1

2

Kanjonouksas psihiatriskās slimnīcas naktsmaiņas operatore paziņoja, ka līdz astoņiem no rīta neviens zvanītājiem no citurienes neatbildēs. Tātad man bija jāgaida gandrīz piecas stundas. Es minēju savu titulu, pateicu, ka saruna ir steidzama, un tiku savienots ar vienaldzīgu kontraltu, kas uzdevās par naktsmaiņas vecāko medicīnas māsu. Noklausījusies manu stāstījumu, viņa atbildēja balsī, kurā vienaldzība jaucās ar skepsi.

- Kāds bija jūsu vārds, ser?

- Doktors Alekss Delavers. Un jūs esat...

- Vēnas kundze. Vai jūs esat mūsu darbinieks, doktor?

- Nē. Es ārstēju jaunekli pirms vairākiem gadiem.

- Skaidrs. Un jūs gribat teikt, ka viņ� jums zvanīja?

- Jā. Pirms maza brī�a.

- Tas nav pārāk ticams, doktor, - viņa noteica ar tādu kā gandarījumu. - Misters Kadmuss atrodas aiz atslēgas, telefons nav viņam pieejams.

- Tas bija viņ�, kas zvanīja, Vēnas kundze, turklāt izklausījās, ka "viņ� ir ļoti satraukts. Vai pēdējās stundās esat ieskatījusies viņa palātā?

- Nē. Es atrodos slimnīcas pretējā spārnā. - Uz brīdi iestājās klusums. - Dro�i vien vajadzēs turp aiziet.

- Manuprāt, tas ir jāizdara.

- Labi. Paldies par informāciju, doktor. Un - arlabunakti!

-Vēl viens jautājums. Cik ilgi viņ� atrodas slimnīcā?

- �aubos, vai konfidenciālu informāciju par pacientu varē�u jums sniegt.

- Saprotu. Kas ir viņa ārstējo�ais ārsts?

- Slimnīcas direktors, doktors Meinvorings. Bet, - sieviete kā sargādama piebilda, - viņu �ajā stundā nedrīkst traucēt.

Fonā varēja saklausīt klusinātus trok�ņus. Sieviete lūdza pagaidīt un, pēc ilgāka laika atgriezusies pie telefona, satrauktā balsī pavēstīja, ka viņai jāiet. Desmit minū�u laikā saruna ar mani tika pārtraukta jau otro reizi.

Izslēdzu gaismu un devos atpakaļ uz guļamistabu. Robiņa pagriezās uz manu pusi un atspiedās uz elkoņa. Tumsa viņas ka-parkrāsas matiem bija pie�ķīrusi dīvainu ceriņu toni. Mandeļvei-da acis bija puspavērtas.

- Aleks, vai kaut kas atgadījies?

Apsēdos uz gultas malas un izstāstīju par D�eimija zvanī�anu un sarunu ar de�urējo�o medicīnas māsu.

- Jocīgi.

- Tas patie�ām ir dīvaini. - Es izberzēju acis. - Piecus gadus no zēna nav ne ziņas, ne miņas, un piepe�i viņ� piezvana un sarunā da�ādas aplamības.

Piecēlos kājās un sāku staigāt pa istabu.

-Agrāk zēnam bija �ādas tādas problēmas, ta�u viņ� bija pie pilna prāta. Nekas neliecināja, ka draudētu vājprāts. Galva viņam strādāja kā pulkstenis. �onakt nekas nebija saprotams - parano-iķis, kas dzird balsis un nesakarīgi runā. Bija grūti iedomāties, ka zvana tas pats cilvēks.

Ar prātu gan zināju, ka tas ir iespējams. Pa telefonu es biju dzirdējis psihozes izpausmi vai apziņas izslēg�anos. D�eimijs nu jau bija septiņpadsmit vai astoņpadsmit gadus vecs jauneklis un, kā liecināja statistikas dati, varēja lietot narkotikas vai arī viņam varēja būt �izofrēnija sākuma stadijā.

Piegāju pie loga un atspiedos pret palodzi. Ielejā valdīja klu-

sums. Prie�u galotnes �ūpoja viegls vēj�. Bridi stāvēju un lūkojos samtainajā tumsā.

Beidzot Robiņa pārtrauca klusumu.

- Mīļais, kāpēc tu nenāc atpakaļ gultā?

Es atgriezos starp palagiem. Mēs gulējām apskāvu�ies, līdz beidzot Robiņa no�āvājās un viņas augums saguris atslāba. Noskūpstīju Robiņu, apgriezos uz otriem sāniem un mēģināju iemigt. Bet tās bija veltas pūles, jo jutos pārāk satraukts. Mēs abi to zinājām.

- Stāsti! - Robiņa aicināja, ieslidinādama savu roku manējā.

- Faktiski jau nav nekā, ko stāstīt. Vispār dīvaini, ka viņ� man piezvanīja. Un pēc tam vēl saruna ar darbinieci, kam tik vēsa attieksme. Liekas, tai raganai, ar kuru es sarunājos, viss ir pie vienas vietas. Tā vien �ķiet, ka jārunā ar ledus gabalu un juku�ais esmu es pats. Un tad pēk�ņi, kamēr vēl biju pie telefona, atgadījās kas tāds, kas viņu satrauca.

- Vai tu domā, ka tam bija kāds sakars ar D�eimiju?

��- Kas to lai zina? Tas viss ir stipri dīvaini.

��Mēs gulējām blakus. Klusums sāka mani nomākt. Ieskatījos

��pulkstenī: trīs un divdesmit trīs minūtes. Pacēlis pie lūpām ��Robinas roku, es noskūpstīju pirkstu kauliņus un atlaidu vaļā. ��Pēc tam izkāpu no gultas, apgāju tai apkārt un uzklāju segu viņai uz kailajiem pleciem.

- Nez vai �onakt vēl aizmig�u. Nav jēgas turēt tevi nomodā.

- Vai iesi palasīt? - Robiņa jautāja, zinādama, kā es parasti cen�os pieveikt uznāku�o bezmiegu.

- Nē. - Piegāju pie skapja un tumsā meklēju apģērbu. - Laikam do�os ceļā.

Robina apgriezās uz manu pusi un skatījās ar platām acīm.

Mazliet pataustījies, atradu flaneļa bikses, d�emperi ar augsto apkakli un vidēji biezu �Harris� sporta �aketi no tvīda auduma. Tā saģērbies, es izskatī�os pietiekami profesionāls.

- Zēns aicināja palīgā, vai ne? No tās slimnīcas.

Es paraustīju plecus.

- Tas bija palīgā sauciens. Mēs kādreiz labi satikām, un zēns man patika. Tagad viņ� galīgi izkritis no laivas, dro�i vien es neko nespē�u darīt, tomēr, ja nebū�u stāvējis malā, jutī�os labāk.

Robiņa paskatījās uz mani un gribēja kaut ko teikt, bet tikai nopūtās.

- Kur atrodas tā slimnīca?

- Rietumu ielejā. Patlaban, naktī, divdesmit piecu minū�u brauciens. Es drīz bū�u atpakaļ.

- Tikai esi uzmanīgs, Aleks, norunāts?

- Neraizējies, nekas ar mani nenotiks.

Noskūpstīju Robiņu vēlreiz un noteicu:

- Mēģini aizmigt no jauna.

Man kāpjot pāri slieksnim, viņa skatījās ar platām acīm.

Ziema Dienvidkalifornijā bija iestājusies agri, un tagad tā stūrgalvīgi negribēja beigties. Laiks tik agrā pavasarī vēl bija auksts, un, izejot uz terases un kāpjot lejup, es aizpogāju �aketi. Kāds pirms vairākiem gadiem pie mājas bija iestādījis nakts jasmīnu, tas bija iesakņojies, sakuplojis, un tagad ieplaku no marta līdz septembra beigām pildīja spēcīga smar�a. Dziļi ievilku elpu, uz brīdi iedomādamies Havaju salas.

Mans kadiljaks �Seville" stāvēja automa�īnu nojumē blakus Robinas toijotai. Noputējusī ma�īna prasījās pēc apkopes, ta�u motors ierūcās tūlīt. Aug�up uz māju veda līkumaina jātnieku taka, un izbraukt pa tās līkumiem, nenoskrāpējot kadiljaku, varēja tikai manevrējot. Pēc �eit nodzīvotajiem gadiem spēju to izdarīt jau ar aizvērtām acīm. Atpakaļgaitā pārvarējis taku, sāku līkumaino nobraucienu lejup.

Ticis līdz Beverliglenas alejai, braucu pa nokalni uz Saulrieta bulvāri. Ielejas mūsu puse izskatās kā izsmalcināts lauku apvidus - nelielas, ar spundētiem dēļiem ap�ūtas mājas uz pāļiem, ar vitrā�u stikliem, uzlīmēm GLĀBIET vaļus uz vecu volvo buferiem, dabisku produktu veikaliem -, bet tie�i pirms Saulrieta bulvāra �o ainavu nomainīja �ogiem apjozti īpa�umi ar vārtiem.

�bulvāra nogriezies pa labi, braucu uz Sandjego maģistrāli. Kadiljaks aiztraucās gar Kalifornijas universitātes ziemeļu malu, Be-leiras dienvidu vārtiem, hipertrofētām mājām uz miljons dolāru vērtiem zemes gabaliem. Pēc kāda brī�a parādījās krustojums ar 405. maģistrāli, un, nogriezies uz uzbrauktuves, es izlidoju uz ātrgaitas automaģistrāles.

Pa lēno joslu ducināja da�i degvielas vedēji, bet citādi manā rīcībā bija visas piecas joslas. Priek�ā tuk�s un spīdīgs kā bezgalīga pret apvārsni pavērsta bulta aizstiepās ceļ�. 405. maģistrāle ir transporta artērijas posms, kas �ķērso Kaliforniju paralēli okeānam līdz Oregonas robe�ai. �ajā �tata daļā ceļ� urbās cauri Santamonikas grēdai, un pasaudzētie kalni, uz kuru putekļainajiem kupriem sevi atgādināja pirmie no zemes izlīdu�ie augi, �onakt tum�i slējās debesīs. Pie Melholendas asfalts saslējās uz aug�u, lai pie Sanfernando ielejas noliektos lejup. No redzamā skata aizrāvās elpa - piepe�i parādījās tālu gaismu trīsuļojo�a varavīksne, kas, kadiljakam braucot ar septiņdesmit jūd�u ātrumu, tikpat pēk�ņi nozuda. Nogriezies pa labi uz Ventūras ceļa, palielināju ātrumu.

Aizjoņoju divpadsmit jūdzes pa ielejas priek�pilsētām - En-sino, Tarzānu (tikai Losand�elosā dzīvojamo rajonu var nosaukt pērtiķcilvēka vārdā) un Vudlendhilzu. Pilnībā pamodies, bet pārāk sanervozējies, lai klausītos mūziku, turēju stūri ar abām rokām.

Pirms Topangas nakts melnumu pār�ķēla krāsains sprādziens -mirgojo�s ko�sarkans, dzintarains un kobaltzils krāsu izvirdums. �ķita, ka maģistrāles vidū iestādīta gigantiska Ziemassvētku egle. Vai nu tā būtu mirā�a vai ne, bet es apturēju ma�īnu.

�ajā stundā pa ātrgaitas ceļu parasti brauca retas ma�īnas, ta�u patlaban to �eit netrūka - tās nekustīgi stāvēja cita pie citas un �etros no rīta veidoja sastrēgumu.

Brīdi sēdējis, motoram tuk�gaitā rūcot, atskārtu, ka citi braucēji savām ma�īnām dzinējus izslēgu�i. Da�s, nervozi atslējies pret automobili, smēķēja, pļāpāja vai aiz gara laika vērās zvaigznēs. Gaisā virmoja pesimisms, un es izslēdzu kadiljaka aizdedzi. Priek�ā stāvēja sudrabains por�s �Torga�. Piegāju pie tā. Pie ma�īnas stūres sēdēja sarkanmatains, gandrīz �etrdesmit gadus vecs vīrietis ar izdzisu�as pīpes kātu zobos un lasīja juridisku �urnālu.

-Atvainojiet, vai jūs nepateiktu, kas noticis?

Por�a vadītājs atrāva acis no �urnāla un laipni paskatījās. No pīpes uzvēdīja nevis tabakas, bet kāda cita smar�a.

- Avārija. Visas joslas nobloķētas.

- Cik ilgi jūs jau gaidāt?

Vīrietis iemeta a�u skatienu firmas �Rolex� pulkstenī.

- Pusstundu.

- Vai ir kāda nojausma, kad ceļ� atbrīvosies?

- Nē. Avārija ir pamatīga. - Vīrs ielika pīpi no jauna zobos, pasmaidīja un atgriezās pie raksta par jūras pārvadājumu līgumiem.

Devos pa ātrgaitas automaģistrāles malu garām se�ām aukstu motoru rindām uz priek�u. Cenzdamies apmierināt ziņkārību, automa�īnu vadītāji pa pretējās puses joslām brauca gandrīz bruņrupu�a gaitā. Benzīna smaka arvien pastiprinājās, kļuva dzirdama elektroniska kakofonija - katra savā balsī bļaustījās neskaitāms daudzums policijas rāciju. Pagājos vēl da�us jardus un ieraudzīju ainu visā pilnībā.

Milzīga kravas ma�īna - ar diviem treileriem un vismaz astoņpadsmit riteņiem - aiz�ķērsoja visu ceļu. Viena piekabe stāvēja uz riteņiem perpendikulāri punktētajām baltajām līnijām, bet otra gulēja apgāzusies uz sāniem, un vismaz tre�ā tās daļa sniedzās pāri ceļa malai. Savienojums starp piekabēm bija pārvērties par salocītu dzel�u ņudzekli. Zem piekabes lielā metāla karkasa, sagumzīts kā tuk�a alus skārdene, bija redzams sarkani spīdīgs mazlitrā�as auto. Da�as pēdas tālāk ieraudzīju lielāku brūnu fordu ar izbiru�iem logiem un akordeonveidīgu priek�galu.

Gaisma un troksnis nāca no pāris celtņiem un ugunsdzēsēju kāpnēm, pusdu�a ātrās palīdzības ma�īnām un vesela bara ugunsdzēsēju un policijas patruļas ma�īnām. Ap fordu rosījās vairāki viri formastērpos, bet neparasta izskata ma�īna ar milzu knaiblēm tāda kā snuķa galā centās attaisīt saņurcītās pasa�iera puses durvis. Ātrās palīdzības ma�īnās tika ieceltas nestuves, kurās gulēja ar segām pārklāti augumi. Da�iem bija pievienotas intravenozās ie�ļircinā�anas sistēmas, ar tiem apgājās uzmanīgāk. Pret citiem, kas bija ievietoti līķu maisos, izturējās kā pret bagā�u. No kādas ātrās palīdzības ma�īnas atskanēja vaids. Maģistrāle bija pilna ar stikliem, izliju�u degvielu un asinīm.

Kalifomijas ceļu policisti stāvēja kā parādē, pievērsdami uzmanību gan asinspirtij, gan braucējiem. Kāds policists pamanīja mani un raidīja ar strupu rokas mājienu projām. Kad nereaģēju, viņ� tuvojās ar drūmu seju.

- Tūlīt atgriezieties pie savas ma�īnas, ser!

Tuvumā atklājās, ka policists ir jauns, liela auguma, ar iegarenu, sarkanu seju, mazām smil�krāsas Ūsiņām un plānām, cie�i sakniebtām lūpām. �aurais formastērps izcēla muskuļus, bet ap kaklu bija aplikts �vaukstīgs tauriņ�. Birka ar vārdu vēstīja, ka policistu sauc Bjorstets.

- Kā jums �ķiet, cik ilgi te vēl būs jākavējas?

Turēdams vienu roku uz revolvera, zelēdams ko�ļājamo gumiju, viņ� pienāca tuvāk. Saodu sviedrus un ziemcie�u smar�u.

- Tūlīt atgriezieties pie savas ma�īnas, ser!

- Esmu ārsts. Mani izsauc sakarā ar kritisku situāciju, tāpēc man jātiek te garām.

- Kāds ārsts?

- Psihologs.

Atbilde policistam nepatika.

- Kāda kritiska situācija?

- Nupat zvanīja mans pacients, kas ir kritiskā stāvoklī. Jau agrāk viņam tika konstatēta slieksme uz pa�nāvību, un risks ir liels. Man nepiecie�ams nokļūt pie pacienta cik vien iespējams ātri.

- Vai jūs braucat pie viņa uz mājām?

- Nē, uz slimnīcu.

- Kura tā ir?

- Kanjonouksas psihiatriskā - tā ir da�as jūdzes tālāk.

- Parādiet, lūdzu, savu licenci, ser!

Cerēdams, ka viņ� nezvanīs uz slimnīcu, es to pasniedzu. Vismazāk vēlējos, lai policists Bjorstets sāktu apspriesties ar mīlīgo Vēnas kundzi.

Nopētījis licenci, viņ� to atdeva atpakaļ un paskatījās manī ar bālām acīm, kurām bija mācīts par visu �aubīties.

- Darīsim tā, doktor Delaver, es jūs pavadī�u līdz slimnīcai. Un, kad būsim turp nokļuvu�i, tad redzēsim, cik nopietns ir stāvoklis, vai ne?

- Pilnīgi pareizi. Darīsim tā.

Policists samiedza acis un pavilka aiz ūsu galiem.

- Kāda ma�īna jums ir?

- �Seville� septiņdesmit devītais. Tum�i zaļ� ar bronzas krāsas jumtu.

Policists, pieri saraucis, brīdi pētīja mani, bet beidzot paziņoja:

- Labi, doktor. Brauciet lēnām pa ceļa malu uz priek�u. Ticis līdz �ejienei, apstājieties un pagaidiet, kad pateik�u, ka varat braukt. Te jau ir īsts kaujas lauks, ta�u es negribu, ka �onakt notiek vēl kāda nelaime.

Es pateicos un pusteciņus atgriezos pie savas ma�īnas. Nelikdamies ne zinis par citu naidīgajiem skatieniem, piebraucu rindas priek�galā, kur Bjorstets ar rokas mājienu lika doties tālāk. Uz ceļa bija simtiem mirgojo�u brīdinājuma zīmju, un maģistrāle mirdzēja kā dzim�anas dienas torte. Līdzko uguntiņas nozuda atpakaļskata spogulī, palielināju ātrumu.

Pie Kalebasas priek�pilsētas ainava izzuda, to nomainīja lēzeni pakalni ar kropliem, mū�veciem pundurozoliem. Vairums lielo ran�o sen bija sadalīts, ta�u �is vēl arvien bija rajons ar dārgām mītnēm aiz slēgtiem vārtiem uz akru lieliem zemes gabaliem, kur sabiedrības zieda trakuļiem pavadīt nedēļas nogales. Tā-līt aiz Ventūras apgabala robe�as nogriezos no �osejas un, sekojot ceļazīmei ar uzrakstu KANJONOUKSAS PSIHIATRISKĀ SLIMNĪCA, pāri betona tiltam traucos uz dienvidiem. Ticis garām pa�apkalpo�anās degvielas uzpildes stacijai, stādu audzētavai un kristīgajai pamatskolai, braucu pa vienjoslas ceļu līdz nākamajai ceļa zīmei, kas norādīja, ka jānogrie�as uz rietumiem. Gaisā virmoja mēslu smaka.

Kanjonouksas slimnīcas teritoriju varēja pazīt pēc ziedo�a per-sikkoka, kura ēnā vārti vairāk kalpoja par dekorāciju, nevis par dro�ības elementu. Uz paugura virsotni izlocījās gar� lauku ceļ� ar buk�u dzīv�ogu gar malām un biezu eikaliptu audzi tālāk.

Slimnīca atgādināja arhitektu skolas �Bauhaus� fantāzijas: balta betona kubu kaudze, daudz stikla un tērauda virsmu. Dzelk�ņainie krūmi ap ēku bija izcirsti vairāku simtu jardu attālumā, izolējot ēku 1111 izceļot tās �ķautņu skarbumu. Kubu sakopojums atgādināja garu, aukstu un bālu pitonu. Fonā bija redzami tum�i kalni, uz kuriem kā zemas, krīto�as zvaigznes vīdēja gaismas punkti. Signālugunis. Novietojis ma�īnu gandrīz tuk�ajā stāvlaukumā, devos uz ieeju - spīdīga hroma dubultdurvīm stikla sienā. Izrādījās, ka durvis ir aizslēgtas. Piespiedu zvana pogu.

Cauri stiklam paskatījās sargs, pienāca pie durvīm un pabāza ārā galvu. Vīrs bija vidējos gados, ar apaļu vēderu, un pat tumsā varēju saskatīt asinsvadus uz viņa deguna.

- Ko vēlaties, ser? - Viņ� pavilka uz aug�u bikses.

- Esmu doktors Delavers. Mans pacients D�eimijs Kadmuss piezvanīja man sakarā ar krīzi, un es vēlētos viņu redzēt.

- Ak viņ�... - Sargs drūmi paskatījās uz mani un ielaida pa durvīm. - Nāciet, doktor!

Izvedis mani cauri tuk�ai, neizteiksmīgi zilzaļos un pelēkos toņos krāsotai uzņem�anas telpai, kurā oda pēc novītu�iem ziediem, viņ� pie durvīm ar uzrakstu �C nodaļa� pagriezās, atslēdza durvis un ielaida iek�ā.

Aiz durvīm atradās medicīnas māsas postenis ar personālajiem datoriem, kā arī novēro�anas kameru ekrāniem ar visādu vi-deoputru. Pagājis garām postenim, sargs veda mani tālāk pa labi. Mēs iegājām īsā, gai�ā gaiteni, kurā rindojās zilganzaļas, ar novēro�anas lodziņiem apgādātas durvis. Kādas durvis stāvēja vaļā, un sargs devās pie tām.

- Klāt esam, doktor!

Palāta bija se�as reiz se�as pēdas liela, ar mīkstām balta vinda sienām un zemiem, gludiem griestiem. Telpas lielāko daļu aizņēma ar piesprādzējamām ādas siksnām aprīkota slimnīcas gulta. Vienīgais nespodra veca organiskā stikla logs ar tērauda re�ģiem priek�ā atradās pie pa�iem griestiem. Viss, sākot no kumodes un beidzot ar naktsgaldiņu, bija iebūvēts, pieskrūvēts un polsterēts ar zilganzaļu vinilu. Uz grīdas gulēja balta, saņurcīta pid�ama.

Palātā atradās trīs cilvēki iestīvinātos, baltos virsvalkos.

Uz gultas, galvu rokās saķērusi, sēdēja korpulenta, gadus �etrdesmit veca, gai�mataina sieviete. Viņai blakus stāvēja melnādains gara auguma vīrs platiem pleciem un raga brillēm uz acīm. Sakrustojusi rokas uz kuplajām krūtīm, atstatus no abiem stāvēja vēl viena sieviete, jauna, tum�mataina, ar krā�ņu augumu un pietiekami izskatīga, lai viņu noturētu par Sofijas Lorēnas māsu. Abām sievietēm bija medicīnas māsu galvassegas, vīrie�a virsvalks bija aizpogāts līdz pa�ai aug�ai.

- Te ir viņa ārsts, - paziņoja sargs trim acu pāriem. Pār tuklās sievietes baiļpilno seju plūda asaru straume. Lielais, melnādainais vīrs vienaldzīgi palūkojās uz mani.

Izskatīgā sieviete nikni samiedza acis. Pabīdījusi vīrieti malā, viņa ar sa�ņaugtām dūrēm panācās uz priek�u. Krūtis viņai cilājās.

- Ko tas nozīmē, Edvards? - viņa noprasīja man jau pazīstamajā kontraltā. - Kas �is ir par cilvēku?

Sarga vēders noslīga pāris collu uz leju.

- Viņ� teica, ka ir Kadmusa ārsts, Vēnas kundze, un es...

- Noticis pārpratums. - Es pasmaidīju. - Esmu doktors De-lavers. Mēs runājām pa telefonu...

Sieviete izbrīnā paskatījas uz mani un atkal pieversas sargam.

- �ī ir slēgta nodaļa, Edvards. Un slēgta tā ir divu iemeslu pēc. - Viņa apveltīja sargu ar dzeldīgu, augstprātīgu smaidu. - Vai tā nav?

- Jā, kundze...

- Kādi ir �ie iemesli, Edvards?

- Nedrīkst ļaut traka... tas ir, jārūpējas par dro�ību, kundze,

un...

- Pacientiem jāatrodas nodaļā iek�ā, bet sve�iniekiem - ārpusē. - Sieviete paskatījās niknām acīm. - �onakt jūs esat pārkāpis abus minētos noteikumus.

-Jā, kundze. Es tikai nodomāju, ka zēns...

- �onakt jūs jau esat diezgan domājis, - viņa atcirta. - Atgriezieties savā postenī!

Sargs paskatījās uz sievieti kā nolēmēts.

- Jūs gribat, lai aizvedu viņu...

-Ejiet, Edvards.

Sargs veltīja man naidīgu mirkli un aiz�ļūca. Tuklā sieviete uz gultas no jauna saņēma galvu plaukstās un ie�ņukstējās. Vēnas kundze sāniski pameta uz viņu nicīgu skatienu, pavicināja garās, melnās skropstas uz manu pusi un padeva glīti veidotu roku.

- Sveicināts, doktor Delaver!

Es atbildēju uz sveicienu un mēģināju paskaidrot, kāpēc esmu ieradies.

- Jūs esat ļoti uzticīgs savam pienākumam, doktor. - Viņas smaids nomirdzēja kā auksts un balts pusmēness. - Liekas, par to nevienu nevar vainot.

- Pateicos, bet...

- Tas tomēr nenozīmē, ka jūs drīkstēja �eit ielaist, un Ed-vardsam par to būs jāatbild. Bet, tā kā esat jau te, tad liels ļaunums no tā nevar rasties. Vai arī labums, ja tam kāda nozīme. -Viņa ņz mirkli apklusa. - Jūsu kādreizējā pacienta �eit vairs nav.

Ie'kams paguvu atbildēt, viņa turpināja:

- Misters Kadmuss aizbēdzis. Bet pirms tam uzbrucis Sērti-sas kundzei, kura te sē�.

Korpulentā sieviete pacēla skatienu. Viņas blondie mati bija platīna krāsā. Seja bija bāla, uztūkusi, ar sārtiem plankumiem. No izplūkāto uzacu apak�as raudzījās mazas, apsārtu�as, olīvpelēkas acis, glu�i kā cūkai. Biezās, taukainās lūpas trīcēja.

- Kā jau katru nakti, ienācu viņu pārbaudīt... - Sērtisas kundze �ņukstēja. - Viņ� līdz �im bija tik jauks zēns, tāpēc es, kā parasti, atsprādzēju siksnas - puikam vajadzīga neliela brīvība, vai ne? Drusciņa līdzjūtības neko sliktu nevar nodarīt, vai nav tiesa? Pēc tam pamasēju viņam roku locītavas un potītes. Parasti masā�as laikā viņ� iesnau�as un sāk smaidīt kā mazs bērns. Reizēm viņ� iemiga pavisam. Bet �oreiz iekliedzies pielēca kājās -kā īsts trakais, putas uz lūpām, iesita man pa vēderu, sasēja ar palagu un iebāza mutē dvieli. Man jau likās, ka gals klāt, bet viņ� paņēma tikai manu atslēgu un...

- Pietiek, Marte, - stingri noteica Vēnas kundze. - Nevajag sevi satraukt vēl vairāk. Antuān, aizvediet viņu uz māsu istabu un iedodiet zupu vai ko citu.

Melnādainais pamāja ar galvu un izbīdīja tuklo sievieti pa durvīm.

- Privātā medicīnas māsa, - līdzko abi bija aizgāju�i, Vēnas kundze to pateica glu�i kā lamuvārdu. - Mēs nekad tās neizmantojam, ta�u ģimene ļoti gribēja, un, tiklīdz ir runa par lielu naudu, noteikumus arvien apiet. - Viņa papurināja galvu, tā ka no�aukstēja stīvinātā galvassega. - Viņai ir tikai licence, bet nav reģistrēta kā medicīnas māsa. Te jau var redzēt, kāds no viņas labums.

- Cik ilgi D�eimijs �eit atradās?

Sieviete pienāca tuvāk un pieskārās manai piedurknei ar pirkstu galiem. Attēls uz piespraudes ar vārdu Andrea Vena neliecināja par labu viņas patiesajam izskatam.

- Jūs esat neatlaidīgs, - viņa izaicino�i noteica. - Kāpēc jums liekas, ka �ī informācija patlaban ir mazāk konfidenciāla nekā pirms stundas?

Es paraustīju plecus.

- Man �ķita, ka pirms stundas jūs noturējāt mani par tādu kā juku�u.

Viņas sejā atkal parādījās saltais smaids.

- Un tagad, redzot jūs visā godībā, man �īs domas vajadzētu mainīt?

Es pasmaidīju, cerēdams, ka smaids izdevies apburo�s.

- Ja sprie� pēc jūsu izturē�anās, nez vai esmu to panācis. Es tikai mēģinu atrast kādu jēgu pēdējās stundas notikumos.

Smaids kļuva greizs, tomēr arī draudzīgāks.

- Iesim ārā no nodaļas, - viņa uzaicināja. - Palātām ir skaņu izolācija, ta�u pacienti neizprotamā kārtā noskār�, kas notiek, gandrīz kā dzīvnieki. Ja viņi ko uztvers, tad līdz maiņas beigām gaudos un trieksies pret sienām.

Mēs iegājām uzņem�anas telpā un apsēdāmies. Tepat klimta nelaimīgais Edvardss, un Andrea Vena lika, lai viņ� atnes kafiju. Sargs saviebās, norija vēl vienu pazemojumu un pakļāvās.

- Taisnība, - Andrea Vena sacīja, iedzērusi malku un nolikusi krūzīti, - es nospriedu, ka esat kāds jocīgais, kuru mums netrūkst. Bet ieraudzījusi es jūs pazinu. Pirms pāris gadiem biju aizgājusi uz jūsu lekciju par bērnu bailēm. Lekcija bija laba.

- Paldies!

- Manu mazo tajā laikā mocīja slikti sapņi, un es izmantoju vienu otru jūsu ieteikumu. Tie līdzēja.

- Patīkami to dzirdēt.

Andrea Vena izvilka no virsvalka kabatas cigareti un aizsmēķēja.

- D�eimijam jūs patikāt. Reizi pa reizei viņ� jūs pieminēja. Gai�ajos brī�os.

Vena sarauca pieri. Es interpretēju viņas teikto.

- Bet tādi brī�i negadījās bie�i.

- Nē. Ne pārāk. Kad jūs pēdējo reizi viņu redzējāt?

- Pirms pieciem gadiem.

- Tagad jūs viņu nepazītu. Viņ�... - Vena apklusa. - Neko vairāk nedrīkstu piebilst. Jau tā vienā naktī pārāk daudz noteikumu pārkāpumu.

-Taisnība. Vai varat pateikt, kad viņ� aizbēdzis?

-Apmēram pirms pusstundas. Sanitāri ar lukturī�iem aizgāja viņu meklēt.

Mēs sēdējām un dzērām kafiju. Es painteresējos, kādus pacientus slimnīcā ārstē. Aizsmēķējusi otro cigareti pēc kārtas, Vena atbildēja:

- Ja gribat zināt, vai bie�i kāds aizbēg, varu teikt, ka ne.

Es sacīju, ka jautājums tā nebija domāts, ta�u viņa mani pārtrauca.

- Te nav cietums. Vairums nodaļu nav slēgtas - tur ir tipiskie gadījumi: pusaud�i ar smagiem uzvedības traucējumiem, depresijas pēc riska perioda pārvarē�anas, anoreksijas, mānijas vieglā pakāpē, Alcheimera slimība, kokaīnisti un alkoholiķi. �C nodaļa� ir maza, tikai desmit gultu, kas reti visas aizņemtas, ta�u sagādā vislielākās galvassāpes. �C nodaļas� pacienti ir neprognozējami - uzbudināti �izofrēniķi, kas nespēj kontrolēt savus impulsus, bagāti psihopāti ar sakariem, viņi cen�as izbēgt no cietuma, uz da�iem mēne�iem ieejot slimnīcā, amfetamīna un kokaīna lietotāji, kurus sākusi mākt paranoja. Fenotiazīns neļauj viņiem izvērsties, un labāk ta�u dzīvot, pat ja tādēļ jāliek lietā ķīmija, vai ne? Mēs cen�amies stingri visu kontrolēt.

Saskaitusies no jauna, Andrea Vena piecēlās, sakārtoja galvassegu un iemeta cigareti aukstajā kafijā.

- Man nu jāiet un jānoskaidro, vai zēns atrasts. Vai varu vēl kādā veidā palīdzēt?

- Paldies, nē.

- Tādā gadījumā novēlu veiksmīgi nokļūt mājās.

- Es labprāt pakavētos un aprunātos ar doktoru Meinvoringu.

- Es neieteiktu jums to darīt. Piezvanīju viņam, līdzko atklājās, ka D�eimijs ir nozudis. Meinvorings viesojas pie saviem bērniem Redondobī�ā. Pat ja viņ� būtu izbraucis tūlīt, ceļ� prasa daudz laika. Jums nāksies ilgi gaidīt.

- Es pagaidī�u.

Viņa sakārtoja galvassegu un paraustīja plecus.

- Kā jums tīk.

Palicis viens, mēģināju apjēgt uzzināto. Nekas liels tas nebija. Brīdi nemierīgi sēdējis, sameklēju vīrie�u labierīcības un nomazgājos. Spogulis rādīja noguru�u seju, kaut arī jutos enerģijas pilns. Organisms dro�i vien izmantoja rezerves.

Pulkstenis uzņem�anas telpā rādīja �etri un trīsdesmit septiņas minūtes. Iedomājoties tumsā klīsto�o D�eimiju, mani pārņēma nemiers.

Lai izdzītu no prāta domas par viņu, vēlreiz apsēdos un sāku lasīt slimnīcas avīzīti - "The Canyon Oaks Quarterly�. Pirmajā lapā bija raksts par garīgās veselības finansē�anas politiku -pārspriedumi par medicīnas darba organizāciju, attiecībām ar sabiedrību un diagnostikas jautājumiem. Raksts bija domāts pacientu ģimenēm, kurām vajadzēja mudināt likumdevējus un apdro�inātājus atvēlēt vairāk naudas. īsāki raksti bija veltīti vecāku cilvēku antiholīnerģiskajam sindromam - kļūmīgi diagnosticētai vecāku cilvēku plānprātībai, kas būtībā bija �o medikamentu izraisīta psihoze, - kā arī atsevi�ķiem darba terapijas aspektiem, slimnīcās lietojamiem medikamentiem un jaunajai ē�anas ieradumu programmai. Visa pēdējā lapa bija Gaja Meinvoringa, medicīnas doktora, federālā medicīnas padomnieka, slimnīcas direktora, eseja un saucās �Psihiatra mainīgā loma�. Tajā viņ� apgalvoja, ka nopietnu garīgu traucējumu gadījumos psihoterapijai ir relatīvi neliela nozīme. Viņ� uzsvēra, ka psihiatri ir ārsti, kuriem atkal jāiekļaujas medicīnas galvenajos novirzienos kā �bioķīmijas in�enieriem�. Raksta nobeigums bija slavas dziesma modernajai psihofarmakoloģijai.

Noliku avīzi un, iekams izdzirdēju motora rūkoņu un grants no�virkstē�anu zem gumijas riepām, sēdēju kā uz adatām vēl pusstundu. Cauri stiklam ārdurvju abās pusēs iespīdēja divu priek�ējo lukturu gaisma, un vajadzēja pasargāt acis, aizliekot tām priek�ā roku.

Lukturi nodzisa. Tiklīdz acis aprada, kļuva redzamas mersedesa aizsargre�ģa kontūras. Durvis atvērās, un pa tām iesteidzās vīrietis.

Viņ� bija apmēram piecdesmit gadus vecs, slaiks, stūrainu seju ar asiem vaibstiem. Mati bija pelēkbrūni, plāni un atsukāti pāri lielajam pakausim atpakaļ, deguns gar�, smails, mazliet nobīdīts uz sāniem, acis nemierīgas, brūnas, ēnainos dobuļos iegrimu�as, līdzīgas marmora lodītēm. Vīrietis bija tērpies tum�i pelēkā uzvalkā, kas reiz maksājis bargu naudu, un baltā kreklā ar pelēku kaklasaiti. Vaļīgā uzvalka bikses virs melnajām, nespodrajām kurpēm ielocīju�ās. �is vīrs, kuru smalkumi neinteresēja, lieliski iederējās �Bauhaus� stila ēkā.

- Kas jūs esat? - viņ� strupi ierunājās ar britu akcentu.

Es piecēlos un stādījos priek�ā.

- Ak jā, psihologs. Vēnas kundze teica, ka D�eimijs jums zvanījis. Es esmu doktors Meinvorings.

Ārsts enerģiski, ta�u mehāniski paspieda man roku.

- Ļoti jauki, ka esat atbraucis, ta�u baidos, ka man nebūs daudz laika sarunai. - Tad pretrunā ar iepriek� teikto viņ� pieliecās man tuvāk un jautāja: - Ko tas zēns pa telefonu sarunāja?

- Gandrīz nekas no teiktā nebija saprotams. Viņ� bija ļoti satraucies, un, �ķiet, viņam bija dzirdes halucinācijas. Viņ� tikpat kā nevaldīja pār sevi.

Meinvorings tēloja, ka klausās, tomēr pavisam dro�i varēja spriest, ka tas, ko saku, viņu nepārsteidz.

- Cik ilgi viņ� atrodas tādā stāvoklī? - es jautāju.

- Ir jau labs laiks. - Meinvorings ieskatījās pulkstenī. - Bēdīgs gadījums. Kādreiz viņ� dro�i vien bijis ļoti gudrs zēns.

- Viņ� bija ģēnijs. Vienkār�i nepārspējams.

Ārsts pakasīja degunu.

- Tagad neviens to nepateiks.

- Vai tie�ām stāvoklis ir tik ļauns? - es jautāju, cerēdams, ka viņ� piebildīs vēl kaut ko.

- Jā, tā tas ir.

- Viņ� bija garastāvokļa vergs, - es atcerējos, lai uzturētu dialogu. - Sare�ģīts. Jauneklim ar tādu intelektu tas bija sagaidāms. Ta�u psihozes pazīmju nebija. Ja kaut ko varēja paredzēt, tad vienīgi depresiju. Kas izraisījis viņa sabrukumu? Varbūt narkotikas?

Ārsts papurināja galvu.

- Negaidīti sākusies �izofrēnija. Ja būtu saprotama tās etioloģija, - viņ� pasmaidīja, atsegdams no angļu tējas dzer�anas dzeltenus zobus, - es sazvanītos ar Stokholmu.

Smaids strauji nodzisa.

- Pareizāk būs, ja ie�u, - viņ� noteica it kā pats sev. - Tuvinieku dēļ neaicināju talkā varas iestādes. Bet, ja mūsu darbinieki drīzumā viņu neatradīs, bū�u spiests to darīt. Kalnos ir stipri auksts, un mēs nevēlamies, lai zēns iedzīvotos arī plau�u karsonī.

Viņ� pagriezās, lai dotos prom.

- Vai jūs neiebildīsiet, ja pagaidī�u, kamēr viņu atradīs?

- �aubos, vai ir prātīgi to darīt, doktor Delaver. Konfidencialitāte un tā tālāk. Es saprotu jūsu rūpes un jūtu līdzi, ka esat velti atbraucis. Vispirmām kārtām man pieklājas informēt ģimeni, bet tas nav tik vienkār�i. Kadmusi patlaban pavada atvaļinājumu Meksikā, un jūs jau zināt, kādi ar turieni ir telefona sakari. - Viņa acis izklaidīgi klīda apkārt. - Varbūt parunāsim citreiz, kad būs noformēti visi vajadzīgie dokumenti.

Viņam bija taisnība. Man nebija tiesību iegūt ne mazāko informāciju par D�eimiju - nedz juridiski, nedz kā speciālistam. Arī no morāles viedokļa manas pozīcijas bija vārgas. Viņ� bija griezies pie manis pēc palīdzības, bet kāda tam bija jēga? Zēns nebija pie pilnas sapra�anas.

Un tomēr, kā izrādījās, viņ� bija tik saprātīgs, lai izplānotu un īstenotu bēg�anu, tik gudrs, lai uzzinātu manu telefona numuru.

Paskatījies uz Meinvoringu, sapratu, ka man nedos mieru jautājumi. Bet viņ�, pat zinot atbildes uz tiem, neko neteiktu.

Meinvorings nomurmināja ko līdzīgu atvaino�anās vārdiem, saņēma manu roku, paspieda un aizsteidzās. Viņ� bija izturējies sirsnīgi, koleģiāli un neko nebija atklājis.

Es stāvēju viens tuk�ajā uzņem�anas telpā. Atskanot �ļūkājo�ām skaņām, pagriezos. Ne visai stabilā gaitā telpā ielīgoja sargs Edvardss. Viņ� pameta uz mani glu�i huligānisku skatienu un pagrābstījās ap policista nūju. Pēc sarga sejas bija skaidri saprotams, ka savās nelaimēs viņ� vaino mani.

Iekams viņ� izteica savas izjūtas vārdos, es devos uz durvīm.

3

Pārrados majas bez ceturk�ņa se�os. Robiņa gulēja, tapec iekārtojos dzīvojamā istabā un noskatījos, kā saule no sudrabainajām debesīm padzen tumsu. Ceturksni pāri se�iem viņa jau pamodusies dungoja, vilkdama mugurā vīnkrāsas kimono. Iegāju guļamistabā, un mēs apskāvāmies. Atrāvusies Robiņa saņēma saujā manu zodu un neticīgi noskatīja manu seju un sagumzīto apģērbu.

-Tu visu �o laiku neesi gulējis!

- Es tikai nupat atgriezos.

- Mīļais, tu dro�i vien esi pārguris. Kas noticis?

- Kamēr aizbraucu līdz slimnīcai, viņ� bija aizbēdzis. Cerēdams, ka viņu atradīs, es kādu laiciņu aizkavējos.

- Aizbēdzis? Kā tas varēja notikt?

- Viņ� uzbrucis auklei, to sasējis un nozudis. Varbūt aizmucis kalnos.

- �ausmīgi. Vai puika ir bīstams, Aleks?

- Iespējams, - es negribīgi atteicu. - Vecākā māsa to netie�i apliecināja, jo D�eimijs ievietots nodaļā, kurā tur neprognozējamos pacientus. Arī pa telefonu viņ� runāja par miesas ēdājiem un kūpo�iem na�iem.

Robiņa nodrebinājās.

- Es ceru, ka viņu drīz atradīs.

- Par to nav jā�aubās. Viņ� nevarēja tālu tikt.

Robiņa sāka ģērbties.

- Es gribēju pagatavot brokastis, - viņa sacīja, - bet, ja jūties noguris, varu kaut ko iekost arī pa ceļam.

- Izsalcis neesmu, ta�u labprāt tev piebiedro�os.

- Vai esi par to pārliecināts? Tu izskaties savārdzis.

- Protams. Es izgulē�os, kad būsi aizgājusi.

Ie�anai uz darbu viņa uzvilka d�insu bikses, blūzi, svīteri ar ķīļveida izgriezumu un kurpes ar gumijas zoli, ta�u viņai tas viss kopā izskatījās kā vakartērps. Garie kastaņkrāsas mati vijās dabiskās cirtās. �ajā rītā tie bija atlaisti vaļā, un uz smalkajiem pleciem krita mirdzo�as sprogas. Darbā mati būs paslēpti zem cepures. Viņas se�desmit divas collas garais augums kustējās tik graciozi, ka es nespēju atraut acis. Skatoties uz Robiņu, bija grūti iedomāties, ka viņa ir lokzāģa virtuoze. Viņa bija savaldzinājusi mani tie�i ar sievi�ķīgajā ārienē slēpto spēku un meistarību, kā arī ar prasmi radīt skaistumu, strādājot ar rūco�u, nāvējo�i bīstamu ma�īnu. Pat noputējusi ar zāģskaidām, viņa izskatījās lieliska.

Apsmidzinājusi sevi ar kaut kādu ziedu smar�u, Robiņa noskūpstīja mani uz zoda.

-Ai! Tevi vajag apstrādāt ar smil�papīru.

Apliku�i viens otram roku, mēs gājām uz virtuvi.

- Sēdies! - viņa pavēlēja un ķērās pie brokastu galda klā�anas: beigeļi, ievārījums un kanna ar bezkofeīna kafiju �Kona�. Silto un saulaino telpu drīz piepildīja kafijas aromāts. Robiņa uz sava iepriek�ējā ziemā taisītā o�koka galda uzlika piederumus diviem cilvēkiem, bet es uz paplātes pienesu ēdienu.

Apsēdāmies viens otram pretī un lūkojāmies pa logu. Uz terases dūdoja un knābāja balo�u saime. Burbuļo�anu zivju dīķi gandrīz nevarēja dzirdēt. Robiņa bija viegli nogrimējusi savu sirdsveida seju - tikko manāmas ēnas virs antīka mahagonija krāsas acīm gludā āda vēl glabāja vasaras saules pēdējās paliekas. Veikli uzziedusi uz beigeļa ievārījumu, viņa to piedāvāja man.

- Paldies, nē. Patlaban vēlos vienīgi kafiju.

Sārta, mo�a un enerģijas pilna, Robiņa ēda lēni un ar baudu.

- Izskatās, ka tu nevari vien sagaidīt, kad dosies ceļā, - es sacīju.

- Nūjā, - viņa atbildēja starp kumosiem. - �ī būs liela diena. Pako Valdesa koncertvijolei jāuzliek jauna deka, jāpabeidz divpadsmitstīgu ģitāra un mandolīna jāsagatavo stīgu nospriego-�anai. Ieradusies mājās, es odī�u pēc lakas.

- Lieliski. Man patīk smar�īgas sievietes.

Robiņa vienmēr bija �akla un mērķtiecīga, ta�u pēc atgrie�anās no Tokijas viņa strādāja bez atelpas. Japāņu koncerns, kas izgatavoja mūzikas instrumentus, bija aicinājis viņu vadīt konstruktoru biroju, ta�u Robiņa �o vilino�o priek�likumu noraidīja, jo labāk izvēlējās daiļamatniecību, nevis masveida produkcijas ra�o�anu. Pieņemot �o lēmumu, Robiņa bija atguvusi apņēmību, un divpadsmit stundas darbnīcā tagad viņai bija parasta darbadiena.

- Vai gribi vēl? - viņa jautāja, sniegdama beigeļa otru pusi.

Paņēmu to un izklaidīgi nokodu kumosu. Ar tādu pa�u apetīti es būtu varējis ēst siltu veidojamo mālu. Kad noliku beigeli uz galda, Robiņa papurināja galvu un pasmaidīja.

- Tev acis veras ciet, Aleks.

-Atvaino!

- Nekas. Tev jāliekas uz auss.

Viņa izdzēra kafiju, piecēlās un sāka nokopt galdu. Es devos uz guļamistabu, pa ceļam izģērbdamies. Pavilcis ciet aizkarus, palīdu zem palagiem un apgūlos uz muguras. Kad biju kādu brīdi skatījies griestos, Robiņa pabāza pa durvīm galvu.

-Tu vēl neguli? Man nu ir jāiet. Bū�u atpakaļ ap septiņiem. Ko teiksi, ja vakariņas ēdīsim ārpus mājas?

- Labprāt.

- Esmu noilgojusies pēc indie�u virtuves. Vai cepts cālis labi saderēsies ar lakas aromātu?

- Saderēsies, ja vien pie tā būs īstais vīns.

Robiņa iesmējās, sapurināja matus, pienāca un noskūpstīja mani.

-Tiksimies vēlāk, mīļais.

Pēc viņas aizie�anas pāris stundu pagulēju. Kad pamodos, viss �ķita miglā tīts, ta�u pēc du�as un glāzes apelsīnu sulas jutos puslīdz kā cilvēks.

Uzvilcis d�insus un polo kreklu, devos uz bibliotēku strādāt. Uz galda gaidīja papīru kaudze. Manā dabā nebija iekavēt darbus, ta�u es vēl nespēju iekļauties ritmā.

Pirms trim gadiem, trīsdesmit trīs gadu vecumā, jutos glu�i izsmelts un priek�laikus atstāju psihologa darbu, lai nenoteiktu laiku no kapitālieguldījumiem padzīvotu dīkā, bet �is periods bija beidzies ļoti satrauco�i un daudz asiņaināk, nekā gaidīju. Gadu pēc salauztā �okļa sadzī�anas es padevos un sāku strādāt nepilnu slodzi - veicu vienu otru ekspertīzi tiesai, kā arī sniedzu īsas konsultācijas. �obrīd, vēl arvien negribēdams ķerties pie ilgtermiņa terapijas, biju palielinājis konsultāciju skaitu, tā ka no jauna jutos kā darbā.

Līdz vieniem biju pabeidzis divus ziņojumus tiesai un aizbraucu uz Brentvudu tos pārrakstīt, nokopēt un aizsūtīt. Apstājies Sentvinsentā apēst sendvi�u, piezvanīju uz Kanjonouksu un apjautājos operatorei, vai D�eimijs Kadmuss vēl nav atrasts. Viņa savienoja mani ar doktora Meinvoringa sekretāri, kas paskaidroja, ka viņ� ir apspriedē un viņu nedrīkst traucēt līdz vēlai pēcpusdienai. Pateicis savu pieņem�anas telpu telefona numuru, palūdzu, lai viņ� piezvana.

Mans galdiņ� atradās pie loga. Mēģināju ēst len�u un skatījos uz skrējējiem, kas rik�oja pa zālienu tik ko�os treniņtērpos kā pāva aste. Lielāko daļu ēdiena atstājis uz �ķīvja, samaksāju un braucu mājās.

Iegājis bibliotēkā, atslēdzu vienu no skapī�iem zem grāmatu plauktiem. Tajā glabājās kartotēka ar ziņām par kādreizējiem pacientiem. D�eimija dokumentus man neizdevās uzreiz atrast, jo savu kabinetu biju atstājis steigā un kartotēkas alfabētiskā kārtība bija sajaukta.

Beidzot atradis meklēto, apsēdos uz vecā ādas dīvāna un iegrimu lasī�anā. �ķirstot lapas, redzēju tajās atspoguļotos datus materializējamies. Pagātnes neskaidrās atmiņas drīz ieguva veidu un formu.

Iepazinos ar D�eimiju, konsultējot Losand�elosas universitātes sevi�ķi apdāvināto bērnu grupu. Sievieti, kas nodarbojās ar pētījumiem, interesēja nenormālā ģēnija stereotips. Viņa gribēja to atspēkot. Projekts paredzēja intensīvi apmācīt jaunos grupas dalībniekus - koled�as kursa desmit gadus vecus bērnus, padsmitniekus, kam jāaizstāv doktora disertācija. Kaut arī kritizētāji izteicās, ka �āda superakcelerācija pakļauj nenobriedu�o prātu pārmērīgam stresam, Sarita Flauersa pauda diametrāli pretējus uzskatus, proti, ja bērnu labsajūtu kaut kas apdraud, tad tā ir tikai garlaicība un viduvējība. (�Smadzenēm jādod barība, ja gribi tās saglabāt veselas, Aleks.�) Sarita bija pārliecināta, ka iegūtie dati apstiprinās viņas hipotēzi, un lūdza mani uzraudzīt brīnumbērnu garīgo veselību. Galvenokārt �ī uzraudzība izpaudās kā reizi pa reizei sarīkoti diskusiju klubi vai pārrunas.

Attiecības ar D�eimiju nebija aprobe�oju�ās ar to vien.

Es pārskatīju pirmā seansa pierakstus un atcerējos, cik pārsteigts biju, kad viņ� parādījās pie manām durvīm, lai aprunātos. No visiem projektā iekļautajiem bērniem D�eimijs �ķita pats noslēgtākais un grupas diskusijas bija vērojis it kā no tāluma, pats ne reizi nesniegdams nekādu informāciju, bet uz jautājumiem atbildot ar plecu paraustī�anu vai izvairīgu norak�anos. Kamēr citi gudri runāja, viņ� mēdza aizbēgt no pārējiem, iegrimdams dzejas sējumiņā. Tagad es mēģināju saprast, vai �is nesabiedriskās tendences nav biju�as brīdinājuma signāls vēlākajiem notikumiem.

Tā bija piektdiena, diena, kuru es parasti pavadīju universitātē. Savā pagaidu kabinetā pārbaudot testu rezultātus, izdzirdēju pie durvīm klusu, nedro�u klauvējienu.

Kamēr piegāju pie durvīm, viņ� bija atrāvies atpakaļ gaitenī un pieplucis pie sienas, it kā gribētu iespiesties apmetumā. Zēnam bija gandrīz trīspadsmit gadu, ta�u trauslā auguma un apaļās sejas dēļ viņ� izskatījās kā desmit gadus vecs. Viņ� bija ģērbies zilsarkani svītrainā regbija kreklā un netīrās d�insu biksēs, bet rokās turēja ar grāmatām tik piebāztu mugursomu, ka �ķita -�uves tūlīt plīsīs. Melnajiem, garajiem matiem uz pieres bija ponija griezums - glu�i kā ar lineālu. Drosmīgā prin�a stils. Zilganpelēkās acis - pienā peldo�as mellenes - bija pārāk lielas maigajai un apaļajai sejai un nesaderējās ar kalsno augumu.

Pārvietojis svaru uz otras kājas, viņ� lūkojās uz savām sporta kurpēm.

- Ja jums nav laika, neliecieties traucēties, - viņ� sacīja.

- Man ir pietiekami daudz laika, D�eimij. Nāc iek�ā!

Viņ� iekoda zobos aug�ējo lūpu, ienāca un, kamēr es aizvēru durvis, stīvi pakāpās sānis.

Pasmaidījis piedāvāju zēnam apsēsties. Kabinets bija mazs, un lielas izvēles nebija. Galda otrā pusē stāvēja appelējusi, ko�u saēsta ku�ete no Freida jaunības laikiem, bet tai pretī briesmīgs tērauda krēsls. Viņ� apsēdās uz ku�etes blakus somai, kuru apskāva glu�i kā mīļu būtni. Es izvēlējos krēslu un uzsēdos uz tā a�gārni.

- Ko labu pastāstīsi, D�eimij?

Viņa skatiens pārslīdēja kabinetam, nopētīja vissīkāko detaļu un beidzot apstājās pie tabulām un diagrammām uz rakstāmgalda.

- Datu analīze?

-Tie�i tā.

- Vai ir kas interesants?

- �obrīd tikai skaitļi. Paies vēl zināms laiciņ�, līdz parādīsies �ādas tādas tendences - ja tās vispār ir.

- Kaut kas līdzīgs vienkār�o�anai, vai ne? - viņ� pajautāja.

- Kādā ziņā?

D�eimijs sāka niekoties ar vienu somas lenci.

- Jūs arvien mūs testējat, pēc tam vienkār�ojat rezultātus līdz skaitļiem un iedomājaties, ka skaitļi runā patiesību.

Piepe�i kļuvis nopietns, viņ� paliecās uz priek�u. Nebija zināms, kāpēc viņ� ieradies, ta�u ne jau nu apspriest pētījumus. Pirms pieklauvē�anas pie durvīm zēnam dro�i vien vajadzēja krietni sadū�oties, bet pēc tam viņu bija vadīju�as divējas jūtas. D�eimijam ideju pasaule bija dro�a vieta, cietoksnis, kurā patverties no uzmācīgām un traucējo�ām domām. Es necentos �im cietoksnim uzbrukt.

- Kāpēc tev tā �ķiet, D�eimij?

Vienu roku viņ� turēja uz grāmatu somas. Otra plivinājās kā vimpelis vējā.

- Ņemsim kaut vai testus intelekta koeficienta noteik�anai. Jūs iedomājaties, ka rezultāti kaut ko nozīmē, ka tie ļauj pazīt ģēniju vai vienalga ko. Pat pētījumu nosaukums ir vienkār�ots. �160. projekts�. It kā cilvēks, kas nav savācis simt se�desmit Stenforda-Binē testa punktus, nevarētu būt ģēnijs? Tāds uzskats ir stipri greizs! Testi rāda tikai to, kā cilvēks spēj mācīties. Tie ir nedro�i, ar kulturālu ievirzi, un, cik zinu, to prognozes attaisnojas tikai par trīsdesmit līdz �etrdesmit procentiem. Vai jūs slēgtu derības par zirgu, kur� pienāk tre�ais? Tikpat labi pareģo�anai var izmantot ouija dēlīti!

- Tu esi nodarbojies ar �ādiem tādiem pētījumiem, - es sacīju, apspiezdams smaidu.

D�eimijs nopietni pamāja ar galvu.

- Ja ar mani kaut ko dara, man gribas saprast, ko. Es vairākas stundas nosēdēju psiholoģijas bibliotēkā. - Viņ� izaicino�i paskatījās uz mani. - Psiholoģija diez cik zinātniska vis nav, vai ne?

- Katrs tās novirziens ir vairāk vai mazāk zinātnisks.

- Vai zināt, kas man ienāca prātā? Psihologi - tādi kā doktore Flauersa -, gribēdami izskatīties zinātniski un atstāt uz citiem iespaidu, mēdz pārvērst idejas skaitļos. Ta�u ar tādu rīcību jūs zaudējat būtisko, - meklēdams īsto vārdu, viņ� pavilka somu aiz lencēm, - proti, dvēseli parādībām, kuras cen�aties saprast.

- Tas ir labs jautājums, - es sacīju. - Par to jau sen strīdas pa�i psihologi.

Likās, ka D�eimijs nedzird mani, jo turpināja sludināt savus uzskatus spalgā bērna balsī.

- Es runāju par mākslu, par dzeju. Kā skaitliski var izteikt dzeju? Vai būtu jāsaskaita panti? Pēdas? Vārdi, kas beidzas ar e? Vai tā var gūt priek�statu par �etertonu, �elliju vai Kītsu un tos izskaidrot? Iznāktu tikai muļķības. Psihologi iedomājas, ka ar cilvēkiem tā var strādāt un vēl iegūt nozīmīgu rezultātu.

Viņ� apklusa, nokrek�ķinājās un turpināja:

- Man liekas, doktore Flauersa pielūdz skaitļus. Tāpat kā visādus aparātus. Viņa ir iemīlējusies savos datoros un tahitosko-pos. Viņa dro�i vien priecātos, ja arī mēs būtu mehānismi, kuru rīcība viegli pareģojama. - D�eimija balsī parādījās viegls satraukums. - Varbūt tāpēc, ka viņai pa�ai vajadzīgas da�ādas viltīgas ierīces, lai spētu normāli dzīvot. Kā jums liekas?

- Tā ir teorija.

D�eimijs skumji pasmaidīja.

-Ak, es aizmirsu, ka jūs esat kolēģi. Jūsu pienākums ir vienam otru aizstāvēt.

- Nu nē. Viss, ko tu ar mani runā, ir konfidenciāls. Testu rezultāti - skaitļi - tiek ievadīti datorā, pārējais paliek ārpusē. Ja esi noskaities uz doktori Flauersu un gribi runāt par viņu, sukā vaļā!

Viņ� brīdi padomāja.

- Nē, es neesmu uz viņu noskaities. Man tikai �ķiet, ka viņai ir skumja dzīve. Vai viņa kādreiz nav bijusi sportiste vai kas tamlīdzīgs?

- Viņa bija daiļslidotāja. Se�desmit ceturtā gada Olimpisko spēļu zelta medaļniece.

D�eimijs sēdēja domīgs un kluss un mēģināja iztēloties, kā Sarita Flauersa no �empiones pārvērtusies par invalīdi. Zēna acis bija miklas, kad viņ� no jauna ierunājās.

- Liekas, es biju ne�ēlīgs, kad teicu, ka viņa nevar dzīvot bez aparātiem.

- Viņa neslēpj savu kroplumu, - es sacīju. - Viņa negaida, lai kāds izliekas to neredzam.

- Ak kungs, es nupat izrunājos par vienkār�o�anu, bet tie�i tā rīkojos pats - nosaucu viņu par aparātu fanātiķi tikai tāpēc, ka viņa nevar pārvietoties bez palīgierīcēm!

Viņ� iecirta vienas rokas nagus otras plaukstā.

- Neesi pret sevi tik bargs, - es maigi noteicu. - Cenzdamies aptvert sare�ģīto pasauli, mēs meklējam vienkār�us izskaidrojumus. Tev piemīt kritiskā domā�ana, ar tevi viss būs kārtībā. Tikai cilvēki, kas nedomā, kļūst par akliem fanātiķiem.

�ķita, ka zēns daudzmaz nomierinās. Viņa pirksti uz balināto d�insu ceļgaliem atslāba.

- Tā ir lieliska doma, doktor Delaver.

- Paldies, D�eimij!

- Vai drīkstu vēl kaut ko pajautāt par doktori Flauersu?

- Bez �aubām.

- Es nesaprotu, kāds ir viņas fiziskais stāvoklis. Da�reiz viņa izskatās pavisam stipra, gandrīz normāla. Pagāju�ajā nedēļā savām acīm redzēju, ka viņa patstāvīgi sper da�us soļus. Pirms da�iem mēne�iem viņa vienubrīd izskatījās pavisam slikti. It kā vienā naktī būtu novecojusi par vairākiem gadiem un galīgi zaudējusi spēkus.

- Izkliedētā skleroze ir slimība, kuras gaita gandrīz nav paredzama, - es paskaidroju. - Simptomi var parādītas un nozust.

- Vai slimība ir ārstējama?

- Nē. Pagaidām ne.

- Tātad viņai var kļūt sliktāk?

- Jā. Vai arī labāk. Grūti kaut ko zināt.

-Tas ir briesmīgi, - D�eimijs sacīja. - Cilvēkam jādzīvo ar sajūtu, ka viņā atrodas bumba ar laika degli.

Es pamāju ar galvu.

- Viņa ar to tiek galā, strādājot darbu, kas viņai patīk.

Tum�ajās, zilpelēkajās acīs parādījās asara un noripoja pa

maigo vaigu lejup. Sakautrējies viņ� tūlīt to noslaucīja piedurknē un pievērsa skatienu izbalēju�ai okera krāsas sienai.

Brīdi klusējis, viņ� pielēca kājās, paķēra somu ar grāmatām un pārmeta pār plecu.

- Vai nekas cits tev nebija sakāms, D�eimij?

- Nē, - viņ� atteica, ta�u pārāk ātri. - Nekas.

Viņ� devās uz durvīm. Es piegāju pie viņa un uzliku roku uz kaulainā pleca. Zēns trīcēja kā no metiena no�ķirts kucēns.

- Priecājos, ka ienāci, - es sacīju. - Lūdzu, ja vēlies, apmeklē mani vēl kādreiz. Jebkurā laikā.

- Protams. Paldies! - Viņ� atgrūda vaļā durvis un, soļiem atbalsojoties augstā gaiteņa velvētajos griestos, aizsteidzās.

D�eimijs atnāca tikai pēc trim piektdienām. Viņ� ieradās bez grāmatu somas, bet atstiepa nenormāli biezu pēdējo kursu psiholoģijas grāmatu ar daudzu zīdpapīra lapiņu iezīmēm.

Nometies uz ku�etes, viņ� �ķirstīja lapas tik ilgi, līdz atrada apdriskātu iezīmi.

- Vispirms, - viņ� paziņoja, - es gribu pajautāt par D�onu Votsonu. Izskatās, ka �is vīrs bijis visīstākais fa�ists.

Pusotras stundas mēs runājām par biheiviorismu. Man sagribējās ēst, es pajautāju, vai arī D�eimijs nevēlas, un viņ� pamāja ar galvu. Izgāju�i no kabineta, devāmies uz kopīgo ēdnīcu. Ēzdams �īsburgeru un uzdzerdams limonādi, viņ� dialektiski virzījās no temata uz tematu, uzbrukdams tiem kā ienaidniekiem, kuri jāpieveic. Viņa apbrīnojamais prāts, kas spēja no datu sārņu kaudzes izrakt pa tīrradnim, iedvesa godbijību. Likās, ka viņa intelekts dzīvo pats par sevi un ir pilnīgi neatkarīgs no bērna ķermeņa, kurā mīt; sarunas laikā �ķita, ka zēns absolūti nedomā par savu vecumu.

Jautājumi, kas bira pār mani, nāca tik strauji un dzēlīgi kā krusas graudi. �ķita, vēl lāgā neticis galā ar vienu atbildi, viņa prāts jau aptvēra desmitiem jaunu virzienu, kas prasīja izskaidrojumu. Pēc brī�a sāku justies kā svētdienas skolnieks, kam uz-klupusi prātā jukusi akmeņu skaldāmā ma�īna. Līdzīgā tempā bēris jautājumus vēl kādu laiciņu, viņ� pabeidza sarunu tikpat pēk�ņi, kā bija to sācis.

- Labi! - D�eimijs apmierināts pasmaidīja. - Tagad es saprotu.

- Lieliski, - es teicu un gurdi nopūtos.

Viņ� piepildīja �ķīvi līdz pusei ar ke�upu un samīcīja eļļā ceptos kartupeļus sarkanajā biezenī. Bāzdams kartupeļus mutē, viņ� noteica:

- Jūs patie�ām esat gudrs cilvēks, mister Delaver.

- Paldies, D�eimij!

- Vai puikas gados skolā jums nebija garlaicīgi?

- Parasti tā jutos gan. Bet man bija pāris iedvesmojo�u skolotāju. Pārējie pagaisu�i no atmiņas.

- Tādi ir vairums. Es nekad neesmu īsti skolā gājis. Ne jau tāpēc, ka tēvocis Dvaits nemēģinātu mani sūtīt. Piecu gadu vecumā viņ� nosūtīja mani uz smalkāko Henkoka parka privāto bērnudārzu. - D�eimijs pasmīnēja. - Nepagāja ne trīs dienas, kad noskaidrojās, ka mana atra�anās tur, - viņ� kā īsts aktieris atdarināja sievieti, kurai patīk pamācīt citus, - atstāj nelabvēlīgu iespaidu uz pārējiem bērniem.

- Varu iedomāties.

- Viņi nodarbojās ar lasī�anas priek�apmācības vingrinājumiem - salīdzināja krāsas, mācījās alfabētu, kaut ko tādā garā. Man likās, ka vingrinājumi ir stulbi, un es nevēlējos ar tiem nodarboties. Par sodu man lika stāvēt kaktā, bet es par to tikai priecājos, jo lieliski izklaidējos, ļaujoties fantāzijai. Bet tas ilgi neturpinājās. Mājās kāds bija nometis Steinbeka �Dusmu augļus� mīkstos vākos, un es to paņēmu. Vāks bija patie�ām interesants, tāpēc sāku grāmatu lasīt. Saturs bija visā visumā saprotams, es aizrāvos, lasīju naktī gultā ar lukturīti, paslēpu grāmatu savā pusdienu kastītē un nesu līdzi uz skolu. Toreiz, kad tiku ielikts kaktā, da�as lapas jau biju izlasījis. Apmēram pēc mēne�a biju grāmatu izlasījis līdz pusei, un tā draņķa skolotāja grāmatu ieraudzīja. Viņa kā jukusi izrāva man to no rokām, tāpēc es metos �ai virsū - situ un kodu, vārdu sakot, sarīkoju īstu jandāliņu. �ī piezvanīja tēvocim Dvaitam, paziņoja, ka esmu pārlieku aktīvs, ka manis dēļ rodas sare�ģījumi ar disciplīnu un man nepiecie�ama profesionāļu palīdzība. Es pārskaitos un pasūdzējos, ka viņa ir zagle, sacīju, ka viņa mani apspie� tāpat kā strādniekus fermās. Vēl tagad atceros viņas atkāru�os �okli - tas bija glu�i kā robotam, kas samaitājies. Viņa piegrūda man grāmatu pie deguna un pavēlēja kā nacistu trieciennieks gūsteknim: �Lasi!" Kad biju izlasījis pāris teikumu, lika pārtraukt. Līdz ar to Kadmusam bērnudārzs tika liegts.

D�eimijs izbāza mēli un nolaizīja no apak�lūpas ke�upu.

- Katrā ziņā nekas vairāk par skolas laiku man nav sakāms. -Viņ� ieskatījās pulkstenī. - Bet nu man jāiet. - To pateicis, prom viņ� bija.

Apmeklējumi piektdienās kļuva regulāri, un rotaļas ar idejām pārvērtās par kaut ko līdzīgu kauliņu spēlei. Sarunas risinājās kabinetā, aspirantu lasītavā, kopīgajā ēdnīcā un universitātes ēnainajos celiņos. Viņ� bija audzis bez tēva sava tēvo�a paspārnē un, �ķiet, īsti nezināja, ko nozīmē būt vīrietim. Sniedzot atbildes uz neskaitāmajiem naivajiem jautājumiem, kurus viņ� uzdeva kā imigrants, kas aizrautīgi meklē informāciju par jauno dzimteni, man kļuva skaidrs, ka zēns izvēlējies mani par paraugu. Iztaujā�ana bija vienpusīga - līdzko mēģināju pieskarties zēna pa�a dzīvei, viņ� mainīja tematu vai pieteica abstrakciju zibenskaru, aiziedams pavisam citā virzienā.

Mūsu attiecības bija grūti formulējamas - nebija nedz. draudzības, nedz terapijas. Ja tā būtu terapija, D�eimijam vajadzētu lūgt palīdzību un atzīt, ka viņam ir problēmas. Tiesa, D�eimijs bija intelektuāli vientuļ�, bet tādi bija daudzi projektā iesaistītie bērni. Tika uzskatīts, ka vientulība lemta visiem, kuru intelektuālās spējas sniedzas kosmiskos augstumos. Viņ� nemeklēja palīdzību, bet vēlējās tikai sarunāties. Un runāt. Par psiholoģiju, filozofiju, politiku, literatūru.

Lai būtu kā būdams, mani māca aizdomas, ka pirmajā piektdienā viņ� bija ieradies atbrīvoties no kādas nastas. Biju ievērojis viņa noskaņu maiņu un nemiera periodus, dienām ilgo noslēg�anos un depresiju, sadrūmu�o skatienu vai asaras acīs �ķietami neitrālas sarunas laikā, kakla aiz�ņaug�anos un neapzinātu rokas ietrīcē�anos.

Man bija izveidojusies pārliecība, ka zēnu plosa lielas pretrunas. Bet tās bija dziļi noglabātas un ietītas daudzu aizsargbarjeru autos kā mūmijas, kuru izvilk�ana dienas gaismā nebūtu viegla. Es nolēmu nesteigties - psihoterapijai kā zinātnei ir skaidrs, kas jārunā, kā mākslai - brīdis, kurā jārunā. Steidzoties visu varēja sabojāt.

Se�padsmitajā piektdienā D�eimijs atnesa veselu kaudzi grāmatu par socioloģiju, arī par ģimenes uzbūvi, un dro�i vien tāpēc sāka runāt par savu ģimeni. Kā lasīdams no grāmatas, viņ� bez emocijām uzskaitīja faktus, kuri ienāca prātā: Kadpiusu ģimene �peldas naudā�, viņa īstais vectēvs izveidojis celtniecības impēriju, un viņam Kalifornijā pieder nekustamie īpa�umi. Vecais vīrs sen aizgājis no dzīves, ta�u cilvēki vēl arvien atceras viņu kā Dievu. Arī otri vecvecāki miru�i. Un abi īstie vecāki. (�It kā es būtu nolādēts, vai ne?�)

Māte nomirusi dzemdībās, viņ� redzējis mātes fotogrāfijas, bet maz ko zina par viņu. Pēc trim gadiem tēvs izdarījis pa�nāvību pakaroties. Atbildību par zēna audzinā�anu bija uzņēmies tēva jaunākais brālis Dvaits, aukles nemitīgi mainīju�ās, neviena nav aizkavējusies tik ilgi, lai sāktu D�eimijam kaut ko nozīmēt. Pēc pāris gadiem Dvaits apprecējies un adoptējis divas meitas, un tagad tā ir laimīga ģimenīte. Pēdējos vārdos bija saklausāms rūgtums, un tie kalpoja par brīdinājumu vairs neko neprasīt.

Tēva pa�nāvība bija jautājums, kuram galu galā biju nolēmis pievērsties. Nebiju pamanījis, ka D�eimijam piemistu pa�nāvnieciskas domas vai impulsi, tomēr uzskatīju, ka �ādu risku nevar izslēgt. Man darīja raizes arī viņa garastāvokļa maiņas, galējais perfekcionisms, da�brīd nereālās cerības un svārstības pa�-vērtējumā. Ja vēl ņem vērā arī tēva pa�nāvību, risks palielinājās. Bija iespējams, ka, pienākot kādam drūmākam brīdim, viņ� var mēģināt atdarināt tēvu, ko nav pazinis.

Tajā dienā notika mūsu divdesmitā tik�anās.

D�eimijam patika deklamēt dzeju - �elliju, Kītsu, Vērdsver-tu. īpa�i viņ� bija iemīļojis Tomasu �etertonu, man nepazīstamu dzejnieku. No maniem jautājumiem D�eimijs izvairījās, paskaidrodams, ka �etertona dzeja runā pati par sevi, tāpēc es veicu nelielus pētījumus bibliotēkā.

Visu pēcpusdienu cītīgi cilājis apputēju�us kritikas sējumus, atradu da�us interesantus faktus. Lietpratēji uzskatīja �etertonu par ģēniju, par astoņpadsmitā gadsimta gotiskā stila atdzīvinātāju un nozīmīgāko romantiķu priek�teci, kuru mūsu dienās vai nu ignorē, vai zākā.

Izmocītais un traģiskais �etertons bija alcis pēc bagātības un slavas, bet nebija guvis nedz vienu, nedz otru. Negūdams atzinību par saviem darbiem, 1768. gadā viņ� īstenojis literāru mistifikāciju, nododams atklātībai vairākus dzejoļus, kurus piecpadsmitajā gadsimtā it kā uzrakstījis mūks, vārdā Tomass Roulijs. Dzejnieks Roulijs nekad nebija dzīvojis, �etertons bija redzējis viņa vārdu uz kapakmens Svētā Jāņa baznīcā Bristolē. Likteņa ironija, ka literārajās aprindās Roulija dzeja tika uzņemta atzinīgi, un �etertons izbaudīja īsu, pastarpinātu atzinības brīdi, bet tad blēdība nāca gaismā un tās upuri atriebās.

Izraidīts no literātu aprindām, dzejnieks bija ķēries pie pamfletu rakstī�anas un strādājis par sulaini, bet visbeidzot sācis ubagot ēdienu atliekas. Pēdējais no�ēlojamais likteņa pavērsiens bija tāds, ka, palicis bez gra�a kabatā, nevarēdams dabūt no tirgotājiem maizi uz parāda, �etertons, dzīvodams badā, bija pasūrojies labvēlīgam aptiekāram, ka �urkas apsēdu�as viņa bēniņ-telpu, un dabūjis arsēnu.

1770. gada 24. augustā Tomass �etertons bija noindējies septiņpadsmit gadu vecumā.

Kad D�eimijs nākamo reizi lasīja �etertona dzeju, es izstāstīju, ko biju uzzinājis. Mēs sēdējām uz strūklakas malas pie psiholoģijas fakultātes. Bija skaidra un silta diena, un, novilcis kurpes un zeķes, D�eimijs jāva ūdenim tecēt sīkās straumītēs pāri baltajām, kaulainajām kājām.

- Nūjā, - viņ� drūmi noteica. - Un kas tad ir?

- Nekas. Tu ierosināji manu ziņkāri, un es sameklēju �o interesanto dzejnieku.

D�eimijs atvirzījās pāris pēdu nostāk un, skatīdamies strūklakā, spēra pa betona apmali ar tādu spēku, ka āda kļuva sarkana.

- Vai kaut kas noticis, D�eimij?

- Nekas.

Pēc ilgāka saspringta klusuma es ierunājos no jauna:

- Liekas, tu par kaut ko dusmojies. Vai tev nepatīk, ka es sameklēju �etertonu?

- Nē. - Viņ� sapīcis aizgriezās. - Mani kaitina pavisam kas cits - jūsu iedoma, ka saprotat mani. �etertons bija ģēnijs, un D�eimijs ir ģēnijs. �etertons jutās nelaimīgs, un D�eimijs jūtas nelaimīgs. Kliks, klaks, kliks! Viss savirknējas kā viena draņķa slimības vēsture!

Pāris garāmejo�u studentu, izdzirdēju�i izsaucienu, pagrieza galvu. D�eimijs nelikās par viņiem ne zinis un kodīja lūpu.

- Jūs dro�i vien sākat uztraukties, ka es do�os uz kādiem bēniņiem gremot �urku indi, vai ne?

-Nē, es...

- Muļķības! Jūs, psihologi, visi esat vienādi. - Sakrustojis rokas uz krūtīm, viņ� turpināja spārdīt strūklaku. Uz papē�a izsprāga asiņu lāsītes.

Mēģināju vēlreiz kaut ko teikt.

- Es gribēju parunāties ar tevi par pa�nāvību, bet ne jau saistībā ar �etertonu.

- Vai patie�ām? Un ar ko tad saistībā?

- Es nesaku, ka tu varētu izdarīt pa�nāvību. Ta�u man nav mierīgs prāts, un, ja es nerunātu par tādiem jautājumiem, es neveiktu savu darbu. Vai tev tā neliekas?

- Labi jau labi. Sakiet, kas sakāms.

- Redzi, - es ierunājos, uzmanīgi izvēlēdamies vārdus. - Katram gadās ļaunas dienas, bet tu cīnies ar depresiju pārāk bie�i. Tu esi neparasts jauneklis, un tas neattiecas tikai uz prāta spējām. Tu esi jūtīgs, uzmanīgs un godīgs. - D�eimijs sarāvās tā, it kā �ie komplimenti būtu pliķis sejā. - Tomēr liekas, ka tu ne īpa�i pats sev patīc.

- Kas manī ir tāds, kas varētu patikt?

- Daudz kas.

-Kā tad!

- Visvairāk esmu noraizējies par to, ka tu sevi noniecini. Tu izvirzi sev ārkārtīgi augstas prasības, bet, tiklīdz mērķis sasniegts, tu ignorē panākto un tūlīt pat izvirzi vēl augstākas prasības. Tu nemitīgi sevi sodi, iestāstīdams, ka nekam dzīvē neesi derīgs.

- Un kāda tam jēga? - D�eimijs noprasīja.

- Jēga ir tāda, - es paskaidroju, - ka tu pastāvīgi dari sevi nelaimīgu.

Viņ� vairījās paskatīties acīs. Asinis no papē�a pilēja ūdenī un izzuda kā sārti virpulī�i.

- Es nesaku to, lai kritizētu, - piebildu. - Saproti, dzīvē tev nāksies vilties ne reizi vien - kā visiem cilvēkiem -, un būtu labi, ja tu zinātu, kā pārdzīvot gaidāmās vil�anās.

- Grandiozs plāns, - D�eimijs sarkastiski noteica. - Kad sāksim to īstenot?

- Tiklīdz tev radīsies vēlē�anās.

- Es gribu tūlīt. Rādiet, lai redzu, kā ar to visu var tikt galā. Trīs vienkār�ās lekcijās.

- Vispirms man jāuzzina par tevi mazliet vairāk.

- Jūs jau tāpat daudz zināt.

- Mēs esam runāju�i daudz, bet es par tevi zinu pavisam maz. Man nav skaidrības, kas tevi nodarbina vai liek darboties -kādi ir tavi mērķi un ko tu uzskati par vērtībām.

- Runa par dzīvību un nāvi, vai ne?

- Teiksim, ka runa ir par svarīgiem jautājumiem.

D�eimijs sapņaini paskatījās uz mani.

- Vai jūs gribat zināt, ko es domāju par dzīvību un nāvi, doktor D.? Pateik�u. Tās abas paņem. Tikai nāve to izdara mierīgāk.

Sakrustojis kājas, viņ� nopētīja asiņaino papēdi kā kaut kādu bioloģisku paraugu.

- Patlaban mums nav vajadzības par to runāt, - es sacīju.

- Bet es gribu! Visus iepriek�ējos mēne�us jūs gatavojāt �o sarunu, vai ne? Vai tad tā nav mūsu draudzīgo attiecību jēga? Jūs vēlaties sagatavot ziņojumu, kas ļauj vadīt psihi vēl efektīvāk. Nu tad runāsim par to tūlīt! Jūs interesē, vai es nedomāju par pa�nāvību? Protams. Reizi vai divas nedēļā.

- Vai tādas domas tev tikai ie�aujas prātā, vai arī tās kādu brīdi tevi nodarbina?

- Se�as reizes vienādi, pusduci rei�u - otrādi.

- Vai kādreiz tu apsver arī paņēmienu?

D�eimijs skaļi iesmējās, aizvēra acis un sāka klusu skaitīt dzejoli.

- Tik reizi cilvēks mirst, un ir vienalga tas,

Vai virve, inde, pistole vai zobens,

Vai ilga slimība, kas spēkus sūc,

Vai pēk�ņi sirdij pārplīst vārstulis

Un aprauj nelaimīgo dzīvi.

Lai kā tas notiek, iznākums ir viens -

Par pī�ļiem pārvērsties mums lemts.

Acis atvērās.

- Toms �. ir atbildējis uz visiem jautājumiem, vai ne?

Es neko neteicu, un D�eimijs ar piespie�anos iesmējās vēlreiz.

- Dzejolis jūs neuzjautrina, doktor? Kas jums vajadzīgs, ka-tarse vai grēksūdze? Es dzīvoju savu dzīvi, un man pa�am jālemj, vai to nodzīvot līdz galam.

- Tavs lēmums var skart arī citus.

- Muļķības!

- Neviens nedzīvo vakuumā, D�eimij. Tu neesi vienaldzīgs citiem. Tu neesi vienaldzīgs man.

- No kuras mācību grāmatas tas ņemts?

Likās, ka viņa bruņas nav iespējams caursist. Es meklēju kādu spraugu.

- Pa�nāvība ir naida akts, D�eimij. Tas būtu jāsaprot gan tev, gan visiem pārējiem.

Viņ� reaģēja pēk�ņi un neparasti spēcīgi. Zilajās acīs parādījās uguns, balss dusmās aiz�ņaudzās. Pielēcis kājās, viņ� pagriezās uz manu pusi un spalgi iekliedzās:

- Mans tēvs bija pēdējais mēsls! Tāpat kā jūs, ja viņu pieminat!

Sprauslādams viņ� novicināja man acu priek�ā trīco�u pirkstu un kailām kājām joza prom pāri pagalmam. Paķēris viņa zeķes un kurpes, es skrēju pakaļ.

Ticis pāri laukumam, viņ� nogriezās pa kreisi un drāzās lejā pa pakāpieniem. D�eimiju nebija grūti panākt, jo viņ� kustējās neveikli, tievās kājas sitās viena pie otras kā sinkopēti ķīnie�u ēdamirbuļi.

Pakāpieni izbeidzās pie tuk�a, no trim pusēm apbūvēta eļļaina betona taisnstūra ķīmijas fakultātes ēkas priek�ā. Uz priek�u ceļ� bija tikai viens - zaļas metāla durvis. D�eimijs nospieda rokturi, bet izrādījās, ka durvis ir ciet. Pagriezies, lai bēgtu, viņ� ieraudzīja mani un, smagi elsodams, sastinga. Pār bālo seju tecēja asaras. Es noliku kurpes un gāju viņam klāt.

- Ejiet projām!

- D�eimij...

- Lieciet mani mierā!

- Izrunāsim visu līdz galam...

- Kāpēc? - viņ� iekliedzās. - Kāpēc jums par to jāraizējas?

- Tu neesi man vienaldzīgs. Tu daudz ko man nozīmē, un es nevēlos tevi zaudēt.

Viņ� ie�ņukstējās tā, ka varēja nodomāt - tūlīt sabruks. Piegāju pie viņa, uzliku roku uz pleca un neņēmu nost.

- Arī tu man daudz ko nozīmē, doktor... - D�eimijs �ņukstēja, piekļāvis seju pie manas �aketes. Jutu, ka mazas rokas apņem manu vidukli un glāsta. - Tā ir taisnība. Jo es tevi mīlu.

Es sastingu. Tā nedrīkstēja, tā bija vislielākā kļūda, ta�u stingums uzradās refleksīvi.

Viņ� iekliedzās un atkāpās ar naida un sāpju izteiksmi jaunajā sejā.

- Redzi nu! Tagad tu zini! Es esmu mazs pediņ�! Gadiem jau esmu, un tagad esmu iekārojis tevi!

�oks bija pārgājis, biju atguvies un gatavs terapijai, tāpēc spēru soli uz priek�u. Viņ� atrāvās nostāk.

- Nenāc klāt, nejēga! Liec mani mierā, ja negribi, lai saucu palīgā!

- D�eimij, aprunāsimies...

- Palīgā! - viņ� iegaudojās. Skaņa atbalsojās pret apkārtējām sienām.

- Lūdzu...

Viņ� iekliedzās vēlreiz.

Es noliku zemē kurpes un zeķes un devos projām.

Da�as turpmākās nedēļas vairākkārt mēģināju sākt sarunu ar D�eimiju, ta�u viņ� no manis vairījās. Domās atgriezos pie notikuma vēl un vēlreiz un mēģināju saprast, ko būtu varējis darīt citādi. Nezinu, kāda maģija būtu varējusi palīdzēt, jo vārdi vai klusē�ana izrādījās bezspēcīgi.

Jo vairāk es domāju par to, kas bija noticis, jo vairāk sāku raizēties par iespējamo pa�nāvību. Ilgi gudrojis, atkāpos no konfidencialitātes principa un piezvanīju D�eimija tēvocim. Tas nenācās viegli, kaut arī apzinājos, ka rīkojos pareizi.

Pēc sarunām ar daudziem Dvaita Kadmusa darbiniekiem beidzot tiku savienots ar viņu pa�u Kadmusa Beverlihilzas kantorī. Stādījies priek�ā, izdarīju minimālu nodevību, stāstot tikai to, ka raizējos par zēna dro�ību, bet noklusēju par viņa homoseksuali-tāti. Tēvocis noklausījās, ne reizi mani nepārtraucis, un atbildēja sausi un konkrēti.

- Jā, es saprotu. Jā, tas ir nopietni. - Uz brīdi viņ� apklusa, laikam lai pārdomātu. - Vai tas ir viss, doktor?

- Jā. Ja jums mājās ir iero�i, izlādējiet, nolieciet tālāk un noslēpiet munīciju.

- Tas nekavējoties tiks izdarīts.

- Aizslēdziet zāļu skapī�us. Centieties, lai viņa rokās nenokļūst na�i...

- Protams.

-... un virves.

Atkal iestājās saspringts klusums.

- Ja tas ir viss, doktor...

- Gribu vēlreiz uzsvērt, ka viņam jāsaņem profesionāla palīdzība. Ja vajadzīgs nosūtījums, labprāt nosauk�u pāris vārdu.

- Paldies. Es aprunā�os ar sievu un sazinā�os ar jums vēlāk.

Iedevu savu telefona numuru, un viņ� vēlreiz pateicās man

par rūpēm.

Nekādu ziņu no viņa vairs nebija.

4

Noliku atpakaļ D�eimija dokumentus un vēlreiz piezvanīju uz Kanjonouksu. Meinvorings bija izgājis, bet sekretāre pateica, ka ziņa ir saņemta.

Bibliotēkas klusumā domas sāka klīst uz visām pusēm. Man bija skaidrs, ja ilgi sēdē�u, domas atradīs kādu tum�u stūri. Piecēlos un dzīvojamā istabā paņēmu pārnēsājamo telefonu.

Pieaķejis to pie jostas, izgāju uz terases un nokāpu leja japaņu dārzā.

Dīķī kā koncentriskas varavīksnes laiski peldēja krāsainās karpas. Soļu troksnis pievilināja zivis pie akmeņiem izliktās malas, kur tās gaidot kāri tvēra gaisu un kulstīja ūdeni.

Iemetu ūdenī sauju granulu. Cenzdamās satvert barību, zivis grūdās cita citai virsū. At�ķirībā no dārza mierīgajiem toņiem, zivju zvīņas meta sarkanas, zeltainas, platīna un oran�as krāsas dzirkstis. Nometies uz ceļgaliem, baroju pa�u uzmācīgāko no rokas un izbaudīju ūsu pieskārienus plaukstai.

Paēdinājis karpas, noliku barību, sakrustotām kājām apsēdos uz sūnu spilvena un ieklausījos klusajās skaņās - ūdenskrituma burbuļo�anā, skūpstiem līdzīgajos �makstos, zivīm knibinot aļģu pārklāju no slapjajiem akmeņiem ap dīķi, vieglā vēja kustināto ziedo�o glicīniju zaru �aboņā. Tuvojās vakars un ietina dārzu ēnās. Kļuva jūtama jasmīnu smar�a. Manu acu priek�ā krāsas nomainīja silueti, bet krēslas plīvurs apņēma arī domas.

Sēdēju, iegrimis meditatīvā mierā, te pēk�ņi mani iztraucēja pie jostas piestiprinātā telefona iepīkstē�anās.

- Doktors Delavers, - es atsaucos.

- Trakoti oficiāli, Aleks, - cauri sprak�ķiem ierunājās jauneklīga balss.

- Vai Lū?

- Kas cits.

- Kā tev klājas? Oficiāli atsaucos tāpēc, ka gaidīju piezvanām kādu citu.

- Man klājas lieliski. Ceru, ka nejūties vīlies.

Es iesmējos. Sprakstoņa kļuva skaļāka.

- Slikta dzirdamība, Lū. No kurienes tu zvani - no krasta vai kuģa?

- No kuģa. Man ir pilns kuģis ar perspektīviem investoriem, kas dodas uz Kaikosu salām, pilna tilpne ar zilo tunci un lielajām makrelēm, kā arī tik daudz ruma, lai apmierinātu vajadzības.

Lū �estārem jau sen manā sirdī bija silta vietiņa. Pirms gadiem, kad pelnīju vairāk naudas, nekā mācēju izlietot, viņ� ierādīja, ko ar to iesākt, un ievadīja darījumos ar nekustamo īpa�umu un vērtspapīriem. Tādējādi nu es varēju ērti dzīvot, pat nestrādādams, ja vien ievēroju saprātīgu dzīves stilu. Lū bija enerģisks un sportisks jauns cilvēks no Ziemeļitālijas. Viņam bija zilas acis, un viņ� mēdza ātri runāt. Kad Lū bija divdesmit septiņus gadus vecs, �urnālā �Wall Street Journal" par viņu rakstīja kā par akciju tirgus slavenību. Trīsdesmit gadu vecumā viņ� bija lielas investīciju firmas galvenais speciālists un virzījās pa karjeras kāpnēm uz aug�u. Tad viņ� negaidīti mainīja dzīves stilu, pārdeva savu Brentvudas īpa�umu un kopā ar sievu un mazuli pārcēlās uz Oregonas ziemeļiem, lai strādātu tikai savā un izmeklētu klientu labā. Lielākā daļa klientu bija vairāk nekā bagāti. Da�us, tādus kā mani, viņ� paturēja aiz sentimentāliem apsvērumiem. Tagad viņ� dalīja laiku starp savu kantori Vilametas ielejā un simts pēdu garo jahtu �Iniciatīva�. Gan kantoris, gan jahta bija apgādāta ar datorierīcēm, kas, izmantojot modemu, ļāva sarunāties ar veselu starptautisku bir�as mākleru armiju.

- Aizvakar monitora ekrānā parādījās tavs vērtspapīru portfelis, Aleks. Es izpētīju visu kā zobārsts. Laiks veikt pusgada pārbaudi.

- Un kādi ir rezultāti?

- Tev ir no nodokļiem brīvi divi simti astoņdesmit tūksto�i, kas caurmērā dod astoņus, komats, septiņdesmit trīs procentus peļņu, nodro�inot divdesmit �etru tūksto�u �etri simti �etrdesmit dolāru lielu gada ienākumu, kuram tēvocis Sems nedrīkst ķerties klāt. Deviņdesmit tūksto�i būs gatavi da�u nākamo mēne�u laikā. Visā visumā tie ir senāki ieguldījumi ar nedaudz mazāku peļņu - caurmērā septiņi, komats, deviņi procenti. Jautājums ir tāds - vai tu vēlies vēl kādas municipālās obligācijas vai arī tevi interesē korporāciju akcijas vai kas cits. Tās būs apliekamas ar nodokļiem, bet, nepelnot daudz, augstāka procentu likme ļaus tev ielikt savā kabatā lielāku summu. Esmu izrēķinājis, ka pēc galu savilk�anas par pagāju�o gadu tu esi nopelnījis �etrdesmit divus tauk�ķus. Kā būs �ogad?

- Es strādāju mazliet vairāk. Ieņemu apmēram se�us tūksto�us mēnesī.

- Bruto vai neto?

- Bruto.

- Vai atvilkumi ir lieli?

- Ne sevi�ķi.

- Pērnā gada ienākumi no rentes un procenti veido trīsdesmit vienu tūkstoti. Vai paredzamas kādas pārmaiņas?

- Es vismaz neparedzu.

- Tātad tev ir mazliet vairāk par simts tūksto�iem, joprojām piecdesmit procentu robe�ās. Ja vien tev nav vajadzīgi likvīdie vērtspapīri vai nejūti vēlē�anos spēlēt, vari padomāt par municipālajām obligācijām.

- Par kādu spēli tu runā?

- Galvenokārt tikko izlaistas, vēl sarakstos neiekļautas akcijas. �veices firma, kas nodarbojas ar lāzerattēliem. Izskatās daudzsolo�a. Vēl ir Pensilvānijas sindikāts, kas pārstrādā lū�ņus, un kaut kas tavā jomā - uzņēmums Karolīnā, tas specializējies psihiatrisko slimnīcu apgādē.

- Psihiatriskās slimnīcas?

- Protams. �ī grupa - �Psycorp� - slēdz līgumus ar vidēja lieluma apdzīvotajām vietām par psihisko aprūpi. Galvenokārt Dienvidos un Vidējos Rietumos, ta�u firmas darbība strauji ple�as pla�umā. Ļoti aktīvs mārketings, arī demogrāfiskie rādītāji daudzsolo�i. Trako tur ir atliku likām. Bet tu jau nekad neesi sevi iedomājies kā strauji augo�as industrijas sastāvdaļu.

- Liekas, es palik�u pie obligācijām. Cik lielus procentus tās ienes?

- Man ir pieeja tādām nekustamā īpa�uma obligācijām, kas ienes desmit ar pusi procentu, ja pērk par nominālu, ta�u minimālais termiņ� ir trīsdesmit gadu. Tīrais ienākums, - bija dzirdams, kā fonā klikst taustiņi, - būs aptuveni divi tūksto�i trīs simti �etrdesmit dolāru. Tikai neiztērē tos visus vienā vietā.

- Dubultās A?

- Tās tiek vērtētas kā triskār�ās B un joprojām ir piemērotas investīcijām, es gan ceru, ka da�os mēne�os tās uzkāps līdz A. Es vairs neuztveru nopietni tos reitingus, jo informācijas dienesti palai-du�ies slinkumā. Paskaties uz WPPSS katastrofu - no trīskār�ā A taisnā ceļā uz tualeti, un neviens neko nebija nojautis. Vislabāk uzmanīt katru laidienu pa�am. To es ari daru - turklāt regulāri. Tas, ko esmu nolūkojis tev, izskatās ļoti lepni. Konservatīva pludmales kopiena ar smagu nodokļu bāzi. Municipālais finansējums sen nokavēts, nekādu strīdu par īpa�umtiesībām. Vai gribi piedalīties?

- Protams. Par kādu summu vari iegādāties?

- Divi simti piecdesmit tūksto�iem. Simt tūksto�us esmu apsolījis vienam citam. Tu vari dabūt paliku�os simt piecdesmit tūksto�us.

- Nopērc man tie�i par simt tūksto�iem. Deviņdesmit tūksto�i lai ir no tevis pieminētajām obligācijām, bet desmit tūksto�us rit pārskaitī�u. Uz Oregonu vai Rietumindiju?

- Uz Oregonu. Kamēr manis nav, darījumus kārto �erija.

- Cik ilgi esi paredzējis būt projām?

- Nedēļu, varbūt ilgāk. Viss atkarīgs no tā, kā veiksies zvejo�ana, un no tā, pēc cik ilga laika bagātie sāks krist cits citam uz nerviem. Starp citu, mēs saņēmām tavu pateicības rakstu par sudrablasi. Garda manta, vai ne?

- Lasis bija brīni�ķīgs, Lū. Mēs paaicinājām draugus un uzcepām uz restēm tie�i tā, kā tu biji ieteicis.

- Labi. Tev derētu redzēt, kādus zilos tun�us mēs te ķeram. Trīssimt mārciņu smagi, gaļa sārta un kā sviests. Patlaban sagriezta plānum plānās �ķēlītēs manā priek�ā uz �ķīvja. Es pataupī�u tev da�us kumosus.

- Lieliska doma, Lū.

- Ei! - viņ� iesaucās. - Atvaino, Aleks, bet pie labā borta kaut kas notiek. Kungs Dievs, paskaties, kas tas par briesmoni! -Viņ� kaut ko iedzēra un ierunājās no jauna: - Velc ārā, D�imbo! Atvaino mani vēlreiz! Kā tev labi klājas, vai viss kārtībā?

- Viss ir uz goda.

- Lieliski. Tādā gadījumā es beidzu sarunu un eju lejā kavēt klientiem laiku.

- Dzīvo vesels, Lū! Neaizmirsti mani, kad mielosies ar krabju salātiem.

- Glieme�u, - viņ� palaboja, - kas marinēti citronu sulā. Apēd, bet pēc tam ar glieme�vāku uzspēlē Mailsu Deivisu.

Klausulē atskanēja pīkstiens.

- Pīkst tavā vai manā galā? - Lū jautāja.

- Manā. Kāds gaida sarunu.

- Es lai�u tevi vaļā, Aleks. Beidzu runāt.

Nospiedu pogu, lai savienotos ar gaidītāju.

-Aleks? Te Milo. Tikai uz da�iem vārdiem.

- Milo! Priecājos tevi dzirdēt. Kas noticis?

- Es sarunājos ar kādu cilvēku, kas teica, ka pazīstot tevi. Vārdā D�eimss Vilsons Kadmuss.

- D�eimijs! Kur viņ� ir?

-Tu tātad pazīsti viņu?

- Protams. Kas par....

- Viņ� minēja, ka esot no rīta tev zvanījis.

- Jā, tā ir taisnība.

- Cikos tas notika?

-Apmēram ceturksni pāri trim.

- Kas viņam bija sakāms?

Es neatbildēju uzreiz. Milo bija mans labākais draugs. Viņ� diezgan ilgi nebija man zvanījis, un es jau sāku raizēties. Citādā situācijā es būtu nopriecājies, ka viņ� piezvanījis. Milo balss nebūt neskanēja draudzīgi, un es atcerējos, ar ko viņ� pelna sev maizi.

- Viņ� zvanīja sakarā ar krīzi, - izvairīgi paskaidroju. - Viņam bija vajadzīga palīdzība.

- Kādā ziņā?

- Milo, kas, pie joda, notiek?

- Nevaru neko teikt, vecais. Piezvanī�u vēlāk.

- Mirkli pagaidi! Vai ar puiku kaut kas atgadījies?

Tagad bija viņa kārta klusēt. Es iztēlojos, kā viņ� pārvelk ar roku pār lielo, rētaino seju.

- Aleks... - Milo nopūtās. - Man patie�ām nu jāiet.

Klik�ķis.

Tā pret draugu neizturas, un es aizsvilos dusmās. Bet tad atcerējos, kādas lietas viņ� izmeklē, un man kā indīgs vilnis virsū nāca ba�as. Piezvanīju uz Losand�elosas Rietumu policijas iecirkni un, izgājis vairākus policijas birokrātijas apļus, uzzināju vienīgi to, ka Milo atrodas nozieguma vietā. Vēlreiz piezvanījis uz Kanjonouksu, sastapos tikai ar slēptu Meinvoringa sekretāres nelabvēlību. It kā es būtu kāds pārijs.

Iedomājoties, ka lieta, kuru izmeklē Milo, varētu attiekties uz D�eimiju, man kļuva nelabi. Bet tāds notikumu pavērsiens varēja kalpot arī par orientieri. Ja Milo neko neizpaustu, bet gadījums tiktu pla�i atspoguļots presē, es kaut ko uzzinātu no masu informācijas līdzekļiem.

Pastiepu roku un uzgriezu pēc kārtas abas vidējo viļņu ziņu stacijas. Neviena vārda. Turpmākie meklējumi vainagojās ar au-diosārņiem - un tikai. Televīzijas ziņās galvenokārt rādīja kuplus matus un baltus zobus - priecīgas runas un nedabiskas improvizācijas, kam pa starpu tika pasniegtas slepkavības un vardarbība.

Daudz �ausmu, bet nekā tāda, ko meklēju es.

Ieraudzījis uz rakstāmgalda "Times� rīta izlaidumu, paņēmu to. Nekā. Man avīzē bija pazīstami divi darbinieki - �aha redaktors un Neds Bjondi, kura pārziņā atradās pilsētas metro. Sameklēju piezīmju grāmatā viņa numuru un piezvanīju.

- Doktor! Pie joda, kā tev iet?

- Itin labi, Ned. Un kā pa�am?

- Lieliski. Anna Marija nupat iestājās aspirantūrā Kornelā. Izglītojas.

- Lieliski, Ned. Kad runāsi ar viņu nākamreiz, sirsnīgi pasveicini no manis.

- Tiks izdarīts. Bez tavas palīdzības tagad to nebūtu iespējams izdarīt.

- Viņa ir lielisks bērns.

- �ajā ziņā neko nevaru iebilst. Ko �odien esi man izracis? Tava pēdējā piespēle nebija slikta.

- Nekas nav izrakts, - es sacīju. - Ir tikai jautājumi.

- Nu tad klāj vaļā!

- Ned, vai neesi dzirdējis, ka Lavandas Slaktera lietas izmeklē�anā kaut kas būtu pavirzījies uz priek�u?

- Ne par matu. - Viņa balss ieskanējās mazliet spalgāk. - Vai tu kaut ko uzzināji?

-Nē.

- Interesējies tāpat vien?

- Uz to pusi ir.

- Doktor, - viņ� lūdzās, - �ajā lietā jau veselu mēnesi viss stāv uz vietas. Ja kaut ko zini, tad neklusē.

- Es patie�ām neko nezinu, Ned.

- Nūjā.

-Atvaino, ka iztraucēju. Neņem ļaunā, ka piezvanīju.

- Nu protams, - viņ� sapīcis atbildēja. - Mans pauris jau ir tuk�s kā izslaucīts.

- Visu labu, Ned!

- Sajonara, * doktor!

Ne viens, ne otrs no mums neticēja, ka ar �o sarunu tematam pielikts punkts.

Robiņa pārnāca mājās lieliskā noskaņojumā, nomazgājās du�ā, uzlika rotas un pārģērbās īsā un melna, pieguļo�ā kleitiņā. Es izvēlējos dzeltenbrūnu linaudekla uzvalku, zili punktainu kreklu ar baltu apkakli, apsēju tum�u zilsarkanu kaklasaiti un apāvu teļādas kurpes. Kaut arī izskatījos elegants, jutos kā zombijs. Sadevu�ies rokās, mēs devāmies pāri terasei uz kadiljaku.

' Uz redzē�anos! (Tulk. no japāņu vai)

Robiņa iekārtojās pasa�iera sēdeklī, saņēma manu roku un saspieda. Pēc tam viņa attaisīja jumta lūku, lai siltais Kaliforni-jas gaiss apvējo seju. Robiņa bija lieliskā garastāvoklī un dega nepacietībā. Es pieliecos, lai noskūpstītu viņu uz vaiga. Pasmaidījusi viņa sniedza pretī lūpas.

Skūpsts bija karsts un ilgs. Ieliku tajā visu savu kvēli, tomēr saruna ar Milo neizzuda no apziņas. Prāta tum�ākajos nostūros virmoja nemierīgas domas. Jutos draņķīgi, ka man neizdodas tās atvairīt, ta�u nozvērējos nesabojāt vakaru.

Iedarbinājis motoru, ieliku magnetofonā Laurendo Almeidas kaseti. Ma�īnu piepildīja maiga brazīlie�u mūzika, un es mēģināju iztēlē uzburt karnevālus un siksniņu bikini.

Mēs vakariņojām tum�ā, safrāna smar�as piedvestā Vestvudas restorānā, pa kuru oficiantes staigāja vēderdejotāju tērpos un �ķita tādas pa�as indietes kā Merila Strīpa. Par spīti restorāna lētajam manierīgumam, ēdiens bija lielisks. Robiņa lēnām, bet neatlaidīgi pieveica lēcu zupu, ceptu cāli, gurķus jogurta mērcē, bet desertā - sudrabainā folijā tītas saldināta piena lodītes. Cerot, ka viņa neievēros manu mazohismu, sodīju savas aukslējas ar sevi�ķi asu kariju.

Ļāvu, lai runā Robiņa, bet pats aprobe�ojos ar galvas mājieniem un smaidiem. Tā es turpināju ma�īnā ar skūpstu sākto maldinā�anu, jo domās atrados pavisam citur. Vainas izjūtu padzinu, gudri nospriezdams, ka mīlestībā blēdība da�kārt vairāk atmaksājas nekā godīgums. Varbūt Robiņa kaut ko saprata, bet izlikās nemanām.

Pēc vakariņām mēs cauri Vil�īrai aizbraucām līdz pludmalei un izmetām līkumu pa Klusā okeāna piekrastes �oseju. Tum�ās debesis bija bez zvaigznēm, bet okeāns viļņojās kā melna sa-tīna pļava. Klusēdami braucām uz Malibu pusi, bet Almeida no ģitāras vilināja sambas skaņas bangu ritma pavadībā.

Apstājāmies Merino tūlīt aiz mola. Gaiss klubā bija piesmēķēts zils. Stūrī uz skatuvītes �etru instrumentu grupa - bungas, kontrabass, alta saksofons un ģitāra - izpu�ķoja Koltreinu. Mēs pasūtījām sev pa glāzei brendija un klausījāmies.

Tiklīdz gabals bija beidzies, Robiņa saņēma manu roku un pajautāja, kas nodarbina manas domas. Pastāstīju par sarunu ar Milo pa telefonu. Viņa uzmanīgi noklausījās.

- Puika ir ķezā, - es sacīju. - Ja �ī lieta ir kaut kādā sakarā ar Slakteri, nepatik�anas ir milzīgas. Bet lielākā cūcība ir tā, ka nezinu, vai viņ� ir dzīvs vai arī tiek turēts aizdomās. Milo neko par to neteiks.

- Tas neizskatās pēc Milo, - Robiņa sacīja.

- Milo jau kādu laiku nevar ne pazīt, - es prātoju. - Atceries, viņ� neparādījās Jaungadā un nepiezvanīja arī vēlāk, lai kaut ko paskaidrotu. Da�u pēdējo nedēļu laikā esmu zvanījis viņam uz mājām un uz darbu, dro�i vien esmu atstājis duci ziņu, bet viņ� ne reizes nav atsaucies. Sākumā es nodomāju, ka viņ� piedalās kādā slepenā operācijā, ta�u pēc Slak-tera pēdējā upura atra�anas viņa seja aizpildīja visu televizora ekrānu. Skaidri redzams, ka viņ� no mums, tas ir, no manis, distancējas.

- Bet varbūt viņam klājas grūti? - Robiņa ieminējās. - �īs lietas izmeklē�ana viņam varētu radīt neiedomājamu stresu.

- Ja Milo ir stresā, viņ� gan varēja meklēt atbalstu pie draugiem.

- Varbūt viņ� nespēj būt atklāts pret cilvēku, kam nav pazīstami �ādi pārdzīvojumi, Aleks.

Malkodams brendiju, es pārdomāju Robinas vārdus.

- Varbūt tev taisnība. Nezinu. Man tomēr liekas, ka tā geju padarī�ana viņam neko lielu nenozīmē. Mūsu draudzības sākumā viņ� pateica savas domas par �o jautājumu, lai būtu skaidrība un miers.

- Kā tev �ķiet, ko viņ� būtu varējis tev sacīt, mīļais?

Glāzē vēl bija palicis mazliet brendija. Es sa�ūpoju glāzi un

vēroju zeltaino �ķidrumu, kas viļņojās kā sīciņa jūra vētrā.

- Vai tu varbūt domā, ka neesmu bijis pietiekami smalkjūtīgs? - es pajautāju.

- Runa ir nevis par smalkjūtību, bet par neapzinātu izvēli.

Tu pats reiz skaidroji, ka cilvēka prāts, lai nesajuktu, parasti izlai� visu caur sevi kā filtru.

Es pamāju.

- Atzīsti, Aleks, visai neparasts �ķiet fakts, ka tev, normālam vīrietim, ir tik tuvas attiecības ar geju. Milo neap�aubāmi par daudz ko ar tevi nerunā. Lai jūsu attiecības neizjuktu, jūs abi esat spiesti kaut ko izslēgt no apziņas, vai ne?

- Ko tad, piemēram?

- Vai esi kādreiz padomājis, ko viņ� un Riks dara gultā?

Es klusēju, jo Robinai bija taisnība. Mēs ar Milo runājām par visu ko, tikai ne par seksu. Runājām riņķī un apkārt, bet nekad tie�i par to. Tas bija pirmās pakāpes noliegums.

- Dīvaini, - es sacīju, - kad pēcpusdienā pārskatīju piezīmes par D�eimiju un apsvēru, ko es būtu varējis darīt citādi, man ienāca prātā, ka viņu derēja iepazīstināt ar Milo. Zēns ir gejs -vismaz toreiz viņ� tā uzskatīja -, iespējams, ka iepazīstinā�ana ar geju, pieaugu�u cilvēku, varētu palīdzēt viņam iekļauties dzīvē. - Es saraucu pieri. - Izklausās naivi, vai ne?

Mans kakls aiz�ņaudzās, un pēdējais dedzino�ais brendija malks nogāja lejā ar grūtībām.

- Lai nu būtu kā būdams, - ar rūgtumu noteicu, - tagad viņi satiku�ies bez manas līdzdalības.

Mēs pastaigājām pa pludmali, lai atsvaidzinātos, bet pēc tam atgriezāmies pie kadiljaka un klusēdami braucām mājās. Robi-nas galva gulēja man uz pleca, bet �is smagums nomierināja. Bija jau pēc pusnakts, kad nogriezos uz ziemeļiem, uz Beverligle-nu, un desmit minūtes vēlāk jau slēdzu sava nama durvis.

Vējā novirmoja aploksne un nokrita uz parketa. Pacēlu to un apskatīju. Vienpadsmitos vakarā vēstuli bija piegādājis Beverli-hilzas kurjerdienests. Tajā atradās lūgums nākamajā rītā noteikti piezvanīt uz Horasa Sauzas juridisko biroju (�Sakarā ar D�. Kad-musu.�) un Vil�īras telefona numurs.

Beidzot kāds cilvēks vēlējās ar mani runāt.

5

Piecēlos agri no rīta, un avīze nokļuva manas rokas tūlīt pēc tās piegādes. Pirmās lapas apak�ā bija reklāmas virsraksts: IESPĒJAMS, KA LAVANDAS SLAKTERA LIETA IZKUSTĒJUSIES NO VIETAS. Informācija tomēr aprobe�ojās ar paziņojumu, ka Los-and�elosas policijas Beverlihilzas iecirkņa �erifa birojs dienas beigās par �o lietu rīko preses konferenci. Vēl bija atstāstīti veci fakti un agrākās intervijas ar upuru tuviniekiem, kā arī sniegta vienaldzīga ik pēc diviem mēne�iem notiku�o sērijveida slepkavību hronoloģija.

Slaktera upuri bija piecpadsmit līdz deviņpadsmit gadus veci vīrie�u kārtas prostitūtas. Lielākā daļa - bēgļi no Amerikas vidienes. Visi se�i bija no�ņaugti ar lavandas krāsas zīda strēmeli un pēc nāves sakropļoti. Viņi bija nogalināti nezināmā vietā, bet pēc tam atstāti katrs citur pilsētas apkārtnē. Līķi bija nomesti rietumu virzienā, pirmais - nomaļas alejas atkritumu tvertnē netālu no Santamonikas bulvāra, pa�ā Boistaunas centrā, sestais - Viļa Rod�era parkā blakus kājceliņam. �etri līķi bija atrasti Rietumu Holivudā - �erifa apgabalā, bet pēdējie divi - Losand�elosas Rietumu iecirknī. Beverlihilza ģeogrāfiski atradās abām teritorijām pa vidu, ta�u bija palikusi bez neviena līķa.

Nolicis avīzi, piezvanīju uz Horasa Sauzas biroju. Tā dro�i vien bija privāta līnija, jo klausuli pacēla viņ� pats.

- Doktor, paldies, ka atsaucāties tik drīz.

- Vai varu jums kaut kā palīdzēt, mister Sauza?

- Jūsu kādreizējais pacients D�eimijs Kadmuss ir mans klients. Es pārstāvu viņu krimināllietā un būtu ļoti pateicīgs par iespēju ar jums par to aprunāties.

- Par ko viņ� apsūdzēts?

- Vislabāk būtu, ja mēs tiktos personiski, doktor, tad varētu par to parunāt.

- Labi. Ieradī�os piejums birojā stundas laikā. Kur jūs atrodaties?

- Neraizējieties, kā mani atrast, doktor. Mans cilvēks jūs atvedīs.

Astoņos atskanēja zvans pie durvīm. Tās atvēris, atrados aci pret aci ar �oferi pelēkā livrejā. Viņ� bija mazliet vecāks par trīsdesmit gadiem, gar� un kalsns, ar lielu degunu un vāju zodu. Zem deguna auga kuplas, melnas ūsas, kas gandrīz aizsedza muti. Seja bija bāla un nesen skūta, par to liecināja vairāki iegriezumi uz zoda. Virs garu, pār pleciem krīto�u matu kodaļas vārgi turējās atpakaļ atbīdīta formas cepure. Ar satīnu apdarināto bik�u gali beidzās ar smailiem kovboja zābakiem no vēr�ādas. Acis bija tum�as, �ķietami laiskas un nekustīgas. Skatieniem sastopoties, tajās varēja nolasīt vērtējumu.

- Vai doktors Del�vers? Mani sauc Tullijs Antrims, un es atbraucu, lai aizvestu jūs pie mistera Sauzas. Negribēju apskrāpēt ma�īnu, tāpēc atstāju to lejā.

Cenzdamies neatpalikt, ātri sekoju �oferim, kas lieliem soļiem devās pa piebraucamo ceļu pāri manam zemes gabalam. Simts jardu no Beverliglenas augstu koku paēnā atradās apgrie�anās vieta. Tur gaidīja spīdīgs, melns limuzīns, divdesmit pēdu gar� �Phantom IV�. Tādu auto biju redzējis prin�a �ārlza un Diānas kāzu attēlos, turklāt ma�īna bija piederējusi līgavaiņa mātei.

�oferis pieturēja durvis, ļaudams man iekāpt, uzmanīgi tās aizvēra, tad aizgāja otrā pusē un apsēdās pie stūres.

Ma�īna bija tik liela, ka tajā varēja rīkot dejas. Ka�miram līdzīgs pelēka filca interjers ar daudziem lakotiem dedzināta koka elementiem, kas spīdēja kā spogulis. Pie visām pasa�ieru durvīm sudraba turētājos bija puķu vāzes ar svaigu �American Beauty� rozi katrā. Sānu logus rotāja viegls ziedu motīvs, un tos daļēji aizsedza samta aizkari.

Stikla starpsiena atdalīja �oferi no pasa�ieriem. Ieslēgts her-mētiskā klusumā, es vēroju pantomīmu �ofera izpildījumā: kā viņ� uzliek cepuri taisni, pagrie� aizdedzes atslēgu, darbojas ar radiouztvērēju un sāk �ūpoties, dro�i vien mūzikas ritmā.

Automa�īna gludi slīdēja uz Beverliglenas pusi. Satiksme kļuva arvien blīvāka, jo cilvēki devās uz darbu, ta�u Antrims meistarīgi, gandrīz nemanāmi iekļāvās transporta plūsmā. Aizbraucis dienvidu virzienā līdz Vil�īrai, viņ� pagriezās uz austru-miem.

Lielajā limuzīnā es jutos kā mazs bērns. �ofera pinkainā galva kustējās nedzirdamas mūzikas ritmā. Roku balstā es ieraudzīju vairākas ziloņkaula pogas ar mazu sudraba plāksnīti blakus. Es nospiedu pogu ar uzrakstu �OFERIS.

- Jā, ser! - viņ� atsaucās, nedz atskatīdamies, nedz izkrizdams no ritma.

- Jūs varētu atbīdīt �ķērssienu. Es labprāt paklausītos mūziku.

- Aizmugures salonā ir automātiskā sistēma. Regulē�anas pogas iemontētas labajā roku balstā. Tā ir pavisam vienkār�i regulējama.

- Baidos, ka tā mani iemidzinās. Kuru staciju jūs klausāties?

- KMET. ZZ Top.

- Es labprāt to paklausītos.

- Labi.

�oferis nospieda pogu, un stikla starpsiena atslīdēja vaļā. Ma�īnu piepildīja tik skaļ� rokenrols, ka aizkrita ausis, - Teksa-sas trio dziedāja par meiteni, kas prot likt lietā savas kājas. Antrims piebalsoja dziedātājiem gaudulīgā tenorā.

Dziesmai sekoja reklāma, tajā slimnīca, kas nodarbojās ar abortiem, uzdevās par feministu veselības centru.

- Pamatīgs auto, - es sacīju.

-Jā.

- Laikam jau ļoti rets.

- Dro�i vien. Reiz piederējis kādam spānietim, Hitlera sirdsdraugam.

- Franko?

-Tam pa�am.

- Kā klausa stūre?

-Tik lielam vāģim itin labi.

Radiofonā iedziedājās Van Heilens, iznīcinādams turpmākas sarunas iespēju. Ziņu pārtraukumā mēs pārbraucām Reksfordas krustojumu, degot sarkanai gaismai. Aizsmēķējis cigareti, pajautāju:

- Vai tā ir parastā izturē�anās?

- Ko jūs ar to domājat?

- Cilvēku vadā�anu limuzīnā.

- Es daru, ko liek misters Sauza, - �oferis pikti attrauca, uzmeklēja citu staciju, kas raidīja rokenrolu, un uzgrieza labi skaļi.

Izbrauku�i cauri Beverlihilzai un Brīnumu jūdzei, nonācām Vil�īras finan�u rajonā. Bulvāra malā virknējās �etrdesmitajos un piecdesmitajos gados būvētas septiņu līdz desmit stāvu augstas ēkas ar sārta un balta granīta dekoratīvā stila kolonnām. Tajos gados cilvēki zemestrīces uztvēra nopietni un necēla debesskrāpjus.

Ēka, pie kuras ma�īna apstājās, bija vecāka un mazāka - �etrstāvu kāzu torte itālie�u gaumē ar sarkanu jumtu -, reta palieka no gadsimtu mijas, kad Vil�īra bija dzīvojamais rajons. �oferis lepnā lokā piebrauca pie savrupnama galvenās ieejas un apstājās. Sarkankoka durvis izskatījās kā deviņas pēdas augsta kokā grieztu briesmekļu kolekcija. To labajā pusē atradās divas neuzkrīto�as misiņa plāksnītes. Pirmo rotāja uzraksts: SAUZA UN PARTNERI, JURIDISKĀ KORPORĀCIJA. Otru greznoja Sauzas un du�a citu juristu vārdi.

Antrims izveda mani cauri priek�telpai ar velvētiem griestiem, mākslīgiem ziediem un rietumu mākslas priek�metiem un pēc tam pa gaiteni ar melnbalti rūtainu marmora grīdu līdz neliela lifta atvērtajām durvīm. Iedarbinājis liftu ar vecmodīgu sviru, viņ� uzbrauca līdz ceturtajam stāvam.

Mēs izgājām kokā grieztu vītņu kāpņu aug�ējā laukumiņā ar greznu sudrabainu paklāju uz grīdas. Pa augstajiem, ideāli tīrajiem logiem pavērās skats uz ma�īnu stāvlaukumu vietā, kur kādreiz bija pleties angļu dārzs. Tālumā bija redzamas Henkoka parka ēnainās alejas.

Ar roku paaicinājis tālāk, �oferis ieveda mani priek�telpā, kuras sienas rotāja citi rietumu mākslas paraugi. Telpas centrā stāvēja mazs, tuk�s rakstāmgalds. Pa labi karājās eļļas glezna ar sērīga izskata indiāni ne mazāk no�ēlojamā zirgā, pa labi atradās durvis. �oferis pieklauvēja.

Durvis atvēra se�desmit gadus vecs vidēja auguma vīrs ar paretiem matiem, platām krūtīm un lielām, resnām rokām. Vīrs bija smagnējs, bet ne tauku blāķis, zemais smaguma centrs radīja iespaidu, ka apgāzt viņu nav viegli. Sejas vaibsti bija plati un stingri - fotogrāfijās viņ� izskatītos labāk nekā dzīvē -, āda sarkana kā pēc pirts, vēl paliku�ie smil�krāsas mati saspuroju�ies. Sevi�ķi labi pa�ūtās tum�i zilās biksēs bija iebāzts balts Ēģiptes kokvilnas krekls ar monogrammu uz kabatas. Izrieztās krūtis �ķērsoja tum�zili bik�turi. Kaklasaiti rotāja zildzelteni raibumi, kurpes bija tikpat spīdīgas un melnas kā limuzīns.

- Doktors ir klāt, - paziņoja Antrims.

- Paldies, Tullij, - vīrietis skanīgi atsaucās, - vari tagad iet.

Viņ� panācās uz priek�u un satvēra manu roku. Uzvēdīja

viegla citrusu smar�a.

- Doktor Delaver, es esmu Horass Sauza. Pateicos, ka ieradāties tik ātri.

- Jebkurā laikā. Kā jūtas D�eimijs?

Cie�i paspiedis manu roku, Sauza to atlaida.

- Es redzēju zēnu pirms pāris stundām. Psiholoģiski glu�i pagalam. Bet tas ir tikai sākums. Tiklīdz policijas preses konference beigsies, viņ� pārstās būt D�eimijs Kadmuss un pārtaps par Lavandas Slakteri. Par mēne�a briesmoni.

Pēk�ņi es jutos tik slikti, it kā būtu iemests tajā bezdibenī-gajā �ahtā, kādas rādās murgos. Jaunā ziņa nenāca kā �oks un pat ne pārsteigums. Pēc sarunas ar Milo �ī doma jau bija ielīdusi manās smadzenēs kā mazs, negants �ūskulēns. Bet nu �ūska bija parādījusies atklatiba, atkailinājusi indes zobus un cirtusi, nogalinot cerību.

- Es nespēju tam noticēt. - Tas bija vienīgais, ko spēju pateikt.

- Arī man nebija viegli. Es piedalījos D�eimija kristībās, doktor. Viņ� bija sīks, apaļ� mazulītis divu dūru lielumā.

Sauza iespieda savu zodu starp īk�ķi un rādītājpirkstu.

- Esmu ļoti noraizējies par viņu, doktor. Viņa stāvoklis ir nestabils jau zināmu laiku, bet, līdzko atklātībā nonāks ziņa par arestu, paliku�ais saprāts zudīs vēl vairāk. Jūs labi zināt, kādā laikā mēs dzīvojam. Ļaudis alkst asiņu. Zēnu savās rokās gribēs dabūt lin�otāju pūlis. Apgabala prokurors jau gatavo apsūdzību par slepkavību, bet tai sekos apsūdzība vēl se�ās slepkavībās. Daudzkārtēja slepkavība īpa�os apstākļos, un, ja lietai netiks atrasta pareizā pieeja, iznākumā var draudēt gāzes kamera. Ar pareizo pieeju es saprotu organizatorisko pusi un saskaņotu komandas darbu. Vai drīkstu ieskaitīt jūs savā komandā, doktor?

- Kā jums �ķiet, ko es varu darīt?

-Aprunāsimies. Lūdzu, ienāciet!

�ā vīra svētnīca bija liela stūra istaba ar balkonu apkārt, kurā gaisma ieplūda pa stiklotām durvīm. Balkonu greznoja podi ar acālijām un kamēlijām. Istabas sienas veidoja griezti paneļi, tās joprojām atdzīvināja avangarda māksla - liekas, �oreiz īsts Remingtons. Gar sienas aug�malu gāja balti ģip�a veidojumi, bet griestu vietā bija balts kupols. Gai�o ozolkoka grīdu klāja nava-ho indiāņu grīdsega. Vienā kaktā uz �ipendeila galda stāvēja porcelāna tējas servīze. Pārējais bija dārga jurista standarta iekārta -milzīgs rakstāmgalds, ādas klubkrēsli, desmit kvadrātpēdu ar diplomiem, rekomendācijas, fotogrāfijas, tiesne�a āmuriņ�, ar antikvāriem juridiskiem izdevumiem pildīts stikla skapis.

Vienā no krēsliem sēdēja mana vecuma vīrietis un stīvi blenza uz savām kurpēm. Izdzirdējis, ka tuvojamies, viņ� grīļīgi piecēlās un sakārtoja kaklasaiti.

Sauza piegāja pie viņa un tēvi�ķīgi uzlika roku uz pleca.

- Doktor, iepazīstieties ar misteru Dvaitu Kadmusu, zēna tēvoci un aizbildni. Dvait, doktors Aleksandrs Delavers.

Kadmuss neizrādīja, ka pazītu mani, un padeva mīkstu un miklu roku. Viņ� bija sakumpis gara auguma cilvēks ar plāniem, brūniem matiem un maigām, bēdās sasarku�ām, padevīgām acīm, kas slēpās aiz biezu briļļu stikliem. Pareizi veidotās sejas vaibsti bija tikpat neskaidri kā ar smil�papīru noberztai skulptūrai. Viņ� nēsāja brūnu uzvalku, baltu kreklu un brūnu kaklasaiti. Apģērbs bija dārgs, ta�u izskatījās tā, it kā valkātājs būtu tajā gulējis.

- Doktor, - viņ� ierunājās, nepaskatījies uz mani, nez kāpēc pasmaidīja un raudulīgi savilka lūpas, kļūdams līdzīgs D�eimi-jam.

- Mister Kadmus...

- Sēdies, Dvait, - bilda Sauza, viegli uzspiezdams ar roku. -Atpūties.

Kadmuss atkrita krēslā kā akmens.

- Jūtieties kā mājās, doktor.

Sauza apsēdās pie galda un atspiedās pret to ar ādu ap�ūtajiem elkoņiem.

- Vispirms, doktor, atļaujiet izklāstīt faktus. Klausoties par ģimenes lietām, lūdzu, pacietieties. Vakar agri no rīta D�eimijs izbēga no slimnīcas. Tūlīt viņ� no tuk�ās konferen�u zāles piezvanīja jums. Vai atceraties, cikos tas bija?

-Apmēram ceturksni pāri trim.

Sauza pamāja.

- Tas saskan ar slimnīcas darbinieku ziņojumiem. Diem�ēl tas neko nedod, jo sameklēt D�eimiju slimnīcas teritorijā neizdevās. Nācās zvanīt Dvaitam uz Meksiku, un viņ� ar ģimeni nekavējoties atlidoja �urp. Pēc lidma�īnas nolai�anās viņ� sazinājās ar mani. Kopā ar doktoru Meinvoringu mēs noturējām ārkārtas apspriedi un sastādījām to vietu sarakstu, kuras D�eimijs mēdza visbie�āk apmeklēt. Mēs mēģinājām visas �īs vietas apzvanīt pa telefonu.

- Kas tās ir par vietām?

- Galvenokārt paziņu dzīvesvietas.

- Saraksts nebija gar�, - gandrīz �ukstus noteica Kadmuss. - Zēns jau labu laiku necieta cilvēkus.

Iestājās īss, neomulīgs klusuma brīdis. Jurists palūkojās uz Kadmusu, kas neatraudamies skatījās uz pirkstu galiem.

- Mēs jau ilgi cīnāmies ar zēna emocionālajām problēmām, -paskaidroja Sauza. - Tas nav viegli.

Es līdzjūtīgi pamāju ar galvu.

- Viens no tiem, kuru centāmies sazvanīt, bija Aivors Dig-bijs �anselors, viņ� dzīvo Beverlihilzā. Starp D�eimiju un viņu bija izveidojusies... draudzība. Mēs gan zinājām, ka tā jau labu laiku kā pārtrūkusi.

- Cilvēks ar novirzēm, kaut viņu nelabais, - nomurmināja Kadmuss.

Sauza pameta uz viņu asu mirkli un turpināja:

- Kaut arī abu attiecības bija pārtrūku�as, mēs pieļāvām iespēju, ka viņ� varētu būt atgriezies pie �anselora. Neviens uz mūsu telefona zvaniem tomēr neatbildēja. Arī zvanī�ana uz citām vietām neko nedeva. Visbeidzot mēs piezvanījām policijai. Tā paņēma mūsu nosauktās adreses un apmeklēja tās visas. Nedaudz vēlāk - ap astoņiem no rīta - zēns tika atrasts �anselora dzīvesvietā.

Sauza apklusa un palūkojās tēvocī, gaidīdams jaunus iebildumus. Kadmuss klusēja, it kā mūsu vispār nebūtu.

- Policija uzgāja asiņainu skatu, doktor. �anselors, tāpat kā se�padsmit gadus vecais vīrie�u kārtas prostitūta Rūsainā Nagla, īstajā vārdā Ri�ards Fords, bija no�ņaugts un vairākas reizes sadurts ar nazi. Ziņojumā teikts, ka �anselora līķim biju�as sasietas rokas un kājas, Fords gulējis uz grīdas, bet D�eimijs, kājas sakrustojis, sēdējis starp abiem līķiem ar garu dunci un lavandas krāsas zīda skrandām rokās. Viņ� izturējies kā transā, kaut ko nesakarīgu buldurējis par plīsto�ām artērijām un zombijiem, bet, ieraugot policistus, sācis plosīties. Tikai vairāki policisti spēju�i D�eimiju savaldīt, un viņ� ieslēgts rokudzel�os.

Es atcerējos telefona sarunu ar zēnu un briesmīgos tēlus.

Sauza turpināja savu stāstījumu:

- Policisti aizveda viņu uz apgabala cietumu, ieslodzīja kamerā un piezvanīja man. Es tūlīt devos ceļā, lai liktu lietā visus iespējamos juridiskos paņēmienus, kas ļauj aizkavēt izmeklē�anu: iesniedzu tiesas lēmumu, ar kuru tika aizliegta pratinā�ana garīgu traucējumu dēļ, protestu par nepietiekamu medicīnisko aprūpi cietumā, kā arī pieprasīju atbrīvot pret dro�ības naudu vai nekavējoties pārvest uz psihiatrisku iestādi. Lēmums tika ievērots - tā bija sīka uzvara, kaut arī zēns nebija tik saprātīgs, lai viņu varētu pratināt. Jautājumu par medicīnisko aprūpi atrisināja, dodot doktoram Meinvoringam atļauju viņu apmeklēt un ārstēt ar medikamentiem administrācijas uzraudzībā. Tā kā noziegums ir smags un D�eimijs izbēdzis no slimnīcas, varat iedomāties, kā tika uzņemts lūgums atbrīvot viņu pret dro�ības naudu. Saritinājies kamolā, viņ� guļ cietumā, nerunā un ne uz ko nereaģē.

Sauza apsēdās un paņēma pirkstos pildspalvu. Viņ� bija izklāstījis faktus tik precīzi kā konstruktors un rezultātā ieguvis rasējumu, kas atgādināja īstus murgus. Paskatījies uz Dvaitu Kad-musu, viņa sejā redzēju vienīgi ledainu stingumu.

Sauza atkal piecēlās un pārvietoja vienu tējas servīzes tasīti. Viņ� vairs neapsēdās, bet nostājās ar muguru pret balkona durvīm. Siluets skaidri iezīmējās pret durvju stiklu.

- Esmu izrādījis par jums nelielu interesi, doktor. Jūs esat nevainojams speciālists, jums ir godīga cilvēka reputācija un liela pieredze kā tiesas ekspertam - kaut arī nez vai esat piedalījies kādā krimināllietā.

- Taisnība, - es sacīju. - Esmu uzstājies tiesā Ccisa de los Ninos lietā par galveno liecinieku. Manas ekspertīzes nav sniegu�ās tālāk par bērnu aizbildniecības lietām un miesas bojājumu nodarī�anu.

- Saprotu. - Viņ� uz mirkli iegrima domās. - Atvainojiet, ja jums �ķiet, ka pārbaudu jūsu kompetenci. Ko jūs zināt par tādu jēdzienu kā nepieskaitāmība?

- Zinu, ka tas ir juridisks, nevis medicīnisks vai psiholoģisks jēdziens.

-Tie�i tā, - Sauza noteica, acīm redzami apmierināts. - Aizstāvamais var būt īsts vājprātīgais, traks mēnessērdzīgais, bet juridiski skaitīties pilnīgi vesels. Viss atkarīgs no tā, vai viņ� spēj at�ķirt labu no ļauna. Ja rīcībspēja ir ierobe�ota, vainas jēdziens atkrīt. Es vēlos, lai jūs palīdzētu sagatavot D�eimija aizstāvību, balstoties uz viņa nepieskaitāmību.

- Manuprāt, �ādos gadījumos likums neļauj psihiatram dot liecību.

Sauza iecietīgi pasmaidīja.

- Lai nerastos jezga? Nebūt ne. Psihiatriem un psihologiem vairs neļauj stāties pie liecinieka pults un izdarīt secinājumus, ka aizstāvamais nav pieskaitāms, ta�u viņi drīkst iesniegt klīniskus datus, uz kuriem balstoties, �os secinājumus var izdarīt. Mums �oreiz tāda at�ķirība gandrīz neko nenozīmē.

- Ar visu to, - es sacīju, - nepieskaitāmības noteik�ana ir saistīta ar daudzām problēmām.

- Vai tie�ām? Kas jūs tik ļoti nodarbina, doktor?

- Pirmkārt, mums jānodarbojas ar daudz ko tādu, kas nav mācīts, un jāveic neiespējamais, proti, jāielien cita cilvēka smadzenēs un jārekonstruē viņa pagātne. Tā ir tikai oficiāli sankcionēta minē�ana, un nespeciālisti sāk to saprast. Turklāt pārāk daudz neģēļu tādējādi tiek cauri sveikā.

Sauza vienā mierā pamāja ar galvu.

- Teorētiski tas izklausās ļoti jauki. Bet sakiet - kāds D�eimijs jums likās, kad runāja pa telefonu?

- Satraukts, apjucis, halucināciju varā.

- Psihiski slims?

- Nevar noteikt diagnozi pa telefonu, ta�u ļoti iespējams, ka jums ir taisnība.

- Es saprotu jūsu profesionālo piesardzību, ta�u ticiet man, ka viņ� ir psihiski slims. Paranojālā �izofrēnija smagā formā. Viņ� slimo jau labu laiku - dzird balsis, redz vīzijas, ir atrauts no realitātes, turklāt slimība pastāvīgi progresē. Doktora Meinvorin-ga prognozes neiepriecina. Zēna rīcība ir nevadāma. Kā jums �ķiet, vai tas būs godīgi, ka viņam nāksies atbildēt par rīcību, kuras saknes meklējamas �ajā neprātā? Vai ir godīgi uzskatīt viņu par neģēli? Viņu vajag aprūpēt, nevis sodīt. Viņu var glābt vienīgi nepieskaitāmība.

- Jūs tātad pieļaujat, ka viņ� izdarījis astoņas slepkavības?

Sauza pievilka krēslu man pretī un apsēdās tik tuvu, ka mūsu ceļgali gandrīz saskārās.

- Doktor, man jau ir izdevies ieskatīties visos policijas savāktajos materiālos. Laika robe�as saskan, arī lietiskie pierādījumi ir neapstrīdami. Pēc vardarbīgās izbēg�anas no Kanjonouk-sas viņ� tika atrasts nozieguma vietā ar slepkavības iero�iem rokās. �anselora mājā visur bija viņa pirkstu nospiedumi. Un pilnīgi dro�i var teikt, ka nāks klāt vēl citi pierādījumi. Ar tiem, kas jau ir savākti, policija neapmierināsies, mēs nespēsim atspēkot faktus. Lai nepieļautu, ka zēns kļūst par nāves sprieduma kandidātu, mūsu stratēģijai jābalstās uz to, ka viņa veselības stāvoklis kļuvis pavisam slikts un apziņa atslēgusies.

Es klusēju. Sauza pieliecās tik tuvu, ka kļuva jūtama viņa elpa.

- Varu teikt, ka mēs nenodarbosimies ar neobjektīvu izmeklē�anu, jo viņa slimības vēsture ir ļoti smaga un uzvedības ekscesi skaidri liecina par slimības pasliktinā�anos. Arī ģenētiskie dati ir mūsu pusē. Viņa vecāmāte un tēvs...

Kadmuss pielēca kājās.

- Neaiztiec viņus, Horas! Mūs tāpat diezgan vazās pa dubļiem.

Sauza piecēlās uz savām druknajām kājām un nikni paskatījās uz jauno vīrieti. Tomēr viņ� ierunājās pavisam mierīgi:

- Aizmirsti, Dvait, ka tuvākajā laikā varēsi dzīvot noslēgti. Tu tagad būsi visiem uz mēles.

- Es nesaprotu, kāpēc...

Sauza apklusināja viņu ar rokas mājienu.

- Ej mājās, dēls, un atpūties. Tu esi pārdzīvojis milzu stresu.

Kadmuss protestēja, ta�u pavisam vārgi.

- Es gribu zināt, kas notiek. Viņ� ir mans...

- Tu uzzināsi. Man jāpārrunā ar ārstu tehniskas dabas jautājumi. Tiklīdz būsim nonāku�i pie vienota slēdziena, tu pirmais to uzzināsi. Bet tagad mazliet paguli. Tullijs pārvedīs tevi mājās.

Diskusija bija galā.

Advokāts piegāja pie rakstāmgalda un nospieda pogu. Pēc maza brī�a parādījās �oferis. Sauza deva rīkojumu, un Kadmuss sekoja līdzi Antrimam uz durvīm.

Līdzko bijām paliku�i divi vien, Sauza kā �ēlodams papurināja galvu.

- Diem�ēl jūs nepazināt viņa tēvu, - sacīja Sauza. - Vīrs kā bullis, dzīves baudītājs. - Viņ� pieklusa. - Da�reiz jāsāk domāt, vai asinis nav līdzīgas bagātībai - ar katru nākamo paaudzi kļūst �ķidrākas.

Sauza nospieda citu pogu, un parādījās eleganta jauna sieviete feminizētā lieti�ķā kostīmā.

- Lūdzu, Veronika, tēju. Un jums kafiju, doktor?

- Es dotu priek�roku tējai.

Sauza teica sekretārei:

- Lūdzu, mīļā, pilnu kannu.

- Labi, ser.

Viņa paņēma no servīzes tējkannu, it kā tā būtu no cukura vates, un devās uz durvīm. Pagaidījis, kamēr viņa iziet no kabineta, Sauza no jauna pievērsa uzmanību man.

- Es jau teicu, ka datu, kas apstiprinātu viņa nepieskaitāmību, netrūkst. Jums nevajadzēs riskēt.

- Jūs jau sadarbojaties ar Meinvoringu, - es sacīju. - Kādēļ vēl es esmu vajadzīgs?

- Ja vajadzēs, es izmanto�u Meinvoringa liecību, ta�u ar viņu ir da�as problēmas.

- Kādas?

Sauza uzmanīgi izraudzījās vārdus.

- Pirmām un galvenām kārtām zēns izbēga no Meinvoringa aprūpes, līdz ar to prokuroram radusies iespēja viņu pacepināt.

Sauza piecēlās, aizbāza pirkstus aiz bik�turiem un ierunājās skanīgā, teatrālā balsī:

- �Doktor Meinvoring, jūs nupat paziņojāt, ka misters Kadmuss nespēj at�ķirt labu no ļauna. Ja tā patie�ām ir, tad kāpēc jūs pieļāvāt, ka viņ� izkļūst brīvībā? Ka viņ� sāk �o amoka skrējienu un izdara divas �au�alīgas slepkavības?� Pēc tam prokurors ietur dramatisku pauzi, es sparīgi iebilstu, ta�u ļaunums jau ir izdarīts. Zvērinātie uzskatīs, ka Meinvorings nav pelnījis uzticību un viņa liecība nenāks mums par labu.

Nospriedis, ka priek�nesums ir galā, es sacīju:

- Jūs runājāt par problēmām daudzskaitlī. Kas vēl?

Sauza pasmaidīja, glu�i kā pieķerts blēdībā.

- Gadu gaitā doktors Meinvorings ieguvis aizstāvības psihiatra reputāciju, tāda cilvēka reputāciju, kur� izvirza da�ādas bioloģiskas teorijas daudzu jo daudzu grēku attaisno�anai. Citi eksperti vai zvērinātie ne vienmēr �īm teorijām piekrīt.

- Vārdu sakot, viņ� ir pērkama dvēsele un pārāk bie�i piedzīvojis neveiksmi.

- Tā varētu teikt.

- Tad kāda joda pēc D�eimijs bija nodots viņa ārstē�anā? -Mēs abi jutāmies pārsteigti par niknumu, ar kādu es pateicu �os vārdus.

- Tā nav kļūda, doktor. Viņ� kā klīnicists tiek augstu vērtēts. Ta�u kā tiesu eksperts - ne visai.

Pieklauvējusi ienāca sekretāre ar tējkannu, divās krūzītēs ielēja tēju un pienesa mums uz sudraba paplātes. Pielējusi Sauzas tējai krējumu, no kura es atteicos, viņa izgāja.

Advokāts iedzēra malku. Izsmalcinātā tasīte viņa masīvajā rokā neiederējās.

- Savukārt jūs, doktor Delaver, mūsu komandai būtu ieguvums.

- Jūtos glaimots, - es sacīju, - bet nez vai tā ir taisnība. Man nav pieredzes darbā ar krimināllietām, es nebūt neesmu psiho�u speciālists, turklāt jau teicu, kāda ir mana attieksme pret nepieskaitāmības izmanto�anu aizstāvībā.

Sauza cauri tējas garaiņiem vērīgi uz mani paskatījās.

- Manuprāt, - viņ� sacīja, - vajadzīga atklātība.

- Ja tās nebūtu, tad nebūtu jēgas turpināt sarunu.

- Labi. Tātad atklātība. Pirmkārt, atļaujiet atgādināt, ka es tie�ām painteresējos par jums. Es uzzināju, ka atsauksmes par jums ir vislabākās. Noskaidroju visai daudz. Divdesmit �etru gadu vecumā jūs esat kļuvis doktors, divdesmit deviņu gadu vecumā uzrakstījis nozīmīgu grāmatu un trīsdesmit �etru gadu vecumā varējāt kļūt pilntiesīgs profesors. Jūsu karjera pirms aizie�anas no darba bijusi lieliska. Ne viens vien jūs raksturo kā izcilu, bie�i vien līdz apsēstībai stūrgalvīgu speciālistu. Izcilība ir vērtīga īpa�ība. Tā nozīmē, ka jūs ātri aizpildīsiet robus zinā�anās. Arī apsēstība ir laba īpa�ība, jo, iekļāvies mūsu rindās, jūs cīnītos kā gladiators. Lai būtu līdz galam patiess, piebildī�u, ka psihiatrijas speciālistu man netrūkst. Varu aicināt palīgā arī citus, kas papildinās jūsu liecību.

Viņ� paliecās uz priek�u.

- Mana stratēģija ņem vērā arī citus faktorus, ne tikai profesionālās īpa�ības vien. Pirmkārt, jūs nodarbojāties ar D�eimiju pirms vairākiem gadiem, kad viņ� vēl nebija psihiski slims. Ja gulē�u uz ausīm, jūs savā komandā centīsies iesaistīt apsūdzība un jums vajadzēs liecināt, ka zēns bija pie pilna saprāta un atbildēja par savu rīcību. Pamatojoties uz jūsu liecību, tiks izteikts apgalvojums, ka psihiskā slimība izdomāta pavisam nesen un ka nepieskaitāmība ir tikai juridisks triks. Jūs jau pieminējāt, ka nespeciālisti ar neuzticību raugās uz psihiatru liecībām, tāpēc viss pierādījumu nastas smagums gulsies uz mums. Es gribu parādīt, ka vājprātības saknes meklējamas tālā pagātnē. Jums �ajā ziņā varētu būt liela nozīme. - Viņ� pasmaidīja un turpināja: - Otrkārt, jums ir sakari policijā, jo esat to konsultējis. Jūs pat esat personiski saistīts ar vienu no policistiem, kas izmeklē �o lietu, - ar detektīvu Stērd�isu. Tas nozīmē, ka varē�u jūs uzdot par cilvēku, kur� aizstāv likumu un kārtību un kuru nez vai iespējams piemuļķot. Ja uzskatīsiet, ka D�eimijs pilnībā nav spējis atbildēt par savu rīcību, tad tiks atzīts, ka tā arī ir.

Sauza nolika krūzīti uz apak�tases.

-Teik�u skaidri un gai�i, ka vēlos jūs kooptēt, doktor Delaver.

- Klausoties jūs, var nodomāt, ka man vajadzēs uzstāties pret savu draugu. Kāpēc lai es to darītu?

- Tāpēc, ka D�eimijs nav jums vienaldzīgs. Jūs atsaucāties uz viņa aicinājumu palīdzēt un izbraucāt no mājām pus�etros naktī. Un, lai cik liela ir jūsu skepse, jūs zināt, ka viņ� ir slims, nevis ļauns. Jūs nespēsiet sev piedot, ja nebūsiet darījis visu, lai viņ� neaizietu nāvē.

- Nāvē? Jau sen �ajā �tatā neviens nav sodīts ar nāvi.

- Padomājiet labi, doktor. Vai tie�ām jūs uzskatāt, ka zēns pārdzīvos ieslodzījumu? Viņ� ir sajucis. Pa�nāvniecisks. Pirms Dvaits sāka apvainoties, es teicu, ka ģimenē ir noslieksme uz pa�nāvību. Nebūs jāgaida ne pāris nedēļu, kad viņ� atradīs iespēju pārgriezt vēnas vai pakārties palagā. Jau �obrīd viņa ieslodzī�ana cietumā dara lielas raizes. Labi vēl, ka Meinvorings tagad personiski rūpējas par viņu. Sankventina cietumā rūpes par viņu izpaudīsies vienīgi kā anālā apstrāde katru nakti. - Viņ� ierunājās klusāk. - Zēnam jāatrodas slimnīcā. Un es lūdzu jūs palīgā, lai viņu turp nogādātu.

Man vajadzēja nelielu brīdi, lai apjēgtu dzirdēto. Es atbildēju:

- Jūs sare�ģījat manu stāvokli. Par to jāpadomā.

- Ļoti labi! - Sauza tūlīt atsaucās. - Es neprasu atbildi uz līdzenas vietas.

- Ja nolem�u sadarboties, mister Sauza, tad tikai ar saviem noteikumiem. Un man ļoti nepatīk kaut ko darīt pa pusei. Jūs gribat zināt D�eimija agrāko psihisko stāvokli. To var noskaidrot, tikai rekonstruējot viņa agrāko dzīvi, ja sapratīsim, kādi notikumi viņu novedu�i tik tālu. Man nav pārliecības, ka tas ir iespējams, bet, ja ir, man vajadzēs tikties gan ar ģimenes locekļiem, gan Meinvoringu, gan visiem, kas, pēc manām domām, tajā spēlēju�i kādu lomu.

- Visas durvis būs jums atvērtas.

- Da�i jautājumi, kurus uzdo�u, varētu būt nepatīkami. Es redzēju, ka ar Dvaitu Kadmusu �ajā ziņā var rasties grūtības.

- Neraizējieties par Dvaitu! Pasakiet tikai, ko un kad no viņa vēlaties, un es parūpē�os, lai viņ� būtu atsaucīgs.

- Jāņem vērā vēl kas, - es sacīju. - Pat sadarbojoties ar jums, es neapsolu, ka iznākums būs vēlamais. Iespējams, es izdarī�u secinājumu, ka D�eimiju nevar atzīt par nepieskaitāmu.

Sauza palocīja galvu.

- Esmu par to domājis, doktor. Protams, es to nevēlos, ta�u ceru, ka fakti būs manā pusē. Kaut arī jūs neatbalstīsiet mani, lūg�u tikai ievērot konfidencialitāti, lai iegūtā informācija nenonāktu apsūdzības rīcībā.

-Taisnīga prasība.

- Labi. Tātad es varu cerēt uz jūsu palīdzību?

- Dodiet man divdesmit �etras stundas laika izlem�anai.

- Ļoti jauki. Vēl atliek jautājums par samaksu. Kāds ir jūsu honorārs?

- Simt divdesmit pieci dolāri stundā, ieskaitot zvanī�anu pa telefonu un ceļā no vienas vietas uz otru pavadīto laiku. Tāpat kā juristiem.

Viņ� iesmējās.

- Tā tam arī jābūt. Vai desmit tūksto�i dolāru liels avanss jūs apmierina?

- Pagaidīsim ar to, līdz noskaidrosies, vai strādāsim kopā.

Sauza piecēlās un paspieda man roku.

- Strādāsim, doktor, gan strādāsim.

Sauza nospieda Antrima izsaukuma pogu, uzzināja, ka viņ� vēl nav atgriezies no Kadmusa, piezvanīja uz automa�īnu un deva viņam jauno rīkojumu. Kamēr gaidījām, Sauza ielēja vēl tēju. Izdzēris krūzi, viņ� teica:

- Vēl kas. Policija zina, ka D�eimijs jums zvanījis, un dro�i vien gribēs jūs tāpēc iztaujāt. Runājiet brīvi. Ja jūtat, ka nepiecie�ams akcentēt sarunas psiholoģiskos aspektus, dariet to. Būtu labi, ja jūs neko neteiktu par zēna ārstē�anu.

- Es nestāstītu, pat ja to lūgtu, jo mūsu pārrunas bija konfidenciālas.

Sauza piekrīto�i pamāja ar galvu.

Galvenie jautājumi bija izsmelti, un satuna novirzījās uz vispārīgiem tematiem, kas nevienu no mums neinteresēja. Beidzot durvīs ar cepuri rokās parādījās �oferis.

Sauza pavadīja mani uz priek�telpu. Pie rakstāmgalda tagad sēdēja elegantā, jaunā sekretāre. Pieglaudis neeso�as matu cirtas uz spīdīgās galvas, Sauza vēlreiz ar smaidu man pateicās. Skats bija tāds, it kā būtu pārplīsusi ola.

Vēlēdamies nokļūt mājās, Antrima pavadībā atstāju Sauzas biroju. Viņa runas par komandu un stratēģiju lika man daudz ko apsvērt, jo vismazāk es vēlējos iesaistīties kaut kādās spēlītēs.

6

Sauza bija ievācis par mani informāciju. Es nolēmu sekot viņa paraugam.

Piezvanīju Beverlihilzas advokātam Melam Vērtijam, kas darbojās �ķir�anās jomā. Mēs bijām strādāju�i kopā vairākās ar aizbildniecību saistītās prāvās. Mels bija ne tikai runīgs un patiess, bet arī talantīgs, spo�s un godprātīgs jurists. īpa�i svarīgs bija apstāklis, ka Losand�elosā viņ� pazina gandrīz visus.

Meļa sekretariāta darbiniece pateica, ka viņ� tā agrāk aizgājis ēst len�u. Man izdevās izvilināt no sekretāres informāciju, ka Mels devies uz �Ma Maison", un sazvanīju viņu tur. Mels pienāca pie telefona, vēl ēzdams.

- Sveiks, Aleks! Kas lēcies?

- Man vajadzīga neliela informācija. Kas tev zināms par tādu Horasu Sauzu, juristu?

- Tu esi viņa pusē vai pret viņu?

- Patlaban ne �ur, ne tur. Viņ� vēlas iedabūt mani savā komandā.

- Viņa komanda ir viņ� pats. Vairāk nekas viņam nav vajadzīgs. Sauzam strādā vesela armija, un parādi komandē viņ�. Ja vēlies būt uzvarētāju pusē, turies pie Horasa. - Brīdi klusējis, Mels turpināja: - Man gan liekas, ka viņ� visai reti ķeras pie civillietām.

- �ī ir krimināllieta, Mel.

- Vai tu papla�ini savu darbības jomu?

- Vēl neko neesmu izlēmis. Vai viņ� ir godīgs vīrs?

- Vai kādreiz esi saticis labu juristu, kas ir godīgs? Mēs visi esam pakalpiņi. Sauza ir lielmeistars, jau sen strādā par advokātu.

- No viņa izteikumiem var spriest, ka viņ� sadarbojas ar apsūdzētā ģimeni ilgu laiku. Ļaudis ar mantotu naudu, nevis karjeru taisīju�i kriminālisti. Sauzas kantoris pa gabalu o� pēc aristokrātijas. Izskatās, ka tur nodarbojas ar nekustamo īpa�umu, nevis ar krimināllietām.

- Sauza ir viens no tās iznīksto�ās veco un reto buku sugas, kuriem erudīcija ļauj nodarboties ar visu ko. Viņ� ir Bei-kersfīldas zēns, kas pa�a spēkiem izsities uz aug�u, - vispirms ieguvis pieredzi armijā, pēc tam izcēlies Nirnbergas prāvā, nodibinājis milzum daudz pazī�anos, bet �etrdesmito gadu beigās izveidojis pats savu kantori. Viņam pieder liela, balta māja Vil-�īrā.

- Viņ� joprojām tur mīt.

- Jauka būdiņa, vai ne? Viņam pieder gan māja, gan bulvāra abas puses jūdzes garumā. Tas vīrs nav nabags. Strādā tāpēc, ka darbs viņam patīk. Es atceros viņa runu advokātu asociācijā par laikiem, kad dzīve Losand�elosā nebūt nebija dro�a. Vienu dienu viņ� aizstāvējis slepkavas un izvarotājus, bet nākamajā -laupītājus magnātus. �odien nekā tāda vairs nav. Kādā lietā viņ� grib tevi iesaistīt?

Es mirkli vilcinājos, ta�u zināju, ka par to rakstīs avīzēs, tāpēc pateicu.

- Ko tu saki! Draņķīga padarī�ana! Tu kļūsi slavens.

- Ap�ēliņ!

- Nejūti vēlē�anos? �ajā pilsētā visi alkst pēc slavas.

-Tā nav mana joma. Es nekad neesmu piedalījies krimināllietā, turklāt doma par nepieskaitāmību nerada manī sajūsmu.

- Iesācēja nervu drudzis? Klau, Aleks, vairums tā saucamo psihiatrijas ekspertu ir muldoņas un ielenes. Tiesā viņi uzstājas tik uzpūtīgi un sarunā tādas muļķības, ka tu spīdēsi kā zvaigzne. Un nestāsti man par savu attieksmi pret nepieskaitāmību! Pēc augstskolas beig�anas es dabūju darbu sabiedriskā aizstāvja birojā. Strādāju kā dulls, aizstāvēdams neiedomājamus maitasga-balus. Pasaule būtu daudz labāka, ja tādi nebūtu dzimu�i, bet māte iztaisījusi abortu. Tagad pasaule ir īsts zvērudārzs. Es neteik�u, ka man tajā kantorī patika - visai drīz aizgāju -, bet, tur strādādams, apņēmos tos sūdabrāļus aizstāvēt, cik labi vien māku, un tēloju viņus kā nevainīgus mocekļus. Jūtas es nodalīju par sevi, darbu - par sevi. Vismaz deviņdesmit deviņos procentos gadījumu. Neņemos apgalvot, ka tāda salik�ana pa plauktiņiem ir derīga arī tev, Aleks, ta�u ņem to vērā. Valsts arhīvā zem stikla glabājas kāda papīra skranda, uz kuras rakstīts, ka ikvienam ir tiesības uz taisnu tiesu un kvalificētu aizstāvību. Par piedalī�anos �ādā lietā nebūtu jākaunas. Vai saprati?

- Sapratu, - es atbildēju, gribēdams beigt sarunu. - Paldies par uzmundrino�ajiem vārdiem.

- Nav par ko. Visu labu! Mani atkal gaida pīles gaļas salāti.

Piecos pēcpusdienā pie manas mājas apstājās automa�īna bez pazī�anās zīmēm. No tās izkāpa divi vīri - viens augumā liels un drukns, otrs - īss un slaids. Sākumā nodomāju, ka lielais vīrs ir Milo, ta�u, kad abi uzkāpa terasē, izrādījās, ka esmu maldījies.

Atvēru durvis, pirms viņi paguva pieklauvēt. Abi nācēji no-zibināja apliecības vienlaikus kā pēc komandas.

Izrādījās, ka lielākais vīrs ir slepkavību izmeklē�anas nodaļas detektīvs Kelvins Vaitheds. Viņ� bija ģērbies gai�zilā uzvalkā un ko�i zilā kreklā ar tum�zilu kaklasaiti, ko rotāja zelta pa-kaviņu raksts. Vaitheds bija gai�matis ar vasarraibumiem, gai�brūnām acīm, īsi apgrieztiem, labajā pusē pār�ķirtiem samazgu krāsas matiem. Viņam bija plati pleci, maza galva, meitenī-gas lūpas, atkāru�ās ausis un tik īgns skatiens kā vidusskolas sportistam, kur� apvainojies, ka neviens viņam neuzgavilē. Mazākais bija detektīvs Ri�ards Ke�s no Beverlihilzas policijas departamenta. �is melnīgsnējais vīrs nēsāja tonētas lidotāja brilles, smil�krāsas itālie�u griezuma uzvalku, un viņa lapsas purnam līdzīgajā sejā dominēja �ķēlumam līdzīga plata mute bez lūpām.

Es aicināju abus ienākt. Detektīvi atpogāja �aketes, atklājot skatienam plecos iekārto pistoļu makstis. Vaitheds apsēdās uz dīvāna. Ke�s iekārtojās klubkrēslā un pārlaida skatienu dzīvojamai istabai.

- Jauka vietiņa, - viņ� sacīja. - Vai noslīdeņi neapdraud?

- Pagaidām ne.

- Mans brālis ārsts pirms pāris gadiem nopirka māju Kold-voteras kanjonā. Pēc pēdējā lielā lietus puse pagalma - kā nebijusi.

- Ļoti nepatīkami.

- Lielāko daļu zaudējumu sedza apdro�inā�ana.

Vaitheds nokrek�ķinājās.

- Ser, - viņ� ierunājās, - mums jāparunā par noziedznieku, vārdā D�eimss Vilsons Kadmuss.

- Kur ir Milo? - es pajautāju.

Policisti saskatījās.

- Patlaban viņ� ir aizņemts, - Ke�s pasmaidījis atbildēja.

- Nodarbojas ar citiem lietas aspektiem, - Vaitheds viņu papildināja.

- �ī lieta skar trīs teritorijas, - paskaidroja Ke�s. - Mēs sadalījām pienākumus. - Ke�s pasmaidīja vēlreiz un piemetināja: - Viņ� lika pasveicināt.

Bija skaidrs, ka pēdējais paziņojums ir meli.

Vaitheda sejā parādījās neapmierināta un nepacietīga grimase. �okļi, ko�ļājot gumiju, sakustējās ātrāk. Radās iespaids, ka atkal kārtējo reizi sadarbojas �labie� un �ļaunie� policisti.

- Ser, - viņ� sacīja, - mums kļuvis zināms, ka Kadmuss zvanījis jums da�as stundas pirms apcietinā�anas.

- Tā tas ir.

- Cikos viņ� zvanīja, doktor? - jautāja Ke�s, izvilkdams pildspalvu un piezīmju bloknotu.

-Apmēram piecpadsmit pāri trijiem.

- Cik ilgi jūs runājāt?

- Aptuveni desmit minūtes.

- Par ko jūs sarunājāties?

- Runāja viņ�. Es galvenokārt klausījos. Nekas liels no D�ei-mija runas nebija saprotams.

- Kas nebija saprotams? - tūlīt pajautāja Vaitheds. Viņam piemita nepatīkams paradums izteikt jautājumus tādā veidā, ka tie izklausījās kā apsūdzība.

- Nekas nebija saprotams. Viņ� bija satraukts un, �ķiet, halucināciju varā.

- Halucinācijas, - Vaitheds atkārtoja, it kā dzirdētu �o vārdu pirmo reizi. - Tas ir, viņam rēgojās?

- Halucināciju vairums ir dzirdes halucinācijas. Man radās iespaids, ka viņ� dzird balsis. D�eimijs bija pārliecināts, ka viņu grib nogalināt. Protams, viņam varēja arī rēgoties.

- Mēģiniet atcerēties visu, ko viņ� jums sacīja! - policists pavēlnieciski noteica.

Es atkārtoju visu, ko no D�eimija murgojuma spēju atcerēties, - par miesas ēdājiem, baltajiem zombijiem, kūpo�iem asmeņiem, stikla kanjonu un nemitīgo smirdē�anu. Kamēr runāju, Ke�s skribelēja. Pateicis par sirds vārstuļa pārplī�anu, piepe�i atcerējos, ka tā ir rinda no mūsu pēdējās tik�anās laikā noskaitītā

�etertona dzejoļa. Negribēdams pieskarties pagātnei, paturēju faktu neatklātu.

- Kopā tas viss izklausās stipri draudīgi, - noteica Ke�s, pārbaudīdams pierakstus. - Un paranojāli.

- It kā viņ� kaut kam gatavotos, - piebilda Vaitheds, - un visu iepriek� pārdomātu.

- Viņ� bija nobijies, - es sacīju.

Vaitheds samiedza acis.

-No kā?

-Nezinu.

- Vai viņa runa jums nelikās paranojāla?

- Jūs gaidāt no manis diagnozi?

- Protams.

- Tādā gadījumā varu atbildēt, ka man tās nav. Par viņa veselības garīgo stāvokli vislabāk zinās viņa ārsts.

- Man likās, ka viņ� ir jūsu pacients, ser.

- Pareizāk būtu teikt - bija. Pirms pieciem gadiem.

- Cik bie�i jūs �ajā laikā tikāties?

- Mēs nesatikāmies. Tagad viņ� piezvanīja pirmo reizi.

- Jā, jā, - Vaitheds izklaidīgi novilka. - Vai jūs esat psihiatrs?

- Psihologs.

- Un nevarat pateikt, vai viņa runa bija paranojāla vai ne?

- Viņ� bija nobijies. Ja bailēm nav racionāla skaidrojuma, tā var būt paranoja. Ja bailēm bija pamats, paranojas nav.

- Jūs tātad sakāt, ka viņa bailēm bija pamats.

- Nē. Es saku, ka to nezinu.

Sarunā iejaucās Ke�s.

- Izklausās pēc automa�īnu uzraksta, Kel. �Arī paranoiķim ir ienaidnieki.� - Ke�s iesmējās, ta�u neviens viņam nepiebiedrojās.

Vaitheds neatlaidīgi turpināja:

- Ko pirms pieciem gadiem jūs viņam ārstējāt?

- �āda informācija par pacientu ir konfidenciāla.

Meitenlgajās lūpās uzplauka bāls smaids kā līķim.

- Labi. - Viņ� nikni pasmaidīja. - Atgriezīsimies vēlreiz pie zvanī�anas. Jūs teicāt, jums radies iespaids, ka viņu kāds grib nogalināt. Kas tie būtu?

- To viņ� neteica.

- Jūs sacījāt, ka, pēc viņa domām, zombiji, - kā tie�i viņ� teica?

Ke�s pār�ķīra lapu un skaļi izlasīja:

- Miesas ēdāji un baltie zombiji.

- Kolosāls nosaukums filmai, vai ne? - Vaitheds nosmīnēja. Kad nereaģēju, viņ� turpināja: - Vai jums neradās iespaids, ka tie miesas ēdāji un baltie zombiji cen�as tikt viņam klāt?

- Nezinu. Tobrīd man likās, ka par baltajiem zombijiem viņ� sauc slimnīcas darbiniekus.

- Vai viņ� neteica, ka grib nokārtot rēķinus ar slimnīcas darbiniekiem? Kaut ko tādu, ka grib �os samalt kotletēs?

Es papurināju galvu.

- Pēc jūsu uzdotajiem jautājumiem var nodomāt, ka viņ� runajis sakarīgi. Ne uz to pusi. Viņ� runāja pavisam saraustīti. Domas nepavisam nebija savstarpēji saistītas.

- Nūjā. Vai viņ� neko neteica par cilvēku nogalinā�anu?

-Nē.

- Vai to graizī�anu ar smirdo�u asmeni?

-Ar kūpo�u asmeni, - palaboja Ke�s.

- Kā vēlies, - noteica Vaitheds. - Vai viņ� neko tamlīdzīgu neteica?

-Nē.

- Ko, pēc jūsu domām, viņ� uzskatīja par miesas ēdājiem?

-Nav ne jausmas.

- Ak tā. Man liekas, - Vaitheds sacīja, - ka miesas ē�ana bija domāta vārda tie�ā nozīmē, kā melnie savā laikā ēda misionārus, vai...

- Metaforiski, - ierunājās Ke�s.

- Jā, metaforiski. Kā peņa sūkā�ana. - Viņ� pasmīnēja ņirdzīgi kā bērns, kas pateicis nepieklājīgu vārdu, un nu gaido�i lūkojās manī.

Es klusēju.

- Mēs zinām, - Vaitheds turpināja, - ka D�eimijam Kadmu-sam ir novirzes. Cilvēkiem ar novirzēm patīk izteikties, ka viņi varētu apēst viens otru. Ar miesas ē�anu var saprast seksuālas novirzes. Vai jums �ajā ziņā nav nekādu domu?

- Ne vairāk kā jums.

Vaitheds skābi nosmīnēja.

- Es cerēju, ser, ka zināsiet ko vairāk.

Es neko neatbildēju.

- Cik sen jūs strādājat par psihiatru, ser?

- Esmu psihologs. Jau trīspadsmit gadu.

- Darbs ir interesants, vai ne?

- Man tas patīk.

- Iznāk ārstēt daudzus ar seksuālām problēmām?

- Nē. Mans darbs galvenokārt saistīts ar bērniem.

- Ar bērniem, kam ir novirzes?

- Ar visādiem bērniem.

- Kur jūs ieguvāt izglītību?

- Kalifornijas universitātē.

- Ļoti laba universitāte.

- Glu�i manas domas.

- Vai bērniem, kurus jūs ārstējat, piemīt vardarbīgas tieksmes? Vai viņi necērt gabalos mazus dzīvnieciņus, nerauj mu�ām nost spārnus?

- Man nav tiesību atklāt pacientu slimības vēstures saturu.

- Vai kādreiz ejat uz �Bruin� spēlēm?

- Da�reiz aizeju.

- Un kā ar Kadmusu? Vai viņ� nodarbojās ar sportu?

- Kā lai es to zinu?

- Vai bez seksuālajām novirzēm ievērojāt, ka viņam būtu dīvainības vai noslieksme uz vardarbību?

- Neko tamlīdzīgu.

- Nekā tāda, kas būtu jāārstē?

- �is ziņas ir konfidenciālas.

Detektīvs neapmierināts pako�ļāja gumiju.

- Mēs izmeklējam slepkavību, ser. Mēs varam izpildīt nepiecie�amās formalitātes un informāciju, vienalga, iegūt.

-'Tādā gadījumā dariet to.

Vaitheds dusmās piesārta.

- Vai jūs zināt, ko aizstāvat? Viņ� noslaktējis tos..

- Kel... - iejaucās Ke�s, - doktors dara tikai to, kas ir viņa pienākums. - Viņ� uzsmaidīja man pāri ietonēto briļļu stikliem. - Visam jānotiek pēc likuma. Pareizi, doktor?

Ārēji situācija izskatījās kā banāla parodija, parastā labā un ļaunā policista sadarbība, ta�u kolēģim veltītais niknais Vaithe-da skatiens padarīja mani domīgu.

- Pareizi, - es atsaucos un novērsos, lai nerastos maldīga biedriskuma sajūta.

Vaitheds izvilka no bik�u kabatas �Juicy Fruit� ko�ļājamās gumijas paciņu, attina divas plāksnītes un pievienoja mutē jau eso�ajam kum�ķim. �okļi ar �ļakstu sakustējās.

- Protams, - viņ� noteica un apveltīja mani ar aukstu, pārgudru smaidu. - Noteikumi jāievēro. Sakiet, ser, - no kura laika jūs zināt, ka viņam ir seksuālas novirzes?

Es neatbildēju.

Viņ� cie�i paskatījās uz mani. Piepe�i kā suns, kas �urājot iezīmē teritoriju, viņ� tēloja, ka ērti iekārtojas, - izstiepa rokas virs dīvāna muguriņas, izstiepa un sakrustoja kājas. Uz kāju lieliem kļuva redzams sarkanīgs apmatojums.

- Ziniet, - viņ� ierunājās, - vienmēr iespējams pateikt, ka uzdarbojies pediņ�. Tādi dur vairāk un dziļāk. Septiņdesmit astoņdesmit un pat simts dūrienu vienā līķī. Kā jums �ķiet, kāpēc viņi tā rīkojas, ser?

- Nemāku teikt.

- Nē? - viņ� atsaucās ar tēlotu vil�anos. - Man likās, ka jūs varētu to zināt. Es reiz apjautājos par �o lietu kādam psihiatram, un viņ� man kaut ko stāstīja par aizturētu naidu. �ie jaukie zēni uzvedas mīlīgi un maigi, ta�u būtībā aiz naida vārās. Un tāpēc pataisa otru par hamburgeru. Vai tas jums kaut ko izsaka?

- Ar atsevi�ķu gadījumu nekad nav iespējams izskaidrot visas grupas rīcību.

- Nūjā, nūjā. Es tikai iedomājos, ka jums varētu būt savi uzskati.

Vaitheds, kā iegrimis domās, novalstīja aiz vaiga mēli.

- Un kā paliek ar Kadmusu? Vai viņ� nelikās tāds cilvēks, kas staigā apkārt ar aizturēta naida slogu?

- Es jau pirmīt teicu, ka nenosaku diagnozi pa telefonu.

- Vai arī Sauzam jūs tā teicāt?

- Mana saruna ar Sauzu ir...

- Konfidenciāla, - Vaitheds novilka. - Jūs esat visai stūrgalvīgs cilvēks, ser.

- Runa ir nevis par stūrgalvību, bet par profesionālo ētiku.

- Ārsta un pacienta attiecībām?

-Tie�i tā.

- Bet viņ� nav vairs jūsu pacients?

- Jā.

- Kas tad viņ� ir?

- Es nesapratu jūsu jautājumu.

No jauna parādījās aukstais smaids.

- Viņ� jums piezvanīja, pat nebūdams pacients. Jūs esat draugi vai kas tamlīdzīgs?

-Nē.

- Tātad viņa zvanī�ana nāca negaidīti kā sniegs no skaidrām debesīm?

- Man nav īsti skaidrs, kāpēc viņ� piezvanīja. Varbūt bija atcerējies mani kā cilvēku, ar kuru var parunāties.

- Pēc pieciem gadiem.

-Jā.

- Skaidrs. Sakiet - vai viņ� kādreiz pieminēja Aivoru Dig-biju �anseloru?

- Ne.

- Un Ri�ardu Emetu Fordu?

-Nē.

- Darelu Gonsalesu? Metjū Higbiju?

-Nē.

- Rolfu Paiperu? D�onu Henriju Spinolu? Endrū Terensu Boilu? Reifordu Bankeru?

- Nevienu no nosauktajiem.

- Un ko jūs teiksiet par �iem vārdiem? Rūsainā Nagla, Zvārgulītis, Eņģelītis, Ceturtdaļsmaids?

-Nē.

- Ne reizi neviens no viņiem netika pieminēts?

- Neviens.

- Vai jūs zināt, kas viņi ir par cilvēkiem?

- Jādomā, ka Lavandas Slaktera upuri.

- Tie�i tā, viņi kritu�i par upuri jūsu mazajam D�imijam Kadmusam. Jūsu agrākajam pacientam.

Mēģinādams pārsteigt un iegūt psiholoģisku pārsvaru, viņ� bija apbēris mani ar netie�iem un savstarpēji nesaistītiem jautājumiem. Man �is paņēmiens bija zināms, es biju redzējis, kā to liek lietā Milo un da�i psihoterapeiti, kam patīk visādas viltības. Bet Milo bija virtuozs, kas pirms iz�ķiro�ā trieciena izdarī�anas prata izlikties stulbs un neprasmīgs. Vaitheds izskatījās neprasmīgs bez kādām viltībām. Viņa netie�ie jautājumi neko nedeva, viņ� nebija uzzinājis gandrīz neko, tāpēc tagad bija apjucis.

- Runājot par zelli, kuru tā aizstāvat, - viņ� dusmīgi noteica, - atļaujiet pastāstīt, ko viņ� darījis. Vispirms viņ� upurus no�ņaudzis, bet pēc tam pārgriezis rīkli no vienas auss līdz otrai. Laboratorijas vīri to sauc par �otro smaidu�. Viņ� visus apveltījis ar skaistu, milzīgu smaidu, bet pēc tam ķēries pie acīm. Izrāvis ar pirkstiem un saspaidījis. Kad tas bijis izdarīts, viņ� ķēries pie bumbiņām ķermeņa apak�daļā.

Detektīvs iepazīstināja ar visiem nogalinā�anas sīkumiem, ar katru jaunu pretīgo detaļu kļūstot arvien niknāks, un skatījās uz mani tā, it kā es būtu ielicis nazi D�eimija rokās. Viņa naidīgums likās neizprotams. Es neko nebiju varējis palīdzēt, jo gandrīz neko nezināju. Bet viņam bija radusies pārliecība, ka es slēpju informāciju. Es sapratu Vaitheda apjukumu. Ta�u viņa acīs vīdēja klaj� nicinājums, kas nebija izskaidrojams ar apjukumu vien.

Kad �ausmu uzskaitījums bija galā, viņ� paņēma piezīmes no Ri�arda Ke�a un lēnām pārlasīja. �ķita, ka Beverlihilzas detektīvam kļūst garlaicīgi, un viņ� sāka niekoties, demonstrējot narcismu viena cilvēka izpildījumā - nogludināja na�a asumā iegludinātās bik�u vīles, rūpīgi pārbaudīja manikīru, noņēma no deguna iesārtās brilles, pacēla pret gaismu, uzspļāva stiklam un ar mīlestību notīrīja. Kad tas bija izdarīts, viņ� piecēlās un apstaigāja istabu.

- Tās ir ļoti jaukas, - viņ� teica, nopētījis ierāmētās ziloņkaula miniatūras. - Indie�u?

- Persie�u.

- Ļoti jaukas.

Ke�s aplūkoja gleznas, ieskatījās grāmatās uz kafijas galda, aptaustīja mēbeļu audumu, nopētīja savu atspulgu Viktorijas laika spogulī ar slīpleņķa stūriem.

- Lieliski iekārtota istaba, - viņ� paziņoja. - Vai izmantojāt interjerista pakalpojumus?

-Nē.

- Pats visu iekārtojāt?

- Gadu gaitā.

- Jums ir laba gaume, - detektīvs noteica. - Izsmalcināta.

Viņ� smaidīja. Likās, ka viņa vārdos saklausāms kas līdzīgs

ņirgām, bet īsti dro�s par to nebiju, jo tonētās brilles labi slēpa emocijas.

- Labi, ser, - ierunājās Vaitheds. - Atgriezīsimies pie telefona sarunas vēlreiz. Izskatīsim to no sākuma līdz beigām.

Tā bija apnicīga nodarbo�anās. Es gribēju protestēt, bet sapratu, ka situāciju tā tikai sare�ģītu, tāpēc pakļāvos kā skolas bērns, kas atstāts pēc stundām. Vaitheds izņēma no mutes plūmes lieluma ko�ļājamās gumijas kunkuli, ietina mutautā un iebāza kabatā. Ielicis mutē jaunu kum�ķi, viņ� turpināja pratinā�anu.

�ai nodarbībai nebija nekādas jēgas. Vaitheds atkārtoja vecos jautājumus, pievienodams da�us jaunus. Tie bija nesakarīgi vai neattiecās uz lietu. Kamēr mēs gājām pa ceļu, kas nekur neveda, Ke�s turpināja pētīt istabu. Vaitheds izturējās tā, it kā viņa kolēģa telpā nebūtu.

Es secināju, ka man nav darī�ana ar tradicionālo labā un ļaunā kruķa scenāriju. Scenārija vispār nebija.

Viņi ienīda viens otru.

Ceturksni pāri pieciem pratinā�ana bija galā. Bez desmit minūtēm piecos mājās bija pārnākusi Robiņa. Kad iepazīstināju policistus ar viņu kā ar savu līgavu, abu acīs parādījās izbrīns.

Piepe�i man viss kļuva skaidrs - Vaitheda antipātijas, komentāri par cilvēkiem ar novirzēm, Ke�a interese par mājas iekārtojumu.

Viņi bija nospriedu�i, ka esmu gejs.

Kad cilvēks pārstāj domāt, viņa skatiens uz pasauli kļūst ierobe�ots, - es draudzējos ar policistu homoseksuālistu, es biju ārstējis un izrādījis cilvēcisku interesi par padsmitgadīgu homoseksuālistu. Mana māja bija skaisti iekārtota. Reducējot dzīvi uz vienkār�ām aritmētiskām darbībām, viņi bija izmantoju�i muļķīgu aritmētisku formulu, veiku�i aprēķinus un ieguvu�i glītu rezultātu.

Viens plus viens ir zilais.

Kamēr detektīvi knosījās, gatavodamies doties prom, manī krājās dusmas. Ne par to, ka biju noturēts par homoseksuālistu, bet par to, ka biju iedalīts noteiktā kategorijā - kā lieta. Es iedomājos par D�eimiju. Viņa dzīve līdzinājās īstai kategoriju virknei. Bārenis. Ģēnijs. Dzīvei nepiemērots. Samaitāts. Tagad vajadzēja klausīties, ka viņ� ir briesmonis, bet es zināju pārāk maz, lai to apstrīdētu. �obrīd man kļuva skaidrs, ka nevaru atiet no D�eimija lietas, neuzzinājis ko vairāk.

Sauza bija nostādījis mani grūtas izvēles priek�ā. Divi policijas detektīvi palīdzēja pieņemt lēmumu.

7

Nākamajā rītā piezvanīju advokātam un, atgādinājis savus noteikumus, piekritu sadarboties.

- Labi, doktor, - viņ� sacīja, it kā es �ajā situācijā būtu pieņēmis vienīgo pareizo lēmumu. - Sakiet - kas jums vajadzīgs?

- Pirmām kārtām es gribu redzēt D�eimiju. Pēc tam man vajadzēs iepazīties ar viņa ģimenes vēsturi. Kur� ģimenes loceklis sākumam būtu pats piemērotākais?

- Kadmusu ģimenes vēsturi neviens labāk par mani nezina, -Sauza paziņoja. - Es do�u vispārēju ieskatu, bet pēc tam varēsiet aprunāties ar Dvaitu vai kādu citu pēc pa�a izvēles. Kad vēlaties redzēt zēnu?

- Jo agrāk, jo labāk.

- Tad es noorganizē�u tik�anos jau rīt no rīta. Vai esat kādu apciemojis cietumā?

-Nē.

- Tādā gadījumā vajadzēs dabūt kādu cilvēku, kas jūs sagaida un palīdz orientēties. Paņemiet līdzi dokumentu, kas apliecina, ka esat ārsts.

Devis vajadzīgos norādījumus, advokāts piedāvājās atsūtīt ar kurjeru desmit tūksto�us dolāru kā iepriek�ēju honorāru. Es ieteicu, lai viņ� patur naudu pie sevis, līdz bū�u pabeidzis vērtējumu. Tas bija simbolisks �ests, robe�ojās ar sīkumainību, ta�u tādējādi es izvairījos no neērtas situācijas.

Apgabala cietums atradās Bo�etstritā netālu no Jūnjenas stacijas uz austrumiem no pilsētas tirdzniecības centra, rūpniecības un graustu rajonā. Līdzās lētām viesnīcām un tuk�iem, piedrazo-tiem zemes gabaliem atradās kravas ma�īnu novietnes, noliktavas un mehāniskās darbnīcas.

Iekļūt cietumā varēja caur automa�īnu apak�zemes novietni. Krēslainajā gaismā atradu ieeju blakus ar rūsas plankumiem

klātai baltas krāsas �Chrysler Imperial� automa�īnai. No lielās ma�īnas kāpa ārā divas svinīgi biklas melnās sievietes ar lakatiņiem galvā.

Sekojot viņām, pa dzelzs kāpnēm iekļuvu nelielā, klusā pagalmā, kuru veidoja burta U veidā novietotās cietuma un garā�u ēkas. U burta kreisajā malā atradās durvis. Pagalmu �ķērsoja īss, netīrs kājceliņ� ar dzeltenu, izkaltu�u zālienu abās pusēs. Vienā pusē zālienā auga liela egle. Otrā no zemes spraucās panīcis stāds, salīcis, retiem zariem - glu�i kā novārtā atstāts lielā koka bērns. Kājceliņ� beidzās pie spoguļstikla dubultdurvīm, kas bija ierīkotas augstajā cietuma sienā bez logiem.

Ēka atgādināja betona bluķi - masīva, izpletusies uz visām pusēm, smoga krāsā. Raupjo, līdzeno betona bluķi un garā�u virs galvas savienoja betona sijas. Tās veidoja tikpat ne�ēlīgi skarbu taisnu leņķu labirintu kā vienkrāsainās Mondriana gleznas un meta pagalmā krusteniskas ēnas. Vienīgais ornaments bija paralēlas rievas - it kā pirms sacietē�anas kāds būtu pārvilcis betonam ar milzu grābekli.

Sievietes piegāja pie dubultdurvīm. Viena no viņām pavilka rokturi, un spogulis pa�ķīrās. Man pa priek�u viņas iegāja neatbilsto�i mazā telpā ar spīdīgām, bālgani dzeltenām sienām. Grīdu klāja nodeldēts linolejs. Pie sienas pa labi atradās mantu glabājamie skapī�i. Uzraksts virs tiem vēstīja, ka tur jāatstāj iero�i, ja tādi ir paņemti līdzi.

Tie�i pretī atradās nākamais spogulis, kas norobe�oja kinoteātra biļe�u kontrolierim līdzīgu kabīni. Sudrabotajai sienai pa vidu bija ierīkots skaļrunis ar re�ģi priek�ā. Zem skaļruņa bija rene no nerūsējo�ā tērauda. Pa labi no kabīnes atradās zilu tērauda stieņu aizsargbarjera ar uzrakstu CAURLAIDE. Aiz zilajām restēm bija redzama tuk�a telpa ar tum�ām metāla durvīm pretējā galā.

Sievietes piegāja pie kabīnes. Skaļrunī atskanēja uzklie-dziens, kas beidzās ar jautājuma zīmi. Viena sieviete noteica: �Hokinss, Reiners P.� Pēc nākamā uzkliedziena me�āla renē iegūla divas automa�īnas vadītāja apliecības, un pēc neilga brī�a re�ģi atvērās. Sievietes iegāja, un re�ģi atkal aizvērās ar metālisku troksni, no kura aizkrita ausis. Sievietes, kuru noguru�ais izskats neatbilda viņu vecumam, stāvēja caurlaidē un mīņājās. Atbildot uz tre�o uzkliedzienu, viņas pasniedza savas rokassomas pa kreisi, atbildēja uz da�iem jautājumiem un gaidīja atkal. Piepe�i atvērās metāla durvis un tajās parādījās uzraugs dzeltenbrūnā formastērpā. Viņ� nevērīgi pamāja, un sievietes viņam līdzi iegāja pa durvīm. Tās aizvērās ar tik skaļu troksni, ka tas izsauca atbalsi. Procedūra bija ilgusi desmit minūtes.

- Ser, - skaļrunī atskanēja glu�i kā rējiens.

Pagājos uz priek�u un nosaucu savu vārdu. Stāvot tuvumā, stikla otrā pusē varēju saskatīt ēnainu kustību, jaunu seju ar asu skatienu.

Skaļrunis pieprasīja personas dokumentus, un es iemetu renē savu Rietumu bērnu slimnīcas nozīmi.

Pagāja minūte, kamēr to pārbaudīja.

- Labi, doktor. Ieejiet caurlaidē!

Gaidī�anai paredzētā telpa bija sienā iebūvēta drēbju skapja lielumā. Vienā pusē bija ierīkots ar atslēgu slēdzams lifts. Pa kreisi - tērauda barjera ar ietonēta stikla bīdāmiem logiem. Aiz tiem sēdēja uzraugi - trīs ūsaini vīrie�i un viena sieviete. Visi gai�mataini un ne vecāki par trīsdesmit gadiem. Vīrie�i uzmeta man īsu mirkli un no jauna iegrima �urnāla �Hustler� pētī�anā. Sieviete sēdēja grozāmajā krēslā un blenza uz saviem ienad�iem. Kambarī atradās elektroniskā pults, bet tā sienas bija noklātas ar da�ādiem cietuma noteikumiem.

Es stāvēju un gaidīju, iespiests starp brīvību un to, kas paredzams durvju otrā pusē. Es nebiju cietumnieks, tomēr �obrīd atrados to cilvēku gūstā, kuri spaidīja pogas. Mani sāka mākt nemiers - glu�i kā bērnu, kas, piesprādzēts pie ap�aubāmas dro�ības karuseļa sēdekļa, gaida brauciena beigas.

Tum�ās durvis atvērās, un parādījās jauns spānietis civilā apģērbā - bāli zilā kreklā ar zilzaļu rūtainu kaklasaiti zem bordo-krāsas adīta bezro�a, pelēkās velveta biksēs, brie�ādas kurpēs ar rievainu zoli. Pie apkakles piespraustā apliecība vēstīja, ka viņ� ir patronā�as darbinieks. Vīrs bija augumā gar�, vāj�, garām rokām un kājām. Bālo seju iekļāva spīdīgi, īsi apgriezti, melni mati. Lielo, rūķim līdzīgo ausu dēļ viņ� stipri atgādināja misteru Spoku, un �ī līdzība neizzuda arī tad, kad vīrs ierunājās. Viņa balss bija tikpat neizteiksmīga un bez emocijām kā Morzes signāli.

- Doktor Delaver, es esmu Patriks Montess. Man uzdots jūs pavadīt. Lūdzu, nāciet līdzi!

Aiz durvīm sākās plats un tuk�s dzeltens koridors. Kad iegāju tajā, viens no stikla būrī sēdo�ajiem uzraugiem pabāza koridorā galvu un nopētīja to abos virzienos. Montess veda mani uz liftu. Uzbrauku�i vairākus stāvus uz aug�u, mēs iegājām vēl spīdīgākā dzeltenā gaitenī ar zilu ornamentu. Gaiteņa galā aiz pavērtām durvīm vīdēja nekārtīgi saklātas slimnīcas gultas.

- Mans kabinets ir tur. - Montess norādīja uz pretējo pusi.

Blakus kabinetam pie sienas stāvēja no latām taisīts koka

sols. Katrā sola galā bija apmetu�ies divi vīri dzeltenā ietērpā. Tuvākais bija resns, melnmatains se�desmit gadus vecs meksikānis ar alkoholiķa skatienu un iekritu�u seju. Otrs bija iededzis, muskuļains padsmitnieks ar vējdēļa braucēja izbalēju�o matu kodaļu. Viņam bija ideāla vīrie�a modeļa seja, vienīgi tiks lika vaibstiem raustīties kā Galvani vardei. Kad gājām garām, alkoholiķis novērsa skatienu. Blondais zēns pagriezās uz mūsu pusi. Viņa skatienā pavīdēja kaut kas me�onīgs, no mutes izlauzās gārdziens.

Pēk�ņi viņ� sasprindzinājās, lai pieceltos. Es pametu a�u mirkli uz Montē�u, ta�u viņ� nelikās neko manām. Blondais zēns norūcās, atrāva dibenu no sola collas attālumā un strauji, kā neredzamas rokas spiests, nokrita atpakaļ. Izrādījās, ka viņa rokas ir ieslēgtas va�ās - rokudzel�os, kas piestiprināti pie solā ievietotām skrūvēm.

Parādījās uzraugs ar smagu steku rokās. Blondais zēns apslāpēti iekliedzās. Uzraugs no attāluma noskatījās, kā apcietinātais, smagi elpodams un klusu lādēdamies, vairākas reizes triecas ar muguru pret latām.

- Nāciet, doktor, - noteica Montess, it kā nekas nebūtu noticis, izvilka riņķi ar atslēgām, atslēdza durvis un atvēra.

Kabinetā bija standarta iekārtojums - krēsli, pelēks krāsots metāla galds un plāksne ar tai piespraustiem oficiāliem dokumentiem. Logu nebija, vēdinā�anu nodro�ināja ventilators pie griestiem. Uz galdiņa blakus rakstāmgaldam stāvēja pods ar efeju un novēro�anas ierīce, kas sīca un dīca. Montess pieliecās un to izslēdza.

- �ī ir pasaulē lielākā cietumu sistēma, - viņ� sacīja. - Oficiāli tās maksimālā ietilpība ir pieci tūksto�i simts iemītnieku. Patlaban te ievietoti septiņi tūksto�i trīs simti. Nedēļas nogalē, kad pilsētā sākas viesības, mēs apstrādājam tūksto� se�i simti klientu.

Viņ� iebāza roku atvilktnē un izvilka konfek�u paciņu.

- Nevēlaties?

- Paldies, nē.

Montess iemeta konfekti mutē.

- Jūs esat psihologs?

-Jā.

- Teorētiski �eit pastāv divas sistēmas, kurām jānodro�ina ieslodzījums un garīgā veselība. Paredzēts, ka tām jāsadarbojas. Cietumu vada �erifa pārvalde, kuru interesē darbs ar noziedzniekiem un to uzturē�ana. Psiholoģiskais aspekts tiek vērtēts kā līdzeklis �ā darba veik�anai.

-Tam ir jēga, - es ieminējos.

Viņ� pamāja ar galvu.

- Es iesaistījos �ajā spēlē tāpēc, ka cilvēki, kas rūpējas par garīgo veselību, alla� interesējas par mūsu ārstē�anas filozofiju un terapijas veidiem, - tas, protams, ir vajadzīgs. Bet �eit ir viens milzīgs lopu aploks - mēs turam viņus aiz atslēgas un daudzmaz rūpējamies par veselību līdz tiesai. Ja arī mums atrastos laiks psihoterapijai, �aubos, vai lielākajai daļai ieslodzīto tā kaut ko dotu. Apmēram piecpadsmit procentu no viņiem ir ar vērā ņemamiem psihiskiem traucējumiem - turklāt nopietnākiem nekā apgabala slimnīcas pacientiem. Visīstākie psihiskie slimnieki tajā pa�ā laikā ir ari slepkavas, izvarotāji un laupītāji. Ja viņiem pievieno sociopātus, kurus uzskata par pārāk bīstamiem, lai atbrīvotu pret dro�ības naudu līdz tiesai, skaits būs trīsreiz lielāks. Tad vēl paklīdeņi un muļķi, kas izdarīju�i kādu īpa�u negantību un nespēj sagādāt desmit procentus no septiņdesmit piecus dolārus lielās dro�ības naudas. Arī �o cilvēku vairumam galvā viss nav kārtībā.

- Vai jūs dodat viņiem arī zāles?

- Ja apcietinātajam, tādam kā Kadmusam, ir savs psihiatrs, kas gatavs dot zāles un uzraudzīt devas, viņ� tās saņem. Citādi ne. Trūkst darbinieku, kas ar to nodarbotos. Pa visu cietumu ir viens psihiatrs, kas strādā nepilnu slodzi un retumis te parādās, kā arī da�as medicīnas māsas.

Sarēķinājis, ka cietumā atrodas turpat vai tūkstotis noziedznieku ar psihiskiem traucējumiem, es apjautājos, cik ilgu laiku viņi caurmērā te pavada.

- Parasti da�as dienas, ne jau nu nedēļas. Viss atkarīgs no darba procesa. Mums jāizlai� no cietuma tikpat cilvēku, cik tajā ienāk, jo citādi pietrūks vietu. Tagadējā situācijā ieslodzītie vasarā guļ uz jumta, bet, tiklīdz laiks kļūst vēss, - ejās. Da�reiz gadās, ka bijis jāatbrivo pirms mēne�a, bet tas nav izdarīts, jo noklīdu�i dpkumenti vai viņa jurists nav pietiekami kompetents. Daudzi advokāti nemitīgi klaigā un raksta, ta�u neizprot sistēmu un rezultātā rada saviem klientiem liekas nepatik�anas.

- Daudzi, bet ne visi, - es sacīju.

Montess pasmaidīja un piesita ar konfekti pie zobiem.

- Pirms pāris stundām no aug�as pienāca pavēle sarīkot jums lielo ekskursiju. Patlaban mēs to rīkojam. Tas kaut ko liecina par Sauzas ietekmi.

- Esmu pateicīgs, ka veltāt man laiku.

- Daru to labprāt. Neliela atelpa no kvernē�anas pie papīriem.

Vīrs sakoda un norija konfekti - un paņēma nākamo. Klusumu, kas iestājās, pārtrauca skaļ� kliedziens, kuram sekoja vēl da�i. Da�i skaļi būk�ķi satricināja sienu aiz muguras - pret to vairākas reizes smagi atsitās dēļu sols. Sekoja jauni kliedzieni, soļu troksnis, klusa rosība. Drīz atkal iestājās klusums. Montesa sejā nepakustējās ne muskulis.

- Marku kārtējo reizi nāksies ieslēgt, - viņ� sacīja.

- To blondo zēnu?

- Jā. Sarijies narkotikas, viņ� mēģinājis savai draudzenei nogriezt galvu.

- Un tādu zelli netur aiz atslēgas kamerā?

- Viņ� ienāca pārāk sajucis, lai viņu ieslodzītu kamerā, bet pārāk vesels, lai liktu slimnīcā. Mums ir slimnīca ar trīsdesmit piecām stacionārām gultām to ieslodzīto izolācijai, kuru ievieto�ana kopējās kamerās būtu ap�aubāma. Mēs turam viņus �eit, bet, tiklīdz prāts viņiem sāk apskaidroties, ievietojam nodaļā, lai atbrīvotu vietu nākamajam cietumniekam, kas ir vēl trakāks. Nodaļas pacienti, kas atrodas uzraudzībā, var pārvietoties. �orīt jauneklis kļuva pārāk aizdomīgs, tāpēc uzlikām viņam rokudzel�us. Acīmredzot viņ� kārtējo reizi jūdzas nost. Pulverī�u lietotājiem tas ir raksturīgi. Tādu vajadzētu izolēt, ta�u nav, kur, tāpēc viņu tur korpusā aiz atslēgas visu diennakti. Tiklīdz atbrīvosies kāda telpa, viņu pārvietos uz turieni.

- Kaut kas līdzīgs �onglē�anai, - es sacīju.

- Ar dzīvām vālītēm. Tas gan nenozīmē, ka sistēma nekur neder. Sabiedrība prasa nelie�us ķert un izolēt, ta�u neviens nevēlas izdot naudu, lai būtu piemērota vieta to uzturē�anai. Patlaban apgabalā �ī varbūt ir sistēma, kas funkcionē vislabāk. Mums ir tāds daudzums varmācīgu noziedznieku, ka ar tiem varētu aizpildīt nelielu pilsētu, un tomēr nekādas aizķer�anās �eit nenotiek. Teiksim, kaut vai ar sākotnējo dokumentu noformē�anu. Lai jaun-pienācēju kaut kur ievietotu, jānoskaidro, vai viņ� nepieder pie kādas ielu bandas vai cietuma grupējuma. Līdz �im mums nebija pat datora, ta�u sare�ģījumi gadījās ļoti reti. Pretējā gadījumā gaiteņos lītu asinis. Kad pēdējo reizi tos pārbaudīju, sienas vēl arvien bija dzeltenas.

- Un zilas. - Es pasmaidīju.

- Pareizi. Te ir tādas pa�as krāsas kā skolā. Varbūt kādam pilsētu plānotājam �ķiet, ka tās spēj nomierināt me�oņus.

Iezvanījās telefons. Montess pacēla klausuli un parunāja par Kohrena pārvieto�anu no 7100. kameras uz 4500. kameru, apjautājās par Lopesa augoni uz kājas, noteica, ka Butiljēram nepiecie�ama diennakts aprūpe, pabeidza sarunu un piecēlās.

- Ja esat gatavs, varam apskatīt teritoriju. Pēc tam aizvedī�u jūs pie jūsu klienta.

Vispirms mani aizveda uz stacionāru, kurā bija trīsdesmit piecas atsevi�ķas telpas ieslodzītajiem ar nopietnām psihes problēmām. Piecu telpu durvis rotāja uzraksts COED*, tās bija paredzētas sievietēm, ta�u trijās atradās vīrie�i. Visas telpas varēja novērot pa durvīs ierīkotu re�ģu logu. Zem loga piestiprinātajā papīra zīmītē bija telpā ievietotā cilvēka vārds. Uz da�ām zīmītēm bija arī �ifrētas ziņas.

�ifrētā veidā tur bija norādītas īpa�ības, kurām jāpievēr� uzmanība, - tieksme uz pa�nāvību, narkotiskā atkarība, neprogno-zējamība, garīga atpalicība, agresivitāte, medicīniska rakstura novirzes vai fiziski trūkumi - kā pirmajā telpā bezzobainajam ieslodzītajam ar amputētām abām kājām, viņ� stāvēja uz kāju stumbeņiem un skatījās grīdā. Zīmītē �ifrētā informācija vēstīja, ka viņ� ir ārkārtīgi viegli aizkaitināms.

Montess mudināja apskatīt ieslodzītos, un es to darīju, kaut jutos neērti un uzmācīgs. Telpas bija nelielas - se�as reiz �etras pēdas. Katrā atradās gulta un metāla tualetes pods, vairāk nekā. Lielākā daļa ieslodzīto gulēja gultā, ietinu�ies sagumzītos palagos. Da�i bija aizmigu�i, citi neko neredzo�ām acīm skatījās tuk�umā. Vienā istabā ar elektronisko novēro�anu es ieraudzīju uz poda sē�am melno sievieti. Iekams paguvu novērsties, mūsu ska-

� Elektroniskā uzraudzība.

tieni sastapās, viņa izaicino�i nosmīnēja, papleta kājas, iztaisnojās un noglāstīja kaunumu, ar mēli aplaizīdama lūpas. Citā kamerā trīssimt mārciņu smags, tetovējumiem klāts baltais vīrietis stāvēja stingi kā katatoniķis ar aug�up paceltām rokām un stiklainām acīm. Aiz blakusdurvīm bez apstājas soļoja ogļmelns jauneklis ar skulptora veidotiem muskuļiem, skūtu lodveida galvu un kustināja muti. Skaņu izolācija noslāpēja teikto, ta�u no lūpām varēja nolasīt vārdus: �Esuzdir�u-jumsunjūsmanesuzdir�ujumsunjūsman.� Viņ� atkārtoja �o sakāmo atkal un atkal kā katehismu.

Kad pateicu, ka esmu redzējis pietiekami daudz, Montess veda mani atpakaļ pie lifta. To gaidot, pajautāju, kāpēc D�eimijs nav nevienā no stacionāra telpām.

- Viņ� ir pārāk bīstams un ieslodzīts korpusā ar pastiprinātu apsardzi, bet ar to es iepazīstinā�u vēlāk.

Pienāca lifts, un mēs iegājām tajā. Montess nospieda vajadzīgā stāva pogu un atslējās pret durvīm.

- Ko pagaidām varat teikt?

- Stingra kārtība.

-To, ko redzējāt, var pielīdzināt viesnīcai �Hilton�. Ikviens advokāts vēlas dabūt savu klientu kādā no �īm telpām, un ieslodzītie tēlo trakos, lai tikai �eit nokļūtu. Te ir dro�i, neviens netiek nodurts vai izvarots, bet par korpusiem to nevar teikt.

- Septiņi tūksto�i pretendentu uz trīsdesmit piecām vietām, -es sacīju. - Fantastika.

- Vārds vietā. Ekskluzīvāka iestāde nekā Hārvarda.

Tuvojoties cietuma centram, izolatoram raksturīgo klusumu

nomainīja zema, tāda kā insektu dūkoņa. Montess bija lietojis vārdu teritorija, un, lai cik dīvaini, ārēji �is nosaukums, kādā parasti apzīmēja mācību iestādi, �ķita atbilsto�s - plati, gai�i gaiteņi ar rosīgu un tik enerģisku jaunu cilvēku drūzmu kā universitātē dokumentu iesnieg�anas nedēļā.

Tikai �īs koled�as sienas bija netīras un piesūku�ās ar iesīkstēju�u vīrie�u smārdu, te nebija studentu mirdzo�ās acis. Mēs gājām garām desmitiem vīru ar sastingu�ām sejām, veselai aukstu radara skatienu ierindai.

Ieslodzītie brīvi staigāja, un mēs viņu vidū bijām neaizsargāti.

Ģērbu�ies spilgti zilos kombinezonos, ieslodzītie stāvēja pa vienam vai nelielās grupās. Da�s ar papīra lapām rokās kaut kur mērķtiecīgi gāja. Cits apātiski zvilnēja plastmasas krēslā vai rindā gaidīja cigaretes vai konfektes. Da�brīd parādījās kāds uzraugs formastērpā, tas staigāja apkārt un novēroja, ta�u ieslodzīto bija nesalīdzināmi vairāk. Nekas neliedza uzbrukt viņiem vai mums un saplosīt gabalos.

Montess ievēroja, ar kādām acīm es raugos apkārt, un pamāja ar galvu.

- Es jau jums teicu, ka sistēma ir elli�ķīga. To balsta lūg�anas un steks.

Mēs gājām tālāk. �ī pasaule piederēja jauniem cilvēkiem. Lielākā daļa ieslodzīto bija jaunāki par divdesmit pieciem gadiem. Uzraugi neizskatījās daudz vecāki. Visur plati pleci un izspīlēti muskuļi. Es zināju, ka tie izskaidrojami ar milzum daudz brīvā laika. Iemīļotākā cietumnieku izklaide bija nodarbo�anās ar smagatlētiku.

Cietumnieki lielākoties pulcējās pēc rasu piederības. Vairums bija melnie. Milzum daudz spirālveidīgu cirtu, smalkās bizītēs sapītu matu, skūtgalvju, atliku likām spīdīgas, apdeguma brūcēm līdzīgas na�a rētas tum�ajā miesā. Otra lielākā grupa bija latīņamerikāņi - mazāka auguma, bet tikpat drukni, augstām, ar lakatu apsietām bandas locekļu frizūrām, sātanisku kazbārdu un zvalstīgu gaitu. Baltie bija mazākumā, galvenokārt motociklistu tipi - smagnēji, bārdaini tēvaiņi ar nekaunīgiem mūļiem un netīrām rokām, kuras rotāja tetovēti dzelzs krusti.

Par spīti at�ķirībai, visus vienoja acis. Saltas un nedzīvas, nekustīgas, ta�u caururbjo�as. Es biju redzējis �ādas acis pavisam nesen, tikai nevarēju atcerēties, kurā vietā.

Montess aizveda mani uz iemītnieku vairumam paredzēto korpusu, kurā lielākā daļa kameru stāvēja tuk�as - to iemītniekus mēs nupat bijām redzēju�i -, bet pēc tam uz korpusu, kur� stāvēja aizslēgts visas divdesmit �etras stundas un kuru pildīja me�onīgi, dzeltenās pid�amās ģērbu�ies izdēdēju�i vīri, kas plosīja seju un staigāja kā zooloģiskā dārza dzīvnieki. No divu stāvu starpā iekarinātas taisnstūrainas stikla kabīnes visu nikni vēroja viens vienīgs uzraugs. Ieraudzījis mūs, viņ� atslēdza durvis.

Iegājis kabīnē, es jutos kā nirējs haizivju krātiņā. No neskaitāmiem korpusā ierīkotiem skaļruņiem dārdēja nēģeru mūzika. Tā pat kabīnē bija skaļa. Atcerējos psiholoģijas �urnālā nesen lasīto rakstu par nepārtrauktas skaļas mūzikas iedarbību uz �urkām -sākumā grauzēji kļūst nemierīgi, bet pēc tam tos pārņem garīga slimnieka pasivitāte. Es lūkojos uz soļojo�ajiem dzeltenajiem vīriem un nez kuro reizi brīnījos, ka ar dzīvniekiem veikto eksperimentu rezultātus var attiecināt uz cilvēkiem.

Pie vienas sienas atradās konsole ar elektronisku iekārtu. Virs tās uz plaukta bija nolikti divi �aujamiero�i. Zemāk ieslodzītais haki krāsas kombinezonā vilka pa ieziepēto betona grīdu lupatu.

- Uzticams? - es pajautāju.

- Jā. Viņi visi ir sadalīti krāsās. Lielākoties tā ir zila. Haki krāsa nozīmē, ka cilvēks ir uzticams. Transportniekiem ir sarkanas lentes uz rokas, tiem, kas strādā virtuvē, - baltas lentes. Vīri dzeltenajās pid�amās ir psihiskie, tos no kamerām neizlai�.

-Ar ko viņi at�ķiras no stacionārā ievietotajiem?

- Oficiāli viņu psihiskie traucējumi nav pārāk lieli, ta�u īstenībā viss atkarīgs no nejau�ības.

Ierunājās uzraugs, drukns maza auguma vīrs ar tabakas krāsas karavīra ūsām un rētainu seju.

- Ja rodas kāds īsts iemesls, viņu pārvieto uz stacionāru, vai ne, Patrik?

Montess reaģēja uz uzrauga smiekliem ar vārgu smaidu.

- Viņ� grib teikt, - paskaidroja Montess, - ka jāizdara kaut kas pavisam traks, piemēram, jānoko� pirksts vai jāapēd mārciņa pa�a ekskrementu, lai izkļūtu no �ā korpusa.

Kāds cietumnieks, kā noklausījies sarunu, aug�ējā kameru rindā novilka pid�amu un sāka onanēt.

- Nekas neiznāks, Rufus, - noņurdēja sargs. - Uz mums tas neatstāj nekādu iespaidu.

Viņ� pagriezās pret Montē�u un kādu brīdi pļāpāja par kino. Plikais ieslodzītais bija panācis orgasmu un iz�ļāca spermu cauri restēm. Neviens nepievērsa viņam uzmanību, un vīrs elsodams saļima uz grīdas.

- Lai nu kā, - iedams uz durvīm, noteica Montess, - to ir vērts apskatīties, Deiv. Protams, tas nav Trifo, bet filma ir laba.

- Tiks izdarīts, Patrik. Uz kurieni tu dodies?

- Vedu doktoru uz stingrā re�īma korpusu.

Uzraugs paskatījās uz mani ar palielinātu interesi.

- Mēģināsiet panākt, lai kādu no tiem klauniem atzīst par nepieskaitāmu? - viņ� jautāja.

-Vēl nezinu.

- Kadmuss, - paskaidroja Montess.

Uzraugs pavīpsnāja.

- Izredzes ir lielas, - viņ� noteica, piespiezdams pogu pneimatiskās atslēgas atbrīvo�anai.

- Te ir pēdējā robe�a, - teica Montess, - līdz kurai nokļūst nelabie zēni.

Mēs stāvējām pie slēgtām durvīm bez uzraksta, kuru novēro�anai bija ierīkotas divas videokameras. Pa kreisi atradās telpa, kurā advokāti tikās ar klientiem. Advokāti sēdēja pretī saviem klientiem pie rindā novietotiem galdiem ar starpsienu vidū. Viņiem aiz muguras bija ierīkotas vairākas telpas ar stikla sienām.

- Stingrajā re�īmā tur cietumniekus, kuru lietas guvu�as pla�u ievērību, cietumniekus, kas varētu bēgt, kā arī īstus briesmoņus. Tādus, kas �auj uz prezidentu, uzspridzina banku ar visiem cilvēkiem, sadala gabalos duci bērnu. Korpusā ir simt piecdesmit kameru, un, lai tiktu tajās, ir rinda. Uzraudzība ir pastāvīga un cietumsargu skaits liels. Re�īms ļoti stingrs - ēdienreizēs maltītes pabīda pa durvju apak�u, durvis no tērauda, to �ifrs pastāvīgi mainās. Mēs nevarēsim korpusā ieiet, man vajadzēs viņu no turienes izvest.

Montess nospieda zvana pogu, un videokameras ar klusu dūkoņu sāka griezties. Pēc brī�a durvīs parādījās sarkanmatains milzis uzrauga formastērpā un nopētīja mūs ar aizdomām. Montess gandrīz �ukstus pateica da�us vārdus. Sarkanmatis noklausījās un klusēdams nozuda aiz durvīm.

- Mēs pagaidīsim �eit, - sacīja Montess, norādot uz tik�anās telpu. Viņ� veda mani garām cilvēkiem, kas, redzot mūs, pārtrauca savas klusās un piesardzīgās sarunas. Advokātiem bija tikpat �audīgas acis kā viņu klientiem. Kāds advokāts, noskrējies vīrs sintētiska auduma uzvalkā, sēdēja pretī savam klientam, plikpaurainam neliela auguma mulatam ar biezām brillēm uz acīm, un stoiski klausījās skaļas runas par personas neaizskaramību un pa�am veltītās lamas.

- Tiesas norīkojums, - paskaidroja Montess. - Priecīgs darbiņ�.

Tik�anās telpā patrulēja vairāki uzraugi ar portatīvajām rācijām. Montess vienam no viņiem pamāja. Uzraugs bija tumsnējs, ar sārtiem vaigiem, pēc izskata maigs, ar priek�laikus izkritu�iem matiem. Montess paskaidroja situāciju. Pavērojis mani, uzraugs pamāja ar galvu, atslēdza vienu no stikla kabīnēm un pakāpās atpakaļ.

- Vai ir kādi jautājumi? - painteresējās Montess.

- Tikai viens, bet tas ir mazliet personiskas dabas.

- Tas nekas.

- Kā jūs spējat te izturēt pilnu darbadienu?

- Nav nekā tāda, ko vajadzētu izturēt, - viņ� neizteiksmīgi noteica. - Man patīk �is darbs. Varēja būt mazāka noņem�anās ar papīriem, ta�u citur darbs ir tāds pats, turklāt daudz garlaicīgāks. �eit neviena diena neatkārtojas. Es aizraujos ar kino, un te dzīve rit īsti Fellīni garā. Vai esmu atbildējis?

- Ļoti izteiksmīgi. Paldies par izglītojo�o ekskursiju.

- Vienmēr gatavs palīdzēt.

Mēs paspiedām viens otram roku.

- Palieciet tepat. Vajadzēs brīdi pagaidīt, - viņ� noteica, paskatījies uz plikpauraino uzraugu. - Tagad par jums parūpēsies uzraugs Zonnen�eins.

Nostāvēju pie stikla kabīnes labu laiciņu, bet Zonnen�eins staigāja pa tik�anās telpu. Beidzot viņ� pienāca pie manis tik neveiklā un zvalstīgā gaitā, it kā ķermenis vispirms būtu sadalīts gabalos un pēc tam viduklī vaļīgi sastiprināts. īk�ķus viņ� turēja aizāķētus aiz jostas cilpām, maksts kūļājās pie sāna. Zem matiem, kas bija sāku�i izkrist, ieraudzīju neparasti bērni�ķīgu, apaļu seju, un tuvumā atklājās, ka uzraugs ir pavisam jauns.

- Jūsu pacientam jābūt klāt kuru katru brīdi, - viņ� sacīja. - Izkļū�anai no stingrā re�īma korpusa vajadzīgs laiks. - Viņ� pameta mirkli uz stikla kabīni. - Man jūs jāpārmeklē, tāpēc ieiesim tur.

Viņ� pavēra durvis un ielaida mani pirmo. Telpā stāvēja zils, pie grīdas pieskrūvēts metāla galds un divi tādi pa�i krēsli. Viņ� palūdza novilkt �aketi, pārbaudīja kabatas, viegli pārbrauca ar rokām augumam, atdeva �aketi, izskatīja portfeli un lika parakstīties de�ūr�umālā. Izrādījās, ka astoņos no rīta D�eimiju apciemojis Sauza, bet stundu agrāk - Meinvorings.

- Tagad varat apsēsties, - sacīja uzraugs.

Es apsēdos uz viena, bet viņ� uz otra krēsla.

- Jūs esat atnācis, lai konstatētu viņa nepieskaitāmību, vai ne? - viņ� pajautāja.

- Vispirms man viņ� jāsatiek un jāaprunājas.

- Lai jums veicas! - uzraugs noteica.

Uzmanīgi paskatījos uz viņu, vai �iem vārdiem nav sarkasma piedeva, ta�u neko tādu nemanīju.

- Es gribēju teikt... - Iesprauslojās rācija, un saruna aprāvās. Viņ� paklausījās, pielika rāciju pie mutes, nosauca da�us skaitļus, paziņoja, ka viss ir sagatavots, un, uzlicis rokas uz gurniem, piegāja pie durvīm un sāka gaidīt.

- Jūs gribējāt kaut ko teikt, - es atgādināju.

Uzraugs papurināja galvu.

- Gan redzēsiet pats. Tūlīt viņu atvedīs.

8

Sākumā es viņu pat neredzeju. Iespiests starp diviem milzu auguma uzraugiem, viņ� nebija pamanāms. Vispirms sarkanmatains milzis pabāza galvu pa stingrā re�īma korpusa durvīm, pārbaudīja mani un tik�anās telpu, pateica, ka viss ir kārtībā, un tikai pēc tam telpā ienāca pārējie. Viņi soļoja saskaņoti kā liels, dzeltenbrūns zirneklis, līdz lēnām pa�ķīrās, atklājot skatienam va�ās saslēgto zēnu.

Es nebūtu pazinis D�eimiju, ja viņ� ietu garām uz ielas. Viņ� bija izaudzis se�as pēdas gar�, ta�u svēra ne vairāk par simt trīsdesmit mārciņām. Dzeltenā pid�ama uz izdēdēju�ā auguma brīvi nokarājās. Pubertāte apaļo seju bija izstiepusi garumā. Vaibsti bija pareizi, ta�u askētiski, asos kaulus klāja plāna miesas kārta. Melnie, joprojām garie mati nokarājās pār pieri un taukainās grīstēs krita uz kaulainajiem pleciem. No vaigiem un virslūpas spraucās melni bārdas punkti. Uz viena vaiga rēgojās liela, sarkana pinne. Abas acis bija aizvērtas. No viņa nāca sūra smaka.

Uzraugi kustējās klusi un precīzi. Masīvās rokas stingri turēja D�eimija skaliem līdzīgos delmus. Viens pāris roku piebīdīja ieslodzīto pie galda. Otrs pāris nosēdināja. Roku un kāju dzel�i tika piestiprināti pie nekustīgā krēsla. Sēdēt �ādā stāvoklī nebija ērti, ta�u D�eimijs ļāva manipulēt ar sevi kā bezsaturīga marionete.

Tad sarkanmatis pienāca pie manis un stādījās priek�ā kā ser�ants Ku�ers.

- Cik ilgs laiks jums būs vajadzīgs, doktor? - viņ� jautāja.

- Iekams neesmu sācis ar viņu runāt, grūti pateikt.

- Būtu vēlams ne ilgāk par vienu stundu. Mēs ieradīsimies pēc se�desmit minūtēm. Ja jums vajadzēs vairāk laika, iepriek� brīdiniet uzraugu Zonnen�einu.

Zonnen�eins, savilcis pieri, pamāja ar galvu.

- Vai ir kādi jautājumi? - pavaicāja Ku�ers.

- Nav.

Viņ� padeva zīmi pārējiem, un viņi devās prom. Pēdējais izgāja Zonnen�eins un nostājās pie stikla kabīnes ar sakrustotām rokām tā, ka varēja pārredzēt gan stikloto kabīni, gan tik�anās telpu. Es pārcēlu skatienu no viņa uz zēnu galda pretējā pusē.

- Sveiks, D�eimij! Es esmu doktors Delavers.

Mēģināju ieraudzīt bālajā sejā kādu zīmi, kas liecinātu, ka

viņ� mani pazīst, ta�u neredzēju neko.

- Es atnācu, lai tev palīdzētu, - sacīju. - Vai tev neko nevajag?

Nesaņēmis atbildi, ļāvu iestāties klusumam. Nekādas reakcijas. Klusi un mierino�i sacīju, ka viņ� dro�i vien ir nobijies un ka es ļoti labprāt palīdzē�u. Izteicu prieku, ka viņ� mani sameklējis.

Pēc divdesmit minūtēm D�eimijs atvēra acis. Uz mirkli modās cerība, ka viņ� sācis uztvert mani. Bet tad es paskatījos uz zēnu vērīgāk, un cerība izgaisa.

Viņa acis bija aizplīvurotas un neko neredzēja, to baltumi bija kā pelēks netīrs audums, ko caurvij sarkanas dzīsliņas. Viņ� skatījās manī, neko neredzot.

Mutes kaktiņā parādījās slienas un notecēja pa zodu uz leju. Paņēmu kabatlakatiņu, noslaucīju zodu un mēģināju nodibināt acu kontaktu. Bez panākumiem, jo skatiens palika tuk�s un nedzīvs.

Es uzliku viņam uz pleca roku. Zonnen�eins uztvēra �o kustību ar acs kaktiņu, pagriezās un asi paskatījās cauri stiklam. Liku manīt, ka viss ir kārtībā, viņ� ieņēma brīvāku stāju, ta�u skatienu vairs nenovērsa.

D�eimijs nekustējās. Viņa pid�ama bija piesūkusies ar sviedriem. Bija jūtams, ka zem mitrā auduma viņ� ir sastindzis un auksts. Tikpat labi es būtu varējis pieskarties līķim. Piepe�i viņ� ievilka elpu, pastiepa uz priek�u lūpas un izpūta sasmaku�u gaisu. Galva noslīga, un viņ� nodrebinājās. Pāri visam augumam līdz manu pirkstu galiem pārskrēja trīsas, norima un sākās no jauna. Enerģijas uzplūds nāca tik negaidīts, ka man vajadzēja savaldīties, lai neatrautu roku. �ādu kļūdu es jau biju pieļāvis un nevēlējos atkārtot.

Saspiedu savus pirkstus vēl cie�āk. No D�eimija izlauzās �ņuksto�a skaņa, pleci sacēlās uz aug�u un noslīga. Acis no jauna aizvērās un galva pirms nokri�anas uz galda neizprotami sa-zvāļojās. Viņ� gulēja ar vaļēju muti uz galda un vaigu pie metāla un smagi elpoja. Nekas, ko es teicu vai darīju, neaizgāja viņam līdz apziņai.

D�eimijs gulēja pilnīgā stuporā. Vēroju viņu, un katra vārgo krū�u cilā�anās samazināja cerības. Es biju iedomājies, ka sa-stap�os ar psihozi, ta�u nebiju paredzējis, ka stāvoklis būs tik ļauns. Garīgā stāvokļa noteik�anai domātie standarta jautājumi -par orientē�anos vietā un laikā, deformācijām domā�anā vai greizu uztveri - nebija izmantojami. Pa telefonu D�eimijs - kaut arī minimāli - bija atbildējis uz jautājumiem. Viņ� bija pateicis Mi-lo, ka zvanījis man, tātad apziņa kaut cik bija darbojusies. �obrīd viņ� līdzinājās zombijam. Gribējās zināt, vai tā ir pārejas faze no smagas depresijas uz �izofrēnijas uzliesmojumu vai arī kas ļaunāks - beigu sākums.

�izofrēnija ir sare�ģīts garīgu traucējumu kopums. Kop� psihiskos slimniekus dedzināja kā burvjus un raganas, psihiatrija bija nogājusi garu ceļu, tomēr vājprāta izcelsme vēl arvien bija tumsā tīta. Psihiatri ar medikamentiem spēja kontrolēt �izofrēnijas simptomus, ta�u īsti neizprata, kāpēc tie iedarbojas. Tā bija pali-atīva dziedinā�ana, kam maz kopēja ar patiesu ārstē�anu. Tre�daļai pacientu slimība izzūd pati no sevis. Tre�daļa labvēlīgi reaģē uz medikamentiem un psihoterapiju. Tomēr uz daļu nelaimīgo neiedarbojas nekāda ārstē�ana un viņi nenovēr�ami slīd pretī garīgai bojāejai.

Skatoties uz saļimu�o augumu, radās jautājums, kurai no minētajām grupām pieskaitāms D�eimijs.

Bija vēl kāda iespēja, tiesa, visai mazticama. Tādus simptomus kā trīcē�anu, slienā�anos, elpas iesūk�anu un izpū�anu varēja izskaidrot ar pārmērīgi lielu psihotropo zāļu devu izraisītu diskinēziju. Tādi simptomi parasti parādās vecākiem slimniekiem pēc gadiem ilgas ārstē�anas, kaut atsevi�ķos gadījumos akūta dis-kinēzija vērojama arī pēc minimālas zāļu lieto�anas. Sauza bija teicis, ka Meinvorings turpina D�eimija ārstē�anu arī cietumā, un es atzīmēju, ka jāuzzina kaut kas vairāk par viņam dotiem medikamentiem un to devām.

D�eimijs sāka skaļi krākt. Viņam grimstot arvien dziļāk miegā, �ķita, ka augumam zūd saskare ar manu roku, tas kļūst ļengans un izplūst, it kā kauli būtu izkusu�i. Elpo�ana palēninājās. Es turēju roku D�eimijam uz pleca un runāju, cerēdams, ka cauri stuporam izkļūs kaut neliels mierinājums.

�ādā stāvoklī mēs palikām līdz tik�anās stundas beigām. Es noņēmu roku tikai pēc tam, kad atnāca uzraugi, lai vestu D�ei-miju atpakaļ uz kameru.

Ser�ants Ku�ers uzdeva Zonnen�einam izvadīt mani no cietuma.

- Saprotu, ko bijāt domājis, pieminot veiksmi, - es ierunājos pa ceļam. - Panākt, ka viņ� atbild.

- Taisnība.

- Cik bie�i viņ� atrodas �ādā stāvoklī?

- Gandrīz pastāvīgi. Da�reiz sāk raudāt vai kliegt. Parasti tikai sē� un stīvi blen�, līdz aizmieg.

- Vai tāds viņ� ir visu laiku, kop� atrodas �eit?

- Pirms pāris dienām, kad viņu atveda, viņ� bija stipri uzbudināts. It kā būtu sa�ņaucies narkotikas. Vajadzēja uzvilkt tra-kokreklu. Bet nepagāja ilgs laiks, kad viņ� sāka norimt.

- Vai viņ� ar kādu sarunājas?

- Es gan neko tādu neesmu redzējis.

- Un kā ar advokātu?

- Ar Sauzu? Nē. Sauza izturas pret viņu kā tēvs - apliek roku, dod dzert sulu un baro ar cepumiem. Kadmuss absolūti nereaģē.

Nogriezu�ies ap stūri, gandrīz sadūrāmies ar ieslodzīto grupiņu. Ieraudzīju�i Zonnen�eina formastērpu, ieslodzītie strauji mainīja virzienu.

- Manuprāt, viņam tas der, - uzraugs noteica.

-Kas?

- Ka viņam ir tāda... dekompensācija.

Pamanījis, ka esmu izbrīnījies par speciālo terminu lieto�anu, uzraugs pasmīnēja.

- Specializējos psiholoģijā, - viņ� paskaidroja. - Vēl gadu jāmācās, gribu iegūt bakalaura grādu. Strādājot �eit, man radās interese par psiholoģiju.

- Jūs gribat teikt, ka viņ� tēlo psihiski slimu, lai tiktu atzīts par nepieskaitāmu?

Uzraugs paraustīja plecus.

- Jūs esat doktors.

- Bet kādas ir jūsu personiskās domas? Neoficiāli runājot.

Zonnen�eins uzreiz neatbildēja.

- Nezinu. Viens otrs taisa klaunādi, kam ir skaidri redzams mērķis. Iekļuvis cietumā, tāds tūlīt sāk uzvesties tā, it kā būtu nepilnīgs. Tikai zinā�anu trūkuma dēļ parasti viņi pārspīlē - visas zinā�anas ņemtas no televīzijas un da�ādām filmām. Vai saprotat, ko ar to domāju?

- Protams. Jauniesaucamo simulācija.

- Jūs sapratāt. Kadmuss tādas muļķības nedara, ta�u esmu dzirdējis, ka viņ� bijis tāds kā ģēnijs, tāpēc prot tēlot mazliet smalkāk.

- Jūs teicāt, ka viņ� da�reiz klaigā. Ko viņ� kliedz?

- Neko. Vienkār�i kliedz. Bez vārdiem. Kā sa�auts briedis.

- Vai jūs nevarētu pierakstīt, ja izdodas kaut ko saprast, un parādīt man, kad ieradī�os nākamreiz?

Uzraugs papurināja galvu.

- Nekas neiznāks, doktor. Ja es kaut ko ziņo�u jums, vajadzēs ziņot ari apgabala prokuroram. Ja to darī�u, katrs nāks ar līdzīgu lūgumu. Nebūs ilgi jāgaida, kad es par velti nodarbo�os ar izmeklē�anu, bet atstā�u novārtā īsto darbu.

- Labi, - es noteicu, - es tikai pajautāju.

- To nevienam nevar liegt.

- Tādā gadījumā vai drīkstu vēl kaut ko jautāt? Vai jums ir �urnāls, kurā pierakstāt novērojumus par stingrā re�īma ieslodzīto uzvedību?

- Protams. Tajā fiksē incidentus, da�ādas dīvainības. Bet klieg�ana nav nekas neparasts. Da�reiz tā skan visu nakti.

Mēs jau bijām pie lifta un gaidījām tā pienāk�anu.

- Sakiet, - Zonnen�eins ierunājās, - vai jums patīk jūsu darbs?

- Parasti tā ir gan.

- Vai tas vienmēr ir interesants?

- Ļoti.

- Patīkami dzirdēt. Man tie�ām patīk lekcijas psiholoģijā, īpa�i par visādām patoloģijām, un es gudroju, vai nemācīties tālāk par maģistru. Tas nozīmē, ka nāksies mācīties daudz vairāk, pieņemt lēmumu nav viegli, tāpēc izpra�ņāju arī psihiatrus, vai viņiem patīk viņu darbs. Pēdējais, kuram prasīju - Kadmusa otrs ārsts -, paskatījās tik jocīgi, it kā es būtu uzdevis viltīgu jautājumu, aiz kura kaut kas slēpjas.

- Tā ir profesionāla slimība, - es paskaidroju, - proti, tendence visam meklēt nevajadzīgu skaidrojumu.

- Iespējams, ta�u man radās iespaids, ka viņam nepatīk policisti.

Mēģināju atcerēties Sauzas izteikumu, ka Meinvorings ieguvis slavu kā aizstāvības eksperts, bet neko neteicu.

Pagāja vēl īss mirklis.

- Tātad, - sacīja Zonnen�eins, - darbs jums tie�ām patīk.

- Man grūti iedomāties, ka varētu strādāt ko citu.

- Lieliski. - Viņ� pasmaidīja, ta�u tūlīt kļuva nopietns. - Strādājot �eit zināmu laiku, redzot ieslodzītos un zinot, ko viņi izdarīju�i, rodas vēlē�anās saprast, kāpēc cilvēks tāds kļūst. Vai saprotat, ko ar to gribu teikt?

- Protams.

Lifta durvis atvērās. Mēs klusēdami iegājām liftā un braucām lejā. Kad durvis atkal atvērās, uzrauga sejā jau bija stoiķa maska. Es novēlēju viņam panākumus mācībās.

- Paldies! - viņ� atsaucās, izgāja no lifta un pieturēja ar roku durvis, neļaudams tām aizvērties. - Ceru, ka jums izdosies iegūt par �o puiku kādu skaidrību. Ja es varētu, labprāt palīdzētu. Diem�ēl es to nedrīkstu.

Iegāju caurlaides telpā. Ieejas pusē aiz zilajām restēm divi vīri stāvēja ar muguru pret mani un patlaban noglabāja skapī�os savus iero�us. Kad, paņēmis dokumentus, jau gāju ārā, viņi piegāja pie renes. Viens bija Kels Vaitheds. Otrs bija ra�ens liela auguma vīrs ar bālu ādu, bieziem, melniem matiem un neparasti zaļām acīm, kas slēpās zem spurainām, melnām uzacīm. Biezie mati bija apgriezti īsi galvas virspusē un pie ausīm, gar kurām stiepās gara, nemoderna vaigubārda. Matu vilnis klājās virs pieres. Seja bija plata, raupji veidota, un tās zēnisko izskatu maitāja pūtītes, pamatīgs deguns, pilnīgas, maigas lūpas un biezas ausis. Vīrs bija ģērbies maisīgā, saņurcītā brūna velveta �aketē ar piepogājamiem atlokiem un jostiņu aizmugurē, dzeltenbrūnās triko auduma biksēs, kas klājās virs novalkātiem tuksne�a zābakiem, un brūnā mākslīgā zīda kreklā ar sinepju krāsas kaklasaiti.

- Ei, tas ta�u ir psihiatrs, - ierunājās Vaitheds.

Ignorēdams viņu, es skatījos uz otru vīru.

- Sveiks, Milo!

- Sveiks, Aleks! - Bija skaidri redzams, ka, atņemot sveicienu, viņ� nejūtas omulīgi.

Iestājās neveikls klusums, ko beidzot pārtrauca skaļruņa iene�anās. Milo noņēma no atloka Losand�elosas policijas personas karti un iemeta renē. Vaitheds to pa�u izdarīja ar savu �erifa apliecību.

- Kā tev labi klājas? - es pajautāju.

- Labi, - viņ� atbildēja, skatīdamies uz kurpju purngaliem.

- Un kā pa�am?

- Labi.

Milo noklepojās, aizgriezās un, it kā mazgātos bez ūdens, novilka pār seju savu lielo, mīksto roku.

Neveiklais klusums ievilkās. Likās, ka Vaithedu tas uzjautrina.

- Klau, doktor, - viņ� ierunājās. - Kā jūtas jūsu pacients? Vai ir gatavs stāties pie bikts un aiztaupīt mums liekas klapatas?

Milo saviebās un veltīja man zīmīgu skatienu, kas acumirklī nozuda.

- Tikai nestāstiet, - dzēlīgi turpināja Vaitheds, - ka viņu galīgi nevar pazīt. Ka viņ� �urā biksēs, ēd savus sūdus un nespēj at�ķirt labo no ļaunā.

Es spēru soli, lai dotos prom. Vaitheds ar savu masu nostājās priek�ā durvīm.

- Vakar jūs neko nezinājāt teikt, mister. �odien jūs esat eksperts.

- Nomierinies, Kel! - ierunājās Milo.

- Ak jā, atvaino, aizmirsu, - Vaitheds noteica vienā mierā.

- Jūs ta�u esat draugi, un nav nekāds brīnums, ka viņ� cen�as panākt, lai apsūdzēto atzīst par nepieskaitāmu.

Caurlaides telpas durvis atvērās.

- Iesim, Kel, - sacīja Milo, kaut arī es redzēju, ka viņam sa�ņaudzas dūres.

Vaitheds paskatījās uz mani, nogrozīja galvu, pasmaidīja un pagāja sānis. Apgriezies viņ� Milo pa priek�u iegāja caurlaides telpā.

Restotās durvis aizcirtās. Vaitheds tūlīt sāka pamācīt kabīnē sēdo�os uzraugus. Milo stāvēja caurlaides telpas otrā pusē viens. Pirms aizie�anas es mēģināju notvert viņa skatienu, ta�u Milo to bija pievērsis netīrajai grīdai.

9

Sauzam grie�ot gaļu, no tas izdalījās asinis, un uz balta porcelāna izveidojās iesārta peļķe. Viņ� ielika jēlās gaļas gabalu mutē, lēnām sako�ļāja, norija, noslaucīja lūpas un pamāja ar galvu.

- Tāds viņ� bija jau agri no rīta, kad tikāmies, - Sauza sacīja. - Stuporā.

Mēs vieni pa�i sēdējām viņa juridiskās firmas ēkas ēdamistabā. Tā bija klusa un krēslaina. Gandrīz visā telpas garumā stiepās pulēts, ovāls sarkankoka galds, kas mirdzēja kā spogulis, ar puķainu brokātu apvilktiem pieskaņotiem krēsliem apkārt. Pie vienas sienas slējās milzīgs, no kāda Hemp�īras kungu nama ņemts kamīns. Tum�a parketa grīdas sedza persie�u paklāji. Pie kokgriezumiem rotātām, zarainām un lakotām prie�koka sienām karājās antīkas karikatūras no �urnāla �Punch� un da�ādas medību ainas. Visos telpas kaktos rievoti pjedestāli balstīja literātu krū�utēlus. Augstus arkveida logus klāja aizkari no tāda pa�a brokāta, ar kādu bija pārvilkti krēsli, un vienīgais gaismas avots bija virs galda centra pakārtais Voterfordas sve�turis.

- Kāds uzraugs stāstīja, ka cietumā viņ� iegājis satraukts, bet pēc tam arvien vairāk noslēdzies sevī.

- Pareizs novērojums. Slimības vēsture rāda tikai un vienīgi stāvokļa pasliktinā�anos. Kanjonouksas slimnīcā reizēm iestājās gai�ie brī�i, kas ilga pat vairākas dienas. Ikviens, kas ar viņu tad sarunātos, brīnītos, kas viņam slimnīcā meklējams. D�eimijs bija brīnumbērns, iekams... sākās �ī nelaime. Viņa spējas, īpa�i valodnieciskās, iedvesa bijību. Ar savu intelektu viņ� spēja pārliecināt citus, ka ielikts slimnīcā nepamatoti, un darīja to tik prasmīgi, ka pat es reizi vai divas sāku �aubīties, vai lēmums bijis pareizs. Ta�u, ja iznāca pavadīt kopā ar viņu ilgāku laiku, psihiskā saslim�ana lika sevi manīt.

- Kādā veidā?

- Da�brīd ar nevietā pateiktu vārdu, citreiz ar samud�inātu domu. Loģiski nesaistītu tematu apvieno�anu. Iesācis teikumu, viņ� apklusa vai nobeigumā pateica pavisam kaut ko nesakarīgu. Ja viņam pajautāja, kāpēc tā dara, D�eimijs reizēm tik ļoti satraucās, ka uzbudinājums robe�ojās ar histēriju, viņ� lēca kājās un izkliedza aizvainojo�as apsūdzības. Pamazām gai�ie periodi kļuva arvien īsāki, bet D�eimijs arvien nesakarīgāks, viņa rīcība nebija prognozējama. Ar viņu kļuva neiespējami normāli sarunāties. Meinvorings raksturoja �o stāvokli kā smagu paranoju. - Sauza nogrozīja galvu un nopūtās. - Un stāvoklis acīmredzot kļūst arvien sliktāks.

- Vai ar to, ka viņa rīcība nebija prognozējama, domāta agresivitāte?

- Īstenībā ne, kaut arī, palicis bez kontroles, viņ� būtu varējis kaut ko izdarīt. Izlēkt pa logu, lēkāt, plosīt seju, raut matus. Reizi vai divas viņ� izrādīja nelielu agresivitāti, ta�u pirms bēg�anas nevienu nekad nebija savainojis. Neviens jau nedomāja, ka viņam ir slepkavnieciskas tieksmes, ja tie�i tas jūs interesē.

- �orīt viņ� slienājās, trīcēja un izdarīja ar muti sūco�as kustības. Vai arī agrāk tas bija novērojams?

- Vakar es to redzēju pirmo reizi. Protams, agrāk man nebija ar viņu tik cie�a saskare, tāpēc dro�i nevaru apgalvot. Par ko �ie simptomi liecina?

- Nespēju vēl pateikt. Man jādabū precīzas ziņas, kādu ārstē�anu viņ� ir saņēmis - medikamentus, elektroterapiju, psihoterapiju, vārdu sakot, visu.

Sauza savilka uz aug�u uzacis.

- Jūs gribat sacīt, ka tādējādi varētu izpausties toksiska reakcija?

- �obrīd es zinu pārāk maz, lai kaut ko minētu.

- Labi, - viņ� noteica tāds kā vīlies. - Es noorganizē�u jums tik�anos ar Meinvoringu, un viņ� sniegs trūksto�o informāciju. Noteikti paziņojiet man, ja jūtat, ka bojātas smadzenes. �āda informācija var izrādīties noderīga.

- Katrā ziņā.

Sauza paskatījās uz neaiztikto ēdienu manā �ķīvī.

- Vai neesat izsalcis?

- Patlaban ne.

Pirms sarunas turpinā�anas viņ� pacēla pie lūpām glāzi ar aukstu ūdeni un padzērās.

- Viņa stāvokļa nopietnība izraisa pārdomas, doktor. Sākumā gribēju iesniegt lūgumu atlikt tiesu, jo viņ� nespēj stāties tās priek�ā, bet tad nospriedu, ka tas neko nedos. Tobrīd jutu, ka izredzes ir vienādas ar nulli. Viņam bija garīgi traucējumi, ta�u viņ� spēja runāt un da�u brīdi bija saprātīgs. Ja tādā reizē ar D�eimi-ju runātu psihiatrs, tas varētu izdarīt maldīgu secinājumu, ka viņ� simulē. Kad jāizskata lieta, kura saista sabiedrības interesi, tiesne�i mēdz būt konservatīvi. Tikai retais spēs izturēt brēku, kas sāksies pēc prāvas atlik�anas. Stāvoklis tagad ir tāds, ka es ne par ko neesmu dro�s. Ja slimība paliek pa�reizējā līmenī vai pasliktinās, pat apsūdzības psihiatri var atzīt viņa nekompetenci. Kā domājat jūs?

- Vai jums nav radu�ās aizdomas, ka viņ� simulē?

Sauza bija sācis griezt nākamo gaļas gabalu, bet jautājums lika viņam pacelt skatienu, un nazis un dak�iņa sastinga pusceļā.

- Nē, nekādā ziņā. Es zinu, ka viņ� ir ļoti slims.

- Ta�u tik vesels, lai spētu izdarīt astoņas slepkavības, kuras vajadzēja rūpīgi izplānot.

Sauza nolika galda piederumus.

- Jūs esat nonācis līdz lietas būtībai, doktor. Man tas patīk. Jā, jums ir taisnība. Mums nav darī�ana ar eksplozīvu asinskāri, nazis lietots ar perversu rūpību, turklāt nāv apieti sīkumi. Tas liecina par spēju domāt analītiski, bez emocijām, līdz ar to kļūst sare�ģīta iecere aizstāvībā balstīties uz nepieskaitāmību. Tomēr man �ķiet, ka esmu izdomājis, kā tikt galā ar �o sare�ģījumu, bet par to runā�u vēlāk. Kāda ir jūsu attieksme pret lūgumu atlikt tiesas procesu?

- Kāds no atlik�anas ir praktisks labums?

- Turē�ana izolācijā tik ilgi, līdz būs konstatētas viņa prāta spējas, un �ajā gadījumā tas nozīmē vai, nevis kad. Bet vai tas atbilst zēna interesēm? Izolāciju iespējams nodro�ināt valsts slimnīcā, ta�u tās ir �ausmīgas. Galu galā viņ� nokļūtu garīgi atpaliku�o nodaļā, un tas nozīmētu nāves spriedumu. Ja nonāktu līdz tiesai un aizstāvībai izdotos izmantot viņa nepieskaitāmību, rastos pla�ākas iespējas nodro�ināt viņa aprūpi nākotnē.

Es sapratu, kas Sauzam padomā. Cita privātā slimnīca, kur ārstē�anu un lēmumu par izrakstī�anu noteiks ģimenes nauda. D�eimiju tur noturētu tik ilgi, līdz troksnis norimst, bet pēc tam klusītēm nodotu aizbildņiem kā ambulatorisko slimnieku.

Prātā ienāca stindzino�s scenārijs. Vai uz ielas nenokļūs vēl viena psiholoģiska bumba ar laika degli, ārsta izrakstītu torazīna recepti un norīkojumu pie psihoterapeita, jo kāds eksperts zemu uzvedības aktivitāti maldīgi izskaidrojis kā nozīmīgu veselības uzlabo�anos? �ādā gadījumā dro�i varēja paredzēt, ka zāļu lieto�ana ar laiku būs pārtraukta un ārsts vairs netiks apmeklēts. Tam sekos nenovēr�ama atgrie�anās dēmonu valstībā. Sajukums, sāpes. Naksnīgas pastaigas. Pēk�ņa, paranojālu baiļu izraisīta izlādē�anās. Asinis.

Tik tālu es biju spējis iesaistīties D�eimija lietā - līdzjūtīgi sē�ot viņam pretī -, jo biju norobe�ojis sevi no noziegumiem, kuros viņu apsūdz, kā arī noliedzis iespēju, ka viņ� noslepkavojis astoņas cilvēciskas būtnes. Likās, ka pat Sauza uzskata viņu par vainīgu, un, klausoties runas par aizstāvības stratēģiju un lielākām aprūpes iespējām, biju spiests apsvērt savas līdzdalības sekas.

Ja D�eimijs bija izdarījis to, par ko tika apsūdzēts, es nevēlējos domāt par aprūpes iespējām, bet tikai par to, lai viņ� atrastos aiz atslēgas uz visiem laikiem.

Ir nu gan aizstāvības eksperts!

Mels Vērtijs bija runājis par emocionālo mierinājumu, kādu dod jūtu atdalī�ana no darba. Ta�u es nebiju advokāts un tāds nevarēju būt. Skatoties, kā Sauza grie� gabalos gaļu un bā� mutē, es domāju, cik ilgi izturē�u viņa komandā.

- Nezinu, - es atteicu. - Tas ir smags jautājums.

- Labi, doktor, - viņ� pasmaidīja, - tā ir mana, nevis jūsu problēma.

Sauza atbīdīja �ķīvi, un viņa sejas apak�daļa tajā pa�ā mirklī nozuda aiz baltas salvetes.

- Ja vēlaties, es varu piezvanīt uz virtuvi, lai atnes ko citu -augļus, kafiju?

- Paldies, nevajag.

Blakus ūdens krūzei stāvēja misiņa trauks ar piparmētru ko�ļājamām gumijām pēc maltītes. Viņ� piedāvāja man, bet, kad atteicos, paņēma vienu pats. Nospiedis pogu zem galda malas, viņ� izsauca filipīnieti melnā formastērpā, lai novāc traukus.

- Tātad, - Sauza ierunājās, kad filipīniete bija aizgājusi, - ko jūs vēlētos zināt par Kadmusu ģimeni?

- Vispirms mani interesē, kas bija D�eimija audzinātāji un kādas bija viņa attiecības ar cilvēkiem, kuri viņam kaut ko nozīmēju�i, kā arī vecāku nāve.

- Nūjā, - Sauza domīgi noteica, - lai visu labāk saprastu, vajadzēs atgriezties par vienu paaudzi pagātnē un sākt ar vecotēvu.

- Ļoti labi. - Es paņēmu piezīmju burtnīcu un pildspalvu.

- Es iepazinos ar D�onu D�eikobu Kadmusu Vācijā tūlīt pēc kara. Biju armijas jurists, un mani norīkoja darbā kara noziegumu izmeklē�anas nodaļā, kur Kadmuss pārstāvēja ģenerāladju-tantu, kas vadīja lietu ierosinā�anu pret �iem neģēļiem. Viņ� bija sācis karu kā ierindnieks, kājnieks, izrādījis varonību vairākās svarīgās kaujās un divdesmit septiņu gadu vecumā uzdienējis par pulkvedi. Mēs iedraudzējāmies, un, kad es devos atpakaļ uz Ka-lifomiju, Melnais D�eks - tā viņu sauca īra melno matu dēļ -nolēma man piebiedroties. Pats viņ� bija baltimorietis, ta�u bez dziļām saknēm, tāpēc nolēma izmantot lielās iespējas, kādas pavērās Rietumos.

Viņ� glu�i kā gai�reģis paredzēja dzimstības pieaugumu pēc kara un gaidāmo dzīvokļu trūkumu. Tajā laikā Sanfemando ieleja bija vāji attīstīta - da�i ran�o un dārzi, da�i federālajai valdībai piedero�i zemes gabali, kas bija paredzēti armijas bāzēm, kuras netika uzbūvētas. Visu apkārtni klāja sarkani putekļi un krūmi. D�eks centās nopirkt ielejā tik daudz zemes, cik vien bija iespējams. Viņ� aizņēmās milzum daudz naudas, ta�u spēja atvairīt kreditorus tik ilgi, līdz apguva arhitektūru un celtniecību un nolīga celtnieku brigādes. Līdzko sākās dzimstības bums, viņ� bija uzbūvējis desmitiem dzīvojamo rajonu - tūksto�iem ēku, galvenokārt piecistabu vasarnīcu tipa mājas uz �etrdesmit reiz astoņdesmit jardus lieliem zemes gabaliem. Viņ� parūpējās, lai ikvienā gabalā būtu augļu koks - apelsīns, citrons, aprikoze -, un reklamēja visā valstī, ka pārdod Kalifornijas sapni. Mājas pirka tikpat strauji, cik viņ� spēja būvēt, un trīsdesmit gadu vecumā D�eks bija vairākkārtējs miljonārs. Galu galā viņ� apguva arī komerciālus un rūpnieciskus projektus, un tūksto� deviņi simti se�desmitajā gadā �Ccidmus Construction� jau bija tre�ā lielākā celtniecības firma �tatā. Kad D�eks se�desmit septiņu gadu vecumā �ķīrās no dzīves, viņa firma jau bija sākusi nozīmīgu projektu īsteno�anu Saūda Arābijā, Panamā un pusē Eiropas valstu. Viņ� bija liels vīrs, doktor.

Tā bija slavas dziesma miru�am cilvēkam, un es nesapratu tās jēgu.

- Kāds viņ� bija kā vīrs un tēvs?

Sauzam jautājums nepatika.

- Viņ� mīlēja savus zēnus un bija labs pret sievu.

Dīvaina atbilde. Tas atspoguļojās manā sejā.

- Antuanete bija slima sieviete, - Sauza paskaidroja. - Viņa nāca no izputēju�as Pasadīnas labāko aprindu ģimenes, kam bija izdevies noturēties savā sociālajā stāvoklī. D�eks iepazinās ar viņu labdarības ballē un tūlīt iemīlējās. Antuanete bija skaistule. Slaida, ļoti bāla, ļoti trausla, ar milzīgām, skumjām acīm - D�ei-mijam ir tādas pa�as acis -, un man viņa alla� likās dīvaina. Atsve�ināta un ļoti viegli ievainojama. Manuprāt, D�eku saistīja tie�i tā ievainojamība. Diem�ēl drīz pēc apprecē�anās viņas problēmas atklājās visā pilnībā.

- Kādas tās bija?

- Problēmas, ar kādām nodarbojaties jūs. Sākumā �ķita, ka viņa pārliekas kautrības dēļ vairās no sabiedrības. Vēlāk kļuva skaidrs, ka viņa baidās iziet no mājām, baidās no dzīves vispār. Tam dro�i vien ir kāds speciāls apzīmējums.

- Agorafobija.

- Agorafobija, - viņ� atkārtoja. - Tā bija Antuanetes lielā nelaime. Toreiz, saprotiet, domāja, ka viņa slimo ar kādu fizisku kaiti. Ka viņa ir vāja no dabas. D�eks viņai kāzās uzdāvināja spāņu stilā celtu greznu savrupnamu Mūrfīldā, da�u kvartālu attālumā no �ejienes. No tā paveras skats uz lauku klubu, tagad nams pieder ķirurgam pakistānietim. Iekārtojusies viņa no mājas vairs neizgāja, pat dārzā ne. īstenībā viņa reti izgāja pat no istabas, visu dienu pavadīja gultā, kricelēja uz papīra lapiņām dzeju, strēba vāju tēju un sūrojās par visām iespējamām sāpēm un grūtumiem. D�eks maksāja honorārus pusei pilsētas speciālistu, visi viņi izrakstīja gan zāles pret da�ādām kaitēm, gan tonizējo�us līdzekļus, ta�u sievai labāk nekļuva. Galu galā viņ� padevās, samierinājās ar sievas vājumu un ļāva viņai dzīvot, kā grib.

- Viņa tomēr bijusi tik stipra, lai iznēsātu bērnus, - es teicu.

Viņ� glu�i kā gai�reģis paredzēja dzimstības pieaugumu pēc kara un gaidāmo dzīvokļu trūkumu. Tajā laikā Sanfemando ieleja bija vāji attīstīta - da�i ran�o un dārzi, da�i federālajai valdībai piedero�i zemes gabali, kas bija paredzēti armijas bāzēm, kuras netika uzbūvētas. Visu apkārtni klāja sarkani putekļi un krūmi. D�eks centās nopirkt ielejā tik daudz zemes, cik vien bija iespējams. Viņ� aizņēmās milzum daudz naudas, ta�u spēja atvairīt kreditorus tik ilgi, līdz apguva arhitektūru un celtniecību un nolīga celtnieku brigādes. Līdzko sākās dzimstības bums, viņ� bija uzbūvējis desmitiem dzīvojamo rajonu - tūksto�iem ēku, galvenokārt piecistabu vasarnīcu tipa mājas uz �etrdesmit reiz astoņdesmit jardus lieliem zemes gabaliem. Viņ� parūpējās, lai ikvienā gabalā būtu augļu koks - apelsīns, citrons, aprikoze -, un reklamēja visā valstī, ka pārdod Kalifornijas sapni. Mājas pirka tikpat strauji, cik viņ� spēja būvēt, un trīsdesmit gadu vecumā D�eks bija vairākkārtējs miljonārs. Galu galā viņ� apguva arī komerciālus un rūpnieciskus projektus, un tūksto� deviņi simti se�desmitajā gadā �Cadmus Construction� jau bija tre�ā lielākā celtniecības firma �tatā. Kad D�eks se�desmit septiņu gadu vecumā �ķīrās no dzīves, viņa firma jau bija sākusi nozīmīgu projektu īsteno�anu Saūda Arābijā, Panamā un pusē Eiropas valstu. Viņ� bija liels vīrs, doktor.

Tā bija slavas dziesma miru�am cilvēkam, un es nesapratu tās jēgu.

- Kāds viņ� bija kā vīrs un tēvs?

Sauzam jautājums nepatika.

- Viņ� mīlēja savus zēnus un bija labs pret sievu.

Dīvaina atbilde. Tas atspoguļojās manā sejā.

- Kādas tās bija?

-Agorafobija.

- Viņa tomēr bijusi tik stipra, lai iznēsātu bērnus, - es teicu.

- Brīnumaini, vai ne? Pīters - D�eimija tēvs - piedzima �etrdesmit astotajā gadā, desmit mēne�us pēc kāzām, Dvaits - gadu vēlāk. D�eks cerēja, ka grūtniecība neļaus sievai grimt depresijā, ta�u stāvoklis kļuva arvien sliktāks, un abu grūtniecību laikā viņa bie�i lietoja nomierino�as zāles. Pēc Dvaita piedzim�anas viņa noslēdzās vēl vairāk, atgrūda bērnu, atteicās viņu zīdīt vai pat ņemt rokās. Galu galā viņa ieslēdzās un nevēlējās redzēt nedz Pīteru, nedz D�eku. Divus turpmākos gadus viņa neizgāja no istabas, dzēra tonizējo�os līdzekļus un pilulas, rakstīja dzeju un snauduļoja. Miegā viņa klaigāja, it kā redzētu briesmīgus sapņus. Pēc tam viņa sāka apsūdzēt D�eku, kalpotājus un pat bērnus, ka tie sazvērēju�ies viņu nonāvēt. Tās bija parastās para-nojālās muļķības. Kad sieva pārtrauca ēst un sāka izskatīties kā kauli un āda, D�eks saprata, ka viņa jāievieto slimnīcā, un gatavojās viņu nosūtīt uz �veici. To gribēja izdarīt slepus, ta�u viņa dro�i vien kaut ko bija uzzinājusi, jo pēc nedēļas jau bija mirusi no kaut kādu medikamentu pārdozē�anas. Acīmredzot zāļu sastāvā ietilpis opijs, un viņa bija tās ieņēmusi tik daudz, ka apstājās sirds.

- Kas �ajā laikā rūpējās par zēniem?

- D�eks algoja guvernantes. Vēlāk viņi nonāca internātskolā. D�eks tajos apstākļos neko labāku nevarēja izdarīt. Tāpēc, doktor, uz jautājumu par tēvu es devu tie�i tādu atbildi.

Pamāju ar galvu.

- Tagad tiek uzskatīts, ka �izofrēnijas izcelsme ir ģenētiska, vai ne? - viņ� pajautāja.

-Ar �izofrēniju slimo atsevi�ķās ģimenēs. Varbūt slimību izraisa iedzimtība un vide.

- Manuprāt, D�eimijs lielā mērā ir gēnu produkts. D�eks viņam devis visaugstāko intelektu. Viss cits - nesabiedriskuma tendences, paranoja, slimīgā aizrau�anās ar fantāzijām un dzeju -nāk no pretējās puses. Vai �āda ķīmiska reakcija var dot normālu rezultātu?

Viņ� centās izskatīties iejūtīgs, ta�u jūtas �ķita tēlotas un runa iepriek� pārdomāta.

Es nevis atbildēju uz jautājumu, bet savukārt pats paprasīju:

- Kā mātes trūkums ietekmēja Pīteru un Dvaitu?

- Viņi izauga katrs citāds, tāpēc grūti izdarīt konkrētus secinājumus. Dvaits vienmēr izturējās kā krietns zēns un centās izpatikt. Konformists. Jau agri viņ� dzīvē izvēlējās vidusceļu un no tā nav novērsies. Pīters bija pavisam citāds. Izskatīgs, nevaldāms, vienmēr uz galējībām. Viņam, Pīteram, bija gai�a galva, ta�u viņ� nekad to neapgrūtināja ar mācībām, un D�ekam nācās ziedot ēku, lai dabūtu viņu koled�ā. Uzņemts viņ� turpināja muļķoties un pēc trim semestriem tika izslēgts. D�ekam vajadzēja izvirzīt dēlam stingrākas prasības, ta�u viņ� tam izdabāja - kā jau mīļākajam dēlam. Sporta ma�īnas, kredītkartes, agra atļauja izmantot trasta fondu. Rezultātā zēns izauga ar vāju raksturu. Tāda visatļautība kopā ar se�desmito gadu aplamībām viņu pilnīgi samaitāja.

-Narkotikas?

- Narkotikas, alkohols, gadījuma rakstura dzimumsakari -viss kontrkultūras idiotisms atrada Pītera dabiskajā hēdonismā auglīgu augsni. Deviņpadsmit gadu vecumā viņam jau bija savs ferāri. Viņ� kursēja ar ma�īnu pa Saulrieta bulvāri, uzlasīdams meitenes. Kādu vakaru iegriezās bārā zem klajas debess, ieskatījās vienā dejotājā un, nozibinājis savu smaidu un naudas �ūksni, aizrāva mei�u uz Sanfrancisko. Tas notika se�desmit astotajā gadā, hipiju ziedu laikos. Abi iekļuva hipiju kustības murskulī - dzīvoja kopienā kaut kādā Haite�berijas midzenī, lietoja narkotikas, kādas pagadījās pa rokai, un Dievs vien zina, ko vēl darīja. Dēles, ar kurām viņ� dzīvoja kopā, bija pratu�as atrast, kam piesūkties, un trasta fonds drīz sāka izsīkt.

Sauza sa�utis sarauca pieri.

- Vai tēvs nemēģināja dēlu vest pie prāta?

- Protams, mēģināja. Viņ� lika man nolīgt privātdetektīvus, kas atrada dēlu da�u dienu laikā. D�eks izlidoja pie Pītera un piedzīvoja tādu �oku kā vēl nekad mū�ā. Zēns, kuru viņ� pazina, bija izskatījies izcili labi, viņa rūpes par apģērbu un ārieni bija robe�oju�ās ar iedomību. Sanfrancisko D�eks nonāca aci pret aci ar gandrīz nepazīstamu radījumu. Es vēl tagad atceros D�eka vārdus: �Horas, viņ� izskatījās kā tikko no krusta noņemts miris Jēzus.� D�eks stāstīja, ka Pīters bijis netīrs, smirdīgs, izvārdzis, ar stiklainām acīm un neskaidru runu. Garie mati zirgastē, pinkaina, nekopta bārda. D�eks pavēlējis atgriezties mājās, bet, kad Pīters nav gribējis to darīt, piedraudējis, ka nedos vairs naudu. Pī-ters pateicis, lai nejaucas citu darī�anās, turklāt rupji, un viss beidzies ar roku palai�anu. Arī dēles iesaistīju�ās darbībā, un D�eks piekauts. Viņ� atgriezās Losand�elosā emocionāli satriekts.

Galu galā mei�a kļuva grūta. Bērns piedzima bez nepiecie�amās medicīniskās aprūpes, mei�a ievēroja kaut kādu brūnā rīsa diētu un lietoja pa�brūvētas zāļu kompreses. Dzemdības bija smagas, viņa noasiņoja un nomira. Bērns tomēr palika dzīvs, un Pīters bija tik saprātīgs, lai nogādātu to slimnīcā. Bērnam bija bronhīts, izsitumi un visādas infekcijas, tomēr viņ� atkopās.

Atcerēdamies Sauza nogrozīja galvu.

- Tādi ir apstākļi, doktor Delaver, kuros D�eimijs nāca pasaulē. Sākums nav daudzsolo�s, vai ne?

Uz brīdi es pārtraucu rakstīt.

- Kā sauca māti?

- Mārgarita Nortone, - Sauza atbildēja tik izklaidīgi, it kā nedz vārds, nedz tā nēsātāja neko nenozīmētu. - Viņa sauca sevi par Saulaino Margo. Mēs centāmies par mei�u kaut ko uzzināt. Bēgle no Ņūd�ersijas. Vienīgais tuvinieks - māte, ko alkohols novedis kapā. Toreiz, kad Pīters ieraudzīja meiteni dejojam kailu, viņai bija septiņpadsmit gadu. Viena no daudzajiem bērniem, kas bez noteikta mērķa atklīdu�i uz �ejieni. Ta�u viņa izrādījās īstajā laikā un vietā, lai noķertu Kadmusu.

Un nomirtu, es nodomāju, ta�u nepateicu to skaļi.

Sauza, iegrimis apro�u pogu pētī�anā, turpināja stāstu:

- Tagad jums būtu jāsaprot, kāpēc biogrāfija var izrādīties noderīga, lai viņu atzītu par nepieskaitāmu. Ko mēs zinām? Drausmīgi gēni, nepilnvērtīgs uzturs mātes grūtniecības laikā, vecāki narkomāni, tāpēc neliels smadzeņu defekts varēja rasties jau pirms dzim�anas. Ja vēl pieskaita traumatiskās dzemdības, infekcijas noķer�anu zīdaiņa vecumā un mātes vairī�anos no bērna, iznāk skumja litānija.

- Kas D�eimiju audzināja? - es pajautāju, ignorēdams Sau-zas stāstījumu.

- Pīters. Nevar gan teikt, ka viņ� tam būtu bijis kā radīts.

Ta�u �ķita, ka Pīters kļūst pieaudzis un sāk apzināties savu sūtību. D�ekam bija zināmas �aubas par D�eimija paternitāti, ta�u pārsteidza viņa līdzība ar tēvu. Kad viņi pārradās mājās, D�eks sagaidīja abus ar atplestām rokām, maksāja labākajiem ārstiem, medicīnas māsām un auklēm, kā arī uzbūvēja vislabāko bērnudārzu. Sākumā likās, ka bērns no jauna tuvinās D�eku ar Pīteru. Abi visiem spēkiem centās mazo iepriecināt, bet tas nebija viegli, jo bērnu mocīja vēdergraizes un viņ� bez apstājas raudāja. Tiklīdz Pīteram aptrūkās pacietības, viņa vietu ieņēma D�eks. Viņi kļuva tik tuvi kā nekad agrāk. Bet tad, se�desmit devītā gada novembrī, D�eks saslima. Ar aizkuņģa dziedzera vēzi. Pēc da�ām nedēļām viņa vairs nebija.

Mēs visi apstulbām, bet vissmagāk nelaime skāra Pīteru. Piepe�i sastapies ar milzīgajiem pienākumiem, viņ� bija �okā. Līdz divdesmit viena gada vecumam tēvs bija palīdzējis dēlam tikt galā ar visām grūtībām, bet tagad ar tām viņam bija jācīnās pa�am. Vajadzēja rūpēties ne tikai par bērnu, bet arī vadīt uzņēmumu. D�eks bija tipisks dabas dots līderis, tikpat kā neuzticēja savu atbildību vai pienākumus citiem, visu paturēja galvā vai pierakstīja uz papīra lapiņām. Nabaga Pīteram vajadzēja tikt galā ar haosu, kuru viņ� bija saņēmis mantojumā.

Bēru dienā Pīters pienāca pie manis un vārda tie�ā nozīmē trīcēja no �ausmām, jo nezināja, kā tikt galā ar savu dzīvi, nemaz nerunājot par firmas vadī�anu vai mazuļa audzinā�anu. Ar no�ēlu jāatzīst, ka viņam bija taisnība. Pīteram nebija uzņēmēja dotību. Dvaits �ajā ziņā jau bija sevi mazliet apliecinājis - Sten-fordā viņ� specializējās uzņēmējdarbībā. Dvaitam tikko bija apritējis divdesmit gadu, tāpēc mudināju viņu turpināt studijas.

Pieņēmu darbā profesionālus mened�erus, kas firmas vadībā ieviesa konvencionālas metodes. Tas prasīja gadu. Tikmēr Pīters dzīvoja dīkā. Viņ� gan mēģināja iesaistīties korporācijas darbā, ta�u drīz vien viņu sāka mākt garlaicība. Arī manu ierosinājumu atgriezties koled�ā viņ� nepieņēma. Pīteram dzīvē nebija mērķa, viņ� grima depresijā un pamazām sāka atrauties arī no bērna. Vēsture atkārtojās, un es piedāvāju meklēt palīdzību pie psihiatra. Viņ� nevēlējās to darīt un sāka strauji ripot no kalna lejā. Skatiens kļuva me�onīgs, un viņ� stipri nokritās svarā. Dienām ilgi dzīvojis pa istabu, viņ� ielēca vienā no savām ma�īnām un nozuda uz ilgāku laiku.

- Kā D�eimijs reaģēja uz pārmaiņām tēvā?

- �ķiet, ka viņ� iemācījās nereaģēt uz Pītera noskaņojuma maiņām. Jau mazotnē atklājās, ka D�eimijam ir neparasti gai�a galva. Viņ� mēdza pieiet pie tēva un izteica savam vecumam pārgudras piezīmes, lai tikai saistītu viņa uzmanību. Bet pāragrā attīstība nesajūsmināja tēvu, drīzāk jau viesa bailes. Viņ� atraidīja D�eimiju, pat dzina prom fiziski.

Es pats neesmu bijis tēvs, tomēr sapratu, kādu iespaidu tas var atstāt uz bērnu. Runāju ar Pīteru par to, ta�u viņ� noskaitās, nosauca D�eimiju par jocīgu un piebilda, ka tas esot ��ausmīgs� bērns. Runājot par dēlu, viņ� kļuva nikns, tāpēc bailēs par D�ei-mija dro�ību es �im jautājumam vairs nepieskāros.

- Vai viņ� vienmēr bija tik untumains?

- Agrāk ne. Viņ� ātri iekaisa, tāpat kā D�eks, ta�u nebija nekā nopietna. Bet drīz viņ� kļuva nekontrolējams. Sīkumi, bērnu parastās delverības, par ko normāls cilvēks neskaistos, padarīja viņu vai traku. Ne reizi vien nācās Pīteru savaldīt, lai viņ� nesistu D�eimijam ar dūri. Auklēm tika uzdots ne mirkli neizlaist zēnu no acīm. Kad Pīters zaudēja interesi par bērnu kā tēvs, neviens necentās to novērst.

- Vai bija arī īsta fiziska vardarbība?

- Nē. Tā kā Pīters bija atteicies no tēva pienākumu pildī�anas, bērnam nekas vairs nedraudēja, jo atteik�anās bija pilnīga. Tāpat kā māte, viņ� aizcirta durvis uz dzīvi un kļuva vientuļnieks. Un tāpat viņ� beidza savu nelaimīgo eksistenci, aiziedams no dzīves.

- Kādā veidā?

- Pakārās. Mājā bija balles zāle ar augstiem, velvētiem griestiem un resnām ozolkoka sijām. Pīters nostājās uz krēsla, apmeta virvi ap siju, cilpu kaklā - un aizspēra krēslu.

- Cik D�eimijam bija gadu tajā laikā?

- Pīters pakārās septiņdesmit otrajā gadā, tātad zēns bija apmēram trīs gadus vecs. Mēs pasargājām viņu no sīkāka izklāsta. Vai domājat, ka viņ� var atcerēties tik senus gadījumus?

- Iespējams tas ir. Vai viņ� nekad par to nav izteicies?

- Tikai vispārējos vilcienos - runājis par dzīvo�anu bez tēva, kā arī filozofējis par pa�nāvību. Es apspriedos ar Dvaitu un Heteri. Cik man zināms, viņ� nekad nav interesējies par drūmo notikumu sīkumos un neviens par to nav stāstījis. Vai viņ� kādreiz pieminējis pakār�anos jums?

- Nē. Izteikumos par sevi viņ� bija ļoti atturīgs. Kāpēc tas ir tik svarīgi?

- Tam varētu būt sakars ar aizsargbarjeru izveido�anos. Slepkavības apstākļi, īpa�i �anselora nogalinā�ana, lika man padomāt par bērnības atmiņu ietekmi uz pieaugu�ā uzvedību. Visi upuri pirms sadur�anas ir no�ņaugti, bet Digs �anselors tika atrasts pakārts pie sijas. Es negribu ticēt, ka tā ir nejau�ība.

- Tātad, pēc jūsu domām, slepkavības bija simbolisks tēva nogalinā�anas akts?

- Jūs esat psihologs, doktor. Es paļaujos uz jūsu interpretāciju.

- Vai slepkavību motivācijas noskaidro�ana nekaitēs lietai? Vai noziegums neizskatīsies labāk pārdomāts?

- Nē, ja motivācija liksies neloģiska vai nenormāla. Zvērināto prāts necie� tuk�as vietas. Trūkstot motīvam, viņi atradīs pa�i savu. Ja izdotos pierādīt, ka zēns bijis sen nomāktu ļaunu impulsu varā, es varētu pavērst zvērināto domas man vēlamā virzienā. Vārdu sakot, jo vairāk psiholoģijas būs prāvā, jo lielākas cerības uz panākumiem.

Sauza arvien domāja stratēģiski.

Es atteicos no vilinājuma tēlot Freidu un pajautāju, kas audzināja D�eimiju pēc tēva pa�nāvības.

- Dvaits. Viņ� tad jau bija ieguvis biznesa maģistra grādu un strādāja "Cadmus Construction� par administratoru. Praktiski bērnu aprūpēja guvernantes un aukles, ta�u Dvaits uzņēmās papildu pienākumus - ņēma zēnu līdzi izbraukumos un mācīja spēlēt bumbu. Katrā ziņā veltīja D�eimijam daudz lielāku uzmanību nekā tēvs.

- Jūs runājāt par guvernantēm daudzskaitlī. Cik to bija?

- Nevar teikt, ka maz. Viņas nāca un gāja. Neviena neuzkavējās ilgāk par da�iem mēne�iem. D�eimijs bija grūts bērns, untumains, ar mainīgu garastāvokli. Viņa prāta spējas situāciju vērta tikai sliktāku, jo viņ� prata izmantot mēli par iebaidī�anas rīku. Vairākas sievietes aizgāja no darba, mirkdamas asarās.

- Kur ģimene dzīvoja �ajā laikā?

- Mūrfīldas namā. Drīz pēc Pītera nāves Dvaits beidza studijas un atgriezās mājās. Apprecējies ar Heteri, viņ� māju pārdeva un nopirka ne tik pla�u mītni tepat.

- Kā D�eimijs uzņēma precības?

Pirmo reizi sarunas laikā Sauzas atbilde mirkli aizkavējās.

- Jādomā, ka viegli viņam nebija. Loģiski apsverot, grūtībām vajadzēja būt - ta�u ārēji nekas neizpaudās.

- Kā D�eimijs sapratās ar Heteri?

Jauns klusuma brīdis.

- Manuprāt, labi. Hetere bija jauka meitene.

Sauzas runā visu laiku skanēja pārliecība, bet tagad viņ� bija kļuvis tāds kā domīgs. Es ieminējos par to.

- Tā ir taisnība, - viņ� sacīja. - Es paļāvos uz Dvaitu, un, tiklīdz viņ� ņēma audzinā�anu savās rokās, mana līdzdalība ģimenes jautājumos mazinājās. Viņ� ar Heteri par pēdējā laika notikumiem mācēs pastāstīt daudz labāk.

- Skaidrs.

Sauza piezvanīja, izsauca apteksni baltā tērpā un pasūtīja tēju. Pēc brī�a viņa parādījās ar ratiņiem, uz kuriem atradās kabinetā redzētā porcelāna servīze. �oreiz es neatteicos no tējas krūzes.

- �ķiet, - es sacīju, - jūs esat kas vairāk nekā ģimenes jurists vien.

Sauza nolika tasi un aplaizīja lūpas ar strauju, ķirzakveidīgu mēles kustību. Seja dusmīgi pietvīka, un runājot tā piesārta vēl vairāk.

- Labāka drauga par Melno D�eku Kadmusu man nekad nav bijis. Mūs tuvināja grūtības. Sākdams iepirkt zemi, viņ� piedāvāja man piecdesmit procentu līdzdalību. Es izturējos piesardzīgi, jo nespēju noticēt, ka krūmu audzes var pārvērsties pilsētā, tāpēc piedāvājumu noraidīju. Ja būtu to pieņēmis, �obrīd es būtu viens no bagātākajiem Kalifomijas vīriem. Kad sākās naudas lietu kārto�ana, D�eks uzstāja, ka man, vienalga, jāsaņem nozīmīga summa, jo es esot sniedzis viņam juridisku palīdzību, līdzējis noformēt īpa�umtiesības un sastādījis līgumus. Tā, protams, bija taisnība, ta�u viņ� samaksāja nesalīdzināmi vairāk, nekā mani pakalpojumi bija vērti. Par saņemto naudu es nodibināju �o firmu, nopirku �o namu, ieguvu visu, kas man pieder. Es nekaunos teikt, ka tas nav maz.

Viņ� paliecās uz priek�u, un, atstarodamās uz kailās galv-virsas, uzplaiksnīja lustras sve�u liesmiņas.

- Par to, kas es �odien esmu, man jāpateicas D�ekam Kad-musam, doktor. Tādas lietas neaizmirst.

- Protams, ne.

Tikai pēc kāda brī�a raupjie sejas vaibsti atguva profesionālu mierīgumu. Es biju izrādījis nevainīgu interesi par viņa attiecībām ar klientu. Ta�u atbilde bija izraisījusi spēcīgu reakciju. Varbūt viņ�. domāja, ka psihologs nedrīkst izrādīt nevainīgu interesi. Bet varbūt neapmierinātības pamatā bija jauk�anās personiskajā dzīvē. Reakcija dro�i vien bija pārspīlēta, ta�u cilvēki, kas pelna maizi ar psiholoģiju, bie�i vien neļauj citiem ietīt savu dzīvi noslēpumainības plīvurā.

- Vai vēl ko vēlaties zināt? - viņ� atkal laipni ierunājās, un es pārstāju izvirzīt hipotēzes.

- Jā. Gribu uzzināt ko vairāk par Aivoru Digbiju �anseloru. Avīzes viņu raksturo kā ievērojamu baņķieri un geju aktīvistu, ta�u tas man neko īpa�u neizsaka. Dvaits Kadmuss jūsu birojā nosauca viņu par perversu tipu. Vai viņ� ar D�eimiju bija mīlnieki?

- Jūs atkal pieskaraties jautājumiem, uz kuriem Dvaits un Hetere atbildēs labāk. Es savu iespēju robe�ās cen�os dot vispārēju priek�statu. Jā, viņu attiecības bija tuvas, bet nez vai es tās sauktu par mīlestību.

Sauza pastiepa uz priek�u lūpas, it kā būtu ieēdis kaut ko bojātu.

- Varbūt viņu attiecības var saukt par pederastiju.

- Vai tāpēc, ka D�eimijs bija nepilngadīgs?

- Tāpēc, ka tur pa gabalu oda pēc izmanto�anas, - viņ� nikni piebilda. - Digam �anseloram kadru pietika, ko drāzt. Viņam nebija ne mazākās vajadzības pavedināt viegli ietekmējamu, psihiski nestabilu zēnu. Dievs sodi, doktor, bet �anselors bija pietiekami vecs, lai būtu viņa tēvs. īstenībā �anselors un Pīters militārajā skolā bija kursabiedri.

- Tātad ģimenes biju�as sen pazīstamas.

- Viņi bija kaimiņi, dzīvoja viena kvartāla attālumā, sabiedrībā apgrozījās vienās aprindās. �anselori ir izcili grāmatvedības un banku speciālisti. Lieli, spēcīgi cilvēki - pat viņu sievietes ir ra�ena auguma. Digs bija pats garākais - se�as pēdas un piecas collas, pleci kā kalni, un viņam patika futbols, teniss, polo. Bija precējies ar mantinieci no Filadelfijas, no smalkā Meinlainas dzīvojamā rajona. Vīrietis kā vīrietis, vismaz tā visi domāja. Līdz brīdim, kad laulība tika �ķirta, neviens nenojauta, ka viņam ir novirzes. Pēc tam paklīda runas - kokteiļu vakaros stāstīja nepatīkamus gadījumus. Baumas varbūt pieklustu, bet tad Digs parādījās sabiedrībā kādā demonstrācijā par geju tiesībām roku rokā ar diviem frizieru tipiņiem. Attēls iekļuva avī�u pirmajās lapās, par to ziņoja telegrāfa aģentūras.

Piepe�i es atcerējos pieminēto fotogrāfiju. Tā bija iestrēgusi atmiņā un iztēlē radīja priek�statu par miru�o cilvēku - varena auguma direktora tips ar stūrainu �okli, pelēkā uzvalkā un brillēs bez ietvara soļo pa Santamonikas bulvāri divu nolaizītu ūsainu punduru sabiedrībā. Fonā transparenti. Zem attēla komentārs par mantotās naudas savieno�anos ar jauno morāli.

- Līdzko d�ins bija izlaists no pudeles, viņ� sāka ar to di�oties, - Sauza noteica ar pretīguma pieskaņu balsī. - Ģimene tika ierauta skandālā, tāpēc viņ� at�ķēlās no tās un nodibināja pats savu Beverlihilzas trasta banku. Lika tai pamatus, piesaistot homoseksuālā biznesa kontus, - ziniet, tur apgrozās liela nauda. Pēc tam lika lietā bagātību un ietekmi, lai nopirktu simpatizējo�os politiķus. Iegādājies filmu biznesa magnāta īpa�umu uz ziemeļiem no Saulrieta bulvāra, viņ� ļāva to izmantot līdzekļu vāk�anai gan Amerikas pilsoņu tiesību aizstāvju apvienībai, gan māksliniekiem, kā arī rīkoja tajā vīrie�u diskotēkas. Vārdu sakot, tādā garā.

- Jums viņ� nepatika.

Sauza nopūtās.

- Man jau nezin cik gadu ir lo�a Holivudas �Bowl�. Vienā sektorā ar Digu. Nebija iespējams nesaskrieties ar viņu koncertos, neparunāt, nepacienāt ar uzkodām vai degustēt vīnus. Tajā laikā viņ� cienīja pa�us elegantākos pēc pasūtījuma �ūtos uzvalkus un vienmēr viņam rokā bija iekāru�ies kāda jauna dāma. Viņ� bija ļoti galants. Vienu gadu viņ� pēk�ņi parādījās vaļīgā Romas imperatora togā ar peroksīda izbalinātiem un sacirtotiem matiem, krāsotām uzacīm. Nu viņu pavadīja nevis sieviete, bet no Maksfīlda Peri�a �urnāla izkāpis zēnu pulciņ�. Viņ� sirsnīgi sveicināja mani un sniedza roku, it kā nebūtu noticis nekas neparasts. Perversi.

Sauza, pieri saraucis, maisīja tēju.

- Saprotiet,, es neturu naidu uz homoseksuāļiem, kaut arī nekad neesmu uzskatījis viņus par normāliem. Lai tikai nelien acīs un netraucē. Ta�u tik diskrēta izturē�anās nebija �anselora garā. Viņ� reklamēja savas novirzes un izmantoja nevainīgos. Lai tas maitasputns ir nolādēts!

Viņ� atkal bija aizsvilies un pietvīcis. Liekas, �oreiz es sapratu, kāpēc tā notiek.

- Tam lieliski vajadzētu iederēties jūsu stratēģijā, - es sacīju.

Karotīte krūze saka griezties atrak, un Sauza asi palūkojas manī. Izteiksme viņa sejā liecināja, ka esmu trāpījis tie�i mērķī.

-Jā?

- Pirmīt jūs teicāt, ka esat izdomājis, kā apvienot nepieskaitāmību ar slaktiņa iepriek�ējo plāno�anu. Tas lieliski izdarāms, attēlojot �anseloru kā slepkavību organizētāju, bet D�eimiju kā viņa piemuļķotu upuri. Var pat apgalvot, ka īstenībā slepkavojis �anselors, bet D�eimijs pasīvi vērojis, kas notiek. Tā visu vainu var uzvelt miru�ajam, un vienīgo D�eimija slepkavību, nogalinot tādu sadistisku nelieti kā �anseloru, var iztulkot kā cēlu rīcību.

Sauza smaidīja.

- Ļoti iespaidīgi, doktor. Jā, es apsvēru �ādu iespēju. Nav noslēpums, ka visi Slaktera upuri nogalināti citā vietā un pēc tam nomesti pilsētas tuvumā. Es palik�u pie tā, ka slepkavības izdarītas �anselora namā un ka D�eimijs bijis vecāka, psihiski slima cilvēka pavedināts vienkār�s vērotājs. Viņ�, protams, juties vainīgs, ka bijis slepkavību liecinieks, tāpēc pārdzīvojis nervu sabrukumu un rezultātā ievietots slimnīcā.

- Kamēr viņ� atradās slimnīcā, slepkavības nenotika.

Sauza pamāja ar roku, atgaiņādams �o faktu.

- Mums zināms, ka �anselors bija slims cilvēks. Bet ja nu izrādās, ka viņam piemitu�as vairākas novirzes - viņ� bijis ne tikai zilais, bet ari ekshibicionists? Daudzi zilie tādi ir. Izdarot noziegumu, viņam bija vajadzīgi skatītāji, un �ai lomai viņ� izraudzījās D�eimiju. Nav �aubu, ka viņa attiecības ar zēnu bija sare�ģītas. Es neapgalvoju, ka D�eimijs ir pavisam nevainīgs. Bet �ajā gadījumā ir svarīgi, kas spēlēja galveno lomu. Kas visu organizēja un plānoja? Spēcīgs un valdonīgs pieaudzis vīrietis vai apjucis padsmitnieks. Pat viņa izbēg�ana var nākt mums par labu. Mani detektīvi meklē liecinieku, cilvēku, kur� redzējis zēnu tajā naktī. Ja izdotos pierādīt, ka �anselors palīdzējis D�eimijam izkļūt no Kanjonouksas, varēs apgalvot, ka zēns ir nolaupīts, lai kļūtu par jaunu asiņainu orģiju liecinieku. �anselors pārvedis zēnu mājās un noslepkavojis Ri�ardu Fordu. Ta�u �oreiz D�eimijs nav spējis samierināties ar �īs me�onības skatī�anos. Viņi sastrīdēju�ies, cīnīju�ies, un zēnam nezināmā kārtā izdevies nogalināt to miesnieku.

Pieaicinot mani D�eimija aizstāvībai, Sauza bija uzskatījis, ka gadījums ir gandrīz bezcerīgs. Tagad, pēc nepilnām divām dienām, viņ� jau bija konstruējis glītu psiholoģisku drāmu, pārvērtis D�eimiju no briesmoņa par garīgu vergu un visbeidzot par pūķa nogalinātāju. Tikai nebija skaidrs, cik stipri viņ� tic �ādai Svengali stratēģijai. Manuprāt, tai bija daudz trūkumu.

- Jūs sacījāt, ka �anselors bija liela auguma cilvēks. D�eimijs ir pavisam trausls. Kā viņ� varēja pieveikt �anseloru un uzvilkt pie sijas?

- Digs tika pārsteigts negaidot, - Sauza pavisam mierīgi paskaidroja, - savukārt D�eimijam spēku piedeva pirms tam apslāpētās negantās dusmas. Jūs noteikti zināt par adrenalīna iedarbību. Un taisni apbrīnojami, kādu smagumu var pacelt maza auguma cilvēks, ja ir piemērots atbalsta punkts. Man ir pazīstams kāds slavens ārsts, kas to apliecinās.

Sauzas izskats mudināja uzdot vēl jautājumus.

- �anseloram bija savrupnams, - es sacīju, - un tas nozīmē, ka viņam bija arī kalpotāji. Slepkavo�ana ir visai netīra lieta. Kā to iespējams noslēpt no kalpotājiem?

- Viņ� izmantoja kalpotājus, kas nāca tikai pa dienu, - dārzniekus, istabeni, pavāru. Un mājā dzīvoja tikai viens cilvēks, Er-no Redovics apvienoja miesassarga un pārvaldnieka pienākumus. Redovics ir cilvēks, kas neiedve� uzticību. Viņ� strādājis policijā, bet no turienes padzīts. Reizi vai divas, iekams nebiju sapratis, kas Redovics ir par putnu, es izmantoju viņu kā detektīvu. Es nebrīnītos, ja arī viņ� būtu iejaukts notikumā, tomēr �obrīd viņ� ir tīrs, jo slepkavības naktij viņam ir alibi. Liekas, ceturtdienas viņam ir brīvas. Reizi nedēļā viņ� pārguļ laivā, kas noenkurota laivu piestātnē. Redovics atsaucas uz sievieti, kura apliecina, ka visu ceturtdienu viņi pavadīju�i kopā. �is fakts apstiprina manu teoriju, jo Slaktera upuri izmesti piektdienās agri no rīta. Tiesu ekspertīzes slēdzienā teikts, ka viņi nogalināti da�as stundas iepriek�, ceturtdienas naktī. Tagad mēs zinām, kāds tam iemesls. Ja Redovics neatrodas uz vietas, nav arī liecinieku.

- Vai laboratorijas izmeklējumi apliecina, ka izmantots ir �anselora nazis?

- Cik zinu, nē. Tāpat nav pierādījumu, ka nazi lietojis D�eimijs. Rokturis bijis notraipīts ar asinīm, pirkstu nospiedumi neskaidri. Lai arī kāda būtu īstenība, �im faktam nez vai ir liela nozīme, vai ne? Pats galvenais ir iesēt zvērināto prātos pamatotas �aubas. Jāliek apsvērt citādu scenāriju, nekā piedāvā apsūdzība.

Gaidīdams atbildi, Sauza neatlaidīgi skatījās manī. Kad neko neteicu, viņ� novērsās un novilka ar strupo pirkstu pa tasītes malu.

- Jūs uzdevāt labus jautājumus, doktor. Atbil�u meklē�ana uz tiem līdzēs man saglabāt modrību. Vai vēl ko gribat zināt?

Es aizvēru bloknotu.

- Ņemot vērā D�eimija slimības vēsturi, mani māc raizes, ka viņ� var izdarīt pa�nāvību.

- Tāpat kā mani. Iesniedzot attiecīgajām iestādēm lūgumu par viņa atbrīvo�anu līdz tiesai, tas bija apsvērums, kuru es minēju pirmām kārtām. Apgabala prokuratūrā man pateica, ka stingrajā re�īmā ieslodzītos novēro visu diennakti, tāpēc bailēm nav iemesla. Tiesnesis domāja tāpat.

- Vai tā patie�ām ir?

- Visā visumā - jā. Lielākas dro�ības nav nekur. Bet vai pilnībā var izslēgt pa�nāvību?

- Nē, - es atzinu, - ja kāds apņēmies to izdarīt, agri vai vēlu viņam izdosies.

Sauza pamāja ar galvu.

- �obrīd D�eimijs ieslīdzis tik dziļā letarģijā, ka nespētu padarīt sev galu. Tomēr, ja pamanāt kādas draudīgas pazīmes, lūdzu, tūlīt ziņojiet! Vai ir vēl kas jautājams?

- Pagaidām nav. Kad būs iespējams aprunāties ar Dvaitu un Heteri Kadmusiem?

- Vairīdamies no preses, viņi paslēpu�ies pie draugiem Mon-tesito. Hetere iecerējusi tur palikt ilgāk. Vai jums nepiecie�ams tikties ar abiem reizē?

- Nē. īstenībā būtu labāk tikties ar katru atsevi�ķi.

- Lieliski. Es to nokārto�u un piezvanī�u jums. Zvanī�u arī Meinvoringam un vieno�os par tuvāko laiku, kad jūs varētu ierasties pie viņa uz pārrunām un iepazīties ar slimības vēsturi.

- Brīni�ķīgi.

Mēs piecēlāmies kājās abi reizē. Sauza aizpogāja �aketi un pavadīja mani cauri ēdamistabai un gaitenim līdz ēkas ārdurvīm. Bija vēla pēcpusdiena, un metās jau krēsla. Apaļā zāle bija nevainojami koptu, elegantu jaunu vīrie�u pilna - partneri un tehniskie darbinieki devās uz mājām, pāri rūtainajai marmora grīdai ritmiski soļoja modeļu apavi un augstpapē�u kurpes, gaisā virmoja smar�as un odekolons. Parādoties Sauzam, visi reaģēja ar smaidu vai iztapīgu galvas palocī�anu. Ne par vienu nelikdamies ne zinis, Sauza aizveda mani nostāk no �ā pulka, uzlika roku man uz pleca un pasmaidīja.

- Jūsu stratēģiskā doma par �anseloru, kā arī nelielā iztaujā�ana, doktor, bija visaugstākajā līmenī. Varbūt jūs neesat izvēlējies īsto profesiju.

Atvirzījos tālāk no viņa rokas un devos uz durvīm.

- Es tā vis nedomāju, - noteicu un gāju projām.

Braucot uz mājām, apstājos pie Piko ko�erdelikate�u veikala un iegādājos �o to ēdamu - mārciņu liellopu gaļas, svaigi marinētus gurķī�us, zaļu kāpostu salātus un biezās �ķēlēs sagrieztu rupjmaizi. Vakara satiksme atgādināja biezu hromētu zupu, ta�u man izdevās nokļūt savā ielejā līdz pusseptiņiem. Ticis mājā, pabaroju krāsainās karpas, uzmetu skatienu pasta sūtījumiem, devos uz virtuvi, sagatavoju sviestmaizes un ieliku ar visu paplāti ledusskapī. Kad Robiņa iebrauca zem nojumes, es jau gaidīju uz terases ar �Grolsh� alu rokās. Gandrīz visu pēcpusdienu viņa bija zāģējusi un ēvelējusi, tāpēc izskatījās nogurusi. Ieraudzījusi ēdienu, viņa atplauka.

Pēc vakariņām iekārtojāmies dzīvojamā istabā, saslējām kājas uz aug�u un sadalījām �Times� numuru. Kad biju ticis līdz tre�ajai lapai, acu priek�ā parādījās D�eimija seja.

Tā bija dokumenta fotogrāfija un, �ķiet, uzņemta pirms pāris gadiem. Melnbaltajā attēlā viņa acis izskatījās duļķainas. Citā kontekstā uz leju pavērstos lūpu kaktiņus varētu iztulkot kā skumju izpausmi, tagad tie vēstīja kaut ko ļaunu. Rakstā blakus attēlam viņ� bija nosaukts par �ievērojama būvindustrijas dū�a atvasi�, bija arī pieminēts, ka ģimenei ir �nopietnas psihiskas problēmas�. Rindkopas beigās bija teikts, ka policija pēta Aivora Digbija �anselora pagātni. Sauza netūļojās.

10

Nākamajā rītā uzvilku d�insus, polo kreklu, sandales, paņēmu portfeli un devos pa ieplaku uz Kalifornijas universitāti. Iela bija ma�īnu pilna - ļaudis brauca savā ikdienas svētceļojumā uz darbu Vestsaidā. Vēroju, kā ma�īnas lēnītēm kustas uz priek�u, un manas domas pievērsās Melnajam D�ekam Kadmu-sam. Gribējās pajautāt, cik daudziem braucējiem uz viņu zemes gabala aug augļu koks.

�ķērsojis Saulrieta bulvāri, pa Hilgarda ielu un pa Stretmo-ra ielu nokļuvu līdz universitātei. Pēc nelielā pārgājiena atrados pie veselības centra - ķieģeļu behemotu kompleksa, par kuru klīda runas, ka tajā ir pat vairāk gaiteņu nekā Pentagonā. Biju pavadījis �ajos gaiteņos krietnu savas jaunības daļu.

Iegājis pirmajā stāvā, devos pa jau zināmo ceļu. Gaitenis pa labi uz biomedicīnisko bibliotēku bija pilns ar stikla vitrīnām. �ajā mēnesī te bija izstādīta ķirurģijas instrumentu attīstībai veltīta ekspozīcija, un es nolūkojos uz terapeitisko iero�u arsenālu, sākot no primitīviem akmens trepāniem, kuri atsedza manekena galvaskausa smadzeņu audus, līdz lāzeriem asinsvadu operācijām.

Bibliotēka bija tikko atvērta, tajā vēl valdīja klusums. Dienas vidū te būs pilns ar medicīnas studentiem un tiem, kas tādi grib kļūt, ar pastāvīgajiem apmeklētājiem, kuri cīnās ar miegu, kā arī nopietniem aspirantūras studentiem, kas noslēpu�ies aiz uzziņu materiāla kaudzēm.

Apsēdos pie ozolkoka galda, atvēru portfeli un izvilku no mājām līdzpaņemto Fi�a ��izofrēnijas� sējumu. Tas bija tre�ais izdevums, samērā jauns, un pēc divu stundu lasī�anas gandrīz neko nezināmu es nebiju atradis. Nolicis grāmatu, sāku meklēt jaunāku informāciju - apskatus un �urnālu rakstus. Pēc pusstundas ilgas darbo�anās ar mikrofilmu aparātu un kartotēkas pārlūko�anas, kā arī trīs stundu darbo�anās pie grāmatu plauktiem acīs ņirbēja un galvā dūca. Es taisīju pārtraukumu un devos pie tirdzniecības automātiem.

Apsēdies āra pagalmiņā, dzēru kafiju bez cukura, gremoju vakardienas virtuli un prātā pārcilāju to faktu mazumiņu, ko biju atradis teoriju un hipotē�u jūrā.

�izofrēnija. �is jēdziens bija pazīstams kā �sa�ķelts prāts�, ta�u nosaukums nebija pareizs. īstenībā �izofrēnija nozīmēja prāta sadalī�anos. Tā ir ļaundabīga nekārtība, domā�anas procesa vēzis, garīgo aktivitā�u izkliedē�anās un erozija. �izofrēnijas simptomi - ilūzijas, halucinācijas, neloģiska domā�ana, atrau�anās no realitātes, dīvainas runas vai uzvedība - nespeciālistam nozīmē vājprātu. �ie simptomi parādās apmēram vienam procentam katras sabiedrības locekļu, un neviens nezina izskaidrot, kāpēc tā notiek. Kā iemesls tiek minēta gan dzemdību trauma, gan smadzeņu bojājumi, gan fiziskais tips, gan nepietiekama aprūpe bērnībā. Nekas nav pierādīts, daudzas teorijas ir atspēkotas, un Sauza itin priecīgi bija pieminējis, ka pierādījumi vedina noslieksmi uz vājprātu izskaidrot ar ģenētiku.

Slimības gaita ir tikpat neprognozējama kā uguns izplatī�anās vētrā. Da�iem slimniekiem gadās viena vienīga slimības epizode, kas vairs neatkārtojas. Citi pēc vairākkārtējiem slimības uzliesmojumiem atveseļojas. Bie�i vien traucējumi ir hroniski, ta�u statiski. Visnopietnākajos gadījumos stāvoklis pasliktinās, līdz notiek pilnīgs sabrukums.

Lai gan slimībai ir daudzveidīgas slimības izpausmes, vājprāta un slepkavību kopsakarības izpau�as skaidri: vairums �izofrēniķu ir nekaitīgāki par mums visiem citiem. Da�i tomēr ir neparasti bīstami. Paranoiķi piepe�i aizsvilstas nevaldāmās dusmās un itin bie�i sakropļo vai nogalina tos, kas visvairāk grib viņiem palīdzēt, - vecākus, laulātos draugus, terapeitus.

�izofrēniķi nenodarbojas ar sērijveida slepkavībām.

Sadisms, rīcība ar iepriek�ēju nodomu, Lavandas Slaktera ri-tuālās izdarības piemita citam psihiatrijas d�ungļu iemītniekam.

Tas ir dzīvnieks, kas staigā uz divām kājām. Uz ielas viņ� izskatās normāls, pat apburo�s. Ta�u viņ� klīst pa ielām un, ieslēpies civilizācijas �aulā, aukstām acīm seko laupījumam. Likumi un noteikumi, kas at�ķir cilvēku no me�oņa, nav domāti viņam. �Dari ar citiem visu, ko vēlies,� - tāds ir viņa kredo. Viņ� ir izmantotājs un manipulators, kam iejūtība un sirdsapziņa ir sve�as. Upuru kliedzieni labākajā gadījumā neko nenozīmē, ļaunākajā - kalpo par prieka avotu.

Tāds ir psihopāts, kuru psihiatrija izprot vēl mazāk, nekā tā izprot �izofrēniķi. Vājprāta simptomus bie�i var mainīt medikamenti, ta�u nav zāļu pret ļaunumu.

Vājprātīgais vai monstrs? Kur� no abiem ir D�eimijs?

Zonnen�eins ar policistam raksturīgo cinismu domāja, ka monstrs. Es zināju, ka viņ� vadās no savas pieredzes, jo psihopāts pēc notver�anas pirmām kārtām tēlo vājprātīgo. Tā bija rīkojies Jork�īras Ķidātājs, Mensons, Bianki un Sema Dēls. Visi bija iekritu�i, bet tikai pēc vairāku ekspertu piemuļķo�anas.

Gadu gaitā biju izmeklējis ne vienu vien nākamo psihopātu - rupjus un tuk�us bērnus,* kas dara pāri mazākajiem, nodarbojas ar dedzinā�anu un bez �ēlastības moka dzīvniekus. Septiņus, astoņus, deviņus gadus veci bērni jau varēja būt ļoti bīstami, tikai viņi nepavisam nebija tādi kā D�eimijs. D�eimijs �ķita pārlieku jūtīgs un pārāk iegrimis sevī. Bet cik labi es īstenībā viņu pazīstu? Kaut arī cietumā redzētā dekompensācija nebūt nelikās tēlota, vai es varēju būt absolūti dro�s, ka viņ� ne-simulē?

Es gribēju ticēt Sauzam, man bija nepiecie�ama pārliecība, ka kalpoju labajam, ta�u �obrīd varēju balstīties vienīgi uz Sau-zas propagandēto Kadmusu ģimenes vēsturi, kas varēja būt precīza vai aplama.

Bija pienācis laiks mājasdarbam. Vajadzēja iedziļināties pagātnē, lai skaidrāk iezīmētos tagadne, vajadzēja veikt psiholoģisku sekciju, kas izgaismotu jaunā ģēnija kri�anu.

Tik�anās ar Kadmusiem un Meinvoringu bija paredzēta tikai pēc vairākām dienām. Līdz psiholoģijas fakultātes ēkai bija īss skrējiens cauri universitātes teritorijai.

Sameklēju telefona automātu, uzgriezu psiholoģijas fakultātes numuru un palūdzu, lai sekretāre savieno ar Saritu Flauersu. Atskanēja septiņi signāli, un tikai tad atbildēja vēsa jaunas sievietes balss.

- Doktores Flauersas kabinets.

- Te doktors Delavers. Esmu kādreizējais doktores Flauersas kolēģis. Gadījuma pēc esmu iegriezies universitātē, tāpēc gribētu zināt, vai nevaru aiziet pie viņas un aprunāties.

- Visu pēcpusdienu viņa atradīsies apspriedē.

- Un kad viņa atbrīvosies?

- Ne agrāk par rītdienu.

- Varbūt viņa tomēr vēlēsies aprunāties ar mani jau �odien? Vai jūs nesazinātos ar viņu un nepajautātu?

Balss aizdomīgi saspringa.

- Piedodiet, kāds bija jūsu vārds?

- Delavers. Doktors Alekss Delavers.

- Jūs ta�u neesat reportieris?

- Nē, esmu psihologs. Es konsultēju simt se�desmito projektu.

�aubu mirklis.

- Labi, pagaidiet!

Kad sieviete pēc brī�a atgriezās pie aparāta, viņas balsī skanēja tāds kā aizvainojums.

- Viņa var tikties ar jums pēc divdesmit minūtēm. Mani sauc Karena. Gaidī�u jūs pie lifta ceturtajā stāvā.

Viņa parādījās ap stūri, līdzko biju izgājis no lifta. Gara un stūraina, sarkanbaltā Daienas fon Firstenbergas kleitā, kas jūtami uzsvēra ādas melnumu. Mati bija apgriezti puscollas garumā, izceļot mazās ausis un izciļņos vaigukaulus. Abās ausīs karājās ziloņkaula gredzeni, un vienu melnkoka krāsas delmu greznoja ziloņkaula rokassprādze.

- Vai doktors Delavers? Es esmu Karena. Nāciet līdzi!

Viņa pieveda mani pie durvīm ar uzrakstu NETRAUCĒT -

NOVĒROJUMI.

- Jūs varat pagaidīt tepat. Viņa pēc brī�a iznāks.

- Paldies!

Karena vēsi pamāja.

-Atvainojiet, ka pirmīt nebiju sevi�ķi laipna, bet kop� tā atgadījuma ar Kadmusu prese vairs nedod mieru. �orīt vajadzēja izsaukt universitātes dro�ības dienestu, lai izvada vienu �Enquirer� zelli.

- Neraizējieties par to.

- Vēlaties kafiju vai ko citu?

- Paldies, nē.

- Tādā gadījumā es eju. - Viņa pieskārās durvju rokturim, ta�u tūlīt to nenospieda. - Jūs esat atnācis sakarā ar Kadmusu, vai ne?

-Jā.

- Vajadzēja ar notikt tādam trakumam. Tagad projektam draud visai nopietnas grūtības. Viņa jau tā dzīvo stresā, bet nu stāvoklis kļūst vēl ļaunāks.

Nezinādams, ko teikt, es līdzjūtīgi pasmaidīju.

- Patie�ām draņķīga lieta, - Karena noteica, atvēra durvis un aizgāja.

Istabā valdīja tumsa. No griestiem, kurus, tāpat kā trīs sienas, klāja skaņu izolējo�as plāksnes, nokarājās mikrofons. Ceturtā siena bija vienpusīgs spogulis. Invalīdu ratiņos sēdēja sieviete un skatījās cauri stiklam. Klēpī viņa turēja aktu vākus ar papīru kaudzīti. Man ienākot, sieviete pagriezās un pasmaidīja.

- Aleks, - viņa �ukstus teica.

Es pieliecos un noskūpstīju sievieti uz vaiga. No viņas nāca vēss un tīrs Kalifornijas aromāts - iedeguma losjons un hlors.

- Sveika, Sarita!

- Ļoti jauki, ka atkal tevi redzu, - viņa sacīja un, saņēmusi manu roku, spēcīgi paspieda.

- Arī es priecājos, tevi redzot.

Viņa sēdēja augstu krēslā, ģērbusies vienkār�i, bet lieti�ķi -tum�i zilā vējjakā, bāli zilā blūzē un nevainojami baltās biksēs, kas nespēja noslēpt atrofēju�os kāju kontūras.

. - Pēc brītiņa es bū�u galā, - viņa sacīja, rādīdama uz spoguli. Tā otrā pusē atradās balta, gai�a telpa bez logiem, ar linoleja grīdu. Istabas vidū blakus elektriskajam rotaļu vilcienam sēdēja bērns.

Mazais bija se�us vai septiņus gadus vecs, tukls, apaļiem vaigiem, karameļu krāsas matiem, ģērbies d�insu biksēs, dzeltenā T kreklā un sporta apavos. Miniatūrais dzelzceļ� bija rūpīgi izstrādāts - spīdīgi vagoni, sudrabainas sliedes, papjēma�ē ainava ar tiltiem, ezeriem un nolaideniem pakalniem, koka stacijas un semafori, samērīgas divstāvu mājiņas aiz sērkociņu stabu �ogiem.

Zēnam pie pieres un galvas bija piestiprināti elektrodi, no kuriem uz elektroencefalogrāfa monitoru pa grīdu izlocījās melni vadi. No aparāta lēnām, bet nemitīgi slīdēja papīra lente ar diagrammu līknēm.

- Izvelc sev sēdekli, - aicināja Sarita, rakstīdama ar pildspalvu.

Apsēdos uz salokāmā krēsla un vēroju. Zēns bija dīdījies, ta�u patlaban izturējās pavisam mierīgi. Atskanēja klusa dūkoņa, un vilciens sāka vienmērīgi ripot pa sliedēm. Zēns smaidīdams skatījās platām acīm, ta�u pēc brī�a viņa uzmanība novirzījās citur. Vilciens apstājās. Zēna skatiens atgriezās pie lokomotīves, seja sastinga, rokas iegūla klēpī, un �ķita, ka viņ� iegrimst transā. Tuvumā nebija neviena slēd�a, un varēja nodomāt, ka vilciens brīdi vēlāk sāk pats no sevis kustēties.

- Viņam jau ir labi panākumi, - sacīja Sarita. - Piecdesmit astoņus procentus laika viņ� velta uzdevumam.

- Uzmanības deficīts?

- Ļoti nopietns. Pirmo reizi ieradies pie manis, viņ� nespēja nostāvēt uz vietas. Māte bija gatava bērnu vai nosist. Man ir ducis viņam līdzīgu mazo. Mēs pētām, kā bērniem ar uzmanības deficītu iemācīt sevi kontrolēt.

- Izmantojot bioloģisko atgriezenisko saiti?

Sarita pamāja ar galvu.

- Mēs konstatējām, ka bērni parasti ir visai saspringti, un es iedomājos, ka viņus ar rotaļu vilciena palīdzību var relaksēt. Vadi zem grīdas savieno vilcienu ar elektroencefalogrāfa monitoru. Iestājoties alfa ritma stāvoklim, vilciens brauc. Vienam bērnam vilcieni nepatīk, tad mēs izmantojam magnetofonu un mūziku. Grafiku iespējams izstrādāt tā, ka, uzmanībai uzlabojoties, bērns var nosēdēt ilgāku laiku. Līdztekus uzmanības uzlabo�anai palielinās arī pa�kontrole, palielinot pa�cieņu. Man ir aspirants, kas gatavo disertāciju par �o tematu.

Ieskanējās pulksteņa signāls. Sarita izslēdza signālu, kaut ko atzīmēja, pastiepa roku un novilka uz leju mikrofonu.

- Ļoti labi, Endij. �odien vilciens tev ripoja patie�ām labi.

Zēns pacēla skatienu un pieskārās elektrodam.

- Niez, - viņ� sacīja.

- Es tūlīt ieie�u un to noņem�u. Mirkli pagaidi, Aleks.

Sarita piebrauca pie durvīm, atvēra tās un izbrauca ārā. Es

sekoju līdzi gaitenī. Pie blakusdurvīm, uz kurām nebija uzraksta, pieslējusies pie sienas, stāvēja jauna sieviete ar novecoju�u seju, ģērbusies �ortos. Ar vienu roku viņa virpināja garu, melnu matu �ķipsnu, bet otrā turēja cigareti.

- Sveicināta, Greivzas kundze! Mēs gandrīz jau esam beigu�i. Endijs �odien bija brīni�ķīgs.

Sieviete paraustīja plecus un nopūtās.

- Ceru, ka tā arī ir. �odien no skolas saņēmu vēl vienu ziņojumu.

Sarita paskatījās sievietē, pasmaidīja, viegli uzplik�ķināja viņai pa roku un atvēra durvis. Piebraukusi pie zēna, viņa noņēma elektrodus, sabu�ināja matus un atkārtoja, ka �odien viņam veicies labi. Iebāzusi roku vējjakas kabatā, Sarita izvilka rotaļu ma-�īniņu un pasniedza zēnam.

- Paldies, doktore Flauersa! - viņ� pateicās un apgrieza ar tuklajiem pirkstiem dāvanu otrādi.

- Spēlējies vesels, Endij! Turpini strādāt tikpat labi, norunāts?

Aizrāvies ar jauno rotaļlietu, zēns jau bija izskrējis no istabas un neko vairs nedzirdēja.

- Endij! - māte asi uzsauca. - Kas doktorei jāsaka?

- Es jau pateicu!

-Tādā gadījumā pasaki vēlreiz!

- Paldies! - Balsī skanēja aizvainojums.

- Uz redzē�anos! - atvadījās Sarita, mātei ar dēlu aizejot. Kad viņi vairs nebija redzami, Sarita nogrozīja galvu. - Milzīgs stress. Bet nu iesim uz kabinetu, Aleks.

Telpa neizskatījās vairs tāda, kādu to atcerējos, bet bija kļuvusi spartiskāka, mazāk profesionāla. Tūlīt atskārtu, ka Sarita to pielāgojusi savai invaliditātei. Grāmatu plauktus, kas reiz sniedzās no grīdas līdz griestiem, bija nomainīju�as zemas, gar trim sienām izvietotas plastmasas sekciju mēbeles. Smagnējais rakstāmgalds ar kokgriezumiem bija nozudis, tā vietā stūrī stāvēja zems galds. Sienu aiz tā kādreiz bija rotājis desmitiem fotogrāfiju - eseja attēlos par kabineta saimnieces sportistes karjeru. Tagad sienu rotāja tikai da�as fotogrāfijas. Pie sienas bija pieslieti da�i salokāmie krēsli, bet pārējā telpas daļa - gandrīz tuk�a. Sa-ritai iebraucot kabinetā ar ratiņiem, tuk�uma iespaids pagaisa.

- Ludzu, - viņa sacīja, noradīdama uz kresliem. Es atlocīju vienu un apsēdos.

Sarita pievirzījās pie galda un nolika aktu vākus. Kamēr viņa pārskatīja atstātos ziņojumus, es aplūkoju paliku�ās fotogrāfijas - starojo�u padsmitnieci, kas Insbrukā saņem zelta medaļu, pabālēju�u un padzeltēju�u 1965. gada Ledus svētku programmu, melnbaltu mākslas fotogrāfiju ar jaunu, vingru sievieti, kas, matiem plīvojot, slīd pa ledu, ierāmētu sievie�u �urnāla vāku ar �slidojo�o superzvaigzni� Saritu un solījumu lasītājām saņemt viņas padomu par skaistuma un veselības kop�anu.

Sarita apgriezās un pārlaida kabinetam skatienu.

- Minimālista mītne. - Viņa pasmaidīja. - Tā viegli var visam piekļūt un nesajukt prātā. Kop� nodarbojos ar pētījumiem, jūtu, ka mani sāk pārņemt klaustrofobija. Kustību ierobe�otības dēļ. �āds izkārtojums dod iespēju aizslēgt durvis un griezties kā vāverei ritenī. Dervi�u terapija.

Viņa silti iesmējās.

- Mīļais zēn, - viņa noteica, paskatījusies uz mani, - laiks tevi maz pārvērtis.

- Tāpat kā tevi, - es atsaucos un tajā pa�ā brīdī jutos kā galīgs muļķis.

Pēdējo reizi biju saticis Saritu Amerikas Psihologu asociācijas kongresā. Tajā laikā viņa atguvās no izkliedētās sklerozes lēkmes un spēja staigāt ar spieķa palīdzību. Gribējās pavaicāt, cik ilgi viņa jau izmanto ratiņus. Sprie�ot pēc kājām, varēja nodomāt, ka uz tām viņa stāvējusi pirms laba laika.

Ievērojusi manu samulsumu, Sarita norādīja uz saviem ceļgaliem un vēlreiz iesmējās.

- Ja nelūkojas tur, es vēl varētu būt itin nevainojama, vai ne?

Uzmetu viņai vērīgu skatienu. Sarita bija �etrdesmit gadus

veca, bet viņas seja bija kā desmit gadus jaunākai sievietei - saulaina un atklāta, vasarraibumiem nokaisīta tipiskas amerikānietes seja. Biezie, gai�ie mati patlaban bija apgriezti kā pā�am. Ieplestās acis vaļsirdīgi raudzījās man pretī.

- Par to nav ne mazāko �aubu.

- Melis! - Sarita klusu iesmējās. - Kad nākamo reizi kritī�u depresijā, tev vajadzēs atbalstīt mani ar labdabīgiem meliem.

Es pasmaidīju.

- Labi, - viņa noteica, kļūdama nopietna. - Parunāsim par D�eimiju. Kas tevi interesē?

- Kad viņam parādījās psihiskas saslim�anas pazīmes?

- Mazliet vairāk nekā pirms gada.

- Vai tās atklājās pamazām vai uzradās pēk�ņi?

- Pamazām. Tās piezagās nemanāmi. Tu nodarbojies ar viņu, Aleks, un atceries, cik dīvains zēns bija D�eimijs. Mainīgs garastāvoklis, naidīga, izaicino�a izturē�anās. Intelekta koeficients kosmiskos augstumos, ta�u viņ� neļāva sevī ieskatīties. Citi nopietni iekļāvās mācību procesā un guvu�i brīni�ķīgus panākumus. Viņ� apmeklēja da�us kursus, ta�u drīz tos pameta. Neveiksmīgais sākums nozīmēja līguma neievēro�anu, es būtu varējusi no viņa atteikties, ta�u man D�eimija bija �ēl, un es to nedarīju. Mazs, skumīgs zēns bez vecākiem, un es cerēju, ka gan viņ� ar visu tiks galā. Liekas, viņu interesēja vienīgi dzeja - ne rakstī�ana, bet lasī�ana. Viņ� bija tik ļoti aizrāvies ar dzeju, ka varēja no viņa gaidīt kaut ko rado�u. Tomēr - nekā tamlīdzīga. Faktiski kādu dienu viņ� pilnībā atsala pret dzeju un negaidīti sāka interesēties par uzņēmējdarbību un ekonomiku. Pēc tam vairs nespēra ne soli bez �Wall Street Journal� un pamatīga rakstu �ūk�ņa par finan�u jautājumiem.

- Kad radās �ī interese?

Sarita brīdi domāja.

- Manuprāt, pirms pusotra gada. Tās nebija vienīgās pārvērtības. Kop� pazinu D�eimiju, viņ� absolūti nelikās zinis par to, ko ēd. Visi smējās, ka viņ� apēstu sakaltu�u bifeļa pļecku, ja uz tās uzliktu putukrējumu. Piepe�i viņ� neko citu vairs negribēja ēst kā Briseles kāpostus, sojas biezpienu, nemaltus graudus un nefiltrētu sulu.

- Vai vari iedomāties, kāds bija �īs pārvērtības iemesls?

Sarita papurināja galvu.

- Es apjautājos - īpa�i par ieinteresētību ekonomikā, jo tas varēja nozīmēt pozitīvu pavērsienu un norādīt, ka viņa attieksme pret mācībām kļūst nopietna. Bet viņ� apveltīja mani ar skatienu, kas teica, lai nejaucos viņa darī�anās, un aizgāja. Aizritēja pāris mēne�u, viņ� joprojām neapmeklēja nodarbības, bet bija ieracies uzņēmējdarbības bibliotēkā. Tajā brīdī es nolēmu atteikties no D�eimija. Bet, iekams radās izdevība zēnam to pavēstīt, viņa izturē�anās kļuva pavisam dīvaina. Sākumā tā neat�ķīrās no agrākās, tikai kļuva pavisam savāda. Vēl lielākas garastāvokļa maiņas, dziļāka depresija un atsve�inā�anās - viņ� pārstāja sarunāties. Pēc tam parādījās patoloģisks trauksmes stāvoklis: piesārtusi seja, sausa mute, elpas trūkums, drebuļi. Divas reizes viņ� pat paģība.

- Cik �ādu lēkmju bija?

- Mēne�a laikā pusducis. Pēc tam D�eimiju sāka mākt aizdomas, viņ� kā apsūdzot skatījās uz visiem un centās nemanāmi nozust. Tāda rīcība darīja raizes citiem bērniem, ta�u viņi bija pret D�eimiju labvēlīgi. D�eimijs turējās savrup, tāpēc tas nebija grūti.

Satraukusies Sarita apklusa un atsvieda no sejas matu �ķipsnu.

- Aleks, diagnostika nekad nav bijusi mana stiprā puse. Arī aspirantūrā es turējos tālāk no psihiski slimajiem un galveno uzmanību pievērsu uzvedības tehnoloģijai, tomēr neesmu akla. Es nedrīkstu darīt tikai savu darbu un ļaut, ka viņ� aiziet postā. Stāvoklis nebija tik dramatisks, lai tas notiktu. Bērns nepazina konformismu un centās pievērst sev uzmanību. Man �ķita, ka tā ir pārejo�a parādība, kas ar laiku beigsies pati no sevis.

- D�eimijs piezvanīja man tajā naktī, kad izbēga, - es pateicu. - Viņ� bija ļoti slims. Vēlāk es mēģināju vainot sevi, vai neesmu kaut ko atstājis nepamanītu. Tas neko nedeva. Man bija grūti iedomāties, ko vēl būtu bijis iespējams darīt. Bērni da�kārt jūk prātā, un neviens to nevar novērst.

Sarita paskatījās uz mani un pamāja.

- Paldies par uzticības apliecinājumu.

- Jebkurā laikā.

Viņa nopūtās.

- Introspekcija nav manā dabā, ta�u pēdējā laikā es bie�i ar to nodarbojos. Tu zini, kā man vajadzēja cīnīties, lai projekts netiktu pārtraukts. Vēl tikai trūka skandāla ar prātā juku�u ģēniju, bet es tiku ar to galā. Vislielākā ironija ir tā, ka paturēju zēnu grupā ilgāk, nekā pienāktos, lai neparādītos nelabvēlīgas preses atsauksmes. Un ari tāpēc, ka man ir mīksta sirds.

- Ko tu ar to gribi teikt?

- Fakts ir tāds, ka es viņu paturēju arī vēlāk. Es jau teicu, ka tie�i pirms tam, kad D�eimijs sabruka, es biju nolēmusi izslēgt viņu no projekta. Bet viņ� sāka izskatīties emocionāli tik trausls, ka lēmumu atliku. Nobijos, ka reakcija var būt dramatiska. Tika izskatīts jautājums par projekta finansējuma atjauno�anu. Bija iegūti brīni�ķīgi rezultāti, zinātniskā puse bija kārtībā, ta�u apcirptā bud�eta dēļ politiķi gvelza visādas muļķības - kāpēc jāatvēl nauda ģēnijiem, ja bērniem ar attīstības traucējumiem tā vajadzīga nesalīdzināmi vairāk. Kāpēc projektā nav iekļauti melnie un latīņamerikāņi? Un vai pats jēdziens ģēnijs nav elitārs un rasistisks? Vēl tikai trūka, lai D�eimijs zaudētu prātu un to uzzinātu avīzes. Es cerēju, ka viss vērsīsies uz labu, un nogaidīju. Bet stāvoklis kļuva ļaunāks.

- Vai finansējumu atjaunoja?

- Tikai uz gadu, un tas nav nopietni, jo tik ilgi, kamēr nolems finansējumu pārtraukt, man ir saistītas rokas. Tas nozīmē, ka nevaru ķerties pie kaut kā būtiska.

- Jūtu līdzi.

- Viss kārtībā, - viņa skumīgi noteica. - Man vismaz būs pietiekami daudz laika, lai sagrabinātu finansējumu citur. Kamēr nenotika �ī nelaime, izredzes bija samērā labas. - Viņa rūgti pasmaidīja. - Fondiem nepatīk, ja kāds no pētāmajiem nomiedz astoņus cilvēkus.

Centos pievērsties atkal D�eimijam.

- Kas notika pēc tam, kad stāvoklis pasliktinājās?

- Aizdomīgums pārvērtās paranojā. Un atkal - pakāpeniski un nemanāmi. Drīz D�eimijs sāka apgalvot, ka viņu kāds indē, un �ēlojās, ka zombiji saindēju�i zemi.

- Vai neatceries vēl kaut ko no zēna halucinācijām? Viņa teiktos vārdus?

- Nē, vairāk neko. Tikai par indē�anu un zombijiem.

- Baltajiem zombijiem?

- Varbūt. Man tas neko nenozīmēja.

- Vai D�eimijs izteica konkrētas aizdomas, kas viņu indē?

- Viņ� turēja aizdomās visus. Mani. Citus bērnus. Savu tanti un tēvoci. Viņu bērnus. Mēs visi bijām zombiji, kas sazvērēju�ies pret viņu. Es piezvanīju tantei un pateicu, ka D�eimijam vajadzīga palīdzība un ka zēns turpmāk nevar piedalīties projektā. �ķiet, viņu tas nepārsteidza. Viņa pateicās un apsolīja kaut ko darīt lietas labā. Nākamajā nedēļā D�eimijs tomēr ieradās, izskatījās stipri nemierīgs un kaut ko murmināja zem deguna. Pārējie turējās no viņa pa gabalu. Visvairāk mēs brīnījāmies par to, ka viņ� pievienojās grupai - varbūt pirmo reizi gadā. Pusi nodarbības viņ� sēdēja klusēdams, bet tad pārrunu vidū pielēca kājās un sāka kliegt. Klieg�ana radīja iespaidu, ka viņ� redz halucinācijas -dzird balsis, redz re�ģus.

- Kādus re�ģus?

- Nezinu. Viņ� lietoja tie�i tādus vārdus. Aizlicis acīm priek�ā rokas, viņ� kliedza par asiņainiem re�ģiem. Man kļuva bail, Aleks, tāpēc izsteidzos ārā un piezvanīju dro�ības dienestam, un D�eimiju aizveda uz medicīnisko centru. Līdz nodarbības beigām es mierināju pārējos bērnus. Mēs vienojāmies klusēt par incidentu, lai nekaitētu projektam. Es D�eimiju vairs neredzēju, un man �ķita, ka visam pielikts punkts. Līdz �odienai.

- Sarita, vai viņ� kādreiz nav lietojis narkotikas?

- Nē. Viņ� bija godīgs zēns, pat vecmodīgs. Kāpēc tu jautā?

- Halucinācijas ar re�ģiem. Parasti tādas redz LSD lietotāji.

- Par to es stipri �aubos, Aleks. Kā jau teicu, viņ� ir konservatīvs un pat pārlieku piesardzīgs. Turklāt pēdējā laikā, kad D�eimijs sāka lietot veselīgo ēdienu, viņ� vēl mazāk vēlētos paklupt.

- Ja viņ� lietoja narkotikas, - es sacīju, - tu varēji to arī nezināt. Pusaud�i par to nerunā ar pieaugu�ajiem.

Sarita sarauca pieri.

- Tev dro�i vien taisnība. Tomēr es neticu, ka viņ� būtu lietojis LSD vai ko citu. Un kāda tam nozīme? Narkotikas nevarēja izraisīt psihisku saslim�anu.

- Nē. Ta�u tās varēja radīt kritisku situāciju.

- Arī to ne.

- Sarita, viņ� pārvērties no problēmu apsēsta bērna par maniakālu slepkavu. Tas ir milzu kritiens, un mans pienākums ir noskaidrot, kāpēc tā noticis. Es labprāt aprunātos ar citiem projektā iekļautajiem bērniem, lai noskaidrotu, vai viņi ko zina.

- Būtu labāk, ja tu to nedarītu, - Sarita iebilda. - Viņiem jau tā bijis daudz jāpārdzīvo.

- Es nedomāju viņus pakļaut vēl lielākam stresam. Tie�i otrādi, izrunāju�ies par visu, kas noticis, viņi varētu justies labāk. Es viņus savā laikā esmu konsultējis, tāpēc nebū�u glu�i sve�inieks.

- Tici, - Sarita palika pie sava, - nav vērts to darīt. Viņi nezina neko tādu, ko neesmu tev stāstījusi.

- Tev noteikti ir taisnība, ta�u mana pienākuma apziņa neļauj neaprunāties ar cilvēkiem, kas pēdējos piecus gadus biju�i D�eimija draugi.

Izdzirdējusi, ka ieminos par pienākuma apziņu, Sarita saviebās. Saspringtā un nomāktā balsī, cenzdamās to nomaskēt ar smaidu, viņa teica:

- D�eimijam nebija draugu, Aleks. Parastajā izpratnē. Viņ� bija vientuļnieks. Ne ar vienu viņ� nebija satuvinājies.

Nesaņēmusi no manis atbildi, Sarita paraustīja plecus.

- Tev būs vajadzīga visu piecu piekri�ana. Divi no viņiem vēl ir nepilngadīgi, tāpēc nepiecie�ama arī vecāku atļauja. Es nevaru garantēt, ka viņi to vēlēsies. Būs tikai liela noņem�anās, bet rezultāts pavisam niecīgs.

- Es riskē�u, Sarita. Par vajadzīgajiem papīriem parūpēsies aizstāvības advokāts, vīrs, vārdā Horass Sauza.

Sarita pabrauca no manis tālāk un sakrustoja rokas uz krūtīm.

- Esmu runājusi ar misteru Sauzu, - viņa sacīja. - Tas ir uzstājīgs cilvēks un manipulators, kuru grūti kontrolēt. Ja atteik�os, gan viņ� atradīs kādu iespēju panākt savu.

- Nomierinies, Sarita! Tik tālu tas neaizies.

Viņa nopūtās un apgrieza apkārt ratiņus. Riteņi no�iepstēja kā tikko iz�ķīlies cālis.

- Kop� tas viss tiek atspoguļots presē, es cen�os nenokļūt uzmanības lokā. Man �ķiet, ka tā ir zaudēta cīna. Patie�ām dī-vaini, Aleks, ka es pārvaru grūtību pēc grūtības, lai noturētu projektu pie dzīvības. Un tagad tam jābeidzas tādā veidā.

- Kāpēc tu domā, ka projektam beigas?

- Tas ir pagalam, Aleks. D�eimijs to iznīcinājis - tāpat kā tos cilvēkus.

Es papurināju galvu.

- �aubu nav, ka prese varēs izrakstīties par viņa intelekta koeficientu tāpat kā tajā gadījumā ar Leopoldu un Lēbu. Bet tavs īstais ienaidnieks ir neziņa. Ļau�u prātos pastāvo�ais mīts par ģēnijiem. Ja tu noturēsies un neatklāsi nekādus faktus, ļaudis atgriezīsies pie agrākajiem mītiem. Jo vaļsirdīgāka tu būsi, jo lielākas izredzes tikt galā ar popularitāti un iepazīstināt ar saviem ieskatiem.

Sarita brītiņu klusēja.

- Labi, - viņa strupi noteica. - Es sarunā�u. Bet tagad - atvaino, man mazliet jāpastrādā.

- Paldies, ka veltīji man laiku, - es atbildēju, celdamies kājās.

Viņas rokasspiediens bija pavir�s, atvadu smaids mehānisks.

Tūlīt aiz manis aizvērās durvis, un, ejot projām, es izdzirdēju �irksto�u skaņu, gumijai ber�oties pa vinilu. Grie�anās uz riņķi. Vēl un vēlreiz.

11

Mans lūgums Sauzu izbrīnīja.

- Doktor, jūs redzēsiet vienīgi lielu, asinīm pieta�ķītu telpu. Bet, ja domājat, ka jums istaba jāredz, to var nokārtot.

- Tas būtu ļoti noderīgi.

Viņ� klusēja tik ilgi, ka es jau nodomāju, vai telefons nav atvienojies.

- Kādā ziņā, doktor?

- Ja viņa prāts vairs nenoskaidrojas tik lielā mērā, lai ar viņu varētu runāt par slepkavību, es gribētu zināt par to iespējami sīkāk.

- Labi. - Sauzas balsī ieskanējās skepse. - Neviens eksperts gan nav griezies pie manis ar �ādu lūgumu, ta�u es aprunā�os ar policiju un dabū�u vajadzīgo atļauju.

- Pateicos!

- Bet, ja runājam par ikdieni�ķiem jautājumiem, es vēlētos zināt, vai jūsu slēdziena sagatavo�ana virzās uz priek�u.

īsumā atstāstīju viņam sarunu ar Saritu Flauersu. Viņu tūlīt ieintriģēja halucinācijas ar re�ģiem un mana interese par narkotiku lieto�anu.

- Kā izskatās tie re�ģi?

- Cilvēki stāsta, ka reizumis pēc LSD lieto�anas redz spo�us, daudzkrāsainus, �aha dēlītim līdzīgus rakstus. Bet D�eimijs runājis par asiņainiem re�ģiem, tāpēc tie var nozīmēt pavisam ko citu.

- Interesanti. Ja viņ� patie�ām redzējis re�ģus, cik liela nozīme �im faktam varētu būt?

- Iespējams, ka tas nenozīmē neko. Kaut arī �izofrēniķiem redzes halucinācijas nav tik raksturīgas kā dzirdes halucinācijas, tās tomēr sastopamas. Turklāt doktore Flauersa ir gandrīz pārliecināta, ka viņ� nekad nav lietojis narkotikas.

- Ta�u tāda veida halucinācijas ir raksturīgas LSD lietotājiem?

- Jā, bet ne jau viņiem vien.

- Tas palielina mūsu izredzes, doktor.

- Fakts, ka �anselors cienājis D�eimiju ar narkotikām, pārvēr�ot viņu robotā?

- Kaut kas uz to pusi.

- Pagaidām es nesteigtos izvirzīt �ādu teoriju. Fakti vairāk liecina par �izofrēniju. �izofrēniķiem bie�i rodas nopietni runas traucējumi, vārdi iegūst dīvainas nozīmes. Viņiem asiņaini re�ģi var nozīmēt arī spageti.

- Man nav svarīga zinātniska precizitāte, doktor, mani interesē, kādas izredzes paveras.

- �obrīd tādu nav. Nav arī citu pazīmju, ka viņ� lietojis narkotikas. Uzņemot viņu slimnīcā, Meinvoringam vajadzēja izdarīt analīzes. Vai tās uzrāda, ka lietotas kādas vielas?

- Nē, - Sauza atzina. - Viņ� sacīja, ka tā ir skaidra �izofrēnija. Pat ja zēns lietojis narkotikas, tāpēc viņ� nevarēja sajukt prātā.

- Tā ir taisnība.

- Es saprotu, doktor. Bet, ja uzzināt vēl kaut ko, kas norāda uz narkotiku lieto�anu, lūdzu, tūlīt zvaniet!

- Piezvanī�u.

- Labi. Starp citu, Dvaits var tikties ar jums trijos pēcpusdienā.

- Tas būtu ļoti labi.

- Lieliski. Ja neiebilstat, vislabāk būtu tikties �Cadmus Construction � administratīvajā ēkā. Tālāk no ziņkārīgām acīm.

- Kā vēlaties.

Viņ� iedeva man korporācijas adresi Vestvudā un vēlreiz piedāvājās samaksāt honorāru. Sākumā gribēju atteikties, bet tad nospriedu, ka, jaukdams atteik�anos ar neatkarību, kļūstu bērni�ķīgs. Neatkarīgi no naudas es jau biju iesaistījies �ajā lietā pārāk tālu, lai tagad kāptos atpakaļ. Pateicu, lai atsūta man pusi honorāra, un Sauza apsolījās izrakstīt �eku par pieciem tūksto�iem dolāru, tiklīdz beigsim telefona sarunu.

Vienpadsmitos ierados cietumā, kur mani, neko nepaskaidrojot, noturēja vestibilā �etrdesmit piecas minūtes. Diena bija karsta, smogā tīta, un gaisa piesārņojumu varēja just arī iek�telpās. Krēsli telpā bija cieti un neērti. Mani pārņēma nemiers, un es apjautājos, kāds ir kavē�anās iemesls. Balss no spoguļstikla kabīnes pavēstīja, ka to nezina. Beidzot ieradās sieviete uzraudze, lai aizvestu mani uz stingrā re�īma korpusu. Liftā viņa pastāstīja, ka iepriek�ējā dienā kāds ieslodzītais nodurts.

- Tagad tiek veikta divkār�a pārbaude, tāpēc viss notiek lēnāk.

- Vai �ajā notikumā iesaistītas kādas bandas?

- Pēc manām domām, jā, ser.

Pie stingrā re�īma korpusa ieejas gaidīja melnādains uzraugs, vārdā Sims. Ievedis nelielā kabinetā, viņ� pārmeklēja mani ar pārsteidzo�i viegliem roku pieskārieniem. Kad iegāju stikla kabīnē, D�eimijs tur jau bija priek�ā. Sims atslēdza durvis, pagaidīja, kamēr apsē�os, un tikai tad izgāja ārā, nostājās kā Zonnen�eins netālu no kabīnes un neuzkrīto�i, bet modri vēroja mūs.

�oreiz D�eimijs bija nomodā un centās izgrozīties no savām va�ām. Viņa lūpas bija sakniebtas, acis - kā ķīnie�u biljarda bumbiņas. Kāds pa roku galam bija noskuvis viņu, bet da�viet uz sejas rēgojās melni bārdas rugāji. Dzeltenā pid�ama bija tīra, bet saņurcīta. Kabīnē ātri izplatījās ķermeņa smaka, tāpēc radās jautājums, kad viņ� pēdējo reizi mazgāts.

- Tas atkal esmu es, D�eimij. Doktors Delavers.

Acis pārstāja kustēties, sastinga, bet tad lēnām pagriezās uz manu pusi un apstājās. Zīlītēs uz mirkli pavīdēja apskaidrība, it kā acu iedobumus būtu apgaismojis zibens uzplaiksnījums, ta�u tūlīt to zilums aizmiglojās un kļuva stiklains. Minimāla reakcija, ta�u vismaz kaut kas līdzīgs apziņas izpausmei.

Es pateicu, ka man ir prieks viņu atkal satikt. D�eimijs neko neatbildēja, bet viņam sāka tecēt sviedri. Uz virslūpas un pieres parādījās spīdīgas lāses. Viņ� aizvēra acis. Tiklīdz plakstiņi bija ciet, uz kakla izspiedās dzīslas.

- D�eimij, atver acis un paklausies, ko es gribu teikt.

Plakstiņi bija kā aizlīmēti. Viņ� notrīcēja, un es sāku gaidīt

vēl kādas diskinēzijas izpausmes. Tomēr citas neparādījās.

- Vai tu zini, kur atrodies?

Reakcijas nebija.

- Kāda �odien diena, D�eimij?

Klusums.

- Kas es esmu?

Jautājums palika bez atbildes.

Es nepārtraucu runāt. D�eimijs �ūpojās un grozījās, bet viņa kustības at�ķirībā no pirmās tik�anās �ķita apzinātas. Divas reizes viņ� atvēra acis, lai paskatītos uz mani kā caur miglu un tūlīt tās no jauna aizvērtu. Tad acis palika aizvērtas un viņ� vairs nereaģēja uz manas balss skaņām.

Es jau gribēju atteikties no divdesmit minūtēm, kas bija atliku�as līdz tik�anās beigām, bet tad D�eimija mute sakustējās, nekustīgās lūpas papletās, it kā viņ� gribētu runāt, bet nespētu. No piepūles viņ� apsēdās taisnāk. Es pieliecos tuvāk. Ar acs kaktiņu pamanīju haki krāsas plankumu - tur Sims pieliecās pie stikla, lai ieskatītos kabīnē. Nelikos par viņu ne zinis, bet visu uzmanību veltīju zēnam.

- Ko tu gribi teikt, D�eimij?

Āda ap lūpām izstiepās un nobāla. Mute ieguva melnas elipses izskatu, no tās iznāca vairākas seklas izelpas, kurām sekoja viens vienīgs, tikko dzirdams vārds.

- Stikls.

- Stikls? - Es pievirzījos viņa mutei tik tuvu, ka sajutu elpas siltumu. - Kāds stikls?

Aizsmacis gārdziens.

- Parunā ar mani, D�eimij. Saki, kas tur bija.

Izdzirdēju atveramies durvis. Ierunājās Sims:

- Lūdzu, atvirzieties no viņa, ser.

- Pasaki, kas tas ir par stiklu, - es neatlaidos, mēģinādams no viena vienīga �ukstus izteikta vārda izveidot dialogu.

- Ser, - Sims ierunājās jau uzstājīgāk, - jūs atrodaties pārāk tuvu ieslodzītajam. Atvirzieties nostāk!

Es pakļāvos. Tajā brīdī D�eimijs sarāvās, saguma plecos un nolieca galvu. Radās iespaids, ka tā ir primitīva aizsardzība, ka ar �ādu sakņup�anu viņ� kļūst nekam nederīgs laupījums.

Sims stāvēja turpat blakus un skatījās.

- Viss kārtībā, - es sacīju, palūkojies pār plecu. - Es ievēro�u distanci.

Pirms atgrie�anās savā postenī uzraugs brīdi vienaldzīgi nopētīja mani.

Es no jauna pievērsos D�eimijam.

- Ko tu gribēji teikt, pieminot stiklu?

Galva palika noliekta uz leju. D�eimijs pa�ūpoja to no vienas puses uz otru un nedabiski piespieda pie pleca - kā putns, kas, gatavojoties gulē�anai, iebā� knābi krū�u spalvās.

- Tajā naktī, kad piezvanīji, tu kaut ko teici par stikla kanjonu. Man likās, ka tā ir slimnīca. Varbūt tas ir kas cits?

D�eimijs fiziski arvien vairāk sarāvās, un, par spīti va�ām, viņam izdevās saritināties gandrīz nemanāmā kamolā. �ķita, ka viņ� izgaist manu acu priek�ā, un es nespēju to novērst.

- Varbūt tu runā par �o telpu ar stikla sienām?

Es mēģināju nodibināt kontaktu, ta�u bez panākumiem. Viņ� bija pārvērties inertā sainī - ar piesvīdu�u audumu apvilktā miesā, kuru varētu noturēt par nedzīvu, ja tikko manāmi nekustētos iekritu�ās krūtis.

Viņ� palika �ādā stāvoklī tik ilgi, kamēr ienāca Sims un pateica, ka mūsu tik�anās laiks beidzies.

Kadmusa korporācija atradās Vil�īrā starp Vestvudu un Se-pelvedu vienā no lielajiem spoguļstikla paralēlskaldņiem, kuri kā pa�tīksminā�anās arhitektūras paraugi slējās no zemes visā Los-and�elosā. Ēkas priek�ā trīs stāvu augstumā pacēlās no sarūsēju�ām naglām sametināta skulptūra - milzīga roka. Plāksnīte ar uzrakstu CENTIENI par vainīgo nosauca itālie�u mākslinieku.

Vestibilā zem melnās granīta velves kondicionētājā gaisā es gandrīz nosalu. Telpas kaktos pulēta tērauda podos auga milzīgi gumijkoki. Aiz granīta letes bija redzami divi apsardzes vīri - viens sirms, ar spēcīgu �okli, otrs tikai mazliet pāri pusaud�a gadiem. Viņi nopētīja mani, kamēr es skatījos telpu sarakstā. Ēka piederēja juristiem un grāmatve�iem. �Cadmus Construction" aizņēma visu aug�ējo stāvu.

- Ko jūs vēlaties, ser? - pajautāja vecākais vīrs. Kad biju stādījies priek�ā, viņ� palūdza uzrādīt kādu dokumentu. Pārbaudījis to un klusu parunājis pa telefonu, viņ� pamāja, un jaunais cilvēks pavadīja mani līdz liftiem.

- Vai apsardze vienmēr tik stingra?

Jauneklis papurināja galvu.

- Tikai �onedēļ. Dro�ības pasākumi pret reportieriem un dullajiem.

Viņ� noņēma no jostas atslēgu gredzenu un atvēra liftu, kas acumirklī uzrāva mani aug�ējā stāvā. Durvis atvērās, un mani apsveica korporācijas emblēma: sarkans lielākā, zilā C burtā ievietots mazāks C. Uzgaidāmās telpas rotāja Albēra grafikas hromētos ietvaros un organiskā stikla vitrīnās ievietoti arhitektūras paraugi. Slaida tum�mate sagaidīja mani un izveda cauri foajē, kam vienā pusē atradās sekretariāts, kur rinda sievie�u ar dzedrām sejām bez apstājas bungoja pa tastatūras taustiņiem, bet pretējā pusē bija metāla dubultdurvis ar uzrakstu NEPIEDERO�AJIEM IEEJA AIZLIEGTA. Tum�mate atvēra durvis, un es sekoju viņai pa gaiteņa melno paklāju. Dvaita Kadmusa kabinets atradās gaiteņa galā. Viņa pieklauvēja, atvēra durvis un ielaida mani.

- Mister Kadmus, ieradies doktors Delavers.

- Paldies, D�ūlija! - Sieviete aizgāja un aizvēra durvis.

Dvaits Kadmuss stāvēja milzīgās telpas vidū - bez �aketes,

virs elkoņiem uzrotītām krekla piedurknēm - un saliecies ar kaklasaites galu slaucīja brilles. Pie apmestajām, pelēki brūnajām sienām karājās arhitektoniskas ainavas un glezna ar arābu karavānu, kas jā�us �ķērso viļņainu kāpu. Ārsienas veidoja dūmakains stikls no grīdas līdz griestiem. Prātā ienāca vienīgais D�eimija no�ukstētais vārds, ta�u padomājis es izmetu to no galvas.

Stikla sienas bija par fonu zemam lakota ro�koka rakstāmgaldam ar rasējumu kaudzi un apaļu kartona futrāli. Perpendikulāri pret rakstāmgaldu stāvēja liels bārs, pret kuru bija nolikti divi ar rakstainu, melnu kokvilnas audumu pārvilkti klubkrēsli. Uz viena krēsla bija nomesta �akete.

- Jūtieties kā mājās, doktor.

Apsēdies krēslā, es gaidīju, kad viņ� beigs pulēt brilles. Saules gaismā tum�ais stikls bija ieguvis dzintara toni, �ķita, ka misiņa pilsēta ir pavisam tālu apak�ā.

Kadmuss uzlika brilles uz deguna, piegāja pie rakstāmgalda, apsēdās grozāmajā krēslā un nolūkojās uz rasējumiem, vairīdamies paskatīties uz mani. Mati viņam uz pakau�a bija sevi�ķi plāni, un - par mierinājumu, ka da�i vēl paliku�i, - viņ� tos noglaudīja.

- Vai drīkstu kaut ko piedāvāt? - Kadmuss jautāja, paskatījies uz bāru.

- Paldies, nē.

Automa�īnu signālu kakofonija uzskanēja pat līdz divdesmitajam stāvam. Kadmuss savilka uzacis, pagriezās un paskatījās uz ielu lejā. Kad viņ� no jauna pagriezās pret telpu, seja neko neizteica.

- Ko es varētu darīt jūsu labā?

- Es vēlos, lai jūs izstāstāt par D�eimija dzīvi no dzim�anas līdz �odienai.

Kadmuss ieskatījās pulkstenī.

- Cik ilgs laiks tam būtu vajadzīgs?

- Viss nav jāizstāsta vienā reizē. Cik daudz laika ir jūsu rīcībā?

- Tā arvien ir par maz.

Es neticīgi palūkojos uz viņu. Skatieniem satiekoties, viņ� mēģināja saglabāt sejā vienaldzību, ta�u tā savaikstījās.

- Varbūt es neizteicos glu�i pareizi. Es nemēģinu izvairīties, bet vēlos palīdzēt, cik ir manos spēkos. Dievs mans liecinieks, ka to vien daru, kop� kļuva zināms, kas noticis. Mēģinu līdzēt. Tas ir kā murgs. Cilvēks dara, ko var, lai dzīvotu normāli, lai viss ritētu nevainojami, un domā, ka zina, par ko var justies dro�s, bet - �e tev nu bija - vienā naktī viss izjūk un sabrūk.

- Es zinu, jums neklājas viegli...

- Manai sievai ir grūtāk. D�eimijs viņai patie�ām nebija vienaldzīgs. Mums abiem, - viņ� tūlīt piebilda, - ta�u visu laiku ar viņu mājās bija tie�i mana sieva. Ja vēlaties uzzināt ko sīkāk par D�eimija dzīvi, viņa zinās pastāstīt daudz vairāk nekā es.

- Esmu ieplānojis aprunāties arī ar viņu.

Kadmuss grozīja kaklasaites mezglu.

- Jūsu uzvārds ir dzirdēts, - viņ� noteica, atkal pievērsis skatienu grīdai.

- Mēs runājām pa telefonu pirms pieciem gadiem, - es sacīju.

- Pirms pieciem gadiem? Vai tā bija kāda īpa�a saruna?

Es ne�aubījos, ka viņ� to atceras, kaut arī pārjautāja. Tad viņ� sacīja:

-Ak jā! Tagad atceros. Jūs gribējāt, lai aizvedu zēnu pie psihiatra. Es mēģināju, ta�u D�eimijs pretojās ar kājām un rokām, un es negribēju likt lietā varu. Tāda rīcība nav manā dabā. Man patīk risināt problēmas, nevis tās radīt. Ja piespiedām viņu darīt kaut ko ar varu, agrāk radās sare�ģījumi.

- Kādi sare�ģījumi?

- Konflikti. Kautiņi. Mutes palai�ana. Mums ar sievu ir divas mazas meitenes, un es nevēlos, ka viņām jāredz vai jādzird tādas lietas.

- Dro�i vien bija grūti pieņemt lēmumu ievietot viņu slimnīcā pret pa�a gribu.

- Grūti? Nē. Tobrīd nekas cits neatlika. Tas bija jādara viņa pa�a interesēs.

Kadmuss piecēlās, piegāja pie bāra un sajauca sev viskiju ar zelteri.

- Vai tie�ām nevaru neko piedāvāt?

- Paldies, nē.

Viņ� aizgāja ar glāzi pie galda, apsēdās un iedzēra. Roka tikko manāmi trīcēja. Kadmuss izskatījās nervozs un atturīgs, un es jutu, ka viņ� mēģinās atrast citu paņēmienu, lai izvairītos no sarunas. Pajautāju pirmais:

- Jūs sākāt rūpēties par D�eimiju pēc sava brāļa nāves. Kāds zēns bija toreiz?

Jautājums apmulsināja Kadmusu.

- Mazs puika. - Viņ� paraustīja plecus.

- Citi bērni ir saticīgi, citi ir viegli sakaitināmi. Kā uzvedās D�eimijs?

- Kā kuro reizi. Cik atceros, viņ� daudz raudāja. Katrā ziņā vairāk nekā manas meitenes. Pirmais, kas krita acīs, bija viņa attapība. Jau tad, kad vēl bija zīdainis.

- Vai viņ� agri sāka runāt?

- Protams.

- Kādā vecumā?

- Ak kungs, tas bija tik sen!

- Mēģiniet atcerēties.

- Viņ� nevarēja būt vecāks par gadu. Varbūt viņam bija se�i mēne�i. Atceros, ka pēc semestra beigām biju ieradies mājās brīvdienās. Tēvs ar Pīteru mainīja viņam autiņus, bet �is knauķis ie-�iepstas un paziņo: �Autiņus ne.� Turklāt pasaka skaidri, nevis kā mazs bērns. Dzirdot, ka tik mazs sīkulis runā, pārņēma dīvaina sajūta. Tēvs mēģināja pajokot, teikdams, ka tam kukainim vajag iedot cigāru, ta�u arī viņ� bija izbrīnījies.

- Un kā ar Pīteru?

-Arī viņ� raizējās. Bet kāds tam sakars ar tagadējo situāciju?

- Man jāuzzina par viņu tik daudz, cik vien iespējams. Vai viņa pāragrā attīstība izpaudās vēl kādā veidā?

- Tā izpaudās visā.

- Vai jūs neminētu kādu piemēru?

Kadmuss nepacietīgi sarauca pieri.

- Varēja nodomāt, ka viņ� darbojas ar septiņdesmit astoņiem apgriezieniem minūtē, kamēr visi citi grie�as ar trīsdesmit trīs un tre�daļa ātrumu. Gada vecumā viņ� varēja ieiet restorānā un pasūtīt sviestmaizi. Mums bija aukle dāniete. Un D�eimijs piepe�i sāka runāt dāniski. Turklāt brīvi, lai gan tikai no klausī�anās. Viņ� pats iemācījās lasīt apmēram trīs gadu vecumā. Ap to laiku es paņēmu viņu pie sevis. Kādu vakaru iegājis istabā, ieraudzīju D�eimiju ar grāmatu un pavaicāju, vai viņ� nevēlas, lai palasu priek�ā. Viņ� paskatījās uz mani un noteica: �Nē, tēvoci Dvait. Es pats māku lasīt.� Nodomāju, ka viņ� tēlo, tāpēc atteicu: �Nu tad paklausīsimies.� Pats par sevi saprotams, ka mazais lasīja. Labāk nekā da�s mans darbinieks. Piecu gadu vecumā viņ� varēja izlasīt dienas avīzi no viena gala līdz otram.

- Pastāstiet, kā viņam gāja ar mācī�anos.

- Es visu dienu biju aizņemts firmā, tāpēc nodevu D�eimiju bērnudārzā. Viņ� padarīja skolotājas vai trakas. Varbūt tāpēc, ka bija attapīgāks nekā viņas. Skolotājas gaidīja, ka viņ� darīs to pa�u, ko citi bērni, un vadījās pēc principa: tu esi dumj�. Kad apprecējos, sieva pamatīgi nopūlējās, mēģinādama atrast viņam īsto skolu. Viņa izmeklējās ilgu laiku - bija daudzās iestādēs, runājās ar daudziem skolotājiem un darbiniekiem, līdz atrada īsto. Tas bija Henkoka parka labākais bērnudārzs, un to apmeklēja labi bērni no krietnām ģimenēm. D�eimijs bērnudārzā tā atļāvās izrunāties, ka viņu no turienes izmeta pēc diviem mēne�iem.

- Par pretī runā�anu?

- Par sistēmas neievēro�anu. Viņ� vēlējās lasīt pieaugu�o grāmatas - ar to es nedomāju pornogrāfiju. Folkneru, Steinbeku. Skolotāji nosprieda, ka ar tādu rīcību viņ� var atstāt sliktu ietemi uz citiem bērniem, un viņus var ari saprast. Skola ir sistēma. Katrai sistēmai ir sava uzbūve. Bet, tiklīdz sistēma atslābst, viss sāk jukt. D�eimijam vajadzēja iekļauties sistēmā, ta�u viņ� nevēlējās to darīt.

Kad D�eimiju mēģināja saukt pie kārtības, viņ� palaida muti, krita gar zemi, spēra skolotājiem pa kājām. �ķiet, kādu skolotāju viņ� nosauca par nacistu vai ko tamlīdzīgu. Galu galā viņi to vairs nespēja izturēt, un zēnu no bērnudārza izmeta. Varat iedomāties, kā jutās mana sieva, jo viņa tikai ar milzu pūlēm bija bērnu tur iedabūjusi.

- Kur viņ� mācījās pēc tam?

- Nekur. Līdz septiņu gadu vecumam ar puiku nodarbojās mājskolotāji. Gada laikā viņ� apguva latīņu valodu, piecu gadu matemātikas un visu vidusskolas angļu valodas programmu. Sieva gan aizrādīja, ka saskarsmē ar citiem viņ� joprojām ir mazs bērns, tāpēc mēģinājām viņu sūtīt da�ādās skolās. Pat uz kādu apdāvinātiem bērniem paredzētu skolu tepat ielejā. Viņ� nekur nespēja iedzīvoties. Alla� domāja, ka ir gudrāks par citiem, un neievēroja nekādus noteikumus. Tāda izturē�anās, lai arī kāds būtu intelekta koeficients, pie laba gala neved.

- Tātad viņ� nepazīst tradicionālo apmācību klasē?

- Tik tie�ām ne. Mēs labprāt būtu redzēju�i viņu normālu bērnu pulkā, bet nekas no tā neiznāca.

Kadmuss atmeta galvu atpakaļ un iztuk�oja glāzi.

-Tas līdzinājās lāstam.

-Kas?

- Zēns bija pārāk gudrs, lai tas nāktu viņam par labu.

Es pār�ķīru piezīmju burtnīcas nākamo lapu.

- Cik D�eimijam bija gadu, kad jūs apprecējāties?

- Mēs esam precēju�ies trīspadsmit gadu. Viņam tātad tajā laikā bija pieci.

- Kā viņ� reaģēja uz jūsu laulībām?

- Priecājās. Mēs izraudzījāmies viņu par gredzenu nesēju kāzās. Heterei ir daudz mazu zēnu brālēnu, kas vēlējās nest gredzenus, bet viņa izvēlējās D�eimiju. Teica, ka zēnam jāveltī īpa�a uzmanība.

- Un viņ� jau sākumā labi sapratās ar Heteri?

- Protams. Kāpēc ne? Viņa bija ļoti jauka meitene un lieliski sapratās ar bērniem. Viņa devusi D�eimijam vairāk nekā daudzas īstās mātes. Tagad viņas sirds ir salauzta.

- Vai rūpes par tik sare�ģītu bērnu neradīja spriedzi jūsu laulībā?

Kadmuss pacēla viskija glāzi un savirpināja pirkstos.

- Vai jūs esat precējies?

-Nē.

- Tas ir lielisks institūts, vērts izmēģināt. Bet tā saglabā�anai jāpieliek pūles. Mācīdamies koled�ā, es braucu ar jahtu. Laulību var pielīdzināt lielai jahtai. Ja tās uzturē�anai ziedo laiku, prieks uz to noskatīties. Pietiek, ja kļūst nevērīgs, un ātri vien rodas sūce.

- Vai D�eimijs laulības uzturē�anā radīja papildu grūtības?

- Nē, - viņ� atbildēja. - Hetere mācēja ar viņu tikt galā.

- Tie�i ar ko viņai vajadzēja tikt galā?

- Gribu teikt, doktor, ka jūsu jautājumu ievirze sāk man nepatikt.

- Kādā ziņā?

- Jūsu pieeja. Kaut vai jautājums �kādā ziņā�. Viss iepriek� ieprogrammēts. Kā scenārijā. Es sāku justies tā, it kā sēdētu uz ku�etes un tiktu analizēts. Nesaprotu, kāda nozīme ir manai laulībai, lai D�eimijs nonāktu slimnīcā, nevis cietumā.

- Jūs esat nevis pacients, bet svarīgs informācijas avots. Un mans slēdziens var balstīties tikai uz informāciju, kas ir manā rīcībā. Tāpat jūs rīkojaties, būvējot ēku.

- Jā. Ta�u mēs nerokam pamatus par collu dziļāk, nekā ieteiku�i ģeologi.

- Mana specialitāte, par nelaimi, nav tik precīza kā ģeoloģija-

- Tie�i tas man nepatīk.

Es aizvēru piezīmju burtnīcu.

- Varbūt mūsu sarunai nav izraudzīts īstais brīdis, mister Kadmus.

- Nez vai cits brīdis būs labāks. Es glu�i vienkār�i nevēlos novirzīties no temata.

Viņ� sakrustoja rokas uz krūtīm un sāka skatīties kādā punktā pāri manam plecam. Acis aiz briļļu stikliem �ķita tikpat neizteiksmīgas un necaursitamas kā bruņu plāksne.

- Jūs tomēr nedrīkstat aizmirst vienu faktu, - es mierīgi noteicu. - Tiesa ir līdzīga izrādei. Tā ir publiska pēriena psiholoģiskais ekvivalents. Līdzko pie darba ķersies advokāti, netiks apiets neviens jūsu vai D�eimija dzīves moments. Jūsu mātes slimība, attiecības starp jūsu vecākiem, brāļa apprecē�anās un pa�nāvība, kā arī jūsu laulība kļūs likumīgs �urnālistu, skatītāju un zvērināto laupījums. Ja izrādīsies, ka tas ir visai sensacionāls, kāds var uzrakstīt grāmatu. Salīdzinājumā ar to mūsu saruna ir tikai bērnu spēle, un, ja tā jums par smagu, jūs patie�ām gaida grūti laiki.

Kadmuss nosarka un sakoda zobus, mute sāka raustīties. Pleci iztaisnojās un atkal saguma. Piepe�i viņ� izskatījās bezpalīdzīgs kā bērns, kas rotaļādamies ielīdis direktora uzvalkā.

Paverot muti no jauna, viņ� aiz dusmām tikko spēja parunāt.

- Tā mazā nekrietneļa dēļ mēs esam spiesti tērēt un tērēt naudu - gadu no gada. Un nu viņ� piepe�i izdara tādas lietas.

Es piecēlos un piegāju pie bāra. Viņ� bija sev ielējis �Glen-livet�, kas apmierināja arī mani. Ielējis sev glāzē divu pirkstu līmenī, sagatavoju viskiju ar zelteri arī viņam un pasniedzu.

Nespēdams runāt, viņ� pateicīgi māja ar galvu un paņēma dzeramo. Mēs tuk�ojām glāzes un labu laiku klusējām.

- Lai notiek, - viņ� beidzot teica. - Izrunāsim visu līdz galam.

Turpinājām no vietas, kur bijām apstāju�ies. Kadmuss vēlreiz apgalvoja, ka D�eimija audzinā�ana nav ietekmējusi viņa laulību, kaut arī atzina, ka ar zēnu nekad nav bijis viegli. Tikai tāpēc, ka sieva bijusi pacietīga un pratusi apieties ar bērniem, nebija radu�ies konflikti.

- Vai viņa jau agrāk strādājusi ar bērniem? - es pajautāju.

- Nē. Viņa ir studējusi antropoloģiju. Pēc maģistra grāda iegū�anas Hetere sāka strādāt, lai kļūtu par doktori. Manuprāt, �ī prasme viņai ir no dabas.

Pielāgodamies viņam, liku izsekot D�eimija psihiskās slimības gaitai. Viņa stāstījums daudzējādā ziņā sakrita ar Saritas Flau-ersas teikto: lēna, bet nemitīga prāta zaudē�ana, kas netika laikus pamanīta zēna mainīgā noskaņojuma dēļ.

- Kad jūs sākāt nopietni uztraukties?

- Kad parādījās īstas paranojas pazīmes. Mēs nobijāmies, ka viņ� var kaut ko nodarīt D�eniferai ar Nikolu.

- Vai viņ� kaut kādā veidā draudēja meitenēm vai iespaidoja fiziski?

- Nē. Viņ� glu�i vienkār�i kļuva nekrietns. Kritisks un sarkastisks. Da�reiz viņ� saukāja meitenes par mazajām raganām. Tas gan nenotika bie�i, jo no se�padsmit gadu vecuma D�eimijs dzīvoja mūsu viesu namā aiz garā�as un mēs viņu tikpat kā neredzējām. Tomēr �āda viņa uzvedība darīja mums raizes.

- Vai pirms tam jūs dzīvojāt vienā mājā?

- Protams. Viņam bija sava istaba ar vannasistabu.

- Kāpēc viņ� pārcēlās uz viesu namu?

- Teica, ka vēlas dzīvot atsevi�ķi. Mēs pārrunājām to un piekritām. Viņ� galvenokārt bija uzturējies savā istabā, tāpēc necik daudz nemainījās.

- Tomēr viņ� joprojām apmeklēja jūsu māju un apgrūtināja meitenes.

- �ad tad viņ� tur parādījās, varbūt �etras piecas reizes mēnesī. Galvenokārt, lai paēstu. Viesu namā ir virtuve, bet es ne reizi netiku redzējis viņu kaut ko gatavojam. Viņa pārtikas krājumi glabājās mūsu ledusskapī, da�reiz viņ� paņēma to, kas mums bija palicis pāri, un ēda, stāvot kājās pie izlietnes. Rija strauji kā dzīvnieks. Hetere piedāvājās uzklāt skaistu galdu un pagatavot normālas pusdienas, ta�u viņ� atteicās. Vēlāk D�eimijs kļuva vai ķerts uz veselīgu ēdienu, pārstāja ņemt to, kas mums bija atlicis, un mēs viņu redzējām vēl retāk. Un labi vien bija, jo viņ� alla� visus apsaukāja. Sākumā mums tā likās vīzdegunības izpausme, bet drīz sapratām, ka ar viņu vairs nav labi.

- Kāpēc jums tā likās?

- Es jau pieminēju paranoju. Viņu arvien māca aizdomas, un visur viņ� redzēja slēptus motīvus. Tagad stāvoklis mainījās. Ienācis virtuvē, D�eimijs tūlīt sāka ostīt ēdienu kā suns, kliedza, ka tas ir saindēts un ka mēs gribam viņu noindēt. Kad mēģinājām viņu nomierināt, sauca mūs visvisādos vārdos, pietvīka sarkans, skatiens kļuva me�onīgs, acis izvalbījās un galva kustējās, it kā viņ� atrastos citā pasaulē un klausītos, ko kāds saka no citurienes. Vēlāk doktors Meinvorings mums paskaidroja, ka viņ� dzird balsis.

- Vai atceraties, kādos vārdos viņ� jūs sauca?

Kadmuss sāpīgi paskatījās uz mani.

- Viņ� sacīja, ka mēs smirdam, ka esam plēsoņas un zombi-ji. Kādu dienu viņ� norādīja ar pirkstu uz D�eniferu un Nikolu un nosauca meitenes par zombītēm. Mēs sapratām, ka ir kaut kas jādara.

- Kādas bija viņa attiecības ar meitenēm, iekams parādījās garīgās saslim�anas simptomi?

- Kamēr meitenes bija mazas, viņi sapratās patie�ām labi. D�eimijam bija desmit gadu, kad piedzima D�enifera, un divpadsmit, kad nāca pasaulē Nikija. Pietiekami vecs, lai kļūtu greizsirdīgs. Hetere mudināja viņu piedalīties bērnu kop�anā. Viņ� mainīja autiņus un smīdināja meitenes. Ja D�eimijs gribēja, ko visu viņ� izdomāja - rīkoja meitenēm leļļu teātra izrādes, izgudroja fantastiskas rotaļas. Kad kļuva vecāks, apmēram �etrpadsmit gadu vecumā, �ī ieinteresētība izgaisa. Zinu, ka meitenēm tas nepatika, jo agrāk viņ� bija tām veltījis lielu uzmanību. Tagad viņ� teica: �Ejiet projām, lieciet mierā!� - turklāt ne sevi�ķi mīlīgi. Bet abas meitenes ir ļoti jaukas, ļoti mīļas, un netrūkst cilvēku, kas ar viņām noņemas. Nav jā�aubās, ka viņas ātri aizmirsīs D�eimiju. Meitenes sāka vairīties no D�eimija bez mūsu teik�anas. Tomēr mēs, vienalga, esam noraizēju�ies.

- Un kāds bija iemesls, kura dēļ jūs nolēmāt viņu ielikt slimnīcā?

- Pēdējais piliens bija mūsu bibliotēkas iznīcinā�ana.

- Kad tas notika?

Kadmuss dziļi ievilka elpu un sāka stāstīt:

- Tas notika mazliet vairāk nekā pirms trim mēne�iem. Bija nakts. Mēs visi jau gulējām. Piepe�i lejā atskanēja neiedomājams troksnis - klieg�ana, bļau�ana, skaļ� lau�anas troksnis. Hetere piezvanīja uz policiju, bet es ņēmu pistoli un gāju skatīties. D�eimijs bibliotēkā stāvēja kails, meta no plauktiem ārā grāmatas, plēsa, plosīja tās un kliedza kā maniaks. Es nekad to neaizmirsī�u. Es uzsaucu, lai D�eimijs mitējas, bet viņ� tā paskatījās uz mani - it kā man cauri, it kā es būtu... parādība. Pēc tam viņ� nāca man virsū, it kā ierocis neko nenozīmētu. Seja sarkana un uztūkusi, elpo�ana smaga. Es atkāpos aiz durvīm un tās aizslēdzu. Viņ� turpināja plosīties pa bibliotēku, bija dzirdams, kā plīst un krīt uz grīdas grāmatas. Da�i sējumi bija ļoti veci un maksāja milzu naudu. Tos man bija atstājis tēvs. Bet es biju spiests ļaut, lai turpinās �is posta darbs, jo baidījos, ka viņ� kādu var ievainot.

- Cik ilgi viņ� atradās bibliotēkā?

- Varbūt piecpadsmit minūtes. Bet �ķita, ka stundas. Beidzot ieradās policija un D�eimiju savaldīja. Tas nebija viegli, jo viņ� metās tai uzbrukumā. Policija domāja, ka viņ� ir sarijies �eņģeļu putekļus� vai kādu citu narkotiku, un izsauca ātro palīdzību. Policija jau gribēja vest viņu uz apgabala slimnīcu, bet mēs pirms nedēļas bijām runāju�i ar Meinvoringu, tāpēc teicām, lai ved uz Kanjonouksu. Radās nelieli sare�ģījumi, bet atbrauca Horass -Hetere bija piezvanījusi arī viņam - un visu nokārtoja.

- Kas jums ieteica doktoru Meinvoringu?

- Horass. Horass jau agrāk bija sadarbojies ar ārstu un teica, ka labāka par viņu nav. Mēs piezvanījām Meinvoringam, pamodinājām viņu, un viņ� teica, lai vedam tūlīt. D�eimijs pēc stundas jau bija uzņemts Kanjonouksā.

- Uz septiņdesmit divām stundām?

- Jā. Meinvorings tūlīt lika saprast, ka viņam vajadzēs kādu laiku tur palikt.

Kadmuss skumīgi paskatījās uz tuk�o glāzi un "Glenlivet" pudeli bārā.

- Viss cits, kā mēdz teikt, - viņ� lakoniski piebilda, - pieder vēsturei.

Kadmuss veselu stundu bija atsaucīgi atbildējis uz maniem jautājumiem un tagad izskatījās nomocīts. Es ierosināju sarunu beigt un turpināt citā reizē.

- Pie joda, - viņ� noteica, - diena tāpat ir pagalam. Jautājiet vien!

Viņ� no jauna paskatījās uz bāru, un es sacīju, lai nekautrējas un ielej sev vēl.

- Nē, - viņ� pasmaidījis atbildēja, - es nevēlos, lai jums rodas iespaids, ka man ir noslieksme uz alkoholismu, un ierakstāt to savā slēdzienā.

- Par to neraizējieties, - es teicu.

- Nu nē, viss ir kārtībā. Savu normu jau esmu izdzēris. Sakiet - ko vēl gribat zināt?

- Kad jūs sākāt nojaust, ka viņ� ir homoseksuāls? - es pajautāju, gaidīdams aizsargreakciju. Man par brīnumu, Kadmuss to uzklausīja mierīgi, gandrīz priecīgi.

- Nekad.

- Kā, lūdzu?

- Es nekad neesmu domājis, ka viņ� ir homoseksuāls, jo viņ� tāds nav.

- Viņ� tāds nav?

- Sasodīts, nav! Viņ� ir no ceļa nomaldījies pusaudzis, kur� īsti nesaprot, kas pats ir. Arī normāls pusaudzis tādā vecumā īsti neapzinās, kas viņ� ir, par sajuku�u nemaz nerunājot.

- Viņa attiecības ar Digu �anseloru...

- Digs �anselors ir pediņ� ar stā�u, un viņam patīk jauni zēni. Es neapgalvoju, ka viņ� nav izmantojis D�eimiju, bet tad tā bijusi izvaro�ana.

Kadmuss paskatījās uz mani, gaidīdams apstiprinājumu. Es klusēju.

- Izdarīt �ādus secinājumus ir stipri par agru, - viņ� palika pie sava. - Tādā vecumā pusaudzis īsti nesaprot nedz sevi, nedz dzīvi, lai zinātu, vai ir homoseksuāls. Tā ta�u ir?

Viņa sejā parādījās izaicino�a grimase. Jautājums nebija retorisks, viņ� gaidīja atbildi.

- Vairums homoseksuālistu atceras, ka jau bērnībā viņu izjūtas nav biju�as tādas kā pārējiem, - es sacīju, nepieminēdams faktu, ka D�eimijs bija man stāstījis par tām vairākus gadus pirms tik�anās ar �anseloru.

- Kā jūs to varat zināt? Es tam neticu.

- Tas konsekventi atklājas visos pētījumos.

- Kādos pētījumos?

- Slimību vēsturēs, pārskatos.

- Tas nozīmē, ka jūs ticat visam, ko viņi jums stāsta.

- Parasti tā ir.

- Bet varbūt viņi melo, gribēdami izskaidrot savas novirzes kā iedzimtas. Psihologi ta�u nezina, kas izraisa �īs novirzes, vai ne?

-Nē.

- Redziet nu, kāds labums no tādas zinātnes. Es ticu savai nojausmai, un tā apgalvo, ka D�eimijs ir nomaldījies pusaudzis, kuru perverss tips aizvedis pa nepareizo ceļu.

Es nesāku strīdēties.

- Kā viņ� iepazinās ar �anseloru?

- Viesībās, - dīvaini iekaisis, atbildēja Kadmuss un noņēma brilles. Negaidot viņ� pielēca kājās un saberzēja acis. - Liekas, es bū�u maldījies, doktor. Jūtos kā iz�auta plinte. Tiksimies kādā citā reizē, labi?

Noliku savas piezīmes, noņēmu brilles un piecēlos.

- Labi. Kad tā reize var pienākt?

- Nav ne jausmas. Piezvaniet manai sekretārei, un viņa visu nokārtos.

Kadmuss veikli pavadīja mani līdz durvīm. Es pateicos par man veltīto laiku, bet viņ�, ar acs kaktiņu vērodams bāru, izklaidīgi klausījās. Nevajadzēja but gai�reģim, lai saprastu, ka, tiklīdz bū�u prom, viņ� taisnā ceļā dosies pie viskija pudeles.

Starp Vestvudu un Vil�īru bija apstājusies automa�īna �Ferrari Dino�. Divi �ortos un vestītē ģērbu�ies vidēja vecuma pludmales zēni mēģināja to nostumt malā, nelikdamies ne zinis par brīdinot paceltiem pirkstiem un citu vadītāju signāliem. Viņu dēļ pēcpusdienas satiksme bija kļuvusi par īstu putru. Sē�ot savā kadiljakā, prātā pārcilāju sarunu ar Kadmusu un secināju, ka esmu uzzinājis ļoti maz. Pārāk daudz laika bija paņēmusi pretestības pārvarē�ana, bet par nepiecie�amo bija runāts maz. Daudziem jautājumiem mēs nebijām pat pieskāru�ies. Nesapratu, kādus noslēpumus viņ� cen�as neizpaust - cilvēki, kuriem kaut kas jāslēpj, parasti ierīko psihiskus nocietinājumus -, bet gatavas atbildes nebija, tāpēc nolēmu vispirms nodarboties ar meklējumiem citā virzienā un tikai pēc tam tuvoties viņam.

Dino beidzot tika nostumts malā, un automa�īnu mud�eklis pamazām sāka at�ķetināties. Pirmajā izdevīgajā brīdī nogriezos pa kreisi un braucu pa Vestvudas sānu ielām, līdz nonācu Saulrieta bulvārī. Pēc piecām minūtēm biju mājās.

Pastkastītē kopā ar visādām drazām mani gaidīja Beverlihil-zas kurjerdienesta piegādāta vēstule. Tajā atradās aploksne ar �eku par pieciem tūksto�iem dolāru un zīmīte, lai piezvanu Bred-fordam Bel�am uz Sauzas biroju.

Neveiksmīgās intervijas rezultātā iegūtā nulle lika justies neveikli. �aubas, vai pieņemt Sauzas �eku, nebūt nebija izgaisu�as. Tagad tās cēlās manī kā ūdenslīmenis upē pēc lietus. Biju sagatavojis savai intervijai loģisku pamatojumu. Iepazinies ar D�ei-mija pagātni, es spētu viņu labāk saprast un kaut kādā veidā palīdzēt. Ticot sev, biju to apņēmies, ta�u tagad mana apņēmība likās tuk�i vārdi. Kaut arī iepazī�anās ar slimības vēsturi varēja mest ieskatu pagātnē, tā reti atklāja vājprāta noslēpumu. Bija jā�aubās, vai es jebkad savāk�u tik daudz faktu materiāla, lai pareizi saprastu, kāpēc viņ� saslimis. Bet, ja saprastu - un tas bija galvenais -, ko tas dos? Es varētu tēlot pagātnes pravieti, kā vēlas Sauza. Vai arī izmantot doktora grādu, lai ar zinātniskumu nomaskētu pesteļo�anu.

Arī visizcilāko psihologu vai psihiatru, kas stājas liecinieka vietā un atkāpjas no stingra zinātniskuma, lai spertu soli pieņēmumu purvā, kuru sauc par nepieskaitāmību, prokurors ar viduvējām spējām var pataisīt par idiotu. Tomēr netrūka psihologu vai psihiatru, kas bija gatavi uz �ādu pazemojumu. Da�i tika nopirkti kā ielasmeitas uz vienu dienu, ta�u vairums bija godājami speciālisti, kurus uz �ā ceļa noveda iedoma, ka viņi spēj ielīst cita prātā. Es vienmēr biju uzskatījis visus, kas deva �ādas liecības, par oficiāli atzītiem �arlatāniem, bet tagad pats grasījos pievienoties viņu pulkam.

Es nevarēju nodot zvērestu, lai ar pārliecību kaut ko teiktu par D�eimija prāta stāvokli pirms nedēļas, dienas vai pat minūtes. Neviens to nespēja.

Pie velna, kur gan es biju iesaistījies?

Tajā brīdī sapratu to, ko zemapziņā jau biju apjautis pa�ā sākumā, proti, Sauza nedabūs no manis, ko gribēja. Kaut arī nebiju neko apsolījis, durvis uz sadarbību nebiju aizcirtis. Varēju izlikties arī turpmāk, ta�u tā būtu manipulē�ana - viņa, bet ne manis iecienīts spēles paņēmiens. �is jautājums prasīja atrisinājumu tuvākajā laikā, bet ne tūlīt. Ieinteresētība, sentimentalitāte vai vainas apziņa neļāva man pamest �o lietu, pamest D�eimiju.

Es stāvēju un apsvēru iespējas, vienlaikus locīdams �eku, līdz tas kļuva līdzīgs abstraktam origami. Visbeidzot nonācu pie tāda kā kompromisa: es izdarī�u atliku�ās aptaujas it kā savām vajadzībām un naudu neņem�u. Ielicis �eku atpakaļ aploksnē, iegāju bibliotēkā un ieslēdzu rakstāmgalda atvilktnē. Piemērotā brīdī to varē�u atdot.

Piepe�i atskārtu, ka gaiss mājā ir karsts un piesmacis. Noģērbos, uzvilku skrējēja �ortus, atvēru da�us logus un izvilku no ledusskapja �Grolsh� alu. Paņēmis pudeli rokās, piezvanīju Bredfordam Bel�am. Izrādījās, ka viņ� ir viens no Sauzas partneriem. Pārmērīgi dedzīgā, spalgā un nervozā balss lika domāt, ka viņ� ir jauns cilvēks.

- Ak jā, doktor! Misters Sauza lūdza jums piezvanīt un pateikt, ka policija ir ar mieru apmierināt jūsu lūgumu un ielaist �anselora mītnē. Vai neesat pārdomājis?

-Nē.

- Tādā gadījumā viss ir kārtībā. Lūdzu, esiet tur rītdien deviņos no rīta.

Viņ� iedeva adresi, pateicās, ka esmu piezvanījis, un nolika klausuli.

Domas kavējās pie telefona sarunām. Sauza pirmo reizi nebija zvanījis pats, un es zināju, kāpēc. Pēdējā nedēļā viņ� bija lencis mani kā Nacionālās basketbola līgas jaunu talantu meklētājs astoņas pēdas garu zēnu ar zibenīgu reakciju - glaimojis, vizinājis rolsroisā, uzaicinājis uz len�u savā privātajā ēdamistabā un, pats svarīgākais, bijis personiski pieejams bez izpalīgu starpniecības. Viņ� bija gribējis iedabūt mani savā komandā, turklāt ar saviem noteikumiem - viņ� ir kapteinis, bet man jāzina sava vieta. Lūgums apskatīt nozieguma vietu tika uztverts kā nevēlama neatkarība. Kaut arī Sauza bija apmierinājis lūgumu, viņ� bija skaidri paudis neapmierinātību, liekot, lai kāds no viņam darbiniekiem sazinās ar mani.

Smalki, bet nepārprotami. �is atgadījums deva nelielu nojausmu, ko nozīmē atrasties pretējā nometnē.

Kad smogs Dienvidkalifornijā kļūst sevi�ķi biezs, apkārtne sāk izskatīties tik iluzora, it kā būtu nofotografēta ar aparātu, kura objektīvs noziests ar vazelīnu. Debesis sāk atgādināt netīru bronzu, ēku silueti izgaist dūmakā, augu valsts iegūst slimīgu fosfo-rescējo�u nokrāsu.

Tie�i tādā rītā braucu pa Saulrieta bulvāri uz pilsētas austru-mu robe�as pusi. Likās, pat vislielākās ēkas netīrajā tveicē ņirb, atmiek�ķējas un sāk izskatīties kā kūsto�i saldējuma kubi ar marcipāna palmu garnējumu visapkārt.

Canselora nams stāvēja pakalnā uz piecus miljonus dolāru vērta zemes gabala bulvāra ziemeļu pusē, un no tā pavērās skats uz viesnīcu �Beverly Hills�. īpa�umu ieskāva se�as pēdas augsta mūra sēta, kuru vēl augstāku padarīja trīs pēdas kaltas dzelzs. Restu smailes beidzās ar zeltītām bultām, kas �ķita tik asas, lai izlaistu zarnas ziņkārīgajiem, kuri gribētu pārlīst tām pāri.

Mūri pārdalīja līdz galam atvērti arkveida dzelzs vārti, kurus apsargāja formā tērpies Beverlihilzas policists. Es piebraucu ar kadiljaku collas attālumā no viņa izstieptās rokas un apstājos. Policists pienāca vadītāja pusē, noskaidroja, kas esmu, pakāpās atpakaļ un ierunājās portatīvajā rācijā. Pēc brītiņa viņ� ar rokas mājienu atļāva man braukt tālāk.

Mir�u noēnots grantēts ceļ� tūlīt aiz vārtiem meta asu līkumu. Tālāk augstās mirtes nomainīja zems baltu acāliju dzīv�ogs, bet gludais ceļ� burta S veidā izlīkumoja cauri smaragdzaļam mauram uz aug�u. Zāliena virsotnē slējās stadiona lieluma ēka grieķu renesanses stilā. Marmora pakāpieni veda uz platu kolonādi, perpendikulāri kāpnēm mirdzēja dīķis, stratēģiski izdevīgās vietās noliktās statujas cildināja vīrie�a augumu. Māja, par spīti smogam, izskatījās �ilbino�i balta.

Ainavā valdīja ģeometrija, nevis kaprīzas formas: apaļas dobes ar baltām rozēm, cirpti ligustru dzīv�ogi, krūmi, kas izveidoti kā uz pjedestāla novietota lode, Itālijas cipre�u rindas. �āda vide prasīja pastāvīgu uzmanību, bet tās kop� neilga laika trūka. Par to liecināja nekopti dzinumi, da�s nepaklausīgs zars, novītu�as ziedlapiņas un sausi, uz samtainā maura neiederīgi plankumi.

Pie pakāpieniem stāvēja melnbalts plimuts bez at�ķirības zīmēm un �Mazda RX-7� pelēkā perlamutra krāsā. Es apstājos blakus ma�īnām, izkāpu un pāri iek�ējam pagalmiņam devos uz balti lakotajām dubultdurvīm. Pie tām, atspiedu�ies pret Mikeland�e-lo Dāvida kopiju, stāvēja vīrietis un sieviete. Sieviete bija ģērbusies eleganti piegrieztā Beverlihilzas policijas formastērpā, vīrietis virs melnajām biksēm bija uzvilcis sīkrūtainu sporta �aketi. Uztvēru sarunas fragmentu (�Jā, tādi ir visi Strēlnieka zīmē dzimu�ie...�), iekams viņi izdzirdēja manus soļus un pagriezās. Vīrietim acis aizēnoja lidotāja saulesbrilles. Es pazinu detektīvu Ri�ardu Ke�u, kas bija ieradies pie manis mājās kopā ar Vaithedu.

- Sveiks, doktor! - viņ� draudzīgi sacīja. - Vai esat gatavs lielajai ekskursijai?

- Jebkurā laikā.

- Lai notiek! - Ke�s noteica un saberza cigareti uz marmora grīdas. Pagriezies pret jauno, gai�mataino policijas darbinieci, viņ� pasmaidīja un atglauda atpakaļ matus. - Labi, Diksija. Katrā ziņā to izdarīsim. Noķer�u tevi vēlāk.

- Izklausās vilino�i, Dik.

Viņa pasmaidīja, pabāza vaļā paspruku�u matu �ķipsnu zem cepures, atdeva godu un aizgāja.

Pavadījis policisti ar skatienu, Ke�s klusu iesvilpās.

- Man patīk tāda atsaucība. - Viņ� piemiedza aci un pavēra vienu durvju pusi.

�ķita, ka ieejam sniegputenī. Viss - sienas, grīdas, griesti un pat koka daļas - bija nokrāsots balts. Tas nebija mierīgs baltums, ko mīkstina brūns vai zils tonējums, bet tīrs un ne�ēlīgs balināta kaļķa spīdums.

- īsta nevainības krāsa, vai ne? - ierunājās Ke�s, vedot mani garām spirālveida kāpnēm un tālāk zem marmora arkas uz gai�u, platu foajē, kas atdalīja dzīvojamo istabu no ēdamistabas.

Piena vannas motīvs turpinājās: baltas mēbeles, balti paklāji, balts kamīns, baltas porcelāna vāzes ar baltām strausa spalvām. Sniegbaltās virsmas iztraucēja vienīgi da�s spogulis vai kristāls, ta�u to atstarojums vēl vairāk izcēla citu krāsu trūkumu.

-�ajā nama ir trīsdesmit piecas istabas, - paziņoja Ke�s. - Domāju, ka jūs nevēlēsieties apskatīt visas.

- Tikai telpu, kur tas noticis.

- Labs ir.

Foajē beidzās ar stikla sienu. Ke�s nogriezās pa labi, un es viņam līdzi iegāju lielā ātrijā, aiz kura atradās lod�ija ar kolonnām. No lod�ijas pavērās skats uz terasveidīgu zālienu un figūr-krūmiem. Terases apak�ā mirdzēja taisnstūrains olimpisko spēļu rīko�anai piemērots tirkīza krāsas baseins. Baseinu ieskāva baltas flīzes, tā galos bija novietoti balti eņģelī�i, kas virs galvas turēja urnas ar baltām petūnijām. Baseins sniedzās līdz īpa�uma robe�ai un, �ķiet, ietiecās debesīs, tā dibenā bija balta jūraszirdziņa attēls. Pilsētas ainavu lejā aizēnoja brūngansārta dūmaka.

- Te nu mēs esam, - garlaikotā balsī pavēstīja Ke�s.

Ātrijā nebija augu. Augsti griesti, balti krāsota dēļu grīda un

baltas rotangpalmas mēbeles. Vairāki krēsli bija apgāzti un dīvāna viena kāja nolauzta. Pie griestiem vīdēja balti krāsotas krusteniskas sijas. Vienu no tām collu plata pelēka svītra pārdalīja uz pusēm.

- Tajā vietā bija piesieta virve?

- Ahā.

Baltās sienas izraibināja rūsas krāsas plankumi, kuri kā Ror-�aha traipi un iz�ļakstīti punkti atkārtojās uz spīdīgās grīdas. Milzum daudz asiņu. Visur. It kā apkopēja ar slapju lupatu būtu �ļakstījusies uz visām pusēm. Redzot, ka es to visu ievēroju, Ke�s ierunājās:

- Beidzot kaut kas krāsains?

Uz grīdas bija uzvilktas cilvēka ķermeņa kontūras, ta�u baltā krīta vietā bija izmantots melns parafīna zīmulis. Kontūrlīniju vietām pārtrauca rūsa. Sevi�ķi liels tum�s plankums atradās zem virves vietas. Asiņu traipi bija redzami arī uz sijas. Pat izkaltu�i �ie traipi uzbūra tēlus, kas iedvesa �ausmas.

Es pagājos uz priek�u. Ke�s apstādināja mani ar roku.

- Skatieties, bet nekam nepieskarieties. - Viņ� smaidīja. No brllMVl zibsnīdama atstarojās gaisma. Roka �ķita o�am pec Bruta.

Es pakāpos atpakaļ.

Atrija dziļumā atradās bīdāmas stikla durvis. Viena puse stāvēja daļēji pavērta, ta�u no lod�ijas nepūta ne mazākā vēsmiņa. Iesmaku�ais gaiss telpā metāliski oda.

- Vai viss norisinājies �eit? - es jautāju.

- Galvenokārt.

- Vai te kaut kas arī meklēts?

- Mjā, bet tas nav sarunas temats.

- Vai kaut kas ir paņemts?

Ke�s augstprātīgi pasmaidīja.

- Laupī�ana tā nav.

- No kurienes atnesta virve?

- No glāb�anas riņķa pie baseina.

- Kādi iero�i izmantoti?

- Virtuves piederumi: gaļas grie�amais nazis, iesms, gaļas cērtamais cirvītis. Joka pēc atstāts neliels purpurkrāsas zīda gabals. Velni�ķīgi asiņains skats.

- Daudz ievainojumu?

-Jā.

- Tāpat kā pārējās Slaktera slepkavībās?

Ke�s pavēra muti. Zobi viņam bija nevainojami, ta�u ar nikotīna pēdām.

- Labprāt ar jums par to parunātu, ta�u nedrīkstu.

Es vēlreiz uzmanīgi nopētīju telpu, bet tad ļāvu skatienam aizklīst aiz stikla durvīm. Baseinā peldēja kritu�as lapas un pe-tūniju ziedlapiņas ar nobrūnēju�ām malām. Kaut kur tālumā no-kērcās vārna.

Ke�s sameklēja cigareti un aizsmēķējis nevērīgi nometa sērkociņu uz grīdas.

- Vai apmierinājāt savu ziņkārību? - viņ� pajautāja.

Es pamāju ar galvu.

Pārbraucis mājās, devos uz dārzu, apsēdos uz apsūnoju�a akmens un baroju karpas. Ūdenskrituma troksnis ieaijāja mani transā, tādā stāvoklī, kāds bija raksturīgs Saritas Flauersas pārmēru aktīvajiem vilciena vadītājiem. Pēc zināma laika mani no �ā stāvokļa izrāva balsis.

Tās nāca no mājas pretējās puses. Pakāpos līdz terases pusei - diezgan augstu, lai redzētu, kas notiek, bet pats paliktu neredzams.

Milo sarunājās ar kādu vīru. Nebija saprotams, par ko viņi runā, ta�u abu ķermeņa stāja un sejas izteiksme liecināja, ka tur nenotiek draudzīga papļāpā�ana.

Otrs vīrs bija nedaudz vecāks par �etrdesmit gadiem, tum�u bronzas krāsas ādu, spēcīgu augumu. Viņ� bija ģērbies modelētāja �ūtos d�insos un spīdīgā, melnā vējjakā, zem kuras vīdēja miesaskrāsas T krekls. Mati viņam bija cieti un asi, apgriezti gandrīz tikpat īsi kā armijā. Bārda uz zoda sirma, citur - sarkanbrūna.

Vīrs kaut ko teica.

Milo atbildēja.

Vīrs pavīpsnāja, pateica vēl kaut ko un grasījās pabāzt roku zem vējjakas.

Milo reaģēja neticami zibenīgi. Nākamajā mirklī vīrs atradās zemē uz vēdera, bet Milo ceļgals viņam uz krustiem. Detektīvs veikli atlauza viņa rokas uz muguras, uzlika rokudzel�us un aptaustījis atrada metamo nazi un pistoli, kuru redzot, kļuva neomulīgi.

Milo pacēla iero�us un sacīja vēl kaut ko. Vīrs izlieca muguru, paslēja aug�up galvu un iesmējās. Krītot viņ� bija savainojies, un smiekli skanēja pāri asiņainajām lūpām.

Nokāpu lejā un pa dārza otru malu ātri aizskrēju līdz mājas priek�pusei.

Zemē guļo�ais vīrs vēl aizvien smējās. Ieraudzījis mani, viņ� to darīja vēl skaļāk.

- Ei, doktor Delaver, paskaties, cik tā draņķa policija rupji strādā!

Asinis bija iekrāsoju�as bārdu sarkanu, un, viņam runājot, pār to lidoja sīkas �ļakatas. Pagriezis galvu atpakaļ, lai redzētu Milo, viņ� izaicino�i noteica:

-Ak, mīļumiņ, cik negants!

- Deviņu milimetru bereta, - pārbaudījis ieroci, Milo mierīgi konstatēja. - Se�padsmit patronu. Vai gribēji pa�audīties, Ērnij?

- Pistole ir reģistrēta un likumīga, pēdiņ.

Milo salika iero�us kabatās un izvilka savu dienesta pistoli. Stāvēdams viņ� uzrāva bārdaino vīru kājās.

- Paej nostāk, Aleks, - viņ� sacīja un iebakstīja bārdainim ar revolveri nierēs.

-Alekss? - Vīrs ņirdza. - Cik mīļi! Viņ� arī ir viens no tiem?

- Kusties! - uzkliedza Milo. Ar vienu roku sagrābis vīru pie skausta, bet otrā turēdams ieroci, viņ� stūma apcietināto pa no-kalni uz leju. Es sekoju vairāku soļu attālumā.

Apgrie�anās vietā stāvēja divas automa�īnas. Milo bronzas krāsas matadors bez pazī�anās zīmēm un pie �anselora mājas redzētā �Mazda RX-7". Milo nopētīja apkārtni, un viņa skatiens apstājās pie eikaliptiem. Piespiedis revolvera stobru bārdainim pie krustiem, viņ� piedzina vīru ar seju pie koka un spārdīja tā kāju iek�pusi tik ilgi, līdz tās pa�ķīrās. Kad tas bija izdarīts, viņ� atslēdza rokudzel�us un pievilka vienu vīra roku pie koka.

- Ķeries apkārt! - viņ� pavēlēja.

Vīrs apskāva eikaliptu, Milo no jauna uzlika viņam rokudzel�us un iebāza roku tā d�insu bik�u kabatā.

- Ak, cik debe�ķīga sajūta! - Vīrs smējās.

Izvilcis no kabatas ma�īnas atslēgas, Milo piegāja pie �RX-7� un atslēdza durvis.

- Nelikumīga kratī�ana? - nokliedzās vīrs.

- Raksti sūdzību! - atteica Milo, iespiedis savu lielo augumu sporta ma�īnā. Brīdi izmeklējies un neko neatradis, viņ� aizgāja pie ma�īnas aizmugurējām durvīm, atvēris tās, pacēla aug�up bagā�nieka vāku, izvilka diplomātu, nolika zemē un attaisīja.

Tajā atradās izjaukts automāts �Uzi

- īsts arsenāls, Ērnij. Par tāda glabā�anu tu būsi sūdos līdz ausīm.

- Ejiet uz poda! Tas ir uz mistera �anselora vārda. Viņam ir visu di�vīru atļaujas.

- �anselors bija ķerts uz �aujamrīkiem?

- Nē, stulbeni. Viņu interesēja pirm�ķirīga aizsardzība.

- Un tu, bez �aubām, to nodro�ināji.

- Ej un izdrāz sevi no pēcpuses, ķēms tāds!

Milo sasprindzis pasmaidīja.

- Es tev ieteiktu raizēties par pa�a pēcpusi, Ērnij. �o nakti tu pavadīsi ieslodzījumā aiz restēm, un mums abiem labi zināms, kā tur izturas pret agrākajiem �andarmiem.

Vīram mute bija ciet. Viņa acis me�onīgi iegailējās.

Milo paņēma iero�us un ieslēdza matadora bagā�niekā. Pēc tam viņ� apsēdās priek�ējā sēdeklī un izsauca palīgspēkus.

Vīrs skatījās uz mani un smējās.

- Tu būsi liecinieks, Aleks. Es ierados aprunāties ar tevi, bet �is sūdabrālis man uzbruka.

Milo izkāpa no ma�īnas un pavēlēja viņam apklust. Vīrs atbildēja ar lamuvārdu straumi. Es mēģināju uzsākt sarunu ar draugu.

-Milo...

Viņ� pacēla roku, lai es neko neteiktu, izņēma piezīmju burtnīcu un sāka rakstīt. Pēc brī�a pa kalnu aug�up rēkdama uzbrauca melnbalta policijas ma�īna un strauji apstājās. Mirkli vēlāk tai piebiedrojās vēl viena patruļma�īna. No pirmās izlēca divi policisti, no otrās - viens. Visi trīs turēja roku uz maksts. Pieaicinājis ar rokas mājienu policistus pie sevis, Milo nodeva instrukcijas. Sarunas laikā viņi skatījās uz vīru, kas bija piesiets pie koka, un māja ar galvu. Vīrs sāka lamāties. Viens policists piegāja viņam klāt un apstājās.

Gūsteknis sāka smieties, viņa izturē�anās bija izaicino�a, ta�u sargs nelikās par to ne zinis.

Apspriede beidzās. Bārdaiņa sargam pievienojās otrs policists. Divatā viņi atslēdza rokudzel�us, atbrīvoja rokas un iegrūda vīru uz matadora aizmugurējā sēdekļa. Viens policists apsēdās apcietinātajam blakus. Milo pagaidīja, kamēr viņi iekārtojas, un pats apsēdās priek�ā. Paliku�ais policists pienāca pie manis. Viņ� bija jauns, tum�matains, ar izteiktu bedrīti zodā. Uzraksts uz �etona vēstīja, ka viņu sauc De�ardēns.

- Es vēlētos uzklausīt jūsu paskaidrojumu, ser.

- Necik daudz nevaru pateikt.

- Lai cik tas būtu, ser.

Izstāstīju to mazumiņu, ko zināju, un pajautāju, kas īsti notiek.

- Nelielas nekārtības, ser.

Viņ� pagriezās, lai ietu prom.

- Kas ir tas vīrs ar bārdu? - es pajautāju.

- Ļaundaris, - viņ� atteica un devās projām.

Milo izkāpa no ma�īnas. Policisti formastērpos pārvietoja vīru no matadora vienā no melnbaltajām patruļma�īnām. Milo atdeva De�ardēnam konfiscētos iero�us, jaunais policists ielika tos bagā�niekā, aiztaisīja to un apsēdās pie stūres. Abas patruļma�īnas aizbrauca.

Ceļ� piepe�i kļuva kluss. Milo pieslējās pie savas ma�īnas, nopūtās un pārvilka ar roku pār seju.

- Pie joda, ko tas nozīmē? - es jautāju.

- To vīru sauc Redovics, un viņ� ir pamatīgs psihs.

- �anselora miesassargs?

- Jā, - izbrīnījies sacīja Milo.

- Horass Sauza minēja miesassarga vārdu un paskaidroja, ka viņ� ir psihiski nenosvērts.

- Tas ir ļoti pieticīgs raksturojums. Viņ� tev sekoja no �anselora mājas. Es to ievēroju un uzsēdos �im uz astes.

- Tu tur biji? Es gan tevi neredzēju.

- Mana ma�īna atradās aiz stūra. Redovics vēl nav izslēgts no aizdomīgo skaita, un es viņu neizlai�u no acīm.

- Viņ� izteicās, ka ieradies aprunāties. Kas viņam būtu vajadzīgs no manis?

- Ja var ticēt, viņ� apgalvo, ka izmeklē �anselora slepkavību uz savu roku un gribējis dabūt informāciju par zēnu.

- Viņam vajadzēja zināt, ka es nerunā�u ar viņu.

- Aleks, ja runā par �o vīru, tad loģika nav viņa stiprā puse. Es pazīstu viņu sen. Viņ� strādāja policijā, un akadēmijā mēs mācījāmies vienā kursā. Pat būdams kursants, viņ� bija tikpat dulls kā D�ons Veins un ne�ķīrās no �aujamā. Ja viņ� parādījās uz ielas, nelaimi nevajadzēja ilgi gaidīt - septiņos gados piecas reizes tika lietots ierocis, un iznākums bija fatāls, nerunājot nemaz par daudziem uzbrukumiem uz tiesību pārkāpuma robe�as. Uzbruka tikai melnajiem. Tad Ēmiju pārcēla uz tikumības policiju, bet tur viņ� brutāli izturējās pret ielasmeitām. Pēc tam viņu norīkoja darbā pie papīriem, bet tur viņ� sagāja ragos ar vadību. Neviens negribēja strādāt kopā ar viņu, un tā nu �o vīru dzenāja no iecirkņa uz iecirkni. Viņa pēdējā pieturvieta bija Losand�elosas Rietumu iecirknis. Pēc trīs mēne�us ilga darba statistikā viņu padzina kā psiholoģiski nepiemērotu. Sācis strādāt, viņ� man piesējās un vairs nelika mieru - lika skapītī iesmar�inātas, detektīvam Zvārgulītim adresētas zīmītes un darīja citas tādas pa�as muļķības.

- Dīvaina uzvedība tādam cilvēkam, kas strādā pie �anselora.

- Īstenībā ne. Es vienmēr esmu uzskatījis Ēmiju par latento. Varbūt viņam iznākusi ar to saskare un viņ� nojūdzies. �is ir viens no iemesliem, kāpēc mēs nenolai�am no viņa acis. Jebkurā gadījumā viņ� ir bīstams. Ja ieraugi, turies pa gabalu.

- Kāda velna pēc viņ� ķēries pie lietas izmeklē�anas?

- Viņ� apgalvo, ka to liek darīt lojalitāte pret �anseloru, ka tavs Sauza gatavojas aptraipīt bosa labo vārdu un viņ� gribot, lai uzvar taisnība. Kas to lai zina? Skaidrs ir vienīgi tas, ka vīrs ir ne tikai jucis, bet arī slavens melis. Varbūt viņ� glābj savu pēcpusi, jo zina, ka mēs turpinām par viņu interesēties. Tikpat labi viņ� var dzīvot fantāziju pasaulē un tēlot detektīvu. Ērnijs kādu laiku strādāja par privātdetektīvu - pēc padzī�anas no policijas viņ� pamanījās dabūt licenci - un, iekams �anselors padarīja dzīvi pilsētā dro�āku, paņemdams �o vīru pie sevis, veica �ādus tādus advokāta uzdevumus. Tomēr ilgi viņ� nespēja nostrādāt, jo bija pārāk vieglprātīgs un smadzeņu vietā lika lietā muskuļus. Vai ievēroji, kā viņ� visu laiku smējās?

Es pamāju.

- Tā viņ� dara, kad ir saniknots. Dīvaini. - Milo piesita pie galvas. - Viņam tur kaut kas nav kārtībā, Aleks. Tu noteikti zini par tādām lietām vairāk nekā es. Galvenais, turies pa gabalu! Esmu diezgan daudz sarakstījis, lai paturētu viņu aiz restēm pāris dienu, bet galu galā viņu atlaidīs. Tāpēc uzmanies!

- Ņem�u vērā.

- Es zinu, ka tu to darīsi. Patlaban. Bet mēs abi zinām arī to, ka tev patīk aizrauties un izmest no galvas tādus niekus kā personisko dro�ību. Norunāts?

Viņ� pameta uz mani piktu mirkli un atvēra ma�īnas durvis.

- Uz kurieni tu brauksi? - es pajautāju.

- Atpakaļ uz darbu, - viņ� atbildēja, skatīdamies sānis.

- Vienkār�i tāpat?

Milo paraustīja plecus, iekāpa ma�īnā un aizvēra durvis. Logs bija nolaists lejā, un es pieliecos pie tā.

- Milo, pie joda, kas ar tevi notiek? Nu jau mēnesis, kop� no tevis ne �iku, ne grabu. Es cen�os tevi sameklēt, bet tu nezvani. Liekas, tu esi ielīdis kādā alā un ieejai aizvēlis priek�ā akmeni. Piepe�i tu parādies, uz mana īpa�uma apcietini kādu maniaku un stāsti, ka tas ir tavs ikdienas darbs.

- Man nav tiesību par to runāt.

- Pie joda, kāpēc ne?

- Kadmusa lietā mēs strādājam pretējās nometnēs. Jau tas, ka mūs ierauga kopā, nekur neder. Ja Redovics nebūtu tik impulsīvs maniaks, es būtu izsaucis viņa apcietinā�anai kādu citu.

- Varbūt tev taisnība, ta�u tas neizskaidro tavu nekomuni-kabilitāti jau pirms �īs lietas izmeklē�anas.

Viņ� iekoda lūpu zobos un ielika atslēgu aizdedzē. Ieslēdzis rāciju, Milo brīdi klausījās policijas vāvuļo�anā un atkal izslēdza.

- Tas nav tik vienkār�i, - viņ� noteica.

- Man nekur nav jāsteidzas.

Milo pastiepa uz priek�u roku, iemeta acis savā "Timex� pulkstenī un sāka lūkoties cauri vējstiklam.

- Es patie�ām nevaru kavēties, Aleks.

- Tādā gadījumā varam satikties citur. Kur neviens mums nepievērsīs uzmanību.

Viņ� pasmaidīja.

- Kā dun�a un apmetņa bruņinieki?

- Saki, kā gribi, draugs.

Stīvi skatīdamies aparātu panelī, viņ� nervozi bungoja ar pirkstiem pa stilbu. Aizritēja kāds brīdis.

- Ir viena vieta, - viņ� beidzot noteica. - Tā atrodas Aviācijas ielā netālu no lidostas. Saucas �Zelta ērglis�. Tur var sēdēt un piesūkties, un tajā pa�ā laikā klausīties pilotu sarunas ar vadības torni. Es ieradī�os deviņos.

Pirmā doma, kas ienāca man prātā, bija tāda, ka viņ� atkal sācis dzert.

- Uz tik�anos tur, - es sacīju.

Milo iedarbināja motoru, es padevu roku. Viņ� paskatījās uz to kā uz kaut ko neredzētu. Negaidīti viņa ādamābols sakustējās, manu roku saņēma divas lielas ķetnas un spēcīgi saspieda. Pēc mirkļa Milo jau bija projām.

13

"�Zelta ērglis� bija vienstāva �okolādes krasas trapezo-īds rūpnieciskā ielā, gar kuru stiepās noliktavas un automa�īnu stāvlaukumi. Bārs bija iekārtots ēnā zem Sandjego maģistrāles pārvada tik tuvu Losand�elosas starptautiskās lidostas skrejceļiem, ka spoguļi virs bāra trīcēja un �ķindēja kā vibrofona plāksnītes. Par spīti atra�anās vietai, bārs bija ļau�u pilns.

Noslēpuma atslēga bija iespēja noklausīties - ērtas se�stūraino galdu malām pieslēgtas austiņas ļāva dzērājiem noklausi-ties aviodispe�eru sarunas, bet cauri stikla sienai vērot skrejceļu no malas.

Deviņos bārs bija tum�s un piesmēķēts. Visi galdiņi bija aizņemti, bet Milo nekur nebija redzams. Pusloka veidā no priedes izgatavoto bāra leti klāja collu bieza ar vinilu polsterēta epoksīdsveķu kārta. Smaidīgs tirgonis, ar resno vēderu pieslējies pie letes, dzēra, ēda meksikāņu plāceņus ar sieru un mēģināja sadraudzēties ar stjuartēm, kas �eit īsināja laiku līdz nākamajam reisam. Cauri drūzmai ar augstu paceltām paplātēm lauzās viesmīles la�krāsas minibruncī�os un tīkliņzeķēs ar vīli. Bāra stūrī atradās neliela, no saplāk�ņa taisīta skatuve. Tās vidū sēdēja kārns vidēja vecuma vīrs spilgti zaļā �aketē, laima krāsas kreklā ar vaļēju apkakli, tum�sarkanās kurpēs ar paaugstinātu papēdi un skaņoja elektrisko ģitāru. Turpat bija arī mikrofons un skaļrunis. Uz skaļruņa stāvēja ritma sintezators, bet zeltīts, kaligrāfisks uzraksts uz kartona plāksnes tā priek�ā vēs-tīja:SEMIJA DEILA DAUDZĀS NOSKAŅAS. Semijs Deils nēsāja kazas bārdiņu un tum�u, mazliet no�ķiebu�os parūku, un �ķita, ka viņ� mokās sāpēs. Pabeidzis skaņo�anu, viņ� padarbojās ar ritma sintezatoru, līdz tas sāka darboties rumbas ritmā, un pateica mikrofonā kaut ko nesaprotamu. Pagāja astoņas taktis, un �uksto�ā baritonā viņ� sāka dūdot dziesmas �Ņujorka, Ņujorka� spānisko variantu.

Es atgāju bāra kaktā. Bārmenis izskatījās kā koled�as students, kas piepelnās pa naktīm. Pasūtīju neat�ķaidītu "Chivas� un, kad viņ� to atnesa, iedevu piecus dolārus dzeramnaudai un palūdzu dabūt man galdiņu, tiklīdz būs iespējams.

- Paldies! Protams. �ovakar pie da�iem iekārtoju�ies tūristi, bet tam galdiņam drīz vajadzētu atbrīvoties.

- Lieliski.

Ceturksni pāri deviņiem es tiku pie galdiņa. Milo ieradās pēc desmit minūtēm smil�krāsas biksēs, mīkstās zam�ādas kurpēs, brūnā polo kreklā virs biksēm un sporta �aketē ar lielām rūtīm. Viņ� pārlaida skatienu telpai, it kā meklētu noziedznieku, ieraudzīja mani un nāca klāt. Viņam aiz muguras sekoja oficiante glu�i kā nēģis asarim.

- Atvaino, ka aizkavējos, - viņ� sacīja, atslīgdams uz krēsla. Uz skrejceļa nolaidās �Boeing 747", logu stikli vibrēja. Melnādaino pāris pie blakusgaldiņa ar austiņām uz galvas rādīja ar roku uz lidma�īnu un smaidīja.

- Ko jūs vēlētos? - jautāja oficiante.

Milo brīdi domāja.

- �Beefeater� un toniku. Tonikas nedaudz.

- �D�� un �t�, �B� un nedaudz �t�, - pierakstīdama murmināja oficiante. Palūkojusies uz manu pustuk�o glāzi, viņa pasmaidīja.

- Jums vēl vienu, ser?

- Paldies, nē.

Viņa aizsteidzās un drīz atgriezās ar dzeramo, kartona paplāti un meksikāņu siera plāceņu bļodu. Milo pateicās, apēda �ipsu sauju un nocēla no glāzes malas laima �ķēlīti. Domīgi to izsūkājis, viņ� savilka uz aug�u uzacis, apēda mīkstumu, ielika miziņu pelnutraukā un iztuk�oja glāzi.

- Redovics ir iek�ā, augstākais, uz divām diennaktīm.

- Paldies par mājienu.

- Nav jau �ēl.

Mēs dzērām klusēdami. Telpu pildīja bezpersonisks troksnis. Semijs Deils, kas neizprotamā kārtā bija pārslēdzis ritma sintezatoru uz lēno valsi, tagad dziedāja par seko�anu savām vēlmēm.

- Vai viņ� kā aizdomās turamais if nopietni ņemams? - es pajautāju.

- Tu esi pretinieka nometnē, - Milo sacīja ar tikko jau�amu smaidu uz lūpām, - nav paredzēts, ka man jābrāļojas ar tevi, nemaz nerunājot par iepazīstinā�anu ar izmeklē�anu.

-Aizmirsti, ko jautāju.

- Nūjā, - viņ� novilka, izdzēra glāzi un pamāja, lai atnes vēl vienu. - Tas nav nekas tāds, ko Sauza nezinātu. Es negribu modināt veltīgas cerības, ka D�eimijs Kadmuss nav vainīgs, un klupt virsū Redovicam. Tāpēc teik�u - nē, kā aizdomās turamais viņ� īpa�u interesi neizraisa. Galvenais vainīgais ir Kadmuss. Tomēr Redovics ir pietiekami nenormāls, lai mēs neizlaistu viņu no acīm un uzskatītu vismaz par līdzdalībnieku. Vai skaidrs?

- Skaidrs.

Milo paskatījās man acīs, bet tad pievērsās galda virsmas pētī�anai.

- Ja es kaut ko nesaprotu, - Milo sacīja, - tad tikai to, ka esi ļāvis sevi ievilkt tādā pasākumā kā viņa nepieskaitāmības konstatē�ana.

- Es nekur neesmu ievilkts. Es vācu faktus, bet neesmu uzņēmies nekādas saistības.

- Vai tie�ām? Klīst runas, ka Sauza uzskata tevi par galveno liecinieku, kas vērts desmit tūksto�us.

- Kur tu to dzirdēji? - es dusmīgi vaicāju.

-Apgabala prokuratūrā. Nebrīnies, jo informācija par �o lietu ceļo ātri. Aizvakar viņi ievilka mani pie sevis, lai ievāktu ziņas par tevi. Es nebūt nebiju sajūsmināts, kaut arī teicu, ka tevi nevar pieskaitīt pie bezmugurkaulniekiem. Tas, protams, nenozīmē, ka tevi necentīsies attēlot kā pērkamu ielasmeitu, ja stāsies pie liecinieka pults.

Es izstāstīju par savu nodomu atdot naudu atpakaļ.

- Ļoti cēli. Bet, kamēr nebūsi atsacījies piedalīties �ajā izmeklē�anā, no tevis, vienalga, nāks nelaba smaka.

- Es nevaru aiziet.

- Kāpēc?

- To liedz profesionālais pienākums.

- Beidz, Aleks! Kad pēdējo reizi tu esi to zeņķi redzējis? Pirms pieciem gadiem? Vai tie�ām tu jūti pret viņu pienākumu?

- Pirms pieciem gadiem es varēju rīkoties pareizāk, tāpēc tagad gribu būt dro�s, ka daru to, kas ir manos spēkos.

Milo paliecās uz priek�u un drūmi paskatījās. Bāra dzeldī-gajā gaismā viņa seja spokaini iekrāsojās.

- Izklausās visai abstrakti, vecīt. Un kā īstas blēņas. Savā mū�ā tu neko neesi darījis pa roku galam. Un, lai arī ko tu būtu darījis agrāk, tagad viņ� ir noziedzies, un nav tavos spēkos kaut ko mainīt.

- Vārdu sakot, tev par viņa vainu nav ne mazāko �aubu.

- Pie joda, tā ir, - Milo atbildēja, it kā mutē būtu paņēmis ledu.

Oficiante atnesa otro dzēriena glāzi. Redzot, kādā ātrumā tā tuk�ojas, bija jūtams, cik izmocīts ir Milo.

- Ja runājam par atsacī�anos, - es sacīju, - kāpēc tu to nedari? Darbs kopā ar tādiem homoseksuālistu nīdējiem kā Vait-heds un Ke�s nekādā ziņā nevar iepriecināt.

Milo rūgti iesmējās.

- It kā man būtu izvēles iespēja.

- Manuprāt, jums ir elastīga politika un jūs varat izvēlēties, ar kuru lietu nodarboties.

- Tā bija Dona Millera laikā. Bet nu jau pagājis pāris mēne�u, kop� Millers miris.

Milo sadrūma un mēģināja noslēpt seju aiz glāzes. Es zināju, ka viņam bija simpātijas pret kapteini, stingru, bet iecietīgu vīru, kur� atzina viņa detektīva spējas, par spīti homoseksualitātei.

- Kā tas notika?

- Viņ� paklupa Ran�o parkā pie divpadsmitās bedrītes. Nosprostoju�os artēriju dēļ viņ� dro�i vien labu laiku bija jutis sāpes krūtīs, tikai nevienam nebija teicis. - Milo nogrozīja galvu. - �etrdesmit astoņi gadi. Atstāja sievu un piecus bērnus.

- Briesmīgi. �ēl, ka tā noticis, Milo.

- Daudziem ir �ēl. Viņ� bija cēlsirdības iemiesojums. Traka vieglprātība aiziet no dzīves �ādā veidā. Viņa vietā ielika to draņķi Sirilu Trepu. Kādreiz vislielāko Rampartas iecirkņa plenci, table�u rijēju un ielasmeitu mīļotāju. Bet tad viņ� atrada Jēzu un kļuva par vienu no tiem atgrieztajiem, pēc kura domām, ikviens, kam ir citādi uzskati, pelnījis gāzes kameru. Viņ� publiski sludinājis, ka pediņi ir grēcīgi un amorāli, tāpēc lieki teikt, cik ļoti viņ� mani dievina.

Milo atlieca galvu un izdzēra pēdējās d�ina lāses. Parādoties oficiantei, viņ� pamāja, lai atnes tre�o glāzi.

- Situācija nebūtu tik ļauna, ja viņ� netaisītu tik lielu troksni - īsts veco laiku ienaids. Es neuzkrīto�i varētu panākt pārcel�anu, atsaucoties uz personisku konfliktu, un varbūt tas izdotos. Man patīk strādāt Rietumu Losand�elosā, manai personas lietai par labu tas nenāktu, ta�u nekas briesmīgs nenotiktu. Bet tā es sagādātu Trepam prieku. Viņ� vēlas mani izēst no policijas, tāpēc rīkojas smalkāk - ar psiholoģisku karu. Uzplāj uz sejas laipnu masku un pienākumus sadala tā, ka padara manu dzīvi no�ēlas vērtu.

- Uztic grūtas lietas?

- Pēdiņu lietas! - Viņ� pacēla savu lielo dūri un uzsita ar spēku pa galdu. Melnādainais pāris paskatījās uz mūsu pusi. Es pasmaidīju, un viņi turpināja atkal klausīties sarunas austiņās. - Pēdējos divus mēne�us, - Milo nu jau klusu un neskaidri ierunājās, - es izmeklēju vienīgi lietas, kad geji kāvu�ies ar na�iem, geju ap�audes, geju spārdī�anu ar kājām, geju izvaro�anas. Tiklīdz kaut kas atgadās ar pediņiem, zvana Milo Stērd�isam. Jau drīz es sapratu, no kuras puses vēj� pū�, un protestēju. Treps nolika pie malas Bībeli, pasmaidīja, pateica, ka saprot, kā es jūtos, ta�u viņ� nevar atļauties neizmantot manu vērtīgo pieredzi. Es esot speciālists. Ar to saruna beidzās.

Milo savieba lūpas.

- Tas viss nav tik vienkār�i. Treps iegrozījis visu tādā gultnē, lai izvirzītu jautājumu, ko es daru gultā. Un, ķēries pie tā, viņ� nerimsies, par mani kļūs zināms sabiedrībā, vai arī man klusējot jāsamierinās. Katrā ziņā Amerikas pilsoņu tiesību aizstāvju asociācija labprāt man palīdzētu, ta�u es nevēlos nokļūt avīzēs. Būtībā nenoliedzu, kas esmu, un tu jau zini, ka tiku ar to galā pirms vairākiem gadiem, ta�u es nekad neesmu izlicis savu apak�veļu publiskai apskatei.

Es atcerējos, ko Milo reiz bija teicis par savu bērnību Indi-ānas �tata dienvidos, kur bija audzis strādnieka ģimenē. Viņ� bijis neparasti liela auguma un pārlieku smags zēns. īsti vīri�ķīga tēva dēls piecu vīri�ķīgu un ņipru brāļu pulkā. Arēji būdams tāds pats kā pārējie, iek�ēji viņ� jau no se�u gadu vecuma bija apjautis, ka ir citāds. �is noslēpums bija grauzis viņu kā tārps, un, dzirdot brāļu nicino�os izteikumus par homoseksuālistiem un pedi-ņiem, viņ� zinājis, ka tā izpau�ana var nest nelaimi un varbūt pat nāvi. Un tā viņ� smējies par brāļu jokiem, da�reiz izteicis kādu pats, iek�ēji juzdamies nelāgi, ta�u saglabādams sevi. Un agri apzinājies privātās dzīves vērtību.

- Es to zinu, - sacīju, - ta�u alternatīva neizklausās vilino�a.

- Jā, tie�i tāpat domā Riks. Viņ� vēlas, lai es neslēpju, kas esmu, un sāku cīņu. Ta�u vispirms jātiek skaidrībā pa�am par savu attieksmi pret to visu. Jāatbrīvo sevi no sloga. Tās ir terapeitiskas sarunas, vai ne? Riks apmeklē psihiatru un tagad vēlas, lai eju kopā ar viņu. Es pretojos, un tās ir mūsu galvenās domstarpības.

- Ja jūties tik slikti, - es bildu, - terapija var palīdzēt.

Atnāca oficiante ar jaunu dzēriena glāzi. Milo paņēma to, iekams viņa paguva nolikt uz galda. Tiklīdz oficiante aizgāja, vih� pielika glāzi pie mutes, un, kad atņēma, gandrīz nekas tajā vairs nebija palicis.

- Es par to �aubos, - viņ� sacīja. - Grozi, kā gribi, ar runām vien �ajā tūksto�gadē nav iespējams mainīt ieskatu, ka gejs nevar būt policists. Es zināju, ka, stājoties darbā policijā, klāsies grūti, tāpēc noslēdzu ar sevi paktu, ka nekādos apstākļos nezaudē�u pa�cieņu. Un manu apņēmību diezgan bie�i pārbaudīja instruktori fa�isti un tādi maitas kā Redovics. Galvenokārt ar ledainu klusē�anu. Desmit gadu ilga izolācija. Da�i pēdējie gadi slepkavību izmeklē�anas nodaļā bija labāki, jo Millera attieksmi pārņēma arī zemākie slāņi un mani cienīja par labi padarītu darbu. Tas man rūp visvairāk. Bet, kop� pie vadības stūres nostājies Treps, sākusies rīdī�ana pret Milo.

Arī tre�ā glāze bija nozudusi.

- Lielākā nelaime ir tā, - viņ� iereibis pasmaidīja, - ka apziņas dziļumos arī es necie�u homoseksuālistus. Parādi man geju sievie�u drēbēs vai tādu, kas izrotājies kā Ziemassvētku eglīte, un man sametas �ķērmi. Vai atceries pagāju�ās vasaras geju solidaritātes gājienu Rietumu Holivudā? Mēs ar Riku aizgājām un stāvējām malā, jo nevarējām sadū�oties, lai piedalītos. Tas bija visīstākais cirks, Aleks. Geji ar pēcpusei pielīmētām astēm, geji ar suspensorijiem piestiprinātām zeķēm vai no biksēm izlaistiem peņiem, geji mazās, glītās sievie�u biksītēs vai zeķbiksēs, geji ar purpurkrāsas matiem un zaļām bārdām. Vai tu vari iedomāties feministes vai melnos, kas politiskos nolūkos ģērbjas kā juku�ie?

Viņ� pārlaida skatienu telpai, meklēdams oficianti.

- Un tāds pats ekshibicionisms parādās, kad lieta nonāk līdz slepkavībai. Ja geji sāk galēt viens otru, viņi to dara tik nenormāli un asinaini kā neviens cits. Reiz man nācās izbraukt uz no-tikuma vietu, kur līķis bija sadurts simt piecdesmit septiņas reizes. Vai vari to iedomāties? Uz ādas nebija ne tik daudz veselas vietas, lai uzlīmētu pastmarku. Gejs, kas to bija izdarījis, svēra deviņdesmit septiņas mārciņas un izskatījās kā Pīters Pens. Upuris bija viņa mīļākais, un vainīgais par tā zaudē�anu raudāja kā bērns. Cits jokupēteris bija saņēmis sauju naglu, iebāzis otram gejam pēcpusē, atlaidis vaļā un grozījis, kamēr tas noasiņojis līdz nāvei. Es varu tev izstāstīt daudzus gadījumus, ta�u būtību tu jau būsi sapratis. Tas ir visīstākais tualetes pods, kurā Treps dienu no dienas bā� manu galvu un nenoskalo ūdeni.

Viņ� uztvēra oficiantes skatienu un pamāja, lai pienāk.

- Vai vēl vienu, ser? - viņa kā �aubīdamās pajautāja.

- Nē. - Viņ� iereibis pasmaidīja. - Prasās pēc vitamīniem. Atnes degvīnu ar apelsīnu sulu un ledu.

- Jā, ser. Jūs joprojām neko nevēlaties, ser?

- Man tasi kafijas.

Milo pagaidīja, kamēr oficiante aiziet, un turpināja:

- Treps uzskata, ka man �is tualetes pods patīk, jo pats tajā peldu. Pat ja viņa uzskati būtu pareizi, tās ir vislielākās muļķības. It kā lieciniekiem būtu jāzina par manām simpātijām pret gejiem un tāpēc jābūt atklātiem pret mani. Tā redz! Bet, līdzko es parādos, viņi skatās ar tādām pa�ām aizdomām kā uz jebkuru policistu. Vai tie�ām �ā nolādētā darba vārdā man jāklāsta viss par sevi un, sākot pratinā�anu, jādara zināma sava seksuālā orientācija?

Tika atnesta kafija un degvīns. Es iedzēru malku, Milo pacēla glāzi. Vēl nepielicis pie lūpām, viņ�, juzdamies vainīgs, paskatījās uz mani.

- Jā, es saprotu. Nemaz nerunājot par vakariņās iztuk�otu pusduci aliņu.

Es klusēju.

- Pie joda, esmu viena cilvēka minoritāte un varu to atļauties. Priekā!

Degvīnam tuk�ojoties, Milo galva sāka �ūpoties. Viņ� pasūtīja vēl glāzi un izdzēra vienā rāvienā. Liekot glāzi uz galda, rokas viņam trīcēja, bet acu baltumos tīkloja sarkani asinsvadi.

- Iesim, - es sacīju, piecēlies kājās un nometis uz galda da�as naudaszīmes. - Dosimies no �ejienes projām, kamēr tu vēl vari paiet.

Milo pretojās, apgalvodams, ka vēl nav pat lāgā iereibis, un sāka dungot par to dziesmiņu. Galu galā man izdevās viņu izvadīt no �Zelta ērgļa� naksnīgajā gaisā. Ma�īnu stāvvietā oda pēc reaktīvās degvielas, ta�u pēc bāra reibino�ajiem tvaikiem tā bija patīkama pārmaiņa.

Milo gāja iedzēru�am cilvēkam raksturīgajā piesardzīgajā gaitā, bet es raizējos, kaut viņ� nepakristu. Mani nesajūsmināja izredzes celt kājās un vilkt divi simti trīsdesmit mārciņu smagu piedzēru�u detektīvu, un, ticis līdz savai ma�īnai, es atvieglojumā uzelpoju. Aizvedis Milo pasa�iera pusē, atvēru durvis, un viņ� ieklupa ma�īnā.

- Uz kurieni? - viņ� noprasīja, izstiepa kājas un no�āvājās.

- Mazliet pavizināsimies.

- Kolosāli.

Atvēru logus, iedarbināju motoru un izbraucu uz 405. ceļa ziemeļu virzienā. Ma�īnu bija maz, uz 90. ceļa es nokļuvu drīz, bet, nobraucot no tā pie Marinadelrejas, Milo jau bija aizmidzis. Virzoties pa Mindanao ceļu, pabraucu garām pāris moderniem iepirk�anās centriem un nogriezos uz ostu. Pūta mitrs un sāļ� vēj�, smirdoņa bija tikko jūtama. Melni spīdīgajā ūdenī �ūpojās izpriecu jahtu flotile ar tik daudziem mastiem kā niedres purvā. Mēness uz lī�a virsmas sa�ķīda krēmkrāsas drumslās.

Ma�īnā iepūta asa vēja brāzma. Milo atvēra acis, norūcās un apsēdās taisni. Paskatījies pa logu, viņ� neizpratnē palūkojās uz mani.

- Klausies, - viņ� teica no izdzertā alkohola vēl neskaidrā balsī, - es ieteicu tev uzmanīties.

- Par ko tu runā?

-�is ir Redovica rajons, vecīt. Tam draņķim kādā no �īm piestātnēm ir noenkurota jahta.

-Ak jā, - es atcerējos. - Sauza kaut ko tādu ieminējās.

Milo pieliecās man tuvāk, un es saodu sviedrus un d�inu.

- Un tev tāpat vien gadījās �eit piebraukt?

- Nekļūsti paranoiķis, Milo! Es pavisam vienkār�i iedomājos, ka jūras vēj� izvēdinās tavu noreibu�o pauri.

- Atvaino, - viņ� nomurmināja, no jauna aizvērdams acis. - Esmu pieradis uzmanīt savu aizmuguri.

- Tāda dzīve gan sagādā prieku.

Milo paraustīja plecus un negaidīti norīstījās. Es redzēju, ka viņ� sāpēs saliecas un saķer vēderu, tāpēc nobraucu ceļa malā un nobremzēju. Apskrējis ma�īnai otrā pusē, paguvu laikus atvērt durvis. Milo sazvēlās uz priek�u un vairākas reizes izvēmās. Sameklējis cimdu nodalījumā papīra mutautiņus, paņēmu vairākus uzreiz un, kad vem�ana beidzās, noslaucīju viņam muti.

Smagi elpodams, Milo apsēdās taisni, atlieca galvu atpakaļ un nodrebinājās. Aizvēru durvis un atgriezos pie stūres.

- Vai krāsojums necieta? - viņ� sēco�i pavaicāja.

- Nē, tev neizdevās to samaitāt. Vai nu jūties labāk?

Milo neatbildēja, tikai novaidējās.

Apgriezu ma�īnu, aizbraucu līdz Linkolna bulvārim un cauri Santamonikai tālāk uz ziemeļiem. Milo sausi noklepojās, ieslīga sēdekli un ļāva galvai nolīkt uz krūtīm. Pēc mirkļa viņ� jau gulēja krākdams.

Lēnām braucu pa piekrastes miglā ietītajām ielām, elpoju jūras gaisu un apkopoju domas. Bija pāri vienpadsmitiem un ietves tuk�as, vienīgi klaidoņi, deģenerāti un meksikāņi trauku mazgātāji devās uz mājām no tumsā ieslīgu�ajiem lētajiem restorāniem. Nogriezies pa labi Montānas ielā, sameklēju tuk�a asfaltēta laukuma malā dzelteni krāsotu diennakts virtuļu kiosku, no kura nāca saldens tauku smārds. Piebraucis pie tā, atstāju Milo snau�am, izkāpu un no pūtaina jaunekļa ar �Walkman� magnetofoniņu kaklā nopirku pamatīgu krūzi melnas kafijas.

Kad atgriezos pie ma�īnas, Milo jau sēdēja. Viņa mati bija sajuku�i un acis aiz noguruma vērās ciet. Paņēmis krūzi, viņ� satvēra to abās rokās un pielika pie lūpām.

- Dzer tuk�u, - es sacīju. - Tev jāatgrie�as pie Rika sveikam un veselam.

Milo sejā parādījās stoiska izteiksme, kas tūlīt pagaisa.

- Riks atrodas Akapulko, - viņ� sacīja. - Dzīvo tur jau pāris nedēļu.

- Vai jūs atvaļinājumu pavadāt atsevi�ķi?

- Kaut kas uz to pusi. Viņam vajadzēja tikt no manis prom, jo es izturējos kā īsts maitasgabals.

- Kad viņ� atgriezīsies?

No kafijas tases aug�up vijās garaiņi, aprasojot seju un noslēpjot tās izteiksmi.

- Nav skaidri zināms. Neesmu saņēmis no vina nekādu zi-ņu, tikai atklātni ar laika apstākļu aprakstu. Darbā viņam ir atvaļinājums, viņ� iekrājis labu naudu un teorētiski var būt projām ilgu laiku.

Milo pielieca galvu un iedzēra kafiju.

- Ceru, ka viss nokārtosies, - es teicu.

- Jā. Es arī.

Garām aizdārdēja degvielas cisterna, pēc tam iestājās klusums. Virtuļu kioskā putainais jauneklis aiz letes pārbaudīja eļļas katlus, lēkādams magnetofona mūzikas ritmā.

- Ja tev rodas vēlē�anās ar kādu aprunāties, - es sacīju,

- nekautrējies un piezvani. Mums nav jāpārvēr�as par sve�iniekiem.

Milo pamāja ar galvu.

- Paldies, Aleks! Es zinu, ka atrodos ziemas guļā. Bet vientulība ir dīvaina. Sākumā tā sagādā mokas, bet vēlāk iepatīkas. Kad veselu dienu esi runājis ar visiem pēc kārtas un cilvēka balss jau kaitina, gribas vienīgi klusumu.

- Ja man vajadzētu strādāt kopā ar Vaithedu un Ke�u, arī es ilgotos pēc klusuma.

Milo iesmējās.

- Jauks pāris! Divas superzvaigznes.

- Tā kā mēs esam draugi, viņi nospriedu�i, ka arī es esmu

gejs.

- Klasisks aprobe�otas domā�anas paraugs. �ā iemesla pēc viņi nav visai vērtīgi detektīvi. Atvaino, ka viņi tevi apgrūtināja.

- Nevar teikt, ka viņi būtu sevi�ķi ļauni, - es sacīju, - vai daudz neprasmīgāki par citiem. Es tikai nesaprotu, kā tu spēj ar viņiem sastrādāties.

- Pirmīt jau teicu, ka man nav izvēles. Un stāvoklis nav nemaz tik ļauns, kā varētu būt. Vaitheds ir stulbenis un geju nīdējs, ta�u viņ� ienīst visus - ebrejus, melnos, sievietes, konservatīvos, veģetārie�us, mormoņus, vecāku un skolotāju asociāciju -, tāpēc grūti viņa naidu uztvert personiski. Turklāt viņ� turas pa gabalu

- varbūt baidās saslimt ar AIDS. Ke�s nebūtu ne uz pusi tik slikts, ja mazāk nodarbotos ar brun�u medībām un sava iedeguma kop�anu.

- Bez darba nespēj dzīvot?

- Dikijs? Kā tad! Nezinu, vai esi dzirdējis, bet pirms pāris gadiem federālā valdība finansēja projektu, kas paredzēja, ka Be-verlihilzas policija apcietina visus narkotiku tirgoņus, kuri apgādā ar kokainu filmzvaigznes. Ke�s toreiz tēloja slepeno aģentu. Viņu apgādāja ar firmas �Giorgio� garderobi, nometināja Trusdeila ielā, viņam iznomāja auto �Excalibur" un atvēra krietnu bankas kontu. Ke�s kļuva par neatkarīgo producentu, karali Mēslvaboli. Se�us mēne�us viņ� gāja uz viesībām, dancināja zvaigznītes un pirka kokaīnu. Iznākumā tika apcietināti da�i sīktirgotāji, un pat tos atbrīvoja kā provokācijas upurus. īsts tiesībsargājo�o struktūru triumfs. Pēc �īs operācijas Ke�am palika apģērbs, bet viss pārējais iz�ibēja. Atgrie�anās uz zemes bija traumatiska. Viņ� bija nogar�ojis ko saldu, un nu �is kumoss tika no mutes izrauts. Reāls darbs viņam sāka likties kā mū�a ieslodzījums, tāpēc viņ� ļauj to darīt citiem. Darbā viņ� pavada tikai pusi laika. Da�i domā, ka viņ� ved pārrunas ar informatoriem, ta�u pēc iera�anās policijā viņa ma�īnā ir smiltis un viņ� ir vēl mazliet vairāk nosauļojies. Pat darbā viņ� runā tikai par scenāriju, kuru sacerot, - par kādu no dzīves ņemtu patiesu detektīvgabalu. Vorenam Bītijam tas patīkot, vēl tikai jātiekas ar aģentiem, jāizstrādā līgums un tā tālāk un tā joprojām.

- Gandrīz vai izklausās kā Losand�elosas blūzs.

-Tu jau saproti.

Milo runāja skaidri, un �ķita, ka reibums izgājis, tāpēc iedarbināju ma�īnu un braucu uz dienvidiem. Saruna par Ke�u bija pamodinājusi da�as asociācijas sakarā ar rīta pusē skatīto telpu.

- Vai varam parunāt par darbu? - es jautāju.

Milo bija pārsteigts par negaidīto sarunas pavērsienu, ta�u ātri atguvās. Izdzēris paliku�o kafiju, viņ� saņurcīja papīra glāzi un sāka mētāt no rokas rokā.

- Kā jau iepriek� teicu - nekādus izmeklē�anas sīkumus! Turklāt par ko �ajā gadījumā ir vērts runāt?

- Viegli atrisināma lieta, vai ne?

- Tā pavirzījusies pietiekami tālu, lai varētu uzskatīt, ka manas lūg�anas uzklausītas.

- Vai tas nedara tevi domīgu?

- Kas, vai panākumi? Protams, bet es mācos ar tiem samierināties.

- Es runāju nopietni, Milo. Pusducis slepkavību, par kurām policija lauzījusi galvu pusgadu, atrisinās kā uz burvja mājienu. Vai tev tas neliekas jocīgi?

- Tā gadās.

- Nebūt ne bie�i un ne sērijveida slepkavībās. Vai sērijveida slepkavām nepatīk demonstrēt varas iestādēm savu ego un spēlēt paslēpes? Viņi mēdz dot kādu mājienu un pavazāt policiju aiz deguna, bet vairās no atklā�anas. Daudzi - D�eks Ķidātājs, Zodiaks, Grīnriveras �ņaudzējs - slepkavo gadiem un netiek noķerti.

- Tomēr daudzus noķer, draugs.

- Protams. Neveiksmes vai bezrūpības dēļ - kā Bianki un Jork�īras Ķidātāju. Bet neviens nav sēdējis uz vietas ar nazi rokās un gaidījis, lai noķer. Tādai rīcībai nav jēgas.

- Arī cilvēku grie�anai gabalos nav jēgas, ta�u to dara, turklāt bie�āk, nekā tu domā. Vai nebūs labāk, ja mainīsim tematu?

- Mani nodarbina vēl kāds jautājums. D�eimija slimības vēsturē nekas neliecina par sadismu vai psihopātiju. Viņ� ir psihiski smagi slims, viņa apziņa ir pārāk neskaidra, lai izplānotu un īstenotu tādus slaktiņus.

- Tu atkal sāc runāt abstrakti, - teica Milo. - Man tava diagnoze ir pie vienas vietas. Viss atkarīgs no pierādījumiem.

- Atļauj pajautāt tev vēl kaut ko. Vai pirms viņa apcietinā�anas jums bija vēl kādas hipotēzes, kas ir slepkava?

- Tu dro�i vien joko.

- Vai bija?

- Pat ja hipotē�u būtu bijis �etri simti, tām nav vairs nekādas nozīmes. Lieta ir galā.

- Uzlabo manu garastāvokli! Kādas tās bija?

- Beidz lauzīt par to galvu, Aleks. Es negribu par to runāt.

- Aizstāvība var iepazīties ar izmeklē�anas materiāliem. Es varu �o informāciju iegūt no Sauzas, bet labāk to uzzināt no tevis.

- Tie�ām? Kāpēc?

- Tāpēc, ka es tev uzticos.

- Jūtos glaimots, - Milo norūca.

Turpinājām ceļu klusēdami.

- Tu esi neatlaidīgs tipiņ�, - viņ� beidzot sacīja, - ta�u tu necenties pārtaisīt mani un es nepūlos pārtaisīt tevi. Ja izstāstī�u, vai tu liksies mierā?

- Bez �aubām!

- Labi. Nē, mums nebija hipotēzes. Mums bija milzum daudz informācijas - cilvēku ziņojumi par kaimiņiem vai biju�ajiem mīļākajiem. Tie neveda nekur. Vienīgā daudzmaz noderīgā informācija bija tāda, ka trīs upuri pirms nozu�anas redzēti kopā ar motociklistiem līdzīgiem ļaudīm. Bet nepriecājies. Es tikai tāpēc pieminēju �o informāciju, ka mēs pārbaudījām visu vairākkārtīgi un trīs reizes uzpeldēja motociklisti. Ja tu pazīsti Bois-taunu, tad zini, ka �im faktam nav liela nozīme. Ādas jaku tur netrūkst, ik nakti viņi izdara desmit, piecpadsmit dullību, cilvēki glu�i vienkār�i nevar nenonākt saskarē ar kādiem asajiem vīriem. Kā krietni sabiedrības kalpi mēs pārbaudījām visus ādainu bārus, bet neko neatradām. Vai esi apmierināts?

- Kas tie bija par motociklistiem?

- Motociklisti. Slamsti ar braucamajiem. Ne vārda, ne krāsas, ne kluba simbola, ne fiziska apraksta. Izrādījās, ka tās ir veltas pūles, jo vainīgie nedauzījās apkārt visu nakti ar �Harley � motocikliem, Aleks. Krietnie zēni nomu�īti Beverlihilzas lielās, baltās mājas klusumā. Vai saprati?

- Sapratu.

Mēs atgriezāmies pie �Zelta ērgļa� tie�i pirms pusnakts.

- Ar kādu ma�īnu tu brauc?

- Ar por�u. Tepat tas ir.

Laukuma tālākajā stūrī starp divām japāņu mazlitrā�as ma�īnām stāvēja balts 928. por�s un spīdēja kā mēness. Kāds jauns pāris apbrīnoja ma�īnu un novērsa no tās skatienu tikai tad, kad nobremzēju pie aizmugurējā bufera.

- Ķerra uz goda, - noteica vīrietis.

- Jā, - piebilda Milo, izliecies pa logu. - Tādu ir vērts zagt.

Pāris saskatījās un aizsteidzās.

- Nav glīti baidīt godīgus pilsoņus, - es sacīju.

- Jārūpējas ta�u par doktora Rika ķerras dro�ību.

- Uzskati to par labu pazīmi, - es sacīju. - Neviens neatstās piecdesmit tūksto�us vērtu ma�īnu cilvēkam, ar kuru vairs negrib tikties.

Milo apdomāja dzirdēto.

- Netie�s pierādījums, vai ne?

- Skaidrs.

Viņ� satvēra durvju rokturi.

- Priecājos, ka satiku tevi, Milo, - es sacīju.

- Es tāpat. Paldies par atbalstu, un papūlies neiekļūt nepatik�anās!

Mēs paspiedām viens otram roku, viņ� izkāpa no kadiljaka, pavilka uz aug�u d�insus un, meklj^ams ma�īnas atslēgas, pārbaudīja kabatas. Sameklējis zeltīto komplektu, atskatījās uz por-�u un pasmaidīja.

- Ļaunākajā gadījumā vismaz būs alimenti.

14

Kamer nokļuvu majas, pulkstenis rādīja divdesmit minūtes pāri divpadsmitiem, ta�u Robiņa vēl bija nomodā un, uzvilkusi T kreklu uz kailas miesas, gultā lasīja.

- Pēc tavas aizbrauk�anas es atgriezos darbnīcā, - viņa paskaidroja. - Roka Billijs piezvanīja no Ņujorkas. Viņ� ieradīsies Losand�elosā un vēlas pasūtīt vēl vienu ģitāru.

Es noskūpstīju Robiņu uz pakau�a, izģērbos un palīdu zem segas.

- Atkal kādu augli? Ko viņam vajadzēja pēdējā reizē - vai mango?

- Se�stīgu papaju. - Robiņa iesmējās. - Ilgspēlējo�ās plates �Tropiskie sapņi� ierakstam. Nē, �oreiz viņ� pievērsies augstajai tehnoloģijai. Nākamnedēļ viņ� sāk uzstāties ar dziesmu �Bra�ā Rod�era bugi� un vēlas doties turnejā ar instrumentu, kas veidots kā lāzerierocis - mirgojo�i gaismas signāli, savienojums ar sintezatoru, tehniskas papildierīces.

-Ak, māksla!

- Tā ir antimāksla, un tas ir iemesls vēl lielākai jautrībai. Da�brīd, kad instruments viņam ir jau pusgatavs un es sāku justies muļķīgi, iedomājos, ka darbnīcas stūrī sē� Marsels Djūkamps un labvēlīgi māj ar galvu.

Tagad bija mana kārta smieties.

- Es gribētu redzēt to �trumentu gatavā veidā, - es sacīju, - un, riskējot ar dzīvību, uzspēlēt da�us akordus.

- Iegriezies, kad atbrauks Billijs. Tev varētu būt patīkami iepazīties ar viņu. Lai nu kā; Iļļt viņ� neizskatās kā tipisks entuziasmu zaudējis rokeris. Viņu var noturēt par garmatainu biznesmeni.

- Varbūt vajadzēs iepazīties ar �o zēnu. Tu ziedo viņam krietni daudz laika.

- Neraizējies, mīļais, nav mans tips. Pārāk kaulains,- Robiņa sāka runāt nopietni. - Kas ar Milo?

Es izstāstīju.

- Nabaga cilvēks, - viņa sacīja. - Savā būtībā viņ� ir tik maigs. Vai mēs nekā nevaram viņam palīdzēt?

- Viņ� zina, ka var nākt pie mums, ta�u man �ķiet, ka viņ� kādu laiku turēsies viens.-Bez tam, kamēr strādājam pie Kadmu-sa lietas pretējās pusēs, nebūtu sevi�ķi labi tikties.

- Tas ir briesmīgi. Cik ilgi vēl tu ar to nodarbosies?

- Nezinu.

Nenoteiktā atbilde lika viņai savilkt uz aug�u uzacis. Robiņa paskatījās uz mani un turpināja.

- Ja jau sākām par to runāt, - viņa sacīja, - zvanīja Horass Sauza. Viņ� vēlējās, lai nododu ziņu personiski, un es to pierakstīju. Burvīgs vecs āzis, vai ne?

- Nekad neesmu par viņu domājis �ādā aspektā.

- Bet tāds viņ� ir, mīļais. Ļoti galants, ļoti izsmalcināts. Kā labvēlīgs tēvocis. Ir sievietes, kam tāds tips patīk.

- Vīrie�i viņu uzskata par manipulatoru un aprēķina cilvēku. Katrs viņa solis izdomāts stratēģiskajā plānā, lai uzvarētu spēli.

- Jā, es saptotu, - Robiņa piekrita. - Bet, ja tev gadītos iekļūt nepatik�anās, vai tu nevēlētos, lai tevi aizstāv tie�i tāds cilvēks?

- Dro�i vien, - sapīcis atbildēju. - Ko viņ� gribēja?

- Doktors Meinvorings var tikties ar tevi rīt desmitos. Ja tu nepiezvanīsi, viņ� uzskatīs, ka tik�anās ir.spēkā.

- Labi, paldies!

Robiņa paslējās uz aug�u un ieskatījās man acīs. Vaigam pieskārās mīkstas, smar�īgas matu cirtas.

- Nabaga Milo, - viņa noteica VSPeiz.

Es klusēju.

- Vai tu jūties slikti, Aleks?

- Nē, esmu tikai noguris.

- Ceru, ka ne pārāk noguris. - Viņas mēles galiņ� pieskārās manai apak�lūpai. Augumam pārskrēja prieka vilnis.

- Pārāk noguris es neesmu nekad, - sacīju un apskāvu viņu.

Dienas gaismā Kanjonouksas slimnīcas betona sienas izskatījās pelēkas kā slimnieka gulta, kas tikai tumsas dēļ �ķiet balta. Tās slējās uz zaļajiem pakalniem aug�up kā kapakmeņi.

Desmitos Meinvorings vēl nebija savā kabinetā, un sekretāre pavēstīja, ka doktors kavējas apzināti. Viņa aizveda mani uz nelielu lasītavu gaiteņa galā un iedeva D�eimija slimības vēsturi.

- Doktors teica, lai vispirms izlasāt to. Ap to laiku, kad būsiet ar to iepazinies, viņ� varēs jūs pieņemt.

Istaba bija pelēcīga, bez logiem, tajā atradās tikai melna vinda ku�ete, galds un alumīnija stāvlampa. Pelnutrauks uz galda bija vecu izsmēķu pilns. Es apsēdos un atvēru slimības vēsturi.

Meinvoringa pirmie ieraksti bar D�eimija uzņem�anu Kan-jonouksas slimnīcā bija sīki un precīzi. Pacients bija raksturots kā satraukts, apjucis, agresīvs unfvienaldzīgs pret psihiskā stāvokļa izvērtējumu. Bija atzīmēts fakts, ka viņu atvedusi ātrā palīdzība, kuru pavadīju�i policisti. Meinvorings bija veicis pla�u neiroloģisku izmeklē�anu un nebija atklājis neko, kas liecinātu par smadzeņu audzēju vai citiem organiskiem traucējumiem. Viņ� bija īpa�i atzīmējis, ka līdz ar pacienta nevēlē�anos sadarboties pla�āks izvērtējums nav iespējams. Bija pievienota arī datorto-mogramma un elektroencefalogramma. Analī�u rezultāti izslēdza LSD, PCP, kokaīna vai opija lieto�anu. Slimības vēsture par psihiatrisko un terapeitisko ārstē�anu bija saņemta no mistera Dvaita Kadmusa un viņa kundzes Heteres Kadmusas, zēna oficiālajiem aizbildņiem, advokāta Horasa Sauzas klātbūtnē. Parastajā slimības vēsturē nebija nekā ievērības cienīga. Psihiatriskās ārstē�anas vēsture atainoja slimīf¹�; progresu: �izofrēniķim vai slimniekam ar robe�stāvokļa personības traucējumiem pirms saslim�anas piemita vajā�anas mānija un varbūtējas dzirdes halucinācijas. Darba diagnoze: ��izofrēniskas novirzes ar da�ādu izpausmi (paranojas tips DSM#297.3x, iespējamā pārtap�anas stadijā par nediferencētu DSM#295.6x tipu).� Meinvorings slimnieku hospitalizē un ārstē�anu sāk ar hlorpromazīna kursu - iek�ķīgi �etras reizes dienā pa simt miligramiem.

Ierakstu par uzņem�anu papildināja policijas ziņojuma kopijas un tiesas dokuments, kas deva tiesības paturēt zēnu slimnīcā trīs diennaktis, pēc tam pakļaujot viņu ilgtermiņa ārstē�anai, kā arī konsultējo�ā neiroradiologa slēdziens par divas dienas pēc uzņem�anas izdarīto datortomogrammu, ka organiskas izcelsmes patoloģija nav atklāta. Radiologs ar vāji slēptu aizkaitinājumu ziņo, ka pacienta agresīvās uzvedības dēļ tikai ar grūtībām izdevies izdarīt tomogrāfiju, bet elektroencefalogrāfija nebūtu ieteicama, kamēr pacients nav kļuvis atsaucīgāks. Viņ� piemetina, ka smadzeņu ritma testam varētu būt maza vērtība, jo pacients ir garīgi slims un pēc elektroencefalogrammas nav iespējams izda-rit noteiktus secinājumus par psihiski slimajiem. Turklāt pacients jau ir saņēmis zāles, tātad pārbaude absolūti neko nedos. Viņ� izsaka pateicību Meinvoringam par nosūtījumu un parakstās. Tālāk seko Meinvoringa pateicība radiologam par konsultāciju un ieteikumiem. Viņ� atzīmē, ka psihiskā saslim�ana ir nopietna un tāpēc pirms encefalogrāfiskās novēro�anas nepiecie�ams īss ķī-mijterapijas kurss.

Turpmāk ieraksti kļūst krietni skopāki. Meinvorings apmeklējis D�eimiju vienu vai divas reizes dienā, tomēr �o apmeklējumu saturs nebija atspoguļots. Atzīmes bija īsas - �stāvoklis stabils, pārmaiņu nav� vai �halucinācijas pastiprināju�ās� -, bet tām sekoja norādījumi, cik lielas medikamentu devas jālieto. Lasot noskaidrojās, ka D�eimija reakcija uz medikamentiem bijusi da�āda, tāpēc devas bie�i mainītas.

�ķiet, neilgu laiku pēc uzņem�anas viņ� labvēlīgi reaģējis uz torazīnu. Slimības simptomi sāku�i izpausties vieglākā formā un ne tik bie�i. Meinvorings atzīmē, ka divas reizes bijusi iespējama �īsa saruna ar pacientu�. Par sarunas saturu nekas nebija minēts. Jau drīz seko akūts slimības uzliesmojums, D�eimijs kļūst ļoti satraukts un agresīvs. Meinvorings palielina zāļu devu, bet, kad zēna stāvoklis pasliktinās, nevis uzlabojas, meklēdams �optimālo terapeitisko devu�, to nemitīgi palielina.

Dienas devai sasniedzot tūksto� �etri simti miligramus, seko jauns uzlabo�anās periods, kaut arī pacients ir nejutīgs un miegains. Par uzlabo�anos tiek spriests pēc tā, ka D�eimija rīcība nav neprognozējama, nevis pēc tā, ka viņa runa vai domas kļuvu�as sakarīgākas. Seko jauns slimības uzliesmojums. �oreiz halucinācijas ir sevi�ķi �krā�ņas� un pacients tik agresīvs, ka seko norādījums viņu turēt visu laiku piesietu. Meinvorings atsakās no to-razīna un sāk lietot citus fenotiazīna grupas trankvilizatorus -haloperidolu, tioridazīnu, flufenazīnu. Svārstības atkārtojas ar katru jaunu medikamentu. �ķiet, sākumā D�eimija stāvoklis stabilizējas, miera periodi ilgst no da�ām dienām līdz da�ām nedēļām. Bet tad iestājas paranoja, viņ� ir uzbudināts, satraukts un apjucis. Pierakstu beigu daļā fiksēts, ka parādīju�ās cikliskas lūpu, mēles un auguma kustības, cietumā redzētajiem līdzīgi ieilgu�ās diskinēzijas simptomi. Reakcija uz medikamentiem bija nevis labvēlīga, bet toksiska.

�āda slimības attīstība mulsināja, un kādu dienu �is morļfcnts bija radis atspoguļojumu Meinvoringa strupajā prozā. Slimībai saasinoties pēdējo reizi, viņ� izsaka hipotēzi, ka D�eimijs slimo ar ļoti netipisku psihozi, kura kaut kādā veidā varētu būt saistīta ar viņa lēkmēm - �limbiskās sistēmas traucējumiem, ko nav iespējams atklāt tomogrāfiskajā izmeklē�anā�. Pēc viņa domām, faktu, ka diskinēzija progresē tik strauji, kā arī organisma dīvaino reakciju uz fenotiazīnu var izskaidrot ar pacienta nenormālo nervu sistēmu. Atsaukdamies uz �urnāliem, Meinvorings piemin veiksmīgu citu netipisku saslim�anu izārstē�anu, lietojot pretkonvulsīvos preparātus. Uzsvēris, ka ārstē�ana bijusi eksperimentāla, viņ� ierosina dot trīskār�u pretkonvulsiju līdzekļa karbamazepīna devu, līdzko būs saņemta rakstiska aizbildņu piekri�ana un iegūta ence-falogramma. Bet, iekams nonāk tik tālu, D�eimija stāvoklis no jauna uzlabojies, viņ� kļuvis mierīgāks un pakļāvīgāks nekā brīdī, kad tika uzņemts slimnīcā, un atkal spēj sarunāties ar īsiem teikumiem. Vienlaikus parādās stipra emocionāla depresija, ta�u tā liekas mazāk svarīga kā psihozes simptomu trūkums. Meinvorings ir apmierināts un turpina ārstēt ar tām pa�ām zālēm.

Pēc divām dienām D�eimijs aizbēg.

Medicīnas māsu pieraksti neko nedeva. De�ūru �urnālā bija cītīgi pierakstītas ziņas par ekskrēciju, ēdinā�anu, �ķidruma patēriņu un temperatūru. Māsas bija raksturoju�as D�eimiju kā �neatsaucīgu� vai �naidīgu�. Vienīgi M. Sērtisai, licencētai medicīnas māsai, bija atradies labs vārds, ka zēns da�reiz uzsmaidījis un atzinīgi uzņēmis muguras masā�u vakaros. Ta�u viņas optimismu pastāvīgi noraida nākamās maiņas pieraksti, kurus ignorē vecākā rrīāsa A. Vena, kas atzīmē vienīgi būtiski svarīgo un vairās izteikt komentārus.

Kad vēru ciet slimības vēsturi, ienāca Meinvorings. Viņ� ieradās tik precīzi, ka gribējās zināt, vai viņ� nav mani vērojis. Ceļoties kājās, mēģināju kaut kur saskatīt slēptu novēro�anas kameru. Nekas nebija redzams.

- Doktor Delaver, - viņ� uzrunāja mani, spiezdams roku. Virs baltā krekla ārsts nēsāja garu, baltu �aketi, melnu kaklasaiti, tvīda bikses un melnas zam�ādas kurpes. Pārlai�ot skatienu man no galvas līdz kājām, vilka sejā iespīdējās �audīgas, brūnas acis.

- Labrīt, doktor Meinvoring!

Viņ� paskatījās uz slimības vēsturi manā rokā.

- Ceru, ka spējāt at�ifrēt rokrakstu.

- Grūtību nebija, - es sacīju, atdodams aktu vākus. - Tā bija ļoti izglītojo�a.

- Labi. Ikvienam jācen�as strādāt pamatīgi.

- Es būtu pateicīgs, ja varētu dabūt kopiju savām vajadzībām.

- Protams. Es jums nosūtī�u. - Viņ� atkāpās pie durvīm un atvēra tās. - Lai arī cik rūpīgi strādāts, man �ķita, ka jums būs jautājumi.

- Ir da�i.

- Jauki! Iesim pie manis uz kabinetu.

Pēc neilga gājiena nonācām pie durvīm ar plāksnīti. Kabinets bija slikti mēbelēts nekārtības templis ar papīru un grāmatu kaudzēm. Meinvorings noņēma no krēsla ar taisnu atzveltni �urnālu kaudzi, nometa uz grīdas un piedāvāja apsēsties. Aizmanev-rējis pie vienkār�a koka rakstāmgalda, viņ� apsēdās, paliecās uz priek�u un pasniedzās pie apaļa, no caurulēm gatavota plaukta, kas pa daļai bija aizslēpies aiz kaudzēm ar rēķinu veidlapām. Izvilcis no svārku kabatas ādas maku, viņ� izvēlējās vir�koka pīpi, piepildīja ar tabaku un rituāla veidā aizsmēķēja, piebāza vēl un no jauna pielaida uguni. Pēc mirkļa telpu piepildīja sīvi dūmi.

- Tātad, - viņ� sacīja, neizlaizdams no mutes pīpes kātu, - mēs dro�i vien saskaņosim savus ziņojumus.

Nebiju domājis par sadarbību, tāpēc nedevu tie�u atbildi, bet paskaidroju, ka lieta ir sare�ģīta un es vēl nepavisam neesmu gatavs rakstīt ziņojumu.

- Saprotu. Vai esat strādājis ar daudziem �izofrēniķiem, doktor?

- Tā nav mana specialitāte.

Meinvorings pāris rei�u nopak�ķināja pīpi un izpūta sīvus dūmus. Pavadījis ar skatienu vērpeti, kas cēlās pret griestiem, viņ� nolaida to atkal lejā un savilka lūpas tādā kā platā smaidā.

- Tātad, - viņ� sacīja, - ko īsti jūs vēlaties uzzināt?

- No slimības vēstures redzams, ka slimnīcā D�eimijs reti izturējies sakarīgi. Tomēr jūs pieminat da�us gai�us periodus, kad ar viņu bijis iespējams sarunāties. Es gribētu zināt, kāds bija jūsu sarunu temats?

- Nūjā. Vai tas ir viss?

- Vēsturē ir ieraksti par dzirdes un redzes halucinācijām. Vai, pēc jūsu domām, tās kaut ko nozīmē? Un ko viņ� saka par dzirdēto vai redzēto?

Meinvorings domīgi sakļāva kopā pirkstus. Viņa nagi bija gari, gandrīz sievi�ķīgi, un klāti ar caurspīdīgu laku.

- Kā redzu, - viņ� sacīja, - galvenokārt jūs interesē saturs. Vai drīkstu jautāt, kāpēc?

- Tas varētu dot ieskatu par procesiem, kas norisinās viņa prātā.

�ādu atbildi Meinvorings nebija gaidījis, un no jauna uzradās bezlūpainais smaids.

- Skaidrs ir tas, - viņ� sacīja, - ka mēs balstāmies uz at�ķirīgas teorētiskās bāzes. Tā kā mums vajadzēs sadarboties, vispareizāk atsegt savas kārtis. Jums ir klasiskā psihodinamiskā pieeja: problēmas rada zemapziņas konflikti. Atliek tikai interpretēt cilvēka nesakarīgo izteikumu saturu, lai zemapziņā noslēptais iznāktu virspusē un viss atrisinātos pats no sevis. - Nopak�ķēja pīpe. - Manuprāt, tā arī ir, ja adaptācijas traucējumi ir niecīgāki. Tomēr ar �izofrēnijas slimniekiem stāvoklis ir citāds. Psihozes, doktor Delaver, savā būtībā ir fizioloģisks fenomens - ķīmiskā līdzsvara izjuk�ana smadzenēs. Tam, ko pacients saka �ā līdzsvara izjuk�anas brīdī, klīniski ir pavisam maz nozīmes vai vispār nav nekādas nozīmes.

- Es nedomāju nodarboties ar katras nianses psihoanalīzi, -sacīju, - es respektēju arī �izofrēnijas bioloģiskās izmeklē�anas datus. Tomēr, kaut arī garīgajām saslim�anām ir noteiktas kopīgas pazīmes, �ādi slimnieki ir tikpat at�ķirīgi kā pārējie cilvēki - viņiem ir raksturīgas jūtas. Un konflikti. Nekas ļauns nenotiks, ja mēs uzzināsim iespējami vairāk par D�eimiju kā indivīdu.

- Vispusīga pieeja?

- Tikai iespējami pla�āka.

- Ļoti labi, - Meinvorings atteica, viegli iekaisis. - Turpināsim. Ko īsti jūs gribējāt zināt? Ak, vai redzes un dzirdes halucinācijas ir kaut kas neparasts. Statistiski - jā. Klīniski - nē. �ajā gadījumā slimības gaita ir netipiska jau sākumā. Vai jūs domājat, ka tā varētu būt saistīta ar halucinogēno vielu lieto�anu?

- Tā ir skaidri redzama alternatīva.

- Protams, ta�u �ī alternatīva ir izslēgta. Atzīstos, tūlīt pēc D�eimija uzņem�anas nodomāju, ka viņ� ir PCP lietotājs. Tēvocis un tante neko par to nezināja, ta�u man tas neko neizteica. Nevarēja gaidīt, ka zēns viņiem stāstītu par �ādām lietām. Tomēr analīzes bija nepārprotami negatīvas.

Pīpe bija nodzisusi. Meinvorings ar miniatūru karotīti izņēma no galviņas virsējo pelnu kārtu, piespieda tabaku un aizdedzināja no jauna.

- Nē, - viņ� sacīja, - baidos, ka �is gadījums nav saistīts ar narkotiku lieto�anu. �izofrēnijas diagnoze ir noteikta. Psiho�u gadījumos redzes halucinācijas nav parasta parādība, tomēr tās sastopamas, īpa�i kopā ar dzirdes halucinācijām. Tas liek izdarīt svarīgus secinājumus. Zēns raksturojams kā ļoti nesakarīgs un grūti saprotams. Likās, ka viņam rādās un viņ� dzird balsis, ta�u neesmu par to pilnīgi dro�s. Tikpat labi iespējamas vienīgi dzirdes halucinācijas.

- Ko īsti viņ� dzirdēja un redzēja?

- Atgrie�amies pie satura, vai ne? - Meinvorings izņēma pīpi no mutes un rotaļājās ar to tik ilgi, ka �ķita - viņ� apklusis pavisam. Beidzot viņ� sarauca pieri un ierunājās: - Patiesību sakot, es vairs precīzi neatceros, ko tie�i viņ� teica.

- Sauza stāstīja, ka sākumā viņ� bijis itin sakarīgs. Viņ� esot apgalvojis, ka ievietots slimnīcā aiz pārpratuma. Turklāt darījis to ļoti pārliecino�i.

- Jā, tā patie�ām bija, - ārsts steidzīgi piebilda. - Sākumā bija parastā paranojālā domā�ana - kāds grib viņu nogalināt, viņ� nav vairāk sajucis kā jebkur� cits. Pēc tam stāvoklis tik ļoti pasliktinājās, ka viņ� izteica gan klajas apsūdzības, gan ņurdēja zem deguna par indēm un ievainojumiem - stāstīja par asiņojo�u zemi un līdzīgas blēņas. Ja paskatās uz diagnozi, nekas neparasts. Turklāt tam nav nekāda sakara ar ārstē�anu.

- Un kā ar vizuālajām problēmām?

- Redzes vīzijas bija saistītas ar krāsu. Liekas, viņ� redzēja spilgtas krāsas, jo īpa�i sarkano. - Meinvorings tikko jau�ami pasmaidīja. - Manuprāt, tas izskaidrojams ar apstākli, ka uztvero�ā acs daļa bija asiņu pilna. Ņemot vērā turpmāko slimības gaitu, nav nekāds brīnums.

- Bet par ko viņ� runāja, - es jautāju, - kad uznāca apskaidrības brī�i?

Meinvorings papurināja galvu.

- Ja neminam periodu tūlīt pēc ievieto�anas slimnīcā, runas par apskaidrības brī�iem ir pārspīlējums. Vairāk jārunā par minimālu reakciju. Manis lietotais termins sarunas ir visai nosacīts. Lielāko daļu laika viņ� bija nepieejams - autiski norobe�ojies. Kamēr D�eimijam deva zāles, viņ� spēja atbildēt vienkār�i ar �jā� un �nē�. Ta�u normāli runāt nespēja.

Domās atgriezos pie D�eimija telefona zvana krīzes brīdī. Pēc savas iniciatīvas viņ� bija mēģinājis mani sazvanīt un sazvanījis spēja pateikt, kur atrodas. Kaut arī runas lielākā daļa bija nesakarīga, atsevi�ķi teikumi tomēr bija ar jēgu. Par tiem nevarēja sacīt, ka ir normāli teikumi, tomēr kas vairāk nekā �jā� vai �nē�. Ieminējos par to Meinvoringam, ta�u viņ� palika vienaldzīgs.

- Pēdējās remisijas laikā viņ� sāka runāt mazliet vairāk. Modās cerība, ka pēdējās zāles varētu būt īstās.

- Vai jūs tās dodat arī tagad?

Meinvorings drūmi paskatījās uz mani.

- Tā varētu teikt. Cietumā nav neviena speciālista, kam ir pietiekama kvalifikācija, lai novērotu viņa reakciju, tāpēc ar zāļu devu man jābūt ļoti uzmanīgam. Tā nav ārstē�ana vārda tie�ā nozīmē, tikai tāda lāpī�anās, un no jauna ir parādījusies at�ķirīga reakcija.

- Tā varētu izskaidrot to, ko redzēju, kad ierados pie viņa. Pirmajā reizē �ķita, ka D�eimijs nav nomodā, un viņ� izrādīja ieilgu�as diskinēzijas pazīmes. Otrajā reizē viņ� bija mazliet modrāks un neiroloģiskais stāvoklis nebija tik slikts.

Psihiatrs nokrek�ķinājās.

- Es gribu teikt, - viņ� maigi ierunājās, - ka vajag izvairīties no tādiem vārdiem kā modrs un relatīvi skaidra apziņa, un nevajag pat pieminēt tādu jēdzienu kā ļaunprātīga narkotiku lieto�ana. Tas patiktu apsūdzībai, jo dotu iespēju izjaukt ainu, kādu mēs mēģinām radīt.

- Nepieskaitāmību paranojālās �izofrēnijas dēļ.

- Tie�i tā. Ja nerada liekus sare�ģījumus, nespeciālistam �is jēdziens ir visai grūti saprotams.

Un ne bez iemesla, es nodomāju, ta�u neko neteicu. Cie�i palūkojies manī, Meinvorings sāka pārbaudīt papīrus uz galda.

- Vai vēl ko vēlaties zināt, doktor? - viņ� pajautāja.

- Jā. Sērtisas kundzes pieraksti ir pozitīvāki nekā pārējiem. Vai viņas ziņojumi ir precīzi?

Meinvorings atliecās atpakaļ un uzlika kāju uz galda. Vienai kurpei zolē bija redzams caurums.

- Sērtisas kundze pieskaitāma pie tiem labvēlīgajiem un mā-ti�ķīgajiem ļaudīm, kas izglītības un prāta trūkumu kompensē, veidojot ar pacientiem personiskas attiecības. Skatoties uz viņu, citas māsas uzjautrinās, ta�u viņām ar Sērtisu nav nekādu problēmu. Es nebūt nevēlējos viņu izmantot, bet ģimene bija noraizējusies, uzskatīja, ka zēnam nepiecie�ama individuāla aprūpe, un es nospriedu, ka viņa nevar nodarīt kaut ko sliktu. Nav izslēgts, ka esmu bijis pārāk pieļāvīgs.

Vai arī dolāru bankno�u ietekmēts.

Ieko�oties pīpē, ārsts savilka �okļus. Viņ� vērīgi paskatījās uz mani, gaidīdams apstiprinājumu, ka rīkojies pareizi.

-Tātad viņa jums nevie� uzticību.

- Viņa ir bērnaukle, - Meinvorings strupi atteica, - nevis profesionāle. Tagad, ja tas būtu viss...

- Vēl tikai viens lūgums. Es gribētu aprunāties ar Vēnas kundzi.

- Vēnas kundze vairs nestrādā pie mums.

- Vai viņa atlaista sakarā ar D�eimija bēg�anu?

- Nē. Viņa aizgāja pirms pāris dienām pati.

- Vai viņa minēja iemeslu?

- Pateica, ka nostrādājusi �eit piecus gadus un tagad gribot mainīt vidi. Es jutos vīlies, ta�u ne pārsteigts. Darbs ir grūts, un tikai retais �eit iztur tik ilgi. Vena ir ļoti laba māsa, un man �ēl, ka viņa aizgājusi.

- Jūs tātad neuzskatāt, ka bēg�anā vainojama viņa?

Meinvorings savilka kopā uzacis, uz pieres parādījās grumbu tīkls.

- Doktor Delaver, mūsu saruna sāk atgādināt pratinā�anu. Man likās, ka jūs ieradāties iegūt informāciju, nevis nodarboties ar izmeklē�anu.

Es atvainojos par savu uzstājību. �ķiet, Meinvorings tomēr nenomierinājās. Izņēmis no mutes pīpi, viņ� apgrieza to otrādi un dusmīgi uzsita ar galviņu pa pelnutrauka malu. Pacēlās un noplaka maziņ� pelnu mākonis, atstādams uz nekārtībā izmētātajiem papīriem pelnu kārtiņu.

- Varbūt jums grūti iedomāties, kāds milzu uzdevums mums jāveic, - viņ� sacīja. - Nebūs viegli pārliecināt divpadsmit cilvēkus bez attiecīgās izglītības, ka zēns nespēj atbildēt par savu rīcību. Jautājums par vainu ir no citas operas, tas mūs saistīs. Mēs esam eksperti, nevis tiesne�i. Kāpēc mums jānovirzās sānis?

- No mana skatpunkta nebūt nav skaidrs, kas ir no citas operas un kas ir novirzī�anās sānis.

- Ticiet man, - ārsta balsī jau ieskanējās izmisums, - �ī lieta nebūt nav sare�ģīta. Zēna �izofrēnija ir sliktas iedzimtības rezultāts. Slimība skārusi smadzenes, iznīcinot viņa tā saucamo brīvo gribu. Posto�ā slimība bijusi ieprogrammēta jau no dzim�anas, padarot viņu par tādu pa�u upuri kā nogalinātos cilvēkus. Tā nav hipotēze, tā ir atziņa, kuras pamatā daiļrunīgi medicīniskie dati. Tomēr jārēķinās ar nespeciālistu neziņu, tāpēc lieti der pastiprināt argumentus ar socioloģiskām vai psiholoģiskām teorijām. Es ļoti jums ieteiktu vērst enerģiju tie�i tajā virzienā.

- Paldies par ieteikumu.

- Nav par ko, - Meinvorings bezrūpīgi atteica. - Es uztaisī�u jums slimības vēstures kopiju tuvākajās dienās. Tagad atļaujiet atvadīties.

Mēs piecēlāmies un izgājām no kabineta. Slimnīcas gaiteņi bija klusi un tuk�i. Uzņem�anas telpā sēdēja rokās sadevies labi ģērbies laulātais pāris un skatījās grīdā. Sieviete turēja klēpī neatvērtu �urnāla �Vogue� numuru. Vīrietim lūpās rēgojās cigarete. Izdzirdēju�i mūsu soļus, viņi pacēla acis un, ieraudzīju�i Mein-voringu, paskatījās uz viņu tik cerīgi kā uz dievību.

Psihiatrs pamāja ar roku, pateica: - �Vienu mirklīti!� - un piegāja sasveicināties. Pāris piecēlās, un Meinvorings abiem enerģiski paspieda roku. Es mazu brīdi gaidīju, vai saruna nebeigsies, ta�u jutu, ka mana klātbūtne ir aizmirsta, un nepamanīts izslīdēju pa durvīm.

Vēroju notikumu no ma�īnas, pie kuras logiem bija piespiestas sejas un acu augstumā tika vicināti magnetofoni. Piekumuro-jis pie savas ma�īnas, vīrs brūnajā uzvalkā kaut ko uzkliedza kolēģiem, kas iekaucās dusmās pret Antrimu un sargiem. Viņi atgāja nost no manas ma�īnas, un es izmantoju situāciju, lai izkļūtu ārā un drāztos pie rolsroisa. Antrims ieraudzīja mani un metās uz priek�u. Kamēr reportieri pārstāja kliegt un saprata, kas notiek, viņ� jau bija saņēmis mani aiz rokas, izvilcis atslēgu komplektu un atslēdzis kaltos dzelzs vārtus.

- Kaut velns viņus parautu! - viņ� norūca, bez īpa�a maiguma vilkdams mani iek�ā.

Reportieri spiedās pie limuzīna, cenzdamies pāri augstajam jumtam kaut ko ieraudzīt. Sargi sekoja viņiem, un konfrontācijas troksnis kļuva skaļāks.

Antrims aizveda mani līdz sānu ieejai un pieklauvēja. Blakus durvīm atradās mazs logs ar aizkariem priek�ā. Aizkari pa�ķīrās, parādījās seja, aizkari sakļāvās, durvis atvērās. Pa tām iznāca sargs ar lielu vēderu.

- Tas ir doktors, viņu jau gaida, - Antrims sacīja un pavirzīja sargu sāņus.

Mēģinādams radīt varas ilūziju, sargs pieskārās pistoles spalam un stingrā balsī noteica:

- Ejiet iek�ā!

Es sekoju �oferim cauri lielai sinepju krāsas virtuvei, kuras centrā atradās ar rūtainu galdautu klāts galds. Uz galda stāvēja lukturītis, termoss, divas plēvē ietītas sviestmaizes ar �ķiņķi un �National Enquierer� numurs. Uz viena krēsla bija uzmesti pelēki formas svārki. Antrims pagrūda atsperu durvis, un mēs izgājām cauri kalpotāja kambarim un ēdamistabai ar tum�ām sienām un misiņa sve�turiem pie tām. Pēc strauja pagrieziena pa kreisi nonācām priek�telpā ar kupolveida griestiem un kokā grieztām ozola kāpnēm, kuru aug�ā dūca putekļsūcējs.

No priek�telpas nokāpām divus pakāpienus lejup lielā austeru krāsas dzīvojamā istabā ar smil�krāsas vilnas grīdsegu. Visus logus aizklāja aptum�o�anas aizkari, un par vienīgo gaismas avotu kalpoja divas galda lampas.

Istabā bija redzamas da�as dārgas mēbeles: cieti, ar pelēku sēņu krāsas damastu apvilkti dīvāni, pāris ar tādu pa�u audumu apvilktu karalienes Annas krēslu, stipri pēc citronu eļļas smar�ojo�i �ipendeila galdi ar ļoti tievām kājām. Vienā kaktā atradās melns �Steinway� flīģelis. Pie sienām karājās otr�ķirīgas angļu mākslinieku klusās dabas un ainavas sarkankoka rāmjos ar satumsu�ām, gandrīz neat�ķiramām krāsām. Virs aukstā kamīna slējās kaļķakmens karnīze. Uz tās stāvēja vienīgās te neiederīgās lietas - pusducis tuklu no raupja, pelēka akmens izkaltu seju ar slīpām acīm.

Uz dīvāna sēdēja sieviete, tieva un gara kā modes demonstrētāja. Man ienākot, viņa piecēlās.

- Labdien, doktor Delaver! - viņa sveicināja gaisīgā mazas meitenes balsī. - Es esmu Hetere Kadmusa. - Pievērsusies An-trimam, viņa piebilda: - Pateicos, Tullij! Tagad vari iet.

�oferis devās projām, bet es gāju sievietei klāt.

Zināju, ka Hetere ar vīru ir apmēram vienā vecumā, ta�u viņa izskatījās desmit gadus jaunāka. Iegarenā, bālā seja bez grumbām beidzās ar smailu, stingru zodu. Vienīgi acis bija tikko manāmi ietonētas, citur neredzēju nekādu kosmētiku. Kastaņbrūnie, līdz pleciem nogrieztie mati galos vijās, vieglas cirtas sedza augsto un gludo pieri. No cirtu apak�as skatījās lielas, apaļas, pelēkas acis, bet tām perpendikulāri bija plāns, ta�u spēcīgs, mazliet uz aug�u uzrauts deguns ar nedaudz saspiestām nāsīm, - kopta, meitenīgi jauka debitantes seja. Vienaldzība pret bagātību atainojās arī apģērbā: sārts krekls ar piepogājamu apkaklīti, ogļmel-ni svārki, gludas, brūnas mokasīntipa kurpes, nekādu rotaslietu, tikai laulības gredzens ar briljantu. Viņa padeva roku - smalku, ar gariem, slaidiem pirkstiem.

- Priecājos iepazīties ar jums, Kadmusa kundze.

- Sauciet mani par Heteri, lūdzu, - viņas balss noskanēja kā zvārgulītis. - Vai nevēlaties apsēsties? - Viņa no jauna apsēdās, bet uz pa�as dīvāna maliņas. Izslējusies pavisam taisni, viņa nogludināja svārkus un pie potītēm sakrustoja kājas. Es izmantoju vienu no karalienes Annas krēsliem un centos neievērot diskomfortu.

Hetere nervozi pasmaidīja un ielika rokas klēpī. Pēc mirkļa durvīs parādījās istabene spāniete melnā formastērpā. Saimniece pieaicināja viņu ar galvas mājienu pie sevis, un abas brītiņu sarunājās steidzīgā spāņu valodā.

- Vai varu jums kaut ko piedāvāt, doktor?

- Paldies, nē.

Hetere atlaida kalpotāju.

Istabā cauri aizkariem no ielas ieplūda klusināts troksnis. Pagriezusies uz skaņas pusi, viņa ierunājās:

- Nevajadzēja braukt atpakaļ tik ātri. Mājai sarīkots īsts aplenkums. Labi, ka vismaz meitenēm tas nav jāredz. Viņas jau tā piedzīvoju�as pārāk daudz.

- Jūsu vīrs stāstīja, ka D�eimijs nejauki izturējies pret viņām,

- es sacīju, paņemdams piezīmju burtnīcu.

- Tā patie�ām bija, - Hetere klusu piekrita. - Viņas ir tikai mazas meitenes, D�eimijs baidīja viņas. - Heterei aizlūza balss.

- Es nepārstāju raizēties, kādu iespaidu tas viss atstās uz meitenēm. Arī vīrs dzīvo neiedomājamā stresā.

Es līdzjūtīgi palocīju galvu.

- Lūdzu, tikai saprotiet mani pareizi, - viņa sacīja. - D�eimijs nekādā ziņā nav man vienaldzīgs. Bet domāt par to, kas ar viņu noticis, ir... pārāk smagi.

- Pēc jūsu teiktā var secināt, ka jūs esat biju�i ļoti tuvi.

- Es... es arī tā domāju. Man �ķita, ka viņ� arī izturas labi pret mani. Tagad ne par ko vairs neesmu dro�a.

Balss viņai aizlūza vēlreiz, klēpī guļo�ā roka sagrāba svārku audumu un saspieda tā, ka pirkstu kauliņi nobāla.

- Hetere, es vēlos uzdot da�us jautājumus, kas var likties nepatīkami. Ja neesmu ieradies piemērotā brīdī, varu atbraukt citreiz.

- Ak nē, viss ir kārtībā. Lūdzu, dariet, ko esat nodomājis.

- Labi. Sāksim ar jūsu apprecē�anos. D�ēimijam toreiz bija pieci gadi. Kā viņ� reaģēja uz jūsu ienāk�anu ģimenē?

Hetere sarāvās, it kā jautājums būtu viņu ievainojis, un skumji atbildēja:

- Mums visiem tas bija grūts laikposms. Piepe�i no vientuļas meitenes es kļuvu par aud�umāti. Tā ir briesmīga loma, par kuru teikts tik daudz slikta. Katrā ziņā divdesmit �etru gadu vecumā es par sevi tā nedomāju. Uzskatīju, ka esmu gatava �ādai lomai, ta�u izrādījās, ka tā nav.

- Ar kādām problēmām jums vajadzēja sastapties?

-Tādām, kas jau bija paredzamas. D�eimijs bija greizsirdīgs

uz manu vīru. Tas ir saprotams, jo Dvaits viņam bija īstāks tēvs nekā jebkur� cits. Bet tad negaidīti parādījos es. Viņ� uztvēra mani kā konkurenti un darīja visu iespējamo, lai no manis atbrīvotos. No bērna puses tāda rīcība ir pilnīgi loģiska.

- Ko viņ� darīja?

- Apvainoja, neklausīja, izlikās, ka manis nav. Viņ� izmantoja savas spējas un bija visai ne�ēlīgs. Bet es sapratu, ka tādas rīcības pamatā ir bailes, un apņēmos izturēt. Izlikos, ka neko nemanu, un sakodu zobus. Galu galā viņ� samierinājās ar manu klātbūtni, un pēc zināma laika mēs sākām jau sarunāties. Dvaits bija līdz ausīm iegrimis sabiedrības darbā, bet es dzīvoju mājās. Tas nozīmēja, ka vecāku pienākumus galvenokārt veicu es. Ar laiku mēs daudz ko pārrunājām. Mēs gan nerunājām par sevi - D�eimijs bija savrupnieks un savas izjūtas nevienam neatklāja. Kad piedzima mani bērni, es sapratu, cik noslēgts viņ� īstenībā ir, -tomēr reizi pa reizei D�eimijs man uzticējās.

Hetere apklusa un paskatījās uz savām rokām, kas bija saķēru�as svārkus kā putna nagi. Viņa dziļi ievilka elpu un apzināti atlaida rokas vaļā.

- Ja atskatās uz biju�o, doktor, es zinu, ka nekas liels tur nav, ta�u toreiz man likās, ka mēs lieliski sapratāmies.

Heterei notrīcēja apak�lūpa, un viņa novērsās. Viens no gaismekļiem apspīdēja profilu, pārvēr�ot dabiska lieluma kamejā.

- Vai viņ� kādreiz runāja arī par homoseksuālismu?

Kadmuss uz �o jautājumu bija reaģējis noliedzo�i un dusmīgi, ta�u Hetere saglabāja iek�ēju mieru.

- Nē. Viņ� ļoti daudz laika sāka pavadīt kopā ar Digu �an-seloru, un viņam vairs nebija gandrīz nekādu darī�anu ar mums.

- Vai jums liekas, ka �anselors ir kaut kādā veidā iejaukts visā, kas noticis?

Hetere uz bridi iegrima domās.

- Manuprāt, viņ� varēja parādīt ceļu, kļūdams par atdarinā�anas paraugu. Bet, ja gribat zināt, vai viņ� ietekmēja D�eimiju, es atbildētu, ka ne.

- Tātad jūs domājat, ka viņ� ir homoseksuāls?

Jautājums izbrīnīja Heteri.

- Par to nav �aubu.

- Jūsu vīrs domā pavisam citādi.

- Doktor! - Hetere nopūtās. - Mans vīrs ir ļoti jauks cilvēks. Strādīgs, krietns tēvs. Ta�u viņ� var būt ļoti stūrgalvīgs. Ja viņam galvā ieperinās kāda doma, pat neloģiska, iestāstīt ko citu nav iespējams. Viņ� ļoti mīl D�eimiju un vēl pavisam nesen izturējās pret zēnu kā dēlu. Viņ� glu�i vienkār�i nespēj pieņemt domu, ka D�eimijam ir seksuālas novirzes.

Tā kā D�eimija dēļ bija notikusi konfrontācija ar daudz skarbāku realitāti, nebija saprotams, kāpēc zēna seksuālās noslieksmes tik stipri ietekmē Kadmusa aizsargsistēmu. Bet �obrīd nebija īstā reize par to runāt.

- Kad jūs atskārtāt, ka viņ� ir gejs? - es pajautāju.

-Aizdomas man bija jau zināmu laiku. Reiz, pārbaudot, kā

istabene uzkopj istabu, es uzdūros homoseksuālai pornogrāfijai. Man likās, ka tā ir pagaidu parādība. Ja es pateiktu to Dvaitam, viņ� ārdītos kā negudrs, tāpēc attēlus itin vienkār�i izmetu. Ta�u pēc da�ām nedēļām izmesto attēlu vietā zēns bija sagādājis jaunus un pat papildinājis kolekciju. Nācās atzīt, ka viņam patie�ām ir problēmas. Pēc tam es sāku salīdzināt atsevi�ķus faktus. D�eimiju neinteresēja sports vai spēles ar citiem zēniem, arī no meitenēm viņ� vairījās. Mēs aktīvi piedalāmies sabiedriskajā dzīvē, un viņam netrūka iespēju iepazīties ar jaunām lēdijām. Tiklīdz mēģinājām viņu ar kādu iepazīstināt, viņ� kļuva dusmīgs un lavījās projām. Kad viņ� sāka tikties ar Digu, manas aizdomas pastiprinājās.

- Kā viņ� iepazinās ar �anseloru?

Hetere iekoda lūpā, likās, ka viņai nav ērti par to stāstīt.

- Vai mums patie�ām par to jārunā? Tas ir ļoti... delikāts jautājums.

- Tiesā no tā nevarēs izvairīties.

Viņa pasniedzās pēc platīna cigare�u etvijas uz kafijas galda. Es paņēmu blakus noliktās platīna �ķiltavas. Kamēr viņa lika cigareti ar filtru pie lūpām, es jau biju uz�ķīlis liesmu.

- Pateicos, - viņa noteica, izpūzdama smalku dūmu strūklu. - Pirms diviem gadiem biju atmetusi. Tagad smēķēju pusi paciņas dienā.

Pagaidīju, kamēr viņa izsmēķēs tre�daļu cigaretes. Nolikusi pārpalikumu uz kristāla pelnutrauka malas, viņa turpināja:

- Vai esat pārliecināts, ka... tas kļūs zināms atklātībai?

- Baidos, ka tā notiks. Kaut arī �im jautājumam nepieskartos apsūdzība, D�eimija un �anselora attiecības saviem nolūkiem gatavojas izmantot aizstāvība.

- Jā, - Hetere drūmi novilka. - Horass mani jau brīdināja. Jādomā, ka viņ� saprot, ko dara. - Viņa ievilka vēl vienu dūmu un nolika cigareti atpakaļ. - Ja vēlaties to zināt, tad viņi satikās �eit. Vakara viesībās. Toreiz notika lieti�ķa, oficiāla jauna �Cad-mus Construction" projekta atklā�ana, uz to bija jāierodas ar melnu kaklasaiti. Projektā naudu bija ieguldījusi Diga banka un vēl da�as institūcijas. Lai sākums būtu labs un tiktu demonstrēta vienotība, Dvaits gribēja sapulcināt visus investorus. Vakara sākums izdevās brīni�ķīgs - uzkodas no �Perino�, �ampanietis, orķestris, dejas. Savām meitenēm atļāvu neiet gulēt un būt par mazajām saimniecēm. Saprotams, bija ielūgts arī D�eimijs, ta�u viņ� visu vakaru uzturējās savā istabā un lasīja. Es to labi atceros, jo biju sagatavojusi zēnam pārsteigumu - vakara uzvalku. Saņēmis dāvanu, viņ� negribēja uz to pat paskatīties.

- Viņ� tātad pie viesiem nemaz neiznāca?

- Pat ne uz mirkli. Digs dro�i vien bija uzmaldījies otrajā stāvā, kaut kādā veidā viņi bija satiku�ies un sāku�i runāties. Viesību laikā Dvaits viņus atrada. Viņ� bija uzgājis aug�ā iedzert aspirīnu un ieraudzīja abus sē�am uz D�eimija gultas un lasām dzeju. Vīrs pārskaitās, jo labi zināja par Diga... gaumi. Dvaits saprata, ka Digs ļaunprātīgi izmanto mūsu viesmīlību, iegāja istabā un novadīja viņu lejā pa kāpnēm - pieklājīgi, bet bez ierunām. Incidents sabojāja vīram visu vakaru, tomēr viņ� to neizrādīja. Tajā pa�ā vakarā mēs pārrunājām atgadījumu, un Dvaits atzinās, ka jau labu laiku raizējas par D�eimija seksualitāti. Mēs varbūt naivi nospriedām, ka viņ� vēl jūtas nenobriedis pusaudzis, kur� var nosliekties uz vienu vai otru pusi, un, lai nu kas, bet Digs D�eimijam nav vajadzīgs. Mēs lūdzām Dievu, lai �ī nejau�ā tik�anās paliktu vienīgā, bet, protams, tā nenotika. Jau nākamajā rītā, līdzko Dvaits aizbrauca uz darbu, ieradās Digs, iesēdināja D�eimiju ma�īnā, un abi nozuda uz visu dienu. Nākamajā rītā atkārtojās tas pats. Drīz D�eimijs vairāk dzīvoja pa Diga māju nekā pie mums. Vīrs bija nikns kā nelabais, jo vainoja pats sevi, ka ļāvis abiem iepazīties. Viņ� gribēja braukt pie Diga un vest D�eimiju mājās. Man tomēr izdevās viņu pārliecināt, ka no tādas rīcības ļaunums būs lielāks nekā labums.

- Kādā ziņā?

- Es negribēju, lai vīrs ķeras pie fiziskas ietekmē�anas. Dvaits ir fiziski spēcīgs, ta�u Digs bija milzīga auguma vīrs un nodarbojas ar smagumu cilā�anu. Man bija bail par D�eimija reakciju konfrontācijas gadījumā.

- Jūs baidījāties no varmācības?

- Nē, toreiz ne. Es baidījos, ka D�eimijs uzbruks ar vārdiem un nebūs vairs iespējams ar viņu sadzīvot.

- Vai psihiskais stāvoklis pasliktinājās pirms vai pēc iepazī�anās ar �anseloru?

- Horass man jautāja to pa�u, un es pārcilāju atmiņas, mēģinādama atcerēties. Precīzi noteikt, kurā brīdī tas notika, ir grūti. Nav jau tā, ka viņa rīcība kļuva dīvaina piepe�i. D�eimijs nekad nebija tāds kā citi, pārmaiņas notika pamazām. Varu teikt, ka situācija pasliktinājās apmēram tajā laikā, kad Digs sāka izrādīt par viņu interesi.

- Vai jūs vai jūsu vīrs kādreiz runājāt ar �anseloru par D�eimiju?

- Ne vārda. Mēs cietām klusējot.

- �āda situācija noteikti radīja saspīlējumu jūsu attiecībās ar �anseloru.

- īstenībā ne. Starp mums patiesībā bija tikai veikala attiecības.

- Un tās vēl pastāvēja?

Pelēkās acis iekvēlojās dusmās, vaigos sakāpa sārtums. Glītie �okļa muskuļi notrīsēja, un Heteres balss kļuva spiedzīga.

- Doktor, ja jūs domājat, ka mēs atsve�inājāmies tādēļ, lai iebāztu kabatā vairāk naudas, es varu dro�i teikt...

- Man tas nenāca ne prātā, - es viņu pārtraucu. - Man tikai gribas zināt, kādu ietekmi attiecības ar �anseloru atstāja uz ģimeni.

- Kā tās iespaidoja mūs? Tās rāva mūs uz pusēm. Nē, mēs nepārtraucām darījumu attiecības. Neviens nepamet miljoniem dolāru vērtu projektu, kurā nodarbināts tūksto�iem cilvēku, personisku motīvu dēļ. Ja tā rīkotos, pasaulē nekas netiktu izdarīts.

Hetere paņēma cigareti un vairākas reizes nikni ievilka dūmu. Viņa atguva mieru tikai pēc brītiņa. Beigusi smēķēt, viņa nodzēsa nodeguli un, pieglaudusi matus, ar mokām pasmaidīja.

-Atvainojiet, - viņa sacīja. - Man neklājas viegli.

- Nevajag atvainoties. Jautājumi nav viegli.

Hetere pamāja ar galvu.

- Lūdzu, turpiniet!

- Vai vīrs vēl arvien vaino sevi par to, kas noticis starp D�eimiju un �anseloru?

- Jā. Es mēģinu viņam teikt, ka tas būtu noticis agri vai vēlu, ka homoseksuālisms ir iedzimts, ka nevienu ar pārliecinā�anu nevar padarīt par tādu. Bet Dvaits ir stūrgalvīgs, es jau sacīju.

Kļuva redzamāks, kāpēc Kadmuss nebija atzinis D�eimija novirzes, un tagad es sapratu, kāpēc saruna ar viņu pārtrūka, līdzko biju pieminējis D�eimija attiecības ar �anseloru.

- Dvaits ir tik ļoti vainas apziņas pārņemts, - Hetere piebilda, - ka es baidos par viņa veselību.

Es atcerējos kāri, ar kādu viņ� skatījās uz �Glenlivet� pudeli, un iedomājos, kāda veida veselības problēmas dara viņai raizes. Lai mainītu sarunas tematu, pavaicāju:

- Varbūt jūs zināt, vai Digs �anselors lietoja narkotikas?

- Es jau minēju, ka nepazinu viņu sevi�ķi labi, tāpēc neko dro�i nevaru teikt. Intuīcija saka - nē. Kā daudzi no �iem, viņ� fanātiski rūpējās par savu ķermeni - veģetārisms, dabisks ēdiens, smagumu cilā�ana. Digs bija veselības iemiesojums, vieni vienīgi muskuļi. Viņa ietekme uz D�eimiju bija tik liela, ka zēns pārstāja ēst mūsu mājā. Tāpēc nespēju iedomāties, ka viņ� varētu sevi indēt.

Tas bija loģiski, ta�u necik daudz �ie vārdi nenozīmēja. Pat visfanātiskākie veselības kopēji atļāvās izņēmumus, tiklīdz dienas kārtībā uzradās jautājums par apreibinā�anos ar kokaīnu vai orgasma panāk�anu ar amilnitrātu.

- Un kā ar D�eimiju? Vai viņ� narkotikas lietoja?

- Kad sākās dīvainības, man tas ienāca prātā. Faktiski es to iedomājos pirmām kārtām.

- Kāpēc?

- Viņa izturē�anos varēja izskaidrot ar LSD vai PCP, vai pat sliktas kvalitātes amfetamīna iedarbību.

Aristokrātes mutē spriedelē�ana par narkotikām likās dīvaina. Redzot manu izbrīnu, viņa pasmaidīja.

- Es brīvprātīgi piedalos Junioru līgas sponsorētā rehabilitācijas centra darbā. Tas ir tāds kā konsultāciju centrs pusaud�iem, kuri mēģina atbrīvoties no narkotikām. Mēs izveidojām centru pēc tam, kad pirmā lēdija lūdza pilsoņus iesaistīties �ajā darbā. Pēdējā pusotra gada laikā pavadu tur piecas dienas nedēļā un esmu ļoti daudz uzzinājusi. Neteik�u, ka mani priek�stati par narkotikām būtu naivi - se�desmitajos gados studēju Stenfordā -, ta�u situācija kop� tā laika kļuvusi krietni ļaunāka. Grūti noticēt tam, ko stāsta bērni, - atkarība no heroīna desmit gadu vecumā, halucinogēnās narkotikas, bērni narkomāni jau no dzim�anas. Rezultātā esmu kļuvusi sevi�ķi jūtīga pret �o milzu problēmu. Tiklīdz D�eimija uzvedība man �ķita dīvaina, piezvanīju kādai konsultantei centrā. Viņa izteicās, ka tā varētu būt halucinogēno narkotiku iedarbība, tomēr piebilda, ka iespējama arī garīga saslim�ana. Kā par nelaimi, es dzirdēju tikai pusi teiktā par narkotikām, bet pārējo izslēdzu no apziņas.

Piepe�i samulsusi, viņa apklusa.

- Varbūt tas, ko gribu pastāstīt, liksies muļķīgi, ta�u es nezināju, kā rīkoties, jo baidījos par ģimeni.

- Lūdzu, turpiniet! Manuprāt, jūs neesat rīkojusies muļķīgi.

Hetere paliecās uz priek�u kā grēku no�ēlniece.

- Es pārvērtos par ok�ķeri, doktor. Uzmanīgi novēroju D�eimiju, kad viņ�, kā �ķita, to nemanīja, - ieskatījos acu zīlītēs, slepus pārbaudīju, vai uz rokas nav manāmas injekciju pēdas. Vairākas reizes ielavījos viņa istabā un apgriezu to otrādi, cerēdama atrast �ļirci, tabletes vai pulverus, vienalga, ko, kam centrā varētu izdarīt analīzi. Neko vairāk kā da�as neķītras bildītes neatradu. Reiz, cerot, ka varēs izdarīt urīna palieku analīzi, paņēmu pat apak�bikses. Ne pie kādas skaidrības netiku, bet viņa stāvoklis pasliktinājās arvien vairāk. Galu galā nospriedu, ka viņam varētu būt garīga slimība.

Hetere izņēma no etvijas vēl vienu cigareti, bet pārdomāja un nolika to atpakaļ uz galda.

- Esmu pavadījusi bezmiega naktis un domājusi, ka stāvoklis varētu būt citāds, ja pārmaiņas būtu pamanītas agrāk. Doktors Meinvorings izsakās, ka �izofrēnija ir ģenētiski ieprogrammēta un ar to var saslimt neatkarīgi no ārstē�anas. Kā domājat jūs?

- �izofrēnija nav vēzis. Ārstē�ana vairāk ir atkarīga no indivīda bioloģiskajām īpatnībām, nevis no tā, cik ātri sākta. Justies vainīgai jums nav iemesla.

- Paldies! - Hetere sacīja. - Es patie�ām tāda jūtos. Vai vēlaties vēl kaut ko uzzināt?

- Jūs teicāt, ka agrāk viņ� mēdzis jums uzticēties.

- Da�reiz.

- Skaidrs. Un ko jūs runājāt �ajās retajās reizēs?

- Par aizvainojumiem, bailēm, nedro�ību. Parastās bērnības likstas. D�eimijs gribēja kaut ko uzzināt par saviem vecākiem un pārdzīvoja laikposmu, kad, pēc viņa domām, bija atgrūsts. Es centos D�eimiju balstīt un nostiprināt viņa pa�cieņu.

- Ko viņ� zina par vecākiem?

- Tas ir, kas viņi bija par cilvēkiem? Samērā daudz. Sākumā es piegludināju asākās �ķautnes, bet D�eimijs man pārmeta, ka es izvairos, un neatlaidās. Nospriedu, ka godīgums ir tas labākais. Fakts, ka vecāki lietoju�i narkotikas, darīja viņam raizes, un, ja padomā ar prātu, tas ir vēl viens iemesls, kāpēc viņ� nez vai kaut ko lietoja.

- Vai viņam bija zināmas arī tēva pa�nāvības detaļas?

- Jā, viņ� zināja, ka Pīters ir pakāries. Viņ� gribēja arī zināt, kāpēc, bet atbildes uz �o jautājumu, protams, nav.

- Kāda bija D�eimija attieksme pret �o notikumu?

- Viņ� bija briesmīgi nikns. Teica, ka pa�nāvība ir no�ēlojama rīcība un viņ� ienīst tēvu, ka tas atņēmis sev dzīvību. Es ie-bildu, ka Pīters tā nav rīkojies, lai sāpinātu dēlu, bet tāpēc, ka jutis dvēseles mokas. Uzsvēru arī vecāku pozitīvās īpa�ības - Pī-tera labo izskatu un burvību, mātes dejotājas talantu. Es gribēju, lai zēns jūtas apmierināts ar savām saknēm un sevi.

Izdvesusi daļēji smiekliem, daļēji �ņukstiem līdzīgu skaņu, viņa strauji ieelpoja un nosusināja acis.

Pirms uzdevu nākamo jautājumu, ļāvu viņai nomierināties.

- Es gribētu kaut ko uzzināt par D�eimija bērnību.

- Protams. Kas tie�i jūs interesē?

- Sāksim ar miegu. Vai viņ� labi gulēja?

- Nē. Viņ� arvien bija nemierīgs un viegli pamodināms.

- Vai baidījās no tumsas, vai bie�i mocīja murgi un vai viņ� staigāja miegā apkārt?

- Reizumis gadījās kāds ļauns sapnis, bet nekas ārkārtējs.

Da�us mēne�us pirms ievieto�anas slimnīcā viņ� da�kārt naktī pamodies kliedza. Pēc doktora Meinvoringa domām, tās ir nakts bailes, kam varētu būt kāda saikne ar neiroloģiskām problēmām.

- Cik bie�i tas notika?

- Vairākas reizes nedēļā. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mēs ļāvām D�eimijam pārcelties un viesu namiņu. Iespējams, ka stāvoklis nemainījās vai kļuva pat sliktāks, bet dro�i tas nav zināms, jo nekas no namiņa nav sadzirdams.

- Vai kliedzot viņ� izteica kādus vārdus?

Hetere papurināja galvu.

-Tikai vaidi un kliedzieni. - Viņa nodrebinājās. - �ausmas.

- Vai viņ� slapināja gultā?

- Slapināja. Kad mēs ar Dvaitu apprecējāmies, tas notika pastāvīgi. Ko visu es izmēģināju, lai tas beigtos, - kukuļoju, bāru, ierīkoju zvanu, bet nekas nelīdzēja. Deviņu vai desmit gadu vecumā �urā�ana gultā beidzās pati no sevis.

- Un kā ar dedzinā�anu?

- Nē, nekā tamlīdzīga, - Hetere apmulsusi atbildēja.

- Un kā viņ� izturējās pret dzīvniekiem?

- Pret dzīvniekiem?

- Mājkustoņiem. Vai draudzējās ar tiem?

- Mums nav nedz kaķu, nedz suņu, jo man ir alerģija. Bibliotēkā stāvēja akvārijs ar tropiskām zivīm, kuras viņ� labprāt vēroja. Vai to jūs gribējāt zināt?

- Jā. Paldies!

Hetere joprojām bija neizpratnē, un varēja just, ka mani jautājumi viņai liekas nesakarīgi. Ta�u tie bija uzdoti ne jau bez iemesla. Slapinā�ana gultā bērniem nav nekas neparasts un netiek uzskatīta par patoloģiju. Ta�u slapinā�ana gultā, dedzinā�ana un ne�ēlīga izturē�anās pret dzīvniekiem veido triādi, kas pareģo turpmāko. Bērniem, kam piemīt visi trīs �ie simptomi, kad viņi kļūst pieaugu�i, uzvedība daudz bie�āk ir psihopātiska. To apliecina statistika, tas nav dzelzs likums, ta�u, ja darī�ana ar sērijveida slepkavībām, ņemams vērā.

Beidzis interesēties par bērna attīstību, es palūdzu izstāstīt, kā noticis D�eimija nervu sabrukums. Heteres un Dvaita stāstījums at�ķīrās tikai vienā ziņā. Viņa jau pirms daudziem gadiem gribējusi vest D�eimiju pie psihiatra, bet Dvaits nav bijis ar mieru. Hetere izvairījās no klajas vīra kritizē�anas, dziedāja viņam slavas dziesmas kā vīram un tēvam, bet Dvaita preto�anos izskaidroja kā labi domātu stūrgalvību. Tiklīdz Hetere beidza runāt, es pateicos un aizvēru piezīmju burtnīcu.

- Vai tas ir viss? - viņa apjautājās.

- Ja vien pati nevēlaties pastāstīt vēl kaut ko.

Hetere vilcinājās.

- Ir viena lieta. Līdz pēdējam laikam neesmu to nevienam stāstījusi, jo nezinu, vai D�eimijam tas nāks par labu vai kaitēs. Vakar aprunājos ar Horasu, un viņ� sacīja, ka tas var noderēt, pierādot �anselora kaitīgo ietekmi uz zēnu. Viņ� lūdza arī būt maksimāli izpalīdzīgai, tāpēc dro�i vien nedrīkstu klusēt.

- Es nedarī�u neko tādu, kas D�eimijam var kaitēt, ja tas jūs uztrauc.

- Iepazinusies ar jums, ticu, ka tā patie�ām ir. Viņ� zvanīja jums, kad jutās slikti, tātad jūs esat cilvēks, kas viņam kaut ko nozīmē.

Hetere pielika roku pie mutes un iekodās vienā pirkstā.

Es gaidīju.

- Man bija kleita, - viņa iesāka, - lavandas krāsas zīda kleita. Kādu dienu meklēju kleitu savā drēbju skapī, bet neatradu. Apjautājos par kleitu istabenei un tīrītavā. Tur bija pierakstīts, ka kleita izņemta, tomēr tā nekur nebija atrodama. Tobrīd jutos ļoti neapmierināta, ta�u ar laiku atgadījums aizmirsās. Bet tad kādu vakaru, kad Dvaits bija aizbraucis uz pilsētu, bet es gultā lasīju, mājas sētaspusē aizcirtās ma�īnas durvis un atskanēja smiekli. Pie manas guļamistabas ielas pusē ir balkons. Izgājusi uz balkona, es ieraudzīju kaut ko neparastu - Digu ar jaunu meiteni. Viņ� bija iebraucis ar ma�īnu no sētaspuses piebrauktuves, atstājis motoru darbojamies un sēdēja. Es pazinu Digu tāpēc, ka ma�īna bija labi zināmais �Thunderbirds� ar lejā nolai�amo jumtu, bet spuldze pie garā�as spīdēja viņam tie�i sejā. Meitene stāvēja otrā pusē, it kā nupat būtu izkāpusi no ma�īnas. Viņa �ķita no lētajām - balināta blondīne, apkārusies ar lētām rotaslietām un... ģērbusies manā kleitā. Mei�a bija garāka par mani, un viņai tā izskatījās kā minikleita. Es noskaitos uz D�eimiju, ka viņ� kleitu nozadzis un atdevis bezgaumīgai ielenei. Tā rīkoties bija nekrietni. Kamēr stāvēju uz balkona un noskatījos, kā abi smejas un sarunājas, meitene pieliecās un abi saskūpstījās.

Hetere apklusa. Viņa strauji satvēra pirmīt nolikto cigareti, ielika starp lūpām un paķēra �ķiltavas ātrāk par mani. Rokas trīcēja, un tikai pēc vairākkārtēja mēģinājuma viņai izdevās iedegt uguni. Nolikusi �ķiltavas ar troksni uz galda, viņa alkaini ievilka dūmus un izpūta tikai pēc paturē�anas plau�ās. Cauri dūmiem bija redzams, ka acīs ierie�as asaras. Tās izlocījās kā sīkas straumītes pār vaigiem.

- Viņi saskūpstījās vēlreiz, - Hetere runāja elsām pa vidu. - Tad meitene atliecās taisni un paskatījās uz gaismu. Tobrīd es ieraudzīju, ka tā vispār nav meitene, ka tas ir D�eimijs - parūkā, augstpapē�u kurpēs un manā lavandas krāsas kleitā. Viņ� izskatījās tik grotesks un spokains, it kā būtu izkāpis no ļauna murga. Stāstot par to, man kļūst nelabi.

Hetere ieklepojās, kā apstiprinādama teikto. Es apskatījos visapkārt, meklēdams mutautiņus, un pamanīju tos uz maza galdiņa blakus klavierēm. Izvilcis vienu, sniedzu to Heterei.

- Pateicos! - Viņa �ņukstēdama nosusināja acis. - Tas ir �ausmīgi. Man likās, ka esmu gana izraudājusies.

Viegli pieskāros viņas rokai un sacīju, ka viss ir kārtībā. Tikai pēc brī�a viņa spēja turpināt pavisam vārgā balsī.

- Es paliku nomodā visu nakti, mani mocīja bailes un nelabums. Nākamajā dienā D�eimijs piekravāja ceļasomu un aizveda pie Diga. Pēc viņa aizbrauk�anas steig�us devos uz viesu namiņu un meklēju kleitu, jo gribēju to saplēst gabalos un sadedzināt. It kā ar �ādu rīcību es varētu izdzēst no atmiņas re-dzeto. Bet kleitas nebija. D�eimijs bija paņēmis to līdzi. Glu�i kā... pūru.

- Vai jūs kādreiz runājāt ar viņu par zādzību?

- Nē. Ko tas būtu devis?

Man nebija, ko atbildēt.

- Kad tas notika? - es pajautāju.

- Vairāk nekā pirms gada.

Pirms tam, kad sāka darboties Lavandas Slakteris.

Viņa nolasīja manas domas.

- Mazliet vēlāk sākās slepkavības. Es neiedomājos par iespējamo sakarību. Bet, kad D�eimiju apcietināja �anselora mājā, dabūju kā ar mietu pa pieri. Iespēja, ka mana kleita izmantota �ādā veidā...

Teikums izgaisa it kā pats no sevis, Hetere ielika cigareti pel-nutraukā nenodzēsusi.

- Horass domā, ka transvestisms var dot papildu priek�statu par garīgajiem traucējumiem. Vēl viņ� domā, ja kleita aizvesta pie Diga, tas nozīmē daudz ko. Kleita norāda, ka slepkavības notiku�as pie Diga un Digs tajās spēlējis galveno lomu. Bet viņ� grib zināt, ko jūs par to domājat.

�ķita, ka viss nobāl jaunā, bet būtiskā fakta priek�ā - Hete-res rīcībā bija jauns pierādījums, kas saistīja D�eimiju un pastarpināti arī �anseloru ar Lavandas Slakteri. Sauzas loģika sāka mani mulsināt.

- Vai es darīju nepareizi, stāstīdama par to, doktor?

- Nē, ta�u pagaidām es negribētu iedziļināties �ajā jautājumā vēl vairāk.

- Es cerēju, ka jūs tā teiksiet. - Hetere atvieglota nopūtās.

Noliku piezīmju burtnīcu un piecēlos. Apmainīju�ies ar laipnībām, devāmies uz durvīm. Hetere bija atguvusies un atkal pārvērtusies laipnā mājas saimniecē. Ejot prom, manu uzmanību vēlreiz saistīja skulptūras uz kamīna dzegas, un es piegāju tuvāk tās apskatīt. Nocēlis no dzegas vienu galvu - daļēji ar vardes, daļēji ar cilvēka seju un tādu kā spalvām rotātu ķiveri -, es to nopētīju.

Primitīvā un rupji veidotā, bet spēcīgā skulptūra iemiesoja laika bezgalību.

- Meksikāņu?

- Centrālamerikas.

- Vai jūs to atradāt arheoloģiskajos izrakumos?

Jautājums viņu izbrīnīja.

- Kāpēc jūs domājat, ka esmu piedalījusies izrakumos?

- Misters Sauza teica, ka jūs esat antropoloģe. Turklāt jūs lieliski runājat spāniski. Iztēlojies sevi par detektīvu, es nodomāju, ka esat studējusi spānie�u kultūru.

- Horass pārspīlē. Pēc augstskolas es ieguvu maģistra grādu antropoloģijā, jo nezināju, kur likties.

- Garīgi vai fiziski?

- Mazliet gan viens, gan otrs. Iepazinusies ar Dvaitu, atmetu visu pārējo kā mazsvarīgu. Bez mazākās no�ēlas. Ja es kaut ko patie�ām vēlējos, tad kopt savu pavardu.

Jutu, ka viņa grib dzirdēt no manis atbalstu �im solim.

- Tas ir svarīgs darbs, - es sacīju.

- Priecājos, ka to kāds atzīst. Nav nekā svarīgāka par māju. Daudzi bērni rehabilitācijas centrā nezina, ko nozīmē dzīve mājās. Ja zinātu, viņi nekad nebūtu iekļuvu�i nelaimē.

�is paziņojums nāca kā izmisuma izraisīts neīsts drosmes apliecinājums. �ķiet, viņa neuztvēra vārdos paslēpto ironiju. Es nepateicu savas domas un izproto�i pasmaidīju.

- Nē, - viņa sacīja, skatīdamās uz skulptūriņu manās rokās. - Es to dabūju, kad biju maza meitene. Mans tēvs strādāja diplomātiskajā dienestā Latīņamerikā, un es tur uzaugu. Divpadsmit gadu vecumā es pārvaldīju divas valodas. Var likties, ka es brīvi runāju spāņu valodā, bet patiesībā man tā ir visai neizkopta.

Es noliku akmeni atpakaļ uz dzegas.

- Jūs varat aiziet pa jau zināmajām sānu durvīm. Tie mai-tasputni nekur vēl nav izklīdu�i.

Mēs gājām cauri virtuvei pa to pa�u ceļu kā iepriek�. Smagnējais sargs sēdēja pie galda un lasīja �Enquirer�. Ieraudzījis mūs, viņ� piecēlās. Hetere nelikās par viņu ne zinis un vadīja mani uz durvīm. Tuvumā viņa smar�oja pēc ziepēm un ūdens. Mēs apmainījāmies ar rokasspiedienu, un es pateicos par man veltīto laiku.

- Paldies jums, doktor! Un atvainojiet, ka zaudēju savaldī�anos. Ziniet... - viņa pasmaidīja, uzlikusi vienu roku uz �aurajiem gurniem, - es patie�ām baidījos no jūsu vizītes, ta�u pēc sarunas ar jums jūtos labāk.

- Priecājos.

- Patie�ām daudz labāk. Vai tas, ko pastāstīju, noderēs, lai palīdzētu D�eimijam?

- Protams, - es meloju. - Noderīgs var izrādīties viss, ko izdodas uzzināt.

- Labi. - Viņa pienāca tuvāk, it kā gribētu dalīties noslēpumā. - Mēs zinām, ka viņ� sadarījis briesmu darbus un nedrīkstētu staigāt pa ielām. Tomēr vēlos, lai viņ� nonāk vietā, kur atrodas dro�ībā un kur par viņu rūpējas. Lūdzu, doktor Delaver, palīdziet viņu nogādāt tur.

Es pasmaidīju, noņurdēju kaut ko, ko varēja saprast kā piekri�anu, un atvadījos.

16

Kad septiņos ierados majas, pirms divām stundām man bija pienākusi ziņa no Saritas Flauersas. Ja neesmu pārdomājis, varu tikties ar 160. projekta dalībniekiem nākamajā dienā astoņos no rīta. Lūgums informēt, kā rīko�os. Piezvanīju uz psiholoģijas fakultātes informācijas centru un pateicu, ka bū�u. Septiņos �etrdesmit ieradās Robiņa, un mēs sameistarojām vakariņas no tā, ko mājās izdevās atrast. Pēc tam izgājām uz terases, paņēmu�i līdzi trauku ar augļiem, un ēdām tos, skatoties zvaigznēs. Vienai darbībai sekoja nākamā, un mēs agri devāmies gulēt.

Otrā rītā pamodos se�os un jau pēc stundas soļoju uz universitāti. Psiholoģijas fakultātes ēkas pakāpienus bija apsēdis balo�u bars. Svētlaimīgā neziņā par ēkas draudīgajām briesmām - apak�stāva laboratorijas bija pilnas ar Skinera būriem, balo�u pēdējo ieslodzījuma vietu, - putni dūdoja, knābāja un mēsloja betonu.

Saritas kabineta durvis bija ciet. Klauvē�anu izdzirdēja Ka-rena un izpeldēja aiz stūra līganā gaitā. Sarauktu pieri viņa sniedza man divas kopā sa�ūtas papīra lapas.

- Jums ta�u doktore Flauersa nebūs nepiecie�ama?

- Nē, man jāsatiek tikai grupas dalībnieki.

- Labi. Viņa patlaban ir aizņemta.

Mēs uzbraucām ar liftu divus stāvus augstāk uz telpu, kur notika grupas nodarbības. Karena atslēdza durvis, strauji apgriezās un aizgāja.

Es pārlaidu skatienu telpai. Piecos gados tā gandrīz nebija pārvērtusies: tās pa�as ar plakātiem un karikatūrām izraibinātās �ultaini zaļās sienas, tikpat izsēdēti nocenotu mēbeļu veikalā pirkti dīvāni un galdi ar plastikāta virsmu. Vienu sienu aizņēma divas ni�as ar noputēju�iem logiem un stiepļu tīklu priek�ā. Zināju, ka pa logiem ir redzama ķīmijas fakultātes kravas rampa, ar eļļu notraipīts asfaltēts laukums, kur biju reiz atdevis D�eimijam kurpes un ļāvis viņam izslēgt mani no savas dzīves.

Apsēdos uz viena dīvāna un ielūkojos sa�ūtajās papīra lapās. Sarita bija apkopojusi savu aizbilstamo veikumu ar viņai raksturīgo pamatīgumu.

MEMORANDS

Kam: A. Delaveram, Dr. filoz.

No kā: Saritas Flauersas, Dr. filoz., direktores

Temats: 160. PROJEKTA DALĪBNIEKU SASNIEGUMU APSKATS

Priek�vārds. Kā jau Tu zini, Aleks, 1982. gada rudenī projektā tika iesaistīti se�i bērni desmit līdz �etrpadsmit gadu vecumā. Līdz 1986. gada vasarai, kad Gērijs Jamagu�i nolēma kļūt par mākslinieku, no grupas atkrita vienīgi D�eimijs. Gerijam toreiz bija astoņpadsmit gadu, viņ� bija beidzis trīs psiholoģijas bakalaura kursus Kalifornijas universitātē. Pēdējo reizi pēc Sten-forda-Binē testa viņa intelekta koeficients novērtēts ar 167 punktiem, bet verbālās spējas - doktora līmenī. Mēģinājumi sazināties ar viņu, lai �odien, kā paredzēts, tiktos, bija neveiksmīgi. Viņam nav telefona, viņ� neatbildēja arī uz pastkarti, kas tika nosūtīta uz pēdējo zināmo adresi.

Uz sarunu ieradīsies �ādi eksperimenta dalībnieki:

1. Felisija Blokere. Viņa patlaban ir piecpadsmit gadus veca, mācās Kalifornijas universitātes pēdējā kursā, un gada beigās viņai jāiegūst matemātikas bakalaura grāds. Felisija uzņemta vairāku universitā�u doktorantūrā filozofijas doktora grāda iegū�anai, un viņas izvēle krīt uz Prinstonu. Pagāju�ajā gadā viņa saņēmusi Holija-Dekmena balvu par studenta darbu matemātikā. Intelekta koeficients pēc Stenforda-Binē patlaban ir 188 punkti. Verbālās spējas - doktora līmenī, kvantitatīvie rādītāji neietilpst nevienā patlaban zināmā vērtējuma skalā.

2. Deivids Kronglass. Viņam patlaban ir deviņpadsmit gadu, Kalifornijas tehnoloģiskajā institūtā viņ� ieguvis zinātņu bakalaura grādu fizikā un zinātņu maģistra grādu fizikālajā ķīmijā. Viņa uztveres testa rezultāti uzņem�anai medicīniskajā skolā ietilpst desmit labāko skaitā visā valstī. Deivids paredzējis nākamruden piedalīties �ikāgas universitātes apvienotajā programmā medicīnas un filozofijas doktora grāda iegū�anai. Pa�reizējais SB intelekta koeficients - 177 punkti. Verbālās spējas - doktora līmenī, kvantitatīvie rādītāji neiekļaujas nevienā zināmā vērtējuma skalā.

3. D�enifera Līvita. Patlaban septiņpadsmit gadus veca un Kalifornijas universitātes psihobioloģijas pirmā kursa aspirante. Publicējusi trīs zinātniskus darbus vienaud�u �urnālā, pati ir divu darbu vienīgā autore. Pēc filozofijas doktora grāda iegū�anas paredzējusi mācīties medicīnas skolā. Izrāda lielu interesi par psihiatriju. Pa�reizējais SB intelekta koeficients -169 punkti. Verbālās un kvantitatīvās spējas - doktora līmenī.

4. D�o�ua Marsijano. Patlaban astoņpadsmit gadus vecs Kalifornijas universitātes pēdējā kursa students, kam jāsaņem bakalaura grāds krievu valodā un politiskajās zinātnēs. Izveidojis datorprogrammu, kas veic vienlaicīgu ekonomikas attīstības, pasaules veselības un starptautisko attiecību tenden�u analīzi, un patlaban ved sarunas par tās pārdo�anu Pasaules Bankai. D�o�ua ir pieņemts neskaitāmu aspirantūru programmās un pirms studiju sāk�anas Hārvarda universitātes Kēhedija starptautisko attiecību skolā, kur paredzējis iegūt filozofijas doktora grādu, bet pēc tam grādu justīcijā, vēlas pavadīt gadu kā interns Ārlietu ministrijā. Pa�reizējais SB intelekta koeficients -171 punkts. Verbālās un kvantitatīvās spējas - doktora līmenī.

Iespaidīgs rezumējums, zinātniskas dotācijas vērts, un, ja ņem vērā manas vizītes mērķi, pat Saritai detaļās bagāts. Tomēr starp rindiņām bija lasāms cits, patiesais memoranda mērķis: �Ar D�eimiju piedzīvota neveiksme, Aleks. Paskaties, ko esmu panākusi ar pārējiem.�

Durvis atsprāga vaļā, un ienāca divi jauni cilvēki.

Deivids, ko atcerējos kā maigu, augumā atpaliku�u zēnu, bija izstiepies futbolista garumā - se�as pēdas un trīs collas, gandrīz muskuļi vien, un svēra vismaz divi simti trīsdesmit mārciņu. Sarkanīgie mati bija apcirpti pēc jaunākās modes - uz galvas īsi, bet aizmugurē uz kakla atstāta gara, sarkanīga �ķipsna -, turklāt pietiekami daudz bija izaugusi gai�a pūka, lai iznāktu nokarenas ūsas un zodbārdiņa. Viņ� nēsāja apaļas brilles bez ietvara, maisveida haki bikses, melnas skrējēja kurpes ar spilgti zaļu apmalojumu, pie apkakles atpogātu rūtainu kreklu ko�ās krāsās un tievu ādas kaklasaiti, kas beidzās da�as collas virs jostas. Viņ� satvēra manu roku kā dzelzs spīlēs.

- Sveiks, doktor!

par mākslinieku, no grupas atkrita vienīgi D�eimijs. Gerijam toreiz bija astoņpadsmit gadu, viņ� bija beidzis trīs psiholoģijas bakalaura kursus Kalifornijas universitātē. Pēdējo reizi pēc Sten-forda-Binē testa viņa intelekta koeficients novērtēts ar 167 punktiem, bet verbālās spējas - doktora līmenī. Mēģinājumi sazināties ar viņu, lai �odien, kā paredzēts, tiktos, bija neveiksmīgi. Viņam nav telefona, viņ� neatbildēja arī uz pastkarti, kas tika nosūtīta uz pēdējo zināmo adresi.

Uz sarunu ieradīsies �ādi eksperimenta dalībnieki:

4. D�o�ua Marsijano. Patlaban astoņpadsmit gadus vecs Kalifornijas universitātes pēdējā kursa students, kam jāsaņem bakalaura grāds krievu valodā un politiskajās zinātnēs. Izveidojis datorprogrammu, kas veic vienlaicīgu ekonomikas attīstības, pasaules veselības un starptautisko attiecību tenden�u analīzi, un patlaban ved sarunas par tās pārdo�anu Pasaules Bankai. D�o�ua ir pieņemts neskaitāmu aspirantūru programmās un pirms studiju sāk�anas Hārvarda universitātes Kenedija starptautisko attiecību skolā, kur paredzējis iegūt filozofijas doktora grādu, bet pēc tam grādu justīcijā, vēlas pavadīt gadu kā interns Ārlietu ministrijā. Pa�reizējais SB intelekta koeficients -171 punkts. Verbālās un kvantitatīvās spējas - doktora līmenī.

Durvis atsprāga vaļā, un ienāca divi jauni cilvēki.

- Sveiks, doktor!

D�o�s bija slaids un vidēja auguma, viņa pusaud�u elka iz-skatīgums bija izveidojies vīri�ķīgā skaistumā: spīdīgas, glīti apgrieztas melnas cirtas, biezas uzacis virs lielām stirnas acīm, stūrains, spēcīgs zods ar ideālu bedrīti, āda �ķietami bez porām. Galvenajās līnijās viņ� bija ģērbies kā privātskolas audzēknis -flaneļa bikses ar atlokiem, netīras brie�ādas kurpes, pogājama krekla apkakle pār bordokrāsas svītera ar V veida kaklu. Es atcerējos viņu kā vienu no tiem laimīgajiem, kuru Dievs svētījis ar labu izskatu, prātu, burvību un kuru �ķietami nemocīja nekādas �aubas. �orīt viņ� gan �ķita saspringts.

D�o�s ar piespie�anos pasmaidīja un noteica:

- Lieliski, ka atkal tiekamies. - Smaids nodzisa. - Tikai slikti, ka �ādos apstākļos.

Deivids piekrīto�i pamāja ar galvu.

- Kaut kas neaptverams!

Uzaicināju abus apsēsties, un viņi atslīga uz dīvāna man pretī. D�o�s sarauca pieri.

- Kad doktore Flauersa pateica, ka jūs vēlaties mūs satikt, lai uzzinātu ko vairāk par D�eimiju, mēs atskārtām, cik maz pa�i zinām, jo viņ� centās no grupas distancēties.

- Tā bija ne tikai distancē�anās, - piebilda Deivids, noslīgdams zemāk un izstiepdams kājas. - Viņ� izvairījās no mums. Lika skaidri saprast, ka cilvēciskas būtnes, jo īpa�i mēs, viņam nav vajadzīgas. - Viņ� noglauda ūsas un savilka pieri. - Tas gan nenozīmē, ka nevēlamies palīdzēt, kaut arī būsim slikts informācijas avots.

- Vienīgais, ar ko viņ� sarunājās, bija Gērijs, - sacīja D�o�s, - turklāt reti.

- �ēl gan, bet Gērijs neieradīsies, - es sacīju.

- Viņ� jau kādu laiku ir nozudis, - ieminējās Deivids.

- Kur gan viņ� būtu meklējams?

Abi pui�i neveikli saskatījās.

- Pagāju�ajā vasarā viņ� aizgāja no vecākiem. Pēdējās ziņas ir tādas, ka viņ� klimstot pa pilsētas centru.

- Doktore Flauersa sacīja, ka viņam parādījusies interese par mākslu. Tā ir pārslēg�anās, vai ne?

- Viņu tagad nevar ne pazīt.

Es atcerējos Gēriju, viņ� bija kārtīgs un kluss tre�ās paaudzes japāņu ieceļotāju zēns, perfekcionists, kas aizrāvās ar projektē�anu un pilsētu plāno�anu. Viņa hobijs bija sīki izplānotu megapilsētu projektē�ana, tāpēc Sarita bija iedēvējusi viņu par savu Mazo Bakiju Fuleru. Gribējās uzzināt, kādas pārmaiņas laika gaitā notiku�as, bet, iekams paguvu to pajautāt, atvērās durvis un ienāca neliela auguma meitene ar cirtainiem matiem. Vienā rokā viņa nesa prāvu audekla rokassomu, otrā - svīteri. Viņa izskatījās apjukusi, brīdi vilcinājās, paskatījās grīdā, bet tad bikli tuvojās man. Es piecēlos un pagājos pretī.

- Sveiks, doktor Delaver! - viņa kautrīgi pasveicināja.

- Sveika, Felisija! Kā tev labi klājas?

- Labi, - viņa nodziedāja. - Un jums?

- Arī labi. Paldies, ka atnāci.

Es apjautu, ka esmu pieklusinājis balsi un runāju tik maigi kā ar nobiju�os bērnu, ta�u tie�i tā viņa izskatījās.

Felisija apsēdās malā, tālāk no zēniem. Paņēmusi rokassomu klēpī, viņa pakasīja zodu un nopētīja kurpes. Pēc tam kļuva nemierīga.

Felisija projektā bija pati jaunākā un visvairāk attīstītā un vienīgā iekļāvās ģēnija stereotipā. Augumā neliela, sapņainām acīm, kautrīga, viņa dzīvoja skaitlisku abstrakciju ēteriskajā pasaulē. At�ķirībā no D�o�a un Deivida viņa bija pārvērtusies maz. Izskatījās, ka meitene drusciņ paaugusies - varbūt līdz piecu pēdu garumam -, bija parādīju�ās arī fiziska brieduma pazīmes - zem baltās kokvilnas blūzes izslēju�ies pāris pum-puriņu un uz pieres uzradu�ās pūtītes. Citādi viņa izskatījās bērni�ķīga - plata un �ķīsta bāla seja, uz strupā deguna brilles ar bieziem stikliem, kuru dēļ likās, ka acis atrodas jūdzi viena no otras. Viļņainie, brūnie mati sasieti vaļīgā zirgastē, bet īsās rokas vēl glabāja bērni�ķīgu apaļumu. Grūti bija saprast, kas gaidāms vispirms - filozofijas doktora grāds vai pubertātes beigas.

Mēģināju uztvert viņas skatienu, ta�u meitene jau bija izņēmusi piezīmju burtnīcu un iebāzusi tajā degunu. Viņa bija vientuļ-niece, tāpat kā D�eimijs, ta�u viņas savrupības pamatā bija nevis dusmas vai sarūgtinājums, bet nerimtīga garīga rosība. Meitene no dabas bija jauka un gribēja izpatikt, ta�u centieni iekļauties sabiedrībā parasti izjuka, viņai iegrimstot teorētiskās fantāzijās.

- Mēs nupat runājām par Gēriju, - es pavēstīju.

Viņa pacēla skatienu, it kā gribētu kaut ko teikt, bet atkal iegrima grāmatā. Zēni sāka klusu sarunāties savā starpā.

Es ieskatījos pulkstenī. Desmit minūtes pāri astoņiem.

- Vēl desmit minūtes pagaidīsim D�eniferu un tad sāksim.

D�o�s atvainojās, ka viņam kaut kur jāpiezvana, bet Deivids

piecēlās un sāka staigāt pa istabu, sizdams knipjus un kaut ko aplam dungodams. Pēc minūtes ar vainīgu izskatu aizelsusies atskrēja D�enifera.

- Sveiks, Aleks! - viņa iesaucās, strauji pieliecās un uzspieda man uz vaiga bu�u.

- Sveika, D�ena!

Viņa pakāpās soli atpakaļ, nopētīja mani no galvas līdz kājām un noteica:

-Tu nemaz neesi pārvērties!

- Par tevi gan to nevar teikt, - es pasmaidījis atbildēju.

Viņa bija nogriezusi savus garos pelnkrāsas matus un tagad

nēsāja saulaini rūsganu zēngalviņu. Draisko seju ar izcilnajiem vaigukauliem rotāja abās ausīs iekarināti lieli plastmasas karekļi. Tērpa aug�daļu veidoja kaut kas līdzīgs vaļīgai sarāpei ar vidū izgrieztu caurumu, no kura rēgojās kails plecs. Plastmasas sandalēs ieauto kāju aug�daļu ieskāva pieguļo�i minibruncī�i. Viņas āda bija kā kafija ar krietnu krējuma piedevu, uz collu garajiem roku, kā arī pieskaņotā tonī krāsotajiem kāju nagiem sārti spīdēja laka. No pirmā acu uzmetiena - Kalifornijas bulvāru slīpētāja pelīte.

- Gribētos cerēt, ka tā nav, - D�enifera atteica, apsēzdamās uz salokāmā krēsla. - Redzams, - viņa piebilda, apskatījusies visapkārt, - ka es vismaz neesmu pēdējā.

- Padomā nu vien! - Deivids pasmaidīja un aizgāja pasaukt D�o�u.

-Atvainojiet! - D�enifera noteica tēlotā pazemībā. - Es vērtēju eksāmenu atbildes, un mani aizkavēja viena pavisam neizlasāma.

- Neraizējies!

Zēni atgriezās. Telpā brīdi skanēja nervoza �ala, bet tad iestājās klusums. Palūkojies uz �etrām jaunajām, svinīgajām sejām, es teicu savu sakāmo.

- Brīni�ķīgi, ka atkal visus jūs redzu. Doktore Flauersa iedeva man pārskatu par jūsu veikumu, un tas ir iespaidīgs.

Viņi atsaucās ar pienācīgo smaidu. Runā par lietu, Aleks.

- Esmu ieradies tāpēc, ka mani lūdza piedalīties D�eimija aizstāvībā. Tas nozīmē, ka man jāsavāc informācija par viņa garīgo stāvokli. Jūs esat cilvēki, ar kuriem viņ� pēdējos �etrus piecus gadus pavadīja kopā ne vienu dienu vien, tāpēc gribas cerēt, ka spēsiet atcerēties ko tādu, kas varētu izskaidrot viņa garīgo sabrukumu. Iekams sākam, gribu teikt, ka jums varbūt ir nepatīkami runāt par tādiem jautājumiem. Lūdzu, nekautrējieties!

Klusē�ana ieilga. Par brīnumu, pirmā to pārtrauca Felisija.

- Manuprāt, ir skaidri redzams, - viņa gandrīz �ukstus paziņoja, - ka �is notikums mūs galīgi izsitis no līdzsvara, turklāt da�ādos līmeņos. Mēs izprotam D�eimiju un jūtam pret viņu simpātijas, tomēr fakts, ka �etrus gadus esam uzturēju�ies viņa sabiedrībā, liekas briesmīgs. Vai �ajā laikā mums draudēja briesmas? Vai mēs būtu varēju�i kaut ko darīt, lai nepieļautu to, kas noticis? Vai mēs būtu varēju�i kaut ko darīt, būdami viņa vienaud�i? Un, visbeidzot, egocentriskas dabas jautājums, proti, noziegumi var radīt projektam negatīvu popularitāti un sagandēt mums dzīvi. Nezinu, kā ir ar jums, bet mani apsēdu�i reportieri.

D�o�s papurināja galvu.

- Mans mājas telefons nav sarakstos.

- Tāpat kā manējais, - piebilda D�enifera. - Pāris rei�u tika zvanīts uz doktora Austerlica laboratoriju, bet viņ� paskaidroja, ka esmu izbraukusi no valsts.

- Mans telefons ir telefongrāmatā, un tas zvanīja kā apsēsts trīs dienas pēc kārtas, - pastāstīja Deivids. - Galvenokārt mazās avīzītes, viszemākā līmeņa prese. Atbildēt ar noraidījumu nebija jēgas, jo viņi zvanīja atkal un atkal. Es sāku runāt latīniski, un tas līdzēja. - Viņ� vērsās pie Felisijas. - Nākamreiz tā dari arī tu.

Felisija nervozi iesmējās.

- Tu lieliski apkopoji problēmu kopumu, - es noteicu. - Mēs varam tās visas pārrunāt. Vai kādai dodama priek�roka?

Jaunie�i tikai paraustīja plecus un nodūra acis. Es tomēr negribēju pieļaut, ka jautājumi tik vienkār�i tiek atvairīti.

Kaut arī ģeniāli, viņi bija tikai pusaud�i, kurus savā varā turēja pa�tīksminā�anās un fantāzijas par nemirstību. Viņiem arvien bija atgādināts, ka viņi ir apdāvināti un tas ļauj pārvarēt visu, kas dzīvē sagaidāms. Tagadējais notikums bija sadragājis viņu visvarenības izjūtu. Tas varēja traumēt.

- Labi, - es ierunājos. - Vispirms par to, vai jūs visus pārņēmusi sajūta, ka jūs būtu varēju�i kaut ko darīt, lai nepieļautu to, kas noticis ar D�eimiju. Un, ja tā patie�ām ir, vai tāpēc jūs moka vainas apziņa?

- Tā nav vainas apziņa, - sacīja D�enifera, - glu�i vienkār�i mani nodarbina doma, ka es būtu varējusi darīt ko vairāk.

- Ko tie�i?

- Nezinu. Gandrīz dro�i varu apgalvot, ka es biju pirmā, kas ievēroja, ka kaut kas īsti nav kārtībā. Varbūt man vajadzēja rīkoties, lai viņ� saņemtu palīdzību.

Neviens neiebilda.

- Viņ� arvien mani valdzināja, - D�enifera paskaidroja, - jo vienmēr bija ļoti iegrimis sevī un nepārprotami neatkarīgs no citu cilvēku ieskatiem, tomēr arī dziļi nelaimīgs savā būtībā. Pāris rei�u, kad mēģināju ar D�eimiju runāt, viņ� visai strupi atvairījās no manis. Sākumā jutos aizskarta, bet pēcāk mēģināju viņu saprast. Es pat ieskatījos grāmatās par psihes nenormālībām un meklēju ko tādu, kas atbilstu viņa uzvedībai. �ķita, ka viņ� pilnīgi iekļaujas �izoīdas personības raksturojumā. �izoīdi nav spējīgi nodibināt attiecības ar citiem cilvēkiem, bet tas viņiem neko nenozīmē. Viņi ir kā cilvēki salas. Pirmie psihoanalītiķi atzīst, ka tas ir pirms�izofrēnijas stāvoklis, un, kaut arī vēlākie pētījumi parāda, ka vairums �o cilvēku nesaslimst ar garīgām slimībām, viņi tomēr tiek uzskatīti par �ajā ziņā neaizsargātiem. - Viņa apjukusi apklusa. - Jūs dro�i vien nevēlaties dzirdēt manus prātojumus.

- Lūdzu, turpini!

D�enifera mirkli svārstījās.

- Es saku to nopietni, D�ena.

- Labi. Galu galā es sāku vērot, vai nepamanī�u viņam kādas garīgas saslim�anas pazīmes, kaut arī klusībā cerēju, ka tā nebūs. Pamanījusi īstus simptomus, es biju satriekta.

- Kad tas notika?

- Vairākus mēne�us pirms tam, kad doktore Flauersa lūdza viņu aiziet no mums. Vienu brīdi D�eimijs bija noslēdzies pat vairāk nekā parasti - es toreiz jau zināju, ka �āds periods var iestāties pirms saslim�anas, - ta�u pirmo reizi viņa rīcība kļuva īsti dīvaina trīs vai �etras nedēļas pirms aizie�anas. Tā bija otrdiena. Tas ir pilnīgi dro�i, jo otrdiena man ir brīvdiena, un es lasītavā mācījos. Bija vēla pēcpusdiena, un lasītavā es atrados viena pati. D�eimijs ienāca, devās uz kaktu, pagriezās pret sienu un sāka sev zem deguna kaut ko murmināt. Drīz murminā�ana kļuva skaļāka, viņ� kā para-noiķis sāka strīdēties ar kādu, kura nemaz nebija klāt.

- Vai tu atceries, ko viņ� sacīja?

- �ī �ķietamā persona darīja D�eimiju nemierīgu, viņ� to apsūdzēja, ka tā mēģina viņam darīt pāri, ka no tās nāk indīgas vērpetes. Sākumā man �ķita, ka D�eimijs teica �vērmeles�, bet vēlāk viņ� atkārtoja vārdu vairākas reizes. Vērpetes. Vēl viņ� bie�i pieminēja sinirclē�cinu, runāja, ka �ķietamā persona smird pa gabalu. Tas bija interesanti, es gribēju palikt un klausīties, ta�u man kļuva bail un es atstāju telpu. Viņ� pat nepamanīja manu aizie�anu. Liekas, viņ� vispār nemanīja manu klātbūtni.

- Vai �ajās halucinācijās netika pieminēti zombiji vai stikla kanjoni?

D�enifera sāka bungot ar pirkstiem pa ceļgalu un kļuva domīga.

- �Stikla kanjons� būtu tā kā dzirdēts. - Viņa brīdi klusēja. - Jā, noteikti. Atceros, toreiz es nodomāju, ka vārdi vairāk skan kā dzeja, nevis halucinācijas. Tīra un skaidra dzeja. Varbūt tāpēc sākumā neko nesapratu. Kā tu to zini, Aleks?

- Kā viņ� izskatījās? - painteresējās D�o�s.

- Ne sevi�ķi labi, - es sacīju.

- Var nodomāt, - sacīja D�enifera, - ka halucināciju saturs ir visai nemainīgs.

- Daļēji tā ir.

- Vai tas nenorāda, ka halucinācijām varētu būt saistība ar kādu konfliktu vai smagu krīzi?

Gajs Meinvorings, medicīnas doktors, gan tā nedomāja.

- Tas ir ļoti iespējams, - es sacīju. - Vai jūs kaut ko zināt 110 D�eimija dzīves, kam sakars ar vērpetēm� smirdē�anu?

Visi klusēja.

- Un kā ar zombijiem un stikla kanjoniem?

Viņi galvu vien nogrozīja.

- Es neredzēju D�eimiju sarunājamies ar sevi, - ieminējās Felisija, - jo nekad nebiju tik tuvu, lai dzirdētu, ko viņ� runā. Man no D�eimija bija bail, un, redzot viņu nākam, es tūlīt gāju prom. Vienu reizi ievēroju, ka viņ� raud.

Felisija aplika sev apkārt rokas un novērsa skatienu.

- Vai neviens no jums neko par to neteica doktorei Flauer-sai? - es pajautāju.

- Tūlīt ne, - atbildēja D�enifera. - Tie�i tas mani uztrauc. Man vajadzēja to darīt. Kad satiku D�eimiju pēc vairākām dienām, viņ� likās normāls. Pat pasveicināja. Es nospriedu, ka tas bijis atsevi�ķs gadījums, varbūt narkotiku iedarbība. Ta�u pēc da�ām dienām viss atkārtojās - gan satraukums, gan halucinācijas. Devos taisnā ceļā pie Saritas, bet viņa bija izbraukusi. Es nezināju, kam lai zvanu, jo negribēju sagādāt D�eimijam nepatik�anas, tāpēc nogaidīju nedēļas beigas, kad Sarita atgriezās, un visu izstāstīju. Viņa pateicās, paskaidroja, ka zina par D�eimija problēmām, un ieteica turēties no viņa tālāk. Es gribēju apspriest ar Saritu to, ko biju redzējusi, ta�u viņa nevēlējās to darīt. Toreiz man likās, ka tas nav sevi�ķi laipni. Vēlāk sapratu, ka tādi jautājumi ir konfidenciāli.

- Es gribēju viņai izstāstīt, tomēr neko neteicu, - Felisija ierunājās, valdīdama asaras. - Es baidījos, ka viņ� kaut ko var izdarīt, ja to uzzinās.

- Arī es ievēroju, ka D�eimijs sarunājas ar sevi, - sacīja D�o�s. - Vairākas reizes. Sapratu, ka kaut kas nav kārtībā, un tagad man ir skaidrs, ka nedrīkstēja klusēt. Viņ� jau bija ķezā, jo neapmeklēja nodarbības, un es nospriedu, ka tā viņa situāciju tikai pasliktinā�u. - Viņ� apklusa un novērsa skatienu. - Tagad tas liekas nekam nederīgs aizbildinājums, bet toreiz es tā domāju.

- Tagad mana kārta, - pieteicās Deivids. - Es nekad neko tamlīdzīgu neredzēju, man no D�eimija metās nelabi, un es centos no viņa izvairīties. Pirmo reizi ko tādu pamanīju, kad viņ� sāka jocīgi uzvesties grupā.

- Tas bija briesmīgi, - ieteicās D�enifera, un citi piekrīto�i pamāja ar galvu. - Kā viņ� toreiz kliedza, kļuva pavisam sarkans, kādas izskatījās acis! Mums nevajadzēja pieļaut, ka viss aiziet tik tālu.

Noskaņojums telpā kļuva arvien drūmāks. Es uzmanīgi izvēlējos vārdus, jo, atrodot īstos, bija iespējams vērsties gan pie viņu intelekta, gan jūtām.

- Gandrīz visus, ar kuriem esmu runājis par �o gadījumu, moka vainas apziņa, - es sacīju, - turklāt neizskaidrojama. Cilvēks iet postā, un neviens nezina, kāpēc. Zinātnei garīgās slimības joprojām ir traģisks nezināmais, un nekas nepadara cilvēkus tik bezpalīdzīgus kā neizskaidrojama traģēdija. Mēs visi vēlamies būt noteicēji par savu likteni, bet, līdzko notikumi atņem iespēju to kontrolēt, uzdodam jautājumus, meklējam iemeslus un pārmetam sev, ka mums būtu vajadzējis vai arī bijis iespējams rīkoties citādi. D�eimija sajuk�ana nav atkarīga no tā, ko jūs esat vai neesat darīju�i. Ja arī jūs būtu runāju�i ar doktori Flauersu, tas neko nedotu, jo �izofrēnijai ir pa�ai savi attīstības ceļi.

Un es atkārtoju iepriek�ējā dienā Heterei Kadmusai teiktos mierinājuma vārdus. Viņi, �etras lieliskas datu apguves sistēmas, klausījās un visu pārstrādāja.

- Labi, - pavēstīja Deivids, - tam ir zināma jēga.

- Es saprotu visu, ko jūs sakāt, ta�u tāpēc nejūtos labāk, -bilda Felisija. - Kamēr mēs apgūsim �o informāciju emocionāli, dro�i vien paies laiks.

- Vai varam parunāt arī par ko citu? - pētīdama nagus, pajautāja D�enifera.

Neviens neiebilda, tāpēc es sacīju, ka varam gan.

- �ī doma jau labu laiku nodarbina manu prātu, - viņa teica. - Pēc D�eimija apcietinā�anas aizgāju uz bibliotēku un izlasīju par sērijveida slepkavām visu, ko varēju atrast. �ādas literatūras ir pavisam maz, bet tajā, kuru atradu, slepkavas bija sadistiski sociopāti, nevis �izofrēniķi. Zinu, ka da�as autoritātes uzskata sociopātus par vāji maskētiem psihiskiem slimniekiem -Kleklijs raksta, ka viņi staigā ar vesela cilvēka masku, - ta�u parasti dekompensācija nav vērojama un garīgi viņi nesaslimst, vai ne?

- Parasti ne.

- Tātad tas neko nedod, vai ne?

- Varbūt slepkavības izdarītas pirms dekompensācijas? - ierunājās D�o�s.

- Tas nevar būt, - D�enifera iebilda. - Slepkavības sākās apmēram pusgadu pēc D�eimija aizie�anas no projekta, un tad jau viņ� bija aizgājis visai tālu. Un pēdējās divas izdarītas pēc D�ei-mija izbēg�anas no psihiatriskās slimnīcas. Protams, ja vien nav notikusi remisija.

- Runājot par D�eimiju, ir gan recidīvs, gan remisija, - es sacīju. - Jūs jau daļēji to aprakstījāt: vienu dienu viņa rīcība bijusi para-nojāla un viņam zudusi orientācija, bet pēc pāris dienām viņ� spējis pateikt �sveiks!�. Ta�u tava atziņa, ka psihopātija reti - ja vispār tas notiek - pārvēr�as garīgā saslim�anā, ir pareiza. Es neievēroju D�ei-mijā sadista vai psihopāta iezīmes, tās nav pamanījis arī neviens cits, ar ko līdz �im esmu runājis. Vai jūs esat ievēroju�i?

- Nē, - atbildēja D�o�s. - Viņ� bija nesabiedrisks un rupj�, ta�u ne�ēlīgs gan ne. Viņa sirdsapziņa, varētu teikt, bija pat pārāk attīstīta.

- Kāpēc tu tā saki?

- Pateicis vai izdarījis kaut ko nepatīkamu, viņ� alla� kļuva skumīgs. D�eimijs neatvainojās, ta�u vienmēr bija noprotams, ka viņ� izsists no sliedēm.

- Likās, ka viņ� ne visai patīk arī sev, - piebilda Felisija. - Varēja nodomāt, ka dzīve viņam ir par slogu.

Zēni piekrīto�i pamāja, bet D�enifera sāka nepacietīgi dīdīties.

- Atgriezīsimies pie temata, - viņa noteica. - Ir skaidri redzams, ka starp diagnozi un viņam izvirzīto apsūdzību pastāv liela nesaskaņa. Vai kāds ir nopietni apsvēris iespēju, ka slepkavības nav izdarījis viņ�? Varbūt �is ir viens no gadījumiem, kad policija atradusi grēkāzi un ne par ko citu vairs negrib domāt?

Viņas sejā uzplaiksnīja sa�utums. Un no�ēla, ka man kaut kas tāds jāizdzird.

- Par spīti pretrunām, D�ena, ir neapstrīdami pierādījumi, ka viņ� iesaistīts slepkavībās.

-Tomēr...

- Manuprāt, nekādu pretrunu nav, - bilda Deivids. - Salīdzinājumam padomājiet par �ādu hipotēzi. D�eimijs ir garīgi slims, bet viņa draugs psihopāts �anselors ar manipulācijām panāk, ka D�eimijs nogalina cilvēkus. Redziet nu, visas neatbilstības izgaist.

Es apsēdos taisnāk.

- Kā tu nonāci pie �īs domas?

- Nekāda spīdo�a dedukcija nav vajadzīga. - Viņ� paraustīja plecus. - �is vīrs mēdza piebraukt pēc D�eimija. Uzkrīto�s un dīvains zellis, ta�u viņam bija milzīga ietekme uz D�eimiju.

- Kādā ziņā dīvains?

- Gan pēc izskata, gan uzvedības. Liela auguma - uzpumpējis muskuļus kā �varcenegers -, ģērbies kā baņķieris, balinātiem matiem, ar ilgviļņiem, krāsotām uzacīm, nopūderējies un grimēts, un viņ� lietoja smar�as un kustējās kā sieviete.

- Tu pateici tikai to, - iejaucās D�enifera, - ka viņ� bija gejs. Liela mui�a!

- Nē, - Deivids nepiekāpās. - Tas, ka viņ� bija gejs, nav viss. Viņ�... uzkrīto�i centās to izrādīt. Kā teātrī. Viņ� likās aprēķina cilvēks. Nevaru norādīt, tie�i kādā veidā, bet likās, ka viņam patīk manipulēt ar cilvēkiem. - Deivids apklusa un paskatījās manī. - Vai tam ir kāda jēga?

- Protams. Kāpēc tu domā, ka viņam bija liela ietekme uz D�eimiju?

- Ikviens, kas redzēja abus kopā, saprata, ka varoņa kults ir pilnā plaukumā. D�eimijs pret citiem bija neiecietīgs. Pie joda, viņam bija interese par smalkajām mākslām. Bet pietika durvīs parādīties �anseloram, kad viņ� viscaur atplauka un sāka tark�ķēt kā rēzus pērtiķis.

- Tā ir taisnība, - piekrita D�o�s. - Pārmaiņas krita acīs. Pēc iepazī�anās ar �anseloru D�eimijs mainīja savu intelektuālo orientāciju. No dzejas uz uzņēmējdarbību un ekonomiku. - Viņ� uzsita ar pirkstiem knipi.

- Viņ� pat veica �anseloram pētījumus, - piebilda Deivids, - dirnēja pie grāmatām, kurām agrāk nebūtu ne pieskāries.

- Kas tās bija par grāmatām?

- Manuprāt, par ekonomiku. Es nepievērsu īpa�u uzmanību, jo ari mani tādas lietas garlaiko.

- Reiz es sadūros ar viņu uzņēmējdarbības bibliotēkā, - stāstīja D�o�s. - Pamanījis mani, D�eimijs aizvēra grāmatas un paziņoja, ka ir aizņemts. Es tomēr redzēju, ka viņ� taisa diagrammas un tabulas. Izskatījās, ka viņ� pēta vērtspapīru - akciju un obligāciju - cenas.

- Traks var palikt! - Deivids pasmaidīja. - Ja �anseloram izdevies piedabūt D�eimiju uz kaut ko tādu, tad slepkavība nieks vien būtu.

- Tās ir muļķīgas runas, - atcirta D�enifera. Bārdainais puisis izbrīnījies paskatījās un paraustīja plecus.

- Ko tu teiksi par Deivida teoriju, D�ena? - es pajautāju.

- Manuprāt, zināma jēga tajā ir, - viņa bez sajūsmas atbildēja. - Konceptuāli nekas nav iebilstams.

Pagaidīju, vai D�enifera kaut ko nepiebildīs. Kad viņa to nedarīja, es turpināju:

- Pirms brī�a tu ieminējies, ka tā varētu izpausties narkotiku iedarbība. Kādas narkotikas viņ� lietoja?

Istabā iestājās ledains klusums. Es pasmaidīju.

- Mani neinteresē jūsu privātā dzīve, mīļie cilvēki.

- Nav runa par mūsu privāto dzīvi, - sacīja D�o�s. - Jautājums skar cilvēku, kura te nav.

Vajadzēja brīdi, lai dzirdēto apjēgtu.

- Vai Gērijs lieto narkotikas? - es pajautāju.

- Jau pirmīt teicu, ka jūs viņu nepazītu.

- Pagāju�ajā vasarā ar viņu notiku�as lielas pārmaiņas, - paskaidroja D�enifera. - �is temats pie mums ir visai kutelīgs.

- Kāpēc?

Deivids ciniski iesmējās.

- No aug�as dots mājiens, ka jebkuras runas par misteru Ja-magu�i ir nevēlamas. Ja divi no se�iem projekta dalībniekiem izkrīt, cerības uz finansējuma atjauno�anu mazinās.

- Mani neinteresē personiskie ieskati, - es sacīju. - Tāpat es nedomāju uzmākties Gērijam. Bet, ja viņ� devis D�eimijam narkotikas, man tas ir jāzina.

- Mums nav nekādu pierādījumu, - sacīja D�o�s.

- Pietiks ar saprātīgiem minējumiem.

- Es pateik�u savējos, - ierunājās D�enifera. - Nolēmis vairs nebūt labs un paklausīgs zēns, Gērijs sāka lietot narkotikas - amfetamīnu, LSD, kokaīnu, trankvilizatorus, metakvalo-nu. Visu pērno gadu viņ� pavadīja kaifā. Pirmo reizi mū�ā viņ� bija sadumpojies un kā jauns atgrieztais vairs nezināja mēru. Katra apreibinā�anās nāca kā kosmiska atklāsme, un katram to vajadzēja izmēģināt. D�eimijam nebija draugu, un Gēriju par tādu visdrīzāk varēja uzskatīt. Abi turējās atsevi�ķi, tāpēc brī�os, kad neapvainoja viens otru, viņi iekārtojās kaktā un smīnēja par mums, pārējiem. Ļoti iespējams, ka Gērijs kaut ko D�eimijam devis.

�ķita, ka D�o�s grib ko teikt, bet viņam neērti runāt.

- Vai tu kaut ko zini? - es noprasīju.

- Es manīju ko tādu, kas liecina, ka viņi varētu būt saistīti arī cie�āk. Reiz, kad �anselors iegriezās bibliotēkā pēc D�eimija, uzradās Gērijs, un viņi aizbrauca visi kopā. Nākamajā dienā Gērijs ķircināja D�eimiju, ka viņ� esot �anselora mazais harēma zēns.

- Vai Gērijs ir gejs? - es pajautāju.

- Nekad neesmu par to domājis, bet kas to lai zina?

- Kā D�eimijs reaģēja uz apcel�anu?

- Viņ� tikai ar izklaidīgu skatienu vērās izplatījumā un neteica neko.

- Man vajadzēs aprunāties ar Gēriju, - es teicu. - Kur viņu var atrast?

�oreiz atbilde nebija tik ilgi jāgaida.

- Es redzēju viņu pirms pāris mēne�iem, - sacīja Deivids. - Pie ziemeļu korpusa tirgoja zālīti. Izskatījās kā panks un izturējās ļoti naidīgi, plātījās, ka jūtas brīvs, kamēr mēs, pārējie, vergojot doktorei Flauersai. Teica, ka dzīvo bēniņos pilsētas centrā kopā ar citiem māksliniekiem un ka drīzumā kādā galerijā tiks sarīkota viņa darbu izstāde.

-Ar kādu mākslu viņ� nodarbojas?

Visi raustīja plecus.

- Mēs neko neesam redzēju�i, - bilda Deivids. - Varbūt nodarbojas ar apģērba �ū�anu karalim.

- Aleks, - ieteicās D�enifera, - vai tu gribi teikt, ka narkotikas varētu būt ietekmēju�as D�eimija sabrukumu?

- Nē. �obrīd man nav zināms nekas tāds, lai varētu to apgalvot.

Tā bija klaja atrunā�anās, un atbilde nevarēja apmierināt. Viņa tomēr neuzstāja. Drīz vien es beidzu pārrunas un pateicos, ka viņi veltīju�i man laiku. Felisija ar zēniem aizgāja pavisam drīz, bet D�enifera aizkavējās un, sameklējusi vīlīti, tēloja, ka vīlē nagus.

- Par ko tu domā, D�ena?

Viņa nolika vīlīti un paskatījās uz aug�u.

- Nekas �ajā lietā nesaderas. Konceptuāli.

- Un kas jo īpa�i tevi neapmierina?

- D�eimijs nekādā ziņā neiederas sērijveida slepkavas lomā. Man viņ� nepatīk, es zinu, ka viņam ir nopietnas problēmas, bet ar visu to viņ� nu nekādi neiekļaujas �ajā personības profilā.

Cilvēciskajam dzīvniekam nepatīk, ka viņu mēģina ievietot tādā glītā un prognozējamā iesaiņojumā kā psiholoģiskie profili. Es viņai to neteicu. Studējusi vēl pāris gadu, viņa pati pie tā nonāks. Ta�u viņas pieminētie jautājumi krustojās ar manējiem, un pārrunas bija pārsniegu�as teoretizē�anas robe�as.

- Tātad Deivida scenārijs tev nepatīk?

Viņa papurināja galvu, un plastmasas auskari sa�ūpojās kā pulksteņa svārsti.

- Vai tas, ka �anselors ar viņu manipulējis? Nē. D�eimijs varēja apbrīnot �anseloru, ta�u viņ� bija neieprogrammējams individuālists. Man grūti viņu iedomāties bandinieka lomā.

- Bet ja nu garīgā saslim�ana viņa individualitāti pavājinājusi un viņ� kļuvis neaizsargāts?

- Psihopāti izvēlas cilvēkus ar vāju gribu, ar zemu pa�cieņas līmeni vai defektīvas personības, vai ne? Tikai ne �izofrēniķus. Ja D�eimijs ir psihiski slims, viņ� būtu pārāk neprognozējams, lai viņu ieprogrammētu, vai ne?

Doma bija spīdo�a un tie�a, jautājumā skanēja jaunības kvēle.

- Tu uzdod labus jautājumus, - es teicu. - Es priecātos, ja varētu uz tiem atbildēt.

- Ak nē, - viņa atteica, - es uz atbildēm neceru. Psiholoģija ir pārāk neprecīza zinātne, lai dotu konkrētas atbildes.

- Vai tevi tas nomāc?

- Nomāc? Tie�i otrādi, tas mani intriģē.

Ieraudzījusi mani ejam uz Saritas kabineta pusi, Karena panācās pretī. Viņas ķermeņa valoda liecināja par kareivīgumu.

- Liekas, jūs teicāt, ka bez viņas varēsiet iztikt.

- Uzradu�ies da�i jautājumi. Tie neprasīs daudz laika.

- Varbūt es varu palīdzēt?

- Paldies, bet - nē. Man jāaprunājas ar viņu pa�u.

Karenas nāsis ietrīsējās, pilnīgās lūpas sakniebās. Es pagājos

uz kabineta pusi, ta�u viņa aiz�ķērsoja ceļu ar savu augumu. Pēc īsa naidīguma mirkļa viņa graciozi paslīdēja sānis, pagriezās un aiz-soļoja. Pavir�s vērotājs neko aizdomīgu nebūtu pamanījis.

Uz manu klauvējienu atsaucās gumijas riteņu �īkstē�ana un �vīkstē�ana pa vinila grīdu, un durvis atvērās uz āru. Sarita pagaidīja, kamēr es ieeju, un pati tās aizvēra. Ripinādama ratiņus atpakaļ, viņa apstājās pie rakstāmgalda ar datorizdruku kaudzi.

- Labrīt, Aleks! Vai no tik�anās bija kāds labums?

- �ie jaunie�i spēj iedziļināties citā.

- Vai ne? - Sarita māti�ķi pasmaidīja. - Viņu attīstība ir brīni�ķīga. Lieliski paraugi.

- Tev vajadzētu gūt no viņiem lielu gandarījumu.

- Tā arī ir.

Iezvanījās telefons. Sarita pacēla klausuli, vairākas reizes nopūtās un smaidīdama nolika.

- Tā bija Karena. Viņa teikusi, ka esmu aizņemta, ta�u tu, vienalga, izlauzies cauri.

- Ļoti aizbildnieciska, vai ne?

- Uzticama. Mūsu dienās uzticami cilvēki gadās ārkārtīgi reti. - Sarita aizgriezās ar krēslu uz otru pusi. - Viņa patie�ām ir neparasta jauna sieviete. Ar ļoti gai�u galvu, kaut augusi Votsā, vienpadsmit gadu vecumā aizgājusi no skolas, aizbēgusi, piecus gadus dzīvojusi uz ielas un darījusi daudz ko tādu, kas nedz tev, nedz man nerādās sapņos. Se�padsmit gadu vecumā saņēmusies, atgriezusies vakarskolā un triju gadu laikā ieguvusi vidusskolas diplomu. Izlasījusi rakstu par projektu, viņa nospriedusi, ka radusies iespēja izglītību papildināt, kādu rītu ieradās un palūdza, lai viņu pārbauda. Viņas dzīvesstāsts mani valdzināja, ari viņas prāts likās ass, tāpēc biju ar mieru viņu testēt. Rezultāti bija augsti, virs simt �etrdesmit, bet ar to nepietika, lai viņu uzņemtu. Tomēr Karena bija pārāk spējīga, lai ļautu viņai tā vienkār�i aiziet, tāpēc pieņēmu viņu darbā par asistenti un pierakstīju kā studenti ar nepilnu slodzi. Patlaban viņa domā par izglītības turpinā�anu Boaltas vai Hārvarda juridiskajā skolā. Ne�aubos, ka viņa savu panāks. - Sarita vēlreiz pasmaidīja un notrausa no atloka neeso�u pūku. - Bet kā es varu tev palīdzēt?

- Man jāsatiek Gērijs Jamagu�i, tāpēc man vajadzīga viņa pēdējā adrese.

Saritas smaids izdzisa.

- Es tev to iedo�u, ta�u jēgas no tās nebūs. Pēdējos se�us mēne�us viņ� klaiņo apkārt.

- Zinu. Tomēr centī�os atrast.

- Labi, - Sarita vēsi attrauca. Strauji apgriezusi ratiņus, viņa atrāva vaļā dokumenta skapja durvis un izņēma aktu vākus. - Te būs. Vari norakstīt.

Es izvilku savu piezīmju burtnīcu. Iekams biju to atvēris, viņa steidzīgi nosauca adresi Piko ielā, no centra uz rietumiem. Tas bija netīrs un nolaists rajons, kur starp graustiem, �ū�anas darbnīcām un nopluku�iem bāriem mita nelegālie imigranti un ielu iemītnieki. Pēdējā laikā da�i eso�ie un topo�ie mākslinieki bija iekārtoju�i darbnīcas ra�o�anas telpu bēniņos un mēģināja radīt ko līdzīgu Rietumu SoHo. Pagaidām Losand�elosa to negribēja atzīt.

- Paldies!

- Ko tu gaidi no sarunas ar viņu? - Sarita noprasīja.

- Es glu�i vienkār�i cen�os izveidot maksimāli pilnīgu datu bāzi.

- Ceru, tu neaiziesi pārāk tālu, izmantojot...

Telefons iezvanījās no jauna. Viņa satvēra klausuli un asi atsaucās: - Jā! - Saritai klausoties, dusmas viņas sejā nomainīja pārsteigums, kas drīz pārvērtās �okā.

- Nevar būt! Tas ir briesmīgi. Kad... jā, viņ� patlaban ir �eit. Jā, pateik�u.

Sarita nolika klausuli.

- Zvanīja Sauza. No cietuma. �orīt agri D�eimijs mēģinājis darīt sev galu. Sauza vēlas, lai tu ierodies, cik ātri vien vari.

Es pielēcu kājās un noliku piezīmju burtnīcu.

- Cik nopietni viņ� ir savainojies?

- Viņ� ir dzīvs. Tas ir viss, ko zinu.

Teikdama atvaino�anās un samierinā�anās vārdus, vina vir-zījās ar ratiņiem uz manu pusi, ta�u es biju pārāk steidzīgs, lai kaut ko dzirdētu.

17

�Viņ� bija pārvietots uz stacionāro slimnieku telpām, kuras Montess bija man rādījis, vadājot pa cietumu. Pie durvīm sardzē stāvēja trīs uzraugi, arī Zonnen�eins. Pa lodziņu durvīs bija redzams D�eimijs, kas gulēja uz gultas, viņa galva bija aptīta ar asiņainiem pārsējiem. Izstīdzēju�ie locekļi bija ieslēgti polsterētos rokudzel�os, bet vienā rokā iedurta intravenozās ie�ļircinā�anas adata. Marles turbānam pa vidu varēja saskatīt tikai da�as vietiņas sadauzītajā un pietūku�ajā sejā. Viņ� vai nu gulēja, vai bija bezsamaņā. Sasārtu�ie plakstiņi bija aizvērti, sasprēgāju�ās, pavērtās lūpas - nedzīvas.

Sauza stāvēja blakus mazam, trīsdesmit gadus vecam bārdainam vīram. Advokāts bija ģērbies iero�u tērauda krāsas zīda uzvalkā, kas atgādināja bruņas. Ieraudzījis mani, viņ� spēra da�us soļus uz priek�u un pikti ierunājās:

- Viņ� vairākas reizes no visa spēka triecies pret kameras sienu. - Sauza veltīja uzraugiem zvērojo�u skatienu, bet vīru akmeņainajās sejās nepakustējās ne vaibsts. - Kauli veseli, arī redzamu iek�ķīgu ievainojumu nav. Visvairāk cietusi galva, pēc doktora Pleta domām, viņam ir smadzeņu satricinājums. Doktors Plets grib D�eimiju pārvest uz apgabala hospitāli.

Plets neteica neko. Ārstam virs d�insiem un darba krekla bija uzvilkts saburzīts balts virsvalks, un rokā viņ� turēja melnu ādas somu. Kartīte pie atloka vēstīja, ka viņ� ir ārstējo�ais neirologs. Es painteresējos, kāds ir cietu�ā stāvoklis.

- Grūti pateikt, - Plets klusu atbildēja. - īpa�i tāpēc, ka jāņem vērā psihiskais uzslāņojums. Mani steidzami izsauca, un es neesmu paņēmis līdzi daudz instrumentu. �ķiet, ar refleksiem viss ir kārtībā, ta�u nekad nav zināms, kādas sekas var būt galvas savaino�anai. Pāris dienu viņu novēros, un ceru, ka pēc tam radīsies skaidrāks priek�stats.

Es vēlreiz ieskatījos lodziņā. D�eimijs nebija pakustējies.

- Dro�ība te ir zem katras kritikas, - Sauza noteica tik skaļi, lai dzirdētu uzraugi. - �ā atgadījuma dēļ lieta var ņemt jaunu virzienu.

Viņ� sameklēja portfelī miniatūru magnetofonu un tādā balsī, kādā parasti uzstājas tiesas zālē, sīki aprakstīja pa�nāvības apstākļus. Piegājis pie uzraugiem, Sauza nopētīja viņu �etonus un pārspīlēti skaidri ierunāja magnetofona lentē viņu vārdus. Nelikās, ka �āda rīcība kādu iebaidītu.

- Kas ir intravenozajā sistēmā? - es pajautāju Pletām.

- Tikai barības vielas. Viņ� izskatījās stipri vāj�, un organisms nedrīkst zaudēt �ķidrumu, ja būtu sākusies iek�ējā asiņo�ana.

- �ķiet, ka viņ� pamatīgi apdauzījies.

- Tiesa. Viņ� ar visu sparu meties virsū �ai sienai.

- Ne sevi�ķi patīkams paņēmiens, lai padarītu sev galu.

- Dro�i vien.

- Vai bie�i gadās ko tādu piedzīvot?

Ārsts papurināja galvu.

- Galvenokārt es nodarbojos ar rehabilitāciju - ar muskuļu dziļo elektromiogrāfiju. Ārste, kurai parasti no cietuma zvana, ir dzemdību atvaļinājumā, un es viņu aizvietoju. Viņai ar �ādiem gadījumiem nākas saskarties bie�i, parasti tā ir narkotiku pēcie-darbība.

- �is zēns nekad nav lietojis narkotikas.

- Tā runā.

Gaitenī atskanēja soļi. Parādījās pāris sanitāru ar nestuvēm. Viens uzraugs atslēdza durvis, iegāja telpā, bet pēc brī�a iznāca un paziņoja, ka viss ir kārtībā. Tūlīt viņam piebiedrojās otrs uzraugs. Zonnen�eins palika ārpusē, un, mūsu skatieniem sastopoties, viņ� zīmīgi pamāja. Pa durvīm pabāza galvu otrs uzraugs un aicināja Pletu un sanitārus ieiet. Sanitāri ar nestuvēm piegāja pie durvīm un līdz pusei tās iedabūja telpā. Sauza ar niknu sejas izteiksmi kā sargādams piegāja pie durvīm, es viņam sekoju. Mazliet padarboju�ies, sanitāri atvienoja sistēmu, noripināja D�ei-mija ļengano augumu no gultas uz nestuvēm un pievienoja sistēmu no jauna. Klusumu traucēja vienīgi klusas rosības simfonija. Viens sanitārs pacēla uz aug�u intravenozās ie�ļircinā�anas pudeli un paziņoja:

- Ja esat gatavi, man viss ir kārtībā.

Plets pamāja ar galvu.

- Kustamies!

Otrs sanitārs un divi uzraugi izgāja uz priek�u un pacēla nestuves. D�eimija galva sa�ūpojās kā laiva nemierīgos ūdeņos.

- Es pavadī�u savu klientu uz ātrās palīdzības ma�īnu, - paziņoja Sauza. Neviens neiebilda. Pēc tam viņ� uzrunāja mani: - Mums jāapsprie�as. Lūdzu, gaidiet mani pēc desmit minūtēm pie cietuma ieejas.

Es atbildēju, ka gaidī�u, un noskatījos uz nestuvēm, kas attālinājās.

Tiklīdz bijām paliku�i divatā, Zonnen�eins savilka uz aug�u vienu uzaci un aicināja mani līdzi. Viņ� nesteidzīgi veda mani pa galveno gaiteni uz slēdzamo liftu. Uz latu soliem sakumpu�ie cietuma iemītnieki dzeltenajās drēbēs pavadīja mūs ar skatienu. Aiz stūra atskanēja operetisks kliedziens. Nodaļā oda pēc vēmekļiem un dezinfekcijas �ķīduma.

Zonnen�eins pagrieza atslēgu, un lifta durvis atvērās. Viņ� ieslēdza liftu, un mēs nobraucām līdz apak�ējam stāvam. Vēl viens atslēgas pagrieziens, un lifts apstājās. Uzraugs pieslējās pie kabīnes sienas un iesprieda roku sānos. Lai maskētu neveiklības sajūtu, viņ� mēģināja savai mēnesim līdzīgajai sejai pie�ķirt niknu izteiksmi.

- Man neklātos vērt vaļā muti, un, ja atsauksieties uz mani, es teik�u, ka melojat.

Es pamāju, ka esmu sapratis.

- Vai vēl arvien gribat zināt, ko viņ� neprātā klaigā?

-Jā.

- �orīt plosīdamies viņ� klaigāja par saindētu zemi un asiņainām vērpetēm. Viss pārējais bija tikai vaidi un stenē�ana. Vienu reizi viņ� ieminējās par no�ēlu vai kaut ko tamlīdzīgu.

- No�ēlojamu rīcību?

- Varbūt. Vai tas ir svarīgi?

- Tā sauc pa�nāvību.

- Hmm... - Uzraugs neomulīgi pasmaidīja. - Liekas, �orīt viņa stāvoklis bija stipri no�ēlojams.

- Kad viņ� sāka nīcināt sevi?

- Klieg�ana sākās ap se�iem. Es pārbaudīju, kas notiek, un likās, ka viņ� nomierinājies un tūlīt aizmigs. Pēc desmit minūtēm atskanēja būk�ķis, it kā ar kalēja veseri kāds dauzītu meloni. Viņ� bija apgriezies otrādi, �ūpoja galvu uz priek�u un atpakaļ, kā gribēdams nomest no pleciem, un trieca pret sienu. Viss pakausis viņam tagad ir kā biezputra. Bija vajadzīgi �etri vīri, lai viņu sasietu.

- Vai stingrajā re�īmā tā bie�i notiek?

- Nekādā ziņā. Parasti kaut kas tāds atgadās ar jaunpienāku�ajiem. Nokļuvu�i stingrajā re�īmā, visi ir mierīgi un rāmi. Es jau stāstīju, ka arvien atrodas kāds, kas mēģina tēlot garīgi slimu, ta�u ne tādā mērā, lai sevi nopietni savainotu.

Uzraugs izskatījās noraizējies. Es zināju, kāds tam iemesls, un ierunājos par to.

- Vai jūs vēl arvien domājat, ka viņ� simulē?

Noslaucījis ar roku pieri, uzraugs pasniedzās pēc atslēgas un

to pagrieza. Lifts trok�ņaini sāka laisties uz leju.

- Jūs gribējāt zināt, ko viņ� runā, un es to pateicu. Tas ir

viss.

Lifts strauji apstājās pirmajā stāvā, tā durvis atvērās uz caurlaides telpu.

- Ejiet uz priek�u, ser, - noteica uzraugs, palaizdams mani ārā. Es tā arī darīju, bet viņ� atgriezās liftā.

- Paldies! - skatīdamies taisni uz priek�u un lūpas gandrīz nekustinādams, klusi noteicu.

- Lai jums labi klājas! - viņ� atsaucās, pieskāries ar roku pistoles spalam.

Es pagriezos. Uzrauga seja līdzinājās nekustīgai maskai, kuru durvis, vērdamās ciet, arvien vairāk sa�aurināja. Es skatījos, līdz seja nozuda pavisam.

Sauza gaidīja pie ieejas. Ieraudzījis mani, viņ� palūkojās pulkstenī un aicināja tālāk.

Mēs nogājām pa pakāpieniem un mo�ā solī devāmies uz ma�īnu stāvvietu. Antrims jau bija piebraucis ar rolsroisu un stāvēja, atvēris ma�īnas vienas durvis. Tiklīdz bijām iek�ā, viņ� tās aizvēra, pats apsēdās pie stūres, un rolsroiss klusi sāka slīdēt uz priek�u. Likās, lielā ma�īna lidinās gaisā kā melns briesmonis, mezdama ēnu pār betona rifu.

- Ieturēsim len�u, - ieminējās advokāts. Likās, vēlme sarunāties līdz ar to izzuda, jo, brīdi aplūkojis ma�īnas dzelteno polsterējumu, viņ� paņēma ma�īnā ierīkotā telefona klausuli, sastādīja numuru un nokliedza saviem padotajiem pavēles.

Modernākie restorāni atradās pilsētas finan�u rajona rietumu puses lepnāko namu aug�ējos stāvos, no tiem pavērās skats uz pilsētu, un pie len�a tur trīs reizes pasniedza martīni. Ta�u Antrims vadīja ma�īnu uz pretējo pusi un cauri klaidoņu rajonam iebrauca Losand�elosas austrumu daļā. Viņ� brauca ātri un mierīgi, līdz strauji iegriezās grambainā sānielā un pēc tam stāvlaukumā starp �etrstāvu noliktavām. Laukuma otrā pusē uz blokiem bija novietota �Jetstream� pārvadājamā māja ar baltām gofrēta skārda sienām un efejām klātu jumtu. Caur efeju lapām bija izspraukusies ar roku krāsota koka plāksne, kam katrā galā bija uzzīmēts sombrero un uzraksts vēstīja: ROZAS MEKSIKĀŅU VIRTUVE.

Antrims palika pie ma�īnas, bet mēs abi ar Sauzu iegājām restorānā. Tur bija �auri un karsti, ta�u telpas bija tīras. Pie ārsienas virknējās se�as mahagonija kabīnes, trijās no tām sēdēja meksikāņu strādnieki. Pie logiem karājās aizvelkami katūna aizkari, bet virs durvīm mirgoja �Dos Equis� zīme. Virtuve bija redzama, un to no ēdamtelpas �ķīra līdz vidum augsta koka lete. Aiz letes pie krāsnīm, eļļas un tvaika katliem stoiski svīda resns, T kreklā un stīvinātā priek�autā ģērbies ūsains vīrs. Citā stūrī pie sudrabaini mirdzo�a kases aparāta sēdēja tikpat apaļīga sieviete un lasīja �La Opinion�. Kafejnīcā virmoja �ili un cūkgaļas aromāts.

Ieraudzījusi mūs ienākam, sieviete tūlīt piecēlās. Viņai varēja būt gadu septiņdesmit, melnās acis dzirkstīja, un sirmo matu pīni viņa bija uzspraudusi virs galvas.

- Misters S.! - vina teica, saņemdama Sauzas abas rokas.

- Sveika, Roza! Vai menudo* �odien ir?

- Atvaino, vairs nav, ta�u ir ļoti gar�īgi plāceņi ar cāļa gaļu.

Mēs apsēdāmies vienā no tuk�ajām kabīnēm. Ēdienkartes nebija. Sauza atpogāja �aketi un ērti iekārtojās.

' Pikanta meksikāņu zupa.

- Es vēlos zupu albondigas, - viņ� paziņoja, - divus plāceņus - vienu ar cāļa, otru ar cūkas gaļu -, pildītus �ili piparus, ceptas pupiņas ar rīsiem un krūzi ūdens ar ledu.

- Ļoti labi. Un jums, ser?

- Vai jums ir vēr�gaļas salāti?

- �eit tie ir pa�i labākie pilsētā, - ierunājās Sauza. Sieviete pietvīka ko�i sarkana.

- Vēr�gaļas salātus un �Carta Blanca�.

Sieviete piekrīto�i pamāja un nodeva pasūtījumu pavāram. Tas pasniedza paplāti, kura saturu nolika uz galda: �ķīvi ar viegli nobrūninātiem zilās kukurūzas plāceņiem un sviesta trauku laivas izskatā. Sauza deva �ķīvi man, bet, kad es atteicos, paņēma plāceni, ātri apzieda ar sviestu, salocīja un nokoda tre�o daļu. Ritmiski sako�ļājis kumosu, viņ� to norija un uzdzēra ūdeni.

- Tā kā jūs neēdat, - viņ� ierunājās, - varbūt varat dot nelielu ieskatu par to, ko esat uzzinājis.

Es atskaitījos, ta�u man radās iespaids, ka lietas klīniskie aspekti viņu neinteresē. Kad par to ieminējos, Sauza smagi nopūtās un apzieda nākamo plāceni ar sviestu.

- Es jau teicu, ka lietas aspekts mainījies. Es enerģiski cen�os panākt tiesas atlik�anu. �ārīta notikums skaidri liecina, ka-apgabala iestādes nespēj rūpēties par zēna dro�ību, un mana pārliecība, ka viņ� jāizolē kādā privātā iestādē, kļūst arvien stiprāka.

- Par spīti bēdīgajai slavai, kādu guvusi �ī lieta?

- Mums par laimi, �ajā pilsētā varmācīgu noziegumu netrūkst, un notikums jau nozudis no avī�u pirmajām lapām. Vakardienas �Times� par to bija tikai neliels rakstiņ� divdesmit septītajā lappusē. �īsdienas avīzē nebija nekā. Es gaidīju, ka pa�nāvības mēģinājuma dēļ lieta no jauna kādu laiku būs uzmanības centrā, bet pēc tam iestāsies miers, jo ceturtās varas mai-tasputni būs atradu�i jaunu upuri, kam uzklupt.

Roza atnesa frikadeļu zupu, ūdeni ar ledu un man �Carta

Blanca�. Karstajā kafejnīcā pār pieri tecēja sviedri, ta�u aukstais alus bija uz mēles glu�i kā lāsteka. Sauza norija karoti garojo�ās zupas bez aizķer�anās.

- Gribu jums jautāt, doktor, vai �ādas mūsu stratēģijas dēļ jūs nejūtaties neērti?

- Es vēl neesmu beidzis izvērtējumu...

- Jā, es saprotu. Varu vienīgi apbrīnot pamatīgumu, ar kādu jūs strādājat. Bet vai neesat mēģinājis radīt sev priek�statu par viņa tiesībspēju?

- Gribu pagaidīt, kamēr manā rīcībā būs visi dati, un tikai tad formulē�u savu viedokli.

- Hmm...

Sauza no jauna pievērsās zupai, �makstinādams iztuk�oja bļodu un izslaucīja ar plāceņa gabalu no tās pēdējās lāses.

Baltos bieza meksikāņu porcelāna traukos tika atnests ēdiens -viņam paplāte, man - �ķīvis.

- Nobaudiet, doktor!

Un Sauza ķērās pie ē�anas.

Mēs ēdām klusējot, apkārt skanēja smiekli. Salāti bija lieliski, gaļas �ķēlītes mazliet pikantas, bet maigas, dārzeņi citronu un piparu mērcē stingri un svaigi. No asajām gar�vielām un tveices uz pieres izspiedās sviedru lāses, un es jutu, ka krekls jau līp pie miesas. Sauza apņēmīgi pieveica cepto pupiņu kalnu, notiesāja lielāko daļu pildīto �ili piparu un iztuk�oja ūdens krūzi. Rozā tūlīt to piepildīja no jauna.

Kad no �ili bija paliku�i tikai garaiņi un da�i rīsa graudi, viņ� atbīdīja paplāti. Roza atnesa trauku ar saldinātiem kaktusa gabaliņiem. Nogar�ojis vienu, es secināju, ka tas ir stipri līdzīgs gumijai. Sauza ar saviem stiprajiem, strupajiem zobiem ko�ļāja tos, kamēr nekas nepalika pāri. Noslaucījis muti, viņ� uzlūkoja mani.

- Jums tātad nav ne mazākā priek�stata, kāds vērtējums paredzams?

- Nē, patie�ām nav. Nevienā tik�anās reizē D�eimijs nebija rīcībspējīgs, viņa slimības vēsture uzrāda gan remisiju, gan recidīvus, tāpēc nav iespējams paredzēt, kāds viņa stāvoklis būs rīt.

- Rītdiena mani neinteresē. Vai �odien jūs varat parakstīt ziņojumu, ka, divas reizes tiekoties ar D�eimiju un mēģinot uzsākt sarunu, viņ� nebija rīcībspējīgs?

Es apsvēru Sauzas priek�likumu.

- Manuprāt, varu, ja ziņojums būs pietiekami apdomīgs.

- Jūs varat to formulēt pats.

- Labi.

- Tas nu būtu nokārtots. - Viņ� apēda vēl vienu saldināto kaktusa gabaliņu. - Attiecībā uz nepieskaitāmības atzī�anu laikam es nekļūdī�os, ja teik�u, ka �ajā lietā nepiedalāties?

- Esmu paredzējis turpināt izvērtē�anu...

- Doktor Delaver, tas vairs nav jādara. - Sauza pasmaidīja. - Ja viss ies pēc plāna - ņemot vērā cietuma darbinieku neiedomājamo nolaidību -, lieta nonāks tiesā tikai pēc laba laika. Kaut arī zinu jūsu divējādo attieksmi pret nepieskaitāmības izmanto�anu aizstāvībā un nevēlē�anos rīkoties pret sirdsapziņu, es priecā�os, ja piedalīsieties aizstāvībā.

Iedzēru krietnu malku alus.

- Vārdu sakot, - es teicu, - jūs esat atradis citus ekspertus, kam nav manas divējādās attieksmes un kas ir ar mieru liecināt.

Sauza savilka uz aug�u vienu uzaci un nolaizīja no lūpas cukura palieku.

- Lūdzu, neņemiet ļaunā, - viņ� glaimīgi sacīja. - Mans pienākums ir darīt visu iespējamo, lai palīdzētu klientam. Mēs vienojāmies par sadarbību pēc jūsu noteikumiem, ta�u nekas man neliedz runāt arī ar citiem ārstiem.

- Kurus jūs esat sarunājis?

- �epinu no Hārvardas un Donelu no Stenfordas.

- Vai viņi ir pārbaudīju�i D�eimija veselības stāvokli?

- Vēl ne. Bet, ņemot par pamatu manu aprakstu, viņi ne�aubās, ka zēnu atzīs par nepieskaitāmu.

- Tātad viņi ir cilvēki, kādus jūs meklējat.

- Varu teikt, ka es un visa Kadmusu ģimene esam jums parādā pateicību par jūsu pūlēm, gan nodarbojoties ar terapiju, gan vērtē�anu. Hetere teica, ka pēc sarunas ar jums viņa jutusies labāk, un tas pēc viņas pārdzīvotā nav maz.

Sauza paaicināja Rozu, pasniedza divdesmit un desmit dolāru naudaszīmes un vēlēja atlikumu paturēt. Sieviete pateicīgi ievid�inājās un notrausa ar ātru kustību Sauzas �aketei putekļus.

Tiklīdz bijām atpakaļ limuzīnā, viņ� uzsita man uz pleca.

- Es cienu jūs kā principiālu cilvēku, doktor. Varat ticēt, ka mūsu attiecības nekas neapēnos.

- Nekādā ziņā. - Atcerējos Meļa Vērtija kādreiz teiktos vārdus. - Katrs karavīrs darīs visu iespējamo, lai uzvarētu karā.

- Tie�i tā. Paldies, ka saprotat. - Sauza iebāza roku portfelī un izvilka biezu �eku grāmatiņu. - Cik vēl esmu jums parādā?

- Necik. īstenībā es vēlētos atdot jau izrakstītos piecus tūksto�us.

- Lūdzu, nevajag! Ar to jūs radīsiet sajukumu firmas grāmatvedības dokumentos, turklāt mūsu attiecības vairs nebūs profesionālas, ja nu kāds iedomāsies tās pārbaudīt. Tiesa netic nekam, par ko nav samaksāts.

-Atvainojiet, bet man ir neērti naudu pieņemt.

- Tādā gadījumā ziedojiet savai iemīļotajai labdarībai.

- Man ir padomā kas labāks. Es nosūtī�u �eku jums, un jūs to ziedosiet savai iemīļotajai labdarībai.

- Ļoti labi, - viņ� noteica, un, iekams platajā sejā no jauna iegūla miers, tā savilkās dusmās.

Biju guvis sīku uzvaru, ta�u īstajā brīdī.

Antrims brauca atpakaļ uz cietumu. Stikla starpsiena bija aizbīdīta, ta�u galvas kustības liecināja, ka viņ� klausās mūziku. Pamanījis, ka vēroju Antrimu, Sauza pasmaidīja.

- Brīva dvēsele. Ta�u viņ� ir pirm�ķirīgs mehāniķis.

- Jādomā, ka viņ� uztur kārtībā ma�īnu.

- Ak jā! Ne tikai ma�īnu, bet ari daudz ko citu.

Sauza atkal paņēma telefonu, sazvanīja firmu un pierakstīja ienāku�os ziņojumus. Neviens nebija tik svarīgs, lai izpelnītos viņa uzmanību, un sekretārei tika dots rīkojums tos nodot Bred-fordam Bel�am.

- Vēl kaut kas, - viņ� ierunājās, nolicis klausuli. - Tā ir tikai formalitāte. Tā kā jūs vairs nenodarbosieties ar �o lietu, jums nav tiesību to pārspriest ar kādu citu.

- Man tas ir zināms, - es vēsi atteicu.

- Jā, zinu, - viņ� sacīja, kaut ko rakstīdams dzeltenajā piezīmju burtnīcā. Kricelējumos saskatīju savu vārdu.

Mēs piebraucām pie cietuma automa�īnu stāvvietas. Rols-roiss apstājās blakus manam kadiljakam.

- Doktor, sadarbība ar jums man sagādāja patiesu prieku, -sacīja Sauza, spiezdams manu roku.

Apveltīju advokātu ar smaidu, kas neko neizteica.

- Un tomēr gribu uzdot jums vienu jautājumu, mister Sauza.

- Proti?

- Vai jūs patie�ām domājat, ka D�eimijs nogalinājis visus tos cilvēkus?

Viņ� atlaida vaļā manu roku, atliecās pelēkā filca sēdeklī un teltsveidā salika kopā pirkstus.

- Uz �o jautājumu es nespēju dot atbildi, doktor Delaver.

- Kāpēc?

- Glu�i vienkār�i tāds jautājums ir pretrunā ar manu advokāta lomu. Ja sāk�u tā domāt, vairs nespē�u pildīt savu pienākumu.

Uzzibsnījis man vēl vienu smaidu, viņ� aizgriezās. Apgājis ma�īnai apkārt, �oferis pienāca pie durvīm un tās atvēra. Nebiju vēl iekāpis savā kadiljakā, kad limuzīns bija nozudis.

Noliku portfeli un izstaipījos. Pirmo reizi mū�ā man bija uzteikts darbs. Lai arī cik dīvaini tas būtu, ta�u es jutos labi.

18

Braucot ārā no stāvvietas, sāku domāt par savu atlai�anu. Sauza bija sameklējis mani ekspertu jūrā, bija glaimojis un atsaucies uz profesionālo atbildību - mana līdzdalība aizstāvībā esot būtiski svarīga gan tāpēc, ka esmu D�eimiju ārstējis agrāk, gan mana augstā profesionālisma dēļ. Bet nu, pirmajā izdevīgajā brīdī, viņ� bija ielaidis mani atpakaļ ūdenī, jo bija piepildījis spaini ar lielākām zivīm. Tas gan nebija nekāds brīnums. īsti labi mēs nebijām sapratu�ies - saspīlētās attiecības bija maskējusi ārēja sirsnība. Sauzas panākumu pamatā bija prasme manipulēt ar citiem cilvēkiem, bet es biju izrādījies nepakļāvīgs, tātad norakstāms. Galu galā viņ� bija dabūjis �epinu no Hārvardas un Donelu no Stenfordas, divus profesorus, kurus publicēja un respektēja. Kāda tam nozīme, ka abi diagnosticēja vājprātu, neredzēju�i pacientu. �ādi speciālisti labi iederējās Sauzas sistēmā.

Mani nemāca no�ēla par atskaitī�anu no komandas, ta�u man kremta, ka par D�eimiju bija uzzināts pārāk maz. Bija radies daudz vairāk jautājumu, nekā es zināju atbildes. Kaut kas līdzīgs vienprātībai pastāvēja tikai vienā jautājumā - par D�eimija garīgo saslim�anu. Visi, atskaitot Zonnen�einu, domāja, ka viņ� ir jucis. Uzrauga cinisms gan bija mazinājies, redzot zēna nopietnos savainojumus. Lai nu kā, bet garīgi slimie neizdara tādus noziegumus, kādos tika apsūdzēts D�eimijs, un to bija ievērojusi pat pirmā kursa studente. Sauza veikli uzvēla vainu miru�am cilvēkam, turklāt uzrādot motivāciju. Gan aizbildņi, gan vienaud�i bija ievēroju�i Aivora Digbija �anselora lielo ietekmi uz D�eimiju. �anselors bija novirzījis viņa interesi no sonetiem uz vērtspapīriem un kolu nomainījis ar Briseles kāpostiem. Ta�u tas, vai �ī ietekme sniedzās arī līdz sērijveida slepkavībām, nebūt nebija skaidrs.

Rūpīgi ieskatoties, arī �izofrēnijas diagnoze nebija īsti pārliecino�a. Slimības gaita bija netipiska un D�eimija reakcija uz medikamentiem mainīga. Turklāt bija netie�as liecības, ka viņ� varētu lietot narkotikas. Sarita Flauersa un Hetere Kadmusa pauda pārliecību, ka viņ� nekad narkotikas nav lietojis. Tomēr 160. projekta bērni domāja citādi. Meinvorings par to galvu nelauzīja, jo nekonsekvences varēja izskaidrot ar nenozīmīgiem smadzeņu defektiem. Psihiatram varēja izrādīties taisnība, ta�u, lai noteiktu diagnozi, viņ� nebija veicis pla�us neiroloģiskus pētījumus. Interese vienīgi par medikamentu devu lielumu, kā arī pavir�ie ieraksti slimības vēsturē īpa�u ticību viņa secinājumiem neradīja.

Vēl viens svarīgs moments bija Kadmusu ģimenes vēsture -ciltskokā bija redzama noslieksme uz psihiskām patoloģijām. Vai līdzība Antuanetes un Pītera novirzēs kaut ko nozīmēja? Vai �anse-lora sasie�ana nav primitīvs simbolisks tēva slepkavības mēģinājums? Katrā ziņā bija vērts aprunāties ar Dvaitu Kadmusu vēlreiz.

Protams, bija arī citi cilvēki, ar kuriem vēlējos aprunāties: Gērijs Jamagu�i un medicīnas māsas - raudulīgā Sērtisa un sarkastiskā Vēnas kundze. Abas sievietes at�ķīrās ar vēl kādu niansi: privātā māsa raksturoja D�eimiju daudz pozitīvāk nekā pārējie. Tomēr bēgot D�eimijs bija uzbrucis tie�i viņai. Andrea Vena uzskatīja zēnu par bīstamu, ta�u tas nebija traucējis tajā naktī atstāt nodaļu bez vajadzīgā darbinieku skaita. Un tagad viņa bija aizgājusi no darba.

Jautājumu daudz, atbil�u maz. Un visi par sadauzīju�os jaunu cilvēku, kuram lemts vadīt mū�a dienas rēgu pasaulē.

Sauza bija izslēdzis mani no spēles, iekams biju paguvis kaut ko noskaidrot.

Kamēr gremdējos domās, kadiljaks bija aizvedis līdz Jūnje-nas rajonam, kur, ja Saritas dotā adrese bija pareiza, mita Gērijs.

Sauza bija atgādinājis manu ētisko pienākumu. Es nedrīkstēju apspriest uzzināto ar citiem, ta�u neviens neliedza man turpināt izmeklē�anu kā brīvam aģentam.

Ēka atradās kvartāla vidū, un ielas līmenī to ieskāva snaudo�u dzērāju rinda. Pudeļu, skārdeņu un suņu mēslu dēļ gājiens pa ietvi pārvērtās par kaut ko līdzīgu krampjainam baletam. Sarūsēju�ās un apdauzītās metāla durvis kādreizējās fabrikas apdru-pu�ajā ķieģeļu sienā izskatījās kā augoņi. Starp ķieģeļiem bija saskatāma betona josla ar uzrakstu PELTAS VIRTUVE, 1923. Saplaisāju�ie burti bija balo�u aptraipīti. No durvīm pa labi atradās divas pogas. Pie katras pogas - rāmītis adresēm. Pirmais rāmītis bija tuk�s, bet otrā iesprausta zīmīte ma�īnrakstā ar R. Bog-danas vārdu. Es nospiedu abas pogas, ta�u neviens neatsaucās. Pārbaudīju durvis, ta�u izrādījās, ka tās ir aizslēgtas. Braucot pa aleju, biju pamanījis ieejas durvīm līdzīgas sētaspuses durvis, bet arī tās bija aizbultētas. Neatlika nekas cits kā braukt mājās.

No Kanjonouksas bija pienākusi D�eimija slimības vēsture. Ieslēdzu to rakstāmgaldā un izvilku Sauzas �eku. Pēc tam uzrakstīju uz aploksnes adresi, ieliku aploksnē �eku, aizlīmēju, uzlīmēju mārku, aizskrēju līdz tuvākajai pastkastītei un iemetu spraugā. Pus�etros piezvanīja de�urante un pateica, ka man atstāta ziņa no Robinas: agri no rīta pilsētā ielidojis Billijs Orlīns, kas līdz pieciem uzturēsies darbnīcā. Pēc viesa aizbrauk�anas mēs varētu kopīgi paēst vakariņas. Uzvilcis d�insus un svīteri ar pieguļo�u apkaklīti, braucu pie Robinas.

Robinas darbnīca atradās Pasifika avēnijā netālu no Okvu-das graustu rajona veikala telpās bez izkārtnes. Ārsienu rotāja bandu grafīti, logi nobalsināti. Viņa ne vienu gadu vien bija mitinājusies pa�as projektētajos un izbūvētajos bēniņos, bet apak�stāvu izmantojusi par darbnīcu. Katram, nemaz nerunājot par vientuļu sievieti, tas bija bīstami, ta�u tā viņa apliecināja savu neatkarību. Tagad darbnīcā bija ierīkota signalizācija, tās īpa�niece dalīja gultu ar mani, tāpēc miegs man bija daudz mierīgāks..

Abas stāvvietas aiz darbnīcas bija aizņēmis balts linkolns ar se�ām durvīm un aptum�otiem logiem, baltmalainām gangsteru riepām un televīzijas antenu aizmugurē. Atslējies pret ma�īnu, tur stāvēja trīssimt mārciņu smags miesassargs - piecdesmit gadus vecs, ar saulē iedegu�u angļu doga pumu, smil�krāsas matiem un sirmu zobu birstīti ūsu vietā. Vīrs bija ģēbies baltās biksēs ar aizvelkamo auklu, sandalēs un sarkanā vestē, kura gandrīz vai plīsa. Uz krūtīm sakrustotās rokas bija Vird�īnijas �ķiņķa krāsā un tikpat resnas.

Apturējis kadiljaku, es skatījos, kur to novietot. No darbnīcas puses nāca zemi, pulsējo�i skaņu viļņi.

- Hallo, ser! - miesassargs mo�i ierunājās. - Vai tu esi tas draugs psihologs?

- Tas pats.

- Mani sauc D�ekijs. Man lika tevi sagaidīt. Atstāj vāģi ar visām atslēgām tepat, es to pieskatī�u.

Pateicis paldies, pa sētas puses durvīm iegāju darbnīcā. Tajā, kā vienmēr, oda pēc skujkokiem un zāģskaidām. Ta�u elektrisko urbju un zāģu rūkoņu bija nomainījis citāds troksnis - no visām sijām un sienām atbalsojās pērkonīgi akordi un ritmiski atkārtotas popmūzikas frāzes.

Aizgājis līdz darbnīcas galam, kur stāvēja izmēģinājuma skaļruņi, ieraudzīju Robiņu noputēju�ā priek�autā virs darba drēbēm un polsterētiem, līdz pusei matu cirtās iegrimu�iem ausu aizsargiem. Viņa vēroja izstīdzēju�u vīrieti, kas cīnījās ar raķe�vei-dīgu sudrabaini mirdzo�u elektrisko ģitāru. Pēc katra pieskāriena instruments iegaismojās un iemirdzējās, un, līdzko tika nospiesta poga blakus dēkai, atskanēja tāda skaņa, kā raķetei atstājot starta laukumu. Ģitāra bija pievienota diviem maksimālā skaļumā ieslēgtiem �Mesa Boogie� skaļruņiem. Tievā vīra pirkstiem skraidot pa grifu, ģitāra kliedza un vaidēja. Virs grifa kūpēja starp stīgām iespraustā cigarete. Logi trīcēja, un man jau likās, ka tūlīt ausis sāks asiņot.

Pamanījusi mani, Robiņa pamāja ar roku. Teiktais nebija dzirdams, bet no lūpām es nolasīju vārdus: �Sveiks, mīļais!� Viņa pienāca pie manis. Kalsnais vīrs pievērtām acīm gremdējās mūzikā un pamanīja mani tikai pēc brī�a. Viņa labā roka aprima, studiju pārņēma sēras. Robiņa noņēma polsterētos ausu aizsargus. Izrāvis ģitāras kontaktdak�iņu, virs paņēma cigareti, ielika starp lūpām, maigi novietoja ģitāru statīvā un pasmaidīja.

- Pasakaina!

Viņ� bija apmēram mana vecuma, ar iekritu�iem vaigiem, gariem, melni krāsotiem matiem, bāls. Kaulainos plecus sedza zilzaļa ādas veste, bet kājās bija uzvilktas ko�sarkanas izpletņ-auduma bikses. Uz vienas kalsnās rokas bija uztetovēta zilgana rozīte. Augstpapē�u kurpju un bik�u krāsa saskanēja. Vienā vestes kabatā rēgojās līdz pusei iebāzta �Camel" paciņa. Viņ� izņēma no mutes kūpo�o cigareti, nodzēsa, izvilka no paciņas jaunu un aizsmēķēja.

- Billij, tas ir Alekss Delavers. Aleks - Billijs Orlīns.

Rokeris sniedza garu, aprepēju�u roku un uzsmaidīja. Kreisās rokas pirkstu nagi bija gari, lai būtu iespējams izspēlēt melodiju. Vienā priek�zobā mirdzēja briljants.

- Sveiks, Aleks! Ķerto dakteris, vai ne? Orķestra garīgais noskaņojums ir tik svārstīgs, ka mēs varētu jūs izmantot koncert-ceļojumos.

Es atsaucos ar smaidu.

- Mana specialitāte ir bērni.

- Es teicu, ka mēs varētu jūs izmantot koncertceļojumos. - Billijs pagriezās pret Robiņu. - Tā ir pasakaina, mis Zelta Rokas. Mazliet vēl paknibinies ar sensoru, lai augstajos reģistros skaņa ir spēcīgāka, bet viss pārējais ir ideāli. Kad ģitāra būs gatava pavisam?

- Kā ar ceturtdienu?

- Ļoti labi. Es lidoju uz Sanfrancisko apciemot vecākus, bet pēc tam atgriezī�os, lai piektdien sniegtu vienu koncertu. Atsūtī�u pēc ģitāras D�ekiju vai kādu viesizrā�u administratoru. Bet tagad pievērsīsimies jautrākām lietām.

Viņ� atvilka vienas izpletņa bik�u kabatas rāvējslēdzēju un izvilka �ūksni ar simtdolāru naudaszīmēm.

- Nicināmie gru�i, - viņ� noteica, no�ķirdams no vīstokļa apmēram trīsdesmit banknotes un pasniegdams Robinai. �ūk�ņa biezums tāpēc nemainījās. - Vai pietiks?

- Jūs man iedevāt trīs simtus par daudz. - Izskaitījusi naudu, Robiņa nolika sānis trīs banknotes.

- Paturi vien! Grūti atrast ideālu meistaru, un man �ī manta neko nenozīmē. - Viņ� pārlika naudu no vienas rokas otrā.

- Nedemonstrējiet to �ajā apkārtnē! - brīdināja Robiņa.

Billijs iesmējies nolika naudu.

- Tā rīkoties būtu bezgaumīgi, vai ne?

- Man vairāk gan �ķiet, ka tas būtu bīstami.

- Ak jā, dro�i vien. - Viņ� paraustīja plecus. - Tāpēc man ir D�ekijs. Lodes viņu neņem. Turklāt viņ� ir ātrāks par lokomotīvi. Brokastīs ēd kniedes. Es pieņēmu viņu darbā pēc notikuma ar D�onu Lenonu. Sāka uzdot nervi. Daudziem tā bija. Liekas, D�ekijs pēc mafijas pasūtījuma nodarbojies ar kāju lau�anu, bet pie manis viņam nav nekā cita ko darīt kā vienīgi nikni skatīties uz visām pusēm.

Robiņa izrakstīja kvīti par naudas saņem�anu, un Billijs devās uz durvīm.

- Bija patīkami ar jums iepazīties, Aleks.

Viņ� saņēma Robiņu aiz abām rokām un tās noskūpstīja.

- Neļauj tām zaudēt formu. Tagadējā tirgū viss atkarīgs no vizuālā izskata. Man vajadzēs vēl daudzus mākslas objektus. - Viņ� nozibināja briljanta smaidu. - Labi, bet tagad ceļ� mani ved uz Sanfrancisko, kur gaidāma tik�anās ar doktoru Ornsteinu un kundzi.

Man ienāca prātā kāda doma.

- Billij, - es ierunājos. - Vai jūs esat audzis Sanfrancisko?

- Faktiski Atertonā. - Viņ� nosauca vienu no dārgajiem rajoniem blakus pilsētai.

- Vai jums nebija nekādu sakaru ar Heitu un E�beriju?

Viņ� iesmējās.

- Tajā laikā biju mazs, paklausīgs mūlāps un gribēju kļūt or-todonts kā tēvs. Se�desmitajos gados urbos pa bioloģijas grāmatām. Kāpēc jūs jautājat?

- Gribu kaut ko uzzināt par da�iem cilvēkiem, kas toreiz dzīvoja Heitā.

Viņ� papurināja galvu.

- Nekad neesmu tur bijis, bet kaut ko varētu zināt Rolands Oberheims jeb Rollijs. Viņ� ir producents un kādreiz bija grupas �Lielā, zilā nirvāna� basģitārists. Vai atceraties �o grupu?

- Domāju, ka jā. Cītaras uz smaga ritma fona.

- Pareizi. Un hinduistu pops. Grupa izlaida pāris zelta pla�u, bet pēc tam saslima ar patmīlības vēzi un izira. Rollijs bija starp Kena Kīzija draiskuļiem, stipri lietoja LSD un dēvēja sevi par kapteini Kaifu. Viņ� pazina visus Heitas iemītniekus. Viņ� arī tagad tur mitinās un rīko patstāvīgus izbraukuma koncertus. Ja vēlaties, varu savest kopā ar viņu.

- Es būtu pateicīgs.

- Labi. �ovakar pat es viņam piezvanī�u, bet pēc tam pado�u ziņu. Ja aizmirstu, piezvaniet un atgādiniet. Robinai zināmi visi mani telefona numuri.

- Lai tā būtu. Paldies!

Gaisā noplandīja muzikanta mati - un prom viņ� bija.

Mēs ar Robiņu apmainījāmies skatieniem.

- Rokmūziķis Billijs Ornsteins? - mēs reizē noteicām.

Nākamajā rītā atgriezos pie nama Piko. �oreiz durvis stāvēja mazliet pavērtas. Es tās pagrūdu un iegāju.

Mani sagaidīja platas kāpnes no prie�koka un itālie�u virtuves aromāts. Kāpņu aug�ā �ķietami vienaldzīgi pret sve�inieka parādī�anos gulēja divi muskuļaini dobermaņi.

- Mierā, zēni! - es noteicu un paspēru soli uz aug�u. Viens dobermanis piecēlās kājās un brīdinot ieņurdējās. Abus suņus pie kāpņu aug�ējiem stabiņiem saistīja kakla ķēde, pārāk gara, lai es justos dro�s.

Suņi atkailināja zobus un draudīgi ierūcās. Nezinu, vai tonis bija pareizais, ta�u dueta sniegumā nekādā ziņā netrūka emociju.

- Kas tur ir? Kas jums vajadzīgs? - jautāja sievi�ķīga balss. To izdzirdēju�i, suņi kļuva mazliet mierīgāki, un es pasaucu aug�up:

- Es meklēju Gēriju Jamagu�i.

Starp abiem suņiem materializējās purpurkrāsas bumbieris ar rīvētiem burkāniem pa virsu.

- Viss kārtībā, mīlulī�i, tas ir labs zēns, - dūdoja bumbieris. Suņi paklausīgi apgūlās un nolaizīja ķepas. - Jā, mīļumiņi, jā, mani cukura gabaliņi, mammai patīk, ka jūs nezaudējat modrību.

Tikko dzirdami kaut kas noklik�ķēja, un kāpņu aug�daļā iedegās kaila spuldze. Bumbieris pārvērtās par neparasti smagnēju, apmēram trīsdesmit gadus vecu sievieti purpursarkanā havajie�u mājastērpā. Viņas galvu rotāja hennas krāsas matu murskulis, uz sejas glu�i vai ar ķelli bija uztriepts blāvs kosmētikas slānis. Iespriedusi rokas ar bedrītēm varenajos gurnos, viņa atsaucīgi sa�ūpojās.

- Ko jums vajag no viņa?

- Mani sauc Alekss Delavers. Pirms vairākiem gadiem es konsultēju Gēriju, bet tagad gribu viņu satikt, lai parunātu par citu pacientu, viņa draugu.

- Konsultējāt? Jūs esat psihoterapeits?

- Psihologs.

Sievietes seja atplauka.

- Es mīlu psihologus. Divi mani pirmie vīri bija psihologi. Vai esat precējies?

- Jā, - es sameloju, lai nerastos sare�ģījumi.

- Tas nekas. Vienalga, jūs varat nākt aug�ā.

Paskatījies uz dobermaņiem, es nesteidzos.

- Nebaidieties, - viņa iesmējās, - suņi jūs neapēdīs, ja vien es nelik�u to darīt.

Ar bailīgi trīco�ām potītēm piesardzīgi devos aug�up.

Kāpnes beidzās pie pla�a laukumiņa. Pa kreisi varēja redzēt salauztas, bet pa labi - vaļējas durvis. Pa tām nāca stipra bazilika smar�a.

- Rendija Bogdana, - sveicinādama sacīja sieviete. Mēs apmainījāmies ar īsu rokasspiedienu. - Nāciet iek�ā, doktor Aleks, psiholog!

Viņa ielīgoja pa durvīm. Aiz tām atradās trīstūksto� kvad-rātpēdu liela telpa ar tum�ām la�krāsas sienām. Pie vienas bija novietota līdz mirdzumam nopulētu jūras bruņrupu�u �aulu ekspozīcija. Pārējās sienas bija kailas. Grīda nolakota melna. Pie jumta logiem izvijās spilgti sarkanas ventilācijas caurules. Mēbeles eklektiskas - pārdomāts dekoratīvā, modernā un nejau�a stila sajaukums: pelēcīgas ķīnie�u vāzes, cits zem cita savietojami caurspīdīgas plastmasas galdi, sārti gu-ļamdīvāni ar brūnganiem ruļļiem, augsts, ar jūras glieme�vākiem inkrustēts melnkoka krēsls, zīdaini amariļļi akmeņdārzā no grubuļainiem oļiem un daudz tuk�as vietas. Viss ārēji vienkār�s, bet ļoti dārgs.

Telpas centrā atradās milzīga rūpnieciskā virtuve - no nerūsējo�ā tērauda bez neviena traipiņa. Pie metāla sijas bija nostiprināti plaukti ar kapara katliem. Kalta metāla galdi ar marmora ielaidumiem mīklas rullē�anai. Uz �Wolf� plīts ar deviņiem degļiem kūpēja lieli katli un �urkstēja pannas. Gandrīz necie�ams bazilika smārds izplatījās visapkārt. Rendija iegāja smar�u mākonī un pārbaudīdama sāka cilāt katlu vākus. Reizi vai divas viņa savilka degunu un pagar�oja, pēc tam katlā iebēra �ķipsnu kaut kādu piedevu. No kaudzītes stūrī es pacēlu sārtu, samtainu vizītkarti, uz kuras bija uzrakstīts RENDIJAS RESTORĀNS un Beverlihilzas telefona numurs.

- Tas telefona numurs domāts pasūtījumu pieņem�anai, - viņa paskaidroja, nolaizīdama pirkstu. - Lai izskatītos �iki. Ta�u viss tiek brūvēts �eit, atvainojiet �o analitāti.

- Vai Gērijs dzīvo kaimiņos?

- Nūjā, - viņa nevērīgi atteica, kaut ko meklēdama uz galda un veikli lādēdamās. Beidzot viņa atrada papīru, pacēla un sāka skaļi lasīt: - Mistera un misis �estera Lamma saviesīgajam vakaram Malibu. Auksta ziemas meloņu zupa, zosgaļas salāti ar aveņu etiķi, saldmaize ar trifelēm apetītes ierosinā�anai, līdakas un vē�u knēdeļi, brūnināts cālis ar sīciņiem, sārtiem piparu graudiņiem, makaroni neiztrūksto�ajā modīgajā mērcē, bet nobeigumam drusku apcepts kazas siers un gurķu un ananasu �erbets. īsts mistrojums - kaut kas neiedomājams, vai ne? Ta�u tiem jaunajiem naudasmaisiem jo dullāk, jo labāk.

Es iesmējos. Atbildot ar to pa�u, viņai sa�ūpojās krūtis.

- Vai zini, ko es vislabāk gatavotu? Burgerus. Taukos ceptus kartupeļu salmiņus un īstus laucinieku galviņsalātus bez cigoriņiem vai endiviem.

- Izklausās vilino�i.

- Ha! Pamēģini kaut ko tādu pārdot un paprasīt simtnieku no galviņas!

Sieviete iegrūda dak�iņu pannā, uzdūra sārtus makaronus un pacēla.

- Pagar�o tos!

Es paliecos pāri galdam un pavēru muti. Ēdienam bija pievienots tik daudz bazilika, ka tas �ķita rūgts.

- Gar�o lieliski, - es sacīju.

- Par to nav �aubu. Saimniece prot gatavot.

Viņa deva nogar�ot arī citus ēdienus. Pat dzīvojot badā, nez vai tie man sagādātu baudu. Pēc krietnām, kopā ar Robiņu paēstām brokastīm tikai ar piespie�anos spēju kaut ko nogar�ot.

Pēc melīgas slavinā�anas no manas puses un pa�cildinā�a-nās no otras puses man izdevās ievadīt sarunu par Gēriju.

- Jā, viņ� te dzīvoja kopā ar tādiem pa�iem ķertajiem.

- Dzīvoja?

- Pilnīgi pareizi. Pagātnē. Pagāju�ajā naktī kāds te bija ielauzies, izvandījis Gērija dzīvokli, un viņ� aizlaidās. �ajā rajonā tas nav nekas jauns, tāpēc man ierīkota signalizācija. Vienos naktī pēc viesībām ieradusies mājās, ieraudzīju, ka blakusdurvis salauztas. Man nekas nebija aiztikts, signalizācija nebija nostrādājusi, bet es, vienalga, piezvanīju vecākiem un aizņēmos Nurijevu un Bari�ņikovu. Lai justos dro�āk. Abi ir īsti asinssuņi - pērn kādam zaglim atņēma tēva laimi. Cerībā, ka tie kretīni atgriezīsies un es varē�u palaist vaļā savus mīlulī�us, durvis neaizslēdzu.

- Kad tie... ķertie pārnāca mājās?

- Apmēram divos. Viņi parasti guļ līdz pusdienlaikam, tad pie viesnīcas �Biltmore� nodarbojas ar diedelē�anu, pēc tam nāk mājās un priecājas līdz rītam. Es izdzirdēju troksni, paskatījos pa durvīm un ieraudzīju, ka �ie lai�as lapās. Tavs konsultējamais izskatījās stipri nobijies.

- Vai nevarat iedomāties, uz kurieni viņi devās?

- Nē. �itā cilts te dzīvoja par brīvu - māja pieder viena ķertā tēvam -, viņi nāca un gāja. Klīda apkārt, visu noniecināja un iedomājās, ka pieder pie bohēmas.

- Mākslinieki?

- Ja viņi ir mākslinieki, tad patlaban uz plīts top visaugstākā līmeņa kulinārijas māksla. Tie pui�eļi tēloja nihilistus. Saproti, viņi uzvedās kā panki: dzīvei nav nekādas jēgas, tāpēc, kamēr vecais maksā īri, var ķepēt matos visādus asumus un mā�oties ar amfetamīnu. Es pati koled�as gados izgāju tam cauri. Kā tu?

Studenta gados es dienā biju apmeklējis koled�u, bet naktīs strādājis, ta�u to neteicu. Neatbildējis uzdevu nākamo jautājumu:

- Vai �ie stipri aizrāvās ar amfetamīnu?

- Domāju, ka jā. Vai tad amfetamīns nav īstā panku narkotika?

Viņa noregulēja vienam gāzes deglim mazāku liesmu. Es atcerējos Gērija lielī�anos D�o�am un pajautāju:

- Gērijs izteicies, ka paredzējis rīkot izstādi kādā centra galerijā. Kura tā varētu būt?

Sieviete pielika pie lūpām pirkstu un nolaizīja tā galiņu.

-Ak jā, viņ� man teica. Kādu vakaru mēs satikāmies kāpņu telpā, un viņ� nonievāja manu ēdienu - redzi, kāds viņ� ir sūdabrālis. Es teicu, lai iesprau� savu Būdas galviņu sev pakaļā, kaut tāpēc vajadzētu izlocīties kā tārpam. Viņam tas iepatikās, un viņ� iedeva savas tā saucamās izstādes reklāmla-piņu. Kopā ar citiem tādiem pa�iem ķertajiem viņ� izstāda savus darbus galerijā �Tuk�ums�. Es noteicu: �Prīmā, pipelīt, ta�u man tu, vienalga, būsi mazs, nopuņķojies perdelis.� Gē-rijam patīk piedauzīga izrunā�anās. - Viņa nogrozīja galvu. -Vai vari stādīties priek�ā tādas runas ar �iem mazajiem dul-buriem?

Es pajautāju, cik pui�eļu �eit dzīvoja.

- Bija viņ�, viņa mazā draudzenīte, tipiska ielejas blondīne, ne vecāka par �etrpadsmit gadiem. Vēl saimnieka dēls - bagātais Ri�ards -, viņa skuķe un pa reizei da�ādi pieklīdeņi. Pagāju�o nedēļu te dzīvoja tikai Jamagu�i ar savu blondīni, jo Ri�ards aizbrauca kaut kur brīvdienās un visi pieklīdeņi brauca līdzi. Ko tev no viņiem vajag?

- Informāciju.

- Veltas cerības. �ie zeļļi nav no tiem, kas palīdzēs citam.

Es sacīju, ka viņai dro�i vien ir taisnība, un pateicos, ka ļāva uznākt aug�ā.

- Vai jums nebūs iebildumi, ja ielūko�os Gērija dzīvoklī?

- Kāpēc lai es par to raizētos?

- Vai nevarat pievaldīt Nurijevu un Bari�ņikovu, kamēr es tur bū�u?

- Protams. Īstenībā abi ir neparasti mīļi sunī�i.

Man aizejot, viņa uzsauca nopakaļ:

- Ceru, ka tavam degunam ir aizcietējums.

�is atvadu sauciens nebija tuk�i vārdi. Gērija miteklis smirdēja kā netīrīta mazmājiņa. Visās malās sūri dvakoja apģērbs, ēdiena paliekas, rēgojās nepatīkami traipi. Tualete bija aizdam-bējusies un uz nekrāsotās dēļu grīdas izveidojies brūngans receklis. Mēbeles, ja redzamās par tādām varēja saukt, bija sanaglotas no malkas steķiem un saplāk�ņa. Lai arī kas bija dzīvoklī ielauzies, tas lielāko daļu mēbeļu bija apgāzis un salauzis. Uz darbgalda stāvēja acetilēna deglis, da�ādi �abloni un veidnes, zivju asakas, Bārbijas lelles ar norautu un blakus noliktu galvu, kā arī apogļoju�ies plastmasas gabali. Viens telpas kakts bija atvēlēts se�as pēdas augstai mitru un appelēju�u avī�u kaudzei, citā atradās prusaku pilna cepumu paciņu un tuk�u limonādes skārdeņu kolekcija. Iekams smaka kļuva necie�ama, kādu brīdi visu pārlūkoju, ta�u neko neatradu.

No jauna izgājis bazilika smārda piesātinātajās kāpnēs, uzsaucu atvadu vārdus un stīvām kājām devos starp dobermaņiem lejup pa kāpnēm. Viņi rādīja zobus un rūca, ta�u nekustējās. Ticis ārā, kāri ievilku plau�ās gaisu - �ķita, ka pat smogam ir jauka smar�a.

Kad slēdzu vaļā automa�īnu, man uz pleca uzgūla roka. Strauji apgriezies, nonācu aci pret aci ar melnādainu dzērāju tik sadriskā-tā, netīrā apģērbā, ka krāsas ziņā tas neat�ķīrās no ādas. Robe�a, kur beidzās apģērbs un sākās miesa, bija tik nenosakāma, ka viņ� atgādināja kailu, spalvām apaugu�u alu iemītnieku.

Vīra acu baltumi bija iesmaku�a sviesta krāsā, zīlītes aizmigloju�ās un apātiskas. �etrdesmit līdz astoņdesmit gadus vecā sakumpusī būtne bija bez zobiem, ar iekritu�u, izmocītu seju, kuru klāja dzelzs skaidām līdzīgi bārdas rugāji. Uz galvas līdz ausīm uzmauktajai netīrajai slēpotāju cepurei bija piesprausta glīta nozīmīte ar uzrakstu: ES MĪLU LOSAND�ELOSU. Vārda �mīlu� vietā bija sirds.

Vīrs sita ar rokām pa ceļgaliem un smējās. Viņa elpa oda pēc muskatvīna un pārgatavoju�ās siera. Es saviebos. Maniem o�anas orgāniem �is bija mocību rīts.

- Tu nesmuks, - vīrs ieklukstējās.

- Paldies, - es atbildēju un virzījos tālāk.

- Nu nē, tu esi patie�ām nesmuks.

Es pagriezos, un roka no jauna uzgūla man uz pleca.

- Diezgan! - es aizkaitināts noteicu un atbīdīju roku.

Vīrs iesmējās skaļāk un sāka dejot.

Pagriezu ma�īnas durvju atslēgu. Vīrs tuvojās. Es aizspiedu nāsis.

-Tu nesmuks, pavisam nesmuks. Un bagāts.

Ak kungs, �is nu gan bija rīts! Iebāzu roku kabatā un izvilku tik daudz sīknaudas, cik varēju atrast. Vīrs noskatīja monētas un apveltīja mani ar dzērāja smaidu.

- Tu patie�ām nesmuks! Un tu patie�ām bagāts! Ja tev kas būs priek� manis, man būs kaut kas priek� tevis.

Tagad viņ� elpoja man tie�i virsū un neizrādīja ne mazākās pazīmes, ka gribētu doties prom. Citi alkoholiskā letarģijā ieslīgu�ie dzērāji nelikās par mums ne zinis. Garām smiedamies pagāja pāris meksikāņu zeņķu. Vīrs irgdams pieliecās tuvāk. Es būtu varējis viņu atgrūst, ta�u viņ� bija pārāk no�ēlojams, lai es ļautu vaļu rokām.

- Ko tu gribi? - es gurdi pajautāju.

-Tu meklē to mazo japo�ku ar naglām matos, vai ne?

- Kāpēc tu tā domā?

- Tu nesmuks, bet gudrs gan ne. - Vīrs uzsita pa savām vārgajām krūtīm. - Smil�u Rausis ir gudrs.

Viņ� ceremoniāli pastiepa trīco�u kafijkrāsas plaukstu ar melnām līnijām.

- Labi, Smil�u Rausi, - es atteicu un, sameklējis kabatas portfeli, izvilku piecnieku. - Ko tu gribēji teikt?

- Cūcība, - viņ� noteica, saķerdams naudaszīmi un noslēpdams savās bezveidīgajās lupatās, - tik daudz maksā dziesma un dancis. Tu nesmuks un bagāts, kāpēc tu nedod Smil�u Rausim to, kas viņam pienākas?

Dabūjis desmit dolārus un mazliet patielējies, melnais ierunājās:

- Tu ieradies vakar, bet pēc tam atgriezies un sāki ok�ķerēties. Bet tu nebiji vienīgais. Japo�ku meklēja arī citi baltie zēni. Nesmuki, bet ne tādi kā tu. Nesmuki no tiesas. Kā no zaraina koka drāzti.

- Cik viņu bija?

- Pārītis.

- Kad vini ieradās?

- Pusnaktī. Varbūt pusnaktī, varbūt pusstundu agrāk.

- Pagāju�o nakti?

- Varbūt.

- Kāpēc tu esi tik dro�s, ka viņi meklēja japāni?

- Smil�u Rausis sēdēja tepat tumsā un ēda vakariņas, bet �ie garāmiedami noteica, ka jādabū rokā tas mazais �ķībacis. Pēc tam viņi iegāja iek�ā, bet, nākot ārā, spļaudījās: �Nolādēts!� - un: �Velns parāvis!�

Vīrs iesmējās, nokrek�ķinājās, un uz bulvāra pusi aizlidoja spļāveklis.

- Kā viņi izskatījās?

- Nesmuki. - Viņ� apklusa. - Kā divi baltie.

Vēl desmit dolāri pārgāja no rokas rokā.

- Viens bija kaulu kambaris, bet otrs apaļ�, saprati? Abi melnās ādās.

- Motociklisti?

Vīrs paskatījās manī ar neizpratni.

- Tādā apģērbā staigā tie, kas brauc ar motocikliem. - Es turpināju iztaujāt. - Viņi izskatījās kā elles eņģeļi?

- Laikam jau.

- Vai viņi brauca ar motociklu?

- Iespējams. - Vīrs paraustīja plecus.

- Tu tātad neredzēji, ka viņi brauktu?

- Smil�u Rausim bija bail. �ie izskatījās pēc nacistiem, vai saproti?

- Vai vari pastāstīt par viņiem vēl ko? Cik viņi bija gari, kāda runas maniere?

Melnais drūmi palocīja galvu.

- Absolūti.

- Tas būtu?

- Abi nesmuki.

Gandrīz pie Mazās Tokijas es atradu telefona kabīni un piezvanīju Milo. Viņ� bija izgājis, tāpēc atstāju ziņu. Kabīnē pie ķēdes karājās puse no telefona grāmatas. Par laimi, otrā pusē atradu, ka galerija �Tuk�ums� ir Losand�elosas ielā uz dienvidiem no �ū�anas fabriku rajona. Piezvanīju uz galeriju, un adenoidāla vīrie�a balss automātiskajā atbildētājā ņirdzīgi informēja, ka iestāde slēgta līdz �etriem pēcpusdienā. Līdz �etriem bija se�as stundas laika. Es paēdu vieglu len�u un devos uz galveno publisko bibliotēku Piektajā ielā. Pusvienos apsēdos pie mikrofdmu aparāta un sāku pārlūkot filmiņas. Jau itin drīz atradu meklēto.

19

Avīzes �Los Angeles Times" 1947. gada 5. jūlija smalko aprindu dzīves lapas galvenais notikums bija Antuanetes Ho-sas Simpsones no Pasadīnas un pulkve�a D�ona D�eikoba Kad-musa laulības. Līdzās jūsmīgajam aprakstam par kāzām, kas notiku�as jaunlaulāto nesen būvētā vaniļas krāsas savrupnama ro�u dārzā, bija ievietots pāra oficiāls portrets - gara auguma līgavainis, ar kuplām ūsām un stūrainu zodu un desmit gadus jaunākā Renuāra tipa līgava ar kraukļmelniem matiem un baltu tējasro�u pu�ķi rokās un ģipsenes zariņu pie visai pieticīgajām krūtīm. Vedēju pulkā bija redzami pilsētas municipalitātes vīri, senators un citi izmeklēti ļaudis. Rakstītājs klīrīgi pavēstīja, ka vedējtēvs, majors Horass A. Sauza, nesen pavadījis līgavas māsu Lūsiju uz �Las Flores� debitan�u balli.

Bija redzams, ka Kadmusu ģimenes attiecības ar Sauzu jau sen saista ne tikai profesionāli pakalpojumi vien. Nekas neparasts starp ļoti bagātiem cilvēkiem un viņu advokātiem. Ta�u līdz �im nekas nebija norādījis uz �o attiecību romantisko dabu. Man ierunājoties par �o tematu, Sauza bija sabozies, un izvirzījās jautājums, vai tikai tāpēc, ka biju pieskāries viņa personiskajai dzīvei. Aiz tā slēpās kaut kas personisks, varbūt vienpusēja mīlestība.

Dabūjis vēl da�us mikrofilmu rullī�us, mēģināju atrast vēl kaut ko par viņu un Lūsiju. Sākumā meklējumi bija veltīgi, avīzēs neviens nebija pieminēts, bet tad, 1948. gada jūnijā, ieraudzīju rakstu, kas apstiprināja manas aizdomas: tika paziņots, ka

Lūsija no Ņūportas, Rodailendā, precas ar doktoru D�onu Arbat-notu no Ņujorkas un Ņūportas.

Bridi izjutu gandarījumu, ka esmu veiksmīgi ticis galā ar kabineta detektīva lomu, bet tad atcerējos, ka Sauzas mīlas lietas nav nekādā saistībā ar manu bibliotēkas apmeklējumu. Vajadzēja izsaukt no nebūtības otru dzīves nomocīto Simpsonu meitu, kura, pēc Sauzas izteikumiem, apveltījusi D�eimiju ar defektīvām hromosomām.

Atgriezos agrākos laikos un pārlūkoju filmas, gribēdams kaut ko sameklēt par Antuaneti. Nekāds brīnums, ka neatradu neko, kas vēstītu par psihisku saslim�anu. Pavasarī tika paziņots par saderinā�anos, bet pirms tam bija pārmērīga slavinā�ana sakarā ar viesību apmeklējumiem, labdarības ballēm un da�ādām altruisma izpausmēm, ko mode prasīja no privileģēto �ķiru jaunajām lēdijām.

Ta�u 1946. gada septembrī aprakstā par nakts viesībām uz jahtas, kas laiski peld no Sanpedro uz Katalīnu, parādās kaut kas neparasts.

Brauciens bija organizēts, lai vāktu līdzekļus ievainotajiem kara veterāniem. Tas bija �jautrs pasākums, ko papildināja slavenā Santabarbaras viesnīcas �Biltmore � �efpavāra Romāna Galē virtuve un Fredija Mārtiņa orķestra dzirksto�ās skaņas�. Viesu saraksts bija ņemts tie�i no Losand�elosas �zilās grāmatas�, un līksmotāju pulkā bija pieminēta �jaukā Antuanete Hosa Simpsone, kas visu nakti dejoja ar savu pielūdzēju majoru Horasu A. Sau-zu, eskvairu, kur� nesen atgriezies no Eiropas frontes�.

Ieintriģēts atradu vēl trīs rakstus, kuros nākamā Kadmusa kundze bija minēta kopā ar Sauzu. Visi raksti bija iespiesti 1946. gada vasarā, un no reportiera sajūsminātā toņa bija noprotams, ka pāra attiecības ir nopietnas, jo kādā attēlā abi stāv, sadevu�ies rokās, Santaanitas uzvarētāju aplī, citā - piedalās vakariņās ar �ampanieti Holivudas �Bowl�, vēl bija fotogrāfija, kur viņi augusta tveicē no �Albacore Club" ar kondicionēto gaisu aprīkotās atpūtas telpas vēro paisuma vilni. Dro�i vien reizē ar vasaru beidzās arī Antuanetes mīlestība, viņas vārds vairākus mēne�us blakus vīrie�a vārdam netika pieminēts līdz brīdim, kad parādījās ziņa par laulībām ar D�eku Kadmusu.

Pavisam citāda atraidīta mīlestība.

Izrādījās, ka Sauzas attiecības ar Kadmusiem ir daudz samud�inātākas, nekā man bija licies. Nebija skaidrs, kādā veidā viņ� no kavaliera bija kļuvis par skatītāju. Vai viņi biju�i sāncen�i, vai D�eks Kadmuss pārkāpis pāri izplēnēju�as mīlestības ugunskuram? Fakts, ka Sauza kāzās piedalījies par vedējtēvu, liecināja, ka naida starp abiem nav bijis. Ta�u tas nenozīmēja, ka nenotikusi cīņa. Varbūt tāpēc, ka Sauza pielūdza D�eku Kadmusu, otra vīrie�a uzvara �ķita taisnīga. Uzvarējis bija labākais. Tādi apsvērumi vislabāk iederējās zemas pa�cieņas kontekstā, ta�u Sauza nebūt neatgādināja cilvēku, kas turētos ēnā. �etrdesmit gadu laikā gan daudz kas varēja mainīties, un es nedrīkstēju izslēgt iespēju, ka reiz advokātam nācies ar daudz ko samierināties.

Tagad viņ� D�eku Kadmusu bija iecēlis dievības statusā, bet Antuaneti iztēloja kā no�ēlojamu, nekam nederīgu cilvēku, kas bioloģiski atbildīga par mazdēla garīgo saslim�anu un tāpēc arī par viņa noziegumiem. Vai to sacīt viņu mudināja nesadzijusī brūce, vai arī Sauza savu sāpi bija apracis tik dziļi, ka spēja būt objektīvs? Kādu laiku par to prātoju, bet tad rimos. Lai arī kā es aplūkoju notikumu, tas bija sens, tam nebija skaidri redzama sakarība ar D�eimija pa�reizējo stāvokli.

Ieliku aparātā jaunākās filmas. Kā jau bija gaidāms, smalko aprindu hronika klusēja par Pītera Kadmusa un Mārgaritas Norto-nes jeb Saulainās Margo savienību. Dvaita precības ar Heteri Pal-meri tomēr nepalika neievērotas, kaut kāzas bija rīkotas Paloalto. Līgava pat di�ojās ar savu ciltskoku - viņas māte bija nelokāma Amerikas revolūcijas meita, bet tēvs ievērojams diplomāts, kas kalpojis Kolumbijā, Brazīlijā un Panamā, kur piedzimusi nākamā Kadmusa kundze. Nekā tāda, kas man jau nebūtu zināms.

Atdevu mikrofilmas un bez ceturk�ņa �etros izgāju no bibliotēkas. Transporta kustība, kas �ajā laikā arvien bija sare�ģīta, �ķita pārvērtusies par sastingu�ām tērauda lentēm. Strādnieki oran�ās vestēs lauza asfaltu - kādam līguma slēdzējam municipalitātē bija draugs un uz brauktuves sadistiskā nekārtībā bija saliktas apbrauk�anas ceļa zīmes. Pusjūdzi garais ceļ� līdz Los-and�elosas ielai prasīja �etrdesmit minūtes, un, nokļuvis galā, biju satraukts un nikns. īstais noskaņojums, es nodomāju, lai tiktos ar jaunā viļņa mākslu.

Galerija �Tuk�ums�, kā izrādījās, bija melni nokrāsota vienstāva veikala priek�telpa ar ūdeņaini pelēkām, laika apstākļu radītām �vīkām. Izkārtne atgādināja vingrinājumus ķeburu rakstī�anā - uz netīrumiem apķepu�a tirkīzzila saplāk�ņa gabala bija saspiesti melni burti. Citās kvartāla ēkās atradās nocenota apģērba tirgotavas, un, iekams pār veikalu bija nākusi mākslinieciska apgaismība, galerijas telpas bija kalpoju�as tādam pa�am nolūkam. Vairums veikalu bija slēgti vai arī tos vēra ciet, un to tum�ās fasādes slēpās aiz sabīdāmiem re�ģiem. Da�i veikali, kas bija atvērti, vilināja pircējus ar zemas kvalitātes pre�u paraugiem, kas bija izlikti uz ietves. Novietojis kadiljaku maksas stāvvietā, iemetu da�us dolārus automāta spraugā un iegāju galerijā.

�ķita, ka galerija ir apzināta antiestētikas izpausme. Grīdu klāja netīrs un lipīgs, ar cigare�u galiem piemētāts linolejs. Gaiss oda pēc savalkāta apģērba. Zemos griestus izraibināja kaut kas līdzīgs bojātam biezpienam. Tā saucamie mākslas darbi �ķībi un greizi karājās pie nekrāsotām sienām, un tos apgaismoja dienasgaismas spuldzes, liekot da�iem darbiem gaismā spīdēt, bet citus atstājot tumsā. No lētas stereoiekārtas blark�ķēja kas līdzīgs robotu riesta dejai - cauri metāliskam bungu ritmam spraucās sintezatora �īkstieni un pīkstieni. Tālākajā stūrī pa labi pie skolēnu skolas sola sēdēja vīrietis un mehāniski graizīja avīzi. Uz manu ienāk�anu viņ� nereaģēja.

Pie sienām piekārtie darinājumi bija rupji un zemiski. Nebija �aubu, varbūt kādam mākslas kritiķim tie liksies pirmatnēji tie�i un jaunības naidīgumā vibrējo�i, ta�u mana neskolotā acs tajos saskatīja vienīgi kaut ko karaļa ģērb�anas �anrā, kā jau bija izteicies Deivids Kronglass.

Kāds Skroto no nūjiņām un robainām līnijām bija uzzīmējis primitīvu cilvēku sēriju. Garīgais līmenis kā �etrus gadus vecam bērnam, bet es vēl nebiju redzējis, ka bērns ar tādu prieku attēlotu grupveida izvaro�anu vai sakropļo�anu. Attēli bija zīmēti uz tik plāna un lēta papīra, ka zīmulis vairākās vietās bija tam izrāvis caurumus - dro�i vien tas īpa�i tā tika darīts -, ta�u ietvari bija pavisam citā kvalitātē: grezni, zeltīti, kā muzejā.

Otra sērija attēloja nevī�īgi gleznotus cilvēkus ar mazām galviņām, idiotisku sejas izteiksmi un milzīgiem, desveidīgiem peņiem. Autors vai autore uzdevās par Sēliju Veidoru Deli un burta �1� vietā izmantoja mazu marinētu gurķīti. Līdzās desu vīriem stāvēja no stāvlampas alumīnija caurules darināta skulptūra, viscaur noklāta ar saspraudēm un skaviņām. Skulptūras nosaukums bija �Darba ētika�. Tālāk karājās milzīga, ar �ellaku apstrādāta, no lielveikalu �urnāliem izgrieztu ēdienu recep�u un �urnāla �Hustler� klaji ginekoloģiskas vidējās lapas kolā�a.

Gērija Jamagu�i darbi atradās dziļāk telpā. Tagad viņa vārds bija Geri�s, un viņ� izmantoja lelles Bārbiju un Kenu, kā arī bezveidīgos tīras plastmasas klu�os iekausētus objektus. Viens darbs attēloja tipisku amerikāņu laulāto pāri sē�am pūsto�as zivs vēderā, kurā �um un mud� da�ādi tārpi. Darba nosaukums: ��ovakar japāņu kvartālā pieēdīsimies sa�imi tra�imi*� Otrs darbs rādīja divus sarkanā kabrioletā sēdo�us leļļu pārus bez galvām. Galvas bija glīti sarindotas uz motora pārsega, bet fonā uz melna krepa pletās sēņveidīgs mākonis. �Divkār�s randiņ� un vienreizēja maigo�anās: Hirosima un Nagasaki.� Tre�ajā darbā Bārbijai bija pie�ķirts aziātisks izskats - melna gei�as parūka, slīpas acis, kimono no alumīnija folijas. Lelle sēdēja uz gultas malas ar paplestām kājām, smēķēja, lasīja grāmatu un nepievērsa uzmanību Kenam, kura traumētā galva atradās starp lelles plastmasas kājām.

Ta�u manu uzmanību saistīja pēdējais un lielākais darbs -caurspīdīgas plastmasas kubs ar divas pēdas garu malu. Tajā Gē-rijs bija rekonstruējis miniatūru se�desmito gadu padsmitnieka gu-

� Sa�imi - japāņu ēdiens, plānās �ķēlītēs sagriezta zivs. Trash (angļu vai.) - atkritumi.

ļamistabu: collu garas piezīmju papīra strēmeļu mīlestības vēstules ar lūpukrāsas pēdām, trīsstūraini filca gabaliņi futbola komandas vimpeļu vietā, pastmarka ar �The Beatles� attēlu kā plakāts. Uz grīdas mētājās uzpirksteņa lieluma zāļu pudelītes, sīciņas Bār-bijas fotogrāfijas un saplaisājusi nesamērīgi liela grāmata ādas vākos ar vaska krītiņu uzrakstu lavandas krāsā - �Dienasgrāmata�.

Da�ādajām drazām pa vidu pie saldējuma kociņa sijas karājās galvenais tēls - Kens ar cilpu ap kaklu. Sarkanā krāsa aizvietoja asinis, un tās netrūka. Acīmredzot kāds bija nospriedis, ka Kenam ar pakār�anu par maz, tāpēc lelles vēderā bija iedurts rotaļu nazis. Tā rokturi bija saķēru�as mazas, sārtas rociņas. Ja nu kāds kaut ko nesaprastu, pie līķa kājām gulēja kaudze ar asiņainām iek�ām. Par zarnām kalpoja gumijas caurules, tās pārklāja stiklaina masa, kas atgādināja gļotas. Skats bija nepatīkami reālistisks.

�im pa�izteiksmes paraugam bija pievienots uzraksts: �Ak, mīļumiņ, bola�a harakiri: no�ēlojama rīcība.� Uz darbam pievienotās zīmītes bija cena: 150 dolāru.

Es novērsos un piegāju pie vīra, kas sēdēja pie skolas sola. Viņa melnos, īsi apgrieztos matus sānos rotāja bordo un elektro-zilas krāsas joslas, ausīs bija iespraustas dro�ības adatas, bet badīgajā haizivs sejā dominēja �auras, tuk�as acis. Vīrs izskatījās mazliet jaunāks par trīsdesmit - par vecu, lai tēlotu kā pusaudzis dumpīgo, - tāpēc gribējās pajautāt, ko viņ� tēlojis, iekams nācis pie atklājuma, ka Losand�elosā dīvains izskats var noderēt daudzu ļaunu nodomu maskē�anai.

Viņ� zīmēja trīsstūrus, pārvilka tiem krustu, un turpināja mani ignorēt.

- Mani interesē viens no jūsu māksliniekiem, - es ierunājos.

Vīrs norūcās.

- Geri�s.

Sekoja nosprauslo�anās.

- Jums jārunā ar īpa�nieku. Es tāpat vien te sē�u un visu pieskatu. - Tā bija automātiskajā atbildētājā ierakstītā ņirdzīgā balss.

- Kas ir īpa�nieks?

- Doktors no Ensino.

- Kad viņ� te iegrie�as?

Vīrs apātiski paraustīja plecus un no�āvājās.

- Nekad.

- Viņ� vispār te neiegrie�as?

- Nē, cienītais. Tas viņam ir tāds kā... vaļasprieks.

Vai līdzeklis nodokļu norakstī�anai.

- Es neesmu �ajā pusē pārāk bie�i, - paskaidroju, - tāpēc būtu pateicīgs, ja jūs piezvanītu viņam un pateiktu, ka es vēlos nopirkt vienu no Geri�a spilgtajiem darbiem.

Vīrs paskatījās uz aug�u un izstaipījās. Uz rokām pavīdēja vecas adatu rētas.

- To, kurā attēlota pa�nāvība, - es turpināju. - �No�ēlojamā rīcība�. Es gribētu aprunāties arī ar mākslinieku.

- Spilgts darbs. - Vīrs smaidā pavēra muti. Varēja nodomāt, ka viņa mutei cauri izgājis viesulis, kas atstājis tikai da�us brūnus, aplauztus zobus. - Tāda ir dzīve, cienītais. Mēslu bedre. No spilgtuma ne smakas.

- Kā to ņem. Vai jūs varētu piezvanīt viņam, lūdzu?

- Nav paredzēts. Viņ� dro�i vien visu laiku pavada ķirurģiskajā nodaļā.

- Bet vai nevar samaksāt skaidrā naudā un ņemt darbu līdzi? Piesviedī�u vēl simtnieku kā komisijas naudu. - Es izņēmu kabatas portfeli.

Vīra seja apmācās.

- Protams. Nauda par baudu. - Vīrs tēloja apātiju, ta�u viņa acis gaidot iedzirkstījās un viņ� pastiepa apskretu�u roku. - Ja tik ļoti kārojat pēc �ā darba, varat dabūt par divi simti piecdesmit.

- Cenā ierēķināta arī saruna ar Geri�u. Sameklējiet viņu, un darījums stājas spēkā.

- Te ir �Tuk�ums�, - viņ� iestenējās, - nevis draņķa birojs pazudu�u cilvēku meklē�anai.

- Dabūjiet Geri�u �urp līdz se�iem, un komisijas nauda palielināsies uz simt piecdesmit.

Vīrs nolaizīja lūpas un uzsita ar zīmuli pa galdu.

- Vai tikai jūs nedomājat, ka esmu nopērkams, cienītais?

- Esmu ar mieru uz to saderēt.

- Lai ieliktu mani savā mākslas darbā, mister Smalkais?

Nelikos par jautājumu ne zinis un tēloju vienaldzību.

- Es varu atrast mākslinieku arī pats, - sacīju, - ta�u gribu satikt viņu �odien. Ja to nokārtosiet, pusotra simta varēsiet iebāzt savā kabatā.

Svītrainā galva pacēlās uz aug�u un sa�ūpojās.

- Pie joda, kā lai es zinu, kur �is meklējams?

- Viņa darbi ir izstādīti pārdo�anai. Ja nopirk�u darbu, autoram vajadzēs atdot viņa daļu. Man liekas, jūs reizi pa reizei sazināties.

Vīrs klausījās manī ar sarauktu pieri. Gribējās pajautāt, cik bie�i viņam izdodas kaut ko pārdot.

- Dabūjiet viņu �urp līdz se�iem, - es sacīju. - Padodiet ziņu, ka Alekss Delavers vēlas nopirkt �No�ēlojamo rīcību� un aprunāties ar autoru.

Vīrs papurināja galvu.

- Nekādu zinu, cienītais. Es tik daudz nevaru atcerēties.

- Delavers, - es lēni atkārtoju, - tāpat sauc arī �tatu. Viņ� mani pazīst.

Vīrs sakauts paraustīja plecus, ta�u, ejot prom no galerijas, es zināju, ka viņ� pūlēsies nopelnīt naudu.

Vienā stāvvietas stūrī atradās telefona kabīne. Tās durvis bija izlauztas, un transporta troksnis neļāva saklausīt izsaukuma signālu. Aizlicis vienai ausij priek�ā roku, sastādīju de�urantes numuru. Vienīgā interesantā ziņa bija tā, ka zvanījis Milo.

Noķēru Milo, kad viņ� jau devās projām no apgabala slimnīcas.

- Man gadījās dzirdēt, ka tavs zēns sevi krietni apstrādājis, -viņ� sacīja.

- Nepatīkams skats. Viņam vajadzēja būt stipri nomāktam.

- Tā var izpausties vainas apziņa, - Milo noteica, ta�u veiklā atbilde izklausījās tēlota, un viņ� mainīja izteiksmi. - Kas nodarbina tavu prātu, Aleks?

Es izstāstīju par motociklistiem, kas bija ielauzu�ies Gērija miteklī.

- Hmm... Un to tev stāstīja dzērājs.

- Viņ� bija gudrāks, nekā izskatījās.

- To es nenolieg�u. Labāko informāciju es parasti dabūju no muļķiem. - Uz mirkli viņ� apklusa. - Tu tātad saisti �o faktu ar to, ko es teicu, - ka Slaktera upuri redzēti kopā ar motociklistiem.

- Tā varētu būt sagadī�anās.

- Aleks, tas Jamagu�i ir panks, vai ne?

-Jā.

- Desmit pret vienu, bet tas nozīmē, ka viņ� vai nu osta tādu draņķi kā līmi, vai rij amfetamīnu. Noziedzīgie motociklisti ir galvenie amfetamīna piegādātāji �ajā �tatā. Nav vajadzīga sevi�ķi plata piere, lai izprastu notikumu gaitu. Jamagu�i dro�i vien pie viņiem iegādājās narkotikas, bet laikus nesamaksāja.

- Viņ� pats bija izplatītājs.

- Jo labāk. Tātad ar viņa biznesu kaut kas sagājis greizi. Ādaini nemīl griezties �ķīrējtiesā, bet labāk nokārto rēķinus pēc sava paraduma.

- Labi, - es noteicu, - tikai man ienāca prātā, ka tev �is fakts jāzina.

- Tu pareizi darīji, ka piezvanīji, un, ja tev ienāk prātā vēl kaut kas, padod ziņu, protams, ja Sauza spējīgs pārdzīvot, ka tu brāļojies ar ienaidnieku.

Gribēju pastāstīt Milo par �No�ēlojamo rīcību�, ta�u sapratu, ka viņ� to var uzskatīt tikai par pseidomākslinieka priek�statu par slepkavību, kas patapināts no avīzēm. Es tikai pavēstīju:

- Sauza �orīt no manis atbrīvojās.

- No tevis vairs nebija nekāda labuma?

- Tāds ir vispārējais priek�stats.

- Skaidrs. Kop� apcietinā�anas puikas stāvoklis arvien pasliktinās, un pa�nāvības mēģinājums dod iemeslu īslaicīgi atzīt, ka viņa rīcībspēja ir ierobe�ota. Ar �o lietu var no�ammāties tik ilgi, ka tā nemaz nenokļūst tiesā.

- Par kādu �ammā�anos tu runā?

- Papīru padarī�anas. Atlik�ana pēc atlik�anas.

- Cik ilgi tās var vilkties?

- Ja var maksāt tādam vīram kā Sauza, viņ� izdomās, kā aizkavēt saules lēktu. Viņam to vien vajag kā atrast iespēju neļaut puikam nonākt sabiedrības uzmanības lokā tik ilgi, kamēr visiem �ī lieta būs pie vienas vietas. Lieliska sistēma, vai ne?

- Kolosāla.

- Nenokar degunu, vecīt! Nevar būt �aubu, ka tādi cilvēki kā Kadmuss nedrīkst staigāt pa ielām. Sienas, aiz kurām �is atradīsies, būs mīkstas.

- Jā, dro�i vien.

- Kad mēs vairs neesam pretējās nometnēs, ko tu saki par kopīgām vakariņām un interesantu parunā�anu?

Viņa balss skanēja līksmi, un es ieminējos uz labu laimi:

- Divatā vai �etratā?

- �etratā. - Milo apklusa un tad piebilda: - Viņ� piezvanīja un pateica, ka rīt atgrie�as.

- Priecājos, ka tagad viss ir kārtībā, Milo.

- Jā, es zinu. Paldies par atbalstu grūtā brīdī.

- Nav par ko.

Neilgi pirms tumsas iestā�anās ierados galerijā �Tuk�ums� vēlreiz. Ieraudzījis mani, vīrs pielēca kājās un sāka nervozi kustināt svītraino galvu.

- Viss kārtībā? - es vaicāju.

Viņ� pamāja uz vietu pie sienas, kur bija karājusies �No�ēlojamā rīcība�, - tā bija tuk�a.

- Pēc jūsu aizie�anas ienāca kāds vīrs, cienītais, un piesolīja vairāk.

- Man likās, ka mēs jau bijām vienoju�ies.

�- Klau, cienītais, brīvā iniciatīva...

- Kas to nopirka?

- Kāds smalks vīrs.

- Jūs varējāt ievērot ko vairāk.

- Redziet, cienītais, es nemēdzu pētīt citu cilvēku sejas.

- Cik viņ� samaksāja?

- Kāda tam nozīme? Ja jums patīk tādas draņķības, iegādājieties kādu citu.

Es būtu varējis atteikties, ta�u skulptūras iegāde ietilpa plānā, kas paredzēja tik�anos ar autoru. Svītrainais joprojām bija mana vienīgā iespēja atrast Gēriju.

- Lai tā būtu. Bet vai līguma otra puse vēl ir spēkā?

- Protams! - Viņ� pastiepa roku. - Divi simti.

- Simt piecdesmit pie skulptūras cenas. Bet, tā kā jūs piemānījāt mani, cena krītas līdz simt divdesmit pieciem.

Vīrs savieba seju, iegrūda rokas kabatās un sāka staigāt. Cerības uz īslaicīgu bagātību bija palielināju�as viņa apetīti līdz narkotiska sapņa augstumiem.

- Pie joda, nē! Simt piecdesmit.

Es izņēmu no kabatas portfeļa trīs piecdesmit dolāru banknotes, vienu iedevu viņam, pārējās paturēju.

- Tās dabūsiet, kad satik�u autoru.

Svītrainais lādēdamies paķēra naudu un atgriezās pie skolas

sola.

- Pagaidiet tepat! Es pateik�u, kad pienāks īstais brīdis.

Viņ� atgriezās pie savas nodarbo�anās, bet es pavadīju desmit minūtes, kā muļķis staigādams pa galeriju. Skatoties darbus otro reizi, neviens no tiem nelikās labāks. Beidzot svītrainais piecēlās, pamāja un cauri glabātavai izveda mani pa sētaspuses durvīm krēslainajā alejā. Noslaucījis piedurknē degunu, viņ� pastiepa roku.

- Dod �urp!

- Kur ir Gērijs?

- Drīz būs klāt, cienītais.

- Tādā gadījumā arī naudu saņemsi drīz.

- Kā vēlaties, - viņ� no�ņācās un atkāpās ēnā.

Es apskatījos visapkārt. Aleja bija �ķība un greiza saplaisāju�a asfalta lente ar pārpildītām atkritumu tvertnēm. Zemi kā konfeti klāja gru�i, nekustīgi spīdēja ar atkritumu ūdeņiem pilnās bedres. Viss smirdēja. Es iedomājos par D�eimiju, kas lietoja �o vārdu, tikai nevarēju iedomāties, kāda veida pū�ana rosinājusi viņa iztēli.

Pēc brī�a aiz vienas atkritumu tvertnes kaut kas sakustējās un kļuva dzirdama grauzēju darbo�anās.

No ēkas otras puses izslīdēja divas ēnas un iznāca klajumā. Kailā spuldze virs galerijas sētaspuses durvīm meta uz asfalta aukstu trīsstūrveida gaismas plankumu. Ēnas turējās atstatu, ta�u gaismas pietika, lai varētu saskatīt, ka tām ir trīs dimensijas.

Lielākā ēna bija Gērijs. Viņa biezie, melnie mati bija nogriezti, vienīgi galvas vidū atstājot jūras ziluma �ķipsnu kā mohikānim. Pie stīvi salakotās �ķipsnas bija pielīmētas naglas, izveidojot augstu un robainu gaiļa seksti. Uz kailās ādas viņ� bija uzvilcis bruņuvesti, bet netīrās, melnās d�insu bikses iebāzis plastmasas ūdenszābakos. Virs krūtīm no tērauda ķēdes darinātā kaklarotā karājās sarūsējusi �ilete, bet vienā auss ļipiņā - spalvu auskars. Par jostu kalpoja auklas gals, kam bija piestiprināts salokāmais nazis. Atcerējos, ka Gērijs ir stipri tuvredzīgs, ta�u tagad brilles bija nozudu�as. Vai nu viņ� izmantoja kontaktlēcas, vai arī, atradis jaunas vērtības, nonācis ar jaunatrastajām vērtībām fiziskās pretrunās.

Meitenei nebija vairāk par piecpadsmit gadiem, viņa bija tieva un �etras pēdas desmit vai vienpadsmit collu gara. Nebēdnīgi uz aug�u uzrauts deguns, pūtī�u izraibināta lellītes seja ar bor��a krāsas Medūzas pinkām virspusē. Seja nopūderēta balta, ap acīm ar melnu zīmuli iekrāsoti riņķi, kurus sliktie dzīves apstākļi bija papildināju�i ar savām ēnām. Uz priek�u izvirzīto priek�zobu dēļ melni krāsotās lūpas stāvēja mazliet pavērtas, atklājot sudrabaini mirdzo�u ortodonta darbu. Interesanti, vai kāds bija maksājis par skavu uzlik�anu un vai kāds turpināja tās uzraudzīt. Par spīti mākslotajai pozai un niknajam izskatam, abi �ķita trausli un nevainīgi kā raganas neceļos novestie Ansītis un Grietina.

- Viss kārtībā, cienītais? - noprasīja vīrs ar svītraino galvu.

Iedevu viņam divus paliku�os piecdesmitniekus, un viņ� steidzīgi atgriezās galerijā.

- Gērij!

- Nu? - Viņa balss bija klusa un nomākta, tā nepauda nekādas emocijas - glu�i kā galerijā dārdo�ā mūzika.

Ar kādu citu es būtu mēģinājis nodibināt kontaktu, viegli patērzējot un pārcilājot tīkamas senas atmiņas. Ta�u man ar Gēriju agrāk nekādu tuvāku attiecību nebija, un būtne manā priek�ā neizskatījās noskaņota uz pļāpā�anu.

- Paldies, ka atnāci! Es gribētu aprunāties ar tevi par D�ei-miju.

Gērijs sakrustoja uz krūtīm rokas, bruņukrekls ie�ķindējās.

Es paspēru soli uz priek�u, Gērijs - atpakaļ. Atkāp�anās nebija ilga, jo viņ� paklupa grambā un atmuguriski salīgojās. Meitene saķēra Gēriju aiz rokas un neļāva pakrist. Tiklīdz viņ� nostājās stabili, meitene kā sargājot viņu pieturēja. Tuvumā varēja redzēt, ka viņa skatiens ir saspringts un blāvs. Uz mani viņ� ne-palūkojās.

- Kas jums vajadzīgs? - viņ� jautāja. Kailā spuldze no mugurpuses meta gaismu uz naglām matos.

- Tu zini, kādā nelaimē viņ� iekļuvis.

- Jā. - Ne mazākās kustības.

- D�eimija advokāts lūdza izdarīt viņa psihiskā stāvokļa izvērtējumu. Es personiski cen�os izprast, kas īsti noticis.

Gērijs vienaldzīgi paraudzījās miglainajā plankumā, kas bija mana seja. Viņa runasveids un intonācija bija mehāniska, it kā personība būtu izoperēta, iebāzta sintezatorā un iegūts kaut kas tikai pa daļai organisks. Ar viņu nekad nebija viegli sarunāties, un panka bruņas bija jauna kārta, kuru vajadzēja nolobīt. Necerot uz īpa�iem panākumiem, es turpināju:

- Citi projekta dalībnieki sacīja, ka jūs esat draugi un ka D�eimijs runājis ar tevi vairāk nekā ar pārējiem. Vai atmiņā nav palicis kas tāds, kas būtu saistāms ar notiku�o?

- Nē.

- Jūs ta�u sarunājāties?

-Jā.

- Par ko?

Gērijs paraustīja plecus.

- Vai neatceries?

- Tā ir pagātne, kas mirusi.

Es mēģināju atrast tie�u pieeju.

- Tu uztaisīji skulptūru, kurā apvienoti elementi no viņa tēva pa�nāvības un Lavandas Slaktera darbo�anās.

- Māksla atdarina dzīvi, - viņ� citēja.

- Tu nosauci savu darbu par �No�ēlojamu rīcību�, Gērij. D�eimijs ar �ādiem vārdiem apzīmēja pa�nāvību.

-Jā.

- Kāpēc? Ko tas viss nozīmē?

Uz viņa lūpām parādījās un nodzisa vārs smaids.

- Māksla runā pati par sevi.

Meitene pamāja ar galvu un pieķērās Gērijam cie�āk.

- Gērijs ir ģēnijs, - viņa paziņoja, un pirmo reizi es ievēroju, cik abi ir tievi.

- Reizēm gadās, - es teicu, - ka ģēnijus nenovērtē viņu dzīves laikā. Cik procentu galerija jums maksā par katru pārdoto darbu?

Gērijs izlikās jautājumu nedzirdējis, bet meitenes acīs parādījās kas līdzīgs izsalkumam.

Juzdamies kā minifonds, es sameklēju kabatas portfeli un izvilku da�as naudaszīmes. Gērijs varbūt redzēja naudu, bet nolēma nelikties par to ne zinis. Ta�u meitene naudu paņēma, apskatīja un aizbāza aiz jostas. Nauda negarantēja ilgāku sadarbību, bet varbūt zināma tās daļa tiks izlietota pārtikas iegādei.

- Gērij, - es jautāju, - vai D�eimijs lietoja narkotikas?

-Jā.

Nevērīgā atbilde mani mulsināja.

- Kā tu to zini?

- Viņam rādījās halucinācijas.

- Kā no LSD lieto�anas?

-Jā.

- Vai tu kādreiz redzēji viņu lietojam LSD?

-Nē.

- Tu tātad izdari secinājumus, sprie�ot pēc uzvedības.

Viņ� pieskārās auskara spalvainajai malai.

- Es zinu, kas ir halucinācijas.

- Doktore Flauersa un citi ir pārliecināti, ka viņ� narkotikas nav lietojis.

- Viņi ir mazattīstīti androīdi.

- Vai par viņa narkotiku lieto�anu tu vēl kaut ko vari pastāstīt?

-Nē.

- Vai tu redzēji viņu lietojam ko citu, ne tikai LSD?

-Nē.

- Vai tu domā, ka viņ� lietoja vēl kaut ko?

- Jā.

- Kas tas būtu?

- Amfetamīnu. Trankvilizatorus. Smagos.

-PCP?

-Jā.

- Un, sprie�ot pēc viņa uzvedības, tu domā, ka D�eimijs lietoja �īs narkotikas?

- Jā. - Atbildē jautās garlaicība.

- Gērij, vai tu uzskati, ka viņ� spēja nogalināt visus tos cilvēkus?

Atskanēja piesmaku�i un neprātīgi smiekli, pēk�ņi un satrauco�i kā naksnīga lēkme. Pametusi jautājo�u mirkli uz Gēriju, sāka smieties arī meitene.

- Kāpēc tu smejies, Gērij?

- Ir nu gan muļķīgs jautājums!

- Kāpēc?

- Vai viņ� spēj kādu nogalināt? - Gērijs iesmējās no jauna. - Vai viņ� spēj paelpot?

- Vai tas ir viens un tas pats?

- Protams. Cik viegli izdarīt vienu, tik otru. Tā ir daļa no cilvēka un dzīvnieka vienības.

Meitene no jauna piekrīto�i pamāja.

- Vai tu vari man pateikt vēl ko?

-Nē.

Gērijs viegli pamāja meitenei ar galvu, un viņi pagriezās, lai ietu prom. Es ierunājos vēlreiz:

- �odien jau biju iegājis pie tevis mājās. Kāds vīrs man teica, ka dzīvokli izārdīju�i motociklisti - viens resns, otrs tievs.

Es cerēju uz atbildi, bet to nesagaidīju.

- Vai tu vari iedomāties, kas tie bija?

- Nē.

- Un ko domā tu? - es jautāju meitenei.

Viņa papurināja galvu un sabozās, ta�u uzvedībā pavīdēja bailes.

- Vai jums draud nepatik�anas?

- Cilvēks nav �ķirams no dzīvnieka, - viņa atkārtoja kā papagailis. - Mēs visi pārtopam padibenēs.

Viņi pagriezās pret mani ar muguru.

- Uz kurieni jūs dosieties? - es uzsaucu. - Ja man rastos vajadzība parunāties ar jums vēlreiz?

Gērijs apstājās un, cenzdamies nezaudēt līdzsvaru, lēnām pagriezās. Alejas vārgajā gaismā viņa seja izskatījās neizteiksmīga, bāla un skarba.

- Mēs dodamies uz Midlvilu, ASV, - viņ� citēja. - Es dabū�u darbu pie Forda konveijera un montē�u busiņiem durvis. �ķirba iestāsies Vecāku un skolotāju asociācijā. Mums būs trīs mazuļi. �ķirba katru dienu dos man līdzi termosu ar len�u un cepumu paciņu. Mēs skatīsimies televīziju un nomirsim miegā.

Viņ� brīdi kā sastindzis stāvēja atkritumu ielenkumā, bet tad nikni satvēra meiteni pie rokas un rāva prom. Drīz abi nozuda skatienam.

20

Kad ierados majas. Robina virtuve jau maisīja salatus. Noslaucījusi rokas, viņa apveltīja mani ar ķiploku un an�ovu skūpstu.

- Sveiks! �odien zvanīja Billija mened�eris un teica, ka Rolands Oberheims var satikties ar tevi rīt trijos. Adrese ir uz tava naktsgaldiņa.

- Lieliski, - es apātiski atteicu. - Nākamreiz tiekoties pasaki manā vārdā paldies.

Robiņa jautājo�i paskatījās manī.

- Aleks, man vajadzēja mazliet papūlēties, lai to nokārtotu. Tu varēji demonstrēt kaut nelielu sajūsmu.

- Tev taisnība. Piedod!

Viņa atgriezās pie salātu gatavo�anas.

- Vai bija smaga diena?

- Tikai tāds izpriecas brauciens pa pilsētas purviem. - Es sniedzu sterilizētu izklāstu par pēdējās desmit stundās piedzīvoto.

Robiņa klusēdama noklausījās, bet tad sacīja:

- Izskatās, ka Gērijs ir patie�ām noraizējies.

- Viņ� ir kritis no vienas galējības otrā. Pirms pieciem gadiem zēns bija atklāts un pakļāvīgs. Enerģijas pilns, strādāja ar aizrautību. Pēc sadumpo�anās visa enerģija aizgājusi nihilismā.

- Tavs skulptūras apraksts liek domāt, ka viņam vēl piemīt milzīga aizrautība. Lai izgatavotu tādu darbu, viss sīki jo sīki jā-i/.plāno.

- Dro�i vien tev ir taisnība. Darbi bija iecerēti �okējo�i, ta�u tie izskatījās kārtīgi - gandrīz rituāli.

- Japāņiem tipiski. Pērn, kad apmeklēju Tokiju, redzēju uzstājamies ar dejām japāņu jaunie�u bandas, kuras ģērbjas kā piecdesmito gadu meksikāņi. Tur tās sauc par zoku - kompānijām. Ir vairākas konkurējo�as grupas, un svētdienu pēcpusdienās tās Jo-jogi parkā iezīmē katra savu teritoriju. Viņi ģērbjas melnā ādas apģērbā kā huligāni, ņirgājas un �ākstās, uzstāda kase�u magnetofonus ar lieljaudas skaļruņiem un dejo Badija Holija mūzikas pavadībā. Tas �okē vecāko paaudzi, un tie�i to viņi grib panākt. Bet, ieskatoties uzmanīgāk, redzams, ka nekas nenotiek spontāni. Dejas - katra kustība vai �ests - ir stingri izstrādātas horeogrāfijas daļa. Katrai bandai ir savas tradīcijas. Nav nekādu novir�u vai individualitātes izpausmju. So jaunie�u dumpīgums pārtapis sintoistu rituālā.

Es atcerējos Gērija atvadu monologu par Midlvilu. Tas tagad �ķita kā korālis.

Robiņa izvilka no bļodas mīkstu lapu, nogar�oja un iespieda salātu bļodā vēl mazliet citrona sulas. Es apsēdos pie virtuves galda, atrotīju piedurknes un stīvi skatījos galda virsmā. Vēl brīdi viņa nodarbojās ar gar�as uzlabo�anu. Sameklējusi pudeli ar mērci, viņa pajautāja:

- Vai tevi nodarbina vēl kaut kas, Aleks? Izskatās, ka tu esi noraizējies.

- Es domāju par diviem no se�iem projekta bērniem, kas piedzīvoju�i smagu kritienu lejup.

Robiņa apgāja apkārt galdam, apsēdās man pretī un atspieda zodu rokās.

- Varbūt Gērijs nekur nemaz nav kritis, - viņa sacīja. - Varbūt viņam iestājies pusaud�iem raksturīgais savas identitātes meklējumu periods un, jums tiekoties nākamreiz, viņ� būs iestājies Kalifornijas tehnoloģiskajā institūtā.

- Es gan neesmu par to pārliecināts. No viņa dvesa fatālisms, kas viesa bailes - it kā viņam būtu vienalga, dzīvot vai mirt. Un emociju trūkums nav saistāms ar dumpīgumu. - Es gurdi pa�ūpoju galvu. - Robiņa, runa ir par diviem zēniem ar satrieco�i augstu intelektu, kuri zudu�i dzīvei.

- Un tas apstiprina seno mītu par vājprātīgo ģēniju.

- Mācību grāmatās teikts, ka tas ir mīts. Arvien, līdzko kāds sāka �o lietu pētīt, atklājās, ka sevi�ķi augstas prāta spējas apvienotas ar labāku, nevis sliktāku emocionālo adaptāciju. Ta�u parasti tika pētīti cilvēki, kuru intelekta koeficients svārstījās no simt trīsdesmit līdz simt �etrdesmit pieciem, - viņi bija diezgan izcili, ta�u ne tik at�ķirīgi, lai nespētu iekļauties starp pārējiem. Simt se�desmitā projekta bērni ir citādi. Trīs gadus vecs bērns, kas tulko no grieķu valodas, jau ir novirze. Se�us mēne�us vecs bērns, kas teko�i runā angliski, piemēram, D�eimijs, baida. Viduslaikos uzskatīja, ka ģēniji ir ļauno garu apsēsti. Mēs lepojamies ar savu ap^ gaismību, ta�u ārkārtīgi attīstītas smadzenes mums vie� bailes. �ā ^v iemesla pēc mēs ģēnijus izolējam un atgrū�am. Tie�i tā noticis ar D�eimiju. Pa�a tēvam D�eimijs �ķita briesmonis. Tēvs nelikās par dēlu ne zinis un pameta viņu. Aukles nāca un gāja. Tēvocis un tante vārdos apliecināja, ka darīju�i zēna labā visu iespējamo, ta�u bija skaidri redzams, ka viņi ir nomocīju�ies.

Robiņa klausījās ar skumjām acīs. Es turpināju skaļi prātot:

- Kāds cilvēks savā laikā teicis, ka civilizācijas vēsture ir ģēniju vēsture. Talantīgi cilvēki radīju�i, visi pārējie atdarināju�i. Daudzi neparasti talanti izaugu�i par ievērojamiem cilvēkiem. Ta�u daudzi izkvēloju�i jaunībā. Viss atkarīgs, kādu atbalstu bērns saņem no vecākiem. īpa�i talantīga bērna audzinā�ana prasa sevi�ķu jūtīgumu. Da�iem bērniem veicas. D�eimijam nav laimējies. - Balss man aizķērās. - Lekcija beigusies.

Robiņa paspieda man roku.

- Saki, mīļais, - kas īsti tevi nomoka?

Ilgi neko neatbildēju, bet tad piespiedu sevi runāt.

- Pirms pieciem gadiem viņ� atnāca pie manām durvīm, jo nespēja dzīvot bez tēva. Kopā pavadītais laiks dro�i vien radīja viņam ilūziju, ka beidzot tas ir atrasts. Kaut kādā veidā �ī ilūzija bija pārvērtusies romantiskā mīlestībā, un, kad viņ� man to pateica, es viņu atgrūdu. Tas bija pagrieziena punkts. Ja es būtu at-tadis pareizo pieeju, viņa turpmākā dzīve varēja būt laimīgāka.

- Aleks, tevi pārsteidza nesagatavotu. Neviens nebūtu rīkojies citādi.

- Ar manām zinā�anām man vajadzēja būt uz to gatavam.

- Tu biji konsultants ar nepilnu darbalaiku, nevis projekta vadītājs. Kur paliek Saritas Flauersas atbildība? Ja divi bērni no se�iem sajūk prātā, vai tas kaut ko neliecina par viņu kā vadītāju?

- Sarita ir vairāk in�eniere, nevis psiholoģe, un nepretendē uz sevi�ķu jūtīgumu. Tie�i tāpēc viņa pieņēma mani, lai es uzmanītu bērnu emocionālo adaptāciju. Diem�ēl biju pārlieku liels optimists, vadīju savas mazās sarunu grupas un maldināju sevi ar domu, ka nekas no uzmanības loka nav izkritis.

- Tu esi pārāk bargs pret sevi, - noteica Robiņa, atlaida manu roku un atgriezās pie salātu gatavo�anas. Izvilkusi no ledusskapja divus steikus, viņa sāka to parasto apstrādi ar gaļas cirvīti un marinē�anu. Es klusējot vēroju.

- Aleks, - Robiņa beidzot ierunājās. - D�eimijs bija trauksmes stāvoklī ilgi pirms tam, kad sākās darbs ar projektu. Nupat tu minēji tam vairākus iemeslus. Domāt, ka viens incidents daudz ko mainītu, nav loģiski. Tevi pārņēmu�as �ausmas, un tu esi zaudējis perspektīvu. Tevi atlaizdams, Sauza izdarijis tev pakalpojumu. Izmanto to.

Paskatījos uz Robiņu. Viņa izskatījās svinīga, acīs vīdēja raizes. Es gan biju dīvains cilvēks.

- Varbūt tev taisnība, - es noteicu vairāk ar apdomu nekā aiz iek�ējas pārliecības.

Lielu daļu nākamās dienas rīta pavadīju, zvanīdams uz slimnīcām un medicīnas māsu darba birojiem. Marte Sērtisa nekur nebija atrodama, bet Andrea Vena izrādījās reģistrēta devītajā birojā, uz kuru es piezvanīju. Parunāju ar sekretāri, un tā savienoja mani ar direktoru Tabsu, vīru ar veci�ķu balsi un Kārību akcentu. Tiklīdz apjautājos par Vēnas pa�reizējo adresi, balsij tūlīt zuda melodiskums.

- Kā jūs teicāt, kas jūs esat, ser?

- Doktors Gajs Meinvorings. - Es augstprātīgi piebildu: - Kanjonouksas slimnīcas galvenais ārsts.

Iestājās zīmīga pauze.

- Ak jā, - vīrietis atsaucās un piepe�i kļuva iztapīgs. Kāda jēga izturēties dzedri pret potenciālu klientu. - Es labprāt jums palīdzētu, doktor, ta�u man jādomā par reģistrēto cilvēku privātās dzīves neaizskaramību.

- Tas viss ir saprotams, - es nepacietīgi teicu, - bet ne par to ir runa. Vēnas kundze vēl glu�i nesen strādāja pie mums, jādomā, viņas iesniegumā tas minēts.

Tā kā attiecīgā iesnieguma nebija Tabsam pie rokas, viņ� noņurdēja:

- Jā, protams.

- Personāla nodaļa mani informēja, ka Vēnai jāsaņem papildu samaksa par neizmantoto atvaļinājumu. Mēs nosūtījām viņai �eku, ta�u saņēmām to atpakaļ ar atzīmi, ka adrese nav zināma un nav iespējams pārsūtīt. Pagāju�ajā nedēļā jums zvanīja mana sekretāre, kāds apsolīja sazināties ar viņu, ta�u tas nav izdarīts.

- Vajadzēs pārbaudīt...

- Es nolēmu piezvanīt pats, lai �o birokrātiju izbeigtu.

- Protams. Vai jums vajadzīgs arī telefona numurs, doktor?

- Tas var izrādīties noderīgs.

Vīrs lika pagaidīt un atgriezās pie aparāta pēc minūtes.

- Doktor, Vēnas kundze reģistrējusies pie mums pagāju�ajā nedēļā, un mēs atradām viņai divas darbavietas. Pa �o laiku viņa nav atbildējusi uz diviem mūsu telefona zvaniem, un mēs neesam saņēmu�i no viņas nekādu ziņu.

- Viņas parastā rīcība. - Es nopūtos. - Gudra, spējīga sieviete, bet nekad nevari būt dro�s, kurā brīdī viņa nozudīs.

- To der zināt.

- Par to nav �aubu. Bet kā paliek ar adresi? - Es pa�abināju da�us papīrus. - Pēc mūsu ziņām, viņa dzīvo Kolfaksā, Ziemeļu I lolivudā.

- Nē, saskaņā ar mūsu datiem viņa mīt Panoramasitijā. - Un l abss pateica to, ko man vajadzēja.

Izrādījās, ka Vēnas telefons ir atvienots.

Līdz ielejas vienkār�ajiem rajoniem bija divdesmit piecu minū�u brauciens pa maģistrāli. Adrese, ko iedeva Tabss, bija Kan-talupes ielā, kvartālā ar piecdesmitajos gados būvētām, neiespējamos toņos krāsotām trīsstāvu Kalifornijas ēkām. Meklētā māja bija citronu krāsā ar vizuļiem. Ieeja atradās pie burta U veidā apkārt baseinam izbūvēta pagalma, un virs tās zaļiem gotu burtiem bija uzrakstīts: KANTALUPES IERO�U VEIKALS. Uzraksts pamodināja asociācijas, kas lika galvai griezties. Ēkas priek�ā atradās no�ēlojams ar sukulentiem apstādīts laukumiņ�, bet caur tiem spraucās nedzīva ģip�a strūklaka. Garām augiem uz ieeju gāja betona taka.

Mājai nebija īrnieku saraksta, ta�u tūlīt pa labi no ieejas atradās panelis ar misiņa pastkastēm. To lielākā daļa bija ar uzrakstiem, ta�u Vēnas kundzes vārdu neredzēju. Septītā un piecpadsmitā dzīvokļa pastkastes stāvēja tuk�as. Es iegāju pagalmā, lai apskatītos rūpīgāk.

Katram dzīvoklim logs izgāja uz baseinu, kam bija niervei-da forma un neskaidrs ūdens. Uz to veda atsevi�ķas olīvzaļas ieejas durvis, bet gar aug�ējās platformas malu stiepās nedro�as margas olīvkrāsā. Septītais dzīvoklis atradās apak�ējā stāvā U burta ziemeļu pusei pa vidu. Uz klauvējienu neviens neatsaucās. Paskatījies cauri aizkariem, ieraudzīju nelielu, tuk�u dzīvojamo istabu, bet tālāk aiz saplāk�ņa starpsienas virtuvīti bez logiem. Nekas neliecināja, ka tur kāds dzīvotu. Es devos pa kāpnēm uz piecpadsmito dzīvokli stāvu augstāk.

�oreiz uz manu klauvējienu atsaucās. Durvis atvērās, pa tām pabāza galvu samiegojusies glīta, gadus divdesmit piecus veca neliela auguma gai�mate un uzsmaidīja man. Sievietei bija smaila kaķes seja, viņa bija uzvilkusi skrējējas �ortus, bet nokarenās krūtis sedza frotē auduma īss krekliņ�. Krū�u galiņi bija sīpoliņu lielumā. Pa atvērtajām durvīm plūda spēcīgas smar�as un kafijas aromāts, klusu skanēja Berija Manilova dziesmas refrēns. Pāri vienam baltajam plecam varēja saskatīt nelielu sarkana samta dīvānu un kaltas dzelzs galdiņu. Pie sienas karājās ierāmēta zodiaka tabula un lēta eļļas glezna ar kailu sievieti -līdzīgu tai, kura stāvēja durvīs.

- �au! - viņa piesmaku�a balsi pasveicināja. - Tu dro�i vien esi Toms. Tu esi ieradies mazliet agrāk, bet tas ir kolosāli.

Viņa paspēra soli man tuvāk un noglāstīja ar vienu roku manu bicepsu.

- Nekautrējies, - viņa mudināja, - nāc iek�ā, un līksmosim!

-Atvainojiet, - es pasmaidīju, - nepareizs dzīvoklis.

Sievietes roka nolaidās, seja sastinga un novecoja par desmit gadiem.

- Es meklēju Andreu Venu, - paskaidroju.

Sieviete atkāpās un pastiepa roku pie durvju roktura. Es paliku kāju uz priek�u, neļaudams durvis aizvērt.

- Pie joda... - viņa noteica.

- Vienu mirkli.

- Klausieties, mister, man norunāta satik�anās. - Aizcirzda-mās noblāk�ķēja automa�īnas durvis, un sieviete sarāvās. - Tas var būt viņ�. Ātrāk ejiet prom!

- Andrea Vena. Medicīnas māsa. Tum�mataina, izskatīga.

Sieviete iekoda lūpā.

- Lieli pupi un mazs, melnmatains sīkais?

Atcerējos Vēnas teikto, ka esmu palīdzējis viņai tikt galā ar raizēm par bērna negulē�anu.

- Viņa, - es teicu.

- Lejā pa kāpnēm.

- Kur� dzīvoklis?

- Nezinu. Viens no tās puses dzīvokļiem. - Viņa norādīja ar pirksta garo nagu. Tuk�ajā pagalmā noskanēja soļi. Blondīnes seja pauda izmisumu, un viņa atslējās pret durvīm. - Ejiet, tas ir viņ�. Neizcūkojiet man �o dienu, mister!

Es pakāpos atpakaļ, un durvis aizvērās. Gāju lejā pa kāpnēm, pie kurām parādījās vīrietis - jauns, tievs kā diegs, bārdains, d�insos un zilā kreklā ar vārdu �Toms� uz vienas krū�u kabatas. Viņ� kaut ko nesa papīra maisiņā un, ejot man garām, centās izvairīties no mana skatiena.

Atgriezos pie septītā dzīvokļa un gudroju, ko darīt, te pēk�ņi aiz muguras ieskanējās spalga balss.

- Ko jūs vēlaties?

Pagriezies ieraudzīju vecu sievieti sārtā, stepētā mājastērpā ar pieskaņotas krāsas matu tīkliņu. Alvas krāsas mati zem tīkliņa izcēla sejas pelēkumu. Sieviete bija maza auguma un trausla, greizu muti, nokareniem vaigiem, spēcīgu zodu ar bedrīti un zilām acīm, kas ar aizdomām pētīja mani.

- Es meklēju Vēnas kundzi.

- Jūs esat no viņas ģimenes?

- Tikai draugs.

- Vai tik īsts draugs, lai samaksātu viņas parādus?

- Cik lielu summu viņa ir parādā?

- Viņa nav maksājusi īri par trim pēdējiem mēne�iem. Stāstīja, ka aizkavējies bērna pabalsts un bijis liels ārstu rēķins par bērna ārstē�anu un tādā garā. Man vajadzēja teikt, ka neko nezinu, bet es devu viņai laiku. Tāda ir viņas pateicība.

- Cik liela summa par trim mēne�iem iznāk?

Vecā sieva sakārtoja matu tīkla maliņu un samiedza acis.

- Lai nemelotu, jāatzīstas, ka esmu saņēmusi iemaksu par pēdējo mēnesi un iemaksu par zaudējumiem, bet vēl, vienalga, paliek pusotra mēne�a - septiņi simti piecdesmit dolāru. Vai jūs esat ar mieru samaksāt �o summu?

- Neko teikt, - es atbildēju, - mums abiem viens liktenis. Viņa aizņēmusies drusku naudas arī no manis, un tagad es atnācu tai pakaļ.

- Vareni gan! - sieviete iesaucās. - Nekāda labuma nojums nav. - Ta�u viņas acis pavīdēja tāds kā biedriskums.

- Kad viņa no �ejienes aizbrauca?

- Pagāju�ajā nedēļā. Aizlavījās pa nakti kā zagle. Es to redzēju tikai tāpēc, ka bija vēls, izdzirdēju ma�īnas signālu un piegāju pie loga. Nospiedusi signālu, it kā tas bijis nebijis, viņa sarunājās ar kādu cilvēku. Ieraudzījusi mani, nobijās un steidzīgi aizbrauca. Man kremt, ka ma�īna bija jauna. Viņa bija tikusi vaļā no savas vecās graba�as un nopirkusi lepnu, jaunu mustangu. Lai ma�īnu nopirktu, nauda viņai bija, bet man par īri nepietika. Cik lielu summu viņa ir parādā jums?

- Krietnu. - Es novaidējos. - Vai nezināt, uz kurieni viņa aizbrauca?

- Mīļais, ja es to zinātu, vai tagad mēs sarunātos?

Es pasmaidīju.

- Vai viņa bija pazīstama ar kādu no mājas iemītniekiem?

- Nē. Ja jūs esat viņas draugs, tad vienīgais. Se�u mēne�u laikā, kamēr tā sieviete �eit dzīvoja, es neredzēju viņu ar kādu sarunājamies vai uzņemam ciemiņus. Protams, viņa nakti strādāja un pa dienu gulēja, un tas varēja būt iemesls. Bet man, vienalga, likās, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā. Nav ticams, ka tik izskatīga sieviete ne ar vienu nesaietos.

- Varbūt jūs zināt, kur viņa pēdējā laikā strādāja?

- Nekur. Agrāk viņa mēdza aizvest puiku uz skolu, pa dienu izgulēties, pārvest bērnu mājās un pēc tam doties uz darbu. Vārdu sakot, durvju atslēga pārgāja no vienām rokām otrās. Ja man kāds jautātu, es teiktu, ka bērnus tā audzināt nedrīkst, bet mūsu dienās tas notiek, kur vien skaties. Pāris rei�u viņa palūdza bērnu pieskatīt, gadījās, ka es pacienāju viņu arī ar cepumiem. Pirms da�ām nedēļām viss mainījās. Viņa sāka bērnu atstāt mājās, pa dienas vidu iziet un puiku ņemt līdzi. Vispirms nospriedu, ka puika ir slims, ta�u viņ� izskatījās labi. Tad nodomāju, ka viņai ir atvaļinājums. Ja viņa negāja uz darbu, man gan vajadzēja kļūt uzmanīgai, ka nedabū�u savu naudu. Tāda jau ir alga par uzticē�anos, vai ne?

Es līdzjūtīgi pamāju ar galvu.

- Pie joda, bet tā sieviete man patika. Klusa, ta�u uz goda. Audzināja puiku viena pati. Naudas dēļ vien es nezaudētu miegu - īpa�nieks nav tuk�inieks, gan iztiks, - ta�u melo�anu es necie�u. Un to, ka otru tur par muļķi.

- Es saprotu.

- Jā. - Sieviete uzlika rokas uz gurniem un noteica: - Man kremt tas mazais, lepnais autiņ�.

Atceļā uz maģistrāli manu prātu nodarbināja Andreas Vēnas pēk�ņā aizbrauk�ana. Reģistrē�anās Tabsa birojā tūlīt pēc aizie�anas no darba liecināja, ka viņa nav domājusi pamest pilsētu. Tomēr kaut kas bija licis viņai sakravāt mantas nakts vidū. Nebija zināms, vai tas noticis sakarā ar D�eimiju, - visādu satraukumu, kas spiestu vientuļu sievieti pamest pilsētu, netrūka. Skaidrību varēju gūt, vienīgi runājot ar viņu pa�u, bet man nebija ne jausmas, kur viņa meklējama.

Es nobraucu no maģistrāles pie Lorela kanjona, bet tālāk ceļ� veda uz dienvidiem, uz Holivudu. Rolanda Oberheima birojs atradās Labrī, mazliet uz dienvidiem no Santamonikas bulvāra. Tā bija neliela divstāvu ēka birojiem ar ciedriem abās pusēs. Pirmo stāvu aizņēma skaņu ierakstu studija. Kāpnes no atsevi�ķas ieejas gāja uz otro stāvu ar trim izklaides uzņēmumiem: ierakstu firmu �Jaukie trok�ņi� (kristīgās mūzikas tīkla filiāli), Drakme-na profesionālā mened�menta grupu, bet ar korķa paneļiem izliktā gaiteņa galā atradās R. Oberheima firma, un uzraksts uz durvīm vēstīja - �Anavrin Productions�.

Firma aizņēma uzgaidāmo telpu ar kabinetu. Priek�istaba bija klusa, un tās sienas rotāja divdesmit gadus veci grupas �Lielā, zilā nirvāna� psihodēliski koncertplakāti par uzstā�anos da�ādās zālēs visā valstī. Vietu starp plakātiem aizpildīja nekad nedzirdētu grupu fotogrāfijas. Pie rakstāmgalda sēdēja ko�sārtā vinila kombinezonā tērpusies sakumpusi mei�a. Viņai bija īsi, samocīti mati un spēcīgi �okļi, kas, viņai lasot �Billboard", ritmiski kustējās. Viņa paskatījās uz mani ar tādu izbrīnu, it kā es būtu pirmais cilvēks, kas gada laikā te parādījies.

- Doktors Alekss Delavers. Esmu ieradies uz tik�anos ar misteru Oberheimu.

- Labs ir! - Sekretāre nolika �urnālu, uzslējās kājās un spēra da�us gurdus soļus uz kabineta pusi. Bez klauvē�anas atvērusi durvis, viņa uzsauca:

- Rollij, pie tevis atnācis kāds vīrs, vārdā Alekss.

Atskanēja tāds kā rūciens, sekretāre pagrieza īk�ķi uz kabineta pusi un pateica, lai eju iek�ā.

. Kabinets bija mazs, tum�s, bez logiem, ar tum�i brūnām rakstainām koka sienām, ozolkoka grīdu, bet mēbeļu vietā, kā izrādījās, bija pusducis batikotu spilvenu. Oberheims jogas pozā sēdēja uz viena no tiem, salicis rokas uz ceļgaliem, un smēķēja konisku krustnagliņu cigareti. Aizmugurē pie sienas, radot dīvainu auras iespaidu, karājās viena vientuļa zelta plate. Malā bija nolikta kaudze ar ilgspēlējo�ām platēm un vismodernākā stereo-sistēma. Pārējais dekors bija psihodēliski plakāti un kazas ādas paklājs. Uz paklāja gulēja daudz cietusi �Fender" basģitāra.

- Mister Oberheim, es esmu Alekss Delavers.

- Rollijs O. - Viņ� pamāja uz grīdas pusi. - Atpūtieties!

Es pietupos viņam iepretī.

- Smēķējat?

- Paldies, nē.

Viņ� dziļi ievilka plau�ās cigaretes dūmus, paturēja un beidzot izpūta tievu, rūgtu dūmu strūkliņu, kas pirms izklī�anas pie�ķīra sejai �elatīnam līdzīgu izskatu.

Viņa seja pati par sevi interesi neizraisīja - raupji veidota, ar lielu �okli, redzamām porām, sārtu degunu kā kartupeli, lejup pavērstām acīm. Zodu rotāja rētas, bet mute slēpās zem pelēku, nokāru�os ūsu sariem. Galva kaila kā ola, vienīgi plāna, nosirmojusi svītriņa stiepās no deniņiem līdz pleciem. Mugurā -melns, izbalējis �Lielās, zilās nirvānas� T krekls ar ģitāras em-blcmu, kājās - zilas ķirurga bikses. Krekls pārāk cie�s un mazs, i.ipēc palika nenosegta spalvaina josla ap vēderu. Pie bik�u lencēm karājās neliela somiņa.

Samiegtām acīm viņ� cauri dūmiem paskatījās uz mani.

- Billija draugs, vai ne?

- Vairāk gan paziņa. Mana līgava taisa viņam ģitāras.

- Ak jā, - viņ� norūca. - Kosmosa kuģus, saldējumu uz nūjiņas un peņus ar se�ām stīgām, vai ne?

- Peņus pagaidām neesmu redzējis, - es pavīpsnāju.

- Gan redzēsi. Uz to pusi iet. Tālāk no mūzikas, lai tikai izskatītos stilīgāk. Uzvelc penim stīgas - un tiksi pie platīna plates. Billijs ir caur un cauri biznesmenis, viņ� zina, kas darāms.

Rollijs pamāja ar galvu, apstiprinādams savas domas.

- Jāsaka, �odien pat stils nav stilīgs. Divi sintezatora akordi un virkne neķītru vārdu. Man tas bijis nebijis - esmu diezgan daudz piedalījies zemas proves koncertceļojumos - izteiksmīguma dēļ dziesmā jāiesprau� kāds pikants vārdiņ�, tu jau zini. Bet es neesmu no tiem, kas �okē vecmāmiņas.

Viņ� pamasēja vēderu un ievilka jaunu dūmu no krustnagliņu cigaretes.

- Lai nu kā, bet tas nav īpa�i svarīgi. Billijam ir taisnība -ja tas zēns gribēs, viņ� nokāps zemāk. - Viņ� ieklepojās. - Tātad tava dāma taisa viņa spēlītes? Dro�i vien interesanta dāma.

- Taisnība.

- Varbūt jāiegādājas kāds no viņas modeļiem �etrstīgu variantā.

Viņ� notēloja pantomīmu, pārvietojot pirkstus pa basģitāras grifu.

- Bim-bam-bom, �iki-bom, �aki-bom! Vecais labais vīrie�a daikts ar visām spalvām un dobju skaņu. Kā tev liekas?

- Tas paver iespējas.

- Protams. Tādu man vajadzēja Govju pilī se�desmit astotajā. - Rollijs sāka dungot sev neatbilsto�ā falsetā. - Bim-bam-bom... Vai esi redzējis, kā gorās pavadītājmeitenes?

Beidzis smēķēt cigareti, viņ� to ielika keramikas pelnutraukā.

- Psihologs, vai ne?

- Taisnība.

- Vai Timu Līriju pazīsti?

- Reiz esmu saticis kādā kongresā. Pirms daudziem gadiem, kad vēl biju students.

- Ko tu domā par viņu?

- Interesants tips.

- Ģeniāls vīrs. Pionieris apziņas lietās.

Gaidīdams apstiprinājumu, viņ� paskatījās uz mani. Es neitrāli pasmaidīju. Rollijs sakrustoja kājas un salika rokas uz krūtīm.

- Saki, Pateicīgais Aleksandr, - ko tu vēlies uzzināt?

- Billijs teica, ka Heitā tev visi biju�i pazīstami.

- Viņ� pārspīlē, ta�u neko di�i. - Rollijs sāka starot. - Tas bija jauks laiks, visi kā viena liela ģimene, gandrīz nekādu ierobe�ojumu. Rollijs tika uzskatīts par vienu no tētukiem.

- Es mēģinu kaut ko uzzināt par diviem cilvēkiem, kas dzīvoja Heitā se�desmit sestajā. Pīters Kadmuss un Mārgarita Nor-tone. Viņa pazīstama arī kā Saulainā Margo.

Es cerēju, ka �ie vārdi iekustinās atmiņas, ta�u smaids izdzisa un seja pietvīka.

- Tu runā par miru�iem cilvēkiem, vecīt.

- Vai tu pazini viņus personiski?

- Kādēļ tas viss vajadzīgs?

Es izstāstīju par iesaistī�anos D�eimija lietā, noklusējot faktu, ka esmu atlaists no turpmākā darba.

- Jā, man to vajadzēja zināt. Es lasīju avīzēs par to zēnu. Traki nepatīkami. Ko tu gribi uzzināt? Vai to, ka vecāki lietoju�i LSD, lai visu varētu novelt uz samaitātām hromosomām? Atkal raganu medības un marihuānas neprāts? D�o Makartija garā?

- Tas mani neinteresē. Es tikai gribu iegūt priek�statu, kas viņi bija par cilvēkiem, lai varu labāk saprast D�eimiju.

- Kādi viņi bija? Brīni�ķīgi. Viņi piederēja pie �ā brīni�ķīgā laika.

Rollijs pacēla krustnagliņu cigare�u paciņu, nopētīja, pame-ta sānis un izvilka no somas, kas karājās pie jostas, cigareti ar marihuānu. Nesteidzīgi, ar mīlestību to aizsmēķējis, viņ� aizvēra acis, ievilka veselu marihuānas dūmu mākoni un pasmaidīja.

- Tie cilvēki ir miru�i, - viņ� noteica pēc brītiņa. - Viņu vārdi iekustina neizdzē�amas asociācijas. Kā fona starojums senā, iztēlē redzamā videofilmā. - Viņ� papurināja galvu. - Nezinu, vai gribu to visu atcerēties no jauna.

- Vai jūs bijāt tuvi?

Viņ� paskatījās uz mani kā uz debilu.

- Mēs nebijām tuvi vai tāli. Visi bija kā viens. Viena liela kolektīvā apziņa. A la Jungs. Miermīlīga. Skaista. Neviens ne-apzaga otru, jo tas būtu tas pats kā izraut sev gabalu miesas.

Vasarā pēc pirmā studiju gada koled�ā es biju sameklējis darbu Sanfrancisko un spēlējis ģitāru Marka Hopkinsa centra deju orķestrī. Puķu bērnu kustība tajā laikā bija pa�ā plaukumā, un es vairākas reizes iegriezos Heitas un E�berijas hipiju ierīkotajā farmakoloģijas tirgū. Heitas ielās toreiz bija neiedomājams sabiedrības izstumto sajaukums - motociklisti ar lelles sejām, palaistu-ves, suteneri un citādas padibenes. �im nestabilajam sajaukumam itin bie�i parādījās noslieksme uz vardarbību, uz runām par mieru un mīlestību, kā arī par narkotiku izraisītām ilūzijām.

Ta�u es negribēju izjaukt Oberheima jaukās atmiņas un pajautāju, kā sauca grupu, pie kuras viņi piederēja.

- Viņi mēdza �upoties kompānijā Cūku klubs. Brīni�ķīgs prātu pulciņ�, dzīvoja vecā mājā pie E�berijas un rīkoja bezmaksas koncertus parkā. Viņi no atkritumu konteineriem salasīja dārzeņus, vārīja tās lielās rīsu pakas un izdalīja par velti. Visiem. Rīkoja lielas saie�anas. �Nirvānā� tur arvien uzstājās. Tāpat kā Lielais Brālis, Dzīvsudrabs un Mironis. Visīstākās improvizācijas, kuras ilga cauru dienu un no kurām apkārtne līgojās. Tajā vietā apgrozījās visa pasaule. Pat �Eņģeļi� bija kolosāli. Cilvēki cēlās kājās, rāva nost apģērbu un dejoja. Mazā Margo bija visneprātīgākā. Viņai augums bija kā �ūskai, vai vari iedomāties?

Viņ� ieelpoja, cigaretes ceturtā daļa iekvēlojās. Pēc laba brī�a izelpojot, neparādījās neviens dūms, bet sākās sausa klepus lēkme. Kad tā pierima, Rollijs nolaizīja ūsas un pasmaidīja.

- Kāds cilvēks bija Pīters? - es pajautāju.

- Skaists kā Dievs. Mēs saucām viņu par Pīteru Kedu. Visīstākais kauslis - kā tas velna musketieris Erols Flinns, tu ta�u zini? Tumsnējs, me�onīgs un brīni�ķīgi bīstams. Spējīgs uz visu. Arvien gatavs riskēt.

- Kādas riskantas lietas viņ� darīja?

Rollijs nepacietīgi atmeta ar roku.

- Prāta spēles. Stāvot uz klints, cēla uz aug�u vienu kāju, lai noskaidrotu sava jutīguma galējās robe�as. Psihes izpētes pionieris. Kā doktors Tims.

Viņ� brīdi pārdomāja teikto un ievilka no cigaretes dūmu.

- Vai arī Margo piedalījās spēlēs?

Rollijs svētlaimīgi pasmaidīja.

- Margo bija maiga. Brīni�ķīga. Arvien gatava dot un dalīties. Spēja dejot bugi visu nakti tikai bungu un tamburīna pavadībā. Mistiska un maģiska kā �igāniete.

Kamēr sāka izpausties apskurbums, Rollijs kaifodams izsmēķēja vēl divas pamatīgas marihuānas cigaretes un bez apstājas runāja. Bet tā bija nesakarīga, narkotiku iespaidā teikta runa par visu, kas izraisīja asociācijas. Par koncertiem, kas notiku�i pirms divdesmit gadiem, par to, ka tagad grūti dabūt augstas kvalitātes narkotikas, jo policija saindējusi laukus ar parakvatu, par ieceri atkal sapulcināt kādreizējo �Lielās, zilās nirvānas� grupu. (�Tikai ne Dougu, kas tagad ir nolādēts studijas �Metro Goldwyn Mayer� jurists. No tādiem jāturas pa gabalu.�) Tie bija kaņepju izraisīti sapņi, kas man neko nedeva.

Es klusu sēdēju, mēģinādams izlobīt informācijas drumslas par Pīteru un Margo, bet Rollijs bez mitas atkārtoja, ka viņi biju�i brīni�ķīgi cilvēki. Turpinājumā viņ� nesakarīgi izrunājās par vecajiem labajiem laikiem, bet pēc tam teica sa�utuma pilnu runu par sirsnīguma trūkumu mūsdienu mūzikas dzīvē.

- Jāizliek simts dolāru, kaut velns tos parautu, lai redzētu "Duran Duran� blūzmeņu kompānijā, kuri ēd visīstākās kotle-ics no atkritumu kastes. Riebjas.

Tre�ā cigarete beidzās. Viņ� atvēra muti un aprija izdeguli.

- Rollij, vai tu kaut ko neatceries par Pītera tēva vizīti?

- Neko.

- Un par Margo grūtniecību? Vai par to nekas prātā nav palicis?

- Tikai tas, ka viņa bija slima. Viņa mēģināja piecelties un dejot, ta�u pēc mirkļa kļuva zaļgani bāla un sāka līgoties. Visas cerības vējā.

- Kā viņa ar Pīteru uzņēma grūtniecību?

- Kā uzņēma? - viņ� ieņurdējās, galvai miegaini slīgstot lejup.

- Emocionāli. Vai viņi bija laimīgi?

- Protams. - Plakstiņi aizvērās. - Tas bija laimīgs laiks. Ja nebūtu kara un cūcību, kuras Els B. D�. mēģināja īstenot, viss pārējais bija lustīga padarī�ana.

Apspiedis nopūtu, es ierunājos uz labu laimi:

- Tu teici, ka Cūku kluba rīkotos koncertus apmeklēja �Eņģeļi�.

- Ja. Viņi bija kolosāli. Tas notika pirms tam, kad D�egers nāca klajā ar savu Altamontas mēslu.

- Vai Pīteram ar Margo nebija īpa�as attiecības ar �Eņģeļiem� vai kādiem citiem motociklistu grupējumiem?

Rollijs no�āvājās un papurināja galvu.

- Nebija nekādu īpa�u attiecību. Visi mīlēja. Visi bija vienādi.

- Vai viņi pavadīja laiku kopā ar motociklistiem?

- Nūjā.

Vīrs jau cīnījās ar miegu, bet man vajadzēja uzdot vēl vienu jautājumu. Tas nedeva man mieru jau veselu stundu.

- Rollij, tu raksturoji Pīteru kā cilvēku, kas mīlēja dzīvi...

- Viņ� dzīvoja, lai dzīvotu, vecīt.

- Lai tā būtu. Bet pēc da�iem gadiem viņ� izdarīja pa�nāvību. Kas varēja viņu tik tālu novest?

Mans jautājums Rolliju pamodināja. Viņ� pavēra acis un dusmīgi paskatījās.

- Runas par pa�nāvību ir muļķības. - Galva viņam sakustējās kā rotaļu sunim automa�īnas aizmugurē.

- Kā to saprast?

- Nekā tamlīdzīga, - viņ� noteica sazvērnieciskā �ukstā. - Tā ir fikcija. Valdo�ās aprindas izmanto �o vārdu rokeru un garā vājo apzīmē�anai, lai viņi izskatītos kā no sabiedrības izstumtie. D�eni-sa, D�imi, Morisons, Bīrss. D�enisa nepadarīja sev galu, bet nomira no esības sāpēm. D�imi nepadarīja sev galu, jo zināja pārāk daudz. Lai viņ� turētu muti, valdība nobendēja viņu ar kaut ko līdzīgu napalmam. Morisons ar Bīrsu nav pat miru�i. Cik zinu, Badijs Holijs ir kopā ar viņiem. Varbūt viņi jautri uzdzīvo kādā Grieķijas salā. Runas par pa�nāvību ir muļķības. Neviens neko tādu nedara.

- Pīters...

- Pīters sevi nenogalināja. Viņ� mira aiz savas pārgudrības. Kā jau es teicu.

- Kas tā bija par pārgudrību?

- Mēģinājumi panākt ekstāzi. Sasniegt robe�u.

- Pastāsti ko vairāk!

- Protams! - Rollijs paraustīja plecus. - Kāpēc ne? Viņ� pastāvīgi nodarbojās ar �o spēlīti. Izģērbās kails, uzrāpās uz krēsla, uztaisīja no zīda auklas cilpu un apmeta ap kaklu. Iekārās auklā tā, ka tā stingri nostiepās, un glāstīja savu peni, kamēr nogāja. Tas tik bija pārdzīvojums, un viņ� vaidēja ekstāzē kā Jēzus. - Rollijs novilka ar strupu mēli pa lūpām un pavēstīja: - Viņ� mēdza teikt, ka lielāka jauda dod lielāku baudu.

No Rollija murmulētā gandrīz nekas nebija saprotams, ta�u es klausījos ļoti uzmanīgi. Viņ� aprakstīja fenomenu, vienu no vistrakākajām seksuālajām perversijām, kuru pazina kā erotizēto pakār�anos vai autoerotisko asfiksiju un kuru atzina tie, kam rotaļa ar nāvi pastiprināja orgasmu.

�ie erotomāni masturbē, līdz virve vai kas tamlīdzīgs pamazam tā aizspie� miega artēriju, ka tā kulminācijas brīdī ir gandri/, pilnīgi aiz�ņaugta. Kāds izmanto sare�ģītu trī�u sistēmu, lai Kcvi uzvilktu pie cilpas. Cits atļaujas dīvainas izdarības. Jebkurā gadījumā tas rada asus pārdzīvojumus un ir ļoti bīstami. Ja mas-lurbētājs zaudē samaņu, vēl neatbrīvojies no virves, vai nostājas la. ka virves noņem�ana ir apgrūtināta, nāve asfiksijas rezultātā nav novēr�ama.

- Spēle, vai apjēdz? - Oberheims smaidīja. - Viņam patika spēles. Bet pienāca diena, kad viņ� zaudēja. Un tas ir kolosāli.

21

Atstāju Oberheimu krācam viņa kabinetā ka ļenganu egocentrisma monumentu. Saruna bija noritējusi kā pa miglu un ne par tematu, ta�u es biju atradis vēl vienu Kadmusa psihopa-toloģijas gabaliņu - Pīters bija kār�anās erotomāns, un viņa nāve varbūt bija ekstravagants negadījums. Gribējās noskaidrot, vai Sauza zinājis par kār�anās spēli, un es nospriedu, ka diez vai. Ja �is fakts nonāktu viņa rokās, tas tiktu iekļauts aizstāvības stratēģijā kā pierādījums, ka seksuālas perversijas un psihiskas dabas traucējumi ģimenē ir iedzimti.

Braucot ziemeļu virzienā uz Labrī, iedomājos, ka attiecībās ar Robiņu ir pārāk maz prieka, un atskārtu, ka ne jau Ober-heimam vien ir egocentrisma problēma. Es tik ļoti biju aizņemts ar D�eimiju un savu pamodināto vainas apziņu, ka pārstāju pievērst Robinai uzmanību un izmantoju viņu kā re-zonatoru.

Apņēmies kļūdu labot, pie Fauntinas degvielas uzpildes stacijas nogriezos, devos dienvidu virzienā uz Vil�īru un tad tālāk uz rietumiem, uz Beverlihilzu. Līdz veikalu slēg�anai vēl bija palikusi apmēram stunda, un, novietojis ma�īnu pilsētas stāvvietā

Beverlijas alejā, pavadīju �o stundu kā līksmojo�s televīzijas spēles uzvarētājs, kas pērk senatnīgu me�ģīņu blūzi Kanjonā, smar�as un vannas ziepes �Giorgio� veikalā, Jurgensena veikalā milzīgu gardē�a grozu ar �Friisen Glādje� aveņu un �okolādes saldējumu, pie Deivisa un Sonomas viņas iekārotu kapara katliņu, kā arī duci koraļļsarkanu ro�u ar papardēm un līgavas plīvuru. Tas bija nevis problēmas atrisinājums, bet solis pareizajā virzienā.

Manevrējot ticis cauri dārgā dzīvojamā rajona mersedesu jūrai, pirms brauk�anas uz mājām apstājos vēlreiz pie zivju tirgus Overlendas tuvumā. Kad pusseptiņos pārrados mājās, Robinas ma�īna nekur nebija redzama, un viņa bija atstājusi manā servisā de�urantei ziņu, ka mājās ieradīsies bez ceturk�ņa astoņos.

- Ir vēl viena ziņa, doktor, - pavēstīja operatore. - Vai gribat uzklausīt?

- Protams.

- Trijos zvanīja D�enifera Līvita. Viņa atstāja divus telefona numurus.

Pierakstīju numurus uz papīra lapiņas. Viens bija universitātes telefons, otrs - Fērfaksas apgabalā. Gribējās uzzināt, kas D�eniferai bijis vajadzīgs, ta�u ne tik ļoti, lai mainītu savus plānus. Prātā atzīmējis, ka jāpiezvana viņai vēlāk, ieliku lapiņu kabatā.

Ienesu dāvanas guļamistabā un sakārtoju uz gultas, uzvilku d�insus un pavalkātu velveta kreklu, devos uz virtuvi, uzliku uz stereoatskaņotāja D�o Pasu, apsēju priek�autu un ķēros pie vakariņu gatavo�anas - uzkodām ar ķiplokiem un maizes drupa�ām pildītas sēnes, lapiņsalātiem, pipariem un ķīnie�u sīpoliņu salātiem, karafi ar estragona etiķi, grilētu Norvēģijas lasi ar kaperiem, svaigām pupiņu pākstīm ar sviestu un pudeli Savojas baltvīna - vīns bija nevainojami balts, no kādas agrāk satiktas tiesneses vīnadārza. �Friisen Glādje � noderēs desertam.

Robiņa ienāca pa durvīm brīdī, kad beidzu gatavot salātus.

Paņēmis mēteli un portfeli, ievedu Robiņu virtuvē, nosēdināju pie galda un atnesu trauku ar ūdeni roku mazgā�anai.

- Neko teikt! - Robiņa plati pasmaidīja. - Par kādiem nopelniem man tas?

Apklusinājis viņu ar skūpstu, atkorķēju vīna pudeli, piepildīju glāzes un atnesu sēnes ar saldskābmaizes klaipu.

- Aleks, tas ir kaut kas nepieredzēts!

- Volfgang Pak, ēd nu pēc sirds patikas!

Mēs mielojāmies bez steigas un mierīgi un gandrīz nerunājām.

- Lieliski, - viņa noteica, atbīdīdama �ķīvi.

- Vai desertam esi gatava?

Robiņa nostenējās un uzplauk�ķināja pa punci.

- Vai nevar mazliet pagaidīt?

- Protams! Kamēr te sakop�u, ej mazliet atlaidies.

- Ļauj, es palīdzē�u, - viņa paziņoja, celdamās kājās. - Man tagad vajag pakustēties.

- Labi, bet vispirms no guļamistabas atnes man vēsāku kreklu.

- Protams, mīļais.

Robiņa atgriezās, turot pie krūtīm me�ģīņu blūzi un smaidot kā bērns.

- Mīļais, - viņa noteica.

Mēs apskāvāmies un līdz vakara beigām viens otru vairs nelaidām vaļā.

Nākamajā rītā, kad pēc Robinas aizbrauk�anas uz darbu pa-karināju d�insus, no to kabatas izkrita lapiņa ar D�eniferas telefonu. Paņēmu aparātu un uzgriezu universitātes numuru. Lēnīgs baritons mani informēja, ka esmu piezvanījis uz psiholoģijas laboratoriju. Fonā skanēja balsu murdoņa.

- Te doktors Delavers, D�enifera Līvita lūdza mani piezvanīt.

-Kas?

- Doktors Delavers.

- Kam jūs zvanāt?

- D�eniferai Līvitai, - es nosaucu pa burtiem.

-Ak tā. Acumirkli. - Vīrietis nolika klausuli, izkliedza D�e-niferas vārdu un pacēla klausuli vēl miegaināks nekā pirms tam. - Nē, viņas �eit nav.

- Kad viņa varētu būt?

- Nezinu. Patlaban pie mums ir kāds pasākums, vai jūs nevarētu piezvanīt vēlāk?

- Vai nevarat viņai nodot ziņu?

- Mēs patie�ām ne...

- Pateicos!

Es beidzu sarunu un uzgriezu Fērfaksas numuru. Atsaucās mundra sievietes balss.

- Vai Līvitas kundze?

-Jā.

- Te doktors Delavers. Es strādāju ar D�eniferu pie simt se�desmitā projekta.

- Ak jā, doktor. D�enifera vai dega nepacietībā aprunāties ar jums. Viņa lika pateikt, ka dienā viņu nevarēs sazvanīt, jo ar Dāniju, savu draugu, aizbrauca uz Lajolu. Bet �ovakar viņa atgriezīsies. Kā viņa var jūs sameklēt?

Nosaucu savu mājas telefona numuru un pateicos viņai.

- Bija patīkami aprunāties, doktor. D�enifera vienmēr par jums izteikusies atzinīgi. Iesaistoties projektā. D�enifera bija tik jauna, un jūs patie�ām līdzējāt viņai adaptēties.

- Patīkami to dzirdēt.

- Tagad viņa pati gatavojas kļūt par doktori. Vai tas nav brīni�ķīgi?

- Jūs dro�i vien lepojaties ar meitu.

- Taisnība, doktor. Tā patie�ām ir.

Daudzmaz sakopu māju, paēdināju krāsainās karpas, mazliet pavingrinājos karatē, noskrēju trīs jūdzes un kārtīgi izmērcējos vannā. Ar rīta pastu bija pienākusi parastā makulatūra un pavēste, kas aicināja ierasties tiesā par galveno liecinieku aizbildniecības lietā, kura, manuprāt, sen bija atrisināta. Tā kā lielu vajadzēja izskatīt pēc mēne�a, ieliku pavēsti vākos.

Mierīgi veicot rīta darbus, visu laiku no galvas neizzuda lakts, ka mani kāds pārsolījis, lai iegādātos �No�ēlojamo rīcību�. "Tuk�ums� kalpoja kādam ķirurgam nodokļu norakstī�anai, nebija paredzams, ka galerija uzsāks rosīgu tirdzniecību, un tomēr apmeklētāji piepe�i sāka izrādīt negaidītu interesi par kādu skulptūru. Jo vairāk es domāju par �o faktu, jo mazāk man tas patika.

Bija tikai pusviens, līdz galerijas atvēr�anai paliku�as vairākas stundas, un es braucu uz centru, cerēdams, ka kaut kur tuvumā atradī�u vīru ar svītraino galvu. Tomēr viņ� nebija nekur ieraugāms, galerija stāvēja tum�a, un es devos uz ķīnie�u kvartālu ieturēt len�u.

Piepildījis vēderu par nenoteiktu summu, divos atgriezos galerijā, bet tā joprojām bija slēgta, ta�u es pamanīju meklējamo vīru pārlūkojam pie kāda apģērbu veikala izliktās lupatas. Kamēr novietoju ma�īnu, viņ� bija izvēlējies mākslīgas tīģerādas elastīgās bikses, polietilēna vestīti un sevi�ķi lielu, baltu, pogājamu D�. S. Penija kreklu.

- Sveiks! - es klusu viņu uzrunāju.

Viņ� salēcās, nometot apģērbu uz ietves. Es to pacēlu un notrausu putekļus. Tirgotavas īpa�nieks korejietis ar aizdomām pētīja mūs no durvīm. Svītrainais uztvēra �o aizdomīgumu un vērsa pret mani.

- Kas jums vajadzīgs, cienītais?

- Gribu noslēgt vēl vienu darījumu.

- Darījumu laiks sākas pēc �etriem. - Vīrs izlikās, ka aplūko vestīti.

- Mani interesē informācija, nevis māksla.

-Tādā gadījumā zvaniet uz informācijas biroju.

Korejietis iznāca pa durvīm un nostājās mums blakus.

- Jūs pērkat vai tikai skatāties? - viņ� noprasīja.

Iekams Svītrainais paguva noirgties vai kaut ko teikt, es atbildēju:

- Pērkam. Cik maksā?

Korejietis nosauca cenu. Es piedāvāju uz pusi mazāk. Galu galā mēs vienojāmies par divām tre�daļām no summas. Svītrainais neticīgi paskatījās un sniedza apģērbu man.

- Paturiet sev, - es atteicu. - Priecīgus Ziemassvētkus!

Viņ� sāka iet uz galerijas pusi, un es devos līdzi.

- Jūs esat �īds vai kas? - viņ� jautāja.

- Ne viens, ne otrs. Kāpēc jūs to prasāt?

- Jūs kārtojat darī�anas kā ķīnīzeris vai �īds, bet ķīnīzeris jūs nekādā ziņā neesat.

- Prieks izpalīdzēt.

- Ei nu?

- Neņemiet galvā.

Mēs jau bijām pie galerijas. Svītrainais nostājās ar muguru pret dzelzs re�ģiem, it kā baidītos, ka tas, kas devis, doto var paprasīt atpakaļ.

- Mani interesē, kas nopirka �No�ēlojamo rīcību�.

- Es jau teicu. Kāds tips.

- Kā sauca to tipu?

- Viņ� nestādījās priek�ā.

- Un kā ar �eku?

- Viņ� samaksāja un gribēja nest darbu projām - tāpat kā jūs.

- Izstāstiet, kāds viņ� izskatījās.

- Es jau teicu, ka neskatos uz...

Acu priek�ā novicinātie divdesmit dolāri aprāva teikumu pusē.

- Piecdesmit, - viņ� mēģināja kaulēties.

Es dusmīgi atrāvu naudu atpakaļ.

- Izmetiet �o domu no galvas! Man policijā strādā draugs. Tiklīdz bū�u atstājis �o vietu, piezvanī�u viņam un iesnieg�u sūdzību par blēdī�anos galerijā.

- Klau, cienītais, es neko tamlīdzīgu neesmu darījis.

- Var jau būt. Varbūt arī ne. Bet, paskatoties uz jums, būs vajadzīgs brītiņ�, kamēr noskaidros personību.

Es pagriezos, lai ietu projām. Mani aizturēja kaulaina roka.

- Klausieties, cienītais, es vienkār�i centos būt godīgs. Tas otrs tips samaksāja piecdesmit, lai turu muti. Liekas, nojums pienākas tikpat.

Es atbrīvojos no viņa rokas un sāku iet.

- Pie velna, cienītais! Labi jau labi! Lai būtu divdesmit.

Es apstājos un pagriezos atpakaļ.

- Vispirms paklausīsimies, ko varat teikt.

- Tam vīram bija sasodīti liela mute.

- Man vajadzīgs apraksts, nevis personības novērtējums.

- Lai tā būtu, tikai pagaidi. Viņ� bija baltais. Nosauļojies. Kā pediņ�, kas visu dienu sē� pie sauļo�anās lampas.

- Cik gar�?

-Tikpat, cik jūs, tikai dū�īgāks.

- Resns?

- Muskuļains.

- Kādi mati?

- īsi. Kā pēdiņām, kas cilā smagumus un augu dienu sevi

lolo.

- Kas vēl?

Mēģinādams atcerēties, vīrs sa�ķobīja seju.

- Viņam bija bārda. Jā. Tādas tās lietas, cienītais.

- Kādā krāsā?

-Tum�a.

Pēc papildinājuma iznāca itin labs Erno Redovica apraksts.

- Vai viņ� neteica, kāpēc iekārojis skulptūru?

- Nē, ak... protams! Viņ� mīlot mākslu.

Es parādīju vēl divdesmit dolārus un pamudināju:

- Nekautrējies, saki savu sakāmo!

- Klausies, cienītais, es negribu iekļūt ķezā. Tas tips izskatījās pēc īsta sūdabrāļa.

- Viņ� nekad neko neuzzinās.

Vīrs paskatījās pa ielu uz abām pūsēm un uz naudu.

- Kad bijāt iegriezies te pirmo reizi, viņ� ienāca tūlīt pēc jūsu aizie�anas. Pajautāja, ko jūs esot meklējis, Es atbildēju, ka �eit ir galerija �Tuk�ums�, nevis informācijas birojs. Pēc tam viņ� sataisīja tādu dīvainu seju un demonstrēja mazliet naudas. Es pastāstīju, ka agrāk neesmu jūs redzējis un ka jūs gribat pirkt vienu savārstījumu. Es parādīju to savārstījumu, un viņ� piesolīja vairāk. Tādas tās lietas, cienītais. Viss kārtībā?

Milo bija licis, lai piezvanu, ja kaut kur parādītos miesassargs. Devos uz telefona kabīni pie ma�īnu stāvvietas un sastādīju policijas Losand�elosas Rietumu iecirkņa numuru.

Milo tur nebija, tāpēc palūdzu viņa da�kārtējo partneri Delu Hārdiju. Kamēr detektīvu sameklēja, pagāja zināms laiciņ�, un Hārdijs pieskrēja pie telefona aizelsies.

- Doktor! - Viņ� elsoja.

- Sveiks, Del! Kas tev lēcies?

-Aerobika... stresa kontroles programmas... pavēles no aug�as... nāk pār galvu kā no pārpilnības raga... gaidāms... ka daudzus krietnus vīrus atlaidīs.

- Tas attiecas arī uz Milo?

- Tā var domāt... ta�u viņ� turas... visādi aizbildinās. It kā nodarbojoties ar noziegumu atklā�anu.

Es iesmējos.

- Es labprāt aprunātos ar Milo, kad viņ� atgriezīsies. Nekas nesvilst, vienkār�i �is tas sakarā ar Erno Redovicu.

Dela balss saspringa.

- To rasistu cūku? Viņ� atkal neliek jūs mierā?

- Ne glu�i. Bet ir iemesls domāt, ka viņ� mani izseko.

- Vai radu�ās kādas nepatik�anas?

- Nē. Es jau teicu, ka nav nekas steidzams.

- Labi. Varu vienīgi pateikt, ka Milo �odien te nav iegriezies. Manuprāt, viņam ir izsaukums. Stundas laikā viņam jāzvana uz �ejieni, un es parūpē�os, lai viņ� uzzina, ka zvanījāt. Bet, |n tikmēr pamanāt to zelli slamstāmies apkārt, piezvaniet, lai luaucam savākt.

- Paldies, Del!

Pārbraucu mājās, sameklēju kaudzi ar psiholoģijas �urnāliem un ķēros pie lasī�anas. Patlaban biju iedziļinājies rakstā par priek�laikus dzimu�o bērnu psiholoģisko attīstību, kad piezvanī-l.1 no mana biroja.

- Labi, ka esat mājās, - sacīja operatore. - Ser�ants Milo zvana jau tre�o reizi. �obrīd gaida savienojumu.

- Savienojiet!

-Tūlīt, doktor! Runājiet, ser! Doktors ir pie aparāta.

- Aleks, vai tu? - Sarunu traucēja sprak�ķi, ta�u Milo balsī skaidri bija jau�ams satraukums.

- Kas noticis? - es pajautāju.

- Dels sacīja, ka tev esot kas sakāms par Redovicu. Kas noticis?

Es izstāstīju, ka miesassargs izsekojis mani un nopircis �No�ēlojamo rīcību�.

- Skulptūru?

- Tā bija ne tikai skulptūra, Milo. Tā apvienoja D�eimija tēva nāves un �anselora slepkavības motīvus. Redovics par to samaksājis krietnu naudu. Tev var rasties vēlē�anās pajautāt, kāpēc viņ� tā rīkojies, ja izdosies atrast.

Atbildi nesaņēmu, klausulē skanēja vienīgi sprak�ķi un pauk�ķi.

- Mēs esam viņu atradu�i, - Milo klusu noteica. - Viņ� guļ da�u pēdu attālumā no manis, uz�ķērsts kā zivs.

- Sasodīts.

- Un tas nav viss. �im notikumam ir aculiecinieks. Ar nazi darboju�ies divi cilvēki. Motociklisti. Viens - kārns, otrs - kā mu-�ele ar taukiem.

- Kungs Dievs! Kur tas noticis?

- Netālu no Rūgtā kanjona, pie Antilopju ielejas �osejas. Mums jāaprunājas, Aleks. Labi drīz.

- Saki, kurā vietā!

- Vaitheds ar Ke�u vēl nav beigu�i dalīt laupījumu, bet pēc brī�a viņi brauks projām. Es pieteicos nokārtot formalitātes, tāpēc kādu laiciņu vēl palik�u te. Līdz �ejienei ir �etrdesmit piecu minū�u brauciens, plus mīnus - desmit minūtes. Izbrauc pēc stundas, lai uz maģistrāles kāds nav jāsatiek. Ceļ� ir klaj�, katra ma�īna redzama pa gabalu. Vai zini, kā �urp nokļūt?

- �etri simti piektais ceļ� uz ziemeļiem?

- Tie�i tā. Brauc, kamēr tas savienojas ar piekto, pēc tam nogriezies dienvidu virzienā uz �etrpadsmitā ceļa, kas ved uz Lan-kasteru un Mohaves tuksnesi. Pabrauc garām Soledadas kanjonam, Akvadul�ei un Losand�elosas akveduktam. Rūgtais kanjons atrodas da�as jūdzes pirms Palmdeilas. �oseja ved cauri augstienes tuksnesim. Skats te patie�ām ir tuksnesīgs, tāpēc nenobīsties. Brauc tikai tālāk, līdz ieraudzīsi vecu �Texaco� degvielas uzpildes staciju. Līķu furgons dro�i vien vēl būs tepat, tu garām nepabrauksi.

22

Tūlīt aiz Sanfernando ielejas ziemeļu malas sāka parādīties tuk�i zemes gabali. Līdz ar nogrie�anos uz Antilopju ielejas �osejas nozuda ceļa rādītāji uz saliekamo māju civilizācijām -Koloniālo Ki�enu, Karovu, Denisu, Picahatu - un skatienam atklājās arvien skarbāka ainava: zemi, ar vērmelēm un kreozotkrū-miem apaugu�i, saulē balti izdegu�i smil�akmens pakalni, kas uz tālo Sangabriela kalnu melnā fona izskatījās zemi un no�ēlojami; garas un nelīdzenas grantsbedres; pagāju�ās vasaras ugunsgrēkā apsvilu�i dzelk�ņu krūmi; nejau�i, spilgti dzelteni savvaļas puķu plankumi.

�oseja bija gandrīz tuk�a, kā jau Milo paredzēja, - piecas kailas joslas, no kurām atzarojās nobraucamie ceļi uz Plaseritu,

Soledadu, Buketu, kur iegūstamais rūsaini zilais akmens greznoja daudzu Vaskesas un Akvadul�es sapņu māju pagalmiņu$,un du�u telpas Losand�elosā.

Nozarojums uz Rūgto kanjonu spēji nogriezās un gāja krasi lejup. Kadiljaks nonāca uz �aura, līkumaina, bet asfaltēta ceļa ar lieliem akmens bluķiem un da�u vēja izkropļotu koku gar maļam. Zemienē kalnu nogāzes bija ūdens izskalotas un rievainas, galvenokārt brūngani dzeltenos un sarkanos toņos, ar nejau�u ceriņkrāsas un zilu ietonējumu. Debesis aizsedza smaga, pelēka mākoņu kārta, caur kuru izspraucies saules stars veidoja spilgti sārtu laukumu uz klin�u veidojumu apak�ā. Neticams skaistums, kas bez �ēlastības pagaisa.

Glu�i kā no nekurienes pēk�ņi piecpadsmit jūd�u tālāk parādījās �Texaco� degvielas uzpildes stacija, it kā būtu pārcelta no cita laika. Bīstami grambainā laukuma vidū atradās divi pirmskara laika degvielas sūkņi, bet aiz tiem slējās balta, tikpat veca vienvietīga garā�a. Tajā stāvēja zaļ� trīsdesmit devītā gada plimuts.

Ar garā�u savienota būda kalpoja par kantori, kura netīrajos logos neļāva ieskatīties papīru kaudzes. Mazliet tālāk slējās kafejnīca ar divām antīkām kokakolas reklāmām katrā galā, izbalēju�u izkārtni ar nosaukumu un vēja rādītāju dziedo�a gaiļa izskatā virs jumta papes seguma. Gailis nekustīgajā tuksne�a gaisā bija nostājies augstprātīgā pozā.

Izskatījās, ka �ī kafejnīca nedarbojas jau labu laiku, ta�u ap to stāvēja vesels bars oficiālu transporta līdzekļu. Iebraucu ar savu ma�īnu starp pazīstamo bronzas krāsas matadoru un mobilo kriminālistikas laboratoriju un izkāpu.

Pagalma ziemeļu daļu norobe�oja pie improvizētiem mietiņiem nostiprināta virve. Atdalītajā laukumā tehniķi tupus un salieku�ies darbojās ar �ļircēm, sukām un ģip�a veidnēm. Da�i noņēmās ar perlamutra pelēku �RX-7�, bet citi līkņāja tai apkārt. Blakus ma�īnai gulēja desveidīgs līķu maiss. Da�u pēdu attālumā no maisa uz visām pusēm taustekļus pleta salns plankums.

Noliecies pie līķa, kāds ķīnietis tum�ā uzvalkā kaut ko ierunāja kase�u magnetofonā.

Aiz norobe�ojuma stāvēja apgabala ātrās palīdzības ma�īna, kuras motors nebija izslēgts. No tās izkāpa mediķis un palūkojās apkārt. Viņa skatiens apstājās pie Milo, kas stāvēja, atspiedies pret uzpildes stacijas sūkni, un kaut ko rakstīja savā piezīmju burtnīcā.

- Kārtībā?

Mans draugs kaut ko pateica ķīnietim, tas palūkojās aug�up un pamāja ar galvu.

- Kārtībā.

Mediķis pamāja ar roku, no ma�īnas izkāpa vēl viens vīrs un atvēra aizmugurējās durvis. Parādījās nestuves. Da�u sekun�u laikā līķis tika nevērīgi pacelts un ievietots ar dobju būk�ķi transporta līdzeklī. Ātrā palīdzība aizbrauca, saceļot aiz sevis sīku putekļu vētru.

Ieraudzījis mani, Milo nolika piezīmju burtnīcu, notrausa no atloka putekļus un uzlika man uz pleca smagu roku.

- Kas noticis? - es jautāju.

- �orīt astoņos Redovics ieradies te uz draudzīgu tik�anos ar diviem motociklistiem un uz�ķērsts. - Milo norādīja uz asiņu plankumu. - No tā, ko redzējis mūsu liecinieks, var spriest, ka tik�anās bijusi iepriek� sarunāta, lai īstenotu kādu netīru darījumu. Ta�u no darījuma nekas nav iznācis.

Es paskatījos uz plankumu un uz kailajiem, robainajiem kalniem.

- Kāpēc tie�i te?

-To es cen�os noskaidrot. Kuru katru brīdi �eit jāierodas parka uzraugam. Varbūt viņ� spēs ieviest kādu skaidrību.

Milo izvilka no kabatas paciņu ar ko�ļājamo gumiju un vienu piedāvāja man. Es paņēmu, un abi sākām nodarboties ar elpas atsvaidzinā�anu.

- Varētu būt, ka vienai darījumā iesaistītajai pusei apvidus ir pazīstams, bet otrai ne, ta�u degvielas uzpildes stacija izman-lut.l par orientieri. Parastos apstākļos ideāls variants, jo vieta ir pamesta. Stacija, ie�u atsegums tālāk un piecdesmit akri zemesceļa abās pusēs pieder kādam vīram, vārdā Skegss, kas dzīvo Lan-kasterā un te parādās reti. Nupat beidzu viņu iztaujāt, un Skegss zināja stāstīt, ka pirms �etrdesmit gadiem da�as jūdzes tālāk bijusi armijas bāze un kafejnīca atradusies visiem pa ceļam - orķestra estrāde, lieliski steiki un nelegāls alkohols. �odien te izskatās kā spoku pilsētā.

Pacēlis roku, lai acīs nespīdētu saule, Milo nopētīja tās ap-spidēto tuvāko apkārtni, it kā meklētu apstiprinājumu saviem vārdiem.

- Cik saprotu, Skegsam kafejnīca simbolizē viņa sievu Salliju. Viņ� reiz pildījis ma�īnās degvielu, bet sieva saimniekojusi pa virtuvi. Se�desmit septītajā gadā sieva nomirusi, un viņ� vēl arvien nespēj tikt tam pāri. Kad, domājot par sievu, garastāvoklis samaitājas pavisam, viņ� brauc uz �ejieni, apsē�as pie letes un ļaujas atmiņām. Tā noticis arī �onakt, jo pagājis divdesmit gadu kop� sievas nāves. Viņ� izvilcis kāzu albumu un pamatīgi apraudājies. Nespēdams to izturēt, uzmetis mugurā da�us apģērba gabalus, paķēris albumu, �Jack Daniel� pudeli, atbraucis uz �ejieni, ieslēdzies un piesūcies. Skegsam pasaule vēl ir miglaina, jo viņ� ieradies te ap vienpadsmitiem un ap vieniem aizmidzis. Astoņos viņu pamodinājusi klaigā�ana. Sākumā vīrs nodomājis, ka redz nelabu sapni, bet tad nākusi apjausma, ka ārā kāds atrodas. Viņ� paglūnējis pa logu un, ieraudzījis, kas notiek, noslēpies aiz letes. Nabaga vecais vīrs nobijies tik ļoti, ka palicis tur trīs stundas un tikai pēc tam zvanījis.

Milo paskatījās uz plimutu.

- Tā ir viņa ma�īna. Neviens to nav redzējis, jo Skegss iedzinis auto garā�ā un aizslēdzis durvis.

- Viņa laime.

Milo nogrozīja galvu.

- Tā nav nejau�ība. Mēs atradām pie izpūtēja caurules piestiprinātu �ļūteni. Lieki teikt, ka vīram jāpārbauda veselība. No viņa ir maz labuma kā no aculiecinieka, ta�u viņ� lieliski noder, lai atjaunotos mana ticība Dievam.

- Ko viņ� redzējis?

- Viņam pamostoties, situācija jau bijusi nepatīkama. Redo-vics un motociklisti kliegu�i cits uz citu. Skegss nav pārliecināts, bet ādaini tā kā izteiku�ies, ka Redovics nav ievērojis vieno�anos, bet Erno atbildējis savā ierastajā manierē - smējies, lamājies un vicinājis dūres. Pēc tam viss norisinājies ātri. Resnais motociklists dro�i vien greizi paskatījies, jo Redovics nolicis viņu gar zemi ar sitienu pa vēderu un tūlīt sekojis sitiens starp acīm. Skegss teica, ka resnais novēlies kā pelavmaiss. Ta�u ar kārno bijis pavisam citādi. Ieraudzījis, ka draugs gar zemi, viņ� izvilcis ķēdi un salokāmo nazi un nostājies ielu kau�ļa pozā. Redovics bāzis roku kabatā - mēs atradām pie līķa vēl vienu pistoli -, ta�u kārnais bijis ātrāks. Viņ� apmetis ķēdi Redovicam ap kaklu, pievilcis klāt un dūris ar nazi. Eksperts apskatīja brūces un teica, ka apzināti durts, lai nonāvētu. Tie�s trāpījums aknās un vairāki griezieni uz aug�u un leju. Pārgriezta arī rīkle, ielu kau�ļa pēdējais iz�ķiro�ais grieziens, kad Redovics jau bijis beigts. Pēc tam kārnais dabūjis pie samaņas resno, un abi aizlaidu�ies. Skegss dzirdējis, ka ierūcas motors, ta�u braucamo nav redzējis, jo pats atradies slēptuvē.

- Tikai viens braucamais? Vajadzēja būt diviem motocikliem.

- Vecais apgalvo, ka dzirdējis tikai vienu. Arī tehniķi atradu�i tikai vienus nezināmus riepu nospiedumus, tāpēc jādomā, ka abi iekārtoju�ies uz viena braucamā. Romantiski, vai ne?

Raudzīdamies uz savām kurpēm, Milo pārvilka ar roku pār

seju.

- Es pats apskatīju līķi, Aleks. Pamatīgi izķidāts. Tu zini, ko es domāju par �o vīru, tomēr nedrīkst tā izrīkoties ar cilvēku.

Mēs sākām attālināties no nozieguma vietas, iedami paralēli ceļam. Uz zemes mētājās liela skrūve, un Milo to paspēra ar kāju. Virs attāla paugura ķērkdams gaisā pacēlās vārnu bars.

- Pastāsti man, kas tā par skulptūru, kuru viņ� nopircis, -(īsināja Milo.

- Smags caurspīdīgas plastmasas klucis ar tajā iekausētām visādām rotaļlietām, lai iznāktu spilgts mākslas darbs.

- Tu teici, ka pakārta lelle.

- Cilpa ap kaklu un nazis vēderā. Īstenībā manu uzmanību saistīja skulptūras nosaukums. �No�ēlojama rīcība�. D�eimijs lie-lnļa �o frāzi pa�nāvības apzīmē�anai.

- Un mākslinieks ir vēl viens ģēnijs no universitātes.

- Tie�i tā. Puisis, vārdā Gērijs lamagu�i. Pārējie stāsta, ka viņ� ir cilvēks, kuru visdrīzāk var nosaukt par kaut ko līdzīgu D�eimija draugam. Viņ� redzēts kopā ar D�eimiju un �anseloru.

- Pastāsti ko sīkāk par plastmasā ieslēgtajām rotaļlietām.

Es sapratu, ka neesmu aplūkojis skulptūru pietiekami uzmanīgi, ta�u koncentrējos un mēģināju atsaukt atmiņā detaļas.

- Tur bija attēlota padsmitnieka guļamistaba. Futbolkoman-du vimpeļi, dienasgrāmata, miniatūras zāļu pudelītes - tikai tuk�as -, rotaļu nazis, asins imitācija.

Milo savilka pieri grumbās.

- Diezin vai uzskaitītais var izraisīt interesi. Vai nebija vēl kaut kas?

-Jāpadomā. Da�as Bārbijas fotogrāfijas, �The Beatles� plakāts, mīlestības vēstules.

- Kādas tās izskatījās?

- Sīciņas. Collu garas strēmeles ar uzrakstu �Es tevi mīlu�.

- Un tas viss kalpoja kā piedeva Kenam ar nazi vēderā? -Milo nogrozīja galvu. - Neko teikt - māksla.

Mēs brīdi gājām.

- Motociklisti atkal uzpeldēju�i, - es ierunājos.

- Mjā.

- Vai tie Slaktera lietai nepie�ķir jaunu aspektu?

- Viņi lietu sare�ģī, bet, ja tevi interesē, vai tas nāk par labu Kadmusam, es teik�u, ka ne. Viss var beigties ar to, ka �anselo-ra un Kadmusa na�u klubā kļūst par diviem biedriem vairāk, nekā domājām. �is apsvērums nav nepamatots, jo mēs neesam atradu�i nevienu, kas būtu redzējis �anseloru braukājam pa Bois-taunu. Tāds virs kā viņ� noteikti kristu acis. �anselors bija vadītāja tips un mēdza uzdot darbus citiem. Tātad viņ� varēja nosūtīt motociklistus, lai ievilina lamatās glītos zēnus un aizved uz savrupnamu palīksmoties.

-Tas nozīmē, ka viņus varēja nogalināt motociklisti.

- Mēs atradām Kadmusu ar nazi rokā. Vai tas norāda, ka viņ� ir nevainīgs malā stāvētājs?

- Garīgi slims malā stāvētājs.

- Kāpēc tad netika nogalināts arī viņ�? Tu kaut ko nesaproti, Aleks.

- Varbūt, - es sacīju, - bet kādā veidā ar �o lietu saistīts Redovics?

- Kādā no brīvajām naktīm viņ� varēja uzzināt, kas notiek, bet, līdzko mēģināja motociklistus �anta�ēt, piedzīvoja neveiksmi.

- Kāpēc tādā gadījumā viņ� izsekoja mani? Un kāpēc par katru cenu gribēja iegādāties �No�ēlojamo rīcību�?

Milo nopūtās.

- Saproti, es nesaku, ka īstenībā viss notika tie�i tā. Viss ir sasodīti sare�ģīti un nepavisam neatbrīvo Kadmusu no atbildības. - Milo sakoda zobus un dziļi ieelpoja. - Nav arī izslēgts, ka Redovics centās novērst �anselora vārda nomelno�anu - pat sū-dabrāļi da�kārt rīkojas altruistiski -, un viņ� varēja nodomāt, ka tu zini kaut ko derīgu, jo nodarbojies ar Kadmusu kā terapeits. Tikpat labi Redovics varēja rīkoties negodīgu motīvu vadīts un domāt, ka jau minēto apsvērumu dēļ tu vari pastāstīt kādas rie-beklības.

- Es neesmu ar D�eimiju nodarbojies piecus gadus.

- Kā viņ� to var zināt? Bet ja nu Kadmusi lielīju�ies, ka tu esi lielisks dakteris, un Redovics nospriedis, ka tu joprojām esi savā vietā?

Atcerējos, ko tajā naktī Kanjonouksā teica Andrea Vena. Dzemijs pieminējis mani ar mīlestību. Gai�ajos brī�os.

�- Tas, vienalga, neizskaidro, kāpēc motociklisti izvandīju�i (Ierija dzīvokli.

- Vai vēlies, lai tēloju cilvēku, kas zina atbildes uz visiem Jnutājumiem? Lai notiek! Arī Jamagu�i bija na�u kluba biedrs.

Iedomājoties, ka vēl viens 160. projekta dalībnieks tiek pie-� k.iitits pie slepkavām, es sadumpojos.

- Tādas runas ir smieklīgas.

- Kāpēc? Tu pats teici, ka viņ� redzēts izbraucam kopā ar ('anseloru un Kadmusu.

- Ja viņ� būtu slepkava, viņ� nereklamētu �o faktu ar skulptūras palīdzību.

- Nav noslēpums, ka tā notiek. Pirms da�iem gadiem kāds angļu kriminālromānu rakstnieks devis labu pamatojumu, ka D�cks Ķidātājs bijis gleznotājs, vārdā Sikerts. Vairākas viņa gleznas ir stipri līdzīgas da�ām nozieguma ainām. Un tavs stāstījums par Jamagu�i liek izdarīt secinājumu, ka racionālisms nav viņa stiprā puse. Vajag tikai ieņemt pietiekami daudz amfetamīna, un smadzeņu apvalks sāks atgādināt �veices sieru.

- Mums tiekoties, viņ� izturējās naidīgi, bet ne iracionāli...

- Saproti, Aleks, es varu �eit stāvēt un teoretizēt visu dienu. Tā būtu lieliska nodarbo�anās visiem, kam viesībās tīk uzspēlēt "Kas to izdarīja?�. Bet, ja trūkst pierādījumu, tāda prāto�ana ir vienas vienīgas blēņas. Motociklisti, Kadmuss, vēlreiz motociklisti. Kā īstā �krievu kalnu� vagoniņā. Bet vizinā�anās pa �krievu kalniem� vienmēr man izraisa vem�anu.

Milo pielika soli un iebāza rokas kabatās.

- Ja man kas kremt, tad tikai tas, ka mēs patie�ām bijām veiku�i pamatīgu darbu, meklējot tos maitasgabalus. Nedēļām ilgi �ķetinājām da�ādus pavedienus un klausījāmies Vaitheda prāta pērles. Apmeklējām visus Losand�elosas motociklistu bārus un redzējām tik daudz ādas, ka tās pietiktu visa �tata pistoļu makstīm. Mēs pat izmantojām vairākus vīrus, kurus narkotiku apkaro�anas birojs ar lielām pūlēm bija iesaistījis noziedznieku bandās. Tas neko nedeva.

- Tagad tev ir apraksts, kuru vari izmantot.

- Kāds? Viens ir resns, otrs - kalsns? Nezin kāpēc - katrā ziņā iemesls ir socioloģisks - �ie draņķi sadalās divās kategorijās: gorclos disgūstos un anoreksiskos amfetamīna lietotājos. Resnais un tievais izslēdz no cilvēku kopskaita tie�i nulli procentu.

- Vecais vīrs viņus redzējis. Vai neko vairāk viņ� nevarēja izstāstīt?

- Protams, varēja. Resnais bijis plikpauris - vai arī ar pavisam īsiem matiem -, ar lielu vai varbūt vidēja lieluma bārdu, kas bijusi vai nu melna, vai brūna. Kalsnajam biju�i gari un taisni vai viļņaini mati un ūsas - nē, liekas, ūsas un bārda. - Milo neapmierināts nopūtās. - Līdzko jādod apraksts, nekas nav tik ap�aubāms kā aculiecinieku precizitāte, bet �is ir astoņdesmit gadus vecs, depresijas nomākts vīrs, kas atgūstas pēc smagas piedzer�anās. Es pat neesmu pilnīgi pārliecināts, vai viņ� dzirdējis kādu no sarunām, kuras atstāsta. Man vajadzīgs kaut kas dro�s, Aleks. Esmu devis pavēli doties uz piestātni un izpurināt Redo-vica laivu. Varbūt mēs atradīsim skulptūru un izrādīsies, ka tā ir pilna ar smaragdiem. Vai kokaīnu.

- Tie�i kā filmās.

- Zini, - Milo savaikstījās, - te ir Losand�elosa. Viss ir iespējams, vai ne? - Smīns nozuda no sejas. - Es gribu aprunāties ar Jamagu�i. Kur viņ� atrodams?

- Viņ� klimst pa pilsētas centru. Es sameklēju Gēriju ar galerijas starpniecību, bet �ķiet, ka viņ� grasās pamest Losand�elo-su. Patlaban varbūt viņ� to jau pametis.

Milo izņēma savu piezīmju burtnīcu, kurā ierakstīja Gē-rija vārdu un galerijas �Tuk�ums� adresi. Man ienāca prātā kāda doma.

- Kopā ar viņu bija blonda meitene, kas izskatījās tā, it kā par viņu reiz kāds būtu rūpējies.

- Vārds?

Gerijs sauca viņu par �ķirbu.

Mīļi. Es pārbaudī�u ar D�ūvijas palīdzību. Dosimies atpakaļ Man jāpiezvana uz pāris vietām.

Mēs apgriezāmies un sākām iet uz kafejnīcas pusi. Tiklīdz nonācām pie matadora, Milo iekāpa ma�īnā un sāka runāt pa rāciju. Gaidīdams es pametu skatienu kafejnīcā. Aiz letes stāvēja ina/s, sarāvies ve�uks rūtainā flaneļa kreklā un kombinezonā un nlnucīja ar mitru lupatu hromēto virsmu. Krēsli pie letes bija da-i mati kā sēnes ar sarkanu ādas cepurīti un hromētu kāju. Blakus tie�ās �ķiras Taho ezera eļļas gleznai pie zarainu priedes dēļu sienas karājās nekustīgs �varcvaldes pulkstenis ar dzeguzi. No lēta trunzistora skanēja kantri mūzika - D�ord�s D�onss sūrojās, ka viņa asinis nekādi negrib nomierināties.

Mūzikas skaņas pārmāca motora rūkoņa ziemeļu pusē. Pagriezies ieraudzīju d�ipu, kas, �ķiet, peldēja pie apvār�ņa. Ma�īna steidzīgi tuvojās, līdz apstājās pie norobe�ojuma. �oferis noskatījās uz tehniķiem kriminālistiem, bet galu galā novietoja ma�īnu pie kafejnīcas, izslēdza motoru un izkāpa. Uz d�ipa bi-ja redzama Parku departamenta emblēma, un braucējs bija ģērbies parku uzrauga formastērpā. Viņ� bija �etrdesmit gadus vecs, stiegrains, nosauļojies, labdabīgu seju, apaļām brillēm me-lula rāmītī un Eiba Linkolna bārdu. No lā�a Smoukija platmales apak�as spraucās dzeltenu matu �ķipsnas. Kakls bija jēla steika krāsā.

- Vai ser�ants Stērd�iss? - vīrs pajautāja.

- Viņ� ir tur.

- Bills Sarna. - Viņ� padeva roku, cietu un sausu kā neģē-rēta āda.

- Alekss Delavers.

- Ser�ants?

- Konsultants.

Atbilde mulsināja, ta�u viņ� pasmaidīja. Es paskatījos uz Milo pusi.

- Viņam jāatbrīvojas kuru katru brīdi.

Parku uzraugs palūkojās uz atvērtajām kafejnīcas durvīm.

- Ie�u apskatīties, kā jūtas Asa.

Vīrs noņēma no galvas platmali un iegāja pa durvīm.

Pēc brī�a mēs piebiedrojāmies viņam pie letes. Iek�telpās bija vēl da�as tre�ās �ķiras ainavas un vēl skaidrāk kļuva jūtama pārcel�anās citā laikā: plaukts ar depresijas gada stiklu, darbarīku un �tan�u sabiedrības 1967. gada kalendārs; pie sienas ēdienkarte, kurā steiks ar olām maksāja dolāru un deviņdesmit piecus centus, bet kafija desmit centus. Visos stūros karājās zirnekļu tīkli. Sasmaku�ajā gaisā oda pēc pelējuma kā mauzolejā, kas �eit arī bija.

- Sveiki, kungi! - no�ērkstēja vecais vīrs. Viņ� daudz kustējās, bet bez acīm redzama rezultāta - traucās, staigāja, berzēja neeso�us traipus, plauk�ķināja ar roku un slaucīja. Vīra mute bija iekritusi, acīmredzot viņ� jau ilgāku laiku dzīvoja bez zobiem, rosība �ķita teatrāla, un tās mērķis bija pie�ķirt kafejnīcai apdzīvotības iespaidu.

Sarna piecēlās. Un iepazinās ar Milo.

- Labprāt jums piedāvātu kafiju vai ko citu, - sacīja vecais vīrs, - ta�u neliels provianta trūkums.

- Viss ir kārtībā, Asa, - atsaucās uzraugs. - Nākamreiz.

- Kāda runa! Cepts cāļa gaļas steiks un sviesta cepumi ar pupiņu pākstīm un cigoriņu kafiju. Varbūt nākamreiz?

- Protams. - Sarna pasmaidīja. - Mēs pagaidīsirņ.

Viņ� uzlika roku Skegsam uz pleca, novēlēja labu veselību un mums pa priek�u izgāja no kafejnīcas.

- Kādas ir viņa prāta spējas? - pajautāja Milo.

- Astoņdesmit trīs gadus vecam vīram itin labas.

- Un cik lielā mērā viņ� derīgs kā liecinieks?

Uzraugs uzlika galvā platmali.

- Da�reiz vina domas aizklīst sānis.

- Ļoti labi. Vai arī agrāk viņam biju�as pa�nāvnieciskas domas?

Sama brīnījās.

- Agrāk?

Kad Milo pastāstīja par �ļūteni uz izpūtēja, uzrauga seja sadrūma.

-Tas man ir jaunums. Es vienmēr esmu uzskatījis viņu par stingi ii veci ar krietnu atmiņu. Cik viņ� var noderēt par liecinieku - nemāku teikt.

- Vai viņam ir ģimene?

- Es par to neko nezinu.

- Ar ko lai aprunājos par viņa aprūpi?

- Pie baptistu baznīcas ir vecāku pilsoņu grupa. Cik zinu, Asa ir neticīgais. Ja vēlaties, varu apjautāties.

- Es būtu par to pateicīgs, Bili.

Tehniķi uz ceļa sāka kravāties.

- Mans kapteinis teica, ka notikums ir visai nepatīkams, -skatīdamies uz viņiem, bilda Sarna. - Motociklistu darbs ar na�iem?

Milo palocīja galvu.

- Katru gadu da�s tiek sagriezts, galvenokārt And�elas grēdā. Kur� klubs �oreiz iejaukts?

- Nav zināms. Skegss nav spējis saskatīt nevienu krāsu.

- Bet upuris?

- Upuris nav motociklists.

- Hmm... Tas ir nepatīkami. Parasti mums piezvana, kad tie tītari dzērumā salielās un metas cits citam virsū. Bet vispār viņi cen�as vairīties no taisnajiem. Jācer, ka te nav aizsākums kaut kam nezināmam. Vai jums meklē�anā nav vajadzīga palīdzība?

- Paldies, nē. Meklē�ana ir beigusies. Pirms vairākām stundām mēs nosūtījām vīrus uz visām pusēm, lai meklē, bet nekas nav atrasts. Tehniķi teica, ka riepu pēdas ved atpakaļ uz �oseju.

- Tas nozīmē, ka viņi varētu būt devu�ies uz kādu no ziemeļu kanjoniem vai atgriezu�ies pilsētā. Kad viss noticis?

- Ap astoņiem no rīta.

- Tādā gadījumā par vēlu kaut ko darīt. Vai Asa jums viņus aprakstīja?

- Viens bijis resns, otras tievs. Kuri klubi �eit braukā?

- Tie nozīmīgākie - eņģeļi, mongoļi, sātana mācekļi -, arī sīkākas grupas, kuras nāk un iet. Viņi cen�as izvietot savu vadību Futhilas iecirkņa teritorijā - Ted�ungā, Sanlendā - un rīkot saietus uz parka zemes.

- Vai �ī ir parka zeme?

- Nē. Sākumā tā piederēja armijai. Pēc tam nokļuva privātās rokās. Apkārtējos kanjonos bija paredzēts izveidot atpūtas rajonus, ta�u bez kartes ir grūti noteikt �eit robe�as. Ja gribat zināt, vai te ir motociklistu aktivitā�u centrs, es teiktu, ka nav.

- Vai kaut kas krimināls �ajā apvidū notiek?

- Tie�i Rūgtajā kanjonā? Necik daudz. Laiku pa laikam gadās uzdurties līķim, kas nogalināts citā vietā un nomests te. Vēl parastie sīkumi - piedzēru�i pusaud�i un malumednieki, kas ķersta bruņrupu�us. Smago noziegumu nav.

- Mani nodarbina �āds jautājums, - sacīja Milo. - Mūsu upuris varētu būt iejaukts �antā�as mēģinājumā. Iespējams, slepkavība notikusi tāpēc, ka nav maksāts. Vai jūs varat pateikt kādu sakarīgu iemeslu, kāpēc jābrauc uz �ejieni kārtot darī�anas?

Sarna noņēma brilles un kļuva domīgs.

- �ī vieta ir tālu no ziņkārīgām acīm. Te ir sasodīti klusa vieta, Milo. Nekāda tūrisma, jo te nav tik skaisti kā citur. Ezers ir iespaidīgs, ta�u nav piemērots mak�ķerniekiem vai ūdenssportis-tiem. Pēdējā laikā manāma nedaudz lielāka rosība sakarā ar spēkstaciju - ģeologi, arhitekti, celtnieki -, bet arī viņu nav daudz un viņi parādās reti.

- Kāda spēkstacija? - es painteresējos.

- Hidroelektrostacija.

- Pie ezera?

Milo ziņkārīgi paskatījās uz mani, bet nepārtrauca.

- Tas ir kas vairāk nekā tikai ezers, - bilda Sarna. - Rūgtais kanjons vispār nav kanjons, tas ir ar ūdeni pildīts vulkāna krāteris, kuru ieskauj kalnu nogāzes un baro apak�zemes straumes. Galvenā at�ķirība ir �īs straumes, jo ūdens pastāvīgi papildinās.

Tiek lēsts, ka tur ir miljardiem galonu ūdens. Kuri nav iespros-toli. - Viņ� jutās priecīgs, ka var nolasīt lekciju. - Izstrādāts desmit gadu plāns ar diviem nākotnes mērķiem: ūdenim jāapgādā ar elektroenerģiju ielejas ziemeļdaļa, kā arī tas jāizmanto par rezervuāru un jāsavieno ar akveduktu.

- Izklausās, ka mierīgie laiki �eit beigu�ies.

- Līdz ar celtniecības uzsāk�anu. Tas ir milzu projekts -spēkstacijai vien vajag �etrdesmit piecus miljonus dolāru, nemaz nerunājot par divdesmit pieciem miljoniem pilsētai, kurai te jā-i/aug. Par to runā jau sen. Situācija kļuva nopietna, kad pirms vairākiem gadiem iestājās sausums un visos smalkajos restorānos pie pusdienām vairs nepasniedza ūdeni. Beidzot uznāca lietus, un visi nomierinājās. Jautājums no jauna izvirzījās pirms diviem gadiem, ta�u, iekams izlaida obligācijas projekta finansē�anai, notika visādi aizmuguriski politiski darījumi.

- Vai ar vides aizstāvjiem?

- Nē. Kā jau teicu, �ejienes apkārtne nav no skaistākajām, vienīgi pats ezers, kuru redzēju�i nedaudzi cilvēki. Vietējos vairāk interesē darbavietas, nevis kreozotkrūmu saglabā�ana. Bija izveidojies intere�u konflikts, kuru vajadzēja atrisināt. Sabiedrība, kam pieder zeme, bija pirmais solītājs, kas pieteicās būvēt spēkstaciju.

- �Cadmus Construction�?

- Pilnīgi pareizi, - Sarna izbrīnījies atbildēja un paskatījās uz mums ar pēk�ņu sapratni. - Rietumu Losand�elosas slepkavību izmeklē�anas brigāde. Jau zināmā lieta, vai ne?

- Bili, - ierunājās Milo, sazvērnieciski paliecies uz priek�u, - nekas vēl nav zināms. Un mēs būsim pateicīgi, ja �ī saruna paliks starp mums.

Uzraugs uzlika pirkstus virs lūpām.

- Tās ir aizzīmogotas.

- Muchas gracias. - Mans draugs pasmaidīja. - Tie celtnieki, kas �eit ieradās, - uz kurieni viņi devās?

- Uz krātera dienvidaustrumu malu. Tā ir vienīgā vieta, no kuras pārredzams viss ezers. Viņi tur stāvēja un kala plānus.

- Vai viņi piegāja arī pie pa�a ezera?

- Nē. Pieredzējis klin�u kāpējs var nolaisties līdz ezeram tikai divās dienās. Ar āķiem un virvēm.

- Vai nevarat pateikt, uz kuru pusi jādodas, lai varam ezeru apskatīt?

-Ar ko jūs braucat?

Milo norādīja uz matadoru.

Uzraugs papurināja galvu.

- Izmetiet tādu iespēju no prāta, ja vien nevēlaties doties ceļā kājām. Ceļ� beidzas �etras jūdzes no skatpunkta. Lai braukātu pa �o apvidu, vajadzīga �etru riteņu piedziņa.

Kratīdamies mēs braucām uz dienvidiem pa ceļu, kas kļuva arvien sliktāks. Pa d�ipa logiem bija redzams bezgalīgs un nekustīgs spokaini bālu klin�u horizontāls �ķēlums. Sarna atdzīvināja vienmuļo braucienu, minot, kā sauc redzamos krūmus, un pievēr�ot uzmanību retām dzīvības oāzēm - putnu baram, kas mielojās rūgtajos ķir�os, un aligatorķirzakai, kura aizskrēja pa vē-dekļpalmas stumbru. Viņ� norādīja, cik skaista ir kāda veca priede, un aprakstīja ne�ēlīgo ziemu augstajā tuksnesī, pastāstot, cik izturīgām jābūt radībām, kuras spēj te izdzīvot.

Visu �o laiku Milo klusēja, atslīdzis sēdeklī, piemērotā brīdī māja ar galvu, ta�u viņa domas tikmēr nodarbināja citāda ne�ēlība.

Zemesceļ�, kas bija nomainījis asfaltu, lika d�ipa �asijai vibrēt kā loka stiegrai. Zemi drīz nomainīja smilts, un riteņi sacēla gaisā putekļu mākoņus. Likās, ka Sarna uztver �o ceļu kā izaicinājumu, jo bremzes viņ� neizmantoja, bet brauca uz priek�u, pastāvīgi pārslēdzot ātrumus. Mēs ar Milo turējāmies pie sēdekļa.

Braucām cauri krūmiem uz aug�u, uz leju un atkal uz aug�u. Atceroties Milo izteikumus par brauk�anu pa �krievu kalniem�, es paskatījos uz viņu. Viņ� sēdēja ar aizvērtām acīm, sakniebtām lūpām un zaļgani bāls kā ziemas melone.

D�ips turpināja braucienu uz aug�u. Sarna vēl pēdējo reizi piedeva gāzi, un mēs nokļuvām virsotnē, vēl nesasniegu�i no-finotu laukumiņu. Sarna apstādināja ma�īnu, pievilka rokas bremzi un izlēca ārā.

- Pēdējo ceļa gabaliņu vajadzēs iet kājām.

Izkāpu�i no ma�īnas, ieraudzījām priek�ā slejamies priedes.

I ielākā daļa koku bija miru�i - da�i kaili, pelēki stumbri ar līku, nokaltu�u zaru rokām bija nokritu�i, bet citi izdedzinātajā zemē sasvēru�ies visdīvainākajos leņķos. Dzīvie koki neizskatījās daudz labāk. Starp stumbriem spīdēja dedzino�a, pelēki balta gaisma, tāpēc skatienu vajadzēja novērst.

Sama atrada taciņu, kas veda starp kokiem. Grimstot līdz potītēm putekļos pārvērtu�ās skujās, viņam aiz muguras mēs neveikli kāpām pāri trauslu kritu�o zaru kaudzītēm. Kāds zars ieķērās Milo bik�u starā, un vajadzēja apstāties, lai no tā atbrīvotos. Viņ� jopro-|;lm izskatījās slims, ta�u sejas krāsa atkal bija kļuvusi normāla.

Aiz kokiem ieraudzījām klajumu, kura tuvumā pelēki baltā gaisma kļuva pavisam necie�ama. Piesegu�i acis ar roku, lēnām virzījāmies uz klajuma pusi. Sarna apstājās pie kādas klin�u iedobes slīpās, smil�ainās malas. Aiz tās bija tfkai kveldējo�a, balta gaisma.

- �ajā dienas laikā grūti kaut ko saskatīt, - sacīja uzraugs. - Varbūt mums izdosies atrast nedaudz ēnainu vietu. Un uzmanieties, zeme �eit stāvus iet lejup.

Viņ� atrada mums patvērumu aiz klin�u veidojuma: lielu akmeņu kaudzes ar tādu kā pārkāru�os smil�akmens klājienu virsū. Nostāju�ies zem �ā klājiena, skatījāmies uz visām pusēm.

Ezers atgādināja saules apzeltītā zemē ievietotu opālu. Tā virsma mirdzēja kā kristāla spogulis un bija tik nekustīga, ka �ķita mākslīga. Milo drīz pārliecinājās, ka pietiek, ja pasperu soli ārā 110 ēnas, lai ezers pārvērstos �ilbino�i spo�ā diskā.

- Kungs Dievs! - viņ� noteica, aizsedzis seju un atgriezies patvērumā.

Sarna nolieca platmales malu lejup un pamāja.

- Uz krātera dienvidaustrumu malu. Tā ir vienīgā vieta, no kuras pārredzams viss ezers. Viņi tur stāvēja un kala plānus.

- Vai viņi piegāja ar! pie pa�a ezera?

- Nē. Pieredzējis klin�u kāpējs var nolaisties līdz ezeram tikai divās dienās. Ar āķiem un virvēm.

- Vai nevarat pateikt, uz kuru pusi jādodas, lai varam ezeru apskatīt?

- Ar ko jūs braucat?

Milo norādīja uz matadoru.

Uzraugs papurināja galvu.

- Izmetiet tādu iespēju no prāta, ja vien nevēlaties doties ceļā kājām. Ceļ� beidzas �etras jūdzes no skatpunkta. Lai braukātu pa �o apvidu, vajadzīga �etru riteņu piedziņa.

Visu �o laiku Milo klusēja, atslīdzis sēdeklī, piemērotā brīdī māja ar galvu, ta�u viņa domas tikmēr nodarbināja citāda ne�ēlība.

D�ips turpināja braucienu uz aug�u. Sarna vēl pēdējo reizi piedeva gāzi, un mēs nokļuvām virsotnē, vēl nesasniegu�i noēnotu laukumiņu. Sarna apstādināja ma�īnu, pievilka rokas bremzi un izlēca ārā.

- Pēdējo ceļa gabaliņu vajadzēs iet kājām.

Izkāpu�i no ma�īnas, ieraudzījām priek�ā slejamies priedes. Lielākā daļa koku bija miru�i - da�i kaili, pelēki stumbri ar līku, nokaltu�u zaru rokām bija nokritu�i, bet citi izdedzinātajā zemē sasvēru�ies visdīvainākajos leņķos. Dzīvie koki neizskatījās daudz labāk. Starp stumbriem spīdēja dedzino�a, pelēki balta gaisma, tāpēc skatienu vajadzēja novērst.

Sama atrada taciņu, kas veda starp kokiem. Grimstot līdz potītēm putekļos pārvērtu�ās skujās, viņam aiz muguras mēs neveikli kāpām pāri trauslu kritu�o zaru kaudzītēm. Kāds zars ieķērās Milo bik�u starā, un vajadzēja apstāties, lai no tā atbrīvotos. Viņ� joprojām izskatījās slims, ta�u sejas krāsa atkal bija kļuvusi normāla.

- �ajā dienas laikā grūti kaut ko saskatīt, - sacīja uzraugs. - Varbūt mums izdosies atrast nedaudz ēnainu vietu. Un uzmanieties, zeme �eit stāvus iet lejup.

Ezers atgādināja saules apzeltītā zemē ievietotu opālu. Tā virsma mirdzēja kā kristāla spogulis un bija tik nekustīga, ka �ķita mākslīga. Milo drīz pārliecinājās, ka pietiek, ja pasperu soli ārā no ēnas, lai ezers pārvērstos �ilbino�i spo�ā diskā.

- Kungs Dievs! - viņ� noteica, aizsedzis seju un atgriezies patvērumā.

Sarna nolieca platmales malu lejup un pamāja.

- Rietot saule atstarojas no klintīm leņķī, kas rada bezgalīgi daudz atspīdumu. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc �ejieni apmeklē tik maz cilvēku.

- Pie joda, ezers ir kā stikla gabals, - noteica Milo, berzēdams acis.

- Spāņi domāju�i tāpat. Viņi nosauku�i ezeru par El Canon Vidrio, bet vēlāk �is nosaukums vulgarizēts un vieta nodēvēta par Rūgto kanjonu. Kauna lieta, vai jums tā neliekas? Spāniskais nosaukums ir ne vien skaistāks, bet arī precīzāks.

- Vidrio, - atkārtoja Milo.

- Pareizi, - piekrita parka uzraugs. - Stikla kanjons.

23

Srarna aizveda mus atpakaļ uz kafejnīcu, un Milo pavadīja pusstundu ar Asu Skegsu. Ievadījis sarunu par visu ko, viņ� mēģināja noskaidrot, vai vecais vīrs pēdējā laikā nav redzējis kādu, kas pēc apraksta atbilstu D�eimijam, �anseloram vai Gē-rijam. Skegss pārstāja tīrīt auksto pannu, pakasīja galvu un, kustinādams bezzobaino muti, iegrima domās.

- Jamagu�i - tas ir japāņu vārds, vai ne?

- Pareizi.

- Mums te bija japāņi. Netālu no Mohaves atradās pārsūtī�anas nometne.

- Otrā pasaules kara laikā?

- Protams. Vēlāk viņus izlaida no tās un pieņēma armijā. Esmu dzirdējis, ka tie mazie pērtiķēni biju�i itin labi karotāji.

- Mani interesē pēdējā laika notikumi, mister Skegs.

- Hmm... Nē, kop� tā laika japāņus �eit neesmu redzējis. Pilsētā pie Sanpedro ielas viņu ir diezgan daudz. To vietu sauc par Mazo Tokiju. Pilsētā man ir pazīstama dāma, Alma Bahmena, ku-fui patīk uz turieni braukt un ēst jēlas zivis. Viņa stāsta, ka pēc ļum jūtoties jaunāka. Tas gan nav ticami, vai ne?

- Ne visai, - piekrita Milo.

- Jūs atceraties tos laikus visai labi, mister Skegs, vai ne? -es ierunājos. - Kara gadus un laiku pēc kara?

- Protams.

- Vai atceraties, kas nopirka armijas bāzi?

- Misteru Melno D�eku Kadmusu? Viņu ir grūti aizmirst, l ādu d�entlmeņu tagad vairs nav. Izturējās kā īsts karalis. Staigāja lieliskā apģērbā, getras ieskaitot. Da�reiz viņ� atbrauca paskatīties uz ezeru un tad iegriezās uzpildīt degvielu un nomazgāt logus. Atceros viņa ma�īnu. Divdesmit septītais �Bugatti�. �etrdesmit pirmais �Royale� - tas ar astoņu cilindru motoru un divu vārstu karburatoru. Spīdīgi melns un liels kā autobuss. Viņ� Itālijā bija to restaurējis un atvedis uz �ejieni. Auto bija tā uzbūvēts, ka darboties ar vārstiem varēja vienīgi tad, ja izcēla ārā visu motoru. Ekspluatācijas izmaksas tik lielas, ka par tādu naudu varēja veselu gadu uzturēt duci ģimeņu. Dzīvoja lepni, viņam vajadzēja tikai to labāko. Da�reiz, kad mainīja eļļu vai pārbaudīja riepas, viņ� ienāca kafejnīcā un apsēdās tie�i tur, kur patlaban jūs. Iedzēra tasi kafijas un apēda �okolādes maizīti - �okolāde viņam gar�oja. Sallija mēdza teikt, ka ar tik melniem matiem un baltiem zobiem viņ� varētu būt filmzvaigzne.

- Vai kādreiz kāds viņam līdzi nebrauca?

- Nē. Visu laiku viens pats. Brauca ar ma�īnu, cik tālu varēja tikt, bet pēc tam pāris stundu staigāja pa apkārtni kājām. Es to saku tāpēc, ka da�reiz viņ� atgriezās viscaur noputējis un es pavilku viņu uz zoba. �Rāpodams pa klintīm, gribēji atrast nelaimi, pulkvedi Kadmus?� Ar viņu tādā garā varēja runāt, �is vīrs saprata jokus. Viņ� pasmaidīja un atbildēja: �Sarunājos ar dabu, Asa. Atgriezos pie pirmsākumiem.�

Vecais vīrs piemiedza ar aci un pieklusināja balsi.

- Nekad es viņam to nejautāju, bet liekas, ka viņ� tur rakstīja dzejoļus.

- Kāpēc jūs tā domājat?

- Parasti viņ� ņēma sev līdzi mazu grāmatiņu un smalku pildspalvu ar zelta spalvu. Reiz, kamēr tīrīju ma�īnai logus, viņ� bija atstājis grāmatu uz sēdekļa vaļā. Es tūlīt ievēroju, ka tur rakstītas mazas rindkopas - kā dzejai. Pamanījis mani skatāmies, viņ� tūlīt grāmatiņu aizvēra. Varbūt baidījās, lai nedomāju, ka viņ� ir mīkstais.

Milo pasmaidīja.

- Kā grāmatiņa izskatījās?

- Neliela, no ādas.

- Melnas ādas?

- Atceros tikai, ka tum�a. Varēja būt melna.

- Vai kādreiz negadījās izlasīt, kas tur rakstīts?

- Nē. Nekad neiznāca piekļūt tik tuvu.

- Tomēr jūs esat stipri pārliecināts, ka pēc izskata ieraksti atgādināja dzeju.

- Protams. No kā cita īsts vīrietis lai kaunētos?

Mēs atstājām kafejnīcu. Tehniskie darbinieki bija aizbrauku�i un uz ceļa iestājies tāds klusums kā kapsētā.

- Ko nozīmē tavi jautājumi? - painteresējās Milo. - Par dzeju un visu pārējo.

- Skegsa grāmatas apraksts atbilst �No�ēlojamā rīcībā� ie-komponētajai, - es paskaidroju, - kas, ja tagad padomāju, neiederas kopainā. Viss pārējais samazināts, bet grāmata ir dabīgā lielumā. Turklāt tā vairāk izskatījās kā senlieta, nevis kā padsmitnieka dienasgrāmata. Gērijs uz tās uzskricelējis nevī�īgu ceriņkrāsas uzrakstu �Dienasgrāmata�, arī tas neatbilda kopējam stilam. Viņ� strādā ar aizrautību, Milo, un pārējos darbos centies būt precīzs.

Virs tumsā slīgsto�ajiem pakalniem pacēlās vanags un sāka mest lokus. Milo paskatījās uz putnu.

- Zinu, - es sacīju, - ka pasaulē ir tūksto�iem melnu grāma-

Iti, lā�u stikla kanjons bija viena no D�eimija visbie�āk lietotajam frāzēm, kad viņ� redzēja halucinācijas. Viņ� pieminēja �o frāzi, kad naktī man piezvanīja. Tas nozīmē, ka viņa prātu nodarbi-lilliusi �ī vieta. Pats vienkār�ākais ir no minētās frāzes tikt vaļā, jo viņ� ir garīgi slims un vairums ekspertu, arī Meinvorings, psi-lilski slima cilvēka runās neredz īpa�u jēgu. Ta�u Redovics nogalināts �eit. Vai tā ir sagadī�anās?

Milo pārvilka ar plaukstām pāri sejai, saviebās un nokrek�ķinājās.

- Uz brīdi ieskatīsimies pagātnē, - viņ� sacīja. - Sensenos laikos kādam vecam vīram, vārdā Kadmuss, paticis iegriezties �a-|ā pusē - pie stikla kanjona. Viņ� staigāja visapkārt un rakstīja melnā grāmatā dzeju. Pēc �etrdesmit gadiem viņa mazdēls - kas ķerts uz dzeju un halucinācijās redz stikla kanjonus - uz�ķēr� savu draugu un viņa cālīti un lietā par sērijveida slepkavībām ienes pilnīgu skaidrību. Pēc tam drauga miesassargs nopērk panku skulptūru, lai dabūtu melno grāmatu. Viņ� to izmanto, lai �anta�ētu divus motociklistus, bet iznākumā pats tiek nomiegts.

Milo paskatījās uz mani.

- Vai nesāk griezties galva?

Milo piegāja pie matadora, iekāpa ma�īnā un aizvēra durvis. Bija redzams, ka viņ� paņem rācijas klausuli un kādu brīdi runā, mājot ar galvu un atsvie�ot no acīm matus. Nolicis klausuli, viņ� noraizējies izkāpa no ma�īnas.

- Pasifikas iecirknis devies pārmeklēt Redovica laivu. Kāds jau tur bijis un pamatīgi to izvandījis. Nav aiztikti �aujamiero�i, na�i un stūres stiprinājumā noslēptais naudas �ūksnis. Nav paņemta ari urbjma�īna, plastmasas gabaliņi, skaidas un pārējās skulptūrā iekombi-nētās rotaļlietas - vīrs, ar kuru es runāju, bija sajūsmināts par Kenu, kam izdarīts harakiri, - ta�u melnā grāmata nozudusi. Skegss stāsta, ka Redovics un motociklisti cits citam neko nav nodevu�i. �is fakts mani ne par ko nepārliecina, ta�u tas, ka laiva izvandīta, norāda, ka tie cilvēki joprojām kaut ko meklē. Un viņi ir vai nu atradu�i meklēto, vai ari Redovics to gudri noslēpis.

No dienvidu puses piepe�i uzpūta auksta vēja brāzma. Milo aizvilka kaklasaites mezglu, un mēs abi aizpogājām �aketes. Debesis bija kļuvu�as ogļmelnas ar indigo un koraļļsarkaniem plankumiem. Vanags pārvērtās par melnu svītriņu un izzuda pavisam, j Bet visapkārt valdīja pirmatnējs klusums.

- Es spēju to iztēloties, - ierunājās Milo. - Līdzās Taco zvanu tornim visur slejas zeltītas arkas, tepat atrodas arī Rūgtā kanjona suvenīru bode ar spēkstacijas atklātnēm un plastmasas mo- ¹ deļiem. Progress!

Iztēlojos augstos betona torņus, kas izlīdu�i no zemajiem, klu- I sājiem pakalniem, kā arī pilsētu - no gataviem blokiem montētas mājas. Pēc tam atcerējos, ko Hetere Kadmusa bija man teikusi.

- Milo, D�eimijs ar �anseloru iepazinu�ies Dvaita Kadmusa viesībās, kas rīkotas tiem naudīgajiem cilvēkiem, kuriem vajadzēja atbalstīt Kadmusa celtniecības projektu. Tā ir milzu iecere, un �anselors bija galvenais investors. Būtu interesanti uzzināt, kas tas īsti par projektu. Un tie�i kādā veidā �anselors tajā piedalījies.

Milo acis iepletās.

- Ļoti interesanti! - Viņ� salika rokas aiz galvas un sāka skaļi domāt. - Tas nozīmē, ka jāpiekļūst visu �anselora finansiālo darījumu pierakstiem. Tātad vajadzētu kārtot ne tikai milzum daudz visādu formalitā�u, no kā samestos nelabi ne vienam vien di�vīram, bet vajadzētu ieskatīties arī Dikija kasē - �anselora Beverlihilzas bankā. Atkarībā no kases operāciju daudzuma kontus vismaz par mēnesi. Turklāt nebūs iespējams iztikt bez Vaitheda. Un bez pārējiem tā saucamajiem priek�niekiem. Tu pazīsti �os vīrus, Aleks. Pēc viņu domām, Slaktera lieta ir atrisināta. Viņi nu gan būs stāvā sajūsmā, ja sāksim izmeklē�anu �ajā virzienā.

- Vai Redovica noslepkavo�ana viņus neuztrauc?

- Redovics ir izmetams mēslainē. Atrodams un aizmirstams. Domādams, ka es nedzirdu, daiļais Kels reiz Vaithedam teica: �Pēdiņām veicies. Tā lieta gāja uz priek�u ātrāk nekā AIDS.� -

Milo saviebās. - Tāda konkrētība būtu jauka. Ja visu varētu glīti salikt pa plauktiņiem.

- Man liekas, es varu uzzināt par projektu bez �ādām formalitātēm, - es sacīju.

Kad izstāstīju, kādā veidā, Milo jutās apmierināts.

- Labi. Dari to! Ja tev izdosies kaut ko atrast, raksim dziļāk.

Viņ� ieskatījās pulkstenī.

- Laiks braukt atpakaļ.

- Vēl viens jautājums, - es sacīju. - Zinu, tu esi pārliecināts, ka D�eimijs vainīgs, bet nenāktu par ļaunu ņemt vērā arī citus variantus.

- Ja tu kādu atrod, piespēlē man!

- Pirmkārt, vajadzētu rūpīgāk papētīt Kanjonouksas slimnīcu. Naktī, kad aizbēga D�eimijs, nav bijis neviena de�uranta. Varbūt tā ir parasta parādība, bet varbūt arī ne. Vecākajai māsai bijis itin prāvs parāds. Viņa aizgājusi no darba tūlīt pēc D�eimija apcietinā�anas un aizbraukusi no pilsētas pilnīgi jaunā ma�īnā.

Milo tikko jau�ami pasmaidīja.

- Mazliet tēlo detektīvu?

- Mazliet.

- Kā viņu sauc? - pajautāja Milo, izvilcis piezīmju burtnīcu.

- Andrea Vena. �ķirtene, ceļo kopā ar mazu puiku. - Es iedevu viņam Vēnas Panoramasitijas adresi.

- Kādu ma�īnu viņa iegādājusies?

- Mustangu.

- Pārbaudī�u reģistrāciju, redzēsim, kas no tā iznāks. Vai tas

ir viss?

- Vēl ir Meinvorings. Esmu dzirdējis, ka viņ� kļūst viegli ietekmējams, līdzko saskaras ar naudu. Piemērots vīrs, ja kādu vajag nobēdzināt bez liekiem jautājumiem. Viņ� jau pārkāpis noteikumus, pieļaudams, ka D�eimiju kopj Kadmusu privāta medicīnas māsa. Iespējams, ka viņu var pierunāt ne tikai uz to vien.

-Tu runāji ar �o vīru. Vai nemanīji neko aizdomīgu?

- Nē, - es atbildēju. - Ārstē�ana nav bijusi īpa�i rado�a, ta�u pietiekama.

- Vai tu būtu ārstējis citādi, nekā viņ�?

- Es būtu vairāk sarunājies ar D�eimiju un mēģinājis noskaidrot, kas risinās viņam galvā, bet tas gan nenozīmē, ka es būtu guvis panākumus. Meinvorings nav nemaz mēģinājis to darīt. D�eimija halucinācijas nav mainīju�ās. Vairākus mēne�us pirms ielik�anas slimnīcā viņam rādījies tas pats, par ko viņ� runāja naktī, kad piezvanīja man. Uzmanīgākam cilvēkam �is fakts būtu izraisījis pārdomas. - Es brīdi klusēju. - Vai arī Meinvoringam �is fakts bijis zināms, bet viņ� nolēmis to ignorēt.

Milo savilka uz aug�u uzacis.

- Tagad tu grasies atklāt īstu sazvērestību, draugs.

- Tikai iepazīstinu ar savām domām.

- Atgriezīsimies pie nemainīgajām halucinācijām. Par ko vēl, atskaitot stikla kanjonus, Kadmuss runāja?

- Viņ� bie�i lietoja vārdu smird. Zeme smirdot un asiņojot. Pretīgi smirdot. Asiņainas vērpetes. Balti zombiji. Adatu spēlītes.

Milo mirkli nogaidīja.

- Vai tas ir viss?

- �ie elementi atkārtojās visbie�āk.

- Vai kāds no tiem tev kaut ko izsaka?

- Tagad, kad esmu uzzinājis par spēkstaciju, tiem var izrādīties ekoloģiska pieskaņa - zemes asiņo�ana un smirdoņa var simbolizēt piesārņojumu.

- Kā �ajā kontekstā iekļaujas �adatu spēlītes�?

- Adatu spēlītes un cauruļu jūdzes, - es atcerējos. - Dzirdot �os vārdus pirmo reizi, nodomāju, ka tādējādi izpau�as bailes no ārstē�anas. Toreiz, protams, ar stikla kanjonu es sapratu slimnīcu.

- Bet kā lai izskaidro vērpetes un zombijus?

- Nezinu.

Milo brīdi pagaidīja, bet tad pajautāja:

- Vai tā ir?

Kad pamāju, viņ� nolika piezīmju burtnīcu.

- Grūti teikt, - es sacīju. - Varbūt Meinvoringam taisnība un manas interpretācijas ir maldīgas. Varbūt viss ir vājprātīgā runas bez mazākās jēgas.

- Kas to lai zina? - atsaucās Milo. - Gadu gaitā man ir radies respekts pret tavu intuīciju, draugs. Bet es negribu modināt nereālas cerības. Vēl tāls ceļ� ejams, lai tiktu skaidrībā, vai kadmuss vainīgs vai ne.

- Nav runa par vainu. Es gribu noskaidrot patiesību.

- Vai esi par to pārliecināts?

- īsti ne.

Tiklīdz iegāju pa durvīm, Robiņa apveltīja mani ar draisku smaidu.

- Ik pēc pusstundas tev zvana mīlīga, jauna meitene, vārdā D�enifera.

Noskūpstīju Robiņu un novilku �aketi.

- Paldies! Piezvanī�u viņai pēc vakariņām.

- Vakariņās ir pica un salāti no And�elīno. Vai viņa ir tikpat jauka, cik izklausās pēc balss?

- Par to nav �aubu. Viņa ir arī kādreizējā... studente. Septiņpadsmit gadus veca.

Izlikdamās, ka skaita uz pirkstiem, Robiņa paziņoja:

- Divreiz jaunāka par tevi.

- Tas jau skan drūmāk.

Robiņa pienāca pie manis un piespiedās ar degunu pie auss.

- Viss ir labi. Es mīlu tevi arī vecu un sirmu. - Viņa noglāstīja manus matus. - Sirmais.

- Paldies!

- Saki, vai visas tavas agrākās studentes izrunā vārdu Alekss tik aizrautīgi, ka aizraujas elpa?

- Tikai jaukākās.

- Neģēlis...

Robiņa iekoda man ausī.

-Ai!

Viņa smiedamās atrāvās.

- Es ielik�u picu cepe�krāsnī un, kamēr tā sasils, ieie�u vannā. Te ir daiļās D�enijas numurs. Tu varētu viņai piezvanīt, Aleks, un, kad būsi pietiekami iekarsis, man piebiedroties.

Iedevusi telefona numuru, viņa līganā solī aizslīdēja.

Uz manu zvanu atsaucās Līvitas kundze.

- Ak, D�enifera nupat aizgāja! Ta�u pēc pāris stundām viņai jābūt atpakaļ.

- Mēģinā�u piezvanīt vēlāk.

- Lūdzu, doktor! Es zinu, ka viņa grib runāt ar jums.

Bija dzirdams, kā vannasistabā �alc ūdens. Gribēju piezvanīt vēl uz vienu vietu, tāpēc devos uz bibliotēku un uz�ķīru piezīmju grāmatiņu.

Nezinādams, vai Lū �estāre joprojām izrāda uzmanību treknajiem run�iem uz �The Incentive" klāja vai atgriezies savā Vi-lametas ielejas īpa�umā, uzgriezu jahtas numuru un noklausījos magnetofonā ierakstītu vēstījumu, lai zvana uz Oregonu. Vilame-tas automātiskais atbildētājs informēja, ka darba laiks beidzies, bet, ja ir kaut kas neatliekams, misters �estāre sameklējams pa citu numuru. Galu galā dabūju savienojumu, un man atsaucās kāda pirmsskolas vecuma balss.

- Hallo! Te Brendons �estāre. Ar ko es runāju, lūdzu?

- Sveiks, Brendon! Mani sauc Alekss. Vai, lūdzu, tavu tēti varētu paaicināt pie telefona?

- Vai tu esi klients?

- Jā. Mani sauc Alekss.

- Sveiks, Aleks!

- �au! Vai tavs tētis tur ir?

- Viņ� ir vannasistabā.

- Un mamma?

- Viņa baro Hilariju ar krūti.

- Ak tā! Cik tev ir gadiņu, Brendon?

- Pieci ar pusi.

- Vai tu māki rakstīt?

- Tikai ar drukātiem burtiem.

- Ja es nosauk�u savu vārdu pa burtiem, vai tu tos uzrakstīsi u/ papīra lapas un iedosi tētim, kad viņ� iznāks no vannasistabas?

- Jā. Pagaidi, kamēr dabū�u...

Teikuma beigas noklusināja Lū balss. (�Kas tur zvana, Ķrcn?... Paldies, tīģeri... Nē, viss ir pareizi, es runā�u ar viņu. Ko?... Nē, vari to nedarīt, Brendon. Vairs nav vajadzīgs. Labi, labi, nomierinies, es viņam visu izskaidro�u.�)

�estāre smiedamies pienāca pie aparāta.

- Te Lū, Aleks. Brendons par katru cenu grib pierakstīt tavu vflrdu.

- Iedod viņam klausuli, - es iesmējies teicu.

Puisēns paņēma klausuli un sacīja:

- Kādi ir tie burti?

Es nosaucu savu vārdu pa burtiem, un zēns tos atkārtoja.

- Viss pareizi, Brendon. Lūdzu, vai tagad ļausi parunāt ar ievu?

- Jā. Viņ� tepat ir.

- Paldies. Atā!

-Atā!

- Sveiks vēlreiz! - ierunājās �estāre.

- Tev ir ļoti apzinīgi darbinieki, Lū.

- Mācu no bērna kājas. Kas lēcies?

- Man vajadzīga informācija par kādām nesen izlaistām obligācijām. Rūgtā kanjona spēkstacija.

- Labas obligācijas, ta�u tavā vērtspapīru portfelī jau ir diezgan daudz ilgtermiņa obligāciju.

- Es nevēlos pirkt, gribu tikai noskaidrot da�us sīkumus.

- Tām ir aizmugure. Kāds nopircis obligācijas lielā apjomā.

Piepe�i viņa balsī saklausīju aizdomīgumu.

- Kāpēc tev �īs ziņas vajadzīgas?

- Tām var būt saistība ar lietu, ar kuru patlaban nodarbojos.

Atbilde uz brīdi viņu apklusināja.

- Kāda psihologam var būt darī�ana ar spēkstaciju?

- Es nedrīkstu sīkāk neko stāstīt, Lū.

- Vai tev zināms par �o izlaidumu kas tāds, ko vajadzētu zināt arī man?

- Nē. Es...

- Pie joda! Tam ir trīskār�s A reitings, MBIC apdro�inājums. -Lū apklusa, bet tad turpināja: - Lai gan tādas bija arī Va�ingtonas spēkstacijas obligācijas. Viss investīciju bizness balstās uz uzticību. Ņemot vērā da�u pēdējo gadu katastrofas, nav grūti �o ticību sadragāt. Ja gaidāma pēk�ņa Rūgtā kanjona obligāciju izpārdo�ana, es gribētu būt rindas priek�galā. Kāds tev ar tām sakars?

- Es nedrīkstu tev teikt, Lū.

- Neticu! Tu piezvani man uz mājām, prasi informāciju un nesaki, kam tev tā vajadzīga. Aleks, tu un es...

- Lū, �ai lietai nav nekāda sakara ar finansēm. Es neesmu dzirdējis pat mājienu, ka obligācijas ir apdraudētas. Faktiski es nezinu par obligācijām neko. Ja mani kas interesē, tad tie ir cilvēki, kas ar tām saistīti.

- Kādi cilvēki?

- Aivors Digbijs �anselors. Beverlihilzas trasta banka. Kad-musu ģimene. Un jebkuras to savstarpējās attiecības.

- Tad tāda tā lieta.

- Jā, tāda.

- Un kāds tev sakars ar viņiem?

- Es esmu aizstāvības konsultants.

- Vājprātības dēļ nav vainīgs?

- Kaut kas uz to pusi.

- Esmu dzirdējis, ka �is darbs tev atņemts. Izskatās, ka puika patie�ām nav pie pilna prāta.

- Vai ņēmi �o ziņu no �Wall Street Journal�!

- Finan�u baumu birojs. Ik reizi, tiklīdz kāda korporācija iejaukta nepatīkamā lietā, mūsu - finansistu - uzdevums ir izvērtēt sekas.

-Un?

- Un vienprātīgs spriedums ir tāds, ka �is sekas var izteikt ur ciparu nulle. Ja zēns kontrolētu korporāciju un vēlētos pārvērst ezeru par milzīgu burbuļvannu, tad gan vajadzētu uztraukties. Viņa stāvokli nez vai tas ir iespējams, vai ne?

- Nez vai.

- Vai kas ar to saistīts, Aleks?

- Nē. Ja runājam par �anseloru...

- Manīgs un gudrs vīrs, kas prot citus nolikt uz lāpstiņām, -pareizajā kombinācijā jaunrades moments, piesardzība un co-jones. Beverlihilzas trasta banka ir viena no spēcīgākajām mazajām bankām Rietumu piekrastē. �anselors labi rūpējas par saviem noguldītājiem, ir veicis diezgan daudz gudru darījumu, lai viņa procentu likmes būtu labākas nekā barve�iem, turklāt viņ� pārpūlējies nav. Taisa naudu pa vecam: iestāda un laista, līdz tā izaug liela un skaista. Ja esi bagāts, tu vari just simpātijas pret jauniem zēniem un lietot acu ēnas. Ko vēl tu gribi zināt?

- Vai viņ� piedalījās Rūgtā kanjona biznesa projekta izstrādē?

- Ļoti iespējams. Kā galvenās sliedes eļļotājs. �anseloram jau nez cik gadu ir biznesa attiecības ar Kadmusiem, turklāt viņam ir liela ietekme uz vīriem, kas nodarbojas ar ūdeni un enerģiju, tāpēc viņa līdzdalība ir tikai apsveicama. Ta�u viņa svars ir īpa�i liels, līdzko runa ir par pirk�anu. Beverlihilzas trasta banka bija galvenā pirmo īstermiņa obligāciju pircēja. Es to atceros, jo, kad uzradās piedāvājums, visi izlaidumi, kā izrādījās, bija pievākti. �is fakts saistīja manu interesi, un es izdarīju nelielus pētījumus. Viņ� iegādājies ari ilgtermiņa obligācijas. Pagaidi, kamēr aizie�u līdz telefonam pie datora un sameklē�u attiecīgās ziņas.

Lū lika pagaidīt, bet pēc brī�a ierunājās no jauna:

- Klausies! Es tūlīt nosauk�u tev visus datus. Rūgtā kanjona apvienotās energosistēmas obligācijas. Astoņdesmit septītā gada izlaidumi. Te tie ir. Tās ir �tata, nevis municipālās obligācijas, jo Rūgtā kanjona municipalitātes pagaidām nav. Runa ir par septiņdesmit pieciem miljoniem - paketēm piecpadsmit tūksto�u dolāru vērtībā piecu tūksto�u dolāru obligācijās pēc nomināla. Astoņpadsmit miljoniem izlaidumu termiņ� beidzas no astoņdesmit astotā līdz divtūksto�ajam gadam, pārējās obligācijas ir ilgtermiņa - vienai tre�daļai termiņ� ir divdesmit gadu, otrai - divdesmit pieci gadi, tre�ai - trīsdesmit. Katra tre�daļa par deviņpadsmit miljoniem.

- Cik liela ir �anselora iepirktā daļa?

- Acumirkli. Tas man ir citā failā. Labi, te tas ir. Zinās nav absolūti dro�as, jo daļa darījumu veikti slepus, ta�u kļūda būs niecīga. Pēc maniem datiem, Beverlihilzas trasta banka sagrābusies obligācijas par desmit miljoniem - to vidū visvairāk iekārojamās īstermiņa -, kā arī ilgtermiņa obligācijas par desmit miljoniem. Tie ir bankas darījumi. �anselors varētu iegādāties obligācijas arī personiski, bet to ir grūti noskaidrot.

Es izdarīju galvā aprēķinus.

- No visām obligācijām vairāk nekā ceturtā daļa. Vai nav pārāk liels pirkums tik mazai bankai?

- Saprotams, ka ir. Turklāt, ja ņem vērā pēdējo desmit gadu lejupejo�ās tendences, neviena banka neiegādāsies ilgtermiņa obligācijas �ādā apjomā. Ir zināms, ja��anselors kaut kam noticējis, viņa iepirk�anās politika kļūst agresīva. Nav �aubu, ka viņ� paredzējis pārdot obligācijas ar peļņu.

- Kā viņ� ticis pie tik lielas daļas?

- Kadmusi un valdība deva �o iespēju, jo darījums bija abpusēji izdevīgs. Ja pieredzējis investors demonstrē tik lielu ticību pasākumam, arī citu entuziasms palielinās.

- Kur palika pārējās obligācijas?

- Izlaidumus līdzīgi sadalīja vairākas finan�u institūcijas: citas bankas, krājaizdevu sabiedrības, bir�as, apdro�inā�anas sabiedrības. Kad bija sadalītas ilgtermiņa obligācijas, pāri palika pavisam maza daļa da�iem neatkarīgajiem, kam ir ērgļa acs, -tādiem kā es.

- Izklausās, ka obligācijām bijis pieprasījums.

- Tās rau�us izrāva. Kad beidzās pieteikumu pieņem�ana, nekas vairs nebija palicis. Kāds tam sakars ar Kadmusu puikas aizstāvību?

- Varbūt nekāds. Ļauj uzdot tev vēl vienu jautājumu. Vai tas, ka �anselors jau iepriek� bija ar mieru iegādāties lielu obligāciju skaitu, varēja ietekmēt lēmumu par spēkstacijas būvi?

- Kā garantija? Protams. Ja projekts jau sākumā bija perspektīvs, nekādā ziņā nekaitēja, ja galvenais ieguldītājs to atbalsta jau iepriek�. Bet situācija ar Rūgtā kanjona projektu bija citāda, Aleks. Obligācijas tika pieprasītas tāpēc, ka darījumus ar tām visi uzskatīja par izdevīgiem. Zeme bija Kadmusu ģimenes īpa�umā kop� kara. Viņi bija iegādāju�ies to no armijas par gra�iem, tāpēc varēja pārdot ar krietnu atlaidi un, vienalga, gūt pamatīgu peļņu. Savukārt iegūtā peļņa ļāva pretendēt uz lielu līdzdalības daļu spēkstacijas celtniecībā. Un es patie�ām domāju, ka daļa ir liela. Iznākumā par obligācijām bija paredzama liela peļņa. Mūsdienās tas ir daudz, un, tā kā pārskatāmā nākotnē visi paredz zemākas likmes, gaidāma pamatīga piemaksa pie nominālvērtības.

- Roka roku mazgā.

- Tie�i tā.

- Es dzirdēju, ka bijusi zināma opozīcija. Izvirzījies jautājums par intere�u konfliktu.

- Nekā būtiska. Da�as citas celtniecības sabiedrības mēģināja taisīt troksni, kas norima, neizejot ārpus firmu sienām. To vairums bija par mazu, lai spētu īstenot tik lielu projektu. Divas sabiedrības, diezgan lielas, nespēja nākt klajā ar konkurētspējīgu piedāvājumu. Neatsaucot savus iebildumus, celtniecības firmas riskēja izraisīt sabiedrības sa�utumu par lielajiem pierakstījumiem, uz ko tās visas ir nadzīgas, un termiņu neievēro�anu. Apkārtējo municipalitā�u spiediena rezultātā projektu apstiprinātu ātri. Nostāties obstrukcionista pozīcijās nozīmētu uzņemties lielu politisku atbildību.

- Saceltos jezga, un līgumi par celtniecību nākotnē butu ja-aizmirst.

- Ne tik klaji, ta�u galveno domu tu esi sapratis. No politiskā viedokļa nekādu grūtību nebija, nekādu tipinu no Sjerras kluba*, kura klaigātu par svētajiem kaktusiem un augsto bezdarba līmeni. Pirmās zemes lāpstas izrak�anā dro�i vien paredzama daudzu smaidīgu ļau�u piedalī�anās.

- Kad tai jānotiek?

- Nākamā gada sākumā. Tie�i pēc grafika.

- Un �anselora nāves dēļ nekas nemainīsies?

- Kāpēc lai mainītos? Cilvēki, protams, vēros, kas pārņem banku. Ja nu kāds stulbenis, tad ieguldītāju skaits lēnām, bet stabili samazināsies. Ciest dabūtu visi. Ta�u tā ir iek�ēja lieta, kam nav nekāda sakara ar Rūgto kanjonu. Un ar obligācijām.

- Bet kas var ietekmēt projektu?

- Nekas mazāks kā īstas Dieva dusmas - ir ta�u jauki vainot Dievu, ja kaut kas noiet greizi, vai ne? Ezers, piemēram, pa vienu nakti izgaro vai �Cadmus Construction� kļūst par sociālistisku uzņēmumu. Aleks, man �ī saruna sāk nepatikt, - pie joda, ko tas viss nozīmē?

- Es nezinu, Lū. Patie�ām nezinu.

- Klausies, es negribu izrādīties histērisks, ta�u ļauj izskaidrot manu tagadējo situāciju. Parasti es turos no obligācijām pa gabalu. Gan pats, gan vērtspapīru portfeļi, kas nodoti manā pārziņā. Vēsture rāda, ka nekas labs no obligācijām nav gaidāms, labākajā gadījumā tās pasargā, lai nedabūtu triecienu no flangiem. Diem�ēl man ir da�i klienti, kas tās pieprasa: tādi konservatīvi tipi kā tu, muļķi, kas ir tik bagāti, ka maldīgi uzskata, it kā viņiem būtu diezgan daudz naudas. Tāpēc es alla� uzmanu, vai neparādīsies kāds labs izlaidums, un ātri to iepērku. Tas gadās reti, ta�u Rūgtā kanjona obligācijās es ieguldīju lielu naudu. Pagaidām daudzi cilvēki man par to pateicīgi. Bet, ja kaut kas pajuks, tie pa�i cilvēki būs ļoti nelaimīgi. Tas viņus iznīcinātu. Kaut arī

' Dabas aizstāvju biedrība. (Tulk. piez.)

pērn jutos kā Mids. Pietiek ar vienu kļūdu, un es kļū�u tikpat populārs kā Arafats B 'nai B'rith* locekļu vidū.

- Lū, es jau teicu, ka nekas manās ausis nav nonācis. Ja nonāks, piezvanī�u.

- Zvani gan, - viņ� nikni noteica. - Turi acis vaļā! Divdesmit �etras stundas dienā.

24

Ierados universitātē nākamajā dienā septiņos no rīta. Kaut ari psiholoģijas fakultātes ēka bija slēgta, sānu durvis stāvēja vaļā, kā D�enifera bija apsolījusi.

Laboratorija atradās divus stāvus zem zemes gara gaiteņa galā aiz dzīvnieku mītnes, kas oda pēc �urku barības un mēsliem. D�enifera sēdēja pie pelēka metāla galda telpā bez logiem un gaidīja mani. Uz galda stāvēja grāmatu kaudzes, �urnālu rakstu fotokopijas un dzeltena papīra loksnes. Aizmugures sienu rotāja Ed-varda Goreja plakāts. Pa kreisi atradās laboratorijas galds ar melnu virsmu, kas, strādājot pie tā ar skalpeli, gadu gaitā bija kļuvusi nespodra, bet pa labi - būri ar dzīvniekiem. Uz galda bija nolikts atvērts preparē�anas piederumu komplekts un spole ar elektrodu vadiem. Būros valdīja dzīva rosība, no vienas puses uz otru skraidīja tum�i, gareni plankumi ar baltiem apsējiem - �urkas ar aptītām galvām. �urkas �ķita sevi�ķi nemierīgas un pārtrauca skraidī�anu tikai tādēļ, lai pakasītos, iepīkstētos, iedzertu ūdeni no pudeļu snīpjiem vai, pau�ot protestu pret cilvēka ne�ēlību, grauztu restes. Da�as �urkas bija upurēju�ās zinātnei, jo uz viņu galvām bija uzliktas sārtas parafīna cepurītes. Es zināju, ka zem cepurītēm atrodas kailas smadzenes ar bojājumiem stratēģiski nozīmīgās vietās. Katras cepurītes vidū uz aug�u slējās collu gar� elektroda gals va-diņa piestiprinā�anai, kas �ūpojās reizē ar galvaskausu.

� Starptautiska ebreju organizācija. (Tulk. piez.)

- Aleks! - D�enifera satrūkusies strauji piecēlās. Reaģējot uz viņas sakustē�anos, iepīkstējās �urka.

Viņa bija ģērbusies viscaur melnā - vaļīgs svīteris, cie�i pieguļo�i kokvilnas svārki, augstpapē�u kurpes. Rūsganie mati bija mitri pēc du�as, seja tīri nomazgāta. Ausīs karājās melni plastmasas trīsstūri. Viņa ar pirkstiem nervozi bungoja pa galda virsmu. Efektīga, ļoti skaista jauna dāma. Ne uz pusi tik veca kā es.

- Labrīt, D�enifera!

- Paldies, ka nonāci pie manis lejā. Zinu, ka vakar nebiju īpa�i atsaucīga. Tā lieta ir pārāk sare�ģīta, lai runātu pa telefonu.

- Ja tev zināms kaut kas tāds, kas var līdzēt D�eimijam, es uzmanīgi klausos.

Viņa nervozi novērsās.

- Man nav... varbūt esmu sevi pārvērtējusi. Pagaidām viss ir tikai koncepcijas līmenī.

Es apsēdos, un viņa sekoja manam paraugam.

- Kas tev ir padomā? - es pajautāju.

- Vai es teicu, ka mani jau pirms laba laika ieinteresēja viņa garīgā stāvokļa pasliktinā�anās. Tavi jautājumi lika �ai interesei izkristalizēties. Proti, nav nekādas psihopātijas, ir pretmnas starp viņa iedomāto garīgo stāvokli un sērijveida slepkavībām, redzes halucinācijas, jautājums par narkotiku lieto�anu. Es ilgi domāju par to un centos izprast. Tas bija vājprāts.

D�enifera paņēma no galda pildspalvu un izmantoja kā diriģenta zizli, uzsvērdama savas runas ritmu.

- Drīz es atskārtu, ka rīkojos aplam, cen�oties pielāgot faktus - noteiktus faktus - nepārbaudītai hipotēzei, ka viņ� ir gan garīgi slims, gan sērijveida slepkava. Vajadzēja hipotēzi atmest un sākt visu no gala. Konceptuālā līmenī. Vajadzēja izvirzīt alternatīvas hipotēzes un pārbaudīt.

- Par kādām alternatīvām tu runā?

- Sāksim ar pārstatī�anu. Pieņemsim, ka D�eimijs ir slepkava, bet ne garīgi slims. D�eimijs ir sadistisks, slepkavniecisks psihopāts, kur� simulē �izofrēniju, lai izvairītos no atbildības par izdarītajiem noziegumiem. �ādu taktiku lietoju�i sērijveida slepkavas arī agrāk - Piekalnes �ņaudzējs, Sema Dēls -, un tā pilnīgi atbilst psihopātu manipulatīvajai iedabai. Ta�u esmu lasījusi, ka �āda taktika ne īpa�i attaisnojas, vai ne?

- Nē, neattaisnojas, - es piekritu. - Zvērinātie izturas ar neuzticību pret psihiatru liecībām. Tomēr aizstāvis var kaut ko panākt, ja viņam ir pārliecino�i pierādījumi.

- Aleks, pirmām kārtām D�eimijs ta�u varēja izvairīties no noķer�anas. Grūti saprast, kāpēc tik attīstīts cilvēks - pieņemot, ka viņ� nav psihiski slims, - ļauj sevi noķert nozieguma vietā, lai vēlāk izmantotu ap�aubāmu stratēģiju. Turklāt psihiska saslim�ana nav nekas tāds, ko var uzvilkt kā svīteri. Viņa stāvoklis pasliktinājās jau labu laiku pirms apcietinā�anas. Tu ta�u nedomā, ka viņ� simulēja?

- Nē, - es atbildēju. - Viņ� mocījās pārāk stipri un pārāk ilgi, turklāt stāvoklis pasliktinājās. Dienā, kad notika mana saruna ar jums, D�eimijs bija meties pret kameras sienu un ieguvis smadzeņu satricinājumu. Skats bija asiņains. Pat cietumsargs, pēc kura domām, D�eimijs bija simulants, pēc tam mainīja savus uzskatus.

D�enifera pagriezās uz krātiņu pusi, noskatījās, kā �urka cen�as izbāzt purnu cauri re�ģiem, un saviebās.

- Tas ir briesmīgi. Es izlasīju avīzē par to, kas noticis, ta�u nekas sīkāk tur nebija teikts. Kā viņ� jūtas?

- Nezinu. No līdzdalības �ajā lietā esmu atbrīvots un kop� tā laika neesmu viņu redzējis.

D�eniferu �is fakts izbrīnīja. Bet, iekams viņa paguva pārsteigumu paust vārdos, es sacīju:

- Katrā ziņā mani nav jāpārliecina, ka viņ� nav psihopāts. Kāda ir tava nākamā hipotēze?

- Psihiski slims, bet ne slepkava. Jautājums par redzes halucinācijām, kā arī narkotiku lieto�anu nezaudē aktualitāti. Ta�u atbilde uz abiem varētu būt tāda, ka viņ� gan slimojis ar �izofrēniju, gan lietojis narkotikas.

- Vienlaikus?

- Kāpēc ne? Es zinu, ka narkotikas neizraisa �izofrēniju, tomēr robe�gadījumos tās da�reiz liku�as svaru kausiem nosvērties. D�eimijs, cik es viņu pazīstu, nekad nav bijis īsti adekvāts. Tātad - vai viņ� nevar būt ieņēmis LSD vai ko citu, kas aizmēzis visas ego robe�as, izraisījis psihisku sabrukumu, un pēc tam turpinājis lietot narkotikas?

- D�ena, gandrīz visi apgalvo, ka viņ� bijis pret narkotikām. Neviens ne reizi nav redzējis viņu tās lietojam.

- Bet ko saka Gērijs? Vai tu atradi viņu?

- Jā. D�eimijs esot lietojis narkotikas, tā viņ� saka. Bet viņ� to secinājis pēc D�eimija uzvedības un atzīst, ka ne reizi nav redzējis viņu aizejam halucināciju pasaulē.

- Tātad �is jautājums joprojām ir atklāts. - D�enifera neatkāpās.

-Ar otro hipotēzi saistītajai galvenajai problēmai, - es sacīju, - nav nekāda sakara ar narkotikām vai psihozi. Ja viņ� nav slepkava, tad kā galu galā viņa rokās nokļuva nazis?

D�enifera nesteidzās ar atbildi.

- Tagad jautājums kļūst mazliet teorētisks.

- Lai tā būtu.

- Bet ja nu slepkavība ir inscenēta? Tādā gadījumā uzreiz tiek atrisinātas vairākas konceptuālas problēmas. Vispirms jāatbild uz jautājumu - kā? Nokļūstot uz �ā ceļa, paveras tre�ā alternatīva, kas, manuprāt, ir ļoti piemērota, jo novēr� visas neatbilstības. Viņ� patiesībā nav nedz slepkava, nedz �izofrēniķis. Gan nozieguma aina, gan viņa garīgā stāvokļa pasliktinā�anās ir psihobioloģisku manipulāciju rezultāts.

- Tas ir?

- Ķīmiska prāta kontrole, Aleks. Psiholoģiska indē�ana. Kāds izmantojis halucinogēnus, lai laupītu viņam saprātu. Un nolicis pēc apstulbinā�anas nozieguma vietā.

- Tā ir kvantu pāreja.

D�enifera pāri galdam satvēra manu roku.

- Es zinu, �ī teorija izklausās pievilkta aiz matiem, ta�u uzklausi mani līdz galam.

Iekams paguvu atbildēt, viņa ierunājās no jauna:

- Mana koncepcija galu galā nav nemaz tik dīvaina. Vai psihodēliskie pētījumi neattīstās precīzi pēc plāna, jo psihiatri meklē vielas, kas simulē �izofrēniju? Faktiski, pirms radās termins psihodēlisks, LSD, psilocibīnu un meskalīnu sauca par psi-hotomimētiķiem, jo tie izraisa kaut ko līdzīgu psihozei. Un, kamēr hipiju dēļ LSD neieguva sliktu slavu, pētnieki uzskatīja to par brīnumlīdzekli, kas ļauj no ārienes radīt psihozes modeli. Psihoterapeiti sāka to izmantot, lai uzzinātu, ko pārdzīvo pacienti, bet farmaceiti pētīja molekulāro uzbūvi, lai noskaidrotu neirobioloģiskos... - Viņa apklusa, paskatījās uz mūsu rokām, atrāva savējās un mēģināja noslēpt mulsumu, pārkārtojot grāmatas. - Bet ko es lieki runāju? - viņa noteica. - Tu jau tāpat visu to zini.

- D�enifera, es �aubos, vai tava teorija pievilkta aiz matiem - kā teorija. Jautājums par narkotikām rosās man zemapziņā no brī�a, kad iesaistījos �ajā lietā. Es jau domāju, kādas ir iespējas D�eimiju attaisnot, tāpēc būtu ļoti priecīgs, ja noskaidrotos, ka viņ� ir upuris, nevis vainīgais. Nelaime tikai tā, - es turpināju, - ka �ī teorija rada da�as nopietnas problēmas. Naktī, kad D�eimijs tika ievietots Kanjonouksas slimnīcā, pārbaudīts, vai viņ� lieto LSD vai citas narkotikas, un analī�u rezultāti biju�i negatīvi. - Ja vien Meinvoringam var ticēt. - Kaut arī �izofrēnijas izpausmes daļēji līdzinās narkotiku iedarbībai, tu zini ne sliktāk par mani, ka savā būtībā tās ir stipri at�ķirīgas. Narkotiku izraisītais apdullums ir stereotipisks un vizuāli graujo�s. �izofrēniju raksturo galvenokārt dzirdes...

- Bet D�eimijam bija redzes halucinācijas.

- Tādas varēja būt - da�iem �izofrēniķiem tās rādās -, ta�u visbie�āk halucinājas skāra dzirdi. Viņ� dzirdēja balsis. �is fakts vairāk norāda uz psihozi. Turklāt viņa garīgās veselības pasliktinā�anās bija hroniska. Narkotiku izraisītais apdullums parasti nevelkas ilgi. Lai D�eimijs atrastos �ādā stāvoklī, kādam būtu pastāvīgi ar varu viņam jādod LSD. Apmēram kā ar intravenozās ie�ļircinā�anas sistēmu.

- Tas iespējams slimnīcā.

- Bet ne cietumā.

D�enifera apklusa, ta�u dū�u nezaudēja. Izplēsusi no piezīmju burtnīcas lapu, viņa sāka rakstīt.

- Es patlaban gatavoju visu tavu iebildumu sarakstu. Kas

vēl?

- Labi. Pat ja izdotos pierādīt, ka �anselora noslepkavo�anas naktī D�eimijs sazāļots, lietiski pierādījumi saista viņu ar se�ām citām slepkavībām. Vai viņ� sazāļots un aizvests uz visu �o slepkavību vietām? Atklāts paliek arī jautājums par viņa bēg�anu. Kā viņ� nokļuvis no Kanjonouksas līdz �anselora mājai? Pat apreibinātam ar narkotikām, D�eimijam, vienalga, vajadzēja kaut ko atcerēties no nakts notikumiem.

D�enifera ieskatījās piezīmēs un pacēla acis.

- Kādas ir tavas domas par lietiskajiem pierādījumiem?

- Es nezinu neko sīkumos, - sacīju, lai nebūtu jāstāsta par Heteres Kadmusas lavandas krāsas kleitu.

- Pirkstu nospiedumus var noņemt un uzlikt vajadzīgā vietā. Pārējais ir pavisam nedro�s. Esmu iepazinusies ar tiesu bioloģiju, un tā nebūt nav tik zinātniska, kā domā vairums cilvēku. Divi eksperti var pārbaudīt vienu un to pa�u lietisko pierādījumu un nonākt pie diametrāli pretējiem secinājumiem. Tāpat kā psihologi.

Es pasmaidīju.

- Ja runājam par bēg�anu, - viņa turpināja, - ko tad, ja bēg�anas vispār nav bijis? Varbūt kāds bēg�anu inscenējis, aizvedis D�eimiju no slimnīcas un atstājis pie �anselora.

Ienāca prātā Andrea Vena, viņas jaunais mustangs, un man radās da�i jautājumi. Ja cilvēks nevis bēdzis, bet īstenībā nolaupīts, kāpēc tad D�eimijam ļāva man piezvanīt?

- Un nu, - D�enifera sacīja, atgriezusies pie saviem pierakstiem, - vēl palicis jautājums par narkotiku reibuma un psiho�u da�ādo dabu. Ja runa ir par LSD un vairumu parasto halucino-gēnu, tev taisnība. Ta�u nav aplūkotas da�as citas vielas, kas izraisa ilgsto�us traucējumus un kropļo dzirdes uztveri.

- Kuras viegli iedodamas slepus, - es piebildu, - iek�ķīgi vai injicējot. Un parasti netiek izdarītas analīzes, lai tās atrastu. Tu domā pa�as retākās vielas.

D�enifera jūsmīgi pamāja ar galvu.

-Tie�i tā!

- Vai tev ir padomā kas konkrēts?

- Nē. Es iedomājos, ka tu varētu zināt.

- Nekas prātā nenāk, - es atteicu. - Neesmu psihofarmako-loģijas speciālists.

- �o lietu vajag izpētīt, - viņa noteica, skatīdamās man acīs. - Man ir laiks. Kā tev?

Es mirkli domāju.

- Protams, ir.

- Lieliski!

Garām zinātniskajam korpusam gājām uz medicīnas centru. Pulkstenis rādīja pusastoņi, un universitātes teritorijā sāka parādīties cilvēki: skrējēji, nevaļīgi aspiranti, bikli medicīnas un zobārstniecības kursu klausītāji ar grāmatu maisiņiem. �is bija viens no tiem rītiem, kas aicināja cilvēkus atgriezties zem Losand�e-losas tum�i zilajām debesīm, zem kurām no okeāna nestais gaiss bija dzeldino�i vēss. D�enifera cie�āk ietinās apmetnī un turpināja spraigi runāt.

- Vispirms es aplūkoju problēmu no izziņas viedokļa. Vai iespējams kādam sajaukt prātu tikai ar psiholoģiskiem paņēmieniem?

- Smadzeņu skalo�ana?

- Jā, ta�u ne�ēlīga, līdz sākas nopietna psihoze. Kā �ārlzs Boijers apstrādāja Ingridu Bergmani filmā �Gāzes gaismā�. Tikai tas ir kino. Reālajā dzīvē nekas tamlīdzīgs neizdotos, jo ar stresu vien nepietiek. Atceries, kādu milzīgu stresu cilvēkiem nācās pārdzīvot nacistu koncentrācijas nometnēs. - Viņas plakstiņi uz brīdi nolaidās un palika ciet. - Mans tēvs pusaud�a gados bija nokļuvis Au�vicē, arī daudzi viņa vienaud�i ir izdzīvoju�i. Esmu runājusi ar viņiem par to laiku. Tā ir trauma uz visu mū�u - nemiers, depresijas, fiziskas kaites -, ta�u neviens no viņiem nav sajucis prātā. Tētis to apliecina. Psihiskas saslim�anas simptomi parādīju�ies vienīgi tiem, kas nav biju�i garīgi veseli, jau ierodoties nometnē. Vai tas saskan ar jau zināmajiem faktiem?

- Jā. Un ar klīnisko pieredzi. �ajos gados esmu redzējis tūksto�iem bērnu un pieaugu�o neiedomājama stresa apstākļos un neatceros nevienu gadījumu, kad stress būtu izraisījis psihozi. Cilvēka psihe ir neparasti elastīga.

D�enifera pārdomāja dzirdēto un noteica:

- Un tomēr ir pavisam viegli novērst �urku un mērkaķu psihisko uzvedību ar stresu. Doktors Geilords to pierādījis. Pietiek, ja elektrificē būru grīdu, neļauj nevienam aizbēgt, pēc nenoteikta laika dod triecienus ar strāvu, un dzīvnieki vienkār�i saritinās, izkārnās un atslēdzas. Tā rīkojoties pietiekami ilgi, viņi nekad vairs neatgūsies. - D�enifera apklusa un uz brīdi ieslīga domās. - Cilvēki ir daudz komplicētāki, vai ne. Kā organismi.

- Jā, - es pasmaidījis atteicu. - Kā organismi.

Paliku�o ceļa gabalu mēs nogājām klusējot, ieradāmies pie biomedicīniskās fakultātes bibliotēkas piecas minūtes pirms atvēr�anas un īsinājām laiku, dzerdami kafiju no pagalmā ierīkotā kafijas automāta. No gājiena meitenes seja bija pietvīkusi, iedegusī āda piesārtusi. Saulē laistījās jau iz�uvu�ie mati. Acis - debesu zilumā.

Nolikusi grāmatas, viņa turēja tasīti abās rokās un dzerdama mo�i tērgāja. Katrs izsauciens lika viņai pievirzīties man tuvāk un strauji un bikli, kā pārbaudot karstu gludekli, pieskarties rokai. Vairāki studenti ievēroja mūs, un �ķiet, ka da�i no viņiem smīnēja.

- Iesim, - es aicināju, paskatījies pulkstenī un iemetis kafijas krūzīti atkritumu tvertnē.

Mēs iegājām bibliotēkā tūlīt aiz diviem zobārstniecības studentiem, kas nesa kastes ar kauliem, un iekārtojāmies pie brīva o/.olkoka galda netālu no plauktiem ar periodiku.

- Kādā veidā tu domā �o jautājumu risināt? - D�enifera vaicāja.

-Apsēdīsimies, uztaisīsim savstarpēji saistīto tematu sarakstu, sadalīsim savā starpā, dosimies uz grāmatu krātuvi un izpētīsim perspektīvākos. Sākumā varam veikt vispārīgu pārbaudi un atzīmēt visu konkrēto.

- Laba doma. Kā būtu, ja ziņas par jaunāko literatūru pameklētu datorā?

- Medicīnas jomā?

- Arī anotācijās par psiholoģiju. Liekas, jābūt pastāvīgam pieslēgumam arī par ķīmiju.

- Katrā ziņā. Un tad tik uz priek�u pa atsauksmju norādīto ceļu.

- Lieliski. Vai tev zināms fakultātes konta numurs? Neviens tur neko nemeklēs, ja nebūs garantēta samaksa.

- Nē. Manā fakultātē tādas lietas kārto pilsētas otrā malā. Tomēr da�reiz iespējams nokārtot maksājumus caur pediatrijas fakultāti. Izmanto manu vārdu, un, ja radīsies problēmas, es sazinā�os ar viņiem.

Mēs uztaisījām sarakstu, sadalījām, norunājām satikties pusdivpadsmitos, un mūsu ceļi �ķīrās atbilsto�i vecumam - viņa devās taisnā ceļā pie datoriem, bet es pirms ieie�anas divpadsmit-stāvu datu tornī, kas pazīstams kā Biomedicīnas grāmatu krātuve, veselu stundu �ķirstīju kartotēku un pierakstīju pieprasījuma numurus.

Meklējumus sāku ar psihiatriju, bet pēc tam izskatīju neiroloģiju un psihobioloģiju. Anotācijas kļuva arvien noslēpumainākas un pla�ākas. Divās stundās biju izsijājis veselu dokumentu kalnu, bet uzzinājis maz.

Kā jau D�enifera pieminēja, psihodēliskie pētījumi bija sākti kā mēģinājums atveidot psihozes, no trīsdesmitajiem līdz piecdesmitajiem gadiem publicētie raksti lielākoties bija sausi traktāti, kas aplūkoja molekulārās struktūras, un tajos pavīdēja piesardzīgs optimisms par iespējamiem panākumiem turpmākajos �izofrēnijas pētījumos. Es uzdūros Hofmena aprakstam par LSD sintezē�anu, kā arī anotācijām par citiem nozīmīgiem notikumiem, ta�u nekur neviens nebija aplūkojis apzinātu psihes in-dē�anu.

Se�desmitajos gados zinātniskais klimats mainījās. Toreiz biju students un tik centīgi apguvu zinā�anas, ka nebija laika pievērsties bioķīmiskām izpriecām. Tomēr atcerējos, kā Līrijs, Alperts un citi sāka propagandēt narkotikas, ka tām piemīt filozofiskas, reliģiskas un politiskas īpa�ības, un kā tad sekoja narkomānijas vilnis, kad �īs runas nonāca ausīs tiem, kam nevajag.

Se�desmito gadu raksti atdzīvināja atmiņas par tiem laikiem - traģisku hroniku, kas tika pasniegta kā dzīves proza: narkotiku apreibinātie Ikara visvarenībā dodas ērgļa lidojumā no desmitā stāva loga, kaili skraida pa automaģistrālēm, bā� rokas mucās ar verdo�u ūdeni vai rīko pa�iznīcinā�anās orģijas. Kamēr psihologi un psihiatri nodarbojās ar narkotiku izraisītās saindē�anās ārstē�anas meto�u pilnveido�anu, to zinātniskā vērtība zuda. Papla�inoties garīgi veselo narkomānu psiho�u spektram, atklājās, ka halucinogēni ir sevi�ķi bīstami robe�gadījumos, kā arī personām, kam �nav stingri noteiktas ego robe�as�, tāpēc no tiem atteicās. Visbie�āk par grēkāzi padarīja LSD, ta�u bija arī citas vielas: amfetamīni, barbiturāti un psihodēliskie līdzekļi, tādi kā DMT, tos iesauca par biznesmeņu len�a pārtraukuma kaifu, jo tie nodro�ināja strauju un spilgtu �etrdesmit piecas minūtes līdz divas stundas ilgu apreibinā�anos.

Da�reiz len�a pārtraukums ievilkās ilgāk, nekā bija paredzēts, gadījās novirzes no normas, kas ilga �etras līdz piecas die-uas, un at�ķirībā no LSD vielas iedarbība pastiprinājās, ja tika lietots torazīns vai citi fenotiazīna trankvilizatori. Es atcerējos D�eimija at�ķirīgo reakciju, kad tika izmantoti medikamenti, atcerējos neizprotamo stāvokļa pasliktinā�anos un uzlabo�anos, kas bija mulsinājusi Meinvoringu, un sāku domāt, vai tikai tā nav bijusi zāļu iedarbības pastiprinājuma izpausme. Ja D�eimijs būtu saindēts ar kādu DMT līdzīgu vielu, torazīns viņa stāvokli pasliktinātu, nevis uzlabotu. Ta�u DMT iedarbība bija pārāk neaprēķināma, lai to izmantotu apzinātai prāta kontrolei, kā domāja D�enifera.

Lasot es atradu rakstus par ha�i�u, psilocibīnu, meskalīnu un dīvainu LSD un DMT sajaukumu, kuru pazina kā STP. Mani ieintriģēja kāds Kalifornijas universitātes Sanfrancisko medicīnas skolas pētnieku grupas slimības vēsturu apkopojums ar secinājumu, ka STP ir �bioķīmiska krievu rulete�, kā arī piezīme, ka to izdevīgā brīdī lieto noziedzīgas motociklistu bandas. Ta�u aizrau�anās ar minēto vielu bija pārāk īsa, jo kokteilis izrādījās pārāk ātri gaisto�s pat tādiem dzīvniekiem kā ādās tērptajiem motociklistiem. Atkal motociklisti. Brīdi domāju par atradumu, ta�u nekas nenāca prātā.

1968. gada apskata parindenī bija pieminēta tāda viela kā Deivisa Parka radītais sernils, īslaicīgs anestezējo�s līdzeklis, kas bija paredzēts izmanto�anai kaujas laukā, ta�u atmests, jo, nepareizi lietojot, tas varēja izraisīt psihiskus simptomus.

Saindē�anās ar sernilu līdzinājās �izofrēnijai - pat līdz dzirdes halucinācijām. Apskata autors gan uzskatīja, ka �īs vielas iedarbība ir briesmīga - tā radīja nāves ilūziju, it kā cilvēks slīktu, un citas �ausmas, tāpēc viņ� prognozēja, ka nez vai tā tiks pla�i izmantota. Desmit gadus vēlāk sernilu galvenokārt pazina ar nosaukumu �lokomotīve�, DOA, �eņģeļu putekļi�, PCP vai fenilcilidīns un tas bija kļuvis pilsētu graustos par galveno izklaides narkotiku. Tik daudz par pareģo�anas spējām.

Dzirdējis D�eimija nesakarīgo runu pa telefonu un uzzinājis par da�iem visai tipiskiem PCP simptomiem, piemēram, pēk�ņi radu�os satraukumu vai apmulsumu, kas robe�ojas ar vardarbību, paranoju, dzirdes halucinācijām, kā arī ilgsto�iem dziļas depresijas periodiem, mana pirmā doma bija tāda, ka zēns lietojis fenilcilidīnu. �o vielu varēja lietot iek�ķīgi, un tās iedarbība ilga no da�ām stundām līdz vairākām nedēļām. DMT iedarbība nebija prognozējama. Savukārt fenilcilidīna izsauktā reakcija bija atkarīga arī no devas - neliels daudzums varēja izraisīt nejutību vai eiforiju, mērens daudzums - analgēziju. Pārdozē�anas rezultātā viegli varēja iestāties koma un nāve, un vielas daudzums asinīs, kas noteica �o robe�u, bija gandrīz netverams. Tas nozīmēja, ka pastāvīgas fenilcilidīna devas viegli var cilvēku nogalināt vai laupīt tam prātu. Pārāk nedro�i, lai izmantotu �ādu variantu plānotā psihes saindē�anas programmā.

Turklāt, kā es D�eniferai jau teicu, Meinvorings D�eimija asinīs fenilcilidīnu nebija atradis.

Ja vien psihiatram varēja ticēt.

Bet, ja nevarēja, kāda alternatīva tad vēl bija? Scenārijs, ka ļauns ārsts liek lietā savu prasmi, lai laupītu cilvēkam prātu? Jautājumu par devas lielumu var atrisināt, to aprēķinot. �Bioķīmijas speciālistam� būtu jāmāk noregulēt medikamentu devas līmeni tādu, kāds nepiecie�ams prāta kontrolei. Ta�u mana gudro�ana neko nedeva, jo Meinvorings bija parādījies pie apvār�ņa labu laiku pēc tam, kad D�eimija stāvoklis sāka pasliktināties. Un, pat ja viņ� būtu iesaistīts pacienta indē�anā, kāds motīvs viņu varēja vadīt?

Galvā veidojās nesakarīga kolā�a: panku skulptūras, melnas grāmatas, spēkstacijas un asiņainas lavandas krāsas zīda strēmeles. Ausīs d�inkstēja Milo vārdi: �Atkal viena sazvērestība, vecīt?� - un es sapratu, ka esmu ļāvis sevis iesaistīt septiņpadsmit gadus vecas meitenes minē�anas spēlē; tiesa gan, nevarēja noliegt, ka viņai ir izcils intelekts.

Intelektuāli vingrinājumi cilvēkiem, kam nav nekā, ko darīt, es nodomāju, skatīdamies uz grāmatu kaudzi sev priek�ā. Un laika �ķie�ana.

Un tomēr es turpināju lasīt. Un konstatēju, ka esmu kļūdījies.

Es atradu divas daudzsolo�as anotācijas. Materiāls, kas sākumā zviedra rakstā likās pavir�a norāde uz psihes saindē�anu, aizveda mani pie plauktiem, kur nodalījumā par botāniku sāku meklēt Makalistera un citu Stenforda universitātes autoru monogrāfiju. Grāmata diem�ēl jau bija paņemta. Es nobraucu ar liftu apak�ējā stāvā un devos pie bibliotekāriem noskaidrot, vai vajadzīgā grāmata nav saņemta atpakaļ, bet līdz plauktiem vēl nav tikusi. Bibliotekārs, dū�īgs futbolista tipa melnais, piecas minūtes spaidīja datora tastatūru un �ķirstīja lapas, tad pagriezās un pakratīja galvu.

-Atvainojiet, ser. Grāmata nav izsniegta. Tas nozīmē, ka tā cirkulē pa bibliotēku. Da�reiz kāds aiznes grāmatu pie kopējamā aparāta un tur aizmirst.

Es pateicos bibliotekāram, pārbaudīju telpu ar kopējamiem aparātiem, ta�u neko neatradu. Viena vienīga sējuma meklē�anu tik apjomīgā vietā kā Biomedicīnas bibliotēka var salīdzināt ar adatas meklē�anu siena kaudzē, tāpēc devos pa kāpnēm uz krātuves zemāko līmeni �etrus stāvus zem zemes, lai meklētu otru anotācijā minēto grāmatu.

Attapos nopluku�ā pagraba kaktā, bet mani no visām pusēm ieskāva metāla plaukti no grīdas līdz griestiem ar antīkiem sējumiem. �ķita, ka grāmatas neiederas augsto tehnoloģiju medicīnā, tāpēc tās kā senili veci cilvēki nobēdzinātas tālāk no acīm.

Tas bija bibliomorgs, kluss, blāvi apgaismots, ar caurulēm pie griestiem, ar pelējuma un rūsas plankumiem uz sienām. No kādas caurules lēni pilēja ūdens, zem grāmatu plaukta bija izveidojusies peļķe, bet da�as grāmatas no mitruma savilgu�as un izlocīju�ās.

Daudzas grāmatas bija ārzemju izdevumi: latīņu, vācu un fran�u valodā. Lielākā daļa ar atlocītiem stūrī�iem. Lai izlasītu izbalēju�os nosaukumus uz laikazoba skartajām muguriņām, vajadzēja cie�i ieskatīties. Beidzot atradu meklēto izdevumu un aiznesu uz lasī�anas kabīni.

Grāmata bija iesieta stingrā, baltā audeklā, bet tas laika gai-tā ieguvis tādu krāsu kā kafija ar pienu. Septiņdesmit gadus vecais izdevums bija tik liels kā mākslas grāmata ar elegantiem burtiem un pauspapīra lapām virs gravīrām. �Taksonomija, kā arī fantastikantu un eiforijas botānika: Narkotisko alkaloīdu meklējumu rezultāti pie primitīvajām ciltīm.� Osguds �iners-Vrī, Britu impērijas ordeņa kavalieris, mākslu bakalaurs, mākslas maģistrs, filozofijas doktors, zinātņu doktors, Oksfordas universitātes botānikas un botāniskās ķīmijas profesors, Britu muzeja zinātniskais līdzstrādnieks.

Uz�ķīru lapu, kurā bija priek�vārds. Profesors �iners-Vrī pompozā stilā kā taisnodamies mēģināja skaidrot, kāpēc desmit gadus klīdis pa d�ungļiem, meklējot augus, kas iedarbojas uz prātu.

�Cilvēka eksperimenti ar dabu, mēģinājumi iedarboties uz jutekļiem ir tikpat veci kā cilvēce,� viņ� rakstīja. �Bet tikai �ajā gadsimtā zinātne izstrādājusi paņēmienus, kas visas cilvēces labā ļauj noskaidrot ķīmisko sastāvu augu sugai, kuru esmu klasificējis kā fantastikantus. Visvairāk iegūs plānprātības, kā arī da�ādu citu nervu un psihisko slimību dziedniecība. Nav jā�aubās, ka minētajām pievienosies arī citas kaites.�

Pirmajā nodaļā bija apskatīta burvestību vēsture Eiropā viduslaikos. �iners-Vrī izvirzīja tēzi, ka burves biju�as prasmīgas aptiekāres, kas izmantoju�as savu talantu �neveselīgai komercijai�, - gudrākās farmakoloģes pārdevu�as savus pakalpojumus �amorāliem augstāko �ķiru pārstāvjiem�.

Augstmaņi maksāju�i burvēm, lai tās indētu politiskos un personiskos ienaidniekus. Kas tad ietilpis viņu gatavotajā dzirā?

Fantastikantu grupā, kas satur alkaloīdus, ietilpst ne tikai tādi augi kā melnā driģene (Hyoscyamus niger) un da�ādi be-ladonnas paveidi (Atropa belladonnci). �ie augi spēj simulēt mulsuma lēkmes un vājprātu, kas ilgst vairākas dienas vai nedēļas, un lielākā koncentrācijā tie ir letāli. Nav jā�aubās, ka vecs, prasmīgs burvis spēj uztaisīt tādu alkaloīdu maisījumu, ka precīzi paredzams, kāds iznākums pēc tā iedzer�anas gaidāms: pārejo�s apmulsums, kam seko ilgsto�s vājprāts vai nāve - pēc burvja izvēles.

Tātad viduslaiku ragana bija tikai gudra ķīmiķe, kas atsaucās uz dēmoniskiem spēkiem, lai radītu ap sevi visvarenības auru. To pa�u var teikt par �amaņiem, kā arī Haiti un citu Kārību jūras salu burvjiem. Viņu tā saucamo burvestību izraisītās garīgās un fiziskās novirzes ir tikai viltīgas alkaloīdu intoksikācijas rezultāts.

Otrā nodaļā �iners-Vrī aprakstīja ceļojuma mar�rutu pa La-tīņameriku un atzīmēja, ka Jaunajā pasaulē ir neparasti liela tādu augu koncentrācija, kuri iedarbojas uz psihi. Miksteku gi-i-va pūpēdis, ar nosaukumu teonancatl (dievi�ķā miesa) pazīstama acteku svētā sēne, Jarimagvas koka piepe Peru, Vi-ljavisensio (1858) aprakstītā raganu dzira, kuru no banisteriopsis vīna iztvaicējis Saparo, - vārdu sakot, no tām visām bija izdalīts alkaloīds, kas ķīmiskā sastāva ziņā līdzīgs al-kaloīdam, kuru iegūst no Atropa bellcidonnci. Visi iepriek� minētie augi bija dēvēti par fantastikantiem, visi turpmākas izpētes vērti.

�Galveno uzmanību es tomēr pievērsu tādam specifiskam be-ladonnas avotam kā daturas kokam, sevi�ķi ar unikālām īpa�ībām apveltītajai brugmansia apak�dzimtai. �īs īpa�ības būs aplūkotas grāmatas turpinājumā.�

Pār�ķirstīju ilustrāciju lapas, kurās bija attēloti ko�i, platla-paini krūmi vai koki ar nokareniem taurveidīgiem baltiem vai dzelteniem ziediem un lieliem, gludiem, pāk�veidīgiem augļiem, un pārgāju uz tre�o nodaļu.

Bezbailīgais profesors �iners-Vrī rakstīja: �Brugmansia ir fantastikantu arhetips ne tikai tāpēc, ka, apēdot atsevi�ķu tā daļu, parādās akūtai plānprātībai vai citām garīgām slimībām līdzīgi simptomi, bet arī tāpēc, ka iespējams pakļaut to izpausmi cilvēka kontrolei.�

Cilvēka kontrole. Sirdij skaļi sitot, es lasīju tālāk.

��ī kontrole iespējama tāpēc, ka brugmansia krūmiem ir tendence uz spontānām un straujām mutācijām, kuras viegli izraisīt, iesprau�ot stumbra gabaliņu miklā zemē. Tas ir tik vienkār�i, ka ar �o uzdevumu tiktu galā pat neattapīgs bērns.

Augsto Andu ielejās esmu atklājis lielu �īs sugas mutantu bagātību, turklāt da�i mutanti ir pārvērtu�ies tik ļoti, ka zaudēju�i jebkuru līdzību ar augu, no kura cēlu�ies. Dīvaini, bet katram augam piemīt unikālas un prognozējamas īpatnības, kuras izraisa pavisam niecīgas augsnes ķīmiskā sastāva pārmaiņas. Jebkurā ciltī �o augu izmanto�ana nav nekas neparasts. Cibkas, cokas, ke-cua un hivarosi ir tikai da�as primitīvās ciltis, kuras ieguvu�as lielu pieredzi minēto augu izmanto�anā. (Personiskās dro�ības dēļ kontakti ar da�ām citām netika nodibināti.)

Da�ādo paveidu izmanto�ana ir visai specifiska. Viens noder, lai savaldītu nepaklausīgos bērnus. Bērnam liek izdzert dziru ar ūdenī samaltām auga sēklām. Dzira rada dzirdes traucējumus, bet tikmēr parādas sen aizgāju�ie sen�u gari un pamāca jaunuļus. Valda uzskats, ka cits auga paveids ļauj atklāt kapā ieraktus dārgumus, vēl kāds sagatavo karavīru kaujai, parādot viņam izvārdzinātas to cilvēku sejas, kuri jānogalina. Pats gan neesmu pieredzējis, ta�u esmu dzirdējis, ka visme�onīgākās ciltis izmanto kādu b. aurea pasugu miru�o karavīru sievu un vergu nove�anai stāvoklī, kurā viņi bez preto�anās ļauj sevi dzīvu aprakt kopā ar kungu.

Da�ādo pasugu iedarbības spēks nav vienāds, un cil�u �a-maņi ļoti labi zina, kuru augu iedarbība ir stipra un kura - vāja. Visvairāk jābrīnās par prasmi, ar kādu �ie tā saucamie pirmatnējie cilvēki spēj manipulēt ar cilvēka prātu, selektīvi izmantojot reibino�us alkaloīdus.�

Noliekot grāmatu, jutu, ka mani pārņem nelabums un pār muguru pārskrien aukstas tirpas. Mazliet vairāk nekā pirms gada es biju iegājis �ausmu oran�ērijā, kur kāds trakais, atriebjoties liktenim, klonēja un audzēja briesmīgus augus. Tagad no jauna biju sastapies ar dabu tās perversākajās izpausmēs. Manas domas iztraucēja soļu troksnis. Ar grāmatu rokās pa kāpnēm lejā nonāca D�enifera un devās pie sekcijas, kurā biju atradis �inera-Vri grāmatu.

- Hallo! - es ierunājos. D�enifera salēcās, rokas automātiski papletās, un grāmatas nokrita uz grīdas. Viņa piespieda roku pie sirds, nobāla, pagriezās un lielām acīm paskatījās uz mani.

-Ak! - D�enifera dziļi ievilka elpu. - Aleks, tu mani nobaidīji!

- Piedod, - es noteicu, piecēlos un piegāju pie meitenes. - Vai viss kārtībā?

- Viss ir labi, - D�enifera steidzīgi attrauca.

Es pieliecos un pacēlu no grīdas grāmatas.

- Muļķīgas bailes, - viņa sacīja. - �eit gan īstā spoku vieta. -Viņa nervozi iesmējās. - It kā mēs būtu pirmie cilvēki, kas nonāku�i lejā pēc vairākiem gadsimtiem.

- Varbūt tā arī ir, - es atsaucos. - Ko tu meklē?

- Vecu botānikas grāmatu. Es kaut ko atradu, bet te jābūt pirmavotam.

- Nāc līdzi, - es sacīju un, ievedis viņu kabīnē, pacēlu lielo, audeklā iesieto grāmatu. - Vai �o?

D�enifera paņēma sējumu rokās un pār�ķīra biezās lapas.

-Jā!

- Vai tikai tavu uzmanību nesaistīja atsauce Stenfordā izdotajā monogrāfijā? Makalisters un citi - tūksto� deviņi simti septiņdesmit otrais gads?

Izbrīnījusies viņa paskatījās uz mani, izvilka no grāmatu kaudzes plānu sējumiņu, atvēra un sāka lasīt:

- �Augu antiholīnerģisko alkaloīdu lieto�ana sociālās kārtības uzturē�anai; Sibundojas ielejas indiāņu rituāli ar brugmansia

Kolumbijas dienvidos. Makalisters, Levins un Palmere.� Kā tu to uzzināji?

- No parindeņa rakstā par ķīmisko karu. Un tu?

- No divām norādēm antropoloģijas �urnāla rakstā par dzīvu cilvēku apbedī�anu. Brīnumaini.

- Gudras galvas.

Mēs pārcēlāmies no kabīnes pie lielā galda. Kamēr es sniedzu pārskatu par �inera-Vri grāmatu, D�enifera klausījās, bet pēc tam pacēla Makalistera monogrāfiju un sacīja:

- Stenfordas grupa gājusi �inera-Vri pēdās, Aleks. Viņi ņēmu�i rokās tā grāmatu un devu�ies uz Sibundojas ieleju meklēt kultus, kuru laikā izsauc halucinācijas. Makalisters ir profesors, abi pārējie - aspiranti, kas strādāju�i viņa vadībā. Ieradu�ies ielejā, viņi konstatēju�i, ka kop� �inera-Vrī laika gandrīz nekas nav mainījies, - vairākas primitīvas ciltis d�ungļos Andu pakājē audzēja brugmansia un izmantoja gandrīz visos dzīves gadījumos: reliģiskām vajadzībām, dziedniecībai, pubertātes rituālos. Kolumbijas valdība paredzējusi būvēt �oseju, kas var apdraudēt d�ungļus un iznīcināt ciltis, tāpēc zinātnieki pasteigu�ies savākt faktu materiālu. Levins pētījis klonu bioķīmiskās at�ķirības. Viņ� konstatējis, ka visur ietilpsto�ais psihotomimētiķis pieskaitāms pie antiholīnerģiskajiem alka-loīdiem un pēc iedarbības ir ļoti līdzīgs atropīnam un skopolamīnam. Ta�u viņa analīzes neatklāj niecīgās at�ķirības, kādas ir starp da�ādiem kloniem, es neatradu arī vēlākas publikācijas, tāpēc nav izslēgts, ka pētījumi neko nav devu�i. Palmeres orientācija ir viskulturālākā. Un darbs daudz auglīgāks, jo tās ir maģistra darbņ tēzes. Viņas uzvārds dro�i vien minēts pēdējais tāpēc, ka viņa ir sieviete.

- Es par to nebrīnītos.

- Paldies Dievam, ka ir feminisms. Lai nu kā, bet vina savā pētījumā apraksta antiholīnerģisko vielu izlieto�anu sociālajā jomā. Viņas pamathipotēze ir tāda, ka indiāņiem narkotikas ieņem Dieva vietu. Iztirzājumā tiek izteikta doma, ka jebkuras reliģijas pirmsākumi saistīti ar psihodēlisko praksi. Visai radikāla ideja. Ta�u pats galvenais ir tas, Aleks, ka indiāņi precīzi zināju�i, tie�i kur� auga klons vajadzīgs, lai izraisītu vēlamos simptomus. Līdz ar to ir pierādīts, ka tas ir iespējams.

- Atropīna inde, - es sacīju. - Mūsdienu raganu dzira.

- Tie�i tā! - D�enifera satraukta iesaucās. - Antiholīnerģis-kās vielas bloķē antiholīnu sinapsēs, izjaucot nervu signālu pārraidi. �īs vielas cilvēku var pamatīgi sabeigt. Un neviens psihiatrs parastajās analīzēs �o vielu meklē�anu neiekļaus, vai ne?

- Nē. Ja tās nav ielu narkotikas. Vai atradi arī ko tādu?

- Nē. Turklāt es pārbaudīju psihofarmācijas indeksu. Minimālās devās atropīns un skopolamīns atslābina un nopērkams bez receptes kā miegazāles, līdzekļi pret alerģiju, kā mazie aiz auss pielīmējamie plāksteri pret jūras slimību. Agrāk �īs vielas izrakstītas lielākā koncentrācijā, bet tās izraisīja blakusparādības. Skopolamī-nu ieteica sievietēm dzemdētājām, lai atvieglinātu sāpes. To sajauca ar morfiju, lai iestātos tā saucamais miega nokrēslis. Ta�u tas atstāja nelabvēlīgu iespaidu uz augli un izraisīja psihiskas lēkmes. Atropīnu izmantoja kā līdzekli pret spazmām tiem, kas slimo ar parkinsonismu. Trīcē�ana mazinājās, ta�u pacientiem parādījās pseidosenilitātes pazīmes - atmiņas pasliktinā�anās, apjukums, paranoja. Tā bija nopietna problēma līdz brīdim, kad tika sintezētas zāles, kuras neizraisīja nopietnas blakusparādības.

Pseidosenilitāte. Pavīdēja tāda kā atmiņu ēna, tā izskrēja cauri apziņai kā sīka zivtiņa un noslēpās aiz akmens.

- Gadsimtu mijā, - D�enifera turpināja, - bija cigaretes pret astmu, tajās pie tabakas bija pievienota beladonna. Tā iz�ķīda bronhos, bet, ja sapīpējās mazliet vairāk, sākās delīrijs, halucinācijas vai iestājās nopietni atmiņas traucējumi. Tas ir svarīgs moments -antiholīnerģiskās vielas bojā atmiņu. Ja D�eimijs bijis apdullināts ar �īm vielām, viņu varēja savākt, nolikt, kur vajag, apieties kā ar marioneti. Nākamajā dienā viņ� neko neatcerētos.

D�enifera apklusa, ievilka elpu un atvēra piezīmju burtnīcu.

- Tas nav viss, - viņa noteica, ātri pār�ķirdama lapas. - Es atradu mazu beladonnas simptomu uzskaitījumu un to norakstīju.

Viņa pasniedza man piezīmju burtnīcu, un es sāku skaļi lasīt.

- �Dumj� kā miets, izkaltis kā siens, sarkans kā biete, akls kā kurmis.�

- Sausa mute un sark�ana, - es sacīju. - Parasimpātiskie simptomi.

- Jā! To izlasījusi, es atcerējos dienu, kad D�eimiju nodarbību laikā pārņēma satraukums. Arī otro reizi viņ� bija galīgi sarkans! Sarkans kā biete! Apgrūtināta elpo�ana! Es to noteikti pastāstīju.

- Tiesa. - Tāpat kā Sarita Flauersa. Un Dvaits Kadmuss, aprakstot zēna plosī�anos bibliotēkā naktī. Es koncentrējos, mēģinādams precīzi atcerēties viņa vārdus. Sarkans, piepampis, aizelsies.

Paskatījies uz D�eniferas savākto literatūru, pajautāju:

- Vai tur ir kaut kas par zāļu mijiedarbību?

Viņa izvilka biezu, sarkanu sējumu un padeva man.

At�ķīru nodaļu par medikamentiem, kas paredzēti parkin-sonisma ārstē�anai, un pārskatīju. Paragrāfa vidū melnā ierāmējumā bija brīdinājums ārstiem.

Antiholīnerģisko vielu iedarbību pastiprina torazīns.

Gan parkinsonisma pacientiem, gan citiem slimniekiem, kuriem dod atropīnu vai tā derivātus, vairums parasto trankviliza-toru varēja izrādīties kaitīgi vai pat liktenīgi, jo bojāja nervu sistēmu un izraisīja delīriju un pseidovājprātu. Pseidosenilitāti.

Zivtiņa izpeldēja no akmens otras puses un ļāva sevi noķert. Naktī Kanjonouksas slimnīcas vestibilā paņemtajā �urnāliņā bija ievietots raksts par vecāku cilvēku antiholīnerģisko sindromu, medikamentozo psihozi, kuras dēļ maldīgi var noteikt senilitātes diagnozi.

Ja D�eimijs patie�ām indēts ar beladonnas derivātiem, tad Meinvoringa lietotie medikamenti iegrūdu�i viņu vājprāta ellē. Scenārijs par ļauno ārstu kļuva arvien ticamāks.

Es noliku grāmatu un centos saglabāt mieru.

- Viss saskan, vai ne? - jautāja D�enifera.

- Saskan, - es atbildēju, - ta�u bez brugmansia augiem nekas nav īstenojams. Kur tie dabūjami?

- No kāda cilvēka, kas apmeklējis d�ungļus, - viņa atteica, - iekams tiem cauri braucis buldozers. No botāniķa vai pētnieka.

Paņēmu rokās monogrāfiju un uzmanīgi aplūkoju. Beigās bija ievietotas vairākas fotogrāfijas. Viena saistīja manu uzmanību.

Tajā bija redzams halucinogēnā apbedī�anas rituāla laikā lietojams akmens elks. Es ieskatījos cie�āk. Krupis ar �ķībacaina cilvēka seju un spalvām rotātu ķiveri virs rupji veidotās sejas. Primitīvi, bet ļoti iespaidīgi.

Kaut ko tādu biju redzējis pavisam nesen.

Ātri uz�ķīris monogrāfijas pirmās lapas, izlasīju autoru vārdus: Endrū D�. Makalisters, Ronalds D�. Levins, Hetere D�. Pal-mere.

Hetere D�. Palmere. Avīzē pieminēts vārds. Rakstiņā par kāzām jūnijā Paloalto. Līgavas māte - uzticama Amerikas revolūcijas meita. Nelaiķis tēvs kalpojis par diplomātu Kolumbijā, Brazīlijā un Panamā, kur piedzimusi meita.

Nākamā Dvaita Kadmusa kundze tomēr devusies ekspedīcijās, lai iegūtu materiālu zinātniskiem pētījumiem.

25

Tante, - noteica Milo. - Kungs Dievs! �ī lieta arvien vairāk sāk līdzināties vēzim. Tiklīdz paskaties uz citu pusi, tam parādīju�ās metastāzes.

Viņ� pasildīja rokas pie kafijas krūzes, nokoda beigeļa gabaliņu un no jauna ķērās pie Makalistera monogrāfijas lasī�anas.

Lietus bija sācies vēlu pēcpusdienā un, kā mēdz būt ar tropiskajām vētrām, kas ieceļo no jūras iek�zemē, neticamā ātrumā pieņēmies spēkā. Pēdējā tikpat spēcīgā lietus reizē kanjoni bija pārvērtu�ies dubļu jūrā un krietns Malibu gabals ieskalots okeānā. Par spīti �ķietamajai neaizsargātībai, mana māja bija izturējusi iepriek�ējo uzbrukumu, lai gan stāvēja uz pāļiem grūti aprakstāmā stāvoklī kā kalna nogāzē nolaidies flamings. �is fakts tomēr neliedza kraut kaudzē smil�u maisus un, jaunai lietus brāzmai gā�oties pret sarkankoka dēļu ap�uvumu, fantazēt par peldo�u �ķirstu. Likās, ka ieplaka aiz logiem kūst, un mani pārņēma melanholija un īpa�a kaliforniska ātri skrejo�ā laika izjūta.

Debesis pār�ķēla zibens, tam sekoja pērkona dārdi. Milo lasīja, bet es tikmēr nespēju mierīgi nosēdēt.

- Tā brugmansia ir viens cūcisks augs, - viņ� noteica, neatrāvis skatienu no lapām. - To var iesmērēt visda�ādākajos veidos - ar tēju, zupu, ēdienu, cigaretēm.

- To iespējams ievadīt arī caur ādu, - es piebildu. - Tālāk ir nodaļa par kompresēm.

- Apbrīnojami. Un tante ir speciāliste tādās lietās. - Viņ� savilka pieri un uzsita ar roku pa galdu tik stipri, ka salēcās krūze. - Maksā dakterim, lai tas samaitā zēnam prātu. Vēsā mierā. Vai tev neliekas, ka vienubrīd viņam radusies apjauta, kas notiek? Tās runas par zombijiem...

- Dievs vien to zina.

- Ak kungs, Aleks! Necie�u ģimenes lietas. Visīstākie mēsli, un, jo ģimene bagātāka, jo lielāka smirdoņa. Nabaga ļautiņi vismaz dara to godīgi - saskai�as, paķer no plaukta revolveri un blie� cits citam virsū. Tiem aug�ējā slāņa sūdabrāļiem nav ne tik daudz dū�as, lai ļautos savām kaislībām. Varbūt savā vietā viņi liek darboties zarnām. �Atkritumi, pieņemiet sūdu, lūdzu.� - �Jā, kundze.� Milo nogrozīja galvu un brīdi malkoja kafiju.

- Ja runājam par revolveri, - es ieminējos, - tam trūkst smalkuma, tomēr tas ļauj noķert vainīgo.

- Jā, es zinu. �ajā lietā joprojām nav stingru pierādījumu. Ņem to vērā.

- Vai to piezīmju grāmatu meklēja visās vietās?

- Nē, - Milo norūca. - Mēs saucām palīgā brīvprātīgos no Breila institūta, Jāvām labu laiku izklaudzināt galdu ar baltajiem spieķiem un uzskatījām to par panākumu. Kā tu domā?

- Piedod man, ser�ant!

- Hmm, - Milo noņurdēja, atgriezās pie grāpiatas lasī�anas un sāka aplam dungot �Pirmdienās, kad lietus līst, slikts man garastāvoklis...�.

- �odien ir ceturtdiena.

- Vienalga.

Es devos uz virtuvi un ielēju vēl vienu tasi kafijas. Apsēdies uz palodzes, gaidīju, vai lietus nepierims. Kad tas nenotika, uzvilku lietusmēteli, uzliku galvā veco kovboja cepuri un devos uz dārzu barot karpas.

Grants ap dīķi bija atmiek�ķējusies un acālijas zari padevīgi noslīgu�i uz leju. Trūka apmēram se�as collas, lai ūdens sāktu plūst pāri malām. Izskatījās, ka zivis priecājas, te sasvērdamās uz sāniem, te izbāzdamas muti virs lietus kapātās ūdens virsmas, te tumsā likdamas uzmirdzēt kinētiskai varavīksnei. Ieraudzīju�as mani, zivis drāzās uz priek�u un kā neprātīgas sitās ar saviem resnajiem, daudzkrāsainajiem augumiem pret sūnainajiem akmeņiem. Izņēmu da�as saujas barības no kārbas un iemetu ūdenī.

- Bon app�tit, draugi! - Pārgāju pāri dārzam un aplūkoju mājas apak�u. Tā bija dubļaina, bet neskarta, eroziju gandrīz nemanīju. Da�i smil�u maisi bija saslapu�i.

Pavilku tos sānis no lietus un sāku kraut kaudzē. Tad izdzirdēju Milo saucienu:

-Telefons, Aleks!

Noslaucījis zoles, uzkāpu terasē. Milo vienā rokā turēja klausuli, otrā - monogrāfiju.

- Kāds zellis, kas uzdodas par mākleri. Runā milzīgi ātri.

Es paņēmu klausuli.

- Sveiks! Vai Alekss? Vai tu neko vēl nevari pateikt par Rūgtā kanjona obligācijām?

Es pametu mirkli uz Milo. Viņ� sēdēja sakumpis, zodu pret roku atbalstījis, un gremdējās nodaļā par rituāliem un burvestībām.

- Vēl ne. Pagaidi pāris dienu...

- Vari neraizēties. Viss jau ir nokārtots. Pēc mūsu sarunas es sāku meklēt informāciju un Beverlihilzā atradu sīku noplūdi. Lielos daudzumos nekas nav pārdots, reizi pa reizei nejau�as paketes, bet neap�aubāmi notiek izpārdo�ana pa kluso. Tā var nenozīmēt neko un var arī kaut ko nozīmēt. �ā vai tā - es esmu tīrs.

- Lū, es...

- Neraizējies, Aleks! Es pārdevu krietni virs nomināla un esmu uztaisījis glītu īstermiņa kapitālu. Mani klienti ir apmierināti, un mana aura nav cietusi. Ja kaut kas juks, mēs, vienalga, būsim ieguvēji. Tāpēc izsaku tev pateicību, doktor.

- Par ko?

- Par informāciju. Es saprotu, ka tu neko konkrētu nevarēji pateikt, ta�u pietiek ar niansi. Tirgus uz to balstās.

- Ja tu tā saki. Priecājos, ja esmu palīdzējis.

- Klau, es patlaban uzpildu savā �Incentive "�degvielu un gatavojos braucienam uz Sanlukasa līci. Gribu pameklēt balto jūras asari, arī garspurainais tuncis esot parādījies. Da�as dienas uzturē�os Delrejas piestātnē un pabeig�u kārtot darījumus ar kādu klientu. Ko teiksi, ja es tev piezvanītu un mēs kopā paēstu len�u?

- Labprāt, Lū, - es izklaidīgi atbildēju. - Tas būtu lieliski. Klausies, vai tu vari man atbildēt uz da�iem tehniskiem jautājumiem?

- Jebkurā laikā.

- Runa ir nevis par finansēm, bet par laivām.

Milo atrāvās no lasī�anas.

- Ja gribi iegādāties, man ir zināma ļoti glīta trīsdesmit pēdu gara valzivju medību laiva. To apskatīties...

- Nav runa par pirk�anu, - es noteicu un palūkojos pa logu, kā laukā gā� lietus.

- Par ko tad?

- Lū, ja tu gribētu laivā kaut ko noslēpt, kur tu to noliktu?

- Viss atkarīgs no laivas. Uz �Incentive� ir visādi kakti un spraugas. Ja koka daļu ir daudz, iespējams ierīkot dobumu praktiski jebkurā vietā.

- Nē, es domāju vietu, kur neatrastu pat profesionāļi.

- Profesionāļi?

- Policija.

Milo atrāvās no grāmatas un pievērsa man cie�u skatienu.

- Aleks, - Lī �estāre jautāja, - kas tev aiz ādas?

- Nekas īpa�s, - es atteicu. - Uzskati, ka jautājums ir teorētisks.

Lū klusu iesvilpās.

- Kaut kādā netie�ā veidā tas saistīts ar Rūgto kanjonu?

- Varbūt.

Iestājās klusuma brīdis.

- Cik liela ir tā slēpjamā manta?

- Teiksim, piecas reiz astoņas collas.

- Cik bieza?

-Collu.

- Kaut kas neliels. Es jau sāku uztraukties, vai tikai tev nav prātā kas nelikumīgs. Kokaīna pārvadā�ana un tā tālāk. Nav vērts nodarboties ar tik neievērojamu kontrabandu... Ja vien nav vajadzīga personiska slēptuve un tu...

- Lū, - es pacietīgi skaidroju, - es nenodarbojos ar narkotiku kontrabandu. Tātad kur tu slēptu...

- Piecas reiz astoņas collas lielu mantu? Vai esi apskatījis filtru?

- Kas tas tāds?

- Motorlaivā - mēs ta�u runājam par to smerdeli, vai ne?

Es uzliku plaukstu uz klausules un pajautāju Milo:

- Vai Redovicam ir motorlaiva?

Viņ� pamāja.

-Jā.

- Motorlaivā motora dzesē�anai izmanto jūras ūdeni. Filtrs būtībā pievada motoram ūdeni no laivas apak�as un nelai� cauri gru�us. Katrā galā tam ir atvere. Ja es patie�ām gribētu, lai kaut ko neatrod, es izmantotu atveri, kas ierīkota korpusā. Lai kaut ko noslēptu, jāpanirst zem laivas. Vai to mantu var sabojāt?

-Jā.

- Vai tā ir noderīga virtuvē? Dzīvnieks, augs, minerāls?

Es iesmējos.

- Katrā ziņā, - skaidroja Lū, - es to dro�i ietītu, atskrūvētu filtra atveres lūku, iebāztu tur to mantu, pieskrūvētu lūku atpakaļ un izmestu padarīto no galvas. Izklausās, ka tu esi kaut kam uz pēdām.

- Varbūt. Paldies, Lū!

- Nav par ko. Mūsu firmai ir vispla�ākais pakalpojumu klāsts. Tas vēl nav viss, Aleks.

- Kas vēl?

- Brendons liek tevi sveicināt. Tu esi radījis puikā pārliecību, ka viņ� ir izpilddirektors.

- Pasveicini arī Brendonu!

Es noliku klausuli. Milo stāvēja man blakus.

- Tātad? - viņ� pajautāja.

- Vai tev ir zināms kāds labs akvalangists?

Pūta nikns vēj�, brī�iem draudīgi un auksti pārstādams. Stiprākās brāzmas pielieca mazāko burulaivu mastus, liekot �ūpoties un lēkāt. Asi oda pēc sastāvēju�a ūdens, degvielas un salkainā piekrastes gaisa sajaukuma ar vieglu sāls piedevu.

- Izskatās, ka pret vakaru laiks nomierināsies, - teica Milo, saņemdams cie�āk dzelteno lietusmēteli. Viņa bālā seja vēsumā bija kļuvusi ro�aina, bet sasārtu�ās acis asaroja. Lietusmētelī viņ� izskatījās kā liels skolaspuika. - Mēs varam pagaidīt. Tūlīt ūdenī nav jālien.

Vīrs ūdenssportista tērpā pārlaida skatienu piestātnei. Pelnu pelēkās debesis bija ietonēju�as ūdeni īgnā, tum�ā krāsā, ko vietumis izjauca baltas putas. Viļņi, smaili kā haizivs spura, cēlās uz aug�u, izveidoja galotni un, pēk�ņi sabrūkot, meta raibus, zaļganus zib�ņus. Zem baltajām uzacīm samiedzis acis �aurā sprau-dziņā, jaunais vasarraibumainais vīrietis pārlaida apkārtnei mierīgu skatienu.

- Viss kārtībā, ser�ant, - viņ� noteica. - Ir gadījies arī sliktāks laiks.

Viņ� saberzēja rokas, pārbaudīja saspiestā gaisa balonus, somas ar balastu un rīkiem un piegāja pie trauslajiem alumīnija re-liņiem. No kabīnes iznāca vēl viens nirējs. Viņ� izskatījās tikpat jauns - ar spēcīgu zodu, pelēkām acīm, uzrautu degunu.

- Vai esi gatavs, Stīv? - viņ� jautāja.

Stīvs pasmaidīja un noteica:

- Nav ko kavēties.

Viņi uzlika uz sejas masku, pārkāpa pāri reliņiem un, glumi un melni kā lieli zu�i, iegremdējās. Neteiku�i ne vārda, abi vīri nozuda zem ūdens.

- Klusā okeāna diviziona jaunie kadri, - paskaidroja Milo. - Vareni sērfingisti.

Mēs stāvējām se�padsmit gadus vecās Redovica laivas priek�galā. Tās sānus rotāja nosaukums ar zelta burtiem �Saldā atriebība�, stikl�ķiedras korpuss bija apsūbējis un saskrāpēts, slīpais klājs apķepis ar zivju zvīņām, netīrumiem un melnām aļģēm un sen prasījās pēc remonta. Klāja ierīces bija demontētas. Mak�ķernieka sēdeklis gulēja uz sāniem, kaktā rēgojās vairākas tur ieripoju�as skrūves. Duļķainajā ūdenī �ūpojās brūno ūdenszāļu stiebri.

Kajītes durvis stāvēja vaļā, un telpā sabāztie saiņi ar apģērbu un kartona kastes radīja klaustrofobijas sajūtu.

- Izskatās, ka Braila institūta cilvēki pamatīgi pūlēju�ies, -es komentēju.

-Ak jā! - atsaucās Milo. - Bija arī suņi un viss pārējais.

Viņ� sameklēja kabatlakatu, iz�ņauca degunu un paskatījās apak�ā uz ūdeni. Strauja vēja brāzma uzsita aug�up vilni, laiva sasvērās, un mēs pieķērāmies pie reliņiem. Gļotainais klājs bija slidens, un es tikai ar grūtībām spēju noturēties kājās. Milo sāka slīdēt, likās, ka kritiens nav novēr�ams, ta�u viņam izdevās pārvietot smaguma centru uz papē�iem un nenovelties. Tiklīdz vēj� pierima, viņa seja bija kļuvusi zaļa, un viņ� sāka lādēties.

- Jātiek krastā, - Milo vārgi noteica. - Iekams nav jālai� pār mēli.

Viņ� kā piedzēries pārkāpa no laivas uz piestātni, kur bija slapj�, ta�u ne�ūpojās. Smagi elpodams, Milo skatījās uz bangaino jūru. �etrdesmit pēdu garas laivas �ūpojās kā rotaļlietas vannā. Viņa bālā seja bija ieguvusi olīvu nokrāsu.

- Vai nejūties labi?

Milo piepūta vaigus, izelpoja un papurināja galvu.

- No �ūpo�anās man kļūst nelabi. Jau no bērna kājas. Pietika uzkāpt uz klāja, lai būtu skaidrs, ka jūrnieks no manis neiznāks.

- Vai dramamīns nelīdz?

- No tā man ir tikai sliktāk.

- Tu vari pielipināt aiz ausīm īpa�us plāksterus. Tie piesūcināti ar skopolamīnu.

- Kaut kas dīvains.

- Nebūt ne, es runāju nopietni. Antiholīnerģiskās vielas ir lieliski kuņģa relaksanti. Tā ir viena no jomām, kur tie likumīgi atļauti.

- Es atturē�os.

Pēc mirkļa viņ� pajautāja:

- Vai tos plāksterus var brīvi iegādāties, vai vajadzīgas receptes?

- Vajadzīga recepte. Bet, ja vēlies zināt, citus antiholīnerģi-ķus var iegādāties brīvi, piemēram, miegazāles un zāles pret klepu.

- Vai iespējams tās iegādāties tik lielā daudzumā, lai kādu noindētu?

- �aubos. Tabletēs ir arī citas sastāvdaļas, turklāt daudz lielākā koncentrācijā, piemēram, adrenalīns klepus zālēs. Iedod par daudz, un sirds neizturēs. Psihozes izraisī�anai nepiecie�amajam antiholīnerģisko vielu daudzumam būs klāt tik daudz adrenalīna, ka, iespējams, tas upuri nogalinās. Pat zinot ķīmiju tik labi, lai spētu izdalīt vajadzīgo vielu, vēlamā rezultāta nebūs. D�ei-mijs demonstrēja vairākus simptomus, un laika gaitā tie mainījās. Ja vajadzēja - viņ� bija miegains, pēc pasūtījuma varēja būt satraukts. Runa ir par mākslīgi izraisītu psihozi, Milo, tai jāatbilst indētāja vēlmēm. Atropīns un skopolamīns tīrā veidā nav tik dro�i, lai tos varētu pakļaut kontrolei. Ja zēns ir indēts, �im nolūkam izmantots kas neparasts. Da�ādās kombinācijās.

- Modificētās narkotikas.

- Tie�i tā.

Milo uzslēja uz aug�u apkakli un sāka �ūpoties uz papē�iem. Bija redzams, ka pēc intelektuālām nodarbībām viņa sejaskrāsa atjaunojusies. Brīdi klusējis, Milo noteica:

- Es atgriezī�os pie ma�īnas un mēģinā�u sazināties ar apgabalu vēlreiz. Vīrs, ar kuru tur runāju, nebija īpa�i atsaucīgs, es gribu dabūt savienojumu ar galveno.

Milo devās prom lieliem, mērķtiecīgiem soļiem, atstājot mani piestātnē vienu. Simts pēdu tālāk atradās ostas degvielas uzpildes stacija kopā ar mazu tirgotavu. Es nopirku glāzi draņķīgas kafijas un glazētu virtuli, izgāju zem nojumes, iedzēru, iekodu, un vēroju, kā liela, mirdzo�a jahta piepilda tvertnes. Milo atgriezās pēc divdesmit minūtēm ar piezīmju burtnīcu rokās un paskatījās uz �Saldo atriebību�.

- Nekā?

- Pagaidām nekā. Kā D�eimijs jūtas?

- Joprojām stuporā. Smadzeņu satricinājums ir nopietns. Liekas, ka vērā ņemamu smadzeņu bojājumu nav, ta�u kaut ko teikt ir pāragri. Sakarā ar iespējamo saindē�anu asins analīzes jau ir laboratorijā, būs gatavas pēc pāris stundām. Es lūdzu izdarīt analīzes ātri, ta�u tehniski tas dro�i vien nav iespējams. Galvenais neirologs Plets par atropīna psihozi izteicās visai skeptiski. Sacīja, ka da�i viņa pieredzētie gadījumi biju�i pacientiem, kas slimoju�i ar parkinsonismu, un tie gadās reti, jo tagad �iem slimniekiem dod citādas zāles. Viņam ne reizi nav gadījies dzirdēt, ka to darītu apzināti. Vēl viņ� teica, ja analīzes izrādīsies pozitīvas, zēnu var dabūt laukā no tagadējā stāvokļa visai ātri.

Milo izvilka bloknotu, aizsedza pret lietu un izlasīja:

- Antilīrijs. Neitralizē atropīna iedarbību un attīra nervu galus. Ļoti iedarbīgas zāles, ta�u zēns ir visai smagi cietis, tāpēc jāatturas no to lieto�anas, kamēr nav izdarītas ķīmiskās analīzes un iegūts pozitīvs rezultāts. Pagaidām neoficiāli tiks veikta viņa atindē�ana. Vienīgie apmeklētāji biju�i Sauza, viņa tante un tēvocis. Meinvorings nav rādījies �etras vai piecas dienas. Viņi mēģina tos neuzkrīto�i novērot, bet viela ir viegli absorbējama, Plets spiests atzīt, ka viņi var arī neko nepamanīt. Tikmēr viss tiks sīki pierakstīts de�ūr�umālā un turpināsies asins analī�u ņem�ana. Ar zēna ārstē�anu nodarbojas viņ� pats.

Milo ieskatījās pulkstenī.

- Cik ilgs laiks jau pagājis? �etrdesmit minūtes?

- Drīzāk pusstunda.

- Diez cik omulīgi te nav. Runā, ka tāds laiks patīk haizivīm. Tām plēsoņām uzlabojoties asinsrite.

- Vīriem gaisa pietiek vismaz stundai. Un pat vairāk, ja viņi ir tik pieredzēju�i, kā izskatās.

- Par viņu pieredzi nav jā�aubās. Hansens, tas ar spēcīgo �okli, piestrādā par akvalangistu apmācības instruktoru. Stīvs Pe-pers ir Havaju salu �empions brauk�anā ar vējdēli. Es priecājos, ka viņi ķērās pie �ā darba, tomēr tikai trakais �odien brauktu uz �ejieni. - Viņ� atbīdīja no sejas matu �ķipsnu. - Jaunības aizrautība, vai ne? Liekas, kādreiz tā piemita arī man, ta�u es nespēju atcerēties tik senus laikus. Bet, ja runājam par jaunību, vai mēs varam būt dro�i, ka tava mazā draudzene D�enifera nevienam neko nestāstīs?

- Noteikti. Sākumā �ī lieta viņai bija ar �ēlumu pret D�ei-miju apvienota intelektuāla izklaide, bet, sastapusies ar realitāti, viņa nobijās ne pa jokam.

- Cerams, �īs bailes nepāries. Ja tie�ām notiek indē�ana, tas ir smags noziegums.

- Es liku to viņai pie sirds.

Ūdens virsma pa�ķīrās. Ar �ļakstienu parādījās viena galva, tad otra. Maskas pabīdījās uz aug�u, mutes atvērās.

- Ei, ser�ant!

- Mēs to atradām, ser!

Nirēji uzrāpās uz klāja, noņēma pleznas un veikli nolēca no laivas. Hansens kaut ko pasniedza Milo.

- Korpusa atvere bija aizlodēta, - viņ� paskaidroja, - tāpēc bija ar lau�anu jāatlau�. Viens skrūvgriezis nolūza, tāpēc vajadzēja ilgāku laiku. Kad vāks bija nost, turpmākais nieks vien bija. Stīvs iebāza caurumā roku - un darīts. Tā bija noslēpta kādu se�u collu dziļumā, lai nenobloķētu filtru. Izskatās, ka plēve pasargājusi saturu no izmirk�anas.

- Lieliski strādāts, d�entlmeņi. Es iesnieg�u ziņojumu jūsu maiņas komandieriem. Rakstisku.

Abi vīri plati pasmaidīja.

- Gatavi palīdzēt jebkurā laikā, ser�ant, - noteica Pepers, zobiem klabot. Hansens uzsita viņam pa muguru.

- Bet tagad jums vajag sasildīties.

- Jā, ser.

Viņi skrie�us devās prom.

- Iesim nu! - aicināja Milo. - �ī manta jāizpēta laboratorijā. Pēc tam es kādā klusā kaktā visu izlasī�u.

26<empty-line/>

Nogarlaikojies de�urējo�ais ser�ants pavēra pratinā�anas telpas durvis un paziņoja Milo, ka viņam zvana. Milo aizgāja pie telefona, bet es paņēmu melno grāmatu un sāku lasīt.

Tas, ko vecais vīrs Skegss bija noturējis par dzeju, īstenībā, kā izrādījās, bija Melnā D�eka impresionistisku iespaidu krājums, viņa dienasgrāmatas variants. Nepabeigti teikumi mijās ar vairākām iedvesmas pilnas prozas lapām, bet da�dien nebija rakstīts nekas. Rokraksts bija pla�s, slīps uz otru pusi, elegants, gandrīz kaligrāfisks.

Visspilgtākie ieraksti atspoguļoja zemes pirk�anu un uzņēmējdarbību: kā viņ� Sanfernando ielejas fermerim izkaulējis par izdevīgu cenu trīssimt akrus lielu dārzu, savaldzinādams tā sievu ar uzslavām par neredzēti gardo pīrāgu un jauko bērnu. �Viņa ņēma darījumu savās rokās, un pēcpusdienā mēs noslēdzām līgumu.� Citos ierakstos bija minēts maksimālais vasarnīcu skaits, kādu iespējams uzbūvēt tuksne�a nogabalā ielejas austrumos, aplūkota projekta īsteno�anai nepiecie�amā ūdens visekonomiskākā piegāde, izdarītas atzīmes par meksikāņu bosu, kam jāpiegādā lēts darbaspēks.

Pastarpām pavisam īsi parādījās personiskā dzīve: laulība, dēlu piedzim�ana, pat sievas garīgajai saslim�anai parasti nebija veltīts vairāk par vienu teikumu.

Izņēmums bija 1949. gada augusta pa�a un Sauzas attiecību analīze:

Horass, līdzīgi man, izsities uz aug�u no rensteles. Mums, kas pa�i esam visu panāku�i, ir ar ko lepoties. Es mainu vienu tādu vīru pret simtu to Kalifornijas kluba mīkstpēdiņu, kam finansējums nāk no mammas pupa. Starp viņiem bija arī Antua-netes tēvs, un skat, cik ātri viņi nogāja lejā, līdzko iznāca sastapties ar dzīves realitāti! Manuprāt, rāpjoties uz aug�u, nav iespējams iztikt bez skrambām, un grūti spriest, kā vecais zēns Horass tās pārdzīvo.

Pa�am par postu viņ� ir sasodīti alkatīgs - pārāk egocentrisks! Arī attiecības ar Antuaneti viņ� uztvēris pārāk nopietni. Viņa teica, ka Horass visu pārpratis - viņ� nekad nav bijis nekas vairāk kā draugs. Pēc tam skrie�ana kā nejēgam pie neizteiksmīgās Lūsijas, lai tā viņu pamestu ārsta dēļ! Viņ� visu uzņem ar smaidu kā labs, maziņ� d�entlmenis, bet tas dara man raizes. Es zinu, ka viņ� vienmēr gribējis iesaistīties manos pasākumos kā pilntiesīgs partneris. Ta�u jurista, pat laba jurista, darbu nevar pielīdzināt uzņēmēja darbam un riskam, uz kādu tam jāiziet. Pat pēc kara viņ� nespēj man līdzināties.

Kaut kur dziļi es jūtu, ka Horass ienīst mani līdz nāvei. Jādomā, kā �o naidu izkliedēt. Es negribu pārtraukt attiecības -viņ� lieliski prot kārtot lietas, turklāt ir labs draugs. Lūgumu būt par Pītera krusttēvu di�maņi nosauks par cēlu �estu no manas puses, ta�u visa pamatā ir skano�ais. Varbūt atalgojumam piemetī�u kaut ko pie viņa Vil�īras paketes, ta�u es ieņem�u daudz vairāk, tiklīdz būs pabeigts Sentspringsas darījums. Neliela labdarība, kas nomaskēta kā pateicība, var nest augļus nākotnē. Tā ļaus noturēt H. ne tikai savā vietā, bet dos viņam iespēju just savu nozīmību. Tagad viņam vajadzētu savienoties ar kādu jauku meiteni - vēlams tādu, kam nav nekā kopēja ar mani!

Milo atgrie�oties, viņa zaļās acis satraukumā spīdēja.

- Zvanīja Plets. Asins analīzes ir pozitīvas. Antiholīnerģis-ko vielu ir daudz. Viņ� acumirklī kļuva sparīgs un gribēja zināt, kad par to varēs rakstīt medicīniskajam �urnālam.

Milo apsēdās.

- Tātad �obrīd, - viņ� pasmaidījis piebilda, - mums ir vēl kaut kas, ne tikai teorija.

- Kad viņi sāks dot D�eimijam antilīriju?

- Katrā ziņā ne �odien un rīt arī nezin vai. Ar galvas savainojumiem nav tik vienkār�i. Nav zināms, cik lielā mērā stuporu radījis smadzeņu satricinājums un cik lielā mērā medikamenti. Viņi grib, lai D�eimija stāvoklis nostiprinās, un tikai tad dot nervu sistēmai jaunu triecienu.

Milo paskatījās uz grāmatu manās rokās.

- Vai kaut ko uzzināji?

- Pagaidām vienīgi to, ka D�eka Kadmusa un Sauzas savstarpējo attiecību vērtējums nesaskan.

Milo pastiepa roku, un es iedevu viņam dienasgrāmatu.

- Kad nu esam tiku�i skaidrībā par metodi, derētu pirms zvanī�anas Vaithedam ar viņa bandu noskaidrot rīcības motīvu. Cik tālu tu tiki?

- Līdz �etrdesmit devītā gada devītajam augustam.

Viņ� atrada attiecīgo datumu, at�ķīra da�as lapas atpakaļ, brīdi lasīja un pacēla skatienu.

- Augstprātīgs draņķa gabals, vai ne?

- Rētas, kuras cilvēks iegūst, lau�oties uz aug�u.

Pagāja divdesmit minūtes, līdz Milo atrada pirmo ierakstu par Rūgto kanjonu.

- Vai redzi, te tas ir - tūksto� deviņi simti piecdesmitā gada divpadsmitais oktobris. �Man ir labākas pozīcijas sarunās par Rūgto kanjonu, jo Hornburgs meklē mani, nevis otrādi. Tas nozīmē, ka armija ātri grib tikt no tā vaļā, viņi zina, ka es varu likt galdā naudu. Bet kāds tam ir iemesls? Sprie�ot pēc Homburga tuk�ajām runām par kopības sajūtu un biedriskumu, viņ� centīsies iedarboties uz manām patriotisma jūtām. Ja tā, es izspēlē�u pretī to pa�u. Uzdo�u jautājumu, vai ar ordeņiem apbalvotam cilvēkam ir tiesības uz godīgu darījumu ar tēvoci Semu. Ja Hornburgs turpinās tēlot draugu, es pajautā�u, ko viņ� darījis kara laikā, - Horass savācis �ādu tādu informāciju un noskaidrojis, ka viņ� ir Vestpointas pediņ� un visu kara laiku pavadījis, �ķirojot papīrus Biloksi, Misisipi �tatā.�

Milo pār�ķīra lapu.

- Paskatīsimies, kas vēl viņam ir padomā. Administratīvā ēka pilsētas centrā... gatavojas kādu piekukuļot, lai panāktu pārmaiņas zonē�anā... vai re, te atkal par to pa�u. �Hornburgs sarīkoja man ekskursiju pa bāzi. Kad tuvojāmies ezeram, viņ� kļuva tāds kā ba�īgs, bet nemieru varēja izraisīt arī karstums un gaisma. Ezers atgādina gigantisku lēcu; saules gaismai krītot noteiktā leņķī, tas ir gandrīz neizturami �ilbino�s, bet tāds lupata kā Hornburgs mīl sevi palutināt. Brauk�anas laikā viņ� neaizvēra muti - pulkvedis, bet tark�ķ kā sieviete. Sastāstīja visādus brīnumus par attīstības iespējām: mājas, viesnīcas, varbūt golfa laukums un lauku klubs. Es ļāvu viņam izteikties un piebildu: �Var nodomāt, ka te ir Ēdenes dārzi, Stenton.� Viņ� pamāja ar galvu kā marionete. �Kā tad nākas,� es pasmaidīju, �ka armija tik ļoti vēlas atbrīvoties no tādas labas vietas?� Viņ� kļuva rāms kā jērs un kaut ko nomurmulēja par miera laika bud�eta ierobe�ojumiem un to, ka Kongresa prasību dēļ jāatbrīvojas no zemes. Visīstākā muldē�ana, jo armija rīkojas, kā tai ienāk prātā. Pie joda, runā, ka Aiks* būs nākamais prezidents, tāpēc armijas stāvoklis pat uzlabosies. Jāseko notikumu gaitai.�

Milo saliecās uz priek�u un uzmanīgi skatījās dienasgrāmatā.

-Atkal rakstīts par administratīvo ēku. - Saraucis pieri, viņ�

� Dvaits Eizenhauers. (Tulk. piez.)

vilka ar rādītājpirkstu pa nodzeltēju�ajām lapām. - Kukulis savu padarīja... Te ir kaut kas par sievu. Abi ielūgti uz viesībām Han-tingtonas hotelī �Sheraton �, bet viņa stāvējusi kaktā un ne ar vienu nav runājusi. Kadmuss noskaities... Rūgtais kanjon, kur tu esi palicis?... Varbūt man laimējies, un nekā vairs nav?

Klusēdams Milo rūpīgi pārskatīja septembri un oktobri, pa brīdim kaut ko nolasīdams skaļi. Citējumi raksturoja D�eku Kad-musu kā visīstāko laupītājmagnātu - ne�ēlīgu, mērķtiecīgu, pa�taisnu - ar da�iem sentimentalitātes uzplūdiem. Pret sievu viņ� vienlaikus juta dusmas, neizpratni un līdzjūtību. Viņ� sludināja mīlestību pret sievu, bet tajā pa�ā laikā nicināja sievu par tās vājumu. Izteicies, ka abu laulība ir vēl �nedzīvāka kā Hitlers�, viņ� Mūrfildas savrupnamu dēvē par �nolādētu kapli�u� un nosauc Antuanetes ārstus par �pū�ļotājiem ar Hārvardas izglītību, kuri ar vienu roku uzsit pa plecu, bet tikmēr otru bā� kabatā. Neko citu tie neprot kā idiotiski smaidīt un runāt idiotiskā �argonā.� Viņ� bija bēdzis no emocionāla tuk�uma, metoties darbā, nodarbojoties ar politisku figūru izvirzī�anu un īstenojot darījumu pēc darījuma, ar gandrīz erotisku degsmi piedāvājot lielas likmes pokera spēlē.

- Vai tu re, atkal mēs atgrie�amies vecajā vietā, - turpināja Milo. - Tre�diena, piecpadsmitais novembris. �Esmu piespiedis Hornburgu un Savienoto Valstu armiju pie sienas! Pēc vairākkārtējas blefo�anas pa telefonu es piekritu doties vēl vienā izbraucienā uz bāzi. Man ierodoties, Hornburgs no�ēlojamā kārtā vingrināja muskuļus - atsūtīja ziņu, ka spiests kādu laiku aizkavēties bruņojuma inventarizācijā, bet mani pa apkārtni izvadās viņa �oferis ar d�ipu. Cik varēja spriest, bāzē nekas nenotika, tā izskatījās tuk�a. Kad braucām gar koka vasarnīcām austrumu galā, tajā brīdī stīva un ārkārtīgi nopietna starp mājām izsoļoja militārā policija. Likās, ka policija kādu eskortē, tāpēc es paskatījos uz to pusi un, ieraudzījis, ko policija sargā, gandrīz izlēcu no d�ipa un metos sargājamam pie rīkles. Draņķa zebiekste Kaltenbluds! Mēs ātri aizbraucām tālāk, es redzēju to vīru tikai mirkli, ta�u pazītu viņa seju vienmēr un visur - Dievs mans liecinieks, esmu to redzējis pietiekami bie�i. Kaltenbluds bija Nimbergas prāvas meklējamo sarakstā, ta�u viņu neizdevās notvert - arvien mēs mazu bridi nokavējām. Radās iespaids, ka tie nolādētie CIP mīkst�auļi viņu nobēdzināju�i, lai dara savu netīro darbu. Izjautā�ana �ajā virzienā alla� beidzās ar parasto tuk�vārdību par slepenības ievēro�anu. Tagad bija iegūts pierādījums! Ļaut �ai zebiekstei izsprukt sveikā pēc viņa pastrādātajiem briesmu darbiem ir vislielākā netaisnība, ta�u nav arī jēgas palaist smaku, jo kar� beidzies. Nekas ļauns nenotiks, ja izmanto�u savu atklājumu, lai iedzītu Homburgu slazdā. Ja tas, ko domāju, ir patiesība, viņa nervozitātei ir pamats un lielā vēlē�anās pārdot bāzi kļūst saprotama. Es tomēr nevēlos pie�miegt Hornburgu tūlīt. Fakts jāpatur pie sevis un jāliek lietā, kad būs nepiecie�ams.�

- Vai esi kaut ko dzirdējis par to Kaltenbludu? - vaicāja Milo.

Es papurināju galvu.

Viņ� brīdi domāja.

- Visi tie sūdabrāļi ir Simona Vīzentāla centra uzskaitē. Tiklīdz bū�u beidzis, piezvanī�u uz turieni. - Milo no jauna pievērsās lasī�anai. - Sasodīts, vēl viena novirze no temata. Tagad viņ� maina zemi ar Palmspringsas indiāņiem. Nav nevienas vietas, kur nebūtu Melnā D�eka.

Nepacietīgi �ķirstīdams lapas uz priek�u, Milo pēc brī�a noteica:

- �ķiet, ka atklājas visas kārtis. Divdesmit devītais novembris. �Len�a laikā pie manis kantorī es pavēstīju Homburgam par Kaltenbludu. Teicu, ka zinu, ar kādiem netīriem darbiem bāzē nodarbojas, ja tur uzturas �ī zebiekste, tāpēc man ir ļoti labi saprotams, kāpēc armija grib no bāzes atbrīvoties. Hornburgs sākumā �ķobījās un gorījās, bet, kad pateicu, ka mēs vai nu varam noslēgt godīgu darījumu, vai ari ļaut informācijai nonākt avīzēs, viņ� padevās. Kā jau domāju, viņi bija paglābu�i to mērgli no soda, ar armijas lidma�īnu pārvedu�i uz Ameriku un iemitināju�i bāzē ar visu laboratoriju. Tam neģēlim bija vienalga, vai pakalpojumus sniegt tēvocim Semam vai �iklgrūberam. Viņ� itin vienkār�i bez rūpēm turpināja darbu, ra�odams tonnām indīgu atkritumu. Kādu laiku tirpinājis Hornburgu, panācu, lai viņ� atzīstas, ka atkritumi noglabāti zem zemes. Par dro�ību esot gādāts, jo metāla kannas apraktas in�enierkorpusa speciālistu uzraudzībā. Es gan �iem nejēgām īpa�i neticu, jo esmu redzējis diezgan daudz viņu nejēdzību. Noskaidrojās, ka zem bāzes atrodas mīna. Pietiktu ar vienu zemestrīci vai Dievs zina ko vēl, lai inde sāktu sūkties ezerā vai izplatīties zem zemes. Muļķu ķer�ana, ja es vispār tādās lietās ko sajēdzu! Armijas vīri dro�i vien bija noturēju�i mani par zaļknābi, jo es pirku zemi vairāk un straujāk nekā jebkur� cits, un gaidīju�i, ka es norī�u ēsmu bez liekiem jautājumiem. Ha! Kad devos projām no kantora, zaļknābju lomā izrādījās viņi, bet es biju dabūjis visu, ko vēlējos.

1. Zemi par tādu cenu, ka varēja uzskatīt - tā dabūta par velti. Ja neskaita nelielo Skegsam atstāto gabaliņu, jo viņa sieva neparasti labi gatavo, bet viņ� pats prot uzturēt kārtībā �Bugatti�, neviena kvadrātpēda nav pagājusi garām. 2. Viņi sagādā man ģeologu slēdzienu ar parakstu un zīmogu, ka zeme ir tīra kā asara. 3. Visi dokumenti par Kaltenbluda nelietīgo darbību Va�ingtonā tiek iznīcināti. 4. Pats nekrietnelis dro�ības dēļ tiek likvidēts, lai viņ� diez ko neiedomātos. Hornburgs apliecināja, ka par to jau ir domāts, ka no viņa labuma vairs nav, ta�u es pateicu, ka nebū�u apmierināts, iekams nebū�u redzējis �ā vīra fotogrāfiju ar monētām uz acīm.

Līdzko viss būs galā, Rūgtais kanjons skaists un cēls piederēs man. Neizskatās, ka patlaban tas būtu izmantojams, ta�u, ja kanjons iekrīt rokās kā dāvana, es varu atļauties pagaidīt. Varbūt ar laiku atradī�u iespēju to attīrīt vai izmantot citiem nolūkiem -kaut kā uzglabā�anai vai kā izgāztuvi. Ja ne, varu to paturēt arī personiskām vajadzībām. Antuanetes uzvedība spie� mani uzturēties ārpus mājas arvien bie�āk, un, par spīti draņķībām, kas paglabātas zem zemes, �ai vietai piemīt drūms skaistums - kā An-tuanetei pa�ai. Ja padomā par samaksāto summu, es varu atļauties turēt zemi atmatā, un galu galā - vai iz�ķērdība nav dro�a pazīme, ka tā kādam patie�ām pieder?�

- Saindēta zeme, - es ieminējos. - Vērpetes. D�eimija vārdiem ir bijusi jēga.

- Tik daudz jēgas, ka pats vairs nevarēja justies dro�s, - noteica Milo, celdamies kājās. - Man tagad vajag piezvanīt.

Viņ� aizgāja, bet atgriezās pēc ceturtdaļstundas, starp īk�ķi un rādītājpirkstu iespiedis papīra lapiņu.

- Vīzentāla centra ļaudīm viņa vārds ir labi zināms. Herr Doktor, profesors Verners Kaltenbluds. Nacistu ķīmiskā kara vadītājs, indīgo gāzu speciālists. Bijis paredzēts �o vīru tiesāt Nirn-bergā, ta�u viņ� nozudis un vairs nav redzēts. Tā var izrādīties patiesība, ja armija pildījusi ar Melno D�eku noslēgto līgumu.

- Melnajam D�ekam vajadzēja uz to pastāvēt.

- Taisnība. Tātad tā mērgļa nāve vairs nerada �aubas. Līdzstrādnieks, ar kuru es runāju, sacīja, ka Kaltenbluds joprojām ir aktīvi meklējamo cilvēku sarakstā un viņu uzskata par di�vīru, kuram izdevies tikt cauri sveikā. Viņ� centās izdabūt no manis, ko zinu, ta�u es atvairījos ar neskaidriem solījumiem. Ja �ī lieta kādreiz tiks atrisināta, varbūt spē�u solījumu pildīt.

Milo sāka riņķot pa istabu.

- Spēkstacija, kas uzbūvēta virs indīgo gāzu krātuves, - es sacīju. - Tagad motīvs ir rokā.

- Jā. Un tas maksā septiņdesmit piecus miljonus dolāru. Interesanti, kā dienasgrāmata nonākusi zēna rokās.

- Varbūt nejau�ības pēc. Viņ� bija nepiesātināms lasītājs, kuram patika rakņāties vecās grāmatās. Naktī, kad D�eimiju nogādāja Kanjonouksā, viņ� bija plosījies pa tēvo�a bibliotēku.

- Dienasgrāmata glabājusies �etrdesmit gadus starp retiem izdevumiem?

- Kāpēc ne? Pēc Pītera nāves Dvaits kļuva par galveno Melnā D�eka mantinieku. Varbūt, mantojis vecā vīra grāmatas, viņ� nemaz negribēja tās pārskatīt? Viņ� nekādā ziņā neizskatās pēc bibliofila. Ja viņ� vai Hetere būtu uzgājusi dienasgrāmatu, tā tiktu iznīcināta. Neviens nemeklēja dienasgrāmatu, jo nezināja par tās eksistenci. Beidzot to atrada D�eimijs un saprata, cik tā ir bīsta-inn. �anselors bija pamodinājis viņā interesi par uzņēmējdarbību un finansēm un licis nodarboties ar vērtspapīru pētījumiem. Viņam vajadzēja zināt, cik lielu summu Beverlihilzas trasta banka ir ieguldījusi Rūgtā kanjona obligācijās, un viņ� taisnā ceļā devās pie �anselora un pateica, ka tas par divdesmit miljoniem iegādājies potenciāli bezvērtīgu papīru kaudzi, no kuras nebūs iespējams atbrīvoties, nesaistot lieku uzmanību.

Milo bija apstājies, lai klausītos. Viņ� stāvēja, atspiedies ar vienu roku pret galda virsmu, bet ar otru domīgi berzēja acis.

- Tavs iemīļotais liekā atme�anas un iznīcinā�anas paņēmiens, - viņ� klusu noteica. - Ar veselu baru nuļļu galā. Pasmēlies ziņas no dienasgrāmatas, �anselors varēja nonākt konfliktā ar tēvoci Dvaitu. Varbūt tēvocis zināja par gāzi, varbūt arī ne. Vienādi vai otrādi, bet �anselors izsaka vēlmi atbrīvoties no obligācijām un pieprasa, lai tēvocis Dvaits tās atpērk. Tēvocis iespītējas. �anselors piedraud ar noslēpuma atklā�anu. Viss beidzas ar to, ka viņi organizē izpārdo�anu. Tai jābūt neuzkrīto�ai, lai neviens nesāktu izrādīt interesi. Varbūt ar procentiem, lai kompensētu sāpes un cie�anas.

- Vai ari viņ� prasa samaksāt virs nomināla.

- Tiesa. - Milo brīdi domāja, tad piebilda: - Tas ātrais runātājs tev sacīja, ka obligācijas slepus pārdotas. Tas nozīmē, ka tēvocis varbūt laidis tās tirgū. Bet ne viņ�, ne �anselors nevarēja atļauties tās pārdot vairumā. Rezultātā risks kļuva divkār�s - gan būvējot spēkstaciju virs noslēptās gāzes, gan pa�am par būvdarbiem maksājot.

- Spīles no divām pusēm, - es sacīju.

Milo pamāja.

- Turklāt laiks uzstāj. Tēvocis nevar atpirkt obligācijas tā, lai korporācijas kantora grāmatas nesāktu smirdēt. Meklējot izeju, rodas doma, cik būtu jauki, ja no skatuves nozustu �anselors - un puika arī. Viņ� pastāsta par savām likstām mīļajai sieviņai, kas ir speciāliste cilvēku apstulbinā�anā ar augiem, un abi sagudro plānu, kā atbrīvoties no visām raizēm: �anselors jāsagrie� gabalos, bet puika jāpataisa par slepkavu.

Milo pieklusa, bridi padomāja un turpināja:

- Saproti, tas tomēr nenozīmē, ka zēns nevienu nav nogalinājis. To darot, viņ� itin vienkār�i varēja būt sazāļots.

- Taisnība. Tomēr jautājums par vainu tūlīt mainās. D�eimijs nav rīkojies pēc savas gribas, Milo. Viņ� lēni un ārkārtīgi uzmanīgi novests līdz slēgtai palātai. Līdz ar ievieto�anu slimnīcā in-dē�ana nebeidzās. Kadmusi atrada ārstu, kas bija par naudu gatavs uz visu, arī pārkāpt noteikumus par medicīnas māsām. Lieku desmit pret vienu, ka Sērtisas galvenais uzdevums bija iedot zēnam dienas devu. Meinvoringa virsvadībā.

- Sērtisa, - Milo ņurdēja, rakstīdams piezīmju burtnīcā. - Kāds viņai vārds?

- Marte, ar �e�galā. Ja tas vispār ir vārds. Mediķu darba birojos nekas par viņu nav dzirdēts. Viņa nozuda nākamajā dienā pēc D�eimija izlau�anās no slimnīcas. Tāpat kā Vena, kas nejau�ības pēc pārkāpusi noteikumus. No �īs lietas nāk nelaba smaka, Milo. Viņam ļāva izbēgt, pēc tam aizveda uz �anselora māju un...

-Un?

- Nezinu. Īstenībā negribu par to domāt.

Milo nolika piezīmju burtnīcu un paziņoja, ka licis sameklēt abas medicīnas māsas.

- Varbūt mums vēl veiksies.

- Varbūt, - es drūmi piebalsoju.

- Klau, nepārpūlē empātijas dziedzerus! - Tūlīt gan sekoja maiga piebilde: - Kas tevi nodarbina? Vai joprojām doma par vainu un nevainību?

- Tevi ne?

- Nē, ja iespējams no tā izvairīties. �ādas domas traucē darbā. - Milo pasmaidīja. - Tas, protams, nenozīmē, ka no domā�anas atbrīvoti tādi civilizēti tipi kā tu.

Es piecēlos un atspiedu plaukstas pret pratinā�anas telpas zaļo sienu. Likās, ka apmetums uzsūcis pārāk daudz melu un kļuvis mīksts.

- Cerēju, vai neizdosies pierādīt, ka viņ� nav vainīgs, - es teicu. - Ka atklāsies, ka viņ� nevienu nav nogalinājis.

- Aleks, ja izrādīsies, ka viņ� pret savu gribu bijis pakļauts narkotiku iedarbībai, viņ� nepavadīs cietumā nevienu dienu.

- Tas nenozīmē, ka nav vainīgs.

- Bet uz to pusi tas ir. Pastāv arī tāds jēdziens kā neapzināta aizsardzība. To attiecina uz vainīgajiem, kuri neapzinās, ko dara, - uz mēnessērdzīgajiem, epileptiķiem lēkmju laikā, galvas savainojumu upuriem, ķīmiski skalotām smadzenēm. Gandrīz nekad �is jēdziens netiek izmantots, jo tas ir vēl grūtāk lietojams nekā nepieskaitāmība. Es zinu to vienīgi tāpēc, ka pirms vairākiem gadiem apcietināju kādu vīru. Ārsti bija saputroju�i zāles un sajauku�i viņam smadzenes, un vīrs miegā bija no�ņaudzis sievu. Tas bija ticami, tādu iespēju apstiprināja medicīniski dati, nekādas psiholoģijas - tātad nav arī nozieguma. Pat apgabala prokurors to atzina. �o vīru atbrīvoja jau iepriek�ējās izmeklē�anas laikā. Brīvs un bez vainas. Sauza katrā ziņā to licis aiz auss.

- Ja runā par Sauzu, jāņem vērā tas, ka tie�i viņ� sameklējis Meinvoringu. Un Sērtisu. Ko tad, ja darbojies arī viņ� un aizstāvība ir tikai mā�o�anās?

- Kāpēc tad viņ� sameklēja tevi un ļāva rūpīgi visu izpētīt?

Man nebija, ko atbildēt.

- Klausies, Aleks. Tas, ko mēs esam atklāju�i, galvenos vilcienos man patīk. Ta�u tas nenozīmē, ka mēs kaut aptuveni zinām, kas noticis īstenībā. Vēl ir milzum daudz jautājumu. Kā dienasgrāmata no �anselora nokļuva pie Jamagu�i? Kā Redovics varēja zināt, ka tā jāmeklē? Kāpēc viņ� tevi izsekoja? Kas ir tie divi - resnais un kārnais? Kā �ajā kontekstā iekļaujas pārējie Slaktera upuri? Un, ja tu dotu mazliet laika, man būtu vēl daudzi jautājumi. Saproti, es nevaru atļauties sēdēt un prātot, nevaru nodarboties ar �o lietu viens pats vēl kādu laiku, jo man par to jāziņo Vaithedam un pārējiem. Bet pirms tam man jāiegūst kas stingrāks nekā vecas grāmatas, uz ko balstīties.

- Kas, piemēram?

- Atzī�anās.

- Kādā veidā tu domā to panākt?

- Ar respektējamiem paņēmieniem. Ar iebiedē�anu.

27

Vētra turpināja plosīties, ta metās pret piekrasti un tina to miglas līķautā. Noslīdeņu un sliktās redzamības dēļ Klusā okeāna piekrastes �oseja aiz Topangas bija slēgta visiem, kuri tur nedzīvoja. Ceļu policija pilnā sastāvā atradās uz �osejas, ierīkoja nosprostojumus un pārbaudīja dokumentus. Milo paņēma uz paneļa nolikto signāluguni ar magnētu, attaisīja logu un piestiprināja pie matadora jumta. Uzlicis slapjo roku atpakaļ uz stūres, viņ� nogriezās uz apmales un garām dārgu automa�īnu sastrēgumam brauca uz priek�u.

Pēc policijas kapteiņa pavēles viņ� nobremzēja, apmainījās ar parastajām policistu pieklājības frāzēm un brauca tālāk. Pēc atgrie�anās uz �osejas matadora riteņi slīdēja un buksēja. Milo samazināja ātrumu un iekārtojās aiz BMW ar speciālo numura zīmi �HALA SUVENĪRS�. No policijas rācijas izvirda nelaimes gadījumu litānija: uz Holivudas un Sanbernardīno maģistrālēm sadursmes ar letālu iznākumu, kravas ma�īna nosprostojusi Kahuengas pāreju, bet milzīgi viļņi draud aprit to, kas vēl palicis no Santamonikas piestātnes.

- Tā nolādētā pilsēta ir kā samaitāts bērns, - viņ� ņurdēja. - Ja nav pa prātam kāds nieks, tūlīt sākas niķi.

Pa kreisi melns viļņojās okeāns, pa labi slējās Santamonikas kalnu dienvidu atzars. Mēs izbraucām pa ceļa posmu, kuru noslīdeņi pirms pāris gadiem bija sadalīju�i gabalos. Kalnu nogāzes blakus ceļam stāvēja kailas kā kautķermenis lopkautuvē. Talkā bija nākusi māksla un ķīmija: kailo zemi centās saglābt ar milzīgām, brūngani sārtām stiklplasta plāksnēm. Kaut ko tādu parasti izmantoja topogrāfiskas ilūzijas radī�anai ar mākslīgiem krūmiem un bedrēm, uzņemot filmas. Sintētiski nevainojams Disnejlendas variants.

Līdz mājai no Malibu robe�as vajadzēja braukt divas jūdzes, un tā atradās Klusā okeāna piekrastes �osejas nepareizajā pusē - mālu 110 jūras �ķīra �etras asfaltētas joslas. Virs nelielā piecdesmitajos gados būvētā vienstāva ran�o sienām ar rakstainu apmetumu slējās zems, gluds jumts, ieejas puses siena bija mūrēta no lietotiem ķieģeļiem, vienīgais ko�uma elements bija gar asfaltēto piebraucamo ceļu ierīkotās dobes ar leduspuķēm. Divvietīga garā�a savienojās ar māju. Zāliena vietā pletās betonēts laukums ar eļļas plankumiem.

Mājas priek�ā stāvēja mersedess sedans zirņu zaļā krāsā. Cauri noēnotajiem logiem vīdēja kaut kas balts - pasa�iera sēdeklim uzmests ārsta virsvalks.

- Liekas, esmu sagatavojies itin labi, - ierunājās Milo, piebraucis pie mājas un izslēdzis motoru, - tomēr turi ausis vaļā, ja �is mēģina mani apmulsināt ar medicīniskiem terminiem.

Mēs izkāpām un skrie�us metāmies pie ieejas durvīm. Zvans nedarbojās, ta�u pēc Milo klauvējiena ilgi nevajadzēja gaidīt -durvis pavērās mazā spraudziņā, kurā parādījās �aura seja.

-Jā?

- Policija, doktor Meinvoring. Ser�ants Stērd�iss - no Los-and�elosas Rietumu iecirkņa. Ceru, jūs pazīstat doktoru Delave-ru. Lūdzu, vai atļausiet ieiet?

Meinvoringa skatiens pārlēca no Milo uz mani, no jauna uz Milo un beidzot apstājās pie punkta, kas atradās viņa spēcīgajam stāvam kaut kur vidū.

- Es nesaprotu...

- Labprāt jums visu izskaidro�u, ser, - Milo pasmaidījis teica, - tiklīdz būsim izbēgu�i no �iem grēku plūdiem.

- Jā, protams.

Durvis atvērās. Mēs gājām iek�ā, bet ārsts, nervozi smaidīdams, pakāpās malā. Bez ieņemamā amata un baltā virsvalka viņa izskats nebūt nebija iespaidīgs: novājējis un pārstrādājies vīrs vidējos gados ar sagumu�iem pleciem, dienu veciem sirmiem bārdas rugājiem. Turēdams rokas pie sāniem, viņ� vilka pirkstus dūrē un laida vaļā. Virs saņurcītām olīvkrāsas sar�a biksēm bija uzvilkts pelēks, vaļīgs zvejnieka svīteris, bet kājās - rītakurpes. Zemās ie-�ļūcenes ļāva saskatīt marmorbaltu miesu ar zilām dzīsliņām.

Mājas interjers bija tik novecojis un neizteiksmīgs, ka psiholoģiski kļuvis neredzams: balto kastveida dzīvojamo istabu pildīja neskartas, veikalā pirktas visda�ādāko stilu mēbeles, pie sienām karājās ainavas un jūras skati, kādus pārdod par mārciņu. Pa puspavērtajām durvīm istabas otrā galā bija saskatāms gar�, tum�s gaitenis.

Ēdamistaba blakus bija pārvērsta par darba telpu, un uz galda tur valdīja tāda pati nekārtība kā Meinvoringa svētnīcā Kan-jonouksā. Pret medicīnas �urnālu kaudzi bija atslietas fotogrāfijas -divi skumīgi bērni - septiņus astoņus gadus vecs zēns un pāris gadu vecāka meitene. Turpat uz galda stāvēja ēdamlietas: apelsīnu sula, �ķīvis ar cepumiem un nobrūnējis iekosts ābols. Uz grīdas atradās reaktīvā lidma�īna - viena no tām rotaļlietām, kuras mazi, veikli pirkstiņi var pārvērst vismaz trijos at�ķirīgos priek�metos. Aiz ēdamistabas pletās virtuve zaļā pistācijas krāsā, no tās nāca iepriek�ējās dienas kāpostu un vārītas gaļas smar�a. No Montgomerija Vorda stereoiekārtas skanēja Baha ērģeļu fūga.

- Jūtieties ērti, d�entlmeņi! - Meinvorings pamāja uz dīvānu sagremotas auzu pārslu biezputras krāsā.

- Pateicos, - atbildēja Milo, vilkdams nost lietusmēteli.

Psihiatrs paņēma Milo mēteli un manu apmetni, it kā tie būtu slimi.

- Atļaujiet, es tos pakarinā�u.

Viņ� nozuda aiz puspavērtajām durvīm un palika tumsā tik ilgi, ka Milo kļuva nemierīgs. Tad viņ� atgriezās un aizvēra durvis.

- Vai drīkstu piedāvāt kafiju un cepumus?

- Paldies, nē, doktor.

Psihiatrs palūkojās uz cepumiem, bet, brīdi padomājis, apsēdināja savu trauslo skeletu brūna velveta klubkrēslā. Pēc tam viņ� no paliktņa uz kafijas galda paņēma vir�koka pīpi, piepildi-ļ.i .11 tabaku, aizdedzināja, ievilka dūmu un, izpūtis rūgtu, zilu nIi tiklu, nolika atpakaļ.

- Kā varu jums palīdzēt, ser�ant?

Milo rokā parādījās piezīmju burtnīca, bet sejā muļķīgs smaids.

- Iedomājieties, ka jums tā ir pārmaiņa - es nodarbo�os ar inkstī�anu, bet jūs runāsiet.

Meinvoringa smaidā pavīdēja tikko jau�ama nepacietība.

- Vispirms atļaujiet man noskaidrot da�us sīkumus, doktor, lusu vārds?

- Gajs.

- Kā filmā par Foku ģimeni?

Iecietīgais smaids kļuva platāks.

- Jā, ser�ant.

- Otrs vārds?

- Mārtiņ�. - Viņ� jautājo�i paskatījās uz mani, it kā gaidītu kādu signālu ar acīm vai citu biedriskuma izpausmi. Es novērsos.

- Gajs Mārtiņ� Meinvorings... tā... un jūs esat psihiatrs, vai

ne?

- Pilnīgi pareizi.

- Tas tātad nozīmē, ka jūs prasāt par stundu darba desmit dolāru vairāk nekā doktors Delavers, vai ne?

Nezinādams, kāda spēle tiek spēlēta, Meinvorings paskatījās uz mani vēlreiz un naidīgi samiedza acis, jo pēk�ņi saprata, ka esmu pretinieka komandā. Viņ� neteica ne vārda.

- Jūs runājat ar britu akcentu, vai ne?

-Angļu.

- Kur jūs mācījāties? Vai Lielbritānijā?

- Es mācījos Saseksas universitātē, - psihiatrs sausi atteica. - Iekams ieguvu M. B.

- M. B. ?

- Tas ir M. D. angļu ekvivalents...

- Ko tas B nozīmē?

- Bakalaurs.

- Jūs tātad esat nevis medicīnas doktors, bet bakalaurs?

Psihiatrs nopūtās.

- Tāds ir nosaukums, ser�ant, ta�u tas ir līdzvērtīgs medicīnas doktora grādam Amerikā.

- Ak tā. Bet es domāju, ka Lielbritānijā doktoru sauc par misteru doktoru.

- Ārstu, kas nav ķirurgs, uzrunā par doktoru, bet ķirurgu uzrunā par misteru. Tā ir viena no mūsu dīvainajām tradīcijām.

- Kāds ir jūsu grāds te, Amerikā?

- M. D. Lai nerastos pārpratums kā patlaban ar jums. - Kad Milo neko neteica, viņ� piebilda: - Man ir likumīgas tiesības tā darīt, ser�ant.

- Tiesa, noticis pārpratums. Lai izvairītos no sare�ģījumiem, varbūt drīkstu jūs saukt vienkār�i par Gāju?

Meinvorings iekodās pīpes kātā un vairākas reizes nikni ievilka dūmu.

- Pastāstiet, ko jūs darījāt, kad bijāt ieguvis savu... M. B. grādu, doktor.

- Manā pārziņā tika nodota Londonas Modslija slimnīcas klīniskā ordinatūra, bet pēc tam mani norīkoja lasīt lekcijas psihiatrijas fakultātē.

- Ko jūs mācījāt?

Meinvorings paskatījās uz detektīvu kā uz nesaprātīgu bērnu.

- Klīnisko psihiatriju, ser�ant.

- Tie�i kas tas būtu?

- Es mācīju slimnīcas personālam vispusīgu slimnieku aprūpi. Mana specialitāte bija psiho�u ārstē�ana. Cilvēka uzvedības bioķīmiskie aspekti.

- Vai veicāt arī kādus pētījumus?

- Nedaudz. Ser�ant, man patie�ām gribas jautāt...

- Es visu to prasu tāpēc, ka doktors Delavers izdarījis daudzus pētījumus un man vienmēr ir interesanti, kad viņ� par tiem runā.

- Es par to ne�aubos.

- Kādus pētījumus jūs veicāt?

- Es pētīju limbisko sistēmu. Tā ir smadzeņu apak�ējā daļa un saistīta ar emocionālo...

- Kādā veidā jūs pētījāt - vai pārbaudījāt cilvēku smadzenes?

- Reizumis.

- Dzīvas smadzenes?

- Līku.

- Tas man kaut ko atgādina, - sacīja Milo. - Bija tāds vīrs, vaidā Kouls. Pērn Nevadā viņu sodīja ar nāvi. �im vīram uznāca pēk�ņas trakuma lēkmes, un viņ� �ņaudza sievietes. No�ņaudzis apmēram trīspadsmit līdz trīsdesmit piecas. Kad vīrs bija beigts, kāds doktors izņēma no līķa smadzenes, lai mēģinātu atrast skaidrojumu vīra uzvedībai. Tas gan notika pirms laba laika, un es nezinu, vai ārsts kaut ko noskaidroja. Vai nevienā medicīnas �urnālā tas nav rakstīts?

- Es patie�ām nezinu.

- Kā domājat jūs? Vai, paskatoties uz smadzenēm, jūs varētu konstatēt kriminālas tendences?

- Jebkuras uzvedības pirmsākumi meklējami smadzenēs, ser�ant, ta�u vienkār�i paskatoties...

- Ko tad jūs darījāt ar tām līķu smadzenēm?

-Ko?

- Kādā veidā jūs tās pētījāt?

- Es izdarīju bioķīmiskas analīzes...

- Ar mikroskopa palīdzību?

- Jā. Patiesībā es reti nodarbojos ar cilvēka smadzenēm. Parasti tās bija augsti attīstītu zīdītāju - primātu smadzenes.

- Mērkaku smadzenes?

- �impanzes.

- Jūs domājat, ka, aplūkojot pērtiķu smadzenes, var daudz ko uzzināt par cilvēka smadzenēm?

- Zināmās robe�ās. Ja runā par izziņas funkcijām - domā�anu un spriedumu loģiku -, �impanzes smadzenes ne tuvu nav tik attīstītas kā cilvēkam. Tomēr...

- Tāpat kā da�u cilvēku smadzenes, vai ne? Aprobe�otas.

- Diem�ēl tā ir taisnība, ser�ant.

Milo ieskatījās piezīmēs un aizvēra bloknotu.

- Tā, - viņ� noteica, - jūs patie�ām esat lietpratējs.

Meinvorings tēlotā pieticībā nolaida skatienu un sāka ar svītera apak�malu spodrināt pīpi.

- Katrs dara to, ko spēj.

Mans draugs pagriezās uz manu pusi.

- Tev taisnība, doktor D. Viņ� ir cilvēks, ar kuru der aprunāties.

Milo no jauna uzrunāja Meinvoringu:

- Es ierados, lai dabūtu mazu medicīnisku konsultāciju, doktor. Eksperta konsultāciju.

- Kādā jautājumā?

- Par narkotikām. Kādu iespaidu tās atstāj uz uzvedību?

Meinvorings saspringa un pameta uz manu pusi asu skatienu.

- Sakarā ar Kadmusa lietu? - viņ� pajautāja.

- Iespējams.

- Baidos, ka �ajā gadījumā no manis būs maz labuma, ser�ant. D�eimss Kadmuss ir mans pacients, un nekādu informāciju par viņu es nevaru izpaust.

Milo piecēlās, piegāja pie ēdamistabas galda, pacēla bērnu fotogrāfijas un nopētīja.

- Jauki bērni.

- Pateicos!

- Meitene ir līdzīga jums.

- Īstenībā abi bērni ir atsitu�ies mātē. Ser�ant, parastos apstākļos es ar prieku palīdzētu, ta�u man ir uzkrājies milzum daudz darba, tāpēc...

- Darbs mājās, vai ne?

-Atvainojiet?

- Jūs paņēmāt brīvu dienu, lai pastrādātu mājās.

Meinvorings paraustīja plecus un pasmaidīja.

- Da�reiz tikai tā iespējams tikt galā ar papīru plūdiem.

Kas jūsu prombūtnes laikā rūpējas par pacientiem?

Man ir trīs lieliski psihiatri.

Milo atgriezās dzīvojamā istabā un apsēdās.

- Tādi kā doktors D�ibuti? Ļoti patīkams cilvēks. Kas viņ� Ir, vai irānis?

- Indietis.

- Viņ� teica, ka jūs neesot rādījies �etras dienas.

- Esmu nepatīkami saaukstējies. - Meinvorings ilustrācijai no�ņaukājās.

- Un kā jūs pret to cīnāties?

- Aspirīns, daudz �ķidruma, miers.

Milo uzsita ar pirkstiem knipi un muļķīgi pasmaidīja.

- Vai tu re? Un es jau nopriecājos, ka uzzinā�u kādu medicīnisku noslēpumu.

- Es priecātos, ja varētu ar tādu iepazīstināt, ser�ant.

- Un kā ar vistas zupu?

- Saprotams, ka tā ir vakardienas. Labs paliatīvs.

- Parunāsim par narkotikām, - aicināja Milo. - Teorētiskā līmenī.

- Ser�ant, jūs noteikti zināt, ka man kā mistera Kadmusa aizstāvības lieciniekam ir liegts runāt ar policiju par �o tematu.

- Ne glu�i tā, doktor. Ierobe�ojumi attiecas tikai uz jūsu sarunām ar Kadmusu, jūsu pierakstiem un slēdzienu. Un, liecinot tiesā, pat tie nebūs noslēpums.

Meinvorings nogrozīja galvu.

- Nebūdams prokurors, es nevaru galvot par jūsu apgalvojumu pareizību, ser�ant. Lai nu kā, bet es nevaru neko piedāvāt teorētiskiem pārspriedumiem. Katrai saslim�anai ir savas īpatnības.

Milo strauji paliecās uz priek�u un noknak�ķināja pirkstu locītavas. Meinvorings sarāvās.

- Jūs varat piezvanīt Sauzam, - ierosināja detektīvs. - Ja viņ� gribēs būt godīgs, tad atzīs, ka man ir taisnība, un ieteiks sadarboties. Tikpat labi viņ� var ieteikt mani tik ilgi atvairīt, līdz izdosies sacept pietiekami daudz papīru, lai mani apstādinātu. Lai neizskatītos kā nejēgas, advokāti mīl spēlēties ar varu. Bet tikmēr jūs velti �ķiedīsiet laiku: jūs aizvedīs no �īs jaukās, siltās mājas, liks �ajā draņķīgajā laikā doties garā ceļojumā un nosēdinās neglītā Losand�elosas Rietumu iecirkņa policijas istabā. Sauza un apgabala prokurors pa to starpu apmainīsies ar piecdesmit dolāru vērtiem vārdiem. Atņemot jums dokumentu kārto�anai paredzēto laiku. Turklāt nav izslēgts, ka, tiklīdz �ī jezga beigsies, jūs, vienalga, būsiet spiests ar mani runāt.

- Kā to saprast, ser�ant? Ko jūs gribat panākt?

- Tāds ir policijas darbs, - atteica Milo, no jauna atvēra bloknotu un sagatavojās rakstī�anai.

Meinvorings spēcīgi sakoda pīpes kātu.

- Ser�ant, - viņ� noteica caur zobiem, - izskatās, ka jūs gribat mani iebaidīt.

- Ne uz to pusi, doktor! Es tikai cen�os iepazīstināt ar perspektīvu.

Psihiatrs paskatījās uz mani zvērojo�ām acīm.

- Kā piedalī�anās �ajā lietā, kas izraisa sa�utumu, saskan ar jūsu ētikas principiem?

Nesaņēmis no manis atbildi, Meinvorings piecēlās un piegāja pie telefona galda galā. Viņ� pacēla klausuli, piespieda trīs taustiņus un nolika klausuli atpakaļ.

-Tie�i ko jūs vēlaties zināt?

- Kā da�ādas vielas ietekmē uzvedību.

- Teorētiski?

- Tie�i tā.

Meinvorings no jauna apsēdās.

- Par kādu uzvedību ir runa, ser�ant?

- Par psihozēm.

- Vai tad doktors Delavers jums nav teicis, ka mēs esam pārrunāju�i �o tematu? - Viņ� pievērsās man. - Kāda velna pēc jūs pievēr�aties vecām lietām?

- Jautājumam nav nekāda sakara ar doktoru Delaveru, - noteica Milo. - Es jau jums teicu, ka tāds ir policijas darbs.

- Kāpēc tad viņ� ir kopā ar jums?

- Kā tehniskais padomnieks. Varbūt vēlaties, lai viņ� pagaidu citā telpā?

�ķita, ka Milo priek�likums psihiatru satrauc.

- Nē, - viņ� sakauts piekāpās. - Vai tas tagad kaut ko mainīs? Turpiniet vien!

- Ļoti labi. Mazliet parunāsim par LSD, doktor. Tas simulē �izofrēniju, vai ne?

- Ne sevi�ķi efektīvi.

- Nē? Man likās, ka tas ir visai labs psihotomimētiķis.

Izdzirdējis tādu ezoterisku terminu, Meinvorings savilka uz

aug�u uzacis.

- Vienīgi pētniecības nolūkos, - viņ� atbildēja.

Milo nogaidot skatījās, līdz Meinvorings pacēla rokas uz aug�u.

- Grūti kaut ko izskaidrot īsā sarunā, - viņ� sacīja. - Pietiks, ja teik�u, ka speciālisti nekad nesajauks LSD intoksikāciju ar hronisku psihozi.

- Es vēlos, lai mani izglīto, - sacīja Milo.

Meinvorings sāka protestēt, bet tad iztaisnoja plecus, nokrek�ķinājās un ierunājās pedanta balsī.

- Lizergīnskābes dietilamīds, - viņ� vēstīja, - izraisa akūtu, diezgan stereotipisku psihozei līdzīgu reakciju, un savā laikā pētnieki to uzskatīja par pievilcīgu vielu pētījumiem. Klīniski tās iedarbība tomēr ir pavisam citāda nekā hroniskas �izofrēnijas simptomi.

- Ko jūs saprotat ar vārdu pavisam?

- Saindē�anos ar LSD pavada krā�ņi vizuāli efekti - krāsu kombinācijas, bie�i vien tum�i zaļas vai brūnas, pazīstamu priek�metu izskata vai apveida dramatiskas pārmaiņas, kā arī nepārvarami maldīgas iedomas par savu visvarenību. LSD lietotāji var justies milzīgi augumā, Dievam līdzīgi un spējīgi uz visu. Da�am rodas pārliecība, ka viņ� spēj lidot, un viņ� izlec pa logu. �izofrēniķiem raksturīgas dzirdes halucinācijas. Balsis var būt apslāpētas, neskaidras vai saprotamas. Tās var pacientu mācīt, apvainot, sacīt, ka viņ� ir nekam nederīgs vai ļauns, mudināt uz dīvainu rīcību. Kaut arī �izofrēniķiem parādās visvarenības izjūta, tā parasti noplok un iekļaujas vispārīgajā paranojā. Vairums �izofrēniķu jūtas nevienam nevajadzīgi, iesprostoti, nenozīmīgi. Un apdraudēti. -Meinvorings atsēdās ērtāk krēslā un visai neveikli mēģināja izskatīties kā profesionālis. - Kas vēl jūs interesē, ser�ant?

- Man ir gadījies sastapties ar LSD lietotājiem, kuri dzird balsis, - sacīja Milo. - Un daudzi no viņiem bija izteikti parano-jāli.

- Pilnīgi iespējams, - paskaidroja Meinvorings. - Ta�u, ja lieto LSD, dzirdes traucējumi attiecībā pret vizuālajiem parasti ir sekundāri. Un subjektīvi bie�i vien pozitīvi. Pacienti stāsta par jutekļu labāku darbību: mūzika �ķiet pilnskanīgāka, tīkamāka. Monotonas skaņas kļūst tembriski bagātas. Jūsu aprakstītā paranoja ir tipiski nepatīkama, tā saucamais �dullais kaifs�. Tomēr ir pierādīts, ka parasti LSD izraisītās reakcijas ir pozitīvas. Tās palielina prāta spējas. Diametrāli pretēji �izofrēnijai, ser�ant.

-Tātad nav laimīgu prātā juku�o?

- Diem�ēl ne. �izofrēnija ir slimība, nevis izklaide. �izofrēniķi reti jūt prieku. Tie�i otrādi - viņu cie�anas ir lielas, pasaule drūma un �ausmu pilna, tā ir personiska elle, ser�ant. Turklāt pirms bioloģiskās psihiatrijas parādī�anās �ī elle itin bie�i bija pastāvīga.

- Un kā ar fenilcilidīnu?

- Tika izdarīta pārbaude, vai Kadmuss to lieto. Tāpat kā LSD.

- Mēs nerunājam par Kadmusu. Jūs jau aizmirsāt?

Meinvorings nobāla, samirk�ķināja acis un mēģināja atgūt

pedagoga stāju. Lūpas sakniebās, ap tām izveidojās bāli riņķi.

- Jā, protams. Tie�i tam es �ajā sarunā negribēju pieskarties...

- Kā ar jūsu saaukstē�anos?

Baltie riņķi izpletās lielāki un, psihiatram atslābinoties, nozuda no sejas.

- Paldies, nu jau ir krietni labāk.

- Pēc pirmās reizes jūs ne reizi neesat �ņaucis degunu, tā-: es tā nodomāju. Jau �etras dienas, vai ne?

- Trīs ar pusi. Tikai nesen simptomi izzuda.

- Tas ir labi. Tādā laikā kā patlaban jāuzmanās. Jāizvairās no stresa.

- Pilnīgi pareizi, - atbildēja Meinvorings, meklēdams detek-nva sejā kādu slēptu teikto vārdu nozīmi.

Milo skatiens neko nepauda.

- Vai varu palīdzēt vēl kaut kā, ser�ant?

- Mēs iesākām runāt par fenilcilidīnu, - atgādināja Milo.

- Ko jūs vēlētos par to uzzināt?

- Vispirms - cik lielā mērā tas izraisa kaut ko �izofrēnijai lidzīgu?

- �is ir ļoti sare�ģīts jautājums. Fenilcilidīns aizved fantāzijas un ir ļoti grūti saprotams. Nav �aubu, ka pirmām kārtām tas iedarbojas uz neatkarīgo nervu sistēmu. Ta�u...

- Tas laupa cilvēkam saprātu, vai ne?

- Da�reiz.

- Da�reiz?

- Pilnīgi pareizi. Cilvēku jutīgums pret to ir ļoti at�ķirīgs. Da�iem pastāvīgiem fenilcilidīna lietotājiem parādās eiforija, citiem pēc vienas vienīgas devas iestājas smaga psihoze.

- Tāda psihoze kā �izofrēniķiem?

- Tas nav tik vienkār�i, ser�ant.

- Es spēju saprast arī sare�ģītas lietas.

- Ļoti labi. - Meinvorings sarauca pieri. - Lai runātu par �izofrēniju augstākā līmenī, nedrīkst aizmirst, ka tā nav viens veselums. Tā ir psihisku traucējumu kopa ar mainīgu simptomu konstelāciju. Mērenas fenilcilidīna devas var izraisīt reakciju, kas līdzīga tai, kuru mēs saucam par katatoniju un kuru raksturo grūtības ar ķermeņa stāvokli un runu. Un pat katatonijai ir vairāki paveidi.

Viņ� apklusa, kā gaidīdams, lai teiktais izkristalizētos. Ka pateikts pietiekami daudz.

- Turpiniet! - aicināja Milo.

- Es mēģinu uzsvērt, ka fenilcilidīns ir kompleksa viela, kas izraisa sare�ģītu, iepriek� neparedzamu reakciju. Esmu redzējis pacientus ar stuporas katatonijas mēmumu un grimasēm, esmu redzējis klasisko katatoniju ar katalepsiju, kad cilvēks pārvēr�as par manekenu. Jums visticamāk gadījies sastapties ar simptomiem, kas stipri līdzīgi uzbudinātajai katatonijai: psihomotorisks uzbudinājums, daudzvārdīgas, bet nesakarīgas runas, pret sevi un citiem vērsta destruktīva rīcība.

- Ko jūs varat teikt par paranojālo �izofrēniju?

- Da�iem pacientiem lielas fenilcilidīna devas var izraisīt pa-ranojālas dzirdes halucinācijas. Citus lielas devas padara pretenciozus un hiperaktīvus, tāpēc iespējams noteikt maldīgu diagnozi par vienpolāru afekta psihozi jeb, nespeciālista vārdiem runājot, māniju.

- Rodas iespaids, ka psihotomimētiķu ir bez savas jēgas, doktor.

- Abstrakti. Bet tam nav īpa�as nozīmes. Visas parastās narkotikas ir potenciāli psihotomimētiķi, ser�ant. Amfetamīns, kokaīns, barbiturāti, ha�i�s. Pat marihuāna, ja to ieņem pietiekamā daudzumā, var izsaukt psihiskas saslim�anas simptomus. Tāpēc ikviens pieredzējis psihiatrs, iekams nosaka diagnozi par �izofrēniju, pacientu rūpīgi novēros, pārbaudīs, vai viņ� nav lietojis narkotikas un vai to pēdas nav atrodamas asinīs.

- Vai �āda pārbaude ir parasta?

Meinvorings pamāja ar galvu.

- Jūs tātad apgalvojat, ka pat tad, kad narkotikas izraisa �izofrēnijai līdzīgu reakciju, būtu grūti piemuļķot ārstu.

- Es tādus vispārinājumus tomēr neizdarītu. Ne visiem ārstiem ir vajadzīgās zinā�anas par psihiski aktīvajām vielām. Novērotājs bez pieredzes - ķirurgs, terapeits, pat psihiatrs, kam nav bijusi saskare ar narkotikām, - var maldīgi noturēt saindē�anos ar narkotikām par psihozi. Ta�u ne ārstu padomes licencētu psihiatru.

- Kāds esat jūs.

- Tie�i tā.

Milo piecēlās no dīvāna ar muļķīgu smaidu sejā.

- Es tātad iejaucos, kur nevajag?

- Baidos, ka tā ir, ser�ant.

Milo piegāja pie Meinvoringa, paskatījās uz leju, nolika bloknotu un jau pastiepa roku. Tiklīdz psihiatrs sāka sniegt pretī savējo, Milo roku atrāva un pakasīja pakausi.

- Vēl viens jautājums, - viņ� sacīja. - Vai parastajā pārbaudē tiek iekļautas arī antiholīnerģiskās vielas?

Pīpe Meinvoringa mutē nodrebēja. Viņ� satvēra to ar vienu roku, izņēma no mutes pavisam un izlikās, ka pārbauda tabaku.

- Nē, - viņ� atbildēja. - Kāpēc tas būtu jādara?

- Es pats uz savu galvu veicu nelielus pētījumus, - sacīja Milo. - Un noskaidroju, ka atropīna un skopolamīna derivāti izmantoti, lai laupītu cilvēkam prātu. Tā rīkoju�ies Dienvidamerikas indiāņi un viduslaiku raganas.

- Beladonnas dzira? - nevērīgi noteica Meinvorings. Viņam jau trīcēja abas rokas.

- Jūs esat sapratis manu domu.

- Interesanta koncepcija. - Pīpe bija izdzisusi, un tās aizdedzinā�anai vajadzēja trīs sērkociņus.

- Vai tad tā nav? - Milo pasmaidīja. - Vai esat ko tādu pieredzējis?

- Piespiedu intoksikāciju ar atropīnu? Nē.

- Vai es ko teicu par piespiedu intoksikāciju?

- Es... mēs runājām par raganām. Es iedomājos, ka jūs...

- Es runāju par jebkuru atropīna intoksikāciju. Vai esat ar tādu sastapies?

- Nezin cik gadus ne. Kaut kas tāds notiek ārkārtīgi reti.

- Un jūs �ajā sakarībā neesat veicis nekādus pētījumus, nedz arī kaut ko rakstījis?

Psihiatrs kļuva domīgs.

- Cik atceros, ne.

Milo ar skatienu deva man mājienu.

- �urnālā �Canyon Oaks Quarterly� bija raksts, - es sacīju, - ka ir ļoti svarīgi, lai vecākiem cilvēkiem tiktu izdarītas an-tiholīnerģisko vielu analīzes, jo citādi iespējams maldīgi nediagnosticēt senilo psihozi.

Meinvorings sāpīgi iekoda lūpā, noglāstīja pīpes kātu un atbildēja klusā, trīco�ā balsī:

- Ak jā, tā ir taisnība. Daudzu organisko vielu sastāvā, kuras izmanto parkinsonisma ārstē�anā, ietilpst antiholīnerģiķi. Jaunākās zāles �ajā ziņā ir tīrākas, ta�u da�i pacienti uz tām nereaģē. Izmantojot organiskās vielas, ārstē�ana var sagādāt pārsteigumus. Raksts bija domāts mūsu finansētāju izglīto�anai. Mēs cen�amies veikt ko līdzīgu...

- Kas ir raksta autors? - jautāja Milo, no aug�as skatīdamies uz psihiatru.

- Doktors D�ibuti.

- Viņ� viens pats?

- Galvenajos vilcienos.

- Galvenajos vilcienos?

- Es izlasīju pirmuzmetumu. Viņ� bija sākotnējais autors.

- Interesanti, - noteica Milo. - Liekas, parādījusies maza nesaskaņa. Viņ� teica, ka jūs esot līdzautors. Ka sākotnējā ideja pieder jums, kaut galvenais rakstītājs bijis viņ�.

- Viņ� ir nesavtīgs cilvēks. - Meinvorings nervozi pasmaidīja. - Darbabiedra lojalitāte. Lai nu kā, vai tad jāuztraucas par sīku...

Milo spēra soli tuvāk, lai psihiatram, skatoties uz aug�u, vajadzētu saliekt kaklu, iesprieda rokas sānos un papurināja galvu.

- Doktor, - viņ� klusu noteica, - kā būtu, ja mēs nerunātu muļķības?

Meinvorings neveikli pagrieza pīpi, un tā nokrita. Kvēlojo�i pelni izkaisījās pa paklāju. Kā bērns, kas pieķerts masturbējam, viņ� noskatījās, kā pelni kvēlo un nodziest, un pacēla uz aug�u vainīgu skatienu.

- Nevaru iedomāties...

- Tādā gadījumā ļaujiet paskaidrot man. Tikai pirms pāris stundām es tikos ar veselu speciālistu pulku apgabala slimnīcā. Ar profesoriem mediķiem. Neirologiem, toksikologiem un vēl visādiem logiem. Tādiem pa�iem speciālistiem kā jūs. Viņi rādīja laboratorijas izmeklējumu rezultātus. Kā iedarbojas narkotikas. Visu izskaidroja ar tādiem vārdiem, kas saprotami policistam. �ķiet, ka D�eimss Kadmuss sistemātiski indēts ar antiholīnerģis-kajām vielām. Ilgu laiku. Kamēr atradies jūsu aprūpē. Profesori bija �ausmās, ka ārsts tā rīkojas ar pacientu. Viņi bija gatavi uz karstām pēdām dot liecību. Viņi pat gribēja iesniegt sūdzību par eksaminētājiem. Es teicu, lai to nedara.

Meinvoringa lūpas sakustējās bez skaņas. Viņ� pacēla pīpi un pagrieza kā pistoli.

-Tās ir muļķības. Es nevienu neesmu indējis.

- Profesori domā citādi, Gaj.

- Tādā gadījumā viņi pieļauj briesmīgu kļūdu!

Ļāvis ārstam brīdi uztraukties, Milo ierunājās no jauna.

- Jūs esat devis Hipokrata zvērestu, - viņ� sacīja.

- Es teicu, ka nevienu neesmu indējis!

- Profesori secināju�i, ka jūs esat iesmērējis �īs vielas ik reizi kopā ar medikamentiem. Tas darīts neuzkrīto�i, turklāt labums, ja to tā var saukt, bijis divkār�s. �ķiet, ka torazīns un citas viņam dotās zāles pastiprināju�as antiholīnerģisko vielu iedarbību. Tas ir ekvivalents milzīgai pārdozē�anai.

- Jūs iesēdinājāt viņu farmakoloģiskā kuģī bangojo�ā jūrā, -es sacīju. - Viņa nervu galu elektroķīmiskās īpa�ības tika pastāvīgi mainītas. �ā iemesla pēc D�eimijs reaģēja uz medikamentiem stipri dīvaini: vienu dienu viņ� bija mierīgs, bet nākamajā -nekontrolējams. Tiklīdz ķermenis atbrīvojās no antiholīnerģiķiem, zāles darīja savu darbu, kā paredzēts. Ta�u atropīna klātbūtne padarīja tās par indi, un ar to var izskaidrot arī priek�laicīgo diski-nēziju. Vai viena no galvenajām teorijām par kavējo�o diskinē-ziju nepau�, ka to izraisa holīnerģiskā blokāde?

Meinvorings no jauna nometa pīpi, �oreiz apzināti. Ieķēris abas rokas matos, viņ� mēģināja saplūst ar krēslu. Seja nobāla un kļuva mikla kā vārīta menca, acis bailēs drud�aini iespīdējās. Zem lielā svītera vārgi cilājās krūtis.

- Tā nav taisnība, - Meinvorings murmināja, - es nekad neesmu viņu indējis.

- Labi, tātad to darīja kāds izpalīgs, - sacīja Milo. - Bet jūs, būdams speciālists, vadījāt izrādi.

- Nē! Es zvēru! Man nebija ne mazāko aizdomu, līdz...

Viņ� apklusa, ievaidējās un novērsa skatienu.

- Līdz?

- Nesen.

- Kop� kura laika?

Meinvorings klusēja.

Milo atkārtoja jautājumu jau asāk. Meinvorings sēdēja kā sastindzis.

- Vai mēs esam iekļuvu�i strupceļā, doktor? - pērkona balsī noprasīja detektīvs.

Atbildes nebija.

- Nu, Gaj, - noteica Milo, pavērdams �aketi, demonstrēdams pistoles maksti un pieskardamies rokudzel�iem pie jostas, - izskatās, ka jūs kādu laiciņu varēsiet izmantot savas tiesības klusēt. Dro�i vien līdz sarunai ar advokātu gribēsiet tēlot muļķi. Pa�a labā sagādājiet sev advokātu, kam ir pieredze darbā ar smagiem noziegumiem.

Meinvorings ieslēpa seju plaukstās un saguma.

- Es neesmu darījis neko kriminālu, - viņ� murmināja.

- Pie joda, tad atbildiet uz jautājumu! Cik ilgi jūs zinājāt par indē�anu?

Psihiatrs atsēdās taisni, pelnu pelēks.

- Zvēru, ka man ar to nav nekāda sakara! Man radās aizdomas tikai pēc tam... kad viņ� aizbēga. Pēc tik�anās ar doktoru Delaveru. Viņ� gribēja zināt, vai zēns nav lietojis narkotikas, iztaujāja mani par halucināciju saturu, par idiosinkrētisko reakciju uz fenotiazlna lieto�anu. Toreiz es tam nepievērsu uzmanību, ta�u lieta bija tik mīklaina, ka sāku domāt - īpa�i par narkotiku lieto�anu - un mēģināju saprast, vai nevarētu izpausties to iespaids...

- Un kur �ī domā�ana jūs noveda? - noprasīja Milo.

- Pie Kadmusa slimības vēstures. To pārlasot, ievēroju kaut to tādu, ko vajadzēja pamanīt jau agrāk...

-Acumirkli! - es dusmīgi iesaucos. - Es lasīju slimības vēsturi un neredzēju neko tādu, kas liecinātu par saindē�anos ar at-ropīnu.

Meinvorings notrīcēja un salika plaukstas kā lūg�anā.

- Pareizi, jums taisnība. Tā nebija... slimības vēsture. Es atskatījos pagātnē. Atcerējos. Brī�us, kurus nebiju fiksējis, kaut būtu vajadzējis to darīt. Nesaskaņas. Pretrunīgus simptomus. Novirzes no normas. Piesārtumu, orientācijas zudumu, mulsumu. Kavējo�o sindromu, kas parādījies pirms laika. Es nupat biju rakstījis par antiholīnerģisko sindromu, un raksts vēl stāvēja acu priek�ā. Es jutos kā pēdīgais idiots. Ja elektroencefa-logramma būtu izdarīta jau sākumā, es tūlīt visu būtu sapratis. Atropīns sajauc ātro un lēno smadzeņu viļņu aktivitāti, palēnina alfa ritmu, bet paātrina delta un beta ritmus. Redzot pārmaiņas, es būtu visu sapratis tūlīt. Ta�u elektroencefalogramma netika uztaisīta, tas draņķa radiologs iespītējās. Delaver, jūs lasījāt slimības vēsturi, tur �is fakts ir minēts. Pastāstiet viņam par radiologa ietiepību.

Mēģinādams noslēpt pretīgumu, es aizgriezos un sāku aplūkot jūras ainavu, kas bija tik izplūdusi, ka pat Karmels izskatījās neglīts.

- Gaj, - Milo nicīgi noteica, - vai tikai es nepārklausījos? Jūs, eksperts, ārstu padomes licencēts visaugstākās kvalifikācijas speciālists, gribat teikt, ka esat piemuļķots?

- Jā, - no�ukstēja Meinvorings.

- Nepūtiet acīs miglu! - es sacīju.

Milo ar skatienu lūdza mani neiejaukties. Viņ� pieliecās

Meinvoringam tik tuvu, ka deguns atradās tikai collas attālumā. Psihiatrs mēģināja parauties tālāk, ta�u traucēja krēsla atzveltne.

- Labi, - sacīja detektīvs, - pieņemsim uz brīdi, ka jūs patie�ām tikāt piemuļķots.

- Kaut pazemojo�a, bet tā ir pat...

- Jūs domājat, ka neziņa atbrīvos jūs no vainas? - norēcās Milo. - Jūs nupat atzināties, ka pēc sarunas ar Delaveru esat atskārtis, kas notiek. Jums tas bija zināms veselu nedēļu! Pie joda, kāpēc jūs klusējāt? Kā jūs varējāt pieļaut, ka zēna cie�anas turpinās? - Milo piebāza ārstam pie sejas bloknotu. - Viņu cie�anas ir lielas, pasaule drūma un �ausmu pilna, tā ir personiska elle? Kāpēc jūs to nepārtraucāt?

- Es... gribēju to darīt. Bet man vajadzēja laiku, lai formulētu... izdomātu, kā to izdarīt.

- Ak kungs, jaunas blēņas, - noteica Milo ar riebumu balsī.

- Cik viņi jums samaksāja, Gaj?

- Necik!

- Blēņas.

Durvis uz gaiteni atvērās, un istabā ienāca sieviete cie�i pieguļo�os d�insos un ugunssarkanā svīterī ar augstu apkakli. Jauna, tum�mataina, juteklīga. Nekaunīgās, brūnās acis piesedza garas, melnas skropstas. Vaigukauli un pilnīgās, tum�ās lūpas bija kā Sofijai Lorēnai jaunībā.

- Tās nav blēņas, - viņa sacīja.

- Andrea! - pēk�ņā enerģijas uzplūdā iesaucās Meinvorings.

- Nejaucies �ajā lietā, es pieprasu!

- Tas nav iespējams, mīļais. Vairs ne.

Viņa piegāja pie klubkrēsla, nostājās blakus psihiatram un uzlika roku viņam uz pleca. Pirksti neatlaidās, un Meinvorings nodrebēja.

- Viņ� nav gļēvulis, - sieviete sacīja. - Nekā tamlīdzīga. Viņ� mēģina aizstāvēt mani. Es esmu Andrea Vena, ser�ant. Es esmu tā, kam maksāja.

Milo pratināja viņu tikpat skarbi kā tajās reizēs, kuras man bija gadījies redzēt. Viņa pratinā�anas laikā izturējās bez bailēm un stoiski, taisni sēdēdama uz dīvāna malas un rokas nekustīgi lūrēdama klēpī. Ik reizi, kad Meinvorings mēģināja iestāties viņai par labu, Vena apklusināja viņu ar dzel�ainu smaidu. Galu galā viņ� pārstāja iejaukties un iegrima klusē�anā.

- Izstāstiet to vēlreiz! - pieprasīja detektīvs. - Kāds noliek jūsu dzīvoklī piecus tūksto�us dolāru skaidrā naudā kopā ar zīmīti, kurā teikts, ka dabūsiet vēl tikpat, ja noteiktā naktī atstāsiet savu posteni un neuzdosiet jautājumus.

- Tie�i tā.

- Kaut ko tādu jūs piedzīvojat katru dienu?

- Nebūt ne. Tas bija kas nereāls, kā laimests loterijā. Vienīgā veiksme pēc daudziem gadiem. Es biju uztraukusies, ka manā dzīvoklī kāds ielauzies, es zināju, ka nauda ir negodīga, bet biju plika un nabaga, un man tas bija apnicis līdz kaklam. Tāpēc paņēmu naudu, nomainīju atslēgu un pat neiepīkstējos.

- Un zīmīti saplēsāt.

- Saplēsu un aizskaloju tualetē.

- Ļoti ērti.

Vina neteica neko.

- Vai atceraties, kāds bija rokraksts? - jautāja Milo.

- Zīmīte bija ma�īnrakstā.

- Un papīrs?

Vena papurināja galvu.

- Vienīgais papīrs, ko redzēju, bija zaļ�. Piecdesmit dolāru naudaszīmes. Divas piecdesmit bankno�u paciņas. Es pārskaitīju divas reizes.

- Par to �aubu nav. Vai skaitot jums neienāca prātā, kāpēc kāds vēlas, lai tajā naktī jūs neatrastos nodaļā?

- Protams, ienāca prātā. Ta�u es piespiedu sevi par to nedomāt.

Milo pievērsās Meinvoringam.

- Kā jūs to sauktu, Gaj? Represija? Noliegums?

- Es rīkojos alkatīgi, - Vena turpināja. - Vai tā? Ieraudzīju dolārus un visu pārējo aizmirsu. Smadzenes pārstāja darboties. Vai to jūs gribējāt dzirdēt?

- Ja es ko gribu dzirdēt, tad tikai patiesību.

- Tie�i to es jums stāstu.

- Labi, - noteica Milo un ķērās pie rakstī�anas.

Vena paraustīja plecus un vaicāja, vai drīkst uzsmēķēt.

- Nē. Kad jūs no jauna nolēmāt iedarbināt savas smadzenes?

- Pēc tam kad D�eimiju apcietināja par slepkavību. Es sapratu, ka esmu iejaukta kādā lielā lietā. Man uznāca bailes - es patie�ām nobijos. Es tās pārvarēju un piespiedu sevi nomierināties.

-Kā?

- Iestāstīju sev, ka bū�u muļķe, ja ba�u dēļ atteik�os no krietnas naudas. Kā hipnotizēdama atkārtoju �o domu vēl un vēlreiz, līdz nomierinājos. Es gribēju dabūt otrus piecus tūksto�us, jutu, ka esmu tos pelnījusi.

- Protams, kāpēc ne? Godīgs atalgojums par godīgu nakts-darbu.

- Klausieties, - ierunājās Meinvorings. - Jūs...

- Viss ir kārtībā, Gaj, - attrauca Vena. - Viņ� nevar padarīt stāvokli ļaunāku, nekā tas jau ir.

Milo norādīja ar īk�ķi uz Melnvoringu.

- Cik ilgi jums abiem tas turpinās?

- Gandrīz gadu. Nākamajā otrdienā būs gads.

- Priecīga gadadiena. Vai esat paredzēju�i precēties?

Viņa apmainījās ar psihiatru zīmīgiem skatieniem. Ārsta acīs vīdēja miklums.

- Tāda doma bija.

-Tad kāpēc tā jāuztraucas un jāvaimanā par nabadzību? Drīz jūs būtu doktora sieva. Bet tikmēr viņ� būtu varējis aizdot jums naudu.

- Gajs ir tāds pats nabags kā es. - Viņa pārlaida skatienu nopluku�ajai istabai. - Vai citādi viņ� dzīvotu tādos apstākļos kā patlaban?

Milo pagriezās uz Meinvoringa pusi.

- Vai tā ir taisnība? Un nedomājiet stāstīt niekus! Jau pēcpusdienā es varu noskaidrot jūsu finansiālo stāvokli.

- Dariet to! Nav jau nekā, ko pārbaudīt. Esmu galīgi uz sēkļa.

- Neveiksmīgas investīcijas?

Psihiatrs rūgti pasmaidīja.

- Vēl ļaunāk. Neizdevusies laulība.

- Viņa sieva ir īsta ragana! - Vena iesaucās. - Iztīrīja kopīgos kontus, dabūja sev viņa algu, paņēma pie sevis bērnus, pievāca mēbeles un noīrēja Redondobī�ā savrupnamu ar divpadsmit istabām - pieci tūksto�i dolāru mēnesī plus pakalpojumi. Pēc tam viņa iesniedza ar zvērestu apstiprinātu, nekrietniem meliem pilnu liecību, ka Gajs ir slikts tēvs, un panāca, ka viņam liedz apciemot bērnus. Lai dabūtu atļauju tikties ar bērniem, viņam jāiziet pilnīgs psihiatrisks izvērtējums.

- Bija, - izlaboja Meinvorings. - Jautājums tagad ir neskaidrs, Andija.

Viņa pagriezās pret ārstu.

- Nav jādomā par neveiksmi, Gaj. Mēs esam savārīju�i ziepes, bet neesam nevienu nogalināju�i!

Klausoties Vēnas kvēlo runu, viņ� sarāvās, iekodās pirkstu locītavā un pievērsa skatienu paklājam.

- Atgriezīsimies pie lietas, - turpināja Milo. - Jūs teicāt, ka otrus piecus tūksto�us saņēmāt pēc nedēļas.

- Pēc piecām dienām, - Vena paskaidroja. - Tie�i tā, kā divas reizes jums jau stāstīju. Pārstāstot nekas nemainīsies, jo es teicu taisnību.

- Un Gajs absolūti neko nezināja.

- Galīgi neko. Es negribēju viņu iejaukt �ajā lietā, negribēju apdraudēt viņa cīņu par aizbildniecību. Man bija paredzēts nolikt naudu, lai varam sākt visu no jauna. Es gribēju viņu pārsteigt, līdzko būsim apprecēju�ies.

- Vai mustangs arī ir nolikts pārsteigumam?

Vena nokāra galvu.

- Cik tas maksāja?

- Divi tūksto�i tūlīt, pārējais uz nomaksu.

Milo sameklēja kādu dokumentu un sniedza Vēnai.

- Vai tas ir '"īsu līgums?

- Jā. Kā jūs...

- Jūs esat reģistrējusi ma�īnu uz sava vārda, bet pirkumu noformējusi uz Demetra vārda. Uzdevusi Bērstovas adresi. Cik nomaksu ir paredzēts kārtot?

Vēnas acis bija ābolu karstvīna krāsā un skatiens tikpat karsts.

- Labi, ser�ant, es saprotu, ko gribat teikt. Esmu melīga padauza, kuras ētiskie...

- Kas ir Pets Demetrs?

- Mans biju�ais vīrs! Mūdzis. Viņ� sita mani, atņēma katru grasi, kas man piederēja, un �ņauca sev degunā. Mēģināja pataisīt mani par kokaīna palaistuvi, bet, kad atteicos, draudēja sakropļot Sīnu. Es to nestāstu, lai iekarotu jūsu simpātijas, ser�ant. Bet arī vīrs tās nav pelnījis. Kad viņam sāks iekasēt naudu par ma�īnu, tā būs tikai niecīga atmaksa par visu, ko viņ� nodarījis man!

- Demetra ir jūsu uzvārds pēc laulībām? - Milo neizteiksmīgi pajautāja.

- Jā. Iz�ķīrusies es vispirmām kārtām atguvu savu agrāko uzvārdu. Negribēju, lai man kaut kas atgādinātu to draņķi.

- Kur atrodas jūsu dēls?

Vena pameta naidīgu mirkli.

- Jūs gan esat lāga dvēsele, ser�ant Stērd�is, vai ne?

- Kur viņ� ir?

- Pie maniem vecākiem.

- Kurā vietā pie vecākiem?

- Vizālijā. Jā, es zinu, jūs varat noskaidrot vecāku adresi. Viņi ir krietni cilvēki. Nevajag viņus nekur iejaukt.

- Kāpēc jūs viņu aizsūtījāt prom?

- Es nobijos.

- Vai tāpēc, ka tika apcietināts Kadmuss?

- Nē. Tas nav viss, ļaujiet izstāstīt!

- Turpiniet!

Vena ievilka elpu.

- Tas notika pēc tam, kad man bija piegādāta otra samaksas daļa. Kaut arī durvis bija aizslēgtas un jauno atslēgu es uzskatīju par dro�u. Nauda atradās uz tualetes vāka, bet durvis atstātas plati vaļā. Lai parādītu nicino�u attieksmi. Lai parādītu, cik viegli mani novākt. Es taisnā ceļā aizbraucu uz skolu pēc Sīna, aizvedu pie draugiem, atgriezos dzīvoklī, sakravājos...

- Viena pati?

- Jā. Man nebija daudz, ko kravāt. - Viņa gaidīja nākamo jautājumu.

- Turpiniet! - mudināja Milo.

- Nogaidīju, kamēr iestājās tumsa, un saliku mantas ma�īnā. Tiklīdz gribēju braukt projām, nez no kurienes ma�īnas abās pusēs parādījās divi zeļļi, raustīja durvju rokturus, lauzās iek�ā un teica, ka grib ar mani aprunāties. Es tikko paguvu noslēgt durvis.

- Kā viņi izskatījās?

- Netīri. No motociklistu bandām. Es viņus pazīstu, jo Bēr-stovas apkaimē tādu ir daudz. Kādā no retajām reizēm, kad Pets strādāja, viņ� pildīja degvielu stacijā, kur �ie apgrozījās.

- Vai jūs pazītu tos divus?

-Nē.

- Kā viņi izskatījās?

- Tas, kas piebrauca pasa�iera pusē, bija resns un bārdains. Manā pusē piebrauku�ais izskatījās kā spalvains dzīvnieks. Neskuvies, ar lielām ūsām. Lielas rokas - vismaz tad, kad bija piespiestas pie loga, tās izskatījās lielas. Savādas, nedzīvas acis.

-Acu krāsa? Tetovējumi? īpa�as pazīmes?

- Neko nezinu. Bija tum�s, un es domāju vienīgi par to, kā tikt projām. Viņi sita pa stiklu, �ūpoja ma�īnu un rēca. Es mēģināju padot atpakaļ, bet pret aizmugurējo buferi bija nolikts motocikls. Liels braucamrīks, un es nobijos, ka varu uz tā uzkārties un nekur netikt. Tāpēc sāku kliegt, nospiedu signālu, un ārā iznāca Kromatrijas kundze, mājas saimniece. Tam spalvainajam rokā bija āmurs, un viņ� jau gribēja sist pa logu. Bet Kromatrijas kundze kliedza: �Kas �eit notiek?� - un nāca tuvāk. �ie abi nobijās. Tiklīdz viņi nozuda, arī es laidos. �etras stundas braukāju apkārt, kamēr pārliecinājos, ka neviens neseko, paņēmu Sīnu un braucu uz �ejieni pie Gaja.

- Un viņu �is notikums galīgi satrieca.

- Par to nav jā�aubās. Sacīdams, ka ir piemuļķots, Gajs nemelo. Aizdomas viņam radās tikai tad, kad pateicu par naudu. Mēs neesam svētie, ser�ant, bet neesam arī cilvēki, kurus jūs meklējat.

- Kas tie varētu būt?

- Ģimene, protams. Tie�i ģimene noalgoja to govi Sērtisu, lai dod zēnam indi.

- Kā jūs zināt, ka viņa to darīja?

- Viņa varēja tikt pie zēna jebkurā laikā.

- Tāpat kā citi. Arī jūs ar Gāju.

- Mēs to nedarījām. Kāpēc lai mēs tā rīkotos?

- Nabadzības dēļ ne to vien dara.

- Ja mums būtu maksāts, vai mēs paliktu �eit?

Milo uz jautājumu neatbildēja.

- Ser�ant, - sacīja Andrea Vena, - es neredzu loģisku skaidrojumu, kāpēc Martei Sērtisai vajadzēja atrasties slimnīcā. Viņa bija dīvaina, slikti apmācīta. Gajs noticēja ģimenes stāstījumam, ka vajadzīga individuāla aprūpe, jo cilvēki tādā situācijā nonāk lielā stresā, viņ� juta līdzi, bet...

Detektīvs pagriezās pret Meinvoringu.

- Cik viņi samaksāja, lai ielai� to sievieti slimnīcā?

- Divus tūksto�us.

- Skaidrā naudā?

-Jā.

- Vai naudu iedeva tēvocis?

-Ar sava jurista Sauzas starpniecību.

- Tie ļaudis ir nekrietnie bagātie, - sacīja Vena. - �ādi tipi valda pār pasauli, manipulē ar citiem. Vai jūs nesaprotat, ka viņi manipulēju�i arī ar mums?

Milo drūmi palūkojās uz viņu.

- Tātad jūs tagad esat nonāku�i upuru lomā, vai ne?

Pēc neveiksmīga mēģinājuma notvert Milo skatienu Vena galu galā sameklēja cigare�u paciņu. Milo ļāva aizsmēķēt un sāka soļot pa istabu. Ārpusē skanēja tīkama bungu simfonija - tur lietus lāses bikli dejoja uz sienas apmetuma. Ierunājies no jauna, viņ� vērsās pie Meinvoringa.

- Manuprāt, Gaj, jūs esat mēslos līdz ausīm. Un, ja būsiet melojis, ka nekur neesat piedalījies - es galvoju, ka to noskaidro�u, - ietupinā�u jūs par slepkavības mēģinājumu un līdzdalību slepkavībā. Pat tad, ja teicāt taisnību, jūs esat ārkārtīgi nevērīgi veicis savus pienākumus un pieļāvis daudz ko tādu, par ko apsūdz ārstus, kuri izliekas nezinām par savu pacientu indē�anu. Ceru, ka protat kokgriezēja darbu vai mākat rīkoties ar kases aparātu, jo nākotnē mediķa darbs jums nav paredzams. Nemaz nerunājot par tēva tiesībām.

- Maita! - no�ņācās Vena.

- Tas pats attiecas uz jums, - sacīja Milo. - Medicīnas māsas darbu vajadzēs aizmirst - un ardievu, mustang! Ja Pets vēlas nemt mazo Sīnu savā aizbildniecībā, viņam ir reālas izredzes.

Vena apvaldīja niknu kliedzienu.

- Nolādēts, nejauciet viņu �ajā lietā! - iesaucās Meinvorings.

Milo pasmaidīja.

- Kā tas ir iespējams, Gaj, ja viņa pati tajā ar lau�anos ielauzās?

Meinvorings paskatījās uz Venu, un savaldības paliekas izgaisa. Lūpas ietrīcējās, acīs krāju�ās asaras vairs nespēja noturēties un sāka ripot pa neskūtajiem vaigiem lejup. Vena pieskrēja pie Meinvoringa, apskāva viņu, un vīrietis ie�ņukstējās. Skats bija tik aizkustino�s, ka man gribējās nozust. Es paraudzījos uz draugu un manīju, ka viņa skarbajā sejā uz mirkli jau�ama izpratne. Ta�u tā tūlīt nozuda, ja vispār bija parādījusies.

Viņ� atturīgi kā ārsts brīdi vēroja, kā abi dalās nelaimē, un tad ierunājās:

- Varbūt es kaut ko varētu darīt.

Meinvorings un Vena palaida viens otru vaļā un lūdzo�i paskatījās uz Milo.

- Saprotiet, es nesolu, ka varu jūs glābt. Vienkār�i ļaunumu var ierobe�ot. Materiāli par sadarbību netiks izpausti. Es negarantēju, ka spē�u vienoties ar priek�niecību. Un, pat ja mēs panāksim vieno�anos, �aubos, vai varēsiet palikt Kalifornijā. Sapratāt?

Abi klusējot pamāja ar galvu.

- Ja jūs līdzēsiet panākt to, kas man vajadzīgs, es izlīdī�u no ādas, lai nesaceltos troksnis un jūs varētu sākt visu no jauna citā vietā. Ja vēlaties manu priek�likumu pārrunāt, es neiebilstu.

- Tas ir lieki, - atbildēja Andrea Vena. - Sakiet, kas jums vajadzīgs!

Milo tēvi�ķīgi pasmaidīja.

- Tā ir pareizā attieksme, - viņ� noteica.

28

No�ēlojamā telpa bija ar garlaikotiem, sasvīdu�iem vīriem pārpilna, un gaiss līdz ar nakts iestā�anos tajā bija sasmacis.

Vaitheds bez apaviem, muti pavēris, snauda zilā, grubuļainā klubkrēslā, bet viņam aiz galvas pie sienas bija piespiests ko�ļājamās gumijas pikucis. Ke�s sēdēja pie plastmasas galda. Viņam blakus lampa ar pusnorautu aba�ūru balstījās uz zeltīta sievietes auguma ar ekstravagantām krūtīm un baltiem plankumiem vietās, kur zeltījums atlobījies. Nopīpējis cigareti līdz pa�am galam, viņ� pievienoja izsmēķi kaudzei zeltītā, no glieme�nīcas taisītā pelnutraukā.

Milo, sēdēdams gultas kājgalī, dzēra diētisko kolu un lasīja piezīmes. Es sēdēju gultas galvgalī ar sakrustotām kājām, atbalstījis galvu pret zeltaino sienu, un bez īpa�iem panākumiem centos iedziļināties klīniskās psihiatrijas �urnāla jaunākajā numurā.

Uzmetot gultai acis, tā izskatījās itin laba dekorācija: milzīgs Kalifornijas ūdensmatracis ar spilgtu, tirkīzzilu kokvilnas samta pārklāju bija tik liels, ka aizņēma gandrīz visu istabu. Pārējie detektīvi bija centu�ies pa gaidī�anas laiku nerēgoties acīs.

Uz lipīga koka tualetes galdiņa stāvēja videoiekārta. Pie tās sēdēja ser�ants tehniķis Ginzburgs, vīrs ar pliku pakausi, ūsām, vēr�a kaklu un atbilsto�a platuma pleciem. Vēl un vēlreiz pārbaudījis da�ādos slēd�us un kloķus, viņ� apmierinājās ar aukstu kafiju un matemātikas atjautības uzdevumu grāmatu. Atkritumu tvertne bija pārpildīta ar tuk�ām plastmasas krūzītēm, meksikāņu mērces paciņām, saņurcītām salvetēm un taukainu, gandrīz caurspīdīgu pergamenta papīru. Blakus videomonitoram stinga pusapēsta pildīta pankūka.

Monitora ekrānā bija redzama blakusistaba: studijas �Mīlas pils� �eherazades apartamenti. Apartamenti nebija nekas vairāk kā viena istaba, kas iekārtota līdzīgi tai, kurā uzturējāmies. Tā at�ķīrās vienīgi ar sarkanu satīna pārklāju uz gultas, kurā gulēja sirms vīrietis. īsti piemērota hiperbola pilij, bet izrādījās, ka tas ir tikai aplupis motelis netālu no Ventūras, maza, no�ēlojama patvertne aizmirstā ielejas atzarā, kas iesniedzās cepumu kārbā ar nosaukumu Holivuda. Reklāmas plakāts uz jumta vēstīja: FILMAS PIEAUGU�AJIEM un EROTISKĀ MASĀ�A. Filmas pārstāvēja televizors, kurā demonstrēja filmas, kas uzņemtas caur atslēgas caurumu, masā�u - pie gultas piestiprināts vibrators. Gan vienu, gan otru varēja iedarbināt ar monētām, abus bija pārbaudījis Ke�s un atzinis par nekur nederīgiem.

(�Vai tā ir masā�a? Gaudena kā onanējo�am līķim.� Vai arī: �Paskaties uz to, Kel. Tas zellis ir galīgs narkomāns, bet �ai dūrienu rētas un pāksts tik milzonīga, ka var iebraukt ar smago ma�īnu. Es tādai nekāptu virsū ne par kādu naudu.�)

Monitora ekrānā piepe�i kaut kas sakustējās. Meinvorings piecēlās no gultas, pagājās uz priek�u pie sienas starp abām telpām. Nolaizījis lūpas, viņ� paskatījās aug�up uz nokareno istabas augu, kas slēpa objektīvu.

- Nolādēts! - teica Ginzburgs. - Viņ� atkal staigā. Bet es piekodināju, ka nedrīkst.

Ke�s izstaipījās un no�āvājās.

- Varbūt man jāieiet pie viņa un jāatgādina.

Milo paskatījās pulkstenī.

- Nē, - viņ� noteica, - pārāk drīz, lai būtu dro�i to darīt.

Ke�s iemeta aci savā plānajā zelta pulkstenī.

- Ko, pusdeviņi? Sākums paredzēts bez ceturk�ņa desmitos.

- Nedrīkst riskēt. Ja nu kas...

Ke�s palūkojās uz Ginzburgu, kas no jauna iegrima uzdevumu risinā�anā, pēc tam uz Milo.

- Kā vēlies. Bet, ja viņ� nerimsies, es ie�u iek�ā un lik�u trūkties.

Meinvorings, it kā būtu dzirdējis �os vārdus, atgriezās pie gultas un apgūlās, uzlicis vienu roku uz acīm. Viena kāja palika kūļājamies kā kucēna aste. Brīdi vērojis viņu, Ke�s ierunājās:

- Cik ilgi viņ� te jau atrodas? Piecas stundas?

- Un astoņpadsmit minūtes, - piebilda Ginzburgs.

Ke�s vēlreiz noskatījās uz Meinvoringu un jautāja Milo:

- Kā tev liekas, kādas mums ir izredzes izskalot zeltu?

- Kas to lai zina.

- Jāmācās dzīvot neziņā, - bilda Ginzburgs.

- Laikam jau. - Beverlihilzas detektīvs aizsmēķēja nākamo cigareti.

- Vai nevari piebremzēt smēķē�anu? - prasīja Ginzburgs. - Tāpat jau �ajā telpā ir vē�a smaka.

- Pie velna! - atteica Ke�s, devās uz vannasistabu un aizvēra durvis.

Milo klusu iesmējās.

Uzspiesta tuvība nav diez cik patīkama, vai ne, Lenij?

�Ginzburgs pamāja, paņēma pankūku, nopētīja un iemeta atkritumu tvertnē. Tā nokrita ar troksni, no kura Vaithedam atvērās acis.

- Kur ir Diks? - viņ� miegaini pajautāja.

- Mazmājiņā, - atbildēja Ginzburgs. - Onanē.

Vaitheds sarauca pieri, piecēlās, ielika mutē divas ko�ļājamās gumijas plāksnītes un zelēdams piegāja pie televizora. Parakņājies pa kabatām, viņ� izvilka sauju sīknaudas.

- Sasodīts, visas desmitcentu monētas! Vai kvarts nav nevienam?

Ginzburgs izlikās nedzirdējis. Milo sameklēja trīs monētas.

- Tikai pieklusini skaņu, - viņ� brīdināja, tās pasniegdams.

- Vai ir jau laiks? - pajautāja Vaitheds.

- Vēl ne, bet nedrīkst riskēt.

Vaitheds ieskatījās pulkstenī, noņurdēja: �Astoņi trīsdesmit �etras,� - un iemeta spraugā virs televizora monētas. Pēc mirkļa sākās filma ar nosaukumu �Mīlestība d�ungļos�: ar saplāk�ņa paneļiem izsistas istabas raustīga panorāma, gar� kadrs ar kailu melnādaino pāri, kas dienas laikā nēģeru mūzikas ritmā lokās gultā. Pēc tam kamera kā piedzērusies tuvināja sa�ķobītas sejas, pirkstus, kas knaiba krū�u galiņus, un ginekoloģiska rakstura tuvplānu, kas apliecināja, ka daba apveltījusi vīrieti neparasti dāsni.

- Mērkaķo�anās, - Vaitheds noteica ar pretīguma pieskaņu balsī, ta�u acis no ekrāna neatrāva.

Atvērās vannasistabas durvis, un pa tām, vilkdams ciet bik�u rāvējslēdzēju, iznāca Ke�s.

- Labrīt! - viņ� uzrunāja Vaithedu, kas izklaidīgi atņēma sveicienu. Pēc tam Ke�s ieraudzīja, ka rāda filmu, un iekārtojās pie galda, lai skatītos.

Desmit minūtes pāri deviņiem iezvanījās telefons. Ginzburgs pacēla klausuli, vairākas reizes noteica �jā� un beidza sarunu.

- Zvanīja Ouenss no Lanker�imas krustojuma. Varbūt tas neko nenozīmē, bet nupat divi ādaini ar �Harley Hog� nogriezu�ies uz austrumiem, uz Ventūru. Viens no viņiem bijis baroklis.

- Viss ir kārtībā, - noteica Milo un pārbaudīja aptum�o�anas aizkarus, vai nespīd garām gaisma. Ke�s piegāja pie teleiķ-zora un pieklusināja skaļās elsas un astmatiskos saksofona gār-dzienus. Mirkli paskatījies, viņ� paziņoja, ka ekrānā redzamā sieviete ir cūka, un aizgriezās. �okļiem kustoties, Vaitheds turpināja lūkoties apklusu�ajos tēlos, bet tad atskārta, ka ir vienīgais skatītājs, un negribīgi izslēdza televizoru. Izvilcis savu trīsdesmit astotā kalibra ieroci, viņ� ielūkojās stobrā.

Ginzburgs sēdēja taisni un knibinājās ap aparātiem.

Ke�s piegāja pie Meinvoringa.

-Aukstasinīgs tips, - viņ� noteica, - ja tā var gulēt.

- Neesi nu par to tik dro�s, - ierunājās Ginzburgs. - Paskaties uz kāju!

Divdesmit piecas minūtes nekas nenotika. Pēc Ouensa telefona zvana parādījies sparīgums sāka iz�ākstēt. Drīz tas bija pagaisis, un istabu pārņēma apātija. Jutu, ka uzbudinājums noplok. Milo bija mani par to brīdinājis. (�Uz Trepu atstāja iespaidu tava pilsoņa pienākuma apziņa. Citēju: �Pirmais psihologs, kas nav liberāls �īkstulis,� - citāta beigas, tāpēc es varbūt spē�u to nokārtot. Gaidī�ana ir garlaicīga lieta, Aleks. Runa ir par smadzeņu garozas darbības apstā�anos.�)

Nemanāmi pienāca deviņi �etrdesmit piecas un tikpat klusu aizritēja.

- Vai tu domā, ka viņi parādīsies? - jautāja Ke�s. - Domā, ka tie bija viņi?

- Kas lēcies? - ierunājās Ginzburgs. - Vai tev kaut kas jādara?

Beverlihilzas detektīvs pavērsa īk�ķi pret krūtīm un māksloti iegaudojās:

- Man vienmēr pietiek, ar ko nodarboties, mīļais cilvēk! Ar kaut ko tīkamu un sprogainu, saprati?

- Kā tad! - Ginzburgs īgni atsaucās.

- Klau! Vai tev tas nepatīk?

Ginzburgs papurināja galvu un paņēma grāmatu ar āķīgajiem uzdevumiem. Pabungojis ar zīmuļa galu pa zobiem, viņ� sāka rakstīt.

Ke�s nomurmināja kaut ko nesaprotamu un atgriezās savā vietā pie galda. Viņ� izvilka cigareti, aizsmēķēja un izpūta dūmus uz monitora pusi. Ja Ginzburgs to redzēja, tad nelikās manām.

- Klau, Dik, - ko�ļādams gumiju, ierunājās Vaitheds, - kā tev veicas ar scenāriju?

- Pavisam labi. Patlaban ar to iepazīstas kinostudijā MGM. Nopietni.

- Tie�ām? Vai padomā kāds, kas tēlos tevi?

- Varbūt Pa�īno, varbūt De Niro.

- Kā tad! - noņurdēja Ginzburgs, apspiezdams smīnu.

Ke�s nobirdināja pelnus uz monitora pusi.

- Kas tad nu, Lenij? Māc skaudība?

- Aizverieties! - no�ukstēja Milo, rādīdams uz durvīm. To otrā pusē atskanēja tikko dzirdams troksnis: tāda kā �ļūkā�ana, kā skrāpē�ana, kā ie�īkstē�anās, klusu noliekot zemē papēdi. īss kā sirdspuksts un nedzirdams, ja īpa�i neieklausītos.

Visu acis pievērsās monitoram.

Pie �eherazades apartamenta durvīm atskanēja klauvējiens. Skaļrunī uz tualetes galdiņa tas izklausījās kā rējiens. Meinvorings platām acīm, kā rēgus redzēdams, piecēlās sēdus.

Vēl viens klauvējiens.

- Atsaucies ta�u, nejēga, - �ukstēja Ke�s.

Psihiatrs pieslējās kājās un, kā glābiņu meklēdams, paskatījās uz kameru.

- Neko darīt, - noņurdēja Ginzburgs, - tagad bikses būs slapjas.

- Ja viņ� neatsauksies, - no�ukstēja Milo, - iesim ārā un ņemsim viņus ciet.

- Par ko? - pajautāja Vaitheds. - Par klaiņo�anu? Vajadzīgs, lai notiktu saruna.

- Tas tomēr būs labāk nekā ļaut viņiem iet.

�erifa izmeklētājs saviebās, �okļi sāka kustēties straujāk.

-Atjēdzies ta�u, nejēga! - mudināja Ginzburgs. - Ko tu neteiksi, to cāļa kaku hipnotizējis objektīvs.

Meinvorings turpināja blenzt. Tre�ais klauvējiens lika viņam sakustēties. Viņ� piegāja pie durvīm, atvēra un kā ar vētras brāzmu tika atsviests atpakaļ. Nobijies un bez elpas viņ� paklupa uz gultas.

Durvis aizvērās. Istabā ienāca divi tum�i stāvi. Sekundes daļu uz ekrāna pavīdēja bārdaina seja, un, iekams motociklistus varēja ieraudzīt, viņi bija pagriezu�ies ar muguru pret kameru, padarīdami ekrānu melnu.

Ginzburgs attālināja objektīvu, pie�ķirdams melnumam izskatu un apveidu: spīdīga āda, netīrs kokvilnas audums. Pa kreisi uz miesas blāķa kaila galva, kuru balsta cepe�veidīgs kakls. Da�as collas pa labi izkāmējis augums ar melnu matu pinkām zem Marlona Brando cepures. Abi motociklisti stāvēja, iespriedu�i rokas sānos. Meinvoringa seja vīdēja starp elkoņiem kā bāls plankums.

Monitora ekrānā pazibēja metāls: kaulainais pie kājas turēja salokāmo nazi, resnais virpināja ķēdes galu.

- Neko teikt, - sacīja Milo. - Nekādas ceremonē�anās jau pa�ā sākumā. Ieņemam pozīcijas. - Viņ� piecēlās, pieskrēja pie durvīm un izvilka pistoli. Pavēris durvis, Milo izbāza ārā galvu, paskatījās uz abām pusēm un klusu aizvēra. - Viss tīrs. Motocikls nolikts pagalma otrā galā pie alejas. Ie�u un izlaidī�u no riepām gaisu, pēc tam nostā�os pie viņu durvīm.

Ke�s izgāja un nostājās blakus Milo. Vaitheds klusu tuvojās durvīm, kas veda uz blakusistabu, un ievingrinādams izlocīja kājas. Abi vīri izvilka iero�us.

- Klausies, smadzeņu �akarētāj, - ierunājās kalsnais, draudīgi virzīdamies uz priek�u. - Kā saprast, ka tev ir kaut kas pārdodams?

- Es jau runāju par �o lietu ar Heteri Kadmusu, - Meinvorings atbildēja.

Abi iebrucēji iesmējās. No sakustē�anās resnā motociklista miesa sa�ūpojās kā �elatīns. Mīksts, bija teicis vecais Skegs. Kā mīksts maiss ar sūdiem.

- Plāns nemainās? - pajautāja Ke�s.

Milo pamāja ar galvu.

- Mēģināsim fiksēt inkriminējo�u sarunu ar nepārprotamu ķermeņa valodu. Lai izvairītos no ķīlnieku saņem�anas vai spontāna dūriena, vajadzīgs, lai iero�i viņiem būtu nolaisti uz leju. Tiklīdz manāms risks, ka viņu var sadurt, novērsiet uzmanību: sitiet pie sienas un kliegdami skrieniet ārā. Mēs ar Kelu tajā brīdī izgāzīsim durvis. - Viņ� pagrieza galvu, lai ieskatītos monitora ekrānā. - Kur ir nazis, Lenij?

- Joprojām viņam pie sāniem, - atbildēja Ginzburgs. - Būtu labi, ja viņi pagrieztos ar sejām pret objektīvu.

- Es aizeju, - noteica Milo, atvēra durvis un klusu izslīdēja ārā. Ke�s durvis aizvēra un nostājās viņa vietā.

Meinvorings atbalstījās uz elkoņiem. Resnais motociklists spēra ļodzīgu soli uz priek�u un nogrūda ārstu zemē.

- Viņi nupat to pagrūda, - neizteiksmīgi paziņoja Ginzburgs. Ke�s ar Vaithedu saspringa. - Izskatās, ka ar viņu viss kārtībā. Tas, kuram nazis, velk nagu pa asmeni, tā varētu būt sagatavo�anās... nē, viņ� nolai� nazi lejā. Izskatās, ka tā ir tikai spēlē�anās. Resnais joprojām vicina ķēdi.

- Es uzdevu tev jautājumu, smadzeņu �akarētāj, - sacīja kalsnais. Videomagnetofona skaļrunis pārgrozīja balsi, ta�u tā �ķita pazīstama. Man gribējās ieraudzīt runātāja seju. Viņa galva kustējās, ļaujot aiz matu murskuļa saskatīt ausu ļipiņas un ūsu galus. Vairāk neko.

- Nekautrējies, murmuli, pagriezies uz otru pusi un pasmaidi, - mudināja Ginzburgs, uzlicis rādītājpirkstu uz apaļas, sarkanas pogas.

- Nodarot man ko sliktu, jūs neko neiegūsiet, - ar negaidītu spēku ierunājās Meinvorings. - Esmu ieslēdzis savu informāciju dro�ā vietā kopā ar norādījumu nogādāt policijā, ja līdz noteiktam laikam neatgriezī�os mājās. Kadmusa kundze to zina.

- Hari, - noteica kalsnais un paskatījās uz resno, kas atzinīgi ieķiķinājās. - Kadmusa kundzei daudz kas ir zināms.

- Ko tu neteiksi! - novilka Ke�s. - Runā, jefiņ!

- Tādā gadījumā es uzskatu, ka mēs varam turpināt darījumu, - Meinvorings mierīgi paziņoja.

- Es ņemu savus vārdus atpakaļ, - no�ukstēja Ginzburgs. - Gajs ir vīrs ar pautiem.

- Tādā gadījumā es uzskatu, ka mēs varam turpināt darījumu! - augstā un spalgā balsī, atdarinādams Meinvoringa angļu akcentu, iesaucās resnais. Viņ� izdarīja māņu kustību, it kā no jauna gribētu nogrūst Meinvoringu lejā, bet tad ieķiķinājās un atkāpās, pagriezdams seju. Ginzburgs sāka ātri spaidīt sarkano pogu, fiksējot videolentē atsevi�ķus kadrus un parādot tos uz cita ekrāna. Pēc tam viņ� nospieda sviru, un seja palielinājās: kaili noskūta galva, biezas, melnas uzacis, ļumīgi, cūkai līdzīgi vaibsti zem lielas, melnas bārdas.

- Priecājos, ka sākam saprasties, - sacīja Meinvorings.

Resnais pārlika ķēdi no vienas apaļīgās rokas otrā un iesmējās no jauna.

- Vai tu tici viņa blēņām? - viņ� uzrunāja partneri. Balss joprojām bija augsta un neatbilsto�a tik lielam ķermenim, un es sāku �aubīties, vai resnais tādā balsī parasti runā.

Kalsnais salieca labo roku.

- Vai tu re, - teica Ginzburgs, - viņam jau rokā ir nazis un viņ� to izstiepis uz priek�u.

- Nazis plaukstā ir ķēmo�anās, - sacīja Ke�s. - Labi izskatās kino. Ja nu kāds grib durt, viņ� satver spalu un dur. Es nupat to centos iestāstīt kinostudijā MGM.

Vaitheds pameta skatienu uz durvīm, kas veda uz blakusistabu, un uz savu labo kāju.

- Kas tagad? - viņ� jautāja.

- Nekādu pārmaiņu.

- Vai to tu redzi? - noprasīja kalsnais. - To sauc par cūku dinamo. Nebāz mums vati ausīs, citādi iztaisīsim no tevis desiņas.

- Tagad ir ziema, - resnais iesmējies piebilda. - Varbūt priek�roka dodama kūpinātai gaļai?

- Nē, - teica partneris, - tam sūdabrālim par maz speķa. Ja pārgriezīsi, atradīsi tur tikai plikus kaulus un sūdus.

- Jo tuvāk kaulam, jo gaļa gardāka, - noteica resnais. - Am!

- Tur tev ir taisnība.

- Interesanti, kā viņam grie�as pirksti. Dro�i vien kā sviests.

- Nē. Pirksti ir pārāk stiegraini. Varbūt kniebjami ar knaiblēm.

- Vai paņēmi līdzi knaibles? - satraukts iejautājās resnais.

- Nē. Tikai �o veco cūku duramo.

Meinvorings ievilka elpu.

- Vai tev kaut kas ir sakāms, āmurgalva? - noprasīja kalsnais.

- Kadmusa kundze...

- Kas attiecas uz Kadmusa kundzi, tu jau esi miris. Viņa atļāva darīt ar tevi visu, kas mums ienāk prātā.

- Tiesa gan. - Glaudīdams bārdu, smaidīja resnais. - Mēs varam griezt tevi kubiņos, �ķēlēs vai strēmelēs. Kā ar dārzeņu grie�amo.

- Un zaudēt manu informāciju? - jautāja Meinvprings, balsij ietrīcoties.

Kalsnais gar gultas labo malu ar nazi rokā piegāja da�u collu attālumā no psihiatra. �ajā brīdī man radās iespēja viņu labi apskatīt.

- Tas ir Antrims, - es sacīju, - Sauzas �oferis.

- Vai esat par to dro�s? - noprasīja Ke�s.

- Par simts procentiem.

- Klusu! - ierunājās Ginzburgs. - Var gadīties, ka tas brīdis ir pienācis.

Antrims bija nolaidis nazi tik zemu, ka tas atradās pretī Meinvoringa kājstarpei.

- Sagatavoties, - brīdināja Ginzburgs.

- Bet kā būtu, - sacīja Antrims, - ja tu atteiktos no savām muļķībām?

Meinvorings apņēmīgi paskatījās uz viņu un iesita ar visu savu niecīgo spēku Antrimam pa roku. Nazis aizlidoja pa gaisu. Antrims sāpēs iegaudojās un metās psihiatram virsū. Resnais spalgi iespiedzās un iejuka kaudzē.

Turpmākie notikumi sekoja kā paātrinātā policijas filmā.

- Aiziet! - uzkliedza Ginzburgs, pietrūkdamies kājās. Ar vienu roku viņ� sita pa sienu, ar otru vadīja videoiekārtu. Plati atvērtu muti viņ� kauca kā spoks: - Nekustēties! Policija!

Ke�s tajā pa�ā brīdī, turēdams revolveri abās rokās, atrāva vaļā durvis un gāzās uz priek�u, bet Vaitheds iemetās �eheraza-des apartamentos, ar vienu kājas spērienu izsitis durvis starp numuriem.

Es nekustīgi sēdēju uz vietas un monitorā vēroju, kas notiek.

Resnais un Antrims ar dūrēm dauza neredzamo Meinvorin-gu. Piepe�i viņi �ausmās paskatās uz aug�u un metas pēc na�a. Milo iedrā�as istabā ar izvilktu ieroci, uzkāpj uz rokas, kas cen�as sataustīt nazi, un kliedz:

- Nekustēties! Nomet nazi! Met nost nazi! Met ārā no rokas! Uz grīdas!

Antrims atraujas atpakaļ, Ke�s pievāc salokāmo nazi, ietin kabatlakatā un iebā� sev kabatā. Vaitheds lidojumā notver resno. Milo uzrauj Antrimu kājās, ar rokudzel�iem pieslēdz pie gultas un sasaitē ar auklu kājas.

Vaitheds, piepūlē stenēdams, cen�as novelt resno no Meinvoringa. Ke�s dodas palīgā. Abi no visa spēka velk viņu aiz rokām, gribēdami uzsliet kājās. Nevarēdami viņam uzlikt rokudzel-�us, jo rokas nesniedzas apkārt tuklajam ķermenim, viņi prasa, lai padod auklu.

Nobrāzts un asiņains Meinvorings piecēlās sēdus un apmierināts pasmaidīja.

- Celies, maita, aug�ā! - elsa Ke�s. - Rodeo jātnieki...

Resnais centās izlocīties no viņa tvēriena, spiedza, klak�ķināja zobus un spļāva Vaithedam sejā. �erifa izmeklētājs instinktīvi viņam sita, smagi trāpot pa resno seju. Bārda no�ķiebās. Atskanēja spalgs kauciens.

- Kas tad nu? - noteica Vaitheds, noplēsdams mākslīgo apmatojumu. - Kas...

- Norauj arī uzacis, - sacīja Ke�s.

-Ai! - kliedza tuklā, cūkai līdzīgā divdzimumu seja. Zābakā ieautā kāja atsitās pret paklāju, un pa ļumīgajiem vaigiem sāka ripot asaras.

- Kas... Pie joda, kas tu esi? - noprasīja Ke�s.

- Ā-ā! - resnais �ņāca un krāca kā lamatās iekļuvis lācis, at-ieza zobus un centās nokost vienu no Vaitheda atkarenajām ausīm. Vaitheds atrāvās un sita vēlreiz.

- Iesit viņai vēlreiz, un es tevi nogalinā�u! - raustīdamies iekaucās Antrims. - Iesit vēlreiz, un es...

-Aizveries! - nobļāvās Vaitheds. - Pie joda, kas �eit īsti notiek?

-Ai! - kliedza bezmatainā seja.

- Iesit viņai vēlreiz...

Milo iebāza Antrimam mutē kabatlakatu.

-Vai!

- Kaut kas neparasts, - sacīja Ginzburgs, slaucīdams pieri.

Es piecēlos un iegāju pa izlauztajām durvīm.

Meinvorings vannasistabā ar mitru drānu apkopa brūces.

Vaitheds uzmanīja Antrimu. Milo runāja pa telefonu, bet Ke�s joprojām skatījās uz bezmataino sievieti un daļēji prasīja, daļēji lūdzās:

- Kas jūs esat? Kas jūs esat?

- Viņu sauc Marte Sērtisa, - es paskaidroju. - Viņa kopa D�eimiju.

Istabā iestājās klusums.

Martei Sērtisai izdevās uztaisīt ko līdzīgu reveransam.

- Sveicināts, doktor Delaver! - viņa noteica saldā balsi. Pēc uzacu norau�anas uz taukainās sejas vidēja plāksteris un mākslīgo matu �ķipsnas. - Cik patīkama atkalredzē�anās.

31

Augstprātība var sniegt mierinājumu. Ticība, ka esi gudrības puķe, kas aug uz muļķības mēslu kaudzes, rada ērtu emocionālas atsve�inātības izjūtu. Tomēr tā ir bīstama ilūzija, jo, pēk�ņi sastopoties ar realitāti, tu neesi tai sagatavojies, tevi notriec no kājām, un nekāda iedomāta gudrība vairs nepalīdz.

Ieraugot policiju, Sauzam uznāca tie�i tāds reibonis, viņ� salīgojās, un advokāta pa�pārliecinātība sāka drupt kā vecs siers. Tomēr pēc maza brī�a viņ� jau bija atguvies, seju no jauna aizklāja cienīguma maska, tikpat auksta un nekustīga kā telpas kaktos novietotajiem krū�utēliem.

- Ko tas nozīmē, ser�ant? - viņ� prasīja Milo.

- Paliku�i da�i nenoskaidroti jautājumi, - atbildēja detektīvs. Viņ� nesa lielu portfeli, ienācis telpā, pasniedzās pie reostata blakus durvīm un to pagrieza. Spriegumam palielinoties, telpa tika atkailināta un no klusinātas privātās pasaules pārtapa �etrās ar dārgām kli�ejām pildītās sienās, kur ne�ēlīgi baltas gaismas plūdi cēla gaismā ik kaktu, novirzi vai ēnainu nostūri.

Ienāca Ke�s un aizvēra durvis, atstādams aiz tām vienu vīru formastērpā. Viņ� noņēma saulesbrilles, salocīja, sakārtoja kaklasaiti, pārlaida telpai vērtējo�u skatienu, kas apstājās pie grafikas virs kamīna.

- Kurjē un Aivss, - viņ� noteica. - Jauki.

Milo bija nostājies aiz Sauzas, bet Beverlihilzas detektīvs gāja nostāties aiz Kadmusiem. Ta�u, pirms viņa rokas mierīgi noslīga pie �aketes sāniem, pirksti pa ceļam pēto�i noglāstīja pulēto marmoru, porcelānu, koku un zeltījumus.

Kadmusu reakcija uz iebrukumu bija tipiska. Dvaits neizpratnē un dusmās tum�i pietvīka. Hetere mierīgi sēdēja ar taisnu muguru un ārēji �ķita tik savaldīga kā balles karaliene. Es pamanīju ātri uz Sauzu pamestu skatienu, ta�u tūlīt viņas uzmanība pievērsās vīra profilam. Redzot, kā sakustas vīra �okļi, pacēlās viena smalka roka un uzgūla viņa piedurknei. Likās, viņ� roku pat nejūt.

- Horas, - ierunājās Dvaits, - ko tas nozīmē?

Sauza apklusināja viņu ar uzacs kustību, atskatījās uz Milo un norādīja uz karafēm.

- Es jums kaut ko piedāvātu, d�entlmeņi, kaut zinu, ka tas ir pret noteikumiem.

- Ja jums ir parasta limonāde, es neatteiktos, - sacīja Milo. - Un tu, Dik?

- Limonāde derētu, - bilda Ke�s, - ar ledu un pie�prici.

- Jā, protams, - aiz smaida noslēpis neapmierinātību, noteica Sauza un piepildīja glāzes.

Detektīvi tās paņēma un sameklēja sē�amos. Milo noslīga krēslā starp Sauzu un mani un nolika portfeli pie manām kājām. Ke�s iekārtojās blakus Heterei. Ar kārām acīm nopētījis sievietes rotaslietas, viņ� apstādināja skatienu pie krū�u izciļņiem. Viņa izlikās neko nemanām, ta�u instinktīvi tik tikko sagrozījās. Dvaits pamanīja sakustē�anos un pagrieza galvu. Ke�s izaicino�i paraudzījās pretī, bet tūlīt noslēpa smīnu aiz vienaldzības maskas. Dvaits joprojām izskatījās saniknots, viņ� ielūkojās pulkstenī, bet pēc tam veltīja zvērojo�u skatienu man.

- Jūs viņus ataicinājāt, vai ne, Delaver? Tēlojāt varoni, pat neinformēdams mūs par savu plānprātīgo teoriju. - Viņ� uzlika brilles un uzkliedza Sauzam: - Horas, rīt vispirmām kārtām jāiesniedz sūdzība par profesionālo nekompetenci, kādu �is...

- Dvait, - klusu iebilda Sauza, - visu pēc kārtas.

- Labi. Manu nostāju tagad tu zini. - Viņ� augstprātīgi paskatījās uz Milo. - Mums drīz no �ejienes jādodas prom. Viesnīcā �Biltmore� paredzēta liela līdzekļu vāk�ana, un es esmu viens no organizētājiem.

- �ovakar tur iztiks bez jums, - pavēstīja Milo.

Dvaits neticīgi paskatījās.

-Acumirkli...

- Varu teikt, - piebilda Ke�s, - ka viss, kas �ovakar paredzēts, aizies kaķim zem astes.

Dvaits ieķērās ar nagiem salvetē uz galda un gatavojās slieties kājās.

- Sēdiet, ser! - pavēlēja Ke�s.

- Mīļais, - ierunājās Hetere, viegli saspiezdama vīra piedurkni, - lūdzu!

Dvaits no jauna atslīga uz krēsla. Saltais niknums sejā no malām sāka pamazām kust, tā kontūras izplūdināja baiļu slapjdraņķis.

- Horas, - viņ� jautāja, - pie joda, kas viņiem vajadzīgs?

Sauza mēģināja viņu nomierināt ar aizbildniecisku smaidu.

- Ser�ant, - viņ� uzrunāja Milo, - es, būdams jurists, pārstāvu mistera Kadmusa un viņa kundzes intereses. Ja radusies nepiecie�amība apspriest kādu jautājumu, jūs varat visu pārrunāt ar mani un ļaut, lai viņi pilda savus sabiedriskos pienākumus.

Milo nebija limonādei pieskāries. Viņ� pacēla glāzi, nopētīja, it kā gribētu atrast kādu piejaukumu, un nolika uz galda.

-Atvainojiet, - viņ� atteica, - bet tas būtu pret noteikumiem.

- Baidos, ka neesmu jūs sapratis, - advokāts ledaini noteica.

Milo neatbildēja, bet piecēlās, atvēra durvis un pagāja malā,

un jauns policists formastērpā ieripināja uz balsta novietotu videomonitoru ar �Betamax� videomagnetofonu. Gan monitors, gan magnetofons darbojās ar baterijām.

- Novietojiet tur, - sacīja Milo, rādīdams uz galda tālāko galu. Policists ātri un lietpratīgi izdarīja visu, kā likts. Tad viņ� iedeva Milo tālvadības pulti un pajautāja, vai tas ir viss.

- Pagaidām viss, Frenk. Nekur tālu neaizejiet!

- Jā, ser.

Dvaits apjucis bija vērojis videomagnetofona novieto�anu. Tagad viņ� piepildīja vīna glāzi ar skotu viskiju un iztuk�oja. Sieva nolūkojās, kā vīrs dzer, un viņas skatienā uz mirkli pazibēja riebums. Ātri to izgaisinājusi, Hetere izvilka no vakara somiņas zīda kabatlakatu, nosusināja lūpas un atstāja to pie mutes, aizsegdama sejas apak�daļu. Platās, pelēkās acis izskatījās mierīgas, tajās bija jau�ama interese. Gan ne par vīru, jo, tiklīdz viņ� ierunājās, Heteres skatiens aizklīda citur.

- Tas ir kaut kas neiedomājams, - Dvaits teica, mēģinādams izskatīties autoritatīvs. Ta�u balss skanēja spalgi, to caurstrāvoja nemiers.

Milo nospieda slēdzi, un monitora ekrāns kļuva gai�s, viņ� nospieda citu slēdzi, un lente sāka tīties. Ekrānā parādījās cipari -lietu �ifri -, ko nomainīja kadrs ar nelielu, dzeltenu istabu, kurā vienīgās mēbeles bija galds un krēsls.

Uz galda stāvēja pelnutrauks un polaroīda fotogrāfiju kaudze. Ģērbies zilā kombinezonā, uz krēsla sēdēja Tullijs Antrims, vienas rokas pirkstos turēdams kūpo�u cigareti un raidīdams visapkārt zaglīgus skatienus. Otra roka, liela, rētaina, ar strupiem pirkstiem un netīriem nagiem, gulēja uz galda. Aug�ējā stūrī pa labi neskaidri kā ēna vīdēja kāds pakausis.

Antrims pacēla aug�up cigareti un ievilka dūmu. Izlaidis dūmus pa degunu, viņ� paskatījās griestos, kaut ko iztīrīja no acs kaktiņa, noklepojās un izstaipījās.

- Labi, Tullij, - ēna ierunājās Milo balsī. - Atkārtosim visu vēlreiz. Kur� bija pirmais?

Antrims pacēla fotogrāfiju un sa�ķieba.

- Viņ�.

- Jūs nupat identificējāt Darelu Gonsalesu.

- Lai tā būtu.

- Jūs nekad nezinājāt, kā vinu sauc?

-Nē.

- Mazais D.? Zvārgulītis?

Antrims ievilka dūmu un papurināja galvu.

- Nekad �o vārdu neesmu dzirdējis.

- Kur jūs viņu satikāt?

- Boistaunā.

- Kurā vietā Boistaunā?

Antrims uzjautrināts atieza zobus.

- Liekas, pie Larabijas. Mazu gabaliņu no Santamonikas.

- Pastāstiet, kā viņ� tika savākts, - aicināja Milo.

Antrims no�āvājās.

- Vēlreiz?

- Vēlreiz.

- Labi. Mēs braukājām pa Boistaunu, meklēdami kādu, ko nomiegt. Kādu apkaifoju�os �muli, kuru nav grūti iedabūt furgonā. Atradām, vienojāmies par cenu, un viņ� iekāpa.

- Pēc tam?

- Pēc tam pabraukājāmies, sabarojām ar nomierino�ajām narkotikām, parotaļājāmies un turpat furgonā nomiedzām.

- Jūs un Skalla?

Antrima skatienā parādījās kaut kas me�onīgs. Viņ� izņēma no mutes cigareti, nodzēsa pret galda virsmu un, papletis pirkstus kā nagus, izstiepis apak��okli, paliecās uz priek�u.

- Es jau iepriek� teicu, - viņ� no�ņāca caur sakostiem zobiem,

- ka visu darīju es. Viņa vadīja ma�īnu, vairāk neko. Vai saprati?

Milo nopūtās, paskatījās uz Antrima nagiem, pagaidīja, kad viņ� nomierināsies, un uzdeva nākamo jautājumu.

- Kā jūs viņu nogalinājāt?

Antrims pamāja ar galvu, ka sapratis jautājumu.

- Vispirms es mazliet iedūru, - viņ� bezbēdīgi paskaidroja.

- Pēc tam ar zīda strēmeli no�ņaudzu. Tad padurstīju vēl mazliet -biju saņēmis pavēli rīkoties kā garīgi slimais. Visbeidzot es viņu izmetu.

-Kur?

- Kādā Santamonikas alejā. Liekas, netālu no Citrusu ielas.

- Kāpēc tur?

- Man bija pavēlēts izmest viņu starp divām ielām.

- Starp kādām ielām?

- Labrī un Hailendas.

- Tā bija noteiktā izme�anas zona?

- Jā.

- Vai tā vajadzēja rīkoties pēc katras nogalinā�anas?

- Jā. Tikai ielas ik reizi bija citas.

Milo sameklēja karti un atlocīja Antrima priek�ā.

- Atzīmētie punkti norāda, kur izmesti līķi, Tullij. Ar skaitļiem apzīmēta slepkavību secība - ar vieninieku apzīmēta pirmā, ar divnieku - otrā un tā tālāk. Jūs esat līķus izmetis virzienā no austrumiem uz rietumiem.

Antrims pamāja ar galvu.

- Kāpēc jūs tā darījāt?

- Tāda bija pavēle.

- Vai nevarat iedomāties, kāpēc?

Antrims papurināja galvu.

- Es nekad to nejautāju, - viņ� sacīja, aizsmēķēdams jaunu cigareti.

- Nekad negribējās zināt?

-Nē.

Milo paņēma karti un sacīja:

- Un kā ar asinīm?

- Kādām asinīm?

-Asinīm furgonā. Ko jūs darījāt ar tām?

- Mums bija brezents. Ko nevarējām izmazgāt, vēlāk sadedzinājām. Metāla grīdu noskalojām ar �ļūteni. Nekas īpa�s.

- Kas bija otrais?

Pārskatījis fotogrāfijas, Antrims pacēla uz aug�u divas.

- Viens no viņiem. Viņi izskatās tā kā līdzīgi.

- Paskatieties vēlreiz. Pamēģiniet atcerēties.

Antrims nolieca galvu, pako�ļāja ūsas un koncentrēdamies izbāza mēli. Pāri pierei īokrita matu �ķipsna.

- �is, - viņ� noteica, ļaudams vienai fotogrāfijai nokrist uz galda, un novicinādams otru. - �is te, tas lielākais.

Milo aplūkoja fotogrāfiju.

- Tagad jūs identificējāt Endrū Terensu Boilu.

- Kā teiksiet, �ef.

- Ari viņa vārdu jūs nezinājāt?

- Nē. Vienīgais, kuram zināju vārdu, bija nēģeris.

- Reifords Bankers.

- Es viņu zināju ar citu vārdu. Ceturtdaļsmaids.

- No kurienes tas jums zināms?

Antrims pasmaidīja.

- Viņ� bija traki iedomīgs tips. Visu laiku plātījās, vēcināja skropstas un dziedāja: �Mani sauc Ceturtdaļsmaids, mana miesa no sviesta, varu sūkāt zveņģeli, ja man maksā �unguru.� Kaut ko tādā garā. Mazs, lecīgs nēģeru pediņ�. Pirms no�ņaug�anas es sadūru �o krietni vairāk nekā pārējos. Par mācību, ja saproti, ko gribu teikt.

Varēja dzirdēt �irkstē�anu un redzēt, kā kustas roka. Milo beidza rakstīt un uzdeva jautājumu:

- Kas bija tre�ais?

Antrims pārlūkoja fotogrāfiju kaudzi.

- �is. Atceros pēc vasarraibumiem. Viņ� izskatījās kā puika.

- Rolfs Paipers, - sacīja Milo. - Viņam bija se�padsmit gadu.

Antrims paraustīja plecus.

- Vai nav vienalga.

Tālākais turpinājās tādā pa�ā garā. Milo uzdeva jautājumus, Antrims nevērīgi stāstīja par slepkavo�anas gaitu. Drīz pratinā�ana pārgāja uz detaļām: datumiem, laiku, iero�iem, upuru apģērbu.

- Vai kāds no viņiem pretojās, Tullij?

-Nē.

- Neviens neizrādīja ne mazāko pretestību?

- Bija pārāk lielā ķēmā.

- No kā?

- Miegazāles, ha�i�s, vīns. Vai nav vienalga.

- Kur� no viņiem dzēra vīnu?

- Neatceros.

- Mazliet padomājiet!

Pagāja minūte. Antrims noslaucīja piedurknē degunu.

- Vai kaut ko atcerējāties?

-Nē.

- Ko jūs darījāt pēc tam, Tullij?

- Pēc tam?

- Kad bijāt līķus izmetis.

- Visu satīrīju. Kā jau teicu.

-Kur?

- Me�a namiņā.

- Kādā namiņā?

- Jūs tur bijāt.

- Vienalga, pasakiet!

- Ted�ungā. Aiz Latūnas.

- Kam pieder namiņ�?

- Sauzam.

Izdzirdējis pieminam savu vārdu, advokāts sakustējās, ta�u vienaldzīgi turpināja virpināt saņemto roku pirkstus. Dvaits pagriezās un pameta uz viņu me�onīgu skatienu, par kuru Sauza nelikās ne zinis.

- Horasam Sauzam? - vaicāja Milo. - Advokātam?

- Pilnīgi pareizi.

- Vai Horass Sauza namiņu jums izīrēja?

- Nē. MēS dzīvojām tur par velti.

- Kāpēc?

- Tas piederēja pie vieno�anās. Atceraties? - Antrims nolaizīja lūpas un pārlaida telpai garlaikotu skatienu.

- Vai gribas dzert, Tullij?

- Sausa mute. No runā�anas.

- Kafijas tasi nevēlaties?

- Vai zupas nav?

- Liekas, vienā automātā ir zupa.

- Kāda?

- Manuprāt, vistas zupa. Vai vēlaties?

Antrims bridi domāja.

- Sakņu zupas nav?

- Varu apskatīties. Ko tad, ja vistas zupas nebūs?

Antrims iegrima domās.

- Tādā gadījumā glāzi parasta ūdens.

Milo nozuda no ekrāna. Palicis viens, Antrims aizvēra acis un snauda. Milo pēc brītiņa atgriezās un pasniedza papīra glāzi.

- Zupas nebija, Tullij. Te būs ūdens.

- Auksts, - sacīja Tullijs. Trok�ņaini padzēries, viņ� atvieglots izelpoja un nolika glāzi.

- Vairāk nevēlaties?

-Nē.

- Labi, turpināsim. Jūs teicāt, ka, atbrīvoju�ies no līķiem, jūs ar Skallu visu satīrījāt. Kādā veidā?

- Mēs ar �ļūteni izmazgājām furgonu un sadedzinājām visu, ko vajadzēja.

- Kur jūs dedzinājāt?

- Vecajā ogļu kastē pie namiņa. Es rādīju.

- Un kad viss bija satīrīts? Ko jūs darījāt pēc tam? Izskatījās, ka Antrims apjūk.

- Vai kaut kas jūs mulsina, Tullij?

- Nē. Grūti atcerēties.

- Kāpēc?

- Katru reizi mēs darījām kaut ko citu. Da�reiz ēdām, citreiz palīksmojām. Atkarībā no apstākļiem.

- Atbrīvoju�ies no līķiem, jūs ēdāt vai līksmojāt?

- Jā. Vienu reizi - pēc tā melnādainā - mēs aizbraucām uz pilsētu paskatīties kino.

- Uz kuru kinoteātri?

- Liekas, kaut kur Piektās ielas rajonā.

- Vai braucat ar furgonu?

- Nē. Ar moci.

-Jūsu �Harley�!

- Pareizi.

- Kādu filmu jūs skatījāties?

- Kaut kādu �truntu - �Piedauzīgās sarunas� vai kas tamlīdzīgs.

- Labi, - sacīja Milo. - Vai nevēlaties vēl kaut ko pateikt sakarā ar slepkavībām?

Antrims kļuva domīgs.

- Tā nebija personisko rēķinu kārto�ana, - viņ� paskaidroja.

- Ko tas nozīmē?

- Mēs nepazinām tos pediņus. Mēs darījām darbu, vairāk neko.

- Izpildījāt pavēli?

-Jā.

Ekrāns satumsa, un pēc mirkļa uz tā bija redzama jauna ciparu virkne. Kad istaba parādījās no jauna, tajā stāvēja Ke�s ar Vaithedu un fiksēja liecību.

- �odien ir ceturtdiena, tūksto� deviņi simti astoņdesmit septītā gada desmitais decembris. �ī ir ceturtā reize, kad mēs pratinām aizdomās turamo Viljamu Tullu Boniju, kas pazīstams arī kā Viljams Antrims, par piedalī�anos vairākās slepkavībās, kuru detaļas aprakstītas iepriek�ējos ierakstos. �oreiz pratinā�ana notiek Pārķēra centrā. Misteram Bonijam izskaidrotas viņa tiesības, un viņ� tās sapratis. Viņam atkārtoti piedāvāts konsultēties ar advokātu, un viņ� katru reizi atteicies. Viņu pārbaudījis psihiatrs un konstatējis, ka viņ� ir kompetents pieņemt lēmumus attiecībā uz savu aizstāvību. Viņ� devis rakstisku piekri�anu, ka pratinā�ana tiek ierakstīta video un magnetofona lentē. Vai jums ir kas piebilstams, mister Bonij?

- Jūs visu jau pateicāt, �ef.

- Un jums joprojām nav vajadzīgs advokāts?

- Nekādā ziņā. Advokāta dēļ esmu iekļuvis �ajā ķezā, vai ne?

- Mister Antrim, ja pārdomāsiet, nekavējoties to paziņojiet, un tūlīt jums būs advokāts.

- Es nepārdomā�u. Darīsim, kas darāms.

Milo turpināja:

- Pratinā�anā piedalās Losand�elosas apgabala �erifa palīgs Kalvins V. Vaitheds un ser�ants Ri�ards A. Ke�s, detektīvs no Beverlihilzas policijas departamenta. - Izdzirdējis savu vārdu, Ke�s salutējot pacēla pie pieres rādītājpirkstu. - Es esmu ser�ants Milo B. Stērd�iss, detektīvs no Losand�elosas policijas departamenta Rietumu nodaļas.

Antrims izskatījās mazāk apātisks nekā iepriek�ējās reizēs un sē�ot mainīja stāvokli. Viņ� pozēja. Aizsmēķēja cigareti, pieglauda ar roku matus un pasmaidīja. Tēloja kameras priek�ā.

- Labi, Tullij, - ierunājās Milo, - iepriek�ējās reizēs jūs izstāstījāt, kā tika nogalināts Darels Gonsaless, Metjū Alans Hig-bijs, Rolfs Paipers, D�ons Henrijs Spinola, Endrū Terenss Boils un Reifords Antuāns Bankers.

-Tie ir vini.

- Tagad parunāsim par divu citu cilvēku nogalinā�anu. Par Ri�ardu Emetu Fordu un Digbiju �anseloru.

- Lai notiek, - atsaucās Antrims. - Ko jūs vēlaties zināt?

- Visu, - norūca Vaitheds.

Antrims paskatījās vispirms uz viņu, bet pēc tam uz Milo, it kā gribētu teikt, ka tā nav problēma. Izvilcis no paciņas cigareti, viņ� to ielika starp lūpām.

Milo uz�ķīla uguni un sacīja:

- Jūs varētu stāstīt no pa�a sākuma.

- Sākumu ir vesela jūra.

- Piemēram?

- Darbs sākās ar to, ka mēs aizvedām zēnu no slimnīcas, sākām durt...

- Par kādu zēnu ir runa?

- Par Kadmusu puiku. To, kas ir cietumā.

- D�eimss Kadmuss.

- Pareizi.

- Sāksim ar viņu, - ierosināja Milo.

- Labi. Es aizbraucu līdz slimnīcai...

- Kad? - jautāja Vaitheds.

- Neatceros, kad tas bija. Varbūt pirms �etrām piecām nedēļām.

- Kāda nedēļas diena tā bija?

- Ceturtdiena.

- Kā jūs to zināt? - noprasīja Vaitheds.

- Vienmēr tas notika ceturtdienās.

- Kāpēc?

- Tāda bija pavēle. Izbraukt ceturtdienās un nomiegt mīksto.

- Jūs nejautājāt, kāpēc tā jādara? - Vaitheds skeptiski pajautāja.

Antrims papurināja galvu.

- Kāpēc ne? - neatlaidās �erifa izmeklētājs.

Antrims samiedza acis un pasmaidīja.

- Es darīju savu darbu, �ef.

Varēja nodomāt, ka Vaitheds iedzēris pienu, kas ieskābis. Sakrustojis uz krūtīm rokas, viņ� paskatījās no aug�as uz Antrimu un nicīgi nosprauslojās.

- Kas tad nu? - ar aizvainotu seju pajautāja Antrims. - Es stāstu, kas jums vajadzīgs, bet jums, vienalga, nav labi.

Vaitheds pieliecās viņam klāt.

- Tu esi mēsls, Tullij. Man vajadzētu tevi pakārt, tikai smirdoņa būtu pārāk liela.

Antrima apak��oklis izvirzījās uz āru. Viena roka sa�ņaudzās dūrē. Kā valdīdams satrakotu dzīvnieku, viņ� tai uzlika virsū otru roku. Seja sastinga, acis indīgi nozibsnīja.

- Uz priek�u! - mudināja Vaitheds, kustinādams galvu. - Sagādā man to prieku!

Ke�s un Milo nenovērsa no viņa skatienu.

- Padibene, - noteica Vaitheds.

Antrims nospļāvās uz grīdas un pagrieza visiem trim detektīviem muguru.

- Vediet atpakaļ! - viņ� paziņoja.

Neviens viņam neatbildēja.

- Turpiniet, Tullij, - pēc bri�a noteica Milo.

- Vediet mani atpakaļ! Es neko vairs nevēlos stāstīt.

- Vai tāpēc, ka es kaut ko pateicu? - ņirdzīgi jautāja Vaitheds.

Ekrāns uz brīdi satumsa. Tam izgaismojoties no jauna, bija redzami tikai Milo un Antrims, kas sēdēja sakumpis pie galda un ēda no bļodas. No�makstinājis lūpas, viņ� noslaucīja muti un nolika karoti. Pelnutrauks bija pārpildīts. Tam blakus stāvēja pepsi kārba.

Milo atkārtoja savu runu, lika Antrimam atkārtot, ka viņ� atsakās no advokāta, un pajautāja:

- Vai esat gatavs, Tullij?

- Jā. Tikai nelaidiet iek�ā to stulbeni. Ja viņ� ienāks, es tūlīt aizvēr�os.

- Labi, Tullij. Būsim tikai mēs divi, vai norunāts?

- Tāda attieksme kā viņam ir stulba. Pienāks diena, un kāds samaitās viņam ciparnīcu.

- Vēl zupu? - pajautāja Milo.

- Paldies, nē. Turpināsim.

- Mēs sākām runāt par Ri�arda Emeta Forda un Aivora Dig-bija �anselora nogalinā�anu. Jūs stāstījāt, ka aizbraucāt uz slimnīcu, lai aizvestu no tās D�eimsu Kadmusu. No kuras slimnīcas?

- No tās trakomājas, kur viņ� atradās.

- Vai nosaukumu neatceraties?

- Kanjonouksa.

-Turpiniet!

- Es tur ierados ap diviem.

- Dienā vai naktī?

- Naktī. Ierados ar nokavē�anos. Maģistrāle bija nosprostota kaut kādas avārijas dēļ. Furgonā man bija uztvērējs, tāpēc iegriezos Kenoga parkā. Pagāja laiciņ�, kamēr atradu parkā dro�u vietu, tomēr atradu. Pēc tam sāku gaidīt. Bija paredzēts, ka Skalla iedos zēnam ko tādu, lai viņ� neko nesajēgtu, ta�u spētu paiet, lini viņa varētu to izvest no slimnīcas taisnā ceļā uz furgonu. Iegājusi palātā, viņa redzēja, ka zēns guļ, tāpēc atsprādzēja siksnas pirms sa�pricē�anas. Tiklīdz Skalla iedūra adatu, �is satrakojās, izrāva adatu un iesita Skallai pa galvu tā, ka viņa zaudēja samaņu. Tikai uz brīdi, bet zēns jau bija paguvis nozust. Viņa devās lo meklēt un atrada konferen�u telpā runājam pa telefonu ar psihologu.

- Kādu psihologu?

- Delaveru.

- Kā jūs zināt, ka tas bija Delavers?

- Viņ� to nosauca vārdā. Likās, ka aicina palīgā. Tāpēc Skalla piegāja zēnam no mugurpuses, apņēma ar roku kaklu un iedūra �prici no jauna. Kārtīgi. Tikai �pricē dro�i vien bija pārāk daudz zāļu, jo zēns izslēdzās pavisam un viņu vajadzēja izvilkt no slimnīcas ar vilk�anu. Es ieraudzīju viņus, izlēcu no ma�īnas un uzmetu zēnu sev uz pleciem. Viņ� bija elli�ķīgi smags, kaut arī tikai kauli un āda. Vajadzēja zināmu laiku, kamēr iedabūju �o furgonā, sasēju un aizbāzu muti, ta�u es to izdarīju. Pēc tam mēs laidāmies no turienes projām.

- Jūs abi ar Skallu.

- Nē. Tikai es. Mēs satikāmies vēlāk. Pie �anselora mājas.

- Kad tas notika?

- Kad mēs satikāmies?

- Kad jūs aizbraucāt no Kanjonouksas?

- Varbūt pus�etros.

- Un kad jūs satikāties?

- Varbūt puspiecos.

- Kā Skallai izdevās viņu izvilkt no slimnīcas tā, ka neviens nepamana?

- Neviena tuvumā nebija. Tai maitai par to bija samaksāts. Desmit tauk�ķi - pieci plus pieci. Es zinu, jo pats nogādāju piķi �ās dzīvoklī.

- Kas tā maita bija?

- Vena. Visīstākā maita. Viņa izturējās pret Skallu kā pēdīgo mēslu. - Viņ� aizvēra uz brīdi acis un sapņaini pasmaidīja. - Mums par viņu bija savi plāni.

- Uz kurieni jūs braucāt, kad atstājāt slimnīcu?

- Atpakaļ uz Losand�elosu.

- Vai uz kādu konkrētu vietu?

- Uz Boistaunu.

- Vai atceraties, pa kādu ceļu braucāt?

- Jā. Maģistrāle joprojām bija nobloķēta, tāpēc pa sānu ielām nokļuvu līdz Resedai, uzbraucu uz maģistrāles, bet pie Lo-relas nobraucu nost. Pie Santamonikas nogriezos pa kreisi.

- Uz austrumiem.

-Jā.

-Turpiniet!

- Izķemmēju Santamoniku un pievācu to ieleni Fordu.

- Kur jūs viņu atradāt?

- Uz ielas stūra.

- Ko darījāt ar viņu?

- To pa�u, ko ar citiem. Piesolījām naudu, iedabūjām ma�īnā, apreibinājām un no�ņaudzām.

- Pavisam?

- Nē. Vienīgi tik, lai zaudētu samaņu. Pēc tam es �im aizbāzu muti, sasēju un noliku blakus Kadmusam. - Antrims iesmējās.

- Kas tur tik jocīgs? - pajautāja Milo.

- Kādreiz es vedu ar �o vāģi kautķermeņus uz Vernonu, kur taisīja desas. Tagad bija kas līdzīgs.

- Uz kurieni jūs braucāt, kad bijāt sasējis Fordu?

- Pie �anselora uz māju.

- Vai ceļu atceraties?

- No Santamonikas uz Saulrieta bulvāri, pēc tam uz rietumiem līdz Beverlihilzas viesnīcai un tālāk uz ziemeļiem. Liels, balts nams aiz mūra sienas.

- Kur bija Skalla?

- Sānielā pie Dounijas. Es viņu tur uzņēmu.

- Ko jūs darījāt, kad nokļuvāt galā?

- Māja bija noslēgta, vārti - elektriskie. Saskaņā ar pavēli mums bija izstrādāts plāns iekļū�anai tajā. Tur bija sarunu ierīce. Kamēr �anselors atbildēja, vajadzēja nospiest pogu daudzas reizes. Izklausījās, ka esam viņu izcēlu�i no gultas. Jautāja, kas tur ir. Skalla atbildēja zēna balsi...

- Zēna balsī?

- Jā. Kā se�padsmit gadus vecs zēns. Tā varēja nodomāt. Viņai uz tādām lietām ir nags, - Antrims lepni piebilda. - Atdarina Bagsu Baniju, Minniju Pērļu, Elvisu. Jums vajadzētu dzirdēt!

- Es par to ne�aubos, - sacīja Milo. - Ko viņa teica �anse-loram?

- Viņa uzdevās par D�eimija draugu, pateica, ka piedzīvoju�i avāriju, ka D�eimijs ir stipri ievainots un kopā ar viņu. Sarunu ierīcē bija saklausāms, ka �anselors uztraucies sāk strauji elpot. Teica, ka tūlīt noies lejā. Es izvilku Kadmusu no ma�īnas un noliku vārtu priek�ā. Skalla lēnītēm pabrauca vienu kvartālu atpakaļ. Beverlihilzā pa nakti ma�īnas nedrīkst turēt, un mēs negribējām pievērst sev uzmanību. Es gaidīju blakus vārtiem. Pēc brī�a kļuva dzirdams, ka �anselors nāk. Vārti atvērās, un viņ� parādījās, tērpies pēdiņa rītasvārkos. Ieraudzījis Kadmusu, viņ� iekliedzās. Es pielēcu klāt, no visa spēka iesitu un apliku ap kaklu �ņaudzamo, lai izslēgtu tāpat kā Fordu. Pēc tam Skalla piebrauca ar furgonu, un es iekrāvu tajā �anseloru un Kadmusu. Kad �anselors bija sasiets, iebraucām pa vārtiem un tos aiztaisījām. Pēc tam aizvilku �o uz māju. Viņ� bija smags.

Antrims izstaipījās un, atalgodams sevi par labi padarītu darbu, izvilka cigareti un aizsmēķēja. Redzot, ka viņ� nedomā stāstījumu turpināt, Milo pavaicāja:

- Ko jūs darījāt pēc tam?

- Ievilkām visus mājā.

Antrims izpūta pret griestiem dūmu gredzenus.

- Un pēc tam?

- Ie�ļircinājām Kadmusam vēl vienu devu, ar zīda strēmeli no�ņaudzām Fordu un �anseloru, sagraizījām un pakārām �an-seloru pie griestiem.

- Kāpēc jūs viņu pakārāt?

- Tāda bija pavēle. Vajadzēja viņu apsiet ar virvi un uzvilkt aug�ā. Tas bija zvēra darbs, viņ� bija liels vīrs.

- Un ko varat teikt par viņa rokām?

- Par ko?

- Par roku stāvokli pēc pakār�anas. Vai arī par tām bija rīkojums?

- Ak par to! Jā, bija. Sasaistīt un piesiet rokas pie tā, kas paliks no viņa daikta.

- Kāpēc to vajadzēja?

- Nav ne jausmas, - atbildēja Antrims. - Varbūt viņam ienāca prātā, ka tas būs labs joks.

-Kam?

- Sauzam. Kaut gan man gadījās reti redzēt, ka viņ� jokotu.

Milo izslēdza videomagnetofonu un pārlaida skatienu pie

galda sēdo�ajiem. Dvaits bija bāls kā palags. Hetere vēl arvien turēja sejai priek�ā mutautu. Sauza sēdēja tik nekustīgi kā indiānis cigāru veikala vitrīnā.

- Vai kādam ir kas sakāms? - Milo jautāja.

- Nav nekā.

- Horas, - Dvaits ierunājās trīco�ā balsī. - Tas, ko viņ� teica...

- Ir vislielākās muļķības! - iesaucās Sauza. - Tullijs nekad nav bijis psihiski stabils, viņam arvien bija noslieksme uz vājprātīgām fantāzijām. Es to zināju, pieņemot Tulliju darbā, ta�u man bija viņa �ēl, un es spēju viņu valdīt. Līdz �im brīdim.

Dvaits palūkojās uz Milo.

- Viņa stāstījums ir ļoti ticams, - detektīvs mierīgi paskaidroja. - Viņ� zina detaļas, kādas var zināt vienīgi cilvēks, kur� izdarīja noziegumu, vai skatītājs. Lietiskie pierādījumi viņa stāstījumu simtprocentīgi apstiprina. Neatkarīgi no teiktā, to apliecina arī Marte Sērtisa.

- Dvait, - mierino�i ierunājās Sauza, - tas ir kaut kāds absurds. Ļauns joks, kas jāizlabo. Bet pagaidām es, būdams advokāts un draugs, no sirds iesaku neteikt nevienu vārdu.

- �ajā gadījumā Sauza nevar uzstāties advokāta lomā, - sacīja Milo, - jo pats ir aizdomās turamais.

- Arī par draugu viņu nevar uzskatīt, - noņurdēja Ke�s.

Hetere nolaida mutautu uz leju un noglāstīja ar pirkstu galiem vīra vaigu.

- Dārgumiņ, - viņa sacīja, - klausies, ko saka Horass.

- Dārgumiņ, - atdarināja Ke�s. - Ne ko pielikt, ne atņemt.

- Neuzdrīkstieties tā runāt ar manu sievu! - noteica Dvaits.

Ke�s pameta uz viņu nicīgu mirkli, pagriezās pret Milo un

pasmaidīja.

- Bagātie ir tādi cilvēki, - viņ� sacīja, - ka ieliec tos mucā ar sūdiem, un viņi sacīs, ka tā ir kosmētiska pelde.

- Horas, - noprasīja Dvaits, - kas īsti notiek?

- Kas notiek - to izstāstī�u es, - paskaidroja Milo.

Viņ� piecēlās, paņēma portfeli un piegāja pie galda otra gala.

- Arēji viss izskatās ļoti sare�ģīti, - viņ� sacīja, - bet pietiek mazliet iedziļināties �ajā lietā, un izrādās, ka tā ir tikai vēl viena ģimeniska plē�anās. Ziepju operas �anrā. Doktors Delavers dro�i vien varētu dot tam psiholoģisku skaidrojumu, ta�u es turē�os pie faktiem.

Milo atvēra portfeli, izvilka da�us dokumentus un nolika uz galda.

- Es nepazinu jūsu tēvu, - viņ� uzrunāja Dvaitu, - bet uzzinātais liek domāt, ka viņ� bijis cilvēks, kur� nav mīlējis kaut ko sare�ģīt. - Viņ� pacēla papīra lapu. - Kaut vai �is viņa testaments, īpa�ums milzīgs, un var nodomāt, ka tā dēļ radīsies sare�ģījumi. Bet nē, viņam bija divi dēli, un viņ� sadalīja īpa�umu tie�i uz pusēm - gandrīz. Piecdesmit viens procents jūsu brālim, piecdesmit procenti jums. - Milo uz mirkli apklusa. - Tas varēja likties negodīgi, vai ne? īpa�i tāpēc, ka jūs bijāt paklausīgs zēns, bet Pī-ters - plānā galdiņa urbējs.

- Tēvs galu galā novēlējumu būtu mainījis, - Dvaits automātiski pateica. It kā �āds uzskats pastāvētu jau sen. - Ja vien būtu nodzīvojis tik ilgi.

- Klusē! - bilda Sauza.

Milo pasmaidīja.

- Manuprāt, jūs varat domāt tā arī turpmāk, ja tāpēc jūtaties labāk.

Hetere ļāva aizsegam nokrist. Aiz zīda kabatlakatiņa slēptā seja bija dusmās pārvērtusies. Satvērusi vīru aiz piedurknes, viņa teica:

- Nesaki viņam neko, dārgais. Neļauj sevi pazemot!

- Viņ� jau ir diezgan pazemots, - sacīja Milo, - un to neesmu darījis es.

Hetere atlaida vaļā piedurkni un neteica neko. Sievas klusē�ana lika Dvaitam pacelt galvu un palūkoties viņā.

- Man jāzina, kas īsti notiek, - viņ� vārgi ieminējās.

Vairīdamās no vīra skatiena, Hetere novērsās. Vina iecirta

nagus savā priek�ā uz galda noliktās rokassomas ielocēs un sāka to neganti mīcīt.

- Lai nu kā, - Milo uzrunāja Dvaitu, - bet nav vērts lauzīt galvu par to, kā varēja būt. Svarīgs ir tas, ka tēvs nenodzīvoja tik ilgi, lai kaut ko mainītu, un rezultātā lielākā mantas daļa tika Pīteram. Kaut arī jūs cītīgi strādājāt un jums palīdzēja Uzticamais Draugs Horass, sekas varēja būt ļoti bēdīgas. Ja Pīters gribēja, viņ� kādu brīdi varēja pārņemt visu korporāciju, varēja to pārdot kādam sve�iniekam vai nolaist uz grunti. Jums par laimi, viņ� bija tik pieklājīgs, ka nomira priek�laikus.

Dvaits pacēla pirkstu un pavērsa pret Milo.

- Ja domājat, ka es uzskatīju sava brāļa nāvi par laimīgu gadījumu, jūs esat nolādēts...

- Neuztraucieties, - bilda detektīvs, - es neko neiedomājos. Es glu�i vienkār�i zinu, kā jūs jutāties. Bet aplūkosim faktus. -Viņ� nolika papīrus, kurus bija turējis rokās, un pacēla citus. - Tādus kā Pītera novēlējums. Viņ� ir tikpat tie�s kā tēvs - viss pāriet vienīgā mantinieka D�eimsa īpa�umā. Tomēr �ajā sakarā japiemin kāda dīvainība. Visus Kadmusu ģimenes dokumentus, kurus man izdevās atrast, sagatavojusi aģentūra �Sauza un biedri�. Turpretim �o sastādījis Sanfrancisko jurists, vārdā Seimurs �ere�kins.

- Viens no Pītera draugiem hipijiem, - paskaidroja Dvaits. -Ar gariem matiem un bārdu, brie�ādas biksēs, ar krellēm.

- Patlaban viņ� ir tieslietu profesors, - sacīja Milo, - Bērkli universitātē. Un skaidri atceras novēlējuma rakstī�anu. īpa�i Sau-zas centienus nepieļaut, ka viņ� to dara. Viņam pat piedāvāti pieci tūksto�i dolāru.

Dvaits paskatījās uz Sauzu.

- Glu�i dabiski, ka mums vajadzēja rīkoties ar �o novēlējumu, - sacīja advokāts. - Pītera īpa�umi bija sajauku�ies ar korporācijas un taviem īpa�umiem, Dvait. Lai neiekultos nelaimē, vajadzēja būt konsekventiem. �ere�kins izskatījās kā �ārlzs Men-sons. Neviens nevarēja zināt, kas viņam padomā.

- Viņ� beidzis Hārvardu, - sacīja Milo.

- Tajā laikā tas neko nenozīmēja, ser�ant. Es baidījos, ka viņ� neizspēlē kādu hipiju triku.

- �ere�kins stāsta ko citu. Viņ� skaidri zinājis, ko grib darīt, un iepazīstinājis ar saviem nodomiem arī jūs. Nosūtījis kopiju. Ta�u jūs neesat piekāpies un pat uzbrucis viņam personiski. Viņ� skaidri jutis, ka jums ir liela teik�ana.

- Tās ir smieklīgas runas. Mēs jau bijām piedzīvoju�i, ka Pī-teru muļķo da�ā'di nepatīkami tipi. Es glu�i vienkār�i centos viņu pasargāt no sevis.

- Cik cēla rīcība! - noteica Milo, vēlreiz ieskatīdamies dokumentā. - Mans padomnieks juridiskajos jautājumos apgalvo, ka �ere�kina rakstītais testaments ir pirmklasīgs, vienkār�s un saprotams.

- To grūti uzskatīt par kompetenta jurista darbu.

- Tas ir vienkār�s, - atkārtoja Milo. - Mantojums noformēts kā neatsaucams trasta fonds. D�eimijam vajadzēja saņemt izmāk-sas no astoņpadsmit gadu vecuma līdz trīsdesmit pieciem gadiem ieskaitot. Pēc tam viņ� kļūtu pilntiesīgs īpa�nieks. Standarta punkti pret iz�ķērdē�anu un sakarā ar sliktu veselību. Tā kā jūs esat cie�i saistīts ar korporācijas lietām, �ere�kins pat ieteicis jūs par aizbildni. Manuprāt, jūsu ba�as bija nepamatotas, vai ne? Ja vien jums nebija prātā kas cits.

- Piemēram?

- Jūs varētu izstāstīt.

- Ser�ant, - sacīja Sauza, - jūs te ielauzāties un, aizbildinoties ar to, ka esat atklājis svarīgus faktus, sabojājāt visu vakaru. Bet pagaidām man nācies uzklausīt tikai garlaicīgus pārstāstus un rupjus apmelojumus.

- Ko tu neteiksi! - noteica Milo. - Jūtu līdzi.

-Abi mēs jūtam līdzi, - piebilda Ke�s.

Sauza apsēdās krēslā ērtāk, mēģināja pieņemt nevērīgu izskatu, un viņam tas izdevās. Viņ� atgāzās krēslā vēl vairāk, un gaisma uz galvas sārtās virsmas iezīmēja spīdīgi baltas tīģera svītras.

- Vēlāk, pēc Pītera nāves, - sacīja Milo, - testaments stājās spēkā, padarot par �Cadmus Construction� galveno īpa�nieku mazu bērnu. Kā jums tas patika, mister Kadmus?

- Kolosāli! - Dvaits sapīcis atsaucās. - Tas ir ģimenes uzņēmums, un tam jābalsta ģimene.

- Tas ir saprotams, - sacīja Milo, - bet vai jums nebija �ķēr-mi ap dū�u, ka jūs atkal atradāties otrajā pozīcijā, kaut bijāt ieguldījis firmā tik daudz darba? Un ka pienāks diena, kad vadību savās rokās pārņems D�eimijs?

Dvaits paraustīja plecus.

- Es domāju par to, kad viņ� bija mazs. Mēs nospriedām, ka spēsim pārvarēt jebkuras grūtības, kad pienāks laiks.

- Brīni�ķīgi, ka zēns sajuka prātā un nesagādāja jums grūtības.

- Kā to saprast?

- Punkts par veselības stāvokli, - paskaidroja Milo. - Ja viņa gara spējas tiktu atzītas par nepilnīgām, kontroli no jauna pārņem aizbildnis, tas ir, jūs. Pirms mēne�a jūs likāt Sauzam �o punktu likt lietā. Un pārņēmāt ģimenes īpa�umu simtprocentīgi savā kontrolē.

- Neko tamlīdzīgu es neesmu darījis!

- Vai esat par to dro�s?

- Saprotams, ka esmu dro�s.

Milo no jauna ieskatījās portfelī un izņēma no tā nākamo dokumentu.

- Te būs. Apskatieties!

Viņ� sniedza papīru Dvaitam, kas to lasīja ar vaļēju muti.

- Nekad agrāk neesmu to redzējis.

- Uz dokumenta ir jūsu paraksts. Notāra apstiprinājums un viss pārējais.

- Es teicu, ka neesmu to parakstījis.

Tagad bija Milo kārta ērtāk iekārtoties uz krēsla.

Dvaits skatījās uz dokumentu, kā cerēdams, ka tas pats visu izskaidros. Galu galā viņ� pagrozīja galvu, nolika papīra lapu uz galda un aplaida skatienu telpai.

- Es parakstījos tavā vietā, - maigi paskaidroja Hetere.

-Ko?

- Lai aiztaupītu tev uztraukumus, dārgumiņ. Tā parakstī�ana bija tikai laika jautājums.

- Tu parakstīji, man pat nepajautājusi?

- Es zināju, ka tev nebūs viegli to izdarīt, tāpēc vēlējos aiztaupīt tev sāpes.

Dvaits neticīgi papurināja galvu.

- Kā tu dabūji notāra apstiprinājumu?

- Uzticamais draugs Horass izdarīja spiedienu uz vienu no saviem darbiniekiem, - paskaidroja Milo. - Rūpēdamies par jums, protams.

Dvaits zvērojo�ām acīm paskatījās uz Sauzu, bet pēc tam uz sievu, it kā redzētu viņu pirmo reizi.

- Kas īsti te notiek, Hetere?

- Nekas, - viņa atbildēja saspringtā balsi. - Lūdzu, beidz viņam atbildēt! Vai neredzi, ko viņ� grib panākt?

- Nekas nevar jūs pārsteigt, vai ne? - jautāja Milo. - Neejiet projām, es vēl neesmu beidzis.

- Tādā gadījumā speriet visu laukā, - sacīja Dvaits.

- Labi, - atteica Milo. - Saprotu, ka esat noskaities. Jūsu vietā es būtu noskaities ne mazāk. Tu raujies vai pu�u, lai korporācija darbotos, bet piecdesmit viens procents peļņas aiziet vieglprātīgajam brālim, kas nav pakustinājis ne mazo pirkstiņu, lai nopelnītu sev iztiku. Tad brālis nomirst - un visu naudu manto viņa puika, kuru jūs esat spiests audzināt.

- Es neko nebiju spiests darīt, - sacīja Dvaits. - Viņ� pieder pie ģimenes.

- Skan skaisti, - atteica Milo. - Ko par to domāja jūsu sieva?

Hetere apveltīja Milo ar naidīgu skatienu.

- Galu galā, - turpināja detektīvs, - �ā bērna audzinā�ana nevarēja būt nekāda izprieca. Sev par postu, viņ� bija pārāk gudrs, nesabiedrisks, ar lielu muti. Turklāt viņ� ir gejs. Līdzko viņ� sāka pīties ar �anseloru, jums dro�i vien sākās savu kļūdu meklē�anas laiks.

- Jums gan �īs lietas ir labi zināmas, ser�ant, - sausi noteica Sauza.

- Lai nu kā, - turpināja Milo, - tas viss vēl bija pacie�ams. Ta�u ne draudi, ka finansiāli viņ� var jūs nogremdēt.

Dvaita sejā kā neveselīgi izsitumi parādījās apjausma.

- Es nezinu, ko jūs gribat teikt, - viņ� ierunājās trīco�ā balsī.

- Protams, zināt. Tas ir sens stāsts - jūs ievērojat spēles noteikumus, ta�u atgadās nelaime, kas pārvelk visam svītru. Jūs iesaistījāties Rūgtā kanjona projektā, domādams, ka tāds darījums gadās reizi mū�ā. Tēvs bija atstājis milzīgu zemes gabalu, kas prasījās pēc attīstības. Ideāls variants. Jūs varat pārdot zemi �tatam tik lēti, lai jūsu pieteikums celtniecībai būtu visizdevīgākais un jūs, vienalga, gūtu krietnu peļņu. Melnais D�eks bija parūpējies, lai tā iznāktu spēle pa�am ar sevi - jūs nevarējāt zaudēt. Arī

Digbijs �anselors uzskatīja darījumu par ļoti izdevīgu, nopirka pamatīgu obligāciju �ūksni nominālvērtībā un sagatavojās ievākt peļņu. Iedomājieties, kā viņ� jutās, uzzinājis, ka nauda ieguldīta indīgās gāzēs.

- Man bija dokumenti, ka zeme bija tīra, - sacīja Dvaits. - Neko tamlīdzīgu nebija iespējams paredzēt.

- Beidz tark�ķēt! - saniknots ierunājās Sauza. - Nevajag taisnoties!

- Tie�ām, neko tādu nebija iespējams paredzēt, - līdzjūtīgi sacīja Milo. - Es jau teicu, ka jums neveicās. Un, ja D�eimijs nebūtu atradis jūsu tēva veco dienasgrāmatu, neviens neko neuzzinātu. Ta�u viņ� to atrada un visu izstāstīja �anseloram. Un tas sāka nodarboties ar izspie�anu.

Dvaits rūgti iesmējās.

- Tad tādas tās lietas, - viņ� noteica. - Dienasgrāmata. Man nebija ne jausmas, ka tēvs tādu rakstījis.

- Vai �anselors neteica, kur ieguvis informāciju?

- Viņ�...

- Dieva dēļ!... - Sauza ar riebumu iesaucās.

Dvaits paskatījās uz advokātu ar �ultainu aci, pagrozīja rokās brilles un sacīja:

- �anselors teica, ka viņa ziņā nonāku�i veci darījumu dokumenti. Nepaskaidroja, no kurienes, bet es sāku turēt aizdomās D�eimiju, jo viņ� uzvedās kā lupatlasis - pastāvīgi bāza degunu, kur nevajag. Kad palūdzu pierādījumus, Digs iedeva man tēva gāzes glabātavas apraksta kserokopiju. Pēc tam viņ� pieprasīja, lai es atpērku viņa obligācijas virs nominālvērtības. Es pateicu, ka viņ� ir traks. Atteikuma gadījumā viņ� draudēja ziņu publicēt un izputināt korporāciju. Es piedraudēju, ka tādā gadījumā viņ� pats izraks sev kapu, ta�u Digs atbildēja, ka iesūdzēs tiesā par krāp�anu un uzvarēs. Ka kopā ar viņu tiesā griezīsies arī D�eimijs, ka tiesa korporāciju sadalīs un nodos īpa�umu viņiem. Viņiem, it kā �ie būtu precēju�ies. Viņ� bija ne�ēlīgs un perverss izdzimums.

- Kas vēl zināja par izspie�anu?

Dvaits strauji paskatījās uz Sauzu.

- Horass zināja. Es lūdzu viņam padomu, kā rīkoties. Teicu, ka rak�ana vēl nav sākusies un nav par vēlu atteikties.

- Ko Sauza ieteica?

- Viņ� sacīja, ka atteik�anās iznīcinās korporāciju pavisam. Viņ� ieteica sākto turpināt, it kā nekas nebūtu noticis. Ka izeja tiks atrasta, bet es tikmēr lai maksāju.

- Vai jūs maksājāt?

-Jā.

- Cik ilgi?

- Apmēram gadu.

- Cik bie�i?

- Maksājumi bija neregulāri. Digs piezvanīja, un mēs nokārtojām darījumu.

- Nauda pret obligācijām?

- Tie�i tā.

- Kā darījums tika īstenots?

- �anselora bankā man bija vairāki konti. Mēs tikāmies viņa kabinetā, es parakstījos par naudas izņem�anu, un viņ� to noņēma no konta.

- Kas notika ar obligācijām?

- Tās nokļuva manā seifa nodalījumā.

- Dro�i vien tas bija sāpīgi, - sacīja Milo.

Dvaits saviebās.

- Pēdējā laikā kļuva arvien sliktāk, - viņ� turpināja. - Digs sāka prasīt, lai pērku arvien vairāk un vairāk.

- Ja nepieminam Sauzu, kas vēl par to zināja?

- Neviens.

- Neviens visā korporācijā?

- Nē. Es maksāju no personiskā konta.

- Un sieva?

- Nezināja.

-Tik svarīgā jautājumā jūs neapspriedāties ar viņu?

- Ģimenes finan�u lietas kārtoju es. Mēs nekad nerunājam par biznesu.

- Kad jūs nolēmāt atbrīvoties no �anselora?

Dvaits pielēca no krēsla kājās.

- Man par to nekas nav zināms!

Viņ� atkāpās no galda, apgāzdams vīna glāzi. Nostājies ar muguru pie sienas, viņ� grozīja galvu uz abām pusēm, it kā gribētu bēgt. Ke�s zīmīgi paskatījās uz Milo, kas viegli papurināja galvu. Beverlihilzas detektīvs palika savā vietā, ta�u modri visu vēroja.

- Vai jūs neapsēstos? - Milo ierosināja.

- Man neatlika nekas cits kā ļauties �antā�ai, - sacīja Dvaits. - Es tiku izmantots. Nekur es neesmu iejaukts.

- Divi cilvēki draud izpostīt jums dzīvi. Piepe�i viens nomirst, bet otru iesprosto pie garā vājajiem. Labi gan.

Dvaits brīdi klusēja, bet tad dīvaini pasmaidīja un ierunājās:

- Es domāju, ka liktenis man uzsmaidījis un ka esmu to pelnījis.

Milo paskatījās uz viņu un paraustīja plecus.

- Velns lai parauj, - viņ� sacīja, - ja jums tas ir pieņemams, ko es varu teikt? - Viņ� izvilka no portfeļa magnetofonu un uzlika uz galda. To ieslēdzot, vispirms atskanēja �ņākoņa, bet pēc tam telefona signāls. Pēc tre�ā pīkstiena kāds pacēla klausuli.

- Hallo! - sacīja pazīstama balss.

-Te Tullijs, mister Sauza.

- Sveiks, Tullij!

- Es piezvanīju, lai pateiktu, ka viss izdevās, kā nākas.

- Priecājos par to.

- Divi zaķi ar vienu �āvienu. Tā padauza Vena salai� ar Meinvoringu. Mēs parūpējāmies par abiem...

- Iztiksim bez detaļām, Tullij.

- Labi, mister Sauza. Es tikai gribēju, lai jūs zinātu, ka darbs tīrs - ar kailām rokām, nekādu iep...

- Diezgan! - uzsauca Sauza.

Iestājās klusums.

- Paldies, ka piezvanīji, Tullij. Tu esi labi pastrādājis.

- Vai jāizdara vēl kaut kas, mister Sauza?

- Patlaban ne. Kāpēc lai tu nepaņemtu pāris brīvu dienu un mazliet neatpūstos?

- Labprāt, jo esmu nobrāzis pirkstu kauliņus. - Noskanēja li�ķīgi smiekli.

- Es par to ne�aubos, manu zēn! Nemaz ne�aubos.

- Visu labu, mister Sauza!

- Visu labu!

Milo izslēdza magnetofonu.

- Nolādētais izdzimteni! - teica Dvaits, sakustēdamies uz Sauzas pusi. Ke�s pielēca kājās un saķēra viņu aiz rokas.

- Nomierinieties, - viņ� sacīja, vezdams Dvaitu uz galda otru galu, tuvāk videoekrānam. Uzlicis stingru roku saniknotajam vīram uz pleca, viņ� to atspieda atpakaļ krēslā, bet pats palika aiz muguras kājās, lai uzmanītu.

Dvaits vicināja dūri uz Sauzas pusi un sauca viņu par neģēli.

Sauza uzjautrināts skatījās.

- Vai arī �oreiz nebūs komentāru? - Milo jautāja advokātam.

Sauza papurināja galvu.

- Vai nevēlaties pieaicināt juristu, iekams turpinām?

- Nebūt ne. Tomēr martīni noderētu. Vai atļausiet sev ieliet?

- Lūdzu, - atbildēja Milo.

- Vai vēl kāds vēlas glāzi? - apjautājās Sauza.

Neviens neatbildēja, tāpēc viņ� paliecās uz riteņbāra pusi un nesteidzīgi sajauca d�inu ar vermutu. Paņēmis no sudraba trauka olīvu, viņ� to iemeta glāzē un noskatījās, kā olīva nogrimst. Iedzēris mazu malku, Sauza pa�apmierināts pārvilka mēli pār lūpām.

- Pie joda, Horas, - nogārdza Dvaits, - kāpēc...

-Ak, aizveries, - atteica Sauza, - tu kļūsti apnicīgs.

- Tas kāpēc ir visai ikdieni�ķs, - sacīja Milo. - Kā jau pa-riisli nauda un vara. Mēs bijām neizpratnē par veidu. Līdz uzzinājām par Kadmusa kundzes neparasto talantu zāļu gatavo�anā.

Pār Dvaita seju pārskrēja jauns �ausmu vilnis. Gaidīdams noliegumu, viņ� lūdzo�i palūkojās pāri galdam uz sievu. Nolieguma vietā viņa apveltīja vīru ar izaicino�u, salta nicinājuma pilnu skatienu.

- Kad pirmo reizi �ī doma jums ienāca prātā? - Milo jautāta. Nesagaidījis atbildi, viņ� turpināja: - Cik saprotu, jūs ienīdāt D�eimiju jau sen un fantazējāt, kā no viņa atbrīvoties. Tiklīdz Sauza izstāstīja par �anselora nelielo izspie�anu, jūs abi nospriedāt, ka jāsāk rīkoties.

Heterei ietrīcējās lūpas, likās, ka viņa tūlīt kaut ko teiks. Tajā brīdī Sauza nokrek�ķinājās, un Hetere pagriezās pret viņu. Skatiens, ar kuru abi apmainījās, atgrieza spēkus pretoties, viņas seja nocietinājās, acis sa�aurinājās un satumsa kā negaisa mākonis. Apsēdusies staltāk, Hetere uzmeta Milo tādu skatienu, it kā viņa vispār �eit nebūtu. Skatienu apmaiņa ilga tikai sekundi, bet Dvaits neatstāja to neievērotu. Klusu nopūties, viņ� saguma.

- Pastāstiet par tiem diviem, - aicināja Milo. - Varbūt jūs gribējāt abus nogalināt tūlīt, bet nospriedāt, ka var rasties nelabas aizdomas un mēs sāksim rakņāties ģimenes naudas lietās. Nemaz nerunājot par mantojuma tiesu un mantojuma nodokli. Bet �anselora nāve, ja viņu noslepkavotu psihiski slimais D�eimijs, pavērtu vīriņam ceļu pie naudas bez liekas ķēpas. Pēc gada D�eimijs varēja nomirt cietumā vai kādā slimnīcā, kas būtu viens un tas pats. Vēl pēc pāris gadiem vīriņu varētu piemeklēt nelaime -viņ� varētu sajukt prātā un padarīt sev galu, jo ģimenē tas nav nekas jauns, vai ne? Un viss viņa īpa�ums nonāktu jūsu rokās.

Hetere nicīgi iesmējās. Sauza noteica:

- Smieklīgi.

Milo pamāja ar galvu man.

- Ja nu kāds zināja, kā cilvēkam laupīt saprātu, tad tie�i jūs, -es pateicu un īsumā apkopoju Heteres pētījumu rezultātus. Likās, ka tē�u pārstāsts sievieti neietekmē. Ta�u Dvaita sastingusi, slimīgā seja skaidri liecināja, ka viņ� nekad nav painteresējies par sievas zinātniskajiem sasniegumiem un ir redzējis viņā vienīgi pakļāvīgu dzīvesbiedri.

- Jūs rīkojāties nemanāmi, - es sacīju. - Veselu gadu lēnām indējāt D�eimiju ar beladonnas preparātiem, pievienojot tos ēdienam, pienam, mutes skalojamam ūdenim, zobu pastai. Pakāpeniski palielinot devas. Jūs pazināt organiskās antiholīnerģiskās vielas, tāpēc varējāt izvēlēties vajadzīgos augus un sajaukt tādās proporcijās, kas radīja vajadzīgos simptomus: vienu dienu - satraukumu, nākamajā - depresiju. No indiāņiem d�ungļos jūs bijāt iemācījusies, kā izraisīt paranoju, dzirdes halucinācijas, vizuālus murgus, stuporu. Bet, ja gribējāt panākt citādu efektu, vienmēr bija atrodama kāda sintētiska viela - LSD, amfetamīns. Pieteicoties darbā rehabilitācijas centrā, jūs dabūjāt pieeju narkotikām, ko pārdod uz ielas. Policija jau ir atradusi divus zēnus, kas apgalvo, ka ir jums tās pārdevu�i.

Hetere strauji samirk�ķināja acis, bet neteica neko.

- Ak Dievs! - izdvesa Dvaits. Ke�s rūpīgi viņu vēroja.

- D�eimija psiholoģiskā stāvokļa dēļ jūsu ieceri nebija grūti realizēt, - es turpināju. - Viņ� nekad nebija īsti adekvāts, tāpēc neviens nebrīnītos, ja viņ� zaudētu prātu. Jūs panācāt, ka viņam sākas smaga psihoze un viņu ievieto slimnīcā. Kanjonouksu jūs izvēlējāties tāpēc, ka Sauza zināja, kā ietekmēt Meinvoringu -ar naudu. Un jūs izdevību garām nepalaidāt. Marte Sērtisa kļuva personiskā slimnieka kopēja un uzņēmās indē�anu - jūsu vadībā. Meinvorings tikmēr ārstēja iedomāto �izofrēniju ar fenotia-zīniem, kas apvienojumā ar antiholīnerģiķiem indēja D�eimija nervu sistēmu. Sērtisa stāsta, ka ziņojusi jums par viņa stāvokli katru dienu. Tiklīdz tas kļuva pārāk smags, jūs ieteicāt atturēties. Ja D�eimijs sāka izskatīties labāk, sekoja jauns trieciens. Pat apcietinā�ana un ievieto�ana stingrā re�īma korpusā indē�anu nepārtrauca. Sērtisai vajadzēja izstāties no spēles un viņas vietu ieņemt citam. Kādam, kas varēja atrasties kopā ar D�eimiju ilgāku laiku, nesaistot nevajadzīgu uzmanību. Kas varētu uzlikt tēvi�ķīgu roku uz pleca un padzirdīt ar sulu. Cilvēkam, kuram vajadzēja būt advokātam.

Es nikni paskatījos uz Sauzu.

- Absurds, - viņ� sacīja. - Vistrakākās izdomas.

Hetere piekrīto�i pamāja ar galvu, ta�u izklaidīgi, mehāniski.

- Jūs abi labi saderat kopā, - es sacīju, pievērsies Sauzam.

- Kamēr viņa indēja D�eimiju, jūs ar Antrimu uzdarbojāties kā Lavandas Slakteris. Tie septiņi zēni ir nejau�i izraudzīti upuri, kurus jūs izmetāt kā atkritumus. Viņi mira veidā, kas ļāva iztēlot D�eimiju un �anseloru par seksuāliem slepkavām, parādīt �anselora nāvi tādā gaismā, it kā abu attiecības būtu samaitāju�ās. Ikviena detaļa bija iepriek� izplānota un pārdomāta. Līķi tika izmesti rietumu virzienā, un �anselora nāvei vajadzēja radīt iespaidu, ka �ī tendence izjukusi. Slepkavības notika ceturtdienās, jo �anseloru vajadzēja nogalināt ceturtdienā, kad miesassargam bija brīvdiena. Jūs sagādājāt pat cilpu, kas deva iespēju apsūdzēt D�eimiju, - strēmeles no Heteres lavandas krāsas kleitas, par kuras nozag�anu viņa steidzās man izstāstīt. Viss noritēja pēc plāna tik ilgi, kamēr D�eimijam izdevās tikt vaļā no Sērtisas un piezvanīt man.

- Doktor Delaver, - Sauza smīnēja, - uzskatot sevi par tik svarīgu personu, jūs sev glaimojat.

- Nebūt ne, - es atbildēju. - Man nav noslēpums, ka biju tikai bandinieka lomā. Jūs zinājāt, ka es biju D�eimija psihoterapeits, jums bija teikts, ka viņ� ir augstās domās par mani, un jūs nezinājāt, vai tajā naktī viņam nav izdevies pateikt ko svarīgu. Tāpēc jūs nolēmāt mani kooptēt. Jūs tie�i tā teicāt: �Es vēlos jūs kooptēt, doktor.� Jūs rotaļājāties ar mani, jo dzīvi uzskatāt tikai par spēli. Par lielu turnīru, kura dalībnieki norakstāmi. Tiklīdz biju pievienojies jūsu komandai, jūs īpa�i uzsvērāt, ka tas, ko uzzinā�u, ir konfidenciāls. Aizbildinādamies ar D�eimija aizsargā�anu, īstenībā jūs sargājāt sevi.

- Es tikai atgādināju, kādi ir ētikas principi, - sacīja Sauza.

- Principi, kurus jūs esat rupji pārkāpis.

- Jūs iztaujājāt mani, - es turpināju, - līdz noskaidrojāt, ka nezinu neko inkriminējo�u. Pēc tam jūs mani atlaidāt. Lai arī cik dīvaini, bet, nolīgstot mani, jūs sarūpējāt sev jaunas nepatik�anas - Erno Redovicu.

Dzirdot miesassarga vārdu, Dvaita acis iepletās. Ke�s vērīgi viņu nopētīja.

- Nez vai mēs kādreiz uzzināsim, kāpēc Redovics sāka ok�ķerēties, - es sacīju. - Varbūt gribēja būt lojāls pret bosu. Vēl ticamāk, ka viņ� bija dzirdējis D�eimiju un �anseloru tērgājam par Rūgto kanjonu, viņam radās aizdomas, ka �is fakts var būt saistīts ar �anselora noslepkavo�anu, tāpēc viņ� nolēma uzzināt ko vairāk un sāka izspie�anu uz savu roku. Nav arī izslēgts, ka viņ� pat zināja par dienasgrāmatu, meklēja to, bet nespēja atrast. Kad nolīgāt mani, viņ� painteresējās par manu pagātni, noskaidroja, ka esmu bijis D�eimija psihoterapeits, un izdarīja tādus pa�us secinājumus kā jūs: ka manā rīcībā ir slepena informācija. Redovics sāka mani izsekot, un es neapzināti aizvedu viņu pie dienasgrāmatas. To izlasījis, viņ� saprata, ka ticis uz pēdām kaut kam svarīgam, piezvanīja Dvaitam, pateica, ka lieta ir nopietna un ka gaidīs naudu uz Rūgtā kanjona ceļa. Dvaits piezvanīja jums, un jūs devāt rīkojumu, lai Antrims ar Sērtisu visu nokārto.

- Slepkavības mēģinājums, - Milo uzrunāja Dvaitu, kas bija aizsedzis seju ar rokām. - Ko jūs nodomājāt, Dvait, uzzinājis, ka Redovics novākts? Ka vēlreiz uzsmaidījusi laime?

Jautājums palika bez atbildes.

Klusums stiepās kā krējuma konfekte. To pārrāva Sauza.

- Ser�ant, - viņ� ierunājās, nolikdams martīni glāzi. - Viss, ko jūs stāstījāt, bija interesanti. Vai tagad mēs varam iet?

-Iet?

- Iet laukā. Doties projām. Pildīt savus sabiedriskos pienākumus.

Nespēdams dzirdētajam noticēt, Milo nikni iesmējās.

- Nekas vairāk jums nav sakāms?

- Protams, ne, - atteica advokāts. - Jūs ta�u necerat, ka es uzņem�u to visu nopietni?

- Uz jums tas galīgi neattiecas?

- Nez vai. Jūs te iesoļojāt ar veselu bataljonu un visādām ierīcēm un iepazīstinājāt mūs ar murgu, hipotē�u un traku iedomu brīvu sakopojumu. Jau iepriek�ējās noklausī�anās laikā es panāk�u, ka to atzīs par savārstījumu.

- Sapratu, - noteica Milo un iepazīstināja Sauzu ar viņa tiesībām.

Sauza klausījās un māja ar galvu kā skolotājs, kas pieņem mutisku eksāmenu. Viņ� nesatraucās pat tad, kad Milo aizvilka viņa rokas aiz muguras un ieslēdza dzel�os. Tikai tad es pilnā mērā atskārtu, cik stipri Sauza izsists no līdzsvara.

Man nebūtu vajadzējis brīnīties, jo jau �etrdesmit gadus viņā bija krāju�ās sāpes un pazemojums, ka jādzīvo cita cilvēka ēnā. Arī savu sievieti bija nācies atdot citam un noskatīties, kā viņa atrofējas un nomirst. Viņ� bija luncinājies kā �unelis ap �īs sievietes māsu un vēlreiz atraidīts. Viņ� bija vēlējies kļūt par pilntiesīgu partneri, ta�u bijis spiests samierināties ar simboliskām dāvanām. Arvien viņ� bija atbīdīts otrajā plānā.

Melnais D�eks Kadmuss bija sapratis, pie kā tas var novest, un kļuvis domīgs.

�Kaut kur dziļi es jūtu, ka Horass ienīst mani līdz nāvei,� viņ� bija rakstījis, �tāpēc jādomā, kā �o naidu izkliedēt.� Viņ� bija atradis cinisku un savtīgu risinājumu: �Neliela labdarība, kas nomaskēta kā pateicība, var nest augļus nākotnē. Tā dotu iespēju ne tikai noturēt H. savā vietā, bet ļautu viņam sajust savu nozīmību.�

Galu galā Sauza pats bija nostājies pret savām jūtām, emocionāli sevi prostituējis, dievinot vīru, kuru neapzināti nicināja, kā arī centīgi viņu pielūdzot un saglabājot �o pielūgsmi pat pēc viņa nāves, - uzticamais vasalis Horass, kam nav savas ģimenes, kas vienmēr pieejams kritiskās situācijās un kas jūt alerģiju pret dzīvi - kā Kadmusiem �ķiet. Pasaucams jebkurā diennakts laikā un vienmēr gatavs kalpot.

Freids to sauc par reakcijas struktūru: nekrietnu impulsu no-maskē�anu ar cēliem darbiem. �āds aizsardzības paņēmiens ir grūts, to var pielīdzināt atmuguriskai staigā�anai pa virvi. Ta�u Sauzam tas bija kļuvis par dzīvesveidu.

Dusmas, viņam reaģējot uz manu jautājumu par līdzdalību Kadmusu ģimenes lietās, liecināja, ka java gar aizsargmūra malām kļūst nedro�a. Ka to atmiek�ķē slēpta naida kvēle. Ka to drupina ne tikai laiks, bet arī citas Kadmusu sievietes pieejamība. Apspiesto kaislību atbrīvo�ana bija pārvērtusi Sauzu par baismīgu slepkavu, un kā viss groteskais viņ� vairījās no sava atspulga.

Tagad Sauzas acu priek�ā tika nolikts spogulis, un viņ� pats slēpās aiz nolieguma sienas. Aiz belle indiff�rence, ar kādu būtu lepojusies pat Marija Antuanete.

Milo beidza runāt, novērsa skatienu no Heteres un palūkojās uz Dvaitu.

- Oliņ boliņ, - noteica Ke�s, lasīdams viņa domas.

Iekams Dvaits paguva kaut ko izlemt, ienāca Kels Vaitheds

pudeļzaļā uzvalkā ar balti apmalotiem atlokiem un spīdīgu ķir-zakādas diplomātu rokās. Tas bija apņemts ar tīru plastmasas gabalu, un rokturim bija pievienota birka. Vaitheds vienlaikus gan smaidīja, gan ko�ļāja gumiju. Nometis diplomātu uz galda, viņ� pajautāja:

- Kā sokas?

- Patlaban grasāmies pielikt punktu, - atbildēja Milo. - Mūsu sniegums nav atstājis uz Sauzu ne mazāko iespaidu.

- Vienu mirkli, - noteica Vaitheds. - Varbūt tas kaut ko mainīs.

Viņ� uzvilka caurspīdīgus ķirurga cimdus, izņēma no kabatas atslēdziņu ar birku un ielika diplomāta slēdzenē.

- Jūs esat ļoti pa�pārliecināta sieviete, - viņ� uzrunāja Hete-ri, - ja turat �o mantu kumodes atvilktnē zem skaistās zīda apak�veļas. Blakus pretapaugļo�anās līdzekļiem.

Vaitheds ar rokas piespiedienu atvēra diplomātu. Tā iek�puse bija izoderēta ar lavandas krāsas samtu. Samtā atradās divdesmit se�stūrainu padziļinājumu. Katrā gulēja neliels kristāla trauciņ� ar pelēku vai brūnganu pulveri vai rupjāku vielu, kas, izrādījās, bija kaltētas lapas un zariņi. Pie diplomāta vāka bija piestiprināta maza porcelāna piestiņa, porcelāna �ķīvis, trīs metāla �ļirces un platīna �ķiltavas.

- Man nav gadījies redzēt tik labi nostrādātas mantiņas, -sacīja Vaitheds. - Ļoti sievi�ķīgas.

Hetere no jauna aizsedza seju ar mutautu un pievērsa skatienu rokassomai. �ķietami aizmirsies, Sauza vērās griestos. Kamīnā nosprakstēja �ķila.

- Vēl arvien nevaram jūs pārsteigt? - pajautāja Vaitheds tēlotā aizvainojumā, kas piepe�i pārvērtās neviltotās dusmās. Iebāzis roku �aketes kabatā, viņ� izvilka fotogrāfiju sainīti.

- Detektīv Vaithed, - ierunājās Milo, bet teikums vēl nebija pabeigts, kad �erifa izmeklētājs jau bija izpletis fotogrāfijas vēdeklī kā kārtis un sācis dalīt. Vispirms Sauzam, kas attēlus ignorēja, tad Heterei, kas tos pacēla un izdvesa burbuļojo�u skaņu, gandrīz neizturami pirmatnēju un sāpīgu.

Cen�oties saplēst attēlus ar trīco�ām rokām, viņai izdevās tos tikai salocīt. Ievaidējusies vēlreiz, viņa nolaida galvu vienā līmenī ar galdu un sāka rīstīties.

- Kas tās tādas? - asi noprasīja Dvaits.

- Gribat apskatīties? - pajautāja Vaitheds.

- Kel, - Milo brīdino�i sacīja.

Vaitheds noraidīja Milo ar rokas mājienu.

- Kāpēc ne? - Viņ� nometa fotogrāfijas Dvaitam, kas paķēra tās, pārskatīja un sāka nevaldāmi trīcēt.

Man �āda reakcija bija saprotama, jo biju redzējis fotogrāfijas - slepeni pa durvju spraugu vai caur vieglajiem logu aizkariem uzņemtus graudainus melnbaltus kadrus, kuros Hetere ar Sauzu redzama mīlējoties. Sauzas kabinetā ar vēderu uz rakstāmgalda, virs �aurajiem gurniem uzceltiem svārkiem, bet Sauza ar samiegtām acīm un smīnu sejā viņai aiz muguras. Vai uz guļamistabas divvietīgās gultas viņa, acis iepletusi, paņēmusi Sauzas riku mutē, ar vienu roku ieķērusies gaļīgajā dibenā. Vai ari starp steigā nomesta apģērba uz rolsroisa pakaļējā sēdekļa. Un tā tālāk. Pretīga laulības pārkāp�anas hronika fotogrāfijās ar rupjas pornogrāfijas piegar�u.

Antrims bija nosaucis fotogrāfijas par apdro�inā�anas polisi. Savu kolekciju viņ� bija veidojis vairāk nekā divus gadus. Viņ� to varēja izdarīt tāpēc, ka bija kalpotājs, un kalpotāji psiholoģiski kļūst neredzami. Tāpat kā viņa klātbūtne nebija pamanīta, notāram nepamatoti apstiprinot trasta fondu, tā arī iekāres karstumā neviens nebija licies ne zinis par viņa alkatīgajām cietumnieka acīm.

Hetere vēlreiz norīstījās.

Dvaits piecēlās un norādīja uz sievu ar pirkstu.

- Nolādētā slampa! - viņ� kliedza pāri galdam. - Nolādētā, melīgā ielene!

Dvaita epiteti lika viņai izslieties taisni un trīcot piecelties kājās. Platām acīm, sārtiem plankumiem vaigos, ar vienos sānos vaļā atrisu�iem matiem, viņa, smagi elsodama, ar pirkstiem taustījās ap rokassomas aizdari.

- Slampa ar divām sejām! - sauca Dvaits, rādīdams dūri.

- Mieru, - noteica Ke�s, uzlicis vienu roku viņam uz pleca.

- Tu, - ar muti tverdama gaisu, caur �ņukstiem sacīja Hetere. - Kā tu... uzdro�inies... man... kaut ko pārmest...

- Slampa ar divām sejām, - Dvaits rēca. - Tāda ir tava pateicība. Nolādētā maita!

- Kas tu... tāds esi... lai tiesātu? - viņa iekliedzās un paslēja aug�up rokas, savilkdama pirkstus kā putna nagus.

Dvaits pacēla vienu uzņēmumu.

- Es raujos tevis dēļ vai pu�u, un tāda ir pateicība?

- Es... neesmu... neko tev parādā.

Dvaits pasniedzās pāri galdam, paņēma karafi un ie�ļāca viņai sejā viskiju.

Hetere stāvēja viscaur slapja un bez skaņas plātīja muti.

- Diezgan, - noteica Milo.

- Izbeidziet! - sacīja Ke�s, atvilkdams Dvaitu atpakaļ. - Nomierinieties!

- Kaut tevi velns parautu, frigidā mauka! - kliedza Dvaits, vicinādams pa gaisu rokas.

Hetere iekaucās un kaut ko izvilka no rokassomas. Izrādījās, ka tas ir mazs, spīdīgs revolveris. Ar sudraba rotājumiem, gandrīz kā rotaļlieta. Turēdama abās rokās, viņa to pagrieza pret vīru.

Acumirklī parādījās trīs policijas trīsdesmit astotā kalibra iero�i un pavērsās pret viņu.

- Nolieciet ieroci, - sacīja Milo. - Lieciet to nost!

- No�ēlojamais tārps, - tikko valdīdamās, Hetere uzrunāja Dvaitu.

- Mirkli pagaidi, - viņ� vārgi noteica un atkāpās soli atpakaļ.

- Tev pietiek bezkaunības... man ko pārmest. No�ēlojamais tārps! - Nevienu neuzrunādama, viņa piebilda: - Tārps, viņ� ir pēdīgais tārps.

Revolveris rokā sa�ūpojās.

- Nolieciet! Tūlīt! - pavēlēja Milo.

- Nomierinies, Hetere, - pielicis roku priek�ā sirdij, it kā tas kaut ko līdzētu, Dvaits nosvīdis sacīja. - Rimsties, nevajag...

-Ak! - Hetere iesmējās. - Tagad viņ� ir nobijies. Tagad viņ� grib, lai rimstos. Gļēvais kastrāts. - Un piebilda, nevērsdamās ne pie viena: - Viņ� ir einuhs. Un slepkava.

- Lūdzu, - sacīja Dvaits.

- Ko citu lai saka par cilvēku, kas ieraudzījis brāli... pa�a brāli ar aiz�ņaugtu rīkli... kad tas spēlē �ņaug�anās rotaļu ar nāvi? Kas visu redzēja, bet nepārgrieza virvi! Kas ļāva brālim aiziet nāvē! �ņaug�ana... kā tu to nosauksi?

- Es to sauktu par zemisku rīcību, - noteica Vaitheds, nolika savu ieroci uz galda un, ko�ļādams gumiju, ar nevērīgu smaidu sejā nostājās starp viņu un Dvaitu.

Milo klusībā nolamājās. Ke�s vienā rokā stingri turēja ieroci, bet otru Dvaitam uz galvas, gatavs viņu nogrūst zemē.

- Nemēģiniet viņu glābt, - sacīja Hetere. - Es no�au�u arī jūs.

Ke�s sastinga.

- Noliec ieroci! - viņa pavēlēja.

Ke�s papurināja galvu.

- Nevaru to darīt.

�ķiet, ka atteikums uz Heteri neiedarbojās.

- Tārps, - viņa �ņāca. - Piedzēries viņ� man atzinās. �Es nogalināju brāli, es nogalināju brāli.� Puņķojās kā bērns. �Man jāizpērk sava vaina, pieņemot viņa dēlu. Jāizturas pret D�eimiju taisnīgi.� - Balss sāka skanēt kā spalgs kliedziens. - Kas audzināja to mazo bandubērnu? Vai tu? Kam vajadzēja paciest viņa apvainojumus un lielo muti? Grēkus izpirkt vajadzēja tev, bet krustā sit mani.

Revolveris pārstāja �ūpoties.

- Nomierinies, kundzenīt, - Vaitheds pasmaidījis teica. - Iero�i nav domāti skaistām kundzenītēm...

-Aizveries! - Hetere uzsauca, cenzdamās kaut ko ieraudzīt aiz policista masīvā auguma. - Man vajadzīgs tas tārps.

Vaitheds sirsnīgi iesmējās.

- Mieru, tikai mieru, - viņ� sacīja.

-Aizveries! - viņa noteica jau skaļāk. Vaitheds pikti sarauca pieri un izmocīja smaidu.

- Tagad nomierinieties, mīļā. Tik skarbi vārdi labi iederas televīzijā. Mēs ta�u nevēlamies nekādas nepatik�anas, vai ne?

-Aizveries, idiot!

Vaitheds dusmās sarauca pieri un spēra soli uz priek�u.

- Beidziet gvelzt muļķības, cienītā...

Jautājo�i paskatījusies uz policistu, viņa ie�āva tam mutē, notēmēja uz Dvaitu, ta�u tūlīt nogranda pērkons. Plosot un mētājot slaido augumu, tajā triecās lode pēc lodes. Vakarkleitas zilajā �ifonā parādījās kūpo�i caurumi, kas, Heterei saļimstot, iekrāsojās tum�i sarkani.

Ēdamtelpas durvis atsprāga vaļā. Zils vilnis. Vīri formastērpos ar �aujamiero�iem. �ausmu pārņemtas sejas, kas liecas uz leju. Steidzoties pārbaudīt Vaitheda zemē guļo�o augumu, Milo skaidro, kas noticis. Ātrās palīdzības izsauk�ana. Rācijas spraksti. Dūkoņa, izpildot vajadzīgās procedūras. Pelnu pelēks Ke�s, kas nodod Dvaitu pāris policistiem, ieliek pistoli makstī un atlai� vaļā kaklasaiti. Dvaits skatās uz sievas līķi. Spilgti sarkani traipi uz vaskotajiem prie�koka paneļiem. Nekaunīgi uz galda izpletusies spīdīga asins peļķe. Sabruk�ana bezsamaņā un aizvilk�ana.

Sauza visu laiku bija klusu un rezignēti sēdējis. Divi pāri roku saņēma viņu pie padusēm un pacēla aug�ā. Noskatījies uz asinspirti, viņ� noklak�ķināja ar mēli.

- Iesim, - teica viens no policistiem.

- Acumirkli, jaunais cilvēk! - Balss pavēlnieciskais tonis lika policistam apstāties.

-Ko?

- Uz kurieni jūs mani vedat?

- Uz cietumu.

- To es zinu. - Tad viņ� aizkaitināts piebilda: - Uz kuru cietumu?

- Apgabala cietumu.

- Lieliski. Iekams izbraucam, es vēlos, lai jūs manā vietā piezvanītu. Misteram Kristoferam Hauseram. No �Hausera, Simp-sona un Beina�. Numurs ir uz vizītkartes manā kabatas portfelī. Pasakiet, ka paredzētās brokastis pārceltas no Kalifornijas kluba uz apgabala cietumu. Pasakiet arī, lai paņem līdzi pierakstu burtnīcu un papīru. �ī būs lieti�ķa tik�anās. Vai sapratāt?

-Ak jā, - atbildēja policists, ieplezdams acis.

-Atkārtojiet visu, ko teicu, lai nerastos pārpratums.

33

Slimnīca atradās uz zemesraga viļņaina, smaragdzaļa āboliņa laukā, no kura pavērās skats uz Monterejas miglā zūdo�o okeānu. Slimnīca bija mazo ēku arhitektūras paraugs ar nejau�i izmētātām vieglām krēmkrāsas mājiņām ap divstāvu administratīvo ēku kompleksu, kam cauri Vird�īnijas ozolu plato zaru paēnā vijās no akmeņiem izliktas taciņas ar puķu dobēm gar malu. Sarkano kārniņu jumtu smailes ietiecās tik dzidrās, kobaltzilās debesīs, ka to realitātei bija grūti noticēt. Zemes un debesu savienojuma vietā, ieķērusies mākonī, turējās viena salīkusi Monterejas priede. Uz zaļā, slīpā audekla zem sasvēru�ās priedes kā spilgts krāsas triepiens ziedēja dzeltena un zila lupīna.

Brauciens no Karmelas bija mierīgs. Klusumu traucēja vienīgi okeāna �alkas, nomātās mazdas motora rūkoņa un da�a iekāres pilna jūraslauvas tēviņa rēciens. Es atcerējos pēdējo �ejienes apmeklējumu kopā ar Robiņu. Mēs bijām ieradu�ies pavasarī kā tūristi pavadīt �eit nedēļu un darīju�i to, ko tūristi Monterejas pussalā dara: apmeklēju�i akvāriju, zem zvaig�ņotām debesīm ēdu�i jūras veltes, lūkoju�ies senlietu veikalu skatlogos, laiski mīlēju�ies neierastajā gultā uz iestīvinātajiem palagiem. Tagad, sē�ot klints malā uz sarkankoka sola un raugoties uz Kluso okeānu, kas putoja kā silts alus, tās septiņas dienas �ķita nogrimu�as tālu pagātnē.

Atskatījies uz vasarnīcām, tālumā ieraudzīju vienīgi sve�us, vecmāmiņas Moses¹ aitām līdzīgus cilvēkus, kuri sēdēja, pastaigājās un balstījās uz rokām, kas līdz elkoņiem grima āboliņā. Viņi sarunājās, kaut ko atbildēja, kaut ko noliedza, par kaut ko nelikās ne zinis. Spēlēja galda spēles un mētāja lidojo�os �ķīvī�us. Truli skatījās izplatījumā.

Apak�ā balta spīdēja bēguma atkailinātā pludmale, ko vietumis izraibināja klintis, glu�i kā kapakmeņi. Starp akmeņiem varēja redzētt spoguļgludas bēguma lāmas ar tajās ņudzo�u sagūstīto dzīvo racdību un jūraszālēm. Mierīgo skatu iztraucēja horizontāls pelikāna izlūklidojums. Putns pēk�ņi metās lejā pret gludo ūdeni, sasizdami to kā spoguli, un pirms aizlido�anas uz Japānas pusi triumfējo�i pacēlās gaisā ar laupījumu, kas spirinājās knābī.

Pēc piecpadsmit minūtēm jauna sieviete d�insos un sarkanā blūzē atveda pie manis D�eimiju. Sievietei bija gai�i, bizē sapīti mati un ;apaļa, melanholiska lauku meitenes seja, bet virs savas medicīnas māsas nozīmes viņa ar flomāsteru bija uzzīmējusi sarkanas margrietiņas. Viņa turēja D�eimiju pie rokas kā vecu draugu, negribīgi atlaida vaļā, nosēdināja man blakus un pateica, ka atgriezīsies pēc pusstundas.

- Atā, D�eims! Uzvedies labi!

- Atā, Sūzana! - Viņa balss noskanēja �ērksto�i.

Tiki īdz māsa bija aizgājusi, es teicu:

_ sveiks!

D�eimijs pagriezās pret mani un, saulē samiedzis acis, pamāja.

No viņa nāca �ampūna aromāts. Mati bija apgriezti īsi, uz aug�lūpais izdīgu�as ūsas. Viņ� bija uzvilcis tik jaunu bordokrā-sas krekllu, ka varēju saskatīt locījuma vietas, pelēkas treniņbikses un kailās kājās sporta kurpes. Bija redzamas baltas un tievas potītes, apģērbs nokarājās kā maiss.

- Te^: ir brīni�ķīgs skats, - es sacīju.

_ Man patīk �eit sēdēt, - viņ� sacīja, - un izbaudīt mieru.

_ Saprotu.

Mē? noskatījāmies, kā uz klintīm nometas kaijas. Pilnu krūti elpojām sāļo gaisu. D�eimijs sakrustoja kājas un atkal iztaisnoja. Saflēma rokas un skatījās okeānā. Divas kaijas atrada kaut ko ēdarrfu un sāka ķīvēties. Tās lēkāja un ķērca, līdz vājākā atkāpās. Uzvarētāja aizlēca da�us jardus tālāk un sāka mieloties.

- Tu izskaties labi, - es sacīju.

- Paldies!

- Doktore Levi stāstīja, ka tu atgūsties neparasti strauji. D�eimijs piecēlās un pieķērās pie �oga ķēdes. Viņ� kaut ko

teica, bet vārdus noslāpēja viļņi. Es piecēlos un nostājos viņam blakus.

- Nedzirdēju, ko tu sacīji, - es teicu.

Viņ� neatbildēja, bet turējās pie �oga un viegli �ūpojās.

- Es jūtos samērā labi, - viņ� ieminējās pēc brī�a. - Sāpīgi.

- Tev sāp?

- Tās ir labas sāpes. Kā... labs miegs pēc saspringtas dienas.

Pēc mirkļa sekoja piebilde:

- Vakardien es biju pastaigāties.

Gaidīju, ko vēl viņ� teiks.

- Kopā ar Sūzanu. Vienu reizi... varbūt divas... viņai vajadzēja mani pieturēt. Kopumā ņemot, ar kājām viss kārtībā.

- Tas ir lieliski. - Neirologi sākumā nebija varēju�i konstatēt, vai nervu sistēmai nodarītie bojājumi nesaglabāsies. Ta�u funkcijas atjaunojās ātri, un no rīta dzirdētais viesa optimismu.

Brīdi abi klusējām.

- Sūzana man daudz palīdz. Viņa ir... stiprs cilvēks.

- �ķiet, ka viņa izturas pret tevi ļoti mīļi.

D�eimijs pagriezās uz ūdens pusi un sāka raudāt.

- Kas tad nu?

Viņ� nerima raudāt, atlaida vaļā �oga ķēdi, paklupa un atkal apsēdās uz sola. Noslaucījis ar rokām seju, viņ� aizvēra acis. Starp pirkstiem tecēja asaras.

Uzliku viņam uz pleca roku un sajutu kaulus, kas spiedās cauri niecīgajai miesas kārtai.

- Kas noticis, D�eimij?

Vēl brīdi paraudājis, viņ� savaldījās un noteica:

- Cilvēki izturas pret mani labi.

- Tu esi to pelnījis.

Viņ� nolieca galvu un, turēdamies pie �oga, sāka nedro�i iet gar klints malu. Es neatkāpos ne soļa.

- Tas ir... jocīgi, - viņ� sacīja.

- Kas?

- Doktore Levi stāstīja, ka es esot jums zvanījis. Saucis palīgā. Es neko no tā neatceros, - viņ� kā atvainodamies piebilda. -Tagad jūs esat �eit. It kā... starplaikā nekas nebūtu noticis.

Viņ� atgāja no krants, apgriezās un kā cilvēks, kam jāpierod pie protēzes, ar līdzsvaram izplestām rokām lēni un piesardzīgi sāka iet uz vasarnīcu pusi. Es sekoju viņam, līdz potītēm grimdams āboliņā, un centos nesteigties.

- Nē, - viņ� teica, - tā nav taisnība. Daudz kas ir noticis, vai ne?

-Jā.

- Briesmu lietas. Cilvēku vairs nav. Tie ir izgaisu�i.

Viņ� apspieda asaras un, skatīdamies taisni uz priek�u, gāja tālāk.

Divsimt jardu attālumā no vasarnīcām atradās pikniku vieta ar soliem, sarkankoka galdiem un svītrainiem saulessargiem. No kāda sola piecēlās Sūzana un pamāja ar roku. D�eimijs pamāja pretī.

- Hallo, Sūzana! - viņ� teica, kaut arī māsa nevarēja dzirdēt.

- Ja cilvēks, kam nācies piedzīvot tik daudz kā tev, - es sacīju, - jūtas apjucis, tas ir normāli. Paies laiks, un tu atkal atgūsi orientē�anās spējas.

D�eimijs vāri pasmaidīja.

- Var nodomāt, ka jūs esat runājis ar doktori Levi.

- Doktore Levi ir ļoti gudra sieviete.

- Jā. - Klusuma brīdis. - Viņa teica, ka jūs esot draugi.

- Kad mācījos aspirantūrā, viņa bija rezidente psihiatrijā. Mēs kopā strādājām krīzes brigādē. Tu esi labās rokās.

D�eimijs pamāja ar galvu.

- Viņa mēģina mani no jauna salikt kopā, - viņ� klusu sacīja, virzīdamies uz cipre�u audzes pusi.

Mēs pagājām garām laulātam pārim, kas ar gadus astoņpadsmit vecu meiteni sēdēja uz segas. Meitene bija apaļīga, ģērbusies bezveidīgā un bezkrāsainā blūzē. Bija sāpīgi noskatīties skaistajā sejā ar trulajām acīm. Izmantodama pirkstus kā adatas, viņa adīja, tina un pina melnos matus, atlaida vaļā un sāka visu no jauna. Tēvs, melnā uzvalkā ar melnu kaklasaiti, sēdēja, pagriezis muguru pret meitu. Ar tum�ām brillēm uz acīm viņ� lasīja Mi�eneru. Kad gājām garām, māte pacēla biklu skatienu.

�ķērsoju�i klajumiņu starp kokiem, nokļuvām vēsā, ēnainā ieplakā ar sausām, nobiru�ām lapām un zaru jumtu virs galvas, glu�i kā katedrālē. D�eimijs atrada celmu, uz kura apsēdās. Es atslējos pret koka stumbru.

- Jūs sameklējāt man doktori Levi, - viņ� sacīja. - Tas ir dīvaini.

- Kāpēc?

D�eimijs nokrek�ķinājās un apmulsis aizgriezās.

- Tagad tu esi dro�ībā, - es sacīju. - Un vari runāt vai arī nerunāt.

Zēns pārdomāja dzirdēto. Pār lūpām pārslīdēja mikla mēle.

- Es jums piezvanīju, un jūs atsaucāties. Jūs palīdzējāt.

No viņa neticības kļuva skumji. Es neko neteicu.

-Agrāk, kad man vajadzēja ārstu, tēvocis Dvaits parasti... -

Viņ� aprāvās. - Nē, tas neko nedos, vai ne?

- Nē.

Paskatījies uz koku stumbru kolonnām visapkārt, viņ� sacīja:

- Te ir vēsi. Vai varam vēl mazliet pastaigāties?

- Protams!

Klusēdami gājām pāri zālienam uz slimnīcas pusi. D�eimijs mēģināja iebāzt rokas kabatās, ta�u kājas saļodzījās. Es saņēmu viņu pie rokas un pieturēju.

-Atpūtīsimies, - es ieteicu.

- Labi.

Viņ� saguma glu�i kā salokāmais krēsls un ļāva sevi nosēdināt zālē. Pieskārās sev pie deguna un teica:

- Es jūtos arvien labāk.

-Tu atveseļojies.

Kādu brīdi viņ� klusēja. Tad pēk�ņi, sevi ne�ēlodams, D�eimijs kā pa�u par sevi saprotamu pavēstīja:

- Viņi visi mani ienīda.

Ta�u es zināju, ka viņa skatiens moko�i gaida atbildi uz jautājumu: �Ko es biju izdarījis, ka viņi tā rīkojās?�

- Tam nav nekāda sakara ar tevi, - es sacīju. - Viņi liedza tev cilvēciskās īpa�ības, lai attaisnotu savu rīcību pret tevi.

- Nozudu�i, - D�eimijs novilka kā neticēdams. - Kā no kinoekrāna. Grūti noticēt. - Noplūcis starp āboliņu augo�u noziedēju�u pieneni, viņ� to pielika pie lūpām un noskatījās, kā pret debesīm aizlido zīdainas pūkas.

- Tas esmu es. Es lidoju izplatījumā bez... enkurvietas.

- Vai tev tas patīk?

- Tā ir brīvība. Da�reiz.

- Bet citās reizēs?

- Tas ir briesmīgi! - Negaidīti zēna balsī ieskanējās kvēle. - Rodas vēlē�anās atrasties... zem zemes. Cie�ā iesaiņojumā. Vai saprotat, ko gribu ar to teikt?

- Es precīzi saprotu, ko tu domā.

D�eimijs skaļi izpūta elpu, aizvēra acis, atlieca galvu un ļāva saulei sildīt seju. Uz pieres parādījās sviedri, kaut krauju vēsināja okeāna brīze. Viņ� plati atvēra muti un no�āvājās.

- Vai esi noguris?

- Mani baro ar visādiem ēdieniem. Svaiga gaļa brokastīs. Tāpēc es kļūstu... kā baļķis.

Pēc brī�a viņ� piebilda:

- Pret mani izturas ļoti jauki.

- Priecājos. Doktore Levi stāsta, ka tu guļot labāk.

- Pa daļai. Kad neuzmācas sāpes.

- Atmiņu sāpes?

-Jā.

- Tās nav patīkamas. Kā ļauni murgi.

- Varbūt tā arī ir. Nezinu.

- Tām vajadzētu būt briesmīgām.

D�eimijs paskatījās lejup. Plati ieplesto acu zīlī�u melnums saplūda ar zilumu.

- Es varu tāpat vien gulēt un neko nedarīt. Un tad uzpeld kaut kas... kaut kas tum�s... un neglīts... un ielau�as apziņā.

- Tas tum�ais - kāds tas ir?

- Vienkār�i tum�s, es nezinu. Da�reiz to var noturēt par... atkritumiem. Kaut kas pūsto�s. Smirdo�s. Mēslu murskulis. Varu zvērēt, ka sao�u smaku, bet, tiklīdz koncentrējos, izrādās, ka tās nav. Jocīgi, vai ne?

Redzot mani pamājam ar galvu, viņ� turpināja:

- Naktī pirms da�ām dienām man likās, ka redzu briesmoņa ēnu... kā D�eku Ķidātāju, kas noslēpies aiz netīra akmens mūra. Neprātīgas runas, vai ne?

- Nē, - es mierināju. - Nepavisam. Vai rādās vēl kaut kas?

- Nezinu. Varbūt. Katrā ziņā nekas jauks. Pastāvīgi kaut kas iek�pusē skrāpējas pret pieri... slēpjas. Maskējas. Varbūt kāds insekts, nezinu. Es nespēju dabūt to ciet. Tas mani mulsina.

- Kā vārds mēles galā?

D�eimijs pamāja.

- No tā var prātu zaudēt. Galva sāk dunēt.

�Smadzeņu pārpūle.� Tā bija teikusi Debora Levi. �Milzum daudz represēta materiāla grib priek�laikus izlauzties uz āru. Cen�oties to apspiest, viņam stipri sāp galva, visu nakti neļaujot gulēt. Viņ� sauc tās par atmiņu sāpēm. Es saku, ka �ādā veidā organisms liek samazināt tempu, ka jāiet ar organismu kopsolī, nevis tas jāsteidzina. Vēl arvien viņa stāvoklis ir stipri nedro�s, Aleks. Asinsaina ir tīra, bet iespējams saindējums, kuru ar pastāvīgu novēro�anu nevar atklāt. Turklāt ir lieki runāt par visu, ko viņ� pārdzīvojis.�

- Par ko jūs domājat? - pajautāja D�eimijs.

- Tavā stāvoklī tā ir normāla parādība, - es sacīju. - Ar laiku pāries.

- Labi, - D�eimijs atvieglots noteica. - Es ļoti cienu jūsu domas.

Redzeslauka malā parādījās sarkans plankums: Sūzana atkal piecēlās no sola un nostājās gaido�ā pozā.

- Doktor D� - ierunājās D�eimijs, - kas notiks ar mani? Pēc tam kad bū�u uz kājām?

Iekams devu atbildi, es brīdi padomāju - pietiekami ilgi, lai atrastu īstos vārdus, bet ne tik ilgi, lai viņ� kļūtu nemierīgs.

- Zinu, �is jautājums tagad tev nedod mieru, bet, kad pienāks laiks atstāt slimnīcu, tas būs atrisināms. Varbūt atbilde radīsies pati no sevis.

D�eimijs neticīgi paskatījās uz mani.

- Iedomājies kādu grūtu tekstu, - es sacīju. - Uz�ķirot grāmatu vidū, tas liksies nesaprotams. Ja lasīsi no sākuma un neatlaidīgi virzīsies uz priek�u, kad būsi nonācis attiecīgajā vietā grāmatas vidū, tā var paslīdēt garām nepamanīta.

- Jūs gribat teikt, ka tas būs vienkār�s... pakāpenisks progress?

Es papurināju galvu.

- Nebūt ne. Arvien radīsies kādi pārbaudījumi. Brī�i, kad viss paliks uz vietas un nekustēsies nemaz. Bet, ja tu ievērosi mērenu tempu - novērtēsi savu spēku, rūpēsies par sevi un ļausi sev palīdzēt -, tu �os brī�us pārvarēsi. Un pats brīnīsies, cik labi tiec ar visu galā.

D�eimijs klausījās, ta�u bija redzams, ka viņu māc nemiers. Kā cilvēku, kas ilgojies pēc saldējuma, bet kam piedāvāta selerija.

- Vai tu vēl atceries manu telefona numuru? - es pajautāju.

D�eimijs automātiski nosauca se�us ciparus un paskatījās uz

mani ar tādu izbrīnu, it kā viņa vietā būtu runājis cits.

- Piezvani, ja vēlies aprunāties, - es sacīju. - Doktore Levi neiebildīs. Kad būsi no �ejienes prom, satiksimies un padomāsim, ko darīt turpmāk. Norunāts?

- Tas būtu... es labprāt... es gaidī�u to brīdi.

Sūzana bija sākusi nākt uz mūsu pusi. D�eimijs ieraudzīja viņu, piecēlās un sniedza man roku.

- Labi, ka atbraucāt pie manis, - viņ� sacīja.

Es paspiedu D�eimija roku, atlaidu vaļā un apskāvu zēnu. Bija dzirdams, kā viņ� strauji ievelk elpu un apslāpē �ņukstu -glu�i kā bērns, kas atradis pazīstamu ceļa rādītāju. �ukstus atskanēja viens vienīgs vārds:

- Paldies!

Amerikāņu gleznotāja (1860-1961). (Tulk. piez.)