Se�as amerikāņu kriminālnoveles

Ja jūs sastopat cilvēku ar lielu somu rokās, atceraties, ka somās ērti pārnēsājamas ne tikai visādas ēdamlietas, bet arī cilvēku galvas, esiet piesardzīgi, nak�ņojot viesnīcās! Kamēr jūs guļat, slepkava blakusistabā nesnau�!

Joprojām aktuāla ir vispārzināmā patiesība: ar bitēm nekad neko nevar zināt.

Izvairieties no gaļas ēdieniem jo cepe�a bļodas var sagādāt kārtīgi nepatīkamus pārsteigumus. Piesargieties no detektīvu rakstniekiem! Autors patiesīgi raksta tikai to, ko pats ir pieredzējis un labi pārzina.

un visbeidzot atcerieties,�ka slepkavas ir visi, ieskaitot tos, kuri nav slepkavas.

- jūs gaida tik�anas ar astoņiem miroņiem - neskaitot tos, kuri, jau krietnu bridi sastingu�i, valstās kaut kur stāstu dibenplānos un ir drīzāk apjau�ami nekā atrodami. Vesela bagātība, �is grandiozais katafalks, pieticīgi iesaiņots plānajā avl�papirā, piedienīgs epopejai vai vismaz apjomīgam romānam. Un, protams, slepkavas �ajā prozā par mironi bez slepkavas nekļūsi turklāt tie ir sevi�ķi atjautīgi un asprātīgi slepkavas, patiesi sava darba entuziasti: ierastie galē�anas paņēmieni ar dunci, lodi vai, pa'argdies, glu�i banālu gaļas cirvīti viņiem lielākoties liekas neglābjami novecoju�i un piemēroti vien putekļainiem un visu aizmirstiem sējumiem vai ikdieni�ķas iztēles nabadzībai.

Mēs visi atceramies detektīvdi�garu virkni, kuras sākumgalā parasti liek Edgara Po vārdu un kura tālāk caur Konanu Doilu un Agatu Kristi sazarojas milzīgā, visu pasauli aptvero�ā tiklā, literātu mafijas organizācijā (laikam gan nav tādu statistikas datu, kas fiksētu, kur tad īsti katru dienu notiek vairāk noziegumu mūsu, acīm redzamajā un izdzīvojamajā pasaulē, vai tajā, izdomātajā). Tās mezglu punktus pēc visda�ādākajām metodēm klasificē "klasiskajā�; policijas, psiholoģiskajā, vēsturiskajā, politiskajā detektīva, whodoit, trilleri utt., utt. Un �ajā tīklā diezgan pieticīga un necila vieta ir vēl vienam detektīva pavedienam īsam, nepretenciozam, tomēr visu laiku pieprasītam stāstiņam, kurus nepārtrauktā plūsmā glu�i kā uz konveijera publicē bezgala daudzi pasaules �urnālisti. Sim �anram ir savi korifeji (piemēram, Patrisija Haismite vai �ajā krājumā pārstāvētais Roberts Blohs (1917), kura romānu "Trakais" savulaik ekranizējis Hi�koks), par kuriem gan atturīgi klusē prominentās enciklopēdijas un leksikoni, un savi rūpīgi ievērojami spēles noteikumi: stāstam jābūt īsam, izlasāmam, teiksim, pie kafijas pēc brokastīm, dinamiskam, mazliet �ausmino�am lūk, kāpēc nebeidzamās līķu parādes un, pats galvenais, katrā stāstā jāieslēpj kāds paradokss, āķis, kur� iecirstos lasītāja lūpā un traucētu viņam garlaikoti �āvāties. Savā ziņā tas ir pat drusku intelektuāls �anrs (pavisam taisna taciņa ved uz Po "Slepkavību Morgielā"), un autora vienīgais mērķis ir nedaudz pavazāt lasītāju aiz deguna, nevis viņu iebaidīt, jo musdienu izglītotais lasītājs lieliski apzinās, ka jau ar pirmajiem vārdiem autors iemēra kādam personā�am septiņas pēdas zemes, un tā nu tikai no autora meistarības ir atkarīgs tas, ka lasītājam tik viegli vis nevedās uzminēt, kuram un kāpēc �is kaps paredzēts.

Saprotams, varētu rasties jautājums kā gan tik vieglprātīgi var apieties ar nāvi izmētāt miroņus pa labi un pa kreisi un pēc tam vēl pa�am par to pasmieties. Tomēr raudo�ie tuvinieki un sērojo�ie piederīgie �oreiz izpaliek �ī nāve nav traģēdija, bet gan spēle, salmu lelle, kurai autors iespiedis rokās butaforisku izkapti, un atņirgto zobu un tuk�o acu dobumu vietā ir diezgan dumj� un smieklīgs vieplis. Tiesa, joki un pekstiņi gan ir glu�i melni un viscaur līķautos satinu�ies, bet tādi nu ir �īs spēles noteikumi.

Mēs varam ķengāties, smieties, sodīties un stenēt par literatūras pagrimumu un prozas konveijeriem meistardarbnīcu vietā, tomēr �iem stāstiem piemīt kāda brīni�ķīga īpa�ība tie viegli lasās un vienlīdz viegli aizmirstas. Vairākas stundas necie�ami garlaicīgas nīk�anas vilcienā aizritēs nemanot, ja vien jums rokās būs �is izdevums, un pēc tam to dro�i varēs izmest atkritumu kastē pie stacijas stūra. Autori jau neapvainosies, jo �ī proza lieliski apzinās savu vietu. Tā netiecas iekļūt enciklopēdijās, nepieprasa sev kopoto rakstu atturīgo eleganci vai analītiskās kritikas pietāti tā nemēģina iestāstīt lasītājam, ka ir pirmās �ķiras literatūra.

Bet morāle? varbūt iesauksies kāds sevi�ķi aizdomīgs lasītājs. -Kur ir morāle? Ko mēs gūstam no �ādas lasāmvielas?

Protams, kā nu bez morāles. Rau, da�as vērtīgas pamācības:

Ja jūs sastopat cilvēku ar lielu somu rokās, atcerieties, ka somās ērti pārnēsājamas ne tikai visādas ēdamlietas, bet arī cilvēku galvas.

Esiet piesardzīgi, nak�ņojot viesnīcās! Kamēr jūs guļat, slepkava blakusistabā nesnau�!

Joprojām aktuāla ir vispārzināmā patiesība: ar bitēm nekad neko nevar zināt.

Izvairieties no gaļas ēdieniem, jo cepe�u bļodas var sagādāt ārkārtīgi nepatīkamus pārsteigumus.

Piesargieties no detektīvu rakstniekiem! Autors patiesīgi apraksta tikai to, ko pats ir pieredzējis un labi pārzina.

Un visbeidzot atcerieties, ka slepkavas ir visi, atskaitot tos, kuri nav slepkavas.

Guntis Berelis

Ir lietas, kas nepakļaujas profesionālajai analīzei. Tāpat kā nav iespējams noteikt robe�u, aiz kuras cilvēks pārkāpj savas, lai ari nepilnīgās, tomēr savdabīgās pasaules robe�u, jo sevi�ķi pieaugo�a diskomforta apstākļos.

"Tu osi pārliecinātā, ka viss kartība ?" Saimons teica tālruni. "Vai nav vēl kaut kas tāds, ko tu gribētu, lai es mājupceļā iegādāju?"

"Nē, viss ir jauki, dārgais. Pollija ir izgājusi ārā kopā ar mazo Sjūziju Stilu, un es esmu ieplānojusi eksotiskas pusdienas tie�i tā, kā tu ierosināji."

"O, tas būs vareni," Saimons teica.

"Bez �aubām, dārgais," �eilas balss izklausījās klusa un mierīga, gandrīz pārāk mierīga, un Saimonu uz brīdi pārņēma drūmas priek�nojautas.

Viņ� tās pārvarēja. "Labi," viņ� sacīja. "Būsim klāt pēc da�ām minūtēm."

"Es gaidī�u."

"Un atceries, ka misteram Brevortam gar�o ļoti stiprs martini."

"Es nolik�u vermuta pudeli blakus d�inam," viņa val�ķīgi pasmējās.

Viņ� pateica "uz redzi" un nolika klausuli, tad brīdi palika sē�am, vēl aizvien dzirdēdams �eilas jautros smieklus. "�ovakar ne," viņ� sev teica. "Ak, Dievs, lūdzu, tikai NE �OVAKAR."

Kantora durvīs parādījās Saimona sekretāre. Viņas skaidrās acis nolūkojās uz viņa nervozi trīco�ajām rokām. "Pulkstenis ir pieci, Saimon."

"O� Paldies, Aida."

"Pirms brī�a ieradās misis Brevorta. Es teicu misteram Brevortam, ka, ejot projām, tu viņus abus uzmeklēsi."

"Jā gan."

Mirkli vilcinājusies, Aida ienāca un aizvēra durvis.

"Saimon?"

"Jā?"

"Tu domā, ka tas būs prātīgi?"

"Ko citu man atliek darīt?" Viņ� bezpalīdzīgi nopūtās. "Paaugstinājums amatā gaidāms nākamo otrdien, un tu ta�u pazīsti Brevortu. Pirms viņ� izdara galīgo lēmumu par cilvēku, Brevorts mēdz apmeklēt viņu mājās. Tādēļ man jārīko �īs pusdienas un vispār nu vairs nav nekādas iespējas jel ko mainīt."

"Nabaga Saimons," Aida apsēdās uz rakstāmgalda malas un glāstīja Saimona kaklu, bruņos matus uz viņa pakau�a. "Es glabā�u atmiņas par �iem se�iem mēne�iem, kad tava sieva bija projām," viņa maigi sacīja.

"Jā," viņ� piespiesti pasmaidīja. "Projām."

"Viņa VARĒTU atkal doties projām," teica Aida.

"Viņa DOSIES," viņ� sacīja.

Uz brīdi iestājās klusums, Aidas pirksti glāstīja viņa kaklu. Tad pēk�ņi viņa pieliecās un sāka skūpstīt. Sievietes lūpas brāzmaini slīdēja pār viņu, Aida cie�i uzgūlās viņam, un Saimons sajuta viņas stingro krū�galu tīkamos pieskārienus. Drebo�ām rokām viņ� cie�i satvēra Aidas ķermeni, un viņa mēle slīdēja pār sievietes seju, kakla maigo ādu� "Nabaga Saimons," viņa �ukstēja un tad, augumam pēk�ņi iztaisnojoties, lieti�ķi sacīja:"Tie�ām, jau piecas minūtes uz se�iem." Aida noslīdēja no galda un sakārtoja blūzi. "Neuztraucies, viss būs kārtībā," viņa teica un izgāja no kantora.

"Nokārtosies," Saimons kā hipnotizēts atkārtoja pie sevis. Tad viņ� piecēlās, noslaucīja Aidas lūpuzīmuļa pēdas un sāka kārtot rakstāmgaldu. Otrpus durvīm ķiķināja viena no stenogrāfistēm. Saimons atkal apsēdās un aizspieda ausis. "�OV AKAR ne. Lūdzu, �eila, neizdari neko ļaunu �OVAKAR." Viņ� saņēmās, sakārtoja kaklasaiti, uzlika cepuri, dziļi ievilka elpu un lieliem soļiem devās pāri vestibilam uz mistera Valtera Brevorta, prezidenta, kabineta pusi, garāmejot iedro�ino�i uzsmaidīdams Aidai.

Oktobra lapas lēni krita kā milzīgas, rūsganas pārslas, kad Saimons pa agrās pievakares pieliju�ajām ielām brauca uz Bremtvudu, uz mājām. Aiz viņa, aizmugurējā sēdeklī sēdēja Brevorti, savrup viens no otra, raudzīdamies katrs pa savu logu. Misters Brevorts bija drukns un plikpaurains, ar baltu matu pu�ķī�iem virs ausīm. Viņa sieva tukla un jautra sieviete, kuras labākie gadi jau aiz muguras.

Misis Brevorta ierunājās:"Jums ir meita, mister Saimon, vai ne?"

"Jā, Follija. Viņai ir divpadsmit gadu. Brīni�ķīgs bērns." Viņ� iesmējās, atvainodamies par savu lepo�anos. Bet Pollija patiesi bija

brini�ķīga. Blonda un slaida, un viņ� to neprātīgi milēja. "Viņa ir brīni�ķīga," viņ� atkārtoja.

"Tas dro�i vien no mātes," misters Brevorts pasmējās pats par savu joku, un Saimons nodomāja jā, arī �eila bija pievilcīga, un viņ� atcerejās, ka patiesībā kādreiz bija domājis kļūt iecietīgāks.

"Viņa atkal VARĒTU doties projām," Aida bija sacījusi, un viņ� bija teicis:�Viņa DOSIES " Un viņa tā ari DARĪS, tādēļ ka viņ� tā bija izplānojis. Doktoram Birnemam varētu vel pārspīlēt viņas iaeosinkrēzes. Noskaņot Polliju pret viņu. Novest viņu līdz lūzuma punktam. Padarīt viņu par pļāpājo�u idioti. Tikai ne �ovakar. "Ne �ovakar," viņam izlauzās skaļi.

"Kas par lietu, Saimon?" misters Brevorts jautāja.

"Ak, nekas. Nekas." Un viņ� turpinaja ceļu pa krīto�ajām lapām, tuvodamies glītai, baltai mājai, kas jau bija redzama aiz stūra starp kokiem.

"Jauki," bilda misis Brevorta, kad Saimons palīdzēja viņai izkāpt.

"Mēs mīlam savu mazo namu," viņ� sacija un visu ceļu līdz mājai aizturēja elpu. Saimons nespeja vieglāk uzelpot, iekams �eila nebija atvērusi viņiem durvis un sasveicinājusies, iekams viņ� nebija pārliecinājies, ka viss ir kārtībā. �eila bija ģērbusies elegantā, melnā tērpā, viņas tum�brūnie mati bija glīti un rūpīgi sakārtoti, viņas vārdi plūda lēni un graciozi. Nekas neizraisīja ba�as, varbūt vienīgi neparasts spo�ums viņas tum�ajās acīs un mazliet savādais, noslēpumainais smaids uz lūpām, kad viņa pastiepa tās pretī Saimona sveiciena skūpstam.

"Cik prasmīgi un jauki iekārtota māja," teica misis Brevorta, un misters Brevorts ļāva savam druknajam augumam atkrist mīkstajā, polsterētajā krēslā. Tad viņ� sacīja:"Mājas dzīve daudz pastāsta par cilvēku. Nesakārtota mājas dzīve atsaucas uz cilvēka darbu. Ja mājas dzīve apbēdina, tas ierobe�o cilvēka atraisītību darbā."

"Jā, ser," Saimons sacīja.

"Ierobe�o."

"Jā, ser."

"Gribētos redzēt jūsu meitu, Saimon," ierunājās misis Brevorta.

"Vēlāk," Saimons atbildēja. "Pa�laik viņa ir ārā kopā ar draudzeni." Viņ� palūkojās uz �eilu, kura servēja kokteiļus. "Dārgā, kur Pollija aizgāja?"

"Uz agro filmu," �eila sacija. "Viņa būs atpakaļ līdz septiņiem."

"Tad mēs vēl varēsim viņu sastapt," teica misis Brevorta.

"Viņa ir sava tēva meita," �eila sacīja un devās uz virtuvi.

Saimons, mazliet sarauktu pieri, nolūkojās viņai pakaļ.

"�armanta sieviete," teica misis Brevorta.

"Jauka sieva," teica viņas virs. "Nezinu, kā jūs varējāt iztikt visus �os mēne�us, kamēr viņa viesojās pie saviem radiem."

Saimons noburk�ķēja, ka tas patie�ām bijis grūts laiks, nolika savu martini, nomurmināja atvaino�anos un devās uz virtuvi, ļaudams d urvīm aiz sevis strauji aizsisties.

�eila bija pārliekusies pār pliti, rīkodamās gar katliņu, pirms to ieslidināt cepe�krāsnī. "Vai viss kartībā?" viņ� norūpējies jautāja.

"Pilnīgi. Ja neskaita tavus plānus nosūtīt mani atpakaļ uz sanatoriju, atņemt man Polliju un turpināt aizrau�anos ar �o mei�u, ar Aidu."

��eila�"

"Jā, citādi viss ir jauki."

"Ne �OVAKAR, �eila! Ja tu mēģinātu saprast�"

"O, es saprotu, Saimon. Es ļoti labi saprotu. Man jānospēlē maza spēle, kas tev palīdzētu iegūt paaugstinājumu darbā. Pēc tam tu tiksi vaļā no manis un paturēsi sev Polliju."

"Klausies, �eila!"

"Varbūt tu ari tiksi no manis vaļā, bet Polliju tu NEDABŪSI!"

"Nu labi, mēs visu izrunāsim," viņ� sacīja. "Tikai ne tagad. Ne TAGAD!"

Viņa strauji pagriezās un uzbudināti iesmējās. Viņas acis bija kļuvu�as ļoti spo�as, un viņam �ķita, ka tās bija tādas kā tonakt, pirms vairākiem mēne�iem, tie�i pirms baltajos virsvalkos tērpto cilvēku iera�anās. Saimonam pēk�ņi pārskrēja drebuļi. Viņ� sacīja:"Vai varu kaut ko palīdzēt?"

"Ja gribi, vari iznest atkritumus."

"Pēc pusdienām."

"Nē, labāk tagad, jo tie piesmirdina virtuvi."

Saimons izvilka spaini no baltā konteinera. Tvertne bija pilna, blīvi noslēgta.

"Tikai never vaļā," viņa teica. "Tev paliks nelaba dū�a."

Viņ� paraustīja plecus, aiznesa spaini un izgāza tvertnes saturu atkritumu renē.

"Vai vēl kas?" viņ� atgriezies jautāja.

"Tikai atceries, ko es tev teicu."

"Es BRĪDINU tevi, �eila." Bet tad viņ� pārdomāja. Viņ� nedrīkstēja �eilai draudēt. Vismaz �ovakar ne. Viņa ta�u bija tik slimīgi greizsirdīga, un viņam vajadzēja būt ļoti delikātam, kamēr Brevorti nebūs aizgāju�i.

Saimons devās atpakaļ uz dzīvojamo istabu un ielēja viesiem otro martini. Iezvanījās tālrunis. Tā bija misis Stila. Viņa vēlējās zināt, vai Sjūzija nav atnākusi apciemot Polliju un, ja tā, aicināt meiteni tūlīt uz mājām pusdienās. Viņ� atbildēja, ka Pollija un Sjūzija devu�ās uz pēcpusdienas filmu. Misis Stila savukārt sacīja, ka tas esot ļoti dīvaini, jo Sjūzija neesot iegriezusies mājās, lai palugtu atļauju.

"Pagaidiet mirkli," viņ� nolika klausuli sāņus un uzsauca �eilai:"Tu esi pārliecināta, ka Pollija aizgājusi uz kino?"

"Bez �aubam." Seila iznāca no virtuves un apstājās, vērojot viņu.

"Bet misis Stila saka, tas esot savādi, ka

"Savādi? Es nesaprotu, kas te varētu būt savāds." Viņas acis atkal bija dīvaini spo�as. Viņ� nolika klausuli un atgriezās pie Brevortiem. Viņi pa�laik pārrunāja jauno televīzijas seriālu, kas, viņuprāt, bija pilnīgs draņķis, un Saimons piekrita, bet nespeja sevi piespiest koncentrēties sarunai. Viņ� paraudzījās laukā pa logu un atskārta, ka pēk�ņi uznākusi tumsa. Viņ� nodomāja, ka Pollijai nevajadzētu tagad atrasties ārā tik vēlu, tumsā. Viņ� paskatījās uz �eilu, kura dzīvi sarunājās ar misis Brevortu. Viņ� nodomāja, ka �eilas acīm nepavisam nevajadzētu būt tik jautrām, viņas lūpām tik miklām un sarkanām. Viņai nepavisam nevajadzētu būt tik priecīgai un tik daudz smieties.

"Saimon!"

Viņ� satrūkās.

"Fils Silvers, vai zini -"

"Kas?"

"Tu neveltī mums nekādu uzmanību," Seila viņu norāja.

"Piedodiet," viņ� samulsis teica. "Es biju aizdomājies par to, ko teica misis Stīla. Mani sāk uztraukt Pollijas prombūtne."

"Es ta�u tev teicu, Saimon, ka ZINU, kur viņa aizgājusi."

Atkal atskanēja �eilas smiekli, it kā no citas istabas, it kā no citas pasaules. Tad viņa piecēlās un aicināja pie galda.

Saimons apsēdās taisnstūra galda galā, un misis Brevorta ieņēma vietu no viņa pa kreisi, misters Brevorts pa labi. �eila aizdedza sveces, tad devās uz virtuvi un pārlika ēdienu lielā, spo�i noberztā cepe�bļodā. Viņa aizdedzināja mazu degli dzelzs ietvarā un uzlika uz tā spodri noberzto trauku. "Tādā veidā gan tas īstenībā netika pagatavots," viņa izskaidroja, "bet tas izskatās skaisti, un ēdiens saglabāsies karsts."

Saimons atkal palūkojās ārā pa logu. Vējā norautās lapas sitāspret loga rūtīm. Viņa rokas zem galda sa�ņaudzās. Viņ� dusmojās, ka Seila runā pārak daudz. Arā jau bija dziļa tumsa. Viņ� dzirdēja, kā misis

Brevorta sajūsmā iesaucās, kad tika servēts viņas �ķīvis. Viņ� dzirdēja misteru Brevortu labpatikā sakām:"0, gaļas sautējums ar gar�vielām� kaut kas sautēts� tas irmansmiļakais ēdiens�"Tad �eilanolika �ķīvi ari viņam priek�ā, un viņ� redzēja, kā sve�u gaismā kup ediena tvaiki

Misis Brevorta izgar�oja pirmo kumosu. Viņa teica:"Mmm," un tad:

"Gardi, bet kas gan tas ir?"

"Slepena recepte," �eila sacīja, "kaut arī, jāatzīstas, nekad agrak to neesmu izmēģinājusi."

"Triumfāli," teica misters Brevorts.

"Saimon Seila viņu uzrunāja.

"O, jā� Jā." Viņ� iebaudīja ēdienu. Tam bija pievienotas stipras gar�vielas, nomācot jebkuru citu gar�u, ko viņ� spētu at�ķirt. "Nav slikti," viņ� sacīja. Pacēlis acis, viņ� ievēroja, ka �eilas �ķīvis ir tuk�s. "Vai tu neko neēdīsi?"

"Es neesmu izsalkusi."

"Bet tu NEKAD neesi atteikusies no pusdienām."

"Jā. Bet �ovakar es patie�ām neesmu izsalkusi."

Tad atkal smiekli, sarkanās, valgās lūpas, spo�ās, mirdzo�ās acis. Ārā pieņēmās vēj�, tas �alca koku zaros, un kaut kur tumsā spalgi iespiedzās kāds bērns. Saimons atkal sajuta nepatīkamus drebuļus. Viņ� vēlējās, lai Pollija būtu mājās. Viņ� vēlējās, kaut �is vakars jau būtu pagājis un paaugstinājums nokārtots, lai viņam vairs ilgāk nebūtu jāizliekas �eilas priek�ā. Viņ� varēs �eilu aizsūtīt uz visiem laikiem, un tad varēs pārdot �o māju, ko viņ� ienīda, paņemt Polliju sev līdzi un doties pie Aidas.

"Tu nemaz neēd, Saimon."

"Jā, ir gar�īgi. Viss ir labs." Bet arī viņ� nebija izsalcis. Bez tam viņam nekad nebija patiku�i sve�ādi ēdieni, un �īm eksotiskajam pusdienām Saimons bija piekritis tikai Brevortu dēļ. Viņ� paņēma vēl vienu kumosu un tad ievēroja uz savas dak�iņas garu, blondu matu, paslep�us pavilka to sāņus, iedomādamies, ka tas varētu būt Pollijas mats� Bez �aubām, Pollijas, jo �eilas ma ti bija tum�i brūni. Viņ� instinktīvi pavērās logā, dzirdot, kā koki trīcēja, vējam pieņemoties spēkā. Misters Brevorts sacīja:"Lūdzu, ja varētu, vēl�" Misis Brevorta teica:"Jūs gan varētu man iedot recepti. Sīpoli, muskats, pipari� gaļa, liekas, ir� jā, kas tā par gaļu?"

Seila noslēpumaini pasmaidīja. Saimons paņēma no �ķīvja vēl vienu gabaliņu. Un tad tad viņ� pamanīja nadziņu. Tas bija neliels un

ass, nedaudz izliekts. Nadziņ� bija iesprūdis viņam starp zobiem, un, kad Saimons pirmoreiz to aplūkoja sve�u ņirbo�ajā gaismā, viņ� nebija pilnīgi pārliecināts, kas tas ir. Kad Saimons visu saprata, viņu pārņēma tikai savāda no�ķirtības sajūta, līdz viņ� atkal pacēla acis un redzēja �eilu, pievērsu�os viņam, smaido�u un jautru.

"Kas noticis, dargais?"

"Nē� kaut kas

"Neraizējies, dargais. Es ZINU, kur ir Pollija."

Es zinu� Es zinu� Viņ� rūpīgi novietoja nadziņu uz �ķīvja malas un apātiski skatījās uz to. "Polliju tu NEDABŪSI,� �eila bija teikusi. "Es zinu, kur viņa ir� Tā ir slepena recepte� Iznes atkritumus, tikai never vaļā�" Viņas acis bija parak spo�as. Viņa smējās parak daudz� Sirds dziļumos �eila alla� bija izjutusi nepatiku pret Saimona pieķer�anos Pollijai� un nekad agrāk viņa nebija atteikusies no pusdienām. Viņai bija tum�i mati, un viņas pirkstu nagi bija gari un sarkani nolakoti, un jau dienām ilgi nebija griezti. Vēj� elsoja starp kailajiem kokiem� Kāpēc Pollija nenāca mājās, kāpēc visu vakaru viņu pārņēma tik �au�alīgi drebuļi un kāpēc viņ� tagad bija apreibis, viņa rokas trīcēja, ari viņa ķermenis sāka drebēt �ausmīgās trīsās, ko Saimons nespēja apvaldīt.

"Cālis?" jautāja misis Brevorta.

"Nē, tas nav cālis.�

"Teļ�?" jautāja misis Brevorta.

"Nē."

"Jērs?"

"Nē."

"Cūkgaļa?"

"Nē."

"Kas tad?"

�eila joprojām smaidīja. "Vai ari tu nevēlies minēt, Saimon? Varbūt tu esi slepus noskatījies? O, es varu derēt, ka tu būsi slepus ieskatījies spainī, kad iznesi atkritumus. Saimon� Saimon?"

Saimons spalgi iekliedzās. Viņ� pielēca kājās un kliedza, kliedza� Viņ� metās pie durvīm un kliedza vējainajā naktī:"Pollij!� Pollij!" Viņ� devās atpakaļ cauri mājai līdz virtuves durvīm, lejup pa pakāpieniem līdz atkritumu urnai. Viņ� iegrūda tajā roku, tad izrāva to, ļaujot vākam ar skaļu blīk�ķi aizkrist. Trīco�s viņ� atspiedās pret lieveni, kamēr lapas vējā virpuļoja ap viņu. "Ak, Dievs," viņ� �ņukstēja, "Ak, mans Dievs, mans Dievs!" Viņ� streipuļoja atpakaļ, aug�up pa pakāpieniem un grīļodamies iegāja dzīvojamā istabā. Brevorti steidzīgi posās projām,

teikdami, ka izmanto�ot taksometru. Saimons joprojām kliedza, nelikdamies par viņiem zinis. Durvis aizvērās, Brevortiem aizejot, un �eila, pagriezusies pret viņu, sacija:"Nu redzi, ko tu esi izdarījis, Saimon! Viņi nepavisam vairs nedomā, ka mēs esam laimīga ģimene."

Viņ� turpināja kliegt:"Tu esi TRAKA.. PATIESI, TRAKA. Un �oreiz tu aiziesi uz visiem laikiem. Ak, mans Dievs, mans Dievs!" Tad aiztenterēja līdz tālrunim un uzgrieza doktora Bimema numuru. Viņa vardi bija gandrīz nesakarīgi:"Es patiesi nesaprotu� noticis kaut kas neaptverami drausmīgs� atsūtiet ātrās palīdzības transportu� atvediet trako kreklu� Ak, mans Dievs!" Viņa galva noslīga uz tālruņa un drebēja konvulsijās. Saimons histēriski elsoja un nespēja rimties.

"Briesmīgi," doktors Birnems sacīja pēc tam, kad viri baltajos virsvalkos bija izdabūju�i protestējo�o stāvu cauri durvīm.

"Jā, vienkār�i briesmīgi," viņ� domīgs teica.

"Bet KĀPĒC?� KĀPĒC?"

Doktors paraustīja plecus. "�is lietas ir grūti izskaidrojamas," viņ� sacīja. "Ja jūs būtu varējusi jau iepriek� paredzēt, ka tas notiks

"Un tie�i �ovakar; tie�i �ovakar kad �is vakars bija viņam tik svarīgs!"

"Jā; es pagaidām vēl nezinu. To grūti izskaidrot."

Doktors nomierino�i pamāja ar roku, tad gausi virzījās uz durvju pusi. "Bez �aubām, mēs darīsim visu, ko varēsim," viņ� sacīja.

�ajā brīdī atvērās durvis, un viņ� teica:�Āre� jūsu mazā meitenīte. Nu, kā iet, mīlulīt?"

"Jauki,� teica Pollija, ienākot istabā.

Doktors Birnems devās projām, un Pollija, jautri smiedamās, apkampa māti un teica: "Sjūzija laikam dabūs pērienu no savas stingrās mammas. Viņa bija atnākusi uz kino, nepaprasot atļauju."

Viņa paskatījās visapkārt un jautāja:"Bet kur ir tētis?"

"Viņ� aizbrauca."

"Uz ilgu laiku?"

"Baidos, ka jā."

"Viņ� gan man teica, ka TU brauksi projām. Bet esmu priecīga, ka aizbraucis viņ�, nevis tu."

"Vai tie�ām, dārgumiņ?" �eila teica caur asarām. "Vai tie�ām?"

Pollija pamāja un sacīja:"Es mirstu badā."

"Es arī."

Viņas apsēdās piegaida, un �eila uzlika uz �ķīvjiem lielas porcijas no kastroļa, kur� vēl joprojām bija karsts, novietots uz mazā degļa.

"Tas ir gar�īgs," Pollija teica. "Kas tas ir?"

"Uzmini!"

"Cālis?"

"Nē, tas nav cālis."

"Teļa gaļa?"

"Nē."

"Kas tad?"

"Slepena recepte," viņa atbildēja un, kaut ari nogurusi, bet pilna mīlestības, uzsmaidīja savai meitai.

Lidz ar piedāvājamo preci komivoja�ieriem, kā jūs zināt, nākas piedāvāt ari sevi. Viņu smaidam jābut pēc iespējas pla�ākam. Un ari viņu apaviem jāspid iespaidīgi �ilbino�i. Tādi nevainojami individi. dabiski, kļūst par nevainojamiem upuriem.

Pa viņa istabas iogu hoteļa desmitaja stava bija redzama tikai pretējās ēkas kailā siena. Ta�u viņam nebija iebildumu, jo viņ� bija izlēmis neapstāties labākajā hotelī, kā to vienmēr darīja citi komivoja�ieri un kā to līdz �im bija darījis arī viņ� pats. Tagad, kad peļņa mazinājās un viņ� saprata, ko nozīmē remdenu rokasspiedienu radīta nedro�ība, viņ� pat nejautāja pēc labākas istabas �ai pa�a hotelī. Bija jāuzlabo savs darbs un ja rada labāks iespaids par sevi darba devējiem Viņ� juta, ka izdevumu samazinā�ana ir piemērots veids, kā to panākt.

Viņ� bija nosēdējis visu vakaru lasīdams. Tad bija aizsnaudies un nezināja, cik ilgi bija gulējis. Bija pavisam vēls, kad viņa miegu pārtrauca skaņas no blakus istabas. Vispirms viņ� iedomājās, ka tas ir izzūdo�a sapņa fragments, bet tad aptvēra, ka ir pamodies. Viņ� ar pēk�ņi pamodināta cilvēka apmulsumu atslējās pussēdus, viņa acis �ķielēja, mēģinot pielāgoties gan pie nomoda stāvokļa, gan pie sve�ajiem trok�ņiem.

Viņ� dzirdēja balsis, vīrie�a un sievietes balsis. Tas bija nikns, ass strīds, kas rosinājās aiz plānās sienas. Viņ� pavirzījās krēslā uz priek�u, tad atgrūdas ar kājām, aizzagās līdz sienai un pielieca galvu. Viņa acis bija plati ieplestas.

"Tu nevari man to uzkraut," vīrie�a balss teica.

Sievietes balss kaut ko asi atcirta, vārdus nevareja at�ķirt, bet to nozīme bija nepārprotami skarba.

Tad vīrie�a balss atkal:"Tu gribi to, patie�ām? Bet varbūt tomēr

ne?"

Sievietes balss spalgi kliedza, un �oreiz vārdi bija skaidri saklausāmi:"Tu nevari mani aizturēt! Vienīgais, kas man atliek, doties prom. Vēlāk vari mēģināt to visu izskaidrot."

"Būs labāk, ja tu nemēģināsi to darīt!" vīrie�a balss nikni rūca.

"Nu redzēsim, kā tu sievietes balss, viņas draudi tika pēk�ņi pārtraukti. Atskanēja ass pārsteiguma kliedziens, un kaut kas nokrita uz grīdas. Sekoja kautiņa troksnis. Izklausījās, it ka sieviete mēģinātu spiegt, bet tiktu apslāpēta.

Kārdinājumā un arī bailēs trīcot, komivoja�ieris klausījās, cīņas aizrauts, atspiedies pret skaņas slāpējo�o sienu. Izklausījās, it kā cilvēki rāpotu pa grīdu, kluso lo�ņā�anu partrauca apslāpēti kliedzieni un dobji trok�ņi. Un tad skaņas apklusa. Kļuva pavisam kluss. Viņ� pieplaka sienai, alkdams vēl ko saklausīt, bet nekas vairāk neatskanēja. Baiss klusums piepildīja blakus istabu. Tas spiedās cauri sienai un satvēra ari viņu. Ilgu brīdi viņ� gaidīja. Viņu pārņēma nepatīkama vainas izjūta par iejauk�anos sve�ās darī�anas un tagad tam vēl pievienojās arī savādas bailes. Kāpdamies atpakaļ, viņ� cie�i lūkojās sienā, it kā cen�oties redzēt tai cauri, it kā sagaidot, ka skats otrā puse materializēsies. Pilnīgi kailā siena izdvesa tikai melanholisku tuk�umu.

Viņ� apsēdās uz krēsla malas. Sejā bija izlasāmas dziļas, nervozas rūpes. Viņu pārņēma vēlē�anās nejaukties citu darī�anās, dabiska cilvēciska tieksme novērsties nost no tā visa, ignorēt pēk�ņās raizes. Tomēr joprojām viņ� sajuta neatlaidīgu, ietiepīgu interesi par sievieti. Vai vīrietis bija tikai apklusinājis viņu ar sitienu vai patie�ām nogalinājis

-��� kā tas bija izklausījies un kā apgalvoja viņa iztēle.

Da�as minūtes viņ� vilcinājās, intensīvi apsvērdams, ko darīt. Tad piecēlās un atkal devās pie sienas un piespieda pie tas galvu, cerēdams sadzirdēt maigus atkalapvienoju�os mīlētāju smieklus. Bet tikai klusums.

Klusums nelika mieru. Viņ� nosprieda, ka notiku�o nevar ignorēt. Kā gan tas būs no rīta pamosties un dzirdēt, ka sieviete tikusi noslepkavota un slepkava naktī aizbēdzis. Jau tagad viņ� juta sev uzgulstamies vainas apziņas radītu slogu. Varbūt vēl var kaut ko darīt ja ne glābt sievietes dzīvību, tad vismaz aizturēt viņas slepkavu.

Viņ� apsēdās un apāva kurpes. Zag�us, it kā pats darītu kaut ko peļamu, komivoja�ieris atvēra durvis un izgāja vestibilā. Tas bija tuk�s. Dro�i vien vēlajā stundā visi jau gulēja, tādēļ viņ� būs bijis vienīgais, kas dzirdējis notiku�o. Nespēdams iz�ķirties, viņ� mulsino�ā neziņā uz brīdi apstājās. Tad apņēmība kļuva pavisam noteikta, un komivoja�ieris lieliem soļiem devās uz pa�apkalpo�anās liftu. Gaidot to, viņ� cie�i uzlūkoja istabas durvis, aiz kurām bija norisinājies konflikts. Pat durvis �ķita uzvedinām uz kaut ko bezcerīgu, it kā pau�ot kādu baigu, klusu, bet nenovēr�amu vēsti.

Lifts krak�ķēdams ieradās, tā durvis atslīdēja sāņus. Viņ� iegāja mazā, kastei līdzīgā telpā, nospieda pirmā stāva pogu un vēroja durvis aizslīdam ciet. Viņ� stāvēja nervozs un nosvīdis lifts laidās lejup lēni, drūmi grimstot, it kā nolaistos zārks garām slīdo�o stāvu uguni.* nozibsnlja svinīgā ritmā

Durvis atslīdēja vaļā,atklājot tuk�u, miegainu priek�telpu, tipisku otrās �ķiras hoteļiem, bezcerīgi drūmu garajās nakts stundās. Klerks aiz galda lasīja laikrakstu. Ejot uz galda pusi, komivoja�ieris vēlreiz pārdomāja, kā izturēties pret �o lietu. Viņ� negribēja būt panikas cēlājs. Varbūt nemiers �ajā istabā bija parasta parādība, un klerks varētu pasmaidīt un apliecināt to. Varbūt tas arī bija iemesls, kādēļ neviens cits nebija nācis par to ziņot. Viņ� sāka justies muļķīgi. Varbūt viņ� butu devies telpai pāri uz cigare�u automātu un izdomājis kādu pirkumu, bet klerks paskatījās uz viņu un nolika laikrakstu sāņus."Mister Varren?" klerks viņu uzrunāja.

Komivoja�ieris apstājās pie galda un paskatījās lejup uz klerku. Klerks piecēlās, smaidot sastingu�u, profesionālu smaidu.

"Liekasmisters Varrens teica, "liekas, ka istabā, blakus manējai, kaut kas atgadījies."

"Patie�ām?"

Iedro�inājies, misters Varrens turpināja:"jā. Vīrietis un sieviete karsti strīdējās� par kaut ko Tas bija diezgan nikns strīds. Vīrietis viņai iesita man liekas. Tas viss izklausījās pēc �ausmīgas cīņas. Un tad tas apklusa. Kurā brīdī, es nezinu. Bet tālāk es vairs neko nedzirdēju. Jutu, ka man vajag� vajag ziņot par to� katram gadījumam."

Klerks paskatījās uz reģistru.

"Kura istaba?" viņa noliektā galva jautāja.

"No manējās pa labi."

"Apskatīsimies. Jūs esat 10 C. Tā būs 10 E."

"Jā," misters Varrens sacīja, ārkārtīgi apmierināts par klerka interesi. "Tā ir 10 E."

"Tā, �eit ir reģistrēts misters Malkolms. Viens pats," klerks teica.

"Viens pats?"

Klerks palūkojās aug�up uz misteru Varrenu blāvām, nesimpātiskām acīm. "Jā," viņ� sacīja.

"Bet tas ir neiespējami. Es domāju� Es dzirdēju�"

"Varbūt jūs dzirdējāt radio?" klerks teica.

"Nē, tas nebija radio," misters Varrens teica, gandrīz sa�utis.

"Pirms tam es biju aizsnaudies un tad pilnīgi skaidri dzirdēju, ka�"

"Aizsnaudies?" klerks viņu pārtrauca.

"Es sapņoju. Biju pilnīgi nomodā, kad to dzirdēju."

"Saprotu," klerks teica. Viņ� uzmeta mirkli savam pulkstenim. "Ir diezgan vēls. Man negribētos tagad kādu izsaukt, ja vien jūs nepastāvat uz to."

Viņ� atstāja izlem�anu mistera Varrena ziņā, noveldams atbildību no saviem pleciem. Tas bija izaicinājums. Tagad viņam būtu jādodas atpakaļ pāri priek�telpai, klerkam augstprātīgā labvēlībā nolūkojoties viņā. Savu apņēmību viņ� sajuta izsīku�u, iztuk�otu. Abām rokām viņ� atbalstījās pret galdu.

"Jā," viņ� beidzot teica; un viņa balss pēk�ņi bija kļuvusi stingra. "Domāju, ka mums vajag �o lietu pārbaudīt."

Neko neteicis, klerks pacēla iek�ējā tālruņa klausuli un uzgrieza numuru. Pagāja diezgan ilgs laiks, līdz misters Varrens varēja to sadzirdēt. Atbildēja drūma, noskaitusies vīrie�a balss.

"Mister Malkolm?" klerks jautāja. "Piedodiet par traucējumu �ajā vēlajā stundā. Jūsu kaimiņ� misters Varrens ir nonācis lejā ziņot par nemieru jūsu istabā. Vai ir kādas nepatik�anas?"

Misters Varrens nespēja precīzi at�ķirt vārdus, bet varēja nojaust vīrie�a balsi sa�utumu un noliegumu. Klerks pamāja ar galvu, uzmanīgi vērodams misteru Varrenu ar saltu pārākuma apziņu sejā. Misters Varrens pietvīka.

"Es saprotu. Pateicos jums, mister Malkolm. Atvainojiet, ka man bija jūs jātraucē." Klerks nolika tālruņa klausuli un cie�i palūkojās misterā Varrenā. "Viņ� jau kop� pulksten desmitiem gulējis miegā,� klerks teica, un nepārpro tams mājiens bija gan viņa izturē�anās manierē, gan balsī.

"Tas ir neiespējami,"misters Varrens teica. "Es�" Viņ� gatavojās attēlot, cik vērīgi bija klausījies, bet tad aptvēra, ka tāda atzī�anās varētu būt apgrūtino�a. "Labi,� viņ� uzsvērti mierīgi sacīja. "Varbūt esmu kļūdījies. Atvainojiet, ka sagādāju jums pūles. Ar labunakti." Viņ� pagriezās un gāja projām, sajūtot klerka skatienu sev mugurā, kamēr virzījās uz pa�apkalpo�anās liftu.

Viņ� iegāja savā istabā un apsēdās. Vai varētu būt, ka viņ� kļūdījies? Kantori bija dzirdēts runājam, ka viņ� kļūstot vecs, paliekot neapķērīgs. Bijis pat nodoms viņa darījumus turpmāk nodot kādam jaunākam cilvēkam. Neraugoties uz pārdo�anas apjoma samazinā�anos, viņ� tomēr pastāvēja uz to, ka ir tikpat noderīgs kā līdz �im. Un tomēr viņ� kļuva vecāks, viegli nogurdināms. Viņ� zināja ja tu kļūsti vecs, tavas maņas sāk tevi pievilt. Vai viņ� būtu alojies? �I doma viņu samulsināja, radīja galvassāpes. Bet viņam bija tikai piecdesmit septiņi gadi. Vai tad tas ir daudz?

�īs pārdomas Varrenu sadusmoja. Viņam varētu būt deviņdesmit deviņi, viņ� teica pat s sev, viņ� varētu būt trico�s un vecīgs, bet viņ� bū tu dzirdējis �is balsis, �ī kautiņa troksni, un nav jēgas mēģināt to noliegt Misters Malkolms esot gulējis, ja tā, tad vajadzēja but sasodīti labam iemeslam, lai gulētu.

Tagad vajadzētu izsaukt policiju misters Varrens izlēma, sa�ņaugdams roku dūrē. Policija neatliktu �o lietu tik viegli ka klerks, nesamierinātos ar mistera Malkolma teikto vien, bet būtu devu�ies aug�ā un skatīju�ies pa�i. �is jaunās idejas uzmundrināts, viņ� devās pie tālruņa. Bet tad saminstinajās.

Ja viņ� pastāvētu uz to, policija ierastos. Viņi klauvētu pie mistera Malkolma durvīm un pārmeklētu viņa istabu, pamatojoties uz mistera Varrena sūdzību. Bet ja viņi neko neatrastu ko tad? Tad tas nepaietu secen tik viegli. Misters Malkolms varētu izteikt protestu, un nevar būt �aubu, ka viņ� tā arī darītu. Cilvēki hoteļos bija neparasti ātri aizvainojami

-�� to misters Varrens zināja no pieredzes. Policija sniegtu ziņojumu. Un tā visa centrā būtu Freds Varrens. Tas katrā ziņā taptu zināms arī viņa kantorī, un kas gan tad notiktu! Tas būtu iegansts viņu aizdomu turpmākam apstiprinājumam Freds Varrens sācis nakts vidū "dzirdēt' slepkavas!..

Noguris, nomākts viņ� atkal apsēdās, raudzīdamies grida.

Viņ� sēdēja, līdz izdzirda mīkstus klauvējienus pie durvīm. Trauksmains, aizdomu pilns viņ� piecēlās un devās pie durvim, mirkli nopietni apdomādamies, iekams atbildēja.

"Jā?" viņ� jautāja.

Vīrie�a balss �ukstēja:"Mister Varren?"

"Jā."

"Vai varu runāt ar jums? Tas ir ļoti svarīgi."

Vīrie�a drud�ainie �uksti liecināja par kaut ko neatliekamu. Ieintriģēts misters Varrens atvēra durvis. Viņa priek�ā stāvēja gar�, jauneklīgs vīrietis, virs pid�amas apvilcis gai�i zilu peldmēteli. Viņa sejā bija izlasāms satraukums.

"Vai varu ienākt?" viņ� jautāja.

"Kādēļ?"

"Tas ir sakarā ar -" un vīrietis aprāva teikumu ar zīmīgu galvas mājienu uz nākamās istabas pusi.

Misters Varrens deva zirni viņam ienākt un klusu aizvēra durvis. Ciemiņ� acīm redzami nervozēja un satraukti berzēja rokas.

"Tas ir vairāk nekā netaktiski," viņ� teica. "Es ļoti atvainojos, ka apgrūtinu jus tik vēlā stundā. Bet es vēlējos uzzināt, vai ari jūs dzirdējāt, kas notika blakus durvīs. Es pieņemu, ka jūs, būdams tik tuvu klat, to dzirdējāt."

"Patie�ām, es dzirdēju," misters Varrens teica. Viņ� sniedza roku. "Freds Varrens," viņ� sacīja.

Vīrietis kautrīgi pieņēma sveicienu. "D�ons Barks," viņ� teica. "Es pasaucu klerku, bet viņ� man ieteica doties pie miera. Viņ� teica, ka man laikam biju�i murgi, ka tur, �ajā istabā, ir viena vienīga persona un ka es, varbūt�"

"Tas pats stāsts/ misters Varrens dedzīgi teica savam jaunajam sabiedrotajam. "Es nogāju lejā un liku viņam piezvanīt uz TO numuru. VIŅ� teica -, "misters Varrens nicīgi norādīja ar īk�ķi uz blakus istabu, "ka es esmu traks."

"Mēs abi nevaram būt traki," misters Barks bra�i sacīja.

"Protams, ne. Kā ir ar citiem?"

"Ar citiem?"

"Vai ir vēl citi cilvēki �ajā stāvā, kas varētu būt kaut ko dzirdēju�i�"

"Gandrīz visas pārējās istabas ir tuk�as. Vestibila otrā galā gan mitinās kāda veca lēdija, bet viņa ir tikpatkā kurla. Es par to pārliecinājos, kad �orīt no rīta satiku viņu liftā."

"Es saprotu,� misters Varrens teica. "Ko jūs domājat darīt?"

"Tie�i to es nācu jautāt jums."

"Es�," misters Varrens ieteicās un apklusa. �is otrais bija atstājis izlem�anu viņam kā vecākajam, gudrākajam. Viņ� pēk�ņi sajuta milzu atbildību un kļuva apņēmīgs.

"Mums vajag kaut ko darīt," viņ� teica stingrā balsī, parņemdams vadību. "Mēs nedrīkstam tikai stāvēt un ļaut� un ļaut tam turpināties, un atstāt to visu bez ievērības."

"Piekrītu," misters Barks teica.

"Es biju nolēmis izsaukt policiju, bet divreiz pārdomāju. Vēl aizvien paliek iespēja, ļoti, ļoti niecīga iespēja, ka mēs varētu būt kļūdīju�ies. Tas būtu ļoti nepatīkami.

"Pilnīgi piekrītu," misters Barks teica.

"Nepārprotiet, bet man �ķiet, ka mēs varētu būt spējīgi �o lietu ņemt savās rokās bez policijas izsauk�anas."

"Labi."

"Vai jus mēģinājāt atslēgas caurumu?" misters Varrens jautaja. Tas skanēja muļķīgi. Un tomēr tas bija ierosinājums.

"Nē."

"Tad pamēģināsim tagad."

Klusi viņi izgāja vestibilā Kamēr misters Barks, peldmētelī un pid�amā, un pārmēru lielās guļamistabas �ībās tērpies, stāvēja sardzē, misters Varrens, noguru�ajiem kauliem krak�ķot, notupās uz viena ceļgala un lūrēja pa atslēgas caurumu. Tad viņ� piecēlās, saņēma mistera Barka roku, ieveda to atpakaļ savā istabā un aizvēra durvis.

"Nu kā?" misters Barks noba�ījies jautāja.

"Piķa melna tumsa," misters Varrens sacīja.

"O," misters Barks vilies teica.

Misters Varrens paskatījās uz viņu. "Nupat mēs vairs nespējam �o lietu ignorēt," viņ� teica. "Mums ir zināms pienākums."

"Piekrītu."

"Varbū t mēs varam pieprasīt, lai klerks mums atver durvis. Kādēļ mums jātic tikai tam, ko saka �is cilvēks? Pēc visa tā�"

"Tas varētu novest pie apmelojuma prāvas," misters Barks iebilda.

"Jā,� misters Varrens domīgi noteica, berzēdams zodu. Un visa �ī lieta var kļūt zināma viņa kantorī. Misters Barks vēroja Varrenu, gaidīdams, ka viņ� uzņemsies vadību.

"Ja vien mēs varētu paskatīties �ai istabā," viņ� sacīja.

"Tas nav iespējams," misters Varrens nopūzdamies teica.

"Iespēja ir," misters Barks nedro�i iebilda.

"Kā?"

"No dzegas."

"No dzegas?"

"Jā. Dzega iet visapkārt ēkai."

"Cik plata tā ir?"

"Pietiekami. Logu tīrītāji to izmanto."

"Bet viņiem ir dro�ības jostas," misters Varrens sacīja.

"Nē," misters Barks teica. "Tikai balanss. Bez �aubām, tas ir bīstami..

"Tas mums ļautu slepus ieskatīties �ai istabā," misters Varrens sacīja. "Tad vismaz mēs zinātu, kā rīkoties. Mēs zinātu, vai tur iek�ā ir viens vai divi�"

Misters Varrens devās pie loga un atvēra to. Viņ� paskatījās ārā uz dzegu. Tā �ķita pietiekami plata. Viņ� paskatījās uz blakus logu. Tas bija apmēram astoņu pēdu attālumā. Tad viņ� paraudzījās lejup. Bija pārāk tum�s, lai saskatītu pagalmu. Varenā bezdibeņa �ahta slīga dziļā tumsā.

"Varbūt jums nevajadzētu�/' misters Barks nervozi teica. "Jūs jau

tāpat esat parādījis daudz drosmes."

Misters Varrens atgriezās un paskatījās uz viņu. Jauns vīrietis, bet

tik nervozs un satraukts. Viņa darba devējiem kantorī �is skats daudz ko

izteiktu.

"Tas ir vienīgais ceļ�," misters Varrens apņēmīgi teica. "�is vīrs ir

pārāk pa�pārliecināts. Mēs dabūsim redzēt, kas viņ� ir un ko viņ�

pelnījis." <

Misters Barks paklausīgi pamāja.

"Jūs nostājaties pie durvīm," misters Varrens pavēlēja, "un turiet

ausis vaļā. Es izkāp�u ārā un paskatī�os."

"Vai jūs spēsit kaut ko saredzēt tādā tumsā?"

"Spē�u," misters Varrens teica. "Man ir ārkārtīgi laba nakts redzes spēja."

"Un ļoti daudz drosmes," misters Barks sacīja.

Tas bija pēdējais vārds. Tagad neviens vairs nespētu atturēt misteru Varrenu no lēciena taisni ārā uz dzegas. Viņ� atgrūda logu tik augstu, cik vien tas padevās, un tad, turoties pie aplodas, izlika uz palodzes vienu kāju, tad otru un, nedro�i pieplacis sienai, nostājās uz dzegas. Nakts strauji apņēma viņu noslēpumainiem vējiem, kas svilpdami brāzās viņam garām. Varrens piespieda muguru aukstajai ķieģeļu sienai un, labākam līdzsvaram izpletis kājas, sāka virzīties uz priek�u, turot galvu atspiestu pret sienu. Viņa �oklis izvirzījās uz priek�u, it kā viņ� censtos galvu paturēt āra no ūdens.

Katrs solis likās kā mū�ība. Viņu pārņēma �ausmīga niecības apziņa, vēlme nekavējoties griezties atpakaļ.

Logs tikai da�as pēdas atstatu iezīmējās kā brīni�ķa balva. Pēk�ņi viņam bija vienalga, vai tur iek�ā ir divi cilvēki vai ne, vai tur gulēja beigtā sieviete vai ne. Viņ� ieelpoja me�onīgos, noslēpumainos nakts vējus, un tie uzmundrināja viņu.

Bet pēc brī�a vairs nebija nozīmes, kas atrodas �ajā istabā, tāpēc, ka viņ� nenokļuva līdz logam. Aizmugurē viņ� izdzirda Barka �ņāk�anu. Lēni, piesardzīgi viņ� pagrieza galvu un redzēja savu sabiedroto, izlieku�os pa logu un pavērsu�os pret viņu. Ar vienu roku Barks savilka cie�āk ap kaklu savu peldmēteli, ar otru uztraukti māja viņam atgriezties.

Viņ� sāka kustēties atpakaļ, virzoties pa to pa�u ceļu, izņemot to, ka viņa galva tagad bija pagriezta pretējā virzienā.

Kad viņ� tuvojās mazajai gaismas platformai zem sava loga, Barks paskatījās aug�up uz viņu un sacīja:"Domāju, ka esmu atradis to, ko jūs meklējat.�

Tagad pie sava loga, nedro�i mēģinot pārliecināties par atbalsta dro�ību, misters Varrens paguva uzmest a�u skatienu savas istabas iek�ienei. Viņ� redzēja izspūru�as, beigtas sievietes ķermeni guļam �ķērsām viņa gultai. Un tas bija tikai ātrs acu uzmetiens, ko viņ� pārlaida istabas interjeram, jo viņ� nekavējoties ieraudzīja Barka velni�ķīgi līksmo seju un aug�up pavērstās rokas, kas strauji metās uz viņu. Viņ� saņēma spēju grudienu vēderā, un tad logs un gaisma sagriezās straujā cilpā, un viņ� sajuta sevi drā�amies lejup un iegrimstam bezdziļuma tumsas peklē�

"Viņ� teica, ka dzirdējis troksni mistera Malkolma istabā," klerks stāstīja detektīvam.

"Patiesībā," misters Malkolms teica, savilkdams cie�āk savu gai�i zilo peldmēteli, "troksnis nāca no viņa istabas, bet es negribēju to padarīt par strīda objektu. Es uzskatu par labāku neiejaukties citu darī�anās.�

"Es saprotu,� detektīvs teica.

"Viņam vajadzēja iedabūt meiteni iek�ā tā, lai neviens nezinātu un nepamanītu," klerks sacīja. "Viņ� varbūt iedomājās, ka sūdzoties par sievieti blakus istabā spēs mūs maldināt."

"Es dzirdēju viņus tur visu nakti," misters Malkolms teica. "Tad iesnaudos. Pamodos, kad viņi atkal iesāka cīnīties; tad sieviete spalgi iekliedzās. Da�as minūtes vēlāk dzirdēju viņu pa�u atsitamies lejā pret pagalmu." Viņ� paskatījās atvērtajā logā, kur vējā plivinājās aizkari. Viņ� gandrīz pasmaidīja, atceroties apjukuma izteiksmi mistera Varrena sejā, viņa absolūto pārsteigumu.

Detektīvs paskatījās uz gultu, kurā gulēja ar palagu pārklāts ķermenis.

"Es domāju, ka stāsti pārceļojo�iem komivoja�ieriem," viņ� teica, "ir patiesi."

ja jums nav iebildumu, es gribētu ieteikt, lai �is nepaliek pēdējais stāsts, ko jūs lasīsit, pirms izslēdzat gaismu. Sapņi, jūs zināt�

Tas varēja but ap pulksten desmitiem, kad iznācu no viesnīcas. Nakts bija silta, un man gribējās iedzert.

Nebija nekādas jēgas �ajā nolūkā apmeklēt viesnīcas kokteiļu zāli, jo �ī vieta līdzinājās trako mājai. Ķegļu spēles saiets arī to bija pārņēmis savā varā.

Ejot lejup pa Eiklīda avēniju, man radās iespaids, ka Klīvlenda �onakt ir pilna ar bumbotājiem. Pie tam �ķita, ka vairums no viņiem meklē, kur iedzert. Ikviena taverna, kurai es pagāju garām, bija bāztin piebāzta cilvēkiem, kas tērpu�ies īspiedurkņu kreklos ar �etoniem. Ne jau tādēļ, ka �iem ļaudīm būtu vajadzīga kāda papildu pazī�anās zīme; daudzi no viņiem nesa standartveida somas ar bumbām.

Es negribēju visā tajā piedalīties, tāpēc nogriezos no Eiklīda avēnijas un turpināju ceļu uz priek�u, meklējot kādu klusāku vietu. Mana soma bija kļuvusi smaga. Patiesībā man bija padomā to nogādāt uz dzelzceļa piestātni un līdz vilciena atie�anai ielikt mantu glabātuvē, bet vispirms man vajadzēja iedzert.

Beidzot es atradu piemērotu vietu. Tā bija drūma un netīra, toties tuk�a un pamesta. Bufetnieks bija glu�i viens. Viņ� bāra viņā galā klausījās radiouztvērēju, kas pa�laik pārraidīja ķegļu spēļu fināla reportā�u.

Es apsēdos pie durvīm un noliku somu sev blakus uz augstā ķebļa. Devu bufetniekam zīmi, ka vēlos alu. "Atnesiet man pudeli," teicu. "Tad es jūs vairāk neaizkavē�u."

Centos būt pieklājīgs, bet varēju sev aiztaupīt �īs pūles. Pirms viņam radās iespēja doties atpakaļ un turpināt sekot spēlei, ienāca vēl kāds apmeklētājs.

"Dubulto sko�u, tikai nedomājiet �ķaidīt!"

Es palūkojos aug�up.

Patie�ām, bumbotāji bija pārņēmu�i pilsētu. �is bija smagas miesasbuves vīrs, ap �etrdesmit, viņa plikpauraino galvvirsu ieskāva dziļas grumbas. Viņ� bija apvilcis �aketi, bet pie rokas nekas cits kā soma melna, izspiedusies un ļoti līdzīga manējai. Kamēr es aplūkoju viņu, vīrs ļoti uzmanīgi nolika somu uz blakus ķebļa un pasniedzas pēc dzēriena.

Virs atgāza galvu un vienā paņēmienā izmeta glāzes saturu. Redzēju, kā uz viņa kakla notrīs baltā, uzblīdusi āda. Tad viņ� nolika tuk�o glāzi. ' Atkārto,� viņ� pavēlēja bufetniekam, "un izslēdz radio, vai ne, Mak?" Viņ� izvilka no kabatas pilnu sauju ar banknotēm.

Bufetnieka seja uz brīdi sastinga. Tad viņa skatiens notvēra banknotes, plivināmies uz bāra letes. Viņ� paraustīja plecusun aizgriezās, rīkodamies ap skaņas regulētāju un samazinot diktora balsi līdz attālai dūkoņai. Es zināju, ko viņ� domāja ja tas būtu alus, ieteiktu viņam pieciest �o apstākli, bet puisis pasūtīja sko�u.

Otrais sko�s nogāja lejā gandrīz tikpat ātri, ka noklusa radio skaļums.

"Vēl vienu," teica lielais, apņēmīgais vīrs.

Bufetnieks panacās atpakaļ, pielēja glāzi, paņēma naudu, pa�aukstināja to, tad lēni dreifēja uz bāra otru galu. Viņ� pieplaka pie radio, pūlēdamies uztvert diktora vārdus.

Es vēroju, kā pazuda tre�ais sko�s. Sve�inieka kakls bija Kļuvis sarkans. Se�as unces sko�a divās minūtēs ar sejas krāsu spēj izdarīt brīnumus. Tā var pazaudēt arī mēli.

"Bumbas spēle,� sve�inieks murmināja. "Es nesaprotu, kā var klausīties �ajās blēņās." Viņ� noslaucīja pieri un pamirk�ķināja man. "Da�reiz rodas priek�stats, ka pasaulē nav nekā cita ka vieni vienīgi beisbola entuziasti. Aizrāvu�os muļķu kompānija piekliedz pilnas galvas ar niekiem un tā visu cauru vasaru. Tad nāk rudens, un sākas futbols. Tas pats, tikai vēl ļaunāk. Un tie�i tad, kad tas ir beidzies, nāk basketbols. Ak, �ēlīgais Dievs, ko viņi tajā atrod?"

"Katram vajadzīgs kāds hobijs," es teicu.

"Tā gan. Bet kas gan tas par hobiju? Es domāju kam gan var izraisīt interesi pērtiķu bars, kas cīnās, lai satvertu kaut kādu bumbu?" Viņ� sadrūma. "Nemāni sevi, domādams, ka viņi patie�ām raizējas par to, kas uzvar vai zaudē. Vairums pui�u iet uz bumbas spēli citu iemeslu dēļ. Tu laikam gan ej skatīties spēles, Mak?"

"Paretam.�

"Tad tu zini, par ko es runāju. Tu būsi tur dzirdējis viņus. Dzirdējis

viņu klieg�anu. Lūk, tāpēc jau viņi tur iet lai varētu visā galvā izauroties. Un ko viņi lielākoties kliedz? Es pateik�u tev SITIET TIESNESI! Jā, tas ir tas, ko viņi kliedz un spiedz SITIET TIESNESI!�

Es steidzīgi izdzēru savu alu un grasījos celties. Viņ� pastiepās uz priek�u un viegli uzsita pa bāra leti. "Ei, vēl vienu, Mak," viņ� teica. "Uz mana rēķina.�

Es papurināju galvu. "Atvainojiet, man janoķer pusnakts vilciens,"

teicu.

Viņ� uzmeta a�u skatienu pulkstenim. "Vēl laika diezgan."

Pavēru muti, lai protestētu, bet bufetnieks jau bija man atvēris pudeli alus. Viņ� ielēja sve�iniekam sko�u, un tas turpināja.

"Futbols ir vel ļaunāks," viņ� teica. "Futbolu spēlējot, pui�i tiek ievainoti, da�us savaino pavisam ļauni. Tas ir tas, ko pūlim tīkas redzēt. Un, kad viņi sāk kliegt pēc asinīm, tas, manu zēn, uzdzen nelabu dū�u."

"Nezinu," es teicu. "Galu galā tas ir diezgan nekaitīgs veids, kā atbrīvoties no aizturētās agresivitātes."

Varbūt viņ� mani saprata, varbūt ne, bet viņ� piekrīto�i pamāja. 'Tas, kā tu saki, palīdz atbrīvoties, tomēr es neesmu tik pārliecināts, ka tas ir nekaitīgi. Nu, ņemsim boksu un cīņu. Vai tas saucams par sportu? Vai tas saucams par hobiju?"

"Labi," es piekritu. "Cilvēkiem patīk vērot citu cie�anas."

"Patie�ām, tas ir vienīgais, ko viņi atzīst." Tagad viņa seja bija pilnīgi sarkana; viņ� sāka svīst. "Un kā ar medībām un mak�ķerē�anu? Ja kārtīgi aplūko �o lietu, tad tas ir tas pats. At�ķirība tikai tā, ka �ajā gadījumā tu vari nogalināt PATS. Ņem �auteni un �auj uz kādu neaizsargātu dzīvnieku. Vai arī tu izroc dzīvu tārpu, uzdur to uz āķa, un �is āķis ieduras zivs iek�ās, un no tā tevi pārņem priecīgi drebuļi, vai ne? Un kad �is āķis ir ierīts un tas grie�, un plē�

"Bet, pagaidiet," es teicu. "Varbūt tas ir labi. Kas ir zivs? Ja tas var atturēt cilvēkus no sadistiem

"Tuk�i vārdi, un vairāk nekas," viņ� iejaucās. "Tu zini, ka tā tas ir katram rodas tāda vēlē�anās, agrāk vai vēlāk. Un tādas blēņas kā bumbas spēles un bokss patie�ām nevar to apmierināt. Tāpēc mēs ķeramies pie tādas lietas kā kar�. Tad ir attaisnojums īstai slepkavo�anai. Miljonu slepkavo�anai."

Nī�e savulaik domāja, ka ir drūms filozofs. Viņ� varēja zināt par dubultajiem sko�iem. "Kāds ir jūsu ieteikums?" es jautāju, ar grūtībām slēpdams sarkasmu savā balsī. 'Varbūt slapkavasjāizlai�no cietumiem?"

"Varbūt." Plikpaurainais vīrs cie�i vērās savā tuk�ajā glāzē.

"Atkarībā no tā, kas nogalināts. Pieņemsim, tu pārtrauc dzīvi kādam klaidonim vai vazaņķim. Vai varbūt kādam ne�ķīstenim. Tu saproti, kādam bez ģimenes, bez radiniekiem, bez jebkā. Kadam, kura klātneesamību var pat nepamanīt. Tadā veidā, iespējams, ari tu pats vari tikt vaļā no soda."

Cie�i raugoties viņā, paliecos uz priek�u

"Jūs ta varētu?" es jautaju.

Bridi viņ� nekustīgi raudzījās grīdā, tad, nepacelis skatienu,, atbildēja

"Nepārprotiet mani, Mak," viņ� teica, stīvi pasmaidīdams. "Es! neesmu slepkava. Bet es domāju par to puisi, kur� mēdza tā rīkoties Pie tam tie�i �eit, �ajā pilsētā. Tas bija pirms kādiem divdesmit gadiem."

"Jūs pazināt viņu?"

"Nē, protams, ka ne. Neviens viņu nepazina, tur jau ir tā lieta. Tas ir iemesls, kādēļ viņ� vienmēr izkļuva sveikā. Bet ikviens zināja par viņu. No avīzēm." Vīrs mirkli apklusa, �ķita, ka viņ� nodrebēja; tad turpināja:"Viņu iesauca par Klīvlendas Galvu griezēju. Viņ� izdarīja trīspadsmit slepkavības �etros gados, arī Kingsberijā un D�eklhillas apkārtnē. Policisti vai prātu zaudēja, mēģinot notvert �o tipu. Runāja, ka viņ� ierodas pilsētā nedēļas nogales. Viņ� izvēlējās kādu klaidoni, bezpajumtnieku vai kādu grūtsirdīgo pie dzelzceļa sliedēm, tad aizvilināja to sev līdzi, apsolījis iedot pudeli vai kaut ko citu. To pa�u viņ� darīja ar sievietēm. Beigās laida darbā nazi."

"Jūs gribat teikt, ka viņ� neizlikās, mēģinot apmānīt sevi. Viņ� ga ja pēc kaut kā īsta un pirm�ķirīga."

Vīrs pamāja ar galvu. "Tā ir. Patiesi drebuļi un patiesa trofeja beigās. Redziet, viņam patika tos griezt. Viņam patika nogriezt tiem "

Es strauji piecēlos un pastiepos pēc savas somas. Sve�inieks iesmējās.

"Nebaidieties, Mak," viņ� teica. "Kur tas laiks, kop� �itas puisis] pazudis no pilsētas. Vai mazums pasaulē vietu, kur izceļas kar�? Varbūti viņ� karo, ietērpies kādas puses ekipējumā un turpina nodarboties ar to pa�u tikai tagad viņ� vairs nav vis slepkava, bet gan varonis. Saproti, j ko es domāju?" viņ� teica, balsij satraukumā drebot.

"Nu, nu," es teicu. "Saprotu, ko jūs domājat. Neuzbudinieties. Tā ir jūsu teorija, nevis mana."

Viņ� pazemināja balsi. "Teorija? Varbūt ari tā, Mak. Bet �onakt es redzēju kaut ko tādu, kas patie�ām var uzdzīt drebuļus. Kā tu domā, kāpēc es tik daudz rauju iek�ā?"

"Visi bumbotāji dzer," es atteku. "Bet, ja jūs tā izturaties pret sportu, ka jūs varat spēlēt ķegļus?"

Plikpaurainais virs cie�i noliecās pie manis. "Varbūt cilvēkam bijis kads hobijs, bet tā dēļ viņ� palaidis vējā visu, kas tam piederējis. Vai tā

var but?"

Es atveru muti, lai piekristu, bet, pirms paguvu viņam atbildēt, atskanēja kads spalgs troksnis Mēs abi to izdzirdējām vienlaicīgi uz ielas gaudoja policijas sirēna.

Bufetnieks pacēla acis. "Virzās �urp, tā izklausās, vai ne?"

Plikpaurainais virs jau bija kājās un virzījās uz durvju pusi.

Es steidzos viņam pakaļ :"Ei, neaizmirstiet savu somu!"

Viņ� nepaskatijas uz mani. "Paldies," viņ� noburk�ķēja. "Paldies,

Mak."

Un projām bija. Viņ� neuzkavējās uz ielas, bet metās pāri tuk�ajam laukumam starp divām blakus ēkām. Pēc brī�a viņ� jau pazuda skatienam. Es stāvēju tavernas durvīs, kad sirēnas vaimanas aiz�ņaudza ielu. De�urējo�ā policijas ma�īna apstājās tavernas priek�ā, tās motors palika darbojoties. Kads aizelsies ser�ants pieskrēja, ātri paskatījās uz ietvi, paskatījās uz tavernu un uz mani.

"Vai ir redzēts liels, plikpaurains puisis ar somu?" viņ� elsa.

Man vajadzēja teikt taisnību. "Kā ne. Viens tāds pirms brī�a izskrēja no �ejienes."

"Kur viņ� palika?"

Es norādīju starp ēkām, un ser�ants deva rīkojumu vīriem de�ūrma�īnā. Tie aizdrāzās; ser�ants palika tepat.

"Pastāstiet man par to," viņ� teica, skubinādams mani atpakaļ tavernā.

"Bet ko tas viss nozīmē?"

"Slepkavība. Tur aug�ā, ķegļu saieta, viesnīcā. Apmēram pirms stundas. Stāva zēns bija redzējis lielu, plikpaurainu tipu iznākam no kadas damas istabas; rādījies, ka viņ�, varbūt, bijis ' grābiena meistars", jo lifta vietā izmantojis kāpnes."

"Grābiena meistars?"

"Nu jā, klaidonis, kas lo�ņā apkart, laupījumu meklējot, jūs saprotat. Viņi klimst pa saietu, ielavās istabās un uzlasa visu, kas nav piesiets. �is lo�ņa atstājis istabu aizdomīgā steigā. Zēns tomēr paguvis �o puisi labi apskatīt un paziņojis pārzinim. Pārzinis atradis dāmu gultā viņa bijusi sagriezta gabalos, bez galvas; nu spēcīgi. Puisim bijis ko trūkties!"

Es dziļi ievilku elpu. "Vīrs, kur� tikko bija �eit," es teicu, "lielais, plikpaurainais puisis viņ� neatlaidīgi stāstīja par Klivlendas Galvu griezēju. Bet es domāju, ka viņ� vienkār�i piedzēries vai�"

"Zēna apraksts sakrīt ar to, ko mums deva laikrakstu tirgotājs lejā uz ielas Viņ� redzējis to dodamies uz �o pusi. Līdzīgi, kā jūs teicāt liels, plikpaurains puisis."

Viņ� cie�i palūkojās lejup uz ķegļu somu. "Viņam bija tada līdzi, vai ne?" -

Es pamāju.

Viņ� atviegloti nopūtās. "Tas bija tas, kas mums palīdzēja viņu izsekot līdz �ai tavernai viņa soma."

"Kāds bija to redzējis? Aprakstījis?"

"Nē, viņi nevarēja to aprakstīt. Tā bija parasta, ķegļu spēlei paredzēta soma. Bet tā atstāja pēdas. Ievērojāt, kā es skraidīju pa ietvi, te ārā. Es izsekoju pēdas. Un, re, paskatieties uz grīdu zem ķebļa!"

Es paskatījos.

"Jus redzat, viņ� nebija nesis ķegļu bumbu �ai somā. No ķegļiem nekas nesūcas ārā."

Es apsēdos uz ķebļa, un apkārtne manās acīs sāka griezties. Iepriek� nebiju ievērojis asinis uz grīdas.

Tad es pacēlu galvu. Tavernā ienāca patruļnieks. Viņ� bija skrējis, viņ� glu�i vai gārdza un, sprie�ot pec visa, bija veicis krietnu ceļa gabalu, bet viņa seja nebija piesarkusi. Tā bija zaļgani bāla.

"Dabūjāt ciet?" ser�ants uzkliedza.

"Ar viņu ir cauri." Patruļnieks aizgriezās. "Viņ� negribēja apstāties. Mēs atklājām uguni, brīdinot viņu, varbūt jūs dzirdējāt. Viņ� pārlēca aiz�ogojumu kvartala aizmugurē un izskrēja uz dzelzceļa sliedēm. Un tie�i pre�u vilciena priek�ā."

"Beigts?"

Patruļnieks pamāja. "Leitnants pa�laik ir tur, lejā, un viri no līķu furgona. Tiem nāksies skrāpēt viņu nost no sliedēm."

Ser�ants klusu nolamājās. "Tad mēs vairs nevaram dro�i pārliecināties," viņ� teica. "Varbūt viņ� galu galā bija tikai lo�ņa un zaglis."

"Sā vai tā," patruļnieks teica, "bet Hansons nak �urp ar viņa somu. Tā noripoja vesela, kad vilciens viņu notrieca."

Otrs patruļnieks ienāca iek�ā, nesot ķegļu somu. Ser�ants izņēma to Ilansonam no rokam un nolika uz bāra letes.

"Vai �ī bija tā, ko viņ� nesa?" viņ� man jautāja.

"Jā," es teicu, un mana balss aizrāvās.

Es aizgriezos. Negribēju vērot, kā ser�ants atver �o somu. Es pat negribēju redzēt viņu sejas, kad tie ielūkojās tajā. Bet, es, protams, DZIRDĒJU viņus. Man izlikās, ka Hansons grasās vemt.

Es devu ser�antam oficiālu liecību, kā viņ� bija lūdzis. Pastāstīju viņam visu par manu sarunu ar �o sve�inieku, teoriju par slepkavību kā hobiju, par ideju izmeklet dzīves padibenes sev par upuriem, jo viņu pazu�anu, iespējams, pat nepamanīs.

"Izklausās �ķebīgi, kad par to runā, vai ne?" es teicu. "Visu laiku domāju, ka tā bija tikai muldē�ana."

Ser�ants ātri uzmeta acis somai, tad paskatījās uz mani. "Tā nav muldē�ana," viņ� teica. "Tā dro�i vien darbojas slepkavas domas. Es zinu visu par viņu ikviens no mūsējiem pa �iem gadiem ir studējis Galvu griezēja gadījumus. Būtība ir tada slepkava atstāja pilsētu gadus divdesmit atpakaļ, kad viņam te zeme sāka degt zem kājām. Iespējams, viņ� bija devies uz Eiropu un kādu laiku palicis tur. Tad viņam būs radusies vēlē�anās atgriezties un sākt to visu no jauna."

"Kādēļ?" es jautāju.

"Kas to zina? Varbūt tas bija viņa hobijs. Sava veida spēle, ko viņ� spēlēja. Varbūt viņam patika iegūt �ādas trofejas. Bet iedomājieties tikai, kas viņam bija par nerviem staigāt ar ķegļu saietu un taisīt �itādus gājienus. Nest somu, lai varētu lajā ielikt -ļ"

Viņ�, liekas, pamanīja manu sejas izteiksmi, jo mierino�i uzlika roku man uz pleca. "Atvainojiet," viņ� teica. "Es saprotu, ko jūs izjūtat. Jūs, tikko sarunājoties ar viņu, varbūt izglābāties par mata tiesu. Varbūt viņ� bija izveicīgākais slepkava psihopāts, kāds jebkad dzīvojis. Uzskatiet, ka jums paveicies."

Es pamāju un virzījos uz durvju pusi. Varēju vēl paspēt uz pusnakts vilcienu. Un piekritu ser�antam, ka esmu izglābies par mata tiesu, izveicīgākais slepkava psihopāts pasaulē.

Es piekritu ari tam, ka man patie�ām paveicies. Iedomājos par to pa�ā pēdējā brīdī, kad �is muļķīgais klaidonis zaglis skrēja ārā no tavernas, un es padevu viņam to ķegļu somu, no kuras sūcās� Man par laimi viņ� neievēroja, ka esmu samainījies ar viņu somām.

Fobija (uzmāciga baiļu sajūta) kļuvusi par vispārpieņemtu terminu �odiemis psihiatrijā. Tomēr. vai. definējot to kā neprātīgas bailes, var �o fobiju pieņemt kā nāves cēloni? Vai. piemēram, termins 'bi�u fobija "mir�anas apliecībā varētu būt pietiekams izskaidrojums ari nāves gadījumu izmeklētājam?

Teikt, ka es biju pārsteigts, kad uzzināju par Dorisu un so vecpuisi

-��� rakstnieku no vestibila viņas puses, nozimētu neteikt neko.

Mēs ar Dorisu bijām precēju�ies kop� �etrarpus gadiem, un es vēl joprojām nespēju noticēt savai laimei. Viņa bija vidēja auguma, ar lielisku sejas krāsu un piķa melniem matiem, kas izcēla burvīgo sejiņu, un ar piemīlīgu, maigu mutīti, kas viegli un bie�i pavērās smaidā. Viņas acis bija elektrozilas un kopā ar melnajiem matiem patiesi izskatījās bezgala jaukas. Un viņas augums bija kā radīts kārdino�i laimīgiem sapņiem� citu pui�u sapņiem. Man bija pati meitene. Mana sieva Dorisa.

Tāpēc jums būs labi saprotams, ka jutos diezgan satraukts, kad uzzināju'par viņu un �o Vilkinsu. Ja jūs patie�ām mīlat savu sievu tāpat kā es un uzticaties viņai tāpat kā es, savukārt viņas dzīves mērķis ir tikai sejas un figūras skaistums, turklāt, ja esi pārliecināts, ka, viņasprāt, saule lec un riet tevis dēļ, tad tas ir solīds speriens pa zobiem, ka pēk�ņi atklāj, ka tai laikā, kamēr tu esi ārpus pilsētas, apbraukājot savu darījumu rajonu, divas nedēļas katru mēnesi tava sieva mājās rotaļājas ar detektīvstāstu rakstnieku, kura dzīvoklis atrodas vestibila otrā pusē. It sevi�ķi, ja viņ� ir tāda tipa puisis kā �is Vilkinss bez jebkādiem skaidri redzamiem atbalsta līdzekļiem, izņemot nobru�ātu rakstāmma�īnu, glu�i "bezzobains", jau pat pazaudējis savus matus ,Dieva dēļ!

Saprotu, ka neesmu Adoniss, bet vissliktākajā dienā, kādu vien esmu piedzīvojis, es tomēr biju labāks vīrietis par �o Vilkinsu. Ticiet man! Tas ir iemesls, kāpēc biju tik dziļi satraukts, kad uzzināju, ka manā prombūtnē Dorisa pavadījusi laiku ar �o ākstu Vilkinsu.

Bez �aubām, es Dorisu attaisnoju. Neraugoties uz �iem Dorisas sānsoļiem vestibila otrā pusē, es tomēr aizvien vēl viņu mīlēju. Tik brīni�ķīga meitene kā Dorisa, es teicu pats sev, tik pilnasinīga un tik

traka uz jokiem, dabiski, kļūst par mērķi ikviena plēsiga vīrie�a rijībai se�u jūd�u rādiusā. Un viņa, saprotams, ir tik vientuļa, kamēr esmu projām. Nabaga Dorisa�

To visu var saprast attiecībā pret Dorisu. Bet ne pret �o glumo Kazanovu no vestibila otras puses. Nē, ser! �o tipu es gatavojos nolikt pie vietas.

Tikai nestrebt karstu, es brīdināju sevi. Pagaidi, iekams būsi nomierinājies! Pagaidi, iekams spēsi to izdarīt bez jebkādām nejau�ībām, neatlaidīgas un pacietīgas izseko�anas veidā! Citādi kas no tā visa iznāks? Nekas cits, kā tikai elektrības patēriņa pieaugumu �tatā. Es bū�u miris, un Vilkinss būs miris, un Dorisa savā vientulībā pametīs visu.

Tagad vēroju Dorisu, jo zināju par viņu un Vilkinsu. Izturējos tāpat kā parasti, un viņa, �ī gudrā, mazā aktrise, rīkojās glu�i tāpat. Un, kad es nejau�i satiku Vilkinsu pie pastkastītēm, nama priek�telpā vai liftā, vai arī izgā�ot atkritumus komunālajā tilpnē mūsu tre�ā stāva gaiteņa galā, es pamāju ar galvu un uzsmaidīju kā jau kaimiņam, bet viņ�, bez �aubām, nodomāja, ka esmu ļoti patīkams "kolēģis", kā arī akls nerrs.

Tā nu tas bija: es tikai paturēju prātā savu nodomu un novēroju Vilkinsu katrā izdevīgā brīdī. Biju pārliecināts, ka atradī�u pareizo veidu, kā tikt gala ar viņu, ja vien man pietiks pacietības un apķērības.

Tas turpinājās da�us mēne�us. Un tad, augusta sākumā, kad laiks bija skaidrs, ārā aiz durvīm karsta elle un es atgriezos no rīta golfa, atradu pieturas punktu tam, ko biju meklējis.

Piestāju sānceļā, mūsu mājas priek�ā, un, kad mans automobilis o�ņājās iegro�otajā pievedceļā, ko biju izvēlējies, es palūkojos caur vējstiklu un ieraudzīju Vilkinsu izkāpjam no sava lietotā d�alopa trīs ma�īnas priek�ā. Rokā viņam bija liels papīra maiss ar pārtikas precēm.

Vilkinss ar elkoni aizgrūda automa�īnas durvis un devās pāri piebraucamajam ceļam uz dzīvokļa ieeju. Kad viņ� tuvojās ziedo�o cīniju un lauvmutī�u dobei, kas robe�ojās ar piebraucamo ceļu, viņ� pēk�ņi satrūkās kā izbijies zirgs un sastinga kā pārakmeņojies. Atguvies pēc acumirklīgā apmulsuma, Vilkinss sāka ar brīvo roku mest pla�us riņķus sev labajā pusē pār puķu dobi. �ķērsām sagriezies, viņ� centās nokļūt pie nama ieejas, cie�i satvēris maisu ar pārtikas precēm un �ausmu pilnām acīm skatīdamies uz puķu pusi. Un tie�i tad bite, kas bija klīdusi ap puķu dobi, sanēja uz Vilkinsa pusi, lai izpētītu viņu. Es varēju pat saskatīt bites spārnus mirgojam saules gaismā. Un tad pēk�ņi sapratu, kas noticis ar Vilkinsu.

Sprie�ot pēc viņa izturē�anās, jūs varētu iedomāties visus nezvērus un briesmoņus, kādi jebkad radīti, bet ne nekaitīgo, mazo medusbitīti. Viņ� kaut ko izkliedza aiz�ņaugtā balsī, nometa savu papīra maisu ar pārtikas precēm uz betonētā pievedceļa, piena pudelēm skaļi plīstot, un ņēma kājas pār pleciem apmēram tā, kā to dara histēriska sieviete, kas izbijusies no traka suņa

Skriedams Vilkinss mētāja garās rokas, glu�i izmisis, viņ� bolīja izvalbītās acis, cenzdamies saskati t biti un novērtēt tās lidojuma virzienu; viņ� bēga pa piebraucamo ceļu un neapstājās, iekams nebija iz�āvies i cauri nama ieejai un aizcirtis aiz sevis durvis.

Es sēdēju savā automa�īnā un to visu vēroju. Kas par velni�ķīgu triecienu, tāda bija mana pirmā doma. Kas par kolosālu triecienu manai sievai pities ar pieaugu�u vīrieti, kas baidās no medusbites. Un tad man prātā ie�āvās kāda cita doma, proti, es pēk�ņi biju sapratis, ka tas ir tie�i tas, ko man vajadzēja zināt par Vilkinsu.

Neviens normāls pieaudzis cilvēks nebaidītos no bitēm tā kā Vilkinss. Tā nebija tikai poza. Te vajadzēja būt kādam pietiekami nopietnam iemeslam.

Atcerējos, ka esmu komivoja�ieris. Bet vai esmu jums teicis, ko es pārdodu? Domāju, ka ne. Medikamentus. Es tirgoju vienam no lielākajiem farmācijas namiem. Kaut arī neesmu medicīnas doktors, pietiekami labi pārzinu "medicīnas d�ezu", lai pielietotu to attiecībā pret �o Vilkinsu.

Un mani pārņēma tīkama, silta gandarījuma sajūta.

Jau nākamajā dienā devos savā kārtējā darījumu braucienā. Ceļā, kā parasti, vajadzēja pavadīt divas nedēļas. Es dziļi ieskatījos Dorisas brīni�ķīgajās safīru acīs, kad atvadoties viņu skūpstīju, un apskāvu viņu cie�āk nekā mūsu parastajās atvadu reizēs.

Nākamajās desmit dienās domāju tikai un vienīgi par biznesu, lai arī tas nenācās viegli. Ik pa brīdim prātā ie�āvās mana pelīte, kas varbūt kā traka spēlējas ar runci no vestibila viņas puses. Bet tā ir pēdējā reize, D�im, es mierino�i teicu pats sev.

Desmitajā dienā nogriezos sāņus no sava parastā mar�ruta un steidzos uz piecdesmit jūdzes attālu mazu, necilu pilsētiņu �tata ziemeļu daļā. Bezrūpīgi klejoju un iegriezos gan sporta pre�u, gan metālizstrādājumu veikalos un beidzot nopirku putekļainu tauriņu ķeramo tīkliņu. To man pārdeva kāds klerks, kur� bija vai nu garīgi nevesels, vai arī atradās narkotiku iespaidā lāgā nevarēju saprast. Tomēr par vienu biju pārliecināts �is miegainais tips nekad neatcerēsies nedz mani, nedz arī to, ko esmu no viņa nopircis.

Devos ārā no pilsētiņas vairākas jūdzes pa lauku ceļu, kamēr ieraudzīju ziedo�us sausser�u krūmus uz akmens sienas, kas kādā vietā robe�ojāsar ceļu. Spēji apturēju auto, uzvilku rokās vecus darba cimdus, ko glabāju automa�īnas rīku nodalījumā, izrausos ārā un pacēlu automa�īnas pārsegu, radot iespaidu, ka ma�īnai kaut kas atgadījies. Nogaidīju, kamēr uz ceļa skatiena robe�ās nebija nevienas citas automa�īnas. Tad, turēdams tīkliņu rokā, pārlēcu nelielajam grāvim starp ceļu un sienu. Pārlaidu tīkliņu pār sausser�u krūmiem. Tas arī bija viss, kas man vajadzīgs. �ai vienā smēlienā saķēru se�as mundras medusbites.

Es tās rūpīgi izkratīju no tīkliņa vecā vienas mārciņas konfek�u kārbā, ko biju paķēris pie atkritumu tvertnes citā pilsētā, uzmetu sauju sausser�u lapu un ziedu tām virsū un aizsitu vāku. Iegriezu kārbā da�as spraudziņas gaisam un tad to ievīkstīju porainā, brūnā ietinamā papīrā, apsēju to ar auklu un uz saiņa uzrakstīju Vilkinsa adresi. Atpakaļadresi, protams, neuzrakstīju. Visa operācija neaizņēma ne desmit minūtes.

Uz �ī vieglā saiņa uzlipināju pietiekami daudz mārku, lai to nosūtītu pa pirmās klases pastu. Atpakaļceļā, braucot cauri ciemam, saini iemetu ceļmalas pastkastē, nevis ienesu ciema pasta kantorī. Es pat neizkāpu no sava auto, tikai izliecos ārā, pastiepu roku, viegli ieslidināju saini slīpajā teknē un apmierināts ripināju tālāk.

Tā bija tre�diena. Mājās atgriezos piektdienas pēcpusdienā. Kā parasti novietoju savu auto sānceļā un izrausos ārā, izstaipīdams muskuļus pēc garā brauciena. Tad devos uz mājas ieeju un pēk�ņi pamanīju, ka noticis kaut kas neparasts.

Policijas sanitārā ma�īna stāvēja piebraucamā ceļa galā, tās mo�tors darbojās un aizmugures durvis bija vaļā. Kāds policists nepatikā spārdīja pakaļējo riepu. Viņ� acīmredzot bija �oferis un gaidīja savus biedrus iznesam pasa�ieri. Es pamāju viņam sveicienu un, iegājis mājā, nospiedu lifta pogu.

Mirkli nekas nenotika, bet, kad lifts nolaidās, tā durvis tika atgrūstas vaļā un divi policisti iznāca ārā, nesot nestuves. Uz tām kads gulēja, bet es nevarēju zināt, kas tas bija, jo pāri bija pārsegts palags, kas aizklāja arī seju. Pārlieku nervozs maza auguma puisis ar melnu somu rokā iznāca no lifta aiz nestuvēm. Ārsts, es nodomāju. Pakāpos atpakaļ, lai netraucētu, kamēr viņi nestuves izgrozīja cauri durvīm. Tad uzbraucu līdz savam stāvam.

Dorisa sagaidīja mani pie mūsu dzīvokļa durvīm. Viņas acis bija plati ieplestas, viņa izskatījās nobijusies. Un tomēr Dorisa skatījās uz mani tik brīni�ķīgi, ka nespēju domāt vairs ne par ko citu, izņemot viņu

"Hei, mazā," es teicu, saņēmis viņu savās rokās, pirms vēl mēs bijām aizvēru�i durvis.

"Hei, ceļotāj," viņa teica, skūpstot mani. Tā viņa mani da�kārt! dēvēja. "Es esmu tik priecīga, ka tu atkal esi mājās, dārgais."

"Es arī." Tas bija nedēļā neizteiktais. Pavīpsnāju. "Tu esi noilgojusie pēc manis?�

Viņa pamāja ar galvu, domājot par ko citu.

"Nu, būs jau labi," es teicu un uzmetu cepuri uz plaukta. Viņ< aplika rokas man pa vidukli, kad mēs kopā gājām uz virtuvi. Tā bijal mūsu rutīna pirmais, ko darīju, kad pārrados mājās no saviem] braucieniem, bija sajaukt mums abiem pa vienam martini.

Un tad es teicu:"Kad ienācu kāpņu telpā, viņi iznesa no turienes! cilvēku uz nestuvēm. Vai te kāds saslimis?"

Viņa nolika man priek�ā d�inu un vermutu.

"Nevis saslimis," viņa teica �okējo�ā balsī. "Miris, D�im. Misterd Vilkinss, puisis, kas dzīvo dzīvoja vestibilam otrā pusē."

"Nevar būt!" es teicu. "Kas tad viņam atgadījies?"

"Neviens īsti nezina," Dorisa pasniedza man paplāti ar ledus! gabaliņiem. Viņas rokas drebēja. "Viņ� tikko nomiris."

"Vai, cik nelāgi! Tik jauks, kluss kaimiņ�," es teicu, iemērīdams! krūzē d�inu. Tad, pavēries aug�up, sastapu viņas acis, lūkojamies ua mani, un viņa izskatījās esam tuvu asarām. "Kāpēc tā, mīļumiņ?" esi teicu, pagriezdamies, lai viņu apskautu. "Tu izskaties tik satraukta. Tu nevari izprast kaimiņa navi? �ādas lietas da�reiz notiek, tas arī viss.

"Bet varbūt es� es vēl kaut kā varēju viņu glābt�" Dorisa trīcēja! manās rokās. "Tas man ienāca prātā �opēcpusdien, pēc len�a� mar ienāca prātā, ka neesmu redzējusi misteru Vilkinsu vestibilā vai liftā jaul dienu vai divas," viņa pagriezās pret mani, lai redzētu, kā es uzņemu! �ādu paskaidrojumu. "Un, kad es iznācu kāpnēs pie viņa durvīm,| nedzirdēju arī rakstāmma�īnas piesitienus. Tu zini, kā rakstāmma�īnā vienmēr strādā. Tu arī dro�i vien esi dzirdējis cauri durvīm."

"Protams," es teicu.

"Es pārgāju pāri vestibilam un piezvanīju. Vairākas reizes. Kacfl viņ� neatbildēja, vispirms nodomāju, ka viņ� izgājis. Bet tad atcerējos, 1 viņ� gandrīz nekur neiet, it sevi�ķi vasarā" viņa, protams, nebūti varējusi paskaidrot, kā var būt pārliecināta par tik dīvainu faktu kā �isļ

-���� "Tāpēc pasaucu nama pārzini un jautāju, vai viņ� redzējis misteri Vilkinsu izejam. Viņ� teica, ka ne. Es sacīju, ka esmu noraizējusies urJ

jautāju, vai viņ� nedomā, ka būtu labāk �o lietu noskaidrot."

"Saprotu. Un pārzinis iegāja iek�ā un atrada viņu?"

"Jā. Viņ� izmantoja savu caurlaides atslēgu. Es iegāju iek�ā kopā ar viņu. Un mēs atradām nabaga misteru Vilkinsu guļam uz dīvāna dzīvojamajā istabā un viņ� vairs nemaz neelpoja."

"Nu, mazā, da�reiz, no malas vērojot kādu guļam, tā var likties."

"Bet viņ� negulēja dabiski un brīvi, D�im. Ne tā, kā miegā. Likās, ka viņ� nokritis uz dīvāna mirstot. Viņa acis bija pla�i ieplestas un bija�ausmu pilnas." Viņa mani cie�i apkampa. "Tas bija �ausmīgi, D�im."

"Protams, mīļumiņ. Es vēlētos, lai tu nebūtu redzējusi viņu tādu. Cilvēks zina, ka mirst, un viņ� iegūst �o izbaiļu pilno skatienu savās acīs. Es to redzēju dienestā. Tas ir dabiski."

"Pārzinis izsauca policijas neparedzēto gadījumu nodaļu. Bija ari policijas ārsts, un viņi tikko aizveda misteru Vilkinsu projām.�

"Ko ārsts teica? Varbūt sirdslēkme?"

"Viņ� nezināja," Dorisa teica. "Viņ� nevarēja precīzi pateikt bez tās nu kā to sauc pēcnāves izmeklē�anas."

"Līķa apskates,� es teicu.

Viņa no�ēlā pamāja ar galvu. Mana sirds uztraukumā dauzījās. Baidījos, ka viņa to ir ievērojusi. "Es eju apskatīt Vilkinsa dzīvokli, Doris. Varbūt tā ir slimīga ziņkāre, bet es gribu redzēt, kur jūs viņu atradāt, �o nabaga puisi. Vai gribi nākt?"

"Nē, negribu," Dorisa teica. "Man �odien jau pietiek briesmīgu pārdzīvojumu.�

"Ielej vēl," es teicu. "Pēc mirkļa bū�u atpakaļ."

Es devos pāri vestibilam uz Vilkinsa durvīm un biju patīkami pārsteigts, atradis durvis atvērtas. Paskatījos uz dīvānu, kurā bija gulējis Vilkinsa līķis, bet manas acis tur nepakavējās. Palūkojos pa labi, garām aizmugurē stāvo�ajam galdam, kur atradās mana konfek�u kārba, aizmestu ietinamo papīru vidū; tās vāks bija nokritis no galda uz grīdas.

Es pasmīnēju, dzīvi iztēlodamies, kasbija noticis, kad �is ieslodzītās bites, Vilkinsa vientiesīgi atbrīvotas, viņam atverot savu pastu, saskaitu�ās traucās ārā no kārbas. Dro�i vien tas neaizņēma ilgu laiku, iekams viņ� paniskās bailēs sāka tās trenkāt un sist, par ko esmu gandrīz dro�s. Ja jums ir alerģija pret bi�u indi, kāda noteikti bija Vilkinsam, viena laba deva daudzkārtīgu bi�u dzēlienu sagraus jūsu cirkulāro sistēmu un pārtrauks jūsu elpo�anu tik ātri, ka jūs tam pat nenoticēsit. Es tās atradu virtuvē.

Uz Vilkinsa virtuves loga palodzes puķupodos ziedēja Āfrikas

vijolītes, un bites iemidzino�i sanēja aiz aizkara, tiekdamās atkal izkļūt siltajā augusta gaisā.

Neviens to nekad neiedomāsies, teicu pats sev.

Es atļāvos gudri pasmaidīt, kad atvēru aizkaru un vēroju mazo,: dzelteno slepkavu straumi ar prieku dodamies brīvībā. Tad devos atpakaļ pie Dorisas un mana martini. Es iesēdināju Dorisu sev klēpī, kamēr mēs dzērām, un domāju, cik jauki tas būs, kad viņa atkal visa piederēs man man vienam. Kāda lelle! Es mīlo�i uz viņu raudzījos. Varbūt viņa tiecās pēc cita vīrie�a, kamēr es biju projām, tikai absolūtas ļ garlaicības mākta. Tikai lai remdētu savu vientulību. Neko vairāk.

Pēk�ņi man ienāca prātā, ka ir kāds labs veids, kā tam visam darīt' galu izbeigt �o krietni apmaksāto rutīnu, kas neļāva man pastāvīgi būt i kopā ar Dorisu.

Es noliku malā savu tuk�o martini glāzi un, pagriezis Dorisas seju,! skūpstīju viņu. Skūpstīju viņu alkatīgi. Es teicu:"Mazā, esmu nolēmis atstāt savu darbu."

"Ko? Ko tu teici?� viņa bija pārsteigta.

"Jā. Es gribu būt vairāk mājās, Doris. Ar tevi. Esmu tik vientuļ� j

ceļā."

"Es ari tad esmu vientuļa, D�im," viņa mulsi murmināja man pie

pleca.

"Dro�i vien, mīlulīt. Un zini ko? Es domāju par darbu, kas man ļautu palikt ar tevi kopā, visu laiku."

Viņa pacēla galvu "Ka?"

"Rakstot detektīvstāstus. Līdzīgi nabaga Vilkinsam no vestibila otras puses. ī langribas izmēģinātroku."Un atkal viņu noskūpstīju. "Man 1 ir idejas, es varētu būt diezgan labs slepkava."

Viņas rokas sakļāvās ap mani. "Dārgais, es gribētu, lai tu būtu mājās ar mani," viņa teica. "Bet tu ta�u neesi savā dzīvē uzrakstījis nevienu stāstu!�

"Vajag kādreiz sākt,� es teicu.

Un tā �is ir pirmais.

Vai tas jums patika?

�ajā stāstā darbojas savdabīgi pievilcīgs nelietis mis�ters Hevenrid�s. Piedo�anu, mister Hevenrid�, tā ir mana subjektīva sajūta, bet viņas pret jums izturējās tā, kā izturas pret kādu, kas diezgan slikti o��

Marsija atkal bija aizbēgusi. Kārtējais skumjais atgadījums jaunakās māsas dzīvē, Helēna nodomāja. Marsija vienmēr bēga. Viņa nekad nespēja stāties pretī kautkam nepatīkamam, nevēlamai īstenībai. Tiklīdz atgadījās kaut kas tāds kā tagad, Marsija bēga. Viņai bija vairāki veidi, kā izvairīties no īstenības. Miega tabletes, ko Marsija bija tikko ieņēmusi, bija viens no tiem, alkohols bija otrs. Bet visbie�āk Marsija aizbēga savā fantāziju pasaulē ar kāda savāda, iek�ēja mentāla procesa starpniecību, un �ajā iedomu pasaulē viss bija tie�i tā, kā viņa vēlējās. Viņa nekad nespēja akceptēt lietas tādas, kādas tās bija.

Bez �aubām, Helēna bija brīdinājusi viņu sakarā ar �o Polu Kārteru. Pols bija beidzamais no daudzajiem jaunajiem vīrie�iem Marsijas dzīvē. Helēna bija brīdinājusi savu māsu arī no citiem, turklāt jau iepriek�, bet Marsija nekad neņēma padomus vērā un negribēja viņu pat uzklausīt. �āda citu teiktā pilnīga ignorance bija vēl viena metode, ko Marsija izmantoja, lai aizbēgtu no esamības realitātēm. Pols bija skaists, pietiekami jauns vīrietis, un viņ� piederēja pie tiem, kas turēja augstu paceltu degunu, Helēna nodomāja. Viņam bija patīkamas manieres, viņ� bija izskatīgs, bet tomēr neizteiksmīgs, ta�u labi ģērbies, finansiāli nodro�ināts. Bet viņ� bija precējies un divu bērnu tēvs. Bet visļaunākais bija tas, ka viņ� bija precējies ar mistera Enraita meitu tā pa�a mistera Enraita, kuram piedero�ajā firmā Marsija bija nodarbināta kā sekretāre

-�� kā Pola Kārtera sekretāre. Pola sievastēvs bija ielicis savu znotu Enraita reklāmas aģentūras viceprezidenta krēslā.

Helēna jutās pārliecināta, ka visa �ī lieta nekādā ziņā nav Pola rīcības rezultāts. Marsija dro�i vien bija pati uzkārusies jaunajam Kārteram kaklā. Kad Marsija pameta savu labi apmaksāto darbu (attiecības ar Polu bija kļuvu�as pārāk manāmas), viņa bija domājusi, ka

Kārters �ķirsies no sievas, upurēs savu karjeru un apprecēs viņu. Bez �aubām, tas nebija nekasvairākkāMarsijaskārtējāsfantāzijas.�ovakarPolsbija atnācis, lai pateiktu, ka nevar vairs turpmāk ar viņu tikties. Tādam cilvēkam ka Pols vajadzēja neparasti daudz drosmes, lai iz�ķirtos par �ādu soli. Polam tapat kā Marsijai ari bija savs ceļ�, kā aizbēgt no apsprie�amām lietām, jo glu�i vienkār�i nepietika spēka atklāti raudzīties uz tām.

Helēna nodrebēja, atcerēdamās drausmīgo scēnu, kas bija sekojusi, un cie�āk savilka garo tērpu ap savu slaido augumu. Viņa bija strādājusi savā guļamistabā, kas bija iekārtota arī kā studija, zīmēdama ilustrāciju kādam modes �urnālam. Caur aizvērtajām durvīm viņa bija dzirdējusi Marsijas histērisko izskaidro�anos ar Polu. Tad viņa pēk�ņi bija iedomājusies par dzīvojamās istabas logu, kas bija palicis atvērts, un iespēju, ka kaimiņi varēja dzirdēt visu, kas tagad risinājās, tādēļ steig�us devās to aizvērt. Un tie�i tajā brīdī Marsija trieca vāzi pret Pola galvu. Tā bija smaga vāze, bet trieciens tik spēcīgs, ka vāze sadrupa vismaz ducī atsevi�ķu gabalu. �ie keramikas fragmenti vēl aizvien mētājās uz grīdas ka neizskatīgi, atbaido�iatkritumi. Polsbija nogāzies no krēsla un tagad gulēja uz grīdas satrauco�i nekustīgs, seja bija zaudējusi krāsu, asinis gausi sūcās no apslēptās brūces galvā. Uz brīdi Helēnu pārņēma �ausmino�a doma, ka viņ� ir miris. Bez �aubām, Marsija jau bija aizbēgusi, ieskrējusi savā guļamistabā un tur ieslēgusies. Helēna rūpīgi nomazgāja un apsēja Pola ievainojumus, un beidzot viņ� spēja atstāt dzīvokli, kaut arī vēl aizvien būdams ļoti nedro�s. Helena uzmeta skatienu pulkstenim. Bija pagājusi jau vairāk nekā pusstunda. Ceru, ka ar viņu viss kārtībā, Helēna domāja. Ceru, ka viņam pietiks prāta, lai uzmeklētu ārstu. Un es ceru, ka viņam atradīsies kāds ticams izskaidrojums savam ieplīsu�ajam galvaskausam, kad viņ� pārradīsies mājās.

Helēna ievēroja, ka dzīvojamās istabas logs vēl aizvien bija atvērts un aizkars nebija nolaists. Notikumi bija risināju�ies ar tik pretīgu pēk�ņumu, ka viņa bija aizmirsusi iemeslu, kādēļ nākusi uz dzīvojamo istabu. Labi, ka dzīvoklis otrpus laukuma ir tumsā, viņa nodomāja. �is dzīvoklis parasti bija tum�s. To aizņēma kāds uzkrīto�i resns, vecs vīrietis, kur� acīmredzot dzīvoja viens. Helēna bija pāris rei�u nejau�i sastapusies ar viņu vestibilā.

Varētu teikt, ka tas bija pārāk pla�s dzīvoklis vientuļam vecam vīrietim, Helēna domāja, apzināti cen�oties atturēt savas domas no tikko notiku�ā varmācīgā incidenta. Viņa zināja, ka �ī dzīvokļa plānam jābūt tādam pa�am kā tam, ko bija aizņēmusi viņa un Marsija. Ēka bija milzīgs, veclaicīgs, pelēku ķieģeļu īres nams, raksturīgs �im Ņujorkas nostūrim,

blakus Brodveja aug�galam; kādreiz laba un solīda apkārtne, ko nolaidības dēļ bija pārņēmusi riebīga puve. Ielas tagad bija pilnas ar tum�sejainiem jauniem cilvēkiem, kas valkāja ādas �aketes. Viņu acis bija viņu gadiem pārāk drūmas un cietsirdīgas. Helēna baidījās no viņiem. Viņai nepatika vienai vēlu atgriezties mājās. Viņa baidījās ari parMarsiju. Marsija bie�i vien vēlu vakaros palika ārpus mājas. Bet viņu dzīvoklis bija pla�s un īres maksa pieņemama. Tajā bija divas guļamistabas. Kad Marsija bija pārcēlusies uz Ņujorku, viņa bija pieprasījusi sev atsevi�ķu guļamistabu, sacīdama, ka esot nervoza un labākajā gadījumā guļot slikti. Helēnas guļamistaba bija ziemeļu pusē un tāpēc bija iespējams to iekārtot ari kā studiju. Helēna pelnīja sev iztiku, strādādama par modes �urnālu ilustratori.

Helēna atkal paskatījās pulkstenī. Bija jau pāri pusnaktij. Man jādodas gultā, viņa nodomāja, pat ja es nevaru aizmigt. Viņa devās nodzēst dzīvojamajā istabā gaismu. Uz bridi Helēna ieraudzīja savu attēlu sienas spogulī. Viņai likās, ka sejā parādīju�ās sīkas krunciņas, galvenokārt ap acīm un muti. Man ir divdesmit astoņi gadi, viņa domāja. Tas jau liek domāt, ka esmu vecmeita. Viņa bija ziedojusi savas jaunības labāko daļu, rūpejoties par jaunāko māsu.

Helēna jau grasījās izdzēst gaismu, kad izdzirdēja pēk�ņus, skaļus klauvējienus pie dzīvokļa durvīm.

Brīdi viņa, baiļu paralizēta, palika sastingusi stāvot. Tā ir policija, viņa domāja. Pols būs noasiņojot zaudējis speķus un nokritis, un viņi kaut kādā veidā atklāju�i, kas �eit noticis.

Durvis bija maza actiņa, nosegta ar pagrie�amu metāla vāciņu. Helēna to pacēla. Resnais, vecais virs no pretējā dzīvokļa stāvēja aiz durvīm, turpinādams dobji klaudzināt ar nelielu misiņa klauvējamo.

Helēna uzrunāja viņu caur mazo durvju actiņu:"Lūdzu, beidziet �o klauvē�anu! Mana māsa ir aizmigusi. Kas par lietu?�

Tā bija pirmā reize, kad viņa dzirdēja veco vīrieti ierunājamies. Viņa balss bija dobja un svinīga, kaut ari viņ� mēģināja runāt klusi.

"Atver, manu dārgumiņ," viņ� teica. "Tas ir vairāk nekā svarīgi. Faktiski, dzīvības un nāves jautājums. Es nevaru runāt caur �o mazo caurumiņu."

Helēna vilcinājās. Beidzot viņa atvēra durvis, gan mēģinādama aiz�ķērsot ieeju ar savu augumu, bet vecais vīrs ar savu milzīgo masu pagrūda viņu malā un iegāja istabā.

"Patiesi!" Helēna iesaucās. "Paskaidrojiet, lūdzu, ko tas viss nozīmē. Ir jau pāri pusnaktij!"

"Es atvainojos, ka ienāku bez atļaujas, mana dārgā," vecais vīrietis mierīgi sacīja. "Domāju, ka tas ir piedodami. Mans vārds ir Hevenrid�s. D�ord�s M.Hevenrid�s. Man ir pāri septiņdesmitiem, jau ilgāku laiku esmu aizgājis no darba un pilnīgi bez matiem, varu tev apliecināt, mans bērns. Un tā tu būtu iepazinusies ar mani. Tagad-par manu darījumu." Viņa biezās lūpas uzsmaidīja Helēnai. Istaba bija pieplūdusi ar viņa netīro drēbju un novadēju�os cigāra dūmu dvingu. Viņ� paberzēja savu pelēko, saraino zodu un ļenganos �okļus ar īso, resno roku. Viņa pirksti bija brūni no nikotīna, un zem nagiem pletās melni pusmēne�i.

"Kāds darījums?" Helēna jautāja, aptverdama, ka viņas balss bija drīzāk skaļ� spiedziens.

Vecis vīrietis, nesagaidījis uzaicinājumu, apsēdās.

"Tas ir sakarā ar istabu, mana dārgā," viņ� sacīja. "Ar istabu, ko jūs taisāties izīrēt atbilsto�i sludinājumam vakara laikrakstā."

Helēna, totāli pārsteigta, uz brīdi vērās vecajā vīrieti. Tad teica:"Es neesmu ievietojusi nekādu sludinājumu par istabas izīrē�anu. Te ir kāda kļūda. Un, pat ja es būtu to darījusi, tad �is ir pārāk dīvains laiks ir pārāk vēls, lai nāktu par to apjautāties."

Vecais pavēcināja pret Helēnu savu drukno un plankumaino pirkstu. Viņa resnās, mitrās lūpas atkal pasmaidīja, atsedzot līķa baltu zobu protēzi.

"Ak, jā, manu dārgumiņ, tu esi sludinājusi izīrēt istabu. Domāju, mēs vienosimies. Un pie tā pa�a mēs uzreiz vienosimies ari par to, ka es kļūstu jūsu pansionārs. Nekavējoties, jau �onakt, tu saproti? Es dzīvoju tie�i pretī. Tagad atnesī�u tikai tās lietas, kas man nepiecie�amas, lai pārlaistu nakti. Rit un turpmākajās dienās es pārkravā�u uz �ejieni arī savas pārējās mantas. Pa�a dzīvokli tad varē�u izīrēt. Bet nav jau jāsteidzas. Pagaidī�u, kamēr atradī�u piemērotu īrnieku, kas maksās pienācīgu cenu. Bet jūsu, tavas un tavas māsas vajadzības, pa�u vajadzības noteikti ir lielas. Jums nekavējoties vajadzīga mana protekcija. Tas ir ļoti svarīgi, mana dārgā. Mēs vienosimies arī par to."

Helēna apstulbusi raudzījās smaido�ajā veci.

"Tas ir pilnīgs ārprāts!" viņa teica. "Kādēļ gan man un manai māsai būtu ievajadzējies jūsu protekcijas, kā jūs to saucat?"

Resnais, vecais vīrietis joprojām smaidīja, kad viņ� teica:"Tādēļ, ka viņi atrada līķi, mana dārgā. Policija, es domāju. Viņi atrada līķi tie�i mājas priek�ā pirms brī�a. Tas bija kāds jauns cilvēks. Tikt nosistam pa�ā dzīves plaukumā tas ir tik traģiski.

Pēk�ņi Helēnu pārņēma tikai viena vienīga sajūta. Viņa bija

kļuvusi ļoti vienaldzīga. Tad aptvēra, ka acis nemaz nav fokusā viņa redzēja veco vīrieti un savas istabas ierasto iekārtu, bet tas viss bija izplūdis un izkropļots, it kā viņa novērotu �os priek�metus cauri mutuļojo�a ūdens stTaumei, kas gā�as no ūdenskrituma. Viņa pieķērās krēsla atzveltnei un ar pūlēm piespieda sevi runāt.

"Es lūdzu jūs izskaidrot tik īsi, cik vien iespējams, mister Hevenrid�. Un tad es lūg�u jus atstāt �o dzīvokli vai ari es bū�u spiesta izsaukt nama pārzini"

Misters Hevenrid�s aizsmēķēja smirdo�u cigāru. Viņ� izpūta dūmus un teica:"Ceru, ka tev nav iebildumu pret cigāriem. Es izsmēķēju lielu daudzumu cigāru. Veca vīra vienīgais netikums, mana dārgā. Es dodu priek�roku stiprai tabakai, bet esmu pārliecināts, ka jūs abas pieradīsit pie tā."

Viņ� raudzījās uz cigāra kvēlojo�o galu un dziļā apmierinājumā pamāja ar galvu.Tad bilda:"Tu un tava māsa jūs esat vairāk nekā bezrūpīgas attiecībā uz savu logu aizkariem. Varbūt tas ir tādēļ, ka jūs dzīvojat nama aizmugures pusē, pirmajā stāvā, un iedomājaties, ka netiekat novērotas. Bet es bie�i esmu uz jums raudzījies. Es sē�u tumsā, tu saproti? Tumsa vecam vīram ir labāka nekā gaisma. Tumsa ir pilna atmiņām. Tumsā manis pa�a meitas atgrie�as atpakaļ pie manis no sava aukstā kapa. Skaidri redzu viņu vasarīgajās kleitiņās un platmaļu cepurēs, ar jaunavīgu pietvīkumu vaigos. Tad kādu dienu, drīz pēc tam, kad tu un tava māsa bijāt pārvāku�ās uz �o dzīvokli, es aptvēru, ka �is miglainās figūras no tumsas ir pēk�ņi kļuvu�as dzīvas, reālas! Tu esi tik līdzīga manai vecākajai meitai, Elisai. Mīļa un klusa, vienmēr paklausīga. Un tava māsa ir līdzīga manai jaunākajai, Dorai. Stūrgalvīga, bet piemīlīga. Tagad saprotu, ka nebiju pietieko�i stingrs pret viņu. Bet vēl nav par vēlu �o kļūdu labot. Tu un tava māsa kļūsiet par manām meitām, mana dārgā. Un es kļū�u par jūsu mīlo�o tēvu, kas vienmēr gatavs jūs aizsargāt, no �īs nakts sākot līdz brīdim, kad mīļais Dievs aicinās mani savā klēpi. O, mes būsim tik laimīgi, mēs visi trīs!"

Vecais vīrs bija glu�i ietinies cigāra dūmos. "Es nogalināju savas meitas, tev tas jāzin," viņ� teica. "Es nogalināju viņas, un tas notika jau vairāk nekā pirms divdesmit gadiem "

�ķietamais ūdenskritums atkal aizplīvuroja Helēnas acis un �alca ausis. Viņa nespēja ilgāk kontrolēt savu balsi.

"Jūs jūs NOGALINĀJĀT savas meitas?" viņa spalgi spiedza. Vecais vīrietis mierīgi pamāja. "Tā gan nebija glu�i slepkavība, mana dārgā," viņ� piezīmēja. "Ne tāda, kā �īsnakts briesmīgais nolikums

�eit, pie jums. Es pārāk lutināju savas meitas. Viņu māte nomira, kad viņas bija vēl pavisam jauniņas. Kad viņas kļuva par jaunām lēdijām, meitas sagribēja automobili. Es to nopirku, bet biju slikts braucējs, un tā kādā dienā es sasitu ma�īnu. Nu, tu ta�u nedomāsi, ka tī�ām? Kā tas gadījās, kā ne, bet Elisa un Dora, viņas abas, bija uz vietas pagalam Vienīgi es tiku pasargāts, lai atliku�o dzīvi varētu nīkt vieiunuļā vientulībā. Bet tagad tas ir beidzies. Tu un tava māsa kļūsit par manām meitām. Es bū�u stingrs pret jums, bet alla� saproto�s."

Helēnas zobi satraukumā klabēja, viņa sajuta aukstas tirpas pārskrienam pār kauliem. "Nē!" viņa iekliedzās. "Nē! Nē!"

Vecis paraustīja savus smagos plecus.

"Tā ir jūsu iespēja," viņ� sacīja. "�aubos, ka viņi nosēdinās tavu masu uz elektriska krēsla; viņa ir tik jauna un jauka. Bet viņai būs jāpavada savs mū�s aiz cietuma pelēkajām sienām, tas ir neizbēgami. Es redzēju to visu red�ēju, kā tava māsa sita viņam ar smago vāzi. Kad viņ� beidzot aizgāja, redzēju, kā viņ� grīļojas. Es �o to zinu par �ādiem galvas ievainojumiem. Nepaiet necik ilgs laiks, iekams cilvēks, saņēmis �ādu sitienu, nomirst. Vēroju viņu caur savas priek�istabas logu, kamēr viņ� izstreipuļoja uz tuk�ās ielas. Viņ� pakrita. Izgāju ārā un apskatīju viņu. Viņa sirds bija apstajusies. Izsaucu policiju. Viņi zvanīja pārzinim un to izjautāja; es klausījos caur durvju spraugu, bet viņ� neko nezināja. Mani arī izjautāja, bet es apzvērēju, ka esmu bijis visu vakaru �eit kopā ar jums. Jebkur� tēvs varētu tik daudz izdarīt savu meitu labā."

Vecais vīrs apklusa un pavēcināja savu plikpauraino galvu. "Bet, ja jūs atsakāties tad man katrā ziņā vajadzēs visu pastāstīt. Tāds ir katra godīga pilsoņa pienākums."

Kāds iekliedzās. Marsija bija ienākusi istabā un stāvēja atspiedusies pret savas guļamistabas durvīm. Viņas acis bija me�onīgi spo�as.

"Nesauciet policiju," viņa lūdzās. "Ak, lūdzu, Helēn, neļauj viņam to darīt!"

Vecis piecēlās no krēsla. Neraugoties uz saviem gadiem, viņ� bija kļuvis diezgan �irgts. Vecais pārgāja pāri istabai un, piegājis Marsijai, cirta tai sejā skanīgu pliķi.

"Ej atpakaļ savā istabā, Dora!" viņ� nodārdināja. "Mēs ar tavu māsu nokārtosim visus jautājumus."

Un visi jautājumi jau bija nokārtoti, jo nebija vairs nekā ko lemt. Un apstulbusī Helēna vairs nespēja neko izdomāt. Marsija bija iekritusi gultā. Viņa bija ietinusi galvu segās, un gulta trīcēja no viņas elsām.

Misters Hevenrid�s pārvācās jau tajā pa�ā naktī. Viņ� aizņēma to

istabu, kas bija iekārtota kā Helēnas guļamistaba studija. Helēnai bija jāpārvācas uz mazo guļamistabu pie Marisas.

Misters Hevenrid�s paziņoja, ka skaļums viņu traucējot. Viņ� nespēja paciest ielas trok�ņus un nepanesa ari saules gaismu. Vecais lika visus logus vienmēr aizvērt un aizkarus nolaist. Viņ� izsauca telefona kompānijas pārstāvi un pasludināja, ka pārtraucot izmantot tās pakalpojumus, lika noņemt televīzijas un radio uztvērēju antenas�

Gaiss dzīvokli kļuva necie�ami smacīgs. Tā vairs nebija patīkamā, meitenlgā smar�a, kas izgaroja no parfīmiem, no pūderiem, aromātiskām ziepem un svaigiem ziediem. Tagad to nomāca smags, nospiedo�s aroms, kas plūda no vecā vīrie�a. Abām meitenēm palika tikai viens skapis, kurā sakārt savas drēbes, jo pārējos aizņēma viņ�. �ī problēma nelaimīgā kārtā atrisinājās, vecajam vīrietim pieņemot jaunus diktatoriskus soļus. Viņ� izdarīja meiteņu garderobes inventarizāciju un, ja uzskatīja, ka kāds no apģērba gabaliem ir pārmoderns vai nekautrīgs, saplēsa to gabalos un ieteica �os drēbju fragmentus izmantot kā putekļu lupatas.

Jau nākamajā rītā Helēna atrada veci pētām viņas rēķinu grāmatu, izdevumu sarakstu un personīgo korespondenci. Kad viņa protestēja, viņ� to norāja par vēlo cel�anos.

"No �i brī�a," viņ� teica, "tu un tava māsa celsities se�os trīsdesmit. Tas ir mans parastais laiks. Gribu saņemt brokastis galdā tie�i septiņos."

Viņ� pieprasīja, lai tās dotos pie miera desmitos trīsdesmit. Kad kādu vakaru viņ� bija pamanījis gaismu spīdam caur meiteņu guļamistabas durvīm vēl pēc noliktā laika, viņ� iedrāzās priek�namā un atvienoja visus dzīvokļa elektrodro�inātājus. No �ī brī�a viņ� atvienoja tos ik vakaru, tiklīdz pienāca viņa noteiktais gulētie�anas laiks.

Viņ� sauca māsas par Elisu un Doru. No sava dzīvokļa viņ� pārnesa lielu un smagu ģimenes Bībeli un pieprasīja vienai no meitenēm lasīt to viņam priek�ā ik vakaru, apmēram stundu vai vairāk, kā to bija darīju�as viņa meitas. It īpa�i viņ� bija iemīļojis pasā�as no Parādī�anās Grāmatas.

Viņ� bija nenormāls ēdājs un deva priek�roku spēcīgi vircotiem ēdieniemar lielu daudzumu ķiploku, un viņu pārņēma varenas dusmas, ja, maltīti gatavojot, virtuves logs bija atvērts. Viņ� bija pārliecīgi iemīļojis stiprus sierus, kurus glabāja uz virtuves plauktiem. Bie�i viņ� mēdza sēdēt un klausīties, kā Marsija vai Helēna lasīja no Bībeles, kamēr viņ� sūkāja limburgeru vai llderkrancu, turēdams tos savos nota�ķītajos pirkstos.

Brī�iem Helēnai �ķita, ka viņ� ir ārprātīgs. Viņ� pārmeta viņām draiskulības un palaidnības, kādas acīmredzot bija pastrādāju�as viņa pa�a meitas, būdamas vēl bērni Viņ� nevilcinājās tās iepļaukāt, un pērkons gāzās pār viņām, kad vecais bija sadusmojies.

Viņ� bija viens netīrīgs vecis. Alla� izbārstīja pelnus viscaur uz grīdsegām, izdedzināja galda pulēto koku ar savu cigāru gruzdo�ajiem galiem. Vecis paziņoja, ka baidoties no paslīdē�anas, kāpjot vannā, tāpēc izdarīja pilnīgu apmazgā�anos ar sūkli, tikai stāvot pie vannas istabas izlietnes. Tādās reizēs viņ� pie�ļakstināja veselu dīķi ar ziepjainu ūdeni, visa flī�u grīda pludoja, un meitenēm tas viss bija jāsatīra.

Viņas bija ne tikai viņa meitas, viņa kalpones, pavāres un laika kavētājas. Viņas bija an vēl �ēlsirdīgās māsas. Viņam bija milzum daudz visda�ādāko zāļu �ķidras zāles pret viņa dispepsiju, kuras vajadzēja pasniegt ēdienreizēs�vitamīni, kas bija pats pirmais, ko viņam vajadzēja no rīta, tūdaļ pēc piecel�anās. Viņam bija vāja sirds un augsts asinsspiediens. Pret �īm kaitēm viņam bija baltas tabletes mazā pudelītē uz vannas istabas plaukta. Viņ� bija brīdinājis, ka �īs zāles viņam jāpasniedzot bez mazākās kavē�anās, tiklīdz viņam uznāktu lēkme. Katru vakaru vienai no meitenēm bija jāiezie� ar spirtu viņa vecā, ļenganā mugura.

Viņ� pieprasīja, lai meitenes sauktu arī viena otru vārdos Elisa un Dora. Ja viņas reizēm to piemirsa, vecais sarīkoja skandālu.

Katru dienu viņ� atstāja dzīvokli apmēram uz stundu. Un vēl piespieda Helēnu izrakstīt �eku skaidras naudas izsnieg�anai. Par �o naudu viņ� pirka pārtiku, sev zāles un cigārus. īsajos viņa prombūtnes brī�os māsas beidzot varēja izvēdināt piesmirdu�o dzīvokli. Un �ajās reizēs viņa drud�aini, bet veltīgi pārrunāja glābiņa iespējas. Viņ� bija tām atņēmis visas atslēgas un, kad devās prom, vecis meitenes vienkār�i ieslēdza. Dzīvoklis bija ielas līmenī, un visi logi aizrestoti. Helēna jau agrāk aizrestotajā dzīvokli reizēm bija jutusies kā cietumā, un �ķita, tā tas arī ir. Un doma, ka varbūt viņas varētu izglābties, sazāģējot restes ar nagu vīlīti, lika viņai justies kā melodrāmas bezcerīgai varonei.

Misters Hevenrid�s neatļāva vairs Helēnai nogādāt savus zīmējumus �urnāliem. Viņ� lika tai uzraks tīt vēstules visiem redaktoriem, ko tā pazina, un paziņot, ka viņa likusi atslēgt savu telefonu, jo zvani viņus satrauc, un ka turpmāk viņa visus pasūtījumus pieņems tikai pa pastu. Kad pasūtījumi pienāca, vecais vīrs kļuva par bargu virsuzraugu, kas vēro, kā viņa tos izpilda. Kad viņa rakstīja �urnāliem, viņ� rūpīgi izlasīja visas vēstules.

Viņ� izskatīja pat visas instrukcijas gravieriem, ko viņa ar zīmuli atstāja zīmējumu malās, pārbaudīdams, vai viņa nav tur iestarpinājusi kādu slepenu saucienu pēc palīdzības Kad no izdevējiem pienāca �eki, misters Hevenrid�s piespieda Helēnu tos indosēt. Viņ� savāca �ekus un noglabāja tos savā kabatas portfelī. Helēna nekad neieraudzīja �o naudu, bet likās, ka �ie �eki bija par lielām summām.

Jau savas invāzijas pirmajā diena vecais piesavinājās Marsijas intīmo dienasgrāmatu. No tās viņ� uzzināja, ka vīrietis, ko bija redzējis dzīvoklī, bijis Pols Kārters.

No savām iepirk�anās reizēm viņ� vienmēr pārnesa avīzes. Pirmajā nedēļā pēc viņa pārvāk�anās atnesto avī�u pirmajā vai otrajā lapā bija izplēstas vairākas ziņu rindas. Misters Hevenrid�s paskaidroja, ka iztrūksto�ajās vietās biju�as ziņas par noslepkavoto Kārteru, un viņ� domājot, ka �ādu ziņu lasī�ana varot meitenēm sagādāt tikai cie�anas. Pēc nedēļas ziņu par Kārteru acīmredzot vairs nebija, jo avīzēs, ko viņ� pārnesa, nekas nebija izplests.

Likās, ka vecais vīrietis ir aizmirsis par savu nodomu izīrēt pa�a dzīvokli. Laiku pa laikam viņ� apmeklēja savu biju�o mitekli un pārnesa no turienes ar dzelzi apkaltas smagas mēbeles, kas jau tā pārslogoto dzīvokli pieblīvēja vēl vairāk.

Tikai naktis, kad viņas abas kopā gulēja �aurajā gulta piķa melnajā istabā, Helēna un Marsija izjuta ko līdzīgu slepenai atbrīvotībai. Bet arī tad viņas baidījās pat sa�ukstēties. Vecā, resnā ve�a klātbūtne ne uz bridi neizgaisa. Visu laiku likās, ka viņ� noklausās, pavēris savas guļamistabas durns.

Helēnai visnepanesamāk bija saukt viņu par "tēti". Viņa pa�a meitas vinu tā sauku�as, un viņ� pieprasīja, lai Helēna un Marsija dara to pa�u. �o vārdu Helēna izgar�oja sev mutē kā skābu �ulti.

Marsija izmisumā centās atgriezties savā fantāziju pasaulē, kas agrāk vienmēr bija devusi viņai patvērumu, bet �oreiz tas neizdevās. Vecā vīrie�a klātbūtne �ķita pārāk cie�a. Kad Marsija meklēja glābiņu savā iedomu pasaulē, misters Hevenrid�s to pamanīja nekavējoties. Tad viņ� draudīgi saslējās un teica:"Tu esiaizsapņojusies, Dora! Neliec tētim dusmoties. Tu zini, kas notiks, ja tētis sadusmosies, mans bērns!"

Viņ� uzraudzīja, kā viņas ģērbās, un viņu tualetes bija pilnīgi viņa pārziņā. Ja vēl kaut kas palika, ko viņas pa�as pārzināja, tad tā bija tikai visnepiecie�amākā apak�veļa, kuras kontroli vecais vīrs vēl nebija pārņēmis. Viņ� noliedza meitenēm iecirtot matus un pieprasīja, lai matus izlai� un tad sasprau� cie�ā mezglā uz kakla. Izmantot sejas krāsas, smar�as un nagu laku bija pilnīgi nepieļaujami.

Nav brīnums, ka Helēnas rokas trīcēja, kad viņa rīkojās ar zīmuli, otu vai pasteli. Zīmējumi aizvien bie�āk un bie�āk tika atdoti atpakaļ, jo redaktori atzina tos par neapmierino�iem. Viņa zaudēja vairākus savus labākos pasūtītājus, un vecis dusmojās.

Kas attiecas uz Marsiju, tad viņa gandrīz nemaz neēda un slikti gulēja. Vecais bija uzgājis viņas miega tabletes un izmetis atkritumos, nosaukdams meiteni par negantu narkomāni.

Marsija izskatījās slima, un viņas acis drud�aini spīdēja. Helēna lūdza, lai vecais vīrietis atsauc ārstu, bet viņ� atteicās. Tad piespieda Marsiju dzert sāli un aspirīnu, teikdams, ka nekas ļauns ar viņu nevarot notikt.

Brī�iem Helēnai �ķita, ka viņa kustas un darbojas glu�i mehāniski, kā marionete, ar ko manipulē vecā vīrie�a īsie un resnie pirksti. Viņa bija zaudējusi laika izjūtu. Viņām nebija nekāda glābiņa un reizem �ķita, ka pati jau samierinājusies ar �o faktu. Da�reiz viņa nesavaldīgi iedomājās, ka varētu kliegt, kad redzēja kādu policistu ejam garām logam. Bet tad nekavējoties aptvēra, ko tas nozīmētu Marsijai. Viņa bija ari iedomājusies par vecā vīrie�a noslepkavo�anu un, kad tas bija ienācis prātā, reizē saprata arī to, ka līdzīgi savai māsai aizbēgusi neīstenojamu fantāziju pasaulē.

Viņa teica sev, ka ir nomirusi tai naktī, kad vecais klaudzināja pie viņu durvīm. Viņa un viņas māsa bija biju�as �ausmīga slepkavības akta līdzdalībnieces un tagad nonāku�as ellē. Viņas tagad reti sarunājās. Nebija nekādas jēgas atgādināt sev pagātni. Vairs nekas nelikās reāls, izņemot veco vīrieti, viņa pavēles un neierobe�oto varu pār viņām.

Kop� �īs nenormālās kopdzīves sākuma bija pagājis jau vairāk nekā mēnesis.

Kādā pēcpusdienā Marsija bija devusies uz guļamistabu, bet jau pēc maza brī�a atgriezās dzīvojamajā istabā. Viņas parasti bālā seja bija pietvīkusi, acis uzbudinājumā gailēja un savāds smaids rotaļājās uz lūpām. Vecais vīrs sēdēja savā lielajā, dziļajā krēslā, cigāra gals kūpēja viņam pirkstos. Helēna bija tikko nokopusi pusdienu galdu un pagriezusies uzlūkoja māsu. Marsija turēja rokās avīzi, ko vecais vīrietis bija pārnesis no sava priek�pusdienas iepirk�anās gājiena.

"Es gribu tev kaut ko palasīt, tēvocīt," teica Marsija.

Vecais vīrs krēslā satrūkās. Bridi viņ� tikai �āpstināja lūpas un tad teica balsī, kurā, kā Helēnai �ķita, bija saklausāmas pat bailes.

"Kā tu mani nosauci, Dora?"

"Es nosaucu tevi par tēvocīti," Marsija atbildēja. "Tas ir tāds mīļ� vārds, kādā sauc tādus resnus, vecus ve�us kā tu."

Vecais vīrietis lēni piecēlās no krēsla, viņa bluķim līdzīgās rokas drebēja un seja bija pārvērsta; Helēna nezināja dusmās vai izmisumā.

"Tu taisies man sist?" Marsija iesaucās, atkāpdamās da�us soļus. "Tu nesitīsi man, līdz es nebū�u palasījusi tev kaut ko priek�ā. Ja ne, skaļi klieg�u pēc policijas un pateik�u tiem, kāds neķītrs vecis tu esi!�

Vecais vīrietis sastinga un atslīga atpakaļ krēslā. Viņa sejā bija dziļ� nemiers. Tad pēk�ņi viņ� �ķita kļuvis pilnīgi mierīgs un teica:"Tev taisnība, meitiņ. Ir jau gandrīz pienācis laiks Bībelei. Palasi man to."

"Tā nebūs Bībele, vecīt. Es palasī�u tev kaut ko no avīzes.�

"Es jau lasīju avīzi, bērns," vecais vīrietis piezīmēja. "Par pasaules notikumiem izjūtu mazu interesi."

Marsija skatījās uz veco vīrieti, un viņas smaidā bija izsmiekls.

"Tas būs no sabiedriskās dzīves lapas," viņa teica. "�aubos, ka tu jelkad lasi �o lapu."

Tad ieturēja mazu pauzi, ķircinot veco vīrieti. Viņ� sēdēja pilnīgi nekustīgs. Cigāra gals bija nokritis uz grīdas un sāka svilināt paklāju. Helēna to ievēroja, bet nepakustējās, lai paceltu.

Marsija sāka lasīt.

"Misters Pols Kārters ar dzīvesbiedri, no Rye., N.Y., ir starp pasa�ieriem uz tvaikoņa Constitution, kur� �odien izgāja jūrā ceļā uz Eiropu. Viņi plānoju�i izdarīt ilgāku ceļojumu pa Angliju un apkārt kontinentam. Misis Kārtera ir agrākā Silvija Enraita. Misters Kārters ir Enraita reklāmas aģentūras viceprezidents."

Marsija nometa avīzi un skaļi smējās vecajam vīrietim tie�i sejā.

"Pols Kārters ir tas cilvēks, kuru es esot nogalinājusi, vai tā?"

Vecā vīrie�a seja bija kļuvusi pelnu pelēka. Viņ� sāka elpot smagi un trok�ņaini.

"Kļūda," viņ� �ukstēja. "Es jums pastāstī�u, es

Pēk�ņi viņa seja saviebās sāpēs un ķermenis saliecās uz priek�u.

"Lēkme," viņ� elsa. "Dodiet tabletes! Atri! Vannas istabā

Smīns Marsijas sejā neizzuda. "Nu, protams, tēvocīt. Dārgā mazā Dora atnesīs tev tavas tabletes."

Viņa devās uz vannas istabas pusi. Helēna palika sē�ot, viņas ķermenis bija kļuvis stīvs, un viņa nekustīga lūkojās uz veco vīrieti.

Es patie�ām jutu, ka viņ� mirst, viņa domāja. Nekad nebiju domājusi, ka viņ� varētu nomirt. Pat agrāk neesmu nevienu redzējusi mirstam. Mūsu vecāki nomira, kad mēs abas vēl bijām tik mazas. Bet tagad, man liekas, es jūtu viņ� mirst.

Marsijaatgriezāsnovannasistabasunsmaidsvēlaizvienbija viņas sejā.

"Es atvainojos, tēvocīt." viņa teica, "Bet tev nepiecie�ams ieņemt | visas �īs tabletes, tu nedrīksti nevienu no tām atstāt. Nevienu pa�u. Cik gan slikti, ka mums tagad nav tālruņa. Ja tas būtu, es varētu izsaukt ļ ārstu."

Vecais vīrs izdvesa sprauslājo�as skaņas. Pēk�ņi viņ� saguma, 1 galvai noslīgstot lejup. Ķermenis sazvēlās, un jau pec brī�a viņ� atradās f uz grīdas.

Viņ� elsa:"Lūdzu � ludzu�"

Varēja būt, ka viņ� lūdz piedo�anu abam māsām. Varēja būt, ka 1 viņ� lūdz piedo�anu Dievam.

Viņ� vēlreiz no�ukstēja:" Lūdzu�", un tad viņa elpa apstājās.

Marsija brīdi nekustīgi stāvēja, tad noliecās un sāka pirkstos 1 virpināt vienīgo matu ku�ķīti uz viņa plikpaurainās galvas.

"Nabadziņ�," viņa sacīja. "Man liekas, ka nabaga vecītis ir miris, Helēn."

Iestājās ilgs klusums.

Beidzot Helēna ierunājās:"Ak, mans Dievs, ko mēs darīsim? Viņu nedrīkst �eit atrast!"

�oreiz Marsija nebēga projām.

"Tas nenāksies viegli, tādēļ ka viņ� ir tik resns un smags," viņa 1 sacīja. "Mums jānogaida, līdz pilnīgi satumst. Viņ� ir paturējis savu 1 dzīvokli unatslēga ir viņam kabatā. Mēs nespēsim viņu aiznest, bet mēs 1 pārvilksim viņu pāri vestibilam. Tad mums būs jāparnes atpakaļ visas 1 viņa mantas. Viņu atradīs savā dzīvoklī miru�u sirds lēkme. Tādas būs 1 beigas." H

Marsija atvēra savu plaukstu, kurā gulēja mazā zāļu pudelīte ar 1 baltajām tabletēm.

"Mēs tās noliksim viņam tur blakus," viņa teica. "Tas būs jauks I kontakts, vai ne tā?"

Helēna redzēja māsas acis jautru līksmi, un pēk�ņi viņas abas sāka aizrautīgi un draiski smieties. Viņas sadevās rokās, au�īgi ķiķinādamās j] un smiedamās.

Viņas ķiķinājās kā toreiz, kad bija vēl mazi bērni unbija izdomāju�as ļ kādu nedarbu.

Jo īpa�i es vēlos vērsties pie tiem. kas sevi uzskata par reālistiem . Ari manekeniem v/'smaz tiem. ko es pazistu piemit savdabīgs dzīvīgums. Es gribu lūgt, lai jūs nekad nenonievājat �o nedzivo objektu personīgās intereses, ja jūs, piemēram, nobrā�at stilbam ādu pret krēslu, kas nejau�i gadijies jūsu ceļā. tad speriet to, lamājiet to, bet, Dieva dēļ, neliedziet tam viņa tiesibas uz aizstāvību.

Divas nedēļas pirms gadskārtējās izpriecu sezonas atklā�anas Atlantijas Krasta parks naktī bija īsta rēgu pilsēta, ietinusies ēnainā klusumā. Migla, plūzdama no okeāna, apņēma uguns ratu, noslēpa pamesto skrituļlaukumu, padarot ielu spuldzes parspocīgi mirgojo�ām,

dzeltenām lāsēm.

Kādas ļodzīgas ēkas lielā telpā, kurā mita Popa Dillona "�ausmu palāta Lielais vaska figūru muzejs", gara, krīto�a vada galā nespodra spuldze izstaroja vāju gaismu, telpas stūrus atstājot ēnu pilnus, un-�ī$ ēnas �ķita kā pieplaku�as zemei, saspringtas, lēciena gatavībā.

Viss karnevālu un izpriecu biznesā pavadītais mū�s bija padarījis Popu �o mazo, krunkaino cilvēciņu par īstu nakts ūpi. Tagad viņ� gatavoja savu slepkavu, rīkļurāvēju, kriminālistu un upuru izlasi jaunajai sezonai vajadzēja noslaucīt ziemā sakrāju�os putekļus un salāpīt da�us ko�u izēstus caurumus viņu ģērbos.

Nemelodiski dūkdams, Pops sakārtoja mīkstās krokās krīto�o kaklasaiti Holmsam �ikāgas slepkavu karalim, kura savādais jājamzirdziņ� bija jaunu, skaistu sievie�u vivisekcija savā pagrabā.

Tad Pops devās pie D�ona Dillingera.

"Airē, airē savu laivu, straume lejup nes�" Pops savā nodabā monotoni dungoja. Hello, mister Dillinger! Jūs izskatāties jauki. Bet kādi apstākļi piespiedu�i jūsu pistoli nīkt bezdarbībā? Sarūsēs!"

Dillingers neatbildēja. Da�reiz viņ� atbildēja, citreiz ne. Tas bija atkarīgs no viņa garastāvokļa. Pops bija vienmēr gatavs tērzēt, ja kāda no viņa vaska figūrām �ķita esam labā garastāvoklī, un viņam bijis daudz interesantu sarunu ar da�ām no tām, piemēram, ar D�eku �ķērdēju, patiesi lielīgu tipu. Da�i citi tomēr nekad neteica ne vārda tie bija klusējo�ie eksemplāri. Pops nekad arī nebija mēģinājis tos piespiest runāt-viņ� uzskatīja, ka pat vaska manekeniem ir tiesības uz intimitāti un vientulību.

Pops patlaban slaucīja putekļus no D�eka �ķērdēja, kur� velni�ķīgu smaidu sejā ar nazi roka bija nometies ceļos pie sava upura, kad viņ� izdzirda priek�durvis atveramies

"Pop!" Tas bija Hendrikss, apgaitas policists, draudzīgs, drukns jauneklis, kur� iznāca uz priek�u gaismas lokā, tiklīdz Pops bija pagriezies pret viņu.

"Man ir kaut kas priek� tevis."

"Nu?" Pops dedzīgi un ziņkāri jautāja.

"Gribu tevi brīdināt. Tas noticis tikai pirms pāris stundām."

"Kas?"

"Tavs vecais paziņa Bērks Morgans izbēdzis. Ceļā uz �orbi�as ļ labo�anas namu.�

"Morgans izbēdzis?� Popa krunkainajos sejas vaibstos iegūla., bailes. "Bet viņam �onakt bija jānonāk uz elektriskā krēsla!"

"BIJA jānonāk."

"Tu gribi teikt, ka viņ� "

"Jā. Viņam pieticis aukstasinības griezties ar lūgumu pie gubernatora, lai tas atliktu sprieduma izpildī�anu. Teicis, ka nejūtoties� pietiekami vesels, lai panestu nāvessodu. Iedomājies tikai! Viņu ieliku�i \ cietuma hospitālī. Ko tu domā par tādu aukstasinību?"

Pops spēja tikai papurināt galvu.

"Bez �aubām, gubernatora atbilde bijusi nē. Bet ar to, kā izrādās, pieticis, lai Bērks tiktu ārā. Tāpēc es nodomāju, ka būs labāk, ja tevi brīdinā�u."

"Tas ir slikti," Pops teica. "Viņa bēg�ana. Tas ir ļoti slikti."

"�isgājiensbijislabi pārdomāts. Gubernatora izdotais rīkojums paredzēja Morgana pārsūtī�anu uz �orbī�as cietumu, lai sodu izpildītu tur.�

"Bet tu ta�u teici, ka viņ� tā arī nav ticis līdz elektriskajam krēslam?"!

"Viņ� aizlaidās. �etri sardzes vīri bija cietuma furgonā, bet viņ�] aizlaidās. Liela kravas ma�īna braukusi garām, ietriekusies furgonā un sadauzījusi to lupatās."

"O, tas ir ļoti slikti."

"Viņi dabūju�i Morganu ārā no furgona, sagrie�ot dzel�us ar i acetilēna lampām. Un tiem pui�iem, kas to darīju�i, biju�as ma�īnpistoles ļ

-��� tā es to dzirdēju."

"O, viņu vajag noķert,� Pops vaidēja. "Visa vasara man bus paga lam,1 ja viņu nenoķers."

"Es gribēju tevi brīdināt. Domā, ka viņ� ir ievainots. Un tas nekādā ziņā nenāks par labu viņa noskaņojumam. Nu, man jābūt savā vietā. Tikai atceries, ka tev jābūt piesardzīgam."

"Visa mana vasara," Pops sērīgi teica. "Paskaties �urp, Hendriks, uz �o jauno uzstādījumu. Tas būtu publikai gards kumosiņ�, bet tikai tad, ja Morgans dabū galu elektriskajā krēslā.'

"Kur ta' paliks." Hendriks sacīja, sekodams Popam, kur� piegāja pie apbrīnojami izteiksmīga elektriskā krēsla, kas bija novietots uz platformas telpas vidū. Tad viņ� iejautājās:"Kas tas par joku, Pop?�

"Nu redzi, tur lejā, darbnīca^ es pagatavoju Bērka Morgana vaska figūru, un tā sēdēs �ajā elektriskajā krēslā. Skaisti, vai ne? Un tu zini, es dabūju �o krēslu par diezgan pieņemamu cenu, no teātru apgādes firmas Reisstritā."

"Un �ī meitene, kas tur paplāti var padomāt, ka tā ir Elisa D�onsona, vai ne?"

"Jā. Un tas, kas sē� aiz galda, ir Glītais puisītis Tomass. Tas ir tie�i tas galds, pie kura viņ� ēda, kad Morgans pa dēli, caur logu, iekāpa "Jūras �laku namā� un no�āva viņu sīka strīdiņa dēļ."

"Tas patie�ām izskatās pēc Glītā puisī�a, Pop. Nu, patie�ām, kā dzīvs.�

"Es domāju �o izstādi nosaukt "Bērks Morgans, Pieviltais Uzvarētājs, tiek nogalināts uz elektriskā krē�la, viņa upuriem to vērojot."

"Laba ideja, Pop. Bet nu gan man jāiet. Tikai gribu tevi brīdināt. Ja dzirdi, ka kāds mēģina te iekļūt, ātri sauc mūs."

"Tas Bērkam Morganam nebūtu lietderīgi. Atrodoties �eit, �īs programmas vidū, viņ� tikai vēl vairāk zaudēs pa�savaldī�anos. �im subjektam, kas vienmēr lielījies ar saviem �ausmu darbiem, gan būtu dabiski atrasties �ajā ņirgu pulkā. Starp citu, viņ� da�reiz ir atnācis te, pie manis, parunāties par maniem pansionāriem."

"Tāds ir Morgans,� teica Hendrikss.

"Tu zilti, ko viņ� man reiz teica? Viņ� teica, ka vairums noziedznieku esot truli un neizglītoti, tādēļ arī tos vienmēr noķerot. Un viņ� teica man, ka esot nogalinājis divpadsmit cilvēkus, padomā veselu duci, un nekad neesot pat turēts aizdomās."

"Okei, Pop. Tikai esi piesardzīgs."

Hendrikss aizgāja. Uz brīdi Popu pārņēma grūtsirdība. Viņ� piegāja pie rūpīgi uzklāta galda, aiz kura sēdēja glīta figūra sprogainiem matiem un izlikās ēdam. Pops saka slaucīt putekļus no bļodām un sudraba traukiem un novietoja tos jaunā izkārtojumā.

"Tāda ir dzīve, Glīto puisīt," viņ� nopūtās. "Tu uztaisi tik jauku uzstādījumu, un tad �is Bērks Morgans ņem un izbēg. Bet varbūt es vēl varu ko saglābt varbūt attēlot pa�u slepkavības momentu, kad Mor�gans tevi no�auj tajā brīdī, kad tu sēdi un ēd austeres. Tā vai citādi, bel par ko bija tā ķilda starp jums?"

Viņ� gaidīja, bet Glītais puisītis neatbildēja. Laikam ari viņ� jutās apbēdināts sakarā ar Morgana bēg�anu. Dabiski, viņ� labāk būtu juties kā daļa no izrādes, kas rāda, kā Morgans tiek sodīts uz elektriska krēsla, nevis tādā, kas atveido viņa pa�a varmācīgo nāvi.

Pops pagriezās pret Elisas D�onsonas vaska figūru, slaidu meiteni tum�i brūniem matiem un domīgām acīm, kura bijusi slepkavības aculieciniece. Viņ� sakārtoja Elisas priek�autu, pārliecinājās, ka paplāte viņas rokā bija stingri nostiprināta. Tad uzbu�ināja tai matus. "Lūk," [ viņ� teica, "nu tu izskaties skaista, Elis." Viņam izlikās, ka dzirdētu meiteni sakām:"Paldies!", tomēr nebija dro�s par to. Elisa aizvien bija ārkārtīgi kautrīga un diezin vai kādreiz runāja citādi kā tikai �ukstus.

Elisa izskatījās tik jauka, ka Pops nespēja atturēties meiteni� nenoglāstījis. "Ja tu nebūtu kliegusi, Elis, Morgans nebūtu tevi ievērojis � un no�āvis," viņ� teica. "Tikai neskaties tik bēdīgi, es to nespē�u izturēt. Es zinu, tās ir sāpīgas atmiņas, bet tu būsi laimīga �eit, kopā ar mumsl Elis, patie�ām, tā būs. �o vasaru tu dabūsi redzēt tūksto�iem jaunu ; cilvēku, un tie visi apbrīnos tevi, tu redzēsi. Un visbeidzot, tikai tāpēc,! ka tu biji kliegusi, �o Morganu izdevās noķert."

Pops taktiski atstāja Elisu, lai tā atgūtu savu dvēseles mieru un, ' putekļus slaucīdams, devās uz telpas tum�ākajiem stūriem. Tur viņ� 1 pēk�ņi apstājās. Figūra vairs neatradās savā vietā.

"Nu, Bērk Morgan," viņ� pārmeto�i teica. "Ko tu dari �ai tum�ajā� kaktā?"

"Viss kārtībā, Pop," figūra klusi sacīja. "Neuztraucies, neliec man� tevi nogalināt."

Popa sejā iegula barga izteiksme. Viņa figūras atļāvās runāt, bet tās neatļāvās viņam draudēt.

"Nerunā tā ar mani, Morgan," viņ� sacīja. "Vai ari es ielik�u tevi tum�ajā kambarī uz vairākām nedēļām. Turklāt tu neesi vēl pilnīgi pabeigts. Būs labāk, ka nonesī�u tevi leja uz darbnīcu."

Vaska figūra paspēra soli uz priek�u, zilgans tērauds pazibsnīja tai rokā.

"Pie velna, es esmu Bērks Morgans," klusa, dīvaini kulturāla balss sadja. fl "Vai tu patie�ām domā, ka viens no taviem manekeniem sācis ar tevi runāt?" "Jā, sarunājas ar mani, bez �aubām," Pops viņam teica, tikai tagad aptverdams, ka �is Bērks Morgans bija no miesas un asinīm. Acīm redzami Morgans bija ielavījies "�ausmu palātā", lai paslēptos. "Gandrīz visi viņi runā ar mani," Pops turpināja. "D�eks �ķērdējs un Billijs Bērns ir sevi�ķi lieli runātāji. Viņi ir lielīgi tipi. Tikai D�īss D�eimss nekad nav bildis ne vārda. Es domāju, D�īss D�eimss ir dusmīgs, jo ļaudis nevelti viņam vairs tik daudz uzmanības kā agrāk."

"Pie velna �o iepazīstinā�anu, tu pļāpā pārāk daudz," Morgans panācās uz priek�u, paplik�ķināja Popam pa kabatām, tad nolika .sāņus savu revolveri. "Ja tu gribi būt te tuvumā, kad nāko�mēnes atvērs �o naktsmurgu fabriku, tad tev būs labāk rīkoties tā, kā es teik�u."

"O, es ta darī�u," Pops apsolījās. "Un tā darīs ikviens no mums. Mēs negribam tikt aizskarti. Vairums no �eit klāteso�ajiem, izņemot mani, jau ir vienreiz nogalināti, un ar to tiem pietiek."

"Policisti ir �o vietu ielenku�i. Un man ir ievainots plecs. Man jānonak dro�ā vietā, kur mani draugi jau mani gaida. Un tu man palīdzēsi.�

Pops �aubīdamies papurināja galvu. "Tev ir vājas izredzes. Policija tūlīt ievēros cietuma drēbes."

"Bet ir kaut kas tāds, ko viņi nekādi neieveros,� Berks Morgans, apmierināts pats ar sevi, gandrīz ņurrāja. "Tas ir vēl viens policists. Tev te ir vismaz pusducis manekenu policistu formās. Man vajag vienu no �im formām."

"Nu, tas ir ļoti gudri," Pops teica un, pacēlis galvu, ieklausījās. "Viņi visi domā, ka tas ir ļoti gudri, Bērk. D�eks �ķērdējs apgalvo, ka tu esot ļoti viltīgs tips."

"Lai paliek �is D�eks �ķērdējs. Cilvēkam ir dotas smadzenes un iztēle, lai tas varētu nostāties jebkura biznesa virsotnē, Pop, un man tas viss ir. Tāpēc jau es tagad esmu �eit un nevis �tata cietumā. Bet tagad palīdzi man ak, mans plecs! Es nevaru vairs kustināt roku; tev jānogrie� �īs lupatas!"

"Es negribu to darīt, jo redzi, ka dabū�u �o uzvalku nost bez sagrie�anas, es to varē�u vēl izmantot kā eksponātu, varē�u rādīt īstu cietuma uzvalku, kurā tu izbēgi tajā naktī, kad tev vajadzēja sēdēt uz elektriskā krēsla."

"Pop, nedusmo mani. Doktors cietumā teica, ka dusmo�anās varot nākt man par ļaunu, tāpēc arī es biju tik lēnprātīgs un maigs ar tevi. Var jau būt, ka, tik ilgus gadus vadot �o privāto morgu, tavas skrūvītes ir sametu�ās un tu domā, ka tavi manekeni runājas ar tevi, bet tikai nedomā spēlēt kaut kādas spēlītes ar MANI!"

"O, viņi jau nerunājas tikai ar mani," Pops izskaidroja. "Viņi sarunājas arī savā starpā. Tev vajadzēja viņus dzirdēt tai naktī, kad tu nogalināji Glīto puisīti un Elisu D�onsoni tur, okeāna krastā. Ak, Dievs, kā viņi visi bija uztrauku�ies atvainojos es tūlīt sagriezī�u �os svārkus un neteik�u vairs ne vārda." )

"Pop! vārds bija kā pistoles �āviens. "Kāds grabinās pie priek�durvīm!"

"Laikam Hendrikss ir atgriezies," Pops paskatījās uz durvju pusi. "Tas varētu but tikai viņ�."

"Tiec no viņa vaļa!" Garais virs ar savādi gai�ajām, zilajām acīm aizslīdēja aiz muguras figūru grupai, kas bija novietojusies ap kār�u galdu. Viena no figūrām bija D�īss D�eimss un viņam aizmugurē bija Hovards, viņa slepkava, kur� bija piezadzies ar uzvilktu revolveri rokā. Aiz kār�u galda Morgans sastinga kā ledū iesalis, izlikdamies par spēles novērotāju.

"Stāvē�u �eit, iekams viņ� nebūs aizgājis," Morgans �ukstēja. "Atceries, es tevi vēroju. Lieks vārds un tu un tas policists kļūsiet par eksponātiem �ajā trīsdimensiju kapsētā."

"Es bū�u uzmanīgs," Pops solījās. "Un jūs visi, jums jāapsolās, ka netaisīsiet ne mazako troksnīti. It sevi�ķi tas attiecas uz tevi, Billij Bērns!" Tad viņ� pacēla balsi:"Vai tas esi tu, Hendriks?"

Drukns, jauns policists ienāca pa durvīm.

"Tikai gribēju tevi atkal brīdināt, Pop. Pirms stundas Morgans redzēts ienākam izpriecu dārzā. Mēs gatavojamies pārmeklēt visu laukumu, collu pa collai. Mums ir rīkojums �aut uz viņu un nogalināt."

"O, lūdzu, tikai neno�aujiet viņu! Ja jūs noķersiet viņu dzīvu, viņ� vēl varēs tikt uz elektriskā krēsla, un tad es varē�u izmantot savu jauno uzstādījumu."

Te atskanēja kāda tikko sadzirdama skaņa. Jaunais Hendrikss cie�i uzlūkoja manekenu grupu ap kār�u galdu.

"Pop, viens no �iem manekeniem pakustējās!"

"Nevar būt! Viņi man apsolīja to nedarīt."

Bet Hendrikss jau bija satvēris savu revolveri un virzījās uz kār�u galda pusi. Viņ� nepaspēra vairāk kā divus soļus, kad uzliesmoja pret viņu tēmēts 38.kalibra stobra caurums, skrejo�ām ēnām noņirbot pār divdesmit manekenu figūru vaska sejām, un likās, ka to vaibsti uztraukumā un �ausmās pārvērtu�ies. Lodes ķerts, Hendrikss ieruk�ķējās, izdvesa ilgu, gārdzo�u nopūtu un slīpi nogāzās, galvai smagi atsitoties pret kār�u galda malu.

Pops palika ļoti kluss.

"Butu labāk, ja tu dotos projām, Morgan,� viņ� pus�ukstus teica. "Pat ja policija, tur ārpusē, nebūtu dzirdējusi �āvienu, viņi driz būs �eit, jo tie pārmeklē visu izpriecu parku. Viņi atradis 1 lendriksu un atradīs arī tevi, tāpēc, ka �eit nav vietas, kur varētu jūs paslēpt."

"Ir tāda vieta," Bērks Morgans sacīja. "Tāpēc es palieku Vispirms noliec divus vai trīs manekenus policijas formās �im plakanpēdam virsū. Ja kads jautā, saki, ka tie visi nonesti leja uz darbnīcu."

"Tā varētu gan, jā, patie�ām,' Pops piekrita. Doktors Krīgens, angļu indētājs, teic, ka arī viņ� domājot, ka tā varētu, bet ko darīt ar tevi?"

"Neraizējies par mani, Pop. Tu piemirsi, ka man ir iztēle! Tiklīdz policija bus �eit, es jau bū�u gatavībā. Tikai neiedomājies nodot mani tad tu saņemsi to, ko saņēma Hendrikss. Tagad veicīgi sakrauj viņam virsū �os manekenus!"

"Jā, Morgan, tūlīt. Es nebildī�u policijai ne varda. Tas attiecas arī uz jums, visiem pārējiem " Pops paaugstināja balsi "Ja ierodas policija, ne vārda par �o lietu, jus dzirdat?"

Viņ� brītiņu pagaidīja, tad pamāja ar galvu.

"Viņi apsolījās, Morgan," viņ� teica. "Pat Billijs Bērns apsolījās. Manis dēļ. Viņi neteiks ne vārda."

*

"Turi acis vaļā, Pop," policijas inspektors vēl uzsauca nopakaļ, virzīdamies uz durvīm. "Ja kaut ko izdzirdi, iepūt �ai svilpē. Mēs atskriesim. Morganam jābūt tepat tuvumā.�

"Labi, inspektor," Pops Dillons atbildēja, palikdams piesardzīgi stāvam elektriskajā krēslā sēdo�ās figūras priek�ā figūras seju klāja melna drēbe, piestiprināta pie metāla plātnēm, kas ieskāva galvaskausu. Siksnas ap plaukstām un potītēm turēja figūru cie�i piesietu sēdeklim.

"Ir jau nakts," inspektors Mensfīlds noteica un izgāja ārā, pievienodamies saviem vīriem.

Tiklīdz durvis aizvērās, figūra elektriskajā krēsla sakustējās. Bērks Morgans nometa viltus saites, kas �ķita apsietas viņa rokam un kājām. Viņ� nogrūda metāla kausu, kas bija viņam galvā un pacēla melno drēbi. Stīvajam plecam atgādinot sevi, viņ� saviebās.

"Likās, viņi te bija veselu stundu," viņ� teica. "Labi vēl, ka tā steidzās, jo ar manu plecu paliek diezgan ļauni. Bet, tu redzēji, viņi man neuzmeta pat ne mirkli."

"O, tas bija ļoti veikli un viltīgi," Pops piekrita. "Bet ko tu darīsi tagad? Ja tu iziesiārākautvaipolidjasuniformā, viņi tevi ievēros; tur viņu ir tik daudz."

"Es jau nu gan tā nedomāju. Un tomēr es gribu vēl pāris stundas palikt tepat, kamēr viņi tiks līdz parka otram galam. Ja kāds atgriezīsies, mēs izstrādāsim to pa�u triku. Es mierīgi palik�u tepat, �ajā krēslā, un tu vari sēdēt �eit, savā vecajā �ūpuļkrēslā. Mēs gaidīsim kopā, Pop."

Pops nopūtās. Viņam �ķila, ka dzird D�eku �ķērdēju jautājam "Un ko viņ� doma darīt ar tevi, Pop, kad dosies projām?" Bet Pops nejuta ne mazāko vēlē�anos �o jautājumu uzdot Bērkam Morganam.

"Izslēdz gaismu," Morgans rīkoja. "Viņi zina, ka lu esi �eit un ka tu ta�u negulēsi gaismā."

Pops paklausīgi pavilka slēd�a auklu. Garais virs elektriskajā krēslā pēk�ņi izsaucās:"Glītais puisītis Tomass un tā mei�a! Viņu sejas ta�u spīd tumsā!"

"Fosfors," Pops viņam paskaidroja, iekārtojies savā vecajā �ūpuļkrēslā. "Viņi ir domāti kā rēgi, kā viesi no viņpasaules, kas vero tevi mirstam. Tu varētu noklausīties to ludziņu, ko esmu izstrādājis. Tas ir ļoti dramatiski."

"Gana pļāpāts. Klausoties tavās blēņās, varu kļūl grūtsirdīgs."

Pops atslīga krēslā un iekārtojās iespējami ērtāk. Daudzas naktis līdz rīta gaismai viņ� bija snauduļojis savā vecajā �upuļkrēslā. Viņ� vēroja, kā Morgans, stingro elektriskā krēsla aplo�u iesprostots, mēģina atslābināties, un zināja, ka ar Morgana plecu nupat kļuvis ļaunāk, daudz ļaunāk. Morgans sāka nemierīgi trīties.

"Zēniņ� cie� bez narkotikas; morfīns, man �ķiet," tas bija doktors Krīpens, kas �ukstēja viņam ausī.

"Ar viņu ir ļauni," tas bija Dillingers, kas izteica savu novērojumu �ādā mierīgā, profesionālā manierē. "Viņ� laikam jūtas tā, it kā policijas lo�ņas būtu salīdu�i tam zem ādas."

Pops piekrita. Darbodamies savā biznesā, viņ� bija redzējis pietiekami daudz narkotiku, lai pazītu abstinences simptomus. Bērks Morgans cieta. Bet Pops nevarēja neko darīt �ai lietā. Viņ� aizvēra acis. Elpa kļuva dziļa un ritmiska. Pēc da�ām minūtēm viņ� jau viegli krāca.

Garais vīrs elektriskajā krēslā uz nelielās platformas dzirdēja krācienus un sadrūma. Sāpes plecā bija izvērtu�ās nospiedo�ā, dedzino�ā karstumā, ko pārtrauca asi lēkmjveida dūrieni. Viņ� sajuta sviedrus izspie�amies uz pieres. Rokas trīcēja.

Viņ� gribēja skaļi kliegt, pielikt tam visam punktu, �aujot izlauzties ārā caur policijas ķēdēm.

Bet viņ� nedarīja neko, jo zināja, ka, rīkojoties impulsīvi, var zaud ēt dzīvību. Reiz viņ� jau bija pakļāvies mirkļa iegribām nogalinājis� Glīto puisīti Tomasu, un policisti bija viņu noķēru�i. Tagad viņ� būs apdomīgāks. Nolēmis palikt kluss, viņ� iekārtojās krēslā brīvāk. Mēģināja koncentrēties, lai �ajos apstākļos varētu pārlaist nakti.

�eit, Popa Dillona vaska figūru muzejā, viņ� nebija pirmoreiz. Tagad tumsā, ko pārtrauca tikai neskaidra gaisma no ielas lampas, loga ārpuse, viņ� sajuta sev visapkarl �is slepkavu, asinssūcēju un nomocīto upuru vaska figūras. Viņ� spēja sajust tās gandrīz kā dzīvas spējīgas kusteties, runāt. Nebija brīnums, ka pēc tik daudziem kopā ar �iem manekeniem pavadītajiem gadiem Popam likās, ka tie runā. Pēk�ņi Berks Morgans pieķera sevi gaidām kādu balsi, kas pārtrauktu �o moko�o klusumu.

"Morgan�" viņ� varēja gandrīz apzvērēt, ka bija dzirdējis nosaucam savu vārdu. "Bērk Morgan�" Viņ� dzirdēja jau skaidrāk! Viņ� paskatījās uz Popu. Blāvajā gaismā viņ� redzēja Popu aizmigu�u, lūpas pa�ķīrās viņam krācot, krū�u kurvis ritmiski cilājās.

Bērks Morgans aplaizīja lūpas. Nomāco�ā saspringtība apņēma viņu kā milzu gumijas lenta, kas novilkta ar briesmīgu spēku. Likās, tai jāplīst kuru katru brīdi, tomēr neplīsa. Viņ� sakoda zobus un cie�i satvēra krēsla rokturus, lai apvaldītu trīco�ās rokas.

"Bērk Morgan�" �oreiz viņ� saklausīja vēl skaidrāk, bet zināja, ka �ie vārdi skan viņam domās, ne ausīs. �ķita, ka Glītā puisī�a Tomasa fosforiscējo�ā seja smīnā pavērsusies pret viņu. "Nu lūk, Morgan, tu sēdi elektriskajā krēslā un gaidi, kad pusnakti nospiedīs strāvas pārslēdzēju. Kāda ir sajūta, zinot, ka tev atliku�as da�as minūtes?"

Morgans gandrīz atbildēja, pirms aptvēra īstenību. Tad viņ� cie�i saknieba lūpas. Varēja sajukt prātā, a tbildot balsīm, kuru īstenība nemaz nebija. Un atkal klusums pletās visapkārt kā saspriegta stīga.

"Viņ� nezina," tā bija meitenes maigā balss. Viņ� paskatījās uz Elisu D�onsoni un varēja apzvērēt, ka redzēja viņas lūpas pakustamies. "Pasaki viņam, ka viņ� tikai sapņo, domādams, ka ir brīvs."

"Tās ir beigas, Bērk." Un �oreiz viņ� zināja, ka dzird Glītā puisī�a balsi. "Tu esi aizsapņojies. Ir jau gandrīz pusnakts, un tev ļoti vajadzīgs baltais pulverītis, bet tu esi piesiets pie elektriskā krēsla. Tu nespēsi panest nāvi, jo tu sapņo, ka esi izbēdzis, sapņo, ka esi brīvībā. Bet tas ta�u tā nav."

Bērks Morgans nodrebēja un aizturēja atbildi, ko jau teju teju bija izteicis. Viņ� bija dzirdējis par �ādiem murgainas iztēles gadījumiem pirmsnāves brī�os. To sauca par mentālo fikciju, cilvēkam iztēlē bēgot no skaudrās īstenības. Bet �ī bija īstenība. Tas nebija sapnis.

Viņ� sakodīja lūpas līdz asinīm, un Glītā puisī�a Tomasa un meitenes sejas atkal kļuva par parastām vaska maskām.

Klusums pletās, pletās�

"Gandrīz pusnakts," Elisa D�onsona piepe�i teica, un Morganam ļ �ķita, ka viņa sirds sastingst.

"Jau pēc mirkļa tu biisi mums pievienojies," teica Glītais puisītis. "Klausies, tūliņ tu dzirdēsi lielo pulksteni nositam pusnakti."Viņ� varēja ari neklausīties. L.ielā torņa pulksteņa pirmais siliens lika gaisam ievibreties, un tā bija kapu zvana skaņa, apzvanot viņu.

"Drīz viss būs pāri," Glīta puisī�a balss bija kļuvusi gandrīz laipna. "Atskanot sestajam sitienam, viņi nospiedis pārslēdzēju un trīs tūksto�i voltu ielauzīsies tavā ķermeni, sadedzinās nervus, un tavās smadzenēs uzliesmos īssavienojums. Klausies, tas ir ceturtais sitiens un piektais�"

Bērkam Morganam �ķita, ka viņ� dzird veselu balsu kori �ukstam -�ETRI PIECI-SE�I -

Viņ� mēģināja domās apklusināt to visu, tikt no tā visa vaļā, bet nespēja atbrīvoties no elektriskās strāvas niknās �ņākoņas, kas viļņoja pa krēslu Un viņ� nevarēja neievērot lielisko dzirksteļu krusu, kas liesmoja ap viņa galvu, rokām, ap pēdām; deguma smaku�

Bērks Morgans me�onīgā ātrumā pielēca kājās. Viņam izlauzās viens vienīgs kliedziens un �ķita, ka simtiem rīkļu to atbalso. Tad klusums, tumsa, tuk�ums�

*

Pops Dillons iekārtojās atpakaļ savā vecaja �ūpuļkrēslā. Jau agri no rīta te ieradīsies fotogrāfi un reportieri, un viņ� gribēja būt tiem pa rokai. �odienas laikrakstos būs veselas slejas par "�ausmu palātu." O, tā būs jauka vasara. Policija beidzot bija projām, paņemot sev līdzi Bērka Morgana un nabaga inspektora Hendriksona līķus, un tos abus bija eventuāli jāiemū�ina vaskā "�ausmu palātas" vajadzībām.

"Pop,� tā bija Glīta puisī�a Tomasa balss. "Tas bija gudri. Pat man tas izklausījās kā manis pa�a balss."

"Un manējā balss tāpat," tā varēja runāt Elisa D�onsona savā maigajā, kautrīgajā balstiņā.

"Jā, es biju diezgan labs "lējējs"," Pops atbildēja, juzdamies glaimots par uzslavu. "Gadus desmit karnevālu izrādēs biju viens par visiem. Jūs zināt, kas ir "lējējs"? Vēderrunātājs, jā gan. Atrakciju ļaudis lieto �o īso vārdiņu;"

"Tu labi izrīkojies ar viņu," �oreiz tas bija D�eks �ķērdējs.

Balsis nebija skafākas par peles �abinā�anos koka grīdā vai aizkara

plivinā�anos logā. Ikvienam citam, tikai ne Popam, tas tā ari būtu licies.

"Es biju pārsteigts par vareno dzirksteļu mākoņa efektu, ko tu biji izstrādājis, lai uzdzītu pūlim drebuļus," teica D�eks �ķērdējs.

"Jā," Pops atbildēja. "Iedomājos, ka tas izbiedēs Morganu uz pietiekami ilgu bridi, lai es paspētu aizskriet līdz durvīm un pasaukt pēc palīdzības."

"Bez �aubām, tu nevarēji zināt, ka tā bija viņa sirds, kuras dēļ Morganu ielika cietuma hospitālī," Doktors Krīpens, indētājs, teica ar profesionālu labpatiku. "Narkotiku trūkums, �ausmīgs sasprindzinājums un slimā sirds bija tas, kas viņu nogalināja. Tie�i �eit, tavā elektriskajā krēslā."

"Viņ� saņēma to, kas tam pienācās," Dillingers norūca. "Tu gan varēji man revolverī atstāt da�as īstas lodes, un es būtu tev aiztaupījis raizes."

"�is veids bija labāks," sacīja Billijs Bērns. "Mums būs lieliska vasara. Cilvēki drūzmēsies bariem."

"Viņi drūzmēsies bariem, lai redzētu MANI, nevis tevi, tu, vecais, putekļainais, ko�u saēstais atlieka!" kāda vel nedzirdēta balss ņirgājās, un pēk�ņs, �okējo�s klusums pārņēma pla�o telpu.

Popa Dillona acis pārsteigumā pla�i iepletās, un viņ� paskatījās uz Bērka Morgana figūru, kas bija pacelta un iesēdināta elektriskajā krēsla par lielu prieku fotogrāfiem.

"Tas esi tu, Morgan?" Pops bargi jautāja. "Tik tikko vēl miris un jau lielies?"

"Tā ir patiesība, un tu to zini," Bērks Morgans teica. "Pūlis aprīs �o vietu, lai redzētu elektrisko krēslu, kurā es sagaidīju nāvi. Tie�i pusnaktī, tie�i tad, kad spriedums paredzēja man mirt."

Pops jau grasījās viņam atbildēt, kad ierunājās D�eks �ķērdējs. "Ļauj viņam runāt, cik viņ� grib," D�eks teica. "Tikai neatbildi, un viņ� ātri nogurs, juzdamies atstāts. Nav jēgas spriedelēt par to, kas pievilinās pūli, jo tas, kas izdevīgs kādam no mums, ir izdevīgs mums visiem. Iedomāsimies, kas notiktu, ja Pops kādreiz izstātos no biznesa. Mes tiktu pārdoti, izkausēti NOGALINĀTI!"

Telpu parņēma klusa murminā�ana,�aboņa, rai�pilna �ukstē�ana, līdzīga �īkstoņai, kāda rodas, vecas ēkas koka daļām nosē�oties.

"O, es bū�u noderīgs vēl ilgi," Pops teica, uzrunādams visus klāteso�os. "Bet gribu, lai jūs no savas puses �ovasar rādītu vislabāko uzve�anos, un es vadī�u visjaukāko izrādi, kāda mums jebkad bijusi."

"Mēs tā darīsim� mēs noteikti darīsim tā," Pops dzirdēja �ukstus

visapkārt. Labsajūtā viņ� aizvēra acis. Darbam tā bija laba trupa. Rādījās, būs jauka vasara.

Pops nolēma brītiņu pasnaust un, atslīdzis savā ierastajā krēslā, dzirdēja klusu balsu �alkoņu tumsā, te pieņemoties spēkā, te pierimstot. Tie visi tagad rosīgi apsprieda vakara notikumus.

Priek�vārds G.Berelis���������������.

�.Mergendals. Slepenā recepte����������.

D.Honigs. Vēl kāda komivoja�iera nāve�.

R.Blohs. Cilvēks ar hobiju������������..

D�.Holdings. Kur ir tavs dzelonis��������.

D. Eleksānders. Tēvocītis�������������

R. Arturs. �teica D�eks �ķērdējs�.,�������

Datorsalikums. Nodota salik�anai. 25.01.93. Parakstīta iespie�anai 24.03.93 . Reģistrācijas apliecība Nr.0355. Ofseta papīrs. Formāts 60xM/16 . Ofseta tehnika. 3,8 izdevniecības loksnes. Metiens 3000 eks. Pasūtījuma nr. Līgumcena. Iespiesta v/u "Poligrāfists" 4.cehā, Rīgā, Akas ielā 5/7.