinieki, tā sakot, krievu līdzinieki ASV Delta spēkiem.

-��� Specnaz'a Specnaz's, sacīja Emblers.

Fentons pamāja.

-���� Viņi nopērk Kolumbijas aizsardzības sistēmas, kur dar�bojas lielākoties izbiju�i armijas cilvēki no Dienvidamerikas. Drīz vien viņi kļūst par vienu no kompānijām, kas aug ār�kārtīgi strauji. Tad viņi dabū dāņu kompāniju Group 4 Flack, kurai pieder Wackenhut[12]. Dabū Levdatt un Vinnell[13]. Un L-3 Communications kompānijā ir MPR korporācija no tās es gu�vu sākotnējo ideju. Militārie profesionālie resursi tikai �ī viena korporācija, kas bāzēta Vird�īnijā, nodro�ināja mieru un stabilitāti Bosnijā. Vai jūs domājat, ka to darīja "zilās ķi�veres"? Nekā. Tā bija MRP. Kādā jaukā dienā aiziet pensijā Aizsardzības ministrijas speciālais padomdevējs Bosnijas un Horvātijas jautājumos. Jau nākamajā dienā viņ� atkal strādā Balkānos tikai MRP sastāvā. Ir deviņdesmit piektais gads, un horvāti pēk�ņi sāk tā sist serbus, ka spalvas iet pa gaisu. Kā tas var būt? Kā tie nemākulīgie sala�ņas piepe�i iemācās veikt virkni uzbrukumu perfekti, kā no grāmatas pret serbu karaspēka pozīcijām? MRP tie�i tā lika serbiem sēs�ties pie sarunu galda tikpat lielā mērā kā NATO uzlidojumi. Tas nenozīmē kara privatizāciju, bet miera privatizāciju, comprende[14]. Privātā sektora vīri strādā sabiedrības labā.

-��� Vai tad tas ir kas jauns? Kad Ramzess Otrais cīnījās ar hetiem, viņ� karā iesaistīja īpa�us militāros padomdevējus no numīdie�iem. Un kā tad bija ar Ksenofonta "desmit tūksto��iem"? Patiesībā tie bija atvaļināti grieķu karotāji, kuri par naudu gāja pret persie�iem. Pat Peloponēsas karā viņiem bija līgums ar feniķie�iem.

-��� Jūs sakāt, ka viņi tika noalgoti?

-���� Piedodiet man, vecam kara lietu zinātājam, ka izplūstu tādos sīkumos. Ta�u pasakiet, vai iespējams ticēt ģeniālai tir�gus pārzinā�anai un dro�ības jautājumu nozīmīgumam, ne�vēloties abus apvienot?

Emblers paraustīja plecus.

-��� Tātad pieprasījums ir. Un kā ar apgādi? Viņ� atkal pa�lūkojās pa veikala logu uz gājēju celiņu, tad uz rūpnieku, kas sēdēja viņam pretī. Kāpēc Fentons tik cie�i vēro pulksteni?

-���� Vai esat kādreiz domājis, kas notiek ar "miera deficī�tu"? Amerikas armijā ir tikai tre�ā daļa no tā kareivju skai�ta, kas bija "aukstā kara" kulminācijas laikā. Notiek pla�a demobilizācija. Arī citur, sevi�ķi Dienvidāfrikā, britu kara�spēkā. Tiek atvaļināti veseli pulki. Kas paliek? Apvienotās Nācijas? Apvienotās Nācijas ir bezjēdzība. Kā viduslaikos pā�vests milzums pāvesta bullu, maz durkļu.

-��� Tātad tagad armiju veido "biju�ie".

-���� Nu, tas nav tik vienkār�i. Es vairs neesmu militārajā sektorā manai gaumei tas tirgus kļuvis pārāk blīvs. Polam Fentonam patīk izjust, ka viņ� sniedz unikālu ieguldījumu.

-��� Vai tas ir tas, ko jūs darāt pa�reiz?

-���� Protams. Tāpēc, ka SDG nekonkurē ar PMF. Tās strādā atklāti. Mēs slepeni. Tur jau tas skaistums, vai saprotat? Sle�penās operācijas, nevis kaujas. Mūsu ziņā ir kaut kas svarī�gāks slepenās operācijas. Varat mūs uzskatīt par Konsulā�ro operāciju korporāciju.

-��� Algoti spiegi.

-���� Mēs darām Dievam tīkamu darbu, Tārkin. Mēs nodro��inām, lai Amerikas Savienotās Valstis būtu tik stipras, cik stiprām tām jābūt.

-��� Tātad jūs esat un vienlaikus neesat ASV valdības daļa.

-���� Mēs spējam to, ko ASV valdība nespēj. Fentona acis iedzirkstījās. Sākumā Embleram likās, ka viņam ir nenoteik�tas krāsas acis, bet, ieskatoties cie�āk, Emblers pamanīja, ka Fentonam viena acs ir pelēka, bet otra zaļa. Ak, protams, daudzi birokrāti Fortmīdā un Lenglijā, nemaz jau nerunājot par "Miglu purvu", labprāt mani atmaskotu. Tomēr slepenī�bā viņi priecājas, ka daru to, ko daru.

-���� Manuprāt, vienam otram tā slepenība nemaz tik liela nav. Jūs noteikti esat saistīts ar da�iem augsta ranga ierēd�ņiem. Ar augsta ranga ierēdņiem arī ar tiem, kuri zina, kas un kāpēc izdarīts ar mani.

-���� Noteikti. Ar ierēdņiem, kuri aktīvi izmanto mūsu pa�kalpojumus. Tas nozīmē, ka Stratēģiskais dienests algo sle�penos aģentus.

-���� Brīni�ķīga gar�a, un tikai divas kalorijas, Emblers tei�ca, apslāpēdams riebuma uzplūdu. Tādi fanātiķi kā Pols Fentons bija jo bīstamāki tāpēc, ka uzskatīja sevi par varoņiem. Ar izsmalcināto retoriku viņi varēja attaisnot jebkuru necil�vēcību un ļoti drīz zaudēja spēju at�ķirt personiskās intere�ses no "lielā mērķa", kam sevi veltīja. Savas korporatīvās vienības viņi apgādāja no sabiedriskajiem fondiem, tajā pa��ā laikā sprediķojot par privāto uzņēmumu tikumiem. Tādi fanātiķi, kā Fentons uzskatīja, kas stāv pāri cilvēku liku�miem, pat pāri taisnīgumam, un padarīja tos par draudu tai pa�ai dro�ībai, kuru viņi tik augstu vērtēja.

-��� Ikviens zina, ka brīvības arī brīvā tirgus ienaidnieki ir Pola Fentona ienaidnieki. Rūpnieks uz brīdi sadrūma. Var likties, ka daudzas mūsu operācijas ir mazas. Ta�u ta�gad mums padomā lielāka spēle. Fentona balsī bija jūtams satraukums. Esam saņēmu�i patiesi lielu uzdevumu.

-��� Ak tā? Ar Fentonu vajadzēja apieties uzmanīgi Em�blers nedrīkstēja paust pārmērīgu interesi, ta�u nederēja arī vienaldzīga attieksme. Viņ� tiecās izturēties ar apzinātu bezkaislīgumu. Lai zivs cīnās ar auklu.

-��� Tāpēc jūs esat mums vajadzīgs.

-��� Ko jūs par mani esat dzirdējis? Emblers jautāja, vērī�gi pētīdams Fentona vaibstus.

-���� Daudz. Da�i pat uzskata jūs par bīstamu vājprātīgo, Fentons vaļsirdīgi atbildēja.

-��� Kāpēc tad jūs vispār gribat ar mani saistīties?

-���� Varbūt tāpēc, ka mans viedoklis par bīstamu vājprātī�go at�ķiras no valdības domām. Varbūt arī tāpēc, ka tikai bīstams vājprātīgais uzņemtos uzdevumu, ko esmu paredzē�jis jums. Un tas var izdoties tikai bīstamam vājprātīgajam ar tādām spējām kā jums. Fentons apklusa. Kā tad ir? Vai varam salīgt? Vai varam palīdzēt kaut ko labot �ajā vecajā, sagrabēju�ajā pasaulē? Ko jūs domājat par manu pasākumu sakiet atklāti!

Ariadnes pavediens kurp tas novedīs?

-��� Pirms mēs satikāmies, Emblers sacīja, viegli pieskardamies kādam tērpam uz pakaramā, man nebija ne jaus�mas, ko var darināt no plisēta �ifona.

Fentons smējās spalgi, ar nazālu pieskaņu, viņa smiekli gandrīz izklausījās pēc kladzinā�anas. Tad viņ� ilgi raudzī�jās uz Embleru.

-���� Tārkin, es gribētu, lai jūs nākat man līdzi. Vai esat ar mieru? Vēlos jums kaut ko parādīt.

-���� Priecājos dzirdēt, Emblers teica, pārlaizdams skatie�nu vēsi elegantajai veikala telpai, nerūsējo�ā tērauda mirdzu�mam un pelēkajiem paklājiem, jo no �iem tērpiem manam augumam neder neviens.

Abi vīrie�i izgāja ārā no modes pre�u veikala un atgrie�zās pla�ajā, rosīgajā Underground Sitijas pasaulē. Kamēr viņi brauca lejup pa trim slīdo�o kāpņu līmeņiem, Emblers do�māja par to, cik savādi Fentonā apvienojas fanātisms, viltus un atklātība. Reti kur� tik bagāts cilvēks mēdza staigāt ap�kārt bez pavadonības; Fentons, �ķita, lepojās ar savu pa�pa�ļāvību. Tas pats dīvainais parupja individuālisma un jūtīga egoisma apvienojums, kas viņā parādījās arī citos jautājumos. Varbūt tie�i tas viņu padarīja par tik ietekmīgu personu.

Zem apgaismes spuldzēm augstu virs galvas bija piestipri�nāts milzīgs GAP* reklāmas plakāts. Kur vien raugies, visur kioski, veikali, elektriskā gaisma un pircēji. Fentons un Emblers, spraukdamies caur drūzmu, nogāja vairākus kvartālus. Beidzot viņi nonāca izejā uz kongresu pili un Vilies Marie ātr�gaitas �oseju. Kad abi pa slīdo�ajām kāpnēm tika līdz aug�ai, viņi atgriezās uz aukstās un ledainās planētas. Palais de Congrиs �is stikla, tērauda un betona milzis jau pats par sevi radīja saltu iespaidu.

Fentons aizveda Embleru līdz ieejai celtnē. Emblers re�dzēja, ka celtni no visām pusēm ielenc dro�ības dienesta vīri.

-��� Kas tur notiek?

-���� G7 sanāksme, Fentons teica. Būtībā G7 plus viens. Tirdzniecības ministri no visas pasaules Savienotajām Valstīm, Kanādas, Francijas, Lielbritānijas, Itālijas, Vācijas un Japānas, arī īpa�ie viesi. Nopietns pasākums. Viņi nekad ne�paziņo, kur tā notiks, lai izvairītos no protestētājiem pret globalizāciju. Ta�u tā vai citādi tas nekad nepaliek noslē�pumā.

-���� Neatceros, ka es būtu ielūgts.

-���� Jūs esat kopā ar mani, Fentons teica, nozibsnīdams ar acīm. Nāciet! Jūs redzēsiet kaut ko sevi�ķu.

Vienā no aug�ējiem stāviem biroju augstceltnē, kas atra�dās blakus stiklā mirdzo�ajam Complex de Guy-Favreau, stā�vēja D�ou Lī, pielāgojot acīm spēcīgo binokli. No izlūko�a�nas dienesta viņ� bija saņēmis ziņu, ka medījums varbūt mēģinās iekļūt starptautiskajā sanāksmē. Viņam blakus at�radās ķīnie�u snaiperu �autene deviņdesmit piektā tipa 7,62 mm �autene. Vēl �orīt viņ� to bija rūpīgi iestādījis. Pa�reiz bija labi redzams vīrietis ar iesauku Tārkins. Ja nebūtu vēja brāzmu, D�ou Lī izdotos trāpīt.

Kas tas par cilvēku, ar ko Tārkins ir kopā? D�ou Lī pie�lāgoja binokli, fokusējot to uz iedegu�u liela auguma vīrieti, kas stāvēja blakus Tārkinam.

Rīkoties? Vai analizēt? Tā bija mū�sena dilemma anali�zējot iespējas itin viegli varēja aiziet bojā vai pieļaut, ka bo�jā aiziet citi. Tomēr D�ou Lī prātoja, ka �oreiz pirms rīcības diezin vai būtu vajadzīga papildu izlūko�ana. Doma par ie�spēju apsvēr�anu bija pretrunā ar visu viņa būtību un apzi�ņu viņ� bija izvēlēts un trenēts, lai rīkotos. Viņu reiz bija aicinājis pats biedrs �o. Tomēr efektīva rīcība nekad nebija impulsīva iz�ķiro�a nozīme bija laika izvēlei, tāpat kā spē�jai pielāgoties un reaģēt uz mainīgajiem apstākļiem.

Viņ� noņēma pirkstu no �autenes mēlītes un paņēma ci�paru fotoaparātu, pielāgojot objektīvu, līdz iedegu�ā vīrie�a seja bija fokusā. D�ou Lī nosūtīs attēlu analīzei.

D�ou Lī gandrīz nekad nejuta bailes, ta�u tagad viņ� bija mazliet noraizējies. �ķita, bija pamats uztraukties, ka Lī Angam radu�ies jauni, grūti uzveicami ienaidnieki.

Viņ� atkal paskatījās uz �auteni. Ba�as kļuva lielākas ar katru sekundi.

Analizēt vai rīkoties?

Kad Emblers devās Fentonam līdzi pa kongresu pils dur�vīm, viņam likās, ka Fentons aiz nepacietības gandrīz vai vibrē.

Palais vestibils bija izbūvēts kā vairākus stāvus augsts ātrijs ar leņķveidā savienota stikla griestiem virs se�stūrainu granīta flī�u grīdas; vestibilu un trīs balkonus appludināja ziemas blāvi sudrabainā gaisma. Uz izkārtnes tā bija iz�veidota kā vecmodīgs ziņojumu dēlis ar iegriezumiem mel�nā plastmasā bija iestiprināti uzraksti ar baltiem burtiem, norādot, kurā telpā katra sanāksme notiek.

-��� Tagad jūs kuru katru bridi varēsiet pārliecināties, Fen�tons murmināja, ko spēj mūsu sarīkotā operācija.

No zāles, kas atradās blakus vestibilam, plūda trok�ņi un balsu dūkoņa, liecinot, ka sanāksme beigusies. Cilvēki cēlās kājās, bīdīja krēslus, da�i dalībnieki steidzās uz priek�pusi, lai iepazītos ar pārējiem. Da�i gāja dzert kafiju vai devās ārā uzsmēķēt.

-��� Cik rāda jūsu pulkstenis, Tārkin?

-���� Vienpadsmit un piecdesmit deviņas minūtes. Pagāja īss brīdis. Tie�i divpadsmit.

Pēk�ņi granītā un stiklā izbūvēto vestibilu piepildīja skaļi kliedzieni. Sarunu dūkoņa acumirklī pārvērtās �ausmu sau�cienos: Ak dievs! Ak dievs! Ak dievs! Kliedzieni un vaimanas kļuva arvien skaļāki. Fentons stāvēja pie kāpnēm, ko sedza paklājs, ar roku cie�i aptvēris Embleru ap pleciem.

Dro�ības dienesta vīri melnās jakās steig�us skrēja zālē, pēc da�ām minūtēm ieradās medicīnas dienests. Kāds bija nogalināts.

Emblers apvaldījās un pievērsās Fentonam.

-��� Kas tur notika?

Fentons pateica da�us vārdus mobilajā tālrunī, tad pa�māja.

-���� Miru�o sauc Kurts Zolingers, viņ� klusi sacīja Embleram. Starpnieks Eiropas valstu tirdzniecības sarunās Briselē.

-Un?

-��� Saskaņā ar mūsu izlūko�anas datiem viņ� ir bija īsts drauds. Mācoties maģistrantūrā, viņ� sapinās ar BāderaMeinhofas bandu* un kop� tā laika dzīvo dubultu dzīvi. Aug�stas klases ekonomists un neiedomājami valdzino�s puisis tā teiktu ikviens. Tostarp viņ� izmantoja savu stāvokli ES, lai visā pasaulē veidotu SBK starptautiskas biznesa kompā�nijas, kuras atmazgā netīro naudu, kas iegūta no valstīm ar noziedzīgu re�īmu, un novirza ievērojamas summas noteik�tiem teroristu grupējumiem. Viņu sauca par "saimnieku". Un viņ� maksāja par spridzinā�anu, bet sevi�ķi par slepkavībām.

-��� Kāpēc tad jūs�

-��� �odien ir īpa�a diena, jūs ta�u zināt, vai ne? Fentons cieti palūkojās uz Embleru. Savveida gadadiena. Vai atce�raties, kad tika noslepkavots ASV Valsts kases sekretāra viet�nieks?

Emblers lēni pamāja. Pirms vairākiem gadiem lepnajā Sanpaulu viesnīcā ļau�u acu priek�ā tika no�auts Valsts kases sekretāra vietnieks, kur� reiz bijis pats jaunākais Hārvarda universitātes Ekonomikas fakultātes mācībspēks un cilvēks, kas ierosinājis sniegt finansiālu palīdzību divām Latīņamerikas valstīm, lai glābtu tās no katastrofas. Viņ� bija viens no gai�ākajiem prātiem Amerikas valdībā. Ta�u slepkava tā arī netika aizturēts. Lai gan varas iestādēm bija aizdomas, ka slepkavībā iesaistīti antiglobalizācijas ekstrēmisti, tomēr pla�i izvērstā starptautiskā izlūko�ana palika bez rezultā�tiem.

-���� Tas notika tie�i pirms pieciem gadiem. Precīzi divpa�dsmitos dienā. Viesnīcas balles zālē. Sabiedrības acu priek��ā. Viņa slepkavas bija algotņi, kas lepojās ar precizitāti un nekaunīgo pārdro�ību. Kurts Zolingers bija pasūtītājs. Dar�bodamies ar kādreizējo Rote Armee Fraktion biedru starpnie�cību, viņ� maksāja par slepkavību. Mēs to tikai nesen uzzi�nājām. Jūs ta�u saprotat, ka pierādījumus, ko mēs ieguvām, nevar izmantot tiesā tas bija darījums.

-��� Augstā debess, izdvesa Emblers.

-��� Tie�i pirms pieciem gadiem, divpadsmitos dienā. Ticiet man, tie nelie�i sapratīs. Mēs tikko nosūtījām signālu uz viņu radio frekvenci. Viņi zinās, ka ir atklāti, un izbīsies, tāpēc izklīdīs, lai vēlāk mēģinātu pārgrupēties. Viņu pa�reizējās operācijas būs izjauktas. Kontaktu tīkls tiks pakļauts aizdo�mām. Un paranoja nodarīs viņiem vairāk ļaunuma, nekā spē�jam mēs. Tie kliedzieni un brēcieni tie�i tādi pa�i kā Sanpaulu. Nolādēts, vai nav dzejiska taisnīgā tiesa? Fentons aizdedzināja cigareti.

Emblers nokrem�ļojās. Tas, ka Fentons mierīgi stāvēja vietā, kur notikusi viņa pa�a organizētā slepkavība, stipri vien atgādināja izrādī�anos. Fentons nojauta, par ko Emblers domā.

-��� Vai jūs brīnāties, kāpēc esmu �eit? Tāpēc, ka es to drīkstu. Viņa skatiens bija stingrs un dro�s. Mēs SDG neesam iebiedējami. Man vajadzēja jums to parādīt. Mūsu darbs ir slepens, bet mēs neesam kaut kādi nolādēti teroristi ārpus li�kuma. Mēs esam likums.

Bez �aubām, tas bija Fentona stilā. Rūpnieks zināja, ka ne�vienam neienāks prātā saistīt viņu ar nāvējo�o incidentu ti�kai da�u jardu attālumā.

-��� Ta�u jums esam paredzēju�i daudz lielāku zivi. Fentons sniedza Embleram papīra lapu, savādi caurspīdīgu la�pu, kaut ko līdzīgu sīpola mizai vai vecā parauga termālajam faksa papīram. Sajutis papīra aromātu, Emblers saprata, ka tas ir viegli uzliesmojo�s papīrs, kas var pārvērsties pel�nos da�u sekun�u laikā. Jeb haizivi, tā būtu pareizāk teikt.

-���� Vai jūs gribat, lai es viņu novācu? Embleram vēderā kaut kas sa�ņaudzās, tomēr viņ� centās runāt mierīgi. Ariadnes pavediens atrodi, kurp tas ved.

Fentons nopietni pamāja.

Emblers ātri izlasīja, kas rakstīts lapā. Mērķa vārds bija Benuā De�enē. Viņam �is vārds bija pazīstams. Starptautis�kās Atomenerģijas pārvaldes ģenerāldirektors. Patie�ām liela mēroga pasākums. Lapā bija minētas detaļas par viņa dar�bu un privāto dzīvi, kā arī sniegts ikdienas ieradumu ap�raksts.

-���� Kas ir ar to cilvēku? Emblers jautāja, mēģinot runāt nevērīgā tonī.

-���� De�enē strādāja kodolbruņojuma pētījumos fran�u val�dības labā. Tagad viņ� izmanto savu SAP ģenerāldirektora stāvokli, lai nodotu zinā�anas par kodoliero�iem tādām val�stīm kā Irāna, Sīrija, Lībija, Al�īrija, pat Sudāna. Varbūt viņ� domā, ka ir tikai taisnīgi, ja spēles laukums abās pusēs ir vie�nādā līmenī. Var arī būt, ka viņ� grib saraust bagātību. Tas nav svarīgi. Galvenais viņ� ir nekrietns. Bīstams. Un vi�ņam jāpazūd. Fentons izpūta dūmu. Vai iegaumējāt to, kas rakstīts lapā?

Emblers pamāja.

Fentons paņēma lapu un pieskārās tai ar cigaretes dego�o galu. Lapiņa acumirklī pārvērtās par baltsārtu, liesmainu zie�du it kā to būtu uzbūris burvju mākslinieks un izgaisa. Emblers palūkojās visapkārt neviens to nebija ievērojis.

-���� Paturiet prātā, Tārkin, mēs esam "labie pui�i", Fen�tons sacīja. Aukstajā gaisā bija redzama viņa elpa. Jūs ta�u man ticat, vai ne?

-��� Ticu, ka jūs ticat, Emblers mierīgi atbildēja.

-���� Varat man ticēt, ar to sāksies kaut kas pavisam īpa�s. Jūs parūpēsieties par Benuā, pēc tam jau būsiet grupas īste�nais loceklis. Tad parunāsim. Tad jūs kļūsiet par galveno.

Emblers uz brīdi pievēra acis. Viņ� bija neapskau�amā stā�voklī. Varētu jau brīdināt valdību par De�enē, ta�u kāda jēga? Tie�i valdības ierēdņi bija �o uzdevumu "piespēlēju�i" Fentonam. Turklāt Embleram neviens neticēs. Viņa kādrei�zējie priek�nieki uzskatīja, ka Tārkins ir vājprātīgs, un nebi�ja nekādu pierādījumu tam, ka Harisons Emblers jelkad ir dzīvojis. Viņa ienaidnieki nebūtu tā pūlēju�ies izraisīt viņam psihotisku epizodi, ja nedomātu to izmantot. Emblera paranojālo murgu ieraksts noteikti bija atskaņots izlūko�anas die�nesta vadībai. Turklāt, ja Emblers nepiekritīs veikt uzdevu�mu, Fentons atradīs kādu citu.

Piepe�i viņiem tuvojās policists.

-��� Jūs, ser! formā tērptais vīrietis ar resnu kaklu strupi uzsauca Fentonam.

-��� Es?

-��� Jūs! Policists aizvainoti skatījās uz Fentonu. Vai do�mājat, ka likums uz jums neattiecas? Vai tā jums liekas, ko?

Fentons izskatījās pēc nevainības iemiesojuma.

-���� Piedodiet?

Policists piebāza seju Fentonam tuvu klāt un savilka lū�pas.

-��� Kongresu pilī smēķēt aizliegts. Atbilsto�i pilsētas notei�kumiem smēķēt aizliegts ikvienā municipālajā ēkā. Neiztu�rieties tā, it kā jūs to nezinātu. Norādes ir visur.

Emblers pagriezās pret Fentonu, grozīdams galvu.

-���� Redziet nu, jūs esat pieķerts.

Pēc da�ām minūtēm abi gāja pa notīrīto zilganpelēkā smil�akmens ietvi kongresu pils priek�pusē. Sniegs biezā kār�tā klāja zemos krūmus abpus notīrītajai ietvei.

-��� Tātad esam vienoju�ies? Fentons jautāja.

Tas bija vājprāts nebija ne jēgas, ne saprāta iesaistīties pasākumā, ko Emblers noraidīja jau pa�os pamatos tā neli�kumības pēc. Tomēr, ja viņ� atteiktos, tad būtu palaidis vaļā pavedienu, un to nu nedrīkstēja atļauties kamēr viņ� vēl atradās labirintā. Ja viņ� zaudētu pavedienu, tad zaudētu pats sevi.

-��� Jūs maksāsiet man ar informāciju, izrādes vadītāj, Emblers izdzirdēja sevi sakām.

Fentons pamāja.

-���� Parasts stāsts, vai ne? Kāds jums aizlicis priek�ā kāju. Jūs gribat, lai es uzzinu, kas un kāpēc to izdarījis. Aptuveni tā, vai ne?

�ajā stāstā nekas nav parasts, Emblers gandrīz pateica.

-��� Aptuveni tā, viņ� klusi atbildēja.

Debesis kļuva arvien tum�ākas; tagad tās bija drūmi pe�lēkas, un grūti bija iedomāties, ka tās jelkad biju�as vai va�rētu būt citā krāsā.

-��� Ar tādām spējām kā jums visam vajadzētu noritēt bez aizķer�anās, Fentons pārliecināti sacīja. Un, ja nu kaut kas notiek ja jūs sagūsta? nu, jūs ta�u esat "vīrs, kura nemaz nav", vai ne? Neviens neko neuzzinātu.

-����� �ķiet, izdevīgs darījums, Emblers pateica nomākta balsī. Ja vien jūs neesat "vīrs, kura nav".

Lenglija, Vird�īnija. Klejs Kestons neatzinīgi skatījās uz gai��o paklāju Norisa kabinetā da�u pēdu attālumā no brūnā ādas dīvāna paklājs bija notraipīts ar kafiju. Traips tur bija atradies jau iepriek�ējā reizē. Kestonam bija aizdomas, ka tas tur atradīsies arī nākamajā reizē. Kelebs Noriss to, bez �au�bām, nebija pamanījis. Tā jau gadījās ar daudz ko. Cilvēki to nepamanīja nevis tāpēc, ka tas būtu paslēpts, bet tāpēc, ka bija pieradu�i un vairs neievēroja to.

-���� Manuprāt, esmu jūs sapratis, Noriss teica. Jūs atra�dāt datumu, kad pacients uzņemts iestādē, un analizējāt�

-��� Novirzes no vidējās statistiskās vērtības.

-��� Jā. Novirzes no vidējās statistiskās vērtības. Jūs meklē�jāt slēptas shēmas izdevumos kā iedomātu dūmu strūkli�ņu, kas vēl palikusi pēc notikuma. Laba ideja. Nogaido�a pauze. Tātad ko jūs atradāt?

-���� Neko.

-��� Neko, Noriss nomāktā balsi atkārtoja. Ē-eh.

-��� Es uzskatu, ka tas ir ļoti aizraujo�i.

Noriss neizpratnē paskatījās uz Kestonu.

-���� To var salīdzināt ar suni, kas nerej, Kel. Zema līmeņa speciālai operācijai nepiecie�ams milzum daudz rakstudarbu, uz to attiecas visādi noteikumi pat tad, ja vajadzīgi tikai da�i dolāri no sīkiem izdevumiem paredzētās naudas. Ja ze�mākā līmeņa aģents dara jebko, kas saistās ar pārvaldes re�sursiem, viņ� raksta pieprasījuma anketas. Paliek pēdas kā me�ā aiz zvēra. Jo augstāks līmenis, jo mazāk papīru, jo at�tiecīgās personas rīcībā jau ir visi resursi. Ar to es gribu teikt, Kel, ja trūkst pat niecīgu novir�u, tas liecina, ka iesaistīta ļoti augsta līmeņa persona. Neviens nemēdz pats ierasties Peri�a salā un lūgt, lai viņu tur uzņem. Turp cilvēku nogādā vīri baltos virsvalkos. Tas nozīmē, ka jāsagādā transports, ka pārve�anai, iespējams, jāvelta papildu laiks, un tā tālāk. Ta�u, kad es meklēju atskaņas, nevarēju atrast neko.

-��� Cik augstā līmenī tas, pēc jūsu domām, varētu būt?

-���� Vismaz E17, Kestons teica. Jūsu vai pat augstāka ranga persona.

-��� Tad meklējumu loks kļūst �aurāks.

-��� Tie�ām? Vai valdības sastāvs būtu sarucis, kamēr atra�dos tualetē?

-���� Hmm� Man nāk prātā, kā jūs dabūjāt rokā to puisi no operāciju direkcijas, kur� slepus bija aizbraucis uz Al�īriju. Izmantojis viltotu pasi un visu, kas vajadzīgs, lai pilnīgi no�slēptu pēdas. Mēs domājām, ka viņ� nedēļu pavadījis Adirondakā. Man tie�ām patika, kā jums izraisīja aizdomas ne�iedomājamais tualetes papīra patēriņ� tualetē blakus viņa kabinetam!

-��� Tas jau nebija nekas grūti pamanāms. Viņ� katru dienu izlietoja veselu rullīti.

-��� Jums ienāca prātā, ka viņam varētu būt ceļotāja caur�eja. Zarnu infekcija ar parazītu, kas endēmisks Al�īrijā tā jūs teicāt. Pēc divām dienām viņ� atzinās. Debestiņ, jūs uz pēdām uzvedināja� tualetes papīrs. Noriss klusi iesmējās. Ko varat teikt par viņa profesionālās darbības vēsturi? Vai uzzinājāt kaut ko vairāk par izveicīgo bēgli?

-��� Pāris faktu, Kestons teica.

-��� Manuprāt, vajadzētu izdomāt, kā viņu pievilināt, kā tikt viņam klāt.

-��� Tas nebūs viegli, sacīja Kestons. Mums ir darī�ana ar neikdieni�ķu klientu. Pateik�u tikai vienu iezīmi, kas ma�ni vedina tā domāt. Liekas, neviens negribētu spēlēt ar vi�ņu kārtis.

-���� Vai viņ� blēdās? Kelebs Noriss atraisīja kaklasaites mezglu, bet kaklasaiti nenoņēma bulvāra preses redakto�ru stilā. Zem atpogātās apkaklītes vijās melnas sprogas.

Kestons papurināja galvu.

-��� Vai zināt, ko vācu valodā nozīmē vārds Menschenkenner?

Noriss piemiedza acis.

-��� Cilvēku pazinējs? Kur� ļoti daudz zina par cilvēkiem?

-���� Ne glu�i tā. Menschenkenner ir persona, kurai ir ķēriens saprast cilvēkus, novērtēt viņus.

-��� Tātad viņ� spēj lasīt cilvēku domas.

-��� Glu�i kā grāmatu. Cilvēks, kuram ir kas slēpjams, ne�gribētu rādīties viņam acīs.

-��� Staigājo�s melu detektors. Es labprāt vēlētos vismaz da�ļēji apgūt �ādu spēju.

-���� Cilvēki, ar kuriem es runāju, �aubās, vai Tārkins pats zina, kā viņam tas izdodas. Ta�u pētījumi liecina, ka viņam piemīt īpa�s vērīgums pret "mikroskopiski" sīkām sejas vaib�stu pārvērtībām, kas mainās pat tik īsā laikā kā trīsdesmit milisekundes. Tik niecīgas pārmaiņas lielākā daļa cilvēku ne�spēj ievērot. Speciālisti tās dēvē par "informācijas noplūdi" un "simboliskām zīmēm". �ķiet, ka slēptās emocijas var izpausties ārkārtīgi da�ādos veidos. Cilvēka seja sniedz ļoti nozīmīgu informāciju, ko mēs glu�i vienkār�i ignorējam. Varbūt citādi mēs nespētu normāli dzīvot.

-��� Jūs mani samulsinājāt, Klej. Noriss uzlika kājas uz ap�bru�ātā kafijas galdiņa. Kestonam ienāca prātā, ka galdiņ� nebija apbru�āts, kad biroja sagādes nodaļa to bija atvedu�si. Norisa kabinetā viss izskatījās vairāk apbru�āts un apdilis, nekā būtu izskaidrojams vienīgi ar lietu vecumu.

-��� To es noskaidroju pavisam nesen. Tomēr liekas, ka da��i psihologi �o spēju pētīju�i. Izdara ierakstu videolentē, tad palēnina tās atskaņo�anu, aplūkojot kadrus citu pēc cita, un da�reiz izdodas sejā ieraudzīt izteiksmi, kas ir pretrunā ar teiktajiem vārdiem. Persona izskatās noskumusi un pēk��ņi tās sejā pavīd triumfējo�a izteiksme, ta�u tā nozūd tik zibenīgi, ka lielākoties nespējam to pamanīt. Tārkina spējās nav itin nekā mistiska. Viņ� tikai ievēro to, ko lielākā daļa cilvēku palai� garām neievērotu.

-��� Tātad viņ� saskata vairāk nekā citi. Ko tad viņ� redz?

-��� Tas ir interesants jautājums. Cilvēki, kuri pēta sejas, no�skaidroju�i, ka apspiestajās emocijās iesaistās noteiktas mus�kuļu kontrakciju kombinācijas. Cilvēks pasmaida, un viņa mutes kaktiņi tūlīt savelkas aug�up. Ja seja tiek savilkta smaidā apzināti, tad iesaistās arī zoda muskuļi. Ta�u, ja mu�tes kaktiņi savelkas aug�up nepatvaļīgi ja smaids ir nevil�tots, zoda muskulis nesaraujas. Vai arī smaidot liekuļoti, konkrēti pieres muskuļi nesavelkas tā, kā vajadzētu. Vēl var vērot uzacu un plakstiņu muskuļus, kas nepatvaļīgi liecina par dusmām vai pārsteigumu. Ja vien cilvēks nav īpa�i ap�guvis aktiermākslu ja viņ� patiesi neizjūt attiecīgās emo�cijas, tad, tās simulējot, iespējams pamanīt tikko jau�amu mīmikas muskuļu darbības nesaskaņu. Mēs to lielākoties ne�redzam. Mūsu skatienam tā ir pārāk grūti uztverama. Pa�stāv simtiem veidu, kādos iespējama sejas muskuļu mijdarbība mēs it kā skatāmies uz audumu ar neskaitāmiem krāstoņiem, bet esam akli pret krāsām un redzam tikai pe�lēko. Turpretī tādi cilvēki kā Tārkins redz visas krāsas.

-��� Tas viņu padara par grūti uzveicamu pretinieku. Nori�sa biezās uzacis lokveidā izliecās. Viņu nepriecēja uzzinātais.

-��� Bez �aubām, sacīja Kestons. Viņ� neko neminēja par aizdomām, ka pastāv noteikta saistība starp Tārkina netica�mo talantu un viņa hospitalizāciju. Hospitalizāciju, līdz ar ku�ru viņ� bija izdzēsts no eksistences sabiedrībā. Viņ� vēl ne�bija izpētījis, kāpēc tā. Ta�u diena bija tikai sākusies.

-��� Divdesmit gadus viņ� strādāja mums.

-��� Pareizi.

-��� Un tagad jāpieņem, ka strādā pret mums. Noriss pa�purināja galvu, it kā izdzēsdams iedomātu zīmējumu. Tas nav cilvēks, ko mēs vēlētos redzēt pretējā pusē.

-��� Lai kura puse tā būtu, Kestons drūmi noteica.

Monreālas drūmā pēcpusdiena uzreiz kļuva gai�āka, kad Lorela piezvanīja Embleram uz mobilo tālruni.

-��� Vai tev klājas labi? Emblers steidzīgi jautāja.

-���� Man klājas labi, Hal, patie�ām labi, viņa teica, Emblera dēļ cenzdamās runāt bezrūpīgā tonī. Viss ir labi. Tantei D�ilai klājas lieliski, tāpat kā man. Arī se�desmit burkas ar viņas persiku kompotu ir lieliskas lai gan tu jau to neesi jautājis, un īstenībā neviens kompotu neēd. Viņa uz brīdi aizsedza klausuli ar roku, pārmija da�us vārdus ar kādu un teica: Tante D�ila grib zināt, vai tev gar�o persiku kom�pots.

Emblers saspringa.

-��� Ko tu viņai teici par�

-���� Par tevi? Neko. Lorela ierunājās klusāk. Viņa do�mā, ka runāju ar draugu. Ar "kavalieri", kā teiktu viņa. Va�ri iedomāties?

-���� Vai dro�i vari teikt, ka neesi pamanījusi neko savādu. Itin neko.

-��� Neko, Lorela sacīja. Neko, viņa ierunājās pārāk ātri.

-��� Pastāsti par to "neko", Emblers teica.

-���� Nu ak, tas patie�ām nav nekas. Pirms neilga laiciņa zvanīja kāds vīrietis no benzīna kompānijas. Viņi precizējot patērētāju sarakstus, tā viņ� teica un uzdeva visādus muļķī�gus jautājumus par tīrajiem sīkumiem, tad sāka pra�ņāt, kā�das benzīna iekārtas mēs izmantojam, tāpēc es gāju pārbau�dīt un konstatēju, ka tante D�ila izmanto dabasgāzi, nevis benzīnu, bet, kad atgriezos pie tālruņa, viņ� jau bija nolicis klausuli. Noteikti kaut ko sajaucis.

-��� Kā sauc to kompāniju?

-��� Kā sauc? Viņa uz brīdi apklusa. Viņ� neteica.

Embleru apņēma ledaina aukstuma sajūta. Viņam bija

pazīstama �āda pieeja �ķietami nevainīga pārskatī�anās, patīkams profesionāls zvans jādomā, viens no daudzajiem viņu zvaniem un balss ieraksta analizētājs otrā līnijas galā.

Tā bija zondē�ana.

Emblers laiciņu klusēja, kamēr saņēmās, lai runātu mie�rīgi.

-��� Lorela, viņ� sacīja. Kad tas bija?

-��� Varbūt� pirms minūtēm divdesmit? Viņas balsī ieska�nējās satraukums.

Divpadsmit kārtas lakas. Divpadsmit kārtas baismu.

-���� Klausies ļoti uzmanīgi. Tev jābrauc projām tūlīt.

-���� Bet�

-��� Tev jābrauc projām tūlīt pat. Emblers sniedza Lorelai precīzus norādījumus. Viņai bija jāaizved ma�īna uz remont�darbnīcu, jāuzdod noregulēt stūres savirzi un jābrauc pro�jām ar jebkuru ma�īnu, ko viņi piedāvā iznomāt. Tas bija lēts un ērts paņēmiens, kā dabūt ma�īnu, ko nevar tik viegli iz�sekot.

Tad Lorelai vajadzēja braukt uz jebkuru vietu, kur vi�ņai nebija nekādu sakaru.

Viņa klausījās, atkārtojot katru sīkumu. Emblers nojauta, ka Lorela iegaumē visu un nomierinās, draudu izjūtu mazi�not ar secīgajiem pasākumiem, kas viņai jāveic.

-���� Es tā darī�u, viņa teica, dziļi ieelpojot. Tikai man jāsatiek tevi.

-��� Tas nebūs iespējams, Emblers sacīja tik saudzīgi, cik vien varēdams.

-���� Citādi es to nevaru izdarīt, Lorela teica tas bija ne�vis lūgums, bet fakta konstatējums. Es� viņa sastomī�jās. Es glu�i vienkār�i nevaru.

-��� Es rīt braucu projām no valsts, viņ� paskaidroja.

-��� Tad man tevi jāsatiek �ovakar.

-���� Lorela, tā nav prātīga doma.

-��� Man tevi �ovakar jāsatiek, viņa drūmā apņēmībā at�kārtoja.

Vēlu vakarā Emblers motelī netālu no Kenedija lidostas stāvēja viesnīcas divpadsmitā stāva numurā viņ� bija pie�prasījis numuru vienā no aug�ējiem stāviem ar skatu uz zie�meļiem un caur lietus aizkaru pētīja ma�īnas, kas brauca pa simt �etrdesmito ielu Jamaikā, Kvīnsā. Jau aptuveni stun�du lietus gāza kā ar spaiņiem, appludinot notekas un pārvēr��ot ielas par eļļaini spīdīgām straumēm. Lai gan gaiss nebija tik salts kā Monreālā, tomēr auksts diezgan, lai uzdzītu dre�buļus, un likās vēl aukstāks mitruma dēļ. Lorela bija teikusi, ka brauks �urp, un �is nu nemaz nebija brauk�anai piemērots laiks. Ta�u Embleru pacilāja izredzes satikt viņu. Patiess auk�stums tās bija �aubas, vai jelkad vairs būs iespējams sasil�dīties. Tie�i pa�reiz Emblers izjuta, ka siltumu viņam var sniegt vienīgi Lorela.

Vienpadsmitos vakarā viņ� binoklī ieraudzīja, ka pie vies�nīcas caur lietus �altīm piebrauc nomāts sedans Ford Taurus. Emblers zināja, ka tā ir Lorela, vēl pirms tam, kad caur vēj�stiklu pamanīja viņas sajauktos kastaņbrūnos matus. Viņa rī�kojās tā, kā bija mācījis Emblers minūti stāvēja viesnīcas priek�ā, tad atkal iekļāvās transporta plūsmā, brauca līdz nā�kamajai ieejai un apgriezās pretējā virzienā. Emblers no div�padsmitā stāva varēja novērot ma�īnas viņai apkārt. Ja Lorelai kāds sekotu, viņ� to pamanītu.

Pēc desmit minūtēm viņa bija atgriezusies pie viesnīcas betonētās piebrauktuves. Kad Emblers Lorelai piezvanīja uz mobilo tālruni, apstiprinot, ka nav pamanījis kādu sekojam, viņa izkāpa no ma�īnas, turot rokās plastikātā ietītu saini tik uzmanīgi, it kā tur būtu kaut kas ļoti vērtīgs. Jau pēc da��ām minūtēm viņa klauvēja pie numura durvīm. Tikko aiz�vērusi durvis, Lorela nometa zilo neilona jaku uz grīdas tā bija tik ļoti samirkusi, cik var samirkt tikai �ķietami ūdens�necaurlaidīgs apģērbs un nolika turpat uz paklāja saini. Neteikusi ne vārda, Lorela paspēra soli Embleram tuvāk, apskāva viņu, un abi stāvēja, jūtot viens otra sirdspukstus. Emblers bija pieķēries Lorelai tik cie�i kā slīcējs glābējam. Viņi ilgi stāvēja, gandrīz nekustēdamies, un turējās kopā. Tad Lorela noskūpstīja Embleru uz lūpām.

Emblers pēc mirkļa atrāvās atpakaļ.

-���� Lorela� viss notiku�ais� tu nedrīksti. Tev jābūt pie�sardzīgai. Tas nav� tas, ko tu vēlies.

Viņa pēto�i skatījās uz Embleru un klusēja.

-������ Lorela, viņ� dobji ieteicās. Neesmu dro�s, vai mums�

Emblers zināja, ka psihiska trauma var izraisīt atkarību, izkropļot uztveri, pārvērst emocijas. Viņa Emblerā joprojām saskatīja vīrieti, kas viņu bija izglābis, un nespēja pieņemt faktu, ka tie�i viņ� iegrūdis Lorelu briesmās. Viņ� turklāt zi�nāja, ka Lorela izmisīgi vēlas, lai viņu mierina, pat iegūst. Emblers nespēja atstumt Lorelu, nesāpinot viņu, un patiesī�bā nemaz negribēja viņu atraidīt.

Embleram pāri gāzās vainas izjūta reizē ar smeldzo�u iekāri, un drīz vien viņi kaili iekrita gultā, abi drud�aini skāva viens otru, drebēja un tvīka, tiekdamies pēc siltuma, ko izmisīgi vēlējās gūt abi. Kad viņi beidzot atlaida viens otru vaļā apguru�i, aizelsu�ies un nosvīdu�i abi savija kopā pirkstus, it kā nespētu paciest no�ķirtību. Ne tagad. Vēl ne.

Pēc vairākām minūtēm Lorela pagriezās pret Embleru.

-���� Es pa ceļam apstājos, viņa �ukstēja. Izkāpusi no gul�tas, viņa paņēma saini, ko bija atnesusi. Emblers vēroja vi�ņas kailā auguma siluetu pret aizvilktajiem aizkariem. Aug�stā debess, cik viņa skaista.

Izņēmusi kaut ko no plastikāta maisa, Lorela to pasnie�dza viņam. Liela, smaga grāmata.

-���� Kas tas ir? Emblers jautāja.

Lorela centās nesmaidīt.

-���� Paskaties!

Viņ� ieslēdza lampu pie gultas. Tā bija gadagrāmata au�dekla iesējumā, uz dzeltenbrūnā vāka bija iespiests Godāra koled�as logo*. Sējums bija ietīts apbru�ātā plastikātā. Embleram iepletās acis.

-���� Oriģināls, Lorela sacīja. Neskarts, bez labojumiem un izmaiņām. Viņa pasniedza sējumu Embleram. Te ir tava pagātne. Tam viņi nevarēja tikt klāt.

Tātad viņa bija iegriezusies Godāra koled�ā.

-���� Lorela, Emblers �ukstēja. Viņ� juta uzplūstam pateicī�bu un arī citas, vēl spēcīgākas jūtas. Tu to darīji manis dēļ.

Viņa cie�i pavērās Emblerā. Lorelas skatiens pauda sāpes un arī, likās, mīlestību.

-��� Es to darīju mūsu dēļ.

Emblers paņēma gadagrāmatu. Tās iesējums bija stiprs un pamatīgs, paredzēts glabā�anai gadu desmitus ilgi. Lorelas ticību viņam skaidri rādīja tas, ka viņa pat nebija mēģinājusi ieskatīties gadagrāmatā viena pati.

Viņ� juta, ka mute kļūst sausa. Lorela bija atradusi vei�du, kā tikt cauri melu biezoknim un atmaskot viltīgo �arā�di. Lorela Holenda. Mana Ariadne.

-��� Dievs augstais, Emblers teica apbrīnas pilnā balsī.

-��� Tu man pateici, kurā skolā mācījies, pateici, kurā kursā biji, tāpēc es sāku domāt. Iedomājos, ka viņi, izdzē�ot tavu pagātni, darīju�i diezgan, lai atvairītu gadījuma rakstura iz�meklētāju. Ta�u vairāk neko viņi nevarēja izdarīt.

Miglainā tre�ā persona viņi. Vārdisks plakāts virs nezi�ņas bezdibeņa. Emblers uzmudino�i pamāja.

-��� Ir ta�u pārāk daudz visādu sīkumu, vai ne? Es par to do�māju. Tas ir aptuveni tāpat, kā steidzīgi iztīrīt dzīvokli ar putekļsūcēju, jo drīz jāierodas viesiem. Varbūt dzīvoklis iz�skatās patie�ām tīrs. Tomēr vienmēr kaut kas paliek pu�tekļi zem paklāja, kartona kārba zem dīvāna. Tikai jāpamek�lē. Varbūt viņi varēja izdzēst ierakstus datorā koled�as rektorātā. Ta�u es aizgāju uz koled�as beidzēju biroju un no�pirku gadagrāmatas eksemplāru. Istu, taustāmu mantu. Sa�maksāju se�desmit dolārus.

-���� Dievs augstais, Emblers atkārtoja, juzdams kaklā iesprie�amies kamolu. Ar nagu viņ� atplēsa gadu gaitā sacie�tēju�o plastikātu un apsēdās, atbalstījis galvu pret gultas galvgali. Gadagrāmata oda pēc tintes un iesējuma. Viņ� pār�lapoja to un smaidīja, ieraugot seno palaidnību fotogrāfijas: kaunpilno nerātnību ar ķirbi; govi, ko viņi bija ievedu�i bib�liotēkā un kura, vēcinot asti, apgāza grāmatu katalogus. Viņ� jutās pārsteigts, ieraugot, cik tievi izskatās pui�i. Dro�i vien arī viņ� toreiz bija tikpat tievs.

-���� Tas atsauc atmiņā ļoti daudz ko, vai ne? Lorela bija ieritinājusies gultā viņam blakus.

Emblers lēni �ķīra lapas un juta, ka sirds sāk dauzīties. Grāmatas svars un apjoms savādā kārtā likās mierino�s. Viņ� iedomājās savu fotogrāfiju divdesmit viena gada vecumā cik atklāta tajā izskatījās viņa seja! un Mārgaretas Medas* citātu, kas tolaik uz viņu bija atstājis dziļu iespaidu un ko viņ� bija parakstījis zem fotogrāfijas. Emblers arvien vēl to atcerējās: Nekad ne�aubies, ka nedaudzi cilvēki, kuri do�mā par pārējiem un uzņemas atbildību, spēj mainīt pasauli. Tas ir vienīgais, kas kaut ko nozīmē.

Emblers at�ķīra lappusi, kur sākās skolasbiedru fotogrāfi�jas alfabētiskā kārtībā, un pie burta E ar pirkstu vilka pāri mazu, melnbaltu fotogrāfiju rindai. ELENS, ELGRENS, ENDERSONS, EZERIJA. Smaids nozuda no viņa lūpām.

Fotogrāfijas lappusē bija izvietotas piecās rindās, katrā rindā �etras. Nebija �aubu, kur vajadzētu atrasties HARISONA EMBLERA fotogrāfijai.

Neka. Pat ne tuk�as vietas, kur atrastos piezīme FOTO�GRĀFIJA NAV PIEEJAMA. Tur, kur vajadzētu būt viņa foto�grāfijai, atradās kāda cita studenta seja, ko viņ� atcerējās kā pa miglu.

Embleram sāka reibt galva un sametās �ķērma dū�a.

-��� Kas noticis? Lorela jautāja. Paskatījusies, kur Emblers tur pirkstu, arī viņa likās satriekta.

-��� Esmu paņēmusi neīsto gadagrāmatu, viņa teica. Tas nav īstais gads, vai ne? Tik muļķīgi.

-��� Nē, Emblers aizsmacis izgrūda. Gads ir īstais ne�īsts esmu es. Viņ� smagi nopūtās, aizvēra acis, atkal atvēra tās, vēlēdamies ieraudzīt to, ko neredzēja pirms tam. To, kā tur nebija.

Tas nevar būt.

Emblers steig�us uz�ķīra lappusi ar studentu sarakstu. ELENS. ELGRENS. ENDERSONS.

Vārda EMBLERS tur NEBIJA.

Viņ� �ķirstīja grāmatu, līdz atrada grupas fotogrāfiju tā bija Godāra koled�as airētāju komanda. Emblers atcerējās formas tērpus, atcerējās laivu mazliet iedauzīto Donoratico astotnieka laivu, kas bija redzama fonā. Tomēr komandā vi�ņa seja nebija redzama. Jauni pui�i Godāra koled�as dzelte�najos T kreklos un �ortos. Tur bija visi viņa komandas bied�ri ar pa�pārliecinātām sejām, stalti izslēju�i plecus un krūtis. Viņ� saskaitīja divdesmit trīs pēdējā kursa studenti. Visas pazīstamās sejas. Hala Emblera tur nebija.

Viņ� automātiski turpināja pārlapot grāmatu, atrazdams vēl citas grupu fotogrāfijas komandas, pasākumus, kur va�jadzētu būt arī viņam. Tomēr viņa sejas nebija nekur.

Emblers atcerējās Ozīrisa vārdus. Tas ir "Okama bārdas na��a" likums: kur� izskaidrojums ir vienkār�ākais? Vieglāk ir mainīt to, kas jums galvā, nekā pārvērst visu pasauli.

Harisons Emblers bija� māns. Spīdo�s pārveidojums. Dzī�ve, kas savākta kopā no teksta izlaidumiem, savārstīta ne�skaitāmiem reālās pasaules fragmentiem un ievadīta kādas citas personas psihē. Bagātīga informācijas plūsma. Mākslīga dzīve, kas aizvieto autentisko. Spilgtu epizo�u straume, pieva�dot tās juceklīgā, pastāvīgi mainīgā secībā. Uzraksti no tāfeles nodzēsti, tad pārrakstīti par jaunu.

Emblers, �ausmu un apjukuma pārņemts, aptvēra ar ro�kām galvu; viņ� juta, ka viņam atņemts kaut kas tāds, ko nekad nevarēs atgūt viņa identitāte.

Pacēlis skatienu, viņ� ieraudzīja, ka uz viņu raugās LoreIa. Viņas seja bija pārplūdusi ar asarām.

-���� Nepadodies viņiem, Lorela klusi teica.

-��� Lorela, Emblers ierunājās.

-��� Tu nedrīksti tā izturēties pret sevi, viņa stingrā balsī sacīja.

Embleram likās, ka viņ� saraujas un sairst kā debess ķer�menis, kas sabrūk no iek�ienes.

Lorela apskāva viņu un klusi ieteicās:

-���� Kā teikts tajā dzejolī? "Es esmu nekas! Kas esi tu? Vai arī tu esi nekas?" Mēs varam būt "nekas" abi kopā.

-���� Lorela, Emblers sacīja, es nedrīkstu tev to nodarīt.

-���� Tu nedrīksti to nodarīt sev, viņa atbildēja. Jo tad viņi būs uzvarēju�i. Apņēmusi Embleru ap pleciem, Lorela turēja viņu tik cie�i, it kā gribēdama vest atpakaļ no kaut kādas tālienes, kur viņ� aizmaldījies. Nezinu, kā pateikt �ķiet, to sauc par instinktu, vai ne? Da�reiz mēs zinām, kas ir patiesi, lai gan nevaram to pierādīt. Paklausies, ko es zi�nu. Raugos uz tevi un vairs nejūtos viena tu nemaz nezini, cik reti man rodas �āda tuvības izjūta. Kopā ar tevi es jūtos dro�ībā. Zinu, ka tu esi labs cilvēks. Tici, es to zinu, jo pārāk labi esmu pazinusi citādu cilvēku. Mans biju�ais vīrs pārvērta manu dzīvi par �11i man vajadzēja panākt, lai izdod viņa aizturē�anas pavēli, ta�u tā neko nelīdzēja. Tie vīrie�i vakar�vakarā es redzēju, kā viņi skatās uz mani� kā uz priek��metu. Viņiem bija vienalga, vai mirstu, vai dzīvoju. Kad vi�ņi mani bija sasēju�i, viens ieteicās, ka vajadzētu "nomēģināt, kā gar�o". Otrs sacīja, ka "palīdzē�ot". Viņi vienojās, ka to neviens neuzzinā�ot. Tas būtu pats pirmais, kas ar mani no�tiktu. Tikai viņi nebija rēķināju�ies ar tevi.

-��� Ta�u, ja nebijis manis�

-��� Izbeidzi Ja tu tā saki, tas nozīmē, ka viņi nav vainojami. Ta�u viņi ir vainīgi, un viņiem par to vajadzēs maksāt. Ie�klausies, ko saka tavs instinkts, un tu uzzināsi, kas ir īsts.

-���� Kas ir īsts, Emblers atkārtoja. Viņam �ķita, ka tie ir tuk�i vārdi.

-��� Tu esi īsts, Lorela sacīja. Sāksim ar to. Viņa pievil�ka Embleru cie�āk klāt. Es ticu. Arī tev jātic. Dari to ma�nis dēļ.

Lorelas auguma siltums apņēma viņu kā siltas bruņas. Vi�ņa bija stipra ak dievs, cik stipra! Arī viņam vajadzēja atgūt spēku.

Labu laiku abi klusēja.

-���� Man jālido uz Parīzi, Emblers beidzot ieteicās.

-���� Bēgsi vai dzīsi pēdas? Tas bija gan jautājums, gan iz�aicinājums.

-��� Vēl dro�i nezinu. Varbūt mēģinā�u kaut ko uzrakt. Man jāvirzās pa labirintu, lai kurp tas vestu.

-��� Esmu ar mieru.

-���� Lorela, mums ta�u jābūt gataviem galu galā varbūt izrādīsies, ka es nemaz neesmu tas, par ko sevi turu; ka es�mu cilvēks, kas sve�s kā tev, tā man.

-��� Tu mani biedē, Lorela klusi sacīja.

-���� Varbūt tev vajadzētu baidīties, Emblers teica. Viņ� maigi saņēma Lorelas rokas. Varbūt jābaidās mums abiem.

Miegs kavējās vēl ilgi, un kad tas beidzot atnāca, atnesa līdzi nelūgtas ainas no pagātnes, kuru Emblers arvien vēl uzskatīja par savējo.

Mātes seja. Grims klāj zilumus, balsī skan sāpes un ap�mulsums.

-���� Vai tētis tev tā teica? Vai teica, ka iet projām?

-��� Viņ� neteica neko.

-��� Varu apzvērēt, ka tevī ieperinājies nelabais. Kāpēc tu tā sacīji?

Viņa neizteiktā atbilde vai tad tas nav acīm redzams? Vai tad

arī tu to neredzi?

Mātes sāpju pilnā un apmulsusi seja pārvērtās par Pola Fentona seju viņa skatiens pauda apbrīnu, ari aprēķinu.

Burvju mākslinieks. Brīnumdaris. Pff nozūd burvju māksli�nieks ar visu cepuri un nūjiņu. Kā jums tas izdodas?

Patie�ām kā?

Atkal seja vispirms tikai acis, kuras raugās ar sapratni un rāmu mieru. Vei �an Lenga acis.

Atcerieties seno nostāstu par kādu vīru: �is vīrs ciematā atvēra veikalu, kurā pārdeva gan �ķēpu, kas it kā spējot izurbties cauri itin visam, gan vairogu, kuram, kā viņ� apgalvoja, cauri nespēj izurb�ties itin nekas.

Emblers bija atgriezies �anhua viņ� bija atmests atpa�kaļ pagātnē, savas psihes visdziļākajos nostūros. Viņu sagrā�ba un nesa līdzi atmiņas, kas bija izgaisu�as no apziņas �ķi�ta, ka no pazemes avota izlauzies geizers. Emblers nezināja, kāpēc nav to varējis atcerēties iepriek�, un nezināja, kāpēc atcerējies tagad. Atmiņas dedzināja, un sāpes modināja vēl agrākas, sāpīgas atmiņas�

Emblers bija redzējis asinspirti, skatījies acīs mirsto�ajam vīrietim, nespēdams izjust ne drusciņu no �ā vīra garīgā mie�ra. Viņu bija pārņēmis niknums, tāds niknums, kādu viņ� vēl nekad nebija izjutis. Embleram bija skaidrs, ka ar viņu un viņa biedriem manipulē. Dosjē melu audums, simtiem smal�ku pavedienu, kas, saausti kopā, kļuvu�i stipri.

Tu sāki saskatīt to, ko tev nebūtu vajadzējis saskatīt.

Dienas beigās Taivanas valdība paziņoja, ka aizturējusi kreisās radikālās grupas locekļus, un apgalvoja, ka tie ir at�bildīgi par slepkavību; grupa atradās oficiālajā teroristisko organizāciju sarakstā. Tārkins zināja �o grupu desmit vai divpadsmit kādreizējo studentu, kas neko citu nedarīja, kā izplatīja piecdesmito gadu maoistu pamfletu fotokopijas un pie vājas zaļās tējas tasēm sprieda par miglainiem doktrīnas jautājumiem.

�etru turpmāko dienu laikā, kad pārējie viņa grupas biedri izklīda, lai saņemtu nākamos uzdevumus un dotos katrs uz savu pusi, Tārkins, apvaldīdams niknumu, mēģināja noskaidrot patiesību. Rēbusa fragmentus atrast nebija grūti. Viņ� steidzās apmeklēt salas administratīvos centrus, tikpat kā nevērodams Taivanas pagodas, tempļus ar smalki apglez�notiem, kokgriezumiem rotātiem jumtiem, debesskrāpjus, kas slējās cie�ā blīvā, tirgus laukumus un veikalus. Visvairāk salā bija cilvēku viņi brauca ar nelieliem motocikliem, ma�ī�nās un autobusos, un tie, kuri ko�ļāja beteļriekstus, asiņainā izskata atliekas spļāva tie�i uz ietves. Viņ� tikās ar Taivanas armijas izlūkdienesta "dū�iem", kuri gandrīz necentās slēpt apmierinājumu par Lenga nogalinā�anu. Viņ� gāja pie cilvē�kiem, kas izdarīja pakalpojumus korumpētiem politiķiem, augstākās sabiedrības locekļiem un biznesmeņiem, kuru ro�kās atradās īstie varas gro�i; viņ� ieguva no tiem informāci�ju reizēm ar tēlotu līdzjūtību, reizēm ar iebiedē�anu un tādu cietsirdību, kādu viņ� sevī nebija varējis iedomāties. Emblers pārāk labi pazina �ādus tipus. Pat tad, ja viņi rūpī�gi izvēlējās vārdus, viņu sejās skaidri bija lasāmi slepenie nodomi. Jā, viņ� �ādus cilvēkus pazina.

Tagad tiem vajadzēja mācīties pazīt viņu.

Tre�ajā dienā viņ� ar ātrgaitas metro aizbrauca uz Peitoju. Tā atradās desmit jūdzes uz ziemeļiem no Taibejas cen�tra; tur kādreiz bija karsto avotu kūrorts. Vēlāk tā kļuva par nopluku�u "sarkano lukturu" rajonu. Tagad tā bija kaut kas līdzīgs gan kūrortam, gan izpriecu vietai. Pagājis gar tējas namiņu un lētu viesnīcu, Emblers atrada karsto avotu "mu�zeju", tādu kā pirti augstāko aprindu cilvēkiem. Ceturtajā stāvā viņ� ieraudzīja tuklo, jauno vīrieti, kuru meklēja tas bija kāda ietekmīga ģenerāļa māsasdēls. Ģenerālis bija iesais�tīts narkotiku tirdzniecībā, palīdzot organizēt heroīna pār�vadājumus no Birmas uz Taizemi, tad uz Taivanu, tālāk uz Tokiju, Honolulu un Losand�elosu. Pirms gada tuklais jau�neklis bija nolēmis kandidēt uz parlamenta locekļa vietu, un, lai gan �is pleibojs konjaka �ķirnes pārzināja labāk par viņa paredzamo vēlētāju politiskajām problēmām, likās, ka �im Ķīnas nacionālistu partijas atbalstītajam kandidātam vieta ir nodro�ināta. Tad ģenerāļa māsasdēls uzzināja, ka Lengs ri�sina sarunas ar citu kandidātu. Viņam �ī ziņa nepatika ja Lengs atbalstītu sāncensi, māsasdēla politiskā karjera būtu apdraudēta. Turklāt, ja Lenga pretkorupcijas kampaņa gūtu panākumus valsts mērogā vai pat iedvesmotu kādu citu valdību veikt tādus pa�us pasākumus -, tas varētu iznīcināt viņa tēvoci.

Jaunais vīrietis gulēja karstajā ūdenī, kas sniedzās viņam līdz krū�u galiņiem, un ar apreibu�u sejas izteiksmi skatījās KTV karaoke televīziju. Kad Tārkins piegāja viņam klāt un no Hytrel maksts izvilka se�as collas garo titāna kaujas nazi ar robotu asmeni, viņ� kļuva manāmi mo�āks. Tārkinam vajadzēja izdarīt da�us griezienus viņa galvas ādā, un, kad asinis sāka plūst vīrietim pa seju, izrādījās, ka viņ� spēj sniegt atbildes. Tārkins zināja ja vīrietis zaudē spēju redzēt, jo acīs plūst pa�a asinis, viņu sagrābj sevi�ķi liela �ausmu iz�jūta.

Patiesība bija tie�i tāda, kā Tārkins domāja. "Izlūko�anas" datus Lenga dosjē bija safabricēju�i viņa politiskie pretinie�ki, viltīgi sāpinot kopā pietiekami precīzas detaļas no citu, nelietīgu personu dosjē, lai radītu virspusēju ticamību. Ta�u tas noslēpumu padarīja vēl lielāku. Kā �ī rupjā dezinformā�cija bija nokļuvusi Konsulāro operāciju sistēmā? Kā Politis�kās stabilizācijas nodaļa bija iesaistīta �ā melu savārstījuma vērtē�anā?

Profesionāļiem bija ļoti labi pazīstamas �īs lamatas, ku�rās varēja iekļūt izlūko�anas dienests, jo kādas personas ie�naidnieki alla� steidzās ziņot jebko, kas tai nestu nelaimi. Trūkstot apstiprinājumam no kāda objektīva ziņu avota, ne�viens �āds apgalvojums nevarēja pretendēt uz patiesību. Bū�tībā varēja jau iepriek� paredzēt, ka tās aprindas, kurām ra�dīja draudus politiskās dzīves reformators, centīsies viņu nomelnot, izplatīdamas apmelojumus. Ta�u negaidīta un neizskaidrojama bija "Stab" nodaļas analītiskā neveiksme.

Embleru pārņēma spēcīgas, bīstamas emocijas. Bīstamas� citiem, un viņ� neskaidri nojauta, ka tās ir bīstamas ari pa��am.

Kad Emblers pamodās, viņ� jutās vēl vairāk noguris nekā pirms gulē�anas, un �ai sajūtai nebija nekāda sakara ar reak�tīvo lidma�īnu pieslāpēto rēkoņu, kas nāca no tuvējās lidos�tas. Viņ� juta, ka ir ļoti tuvu atklāsmei par kādu noslēpumu, kas nozīmēja kaut ko ārkārtīgi ļaunu; likās, �ī atklāsme īsu bridi kavējusies viņa prātā, tad izgaisusi tik ātri kā rīta mig�la. Emblera acis bija apsarku�as, galva tik sāpīgi pulsēja, it kā viņam būtu paģiras, lai gan dzēris viņ� nebija neko.

Lorela jau bija piecēlusies un apģērbusies. Viņa bija uz�vilkusi haki auduma bikses un bālzilu blūzi ar sīkām ielo�cēm. Emblers palūkojās pulkstenī uz naktsgaldiņa, pārlieci�nādamies, ka nav aizgulējies.

-��� Tev vēl ir daudz laika reisu mēs nenokavēsim, viņa teica, kad Emblers beidzot grīļodamies devās uz vannasistabu.

-��� Mēs?

-���� Es lido�u tev līdzi.

-���� To es nedrīkstu pieļaut, viņ� teica. Nezinu, kādas briesmas mani gaida, un nedrīkstu tevi pakļaut�

-���� Domāju gan, ka gaida briesmas, Lorela viņu pārtrau�ca. Tie�i tādēļ man esi vajadzīgs tu, tādēļ esmu vajadzīga tev. Es varu palīdzēt. Varu piesegt tevi no aizmugures. Būt tev otrs acu pāris.

-��� Lorela, tas ir pilnīgi nepieļaujami.

-���� Saprotu, ka neesmu profesionāle. Ta�u tie�i tāpēc viņi mani nemeklēs. Turklāt� tu pa�reiz baidies nevis no viņiem, bet pats no sevis. Un varbūt tādēļ es varu visu padarīt vieg�lāku, nevis grūtāku.

-��� Kā es varē�u dzīvot, ja ar tevi notiks kaut kas ļauns?

-��� Kā tu jutīsies, ja ar mani kaut kas notiks �eit, bet tevis nebūs blakus?

Emblers asi paskatījās uz Lorelu.

-��� Es tevi iegrūdu briesmās, viņ� atkārtoja mēmās �aus�mās. Emblers neizteica jautājumu, kas nedeva viņam mieru

kad tas reiz beigsies?

Lorela mierīgi, bet ļoti noteikti ierunājās:

-��� Neatstāj mani, ja?

Emblers saņēma viņas seju plaukstās. Viņas priek�likums �ķita vājprātīgs. Ta�u iespējams, ka tas varētu Embleru glābt no cita veida vājprāta. Un viņai bija taisnība būdams citā kontinentā, viņ� nespētu pasargāt Lorelu no tiem, kuri ap�draudēja viņu �eit.

-��� Ja ar tevi kaut kas notiks� viņ� iesāka. Embleram ne�vajadzēja teikumu pabeigt.

Lorela raudzījās mierīgi un dro�i.

-��� Zobu suku es nopirk�u lidostā, viņa teica.

Parīze. Kad vilciens iebrauca Gare du Nord stacijā, Emblers izjuta vienlaikus pulsējo�u, trauksmainu modrību un nostal�ģijas uzplūdu. �īs vietas aromāts ikvienu pilsētu viņ� atce�rējās pēc tai raksturīgās, īpa�ās smar�as spēji atsauca at�miņā deviņus mēne�us, ko viņ� jaunībā �eit bija pavadījis, deviņus mēne�us, kuru laikā viņ�, �ķita, bija nobriedis āt�rāk nekā iepriek�ējo piecu gadu laikā. Viņ� atstāja ceļasomu bagā�as glabātavā un caur dzelzceļa stacijas varenajiem por�tāliem izgāja "gaismas pilsētā".

Piesardzības dēļ viņ� un Lorela bija ceļoju�i katrs at�sevi�ķi. Emblers lidoja uz Briseli, izmantojot Fentona sa�gādātos identitātes dokumentus ar Roberta Malvenija vār�du un Parīzē ieradās ar Thalys vilcienu, kas kursēja katru stundu. Lorela ceļoja ar pasi, ko Emblers bija ātrumā no�pircis Bronksā un pārveidojis vārds Lurdesa Eskivela nebija ideāli atbilsto�s amerikānietei ar dzintarkrāsas acīm, bet viņ� zināja, ka lidostas kņadā to neviens neievēros. Tagad viņ� ielūkojās pulkstenī un devās cauri pūlim pie sta�cijas. Lorela sēdēja uzgaidāmajā zālē tie�i tā, kā viņi bija norunāju�i, un, kad viņa ieraudzīja Embleru, viņai uzreiz iemirdzējās acis.

Viņam sirds iepukstējās straujāk. Lorela acīmredzami bi�ja nogurusi pēc ceļojuma, tomēr vēl skaistāka nekā jelkad.

Abi kopā izgāja uz Napoleona Tre�ā laukuma, un Emblers vēroja, kā Lorela apbrīno di�eno stacijas fasādi ar ko�lonnām korintie�u stilā.

-���� Tās deviņas statujas simbolizē Ziemejfrancijas lielākās pilsētas, Emblers pavēstīja glu�i kā tūristu gids. Stacija �eit tika uzbūvēta, lai pavērtu vārtus uz ziemeļiem uz Fran�cijas ziemeļu daļu, Beļģiju, Holandi, pat Skandināviju.

-��� Apbrīnojami, Lorela izdvesa. �ādus vārdus cilvēki te izrunāja bie�i. Ta�u no viņas lūpām tas neizskanēja no�deldēti vai pavir�i Lorela runāja no sirds. Emblers, skatot pazīstamās vietas it kā ar viņas acīm, tās redzēja atkal kā no jauna.

Simboliskos vārtus varēja salīdzināt ar cilvēces vēsturi. Al�la� bija tādi, kas tiecās vārtus atvērt, un vienmēr atradās arī tādi, kas centās tos cie�i aizvērt. Emblers savā laikā bija rī�kojies abējādi.

Pēc stundas viņ� atstāja Lorelu savā iemīļotajā kafejnīcā Deux Magot pie lielas krūzes ar kapu�ino kafiju un skatu uz Parīzes vecāko baznīcu. Emblers paskaidroja, ka viņam kaut kas jānokārto un ka viņ� drīz atgriezīsies.

Emblers noteiktā solī devās uz rietumiem, uz septīto pil�sētas apgabalu. Viņ� apgāja vairākus lokus, �ad tad palūko�damies veikalu logos, lai pārbaudītu, vai kāds neseko, un nopētīja pretimnāko�o sejas. Nekas neliecināja, ka viņu no�vēro. Varēja cerēt, ka līdz brīdim, kad viņ� sazināsies ar Fentona cilvēkiem Parīzē, neviens nezinās, ka viņi ir �eit. Bei�dzot Emblers piegāja pie elegantas deviņpadsmitā gadsimta ēkas Sandominika ielā un piezvanīja.

Uz taisnstūrainas misiņa plāksnītes pie durvīm bija iegra�vēts Stratēģisko dienestu grupas logo. Viņ� pamanīja plāk�snītē pazibam savāda vīrie�a atspulgu un satraucās, bet jau pēc brī�a saprata, ka tas bijis viņa pa�a atspoguļojums.

Emblers izslējās un vēlreiz paskatījās uz durvīm. Durvju aplodā bija iestiprināts stikla taisnstūris, kas izskatījās pēc blāva tum�a televizora ekrāna. Emblers zināja, ka tā ir daļa no jaunās paaudzes audiovizuālās ieejas sistēmas; silikātu plaknē bija iekļauti simti mikroskopisku fotoobjektīvu, kas uztvēra sīkus gaismas elementus gandrīz no simt astoņdes�mit grādu radiālas apkārtnes. To varēja salīdzināt ar kukaiņa aci. Gaismas signālus, kas nāca no vairākiem simtiem atse�vi�ķu vizuālu receptoru, dators integrēja vienā kustīgā attē�lā, ko bija iespējams grozīt un aplūkot no da�ādiem leņķiem.

-���� Est-ce que vous avez un rendez-vous?* no skaļruņa at�skanēja vīrie�a balss.

-��� Mani sauc Roberts Malvenijs, Emblers atbildēja. Gan�drīz vai patīkamāk bija saukties vārdā, kas noteikti bija ne�īsts, nekā saukt sevi vārdā, uz kura īstumu viņ� varēja tikai cerēt.

Pēc brī�a, kad dators acīmredzot bija salīdzinājis iegūto attēlu ar ciparu attēlu, ko �urp bija atsūtījis Fentons, durvis dūcot atvērās, un Emblers nonāca vestibilā tas izskatījās tikpat ikdieni�ķs kā kurā katrā iestādē. Acu līmenī atradās liels plastmasas displejs, ko greznoja tāds pats Stratēģisko dienestu grupas logo kā uz misiņa plāksnītes, tikai lielāks. Ieradās kāds darbinieks ar papliku galvvidu, un Emblers uz�rakstīja visu, kas viņam nepiecie�ams aprīkojumu un do�kumentus, arī ar izsnieg�anas datumu pirms viena gada, ar attiecīgajiem zīmogiem un ierakstītu Mērijas Malvenijas vār�du. Lappuse, kur jāatrodas fotogrāfijai, tiks atstāta tuk�a, bez termoplastiskās dro�ības plēvītes. Emblers sagādās fo�togrāfiju pats un ielaminēs vajadzīgajā vietā. Pēc pusstundas viņam pasniedza "diplomāta" tipa portfeli. Emblers necen�tās pārbaudīt tā saturu. Par Fentona cilvēku lietpratību viņ� ne�aubījās. Kamēr gatavoja Emblera "pasūtījumu", viņ� pē�tīja Benuā De�enē d�sjē, kas bija papildināts ar jauniem fak�tiem. Ejot atpakaļ .uz Deux Magot, viņ� domās atkārtoja tā saturu. v

Trīs augstas iz�ķirtspējas fotogrāfijās De�enē bija redzams kā sirms vīrietis ar asiem sejas vaibstiem sestajā gadu des�mitā. Mati bija gari un mirdzo�i, un vienā attēlā viņ� bija uz�licis pensneju, tāpēc izskatījās nedaudz pretenciozs. Da�ās teksta lappusēs bija apkopoti viņa dzīves dati.

De�enē, kas pa�reiz dzīvoja Rambutē ielā, neap�aubāmi bija ļoti gudrs cilvēks. Viņ� bija studējis kodolfiziku �īs slave�nās valsts pa�ā slavenākajā universitātē Ecole Polytechnique un pēc tam sācis strādāt kodolpētījumu laboratorijā CERN Eiropas kodolpētījumu centrā �enēvā. Aptuveni pirms piec�padsmit gadiem, būdams nedaudz vecāks par trīsdesmit ga�diem, viņ� bija atgriezies Francijā un kļuvis par universitātes Paris VII mācībspēku, kur arvien vairāk ieinteresējies par kodolpolitiku. Kad Apvienoto Nāciju Starptautiskajā atomener�ģijas pārvaldē atbrīvojās kodoliero�u inspektora vieta, viņ� pieteicās un nekavējoties tika pieņemts. Drīz vien izrādījās, ka viņ� neparasti veikli tiek galā ar Apvienoto Nāciju biro�krātiem, un viņam piemīt patiesi apbrīnojamas spējas admi�nistrācijā un iek�ējā diplomātijā. De�enē strauji kāpa pa karje�ras kāpnēm, un, kad viņu izvirzīja par Starptautiskās atomenerģijas pārvaldes ģenerāldirektora posteņa kandidā�tu, viņ� darīja visu iespējamo, lai nodro�inātu Francijas pār�stāvju vienprātīgu atbalstu.

Da�i pārstāvji, īpa�i Francijas Aizsardzības ministrijas ga�dos vecākie locekļi, bija izteiku�i �aubas par De�enē, jo jau�nībā viņ� iesaistījies nevalstiskajā organizācijā Actions des Franзais pour le Dйsarmement Nuclйaire, kas atbalstīja pilnīgu atteik�anos no kodoliero�iem. Kad De�enē pirmo reizi stā�jās darbā Starptautiskajā atmoenerģijas pārvaldē, Francijas Ārlietu ministrija bija ap�aubījusi kā viņi izteicās "De�e�nē spriedumu objektivitāti". �o vētru De�enē acīmredzot bija izturējis. Ja viņam nebūtu savas valsts atbalsta, viņ� nebūtu virzīts uz tik izcilu un ietekmīgu posteni.

Visi viņu uzskatīja par veiksminieku. Lai gan Starptautis�kās atomenerģijas pārvaldes sekretariāta galvenā mītne atra�dās Vīnes Starptautiskajā centrā Vagramera ielā, kur parasti notika pārvalde� augstāko ierēdņu sanāksmes, tomēr reti ku�ru pārsteidza tas, ka �is francūzis gandrīz pusgadu pavadīja pārvaldes birojā Parīzē. Tādi jau fran�i bija Apvienotajās

Nācijās to zināja ikviens. De�enē ļoti bie�i brauca uz Vīni un regulāri ieradās arī Starptautiskās atomenerģijas pārvaldes laboratorijās Austrijā, Zeibersdorfā un Itālijā, Triestē. Trīs ga�dus būdams ģenerāldirektora postenī, De�enē bija pratis iz�vairīties no nevajadzīgiem strīdiem, vienlaikus ļoti rūpēda�mies par pārvaldes presti�u. Kādā īsā �urnāla Times rakstā

-���� dosjē bija ievietota raksta kopija viņ� bija nosaukts par "Dr. Sargsuņi". �urnāls rakstīja, ka viņ� neesot "vienkār�s birokrāts", drīzāk gan "patiesi gudrs francūzis, kuram īstā vietā ir gan sirds, gan prāts" un kur� "liek lietā visu enerģi�ju, lai novērstu vislielākos draudus globālajai dro�ībai kodolmateriāla nokļū�anu teroristu rīcībā".

Tomēr sabiedrībai nebija priek�stata par patieso situāciju

-���� aptuveni pirms gada CIP bija atklājusi, ka Starptautiskās atomenerģijas ģenerāldirektors slepeni satiekas ar kādu no�devīgu Lībijas kodolpētnieku. Pārvalde bija noklausījusies no viņu sarunas gana daudz, lai secinātu, ka De�enē, būdams augstā postenī organizācijā, kuras uzdevums ir nepieļaut ko�doliero�u izplatī�anos pasaulē, savu augsto stāvokli izman�to kā aizsegu ienesīgai papildu nodarbei, proti, viņ� palīdz iegūt kodoliero�u tehnoloģijas valstīm, kuru rīcībā kodolie�ro�u nav. De�enē uzstā�anās pret kodoliero�u izplatī�anos bija liekulīgs aizsegs; pret Ameriku vērstā ķengā�anās viņa jaunības runās organizācijā Actions des Franзais pour le Dйsar�mement Nuclйaire patiesība.

Fentons bija Embleram pastāstījis, ka �īs informācijas avots ir kāds augstāks ierēdnis Amerikas izlūko�anas sistē�mā. Informācijas analīzē bija vērojamas visas CIP raksturī�gās analītiskā ziņojuma pazīmes formālas frāzes, piesar�dzīgs novērtējums un netie�a izteiksme. �ādos ziņojumos nekad netika tie�i apgalvots, ka viens vai otrs fakts kaut ko "pierāda"; tas drīzāk "izraisīja ba�as, ka�", "padarīja tica�mu pieņēmumu, ka�" vai "sagādāja papildu atbalstu" izvir�zītajai hipotēzei. Fentonam tas raizes nesagādāja. CIP, atraz�damās Va�ingtonas tiesisko normu iespaidā, neaizstāvēja valsti; Fentons uzskatīja, ka tie�i tādēļ �ajā darbā iesaistījies viņ�. Viņ� domāja, ka savas valsts labā spēj darīt to darbu, kuram oficiālie aizstāvji bija pārāk piesardzīgi.

Pēc �etrdesmit piecām minūtēm Emblers jau bija atgrie�zies kafejnīcā Deux Magot. Siltais gaiss smar�oja pēc kafijas un cigaretēm; virtuve vēl nebija sākusi gatavot vakara mal�tīti. Ieraudzījusi Embleru, Lorela acīm redzami nopriecājās. Viņa paaicināja oficiantu un uzsmaidīja Embleram. Viņ� ap�sēdās pie galdiņa blakus Lorelai, nolika portfeli pie krēsla un saņēma viņas roku, tīksmi sajūtot tās siltumu.

Emblers paskaidroja Lorelai, kā sakārtos dokumentus. Viņas fotogrāfiju pasē varēs ielaminēt vienā mirklī.

-���� Tagad, kad mistera un misis Malveniju dokumenti ir kārtībā, mēs varam izturēties kā precēts pāris.

-���� Francijā? Vai tas nozīmē, ka tev jāiegādājas mīļākā?

Emblers smaidīja.

-��� Da�reiz sieva ir mīļākā pat Francijā.

Kad viņi izgāja no kafejnīcas un devās uz taksometru pie�turu tuvākajā krustojumā, Embleram radās nepārprotama iz�jūta, ka viņiem seko. Viņ� strauji iegriezās ap stūri �ķērsie�lā, Lorela, neko nejautājot, turējās līdzi. Embleru nesatrauca pats seko�anas fakts. Fentona cilvēki, bez �aubām, gribētu pārliecināties, vai viņ� nav nozudis. Piecu turpmāko minū�u laikā Emblers un Lorela uz labu laimi nogriezās vairākās ie�lās, ta�u alla� viņiem aiz muguras ielas pretējā pusē vilkās viens un tas pats vīrietis, atpaliekot aptuveni par tre�daļu kvartāla.

"Aste" Embleru uztrauca arvien vairāk, un beidzot viņ� saprata, kāpēc vīrietis sekoja pārāk atklāti. Viņ� nepūlējās turēties atbilstīgā attālumā no seko�anas objekta, turklāt bi�ja ģērbies kā amerikānis tum�ā uzvalkā no Brooks Brothers firmas un svītrainā kaklasaitē kā vietēja mēroga biznesme�nis. Vīrietis gribēja, lai viņu pamana. Tas nozīmēja, ka viņ� ir "māneklis", lai Emblers nomierinātos, kad būtu ticis no vi�ņa vaļā. Tas nozīmēja, ka īsto "asti" Emblers vēl nav ievē�rojis. Pagāja vairākas minūtes, līdz viņ� to pamanīja. Tā bija eleganta brunete tum�ā, pusgarā mētelī. Nebija jēgas mēģi�nāt no viņiem izvairīties. "Aste" gribēja, lai to ievēro, un Emblers ari pats vēlējās, lai Fentona cilvēki zina, kurp viņ� dodas. Emblers pat bija zvanījis uz viesnīcu Deborā no SDG biroja, it kā apstiprinādams, ka viņi ieradīsies.

Beidzot abi sēdās taksometrā, paņēma ceļasomas no ba�gā�as glabātavas stacijā Gare du Nord un reģistrējās viesnīcā Debord. Viņu numurs atradās tre�ajā stāvā.

Gaiss numurā bija vēss un nedaudz mitrs, paklāji mazliet oda pēc pelējuma. Ta�u Lorela neiebilda un jau gribēja iz�kravāt somu. Embleram vajadzēja viņu atturēt.

Viņ� atvēra "diplomāta" portfeli, ko bija iedevis vīrietis birojā. Melna putuplasta nodalījumos bija dro�i iestiprinātas TL7 �autenes sastāvdaļas tā bija saliekama CIP snaiperu �autene, tie�i tāda, kā Emblers bija prasījis. Vietā bija arī Glock 26 deviņu milimetru subkompakta pistole. Dokumen�ti, ko Emblers bija prasījis, atradās sānu nodalījumā.

Ta�u Emblers meklēja to, kas uzreiz nebija saskatāms. Pa�gāja labs bridis, kamēr viņ� atrada. Vispirms viņ� rūpīgi pār�baudīja portfeļa ārpusi, pārliecinoties, vai tur nav kāda funk�cionāli nevajadzīga detaļa. Tad viņ� izņēma melno putuplastu un ar pirkstu galiem iztaustīja katru portfeļa oderes kvadrātcollu. Neko neparastu viņ� neuzgāja. Emblers ar pirkstiem izklauvēja rokturi un pārbaudīja ikvienu �uvi, meklēja niecī�gu pazīmi, vai kāds nav ap portfeli darbojies. Beidzot viņ� sāka iztaustīt melno putuplastu, līdz sajuta tajā nelielu mez�glu un ar kabatas nazi pavēra vaļā divas putuplasta kārtas, atrazdams to, ko meklēja. Tas bija spīdīgs, ovāls priek�mets, kas atgādināja folijā ietītu vitamīnu tableti. Īstenībā tas bija GPS globālās pozicionē�anas sistēmas retranslators. Nie�cīgā ierīce varēja signalizēt par savu atra�anās vietu, sūtot noteiktas frekvences radiosignālus.

Lorela Holenda apmulsusi raudzījās, kā Emblers izpēta viesnīcas numuru. Zem loga atradās neliels dīvāns ar sīku zaļu ziedu rakstu un koka kājām lauvas ķepu veidolā. Em�blers pacēla sē�amo spilvenu, kas bija uzlikts uz dīvāna uz visām pusēm pajuka putekļi, un zemē nobira da�as mo�nētas. Acīmredzot spilvenu neviens nebija cilājis jau vismaz gadu. Emblers paslēpa zem tā retranslatoru; jādomā, ka spil�venu neviens necilās vēl kādu gadu.

Tad Emblers paņēma "diplomāta" portfeli un savu ceļa�somu un ar �estu norādīja, lai Lorela ņem viņa mantas. Ne�teikdami ne vārda, abi izgāja no numura. Emblers pagāja ga�rām pasa�ieru liftiem, pagriezās ap stūri un piegāja pie lielā dienesta lifta, kur grīdu klāja sīki grubuļains tērauds, nevis paklājs. Lorela sekoja viņam. Viņi nobrauca līdz pagrabstā�vam turpat netālu bija kravas platforma viesnīcas aizmu�gurē. �ajā laikā te neviena nebija. Emblers caur platajām tē�rauda durvīm, ko varēja atvērt, atbīdot stieni, izveda Lorelu uz rampas, bet no turienes �aurā ieliņā.

Pēc da�ām minūtēm viņi noīrēja taksometru un nokļuva līdz viesnīcai Beaubourg, kas atradās Simonlefranka ielā ak�mens sviediena attālumā no Pompidū centra. Tā bija ideāli piemērota vieta amerikāņiem, kas interesējās par moderno mākslu, un turpat aiz stūra atradās De�enē apartamenti. Nu�muru dabūt tagad janvārī nebija grūti. Emblers maksāja skaidrā naudā, dolāros, ko viņ� bija paņēmis no aģenta Saurlendā; izmantojot Malvenija kredītkarti, viņ�, iespējams, at�klātu savu atra�anās vietu. Viesnīca nebija liela. Tajā nebija restorāna, tikai neliela brokastu telpa pagrabstāvā. Ta�u gu�ļamistabas griestus balstīja ozola sijas, un blakus atradās ēr�ta vannasistaba ar lielu, senlaicīgu vannu. Tagad, būdams anonīms, Emblers jutās zināmā dro�ībā. Viņ� nojauta, ka tā�pat domā arī Lorela.

Viņa pirmā pārtrauca klusē�anu.

-���� Es jau gribēju jautāt, ko tas viss nozīmē. Ta�u �ķiet, ka es zinu.

-���� Nevajadzīga cerēsim, ka nevajadzīga piesardzība.

-���� Liekas, tu daudz ko man nestāsti. Un man laikam vaja�dzētu būt par to pateicīgai.

Viņi klusēdami iekārtojās, juzdamies labi viens otra klāt�būtnē. Jau bija iestājies vakars. Viņi bija aizvadīju�i garu die�nu, bet Lorela vēlējās iet kaut kur ieturēt vakariņas. Kamēr viņa mazgājās vannā, Emblers sakarsēja mazo viesnīcas glu�dekli un rūpīgi ielaminēja viņas pasē fotogrāfiju. ASV pases bija grūti viltot materiāla dēļ, no kā tās bija izgatavotas gan papīrs, gan laminē�anas plēve, gan hologrāfiskā metāla strēmelīte. Jādomā, ka Fentons pasi bija ieguvis, pateicoties viņa cilvēkiem valdībā.

Lorela iznāca no vannasistabas, kautri aizsegdamās ar dvieli, un Emblers viegli noskūpstīja viņu uz kakla.

-���� Ieturēsim vakariņas un agri dosimies pie miera. Rīt va�ram brokastot kādā no kafejnīcām aiz stūra. Vīrietis, kuru es meklēju, dzīvo pāris kvartālu attālumā no �ejienes.

Lorela pagriezās un raudzījās uz viņu. Embleram likās, ka viņa �aubās, vai drīkst uzdot jautājumu jautāt ko tādu, kas viņai �ķita svarīgi. Viņ� uzmundrino�i paskatījās uz Lorelu. Dro�i. Vari jautāt. Jebko, lai aizgaiņātu no tavas sejas to rai�pilno izteiksmi.

-���� Tu esi nogalinājis cilvēkus, vai ne? Lorela jautāja. Es domāju tad, kad tu strādāji valdībai.

Emblers nopietni pamāja. Viņa vaibsti palika nekustīgi.

-��� Vai� tas ir grūti?

Vai grūti nogalināt? Emblers par to nebija domājis ga�diem ilgi. Ta�u viņu mocīja jautājumi, kuri bija saistīti ar �o. Kāda bija nogalinā�anas cena cilvēka dvēseles cena? Ko no�galinā�ana maksāja viņam?

-��� Nezinu, kā atbildēt, viņ� klusi teica.

Lorela izskatījās apmulsusi.

-���� Piedod. Tikai esmu strādājusi ar pacientiem, kuri li�kās, nu� salauzti, salauzti tā posta dēļ, ko viņi bija sagādā�ju�i citiem. Nelikās, ka viņi būtu viegli ievainojami gandrīz visiem jāiztur intensīvas psiholoģiskās pārbaudes, pirms vi�ņus noalgo �ādam darbam. Ta�u viņus varētu salīdzināt ar māla trauku, kurā radusies smalka plaisiņa. Tas �ķiet ļoti iz�turīgs, bet piepe�i saplīst.

-��� Vai Peri�a salas iestāde atgādina kārbu ar saplīsu�iem māla zaldātiņiem?

Lorela uzreiz neatbildēja.

-���� Da�reiz man tā likās.

-��� Vai ari es biju tāds pats?

-��� Saplīsis? Nē, saplīsis ne. Varbūt apskrambāts. It kā tevi būtu centu�ies sadauzīt druskās, bet nebūtu varēju�i. Vār�dos to ir grūti izteikt. Lorela ielūkojās Embleram acīs. Tavā profesijā tev vajadzējis darīt� to, ko darīt ir grūti.

-���� Man Konsulārajās operācijās bija instruktors, kas mē�dza teikt, ka īstenībā esot divas pasaules, Emblers lēni un klusi ierunājās. Operatīvā aģenta pasaule ir slepkavību, vardarbīgu uzbrukumu un visu iespējamo krāp�anas veidu pasaule. Tā ir ari garlaicības pasaule bezgalīga gaidī�ana, nīk�ana un paredzējumi par varbūtībām, kas nekad neradī�sies, par lamatām, kuras nekad neaizcirtīsies. Ta�u ir arī re�āla brutalitāte. Lai ari tā gadās nejau�i, tomēr ir reāla.

-���� Tas izklausās tik bezsirdīgi. Tik salti. Lorelai nodre�bēja balss.

-���� Un ir arī otra pasaule, Lorela parastā, ikdienas pa�saule. Tajā cilvēki no rīta ceļas un dodas darīt godīgu dar�bu, cen�oties dabūt paaugstinājumu amatā, vai iet pirkt dē�lam dzim�anas dienas dāvanu, vai maina tālākos plānus, lai varētu apciemot meitu, kas mācās koled�ā. Tā ir pasaule, kur cilvēki paosta augļus tirgū, pārbaudot, vai tie ir nogatavo�ju�ies, vai meklē recepti, kā pagatavot jūras asari, jo grib to celt galdā īpa�ā reizē, vai uztraucas, ka nokavēs mazbērna iesvētības. Viņ� brīdi klusēja. Da�reiz abas pasaules no�nāk saskarē. Iedomājies kādu, kas grib pārdot tehnoloģiju, kuru var izmantot, lai nogalinātu simtiem tūksto�us, varbūt pat miljonus cilvēku. Lai parastā pasaule, ikdieni�ķo cilvēku pasaule būtu dro�ībā, jāgādā, ka slikto pui�u nodomi cie� ne�veiksmi. Reizēm tādēļ jālieto ārkārtīgi iedarbīgas metodes.

-���� Ārkārtīgi iedarbīgas metodes, Lorela atkārtoja. Tu runā it kā par medicīnas metodēm.

-���� Varbūt tā ir savveida medicīna. Katrā ziņā tās vairāk līdzinās medicīnai nekā policijas darbam. Organizācijā, kurai es strādāju, pārliecība bija vienkār�a ja mēs darbotos saska�ņā ar policijas noteikumiem, tad paliktu zaudētājos, bet to mēs nedrīkstam atļauties. Mēs zaudētu karu. Un �is kar� ir reāls. Katru dienu un brīdi ikvienā pasaules lielajā pilsētā Maskavā, Stambulā, Teherānā, Seulā, Parīzē, Londonā, Peki�nā notiek neredzamas kaujas. Ja viss notiek tā, kā pa�redzēts, tad tādi cilvēki kā es pavada dzīvi, strādājot citu, parasto cilvēku labā, neļaujot kaujām izlauzties virspusē. Emblers apklusa.

Palika neatbildēti tik daudzi jautājumi. Varbūt uz tiem ne�maz nebija iespējams atbildēt. Vai Benuā De�enē bija iesais�tījies �ajā karā? Vai Emblers varētu nogalināt �o cilvēku? Vai to vajadzētu darīt? Ja Fentona izlūko�anas dati bija patiesi, tad Benuā De�enē rīkojās nodevīgi ne vien pret savu valsti, ne vien pret Apvienotajām Nācijām, bet pret visiem cilvē�kiem, kuru dzīvību apdraudētu kodoliero�i, kas nonāktu ie�domīgu diktatoru rokās.

Klusumu pārtrauca Lorela.

-��� Un ja nu viņi to nedara? Ja nestrādā tā, kā paredzēts?

-��� Tad �ī lielā spēle kļūst par citu spēli, kurā likme ir cil�vēku dzīvības.

-��� Tu joprojām tam tici, Lorela mudināja Embleru runāt vēl.

-���� Es vairs nezinu, kam ticu, viņ� teica. Pa�reiz jūtos kā animācijas filmas varonis zvēriņ�, kas, lecot pāri aizai, pakāries gaisā, un, ja tas pārstās kult gaisu ar kājām, tad ie�kritīs bezdibenī.

-��� Tu esi dusmīgs, Lorela secināja, un jūties kā pazu�dis.

Emblers pamāja.

-���� Arī es jūtos tāpat, viņa turpināja, it kā skaļi domājot. Tikai es jūtu arī vēl ko citu. Man liekas, ka esmu ieguvusi jēgas izjūtu. Pirmo reizi dzīvē sapotu, ka itin visam ir noteikta jēga. Kaut kas ir sapostīts, tas jālabo, un, ja to neizdarīsim mēs, tad nedarīs neviens. Lorela apklusa. Neklausies es pati nezinu, ko runāju.

-���� Un es nezinu, kas esmu. Jauks pāris. Emblers ielūko�jās Lorelai acīs, un abi savilka lūpas smaidā.

-��� Kulies ar kājām, Lorela teica. Neskaties lejup ska�ties uz priek�u. Tu �eit esi ieradies ar noteiktu nolūku. Ne�aizmirsti to.

Ar nolūku. Emblers ļoti cerēja, ka tas ir labs nolūks.

Pēc laiciņa viņi nolēma, ka jāpaelpo svaigs gaiss, un izgā�ja uz laukuma Pompidū centra priek�ā. Lorelai ļoti patika milzīgā stikla celtne ar kāpņu un cauruļu sistēmu, kas bija novietota ārpus sienām. Viņi devās uz celtnes pusi. Dzestrajā ziemas gaisā ļaudis gāja steidzīgā solī. Lorelas garastāvok�lis sāka uzlaboties.

-��� Tā atgādina milzīgu gaismas kasti, kas �ūpojas virs lau�kuma. Gigantisku rotaļlietu, ko ietver spilgtas, krāsainas cau�rules. Viņa apklusa. Nekad vēl neesmu kaut ko līdzīgu redzējusi. Apiesim tai apkārt, ja?

-���� Protams. Emblers priecājās par Lorelas sajūsmu. Ta�u viņ� bija ļoti apmierināts arī par iespēju lūkoties bezgalīgās logu rindas stiklos, vērojot, vai tur neatspoguļosies vīrietis Brooks Brother's uzvalkā un sieviete pusgarajā mētelī. Ta�u viņi nekur nebija manāmi. Vienu brīdi Embleram likās, ka pēk�ņi atskan iek�ēja brīdinājuma zvans, jo loga stiklā pazibēja kāds atspulgs vīrietis ar īsiem matiem, glītiem, ta�u gandrīz ciet�sirdīgiem sejas vaibstiem un pārāk cie�u, izmisīgu skatienu.

Viņ� neizjūta īpa�u atvieglojumu, kad saprata, ka tas ir viņa pa�a atspulgs.

Nākamajā dienā pusastoņos no rīta amerikāņu pāris ap�sveicinājās ar viesnīcas reģistratoru, bezrūpīgi uzsaucot bonjour. Reģistrators gribēja aizvadīt viņus uz brokastu zāli viesnīcas pagrabtelpā, bet Emblers atrunājās, teikdams, ka viņi ies ieturēt un vrai petit dejeneur Amйricain[15]. abi devās uz kafejnīcu, kas atradās ap stūri Rambutē ielā. Emblers kafej�nīcu bija noskatījis jau iepriek�ējā vakarā. Viņi apsēdās pie galdiņa ar skatu uz ielu, un Emblers parūpējās, lai viņ� va�rētu labi redzēt ieeju simt divdesmitā numura mājā. Tad sā�kās novēro�ana.

Viņi bija labi izgulēju�ies. Lorela izskatījās atspirgusi un mo�a, sagatavojusies visam, kas viņus varētu sagaidīt.

Kafejnīcā Saint Jean viņi pasūtīja kārtīgu maltīti kruasānus, katram divas bez �aumalas vārītas olas, apelsīnu sulu un kafiju. Emblers uz brīdi izskrēja, lai pie preses tirgotāja nopirktu International Herald Tribune eksemplāru.

-���� Mēs te varam pakavēties, Emblers klusi teica. Ne�kur nav jāsteidzas.

Lorela pamāja un, nolikusi laikrakstu uz galdiņa, at�ķīra pirmo lappusi.

-��� Pasaules ziņas, viņa sacīja. Kuras pasaules no tām abām, par kurām tu stāstīji?

Emblers pameta skatienu uz virsrakstiem. Da�ādi bizne�sa un politiskie līderi piedalījās Pasaules ekonomikas foru�mā Davosā, �veicē, un laikraksts centīgi atreferēja un anali�zēja viņu platformu un prasības. Fiat strādnieki bija uzsāku�i streiku, traucējot darbu Turīnas rūpnīcā. Reliģisku svētku lai�kā Ka�mirā bija noticis bumbas sprādziens, tika vainoti hin�duistu ekstrēmisti. Sarunas Kiprā bija cietu�as neveiksmi.

-��� Jo vairāk viss mainās�[16] emblers dzēlīgi nodomāja.

Izrādījās, ka ilgi viņiem nav jāgaida. Aptuveni astoņos

apartamentu durvīs parādījās De�enē, rokā turēdams port�feli un, palūkojies uz visām pusēm, iesēdās melnā limuzīnā, kas bija piebraucis pie mājas.

Emblers cie�i raudzījās De�enē sejā, ta�u neko īpa�u ne�saskatīja varbūt tāpēc, ka acis �ilbināja saules atspīdums kafejnīcas logā.

-��� Piedod, mīļā, Emblers skaļi sacīja. Laikam esmu at�stājis viesnīcā savu ceļvedi. Turpini brokastot, es ie�u un to atnesī�u.

Lorela, kas nebija redzējusi De�enē fotogrāfijas, uz brīdi samulsa bet tikai uz brīdi. Tad viņa starojo�i pasmaidīja.

-��� Paldies, dārgais, tas ir tik mīļi. Viņa teju vai priecājas par �o spēli, Emblers nodomāja. Iedevis viņai iepirkumu sa�rakstu ar apģērba gabaliem, kas varētu noderēt, viņ� aizgāja.

Pēc pāris minūtēm Emblers iegāja Rambutē metrostacijā De�enē dro�i vien bija aizbraucis uz biroju, jo viņa sejas izteiksme nekādā ziņā neliecināja, ka �odien viņ� nodomājis darīt kaut ko neikdieni�ķu un ar metrovilcienu aizbrauca līdz Ecole Militaire stacijai. Izeja no metro atradās netālu no Starptautiskās atomenerģijas pārvaldes vietējā biroja, kas bija izvietots milzīgā, dīvainas formas ēkā de Fontenoy laukumā, kur� trīsstūrveidā piekļāvās de Lovendāla avēnijai, iepretī Eifeļa tornim Marsa laukuma viņā galā. Apkārtne bija glez�naina, pati ēka nē. Pakļaujoties galvenokārt UNESCO bi�roju prasībām, ēku ietvēra tērauda �ogs, un tai piemita gad�simta vidus modernisma atraido�ais izskats tērauda siju, akmens un stikla konstrukcijas bija izkārtotas tā, lai vairāk atbaidītu, nevis aicinātu.

Kambrona laukumā Emblers tēloja putnu vērotāju viņ� lūkojās visapkārt ar lauka binokli un baroja balo�us ar mai�zi, ko bija nopircis no ielu tirgotāja. Par spīti laiskajai gaitai un izklaidīgajam izturē�anās veidam, Embleram nepalika ne�pamanīts neviens cilvēks, kas iznāca pa ēkas durvīm.

Vienos no ēkas iznāca De�enē, izskatīdamies visai apņē�mīgs. Varbūt viņ� bija nodomājis ieturēt len�u kādā no tu�vējiem restorāniem? Ta�u viņ� iegāja Ecole Militaire metro�stacijā īpatnējs gājiens varenas starptautiskas pārvaldes ģenerāldirektoram. Pēc Emblera domām, De�enē bija cil�vēks, ko parasti pavadīja vesela svīta, kad viņ� atkarībā no attiecīgā brī�a vajadzībām apmeklēja amatpersonas, orga�nizācijas darbiniekus vai kolēģus, cilvēks, kas parasti pār�vietojās ar �iku. Viņ� bija ievērojama persona, un birojs, kas atradās Apvienoto Nāciju ēkā, padarīja viņu vēl jo nozīmī�gāku. Ja cilvēks ar tik augstu sabiedrisko stāvokli nozūd metro tīklā, tas rosina domu, ka viņam kaut kas ir slēp�jams.

Emblers iztēlojās De�enē seju, ko bija redzējis �orīt ielas pretējā pusē tajā nebija saskatāma spriedze, nekas nelika domāt, ka viņam prātā bīstama tik�anās.

Emblers sekoja AN administratoram, kur� ar metrovilcienu aizbrauca līdz Boucicaut stacijai, tad aizgāja līdz kvar�tāla galam, nogriezās pa kreisi un kādā klusā ielā, kur rin�dojās Parīzes senlaicīgās dzīvojamās mājas, izņēma atslēgas un iegāja kādā no mājām tā bija diezgan nopluku�i smil��akmens ēka.

Tātad tas bija fran�u klasisko mīlas dēku no pieciem līdz septiņiem paveids, tikai agrākā dienas laikā. De�enē bija ieradis nākt �urp, bet �o gājienu vajadzēja turēt slepenī�bā. Jādomā, slepenais sakars ilga jau sen. Emblers izņēma binokli un no ielas pretējās puses lūkojās mājas logā. Tre�ā stāva logā aiz nolaistajiem aizkariem iedegās gaisma tātad tur atradās dzīvoklis, kurā iegājis De�enē. Emblers pameta skatienu pulkstenī. Divdesmit minūtes pāri vieniem. Pret vienkār�ajiem aizkariem bija saskatāms De�enē siluets. Viņ� bija viens mīļākā varbūt bija profesionāla prostitūta un ne�bija vēl ieradusies. Varbūt viņa nāks pusdivos, un līdz tam laikam De�enē uzposīsies. Pārāk daudz varbūtību. Emblers instinktīvi nojauta, ka vajag pārtvert De�enē tie�i �obrīd. Viņ� juta, kā augumam ērti piekļaujas mazā pistole Glock 26, piestiprināta makstī pie jostas. Krustojumā Emblers bija ievē�rojis ziedu tirgotāju. Jau pēc pāris minūtēm viņ� zvanīja pie durvīm uz ceturtā stāva dzīvokli, rokā turēdams eleganti ie�saiņoto ziedu buķeti.

-��� Oui?[17] pēc brī�a atskanēja aiz durvīm. Pat caur komu�tatora sprak�ķiem Emblers varēja dzirdēt, cik piesardzīgi skan De�enē balss.

-��� Livraison.[18]

-��� De quoi?[19] de�enē noprasīja.

-��� Des fleurs.[20]

-��� De qui?[21]

Emblers atbildēja garlaikotā, vienaldzīgā tonī:

-��� Monsieur. J'ai des fleurs pour M. Benoit Deschesnes. Si vous n'en voulez pas�[22]

-��� Non, non. Iedūcās zummers. Troisieme etage. A droit.[23]

Ēka bija sliktā stāvoklī kāpnes gadu desmitos bija no�deldēju�i apavi ar cietām pazolēm, margas pāris vietās sa�lauztas. Emblers bija pārliecināts, ka �ādā mājā nebūtu gri�bēju�i apmesties ne De�enē, ne viņa mīļākā, ta�u �is bija lēts pagaidu miteklis, un izdevumi par tā īri nekādā ziņā neat�stāja robu viņu finansēs.

Kad De�enē pienāca pie durvīm, viņ� ieraudzīja vīrieti glī�tā ziemas mētelī, kas kreisajā rokā turēja ziedu buķeti. Em�blers neizskatījās pēc ziedu piegādātāja, bet viņa atklātais, patīkamais smaids francūzi nomierināja, un viņ� pavēra dur�vis, lai paņemtu buķeti.

Emblers nometa ziedus un ielika durvju spraugā labo kāju. Labajā rokā viņ� turēja Glock, mērķējot uz francū�a vēderu.

De�enē iekliedzās un, kāpdamies atpakaļ, centās aizcirst smagās koka durvis. Emblers tajā pa�ā laikā metās ar plecu uz priek�u, un durvis atsitās pret koka ķīli.

Francūzis bija parāvies vairākas pēdas tālāk. Viņa seja bija balta kā krīts. Emblers redzēja, ka viņ� ar skatienu izmisīgi meklē kādu priek�metu, ar ko aizstāvēties vai aiz kā paslēp�ties. Emblers zibenīgi aizcirta durvis, ar brīvo roku aizlika priek�ā ķēdi un aiz�āva bultu, lai viņus neviens neiztraucē�tu.

Nu viņ� virzījās uz De�enē pusi, piespie�ot viņu atgriez�ties dzīvojamā istabā. Klusējiet, vai es lieto�u �o, Emblers sacīja angliski. Vajadzēja radīt neuzveicamas varas iespaidu.

Kā Emblers jau bija domājis, De�enē bija viens. Caur lie�lo logu, kas atradās pretī durvīm, trūcīgi mēbelētajā istabā plūda ziemas saules stari. Grāmatplauktā bija da�as grāma�tas, uz kafijas galdiņa laikraksti, dokumentu kopijas un �ur�nāli. Tas, ka istaba bija pārredzama no ielas, pirmīt Embleram bija izdevīgi, bet tagad traucēja.

-��� Kur ir guļamistaba? viņ� jautāja.

De�enē strauji pagrieza galvu pa kreisi, kur atradās kā�das durvis, un Emblers viņu iebīdīja pa tām.

-��� Vai jūs esat viens? viņ� jautāja, pārbaudījis guļamis�tabu.

De�enē pamāja. Viņ� teica taisnību.

Francūzis bija liela auguma vīrietis, bet pārāk apvēlies acīmredzot tās bija dārgo, bagātīgo maltī�u un fizisku kus�tību trūkuma sekas. Fentons bija teicis, ka saskaņā ar izlū�ko�anā iegūtajiem faktiem �is cilvēks ir patiess ļaunuma ie�miesojums, kas apdraud pasauli. Jūs parūpēsieties par Benuā, pēc tam jau būsiet grupas īstenais loceklis. Tad parunāsim. Ja Fentons runāja taisnību, tad �ī AN augstā amatpersona bija pelnījusi nāvi, un, ja Emblers parūpētos, ka De�enē mirst, tad varētu iefiltrēties Fentona grupas pa�ā kodolā. Viņ� iegūtu informāciju, ko meklēja. Uzzinātu, kas viņ� patiesībā ir un kas nav.

Guļamistabai bija matētas �alūzijas, un Emblers, paturot kodolfiziķi acīs, nolaida �alūzijas, tad apsēdās uz dīvāna ga�la. Uz dīvāna bija samesta drēbju kaudze.

-��� Sēdiet, viņ� teica De�enē, ar pistoli norādot uz gultu. Tad Emblers kādu bridi sēdēja un cie�i raudzījās uz De�enē.

Francūzis lēni izvilka kabatas portfeli.

-��� Lieciet atpakaļ, Emblers sacīja.

De�enē sastinga. Bailēm pievienojās apjukums.

-���� Man teica, ka jūs angļu valodu pārvaldot ļoti labi, bet, ja nesaprotat kaut ko no manis teiktā, sakiet.

-���� Kāpēc jūs esat �eit? Tie bija pirmie vārdi, ko De�enē izrunāja.

-���� Vai jūs nezinājāt, ka �ī diena reiz pienāks? Emblers klusi jautāja.

-��� Saprotu, De�enē sacīja. Viņa sejā parādījās skumja iz�teiksme. Likās, ka viņam aizraujas elpa. Tātad jūs esat �ilbērs. Savādi, es visu laiku domāju, ka esat francūzis. Viņa man nekad neteica, ka neesat. Nav jau tā, ka mēs vienmēr būtu runāju�i par jums. Es zinu, ka viņa jūs mīl, ka alla� ir mīlējusi jūs. D�oela to pateica jau pa�ā sākumā. Tas, ko mēs� darījām, ir citādi. Tas nav serieuse[24]. Neceru, ka jūs piedosiet, bet jāsaka�

-��� De�enē kungs, Emblers viņu pārtrauca, man nav ne�kāda sakara ar D�oelu. Tas nesaistās ar jūsu personisko dzīvi.

-���� Kas tad�

-��� Tas attiecas uz jūsu profesionālo dzīvi. Uz jūsu slepeno profesionālo dzīvi, kurā ir patie�ām liaisons dangereuses[25]. es runāju par jūsu sakaru ar cilvēkiem, kuri tiecas iegūt kodolie�ro�us. Ar cilvēkiem, kuriem jūs tik dedzīgi vēlaties izpatikt.

De�enē sejā parādījās pilnīga apjukuma izteiksme tādu apjukumu bija ārkārtīgi grūti notēlot. Varbūt viņ� ne visai labi saprata angļu izrunu? Runāja viņ� teko�i, bet varbūt ne�saprata.

-��� Je voudrais connaitre votre rфle dans la prolifйration nuclйaire, Emblers atkārtoja teikto franciski, skaidri izrunājot katru vārdu.

De�enē atbildēja angliski.

-���� Mana loma kodolmateriālu izplatī�anā ir zināma visai sabiedrībai. Savu profesionālo darbību esmu veltījis tam, lai nepieļautu kodoliero�u izplatī�anos. Piepe�i viņ� apklusa, viņa sejā parādījās piesardzīga izteiksme. Manā dzīvoklī ielau�as noziedznieks, draud ar ieroci, un man vajadzētu ru�nāt par savu nodarbo�anos? Kas jūs sūtīja? Dieva dēļ, ko tas nozīmē?

-��� Sauciet to par pārbaudi. Runājiet par tematu, vai arī jūs nekad vairs nerunāsiet. Nespēlējiet nekādas spēles. Nemē�ģiniet izlocīties.

De�enē samiedza acis.

-��� Vai jūs sūtīja Actions des Franзais? viņ� jautāja, domā�dams organizāciju, kas uzstājās pret kodolenerģijas izman�to�anu. Vai jūs nesaprotat, cik drausmīgi bezjēdzīgi ir rī�koties tā, it kā es būtu ienaidnieks?

-���� Runājiet par tematu, Emblers asi ieteicās. Pastāstiet par tik�anos ar doktoru Abdullu Alamudi �enēvā pagāju�a�jā pavasarī!

AN augstā amatpersona izskatījās apjukusi.

-��� Par ko jūs runājat?

-���� Nolādēts, jautājumus uzdodu es. Vai gribat izlikties, ka nezināt, kas ir doktors Alamudi?

-��� Protams, zinu, francūzis atbildēja ievainotā pa�cieņā.

-��� Jūs domājat Lībijas fiziķi, kas mums ir novērojamo perso�nu sarakstā. Mēs uzskatām, ka viņ� iesaistīts slepenā kodol�iero�u programmā, kurā piedalās vairākas Arābu līgas val�stis.

-���� Kāpēc tad Starptautiskās atomenerģijas pārvaldes ģe�nerāldirektoram vajadzētu rīkot tik�anos ar �ādu personu?

-���� Patie�ām, kāpēc? De�enē izgrūda. Alamudi atra�a�nās ar mani vienā kabinetā ir iespējama tikpat lielā mērā kā peles mīlinā�anās ar kaķi. Emblers nevarēja uztvert nevie�nu pazīmi, kas liecinātu, ka francūzis melo.

-����� Kā jūs izskaidrosiet braucienu uz Harari pagāju�ajā gadā?

-��� To es nevaru, De�enē vienkār�i pateica.

-��� �ķiet, nu sākam tikt tālāk.

-��� Jo es nekad neesmu bijis Harari.

Emblers cie�i lūkojās uz viņu.

-���� Nekad?

-���� Nekad, vīrietis stingri sacīja. Kur jūs ņēmāt �o in�formāciju? Kas jums iestāstījis tādus melus? Es gribētu zināt.

-���� Viņ� brītiņu klusēja. Actions des Franзais, vai ne? Viņa vaibstos iezagās viltīga izteiksme. Kādreiz viņu darbība bija lietderīga. Tagad viņi mani uzskata par renegātu. Viņi ap�auba visu, ko redz un ko dzird. Ja viņi patie�ām gribētu zināt manu nostāju, tad varētu lasīt laikrakstus vai klausī�ties radio.

-��� Vārdi ne vienmēr saskan ar darbiem.

-���� Exactement[26], teica de�enē. jūs pasakiet saviem drau�giem Actions des Franзais, ka no viņiem būtu lielāks labums, ja viņi godīgi izdarītu spiedienu uz mūsu vēlētajām amat�personām.

-���� Es neesmu no Actions des Franзais, Emblers noteikti atbildēja.

De�enē atkal paskatījās uz Emblera pistoli.

-���� Nē, viņ� pēc brī�a teica. Protams, nē. Tie ksenofobi nekad neuzticētu kaut ko svarīgu amerikānim. Tātad jūs esat no� Centrālās izlūko�anas pārvaldes? �ķiet, viņiem galīgi neveicas ar izlūko�anu tikai tā var izskaidrot tik muļķīgu kļūdu. Emblers redzēja, ka De�enē vienlaikus cīnās ar sa�u�tumu un vēlas nomierināt iebrucēju, kas tur viņu uz grauda.

�ķiet, virsroku ņēma vēlē�anās izteikties un sa�utums.

-���� Varbūt jūs varētu nodot saviem darba devējiem infor�māciju tie�i no manis pa�a. Pārmaiņas pēc ierakstiet viņu pa�pīros patiesību jo patiesība ir tas, ka Rietumu lielās nācijas biju�as noziedzīgi nevērīgas pret vislielākajām briesmām, kas tagad apdraud pasauli. Un Amerika nav izņēmums tā ir galvenā vaininiece.

-���� Neatceros, ka jūs ar tādu pa�u dedzību būtu uzstājies Apvienoto Nāciju sekretāru padomē, Emblers izaicino�i sa�cīja.

-����� Manos ziņojumos Apvienotajām Nācijām atspoguļoti fakti. Retoriku esmu atstājis citiem. Ta�u kailie fakti ir ap�kaunojo�i diezgan. Ziemeļkorejai pietiek plutonija, lai izga�tavotu vairākas kodoliero�u galviņas. Tāpat arī Irānai. Vairāk nekā divdesmit citām valstīm pieder tā saucamie pēt�niecības kodolreaktori ar tādu bagātināta urāna daudzumu, lai tās varētu izgatavot savus kodoliero�us. Un vairāki sim�ti no tiem kodoliero�iem, kuri eksistē jau pa�reiz, tiek gla�bāti smieklīgas dro�ības apstākļos. Zīda blūze "Samarie�u" tirdzniecības centrā tiek apsargāta dro�āk nekā daudzas krie�vu kodoliero�u galviņas. Tā ir morāla neķītrība. Pasaulei va�jadzētu �ausmināties, ta�u jums pilnīgi vienalga! AN aug�stā amatpersona smagi elpoja, skaļi izsakot niknumu, kas va�dīja tās profesionālo darbību; sākotnējās bailes un apjukums bija aizmirsti.

Emblers jutās satriekts. Nu viņ� nevarēja �aubīties par �ā cilvēka patiesumu, neap�aubot pats savu uztveri.

Kāds bija apmelojis De�enē.

Ta�u kur�? Fentonam nebija ne mazāko �aubu par in�formācijas "avota integritāti". Cik tālu vai cik augstā lī�menī bija meklējams slepenais plāns? Un kāda tam bija mo�tivācija?

Embleram vajadzēja uzzināt, kur� tas bijis un kāpēc to da�rījis. Francūzis to pateikt nevarēja.

Pa logu Emblers ieraudzīja neliela auguma melnmatainu sievieti, kas tuvojās ieejas durvīm. Bez �aubām, tā bija D�oela.

-��� Vai aug�ējā dzīvoklī kāds ir? Emblers noprasīja.

-��� Visi kaimiņi ir darbā, De�enē teica. Pirms se�iem mā�jā nekad neviens nenāk. Ta�u kāda tam nozīme? Man at�slēgas nav. Un D�oela�

-��� Diem�ēl mēs sarunu vēl neesam beigu�i, Emblers sa�cīja. D�oelu es tajā negribētu iesaistīt. Ja esat ar mieru�

De�enē pamāja. Tagad viņa seja izskatījās pelnpelēka.

Pistoli rokā turēdams, Emblers sekoja francūzim uz aug��stāvu. Durvis patie�ām bija slēgtas, bet tā bija tikai formali�tāte. Emblers bija ievērojis, cik nedro�as �ajā mājā ir grie�a�mās slēdzenes nelielā misiņa mēlīte turējās satrunēju�ā koka stenderē. Emblers ar augumu spēji triecās pret durvīm. Pajuka koka skaidas, un durvis atvērās. Abi iegāja iek�ā. D�oela dro�i vien jau bija pie mājas durvīm. Viņa dro�i vien būs apmulsusi, ka De�enē nav ieradies, bet to jau varētu iz�skaidrot visādi. Lai De�enē pats vēlāk tiek ar to galā.

Ceturtā stāva dzīvoklis izskatījās gandrīz neapdzīvots uz grīdas ovāls d�utas paklājs, da�as apskrambātas mēbeles, kurām pat krāmu tirgū neviens nepievērstu uzmanību -, bet neko vairāk nevajadzēja. Abi sarunājās ļoti klusu tā norī�koja Emblers.

-���� Pieņemsim, sacīja Emblers, ka man tie�ām sniegta nepareiza informācija par jūsu ienaidniekiem, kuri grib jūs iegāzt. Atliek jautāt kāpēc?

-���� Man atliek jautāt, kāpēc jūs nevācaties projām, De�enē auksta niknuma uzplūdā no�ņāca. Viņ� bija nospriedis, ka no�au�ana viņam pagaidām nedraud. Jājautā, kāpēc jūs nerimstaties vēcināt to pistoli man deguna priek�ā. Vai gribat zināt, kas ir mani ienaidnieki? Paskatieties spoguli, jūs amerikāņu kovboj! Jūs esat mans ienaidnieks.

-��� Es aizvāk�u pistoli, teica Emblers. Tad piebilda: Ta��u tas nenozīmē, ka būsiet dro�ībā.

-���� Nesaprotu.

-��� Tur, no kurienes es nāku, ir vēl daudzi citi.

De�enē sarāvās.

-��� No kurienes jūs esat?

-���� Tas nav svarīgi. Ļoti augstām amatpersonām iedvesta pārliecība, ka jūs nopietni apdraudat starptautisko dro�ību lūk, tas ir svarīgi. Kāpēc tā noticis?

De�enē papurināja galvu.

-���� Nevaru iedomāties, kāpēc, viņ� beidzot sacīja. Bū�dams Starptautiskās atomenerģijas pārvaldes ģenerālsekre�tārs, esmu tāds kā simbols �īs problēmas starptautiskam risi�nājumam ja neņem vērā to, ka �is risinājums pārāk bie�i ir tikai un vienīgi simbolisks. Mans viedoklis par kodoldraudiem atspoguļo miljoniem vienkār�o cilvēku un tūksto�iem kodol�fiziku veselo saprātu.

-��� Tomēr noteikta daļa no jūsu darba netiek darīta zināma sabiedrībai. Tā dro�i vien iekļauj konfidenciālus darījumus.

-���� Mēs nekad nepubliskojam pētījumu iepriek�ējos datus. Ta�u gandrīz visus faktus ir paredzēts atklāt sabiedrībai, kad būs pienācis laiks. Viņ� apklusa. Pats svarīgākais jautā�jums, ko es pa�reiz cen�os atrisināt, ir Ķīnas loma kodolie�ro�u izplatī�anā.

-��� Ko jūs esat noskaidrojis?

-���� Neko.

-���� Kā jūs to domājat neko? Emblers piegāja pie loga un raudzījās, kā mazā melnmate vilcinādamās attālinās no mājas durvīm. Viņai būs savi jautājumi atbildi uz tiem vi�ņa varēs saņemt vēlāk.

-���� Lai gan Amerikas valdība, Francijas valdība un NATO apgalvo, ka Ķīna pa�reiz ir iesaistījusies kodoliero�u izplatī��anā, tomēr tam nav nekādu pierādījumu. Viss, ko esam uz�zināju�i, liecina, ka Lī Angs ir stingri apņēmies atteikties no kodoltehnoloģijas izplatī�anas. Jājautā vienīgi, vai viņ� spēs paturēt savā kontrolē Ķīnas militāristus.

-��� Cik cilvēku nodarbojas ar �o jautājumu?

-��� Tikai da�i �tata darbinieki Parīzē un Vīnē, lai gan mēs apstrādājam informāciju, ko sniedz liela iero�u inspektoru un analītiķu komanda. Ta�u galvenais esmu es. Tikai es es�mu atbildīgs par mana biroja darbinieku pilnīgu uzticamību.

Embleru pārņēma arvien lielāka vil�anās un dusmas. Ļoti varēja būt, ka De�enē nav vainīgs, ta�u tad iznāca, ka viņ� nav saistīts ar �o lietu. Viņ� bija tikai pavecs francūzis var�būt ar ap�aubāmu personisko, tomēr ar neap�aubāmi aug�stu sabiedrisko morāli.

Ta�u vajadzēja būt iemeslam, kāpēc kāds cilvēks vai cil�vēku grupa pasūtījusi viņa slepkavību. Un, ja Emblers uz�devumu neizpildīs, citi nevilcināsies to paveikt.

Emblers aizmiedza acis un pēc brī�a saprata, kā jārīkojas.

-���� Vous etes fou! Absolument fou![27] tā bija de�enē pirmā reakcija, kad Emblers viņam bija izskaidrojis situāciju.

-��� Varbūt, Emblers mierīgi atbildēja. Viņ� saprata, ka jā�iegūst francū�a uzticība. Tomēr padomājiet. Cilvēki, kuri mani sūtīja �urp, nejoko. Viņiem ir pla�as iespējas. Ja es jūs nenogalinā�u, viņi atsūtīs kādu citu. Ta�u, ja man izdotos vi�ņiem iestāstīt, ka esat miris, un ja jūs uz kādu laiku varētu nozust, man rastos izdevība noskaidrot, kas jūs apmelojis. Tas ir vienīgais veids, kā varat izglābties.

De�enē cie�i lūkojās uz Embleru.

-���� Neprāts! Viņ� apklusa. Kā tad to praktiski var no�kārtot?

-���� Sazinā�os ar jums pēc da�ām stundām, kad bū�u sīki izstrādājis plānu, Emblers atbildēja. Vai ir kāda vieta, kur jūs varat patverties aptuveni nedēļu, vieta, kur neviens jūs neatradīs?

-��� Mums ar sievu ir lauku māja.

-���� Netālu no Kaoras, Emblers nepacietīgi pārtrauca. Viņiem tas ir zināms. Turp jūs nedrīkstat braukt.

-��� D�oelas ģimenei ir lauku māja pie Drē. Ziemā viņi tur nekad neuzturas� Viņ� apklusa. Nē. Nē, es nedrīkstu iesaistīt viņu. Es to nedarī�u.

-���� Paklausieties, Emblers pēc ilgas pauzes sacīja. Lai tiktu galā ar �o jautājumu, man vajadzēs ne vairāk par ne�dēļu vai divām. Iesaku noīrēt ma�īnu nebrauciet ar savē�jo. Dodieties uz dienvidiem un pāris nedēļas palieciet kaut kur Provansā. Ja man izdosies, viņi jūs nemeklēs. Atsūtiet man tālruņa numuru uz �o e-pasta adresi. Emblers uzrak�stīja adresi uz zīmītes. Kad varēsiet dro�i atgriezties, es jums zvanī�u.

-���� Un ja jūs nezvanīsiet?

Tad bū�u miris, Emblers nodomāja.

-��� Es zvanī�u, viņ� sacīja. Tad mierīgi pasmaidīja. Ap�solu.

Lenglija, Vird�ītiija. Kleitons Kestons nespēja atturēties, ne�skatījies uz kafijas traipu uz gai�ā paklāja Keleba Norisa ka�binetā. Varbūt to nemaz nav iespējams iztīrīt. Varbūt vaja�dzētu gaidīt, līdz ar kafiju būtu apliets viss paklājs. Tādējādi paklājam būtu cita krāsa, un traips vairs nebūtu manāms. Tas bija viens no veidiem, kā kaut ko paslēpt mainīt apkārtni. Jā, tā bija visai interesanta doma.

Kestona prātojumus pārtrauca Noriss.

-��� Kā tad tas notika?

Kestons samirk�ķināja acis. Rīta gaismas staros, kas plū�da caur Norisa kabineta logu, dejoja puteklī�i.

-��� Kā jau zināt, mums ir vairāki cilvēki, kas tika norīkoti strādāt kopā ar viņu vienā vai otrā vietā. Tāpēc es centos noskaidrot, uz kurieni Tārkins pēdējo reizi sūtīts pildīt uz�devumu. Izrādījās, ka uz Taivanu. Tad atliek jautāt, kur� bijis APO atbildīgais par operāciju? Uz ziņojuma par izpildītu operāciju jābūt APO parakstam, kas to apstiprina. Manuprāt, APO jāzina, kas bijis Tārkins pirms tam, kad viņ� kļuvis par Tārkinu. Varbūt tie�i APO savervējis Tārkinu.

-��� Kas tad ziņojumu parakstījis?

-���� Paraksta nav. Apstiprinājums ir �ifrēts. APO apzīmēts kā Transience.

-��� Kas tad ir Transience?

-���� Nevarēju noskaidrot.

-��� Mūsu darbs būtu daudz vieglāks, ja Centrālajai izlūko�a�nas pārvaldei tiktu uzticēta Konsulāro operāciju aģentu iden�titāte, Noriss aizkaitināti noteica. Viņu dārgā "no�ķirtības principa" dēļ mēs pārāk bie�i taustāmies kā akli kucēni.

Auditors paskatījās tie�i viņam acis.

-���� Kā jau teicu, es to nevarēju noskaidrot. Tāpēc to vaja�dzēs izdarīt jums. Es gribu, lai jūs piezvanāt personai, kas vada Politiskās stabilizācijas nodaļu Elinai Vitfīldai, un pa�jautājat viņai tie�i un atklāti. Jūs esat Izlūko�anas pārvaldes direktora asociētais vietnieks, viņai vajadzēs jūs uzklausīt.

-���� Transience, Kelebs Noriss atkārtoja. Man rodas nelā�ga nojauta par �o� Ieraudzījis Kestonu saraucam pieri, viņ� aprāvās. Es tikai gribu teikt, ka �ajā lietā ir daudz nezinā�mo. Kā jūs alla� mēdzat sacīt, risks at�ķiras no nenoteiktī�bas, vai ne?

-��� Tā ir. Risku iespējams aprēķināt. Nenoteiktību nē. Ap�zināties varbūtību, ka piecdesmit procentos kaut kas noies greizi, ir viens, bet nezināt, vai vispār pastāv kaut jel kāda iespēja pavisam kas cits.

-��� Tātad ir jānoskaidro, ko mēs zinām. Un ko nezinām.

-���� Noriss dziļi ievilka elpu un paskatījās uz Kestonu. Tikai es raizējos, ka mēs varbūt nemaz neapzināmies, cik ļoti daudz nezinām.

Atgrie�oties savā kabinetā, Kestons izjuta arvien lielāku

-���� jā, likās, nenoteiktību. Eidriens kā alla� izskatījās nepie�dienīgi dzīvespriecīgs, ta�u no Kestona kārtīgā rakstāmgal�da dvesa miers pildspalva un zīmulis atradās cie�i blakus, bet nesaskārās, plānie manilas auduma aktu vāki novietoti divas collas pa kreisi, bet datora ekrāns ideāli paralēli gal�da malai.

Kestons smagi apsēdās. Pirkstus novietojis virs tastatū�ras, viņ� domāja. Risks, nenoteiktība, neziņa �ie jēdzieni viņa prātā pletās uz visām pusēm kā nezāles.

-��� Eidrien, viņ� piepe�i ieteicās. Man ir māla urna, kas pilna ar melnām lodītēm un baltām lodītēm.

-��� Ak tā? Jaunais cilvēks piesardzīgi aplaida skatienu ka�binetam.

-���� Iedomājies, ka man tā ir, auditors noņurdēja.

-��� Super.

-��� Jūs zināt, ka tie�i puse bumbiņu ir baltas, bet otra puse

-��� melnas. Pavisam ir tūksto� bumbiņu. Pieci simti baltu un pieci simti melnu. Jūs grasāties uz labu laimi paņemt vienu bumbiņu. Cik lielas ir izredzes, ka izvilksiet melno?

-���� Piecdesmit pret piecdesmit, vai ne?

-��� Pieņemsim, ka man ir vēl viena urna, kas ar bumbiņām piepildīta tajā pa�ā fabrikā. Ta�u �oreiz ir zināms, ka urnā ir vai nu melnās, vai baltās bumbiņas, vai gan melnās, gan bal�tās. Tomēr jūs nezināt, vai lielākā daļa ir baltas vai melnas. Varbūt visas bumbiņas ir melnas. Varbūt visas ir baltas. Var�būt melno un balto bumbiņu skaits ir vienāds. Varbūt urnā ir tikai viena bumbiņa. Varbūt tūkstotis. Tas nav zināms.

-��� Tad esmu pilnīgā neziņā, sacīja Eidriens. Zinu vie�nīgi to, ka urnā ir melnās un vai baltās bumbiņas. Vai tā?

-��� Tie�i tā. Pasakiet, cik lielas ir izredzes, ka izvilksiet mel�no bumbiņu.

Eidriens savilka pieri, kurā nebija nevienas grumbiņas.

-���� Kā lai es zinu, cik lielas ir izredzes? Varbūt simt pro�centi. Varbūt nulle. Vai jebkur� skaitlis starp nulli un vienu.

-��� Viņ� izbrauca ar pirkstiem caur biezo tum�o matu ērkuli.

-��� Pareizi. Un ja jums katrā ziņā vajadzētu noteikt �īs iz�redzes? Vai jūs liktu desmit pret vienu, ka izvilksiet melnu bumbiņu? Simt pret vienu? Vai simt pret� ko?

Jaunais cilvēks paraustīja plecus.

-���� Es atkal teiktu� piecdesmit pret piecdesmit.

Kestons pamāja.

-���� Tā teiktu ikviens speciālists. Otrajā gadījumā, kad jūs nezināt gandrīz neko, jums vajadzētu rīkoties tie�i tāpat kā pirmajā, kad zinājāt samērā daudz. Pagāju�ā gadsimta div�desmitajos gados kāds ekonomists Frenks Naits formulēja at�ķirību starp risku un nenoteiktību. Viņ� teica, ka riska gadījumā nejau�ību var pakļaut varbūtībām. Nenoteiktības gadījumā par varbūtībām nav zināms pilnīgi nekas. Tomēr fon Neimanis un Morgensterns uzskatīja, ka mēs mēdzam noteikt skaitlisko lielumu pat pilnīgai neziņai. Mūsu orga�nisms citādi nespēj funkcionēt.

-��� Vai tam ir kāds sakars ar urnu, ko sauc "Tārkins", sko�lotāj? Spuldzes gaismā iemirdzējās kniedīte Eidriena lūpā.

Kestons izdvesa skaņu, kas vienlaikus atgādināja ņurdienu un smieklus. Tad viņ� paņēma Taivanas laikraksta foto�kopiju, kas atradās aktu vākos un bija saņemta tikai �orīt. Kestons nevarēja izlasīt laikrakstu, bet tulkojuma tur nebija.

-��� Ķīnie�u valodu jūs, �ķiet, neprotat, vai ne? viņ� iejau�tājās ar zināmu cerību.

-���� Padomā�u. Vai dim sum[28] derēs?

-��� Ak jā, jūs ta�u runājat korejie�u, nevis ķīnie�u valodā, vai ne? Kestons sacīja.

-���� Nē. Nezinu neviena vārda, Eidriens rāmi atteica.

-��� Jūsu vecāki ta�u ir korejie�u imigranti?

-��� Tie�i tāpēc. Viņ� pasmaidīja. Viņiem vajadzēja mācī�ties pateikt angliski "sakārto savu istabu". Tā es ieguvu mil�zum daudz laika.

-��� Saprotu.

-��� Piedodiet, ka sagādāju vil�anos. Man pat negar�o kim�ī[29]. Zinu, tam grūti ticēt.

-���� Tad mums vismaz viena īpa�ība ir kopīga, Kestons �ķietamā nopietnībā sacīja.

Parīze. Darāmā bija daudz, bet laika maz. Tagad, kad Emblers spēlēja dubultu spēli, pie Fentona ļaudīm vērsties vairs nevarēja. Nepiecie�amo tagad vajadzēja sagādāt, liekot lie�tā izdomas un pielāgo�anās spēju.

Pēcpusdienā Emblers bija sācis vākt vajadzīgos piederu�mus. Kā primitīvu darbnīcu viņ� nolēma izmantot ģenerāl�direktora De�enē pagaidu dzīvokli pie Boucicault metrostacijas. Ar konservu attaisāmo atvērdams trīs buljona skārdenes, Emblers ieguva trīs apaļus metāla gabalus. Viņ� tos sa�stiprināja ar gumijas līmi un plānu putuplasta kārtiņu, kas nāca līdzi lētam radiopulkstenim kā iesaiņojuma materiāls. Viņ� izgatavoja asins maisiņus no ārkārtīgi plāniem lateksa prezervatīviem un no speciālajiem efektiem paredzētajām "asinīm" tās, iepildītas pudelē, pārdeva kostīmu veikalā Les Ateliers du Costume devītajā apgabalā.

Beidzot Emblers no pāris 0,284 collu �autenes patronām, ko bija sagādājis Fentona iero�u pārzinis, izņēma kapseles. To izdarīt bija grūtāk, nekā viņ� tika domājis, jo vajadzēja strādāt bez piemērotiem instrumentiem, iztiekot ar uzgrie��ņu atslēgu un knaiblēm, ko varēja dabūt tuvākajā quincaille�rie saimniecības pre�u veikalā. Pārāk spēcīgi piespie�ot, kapsele varēja sprāgt, savainojot viņu pa�u.

Pagāja pusotras stundas, pirms Emblers pabeidza gatavot visu ierīci lateksa maisiņi ar asinīm bija pielīmēti pie kapse�lēm, un smalka stieple savienota ar deviņu voltu bateriju.

Ar Lorelu Pompidū centra aug�stāva galerijā Emblers sa�stapās pēc vairākām stundām, kad bija izgatavojis butafo�rijas drāmai nāves teātrim, kam vajadzēja aizstāt īstu nāvi.

Sākumā Lorela visai neticīgi klausījās Emblera paskaidro�jumos, bet drīz vien virsroku ņēma viņas apbrīnojamā pa�savaldība. Tomēr plānā bija kāda vājā vieta tas kļuva skaidrs, kad Emblers pārrunāja ieceri ar Lorelu. To saprata arī viņa.

-�� Ja ļaudis pamanīs, ka cilvēks no�auts, viņa teica, viņi sauks neatliekamo palīdzību.

Emblers sarauca pieri, cenzdamies rast izeju no strupceļa.

-��� Mediķiem pietiks uzmest aci, lai saprastu patiesību. Viss izgāzīsies. Tas nedrīkst notikt. Vajadzēja izdomāt risināju�mu, citādi plāns būtu jāatmet. Nolādēts, viņ� izdvesa. Vajadzēs izmantot pa�iem savu neatliekamo palīdzību. Visu nokārtot jau iepriek�. Kaut kā noalgot �oferi.

-���� "Kaut kā"? Lorela atkārtoja. Vai tas ir speciāls spie�gu termins?

-��� Tu nepalīdzi, Lorela, Emblers teica kā lūgdams vai sūdzēdamies.

-��� Taisnība, sacīja Lorela. Un varbūt tie�i tur rodams risinājums tev jāļauj, lai es palīdzu. Es vadī�u ma�īnu.

Emblera acīs parādījās apbrīna. Viņ� pat nepūlējās strīdē�ties. Lorelai taisnība. Tā bija vienīgā iespēja. Rokrokā soļojot uz dienvidiem Sēnas virzienā, viņi apsprieda plāna detaļas. Atkal bija parādījies vīrietis Brooks Brother's uzvalkā. Tagad nevajadzēja ierādīt, ka viņi steidzas Fentonam nedrīkstēja rasties nekādas aizdomas, ka Emblers kaut ko plāno.

Lorela teica, ka viņa, iespējams, nokļuvusi tādā kā atrak�ciju parka "�ausmu istabā", bet sapratusi, ka �obrīd citas rea�litātes viņai nav. Viņa, tāpat kā Emblers, to padarī�ot par sa�vām mājām.

Emblers pagriezās pret Lorelu un cie�i lūkojās uz viņas lokano augumu, viļņainajiem gai�brūnajiem matiem, raudzī�jās viņas sirsnīgajās riekstu krāsas acīs, kurās vizmoja zaļi lāsumi kā topāzi. Ikviens viņas skatiens, ikviens jautājums vai maigais rokas spiediens vēstīja, ka Lorela viņam uzticas un ir gatava darīt visu, ko viņ� liks.

-���� Labs ir, viņa sacīja. Tagad mums tikai jārekvizē ne�atliekamās palīdzības ma�īna.

Emblers raudzījās uz Lorelu ar mīlestību un apbrīnu.

-��� Vai tev kāds ir teicis, ka tu visu apgūsti neticami ātri?

Luvras klīnika bija eleganta ēka, kas aizņēma kvartāla lie�lāko daļu plati lokveida logi apak�stāvā, augstāk rinda ma�zāku logu, lielas' akmens plāksnes smil�krāsā ēkas apak�ējā daļā un tādas pa�as krāsas ķieģeļi augstāk -, un klīnika atra�dās starp Luvru, Parīzes slavenāko muzeju, un Les GrandsMagasins de la Samaritaine, galvaspilsētas ievērojamāko tirdz�niecības centru. Ziemeļu pusē iepretī klīnikai bija baznīca Saint-German l'Auxerrois; viena kvartāla attālumā uz dienvi�diem da�u simtu jardu attālumā no tilta Pont Neuf atradās Luvras krastmala. �ī bija ideāli piemērota vieta, kur meklēt neatliekamās palīdzības ma�īnu. Saskaņā ar municipālajiem noteikumiem pilsētā bija pla�s neatliekamās palīdzības die�nests ar ma�īnu parku, kas tālu pārsniedza faktiskās vaja�dzības, turklāt vēl jau bija arī daudz medicīnas tehnisko dar�binieku.

Emblers viens stāvēja netālu no slimnīcas un centās sa�glabāt ledainu mieru. Viņ� sajuta mitrā ielas seguma darvai līdzīgo aromātu, izplūdes gāzu metālisko smārdu un maz�liet vājāko suņu ekskrementu smaku, jo Parīzē ļoti mīlēja su�ņus, bet trūka likumu, kas regulētu �o jautājumu. Nu bija laiks sākt izrādi.

Emblers deva zīmi, un Lorela piegāja pie sarga, kas sē�dēja stikla kabīnē pie ieejas automa�īnu stāvvietā. Viņa bija tūriste, kas meklē pareizo ceļu. Sargs, nepievilcīga izskata vīrietis ar līku degunu kā papagailim un tum�sārtu dzimum�zīmi uz paplikā galvvidus, bija viens. Viņam priek�ā uz gal�da atradās tālrunis, vecs dators un piezīmju bloks, kurā viņ� atzīmēja transporta kustību. Viņ� vērīgi paskatījās uz Lorelu, bet vīrie�a skatiens nebija noraido�s vientulīgi sē�ot sar�ga kabīnē, bija glu�i patīkami paraudzīties uz skaistu sievieti. Lorelas fran�u valodas zinā�anas bija tikpat vājas, cik trūcī�ga bija sarga angļu valodas prasme. Drīz vien viņa jau bija atlocījusi vaļā milzīgu pilsētas karti un turēja to sargam de�guna priek�ā.

Kad karte pilnīgi aizsedza sarga skatienu, Emblers klusi pārlēca pār zemajiem vārtiņiem un pa liekto betona uzbrauk�tuvi ātri devās aug�up uz ma�īnu novietni, kur rindā stāvē�ja vairākas Renault specializētās ma�īnas baltā krāsā ar oran��ām, platām svītrām un ziliem uzrakstiem. Daudzām bija īss, strups priek�gals un zema �asija. Tās bija rezerves ma�īnas, ko lietoja reti, ta�u regulāri mazgāja un uzturēja, un nespod�rajā gaismā tās izskatījās ko�i baltas. Emblers izvēlējās pavi�sam mazu ma�īnu, kas visā rindā bija, likās, pati vecākā. At�slēgas cilindrs drīz vien bija noņemts. Vairāk laika pagāja, pielāgojot atslēgu. Ta�u jau pēc desmit minūtēm darbs bija paveikts. Emblers vairākas reizes ieslēdza un izslēdza mo�toru, pārliecinādamies, ka rūkoņu apslāpēs pārējie trok�ņi, ko radija pārējās ma�īnas stāvvietā un ārpus tās.

Tomēr apmierinātību drīz nomāca apziņa par grūtībām, kas viņus vēl gaidīja. Ļoti daudz kas varēja saiet �ķērsām.

Pēc divām stundām vēlāk viesnīcā Beaubourg Emblers iz�jauca TL7 �auteni, notīrīja un ieeļļoja visas daļas. Tad viņ� atkal salika tās visas kopā, vienīgi ne mērķekli stobra galā. Ja noņēma laidni, �auteni nemanāmi varēja paslēpt sporta so�mā. Emblers uzvilka sporta tērpu un apavus, it kā dotos uz sporta zāli. Vestibilā viņ� pamāja �veicaram, kas sēdēja pie reģistrācijas galdiņa.

-��� Le jogging[30], viņ� smaidot sacīja.

�veicars pasmējās un paraustīja plecus. Pilnīgi skaidrs, ka viņ� domāja ak, tie amerikāņi, alla� kā juku�i uz sportu.

-���� Uz redzē�anos, mister Malvenij.

Pēc da�ām minūtēm Lorela pievienojās viņam laukumā pie Pompidū centra, un abi klusi un steidzīgi pārrunāja turp�mākās rīcības secību, bet Emblers tajā pa�ā laikā vēl un vēl ar saasinātu modrību pārlūkoja apkārtni. Viss bija kārtībā vismaz viņ� neko neparastu nevarēja pamanīt. Viņi bija rū�pīgi norunāju�i, kādā kārtībā visu darīs, un nedrīkstēja pie�ļaut, ka to kaut kas iztraucē.

Ceturksni pirms pieciem parādījās Benuā De�enē, lai kā alla� pastaigātos Luksemburgas dārzā �ajā se�us akrus lie�lajā miera un atpūtas ostā, kas atradās pilsētas sestajā apga�balā. Emblers vēroja viņu lauka binoklī un ar atvieglojumu konstatēja, ka ievērojamā persona soļo bez steigas un sa�springuma. De�enē �ķita iegrimis domās var jau būt, ka tā patie�ām bija.

Embleram reiz tika stāstīts, ka pirms vairākiem gadu des�mitiem "zudu�ās paaudzes" pārstāvji Luksemburgas dārzā �iepu�i balo�us,' lai remdētu badu. Tagad dārzā vairāk bija manāmi bērni, nevis mākslinieki. Dārzs bija iekārtots fran��u stilā koki stādīti stingrā ģeometriskā simetrijā. Bērni te izklaidējās pat ziemā, vai nu vizinādamies vecajā karuselī, vai skatīdamies Grand Guignol leļļu teātra izrādi.

Dārza ainām Emblers �obrīd nepievērsa uzmanību, bet koncentrēja to darbam, kas bija jāpaveic pie Grand Guignol teātra. Viņ� jau bija pārliecinājies, ka sekotāji ir uz vietas, kā cerēts Brooks Brother's uzvalkā ģērbtais amerikānis izlikās lasām uzrakstus pie statuju pamatnes. Trīs vai �etri simti pē�du tālāk grupa d�insos tērpu�os fran�u spēlēja bumbu, bet citi bija sapulcēju�ies ap �aha galdiņu. Tomēr kopumā parks bija samērā tuk�s.

Emblers atkal paskatījās uz De�enē un pārliecinājās, ka tas soļo tie�i tā, kā norunāts pavēris vaļā mēteli un ļaudams vējam krūtis baltajā kreklā. Viņ� brīdi sēdēja uz sola, �ķieta�mi apbrīnodams strūklaku, kas darbojās arī ziemā. Pie de�besīm nebija neviena mākonī�a, un vakara saule meta ēnas pār kailajām puķu dobēm. Kodolfiziķis nodrebēja.

Emblers cerēja, ka De�enē paturējis prātā visus norādīju�mus. Tie�i virs asiņu maisiņiem baltajā kreklā ar �ileti bija izdarīts neliels iegriezums, ko no tālienes nebija iespējams saskatīt; sprādziena brīdī audumam iegriezuma vietā vaja�dzēja pārplīst.

Atcerieties, Emblers bija brīdinājis kodolfiziķi, kad notiek sprādziens, nedariet neko pārlieku teatrālu. Aizmir�stiet ainas, ko esat redzējis uz skatuves vai filmās. Nemetieties uz priek�u, nekrītiet atmuguriski, neķeriet ar rokām pie krūtīm. Tikai lēni noslīgstiet zemē, it kā jūs būtu pārņē�mis nepārvarams miegs. Emblers zināja lai gan metāls pasargās De�enē no ievainojuma, tomēr sprādziens viņu pa�tiesi izbiedēs, un, par spīti piesardzības pasākumam, viņ� to�mēr jutīs sāpes. Tas bija labi, jo tādējādi viņa reakcija uz "�ā�vienu" būs jo pārliecino�āka.

Pagāja vairākas minūtes, un Emblers kādā elegantas mā�jas logā blakus parkam pamanīja vīrieti, kas ar binokli vēro�ja notieko�o. Vīrietis varēja redzēt tikai De�enē muguru, bet ar to pietika. To, ka Emblers nav tikai sporta entuziasts, kas atgrie�as no treniņa, uzmetis somu plecā, varēja pateikt vie�nīgi cits spiegs. Emblers turpināja vērot apkārtni, līdz ierau�dzīja arī bruneti pusgarajā mētelī. Tad viņ� gaidīja tālākos notikumus.

Visi trīs vērotāji bija Emblera auditorija, lai gan viņ� ne�varēja galvot, vai tie ir vienīgie. Pārliecinājies, ka uz viņu neskatās neviena civilpersona, viņ� klusi ienira mū�zaļo krū�mu bie�ņā se�desmit jardu attālumā no strūklakas un salika �auteni. Tagad Emblers atkal skaidri redzēja De�enē un ie�darbināja nelielu portatīvo rāciju, kas atradās somā. Turot mikrofonu pie mutes, viņ� klusi ierunājās:

-���� De�enē. Ja dzirdat mani, pakasiet ausi.

Pēc brī�a kodolfiziķis to izdarīja.

-��� Es skaitī�u no pieci līdz vienam. Kad teik�u "viens", sa�spiediet ierīci, kas jums kabatā, lai slēgtu ķēdi. Neraizējie�ties. Drīz viss būs galā. Emblers paskatījās visapkārt. So�lam garām pagāja jauna sieviete. Trīsdesmit jardu attālumā bija da�i cilvēki, kuri nāca uz �o pusi. Tie visi būs labi lieci�nieki. Emblers pacēla �auteni un pabāza stobra galu ārā no krūmiem aptuveni par divām collām. Viņ� gribēja, lai to redz Fentona brunete.

-���� Pieci, �etri, trīs, divi, viens� Emblers iz�āva divas reizes, tad vēl tre�o. Ik reizi, kad viņ� nospieda mēlīti, skaid�ri bija saklausāms kluss plīk�ķis. No stobra gala pacēlās sīks dūmu mākonītis; ar cilvēka redzi nebija iespējams uztvert, ka lode no stobra īstenībā neizlido.

Ideālā secībā caur De�enē krekla priek�pusi iz�āvās sar�kana �ķidruma �altis. De�enē skaļi iestenējās caur tālskati Emblers redzēja, ka viņ� izskatās izbijies un no sola noslī�ga uz aukstās zemes. Emblers ātri izjauca �auteni un ielika somā. Tad viņ� gaidīja. Pagāja minūte, un viņ� izdzirda ne�atliekamās palīdzības sirēnu. Izņēmis no sporta somas baltu virsvalku, Emblers uzvilka to mugurā. Kā bija norunāts, Lorela apturēja ma�īnu un skrēja pie De�enē.

Nu Emblers, baltā virsvalka stērbelēm plīvojot, drāzās uz ma�īnu un paķēra nestuves. To viņ� izdarīja pusminūtē. Kad

Emblers ar nestuvēm nonāca pie zemē gulo�ā francū�a, Lorela baltajā virsvalkā stāvēja un, glu�i nobālējusi, stīvi lūko�jās uz Benuā De�enē.

-��� Viņ� ir miris, Lorela teica drebo�ā balsī.

-��� Tie�i tā, Emblers sacīja un cēla ķermeni uz nestuvēm.

Kaut kas nebija lāgā.

-���� Nē, es gribēju teikt viņ� patie�ām ir miris. Lorela uzmeta Embleram izbiedētu skatienu.

Embleram �ķita, ka rīklē iespriedies ledus gabals. Tas ne�bija iespējams.

Tomēr ķermenis bija ļengans un smags tas bija nāves smagums.

-���� Mums jādabū viņ� projām no �ejienes, Emblers �uk�stēja, tikai tagad vērīgāk paskatīdamies uz nokritu�o vīrie�ti. Tad viņ� ieraudzīja.

Pār vīrie�a pieri tecēja sarkana strūkliņa no matiem, kas bija piesūku�ies ar tum�ām asinīm. Emblers aptaustīja viņa galvaskausu, juzdams, ka sāk reibt galva. Da�as collas aug�stāk virs pieres bija neliela kalibra lodes ieejas atvere. Tāds �āviens parasti asiņoja maz, bet izraisīja nāvi acumirklī. Lo�de, iespējams, bija lidojusi no aug�as apkārtējās ēkās bija ļoti daudz vietu, kas varēja noderēt snaiperim. Kāds bija ie��āvis galvā AN galvenajam kodoliero�u inspektoram.

Emblers un Lorela klusējot nesa līķi uz ma�īnu, cik vien ātri varēdami. To nedrīkstēja te atstāt, jo sameistarotais spri�dzeklis nodotu Emblera neveiksmīgo plānu. Ta�u bija pagā�jis pārāk daudz laika. Neatliekamās palīdzības ma�īna jau bi�ja piesaistījusi ziņkārīgu skatītāju uzmanību. Emblers aizvēra aizmugures durvis un sāka noģērbt De�enē. Viņ� novilka lī�ķim pa�taisīto vesti ar spridzekli un slaucīja sarkano �ķid�rumu no tā krūtīm.

Tad Emblers izdzirda kādu dauzām ma�īnas durvis. Viņ� pacēla galvu.

-��� Ouvrez la porte! C'est la policel[31]

Kāpēc policija? Vai policists gribētu braukt kopā ar viņiem uz slimnīcu? Vai tā te būtu pieņemts? To nedrīkstēja pieļaut. Viņi bija amerikāņi zagtā neatliekamās palīdzības ma�īnā, ku�rā atradās līķis. Emblers ātri pārvācās uz ma�īnas priek�ga�lu un ierāpās vadītāja sēdeklī. Motors nebija izslēgts. Viņi bija plānoju�i braukt ārā no Parīzes uz Boloņas me�u, kur De�enē bija novietojis īrētu automa�īnu. Tagad nebija jēgas to darīt. Ta�u vajadzēja braukt vienalga, kurp. Emblers ie�slēdza ātrumu. �is nebija īstais brīdis ielaisties sarunās ar gendarmerie.

Emblers ielūkojās atpakaļskata spogulī. Policists kaut ko dusmīgi kliedza rācijā. Parka malā nedaudz tālāk no pārē�jiem ļaudīm brunete pusgarajā mētelī runāja pa tālruni. Em�blers cerēja viņa ziņo, ka viņ� savu uzdevumu izpildījis. Ta�u tad viņ� paskatījās brunetei pār plecu un ieraudzīja kaut ko tādu, kas lika viņam nodrebēt.

Desmit jardu attālumā no Fentona aģentes ziņkārīgo ska�tītāju pūlī pazibēja seja, ko Emblers labprāt vairs nekad ne�redzētu. Ķīnie�a seja. Izskatīgs neliela auguma vīrietis.

Tas pats, kur� bija �āvis uz viņu viesnīcā Plaza.

Va�ingtona, Kolumbijas apgabals. ASV Valsts departamenta galveno ēku Sīstritas divi tūksto�i divi simti pirmajā numu�rā veidoja divas kopā savienotas būves viena bija pabeig�ta tūksto� deviņi simti trīsdesmit devītajā, bet otra tūksto� deviņi simti se�desmit pirmajā gadā, proti, pirmo uzcēla Otrā pasaules kara priek�vakarā, bet otru pirms "aukstā kara". Ikvienai organizācijai ir sava vēsture, sava atmiņa, kas tiek turēta dārga organizācijas svētītajās sienās pat tad, ja tiek aizmirsta ārpus tām. Valsts departamenta ēkās atradās au�ditorijas un sanāksmēm paredzētas telpas, kurām bija dots aizgāju�u slavenību vārds, piemēram, tur bija Loja Hendersona istaba viņ� �etrdesmitajos gados bija sekretārs Tuvo Austrumu un Ārikas valstu lietās; un liela zāle bija nosauk�ta D�ona Fostera Dalesa vārdā, kur� bija valsts sekretārs "aukstā kara" kritiskajos gados. Tomēr jaunākās ēkas dzī�lēs atradās slepenas konferen�u telpas, kas nebija pagodi�nātas ar nosaukumiem, bet apzīmētas tikai ar skaitļiem un alfabēta burtiem. Pa�ai slepenākajai konferen�u zālei bija pie��ķirts apzīmējums 0002A, un nejau�s pagrabstāva apmeklē�tājs varētu nodomāt, ka tajā atrodas telpu uzkop�anas pie�derumi, tāpat kā pretējās puses telpās. Zāle atradās blakus gaitenim ar pelēki krāsotām betona sienām, un visā gaiteņa garumā varēja redzēt stiepjamies vara caurules, alumīnija va�dus un garas dienasgaismas spuldzes. Sanāksmēs, kas noti�ka �ajā zālē, nekad nepasniedza atspirdzinājumus neviens nedevās uz kādu no citām telpām, kas bija apzīmētas ar trim nullēm, meklēt smalkmaizes, cepumus vai sviestmaizes. Sa�nāksmes bija jāpacie� līdz beigām, tās nebija paredzētas, lai nodotos vēdera baudām, un vajadzēja izvairīties no visa, kas varētu tās ieildzināt.

�ārita sanāksmes temats nekādā ziņā nevarēja priecēt ne�vienu.

Nesen kā izveidotās grupas vadītājs Etāns Zakheims uz�manīgi vēroja astoņus cilvēkus, kuri sēdēja pie galda, meklē�jot vārdos neizteiktu domstarpību pazīmes. Viņ� negribēja pieļaut, lai rodas "grupas viedoklis" grupas locekļu ten�dence pievienoties pārējo domām, piekrist vienotam skaidro�jumam, jo pierādījumi jau pa�i par sevi bija ap�aubāmi, neskaidri un pretrunīgi.

-���� Vai ikviens klāteso�ais jūtas pārliecināts par novērtēju�mu, ko tikko dzirdējām? viņ� jautāja. Atskanēja tikai pie�krīto�a dūk�ana.

-���� Ebigeila, Zakheims teica, pievērsdamies liela auguma sievietei, kas bija ģērbusies blūzē ar augstu apkaklīti. Vai esat dro�a, ka sapratāt informāciju, kas ietverta signālos?

Viņa pamāja. Uz pieres īsi apgrieztie brūnie mati bija no�stiprināti ar laku un pat nesa�ūpojās.

-��� Tā ir apstiprino�a, viņa piesardzīgi sacīja, tomēr ne tiktāl, lai varētu izdarīt secinājumus. Ta�u apvienojumā ar pārējo datu straumi novērtējuma ticamības līmenis kļūst aug�stāks.

-���� Ko varat teikt par attēlu atveido�anu datorā, ko veiku��i jūsu cilvēki, Rendel? Zakheims pagriezās pret slaiku, bālu jaunekli zilā bleizerā un sakumpu�iem pleciem.

-���� Tie tika pārbaudīti divdesmit da�ādos veidos, atbil�dēja datora attēlu speciālists Rendels Denings. Tie ir au�tentiski. Mēs redzējām, kā subjekts, ko �endlera cilvēki identificēju�i kā Tārkinu, ierodas Monreālā, Dorvela lidostā da�as stundas pirms Zolingera noslepkavo�anas. Mēs esam apstiprināju�i dro�ības videokameras materiāla autentisku�mu. Varam to apliecināt gandrīz noteikti. Viņ� pabīdīja uz Zakheima pusi fotogrāfijas no Monreālas. Zakheims tās ap�lūkoja, lai gan apzinājās, ka viņa netrenētā acs neievēros ne�ko tādu, kas būtu paslīdējis garām attēlu speciālistiem ar vi�ņu datoranalīzes metodēm. /

-���� Tāpat kā �is attēls, kas iegūts aptuveni pirms �etrām stundām Luksemburgas dārzā, turpināja attēlu speciālists.

-��� Vai attēli nevar būt maldino�i? Zakheims jautājo�i pa�skatījās uz Deningu.

-��� Pārliecību sniedz ne jau tikai attēli, bet mūsu spēja tos interpretēt, kas pēdējo gadu laikā sasniegusi neiedomājami augstu līmeni. Mūsu datori spēj veikt "sliek�ņa" operācijas, malas analīzi, noteikt jebkādu piesātinājuma gradientu un at�klāt novirzes, ko nekad neievērotu pat visizcilākie speciālisti.

-���� Nolādēts, runājiet ta�u cilvēciskā valodā! Zakheims iestarpināja.

Denings paraustīja plecus.

-���� Iedomājieties, ka �is attēls ir milzīgs sainis ar informā�ciju. Dienu no dienas viss mainās koka zaru zīmējums, la�potne, miza. Vienkār�s koks divas dienas pēc kārtas nepa�liek tāds pats. �eit var redzēt sare�ģītu lauku, kur izvietoti objekti vietu ar specifiskām kontūrām un ēnu rakstu, kas ne vien Jauj identificēt konkrētu dienas laiku, bet arī sniedz informāciju par milzuma slēptu objektu konfigurāciju. Viņ� ar melnu stienīti uzsita pa fotogrāfijas apak�ējo kvadrantu. Palielinājumā var redzēt, ka aptuveni trīs centimetru attā�lumā no grantētā celiņa atrodas pudeles vāciņ�. Limonādes pudeles vāciņ�. Pirms dienas tā tur nebija.

Zakheims ar pirkstiem sāka bungot pa galdu.

-���� Izklausās varen smalki�

-���� Manā nodaļā �ādas detajas sauc par "diennakts atkri�tumiem". Tie�i tās dara iespējamu tā saucamo reāllaika "ar�heoloģiju".

Zakheims cie�i raudzījās uz Deningu.

-��� Mēs grasāmies darīt kaut ko tādu, kam ir tikpat nopiet�nas sekas kā smagam sirds infarktam un kas ir tikpat nela�bojams. Man nepiecie�ama pārliecība, ka esam tiku�i pilnīgā skaidrībā. Pirms pasludinām, ka Tārkins "nav saudzējams", mums jābūt dro�iem, ka nepārsteidzamies.

-��� Noteiktība iespējama tikai vidusskolas matemātikas grā�matās. Runātājs bija vīrietis ar apaļu vēderiņu, lodveida gal�vu un brillēm melnā, smagā ietvarā. Viņu sauca Metjū Vekslers, un viņ� Valsts departamenta Izlūko�anas un izpētes birojā bija nostrādājis divdesmit gadus. Vekslers bija omulīgas dabas cilvēks, bet nevī�īgs izskatā. Un viņa intelekts bija glu�i vienkār�i neticami augsts kāds no valsts sekretāriem to bija salīdzinājis ar ra�as novāk�anas kombainu: viņam piemita ne�iedomājama spēja uzņemt milzīgu sare�ģītas informācijas apjo�mu un pārvērst to skaidros un kompaktos formulējumos. Viņ� spēja no faktiem izveidot rīcības plānu un nebaidījās pieņemt lēmumus. Va�ingtonā tādu prātu nebija daudz, tie bija ļoti pie�prasīti un tika attiecīgi novērtēti. Reālajā pasaulē, kur pie�ņem lēmumus, noteiktība neeksistē. Ja mēs gaidītu pilnīgu no�teiktību, rīcība tā novilcinātos, ka kļūtu neatbilstīga, un, kā atgādina sens, nepatīkams sakāmvārds, "neizlemt nozīmē iz�lemt". Nav iespējams izlemt bez informācijas. Ta�u nedrīkst gaidīt, līdz būs iegūta pilnīga informācija. Starp abiem minēta�jiem variantiem pastāv pakāpeniska pāreja, un procedūras inte�gritāte nozīmē spēju izvēlēties pareizo daļēju zinā�anu pakāpi.

Zakheims pūlējās slēpt aizkaitinājumu. Jau kop� tā laika, kad viens no darbiniekiem �o pārliecību bija iedēvējis par "Vekslera principu", analītiķis nelaida garām nevienu iespē�ju to citēt.

-��� Vai domājat, ka esam �o pakāpi sasniegu�i?

-��� Es domāju, Vekslers teica, ka esam jau to pārsniegu�i. Apspiezdams �āvas, viņ� pastiepa uz priek�u rokas. Es gribētu pievērst klāteso�o uzmanību jautājuma zīmēm, kas saistās ar viņa iepriek�ējiem uzdevumiem. Tas ir cilvēks, kur� jāaptur. Slepeni. Pirms viņ� apkaunojis savus darba devējus.

-��� Ticu, ka jūs gribējāt teikt agrākos darba devējus. Zak�heims atkal pievērsās jaunajam, bālajam cilvēkam zilajā bleizerā. Tātad identifikācija ir pārliecino�a?

-���� Ļoti, Rendels Denings sacīja. Kā jau runājām, Tārkins ar ķirurģiskām metodēm pārvērtis seju�

-���� Tādu līdzekli parasti izmanto aģents, kas nogājis no ceļa, Vekslers ieteicās.

-����� Ta�u sejas galvenie indeksi ir pastāvīgs lielums, Denings turpināja. Var mainīt attālumu starp acu dobu�miem vai starp supraorbitālajām atverēm, bet nav iespējams izmainīt apak��okļa vai aug��okļa izliekumu, nebojājot zo�bu izvietojumu.

-���� Pie velna, ko tad tas nozīmē? dobjā balsī iesaucās Zakheims.

Attēlu speciālists uzmeta viņam skatienu.

-���� Galvenais ir tas, ka plastiskajā ķirurģijā nedrīkst aiz�skart galvaskausa kaulu pamatstruktūru. Deguns, vaigi un zods ir virspusēji izciļņi. Datora sistēmas, kas identificē se�jas vaibstus, var ieregulēt, lai tās neņemtu vērā vispusējo, bet pievērstos tam, ko mainīt nav iespējams. Viņ� pasnie�dza Zakheimam vēl kādu fotogrāfiju. Ja tas ir Tārkins� attēlā bija redzams nepilnus �etrdesmit gadus vecs vīrietis, kura rietumnieciskie vaibsti skaidri izcēlās uz austrumnie�cisko seju fona, tad Tārkins ir arī �is. Ar melno stienīti viņ� uzsita pa fotogrāfiju, kur varēja redzēt to pa�u vīrieti Monreālas lidostā.

Konsulāro operāciju direktora vietnieks Frenklins Ransmens sanāksmes laikā nebija teicis gandrīz ne vārda. Viņ� bija izskatīgs vīrietis ar raupjiem vaibstiem un caururbjo�u zilo acu skatienu, ģērbies dārgā uzvalkā no pelēkzila audu�ma ar sīku rakstu. Viņ� nikni raudzījās uz Zakheimu.

-��� Neredzu iemeslu, kādēļ vajadzētu atlikt �o lēmumu, viņ� beidzot ieteicās.

Zakheimu bija apmulsinājis, pat aizkaitinājis Ransmena lē�mums piedalīties sanāksmē; Zakheima uzdevums bija vadīt grupu, bet dienesta pakāpē augstākas personas klātbūtne va�rēja tikai graut viņa autoritāti. Tagad viņ� nogaido�i skatī�jās uzdirektora vietnieku.

-���� Uz visiem mūsu iecirkņiem un posteņiem tiks nosūtīti trauksmes signāli, Konsulāro operāciju ierēdnis teica dob�jā balsī. Un "atguves" brigādei� eifēmismu viņ� izrunā�ja ar slēptu nepatiku. Jādod noteikts rīkojums. Sagūstīt vai iznīcināt.

-���� Mēs iesaistīsim ari citas aģentūras, Zakheims, sako�dis zobus, ieteicās. Federālo izmeklē�anas biroju. Centrā�lo izlūko�anas pārvaldi.

Ransmens lēni pa�ūpoja galvu.

-����� Ja vajadzēs, palīdzēsim mēs, bet neiesaistīsim savus amerikāņu kolēģus. Esmu vecās skolas pārstāvis. Vienmēr esmu ticējis principam, ka kļūdas jālabo pa�iem. Viņ� ap�klusa un pievērsa Etanam Zakheimam caururbjo�o skatienu. Konsulārajās operācijās atkritumus mēdzam iznest pa�i.

Parīze. Kad tas bija noticis un kas īstenībā noticis? Pār�steigumi bija it visur, un viens no tiem Lorela. Atkal viņa bija izturējusi satrieco�u pārdzīvojumu, kas nebija spējis viņu satriekt. Viņas enerģija bija apbrīnojama un uzmundrino�a. Nāves tuvums bija tikai padarījis spēcīgākas jūtas, kas viņos jau bija radu�ās. Jā, bija bailes, ta�u bija ari citas jūtas. Emblers atjauta, ka arvien bie�āk sāk domāt daudzskaitļa pirma�jā personā agrākais es tagad bija pārvērties par mēs. Radās nozīmīgi vārdi un skatieni, kopīgas izjūtas gan prieks, gan izmisums. Sāpes un patvērums no sāpēm. Un klusi smiekli. Embleram likās, ka abus ietin savāds tīmeklis, par kuru stip�rāks nebija nekas.

Likās, tas bija mazs brīnums. Viņi radīja parastu dzīvi tur, kur tās nebija, viņi sarunājās tā, it kā pazītu viens otru ga�diem ilgi. Kad abi laidās miegā to Emblers bija apjautis iepriek�ējā vakarā -, viņu augumi sakļāvās un locekļi savi�jās tik dabiski, it kā būtu tam radīti. Kad viņi mīlējās, abi izjuta svētlaimi un brī�am kaut ko vēl vairāk netveramu, kas atgādināja rimtu mieru.

-��� Tavā klātbūtnē es jūtos dro�ībā, Lorela teica, kad vi�ņi gulēja blakus. Vai tu neapvainojies, ka es tā saku?

-���� Nē, lai gan mēs varbūt izaicinām likteni, Emblers at�bildēja, viegli pasmaidīdams. Viņ� bija apsvēris domu, vai nemainīt viesnīcu, un nolēmis to nedarīt; risks par jaunu re�ģistrēties citā vietā bija lielāks nekā risks palikt tepat.

-��� Tad jau tu zini, kā es jūtos, vai ne?

Emblers neatbildēja.

-���� Savādi, Lorela teica. Es jūtos tā, it kā tu par mani zinātu visu, lai gan īstenībā jau tas nevar būt.

Mana Ariadne, viņ� domāja. Mana skaistā Ariadne.

-���� Ir fakti, un ir patiesības. Faktus es nezinu. Tomēr var�būt zinu da�as patiesības.

-���� Tāpēc, ka tu tā īpa�i skaties, Lorela sacīja. Da�iem cilvēkiem tas ļoti nepatīk izjūta, ka tu viņiem redzi cauri. Viņa uz brīdi apklusa. Varbūt arī man tā vajadzētu jus�ties. It kā tu varētu redzēt visas manas kļūdas un trūkumus. Tomēr es tā nejūtos. Nekad neesmu jutusies. Tas ir pārstei�dzo�i. Varbūt mani nemaz neuztrauc, ja tu saskati manus trū�kumus. Varbūt es tie�i gribu, lai redzi mani tādu, kāda es�mu. Varbūt man apnicis, ja vīrie�i manī saskata tikai to, ko pa�i grib redzēt. Izjūta, ka tu skaties man it kā cauri, �ķiet gandrīz kā balva.

-���� Tevī ta�u ir daudz, uz ko skatīties, Emblers smaidot sacīja un pievilka Lorelu tuvāk.

Viņa savija pirkstus ar Emblera pirkstiem.

-���� Zini, kā bērni reizēm mēdz teikt: "Es zinu, ka tu zini, ka es zinu, ka tu zini�" Lorelas sejā lēni atplauka smaids, it kā viņa to būtu pārņēmusi no Emblera. Pastāsti kaut ko par mani.

-��� Es domāju, ka tu esi viens no pa�iem iejūtīgākajiem cil�vēkiem, kādus esmu pazinis, Emblers mierīgi sacīja.

-��� Tev vajadzētu zināt vēl kaut ko. Lorela plati pasmai�dīja.

-���� Bērnībā tu at�ķīries no citiem bērniem, vai ne? Varbūt skatījies uz visu it kā no cita skatpunkta, arī pati uz sevi. Nē, tu nenorobe�ojies no pārējiem, tikai spēji saredzēt to, ko viņi nespēja, it kā raudzītos no lielāka attāluma.

Lorela vairs nesmaidīja. Dziļi pārsteigta, viņa lūkojās uz Embleru.

-���� Tu esi labsirdīga un godīga, bet tev ir grūti pielaist cilvēkus tuvāk, ļaut, lai viņi iepazīst īsto Lorelu Holendu. Ta�u, ja tu ļaujies tuvībai ar otru cilvēku, tad uz visiem lai�kiem no tavas puses. Tu esi uzticīga. Draudzību tu nedi�bini ātri, bet, ja reiz pieņem otru par draugu, tad tas notiek strauji tu pieķeries strauji un spēcīgi, jo dari to pa īstam, nevis skata pēc. Da�reiz tu varbūt vēlies, kaut spētu vieglāk veidot personiskās attiecības, kaut varētu gan pazīties, gan pārtraukt pazī�anos tāpat kā citi. Emblers apklusa. Vai tā ir?

Lorela klusējot pamāja. ^

-���� Tev patiesi var uzticēties; Tu neesi eņģelis da�reiz kļūsti savtīga, vari sadusmoties un kritizēt tuvu cilvēku. Ta��u, ja patie�ām ir vajadzīgs, tu vienmēr esi līdzās. Tu sapro�ti, cik svarīgi būt labam draugam. Tu proti izskatīties mierī�ga un apvaldīta, lai gan bie�i vien tāda nejūties tā ir iek�ējā disciplīna, kas tev ļauj valdīt pār konkrēto situāciju, tātad arī pār sevi.

Lorela samirk�ķināja acis, bet neko neteica.

-���� Pagātnē tu reizēm esi bijusi pārāk godīga, Emblers turpināja. Esi pārāk atklājusi savas jūtas. Tāpēc tagad tu �ad tad esi piesardzīga, pat atturīga.

Lorela dziļi ievilka elpu un saraustīti izelpoja.

-��� Tu nepateici tikai vienu varbūt biji pārāk pieklājīgs, lai par to ieminētos, viņa klusi sacīja, balsij iedreboties. Lorelas seja bija tik tuvu, ka Emblers varēja saskatīt platās zī�lītes.

Viņ� piekļāva lūpas viņas mutei un apskāva Lorelu tas bija lēns un ilgs apskāviens, gandrīz vai mīlas akts.

-��� Ir patiesības, ko nevajag izteikt vārdos, viņ� pēc brī��a pa�ukstēja un nojauta zināja, ka kvēle, ko viņ� jūt, pār�ņēmusi arī Lorelu �ī starojo�ā, siltā kvēle kā rīta saule.

Vēlāk, kad abi gulēja blakus, nosvīdu�i un sapinu�ies pa�lagos, Lorela, raudzīdamās griestos, ierunājās. Mans tētis bija Vjetnamas kara veterāns, viņa teica it kā no tāluma. Viņ� bija labs cilvēks, bet pārcietis traumu, tāpat kā vēlāk mans vīrs. Varētu domāt, ka mani valdzina �ādi cilvēki, bet es tā neuzskatu. Tas glu�i vienkār�i ir mans liktenis.

-��� Vai viņ� sita tavu māti?

-��� Nekad, viņa strauji ieteicās. Nekad. Ja viņ� kaut rei�zi būtu pacēlis roku pret māti, tad zaudētu viņu uz visiem laikiem, un viņ� to zināja. Cilvēki mēdz runāt par nevaldā�mu niknumu. Tomēr tas ļoti reti ir tie�ām nevaldāms. Pai�suma viļņi apskalo krastu, bet netiek pāri aizsargvalnim. Vai�rākumam cilvēku ir �ādi aizsargvaļņi ir kas tāds, ko viņi nekad neteiktu, ko nekad nedarītu. Mans tētis uzauga pie�na fermā un būtu gribējis, lai arī es augu laukos. Ta�u vi�ņam vajadzēja uzturēt ģimeni un rēķināties ar ekonomiska rakstura grūtībām. Tāpēc es bērnību pavadīju kādā ciematā Vird�īnijā pie Norfolkas. Viņ� strādāja elektroiekārtu fabri�kā, bet māte bija reģistratore ārsta birojā.

-���� Varbūt tas tev lika izvēlēties medicīnas profesiju.

-��� Katrā ziņā profesiju, kas tuva medicīnai. Lorela uz brī�di aizvēra acis. Vieta, kur es augu, bija necila, bet tur bija laba skola, un vecāki tam pievērsa lielu uzmanību. �ķiet, skolā bija laba mākslas programma. Viņi domāja, ka man būs panākumi mākslā. Māte par to ļoti rūpējās. Varbūt viņa cen�tās pārāk daudz. Viņa domāja, ka arī tētis varētu sasniegt kaut ko vairāk. Alla� daudzināja, lai viņ� prasa paaugstinā�jumu amatā. Tad kādu dienu mātei iznāca parunāties ar fab�rikas ļaudīm varbūt labdarības tirdziņā skolā, kur pārde�va pa�ceptas kūkas un smalkmaizītes, un, �ķita, viņai bija kļuvis skaidrs, ka tēti fabrikā tur tikai aiz laipnības, tāpēc, ka viņ� karojis Vjetnamā. Tā nu paaugstinājums amatā nebi�ja gaidāms. Māte pēc tam mazliet pārvērtās. Manuprāt, sā�kumā viņa bēdājās, tad sāka uztvert situāciju lieti�ķi. No tē�ta viņa vairs neko necerēja, tomēr samierinājās.

-��� Tātad nu viņa lika cerības uz tevi.

-��� Jā. Lorelas balsī ieskanējās rūgtums. Viņa cerēja. Kad es būtu ieguvusi savu pirmo "Oskaru" un visas pasaules te�levīzijas skatītāju priek�ā pateiktos mātei, tad viņas sapnis būtu piepildījies.

-��� Viņa ir mirusi, vai ne? Emblers saudzīgi jautāja. Vi�ņi abi ir miru�i.

-��� �ķiet, viņa nekad vēl nebija tā lepojusies ar mani kā ta�jā reizē, kad kopā ar tēvu skatījās mani Marijas lomā "Vestsaidas stāsta" vidusskolas uzvedumā, Lorela sacīja piesma�ku�ā balsī. Emblers redzēja, ka acis viņai kļūst miklas. Viņ^ pievērsās Embleram un runāja tādā balsī, it kā tikko būtu atcerējusies sen aizmirstus notikumus. Es vēl arvien dzir�du, kā tētis pēc izrādes svilpa, sita plaukstas un dauzīja ar kājām pret grīdu. Nelaime notika, kad viņi brauca mājās.

-���� Nevajag stāstīt, Lorela.

Viņai pār vaigiem ritēja asaras, samitrinot spilvenu.

-���� Krustojums bija apledojis, un tur sāka slīdēt un mētā�ties pa ceļu atkritumu vedēja ma�īna, bet tētis to nepamanī�ja viņ� bija izdzēris pāris kārbas ar alu, viņi abi ar māti bija priecīgi; tētis brauca ar kompānijas lielo kravas ma�īnu. Tajā bija iekrauti elektropiederumi, un tā uztriecās atkritu�mu vedējam. Tēta ma�īna apstājās, bet krava lidoja uz priek��u, uzgāzās viņiem virsū un saspieda viņus. Slimnīcā viņi gu�lēja komā divas dienas, tad abi nomira vienā un tajā pa�ā stundā. Viņa samiedza acis, cenzdamās apturēt asaras un atgūt apvaldību. Varbūt tas mani pārvērta. Varbūt arī ne. Ta�u tas kļuva par daļu no manis, vai saproti? Dioksīna pi�liens upes baseinā.

Emblers saprata, ka laiks �o brūci pamazām dziedējis, ta��u �āda brūce pilnīgi nesadzīst nekad. Viņ� ari saprata, kā�pēc Lorelāi ir tik svarīgi, lai viņ� to zina. Viņa gribēja, lai Emblers viņu pazīst viņai tas bija vajadzīgs; Lorela gribēja, lai Emblers ne vien zina, kāda viņa ir, bet arī saprot, kā vi�ņa kļuvusi par pa�reizējo Lorelu. Viņa tiecās dalīties ar Embleru savā identitātē. Viņas identitāti kā mozaīku veidoja tūk�sto�i sīku fragmentu, tūksto�i notikumu un atmiņu, tomēr viss kopā bija vienots un neap�aubāms. Tā bija viņas būtība nē, �ī būtība bija viņa pati.

Embleram radās smeldzīga izjūta, un viņ� tikai pēc brī�a saprata, ka tā ir skaudība.

Pekina. Vai iespējams baudīt aizsardzību, necie�ot no izolētibas? Tā savā ziņā ir koana*, domāja prezidents Lī Angs. �ī "pilsēta pilsētā" viņam bie�i likās izolēta. Prezidents gud�roja, vai viņ�, tāpat kā imperators Kuang �u greznajā gūstā, pa�reiz nedzīvo savveida zeltītā vai lakotā krātiņā. To�mēr neievērot pa�us vienkār�ākos piesardzības pasākumus būtu savtīgi, jo likme bija augsta, augstāka par viņa dzīvī�bu. Nedrīkstēja arī piekrist aplamajam ieteikumam, ka vi�ņam jāatsakās braukt uz ārzemēm, piemēram, uz Pasaules ekonomikas forumu, kur viņam bija paredzēta uzstā�anās. Ja viņ� klausītu baiļu dotajiem padomiem, tad zaudētu spē�ku, kas bija nepiecie�ams, lai panākumus gūtu viņa reformas. Prezidents paraudzījās ārā pa logu. Ziemā dienvidu un zie�meļu ezeru līmenis izskatās blāvs un nespodrs kā noslepka�vota mil�a acis, domāja Lī Angs. Viņ� nodrebinājās. Pazīsta�mais skats nespēja novērst domas no tā, cik draudīga ir vēstures gaita.

Jā, visvairāk vajadzēja rūpēties par savu lielo ieceri to, ko viņ� varētu atstāt mantojumā, nevis par savu dzīvību. Viņ� būtu muļķis, ja upurētu ieceri uz savas dzīvības altāra. Lī Angs cerēja, ka viņam pietiktu drosmes iet nāvē, ja reizē ar to būtu ievadīts jaunais brīvības un demokrātijas laikmets, pēc kura viņ� tā alka. Turklāt, ja viņ� būtu pakļāvies pa�lepnībai, viņu vienmēr uz pareizā ceļa uzvestu jiaohua de nongmin. No "viltīgā zemnieka" asās mēles baidījās ikviens da��i jokdari mēdza teikt, mēle viņam esot tik asa tāpēc, ka viņ� daudzus gadus pavadījis, kozdams tajā -, bet jiaohua de nongmin vairs nebaidījās ne no viena.

Jauneklīgais prezidents lūkojās pazīstamajos cilvēkos, kas bija sapulcēju�ies ap melno, lakoto galdu tās bija pazīsta�mas sejas, kurās ievilku�ās pazīstamas rūpju rievas.

Sevi�ķi drūms �orīt izskatījās �o Tangs no Valsts dro�ī�bas ministrijas otrā biroja.

Mums ir jauni izlūko�anas dati, viņ� teica.

4 Koana paradoksāls jautājums dzenbudismā.

-��� Tikai jauni vai arī patiesi? Lī Angs iejautājās bezrūpī�gā tonī.

-���� Diem�ēl gan vienādi, gan otrādi. Biedrs �o nebija tā�dā noskaņojumā, lai jokotu, bet viņ� jau gandrīz nekad ne�mēdza jokot. No plāna ādas portfeļa viņ� izņēma vairākas fotogrāfijas un vispirms parādīja tās Lī Angam.

-��� Tas ir cilvēks, ko viņi sauc par Tārkinu, teica biedrs �o. Kanādā, G7 sanāksmē pirms pāris dienām. Pievērsiet uzmanību laikam, kad uzņemta fotogrāfija. Tikai da�as minū�tes pirms tam tika noslepkavots kāds Eiropas delegācijas loceklis. Kurts Zolingers. Mūsu draugs ekonomiskā izteik�smē; viņ� nopietni strādāja, lai panāktu vieno�anos, kas at�vieglinātu tirdzniecību starp mūsu valsti un Eiropas Savie�nību.

Klusais vīrietis, kas sēdēja kreisajā pusē Lī Angam, viņa īpa�ais padomnieks iek�ējās dro�ības jautājumos, drūmi pa��ūpoja galvu.

-��� Ja me�a pūce nogalina cāli, labs saimnieks ņem rokās ieroci.

-����� Man likās, ka me�a pūces ir iznīdētas, prezidents viegli pasmīnēja.

-���� Vēl ne, bet tas drīz notiks, ja neviens nerīkosies, lai to nepieļautu. Tas attiecas tiklab uz me�a pūcēm, kā uz jums, mirk�ķinādams lielās acis aiz brillēm stiepļu ietvarā, no�ņā�ca Van Cajs, gados vecais, dzēlīgais prezidenta skolotājs.

-����� Te ir vēl viena fotogrāfija, kur redzams Tārkins, biedrs �o teica, kas uzņemta Parīzē, Luksemburgas dārzā pāris minūtes pirms tam, kad tika no�auts Starptautiskās atomenerģijas pārvaldes ģenerālsekretārs Benuā De�enē. Iz�rādās doktors De�enē gatavojis kodoliero�u inspekcijas zi�ņojumu, kas būtu novērsis apmelojumus, ka mēs veicinām �o iero�u izplatī�anu.

Klusais dro�ības padomnieks izskatījās vēl vairāk norai�zējies.

-��� Tas ir slepkava, kas apdraud visas Ķīnas dro�ību.

-��� Svarīgi jautāt, Lī Angs teica, kāpēc.

-��� Tas ir pārāk optimistisks jautājums. Iespējams, svarīgi ir jautāt kad. Biedrs �o nolika divas Tārkina fotogrāfijas vienu otrai blakus. Te redzama viņa seja palielinājumā uzņēmums izdarīts �anhua incidenta laikā. Te viņ� ir Ka�nādā.

-��� Pag', tie ta�u ir divi da�ādi cilvēki, prezidents teica.

-��� Nē, atbildēja biedrs �o. Mūsu analītiķi izpētīju�i at�tēlus, pievēr�ot uzmanību tiem sejas veidola aspektiem, ko nav iespējams mainīt, piemēram, attālums no acīm līdz mu�tei un citiem, un secināju�i, ka tas ir viens un tas pats cil�vēks. Da�os ziņojumos teikts, ka viņam izdarītas plastiskās operācijas, tāpēc seja pārvērtusies. Citi ziņojumi apgalvo, ka viņ� joprojām kalpo savai valdībai.

-��� Valdībai var kalpot da�ādos veidos, drūmi teica jiaohua de nongmin.

Prezidents Lī Angs pameta skatienu pulkstenī.

-��� Pateicos par jaunajām ziņām, viņ� sacīja. Ta�u es ne�drīkstu nokavēt Tautas Atbrīvo�anas armijas industriālās ko�mitejas sanāksmi. Viņiem tas nepatiktu. Viņ� piecēlās un, ātri paklanījies, aizgāja.

Tomēr pārējie palika.

-��� Atgriezīsimies pie jautājuma, ko uzdeva prezidents, teica Van Cajs. To nevajag nobīdīt pie malas. Glu�i vien�kār�i kāpēc ?

-��� Kāpēc patie�ām ir svarīgs jautājums, sacīja "viltīgais zemnieks", pievērsdamies biedram �o. It īpa�i, ja jautā�jam, kāpēc slepkava joprojām ir dzīvs? Kad pēdējo reizi ti�kāmies, jūs teicāt, ka esat veicis pasākumus.

-��� Varbūt viņ� ir vēl viltīgāks par jums, biedrs �o klusi sacīja.

Parīze. �etrpadsmito apgabalu, kas sākas pie Monparnasa bulvāra, reiz bija iecienījusi amerikāņu kopiena. Tomēr Emblers �aubījās, ka tie�i tāpēc �o apkaimi savai slēptuvei vismaz vienai no tām izvēlējies Fentons. Emblers domāja, ka Fentonam ir daudz slēptuvju. Cauri vienvirziena ieliņu labirintam vijās maģistrāles, pa kurām transports pastāvīgi plūda uz Orlī un tālāk uz rūpnieciskajiem rajoniem dienvi�dos. Protestētāji suga, kas Parīzei bija tikpat raksturīgi kā bezpajumtnieki Ņujorkai, sen bija iemīļoju�i Denfēra Ro�erē laukumu, kur� atradās lielo maģistrāļu krustojumā. Gan �eit, gan mazākajās ielās cita citai blakus rindojās kafejnīcas un naktsklubi. Lai nonāktu klusajā dzīvojamo māju apkai�mē, vajadzēja iet vēl tālāk. Pulenka ielas �etrdesmit piektais numurs atradās �ādā klusā vietā. Adresi Fentons bija Embleram iedevis tajā reizē, kad viņi bija tiku�ies Monreālā. Uz �ejieni Embleram vajadzēja nākt, lai ziņotu par uzdevuma izpildi De�enē nogalinā�anu.

�etrdesmit piektā numura māja Pulenka ielā izskatījās pārsteidzo�i nopluku�i. Varēja domāt, ka tur atrodas kāda vietējā speciālista optiķa vai zobārsta birojs. Logu, kas atradās lieveņa līmenī, aizklāja apputēju�as nolai�amās �a�lūzijas, citos bija redzami telpaugi pakarinātos podos kā skumj� mēģinājums izveidot priecīgu noskaņu.

Emblers piezvanīja un gaidīja gandrīz minūti, kamēr vi�ņu, bez �aubām, rūpīgi izpēta vai nu caur durvju "actiņu", vai ar slēptas kameras palīdzību. Atskanēja zema dūkoņa, liecinot, ka durvis ir vaļā. Viņ� pagrieza rokturi un iegāja gaitenī, kura grīdu sedza paklājs. Neviens cilvēks nebija ma�nāms. �aurās kāpnes labajā pusē klāja, likās, dārgs celiņ�, ko nostiprināja misiņa stieņi uz katra pakāpiena. Netālu no kāp�ņu pamatnes atradās selektors, un no tā atskanēja Fentona baritons, kam aparāts bija pie�ķīris metālisku toni:

Esmu apak�stāvā. Gaiteņa galā.

Emblers izgāja cauri kādām durvīm un kāpa lejup pa vēl vienām kāpnēm. Kāpņu laukumiņā viņ� ieraudzīja aizvērtas dubultās durvis un pieklauvēja.

Durvis atvēra Pols Fentons un ieveda Embleru telpā, kas atgādināja zinātnieka kabinetu. Visur bija sakrautas grāma�tas. Varēja redzēt, ka tās nav pirktas greznumam, bet ir pa�matīgi lietotas da�u grāmatu muguriņas bija apspuru�as, daudzas gadu gaitā pabalēju�as.

-���� Sēdieties, Fentons bezrūpīgā toni sacīja. Viņ� norādī�ja uz biroja krēslu, bet pats apsēdās metāliskā saliekamajā krēslā turpat blakus.

-��� Jauki esat iekārtojies, Emblers teica. Viņ� jutās savādi mierīgs. Neatliekamās palīdzības ma�īna bija novietota ga�rā�ā, kas vērās vaļā automātiski; kad viņ� un Lorela atgrie�zās viesnīcā Beatibourg, neviens viņiem nepievērsa īpa�u uz�manību; viņi it kā atgriezās pilnīgi parastā dzīvē. Tagad, ierazdamies miljardiera savādajā valstībā, Emblers nejuta gandrīz neko.

-���� Smejieties vien, Fentons atbildēja, bet �is kabinets ir gandrīz vai kopija Pjēra Diprē kabinetam College de France. Aug�ā ir tikpat kā pilnīga kopija Monparnasa zobārsta kabi�netam. Te varētu uzņemt filmu. Es noalgoju divus meistarus tāpat vien, lai redzētu, ko iespējams izdarīt. Varu teikt, tas nebija viegli.

-���� Mēdz teikt, ka divas galvas ir labākas par vienu, Em�blers teica, lēni grozīdamies krēslā. Jūs, �ķiet, domājat, ka divi pāri roku ir labāki par vienu pāri.

-��� Kā tā?

Tī�i saglabādams nevērīgu izskatu, Emblers pagriezās pret rūpnieku.

-���� Es tikai jūtos pārsteigts, ka jūs nolēmāt sūtīt uz Luksemburgas dārzu vēl vienu snaiperi, neko nepasakot man. Varbūt jūs gribējāt nodro�ināties, bet es domāju, ka slepenā operācijā tā nav prātīga doma. Varēja gadīties, ka es kļūdas dēļ novācu jūsu cilvēku, pieņemdams, ka tas ir ienaidnieks.

-��� Nesapratu, Fentons teica ar viegli zobgalīgu sejas iz�teiksmi.

Emblers mazliet pavirzījās uz viņa pusi.

-��� Es gribu teikt, ka nestrādāju ar dublieriem, par kuriem neko nezinu.

-��� Ar kādiem dublieriem?

Emblers pētīja, vai Fentona vaibstos nepazibēs kaut nie�cīgākā izlik�anās vai spriedzes pazīme. Ta�u neko neredzēja.

-���� Un, runājot par to ķīnieti�

-��� Par kādu ķīnieti? Fentons vienaldzīgi iejautājās.

Emblers apklusa.

-��� Jums nav ne jausmas, par ko es runāju, vai ne? viņ� beidzot ieteicās.

-���� Diem�ēl ne, Fentons sacīja. Vai jūsu tik�anās vietā atradās vēl kāds cits, Tārkin? Vai tur bija kaut kas, par ko man vajadzētu raizēties? Ja jums ir iemesls aizdomām, ka operācija nav bijusi pilnīgi slepena, man tas jāzina.

-��� Varat man ticēt, ja tā būtu, jūs par to uzzinātu pats pir�mais, amerikāņu aģents pārliecināti atbildēja. Nē, tā ne�bija. Es saprotu, ka jums bija nepiecie�ams uz turieni sūtīt novērotājus.

-��� Tā ta�u ir parastā kārtība, Fentons sacīja.

-���� Viss kārtībā. "Stab" operācijās es parasti pazinu visus dalībniekus, bet tie bija citi laiki. Piedodiet vecam tīģerim, ka lieki uztraucos. Patie�ām raizēties nav pamata.

-��� Labi, Fentons sacīja. Viņa panākumus izskaidroja spēja izvirzīt fokusā tikai pa�u galveno, un tas nozīmēja, ka viņ� nepievēr� uzmanību detaļām, par kurām varēja uzskatīt, ka tām nav sakara ar galveno. Vienu brīdi biju noraizējies par jums. Tomēr jūs esat attaisnojis savu reputāciju. Jūtos ļoti ap�mierināts. Jūs darbu veicāt ātri un tīri. Demonstrējāt prasmi izmantot iespējas, rīkoties zibenīgi un pieņemt iz�ķiro�us lē�mumus. Administratora vēriens. Es patie�ām domāju, ka jums ir nākotne manas organizācijas augstākajā līmenī. Zi�niet, Stratēģiskā dienesta grupā plānā galdiņa urbēji nestrā�dā. Cilvēkiem, kuri uz pasauli raugās no ērgļa lidojuma, jā�būt kā plēsējputniem. Tas ir mans viedoklis. Fentons apklusa un pacēla roku. Ta�u es neesmu aizmirsis mūsu sarunu pie Palais des Congrиs. Jūs kaut ko gribējāt noskaid�rot. Es sacīju, ka jums ir da�i vareni ienaidnieki un ari va�reni draugi. �ķiet, man ir taisnība. Esmu runājis ar savu gal�veno partneri Valsts departamentā.

-Un?

-��� Viņiem noteikti ir kaut kas zināms, tikai man viņi to ne�stāstīja informācijas slepenība, to es saprotu. Labā ziņa ir tā, ka �efs piekrita tikties ar jums personiski un solīja visu izstāstīt. Mēs organizēsim tik�anos, cik vien drīz varēsim. Varbūt pat �eit.

-��� Kas ir �efs?

-��� Apsolīju neteikt. Vēl ne. Par vienu gan varat būt dro�s, Tārkin es turu vārdu.

-��� Un es jūs turē�u pie vārda, Emblers asi ieteicās. No�lādēts, Fenton es teicu, lai jūs man maksājat ar informāci�ju. Vai domājat, ka varat aizbildināties ar solījumiem?

Fentons pietvīka.

-��� Tā nav, Tārkin, viņ� nosvērti sacīja. Mans partneris ļoti vēlas tikties ar jums. Jo vairāk tagad. Tas ir tikai pāris dienu jautājums. Turklāt neliekas, ka jūs līdz tam gribētu pū�tināt rokas. Zinu, ka tāds aģents kā jūs noteikti grib strā�dāt. �obrīd man nav neviena uzdevuma, ko jums uzticēt. Ne jau viss �ajā pasaulē ir tik labs, kā reklamē. Tomēr jūs gan. Jūs tie�ām esat vērtīgs, Tārkin.

-��� Ko lai tur piebilstu? Emblers nevērīgā tonī sacīja. Ariadnes pavediens atrodi, kurp tas ved.

-����� Man padomā patie�ām aizraujo�s projekts, ko varē�u jums piedāvāt. Ta�u pagaidām vēl nekravājiet ceļasomu. �eit jums vajadzēs paveikt vēl vienu uzdevumu.

-��� Vēl vienu?

-��� Tas ir cilvēks, ko tie�ām vajag nogalināt, Fentons tei�ca. Atvainojos par tik tie�u izteiksmes veidu. �is uzdevums būs āķīgs.

-��� Āķīgs, aģents atkārtoja.

-���� Varu vēl pateikt, ka Konsulārajās operācijās jau ir izdo�ta pavēle �o cilvēku nesaudzēt. Viņi grib iesaistīt �ajā lietā savus labākos spēkus. Bet, kad jāsāk rīkoties, viņi joprojām vēr�as pie manis, jo nedrīkst paļauties uz laimīgu gadījumu. Ja kaut ko dara Fentons, tad rezultāts ir garantēts. Tāpēc es dodu viņiem savu labāko aģentu tas esat jūs.

-���� Pastāstiet man kaut ko vairāk par mērķi.

-��� Tas ir cilvēks ar augstākā līmeņa prasmi un treniņu. Iz�cils slepenais aģents, kas sagājis sviestā.

-���� Izklausās nelāgi.

-��� Tā ir. Nekas ļaunāks vairs nevar būt.

-��� Kas viņ� ir? Emblers vienkār�i jautāja.

-���� Sociopāts, kuram sakarā ar darba pieredzi galvā ir mil�zums slepenās informācijas. Fentons izskatījās noraizējies. Viņam zināmi visda�ādākie valdības noslēpumi, piekļuves kodi, slepenās operācijas viss, kas vien iespējams. Un viņ� ir pilnīgi nojūdzies. Katra diena, kad �is vīrs vēl elpo, ap�draud valsti.

-��� Paldies, ka pateicāt. Tomēr es gribētu zināt vārdu.

-���� Protams, atbildēja Fentons. Mērķa vārds ir Harisons Emblers.

Aģents sarāvās.

Fentons sarauca vienu uzaci.

-��� Vai jūs viņu pazīstat?

Emblers ļoti centās elpot mierīgi.

-��� Teiksim tā esam tiku�ies.

,

Lenglija, Vird�īnija. Kleitons Kestons atkal pievērsās aktu vākiem, ko bija saņēmis tikai �orīt, un uzmanīgi aplūkoja ne�lielas fotogrāfijas krāsainu kopiju. Glīta, bet neievērojama se�ja, lai gan asajos, simetriskajos vaibstos bija manāms kaut kas visai līdzīgs cietsirdībai. Tomēr Kestons fotogrāfiju ilgi ne�pētīja. Da�iem izmeklētājiem patika zināt, kā izskatās viņu medījums, bet Kestonam tas nebija svarīgi. Ciparparaksti, iz�devumu shēmas varēja sniegt daudz vairāk informācijas ne�kā attēla nosacītās detaļas, jo tā kā tā bija zināms, ka attiecī�gajai personai ir divas acis, deguns un mute.

-���� Eidrien? Kestons iejautājās.

-��� Jā, shifu, Eidriens atbildēja, cieņpilnā �estā salikdams plaukstas kopā kā lūdzējs. Shifu nozīmēja "skolotājs", un �ā�du godino�u uzrunu varēja dzirdēt filmās par kara mākslu. Kestons nodomāja, ka jauneklim ir īpatnēja humora izjūta.

-��� Vai esat uzzinājis kaut ko jaunu par 4V nodaļas perso�nāla sarakstu?

-���� Nē, teica Eidriens. Bet pieprasījumu viens, viens, trīs, trīs A jūs saņēmāt, vai ne?

-��� Saņēmu gan. Iespaidīgā tempā.

-��� Turklāt dabūju arī pacienta faila kopiju ar viņa fotogrā�fiju jūs jau redzējāt.

-��� Jā, redzēju, Kestons atbildēja.

-��� Tomēr personāla saraksti� viņi teica, ka tos pa�reiz pre�cizējot.

-���� Mums derēs ari tādi, kādi nu ir.

-��� Tie�i tā sacīju es. Nekā. Eidriens domīgi kodīja lūpu, un spuldzes gaismā iemirdzējās zeltītā kniedīte viņa apak��lūpā. Jāteic, runāt ar viņiem ir ļoti grūti. Varu vai apzvē�rēt, ka viņi burtiski ceļ nostiprinājumus.

Kestons ar tēloti kritisku sejas izteiksmi savilka uzaci.

-���� Burtiskā vai pārnestā nozīmē?

-���� Neuztraucieties, es nepado�os.

Kestons klusi pasmīnēja un atlaidās pret krēsla atzveltni. Nemiers kļuva arvien lielāks. Dati, ko viņ� bija saņēmis, likās speciāli apstrādāti. Iepriek� sagatavoti viņa izpētei. Kestonam tika sagādāta arvien pla�āka informācija par Tārkinu, ari par uzdevumiem, ko viņ� bija pildījis kā Politiskās stabi�lizācijas nodaļas Konsulāro operāciju aģents. Ta�u par viņa civilo identitāti nebija itin nekā. Pilnīgi nekas nebija zināms arī par to, kā viņ� ievietots Peri�a salas iestādē. Parasti �ādās reizēs bija ļoti daudz rakstisku dokumentu. Ta�u dokumenti, kas attiecās uz Tārkina hospitalizē�anu, nezin kāpēc nebija pieejami. Peri�a sala bija slepena valdības iestāde, un par katru tās darbinieku tur bija sīki dati. Ta�u ikviens Kestona mēģinājums iegūt 4V nodaļas personāla sarakstu saskārās ar �ķēr�ļiem. Kestons �aubījās, ka vainojami ierēdņi, viņ� pat domāja, ka viņa kolēģi Valsts departamentā diezin vai iedro��inātos kavēt viņa izmeklē�anu. Ta�u tas nozīmēja, ka spēks vai spēki, kas lika �ķēr�ļus, meklējami citā līmenī vai nu zemāk, "miru�ajā zonā", kurai nebija iespējams piekļūt, vai arī augstāk, līmenī, kas nebija pakļaujams pārbaudei.

Tas patie�ām bija aizvainojo�i.

Iezvanījās Kestona tālrunis. Iek�ējā līnija. Zvanītājs bija Kelebs Noriss, un viņa balss izklausījās visai neapmierināta. Viņ� gribēja, lai Kestons ierodas tūlīt pat.

Kad Kestons parādījās pārvaldes direktora asociētā viet�nieka kabinetā, viņ� redzēja, ka Norisa izskats ir tikpat drūms, cik viņa balss.

Noriss bija sakrustojis spēcīgās rokas uz krūtīm. No krek�la piedurknēm spraucās ārā melnas spalviņas, bet platajā sejā bija izklaidīga izteiksme.

-��� Zvans no aug�as. �ī izmeklē�ana mums jāizbeidz. Ru�nājot Noriss neskatījās uz Kestonu. Tā, lūk.

-��� Par ko jūs runājat? Kestons apvaldīja pārsteigumu.

-��� Izrādās, notikusi viedokļu apmaiņa ļoti augstā līmenī starp Valsts departamentu un Centrālās izlūko�anas pārval�des direktoru, Noriss teica. Viņa piere bija nosvīdusi un spīdēja vēlās pēcpusdienas saules slīpajos staros. Un mēs saņēmām norādījumu, ka izmeklē�ana traucē veikt pa�rei�zējo speciālās pieejas operāciju.

-��� Kas tā ir par operāciju?

Noriss nikni paraustīja plecus. Viņa seja bija tum�i pietvī�kusi riebumā un aizkaitinājumā, ta�u tas nebija vērsts pret Kestonu.

-��� Speciālās pieejas operācija, un viss. Mums �ī informāci�ja netiek uzticēta, viņ� apmulsis sacīja. Viņi teica, ka Tārkins esot Parīzē, un tur viņu savāk�ot.

-��� Savāk�ot vai novāk�ot?

-��� Kas, ellē, to zina? It kā vārti būtu aizcirsti ciet. Zinu ti�kai to, ko jau pateicu, un ne par naga melnumu vairāk.

-��� Atbilstīga reakcija uz aizvainojumu, sacīja Kestons, ir dusmas.

-��� Nolādēts, Klej. Mums �oreiz nav izvēles. �ī nav spēle. Pats pārvaldes priek�nieks saka vai nu rokas nost, vai gal�vas ripos. Vai dzirdējāt? Pats izlūko�anas pārvaldes direk�tors.

-���� Tas suņabērns ta�u neprot at�ķirt polinomu no polipa, Kestons no�ņāca. �itā darīt ir aplam.

-��� Zinu, ka aplam. Noriss aizsvilās. Sasodīta varas spē�līte. Izlūko�anas aprindās Centrālās izlūko�anas pārvaldes galveno lomu negrib atzīt neviens. Un, līdz mūs neatbalstīs armijas virspavēlnieks un senāts, neviens to neatzīs.

-��� Man patie�ām nepatīk, ja pārtrauc manu darbu, Kes�tons neatlaidīgi turpināja. Ja reiz esmu sācis izmeklē�anu�

Noriss aizkaitināti paskatījās uz viņu.

-��� Tas, ko domājat jūs vai domāju es, nevienu neinteresē. Uz spēles likti procedūras principi. Direktora vietnieks pār�stājis iebilst, direktors izlēmis, un mums jāpakļaujas.

Kestons ilgi klusēja.

-��� Vai jums ne�ķiet, ka �ajā lietā viss ir neparasti?

-���� Tā ir gan. Noriss dusmīgi sāka staigāt no kabineta viena gala uz otru.

-��� Nolādēti neparasti, Kestons teica. Man tas nepatīk.

-��� Arī man ne. Ta�u tas neko nemaina. Jūs verat ciet visus aktu vākus, tāpat kā es. Tad mēs tos sadedzinām. Un aiz�mirstam, ka jelkad esam redzēju�i. Tāda ir pavēle.

-���� Nolādēti neparasti, Kestons atkārtoja.

-��� Klej, esiet uzmanīgāks, izvēloties, ar ko cīnīties, No�riss teica. Balss tonis liecināja, ka viņ� padodas.

-���� Vai jums ne�ķiet, auditors atbildēja, ka cīņa parasti izvēlas mūs? Viņ� pagriezās un devās ārā no Norisa kabi�neta. Kas galu galā izdod tās pavēles?

Atgriezies pie sava rakstāmgalda, Kestons turpināja prā�tot. Ja kaut kas bija neparasti, varbūt arī rīkoties vajadzēja neparasti. Viņ� paskatījās uz aktu vākiem uz sava rakstām�galda, tad uz tiem, kuri atradās uz Eidriena ne tik kārtīgā galda, un viņa prātā sāka vērpties kāda doma.

Tārkins ir Parīzē. Viņi Tārkinu grib savākt tur.

Beidzot Kestons paņēma dzelteno bloknotu un sāka rak�stīt. Pepto-bismols. Ibuprofēns. Malokss. Imodijs. Nenodro�inoties ar medikamentiem, ceļā nedrīkstēja doties. Kestons bija dzirdējis par "ceļotāju caurejām". Iedomājoties, ka būs jālido ar lidma�īnu, viņ� nodrebinājās. Viņ� nebaidījās no augstuma, katastrofas vai atra�anās slēgtā telpā. Kestonam izraisīja riebumu izredzes elpot citu pasa�ieru izelpoto gai�su� da�i varbūt slimoja ar tuberkulozi vai kādu citu gaisa pilienu infekciju. Tas bija tik nehigiēniski. Varbūt viņam ierādīs sēdekli, no kura stjuarte noslaucījusi iepriek�ējā reisa pasa�ie�ra vēmekļus. No katras plaisiņas varēja glūnēt zarnu parazī�ti. Pasa�ieriem izsniegs segas, un pie tām būs pieķēru�ies mati, aplipu�i ar spirohetām.

Merck rokasgrāmatu* Kestons bija nobāzis pa�ā apak�ējā atvilktnē, citādi viņ� tūlīt pat sāktu to �ķirstīt.

Viņ� skaļi izpūta elpu. Baismu izjūta kļuva arvien lielāka.

Kad viņ� ieradīsies Parīzē, būs jāēd pretīgie ārzemju ēdie�ni. Francijā tie bija īpa�i atbaido�i, un izvairīties no tiem ne�būs iespējams. �ūskas. Var�u kājas. Pelēju�i sieri. Piespiedu kārtā nobarotu zosu uzblīdu�ās aknas. Fran�u valodu Kes�tons neprata, tāpēc sazinā�anās problēmas radīs pastāvīgas briesmas. Piemēram, viņ� pasūtīs vistu, bet viņam pasniegs kāda riebīga radījuma gaļu, kas gar�os kā vistas gaļa. Tā kā viņa organismu būs novājinājis ar tuberkulozes baciļiem pie�sātinātais gaiss, tad �ādi pārpratumi var izraisīt vēl lielāku nelaimi.

Kestons nodrebinājās. Viņ� grasījās uzņemties ļoti smagu nastu. Viņ� to nedarītu, ja nebūtu pārliecināts, ka likmes ir ļoti augstas.

Viņ� noņēma pildspalvas uzgali un sāka papildināt sarak�stu.

Kad Kestons kārtīgajā rokrakstā bija pierakstījis gandrīz pilnu visu lapu, viņ� pacēla skatienu un ar grūtībām norija siekalas.

-���� Eidrien, es grasos doties ceļojumā. Uz Parīzi. Atvaļinā�jumā. Kestons centās, lai viņa balsī nebūtu manāmas iz�bailes.

-��� Tas ir super, teica Eidriens ar, �ķita, glu�i neiederīgu sajūsmu. Uz pāris nedēļām?

-��� Laikam gan, Kestons atbildēja. Ko parasti ņem līdzi tādā ceļojumā?

-��� Vai jautājat, lai mani izjokotu? Eidriens teica.

-��� Jūs gan ne.

Eidriens domīgi savilka lūpas.

-��� Ko jūs parasti ņemat līdzi, kad braucat atvaļinājumā?

-��� Atvaļinājumā es nekur nemēdzu braukt, Kestons no�teiktā tonī atbildēja.

-��� Nu� kad jūs ceļojat.

-��� Man riebjas ceļo�ana. Nekur neesmu ceļojis. Nu, esmu braucis vienīgi uz nometni pēc bērniem, ja tā skaitās ceļo�a�na.

-���� Nē, sacīja Eidriens, neskaitās vis. Bet Parīze ir ko�losāla. Jūs lieliski pavadīsiet laiku.

-���� Ļoti �aubos.

-��� Kāpēc tad jūs braucat?

-���� Es jau teicu, Eidrien. Kestons pūlējās savilkt lūpas smaidā. Atvaļinājums. Ne mazākā sakara ar darbu. Nekā�da sakara ar mūsu izmeklē�anu man nupat oficiāli paziņo�ja, ka tā jāpārtrauc.

Eidriena sejā parādījās izpratne.

-��� Jums tas noteikti liekas� neparasti.

-��� Ārkārtīgi neparasti.

-���� Uz robe�as ar anomāliju.

-��� Tie�i tā.

-��� Vai atstāsiet man norādījumus? Eidriens enerģiski pa�cēla lodī�u pildspalvu. Shiful Jaunā cilvēka acis satrau�kumā mirdzēja.

-��� Nu, ja jau ieminējāties� da�i norādījumi būs. Kestons atļāvās viegli pasmaidīt un atslīga krēslā. Klausieties uz�manīgi, sienāzīt.

Parīze. Da�u simtu jardu attālumā no Konkordijas lauku�ma Senflorentīna ielā atradās elegantu Hausmana stila na�mu kvartāls. Namu augstos sīkrū�u logus rotāja viegli kal�tas dzelzs balkoniņi. Sarkanas markīzes sargāja no saules lepnu bibliotēku un greznu parfimērijas veikalu skatlogus, bet turpat blakus veikaliem atradās ārvalstu iestā�u biroji. �āds birojs bija arī Senflorentīna ielas otrā numura namā. Tā bija ASV vēstniecības konsulārā nodaļa, un lai nu kur, bet tur gan Embleram nevajadzētu rādīties. Tomēr viņa lēmu�ma pamatā bija tie�i �ādas rīcības �ķietamā pārdro�ība.

Pēc notikuma Luksemburgas dārzos Emblers tikpat kā ne�aubījās, ka Konsulāro operāciju filiālēs gan �eit, gan ci�tur pasaulē izziņots trauksmes stāvoklis, lai notvertu Tārkinu. Likās paradoksāli, bet �o trauksmi Emblers varēja iz�mantot.

Sava nozīmē bija tam, ka Emblers zināja, ko meklēt. Viņ� zināja, ka biroja pakalpojumi, ko piedāvāja "konsulārā no�daļa" Senflorentīna ielas otrajā numurā, ir ideāls aizsegs Konsulāro operāciju filiālei. Apak�stāvā rindā stāvēja nelai�mīgi tūristi, kuri bija nozaudēju�i pases, un aizpildīja anke�tas, ko izsniedza ierēdnis, kas kustējās tik gausi kā apbedī��anas biroja direktors. Sevi�ķi bezcerīga likās nepilsoņu situācija. Iesniegumi vīzas saņem�anai tika apstrādāti tādā tempā, kas piederētos ar Parkinsona kaiti slimam gliemezim.

Nevienam apmeklētājam vai pastāvīgajam darbiniekam nekad nenāca prātā gudrot, kas atrodas aug�stāvos, vai prā�tot, kāpēc aug�stāvu iemītnieki nebija mierā ar to pa�u tel�pu uzpo�anas dienestu, kura pakalpojumus izmantoja apak��stāva ierēdņi, vai kāpēc viņi lieto citas ieejas un izejas durvis. Aug�ējos stāvos atradās Konsulāro operāciju Parīzes sektors. Sfēra, kuras vadītāji bija nolēmu�i, ka tās kādreizējais spiegs ārvalstu teritorijās Tārkins ir "neglābjams".

Emblers gribēja iekļūt lauvas midzenī bet tikai tad, ja būs pārliecināts, ka lauva to pametis.

"Lauva" bija Kīts Levalskis, korpulents se�desmit gadus vecs vīrietis, kas Konsulāro operāciju Parīzes sektoru vadīja ar dzelzs dūri un tādu paranojālu aizdomīgumu, kas vairāk piedienētu Maskavai gadsimta vidū, nevis mūsdienu centrā�lajai Eiropai. Aizvainojums, pat nicinājums, ko viņ� iedvesa saviem apak�niekiem, viņam bija vienaldzīgs; tie, kuriem Le�valskis strādāja, uzskatīja viņu par cienījamu vadītāju, kas strādā bez misēkļiem. Levalskis karjerā bija sasniedzis to, ko vēlējās, un neloloja nekādas citas godkārīgas ieceres. Em�blers viņu pazina tikai pēc reputācijas, bet �ī reputācija Levalskim bija baismīga, un Emblers negribēja to pārbaudīt.

Tagad viss bija atkarīgs no Lorelas.

Vai Emblers bija pieļāvis kļūdu varbūt pakļāvis viņu briesmām? Tomēr viņ� nevarēja izgudrot citu veidu, kā pa�veikt to, kas viņam bija padomā.

Emblers apsēdās netālajā kafejnīcā un paraudzījās pulk�stenī. Ja Lorelai veicies, rezultātu viņ� ieraudzīs tūlīt pat.

Un ja nu nav paveicies? Embleru sagrāba saltas bailes.

Viņ� Lorelai bija sniedzis sīkus norādījumus, un viņa tos rūpīgi bija iegaumējusi. Tomēr viņa nebija profesionāle. Vai viņa spēs improvizēt, tikt galā ar negaidītām situācijām?

Ja viss ritēja pēc plāna, Lorela jau bija piezvanījusi no Amerikas vēstniecības, kas atradās Gabriēla avēnijas otrā nu�mura namā. Emblers būtu varējis to darīt pats, bet varēja gadīties, ka vēstniecības komutatorā iemontēti balss anali�zatori. Tomēr� vai viņa spēs paveikt uzdevumu?

Viņi bija pārrunāju�i da�ādus scenārijus, ieganstus un var�būtības. Lorelai vajadzēja iet uz Sabiedrisko lietu nodaļu un uzdoties par ievērojama muzeja kuratora personisko asistenti, teikt, ka kurators iesaistījies programmā "Muzeju starptautis�kā sadarbība" un sūtījis Lorelu uzzināt paredzamās sanāksmes darba kārtību. �is iegansts bija gan vienkār�s, gan nepietieka�mi skaidrs. Viņi bez grūtībām bija ieguvu�i diezgan ticamus faktus no vēstniecības tīmekļa vietnes. Emblers turklāt rēķinā�jās ar faktu, ka vēstniecības Kultūras lietu nodaļā valda liels juceklis, un normāls darbs nav iespējams. Darbinieki tur pastā�vīgi traucēja cits citam, viņi vienu un to pa�u administratīvo uzdevumu vai nu pildīja atkārtoti, vai ari aizmirsa vispār. Kuratora asistenti viņi noteikti nosūtītu uz ceturto stāvu, ka�mēr noskaidrojas �ķietamā kļūda vai pārpratums. Tur Lorelai vajadzēja palūgt atļauju izmantot privāto tālruni, lai piezvanītu savam �efam un pastāstītu, ka gadījies misēklis.

Tad Lorelai bija jāuzgrie� numurs, ko iedevis Emblers, un, izmantojot specifisku izteiksmes veidu, ko Emblers vi�ņai iemācīja, pateikt, lai nodod steidzamu uzaicinājumu Kītam Levalskim. Vēstniecībā ieradusies augsta amatpersona no Valsts departamenta Va�ingtonā, un misteram Levalskim nekavējoties jāierodas uz pārrunām. Konsulāro operāciju ko�mutatora ieraksts būtu apstiprinājis, ka zvanīts no ASV vēst�niecības, un specifiskie vārdi un frāzes liecinātu, ka uzaici�nājums ir steidzams.

Lai veiktu uzdevumu, Lorelai nevajadzēja necik daudz tēlot, bet bija nepiecie�ama liela precizitāte. Vai viņa to va�rēs izdarīt? Vai viņa to izdarījusi?

Emblers atkal ielūkojās pulkstenī, cenzdamies nedomāt par visu, kas varēja noiet greizi. Ta�u pēc piecām minūtēm, ieraugot pavecu, tuklu ierēdni, kas iznāca no Senflorentīna ielas otrā numura mājas un steidzās uz limuzīnu, viņ� atvieg�loti uzelpoja. Lorelai bija izdevies.

Vai izdosies viņam?

Tiklīdz limuzīns nogriezās ap stūri, Emblers stingrā solī iegāja pa durvīm, izskatīdamies noguris, bet apņēmīgs. Pa�ses pa kreisi, vīzas pa labi, teica garlaikots vīrietis formas tērpā. Viņ� sēdēja pie tāda kā skolas galdiņa. Uz tā atradās trauciņ� ar īsiem, resniem zīmuļiem, kas bija rūpīgi uzasinā�ti. Te vienā dienā dro�i vien izlietoja pāris du�u �ādu zīmuļu.

-���� Oficiāls uzdevums, Emblers īsi pateica vīrietim for�mas tērpā, kas klusējot pamāja ar galvu, norādot uz telpas aizmuguri. Neliekoties zinis par rindā stāvētājiem, Emblers piegāja pie lodziņa ar uzrakstu "Oficiālas izziņas". Pie letes sēdēja jauna, smagnēja izskata sieviete, nolikusi priek�ā veid�lapu ar biroja piederumu sarakstu. Viņa atzīmēja katru rin�diņu ar kāsī�iem.

-��� Vai Arnijs Kentors ir �eit? Emblers jautāja.

-��� Vienu mirklīti, sieviete teica. Emblers noraudzījās, kā viņa ieiet durvīs aiz muguras. Pēc brī�a pie letes pienāca lie�ti�ķa izskata jauns cilvēks.

-��� Jūs vēlaties satikt Ārniju Kentoru? viņ� jautāja. Kā viņam jūs pieteikt?

Emblers pabolīja acis.

-��� Vai nu viņ� te ir, vai ari viņa nav, Emblers sacīja, gar�laikoti stiepdams vārdus. Sāksim ar to.

-���� Pa�reiz viņa te nav, jaunais cilvēks piesardzīgi teica. Viņam bija īsi apgriezti mati biznesa, nevis militārā stilā un �ķietami atklāta seja; tā centās izskatīties jauni slepenā dienesta darbinieki.

-��� Tātad viņ� ir Milānā un drā�as ar principessa? Nē, tikai ne to.

Jaunais cilvēks, pa�am negribot, pasmaidīja.

-��� Tā nu gan viņu vēl neviens nav nosaucis, viņ� nomur�mināja. Viņ� uzmeta Embleram pārspīlēti vaļsirdīgu skatie�nu. Varbūt varu jums palīdzēt.

-��� Ticiet man, tādu rangu jūs vēl neesat sasniedzis, Em�blers īgni atteica. Viņ� paskatījās pulkstenī. Ak, pie velna. No jums, pui�i, nav nekāda labuma, vai ne?

-���� Ļoti no�ēloju, bet�

-��� Gan jūs vēl dabūsiet no�ēlot.

-��� Ja jūs pateiktu, kas esat�

-��� Jūs nezināt, kas es esmu?

-��� Diem�ēl nē.

-��� Tad vajadzētu saprast, ka jums nav paredzēts zināt, kas esmu. Tā vien liekas, ka jūs esat tikko no inkubatora. Ziniet ko ja jutīsiet, ka esat iesēdies līdz ausīm, sauciet glābējus.

Inkubators Konsulārajās operācijās bija �argona apzīmējums speciālajai treniņa programmai, kas bija obligāta visiem ār�valstu aģentiem. Jaunais cilvēks savilka seju skābā smaidā.

-��� Ko tad jūs gribat, lai daru?

-��� Jums ir divas izvēles iespējas, vai ne? Varat piezvanīt Ārnijam iedo�u Fran�eskas numuru, ja pats nezināt. Varat arī padrebināt kādu rakstāmgalda kovboju tur aug�ā. Esmu ieradies ar jaunu ziņu, comprendez vousl Un, jo drīzāk dabū�siet mani projām no �itiem civilistu skatieniem, jo labāk. Pa�tiesībā ejam tūlīt pat. Emblers atkal paskatījās pulkstenī, tēlodams nepacietību. Man patie�ām vairs nav laika. Un, ja jūs, slaisti, vairāk kustinātu smadzenes, man nemaz neva�jadzētu vilkties �urp.

-��� Tomēr man jāredz jūsu identifikācijas apliecība? Pra�sība pārvērtās par jautājumu. Jaunais aģents jutās apmulsis un nedro�s.

-���� Puis, jūs �aujat �ķērsām jau tre�o reizi. Identifikācijas apliecību man netrūkst pietiek vismaz �etrām at�ķirīgām identitātēm. Es tak teicu, ka nāku tie�i no uzdevuma. Vai domājat, ka nēsāju līdzi īstos papīrus? Emblers pēk�ņi ap�klusa. Paklau, nelieciet, lai sagādāju jums nepatik�anas. Es reiz biju tie�i tāds pats kā jūs zinu, kā tas ir.

Emblers aizgāja otrpus letei un, piegājis pie lifta durvīm tās izskatījās senlaicīgas, atgādinot akordeona plē�as -, pie�spieda pogu.

-��� Viens jūs nedrīkstat braukt aug�ā, jaunais cilvēks teica.

-��� Es to nedaru, Emblers nevērīgi attrauca. Jūs brauk�siet kopā ar mani.

Jauneklis izskatījās apmulsis, bet iegāja lifta kabīnē Embleram līdzi. Sve�inieka autoritatīvā izturē�anās un pārlieci�nātā balss radīja daudz lielāku iespaidu, nekā varētu panākt apliecība vai identifikācijas karte. Emblers piespieda tre�ā stāva pogu. Lai gan aprīkojums izskatījās senlaicīgs plē��ām līdzīgās durvis, kuras bija ap�ūtas ar svinu un kurās bi�ja neliels lodziņ�, kabīne, kā jau Emblers domāja, bija jau�na, un, kad lifta durvis atkal atvērās, viņ�, �ķita, bija nonācis pilnīgi citā ēkā.

Tomēr tā nelikās sve�a, bet līdzinājās ikvienai Valsts de�partamenta Izlūko�anas un izpētes biroja nodaļai. Rakstām�galdu rindas, datori ar plakaniem ekrāniem, tālruņi ar dro��ības sistēmām. Metāla tvertnes, virs kurām nostiprinātas dokumentu sasmalcinā�anas ierīces atbilsto�i Valsts depar�tamenta rīkojumam, kas bija izdots pēc tam, kad tūksto� de�viņi simti septiņdesmit devītajā gadā pretinieks ieņēma ASV vēstniecību Teherānā. Visvairāk pazīstams likās personāla ti�piskais izskats ar baltajiem krekliem un svītrainajām kak�lasaitēm tie tiklab varētu būt IBM darbinieki no se�desmito gadu sākuma, kad radās Amerikas in�enierzinātņu straujais uzplaukums.

Emblers ātri pārlaida skatienu telpai un ieraudzīja vecā�ko ierēdni īsu brīdi pirms tam, kad tas piecēlās kājās. Ierēd�nis bija izplūdis gū�ās, ar rahītisku krū�kurvi, �auru seju un pa�apmierinātiem vaibstiem, biezām melnām uzacīm un matu �ķipsnu, kas slīga pār pieri koled�ā tā dro�i vien tika uz�skatīta par stilīgu. Komandā otrais tūlīt aiz Kīta Levalska. Viņam nebija sava kabineta, un kopīgajā telpā viņa rakstām�galds atradās stūri.

Emblers negaidīja, līdz vīrietis pienāks klāt.

-��� Jūs, viņ� strupi uzsauca ierēdnim. Nāciet �urp! Jā�aprunājas.

Vīrietis tuvojās, izskatīdamies apmulsis.

-��� Cik sen jūs �eit atrodaties? Emblers noprasīja.

Ierēdnis pēc brītiņa jautāja:

-��� Kas jūs īsti esat?

-��� Velns lai parauj, cik sen?

-��� Se�us mēne�us, tas piesardzīgi atbildēja.

Emblers pieklusināja balsi un jautāja:

-��� Vai saņēmāt signālu par Tārkinu?

Tikko jau�ams mājiens ar galvu.

-��� Tad jūs zināt, kas es esmu kas mēs esam. Un saprotat, ka būs labāk, ja vairāk neko nejautāsiet.

-��� Vai esat no "atguves" brigādes? vīrietis klusi ieteicās. Viņa balsī jautās satraukums, arī zināma skaudība birokrāts runāja ar profesionālu slepkavu.

-��� Nekādas "atguves" brigādes nav, un jūs mani nekad ne�esat redzējis, Emblers teica zemā, piesmaku�ā balsi un ta�jā pa�ā laikā, piekrīto�i atbildot uz jautājumu, tikko manāmi pamāja. Tāda būs tā spēlīte, vai sapratāt? Ja radīsies kaut vai niecīgas problēmas problēmas mums tad jums būs da�rī�ana ar valsts sekretāra vietnieci, vai skaidrs? Ja jūs gribat turpināt �o karjeru, tad es neieteiktu radīt �ādas problēmas. Tur ārā cilvēki riskē ar savu ādu, lai jūs te varētu tupēt un audzēt taukus. Es �odien zaudēju kādu no saviem vīriem. Ja izlūko�anā atklāsies, ka esat salaidis kaut ko grīstē, tad jūs gan redzēsiet velnu. Tāpat domā visi mani cilvēki. Patu�riet prātā visu iz�ķir laiks.

Vīrietis ar rahītisko krū�kurvi sniedza Embleram roku.

-��� Es esmu Sempsons. Ko jūs vēlaties?

-��� �obrīd viss ir satīrīts.

-��� Tas ir?�

-���� Mērķis likvidēts, �orīt deviņos.

-���� Ātri nostrādāts.

-���� Ātrāk, nekā domājām. Draņķīgāk, nekā cerējām.

-��� Saprotu.

-��� Ļoti �aubos, Sempson. Emblers runāja valdonīgā, au�toritatīvā tonī. Mēs esam noraizēju�ies par �ito jūsu ūķi. Baidāmies, ka te kāds palaidis mēli.

-��� Ko? Jūs ta�u to nedomājat nopietni.

-���� Ellīgi nopietni. Ir tikai viena varbūtība bet tā jāpār�bauda. Tārkins zināja pārāk daudz. Kā jau teicu, tas bija draņķīgi. Man vajadzīgs dro�s savienojums ar Va�ingtonu. Pilnīga slepenība. Lai neviena ziņkārīga auss nebūtu pielik�ta pie atslēgas cauruma.

-��� Mums tas patie�ām jāpārrunā ar�

-��� Velns lai parauj, nekavējoties!

-���� Tad jums jāiet uz datu dro�ības kabīni aug�stāvā. To pārbauda katru rītu. Saskaņā ar departamenta speciālistu at�zinumu paredzēta akustiskai, vizuālai un elektroniskai sle�penībai.

-���� Es tiem speciālistiem palīdzēju programmēt, Emblers nicīgi noteica. Speciālisti ir viens, bet izpildījums kas cits.

-���� Par kabīnes dro�ību galvoju es personiski.

-���� Jāpārraida ziņojums. Tas nozīmē, ka man vajadzēs iz�darīt arī ātru izpēti. Bez iebildumiem.

-���� Protams, teica Sempsons.

Emblers uzmeta viņam bargu skatienu.

-��� Ejam!

Daudzās galvenajās konsulārajās ēkās bija savveida "bū�ris", kur tika glabāta, apstrādāta un pārraidīta slepenā infor�mācija. Pēdējo gadu desmitu laikā bija palielinājies militāro resursu pārsvars pār diplomātiskajiem, tāpēc periodā pēc "aukstā kara" Amerikas ietekmes īsteno�anai sevi�ķi nozī�mīgs bija kļuvis ASV CENTCOM*. Tā bija īpa�a pasaule, kas at�ķīrās no pasaules, kurā dzīvoja tādi gariņi kā Sempsons viņi centīgi rakstīja analītiskos ziņojumus un uzskatīja, ka atrodas cīņas centrā, lai arī cīņa viņiem jau sen bija palikusi aiz muguras.

Datu dro�ības kabīne atradās aiz divām atstatu novieto�tām durvīm, un ventilācijas sistēma bija iekārtota tā, lai gai�sa spiediens kabīnē būtu mazliet augstāks nekā ārējās tel�pās, tā ka kabīnē eso�ā persona acumirklī zinātu, ja kāds būtu atvēris vienas vai otras durvis, kuras bija izturīgas pret sprā�dzieniem, izgatavotas no bieza tērauda ar gumijotiem atlo�kiem, kas nodro�ināja cie�u, skaņu necaurlaidīgu izolāciju. Speciālisti bija pieprasīju�i, lai sienas izgatavo no vairākiem stiklplasta slāņiem, mijot tos ar betona kārtām.

Emblers iegāja kabīnē un piespieda pogu, kas iedarbinā�ja magnētu durvis cie�i aizvērās. Klusums. Telpa bija netī�kami karsta un slikti apgaismota. Tad atskanēja vāja dūko�ņa, jo iedarbojās ventilācijas sistēma, un mirk�ķinot iedegās halogēnās spuldzes. Emblers atradās aptuveni �etrsimt kvadrātpēdu lielā telpā. Viena otrai blakus atradās divas darbstacijas ar baltas aizsargkārtas pārklājumu un divi krēsli ar ovāliem sēdekļiem un muguriņām, pārvilkti ar melnu sin�tētisku materiālu. Katrā darbstacijā bija plakans ekrāns, tāds pats kā apak�stāvā, un melna klaviatūra, bet smil�krāsas pro�cesora korpuss bija novietots uz plaukta pie sienas. Ar pa�stāvīgu ātrdarbīga �ķiedru optikas savienojuma palīdzību �ifrēti dati tika pārraidīti uz ciparglabā�anas kompleksu Va��ingtonā; attālo datu apkalpo�anas saskarne tāda kā �ī tika sinhronizēta katru stundu.

Trīsdaļīgajā konfigurācijā atradās astoņdesmit �etru terabaitu atmiņas sistēma, aprīkota ar proaktīvas pārraudzības, kā arī kļūdu atklā�anas un labo�anas programmatūru. Em�blers zināja, ka tajā ieprogrammēta arī automātiskā dzē�a�na, ja rastos traucējums. Te bija veikti visi piesardzības pa�sākumi, lai nodro�inātu, ka �ī pla�ā datu noliktava nekad nenokļūst neīstajās rokās.

Emblers ieslēdza monitoru un brīdi gaidīja, līdz tas iegaismojās savienojums jau bija iegūts. Viņ� sāka rakstīt meklē�anas atslēgvārdus. Viņ� bija pārdro�i ielauzies Kon�sulāro operāciju visslepenākajā vietā; blēdība varēja atklā�ties kuru katru mirkli. Emblers pieņēma lai aizbrauktu līdz Gabriēla avēnijai, Levalskim vajadzēs divdesmit minūtes lai�ka, ta�u, ja satiksme nebūs pārāk dzīva, tad viņ� tur varēja nokļūt arī ātrāk. Vajadzēja �o laiku izmantot gudri.

Vei �an Lengs, Emblers ievadīja. Pēc da�ām sekundēm pa�rādījās parastie biogrāfijas dati, ko bija sagatavojis Valsts de�partamenta Izlūko�anas un izpētes birojs INR. Pasvītrotās hipersaites ļāva pāriet uz atsevi�ķām datnēm, kur glabājās ziņas par viņa vecākiem, viņu tirdznieciskajām interesēm, iz�celsmi un iesaistī�anos politikā. Ziņās par vecāku biznesu ne�kā interesanta nebija. Viņu bizness nebija nevainojami tīrs draudzīgi asamblejas locekļi regulāri bija saņēmu�i ziedoju�mus; varēja domāt, ka ārvalstu amatpersonām, kuras varēja veicināt noteiktu darījumu slēg�anu, doti nelieli kukuļi, lai gan dokumentāri tas nebija pierādīts tomēr tas bija darīts atbilsto�i laikam un vietai, saglabājot zināmu godīguma pa�kāpi. Emblers nepacietīgi pārskatīja Vei �an Lenga biogrāfi�ju, atrazdams pazīstamas norādes par labi zināmiem sabied�riskiem notikumiem.

Te nebija neviena netie�a mājiena par viņa nekrietnajiem darbiem, ar kuriem bija pilns Politiskās stabilizācijas noda�ļas sagatavotais dosjē un Emblers labi pazina metodes un paņēmienus, ko profesionālie izlūko�anas analītiķi izmanto�ja, lai liktu kaut ko saprast netie�i. Tādās reizēs viņi mēdza atturīgi to noliegt, ta�u pirms nolieguma ievietojot tādas frā�zes, kā "Par spīti baumām, ka pastāv kontakti ar�" vai "Lai gan da�i izsaka pieņēmumu, ka�". Ta�u �eit itin nekā tāda nebija. Analītiķi galvenokārt bija interesēju�ies, kā Lenga iz�redzes kļūt par valstiska mēroga politisku figūru iespaido viņa "stingri pret karo�anu vērstā retorika" par attiecībām ar Ķīnu. Emblers ar skatienu skrēja pāri paragrāfam pēc pa�ragrāfa, it kā auļodams pa līkumotu ceļu. �ad tad pie nozī�mīgākām vietām viņ� pakavējās mazliet ilgāk.

Vei �an Lengs ir dziļi pārliecināts par "konverģentās li�beralizācijas" nākotni. Viņ� uzskata, ka demokrātijas nostip�rinā�anās Ķīnā radīs tuvākas politiskās attiecības. Turpretī viņa oponenti pieturas pie vecās, neelastīgās naida un aiz�domu pozīcijas, kura, bez �aubām, novedusi pie tā, ka nai�dīgums un aizdomas guvu�as pla�u izplatību Ķīnas komu�nistu partijā un Tautas atbrīvo�anas armijā. Citi politiķi, �ajā jautājumā ieņemot tādu nostāju kā Vei �an Lengs, nespētu politiski pārliecināt nevienu, jo jebkuram citam trūktu Vei �an Lenga personības neatvairāmās pievilcības.

Izteiksmes veids bija sauss un analītisks, bet vārdi attiecās uz to ideālistisko, jauno kandidātu, ko Emblers bija redzējis uz cilvēku, kas bija aizstāvējis savus ideālus neatkarīgi no politiskā izdevīguma, un tāpēc bija vēl jo vairāk cienījams.

Kurta Zolingera datne bija izstrādāta daudz pavir�āk. Būdams sarunu vadītājs tirdzniecības darījumos, viņ� piec�padsmit gadus bija veltījis darbam Eiropas ekonomikā, strā�dājot Eiropas Kopējā tirgū, Eiropas Kopienā un Eiropas Sa�vienībā. Dzimis tūksto� deviņi simti piecdesmit tre�ajā gadā, audzis Beļģijā, vidus�ķiras rajonā Antverpenes piepilsētā. Tēvs bijis osteopātiskās medicīnas ārsts, kas profesiju apgu�vis Lozannā, bet māte bibliotekāre. Vidusskolā un koled�as gados, ko viņ� pavadījis licejā un Lēvenes Katoļu universi�tātē, viņ� atbalstījis kreisos uzskatus, tomēr viņa paaudzei parastās robe�ās. Zolingers nofotografēts kopā ar grupu, kas astoņdesmito gadu sākumā protestējusi pret vidējas darbī�bas rādiusa raķe�u izvieto�anu Vācijā, viņ� parakstījis vairā�kas petīcijas, ko izplatīju�i tie tipi no Greenpeace un citi vides aktīvisti. Ta�u �ādas aktivitātes turpināju�ās tikai līdz div�desmit gadu vecumam. Pēc tam viņ� nopietni ķēries pie aka�dēmiskām studijām un profesora Lambrehta vadībā izstrā�dājis doktora disertāciju ekonomikā par tematu, kas attiecās uz valstu vietējās ekonomikas integrāciju Eiropā. Emblers āt�ri pārskatīja oficiālo dokumentu, meklējot� jā, ko tad? Viņ� dro�i nezināja. Tomēr, ja te kaut kas slēpās, tad �is bija vie�nīgais veids, kā to atklāt. Emblers lasīja vērīgi, saglabājot objektīvu attieksmi. Vai nu to atradīs, vai ne.

Emblers turpināja ritināt tekstu, izlai�ot garlaicīgu sarak�stu par da�ādiem birokrātiskiem paaugstinājumiem amatā, ko bija saņēmis Dr. Kurts Zolingers, kas pārvaldīja daudzas valodas. Viņa progress varbūt nebija ļoti iespaidīgs, bet pa�stāvīgs, un viņam līdzīgu augsti izglītotu tehnokrātu aprin�dās viņ� pamazām bija ieguvis reputāciju savas integritātes un inteliģences dēļ. Nākamā iedaļa Zolingera biogrāfijā sau�cās "Austrumu komanda" �is ziņojums attiecās uz laiku, kad viņ� pildījis priek�sēdētāja pienākumus speciālā komi�tejā, kas bija atbildīga par Austrumu un Rietumu tirdzniecī�bas jautājumiem. Emblers lasīja lēnāk. Komiteja bija sākusi gūt ievērojamus panākumus, lai noslēgtu īpa�u vieno�anos par tirdzniecību starp Eiropu un Ķīnu, bet vieno�anās tā arī nebija noslēgta sarunu Eiropas puses galvenā vadītāja Kur�ta Zolingera nāves dēļ.

Sirdij smagi dauzoties, Emblers ievadīja Benuā De�enē vārdu. Viņ� ātri pārlaida skatienu datiem par mācībām lice�jā un universitātē, par stipendijām un docētāja amatu fakul�tātē, birokrātiskajiem sīkumiem, kas saistījās ar francū�a dar�bu, konsultējot Apvienoto Nāciju Monitoringa, verifikācijas un inspekcijas komisijā, tad viņa straujo kāpienu, kļūstot par Starptautiskās atomenerģijas pārvaldes ģenerālsekretāru.

Emblers zināja, ko meklē, un atrada to datnes beigās. De��enē bija organizējis speciālu komisiju, kas izmeklēja apsūdzī�bu, ka Ķīnas valdība iesaistījusies kodolmateriālu izplatī�anā. Daudzi uzskatīja, ka apsūdzība izvirzīta sakarā ar politiskiem nolūkiem, bet citi domāja, ka bez uguns nav dūmu. De�enē Starptautiskās atomenerģijas pārvaldes ģenerāldirektora amatā bija guvis reputāciju kā taisnīga un neatkarīga persona. Balstoties uz Valsts departamenta iegūtajiem, izsmeļo�ajiem izlūko�anas datiem, departamenta analītiķi bija secināju�i, ka �īs komisijas ziņojums būtu reabilitējis Ķīnas valdību jau tajā pa�ā gadā. Pēdējais papildinājums, kas bija ievietots datnē tikai pirms vairākām stundām, vēstīja, ka speciālās komisijas iegūto datu publicē�ana atlikta uz nenoteiktu laiku sakarā ar galvenā izmeklētāja vardarbīgo nāvi.

Ķīna.

Tīmekli loka centrā bija Ķīna. �is vārds Embleram izteica visu un neizteica neko. Pilnīgi skaidrs, ka Vei �an Lenga noslepkavo�ana nav bijusi nejau�ība, viņ� netika nogalināts tāpēc, ka viņa oponentu izplatītā dezinformācija neapdomī�gi pieņemta par patiesību. Glu�i otrādi �ī dezinformācija tika apzināti izmantota. Viss liecināja, ka Vei �an Lenga nā�ve bijusi daļa no shēmas, no centieniem iznīcināt ietekmīgas personas, kuras �ķita labvēlīgi noskaņotas pret Ķīnas jauno vadību. Tikai kāpēc?

Jo vairāk jautājumu, jo vairāk secinājumu. Ja Emblers ticis izmantots kā līdzeklis krāpnieciskā darījumā, tad tas pats, bez �aubām, darīts arī ar citiem. Fentonu izmantot bija vēl vieglāk viņa fanātiskā rakstura dēļ. Tādiem kā viņ� alla� draudēja briesmas nokļūt uz nepareiza ceļa, ja viņu fanātisms ņēma pārsvaru pār instinktīvo piesardzību. Nebūtu grūti apelēt pie viņa patriotiskajām jūtām un iebarot viņam vilto�tu slepeno informāciju, lai pēc tam mierīgi gaidītu rezultātus.

Atkal bija jājautā kāpēc?

Emblers palūkojās pulkstenī. Viņ� jau bija uzkavējies pā�rāk ilgi, risks auga ar katru brīdi. Tomēr viņ� vēl ievadīja meklē�anā pēdējo vārdu.

Pagāja desmit garas sekundes. Cietā diska datu masīvs ar astoņdesmit �etru terabaitu apjomu beidzot atzina neveik�smi.

Nav atrasts neviens ieraksts, kas atbilst HARISONAM EM�BLERAM.

Limuzīns, kas bija atvedis valsts sekretāra vietnieci Elinu Vitfīldu uz pili, palika gaidot grantētajā stāvvietā, bet vi�ņa iegāja di�enajā celtnē.

Degurnē pils, kas atradās tikai �etrdesmit minū�u brau�ciena attālumā uz ziemeļrietumiem no Parīzes, bija septiņpa�dsmitā gadsimta arhitektūras pērle, un, lai gan tā neizskatī�jās tik krā�ņa kā netālu eso�ā Versaļas pils, tomēr detaļu ziņā nebija mazāk iespaidīga. To bija projektējis Fransuā Mansārs kādam hercogam Luija �etrpadsmitā galmā. Tā bija viena no Francijas pilīm, kurā ievērības cienīgs bija gandrīz viss, sākot ar foajē tā laika klasicisma virsotni līdz bufetei ar akmens kalumiem, ko tik bie�i fotografēja. Vienpadsmit guļamistabas bija atstātas tādas kā sākumā, bet tenisa lau�kums un baseini iekārtoti vēlāk. Pēdējā pusgadsimta laikā pili starptautiskām konferencēm izmantoja gan valdība, gan nevalstiskās organizācijas, tur slepenas sanāksmes rīkoja augsta līmeņa rūpnieki un viņu pēcte�i informācijas laikmetā. Pa�reiz pils saskaņā ar profesora E�tona Pālmera pieprasīju�mu bija iznomāta kādai konservatīvi noskaņotai zinātnieku grupai no Va�ingtonas, kam līdzekļu netrūka. Profesors E�tons Pālmers vadīja Klusā okeāna robe�valstu programmu un sanāksmēm alla� izvēlējās tādas vietas, kas varēja piedā�vāt visus civilizācijas izsmalcinātos jaukumus.

Foajē Vitfīldu sagaidīja livrejā tērpies sulainis.

-��� Monsieur Pālmers jūs gaida zilajā istabā, madame, teica fran�u sulainis. Viņ� bija jau krietni sestajā gadu desmitā, ar lauztu degunu, kvadrātveida �okļiem un masīvu miesas bū�vi, kas lika domāt, ka viņa pieredze un prasmes ir daudz vispusīgākas, nekā varētu prasīt �ķietamais amats. Vitfīlda nejustos pārsteigta, uzzinot, ka Pālmers noalgojis kādu biju��o Francijas ārzemju leģiona kareivi; viņ� bija pārliecināts par "dubulta nolūka" darbinieku noderību sulainis, kas vien�laikus bija tulks, virssulainis, kas tajā pa�ā laikā bija miesas�sargs. Pālmera tieksme pēc daudzveidības saistījās ar efek�tivitātes estētiku viņ� apzinājās, ka cilvēks uz vēstures skatuves var spēlēt vairāk nekā vienu lomu un ka ar pareizi izvēlētu rīcību var panākt vairāk nekā tikai vienu rezultātu. Tie�i Pālmera daudzveidības doktrīna bija pats galvenais sce�nārijā, kas tika izspēlēts pa�reiz.

Zilā istaba bija astoņstūru telpa, no kuras pavērās skats uz staļļiem. Velvētie griesti bija vismaz se�padsmit pēdu augsti, milzīgie paklāji vissmalkākie sava laikmeta darinājumi, bet sve�turi darītu godu jebkuram muzejam. Vitfīlda piegāja pie loga, lai baudītu skaisto skatu. No ķieģeļiem un koka eleganti būvētos staļļus varētu pārvērst par lepnu savrupmāju.

-��� Viņi bija īsti meistari, vai ne?

E�tona Pālmera balss.

Elina Vitfīlda pagriezās un ieraudzīja, ka pa slepenām bī�dāmajām durvīm telpā ienāk Pālmers. Viņa smaidīja.

-��� Kā jūs alla� sakāt: "Visu iz�ķir meistarības līmenis."

-���� Tie�i tas jau bija pārsteidzo�s "Saules karaļa" galmā tur valdīja visaugstākā līmeņa pieklājība, visvairāk tika vēr�tēti sasniegumi literatūras, mākslas, dabaszinātņu un arhi�tektūras jomās. Tajā pa�ā laikā viņi daudz ko ignorēja, proti, nemanīja seismisko nestabilitāti sabiedrībā, ko pa�i izmanto�ja. Tā viņi lika pamatus revolūcijai, kas pēc gadsimta iznīci�nāja viņu bērnus. Tā laika miers bija neīsts tajā brieda iznī�cības sēklas. Cilvēki aizmirst, ko mācījis Heraklīts: "Kari notiek vienmēr, konflikti ir nenovēr�ami, un viss notiek kon�fliktu un nepiecie�amības dēļ."

-���� Jauki tikties ar jums, E�tori, Vitfīlda sirsnīgi teica. �ie ir vai drīkstu piesaukt seno ķīnie�u lāstu? interesanti laiki.

E�tons Pālmers smaidīja. Viņa sirmie mati bija plānāki ne�kā toreiz, kad Vitfīlda vēl bija viņa studente, bet tikpat rū�pīgi sakārtoti, piere augsta un iespaidīga, zilganpelēkajās acīs staroja intelekts. Viņā jautās kaut kas pārlaicīgs, kas snie�dzās tālāk par ikdienas ritumu. Savās profesionālajās gaitās Vitfīlda bija sastapusies ar daudziem, kuri tika uzskatīti par vēsturiski nozīmīgām personām, tomēr viņa bija pārliecinā�ta, ka Pālmers ir vienīgais di�ais cilvēks, patiesi neparasts ikvienā nozīmē. To, ka iepazī�anās ar viņu bijusi īsta privi�lēģija, Vitfīlda saprata jau tolaik, kad bija tikai nedaudz ve�cāka par divdesmit gadiem.

-���� Ko jūs man varat pastāstīt? viedais vīrs jautāja. Vitfīl�da zināja, ka Pālmers tikko kā atlidojis no Honkongas, to�mēr viņ� izskatījās labi atpūties.

-����� Līdz �im viss norisinājies tie�i tā, kā jūs paredzējāt. Valsts sekretāres acis iemirdzējās. Es pat teiktu, kā pareģo�jāt. Viņa palūkojās uz savu attēlu elegantā Venēcijas spo�gulī. Caur stiegroto loga stiklu telpā ieplūda Francijas zie�mas sudrabaini pelēkā gaisma, akcentējot sievietes augstos vaigu kaulus un noteiktos sejas vaibstus. Viņas riekstu krā�sas mati bija vienā pusē pa�ķirti un rūpīgi ieveidoti. Viņa bija ģērbusies ķir�sarkanā kostīmā un aplikusi ap kaklu pērļu vir�teni. Prasmīgi uzliktas acu ēnas izcēla viņas acu zilo krāsu. Jūs esat izvēlējies brīni�ķīgu vietu.

-���� Te paredzēta Stratēģisko pētījumu centra konference. "Naudas apgrozījuma regulē�ana: Austrumu Rietumu per�spektīva". Ko teicāt saviem cilvēkiem?

-���� Neraizējieties, Degurnē pils ir iekļauta mar�rutā. Tik��anās ar zinātniekiem par naudas apgrozījuma liberalizāciju.

-���� Piesardzība jāievēro joprojām.

-���� To es labi apzinos, sacīja valsts sekretāra vietniece. Viņa apsēdās pie apzeltītā koka galda, un Pālmers apsēdās viņai blakus.

-��� Atceros pirmo reizi, kad dzirdēju jūsu lekciju, viņa tei�ca, lūkodamās caur logu. Es biju Radklifa koled�as pēdējā kursa studente, jūs vadījāt pārskata kursu par "globālo va�ru", lasījāt lekciju Sendersa teātri un uz tāfeles uzrakstījāt trīs vārdus: Machtpolitik, Geopolitik un Realpolitik. Kāds no zā�les beigām iesaucās: "Vai mums vajadzēs runāt vāciski?" Jūs teicāt nē, tomēr bija kāda valoda, ko mums vajadzēja iemā�cīties, un tikai da�i to apguva teko�i tā bija politikas va�loda.

Pālmers atcerēdamies piemiedza acis.

-��� Es uzskatīju, ka ir godīgi cilvēkus brīdināt.

-���� Pareizi, Vitfīlda sacīja. Jūs paziņojāt, ka lielākā daļa no mums to nekad neiemācīsies; ka tikai da�i to apgūs aug�stā līmenī, bet pārējie pakļausies vēsturiski nenozīmīgām kli��ejām vietējā aldermaņa uzskatiem par visumu, �ķiet, tā jūs teicāt. Spēcīgs izteiciens jauniem prātiem.

-��� Jūs jau toreiz izcēlāties ar asu prātu, Pālmers teica. Jums piemita prāta īpa�ā, nelokāmā ievirze, kura cilvēkam vai nu ir, vai nav.

-��� Atceros, jūs runājāt par �ingishanu un stāstījāt, ka, mūs�dienu izteiksmē runājot, viņ� bijis uzticīgs tirgus liberalizāci�jai un reliģijas brīvībai, jo tie�i tā viņ� vadīja savu impēriju.

-��� Un tie�i tas padarīja viņu tik bīstamu. Pālmers paplē�ta rokas pār bumbierkoka intarsiju.

-���� Pareizi. Jūs parādījāt kartē hana impērijas apjomu un pastāstījāt, ka līdz tūksto� divi simti �etrdesmit pirmajam gadam viņa dēls un mantinieks Ogodejs bija ieņēmis Kije�vu, iznicinājis ģermāņu armiju austrumos, virzījies cauri Un�gārijas teritorijai un nonācis līdz Vīnei. Tad ordas apstājās. Mongoļu impērijas robe�as gandrīz pilnīgi sakrīt ar Aus�trumu bloka robe�ām. Tas bija apbrīnojami. Jūs parādījāt divas zonas mongoļu valdī�anas un komunistu impērijas zonas, sākot ar Ziemeļkoreju un Ķīnu līdz pat Austrumei�ropai. Viena un tā pati zona "vēstures pēdu nospiedums", kā teicāt jūs. Un tā bija tīrā nejau�ība, ka mongoļi apstājās pie Vīnes.

-��� Tīrā nejau�ība, atkārtoja Pālmers. Ogodejs bija mi�ris, un armijas vadoņi gribēja atgriezties, lai palīdzētu izvē�lēties viņa pēcteci.

-��� Jūs parādījāt, ka lielajām impērijām ir līdzīgas struktū�ras. Se�padsmitajā gadsimtā Suleimans Di�enais bija pats va�renākais Osmaņu impērijas sultāns, un viņ� visvairāk turē�jās pie vienlīdzības, taisnīguma un brīvās tirdzniecības principiem. Balstoties uz vēsturi, jūs izvirzījāt hipotēzi, ka Austrumu impēriju draudi Rietumiem alla� ir proporcionāli tam, cik liberāla ir to iek�politika.

-���� Daudzi cilvēki nav spēju�i izlasīt uzrakstu uz sienas, sacīja Pālmers. īpa�i tad, ja tas rakstīts ķīnie�u valodā.

-���� Un jūs skaidrojāt tiem miegainajiem jaunuļiem, ka da��u pēdējo gadsimtu laikā Ķīna Vidus impērija nekad nav apdraudējusi Rietumu hegemoniju, kura principā varēja būt Ķīnas vislielākā sāncense. Priek�sēdētājs Mao bija īsts "pa�pīra tīģeris". Jo vairāk totalitārs ir Ķīnas re�īms, jo piesar�dzīgāka, uz iek�ieni un aizsardzību vērsta ir tās militārā no�stāja. Tā bija spēcīga informācija, un jūs to sniedzāt ārkārtīgi iedarbīgā veidā. Kad gudrie jaunuļi saprata, ko nozīmē jūsu teiktais, viņiem pārgāja miegainība. Atceros, ka man pat uz�metās zosāda.

-���� Tomēr ir apstākļi, kas paliek nemainīgi. Jūsu kolēģi Valsts departamentā joprojām atsakās saskatīt vienkār�o pa�tiesību Ķīnas valdībai kļūstot rietumnieciskākai, tā rada lielākus kā militāros, tā ekonomiskos draudus. Ķīnas prezi�dentam ir patīkami sejas vaibsti, un tie padarīju�i mūsu val�dību aklu pret realitāti, proti, viņ� vairāk kā jebkur� cits ap�ņēmies pamodināt guļo�o pūķi. Pālmers paraudzījās savā elegantajā Philippe Patek rokaspulkstenī. Vitfīlda ievēroja, ka tas rāda gan Saules laiku, gan arī Austrumu standarta un Pe�kinas laiku.

-���� Jau tad, kad biju studente, man likās, ka jūs saprotat daudz vairāk nekā pārējie. Pirmajā maģistrantūras gadā pie�daloties seminārā par starptautiskajām attiecībām, man likās, ka esmu guvusi apgaismību.

-��� Pieteicās piecdesmit studenti, es pieņēmu tikai divdes�mit.

-��� Apbrīnojams pulciņ�. Nevar būt, ka es biju pati izcilākā.

-��� Nē, Pālmers atzina, bet jūs bijāt pati� spējīgākā.

Vitfīlda atcerējās pirmo semināra dienu. Profesors Pāl�mers runāja par to, kā deviņpadsmitā gadsimta beigās va�renās Pax Britannica valdī�anas laikā pasauli uztvēris britu premjerministrs Bend�amins Dizreilijs. Dizreilijs dro�i vien uzskatīja, ka viņa impērija ir mū�īga, ka nākamais gadsimts piederēs britiem un viņu varenajai flotei. Ta�u divdesmitajā gadsimtā jau pēc da�iem gadu desmitiem Lielbritānijas va�ra kļuva otr�ķirīga. Pālmers teica, ka �ī pārvērtība ir līdzīga procesam, kad no Romas impērijas pāri palika vienīgi Itā�lija.

Divdesmitais gadsimts bija Amerikas gadsimts; Amerikas industriālais un ekonomiskais pārākums pēc Otrā pasaules kara bija neapstrīdams, un sīki izstrādātā militāro bāzu sis�tēma noteica Amerikas varu vistālākajos pasaules nostūros. Ta�u Pālmers brīdināja būtu kļūdaini uzskatīt, ka nākamais gadsimts pēc taisnības pieder Amerikai. Ja Vidus impērija pa�rādītu savu spēku, tad divdesmit pirmais gadsimts varētu piederēt tai pasaules varas centrs varētu aizvirzīties uz Austrumiem. Un "konstruktīvas iesaistī�anās" politika bija tie�i tas spēks, kas nostiprinātu Ķīnu un veicinātu tās aug��upeju.

Markss deviņpadsmitā gadsimta astoņdesmitajos gados nebija atzinis fran�u "marksistus", un arī Pālmers reiz bija izmetis piezīmi, ka viņ� "nav Pālmerits". Pālmers noraidīja viņa pamatdoktrīnu vienkār�oto un nepareizo izpratni, kad cilvēki, balstoties uz viņa darbiem, izdarīja secinājumus par vēsturiski neizbēgamiem notikumiem. Pālmera metode ap�vienoja long duree vēsturi, tas ir, gadsimtiem ilgu laikmetu vēsturi ar pēdējo notikumu "mikrovēsturi". Viņa metodi ne�drīkstēja reducēt uz lozungiem, sakāmvārdiem un formulām. Neizbēgams nebija nekas tas bija pats galvenais. Ticība vēs�turiskajam determinismam nozīmēja pasivitāti. Pasaules vēs�ture bija cilvēku rīcības vēsture. �ī rīcība veidoja vēsturi. Rī�cība to varēja pārveidot.

Noklepojās livrejā tērptais sulainis.

-��� Profesor Pālmer, viņ� teica. Jums pienācis ziņojums.

Pālmers paraudzījās uz Vitfīldu. Atvainojiet.

Viņ� aizgāja pa garo gaiteni. Pēc da�ām minūtēm Pālmers atgriezās, izskatīdamies satraukts, tomēr apņēmīgs.

-��� Viss notiek, kā jābūt, viņ� teica Vitfīldai. Tāpēc spie�diens kāpj.

-��� Saprotu.

-��� Kā ir ar Tārkinu?

-��� Viss ir tā, kā nākas.

-���� Un viņa jaunatrastā "sabiedrotā" vai �ajā ziņā ir ie�mesls ba�īties?

-��� Nē. Mēs visu paturam acīs.

-����� Gribu uzsvērt vēlreiz atliku�as septiņdesmit divas stundas. Ikvienam savs uzdevums jāveic perfekti.

-���� Līdz �im ikviens to ir darījis, pārliecināti sacīja valsts sekretāra vietniece Vitfīlda.

-��� Ari Tārkins? Pālmers prasīja, pazibsnījot ar zilpelēka�jām acīm.

Vitfīlda tikko jau�ami pasmaidīja.

-���� īpa�i Tārkins.

Izejot no otrā numura nama Senflorentīna ielā, Emblers skatījās taisni uz priek�u viņ� gribēja izskatīties kā cilvēks, kas nevar atļauties �ķiest laiku. Tas nebija grūti, jo viņam patie�ām nebija laika, ko varētu lieki iz�ķiest. Ta�u, ticis kā�du gabaliņu tālāk no konsulārās nodaļas, viņ� sāka iet lē�nāk un kā bezrūpīgs klaiņotājs soļoja gar sarkanajām markī�zēm un mirdzo�ajiem veikalu skatlogiem. Emblers devās projām no Konkordijas laukuma uz Senonorē ielas pusi, modri vērodams^ apkārtni, ta�u izlikdamies, ka ir dziļi ie�grimis domās.

Modrība pret apkārtni nenozīmēja tikai skatī�anos vien. Vajadzēja ari klausīties vienmēr ieklausīties, vai neatskan steidzīgi soļi, kas piepe�i kļūst lēnāki, jo neredzamais seko�tājs cen�as palikt vienā un tajā pa�ā attālumā no izsekojamā.

Emblers saprata, ka viņam kāds seko, ta�u sekotājs rīko�jās pilnīgi pretēji slepenības paņēmieniem. Emblers dzirdē�ja, ka viņam aiz muguras kāds steidzas cilvēks, kuram kā�jas ir daudz īsākas par viņējām un kuram, sprie�ot pēc smagās elpo�anas, ir vāja veselība.

Emblers zināja, ka viņam vajadzētu izjust satraukumu, bet cilvēks, kas steidzās viņam nopakaļ, kustējās tik veikli kā oficiants, dzenoties pakaļ klientam, kur� aizmirsis samak�sāt rēķinu. Varbūt tā bija īpa�a viltība atvairīt pieredzēju��a aģenta aizdomas, izturoties pārmērīgi atklāti?

Emblers pielika soli un kvartāla galā nogriezās pa kreisi uz �aurāko Kambona ielu, bet pēc brītiņa uz Montabora ie�lu. Piecdesmit pēdu attālumā uz priek�u atradās �aura eja, paredzēta pre�u pieve�anai blakus eso�ajiem modes veika�liem. Emblers pie ejas apstājās un izlikās pārbaudām pulk�steni. Ciparnīcā atspoguļojās vīrietis, kas viņam sekoja. Em�blers zibenīgi apcirtās riņķī un, satvēris sve�o, ievilka viņu ejā un piespieda pie betona sienas, ko izdaiļoja grafiti.

Vīrietis bija apbrīnojami necils cilvēces pārstāvis aizel�sies, ar neveselīgi bālu seju, plāniem melniem matiem, iekri�tu�ām acīm un tuklu vēderiņu. Uz pieres spīdēja sviedri. Viņ� bija aptuveni piecas pēdas se�as collas gar� un �ķita pilnīgi izsists no sliedēm. Ģērbies viņ� bija kā amerikānis lētā dzeltenbrūnā lietusmētelī, baltā sintētiska auduma kreklā, neizskatīgā pelēkā uzvalkā, kas noteikti bija pirkts vai pat ra�ots Amerikā. Emblers vēroja vīrie�a rokas, lai pārliecinā�tos, vai viņ� negrasās satvert ieroci.

Jūs esat Tārkins, vai ne? bālais sve�inieks, smagi el�podams, izgrūda.

Emblers trieca viņu pret sienu. "Ā-ā," vīrietis iekliedzās. Emblers aptaustīja viņa drēbes, ar pirkstiem mēģinot sajust ieroci: varbūt kaut ko līdzīgu pildspalvai, kas būtu pārāk res�na vai pārāk gara, varbūt kabatas portfeli, kas liktos pārāk apjomīgs, lai tajā būtu tikai dokumenti.

Nekā.

Tagad Emblers cie�i raudzījās uz vīrieti, meklējot tajā vaib�stu, kas nodotu kaut kādus melus.

-��� Kas to grib zināt?

-���� Aizvāciet rokas, jūs draņķa gabals, vīrietis no�ņāca. Viņa izrunā bija jau�ams ļoti viegls Bruklinas akcents.

-��� Es jautāju kas to grib zināt?

Vīrietis saslējās ar aizvainotas cieņas izteiksmi sejā.

-��� Es esmu Kleitons Kestons. Roku viņ� nesniedza.

-��� Tā, tā, Emblers teica ar neslēptu nicinājumu un aiz�domām. Jūs esat draugs. Jūs esat �eit, lai man palīdzētu.

-��� Jūs laikam jokojat, bālais vīrietis aizkaitināti atbildē�ja. Es neesmu jūsu draugs. Un �eit esmu tādēļ, lai palīdzē�tu pats sev.

-��� Kas ir kopā ar jums? Emblers prasīja. Vīrietis bija ne�ticami nemākulīgs izseko�anas pamata paņēmienos tādu ne�prasmi notēlot nebija iespējams. Tomēr viņ� varētu noderēt brigādes sastāvā, lai pievilinātu Embleru, iemidzinātu viņa modrību, radot aplamu uzticību, kamēr pārējie pielavās, lai nogalinātu.

-��� Jūs domājat manu darbavietu?

-��� Es domāju tie�i �o vietu un laiku. Kās vēl �eit atrodas? Kur, pie velna, viņi ir? Sakiet tūlīt, citādi apsolu, ka jūs vairs nekad nerunāsiet.

-��� Savukārt es nevaru saprast, kāpēc jums, �ķiet, nav drau�gu-

Emblers izstiepa plaukstu, cie�i saspiedis kopa pirkstus, un jostas vietā atliecās atpakaļ. Viņ� gribēja, lai pretinieks saprot, ka jebkuru brīdi var saņemt ne�ēlīgu triecienu pa kaklu.

-���� Kas vēl �eit atrodas? vīrietis turpināja. Aptuveni vienpadsmit miljoni fran�u, ja ierēķināt ari piepilsētas.

-��� Jūs gribat teikt, ka darbojaties viens?

-���� Nu� pa�reiz viens, vīrietis vilcinādamies atbildēja.

Emblers juta, ka sāk nomierināties; vīrie�a sejā nemanīja

ne mazāko izlik�anos. Viņ� patie�ām darbojās viens. Emblers nojauta, ka, to pateikdams, vīrietis negrib pārliecināt sa�trauktu izsekojamo, bet atzīst neērtu patiesību.

-��� Tomēr jums jāzina, ka esmu no Centrālās izlūko�anas pārvaldes, vīrietis īgnā tonī brīdināja. Ja savainosiet ma�ni, tas jums nenāks par labu. Kompānijai ļoti nepatīk mak�sāt rēķinus par medicīnas pakalpojumiem. Viņi to tā neat�stās. Tāpēc� nolaidiet to roku. Tāds gājiens nāktu tikai par ļaunu jums tāpat kā man. Abas puses zaudētājos.

-��� Jūs jokojat.

-���� Tā domā bie�i, un tikpat bie�i kļūdās, viņ� teica. Paklausieties, netālu no Parīzes operas ir Makdonalda res�torāns. Varbūt mēs varētu aprunāties tur.

Emblers izbrīnā lūkojās uz viņu.

-��� Kas par lietu?

-��� Makdonalds? Emblers papurināja galvu. Vai tā pār�valdei ir jauna tik�anās vieta?

-��� Es tie�ām nezinu. Tikai neesmu dro�s, vai mans kuņģis spēs sagremot vietējos ēdienus. Ja vēl neesat nopratis, es ne�strādāju ar� viņ� pakustināja pirkstus. "Apmetni un dun�ci". Tā nav mana sfēra.

Emblers ik pa brīdim pameta skatienu uz ielu un apkārt�ni. Pagaidām viņ� nebija pamanījis nevienu pazīmi, kas no�rādītu, ka tuvumā ir slepeni novērotāji.

-���� Labi, aprunāsimies Makdonalda restorānā. Nekad ne�piekriti tikties vietā, ko izvēlējusies pretējā puse. Ta�u ne tajā. Tārkins iebāza roku vīrie�a uzvalka krū�kabatā un izvilka mobilo tālruni. Kompānijas Ericksson multistandarta mobilais tālrunis. Rūpīgi apskatot, izrādījās, ka tajā ir priek�apmaksas SIM karte, reģistrēta Francijā. Viņ� dro�i vien to bija nomājis �arla de Golla lidostā. Emblers piespieda da�us taustiņus, un displejā parādījās tālruņa numurs, ko viņ� tūlīt pat iegau�mēja.

-��� Piezvanī�u pēc piecpadsmit minūtēm un pateik�u adresi.

Vīrietis ieskatījās pulkstenī Casio ar cipardispleju.

Labi, viņ� nokrek�ķinādamies teica.

Pēc divdesmit minūtēm Emblers izkāpa no metrovagona Pigala laukuma stacijā. Makdonalda restorāns atradās pretī stacijai; pastāvīgajā ļau�u plūsmā Emblers viegli varētu no�vērot �o vietu. Viņ� piezvanīja vīrietim, kas bija nosaucis se�vi par Kestonu, un pateica viņam adresi.

Tad Emblers gaidīja. "Slepenie" ērti varēja izvēlēties jeb�kuru novēro�anas punktu. Smejo�ais pārītis pie laikrakstu ki�oska, vientuļais vīrietis ar neveselīgu sejas krāsu, kur� blen�za uz lateksa un ādas erotiskajiem "palīglīdzekļiem" seksa pre�u veikala skatlogā, jauns apaļvaidzis, ģērbies d�insu au�duma jakā ar vilnas apkakli, pār plecu pārmetis fotoaparāta siksnu tie visi varēja pazust acumirklī, un viņu vietā parā�dītos citi; viņi nesaskatītos, bet viņus visus regulētu nere�dzams koordinators.

Tomēr �āda pārvieto�anās alla� izraisīja tikko manāmas neatbilstības, ko modrs novērotājs varēja pamanīt. Cilvēki pūlī mēdza sargāt katrs savu personisko telpu saskaņā ar no�teiktiem likumiem, un, lai gan tie bija neapzināti, tomēr ie�tekmēja izturē�anos.

Divi cilvēki liftā nekad nestāvēja cie�i viens otram blakus; ja pievienojās tre�ais, viņi vairījās skatīties cits uz citu. Ja lifta kabīnē iegāja vēl kāds pasa�ieris, cilvēki, kas tur jau atradās, pārvietojās tā, lai palielinātu attālumu cits no cita. Tā bija savveida deja, kas atkārtojās stundu no stundas, dienu no die�nas lifta kabīnēs visā pasaulē cilvēki izturējās tā, it kā būtu vingrināju�ies veikt �ādu manevru, tomēr itin nemaz neapzi�nājās, kas viņiem liek mazliet pavirzīties uz mugurpusi, uz kreiso vai labo pusi vai uz priek�u. Ar ietrenētu skatienu �īs shēmas bija skaidri redzamas. Līdzīgas elastīgas un amorfas, ta�u reālas shēmas varēja saskatīt veidā, kā cilvēki pul�cējās ap veikala logu vai kārtojās rindā pie laikrakstu stenda. Ja �ādā pūlī atradās kāds, kas bija tur novietots, nevis nostā�jies cilvēciskas vajadzības vai vēlē�anās dēļ, tad dabiskais iz�kārtojums lai arī niecīgā mērā tika traucēts. Gana uzmanlgs novērotājs to spēja pamanīt ar apzinātās apjautas pa�u maliņu. Emblers zināja, pateikt, kas nav kārtībā, ir grūtāk, nekā vienkār�i un acumirklīgi to izjust. Apzinātā doma bija lēna un pakļāvās saprātam. Intuīcija bija zibenīga, tā neņēma palīgā saprātu un parasti bija daudz precīzāka. Jau pēc da�ām minūtēm Emblers bija pārliecinājies, ka novērotāju brigādes apkārtnē nav.

Vīrietis ar slimīgi bālo seju atbrauca taksometrā, kas ap�stājās krustojumā tie�i pie Makdonalda restorāna. Izkāpis no ma�īnas, viņ� ātri pagrozīja galvu un, piemiedzis acis, palū�kojās aug�up bezjēdzīgs �ests, kas drīzāk ļautu sekotājam pamanīt viņu, nevis otrādi.

Kad CIP cilvēks iegāja restorānā, Emblers gaidīja, līdz taksometrs aizbrauc un nozūd aiz stūra. Tad viņ� gaidīja vēl piecas minūtes. Viss bija mierīgi.

Nu Emblers pārgāja pāri ielai, kur bija dzīva satiksme, un iegāja restorānā. Tum�o telpu apgaismoja vienīgi sarkanīga gaisma Embleram ienāca prātā, ka tā būtu piemērota "sar�kano lukturu" rajonam. Kestons bija apsēdies stūra kabīnē un malkoja kafiju.

Emblers nopirka pāris hamburgerus un apsēdās pie galdi�ņa, kur� atradās restorāna mugurpusē un no kura labi varē�ja redzēt durvis. Tad viņ� paskatījās uz Kestonu un ar galvas mājienu lika saprast, lai pievienojas viņam. Kestons acīmre�dzot bija izvēlējies kabīni tāpēc, ka tā bija vismazāk pārskatā�mā vieta. Tā bija kļūda, ko nepieļautu neviens aģents. Pre�tinieks �eit varētu ienākt tikai tad, ja zinātu, ka viņi �eit atrodas. Tādā situācijā daudz labāk būtu pēc iespējas ātrāk pamanīt viņu. Kaktos slēpās vienīgi amatieri.

Kestons apsēdās pretī Embleram pie nelielā gai�ā koka galdiņa. Viņ� izskatījās noskumis.

Emblers turpināja uzmanīgi vērot apkārtni. Nevarēja at�mest varbūtību, ka Kestons, viņam pa�am nezinot, tiek iz�mantots kā pievilinātājs; piemēram, ja viņa kurpes papēdī ie�vietots retranslators, būtu viegli ārpusē savākt brigādi, tāpēc vizuāla novēro�ana nebūtu vajadzīga.

-���� Jūs izskatāties lielāks nekā fotogrāfijā, Kestons teica. Nu jā, bet fotogrāfijas lielums bija tikai trīs reiz piecas col�las.

Emblers nereaģēja.

-���� Kas zina, ka jūs esat kopā ar mani? viņ� nepacietīgi jautāja.

-���� Vienīgi jūs, vīrietis atbildēja. Balss skanēja īgni, ta�u tajā nebija ne miņas no izlik�anās vai viltības. Cilvēki, kuri meloja, runājot bie�i mēdza uzmanīgi paskatīties uz klausī�tāju, jo gribēja saprast, vai tas ir uzķēries uz meliem, vai arī nepiecie�ams vērpt melus vēl vairāk. Tie, kuri runāja patie�sību, glu�i vienkār�i pieņēma, ka viņiem ticēs. Kestons lū�kojās uz hamburgeriem Emblera �ķīvī. Vai jūs grasāties tos abus apēst?

Tārkins papurināja galvu.

Kestons paņēma vienu hamburgeru un sāka kāri ēst.

-���� Piedodiet, viņ� pēc brītiņa teica. Labu laiciņu nees�mu ēdis.

-��� Francijā grūti dabūt kārtīgu maltīti, ko?

-���� Pastāstiet kaut ko par to, vīrietis atklāti teica, nema�nīdams sarkasmu Tārkina teiktajā.

-���� Nē, pastāstiet jūs. Kas jūs īsti esat? Pēc Centrālās izlū�ko�anas pārvaldes aģenta jūs neizskatāties. Jūs vispār neiz�skatāties pēc aģenta vai likumsargājo�as iestādes darbinie�ka. Tārkins aplūkoja sakumpu�o vīrieti ar apaļo vēderiņu. �is cilvēks acīmredzot nebija labā fiziskā formā. Un likās, ka viņ� te nokļuvis gandrīz vai pārpratuma dēļ. Jūs izskatā�ties pēc grāmatve�a.

-��� Pareizi, vīrietis sacīja. Izņēmis mehānisko zīmuli, viņ� pavērsa to pret Embleru. Tā ka nemēģiniet mani apvest ap stūri. Viņ� pasmaidīja. Sākumā es biju sertificēts iek��ējais auditors, tikai pēc tam sāku strādāt Centrālajā izlūko��anas pārvaldē; ta�u esmu tur nu jau trīsdesmit gadus. Glu��i vienkār�i ārpusē es parasti nestrādāju.

-���� Iek�ējais dienests?

-��� Tā jau mūs dēvē.

-��� Kā jūs nokļuvāt pārvaldē?

-��� Vai patie�ām to tagad vajadzētu pārrunāt?

-���� Pastāstiet, Emblers sacīja tik uzstājīgā tonī, kas atgā�dināja draudus.

Vīrietis pamāja, saprazdams, ka cilvēks, kuru viņ� pazi�na kā Tārkinu, nejautā ziņkārības pēc, bet pārbaudot viņu.

-���� īsi sakot, sāku strādāt Vērtspapīru tirgus komisijā ar korporāciju krāp�anas jautājumiem. Tad kādu laiku strādāju kompānijā Ernst & Young, tikai man sāka likties, ka es nodar�bojos ar korporāciju krāp�anu. Tikmēr kādai gai�ai galvai Va��ingtonā ienāca prātā, ka pārvalde būtībā ir savveida kom�pānija. Tur nolēma, ka viņiem vajadzīgs kāds ar tik īpa�ām prasmēm kā man. Kestons izdzēra kafiju. Un viņiem pa�tie�ām vajadzēja īpa�as prasmes.

Kamēr vīrietis runāja, Emblers vēroja viņu un atkal ne�redzēja ne mazāko melu pazīmi.

-��� Tātad mani atradis pilnīgs amatieris, Emblers teica. Papīru grauzējs. Nezinu, uzjautrināties vai �ausmināties.

-���� Varbūt esmu papīru grauzējs, Tārkin. Tas vēl nenozī�mē, ka esmu pilnīgs idiots.

-��� Glu�i pretēji, esmu par to pārliecināts, sacīja aģents.

-���� Pastāstiet, kā jūs mani atradāt un kāpēc meklējāt mani.

Vīrie�a lūpu kaktiņā pavīdēja pa�lepna smaida ēna.

-��� Tas tie�ām bija vienkār�i, zinot, ka esat Parīzē.

-��� Kā jūs pats teicāt, Parīzē un tās apkaimē dzīvo vienpa�dsmit miljoni cilvēku.

-��� Nu jā. Sāku pārdomāt varbūtības. Parīze nav vieta, kur labi var paslēpties te joprojām aktīvi darbojas daudzu val�stu izlūko�anas dienesti. Īstenībā tā ir gandrīz vai pēdējā vieta, kur jums vajadzētu atrasties. Tātad jūs �urp nebijāt ie�radies, lai slēptos. Varbūt jums bija jāpilda uzdevums. Ta�u

-���� kāpēc nebijāt pēc iespējas ātri nozudis? Atlika diezgan lie�la varbūtība, ka jūs kaut ko meklējat �ķiet, informāciju. Ku�rā vietā būtu vismazākā iespēja, ka tur parādīsies biju�ais Konsulāro operāciju aģents, kas pa�reiz pasludināts par "bīs�tamu"? Acīmredzot Konsulāro operāciju Parīzes filiālē vis�maz tā domātu mani kolēģi. Lai nu kur, bet tur jums gan nevajadzētu atrasties.

-��� Tātad jūs veicīgi devāties turp un, sē�ot uz soliņa ielas pretējā pusē, vērojāt.

-��� Domāju, ka jums nepiecie�amā informācija kaut kā sais�tās ar Konsulārajām operācijām, un Konsulāro operāciju pa�saulē jūs orientējaties kā savās mājās.

-��� Tātad jums glu�i vienkār�i radās tāda izjūta, ja?

Kestonam nikni iezibsnījās acis.

-���� "Izjūta"? Viņ� nicinājumā majestātiski saslējās. "Iz�jūta"? Klejs Kestons netic izjūtām. Viņ� neņem vērā instink�tus, nojautas, intuīciju vai�

-��� Vai jūs nepieklusinātu balsi?

-��� Piedodiet. Kestons pietvīka. Diem�ēl jūs trāpījāt vā�rīgā vietā.

-���� Labi, teiksim tā ar loģisku slēdzienu apbrīnojamo se�cību�

-���� Drīzāk gan te jārunā par varbūtību matricu, nevis par stingri deduktīvu siloģismu�

-��� Lai kāds būtu tas ērmīgais paņēmiens, uz ko jūs paļāvā�ties jūs nolēmāt vērot konkrētas durvis. Un jums laimējās.

-��� Laimējās? Acīmredzot jūs neesat dzirdējis neko no tā, ko teicu. Es izmantoju Baiesa teorēmu, lai novērtētu nosacīju�ma varbūtības, pienācīgu nozīmi pie�ķirot svarīgākajām var�būtībām un tādējādi izvairoties no kļūdas�

-��� Ta�u pats grūtākais jautājums ir kāpēc. Kāpēc jūs mani meklējāt?

-���� Jūs meklē daudzi. Atbildēt varu tikai par sevi. Kes�tons apklusa. Tas vien jau ir grūti diezgan. Pirms da�ām dienām gribēju, ka jūs atrod vienīgi tādēļ, lai varētu jūs iz�slēgt no spēles, likvidēt kā defektu. Ta�u tagad esmu sācis domāt, ka ir kāds daudz nopietnāks defekts, ar ko jātiek ga�lā. Manā rīcībā ir noteikti fakti. Domāju, ka jums ir zināmi citi, at�ķirīgi fakti. Apkopojot informāciju izveidojot lielā�ku "paraugu telpu", lietojot tehnisku terminu mēs varētu gūt skaidrību.

-��� Es tomēr nesaprotu, kāpēc jūs nesē�at kabinetā, asinot zīmuļus.

Kestons no�ņācās.

-��� Ja jau runājam par to mani atstūma. Kaut kur ir da�i slikti aktieri, kuri grib atrast jūs. Es gribu atrast viņus. Tāpēc mums ir kopīgas intereses.

-���� Pasakiet, vai esmu sapratis pareizi, Emblers ieteicās. Viņ� runāja parastā sarunas balsī, zinot, ka vispārējā balsu dūkoņā viņa teiktais nav saklausāms tuvāk par trīs pēdu at�tālumu. Viņ� nemitīgi vēroja apkārtni. Jūs gribējāt mani iz�sekot, lai novāktu. Tagad jūs gribat izsekot tos, kuri grib da�būt rokā mani.

-��� Tie�i tā.

-��� Un tad?

-��� Tad? Nu, tad būs jūsu kārta. Kad bū�u iesniedzis ziņo�jumu par viņiem, tad gribu ziņot par jums. Pēc tam atgriezī��os pie otrā numura zīmuļu asinā�anas.

-��� Jūs man sakāt, ka beigu beigās cerat par mani "ziņot"? Izslēgt mani "no aprites"? Kāpēc jūs man kaut ko tādu sakāt?

-���� Tāpēc, ka tā ir patiesība. Jūs pārstāvat visu to, ko es nicinu.

-��� Glaimi nepalīdzēs.

-��� Tādi cilvēki kā jūs ir parazīti. Jūs esat kovbojs, un jūs iz�manto citi kovboji, cilvēki, kuri neliekas zinis par likumiem un priek�rakstiem un nerēķinās ne ar ko. Tas vēl nav viss, ko zinu par jums. Es zinu ari, ka jūs vienmēr varat pateikt, ja kāds jums melo. Kāpēc tad man vajadzētu raizēties?

-��� Viss, ko teicājt, ir pareizi. Vai tas jūs nebiedē?

-��� Manuprāt, tas padara dzīvi tikai vieglāku. Melo�ana ne�kad nav bijusi mana stiprā puse.

-��� Jautā�u vēlreiz vai esat kādam teicis, kur es esmu?

-��� Nē, Kestons atbildēja.

-��� Tad pasakiet, kāpēc lai es jūs nenogalinātu.

-��� Es jau teicu. Pa�reiz mums ir kopīgas intereses. Ilgākā laikposmā nu, kā sacījis Keinss, mēs visi reiz mirsirriADomāju, ka jūs izmantosiet pagaidu apvienības iespēju.

-��� Tava ienaidnieka ienaidnieks ir tavs draugs vai tā?

-��� Augstā debess, nē, Kestons sacīja. Tā ir nīstama filo�zofija. Viņ� sāka no papīra salvetēm locīt origami figūri�ņu. Teik�u skaidri. Jūs neesat mans draugs. Un es nekādā ziņā neesmu jūsu draugs.

Va�ingtona, Kolumbijas apgabals. Etāns Zakheims lūkojās uz analītiķiem un tehniskajiem speciālistiem, kas bija sapul�cēju�ies ap galdu 0002A sanāksmju telpā, un prātoja, cik daudz tonnu akmens un betona atrodas virs galvas se�i se�desmitajos gados celtās ēkas stāvi, visa milzīgā būve Sīstrītas divi tūksto�i divi simti pirmajā numurā. Tie�i pa��reiz Zakheimam likās, ka viņa pleciem uzgūlis viss būves smagums.

-���� Tātad mēs acīmredzot neesam sasniegu�i mērķus. Lū�dzu, vismaz pasakiet, ka esam kaut ko uzzināju�i. Ebigeila?

-��� Esam analizēju�i viņa lejupielādi konsulātā, teica sig�nālu izlūko�anas speciāliste, nemierīgi zibinot acis. Tārkina ielau�anās �ķietami dro�ajās datu iekārtās Parīzē visus kai�tināja kā smeldzo�s zobs tas bija satrieco�i un �ausmino�i un kļuva par iemeslu savstarpējiem pārmetumiem un to atcerēties negribēja neviens. Trīs reizes viņ� meklējis in�formāciju, kas attiecas uz Vei �an Lengu, Kurtu Zolingeru un Benuā De�enē.

-��� Par viņa upuriem, noņurdēja Metjū Vekslers. Būdams Valsts departamenta Izlūko�anas un izpētes biroja INR ve�terāns, politikas analītiķis uzskatīja, ka viņam ir tiesības brīvi iejaukties sarunā. Noziedznieks atgrie�as pie saviem upu�riem.

Zakheims palaida vaļīgāk kaklasaites mezglu. Vai �eit ir karsts vai arī man tikai liekas? viņ� nodomāja, tomēr nolēma nejautāt skaļi. �ķita, ka laikam gan karsti ir tikai viņam.

-��� Ko tas nozīmē?

-��� Tas parāda, ka viņ� ir nepārprotami saistīts ar �iem no�ziegumiem, ja vien tas nav skaidrs tāpat. Vekslers paliecās uz priek�u, apaļo vēderiņu atspiedis pret galdu. Proti, mums jau iepriek� bija stingri netie�ie pierādījumi, bet ta�gad par to vairs nav nekādu �aubu.

-���� Nedomāju, ka attēlu analīzi var uzskatīt tikai par netie��u pierādījumu, klusi ieteicās attēlu speciālists Rendels Denings, it kā vienīgi tādēļ, lai iebildumu izteiktu skaļi. Zilais bleizers vaļīgi nokarājās no viņa �aurajiem pleciem. Analī�ze parāda, ka viņ� atradies notikumu vietās. Pilnīgi noteikti.

-��� Metjū, jūs runājat saskaņā ar pieņēmumu, par kuru visi esam vienoju�ies, teica Zakheims. Tomēr kaut kas manī rosina pārdomas. Kāpēc viņam vajadzētu pētīt jau nogalinā�to cilvēku profilus? Es gribu teikt vai tad to nedara pirms nogalinā�anas?

Konsulāro operāciju direktora palīgam Frenklinam Ransmenam, kas sēdēja galda otrā galā, �ķita, nepatika Zakheima domu ievirze. Viņ� noklepojās.

-��� Etan, taisnība, ka iespējami daudzi un da�ādi skaidroju�mi. Acis, kas slēpās zem biezajām uzacīm, lūkojās uz Zakheimu īpa�i caururbjo�i. Tā ir vienmēr. Ta�u mēs nedrīk�stam izvēlēties da�ādus rīcības veidus. Jāizvēlas viens, to pamatojot ar pierādījumu visu pierādījumu vislabāko skaidrojumu. Mums nav laika kavēties pie pretrunīgiem fak�tiem.

Zakheims sakoda zobus. Viņu kaitināja Ransmena ap�au�bāmais rezumējums vajadzēja noskaidrot tie�i to, kas at�bilst faktiem un kas runā tiem pretī. Ta�u bija bezjēdzīgi ie�bilst. Ransmenam bija taisnība tajā ziņā, ka iespējami patie�ām daudzi skaidrojumi. Tomēr Ebigeilas konstatētie fakti viņu satrauca, lai gan satraukuma iemeslus Zakheimam bija grūti formulēt vārdos.Lai kas būtu Tārkins, viņ�, likās, darīja to, ko darīja viņi rīkojās tā, it kā viņ� vadītu izmeklē�anu, ne�vis būtu izmeklē�anas mērķis. Zakheims smagi nopūtās. Vi�ņam tas nepatika.

-���� Fentons lūk, kas ir īsts dadzis acī, Vekslers teica. Zakheims ievēroja, ka analītiķis aizmirsis aizpogāt krekla ap�kaklīti. Ņemot vērā Vekslera izcili organizēto prātu, Tiņa ap�ģērba nekārtība nevienu neuztrauca.

-���� Viņa identitāte ir pilnīgi skaidra, ieteicās Denings. Tas ir cilvēks, kur� bija kopā ar Tārkinu tajā vietā, kur tika noslepkavots Zolingers. Pols Fentons.

-���� To neviens neapstrīd, Vekslers teica, it kā runādams ar neapķērīgu studentu. Mēs zinām, ka viņ� tur bijis. Ti�kai jājautā, ko tas nozīmē. Viņ� pagriezās pret pārējiem. Kāda ir jaunākā informācija par to?

-��� Ar �o informāciju saistās da�as pielaides problēmas, piesardzīgi ieteicās Ebigeila.

-���� Pielaides problēmas? Zakheims neticīgi jautāja. Kas mēs te esam Washington Post redaktoru padome, vai? Iek��ēji �ķēr�ļi te nedrīkst būt. Pielaide? Blēņas! Viņ� pievēr�sās Veksleram. Vai jūs izskatījāt Fentona failus?

Vekslers pavērsa aug�up gaļīgās plaukstas.

-���� Piekļuve slēgta, viņ� teica. �ķiet, speciālās piekļuves protokols ir neaizskarams. Viņ� pameta skatienu uz Ransmenu.

-��� Paskaidrojiet. Zakheims teica Ransmenam. Formālā lo�ģika lika domāt, ka Konsulāro operāciju direktora palīgs vai nu pieļāvis, ka piekļuvei tiek radīti �ķēr�ļi, vai pats tos ra�dījis.

-��� Tas neattiecas uz �īs grupas darba mērķiem, Ransmens teica, nemaz neapmulsdams. Pat netīkamajā dienasgaismas spuld�u apgaismojumā viņa tum�ais uzvalks no ogļmelna smalkas vilnas auduma ar tikko manāmu rakstu izskatījās elegants un dārgs.

-��� Neattiecas? Zakheims gandrīz aizrijās. Manuprāt, tas būtu jāizlemj �ai grupai! Nolādēts, Frenk! Jūs uzdevāt man vadīt �o lietu, esam saaicināju�i visus jūsu labākos datorattēlu, signālu izlūko�anas un analīzes speciālistus un nu jūs neļausiet mums darīt darbu?

Ransmena raupjajos vaibstos neparādījās ne zīme no uz�traukuma, tomēr viņ� ar skatienu ieurbās Zakheimā.

-��� Visi fakti, kas saistījās ar �o uzdevumu, ir jau noskaid�roti. Tagad mūsu darbs ir izpildīt uzdevumu, kā jau vieno�jāmies. Nesēdēt un netērgāt, neprātot par varbūtībām, ne�pētīt arhīvus, lai apmierinātu dīku ziņkāri. Kad uzdevums ir skaidrs, jūsu darbs ir raudzīties, lai tas tiek paveikts. Sniegt operatīvu atbalstu un konkrētu informāciju mūsu ieceltajiem aģentiem, lai viņi var darīt to, ko mēs viņiem uzdosim.

-���� Bet kopaina, ko iegūstam�

-��� Kopaina? Ransmens viņu pārtrauca, neslēpdams nici�nājumu. Mūsu darbs, Etan, ir aizi'ākt to nelieti no kopainas.

Parīze. Pēc pusstundas abi vīrie�i aģents un auditors katrs atsevi�ķi ieradās viesnīcā Sturbridge, kur bija apme�ties Kestons. Tā bija viena no amerikāņu viesnīcām Parīzē. Kestons acīmredzot centās pēc iespējas norobe�oties no vie�tējās apkārtnes. Atbilsto�i Parīzes standartiem viņa istaba bija liela, lai arī izskatījās kaila un neomulīga. Tā tiklab va�rētu būt kāda viesnīca Fortvērtā. Kestons uzaicināja Embleru apsēsties atzveltnes krēslā; krēslam bija izliektas kā�jas, un tā sēdeklis bija apvilkts ar sinepju krāsas velvetu. Kestons sāka kārtot papīrus uz neliela lakota galdiņa lē�tas mēbeles, kurai ra�otājs neveiksmīgi bija centies pie�ķirt elegantu izskatu.

Kestons uzdeva Embleram da�us lieti�ķus jautājumus par to, ko tas pieredzējis pēc aizie�anas no Peri�a salas. Emblers sniedza tikpat lieti�ķas atbildes.

-���� Savāds� stāvoklis, Kestons pēc brī�a sacīja. Proti, jūsējais. Visa tā informācijas izdzē�ana. Ja līdzjūtības procen�tuālais lielums man nebūtu tik zemā līmenī, es teiktu, ka �ā�da pieredze laikam gan ir ļoti nepatīkama. Atgādina tādu kā dīvainu identitātes krīzi vai ko līdzīgu.

-��� Identitātes krīzi? Emblers izsmejo�i teica. Nu, vai zi�nāt! Par tādu krīzi varbūt var runāt, ja programmin�enieris paslēpjas no visas pasaules mazā kleķa būdiņā Arizonā un caurām dienām lasa Karlosa Kastaņedas darbus, vai ja For�tune 500[32] tirgvedības administrators nolemj pamest darbu un uzsākt savu biznesu, piegādājot vegānu kēksus veselīgās pārtikas veikaliem. Mēs tā neniekojamies vai varam būt vienisprātis �ajā jautājumā?

Kestons kā atvainodamies paraustīja plecus.

-��� Klausieties, da�as pēdējās dienas ar sava palīga līdzda�lību esmu vācis visus faktus, ko vien varēju sadabūt. Es at�guvu krietnu tiesu datu no ierakstiem par jūsu uzdevumiem Politiskās stabilizācijas nodaļā �ķiet, tie it kā būtu jūsu pil�dītie uzdevumi. Viņ� pasniedza Embleram kopā sastipri�nātu lapu kaudzīti.

Emblers to pār�ķirstīja. Savādi bija redzēt, kā asiņu, svied�ru un asaru pilnā realitāte sakopota tik sausā un īsā formā. Embleram tas radīja bezcerības izjūtu. Viņa, tāpat kā daudzu citu aģentu, nodarbo�anās sabiedrībai nebija pazīstama; to, ka Emblera vārds bija it kā iegrimis aizmirstībā, vajadzētu, �ķita, atlīdzināt faktam, ka viņ� bija klusais varonis. Tas bija kā apsolījums, kā derība lai arī tavi darbi nevienam nav zināmi, tie var mainīt vēsturi. Tu būsi vēstures slepenā roka.

Ta�u� ja nu tā bija vienīgi ilūzija? Ja dzīvei slepenībā dzīvei, kas viņu bija piespiedusi tādēļ upurēt cilvēciskas tu�vības saites, kuras pie�ķir jēgu tik daudzu cilvēku mū�am nebija nekādu reālu un palieko�u rezultātu, vismaz nekādu labu rezultātu?

Kestons uztvēra viņa skatienu.

-���� Pārbaudiet uzmanīgi. Ja redzat kaut ko, kas �ķiet vil�tots, pasakiet.

Emblers pamāja.

-��� Tātad raksturīgo pazīmju kopa ir �āda: jums piemīt iz�cilas spējas izdarīt "emocionālas dabas secinājumus". Staigā�jo�s poligrāfs. Ārkārtīgi vērtīga īpa�ība aģenta darbā. "Stab" komanda jūs drīz vien nogrābj Konsulārajām operācijām. Jūs dodaties uz pa�iem karstākajiem punktiem, pildāt visu, kas vien ienāk nodaļai prātā. Kestons necentās slēpt pretīgu�mu. Tad jūs saņemat uzdevumu �anhua. Sprie�ot pēc ie�rakstiem, sekmīgi to izpildāt. Un pazūdat no apvār�ņa. Kā�pēc? Kas tad notika?

Emblers īsi pastāstīja, nenolai�ot acis no Kestona sejas.

Kestons bridi klusēja, tad ierunājās. Viņa skatiens bija kļu�vis ass un vērigs.

-��� Izstāstiet precīzi, kas notika tajā vakarā, kad jūs aizve�da. Visu, ko teicāt, visu, kas tika teikts. Pasakiet, ko un kādus cilvēkus redzējāt.

-��� Man ļoti �ēl, bet es ne� Emblers apklusa. Es to glu�i vienkār�i neatceros. Lorela saka tā esot medikamentu iz�raisīta retrogrādā amnēzija.

-��� Acīmredzot jums kaut kas noticis ar galvu, Kestons sacīja. Vai ne?

-���� Nezinu, Emblers atbildēja. Līdz tam brīdim atceros visu savu dzīvi, tad tā piepe�i uz kādu laiku it kā pazūd ne�būtībā.

-��� Zudusī nedēļa [33] .

-��� l'ikai lielākā mērogā.

-��� Varbūt vajadzēja vairāk pacensties, tad jūs atcerētos.

-���� Velns lai parauj, Keston. Esmu zaudējis divus gadus no savas dzīves. Divi psiholoģiskas manipulācijas gadi. Divi izolētības gadi. Divi bezcerības gadi.

Kestons samirk�ķināja acis.

-��� Kopā se�i gadi.

-��� Ja jums kādreiz rodas ideja strādāt palīdzības profesijā, Keston, nedariet to. Jums nav ne jausmas, ko esmu pārcietis�

-���� Tāpat kā jums pa�am. Tie�i to es mēģinu noskaidrot, vai ne? Tā ka savas �ēlabas pietaupiet tam, kur� izliksies, ka viņu tas interesē.

-��� Jūs nesaprotat. Es mēģinu kaut ko atsaukt atmiņā, bet tur nav nekā nekā! Tikai tuk�s, miglains ekrāns. Attēlu nav. Emblers pēk�ņi juta, ka spēki ir izsīku�i. Viņ� bija noguris. Pārāk noguris, lai runātu. Pārāk noguris, lai domātu.

Viņ� piegāja pie gultas un apgūlās, izmisīgi raudzīdamies griestos.

Kestons nosprauslājās.

-��� Mēģiniet sākt ar vienkār�iem faktiem. Kā jūs atgriezā�ties no Taivanas?

-��� Nav jausmas.

-��� Ar kādu transporta līdzekli?

-���� Pie velna, Keston, es teicu, ka nezinu, Emblers uz�sprāga.

Kestons nelikās traucēties, �ķietami akls un kurls pret Emblera emocijām, pret cie�anām, ko radīja urdo�ie jautā�jumi.

-��� Vai braucāt ar kuģi? Ar tvaikoni?

Aģents juta, ka smagi dauzās sirds, un centās apvaldīties, elpot mierīgāk.

-���� Nolādēts, viņ� teica jau rāmāk. Vai dzirdējāt kaut vienu vārdu no manis teiktā?

-��� Ar kādu transporta līdzekli? Kestons atkārtoja. Viņa balsī nejuta ne mazāko saudzību, tā skanēja nepacietīgi.

-��� Acīmredzot ar lidma�īnu.

-��� Tātad jums ir kaut kāda nojausma, gaudulīgais aģent. No kurienes jūs izlidojāt?

Emblers paraustīja plecus.

-��� Jādomā, no �an Kai �i lidostas Taibejas apkaimē.

-��� Ar kuru reisu?

-���� Es nezinu� Emblers samirk�ķināja acis. Cathay Pa�cific, viņ� izdzirdēja savu balsi.

-���� Tātad komerciālais reiss. Kestons nelikās pārsteigts. Komerciālais reiss. Divpadsmit stundas. Vai lidojuma lai�kā kaut ko iedzērāt?

-���� Dro�i vien.

-��� Ko jūs būtu dzēris?

-��� Laikam gan Wild Turkey[34].

Kestons paņēma klausuli un sastādīja apkalpo�anas die�nesta numuru. Pēc piecām minūtēm atnesa Wild Turkey pu�deli.

Kestons ielēja glāzē viskiju un pasniedza Embleram.

-��� Nomierinieties, iedzeriet, viņ� stīvi sacīja. Kestons bija cie�i saraucis uzacis, un piedāvājums izskanēja kā pavēle auditors bija pārvērties par elles bārmeni.

-���� Es nedzeru, Emblers iebilda.

-���� Kop� kura laika?

-���� Kop�� Emblers sastomījās.

-���� Kop� Peri�a salas. Tomēr jūs bijāt radis dzert un dzer�siet arī tagad. Tuk�u!

-��� Ko tas nozīmē?

-���� Zinātnisks eksperiments. Dariet, kā lieku.

Emblers dzēra. Viskijs, plūstot lejup pa barības vadu, viegli svilināja. Emblers neizjūta pacilātību, tikai reiboni, ap�mulsumu un arvien lielāku �ķebīgumu.

Kestons ielēja vēl vienu porciju, un Emblers norija arī to.

-���� Kad lidma�īna ielidoja? auditors prasīja. Vakarā vai no rīta?

-���� No rīta. Vēderā kņudināja netīkama baiļu izjūta. Ap�jauta nāca it kā no citas dimensijas. Emblers nebūtu varējis atsaukt atmiņas pats pēc savas gribas, ta�u tās tika aicinātas, un tās parādījās.

-��� Vai jūs bijāt uz aptauju pie atbildīgā par operāciju?

Emblers jutās kā sastindzis. Dro�i vien.

-���� Nākamais jautājums, Kestons ne�ēlīgi turpināja. �ķi�ta, ka viņ� lasa jautājumus no gara saraksta citu pēc cita kā putns, kas knābā klinti. Kas ir Transience?

Emblers juta, ka istaba sāk griezties, un, kad viņ� aizvē�ra acis, tā griezās vēl ātrāk. Viņ� ilgi klusēja. Jautājums kā �āviens Alpu kalnos bija iekustinājis nelielu nogruvumu vir�kni, bet nu tā pārvērtās par lavīnu. Embleru apņēma mel�nas tumsas uzplūds.

Tad tumsā kaut kas uzplaiksnīja.

Emblers atkal bija �anhua. Pagātnē, kas aizēnoja viņa ta�gadni. Tēli griezās, saplūda kopā, bet nu viņ� atcerējās, kā neprātīgā trauksmē bija brāzies pa salu no vienas vietas uz citu. Viņ� bija atradis to, no kā baidījies.

Tad parādījās virkne ātri gaisto�u, nesaistītu ainu. Stju�arte Cathay Pacific reisā gaisa satiksmes gei�a; vajadzēja ti�kai pamāt ar roku, un viņa jau nāca ar nākamo viskija glāzi. Tum�ādains taksometra �oferis Dalesa lidostā ar iekritu�iem vaigiem un stingru pārliecību, ka viņ� zina visīsāko ceļu. Emblera dzīvoklis "Bāskertonu tornī", kas toreiz �ķita tik mazs, tik sterils. Gandrīz vai tikai vieta, kur nomazgāties, pārģērb�ties un sagatavoties kaujai.

Kaujai.

Kādai kaujai? Atmiņas atkal ietinās savādā miglā, kas plū�da, virmoja, aizklāja skatu. Ta�u Emblerā� nē, Tārkitiā viņ� bija Tārkins� pamirgoja kaut kādas izjūtas. Ja viņ� tās varētu atgūt, tad atgūtu arī atmiņas, kas ar tām saistījās. Izjūtas bija pavisam īpa�as un ļoti spēcīgas, sare�ģītas pa daļai vainas izjūta, bet lielākoties niknums.

Migla sāka izklīst. Viņ� saskatīja ēkas un cilvēkus; balsis, kas sākumā saplūda ar fona troksni, kļuva sadzirdamas skaidri. Viņ� spilgti un reāli izjuta nepiecie�amību steigties, tā kļuva par tagadni.

Tārkinam nepiemita narcistiska tieksme tīksmināties par sevi, uzskatot, ka viņa rokas alla� biju�as tīras, ta�u viņ� bi�ja saniknots līdz pēdējam, atklājot, ka tās tikko padarītas asi�ņainas neiedomājamas profesionālas kļūdas dēļ.

jāatrod Transience jāpasaka tas viņai.

Arvien vēl vārīdamies aiz dusmām un �aubām, Tārkins atgriezās galvenajā pārvaldē Va�ingtonā. Vīrietis ar kaklasai�ti, tāds pats kā daudzi citi, lielajā akmens ēkā, tāpat kā dau�dzi citi. Viņ� devās tie�i pie valsts sekretāra vietnieces, kuras pārziņā bija Politiskās stabilizācijas nodaļa pie Transience's.

Tad neiedomājamais kļuva par nepiedodamo. Valsts sek�retāra vietniece Elina Vitfīlda, Politiskās stabilizācijas noda�ļas aristokrātiskā priek�niece bija cilvēks, ko Tārkins pazina labi, varbūt pārāk labi. Viņa bija izskatīga sieviete ar stin�gru zodu, nelielu, taisnu degunu un augstiem vaigu kauliem, riekstu krāsas mati izcēla tum�zilās acis, ko viņa vēl akcen�tēja ar vieglām acu ēnām. Vitfīlda bija izskatīga, un kādreiz Embleram viņa likās pat skaista. Tas bija pirms daudziem gadiem viņa karjeras sākumā, kad Vitfīlda vēl darbojās kā aģente, un abu mīlas dēka, kas guva piepildījumu lielāko�ties rievotā skārda barakās Marianu salu ziemeļu daļā, ilga nepilnu mēnesi. Kas noticis Saipanā, viņa smaidot teica, tas pa�liek Saipanā*.

Drīz pēc tam Vitfīlda pieteicās darbā administratīvā ama�tā Valsts departamentā, bet Emblers saņēma nākamo slepeno norīkojumu īpa�o spēju dēļ viņ� tur bija neaizvietojams, tā viņam teica. Turpmākajos gados Vitfīldas un viņa darbs vie�nā ziņā pa�ķīrās, savukārt citā tuvinājās. Konsulārajās ope�rācijās Vitfīlda kļuva pazīstama savu izcilo organizatores spē�ju dēļ; tikai retais administrators bija tik prasmīgs da�āda līmeņa izlūko�anas operāciju sagatavo�anā un prioritā�u no�teik�anā. Izrādījās, ka viņai lieliski padodas arī kabinetu po�litika viņa prata nemanāmi glaimot augstākstāvo�ajiem un tikpat nemanāmi apvest ap stūri tos, kuri traucēja viņai virzī�ties pa karjeras kāpnēm. Gadu pēc tam, kad Vitfīlda sāka strādāt Va�ingtonā, viņu iecēla par direktora vietnieci Austrumāzijas un Klusā okeāna valstu lietu nodaļā; pēc diviem gadiem viņu apstiprināja par Konsulāro operāciju direktora vietnieci, bet trīs gadus pēc tam viņa pati kļuva par nodaļas direktori un strauji iedvesa jaunu dzīvību Politiskās stabili�zācijas nodaļai, papla�inot tās darbības lauku un operāciju diapazonu.

Konsulārajās operācijās valdīja uzskats, ka "Stab" vienmēr rīkojusies ļoti aktīvi kritiķi mēdza teikt "pārdro�i" un tagad tās darbība kļuva vēl enerģiskāka. Kritiķi uzskatīja, ka "Stab" aģenti neņem vērā nekādus noteikumus un ir pār�lieku agresīvi, ka pret starptautisko likumu ediktiem viņi iz�turas ar tikpat lielu cieņu kā Bostonas autobraucējs pret sa�tiksmes ceļazīmēm. Da�i kolēģi jutās pārsteigti, ka tik precīzs un apvaldīts cilvēks kā Elina Vitfīlda ir atbildīga par �o pār�vērtību. Ta�u Emblers nebrīnījās. Viņ� zināja, ka Vitfīldas raksturā ir kaut kas pirmatnējs, ka viņā vienlaikus mīt gan impulsivitāte, gan aprēķins, gan ari kaut kas velni�ķīgs. Tvei�cīgajā augustā, ko abi pavadīja Saipanā, Embleram tas bija �ķitis uzbudino�s.

Ta�u Vitfīlda, kas civilajā dzīvē bija kļuvusi par valsts sek�retāra vietnieci, �obrīd bija kļuvusi savādi izvairīga. Reizēm Emblers prātoja varbūt Vitfīlda viņa klātbūtnē jūtas neveik�li kādreizējo attiecību dēļ, tomēr likās, ka tas nevarētu būt tiesa, jo viņa nekad nebija likusi manīt, ka abu dēka bijusi kas vairāk par patīkamu laika kavēkli apnicīgajā uzdevumā. Patīkams laika kavēklis, ko abi bez no�ēlas bija izbeigu�i. Ce�turtajā reizē, kad Embleram pateica, ka valsts sekretāra viet�niece Vitfīlda ir "sanāksmē", viņ� saprata, ka ir izstumts. Viņ� jau bija uzrakstījis un iesniedzis ziņojumu par drausmī�go kļūdu notikumā ar Lengu. Tagad Emblers gribēja no�skaidrot, kas par to ir atbildīgs, gribēja dzirdēt, ka Vitfīlda rūpīgi un pamatīgi izpētīs �o katastrofālo izlūko�anas ne�veiksmi. Viņ� gribēja apstiprinājumu, ka Politiskās stabilizā�cijas nodaļa kļūdījusies un ka tā veiks pasākumus, lai ievies�tu tās darbā kārtību.

Tā nekādā ziņā nebija pārāk liela prasība.

Piecas dienas pēc iera�anās "Miglu purvā" Emblers no ne�oficiāliem avotiem uzzināja, ka Vitfīlda nav pat iesniegusi oficiālu memorandu par viņa sūdzību, kā noteica standarta protokols. Tas bija nopietns pārkāpums. Visi zināja, ka Vitfīlda darbu alla� dara perfekti, un apbrīnoja viņu par to. Vai pie�ļautā kļūda viņu būtu tā apmulsinājusi, ka viņa negrib to at�zīt Konsulāro operāciju direktoram un valsts sekretāram? Vai viņa domā, ka varēs to noslēpt visu to, ko Embleram bija izdevies uzzināt? Vajadzēja tikties ar viņu, dzirdēt vi�ņas paskaidrojumus.

Emblers gribēja tos dzirdēt no viņas pa�as.

Viņu pārņēma tāds pats niknuma uzplūds kā �anhua. Nik�nums par nodevību. Tagad bija piektdienas pēcpusdiena. Va��ingtonā darba nedēļa beidzās, bet Embleram tā vēl nebija beigusies. Piedodiet, bet valsts sekretāra vietniece Vitfīlda ir sa�nāksmē. Varat vēlreiz atstāt ziņu, ja vēlaties. Kad Emblers zva�nīja pēc stundas, saņēma tikpat vienaldzīgu atbildi varēja manīt, ka no viņa grib atkratīties kā no uzmācīga kukaiņa. Piedodiet, valsts sekretāra vietniece Vitfīlda �odien vairs nebūs.

Vājprāts! Vai patie�ām viņa domā, ka varēs izvairīties no viņa no patiesības vispār? Zili melns aiz dusmām Emblers sēdās ma�īnā un brauca uz Vitfīldas māju Foksholovas no�malē Foksholovas ciemats atradās uz rietumiem no Va�ing�tonas. Emblers zināja, kur viņa dzīvo, un nu viņai nebūs ie�spējams izvairīties.

Pēc pusstundas viņ� iegrieza ma�īnu līkumainajā iebrauca�majā ceļā, kas veda gar baltu koka �ogu un abās pusēs bija apstādīts ar bumbierēm. Māja bija stalta ēka Monti�ello stilā ar elegantām karnīzēm, dzeltenbrūniem ķieģeļu stūriem un lieliem erkeru logiem. Māju ieskāva mākslinieciski apgriez�tas magnolijas un uzkalniņi ar rododendru krūmiem. No apļveida piebraucamā ceļa mājas priek�ā platas akmens kāp�nes veda uz kokgriezumiem rotātajām ozola ieejas durvīm.

Emblers atcerējās, ka Vitfīldu ģimene deviņpadsmitajā gadsimtā bija kļuvusi bagāta, gan ra�ojot tēraudu un dzelz�ceļa gul�ņus, gan eksportējot �os ra�ojumus. Pēckara gados ģimenes bagātības sāka iet mazumā, jo pēcnācēji pievērsās tādām darbības jomām, kas izcēlās vairāk ar kultūras vai in�telektuālo presti�u, nevis ar bagātības vairo�anu Vitfīldu atvases darbojās Metropolitan muzejā, Nacionālajā galerijā, Hudzonas institūtā, un da�as atvases bija pievērsu�ās racio�nālākai sfērai, proti, starptautiskajai banku sistēmai. Ta�u Vit�fīldu uzticības fondi tika labi pārvaldīti, tāpēc nevienam no viņiem nevajadzēja pārāk raizēties par tik brutāliem jautāju�miem kā naudas pelnī�ana un tēriņi, un, tāpat kā Rokfelleri, arī Vitfīldi gadu desmitos bija saglabāju�i ētikas principus. Ta�u tas, ka �o principu dēļ viņiem nevajadzēja atteikties no pasaulīgās mantas, kļuva skaidrs, jau paskatoties vien uz Vitfīldas māju. Tā bija lepna un iespaidīga, bet neradīja āri�ķī�bas iespaidu; tomēr bija pilnīgi skaidrs, ka ar algu tādu mā�ju nav iespējams ne iegādāties, ne uzturēt.

Emblers piebrauca pie lielajām dubultdurvīm mājas priek�pusē un izkāpa no ma�īnas. Viņ� piezvanīja. Pēc brīti�ņa atvēra sieviete istabmeitas tērpā melnā smalkvilnas klei�tā un krokotā priek�autā; viņa, likās, bija filipīniete.

-���� Es esmu Hals Emblers un gribu satikt Elinu Vitfīldu, viņ� teica, uzsvērdams katru vārdu.

-���� Kundze nevienu nepieņem, sieviete teica. Tad norai�do�i piebilda: Kundzes nav mājās.

Protams, viņa meloja. Embleram tas bija skaidrs uzreiz, turklāt istabā netālu no durvīm skanēja Vitfīldas balss. Em�blers pastūma malā protestējo�o filipīnieti, platā solī devās pa flīzēm izklāto vestibilu un iebrāzās bibliotēkā, telpā ar koka paneļu sienām, lielu erkera logu un augstiem grāmat�plauktiem.

Elina Vitfīlda kopā ar gados vecāku vīrieti sēdēja pie do�kumentu kaudzes. Emblers vērīgi lūkojās uz vīrieti tas �ķita pazīstams. Sirmais vīrietis ar augsto pieri atgādināja zināt�nieku; viņa tum�sarkanā kaklasaite bija sasieta cie�ā mezglā un paslēpta adītā vestē, kas bija pavilkta zem tvīda �aketes. Abi bija iegrimu�i dokumentu pētī�anā.

-��� Kundze, es viņam teicu, ka jūs ne� Klusumu pārtrau�ca filipīnietes trok�ņainie protesti. Vitfīlda un sirmais vīrie�tis strauji pacēla galvu, �ķita, izbiedēti un samulsu�i.

-���� Velns lai parauj, Embler! Vitfīlda auroja. Izbrīns pār�vērtās sa�utuma pilnās dusmās. Ko, ellē, jūs te darāt? Vecais d�entlmenis novērsās, it kā pēk�ņi būtu ieinteresējies par grāmatām plauktā.

-��� Jūs sasodīti labi zināt, ko es te daru, valsts sekretāra viet�niece Vitfīlda, Emblers deva pretī, dzēlīgā nicinājumā izsa�kot viņas titulu. Es gribu, lai jūs atbildat. Jūsu novilcinā��anas taktika man ir līdz kaklam. Vai domājāt, ka varēsiet izvairīties no manis? Ko jūs cen�aties slēpt?

Vitfīldas seja aiz niknuma pārklājās ar sarkaniem planku�miem.

-��� Jūs, paranojālais suņabērns! Vācieties ārā no manas mā�jas! Ārā tūlītl Kā jūs iedro�ināties ielauzties manā privātajā dzīvē! Kā jūs iedro�ināties! Roku izstiepusi, viņa norādīja uz durvīm. Emblers pamanīja, ka viņas roka trīc. Aiz niknuma? Vai aiz bailēm? Likās, iemesls bija gan viens, gan otrs.

-��� Jūs saņēmāt manu ziņojumu, Emblers ledainā tonī tei�ca. Tur rakstītais ir patiesība. Vai domājat, ka varēsiet no�slēpt �o patiesību, nogremdēt to? Domājat, ka varēsiet no�gremdēt mani? Neceriet. Varat man ticēt, esmu veicis piesardzības pasākumus.

-��� Paskatieties pats uz sevi. Ieklausieties, ko jūs runājat. Jūsu uzvedība ir pilnīgi neprofesionāla. Uz robe�as ar vājprātu. Vai jūs pats nedzirdat, cik neprātīgi runājat? Man darbā jā�risina tik daudz jautājumu, ka jūs to pat iedomāties nevarat. Ja gribat sanāksmi, varam to sarīkot jau pirmdienas rītā. Ta��u tagad klausieties labi uzmanīgi. Ja jūs tūlīt pat nevāksieties ārā no �īs mājas, es panāk�u, ka jūs izraida no �īs valsts uz visiem laikiem. Tagad pazūdiet!

Emblers stāvēja, smagi elpodams. Vitfīldas vētrainais nik�numa izvirdums mazliet bija pieklusinājis viņa dusmas.

-���� Tātad pirmdien, viņ� drūmi izteica un pagriezās, lai ietu.

Kad Emblers bija ticis da�u jūd�u attālumā no Foksholovas, aiz viņa pēk�ņi parādījās neatliekamās medicīniskās pa�līdzības ma�īna furgons, kas drāzās, sarkanai gaismai zib�snījot un sirēnai gaudojot, un viņ� nobrauca �osejas malā. Furgons tūlīt pat apstājās Emblera ma�īnai priek�ā, bet otra ma�īna Buick piebrauca viņam klāt no mugurpuses, aiz�sprostojot ceļu. No neatliekamās palīdzības ma�īnas izlēca vairāki vīrie�i vai tie būtu mediķi? Tomēr kaut kas te ne�bija kārtībā. Vēl citi izkāpa no sedana, kas bija apstājies aiz Emblera, un sāka raut viņu ārā no ma�īnas. Emblers juta, ka rokā zem pleca kāds iedur �ļirces adatu, un pūlējās sa�prast, kas notiek. Vīrie�i darbojās tā, it kā pildītu kādu pa�vēli, viņi rīkojās lietpratīgi kā profesionāļi. Ta�u� kas viņi bija un ko gribēja no viņa?

Migla vēl nebija pilnīgi izklīdusi, tā aizsedza turpmākos notikumus tie�i tāpat, kā līdz �im bija aizsegusi iepriek�ē�jos. Embleru piesprādzēja nestuvēm, un viņ� vēl dzirdēja, kā mediķu brigādes vīri klusi un aprauti sarunājas. Tad ap�kārtne kļuva neskaidra un blāva. Tā sākās ilgais apziņas krēs�las periods.

Kad Emblers atvēra acis, arī telpā valdīja krēsla.

Pirms �etrām dienām viņ� vēl bija "pacients" augstākā slepenības līmeņa iestādē. Tagad starp viņu un to iestādi at�radās okeāns. Tomēr viņ� arvien vēl nebija brīvs.

Emblers atvēra acis, ieraudzīja bālo auditoru un sāka ru�nāt, cik vien iespējams sīki atstāstot notiku�o un savus no�vērojumus. Simtiem detaļu no atmiņas bija izdzēsis laiks, to�mēr to dienu galvenos notikumus viņ� tagad atcerējās spilgti un dzīvi.

-���� �ķiet, bijāt zaudējis samaņu, Kestons teica, kad Em�blers, piecas minūtes bez apstājas runājis, beidzot apklusa.

-���� Priecājos, ka esat atgriezies �ajā pasaulē. Viņ� nolika iz�devumu, ko bija lasījis lieti�ķās matemātikas un stohastiskās analīzes �urnālu. Varbūt atbrīvosiet manu gultu?

-��� Piedodiet! Emblers izstaipījās, piecēlās un apsēdās si�nepju krāsas krēslā. Ieskatījies pulkstenī, viņ� redzēja, ka pa�gāju�as �etras stundas laikam viņ� bija iesnaudies.

-��� Tātad Transience bija pati Elina Vitfīlda?

-���� Tas bija segvārds, ko viņa lietoja, kad vēl strādāja kā aģente. Kad veidoja ciparu formas failus, segvārdi un cita informācija aizgāja zudībā. Netika saglabāti nekādi oficiāli ieraksti. Sevi�ķi jau tie, kas attiecās uz viņu pa�u viņa gri�bēja, lai viss būtu pilnīgi iztīrīts. Viņa teica, ka tas esot dro��ības pasākums.

-��� Kļūst skaidrs, kāpēc tas vārds nevienam neko neizteica,

-��� Kestons sacīja. Viņ� īsu brīdi klusēdams skatījās uz aģentu.

-���� Vai gribat vēl vienu viskiju?

Emblers paraustīja plecus.

-��� Vai minibārā nav minerālūdens?

-��� Protams, tur ir Evian. Saskaņā ar pa�reizējo valūtas kur�su puslitrs tātad se�padsmit un deviņas desmitdaļas un�ces maksā deviņi dolāri un divdesmit pieci centi. Piecdes�mit pieci centi par unci. Piecdesmit pieci centi par unci ūdens? Diezgan, lai man samestos slikta dū�a.

Emblers nopūtās.

-���� �ķiet, vajadzētu apbrīnot jūsu precizitāti rēķinos.

-��� Ko jūs runājat? Tas ir noapaļojums.

-���� Nesakiet, ka jums ir ģimene.

Kestons pietvīka.

-��� Jūs viņus dro�i vien vai trakus pataisāt.

-���� Nepavisam ne, auditors teica, gandrīz pasmaidīdams. Redziet, viņi neliekas ne zinis par to, ko saku.

-��� Tas dro�i vien vai traku pataisa jūs.

-���� Būtībā man tas ir glu�i pa prātam. Auditora sejā uz vienu mirkli parādījās dīvaina izteiksme, un Emblers pama�nīja teju vai dievino�u izjūtu zibsni; izrādās, sausais auditors ir mīlo�s tēvs, Emblers pārsteigti nodomāja. Tad Kestons strauji un lieti�ķi atkal sāka runāt par tematu. Pēc iespējas sīki raksturojiet to vīrieti, kas sēdēja bibliotēkā kopā ar valsts sekretāra vietnieci Vitfīldu.

Raudzīdamies tālumā, Emblers atsauca atmiņā vīrie�a tē�lu. Nepilnus se�desmit gadus vecs vīrietis. Sirmi, rūpīgi sa�kārtoti mati virs augstās pieres. Pierē nebija grumbu, sejas vaibsti bija smalki un inteliģenti, augsti vaigu kauli, stingrs zods. Emblers sāka aprakstīt vīrie�a augumu.

Kestons klausījās un klusēja. Tad viņ� satraukti piecēlās; uz viņa pieres varēja redzēt pulsējam asinsvadu.

-��� Tas nevar būt, viņ� izdvesa.

-���� Es stāstu to, ko atceros, Emblers atbildēja.

-��� Jūs aprakstāt� bet tas ir neiespējami.

-��� Sakiet.

Kestons darbojās ar klēpjdatoru, kura vadu bija iesprau�dis tālruņa kontaktā. Ierakstījis meklētājprogrammā da�as komandas, viņ� pakāpās malā un ar �estu norādīja, lai Emblers paskatās. Ekrānā bija redzams vīrie�a attēls tā pa�a vīrie�a, ko Emblers sastapa Vitfīldas mājā.

-��� Tas ir viņ�, Emblers apstiprināja, balsij iedreboties aiz sasprindzinājuma.

-��� Vai zināt, kas ir �is cilvēks?

Emblers papurināja galvu.

-��� Viņu sauc E�tons Pālmers. Vitfīlda mācījās pie viņa maģistrantūrā.

Emblers paraustīja plecus.

-��� Un tad?

-���� Vēlāk viņa noliedza Pālmeru un visus viņa principus. Pārstāja ar viņu kontaktēt. Citādi viņa nebūtu tikusi karjerā uz aug�u.

-���� Nesaprotu.

-���� E�tons Pālmers vai jums �is vārds neko neatsauc at�miņā?

/

-��� Ļoti neskaidri, Emblers sacīja.

-��� Varbūt jūs esat pārāk jauns. Pirms kādiem divdesmit vai divdesmit pieciem gadiem ārpolitikas aprindās viņ� bija pats izcilākais. Rakstīja �urnālam Foreign Affairs, un viņa rakstus pārpublicēja ļoti daudzi citi izdevumi. Viņa atbalstu centās iegūt abas politiskās partijas. Viņ� vadīja seminārus Vecajā administratīvajā ēkā, rietumu spārnā, un arī Baltā nama ovā�lajā zālē. Cilvēki kāri tvēra katru viņa vārdu. Viņam pie�ķīra goda amatu Valsts departamentā, bet viņa spējas bija daudz augstākas. Viņam bija lemts kļūt par nākamo Kisind�eru, vie�nu no tiem vīriem, kuru redzējums atstāj palieko�as pēdas vēsturē.

-��� Kas tad notika?

-���� Daudzi teiktu, ka viņ� iznīcināja pats sevi. Iespējams, tikai pārrēķinājās. Sāka paust ekstrēmiskus uzskatus, kļuva par bīstamu fanātiķi. Varbūt Pālmers uzskatīja, ka viņa poli�tiskā un intelektuālā autoritāte sasniegusi tādu līmeni, ka viņ� drīkst brīvi paust savus uzskatus un dabūt cilvēkus sa�vā pusē glu�i vienkār�i tāpēc, ka tas ir viņ�, kas to saka. Ja nu tā bija, tad viņ� maldījās. Viņa uzskati bija bīstami, tie varētu novest valsti uz bruņotas sadursmes ceļa. Pālmers tei�ca īpa�i musino�u runu Makmilana Ārpolitikas institūtā Kolumbijas apgabalā, un pēc tam vairākās valstīs, uzskatot, ka viņ� pārstāv valdību vai daļu valdības, draudēja atsaukt sa�vus vēstniekus. Vai varat iedomāties?

-��� Grūti.

-����� Valsts sekretārs visu nakti runāja pa tālruni. Vienas nakts laikā Pālmers kļuva par persona non grata. Viņ� sāka lasīt lekcijas privātajās Ivy līgas universitātēs, dibināja pats savu akadēmisko centru, tika iecelts kāda nomaļa pētniecības in�stitūta direktoru padomē. �is attēls ņemts no Hārvarda uni�versitātes tīmekļa vietnes. Ta�u ikviens, kam bija pārāk cie�as attiecības ar viņu, kļuva par aizdomu objektu.

-��� Tātad neviens no viņa cilvēkiem nekur tālāk netika.

-���� Patiesībā valdībā ir ļoti daudz Pālmera audzēkņu. Izci�li studenti, Hārvarda universitātes Kenedija fakultātes bei�dzēji vai tās maģistranti. Ta�u, ja kāds grib veidot profesio�nālu karjeru, tad nedrīkst atzīt, ka viņ� ir Pālmera audzēknis. Un nekādā ziņā nedrīkst uzturēt sakarus ar veco blēdi.

-��� Glu�i saprotami.

-��� Tomēr jūs redzējāt viņus abus kopā tas nav saprotami.

-���� Pagaidiet�

-���� Mēs runājam par augstu Valsts departamenta amatper�sonu, kas atradusies profesora E�tona Pālmera sabiedrībā. Vai jūs saprotat, cik tas ir bīstami? Vai saprotat, cik posto��as sekas tas varēja radīt viņai? Kāds ievērojams Amerikas jurists teicis: "Saules gaisma ir pats labākais dezinfekcijas lī�dzeklis." Un to nu viņi nedrīkstēja pieļaut.

Emblers piemiedza acis un atcerējās Elinas Vitfīldas aiz niknuma plankumaino seju tagad viņ� saprata viņas bai�les, ko toreiz bija uztvēris.

-���� Lūk, kā viss izskaidrojams.

-��� Es neteiktu, ka tas izskaidro visu. Kestons kā alla� iz�teicās precīzi. Ta�u tik augsta līmeņa personai Valsts depar�tamentā sakaru uzturē�ana ar Pālmeru nozīmētu karjeras beigas, turklāt Vitfīlda, būdama Politiskās stabilizācijas no�daļas vadītāja, nekādā ziņā nedrīkstēja atļauties jebkādu sais�tību ar Pālmeru.

Emblers atspieda muguru pret krēsla atzveltni un domā�ja. Melot Vitfīlda prata ļoti veikli, un jebkuru citu viņai no�teikti būtu izdevies apvārdot, paskaidrojot Pālmera klātbūtni viņas mājās. Ta�u viņa nevarēja cerēt, ka apmānīs Embleru.

Lūk, kāpēc viņu ietupināja. Tā bija tik slepena informāci�ja, ka Vitfīlda nedrīkstēja pieļaut tās noplūdi. Tātad lente ar Emblera paranojas murgiem bija kā apdro�inā�anas polise, kam vajadzēja apliecināt, ka neko no viņa teiktā nevar ņemt par pilnu.

Tovakar viņa dro�i vien krita panikā un aktivēja 9Ī8PSE, reti izmantojamo protokolu, izsaucot psihiatrijas neatlieka�mo dienestu, kas bija paredzēts slepenajiem aģentiem. Tā kā Emblers bija ieminējies, ka veicis piesardzības pasākumus to teikdams, viņ� bija domājis kaitējo�u informāciju, kas nonāk�tu atklātībā viņa nāves gadījumā Vitfīlda acīmredzot seci�nājusi, ka vienīgais risinājums ir viņa ieslodzī�ana, lai pēc tam censtos panākt, ka viņ� nozūd vispār.

Emblers, sirdij smagi dauzoties, centās apjēgt, kā tik mazs incidents varējis veicināt tik smagu apvērsumu viņa dzīvē. Tomēr� ko Vitfīlda slēpa? Tikai personiskas attiecības vai kaut ko vairāk?

Emblers atvainojās un paņēma mobilo tālruni, lai piezva�nītu Lorelai. Viņ� pateica Lorelai divu atbildīgo personu uz�vārdus milzīgajā bibliotēkā Bibliothecļue nationale de France, astotajā apgabalā viņi bija piekritu�i, ka Lorela pētīs zināt�niskos arhīvus, meklējot atbilstīgus materiālus, kam citādi nebūtu tik viegli piekļūt. Pēc sarunas Emblers jutās mazliet mierīgāks un saprata, kāpēc īstenībā zvanījis Lorelai viņam vajadzēja dzirdēt viņas balsi. Pavisam vienkār�i. Lorela Holenda sargāja viņu, neļāva iegāzties izmisuma bezdibenī, vi�ņa bija kā veselā saprāta bāka �ajā pasaulē, kas patie�ām �ķita jukusi prātā.

Pēc brī�a Kestons pagriezās pret Embleru. Viņam kaut kas bija padomā.

-��� Vai drīkstu uzdot personisku jautājumu?

Emblers izklaidīgi pamāja.

-��� Kā jūs sauc?

Polam Fentonam tikai pa�u labāko, valsts sekretāra vietnie�ce nodomāja, kad Fentons viņu aicināja savā Empire luksusa numurā, kas bija iekārtots ampīra stilā, elegantajā viesnīcā Georges V. Astoņstāvu viesnīca atradās pusceļā starp Triumfa arku un Sēnu, pamatoti bija varbūt pati slavenākā Parīzes viesnīca. Lielākā daļa numuru bija iekārtoti izsmalcinātā Luija �etrpadsmitā stilā. Ta�u, salīdzinot ar luksusa nu�muru, pārējie izskatījās askētiski kā vācu Bauhaus arhitek�tūra. Empire numurā lielās ieejas durvis veda pla�ā salonā, ar ko bija savienota viesistaba un ēdamistaba. No salona bija atsevi�ķa ieeja viesiem viesu viesiem paredzētajā tualetes telpā. Numurā netrūka gleznu un skulptūru, kas godināja Napoleonu un D�ozefīni. Sienas bija tapsētas ar dzeltenzeltainu audumu, bet citur "Pirmās impērijas" tēma bija atveidota zaļos toņos un tum�a koka izstrādājumos. Vi�sur telpu rotāja bronzas statujas un ziedu vāzes. Pa logu pavērās elpu aizraujo�s skats pāri Parīzei, skaidri varēja re�dzēt Invalīdu namu, Monparnasa augstceltni jeb "torni" un Eifeļa torni.

Elinai Vitfīldai patika skats. Ta�u Empire luksusa numurs viņai �ķita briesmīgs. Viņas vērīgajai acij tas likās drausmīgi pārspīlēts, pārblīvēts, uzkrīto�s bezgaumīgs un pompozs. Ta�u Fentonam visa karjera bija apliecinājums idejai, ka vis�lielākos panākumus gūst pārmērības.

Lielais, lācim līdzīgais Fentons ar veselīgi sārtajiem vai�giem un rūsganajiem matiem ieveda Vitfīldu salonā, kur abi apsēdās ar zaļu, svītrainu audumu apvilktos krēslos pie stikla galdiņa. Vitfīlda ar pirkstiem pārvilka pār krēsla koka rok�turiem, ko greznoja apzeltītas bronzas ornaments, atveido�jot kādu ēģiptie�u motīvu.

-��� Nezinu, vai esmu jums teikusi, cik pateicīga esmu cik pateicīgi esam mēs visi par to, ko gadu gaitā esat darījis mūsu labā. Vitfīlda runāja ar dziļu pārliecību, viņas acis pauda gandrīz vai juteklisku dedzību. Viņa paļāvīgi palie�cās uz priek�u. Tuvumā viņa ievēroja, cik mīksta, sārta un gluda izskatās Fentona sejas āda, it kā viņ� no rīta būtu sa�ņēmis kosmētiskās dūņu kompreses. Fentonam bija pārmē�ru reljefi krū�u muskuļi un muskuļotas rokas kā cilvēkam, kas trenējas stundām ilgi. Fentonam bija daudz projektu; viens no tiem acīmredzot bija rūpes par pa�a ķermeni.

Viņ� atturīgi paraustīja plecus.

-��� Vai jūs vēlētos kafiju?

Valsts sekretāra vietniece pievērsa skatienu ziloņkaula bu�fetei.

-���� Ievēroju, ka paplāte ar kafiju jau sagatavota jūs esat padomājis par visu. Ta�u ļaujiet, lai es to atnesu. Viņa pie�cēlās un atnesa paplāti. Uz tās bija sudraba kafijkanna ar svaigi pagatavotu kafiju, neliela keramikas krūzīte ar pienu un cukurtrauks. Es apkalpo�u, teica Vitfīlda, lejot kafiju divās smalkās Limo�as tasītēs.

Vitfīlda atzvila ampīra stila krēslā un iedzēra malciņu lie�liski pagatavotās kafijas; viņai gar�oja melna kafija. Viņa zi�nāja, ka Fentons kafiju dzer ļoti saldu, un noraudzījās, ka viņ� ber tasē vairākas cukura karotītes kā paradis.

-��� Ak, cukurs, Vitfīlda nomurmināja ar vieglu, māti�ķu pārmetumu. Tas jūs novedīs kapā.

Fentons iedzēra kafiju un pasmaidīja.

-��� Satrauco�i laiki, vai ne? Jūs ta�u zināt, ka alla� esmu ju�ties pagodināts sniegt palīdzību, kā vien spēju. Prieks strā�dāt kopā ar cilvēku, kas raugās uz pasauli tāpat kā es. Mēs abi saprotam, ka Amerika ir pelnījusi dro�āku rītdienu. Abi saprotam, ka rītdienas draudi jāapkaro jau �odien. Nepie�cie�ams tos agrīni atklāt, vai ne?

-��� Agrīni atklāt, agrīni ārstēt, Vitfīlda piekrīto�i sacīja. Un neviens to nespēj paveikt tik labi kā jūsu cilvēki. Bez jū�su aģentiem un izlūko�anas sistēmām mēs nekad nebūtu spē�ju�i gūt tik daudz iz�ķiro�u panākumu. Mēs uzskatām, ka jūs neesat tikai privāts uzņēmējs, kas noslēdzis ar mums lī�gumu. Jūs esat pilntiesīgs partneris misijā, kuras mērķis ir saglabāt Amerikas pārākumu.

-���� Mēs daudzējādā ziņā esam līdzīgi, Fentons teica. Mums abiem patīk uzvarēt. Tie�i to mēs darām gūstam uz�varas. Gūstam uzvaras tās lietas labā, kurai abi ticam.

Vitfīlda noraudzījās, kā Fentons izdzer kafiju un noliek tuk�o tasi uz apak�tases.

-��� Uzvarēt ir vieglāk, viņa teica, ja pretinieks pat ne�zina, ka iesaistīts spēlē. Viņas seja pauda nesatricināmu pa�teicību.

Fentons nenoteikti pamāja. Viņ� aizvēra acis, atkal tās at�vēra, it kā viņam būtu grūti koncentrēt skatienu.

-��� Zinu, ka jūs nenācāt tikties ar mani vienīgi tādēļ, lai pa�teiktos, viņ� sacīja, viegli �ļupstēdams.

-���� Jūs grasījāties man ziņot, kā veicas ar Tārkinu, Vitfīl�da teica. Viņ� ta�u nezina, ka jūs esat �ajā viesnīcā, vai ne? Jūs veicāt piesardzības pasākumus?

Fentons miegaini pamāja.

-��� Es ar viņu satikos dro�ā vietā. Ta�u viņ� pastrādājis pa�tie�ām labi. Fentons no�āvājās. Atvainojiet, viņ� teica.

-���� �ķiet, laika joslu �ķērso�ana liet sevi manīt.

Vitfīlda atkal ielēja kafiju viņa tasē.

-��� Jūs noteikti esat pārguris no visiem pēdējo dienu noti�kumiem, viņa teica, modri vērojot Fentonu. Viņa pamanīja neskaidri izrunātos patskaņus, redzēja, ka Fentonam sāk kla�nīties galva.

Fentons atkal no�āvājās un grīļīgi pārvietojās uz dīvānu.

-��� Savādi, viņ� murmināja. Nevaru noturēt vaļā acis.

-���� Necīnieties ar miegu, Vitfīlda sacīja. Ļaujieties tam.

-���� Viņas aģenti bez kādām pūlēm bija pievienoju�i cukuram vielu, kas ātri iedarbojas uz centrālo nervu sistēmu un izraisa kavē�anu, proti, gamma hidroksibutirāta kristālisku derivā�tu, ko tiesu ekspertiem nebūtu iespējams atklāt, jo �īs vielas metabolīti ir dabiski atrodami visu zīdītāju asins serumā.

Fentons uz īsu bridi pavēra acis varbūt reaģējot uz Vitfīldas balss ledaino toni un izgrūda skaņu, kas atgādināja klusu aizmigu�a cilvēka vaidu.

Man patie�ām �ēl. Vitfīlda paskatījās pulkstenī. Man un E�tonam nebija viegli pieņemt �o lēmumu. Nav jau tā, ka mēs �aubītos par jūsu lojalitāti. Nē, par to mēs ne�aubā�mies. Tikai jūs zināt, kas es esmu. Jūs varētu atrast sakarī�bas un mēs neesam dro�i, vai jums patiktu aina, kas atklā�tos. Vitfīlda pameta skatienu uz Fentonu viņ� bija sa�ļucis pozā, kas liecināja, ka viņ� zaudējis samaņu. Vai viņ� vispār bija dzirdējis teikto?

Tomēr Vitfīlda bija teikusi tikai patiesību. Pastāvēja risks, ka Fentons justos nodots, ja uzzinātu taisnību par operāciju, kurā bija iesaistīts un nodevība pārāk bie�i mēdz radīt ci�tu nodevību. Gaidāmais notikums pārāk svarīgs, lai riskētu ar neveiksmi. Ikvienam savu lomu vajadzēja spēlēt ideāli.

Skatīdamās uz nekustīgo ķermeni, Vitfīlda nodomāja, ka �is jau savu lomu ir nospēlējis.

-��� Man ir nelāga nojauta, Emblers teica. Abi vīrie�i gāja pa Bonnovelas bulvāri. Auditors bija pabāzis abas rokas zem mēteļa, sildot tās. Emblers tā nekad nerīkotos tā nedarīja neviens aģents. Nu jā, bet Kestons nebija radis uzturēties ārpus telpām. Viņ� bija nodūris acis un pētīja, vai uz ietves nemana suņu fekālijas. Emblers ar nevērīgu izskatu ik pa brīdirrr paskatījās visapkārt, lai pamanītu varbūtējus novē�rotājus.

-��� Kas jums ir? Auditors mulsi paraudzījās uz Embleru.

-��� Jūs ta�u dzirdējāt.

-���� Vai jūsu horoskopā teikts, ka zvaig�ņu izvietojums ir nepareizs? Varbūt priesteris atradis kaut ko nejauku, zīlējot upurējamā dzīvnieka iek�ās? Paklausieties, ja jūs zināt ko tā�du, kas jāzina man, tad runāsim. Ja jums ir racionāli pama�tota pārliecība par kaut ko vēl jo labāk. Cik reizes man vajadzēs atkārtot? Mēs esam pieaugu�i cilvēki. Mums jārea�ģē uz faktiem, nevis uz nojautām.

-��� Ziniet ko palūkosimies uz reālo situāciju. Jums �eit nav tādu priek�rocību kā savā spēles laukā. Mēs neatrodamies datora izklājlapā. Ap mums ir īstas stikla un betona celtnes, nevis skaitļu stabiņi. Un, ja kāds uz mums �aus, tā būs īsta lode, nevis kaut kādas varbūtējas lodes trajektorijas zīmē�jums. Nu jā� kā gan jūs varētu kaut ko zināt par pārvaldes slepeno rezidenci? Saskaņā ar nepiecie�amības principu �ā�dai informācijai jāpazūd no jūsu ekrāna, jo ir pilnīgi skaidrs, ka tādam kabineta varonim kā jūs tā nav vajadzīga.

-��� Jūs arvien vēl neesat sapratis. Kur� maksā īri? Kur� ap�skata rēķinus? No mana ekrāna nepazūd nekas, ja vien tas maksā naudu. Es esmu auditors. Man nav sve�s itin nekas, ja vien to iespējams pakļaut auditam.

Emblers brītiņu klusēja.

-��� Kā jūs zināt, ka tur kāds jau nav priek�ā?

-���� Noma tiek maksāta tikai līdz �ā mēne�a beigām, mēs termiņu nepagarinām. Un bud�etā esam paredzēju�i līdzek�ļus mantu savāk�anas brigādei, kurai jāierodas nākamajā nedēļā. Tātad māja ir tuk�a, bet iekārtojums vēl nav iz�vākts. Pirms aizbrauk�anas es pārbaudīju paragrāfus, kas attiecas uz Parīzes rezidenci, tāpēc varu pateikt, ka mēne��a vidējā maksa par Bu�ardona ielas rezidenci pēdējo �etr�desmit astoņu mēne�u laikā bijusi divi tūksto�i astoņi simti trīsdesmit dolāru. Mainīgajās papildu izmaksās, sākot ar lielākajām, iekļauta maksa par telekomunikācijām, kas sa�vukārt�

-���� Labi, pietiks. Jūs izteicāties skaidri.

Ēka Bu�ardona ielā izskatījās savādi pamesta; akmens fa�sāde bija apaugusi ar ķērpjiem un klāta ar sodrējiem, logi netīri, bet durvis ar melnu metāla re�ģi bija apdauzītas un apskrambātas. Netālu atradās dzīvsudraba apgaismes spul�dze, tā dūca un dzirksteļoja.

-��� Kā mēs iekļūsim iek�ā? Emblers jautāja Kestonam.

-��� Tas nav mans lauciņ�. Kestons izskatījās aizvainots. Kā, vai gaidāt, ka es kaut ko darī�u? Sasodīts, aģents ta�u esat jūs. Tad rīkojieties!

-��� Ak, pie velna. �ī nebija automa�īnu novietne pie Luvras klīnikas �eit bija atklāta vieta, tāpēc Embleram vaja�dzēja darboties ātri. Viņ� notupās un atsaitēja vienu kurpi. Kad viņ� atkal izslējās, viņam rokā bija plāna atslēga, tā bija plakana, tikai starp ierobiem atradās pieci vienādi, uz aug��u izslieti pacēlumi. Tādu atslēgu sauca par mūķīzeri, un, lai ar to atslēgtu durvis, vajadzēja kā prasmi, tā veiksmi. Emblers �aubījās, vai viņam izdosies. Palieciet �eit, viņ� sa�cīja Kestonam.

Emblers aizskrēja līdz atkritumu tvertnei īsās ieliņas ga�lā un pēc da�ām minūtēm atgriezās ar notraipītu romānu mīkstos vākos, ko kāds bija aizmetis. Grāmata bija bieza, un tās muguriņa cieta. Tā varētu noderēt tikpat labi kā koka āmurs.

Atslēga bija izveidota tā, lai ar to varētu pasist slēdze�nes zobiņus uz aug�u un iebīdīt to slēdzenē tik tālu, ka tajā mirklī, pirms atspere zobiņus atkal pagrū� lejup, atslēgu va�rētu pagriezt un durvis atslēgt.

Teorētiski.

Realitātē parasti tas bija daudz sare�ģītāk. Ja zobiņus ne�izdotos pasist diezgan augstu, atslēgu nevarētu pagriezt. Tas neizdotos arī tad, ja zobiņi tiktu pasisti pārāk augstu; un, ja atslēgu pagrieztu kaut vai sekundes daļu par vēlu, arī tad viss būtu velti.

Pielicis pie slēdzenes cauruma atslēgu, Emblers uzsita pa to ar grāmatas muguriņu, grūzdams atslēgu slēdzenē un tūlīt pat pagriezdams.

Tas bija neticami. Izdevās ar pa�u pirmo reizi! Tā ne�mēdza notikt gandrīz nekad. Emblers atgrūda vaļā atslēg�tās durvis. Viņ� jutās lepns par paveikto un smaidot pagrie�zās pret Kestonu.

Auditors apspieda �āvas.

Beidzot, Kestons noņurdēja. Brīnos, ka jums vaja�dzēja tik ilgi ķēpāties.

Embleram vajadzēja stipri saņemties, lai neko neteiktu.

Kad viņi bija iek�ā ēkā, Emblers varēja darboties ar dzī�vokļa durvīm, nebaidoties, ka viņus kāds novēros ēka �ķita pilnīgi tuk�a. Ta�u CIP brigāde, kas iekārtoja rezidenci, bija parūpējusies par pamatīgu slēdzeni.

Emblers pētīja slēdzeni vairākas minūtes, tad atmeta ar roku. Ja būtu pa rokai kārtīga uzgrie�ņu atslēga, varbūt tad paveiktos, ta�u tāpat vien nekas neiznāca.

Kestons neslēpa nicinājumu.

Vai tad jūs neko nevarat izdarīt, kā pienākas? Jūs ta�u esat pirmklasīgs aģents. Divdesmit gadi Politiskās stabilizā�cijas nodaļā. Un nu�

Emblers viņu pārtrauca.

-��� Keston, ziniet ko? Palieciet klusu!

Beigu beigās Emblers devās pagalmā aiz mājas, kas bija pieblīvēts ar da�ādām graba�ām. Divi apak�stāva dzīvokļa logi bija pavērsti pret pagalmu. Protams, tas nebija visai ele�gants veids, kā iekļūt dzīvoklī, tomēr �ajā situācijā noderēja.

Ar grāmatas muguriņu Emblers izsita stiklu un rūpīgi iz�ņēma ārā lauskas. Kādu brīdi viņ� stāvēja pilnīgi nekustīgi un klausījās. Ta�u nekas nebija dzirdams. Ne zīmes, ka �eit kāds mājotu. Ne mazākās pazīmes, ka stikla plī�anu kāds dzirdējis.

-��� Jūs tikko Amerikas Savienotajām Valstīm nodarījāt zau�dējumus �etrsimt dolāru vērtībā, Kestons klusi sacīja. Vismaz. Nemaz jau nerunājot par naudu, ko vajadzēs mak�sāt par iestiklo�anu. Parīzē stiklinieka pakalpojumu cenas ir astronomiskas.

Emblers ar abām rokām atspiedās pret akmens apmali un, ar spēju rāvienu ticis uz palodzes, iekāpa pa logu. Zem tā bija saskatāms masīvs grāmatplaukts. Emblers pārmeta sal�to un nolēca uz istabas grīdas.

Uzmanīgi virzīdamies tumsā uz priek�u, viņ� aizgāja līdz durvīm, iededza gaismu un atbīdīja bultu.

Beidzot Emblers dabūja vaļā arī dzīvokļa durvis, aiz ku�rām nepacietīgi gaidīja sakumpu�ais Kestons, rokas sakrus�tojis uz krūtīm.

-���� Ārā ir auksts, Kestons teica. Un jums vajadzēja iz�sist to sasodīto logu.

-���� Nāciet tik iek�ā! Emblers aizvēra durvis un atkal tās aizslēdza. Slepenajā rezidencē trauksmes sistēma nebija ie�rīkota policijas iera�anās bija daudz nopietnāks drauds par laupītāju nejau�u iebrukumu.

Abi vīrie�i staigāja pa dzīvokli, līdz atrada istabiņu, ku�rā atradās liels televizors. Aiz tā bija novietota kaste, kurā, �ķita, bija televīzijas kabelis. Ta�u Emblers zināja, ka uz ēkas jumta atrodas satelītiekārta, ko ar apak�stāvu savieno fibrooptisks kabelis, no kura nav iespējams pārtvert signālus; kastē atradās sare�ģīta at�ifrē�anas iekārta.

Tā nebija augsta dro�ības līmeņa iekārta un nebija pare�dzēta slepenas informācijas uztver�anai. Ta�u materiāls, kam viņi bija nodomāju�i piekļūt, bija tehniski atslepenots, var�būt pat vispārpieejams.

Kestons pārbaudīja atvilktnes galdā, uz kura atradās mo�nitors, līdz atrada tastatūru. Viņ� tai uzsmaidīja, it kā būtu sastapis draugu. Tad viņ� pievērsās monitoram un da�as mi�nūtes darbojās ap to.

Ekrāns iegaismojās, bet tas tikai ņirbēja.

-���� Palūkosim, vai varu atcerēties, kā to dara, Kestons pie sevis noteica, darbodamies ar attālo piekļuvi. Piepe�i uz ekrāna parādījās cipari, norādot laiku, kad notikusi lielu dat�ņu lejupielāde, un �o datņu apjomu.

Kestons vairs neizskatījās saīdzis, bet ļoti nopietns.

-��� Tos es ieguvu no atvērtā avota sektora, viņ� paskaid�roja aģentam. Tie ir lielākoties neklasificēti, pla�ai lieto�a�nai paredzēti materiāli. Es gribu, lai jūs redzat E�tonu Pālmeru uzstājamies ar lekciju. Jūs ta�u esat speciālists, kas izprot cilvēku sejas izteiksmi, vai ne? Gribu, lai jūs viņa seju redzat dabiskā lielumā un krāsā, ar maksimālu iz�ķirtspēju. Kestons vēl brīdi noņēmās ar tastatūru, pielāgojot iestādnes. Pēk�ņi ekrāns atdzīvojās, iemirdzējās spilgtās krāsās, un parādījās Pālmers viņ� stāvēja pie katedras un runāja.

-��� Tas ir deviņdesmito gadu vidū, Kestons turpināja. Runa konferencē, ko sponsorēja Politikas studiju centrs. Kā�dā �urnāla rakstā bija atsauce par �o runu, ta�u es �aubos, vai jums vajadzētu īpa�i censties saprast, ko viņ� saka.

Ekrānā Pālmers izskatījās pa�pārliecināts, autoritatīvs, mierīgs. Aiz viņa varēja redzēt tum�us aizkarus. Viņ� bija eleganti ģērbies tum�zilā uzvalkā un bālzilā kreklā, apsē�jis tum�sarkanu kaklasaiti.

-��� Saskaņā ar tradīciju ķīnie�i pilsētās mājoja tā saucamajos siheyuart burtiskā tulkojumā "pagalms, kas slēgts no visām �etrām pusēm". �ādu mājvietu veidoja uz pagalma iek�pusi vērstas dzīvojamās telpas pilnīgas norobe�otības paraugs. Citu civilizāciju metropolēs izpaudās kosmopolītiska tieksme lūkoties uz ārpusi vai nu iekaro�anas, vai atklājumu alkās. Ķīnie�iem tas nekad nav bijis raksturīgi. Jau siheyuan struk�tūra vien bija īsts nacionālā rakstura simbols. E�tons Pālmers pacēla skatienu, viņa zilganpelēkās acis mirdzēja. Vi�dus impērija veselu gadu tūkstoti dinastiju pēc dinastijas raudzījās tikai uz iek�ieni. Visaptvero�a ksenofobija, iespē�jams, ir pats dziļākais un pastāvīgākais elements tajā daudz�veidīgajā ieradumu un para�u kopumā, ko mēs saucam par Ķīnas kultūru. Ķīnas vēsturē nav ne Pētera Lielā, ne carie�nes Katrīnas, ne Napoleona, ne karalienes Viktorijas, ne ķei�zara Vilhelma, ne ģenerāļa Tojo. Kop� atbrīvo�anās no tatā�ru jūga tur nav bijis nekā, ko mēs varētu saukt par Ķīnas impēriju tur bijusi tikai Ķīna. Milzīgi pla�a, jā. Bez �aubām, varena. Tomēr būtībā slēgta no visām �etrām pusēm. Būtī�bā milzīga siheyuan '. Par to, vai �ī iesakņojusies ksenofobija nākusi par labu Ķīnas tautai, varētu vēl strīdēties. Ta�u nav apstrīdams, ka tā nākusi par labu mums visiem.

Emblers pavirzījās tuvāk piecdesmit se�u collu ekrānam, kuram bija augsta iz�ķirtspēja viņu bija iespaidojis daiļrunīgā zinātnieka tēls un spo�ais intelekts, kas it kā staroja no viņa.

-���� Da�i politikas zinātnes speciālisti uzskatīja, ka tad, kad pie varas būs komunisti, Ķīna mainīsies, Pālmers teica, ie�dzēris ūdeni no glāzes, kas atradās uz katedras. Protams, starptautiskajam komunismam bija starptautiska orientācija, un, protams, tā papla�inātajam apvārsnim vajadzētu pavērst Ķīnas orientāciju uz ārpusi, atvērt to vismaz Ķīnas tuvākajam kaimiņam Austrumu blokā. Tā domāja politikas zinātnes stu�denti. Ta�u tā vis nenotika. Priek�sēdētājs Mao turēja savus pavalstniekus tik stingrā pakļautībā kā vēl neviens Ķīnas lī�deris, viņ� sevi padarīja par līdzīgu Dievam. Un, par spīti viņa kareivīgajai retorikai, viņ� ne vien norobe�oja savus tau�tie�us no moderno laiku spēcīgajiem vējiem, bet arī bija dziļi konservatīvs, pat vilcinājās plānot militārā spēka lieto�anu. Ja neņem vērā da�as pavisam niecīgas sadursmes, biju�i tikai divi gadījumi, ko vērts pieminēt. Viens bija konflikts Korejas pussalā piecdesmito gadu sākumā; nota bene Ķīna patie��ām ticēja, ka Savienotās Valstis iecerēju�as izdarīt tajā iebru�kumu. Korejas sadalī�anās bija rezultāts aizsardzības, nevis uzbrūko�ai nostājai. Priek�sēdētājs Mao būtībā bija pats pē�dējais imperators, valdnieks, kas savas uzmācīgās idejas vēr�sa uz iek�pusi; �īs idejas saistījās ar viņa piekritēju pūrismu.

Kamēr Pālmers skaidroja savu redzējumu, viņa sejas iz�teiksme palika nemainīgi mierīga, bet vārdi plūda kā hip�notizējo�a straume:

Tikai pēdējo gadu laikā sākam saskatīt, ka Ķīnā notiek seismiskas pārvērtības patiess pavērsiens uz ārpusi, ko vei�cina tās neticami straujā iekļau�anās globālā kapitālisma sistē�mā. Tā ir tie�i tā Ķīnas attīstība, uz kuru kvēli cerēju�as Amerikas valdības cita pēc citas un tieku�ās �o attīstību pamudināt. Ta�u, kā teikts ķīnie�u sakāmvārdā izsakot vē�lē�anos, esi apdomīgs. Mēs esam pamodināju�i tīģeri, cerot, ka varēsim ar to jāt. Pālmers apklusa un tikko manāmi pa�smīnēja. Un, sapņojot par jājienu uz tīģera, esam piemirsu�i, kas notiek, krītot no tā. Politikas stratēģi pārliecināju�i sevi, ka ekonomiskā tuvinā�anās novedīs pie politiskās tuvinā�a�nās un intere�u saskaņo�anas. Ta�u patiesībā ir glu�i pretēji. Vai divu vīrie�u iemīlē�anās vienā sievietē nodro�ina mierī�gu līdzāspastāvē�anu? Manuprāt, nē. Varēja dzirdēt, ka au�ditorijā �ur tur atskan smiekli. Tas pats attiecas uz gadīju�mu, kad divas starptautisko attiecību vienības konkurē par vienu un to pa�u mērķi vai nu par ekonomisko kundzību kādā jomā, vai arī par politisko kundzību Klusā okeāna reģi�onā. Mūsu tuvredzīgo politikas veidotāju skatienam, �ķiet, paslīdējis garām fakts, ka Ķīna, arvien vairāk tiecoties iegūt tirgu, arvien vairāk gatavojas karam. Desmit gadus pēc Mao nāves Ķīna Spratlija salu rajonā nogremdēja trīs Vjetnamas kuģus. Ap tūksto� deviņi simti deviņdesmit ceturto gadu no�tiek amerikāņu kuģu sadursme ar Ķīnas zemūdeni Dzeltena�jā jūrā, un turpmākajos gados Ķīna atņem Filipīnām Mis�īfa rifu reaktīvie �āviņi tiek raidīti no Taivanas krasta starptau�tiskajā kuģu ceļā� un tā tālāk. Ķīnas jūras spēki no Franci�jas iegādāju�ies lidma�īnu bāzes kuģi un no Lielbritānijas virkni radaru sistēmu, un Ķīna izveidojusi ceļu no Junaņas provinces līdz Bengālijas līcim, tādējādi nodro�inot pieeju In�dijas okeānam. Līdz �im veiktie pasākumi var paslīdēt ga�rām nepamanīti, jo to mērogs ir maldino�i mazs. īstenībā �o pasākumu mērķis ir zondē�ana, mēģinājums novērtēt starp�tautiskās sabiedrības attieksmi. Un Ķīna atkārtoti pārliecinā�jusies par to, cik bezzobaini ir tās konkurenti, tās sāncen�i. Nekļūdīsimies pirmo reizi vēstures gaitā mēs esam sāncen��i. Pālmeram turpinot runāt, viņa skatiens kļuva aizvien cie�āks un biedējo�āks. Ķīnā iedegusies liesma, un tie�i Rie�tumi lej eļļu �ajā liesmā. Virzoties uz ekonomikas liberalizā�ciju, Ķīna ieguvusi simtiem miljardus dolāru no ārzemju kapi�tāla. Mēs redzam, ka iek�zemes kopprodukts aug par desmit procentiem gada ceturksnī daudz ātrāk, nekā tas audzis jebkurā citā valstī, kur nav bijis apvērsuma. Mēs redzam arī, ka neiedomājami strauji aug patēriņ� atmodinātais tīģeris da�os gados patērēs desmit procentus no pasaules naftas produkcijas un tre�o daļu no tērauda produkcijas. Kā patērē�tājai vien Ķīnai ir neproporcionāli liela ietekme uz Dienvid�austrumu Āzijas valstīm, ari uz Koreju, Japānu un ari Taivanu. Mūsu konglomerātu izaugsme arvien vairāk ir atkarīga no Ķīnas kā dzinējspēka. Lēdijas un d�entlmeņi, vai jums �ī aina ne�ķiet pazīstama?

Pālmers atkal'apklusa, vērīgi raudzīdamies klausītājos. Viņ� lieliski prata modulēt balsi un izmantot pauzes.

Ļaujiet, lai paskaidroju sīkāk. Iedomājieties valsti, kas pārdzīvojusi, tā sacīt, otro rūpniecisko revolūciju. Valsti, kur darbaspēks ir lēts, kur ir kapitāla un resursu pārpilnība valsti, kas spēj panākt pa�u straujāko un efektīvāko ekono�misko izaugsmi pasaulē. Es runāju� Pālmers ieteicās maz�liet skaļākā balsī. Par Amerikas Savienotajām Valstīm, kā�das tās bija divdesmitā gadsimta sākumā. Mēs visi zinām, kāds bija rezultāts. Neapstrīdama militārās, rūpnieciskās, ekonomiskās un kultūras pārākuma periods varas un pār�ticības periods, ko īsumā mēdzam saukt par Amerikas gad�simtu. Viņ� pameta skatienu uz katedru, tad turpināja: Amerikas gadsimts bija ārkārtīgi iespaidīgs. Ta�u neviens ne�kad nav galvojis, ka tā būs mū�īgi. Īstenībā dro�i var uz�skatīt, ka tā nebūs pilnīgi dro�i var uzskatīt, ka divdesmit pirmais gadsimts vēsturē ieies kā Ķīnas gadsimts.

Varēja dzirdēt klausītāju murdoņu.

-���� Būdams bezkaislīgs zinātnieks, nevaru pateikt, vai par �ādu pavērsienu vajadzētu līksmot vai sērot. Es tikai atzī�mē�u situācijas ironiju, proti, tāda attīstība būs mūsu pa�u pūliņu sekas. Amerikāņi ar saviem labajiem nodomiem ār�politikas veido�anā ir nerimtīgi darboju�ies, lai atmodinātu tīģeri, lai pavērstu impērijas skatienu no iek�puses uz ārpu�si. Mūsu bērni dzīvos ar �īs darbo�anās sekām. Viņ� klusi piebilda: Vai mirs no tām.

Emblers nodrebēja, mēģinādams atcerēties, vai redzējis arī citus cilvēkus, kuru vaibsti paustu tādu pa�pārliecinātī�bu un fanātismu. Sejas, ko viņ� ieraudzīja iztēlē, neko labu neliecināja viens bija Dr. Abimels Guzmans, Peru teroristu organizācijas "Spīdo�ā taka" slepkavīgais dibinātājs. Otra se�ja piederēja Deividam Kore�am, pa�pasludinātajam reliģis�kās sektas Branch Davidians mesijam. Ta�u E�tonam Pālmeram piemita sabiedrības cilvēka izsmalcinātība un prasme izlikties laipnam, kas at�ķīra viņu no minētajiem fanātiķiem un padarīja vēl bīstamāku.

-��� Atkal un atkal tā saucamā "mūsu roka Ķīnā" nepareizi sapratusi, ko vēstī zaļās tējas lapiņas. Ikviens no jums atceras pla�os nemierus Ķīnā, kad Amerikas aviācijas uzlidojuma lai�kā tika nomestas bumbas uz Ķīnas vēstniecību Belgradā. Mil�joni ķīnie�u atteicās ticēt, ka tas bijis negadījums. Va�ingtonā visi rokas vien lauzīja. Antiamerikānisma atdzim�anu par la�bu neatzina neviens. Tie speciālisti nebija apguvu�i gudrību, ko ķīnie�u prātnieks �ang Ven Hans sauca par shuangxing jeb "divdablgumu". Īstenībā ksenofobijas uzplaukums varē�tu nākt Amerikai par labu. Mēs zinām, ka viss, kas kavē Ķī�nas integrāciju nāciju apvienībā, bremzē tās izaugsmi. Skepti�ķi varbūt teiktu, ka Ķīnas attīstība nāktu par labu Amerikai un arī visai pasaulei. Tā kā esmu objektīvs un bezkaislīgs zi�nātnieks, tad es, protams, neuzņemos atbalstīt ne vienu, ne ari otru ievirzi. Tomēr es uzskatu, ka esam nonāku�i līdz ceļa sazarojumam, tāpēc es varbūt varu palīdzēt saprast, kas at�rodas viena vai otra ceļa galā. Konflikts ar Ķīnu ir neizbē�gams. Ta�u nav teikts, ka mēs tajā neizbēgami zaudēsim. To noteiks mūsu izvēle izvēle, ko izdarīsim �odien.

Klejs Kestons notupās un atkal ievadīja virkni komandu. Parādījās cits videoieraksts. Tas nebija tik skaidrs kā iepriek��ējais un, �ķita, bija kopēts no C-SPAN raidījuma* pirms pā�ris gadiem.

Te viņ� dzied citu dziesmu, Kestons teica. Protams, Stratēģisko pētījumu centra konference bija slēgts pasākums tur Pālmera auditorijā bija lielākoties viņa piekritēji. CSPAN raidījumā bija ietverta diskusija ar speciālistu grupu, diskusija, ko Va�ingtonā sarīkoja cita organizācija, kura pār�stāvēja at�ķirīgus uzskatus. Pālmers, iespējams, nolēma paust at�ķirīgu viedokli.

Piecu sinologu grupā E�tons Pālmers izcēlās īpa�i viņa sejā bija lasāms nesatricināms miers, augstā piere un skaid�rais pelēcīgo acu skatiens apliecināja prāta gai�umu un iejū�tību.

Videoieraksta sākumā jautājumu uzdeva kāds jauns, iz�stīdzējis vīrietis ar biezu bārdu un vēl biezākiem briļļu stik�liem no klausītāju vidus. Vai jūs, profesor Pālmer, domā�jat, ka Amerikas politika attiecībā pret Ķīnu nav pietiekami skeptiska, ka tā nav saskaņota ar mūsu nacionālajām intere�sēm? �obrīd Valsts departamentā daudzi, raugoties uz pre�zidenta Lī Anga darbību, to uzskata par lielu panākumu un cildina viņa "konstruktīvās iesaistī�anās" politiku.

Pālmers smaidīja.

-���� Tāds viedoklis ir pamatots, viņ� sacīja. Lī Angs ir apbrīnojami valdzino�s politiķis. Patiesi ceru, ka viņ� pār�stāv nākotni.

Pālmers atkal pasmaidīja, tā ka bija redzama baltu, vie�nādu zobu rinda. Embleram pār muguru pārskrēja drebuļi. Pētot Pālmera seju, viņ� atklāja nē, glu�i vienkār�i redzēja dziļu un kvēlu nicinājumu un naidīgumu pret valstsvīru, par kuru Pālmers runāja. Tie�i tajā brīdī, kad Pālmers izru�nāja Lī Anga vārdu, viņa sejā pavīdēja izteiksme, kas bija pil�nīgā pretrunā ar viņa vārdiem.

-���� Tādējādi varu tikai teikt patiesi ceru, ka Valsts de�partamenta gai�ajām galvām ir taisnība, Pālmers sacīja. Tā vai citādi mums ir jādarbojas kopā ar Angu.

Kestons noņurdēja:

-��� Ari tagad viņ� runā tā, ka izklausās pilnīgi ticami. Grū�ti saprast, kas viņam aiz ādas.

Tagad bija Emblera kārta pastrādāt pie tastatūras. Videoprogrammā bija ikona, kas ļāva pavirzīt videoierakstu uz priek�u vai atpakaļ, un Emblers atritināja to atpakaļ hd. brī�dim, kad E�tons Pālmers bija izrunājis Ķīnas prezidenta vār�du, un apskatīja kadru pēc kadra. Lūk. Acumirklīgajā pauzē starp "Lī" un "Angs" Pālmera sejas izteiksme bija pilnīgi pār�vērtusies. Samiegtas acis, uz leju savilkti lūpu kaktiņi, ieples�tas nāsis seja pauda niknumu un pretīgumu. Jau pēc pāris kadriem tas vairs nebija saskatāms; sejā atkal parādījās lie�kulīgais, atzinīgais smaids.

-��� Dievs augstais, sacīja Kestons.

Emblers neteica neko.

Kestons papurinaja galvu.

-���� Es nekad to nebūtu varējis pamanīt.

-���� Debesīs un uz zemes ir daudz kā tāda, kas neparādās jūsu visvarenajās izklājlapās, Emblers pateica.

-��� Nevērtējiet mani par zemu, Kestons atbildēja. Galu galā tomēr esmu nonācis līdz �ādam secinājumam.

-��� Tie�i laikus tad, kad jāsavāc tuk�ās �āviņu �aulas pēc ap�audes. Esmu pazinis da�us analītiķus un skaitļu virtuo�zus. Jūs strādājat ar dokumentiem un datoriem, pētāt izdru�kas tabulas, diagrammas un shēmas, bet nestrādājat ar cil�vēkiem. Bitus un baitus jūs pazīstat labāk.

Kestons pie�ķieba galvu.

-���� D�ons Henrijs reiz pārspēja atskaldāmo tvaika veseri tas laiks jau sen pagājis [35] . Varbūt jūs bijāt iemidzis, kad sā�kās informācijas tehnoloģiju laikmets. Mūsdienās tehnoloģi�jas sniedzas pāri robe�ām. Tās darinājumi spēj redzēt, spēj dzirdēt. Tā reģistrē �ablonus, nelielas statistiskas novirzes, un, ja mēs pievēr�am uzmanību�

-��� Tehnoloģiju darinājumi varbūt dzird, bet nespēj klausī�ties. Tie redz, bet nespēj novērot. Un tie, protams, nespēj saru�nāties ar vīrie�iem un sievietēm, ar kuriem mums jāstrādā. Dzīvas sarunas aizvietot nevar nekas.

-����� Es domāju, ka, izsekojot naudas plūsmu, var atklāt daudz vairāk, nekā runājot ar cilvēkiem.

-��� Jūs domājat, Emblers asi noteica. Viņ� piecēlās un sā�ka staigāt pa istabu. Viņam likās, ka telpa kļuvusi par �au�ru. Tātad jūs gribat runāt par loģiku un "varbūtējiem seci�nājumiem"? Kas mūsdienās notiek Ķīnā ko tas nozīmē tādiem kā E�tons Pālmers? Kāpēc viņ� tā ienīst Lī Angu?

-���� Es strādāju ar skaitļiem, Embler, nevis ar ģeopolitikas jautājumiem. Kestons paraustīja plecus. Ta�u es lasu laik�rakstus. Un mēs abi dzirdējām, ko teica Pālmers Stratēģis�ko pētījumu konferencē. Atbildot uz jūsu jautājumu, galve�nais �ķiet tas, ka Lī Angs ir ārkārtīgi populārs savā tautā un neticami spēcīgi veicina liberalizācijas politiku. Viņ� ir atvē�ris tirgu, nodibinājis godīgas tirdzniecības sistēmas, pat gu�vis panākumus kompaktdisku pirātisma un rūpniecisko pre��u viltojumu apkaro�anā.

-��� Tas ta�u ir attīstības pakāpeniskums, vai ne? Tāds jau Ķīnas ceļ� bijis ari līdz �im.

-��� Jā, pakāpeniskums, bet ar paātrinātu gaitu.

-��� Tie ir pretrunīgi termini.

-���� Lī Angs daudzējādā ziņā ir paradoksāla figūra. Kāds bija vārds, uz kuru atsaucās Pālmers? Divdabigums. Pado�mājiet par Pālmera argumentiem, ieklausieties, ko viņ� saka par Ķīnas gadsimtu, par to, kas var notikt, ja impērija, kura līdz �im bijusi vērsta uz iek�pusi, sāk kļūt sabiedriska un in�tegrēties nāciju apvienībā. Ja jūs būtu Pālmers, Lī Angs būtu jūsu niknākais ienaidnieks.

-��� Ja es būtu Pālmers, Emblers iestarpināja, es gribētu rīkoties.

-��� Es kaut kur lasīju, ka Lī Angs nākamajā mēnesī dodas uz Ameriku valsts vizītē, Kestons teica. Viņ� krietnu laici�ņu klusēja. Vajadzēs vienam otram piezvanīt.

Emblera skatiens atkal pievērsās zinātnieka sastingu�ajam attēlam datora ekrānā, mēģinot līdz galam izprast, ko pau� viņa vaibsti. Kas jūs esat? Ko gribat? Emblers nolieca galvu un iegrima domās.

Tad attēls izgaisa.

Emblers redzēja, ka monitors uzsprāgst, pazūd �ķembu virpulī un tikai tad izdzirda pauk�ķo�o troksni.

Laiks, �ķita, sāka ritēt lēnāk.

Kas noticis? Lode. Liela kalibra lode. �autene. Ar klusi�nātāju.

Emblers apcirtās riņķī un ieraudzīja gaiteņa galā snaiperi melnā tērpā, kas bija notupies specvienības kareivim rakstu�rīgajā pozā. Vīrietis turēja �auteni, kuras modelis Embleram bija pazīstams. Heckler & Koch G36 militārā kaujas �autene. Izliektajā aptverē mēlītes dro�inātāja priek�pusē atradās trīs�desmit 5,56 reiz 45 mm lodes, un �autenei bija optiskais tē�mēklis ar sarkano punktu. �autenes ietvars bija izgatavots no ļoti izturīgas un vieglas melnas plastmasas. Viegli pārnē�sājams un ārkārtīgi nāvējo�s ierocis.

Tipveida ierocis Konsulāro operāciju arsenālā.

Emblers metās zemē sekundes desmitdaļu pirms tam, kad uz viņa pusi tika raidīti vēl trīs �āvieni. Viņ� redzēja, ka Kestons aizmeties uz istabas tālāko galu, kur kareivis vi�ņu nevar saskatīt.

Pagaidām.

Kareivis nebija viens to Emblers saprata pēc viņa iztu�rē�anās. Viņ� rīkojās pārliecināti, zinādams, ka kopā ar viņu ir komanda.

Komanda, kas izmanto speciālo aģentu iero�us. Cik viņu ir? Operācijās, kuru mērķis bija civilpersona, komandu pa�rasti veidoja �etri līdz se�i cilvēki. Tomēr, ja nu �ī būtu ātrās reaģē�anas grupa, tad tajā būtu tikai divi vai trīs. Varēja būt, ka da�i ēkā iekļuvu�i pa logu, citi pa durvīm. Emblera un Kestona atra�anās vietu ēkā itin viegli varēja noteikt ar in�frasarkano staru uztvērēja palīdzību.

Atlika jautāt, kāpēc Emblers jau nav miris.

Kareivis palika tupam, un viņam garām paskrēja otrs mel�nā tērpts snaiperis parastais flanga manevrs.

Emblers ar strauju spērienu aizcirta istabas durvis.

-��� Zinu, ko jūs domājat, Kestons elsa. Viņ� bija sarāvies �okurā, bālā seja tagad bija balta kā palags. Ta�u varat ti�cēt, ka es neesmu vainīgs.

-��� Tā nav ne jūsu, ne mana vaina, Emblers teica. To es zinu. Kāds no lejupielādes fragmentiem dro�i vien iedarbi�nājis trauksmes sistēmu. Ievadizvades identifikators pārrai�dījis atra�anās vietu. Kā jūs jau teicāt, �eit nevienam nevaja�dzēja atrasties.

-��� Kas nu būs?

-���� Nekas labs. Mums ir darī�ana ar profesionāļiem. Bru�ņoti ar H&K G36 �autenēm. Vai saprotat, ko tas nozīmē?

-���� H&K G36, Kestons atkārtoja, ātri mirk�ķinādams. Ja pasūtījums ir lielāks par tūkstoti, mēs par vienu maksā�jam līgumcenu astoņi simti �etrdesmit piecus dolārus. To�mēr aptveru neamortizējamā cena�

-���� G36 ar klusinātāju, Emblers pārtrauca Kestonu. Tie pui�i ir sasodīti laba "satīrī�anas" komanda.

Lo�u krusa ietriecās durvju aug�daļā, pajuka skaidas, gaiss oda pēc pārogļota koka. Emblers saprata, ka durvis ilgi vairs neturēs.

Viņ� pielēca kājās un izslēdza gaismu, tad atkal metās zemē.

Kāpēc viņ� vēl ir dzīvs?

Tāpēc, ka viņi te bija divi. To snaiperiem bija pavēstījis infrasarkano staru uztvērējs. Viņi nebija no�āvu�i Embleru, jo nevarēja pārliecināties, vai tas ir Emblers. Identificēt, tad nogalināt tāda acīmredzot bija pavēle. Instrukcijās nebija iekļauta otras personas klātbūtne.

-���� Mēs viņus nekādi nevaram atvairīt, sacīja Kestons. Vajadzēs padoties.

Jauns sprādziens lodes ar blīk�ķi izrāva durvīs lielu spraugu.

Emblers zināja, kas notiks. Snaiperi pienāks klāt sprau�gai, nomērķēs uz viņiem abiem un varēs identificēt mērķi.

Emblera rīcībā bija tikai da�as sekundes, lai izjauktu vi�ņu plānu.

Viņa vienīgais ierocis bija mazā Glock 26 pistole pilnīgi nederīga pret kaujas �autenēm, glu�i kā ūdenspistole pret ūdens lielgabaliem. Tai nebija tēmēkļa, tās �āviens nebija pre�cīzs, un mazā kalibra lodes netiktu cauri snaiperu vieglajām aizsargvestēm. �ajā situācijā pistolei nebija nekādas vērtības.

Domā un improvizē.

-���� Patiesībā jūsu rīcībā ir kaut kas, ko varat izmantot. Emblers klusi teica pārbiedētajam auditoram.

-��� Nedomāju vis. Ar tālvadības pulti pret viņiem neko ne�var iesākt. Es jau mēģināju piespiedu pogu "pauze".

-��� Jums ir ķīlnieks, aģents sacīja.

-��� Jūs esat traks.

-���� Turiet muti un klausieties, Emblers �ukstēja. Jums jākliedz, cik vien skaļi varat, ka jūs esat sagrābis ķīlnieku, kuru no�ausiet, ja viņi tuvosies. Tū-līt.

-��� Es nevaru.

-�� Jūs varat, un jūs to darīsiet. Emblers tikai ar lūpām vien izveidoja vārdu tū-līt.

Kestons izskatījās pārbijies līdz nāvei, tomēr pamāja ar galvu un dziļi ievilka elpu.

-��� Man ir ķīlnieks, viņ� ieaurojās pārsteidzo�i stingrā bal�sī. Ja spersiet kaut soli tuvāk, es viņu no�au�u.

Da�as sekundes valdīja klusums, tad varēja dzirdēt, ka snaiperi sa�ukstas.

Emblers izņēma mazo Glock 26 no maksts un iespieda to auditoram rokā.

-��� Turiet to man pie pakau�a.

-��� Jums viegli runāt, Kestons �ukstēja. Viņi grasās ma�ni no�aut.

-��� Paļaujieties uz mani. Jums izdodas glu�i labi.

Embleram bija skaidrs, ka Kestons ir uztraucies un apju�cis, ta�u Emblera vārdi viņu bija uzmundrināju�i.

-��� Manu augumu jūs izmantosiet kā vairogu, Emblers tei�ca. Ja varat, neļaujiet, lai viņi jūs redz. Visu laiku slēpie�ties aiz manis. Es palīdzē�u, bet jums jāsaprot, ko es gribu.

-��� Viņi ta�u medī jūs, vai ne? Tas ir bezjēdzīgi.

-���� Paļaujieties uz mani, Emblers atkārtoja. Skaidrot Kestonam plānu �ajā vājprāta situācijā nebija laika. Veicot �ādus uzdevumus, ķīlnieks situāciju vienmēr padarīja sare�ģītu. Sa�springtas operācijas karstumā nevienam nenāca prātā lauzīt galvu par ķīlnieka un ķīlnieka sagrābēja identitāti. Nebija svarīgi, vai snaiperiem, saņemot pavēli, iedotas ari labas fo�togrāfijas viņi nesēdēja pie galda, kur varētu mierīgi pētīt attēlus. Viņi bija vīrie�i ar �autenēm rokās, viņu asinīs strūkloja adrenalīns, viņi centās izpildīt pavēli un nepieļaut kļūdu, kas sabojātu viņu karjeru. Ļaut, lai ķīlnieks iet bojā, būtu kļūda. Snaiperiem acu priek�ā bija fakts ķīlnieka sagrābējs turēja sev priek�ā ķīlnieku, un fakts aizēnoja visus pārējos apsvērumus un detaļas, piemēram, matu krāsu vai auguma garumu.

Emblers ie�ukstēja Kestonam ausī turpmākos norādīju�mus.

Beidzot Kestons atkal dziļi ievilka elpu.

-��� Gribu runāt ar jūsu komandieri, viņ� kliedza. Ja Kes�tons būtu to izteicis tādā skaļumā kā sarunājoties, varbūt vi�ņa balss būtu nodrebējusi, bet kliedzot tā izskanēja dro�i un autoritatīvi.

Klusums.

Savilcis seju �ausmu pilnā izteiksmē, Emblers metās uz sa�dragāto durvju pusi ar tādu sparu, it kā viņu kāds būtu pa�grūdis, un Kestons slēpās aiz viņa.

-���� Neļaujiet, lai viņ� mani nogalina, Emblers smilkstēja, piespiedis seju pie lielā, robainā cauruma. Lūdzu, neļau�jiet mani nogalināt. Lūdzu, neļaujiet, ka viņ� mani nogalina. Emblers bija plati iepletis acis, viņa skatiens me�onīgi �au�dījās uz visām pusēm kā civilpersonai, kas iekļuvusi murgpilnā situācijā.

Viņ� redzēja tos pa�us divus snaiperus muskuļotus vī�rie�us ar spēcīgu apak��okli; viņi acīmredzot bija ļoti labi ap�mācīti. Viņi skatījās Embleram garām, cenzdamies ielūkoties tum�ajā istabā, nemaz nenojauzdami, ka medījums skatās burtiski viņiem sejā.

-���� Gribu runāt ar komandieri, Kestons skaļā un pārlie�cinātā tonī atkārtoja. Tūlīt.

Abi vīrie�i saskatījās, un Emblers juta, ka sirds sāk sisties ātrāk. Komandiera te nebija. Pagaidām nebija. �eit bija tikai abi snaiperi. Ātrās reaģē�anas dēļ grupa nebija pilnā sastāvā.

Bez �aubām, pārējie ieradīsies drīz vien, bet pagaidām tie abi darbojās bez aizsega.

-���� Lūdzu, neļaujiet mani nogalināt, Emblers, �ņukstē�dams �ausmās, atkārtoja kā mantru.

-��� Ar jums viss būs kārtībā, klusi teica augumā lielākais snaiperis.

-��� Ļauj ķīlniekam iet, otrs snaiperis iekliedzās. Tad pa�runāsim.

-��� Vai jūs mani turat par plānprātiņu? Kestons tūlīt pat iesaucās. Emblers jutās pārsteigts auditors improvizēja.

-��� Ja tu viņam kaut ko nodarīsi, būsi beigts, iebļāvās otrs snaiperis. Aģentu apmācības programmā bija iekļautas saru�nas ar ķīlnieku sagrābējiem, ta�u �is temats tika aplūkots vi�sai pavir�i. Snaiperis acīmredzot pūlējās atcerēties taktikas pamatus.

Emblers pēk�ņi no�ļuka zemē, kur snaiperi nevarēja vi�ņu redzēt.

-��� A-ā! viņ� iebrēcās, it kā nupat būtu saņēmis sitienu.

Nu Emblers �ukstēdams steig�us pārrunāja ar Kestonu

turpmāko to vajadzēja izpildīt nevainojami. Kestons aug�stu vērtēja precizitāti, un viņa koncentrētais skatiens lieci�nāja, ka viņ� to turēs godā pat �obrīd, pat �eit.

Emblers atkal piebāza seju pie robainā cauruma, bridi pa brīdim noraustīdams galvu, it kā no aizmugures to kāds bak�stītu ar ieroci.

-��� Lūdzu, laidiet mani no �ejienes ārā, viņ� vaimanāja. Es nezinu, kas jūs tādi esat. Es to negribu zināt. Tikai ne�ļaujiet, lai viņ� mahi nogalina. Viņ� savilka seju neizsakā�mu �ausmu izteiksmē un �ņukstēja: Viņam ir gara �autene ar lodēm. Viņ� teica, ka izcaurumo�ot mani kā sietu. Man ir sieva un bērni. Esmu amerikānis. Emblers, tēlojot izbai�les, vāvuļoja, elsodams izdvesa īsas frāzes. Pui�i, vai jums patīk kino? Es strādāju kinobiznesā. Atbraucu izpētīt vietu filmai. Un vēstnieks man ir labs draugs. Tad �is te man pa�teica� viņ� teica� ak dievs, ak dievs�

-��� Klausieties, Kestons dobji ierunājās; tum�ajā istabā viņ� nebija saskatāms. Viens no jums drīkst ienākt pa durvīm piecu pēdu attālumā no sliek�ņa. Kaut vai par pēdu tuvāk, un viņ� mirs. Es Jau�u ķīlniekam iet uz jūsu pusi, lai redzat, ka viņam nekas nekait, bet turē�u viņu uz grauda, vai sa�pratāt? Viena nepareiza kustība, un mana trīssimt trīsdes�mit astotā kalibra �autene parādīs, ko spēj.

Emblers atgrūda durvis vaļā un nedro�ā gaitā spēra da��us soļus uz priek�u. Viņa seja pauda neprātīgas izbailes. Snaiperi uzskatīs, ka viņu mērķis paslēpies tum�ajā istabas stūrī un tur komplicētu �aujamieroci tādā leņķī, ka spēj no��aut ķīlnieku, neatklājot savu atra�anās vietu. Abiem snai�periem pagaidām nebija citas iespējas, kā pakļauties. Laiks bija viņu pusē. Viņi tagad gribēja vilcināties, cik vien ilgi ie�spējams, sagaidīt, līdz ierodas pārējie no komandas. Emblers to noprata no snaiperu sejām. Varbūt varētu pieļaut, ka ķīl�nieks iet bojā, ja vien ar to būtu izpildīts uzdevums no�vākt Tārkinu, ta�u �ādu lēmumu varēja pieņemt tikai koman�dieris.

Emblers spēra soli tuvāk augumā garākajam snaiperim, redzēja viņa jūraszaļās acis, tum�os matus un bārdas rugā�jus. Snaiperis uzskatīja ķīlnieku tikai par traucēkli, nezinā�mu lielumu, ko pagaidām nedrīkst aizvākt no vienādojuma. �auteni viņ� vairs neturēja �au�anas gatavībā, domādams, ka tam nav jēgas.

Nu Emblers sāka drebēt �ķietamās bailēs. Viņ� pameta skatienu atpakaļ tum�ajā istabā, izlikās, ka redz �auteni, kas notēmēta uz viņa galvu, un ieelsojās. Tad lūdzo�i pievērsās aģentam melnajā apģērbā.

-���� Viņ� grib mani nogalināt, Emblers atkārtoja. Es to zinu, es zinu. Redzēju, kā viņ� skatījās uz mani. Emblers runāja aizvien ātrāk un satrauktāk un uzbudinājumā sāka plātīties ar rokām. Palīdziet man. Dievs, palīdzi man. Pie�zvaniet uz Savienoto Valstu vēstniecību, Sems Hērlbats gal�vos par mani. Es esmu labs cilvēks, patie�ām. Tikai, lūdzu, nepametiet mani te ar �o maniaku. Emblers runādams lie�cās snaiperim arvien tuvāk, it kā censtos iegūt viņa uzticību.

-��� Jums jānomierinās, sacīja snaiperis klusinātā, dobjā bal�sī, gandrīz neslēpdams riebumu pret vāvuļojo�o, �ausmu pār�ņemto civilistu, kas līda pārāk tuvu klāt un runāja pārāk daudz, turpinot plātīties ar rokām, līdz�

Radīsies izdevība. Izmanto izdevību.

-���� Jums jāpalīdz man, jums jāpalīdz man, jums jāpalīdz man� Baiļpilnie vārdi plūda kā straume bez kādas jēgas. Emblers virzījās vēl tuvāk snaiperim, nu jau varēja saost vi�ņa sviedru smaku.

Satver ieroci aiz laides. nevis aiz aptveres. Aptvere var nolūzt, un �autenē paliks lodes. Viņ� vairs netur pirkstu uz mēlītes. Tver tūlīt�

Emblers metās uz priek�u tik zibenīgi kā kobra, izrāva snaiperim no rokām G36 �auteni un trieca ar tās stobru vi�ņam pa galvu. Kad lielais vīrietis sabruka zemē, Emblers no�mērķēja uz snaipera izbiedēto partneri.

Viņ� redzēja, ka galīgi apjuku�ais snaiperis cen�as kaut ko apjēgt. Emblers sagatavojās �aut.

-��� Met zemē savējo, viņ� pavēlēja.

Vīrietis paklausīja un lēni sāka kāpties atpakaļ.

Emblers saprata, ko snaiperis grib darīt.

-���� Nekusties, viņ� uzkliedza.

Ta�u vīrietis pacēla abas rokas un turpināja kāpties atpa�kaļ. Ja operācija nav izdevusies, jāpazūd. Tā vajadzēja rīko�ties, kamēr netiek dots cits rīkojums.

Emblers tikai noskatījās, kā vīrietis pagrie�as, izskrien no dzīvokļa, aizjo� pa ielu un nozūd, acīmredzot, lai pievieno�tos savai komandai un mainītu taktiku. Arī Embleram un Kestonam vajadzēja nekavējoties nozust un mainīt taktiku. Nogalināt snaiperi būtu bezjēdzīgi.

Viņu drīz vien nomainītu citi.

Pekina, Ķīna. �o Tangs mēdza celties agri un, tapat ka daudzi priek�nieki, kuri ieradu�i būt agri kājās, panāca, ka ari viņa padotie ceļas agri, �o glu�i vienkār�i sanāksmes rīkoja rītausmā. Viņa darbinieki valsts Dro�ības ministrijā bi�ja pie tā pieradu�i; viņi pamazām bija pārstāju�i vēlu vaka�ros kavēties pie rīsu vīna glāzes, tādējādi baudot nelielos prieciņus, ko varēja atļauties gados vecāki valdības locekļi. Tādas izpriecas nebija vērtas, lai par tām maksātu ar pulsē�jo�ām galvassāpēm se�os no rīta. Mazpamazām notika pār�vērtība viņu skatiens no rītiem vairs nebija miglains, bet mierīgs un mo�s, un sanāksmes agrajās rīta stundās ne�ķita briesmīgs apgrūtinājums.

Ta�u �orīt sanāksme, kurā bija paredzēts pārskats par jau izpildītajiem un vēl veicamajiem uzdevumiem, �o Tangam ne prātā nebija. Viņ� atradās slepenā komunikāciju telpā un pētīja oficiālu, slepenu paziņojumu, kas bija pienācis naktī un paredzēts tikai viņam. Tas, ko �o lasīja paziņojumā, viņam darīja lielas raizes. Ja D�ou Lī ziņojums bija pareizs, tad situācija, ar ko viņi bija saskāru�ies, izrādījās vēl draus�mīgāka, nekā �ķita pirms tam, jo biedra Lī raksturojums incidentam Luksemburgas dārzā bija pilnīgā pretrunā ar vi�ņu operatīvajiem pieņēmumiem. Vajadzēja izstrādāt citas hipotēzes, turklāt darīt to ātri. �o smagi nospieda jautajums kāpēc?

Vai D�ou Lī būtu kļūdījies? �o Tangs nespēja tam ticēt. Nedrīkstēja neņemt vērā viņa ziņojumu. Viņiem bija daudz ienaidnieku, ar kuriem jātiek galā, bet pa�reiz vislielākais ie�naidnieks bija laiks. �o vairs nevarēja gaidīt, kamēr Lī Angs nāk pie prāta.

Vajadzēja rīkoties pa�am, un rīkoties tie�i. Da�i to var�būt uzskatītu par nodevību, par nepieņemamu un nepiedo�damu pārkāpumu.

Tomēr Lī Anga nepakļāvības dēļ �o Tangam citas iespē�jas nebija.

�o dziļi ievilka elpu. Ziņojumu vajadzēja nogādāt ātri un slepeni. Turklāt ziņojumā bija skaidri jānorāda, ka tas jāsa�prot tie�i tā, kā teikts, un atbilstīgi jārīkojas. Parastos ope�ratīvās darbības noteikumus �oreiz vajadzēja atlikt. Likme bija pārāk augsta, lai rīkotos kā parasti.

Pārraidot �ifrētās instrukcijas, �o centās pārliecināt sevi, ka galējos līdzekļus viņ� izmanto atbilsto�i situācijai. Ja nu viņ� sprieda nepareizi, tad tikko bija izdarījis pa�u lielāko kļūdu savā mū�ā. Viņu mocīja nemiers un ba�as.

Viņu satrauca arī D�ou Lī ziņojums. Kur� vēl zināja par to? Jaunais cilvēks Sen Vangs, kas ziņojumu bija nogādājis �o Tangam, �orīt izskatījas tikpat mo�s ka alla�. Sakuma biedrs �o pret viņu bija izturējies ar piesardzību. Saskaņā ar oficiālo versiju Vangs bija tāds kā "īstermiņa aizdevums" no Tautas atbrīvo�anas armijas, bet �is formulējums bija mal�dino�s. Lai papla�inātu valdības ieskatu apvārsni un arī mazinātu iespēju, ka valdības departamenti pārāk norobe�o�jas, Tautas atbrīvo�anas armija bija pasākusi "komandēt" jaunākos virsniekus uz valdības civilajiem formējumiem. Grūtības sagādāja tas, ka no �ādas "komandētās personas" nedrīkstēja atteikties, neizraisot armijas vadībā nopietnu ne�apmierinātību. Tā nu jaunajai Tautas atbrīvo�anas armijas uz�ticības personai bija paredzēts veselu gadu strādāt kā inter�nam Valsts dro�ības ministrijas galvenajā pārvaldē. Savukārt Valsts dro�ības ministrija vienu no saviem darbiniekiem no�sūtīja uz Tautas atbrīvo�anas armiju, ta�u visi bija vienisprā�tis, ka Tautas atbrīvo�anas armija no �īs apmaiņas iegūst vai�rāk.

Valsts dro�ības ministrijā, protams, valdīja aizdomas, ka Tautas atbrīvo�anas armijas interns ziņos saviem priek�nie�kiem par to, kas notiek ministrijā. Bija zināms, ka �en Vangs ir ģenerāļa Lema prote�ē, bet �o augstprātīgais un stūrgal�vīgais ģenerālis likās diezgan pretīgs. Tomēr, par spīti �o sākotnējām aizdomām, jaunais, mo�ais Vangs viņam patika arvien vairāk. �o bija jaatzīst, ka jaunais cilvēks viņam nevarēja būt vairāk par divdesmit pieciem gadiem ir īsts ideālists, tāds pats, kā jaunībā bija �o.

�en Vangs, iestājies durvīs, pieklājīgi ieklepojās.

Atvainojiet, ka izsaku savas domas, ser, viņ� teica, ta�u jūs, �ķiet, esat noraizējies.

�o paskatījās uz centīgo internu. Vai viņ� būtu ieskatījies ziņojumā? Tomēr jaunekļa skatiens bija tik skaidrs, ka �ķita neiespējami viņu vainot tādā nodarījumā.

-��� Sare�ģījumi sāku�ies jau sen, �o atbildēja. �orīt tie kļuvu�i vēl lielāki.

�en Vangs nolieca galvu un bridi klusēja.

-��� Jūs tik grūti strādājat, viņ� sacīja. Nepazīstu nevie�nu citu, kas strādātu tik smagi kā jūs.

�o gurdi pasmaidīja.

-��� Iespējams, jūs drīz vien pārspēsiet savus priek�niekus.

-���� Es nezinu, cik sare�ģītas valstslietas gulst uz jūsu ple�ciem, �en Vangs teica. Ta�u zinu, ka jūsu pleci ir plati diezgan jebkurai nastai. Jauneklis atsaucās uz senu sakām�vārdu, bet mierino�ie vārdi nelikās glaimojam.

-���� Cerēsim.

-���� Vai biedrs �o atceļ pusdienu laikā paredzēto tik�anos?

�o izklaidīgi pasmaidīja.

-��� Atgādiniet man!

�en Vangs ieskatījās �o dienas grafikā.

-���� Svinīgas pusdienas, godinot Tautas varoņus. Pussalas pilī.

-��� Tad es laikam do�os turp, teica biedrs �o. Skaļi sūro�ties par nejēdzīgo transportu pilsētā nebija jēgas. Pat īsam braucienam bija vajadzīgs krietns laika sprīdis. Turklāt cil�vēks, kas ieņēma tādu amatu kā �o, drīkstēja pārvietoties tikai bruņotā automa�īnā ar speciāli apmācītu �oferi.

Pēc da�ām minūtēm �o apsēdās melna limuzīna aizmu�gurējā sēdeklī un sāka domāt par �en Vanga aso uztveres spēju un pieklājīgo izturē�anās veidu. �o lepojās ar to, ka prata pamanīt cilvēku spējas, un ticēja, ka �o jaunekli gaida iespaidīga nākotne.

Kad sedans desmit minūtes transporta plūsmā bija vilcies glieme�a gaitā, tas beidzot tika uz ceļa pārvada un uzņēma ātrumu.

Da�u simtu pēdu attālumā pretējā brauk�anas joslā bija redzams milzīgs dzeltens buldozers. Ceļa remonta darbi, �o nodomāja tie vēl vairāk apgrūtina transporta kustību. Tī�rais posts, ka tādus darbus nav varēju�i atlikt uz laiku, kad automa�īnu plūsma nav tik blīva. Nu, darbi vismaz notiek pretējā joslā.

-��� Arī �eit ma�īnu ir diezgan daudz, vai ne? sacīja bied�ra �o �oferis.

Valsts dro�ības ministrijas direktors nepaspēja atbildēt. Trieciens bija tik spēcīgs un negaidīts, ka viņ� sāka kliegt. Milzīgais buldozers, nolaidis vērstuvi līdz zemei, bija iestū�rējis �ajā kustības joslā, un pēk�ņi sedanam abas pusēs cie�i līdzās atradās divas citas ma�īnas. Sedana vējstikls tika sa�dragāts sīkās �ķembās, kas saplosīja iek�ā sēdētājus; metāls �ņirkstēja un liecās, un buldozers uztvēra sedanu uz vērstu�ves un pacēla gaisā, tad trieca to pret pārvada margām, līdz izkropļotā ma�īna pārlidoja tām pāri un nogāzās lejā uz be�tona laukuma, kur eksplodēja un sāka degt.

Augstu buldozera kabīnē tā vadītājs, nevienam nere�dzams, runāja pa mobilo tālruni.

-��� Satīrī�ana pabeigta, viņ� sacīja ziemeļu puses dialektā.

-���� Pateicos, viņam atsaucās �en Vangs. Ņemot vērā ar�vien lielāko transporta avāriju skaitu Pekinā, negadījums un nāve uz ceļa pārvada radīs satraukumu, ta�u neliksies pār�steidzo�a. Ģenerālis būs ļoti apmierināts.

-���� Kas tas? Lorela jautāja, satraukumā ieplestām acīm. Viņa un Emblers atradās viesnīcas numurā, un Emblers tik�ko bija novilcis kreklu. Lorela piegāja viņam klāt un ar pirk�stiem pieskārās tum�am purpurkrāsas asinsizplūdumam uz Emblera pleca.

-��� Izrādījās, Kestona slepenā rezidence nemaz nav tik sle�pena, Emblers sacīja.

-���� Vai tu patie�ām vari uzticēties tam cilvēkam? Lorela jautāja un asi paskatījās uz Embleru. Viņa bija satraukusies un baiļojās par Embleru.

-��� Man jāuzticas viņam.

-��� Kāpēc, Hal? Kā tu vari būt tik dro�s?

-��� Ja nevaru uzticēties viņam, tad nevaru ticēt arī pats sev.

-���� Viņ� apklusa. To nav viegli paskaidrot.

Lorela lēni pamāja.

-���� Nav jāskaidro. Es sapratu. Viņa īsu brītiņu klusēja. Nezinu, kāpēc es par to satraucos. Pasaule jau sen zaudējusi jēgu.

-��� Tikai kop� da�am dienām, Emblers izlaboja.

-���� Ilgāk.

-���� Kop� parādījos es. Embleram kaklā sakāpa rūgtums.

-��� Sve�inieks. Sve�s pats sev.

Lorela brīdino�i ieteicās:

-��� Nevajag. Viņa lēni vilka ar pirkstu galiem pār Emblera krūtīm, pleciem un rokām, it kā apstiprinot, ka viņ� ir re�āla persona ar miesu un asinīm, nevis ilūzija. Viņa ielūkojās Embleram sejā, un viņ� redzēja, ka jaunās sievietes acis ir miklas. Nekad neesmu sastapusi tādu cilvēku kā tu.

-��� Pateicies liktenim.

Viņa purināja galvu.

-��� Tu esi labs cilvēks. Tad Lorela ar pirkstu galiem uzsi�ta Embleram pa krūtīm. Ar labu sirdi.

-��� Un sve�u galvu.

-��� Uzspļauj, Lorela tēlotās dusmās iesaucās. Viņi mē�ģināja tevi "izdzēst". Paklau, ko teik�u es tu esi daudz īs�tāks par jebkuru citu.

-��� Lorela, Emblers ierunājās un apklusa, izdzirdējis, ka viņam nodreb balss.

-���� Kad esmu kopā ar tevi, man �ķiet� �ķiet, ka visu mū��u esmu bijusi viena, pati nemaz to neapjauzdama, jo nekad neesmu zinājusi, kā tas ir būt kopā ar otru cilvēku, patiesi būt kopā. Tā es jūtos kopā ar tevi. It kā vienmēr būtu dzī�vojusi viena, bet tagad vairs ne. Es nevaru atgriezties tajā dzīvē, kāda man bija iepriek�. Glu�i vienkār�i nevaru. Lo�rela runāja no visas sirds. Varbūt tu vēlies sacīt, ka esi man kaut ko nodarījis, ka esi licis man ciest? Nē tu esi panācis, ka es vairs nejūtos viena. Un es nekādā ziņā negribētu, lai tā nebūtu noticis.

Emblers juta, ka mute kļuvusi sausa.

-��� Par visu vairāk es baidos zaudēt tevi.

-���� Es vairs nejūtos kā apmaldījusies. Lorelas dzintarkrāsas acīs ar zaļganajiem lāsumiņiem spulgoja iek�ēja gaisma. Tu esi izglābis mani ne jau tikai to vienu reizi vien.

-��� Tu izglābi mani, Lorela. Bez tevis nekam nav nozīmes. Es esmu tikai�

-��� Harisons Emblers, Lorela smaidot izrunāja skaļi viņa vārdu. Harisons Emblers.

Tūristu ceļvedis vēstīja, ka Armandjē muzejā "nav vērts iegriezties". Ta�u Emblers muzeju atcerējās kop� tā laika, kad viņ� jaunībā vienu gadu bija pavadījis Parīzē, un domāja, ka muzejs dro�i vien gandrīz nav mainījies. Tas bija viens no nedaudzajiem privātajiem muzejiem Parīzē, un, lai finansiā�lā ziņā muzejs varētu saglabāt statusu, tajā joprojām bija re�gulāri apmeklē�anas laiki. Tomēr muzejā iegriezās tikai re�tais; dro�i vien tā telpās interesentus varēja sastapt daudz mazākā skaitā nekā tajos laikos, kad tas deviņpadsmitā gad�simta beigās un divdesmitā gadsimta sākumā vēl bija privā�ta rezidence. Pati ēka villa modernizētā itāļu stilā ar lieliem lokveida logiem, kas bija iebūvēti kaļķakmens ni�ās bija visai iespaidīga. To bija licis uzbūvēt kāds protestantu baņ�ķieris, kas Otrās impērijas laikā guvis milzīgu peļņu, un ēka atradās astotajā apgabalā pie Marso laukuma, rajonā, kuru tolaik bija iecienīju�i bonapartistu augstmaņi un finansisti un kur� bija kluss vēl tagad. Laiku pa laikam Armandjē muzeju nomāja kinokompānijas, lai uzņemtu kostīmfilmas. Citādi muzejs bija viens no visretāk apmeklētajām sabiedriskajām vietām Parīzē. Varbūt tas jauki noderēja jaunu mīlas pārī�u randiņiem Emblers pasmaidīja par senajām atmiņām, bet muzeju apmeklētājiem tas interesi neraisīja. Problēmas �ajā ziņā radīja muzeja kolekcija. Marsela Armandjē sievai �aklīnai Armandjē patika rokoko mākslas izstrādājumi no astoņ-

padsmitā gadsimta sākuma mākslas novirziens, kas pēdējā pusgadsimta laikā nemaz vairs nebija modē. Turklāt viņa bija aizrāvusies ar rokoko mākslas otr�ķirīgiem paraugiem un bi�ja iecienījusi tādu necilu gleznotāju kā Fransuā Bu�ē, Nikolā de Lar�ijēra, Fran�esko Trevizani un D�akomo Amikoni dar�bus. Viņa bija iemīļojusi tuklus amorus, kas starojo�i smaidīja, draiskojoties tirkīzzilās debesīs, un idilliskus aitu ganus Ar�kādijā. Viņai laikam likās, ka viņa nevis pērk gleznas, bet iegādājas savā īpa�umā tajās attēlotās ainavas.

�aklīna, kas pēc vīra nāves dzīvoja vēl desmit gadus, vei�dojot privātmājā muzeju, dro�i vien cerēja, ka viņas sakrā�tos mākslas darbus cildinās vēl daudzas nākamās paaudzes. Ta�u tie retie mākslas vēsturnieki, kuri �ad tad iegriezās mu�zejā, uzlūkoja viņas kolekciju ar slēptu nepatiku vai, vēl ļau�nāk, ar tēlotu, izsmejo�u apbrīnu.

Emblers bija iecienījis muzeju cita iemesla pēc tā kā tas bija tik nepopulārs, tad lieliski noderēja kā slepenas tik�anās vieta, turklāt daudzie logi un klusā iela ļāva laikus pamanīt varbūtējus sekotājus. Armandjē fonds, lai taupītu visai iero�be�otos līdzekļus, algoja tikai vienu sargu, kur� gandrīz ne�kad nekāpa augstāk par otro stāvu.

Emblers uzkāpa līdz ceturtajam stāvam un pa gaiteni, ko greznoja apzeltīti sienu ciļņi un liela glezna, kurā dievietes, spēlējot liru, dejoja pla�ā zaļā pļavā, devās līdz telpai pa�ā gaiteņa galā, kur viņ� bija norunājis tikties ar Kestonu.

Emblera soļu troksni apslāpēja persiku krāsas paklājs, un, tuvojoties telpai, viņ� sadzirdēja Kestona balsi.

Emblers sastinga uz vietas un juta, ka pār skaustu pār�skrien nervozas tirpas. Vai Kestons nebija viens?

Viņ� klusi gāja tuvāk, līdz varēja at�ķirt izrunātos vārdus.

-���� Labi, Kestons teica. Tad: Vai patie�ām? Un vēl: Tātad viņiem klājas labi? Kestons runāja pa mobilo tālru�ni. Viņ� labu bridi klusēja, tad sacīja: Arlabunakti, trusīt. Es arī tevi mīlu. Viņ� salocīja tālruni un iebāza kabatā.

-��� Priecājos, ka jums izdevās, Kestons teica.

-���� 'Trusītis"? Emblers jautāja.

Auditors pietvīka un pagriezās pret logu.

-���� Uzdevu savam birojam pārbaudīt robe�kontroles da�tubāzi, viņ� pēc brī�a teica. E�tons Pālmers vakar iera�dies �arla de Golla lidostā. Viņ� ir �eit.

-��� Jūsu birojs� vai varat viņiem uzticēties?

-���� Es saku "mans birojs", ta�u tas īstenībā ir tikai viens cilvēks mans asistents. Jā, es viņam uzticos.

-��� Ko vēl jūs uzzinājāt?

-��� Neesmu teicis, ka uzzināju vēl kaut ko.

-��� Esat gan, Emblers sacīja. Lai gan tas nebija teikts ar vārdiem.

Kestons raudzījās uz daudzajām gleznām pie telpas sie�nām un rauca pieri.

-���� Tas ir sare�ģīti. Es pagaidām neesmu dro�s, kā to sa�prast tā saucamo "tērgā�anu", proti, tie ir atsevi�ķi pār�tverti vārdi un fragmenti, bet katrs pats par sevi neko no�teiktu neizsaka.

-��� Ja nu tos apvieno, kā �ķiet tad?

-��� Kaut kas notiek� varbūt pareizāk būtu teikt kaut kas var notikt. Tas saistās ar�

-��� Ķīnu, Emblers iestarpināja.

-��� Tā ir pati vienkār�ākā rēbusa daļa.

-��� Tagad jūs runājat mīklaini.

-���� Pati grūtākā daļa esat jūs. Pieejot jautājumam loģiski, jāsāk tie�i ar jums. Varat to saukt par antropiskā principa va�riantu, to, ko mēs saucam par novērojumu atlases efektu.

-���� Keston, varbūt jūs varētu pacensties runāt saprotamā valodā?

Kestons veltīja Embleram dusmīgu skatienu.

-���� Novērojumu atlases efekts ir pavisam vienkār�a parā�dība. Vai esat ievērojis, cik bie�i jūs lielveikalā nostājaties vis�garākajā rindā pie kases? Kāpēc tā? Tāpēc, ka �ajā rindā ir vis�vairāk cilvēku. Pieņemsim, esmu pateicis, ka vienā no rindām stāv misters Smits, par kuru jūs nezināt itin neko, un jums jāpasaka, kurā rindā viņ� varētu atrasties, pieņēmumu pa�matojot vienīgi ar cilvēku skaitu katrā rindā.

-��� To noteikt nav iespējams.

-��� Tomēr �ādu pieņēmumu var saistīt ar varbūtībām. Acīm�redzot vislielākā ir varbūtība, ka viņ� atrodas tajā rindā, kur visvairāk cilvēku. Tas kļūst pa�saprotami, ja paraugāties pats uz sevi kā vērotājs no malas. Transporta kustības ātrums ir vismazākais tajā joslā, kur ma�īnu ir visvairāk. Saskaņā ar varbūtības likumiem ikviena konkrētā braucēja proti, jūsu atra�anās iespēja �ajā joslā ir vislielākā. Ja domājat, ka pā�rējās joslās transporta kustības ātrums ir lielāks, jūs nemal�dāties. Ma�īnas tajās patie�ām brauc ātrāk.

-��� Pareizi, Emblers teica. Tas ir saprotams pats par sevi.

-��� Jā, tas ir pa�saprotami, Kestons sacīja. Ja tam pie�vēr� uzmanību. Un, ja jūs par kādu personu zinātu vienīgi to, ka viņ� vai viņa �obrīd dzīvo uz �īs planētas, un ja jums liktu uzminēt, kura ir �īs personas dzimtā zeme, jūs tie�i tā�pat izteiktu pieņēmumu, ka �is cilvēks ir ķīnietis. Tā būtu vislielākā varbūtība glu�i vienkār�i tāpēc, ka Ķīnas iedzīvo�tāju skaits ir pasaulē vislielākais.

-��� Tas tik ir jaunums! teica Emblers. Es neesmu ķīnietis.

-��� Nē, ta�u jūs esat iepinies notikumos, kas saistās ar Ķī�nas politiku. Un nu nāk jautājums kāpēc jūs? Piemērā ar rindu pie veikala kases jūs tikpat kā neat�ķirtos no jebkura cita pircēja. Ta�u �ajā gadījumā populācija proti, piemēro�to kandidātu saraksts ir daudz mazāka.

-��� Es pats neesmu tur iepinies. Mani iesaistīja.

-��� Atkal jājautā kāpēc? auditors uzstāja. Kāda infor�mācija par jums bija viņu rīcībā? Kuri fakti viņiem bija no�derīgi?

Emblers atcerējās, ko viņam bija teiku�i Stratēģiskā die�nesta grupas cilvēki. Viņu skatījumā Emblers bija īpa�s.

-���� Pols Fentons teica viņuprāt, es esot burvis, jo "izdzē�sis" pats sevi.

-��� Būtībā jau jūs "izdzēsa". Ta�u tas liek domāt, ka viņiem bija vajadzīgs tie�i tāds aģents, kuru nav iespējams identifi�cēt. Turklāt ne jau kur� katrs, bet aģents ar īpa�ām spējām aģents, kuram fantastiski attīstīta prasme pazīt emocijas. Stai�gājo�s poligrāfs.

-���� Fentonam bija daļa ierakstu par manu darbību Stabili�zācijas nodaļā. Manu vārdu īsto vārdu viņ� nezināja, bet zināja, kādus uzdevumus esmu pildījis un kur esmu bijis.

-���� Tātad ņemat vērā ari �o faktoru. Ir zināmas jūsu per�soniskās īpa�ības, un ir zināmi fakti par jūsu darbību. Nozī�mīgas var būt gan īpa�ības, gan fakti, varbūt abi �ie faktori.

-��� Varbūt jūs gribat izteikt secinājumu?

Kestons gurdi pasmaidīja. Viņa skatiens kavējās pie glez�nas, kurā bija redzamas leknas zaļas pļavas ar raibām go�vīm un gai�mataina slaucēja, kas, plati smaidot, nesa spaini.

-���� Vai jūs zināt seno nostāstu par ekonomistu, fiziķi un matemātiķi, kuri ceļo pa Skotiju? Pa karietes logu viņi ierau�ga brūnu govi, un ekonomists saka: Cik interesanti, ka Skotijā govis ir brūnas. Fiziķis saka: �ķiet, jūs pārmērīgi vispārināt �o faktu. Mēs zinām vienīgi to, ka da�as govis Skotijā ir brūnas. Matemātiķis papurina galvu. Atkal ne�pareizi. Fakts to itin nemaz neapstiprina. Saskaņā ar loģiku mēs varam secināt vienīgi to, ka �ajā zemē ir vismaz viena govs, kura vismaz no vienas puses ir brūna.

Emblers izvalbīja acis.

-���� Man nebija taisnība, kad teicu, ka jūs alla� ierodaties tie�i laikus kad jāsavāc tuk�ās �āviņu �aulas pēc ap�audes, īstenībā jūs vācat tuk�ās �aulas arheoloģiskos izrakumos tūk�sto� gadus pēc ap�audes.

Kestons paskatījās uz Embleru.

-��� Es tikai cen�os panākt, lai jūs meklējat sistēmu, jo sistē�ma neap�aubāmi eksistē. �anhua. Monreāla. Un tagad Parī�ze incidents ar De�enē.

-���� �anhua� Es mēģināju to novērst. Pārāk vēlu, bet mē�ģināju.

-��� Tomēr jums tas neizdevās. Un jūs tur bijāt.

-��� Ko tas nozīmē?

-���� Tas nozīmē, ka noteikti pastāv fotogrāfisks pierādījums jūsu klātbūtnei. Nav iespējams izdarīt secinājumus, redzot tikai vienu brūnu govi. Ta�u ja ir trīs brūnas govis pēc kār�tas? Tad spēlē iesaistās varbūtības likumi. Atliek tikai jau�tāt, kāpēc jūs viņiem bijāt vajadzīgs un kādā nolūkā? Canhua. Monreāla. Parīze. Tā nav tikai notikumu virkne, Embler. Tā ir secība.

-���� Lieliski, Emblers nepacietīgi teica. Pārkurinātajā mu�zeja telpā viņ� sāka svīst. Tā ir secība. Ko tas nozīmē?

-��� Jāveic aprēķins. Nulle, viens, viens, divi, trīs, pieci, as�toņi, trīspadsmit, divdesmit viens, trīsdesmit �etri, piecdes�mit pieci tā ir Fibona�i secība. Bērns �o sistēmu varbūt ne�saskatīs. Ta�u tā ir acu priek�ā. Katrs nākamais skaitlis ir divu iepriek�ējo summa. Līdzīga �ai ir ikviena secība, lai arī varbūt izskatās pēc nejau�ības. Tai piemīt sistēma, likumība, algoritms, un tā parāda kārtību �ķietamā juceklī. Tie�i tas mums vajadzīgs arī �eit. Jāsaprot, kā ikviens notikums sais�tās ar iepriek�ējo, jo tad mēs zināsim, kādam jābūt nākama�jam notikumam. Kestons izskatījās sadrūmis. Tad varētu gaidīt �o notikumu, un pēc tam viss varbūt noskaidrotos. Katra norāde, kas ir mūsu rīcībā, drīz vien Jaus saprast, kurp tas viss ved.

-���� Un tad jau varbūt būs par vēlu, Emblers norūca. Tātad, jūsuprāt, tā ir progresija, bet īstenībā jums nav ne jausmas par notikumu loģiku.

-��� Manuprāt, mums tā jānoskaidro. Kestons palūkojās uz Embleru uzjautrināti, bet dzedri. Ja es būtu māņticīgs, tad teiktu, ka jums nav paveicies.

-���� Neveiksme var mainīties un pārvērsties par veiksmi.

Auditors saviebās.

-��� īstas secības pa�as no sevis nemainās. Ja vien tās nemaina.

Lenglija. Sē�ot pie �efa galda, Eidriens spēlējās ar ausī ie�stiprināto kniedīti. Viņam patika tur sēdēt, un nekas ļauns jau tas nevarēja būt. Turklāt neviens to tāpat nemanītu Kestona kabinets atradās visvairāk nomaļus izvietotajā gai�tenī. Glu�i kā Sibīrijā. Eidriens pacēla tālruņa klausuli un pie�zvanīja.

Kestons neatlaidīgi bija centies dabūt rokā tās Peri�a sa�las personāla datnes, un, kad Eidriens jautāja, kā var cerēt, ka viņam izdosies tas, kas nebija paveicies Kestonam, �efs ieminējās par �armu. Eidrienam nepiemita Kestona autoritā�te, bet bija ta�u neoficiālas iespējas. Eidriens, saulaini smai�dot, zvanīja uz Iestā�u apvienoto centru kādai asistentei. Kestons bija runājis ar centra direktoru, bet velti. Kestons bija īgni ņurdējis, protestējis un dusmojies. Eidriens nolēma izmēģināt citu pieeju.

Sieviete, kas atsaucās zvanam, runāja ļoti piesardzīgi. Va�jadzēja viņu iedro�ināt.

-��� Peri�a salas psihiatrijas iestāde, �etri V nodaļa jā, zi�nu, viņa teica. Man vispirms jāapstrādā pieprasījums.

-���� Nē, ziniet, jūs mums jau atsūtījāt failu kopijas, Eid�riens meloja.

-���� No Iestā�u centra?

-���� Kā tad, Eidriens pārliecinātā tonī sacīja. Man vaja�dzētu vēl vienu kopiju, vairāk neko.

-���� Ā, jaunā sieviete sacīja jau siltākā tonī. Piedodiet. Birokrātija, vai ne?

-���� Ak, protams, Eidriens teica glāsmīgi paļāvīgā balsī. Es jau varētu teikt, ka tā kopija vajadzīga nacionālās dro��ības dēļ. Tomēr patiesībā tikai tādēļ, lai es paglābtu savu ādu.

-��� Kā jūs to domājat?

-��� Saprotiet, Keitlina, jūs ta�u esat Keitlina, vai ne?

-��� Jā, viņa atbildēja. Vai Eidrienam likās vai ari viņa pa�tie�ām sāka atkust?

-��� �ķiet, jus nekad neko neputrojat, tapec diezin vai varu gaidīt, ka jutīsiet man līdzi.

-��� Es? Sieviete iesmējās. Vai jūs jokojat?

-���� Nū-u, es zinu, kāda jūs esat. Alla� viss kārtībā jūsu kabinetā savā vietā atrodas pat vissīkākā papīra strēmelīte.

-��� Komentāru nav, viņa teica, un Eidriens saprata, ka vi�ņa smaida.

-��� Vai zināt, man ir svarīgi, lai es varētu kādu cilvēku ap�brīnot, Eidriens sacīja. Es jūs redzu iztēlē ļaujiet man turēt dārgu �o tēlu.

-��� Jūs esat jocīgs puisis.

-��� Ak, laikam gan es gribēju jokot, kad nosūtīju to failu tie��i uz pārvaldes direktora vietnieka biroju, nepaturot kopiju savam �efam, Eidriens runāja kā pielabinādamies, bet vien�laikus flirtēdams. Tas nozīmē, ka �efa dusmas nāks pār ma�nu galvu kā negaiss. Un viņ� man novilks ādu pār acīm. Eid�riens pieklusa. Paklau, tā ir mana problēma, nevis jūsējā. Negribu jums ar to uzmākties. Neliecieties zinis. Patie�ām.

Jaunā sieviete līnijas otrā galā nopūtās.

-���� Viņi tie�ām ir glu�i aptraku�i par to visu Dievs vien zina, kāpēc. Faili atrodas slepenā datubāzē Omega līmenī.

-��� Iek�ējie sāncen�i parasti ir tie niknākie, vai ne?

-���� Laikam gan, sieviete nenoteikti sacīja. Ziniet ko es palūko�u, kā varu līdzēt. Norunāts?

-��� Jūs man izglābsiet dzīvību, Keitlina, sacīja Eidriens. Tā ir tīra patiesība.

Bērtons Lāskers atkal ielūkojās pulkstenī un turpināja klu�si staigāt pa Air France uzgaidāmo telpu. Fentons nemēdza kavēties. Ta�u iekāp�ana reisa lidma�īnā jau bija sākusies, bet Fentons nerādījās. Lāskers piegāja pie pavadoņiem, kuri pie vārtiņiem pārbaudīja pasa�ierus, un jautājo�i paskatījās uz viņiem, bet tie tikai papurināja galvu Lāskers jau divas vai trīs reizes viņiem bija jautājis, vai Fentons nav redzēts. Lāskers jutās aizkaitināts. Protams, varēja būt da�ādi apstāk�ļi, kas aizkavē pasa�ieri, bet Fentons bija sagatavojies tikt galā ar grūtībām un sare�ģījumiem, kas var gadīties ceļojot. Viņam bija labi attīstīta nojauta par novirzēm no ikdienas dzīves, un viņ� zināja, ko tādās reizēs darīt. Kur tad viņ� tagad atradās? Kāpēc neatbildēja viņa mobilais tālrunis?

Lāskers pie Fentona strādāja jau desmit gadus, un vismaz da�us pēdējos gadus viņ� varēja dēvēt sevi par Fentona uzti�camāko vietnieku. Ikvienam nākotnes pareģim bija nepiecie��ams cilvēks, kas sevi veltītu konkrētajam izpildes uzdevu�mam. Lāskers �ajā ziņā bija izcils. Viņ� bija speciālā dienesta veterāns, bet nemēdza nicināt civilpersonas kā viens otrs mi�litārists; Fentons bija operatīvo aģentu patrons, tāpat kā da�i cilvēki ir mākslinieku patroni. Un Fentons patie�ām bija pare�ģis viņ� saprata, ka privāto un valsts struktūru partnerat�tiecības var Ameriku padarīt stipru slepeno operāciju veik�a�nā. Savukārt Fentons cienīja Lāskeru par praktiskajām zinā�anām slepenā aģenta darbā, kaujās un sare�ģītās prette�rorisma operācijās, kuras veica vienības, ko viņ� bija palīdzē�jis apmācīt. Lāskers uzskatīja, ka gadi, ko viņ� pavadījis ko�pīgā darbā ar Fentonu, biju�i viņa dzīvē pa�i vērtīgākie un sniegu�i vislielāko gandarījumu.

Kur gan palicis Fentons? Kad Air France reisa pavadoņi, kā atvainodamies paraustīju�i plecus, aizvēra izejas vārtiņus, Lāskers sajuta pakrūtē saltas izbailes. Noticis bija kaut kas slikts. Viņ� zvanīja uz viesnīcu, kur bija apmeties Fentons un viņ� pats. Nē, monsieur Fentons nav izrakstījies.

Noticis kaut kas ļoti slikts.

Lorela Holenda ieradās Armandjē muzeja ceturtajā stāvā un pievienojās abiem vīrie�iem da�as minūtes vēlāk, nekā bija norunāts. Viņa skaidroja, ka uzdevumu izpilde aizņēmusi vairāk laika, nekā domāts.

-��� Jūs dro�i vien esat Kleitons Kestons, Lorela teica au�ditoram un sniedza viņam roku. Viņa runāja oficiālā tonī un arī izturējās nedaudz saspringti. Lorelu, �ķita, joprojām bie�dēja tas, ka Kestons ir augsta amatpersona Centrālajā izlū�ko�anas pārvaldē. Tomēr viņa ne�aubīgi uzticējās Emblera vērtējumam. Emblers bija izlēmis noslēgt ar Kestonu darīju�mu, un Lorela viņa lēmumu atbalstīja. Atlika cerēt, ka Em�blers nav kļūdījies.

-���� Es esmu Klejs, auditors atbildēja, vismaz jūsu sa�biedrībā. Patīkami iepazīties, Lorela.

-���� Hals teica, ka jūs Francijā esot pirmo reizi. Es tāpat, lai gan tas varbūt �ķiet neticami.

-���� Esmu �eit pirmo un, ja vien paveiksies, ari pēdējo reizi, Kestons īgni noteica. Man riebj �ī zeme. Viesnīcā es at�griezu krānu, kur uz roktura bija burts "C", un applaucējos [36] . Varu apzvērēt, ka dzirdu, kā piecdesmit miljoni fran�u smejas.

-���� Nevar būt, ka piecdesmit miljoni fran�u maldās, Lorela nopietni sacīja. Vai tad tā nemēdz teikt?

-���� Piecdesmit miljoni fran�u, Kestons atbildēja, pārme�to�i skatīdamies, var maldīties piecdesmit miljonos veidu.

-����� Kas tad to skaita? Emblers bezrūpīgi noteica, pētot reto gājēju sejas. Viņ� paskatījās uz laikrakstu, ko Lorela bija paņēmusi līdzi. Le Monde Diplomatique. Pirmajā lappusē rak�stu bija ievietojis kāds Bertrāns Luī-Kons, laikam ievērojams intelektuālis. Emblers rakstu pārskatīja tas bija veltīts Pa�saules ekonomikas forumam Davosā, bet saturu veidoja vis�pārīgi spriedelējumi par pa�reizējo ekonomisko konjunktūru. Kaut kas par "la pensйe unique"[37]: luī-kons rakstīja, ka ie�naidnieki to sauktu par "la projection idйologique des intйrкts financiers du capital mondial" globālā kapitāla finansiālo in�tere�u ideoloģisko projekciju jeb "l'hйgйmonie des riches" ba�gātnieku hegemoniju. Rakstā bija atgremoti kreisā spārna piekritēju kritika par l'orthodoxie libйrale, tos nedz atbalstot, nedz arī noraidot. Viss apraksts atgādināja tādu kā dīvaini stilizētu rosīgumu, intelektuālu kabuki.

-��� Kas tur teikts? jautāja Lorela, norādot uz rakstu.

-���� Kaut kas par globālo titānu sanāksmi Davosā. Par Pa�saules ekonomikas forumu.

-���� Ak tā, viņa teica. Vai tas rakstītājs ir par vai pret viņiem?

-��� Ja es zinātu, atteica Emblers.

-���� Es reiz piedalījos tajā forumā, sacīja auditors. Vi�ņiem vajadzēja manu slēdzienu kādā diskusijā par naudas atmazgā�anu. �ķiet, tie ļaudis patie�ām zināja, par ko runā. Cilvēki, kam galva strādā.

Emblers atkal lūkojās pa logu, lai pārliecinātos, ka muze�jā neienāk neviena aizdomīga persona.

-��� Lūk, ko es teik�u. Esmu noguris spēlēt "aklās vistiņas". Mēs zinām, ka te ir kāda sistēma progresija vai secība, kā sakāt jūs. Ta�u �oreiz man nākamais solis jāzina jau iepriek�.

-��� Mans asistents strādā, lai iegūtu pla�āku informāciju no izlūko�anas apvienotajiem resursiem, Kestons sacīja. Ma�nuprāt, jānogaida, ko viņ� atradīs.

Emblers cieti paskatījās uz auditoru.

-���� Jums �ī ir interesanta spēle, Keston. Nekas vairāk. Es jau teicu �ī nav jūsu pasaule.

Vu D�ings bija kluss cilvēks, bet viņam gandrīz nekad ne�bija grūti panākt, lai citi viņā ieklausās. Strādājot Valsts dro��ības ministrijā, viņ� bija ieguvis nopietna analītiķa reputā�ciju; viņ� neraudzījās uz pasauli caur ro�ainām brillēm, ta�u necēla ari nepamatotu trauksmi. Cilvēki ņēma vērā viņa vie�dokli. Tomēr viņam neizdevās panākt, lai viņa padomu pie�ņem prezidents Lī Angs, tāpēc nebija brīnums, ka Vu �auro plecu muskuļi gandrīz vienmēr bija saspringti.

Viņ� nekustēdamies gulēja uz �aurā masā�as galda, pa�vērsis muguru aug�up, gatavodamies masā�as seansam, ko saņēma divas reizes nedēļā, lai aizgainītu stresu.

-���� Jūsu muskuļi ir tik sasprindzināti, teica masiere, ar stiprajiem pirkstiem darbodamās ap Vu pleciem.

Vu nepazina balsi tā nebija viņa parastā masiere. Viņ� pie�ķieba galvu un palūkojās aizvietotājā.

-��� Kur ir Meja?

-��� Meja �odien nedaudz apslimusi, ser. Es esmu Zena. Vai esat ar mieru, ka aizvietoju viņu?

Zena bija vēl skaistāka par Meju, un viņas roku tvēriens bija spēcīgs un pārliecino�s. Vu apmierināti pamāja. Pekinā nesen atvērtajā elitārajā ūdensdziedniecības iestādē Caspara pieņēma darbā tikai pa�as labākās masieres. Vu uzlika gal�vu uz pagalvja un klausījās mierino�ajās skaņās, kas bija ie�rakstītas lentē burbuļojo�a ūdens fonā maigi skanēja ķī�nie�u cītara. Viņam �ķita, ka Zenas pirksti izkausē spriedzi visur, kur vien pieskaras.

-��� Lieliski, viņ� murmināja. Lai kuģis dro�i ieturētu kur�su, jānomierina bangojo�ā jūra.

-���� Tas ir mūsu darbs, ser, Zena klusi sacīja. Tik sa�springti muskuļi uz jūsu pleciem dro�i vien gulst smaga atbildība, daudz pienākumu.

-��� Jā, Vu �ukstēja.

-��� Ta�u manā ziņā ir tikai �is, ser.

-��� Ļaujos jūsu rokām.

Skaistā masiere sāka izdarīt akupresūru pēdu vidusdaļai, un Vu sajuta ķermenī arvien lielāku atbrīvotību un vieglu�mu. Dro�ības padomnieks kļuva tik miegains, ka nespēja uz�reiz reaģēt, kad masiere zem viņa kreisās kājas īk�ķa naga ievadīja injekcijas adatu asais dūriens bija glu�i neiederīgs, tāpēc vismaz sākumā Vu to neuztvēra. Un pēc īsa brī�a vi�ņu kā paisuma vilnis pārņēma galējs atslābums. Vu vēl ienā�ca prātā glu�i miglaina doma par at�ķirību starp relaksāciju un paralīzi. �ķita, ka viņ� ir miris pasaulei.

Tad kā lieti�ķi apstiprināja Zena viņ� patie�ām bija miris.

Bērtons Lāskers iegāja viesnīcas George V liftā kopā ar jauniņo de�urējo�o administratoru. Septītajā stāvā jaunais cil�vēks ar gludi skūto seju klauvēja pie smagajām ozolkoka durvīm, tad atslēdza tās, izmantojot īpa�u karti. Abi vīrie�i izstaigāja visas istabas, bet nemanīja nevienu zīmi, ka te kāds uzturētos. Tad administrators iegāja vannasistabā un tūlīt pat griezās atpakaļ; Viņa seja bija kļuvusi pelnpelēka. Lāskers metās iek�ā vannasistabā un, ieraudzījis to, ko bija redzējis administrators, ieelsās. Viņam likās, ka krūtis spie� bries�mīgs smagums un neļauj elpot.

-��� Vai jūs esat viņa draugs? jautāja administrators.

-��� Draugs un biznesa partneris, Lāskers apstiprināja.

-��� Man ļoti �ēl. Vīrietis kādu brīdi neveikli klusēja. Es tūlīt piezvanī�u. Drīz vien ieradīsies palīdzība.

Lāskers stāvēja kā sasalis un centās nomierināties. Pola Fentona kailais līķis ar sarkanu un tulznām klātu ādu gulēja vannā. Lāskers ievēroja, ka no ūdens vēl ceļas tvaiks, redzēja pret vannu atbalstīto, tuk�o vodkas pudeli dekorācijas var�būt varēja apmulsināt gendarmerie, bet Lāskeram viss bija skaidrs vienā mirklī.

�is ievērojamais cilvēks izcilais cilvēks bija noslepka�vots.

Lāskeram bija stipras aizdomas, kur� varētu būt vainīgais, un, kad viņ� ielūkojās Pola Fentona personālajā ciparasistentā, aizdomas apstiprinājās. Tas bija cilvēks, ko Fentons dē�vēja par Tārkinu. Cilvēks, kuru Lāskers pazina ļoti labi.

Tārkins bija strādājis Politiskās stabilizācijas nodaļā, un Lāskeram viņa segvārds bija Krons nebija paveicies tajā ziņā, ka pāris rei�u vajadzēja veikt uzdevumu kopā ar Tār�kinu. Tārkins bija iedomājies, ka ir pārāks par biedriem, un �ķita neievērojam viņu nesavtīgo atbalstu. Tārkins bija pa�zīstams ar īpa�o cilvēku izpratnes spēju da�i Konsulāro operāciju stratēģi �o spēju pārāk apbrīnoja. Viņi nesaprata to, ko zināja tādi rūdīti aģenti kā Krons un kas tiem bija kļu�vis it kā par otro dabu, slepenās operācijas sekmes alla� noteica iero�i un muskuļu spēks.

Nu Tārkins bija nogalinājis pa�u izcilāko cilvēku, kādu vien Lāskers jelkad bija pazinis, un Tārkins par to samak�sās. Samaksās ar vienīgo valūtu, ko Lāskers atzina, ar dzī�vību.

Lāskers izjuta nelabumu, iedomājoties, ka reiz bija izglā�bis Tārkinam dzīvību; Tārkins pat nebija pūlējies par to pa�teikties kaut vai ar pāris vārdiem. Lāskers atcerējās kādu nakti D�afras d�ungļos �rilankā. Gaiss bija mitrs, un ne�ēlī�gi uzmācās moskīti. Tonakt Lāskers, riskējot ar savu dzīvību, bija devies niknā ap�audē un izglābis Tārkinu no teroristiem, kuri bija plānoju�i viņu nogalināt. Tagad viņ� ar dzēlīgu izjū�tu atcerējās seno parunu: neviens labs darbs nepaliek nesodīts. Viņ� bija izglābis dzīvību briesmonim, pieļāvis kļūdu, ko ta�gad vajadzēja labot.

Fentons nestāstīja par visu, ko bija iecerējis darīt to ne�varētu gaidīt ne no viena pareģa. Kad Lāskers reiz viņam apjautājās par kādas operācijas pamatojumu, Fentons kā jo�kodams sacīja:

-��� Jums nav jāprāto, tikai jārīkojas un jānogalina.

�is nu vairs nebija nekāds joks.

Lāskers ātri pārskatīja Fentona personālā ciparasistenta �urnālu. Viņ� nosūtīs ziņojumu nāvei nolemtajam Tārkinam. Tomēr vispirms vajadzēja piezvanīt aptuveni desmitam SDG Parīzes "partneru". Viņi bija jābrīdina tūlīt, un drīz pēc tam jādod viņiem precīzi rīkojumi.

Lāskeru pārņēma dziļas sēras, tomēr nedrīkstēja tām ļau�ties, līdz viņ� nebija atriebies. Viņ� saņēmās, kā prasīja viņa profesijas disciplīna. Tik�anās ar nāvei nolemto bija jāiekār�to ap saulrietu.

Lāskers nodomāja, ka tas būs pēdējais saulriets, ko Tārkins skatīs.

Kelebs Noriss izslēdza savu mobilo tālruni. Muļķīgi, ka CIP galvenajā mītnē atļauts izmantot mobilos tālruņus, viņ� nodomāja. Tie padara nenozīmīgu lielu daļu rūpīgi izstrā�dāto dro�ības pasākumu. Ta�u �obrīd atļauja tos lietot vi�ņam noderēja.

Noriss ievietoja vairākus dokumentus papīru smalcinātājā blakus rakstāmgaldam, paņēma mēteli, tad atslēdza nelielo tērauda seifu, kas bija paslēpts viņa rakstāmgaldā. Pistoli ar garo stobru varēja ērti ievietot portfelī.

-���� Lai jums jauks ceļojums, mister Noris, sacīja Brenda Volensteina balsī ar pazīstamo nazālo pieskaņu. Brenda bija Norisa sakretāre jau piecus gadus, un viņa aizrautīgi ievē�roja jaunākās tendences pētījumos par traumām darbavietā. Kad presē sāka parādīties ziņojumi par traucējumiem, ko ra�da vienveidīgas kustības, Brenda iegādājās īpa�us fiksatorus plaukstas locītavām un spiedo�us saitējumus. Nesen vi�ņa bija sākusi valkāt īpa�as austiņas kā tālruņa operatore, lai, piespie�ot tālruņa klausuli pie auss ar plecu, nebojātu kakla skriemeļus. Noriss atcerējās, ka pirms kāda laika Brendai sāka rasties alerģija pret smar�ām, un �īs alerģijas pilnu uzplaukumu nepieredzēja vienīgi tāpēc, ka Brendai nebija se�vi�ķi daudz laika pievērst tām uzmanību.

Noriss jau sen bija secinājis, ka Brendai glu�i vienkār�i patīk iztēloties, ka viņas darbs, kas ietvēra galvenokārt sē�dē�anu pie datora un atbildē�anu uz tālruņa zvaniem, ir sa�vā ziņā tikpat bīstams kā dienests jūras kājniekos. Viņa, �ķi�ta, iegādājās reklamētās palīgierīces glu�i kā godazīmes par "dienesta traumām".

-��� Paldies, Brenda, Noriss sirsnīgi atbildēja. Ceru, ka tas būs jauks.

-���� Nepārsauļojieties, sekretāre brīdināja; viņa instinktī�vi mēdza visās situācijās atrast tum�o pusi. Ziniet, var da�būt pat tādus mazus saulsardziņus, lai stari neiedarbojas uz dzērieniem. Tie stari ir stipri. Es paskatījos internetā laika pro�gnozi Vird�īnu salās un Send�ona salā saule bez viena mā�konī�a.

-��� Tie�i tā, kā vajag.

-���� Mēs ar D�o�ua reiz bijām Sankruā salā. Viņ� jau pirma�jā dienā iedzīvojās saules apdegumos un zieda uz sejas pi�parmētru zobu pastu, lai atvēsinātu ādu. Vai varat iedomā�ties?

-��� Laikam gan nē, ja neiebilstat. Noriss brītiņu apsvēra, vai neņemt līdzi vēl munīciju, tomēr nolēma to nedarīt. Reti kur� zināja, ka viņ� ir izcili trāpīgs �āvējs.

Brenda kladzino�i iesmējās.

-��� Labāk būt sagatavotam jau iepriek�, vai ne? Bet Send�o�na sala jums derēs glu�i kā ārsta parakstītas zāles. Zilas de�besis, zila jūra, baltas smiltis. Un es tikko kā pārbaudīju jūsu ma�īna ar bagā�u gaida divi A stāvvietā. �ajā laikā līdz Dalesa lidostai jūs nokļūsiet nepilnā pusstundā. Nekāda aiz�ķer�anās nav paredzama.

Brendai bija taisnība par spīti pļāpīgumam un pa�mocībām, ko viņa sev sagādāja ar "veselības saudzē�anas" ierī�cēm, Brenda bija patie�ām lietpratīga sekretāre, bet Kels Noriss bija paredzējis ierasties lidostā ar krietnu laika rezervi. Pat ja ar dokumentiem viss bija kārtībā, zināmu laiku varēja aizņemt iero�a pārbaude. Ta�u rinda biznesa klasē parasti virzījās ātri.

-���� Labvakar, lidostas ierēdnis aiz letes sagaidīja Norisu ar ierastu laipnību. Kurp dodaties?

Noriss pabīdīja uz viņa pusi biļeti.

-��� Uz Cīrihi, viņ� teica.

-��� Dro�i vien slēpot. Ierēdnis ielūkojās viņa pasē un bi�ļetē, tad iespieda zīmogu iekāp�anas talonā.

Noriss zag�us palūkojās pulkstenī.

-��� Ko gan citu?

Vērodams, kā vēj� dzen smil�u vērpeti pa ietvi pie Armandjē muzeja, Emblers juta, ka mēteļa kabatā sāk vibrēt mobilais tālrunis ar interneta pieslēgumu BlackBerry. Dro�i vien pienācis ziņojums no Fentona vai viņa cilvēkiem, kuri viņam bija sagādāju�i aparātu. Viņ� ielūkojās nelielajā ekrā�nā. Fentona vietnieks ziņoja, ka grib vakarā satikties ar Embleru �oreiz tik�anās bija paredzēta ārpus telpām. Liekot aparātu atpakaļ kabatā, Emblers izjuta vieglu nemieru.

-��� Kur? jautāja Lorela.

-��� Perla�ēza kapsētā, atbildēja aģents. Nav visai oriģi�nāli, bet es saprotu, ka tur ir savas priek�rocības. Un Fentonam nepatīk divas reizes satikties vienā un tajā pa�ā vietā.

-��� Es raizējos, sacīja Lorela. Man kaut kas nepatīk.

-���� Tāpēc, ka tā ir kapsēta? Tikpat labi tas varētu būt at�rakciju parks cilvēku tur ir daudz. Tici man, es zinu, ko daru.

-���� Kaut man būtu tikpat dro�a pārliecība, Kestons teica. Velns viņu zina, kas Fentonam aiz ādas. Visa tā vieno�anās ar federālo valdību ir ļoti sare�ģīta un grūti prognozējama. Uzdevu savam birojam mazliet papētīt, un �ķiet, ka viņi to noglabāju�i "melnajā kastē". Augsta līmeņa slepenība ka�mēr esmu �eit, es tai netieku klāt. Tomēr man patiktu pār�baudīt tos skaitļus. Varu derēt, ka tur daudz kas nav kārtī�bā. Viņ� samirk�ķināja acis. Ko lai saka par tik�anos Perla�ēza kapsētā ar tādiem ļaudīm? Tāda iespēja atrodas viņpus jebkādas riska kategorijas, tum�ajā nenoteiktības sfērā.

-���� Nolādēts, Keston, es jau dzīvoju tajā tum�ajā nenoteik�tības sfērā, Emblers aizsvilās. Varbūt neesat pamanījis?

Lorela saņēma viņa roku.

-���� Es tikai gribu teikt, lai esi piesardzīgs, viņa sacīja. Tu arvien vēl nezini, kas tiem cilvēkiem padomā.

-��� Es bū�u piesardzīgs. Ta�u nu mēs tiekam jau tuvāk.

-��� Tuvāk tam, lai noskaidrotu, ko viņi ar tevi izdarīju�i.

-��� Jā, Emblers teica. Un tuvāk tam, ko viņi, iespējams, plāno izdarīt ar visu pasauli.

-��� Saudzē sevi, Hal, Lorela sacīja. Pametusi skatienu uz Kestonu, viņa paliecās uz priek�u un ie�ukstēja Embleram ausī: Man patie�ām ir nelaba nojauta.

Pekina.

-��� Mums tas jāpaziņo prezidentam Lī, teica Ven Cajs; bie�zās brilles stiepļu ietvarā padarīja vēl spēcīgāku �ausmu iz�teiksmi viņa sejā.

-��� Ja nu biedra �o nāve tie�ām bijusi nelaimes gadījums? jautāja Lī Pejs. Abi vīrie�i atradās Ven Caja kabinetā "Uz�cītīgās valdības" ēkā. Ja nu tā?

-��� Vai jūs tam ticat? Ven Cajs noprasīja.

Vecajam Lī Pejam izelpojot, bija dzirdama viegla sēk�ana.

-��� Nē, viņ� teica. Neticu. Lī Pejs vēl nebija astoņdes�mit gadus vecs, bet piepe�i izskatījās daudz vecāks.

-���� Mēs visi esam izmēģināju�i attiecīgos kanālus, Ven Cajs teica jau kuro reizi. Esam cēlu�i trauksmi. Es noskaid�roju, ka viņ� jau ir lidma�īnā pusceļā no turienes. Mums jāpanāk, lai viņ� atgrie�as.

-���� Viņ� neatgriezīsies, Lī Pejs sēca. Mēs abi viņu pazīs�tam. Viņ� ir tik gudrs kā pūce un tik tiepīgs kā mūlis. Sejā, kur gadi bija atstāju�i dziļas rievas, parādījās bēdpilna iz�teiksme. Kas zina, varbūt mājās viņ� var sadurties ar vēl lielākām briesmām.

-��� Vai esat runājis ar �o kolēģi Vu D�ingu?

-���� Neviens, �ķiet, nezina, kur viņ� �obrīd ir. Ekonomists smagi nopūtās.

-��� Kā tas var būt?

Ven Cajs drebelīgi papurināja galvu.

-���� Neviens nezina. Esmu runājis ar visiem pārējiem. Mēs visi vēlētos domāt, ka �o gājis bojā nelaimes gadījumā. To�mēr neviens tam nespēj ticēt. Ekonomists izlaida pirkstus caur biezajiem sirmajiem matiem.

-���� Nebūs lieki sākt meklēt, kur palicis Vu D�ingu, ve�cais vīrs teica.

Ven Cajs juta, ka gandrīz vairs nespēj apvaldīties.

-��� Kas ir atbildīgs par Lī Anga apsardzi?

-��� Jūs zināt, kas, sacīja "viltīgais zemnieks".

Ven Cajs uz mirkli pievēra acis.

-��� Jūs domājat Tautas atbrīvo�anas armiju.

-���� Vienību, kas ir Tautas atbrīvo�anas armijas pakļautībā. Tas ir viens un tas pats.

Ven Cajs aplaida skatienu visapkārt, paraudzījās uz savu pla�o kabinetu lielajā "Uzcītīgās valdības" ēkā, uz Zhongnanhai fasādi, kas bija redzama pa logu. Durvis, sienas, vārti un stieņi viss, kas bija paredzēts dro�ībai, viņam tagad atgā�dināja cietumu.

-���� Es runā�u ar atbildīgo ģenerāli, Ven Cajs strupi no�teica. Vērsī�os pie viņa personiski. Daudzi ģenerāļi ir go�davīri, lai kādi būtu viņu politiskie uzskati.

Pēc da�ām minūtēm viņ� bija dabūjis savienojumu ar cil�vēku, kas pa�reiz bija atbildīgs par prezidenta Lī dro�ību. Ven Cajs neslēpa savas ba�as, atzina, ka viņiem vēl nav no�teiktu pierādījumu, un lūdza, lai liek apsardzes vīriem, kuri pavada prezidentu, nodot Lī Angam steidzamu ziņojumu.

-��� �ajā ziņā varat neraizēties, sacīja Tautas atbrīvo�anas armijas ģenerālis skarbā balsī mandarīnu valodā ar hakka dia�lekta pieskaņu. Man nekas nevar būt svarīgāks par Lī An�ga dro�ību.

-��� Vēlreiz uzsveru, ka mēs visi, kas strādājam kopā ar Lī Angu, esam ārkārtīgi noraizēju�ies.

-��� Pilnīgi pievienojos jūsu domām, mierino�i sacīja Tau�tas atbrīvo�anas armijas ģenerālis Lams. Kā mēdz teikt mana ciemata ļaudis: "Labā acs, kreisā acs." Varat paļauties, ka mūsu iemīļotā vadoņa dro�ība būs mana personiskā pri�oritāte.

Ven Cajam vismaz likās, ka ģenerālis teicis tā. Lams runā�ja ar tik stipru akcentu, ka vārds "prioritāte" skanēja gan�drīz vai kā cits, reti lietots mandarīnu valodas vārds, kas nozīmēja "rotaļlieta".

Perla�ēza kapsēta le Cimetiere du Pēre-Lachaise deviņpa�dsmitā gadsimta sākumā bija izveidota pakalnā. Vietā, kur agrāk atradās Evekē lauki, un nosaukta Luija �etrpadsmitā biktstēva tēva La�ēza vārdā. Tagad tajā atdusējās leģen�dāras personības Kolete, D�ims Morisons, Marsels Prusts, Oskars Vailds, Sāra Bernāra, Edīte Piafa, �opēns, Balzaks, Koro, Ģertrūde Steina, Modiljāni, Stefans Grapelli, Delakruā, Aisedora Dunkane un daudzi citi. Nāve bagāto un sla�veno stilā, prātoja Emblers, ieejot kapsētā.

Tās teritorija bija pla�a pāri par simt akriem, un visu kapsētu kā tīkls caurauda ar akmens plātnēm klāti kājceliņi. Tā atgādināja akmens kokaudzētavu īpa�i ziemā.

Emblers pavērās pulkstenī. Tik�anās bija paredzēta pie�cos un desmit minūtēs. Parīzē �ajā gadalaikā saule rietēja ap pusse�iem. Jau tagad strauji krēsloja. Emblers nodrebinājās tikai pa daļai aiz aukstuma.

Nekad nepiekriti tikties vietā, ko izvēlējusies pretējā puse. Pa�matnoteikums. Tomēr �oreiz Embleram nebija citas iespējas. Viņ� nedrīkstēja palaist vaļā pavedienu.

Kartē Perla�ēza kapsēta bija iedalīta deviņdesmit septi�ņās "nodaļās" kā miniatūrās grāfistēs, bet lielākajiem celi�ņiem bija nosaukumi, un Emblers bija saņēmis konkrētus no�rādījumus, kur jāiet. Nesdams melnu mugursomu, viņ� gāja pa Cirkulāro avēniju, kas ietvēra kapsētas perifēriju, līdz �apelas avēnijai, tad iegriezās pa kreisi Felāna avēnijā. Visi ce�ļi un celiņi gar katru rindojās mauzoleji un kapakmeņi kā nelielas mājiņas kopā atgādināja ciematu. Miru�o ciematu. Da�i bija sārta granīta kapakmeņi, bet lielākoties te varēja redzēt plāksnes no gai�a kaļķakmens, travertlna un marmo�ra. Vakara pelēcīgā gaisma vairoja drūmo noskaņu.

Emblers nedevās tie�i uz tik�anās vietu, bet pastaigāja pa celiņiem ap to. Koku te bija daudz, bet gandrīz visi bija bez lapām, tāpēc slēpties aiz tiem nevarēja. Tomēr jādomā, ka Fentona apsardzes vīri varēja atrasties aiz lielākajiem kapu pieminekļiem. Ļoti iespējams, ka viņa cilvēki bija starp tū�ristiem un apmeklētājiem, kuru te netrūka.

Emblers piegāja pie tuvākā sola, kas bija izgatavots no metāla stieņiem ar zaļas emaljas pārklājumu, un neuzkrīto�i novietoja zem tā melno mugursomu. Viņ� mierīgā solī de�vās tālāk un nostājās novēro�anas punktā pret diagonālo ce�liņu, aiz kāda liela pieminekļa. Tad Emblers �igli iespruka kabīnē ar uzrakstu "WC", novilka �aketi un uzvilka svīteri. Ātri izgājis ārā no kabīnes, viņ� apgāja tai apkārt un ieņēma vietu aiz desmit pēdu augsta akmens pieminekļa, no kurie�nes varēja novērot, pats paliekot nepamanīts.

Aptuveni pēc minūtes garām pagāja jauns vīrietis d�insa auduma biksēs, brūnā ādas jakā un melnā T kreklā, apsēdās uz sola un no�āvājās, tad turpināja �ķietami bezmērķīgo pa�staigu, bet, kad viņ� aizgāja, Emblers redzēja, ka mugurso�mas zem sola vairs nav.

Jaunais cilvēks ādas jakā bija novērotājs un rīkojās tie�i tā, kā Emblers paredzēja, turklāt pārsteidzo�i izveicīgi. No�vērotāji bija redzēju�i, ka Emblers atstāj mugursomu un, no�lēmu�i noskaidrot, kāpēc tā, sūtīja cilvēku, lai somu paņem.

Mugursomā atradās sēkliņas putnu baro�anai. Tā bija tā�da kā spēle slepeno aģentu attiecībās putnu barība apzīmē�ja jebko, kam nebija faktiskas vērtības, bet ko varēja izman�tot, lai pievērstu ienaidnieka aģentu uzmanību. Tiklīdz viņi atvērs mugursomu un pārbaudīs paciņas ar saulespuķu un prosas sēklām, tā sapratīs viltību.

Pagaidām Emblers bija identificējis vienu apsargu no�vērotāju. Emblers nolēma sekot jaunajam cilvēkam un pār�baudīt, vai tas viņu aizvedīs līdz pārējiem.

Emblers gāja pa citu celiņu. Tagad viņ� bija ģērbies d�in�sos, pelēkā svīterī un uzlicis brilles raga ietvarā. Drēbes, ku�rās viņ� bija atnācis uz kapsētu, cie�i salocītas, atradās nelie�lajā neilona somā ar rāvējslēdzēju, ko Emblers bija pārmetis pār plecu. Viņa izskats bija glu�i neievērojams.

Vismaz tā Emblers cerēja.

Viņ� turējās divpadsmit jardu attālumā no vērotāja mel�najā T kreklā, pa kreisi no tā un sekoja puisim līdz kādam laukumam, kur pulcējās apmeklētāji ekskursanti, tūristi, mākslas vēsturnieki, pat vietējie iedzīvotāji. Jaunais vīrietis ādas jakā un melnajā T kreklā soļoja tī�i laiskā gaitā. Viņ� palūkojās pa kreisi, tad pa labi; tikai retais, pat būdams pro�fesionālis, pamanītu gandrīz netveramo skatienu, ko viņam uzmeta liela auguma sieviete kreisajā pusē un mazs, kārns vīrietis labajā pusē skatienu, kas nozīmēja, ka viņi jaunekli pazīst. Ta�u Emblers to pamanīja. Tātad arī tie bija novēro�tāji. Emblers zag�us paskatījās uz sievieti. Viņai bija pelēcīgi brūni, īsi apgriezti mati, un viņa valkāja svītrainu d�insa au�duma jaku. Tāpat kā daudziem kapsētas apmeklētājiem, arī viņai rokā bija liels bloknots un ogles zīmulis, ar ko "kopēt" kapakmeņu uzrakstus. Tomēr uzreiz bija skaidrs, ka sievie�te to negrasās darīt viņa �audīja skatienu uz visām pusēm, pievēr�ot uzmanību apkārtnei, nevis piemineklim.

To pa�u varēja teikt par kārno vīrieti. Viņa tum�ie, garie mati galvvidū bija pa�ķirti ar celiņu, to gali izskatījās tau�kaini. Ari viņ� bijā novērotājs. Viņ� bija uzlicis austiņas un ritmiski klanīja galvu it kā mūzikas taktī. Ta�u Emblers sa�prata, ka tas, ko vīrietis klausās, nekādā ziņā nav mūzika. Ar slepena radioraidītāja palīdzību viņam jebkuru brīdi bija iespējams pārraidīt instrukcijas, un sieviete ar pelēcīgi brū�najiem matiem rīkotos tā, kā vīrietis norādītu. Kad Emblers nonāca līdz nākamajam memoriālajam laukumam, viņam ra�dās netīkama tirpoņa skaustā.

Novērotāju bija vēl vairāk.

Emblers to skaidri uztvēra. Kāds garāmgājējs pārāk cie�i paskatījās uz viņu un pārāk ātri novērsa skatienu. Kāds cits �ķietami nevērīgi palūkojās uz Embleru, ta�u ar skatienu pā�rāk ilgi kavējās pie viņa. Divi cilvēki, kuru stāvoklis sabied�rībā, pēc izskata sprie�ot, bija pilnīgi at�ķirīgs un kuri neva�rētu būt pazīstami, piepe�i apmainījās ar skatieniem.

Embleram radās izjūta, ka viņ� atrodas kādā sociālā struk�tūrā cilvēkos, kuri te sapulcēju�ies �ķietami nejau�i un kurus saista neredzamas saites, ko rausta neredzams leļļu meistars.

Emblers juta, ka pār muguru skrien skudriņas. Viņ� ne�būtu pārsteigts, ja �eit atrastos da�i dro�ības aģenti privātā apģērbā tādi piesardzības pasākumi būtu glu�i saprotami tik augstai valsts amatpersonai kā Valsts sekretāra vietniece Vitfīlda.

Ta�u te kaut kas nebija kārtībā �āds aģentu izkārtojums itin nemaz nesaskanēja ar tāda veida tik�anos, kā Embleram tika pavēstīts. Aģentu �eit bija pārāk daudz. Viņi bija pārāk rūpīgi izvietoti nevis aizsardzībai, bet zibenīgam uzbru�kumam. Tāda shēma Embleram bija ļoti labi pazīstama; kā "Stab" operatīvajam aģentam viņam da�reiz bija vajadzējis organizēt �ādu izkārtojumu, kad bija jāsagatavojas uzbruku�mam, lai kādu personu sagūstītu vai nogalinātu.

Embleram kļuva auksti. Viņ� juta, ka reibst galva, un pie�spiedās koncentrēties. Tālāk priek�ā vīrietis ādas jakā un melnajā T kreklā iedeva neilona mugursomu diviem vīriem, kas bija ģērbu�ies tum�os, garos mēteļos un izcēlās ar akmenscietu sejas izteiksmi. Viņi paņēma mugursomu un ātri devās projām acīmredzot uz kādu transporta līdzekli, ku�rā bija ierīkots pret kaitīgu vielu noplūdi dro�s konteiners.

Varbūtības �obrīd bija divas. Pirmkārt, varēja gadīties, ka par tik�anos uzzināju�i kopīgie ienaidnieki un organizēju�i pārtver�anu. Otrkārt, un bija jāatzīst, tāda varbūtība vai�rāk iespējama, �ī tik�anās bija lamatas jau no pa�a sākuma.

Vai Fentons visu laiku viņam melojis? Lai gan �āda iespēja būtu sāpīgs trieciens Emblera pa�apziņai, tomēr pilnīgi at�mest to nevarēja. Varbūt Fentons bija izcils aktieris aktie�ris, kas apguvis Method tehniku un prot pats pārdzīvot tās emocijas, ko iemieso tēlā. Savukārt, kā liecināja dzīves pie�redze, Emblera spēja uztvert cilvēku emocijas bija neparas�ta un glu�i neticama, ta�u viņ� nedomāja, ka tā būtu pilnīgi nekļūdīga. Nebija teikts, ka viņu nav iespējams apvest ap stū�ri. Tomēr var jau būt, ka Fentons pats ticis maldināts. �ī ie�spēja likās vairāk ticama. Daudz vieglāk būtu samelot Fentonam, nekā panākt, ka Emblers notic Fentona meliem.

Lai kā arī būtu, Emblers saprata, ka pa�reiz vienīgais dro��ais ceļ� ir tūlītēja atkāp�anās. Viņam tas nemaz nepatika ikviens �eit sapulcinātās komandas loceklis, iespējams, zinā�ja ko tādu, ko gribēja uzzināt Emblers. Katrs ienaidnieks bija potenciāls informācijas avots. Ta�u, ja viņ� aizietu bojā, no informācijas nebūtu nekāda labuma. Embleram vajadzēja at�zīt �o patiesību.

Viņ� pielika soli un strauji nogriezās pa kreisi tā viņ� varētu nonākt pie Perla�ēzas metrostacijas. Ticis uz taisna, ar akmens plātnēm klāta celiņa, viņ� sāka iet vēl ātrāk kā biznesmenis, kas aptvēris, ka var nokavēt sanāksmi.

Notieko�o Emblers pamanīja pārāk vēlu abi masīvie vī�rie�i tum�ajos mēteļos, kuri bija paņēmu�i mugursomu, nā�ca viņam virsū katrs no savas puses un satvēra viņu aiz ple�ciem, tad veikli pagrieza riņķī glu�i kā labi iestudētā dejā.

Je m'excuse, monsieur, Je m'excuse, viņi skaļā balsī at�kārtoja. Mēs atvainojamies, ļoti atvainojamies. Cilvēkam no malas tas neliktos nekas īpa�s, tikai steidzīgu, izklaidīgu biz�nesmeņu nenozīmīga sadursme. Emblers nikni centās izrau�ties, ta�u veltīgi. Abi aģenti bija liela auguma vīri ar platiem pleciem daudz lielāki par Embleru -, un viņu garajos mē�teļos tērptie stāvi apslēpa apvaldīto niknumu, kādā viņi no�stūma Embleru no celiņa un virzīja uz tuvējā mauzoleja aiz�muguri. Jau pēc,īsa brī�a viņus no kapsētas apmeklētāju skatieniem aizsedza akmens celtne, un aģenti, nostāju�ies cie��i blakus Embleram no abām pusēm, sagrāba viņu aiz aug��delmiem, tā ka viņ� nevarēja pakustēties. Vīrietis, kas atra�dās labajā pusē, brīvajā rokā turēja nelielu priek�metu plast�masas �ļirci ar injekcijas adatu; �ļircē varēja redzēt dzintardzeltenu �ķidrumu.

-��� Ja teiksi kaut vienu vārdu, vīrietis klusi ierunājās, tūlīt ietriek�u �ito tev rokā. Viņ� bija amerikānis ar spēcī�gu miesas būvi un platu seju, un viņa elpa oda pēc buljona kā cilvēkam, kas muskuļu masas palielinā�anai diētā lieto gandrīz tikai olbaltumvielas.

Tad parādījās vēl kāds vīrietis, un Emblers viņu acumirklī pazina. Vīrietim bija sprogaini, paplāni un iesirmi mati, acis novietotas tuvu viena otrai, bet pieri izvagoja dziļas grum�bas. Kad Emblers ar viņu iepazinās, vīrietim nebija nevie�nas grumbas, bet mati kupli un nepaklausīgi. Nebija pār�vērties viņa garais, taisnais un platais deguns ar ieplestajām nāsīm, kas viņa seju lika neviļus salīdzināt ar zirga purnu. �o vīrieti Emblers pazina ar segvārdu Krons.

Krons smaidīja, bet smaids bija ļaunu vēsto�s un drau�dīgs.

-��� Ilgs laiks pagajis kop� pēdējas tik�anas, vai ne? viņ� teica, it kā uzsākdams vienkār�u sarunu, ta�u bija skaidrs, ka viņ� nav nācis, lai parunātos. Pārāk ilgs, Tārkin.

-���� Varbūt nav ilgs diezgan, Emblers neizteiksmīgā tonī sacīja. Viņ� ātri uzmeta vērtējo�u skatienu visiem trim vīrie��iem. Krons neap�aubāmi te bija autoritāte pārējie raudzī�jās uz viņu, gaidot, kad viņ� dos signālu rīkoties.

-����� Pirms desmit gadiem jūs no manis saņēmāt balvu. Diem�ēl tagad man to vajadzēs atprasīt. Vai tādēļ salīdzi�nāsiet mani ar indiāni, kas ar vienu roku dod, ar otru ņem?

-���� Nesaprotu, par ko jūs runājat.

-��� Ak nesaprotat? Krona acīs iezibējās naids.

-��� Lai gan tāds salīdzinājums, manuprāt, ir vairāk nekā dī�vains, vai jums tā ne�ķiet? Embleram vajadzēja iegūt lai�ku, vajadzēja izprast situāciju, kurā viņ� iekļuvis. Savādi, ka mēs tā runājam par indiāņiem, ja iedomājamies neskaitā�mos līgumus, ko baltie cilvēki slēgu�i ar sarkanādainajiem, visus solījumus un garantijas, ko baltie cilvēki lauzu�i. Ja uz�skatām, ka indiāņi kaut ko grib ņemt, tad jāatzīst, ka viņi ņemtu tikai to, kas viņiem atņemts. Vai tas nebūtu pareizāk?

Krons paskatījās uz Embleru.

-��� Vai tie�ām domājāt, ka jums par to nevajadzēs atbildēt?

-��� Par ko?

-��� Jūs, no�ēlojamais nelietis, Krons klusā niknumā izgrū�da. Nogalinot izcilu cilvēku, jūs nekļūstat nozīmīgāks. Jūs esat tārps. Un jūs samīs kā tārpu.

Emblers ielūkojās Krona tum�o acu dzīlēs. Tur zalgoja niknums, bet bija vēl kas cits bēdas. Sēras.

-��� Kron, kas noticis? Emblers klusi un uzsvērti jautāja.

-��� Jūs noslepkavojāt Polu Fentonu, Krons teica. Kāpēc?

Fentons ir miris? Emblera domas sāka joņot drud�ainā āt�rumā.

-��� Uzklausiet mani, Kron, viņ� ierunājās. Jūs drausmīgi kļūdāties� Tagad Emblers saprata, ka �ī tik�anās jau kop� pa�a sākuma bijusi nāves lamatas. Atriebība, ko sarīkojis uztica�mais Fentona vietnieks, kur� aiz bēdām gandrīz vai jūk prātā.

-��� Nē, velns lai parauj, jūs uzklausīsiet mani, Krons pār�trauca Embleru. Jūs man pateiksiet to, ko gribu zināt. Es no jums to izdabū�u vai nu ar labu, vai ar ļaunu. Un ceru, ka tas būs ar ļaunu. Viņa seju sa�ķobīja atriebīga, sadistis�ka grimase.

Napoleona ģenerāļa un valstsvīra Maksimiliana Sebastjana Fuā grandiozajām kapenēm bija masīva pamatne, uz kuras slējās Fuā statuja no kaltas dzelzs. Ta�u D�ou Lī nolūkam pats noderīgākais bija divpusēji slīpais akmens jumts virs frontona un siju klājuma. D�ou Lī bija izstiepies guļus uz jum�ta, kur viņu no skatieniem slēpa dekoratīvā barjera, un lūko�jās binoklī. No jumta varēja redzēt tālu, jo tuvākajā apkārtnē tas bija viens no pa�iem augstākajiem skatpunktiem, un �ajā gadalaikā lielākā daļa koku un krūmu bija kaili. D�ou Lī �au�tene modificēta QBZ-95 snaiperu �autenes versija bija projektēta un izgatavota Ķīnā; 5,8 reiz 42 milimetru kalibra patronas bija īpa�i ra�otas Ķīnas speciālo operāciju dienesta vajadzībām. Norinco modelis, ko bija izstrādājusi Ķīnas Zie�meļu industrijas grupa, nebija tikai krievu līdzīgo patronu kopija; ra�o�anas procesā modelis bija uzlabots, proti, lodēm bija lielāka caursites spēja, un tās trajektorijas laikā ilgāk sa�glabāja enerģiju. D�ou Lī pats bija �auteni uzlabojis vēl papil�dus, padarot to vieglāk saliekamu un paslēpjamu.

Ar spēcīgo binokli viņ� pētīja vīrie�us, kas atradās cie�i līdzās Tārkinam. Tārkins bija demonstrējis ievērības cienī�gu spēju izbēgt no sare�ģītām situācijām D�ou Lī profesi�onālā objektivitātē bija spiests to atzīt. Tomēr Tārkins bija mirstīgs. Veidots no miesas un asinīm. Tikpat kā dro�i varē�ja teikt, ka vēl pirms saulrieta plūdīs daudz asiņu no Tārkina saplosītās miesas.

D�ou Lī pēdējā sazinā�anās ar Pekinu bija norisinājusies neapmierino�i. Viņa kontrolieris jau sāka kļūt nepacietīgs agrāk D�ou Lī vienmēr uzdevumus bija pildījis ātri un veik�smīgi. Kontrolieris nebija radis sniegt paskaidrojumus par aizkavē�anos. Vēl jo mazāk viņ� bija radis saskarties ar sa�re�ģījumiem, par kuriem viņam stāstīja D�ou Lī. Ta�u D�ou Lī nebija tikai rīks, kas pilda citu pavēles viņam bija pa��am sava galva uz pleciem. Viņ� vāca un sagādāja informā�ciju. Viņam bija augsti attīstīta sprie�anas spēja. D�ou Lī vairs nebija vienkār�s shashou mērķī �āvējs. Tārkins bija pārāk nopietns pretinieks, lai ar viņu varētu tikt galā vienkār�s snaiperis, un likme bija pārāk augsta, lai atļautos kļūdīties.

Tomēr izrādījās, ka �ajā uzdevumā veiksme nav saprota�ma tik vienkār�i, kā viņ� sākumā bija domājis.

D�ou Lī atkal palūkojās �autenes optiskajā tēmēklī. Fo�kuss elektroniski bija ieregulēts tā, lai tīkliņa krustojuma pun�ktā attēls būtu redzams maksimāli skaidri.

-���� Intereses pēc cik "partneru" jums �eit ir? Emblers jautāja.

-��� Trīspadsmit, Krons atbildēja.

-���� Tīklveida izvietojums, Emblers sacīja pa daļai pats sev. Tas bija parastais izkārtojums "Stab" operācijās, un kriet�na pieredze ar to bija kā Embleram, tā Kronām. Audio vi�zuālie vai arī elektroniskie sakaru līdzekļi katru aģentu sa�vienoja vismaz ar diviem citiem aģentiem. Da�i aģenti bija savienoti ar attālāko vienību. Papildu savienojumi nodro�i�nāja koordinētu reakciju pat tad, ja kāds aģents neturpināja piedalīties operācijā. Struktūra, ko operācijās izmantoja ag�rāk pavēles un kontrole "no aug�as", bija izrādījusies viegli sagraujama, novācot operācijas vadītāju. Tīklveida sistēmā tas nebija iespējams.

-��� Glu�i iespaidīgi operācijai, kas sarīkota tik steidzīgi, Emblers teica, būdams patiesi pārsteigts.

-��� Stratēģiskā dienesta grupai savi cilvēki ir visur, Krons sacīja. Mantojums no Fentona. Mēs visi būtu gatavi atdot par viņu dzīvību. To nekad nesapratīs tādi kā jūs.

-���� Tādi kā es? Emblers uzmanīgi, it kā nevil�us, pakā�pās soli atpakaļ. Vislielākās izredzes izbēgt būtu tad, ja viņ� atrastos iedomātā trīsstūra virsotnē ja izdotos panākt, ka trīs pārējie nostājas cits citam līdzās. Viņ� savilka seju rezig�nētā izteiksmē un pameta skatienu uz vīrieti, kas atradās pa kreisi no viņa. Tas skatījās uz Kronu, gaidot viņa signālu. Pret �o vīrieti vajadzēja izmantot tie�i Krona autoritāti.

Nu Emblers sāka runāt kaismīgi un aizkaitināti kā cil�vēks, kas izsaka protestu vārdos un negrasās to paust fiziski.

-���� Jums ir ļoti daudz pieņēmumu, Kron, kā vienmēr. Jums nav taisnība par Fentonu, bet jūs esat pārāk akls vai aprobe�ots, lai atzītu savu kļūdu.

-���� Pati lielākā kļūda, ko es jebkad esmu pieļāvis, bija jūsu dzīvības glāb�ana toreiz Vani. Krons runāja par rajonu �rilankas ziemeļu daļā, kur bija "tamilu tīģeru" �rilankas te�roristu grupas bāze.

-��� Jūs domājat, ka izglābāt man dzīvību? Tie�ām tā domā�jat? Jūs gandrīz mani nogalinājāt, sasodītais kovboj.

-���� Blēņas! Krņns klusi ieteicās, ta�u sa�utums viņa balsī bija skaidri dzirdams. Sanāksme bija inscenēta. Tur bija pusducis bruņotu "tamilu tīģeru" viņi bija bruņoti, lai no�galinātu jūs, Tārkin.

Emblers labi atcerējās to situāciju. Pēc daudzu nedēļu pār�runām viņ� beidzot bija sarīkojis sanāksmi ar da�iem tā sau�camajiem "melnajiem tīģeriem" partizāniem, kuri bija ap�solīju�ies kļūt par spridzinātājiem pa�nāvniekiem; �o cīņas metodi bija aizsāku�i tamili. Tārkins domāja, ka teroristu grupējumus iespējams at�ķelt, aptuveni tāpat kā Īrijā Sinn Fein, ka galēji radikālos teroristus beigu beigās izdosies izolēt no pla�ākās pilsoņu cīņas. Dumpinieku līderis Ervelans, ar kuru Emblers tikās, bija sapratis, cik veltīgs ir terorisms. Viņ� un viņa tuvākie biedri domāja, ka varēs panākt, lai pārējie viņam seko, ja vien viņu rīcībā tiek atstāti zināmi resursi. Tārkins domāja, ka zina, kā �ādu ievirzi veicināt.

Krons bija iekļauts nelielā atbalsta grupā, kuras līdzdalī�bu operācijā par nepiecie�amu uzskatīja Tārkina priek�nieki Politiskās stabilizācijas nodaļā. Tārkina kaujas vestē bija ie�strādātas �ķiedru optikas mikrofona sistēmas, kas grupai va�rēja sniegt audiosignālus. Kā Tārkins bija paredzējis, sanāk�smē Ervelans jau pēc da�ām minūtēm sāka viņu gānīt. Nejau�s klausītājs, nesaprazdams situāciju, varēja nodomāt, ka Tārkinam draud briesmas. Ta�u Tārkins pēc Ervelana dī�vaini nekustīgās sejas noprata, ka līderis tikai spēlē teātri pā�rējo teroristu dēļ tie bija viņa padotie. Tārkins to zināja.

Pēk�ņi kāds ar sparu atgrūda palmu �ķiedrām pītās bū�das durvis, un iek�ā iebrāzās Krons, �audams no automā�tiskā iero�a. Otras durvis ar �auteni izgāza cits Krona gru�pas kareivis un atklāja uguni uz "tamilu tīģeru" pārstāvjiem. Pēc īsa brī�a asiņainais darbs bija padarīts. Ervelans un lie�lākā daļa viņa biedru bija miru�i, vienam bija izdevies aiz�bēgt d�ungļos.

Tārkins aiz niknuma vārījās. Visus viņa pūliņus bija iznī�cinājis kāds ietiepīgs, nesaprātīgs "Stab" aģents. Nu bija vēl ļaunāk nekā tādā situācijā, ja Tārkins nebūtu darījis neko vēsts par slaktiņu izplatījās zibens ātrumā. Tagad Rietumu izredzes iejaukties un turpināt sarunas ar dumpiniekiem bi�ja pagalam. Neviens "tīģeris" vairs nebūs ar mieru piedalī�ties līdzīgā sanāksmē sekas bija pārāk skaidri redzamas.

Ta�u Krons tur stāvēja starp noslepkavotajiem, uzpūties aiz lepnuma, un smīnēdams noraidīja Tārkina kā viņam li�kās pateicības izpausmi. Pēc tam Tārkins nosūtīja ziņoju�mu tie�i Vitfīldai tā viņ� nerīkojās gandrīz nekad un, pa�skaidrojis notiku�o, izteicās, ka Krons ir bīstams un ka viņ� nekavējoties jāatsauc no ārvalstu aģenta darba un piespiedu kārtā jāatvaļina no dienesta. Ta�u Vitfīlda bija iecēlusi Kro�nu analītiķa amatā, savu rīcību pamatojot ar to, ka viņa lielā pieredze aģenta darbā ir pārāk vērtīga, lai to glu�i vienkār��i aizmestu projām. Tārkins saprata Vitfīldas spriedumu, ta��u nespēja piedot Kronām stulbo impulsivitāti un pa�apmie�rinātību.

-��� Jūs bijāt pārāk pārņemts pats ar sevi, lai saprastu, ko toreiz D�afnā izdarījāt, Tārkins teica. Nolādēts, jūs bijāt bīstams. Tāpēc jau jūs atsauca no darba ārvalstīs.

-��� Jūs esat jucis, Krons teica. Man vajadzēja atstāt jūs, lai ņemat galu tajā "tīģeru" midzeni. Kā jau teicu, tā bija ma�na kļūda. Ta�u otrreiz es nekļūdi�os.

-��� Jūs domājat, ka izglābāt mani. Patiesībā jūs ar savu ie�jauk�anos mani gandrīz nogalinājāt un sagrāvāt visu operā�ciju. Ja nevajadzētu saglabāt operācijas slepenību, jums vaja�dzētu stāties tiesas priek�ā. Un ko lai saka par tiem nabaga pui�iem, kuri saņēma pavēles no jums? Tārkins zināja, ka jāturpina runāt pat tad, ja viņ� mestos uzbrukumā.

-��� Vai domājat, ka esat pelnījis� Tārkins veikli pacirtās uz otru pusi. Manu pateicību? Tas tikai liecina� un, sa�spiedis kopā izstieptus pirkstus, ar drausmīgu spēku trieca pirkstu galus pret rīkli masīvajam vīrietim, kas stāvēja krei�sajā pusē. Cik ļoti jums trūkst vērīguma. Par spīti fiziskajai piepūlei, Tārkins centās saglabāt parastu sarunas balsi. Balss toņa un rīcības neatbilstībai vajadzēja apmulsināt viņa sagūstītājus, un Tārkins iegūtu mazliet laika, kam būtu iz�ķiro�a nozīme. Viņ� sajuta, kā zem pirkstiem nokrak�ķ rīkles un balsenes skrim�ļi. Audu bojājuma dēļ radīsies reflektora elp�ceļu spazmas, un to Tārkinam vajadzēja izmantot, lai ar ievai�noto vīrieti kā ar vairogu aizsargātos no abiem pārējiem. Lai gari otrs masīvā auguma vīrietis �ļirci bija nometis zemē, Tārkins metās viņam virsū, bet tas izvairījās no sitiena un grasījās izvilkt no jakas pistoli. Otrs sitiens trāpīja viņam pa deniņiem, un Tārkins juta, ka sāpes no sitienā nobrāztajiem pirkstu kauliņiem izstrāvo pa visu roku. Tomēr pretinieks bija tikai uz brīdi apdullināts viņ�, tāpat kā Krons, metās projām, katrs uz savu pusi, bet Tārkins saprata, ka atelpa nav nekāda īsta atelpa, jo nu viņ� atradās ugunslīnijā.

Pieplacis pie zemes, Tārkins izdzirdēja �etrus pieslāpētus �āvienu trok�ņus no kurienes? Viņam apkārt pajuka mar�mora �ķembas un dubļi. Tārkins uzmanīgi pārlūkoja apkārtni viņam priek�pusē un blīvā rododendru audzē to biezajām lapām aukstums nekaitēja un ieraudzīja pakustamies kādu plecu haki krāsas jakā.

Laiks, �ķita, sāka ritēt lēnāk. Tārkins izrāva pistoli ar garu stobru no pakritu�ā vīrie�a iero�a maksts, rūpīgi nomērķēja un citu pēc cita raidīja trīs �āvienus.

Viņ� jutās pārsteigts par kluso �āvienu un, aplūkojis iero�ci, konstatēja, ka tā ir Beretta 92 Centurion kompakta 9 mm pistole ar saīsinātu stobru; stobrs izskatījās pagarināts klu�sinātāja dēļ.

Tārkins redzēja, ka no rododendru krūmāja uz aug�u pa��aujas asiņojo�a roka, un pēc brī�a ievainots vīrietis, izniris no krūmiem, aizskrēja paslēpties aiz tuvējo statuju grupas.

Tomēr Tārkins nebija dro�ībā. Vajadzēja kustēties katru brīdi, atrazdamies nekustīgā pozā, viņ� bija kāda snaipera optiskā tēmēkļa fokusā. Tārkins zibenīgi metās uz to pusi, kurp bija aizskrējis Krons, un juta, ka ausī sāpīgi iedzeļ mar�mora �ķemba. Atkal kāds bija raidījis uz viņu lodi Tārkins nojauta, ka �oreiz snaiperis iekārtojies kaut kur augstāk par zemi. Skrienot Tārkins pameta skatienu visapkārt �eit bija ļoti daudz vietu, kur varēja slēpties tāds snaiperis.

Trīspadsmit, Krons teica, un viņ� nemeloja.

Visi tie bija pieredzēju�i slepkavas, visiem dota pavēle no�vākt Tārkinu. Vajadzēja pavērst situāciju uz pretējo pusi izmantot apkārtnes īpatnības pret viņiem. Ta�u kā?

Tārkinam ne�ķita ironiski, ka jācīnās par savu dzīvību kapsētā. Perla�ēza kapsēta atgādināja milzīgu spēles lauku�mu, kur celiņi, takas un pieminekļi veidoja sare�ģītu rakstu un varēja noderēt gan kā �ķēr�ļi uzbrukumam, gan kā uz�brukuma punkti. Tārkina ienaidnieki savu tīklu bija izvieto�ju�i lielākā tīklveida struktūrā.

Tārkinam vajadzēja piekļūt viņu tīklam. Izrādījās, ka, iz�darot ātrus pārskrējienus no viena kapakmens uz otru, viņ� nepievēr� sev tik lielu uzmanību, kā bija domājis.

Vajadzēja domāt nē, vajadzēja izjust, ļaut, lai viņu vada instinkts. Kā Tārkins pats būtu izkārtojis grupu, ja tas būtu jādara viņam? Da�us SDG aģentus viņ� būtu novietojis uz�brukuma pozīcijās, citus tikai novēro�anas posteņos, lai iz�mantotu uzbrukumam galējas nepiecie�amības brīdī.

Tārkinam vajadzēja likt lietā savas īpa�ās spējas savu priek�rocību, lai aizsargātos, citādi viņ� te aizies bojā. Un to nedrīkstēja pieļaut. Viņu caurstrāvoja jūtas, kas bija vēl spēcīgākas par bailēm niknums.

Tārkins izjuta niknumu par visu, kas viņam nodarīts sā�kot jau ar �anhua. Niknumu par to, ka Peri�a salas sterila�jos apstākļos mēģināja viņam nolaupīt dvēseli. Niknumu uz augstprātīgajiem stratēģiem, kuri cilvēkus izmantoja kā bandiniekus uz ģeopolitikas �aha dēļa.

Viņ� �eit nemirs. Vēl ne. �ovakar ne. Mirs citi. Tie, kuri gra�sījās viņu nogalināt, netiks saudzēti.

Tārkins aizskrēja līdz celiņam ar nosaukumu Kemindikenkonsa, tad pāri izmirku�as zemes laukumiņam līdz citam ce�liņam Agvado avēnijai. Nu viņ� nebija tālu no kapsētas zie�meļrietumu daļas un tuvojās lielai kapelai mauru stilā ar apaļu kupolu virs milzīgā portika. Patiesībā tas bija kolumbārijs celtne, kas būvēta, lai tajā novietotu urnas ar pel�niem. Pie galvenās ieejas atradās stāvas kāpnes, kas veda pa�zemes velvē kā tum�ā aizā.

Tas bija patvērums, kas tiklab varēja kļūt par nāvējo�ām lamatām. Nebija iespējams, ka SDG aģenti to būtu atstāju�i bez ievērības. Aptuveni se�desmit pēdu attālumā no velves ieejas atradās tāda kā pa pusei slēgta arkāde, ko norobe�o�ja kaļķakmens un slānekļa pīlāri. Tārkins ātri iemetās arkā�dē un aplaida skatienu visapkārt. Kreisajā pusē stāvēja kāds japānis, turot rokā kabatas lieluma ciparu fotoaparātu, un dusmīgi skatījās uz viņu. Tārkins nelikās par viņu zinis tū�rists bija aizkaitināts, jo Tārkins tikko bija izbojājis fotouz�ņēmumu. Nākamajā ni�ā atradās jauna gai�mataina sieviete un gados vecāks vīrietis ar tum�i iedegu�u seju un sirmiem deniņiem viņi bija apskāvu�ies. Sieviete sirsnīgi lūkojās uz vīrieti, bet viņ� uztraukti vēroja Tārkinu. Tomēr �is cilvēks neuztraucās, cenzdamies kādu pamanīt, bet gan gribēdams palikt nemanīts. Varbūt vīrietis krāpa sievu vai ņemot vē�rā, ka tas notiek Francijā, krāpa mīļāko, un tas būtu vēl ļaunāk. Abas blakuseso�ās ni�as bija tuk�as. Nākamajā kāda sieviete ar platu seju lasīja, likās, dzeju grāmatu. Viņa uzmeta Tārkinam īsu, vienaldzīgu skatienu, tad turpināja lasīt.

�āda viltība būtu izdevusies pirms desmit vai piecpadsmit minūtēm, kad vēl bija pietiekami gai�s, lai varētu brīvi lasīt. Sievietei bija plata seja ar vīri�ķīgiem vaibstiem, un resnās kājas bija viegli saliektas ceļu locītavās tā mēdz stāvēt spe�ciāli apmācīti aģenti. Tārkins redzēja, ka viņa iebā� roku ja�kas kabatā, it kā gribētu to sasildīt. Ja viņ� līdz �im būtu �aubījies, tagad viss bija pilnīgi skaidrs.

Tomēr nedrīkstēja uzreiz parādīt, ka viņ� aģenti ievēro�jis. Raudzīdamies tie�i uz priek�u, Tārkins pagriezās un ie�gāja ni�ā. Viņ� izlikās, ka, raugoties starp pīlāriem, ir kaut ko pamanījis un tagad pūlas to saskatīt skaidrāk. Virzoties sievietei garām, Tārkins pēk�ņi pagriezās, uzgāzās viņai vir�sū, un abi smagi noslīga uz akmens grīdas.

-��� Klusējiet, viņ� teica.

-���� Pie velna, viņa no�ņāca caur sakostiem zobiem. Tā�tad vēl viena persona, kurai amerikāņu valoda ir dzimtā. Sie�vietes platajā sejā parādījās tāda izteiksme kā �ūskai, kas gra�sās kost.

Tārkins iebelza viņai ar celi pakrūtē, un viņa tvēra pēc elpas. Sievietes seja sa�ķobījās aiz niknuma lielākoties vi�ņa niknojās pati uz sevi, jo nebija paredzējusi Tārkina ma�nevru. Viņ� paķēra grāmatu uz sarkanbrūnā apvāka bija uzraksts l,es Fleurs du Mal un atvēra to. Kā jau bija pare�dzams, �etrstūrainā iedobumā, kas bija izveidots grāmatas iek�pusē, atradās miniatūrs radioraidītājs.

-��� Pasakiet viņiem, ka esat mani pamanījusi, Tārkins �uk�stēja. Pasakiet, ka es paslēpos kolumbārija pazemes velvē.

Sievietes skatienā pazibēja �aubas, un Tārkins turpināja:

-��� Citādi jūsu līķis paliks �eit pie pārējiem miru�ajiem. Viņ� stingrāk piespieda Beretta stobra caurumu sievietei pie rīkles un redzēja, ka viņa padodas. Nemēģiniet apvest ma�ni ap stūri es uzreiz pamanī�u, viņ� brīdināja.

Piespiedusi raidītāja pogu, sieviete sacīja:

-��� Te zvaigznājs. Zvaigznājs astoņdesmit septiņi. Kapsē�tā bija aptuveni deviņdesmit rajonu; kapela atradās astoņdes�mit septītā rajona vidū. Tārkins izjuta atvieglojumu, dzirdot, ka sieviete kā identifikācijas skaitli nenosauc astoņdesmit septiņi A vai astoņdesmit septiņi E tas nozīmētu, ka �ajā rajonā atrodas vēl kāds cits.

Tārkins paņēma mazo bezvadu mikrofonu, kas bija sie�vietei ausī, un ielika sīko miesaskrāsas plastmasas ierīci sa�vā ausī.

-��� Ko ziņosiet? mikrofonā atskanēja metāliska balss. Viņ� pamāja ar galvu, dodams sievietei zīmi.

-��� Viņ� slēpjas pazemes velvē, viņa teica.

Tārkins ie�ukstēja sievietei ausī:

-��� Un viņ� ir bruņots.

-��� Un viņ� ir bruņots, sieviete atkārtoja.

Viņi to jau zināja; sievietes piebilde ziņojumu padarīja vēl ticamāku. Tad Tārkins parāva uz leju sievietes neilona mē�teli, tā ka viņa nevarēja pakustināt rokas.

Arkādes ejā kāds skaļi ierunājās:

-��� Mam'selle II vous ennuie, ce mec ci? Vai tas vīrietis jums uzmācas? Tas bija labi domāts jautājums, ko izteica nejau�s garāmgājējs. Tārkins zag�us paskatījās uz vīrieti. Viņ� bija tievs un lempīgs, seja �ķita inteliģenta, bet tās izteiksme bi�ja pārlieku centīga varbūt vietējās universitātes students. Tārkins zināja, ka iespaids var rasties sekundes desmitdaļā un tikpat ātri izgaist. Viņ� piespieda seju pie aģentes sejas un piekļāva lūpas viņas mutei.

-��� Ak, dārgā! viņ� iesaucās angliski. Tātad tu saki jā! Tu precēsies ar mani? Esmu pats laimīgākais vīrietis pasau�lē! Viņ� cie�i turēja sievieti un runāja sajūsmas un prieka pilnā balsī. Nebija svarīgi, vai francūzis saprot angliski si�tuācijas nozīme bija nepārprotama.

-���� Excuse-moi, vīrietis klusi sacīja, nosarka un novērsās.

Tārkins noslaucīja lūpas piedurknē un pievērsa uzmanī�bu tādai kā instrumentu kastītei, kas bija piestiprināta sie�vietei pie jostas. Viņ� to noņēma un ar sitienu atvairīja sie�vietes rokas, kad viņa gribēja kastīti satvert.

Tārkins uzreiz saprata, ka tā ir Kleinmaschinenpistole sa�lokāma ma�īnpistole, ko dēvēja par "biznesmeņa pistoli". Nāvējo�ais ierocis bija izgatavots, ņemot par pamatu VDK dizaina birojā Tulā izstrādāto �tancētā metāla ieroci PP-90, un visu aptveri no tā varēja iz�aut gandrīz vienā mirklī, it kā raidot nāvējo�u svina staru kūli. Pistole bija apbrīnojami kompakta mēlītes aizsargs bija iestiprināts eņģēs, un iero��a salocī�anu regulēja aizbīdnis ar atsperi. Pistole bija tikai desmitarpus collu gara, bet aptverē ietilpa trīsdesmit parabelluma deviņu milimetru patronas. Iegarenā metāla priek��meta vienā stūrī bija poga. Kad Tārkins to piespieda, atspe�re atbrīvoja metāla ietvara daļu, kas pavērsās uz mugurpusi un izveidoja balstu.

Tad Tārkins ar spēju kustību satvēra sievieti aiz spranda un parāva viņas galvu uz priek�u. Viņa zaudēja samaņu vismaz uz vairākām minūtēm. Tārkins apsēdināja sievieti uz marmora sola un atspieda viņas galvu pret sienu, it kā viņa būtu iesnaudusies. Pēc tam viņ� no sievietes kurpju auklām izveidoja cilpu, ko apņēma ap viņas kreiso potīti, auklas at�liku�o galu divas reizes aptina ap ma�īnpistoles mēlīti, tad ap abām plaukstu locītavām. Tiklīdz sieviete mēģinās pie�celties, cilpa savilksies.

Tārkins iegāja citā ni�ā vairākus simtus pēdu attālumā no sievietes; ni�ā tagad bija diezgan tum�s, bet no tās varēja saskatīt kāpnes, kas veda kolumbārijā.

Ilgi viņam nebija jāgaida.

Vispirms parādījās tas pats jauneklis ādas jakā, kas bija paņēmis mugursomu. Viņ� skrēja lejup pa kāpnēm kolum�bārijā velvē, roku aizbāzis aiz jakas, it kā turētu to uz vēde�ra. Tad ieradās plikpaurains vidēja vecuma vīrietis ar bakurētainu seju un apaļu vēderiņu. Viņ� nekāpa lejā, bet palika stāvam tuvu kapelai kāpņu laukumiņa tālākajā galā. Viņ� va�rēja redzēt, kas notiek kāpņu lejasgalā. Saprātīga pozīcija at�balsta nodro�inājumam.

Tre�ais uzradās pēc divām minūtēm. Tas bija viens no abiem vīrie�iem, kuri bija sagrābu�i Tārkinu, kad viņ� mē�ģināja aizbēgt no kapsētas. Viņa seja bija pietvīkusi un no�svīdusi dro�i vien no fiziskās piepūles un arī satraukuma.

Tārkins izdzirdēja mikrofonā klusu dūkoņu, tad atskanē�ja metāliskā balss: Zvaigznājs astoņdesmit septiņi. Apstip�riniet, ka objekts atrodas turpat.

Vērojot nosvīdu�o vīrieti, Tārkins redzēja, ka viņ� kusti�na lūpas acīmredzot mikrofonā skanēja viņa balss, ko pār�raidīja paslēpts optisko �ķiedru mikrofons.

Vīrie�a sejā parādījās apmulsums.

Zvaigznājs astoņdesmit septiņi, atsaucieties, viņ� teica.

Tārkins atbalstīja Beretta pistoli pret ni�as akmens malu un bezcerīgi raudzījās krēslā, kas sabiezēja arvien vairāk. Pat tad, ja viņ� būtu izcils �āvējs bet viņ� tāds nebija attā�lums bija pārāk liels, lai ar pistoli varētu precīzi trāpīt. Izre�dzes no�aut aģentu bija niecīgas, drīzāk varēja gadīties, ka viņ� nodod savu atra�anās vietu.

Tārkins gaidīja, līdz parādās vēl viens grupas loceklis tagad te bija sapulcējusies gandrīz puse no grupas -, tad zag��us atkāpās. Viņ� izlavījās starp pīlāriem un pāri laukumi�ņam, kas bija apaūdzis ar kazenājiem, devās ziemeļu virzienā. Viņ� ieraudzīja sarga mājiņu, lielu reklāmas dēli ar kapsētas karti un augstus tum�zaļus vārtus, kas veda uz pilsētu. Pie�miedzot acis, varēja saskatīt izbalēju�ās zaļās un baltās veika�lu markīzes Parīzes ielā. Iespaids, ka tā atrodas tuvu, bija maldino�s.

Viņ� attālumā dzirdēja �āvienu kārtu no automātiskās pistoles, izbaiļu kliedzienus. Dzejas cienītāja bija atjēgusies, un trīsdesmit lodes, nevienam nenodarot ļaunu, ietrieku�ās akmens padziļinājumā zem marmora sola. Ta�u operatīvos aģentus �āvienu troksnis bija iespaidojis kā aicinājums, lie�kot viņiem brāzties uz apsīdai līdzīgo ni�u, ko Tārkins jau sen bija atstājis.

Viņ� pielika soli un steidzās gar neskaitāmajiem kapakme�ņiem un statujām, kailajiem kokiem un mū�zaļajiem krū�miem, kas vējā �abēja. Ēnas kļuva arvien garākas, un rieto�ās saules sārtais atspīdums satumsa kā dziesto�s ugunskurs. Tārkina muskuļi, tāpat kā visas maņas, bija saspringti. Viņa viltība bija mazinājusi naidīgo spēku "spiedienu", bet citi aģenti bija paliku�i savās pozīcijās un ar binokļiem pētīja ap�kārtni. Briesmas bija īpa�i lielas pie izejas, kurai viņ� pa�reiz tuvojās. Būtu glu�i dabiski, ja tādā vietā atrastos kāds no aģentiem.

Tārkins sāka skriet. Viņ� paklupa pret kādu zemes ku�kurzni, klusi nolamājās, tad sadzirdēja nē, drīzāk gan iz�juta dubultu plīk�ķi; atkal uz visām pusēm pa�ķīda akmens �ķembas, un da�as sāpīgi iedzēla viņam. Ja viņ� nebūtu pa�klupis, viena lode būtu trāpījusi ķermeņa aug�daļā.

Tārkins novēlās zemē un paslēpās aiz se�as pēdas augsta obeliska. Kur atrodas �āvējs? Varbūtību bija pārāk daudz.

Vēl viena klusinātu �āvienu kārta �oreiz no pretējās pu�ses. No tās puses, kur viņ� cerēja atrast patvērumu. Kur bija dro�ība?

Tārkins asi pagrieza galvu; visapkārt atradās pieminekļi, un �āvieni bija raidīti no pārāk zema punkta, tāpēc nebija domājams, ka �āvējs atrodas tālu.

Celieties ta�u kājās kā vīrs!

Krona balss.

Masīvais aģents iznāca no ēnas aiz kāda liela pieminekļa.

Tārkins izmisīgi raudzījās, kas notiek viņam priek�ā. Viņ� ieraudzīja no mugurpuses kādu strādnieku zaļā formas tērpā ar baltu uzrakstu uz jakas plecu daļas un uz naga cepures mugurējās daļas Pere-Lachaise Ecļuipe d'Entretitien-, strād�nieks neko nenojauta. Caur augstajiem, zaļajiem vārtiem tie bija tik tuvu, tomēr �ķita esam tūksto� jūd�u attālumā ieplūda Parīzes ielu klusinātais troksnis. Nedaudzie tūristi gaisma bija pārāk vāja, lai varētu uzņemt labas fotogrāfi�jas, nenojauta, ka turpat blakus notiek spēle uz dzīvību vai nāvi.

Krons mērķēja uz viņu; Tārkins varētu mēģināt paķert Beretta pistoli, ta�u viņ� to nepaspētu izdarīt.

Visapkārt turpinājās ikdieni�ķā dzīve. Strādnieks virzījās uz priek�u, turēdams atkritumu vācamo nūju; viņa seju aiz�ēnoja cepures nags. Tūristi, klusi tērzējot, devās pa vārtiem ārā, ar skatieniem meklējot taksometru vai mēģinot izdomāt, kur atrodas tuvākā metrostacija.

Krons pamāja ar roku kādam celiņa pretējā pusē snai�perim, Tārkins nodomāja. Neuztraucieties par mūsu drau�gu snaiperi, Krons ieteicās ar saltu ļaunprātību balsī. Viņ� tikai tēlo atbalstu. Nogalinā�u es. To zina visi.

Kapsētas strādnieks neapstādamies vāca atkritumus un virzījās arvien tuvāk. Tārkins sāka raizēties, ka strādnieka klātbūtne var traucēt, neļaujot viņam kaut ko uzsākt. Strād�nieks bija aculiecinieks, lai gan Tārkins stipri �aubījās, ka Kro�nu tas var aizkavēt. Piepe�i Tārkinam radās neskaidru bries�mu nojauta kaut kas nebija kārtībā ar strādnieka gaitu.

Pēk�ņi gaismas stars no rieto�ās saules atspoguļojās ga�rāmbrauco�as ma�fnas priek�ējā stiklā, un atspulgs uz mirkli apgaismoja strādnieka seju. Tārkinu pārņēma vēl lielākas �ausmas. Viņ� atcerējās peldbaseinu viesnīcā Plaza. Tā pati seja un tā pati, kas bija pavīdējusi Luksemburgas dārzā.

Ķīnie�u slepkava.

Tārkina izredzes palikt dzīvam saruka vēl vairāk.

Jūs nekad neesat sapratis, Kron, teica Tārkins, izmi�sīgi pūlēdamies iegūt laiku, ka�

-���� Esmu diezgan klausījies, vīrietis teica, pirkstu turē�dams uz pistoles mēlītes. Piepe�i naidīgums viņa sejā izgai�sa, un tā vietā parādījās savādi tuk�a izteiksme.

Tārkins ieraudzīja, ka no Krona kreisās auss iz�aujas sar�kanu pilieniņu strūklas. Ķīnietis bija nometies uz viena ceļa, atkritumu vācamās nūjas vietā tagad bija gara �autene ar klu�sinātāju. Tas notika tik zibenīgi, ka Tārkins to uzreiz nebija apjēdzis.

Ķīnietis pagriezās pret Tārkinu un nospieda mēlīti. Tār�kins vēl paspēja nodomāt, ka tas ir pēdējais, ko viņ� �ajā pa�saulē redz� tikai ķīnietis lūkojās optiskajā tēmēklī, un pro�fesionāls snaiperis to nedara, �aujot uz mērķi, kas atrodas tikai piecpadsmit pēdu attālumā. Tārkins izdzirdēja tink�ķi, izkrītot patronas �aulai.

Slepkava �āva nevis uz viņu, bet uz snaiperi.

Tārkinam reiba galva. Tas bija glu�i neaptverami.

Ķīnietis atkal mērķēja, lūkodamies optiskajā tēmēklī. �āvējam vajadzēja būt izcili prasmīgam, lai, atbalstot �auteni uz ceļgala, mēģinātu trāpīt snaiperim, kas slēpās aizsegā.

Dubults plīk�ķis un pēc kārtas divi tink�ķi, izkrītot pat�ronu �aulām. Tārkiris izdzirdēja ievainotā snaipera vaidu.

�āvējs zaļajā formas tērpā piecēlās un salocīja �autenes laidi.

Tārkins bija mēms aiz izbrīna, apstulbis aiz neizpratnes un neticības.

Slepkava bija atstājis viņu dzīvu.

-��� Es nesaprotu, Tārkins apjucis sacīja.

�āvējs pagriezās pret Tārkinu un pievērsa viņam nopiet�no brūno acu skatienu. Tagad es to zinu. Tie�i tāpēc jūs vēl esat dzīvs.

Tārkins atkal palūkojās uz ķīnieti un ieraudzīja, ka tas ir cilvēks, kur� veic viņam uzticēto uzdevumu, kur� ir lepns par savu izcilo prasmi, ta�u negūst baudu no tās baismīga�jām sekām. �is cilvēks sevi uzskatīja nevis par karotāju, bet drīzāk gan par sargu-, viņ� zināja, ka visā cilvēces vēsturē al�la� biju�i tādi vīri kā viņ� tādi kā prefekts Senajā Romā vai templie�u ordeņa bruņinieks, vai samurajs, kuri bija stip�ri kā tērauds, lai aizsargātu citus. Vīri, kuri bija cieti kā tē�rauds, kuri nogalināja, lai citi varētu dzīvot dro�ībā. Sargā��ana bija �ā cilvēka parole, sargā�ana bija viņa ticība.

Pagāja tikai sekunde, un Tārkins ieraudzīja, ka ķīnietim no kakla sāk gāzties asins �alts. Lai gan neredzamais snai�peris bija ievainots, viņ� bija raidījis pēdējo �āvienu uz cil�vēku, kas viņam radīja vislielākos draudus.

Tārkins pielēca kājās. Vēl īsu bridi tikai īsu brīdi pārē�jie uzbrucēji būs dro�ā attālumā, viņiem ceļu aiz�ķērsos �ā nāves dārza akmeņi un pieminekļi; vajadzēja izmantot izde�vību, citādi tā būs zudusi uz neatgrie�anos. Tārkins brāzās uz zaļajiem vārtiem, izskrēja uz ielas un neapstājās, līdz atra�da nomāto ma�īnu, ko bija atstājis tuvējā kvartālā. Līkumo�dams pa Parīzes trok�ņainajām ielām un pūlēdamies pārlieci�nāties, ka viņam neseko, Tārkins centās apjēgt to, ko bija uzzinājis.

Prāts juceklīgi tvērās te pie vienas, te pie kādas citas at�ziņu drumslas. Kāds bija nogalinājis Fentonu. Vai Fentona organizācijas biedrs varbūt dubultaģents? Varbūt kāds no tiem, kam Fentons strādāja kāds no Savienoto Valstu val�dības?

Un ķīnie�u slepkava ienaidnieks, kas bija kļuvis par sa�biedroto, būtībā viņ� bija atdevis dzīvību, lai pasargātu Embleru.

Kāpēc?

Kam� kam viņ� strādāja?

Varbūtību bija pārāk daudz par realitāti bija kļuvis pā�rāk daudz tādu varbūtību, kas �ķita neiespējamas. Tārkinam nē, tagad atkal Embleram bija pienācis brīdis, kad jeb�kur� pieņēmums varēja izrādīties maldino�s.

Embleru biedēja vēl kaut kas adrenalīna uzplūds bija izrādījies glu�i tīkams. Kas viņ� galu galā bija par cilvēku? Emblers apsvēra savas rakstura īpa�ības un nodrebēja. Viņ� bija nogalinājis un �ovakar par mata tiesu izglābies no nā�ves. Kāpēc tad viņ� jutās tik spirgts?

-���� Es nesaprotu, Lorela teica. Viņi visi trīs bija sapulcē�ju�ies Kestona viesnīcas istabā.

-��� Arī es nesaprotu, Emblers teica. Man ir tāda nojau�ta, ka tas viss ir greizi.

-��� Tas nav loģiski izskaidrojams, piebilda Kestons.

-���� Pagaidiet, ieteicās Lorela. Jūs teicāt, ka visas slep�kavības bija saistītas ar Ķīnu. Jūs teicāt, ka tās atgādina pro�gresiju vai secību, kas ved pie kaut kā nenovēr�ama. Jūs do�mājāt, ka varbūtējais mērķis ir Lī Angs.

-���� Paredzēts, ka viņ� nākamajā mēnesī ieradīsies Baltajā namā valsts vizītē, Kestons teica. Vēsturisks notikums ar valsts mēroga svinīgām pusdienām un visu pārējo. Mil�zums izdevību. Bet�

-��� Kas bet?

-���� Laika izvēle �ķiet savāda. Ņemot vērā to, cik drīz cits pēc cita risināju�ies iepriek� minētie notikumi, vizīte liekas novilcināta.

-��� Tā nav novilcināta, Lorela teica. Atvērusi lielo rokassomu, viņa izņēma saritinātu International Herald Tribune ek�semplāru. Tas man ienāca prātā, atceroties, ko tu teici par to rakstu Le Mond.

-��� Kā, lūdzu?

-��� Rītdiena, Lorela sacīja. Prezidenta Lī Anga lielā diena.

-��� Par ko tu runā? Emblers jautāja.

-��� Es runāju par Pasaules ekonomikas forumu, viņa teica. Par to, kas �onedēļ notiek Davosā.

Emblers sāka staigāt pa istabu no viena gala uz otru, skaļi domājot.

-���� Lī Angs pirmo reizi kop� stā�anās amatā atstāj Pekinu, kur viņ� ir dro�ībā. Viņ� ierodas Rietumos un uzstājas ar di��o runu, kuras nolūks ir radīt ikvienam siltas un sirsnīgas jūtas pret lielo tīģeri.

-��� Pat Pālmers to nebūtu formulējis labāk, Kestons dzē�līgi noteica.

-��� Un uzstā�anās laikā viņ� tiek no�auts.

-���� Izņemts no vienādojuma. Kestons izskatījās domīgs.

-���� Bet kas to izdara?

Fentona balss Man padomā patie�ām aizraujo�s projekts, ko varē�u jums piedāvāt. Ta�u pagaidām vēl nekravājiet ceļasomu.

Emblers ilgi klusēja.

-��� Varbūt Fentons domāja, ka to varētu izdarīt es?

-��� Vai tas ir iespējams?

-��� Ziniet, es visu laiku gudroju par Fentona nāvi. Manu�prāt, viņa nogalinā�ana kaut ko pierāda to varētu salīdzi�nāt ar nevajadzīgu diega galu, ko glu�i vienkār�i no�ņāpj, kad tuvojas operācijas kulminācija.

-��� Jūs runājat tik aukstasinīgi, Kestons ieteicās. Vai pa�tie�ām nekad neesat strādājis par grāmatvedi?

-���� Piedēvējiet to gadiem, ko esmu pavadījis Politiskās sta�bilizācijas nodaļas dienestā, Emblers sacīja. Tad turpināja:

-���� Viņa nāve ir svarīga norāde. Un slepkava, iespējams, būs kāds, ko es pazīstu, ar ko esmu kopā strādājis kādā no ie�priek�ējām "Stab" operācijām.

-��� Tur nav nekādas jēgas, teica Lorela.

-���� "Stab" lepojās, ka viņiem strādā labākie no labākajiem. Fentons lielījās, ka algo pa�us labākos no "Stab". Ja kādam uztic Ķīnas prezidenta noslepkavo�anu, tad ta�u tam jābūt vislabāk apmācītajam no visiem, vai ne?

-��� Un, ja tas ir "Stab" aģents, Lorela lēni teica, ļoti ie�spējams, ka tu esi darbojies kopā ar �o cilvēku.

-���� Pilnīgi skaidrs, sacīja Emblers.

-��� Ak, pie velna, teica Kestons. Vai jūs pa�i zināt, par ko pa�reiz runājat? Ja par Davosu, tad esam nokavēju�i.

-���� Mums jāizdomā�

-���� Jāizdomā, kas notiks pēc tam, Kestons drūmi sacīja. Jo sekas� Ak dievs! Sekas. Prezidents Lī Angs Ķīnā ir neti�cami populārs tikpat kā D�ons Kenedijs, pāvests un D�ons Lenons vienā personā. Ja viņu nogalinās, niknumā mutuļos visa valsts, kurā ir viens miljards un �etrsimt tūksto�i miljo�ni iedzīvotāju. Sāksies histēriskas vaimanas, ko varēs dzir�dēt pusē pasaules, un tās vienā mirklī pārvērtīsies atriebes alkās, ja kaut kas jebkas norādīs, ka slepkavība saistās ar Amerikas valdību. Vai jūs apjēdzat, kāds dro�ības vārstulis vajadzīgs, lai apturētu vairāk nekā vienu miljardu sanikno�tu Ķīnas pilsoņu? Var gadīties, ka abas valstis tiek ierautas karā. Un pretējā puse var ieņemt Zhongnanhai vienā naktī.

-���� Lai tā riskētu, jābūt fanātiķiem, Lorela teica.

-��� Tādiem, kā E�tons Pālmers un viņa audzēkņi. Emblers juta, ka no sejas atplūst asinis.

Lorela lūkojās tālumā un atkārtoja vārdus, kas reiz iztei�ca Emblera jauneklīgās ilgas. Nekad ne�aubies, ka nedaudzi cil�vēki, kuri domā par pārējiem un uzņemas atbildību, spēj mainīt pa�sauli. Tas ir vienīgais, kas kaut ko nozīmē.

-���� Nolādēts, nekas nav pagalam, kamēr vēl nav pagalam, Emblers dusmīgi iesaucās. Es nepieļau�u, ka viņi tiek sveikā cauri.

Tagad kājās pielēca Kestons un sāka staigāt pa istabu.

-���� Viņi to ir pārdomāju�i no viena gala līdz otram. Pare�dzēju�i visas iespējas. Kas zina, cik ilgi viņi jau tam gatavojas? Tādā operācijā nepiecie�ams gan slepenais aģents, kas jau sen nav bijis kontaktā ar pārējiem, gan aizstājējs. Esmu auditējis daudzu operāciju norisi, tāpēc zinu, ka operācijai parasti tiek paredzēts rezerves variants. �ādā operācijā jābūt kādam sle�penam mehānismam, kas novēr� kļūdas iespēju. Atsauk�anas kodam. Un nepareizu norādījumu stratēģijai. Kādam cilvē�kam, ko upurēt. Kestons piemiedza acis. Protams, vien�kār�āk būtu, ja upurēt varētu slepeno snaiperi. Ta�u jāpieņem, ka viņi ir rūpīgi izvērtēju�i parametrus. Visus parametrus.

-��� Operāciju vienmēr veic cilvēki, Emblers sacīja nedaudz izaicino�ā tonī. Un cilvēki nekad neizturas kā skaitļi mat�ricā, Keston. Cilvēcisko faktoru nav iespējams aprēķināt pil�nīgi precīzi. Tādi cilvēki kā jūs to nekad nesaprot.

-��� Un tādi cilvēki kā jūs nekad nesaprot, ka�

-���� Vīri, Lorela nepacietīgi iesaucās, ar pirkstiem bungo�jot pa laikrakstu. Vīri. Te rakstīts, ka viņ� uzstāsies ar ru�nu Davosā rīt piecos pēc pusdienas. Laika atlicis mazāk par divdesmit �etrām stundām.

-��� Augstā debess, Emblers noelsās.

Lorela paraudzījās uz Embleru, uz Kestonu un atkal uz Embleru. Varbūt mēs varam ikvienu tur brīdināt?

-��� Tici man, viņi tur, Davosā, ir sagatavoju�ies jebkurai ie�spējai, Emblers teica. Tā viņi strādā. Ta�u sare�ģījumus rada tas, ka prezidents tik bie�i brīdināts par nāves drau�diem, ka viņ� brīdinājumus vairs neuztver nopietni. Viņa pa�vadoņiem ir zināmi �ie draudi. Tas nav nekas jauns. Un Lī Angs negrib ļaut draudiem viņu atturēt.

Lorela bija apjukusi un izmisusi.

-���� Vai jūs nevarat paskaidrot, ka �oreiz draudi ir patie��ām nopietni?

Kestons nopietni palūkojās uz viņu.

-���� Es to darī�u, viņ� sacīja. Esmu pārliecināts, ka tas līdzēs. Tad viņ� pievērsās Embleram. Vai jūs domājat, ka pazīsiet slepkavu?

-��� Jā, Emblers vienkār�i atbildēja. Manuprāt, viņi gri�bēja �im uzdevumam savervēt mani. Ta�u jums, protams, taisnība Fentons nestrādā, neparedzot aizvietotāju. Tagad uzdevumu vajadzēs pildīt dublierim un viņ� noteikti ir no tiem aģentiem.

Visi labu brīdi klusēja.

-��� Pat tad, ja tu viņu agrāk neesi pazinis, Lorela vilcinā�damās sacīja, tu viņu tomēr varēsi pamanīt. Tu ta�u to proti ar savu īpa�o spēju.

-��� Jā, esmu tā darījis arī agrāk, Emblers atzina. Tikai likme nekad nav bijusi tik augsta. Tomēr man nav izvēles, vai ne?

Lorela pietvīka.

-��� Tu nevienam neko neesi parādā, Hal, viņa teica pēk��ņā satraukumā. Tev nevajag būt varonim. Glu�i vienkār��i nozudīsim, ja?

-��� Vai tu patie�am to gribi?

-��� Jā, Lorela teica. Pēc brī�a nomurmināja: Nē. Viņai acīs sariesās asaras. Es nezinu, viņa klusi sacīja. Zinu vienīgi ja turp dosies tu, tad to pa�u darī�u es. Nav citas vietas, kur es varētu justies dro�ībā. Tu to zini.

Emblers pievilka Lorelu sev klāt, piespieda pieri pie vi�ņas pieres un cie�i apkampa.

-���� Labi, viņ� �ukstēja un nesaprata, vai pa�a balss pēk��ņi iedrebas aizturētos smieklos vai varbūt raudās. Labi.

Pēc brī�a Kestons pievērsās Embleram.

-��� Vai esat izdomājis, kā to paveiksiet?

-���� Protams, Emblers neizteiksmīgā balsī sacīja.

Kestons apsēdās sinepju krāsas atzveltnes krēslā un cieti

paskatījās uz Embleru.

-���� Es gribu, lai jūs saprotat skaidri jūsu rīcībā ir mazāk par divdesmit �etrām stundām, un jums �ajā laikā jāpaspēj tikt vaļā no visiem slepkavīgajiem aģentiem, ko jums uzsū�tījis Stratēģiskais dienests vai jūsu mīļotās Konsulārās ope�rācijas, nokļūt �veicē, iefiltrēties pasaules elites sanāksmē, kas tiek apsargāta ar maksimālu stingrību, un identificēt slepkavu, kamēr viņ� vēl nav raidījis �āvienu.

Emblers pamāja. .

-��� Ziniet, es kaut ko teik�u. Kestons savilka uzacis. Tas nebūs tik vienkār�i, kā izklausās.

..

Kad ceļa rādītājs vēstīja, ka līdz �veices robe�ai atliku�i trīsdesmit kilometri, Emblers instinktīvi nogriezās no �ose�jas un aizbrauca pa kādu nelielu lauku ceļu. Vai viņam seko�ja? Lai gan viņ� neko nebija manījis, tomēr elementāra pie�sardzība mudināja nebraukt cauri robe�kontroles postenim nomātajā Opel ma�īnā.

Lorela Holenda un Kleitons Kestons uz Cīrihi brauca ar ātrgaitas vilcienu TGV. Brauciens līdz Cīrihei ilga vairāk nekā se�as stundas, un pēc tam vēl pāris stundu vajadzēja braukt ar autobusu līdz Davosas Klosterai. Vilciena līnija bija visai populāra. Lorela un Kestons vilcienā brauca katrs atse�vi�ķi, un viņiem brauciena laikā sare�ģījumi nevarēja rasties. Ta�u viņus nevajāja neskaitāmi ienaidnieki ne Konsulāro operāciju aģenti, kuriem bija dots rīkojums "nesaudzēt" mēr�ķi, ne SDG soda vienības cilvēki, kuri tie�i tāpat gribēja Embleru nogalināt. Braucot ar sabiedrisko transportu, viņ� ie�kļūtu tvarstī�anas tīklā. Vajadzēja braukt ar ma�īnu, iekļauties bezpersoniskajā transporta plūsmā uz Solelas auto�strādes. Tomēr tā bija tikai pagaidu dro�ība, jo visnopietnā�kās briesmas draudēja robe�kontroles punktā. �veice nepie�dalījās Eiropas integrācijas procesos, un kontrole uz robe�as bija ļoti stingra.

Aug�savojas pilsētā Kolmārā Emblers sameklēja kādu tak�sometra �oferi kad Emblers viņam parādīja dolāru �ūksnīti, viņ� bija ar mieru aizvest Embleru cauri Samoenai uz nelielo Sentmartina ciematu robe�as viņa pusē. �oferis, vārdā Liks, bija tukls vīrietis ar nolaideniem pleciem, pagariem un taukai�niem matiem. No viņa plūda nemazgātas miesas smaka, kas atgādināja sastāvēju�os sviestu un zirgu stalli un ko nevarēja nomākt odekolons, ar kuru vīrietis bija bagātīgi salaistījies pēc skū�anās. Tomēr tas bija atklātas un tie�as dabas cilvēks, lai arī naudaskārigs. Emblers zināja, ka var viņam uzticēties.

Kad viņi sāka braukt, Emblers atvēra ma�īnas logu, ļau�jot vēsajam kalnu gaisam appūst seju. Ceļojuma somu viņ� bija nolicis sev blakus uz sēdekļa.

-���� Vai jūs noteikti gribat turēt vaļā logu? �oferis jautāja, nejuzdams, cik smacējo�s ir gaiss ma�īnā. Ārā ir sals, mon frиre. Kā sakāt jūs amerikāņi auksts kā elles pievārtē.

-���� Tas nekas, Emblers pieklājīgi atteica. Vēsais gaiss aizgainīs miegainību. Viņ� aizvilka ar vilnas oderi siltinātās ziemas jakas rāvējslēdzēju. Jaka bija ļoti silta, un tajā Em�bleru nevarēja pārņemt aukstums.

Septiņu jūd�u attālumā no robe�pilsētiņas Sentmorensas Embleru pēk�ņi sagrāba nemiers. Viņ� uztvēra neskaidras, nenoteiktas un pretrunīgi vērtējamas zīmes, ka viņa atra�a�nās vieta, iespējams, ir atklāta. Vai tās būtu tikai pārspīlētas aizdomas? Aiz viņiem nu jau kādu brīdi vienā un tajā pa�ā attālumā turējās d�ips ar brezenta jumtu. Pāri galvai lidoja helikopters; �ajā laikā un vietā helikopteram te nevajadzētu būt. Tomēr ārkārtīgi saasināta uztvere alla� varēja atrast ne�atbilstības pat visnevainīgākajā apkārtnē. Vai Emblera no�vērojumiem patie�ām bija jel kāda nozīme?

Līdz robe�ai bija atliku�as pāris jūdzes, kad Emblers pa�manīja gai�zilu autofurgonu ar numura zīmi, kas likās pazīs�tama viņ� to bija kaut kur redzējis. Atkal viņ� nodomāja, vai viņu nemoka vajā�anas mānija. Slīpajos agrā rīta gaismas staros furgona vadītājs nebija saskatāms. Emblers palūdza, lai Liks samazina ātrumu gandrīz tajā pa�ā laikā sāka braukt lēnāk arī zilais furgons, turoties no viņiem nemainīgā attālumā, kas bija daudz lielāks, nekā nepiecie�ams profesi�onālas uzmanības dēļ. Emblera nemiers pārvērtās par satrau�kumu. Vajadzēja paklausīt instinktam. Mūs ticība �urp atve�dusi. Ticība, kas līdz �im bija glābusi Emblera dzīvību, bija pavisam vienkār�a tā bija ticība sev. Ari tagad nebija vie�tas �aubām. Vajadzēja atzīt dziļi satrauco�o patiesību.

Embleru bija atradu�i.

Pirmie saulesstari jau apmirdzēja apkārtni ar sārtu gais�mu, gaiss bija tik auksts kā saldētavā. Emblers pateica Li�kām, ka viņ� pārdomājis un gribētu tālāk iet kājām jā, tie��i no �īs vietas, kur tad vēl varētu būt tik jauks skats?

Kad Emblers dolāru �ūksnītim piesvieda klāt vēl da�as banknotes, Lika neslēptās aizdomas pārvērtās par skeptis�ku uzjautrinājumu. �oferis saprata Emblers nedomā, ka viņ� ticēs sadomātajam iemeslam, ta�u, lai arī aizbildinājums bija blēdīgs, toties nauda īsta. Liks neprotestēja. Varbūt vi�ņam �ī spēle pat sagādāja prieku. Tieksmei izvairīties no ro�be�kontroles varēja būt bezgala daudz iemeslu, bie�i vien tā bija nevēlē�anās maksāt lielo muitas nodokli. Ja vien Li�ka ma�īna netika izmantota nedeklarētu pre�u pārvadā�a�nai, viņam nekas nedraudēja.

Emblers savilka cie�āk izturīgo kalnu zābaku saites, pa�ņēma somu un izkāpa no ma�īnas. Robe�as �ķērso�ana kā�jām nebija nekas jauns. Jau pēc da�ām minūtēm viņ� nozu�da starp piesnigu�ajām eglēm, kalnu priedēm un lapeglēm, iedams līdztekus ceļam un turēdamies krietnu divsimt jar�du attālumā no tā. Pēc pusjūdzes Emblers katrā ceļa pusē pamanīja divus stabus ar spo�ām apgaismes spuldzēm, ko apņēma apaļi stikla kupoli. Muitas posteņa māja, kuras div�pusēji slīpais un stāvais jumts atgādināja A burtu, bija būvē�ta no tum�brūna koka ar logu aizvirtņiem tum�i zaļā krāsā un kokgriezumiem rotātu otrā stāva balkonu. Caur kokiem Emblers varēja saskatīt Francijas trīskrāsaino zilbaltisarkano karogu un �veices karogu baltu krustu uz sarkana fona. Gar ceļa malu rindojās neaptēsti laukakmeņi, kas zem snie�ga gandrīz nebija saskatāmi. Zemu novietotais, spilgti oran��ais �ķērskoks bija paredzēts transporta regulē�anai. Abās ceļa pusēs atradās sargbūdas bez durvīm. Mazliet tālāk aiz muitas nama kāds pārtikas autofurgona �oferis bija novie�tojis savu ma�īnu platajā, asfaltētajā ceļa nomalē, lai pārbau�dītu motoru, kas bija sācis niķoties. Emblers redzēja tikai īsā, druknā mehāniķa kājas un muguru tas bija noliecies un gal�vu piebāzis pie ma�īnas motora. Uz notīrītā asfalta blakus ma�īnai bija saliktas da�ādas detaļas. Laiku pa laikam varē�ja dzirdēt, ka �oferis nolamājas fran�u valodā.

Pretī muitas namam zemāk par ceļa līmeni atradās ma�ī�nu stāvvieta. Emblers centās saskatīt vēl kaut ko. Sauli bija aizsedzis mākonis, un Emblers ieraudzīja uzliesmojam sērkociņu sargs aizdedzināja cigareti. Pakrēslī tas bija redzams pavisam skaidri. Emblers pameta skatienu pulkste�nī. Nedaudz pāri astoņiem janvāri saule lēca vēlu, un kal�nainais reljefs tās parādī�anos aizkavēja vēl vairāk.

Emblers redzēja d�ipu ar brezenta jumtu, kas bija novie�tots piesnigu�ajā stāvvietā. Uzbrāzmojot vējam, brezents dre�binājās. �ķita, d�ips bija atvedis fran�u robe�sargus uz kār�tējo maiņu, kas sākās astoņos. �veices robe�sargi acīmredzot brauca �urp no pretējās puses. Emblers iekārtojās aiz jaunu egļu audzes. Kalnu priedēm skujas bija blīvas, bet zari atra�dās samērā augstu, turpretī eglēm tie sniedzās gandrīz līdz pa�ai zemei, nodro�inot paslēptuvi. Emblers pacēla pie acīm lauka binokli un lūkojās caur spraugu starp divu cie�i bla�kus augo�u egļu zariem. Robe�sargs, kas tikko bija aizde�dzinājis cigareti, dziļi ievilka dūmu, izstaipījās un nevērīgi paskatījās visapkārt. Emblers nojauta, ka viņ� sagatavojies parastai, garlaicīgai dienai postenī.

Pa muitas nama logiem Emblers saskatīja vairākus citus sargus, kuri dzēra kafiju un, sprie�ot pēc viņu sejas izteiksmes, laiski pārcilāja jaunākās baumas. Viņu pulkā sēdēja vīrietis spilgti sarkanā flaneļa kreklā un bumbierveidlgu auguma for�mu, kas liecināja par sēdo�u dzīvesveidu acīmredzot auto�furgona �oferis, Emblers nodomāja.

Ma�īnas te brauca tikai retumis. Lai kādi būtu noteiku�mi, vīrie�iem ne prātā nenāca stāvēt ārā stindzino�ajā auk�stumā, ja ceļ� bija tuk�s un uz tā svilpoja tikai vēj�. Pat ne�dzirdot vīru tērgā�anu, Emblers nojauta, ka iek�ā valda dzē�līgas jautrības gaisotne.

Viens vīrietis sēdēja atstatu no pārējiem, un viņa izskats ļāva spriest, ka viņ� nepieder pārējo pulkam. Emblers pa�vērsa binokli pret viņu. Vīrietis bija ģērbies fran�u muitas amatpersonu vecākā ierēdņa formas tērpā viņ� muitā bija oficiāls apmeklētājs, kura pienākums bija pārbaudīt robe��kontroles punktus. Pārējie tik brīvi jutās laikam gan tāpēc, ka inspektors bija licis noprast viņam daudz nerūp �is no�gurdino�ais un nepateicīgais pienākums. Varbūt priek�nie�cība viņu �urp bija atsūtījusi saskaņā ar inspektoru regulāro rotāciju, ta�u� kas gan varēja pārbaudīt pārbaudītāju?

Emblers noregulēja binokļa fokusu tā, lai skaidri varētu saskatīt vīrie�a seju, un saprata, ka viņa spriedums bijis mal�dīgs.

Vīrietis nebūt nebija muitas ierednis. Embleram atmiņa atausa vesela virkne tēlu vīrie�a seja viņam bija pazīsta�ma. Pēc brī�a viņ� atcerējās �o cilvēku. Vīrie�a vārds� tam nebija nozīmes, jo viņam bija neskaitāmi daudz segvārdu. Viņ� bija uzaudzis Marseļā, un vēl pusaud�a gados bijis kā�da narkobarona rokaspuisis. Kad viņ� kļuva par algotni Dienvidāfrikas, Senegālas un Gambijas reģionos, viņ� jau bija pieredzējis slepkava. Tagad viņ� izpildīja pasūtījuma slepka�vības, un viņa pakalpojumus izmantoja lielākoties tad, kad apstākļi bija delikāti un nonāvēt vajadzēja nekļūdīgi. Viņ� bija prasmīgs slepkava, lieliski prata darboties ar �aujamiero��iem, nazi vai garoti neaizstājams tādos gadījumos, kad vajadzēja izdarīt īpa�a veida slepkavību. Profesionālajā �ar�gonā �ādus slepkavas sauca par speciālistiem. Pēdējo reizi, kad Emblers �o vīrieti redzēja, viņa mati bija gai�i, tagad viņ� bija tum�matis. Iekritu�ie vaigi, augstie, asie vaigu kauli un mute ar plānajām lūpām izskatījās tāpat kā agrāk, varbūt vie�nīgi sejā bija vairāk grumbu. Piepe�i vīrietis palūkojās tie�i uz Embleru. Embleram sāka dauzīties sirds vai viņ� būtu pamanīts? Ta�u nē tas bija neiespējami. Skata leņķis un vā�jais apgaismojums padarīja viņa slēptuvi dro�u. Slepkava pa logu glu�i vienkār�i raudzījās uz apkārtni �ķietamais acu kontakts bija acumirklīgs un nejau�s.

�ķita, apstāklim, ka slepkava uzturējās telpā, vajadzētu nomierināt Embleru. Īstenībā bija otrādi. Nevarēja būt, ka speciālists �eit ir viens pats. Ja viņ� atradās telpā, tas nozīmē�ja, ka pārējie izvietoju�ies apkārtējā me�ā. Embleram acumir�klī pagaisa izjūta, ka viņ� ieguvis priek�rocības. Viņu vajāja citi viņa amata brāļi; viņi varēja paredzēt Emblera manev�rus un apsteigt tos. Speciālists, iespējams, vadīja operāciju, bet pārējie bija tepat netālu. Kad radīsies nepiecie�amība, vi�ņi aicinās speciālistu.

Uzbrukums bija lieliski izplānots, izmantojot dabiskos ap�stākļus, kā ari robe�kontroles punktu. Emblers atzina, ka tas izdarīts ar izcilu profesionalitāti. Ta�u kas viņi bija? Stra�tēģiskā dienesta grupa vai Konsulāro operāciju vienība?

Nu �veices pusē iznāca ārā divi robe�sargi pie kontrol�punkta bija piebraucis mazs balts Renault un apstājies pie oran�ā �ķērskoka. Viens sargs pieliecās tuvāk vadītājam, lai uzdotu parastos jautājumus un salīdzinātu viņa seju ar foto�grāfiju pasē. To, vai tiks veikti papildu pasākumi, noteica profesionālais vērtējums. Turpat blakus stāvēja fran�u robe��sargs, un �veicietis saskatījās ar viņu. Ma�īnas vadītājs bija novērtēts, un lēmums pieņemts. Oran�ais �ķērskoks nolai�dās, sargs nevērīgi pamāja ar roku, un baltais furgoniņ� aizri�poja.

Abi robe�sargi iegāja sargbudas un, apsedu�ies uz plast�masas krēsliem, sakārtoja ausu aizsargus un siltinātās jakas.

-��� Tā sieviete ma�īnā bija tik resna kā tava sieva, viens robe�sargs franciski teica otram. Viņ� runāja tik skaļi, ka vār�dus varēja sadzirdēt pat vējā un caur ausu aizsargiem.

Otrs tēlotā niknumā sarauca pieri.

-��� Mana sieva vai tava māte?

Tie bija tādi kā joki, kas noderēja, lai aizpildītu ilgo un gar�laicīgo dienu, kaut ari vienmuļi un sekli. Tad no muitas nama iznāca slepkava un palūkojās visapkārt. Vēro viņa skatienu.

Emblers ievēroja, ka vīrietis raugās uz tum�u klinti, kas atradās aptuveni divsimt pēdu augstumā. Tātad tur slēpās otrs no grupas. Noteikti vajadzēja būt ari tre�ajam, kura uz�devums bija novērot un iesaistīties operācijā tikai ārkārtējā situācijā.

Speciālists piegāja pie apgaismes staba, tad devās uz stāv�vietu un nozuda aiz zemas ķieģeļu būves, likās, riku nolik�tavas. Vai viņ� ar kādu apspriedās?

Tagad nebija īstais bridis prātot par iespējām, vajadzēja rīkoties. Austo�ās dienas gaisma Emblera ienaidniekiem va�rēja tikai palīdzēt. Mūs ticība �urp atvedusi. Emblers varēja no�kļūt līdz zilganpelēkajai klintij, līklo�iem virzoties pa diago�nāli. Tuvumā briesmas bie�i vien bija mazākas. No egļu audzes aizsega Emblers ātri aizmanījās līdz citai egļu audzei vairākus simtus jardu tālāk un paslēpa pie tās somu, ierokot sniegā. Tad viņ� uzrāpās uz �auras kores, no kuras sniegu bija nopūtis vēj�. Sperdams garus soļus, viņ� skrēja pa kori aug�up, tad satvēra lielu koka zaru, lai uzvilktos augstāk un tiktu uz citas kores, pa kuru iet tālāk. Ta�u zars ar skaļu krak�ķi lūza, un Emblers krita atmuguriski. Izpletis rokas, viņ� centās bremzēt kritienu, lai neslīdētu lejā. Emblers mēģi�nāja pierausties kājās, bet zābaku rievainās pazoles biezajā, irdenajā sniegā slīdēja. Viņ� pūlējās atsperties un noturēties, zinot, ka pietiek spert vienu aplamu soli, lai nokūleņotu piec�desmit pēdas uz leju, varbūt vēl vairāk. Emblers ķērās pie zemajiem koku zariem, lēca pār akmeņiem, piespieda mus�kuļus strādāt enerģiskāk. Viņ� atcerējās Lorelas atvadu vār�dus, un tie vairoja spēku. Saudzē sevi, viņa bija teikusi. Manis dēļ.

Norisam nekad nebija nemierīgu sapņu; sasprindzinātās situācijās viņ� gulēja varbūt pat dziļākā un mierīgākā miegā nekā parasti. Stundu pirms lidma�īnas nolai�anās Cīrihē viņ� pamodās un aizgāja uz tualeti, lai noskalotu seju un iztīrītu zobus. Izkāpjot no lidma�īnas un dodoties uz lidostas pla��o, spilgti apgaismoto zāli, viņ� izskatījās tāpat kā alla�.

Dīvaini, bet tas, ka Norisam bija ierocis, ļāva saņemt ba�gā�u daudz ātrāk nekā parasti. Viņ� pieteica savu iera�anos īpa�ā Swiss Air birojā, kas nodarbojās ar �ādiem jautājumiem, un jau kuro reizi apbrīnoja �veicie�u lietpratīgo rīcību. Kad Noriss parakstīja divas anketas, viņam izsniedza gan ieroci, gan ceļasomu. Birojā bija vēl da�as ar valdību saistītas amat�personas vairāki cilvēki no slepenā dienesta un kāds vī�rietis, ko Noriss atcerējās redzējis CIA un FIB apvienotajā konferencē par pretterorisma metodēm. Aiz viņiem stāvēja kāds vīrietis tum�pelēka, sīksvītrota auduma uzvalkā; viņa kuplo matu ērkulis bija gandrīz vai apelsīnu krāsā. Vīrietis pagriezās un uzsmaidīja Norisam; viņ� bija pārāk savaldīgs, lai izrādītu pārsteigumu. Vīrie�a vārds bija Stenlijs Grāftons, viņ� bija Nacionālās dro�ības padomes loceklis. Noriss viņu atcerējās no vairākiem dro�ības brīfingiem Baltajā namā. Klausīties Grāftons prata labāk nekā vairākums padomes lo�cekļu, lai gan Noriss nojauta, ka viņam būtu arī daudz, ko teikt.

-���� Keleb, Grāftons sacīja, sniegdams roku. Neredzēju jūsu uzvārdu sarakstā.

-��� Arī jūsējo es neredzēju, Noriss atbildēja.

-���� Mani pēdējā brīdī palūdza aizvietot Oru Salimenu, Grāftons teica. Viņai ir kaula lūzums. Salimena bija pa�domes priek�sēdētāja, un viņa mēdza izteikties gari un ap�nicīgi, it kā tēlotu vēsturisku personu kādā televīzijas uzve�dumā.

-��� Nu, ja viņa tā saka, tad tas ir nopietni.

Grāftons neviļus pasmaidīja.

-��� Jā, tāpēc viņiem bija vajadzīgs aizvietotājs.

-���� Ar mani ir tāpat, Noriss teica. Alla� pēdējā brīdī kaut ko atceļ, pēdējā brīdī meklē aizvietotāju. Neko darīt. Esam ieradu�ies gvelzt labskanīgas blēņas.

-��� To mēs pieprotam vislabāk, vai ne? Grāftona acīs iedzirkstījās smiekli. Vai gribat braukt kopā ar mani?

-��� Noteikti. Vai jums ir limuzīns?

Grāftons īsi iesmējās.

-��� Ak, nē kaut kas labāks. Helikopters. Es ta�u esmu no Nacionālās dro�ības padomes, mums pienākas ceļot ar stilu.

-���� Priecājos redzēt, ka mūsu nodokļi tiek izmantoti liet�derīgi, Noriss pazobojās. Iesim, Sten. Noriss paņēma ceļasomu, kurā atradās deviņu milimetru garstobra pistole, un sekoja padomes loceklim.

-��� Varu jūs tikai apbrīnot, Kel. Lai gan nupat esat izkāpis no lidma�īnas, ta�u izskatāties tik svaigs kā gurķītis. Nu, kat�rā ziņā tik svaigs kā alla�.

-��� Ak, kā saka dzejnieks tik tad man ļauts būs atpūsties, kad pildī�u, ko solījies. Noriss paraustīja plecus.

Kad Emblers beidzot sasniedza klints izcilni, no kura la�bi bija pārredzama apkārtne, viņ� apstājās un caur sniegota�jiem zariem pētīja situāciju. Speciālists no Marseļas stāvēja ceļa vidū un vēroja, vai neparādīsies kāda ma�īna, vai ap�kārtnē nemanīs kaut ko kustamies. Sargi būdās joprojām gar�laikojās. Pārējiem, kas sēdēja muitas telpā, gāja jautrāk tā kā mehāniķis arvien vēl laboja motoru, furgona �oferis sē�dēja un uzjautrināja viņus ar nostāstiem.

Lejā tikt bija vieglāk nekā aug�ā. Ja nogāze bija pārāk stā�va, Emblers ņēma palīgā gravitācijas spēku un �ļūca vai vē�lās, bremzēdams ar rokām un kājām, ja bija vajadzīgs. Galu galā viņ� atkal nokļuva pie zemās egļu audzes.

Tikai da�u jardu attālumā viņ� izdzirdēja zemu vīrie�a balsi.

-��� Te beta, lambda, epsilons. Vai esat noteiku�i objekta at�ra�anās vietu? Runāja amerikānis ar teksasie�a akcentu. Velns parāvis, es nekāpu ārā no gultas tādēļ, lai apsaldētu pautus.

Atbilde nebija dzirdama; bez �aubām, vīrietis to saņēma caur mikrofonu. Tad teksasietis kaut ko ierunāja tādā kā por�tatīvajā rācijā. Viņ� no�āvājās un sāka staigāt pa ceļa nomali uz priek�u un atpakaļ, acīmredzot tādēļ, lai mazliet sasildītos.

No robe�kontroles punkta puses atskanēja klaigā�ana. Em�blers ieraudzīja, ka pie oran�ā �ķērskoka apstājusies ma�īna.

Sadusmotajam pasa�ierim plikgalvim ar sārtiem vaigiem, tērptam dārgā mētelī lika izkāpt no limuzīna, kamēr pārbau�da ma�īnu. Birokrātisks vājprāts, bagātais vīrietis �ēlojās. Viņ� �eit braucot katru dienu, bet vēl nekad neesot tā spīdzināts.

Robe�sargi atvainojās, tomēr nepiekāpās. Viņi esot saņē�mu�i rīkojumu. �odien jāievēro īpa�i piesardzības pasākumi. Viņ� varot prasīt paskaidrojumus muitas amatpersonām tie��i pa�reiz �eit esot muitas inspektors, vīrietis varot vērsties pie viņa.

Vīrietis pagriezās pret inspektoru formas tērpā un sasta�pās ar saltas vienaldzības un nicinājuma pilnu skatienu. Viņ� nopūtās, un viņa protesti noplaka īdzīgās augstprātības priek�ā. Pēc brī�a oran�ais �ķērskoks nolaidās, un, motoram ierūcoties, lepnā ma�īna aizbrauca gandrīz vai likās, ka ap tās radiatoru vijas aizvainotas pa�cieņas virpulis.

Ta�u vīrie�a trok�ņainais protests bija sagādājis Embleram aizsegu.

Lai gan viņ� nevarēja pavērst situāciju sev par labu, to�mēr varēja padarīt mazāku tās nelabvēlīgo iespaidu. Emblers zagās pa taku līdztekus ceļam, līdz ieraudzīja uz ceļa augu�mā dū�īgu vīrieti ar dārgu rokaspulksteni, kura zeltītā ap�roce iemirdzējās, rīta saulei parādoties aiz mākoņa malas. Teksasietis. Pulkstenis itin nemaz nepiederējās cilvēkam �ā�dā postenī tas liecināja, ka vīrietis ir visai priviliģēts aģents, kur� sen vairs neveic operatīvos uzdevumus un nosūtīts �urp tikai tāpēc, ka steidzamajai operācijai citu aģentu ātrumā nav izdevies sameklēt. Emblers izlīda no sniega sanesu aizsega un no mugurpuses lēca vīrietim virsū, un, ar labo roku ap�tvēris viņa kaklu, sakrampēja abas rokas kopā uz viņa krei�sā pleca, sa�ņaudza vīrie�a kaklu labā elkoņa ielokā, no�sprostojot asinsriti viņa miega artērijās, tā ka viņ� acumirklī zaudēja samaņu. Vīrietis acīmredzot reģistrētais aģents ieklepojās un saļima. Emblers veicīgi aptaustīja viņa apģēr�bu, meklējot raiduztvērēju.

Emblers to atrada vīrie�a melnā ādas mēteļa apak�ējā ka�batā; mētelis ar zvērādas oderi bija dārgs apģērba gabals, ta�u ne visai piemērots, lai ilgsto�i uzturētos ārpus telpām Alpos ziemas laikā. Mētelis nesaderējās ar vīrie�a uzdevu�mu, bet lieliski saderējās ar dārgo rokaspulksteni Audemars Piguet. Ta�u raiduztvērējs, bez �aubām, viņam bija iedots ti�kai �ajā rītā, nosūtot veikt operāciju tas bija mazs modelis melnas plastmasas ietvarā ar ierobe�otu diapazonu, bet spē�cīgu signālu. Emblers iestiprināja ausīs mikrofona podziņas, dziļi ievilka elpu un atsauca atmiņā vārdus, ko bija izrunājis aģents. Tad viņ� piespieda pogu RAIDĪT un, stiepjot vārdus kā teksasietis, teica:

-���� Runā beta, lambda, epsilons, ziņo�

Viņu pārtrauca balss ar spēcīgu Francijas Savojas provin�ces akcentu:

-���� Mēs ta�u lūdzām pārstāt ziņot. Jūs apdraudat operāci�jas slepenību. Mums te nav darī�ana ar amatieri! Ja nu te kāds ir amatieris, tas esat jūs.

Balss nepiederēja Marseļas slepkavam. Tas noteikti bija kāds ceturtais vīrietis, kura atra�anās vieta snaiperim ne�bija zināma.

-��� Aizveries un klausies, Emblers nīgri vilka vārdus. Raid�uztvērējs pārvērta balsi, pie�ķirot tai griezīgu, metālisku pie�skaņu; dzirdamība bija ļoti laba, bet balss tembra at�ķirības tika apslāpētas. Es redzēju to draņķi. Otrpus ceļam. Aizla�vījās pāri stāvvietai kā lapsa. Tas nelietis mūs vazā aiz de�guna.

Iestājās klusums. Tad otra balss piesardzīgi ierunājās:

-��� Kur viņ� pa�reiz atrodas?

Ko lai saka? Emblers nebija par to padomājis un uzreiz neatjēdza, ko teikt. Ierāpās d�ipā, viņ� steig�us izgrūda. Parāva brezentu uz aug�u un ielīda iek�ā.

-��� Viņ� vēl ir tur?

-��� Ja būtu izlīdis, es redzētu.

-��� Labi. Klusuma bridis. Krietni pastrādāts.

Ja Embleram seja aiz aukstuma nebūtu stīva, viņ� pasmai�dītu. Slepkavības grupas dalībnieki bija viņa amata biedri viņu domu gaita būs tie�i tāda, kāda tā būtu viņam. Emblers viņus varēja pārtrumpot, vienīgi nedomājot, klausot tikai in�stinktam, acumirklīgi improvizējot. Nekad nekas nenotiek sa�skaņā ar plānu. Pārdomā un improvizē.

Marseļas slepkava no sargbūdas devās uz automa�īnu stāv�vietu, kur atradās robe�sargu d�ips ar brezenta jumtu. Rokā viņ� turēja iespaidīga izskata ieroci ar klusinātāju. No aizas uzbrāzmoja spēcīgs vēj� un triecās Embleram pret muguru.

Ko tālāk? Slepkavam tagad bija saasinātas visas maņas, viņ� bija gatavs asi reaģēt kuru katru mirkli. Embleram va�jadzēja to izmantot, izprovocēt slepkavu. Viņ� raudzījās vis�apkārt, ar skatienu meklēdams kādu akmeni vai ko citu, ko varētu pārmest pāri ceļam. Ta�u visi oļi un akmeņi bija pie�salu�i pie zemes. Emblers sadabūja teksasie�a Magnum pistoli un no stobra izņēma smagu patronu, atvēzējās un svieda. Vēja brāzma to parāva līdzi, un patrona nokrita uz d�ipa bre�zenta jumta; tās kritiena radītais troksnis bija ļoti vāj�, tikai kā viegls piesitiens, bet speciālists reaģēja tā, it kā būtu ie�raudzījis pretinieku viņ� acumirklī nometās uz ceļiem un, kreiso roku izmantojot atbalstam, raidīja uz d�ipu lo�u kru�su, sacaurumojot brezentu no vienas vietas.

Emblers binoklī vēroja vētraino uzbrukumu tuk�ajai ma�ī�nai. Tomēr� kur tad ir savojietis? No viņa nebija ne miņas. Mehāniķis, kuru no vēja sargāja paceltais furgona motora pārsegs, joprojām tūļīgi ņēmās ap motoru; viņam acīmredzot maksāja nevis tikai par rezultātu, bet par stundām, ko viņ� pavadīja darbodamies. Abi sargi �veicietis un francūzis īgni sēdēja uz plastmasas krēsliem būdiņā katrs savā ceļa pu�sē, malkoja kafiju un kā divi veci dambretes spēlmaņi slinki piespēlēja viens otram dzēlīgas piezīmes.

Emblers dziļi ievilka elpu. Tagad visu iz�ķīra laika izvē�le. Da�u sekun�u laikā viņ� varēja tikt pāri ceļam nepama�nīts un Emblers pēk�ņi izlēma. Marseļas slepkava bija ne��ēlīgs necilvēks ja viņ� manīs, ka medījums izsprucis, viņ� sāks to izsekot ar Vēl jo lielāku apņēmību. Uz spēles bija likta viņa speciālista reputācija; Emblers saprata, ka tie�i slep�kava izplānojis viņa vajā�anu.

Emblers gribēja atbildēt ar to pa�u.

Viņ� ar da�iem lēcieniem aizmetās aiz ķieģeļu būves, tad zag�us tuvojās stāvlaukumam. Speciālists �audams bija sa�plosījis d�ipa brezentu lupatlēvaros un pārliecinājies, ka tur iek�ā neviena nav. Tagad viņ� kāpās atpakaļ, grozīdams galvu uz visām pusēm, un piepe�i pagriezās pret Embleru. Emblers tēmēja uz slepkavu ar �etrdesmit ceturtā kalibra pistoli, ko bija paņēmis no teksasie�a, bet, zinot, ka �āviena troksnis sacels kājās visus pārējos, vilcinājās, tad nolēma iztikt ar draudiem.

-���� Nekusties, Emblers sacīja.

-���� Kā teiksi, speciālists meloja glu�i cie�amā angļu va�lodā.

�auj viņu nost gandrīz vai skaļi sauca Emblera instinkts.

-��� Tagad noteicējs esi tu, speciālists glaimīgi sacīja. Ta�u Emblers saprata, ka viņ� melo, būtu sapratis to pat tad, ja neredzētu, ka slepkava lēni ceļ uz aug�u roku ar ieroci.

-��� Velna milti, kas te notiek? Embleram aiz muguras at�skanēja dārdo�a balss. Uz stāvvietu bija atnācis viens no �vei�cie�u robe�sargiem, varbūt saklausījis plīk�ķus, ko radīja lo�des, plosīdamas d�ipa brezentu. Speciālists ziņkāri pagriezās uz viņa pusi.

-���� Kas te notiek? �veices robe�sargs franciski prasīja.

Pēk�ņi viņam pieres vidū parādījās neliels, sarkans aplītis

kā indie�u sievietes tradicionālā zīme, un viņ� saļima zemē.

Acumirkli pēc tam acumirkli par vēlu Emblers nospie�da iero�a mēlīti�

Nekas nenotika. Viņ� par vēlu atcerējās izņemto patro�nu. Speciālists jau bija pagriezies pret Embleru un, stingri tu�rēdams garstobra pistoli, mērķēja Embleram tie�i sejā. �ādā situācijā trāpīt varētu pat iesācējs, bet speciālists no Marseļas bija īsts profesionālis.

Em'olers iek�ēji pārmeta sev ja viņ� būtu paklausījis in�stinktam, �veices robe�sargs nebūtu miris, un viņ� pats ta�gad neskatītos nāvei acīs. Viņ� uz bridi pievēra acis. Atkal tās atverot, Emblers piespiedās skatīties tas bija tik grūti, it kā viņ� celtu svaru stieni. Viņ� skatīsies un runās. Tagad viņa ierocis būs pa�a balss un skatiens. �is bija iz�ķiro�s brī�dis.

-��� Cik viņi tev maksā? Emblers noprasīja.

-���� Diezgan, speciālists vienaldzīgi sacīja.

-��� Nepareizi, Emblers teica. Viņi tevi muļķo, un con*.

Emblers nometa smago pistoli zemē izdarīja to glu�i ne�apzināti. Savādi, bet nu viņ� jutās daudz dro�āk. Tas, ka viņ� vairs nebija apbruņots, varēja mazināt iespēju, ka viņu no�galinās uz līdzenas vietas. Da�reiz ieroci vislabāk ir izmantot, atsakoties no tā.

-��� Stāvi klusu, speciālists* teica. Ta�u Emblers saprata, ka slepkava lepojas ar savu apķērību samaksas jautājumos; ar dzēlīgo piezīmi Embldns bija ieguvis mazliet laika.

-���� Kad būsi nogalinājis mani, viņi novāks tevi. �ī ir PAP operācija. Vai zini, ko tas nozīmē?

Speciālists paspēra soli tuvāk Embleram, raudzījās uz vi�ņu, acis nemirk�ķinādams, kā kobra uz peli.

-��� Pa�attīro�ā pekle, Emblers teica. Tas nozīmē, ka ope�rācija tiek plānota tā, lai visi tās dalībnieki cits citu novāktu. Tas ir tikai piesardzības pasākums tāda kā automātiskā iz�dzē�ana.

Marseļas slepkava truli skatījās uz Embleru, likās, viņu tas neinteresēja.

Emblers dobji iesmējās.

-��� Tāpēc jau viņi tevi izvēlēju�ies. Izveicīgs diezgan, lai no�galinātu. Pārāk liels muļķis, lai paliktu dzīvs. Ideāli piemē�rots PAP operācijai.

-��� Apnicīgi klausīties tavos melos. Tomēr slepkava klau�sījās, �ķita, viņu iespaidojusi upura nekaunība.

-���� Tici man, bie�i esmu palīdzējis sagatavot tādas operā�cija. Atceros, reiz mēs tādu speciālistu kā tu sūtījām novākt kādu mullu Malaizijas salās, viņ� atmazgāja naudu d�ihāda grupējumiem, bet mullam bija daudz piekritēju no vietē�jām reliģijas organizācijām, tāpēc nevarējām atļauties atstāt pēdas. Aizsūtījām turp ari kādu munīcijas tehniķi, lai ievie�to Semtex[38] mazajā Cessna ar turbopropellera dzinēju, kas bija paredzēta, lai speciālists pēc uzdevuma evakuētos, Semtex sainītī ar trigeru, kur� reaģē noteiktā augstumā. Tad speciā�lists saņēma instrukciju novākt tehniķi, un to viņ� izdarīja tie�i pirms pacel�anās ar Cessna. Trīs mīnus trīs ir nulle. Ap�rēķins izdevās skaisti kā vienmēr. Tāds pats vienādojums būs arī �ajā reizē. Un to mīnusa zīmi tu nepamanīsi, līdz būs jau par vēlu.

-���� Runāt jau var jebko, speciālists teica, pārbaudot Em�bleru. �ādās situācijās cilvēki tā parasti dara.

-���� Cilvēki, kuri skatās nāvei acīs? Tas attiecas uz mums abiem, draugs, un es varu to pierādīt. Emblers raudzījās uz slepkavu drīzāk ar nicinājumu, nevis bailēm.

Viņa skatienā uzplaiksnīja sīka intereses dzirkstelīte.

-Kā?

-��� Vispirms es tev parādī�u Sigma A23-44D pārraides ko�piju. Tā ir manas jakas iek�kabatā.

-���� Nemēģini kustēties. Speciālista dziļi iegrimu�ās acis kļuva �auras kā spraudziņas, plānajās lūpās parādījās smīns. Tu varbūt domā, ka esmu amatieris. Neko tu nerādīsi.

Emblers paraustīja plecus un pacēla abas rokas aug�up.

-���� Izņem no kabatas pats, viņ� mierīgi sacīja. Tā atro�das labās puses aug�ējā iek�kabatā pavelc vaļā rāvējslēdzē�ju. Turē�u rokas paceltas. Es jau tevi nespie�u ticēt man. Ti�kai, ja gribi paturēt savu nolādēti no�ēlojamo dzīvību, tev vajadzēs manu palīdzību.

-��� Stipri �aubos.

-��� Zini ko, tas, vai tu mirsti, vai dzīvo, man ir pie vienas vietas. Ta�u savu ādu es varu paglābt vienīgi tad, ja palīdzu tev izglābt tavējo.

-���� Galīgas blēņas.

-���� Labs ir, Emblers atbildēja. Vai zini, kā mēdz teikt Amerikas prezidents? "Uzticies, bet pārbaudi". Kā būtu ar variantu neuzticies, tomēr pārbaudi? Varbūt baidies uzzi�nāt patiesību?

-��� Tikko pakustēsies, es tev iz�ķaidī�u smadzenes, speciā�lists drūmi noņurdēja un virzījās tuvāk Embleram, labajā ro�kā turot ieroci un ar kreiso sniedzoties pēc rāvējslēdzēja mē�lītes. Emblera siltinātās ziemas jakas rāvējslēdzēja metāliskā mēlīte atradās zem apkakles atloka. Speciālistam tikai ar tre��o piegājienu izdevās sameklēt mēlīti un pavilkt vaļā rāvēj�slēdzēju. Nu viņ� pienāca Embleram vēl tuvāk un taustīda�mies sāka meklēt iek�kabatu. Slepkavas āda uz sejas atgādināja sa�uvu�u, cietu gumiju. Emblers sajuta vīrie�a skā�beno elpu. Acis ar retajām skropstām bija gai�as un saltas kā ledus.

Tagad visu iz�ķīra pareizā laika izvēle. Emblers izman�toja pa�iedvesmu, lai kļūtu mierīgs un rāmi gaidītu. Izdarīt kustību vai nu mazliet par ātru, vai mazliet par vēlu būtu ļoti viegli un liktenīgi. Racionālā domā�ana te nederēja. Va�jadzēja atvairīt prāto�anu, loģisko sprie�anu un aprēķinus va�as, ar kurām apzinātā doma saistīja iedvesmu. Pasaule izzuda vairs nebija ne kalnu, ne sniega, ne zemes zem kā�jām, ne debesu virs galvas. Realitāti veidoja tikai divi acu pāri un divi roku pāri. Realitāte bija ikviena sīkā kustība.

Speciālists bija konstatējis, ka ari iek�kabata ir aizdarīta ar rāvējslēdzēju, tikai līmenisku, un viņ� ar kreiso roku nevarē�ja to atvilkt vaļā mēlīte vilka līdzi audumu, kas neļāva tai slīdēt. Kamēr speciālists grābājās gar kabatu, Emblers viegli salieca kājas ceļos, it kā būtu zaudējis spēkus un lēni padotos.

Tad viņ� ar nevarīgu sejas izteiksmi aizvēra acis, it kā mocītos ar galvassāpēm. Nu speciālista priek�ā bija cilvēks, kas ne vien nolicis pistoli, bet arī pārstājis vērot viņu. Da��reiz ieroci vislabāk ir izmantot, atsakoties no tā. Tas iemidzināja ienaidnieka modrību, viņam to pat neapzinoties tā bija gan�drīz vai dzīvnieciska pakļāvība; tā suns padevīgi noguļas uz muguras, lai mazinātu spēcīgāka pretinieka agresivitāti.

Laika izvēle. Speciālists pārstāja pūlēties ap rāvējslēdzēju ar kreiso roku. Emblers vēl vairāk ieliecās ceļos. Laika izvēle speciālistam nekas cits neatlika, kā pārlikt ieroci no labās rokas kreisajā; lai to izdarītu, viņam bija nepiecie�ama se�kunde. Pat ar aizvērtām acīm Emblers juta un dzirdēja, kā slepkava sāk pārlikt pistoli. Nu laiks bija mērāms milisekundēs. Ierocis tika virzīts uz slepkavas kreiso roku, kreisās ro�kas rādītājpirkstu viņ� pastiepa uz mēlītes pusi, lai sajustu ieliekto, gludo metālu, bet Emblers vēl mazliet ielieca kājas ceļos un nokāra galvu kā sarāts bērns. Viņ� bija pārstājis do�māt un pilnīgi pakļāvās instinktam, un nu, nu, nu, nu�

Emblers metās uz priek�u, uz priek�u un uz aug�u, iztais�nojot kājas ar drausmīgu spēku un ar pieliekto galvu triecot vīrietim pa apak��okli. Viņ� juta un dzirdēja, kā slepkavam sacērtas kopā zobi, kā �ņirksto�ās vibrācijas atbalsojas pre�tinieka galvaskausā un kā, galvai atkrītot atpakaļ, viņa pirk�sti palai� vaļā ieroci. Emblers dzirdēja, kā pistole klaudzot nokrīt uz asfalta un nu, nu, nu, nu�

Emblers pielieca galvu un spēcīgi trieca to lejup, ar pieri iegā�ot speciālistam pa degunu.

Marseļas slepkava sabruka uz asfalta, pārsteiguma grima�se izzuda, viņa vaibsti nedzīvi sa�ļuka. Emblers pievāca pistoli, klusi brienot pa sniegu, cauri me�am aizlavījās ga�rām muitas mājai, tad aizzagās līdz ceļa apmalei. Būtībā viņ�, likās, jau bija �ķērsojis Francijas un �veices robe�u. Uz asfal�tētās ceļa apmales tagad bija vēl vairāk autofurgona detaļu kā pirmīt. Ta�u druknais mehāniķis vairs nebija pārliecies pār motoru. Viņ� atradās kādu gabaliņu nostāk un, vienu pirkstu piespiedis ausij, mierīgi nāca uz Emblera pusi; apaļais vēders bija izstiepis ar eļļu notraipītā kombinezona priek�pusi.

Vīrie�a tuklie vaigi bija apaugu�i ar bārdas rugājiem, viņa seja pauda vienlaikus garlaicību un aizvainojumu kā dau�dziem fran�u hommes a tout faire[39]. Viņ� svilpoja kādu Ser�a Gensbēra melodiju. Vīrietis pacēla skatienu un, it kā nupat būtu pamanījis Embleru, savilka lūpas greizā smaidā un pa�māja ar galvu.

Embleru pārņēma baismu uzplūds. Ārkārtīgi saspringtās situācijās viņ� alla� mēdza rīkoties neapzināti, pirms sāka domāt, un �ī bija viena no tādām reizēm. Viņ� izrāva pistoli no jakas un nomērķēja� ta�u pret viņu jau bija pavērsts lielkalibra pistoles stobra caurums; pistole ar burvju mākslinie�ka veiklību bija parādījusies druknā vīra gaļīgajā rokā.

-����� Salut, teica garagiste kombinezonā tērptais vīrietis. Līdzskaņus viņ� izrunāja Savojas dialektā.

-���� Salut, Emblers atbildēja un nu, nu, nu, nu� krītot atmuguriski, izspēra abas kājas uz priek�u un nospieda ie�ro�a mēlīti nevis vienu, bet trīs reizes, un kluso pauk�ķi, ko radīja katrs �āviens, pavadīja negaidīti spēcīgs atsitiens. Savojietis ar garstobra Magnum gandrīz vienlaikus raidīja �ā�vienus tie�i uz to vietu, kur acumirkli pirms kritiena bija at�radusies Emblera galva.

Emblers smagi atsitās pret zemi, tomēr �āvējs kombine�zonā nogāzās vēl smagāk. No viņa krūtīm iz�āvās asiņu strūkla un virs tās aukstajā gaisā parādījās tvaiku mutulī�i. Vīrietis pāris rei�u ieklepojās, tad pārstāja kustēties.

Emblers no savojie�a jostas atkabināja atslēgu sai�ķi un atrada atslēgu no viņam piedero�ā furgona. Tas atradās trisdesmit jardu attālumā no robe�kontroles punkta, tā sānus rotāja logo ar uzrakstu fran�u un vācu valodā Garagiste/ Automechaniker. Jau pēc da�ām sekundēm Emblers attālinā�jās no robe�punkta, braucot pa �veices teritoriju Sentmartinas virzienā, un apstājās tikai uz mirkli, lai paņemtu savu somu, ko bija noglabājis zem sniega netālu no ceļa malas. Drīz vien atpakaļskata spogulī robe�kontroles punkts vairs nebija redzams. Francija palika aiz muguras.

Viņ� konstatēja, ka furgons ir pārsteidzo�i jaudīgs mo�tors dro�i vien bija pārveidots vai nomainīts. Zinot, kā strā�dā �ie profesionāļi, varēja pieņemt, ka automehāniķu firma pastāv tikai vārda pēc; numura zīme bija reģistrēta slepus, bet uzraksti uz furgona ļāva ma�īnai atrasties jebkādā vietā un laikā, neradot aizdomas. Alla� kaut kur varēja sabojāties kāda automa�īna. Turklāt policija gandrīz nekad neapturēja autoremonta furgonu par ātruma pārsnieg�anu. Lai gan tā nebija neatliekamā medicīniskā palīdzība, ta�u �ādus furgo�nus ar automehāniķi parasti sūtīja uz vietām, kur ma�īna bi�ja palikusi uz ceļa, un tā varēja būt pat avārija. Maskē�anās veids bija veikli izdomāts.

Emblers �ajā ma�īnā vismaz kādu laiciņu varēja justies dro�i. Viņ� lielā ātrumā joņoja pa �oseju; brī�am spo�i spī�dēja saule, brī�am to aizklāja mākoņi, apdzīvotajās vietās bija ļau�u pilnas ielas un blīva transporta kustība. Emblers ma�nevrēja starp mazām, nekaunīgām ma�īnām un lieliem trei�leriem, kuri, drebinot zemi, uz platformām pārvadāja trak�torus. �ķita, visi bija sazvērēju�ies traucēt viņam varēja gan būt, ka apziņa neuztver neko citu, vienīgi traucēkļus. Ta�u furgons viegli pārvarēja pa�as stāvākās nogāzes, ar rad�otajām riepām un pilnpiedziņu tas dro�i turējās pat uz aple�doju�a seguma. Sajūgs neizslīdēja, lai cik spēcīgi Emblers to slidināja; dzinējs nerēca, lai cik lielu slodzi viņ� tam uzlika.

Brī�am Emblers kā pa miglu apjauta apkārtnes �ilbino�o skaistumu staltās, apsnigu�ās egles, kas līdzinājās pasaku pils torņiem, kalnu virsotnes, kuras vīdēja pie apvār�ņa kā tālu kuģu buras, neaizsalsto�ās kalnu straumes, kas �aloja līdztekus ceļam, par spīti tam, ka visapkārt bija ledus un sniegs. Ta�u pār Emblera prātu valdīja tikai viena doma ātrāk. Viņ� bija nospriedis, ka ar furgonu var dro�i braukt divas stundas, un �ajā laikā vajadzēja nokļūt pēc iespējas tu�vāk galamērķim. Tur viņu gaidīja briesmas tām bija jāstā�jas pretī, tās bija jānovēr� bet tur bija arī cerība.

Un tur bija Lorela. Viņa noteikti jau bija sasniegusi ceļamērķi. Domājot par savu Ariadni, Embleram smeldza sirds aiz ilgām. Ak dievs, cik ļoti viņ� mīlēja Lorelu sievieti, kas vis�pirms bija izglābusi viņa miesu, pēc tam arī dvēseli. Lai cik skaistas bija apkārtējās ainas, ta�u tās Embleru �ķīra no Lorelas un tikai tāpēc viņam vien zibēja garām.

Emblers jau kuro reizi kop� nokļū�anas �veicē ielūkojās pulkstenī. Laiks gāja mazumā. Vēl viens stāvs kāpums pa kal�nu ceļu, tam sekoja lēzenāks kritums. Gāzes pedāli Emblers bija piespiedis gandrīz līdz grīdai un bremzes pedālim pie�skārās tikai tad, kad citādi nevarēja. Tik tuvu un tomēr tik tālu tik daudz baismīgu aizu palicis aiz muguras, bet tik�pat daudz vēl priek�ā.

Davosa. Pasaulē ir maz tādu vietu, kas cilvēku iztēlē ie�guvu�as tādu pla�umu, bet īstenībā ir pavisam nelielas tur patiesībā ir tikai viens ceļ�, gar kuru aptuveni jūdzes garu�mā rindojas gandrīz visas mājas un celtnes. Tās ieskauj stal�ti noaugu�i, apsnigu�i skujkoki. Ģeogrāfi zina, ka Davosa ir pats augstākais kalnu kūrorts Eiropā, ta�u �is fakts neattie�cas tikai uz pilsētiņas novietojumu fiziskajā telpā. Katru ga�du uz da�ām dienām tas simbolizē pasaules finansiālās un politiskās varas kalngalus. Davosas nosaukums kļuvis par si�nonīmu Pasaules ekonomikas foruma gadskārtējai sanāksmei globālā elite te pulcējas janvāra pēdējā nedēļā, kad uz tum��ā gadalaika fona sabrauku�ie "spīdekļi" izceļas vēl jo vai�rāk. Lai gan forums tiek veltīts kapitāla, darba un ideju brī�vai kustībai, tas tomēr kļūst par tādu kā stingri apsargātu cietoksni. Kongresu centru, kur notiek forums un kura pus�lodēm un blokiem līdzīgās celtnes ple�as diezgan lielā platī�bā, ielenc vairāki simti �veices militāro policistu, un visu cen�tra platību foruma laikā norobe�o tērauda no�ogojums.

Emblers atstāja autofurgonu automa�īnu stāvvietā aiz ve�cas, neizskatīgas baznīcas, kuras tornis atgādināja raganas smailo cepuri, un pa �auro Rēginvegas ielu soļoja aug�up uz pilsētiņas galveno ielu Promenādes ielu. No ietvēm bija rū�pīgi notīrīts sniegs tas liecināja par nemitīgiem pūliņiem, jo vēj� pastāvīgi dzina sniegu �urp no kalnu nogāzēm arī tad, ja nesniga. Promenādes iela līdzinājās arkādei, tur cits citam blakus rindojās veikali, tikai �ur tur bija redzama kāda vies�nīca un restorāns. Te varēja redzēt vislepnākos starptautis�ki pazīstamu firmu veikalus Bally, Chopard, Rolex, Paul & Shark un Prada. Emblers pagāja garām veikalam, kur pārde�va Bette und Besser gultasveļu, un augstai, modernai ēkai, pie kuras plīvoja trīs karogi, it kā tur atrastos vēstniecības; īs�tenībā tas bija UBS [40] filiāles birojs ar valsts, kantona un kom�pānijas karogiem. Emblers ne mirkli ne�aubījās, kuram ka�rogam banka ir patiesi uzticīga. Vietēja rakstura iezīmes bija manāmas tikai viesnīcu izskatā piemēram, viesnīcai Posthotel ar pasta radziņa attēlu virs milzīgajiem nosaukuma bur�tiem, un viesnīcai Morosani Schweizerhof, kur virs markīzes at�radās tradicionālo Alpu zābaku attēls zaļā un melnā krāsā.

Nelielajā kalnu pilsētiņā Davosā bija ieradusies visa pa�saule visjaunākās tehnikas ietērpā. Automa�īnas ar rad�otām riepām un pro�ektoriem uz aizsargstieņa Emblers ievēroja tum�zilu Honda, sudrabainu Mercedes, Opal apvidus ma�īnu un Ford minifurgonu braukāja pa ielām bezjēdzīgā ātrumā. Savukārt daudzie veikalu skatlogi atsauca atmiņā Holivudu, filmē�anas laukumu ar Dod�sitijas dekorācijām, jo milzīgie kalni ar pla�ajām, me�ainajām nogāzēm, kas no visām pusēm apņēma pilsētiņu, ne uz mirkli neļāva piemirst, cik �aura ir Davosa. �ķita, ka �eit zemei pieskāries Dievs, veidojot kal�nus kā gigantiskas krokas ar virsotņu un koru sare�ģītajām aprisēm, un uz to fona viss pārējais likās neīsts un nepastā�vīgs. Pati vecākā ēka, kam Emblers gāja garām, bija atturīgi eleganta akmens celtne ar piestiprinātu uzrakstu Kantonspolizei tā bija kantona policijas pārvalde. Ta�u arī policijai ne�bija varas pār to, ko nav iespējams pakļaut kalnus ar mū��īgo sniega segu virsotnēs un cilvēka dvēseli.

Un ko varēja teikt par Emblera dvēseli? Emblers patie�ām bija pārguris, viņu �>ija nomākusi informācija, kas varēja nozī�mēt jebko vai nenozīmēt neko. Viņa noskaņojums bija tikpat pelēks kā apmākusies debess. Viņ� jutās niecīgs, nevarīgs, atstumts. Vīrs, kura nemaz nav. Viņ� neeksistēja ari pats sev. Galvā sāka skanēt klusas, dzēlīgas balsis, tās pārmeta un ap��aubīja. Te nu Emblers bija netālu no kalnu virsotnēm, bet likās, ka viņ� grimst arvien dziļāk.

�ķita, ka zeme viegli, bet nepārprotami sak �ūpoties. Kas ar viņu notiek? Dro�i vien hipoksija kalnu slimība; augstums da�reiz tā ietekmēja nepieradu�us cilvēkus, pazeminot skā�bekļa saturu asinīs un izraisot apjukuma izjūtu. Emblers dziļi ieelpoja kalnu gaisu un centās orientēties apkārtnē. Kad viņ�, pie�ķiebis galvu, vēroja kalnu grēdas, kas �ķita atrodamies rokas stiepiena attālumā, viņu sagrāba klaustrofobija, un vi�ņam likās, ka neredzama roka grū� viņu Peri�a salas slēgta�jās telpās; piepe�i prātā sāka virpuļot tie psihiatrijas �argona vārdi disociatīvie identitātes traucējumi, personības fragmentā�cija, paranoja, abreaktīva ego distonija. Tas bija vājprāts nevis Emblera, bet viņu vājprāts, un Emblers zināja, ka tiks tam pāri, vajadzēja tikt tam pāri, jo tie�i sevis meklējumi viņu bija atvedu�i uz �ejieni.

Ja vien tā odiseja pati par sevi nebija vājprāts.

Ēnām, kas apstāja Embleru, pievienojās ēnas, kuras viņ� bija tā centies izmest no prāta.

Spēcīgā rūpnieka dobjā, apmierinātā balss: Jūs esat tas vīrs, kura nemaz nav. Oficiāli jūs neeksistējat!

Aklā, gudrā Ozīrisa klusā balss: Tas ir "Okama bārdas na��a" likums kur� izskaidrojums ir vienkār�ākais? Vieglāk ir mainīt to, kas jums galvā, nekā pārvērst visu pasauli. � Jūs ta�u zināt par visām tām biheiviorās zinātnes programmām piecdesmitajos ga�dos, vai ne? Programmu nosaukumi mainīju�ies, bet pētījumi ne�kad netika pārtraukti.

Psihiatrs ar brillēm melnā, stūrainā ietvarā, ar garo matu sprogu pār pieri un flomāsteru rokā un vārdi, kas dedzi�nāja kā elektrība. Uzdodiet pats sev jautājumu, ko es uzdodu jums kas jūs esat?

Emblers iestreipuļoja kādā alejā un, atbalstījies pret sie�nu aiz kādas lielas atkritumu tvertnes, klusi vaidēdams cen�tās aizdzīt skaļās, klaigājo�ās balsis, elli�ķīgo troksni. Ne�drīkstēja padoties. Viņ� nepadosies. Emblers vēlreiz dziļi ie�vilka elpu un, cie�i samiedzis acis, iegalvoja pats sev, ka tās asaro no stindzino�ā vēja. Tūlīt melnās �ausmas atkāpsies, un viņ� saņemsies. Tikai nu iztēlē parādījās datora ekrāns nē, vesela virkne ekrānu, kas ātri nomainīja cits citu, un viņ� varēja skaidri saskatīt vienīgi kursoru katra ekrāna centrā; kursors pulsēja kā brīdino�s signāls vienas vienīgas, īsas rin�diņas galā: HARISONS EMBLERS NAV ATRASTS.

Emblers pieliecās un vēma vienu reizi, tad atkal, vēl moko�āk. Viņ� stāvēja sakņupis, ar rokām balstīdamies pret ceļgaliem, nejuzdams ne aukstumu, itin neko, un elsa kā suns augusta tveicē. Tad viņ� saklausīja kādu citu balsi, un pie�pe�i �ķita, ka parādījusies saule, un tās staros izgaro un iz�zūd viņa cie�anas un izmisums. Es ticu tev, sacīja Lorela Holenda, apskaujot viņu. Es ticu. Arī tev jātic.

Pēc kāda brī�a nelabums pārgāja. Emblers izslējās un juta, ka spēks un apņēmība atgrie�as. Viņ� bija izniris no savas psihes tum�ajiem dziļumiem un nokļuvis virspusē izrāvies no ļaunā murga, kas savādā kārtā piederēja viņam pa�am.

Tagad viņam bija jādodas citā ļaunā murgā. Emblers zi�nāja ja viņam neizdosies, tad ļaunajā murgā iekļūs visa pa�saule un varbūt nekad netiks ārā no tā.

Paraudzījies pulkstenī un pārbaudījis, vai viņ� iekļaujas lai�ka robe�ās, Emblers devās uz pa�u lielāko Davosas viesnīcu Steigenberger Hotel Belvedere, kas atradās Promenādes ielā as�toņdesmit deviņi, slīpi iepretī Congresszentrum galvenajai ie�ejai. Milzīgā ēka bija būvēta tūksto� astoņi simti septiņdesmit piektajā gadā, un agrāk tajā bija atradusies sanatorija. �aurās logu arkas maigi ro�ainajās sienās atgādināja kaujai gatavas pils ambrazūras feodālajā laikmetā. Ta�u foruma gadskārtē�jās konferences laikā vienīgās sadursmes bija vārdu kaujas starp korporāciju sponsoriem. Lielais zilbaltais KPMG[41] ka�rogs plīvoja pār viesnīcas pla�ā lieveņa jumtu, piesaistot ska�tienus tikpat lielā mērā kā transporta pakalpojumu transpa�rents, kas atradās turpat līdzās un bija greznots ar Audi lo�go �etriem savstarpēji saistītiem apļiem. Kad Emblers tu�vojās viesnīcas ieejai, viņ� juta, ka sirds sāk sisties ātrāk pie viesnīcas piebraucamā ceļa blakus limuzīniem stāvēja mi�litārā transporta ma�īnas un d�ips ar lielām riepām, zilu po�licijas signāllukturi uz jumta un sarkanas krāsas joslu uz sā�niem ar baltu uzrakstu MILITДR POLIZEI. Pretējā pusē ietvi norobe�oja desmit pēdu augsts tērauda �ogs ar asiem pīķiem tā aug�pusē; �ogam bija piestiprināts gar�, svītrains trans�parents ar uzrakstu trīs �veices valodās, brīdinot turēties tā�lāk SPERRZONE, ZONE INTERDICTE, ZONA SBARRATA.

Emblers pa ceļam bija saņēmis balss pastu un zināja, ka Kestonam izdevies iekļūt konferences centrā oficiāli bū�dams CIP vecākais ierēdnis, viņ� bija izmantojis �o priek��rocību, lai tiktu iekļauts viesu sarakstā. Tomēr Embleram tādas izdevības nebija, un Kestons pagaidām neko nebija uz�zinājis. �im uzdevumam nepietika ar loģiskiem prātojumiem, bet bija vajadzīga asa uztvere un intuīcija.

Varbūt bija vajadzīgs brīnums.

Viesnīcas vestibilā pie pa�as ieejas atradās liels sizala pa�klājs, kur noberzēt sniegu no kājām, bet tālāk, aiz dubultdurvīm grīdu sedza elegants Viltona stila paklājs ar sīku zie�du rakstu. Emblers ātri izgāja cauri vairākām viesistabām, kas cita pēc citas atradās tālāk; ēdamzāli no vestibila noro�be�oja ar sarkanu samtu ap�ūtas virves un statņi, kuru aug��galu rotāja misiņa ananasi. To aplūkojis, Emblers atgriezās viesistabā netālu no reģistrācijas galda un iekārtojās vietā, no kurienes neuzkrīto�i varēja vērot cilvēkus, kas ienāk vies�nīcā. Viņ� apsēdās ar pu�ķiem rotātā ādas krēslā. Viesista�bas sienas virs sarkankoka paneļiem bija ap�ūtas ar melni un tum�sārti svītrotu zīdu. Emblers palūkojās uz savu atspul�gu spogulī pie pretējās sienas un jutās apmierināts, ka viņa izskats elegantajā tum�pelēkajā uzvalkā atbilst pa�reizējai lo�mai. Viņ� līdzinājās vienam no daudzajiem biznesmeņiem, kuri, nebūdami tik ievērojami kā "dalībnieki", bija maksāju��i lielas summas, lai varētu �eit būt protams, tiem biznes�meņiem, kuru iesniegumi bija pieņemti. Pasaules ekonomi�kas foruma izsmalcinātajā vidē maksātājs viesis tika uzlūkots ar zināmu augstprātīgu labvēlību aptuveni tāpat, kā dār�gā privātskolā raudzītos uz trūcīgu stipendiātu. Savās mā�jās �ādi vīri vietējā biznesa vadītāji vai pilsētu mēri va�rēja iedomāties, ka viņi ir pasaules mēroga līderi, bet Davosā viņi bija bandinieki.

Starp viesiem pastāvīgi grozījās laipni oficianti; Emblers kādam no tiem pasūtīja melnu kafiju un sāka �ķirstīt bizne�sa preses izdevumus, kas atradās blakus uz neliela galdiņa Financial Times, Wall Street Journal, far East Economic Review, Newsweek International un The Economist. Paņēmis rokā The Economist eksemplāru, viņ� viegli sarāvās pirmajā lappusē bija ievietota Lī Anga fotogrāfija. Prezidents izskatījās ap�mierināts un bezrūpīgs; zem attēla bija virsraksts TAUTAS REPUBLIKU ATDOT TAUTAI.

Emblers ātri pārskatīja rakstu, ar skatienu pakavēdamies pie apak�virsrakstiem JŪRAS BRUŅRUPUCIS ATGRIE�AS un SPRIE� PAR AMERIKAS IETEKMI. Ik pa brītiņam Emblers pacē�la galvu un vēroja viesus nākam un ejam. Drīz vien viņ� pa�manīja kādu piemērotu kandidātu tas bija anglis, nedaudz vecāks par �etrdesmit gadiem ar gai�iem, iesirmiem matiem, un, sprie�ot pēc klasiskā virskrekla un dzeltenās kaklasai�tes ar sīku rakstu, baņķieris. Viņ� tikko bija ienācis viesnīcā un izskatījās, �ķita, nedaudz neapmierināts ar sevi, it kā bū�tu aizmirsis paņemt līdzi kādu vajadzīgu mantu. Vīrie�a apa�ļīgie vaigi vēl bija sārti no sala, un uz melnā ka�mira audu�ma mēteļa varēja redzēt da�as sniegpārsliņas.

Emblers ātri nolika blakus kafijas tasītei da�us frankus, steidzās nopakaļ biznesmenim un paspēja ieiet lifta kabīnē īsu brīdi pirms durvju aizvēr�anās. Biznesmenis piespieda ceturtā stāva pogu. Emblers pogu piespieda vēlreiz, it kā nebūtu pamanījis, ka tā jau iegaismojusies. Pametis skatienu uz vīrie�a krū�u nozīmi, viņ� izlasīja: Martins Hibards. Drīz vien Emblers izgāja no lifta kabīnes kopā ar biznesmeni un sekoja viņam pa gaiteni. Viņ� ievēroja, pie kura numura ista�bas vīrietis apstājas, bet vienmērīgā gaitā turpināja iet tālāk un gaiteņa galā nogriezās ap stūri, bet tūlīt pat apstājās, noklausījās, kā anglis aizver durvis un pēc pusminūtes iz�nāk ārā paņēmis no sava numura ādas portfeli, viņ� at�griezās pie lifta. Ņemot vērā laiku un vīrie�a nevaļīgo iz�skatu, varēja domāt, ka viņam len�a pārtraukumā norunāta tik�anās un viņam ievajadzējies dokumentus, kas atradās portfelī. Gandrīz dro�i varēja pieņemt, ka pēc tam viņ� do�sies uz Kongresu centru un vairākas stundas savā numurā neatgriezīsies.

Emblers aizgāja atpakaļ uz vestibilu un pētīja reģistrato�rus pie elegantā, no sarkankoka un marmora darinātā re�ģistrācijas galda. Viņ� izlēma, ka vislabāk vērsties pie kādas nepilnus trīsdesmit gadus vecas sievietes, kas bija pārāk cen�tīgi lietojusi lūpu krāsu un acu ēnas, nemēģinot runāt ar di�viem pārējiem aptuveni �etrdesmit gadus vecu vīrieti ar skūtu galvu, lai gan tas pa�reiz bija brīvs, vai gados vecāku sirmu sievieti ar mākslotu smaidu uz lūpām un tum�iem lo�kiem zem acīm.

Kad jaunā sieviete beidza sarunāties ar viesi kādu afri�kāni, kas bija neapmierināts, jo nevarēja apmainīt savu naci�onālo naudu pret �veices frankiem -, Emblers ar apmulsu�u sejas izteiksmi gāja viņai klāt.

-��� Esmu galīgs stulbenis, viņ� teica. Vai varat iedomā�ties?

-��� Piedodiet? Angliski viņa runāja ar ļoti vieglu akcentu.

-��� Piedodiet jūs man. Aizmirsu numurā savu atslēgas karti.

-��� Neuztraucieties, ser, sieviete laipni teica. Tā gadās bie�i.

-����� Man tā nekad vēl nav gadījies. Mani sauc Mārtijs Hibards jā, laikam būtu jāsaka Mārtiņ� Hibards.

-��� Un istabas numurs?

-��� Kā nu bija? Emblers izlikās, ka mēģina atcerēties. Ak, jā �etri simti septiņpadsmit.

Sieviete uzmundrino�i uzsmaidīja viņam un ievadīja da�torā da�us kodus. Pēc brītiņa no aparāta izslīdēja jauna at�slēgas karte, un sieviete pasniedza to Embleram. Ceru, ka pie mums jūtaties labi.

-��� Ziniet, es patie�ām �eit jūtos labi, Emblers sacīja. Pa�teicoties jums.

Viņa pasmaidīja par tik reto komplimentu.

�etri simti septiņpadsmitais numurs bija pla�s, ieturēts gai�os toņos un apgādāts ar izmeklētām mēbelēm augsta kumode �eridana stilā, atzveltnes krēsls, neliels rakstām�galds ar koka krēslu tālākajā stūri. Janvāra pēdējā nedēļā vi�sā Davosā un tās apkaimē nebija nevienas brīvas istabas, ko varētu īrēt; bet Embleram pagaidām pilnīgi pietika ar �o.

Viņ� piezvanīja pa tālruni, izslēdza gaismu, aizvilka aiz�karus ari portjeras un gaidīja.

Klauvējiens pie durvīm atskanēja pēc desmit minūtēm. Emblers piespiedās pie sienas tajā pusē no durvīm, kur nebija eņģes. Tā bija parastā pozīcija, to viņ� bija apguvis apmācī�bā tas bija kļuvis par aģenta Harisona Emblera ieradumu.

Ja vien viņ� patie�ām bija Harisons Emblers.

Viņ� juta kāpjam uz aug�u melnas baismas kā indīgus iz�garojumus. Atslēdzis durvis, viņ� pavēra tās.

Telpā bija tum�s. Ta�u redzēt nevajadzēja Emblers juta viņas �ampūna, drēbju mīkstinātāja aromātu un viņas ādas medaino smar�u.

-��� Hal? viņa sacīja gandrīz �ukstus, tad aizvēra durvis.

Lai neizbiedētu viņu, Emblers tikpat klusi atsaucās:

-��� Esmu �eit. Viņam uz lūpām raisījās smaids, tikpat pat�vaļīgs kā elsas, smiekli vai �ķavas. �ķita, ka istaba kļuvusi gai�āka.

Viņa spēra soli uz Emblera pusi, pastiepa roku, atrada viņa vaigu un noglāstīja to, tad nostājās cie�i blakus. Viņ� sajuta Lorelas auguma siltumu un viņas lūpu vieglo pieskārienu tas iekvēlināja kā dzirkstele. Emblers apskāva viņu, pievil�ka vēl tuvāk, juzdams viņas vaigu pie krūtīm, un, dziļi el�podams, skūpstīja viņas matus, ausi, kaklu. Viņ� zināja, ka jāizbauda ikviens brīdis kopā ar Lorelu. Lai gan Emblers sa�prata, ka varbūt rītdienu nepieredzēs, tomēr viņ� izjuta dziļu laimes starojumu pārliecību, ka viņ� nenomirs nemīlēts, lai vai kas notiktu ar viņu.

-���� Lorela, viņ� izdvesa. Es�

Viņa piekļāva lūpas pie viņa mutes, neļaujot runāt, un, �ķi�ta, smēlās drosmi viņa skūpstā.

-��� Zinu, viņa teica pēc brī�a.

Emblers aptvēra Lorelas seju ar plaukstām un maigi vil�ka īk�ķus pār viņas vaigiem, pa gludo ādu zem acīm tā bija mikla.

-��� Nekas nav jāsaka, viņa sacīja dziļi izjustā, tomēr klu�sā balsī.

Lorela atkal iekļāvās viņa apskāvienā un, pacēlusies pirkstgalos, piespieda lūpas pie viņa lūpām. Labu laiciņu viņ� apjauta vienīgi Lorelu viņas siltumu, smar�u, viņas mai�go, drebo�o augumu cie�i pie viņējā, viņas varbūt pa�a? lēnos sirdspukstus. Apkārtējā pasaule izgaisa, vairs nebija ne viesnīcas numura, ne pilsētas, ne viņa uzdevuma. Eksistēja tikai viņu divatnība, ta�u nu tā vairs nebija divatnība Lo�rela kļāvās viņam klāt savādā rāmumā, kas �ķita caurstrā�vojam un sakausējam kopā abus.

Tad viņi atlaida viens otru vaļā. Emblers ieslēdza gais�mu. Izrādījās, ka istaba ir pārvērtusies tā bija mazāka, mā�jīgāka, greznais iekārtojums un maigie krāstoņi tai pie�ķīra intimitāti. Ta�u Lorela bija tie�i tāda, kādu Emblers viņu iz�tēlojās, it kā būtu materializējusies no viņa domām lielās riekstu krāsas acis ar zaļajiem lāsumiņiem, no kurām staroja ilgas, mīlestība un rūpes, tīrā, gludā āda un pilnīgās, viegli pavērtās lūpas. Viņas skatiens pauda pilnīgu atdevību, tāds skatiens parasti bija vērojams vienīgi filmās, un tomēr tas bija īsts, tas bija �eit, kopā ar Embleru. Nekas visā pasaulē nebija tik īsts kā viņas skatiens.

-���� Paldies Dievam, ka ar tevi viss kārtībā, mans dārgais, mana mīlestība, viņa klusi sacīja. Paldies Dievam, ka tu esi dro�ībā.

-���� Tu esi tik skaista, Emblers, pats neapjau�ot, izteica skaļi domu. Mana Ariadne.

-��� Iesim projām, viņa teica, un viņas sejā iemirdzējās pēk��ņa, neprātīga cerība. Laidīsimies ar slēpēm lejā no kalna un neskatīsimies atpakaļ.

-��� Lorela, Emblers sacīja.

-��� Mēs abi, viņa teica. Lai notiek, kas notikdams. Mēs esam viens otram.

-��� Drīz, viņ� atbildēja. Pēc da�ām stundām.

Lorela samirk�ķināja acis; viņa pūlējās apvaldīt bailes, bet tās neatturami lauzās uz āru.

-��� Ak, mīļais, viņa sacīja. Man ir nelāga nojauta, es to nespēju aizdzīt. Viņas balss drebēja, acīs sanesās asaras.

Nu bailes caurstrāvoja Embleru tās bija bailes par viņu, par viņas dro�ību.

-��� Vai tu stāstīji par to Kestonam?

Lorela caur asarām �ēli pasmaidīja.

-��� Stāstīt Kestonam par jūtām? Viņ� tūlīt sāktu runāt par izredzēm un varbūtībām.

-��� Tas pēc viņa izklausās.

-���� Vājas izredzes un niecīgas varbūtības. Viņa vairs ne�smaidīja. Manuprāt, arī viņam ir nelāga nojauta. Viņ� tikai neatzīst nojautas.

-���� Da�iem cilvēkiem tā �ķiet vieglāk.

-��� Viņ� teica, ka tu darī�ot, ko nodomājis, lai kādas būtu izredzes, ka tev veiksies.

-���� Vai to viņ� aprēķināja ar kabatas kalkulatora palīdzī�bu? Emblers papurināja galvu. Tomēr viņam ir taisnība.

-��� Es negribu tevi zaudēt, Hal. Lorela uz mirkli aizvēra acis. Es nespēju tevi zaudēt, viņa ierunājās skaļāk, nekā gribēja.

-��� Ak dievs, Lorela, Emblers sacīja. Arī es negribu zau�dēt tevi. Un liekas savādi� Viņ� pa�ūpoja galvu, nespē�dams izrunāt vārdus, kas varbūt nevienam citam nebūtu sa�protami. Emblera dzīve viņam pa�am līdz �im bija �ķitusi lēta. Viņ� par to nekad nebija domājis un saprata to tikai ta�gad jo nu tā vairs nebija lēta. Tajā bija parādījusies neizsa�kāma vērtība Lorela.

Tomēr tie�i Lorelas dēļ viņ� bija �eit, un tie�i viņas dēļ da�rīs to, kas jādara. Viņ� nespēja slēpties, nozust kādā lielā Dienvidamerikas metropolē un dzīvot tur ar neīstu vārdu, kamēr �eit lielvaras izraisa karu. Tā pasaule, kurā mita Lo�rela, viņam piepe�i bija kļuvusi bezgala nozīmīga. To Emblers domāja, bet nevarēja izteikt skaļi. Viņ� tikai lūkojās uz Lorelu. Abi saņēma spēkus pārbaudījumiem, kas viņus gaidīja.

Nekad ne�aubies, ka nedaudzi cilvēki, kuri domā par pārējiem un uzņemas atbildību, spēj mainīt pasauli. Tas ir vienīgais, kas kaut ko nozīmē.

�ie vārdi, kas piepe�i atausa atmiņā, dedzināja kā uguns. Emblers nespēja iedomāties drausmīgo katastrofu, kurā bū�tu ierauta pasaule, ja Pālmera un viņa piekritēju sazvērestī�ba izdotos.

Viņ� piegāja pie loga un palūkojās uz ēku kompleksu ielas pretējā pusē uz Kongresu centru. Ap to nelielās grupiņās pulcējās militārās policijas vīri tum�zilos formas tērpos zi�las bija viņu bikses, siltinātās neilona jakas un vilnas cepures, vienīgi jakas apkakle iek�pusē bija tirkīza krāsā, un kājās vi�ņiem bija melni zābaki; visi kopā atgādināja tum�as nakts de�besis. Augstie tērauda stieņu �ogi, ko apak�daļā sedza sniegs, novirzīja konferences dalībniekus uz precīzi norādītajām ie�ejas un izejas vietām. Emblers bija redzējis augstākā dro�ī�bas līmeņa cietumus, kas radīja patīkamāku iespaidu nekā �ī vieta.

-��� Varbūt Kestons kaut ko izdomās, Lorela teica. Viņ� dabūja iek�ā mani. Man tas nebūtu ienācis prātā.

-��� Viņ� dabūja tevi tur iek�ā? Emblers pārsteigti jautāja.

Lorela pamāja.

-��� Viņ� izdomāja, ka profesijas dēļ es formāli atbilstu iz�lūko�anas dienesta kategorijai. Augsta līmeņa pielaide, vai ne? Foruma biroja darbinieki saņēma tam oficiālu apstipri�nājumu. Būtībā augsta līmeņa pielaide ir pat Peri�a salas ap�kopējiem tādi ir noteikumi �ādā iestādē, bet kā lai viņi to zinātu? Tas saistās ar visiem tiem burtiem un cipariem pēc darbinieka vārda, un Kestons �ajā ziņā ir īsts burvju māksli�nieks.

-��� Starp citu, kur viņ� iri

-��� Kuru katru brīdi viņam jābūt klāt, Lorela sacīja. Es atnācu ātrāk. Viņai nebija jāskaidro, kāpēc. Var jau būt, ka viņ� uzgājis kādu no tām savām "anomālijām".

-���� Paklau, Kestons ir prātīgs vīrs, bet viņ� ir analītiķis un strādā ar skaitļiem. Ta�u mums te ir darī�ana ar cilvēkiem, nevis ar pēdām, ko viņi atstāj elektroniskās sistēmās.

Pie durvīm kāds trīs reizes piesita. Lorela pazina noru�nāto zīmi un ielaida Kleitonu Kestonu. Uz viņa dzeltenbrū�nā lietusmēteļa pleciem bija sniegs, kas kusa un tērcītēs te�cēja lejup. Kestons izskatījās pārguris un vēl bālāks nekā parasti. Vienā rokā viņ� nesa lielu melnu somu ar Pasaules ekonomikas foruma logo. Viņ� paskatījās uz Embleru, �ķita, itin nemaz nebūdams pārsteigts.

-��� Vai kaut ko noskaidrojāt? Emblers jautāja.

-��� Necik daudz, auditors nopietni teica. Kongresu cen�trā es biju aptuveni pusotras stundas. Kā jau teicu, esmu �eit reiz bijis apspriedē par ārzonas finan�u iestādēm un starp�tautisko naudas atmazgā�anu. Te vienmēr notiek daudzi tehniski semināri, arī citi pasākumi. �orīt es klejoju pa cen�tru, apstaigāju vairākus seminārus. Labprāt gribētu krū�u no�zīmi ar uzrakstu "Pajautājiet man par transnacionālo kapitā�la plūsmu". Ari Lorela grozījās pa centru, bet �ķiet, viņa neko neuzzināja, tāpat kā es.

-���� Visa tā apkārtne mani dara nervozu, Lorela atzinās. Tik daudz seju, kas bie�i redzētas �urnālos un televīzijā. Glu�i vai galva reibst. Sākumā es māju ar galvu cilvēkiem tāpēc, ka viņi izskatījās kaut kur redzēti, un iedomājos, ka varbūt patie�ām tie ir pazīstami. Tad sapratu, ka pazīstami viņi liekas tāpēc, ka ir slaveni.

Kestons pamāja.

-��� Uz Davosas fona Bilderbergas grupas konference līdzi�nās Mansijas Tirdzniecības kameras sanāksmei [42] .

-��� Man visu laiku bija izjūta, ka esmu neiederīga un ikviens redz, ka �ī vieta nav domāta man, Lorela turpināja. Un, ja iedomājos, ka viens no viņiem tikai viens varbūt ir tas maniaks�

-���� Tas nav maniaks, Emblers piesardzīgi sacīja, bet profesionālis. Daudz ļaunāk par maniaku. Viņ� brītiņu klu�sēja. Ta�u patiesi laba ziņa ir tā, ka jums abiem izdevās iekļūt iek�ā, viņ� teica. Tas ir jūsu nopelns, Keston, un man arvien vēl nav skaidrs, kā jūs to dabūjāt cauri.

-��� Jūs piemirstat, ka esmu vecākais ierēdnis Centrālajā iz�lūko�anas pārvaldē, auditors sacīja. Uzdevu savam asis�tentam piezvanīt izpilddirektora birojam un palūgt, lai ie�raksta manu vārdu pavadītāju sarakstā dalībniekiem no Kolumbijas apgabala. Oficiāls zvans no Lenglijas un pla�a in�formācija, kas saņemta pēc piezvanī�anas. Dro�ības garanti�jas. Viņi neiebilda.

-���� Vai patie�ām viņiem nebija iebildumu, ka �eit atrodas spiegs?

-���� Iebildumi? Viņiem tas ļoti patīk. Jūs arvien vēl nesapro�tat Davosā cieņā ir vara. Jebkāda vara. Viņi būtu sajūsmā, ja ierastos pats Centrālās izlūko�anas pārvaldes direktors viņ� te bija pirms pāris gadiem -, bet ir ļoti apmierināti arī ar pārvaldes vecāko amatpersonu.

-��� Un arī Lorelu jums izdevās reģistrēt tādā pa�ā veidā?

-��� To izkārtoja mans asistents. Mēs teicām, ka viņa ir psi�hiatrijas speciāliste Apvienotajā izlūko�anas dienestā tas ir Lorelas profesijas oficiālais apzīmējums. Viņai ir arī 12A-56J pielaides līmenis izrādās, ka �āds līmenis Peri�a salas per�sonālam ir obligāts. Mazliet neatbilstīgi bija tas, ka piepra�sījums tika izteikts pēdējā brīdī, bet tas nebija sevi�ķi svarī�gi, ņemot vērā viņu attieksmi pret Amerikas izlūkdienesta cilvēkiem.

-���� Bet foruma dro�ības dienests neticēja jums tāpat vien, vai ne?

-���� Protams, ne. Viņi zvanīja uz Lengliju, uz manu biroju caur komutatoru tā ir parasta zvanī�anas procedūra un vēlreiz runāja ar manu asistentu. Manuprāt, viņ� lika netie�i nojaust, ka tā būtu "īpa�a pretimnāk�ana" pārvaldes direk�toram un Valsts sekretāram. Tad viņ� pateica viņiem "nul�les zinā�anu" paroli, lai viņi varētu informāciju pārbaudīt. Tā redziet, ir sistēma ierobe�otas piekļuves iek�tīkla pārbau�dei, sistēma, kas izveidota, lai veiktu sadarbības operācijas ar citām valstīm. Pēc tam viņi var saņemt personāla saīsinā�tu sarakstu jeb "pasakni" ir tāds termins -, kas nodro�ina C līmeņa apstiprinājumu tam, kas viņiem teikts. Tad no ma�na biroja tiek pārraidīta ciparu fotogrāfija dalībnieka iden�tifikācijas kartei failā ir ]IS fotogrāfija un mēs esam iek�ā.

-���� Vai zināt, es gandrīz sapratu, ko jūs teicāt. Emblers pie�ķieba galvu. Tomēr mazliet pagaidiet. Jūs sakāt, ka dro��ības sistēmu �eit nav iespējams piemuļķot.

-��� Tā ir. Vai tad es atgādinu muļķi?

-��� Varbūt ar tādu pa�u paņēmienu jūs varētu dabūt iek�ā mani?

-���� Hmm� Padomā�u. Vai jūs esat Centrālās izlūko�anas pārvaldes darbinieku sarakstos? Kestons samirk�ķināja acis. Vai jūs esat iekļauts Apvienotā izlūko�anas dienesta sastāvā? Ja viņi caur komutatoru zvanīs uz Lengliju, lai pār�baudītu jūsu dienesta pakāpi, ko viņiem teiks?

-���� Bet�

-���� Harisons Emblers neeksistē, Kestons asi ieteicās. Var�būt esat aizmirsis? Man ārkārtīgi netīk jums to sacīt, bet vi�ņi jūs ir izdzēsu�i, vai ne? Pasaules ekonomikas forumā ņem vērā faktus, bitus un baitus. Tā ir ciparparakstu, ciparierakstu un ciparapstiprinājuma pasaule. Man būtu vieglāk dabūt foruma dalībnieka identifikācijas karti jetijam vai Lohnesa ezera briesmonim. Arī tie neeksistē, ta�u tos vismaz var at�rast internetā.

-��� Vai beidzāt?

-���� Baidos, ka mēs visi esam beigu�i. Kestonam iedzalkstījās acis. Es visu laiku domāju, ka jums ir prātā kāds va�rens plāns. Nolādēts, izrādās, ka jūs esat vēl pārsteidzīgāks, nekā biju domājis. Jūs pa kaklu pa galvu metaties iek�ā po�tenciālas katastrofas vietā bez plānai Jūs nedomājat uz priek��u� pie velna, jūs nedomājat, punkts. Jau kop� sākuma mūsu izredzes svārstījās starp niecīgu procenta daļu un nulli. Nu, tā procenta daļa tikko kā ir izzudusi.

Embleram likās, ka zemes pievilk�anas spēks velk viņa plecus lejup ar divkār�u smagumu, locekļi �ķita kā ar svinu pielieti.

-���� Pasakiet tikai, kā darbojas tā identifikācijas kar�u sis�tēma.

-��� Jūs nevarat tur tikt iek�ā ar kādu veiklu triku, ja pa��reiz domājat par to, Kestons rūca. Un nevarat tur iekļūt ar savu prasmi apmānīt acis. Tā sistēma ir ļoti vienkār�a, un to ir gandrīz neiespējami piemānīt. Viņ� atpogāja pelēko pussintētiskā auduma �aketi Emblers sajuta, ka gaisā novēdī viegla pretko�u līdzekļa smaka, un parādīja identifi�kācijas karti, kas bija pakarināta viņam kaklā baltā neilona aukliņā. Tā bija maldino�i vienkār�a balts plastmasas taisn�stūris, uz kuras bija Kestona vārds un viņa fotogrāfija pa kreisi no tā; kartes apak�ā bija sudrabaina �etrstūra holo�gramma, bet aug�pusē zila svītra. Kestons pagrieza karti otrādi un parādīja magnētisko svītru.

-��� Manējā ir tāda pati, ieteicās Lorela. �ķiet, nekā īpa�a. Vai nevar vienu nozagt un pārveidot?

Kestons papurināja galvu.

-���� Pie ieejas karte jāizvelk caur nolasītāju. Karte kodē ciparpafakstu, kas aktivizē viesierakstu no datora; tas dators pie durvīm apgādāts ar pa�u spēcīgāko kiberdro�ību tajā ir "gaisa atstarpe". Citiem vārdiem sakot, dators nav sais�tīts ar internetu, tāpēc tajā nevar ielauzties. Pie monitora stāv apsargs, un, karti nolasot, no datora ieraksta uz ekrāna pa�rādās vārds un fotogrāfija. Proti, ja personas dati nav ieva�dīti datorā, tad ir mēsli.

-���� Vai tas ir tehnisks termins?

-���� Un vēl jāiet cauri metāla detektoram kā lidostā, Kestons turpināja. �aketes, atslēgas un citi līdzīgi priek�meti iek�ā iekļūst uz slīdo�ās lentes.

-��� Tātad ar tiem dro�ības pasākumiem pietiek, lai tur ne�varētu iekļūt slepkava? Lorela jautāja.

-���� Viņi operāciju ir plānoju�i vairākus mēne�us, varbūt il�gāk, Kestons atbildēja. Viņ� paskatījās uz Embleru. Jūsu rīcībā ir aptuveni divas stundas.

Emblers piegāja pie loga, kur bija stāvējusi Lorela, un at�kal lūkojās drūmajā pēcpusdienas ainā. Sniga lēni, bet nemi�tīgi.

Kādas bija viņa iespējas? Emblers juta saltas bailes un zi�nāja, ka emocijas jāapvalda, citādi tās viņu sastindzinātu, ap�mulsinātu, un viņ� zaudētu saskari ar savu instinktīvo no�jautu.

Lorela ieteicās:

-��� Un ja nu tu teiktu, ka esi pazaudējis savu karti?

-���� Tad viņi atvainotos un pavadītu jūs līdz izejai, atbil�dēja Kestons. Kad biju �eit pirms da�iem gadiem, es redzē�ju, ka tā notika. Viņiem bija viens pīpis, ka tas bija Marokas karalis. Ikvienai personai, kas atrodas Kongresu centrā, ap kaklu jābūt pakarinātai identifikācijas kartei.

-���� Pat valsts vadītājiem? neatlaidīgi pra�ņāja Lorela.

-���� Es tikko redzēju Savienoto Valstu viceprezidentu. Viņ� bija ģērbies zilganpelēkā uzvalkā un apsējis dzeltenu kakla�saiti. Un aptuveni piecas collas zemāk par kaklasaites mez�glu Davosas identifikācijas karte. Pēdējo trīsdesmit gadu laikā �eit dro�ības sistēmā nav bijis nevienas kļūmes.

Kad Emblers pagriezās pret abiem pārējiem, Lorela cerī�gi raudzījās uz viņu.

-��� Kādai iespējai ta�u ir jābūt, vai ne? Cilvēciskais faktors, kā tu alla� saki.

Emblers viņas vārdus dzirdēja kā no liela tāluma. Viņa prātā cits pēc cita zibēja scenāriji, tie uzradās, tika apsvērti, izpētīti un noraidīti da�u sekun�u laikā. Gandrīz ikvienā organizācijā gadījās, ka cilvēki reizēm izpauda vienu otru slepenās informācijas faktu, jo ikdienas situācijā bija nepie�cie�ama zināma elastība. Ta�u Pasaules ekonomikas foruma gadskārtējā konference nebija ikdieni�ķa situācija. Tas bija speciāls notikums, kas ilgst tikai vienu nedēju. �eit noteiku�mi bija patie�ām ne�ēlīgi stingri. Nedēļa bija pārāk īss laika periods, lai dro�ības dienesta vīri �o to palaistu garām.

Emblers palūkojās uz melno PEF somu, ko bija atnesis Kestons un kurā atradās konferences materiāli, ko cilvē�kiem izsniedz reģistrācijas laikā. Viņ� paņēma somu un iz�gāza tās saturu uz gultas. Tur bija PEF �urnāla Global Agenda eksemplārs, ko forums bija sagatavojis tie�i �ai konferen�cei, un balti aktu vāki ar konferences darba kārtību. Em�blers pār�ķirstīja lapas tur bija nodrukāts grupu diskusi�ju saraksts ar garlaicīgiem nosaukumiem Ūdens resursu pārvalde, Pasaules Veselības sistēmas nodro�inā�ana, ASV Ārvalstu politi�kas nākotne, Cilvēces dro�ība un nacionālā dro�ība draugi vai ienaidnieki?, Pretī jaunai Bretton Woods konferencei [43] . Tur bi�ja arī saraksts ar valstu vadītāju uzrunām Apvienoto Nā�ciju ģenerālsekretāra, Savienoto Valstu viceprezidenta, Paki�stānas prezidenta un citu ievērojamu personu paredzētajām uzrunām; Lī Anga uzruna noteikti bija pats būtiskākais un ievērības cienīgākais notikums. Emblers aizvēra aktu vā�kus un paņēma nelielu, bet biezu sējumu, kur bija nodru�kāti visu Pasaules ekonomikas foruma gadskārtējās konfe�rences dalībnieku vārdi un uzvārdi gandrīz piecsimt lappuses ar katra dalībnieka fotogrāfiju un profesionālo biogrāfiju sīkā drukā.

-��� Aplūkosim visas fotogrāfijas, Emblers sacīja. Viņ� ātri �ķirstīja lappuses.

-��� Tā policijas ķēde nu gan ir baismīga, Lorela ieteicās, lūkodamās pa logu.

Piepe�i Kestons izslējās.

-��� Policijas ķēde� policistu rinda, viņ� atkārtoja.

Emblers paskatījās uz viņu un gandrīz izbijās �ķita, ka Kestona acis teju izsprāgs no orbītām.

-��� Ko jūs ar to domājat? viņ� klusi prasīja.

-��� Viņus vajadzētu pasludināt ārpus likuma, Kestons tei�ca. Es domāju policiju. Uz viņu sirdsapziņas ir neiedomā�jami daudz nepatiesu tiesas spriedumu. Kļūdu procentuālais skaits ir nepiedodami liels.

-��� Jūs esat pārguris, Lorela ātri ieteicās. Viņa satraukti pievērsās Embleram. Vilcienā viņ� ne aci neaizvēra.

-��� Ļauj, lai viņ� runā, Emblers klusi sacīja.

-��� Tas ir tāpēc, ka aculiecinieki ļoti bie�i kļūdās, Kestons turpināja. Cilvēks ir redzējis kādu personu izdarām nozie�gumu, un viņam iedve�, ka viens no tiem, kuri nostādīti rin�dā atpazī�anai, noteikti ir tas, kuru viņ� redzējis. Tāpēc viņ� cie�i vēro to rindu un tas ir heiristikas paņēmiens, kuram pakļaujas vairākums. Liecinieks izvēlas no rindas to, kur� visvairāk līdzinās redzētajai personai.

-���� Kas tur slikts? Lorela neizpratnē jautāja.

-���� Tas, ka �ī līdzīgā persona nebūt ne vienmēr ir tā pati persona. Piemēram, liecinieks saka tas ir ceturtais numurs. Vai otrais numurs. Da�reiz ceturtais vai otrais numurs ir po�licists, kas nostādīts rindā tī�i, un ļaunums netiek nodarīts nevienam. Izmeklētājs pateicas lieciniekam un ļauj viņam iet. Tomēr reizēm persona, kuru norāda liecinieks, ir aizdomās turamais. Nevis patiesais noziedznieks, bet aizdomās tura�mais. Sagadī�anās pēc viņ� izskatās nedaudz līdzīgāks lieci�nieka redzētajam nekā pārējie, tomēr nav tas, kuru liecinieks patiesībā redzējis bet viņ� tagad liecina pret aizdomās tu�ramo. Vai varat parādīt cilvēku, kuru redzējāt tajā vaka�rā? un viss muļķīgais process un zvērinātie iedomājas, ka tas ir skaidrāks par skaidru. Tomēr ir kāds paņēmiens no�skaidrot, ko īstenībā redzējis aculiecinieks sērijveida pār�baude. Aculieciniekam rāda fotogrāfijas nevis vairākas uz�reiz, bet citu pēc citas, un jautā vai �is ir īstais? Jā vai nē? Ja izmanto sērijveida metodi, tad kļūdainas identifikācijas procents vairs nav septiņi, bet mazāks par vienu. Tā ir nejē�dzība, ka likumsargātājas iestādes nav apjēgu�as �o statisti�kas pamatprincipu. Kestons pēk�ņi pacēla galvu un asi pa�skatījās uz Embleru. Ta�u �obrīd es ar to gribu teikt, ka īstenībā diezgan bie�i pietiek ar līdzību, lai trāpītu mērķī. Viņ� ātri samirk�ķināja acis. Fakti to liecina pavisam skaid�ri. Tātad mēs sameklējam personu, kas izskatās ļoti līdzī�ga jums. Te ir tūksto� pieci simti seju aplūkosim �os pa�raugus.

Emblers uzreiz neatbildēja.

Kestonam stāvot turpat blakus, Emblers sāka ātri un sis�temātiski pārlapot sējumu, gandrīz mehāniski saslapinot rā�dītājpirkstu un �ķirot lapas citu pēc citas.

-��� Aplūko arī tu tās fotogrāfijas, viņ� teica Lorelai. Ja kāda seja būt līdzīga manējai, tu to uzreiz pamanīsi. Nedo�mā, tikai skaties izjūti. Ja tā derēs, tu zināsi uzreiz.

Sejas zibēja acu priek�ā divas fotogrāfijas sekundes laikā.

-��� Pagaidi, Lorela ieteicās.

Kestons lappusei piestiprināja Post-it lapiņu un sacīja:

-��� Turpiniet.

Emblers bez apstājas �ķīra turpmākās simt lappuses citu pēc citas, līdz ieskatījās kādā fotogrāfijā ilgāk. Kestons tajā vietā pielipināja Post-it, un Emblers �ķīra tālāk. Kad parādī�jās E�tona Pālmera fotogrāfija, viņ� uz brītiņu apstājās. Visi trīs klusēja. Runāt nebija jēgas, tāpat kā tad, kad lappusē pa�rādījās Elinas Vitfīldas attēls. Tajā viņa bija ļoti izskatīga, un viņas skolotājs cienījams; bet viņu gara kroplība un godkā�re pastmarkas lieluma fotogrāfijās nebija manāma. Attēlos abu sejas ne ar ko īpa�u neizcēlās.

Kad Emblers bija iz�ķirstījis visu sējumu, zīmītes bija ie�liktas �etrās lapās. Emblers pasniedza sējumu Kestonam.

-��� Aplūkojiet ar objektīvu skatienu.

Kestons apskatīja visas �etras.

-��� Tre�ā, viņ� teica, pasniedzot sējumu Lorelai.

-��� �ķiet, tre�ā, viņa vilcinādamās sacīja.

Emblers atvēra sējumu tajā vietā, kur bija ielipināta tre�ā Post-it zīmīte un pētīja vīrie�a biogrāfiju.

-���� Es neteiktu, ka līdzība ir satrieco�a, Emblers pie sevis noteica. Ta�u man tagad ir grūti iedomāties pa�am savu izskatu. Viņ� atkal palūkojas uz melnbalto fotogrāfiju. Vīrie�a skatiens bija pa�apzinīgs un nopietns, gandrīz vai augstprātīgs, lai gan grūti bija pateikt, vai tāds viņ� ir vien�mēr vai tikai �ajā fotogrāfijā.

Vīrie�a vārds bija Jozefs Vrabels, viņ� bija Slovakijas V&S prezidents tā bija Bratislavā izvietota kompānija, kas speci�alizējās "informācijas tehnoloģiju bezvadu risinājumos, pakal�pojumos, produktos un piekļuves tīklu dro�ības jautājumos".

-���� Es negribētu sabojāt cerīgo noskaņojumu, sacīja Lorela, bet kā mēs dabūsim tā vīra karti?

-��� Nejautājiet man, Kestons teica, paraustot plecus. Jau�tājiet misteram "Cilvēciskajam faktoram".

-���� Vai varam viņu sameklēt? Emblers pameta skatienu uz Kestonu, tad atkal lūkojās ārā pa logu. Viņ� zināja, ka di�vus stāvus augstāk uz viesnīcas jumta sardzē stāv vismaz divi snaiperi. Ta�u kāds labums no iero�iem, ja nav mēr�ķa? Cik ironiski, ka tie�i viņam tagad vajadzēja pārspēt vil�tībā tos, kuri, tāpat kā viņ�, centās nosargāt dro�ību. Emblera ienaidnieku ienaidnieki nu bija arī viņa ienaidnieki.

Emblers cie�i raudzījās uz garo tum�zilo sienu tā bija blīva, bet pārvietojama barjera, kas atradās priek�ā Kongresu centram. Visā garumā to veidoja virkne lielu, baltu �etrstūru ar zilu logo: vārdi WORLD ECONOMIC FORUM bija novieto�ti trīs rindās pa vienam katrā rindā un �aura puslokveida svītra savienoja visus trīs vārdus, �ķērsojot O burtus. Pa kreisi atradās norāde ar tādu pa�u logo un bultām, kas no�rādīja ieejas durvis PRESEI/PERSONĀLAM tās atradās at�sevi�ķi no vidējām durvīm, kas bija paredzētas dalībniekiem.

Emblers sajuta baiļu, bezcerības un niknuma uzplūdu, kas galu galā pārvērtās par citu izjūtu, kura bija spēcīgāka par tām trim par nesatricināmu apņēmību.

Tikai pēc brī�a viņ� apjauta, ka Kestons kaut ko saka.

-��� Tenoloģijas brīnums, sacīja skaitļu speciālists. Dato�ru iek�tīkls ir Kongresu centrā un arī daudzās viesnīcās. Tas paredzēts, lai varētu sameklēt cilvēkus. Tīklu aspekts Davosā ir ārkārtīgi svarīgs.

-���� Vai jūs savā birojā esat strādājis tīklā, Keston?

-��� To es nedaru, viņ� īdzīgi atbildēja. Es analizēju tīkla datus. Ta�u centra vestibilā ir terminālis. Es tur varētu ie�vadīt viņa vārdu, un ekrānā parādītos informācija, kurās pro�grammās viņ� reģistrējies. Lai piedalītos, jāreģistrējas. Tad�

-��� Tad jūs viņu sameklēsiet, pateiksiet, ka gadījums ir ne�atliekams, un izvedīsiet viņu ārā no centra.

Kestons noklepojās.

-��� Es?

-��� Kā jums padodas melo�ana?

Kestons bridi domāja.

-��� Viduvēji.

-��� Ar viduvēji būs diezgan, Emblers teica. Viņ� pastiepa roku un uzmundrino�i paspieda Kestona plecu. Kestons, sa�jutis pieskārienu, sarāvās. Reizēm to ir vērts darīt pat tad, ja tas padodas vāji.

-��� Ja es varētu palīdzēt� Lorela ieteicās.

-��� Tu man būsi vajadzīga loģistikas jomā, Emblers sacī�ja. Viņ� sāka skaidrot. Man nepiecie�ams spēcīgs binoklis vai cita tālskatim līdzīga ierīce. Centrā ir vairāk nekā tūk�sto� cilvēku. Saskaņā ar darba kārtību premjers ar runu uz�stāsies Kongresu hallē.

-��� Tā ir pati lielākā zāle centrā, Kestons sacīja. Tur pie�tiek vietas tūksto� cilvēkiem, varbūt pat vairāk.

-��� Seju tur būs daudz, un es nevarē�u pieiet visiem tuvu klāt.

-���� Tu varēsi acumirklī pievērst sev uzmanību, ja staigāsi ar kaklā pakārtu binokli, Lorela brīdināja. Tā būs nevē�lama uzmanība.

-��� Tu runā par dro�ības dienestu.

-��� Tur būs ļoti daudz operatoru ar videokamerām, Lo�rela teica.

-��� Kā tā?

-���� Es aprunājos ar kādu operatoru, Lorela atbildēja. Iedomājos, ka varbūt uzzinā�u kaut ko noderīgu. Izrādās, ka foruma organizatori daudzas norises filmē pa�i savām va�jadzībām, turklāt galvenos notikumus plenārsēdes un da��as atklātās diskusijas filmē lielāko pla�saziņas līdzekļu re�portieri. BBC, CNN International, Sky TV, SBC un citi. Tām videokamerām ir apbrīnojami objektīvi es ieskatījos vie�nas kameras skatu meklētājā.

Emblers pie�ķieba galvu.

-��� Tāpēc man ienāca prātā, ka tu varētu izmantot kādu te�levīzijas kameru tās ir smagas, tomēr pārnēsājamas, un to objektīvam ir maināms fokusa attālums, ar ko var iegūt spē�cīgu palielinājumu. Tas būtu daudz labāk par binokli. Un tam neviens nepievērsīs īpa�u uzmanību.

Emblers sajuta pakrūtē vieglu tirpoņu.

-��� Ak, Lorela, viņ� sacīja.

-���� Nebrīnies, ka man radusies laba ideja, viņa pajokoja.

-���� Tikai nevaru iedomāties, kāpēc Slovakijas V&S preziden�tam būtu jāstaipa videokamera pa sanāksmju zāli?

-���� Tas neradīs nekādas problēmas, ja vien iekļūsiet iek�ā,

-��� Kestons teica. Jums vajadzīga identifikācijas karte, lai tik�tu centrā. Kad būsiet tur, neviens jums vairs nepievērsīs uz�manību. Uz kartes ir tikai jūsu uzvārds, bet ne piederības apzīmējums. Ja būsiet zālē, viss būs glu�i citādi.

-��� Un kā es dabū�u kameru? Emblers jautāja.

-���� Tas nav grūti es zinu, kā to dabūt, teica Lorela. Tie pui�i, ar kuriem es runāju, parādīja noliktavu, kas ir pil�na ar videokamerām.

-���� Paklau, Lorela, tu ta�u neesi apmācīta operatīvai�

-���� Jūs esat glāb�anas laivā, bet gribat pārbaudīt, vai kā�dam ir laivas vadī�anas atļauja? Kestons dzēlīgi ieteicās. �ķiet, es esmu tas, kur� te alla� uzstājās par noteikumu ie�vēro�anu, nevis jūs.

-���� Iekļūt tajā noliktavā daudz vieglāk būs man, nevis "Jozefam Vrabelam", sacīja Lorela. Turklāt esmu jau iepazi�nusies ar pui�iem, kuri tur staigā iek�ā ārā. Viņa iesmējās.

-���� Varbūt man nav tādas "prasmes", toties ir� līdzekļi.

Emblers palūkojās uz Lorelu.

-��� Es tikai nezinu, kā�

Lorela viegli pasmaidīja.

-��� Es zinu.

Jocīgi, prātoja Eidriens �ojs, sē�ot pie Kleitona Kestona apbrīnojami kārtīgā rakstāmgalda, ka �efs ari prombūtnē pa�manās viņam sagādāt tikpat daudz darba kā tad, kad vēl sēdēja kabinetā. Zvanot Eidrienam, Kestons pēdējā laikā ru�nāja aprauti, steidzīgi un nesaprotami. Daudz steidzamu pie�prasījumu, nekādu paskaidrojumu. Tas bija ļoti noslēpumaini.

Eidrienam tas patika.

Viņ� pat priecājās par �ārita vieglajām paģirām par pa�ģirām! Eidrienam tā bija neparasta sajūta. Tās ļoti atgādinā�ja� Dereku Send�onu. Klaiva Makartija romānos Derekam Send�onam alla� bija tieksme būt pārlieku iecietīgam. Viņa devīzes bija "Pārāk daudz nekad nav diezgan", vai "Tūlī�tējs gandarījums pārbauda manu pacietību". Kad Send�ons pildīja uzdevumus, viņam vienmēr vajadzēja pavadīt vaka�rus, pavedinot skaistas sievietes, pasūtot dārgus �ampanie��us, kuru franciskos nosaukumus Eidriens neprata izrunāt, un nākamajā rītā viņam bija paģiras. Sievietēm, kuras nepa�reizi iznināja viņa uzvārdu, superspiegs pieklājīgi un drais�ki skaidroja: To izrunā kā Sin-jin, uzsverot sin. Derekam Send�onam bija pat īpa�a recepte pret paģirām, kas sīki bija aprakstīta Klaiva Makartija romānā "Operācija Atlantis", bet tajā ietilpa jēlas olas, un Eidrienam likās, ka ēst jēlas olas ne�būtu pareizi.

Eidriens jau nu gan nebija pavadījis vakaru kopā ar gar�kājaino supermodeli tā strādāja pie ļaunā paralītiķa, kur� dzīvoja speciālā nulles gravitācijas satelītā, kas riņķoja ap Ze�mi tas bija aprakstīts "Operācijā Atlantis". Eidriena vakars bija daudz piezemētāks. Viņ� ar vainīgu no�ēlu iedomājās, ka patiesībā tas nepavisam nebija līdzinājies Dereka Send�ona vakaram.

Sievieti sauca Keitlina īstona, viņa bija administrācijas asistente Apvienoto iestā�u centrā. Kad, runājot pa tālruni, Eidriens viņu bija iekārdinājis, viņas balss bija kļuvusi valdzi�no�a un jūsmīga. Ta�u, kad viņi beidzot satikās Grenvilgrilā, Eidrienam vajadzēja slēpt vil�anos. Sieviete bija mazliet sma�gāka, nekā viņ� tika iztēlojies, un viņai pie deguna bija nelie�las pūtītes. Nevarētu teikt, ka Eidriens viņu aizveda uz kādu īpa�i lepnu vietu Grenvilgrilā bija "restorāns" Taisonkornerā, kur oficianti nevērīgi nometa viesiem priek�ā ēdien�kartes, pasniedza kartupeļu �ipsus smieklīgos, ar salvetēm izklātos groziņos un zobu bakstāmos irbulī�us iesprauda sendvi�os; Grenvilgrilā glu�i vienkār�i izrādījās abiem pa ceļam. Tomēr, jo vairāk viņi runājās, jo skaidrāk Eidriens nojauta, ka viņai piemīt dzīva humora izjūta, un viņ� patie�ām labi pavadīja laiku. Kad viņ� pateica Keitlinai savu vārdu un uz�vārdu Eidriens �ojs un piezīmēja, ka uzvārds izrunājams ar "oi", viņa smējās; viņa vispār daudz smējās, arī tad, ja Eidrienam neizdevās pateikt kaut ko īpa�i asprātīgu, un viņ� tāpēc priecājās no sirds. Ar viņu kopā bija jautri.

Kāpēc tad Eidriens izjuta sirdsapziņas ēdas? Nu jā, viņ� sievieti bija izmantojis, tā gan. Viņ� teica: Paklau, ja jums pēc darba nekas sevi�ķs nav padomā, varbūt mēs varētu iet iedzert kādu glāzīti un kaut ko iekost? Viņ� nebija sacījis: Ziniet, jums ir informācija, kas vajadzīga manam �efam. Tāpēc tas pasākums bija savā ziņā slepena operācija. Ta�u Keitlina Istona galu galā nebija ienaidnieka aģente; viņa bija tikai atklāti sakot, tikai lietvede.

Klusi iezvanījās tālrunis. Vai tā būtu Keitlina?

Jā, Keitlina.

Eidriens dziļi ievilka elpu.

-��� Sveika, viņ� teica, ar pārsteigumu apjauzdams, ka vi�ņa balss skan nepiespiesti, lai gan jutās diezgan satraucies.

-��� Sveiks, viņai sacīja.

-��� Vakar bija jautri.

-���� Jā, viņa teica. Patie�ām. Tad ierunājās klusāk. Paklau, es kaut ko tev dabūju.

-��� Patie�ām?

-��� Es negribu, ka tu no �efa dabū brāzienu.

-���� Vai tu gribi teikt�?

-��� M-hm.

-���� Keitlina, nezinu, kā tev pateikties.

-��� Gan jau izdomāsi. Keitlina iesmējās.

Eidriens nosarka.

Kad Emblers ieraudzīja Jozefu Vrabelu, viņ� jutās vīlies cilvēks, kuru viņ� bija izvēlējies par savu dubultnieku, iz�skatījās glu�i necils, augumā tikai kādas piecas pēdas un pie�cas collas, ar mazu galvu, �auriem pleciem, apaļu vēderiņu un platām gū�ām. Tomēr Kestons teica, ka svarīga ir vienī�gi sejas līdzība, un vīrie�a seja� ātri uzmetot acis un nemek�lējot at�ķirību, tās līdzība ar Emblera seju bija pietiekama.

-���� Es nesaprotu, neizskatīgā brūnpelēkā gabardīna uz�valkā ģērbtais Slovakijas biznesmenis atkārtoja, kad Kestons viņu vedināja ārā no Kongresu centra. Smago mākoņu ēnās iela atgādināja grizaju monumentāli dekoratīvu gleznoju�mu pelēkās krāsas toņos.

-��� Zinu, tas izklausās dīvaini, jKestons teica. Ta�u pār�valde jau ir sarunājusi darījumu ar Slovakijas Telecom, un �ī ir pēdējā iespēja to apsvērt vēlreiz. Mēs gandrīz esam bei�gu�i priek�izpēti. Saskaņā ar līgumu darījums stājas spēkā dienas beigās.

-��� Kāpēc tad mums par to nekas netika ziņots? Pateikt pē�dējā brīdī tas ir smieklīgi. Slovakijas biznesmenis anglis�ki runāja ar akcentu, bet teko�i.

-��� Jūs pārsteidz, ka Savienoto Valstu valdība nopūdelējusi priek�likuma iesnieg�anu? Jūs jautājat, kā iespējams, ka mūsu federālā valdība var nopūdelēt izsoles procesu?

Slovaks nicīgi no�ņaukājās.

-��� Ja jūs tā runājat�

Emblers no ielas pretējās puses a�ā solī piegāja viņiem klāt.

-��� Misters Vrabels? Es esmu Endijs Helversons no Savie�noto Valstu Vispārējo informatīvo pakalpojumu dienesta ad�ministrācijas. ja ir tā, kā saka Klejs, tad mēs pieļaujam kļū�du, kas var dārgi maksāt. Man jāzina, vai viņam ir taisnība.

Kestons noklepojās.

-��� Pa�reizējā piedāvājumā noteikta divdesmit procentu lie�la piemaksa mūsu pastāvo�ām tālruņu sakaru izmaksām. Ma�nuprāt, mēs gada izmaksu aspektā nesaņemam vislabāko pie�dāvājumu pat ar visu iestrādāto dro�ības shēmu.

-��� Tas ir nejēdzīgs darījums! tuklais slovaks iesaucās. Vajadzēja vispirms runāt ar mums.

Kestons pievērsās Embleram un izteiksmīgi paraustīja ple�cus "es ta�u jums jau teicu".

Emblers izturējās kā birokrāts, kas baidās no sekām, bet nolēmis novērst nepatik�anas, kamēr vēl ir iespējams.

-���� Mūsu birojs ir pilns ar cilvēkiem, kuri par to ir atbildī�gi, viņ� stingrā tonī sacīja. Laikam gan viņi nav papūlē�ju�ies kaut ko noskaidrot par Bratislavu. Redziet, mums tei�ca, ka Slovakijas Telecom kompānija tirgū ir vienīgā.

-�� Jā, varbūt pirms pāris gadiem, sacīja Kestons, kad Vrabels aiz pārsteiguma sāka stostīties. Jūs, Endij, grasāties parakstīt līgumu par diviem miljoniem dolāru, un jūsu cil�vēki paļaujas uz divus gadus vecu tirgus analīzi? Priecājos, ka es nebū�u persona, kurai to vajadzēs paskaidrot Kongre�sam.

Emblers ievēroja, ka Vrabels pamazām saslejas un izrie� plecus. Aizkaitinājums par to, ka viņ� izvilkts ārā no sesijas par tematu "Divas ekonomikas, viena alianse", pārvērtās tā�dā kā apmierinājumā, jo nu viņ� varēja noraudzīties, kā di�vas ietekmīgas Savienoto Valstu amatpersonas apmainās ar pārmetumiem, turklāt radās izredzes iegūt ļoti izdevīgu lī�gumu ar Ameriku.

Slovaka sejā parādījās plats smaids.

-���� D�entlmeņi ir jau vēls, tomēr, manuprāt, vēl nav par vēlu. �ķiet, mēs varam nokārtot to darījumu kopīgi.

Abi amerikāņi aizveda viņu uz nelielu konferen�u zāli viesnīcas Belvedere otrajā stāvā viņi iepriek� bija pārliecinā�ju�ies, ka tā būs brīva vēl vienu stundu līdz brīdim, kad ta�jā sāksies ASEAN darba grupas sanāksme. Emblers zināja, ka līdz tam laikam konferen�u zālē viņi varēs uzkavēties dro�i, ja vien izturēsies tā, it kā tas būtu paredzēts. Viesnī�cas personāls uzskatīs, ka ir kaut ko pārpratu�i, un, tā kā viesnīcā bija milzum daudz ļoti ievērojamu viesu, visvairāk centīsies nepieļaut, lai kāds nejau�i tiek aizvainots.

Konferen�u zālē viņus gaidīja Lorela, ģērbusies pelēkos svārkos un baltā blūzē, un tuvojās Vrabelam, rokā turot mel�nu, iegarenu priek�metu.

Emblers atvainojās.

-���� Tā ir tikai formalitāte. Pārrunājot slepenu informāciju ārpus dienesta telpām, mēs parasti pārbaudām, vai nav no�klausī�anās ierīces.

Ar ierīci, kas bija izveidota no divām televizora tālvadī�bas pultīm, Lorela ātri vilka pār vīrie�a rokām un kājām, tad pār rumpi. Kad Lorela tuvināja priek�metu slovaka identifi�kācijas kartei, viņa saminstinājās un teica:

-���� Ser, varbūt atļausiet noņemt jūsu karti. Baidos, ka tajā iestrādātais �ips radīs traucējumus.

Vrabels piekrīto�i pamāja, un Lorela, piegājusi viņam no mugurpuses, izlikās, ka skenē muguru.

-��� Labi, viņa sacīja un atkal aplika vīrietim ap kaklu nei�lona aukliņu, bet karti aizlika aiz �aketes atloka. Cilvēki pa�rasti nemēdza aplūkot savas kartes, ja tās bija pakarinātas kaklā, tāpēc vīrietis nepamanīja, ka viņa identifikācijas karte apmainīta pret Amerikas Arbitrā�as asociācijas biedra karti.

-��� Sēdieties, lūdzu, Emblers uzaicināja. Vai vēlaties ka�fiju?

-��� Tēju, lūdzu, sacīja slovaks.

-���� Kā vēlaties. Tad Emblers pagriezās pret Kestonu un jautāja: Vai jums ir piedāvājuma noteikumi?

-���� Jūs domājat �eit? Mēs varam lejuplādēt kodētos fai�lus, ta�u tad vajadzēs izmantot vienu no mūsu datoriem. Kestons savu "tekstu" runāja nedaudz saspringti, ta�u to va�rēja piedēvēt viņa apmulsumam neērtajā situācijā. �eit da�toriem ir tikai brīvi pieejamais savienojums.

-���� Augstā debess, sacīja Emblers. Viesnīcā Schatzalp? Jūs ta�u nedomājat, ka misters Vrabels brauks ar funikuleru līdz mūsu viesnīcai! Tas ir pārāk tālu. Viņ� ir aizņemts cil�vēks. Mēs visi esam aizņemti. Aizmirstiet par to. Glu�i vien�kār�i aizmirstiet.

-��� Bet tas ir slikts darījums, teica Kestons. Jūs nevarat tā�

-��� Tad es atbildē�u par sekām. Emblers pievērsās slovakam. Piedodiet, ka aizkavējām jūs.

Vrabels cēlsirdīgā tonī ieteicās:

-���� D�entlmeņi, lūdzu! Jūsu valsts ir pelnījusi, ka tai velta vislielāko uzmanību, un nedrīkst pieļaut, ka to apkrāpj sau�jiņa blē�u. Manu akcionāru intereses sakrīt ar jūsējām. Iesim uz funikuleru. Patiesību sakot, es cerēju, ka man izdosies ap�meklēt Schatzalp. Man stāstīja, ka to ir vērts apskatīt.

-���� Vai esat dro�s, ka vēlaties veltīt tam laiku?

-��� Pilnīgi, sacīja slovaks ar starojo�u smaidu. Pilnīgi.

Pie Kongresu centra cilvēki blīvā plūsmā virzījās uz gal�venās ieejas pusi starp abās pusēs novietotajiem tērauda �o�giem, garām tikpat iespaidīgajai militārās policijas ķēdei; po�licistu vaigi bija salā sasārtu�i, bet elpa saltajā gaisā cēlās aug�up kā balti tvaika mākulī�i. Tūlīt aiz ieejas kreisajā pusē atradās garderobe, kur dalībniekus apkalpoja ātri un izveicī�gi. Tālāk bija dro�ības zona ar se�iem apsargiem. Emblers nesteidzīgi vilka nost mēteli, aptaustīdams visas kabatas, it kā baidītos tajās kaut ko aizmirst. Viņ� gribēja pakavēties, lai ietu tālāk tad, kad vestibilā jau drūzmēsies ļaudis. Tagad viņ� bija uzvilcis bleizeru, bet kaklasaiti nebija apsējis. Aukli�ņā iestiprinātā identifikācijas karte atradās netālu no krekla tre�ās pogas.

Beidzot iek�ā bija sanācis diezgan liels ļau�u pulks, un Emblers veicīgi iestājās rindā pie dro�ības dienesta galda.

-���� Pamatīgs aukstums! Emblers sacīja vīrietim, kas sē�dēja pie monitora, cenzdamies runāt ar Viduseiropas iedzī�votāja akcentu. Jums tas dro�i vien nav nekas īpa�s. Viņ� piespieda identifikācijas karti pie kartes lasītāja un saberzē�ja vaigus, it kā tie būtu nosalu�i. Vīrietis pie monitora pa�meta skatienu uz ekrānu, tad uz Embleru. Pie turniketa ie�degās zaļa spuldzīte, un Emblers izgāja tam cauri.

Viņ� bija iek�ā.

Emblers izjuta tādas kā trīsas, it kā krūtīs plivinātu spār�nus sīks putniņ�, un saprata, ka tā ir cerība.

Cerība. Varbūt pati bīstamākā no visām jūtām varbūt visvairāk vajadzīgā.

Centra iek�puse bija tik milzīga, ka līdzinājās āram no Davosas ielu drūmās pelēcības ieejot pla�ajā Kongresu cen�trā, �ķita, ka no pustum�as skatītāju zāles esi nokļuvis gai�ā dienā. Ikviens stūrītis laistījās spo�ā gaismā, sienas un grīdas bija ieturētas siltos, gai�os krēmkrāsas, dzeltenīgos un okera toņos. Pirmā lielā ātrija sienu kreisajā pusē klāja paneļi, uz kuriem bija attēloti kontinenti vai to daļas brūnganos toņos ar liektām garuma un platuma līnijām it kā uz globusa. Emblers soļoja tālāk pa ļau�u pilno telpu, ar visām maņām sa�springti uztverdams apkārtni. Divdesmit pēdu augstumā griestos bija iestrādātas �auras, liektas koka līstes, radot ie�spaidu, ka virs galvas atrodas milzīga arka. Emblers piestāja zonā, kur uz apaļiem galdiņiem ar stikla virsmu tika pa�sniegta kafija. Starp galdiņiem bija izvietotas lielas brūnas kastes ar orhidejām. Telpiskie burti uz tum�brūnās sienas vēstīja, ka �ī ir PASAULES KAFEJNĪCA. Sienu greznoja valstu nosaukumi tie bija novietoti horizontāli, un vertikāli tos �ķērsoja �o valstu galvaspilsētu nosaukumi, veidojot tādu kā akrostihu. Galvaspilsētu nosaukumiem burti bija balti, bet valstu nosaukumiem brūni; balti bija vienīgi tie burti, kas valsts un galvaspilsētas nosaukumā sakrita; piemēram, vār�dos "Polija" un "Var�ava" sakrita burti "a", vārdos "Kenija" un "Nairobi" burti "i", bet vārdos "Slovākijā" un "Bratisla�va" burti "1".

Emblers apbrīnoja, cik lielu vērību �eit pievēr� ikvienai de�taļai. Foruma gadskārtējā sanāksme janvāra beigās ilga tikai se�as dienas, bet pēc tam visas sienas vienmēr pārkrāsoja, vi�sas skulptūras un dekoratīvos elementus noglabāja noliktavās, tomēr interjers bija veidots ar tādu rūpību un uzmanību, kāda reti bija vērojama pastāvīgi izmantojamu sabiedrisku telpu iz�veidē. "Pasaules kafejnīcā" atradās aptuveni divdesmit cilvēku, tie bija iekārtoju�ies organiskā stikla krēslos. Vienā no krēsliem sēdēja izskatīga par spīti mazliet vīri�ķīgajiem vaibstiem sieviete, ģērbusies jūraszilā kostīmā, ar masīvu gredzenu pirk�stā un tādu kā �alli ap kaklu; piegājis tuvāk, Emblers redzēja, ka viņas identifikācijas karte nav balta kā visiem pārējiem, bet zila, un ka tā nav �alle, bet radioaustiņas. Tālāk sēdēja kāds vīrietis ar draudzīgu seju, nedaudz no�ļuku�iem vaigiem, bril�lēm masīvā ietvarā ar tonētiem stikliem; viņa vēders bija iz�spīlējis �aketi uz priek�u. Embleram likās, tas varētu būt vācie�tis vai austrietis; viņa sarunbiedrs bija vīrietis ar smalkiem, baltiem matiem, ģērbies tum�zilā uzvalkā. Viņ� bija pagriezies pret Embleru ar muguru. Pēc izskata sprie�ot, investīciju baņ�ķieri, un tie likās pārlieku iepriecināti par iespēju būt �eit: stin�grajā konferences hierarhijā drīzāk "viesi", nevis "dalībnieki". Pie cita galdiņa turīga izskata vīrietis ar plāniem iesirmiem, rūpīgi sakārtotiem matiem kārtoja papīrus, viņam bija brilles metāla ietvarā; viņa skatiens bija vienaldzīgs un lieti�ķs. Li�kās, viņ� ir no tiem cilvēkiem, kuri zina noteikumus un nekad tos nepārkāpj; vīrietis gai�ākā uzvalkā un ar iesirmiem deni�ņiem dzīvīgi sarunājās ar viņu acīmredzot, tas bija kāds pra�sītājs. Abiem liecās tuvāk tre�ais vīrietis kreklā ar sīku iesārti zilu rakstu un punktainu kaklasaiti jādomā, anglis; viņ� klau�sījās sarunā un, �ķita, bija gatavs kaut ko piebilst. Viņa staro�jo�i pārliecināto izturē�anos caurstrāvoja jau�ama nedro�ība kā cilvēkam, kur� nav iesaistīts sarunā, ta�u nav arī atraidīts.

Neviens no �iem cilvēkiem nebija Emblera meklētais.

Kongresu centra apak�ējā līmeņa garajā gaitenī Kestons turēja mobilo tālruni cie�i piespiestu pie auss un pūlējās sa�dzirdēt Eidriena norādījumus. Laiku pa laikam auditors ar drūmu sejas izteiksmi �o to pajautāja.

Kestona jauniņais palīgs, stājoties darbā Iek�ējā audita birojā, laikam gan nebija domājis, ka viņam vajadzēs veikt �ādus uzdevumus, ta�u tagad likās, ka Eidriens nebūt ne�iebilst. �ķita ja vien Kestons nemaldījās viņa asistents prie�cājas, ka nu ir viņa kārta pildīt shifu lomu.

Pa platām sārtā granīta kāpnēm Emblers nokāpa lejup līdz tādai kā operas beletā�ai. Gaitenī aiz kāpnēm viņ� ie�raudzīja zilu uzrakstu "TV studija"; acīmredzot �ī telpa bija paredzēta reportieriem, kur viņi varēja intervēt klāteso�ās slavenības. Uzraksts pie kādas ni�as vēstīja "Divpusējās sa�runas" tur dro�i vien atradās telpas privātām diskusijām, telpa ar pītiem krēsliem un bārs, kur bija saliktas nelielas pu�deles un skārdenes, lielākoties limonāde, augļu sulas un at�spirdzino�i dzērieni. Pie sienas augstāk bija pierīkoti televī�zijas ekrāni, kur tika demonstrēta jaunākā informācija par dienas kārtību un da�i videoieraksti no ievērības cienīgiem "brīfingiem". Piegājis tuvāk, Emblers redzēja, ka bārā ir dzē�rieni no visas pasaules Fruksoda, citrona un laima limonā�de no Zviedrijas, Appletize, dzirksto�a ābolu sula no Dienvidāfrikas, Mazaa, dzēriens ar mango gar�u no Indijas un pat Titān, limonāde ar ērk�ķogu gar�u no Meksikas. Emblers iro�niski nodomāja, ka to varētu dēvēt par Apvienoto Nāciju modeli, kas veidots no bezalkoholiskajiem dzērieniem.

Vēl interesantāka bija blakus eso�ā datoru telpa, kur starp radiāli novietotajiem krēsliem un iek�tīklā savienotajiem da�toriem bija izveidotas dekoratīvas �ķērssienas no plānām, taisnstūrainām ūdens tvertnēm, kurās lēni strūkloja ūdens, metot sīkus burbulī�us. Pie datoriem sēdēja ļaudis, bija dzir�dams, kā viņu pirksti klusi klik�ķina taustiņus; viņu sejās bija lasāma gan garlaicība vai apmierinātība, gan nedro�ība vai dusmas. Ta�u nebija nekā tāda, kas varētu radīt aizdomas Embleram. Viņ� palūkojās no balkona lejup, kur atradās daudz pla�āka telpa. Iepretī pie lielās ķieģeļu sienas bija no�vietotas augstas afrikāņu un polinēzie�u skulptūras, kas dī�vaini saskanēja ar Pasaules ekonomikas foruma karogu rin�du gar balkona piecu pēdu augsto iek�malu.

Pa platajām kāpnēm Emblers nokāpa līdz lejai, kur mu�d�ēja ļaudis, palūkojās pulksteni un sāka spraukties cauri drūzmai. Pa�reiz bija pārtraukums starp pēcpusdienas sesi�jām, un cilvēki mielojās ar mazajām sviestmaizītēm, ko ofi�cianti pasniedza uz sudraba paplātēm, un dzēra atspirdzi�no�os dzērienus no kristāla glāzēm. Gaisā vēdīja dārgu odekolonu, sejas ūdeņu un matu pomā�u smar�as, kā ari vie�tējās delikateses cieti kūpinātās liellopu gaļas uz rudzu maizes �ķēlītēm aromāts. Emblers apstājās un sāka vērot.

Ap kādu pajaunu, tuklu vīrieti nemodernā, bet labi pa��ūtā uzvalkā par kvalitāti liecināja fakts, ka uzvalkā vīrie�tis izskatījās slaidāks pulcējās mazliet vecmodīgi ģērbu�ies pavadoņi; vīrietis raudzījās uz Emblera pusi, ta�u skatījās uz ikvienu, kas neatradās Emblera tuvumā. Brīdi pa brīdim viņ� klusi pateica da�us vārdus melnmatainai sievietei ar izplū�du�u vidukli, kura atradās viņam blakus, valodā, kas. �ķita, līdzinājās slāvu valodai. Viņ� dro�i vien bijā valsts vadītājs Kādā no Baltijas republikām un mēģināja atrast ārvalstu in�vestorus: īaa tmbiers redZSJa, ka vīrietis pievēr� skatienu jaunai, sprogainai gai�matei telpas pretējā pusē, kas bija ko�pā ar maza auguma, vecu, grumbainu vīrieti; tā acīmredzot bija �ā plutokrāta sieva. Emblers viegli pamāja ar galvu vī�rietim, un viņ� atņēma sveicienu draudzīgi, ta�u piesardzī�gi, jautājo�i lūkodamies uz Embleru. Vīrie�a skatiens ļāva noprast, ka viņ� nav pārliecināts par to, vai izprot situāciju. Turklāt Emblers nojauta, ka vīrie�a pavadoņu pulciņ� vien�laikus sniedz viņam dro�ības izjūtu, ta�u arī sagādā paze�mojumu. Viņ� noteikti bija pieradis jebkurā vietā būt galve�nais, ta�u te, Davosā, viņ� bija sīka zivtiņa, un mulsa, jo viņa pavadoņiem �is apstāklis bija skaidri saprotams. Pāris jardu attālumā no viņa kādu gados vecāku, kalsnēju amerikāņu miljardieri, kura "uzņēmuma programmatūra" bija industri�jas standarts visā pasaulē, bija aplenku�i cilvēki, kas tiecās pārmīt ar viņu kaut jel vārdu mēģināja nodibināt ar viņu sakarus glu�i kā sprak�ķo�i modemi. Viņ� līdzinājās lielai pla�nētai ar satelītiem. Turpretī Baltijas politiķa skatienu uztvert necentās gandrīz neviens. Davosas hierarhijā mazo valstu va�dītāji atradās uz daudz zemākas pakāpes nekā lielo, daudz�nacionālo valstu līderi. Globalizācija, tāpat kā biznesa orga�nizācijas procesu pārveido�ana, nenolīdzināja hierarhijas pakāpju at�ķirības, kā mēdza apgalvot globalizācijas piekri�tēji; tā tikai nodibināja jaunas pakāpes hierarhijā.

Virzoties tālāk, Emblers ievēroja, ka tas pats notiek arī citur da�i klāteso�ie lepni saslējās, gozējoties viņiem pie�vērstās uzmanības centrā; citi it kā saplaka un kļuva mazā�ki, jo tiem uzmanību nepievērsa gandrīz neviens. Vēl citi �ķi�ta līksmojam tikai tāpēc vien, ka var elpot to pa�u gaisu, ko finan�u pasaules mil�i viņiem līdzās. Maizītes no sudraba pa�plātēm nozuda zibenīgā ātrumā, tomēr Emblers �aubījās, vai kāds patie�ām izgar�ojis uzkodas. Klāteso�ie uzmanību pie�vērsa kaut kam citam. "Sabiedriskie uzņēmēji" kā tagad sevi dēvēja atjautīgie labdarības un nevalstisko organizāciju līderi, kas bija guvu�i atziņu, ka jaunajā laikmetā vara pie�der vienīgi biznesa valodai, dedzīgi tērzēja cits ar citu un vēl jo dedzīgāk ar īstiem uzņēmējiem, ar tiem, kuri ar sa�vām �eku grāmatiņām varēja atbalstīt viņu programmas.

Izskatīgs, jauns indietis dzīvi sarunājās ar kādu Rietumu biznesmeni tam bija biezas sirmas uzacis un ausis ar spal�vu ku�ķī�iem.

-���� Mēs vienmēr cen�amies noskaidrot, kas neļauj plāniem īstenoties, un tad labojam kļūmes, sacīja jaunais cilvēks. Atrodam, kur ir aizķer�anās, un to novēr�am. Jūs Karalis�kajās zelta atradnēs noteikti rīkojaties tāpat.

-��� Zināmā mērā, vecākais vīrietis dobjā basā atbildēja.

-��� Jūs ta�u zināt parunu iedodiet cilvēkam zivi, un viņ� tajā dienā būs paēdis. Iemāciet viņu zvejot�

-��� Un viņ� sāks konkurēt ar jums, vecais vīrs acīmre�dzot kāda raktuvju konsorcija direktors flegmātiskā tonī noteica.

Indietis pasmaidīja, atsedzot baltus zobus, kas izcēlās pret tum�o seju; Emblers �aubījās, vai jaunais cilvēks nojau� sarunbiedra nepārprotamo sapīkumu.

-���� Ta�u patiesas grūtības sagādā visas zivju rūpniecības pārkārto�ana tai jāizveido racionāli pamati, jānodro�ina, lai tā nes peļņu. Mēs gribam atrast ilgtspējīgus risinājumus, nevis sasteigtus uzlabojumus.

Emblers virzījās tālāk, uztverot sarunu fragmentus: "Vai bijāt pie galvenā prokurora brokastīs?"; "Protams, varat teikt, ka mēs dibinām fondu tepat beletā�ā, ta�u iesim iek�ā ātrāk, ja būsim patie�ām pārliecināti par riska mērījumiem"; "Esmu sapratis, kāpēc vienmēr ir vieglāk saprast fran�u valodā runā�jo�os afrikāņu ministrus nekā Francijas ministrus afrikāņi vienmēr runā lēni un skaidri, tie�i tā, kā mācīts skolā". Viņ� lūkojās ļau�u sejās; daudzas pazibēja un tikpat ātri nozuda, bet starp cilvēku augumiem �ad tad varēja pamanīt foruma logo puslokveidīgo svītru.

Ļau�u pulciņā pie bāra Emblers pamanīja kādu cilvēku, kura acis izstaroja ļaunestību, un nolēma pieiet tuvāk, lai pa�vērotu. Viņ� ieraudzīja, ka �im cilvēkam kaut ko mēģina ie�stāstīt otrs vīrietis ar slikti sasietu kaklasaiti tā acīmredzot bija iegādāta pla�a patēriņa pre�u veikalā. Bez �aubām, tas bija kāds zinātnieks, dro�i vien no kādas ievērojamas zināt�niskas iestādes, kuram savā nozarē bija augsta reputācija.

-���� Visu cieņu, tomēr �ķiet, ka jūs īsti nesaprotat, kas �eit notiek, teica zinātnieks. Frāzi visu cieņu mēdza lietot, ja runātājs bija glu�i pretējās domās; aptuveni to pa�u nozīmē teiciens vēl pavisam svaigs, runājot par pienu, kuram beidzies realizācijas termiņ�. Visu cieņu, tomēr jādomā, ka ir kāds nopietns iemesls tam, ka neesat bijis valdībā kop� Kārtera administrācijas laikiem, Stjuart.

Otrs vīrietis piemiedza acis, viņ� pasmaidīja, lai izliktos, ka teiktais viņu uzjautrina, un slēptu dziļo nepatiku.

-���� Neviens nenoliedz, ka Ķīnas izaugsmes temps bijis ie�spaidīgs, bet jājautā, vai tas var pastāvēt ilgākā laikposmā, kā tas iespaido globālo ekonomiku, un vai tas nav "bur�bulis", kas drīz vien var plīst, ciktāl tas saistās ar ārvalstu investīcijām.

-���� Nefantazējiet! zinātnieks ātri ieteicās. Ķīnas ekono�mika nav "burbulis". Tā ir liels paisuma vilnis, kas aizskalos jūsu smil�u pilis daudz ātrāk, nekā jums �ķiet. Embleram likās, ka zinātnieks tik aizskaro�ā tonī mēdz runāt parasti. Viņ� dro�i vien lepojās, ka runā tik tie�i un atklāti, un, juzda�mies dro�s savā postenī, nenojauta, kā citu cilvēku aizvaino��ana var iespaidot viņu.

Emblers novērsās un �ķietamā apņēmībā virzījās tālāk, it kā pūlī būtu ieraudzījis kādu, kas noteikti jāsatiek. Piepe�i viņam ceļu aiz�ķērsoja kāds vīrietis ar piesārtu�u seju un iz�brīnīti sāka skatīties uz viņu. Viņ� ātri runāja kādā valodā, ko Emblers nesaprata; likās, tā ir kāda no slāvu valodām.

-���� Piedodiet, Emblers pielika pirkstu pie auss, norādot, ka nav sapratis.

Druknais, gandrīz plikpaurainais vīrietis sāka runāt an�gliski, meklēdams vārdus:

-���� Es teicu, ka nezinu, kas jūs esat, bet tā karte nav jūsu. Viņ� norādīja uz identifikācijas karti. Es pazīstu Jozefu Vrabelu. Jūs neesat viņ�.

Halles otrā galā Kleitons Kestons, slēpdams bailes aiz sal�ta smaida, piegāja pie Vitfīldas.

-���� Valsts sekretāra vietniece Vitfīlda? viņ� uzrunāja sie�vieti.

Elina Vitfīlda pagriezās pret viņu.

-��� Lūdzu? Viņa augstprātīgi paraudzījās uz augumā ne�lielo auditoru.

-��� Es esmu Kleitons Kestons no Centrālās izlūko�anas pār�valdes iek�ējās pārbaudes biroja. Vitfīlda nepārprotami li�ka manīt, ka tas viņu neiespaido. Man ir steidzams ziņo�jums no izlūko�anas pārvaldes direktora.

Vitfīlda pievērsās augstajai Āfrikas amatpersonai, ar ko bija runājusi.

-��� Atvainojiet, lūdzu, viņa aizbildinādamās sacīja. Kestonam viņa jautāja: Kā tad Ouenam klājas?

-��� �ķiet, mums visiem varētu klāties labāk, Kestons no�pietni atbildēja. Vai jūs varētu nākt man līdzi? Tas ir loti svarīgi.

Vitfīlda palocīja galvu.

-���� Protams.

Auditors steidzīgi veda viņu uz halles aizmuguri, kur uz kādas telpas durvīm bija uzraksts "Divpusējās sarunas 2".

Kad Vitfīlda iegāja telpā un ieraudzīja E�tonu Pālmeru jau sē�am vienā no baltajiem ādas krēsliem, viņa pievērsās Kestonam.

-��� Ko tas nozīmē? viņa apvaldītā balsī jautāja.

Kestons aizvēra durvis un pamāja ar roku, norādot, lai

Vitfīlda apsē�as.

-���� Es paskaidro�u.

Kestons dziļi ievilka elpu un apsēdās abiem iepretī.

-��� Valsts sekretāra vietniece Vitfīlda, profesor Pālmer, ru�nā�u īsi. Būtībā jau nekas daudz nav sakāms. Laiku pa lai�kam tieslietu un izlūko�anas audita speciālists atrod kaut ko tādu, ko nebūtu gribējis ne acīs redzēt.

-���� Piedodiet tātad jāsecina, ka notikusi mana mājas bi�roja patvaļīga pārbaude? teica zinātnieks; sudrabaini sir�mie mati virs viņa augstās pieres bija rūpīgi sakārtoti.

Kestons viegli pietvīka.

-���� Kā jau jūs zināt, Savienoto Valstu izlūko�anas dienesti savā ziņā atgādina lupatu segu. Var gadīties, ka viena no�daļa ir pilnīgā neziņā par operācijām, ko sankcionējusi cita. Ja vien tiek ievērota likumā paredzētā procedūra, �o operā�ciju daba uz mani neattiecas. Slepeno dienestu darbā būtis�kākais ir�

-��� Slepenība. Vitfīlda pamāja.

-��� Tie�i tā. Un slepenība bie�i vien attiecas arī uz citiem izlūko�anas dienestiem. Ta�u iedomājieties, ka, analizējot diagrammu par faktiem, kas iegūti no atvērta avota, izrā�dās, ka tiek plānota kāda operācija, kurai var būt posto�as sekas īpa�i tad, ja operācija jādara zināma atklātībai. Kes�tons uz brīdi apklusa.

-��� Manuprāt, tādā gadījumā personai, kura atklāj �o ope�rāciju, jāuzņemas atbildība par posto�ajām sekām, Vitfīlda mierīgi sacīja. Viņa bija cie�i sakniebusi lūpas. Tas ir loģis�ki, vai ne? Eleganta sieviete, bet viņai piemīt kaut kas salts un ļauns, Kestons nodomāja. Vitfīldas stingros sejas vaibstus mazliet maigākus darīja riekstu brūnie mati; tum�zilo acu skatiens �ķita neizdibināmi dziļ�.

-���� Vai jūs to esat pārrunājis ar izlūko�anas pārvaldes di�rektoru? jautāja Pālmers.

-��� Vispirms gribēju runāt ar jums, atbildēja Kestons.

-��� Tas ir saprātīgi darīts, sacīja Pālmers. Viņ� vērīgi rau�dzījās uz Kestonu, ta�u nelikās izbiedēts. Ļoti saprātīgi.

-��� Jūs tomēr nesaprotat, Kestons turpināja. Gribu teikt ja tās sakarības varēju atrast es, ja es varēju saistīt pun�ktus diagrammā, tad to pa�u var izdarīt arī citi.

-��� Saistīt punktus? Pālmers samirk�ķināja acis.

-��� Tajā ir ietverts viss saprotiet, hipotētiskā izteiksmē no iegādātajām lidma�īnas biļetēm un ceļojumiem līdz pat naudas pārvedumiem ārvalstu amatpersonām. Diagrammās ir iekļautas kļūdas grāmatvedības pārskatos, kas attiecas uz valsts resursiem� un daudzi citi fakti, kurus es labāk nemi�nē�u.

Pālmers un Vitfīlda saskatījās.

-��� Mister Keston, profesors ierunājās, mēs augstu vēr�tējam jūsu rūpes un piesardzību. Tomēr baidos, ka esat ie�saistījies jautājumos, kas jums nav glu�i saprotami.

-��� Tie ir augstākā līmeņa pavēlniecības lēmumi, piebilda Vitfīlda.

-��� Jūs arvien vēl nesaprotat, par ko es raizējos.

-��� Jūs raizējaties? Vitfīlda ar nicīgu smaidu mierīgi rau�dzījās uz Kestonu.

-���� Ne�aubos, ka tas radīs raizes arī izlūko�anas pārvaldes direktoram.

Smaids no Vitfīldas lūpām nozuda.

-���� Pavisam vienkār�i jūs esat rīkoju�ies nevī�īgi. Esat atstāju�i pēdas ciparsistēmā. To, ko esmu varējis atklāt es, atklās ari citi piemēram, jebkura iek�ējās vai starptautiskās izmeklē�anas komisija. Vai jūs tie�ām neesat to paredzēju�i, kad plānojāt �o muļķīgo operāciju?

Varēja redzēt, ka Vitfīlda noskai�as.

-���� Nesaprotu, par ko jūs runājat, un ļoti �aubos, vai jūs pats to saprotat. �īs aplinkus runas man sāk apnikt.

-���� Es runāju par prezidenta Lī Anga likvidē�anu. Vai tas būtu teikts skaidri diezgan?

Pālmers nobālēja.

-��� Tā ir bezjēdzība�

-���� Izbeidziet! To, ko noskaidroju es, drīz vien atklās jeb�kura lietpratīga izmeklē�ana. Jūs īstenosiet operāciju, un vai�nota tiks mūsu valdība. Elementāri.

-��� Romas orators Kvintiliāns teicis, ka vārdu spēle nejau�i var radīt pārpratumu, Pālmers ar vieglu smīnu sacīja.

-���� Pie velna\ Kestons iesaucās. Jūs, slepenie cīnītāji, vi�si esat vienādi. Jūs nekad nedomājat uz priek�u. Jūs esat tā aizrāvu�ies ar saviem aplinku gājieniem, aizbildinājumiem un blēdībām, ka atsitiens alla� jūs pārsteidz kā zibens spēriens. Esmu ar cieņu izturējies pret citu organizāciju darbu, klusē�jis, lai dotu jums iespēju labot pārpratumu. Tagad redzu, ka esmu kļūdījies. Nekavējoties iesnieg�u ziņojumu izlūko�anas pārvaldes direktoram.

-��� Mister Keston, es apbrīnoju jūsu nopietno attieksmi pret darbu, Vilfīlda piepe�i sirsnīgā tonī ieteicās. Piedodiet, ja esmu jūs aizvainojusi. Operācija, par kuru jūs runājat, ir Omegas līmeņa speciālās pielaides programmā. Pazīstot jū�su reputāciju, mēs, protams, paļaujamies uz jūsu takta izjūtu un spriedumiem. Ta�u paļaujieties arī uz mūsējo.

-���� Jūs neko nedarāt, lai es varētu paļauties uz jums. Jūs runājat tā, it kā būtu pieķerti smēķējam nesmēķētāju zonā. Ta�u jūsu "speciālās pielaides programma" ir tikpat slepena kā Lizas Teilores kāzu ceremonija. Es jautāju kā jūs patie�sībā domājat rīkoties? Nevaru jums palīdzēt, ja vien jūs ne�palīdzat man ja nepalīdzat līdz galam saprast visu to sa�sodīto padarī�anu.

-���� Lūdzu, nevērtējiet par zemu aprēķinus un plānus, ko esam veltīju�i �ai operācijai, teica valsts sekretāra vietnie�ce. Nevērtējiet par zemu ari ieguvumus no tās.

-��� Proti?

Vitfīlda pagriezās pret Pālmeru.

-���� Mēs runājam par vēsturi, mister Keston, teica sirmais zinātnieks. Par vēsturi un tās veido�anu.

-��� Jūs esat vēsturnieks, Kestons noņurdēja. Vēsture pē�ta pagātni. Ko jūs zināt par nākotni?

-��� Tas ir ļoti labs jautājums. Pālmera sejā parādījās pa�tiess smaids, kas tūlīt izgaisa. Tomēr vēstures pētījumi man ļāvu�i saprast, ka nemēģināt mainīt vēstures gaitu ir vēl bīs�tamāk, nekā mēģināt to darīt.

-���� Nesaprotu.

-���� Vēsture īpa�i mūsdienās atgādina sacīk�u automa��īnu, ko vadīt ir bīstami.

-��� Tā ir.

Pālmers atkal pasmaidīja.

-��� Ta�u vēl bīstamāk ir to nevadīt. Mēs glu�i vienkār�i ne�gribam būt pasa�ieri ma�īnā, ko neviens nevada.

-���� Izbeigsim abstrakti spriedelēt. Mēs runājam par valsts vadītāju, ko pazīst un godā visa pasaule.

-���� Par vīru sprie� pēc viņa darbu sekām, nevis pēc viņa nodomiem, Pālmers teica. Un sekas jāvērtē, ņemot talkā vēsturiskās analīzes un projekcijas metodes.

-��� Tātad jūs dodat priek�roku despotam, nevis demokrā�tam Ķīnas vadībā? Kestons jautāja.

-���� Visas pasaules aspektā tas tikpat kā nav ap�aubāms. Despotisms autokrātijas tradīcijas vai nu monarhijas, vai totalitārisma veidā neļāva atvērties Pandoras lādītei. Vai neesat dzirdējis teicienu ja vienā laikā palēktos visi Ķīnas iedzīvotāji, tad sa�ķiebtos zemeslodes ass? Tie�i despotisms, kā jūs to saucat, atturējis Ķīnas tautu no palēcieniem. Despo�tisms saistījis tai kājas.

Kestons juta, ka sirds sāk smagi dauzīties.

-��� Tas, ko jūs abi darāt�

-���� Lūdzu, ievērojiet, Vitfīlda mo�i ieteicās, mēs neda�rām neko. Ak, nē. Vai tad mēs atrodamies tajā hallē? Mēs pat neatrodamies paredzamā� incidenta tuvumā. Mēs esam �eit. Ļoti daudz ir to, kuri var apliecināt, ka mēs esam �eit kopā ar jums, mister Keston.

-��� Sapulcēju�ies, lai apspriestos, Pālmers piebilda. Viņa lū�pas savilkās vieglā, saltā smaidā. Ar Centrālās izlūko�a�nas pārvaldes vecāko ierēdni.

-��� Kā jau teicu, to apliecinās ļoti daudzi. Valsts sekretā�ra vietnieces sejā uz bridi parādījās plats smaids. Ja pie�ņem, ka mēs kaut ko grasāmies darīt, tad glu�i dabiski jāse�cina, ka arī jūs grasāties darīt to pa�u.

-���� Nevar jau teikt, ka mēs gaidām, lai kāds secina kaut ko tādu, sacīja Pālmers. Viņi secinās ko citu.

-��� Tie�i to es jums cen�os iestāstīt, Kestons ierunājās. Nekavējoties tiks turēta aizdomās Savienoto Valstu valdība.

-��� Tie�i tā. Ar to mēs rēķināmies, Vitfīlda sacīja. Pie�dodiet, bet �ādi ģeopolitiski apsvērumi atrodas viņpus au�ditora izpratnes robe�ām. Mēs no jums vēlamies tikai to, lai ievērojat slepenību. Jums nemaksā par to, lai jūs spriestu par tik sare�ģītiem notikumiem. Visas varbūtības ir izpētīju�i mūsu gai�ākie prāti es pat teiktu, mūsu gai�ākais prāts. Vitfīlda uzmeta Pālmeram apbrīna pilnu skatienu.

-��� Uzgaidiet. Ja Savienotās Valstis tiks turētas aizdomās�

-��� Jā, ta�u tās būs tikai aizdomas, Pālmers skaidroja audi�toram. Valsts departaments politiku attiecībā pret viena un otra veida Ķīnu mēdz saukt par "konstruktīvi divdomīgu" politiku. Lūk, mūsu mērķis ir tie�i �āds konstruktīvs divdomīgums. Vaino�ana bez pietiekamas informācijas, aizdo�mas, kurām trūkst skaidru pierādījumu. Minējumi uz minē�jumiem, kurus aizdomas kā cementa java pārvēr� par ļoti stipru mūri.

-��� Par tādu kā Ķīnas mūri?

Pālmers un Vitfīlda atkal saskatījās.

-���� Lieliski teikts, mister Keston, teica sirmais zinātnieks. Vēl viens Ķīnas mūris jā, tie�i par to mēs runājam. Tas ir pats labākais veids, kā savaldīt tīģeri. Un, kā rāda vēsture, ir tikai viens veids, kā ierobe�ot Ķīnu.

-��� Panākt, lai ķīnie�i pa�i uzceļ mūri, Kestons lēni sacīja.

-���� Nu, mister Keston, zinātnieks teica, �ķiet, jūs pie�derat mūsējiem, pats nemaz nezinot. Mēs abi saprotam lo�ģikas pārākumu, vai ne? Mēs abi saprotam, ka parasta intu�īcija, tostarp morāla intuīcija spiesta kapitulēt saprāta priek�ā. Nav slikts sākums, es teiktu.

-��� Jūs tomēr neesat mani pārliecinājis, sacīja auditors. Varbūt pasaulē valda lielāks juceklis, nekā jūs domājat, varbūt tā nav tik viegli iespaidojama. Jums �ķiet, ka esat vēstures pa�vēlnieki. Ta�u, manuprāt, jūs esat kā divi bērni, kas rotaļājas ar sērkociņiem. Un pasaule var uzliesmot sasodīti viegli.

-���� Ticiet man, mēs ar E�tonu esam ļoti rūpīgi izvērtēju�i situācijas risku.

-���� Nav runa par risku, Kestons rāmi sacīja. Tādi kā jūs to nekad nesapratīs. Runa ir par nenoteiktību. Jūs domājat, ka nākotnes notikumus varat noteikt, izmantojot varbūtības teorijas. Formālu iemeslu dēļ mēs to darām pastāvīgi. To�mēr tās ir blēņas nekas vairāk kā tradīcija, pieņēmums ap�rēķinos. Risks nozīmē varbūtību, ko iespējams izteikt mēr�vienībās. Nenoteiktība ir situācija, kad nākotnes notikumu iespēja glu�i vienkār�i nav aprēķināma. Nenoteiktība ir tad, kad jūs pat nezināt, ko nezināt. Nenoteiktība ir pazemība ne�ziņas priek�ā. Jūs gribat runāt par saprātu? Tad sāciet ar to, ka esat pieļāvu�i konceptuālu kļūdu jau pa�ā pamatā. Jūs esat sajauku�i teoriju ar realitāti, modeli ar to, ko modelējat. Jū�su teorijās nav atstāta vieta pamata faktoram cilvēces eksis�tences nori�u gaitā nenoteiktībai. Tā trāpīs visai �ai saso�dītajai pasaulei.

-���� Un tas, par ko iestājaties jūs, ir noteiktība? Pālmers atcirta. Pirmo reizi visas sarunas laikā viņ� pacēla balsi, ta��u tūlīt pat atguva savaldī�anos. Vai tikai risks? Varbūt esat aizmirsis Heraklīta principu pastāvīgas ir vienīgi pārmai�ņas? Arī nedarīt neko nozīmē kaut ko darīt. Jūs runājat par briesmām, ko var izraisīt rīcība, it kā pastāvētu kaut kāda nulles alternatīva. Ta�u tādas nav. Kas notiks, ja nolemsim, ka ļaujam Lī Angam dzīvot? Redziet, arī tā ir rīcība. Kāda tad būs mūsu atbildība? Vai esat izvērtējis riska pakāpi tādai situācijai? Mēs esam to darīju�i. Nevar divas reizes iekāpt vienā un tajā pa�ā upē nekas un nekad nepaliek tāds pats kā iepriek�. Heraklīts to saprata piecsimt gadus pirms mū�su ēras, un tas ir patiesi arī tādā civilizācijas ērā, kuru viņ� pat iedomāties nevarēja. �ķiet, mūsu spriedumu loģika ta�gad ir skaidra diezgan.

Kestons nicīgi no�ņācās.

-��� Jūsu loģikā caurumu ir vairāk kā du�as galviņā. Patiesī�ba ir vienkār�a jūs radāt pasaulei tie�us kara draudus.

-��� Savienotajām Valstīm alla� veicies vislabāk tad, kad tās biju�as karastāvoklī, Pālmers vienaldzīgā zinātnieka balsī sa�cīja. Krīzes un ekonomiskās depresijas vienmēr radu�ās mie�ra laikā. Savukārt "aukstais kar�" būtībā nebeidzamu, sīku sadursmju periods nodro�inājis mūsu globālo pārākumu.

-���� Amerikāņiem patie�ām nepatīk viedoklis, ka Amerika valda pār pasauli, teica Valsts sekretāra vietniece Vitfīlda. Vēl vairāk viņiem nepatīk tikai viens, proti, iespēja, ka pār pasauli varētu valdīt citi.

Auditors saraustīti ieelpoja.

-��� Ta�u pasaules kara iespēja�

-���� Jūs runājat tā, it kā vajadzētu izvairīties no jebkuras konflikta iespējas, tomēr es kā vēsturnieks esmu spiests no�rādīt uz paradoksu, ko jūs, �ķiet, nespējat saskatīt, Kestonu pārtrauca Pālmers. Nācija, kas paradusi vairīties no ka�ra, īstenībā veicina karu veicina kareivīgu rīcību, kas noved pie �īs nācijas sakāves. Hērakleits saprata arī to. Viņ� teica: "Kar� ir visa tēvs, visa valdnieks. Da�us tas padara par die�viem, da�us par vīriem; vienus kar� padara par vergiem, bet citus atbrīvo."

-��� Vai jūs cerat, ka tas jūs iecels dieva kārtā, profesor Pālmer? Kestons dzēlīgi jautāja.

-���� Nepavisam ne. Ta�u, būdams amerikānis, es negribu kļūt par vergu. Un divdesmit pirmajā gadsimtā verdzība ne�nozīmē iekal�anu va�ās, bet ekonomiski un politiski neizde�vīgu stāvokli, no kura nav iespējams izkļūt ne ar kādiem lī�dzekļiem. Divdesmitais gadsimts bija amerikāņu brīvības gadsimts. Aizstāvot bezdarbību, jūs, �ķiet, vēlaties, lai jau�nais gadsimts kļūst par amerikāņu kalpības gadsimtu. Jūs va�rat sprediķot par nezināmiem faktoriem. Es pieļauju, ka pa�stāv nezināmi faktori. Ta�u tas neattaisno pasivitāti agresijas priek�ā. Kāpēc ļauties notikumiem, ja iespējams �os notiku�mus veidot? Pālmers runāja mierino�ā baritonā kā profe�sors ar studentu: Saprotiet, mister Keston, vēstures gaita ir pārāk svarīga, lai to atstātu nejau�ības ziņā.

Emblers pētīja slovaka seju apmulsums lēni, bet noteikti pārvērtās par aizdomām. Viņ� palūkojās uz vīrie�a identifi�kācijas karti tur bija rakstīts "Jans Skodova". Kas viņ� ir? Valsts amatpersona? Biznesa partneris vai sāncensis?

Emblers plati pasmaidīja.

-��� Jums taisnība. Mēs kopīgi bijām grupas diskusijā. Joka pēc apmainījām kartes. Pauze. Tā jau domāju, ka jūs būsiet �eit. Emblers sniedza roku. Bils Bekers, Elektroniskās da�tu sistēmas, Teksasa. Kā jūs pazīstat manu jauno draugu D�o?

-��� Es esmu biznesmenis no Slovakijas, tāpat kā Jozefs. Kur viņ� ir? Melnās acis iezalgojās kā antracīts.

Velns lai parauj nav laika.

-��� Vai jums ir vizītkarte? Emblers jautāja un izlikās, ka meklē kabatā savējo.

Biznesmenis no Austrumeiropas, neuzticīgi skatīdamies uz Embleru, izvilka vizītkarti no �aketes iek�kabatas.

Emblers ātri palūkojās vizītkartē, tad ielika to kabatā.

-��� Pag' tātad jūs esat tas kabeļu industrijas vīrs no Ko�ices? D�o man stāstīja par jums.

Skodovas sejā pavīdēja �aubas; Emblers uzstājīgi turpināja runāt:

-���� Ja neesat aizņemts, varbūt varat nākt man līdzi. Mēs ar D�o sarunājamies privātajā kabinetā tur tālāk. Uz brītiņu atnācu �urp, lai apslapinātu rīkli, bet man nepatīk drūzma.

�ķiet, ka mēs ar jums varētu noslēgt kādu darījumu. Vai jums ir pazīstamas Elektroniskās datu sistēmas?

-��� Kur ir Jozefs? Jautājumu Skodova izteica pieklājīgi, bet uzsvērti.

-���� Es aizvedī�u jūs pie viņa, Emblers teica, bet apsolī�ju, ka aiznesī�u viņam pudeli slivovicas. Jans Skodova se�koja Embleram, un viņ�, aizņēmies pudeli plūmju degvīna no bārmeņa, kur� protestēja visai saudzīgi, veda slovaku biz�nesmeni pa gaiteni uz to pusi, kur atradās istabas privāta�jām sarunām, un gāja iek�ā pirmajā, kam durvis bija pavēr�tas tātad tur neviena nebija.

Jans Skodova gāja Embleram līdzi, aplaida skatienu tuk��ajai telpai un sacīja:

-���� Lūdzu, paskaidrojiet.

-��� Vēl pirms brītiņa viņ� bija �eit, Emblers teica, aizvēr�dams duvis. Laikam aizgājis uz tualeti.

Pēc nepilnas minūtes Emblers iznāca no istabas viens pats. Skodova būs bez samaņas vismaz pāris stundu. Aģents viņu bija apsēdinājis krēslā un atbalstījis viņa galvu pret gal�du, tā ka vīrietis �ķita iemidzis; krekla priek�puse bija ap�laistīta ar degvīnu, un pustuk�ā pudele vāļājās turpat bla�kus. Ikvienam, kas pavērtu istabas durvis, situācija �ķistu skaidra, un tas meklētu citu vietu. Risinājums nebija ideāls, bet pagaidām noderēja. Vajadzēja noderēt.

Tad Emblers veicīgi apstaigāja halli, spraukdamies starp cilvēkiem un modri pētīdams tos, lai pamanītu kādu seju, kas paustu ko citu, nevis tikai cilvēku parastās satraukuma, aizvainojuma, skaudības, godkāres vai patmīlības jūtas. Viņ� paskatījās pulkstenī. Tas rādīja bez ceturk�ņa pieci līdz pre�zidenta runai konferences plenārsēdē bija atliku�as piecpa�dsmit minūtes. Emblers redzēja, ka Jaudis jau sāk plūst iek��ā kongresu zālē zāles durvis atradās iepretī kāpnēm. Pa durvīm tuvāk zāles aizmugurei zālē devās kinooperatori ar lielajām videokamerām, un viņi at�ķirībā no dalībniekiem bi�ja ģērbu�ies glu�i ikdieni�ķi. Emblers juta, ka sirds sāk sis�ties ātrāk viņ� pamanīja sievieti, kas bija tērpusies vien�kār�ā kreklveida blūzē un d�insos, it kā vēja sajauktiem, kastaņbrūniem matiem, un atkal viņa krūtis kaut kas sakustē�jās kā sīks putniņ�. Cerība.

Sieviete bija Lorela. Viņa bija izdarījusi tie�i to, ko solījusies ieradusies laikus un sagādājusi aparatūru. Es bū�u tev vajadzī�ga, viņa bija teikusi. Augstā debess ar to vēl nebija pateikts nekas. Embleram viņa bija nepiecie�ama kā gaiss, ko elpot.

Pēc brī�a abi jau bija ielavīju�ies balkonā virs zāles, kur joprojām neviena nebija.

-���� Reportieri ar savām videokamerām tūlīt būs klāt no�velc �aketi, noņem kaklasaiti, un tu līdzināsies viņiem. Tie bija pirmie vārdi, ko Lorela viņam sacīja, bet viņas skatiens pauda tādu mīlestību un uzticību, ko nav iespējams izteikt ne ar kādiem vārdiem.

Emblers a�i paslēpa �aketi un kaklasaiti kādā no apara�tūras kastēm, kas atradās tepat līdzās. Lorela ar pirkstiem izbu�ināja viņa matus rūpīgā sasuka, kas piederējās foru�ma dalībniekam, nebija piemērota kinooperatoram.

-��� Izskatās labi, viņa beidzot sacīja. Vai esi kaut ko ie�vērojis?

-���� Vēl ne, Emblers sacīja, izjūtot uzvilnījam izmisumu, un centās to aizdzīt, neļaut tam ieperināties sirdī un izpaus�ties balss tonī. Kur ir Kestons?

-���� Dro�i vien runā pa tālruni ar savu asistentu viņ� to dara bie�i.

Emblers pamāja, bet neteica neko; �obrīd viņam bija grūti pat vārdu bilst. Atlicis pavisam īss laika sprīdis, tad viņ� vai nu būs paveicis iecerēto, vai cietis neveiksmi. Pavisam vienkār�i.

-��� Te ir divas videokameras. Do�u tev to ar �etrdesmitastoņkārtīgu optisko transfokatoru. Lorela iedeva Embleram apjomīgo pelēkzaļo videokameru ar salokāmu statīvu.

-���� Paldies, viņ� teica un nodomāja es mīlu tevi vairāk par dzīvību.

-��� Vai tu domā, ka viņ� atradīsies zāles priek�pusē?

-��� Tā varētu būt, Emblers sacīja aizsmaku�ā balsī. Viņ� noklepojās. Viņ� var būt arī vairāk uz zāles aizmuguri. Pā�rāk daudz varbūtību.

Nekas. Tikai dari, kas jādara. Lorela sacīja apņēmīgā, gandrīz vai bezrūpīgā tonī. Tomēr Emblers saprata, ka viņa ļoti baidās, tāpat kā viņ� pats.

Nebija iespējams paredzēt, kā stress iespaidos Embleru tā ietekme varēja izrādīties arī glu�i paradoksāla. Reizēm stress radīja enerģijas uzplūdu. Ta�u citreiz tas viņu varēja sastindzināt. Da�as turpmākās minūtes bija iz�ķiro�as. Dari, kas jādara, Lorela teica. Un ja nu viņ� nedarīs? ja nespēs?

Lī Angs bija tautas mīlēts līderis valstī ar vislielāko ie�dzīvotāju skaitu pasaulē. Viņ� bija ne vien savas tautas, bet arī visas pasaules cerība. Ja ienaidnieks nospiedīs �autenes mēlīti, �ī cerība būs iznīcināta. Ķīna tiks varmācīgi nogrūsta no tik cerīgi uzsāktā mierīgās attīstības ceļa un ierauta bru�ņotu sadursmju bezdibenī un sekas noteikti būs katastro�fālas. Saniknoto un satracināto iedzīvotāju miljardi brēks pēc atriebības. Viņu aklās dusmas pasaulei radīs tādus draudus, kādus tā līdz �im vēl nav pieredzējusi.

Pla�ajā telpā, kas atradās blakus balkonam, �īs pasaules varenie, gai�ākie un labākie prāti kuri pārāk bie�i nepavi�sam nebija ne gai�i, ne labi tiesāja uzkodas, lūkojās dārga�jos rokaspulksteņos un, ieelpojot gaisu, kurā jautās varas aromāts, grasījās doties kongresu zālē. Protams, visi jutās satraukti, lai gan daudzi bija pārāk lepni, lai to izrādītu. Lī Angs varbūt bija pats nozīmīgākais valstsvīrs pasaulē un dro�i vien pats veiksmīgākais. Sapņi par nākotni bija dau�dziem, ta�u vienīgi Lī Angs �obrīd bija apliecinājis, ka spēj sapņus pārvērst realitātē. �īs domas nelika Embleram mie�ru, ta�u vajadzēja tās aizdzīt, vajadzēja izbeigt jebkuru do�mā�anu, lai saglabātu skaidru skatienu.

Nekad vēl likme nebija bijusi tik augsta. �ķita, vēl aug�stāka tā nemaz nevarēja būt.

Zāle izrādījās lielāka, nekā likās sākumā. Lai sakārtotu krēslus, dro�i vien bija vajadzīgas vairākas stundas; krēsli ar hromēto metāla karkasu bija salikti glītās rindās tā, ka tie nesaskārās ar blakus eso�ajiem. Uz katra sēdekļa bija no�likts radioaustiņu komplekts plastmasas iesaiņojumā, lai no�dro�inātu sinhronu tulkojumu vienā no desmit valodām at�karībā no izvēlētā kanāla.

Kad cilvēki sāka plūst iek�ā zālē, Emblers nolēma, ka vis�pirms izies cauri zālei bez masīvās videokameras; tā viņ� varēs pajauties uz to, ko uztvers ar neapbruņotu aci, turklāt apstai�gāt telpu būs vieglāk. Viņ� pameta skatienu uz zāles priek�pu�si. Abpus skatuves paaugstinājumam atradās divi milzīgi zili panno ar jau pazīstamo Pasaules ekonomikas foruma logo. Fons skatuves mugurpusē atgādināja dambretes galdiņu, kur mazu zilu taisnstūru rindas, mijoties ar baltiem taisnstūriem, veidoja to pa�u logo. Skatuves centra divās aug�ējās tre�daļās bija novietots liels ekrāns tur bija paredzēts tie�raidē proji�cēt videomateriālu no foruma gaitas, lai zāles aizmugurē sē�do�ie varētu saskatīt, kas notiek uz skatuves.

Emblers atkal paraudzījās pulkstenī un palūkojās visap�kārt; nu apbrīnojamā ātrumā bija aizņemti jau gandrīz visi krēsli, un pēc da�ām minūtēm vajadzēja parādīties Ķīnas val�dības vadītājam.

Emblers gāja gar priek�ējo krēslu rindu, it kā meklēdams brīvu vietu. Viņ� ātri aplūkoja visus sēdētājus pēc kārtas, bet neredzēja neko citu vienīgi banālu pa�apmierinātību. Kāds maza auguma resnītis laikam �urnālists turēja rokā stenogrāfijas bloknotu un acīmredzot bija satraukts par to, vai paspēs laikus nodot materiālu; kalsnējs vīrietis, kas pār ple�cu bija pārmetis ko�u, rūtainu skotu pledu jādomā, kāds veiksmīgs uzņēmējs, kas bija nodibinājis riska apdro�inā�a�nas fondu, satraukti pauda sajūsmu, ka drīz vien vaigu vai�gā redzēs pasaulslaveno runātāju. Kāda cita dalībniece, ku�ras gai�ie mati bija sakārtoti ideālā sasukā viņa bija vecākā administratore kādā tehnoloģijas kompānijā, Emblers atce�rējās redzējis viņas fotogrāfijas presē -, izskatījās iegrimusi domās, it kā apsvērtu paredzamās intervijas jautājumus. Sirms vīrietis ar bifokālajām brillēm metāla ietvarā, brūnga�niem plankumiem izraibinātu pieri un tik biezām uzacīm, ka tās varētu sukāt ar suku, pētīja radioaustiņu instrukciju un �ķita nedaudz nomākts, it kā nesen būtu saņēmis ziņu par akciju kursa kri�anos. Emblers lēni gāja uz vistālāko eju starp krēsliem labajā pusē, uzmanīgi vērodams fotogrāfu, kas tu�rēja rokās spogujkameru ar milzīgu objektīvu. Vīrie�a seja bija vienkār�a un laipna, jādomā, viņ� jutās apmierināts, ka izdevies ieņemt labu pozīciju pie sienas, un nedomāja to at�dot nevienam konkurentam. Pie kājām viņ� bija nolicis iztu�rīgu fotogrāfa somu; varēja redzēt, ka uz tās biju�as pielī�mētas un atkal noplēstas neskaitāmas lidojumu uzlīmes.

Emblers ar skatienu pārmeklēja rindu pēc rindas. �eit bi�ja tik daudz cilvēku augstā debess, viņu bija pārāk daudz. Kāpēc viņ� bija domājis, ka spēs� Viņ� pārtrauca �o domu, atkratījās no tās. Domā�ana bija ienaidnieks. Emblers attīrī�ja prātu, lai ļautu darboties tikai maņām, lai viņa uztveres spēja slīdētu pa zāli kā neredzams mākonis, kā ēna, ko ne�mana neviens, bet kas pamana visu.

Embleram pavērās cilvēku emociju kaleidoskops. Kāds vī�rietis ar sastingu�u smaidu izmisīgi gribēja tikt uz tualeti Emblers to būtu varējis apzvērēt un tikpat izmisīgi baidī�jās zaudēt sēdvietu. Kāda sieviete centās ierosināt sarunu ar blakussēdētāju vīrieti, kas sievieti bija novērtējis ar vienu vie�nīgu, saltu skatienu; sievietei �ķita, ka vīrietis viņu atraidī�jis, tomēr viņa cerēja, ka varbūt glu�i vienkār�i nav sapras�ta. Vēl kāds vīrietis ar pietvīku�u seju, masīvu zodu un paplikajam galvvidum pārsukātām matu �ķipsnām likās ne�apmierināts, ka nav paspējis iebaudīt krietnu glāzi viskija ar sodu. Cits dalībnieks ar viszinīgu izskatu klāstīja ap�aubā�mas patiesības par Ķīnas moderno politiku saviem biedriem varbūt darbiniekiem? -, kuri pieklājīgi slēpa aizvainojumu.

Zālē bija simtiem �ādu klausītāju, un ikvienā sejā varēja lasīt kaut ko no parastu cilvēcisko emociju gammas aiz�rautību, garlaicību, sapīkumu un gaidas. Neviens no viņiem nebija tas, kuru meklēja Emblers. Viņ� �ādu tipu pazītu uz�reiz. Emblers nevarētu viņu analizēt, tikai pazīt, līdzko ie�raudzītu vai, pareizāk sakot, sajustu to kā aukstuma vilni no atvērta ledusskapja siltā dienā, sajustu stindzino�o pie�sardzību, kas piemīt profesionālam slepkavam, vīrietim, kas ar sakāpinātu modrību vēro apkārtni un jau iepriek� zina, kam jānotiek. Emblers to spēja sajust vienmēr.

Ta�u tagad, kad tas bija pats svarīgākais, viņ� nejuta ne�ko. Neko. Atkal Embleram lavījās klāt �ausmu izjūta, un viņ� atkal to aizgainīja. Viņ� aizsteidzās līdz zāles aizmugurei un pa �aurajām marmora kāpnēm uzkāpa balkonā. Tā centrā at�radās trīs stacionārās videokameru iekārtas ar operatoriem, bez tam vairāki operatori ar pārnēsājamām videokamerām no visas pasaules ziņu kanāliem. Balkons snaiperim būtu ide�āli piemērots; lai trāpītu mērķim, sē�ot videoiekārtas sēdek�lī, nebija vajadzīga ļoti liela prasme. Emblers sastapās ar Lorelas skatienu kā izslāpu�ais tuksnesī, kas oāzē dabūjis malku ūdens, tad lūkojās uz citiem, cen�oties atrast kaut ko neparastu. Nekā. Ūdens āderes meklētāja rīkstīte nesa�ū�pojās, Geigera skaitītājs klusēja. Nekā.

Varbūt viņu glābs videokameras objektīvs. Klusēdams Emblers piegāja pie Lorelas un paņēma kameru ar �etrdesmitastoņkārtīgo optisko transfokatoru, ko viņa bija sagādā�jusi. Izskata pēc arī Lorela bija paņēmusi vecu divobjektīvu spoguļkameru, kas izskatījās vēl vairāk apbru�āta nekā Em�bleram. Pūlēdamies saglabāt mieru, Emblers pavērsa objek�tīvu lejup un lūkojās zālē uz auditoriju. Skata līniju izvieto�juma dēļ slepkavam vajadzētu atrasties zāles priek�ējā daļā. Tomēr arī vēl tad viņ� varēja būt viens no veseliem pieciem simtiem klausītāju. Kā gan Emblers varēja iedomāties, ka va�rēs viņu atrast? Viņam likās, ka ap krū�kurvi savelkas stīpa un traucē elpot. Ja aprēķinātu varbūtību� nē, tas bija jāat�stāj Kleitonam Kestonam. Emblers strādāja citādi. Vajadzēja atmest apzināto domu un loģisko sprie�anu.

Viņ� nedrīkstēja ciest neveiksmi.

Lai arī Emblers bija sācis �aubīties, tomēr videokamera darbojās tie�i tā, kā paredzēts. Automātiskā fokusē�ana gan�drīz acumirklī nodro�ināja skaidru attēlu. Nedomā. Skaties. Da�as sejas viņ� redzēja profilā, citas kādā leņķī, bet video�kameras elektroniskā uzbūve ātri kompensēja apgaismojuma maiņu, un detaļas bija saskatāmas apbrīnojami skaidri. Emblers skatu meklētājā pētīja sejas citu pēc citas, gaidot spējo nojautu, kas liktu paraudzīties kādā klausītājā vēlreiz.

Lorela bija nostājusies viņam cie�i līdzās un �ukstēja ie�dro�ino�us vārdus:

Gan tu pamanīsi, mīļais, viņa klusi teica.

Emblers juta viņas silto elpu uz vaiga, un tikai tas neļāva viņam nogrimt izmisuma melnajā purvā. Neīstuma un izlik��anās pilnajā pasaulē vienīgi Lorela bija patiesa viņa ceļazvaigzne, viņa kompass.

Emblers sāka zaudēt ticību sev. Viņ� rindu pēc rindas bi�ja vērojis klausītājus un varēja vienīgi secināt, ka instinkts galu galā viņu pievīlis. Varbūt kāds ielavīsies pa durvīm pē�dējā brīdī? Varbūt kāda seja zālē palikusi nepamanīta?

Zālē atskanēja �alkoņa, un Emblers dzirdēja, ka durvis zā�les sānos tiek slēgtas, pa tām tagad nevarēja ienākt neviens. Apsargi tās atvērs tikai tad, kad runātājs beigs uzstā�anos.

Pasaules ekonomikas foruma dibinātājs un direktors, gara auguma un gandrīz plikpaurains vīrietis straujā solī nāca pāri skatuvei, lai teiktu ievadvārdus. Viņ� bija ģērbies tum�zilā uzvalkā un apsējis zilbaltu kaklasaiti tās bija foruma krāsas.

Emblers pagriezās un palūkojās sev aiz muguras, kur stā�vēja Lorela skaista, par spīti sajauktajiem matiem, un vē�rīgi raudzījās savas apjomīgās videokameras skatu meklētā�jā. Viņ� centās neizrādīt, cik izmisis jūtas.

Ta�u Lorelu nebija iespējams apmānīt. Viņa ar lūpām vien izrunāja es mīlu tevi, un Embleram �ķita, ka tum�a, gara tuneļa galā parādījusies gaisma.

Nedrīkstēja padoties. Viņ� nepadosies.

Slepkava bija �eit, gatavs ar vienu kustību iegrūst cilvēci bezdibenī.

Embleram bija jāatrod viņ�, un tas Emblers, kur� to spē�ja izdarīt, bija Tārkins.

Tagad viņ� bija Tārkins.

Viņ� atkal ielūkojās skatu meklētājā, vairs nedzirdēdams neko, vienīgi pa�a sirds dobjos pukstus.

Viņ� vairs nedzirdēja, kā tik�ķ pulkstenis, skaitot sekundes.

Eidriens �ojs �ķirstīja dokumentus, ko bija sagādājusi Keitlina psihiatrijas iestādes personāla sarakstus, ko tā bi�ja vēlējies dabūt Kestons. Beidzot iegūtos personāla sarak�stus lielākoties tie bija īsi dati par darbinieku kvalifikāciju un darba raksturu. �ķita, nevajadzētu rasties grūtībām, lai tos iegūtu.

Tomēr tie bija iegūti ar lielām grūtībām. Tāpēc Eidriens nosprieda, ka izpētīs dokumentus īpa�i rūpīgi.

Lielākā daļa bija neizsakāmi garlaicīgi. Arodmācību iestā�des, valsts koled�as un sta�ē�anās karaspēka daļās sanitā�riem. Psihiatri ar diplomiem no Case Western Reserve univer�sitātes vai no Maiami universitātes Medicīnas fakultātes, medicīnas māsas ar diplomiem no Jūras spēku Medicīnas fa�kultātes un citām izglītības iestādēm, apsardzes darbinieki, kuri pirms tam strādāju�i militārās policijas sestajā vai div�simt otrajā grupā ar piezīmi iekavās kriminālmeklē�anas departaments.

Ta�u Eidriens pamanīja vienu kā teiktu Kestons ano�māliju.

Jā, tā noteikti bija anomālija.

Kāds skaļi klauvēja pie durvīm. Eidriens sarāvās un izslēja muguru. Dieva dēļ! Pie Kleitona Kestona durvīm ne�viens tik skaļi nekad neklauvēja.

Paklausot intuīcijai, Eidriens nolēma durvis vaļā nevērt. Pēc brī�a viņ� dzirdēja, ka soļi attālinās. Viņ� bija rīkojies pa�reizi "neviena nav mājās", kā teikts populārajā dziesmiņā. Varbūt tas bija kāds ēzelis, kas iedomājies, ka te atrodas no�liktava drukātāju kasetnēm. Varbūt kāds cits. Tā kā tā Eid�riens negribēja ielaisties sarunās ne ar vienu.

Viņ� sastādīja Kestona mobilā tālruņa numuru. Tālrunis nodro�ināja sakarus ar jebkuru vietu pasaulē, un pēdējās stundas laikā �ī bija jau ceturtā viņu abu saruna.

Kestons atbildēja tūlīt pat. Eidriens īsi pavēstīja jaunumus. Kestons da�as reizes lika Eidrienam �o to atkārtot; viņ� ne�bija nepacietīgs, bet lika noprast, ka tas ir steidzami.

-��� Un, pārbaudot papildus, Eidriens sacīja, sociālās ap�dro�inā�anas numuri nesakrīt. Eidriens noklausījās Kestona atbildi; viņ� vēl nekad nebija dzirdējis, ka �efam runājot aizraujas elpa.

-��� Tā jau es domāju, teica Eidriens. Anomālija, vai ne?

Pasaules ekonomikas foruma direktors pabeidza savu no�pietno uzstā�anos ar mazliet retoriskām piezīmēm, saņēma aplausus un apsēdās skatuves labajā pusē. Tad aplausi kļu�va arvien skaļāki, jo uz skatuves parādījās Lī Angs un, vieg�lā gaitā aizgājis līdz podestam, nostājās pie tā.

Viņ� bija� augumā mazāks, nekā Emblers bija domājis. Tomēr viņam piemita īpa�s cēlums seja pauda dziļu, rimtu mieru, pacietību, pat viedumu un maigumu, apzinoties, ka tas ir stiprāks par rupju spēku. Lī Angs melodiskā, dziedo��ā angļu valodā pateicās Pasaules ekonomikas foruma di�rektoram, tad sāka runāt ķīnie�u valodā. Viņ� vērsās pie pasaules, ta�u liela pasaules daļa bija viņa tautie�i, un prezi�dents Angs gribēja, lai viņi, klausoties pārraidi, zinātu, ka viņ� lepni un daiļrunīgi uzstājies savā dzimtajā valodā. Viņ� gribēja, lai tauta zina, ka viņ� nav "jūras bruņrupucis" hai gui, kas atgriezies valstī, bet tāds pats Ķīnas iedzīvotājs kā ikviens no viņiem. Emblers nesaprata nevienu vārdu, bet saprata ļoti daudz, ieklausoties, kā Angs runā. Pārāk bie�i gadījās, ka runas saturs neļāva uztvert intonācijas smalkās nianses. Vienkār�as emocijas tika aizsegtas ar sare�ģītu ide�ju plīvuru.

Lī Angs runāja ar humoru un pajokojot auditorija, aus�tiņās klausoties tulkojumu, sāka smieties tie�i tajā brīdī, kad Emblers paredzēja, tad Lī Angs turpināja runu nopietnā un objektīvā tonī. Viņ� saprata patiesību, ko gribēja likt arī ci�tiem saprast. Viņ� necentās tiem neko iestāstīt viņ� stāstīja. Tā nerunāja parasts politiķis, bet patiess valstsvīrs, cilvēks, kas saskata nākotnē mieru un labklājību un vēlas aicināt, lai uz �o nākotni tiecas arī pārējā pasaule. Cilvēks, kur� saprot, ka sadarbība var būt tikpat spēcīgs un produktīvs faktors kā sāncensība. Cilvēks, kas vie� tolerances un apgaismības idejas ne vien Ķīnā, bet arī visā pasaulē.

Cilvēks, kuru paredzēts noslepkavot jebkurā brīdī.

Kaut kur zālē slepkava gaidīja izdevīgu brīdi, un Emblera īpa�ā spēja, viņa instinkts bija viņu neglābjami pievīlis. Viņ� atkal pētīja sēdētājus, tik cie�i raudzīdamies skatu mek�lētājā, ka acu priek�ā sāka migloties un kakls kļuva stīvs. Pēk�ņi viņ� gandrīz vai nevil�us pacēla galvu un paskatījās visapkārt uz operatoriem un beigu beigās uz Lorelu.

Viņa caur savas kameras objektīvu glu�i kā apburta lū�kojās uz valstsvīru pie podesta un tikai pēc brītiņa apjauta, ka Emblers viņu vēro. Pār Lorelas seju kaut kas pārslīdēja tā kā ņirboņa, kā viegla ēna, tad viņa pagriezās pret Embleru ar tādas kā nedro�as apņēmības pilnu skatienu, un viņas seja atkal staroja mīlestībā un uzticībā. Emblers samirk�ķi�nāja acis. Likās, ka acī iekļuvis gruzis. Nē, tas nebija gruzis, ta�u� ko viņ� tikko bija redzējis?

Viņam likās, ka telpā piepe�i kļūst tik salti, it kā te būtu iebrāzies arktiskais vēj�.

Tas ta�u bija vājprāts nebija iespējams, ka viņ� redzējis to, ko nupat redzēja.

Emblers atsauca atmiņā redzēto. Lorela, viņa mīļā Lorela, kas caur kameras objektīvu mierīgi nē, cietsirdīgi� vai tas varēja būt? raugās uz skatuvi; tad viņas seja acumirkli pirms tam, kad tajā parādījās mīlo�ais smaids. Emblers at�kal atsauca �o mirkli atmiņā un iztēlē ieraudzīja Lorelas sejā citu izteiksmi, kas bija tik ātri gaisto�a kā spīdvaboles ugun�tiņas zibsnis un tikpat nepārprotama.

Tas bija klaj� un absolūts nicinājums.

ļķ

Emblers zag�us pameta skatienu uz Lorelu un pamanīja, ka labās rokas rādītājpirkstu viņa tur uz tādas kā skavas aiz fotokameras objektīva tagad viņ� saprata, ka tā ir iero�a mēlīte. Skaidra apjēga trāpīja viņam kā zibens �autra.

Kā viņ� varēja būt tik akls?

�ajā rēbusā ta�u visu laiku trūka kāda fragmenta. Kestons sacīja vienmēr jābūt kādam, ko upurēt. Tādās shēmās tas al�la� bija vajadzīgs. Apjautis to, Emblers sagrīļojās, it kā būtu saņēmis sitienu. Viņa uzdevums �ajā shēmā nebija novērst slepkavību.

Viņam bija paredzēts uzvelt vainu.

Videokameras bija Lorelas ideja. Viņas "atklājums". Ve�cajiem video un fotokameru modeļiem bija metāla ietvars, un visas kameras katru dienu tika nestas caur detektoriem, kur aizdomīgus metāla priek�metus atklāja ar rentgena sta�ru palīdzību. Ta�u rentgena stari nevarēja izspiesties cauri metāla ietvaram. Un Lorelas fotokamerā nebija paslēpts ie�rocis pati kamera bija ierocis.

Tas nebija iespējams tomēr tā bija īstenība. Embleram rei�ba galva, domas juceklīgi virpuļoja.

Tā nebija divobjektīvu kamera, bet viltojums aug�ējā objektīva atverē bija redzams �autenes stobra gals. Kame�ras uzbūve bija elementāra tās korpuss un divu pēdu ga�rais objektīvs bija iero�a stobrs, bet caur funkcionējo�o ob�jektīvu varēja skatīties. Un iero�a mēlīte, protams, atradās� tie�i tur, kur Lorela turēja pirkstu.

Viņa to darīja tik pārliecināti, ka bija skaidrs viņai ir pie�redze. Acīmredzot Lorela bija nogalinājusi Benuā De�enē Luksemburgas dārzā ķīnie�u snaiperis dro�i vien to bija redzējis, atklājis viņas drausmīgo viltību un sapratis, kur� rada īstos draudus viņa tautas pārstāvjiem.

Cik ilgs laiks Embleram bija vajadzīgs, lai ieraudzītu to, kas bija viņam tie�i acu priek�ā! Tagad viņ� piepe�i saprata, kas tūlīt notiks. �āviens tiks raidīts gandrīz precīzi no tās vie�tas, kur stāvēja Emblers. Dro�ības dienesta vīri viņu aizturēs viņa pretinieki to būs organizēju�i pavisam vienkār�i. Ne�tie�i pierādījumi liks domāt, ka viņ� ir amerikānis bet to ne�būs iespējams pierādīt. Nav nevienas liecības, neviena doku�menta, kas varētu Embleru saistīt ar noteiktu identitāti.

Jo viņa identitāte bija izdzēsta.

Aizdomas bez pierādījumiem varēja kļūt par pa�u lielāko draudu. Kad Savienotās Valstis nejau�i nometa bumbas uz Ķīnas vēstniecību Belgradā, Pekinā sākās pla�i masu nemieri, kā bija norādījis jau Pālmers. Tautas iemīlētā Lī Anga zaudē�jums un aizdomas, ka to izdarījis Savienoto Valstu aģents, var nekavējoties izraisīt karastāvokli. Un Savienotās Valstis nevarēs atvainoties, nevarēs atzīt, ka aizdomas, kas radīsies visai pasaulei, ir pamatotas jo Harisons Emblers neeksistē.

Tur kāpnēs bija vakardien

Vīrs, kura nemaz nav, nudien,

Bet �odien viņ� nav atnācis,

Ak, kaut viņ� būtu izgaisis.

Visu Tautas Republiku saviļņos vēl neredzēta apjoma ne�mieri, un vajadzēs iejaukties Tautas atbrīvo�anas armijai. Ta��u aizmigu�ais milzis vairs neiegrims snaudā vismaz tik�mēr, kamēr nebūs radījis postu snaudo�ajā pasaulē.

�īs drūmās domas pārņēma Emblera prātu arvien vairāk, ta�u viņ� un Lorela nepārstāja raudzīties viens otram acīs. Es zinu, ka tu zini, ka es zinu, ka tu zini� arī �obrīd viņam ienāca prātā bērnu skaitāmais pantiņ�.

Laiks sabiezēja un plūda tik lēni kā sīrups.

Bez �aubām, dro�ības dienests jau bija saņēmis norādīju�mus meklēt viņu Emblera ienaidnieki bija vairāk nekā spē�jīgi to nokārtot.

Emblers tik daudz kur bija kļūdījies, tomēr vienā otrā jau�tājumā viņam bija taisnība. Lī Angs mirs. Ķīnu pārņems tais�nīgas dusmas kā ugunsgrēks. Notikumos iesaistīsies Tautas atbrīvo�anas armija, bargi apspiedīs nemierus un atkal uz�spiedīs tautai veco maoisma re�īmu. Tomēr ar to viss vēl ne�beigsies fanātisms sazvērniekus bija padarījis aklus pret se�kām, ko varēja izraisīt viņu mahinācijas. Protestiem pieaugot un kļūstot arvien pla�ākiem, pasaule tiks ierauta karā. �ā�dus notikumus nekad nebija iespējams apturēt. Tie, kuri va�dīja �o marione�u teātra izrādi, to nespēja saprast. Viņi spē�lējās ar uguni, un beigu beigās uguns aprija ari viņus.

Embleru smacēja sa�utums, no�ēla un dvēseles sāpes, kas �ņaudza viņu kā dzelzs spīles.

Itin viss jau sākot ar viņa "izbēg�anu" un turpmākajiem notikumiem norisinājās saskaņā ar plānu. Viņu plānu. Em�blers glu�i kā bērns, kas atradis karti ar tajā iezīmētu vietu, kur apslēpti dārgumi, bija virzījies pa iepriek� noteiktu ce�ļu. Pa ceļu, kas viņu atveda līdz Davosai un bojāejai.

�oks uz mirkli laupīja Embleram spēju kaut ko izjust, likās, ka viņ� pārvērties par koka un lupatu lelli� kāpēc gan ne?

Emblers nebija nekas vairāk kā marionete.

Nelielā slēgtās shēmas monitora ekrānā divpusējo saru�nu istabā bija redzama Ķīnas līdera uzstā�anās ar titriem an�gļu valodā. Pālmers un Vitfīlda tai tikpat kā nemaz nepie�vērsa uzmanību, it kā pēc tam, kad viņi tik pamatīgi bija izplānoju�i �o notikumu, tā īsteno�ana viņus vairs īpa�i ne�interesētu.

Kestons aizvēra mobilā tālruņa vāciņu.

Atvainojiet. Man uz brītiņu jāiziet. Viņ� piecēlās un devās uz durvīm. Tās bija aizslēgtas no iek�puses. Kaut kas neiedomājams!

Nu Elina Vitfīlda atvēra sava mobilā tālruņa vāciņu.

-��� Piedodiet, viņa teica. Ņemot vērā mūsu sarunas de�likāto raksturu, es domāju, ka būs labāk, ja mūs neviens ne�iztraucēs. Jūs raizējāties par mūsu veiktajiem piesardzības pasākumiem. Kā jau paskaidroju, tie ir daudz apjomīgāki, ne�kā jūs, �ķiet, apjēdzat.

-��� Saprotu. Kestons juta, ka kļūst grūti elpot.

Vitfīlda viegli savilka lūpas.

-��� Mister Keston, jūs pārāk daudz raizējaties. Mēs esam or�ganizēju�i, stratēģiski izsakoties, nelielu "atsitienu" kā bil�jardā. Lī Angs tiek noslepkavots. Aizdomās nenovēr�ami tiek turēta Savienoto Valstu valdība. Tomēr saglabājas iespēja to pilnīgi ticami noliegt.

-��� Jo slepkava galu galā neeksistē. Pālmers izskatījās vi�sai uzjautrināts.

-��� Jūs runājat par� Tārkinu. Kestons, izrunājot �o vār�du, uzmanīgi vēroja abu sejas. Jūs runājat par� Harisonu Embleru.

-��� Par kādu Harisonu? Vitfīlda nevērīgi jautāja.

Auditors raudzījās tie�i uz priek�u.

-��� Jūs viņu programmējāt.

-���� Kādam tas bija jāizdara. Vitfīldas tum�zilo acu ska�tiens bija dro�s un pārliecināts. Tomēr novērtēsim viņu pie�nācīgi. Viņ� visu paveicis lieliski. Notikumu secība, ko mēs viņam paredzējām, bija ļoti grūta. Tikai retais būtu ticis līdz galam. Tomēr mēs patie�ām uzskatījām, ka ir saprātīgi brīdi�nāt viņu par Konsulāro operāciju varbūtējām sankcijām. Es

'lūdzu mūsu �efu, lai viņ� pilnvaro Tārkinu tikt galā ar Ha�risonu Embleru. Gandrīz vai no�ēloju, ka nebiju klāt tajā sa�runā. Ta�u tā ir tikai detaļa.

-���� Kā tad jums izdevās panākt, lai Emblers iesaistās tajā uzdevumā? Kestons �ķietami vienaldzīgā tonī jautāja.

-���� Tas, varētu, teikt, ir pats skaistākais, E�tons Pālmers ieteicās ar visgudru sejas izteiksmi. Und es neigen die Wei�sen/ Oft am Ende zu Schцnem sich, kā rakstījis Helderlīns. Ga�lu galā gudrība tomēr pakļaujas skaistumam.

Kestons pie�ķieba galvu.

-���� Esmu redzējis ierakstus par maksājumiem, viņ� me�loja, ta�u tur nav teikts, kā jūs viņu sameklējāt. Lorelu Holendu.

Vitfllda joprojām apmierināti smaidīja.

-���� Jā, ar tādu vārdu viņu pazīst Tārkins. Un savu lomu viņa tie�ām tēloja ideāli. Viņas īstais vārds ir Lorna Sendersone īsts dabas brīnums. �ķiet, varētu teikt, ka būtībā mēs salikām vienā pārī divus izcilus talantus. Jūs jau noteikti zi�nāt, ka tādu cilvēku kā Harisons Emblers nespēja apmuļķot pat viens no desmit tūksto�iem.

Kestons piemiedza acis.

-��� Ta�u Lorna Sendersone ir viena no miljona.

-��� Trāpīts. Izcili talantīga aktrise. Jau koled�ā ieguva aug�stākās balvas aktiermākslā. Viņa bija zvaigzne, viņu prote��ēja Staņislavska audzēknis, kas teica, ka vēl nekad nav pa�zinis tādu talantu.

-���� Staņislavska?�

-���� Viņ� ir leģendārs aktiermākslas skolotājs un izgudrojis savu metodi. Atbilsto�i �ai metodei aktieri mācās personis�ki izjust tās emocijas, ko tēlo. Tādējādi viņi zināmā mērā pat netēlo, bet dzīvo tēlā. Tā ir augsta meistarība. Un Lorna to apguva lieliski. Viņa bija ārkārtīgi daudzsolo�a, jauna aktri�se. Tūlīt pēc D�uljarda mākslas skolas beig�anas viņa tēloja galveno lomu lugā "Heda Gablere" Ņujorkas eksperimen�tālajā teātri un par tēlojumu saņēma augstu vērtējumu. Ja vien radusies izdevība, viņa būtu varējusi kļūt par tāda lieluma zvaigzni kā Merila Strīpa.

-��� Kas tad notika? Un kas notika otrpus durvīm? Lai cik biezas tās bija, Kestons sēdēja durvīm tuvu diezgan, tāpēc varēja sajust drebē�anu, ko radīja� kaut kāda grūstī�anās.

-���� Diem�ēl Lomai bija kāda vaina. Viņa bija narkomāne. Sākumā lietoja kokaīnu, tad heroīnu. Tad viņa sāka tirgot, likās, galvenokārt tāpēc, lai narkotiku nepietrūktu pa�ai. Kad viņu apcietināja, viņas dzīve reizē ar to bija cauri. Ņujorkā toreiz bija spēkā Rokfellera likumi par narkotikām. Ja cilvēks bija pārdevis divus gramus heroīna, tas bija augstākā līmeņa kriminālnoziegums, par ko draudēja ieslodzījums vismaz uz piecpadsmit gadiem, ja ne uz mū�u. Tad iejaucāmies mēs, jo tāds talants sastopams ļoti reti. Ar sabiedrības dro�ības die�nesta virsnieka starpniecību mēs panācām, ka federālais pro�kurors vienojās ar vietējo apgabala prokuroru. Tad mēs dabūjām Lornu sev. Viņa ietilpa mūsu īpa�ajā projektā un iz�rādījās apbrīnojami apdāvināta mācekle. Viņa tie�ām sapra�ta mūsu ideju.

-��� Tātad viss norisinājās saskaņā ar plānu, Kestons drū�mi noteica, lūkodamies te uz Vitfīldu, te uz Pālmeru. Divas tracino�i pa�apmierinātas sejas, viena kopīga ideja. Vājprāts! Kestons apjauta, ka viņu visvairāk biedē tas, cik tie abi jū�tas dro�i un pārliecināti.

Pēk�ņi durvis atsprāga vaļā, un tajās iestājās drukns, ple�cīgs vīrietis, aiz viņa drūzmējās citi.

Kestons pagriezās un paskatījās uz viņu.

-���� Vai jūs nekad nemēdzat pieklauvēt?

-��� Labvakar, Klej. Rokas sānos iespriedis, pārvaldes di�rektora asociētais vietnieks skatījās uz Vitfīldu un Pālmeru, nebūdams nemaz pārsteigts. Vai nevarat saprast, kā man ienāca prātā, kas jums padomā?

-��� Es nevaru saprast, Kel, Kestons domīgi sacīja, kurā pusē jūs esat.

Noriss nopietni pamāja.

-��� �ķiet, to jūs drīz vien uzzināsiet.

Embleram �ķita, ka viss pārvērties telpa un laiks, �eit un tagad. Kongresu zāle likās tik salta kā kosmiskā telpa, trū�ka gaisa, ko elpot, un sekundes ritēja gausi, atbalsojot viņa sirdpukstus.

Harisons Emblers. Kā viņ� bija pūlējies, lai atgūtu �o vār�du vārdu, kas drīz vien kļūs vienīgi par negoda simbolu. Viņu pārņēma nespēks, mocīja nelabums un riebums pret se�vi, tomēr viņ� nedomāja atkāpties.

Lorela dro�i vien bija to pamanījusi, jo, turpinot cie�i rau�dzīties viņai acīs, Emblers tomēr uztvēra jeb sajuta pavi�sam sīku kustību, niecīgu muskuļa sarau�anos, viņai gata�vojoties nospiest iero�a mēlīti, vai arī viņ� glu�i vienkār�i zināja to, pat neredzot vai nesajūtot, jo acumirklī viņ� kļuva par Lorelu un viņa par Embleru, un �is atklāsmes brīdis bija abiem kopīgs, tā bija viņu identitāte, ko tagad saistīja nevis mīlestība, bet naids, un�

Emblers metās viņai virsū, pirms vēl bija apjautis, ko dara, metās virsū Lorelai tie�i tajā mirklī, kad viņa nospieda iero��a mēlīti.

Izdzirdējis �āviena skaļo troksni, viņ� atjēdzās. Tūlīt virs galvas atskanēja �ķindo�s pauk�ķis, kaut kas plīsa, lejup sā�ka birt mirdzo�as, sīkas stikla �ķembas, gaisma zālē kļuva mazliet vājāka, un Emblers saprata, ka lode trāpījusi kādai no lampām pie griestiem. To apjēdzis, viņ� sajuta dedzino��as sāpes jostas vietā, sajuta tās vēl pirms tam, kad ierau�dzīja pazibam viņas roku ar spīdīgu asmeni tajā. Emblers vēl nesaprata, viņam likās tas nevar būt. Tikai pēc mirkļa viņ� aptvēra, ka nu viņa dur otrreiz, ka pirmo dūrienu viņ� nav ieraudzījis, un tagad viņa cērtas viņam virsū, dur un dur ne�valdāma niknuma lēkmē.

Asinis plūda kā vīns no pārpildītas glāzes, bet tam nebi�ja nozīmes, jo Embleram vajadzēja apturēt Lorelu, citādi viņ� zaudētu visu savu vārdu, dvēseli, savu būtību. Sakopojis visus atliku�os spēkus, viņ� gāzās Lorelai virsū, lai arī na�a asmenis vēlreiz ietriecās viņa miesā. Ar abām rokām sagrā�bis sievietes rokas, Emblers piespieda tās viņai pie sāniem, tad pie grīdas. Visapkārt skanēja kliedzieni un bļāvieni, bet Embleram likās, ka tie nāk no liela tāluma. Viņ� apjauta ti�kai sievieti, ko bija mīlējis, slepkavu, ko nepavisam nebija pazinis un kas tagad locījās un spārdījās zem viņa auguma; tā bija groteska parodija par mīlas aktu, cīniņ�, ko iekvēli�nāja naids. Viņas sejā, kas atradās tikai da�u collu attālumā no Emblera sejas, bija redzams vienīgi niknums un plēsonī�ga, Jauna apņēmība. Embleram sāka reibt galva pēc asiņu zaudējuma, tomēr viņ� cerēja, ka ar ķermeņa svaru kompen�sēs zūdo�os spēkus, lai nejautu viņai aizbēgt.

�alkoņa ausīs atgādināja fona troksni radioaparātā, un uz �ā fona atskanēja kāda tāla balss no cita kontinenta. Atce�rieties seno nostāstu par kādu vīru: �is vīrs ciematā atvēra veikalu, kurā pārdeva gan �ķēpu, kas it kā spējot izurbties cauri itin visam, gan vairogu, kuram, kā viņ� apgalvoja, cauri nespēj izurbties itin nekas.

�ķēps. Vairogs.

Vīrietis, kur� redzēja cauri ikvienam. Sieviete, kuras īs�tajā būtībā nespēja ielūkoties neviens.

�ķēps. Vairogs.

Iztēlē vīdēja neskaidras ainas no pagātnes kā no sabojā�ta diaprojektora. Peri�a sala, klusi iz�ukstētie iedro�inājuma vārdi tie�i viņa bija radījusi domu par bēg�anu, pat noteiktu bēg�anas dienu; tagad viņ� to saprata. Tie�i Lorela ik brīdi bija gan panākusi, ka viņ� klūp un maldās, gan palīdzējusi viņam turpināt ceju. Tārkins, Menschenkenner, bija sastapis sa�vu līdzinieci. Tā bija Lorela no sākta gala līdz �im brīdim.

�ī apjauta trāpīja Embleram kā zibens, tā bija nesalīdzi�nāmi sāpīgāka kā brūces, ko bija radījis na�a asmens.

Emblers uz brīdi aizvēra acis, atkal tās atvēra ar tik lie�lām mokām, kādas viņam līdz �im nebija sagādājusi nevie�na kustība.

Viņ� cie�i raudzījās Lorelai acīs un meklēja to sievieti, ku�ru, likās, bija pazinis. Ta�u līdz brīdim, kad Emblers zaudē�ja samaņu, viņ� tajās redzēja tikai melnu tumsu, niknumu par sakāvi un me�onīgu naidu, un tumsā kā vāju, drebo�u at�spulgu viņ� ieraudzīja pats sevi.

Harisons Emblers aizvēra acis un sajuta marta saules sil�to mirdzumu. Guļot atpūtas krēslā, kas bija novietots uz klā�ja, viņ� varēja saklausīt skaņas. Maigas, mierino�as skaņas. Ūdens klusos �ļakstienus pret zvejas kutera sāniem. Spinin�ga spoles dūk�anu, tinoties vaļā auklai. Ari citas skaņas.

Beidzot Emblers zināja, kā cilvēks jūtas, būdams kopā ar ģimeni, un slīga apmierinātībā. Kutera otrā malā dēls un meita, liekot uz āķa ēsmu, smiedamies ķircināja viens otru. Viņu mā�te, lasot laikrakstu, turēja savas mak�ķeres kātu un, kad bērni sāka pārāk iekarst, brīdino�i un mīlo�i paskatījās uz viņiem.

Emblers no�āvājās, sajuta nelielas, duro�as sāpes un sa�kārtoja vaļīgo T kreklu. Ap vidukli joprojām bija pārsējs, ta��u tagad, pārcietis divas operācijas, Emblers sāka atspirgt; viņ� juta, ka spēki atgrie�as. �enando ezera līmenis vizuļoja saulē, un, lai gan pavasaris vēl nebija pienācis, laiks bija mī�līgs un rāms. Emblers bija nolēmis, ka laikam gan nekad vairs neatgriezīsies Saurlendā, ta�u viņam arvien vēl ļoti pa�tika laivas, ezeri un zveja, un viņ� priecājās būt kopā ar ci�tiem, ar kuriem varēja dalīties pieredzē. Īstenībā aina nemaz nebija tik idilliski mierīga, kā izskatījās Embleru vēl nebija pametu�i pagātnes rēgi. Tuklāt abi pusaud�i bija visai trok��ņaini, un viņu pievilcīgajai mātei glu�i labi patika �ad tad bilst kādu asprātīgu vārdu. Tomēr tā bija daudz labāk. Pa�saule bija reālāka.

-���� Klau, tēti, kur tu esi, zēns sacīja. Septiņpadsmit gadu vecumā viņam jau bija diezgan plati pleci un spēcīgs krū��kurvis. Te būs ingveralus. Paņēmu no ledus kastes. Auksts. Viņ� iedeva Embleram skārdeni.

Emblers atvēra acis un uzsmaidīja zēnam.

-��� Paldies, viņ� sacīja.

-���� Vai nevēlaties īstu alu? jautāja sieviete. Viņa nebija vairs jauna, bet eleganta un Joti jauka. Kaut kur jābūt Guinness alum. "Brokastis �empionam".

-��� Nē, Emblers atteicās. Labāk palēnām.

Jā, jauki būt kopā ar ģimeni. Viņ� jau sāka pierast pie �īs izjūtas.

Tā gan nebija viņa ģimene.

Kuteri viegli sa�ūpoja sīki vilnī�i, un no apak�klāja parā�dījās Kleitons Kestons. Viņ� svīda un izskatījās slims. Drūmi saraucis pieri, viņ� uzmeta Embleram pārmeto�u skatienu un norija vēl vienu tableti pret jūras slimību.

Ta�u Linda �o to zināja par mak�ķerē�anu, un bērnus pie�runāt bija viegli. Lai piedabūtu Kleju braukt līdzi, vajadzēja papūlēties. Izrādījās, ka viņ� nav maldījies, �aubīdamies par apsolīto mieru, lai gan tikai tāds hipohondriķis kā Klejs va�rēja iestāstīt pats sev, ka cie� no jūras slimības uz ezera, ku�ra līmenis bija gandrīz nekustīgs.

-���� Kā es varēju ļauties, lai mani pierunā kāpt uz �ā kutera klāja, kur pie katras kustības rauj uz aug�u� Kestons ie�runājās.

-��� Es apskau�u jūs, Klej, Emblers sacīja.

-���� Vai saprotat, ka atbilsto�i statistikai iespēja noslīkt vie�tējā saldūdens krātuvē ir lielāka nekā noslīkt jūrā?

-��� Nu, ko jūs! Mak�ķerē�ana ir viena no iemīļotākajām brī�vā laika nodarbēm Amerikā. Es jau teicu, ka tā var sagādāt visvairāk jauku brī�u, ja nesē�at pie izklājlapām. Pamēģiniet. Varbūt jums izdosies glu�i labi.

-���� Es pats zinu, kas man izdodas labi, Kestons noburk��ķēja.

-���� Jūs protat sagādāt pārsteigumus. Varu derēt, ka da��reiz jūs pārsteidzat pats sevi. Kas būtu domājis, ka jūs tik meistarīgi protat rīkoties ar audiovizuālajām iekārtām.

-��� Es ta�u stāstīju, Kestons teica. Man to visu iemācīja mans asistents. Pirms tam es par koaksiālajiem kabeļiem zi�nāju tikai cenu par vienu kabeļa metru un ieteicamo amorti�zācijas tabulu. Ta�u redzot, cik pa�apmierināta kļūst Kestona sejas izteiksme, Emblers nojauta, ka viņ� atceras, kas notika tad, kad Vitfīlda un Pālmers atklāja, ka viņu sarunas telpa slepeni pārveidota par kabeļtelevīzijas studiju un ka vi�ņu saruna tiek pārraidīta uz Kongresu pils preses centru. Gan zinātnieku, gan politikas amatpersonu pa�u fanātisms bija glu�i vai hipnotizējis tas bija skaidrs simtiem Davosas konferences dalībnieku, kad viņi redzēja abu sazvērnieku se�jas videoekrānos, kas bija ierīkoti centrā.

Pālmers un viņa prote�ē tūlīt saprata, kā tas ietekmēs ne vien viņu nākotni, bet arī sazvērniecisko plānu. Tāpat kā dau�dzus citus tum�us darbus, arī �o nebija iespējams īstenot, kad tas nāca gaismā.

Apmeklējot Embleru slimnīcā, Kestons viņam pastāstīja, ka tie�i Kelebs Noriss atvedis �veices militāro policiju uz sa�runu telpu un raudzījies, lai sazvērniekus nogādā armijas ap�cietinājumā. Izrādījās, ka Noriss par gaidāmo uzbrukumu brīdināts steidzamā vēstījumā, ko Ķīnas slepenā dienesta di�rektors �o Tangs viņam nosūtījis pats personiski. Tā bija, maigi izsakoties, neparasta rīcība, ta�u izlūkdienesta augstā�kā līmeņa amatpersonas bie�i vien mēdza izpētīt tāda pa�a līmeņa amatpersonas citās valstīs un izveidot par tām no�teiktu spriedumu. Abi vīri nekad nebija tiku�ies, bet abiem bija skaidrs priek�stats vienam par otru. Tā kā situācija bija galēji draudo�a, �o nolēma gūt sava Amerikas kolēģa per�sonisku atbalstu. Arī tas, ka drīz vien pēc tam Ķīnas slepe�nā dienesta direktors tika atrasts miris, apstiprināja ziņoju�ma patiesumu.

Kad pirmajās nedēļās slimnīcā Emblers brī�am atguva sa�maņu, brī�am pretsāpju medikamentu iespaidā atkal ieslīga nesamaņai līdzīgā snaudā, Kestonam vajadzēja vairākas reizes stāstīt par notiku�o, līdz Emblers saprata, ka tas nav tikai nar�kotiku izraisīts sapnis. Vēlāk, kad Emblers bija pilnīgi atguvies, lai arī fiziski vēl ļoti vārgs, nāca ari citi apmeklētāji. Da�us bija aicinājis Kestons, bet citi atnāca pa�i. Divas reizes iegriezās kāds vīrs no Valsts departamenta Etāns Zakheims un uzdeva daudz jautājumu. Pāris rei�u Embleru apciemoja Kestona asis�tents, kur� domāja, ka Emblers ir super un teica, ka viņ� līdzi�noties kaut kādam Derekam. Atnāca ciemos pat Dilans Satklifs īsts Dilans Satklifs, lai gan Embleram vajadzēja krietni vien papūlēties, līdz viņ� pazina Dilanu, jo kop� Godāra koled�as laikiem viņ� bija pieņēmies svarā par piecdesmit mārciņām, un, kad viņi pār�ķirstīja koled�as gadagrāmatu, Dilans atcerē�jās milzumu jocīgu nostāstu par koled�as laika draiskulībām, kuras Embleram bija paliku�as atmiņā mazliet citādi. Kestons krietni daudz laika veltīja tam, lai izprātotu, ar kādām meto�dēm pāradresēti Emblera zvani un cik tas izmaksājis.

-��� Jā, Emblers pēc brī�a teica, mazliet pagriezdamies uz sāniem, jūsu karjera televīzijā bija visai īslaicīga, bet ārkār�tīgi iespaidīga. Saules gaisma ir vislabākais dezinfekcijas lī�dzeklis, vai ne?

Kestons pēk�ņi pamirk�ķināja.

-��� Vai bērni ieziedās ar saules aizsargkrēmu? viņ� jautā�ja sievai.

-���� Klej, tagad ir marts, Linda uzjautrināti atbildēja. Marts. Te �obrīd neviens nesauļojas.

No kutera otra gala atskanēja priecīga spieg�ana un sau�ciens:

-��� Es to noķēru. Es tagad tā ir mana. Tā bija Andreas lepnuma un sajūsmas pilnā balss.

-��� Ak tava? Makss lūsto�ā pusaud�a baritonā jautāja. Tava? Atvaino, bet kur� iemeta mak�ķeri? Kur� uzlika ēsmu uz āķa? Pie velna, es tikai lūdzu, lai tu paturi mak�ķeres kā�tu, kamēr es�

-���� Kā tu runā, Linda brīdino�i iestarpināja un devās uz ķildnieku pusi.

-��� Kā runāju? Angliski, Makss tiepās.

-���� Zivs tā kā tā ir pārāk sīka, turpināja māte. Labāk laidiet to atpakaļ ūdenī.

-��� Tu dzirdēji, ko mamma teica? Andrea līksmi sacīja. Met savu sikaļu ūdenī.

-��� Ahā, nu tā zivs ir mana? Maksa balsī aiz sa�utuma pa�rādījās spiedzo�i toņi.

Emblers pievērsās Kestonam.

-��� Vai viņi vienmēr tā plē�as?

-���� Diem�ēl, Kestons laimīgi teica.

Kestons zag�us palūkojās uz sievu un bērniem, un Em�blers skaidri redzēja, kādu lepnumu un uzticību pau� viņa skatiens. Ta�u kājās viņ� nenoturējās ilgi. Pēc brī�a kuteri sa�ūpoja sīks vilnītis, un auditors iekrita audekla krēslā, kas atradās blakus Embleram, grasīdamies teikt kaut ko ļoti svarīgu.

-��� Klausieties, vai mes nevaretu griezt uz krastu un kapt malā? Kestons gandrīz vai lūdzās.

-���� Kāpēc lai mēs to darītu? Diena ir jauka, ūdens rāms, mēs esam noīrēju�i �o brīni�ķīgo kuteri kas gan var būt vēl labāks?

-���� Nu jā, bet mēs bijām paredzēju�i doties mak�ķerēt, vai ne? Manuprāt, visas zivis sapulcēju�ās ap piestātni. Es pat esmu pārliecināts par to.

-���� Ko jūs, Klej, Emblers teica. Tas nav loģiski. Viņ� savilka vienu uzaci. Visvairāk iespējamā zivju uzturē�anās vieta �ajā gadalaikā�

-��� Ticiet man, Kestons lūdzo�i sacīja, pārtraukdams Embleru. Tām jābūt pie piestātnes. Man ir tāda nojauta.