.

.

ISBN 978-9934-15-176-7

Veltīts Ērikai

Iztraucēdami agrā vasaras rīta jaunavīgi maigo klusumu, pulksten trijos pret parka divstāvu koka mājiņas ārdurvīm noblīk�ķēja pirmie sitieni. Iebrucēji, pagalmā ārdīdamies, pārmaiņus gan igauniski, gan krieviski lika atvērt durvis.

Klubkrēslā snaudo�ais ģimnāzijas matemātikas skolotājs Augusts Tammers, kur� tur bija sēdējis un gaidījis jau kop� vakara, satrūkās un pamodās. Vidēja auguma vīru ar tum�o, sprogaino matu ērkuli un spēcīgo miesas būvi plato plecu dēļ drīzāk varētu uzskatīt par cīkstoni, ta�u viņ� pārstāvēja matemātiku, pavisam apolitisku zinātni - tāpēc līdz. �im jaunā vara bija viņu pacietusi. Ta�u pēc pēdējā gada notikumiem, kad NKVD¹ pla�umā vērsa baigās darbības, kad pēk�ņi un slepus pazuda daudz pazīstamu, zināmu cilvēku un tūksto�iem līdzpilsoņu draudēja izsūtī�ana uz Sibīriju, Augusts bija spiests nopietni pārskatīt savus uzskatus. Protams, tas nenozīmēja, ka viņ� nu būtu idejisks brīvības cīnītājs vai kļuvis par profesionālu izlūku. Nē - viņ� vienkār�i bija nonācis pie atziņas, ka ģimenes un mājas glāb�anas labā arī pa�am kaut kas jāizdara. Augusta attapīgais matemātiķa prāts pateica priek�ā: jo vairāk saskaitāmo, jo lielāka summa. Pagaidām viņam vēl nebija noteiktas rīcības programmas. Brīdī, kad tirgū pazīstams zvejnieks viņam paslepus iedeva jaunākā brāļa Alek�a vēstuli, Augusts saprata, ka

¹ NKVD - Iek�lietu Tautas komisariāts (krievu: Narodnij komissariat vnuireņņih ģd) - Iek�lietu ministrijas sākotnējais nosaukums Padomju Savienībā laikā no 1924. līdz 1946. gadam, viena no represīvajām padomju struktūrām.

tagad viņ� politiskajā spēlē ir iekāpis abām kājām un tā būs ļoti bīstama. Brālis Alekss bija Igaunijas armijas majors, kas dienēja karaspēka �tābā - izlūko�anas un pretizlūko�anas nodaļā. Pirms vēstules saņem�anas Augusts domāja, ka brālis ir izsūtīts uz Sibīriju. Par dienestu Alekss nekad nerunāja. Reizēm pēc viņa teiktā varēja noprast, ka amata pienākumu dēļ viņam ir nācies apmeklēt Londonu, Berlīni, Maskavu, kā arī Stokholmu, bet no teiktā vairāk neko nevarēja spriest.

Reiz kādu vasaru siena pļavā Alekss uz Augusta jautājumu piemiedza aci, pasmīnēja noslēpumainu, tikko jau�amu smaidu un starp diviem uzdak�otiem klēpjiem īsi izmeta: �Mēģinu atklāt noslēpumus.�

Pēc mēne�a atnāca ziņa - tā pati vēstule, kuru pazīstamais zvejnieks viņam ielika kabatā un kurā jaunākais brālis lūdza palīdzību ļoti svarīgā un bīstamā jautājumā. Turklāt Alekss lika saprast, ka viņ� atrodas lielā ūdens otrā krastā un pats Augustu nevar apciemot.

Joprojām tika dauzītas ārdurvis, un aiz tām aizsmaku�ā balsī atskanēja lādē�anās igauņu valodā: �Maita skolmeistar, atver ātrāk durvis vai citādi... citādi mēs tūlīt tās saplēsīsim skalos.�

�Tātad baumas nebija tuk�as,� pie sevis nodomāja Augusts, �Tie�ām, viņu vidū ir arī igauņi.� Ilgāk klusēt vairs nevar. Tēlojot samiegoju�os, tikko uzmodināta cilvēka balsi, viņ� nomierino�i starp divām �āvām uzsauca:

�Ļaudis, ko jūs nakts vidū dauzāties? Kas jūs esat un ko jums vajag?�

�Tautas milicija, dokumentu pārbaude,� ņirdzīgi atbildēja tā pati balss.

�Pagaidiet, drusku pagaidiet!� Augusts vilcinājās atvērt durvis. �Es vispirms uzvilk�u bikses.�

�Atver durvis, gan tad būs laiks bikses uzstiept kājās.�

Teiktā nopietnības apstiprinājumam runātājs ar �autenes laidi iebelza pa durvīm..

Tammers prātoja, ko varētu nozīmēt palīdzība gan brālim, gan sev, gan ģimenei. Vispirms viņ� sievu un dēliņu aizveda uz Abrukas salu², tālāk prom, jo visu laiku draudēja izsūtī�ana. Vīrietis nojauta: ja ar viņu

² Abru ka - Igaunijai piedero�a sala Rīgas līcī uz dienvidiem no Sāmsalas.

kaut kas atgadītos, tad tur, aizjūras, lielā steigā krievi nemeklēs. Pēdējās dienās Augustu bija pārņēmusi nomāktība, kāda pelēka priek�nojauta valdīja pār viņa sajūtām un rīcību. Dro�i vien viņ� bija rīkojies gudri, svarīgos dokumentus kopā ar citiem papīriem nekavējoties, norunātajā laikā nosūtijis uz Sēres baterijas slēptuvi. Dokumenti bija par krievu lielāko stratēģisko būvi Baltijas jūrā. Serves pussalā bateriju sāka celt jau 1940. gada vasarā, tai bija jānoslēdz Irbes �aurums, jānosedz viss Sāmsalas rietumu krasts un Rīgas līcis jāpadara par Krievijas iek�ējo ūdenskrātuvi. Kā tik vērtīgi dokumenti par baterijas celtniecību bija nonāku�i pie viņa, ja jau NKVD un GRU³ uzraudzīja katru telpu, transportlīdzekli, cilvēku, tas Augustam tomēr palika neizprotams. Lai gan tas nemaz neattiecās uz viņu. Tammers zināja, ka �ie dokumenti ir neizsakāmi vērtīgi. Vācie�i, kā arī angļi, par krieviem nerunājot, būtu daudz atdevu�i, lai aizzīmogotās aploksnes iegūtu savā īpa�umā. Viņa uzdevums bija vienkār�s - īstā laikā nodot dokumentus uzticamai personai, Alek�a sūtītajam sakarniekam. Jā, viņu nomāca priek�nojauta. Augusts atzina, ka baidās, un, lūk, tagad viņi bija atnāku�i. Tātad sakarnieks bija ieradies laikā, bet tika sagūstīts un piespiests runāt. Augusts nebija dro�s, ka NKVD spīdzinā�anā varētu nosargāt sve�u noslēpumu. Tādēļ viņ� uzskatīja, ka ir tikai divas izejas - būt dzīvam tālumā vai miru�am tepat.

Pret ozolkoka durvīm atkal atskanēja sitieni, un tagad aiz tām jau lamājās krieviski:

�Atver durvis, māja ir aplenkta, nāc ārā...�

No dibenistabas atskanēja plīsto�u logu stiklu �ķindoņa.

�Jā... jā... nāku jau,� krieviski pretī sauca Tammers, vēl mazliet jāiegūst laiks un jākliedē uzmanība.

Viņ� piecēlās no klubkrēsla, maigi noglāstīja uz bufetes stāvo�o ģimenes fotogrāfiju, ie�ūpoja dēliņa pamesto veco �ūpuļzirdziņu un uzvilka svārkus. Drud�aini ātrā domā�ana nomāca aukstasinīgo,

⁵ GRU - Galvenā izlūko�anas pārvalde (krieviski Glavnoje razvedivateļnoje upravļeņije) - PSRS laikā ļoti slepena izlūko�anas organizācija.

matemātisko sapratni. Vīrietis vēl pēdējo reizi uzmeta skatienu istabai, kur viņa mazā ģimenīte tik laimīgi bija dzīvojusi, paņēma aiz spoguļa paslēpto pistoli un iededza priek�namā uguni. Ārdurvis tagad nepārtraukti rībināja un aiz tām rupji lamājās gan igauniski, gan krieviski. Augusts jau sākumā ap�aubīja lietas dro�u izdo�anos, tādēļ laikus bija sagatavojies �uzņemt ciemiņus� - pirms da�ām dienām viņ� bija sarūpējis pārsteigumu, ko paslēpa pagalmā pie ieejas zem dēļu kāpnītēm, kur tagad stāvēja, plosījās un dauzīja kājas iebrucēji. �Pārsteigumu� ar virtuvi savienoja tieva stieplīte.

�Tūlīt, tūlīt,� viņ� pie sevis murmināja.

Augusts stingri saņēma stiepli, asi to parāva un, naski pietupies, paslēpās aiz virtuves sienas. Pēc kārtas atskanēja divi spēcīgi sprādzieni, tie uzmeta gaisā lieveņa jumtiņu, ar visām eņģēm izgāza smagās ozolkoka durvis, trakoti stiprais triecienvilnis kopā ar putekļiem un dūmu mutuli �vīkstēdams drāzās atvērtajās virtuves durvis, uz mutes apgāza ēdamgaldu, izmētāja krēslus, drēbes, traukus un visu pārējo un, steidzoties ārā, izrāva logus ar visiem rāmjiem. Biezajā putekļu mutuli, gru�u pilnām acīm, dūco�ām ausim, rokām taustoties uz visām pusēm un klepojot, Augusts atrada izeju. �igli pārlēca pāri zemē gulo�iem vaido�iem ķermeņiem, uz labu laimi iz�āva vārtos stāvo�ā krievu matro�a virzienā un gariem soļiem joza uz parku paslēpties aiz kokiem un krūmiem.

Augusts bija paspējis viņus pārsteigt, tā iegūdams pavisam mazu iespēju atkāpties.

Caur dunoņu ausīs viņ� aiz muguras dzirdēja kliedzienus, lamas krievu valodā un pistoļu �āvienu plauk�ķus, soļu dimdoņu. Drīz garām nospindza lodes, kas pliuk�ķot trāpīja kokos un apstādījumos, izbārstot apkārt koku mizas gabalus, lapas un norautus zarus. īsā vasaras nakts bija pārāk gai�a. Veiklas kājas bija vīra vienīgais glābiņ�.

Augusts skrēja tā, kā nekad vēl mū�ā nebija skrējis. Prom no tiem, kas mina uz papē�iem, prom no trakajiem asinssuņiem. Uz dzīv�ogu, aiz dzīv�oga paslēpties krūma ēnā, pāri soliņam, caur violetajiem ceriņiem, garām vecajam ozolam - visu parku viņ� zināja gadiem ilgi.

Lecot pāri grāvim, Tammeram uz vecās kastaņas saknes paslīdēja kāja un piecelties kļuva neiedomājami grūti - liels, mitrs, arvien pla�āks traips iekrāsoja vestes priek�u. Viņi tomēr bija trāpīju�i, bet, kurā brīdī, to vīrietis nebija pamanījis, un kāda tam vairs nozīme. Augusts sajuta spēku zūdam, trūka gaisa, krūtīs sūrstēja sāpe, un reiba galva. Saņēmis spēkus, viņ� piespieda sevi skriet līdz blakus ielas pirmajai mājai parka malā. Ar pārcilvēcisku piepūli, sāpēs grie�ot zobus, Augusts centās atbalstīt nepaklausīgo augumu pie dēļu sienas, bet atkrita atpakaļ pagalma puses dzīv�ogā, nejūtot, kā zari un skujas skrāpē viņa seju un rokas. Viņ� iekrita nesamaņā...

Augusts redz sevi kā vienmēr pavasara vakaros sē�am klubkrēslā, iemīļotajā vietā pie mājas kāpnēm, no kurienes paveras skats uz Tori līci. Ziemeļaustrumos pār ozoliem lai�as sarkanīga vakara saule un apkārtni, veco parku un di�o koku galotnes, kā arī senās bīskapa pils torņus tonē vara nokrāsā. Mazā galdiņa otrā pusē sē� Ērika un tamborē �auru galdautiņu; viņa dzīves draudzene un sieviete ir Dieva sūtīta. Abi smejoties seko līdzi mazajam Tomasam⁴, kas, aizrautīgi un jautri spiegdams, auļo �ūpuļzirdziņā, ko no Antverpenes atvedis vecaistēvs, kapteinis Kāris. Straujajā auļojumā dēliņa blondie mati plīvo, un ātrums arvien pieaug, arvien pieaug...

Vēj� ir pierimis. Tori lī�a gludajā ūdens līmenī spoguļojas jahtkluba tum�ais siluets, tālē zilgo apvārsnis, tik tuvu kā pati Abrukas sala. Saule slīd arvien zemāk un zemāk, iegrimstot krēslā, no jūras atnes saltu elpu. Augusts jūt - viņam salst kājas. Tagad vajadzētu piecelties, no kumodes paņemt Ērikas adītās baltās siltās vilnas zeķes, bet nogurums... nogurums ir tik liels...

Uz ielas skan lamas krievu valodā, kliedzieni, kirzas zābaku plauk-�ķē�ana, soļu dimdoņa. Durvju un vārtu būk�ķē�ana viņu uzmodina no

⁴ Igauņu garais patskanis oo [o], kas latvie�u valodā tiek atdarināts ar o, �ajā izdevumā atveidots ar garumzīmi, pamatojoties uz tā izrunu igauņu valodā. (Tulkotāja piezīme) sastinguma. Tammers mēģina pakustēties, atvērt acis, bet neko neredz. Drīzāk viņ� uztver, ka vairs nav viens. Nu vīrietis kā caur vati dzird jaunu, raudās pārvērstu meitenes balsi, saucot:

�Skolotāj Tammer, skolotāj Tammer, mans Dievs, kas jums ir noticis? Neko nesakiet!� Vēl Augusts nojau�, ka viņu kāds cen�as pagriezt uz sāniem un izvilkt no dzīv�oga. �Skolotāj Tammer, skolotāj Tammer, cik smags, es nespēju,� meitene �ņukstot raud. �Skolotāj Tammer, skolotāj Tammer, vai jūs mani pazīstat? Es esmu Tiju, Tīju Kūzika no desmitās B.�

Augusts jūt no jūras tuvojamies ledainu elpu, kas lien pa augumu arvien augstāk. Vairs nevar pakustināt kājas, tad rokas...

Beidzot vīrs saņem visu gribasspēku un, pieliekot ārkārtīgi lielu piepūli, iebā� roku svārku kabatā. Tur sameklē mātes dāvāto medaljonu, tur to atvērtā plaukstā. Augustam jāpasaka kaut kas ļoti svarīgs, tas viņam ir jāspēj.

Starp �ņāco�ajiem elpas vilcieniem un gārdzieniem skolniece Kūzika var tik tikko sadzirdēt, jo viņa cie�i pārliekusies pār skolotāju, drīzāk var iedomāties teikto: �Ņem �o... ņem �o... skrien... skrien... Ērika... Tomass... Abrukā...� Un atkal Augusts caur auksto miglu, kas ir pacēlusies acu augstumā, redz �ūpuļzirdziņā auļojam gai�matainu zēnu, kas, jautri pamājis, lēnām izgaist nebūtībā.

Rītausmā no baltiem ķieģeļiem celtas vairākstāvu dzīvojamās mājas pagalmā stāvēja apputēju�u un vīlu�os krievu matro�u grupa. Beidzot viņi Augustu bija notvēru�i, bet atmaksāt par kritu�ajiem biedriem vairs nevarēja. Pakaļdzī�anās azarts pavisam noplacis, tagad viņi smēķējot stāvēja pie nedzīvā ķermeņa, kas bija izvilkts no dzīv�oga. Ar ziņkāri un zināmu cieņu matro�i raudzījās uz vīra, parasta skolotāja līķi, jo viņ� pirmīt bezbailīgi viens bija stājies viņiem pretī. Viņ� bija bijis cienīgs pretinieks.

Ar lielu troksni un graboņu pie vārtiem apstājās krievu pusotr-tonnīgā kravas automa�īna GAZ, no lauku mazmājiņai līdzīgās kabīnes izkāpa jauns, enerģisks un strauj� leitnants un steig�us pieskrēja pie matro�iem, kas atkāpjoties deva viņam ceļu. Ieraudzījis miru�o, leitnants dusmās piesarka un, lielā naidā līķi spārdīdams, lamājās:

�Nu bļaģ... nu padlo... nu sukin sin... uzskoļznul.�¹Arī krievu matro�iem, kas, dienot Baltijas robe�as aizsardzības īpa�ajā daļā, bija pieredzēju�i da�ādas lietas, skats �ķita vairāk nekā atbaido�s. Viņi novērsās un drūmi sakārtojās promie�anai.

Tas bija noticis 1941. gada vasarā.

I

1983. gada maijs. Ļeņingrada

Pirmo pāri viņ� sazīmēja uzreiz, kad pie Kup�inas metro stacijas iekāpa otrā mar�ruta trolejbusā, kas, savā nodabā grabēdams, pa Kosmonautu prospektu streipuļoja uz pilsētas centru. Jaunie�i, puisis un meitene, acīmredzot studenti, aizmugurējā sēdeklī kopā saspiedu�ies, izlikās viens otru sirsnīgi apmīļojam. Viņu klātbūtne un mākslotais prieks, stūrainie apkampieni un neveiklā skūpstī�anās, pārspīlētā centība priek�zīmīgāk izpildīt uzdevumu, kā arī vēlē�anās pēc iespējas uzkrīto�i nelūrēt uz priek�u skaidri rādīja, ka viņi ir iesācēji. �īs spēles viņam nebija sve�as. GRU Ļeņingradas nodaļas sestās pārvaldes apak�pulkvedim Leonīdam Tamovam pieredzes bija atliku likām. Viņ� paskatījās rokas pulkstenī - līdz norunātajam tik�anās brīdim atliku�as vēl �etras stundas.

�Kāpēc ne,� viņ� pasmīnēja. �Maķenīt parotaļāsimies.�

Apak�pulkvedis Tamovs - vidēja auguma, tēraudpelēkām acīm un apņēmīgu vīri�ķīgu seju, īsi apgrieztiem gai�iem matiem. Gai�pelēkas pa�māju ra�ojuma vasaras bikses un virs īspiedurkņu vasaras krekla uzvilktā bē�ā virsjaka uzmanīgiem vērotājiem nevarēja noslēpt muskuļoto un vingro augumu. Kopiespaidu vainagoja vecais un apdilu�ais

portfelis, ko viņ� nesa ļoti cienīgi. Pavir�i skatoties, viņu varētu noturēt par grāmatvedi vai, ņemot vērā aso un inteliģento acu skatienu, par augstskolas mācībspēku, kas rīta semināru pavadījis pie studentiem, bet tagad steidzas uz mājām pusdienās. Kvazi - tāds bija apak�pulkve�a aģenta segvārds - nokompostrēja biļeti, izvēlējās sēdvietu tuvāk pie durvīm un atvēra vietējo avīzi Smena. Pa�reiz, priek�pusdienā, pasa�ieru nebija daudz. Kā zināms, lielākai daļai gadījumu, kā arī katrai lietai ir divas puses. No vienas puses - jo mazāk cilvēku, jo grūtāk slēpties. No otras puses - ja sekotāja pieredze ir niecīga, tādā situācijā viņ� nespēj nemanīts kādam sēdēt astē. �īs ābeces patiesības Leonīds jau bija ielāgojis pirms divdesmit gadiem. Kvazi sēdēja ar muguru brauk�anas virzienā. Viņam nebija grūti ik pa brīdim pāri avīzes malai uzmest da�us pavir�us, īsus skatienus jaunie�iem mīlniekiem. Turpinot Smenas pētī�anu, viņ�, slēpjoties aiz avīzes, pievērsa uzmanību automa�īnu plūsmai aiz trolejbusa.

Tādu operāciju gadījumā ir parasts, ka vismaz divas pavadītāj-automa�īnas sedz seko�anu, un tā ir jāsāk apmēram pieturas tuvumā. Bet saki nu viens, kur� ir īstais no desmit! Leonīds rūpīgi aplūkoja visus transportlīdzekļus katrā rindā. Par vizuālo atmiņu viņ� nevar �ēloties - desmit ma�īnrakstā biezi pierakstītas lapas ar sve�u tekstu viņ� pēc vienas izlasī�anas reizes spēja no galvas atjaunot, arī pieturzīmes.

�Ļensoveta iela, viesnīca �Tūrists�� trolejbusa griestos �erksto�ais skaļrunis paziņoja nākamo pieturu.

Leonīds piecēlās, sarullēja avīzi, satvēra portfeli un cienīgā solī gāja darba cilvēka mierīgā gaitā tuvāk izejai. Ar acs kaktiņu viņ� ievēroja, ka jaunie stāv pie aizmugurējām durvīm. Trolejbuss �īkstot un brak�ķot iegriezās pieturā, krak�ķot atvērās durvis. Kvazi mierīgi izkāpa pa priek�ējām durvīm un novēroja, kā pārītis izkāpj pa aizmugurējām durvīm. Tamovs galanti piedāvāja palīdzību kādai jaunajai māmiņai, kas neziņā bezpalīdzīgi mēģināja ar bērna ratiņiem tikt trolejbusā. Brīdī, kad aizmugurējās durvis aizvērās, Leonīds ielēca atpakaļ trolejbusā ar tāda cilvēka izskatu, kas it kā tikai pēdējā brīdī būtu

apjautis, ka ir kļūdījies un izkāpis nepareizajā pieturā. Kad trolejbuss jau paspēja nobraukt no pieturas, arī pieminētā pārī�a jauneklis centās ielauzties atpakaļ trolejbusā pa aizmugurējām durvīm. Kvazi pasmīnēja, bet trolejbusa vadītājs, pavēries atskata spogulī, pavicināja dūri un nolamāja jaunie�us, kam vienmēr jāsteidzas un jālienot tie�i zem riteņiem. No pārī�a vīrietis tagad veiksmīgi bija atbrīvojies, bet tas neko daudz nenozīmēja.

Leonīds domīgs sēdēja savā iepriek�ējā sēdvietā un iedziļinājās automa�īnu izseko�anā. Brīdī, kad trolejbuss atstāja pieturu, lielākā daļa transportlīdzekļu bija nomainīju�ies. Atlasei atlika tikai divas automa�īnas: otrajā rindā bē�s moskvi�s ar būdu jeb ^adesu vāģis�, kā to dēvēja tautas valodā, un aiz trolejbusa pirmajā joslā vilkās ZIL pa�izkrāvējs. Kvazi skatījās caur trolejbusa aizmugures logu uz atstatus brauco�o kravas auto un pasmīnēja - �is variants ir izgāzies. Pilsētas centrā kādu izsekot ar lielo ZIL pa�izkrāvēju ir pavisam aplams un aizdomīgs pasākums. Pirmkārt, kravas auto ir pārmērīgi uzkrīto�s un milzīgs verķis, neērts kaut vai ātruma ziņā, protams, tādu automa�īnu nevar izmantot seko�anai. Otrkārt, daudzas ielas kravas automa�īnām ir slēgtas, un, pa tādu ielu kratoties, neviens nespēs apslāpēt mili�u svilpī�u kori.

�Nē, nē... izskatās, ka pa�izkrāvējs ir gadījuma ciemiņ�,� nodomāja Leonīds un pievērsās �desu vāģim�.

�Frunzes iela, nākamā pietura - Maskavas rajona Uzvaras parks,� skaļrunis �erkstēja tā, it kā runātājs tūlīt, tūlīt grasītos izlaist garu.

�Tā ir pareiza vieta,� nodomāja Kvazi, �drīz parka vārtos būs metro stacija un tai blakus taksometru pietura, apmēram piecdesmit metrus uz pilsētas pusi atrodas tramvaja un trolejbusa pietura. Tādās vietās, kur krustojas vairāki transportlīdzekļu ceļi, parasti ir diezgan daudz cilvēku, kas nodro�ina seko�anu.� Domājams, tam bija paredzēts arī moskvi�s, kas pārkārtojās pirmajā brauk�anas joslā tie�i starp trolejbusu un pa�izkrāvēju. ��ķiet, ka �ie vīri taisīti no dzelzs,� Kvazi atzinīgi novērtēja. Pavisam ticami izskatījās, ka trolejbusa apstā�anās dēļ moskvi�s būtu iesprūdis pirmajā joslā un nu izmisīgi rāda virzienu, bet auto straume neļauj apbraukt priek�ā stāvo�o braucamrīku. �Labi izdarīts,� viņ� nodomāja, �ārēji izskatās pēc nīkulīga autiņa vadītāja, bet patiesībā sekotājam ir laba iespēja novērot, vai �aizbilstamais� izkāps no trolejbusa vai ne.�

�ņācot un plauk�ot atvērās trolejbusa durvis. Mērķtiecīgā lieti�ķa cilvēka solī Tamovs devās uz metro stacijas ieeju. �ķiet, kāds izkāpa arī no �desu vāģa�. Tāpat viņ� paguva ieraudzīt, ka ZIL pa�izkrāvējs apstājas pirmajā joslā aiz moskvi�a. Vienmērīgi un raiti Leonīds ieslīdēja cilvēku virzītajā straumē uz metro. Ļau�u masā viņ� rīkojās veikli un pārdomāti: vienā rāvienā novilka bē�o virsjaku, ielika to portfelī un vēl ātri pārvērta savu ārieni. Tagad vīrietim mugurā bija gai�zils krekls ar īsām piedurknēm, lielas, klasiskas brilles, un no suvenīru cepurītes apak�as spraucās melnās �ķipsnās sakritu�i mati. Leonīds ātri izlīda pa apak�u niķelētajai caurulei, kas atdalīja iek�ā nācēju straumi no ārā gājējiem, un, somu iestūķējis lielā, melnā plēves maisā, iejuka no metro iznāko�o pulkā. Sena patiesība, ka galvenais uzdevums ir strauji nomainīt virsdrēbju krāsu, frizūru un līdzi nesamās lietas - visu to, kas sekotājam no tālienes krīt acīs. Ja pirms brī�a tu esi redzēts bē�ā vējjakā un gai�iem matiem, bet tagad pazibi zilā naģenē un brillēs, tad, pateicoties varavīksnenes un psihes sadarbības inerces dēļ, iespējamība, ka tevi atklās, ir pavisam maza. Jo vairāk detaļu spēj ātri pārmainīt, jo lielāka ir iespēja gūt panākumus.

Neuzkrīto�i vērodams apkārtni, Kvazi iejuka ārā nācēju pulkā. Lielākā daļa cilvēku straumes sadalījās un virzījās uz tramvaja vai trolejbusa pieturu. Līdz taksometru pieturai atlika da�i soļi. Pirms sē�anās volgā Leonīds pamanīja, ka �desu vāģis� stāv iepriek�ējā vietā, bet gar pusatvērtajām ZILa durvīm staigāja VAI inspektors ar nesapratnē savilktu seju.

�Gostinnij dvor,� viņ� teica taksometra vadītājam, kas izskatījās pēc gruzīna, un ērtāk iekārtojās mīkstajā sēdeklī.

�Nu, kā saimnieks pavēlēs,� dziedo�ā stieptā krievu valodā atskanēja atbilde, kā parasts dienvidzemju dēliem.

Atpakaļskata spogulī pretī raudzījās izsmējīgi jautras un bezkaunīgas acis, �ķībi un greizi zobi, līks deguns un kuplas ūsas kā pa�am Staļinam. �oferis ar krik�ķi ieslēdza skaitītāju, un auto sāka gaitu. Pulkstenis automa�īnas panelī rādīja 11.27. Līdz tik�anās brīdim atliku�as 3 stundas un 33 minūtes.

�Tā, �ef, tagad parādi, kur� no mums ir d�igits,� sacīja Kvazi, smaidot spogulī. Viņam bija pieredze, kā jārunā ar Kaukāza dēliem. �Man pulksteņa dzeguze kūkos divpadsmitos,� viņ� piebilda, skatoties acīs vadītājam.

�Nu, dārgajam ciemiņam man nav nekā �ēl.� Taksometra vadītājs priek�ējā sēdeklī pastūma plato �okejcepuri augstāk pakausī, un nu zem volgas dzinēja pārsega varēja saklausīt daudzu rumaku pakavu klaudzonu.

Leonīdam nevajadzēja daudz laika, lai pārliecinātos par d�igita taksometra vadītāja prasmi. Krustojumā viņi vienmēr piebrauca pie zaļās gaismas vai pār�āvās tam pēdējā brīdī. Viņi paspēja �ķērsot Ļigovska prospektu, tad Obvodnoja kanāla tiltu un nekur nenokavēja pārkārto�anos. Kvazi ik pa brīdim pameta skatienu caur aizmugurējo stiklu un ievēroja, ka netālu no Tehnoloģiskā institūta simts metru attālumā viņiem seko tāds pats zaļ� taksometrs, kas aizdomīgi rūpīgi atkārto visus manevrus, kādus veica virtuozais d�igits. �Tūlīt pārbaudīsim,� nosmīnēja Kvazi. Pie metro viņ� bija ļoti viegli izsprucis no �maisa�, kā �argonā sacīja.

�D�igit, zini ko,� viņ� teica pārdomāju�a cilvēka vainīgajā tonī, �piedod, bet man tomēr vajadzētu braukt pa labi uz Zagorodnijas prospektu, lūdzu!�

Spogulītī viņi biedriski saskatījās, un, riepām kaucot, gruzīns pēdējā mirklī pārkārtojās no otrās joslas labajā pagriezienā tā, ka pirmajā joslā brauco�ais mar�ruta autobuss bija spiests strauji nobremzēt un izmisīgi signalizēt.

�Visu dabūsi, visu dabūsi, mīļo cilvēk,� no priek�ējā sēdekļa atskanēja kokainā krievu valodā teiktais, un atpakaļskata spogulī nozibsnīja ņirdzīgi augstprātīgs acu pāris. �Vai tev ir veci parādi, ko?�

��ef, tu esi kā kārtīs izskaitļojis,� Leonīds nekautrējoties pazobojās pretī, pats pār plecu lūrēdams. Jā, zaļais taksis aizmugurē veica tos pa�us pagriezienus uz Zagorodnijas prospektu, un ari viņiem tur bija jūtama steiga. Vairs nebija �aubu - viņi atkal sē� astē.

�D�igit, zini, tagad darīsi �ādi,� nopietni teica Leonīds. Skaitītājā bija uztik�ķēju�i vairāk nekā pieci rubļi, un viņ� no naudas maka izņēma violeto divdesmit piecu rubļu naudaszīmi. Spoguli cie�i skatoties gruzīna sejā, Leonīds to pār plecu pasniedza vadītājam un teica: �Nākamais, �ef, būs Dzer�inska ielas krustojums. Tur izdari kreiso pagriezienu un brauc pāri Fontankai⁶, pēc tam ātri pa labi gar upi, tad pie Aņi�kova tilta pāri Ņevas prospektam. Tad uzreiz pagriez pa kreisi uz Rakova ielu, vēlāk redzēs, kā sanāks.� Redzot gruzīna jautājo�o sejas izteiksmi, Kvazi no aizmugures mudināja: �Davai, davai, d�igit, pātago savu ķēvi.�

�oferis izbrīnā pa�ūpoja galvu, noklak�ķināja ar mēli un sajūsmināts iepleta acis.

�Nu, vecais, tu ir labs specijāļists, kādu neesmu �e redzējis.�

Tamovs pasmaidīja un atbildēja ar to pa�u:

�Vecīt, dārgais, parādi, ka tu esi labākais.�

Uzreiz spoguli pazibēja gruzīna līkais deguns un kuplās ūsas, zaļā volga ar jaunu sparu traucās uz priek�u.

�Starp citu, �ef, vai tu zini, kas bija Nikolajs Rakovs?� jautāja Tamovs, uzmezdams skatu aizmugurei. Redzot gruzīnu apmulsumā paraustot plecus, Leonīds pamāco�i turpināja: �Onkulīt, dzimtenes lielie viri jāzina. Nikolajs Petrovi�s⁷ bija di�ens krievu komponists, 1946. gada valsts prēmijas laureāts⁸. Viņ� pierakstījis daudz tautas mūzikas, starp citu, ari vairākas gruzīnu tautasdziesmas.�

�Ai, ai, ai!� Priek�ējā sēdekli pa�ūpojās galva platajā �okejcepurē, �Tas nu gan bija jāzina.�

Viņi �vīkstot pārdrāzās pāri Fontankai, pagriezās pa labi, un priek�ā, uz Aņi�kova tilta, drīz parādījās pakaļkājās pacēlu�os zirgu figūras

⁶ Fontanka - upe Ļeņingradā, tagad Sanktpēterburgā.

⁷ Pareizticīgajiem un krieviem bez uzvārda lieto ari patronīmu - t. i., tēvavārdu ar piedēkli.

⁸ Tolaik tā bija Staļina prēmija.

ar jātniekiem. Viņiem palaimējās pie zaļās gaismas kā pēdējam auto �ķērsot Ņevas prospektu. Otrs taksometrs bija spiests palikt uz vietas un gaidīt. Riepām kaucot, sekotāju deguna priek�ā viņi pa kreisi iegriezās Rakova ielā. Leonīds zināja, ka �is luksofors viņam dos apmēram trīs minūtes.

�Onkulīt,� Leonīds ķircinoties pievērsās vadītājam, reizē pievirzoties durvīm, �tagad paliec ar Dievu. No manis pasveicini tēvu, māti un pārējos radiniekus. Priek�ā redzi kafejnīcu, pie tās pieturi. Gaidi 15 minūtes un tad vari auļot projām. Paliec sveiks! Paldies par palīdzību!� ar �iem vārdiem Kvazi izkāpa no taksometra, kas pēc tam �ikstēdams apstājās kafejnīcas Fontanka priek�ā. Pasa�ieris Tamovs - pārsteidzis gruzīnu, jautri zobgalīgu seju un ar draudzīgu rokas mājienu atsveicinājies -lieti�ķa cilvēka soli devās uz ielu krustojumu. Aizgājis aiz stūra un izdzirdējis Rakova ielas otrā galā riepu kauk�anu, viņ� atkal pie sevis pasmaidīja. Da�us soļus tālāk atradās kinoteātris Rodina. Pulkstenis 11.58, viņ� bija pareizi aprēķinājis. Dienas seanss sākas pulksten 12.00. Leonīds kasē nopirka biļeti un, bridi, kad dzisa griestu spuldzes, kopā ar pārējiem iegāja zālē. �ādos dienas seansos, it īpa�i vasarā, zāle bija pustuk�a. Pieliecies viņ� pustumsā virzījās caur tuk�ajām krēslu rindām un izvēlējās sēdvietu tuvāk izejas durvīm. Ekrānā slīdēja kino�urnāla �Dienas jaunumi� titri. Leonīds zināja, ka kino apskats turpinās 10 minūtes, pēc tam zālē ielaidīs nokavēju�os skatītājus. To vidū varētu būt ari sekotāji. �o kinoteātri, tāpat kā vēl daudzus citus Ļeņingradā, Tamovs pazina sevi�ķi labi. Pirms vairākiem gadiem viņ� �eit, pilsētā, trenējās pazīt visas tās vietas, ko vajadzības gadījumā varētu izmantot, lai slēptos no vajātājiem. Parasti tādas vietas bija restorāni, ēdnīcas, kafejnīcas, teātri, kinoteātri, muzeji, ar vairākām ieejām un izejām, kas ļāva iznākt glu�i citā ielā. Tāds bija ari kinoteātris Rodina, kura sētas durvis iziet kvartāla iek�pagalmā, no tā savukārt var nokļūt uz trim blakus ielām.

Piecas minūtes no kino�urnāla Kvazi izmantoja savas ārienes pārvēr�anai. Rokām taustoties portfeli, viņ� atrada ūsas ar bārdiņu un pielīmēja tās sejai. Tāpat viņ� ieguva sev kuplas uzacis. Lielās brilles nomainīja pret mazākām profesora acenēm zeltītos rāmjos. Vējjakai, ko Kvazi atkal izņēma no portfeļa, oderi apgrieza ārup, un tagad tās krāsa bija zaļa. Kino�urnālā zibēja sporta un kultūras jaunumi, tas nozīmēja, ka pēc pāris minūtēm zālē iedegsies gaisma. Bija pienācis istais laiks. Kvazi piecēlās un ieslīdēja aiz smagā aizkara ārdurvju priek�ā. Mierīgi, nesaceļot troksni, viņ� pacēla durvju smago dzelzs krampi, atvilka bultu un izgāja pagalmā, durvis ātri aiz sevis aizverot. Viņ� izvēlējās tādu brīdi, kad zālē iedegās ugunis un tādēļ nebija redzama gaisma no atvērtajām ārdurvīm. Kvazi brīdi stāvēja, ļaujot acīm aprast ar gaismu, pārbaudīja, vai visi pielīmētie atribūti atrodas savā vietā. Krēslainajā iek�pagalmā valdīja klusums, nekādas kustības. Pagalma saules pusē, maza zaļa laukumiņa vidū, starp zemiem krūmiem, smil�u kastē sēdēja īsās len�u biksītēs ģērbts zēniņ� un cītīgi ar mazu liek�ķerīti krāva smiltis savā spēļu automa�īnas kastē. Vēl reizi Kvazi pārlaida skatienu pār pagalmu, viss �ķita mierīgi. Tad satvēra portfeli un izgāja uz ielas tāda pilsētnieka gaitā, kur� vismaz pēdējos divdesmit piecus gadus dzīvojis �ajā namā. Ļeņingradas cirka priek�ā Leonīds iesēdās 34. mar�ruta tramvajā. �ķērsojot ielu krustojumu, viņ� pa tramvaja logu ievēroja kino Rodina priek�ā stāvo�u zaļo taksometru.

�Dikti naski vīri,� atzina Kvazi.

Vēl reizi viņam bija izdevies atrauties no vajātājiem, bet vai pavisam?

34. tramvajs bija kā suns ar slimu pūsli, apstājās pie katra staba, apostīja un tad izpilināja lāsīti. Tas vilkās ilgi, tomēr beidzot tas �ķērsoja Kirova tiltu un skaļrunis izspļāva nākamo pieturas nosaukumu: �Gorkija metro stacija�. Sekotāju nepazīts, Kvazi iegāja metro un nākamo stundu pacietīgi pavadīja ceļojumā ar pazemes dzelzceļu. Viņ� pēk�ņi mainīja vilcienus, izdarīja neparedzamas pārsē�anās un visu laiku novēroja staciju - astes nebija, viņam patie�ām bija izdevies atrauties.

Sacel�anās laukumā iznācis no metro, Leonīds devās uz Ņevas prospektu un iesēdās 1. mar�ruta trolejbusā. Nobraucis visa Ņevas prospekta garumā un �ķērsojis Pils tiltu, Vasīlija salā viņ� izkāpa no satiksmes līdzekļa, un tas grabēdams un brak�ķēdams aizbrauca no pieturas.

Pavisam vienkār�i būtu �ajā pieturā pārsēsties 10. trolejbusā un kratīties tie�i līdz Baltijskij restorāna kāpnēm, kur viņam pulksten trijos bija nolikta tik�anās, bet...

Pulkstenis rādīja 14.10, atliku�as vēl 50 minūtes. Leonīds stāvēja Ņevas krastā, ļāva siltajam vasaras vējam rotaļāties savā viltotajā bārdā un prātoja. Upē pa straumi kūpēdams brauca mazs, bet ņiprs velkonis, tam nopakaļ, dziļi ūdeni iegrimis, �ūpojās prāmis. Aiz kuģa ap seklo ķīļūdeni gaisā baltas kaijas griezās, ķērca un ķildojās, savā starpā plūcās par kaut ko ēdamu. No velkoņa krastā �ļakstīdamies atnāca vilnis, sa�ķīda tūksto� �ļakatiņās pret sarkanīgā granīta krasta krūtīm un atsauca Leonīdu no pārdomām. Viņ� sajuta pretinieku un bija pārliecināts, ka tagad viņu gaida �pēdējā zona� - tas nozīmē novērotājus un sargus ap restorānu Baltijskij un tajā. Bāzt degunu trolejbusos, tramvajos, autobusos un metro nebija jēgas - restorāna tuvumā pieturas noteikti apsargāja dzel�aini. Varētu vēlreiz izmantot taksometra variantu, kaut gan Kvazi necieta izdomas trūkumu. Tik�anās pēc 45 minūtēm.

Nevienam aizdomas neradīja cienīga izskata profesors, kas Ļeņin-gradas Universitātes priek�ā, auto stāvvietā dusmīgi purpinādams, atslēgu sai�ķī meklēja vajadzīgo atslēgu, lai atdarītu sava gai�i pelēkā mos-kvi�a durvis. Pēc īsa kavējuma durvis padevās. Zem profesora bārdiņas pavīdēja apmierināts smaids, un viņ� nomocījies iemeta savu portfeli blakus sēdeklī, noņēma acenes ar zeltītajiem rāmjiem un sāka tās mutautiņā rūpīgi spodrināt. Pēk�ņi iespurdzās motors, moskvi�s lēnām izrāpās no biezi pieblīvētās autostāvvietas, pagriezās uz Universitātes krastmalu un, ātrumu palielinot, gar Ņevu virzījās tālāk Vasīlija salā. Kvazi zināja, ka ilgi braukāties ar �gai�pelēko brīnumu� viņam neļaus, brauk�anai vairs nav laika. Drīz īpa�niekam vajadzētu pamanīt auto pazu�anu, pēc da�ām minūtēm visos mili�u posteņos būs zināms automobiļa valsts numurs un krāsa. Leonīds negatavojās vizināties ilgi, tas vienkār�i nebija vajadzīgs. Pēc 10 minūtēm viņ� apturēja auto pie Kirova kultūras pils. Lielo un pla�o laukumu un tā apkārtni Leonīds pazina kā savu kabatu. Pirms divdesmit trim gadiem, kad viņ� bija

Frunzes jūrskolas kursants, viņiem katru pirmdienu �ajā laukumā bija notiku�as ierindas mācības. �o asfaltu viņ� līdz apnikumam bija dauzījis kājām, uz tā griezies un salutējis. Kvazi pazina katru ielu, pagalmu, māju, stūri un sānieliņas �ajā rajonā. Restorāns Baltijskij atrodas turpat aiz parka - aptuveni pēc 400 metriem - akmens sviediena attālumā. Viņu no mērķa �ķīra vismaz puskilometrs, ta�u �is bija pats sare�ģītākais un grūtākais no �īs dienas uzdevumiem, reizē ari smagākā un atbildīgākā daļa. Viņam tur jānokļūst noteikti.

Restorāns Baltijskij bija iekārtots lielas divstāvu celtnes otrajā stāvā. Apak�ējā stāvā atradās ēdnīca un kopējs vestibils, no kura uz aug�u veda ar sarkanu paklāju klātas platas kāpnes. Baltijskij interjers stipri at�ķīrās no ēdnīcas iekārtojuma. Restorāns iekārtots mīkstām un solīdām plī�a mēbelēm, ar saulessargiem, atsevi�ķiem intīmiem stūrī�iem, zaļām palmām, mīkstiem grīdas paklājiem, pirmklasīgiem galda piederumiem, patīkamu mūziku, svētku noskaņojumā klātiem galdiem. Visu ekskluzivitāti uzraudzīja zelta uz�uvēm rotāts �veicars ar tēraudcietu skatienu, kas pa 25 metriem nekļūdīgi noteica, vai nācējs ir klients un vai viņam ir iemesls nākt uz �o paradīzi. Varbūt ne? Māja stāvēja trīsstūra kvartāla smailē, vietā, kur Līkā līnija saplūst kopā ar Lielo prospektu. Kvartāla tre�ā mala robe�ojas ar 26. līniju. Iek�pagalmu no trijām pusēm norobe�o piecstāvu dzīvojamās mājas ar divām segtām ieejām - gan no Līkās līnijas, gan no Lielā prospekta. Iek�pagalmā, restorāna celtnes aizmugurē, atradās kafejnīca, kur Leonīds kursanta gados bija gājis ēst baltmaizi. Viņ� jutās itin pārliecināts, ka tiek novērotas tikai �īs divas ieejas. Apsverot visus argumentus par un pret, Kvazi nolēma doties 26. līnijas virzienā. Tās malā atradās milzīga ēka, gandrīz 200 metru gar� Hru��ova laika arhitektūras brīnums. Ļau�u pūlī Leonīds mierīgi gaidīja zaļo gaismu un, uzmetis skatu malā atvērtajai restorāna ēkai, soļoja kopā ar pārējiem gājējiem pāri ielai. Pat �eit, no 300 metru attāluma, bija redzams, ka segtās ieejas priek�ā augstprātīgi stāv melna volga. �Protams,� nicīgi pavīpsnāja Kvazi, �tiem pui�iem nav jāslēpjas.� Viņ� paskatījās pulkstenī - līdz tik�anās brīdim paliku�as 30 minūtes. Leonīds turpināja iet pa 26. līniju, uz labu laimi izvēlējās pirmās durvis un iegāja tajās, kuras veda ēkā, izliekoties, it kā viņ� �eit ietu katru dienu iek�ā un ārā. Kāpņu telpā neviena nebija. Uzkāpis kāpņu laukumiņā starp pirmo un otro stāvu, viņ� uzmanīgi aplūkoja kvartāla iek�pagalmu.

�Velns,� viņ� sevī nolamājās. Zila volga iek�pagalma malā bija iebraukta tik viltīgi, ka no ceļa vispār nebija redzama. Autovadītājs sēdēja automa�īnā, seju apsedzis ar avīzi, un tēloja aizmigu�u. Tas sarūgtināja. Leonīds �odien divas reizes bija �maisu piepildījis� un vairākas reizes arī veiksmīgi atrāvies, bija izsprucis no lamatām, un tomēr pretinieki atkal bija aizliku�i kāju priek�ā. Pulkstenis bija 14.35 -vēl atliku�as 25 minūtes. Leonīds ņēmās rūpīgi novērot. Izlūko�anā viens no galvenajiem pamatnoteikumiem ir prasme novērot un salikt kopā to, kas piesaista uzmanību. Tas viņam kādreiz bija mācīts, un bija arī dota iespēja par tā pareizību vairākkārt pārliecināties. Skatīties prot katrs, kam dotas acis, bet no redzētā vajadzīgo pasmelt, apdomāt un saprast, ko redzi - ar tādu spēju katrs nav apveltīts. Kvazi vēlreiz pārlaida skatienu trīsstūrveida iek�pagalmam, kura tālākajā punktā atradās ilgi kārotā restorāna sētas daļa ar kafejnīcu. Pagalma vidū, tie�i pretī starp abām segtajām ieejām, bija ar zaļu, zemu dzīv�ogu atdalīts apaļ� laukums, kura vidū bija iepletusies bērnu smil�u kaste. Gar dzīv�ogu izvietoti vairāki balti krāsoti koka soliņi vecmāmuļām, kuras varēja sēdus pieskatīt savas atvases. Leonīds izvērtēja savas iespējas, kaut gan garākām pārdomām vairs neatlika laika. Tre�ajā stāvā noklaudzēja durvis, un kādi skaļi soļi nāca lejup pa kāpnēm. Pienācis laiks nozust. Kvazi klusiem, mīkstiem soļiem nokāpa pagrabstāvā un klausījās. Ārdurvju blīk�ķis ļāva domāt, ka miera traucētājs izgājis uz ielas. Pirmās durvis pagraba priek�telpā bija slēgtas, tomēr to priek�ā Kvazi atrada noderīgus atribūtus. Apskatījis pagrabu, Leonīds noskaidroja, ka no trim durvīm, kas ved uz priek�telpu, izmanto tikai vidējās. Viņ� ar knak�ķi atvēra kāda vietējā iedzīvotāja noliktavas durvis, tur atrada spaini un uz pakaramā naģeni un, tos paņēmis, steidzās pie durvīm, kur jau iepriek� bija piestumti bērnu ratiņi ar zilu jumtiņu. Pulkstenis rādīja 14.40. Viņ� steidzīgi noģērbās līdz jostasvietai un palika vienā sporta krekliņā, drēbes paslēpa portfelī, savukārt to - ratiņos zem segas, pacēla ratiņu jumtu un aizvilka priek�ā vēja aizsargu. Tad viņ� uzlika galvā naģeni, uz deguna acenes apzeltītos rāmī�os, no pagraba paņēma spaini ar savāktajiem gru�iem un, dziļi ieelpojis, izstūma ratiņus - laiks iet.

Strauji atgrū�ot durvis, viņam kļuva skaidrs, ka tagad glābs tikai ātra un izlēmīga rīcība. Uz kāpnēm piecus pakāpienus augstāk par viņu sēdēja kāds jaunietis d�insu biksēs. Tēlojot avīzes lasī�anu, viņ� nemaz nespēja noslēpt savu īsto uzdevumu. Leonīds par zemu bija novērtējis sekotājus - tāda liktenīga kļūda, ko var pieļaut izlūks. Viņ� nebija iegaumējis faktu, ka pagalma volgā sēdēja tikai viens vīrs, kaut gan auto komandā parasti atrodas vismaz divi. Protams, Leonīds to pamanīja, tomēr nebija pārliecināts, ka zilās volgas apkalpe bija iestudējusi tā dēvēto �dak�u slazdu�. Pēc �īs teorijas, otrajam vīram bija jāatrodas uz ielas, lai klienta iera�anās brīdī viņam aiz�ķērsotu atpakaļceļu. Pretēji gaidītajam tas jau atradās pagalmā. Standartdomā�ana Kvazi �oreiz bija pievīlusi. Ieraugot viņam pievērstās jaunie�a pārsteigumā ieplestās, lielās acis, viņ� mīlīga vectētiņa balsī pus�ukstus noteica:

�Nu, jaunais cilvēk, ko jūs vēl te prātojat, vai neredzat, ka vajadzīga maza palīdzība?�

Ar kustību, kas nepieļāva pretī runā�anu, viņ� pasniedza gru�u spaini kāpnēs stāvo�ajam apmulsu�ajam jaunietim un pats atgriezās pie ratiņiem. Studentam, kā Leonīds domās nokristīja jaunieti, bija aizvainota sejas izteiksme, un tas, paņemot spaini, norūca:

�Nūjā, prātojat, prātojat... Es tādus ratiņus esmu stundām ilgi stumdījis, varu arī uznest aug�ā, ja vēlaties.� Ar spaini nokļuvis kāpņu galā, viņ� pagriezās pret Kvazi, kas nesa ratiņus, un jautāja: �Varbūt Andrejam tagad autiņi �ūst, pirmīt kliedza, varbūt vēderiņ� sāp?� Leonīds reaģēja acumirklīgi. Viņ� uzmanīgi ratiņus izstūma pagalmā, ar vienu roku lēnām tos �ūpoja, uz jautātāja pusi pikti pavicināja pirkstu un sāka stiept �ūpuļdziesmiņu:

�Gusja, gusja, gusja, mazais Andrju�a, aizmiga jau, nenāc... netrok�ņo, citādi būs atkal, guli tagad, jāguļ pagalmā...�

Dziedot viņ� ratiņus tā pagrieza, lai �studenta� glūno�ais skatiens nevarētu tos aizsniegt, ar galvas mājienu pateicās, paņēma spaini un, �ūpuļdziesmu turpinādams, ratiņus �ūpodams, virzījās pie atkritumu kastēm.

Tādus akadēmiskus tuvredzīgus vectēvus ar brillēm uz deguna, kuri siltā pavasara pusdienlaikā vienā sporta krekliņā mājas iek�pagalmā midzina mazbērniņus un līdztekus iznes atkritumu spaini, Ļeņingradā var sastapt ja ne tūksto�iem, tad simtiem. Tādēļ volgā sēdo�ais biedrs nepievērsa nekādu vērību bārdainajam vectēvam, kas aiz automa�īnas atkritumu konteinerā tuk�o gru�u spaini, bet gan baudkāri lūrēja uz jaunajām un skaistajām māmiņām, kas, augstpapē�u kurpēs dipinādamas, stūma bērnu ratiņus caur pagalmu uz smil�u kastes pusi. Leonīds, rūpīgais vecaistēvs, pats savā nodabā dungodams �Gusja, gusja, gusja...� un ratiņus �ūpodams, tuk�o spaini nolika pie konteinera un virzījās uz priek�u, ik pa brīdim pagrozīdams galvu, it kā labāku vietu un aizvēju meklēdams, reizē pārbaudot, ko dara auto brigāde. Viss bija pa vecam - jaunietis turpināja sēdēt kāpņu galā un atkal atvēra laikrakstu, �oferis joprojām ar interesi lūrēja uz jaunajām māmiņām. Kvazi iekārtojās tā, lai pagalma centrā zemu augo�ais dzīv�ogs aizsegtu viņa abus sekotājus. Pulkstenis bija 14.45, - atliku�as vairs tikai 15 minūtes. Leonīds ratiņus aizstūrēja aiz kafejnīcas durvīm. No segas apak�as izņēma savas drēbes, portfeli un iegāja foajē. Viņ� zināja, ka tur ir tualetes, kur var ērti pārģērbties, jo T kreklā neviens kafejnīcā neiet, pat ne Krievijā. Sev par apbēdinājumu uz vīrie�u tualetes durvīm Leonīds atklāja lielu papīra lapu ar uz�ņāptu paziņojumu: �Slēgts. Remonts.� Pie durvīm piekārta aprūsējusi piekaramā atslēga, bet no durvju apak�as starp grīdas flīzītēm uz priek�telpu sūcas �aubīgas krāsas �ķidrums. īsā laikā tas jau bija tre�ais traucēklis pēc kārtas. Ko darīt? �ādā izskatā kafejnīcā traukties nedrīkstēja, tas piesaistītu uzmanību. Sievie�u tualetē �ņāca ūdens, un pēc mirkļa no turienes iznāca divas oficiantes pusmū�a gados, kas, savā starpā sarunājoties, pavērsa nicīgu skatienu uz sporta kreklā ģērbto biedru.

�Saki, Vaļa, Dieva dēļ, kur meklēt taisnību?� teica viena no viņām, pie spoguļa frizūru sakārtojot. �Tu tik padomā, es no rīta nokavēju tikai pusstundu, bet �is vecais sesks, Boriss Ivanovi�s, solīja man noņemt mēne�a prēmiju.�

Ko viņai atbildēja otra oficiante, Leonīds neklausījās, viņam pietika ar dzirdēto. Viņ� izlēmīgi iegāja sievie�u tualetē. Pēc pāris minūtēm, gaido�ajām mammītēm par lielu pārsteigumu, no tualetes iznāca solīds biznesmenis �aurām virslūpu Ūsiņām, stāviem gai�iem matiem, zilu pletkreklu un vasaras kaklasaiti - platu kā putna spārnu. Par atbildi pārsteigtajām sievietēm viņ� pamāja uz blakus durvīm pielikto uzrakstu un, pieklājīgi palocīdamies, teica: �Lai būtu kā būdams, fiziskās vajadzības, cienījamie līdzbiedri... mums visiem ir vienādas.�

Kafejnīcā pie smalkmaizī�u un pīrādziņu letes gara kā lunkana �ūska stiepās pircēju rinda. Leonīds izvēlējās brīdi, kad pārdevēja bija diezgan aizņemta ar pircēju apkalpo�anu, tad pēk�ņi ar pa�pārliecināta un pazīstama cilvēka stingru gaitu starp letēm un gaiteni piesteidzās pie pārdevējas un izmeta tai pār plecu:

�Vai Boriss Ivanovi�s ir savā kabinetā?�

Jau gaitenī viņ� sev nopakaļus izdzirdēja atbildi:

�Paskatieties grāmatvedībā.�

Pa �aurām kāpnēm apak�pulkvedis uzkāpa otrajā stāvā, kur viņam priek�ā stiepās gar� gaitenis ar durvīm abās pusēs. No istabām skanēja balsis, kaut kur klabēja rakstāmma�īna. Pie durvīm plāksnītes �Direktors�, �Grāmatvedība�, �Saimniecības vadītājs�. Topo�o ēdienu smar�as viņu ne�aubīgi vadīja pareizajā virzienā, - tie�i tur, gaiteņa galā, atradās virtuves durvis. Pulksten 14.52. Kaut arī laika maz, viņam bija jārīkojas īpa�i uzmanīgi un' piesardzīgi. Noteikti arī �eit atrodas da�i �iglie zeļļi, un tie varbūt de�urē virtuvē. Kā no �ejienes caur gaiteni un virtuvi bez traucēkļiem iziet uz restorānu? Vēl atliku�as septiņas minūtes. Kvazi saspringti domāja. Vēl atliku�as piecas minūtes. Pēk�ņi atvērās virtuves durvis, un koridorā iznāca jauneklis, ģērbies viesmīļa vestē ar taurenīti.

Viņ� strauji tuvojās, pie sevis kaut ko murminādams. Ieraugot norūpēju�os solīdo kungu lasot durvju plāksnītes, viņ� apjautājās, vai varētu viņam palīdzēt.

�Ziniet, jaunais cilvēk,� Kvazi uz vietas improvizēja, �Mēs ar Borisu Ivanovi�u runājām... Man ievajadzējās aiziet uz tualeti.� Tuvredzīga cilvēka acīm mirk�ķinādams, viņ� neziņā izpleta rokas. �Aizmirsu paprasīt, kur jums tas iestādījums atrodas.�

Jauneklis pieklājīgi pasmaidīja.

�Nāciet līdzi,� viņ� pameta ar roku, �es pats esmu ceļā uz to pusi.� Pla�ajās tualetes telpās ar zilganām flīzītēm izklātām sienām nebija nevienas dzīvas dvēseles. Jauneklis nepaspēja bilst ne vārda, kad Kvazi ar prasmīgu paņēmienu iespieda īk�ķus viņa miega artērijās. Piepe�i spoguli pavīdēja izbiedēts acu skatiens un viesmīļa augums saguma Kvazi rokās.

�Nu, puisīt,� pie sevis nodomāja Leonīds, uzceļot nevainīgo augumu uz skalojamā poda, �drusku atpūties.�

Pulksten 14.58 no tualetes iznāca izmanīgs viesmīlis. Ejot sakārtoja taurenīti un lieti�ķā soli steidzās uz virtuvi. Dziesmu dungodams, Kvazi ienākot no galda paņēma agrāk sagatavotu paplāti ar glāzēm, sīrupu un Polustrovoi minerālūdeni. Ar acs kaktiņu viņ� paspēja pamanīt pie plīts cītīgi rosāmies baltos halātos tērptus augumus, turpat malējā stūri -tum�ā uzvalkā tērpu�os varena auguma vīrieti, kura uzdevums Leonīdam nebija noslēpums. Pār kreiso roku pārlicis sniegbaltu dvieli, pacēlis roku ar paplāti profesionālā augstumā, Kvazi straujā soli iegāja zālē. Silajevs, ko Leonīds formastērpā bija redzējis tikai da�as reizes, pelēkā vasaras uzvalkā sēdēja pie loga zem palmas atsevi�ķā ni�ā un, domās nogrimis, skatījās ārā. Pāri ceļam parka zaļajā zālienā pa spēļu kāpnēm kāpelēja knēveļi, tie spiedza un kliedza, slidinādamies pa slidkalniņu. Pēcpusdienā Baltijskij restorāna zāle bija tuk�a, spēlēja klusa mūzika, un ārdurvis stāvēja ar zelta uz�uvēm rotātā uniformā tērpies cīpslains �veicars ar miegainu seju. Leonīds bija nekļūdīgi noteicis �savu� servējamo galdiņu un prasmīgi steidzās ikdienas darba darītāja soli. Viņ� nolika paplāti uz servējamā galdiņa. Precīzi pulksten piecpadsmitos

Silajevs, kas iepriek� ar vienaldzīgu sejas izteiksmi bija skatījies ārā pa logu, izdzirdēja pazīstamu balsi: �Jums minerālūdens, biedri ģenerāl.� Vladimirs Silajevs pagriezās. Viņa priek�ā stāvēja viesmīlis apak�pulkvedis Tamovs, vienā rokā minerālūdens pudele, otrā balts dvielis, pats gatavibā pakalpot pārliecies pār galdu, lai pēc klienta pirmā mājiena piepildītu glāzi. Ģenerāļa pelēkās acis nepauda pārsteigumu, drīzāk kaut kur to dziļumos rotaļājās smaids. Tamovu vērodams, viņ� teica:

�Leonīd, es neesmu �aubījies, ka jūs esat viens no mūsu labākajiem.�

Tas bija viss, kas tika teikts kā uzslava. Ģenerālis juta, ka arī tas bijis par daudz.

Mūsdienu centra kompetence un kontroles iespējas apak�pulkvedi nepārsteidza. Viņ� zināja, ka tādi ir militārās izlūko�anas spēles noteikumi - tu vienkār�i esi spiests visu laiku būt labā formā. Izseko�ana, ko visos sīkumos rūpīgi sagatavoja, pat aizturē�ana, izmantojot karatē un tehniskus līdzekļus, notiek ar diviem mērķiem. Pirmkārt, tā pārbauda pieredzēju�a aģenta gatavību darbam. Nekad nedrīkst atslābināties vai dusēt uz lauriem. Uzmanības spēju un prasmju mazinā�anās norāda uz kvalifikācijas kri�anos, kas var nozīmēt, ka pārvaldei aģenta pakalpojumi vairs nav vajadzīgi. Pēc tam seko norīkojums darbā kaut kur ziemeļos vai Sibīrijā, vārdu sakot, perifērijā maznozīmīgā amatā ar liegumu izbraukt piecus gadus. Otrkārt, jaunajiem, kas tikko sāku�i operatīvo darbu, tas ir ļoti labs treniņ�. Tādas operācijas viņiem dod iespēju praksē vingrināties un nostiprināt iepriek� iemācīto, nevis �ā tā, bet gan darbībā ar tādu aģentu, kam aiz muguras ir reāla izlūko�anas prakse.

Arī agrāk Kvazi bija pārbaudīts. Parasti tādi vingrinājumi notika, pirms viņam uzticēja nopietnas operācijas. Tā bija noticis 1965. gadā pirms Vjetnamas un Kambod�as, tāpat pirms �īles 1973. gadā un Afganistānas 1979. gadā. Protams, tas, ka ik reizi, apciemojot Ļeņingradu, Tamovu saņēma ar līdzīgu vajā�anu, vēl neko nenozīmēja. Bet, ja ģenerālis kaut ko tādu bija sagatavojis, tad to izpildīja ļoti nopietni un rūpīgi. Tas savukārt liecināja, ka viņi nemēģinās Leonīdu sūtīt atpūtā uz So�iem.

�Atnesiet sev glāzi, Leonīd, un sēdieties pie galda,� Silajevs ar plaukstu uzsita pa krēsla sēdvietu sev blakus. Kad Leonīds aizsteidzās pie servējamā galda, lai atnestu glāzi, atvērās virtuves durvis un raitā solī zālē ienāca gai�ā kostīmā ģērbta jauna, ļoti skaista māmiņa, tik ļoti paļāvīga, ka iek�pagalmā bija atstājusi bērnu ratiņos. Volgā sēdo�ais lūrē-tājs nebija velti acis bolījis - sieviete tie�ām bija skaistule. No virtuves viņai pakaļ traucās �gorilla�, ko stingrs ģenerāļa rokas mājiens aizraidīja atpakaļ. Piesarkusi, drusku apjukusi, jaunā māmiņa noliecās pie ģenerāļa un ba�īgi pus�ukstus runāja tā, lai teikto varētu dzirdēt arī Kvazi: �Vladimir Petrovi�, viņ� jau kaut kur tepat atrodas.�

�Jā, kapteini, es zinu,� ironiski iesmejoties, sacija Silajevs un norādīja uz pie galda atgriezu�os �viesmīli�, tad piebilda: �Iepazīstieties - Leonīds Tamovs.�

Viņi sarokojās, un Leonīds nodomāja, ka jaunā sieviete tie�ām viņam patīk. Viņ� ieskatījās jaunās sievietes brūno acu dziļumā, bet tūlīt ievēroja, ka viņa galvu spītīgi pavērsa sānis.

�Marija Smirnova,� iepazīstoties teica sieviete, viņas balss skanēja samtaini maigi.

Pēc ģenerāļa mājiena viņi apsēdās pie galda. Silajevs klusēja, no glāzes iedzēra malku ūdens un pievērsa skatienu Smirnovai, kas kā paklausīga skolniece sēdēja, rokas uzlikusi uz galda. No Kvazi acu skatiena nepalika noslēpti jaunietes brīni�ķīgi veidotie stilbi, kas vīdēja no mini-brun�u apak�malas. Ģenerālleitnants Silajevs sakopoja domas un sāka: �Jūsu atjautība, kapteini, braukt ar ZIL pa�izkrāvēju un pret jebkādiem ieteikumiem ar to veikt trases darbu noteikti ir apsveicama, tas apliecina jūsu nestandarta domā�anu.� Silajevs mirkli pieklusa, it kā ļaudams partneriem pierast pie teiktā. �Tāpat ir apsveicami, ka atklājāt Leonīda trikus metro stacijā un aizsteidzāties viņam priek�ā, pārsē�oties taksometrā. �ēl, ka nevaru to pa�u teikt par otru seko�anas grupu.� �Vai tad �ī pati blondīne man bija aizmugurē iekāru�ies kā dad�a pogaļa sunim astē?� aplūkojot Mariju, slepus domāja Kvazi.

�Apstā�anās Ņevas prospektā pie luksofora bija neveiksme, kā jau jebkuram, tas maksā dārgi,� turpināja ģenerālis, raugoties galdā. Marija nosarka vēl vairāk un nolieca galvu. Viņa nojauta turpmāko.

�Pārāk ilgi, Marija, ievilkās jūsu analīze,� turpināja Silajevs monotonā balsī, �lai atklātu taksa tuk�o stāvē�anu pie kafejnīcas Fontanka. Savukārt Leonīdam kinoteātri Kodina radās iespēja jūs maldināt.�

Ar izbrīnu Kvazi ievēroja, ka ģenerālis, kas parasti personīgi nerīko �ādus treniņus, �odien apbrīnojami labi pārzināja viņa pārvieto�anās ceļu un manevrus, kā arī pret viņu veiktās pretdarbības. Dro�i vien �odien notikusī pārbaude Silajevam �ķita ļoti nozīmīga.

�Iek�pagalmā acīmredzot pārlieku iedziļinājāties jaunās mātes lomā,� ģenerālis turpināja spīdzināt jauno sievieti, �tā, ka ļāvāt Leonīdam nemanīti iz�maukt cauri. Jūs, kapteini, atmodāties pārāk vēlu,� ģenerālis skarbi pabeidza vērtējumu un, pacēlis skatienu, vērīgi aplūkoja sievieti.

Leonīds no sirds juta līdzi jaunajai sievietei, kas, galvu zemu noliekusi, kritikas dēļ nosarkusi, pēc visām pazīmēm sprie�ot, aiz dusmām bija palikusi bez valodas. Lai gan viņ�, Kvazi, bija vienīgais pazemojuma iemesls, bra�ā jaunā dāma viņam sāka iepatikties arvien vairāk. �ajā meitenīgajā būtnē bez skaistuma bija vēl kaut kas, ko Kvazi nosauca ar vārdu �iedvesma�.

�Smirnova, varat iet,� Silajevs sausi teica, viltības velniņiem acīs iespīdoties.

Marija pieliecās. Glu�i fiziski varēja just, kā viņai nācās savaldīties. Viņa stīvi paklanījās ģenerālim un, ar acu skatienu pat nepagodinājusi Tamovu, lepni galvu pacēlusi, briesmīgās dusmās kā sabangota jūra, papē�iem klaudzot, gāja uz ārdurvju pusi. Marija Smirnova ir ļoti skaista sieviete arī no mugurpuses, vēlreiz nodomāja Tamovs.

�Meitene ar raksturu, tikai drusku niķīga,� bilda Silajevs, pamanot Tamova skatienu, �piecu gadu pieredze aģentūras darbā.�

Vīri saskatījās.

�Leonīd, tagad pie lietas,� turpināja ģenerālis. �No �Akvārija�⁹ saņēmu rīkojumu izvēlēties un pārbaudīt darbiniekus, kas piedalīsies operācijā �Reverss�. Kā saprotat, uzdevums būs īpa�s. Kas būs jādara, es konkrēti nezinu. Par jautājuma būtību uzzināsiet Maskavā. Saskaņā ar augstāko norādījumiem, operācijas laikā jūsu sabiedrotā būs jauna

⁹ PSRS galvenās izlūko�anas pārvaldes �tābs.

un skaista sieviete. Mans uzdevums ir izvēlēties ari jūsu biedrenes. Izvēlējos trīs kandidātes, vienu no viņām jūs jau redzējāt darbībā.�

Kaut ko tādu Leonīds jau bija nojautis. Varēja spriest, ka priek�ā būs ļoti nopietna operācija.

�Leonīd, mūsu dienesta spēles noteikumus jūs jau zināt.� Ģenerālis pievērsa skatienu Tamovam, lai redzētu, kādu iespaidu atstās teiktais. �Parasti operācijās cilvēkus norīko GRU, bet �oreiz ir izņēmums. Jums, apak�pulkvedi, ir ļauts partnera izvēlei lietot visas datubāzes, ierakstus un personīgos kontaktus no tre�o personu vidus.�

Apak�pulkvedis Tamovs nodomāja, ka �āds priek�likums ir liela privilēģija, kā arī �odien saņemtā atzinība par �izlūku spēli�.

1983. gada 2. aprīlis. Va�ingtona

Centrālās izlūko�anas pārvaldes sestās operatīvās Āfrikas nodaļas �efs pulkvedis D�ons Makrojs sēdēja ērtā, ādas mēbelēm iekārtotā kabinetā pie masīva sarkankoka rakstāmgalda un, tīksminādamies ievelkot dārgo Rothmans cigare�u dūmu, pa logu vēroja, kā ielas otrā pusē autobusu pieturā simpātiska sieviete nerātnajā, siltajā pavasara vējā cen�as savaldīt savas ko�i krāsainās vasaras kleitiņas apak�malu, prezidents Reigans jeb - kā savā starpā viņu dēvēja - Ronijs martu bija sācis ar kārtējo muļķību. Programmas runā viņ� bija bramanīgi paziņojis, ka kosmosa militarizē�anas plānā valstij būs jārada īpa�i iedarbīga ārpuszemes raķe�u aizsardzības sistēma. Par projektu �Augstākā robe�a�, kuru pabeidza 1982. gadā, Centrālās izlūko�anas

pārvaldes aprindās baumoja jau 1977. gadā, kad nepazīstams, nez no kurienes uzradies aviācijas in�enieris M. Hanters bija nosūtījis ASV iespaidīgākajiem politiķiem traktātu �Stratēģiskā dinamika un kosmosa lāzeriero�i�, Projekts, kura īsteno�ana, pēc autora domām, izmaksātu ap 40 miljardu dolāru, izpelnījās asu kritiku kā Pentagonā, tā pa�ā CIP¹⁰, par Senātu un Kongresu nemaz nerunājot. Septiņpadsmit ievērojamākie ASV zinātnieki, viņu vidū trīs Nobela prēmijas laureāti, uzrakstīja Reiganam petīciju, kurā nopietni ap�aubīja, ka raķe�u aizsardzības sistēma darbo�oties simtprocentīgi dro�i, kā ari norādīja uz milzīgajām tās īsteno�anas izmaksu summām. Zinātnieku aprēķini rādīja, ka tādas sistēmas radī�ana izvilks no amerikāņu kabatām vairāk nekā 200-300 miljardus dolāru. Turklāt vēlāk nāksies rēķināties arī ar ekspluatācijas izdevumiem, un kopā tā būs ļoti iespaidīga summa. �is pasākums Makrojam �ķistu nemaksājam ne centa, ja nebūtu runa par viņa firmas finan�u samazinā�anu. Diem�ēl Reigans pieņēma projektu �Augstākā robe�a� un ar to atbalstīja visnotaļ ap�aubāmā projekta �Dzelzs zirgs� turpmāko nākotni. �DZ� kā saīsināti to nosauca, nāca klajā 1982. gada rudenī un joprojām gaida ASV Nacionālās dro�ības padomes apstiprinājumu. Projekts tie�i skāra pulkvedi, jo tolaik par to bija jāatbild viņam padotai nodaļai.

Jauns projekts nozīmētu jaunas summas - asignējumus, ko saņemot nav jādalās ar pārējām nodaļām. Jaunā operācija darīs dzīvi krāsaināku, raibāku un darbīgāku. Pulkvedis domīgi pirkstos virpināja �ķiltavas ar zirga attēlu un pie sevis lādējās par lēmumu pieņem�anas nespēju �40. komitejā�, kurā bija iestigu�as �Dzelzs zirga� summas. Pēc Reigana teiktā, bija ļoti maz ticams, ka �im �zirgam� kāds vēl dos auzas.

Pieturā vēlreiz pazibēja zeltaini brūnas slaidas kājas un zuzēdams piebrauca tum�i brūns autobuss, no D�ona redzesloka aizvedot jauno un kārdino�o sievieti.

�Velns, glu�i kā dzīvē,� nopūtās Makrojs, nevērīgi nometot �ķiltavas uz galda un ar acīm pavadot aiz stūra aizbrauco�o autobusu, �iekāro,

¹⁰ CIP - Centrālā izlūko�anas pārvalde ASV (angliski The Central Intelligence Agency, CIA).

ieraugi, jau �ķiet aizsniedzama, izstiep roku, lai satvertu... un tad viņa pēk�ņi ir jau projām kā mūsu �Dzelzs zirgs�.�

Uz galda klak�ķēja iek�ējais tālrunis, un viņa sekretāre Merlīna patīkamā alta balsī paziņoja:

�Pulkve�a kungs, zvana senators D�ounss, vai jūs savienot?�

�I vēsts Makroja galvai lika straujāk darboties. Senators D�ounss bija ietekmīgs vīrs, viens no tiem, kas sēdēja Nacionālās dro�ības padomē un kam bija dotas tiesības izlemt CIP plānoto operāciju likteni. �is virs regulēja naudas sviras.

�Protams, Merlīna, lūdzu, savieno,� ģenerālis steidza atbildēt, nospie�ot pogu.

�Septītais kanāls, lūdzu,� viņa piebilda.

�ajā namā septītais kanāls teorētiski bija tas, ko nevarēja noklausīties, bet faktiski... ej nu sazini.

�Sveiks, veco zēn,� pēc klik�ķa atskanēja mundra senatora D�ounsa balss, �vai buries savos papīros? Labs ir, labs ir, kādam jau tas ir jādara.�

D�ons nebija ar D�ounsu pārāk labi pazīstams, vien tik daudz kā sasveicinājies, un vismaz sākumā viņu pārsteidza senatora nekautrīgā uzruna. Kamēr D�ounss bija ļoti vajadzīgs virs, Makrojam familiaritāti nācās pieciest - un piezīmi par papīru darbu ari.

�Labdien, senatora kungs,� viņ� atbildēja neliekuļotā balsī.

�D�on, kāpēc tik oficiāli?� nodārdināja otrā galā. �Draugiem vienmēr esmu bijis Billijs.�

�Okei, lai notiek, Billij,� Makrojs teica, pārvērtis ari savu runas manieri vaļīgāk, �kā svie�as, Billij?�

Runātājs vada otrā galā mazliet apdomājās, un pēc tam sekoja teksts, kas pulkvedi Makroju padalīja mo�āku.

�Klau, D�on, dzīvei nav ne vainas. Klau, kur tu pēdējās divas svētdienas biji noslēpies, es tevi �Zelta Pakavā� neesmu redzējis.�

�Zelta Pakavs� bija populārs ekskluzīvs jā�anas sporta klubs, ta�u Makrojs sevi par tā locekli nevarēja uzskatīt, nemaz nerunājot par jā�anu.

�...tā tu vēl aizmirsīsi jāt,� pamācīja senators. Pulkve�a galvā jautri nozibsnīja nojausma, ka senators D�ounss grib runāt par projektu �Dzelzs zirgs�.

�Zini, Billij,� Makrojs atteica, pirms tam apdomājis, lai visu saprastu pareizi, �tie velna sedli bija noberzu�i man visu pēcpusi, tāpēc nolēmu pāris nedēļas ieturēt brīvlaiku.�

Līnijas otrā galā bija īsa pārsteiguma pauze, un tad D�ounsa smiekli nodārdēja tā, ka D�onam nācās klausuli no auss mazliet atvirzīt.

�Lai paliek, vecais,� senators no�agojās klausulē, �Sadziedē pakaļu, gan atkal jāsi.� Padomājis senators turpināja: �Ko tu domā, D�on, ja mēs kopā pavakariņotu, piemēram, rīt pulksten septiņpadsmitos Sestās avēnijas ķīnie�u restorānā?�

Pie lietas jāturas stingri.

�Protams, Billij, tik�os ar prieku,� ģenerālis Makrojs steidza iztapīgi piekrist.

�Tad tā lai paliek, ar vislabākajiem sveicieniem.�

Klausulē noskanēja klik�ķis un īsi pīkstieni. D�ons uzmanīgi nolika tālruņa klausuli, piecēlās no krēsla un uztraukts piegāja pie loga. �ī bija nozīmīga saruna. Ar pirkstu paberzējis degunu - darbība, kas Makrojam piemita pacilātībā un mo�umā -, viņ� atkal atgriezās pie darba rakstāmgalda un ar enerģisku kustību nodzēsa pelnu traukā līdz pirkstiem nodegu�o cigaretes galu. Skaidrs, ka D�ounss nebija zvanījis, lai uzaicinātu vakariņās un tad paziņotu, ka �Dzelzs zirgs� ir palicis nulles punktā. �oreiz visnotaļ smar�oja pēc atdzim�anas. �Zirgs dabūs jaunus lau�ņus,� pulkvedis neviļus pasmaidīja. Viņ� bija kā narkomāns, kas pēc lielas gaidī�anas ir dabūjis uzmundrinātāju vielas devu. Smaidīdams pulkvedis Makrojs atkal paskatījās ārā pa logu. Viņ� sajuta naudas smar�u.

Pusdienlaikā brīvdabas kafejnīca Plaza Farray blakus urdzo�ai strūklakai palmu vēsumā bija miegaina un tuk�a kā siestas laikā visas pārējās Laspalmasā. Kafejnīcas vienīgais apmeklētājs - sportiska auguma vīrietis iedegu�u seju, īsiem, blondiem matiem un zilām acīm, pēc izskata skandināvs. Viņ� sēdēja pie galdiņa blakus strūklakai. Tomass Tameriks, pēc dokumentiem zviedru komersants Ole �trēms, bezrūpīgi pārmeta vienu vasaras biksēs ģērbto kāju pār otru un izbaudīja labvēlīgo dienvidzemes sauli, kas caur palmu lapām zīmēja mozaīku uz galdiņa virsmas. Tagad viņ� baudīja atvaļinājumu. Tomēr pēc tiem pēdējiem gadiem, kas bija kā viens baigs sapnis, viņ� joprojām sev nerada ne mieru, ne vietu. Pa�laik Tomass bija gandrīz atpūtā, jo pāris uzdevumus, ko admirālis viņam, uz �ejieni sūtot, bija uzdevis, nevarēja nosaukt par īstu darbu. Atpūsties, vēlreiz atpūsties, un tā arī bija domāts. Viņam nācās pārbaudīt, vai nav aizmirsis pastāvīgu risku, saspringtību un trauksmi, ko pēdējos gados bija guvis Afganistānā. Tur, kur bija akmeņainas kraujas, kalni, gravas un smiltis, ko vēj� tev met sejā. Dienās bija nāvīgi karsts un naktīs - traki auksts. Tur, kur aiz katra akmens, klints vai koka varēji sastapt lodi un mīnu, ikviens nepareizs solis varēja būt pēdējais. Tur nekad nevarēja saprast, kas ir tavs draugs, kas ienaidnieks. Nevarēja izvairīties no nemitīga saspringuma un briesmu priek�nojautas, jo lode ir lode, vai to būtu �āvis draugs vai ienaidnieks. Tomass papurināja galvu, lai izrautos no uzmācīgo domu ķetnām. Tagad tas viss bija aiz muguras un viņ� atradās atpūtā. �aurās ieliņas galā zilgoja okeāns. Baltās augsto viļņu kores ar grāvieniem plīsa smil�u krastā, un silta brīze jauki rotaļājas Tomasa gai�ajos matos. Kafejnīca atradās omulīgā zaļā stūrītī starp �aurām ieliņām ar dzīvu satiksmi. Siestai par spīti, zaļajai oāzei abās pusēs, nepārtraukti signalizējot un drūzmējoties, traucās auto straumes. Toms, kā draugi viņu sauca, baudīja �o drūzmu ar atpūtnieka pārākumu -steidzieties, steidzieties, es ta�u redzu, es sē�u un atpū�os. Ak, velns, cik jauki, ka nekur pēc pulksteņa nav jāsteidzas! Sēdi, skaties un izjūti, kā laiks �alc tev cauri. Tu dzivo un �ajā brīdī piederi tikai sev. Lai gan -Tameriks zināja, ka viņa nodarbes dēļ tas ir bezgalīgi un naivi mānīgs priek�stats. Viņa mēroga vīriem nevar būt savas privātās dzīves, arvien un vienmēr viņ� ir �saistīts ar firmu�. Ta�u nu viņ� bija atpūtā, un tik jauki pa�am sevi kaut uz brītiņu mānīt ar neatkarību.

�Buenos dias, senor.�^u

Vidēja auguma viesmīlis melnā vestē, baltā kreklā ar tauriņu, zibinot sniegbaltus zobus, stāvēja pie galdiņa un pieklājīgi smaidīja.

�Buenos dias, buenos dias�,� atbildēja T�mass.

Viņam patika spāņu valoda tās vienkār�ības dēļ. �is valodas lakoniskiem izteicieniem ir sava burvība un skaņu mūzika. Viņ� spāniski prata ari senāk, kaut gan valodu īsti izzināja �īlē 1973. gadā, kad viņ� pēc CIP operatīvās pārvaldes otrās nodaļas pavēles koordinēja ģenerāļa Pino�eta un �viņa firmas� sadarbību.

�Quisiera una pequena botella de fresca aqua mineral, cafe solo�¹² izbaudīdams valodas skanējumu, viesmīlim teica Tāmass.

Jaunais cilvēks pieklājīgi palocījās, noteicagracias¹³ un aizgāja. Spāņu valoda ir jauka, kaut negribot atsauc atmiņā 1973. gada septembra notikumus �īlē. Viņa uzdevums bija bloķēt krievu KGB¹⁴ un GRU rezidentu darbu, lai glābtu Aljendi un komunistu līderi Korvalānu. Aljende negribēja glābties un 11. septembri pats no�āvās, aizsargājot pili. Korvalānu saņēma ciet par spīti sīki izstrādātajam krievu plānam La Cucaracha, kurā bija izplānota abu līderu aizie�ana pagrīdē un bēg�ana uz Kubu. Tajā, ka plāns neīstenojās, bija liels Tamerika ieguldījums, un krievi to viņam nevarēja piedot.

Strūklakas ūdens �aloja kā sudrabains zvaniņ�, kafejnīcā gaisā pacēlās drusku rūgtens un jauks kafijas aromāts. Toms pagrieza seju pret sauli un pievērtiem plakstiņiem baudīja krīto�o silto dvesmu.

¹¹ �Labrīt, kungs!� (Spāņu vai.)

¹² �Es vēlētos mazo pudeli auksta minerālūdens un tasi melnas kafijas.� (Spāņu vai.)

¹³ �Paldies!� (Spāņu vai.)

¹⁴ KGB - Valsts dro�ibas komiteja, saīsinājumā VDK (krieviski Komitet gosudar-stvennoj bezopasnosti, KGB) - PSRS valsts dro�ības aģentūra.

Kaut ari viņ� atstāja nesatricināma tūrista iespaidu, acis, smadzenes un sajūtas fiksēja visu apkārt notieko�o. Tur neko nevarēja mainīt. Daudzu gadu laikā viņam bija izstrādāju�ies refleksi, un tie Tomasu pavadīja, lai kur viņ� brauktu. Otrpus ielas pie liela pārtikas veikala no�ogojuma klaiņoja sapinkojies krancis, tas apsēdās un ar domīgu ģīmi skatījās uz garāmbrauco�ajām automa�īnām, ar pakaļkāju pakasīja aizausi. Nopurinājās un tad labpatikā aiz�āvās uz ielas pretējo pusi, kur dziļā apmierinātībā izstiepās guļus pie sienas ēnā, putekļos. Vēlīgi smaidīdams, līganā gaitā pienāca viesmīlis, rokā augstu turēdams paplāti, uz kā bija pelnu trauks, pudele ar minerālūdeni un kūpo�a kafijas tasīte.

�Por/avor,�¹⁵ viņ� teica, veikli noliekot galdā pasūtīto.

No viesmīļa laipnās sejas izteiksmes varēja nolasīt domas, ka tikai padumji skandināvi siestas laikā var karstā saulē baudīt ugunīgu kafiju. Viegli palocījies, vīrs plūdeni aizslīdēja atpakaļ uz bāru. Tomass neļāvās uztraukties un baudīja brīni�ķīgo laiku un pasūtīto kafiju. Dzēriens bija tie�ām labs, aromātisks, karsts un ar samērīgi rūgtenu gar�u, tie�i tādai cafe solo jābūt.

Operatīvās pārvaldes vadītāja admirāļa Huka dotos mazos uzdevumus viņ� ir izpildījis, un, nedēļu �eit uzturoties, pretēji gaidītajam un arī admirāļa brīdinājumiem, neviens viņa atpūtu nav traucējis. Tomass peldējās, apmeklēja muzejus, braukāja īrētā auto. Nekur nebija manāmas zīmes, ka krievi vai kādi citi interesētos par viņa atturīgo personu. Tamerikam ar krieviem jau kop� Vjetnamas kara laikiem bija kārtojami veci rēķini, un diem�ēl ne jau viņam vien, tādēļ nez vai no tās puses �oreiz būtu gaidāma liela laipnība.

Tas, ka �eit, Kanāriju salās, ir desmitiem PSRS aģentu, nevienam nav noslēpums. To nosaka salu izdevīgais stāvoklis pie Āfrikas kontinenta, jūras ceļu krusto�anās vietā. Tā kā Kanāriju salām visu gadu cauri plūst miljoniem tūristu, �īs masas vidū ir ērti slēpties - un ne tikai krieviem, bet arī viņu kolēģiem no citām zemēm. Laspalmasā de Grankanārijā,

¹⁵ �Lūdzu!� (Spāņu vai.)

kā arī Santakrusā, Tenerifes salā, atrodas padomju Atlantijas zvejas kuģu remonta un apgādes bāzes. �ajā mērcē slēpjas desmitiem firmu, piemēram, Sovhispan, kura oficiāli nodarbojas ar kuģu remontu, apgādi un kuģu aģentē�anu, bet vienlaikus ir svarīgs GRU un KGB atbalsta punkts Kanāriju salās.

Krieviem tā bija ļoti ērta vieta, kur pla�i iesakņoties. Bez zvejas kuģiem �eit ienāca arī padomju tirdzniecības kuģi, kas veda preces no Rietumāfrikas ostām, Kanāriju salās papildināja pārtikas, degvielas un ūdens krājumus. Ko tur slēpt, arī Centrālajai izlūko�anas pārvaldei �ī bija izdevīga vieta. Firmu atra�anās vieta garantēja dro�ību naftas pārvadājumiem mar�rutos no Laspalmasas gar visu Āfrikas rietumu piekrasti. Tāpat arī PSRS flote iekārtoja tie�u novēro�anu kā Atlantijas okeānā, tā arī Vidusjūrā. Bez ievērības nepalika arī CIP radioizlūko�anas stacijas Tenerifē, Centā un Meliljā. Tomass malkoja kafiju un pats par sevi pasmaidīja - viņ� nekādi neprata atpūsties, atkal jādomā par darbu.

Kafejnīcas pieturā no�ņācoties piebrauca skolas autobuss. Bariņ� desmitgadīgu, divpadsmitgadīgu meiteņu brūnās skolas kleitās garām piedurknēm, baltos priek�autiņos un aprocēs spiegdamas traucās cita citai pakaļ un pa �aurajām ieliņām aizskrēja uz okeāna pusi. Viņas ij nelikās dzirdot veco mūku, kam mugurā bija tāda pati brūna kleita un kas steberēja skrejo�iem bērniem pakaļ, smalkā balstiņā saukdams:

�Infantils, infantils... porfavor, porfavor..!�²

Klostera skolas audzēkņi beidzot tiku�i brīvībā no skolas biezajiem akmens mūriem, nodomāja Tomass un ātri pamodās no miera. Garām kafejnīcai plūsto�ā auto straumē aiz�vīkstēja zils Peugeot, kas �ķita pazīstams. Viņ� kaut kur iepriek� bija redzējis tā numura zīmi.

Par atmiņas un uzmanības spējām Tomass nevarēja �ēloties. Tādus treniņus viņ� bija sācis jau koled�as gados Sanfrancisko, klausot padomam, ko bija devis onkulis un draugs Alekss, kas strādāja operatīvajā pārvaldes 7. nodaļā. Automa�īnu numuru iegaumē�ana skaitījās viens no pasākumu komponentiem, kas palīdzēja izlūkam noskaidrot, vai viņu izseko.

Jā, numurs ESP 32-36 pēdējās dienās patie�ām kaut kur pazibēja. Tomass sasprindzināja atmiņu, ļāva acīm atcerēties tuvo pagātni. Pirms �etrām dienām - pirmdien - viņ� bija noīrējis auto un izbraucis pa salu - pabijis Maspalomasā, Agaetē, Galdarā, Arukasā - nē, tur nebija nekā tāda, kas atmiņā atsauktu zilu Peugeot. Tre�dien viņ� bija braucis pa �auriem ceļiem aug�ā Krusas de Tehedas kalnos, Grankanārijā, pēc augstuma otrā augstākā virsotnē, no kurienes paveras brīnumskaists skats uz Laspalmasas ostu un okeānu, ta�u arī tur tādas numurzīmes nevarēja atcerēties redzējis esam. Otrdien... Kas tad notika otrdien? Viņ� bija aizgājis uz skaistu un eksotisku vietu palmu un papagaiļu parkā salas dienvidu daļā netālu no Plājās de Inglesas... stop - te tas ir. Tomass skaidri atcerējās, kad viņ� transportlīdzekļu novietnē gāja pēc automa�īnas, �is īres Peugeot ar numura zīmi ESP 32-36 stāvēja aiz viņa īrētā forda otrajā rindā tre�ais pa labi. Tameriks nopriecājās, ka spēja atcerēties �o tik�anos. Viņ� pabeidza dzert kafiju, ar mājienu pieaicināja viesmīli, samaksāja rēķinu un piecēlās. �eit ir simtiem tūksto�i tūristu, kuriem tāpat ir tiesības apmeklēt eksotisko parku, un kāpēc tīras nejau�ības dēļ viņi nevarētu iegriezties arī �eit, kāpēc ne?

Visas �īs dienas viņ� zemapziņā bija darbojies gaidī�anas re�īmā, un līdz �im neviens nebija traucējis viņa gaidas. Pēdas bija tīras, viņ� par to vairākas reizes pārliecinājās. Jā, gadījās, ka bija, varēja būt akls, ta�u izlūka pienākums ir visu pārbaudīt. Tameriks pastaigājās pa Didro ielu uz Spānijas laukumu. Da�u soļu attālumā no tā atrodas liels vietējo valodā dēvētais �Angļu universālveikals�. Tomass devās turp. Nākamajā stundā, ar eskalatoru aug�ā un lejā braucot, viņ� spiedās cilvēku masā un skatījās stikla vitrīnās - astes nebija. No universālveikala izejot, Tomass apturēja taksometru un pabraukāja pa Santakatalinas parku. Arī tur viņ� pastaigājās un, mazā, klusā kafejnīcā avīzi lasot, pārliecinājās, ka neviens par viņu neinteresējas. Tā grozīdamies burzmā un veikalus apmeklēdams, viņ� pilsētā pavadīja trīs stundas. Viss bija kārtībā: ne zilā Peugeot, ne sekotāju. Tomass nomierinājās, lai arī sirds dziļumos viņ� tomēr juta nelielu satraukumu. Velaskēza ielā, kur atrodas Tomasa īrētā vienstāvu villa, viņ� ieradās ap pulksten septiņiem vakarā. Sāka tumst. Da�us ielu krustojumus pirms savas mītnes viņ� atlaida taksi. Liegi krēslainajā vakara stundā pastaigā�anās bija patīkams baudījums. �ī ir bagātu komersantu pilsētas daļa: zaļumos slīgsto�as villas, augsti �auri logi ar metāla kalumiem, kopti zālāji un akmens plāksnēm izklātas piebrauktuves. Lai gan �is bija pilsētas centrs, �eit valdīja klusums, pa reizei garām klusām aizslīdēja kāda vieglā automa�īna. Tomass stāvēja krustojumā un priecājās par siltā gaisa smar�u.

Netālu, izstieptas rokas attālumā, slējās kāds ziliem ziediem apaudzis dārza mūris, kas iemidzino�i smar�oja. Da�us soļus tālāk sarkanas puķes, ko ieskāva violeti un dzelteni ziedi. Vakara mieru nekas netraucēja. Kafejnīcā iepretim īrētajai villai bija ieslēgta elektrība, un lepnā, zilganā neona apgaismojumā uz jumta izliecās vārdi Rico'⁷. �Pareizs vārds pareizā vietā.� Tomass pasmaidīja un pagriezās ceļā uz bāru. Ja neņem vērā divus apdzēru�os somus, kas savā starpā sakliedzās, viens otram pa plecu klapēdami, alu strēbdami un cenzdamies sakārtot pasaulīgās lietas, visur citur bija brīvas vietas - gan pie bāra letes, gan pie galdiem zālē - jo vakars vēl bija agrs. Tomass no bāra paņēma vietējo avīzi, pasūtīja tasi melnas kafijas un apsēdās pēc iespējas tālāk pie galda loga pusē. Zilais Peugeot bija viņam drusku iesēdies dvēselē, un �aubas vairs negribēja rimties. Tomass sēdēja, dzēra kafiju, lasīja avīzi, klausījās iedzēru�o somu miegaino īdē�anu un slepus lūrēja uz iznomāto villu. Viņ� nemanīja neko peļamu, viss joprojām bija kluss un mierīgs. Somi pieklusa, un tagad skanēja divu Ziemeļzemes dēlu varenā krāk�ana. �eit, Kanāriju salās, somi bija sastopami ik uz soļa, un ar kulturālu uzvedību viņi neizcēlās. Gar�, melnīgsnējs viesmīlis smaidot atvainojās Tomasam, aizgāja cilvēkbērnus modināt, un uzreiz pār visu bāru cēlās miegaina, ņurdo�a balss:

�Mitā?... mina maksan, �inā kusipāā... mitā, en ymmārrā... no perkele, kaksi olutta... kuinka tāmā on, Pekka?�^ns

¹⁷ �Bagāts, pārticis� (spāņu vai).

¹⁸ �Ko?... es maksāju, tu �uru galva... ko, nesaprotu... nu velna bū�ana, divus aliņus... kas ir, Peka?� (Somu vai.)

�

Otrs soms prata vietējo valodu labāk, tādēļ viesmīlis, galvu �ūpodams, steidzās uz bāru vēl pēc diviem aliem. Neko aizdomīgu nemanot, Tomass piecēlās no galda, samaksāja rēķinu un, alus iesildītā Pekas nemākulīgās dziedā�anas pavadīts, izgāja no kafejnīcas.

Virtuvē pie sienas uzstājīgi zvanīja tālrunis. Muskuļotais Tomass Tameriks rīta agrumā, līdz pusei kails, izspūru�iem, blondiem matiem, zilām īsām sporta biksēm kājās, pie plīts gatavoja omleti. Viņ� nolika dak�iņu un ar vienu rāvienu no plīts noņēma pannu. Sejas izteiksme, kas skaistā rīta noskaņu baudot bija mierīga un labsirdīga, te pēk�ņi sadrūma, varētu teikt - kļuva īdzīga. Viņ� stāvēja, acis iepletis, un ar no�ēlu skatījās uz tirk�ķo�o telefonu. Viņam bija atpūtai solītas divas nedēļas, un tagad te nu tās bija. Tālrunis zvanīja, un radās sajūta, ka arvien uzstājīgāk. Gribētos aparātu noraut no sienas un dzirdamības attālumā aizmest projām. Tomasam bija apniku�as, līdz kaklam apniku�as tās izlūko�anas spēles, vienīgi tagad, tikai divas nedēļas, viņ� cerēja sevi izjust kā parastu mirstīgo. Kino, tur - jā, varat D�eimsam Bondam līdzīgus vīrus redzēt vienmēr nenogursto�us darbībā un bez atpūtas gadiem ilgi. Reālā dzīvē ir citādi, cilvēka spējām ir robe�as.

Joprojām pļerkstēja telefons, arvien neatlaidīgāk. �No likteņa neaizmuksi,� Tomass sabozies nodomāja, izlaida pirkstus caur matiem un satvēra klausuli:

�Ole �trēms.�

�Jaunumi, pavisam labi, �trēma kungs,� vada otrajā galā enerģiski pilnskanīgā balsī �ivināja sievietes balss spāņu valodā, �labrīt, skat, cik jauki, ka es jūs vēl no rīta mājās sastapu. Mans vārds ir D�oana Brauna no apdro�inā�anas firmas Black and Sons. Zvanu vasarnīcas apdro�inā�anas lietā.�

Priek�nojauta Tomasu nepievīla. Bija pateikta parole: teikumā jāfigurē 3 vārdiem - brown (brūns), black (melns) un vasarnīca.

�Nē, nē, misis Brauna,� viņ� protestēja.

�Neesmu misis Brauna, bet gan mis Brauna,� viņa otrā galā izlaboja.

�Atvainojiet, mis Brauna,� turpināja Tomass, �jūs kļūdāties. Paskatieties savos dokumentos. Es neesmu vēlējies apdro�ināt vasarnīcu, runa ir par vieglo automa�īnu Ford Escort, 1980. gada modeli.�

Viņa atbildē bija jāskan trijiem atslēgas vārdiem - kļūdīties, vēlēties un vieglā automa�īna.

�Ai! �trēma kungs, es atvainojos,� tālruņa klausules otrā pusē �ivināja, �mums sanāca mazs sajukums, bet tas nekas, tad apdro�inām �o automa�īnu. Kā darīsim? Vai jūs rit ap pulksten desmitiem varat atnākt uz mūsu kantori vai kādu aizsūtīt piejums mājās?�

�Nē, nav vajadzīgs,� Tāmass kļuva domīgs, �es rīt aizie�u pie jums. Paldies, mis Brauna, nekad vairs nejauciet auto ar vasarnīcu.�

Viņ� nolika klausuli. Tas, ka sarunas beigās vēlreiz pieminēja vārdu �vasarnīca�, pretējai pusei apstiprināja, ka jautājumu nav, ziņojums pieņemts un saprasts. �Velns,� pusbalsī viņ� pie sevis nolamājās. Atvaļinājums bija beidzies. Bija noticis kaut kas steidzams un īpa�s. Noteikti bija atgadījies kaut kas tāds, par ko admirālis vēl pirms nedēļas nebija zinājis. Pēc atgrie�anās no Afganistānas Tomass obligāto medicīnisko pārbaudi izgāja pie profesora Klaiva, kas saviem lieliem, stūrainiem burtiem uzrakstīja rezolūciju: nopietns fizisks un psihisks nogurums. Spēku atjauno�anai ir vajadzīga ilgāka atpūta. Ļoti nopietna lieta, ja admirālis neņēma vērā profesora Klaiva komisijas lēmumu, tādus viņ� parasti respektēja. Glu�i neticams bija arī ātrums, jo parolē bija izskanējis, ka viņam jau rit pulksten 10.00 jābūt Ņujorkā, Kanāla ielā uz tepiķa. Tomass ieskatījās pulkstenī - 10.05. Ja ņēma vērā laika starpību, viņam bija atliku�as 29 stundas.

Tomass piegāja pie loga un skumji paskatījās uz dārzu, kur palmu un vīģu galotnēs tekalēja gai�i, dzeltenzaļi papagaiļi ar zilu apkakli, kuras gai�i sarkanā mala laistījās saules staros. Krāsainais rīts bija tik svaigs un spirdzino�s. Ceļu līdz dārza vārtiem rotāja rododendri un mimozu krūmi, to starpā ierīkota raibi krāsaina krūmu saliņa, kurā virknējās oran�i paradīzes putnu ziedi, zilās cinerārijas un kaut kādi augi ar sarkaniem ziediem, to vārdus Tomass nezināja. Viņ� no�ēlojot skatījās uz visu �o krā�ņumu, ko tagad vajadzēja pamest. Tomass bija iecerējis īsu mak�ķerē�anas ceļojumu un vienkār�u atslābinā�anos zem palmām, kur varētu pētīt iemīļotos austrumzemju filozofus, bet �pavēle ir pār mums�, viņ� atkārtoja kādreiz onkuļa Alek�a teikto. Saulite glāsto�i spīdēja caur zaļo lapotni. Lapas �abinot, pa ielu garām brauca laistāmā ma�īna un migloja ūdeni tā, ka gaisā no pilieniem iezaigojās ko�a varavīksne. Rico kafejnīca otrpus ceļam jau bija atvērta. Saimnieks, uzsējis baltu priek�autu, nesa galdus un krēslus ārā uz ielas.

Tomasam atliku�as 29 stundas. Ar to pilnīgi pietiktu, ja lidotu tie�ā reisā, bet, ja lidotu lokā caur Stokholmu, kas viņa vārda dēļ būtu loģiski, ej nu sazini...

Tomass neloloja ilūzijas, izlūks vienmēr pieļauj sliktākos variantus. Viņ� bija pārliecināts, ka Laspalmasā, kur krustojas visi pasaules izlūko�anas ceļi, da�us interesē noklausīties arī viņa telefona sarunas. Ja pieļautu, ka visi viņa telefonsarunās izskanēju�ie dati atbilst patiesībai, nedrīkstētu noklausītāju vērtēt par zemu.

�is zvans pēc pilnīga klusuma nedēļas padaritu uzmanīgus telefona sarunu noklausītājus, lai arī kas viņi būtu. Protams, cilvēks, kas nav saistīts ar attiecīgo jautājumu, no sarunas satura nespētu neko īpa�u izlobīt.

Tomass piemirsa jau atdzisu�o omleti. Viņ� vēl bija atvaļinājumā, kaut gan domas jau skrēja pa darba taku.

Saules pielietajā līcī slidēja desmitiem jahtu un kuteru, pludmalē gozējās pirmie saules baudītāji. Santakatalinas pasa�ieru piestātnē pienāca liels, balts pasa�ieru kuģis Rey Carlos.

Pēk�ņi kaut kas saules staros iezibējās. Tomasa trenētā zemapziņa lika augumam rīkoties ātrāk, nekā smadzenes paspēja redzēto izanalizēt. Kritot acis pamanīja stiklā ar klak�ķi izsistu caurumu, no tā uz visām pusēm kā zirnekļa tīkls skrēja diega resnuma plaisas. Tūlīt pie tālruņa sienas ar krik�ķi saplīsa keramikas flīzīte, izbārstot �ķembiņas pa visu virtuvi. Uz grīdas nokritu�ais Tomass momentāni aizvēlās pie sienas zem palodzes. Visa nostalģiskā gaisotne un atslābums bija zudis. Viņ� atkal bija Manuss, īpa�ais CIP aģents, kas sajuta, kā darbībā enerģija pārplūst ķermenī. Viņ� atkal ir darbā, un atpūta - tā jau palika kaut kur tālu aiz muguras.

Grūtās situācijās Tomass vienmēr atrada atbalstu tajā, ko apmēram �etru gadu laikā bija spējis apgūt Japānā. �Visa uzbrukuma uzbūve slēpjas aizsardzībā,� bija mācījis sensejs, �noliec sevi pretinieka vietā un sakoncentrē domā�anu, lai izprastu pretinieka darbību, aizsardzību, gaidas un bailes, tad, to visu izpratis, uzbrūc.�

Tomass pamazām pavirzījās tā, lai saskatītu lodes ceļu līdz sienai. Ja domās velk taisni no vietas, kur sa�autā flīze, līdz caurumam loga rūti un to turpina ārā aiz mājas robe�as, tad lodes trajektorija norāda, ka �āvējs neatrodas uz zemes, bet gan kaut kur augstāk. Manusa acu priek�ā ātri pazibēja aiz loga redzamā ainava. Pa kreisi bija palmas. Ja �āvējs sēdētu galotnē, tad keramiskā flīze nebūtu cietusi. Vienīgā iespēja -kafejnīca Rico otrpus ceļam. �Jā, viss ir pareizi, ari es vietu izvēlētos tur�, domās izsekodams notiku�o, sprieda Tomass, �snaiperim ir jāsē� uz kafejnīcas jumta.� Savukārt tas nozīmēja, ka visa virtuve un izeja pretējā sienā uz jumta sēdo�ajam ir ap�audes un novēro�anas sektors. Instinktīvi viņ� bija izvēlējies vispareizāko vietu, kaut gan tas nebija pats labākais variants, jo tajā viņa rīcībā palika �aura grīdas josla. Viņ� bija aizsargāts, bet nācās pasīvi gaidīt, jo viņa durvis bija aizbultējis �āvējs uz pretējās mājas jumta.

Tomass apkopoja domas un mēģināja sevi iedomāties uzbrucēja vietā. Iespējamību, ka �āvējs uz jumta ir viens, viņ� tūlīt atmeta. Tā var novākt arodbiedrības darbinieku, kas neko nezina, vai partijas darbinieku. Pret pieredzēju�u aģentu, pret tādu, kas kuru katru brīdi tevi pa�u var pataisīt aukstu, nākas stāties pretī brigādei. Parasti tādu situāciju neatstāj gadījuma ziņā. Tomass uzmanīgi pagriezās uz sāniem, atbalstījās pret sienu. No �āvēja skatpunkta viņu slēpa palodze, un �zelta knābis�, kā izlūku �argonā viņus dēvēja, nevarēja būt pārliecināts par uzdevuma izpildi. Tādēļ Tomass pavisam nopietni gaidīja �ciemiņus�. Situācija nebija apsveicama. Uz grīdas guļot, Manuss apsvēra glāb�anās iespēju.

Atstatums, kas viņu atdalīja no glābēja gaiteņa, nebija liels, kaut gan pietiekams, lai starp lāpstiņām saņemtu lodi, ja snaiperis nav pilnīgs lempis. �Velns,� viņ� pie sevis nolamājās, �ir gan muļķīgs stāvoklis -esmu puspliks izlaidies uz grīdas kā pludmalē un gaidu, kad kāds no �zelta knābja� apsardzes grupas ienāks pa �im durvīm, lai tevi mierīgi piebeigtu kā stendā.�

Deviņreiz �aujamajai Magnum pistolei ar klusinātāju vairs nebija nozīmes. Pistoli viņ� bija atstājis guļamistabā, pa gaiteni aiz stūra, tur tā gulēja zem spilvena. �Būtu kaut kurpes kājās, ar ko mest uzbrucējam,� viņ� domāja un raudzījās uz kailajiem kāju pirkstiem. �Sapņo�ana tev, vecīt, nepalīdzēs,� viņ� apkopoja domas un centās iedziļināties situācijā.

�Vienmēr kaut kādai iespējai ir jābūt,� Tomass atminējās senseja gudro padomu, �tavs uzdevums ir to atrast un sagatavoties.� Manusa skatiens apstājās pie ledusskapja, kas stāvēja virtuves stūri pie loga netālu no viņa galvas.

Maza auguma jauns vīrietis raibā vasaras kreklā ar zebiekstes sejiņu un ezīti apgrieztiem matiem pēk�ņi bez trok�ņa ienāca villas priek�telpā. Pāris minūtes viņ� stāvēja uz vietas, �au�anas gatavībā turot pistoli ar klusinātāju, un uzmanīgi uz visām pusēm grozīja spico degunu. Vasllijs Mali�evs - pēc dokumentiem, kuģniecības aģentūras Sovhispan autovadītājs, kura parastais uzdevums bija pieņemt kuģiem pasūtītās preces. Algu viņ� saņēma no GRU Madrides rezidentūras, Kanāriju salu nodaļas, kur dienēja vecākā leitnanta pakāpē ar segvārdu Cauna. Tagad viņ�, galvu pagriezis, stāvēja villas gaitenī un ostīja gaisu. Nebija manāma neviena skaņa vai kustība. No Madrides pirms trim dienām bija pienācis rīkojums �trēmu nevajāt, neuzbrukt villai - pa gabalu reģistrēt pasīvās darbības. Viņi turpināja no tālienes novērot villu. Tas, ka zviedru komersants, kas uzdodas par Oli �trēmu, mājās atrodas viens, viņiem nebija jaunums.

Vakarvakarā �ifrogrammas saturs bija pavisam cits: �trēmu steidzīgi novākt, ieteicamais līdzeklis - �garā �autene�.

Cauna bez trok�ņa virzījās uz lielās istabas durvīm, izstiepis roku ar pistoli �au�anas gatavībā. �is pla�ās telpas logs ielas pusē bija tāds pats kā virtuves logs. Mīkstas ādas mēbeles, dīvāna galds, daudz zaļumu, kamīns kopā ar stiklotu bāra skapi otrā stūri liecināja par turīgu dzīvokli. Caunas skatiens bridi apstājās pie bāra, un viņ� sajuta, ka spoguļotā skapja saturs pat negribot liek norīt siekalas. �Lieliska ligzdiņa,� viņ� atzinīgi novērtēja. Tre�ajā stūrī Cauna ieraudzīja iepletu�os stereo televizoru un mūzikas atskaņo�anas iekārtu. Istabā neviena nebija. Pēc iepriek�ējās informācijas, neviena arī nevarēja būt, bet tā jau bija izlūko�anas darba specifika - pārbaudīt un vēlreiz pārbaudīt.

�Lielā istaba tīra,� Cauna �ukstēja pie vaiga piestiprinātajā mini-mikrofonā un ātri un nedzirdami slīdēja pa mīksto grīdsegu līdz nākamajām durvīm. Austiņās ie�ukstēts īss vārds �skaidrs� lika saprast, ka viņ� bija sadzirdēts. Nākamās durvis veda uz �trēma guļamistabu, par ko liecināja kop� rīta neuzklātā gulta. Profesionāli un ātri apskatījis istabu, Cauna zem spilvena atrada pistoli Magnum un vērtējo�i pasvārstīja to rokās. �trēms laikam bija īsts lietpratējs, ja iegādājies tādu ieroci.

�Guļamistaba tīra,� viņ� atkal no�ukstēja mikrofonā un atbildei saņēma lakonisku: �Skaidrs - tad virtuvi.� - �Viegli komandēt,� Cauna dusmīgi nodomāja, apskatīdams �trēma pistoli. Virtuves pārbaude katrā ziņā ir sare�ģīta no katra aspekta. Gaiteņa sākums ar deviņdesmit grādu pagriezienu, no tā da�u metru attālumā - sienas ni�a bez durvīm. To, ka �trēms ir virtuvē un neapbruņots, viņ� zināja, jau villā ienākot. Tā vismaz pirms da�ām minūtēm pa radio bija apgalvojis �zelta knābis�, kas nepārtraukti ar optiku turēja uz grauda savu ap�audes sektoru. Vai �trēms ir ievainots vai miris, tas Caunam ir jāuzzina un vajadzības gadījumā darbs jāpadara līdz galam.

Atkal atgriezdamies, Mali�evs ausījās - klusums, nevienas skaņas, nevienas kustības. Stūrī gaitenis strauji pagrie�as pa kreisi. Cauna notupās uz ceļgala mīkstajā grīdsegā, satvēra pistoli kreisajā rokā un labajā rokā paņēma kabatas spogulīti, ar kuru dro�i varēja pārskatīt virtuvi. Vecākais leitnants bija uzmanīgs vīrs. Viņam neko nenozīmēja tas, ka pēc �āviena no jumta snaiperis virtuvē nekādu kustību nebija novērojis. No �trēma, pieredzēju�a vīra, kas lieto pistoli Magnum, varēja sagaidīt visu. Tāds ierocis ir profesionāļa darbarīks. Spogulī redzētais Caunu nomierināja. Uz grīdas virtuvē pie sienas uz kreisajiem sāniem gulēja saļimis puskails, ļengans līķis. Uz pakau�a stāvus spurojās sakaltu�ām asinīm pieķepu�i gai�ie mati, un zem vaiga uz grīdas izplūdusi liela sarkana peļķe. Vasīlijs atviegloti nopūtās un piecēlās -viens kreņķis mazāk. Viņ� iegāja virtuvē, apskatīja kaujas lauku un ziņoja mikrofonā: �Klients ir �gatavs�, �vijoli� vari salikt.� Tajā pa�ā brīdī Mali�evs ievēroja, ka �trēma labajā rokā, kas atradās nejēdzīgā pozā, it kā no ķermeņa izmesta sāņus, spīdēja pēdējā agonijā saņurcīts papīra gabaliņ�. Laikam tas bija kas nozīmīgs, ja vīrietis to bija tā sa�ņaudzis plaukstā. Cauna par atklājumu ļoti nopriecājās - pluspunkti priek�niecības priek�ā vienmēr noder. Ar da�iem gariem soļiem viņ� pieskrēja un pieliecās paņemt papīriņu. Vecākais leitnants drīzāk intuitīvi uztvēra nekā ievēroja kaut ko nepareizu esam, bet tas viņam vairs nepalīdzēja. Roka, kas bija gulējusi tālu atmesta sāņus un turējusi kārdino�o papīriņu, nozibēja gaisā un stipri ieblieza sirds rajonā. Kājas spērienu, kas �okurā sarauto ķermeni aizsvieda pie durvīm, viņ� vairs nejuta. Piezemē�anās brīdī vecākais leitnants Mali�evs jau bija miris. Tomass atvēzienā �igli pielēca kājās, salto nests, pārlidoja pāri zemē gulo�ajam Caunas ķermenim un piezemējās tālu koridorā. Uz grīdas viņ� atrada krievu aģenta nomesto mīļo Magnum pistoli, kas iegūla saujā tik stabili un pazīstami, un tad veikli ielēca vannas istabā, lai dvieli noslaucītu seju. Ledusskapī atrastais zemeņu sīrups bija pretīgi lipīgs. Tikai tad Tomass ievēroja, ka visu laiku ir plaukstā turējis sīrupa pudeles etiķeti. Viņ� to izmeta skalojamā podā, vēl pārvilka ar dvieli sejai un izsteidzās gaitenī.

�Rokas gaisā un bez muļķībām,� no ārdurvīm kāds teica tīrā angļu valodā. Tas iedarbojās kā pārliecinātam teicamniekam ielikta atzīme �divi� - pirmajā mirklī viņ� it kā nenoticēja. Manuss bija spiests skatīties Beļģijas iero�u fabrikā izgatavota deviņu milimetru brauniņa stobrā.

�Ļaujiet pistolei nokrist uz grīdas, �trēma kungs, jūs jau zināt, kā tas jādara. Pastumiet ieroci ar kāju no sevis tālāk,� pavēle nāca no tās pa�as iespaidīgās balss. Priek�telpā stāvēja melnīgsnējs, spāniski melnā uzvalkā tērpts kungs, kam uz virslūpas bija melna Ūsiņu svītriņa un kājās kā spogulis nospodrinātas kurpes.

�Tā kā apbedī�anas �komando�,� Manusam pazibēja galvā. Ja viņ� vēl būtu uzvilcis baltu kreklu un melnu kaklasaiti. Tomass dusmojās uz sevi. Viņ� �odien jau otro reizi un īsā laikā bija brīvprātīgi atteicies no iniciatīvas. Skat, ko nozīmē profesora Klaiva noteiktā diagnoze -nopietns fizisks un psihisks nogurums. Tie�i tādēļ Tomass �odien bija piemirsis patiesību - domā un rīkojies. Viņ� palūkojās pretiniekā. Viņa izlēmīgais tum�o acu skatiens un tam nepārtraukti līdzi sekojo�ais brauniņa stobrs liecināja par nopietnu vīru. Manuss atlaida pistoli, ļāva tai nokrist uz grīdas un pagrūda ar kailo kāju no sevis tālāk.

�Tā, tas... uzreiz ir daudz labāk, �trēma kungs,� ironiski teica ciemiņ�. �Kā redzu, mani pui�i radiosakaros tikās un pārsteidzīgi tevi slavēja,� viņ� turpināja Tomasu turēt uz grauda. �Noskaidrojās, ka jūs ne ar vienu neesat kopēju valodu atradu�i.� Viņa uzacis zobgalīgi pacēlās virs melnajām acīm, un viņ� izskatījās pārsteigts. �Labi, labi, lai paliek, kā ir,� viņ� turpināja pieklājīgā tonī, �mans vārds ir Fēlikss, un tagad esmu spiests no jums atvadīties.� Sakot �os vārdus, viņ� pacēla savu brauniņu ar klusinātāju augstāk.

�Lai tā paliek, Fēliksa kungs, labi...� teica Tomass, mēģinot iegūt laiku, kad viņa smadzenes no muļķīgās situācijas enerģiski meklēja izeju. �Vai drīkst pajautāt? Vai es nekļūdos, ka man ir bijusi saskarsme ar Krievijas GRU Spānijas rezidentūru?�

Brīdi pistoles stobrs nolaidās, un no durvīm nāca izsmējīga atbilde: �Jūs esat pavisam attapīgs, �trēma kungs. Es atļau�os mazliet palabot - nevis Krievijas, bet Padomju Savienības, �trēma kungs.� Nopietnais vīrs atkal pacēla brauniņa stobru un turpināja: �Ja jums tas sagādā atvieglinājumu, tad uz debesu vārtiem aiznesiet sveicienus un pasakiet, ka uz debesīm jūs nosūtījis GRU majors Karamovs. Es...� tālāk vīrs nepaspēja izvērst daiļrunību. No pistoles ar klusinātāju atskanēja klak�ķis, un majors ar pārsteiguma grimasi sabruka ar seju paklājā.

Notikumi ritēja ļoti straujā tempā. Tomass vēl nepaguva pacelt savu pistoli, kad durvīs jau stāvēja cits ciemiņ�, kas, nomierino�i pacēlis roku, teica:

��trēma kungs, auto gaida, Jūlija sūta sveicienus un gaida autoostā.� Tomass atpazina vienu no vakar Rico kafejnīcā piedzēru�ajiem somiem. Protams, admirālis Fluks katram gadījumam bija ļāvis viņu pa gabalu slēpti uzraudzīt, un �ie vīri darbojās pirmklasīgi. �Jūlija sūta sveicienus un gaida autoostā� bija parole - katrā ziņā tagad tā pildīja savu uzdevumu.

�Sendvi�s,� ar sevi lakoniski iepazīstināja soms, iebāza pistoli paduses makstī un sniedza roku. ��trēma kungs, mums nav laika. �Zelta knābi� mēs novācām, ar visu brigādi esam vienā pusē, bet turpinājums ir gaidāms patie�ām drīz. Mūsu uzdevums ir jūs dro�i un ātri nogādāt malā. Jums ir pāris minūtes, lai sakravātu savas mantas.

�Man ir tikai viens jautājums, Sendvi�a kungs,� Tomass smaidot pārgāja uz zviedru valodu, �sakiet, lūdzu, vai jūsu auto ir zils Peugeot ar numuru ESP 32-36?�

Izbaudot izbrīnu somu zviedra sejā, Tomass steidzās savākt mantas. Lai būtu kā būdams, sīku revan�u viņ� �odien bija guvis.

1983. gada maijs. Lemānija

Lemānijas Tautas Republikas prezidents Huans Ndego Amarra, 51 gadu vecs liela auguma afrikānis ar platiem pleciem, kas drīzāk derētu kravu cel�anai, nevis rakstāmspalvu mocī�anai pie galda, nupat bija pārradies no Etiopijas, Āfrikas vienības organizācijas valdību vadītāju asamblejas, kur viņ� bija ticis uzaicināts tikai pieklājības pēc. Uz Adisabebu Amarra bija aizbraucis nedēļu agrāk, pilns cerību, ka spēs gūt 51 Āfrikas vienības organizācijas dalībvalsts atbalstu un piekri�anu Lemānijas Tautas Republikas tagadējai vienpartijas valdībai. Viss notika pavisam citādi. Tur Amarram tie�i acis atgādināja par 1979. gadu un ieilgu�o pilsoņu karu, kas traumēja pārējās Āfrikas valstis un traucēja tām.

Dienvidu kaimiņ� Banīlijas prezidents Ko Lome klaji un tie�i teica, ka nedomājot Lemāniju atzīt, pirms tā sakārto�ot savas lietas, kā paredzēts 1979. gada līgumā: izveidojot koalīcijas valdību, izbeidzot Banīlijas partizāņu atbalstī�anu un sociālistiskās ideoloģijas eksportu uz citām valstim. To atceroties, Amarra vēl tagad kļuva traks no dusmām. Draņķa Ka Lome viņa iesāktajiem plāniem bija pārvilcis svitru. Kaimiņu prezidents Amarru nostādīja neveiklā stāvoklī, minētos faktus tomēr nācās atzīt. Ja viņ� atkal sevi sāktu attaisnot, tad citiem parādītu, ka dro�i vien bija vainīgs. Bet, ja būtu palicis Ka Lomem atbildi parādā, pārējie nodomātu, ka Lemānijas prezidentam nav ko atbildēt.

Amarra saniknots strauji piecēlās no klubkrēsla, ko bija pārdomām licis novietot baseina malā, ar vienu ņēmienu izdzēra glāzi dzidrā degvīna - paradums no Krievijas laikiem - un tuk�o pokālu ar plunk�ķi iemeta baseinā. Pamēģini viņiem tur, Āfrikas vienības organizācijā, ieskaidrot, cik lielā atkarībā no krieviem jau kop� pa�a sākuma ir gan Lemānijas valsts, gan viņ� pats. Prezidents stāvēja baseina malā, vērdamies saules rotaļās debeszilajā ūdenī, un, rokas uz muguras salicis, �ūpojās no papē�iem uz pirkstgaliem, uz priek�u un atpakaļ. Prezidents precīzi atcerējās, kā bija attīstīju�ies notikumi.

Jau 1979. gadā bija skaidri redzams, ka 15 gadu ilgu�ais koloniālais kar� Spānijas valdībai ir neizsakāmi apnicis un tā sliecas uz kompromisu - sākt savstarpējas sarunas. Tajā pa�ā laikā Lemānijā izveidojās trīs partijas, katrai bija sava armija. Dienvidlemānijā bāzējās Rikardo Salome, izglītojies Savienotajās Valstīs, un �is vīrs vadīja tā saukto Neatkarīgo Lemāniju ar 20 000 vīriem, kam bija amerikāņu iero�i un instruktori. Lemānijas austrumos un vidusdaļā - Serranijaroko kalnu masīvā pirms d�ungļiem bija apmeties Oksfordā ekonomiskās zinības apguvu�ais Henrijs Tolkero, kas vadīja Lemānijas Brīvo tautas fronti (LBTF) - desmit tūksto�u vīru lielu armiju. Viņus apgādāja ķīnie�i, kā arī amerikāņi.

Lemānijas galvaspilsētā Alborā, tās tuvākajā apkārtnē un valsts ziemeļu provincēs darbojās viņ�, Amarra, vadīja Darbaļau�u savienību, un viņa pavēlēm klausīja 10 000 vīru liela armija, Kubas un padomju instruktori ar krievu bruņojumu.

1979. gada sākumā, kad Ndego uzturējās Padomju Savienībā, kur Fidela Kastro pieņem�anas laikā notika slepena trīspusēja apspriede, viņam bija dots solījums: kad pēdējais spānis būs pametis Lemāniju, pēc sociālistiskās valsts pirmā lūguma Lemānijā ieradīsies Kubas brīvprātīgie kopā ar lielu padomju iero�u partiju. �...Nepieļaut nekādu koalīcijas valdību un neko citu tamlīdzīgu. Mēs atbalstām tikai tādas zemes, kas ir stabili izvēlēju�ās sociālistisku attīstības ceļu...� ar tādiem vārdiem viņu atsūtīja no Maskavas.

Ndego bija nostādīts sare�ģītā stāvoklī. Kaut arī viņa galvenā mītne atradās Alborā, vistuvāk Spānijas koloniālās varas sēdeklim, spāņi, zinot, ka Amarras vadītā Lemānijas Darbaļau�u savienība nostājusies uz sociālisma un prokrievisma ceļa, atteicās no sarunām ar viņu.

1979. gada pavasarī bija jāuzmanās no Salomes un Tolkero apvieno�anās. Pastāvēja iespēja, ka Spānijas valdība par sarunu subjektu atzīs tie�i viņus. Stāvokļa profilaksei Amarra nāca klajā ar sadarbības priek�likumiem pārējām partijām.

1979. gadā no 5. līdz 10. jūlijam Tanzānijas ostas pilsētā Tangā notika sarunas, kurās Ndego guva līdz �im savus lielākos diplomātiskos panākumus. Parakstīja dokumentu par palīdzību Lemānijas neatkarības sasnieg�anai un to nosūtīja Spānijas koloniālajai valdībai; starp citu, tajā bija �ādas rindas: �...triju apak�ā parakstīju�os organizāciju vadītājiem Lemānijā ir jāievie� politiskas iecietības un nacionālas vienotības gaisotne, jābeidz vardarbība. Visām organizācijām jānodro�ina politiskās darbības brīvība, visiem iespējamajiem līdzekļiem jāatbalsta uz triju kustību bāzes izveidota koalīcijas valdība, jāorganizē vienoti bruņotie spēki...�

Ienākot mazajā pagalma bārā, Amarra nīgri smaidīja. No ledusskapja sev ielējis jaunu devu Stoli�naja vodka, viņ� ar glāzi rokā pa zālienu lēnām gāja atpakaļ uz baseina malu.

1979. gada vasarā viņ� vēl nedomāja par līgumu, kaut gan ārkārtīgi vajadzēja panākt �o vieno�anos. Tāda dokumenta aizsegā būtu labas iespējas nostiprināt Lemānijas Darbaļau�u savienības pozīcijas, un līdz ar līgumu varētu panākt arī termiņa pagarinājumu. Lieliem malkiem dzerot kārtējās glāzes saturu, prezidents sajuta sevī ceļamies patīkamu siltumu un pēc tam vēlreiz atsēdās klubkrēslā. Spānijas vara pasludināja Lemānijas zemes atstā�anas datumu - 25. septembri un līdz ar to PSRS un Kubai tika dots starta �āviens.

Ndego neizdevās ilgi muļķot savu partiju. Jau 31. augustā, mēnesi pirms noliktā termiņa, tie suņabērni sajuta īsto smaku, un Tolkero, kam bija cie�i sakari ar ASV CIP, aicināja uz totālu karu pret nodevējiem -Lemānijas Darbaļau�u savienību. Arī Salome nestāvēja un nebrīnījās, bet gan anulēja savu ministra vietu pārejas posma koalīcijas valdībā un apvienojās ar Tolkero. Tas nozīmēja, ka Amarras 10 000 vīru armijai pretī stājās 30 000 labi apbruņotu karavīru.

Amarra, domīgi skatīdamies ūdenī, degvīna glāzi saspieda tā, it kā tā būtu viņa kādreizējo partneru rīkle.

Pa�reizējā Lemānijas Darbaļau�u savienības armija arī nebijapeļama, ta�u liels mīnuss bija tas, ka �aubīgā sociālisma ideoloģija kaut kā negribēja iedzīvoties cilvēku prātos. Par plusu var uzskatīt to, ka vietās, kur sākās kaujas, Lemānijas Darbaļau�u savienībai bija labi pazīstama �spēļu zeme�. Viņi bija darboju�ies galvaspilsētā un tās apkārtnē, pazina katru pakalnu, ielu un māju tajā rajonā. Septembris Amarras mū�ā bija smagākais laiks. Tris ceturtdaļas Lemānijas atradās pretinieku rokās. Viņi jau sagrāba ostas pilsētas Kambelu, Benani un Dobitu, tāpat Salome un Tolkero kontrolēja vienīgo dzelzceļu no austrumiem uz rietumiem. Septembra vidū ap Alboru noslēdzās aplis, un kaujas notika gandrīz 100 kilometru attālumā no galvaspilsētas. Amarra palika viens pats ostā, kuras zaudē�ana būtu pielīdzināma sakāvei. Pagriezies pret tropisko sauli, Ndego, acis miegdams, dzēra no glāzes.

Pēdējās dienas bija visnervozākās. Gan Salome, gan Tolkero zināja, ka 25. septembrī beigsies termiņ�. Tāpēc, jo tuvāk nāca mēne�a beigas, jo me�onīgākus paņēmienus viņi izmantoja. Alboras priek�pilsētas Golfa un Roka 23. un 24. septembra kaujās vairākkārt krita te viena, te otra karaspēka rokās, un ari Amarram bija jāņem rokās triecien�autene un jāpiedalās ielu cīņās. Toreiz, 24. septembra vakarā pulksten desmitos, no Alboras ostas aizgāja pēdējais spāņu kuģis. Pulksten 22.10 viņ�, Huans Ndego Amarra, deva Lemānijas Tautas Republikas prezidenta zvērestu. Radiopārraidē teica uzrunu, stādamies Lemānijas Darbaļau�u savienības izveidotās valdības priek�galā. Radiorunā viņ� aicināja visus pasaules progresīvos spēkus palīdzēt jaunajai sociālistiskajai valstij.

25. septembra nakts vidū Alboras ostā ienāca progresīvie spēki -pirmie divi PSRS transportkuģi. No tiem nokāpa Kubas brīvprātīgie un uzreiz - ar kala�ņikoviem rokās, mīnmetējiem un bruņutransportieriem - devās cīņā. Tie pui�i prata labi strādāt un gūstekņus neņēma. Klīda baumas par kubie�u garajiem na�iem, ar ko pretinieka rindas izretinot vairāk nekā ar �aujamiero�iem, un tādēļ viņus iedēvēja par fileros¹⁹. Ndego iedzēra kārtējo degvīna malku.

Notikumi sāka strauji attīstīties. 1980. gada sākumā Salomes vīrus Dienvidlemānijā atsita līdz Lobanas pilsētas apkārtnei, 200 kilometru no Banllijas robe�as. Tolkero partizānus atspieda tālu uz austrumiem līdz Serranijaroko kalnu masīvam, gandrīz līdz Kambu robe�ai. Atkaroja ari ostas un dzelzceļu.

Ndego attapās no pārdomām. Viņa priek�ā stāvēja Uberto, adjutants un prezidenta apsardzes priek�nieks. Uberto, tāpat kā Amarra, bija dzimis un uzaudzis Bie pilsētā Lemānijas vidusdaļā, Serranijaroko kalnu masīva pakājē, kur tropu d�ungļos tecējumu sāk zaļā Alboras upe. Viņ� bija 35 gadus vecs, atlētisks un lokans afrikānis, ari nācis no kibundu veco un vareno vadoņu un kareivju dzimtas. Kibundi Lemānijā sāka valdīt pirms spāņu atnāk�anas, un viņu gudro un viltīgo karali Udego atzina pat sabrauku�ie kolonizatori un vietējie kolonisti. Tagad no dzimtas pāri bija palicis maz, varbūt pāris simt tūksto�u no Lemānijas septiņiem miljoniem iedzīvotāju.

Amarra ar patiku aplūkoja slaido augumu, kas, godbijīgi pieliecies, gaidīja, kad prezidents viņu uzrunās. �Es tevi klausos, Uberto,� Amarra draudzīgi teica. �is jaunais cilvēks bija atnācis pie Ndego jau 1968. gadā, pie viņa pavadijis visus 15 gadus. Uberto kopā ar viņu bija ari tad, kad Ndego aizbrauca mācīties uz PSRS. Viņ� bija atbalsts un dro�a aizmugure.

�Prezidenta kungs,� jaunais virietis, klusi noknak�ķot, iztaisnojās un teica, �pils foajē gaida dro�ības dienesta pārvaldes priek�nieks majors Murano. Vai viņu pieņemt?�

�Aicini viņu iek�ā,� Amarra ļāva vārdiem uz lūpām izgaist un ar mājienu sūtija Uberto projām.

Majors Mikels Murano ar iesauku Feroz²⁰ attaisnoja savu palamu, jo no viņa baidijās gan savējie, gan sve�ie. 1971. gada beigās visās Lemānijas avizēs lieli virsraksti vēstīja: �Santakrusas tuvumā slavenais kafijas magnāts Rodrigo Selva un viņa ģimene zvērīgi nogalināta, viņu villa apzagta.� Periodikā ņudzēt ņudzēja fotoattēlu lērums no notikuma vietas, kur nogalināto - miljonāra, viņa sievas un 15 gadu vecās meitas - sadistiski sakropļotie un gabalos sagraizītie ķermeņi bija izmētāti starp mēbelēm. Tajā pa�ā dienā nozuda Selvas kafijas plantāciju pārzinis mulats Roberto Malavi un ģimenei piedero�ie vairākus miljonus vērtie briljanti. Aizdomas krita uz Malavi, tomēr viņu atrast neizdevās. Vienīgais liecinieks bija Malavi partneris, kas ar �autām brūcēm galvā bez atmiņas gulēja slimnīcā, bet no viņa nebija jēgas. Pēc pāris dienām to atrada slimnīcas gultā ar pārgrieztu rīkli. Protams, Spānijas koloniālās iestādes sāka izsekot Malavi, un kas zina, kā tas viss būtu beidzies, ja Amarra �o vīru nebūtu pievācis. Vieno�anās bija isa - briljantus nodot Lemānijas Darbaļau�u savienības kasē iero�u pirk�anai. Tā vīrietis izspruka no varasiestā�u vajā�anas un devās uz PSRS. Liecinieka pazu�anas dēļ lietu izbeidza.

Amarra savieba seju un ar vienu lielu malku piebeidza �ņabja glāzi. Malavi bija pareiza izvēle. Trīs gadus viņ� mācījās Krievijā, slepenajā īpa�ajā Odesas militārās izlūko�anas sagatavo�anas centrā. Attiecīgais mācibu kurss bija paredzēts ārzemniekiem, kurus izskoloja par tā dēvētajiem brīvības cīņu komandieriem un cīnītājiem, precīzāk, teroristiem. Centrā mācīja visu spīdzinā�anai, nogalinā�anai un aplaupī�anai vajadzīgo. Tie mācību gadi Malavi noderēja. Krievi tehniski noslīpēja viņa dabas dotās īpa�ības - neremdināmo kāri visu sagrābt, kā arī milzīgo cīņas sparu. Malavi bija apdāvināts skolnieks. Pēc atgrie�anās no Krievijas jau bija pārvērsta gan viņa seja, gan vārds - Mikels Murano. Amarra viņam pie�ķīra majora militāro pakāpi un iecēla par Lemānijas Darbaļau�u savienības dro�ības dienesta priek�nieku. īsā laikā majors izveidoja lielu informācijas tīklu. Viņ� bija tāds kā Lemānijas Edgars Hū-vers, kas uzturēja daudzu tūksto�u informācijas kartī�u sistēmu, kura bija sadalīta divās daļās - viena pretiniekiem, otra pie varas eso�ai partijai un valdības darbiniekiem. Murano no visiem prata izvilkt atzī�anos.

Parka mieru prezidentam aiz muguras iztraucēja papē�u klak�ķi pret marmora kāpnēm. Amarra nepūlējās atskatīties, jo tāpat zināja, ka tas ir majors Murano. Dro�ības dienesta priek�niekam piemita īso vīreļu jeb Napoleona komplekss. Viņ� savu 162 centimetrus garo augumu centās pagarināt ar īpa�i pasūtinātiem brūniem ādas stulmeņiem uz augstiem papē�iem.

�Labdien, camarada Amarra,� no kāpnēm atskanēja mazliet nazāla, patīkama balss.

�Prezidenta kungs, prezidenta kungs,� Ndego izlaboja majoru un, nepaskatījies uz dro�ības dienesta priek�nieku, pagriezās un savilka uzacis.

�Labdien, prezidenta kungs,� Murano atkārtoja kā atbalss, neļaujoties aizvainojumam. To ta�u zināja visi tuvākie: ja Ndego ir labs noskaņojums, ar viņu var dro�i runāties kā ar camarada Amarra²¹. Iesauku viņ� bija ieguvis no cīņubiedriem kauju dienās. Kad mākoņi steidzās aizēnot apvārsni, tad pie Ndego drīkstēja vērsties tikai ar oficiāliem tituliem.

Amarra no aug�as skatījās savā slepenpolicijas priek�niekā, un atkal bija jāpiekrīt, cik maz �ā cilvēka raksturs atbilst ārējam izskatam. Vājais, sīkais, haki krāsas formastērpā ģērbtais un uz jancīgajiem papē�iem stāvo�ais augums, nācis no sen�iem ar gai�i brūnu ādu, ar �auru asu degunu, bezasiņu lūpām, pirmajā brīdī �ķita nejēdzīgi bezpalīdzīgs un nekaitīgs. Viņa gar sāniem nolaistās rokas sniedzās turpat līdz ceļgaliem, un garie, posmainie nagi liecināja par rūpīgu manikīru. No priek�puses sakumpu�o rumpi stāvus noturēja pār abiem pleciem pārvilktas ādas siksnas, kas piestiprinātas pie vidukļa jostas. Savukārt pie siksnas piekārta krievu TT pistoles maksts. Pāri kreisajam plecam vijās zelta akselbante, kas aiz smaguma ķermeni vēl vilka uz priek�u. Vājuma iespaidu pastiprināja aiz apaļām stieples rāmju acenēm �urpu turpu �audigās piemiegtās tuvredzīgās a�teles.

Patiesībā aiz �īs maskarādes slēpās ļoti bīstams, ar stipru analītisko domā�anu apveltīts, neizdibināms un viltīgs cilvēks, kas neizbīsies un neatkāpsies ne no kā. Viņ� spēj asinīs noslīcināt jebkuru, lauzt kaulus un izdzēst jebkura dzīves sveci. Ja tikai tas viņam būtu vajadzīgs. Līdz �im virs darbojās revolūcijas interesēs, ta�u par to, kas notiktu, ja kādā mirkli viņa intereses atdalītos no pa�a Murano, pat Ndego baidījās iedomāties.

�Major, es jūs klausos.� Prezidents pie�ķīra balsij varenāku skanējumu, prasmīgi slēpdams savas izjūtas.

To, ka viņam nepiedāvāja apsēsties un pie viņa vērsās kā pie kura katra parasta sarunu biedra, lika Murano niknumā iek�ēji nodrebēt. Bet viņ� bija labs aktieris un neizrādija aizvainojumu.

�Ar jūsu atļauju, prezidenta kungs?� Pieglaimīgā, �ņāco�ā un slēpti draudīgā balss radīja sajūtu, it kā salts rāpulis pieskartos pie kailas miesas. Murano atvēra dokumentu mapi, ko turēja rokā. �Atļaujos pievērst uzmanību da�iem jauniem apstākļiem, kas ir radu�ies jūsu prombūtnes laikā un par ko pa tālruni nevar informēt.�

Ndego atstūma riebuma sajūtu un koncentrējās uz klausī�anos. Visam par spīti, Murano bija ļoti spējīgs cilvēks. Viņ� arī agrāk Amarram bija sagādājis svarigu informāciju un, ko tur slēpt, vienu otru ļoti svarīgu lietu prasmīgi savedis kārtībā. Cenzdamies izlīdzināt savu sākotnējo nedraudzīgumu, viņ� ar rokas mājienu ļāva majoram apsēsties.

�Atrodiet sev bārā kaut ko gar�īgu, un tad esmu gatavs jūs uzklausīt,� bilda Amarra.

Majors atbalstīja kalsno augumu pret galda malu, nolika mapi uz galda un, pirkstos virpinādams augsto viskija glāzīti, sāka:

�Vispirms es pakavē�os pie izlūko�anas datiem, ko esmu saņēmis no saviem Lobanas vīriem.�

Amarras ausīs aizķērās Murano teiktais �maniem vīriem�, ta�u viņ� nesteidzās tūlīt aizrādīt! Lobana atrodas Lemānijas dienvidos, tā ir valsts tre�ā lielākā pilsēta, un tās apkārtne - galvenais lauksaimniecības apvidus valstī. Pēdējos trīs gadus tajā rajonā valdīja Neatkarīgās Lemānijas partija, un viņu �tābs atradās Lobanā. Rikardo Salome tur bija labi nostiprinājies. Par spīti nopietnai spēku koncentrācijai, Kubas brīvprātīgo elites karaspēkam tomēr nebija izdevies viņu izsist no Lobanas, un tāpēc Lemānijas stāvoklis pārtikas produktu apgādes jomā bija kļuvis visai no�ēlojams.

�Pirms se�ām dienām Lobanā ienāca Tolkero,� turpināja Murano, piemiedzis tuvredzīgās acis, �un trīs dienas notika sarunas ar Salomi. Sarunu temats bija 1979. gada līgums, tagad tam ir jauna forma, un tas ir spēkā tikai starp divām partijām.�

�To viņi ir darīju�i arī agrāk, īpa�s jaunums tas nav,� izklaidīgi domāja Amarra.

�Par �o jautājumu nemaz nebūtu vērts runāt,� turpināja Murano, it kā lasītu prezidenta domas, �ja vien pirms tam Salome un Tolkero no apspriedes nebūtu vienu dienu nozudu�i. Sēdes sākumā pulksten 10.00 no rīta priek�sēdētājam galdā bija ziņojums, kurā viņi atvainojās, ka nepiedalās sēdē. Dienu vēlāk abi atkal atgriezās. Pat amerikāņu un vācu �urnālisti, kas ieradās uz sarunām un parasti zināja visu, nevarēja piedāvāt nevienu versiju.�

Jaunumam bija dīvaina piegar�a, kas lika Amarram uzraut uzacis. Viņ� pārāk labi zināja abus vīrus, lai noticētu, ka �ie kopā devu�ies mak�ķerēt, burāt vai arī meitās. Tur slēpjas pavisam kas cits.

�Tagad da�i skaitļi,� turpināja Murano, no glāzes iedzerot viskiju.

�Kā jūs zināt, prezidenta kungs, man Salomes �tābā ir vīrs, kas tiek klāt visai dokumentācijai. Viņa rīcībā ir dati, ka ASV valdība abām partijām par 30% ir samazinājusi palīdzību, jo pēdējos trijos gados viņi nav spēju�i neko nopietni sakārtot. Arī ASV instruktoru skaits nav tāds kā agrāk, bet gan par 40% mazāks.�

Tas bija velni�ķīgi labs jaunums, ko rai�u buķetē varēja sajust kā rozīnīti rausī. Bet Murano tomēr neļāva prezidentam ilgi tīksmināties labajās ziņās.

�Kā jūs zināt, prezidenta kungs,� viņ� bezkaislīgā balsī turpināja, �ASV autokolonna ar kārtējo palīdzību no Banīlijas kā parasti devās pāri dienvidu robe�ai no Necu uz Lobanu. Tajā vietā, kur Necu un Lobanas ceļ� �ķērso Kunenes upi, treilers no pēdējās kolonnas ar aizzīmogotiem konteineriem bija ceļā atpalicis dzinēja bojājuma dēļ. Pēc stundas ieradās tehniskā palīdzība, un tā, nokļuvusi notikuma vietā, neatrada ne automa�īnu, ne kādas pēdas no tās.� Murano noņēma brilles. Piemiedzis acis, viņ� sniegbaltā kabatas lakatiņā tīrīja aceņu stiklus un tīksminājās par sniegtās informācijas iespaidu uz Amarru. �Visinteresantākais �ajā stāstā ir tas,� turpināja majors, ar mēli pārvelkot �aurajām lūpām, �ka Salomes izmeklētāji Oholā, ASV atbalsta centrā Banīlijā, nevarēja atrast ziņas par mīklaino notikumu. Nevienā dokumentā nebija pieminēts aizzīmogotais treilers ar konteineriem.�

Murano �o faktu bija atstājis beigām - saldajam ēdienam - un tagad izbaudīja Amarras dīdī�anos - pēdējā ziņa bija intriģējo�a.

�Kā laika ziņā iederas Tolkero un Salomes pazu�ana un noslēpumainā konteinera uzra�anās?� Ndego kļuva nepacietīgi lieti�ķs. Rūpīgi klausoties, viņ� nolieca augumu uz partnera pusi, un no acīm bija nozudusi apātija.

Majors iemērca lūpas viskijā.

�Treilers pazuda divas dienas pirms tam, kad abi partijas līderi pagaisa no sapulces. Protams, pēc �etrām dienām Salomes partizāni 150 kilometrus uz austrumiem no Tino pilsētas biezos d�ungļos atrada treileri ar atlauztām durvīm, kā arī auto. Autovadītājam un sūtījuma pavadītājiem bija pārgriezta rīkle. Līķi bija pamesti turpat konteinerā.� Majors otru reizi pamērcēja lūpas viskijā un paraudzījās pār brillēm, lai redzētu, kādu iespaidu uz prezidentu atstājusi �ī informācija.

Ndego garais un spēcīgais augums uz�āvās kājās. Nevērīgi nolicis uz galda degvīna glāzi, kas uzreiz apgāzās, viņ� soļiem mērīja ceļu pa akmens bruģi bāra priek�ā - vismaz astoņi soļi vienā un otrā virzienā. Majors Murano, kas reizē ar prezidentu bija uzlēcis kājās, acīm pavadīja Amarru un turpināja viņam svārstīties līdzi.

�Protams, tra�a laikā nobendēti visi laupī�anā un rīkļu pārgrie�anā iesaistītie, to skaitā arī mūsu vīri. Es apjautājos Dienvidu frontes �tābā. Atbilde bija skaidra - ne mēs, ne Kubas biedri tādas operācijas nav rīkoju�i.�

�Jūsu secinājumi,� negaidīti kā pistoles �āviens atskanēja replika.

Pēk�ņi ieplestām nāsīm Amarra nostājās majora priek�ā, vēroja Murano savām tum�ajām acīm, kas meta zibeņus tā, ka Murano negribot da�us soļus atkāpās un izslējās taisni. Prezidenta skatienā bija kas tāds, kas viņu piespieda kā sunim ievilkt asti kājstarpē un klausīties. Murano atcerējās �o acu skatienu no agrākiem laikiem. Tā iespaidots un uzmundrināts, viņ� un pārējie cīņubiedri bija spiesti iet caur uguni un ūdeni, izdarīt tādas lietas, par ko pa�i vēlāk brīnījās. �ī iemesla dēļ Murano ienīda Amarru. Tāpat kā ienīda viņa neatkarību, varenību un lielo augumu, kā dēļ viņ� pats pasaulē bija palicis bez visa tā. Mulats pilnīgi skaidri apzinājās, ka baidās no Amarras. Tas naidu vēl uzkurināja. Murano atkarības noslēpuma atslēga atradās prezidenta kabatā. Kafijas magnāts Selva nebija nekāds spāņu biznesmenis, bet gan no vietējās tautas vidus cēlies bagātnieks, kas Lemānijas Darbaļau�u savienībai bie�i bija palīdzējis ar finansējumu. �ā vīra nogalinā�anu Lemānijā Murano neviens nav piedevis.

Majors ieklepojās.

�Mēs zinām �ādus faktus: objekts, kas bija atvests konteineros, nevar būt ne īpa�i liels, ne ari smags. Mani ļaudis ir pārbaudīju�i konteineru atra�anās vietu krūmos. Meklē�anu nāksies turpināt, jo saturs bija aizvedams cilvēku spēkiem. Tas, ka ASV palīdzības centrs tie�ām noliedz, ka tāds treilers ir bijis, liek domāt, ka notikusi kāda izlūko�anas operācija. Baidos teikt, bet laikam lietā ir iejaukta CIP un...�

�Murano, tas, ka jūs domājat un baidāties,� Amarra nicīgi aizvainoja dro�ības dienesta priek�nieku, �mums nepalīdzēs.�

Tad viņ� draudo�i piegāja da�us soļus tuvāk Murano un nodārdināja: �Kaut ari notikuma vieta ir Neatkarīgās Lemānijas kontrolētā teritorijā, jūsu uzdevums, major, ir noskaidrot, kas tur notiek.� Nedodot Murano pat mirkli atjēgties, Ndego jau ar mierīgu, zobgalību apak�toņa balsi piebilda: �Kā jau teicāt, būtu jābūt pietiekami daudz �jūsu vīru�,� pēdējos vārdus Amarra uzsvēra, majoram atgādinot pa�a di�o�anos pirms mirkļa, �lai noskaidrotu, uz kurieni Tolkero un Salome bija devu�ies tajās kritiskajās dienās.�

Majors Murano jutās kā klases priek�ā no skolotāja sukas dabūjis puisītis. Atkal viņam bija jāpacie� apvainojumi un pamācības. Mulata labās acs raustī�anās norādīja uz majora pārmērīgu uzbudinājumu, kaut gan viltīgā un li�ķīgā maska ne bridi nepazuda no viņa sejas.

Amarra pats sevi savaldīja. Nebija iemesla �o vīru noskaņot pret sevi. Lai paliek, Murano bija Ndego pa�a veidots, nevarēja no �ī rakstura nekad īsti saprast, kad viņ� iecirtīs zobus saimniekam miesā. Prezidents aizsoļoja pie bāra, atkal pielēja vodkas glāzi, mazliet nomierinājās, pagriezās un ar mājienu aicināja majoru vēlreiz apsēsties. Turpinādams staigāt, glāzi rokā turēdams, viņ� sacīja:

�Man vajadzētu, lai jūs, Murano, ar saviem labākajiem spēkiem dotos operācijā. Var padomāt, ka vainojams ir CIP, un tādā gadījumā man nav jums jāatgādina, ko tas nozīmē Lemānijas Tautas Republikai.� Amarra apstājās pie baseina malas. �Es ceru, major,� Ndego pievērsās mulatam, kas atkal centīgi pulēja savu briļļu stiklus, �ka jūs izstrādāsiet arī citus variantus. Vai konteineru saturu bija iespējams kaut kur ceļā pārkraut tā, ka pie Tino ir nonāku�as tikai tuk�as kastes pēdu jauk�anai?�

�To visu izpētīs,� Murano teica neizteiksmīgā balsī, kas neļāva izpaust viņa patieso viedokli par �o ieceri. �No pa�a sākuma apsekojam treilera iespējamo mar�rutu un izpētīsim tik daudz, cik ļaus tā teritorija, kaut gan līdz �im...� Murano demonstratīvi noplātīja rokas un uzlika brilles uz deguna.

�Labi jau, ticu, major. Ticu, ka �o jaunumu nozīmi jūs nenovērtējāt par zemu,� samierino�i teica Amarra un, iedzēris no glāzes, aizgāja pie galda. �Tagad parunāsim par citu tematu,� turpināja Ndego, ar brīvo roku noslaukot lūpas, un apsēdās klubkrēslā. �Kas jauns dzirdams par mums draudzīgo amerikāņu sabiedrību West Oil?�

�ī firma, kam pamatā Amerikas kapitāls, bija naftas urb�anas un izstrādes koncerns, kas vēl nesen, 1978. gadā, izsmēla 95% no Lemānijā iegūtās naftas. Viņu rīcībā bija pa�as labākās atradnes ziemeļrietumu un ziemeļu Lemānijā, un gada ieguves apjomi bija 10 miljoni tonnu²². Protams, 1979. gada revolūcijas gaitā visu nacionalizēja, tomēr Amarra bija pietiekami gudrs un apķērīgs, lai, nezaudējot vajadzīgos speciālistus un pieredzi, valsts naftas rūpniecība neatgriezeniski neizputētu un attīstība neapsīktu. Tādēļ 1981. gada beigās viņ� varēja pieņemt West Oil ģenerāldirektora Karla Pērkinsa uzaicinājumu uz pārrunām. Pārsteigts Amarra aptvēra, ka amerikāņi ir glu�i piekāpīgi. 1982. gada sākumā viņi noslēdza līgumu, un tas nodro�ināja Lemānijas Tautas Republikai 60% no peļņas. Jau 1983. gada beigās West Oil plānoja celt gada ieguves daudzumu līdz 7,5 miljardiem tonnu. Firmas direktors apmetās uz dzīvi Alboras centrā, kādreizējā ASV konsulāta ēkā. Kamēr ASV un daudzas citas varenas valstis joprojām nebija atzinu�as Lemānijas Tautas Republiku, pārvalstiskās firmas, atbildot uz nacionalizāciju, to boikotēja, un kļuva skaidrs, ka West Oil uzdevums bija darboties ari kā ASV un citu lielkapitāla valstu intere�u priek�postenim Lemānijā. Amarra brīnumaini labi saprata, ka tirdzniecisko intere�u un atklātas politikas dēļ ne vienmēr vajag raudzīties tikai vienā virzienā, jo tikai ar sociālistiskās nometnes palīdzību un padomu tālu netiksi. Senā kibundu tautas gudrība saka: ja tu tie�ām gribi paturēt savas kazas un aitas, ir jāpabaro aiz muguras izbadējies lauva. Pēdējā gadījumā bija vajadzīgas acis pakausi.

Murano no galda paņēma mapi, to atvēra un teica:

� West Oil zinātniskā plāno�anas un pētniecības nodaļa ir nodro�inājusi vīzas vēl piecpadsmit speciālistiem, pamatojoties uz 1982. gadā noslēgto vieno�anos. Jaunu naftas atradņu izpētei ir vajadzīgi papildspēki. Līguma otrajā punktā ir paredzēts..

Amarra ar nepacietīgu rokas mājienu pārtrauca majora runu: �Murano, beidziet diktēt to līgumu, es to tāpat zinu, runājiet par tematu.�

Majors apvainojies norija siekalas, bet turpināja:

�Protams, ne visus piecpadsmit vīrus algo CIP, tomēr es uzskatīju par vajadzīgu pārtraukt dokumentu noformē�anu, kamēr jūs pats uzzināsiet.�

�Vai jūs ar krieviem kontaktējaties?� Amarra smīnēdams skatījās uz Murano, kas nolaida acis un neatlaidīgi blenza uz saviem jocīgajiem zābaku purngaliem. �Tu ta�u vēl atceries krievu valodu?�

�Protams, prezidenta kungs,� atskanēja strauja un brīnum pieglaimīga atbilde, �jūsu krievu valodas prasmei manējā nespēj līdzināties, tomēr jau pirmajā dienā es varēju sarakstā atrast vēstnieku Aleksandrovu.� Ne majora skatiens caur briļļu stikliem, kas atstaroja saules starus, ne balss tonis nelika domāt, ka viņ� tie�ām slavētu prezidenta krievu valodas prasmi. �Atbildi solīja rītdien,� Murano vienaldzīgā tonī turpināja. �Vēl viens fakts,� viņ� piemetināja un grozīja lapas savā mapē, �ģimenes apstākļu dēļ uz ASV aizbraucis Maikls �ārlijs, West Oil izpilddirektors Lemānijā. Pēc krievu datiem, viņ� Ņujorkā ir piedalījies West Oil galvenajā mītnē notiku�ajā apspriedē, kurā pieaicināti arī da�i ar koncernu saistīti senatori.�

�Vai West Oil gadījumā ir vērojamas kādas pārmaiņas salīdzinājumā ar agrāko darbību?� Amarra atkal piecēlās no krēsla un, rokas aiz muguras salicis, vēroja, kā netālu no krūmāja starp kokiem pastaigājas divi pāvi, prezidenta dārza lepnums un krā�ņums.

�Nē, nē, prezidenta kungs, viss ir kā iepriek�. Tankkuģi pienāk un aiziet, kā iepriek� paredzēts grafikā.�

�Prezidenta kungs,� aiz Ndego muguras klusi bija uzradies Uberto, kas vingrajā rokā turēja tālruņa klausuli, �majoru aicina pie telefona.� Pēc Ndego �esta, kas nozīmēja atļauju, Murano drud�aini satvēra klausuli un uzmanīgi klausījās. Viņ� centās, lai sejas izteiksme nenodotu sarunas saturu, tomēr kaut kas viņa izskatā lika Amarram nojaust sliktus jaunumus.

�Jā, es drīz nāk�u,� Murano pabeidza sarunu un pasniedza klausuli Uberto.

�Prezidenta kungs, ja atļausiet, esmu spiests pēc iespējas ātrāk atgriezties savā dienestā.� Pamanot Amarras jautājo�o skatienu, majors piebilda: �Divi vīri, kam bija uzticēts izpētīt treilera trasi, ir atrasti miru�i me�a biezoknī Tino pilsētas tuvumā ar �autām brūcēm galvā.� �Tas, Murano, vēlreiz apstiprina, ka lieta ir īpa�i nozīmīga un slepena,� Amarra teica majoram un ar rokas mājienu to pavadīja ceļā. �Nepārtraukti informējiet mani par lietu virzību,� viņ� bilda.

�Vai tu vienkār�i esi muļķis un bezatbildīgs tips, kam nav nekādas pienākuma apziņas, vai tu to dari tī�ām?� ar tādiem vārdiem Lemānijas Tautas Republikas prezidents svētija savu astoņus gadus jaunāko brāli, Lemānijas zivsaimniecības ministru Rodriko Ndego. Brāļi divatā atradās prezidenta kabinetā. Ar nicino�u acu skatienu Huans pār raga rāmju acenēm pētīja brāļa slaido augumu. Rodriko Ndego sēdēja atzveltnes krēslā ēnā pie loga tā, lai gaisma nekristu viņam sejā. Arī viņ� bija kibundu izcelsmes un no sen�iem mantojis garo augumu, platos plecus, spēcīgo figūru, vingras kustības un viltīgu prātu. �Tu pats saproti tikpat labi kā es,� Amarra turpināja brālim lasīt sprediķi, �ka tagad tur, Lemānijas dienvidu daļā, auglīgie lauki atrodas maitasgabalu Salomes un Tolkero rokās, 70% Lemānijas lauksaimniecības ir izpostīta, cilvēkiem trūkst pārtikas un tavās rokās ir stratēģiski svarīga pārtika -

zivis. Tu vari tautai stāstīt skaistas pasakas par sociālismu vai par citiem �ismiem�, cik vien gribi, bet, ja tu nevari viņiem iedot ēst, viņi metīs plinti krūmos un pāries pretinieka pusē, tur, kur būs priek�ā maizes gabals.� Amarra noņēma brilles un skatījās uz rakstāmgaldu brāļa virzienā. Spilgtajā gaismā spīdēja tikai divas nevērīgi viena pār otru sakrustotas kājas melnās buktētās bik�u starās, un saulē spo�i laistījās melnu kurpju pāris. Huanu tracināja, ka jaunākais brālis turas ēnā, neizrādot ne mazāko dzīvības pazīmi. Ndego sa�ņaudza rokas dūrēs un turpināja: �Es Etiopijā nepaspēju vēl pakaļu nolikt krēslā, kad man jau zvanīja Krievijas vēstnieks Aleksandrovs un jautāja, vai zivsaimniecības ministra uzvedība esot jāpieņem kā Lemānijas valdības oficiālais viedoklis. Es viņu mierināju, bet tad, Rodriko...� - Amarra pēk�ņi ar dūri ieblieza pa vareno rakstāmgaldu tā, ka tas dobji nobūk�ķēja kā d�ungļu cilts bungas, un tējas karotīte, kas bija gulējusi uz apak�tasītes, augstā lokā aizlidoja un nokrita uz grīdas, �...stāsti, un pēc iespējas sīkāk!�

Rodriko noprata, ka vairs neizdosies spēlēt paslēpes, kaut ari viņam nebija izdevies Eluanam izstāstīt par panākto vieno�anos ar West Oil sabiedrības izpilddirektora pirmo vietnieku D�eku Nelsonu. To, ka pēc viņu vieno�anās Rodriko galda atvilktnē uzradās da�as aizlīmētas aploksnes un krieviem Lemānijas ūdeņos radās sare�ģījumi ar nozvejas kvotām, neviens nedrīkstēja zināt. Par Nelsonu Rodriko neloloja ilūzijas. CIP ēna pavisam skaidri vīdēja arī aiz �ā vīra muguras, kaut gan viņ� maksāja, un ļoti labi. Lai nu kā, jaunākais Ndego bija iegaumējis iedzēru�ā Nelsona reiz kopējā safari nejau�i izmesto piezīmi - neviens no mums nav amatā uz visiem laikiem. Rodriko ir jauns un uzņēmīgs, izglītots vīrs, viņam ir visi priek�noteikumi, lai uzkāptu līdz valsts vadītāja postenim, kaut gan viss ir Dieva rokā. Tagad viņ� gatavojās Huanam sniegt pārskatu, un, pazīstot savu vecāko brāli, viņ� zināja, ka tas nebūs viegli.

Rodriko strauji pielēca kājās kā teicamnieks, kas ar lielu patiku skolotājam demonstrē savas zinā�anas, pāris raitiem soļiem aizgāja līdz sarkanajam paklājam starp galdu un prezidentu un sāka pārskatu: �Prezidenta kungs...� Viņ� zināja, ka tāda oficiāla uzruna un cieņas pilna vēr�anās pie vecākā brāļa tagad, �ajā momentā, ir vienīgais

pareizais ceļ�. �Man nāksies pieminēt senākas lietas,� viņ� turpināja, sakārtodams kaklasaiti un skatīdamies tie�i Amarram acīs, �pēc 1982. gada zvejniecības līguma krievi mūsu teritoriālajos ūdeņos drīkstēja nozvejot 200 000 tonnu zivju, no tām 1/10 nododot mums. �ogad, kā jūs zināt, jau ir nozvejots 300 000 tonnu, bet mēs esam saņēmu�i iepriek�ējo daļu - 10%. PSRS delegācijai, ko vada zivsaimniecības ministra pirmais vietnieks Orlovs, par nākamo gadu ir jānoslēdz jauns līgums jau par 400 000 tonnām, un mums atkal paliks desmit procenti. Tā ir lietas viena puse, tagad citi aspekti.� Rodriko norija siekalas un, redzot, ka Huans klusē, turpināja: �Krievi ļoti nelietīgi izmanto mūsu uzticību. Jau 1981. gada savstarpējās sarunās mēs parakstījām vieno�anos, kur bija noteikta saudzīga attieksme pret Lemānijas zivju krājumiem. Tādēļ tika nodibināta trīs jūd�u zivju zvejas aizlieguma zona, ieviestas arī zvejas licences un �Zvejniecības inspektoru un kuģniecības sistēma��

To izdzirdot, Amarra pasmīnēja. Skanīgais nosaukums �Zvejniecības inspektoru un kuģniecības sistēma� aptver tikai vienu PSRS zvejniecības flotē jau sen pazīstamu vaļu mednieku kuģi Pmdektor, kuru PSRS bija uzdāvinājusi Lemānijai un kuras komandā bija 90% krievu. To vadīja �etri vietējie tā dēvētie zivju aizsardzības inspektori, kas kā dūmu aizsegs braukāja līdzi Lemānijas pārstāvjiem un no zivīm saprata tikai to, kā tās apēst. Tā bija abpusēja acu apmāna spēle, ta�u, pēc starptautiskām normām, jautājums bija daudzmaz sakārtots.

Ndego bija spiests konstatēt, ka jaunākais brālis neapstrīdami ir talantīgs cilvēks, kas, par spīti nepabeigtai izglītībai Tallinas Rūpnieciskās zivsaimniecības jūrskolā, prata teko�i un pārliecino�i runāt.

Rodriko, kas bija uztvēris vecākā brāļa sejā vieglu smaidu, jau dro�āk turpināja: �Par spiti da�ādām darbībām, krievi ir rīkoju�ies plēsonīgi, kā laupītāju banda. Simtiem tonnu bojātu zivju, ko bāzes kuģi mazo jaudu dēļ nespēja pārstrādāt, pār bortu ir izmestas jūrā, nodarot neatgriezenisku kaitējumu Lemānijas zivju krājumiem. Tā tiek iznīcināti zivju nārsta un baro�anās rajoni. Gandrīz klaji notiek zveja trīs jūd�u aizlieguma zonā, un zvejojot netiek �ēlotas pat mazās zivis.

Krievu lielie Atlantik zvejas traleru kuģi jau kļuvu�i tik bezkaunīgi, ka tralē visur, kur vien kuģa iegrime ļauj, kaut vai upes grīvā pusjūdzi no krasta, ūdenī nogalinot un iznīcinot visu dzīvo..

�Vai tev pierādījumi ir?�

Brāļa jautājums skanēja kā zibens spēriens no skaidrām debesīm, un smaidu Amarras sejā varēja uzskatīt par pagātni. Rodriko bija gatavojies pārskata runai. Viņ� zināja, ka tikai ar runām tālu pie brāļa netiksi.

�Jā, ir gan, un pilnīgi dro�i, ka krievi jāsauc pie kārtības,� viņ� nosvērti teica. �Apliecinu, prezidenta kungs,� viņ� turpināja vēl goddevīgāk, �ka iepriek�ējā nedēļā, kad atteicos pieņemt PSRS delegāciju un ieteicu Orlovam iepazīties ar mūsu fotoizstādi, es rīkojos karstasinīgi un nediplomātiski. Ta�u, ieraugot �o fotoattēlu materiālu, kurā, starp citu, ir skaidri redzami padomju zvejas flotes kuģi, kas Tigri�as līcī ar stāvvadu zvejo triju jūd�u zvejas aizlieguma zonā pie Kambelas krasta, es pavisam apstulbu.�

�Vai to fotografējis tavs draugs Nelsons?�

Tas bija jautāts ar viltīgu pieskaņu balsī, un Amarra piecēlās no krēsla.

�Pie joda, vai tie�ām viņ� zina?� Rodriko galvā uzplaiksnīja jautājums. �Katrā ziņā tas bandu bērns Murano atkal ir palaidis mēli. Jā, noslēpt �eit neko nevar, nāksies teikt patiesību, bet arī to var izdarīt da�ādi...� jaunais cilvēks nolēma. Dro�i skatoties Amarrā, viņ� turpināja: �Patie�ām tā. Fotogrāfijas es saņēmu no D�eka Nelsona, kas vada West Oil zinātniskās plāno�anas un pētniecības nodaļu. Sakarā ar Lemānijas un West Oil līgumu viņi jauno naftas atradņu izpētei no NASA bija pasūtīju�i Lemānijas piekrastes fotogrāfijas no kosmosa un pavisam nejau�i uzdūru�ies arī �iem uzņēmumiem.�

Rodriko no mapes izņēma desmitiem fotogrāfiju un salika tās prezidentam priek�ā uz galda. Amarra uzstūma brilles uz deguna un apsēdās. Viņ� nesāka jaunākajam brālim skaidrot, ka saskaņā ar līgumu pētniecības teritorijā starp piekrasti un Alboru un Dobitu, un Kambelu kopā ar Tigri�as līci kopējais zonas garums ir 200 jūd�u. Jā, par nejau�u fotografē�anu �eit nevarēja būt ne runas. Viņ� no galda paņēma pirmo fotoattēlu un tūlīt sajuta, cik noguris ir no visa. Nekas pēdējā laikā negribēja godam izdoties. Jā, patiesi, tās bija ekstraklases fotogrāfijas. Uz vienas varēja skaidri izlasīt pat bāzes kuģa nosaukumu Baltijskaja slava. Nekādā ziņā nebija jā�aubās, un Huans ne�aubījās, ka viss, ko runāja jaunākais brālis, ir patiesība. Tikai problēmas un problēmas, kā ar draugiem, tā ar ienaidniekiem. Amarra nometa fotoattēlus galdā, noņēma brilles, pamāja Rodriko, lai viņ� apsē�as, un, ar kreiso roku masīvo zodu atbalstījis, palika domīgs logā raugoties. Stāvoklis bija bēdīgs. Lemānijai nebija savu zvejas līdzekļu, vismaz ne tik nopietnu, lai varētu pabarot tautu. Tagad visas zivis, kas galvenokārt bija iedzīvotāju pārtika, nāk no krieviem. Amarra zināja, kāds ir stāvoklis - gandrīz puse valsts bud�eta, kā ari se�i miljoni dolāru ārējo parādu aizgāja bruņojuma meklē�anai un izdevumiem, un Lemānijas Tautas Republika pastāvēja, tikai pateicoties PSRS palīdzībai un Kubas karavīriem. Krievu iero�u palīdzības sūtījumi pienāca daudzmaz regulāri, un, lai būtu kā būdams, arī par tiem nācās maksāt, jo cenas bija daudz izdevīgākas nekā pasaules tirgū.

�Rodriko, saproti,� Huans pagriezās uz brāļa pusi, un viņa balss skanēja nogurusi, nespodri, �krievus kaitināt nedrīkst. Kur nu vēl tā, ka tas aizietu līdz lielvalsts varai. Tas apdraud Lemānijas pastāvē�anu. Aleksandrovs man pastāstīja, ka esot pārtraukta ar raķetēm apgādāto helikopteru iekrau�ana Tallinas refri�eratorkuģī. Tas esot tavu triku dēļ. Vai tu zini arī to, ka tagad Dienvidu frontē pulkvedis Hiasi raud pēc tiem helikopteriem?� Amarras balss atguva varasvīram raksturīgo spēku. Protams, viņ� neteiks Rodriko, ka Aleksandrovs bija tikai piedraudējis pārtraukt iekrau�anu.

�Prezidenta kungs,� tā bija Rodriko skanīgā balss, kura piespieda to uzklausīt, �es to darīju ar vislabākajiem nodomiem.�

�Ko tu ar to domā?� Amarra izbrīnā jautājo�i pacēla uzacis.

�Mans mērķis,� Rodriko, gar� un platplecains, tērpies melnā, labi piegulo�ā uzvalkā, piecēlās un iznāca grīdas paklāja vidū, �bija radīt noderīgus priek�noteikumus mūsu sarunām.�

Piecēlās arī Amarra, ar troksni atgrūda krēslu pret sienu un, ar abām smagajām dūrēm atbalstījies pret rakstāmgaldu, pārsteigtā un niknā balsī jautāja:

�Vai, tavuprāt, Rodriko, valstu attiecību izbeig�ana dos kādu labumu nozvejas sarunām?�

�Nē, prezidenta kungs,� Rodriko juta, ka nu tagad kulminācija ir klāt un jāturas kā vīram: �Mana doma bija jūs sagaidīt Adisabebā, iepazīstināt ar visiem materiāliem un, ko tur slēpt, parādīt krieviem, ka nevajag mūs vienmēr cilāt aiz krāgas, ka arī mēs zinām vienu otru viņu paradumu. Noslēgumā, ņemot vērā visus iepriek�ējos skaitļus, kā arī zivju nozīmi mūsu galdā, es esmu iecerējis sarunās Lemānijai izkaulēt 25% iepriek�ējo 10% vietā.�

Amarra vēroja jaunāko brāli, kas viņam atklāti un godīgi skatījās tie�i acīs. Rodriko bija iemācījies viltīgi argumentēt, nekur nevarēja piekasīties. No vienas puses raugoties, �os attēlus var gudri izmantot krievu iespaido�anai, bet, no otras puses, valstsvīru piesardzīgums liks uzmanīgi vērot prezidentu un pieprasīt lēmumus par turpmāko rīcību pieņemt kopā. No jebkura skatu leņķa vispirms ir redzamas valstiskās intereses. Amarra pasmīnēja: �Iesaki jaunāko brāli kaut valsts apbalvojumam.� Rodriko bija patiesi labi attīstījies, bet tas nelīdzēja viņam atrisināt konfliktu ar krieviem.

�Tagad darām tā...� Ndego apgāja apkārt galdam, nostājās uz grīdsegas iepretī brālim un ieurbās viņā ar savām melnajām acīm. �Tava nākotne, Rodriko, ir ļoti stipri saistīta ar panākumiem nozvejas pārrunās. Valsts interesēs tev nāksies Orlovam tūlīt lūgt piedo�anu.� Tā bija pļauka jaunā vīrie�a pa�cieņai, ta�u to viņ� bija spiests paciest. �Tev jāparūpējas,� Amarra turpināja, brālī skatoties, �lai valsts radio, televīzijā un rītdienas Diario de Albor avīzē, vienalga kāda iegansta dēļ, būtu runāts par sāktajām zvejniecības sarunām un par to sākuma novilcinā�anu. Tas iemesls var būt manis dēļ...� brīdi Amarra ieturēja pārdomu pauzi un turpināja piedāvāt atrisinājumu, �...teiksim, PSRS delegācijas locekļiem ir vēlē�anās iepazīties ar rietumu piekrasti, reizē sniedzot palīdzību zvejniecības kooperatīva izveido�anai un darbam.� Prezidenta balss nepieļāva pretī runā�anu. �Saskaņot �o ziņu un arī sarunu sākuma datumu vispirms ar Orlovu,� Amarra turpināja, pagriezās un gāja pie rakstāmgalda, rokas salicis uz muguras. Viņ� apsēdās atzveltnes krēslā un teica, pirkstu vicinot brāļa virzienā: �Izvēlies draugus, Rodriko, un iegaumē veco kibundu tautas gudrību -bada laikos vispirms nosit divu ģimeņu suņus.�

Rodriko cienīgi izturēja brāļa skatienu, lai gan Huana pēdējais teikums lika visam iek�ā pamirt.

�Draugiem ir jāuzticas, bet viņi arī ir jāpārbauda, mīļi sabiedrotie turklāt vairākkārt,� viņ� teica, it kā atvainojoties par krievu ļaundarību atklā�anu.

�Tie�i tā,� Amarra nocirta un zīmīgi, ar pirkstu klauvējot pa galda virsmu, piebilda: �to es tev iesaku izdarīt tūlīt.�

Lemānijas Tautas Republikas zivsaimniecības ministram Rodriko Ndego radās iespaids, ka �oreiz prezidents nebija runājis par krieviem, bet tas ne par mata tiesu neremdināja bailes viņa dvēselē.

Anna �ulgina-Ndego - skaista sieviete. Viņas augstās krūtis, slaidās kājas un smalkais viduklis nemaz neliecināja, ka viņai rit jau trīsdesmit piektais mū�a gads. Brūni, galos mazliet vijīgi, līdz pleciem gari mati ieskāva sejas ovālu ar mazliet izvirzītiem vaigu kauliem, un skaisto seju rotāja kārdino�as, spilgti sarkanas lūpas, kas izdaiļoja izteiksmes pilnas, jūras zaļas acis. Sieviete, kam neviens bik�u nēsātājs, kas sevi ciena, nevarēja vienaldzīgi paiet garām. Pirms septiņiem gadiem Anna jaunības neapdomībā bija mū�u sasaistījusi ar se�padsmit gadus vecāku vīrieti no citas rases un no citas kultūras, pavisam savādāku nekā parasts Krievijas iedzīvotājs. Vaņa - kā Anna sauca Huanu krievu modē - atzina marksismu un ļeņinismu, ta�u nekad to nejauca ar savas zemes iera�ām. Viņa ģimenē valdīja Lemānijas para�as, ka vīram var būt vairākas sievas, tik daudzas, cik viņ� var uzturēt.

Annas sapņi par pasaku zemi - ārzemēm, brīnumjaukiem tropiem, palmām un papagaiļiem - iz�ķīda visai ātri pēc viņas iera�anās Lemānijā.

\

\

Krievijā draudzeņu un radu vidū Anna pacēlās augstu spārnos gan lepnumā, gan godā, it sevi�ķi, kad Amarra kļuva par Lemānijas prezidentu, toties sāpīgs un strauj� bija kritiens, kad, ieradusies Alborā, viņa atklāja, ka tagad ir viena no trim prezidenta sievām. Pēc pirmā naida un vil�anās trieciena Anna sapakoja koferus un prasīja audienci pie konsula Aleksandrova. Ar asarām acis viņa lūdzās, lai tūlīt sūtot viņu mājās. Jurijs piecēlās no rakstāmgalda, ar rokas mājienu aizsūtīja projām pārsteigto sekretāri, no kabatas izņēma baltu mutautiņu un, to sniegdams Annai, teica:

�Anna, tā nu ir, katrs no mums kalpo dzimtenei - un tā, kā tas ir paredzēts. Es tikai varu lūgt Amarram, lai atļauj jums bie�āk satikties ar tautie�iem. Un vēl, Anna, mēs ar jums lepojamies. Neaizmirstiet, ka jūs esat mūsu zemes pārstāve, kas mīt pa�a prezidenta pilī, turat roku uz dzīves pulsa, un tas ir ļoti svarīgi. �ēl, ka tā vairs nav tikai jūsu personīgā lieta, bet valstiski nozīmīgs uzdevums, ja tā var teikt. Esiet ta�u prātīga, Anna, ņemiet savus koferus, lejā gaida automa�īna, tā jūs aizvedis atpakaļ uz pili.�

�Mans Dievs,� viņa asarās novaidējās, �Jurij Vasiļjevi�, jūs ta�u ari esat krievs, vai tad jūs nesaprotat...?�

�Saprotu, dārgā, saprotu,� vēstnieks tēvi�ķīgi viņai noglāstīja galvu un piebilda: �bet, Anna, palūkojieties uz lietām mazliet atvērtāku skatienu. Mēs...� piepe�i Aleksandrova balss kļuva griezīga, �...mēs nedrīkstam pieļaut konfliktus un skandālus, ne par kādu naudu nedrīkstam pieļaut.� Viņ� pieklājīgi pavadīja prezidenta kundzi līdz durvīm un teica: �Ar labu dienu, prezidenta kundze, es ceru, ka drīz tiksimies.�

Anna iekunkstējās, nolika matu suku, ar ko bija pielīdzinājusi pajuku�o frizūru, piecēlās no skapī�a ar zelta rotājumiem spoguļa priek�ā, un garie zīda rītasvārki cie�i apņēma viņas slaido augumu. Anna stāvēja pie atvērta loga. No tā pavērās skats uz vakara ugunīs spo�i mirdzo�o prezidenta pils parku. Elkoņiem atbalstījusies pret palodzi, Anna domīgi skatījās ārā. Silts un glāsmains krasta vējiņ� �abinājās palmu galotnēs, apskurbis no tropu nakts vēsmas, ko Anna ar baudu ieelpoja. Skaļi zāģēja cikādes, un bez skaņas gaisā lidoja liels sikspārnis, plivinādamies kā dūrainis virs smil�ainā kājceliņa malā balojo�ās laivu piestātnes, �ad tad ielidojot laternu gaismas apļos. Anna nepagursto�i apbrīnoja prezidenta pils brīnumskaisto, pārbagāto parka dārzu Golfas pilsētā, kas atradās Alboras upes līcī, gandriz okeāna krastā. �is dabas sulīgums un bagātība, putnu da�ādība, fantastiskās krāsas, ko�ās puķudobes, smil�ainie celiņi, marmora terases, peldbaseins un tālumā pavīdo�ā zaļganā upe ar mazītiņo koka laivu piestātni, kur piesieta airu laiviņa, tas viss bija glu�i kā viņas kādreizējos sapņos, kas �ķita piepildījies un pārvērties īstenībā. Viņa vakaros iemiga cikā�u zāģē�anas pavadījumā, lai no rīta pamostos no audējputnu �ivinā�anas. Bet tad... tad viss pārvērtās.

Atklājās, ka līdztekus pilij pilsētas tuvumā ir arī ferma, kurā dzīvo prezidenta pārējās divas sievas un �etri bērni. �ī fakta atklā�ana, Amarras arvien dziļākā slīg�ana maigajā alkohola miglā, ko papildināja rupjība un aizdomīguma mānija, pārvērta paradīzi par elli. Annai sevis kļuva tik ļoti �ēl, ka acīs saskrēja asaras. Tajā pa�ā laikā viņai bija viss, par ko jaunībā bija naivi sapņojusi. Viņa dzīvoja lielā un greznā prezidenta pilī, kas agrāk bija piederējusi Spānijas gubernatoram. Annas rīcībā bija trīs pla�as istabas. Guļamistaba ar mīkstiem paklājiem un trīsvietīgu gultu, kas slīga zem maigi ro�aina zīda un gaisīga baldahīna. No dārga koka darinātais tualetes galds ar desmitiem pudelī�u un tūbiņu vien bija apskates vērts. Prezidenta kundze varēja lietot grāmatas, rakstāmgaldu, kamīnu un ar ērtiem atzveltnes krēsliem mēbelētu kabinetu. Viena istaba - ar baltām klavierēm un ro�koka mēbelēm - bija tik liela kā abas iepriek�ējās kopā. Ēdamzāle viņai bija kopīga ar Amarru. Tur katru rītu gaidīja gar� galds, pie kā varēja sasēsties divdesmit cilvēku un ko Annai klāja vienā un prezidentam otrā galā, ari tad, kad Huans nakti nebija uzturējies pilī. Pēdējā laikā tas gadījās arvien bie�āk, bet Anna par to vairs nebēdāja.

Prezidenta kundzei bija paredzēts savs auto un �oferis. Diem�ēl to drīkstēja izmantot tikai pēc Amarras atļaujas un pa saskaņotiem, iepriek� izstrādātiem mar�rutiem. Uz savu roku pilsētā braukt nedrīkstēja, iegansts bija pilsoņu kar�, smags politiskais stāvoklis un prezidenta sievas dro�iba. �ajā gadījumā Huans centās, lai Anna pārāk bie�i netiktos ar krievu konsulāta darbiniekiem.

Divu citu sievu un bērnu esamība Kibu fermā - mazā apdzīvotā vietā Alboras upes krastā, 15 kilometru attālumā no galvaspilsētas -Annu vairs neuztrauca. Sākumā viņa to bija smagi pārdzivojusi, ta�u tagad kļuvusi glu�i nejūtīga un salta, tāpēc ari prezidents arvien bie�āk uzturējās lauku fermā un kļuva pret viņu relatīvi pieklājīgāks. Anna nebaudīja trūkumu. Skapji pilni skaistām drēbēm, galdā, par spīti Lemānijas grūtajiem laikiem, bija ēdiens, par kādu Krievijā varēja tikai sapņot, pietiekami daudz apkalpotāju, lai no acīm nolasītu katru prezidenta kundzes vēlē�anos. Ta�u iespējas saieties, tā cilvēciski parunāties, vienkār�i sirdi izkratīt viņai nebija. Kalpotāji un istabmeitas vien ātri atbildēja si, si, senora vai arī no, senora³.

Anna nesteidzās noslaucīt divas lielas, karstas asaras, kas zem zīda skropstām atrada ceļu uz vaigiem, lai smagi nokristu uz palodzes. Viņa bija kā zelta putns zelta būrī, kur dzīvo�anai bija viss vajadzīgais, tomēr viņu vājināja tas, ka kaut kā ļoti pietrūka. Vienīgā izklaide bija diplomātiskās pieņem�anas, kur etiķetes rāmjos pavērās iespēja mazliet arī cilvēciski satikties un praktizēt kādreiz iemācītās sve�valodas. Viņa bija kā tēva, kara veterāna, parādes formastērps, ko pirms svētkiem izņēma no skapja, izgludināja, iztīrīja, apkarināja goda ordeņiem, palepojās viesiem un radiniekiem, tad atkal iekāra atpakaļ skapī uz drēbju pakaramā līdz nākamiem svētkiem - krāt putekļus. Tā bija sāpīga un grūti pieņemama atziņa.

Anna iztaisnoja augumu, pagriezās, skumj� smaids un rūgtums iegūla mutes kaktiņos, un viņa iegāja vannas istabā. Atgrieza vannā ūdeni, ļāva no pleciem uz grīdas noslīdēt zīda rītasvārkiem un pār plecu sienas spogulī vēroja savu vingro augumu un smailās krūtis. Vai viņa Amarru mīlēja? �o jautājumu viņa sev bija uzdevusi jau agrāk. Jā, mīlēja tā, kā kursabiedru valodu institūta dienās, ļoti mīlēja. Tas bija skaists laiks - kopēji sapņi, plāni, ta�u tad nāca Huans Ndego, daudzsolo�s Rietumāfrikas politiķis, kas varēja atļauties daudz ko, un tad padziļināta viņa iepazī�ana. Anna ar kaunu atzina, ka viņu attiecībās lielu lomu bija noteiku�i sapņi kļūt par nākamā valstsvīra sievu un tikt uz ārzemēm, projām no PSRS. Tā bija iespēja, par ko sapņoja tūksto�iem krievu meiteņu, bet tikai niecīgai daļai tas izdevās. Bija vēl viena slepena interese - tik slepena, ka Anna pat neļāvās tajā atzīties. Tā bija fiziska interese par melno vīrieti. Viņu vadīja aprēķins, bet ne mīlestība.

Annas rokas slidinājās pār baudkārajiem gurniem, viņa spoguli skatījās sev acis un nopūtas - nevajadzības sajūta sāpēja. Ar klusu plunk�ķi vannas ūdens pieņēma sāļu asaru pāri.

1983. gada maijs. Tallina.

Leo Tamms, Igaunijas PSR⁴ Ģeoloģijas institūta zinātnieks, gala pieturā Kardriorgas parka tuvumā izkāpa no tramvaja Nr. 3. Smidzināja smalks lietus. ��is pavasaris, neatkarīgi no saplauku�ā zaļuma, vēl nenāk sparīgi,� plecus paraustīdams, vīrietis nodomāja un līdz ausim uzlocīja gai�ā mēteļa apkakli. Rokas dziļāk kabatās sabāzis, viņ� gariem soļiem devās pāri Leinera ielai uz parku. Pulksten 12.00 pie Gulbju dīķa bija sarunāta tik�anās, palikusi pusstunda laika. Lai gan mitrais un drēgnais laiks nevilināja pastaigāties, viņ� bija nolēmis atnākt agrāk, lai iepazītos ar stāvokli uz vietas.

Pirms pāris dienām institūta direktors no Maskavas bija saņēmis Vissavienības Ģeoloģijas institūta akadēmiķa Kramova parakstītu ziņu,

kurā kārtējo reizi bija lūgts viņa ricībā nosūtīt zinātnieku Leo Tammu. Bija plānota ekspedīcija uz Jamalas pussalu. Vissavienības Ģeoloģijas institūts ari agrāk bija izmantojis Leo pakalpojumus, un atkal viņ� bija vajadzīgs. Ne institūta direktoru, ne darbiniekus �ī vēsts nepārsteidza, drīzāk viņi apskauda Tammu, kam bie�i radās iespēja ceļot. Patiesībā darbabiedri bija apradu�i, ka Tammu sūta komandējumos, un daudz nedomāja, ka viņam aizmugurē būtu �spalvaina Maskavas roka�, kas vienmēr palīdz iesprukt ekspedīcijās, jo par darbu ārpus institūta nopelnīt varēja pavisam labi, vairāk nekā tos no�ēlojamos 120 rubļus, ko maksāja par staipī�anos pie kantora galda. Kā vienmēr Leo pirms izbrauk�anas visai nodaļai �izmaksāja�. Viņ� nebija skopulis - �ņabja galdā bija daudz, bet kaut ko uzzināt no viņa nevarēja nemaz. Tikai ar smaidu baumoja, ka reiz kādā ekspedīcijā Leo esot izglābis akadēmiķi Kramovu no lā�a ķetnām. Kramovam bija liela teik�ana - PSRS Valsts prēmijas laureāts, starptautiski atzīts zinātnieks, Vissavienības Ģeoloģijas institūta direktors. Ej nu sazini, kad un kurā bridi Tamms muldēja un kad runāja svētu patiesību. Tomēr bija skaidrs: Tammam palīdzēja kāds iespaidīgs, ar lielu varu apveltīts Maskavas onkulis. �Un kas tev bēdas,� sievietes nopūtās, �neprecētam puisietim, vēl bez piekabes, ej un ceļo, kur deguns rāda...� Un Tamma spēcīgā, sportiskā auguma virzienā raidīja aizplīvurotus, ilgu pilnus un skaudīgus skatienus. Leo pret visiem bija vienādi draudzīgs un pieklājīgs, nevienam neizdevās iesist kaut mazāko plaisiņu �aulā, kas aizsargāja viņa personīgo dzīvi. Viņam vienkār�i netika tuvāk klāt un beigās samierinājās ar to. Ir tāda cilvēku daļa, ar ko vari kopā strādāt diendienā, gadiem ilgi pie viena darba galda kopā apsvērt darba problēmas, vienā ēdnīcā strēbt zupu un sagrabēju�ā tramvajā kopā braukt mājā, bet, dziļāk padomājot, tu pārsteigts atklāj, ka neko par viņiem nezini.

Pamēģini to labot, un pret katru personīgu jautājumu nostājas augsta un salta ledus siena, no kā dve� stindzino�s aukstums, un tik vien sev vaicā: �Vai to vajadzēja jautāt?� Protams, Tamma tāpat kā visu pārējo darbinieku personīgie dati bija atrodami kadru daļā, un bija ta�u zināms, ka viņam ir divistabu dzīvoklis Mustamē dzīvojamajā rajonā un ka viņam pieder gai�i zaļa vieglā automa�īna Lada 2106, ar ko viņ� reizēm svētdienās izbrauc pie dabas krūts. To ta�u visi zināja.

Kvazi, citā vārdā saukts Leo Tamms, lēnām soļoja apkārt dīķim, un viņa klaji vienaldzīgais, tuk�ais skatiens sekoja tam, kā veca māmuļa, kas, azotē iespiedusi savu mazo toiterjeru ar lielajām ausīm, lavierē starp peļķēm un, lietussargu turēdama pret vēju, pamazām virzās uz māju pusi. Dro�i vien pēk�ņā lietusgāze bija viņai izjaukusi pastaigu. Leo patika suņi. Militārās izlūko�anas karjeras sākumā viņ� bija mācīts cīnīties ar tiem, reizēm arī bija nācies suņus nogalināt, bet tas viņa pieķer�anos �iem dzīvniekiem nemazināja. Viņ� ņemtu suni audzinā�anā, ja amats to ļautu. Zem vecās kastaņas Kvazi apsēdās uz soliņa, no kā pavērās lielisks skats uz parku un ielu tajā. Viss izskatījās mierīgi.

Maskavas �Akvārijs� īpa�u uzmanību pievērsa operāciju slepenībai, un radās aizdomas, ka konkurējo�ā pārvalde KGB arī var mēģināt tur iebāzt degunu. GRU un dro�ībnieku savstarpējā �apmētā�anās ar akmeņiem un sprunguļiem� bija senāka nekā pati PSRS. Precīzāk -tādas attiecības bija sāku�ās 1918. gada 21. oktobrī, kad izveidoja GRU. Līdz �im abu organizāciju ietekme bija bijusi liela. Katrā PSRS ārzemju vēstniecībā tām ir sava pārstāvniecība, ko vada rezidents. Gan viena, gan otra organizācija pakļaujas nevis vēstniekiem, bet gan tie�i Maskavai un cen�as izlūko�anas datu un noslēpumu izok�ķerē�anā viena otru pārtrumpot. Nepārtraukta strīdē�anās un ka�ķē�anās deva labus rezultātus, radās tā dēvētā sociālistiskā sacensība.

No �īm organizācijām GRU bija slepenāka un slēptāka. KGB ēku Tallinā varēja parādīt jebkur�, un turpat varēja brīvprātīgi iestāties darbā. Pamēģini iejautāties par GRU, varu derēt, ka divas tre�daļas aptaujāto nav pat dzirdēju�i par tādu burtu kombināciju un pāri palikusī tre�daļa ar to domā Gosudarstvennij uņivermag²⁵.

Darbā GRU pats iestāties nevarēja, uz to uzaicināja tikai rūpīgi atlasītos. Kvazi nebija tie�i saistīts ar Baltijas kara apgabala izlūko�anas pārvaldi, tā atradās Rīgā. Toties viņ� zināja gan vienu, gan otru viņu nodaļu Paldiskos. Kvazi bija pie�ķirts īpa�s stāvoklis, attiecīga

²⁵ Valsts universālveikals (krievu vai.).

pieeja informācijai un kontaktpersonām, un viņ� bija tie�i pakļauts Ģenerāl�tāba Izlūko�anas pārvaldes Ļeņingradas nodaļai.

Savienotajās republikās GRU bija izveidots stratēģiski nozīmīgās vietās, it īpa�i tādās kā Igaunija, - tās bija grupas, kas veica īpa�us izlūko�anas uzdevumus, maskēdamies aiz civilās²⁶ nozarēs nodarbinātām personām, kam ir miermīlīga nodarbo�anās un kas prot vietējo valodu. Grupu locekļi bija rūpīgi atlasīti no tādiem, kas kādreiz biju�i izsūtīti uz Krieviju vai dzimu�i Sibīrijā un, atgriezu�ies dzimtenē, vairs nav sastapu�i savus radiniekus. Grupas veidoja līdzsvarā no vietējiem KGB kadriem, lai arī militārais izlūkdienests varētu iegūt vietējo informāciju. Ģenerālleitnants Silajevs vienmēr bija uzsvēris to, ka Igaunijā ļoti svarīgi ir transportā, savstarpējā saziņā, radio un televīzijā vienmēr acis turēt vaļā. Līdz �ai teritorijai sniedzās Zviedrijas un Somijas radio un televīzijas apraide un arvien bie�āka prāmju satiksme starp Tallinu un Helsinkiem. Pavisam noteikti bija zināms, cik lielas nepatik�anas sagādāja da�i svarīgi dokumenti vai ziņojumi, ko no �ejienes kaut kā bija izdevies nogādāt ārzemēs. Tādas izlūku grupas Igaunijā bija vairākas. Katrai grupai bija sava darbības nozare, un, ja tās saņēma īpa�u signālu, tad apvienojās kopējai darbībai.

Leo atvēra avīzi Rahva Hāāl²⁷ un pārlaida acis virsrakstiem: �Somijas prezidenta M. Koivisto oficiālā vizītē PSRS - sadarbības līgums vēl 20 gadiem. Lielbritānijas Konservatīvā partija nostiprinājusi pozīcijas parlamentā...�

Koidulas un Leinera ielas stūrī apstājās dzeltens taksometrs. Jauna, stalta sieviete, atmuguriski izkāpusi, aizcirta durvis, uzmeta plecā somu, iekārtu garā siksnā un graciozā gaitā, papē�iem klaudzot, lavierējot starp parka peļķēm, nāca �urp. Marija Smirnova uzreiz pamanīja apak�pulkvedi Tamovu. Viņ� sēdēja otrpus dīķa zem vecās kastaņas un lasīja avīzi. Leo arī netēloja, ka nebūtu Mariju ievērojis. Viņ� piecēlās, salocīja avīzi, ielika kabatā un gāja viņai pretī. Gulbju dīķa krastā pie slapjā soliņa zem vecā ozola viņi satikās. Nevilcinoties Leo iedvesmas

²⁶ Tāds, kas nav saistīts ar bruņotiem spēkiem; pretstats jēdzienam �militārs�.

²⁷ �Tautas Balss� - Igaunijas PSR KP CK izdevums, līdzīgi Latvijas PSR avīzei �Cīņa�.

pilns, glu�i kā iemīlējies apskāva ilgi gaidīto, stipri piespieda sev klāt, skūpstīja acis un seju. Momentāni viņa atbildēja ar to pa�u. Kaislīgi piespieda baudkārās lūpas Leo mutei, nesavaldīgi atskanēja �uksts: �Ļoņa, mans mīļais.�

�Velns, cik tā meitene ir gau�ām lieliska,� Kvazi nācās atzīt, �pagrābj tie�i no gaisa, iemet spēlē un uz vietas improvizē!�

�Mīļo Leonīd, dārgumiņ, kā esmu pēc tevis noilgojusies,� Marija dedzīgi turpināja �ukstēt, un vīrietis ļoti tuvu ieraudzīja divas jautras, val�ķīgas, brūnas acis, kuras viņu pētīja, un sajuta mitru roku ieslīdam sev azotē.

Viņu tik�anās restorānā Baltijskij bija bijusi īsa un strauji gaisto�a. Bez �aubām, Kvazi bija izstudējis visus materiālus: skatījis videoklipus, iedziļinājies datoru datubāzēs, izskatījis Silajeva ieteiktos materiālus par visām trim kandidātēm, ta�u acīmredzot viņ� jau restorānā bija izlēmis Marijai par labu.

Leo vēlē�anās pārbaudīt Smirnovu, viņas reakcijas ātrumu, piemēro�anās spēju beidzās ar fiasko - pārbaudīja viņu pa�u. Viņ� maigi un noteikti saņēma viņu aiz rokas, kas bija paspējusi jau pusi krekla pogu atspaidīt vaļā, savilka mēteļa aug�malu un mīļi aptvēra Mariju ap pleciem, �ukstot: �Ku�, ku�, Marija, ne tik vētraini, un esi sveicināta Tallinā!� Varēja just, ka sievietes augums bija kā uzvilkta tērauda atspere. Tagad tā vairs nebija mīlestības pārņemta jauna sieviete, bet gan maza un bīstama plēsoņa. Val�ķīgums izzuda no viņas skatiena, Kvazi ievēroja Marijas apņēmīgumu un mērķtiecību, arī bīstamo skatienu.

�Leonīd, jūs ta�u sākāt.�

Leo atlaida partneri vaļā - viņu Marijas pārmieso�anās pārsteidza. Mazliet pieliecis galvu, Leonīds salika rokas aiz muguras un, ar galvas mājienu aicinot Smirnovu sev līdzi, devās pa kājceliņu tālāk parkā.

�Marija,� ikdieni�ķi ierunājās Kvazi, ar acs stūrīti novērodams sievieti, kas au�īgi blonda, acis nolaidusi, viņā uzmanīgi klausījās, �vai agrāk esat bijusi Igaunijā?� Saņēmis noliedzo�u atbildi, Leo, viltīgi iesmejoties, runāja tālāk: �Un, kaut arī jūs melojat, esmu ar mieru būt jums par gidu.� Redzot Marijas izbrīnā paceltās uzacis, Kvazi turpināja jau nopietni: �Pacentieties atcerēties 1974. gada ziemu, to pa�u ziemu, kad 12. februāri jūs atgriezāties no Kubas, lidojāt no Maskavas uz Ļeņingradu, bet turienes lidlauks sniega sanesumu dēļ bija slēgts, un bijāt spiesta kopā ar visiem se�as stundas sēdēt Tallinā.�

Nu brīnījās Marija. Tik precīza viņas biogrāfijas izstudē�ana liecināja, ka leģendas par �o viru tie�ām ir pamatotas. Marija zināja, kādēļ viņu sūta uz Tallinu, un iemesls nebija tēlot mīļāko Kadriorgas parkā. Izvērtējot Marija derēja operācijai, kurā viņai bija tikai jāatrod vieta. Iz�ķirīga, kā Marija nojauta, būs �odienas tik�anās ar apak�pulkvedi Tamovu. �Meitenīt,� Marija sev piekodināja, �turi acis un ausis vaļā.� Tūdaļ viņa uzbūra sejā kautrīgu smaidu.

�Ko jūs, Leonīd, tāda se�u stundu piespiedu sēdē�ana uz vietas... Es domāju, ka jūs tie�ām jautāsiet...�

Tamovs viņu apturēja. Viņa skatiens, ar pelēkzilajām acīm uzlūkojot Mariju, bija skarbs un pētigs.

�Marija, viss mūsu darbs ir nopietns. No niecīgiem, krāsainiem stikliņiem jāsaliek desmitiem kvadrātmetru liels mozaīkas panno. Mūsu darbs katrā sīkajā visa informācijas kopuma faktā var aizņemt lielu un noteiktu daļu.� Tā bija banāla patiesība, kaut gan Marija ievēroja, ka no Tamova mutes tā skanēja ar jaunu nokrāsu.

�Es saprotu, Leonīd,� viņa, noliecot galvu, izstomīja.

�Tā jau ir labāk,� Kvazi uzslavēja, un viņa balsī ieskanējās sirsnīgāki toņi. Viņ� galanti piedāvāja Marijai elkoni, un viņi kā iemīlējies pāris gāja tālāk. Kvazi iejautājās: �Vai redzat dārzā to skaisto sārto ēku? Kā jūs domājat, kas tā ir?�

�Igaunijas PSR Augstākās Padomes prezidijs,� sekoja zibenīga atbilde.

Tamovs palocīja galvu un atzinīgi pasmaidīja.

�Jums ir taisnība, Marija.�

Patie�ām, garām klusi aizbrauca melna volga ar Augstākās Padomes prezidija numura zīmi, un tālāk bija saskatāmi divi milicijas posteņi, kas jau pa�i par sevi norāda ēkas nozīmīgumu.

�Es jautāju, bet pavisam no cita skatpunkta, no vēsturiskā aspekta.�

Redzot Mariju paraustām plecus, Tamovs turpināja gida lomu. Viņ� pastāstīja daudz interesanta par projektu, ko Pēteris Pirmais bija pasūtījis itāļu arhitektam Mi�eti, kā ari par uzcelto vasaras pili un tai apkārt iekārtoto parku, kas bija ieguvis Krievijas ķeizarienes vārdu. Leonīdā bija interesanti kļausities. Viņ� zināja daudz faktu un prata aizraujo�us pagātnes notikumus sasaistīt ar tagadni. Brī�iem Marijai �ķita, it kā viņa būtu nonākusi pagātnē un tūlīt no krūmiem parka stūri parādīsies pats Krievijas cars visā augumā. Tajā pa�ā laikā viņa sev atgādināja, kādēļ bija ieradusies Tallinā. Viņas zemapziņā ik pēc brī�a relejs iededza sarkanus burtus: �Uzmanies, meitēn, uzmanies!� Viņi izgāja no parka, pagāja garām Kadriorgas kafejnicai, apstājās pie luksofora, pagaidīja un, �ķērsoju�i ielu, virzījās uz jūras un �Rusalkas�²⁸ pusi.

�Interesants cilvēks,� nodomāja Marija un pa�ķielēja uz apak�pulkvedi. Vīrietis bārstīja gadskaitļus, stāstus, atgadījumus, bēra tos kā no piedurknes. Par katru māju, ielu un monumentu viņam bija stāstāms kaut kas īpa�s. Gandrīz pa�ā jūras krastā viņi atrada ceriņu krūma ieskautu atsevi�ķu soliņu un tur apsēdās.

�Zināt, Marija,� Tamovs, kas pirms mirkļa bija stāstījis par �Rusalku�, tagad pēk�ņi mainīja tematu, �man patīk Kadriorgas parks. īpa�i Gulbju dīķa apkārtne, kur mēs �odien satikāmies. Reizēm, kad esmu noguris, atnāku un apsē�os uz kāda no tiem trim soliņiem zem vecajām kļavām, lasu avīzi vai vēroju putnus. Vai jums patīk putni?� Kvazi ar laipnu smaidu sejā pavērās jaunajā sievietē.

�Kādu velna liriku �is Tamovs tagad gvel�?� pārsteigta nodomāja Marija. Ieraugot, ka Leonīds domīgi vērīgu skatienu viņu vērtē, Marija aptvēra: �Stop, meitenīt, neļaujies iemidzināties. Tagad tevi pārbauda. Atceries, ko Tamovs teica.�

Atbildi nesaņēmis, Kvazi ar labsirdīgi blēdīgu acu skatienu turpināja:

²⁸ Tallinā jūras krastā pie Kadriorgas parka 1902. gadā atklāts igauņu tēlnieka Amandusa Adamsona veidotais piemineklis bojāgāju�ā kuģa �Rusalka� jūrniekiem.

�Varbūt vēlaties tasi kafijas? Laiks ari pagaidām lietains, un kafejnīca ir tepat tuvumā.�

�Ak jā, iedzert tasi karstas kafijas tie�ām būtu ļoti jauki, Leonīd,� sieviete �ķelmīgi skatījās vīrietī, �ta�u mums vēl pusstundiņa ir jāpagaida. Kafejnīcu atver pulksten 14.00.� Viņa, garām ejot, bija uzmetusi skatienu ārdurvīs uzliktajam kafejnīcas darba laika sarakstam. �Un vēl,� Marija ar jautrām dzirkstelītēm acīs piebilda, �Kadriorgas parks ir patiesi jauka vieta. Ja jūs atļautu,� Marija zobgalīgi paklanījās, �es drusku palabotu jūsu teikto.�

Tamovs neko neteica, viņa pelēkzilās acis uzmanīgi vēroja sievieti.

�Tur, kur mēs tikāmies, Leonīd, bija �etri soliņi, un tie atrodas zem kastaņām, nevis kļavām. Starp citu, diviem soliņiem bija nolauzta atzveltne.�

Leonīda sejas izteiksme neparādīja viņa patiesās izjūtas, bet iek�ēji viņ� ar Smirnovu bija apmierināts. Tamovs izlikās nemanot piezīmes. Viņ�, ar acīm vērodams kādu izmirku�u un dubļainu klēpja sunīti, kas bija aiz�maucis no saimnieka un tagad, skumji smilkstēdams, pa celiņu meklēja pēdas, turpināja liriskā garā:

�Ziniet, Marija, man patīk suņi.� Viņa balss tembrā ieskanējās sirsnīgums, ta�u sieviete neļāva sevi apburt. Tātad viņu atkal pārbaudīja. �Vai jūs, Marija, ievērojāt, kāda suņa talismans karājās zilajā moskvi�ā pie atpakaļskates spoguļa? Tas bija ceturtajā automa�īnā uz pilsētas centru brauco�o automa�īnu rindā,� viņ� precizēja, �es domāju - tās, kas stāvēja pie sarkanās gaismas.�

Dosjē, datora datubāzē un citos materiālos Kvazi par Smirnovu bija lasījis vispārākajā pakāpē rakstīto un tagad gribēja pārliecināties, kā tas atbilst patiesībai. Marija pievēra acis un koncentrējās. Tamovs bija bīstams partneris, kura klātbūtnē nedrīkst ne mirkli atslābināties. Tagad sievietei lieliski palīdzēja redzes atmiņa un uzmanības prasme. Atkal acis atvērusi, Marija atvieglota atklāja Leonīdam: �Nepareizi, Leonīd, neviens suņa talismans nekur nekarājās. Bija puskaila jūras vārava, lācēns Pūks, bet citās ma�īnās. Zilajā moskvi�ā, kas, starp citu, bija piektais auto rindā pirms luksofora un kura valsts numura zīme bija E56-82 FA, pie atpakaļskata spoguļa nekas nekarājās.� Redzot Kvazi labsirdīgo smaidu, Smirnova saskaitās: �Vai man nosaukt arī pārējo automa�īnu numurus?� Leonīds kā pado�anās zīmi pacēla rokas gaisā, un viņa sejā atspoguļojās klaj� apmierinājums. Tamms draudzīgi sekoja jaunajai sievietei, kuras skaistie ceļgali slepus lūrēja no mēteļa stūru apak�as un kura rokassomā meklēja cigare�u paciņu. Tad viņa iesprauda cigareti savās korekti krāsotajās, skaistajās lūpās un, vairākkārt neveiksmīgi �ķīlusi uguni, beidzot piesmēķēja.

�Vai zināt, kāpēc jūs esat atsūtīta uz Igauniju?� jautāja Tamovs.

Marija ievilka divus dziļus dūmus, izpūta tos vienmērīgā strūkliņā un domīgi teica:

�Ja ir jāsaka oficiāli, tad nezinu. No Silajeva saņēmu uzdevumu palikt jūsu pakļautībā. Pateica vietu un laiku, un te nu es esmu, Leonīd, ja jūs interesē mans personīgais stāvoklis...� Viņa jautājo�i skatījās apak�pulkvedī un, redzot viņu piekrīto�i pamājam ar galvu, turpināja: �...mūsu firma ir ieplānojusi nopietnu, ļoti slepenu operāciju, un jūs izlemsit, vai man būs gods piedalīties tajā. Pēc visa sprie�ot, visam turpmākajam ir jānotiek Āfrikā, vēl precīzāk sakot, Lemānijā.�

Kvazi bija pārsteigts, kaut gan viņa izskats to neizpauda. Viss, ko tagad stāstīja Marija, bija tas pats kā tumsā �aujot trāpīt desmitniekā. Līdz �im tikai trīs cilvēki zināja par Lemānijā plānoto operāciju. Pat ģenerālleitnants Silajevs varēja tikai nojaust, bet viņa rīcībā nebija precīzas informācijas par brauk�anu uz Āfriku. Te pēk�ņi jauniņā kapteine ar lielu blīk�ķi visu izstāsta! Glu�i neticami, it sevi�ķi, ja operācija ir marķēta ar trim nullēm²⁹.

�Kādas ir jūsu domas par visu to?� Tamovs bija lakonisks, pētīdams savas kurpes.

�Tas nav tik grūti,� atbildēja Marija, joprojām kūpinādama cigareti. �Man noorganizēja pamatīgu valodu prasmes eksāmenu un īpa�u uzsvaru lika uz spāņu valodu. Pēc da�ādām fiziskām pārbaudēm, starp kurām bija arī sirdsdarbības parametru kontrole karstumā, mani sūtīja

²⁵ Operācija ar trim nullēm - īpa�i slepena operācija.

potēties. Vakcinēja pret dzelteno drudzi, kā ari pret holeru.� Sieviete ar galvas kustību atsvieda atpakaļ garos, blondos matus no acīm un turpināja: �Nu, visus faktus saliekot kopā, ir skaidrs, ka minētajā zemē dominē spāņu valoda. Dzeltenā drud�a izplatība vispirms ir Dienvidamerikas un Āfrikas tropiskajos apvidos, bet sirdsdarbības pārbaude vēl samazina apmeklējamo zemju skaitu. Piezvanīju uz jūrnieku slimnīcu, stādījos priek�ā par kuģa pavāri un jautāju, vai man ir jāpotējas pret holeru. Man sniedza pilnu pārskatu, kur pa�reiz pasaulē notiek holeras uzliesmojumi. Ieteica braukt uz Indiju, Pakistānu un Āfrikas Baziliju. Visās tajās zemēs pamatvaloda ir angļu, tikai Banīlijas kaimiņvalstī Lemānijā ir spāņu valoda. Zinot politisko stāvokli Lemānijā un ņemot vērā iepriek� zināmo informāciju par attiecīgo valsti, es secinu, ka tā valsts tie�ām ir Lemānijā.�

Kvazi, iegrimis pārdomās, skatījās jūrā. ��ī partnere patie�ām ir ļoti laba, ja ne pārāk laba.� Lietus bija rimies. Tālē zilgani tum�o mākoņu fonā asi iezīmējās Naisāres salas kontūra. Klintsbluķī īsi atstarojās da�i nerātni saules stari, liekot lietus pilieniem ievizēties. Jūra, kas lietus laikā bija vienādi pelēkā krāsā, apvilka sev zilzaļganus svārkus. Drūmie mākoņi līdz ar vēju nozuda, un mazie vilnī�i, bezbēdīgi savā nodabā pļāpājot, skrēja krastā.

�Labi, paskaidrojums mani apmierina,� Leonīds neizteiksmīgi noteica, joprojām skatoties tālumā. Tad viņ� negaidot stingri ieskatījās sievietei acīs un jautāja: �Marija, tagad, lūdzu, dodiet man savu somu un pasakiet, kā uzdevumā un kādam nolūkam jūs esat ierakstījusi mūsu sarunu?�

Marijas acis satumsa, �is vīrs tie�ām ir gatavais sātans. Tie�i tajā mirklī, kad viņa baudīja un, ko tur slēpt, drusku padi�ojās ar savu loģisko domu gaitu, Kvazi viņai bija redzējis cauri. Ar savu mierīgo un nevainīgo uzvedību Tamovs viņu runas plūdu laikā bija vazājis aiz deguna. Domas skrēja ātri, bet atjēgties nebija laika.

�Metiet malā to muļķīgo kūpinā�anu, Smirnova. Jūs patiesībā nemaz nesmēķējat.� Apak�pulkve�a balsī bija ielavījusies zobgalīga pieskaņa.

�Metiet ta�u cigareti projām. Jums no nikotīna ir noreibusi galva.� Sievietei cauri izskrēja klik�ķis, kaut gan Leonīds vēl nebija pateicis visu. �Interesanti,� viņ� ar mazliet ironisku pieskaņu piebilda, �kam jūs gribat sūtīt tos mākslas foto, ko uzņēmāt ar �ķiltavām?�

Marija jutās pieķerta, bet ne jau bezcerīgi. Viņa bija kareivīga. Tamovs viņu vairākās fāzēs bija pārtrumpojis, bet sievietes modrais un asais prāts strādāja divreiz ātrāk, jo tagad bija jāizlemj daudz. Marija lēnām pret sola galu nodzēsa cigareti, izsmēķi iemeta atkritumu urnā un, nesakot ne vārda, uzmanīgi pasniedza savu plecu somu vērīgajam Tamovam.

�Tā arī bija,� viņa izdzirdēja Tamovu sakām un skatījās, kā viņ� mētā plaukstā, no ārpuses raugoties, pavisam parastu pūdernīcu. ��im rīkam ir jābūt diviem mikrofoniem. Pirmo - mēteļa pogā iestrādāto - es jau sabojāju, kad mēs mīļi parkā apskāvāmies, bet otru...� Meklēdams viņ� pētīja somu. �Ahā!� atskanēja uzvaras sauciens, �skat, kur paslēpts otrs!� Un ar �iem vārdiem viņ� pieklauvēja pie somas slēd�a zelta krāsā. �Starp citu,� Kvazi pagriezās, ar draiskulīgi dzirksto�ām acīm novērojot sievieti, �jūs protat lieliski skūpstīties, tā, ka pagurst ceļi.� Ieturējis īsu pauzi, viņ� piebilda: �Tomēr smēķu smaku just nevarēja.�

Marija niknuma un kauna dēļ gribēja ielīst zemē. Viņa bija darbojusies ar sare�ģītām lietām, bet viņu primitīvi izkratīja.

�Es jūs klausos,� Tamovs atkal kļuva nopietns un uzmanīgs.

�Silajevs,� �ukstēja Marija, blen�ot zemē. Leonīdam pa�am jau bija tādas aizdomas - sistēma citam citu izspiegot un pārbaudīt bija mū�sena GRU nodarbe. Bet kāpēc vēl vajadzēja fotogrāfijas? �Akvārijā� fotogrāfiju bija maisiem. Tur laikam slēpās kas cits. Marija zināja sava noslēpuma vājo pusi un necerēja, ka apak�pulkvedis to ievēros. Kaut kā bija iznākusi tā dēvētā atklā�anās.

�Fotografē�ana bija tikai mana ierosme,� viņa apsteidza Kvazi jautājumu, uzticīgi savām brūnajām acīm veroties Tamovā. Leonīds ar domīgu sejas izteiksmi saujā mētāja �ķiltavas. Ieraugot Leonīda jautājo�i savilktās uzacis, Marija turpināja grēksūdzi: �Gribēju pierādīt sev un laikam arī Silajevam, ka esmu ļoti laba. Atnest ierakstu un piedevām fotogrāfijas un parādīt, ka varu aptīt ap pirkstu slaveno Tamovu.� Marija, ietiepīgi nenolaidusi acis, vērās vīrietī, kas arī viņu cie�i pētīja. �Kā rentgenā,� domāja sieviete, dro�sirdīgi izturot pelēkzilo acu skatienu un sajūtot saltumu kāju pirkstos.

��ī meitene patiesi ir reti sastopams eksemplārs,� apak�pulkvedis joprojām apsvēra, �un arī zaudēt prot godam.�

Viņi piecēlās no soliņa, un Tamovs galanti Marijai pasniedza viņas somu.

�Marija, man jums jāsaka,� Leonīds ieturēja īsu pauzi, lai brīdim pie�ķirtu īpa�u nozīmīgumu, kaut gan sievietes uzmanība jau tāpat bija pielipusi viņa acīm un lūpām, �mēs brauksim uz jūsu pieminēto valsti. Man ir dotas īpa�as pilnvaras, ko var pielīdzināt rezidenta pilnvarām. Vai jūs zināt, ko tas nozīmē?� Leonīds ar skatienu pievērsās partnerei. Protams, Marija zināja. Tikai rezidentam valstī bija tiesības lemt par GRU virsnieka dzīvību vai nāvi. Ieraugot �īs pelēkās acis ar tērauda atspīdumu, jaunajai sievietei pār muguru pārskrēja skudriņas, jo viņa zināja: ja būs vajadzība, Tamovs ne�aubīsies.

�Plānotās operācijas dēļ mans pienākums ir zināt par jums visu. Ja vēlaties, arī jūsu menstruālo ciklu. No �odienas jums vairs nav privātās dzīves, Smirnova. Tāpēc,� Kvazi turpināja, turēdams sievieti savā acu fokusā, �visus turpmākos rīkojumus jūs saņemsiet tie�i no manis. Kamēr mēs strādāsim triju nuļļu operācijā, jūs mani informēsiet par visu. Attiecībā uz Silajevu un sarunas ierakstu,� Tamovs piebilda, nenoteikti pamādams uz somas pusi, �par to neuztraucieties, to es pats ar ģenerāli nokārto�u.�

Sieviete no malas skatījās vīrietī un iek�ēji gavilēja. Viņa bija sasniegusi mērķi. Restorāna Baltijskij pagalmā, ieraugot maskēju�os Kvazi, kas stumj bērnu ratiņus un tad ieiet kafejnīcā, instinkts viņai ausī ie�ukstēja: �Tev, kapteine Smirnova, Tamovs pēdējā brīdī vairs nav jāatklāj.�

�Tagad iepazīsimies,� smejoties teica Tamovs un sniedza roku, �esmu jūsu vīrs Leonīds Voliņins.�

Tameriks atlaida taksometru no Manhetenas stūra, kur Rietumu iela krustojas ar Kanāla ielu un paveras brīnumskaists skats uz Hudzonas upi. Viņam vēl bija kāda stunda brīva laika. Pa Kanāla ielu uz Manhetenas tilta pusi kātojot, atlika laiciņ� sakārtot domas. Interesanti, Kanāriju salās viņ� pavisam bezrūpīgi bija pavadījis piecas dienas, un neviens nebija licies ne zinis, ka viņ� tur ir. Bet atlika tikai piezvanīt pa telefonu, kad zibenīgi sekoja krievu reakcija. Vienā rāvienā no centra bija atnācis pieprasījums un pret viņu tika sarīkots atentāts. �oreiz bija bijis tā -sēdi vietiņā, un mēs tevi neaiztiksim, ja pakustēsies, dabūsi lodi. Jau agrāk viņam bija iznācis sarauties ar GRU, pārmaiņus viens otram kaut ko �iesālīja�, un neviens negribēja palikt parādā. Afganistāna, jā, tā Afganistāna...

Krievu rosībai Afganistānā bija vēsturiskas saknes. 1973. gada maijā PSRS Augstākās Padomes prezidija priek�sēdētājs N. Podgornijs bija devies uz Kabulu draudzības vizītē. Viņ� kameru priek�ā laipni paspieda karaļa Mohameda Zahīr�aha silto roku un pozēja fotogrāfiem kopā ar premjerministru Muhamedu Daudi, rādīdams kuņģa �ūlas nomocīta cilvēka skābo smaidu. Mēnesi pēc vizītes, 17. jūlijā, premjers Muhameds Dauds izlēma, lai 59 gadus vecais karalis paliek Itālijā, kur viņ� bija ieradies, lai sakoptu veselību, un, pasludinājis republiku, ņēma valsts vadību savās rokās. Kamēr CIP darbakārtībā bija reizē beigt Vjetnamas karu un akcijas �īlē, da�as lietas Afganistānas sakarā palika bez ievērības. Tas Padomju Savienībai deva zināmas priek�rocības. Padomju Savienības delegācija 1978. gada aprīļa draudzības vizītē sveica Daudi jaunās Afganistānas Demokrātiskās Republikas dzim�anas dienā. Jau decembrī Padomju Savienība un Afganistāna noslēdza labu kaimiņattiecību un sadarbības līgumu. Nebija jābūt pravietim, lai ievērotu, pēc kāda parauga viss notika - tie�i tā, kā Baltijas reģionā 1940. gadā. Viss iepriek�ējais un prezidenta Amini skaļais izmisuma sauciens lika CIP ratiem griezties ātrāk. Pēc premjera Taraki novāk�anas, ko bija organizēju�i krievi, septembrī pie varas nāku�ajam Amini par to vēlāk uzvēla vainu, bet tas neko nepasargāja un nekam nelīdzēja. Ap to laiku KGB un GRU struktūras Kabulā jau bija kļuvu�as pārlieku stipras.

Tomass soļojot sekoja garām brauco�ajām automa�īnām. Amerika bija lieti�ķi steidzīga un darbīga zeme. Spoguļstiklu biroji, galvu reibino�i augsti debesskrāpji, betons, akmens, niķelis un metāls - Tomasam tas viss nepatīk, pavisam nepatīk. Jaunā tehnika un augsto arhitektūras sasniegumu koncentrācija spie�as virsū no visām pusēm, radot dvēselei tādu sajūtu, it kā tu būtu iespiests riekstu stangās. Tomasam labāk patika brīvā daba. Nez kāpēc domas aizceļoja atpakaļ uz Afganistānu.

Ziemassvētku laikā, 1979. gada decembrī, viņi no kalniem bija nonāku�i Kabulā. Tomasu nemaz nebija uztraucis tas, ka Amini pilī 27. decembra jandāliņā bija piedalījusies KGB elites vienība �Alfa�. Viņa grupa �Fēnikss� �Alfas� kaujiniekus bija izmētājusi kā spalvu sauju. Amini ar baltu �alli no�ņaudza �vecie draugi� no GRU laikiem, kad viņi tur cīnījās ar �Alfas� specvienību. Tas bija liels brīnums, ka viņi pēc smagiem zaudējumiem jaudāja atgriezties, ka tika pāri Pakistānas robe�ai un ieradās Pe�avarā. Jau 28. decembrī Kabulas apkārtnē mud�ēt mud�ēja no krievu desantniekiem un GRU diversantu spēkiem. Nākamo gadu laikā Tameriks bija bie�s viesis gan Afganistānā, gan Pakistānā, un vienmēr gadījās, ka viņa ceļ� krustojās ar GRU. Da�as reizes viņam bija nācies pēc saraksta likvidēt iesūtītus slepkavas, ta�u GRU par viņu neizrādīja interesi.

�Labi,� nodomāja Tomass, �Afganistāna bija Afganistāna. Tur viss �ķita skaidrs. Tur notika kar�, tu biji kā dadzis acī, tāpēc tev uzbruka. Tad kāpēc mani gribēja nomedīt Kanāriju salās, vismiermīlīgākajā zemeslodes vietā? Pavisam neizprotami, kādēļ sve�ā valstī jāizmanto ar lielām pūlēm izveidota aģentūra, jāierauj sevi tādā ķezā un jāriskē atklāties? Viņi laikam briesmīgi steidzās.�

Bija notiku�as daudzas neparastas lietas, lai neteiktu �īpa�i gadījumi�. Negaidīts domu impulss Tamerikam lika apstāties ietves vidū. Skaidrs, krieviem ta�u jau tur, Kanāriju salās, bija informācija, ko viņ� vēl nezināja, un tie�i tādēļ viņi bija riskēju�i ar aģentūru. Bet, ja tā, tas norādīja uz informācijas noplūdi, un tie�i no pa�as Centrālās izlūko�anas pārvaldes. Par Tamerika norīko�anu projektā �Dzelzs zirgs� zināja tikai da�as izmeklētas vadības personas. Tādu nopietnu apsūdzību nevarēja dibināt tikai uz minējumiem. Arī no nejau�ībām neviens nav pasargāts, un kārtējo reizi nevarēja iedziļināties krievu loģikā.

Koku un Kanāla ielas krustojumā Tomass aplūkoja lielu reklāmu, kur gai�i zilā zemeslode vaidēja zem smagās grāmatu nastas. Bulta norādīja pa labi, kur otrpus ielai lielās celtnes viss apak�ējais stāvs lielākoties aizņemts ar grāmatnīcām. Burti vēstīja: Books World is completely World of books. Tameriks uzmeta skatienu rokas pulkstenim, nogaidīja luksoforā zaļo gaismu un pārgāja ielu. Viņ� bija ieradies precīzi laikā. Tamerika dvēselē valdīja �aubas, un galvā krustām �ķērsām �audījās domas. Tomass Tameriks iegāja milzīgajā grāmatnīcā Books World. Tajā varēja atrast literatūru visas pasaules valodās un katrai gaumei. Pre�u stendi un plaukti aizņēma simtiem kvadrātmetru. Stūros pie galdiņiem bija izlikti da�i ērti krēsli, kur apsēsties un iepazīties ar periodiku un nopērkamo literatūru. Tādā briesmīgi lielā tirdzniecības platībā griestos iebūvētās kameras nevienu nepārsteidza. Nekāds jaunums nebija ari ļoti daudzie gai�zilās uniformās ģērbtie pārdevēji, viņi pret klientiem izturējās laipni un bija gatavi palīdzēt pēc mājiena. Ta�u Books World ir tikai mirdzo�a ārējā �aula, aiz tā spo�ajām vitrīnām slēpās kāds CIP filiāles kantoris. Parastiem iedzīvotājiem būtu grūti iedomāties, ka cilvēku burzma, stiklotas vitrīnas un tirdzniecības bums var būt tādas firmas fasāde. Parasti iedomājas, ka izlūko�anas biroji un citas tādas cienīgas iestādes atrodas tum�os un klusos nostūros. �ajā gadījumā galvenais ir tas, ka vislabākā slēp�anās vieta ir pati redzamākā vieta. Tomass apstājās pie kulinārijas grāmatu plaukta. Tur bija noslēpta kamera, kas sazīmēja atnācēju pēc ārējā izskata. Pēc tam, it kā meklējot kādu grāmatu, viņ� nonāca ģeogrāfijas literatūras nodaļā un parunājās ar jauno un apburo�o kasieri. Pavisam nejau�i Tomass atbalstīja roku uz spoguļstikla letes - tur tika salīdzināti pirkstu nospiedumi. Tālāk

viss notika pavisam vienkār�i. Ja �is divas pārbaudes sakrita, atlika ieiet pa durvīm ar plāksnīti �Tikai personālam�. Gar� gaitenis ar daudzām durvīm veda līdz liftu telpai. Ātrie lifti savā starpā savienoja ārkārtīgi lielās ēkas stāvus. At�ķirība bija tikai tāda, ka iepriek� identificētas personas saņēma savu ciparu kombināciju, kuru nospie�ot varēja braukt uz 20.a stāvu, kas atradās starp 20. un 21. stāvu un bija pilnibā CIP rīcibā. Visu laiku nācās iet pa dro�ības kamerās pārskatīto ceļu.

Kad Tomass iznāca no lifta un izgāja pēdējo kontroli - iero�u detektoru, viņu sagaidīja admirāļa Huka adjutants.

�Labdien, Tamerika kungs,� teica jauns, jūras kājnieka formastērpā ģērbts vīrietis un strauji iztaisnoja augumu. �Sekojiet man. Tūlīt jūs pieņems admirālis.�

Acis spo�ajā tropu saulē miegdams, Tamovs sēdēja laivā uz soliņa un baudīja skaisto laiku un brīni�ķīgās ainavas. Palmas, zaļumi, krastā ko�i baltas celtnes un spilgti zila jūra uzjundīja svētku noskaņojumu. Apstākļi bija mainīju�ies, un sare�ģītais stāvoklis viņu negaidot bija piespiedis Lemānijas vietā nogriezties uz Kanāriju salām, bet Kvazi nesūkstījās par likteni. Dunēdama un klaudzēdama, piesitoties pie citu laivu bortiem, lielā, oran�ā glāb�anas laiva, starp krusteniski sajuku�ajiem viļņiem viegli �ūpodamās, lēnām pieslīdēja pie reidā enkuru izmetu�ā baltā transporta refri�eratormotorkuģa Veter dzelzs sāniem. Laiku pa laikam garām aiztraucās da�ādi reprezentabli balti kuteri ar draudzīgi mājo�iem vasarniekiem.

Siltā vēja atnestā motoru rūgtā dvinga Leonīdam lika mainīt sēdē�anas vietu. Viņ� pavirzījās pie otra borta tuvāk Rudņevam. Skaļās dzinēju rūkoņas dēļ sarunāties nebija iespējams un nebija jau arī vajadzības. Runājamo viņi bija izrunāju�i jau pirmīt Santakatalinas piestātnē pirms iekāp�anas laivā.

Jurijs Rudņevs bija GRU Madrides rezidentūras Kanāriju salu nodaļas priek�nieks. Pirms da�ām dienām bija norisināju�ies notikumi, kuru rezultātā triju Sovhispan darbinieku mirstīgās atliekas cinka zārkos no Laspalmasas bija nosūtītas uz PSRS. Tas GRU kantorim bija patiesi liels misēklis. Iepriek�ējais Kanāriju salu nodaļas priek�nieks steidzami bija izsaukts uz Maskavu, un viņa vietā tika iecelts Rudņevs, kas oficiāli, tāpat kā iepriek�ējais vīrs, bija viens no firmas Sovhispan direktoriem. Centra pārstāvim Tamovam bija dots uzdevums uz vietas iepazīties ar apstākļiem, noskaidrot notiku�ās kļūdas iemeslus, nosēdināt krēslā jauno priek�nieku un, garām ejot, uzmest acis arī iero�u transporta procedūras kārtībai. Vispirms viņ� apmeklēja transporta refri�eratormotorkuģi, kas, vedot iero�us uz Lemāniju, kuģoja gar Laspalmasu, uzņēma degvielu, ūdeni un svaigu proviantu. Kuģis Veter, uz ko viņi brauca, piestātnē nenoenkurojās. Tas, pēc stingriem priek�rakstiem, bija noliegts. Viņu uzturē�anās reidā bija ierobe�ota ar se�ām stundām, tad kuģim bija jādodas uz Lemāniju. Motorkuģis Veter bija pienācis laikā, pirms pāris stundām, un Leonīds gribēja iepazīties ar transporta stāvokli uz vietas.

Mutuļus mezdama, glāb�anas laiva ar slaidu līkumu pieslīdēja pie nolaistām parādes kāpnēm. Motoru izslēdza, un Leonīds sajuta, cik klusums ir patīkams.

Kāpņu galā viņus sagaidīja aptuveni �etrdesmitgadīgs spēcīgs pilnīga auguma vīrs.

�Kapteinis Juhans Kāziks.�

Kapteinim bija paziņots, ka kuģi reidā apmeklēs augsts pārstāvis no PSRS zivsaimniecības ministrijas - Leonīds Pavlovs. Kas bija apmeklējuma mērķis, to Kāziks nevarēja zināt. To, ka tik augsta ranga priek�niekam labpatiksies �eit, ārzemēs, kur viņiem ir darāmas daudzas citas interesantas lietas, apmeklēt kuģi un vēl atklātā reidā, kur vismaz pusstundu ir jāzvalstās laivā, tādus brīnumus kapteinis Kāziks agrāk nebija ne redzējis, ne arī dzirdējis. PSRS ostās, tur, jā, ciemiņi un priek�nieki nāca desmitiem. Viņi bija oficiāli un stipri lieti�ķi vīri, kaut gan galamērķis visiem viens - kapteiņa bāra skapis.

Kāzika trlsistabu kajīte, kur visi sasēdās pie galda, lai iedzertu kafiju, bija pla�a un mājīga. Sākumā kapteinis vispār nevarēja uztvert, kas lielos priek�niekus varētu interesēt, tāpēc sarunas temats grozījās ap kursu, ātrumu, klimata apstākļiem, navigācijas iekārtām. Pēc sarunas bija jūtams, ka ministrijas pārstāvis pārzina jūras lietas. �Varbūt pats ir gājis jūrā,� kapteinis Kāziks nodomāja, un tas Zivsaimniecības ministrijas vira akcijas viņa acis pacēla pāris iedaļas augstāk. Patiesībā jūrnieki ministriju uzskatīja par sauszemes �urku un birokrātu midzeni. �Tomēr Maskavā da�i no viņiem ir īsti jūrnieki,� Kāziks apmulsis nodomāja un pacēla telefona klausuli. Uzspiedis numuru, viņ� igauņu valodā teica:

�Tiju, �eit kapteinis, man ciemos ieradu�ies di�i augsti kundziņi. Sasmērē skaistas sviestmaizes, ko pie stiprāka malka piekost, un nāc izdaiļo mūsu pulciņu ar savu klātbūtni.�

Kvazi nekādi neizrādīja, ka viņ� teikto ir sapratis, bet Rudņevs konstatēja:

�Laikam igauņu valoda?�

�Jā, ziniet, man komandā ir da�i igauņi, reizēm es ar viņiem sarunājos dzimtajā valodā, citādi to var piemirst,� kapteinis steidza atvainoties.

Piepe�i iezvanījās tālrunis uz galda.

�Klausos,� Kāziks paņēma klausuli. �Skaidrs... skaidrs, tre�o stūrmani. Izsauciet viņus pa se�padsmito kanālu. Es tūdaļ pats nāk�u uz tiltiņu.� Viņ� nolika klausuli un piecēlās: �Es atvainojos, tre�ajam uz tiltiņa ir mazas problēmas, es tūdaļ atgriezī�os.�

Tad cēlās arī Pavlovs un Rudņevs.

�Ja atļausit, Juhan,� sacīja Leonīds, �mēs iesim kopā ar jums.�

No kapteiņa tiltiņa uz apkārtni pavērās brīnumaini skaists skats. Reidā kuģi stāvēja noenkuroti rindā cits citam blakus kā pie slitas piesieti zirgi, gaidot saimnieku atgrie�amies no kroga.

Kuģa Veter pakaļgalā stāvēja liels tankerkuģis ar Libērijas karogu, pie labā borta ar priek�galu �urp skatījās vācu konteineru vedējs. Kuģu bija daudz, un visapkārt drūzmējās netīrie, mazie korejie�u zvejas traleri. Vienu, kas bija izmetis enkuru tie�i kuģa Veter priek�galā, jaunais tre�ais stūrmanis centās izsaukt pa radio telefonu:

��iku Маги, �iku Маги, vessel �Veter� behind of you is calling, come in please. Over.�³⁰

Ta�u kuģis �iku Маги izlikās nedzirdam.

�Juhan!� Leonīdu tas ieinteresēja. �Vai es drīkstu palūgt binokli?�

Kvazi rūpīgi pētīja korejie�u traleri un tad tā pakaļgalā pamanīja �ķībacaino viru pulciņu plātāmies ar rokām, par kaut ko strīdamies un trok�ņojam. Kuģa pakaļgalā tie�i zem traļa vin�as tērauda trose bija parauta zem korpusa. Apkalpe to centās izvilkt ar rokām, tādēļ neviens neko nedzirdēja.

�Biedri tre�o stūrmani,� Kvazi teica, atdodot binokli, �es domāju, ka nav jēgas viņus saukt uz sakariem. Tur uz tiltiņa neviena nav. Visa komanda atrodas tralera pakaļgalā. Cen�as dabūt traļa trosi nost no dzenskrūves. Skat, kā rausta.�

Kapteiņa Kāzika viedoklis par Pavlovu tikai uzlabojās: velni�ķīgs, stiprs vecis kā tērauds, un viņ� labi sajēdz jūras lietas.

�Tre�o stūrmani, vai jūs man varat pateikt, ar kādu kursu nāca un no kādas puses uzradās �is traleris?� Kvazi jautājo�i skatījās jaunajā vīrietī.

�Ja... ja... es to labi atceros, tad... tad... manuprāt, viņ� nāca tā kā no ostas, jā, nāca no ostas Santakatanas piestātnes puses,� nobijies stostījās jaunietis, acīm �audoties, pavisam sarkans piesarcis, �tad... tad... es mazliet darbojos kar�u mājā ar kartēm, un, kad... kad... atkal pamanīju, tas jau bija mūsu priek�galā un izmeta ūdeni enkuru.� Tre�ais stūrmanis vairījās kapteinim ieskatīties acis un ar skatu ieurbās grīdā: �Es... es... varu ari kļūdīties, te daudzi korejie�i vandījās pārējiem apkārt, bet, ma... manuprāt, tas bija vienīgais, kas bija krāsots zaļ�.�

Korejietis tie�ām bija izmetis enkuru bīstami tuvu lielā kuģa priek�galam, un kapteinis Kāziks gaidīja, kad Pavlovs sāks runāt par Dienesta reglamentu, kur 343. paragrāfā ir skaidriem vārdiem ierakstīti maiņas stūrmaņa pienākumi, ja kuģis ir noenkurots. Tomēr ministrijas pārstāvis nenodevās tiesas spriedēja lomai, bet to atstāja kapteiņa ziņā.

³⁰ ��iku Māru, �iku Māru, zvana no kuģa Veter jums aiz muguras, lūdzu, atsaucieties. Beidzu.� (Angļu vai.)

Leonīds atkal paķēra binokli un pētīja korejie�u darbības. Izskatījās, ka �ķībacainie bija nomierināju�ies, un tie�i tagad viņi mastā pacēla starptautisko karogu Alfa. Tas Leonīdu darīja uzmanīgu.

�Juhan,� Leonīds, ar galvu pamājis uz �iku Māru pusi, teica, �skatieties, korejie�i ir pacēlu�i mastā Alfa karogu - viņi ir nolēmu�i sākt zemūdens darbus.�

�Vispareizāk būtu negadījumu novērst pa�u spēkiem.�

Kapteinis pie acīm pielika binokli un pētīja traleri.

�Es darītu tie�i tāpat,� viņ� turpināja, skatoties tālskatī, �velkoņa pasūtī�ana un kuģa aizvilk�ana uz ostu maksā bargu naudu.�

Attālums starp motorkuģi Veter un traleri nesamazinājās. Dro�i vien korejie�us turēja enkurs, un tomēr �iku Māru atradās tuvāk, nekā prasīja jūras para�as, kaut gan traleris citus nekādi neapdraudēja. Kapteinis Kāziks atgādināja tre�ajam stūrmanim dienesta reglamentu un gatavojās iet prom no tiltiņa.

�Biedri kapteini,� viņu apturēja Pavlova domīgā balss, �Jurijs ies kopā ar jums. Ja atļautu, vēl gribētu mazliet pabūt tre�ā stūrmaņa sabiedrībā.�

Kāziks domās raudulīgi pavīpsnāja: �Ak, tad Pavlovs ir izlēmis aiz kapteiņa muguras vēl izpra�ņāt tre�o stūrmani.� Viņa smaids iedro�ināja pārbiedēto stūrmani, un viņ� tēlotā vienaldzībā paraustīja plecus, bet, ejot prom no tiltiņa, paņēma līdzi Rudņevu, pār plecu vēl izmetot: �Kā nu vēlaties, biedri Pavlov.� Velna ok�ķeru bars no ministrijas - tāds tagad bija viņa augsto ciemiņu novērtējums.

�Kā jūs sauc?� ar binokli vērojot korejie�us, Leonīds jautāja stūrmanim, kas tagad uzsvērti un centīgi pildīja savus pienākumus.

�Vasīlijs Viktorovs, biedri Zivsaimniecības ministrijas pārstāvi,� tika steidzīgi noskaldīta atbilde.

�Zināt ko, Vasīlij,� Tamovs pievērsa skatienu jaunajam cilvēkam, kas uztraucies gaidīja, ko augstais priek�nieks pārbaudīs. �Pirmkārt, mans vārds ir Leonīds, otrkārt, atmetiet raportē�anu, mēs neesam karaspēka parādē, un, tre�kārt, es neēdu tre�os stūrmaņus. Nomierinieties, dariet savu darbu un neļaujieties traucēties,� beidza Kvazi.

Pie tralera pakaļgala karoga bija piestiprinātas kāpnes, un pa tām ūdenī iekāpa divi ūdenslīdēji melnos nir�anas tērpos. Leonīds vēlreiz pie acīm pielika tālskati. Pirmais ūdens līmeni sasniedza ūdenslīdējs, kam bija elpo�anas aparāts ar trim baloniem. Viņ� profesionāli ielēca ūdenī atmuguriski un ātri aizpeldēja zem tralera pakaļgala. Otrs akvalangists ar diviem dzelteniem baloniem bija amatieris. Jau pēc da�ām minūtēm viņ� iznira virs ūdens līmeņa un paņēma darbarīkus, ko, auklā iekārtus, viņam pasniedza no kuģa, ar tiem viņ� vairākas minūtes atkal pazuda zem ūdens.

�Vasīlij,� Leonīds ar rokas mājienu pieaicināja tre�o stūrmani pie sevis, �lūdzu, uzmanīgi novērojiet to traleri. Piezvaniet man uz kapteiņa kajīti, kad nirēji būs izkāpu�i no ūdens.� Kvazi uzņēma laiku un aizgāja no stūres mājas, atstājot pārsteigto tre�o stūrmani vērojam traleri.

Kapteiņa Kāzika kajītē galds bija klāts pēc labākajām jūras tradīcijām: sviestmaizes ar Holandes �ķiņķi, Tallinas kūpināto desu un krievu melnajiem ikriem, saldie dāņu cepumi un labumu vidū goda vietā -aprasojusi, no ledusskapja tikko izņemta pudele Stoļi�naja vodka. Leonīds ievēroja, ka nekā netrūkst, tas bija gaidāms. Rudņevam blakus dīvānā sēdēja reprezentabla un ļoti skaista jauna sieviete. Tamovs pieklājīgi paklanījās dāmai un iepazīstoties sacīja:

�Leonīds Pavlovs.� Tad pievērsās kapteinim: �Juhan, atvainojos, bet mums noteikti ir jāparunājas.�

Kāziks juta sevī uzmutuļojam dusmas. Velni tādi, arī jūrā no viņiem nav miera, tikai vazājas un o�ņā. Viņ� igauniski pikti teica:

�Drīz sāks smadzenes skalot, no kā arī baidījos. Labi, Tiju, atstāj mūs vienus.� Kad durvis aiz starojo�ās sievietes aizvērās, kapteinis rezervēti pagriezās pret Tamovu: �Es jūs klausos, Leonīd.�

Arī Rudhevs, kam par notieko�o nebija ne jausmas, klausījās ar lielu interesi.

�Juhan, kuģī ugunsdzē�anai izmanto elpo�anas aparātu ASV-2�,� Kvazi neizteiksmīgā balsī teica. �Lūdzu, piezvaniet bocmanim un palūdziet viņu paņemt aparātu un nākt uz kajīti.�

Kāzika seja pauda gan nicinājumu, gan apnikumu, kaut vārdos viņ� joprojām palika pieklājīgs:

�Varbūt vēlaties redzēt visas avārijas grupas darbu? Mēs varam noorganizēt mācību trauksmi.� Viņ� uzgrieza bocmaņa telefona numuru un igauņu valodā teica: �Bocmani, pārbaudi mūsu izolētos skābekļa aparātus un atnes visjaunāko ASV-2 uz manu kajīti. Jā, jā,� viņ� dusmīgi norūca, �saprati gan pareizi, tie�i tā, uz manu kajīti. Augstajiem viesiem galvā ir sakāpu�i mīzali. Rīkojies ātri.�

�Un tagad, Juhan, klausieties mani uzmanīgi,� Leonīds nopietni teica. Viņa balss tonis bija tāds, kas piespieda klausīties. �Jūs kā kapteinis skaidri zināt, kas atrodas aizzīmogotajos jūsu kravas konteineros,� Kvazi sāka. Saņemot no Kāzika par atbildi piekrīto�u galvas mājienu, Leonīds turpināja: �Man, Juhan, ir iemesls domāt, ka kuģi mīnē un ar to kāds grib Padomju Savienībai sagādāt zināmas grūtības.�

Tagad kapteinis Kāziks saausījās, un bija skaidrs, ka ar Zivsaimniecības ministriju tam nebija nekāda sakara.

�Es domāju,� turpināja Kvazi, �ka jūs apzināties skandāla apmērus un to, kas notiktu vēl pēc tam, ja kuģī Veter notiktu sprādziens. Mēs atrodamies Spānijas teritoriālajos ūdeņos, un tas pamatoti nozīmē vietējo varasiestā�u izmeklē�anu, kravas un tai safabricēto dokumentu pārbaudi un tūksto�iem citu nepatik�anu starptautiskajā līmenī.�

Rudņeva seja no pārsteiguma pārklājās ar sarkaniem plankumiem -viņ� nevarēja iedomāties, ka viņa GRU karjera Kanāriju salu nodaļā sāksies ar tādu blīk�ķi, sāksies un beigsies. Uz kapteiņa galda zvanīja tālrunis. Kāziks paņēma klausuli.

�Es klausos. Skaidrs, iedo�u.� Nododot telefona klausuli, viņ� Pavlovam teica: �Tre�ais stūrmanis ziņo, ka akvalangisti ir izkāpu�i no ūdens, korejie�u dzenskrūve esot brīva un viņi jau paceļot enkuru.�

�Ļoti labi,� domīgi teica Kvazi, �tagad darīsim tā. Jūs, Juhan, sakiet galvenajam mehāniķim, lai viņ� īpa�i ātri sagatavo galveno dzinēju gatavībā, bet brīdiniet viņu no Dieva puses, lai nesāk griezt dzenskrūvi. Es pats ie�u apak�ā, apskatī�u kuģa korpusu.� Kāziks saprata lietas būtību. Kaut gan sākumā viņ� visu bija uztvēris par muļķīgu ministrijas viru spēlīti, kontrolē�anu un apkalpes pārbaudi ar trauksmi, tagad, klausoties Pavlova teiktajā, viņ� vairs ne�aubījās, ka stāvoklis ir nopietns.

Pēc pieklauvē�anas pa kajītes durvīm sasveicinoties ienāca apaļīgs līkkājains bocmanis, kur� siksnās uz pleca turēja ASV-2. Leonīdam nebija laika atbildēt. Viņ� paķēra aparātu, prasmīgi pārbaudīja ventiļus, spiedienu balonos un pārliecinājās par gumijas maskas hermētiskumu. Kāziks un bocmanis ievēroja, ka ASV-2 un Pavlovs savā starpā lieliski saprotas - �ministrijas vīrs� ar �o aparātu rīkojās tā, it kā to sen pazītu.

�Bocmani, atrodiet man vienu tuk�u plecu somu, kur varētu ielikt darbarīkus,� teica Leonīds.

Bocmanis, izbrīnā saraucis uzacis augstāk, jau ievilka plau�ās gaisu jautājumam, kad kapteinis lakoniski deva pavēli:

�Bocmani, izpildiet pavēli! �iglāk!� Gaidot, kamēr bocmanis, plecus raustīdams, aiziet, Kvazi teica: �Juhan, lieta tāda...� Telefons uz kapteiņa galda neļāva runāt.

�Klausos... Skaidrs,� teica Kāziks un nolika klausuli. �Tre�ais stūrmanis ziņo, ka �iku Māru jau pacēlis enkuru un gatavojas lasīties projām uz ostu.�

�Skaidrs,� no�ņāca Leonīds, ASV-2 plecos nostiprinādams, �tad mums ir jāsteidzas. Es eju lejā, jūs, Juhan, nodro�iniet kuģa gatavību ātri iziet no reida. Jurij,� viņ� griezās pie Rudņeva, �esiet uz tiltiņa. Jūs jau zināt, ar ko un kurā vietā vajadzības gadījumā uzturēt sakarus. Un vēl.� Tamovs domīgi sarauca pieri. �Tāpēc vien, ka es nir�u, nav jēgas vīriem celt paniku... Apkalpei sakiet, ka pēc Emdenas kuģubūves rūpnīcas Rheinstahl Nordseevverke lūguma tiek pārbaudītas dzenskrūves visiem viņu būvētajiem kuģiem, Veter tipa kuģiem - arī kavitācijas radīto deformāciju bojājumu līmenis. Vācie�i ir pazīstami ar pedantiskumu.�

Par spīti satraukuma brīdim, Kāziks atzina, ka �is vīrs patie�ām ir speciālists.

Kvazi steidzīgi piegāja pie kapteiņa kajītes iluminatora un skatījās lejā. Kuģis Veter stāvēja ar priek�galu pret krastu, un �ķita, ka pārējie

viņa ienir�anu nepamanīs, jo to aizsegs kuģa augstie borti. Tas ir labi. �iku Māru bija pievirzījies tuvāk ieejai ostā un apmēram triju kabeļtauvu attālumā atkal noenkurojies. �Grib skatīties izrādi pirmajā rindā,� viņ� pie sevis no�ņāca.

�Juhan,� Tamovs pirms �ķir�anās uzrunāja kapteini, �ja sprādzienam tie�ām būs jānotiek, jūsu pirmais pienākums: enkuru aug�ā un pēc iespējas tālāk no teritoriālajiem ūdeņiem. Uz radiotelefona izsaukumiem neatbildiet. Precīzus norādījumus atradīsiet savā seifā aizzīmogotajā aploksnē Nr. 2, par manu glāb�anu tad vairs nav jādomā.�

Gan Rudņevam, gan Kāzikam kļuva skaidrs, ko Tamovs ar pēdējo teikumu gribēja pateikt.

Ar klusu �ļakstu zaļganais ūdens apņēma Leonīda muskuļoto augumu. Bija diezgan auksti. Viņ� nolaidās da�u metru dziļumā, līdzsvaroja elpo�anas spiedienu ausīs un panira zem kuģa Veter korpusa. Leonīds ļāvās ienirt vēl dziļāk. Savā universālajā pulkstenī Kvazi pamanīja, ka jūras dziļums te ir septiņi metri. Vēlreiz līdzsvarojot spiedienu ausīs, viņ� drud�aini meklēja risinājumu, kur sākt korpusa pārbaudi. Kuģis ir 130 metru gar� un 17 metru plats, kārtīgs futbola laukums. Lai pārbaudītu, vajadzētu daudz laika un labāku apgaismojumu. Kvazi nebija ne viena, ne otra.

��iku Māru atrodas tikai triju kabeļtauvu attālumā,� Tamovs prātoja, �tas nozīmē, ka spridzināmā ierīce nav pārāk liela, noteikti piestiprināta visvārīgākajai kuģa vietai. Katra kuģa ievainojamākā vieta ir pakaļgalā pie dzenskrūves un stūres.� Kvazi pieņēma lēmumu un slīdēja gar kuģa korpusu uz pakaļgalu, rūpīgi aplūkodams to, un sajuta, kādas �ausmas un aukstums klīst ap viņa ķermeni. Sirds sit kā veseris, ūdens spiediens dur deniņos un rīkle izkaltusi, gandrīz vai put. Un to viņ� iedomājās �eit, ūdenī. Melnais humors. Kvazi baidījās, baidījās līdz aukstuma drebuļiem. Tikai lētos kriminālromānos vīri veica neiedomājami dullas lietas, nezinot, kas ir bailes. Reālajā dzīvē ir citādi. Kvazi baidījās, ta�u viņa bailes un briesmu sajūtas bija vadāmas. Viņ� spēja tās apspiest un turpināt darboties.

Metru augstāk pie korpusa iespīdējās kaut kas metālisks. Viņ� ātri piepeldēja klāt, bet bija vīlies. Tas bija cinka protektors, kādus desmitiem piemetina kuģa korpusam pret rūsē�anu.

Jo tuvāk Kvazi piepeldēja kuģa pakaļgalam, kur rēgojās dzenskrūves lāpstiņas, jo vairāk viņu pārņēma uztraukums. Un tad Leo atrada to, ko bija meklējis un ari bija baidījies atrast. Te nu tas bija. Vieta izvēlēta profesionāli, zem kuģa pakaļgala mazliet uz sāniem stūres un dzenskrūves pusē. Sprādziens �ajā rajonā un caurums korpusā nevarētu kuģi nogremdēt, tikai stipri bojātu gan stūri, gan ari skrūvi. Kuģis ūdeni stāvētu, stipri sasvēries uz vieniem sāniem, un vairs nespētu pārvietoties - tas būtu kā peldo�a dzelzs kaste ar visām no tā izrieto�ām sekām. Kvazi uzmanīgi piepeldēja tuvāk metāliski spīdo�ajam iegarenajam priek�metam. Tas vienaldzīgi mirgoja izstieptas rokas attālumā. Karjeras laikā Kvazi bija redzējis daudzas da�ādas ellesma�lnas, un �ī nebija citāda. Taimeris iestādīts uz 45 minūtēm, jau notik�ķēju�as 16 minūtes. Līdz sprādzienam 29 minūtes. Leo pārbaudīja spiedienu balonos un izlēmīgi izvilka iegareno metāla kārbu no korpusa, pie kura tā bija piestiprināta ar magnētiem.

Bocmanis ar ba�īgu gaidu izteiksmi sejā saņēma Leonīdu kāpņu galā.

�Jūs tur bijāt tik ilgi, ka domājām jau kādu sūtīt jums pakaļ.�

Līkkājainās �kuģa briesmas� rosījās un palīdzēja nirējam no muguras noņemt balonus. Leonīds nespēja atbildēt. Viņ� bija pārguris līdz nemaņai. Kvazi kā uz vates kājām steberēja pa kāpnēm kapteiņa kajītes virzienā. Ieraugot Kāzika satraukto seju un redzot, kā viņ� mar�ē no vienas sienas līdz otrai, Kvazi apstājās un jautājo�i viņā paraudzījās, tad ar roku meta cerīgu �estu un, saguris pēc uztraukuma, caur klabo�iem zobiem izspieda:

�Na... na... nav ne vainas.�

Pēc tam viņ� pielēja līdz malām pilnu glāzi ar degvīnu un saturu iegāza rīklē, sajuzdams, kā ugunīgais malks dedzina rīkli un kuņģi.

Kapteinis Kāziks apmulsa un sūtīja Pavlovu pārģērbties. Reiz bija mina, bet tagad nav nekādu bēdu, ej nu saproti. Par vienu jautājumu kapteinis jutās pilnīgi pārliecināts: Pavlovs bija tāds pats Zivsaimniecības

\

ministrijas pārstāvis kā viņ�, Kāziks, - Pu�kins. Pēc īsa brī�a pārģērbies, Leonīds atgriezās un izskatījās pēc glu�i cita cilvēka.

�Juhan,� viņ� pieklājīgi vērsās pie kapteiņa, �lūdzu, piezvaniet bocmanim, lai paņem siltas segas, glāb�anas vestes un vīrus līdzi, lai sagatavo glāb�anas laivu.�

Domīgi raugoties Pavlovam acīs, kapteinis mehāniski uzgrieza bocmaņa telefona numuru un nodeva rīkojumu tālāk:

�Aukstais ūdens tik ļoti pārbaidījis viru, ka viņ� ir nolēmis ātri pamest kuģi glāb�anās laivā.�

Arī Rudņevs, kas mazliet iedziļinājās notieko�ajā, neizpratnē skatījās Pavlovā. Kvazi izklaidīgi uzmeta skatu rokas pulkstenim, nolika malā glāzi, ko domīgi bija virpinājis pirkstos, piecēlās un teica:

�Juhan, paldies par cienastu. Tagad būtu labi aiziet uz tiltiņu, no turienes pavērsies ļoti skaists skats.�

Kāziks un Rudņevs neizpratnē saskatījās. Kapteinis daudznozīmīgi paraudzījās uz pustuk�o �ņabja pudeli, un no skatiena varēja nolasīt, ko viņ� domā par Pavlovu, kaut gan vārdos saglabāja savaldību:

�Protams, protams, kā vēlaties, Leonīd.�

Saule lēja zeltu uz mazajiem un slinkajiem vilnī�iem. Dāsnā dienvidu zeme ne�ēloja savu silto elpu. Leonīds spo�ajā saulē stāvēja uz tiltiņa pie labā borta, ļaujot siltajai brīzei kārpīties viņa blondajā ezītī.

Spēcīgs sprādziens un augsts ūdens stabs sabojāja idillisko dabas mieru. Visi, kas atradās stūres mājā, pirmajā mirklī kā zirņi brak�ķēdami sabira kuģa labajā pusē. Vietā, kur bija noenkurojies korejie�u traleris �iku Māru, valdīja haoss. Kliegdami, brēkdami, rokas un kājas vicinādami, �ķībacainās apkalpes vīri skraidīja pa grimsto�ā tralera klāju pēc glāb�anas vestēm un riņķiem. Da�i mēģināja nolaist ūdenī glāb�anas plostu, ta�u, redzot kuģi ātri grimstam, sāka kliegdami lēkt pār bortu ūdenī. �Kas būtu tie�i laikā lielajam, bija pārāk liels mazajam,� nodomāja Leonīds, vērodams tralera straujo grim�anu. Kapteinis Kāziks abām rokām bija iekrampējies reliņā, saspiedis to tā, ka pirksti kļuvu�i balti, un pie sevis nemanot atkārtoja igauniski:

�Tas nu gan ir velna virs, velna virs.�

Pavlova pieskāriens elkonim viņu pamodināja no sastinguma, un viņ� ar cieņu ieskatījās pelēkzilajās acīs.

�Juhan,� mierīgi un izturēti teica Pavlovs, �cilvēki slīkst, ko jūs vēl gaidāt? Sūtiet bocmani, laivu un ļaudis ceļā, ūdens ir tik auksts.� Teiktajā izskanēja viegla ironija.

Kad kapteinis bija aizgājis, Rudņevs nenoliedzami pārsteigtā balsī jautāja:

�Leonīd, kas jums lika domāt, ka kuģis ir mīnēts?�

�Redziet, Jurij,� teica Kvazi, izklaidīgi vērodams Veter glāb�anas laivu, kas tikko bija attālinājusies no borta un, novelkot lepnu loku ap kuģa pakaļgalu, uzņēma kursu pie korejie�iem, kuri izmisīgi plun�ājās ūdenī, �likums ir viens un tas pats - skaties rūpīgi un domā līdzi, kas tas ir, ko tu redzi. Pirmkārt, tas, ka Korejas traleris iznāca no ostas un nepilnas jūdzes attālumā no krasta uztina trali uz dzenskrūves, ir pavisam neloģiski. �eit, Spānijas teritoriālajos ūdeņos, nevienam nedod zvejas atļauju, nevienam kapteinim nav ļauts pat trali ūdenī pamērcēt, pretējā gadījumā sekos ļoti bargs naudas sods. Otrkārt, ja metāla trose ar tādu diametru ir uztinusies uz dzenskrūves, nav loģiski darbināt kuģa galveno dzinēju un ekspluatēt dzenskrūvi. Katrs kapteinis zina, ka tas var izraisīt lielus postījumus, kas maksātu milzīgi lielu naudu. Ja jūs, Jurij, ievērojāt, tad �iku Māru visai veiksmīgi manevrēja tie�i pretī Veter kuģa priek�galam un izmeta enkuru. Tas viss vedināja uz domām, ka tralerim nav atgadīju�ās nekādas ķibeles, un man radās jautājums, kāpēc viņi grib mūsu priek�ā izlikties.�

�Bet pilnīgi nejau�i var atgadīties visādas lietas,� teica Rudņevs, �aubās vērojot glāb�anas laivu, kas bija nonākusi notikuma vietā, kur peldēja korejie�i.

�Pilnīgi pareizi, Jurij,� teica Kvazi, binoklī vērojot reidā stāvo�os kuģus, �tikai mūsu uzdevums,� viņ� stingri ieskatījās Rudņevam acīs, �ir neatstāt lietas gadījuma varā.�

�Tomēr kāpēc mīna?�

�Viss ir savstarpēji saistīts,� Kvazi turpināja skaidrojumu. �Tā pirmā akvalangista ienir�ana un ari ekipējums ne�aubīgi liecināja par profesionalitāti. Akvalangs, kur diviem baloniem vēl pielūkots tre�ais papildu balons, ir profesionāls darbarīks, un nav ticams, ka uz vienkār�a korejie�u zivju zvejas tralera atrastos tāds speciālists ar ekipējumu, kas �ķiet tikko kā no pakaramā nocelts. Pirms tam, kad tur, ūdens apak�ā, vēl nekā nebija, vienkār�ai korpusa pārbaudī�anai lieliski noderēja tas otrs nirējs, kas tēloja darbarīku pienesēju, bet lomu spēlēja pavisam neveiksmīgi. Tas arī ir viss, Jurij Vasiļjevi�,� beidza Pavlovs - Tamovs un vēlreiz cēla binokli pie acīm.

�Visu nav iespējams zināt,� kautrīgi nomurmināja Rudņevs, acis novēr�ot sānis.

�Ir iespējams izzināt, domāt, izsekot un mācīties, ja ir kaut niecīga vēlē�anās to apgūt,� Kvazi pārtrauca runu un uzmanīgi paskatījās sarunu biedrā.

�Pravda�, 1983. gada 1. jūnijs PSRS jūrnieku pa�aizliedzīgais varoņdarbs (Mūsu korespondents ziņo no Spānijas Kanāriju salām.)

30. maijā pīkst. 13.43 pēc Maskavas laika Laspalmasas reidā noenkurotā Dienvidkorejai piedero�ā zvejas tralerī ��iku Māru� nezināmu apstākļu dēļ notika spēcīga eksplozija, pēc kuras mazais zvejas kuģis da�u minū�u laikā nogrima. Ūdenī nokļuvu�ajiem kuģa apkalpes locekļiem palīgā steidzās glābēji no krasta dienesta, kā arī no reidā stāvo�ajiem kuģiem. Pēc da�ām minūtēm nelaimes vietā ieradās PSRS transporta refri�eratorkuģa �Veter� glāb�anas laiva, kas laivas vecākā, pieredzēju�ā bocmaņa I. Vahera prasmīgā vadībā izglāba lielāko daļu no Korejas tralera apkalpes, pirms notikuma vietā paspēja ierasties pārējie glābēji. Atbildot uz �Pravdas� korespondenta jautājumiem, kapteinis biedrs }. Kāziks izteicās, ka padomju jūrnieku pienākums vienmēr ir steigties palīgā nelaimē nokļuvu�ajiem kolēģiem, vienalga, ar kādu ideoloģisko karogu viņi arī kuģotu un strādātu.

Redakcija no savas puses piebilst, ka ��iku Māru� apkalpes izglāb�ana kārtējo reizi brīni�ķīgi pierāda, ka padomju jūrnieki pārliecināti pilda savu internacionālo pienākumu un visai pasaulei uzskatāmi demonstrē labu sagatavotību un izcilas prasmes gan skarbajā ikdienas darbā, gan pasaules jūrās, gan arī ekstrēmās situācijās.

Tālbraucējs kapteinis J. Kāziks un daļa viņa apkalpes ir izvirzīti valdības apbalvojumiem.

Plati pasmaidot, Leonīds salocīja avīzi. Viņ� sēdēja lidma�īnā un ceļoja uz Lemāniju.

PROTOKOLA PIELIKUMS A

Puses:

�West Oil�

Ģenerāldirektors Kāris Pērkinss Izpilddirektors Lemānijā Maikls �ārlijs Pirmais vietnieks D�eks Nelsons

Lemanijas Tautas Republika

Huans Ndego Amarra -Lemānijas Tautas Republikas prezidents, LDS Centrālās komitejas politbiroja ģenerālsekretārs

1. pants

�is ir papildinājums koncerna �West Oil� un Lemānijas Tautas Republikas starpā parakstītajam protokolam par naftas ieguves jautājumiem -pusēm paredzot iespēju ari risināt turpmākas sarunas par citiem ekonomiskiem un politiskiem jautājumiem, par ko ir sastādīts �is �Protokola pielikums A�. �West Oil� vadība ir saņēmusi attiecīgas pilnvaras no ASV Senāta saimnieciskās komisijas.

2. pants

Koncerns �West Oil� ir gatavs abpusēji ienesīgas ekonomiskas un zinātniskas sadarbības vārdā cie�i sadarboties, lai ietekmētu ASV militārās un politiskās aprindas un turpmāk nākotnē mazinātu Lemānijas TR naidīgiem spēkiem, t. i., Salomēm un Tolkero, sniegto palīdzību (piemēram - pirmajā gadā par 20%, bet nākamajā gadā par 10% utt.)

3. pants

�West Oil� ir ieinteresēts saimnieciskos jautājumos sadarboties ar Lemānijas Tautas Republiku, tomēr nevar atstāt bez uzmanības tre�o valstu dalību Lemānijas nacionālo īpa�umu izlaupī�anā.

�West Oil� ir gatavs palīdzēt gan ASV, gan vietējām firmām, izvērtējot Lemānijas TR ekonomikas nozares (titāna, volframa, mangāna un vara ieguve Serranijaroko kalnu rajonā, dimanta ieguves atjauno�ana Santa-krusas un Pakulas rajonā, kafijas audzē�anas atjauno�ana un zivsaimniecības sakārto�ana).

4. pants

Lemānijas TR iek�politika ir Lemānijas iek�ējā lieta. �West Oil� būtu gatava skaidrot piesaistītajiem ārējiem investoriem vietējo garantiju būtību, jo citādi �is jautājums joprojām ir ārkārtīgi sare�ģīts, kamēr nemazināsies tre�o valstu spiediens uz vietējo ekonomiku un politiku.

5. pants

Lemānijas TR no savas puses piekrīt katra piesaistītā investora ienāk�anai valstī un ir gatava sadarboties ar viņiem un palielināt vietējās garantijas.

6. pants

�West Oil� kā pilnvarots ASV Senāta pārstāvis savstarpējā izdevīguma sapratnes un sadarbības vārdā ir gatavs ne�ēlot un visiem spēkiem izmantot savu ietekmi, lai palīdzētu atzīt Lemānijas TR gan Āfrikas vienības organizācijā, gan pasaulē. - Tas apzinās, ka sare�ģījumus �ajā jomā rada zemūdeņu kara bāzes Alborā un Dobitu, kā arī iecerētais lielais militārais objekts, pret ko daudzām Āfrikas valstīm ir nopietni iebildumi.

7. pants

Lemānijas TR savstarpējās sapratnes vārdā no savas puses atļauj veikt visu vajadzīgo un ir pilnībā gatava sadarbībai ar koncernu �West Oil�, lai ar tā starpniecību veicinātu starptautiskas atzī�anas procesu. Visas 6. pantā pieminētās problēmas ir noregulējamas.

8. pants

Lai panāktu apjomīgu sadarbību, koncerns �West Oil� apņemas palīdzēt un rosināt ASV ekonomiskās aprindas sagatavot Lemānijas Tautas Republikai nacionālos kadrus un sniegt viņiem vajadzīgo izglītību un darba iemaņas.

9. pants

Saskaņā ar 8. pantu Lemānijas TR piekrīt koncerna �West Oil�priek�likumam par vietējo kadru mācī�anu un izglīto�anu, par pētniecības un attīstības speciālistu sagatavo�anas vajadzību.

10. pants

Turpmākajā sadarbībā koncernam �West Oil� ir jāparedz iespēja sniegt palīdzību Lemānijas TR jaunu naftas atradņu un derīgo izrakteņu izpētē. No izdevumu viedokļa ir iespējams Lemānijas TR piemērot atvieglotus noteikumus. Pa�reizējos kara apstākļos ir nopietni apgrūtināta zinātnes un pētniecības darbu organizē�ana, tādēļ �ajā jautājumā �West Oil� puse no Lemānijas TR gaida labu gribu un labvēlīgu attieksmi, kas nodro�inātu atvieglotus apstākļus derīgo izrakteņu teritoriju izpētei un dro�u piekļuvi iespējamajām naftas iegulām atradņu vietās. �West Oil� no savas puses apņemas jauno naftas iegulu atklā�anā piesaistīt iespējami modernākus tehniskos līdzekļus, arī izpēti no kosmosa.

11. pants

Lemānijas TR pieņem �e iepriek� uzskaitītos piedāvājumus un ir ar mieru nodro�ināt abām pusēm izdevīgu sadarbību.

12. pants

Jautājumi, kas Līguma slēdzēju pusēm rodas jebkura rīkojuma tulkojumā vai ievie�anā, ir atrisināmi divpusēji, pamatojoties uz savstarpēju cieņu un sapratni.

Koncerns �West Oil� Lemānijas Tautas Republika

Karls Pērkinss Huans Ndego Amarra

Maikls �ārlijs D�eks Nelsons

Maskava

Ģenerālleitnants Akulovs, kas vadīja GRU ceturto Āfrikas virzienu, domīgi saraucis pieri, sēdēja atzveltnī. Dokuments, kura kopija 1982. gada augustā bija nākusi GRU rīcībā veiksmīgas ļoti labā pozīcijā iekārtotā aģenta Dēla darbības dēļ, bija izraisījis lielu sajūsmu un neapvaldītu emociju vētru.

Sākumā stāvoklis �ķita tik neticams, ka ģenerālpulkvedis Sviridovs, kas pārraudzīja GRU, bez pamatīgas pārbaudes neuzdro�inājās ar to iepazīstināt nāves cisās gulo�ā Bre�ņeva tuvu stāvo�ās personas.

Domājams, nebija nekāda labuma, jo viss ģenerālsekretāra ēnu kabinets pēdējos mēne�os jau bija vairs tikai gaidī�anas stāvokli. Visā Centrālās komitejas politbirojā nebija noslēpums, ka �o, pasaulē visprogresīvāko spēku vadoni, iespējamo un neiespējamo ordeņu kavalieri, pa�u apdāvinātāko no talantīgākajiem rakstniekiem pēdējos gadus pie dzīvības uztur tikai �ļirces un viņam vairs nav skaidra skatiena uz reālo pasauli.

Andropovam nākot pie varas, sāka pūst svaigi vēji. Pirms stā�anās ģenerālsekretāra amatā Jurijs Vladimirovi�s 15 gadus bija konkurējo�ās firmas KGB priek�nieks, tāpēc iesākumam GRU izdarīja spēcīgu �smadzeņu skalo�anu�. Tās sekas - ģenerālpulkvedi Sviridovu aizsūtīja pelnītā pensijā, un jaunais vīrs, ģenerālis Kramovs, sāka darbu Centrālajā komitejā, lai uzraudzītu GRU darbu.

Akulovs piecēlās un soļiem mērīja paklāja garumu no sienas līdz sienai. Ārsti ieteica vairāk kustēties, un tā viņ� soļoja - 18 soļi līdz sienai ar Andropova portretu, atpakaļ līdz rakstāmgaldam tikpat daudz. Ar GRU Va�ingtonas rezidentūras starpniecību jau vasarā bija saņemti materiāli par West Oil vadības un Lemānijas TR delegācijas sarunām par naftas ieguves lietām. Dokuments pats par sevi īpa�u interesi neizraisīja, tā saturs GRU bija sen zināms. Daudz aizraujo�āks, lai neteiktu skandalozāks, kļuva un visu stāvokli mainīja tam sekojo�ais pielikums, kas no Va�ingtonas atnāca kā kopija �Protokola pielikums A�, dokuments, par kura esamību iepriek� neviens nebija pat dzirdējis. Bija zināma informācija, ka Lemānijas TR prezidents Huans Ndego privātā vizītē ir ticies ar West Oil vadību un risinājis sarunas, ta�u par kādiem papildu lēmumiem neviens neko nezināja. Par Ndego Amarru pēdējos gados bija saņemts krietni daudz nepatīkamu signālu. Pirmās lielākās PSRS un Lemānijas TR domstarpības radās West Oil sarunu dēļ. Vispirms padomju puse neatbalstīja tādu sarunu norisi, tad mēģināja pierunāt Amarru atteikties, apsolot naftas rūpniecībai vispusīgu internacionālu palīdzību. Ndego izrādījās spītīgs. Viņ� �caur puķēm� bija uzsvēris Lemānijas patstāvību un rīkojies pretrunā ieteikumiem, vēstniekam Aleksandrovam �iebā�ot degunā� sarunās gūtos pozitīvos rezultātus.

Arī PSRS Ģenerāl�tāba pārstāvji sūkstījās, ka Amarra esot pārvērties par arvien ietiepīgāku aunu un pats pēc sava ieskata izlemjot daudzas kara operācijas, atstājot bez ievērības padomju padomdevēju ieteikumus. Protams, viņam uz to bija oficiālas tiesības. Lemānijas TR Konstitūcija paredz, ka prezidents ir visa karaspēka virspavēlnieks, un Amarra cita starpā labi pazina vietējos apstākļus. Viņam bija 15 gadu militārā pieredze. Turklāt Amarra nedrīkstēja aizmirst, no kurienes viņ� cēlies un no kurienes nāk.

Pēdējā ziņojumā vēstnieks Aleksandrovs pauda tīru patiesību, ka gan par valsts vadī�anu, gan par partijas darbu Amarra pēdējā laikā arvien retāk vēlējies konsultēties ar PSRS. Salīdzinot visus �os faktus, vairs ne�ķita, ka �Protokola pielikums A� atgādina pasaku. Vēl vairāk, tas tie�ām labi atbilda Lemānijas TR prezidenta paradumam pārtapt un likt manīt tā saistību ar ASV augstākā līmeņa ekonomikas sabiedrību, kuras pavadā vilkās kā Pentagons, tā arī CIP. Dokuments padarīja uzskatāmākus faktus, ka sarunas nenotika kaut kāda West Oil un Lemānijas TR starpā, bet gan bija ko�s un krāsains aizsegs reālai apspriedei starp ASV kapitālu un Ndego. Rezultātā, kā varēja domāt, Lemānijas TR vajadzēja pie�ķirt jaunu virzienu ārpolitikā un sarīkot pagriezienu par 180 grādiem.

Ģenerālis domīgi izmak�ķerēja papirosu no Belamorkanal paciņas, kas gulēja uz galda, kā pieredzējis smēķētājs izpūta tabakas smalkumus no papirosa un aizdedzināja smēķi ar milzīgām malahīta �ķiltavām. Tīksmi izbaudot tabakas aromātu, dziļi ievilka pirmo dūmu. Ģenerālim nekādu patiku nesagādāja bulgāru vai amerikāņu filtra cigaretes, tās bija vājas un bezgar�īgas. Pēdējā laikā bija sākusies mode tabaku sajaukt kā kokteili. Viktoram patika stipra tabaka un tīrs �ņabis. Ģenerālis soļodams turpināja smēķēt, un ne pirmo reizi sev jautāja: �Kāpēc Ndego plāno dubultspēli, zinot politisko situāciju valstī - valstī, kas tik tikko turas virs ūdens, turklāt pateicoties PSRS palīdzībai un Kubas karavīriem? Vai viņu nebiedē iespējamība, ka vispār var palikt bez varas? Vai aiz visa tā vēl slēpjas kaut kas tāds, kas uz papīra nav rakstīts, bet par ko ir mutiski vienoju�ies?�

Akulovs, stāvot Andropova portreta priek�ā, izpūta kuplu, zilganu dūmu mutuli un, savilcis domīgu sejas izteiksmi, ar labo roku sāka masēt kaklu - pēc straujākām kustībām sevi atgādināja radikulīts. �Jā, dro�i vien tā ir.� Viktors Vasiļjevi�s pagriezās un mar�ēja uz rakstāmgalda pusi atpakaļ. �Ndego nav ne pirmais, ne pēdējais Jūda vēsturē. Tādi ir �eit un arī citur redzēti bu�ojamies un glāstāmies ar Bre�ņevu, bet pēc tam daudzi atkal drīz aizmirsa, uz kuru pusi jārej un ka sagaidot jāluncina aste. Amarra ir cie�i pieķēries pie protokola pielikuma,� Akulovs turpināja pārdomas, uz paklāja veicot pagriezienus saskaņā ar ierindas reglamentu. �Ja atskatās uz senākiem notikumiem, tad kļūst skaidrs, ka puses savā starpā lieliski saprotas. Tas, ka vasaras sākumā West Oil ar Lemāniju ir noslēdzis īpa�u līgumu par jaunu naftas un rūdu atradņu atklā�anu un par 80% ir apņēmies segt izdevumus, pilnībā saskan ar �Protokola pielikuma A� 10. pantu. Gada sākumā Pentagons paziņojumu ASV avīzēs bija pasniedzis kā lielu Senāta uzvaru pār militāristiem un par 30% apcirpis palīdzību gan Salomes, gan Tolkero partizāniem, samazinot ASV instruktoru skaitu par 50 vīriem, un tas tie�i atbilst protokola pielikuma 2. pantam. Safabricētā zvejas licen�u izsnieg�anas novilcinā�ana, kas aizvien pieņēmās spēkā, padomju zvejnieku kuģiem Alboras reidā lika dokumentus gaidīt nedēļām ilgi. Vēlāk tādā pa�ā garā sekoja amerikāņu satelīta fotouzņēmumu demonstrē�ana, kas lemānie�os viesa tie�u un klaji nelabvēlīgu attieksmi pret sarunām par zivsaimniecības jautājumiem. Abi punkti pilnībā atbilda slepenā dokumenta 3. un 10. punktam.� Noskaidrojās arī vēstnieka Aleksandrova ziņojumā minētais fakts, ka prezidents Amarra vienā no pēdējām tik�anās reizēm izvirzījis jautājumu par PSRS Atlantijas un Indijas okeāna atomzemūdeņu flotes atpūtas bāzēm Alborā un Dobitu. Ndego �ēlojās, ka Āfrikas vienības organizācijas dalībvalstis nepārtraukti viņam pārmetot, ka viņa valstī atrodas �ādas bāzes un Lemānijas atzī�anas procesā tas esot �ķērslis. Tādi Amarras mājieni un centieni noregulēt jautājumu par bāzēm varētu apliecināt to, ka Lemānijas TR prezidents katrā ziņā vēlas ievērot �Protokola pielikuma A� 7. punktā ierakstīto apņem�anos.

�Nē, viss ir pareizi! Par to vairs nav jā�aubās.� Ar strauju un izlēmīgu kustību Viktors Vasiļjevi�s nodzēsa papirosu kristāla pelnu traukā, pagriezās pret ģenerālsekretāra bildi, mīklaini pasmaidīja un, caur brillēm ieskatoties jurija Andropova acis, domāja: �Viņ� bija un paliek rīcības virs, un kavēties nav iemesla.� Operācija �Reverss� ir sākusies.

Ņujorka

�Labrīt, labrīt!� Admirālis stiepa kalsnu roku cauri zilam tabakas dūmu mākonim, kurā bija ietinies. �Sēdieties, Tamerika kungs.�

Tomass paspieda sarkanmataino un vasarraibumiem bagātīgi klāto roku, mēģinādams ielūkoties caur dūmu mutuli, lai uztvertu admirāļa sejas izteiksmi. Viņi bija labi pazīstami jau kop� laikiem, kad D�ons Huks bija pavisam tālu no admirāļa militārā dienesta pakāpes un viņ�, Tomass, vēl trina bik�u dibenu uz Sanfrancisko koled�as sola. Tomasa onkulis Alekss un D�ons bija ne tikai draugi, bet arī kolēģi Centrālās izlūko�anas pārvaldes Austrumeiropas valstu darbības nodaļā. Huks no 1957. līdz 1962. gadam Baltijas jūras reģionā vadīja operācijas �Baltijas ķēde� un �Dievzemītes saule�, kur arī T�mass laiku pa laikam bija piedalījies vēl kā Oksfordas students. Tajā laikā onkulis Alekss Anglijā bija rezidents un Baltijas valstīs notieko�os izlūko�anas darbos koordinēja CIP un Britu MI-5 sadarbību. Ar mājienu licis Tomasam apsēsties, ari admirālis atslīga krēslā, cītīgi kūpināja līko klasiskās formas ķir�koka pīpi, un pazīstamā Cherry Ambrosia maigi saldā un saturīgā smar�a pildīja kabinetu. Aromātisko tabaku un līko kapteiņa pīpi Tomass atcerējās kop� tikpat seniem laikiem kā admirāli pa�u. D�ons Huks pak�ķināja pīpes dūmu gredzenus, labsajūtā piemiegdams acis zem kuplajām uzacīm. Tamerikam, kas pazina Huku un viņa paradumus, bija ļoti pazīstama �ī izteiksme - kā runcim, kas gozējas saulē. Ja admirālis sākumā ilgi klusēja, kūpināja pīpi un miedza acis, it kā pārbaudīdams partnera pacietību, no viņa varēja gaidīt negaidītu un āķīgu jautājumu no pavisam citas jomas. T�mass nekļūdījās.

�Pulkvedi,� viltīgi smaidīdams bārdiņā, viņ� ar roku izgaiņāja pīpes dūmu mākoņus un cie�i pievērsās jaunajam cilvēkam, �ko jūs domājat par skaistām sievietēm?�

�Pulkve�leitnants, admirāļa kungs,� mehāniski pārlaboja Tomass, pats pārdomājot Huka dīvaino jautājumu.

�Paklau, Tomas, varbūt tu mani turi par garā vāju ve�ukiņu, ja domā, ka es neatceros tavu militāro dienesta pakāpi,� admirālis nolika pīpi uz galda, piecēlās un vēlreiz pasniedza kārno roku zelta lentēs mirdzo�ajā piedurknē: �Apsveicu, pulkvedi Tamerik - �o dienesta pakāpi tu jau sen esi nopelnījis.�

Arī Tameriks piecēlās. Vīri sarokojās, un, skatoties Huka jauneklīgajās un viltīgajās acīs, nupat titulu ieguvu�ais pulkvedis teica:

�Pateicos, admirāļa kungs.�

Lai gan Tomass nebija karjerists, jaunā dienesta pakāpe bija atzinība par paveikto darbu, un to viņ� novērtēja.

Huks pasmaidīja.

�Labi, aud�udēls, oficiālā daļa beigusies, tagad runāsim ari par citu jautājumu.� Viņ� pagriezās pie bāra skapja, un uz dīvāna galdiņa uzradās glāzes un pudele Johnny Walker. Jautriem plunk�ķiem zeltainais dzēriens izlija no pudeles. Pasniedzis Tomasam glāzi, admirālis atkal apsēdās krēslā.

�Man jāatzīst, ka Kanāriju salās krievi mani gandrīz iegrūda kastē, tikai piesedzēju grupas savlaicīgā rīcība nepieļāva pavisam aiznaglot zārka vāku.� Tomasa balss ne�ēlojās, nelūdza līdzjūtību un neapsūdzēja, tā bija bezkaislīga un analizējo�a. �Izsaku atzinību tiem vīriem,� viņ� piebilda un iedzēra malku no glāzes. Hukam �ī aģenta Manusa rakstura līnija vienmēr bija radījusi cieņu pret viņu. Ja Tomass kļūdījās, viņ� nemeklēja vainīgo un nediedelēja lētu līdzjūtību, bet notiku�o analizēja pavisam lieti�ķi un neitrāli.

�Es to zinu,� admirālis klusu bilda, ar lūpu galiem no glāzes malku paņemdams, un turpināja viltīgi uzlūkot sarunu biedru. �Ziņojums pienāca pirms pāris dienām.� Te viņ� īsti veci�ķi sāka ķiķināt. �Tur es atradu pamācību, kā lieliski izmantot zemeņu sīrupu.�

Arī Tomass pasmīnēja un teica:

�Savādi, ka piecas dienas biju brīvs kā putns, nekādas intereses par mani. Pietika tikai ar vienu telefona sarunu, lai krievi ar stroķiem būtu klāt.�

Tomass kā jautājot paskatījās admirālī, kas atkal centās aizdedzināt pīpi. Huks neteica neko, kaut viņa skatiens zem biezajām uzacīm bija tapis nopietnāks un pīpes iededzinā�ana prasīja laiku. Tameriks bija ievērojis: ja admirālis konkrētā brīdī negrib runāt, viņ� slēpās ar ņem�anos ap pīpi. Beidzot pīpe iedegās. Huks piecēlās no krēsla un piegāja pie rakstāmgalda, no turienes paņēma avī�u paku un to nolika uz galda pulkvedim priek�ā.

�Tie ir svaigi preses izdevumi no Kanāriju salām, iepazīstieties, pulkvedi,� admirāļa balsi ielavījās ironija. Tās bija Diario de Canaria un krievu Pravda. Tomass iedzēra lāsīti viskija, pastūma malā glāzi un iedziļinājās laikrakstos.

�Laikrakstā Pravda ir atrodami no avīzēm angļu valodā tulkoti teksti, tie tevi laikam nemaz neinteresēs, bet izlasi oriģinālā,� vēl it kā jautājot konstatēja admirālis. Par atbildi no avī�u lasī�anā iegrimu�ā pulkve�a saņemot tikai galvas mājienu, Huks piecēlās, abas rokas salika aiz muguras un ar pīpi zobos aizgāja pie Āfrikas politiskās kartes, kas karājās pie pretējās sienas. Viņ� savā 73 gadu vecumā joprojām bija iznesīgs, jūras kara flotes formastērps viņam labi piestāvēja. Jebkur� jūrniecības �urnāls būtu lepns uzlikt uz vāka viņa portretu ar kapteiņa bārdiņu, līko pīpi un zelta lentēm uz apro�u uz�uvēm. Klasisks jūras vilka foto. Gadi nespēja admirāli Huku nospiest ceļos, lai gan pēdējos desmit viņ� bija aizvadījis CIP operatīvās pārvaldes priek�galā, tie�i viņ� pārvaldē bija otrais vīrs. Direktori nāca un gāja, bet viņ� palika. D�ons stāvēja pie kartes. Viņa skatiens pats no sevis pārslīdēja pāri rūpju bērnam - Lemānijai. Āfrikas dēļ ar krieviem turpinājās plūk�anās no 1960. gada, jau kop� Lumumbas laika. Andropova nāk�ana pie varas Kremlī atnesa kardinālus pārkārtojumus, tie skāra arī ieilgu�ās bruņojuma samazinā�anas sarunas �enēvā. Lai gan strīdi notika par raķe�u izvieto�anu Eiropā, to skaita samazinā�anu un izvietojumu, neviena no pusēm neatmeta domu par citiem reģioniem. Amerikai pa�reiz Āfrikā bija apmēram 25 militāri objekti, pie kā piederēja izlūko�anas sakaru stacijas, vēl kara aviācijas un jūras flotes bāzes Libērijā, Marokā, Vidusāfrikā, Ēģiptē, Somālijā un Kenijā. Lemānijas stratēģiski ideālā atra�anās vieta Vidusāfrikā, kā arī izdevīgi ievirzita valsts iekārta, kāda bija Ndego re�īms, ne�auboties dos krieviem, tas ir - Padomju Savienības varai, telpu, kur izvietot vidējas darbības rādiusa raķe�u bāzi. Ar to varētu kompensēt Eiropā zaudētās pozīcijas un Melnajā kontinentā turēt ap�audes lokā visus pa�reizējos amerikāņu objektus. Tāpēc varēja saprast krievu dvēseles �internacionālo palīdzību� Lemānijai, lielos iero�u sūtījumus un kubie�u uzturē�anu. Tikmēr, kamēr nebija nodro�ināta valsts politiskā stabilitāte un dro�ība, tādu tehniku un bīstamu bruņojumu ta�u nevarēja atgādāt tā, lai iero�i nenokļūtu Salomes vai Tolkero rokās. Admirālis kūpināja pipi un pētīja karti - Lemānija Padomju Savienibai bija stratēģiski svarīga teritorija, un tāda pati tā bija arī ASV.

Andropovs bija uzmācīgs vīrs. Viņa uzlido�ana PSRS varas augstumos un vēl kļū�ana par pirmo vīru valstī sagādāja daudz nepatik�anu arī ASV Centrālajai izlūko�anas pārvaldei. KGB un GRU darbs, kas Bre�ņeva laikos gadu desmitiem ilgi bija mierigi kā maziņ� strautiņ� tecējis pa izpētītu gultni, pēk�ņi pavērtās mutuļojo�ā kalnu upē, kura draudēja no ceļa noslaucīt visus traucēkļus. CIP nācās stingrāk pievilkt gro�us.

�Pulkvedi,� admirālis vērsās pie avīzēs iegrimu�ā Tamerika. �Tie trīs GRU pui�i, kas no Laspalmasas aizbrauca cinkotos zārkos, Maskavā radīja daudz asiņu un nepatik�anu, bet to pa�u sagādāja arī mums.� Redzot Tamerika jautājo�o skatienu, Huks turpināja: �Mūsu aģenti saņēma informāciju, ka krievi esot veicīgi nomainiju�i Kanāriju salu nodaļas bosu. Tas mums maksāja operāciju �Ūdensroze�.� Pēc �iem vārdiem admirālis ar pīpes kātu pieklauvēja pie kartes tā, ka pa�ķīda dzirksteles.

�Pag, pag,� Tameriks piecēlās no krēsla, turot rokā Diario de Canaria avīzi, �tas �iku Māru notikums...�

�Jā, jā, Tomas, tie�i tā,� admirālis pārtrauca pulkvedi, �mīna bija domāta krievu kuģim Veter, kas kārtējo reizi ar bruņojuma kravu brauca uz Lemāniju. Ja jums rodas kādas �aubas, tad tā atradās tie�i zem korejie�u tralera.�

Tomass nolika avīzi un uzmanīgi klausījās.

�Ar operāciju �Ūdensroze� bija plānots pievērst pasaules sabiedrības un Spānijas varasiestā�u uzmanību tam, kā krievi visu ignorē un kā Spānijas teritoriālajos un starptautiskajos ūdeņos pārkāpj visus likumus. Kā redzi...� admirālis ar pīpi nomērķēja uz avīzēm, ko Tameriks bija nometis galdā, �operācija ar troksni izgāzās. Nogrima īrēts kuģis, mēs zaudējām vienu no labākajiem zemūdens speciālistiem tajā reģionā un esam spiesti �iku Māru īpa�niekam atmaksāt zaudējumus.�

�Laikam ir notikusi atmaksas operācija,� domīgi norūca Tomass. �Ja viņi būtu zināju�i precīzi...� Tamerika skatiens atdzīvojās, un viņ� atkal pagriezās uz admirāļa pusi. �Admirāļa kungs, tulkojumā ir būtiska kļūda, skatieties...� Viņ� a�i paņēma avīzi no galda un lasīja: ��Kuģa Veter kapteinis J. Kāziks, atbildot uz laikraksta Pravda korespondenta jautājumu, teica, ka padomju jūrnieki vienmēr ir gatavi palīdzēt nelaimē nokļuvu�ajiem kolēģiem...� Precīzs tulkojums no laikraksta Pravda skan �ādi...� Tomass ar zīmīgu skatienu paraudzījās Hukā. ��Atbildot uz laikraksta Pravda korespondenta jautājumiem, kuģa Veter kapteinis biedrs J. Kāziks atbildēja, ka padomju jūrnieku pienākums vienmēr ir steigties palīgā nelaimē nokļuvu�ajiem kolēģiem, vienalga, ar kādu ideoloģisko karogu viņi arī kuģotu un strādātu...�

�Jā, pulkvedi,� teica Huks, no galda paņemdams laikrakstu, par kuru bija ieinteresējies, �tas izklausās pilnīgi citādi.� Viņ� uzmanīgi pētīja spāņu Diario de Canaria numuru, no kura pretī raudzījās parādes formastērpā viltīgi smejo�s padomju kapteinis. �Man ir tāda nojausma, ka �is zellis noteikti zina, kā �ellesma�īna� no Veter apak�as ir pārceļojusi zem �iku Māru�

�Ceļot varēja pa vienu ceļu,� novilka pulkvedis, �ja tā var teikt, tam vīram, kas spēj tikt galā ar tādu jautājumu, ir jāprot gan labi nirt, gan prast spridzinā�anas lietas. Turklāt ir vajadzīgi dzelzs nervi un pietiekama dū�a, kā ari auksta galva, lai da�ās minūtēs zem ūdens noņemtu tik�ķo�u mīnu un nogādātu mērķī. Viņam noteikti operācija bija iepriek� jāparedz, pretējā gadījumā nebūtu pieticis laika un viņ� arī nezinātu, ko sodīt.�

�Viss ir pareizi, taisnība,� teica Huks, krēslā sēzdamies un atkal pīpes dūmos ietinies. �Mūsu cilvēkam ir labi sakari ar vietējiem imigrācijas kontrolētājiem. Mazliet papētot, kur� no kurienes bija ieradies Kanāriju salās...�

Tas bija interesants temats. Tomass apsēdās un gaidīja turpinājumu, �...sietā ieķērās,� vecais turpināja, �Rudņevs - jaunais Sovhispan direktors, kā ari Zivsaimniecības ministrijas speciālisti Reutovs un Pavlovs. Mums ir ari palielinātas pases fotogrāfijas.�

Admirālis Tomasam pasniedza aploksni ar fotogrāfijām. Pēc īsa mirkļa pulkvedis vienu no viņiem pazina un pārliecināts no�ukstēja: �Tamovs, apak�pulkvedis Tamovs, admirāļa kungs.�

D�ons Huks ieinteresēts atgaiņāja dūmu mutuļus ar roku un pastiepās, lai no pulkve�a paņemtu fotoattēlu, un ar interesi to aplūkoja. �Domā to pa�u Tamovu no Afganistānas un Kambod�as?�

�Tie�i tā, Tamovs. Viņ� ir noslēpuma atslēga, admirāļa kungs,� ar atplauku�u sejas izteiksmi stāstīja Tameriks, �viņ� ir vislabākais zemūdens operācijām.�

�Savādi,� dudināja pie sevis Huks, nometot foto galdā, �pēc maniem datiem, viņam tagad bija jābūt Āfrikā. Labi, pulkvedi, lai paliek!� Huks atmeta ar roku, dūmus gaiņādams. �Tagad parunāsim par darbu, kas tevi gaida. Vai tu labi pazīsti jauno priek�nieku Makroju?�

Tomass, kur� tobrīd domāja par Tamovu, pārslēdzās uz jauno tematu: �Pēc pāris tik�anās reizēm varu pateikt tikai to, ka viņ� ir lietpratējs.�

�Kas attiecas uz Āfriku,� admirālis nolika pīpi, �tad kompetentāku vīru mums būtu grūti atrast. Viņ� Melnajā kontinentā ir strādājis vairākās valstīs, darbojies kā rezidents un pazīst vietējos apstākļus.� Hulcs piecēlās un ar viltīgu smīnu sejā piegāja pie rakstāmgalda. �Tagad, Tomas, atgriezīsimies pie mana pirmā jautājuma. Kādas ir tavas domas par skaistām sievietēm?�

Tameriks bija sprukās, diez vai tagad admirāli interesē viņa dzimumdzīve, dro�i vien jautājums bija ar kādu āķi. Drusku parakņājies ādas mapē uz rakstāmgalda, Huks no tās izņēma fotogrāfiju un nolika pulkvedim priek�ā uz galda. Tomass vērīgi aplūkoja sievietes fotoattēlu, un admirālis viņā viltīgi noraudzījās.

�Nenoliedzami skaista sieviete,� bija pulkve�a novērtējums, noliekot fotogrāfiju.

D�ona Huka seja kļuva nopietna.

�Iegaumē, Tomas, tik�anās tikai pēc mana rīkojuma.�

Tameriks vēlreiz vērīgi aplūkoja fotouzņēmumu.

�Es zinu, ka tu esi sīki iepazinies ar visiem Makroja kantora �Dzelzs zirga� projektiem, kas attiecas uz �o operāciju,� teica admirālis, no galda novākdams fotoattēlus un noliekot atpakaļ ādas mapē, �runāsim par to, ko tu vēl neesi dzirdējis.� Rokas salicis uz muguras, Huks klusējot nostājās pie kartes. Tameriks piecēlās. Viņ� bija pati uzmanība. Admirālis, stāvot pie kartes, izņēma nodzisu�o pīpi no mutes un, ar to norādot uz Lemāniju, teica: �Kā tu, Tomas, no vēstures zini, viņiem Trojā zirgs bija no koka, mums, kā redzi, no dzelzs...�

Va�ingtona - Lenglija - Huks

Triju nuļļu operācija �REVERSS� ir sākusies. GRU īpa�ais pārstāvis apak�pulkvedis Tāmovs atrodas Alborā. Visa operācijas dokumentācija -tikai �Akvārijā� augstākās vadības kontrolē.

Vecais

Vietējai krievu kopienai Voliņinu ģimene iepatikās jau drīz pēc viņu iera�anās. Leonīds daudziem, it īpa�i sievietēm, imponēja ar vīri�ķīgo �armu, ieturēto pieklājību un atlētisko augumu. Arī ar vīrie�iem viņ� prata būt lielisks sarunbiedrs, kam atradās laiks un vēlē�anās uzklausīt runātāju un pa�am piebilst da�u labu atzīstamu detaļu, kas lieliski glāstīja runātāja patmīlību. Voliņiniem vienmēr krājumā bija kāda asprātīga un jauna anekdote, kas patīkami atraisīja sarunu biedrus visām sarunām. Ja kaut kur svinēja svētkus vai dzim�anas dienu, Voliņinu ģimene bija pavisam neaizstājama. Leonīds ģitāras pavadījumā izpildīja Visocka un Okud�avas repertuāru, it īpa�i tad, ja viņam pievienojās Marija, kura ar savu glāsmaino altu sariesa asaras acīs un krievu dvēselei palīdzēja apgriezties kājām gaisā. Tā nu sanāca, ka padomju kolonijā Alborā jau pēc pāris nedēļām daudzi zināja par apburo�ā precētā pāra atbrauk�anu. Leonīda ieņemamais amats vēstniecībā bija ekonomikas padomnieka palīgs: tas nebija augstākais hierarhijas kāpņu pakāpiens, ta�u viņa pla�ais zinā�anu loks, atklātā un laipnā uzvedība, lieliskā valodu prasme un māka tā pasniegt zinā�anas, ka pārējie viņa klātbūtnē nejūtas muļķa lomā, ļāva viņu vēstniecībā uzskatīt par savējo. Turklāt ekonomikas padomniekam personīgi radās iespēja pārliecināties par apskau�amo viņa palīga spāņu un angļu valodas prasmi - spēju saieties ar vietējiem ministriem un varasvīriem. Pēc Zivsaimniecības ministrijas pārstāvniecības lūguma lielākā daļa ar zvejniecību saistīto jautājumu bija atstāti Voliņina ziņā. Arī zvejas licen�u samud�inātais sai�ķis sāka atpiņķerēties.

Pa to laiku Marija garlaikojās. Caurām dienām sēdēja mājās, kamēr Leonīds regulāri gāja darbā, bet lasī�anā vai citos sīkumos laiku nosist nebija viņas paradums. Arī par projektu �Reverss� nebija dzirdams ne �iku, ne grabu. Uz viņas jautājumiem Leonīdam bija tikai viena un tā pati atbilde: �Jāpielāgojas, kad pienāks laiks, uzzināsi.� Tāda neziņa Mariju sadusmoja. Ta�u lietas iegrozījās tā, ka pēc pāris nedēļām Marijai bija tik daudz darba piedāvājumu, ka spēj tikai izvēlēties.

Daudzi vīrie�i tiecās �o ļoti skaisto sievieti - garkājaino blondīni -domās ar acīm izģērbt, un sekretāres darba piedāvājumi nāca rindām. Arī vēstnieks Aleksandrovs nebija izņēmums, viņ� Marijai apsolīja uzreiz sagādāt brīvu vietu. Piedāvātā vieta bija laba un izdevīga, ta�u Smirnovai-Voliņinai pietika apķērības un saprāta laikus aptvert, ka noniecinātas sievietes atriebība var būt visviltīgākā lieta pasaulē, un viņa prata lietas saistīt tā, ka viņas atteik�anās kopā ar citiem �papildu rotājumiem� nāca ausīs tai, kuru bija ieplānots atlaist. Marija apzinājās savu skaistumu, izvairījās no viltīgām zemūdens klintīm, ko varēja radīt pārējo sievie�u skaudība. Viņa apstrādāja sūtni Aleksandrovu tiktāl, ka viņ� vēstniecībā noorganizēja referenta - tulka vietu ar brīvu darba laika grafiku. Protams, Marija katru rītu pulksten deviņos kā visi pārējie ieradās darbā un nelietoja savas ieņemamajam amatam pienācīgās priek�rocības. Vienmēr viņa piegāja pie Aleksandrova sekretāra - 36 gadus veca brūnēta Aleksandra Vasiļjeva, ko pēdējā laikā sauca par Sa�enku. Sa�enka Voliņinus uzskatīja par saviem labdariem, un visas svaigās ziņas Voliņina rīcībā nonāca pirms citiem vēstniecības darbiniekiem.

Lūk, tā Voliņinu ģimene Alborā bija ērti iekārtojusies. Viņi dzīvoja trīsistabu mājiņā Golfā, Alboras priek�pilsētā, Verano ielā pie mazā, zaļumos grimsto�ā Amora parka. No ārpuses viņu ģimenes dzīve izskatījās lieliska, ta�u tās iek�pusē bija rifu un �ķēr�ļu pārbagātība. Sabiedrībā un svinībās sve�u ļau�u acīs Leonīds bija izcils laulātais draugs, kas vienmēr rūpējas par savu laulāto draudzeni, neizdara nevienu kļūdu, ko varētu kaut netie�i pamanīt un kas rādītu, ka tās nav īstas laulības. Mājās, divatā esot, viss notika citādi. No sabiedrības dvēselēm un deju lauvām viņi pārvērtās par atturīgiem, mazrunīgiem dzīvokļa iemītniekiem, kas savā starpā izturējās pieklājīgi un taktiski, bet attiecības neveidojās tā, kā Marija būtu vēlējusies. Jaunā sieviete, apzinoties savu �armu, kas deva viņai varu pār vīrie�iem un piespieda daudz darīt viņas labā, bija pārliecināta, ka arī �inī jomā viss ies pa to pa�u taku. Marija jau agrā jaunībā bija ievērojusi, kā iemirdzējās vīrie�u acis un kas bija lasāms viņu kārajos skatienos, kad viņa uz augstiem papē�iem aizklidzināja garām. Viņas stils bija iet cauri dzīvei, izmantojot dabas bagātīgās dāvanas. Tas viss bija patīkami un jauki kutināja pa�apziņu, tomēr Leonīds ar savu izturē�anos viņu bija novedis līdz mazvērtības kompleksa slieksnim. Pēc pāris nedēļu �kopdzīves� Marija pārliecinājās, ka, lai arī apkārt bija desmitiem vīrie�u, kas viņai no acīm nolasa katru vēlē�anos, Leonīdam tuvāk viņa nebija piekļuvusi. Viņi dzīvoja vienā mājā, ēda pie viena galda, viņiem bija viens uzdevums, tomēr gulēja katrs savā istabā, un, kas bija vistrakāk, izskatījās, ka Leonīds ar to ir pavisam mierā. Marijai neizdevās pakļaut vīrieti, Kvazi bija pilnīgi imūns.

Tās bija skumjas un patiesi dziļas pārdomas, ko jaunā sieviete vērpa, stāvlampas gaismas aplī sē�ot krēslā ar spāņu kriminālromānu uz ceļiem. Vairākus vakarus viņa tēloja lasī�anu, gaidot Leonidu, kas parasti pārnāca pēc krēslas iestā�anās. �eit, tropos, nakts satumst strauji.

Grāmatas lasī�ana neveicās. Nopūzdamās sieviete piecēlās no krēsla, nevērīgi, ar blīk�ķi nometa grāmatu uz galda un devās uz savu guļamistabu, kur apstājās pie lielā spoguļa. Aizplīvurotais brūno acu skatiens sīkumaini pētīja spoguļa attēlu - līdz pleciem blondi mati, uzacis izliektas lokveidā kā putna spārni, smalks deguntiņ�, baudkāras lūpas, patīkamas bedrītes vaigos. Viss it kā bija vietā. Skaistā sieviete apgriezās spoguļa priek�ā un neatrada nekādu kļūmi savā izskatā. Viņa vakaros ar nolūku uzvilka garus, seksīgus zīda rītasvārkus, kuru �ķēlums kustoties rādīja skaistas, slaidas kājas, atklājot tās līdz robe�ai, kur rītasvārki vairs nav vajadzīgi. Vēl reizi Marija uzmeta kritisku skatienu spogulim. Tvirtās, staltās krūtis, kas tik uzbudino�i izspiedās un spēja turēties bez lencītēm un citādiem atbalstiem, uzbudinātu kuru katru vīrieti. Sieviete ar roku noglāstīja krūtis, gurnus, savā spoguļattēlā sarauca degunu un paspēra pāris rotaļīgus soļus tā, ka no �ķēluma pazibēja skaisti veidota kāja. Tad neziņā paraustīja plecus - kas Leonīdam vēl vajadzīgs? Ar skumju skatienu viņa paraudzījās spoguļattēlā un bailēs sajuta vaigus nosarkstam. �Ak kungs!� viņa pielika abas plaukstas vaigiem un ar būk�ķi apsēdās uz ķeblī�a spoguļa priek�ā. Tagad viņa pēk�ņi bija apzinājusies to, no kā līdz �im centusies izvairities. Viņa, Marija, bija iemīlējusies - un bezcerīgi kā se�padsmitgadīga skolas skuķe. Sieviete ar nopūtu paskatījās sev acis un nezināja, raudāt vai smieties. �Meitēn, meitēn, kas tagad notiks?� viņa izmisusi �ukstēja.

Viņa, kas agrāk pret mīlestību un iemīlē�anos vienmēr bija izturējusies rotaļīgi un ar vieglu ironiju, tagad pati bija upuris. Mīlestība bija atnākusi pēk�ņi un izvēlējusies pavisam nepiemērotu laiku. Marijai Smirnovai bija jāizpilda uzdevums, bet tagad jaunajai sievietei dvēselē notika cīņa starp pienākumu un mīlestību.

Centram Maskavā

Ir sākusies operācija �Dzelzs zirgs�. Alborā Centrālās izlūko�anas pārvaldes īpa�ais pārstāvis pulkvedis Tameriks (Manuss). Grupa �Kondors� atrodas starpbāzē pie Kurienes upes Nibas pilsētiņas tuvumā.

Dēls

Vēlreiz ierūcās TAAG aviosabiedrības Boeing dzinējs, un tad rūkoņa norima. Reiss Nr. 6235 �Maskava-Roma-Albora� bija beidzies. Cauri liegi krēslainai tropu naktij kā jāņtārpiņi Jāņu naktī mirgoja da�as vājas �24. septembra lidostas� ugunis. Pulkstenis bija �etri no rīta.

D�ovanni Rinaldīni pēc dokumentiem bija Itālijas tirdzniecības firmas El Credo pārstāvis. Viņ� satvēra ar sudraba monogrammu rotātu

vecmodīgu bē�īgu cūkādas portfeli, lietussargu ar griezumiem rokturī un, pār plecu nevērīgi pārmetis gai�pelēku putekļmēteli, cienīgi soļoja uz izeju.

Viņ� bija gara auguma pavecs kungs pelēkās vasaras biksēs un labi piegulo�ā rūtainā �aketē. Tum�i zila kaklasaite uz baltā krekla fona izcēla Rinaldīni kunga vecās skolas vīrie�a iznesību. Visu apģērba stilu akcentēja kaklasaites mezgla piespraude ar briljanta galviņu.

Rinaldīni gadi nebija ritēju�i nemanot, sejā atstājot dziļas grumbu vagas, kas drizāk padarīja viņu cēlāku nekā kaitēja rūpīgi koptajai, saulē brūngani iedegu�ajai sejai ar bārdiņu. Jaunībā vīrs noteikti bijis spēkpilns, stiprs. To vēl tagad varēja pamanīt, kaut arī gadi pret D�ovanni gribu bija uzmetu�i viņam savu smagnējumu plecos.

Bet vai gan kāds spēja saskatīt un ievērot, ka zem vecā kunga kuplajām uzacīm pasauli vēro divas jauneklīgi mo�as un gudras acis?

Nakts bija maigi silta, tomēr arī diezgan mitra un miglaina. Rinaldini apstājās uz trapa pēdējā aug�ējā pakāpiena un ar baudu dziļi ieelpoja tropu aromātisko spirgtumu. Līņāja. Ilgāk stāvēt ārā viņ� nevarēja. Paģirainiem un miegainiem padomju zvejas flotes jūrniekiem pilnīgi pietika ar īsu aizmir�anos lidojuma laikā, bet nu viņi steidzās. Savā starpā grūstīdamies un krievu valodā skaļi �ēlodamies, visi nez kāpēc mēģināja reizē izkļūt no lidma�īnas. Kā spunde atsprāga durvis, un lavīna satvēra arī trapa galā stāvo�o cienīgo Rinaldīni.

�Caramba!� nolamājās vecais kungs, kad atklāja sevi iespiestu rosīgajā kņadā starp miegainiem, saņurcītiem, pēc izdzerta �ņabja un alus smakojo�iem krievu jūrniekiem. �Velna krievi,� viņ� vēlreiz aizkaitināti izgrūda itāļu valodā un centās atbrīvot kājas no resna, pēc alus smirdo�a jūrnieku formastērpā ģērbta tipa zoles apak�as, kam tādā stāvoklī bija labpaticies iesnausties.

Tajā pa�ā laikā autostāvvietā iepretī lidostai apstājās zila lada. Lukturi bija izslēgti, un nakts krēslā automa�īnas salonā varēja saskatīt kvēlojam cigaretes oglīti. Tur kādu gaidīja.

Ar vietējo muitas kontroli un arī vietējiem imigrācijas varas pārstāvjiem nekādu starpgadījumu nebija. �ajā agrajā rīta stundā viņi bija tik miegaini, ka spētu iebrauk�anas vīzu uzspiest pat tramvaja biļetei.

Rinaldīni ātri tika cauri dokumentu pārbaudei un starp zemē guļo�iem, sēdo�iem, bērnus barojo�iem, kaut kur lidot gribo�iem vietējiem iedzīvotājiem devās uz izeju, kur viņu jau gaidīja plati smaido�s Itālijas vēstniecības tirdzniecības padomnieks. Vīri sarokojās un sarunājoties gāja pie autostāvvietā novietotā Alfa Romeo. No viņiem jaunākais, vēstniecības padomnieks, cieņu izrādot, paklanījās Rinaldīni un, viņu uzmanīgi uzklausīdams, pakalpīgi paņēma cūkādas portfeli, lai to palīdzētu nest.

Arī pie vieglās automa�īnas Lada bija notiku�as pārmaiņas. Pirmīt auto sēdo�ais vīrietis tagad stāvēja braucamrīkam blakus un skatījās, kas notiek pie lidostas durvīm.

Tropu nakts krēslā pie Ladas klusām iznira jūrnieka mundierī ģērbies spēcīga auguma vīrietis.

�Labrīt agrajā rītā, Vja�eslav,� viņ� pus�ukstus sveicināja sagaidītāju.

Vieglās automa�īnas īpa�nieks pagriezās.

�Sveicināts, sveicināts.�

Vīrie�i iesēdās automa�īnā un viens otram paspieda roku.

�Ak, tad �oreiz Sa�a ir mūsu pusē,� noteica pie stūres sēdo�ais vidēja auguma vīrietis, pēc izskata sīksts, ar skaidru skatienu un mazliet kailu galvvidu, un iedarbināja ma�īnu.

Vja�eslavs Igrovs pēc pakāpes bija apak�pulkvedis un Lemānijā pildīja GRU rezidenta Petrova pirmā vietnieka pienākumus.

�Jā, biedri apak�pulkvedi, pēc centra pavēles man jāgana Romas vēstnieks, tā �kūpinātā zoss�,� jūrnieks ar galvas mājienu zīmīgi norādīja uz Alfa Romeo pusi, kas tie�i tajā brīdī atmuguriski izbrauca no autostāvvietas.

Sa�as pilnais vārds Aleksandrs Samoiļins, plecīgs jauns vīrietis ar stipriem kauliem kapteiņa pakāpē. �Akvārija� arhīvā kapteiņa Samoiļina vārdam pretī stāv rakstīts segvārds Aplis. Vīri kopā bija strādāju�i arī agrāk: dienvidos, kā pa�i dēvēja Afganistānu.

Sa�a, saraucis degunu, novilka svārkus ar zeltītajām piedurkņu uz�uvēm.

�Ellīgi smird pēc alus,� viņ� teica, nometot frenci uz pakaļējā sēdekļa. �Konspirācijas nolūkos nācās pusi pudeles izsmidzināt. Pats zini, Ivanovi�, kā izskatās, kad zvejnieki atgrie�as.� Atvainojoties viņ� ar roku pamāja uz lidostas pusi. Igors neko neatbildēja. Viņ� piekrīto�i pamāja, atvēra cimdu nodalījumu, no turienes izņēma da�as fotogrāfijas un pasniedza Samoiļinam. Attēlos figurēja viens un tas pats kungs baltā, solīdā uzvalkā. Vienā fotouzņēmumā viņ� turēja rokā pokālu un teica runu kādā pieņem�anā, otrā sarunājās ar kādu skaistu dāmu un tre�ajā, uzacis uzrāvis aug�up un pieri savilcis grumbās, skatījās tie�i objektīvā.

Alfa Romeo bija aizbraukusi no autostāvvietas, un arī zilā lada izkustējās no vietas.

Sa�a cītīgi pētīja fotogrāfijas, tās domīgi komentējot:

�Vecums 42-45 gadi, laba miesas uzbūve, spēcīgs, uzmanīgas acis, augsta piere...�

�Viss ir pareizi,� pārtrauca apak�pulkvedis, automa�īnu uzgrie�ot uz lielā ceļa. Priek�ā spīdēja Itālijas vēstniecības tirdzniecības padomnieku auto aizmugurējās ugunis. Nakts bija krēslaina, un ielā satiksmes nebija.

�Vēl jāpiebilst, ka viņ� brīvi pārvalda visus iero�u tipus un karatē -viņam ir ceturtais dans.� Igrovs ieturēja zīmīgu pauzi, ļaujot teiktajam nogulsnēties smadzenēs, un turpināja: �Pārvalda astoņas valodas, arī krievu. Pirmklasīgi peld un nirst, pilnībā pārvalda spridzinā�anas darbus.�

�Paskat, cik lepni!� Samoiļina balsī bija saklausāma skaudīga izbrīna nots, kad viņ� apskatīja fotoattēlus. �Tad tā izskatās amerikāņu pulkve�leitnants Tameriks. Atceries, Ivanovi�, cik daudz ir stāstīts par viņu Afganistānā?�

Itāļi palielināju ātrumu, un Igrovs spēcīgāk iespieda gāzes pedāli grīdā.

�Ne tikai Afganistānā, bet ari Vjetnamā, �īlē un vēl daudzās vietās, kur ar viņu ir iznācis sastapties,� teica Igrovs, rūpīgi pievēr�ot uzmanību automa�īnas stūrē�anai. Nācās ievērot pietiekamu attālumu, lai atrastos ārpus distances mikrofonu darbības zonas. Lidostā apak�pulkvedis bija nokļuvis Alfa Romeo tuvumā un tur kaut ko izdarījis. �ķita, ka attāluma ziņā problēmu nav, skaļruņos skanēja divu vīrie�u saruna itāliski, un bija skaidrs, ka arī ierakstam ir jāizdodas teicamam.

�Tameriks, pēc jaunākajām ziņām, ir pulkvedis, Sa�a,� Igrovs sminot pagriezās pret partneri, kas viņam atdeva fotogrāfijas.

�Labs ir, Ivanovi�, un kas tad ar Tameriku ir noticis?� jautāja Samoiļins.

Apak�pulkvedis, kas visu laiku bija saspringti vērojis priek�ā brauco�ās ma�īnas ugunis, ar �ķelmīgu skatienu vaicāja kaimiņam:

�Sa�a, tā tava ��āvētā zoss� ir viens kārtīgs karnevāla meistars. Vai tad tu tie�ām nepazini Tameriku?�

Samoiļinam kļuva neērti. Bija redzams, ka teiktais viņu pārsteidzis. Vecais Rinaldīni pārāk at�ķīrās no fotogrāfijā redzētā.

�Man par to nekas nav stāstīts...� viņ� kaunīgi atrūca, sāņus skatīdamies.

�Tagad jau plastiskās maskas var mainīt cilvēka izskatu,� teica Igrovs, pieklauvēdams pie skaļruņa, kur Rinaldīni mo�ā balsī stāstīja par kafijas cenām pasaules tirgū. �Tameriks, kā jau tu noteikti esi dzirdējis, maskē�anās nozarē ir speciālists.� Igrovs paneļa apak�ā ieslēdza radara slēdzi. �Ievērojiet, cik noteikta ir padzīvoju�ā cilvēka gaita, tipiska vecā skolas biznesmeņa izturētība, drusku nogurusi vecāka cilvēka balss un ļoti rūpīgi izmeklēts apģērbs.�

Tie�i tajā brīdī Rinaldīni partnerim kaut ko pierādīja tik skaļi un emocionāli, ka Igrovam nācās mikrofona skaļumu pagriezt klusāk. Radars rādīja, ka �bāka�, ko apak�pulkvedis bija paspējis autostāvvietā pierīkot zem Alfa Romeo astes, darbojas nevainojami - itāļi atradās vajadzīgajā attālumā. Samoiļins acīmredzami bija iegrimis pārdomās.

Vieglās automa�īnas bija iebrauku�as pilsētā, un Alfa Romeo samazināja ātrumu. Igrovam nebija vajadzības �uzkārties� itāļiem kaklā. Saruna no skaļruņiem skanēja skaidri. Arī lada samazināja ātrumu.

�To gan es nevarēju iedomāties...� Ko tie�i, Samoiļins nepaspēja precizēt. Apak�pulkvedis tik strauji nobremzēja, ka kapteinis ar blīk�ķi ielidoja vējstiklā.

Negaidīti no sānielas priek�ā bija izbraukusi lielā Scania. Igrova teicamā reakcija viņus izglāba no visļaunākā, līdz sadursmei bija atliku�i da�i centimetri. Acumirklī auto salonu piepildīja smirdīgs sadegu�as dīzeļdegvielas mutulis, bridi kravas automa�īnas logā pavīdēja melna, smaido�a seja, un, riepu gumijai gaudojot, milzigā automa�īna turpināja ceļu, it kā nekas nebūtu atgadījies.

�Velna makaki,� nolamājās apak�pulkvedis Igrovs, ��eit visu laiku nepārtraukti jātur acis vaļā.� Viņ� pagrieza ma�īnu iepriek�ējā virzienā. Tā arī bija - priek�ā brauco�ās ma�īnas ugunis vairs nebija redzamas, radars rādija, ka Alfa Romeo mierīgi turpina ceļu Golfas virzienā, kur atrodas Itālijas diplomātu mītnes. No skaļruņa joprojām skanēja Rinaldīni iepriek�ējie prātojumi par pasaules tirgus cenām. Igrovs piedeva gāzi. Radars ir laba lieta, bet pa�am redzēt tomēr dro�āk.

Sa�a ar dūri berzēja pieri, seja saviebta sāpju grimasē:

�Jupis tāds, Ivanovi�, �itā varēji mani nosist.�

Priek�ā ceļa galā vēlreiz pazibēja Alfa Romeo aizmugures ugunis, un Igrovs samazināja ātrumu.

�Gan vecais atkal izlocīsies,� Samoiļins domīgi sacīja, piesitot skaļrunim. Vecais kungs mierīgi un nosvērti partnerim stāstīja visus Romas jaunumus.

�Ja nu �ī uzbrauk�ana bija plānota?� Samoiļins jautājo�i paskatījās apak�pulkvedī, kas bija piesmēķējis cigareti.

�Neticu,� nostiepa Igrovs, priek�ā zibo�ās ugunis vērojot, �tādā gadījumā mums Alfa Romeo vairs nebūtu iespējams atrast. Lemānijā tādi starpgadījumi ir glu�i ikdieni�ķa lieta. Nevienam nav autovadītāja apliecības, satiksmes policijas faktiski nav, vietējie dabū automa�īnu un tad dragā, cik tā ma�īna spēj izturēt. Tomēr arī tas vīrs grib palikt dzīvs. Ko, velns!� pārsteigts Igrovs nomurk�ķēja, ieraugot pirmo auto pagrie�amies uz pilsētu. �Kur tie itāļi tagad tik agri, tavuprāt, drā�as?�

Pēc brī�a viņ� pagrieza lādu pa kreisi. Kārtējo laukumu pārbraucot, vienīgās dego�ās laternas gaismas aplī pazibēja Alfa Romeo. �Te kaut kas ir sanācis greizi.� No priek�nojautas Igrova seja bija saspringusi, un viņ� ar kāju spēji iespieda gāzes pedāli tā, ka forsētais dzinējs lādu strauji parāva uz priek�u.

Viņi apstājās autostāvvietā iepretī Itālijas vēstniecībai tie�i blakus Alfa Romeo. Automa�īnā neviena nebija, un tirdzniecības padomnieks, mapi rokā �ūpodams, demonstratīvi soļoja uz vēstniecības ieeju.

Skaļruņos joprojām vecais Rinaldīni aizrautīgi skaidroja par investīciju apjomiem kafijas tirdzniecībā.

Igrovs izkāpa no auto. Ieslēgta magnetofona uzstādī�ana tuk�ā Alfa Romeo aizmugurējā sēdeklī bija devusi mazu labumu.

Centra īpa�o pārstāvi Alborā pazina tikai GRU Lemānijas rezidentūras rezidents ģenerālmajors Nikolajs Petrovs. Tas, ka īpa�ais pārstāvis bija apak�pulkve�a pakāpē, bija saprotams, raugoties no pilnvarojuma puses, bet ģenerālmajora garam tas nebija pieņemams. Skaidrs, ka �is vīrs pildīja īpa�u uzdevumu un tādēļ viņam bija vajadzīgas īpa�as pilnvaras. Neviens nebija minējis, kāds uzdevums viņam jāpilda.

Petrovam kā rezidentam par plānoto nebija ne jausmas. Tas varēja nozimēt, ka arī viņa pārvaldes darbu kontrolē. �i doma ģenerālmajoru tomēr darīja piesardzīgu. Tādā gadijumā �Akvārijs� viņu vispār nebūtu brīdinājis par īpa�ā aģenta iera�anos. Seju savilcis nicīgā grimasē, Nikolajs Petrovs smēķēja. Tas nomierināja nervus, lai arī ārsti nenoguru�i atgādināja par smēķē�anas kaitīgumu. Visa dzīve bija kaitīga. It sevi�ķi, ja smagajiem darba pienākumiem un īpa�ām grūtībām pieskaita vēl uz kamie�iem uzgrūsto ciemiņu ar ipa�ām pilnvarām. Jau tāpat pietika problēmu!

Pie durvīm klauvēja. Uz sliek�ņa stāvēja vecākā �ifrētāja, un viņas apaļā seja staroja kā mēnestiņ�:

�Vai atļausiet, biedri ģenerālmajor?� Pamājis ar roku, vīrietis paņēma ādas mapi un nolika to uz galda. �Jaunākā �ifrogramma no centra.�

�Varat iet, majore,� Petrovs aizsūtīja �ifrētāju projām. �Kas tad kungiem jauns būtu ziņojams?� viņ� pie sevis domāja. Lasot ziņojumu, Petrovam piesarka ausis, pēc tam kakls. Satracināts viņ� ar troksni aizcirta ādas mapes vāku un, caur zobiem no�ņācis �Velns!�, strauji pielēca no krēsla. Vairākas reizes viņ� nervozi soļoja pa kabinetu, beidzot apstājās un rokām kabatās un cigareti zobos stāvēja Andropova bildes priek�ā. Pēdējā laikā GRU Lemānijā neklājās labi. Lai gan amerikāņi pavasarī ar lielu troksni bija samazināju�i Salomes un Tolkero partizāniem sniegto palīdzību, tur nebija ne par mata tiesu jūtams CIP darbs. Tie�i pretēji, �ķita, ka tā pārvalde darbībā ir kļuvusi vēl centīgāka. Tagad visam kā kronis klāt bija nācis Kvazi. Ja nu viņ� bija tas viltīgais �Akvārija� stiķis, ko pazina kā apak�pulkvedi Tamovu, un ja nu reizē viņi gribēja Petrovu slepeni pārbaudīt? Nikolaja �aubām bija pamats. Kā lai saprot jaunāko ziņojumu, kurā viņam, ģenerālmajoram Petrovam, ir stingri aizliegts uz savu roku uzņemt sakarus ar aģentu Kvazi? Tekstā stāv rakstīts pavisam citādi - ka apak�pulkvedis Tamovs pats noteiks vietu un laiku, ja vajadzēs satikties. Tādas domas Petrovam lika sa�ķobīt degunu, un viņ� neievēroja, ka nodegu�ās cigaretes pelnu gals nokrīt uz paklāja. Viņ� atgriezās pie rakstāmgalda, vēlreiz atvēra mapes vākus un lasīja: �...uzlieku par pienākumu ģenerālmajoram Petrovam, izmantojot visas viņam dotās pilnvaras, tūlīt sniegt jebkuru palīdzību...� Apak�ā parakstījies ģenerālleitnants Akulovs. Petrovs ar plauk�ķi atkal aizcirta mapes vākus. Viņ� bija �ā reģiona saimnieks, un tagad viņam grib apcirpt spārnus, turklāt ar kaut kāda apak�pulkve�a palīdzību. Tas laupīja mieru, domas atkal atgriezās pie aģenta Kvazi. Kā pēc pasūtījuma notika izgā�anās ar to Rinaldīni. Ģenerālis nospieda iek�ējā telefona pogu.

�Ņina, apak�pulkvedi Igrovu pie manis!�

Pēc pāris minūtēm atskanēja klauvējiens, ienāca apak�pulkvedis un uz sliek�ņa sastinga mierastājā. Petrova skatiens bija svina pelēks, tāpat kā viņa padotais, ko Petrovs vēroja, - seja nāves bālumā un izstiepies taisns kā bulta.

�Es esmu izlasījis jūsu ziņojumu, apak�pulkvedi. Sakiet, lūdzu, kā jūs, pieredzējis vīrs, pieļāvāt tik rupju kļūdu? Kā jūs izskaidrojat, ka uz �o operāciju devāties viens pats ar vienu automa�īnu? Stundu pēc pulkve�a Tamerika iera�anās jūs atļāvāties viņu izlaist no acīm, un nevienam nav ne mazākās nojausmas, kur objekts tagad varētu atrasties. Ko jūs pte tā visa varat piebilst?�

Igrova acis nenovērsdamās skatījās ģenerālī, tikai piesarkusī piere sirmo matu ieskautajā rāmī liecināja par uztraukumu. �Biedri ģenerāli, izņemot mani, nevienu nevar vainot. To, ka Tameriks atlidos ar rīta lidma�īnu, es uzzināju se�as stundas pirms pulkve�a iera�anās. Jūs atradāties pārāk tālu no objekta, lielākā daļa Lemānijas personāla bija aizsūtīta piecās automa�īnās uz trijām da�ādām vietām. Atliku�ās divas apkalpes ostā nodro�ināja operāciju �Omega�, kam bija jābeidzas ap lidma�īnas ielido�anas laiku. �Omega� operācija aizkavējās tirdzniecības kuģa novēlotās ienāk�anas dēļ.�

�Kāpēc jūs neprasījāt palīdzību no kubie�u draugiem?� apak�pulkvedi pārtrauca Petrovs.

�Tā bija kļūda. Es līdz pēdējai minūtei gaidīju ierodamies grupu no ostas, un viņi būtu paspēju�i laikā, ta�u viņu automa�īnas priek�ā notika diversijas akts. Kad es to uzzināju, bija par vēlu kādu aicināt palīgā. Pats braucu uz lidostu, liku �Omegas� grupai nodro�ināt Tamerika pieņem�anu trasē.�

Apak�pulkvedis runāja tīru patiesību. Pamēģini to paskaidrot Maskavai, kas ik pēc stundas prasa ziņojumu par pulkve�a Tamerika darbību. Piedo�anas nebūs, arī ne tādēļ, ka pats centrs bija nogulējis amerikāņu lidma�īnu un par to Alborai paziņoja ar kavē�anos.

�Apak�pulkvedi, vecas pazī�anās dēļ es jums dodu divpadsmit stundas, bet pēc tam es bū�u spiests ziņot Maskavai. Kā jūs saprotat, tas jūsu karjerai ir ļoti svarīgi.� �Tāpat ari manai,� viņ� pie sevis nodomāja. �Ejiet, Igrov, un iesaistiet visus spēkus meklē�anā!�

Kad apak�pulkvedis pēc ierindas reglamenta izdarīja pagriezienu, lai ietu prom, ģenerāļa balss pēk�ņi viņu apturēja:

�To jauno, kapteini Samoiļinu, noformējiet darbā Ekonomikas padomnieku nodaļā, bet tā, lai viņam nebūtu nekādu manāmu sakaru ar mums. Par visu pārējo īstajā laikā es pats runā�u ar viņu. Viss, varat iet!�

Pēc Igrova aizie�anas, viņ� ieplestām acīm dusmīgi lūkojās durvis, kas bija aizvēru�ās aiz vietnieka. Palīdzību nācās meklēt tur, kur to diezko negribējās prasīt. Viņ� piegāja pie viena no tālruņiem, kas stāvēja uz galda, un uzgrieza numuru:

��eit Petrovs, majora kungs,� viņ� runāja klausulē. �Vajadzētu satikties. �o to apspriest par vīzām.�

Apak�pulkvedim Igrovam nevajadzēja divpadsmit stundu. Jau pēc �etrām stundām no lidostas ziņoja, ka SAS aviosabiedrības reisā Nr. 578 Albora-Roma-Stokholma ar izlido�anas laiku 19.30 Rinaldīni kungam biznesa klasē esot rezervēta vieta Nr. 7A. Pulksten divpadsmitos dienā pazudu�ais pats bija parādījies, it kā nekas nebūtu noticis, pusdienojis viesnīcas reprezentablajā restorānā Diplomatico Itālijas ekonomikas padomnieku sabiedrībā. Informāciju bija sagādājis majora Murano dienests, kas meklē�anā bija iekustinājis visus zobratiņus, lai palīdzētu Petrovam meklēt no rīta pazudu�o veco kungu. No tā brī�a pulkve�a Tamerika pārvieto�anās ceļu sedza da�ādas GRU automa�īnas. Ta�u Rinaldīni kungs vairs ij nedomāja pazust. Sarunas diem�ēl vairs nevarēja ierakstīt, jo itāļi līdzi nēsāja traucētājus, kas neļāva izmantot distances mikrofonus. Tādēļ veco kungu fotografēja un filmēja vairāku mākslas filmu garumā. Viss D�ovanni Rinaldīni ceļ� līdz lidostai bija sadalīts sektoros, un da�ādi at�ķirīgi eskorti katrā nogrieznī pavadīja vieglo automa�īnu Ford, kurā �oreiz brauca itāļi.

Tā vecais kungs pulksten 18.30 nokļuva �24. septembra lidostā�, sirsnīgi atsveicinājās no Itālijas vēstniecības Ekonomikas padomnieku nodaļas darbiniekiem un pulksten 19.10 iekāpa SAS lidma�īnā.

Apak�pulkvedis Igrovs, kas personīgi bija piedalījies visā seko�anā, tagad no lidostas balkona domās pamāja Rinaldīni ardievas un atviegloti nopūtās.

�is rūgtais biķeris viņam vairs nebūs jādzer.

To auto, kas Atbrīvotāju laukumā viņiem "iesēdās astē�, pamanīja viņi abi. Melns Ford Sierra ar tum�iem stikliem ieturēja diskrētu lielu distanci. Leonīds, kas sēdēja pie stūres, bija ģērbts obligātajā melnajā smokingā. Marijai mugurā bija gara, piegulo�a tum�i zila, mirdzo�iem spīgulī�iem rotāta vakarkleita, kuras �ķēlums kreisajā sānā līdz pat gū�ai demonstrēja skaisti veidotu kāju. Viņi bija ceļā uz pieņem�anu un vakariņām pie vēstnieka Aleksandrova.

�Beidzot notiek kaut kas interesants,� teica Leonīds, ātru skatienu uzmetis Marijai, kas spogulī vēroja redzamības joslā pamanāmo fordu.

Kvazi �ķērsoja vēl divus krustojumus, nonākot Itālijas bulvārī, pagriezās pa kreisi, nobrauca apmēram 50 metrus un apstādināja auto ielas malā. Viņ� pēk�ņi apķēra Mariju un stingri piespieda to sev klāt, skūpstīdams tie�i uz lūpām. Melnais fords, kā Kvazi paspēja pamanīt, ātrumu nesamazinot, pār�āvās ielas krustojumam. Leonīds uztvēra, ka skūpstī�anās spēle vairs nebija rotaļa, bet gan glu�i īsta darbība, ko viņ� nemaz nebija plānojis. Neap�aubāmi, bija ļoti patīkami kaislīgi lūpām skart Mariju un viņas prasmīgo mēli, kura patvaļīgi klejoja vīrie�a mutē, tādēļ atraisī�anās no sievietes Leonīdam prasīja lielu piepūli un sevis pārvarē�anu.

�Beidziet ta�u, Marija,� viņ� pus�ukstus, it kā kāds tuk�ajā ielā varētu izdzirdēt.

Marija aizvainota atliecās atpakaļ, ierāvās savā stūrī un negantās dusmās no�ņācās:

�Leonīd, tu... tu... neesi cilvēks, bet gan programmēts robots!�

Nedēļām ilgi sakrājies rūgtums �ļācās no viņas dvēseles. Marija pirmo reizi sastapa virieti, kas varēja turēties pretī viņas daiļumam. Tas bija neizsakāmi aizvainojo�i. Vismuļķīgāk bija tas, ka �o cilvēku viņa mīlēja. Aiz dusmām sieviete ar dūri sita pa automa�īnas paneli un �ukstēja, acīm zib�ņus mezdama: �Tu... tu esi... kretīns, idiots un impotents.�

Leonīds atguva līdzsvaru. Tikai viņ� pats zināja, cik tas bija grūti. Gai�i pasmaidīdams, Tamovs lūkojās uz blondo fūriju, mierinādams uz Marijas ceļa uzlika roku, ko acumirklī viņa atgrūda nost, un teica:

�Marija, nomierinies. Visam ir jāizskatās ticami, bet �is pēdējais gan tāds nebija, pati saproti.�

Nicīgi iespurgdamās, sieviete iekārtojās tā, lai �aurajā ma�īnas sēdeklī pēc iespējas vairāk pagrieztu vīrietim muguru.

Kvazi pakratīja galvu, it kā no miega pamozdamies, palielināja automa�īnas ātrumu, un tum�i sarkanais Audi 100, kas pirms nedēļas bija nodots viņu rīcībā, uzsāka vienmērīgu braucienu.

Ford Sierra bija pārbraukusi krustojumam, ātrumu nesamazinot. �Ja nu tas tie�ām bija ceļabiedrs gadījuma pēc?� nodomāja Kvazi, apgrie�ot auto un atsākot braukt pa iepriek�ējo mar�rutu. Marija pa to laiku no somiņas bija izņēmusi kabatlakatiņu un nosusinājusi acis. Pēc tam viņa mazā spogulītī pārbaudīja savu krāsojumu un beidzot vainīgā balsī teica:

�Atvainojiet, Leonīd, es sadusmojos, izlūkam tā ir neatļauta greznība.�

Leonīds zibo�ajā ielas gaismā ieskatījās blakussēdētājai acīs, mēģināja sievietes balss tonī atrast ironiju. Patiesība palika nesasniegta. Sievietes skatiens bija vaļsirdīgi sirsnīgs.

�Marija, jums tie�ām ir taisnība, dusmās iekaist nedrīkst.�

Nenoliedzami, Ford Sierra nebija nejau�s ceļabiedrs. Pēc vairākiem kvartāliem atskata spogulī pazibēja jauns pārinieks, un �oreiz tā bija Opel markas automa�īna.

�Maina sekotājma�īnas,� Kvazi sacīja Marijai, kas arī sānskata spogulī sekoja aizmugurē brauco�ajai ma�īnai. �Izskatās, kādam ļoti gribas zināt, uz kurieni mēs braucam.�

Voliņini pa atvērtajiem vārtiem iebrauca vēstniecībā. Opel miermīlīgi novietojās stāvē�anai iepretī PSRS vēstniecībai un, sprie�ot pēc visām pazīmēm, iekārtojās stāvē�anai, lai gaidītu. Kvazi ma�īnu nolika vēstniecības pagalmā, izslēdza dzinēju un palika mierā, domīgi, acis iepletis, skatoties sev priek�ā. Ar acu kaktiņu Marija vēroja vīrieti un pārtrauca klusumu:

�Leonīd, man ir tāda sajūta, ka �ie zeļļi ir apsardzes grupa, kam ir uzdots mūs uzraudzīt.� Sieviete ar galvas kustību nenoteikti pamāja autostāvvietas virzienā. Kārtējo reizi Kvazi pārliecinājās, ka slēpti apbrīno jauno sievieti. Viņa bija pārvarējusi aizvainojumu, un viņas analīze par radu�os situāciju, gods kam gods, nemaz nebija sliktāka par to, kādu viņ� pats būtu sacerējis.

�Tomēr sievietei ir taisnība,� vīrietis padomāja, ��ī atsūtītā ma�īna �ķiet aizdomīga, tur ir kāds slēpts iemesls.�

Viņi izkāpa no auto. Bija viesu iera�anās laiks. Karodziņus plivinādami, garām brauca diplomātu limuzīni, kas ieradās pa aleju, apstājās pie vēstniecības kāpnēm un caur zaļumos slīksto�o parku devās projām pa citu ceļu. Itālijas vēstniecības autovadītājs bija visnotaļ pārsteigts un strauji nobremzēja. Izbrīnu izraisīja kāda garā vakarkleitā tērpta jauna blonda sieviete ar saraudātu seju, kas sēdēja uz asfalta un rokā turēja kurpi ar nolauztu papēdi. īstenais itālietis Pedro bija d�entlmenis, un skaistu dāmu atstāt kļūmīgā situācijā nebija viņa dabā. Viņ� atvēra tum�i zilā rolsroisa durvis un, pieklājīgi paklanījies, gāja pie sievietes, kas caur asarām smējās viņam pretī. Vēlāko Pedro vairs neatcerējās. Meistarīgs no koka ēnas klusu iznāku�ā Kvazi sitiens ar plaukstas malu kakla apvidū uz pāris stundām itāli nolika atdusēties.

Graciozi un nesteidzīgi solīdi tum�i zilais rolsroiss, Itālijas karodziņiem plandot, pa vārtiem izbrauca no PSRS vēstniecības. Autovadītājs cepurē ar nagu jautri pamāja vārtos stāvo�ajiem apsargiem un uzņēma virzienu uz Alboras pilsētas dienvidu daļu - Golfu, kur dzīvoja Itālijas vēstniecības darbinieki. Pēc pāris krustojumiem Kvazi nogriezās sānielā un apturēja ma�īnu.

�Marij, kāp ārā,� viņ� pār plecu teica un izkāpa no auto. Pēc mirkļa viņ� atgriezās ar Itālijas karodziņiem rotātajā automa�īnā, un Marija iekārtojās uz grīdas pie priek�ējā sēdekļa. Rolls Royce Silver Shadow, riepām kaucot un dūmu mutuļus pūzdams, iztīrīja visus astoņus cilindrus, tad strauji uzņēma gaitu uz Alboras priek�pilsētu.

Vīrietis, kas balstījās pret dzeltenu Mercedes Benz, bija pārsteigts, ieraugot no krēslainās blakusielas izklibojam vakarkleitā ģērbu�os skaistu dāmu, kas ar rokas mājieniem centās apturēt garām trauco�os taksometrus. Tajā brīdī auto jau atradās pārāk tālu. Sieviete bezcerīgi nolaida roku un skumji noskatījās uz taksometru. Pēc brī�a viņa vienaldzīgi atmeta ar roku un, palīdzību meklēdama, vērās apkārt, tad pamanīja dzelteno Mercedes Benz un pie tā stāvo�o vīrieti. Drusku �aubīdamās, viņa gāja vīrietim tuvāk. Bija redzams, ka klibo�anas iemesls ir kreisās kājas balles kurpei nolūzu�ais papēdis, ko dāma turēja pirkstos.

�Perdone, senor� viņa spāņu valodā uzrunāja vīrieti, �donde puedo tomar un taxi?�³¹ Tagad jaunā sieviete, tuvāk pieklibodama, kurpi bija noāvusi un mēģināja ar papēdi salikt kopā. �Tengo una problēma!�³² Viņa iedeva kurpi un papēdi vīrietim apskatīt tuvāk. Sieviete bija apburo�i skaista, jauka un apjukusi, un bezpalīdzīga savā ķibelē. Pavisam negaidīti vīrietim par lielu pārsteigumu zibenīgi no kleitas izgriezuma pacēlās dāmas brīni�ķīgi veidotā kāja, veica stilīgu sitienu yoko geri. Pārsteigtais sardzes vīrs tikai paspēja ievērot pazibam me�ģīņu biksītes, kad stiprais sitiens viņu jau pārmeta pāri mersedesa motora pārsegam uz gājēju celiņa. Tikko pienāku�ajam Kvazi vairs nebija, ko darīt, sargs

³¹ �Atvainojiet, kungs, kur es varu sameklēt taksometru?� (Spāņu vai.)

³² �Man ir problēma!� (Spāņu vai.) gulēja dziļā nokautā. Leonīds smaidot paskatījās Marijā, kas mierīgi aplūkoja kurpei nolūzu�o papēdi, un �ukstēja:

�Lieliski, tie�ām tīrs yoko geri.�

Marija rituāli paklanījās un atbildei ar vieglu ironiju no�ukstēja:

�Pateicos, sensej!�

Tamovs pārmeklēja nelaimīgā sarga kabatas, bet neatrada pierādījumus tam, kas ir �is vīrs. Viņ� a�i nokautā eso�o vīru ievietoja mersedesa bagā�niekā. Auto stāvēja viņu mājas tuvumā. Izgāju�i pa vārtiņiem, Kvazi un Marija �ķīrās.

Trīs zaļās maskās un haki krāsas formastērpos ģērbtas figūras bez at�ķirības uz�uvēm netraucēti nodevās pilnīgai mājas pārmeklē�anai. Uztraukties un steigties nebija iemesla. Uz ielas pie mersedesa bija nolikts sargs, un no seko�anas grupas, kas atradās automa�īnā Opel, saņemta ziņa, ka mājas saimnieki ir iegāju�i vēstniecībā. Laika atliku likām.

Vīriem par lielu pārsteigumu, lielās istabas durvīs negaidot parādījās jauna, krā�ņa dāma tum�ā vakarkleitā.

�Buenos tardes, senores. Mucho gusto. Puedo ayudarle?�³³ viņa ar �ilbino�u un starojo�u smaidu sejā uzrunāja trijotni kā patīkamus kokteiļu vakara biedrus. Maskas ātri atguvās un sāka no trim pusēm tuvoties durvīs stāvētājai. Nākamajā mirklī viņu uzmanību saistīja stiklu �ķindoņa dibenistabā. Durvīm tuvāk stāvo�ais vīrs drīzāk nojauta nekā redzēja gaisā nozibam kāju, kas ar pēdu spēcīgi iesita viņam pa seju. Tūlīt sekoja otrs sitiens ar gurnā brīvu kāju pa galvu, precīzi tēmēts sitiens pretiniekam aiz auss, iebrucēju atstājot dziļā bezsamaņā.

Atliku�ie divi vīri vairs neļāva sevi pārsteigt. Viņi redzēja, ka jaunā sieviete ir tikpat bīstama, cik skaista, un ieņēma tipisko karatē aizmugures stāju, tā dēvēto kokucu-da�i. Tāds stāvoklis nodro�ina pāreju no aizsardzības uzbrukumā un otrādi. Lielās istabas durvīs stāvo�ajam

³³ �Labvakar, kungi! Patīkami satikties. Vai es varu jums kaut kā palīdzēt?� (Spāņu vai.)

Kvazi no ieņemtajām pozām kļuva skaidrs, ka �ie divi jau agrāk ir iepazinu�i karatē cīņu. Vīri stāvēja istabas vidū ar mugurām kopā, gatavi kā Kvazi, tā Marijas uzbrukumam. Kvazi, muļķojot ienaidniekus, virzījās pa apli, liekot viņiem kustēties līdzi un gaidīt uzbrukumu. Ho Tins, viņa sensejs Vjetnamā, no laika gala centās iedvest: karatē ir cīņas māksla, uzsverot tie�i vārdu �māksla�. Visam, ko dari, ir jābūt dziļi filozofiski un loģiski sakņotam. Emocijas ir liekas, lai neteiktu - bīstamas. Pretinieki, viņu vērodami, stāvēja cie�i uz vietas. Tas bija slikti, stāvo�us pārsteigt ir grūtāk. Dro�i vien viri tāpat kā Kvazi zināja neapstrīdamo patiesību, ka uzbrucējs uzbrūkot pats sevi negribot atklāj, un tas otrajai pusei dod iespēju precīzi trāpīt. Kvazi lavījās aiz pretiniekiem, tā piespie�ot viņus izkustēties no vietas. Viņ� rūpīgi aplūkoja cīnītājus, kam seju slēpa zaļas maskas, ta�u rokas, acis un cirtotie mati liecināja, ka viņi ir afrikāņi. Mirkli pametot skatienu sāņus, viņ� pamanīja, ka otrs vīrietis uzbrūk Marijai, kas nokavēja sitiena bloķē�anu. Leonīds ievēroja, ka meitene tomēr bija pietiekami izveicīga, jo pēc sitiena ar kūleni pārlidoja krēsla atzveltnei tā, ka gaiss no�vīkstēja vien.

Viss notika zibenīgi. Pretinieks, metru deviņdesmit gar� afrikānis, bija nogaidījis izdevīgu brīdi, kad Leonīds mazliet bija novērsis uzmanību, un to izmantoja. Stiprs sitiens mae-geri bija tēmēts saules pinumā un tik ļoti spēcīgi, lai, sasniedzot mērķi, Kvazi nespētu tik ātri at�irgt. Vēlreiz Leonīds domās pateicās skolotājam Ho Tinam, kas bija piespiedis līdz automātiskumam trenēties novērst pret viņu izmantotus paņēmienus. Leonids atbildēja zibenīgi ātri ar bloku gedan-bazae, ar strauju pietupienu lika lietā ienaidnieka uzbrukuma sparu un spēku un apmēram simts kilogramu smago gaļas blāķi meta pret avī�u galdiņu, kas brak�ķot izjuka gabalos. Kombināciju vairs nevajadzēja pabeigt ar sitienu oto�i hidzi-ate. Pretinieks gulēja kā nedzīvs. Starp galda atlūzām maska no sejas bija noslīdējusi, no mutes kaktiņa pār vaigu sūcās asins tērcīte. Nebija laika brīnīties. Pienāca kārta Marijas pretiniekam, kura straujo uzbrukumu apturēja spēcīgais Kvazi sitiens pa krūtīm un vieglāks kagi-tsuki sitiens aknu rajonā, kas lika vīram sabrukt.

;

Leonīds pameta cīņas lauku un, atgrūdis atpūtas krēslu, steidzās pie Marijas.

�Kā jūties?� Viņa balsī bija uztraukums un sasprindzinājums.

Marija piecēlās, sāpo�o roku berzēdama, un, pārplīsu�o vakarkleitas �ķēlumu aplūkojusi, skumji teica:

�Tā bija tik skaista.�

Viņa patiesi noskuma par sabojāto vakarkleitu. Tas, ka izvandītajā istabā visur mētājās mēbeļu gabali un uz grīdas gulēja trīs laupītāji maskās, tas, ka pirms minūtēm �eit bija notikusi ciņa uz dzivību un nāvi, kurā daudz nevajadzēja, lai būtu pārlauzts arī viņas pa�as daiļais kakls, sievieti tā neapbēdināja, kā tas, ka viņas jaukā un skaistā vakarkleita bija pagalam.

Kvazi noraudzījās uz nelaimīgo Mariju un pie sevis nodomāja, ka nekādi nav iespējams saprast, kas notiek sievietes dvēselē un galvā. Pēk�ņā jūtu uzplūdā viņ� paspieda sievietei roku un, velkot ārā no salauztā krēsla gabaliem, teica:

�Tu biji lieliska. Vai kauli veseli?�

Marija atraisījās no pasniegtās rokas un, blondiem matiem kareivīgi plandot, devās uz vannas istabu. �Kauli... kauli...� viņa klusu pie sevis atkārtoja. �Ar ko es tagad ie�u uz vēstniecību?� Ar blīk�ķi aizcirtās vannas istabas durvis.

Kvazi laiku lieki netērēja. Viņ� steig�us izpētīja sve�inieku līdzi paņemtos instrumentus un divus instrumentu koferī�us. Bija skaidrs, ka tā nebija tikai pārmeklē�ana, bet noklausī�anās aparatūras uzstādī�ana. Savukārt tas atklāja, ka aiz operācijas nestāv vienkār�a laupītāju banda, kādu mūsdienu Alborā netrūka - �ie bija atsūtīti no kādas lielas organizācijas. Kvazi virtuvē steidzīgi sameklēja �ņori un sasēja visiem trijiem haki krāsas formastērpos ģērbtajiem rokas un kājas. Viņ� noņēma maskas un pārliecinājās, ka bez afrikāņa pārējie divi bija baltie vīrie�i, acīmredzot kubie�i pēc izcelsmes. Leo no saviem klientiem pēdējo uzcēla sev plecos un pieklājīgi pieklauvēja pie vannas istabas durvīm.

�Nāku, nāku,� no vannas istabas atskanēja Marijas balss. �Tad esi kļuvis gudrāks �o kubie�u jautājumā?� Atkal Leonīds noprata, ka Marija mājasdarbu izpildījusi. �Es domāju,� atskanēja no vannas istabas. �Turklāt tie draudziņi ir �blak�u licēju brigāde��

Kvazi bija mēms no brīnumiem. Pa kuru brīdi sieviete bija paspējusi to ievērot? Vai viņa bija tikko rakņājusies viņu koferos? Durvis atvērās, un tajās stāvēja Marija rītasvārkos, no siltās vannas veselīgi apsārtu�iem vaigiem, galvā dvielis satīts kā turbāns. Viņa iznāca un, garām ejot, Leonīdam saujā ielika mazu mikrofonu.

�Tas bija iebāzts aiz spoguļa, tie�ām profesionāls darbs. Man tādam darbam vajadzētu desmit minūtes.�

Nepaskatīdamās ne uz Kvazi, ne kubieti, kas �ļaugani karājās viņam plecā, jaunā sieviete pa salauzto mēbeļu gabaliem nokaisīto ceļu raitā gaitā devās uz guļamistabu.

Kad Leonīds kādas trīs minūtes kubieti bija turējis zem aukstas du�as, tas sāka izrādīt pirmās dzīvības pazīmes. Sākumā vīrietis tikai kunkstēja un sprauslāja, tad dzīvības spars viņā atgriezās arvien vairāk un viņ� sāka niknāk ķepuroties pretī. Kvazi sve�inieku pavilka no du�as sāņus, viņa seju pagrieza uz savu pusi un tad deva divas stipras pļaukas tā, ka gūsteknim acis naidīgi iemirdzējās un sāka �audīties.

�Como te llamas?�^M viņ� jautāja izmirku�ajam kareivim. �De donde eres?�³⁵

Gūsteknis izvalbītām acīm naidīgi �ķielēja un viņam sejā ie�ņāca:

�Capullo!� ³⁶

�Si, senor,� atbildēja Tamovs, iecirta pretiniekam pāris pļauku un iegrūda vīrie�a galvu Marijas vannas ūdenī. Viņ� gūstekņa galvu turēja zem ūdens pietiekami ilgi, lai viņam pasaule liktos jau glu�i skaista, tad izcēla no ūdens augumu, kas raustījās un sprauslāja, uzrāva kājās un atkārtoja iepriek�ējos jautājumus. Sapratne bija panākta. Kaut arī negribot, tomēr ar laiku vīrietis atzina, ka viņ� un viņa draugi ir no Kubas

³⁴ �Kā tevi sauc?� (Spāņu vai.)

³⁵ �No kurienes esi?� (Spāņu vai.)

³⁶ �Pimpis!� (Spāņu vai.) karaspēka specbrigādes, kas �eit pilda majora Murano pasūtījumu. Viņi bāzējoties īpa�ā nometnē 140 kilometru attālumā no Alboras, Santakrusas tuvumā. Kvazi neizdevās iegūt vairāk informācijas par kubie�iem, kaut gan ar to jau pietika, lai dotu vielu pārdomām. Majors Murano, Lemānijas Tautas Republikas dro�ības dienesta pārvaldes �efs, bija izlēmis izsekot viņu, GRU īpa�o pilnvaroto aģentu, par kā atra�anos Alborā neviens nedrīkstēja zināt, izņemot ģenerālmajoru Petrovu.

Dzeltenais Opel stāvēja savā vietā vēstniecības priek�ā autostāvvietā, kur viņ� bija to atstājis. Ar cēlu loku blakus opelim Kvazi piebrauca mersedesu, kura aizmugurējā sēdeklī kā pagales gulēja stingri sasietie kareivji. Pārsteigto opeļa apkalpes acu priek�ā Kvazi ar Mariju izkāpa no automa�īnas un rūpīgi aizslēdza durvis. Seko�anas grupa nezināja, kā rīkoties, un tikai lielām acīm noraudzījās uz Voliņinu ģimeni kā debesu sūtņiem.

Kvazi piegāja pie opeļa, pieklājīgi pieklauvēja pie loga, pār plecu ar īk�ķi parādīja zīmīgu �estu un nolika automa�īnas atslēgas uz mersedesa motora pārsega. Tad eleganti piedāvāja elkoni Marijai, kas gai�i zilajos minibrun�os izskatījās ap�ilbino�a, un skaisto vakaru viņi baudīja, bez valodas paliku�ās opeļa grupas acu priek�ā omulīgi pastaigājoties vēstniecības vārtu virzienā.

Maskava. Centrs. Akulovs.

Aizsegs ir likvidēts. Fiksēts Lemānijas Dro�ības dienesta speciālistu apciemojums, lai uzstādītu noklausī�anās iekārtas. Strādāju pēc B varianta.

Kvazi

Instrukcijā bija rakstīts, ka tik�anās ir nolikta pulksten trijos. Vēl vajadzēja nobraukt 20 kilometru, bet tad no krūmiem Tomasam priek�ā negaidīti uzradās sardzes postenis. Viņa manīgā acs uzreiz pamanīja, ka tie nav nekādi vietējie, krūmos noķertie �auteņu nēsātāji, bet gan profesionāli Kubas karavīri. Divi kareivji kopā ar virsnieku pēk�ņi iznāca uz ceļa, lai tuvojo�os Lanā Rover varētu turēt krustugunis no trim ap�audes punktiem un cits citu neievainotu. Viņu saīsināto desantnieku kala�ņikovu stobri draudīgi un nepārprotami vērsās pret atbraucēju.

Tomass ieskatījās atskata spoguli - divdesmit metru attālumā vēl divi karavīri iznāca, nogrie�ot iespējamo atkāp�anās ceļu. Viss jādara mierīgi, citādi zem piecu triecien�auteņu stobriem dzīvību glābt nav iespējams.

Virsnieks iznāca soli priek�ā, un apturētājs pacēla roku, joprojām ar triecien�auteni tēmējot uz Tomasu. Viņ� ar acs kaktiņu spēja saskatīt, ka viņam seko un viņu nepārtraukti tur uz grauda tie divi karavīri. Tomasam bija sagādāti lieliski dokumenti ar fotogrāfiju uz padomju virsnieka Jurija Poļakova vārda. Pat visstingrākajā kontrolē tie neradīja aizdomas, ar ko �ajā rajonā nodarbojas majors Poļakovs, kam īstenībā būtu bijis jāatrodas pelnītā atpūtā PSRS teritorijā. Tā bija leģendas vājākā vieta, nācās rīkoties apdomīgi un savaldīgi un piemēroties situācijai.

Tomass līgani apturēja automa�īnu, mierīgi ar rokturi nolaida stiklu un krieviski pasveicināja virsnieku. Viņ� zināja, ka lielākā daļa Kubas virsnieku bija sagatavoti Padomju Savienībā, brīvi un labprāt runāja krieviski. Virsnieks pielika roku pie cepures, bet par krievu valodu nelikās ne zinis un jautāja spāniski:

�Buenos dias, senor. Su documentos porfavor!�³⁷

³⁷ �Labdien, kungs! Lūdzu jūsu dokumentus!� (Spāņu vai.)

Kareivji stāvēja iepriek�ējā stāvokli un uzmanīgi viņu vēroja. Tame-rikam nācās atzīt kubie�u labo sagatavotību. Tie�i tad Tomass ievēroja priek�ā pāris simts metrus tālāk vēl divus haki krāsas mundieros ģērbtus karavīrus, un �is pasākums viņam sāka nepatikt arvien vairāk. Bija sajūta, ka �is ir militārs ceļa bloks jeb slazds, nevis parasts ceļu patruļas postenis. Manuss caur atvērto automa�īnas logu pasniedza savus dokumentus virsniekam, kas to pieklājīgi saņēma un uzmanīgi sāka pētīt, tad Manuss spāniski jautāja:

�Biedri vecāko leitnant, kas jums �eit notiek?�

�Biedri major, mūsu rajonā ir ieviests sevi�ķais caurlai�u re�īms. Par to ir zināms visiem, starp citu, arī jūsu priek�niecībai Alborā,� teica virsnieks, vērīgi pētot dokumentus, un tad turpināja: �Kāpēc jūs, biedri Poļakov, atrodaties �ajā rajonā bez īpa�as atļaujas un glu�i viens bez pavadītāju grupas? Tas ir ļoti bīstami.� Viņ� uzmanīgi raudzījās Tomasā, kam sejā varēja saskatīt bezgalīgu, no Mēness nokritu�a kaķēna nevainīgumu un pārsteiguma izteiksmi, lai gan tagad viņa smadzenes strādāja divtik ātri.

�Interesanti,� teica Tomass jeb Manuss ar domīgu pārsteiguma sejas izteiksmi. �Kā tad tā? No rīta, kad es izbraucu no �tāba, de�ūrvirsnieks man neko tādu neteica. Vakar ar ģenerāli Vasjuku norunājām, ka �odien no rīta ātri aizbrauksim uz Lobu un atgriezīsimies ar ziņojumu. Arī viņ� man neko neteica.� Tomass apzināti stāstījumā pieminēja ģenerāli Vasjuku, kas �tābā bija nozīmīga figūra un ko noteikti pazina kubie�i. Tāpat viņ� uz labu laimi pieminēja Lobās ciemu, kura ceļa rādītājam pabrauca garām pirms 30 kilometriem.

Vecākā leitnanta skatienā parādījās neizpratne:

�Uz kurieni tad jūs braucat, biedri major?� Viņ� izbrīnā savilka uzacis.

Tomass juta, ka �oreiz izdosies, un spēlēja pastulbu padomju majoru tālāk.

�Uz Lobu, uz Lobu, vecāko leitnant,� viņ� sacīja jau nepacietīgāk, pa�pārliecināti mājot uz priek�u.

Vecākā leitnanta acīs iedegās ironiskas uguntiņas, tad viņ� pajautāja: �Vai jums, major, nav kartes līdzi?�

Manuss saprata, ka veicas, un arvien dziļāk iejutās naivā majora lomā, arvien pārliecino�āk sakusa ar jauno tēlu, sevī juta aktieri, kas uztver publikas līdzi dzīvo�anu.

�Kādu velna karti vēl vajag?� viņ� tādā garā turpināja. �Tas ir vienīgais taisnais ceļ� uz Alboru, atliek tikai rullēt!�

Vecākā leitnanta sejā jau parādījās neslēpts smīns, tomēr viņ� sacīja: �Biedri Poļakov, jūs esat jau 30 kilometrus pabraucis garām Lobās ceļa krustojumam un, jūsu zinā�anai, tagad atrodaties 20 kilometrus no Kunenes upes un Nibas pilsētas.�

Krievu mātes vārdu triāde, kurus T�mass tagad skaļi izsauca, lika vecākajam leitnantam un kareivjiem skaļi iesmieties. Manuss demonstratīvi ieskatījās rokas pulkstenī, pielika to pie auss, pakratīja un pietiekami skaļi, lai virsnieks to dzirdētu, krieviski noburk�ķēja: �Tu, maita, es ta�u esmu nokavējies.� Tad viņ� kautrīgi vērsās pie kubie�a un pieklājīgi spāniski jautāja: �Puede decir que hora es?�³⁸ Virsnieks pasniedza atpakaļ dokumentus, tad ātri paskatījās pulkstenī un jau krieviski atbildēja:

�Pulkstenis ir 13.30, major. Grieziet auto apkārt un brauciet atpakaļ. Lidz Lobai ir apmēram 30 kilometru. Tur nav ieviests īpa�ais re�īms.� Tad viņa seja kļuva nopietna: �Brīdinu, major, turiet acis vaļā. �eit, Nibas rajonā, jau nedēļu uzdarbojas Tolkero bandīti. Kur viņi pa�reiz atrodas, neviens nevar pateikt. Savai un jūsu vadībai man ir jāpaziņo par jūsu nomaldīju�os ceļojumu.� Vecākais leitnants pielika roku pie cepures naga: �Laimīgu ceļu, biedri major, esiet uzmanīgs!�

Tomass domās pateicās Dievam, ka kubie�iem tajā brīdī nagos nebija radiostacijas. Viņ� apgrieza landroveru, lai brauktu atpakaļ, un piedeva gāzi tā, ka uz asfalta palika melnas sliedes.

Viss bija sācies labvēlīgi. Viņam bija izdevies izsprukt no krievu sekotājiem, viņ� bija paspējis tikties ar vajadzīgajiem cilvēkiem un

³⁸ �Atvainojiet, cik tagad ir pulkstenis?� (Spāņu vai.) apspriesties par gaidāmajiem uzdevumiem, bet nu �āds sīkums būtu visu operāciju izgāzis. Tas vēlreiz apliecināja patiesību, ka izlūko�ana nav sīkumu. Vēl tagad viņ� nav izglābies no vajātājiem. Tomass bija pārliecināts, ka vecākais leitnants pie pirmās izdevības sazināsies ar �tābu. No turienes vēsts sasniegs Alboru, un pavisam drīz sāksies neīstā Poļakova vajā�ana. īstais majors no Lemānijas bija aizbraucis jau pirms mēne�a.

Tomass piedeva gāzi. Garām zibēja palmu birzis, izmiru�u ciemu būdiņas, savanna ar sarkanīgu akmeņainu augsni.

Manuss domāja, ka ieguvis laiku, bet tas vēl nenozīmēja glābiņu. Kamēr auto rija kilometrus, galvā �igli �audījās domas. Tie�i atpakaļ braukt nebija jēgas. To virzienu pārbaudīs vispirms, un varbūt kāds jau ir sūtīts viņam pakaļ. Strauji apstājies, Manuss iegrieza pa labi �aurā līkumainā ceļā starp banānu stādījumiem. Ceļ�, kas reizēm parādījās un tad atkal izzuda, savijās ar atsevi�ķiem stādījumu ielāpiņiem un virzījās uz tālumā redzamo apdzīvoto vietu. Izlūko�anai laika neatlika, un, saceļot sarkanus putekļu mutuļus, auto drāzās uz priek�u pa �auro ceļu. Tālumā uz pauguriņa kā mirā�a palmās parādījās apmetne, kur bez baznīcas bija redzamas vēl da�as baltas ēkas. Tomass strauji apturēja automa�īnu pie stādījumiem, kur strādāja da�i vietējie, un apjautājās, kas �ī ir par vietu. Gara auguma afrikānis maisa drēbes biksēs, ar platmali galvā uz viņu �aubīgi paskatījās un tikko sadzirdami izdvesa: �Soģa.� �is vārds Tomasam ieviesa skaidrību. Pirms iera�anās viņ� bija noklausījies informācijas kursu par Lemāniju. Tur bija rakstīts, ka Soģa pēc iedzīvotāju skaita ir maza pilsētiņa, bet Lemānijā tā bija pazīstama kā sogueriaⁱ⁹. Tie�i �eit, 140 kilometrus no galvaspilsētas, Alboras upes krastā atrodas Lemānijas Tautas Republikas slavenākā virvju rūpnīca, kur jau gadiem ilgi ra�o tā dēvēto koira⁴⁰, kura materiāls ir kokosriekstu �ķiedras. Sogas apkārtnē auga attiecīgas �ķirnes kokospalmas, kuru riekstu �ķiedra īpa�i noderēja virvju vī�anai.

³⁹ Virvju fabrika (spāņu vai.).

�ķiedra, kas iegūta no Cocos nucifera auga augļu apvalka; kokos�ķiedra.

Tomass lēnām iebrauca pilsētiņā. Bija siestas laiks. Saule karājās zenītā, un, kaut ari �eit, Alboras upes krastā, koku un zaļumu bija daudz, valdīja nāvīgs karstums. Ari pilsētas centrālajā laukumā ar iz�uvu�u slrūklaku un da�ām izbalēju�ām palmām, kas pletās līdz upmalai, cilvēku nebija. Ap laukumu savrupi stāvēja balti nosmērētas, pa pusei sabruku�as akmens mājas, kuru logu lūkas, cik nu to bija, visas stāvēja cie�i aizdarītas. Neviena saprātīga būtne 37 grādu karstumā nerādījās uz ielas.

Manuss apstādināja landroveru, kā izskatījās, kroga vai ēdinā�anas vietas priek�ā, no aizmugurējā sēdekļa paņēma platmali jeb plecu cepuri un izkāpa uz ielas. Viņ� gribēja sastapt kaut vienu cilvēku, lai iegūtu drusku informācijas. Visapkārt valdīja pilnīgs klusums. Pilsētiņa bija kā izmirusi. Tikai viena karstumā apdullusi vista klukstēja ietves malā. Tomass steidzās. To, kad sekotāji ieradīsies, nebija iespējams paredzēt un nevarēja apjaust, bet par to, ka viņi būs klāt, nebija jā�aubās. Nosvērtā gaitā Tomass piegāja pie durvīm un pieklauvēja. Klusums, ne vienas skaņas. Viņ� piedauzīja vēlreiz un uzmanīgi ieklausījās. Tagad kāds kaut ko pārbīdīja, ieskanējās klepo�ana, un uz durvīm vilkās soļi.

�Ko vajag?� aiz durvīm atskanēja vecāka cilvēka balss.

Manuss bija pieklājīgs.

�Es atvainojos par traucējumu,� viņ� teica un rūpīgi pētīja durvis. �Es gribētu vēsumā atpūsties un drusku ieēst.�

�Vai jūs neredzat, ka tagad viss ir slēgts, atnāciet pāris stundas vēlāk,� aiz durvim kāds noburk�ķēja atbildi un mazliet pavēra spraugu. Bija redzams veca afrikāņa grumbainais vaigs.

�Es labi samaksā�u,� Tomass teica un skatījās ve�a viltīgajās acīs. Durvis pavērās vairāk.

�Maksājiet, maksājiet,� burk�ķēja vecis, un durvīs parādījās viss viņa kalsnais augums saburzītās brezenta biksēs un saplēstās sandalēs. �Lemānijā par vietējiem draņķiem tu neko nedabūsi,� vecais izlikās, it kā gribētu aiztaisīt durvis. Tomass, kas visam bija saspringti sekojis, negaidot ar kāju spēra pa durvīm tik spēcīgi, ka vecajam par lielu

pārsteigumu tās izspruka no rokām un durvis atlēca vaļā, ar troksni atsitoties pret kādu, kas stāvēja aiz tām. Ar lēcienu Tomass jau atradās istabā, no grīdas paķēra kāda nomesto kala�ņikova triecien�auteni, ar kūleni piezemējās pretējā istabas stūri starp garo galdu un pārdevēja leti un ar automātu �au�anas gatavībā gaidīja uzbrukumu. Durvis stāvo�ais melnais no izbīļa apstulba. Acis bailēs izvalbījis, rokas pacēlis tik augstu, cik vien iespējams, viņ� bolijās aiz letes vizo�ajā triecien�autenes stobrā. Aiz durvīm uz grīdas vaimanāja un sāpēs vārtījās jauns vīrietis haki krāsas formastērpā, ar abām rokām apķēris asiņojo�o galvu. �ukstus Tameriks vecim deva zīmi nolaist rokas un aizvērt durvis. Viņ� lietpratīgi apskatījās apkārt, pārbaudīja arī pārējās istabas un, nevienā neatklājis draudo�as briesmas, atgriezās bāra telpā, kur pārbiedētais vecais afrikānis tupēja uz grīdas pie asiņojo�ā partnera, mēģinot viņam kaut kā palīdzēt. �ausmās un izbailēs vecais pa�ķielēja uz sve�inieku un nomierinājās tikai tad, kad Tomass no kala�ņikova izņēma magazīnu un triecien�auteni pakāra vadzī.

Tas, ka da�us kilometrus no Sogas pilsētas aug�up pa straumi, d�ungļos, kur tuvu pienāk Alboras un Kunenes upe, dabā ir pa daļai tās savienojo�s da�us kilometrus gar� strauts apaugu�iem krastiem, kuru labākajā gadījumā var �ķērsot tikai vieglā laiviņā, nav uzrādīts nevienā atlantā, nevienā rokasgrāmatā. Vietējie �o strautu izmantoja kā īsāko ceļu uz Nibu. Tie�i turp devās Tomass. Roberts, mundierī ģērbtais jauneklis, kas bija cietis bārā, apsēdās laivas pakaļgalā un prasmīgi airēja ar vienu airi. Galva viņam bija pārsieta. Roberts rūpīgi izvēlējās laivai ceļu starp niedru audzēm tikai pēc pa�am labi zināmām zīmēm.

Vīri jau bija nonāku�i pie purvainā apvidū izlocīju�ās Alboras upes un strauta sateces d�ungļu lielo koku aizsegā, kad pirmo reizi virs upes nodārdēja helikopters, nobiedējot palmu galotnēs mīto�os makaku barus, kas, histēriski kliegdami, iebēga dziļāk d�ungļos. �Paspēju pēdējā brīdī,� pie sevis nodomāja Tomass un jutās ļoti gandarīts par izdo�anos, arī par to, ka baltais landrovers palicis aug�ā labi pamanāmā vietā pie Roberto tēva būdas.

Lielo d�ungļu koku ēnā bija vēsāk un vieglāk uzturēt dzīvību, kas visapkārt �ķita izmirusi, tomēr �eit rādīja ko�umu un dzīvīgumu. Kokos �ērksto�ie da�ādu krāsu papagaiļi no garām skrieno�o mērkaķu ģimenes saceltā trok�ņa ar rūkoņu pacēlās spārnos. Strauta smil�ainajos krastos iz�uvu�u koku stumbriem līdzīgi nekustīgi sildījās krokodili, un gaisā virs upes starp niedrēm un staipekņiem kā mazi helikopteri lidinājās milzīgas spāres.

Roberto vadīja laivu kā cilvēks, kas to dara katru dienu. Tomass sēdēja laivā un gremdējās pārdomās. Vēl pāris rei�u atskanēja meklētāju helikoptera dārdoņa, bet pamazām tas aizvirzījās uz Alboras pusi. Pēc divarpus stundām viņi nokļuva Nibas pievārtē. Tur, kur upe, iznākusi no d�ungļiem, meta loku, lai da�us kilometrus tālāk ieplūstu zaļā palmu birzī, aiz kuras atrodas maza un balta pilsētiņa Niba, krasts bija skaists un nolaidens, laba piestātnes vieta. Koki un krūmi veidoja jauku noru, un Tomass nolēma kāpt krastā. Nebūtu nekāds brīnums, ja viņu Nibā meklētu, tādēļ bija ļoti jāuzmanās. Pulkstenis jau �etri, tik�anās brīdis neglābjami nokavēts. Tomass nolēma ar Roberto nosūtīt vēstulīti uz aptieku, kur bija nolikta tik�anās. Viņ� cerēja vēl uzņemt sakarus. Ma-nusam sūtījums izmaksāja vairākus dolārus, bet tas bija labāks variants nekā demonstrēt savu klātbūtni pilsētiņā, kur ievēro katru balto vīrieti. Turklāt Nibā atradās kubie�u garnizons. Roberto riskēt lika mīlestība uz dolāriem. Zaļo naudaszīmju dzīts, jaunais afrikānis pazuda krūmos tā, ka nepakustējās neviena lapiņa. Tagad bija laiks. Tomass no meldros paslēptās laivas paņēma �ūpuļtīklu, me�a klajumiņā starp diviem lieliem kokiem atrada tam vietu, kur saule netiek klāt, un tur nostiprināja tīklu. Viņ� ierāpās lauka apstākļiem piemērotajā gultā, apgūlās uz sāniem un uz acīm uzlika lielo salmeni. D�ungļus pildīja putnu trok�ņi. Tie�i virs Tomasa galvas lielā koka zaros kā lielas no pakulu vīk�ķiem sapītas bumbas karājās audējputnu ligzdu kolonijas. Tur aug�ā notika rosīga dzīve. Putnu tēviņi ar sarkanīgo guzu, �iepstēdami un skaļi trok�ņojot, nervozi laidelējās no zara zarā. Dro�i vien viņiem nepatika sve�inieka ielau�anās viņu valdījumā. T�mass aizvēra acis.

�Ikvienam �eit uz zemes ir jāpilda savs uzdevums,� kā lapsene caur galvu izskrēja doma, pirms viņ� iesnaudās. Putni nomierinājās. Saldeni rūgti smar�oja d�ungļi, un kukaiņu sisinā�ana viņu maigi ieaijāja.

Kaut Tameriks bija mazliet iesnaudies, viņa maņas bija paliku�as nomodā. Acis neatdarot un nepakustoties, viņ� sāka meklēt cēloņus un analizēt sajūtas, kas viņu uztrauca. Kāda iek�ēja dziņa aizveda sapnī un brīdināja, ka audējputni, kas uz laiku bija nomierināju�ies, atkal sāk satraukti trok�ņot. Tas nozīmēja, ka viņu teritorijā atkal ielavījies kāds sve�inieks. Kaut gan Tomasa auss neuztvēra nevienu lieku troksnīti un sve�u skaņu, viņ� bija pārliecināts, ka putni nemelo. Viņ� palika nekustīgs un caur salmu cepures malas apak�u paslepus vēroja. Uz deguna atbalstītā cepure ļāva novērot 230 grādu sektoru, neredzamā zona palika tikai aiz pakau�a.

Tomass nekļūdījās. Pa kreisi dziļi krūmos stāvēja zaļā maskē�anās apģērbā ar brūnganiem plankumiem tērpts augums un rokā turēja �auteni ar optisko tēmēkli, draudīgs acu pāris negroīda melnajā sejā viņu uzmanīgi vēroja. Arī kājgaļa pusē no �ūpuļtīkla varēja pamanīt tuvāk krūmos nekustīgi sastingu�us karavīru augumus. Tomass bija pārliecināts, ka arī no galvgaļa puses, tur, kur skatiens nesniedzas, sastingu�i stāv da�i vīri, un visi pieņēmumi liecināja, ka tie�i no turienes bija gaidāms uzbrukums. No tā, kā sve�inieki bija sagatavoju�ies lēcienam, to tūlīt, tūlīt varēja gaidīt.

Nekustoties, bet pietiekami skaļi, lai to varētu sadzirdēt visas ausis, Tomass mierīgi angliski pateica, uzbrukumam aizsteidzoties priek�ā:

�Kungi, jūsu sagatavotība tie�ām ir laba, ta�u tā varētu būt vēl labāka.�

Maskava - Centrs

Lūdzu precizēt A. F. Samoiļina biogrāfiskos datus. Viņa uzdevumu Lemānijā.

Kvazi

Lemānija - Albora - Kvazi

Aleksandrs Samoiļins - GRUkapteinis, dzimis 1953. gadā Volgogradā. Beidzis Kijevas Augstāko pavēlniecības karaskolu. Piedalījies operatīvajā darbā Afganistānā, divus gadus bijis Barselonas rezidentūras pakļautībā. Tagad Lemānijā GRU rezidentūras līdzstrādnieks. Militārās diplomātijas akadēmiju beidzis 1979. gadā. Segvārds Aplis.

Ģenerālleitnants Akulovs

Bārā Un secundo, kur viņi, alu malkojot, pusdienlaikā sēdēja, valdīja miegains klusums. Bāra galvenā vērtība bija klusu dūco�ais kondicionētājs, tas bija viens no retajiem Alboras bāriem, kur telpās dienas svelmes stundās varēja uzturēties normālā vēsumā. Leonīds bāru bija atklājis, tikko ieradies Lemānijā, un nolēma tur tikties ar kolēģi Samoiļinu. Pietiekamā attālumā, lai sve�a auss nesadzirdētu sarunu, viņi sēdēja pie atsevi�ķa galda un dzēra vietējo alu Nocal.

Kvazi no kausa iekampa krietnu malku un, pārlaizdams roku pār putainajām lūpām, jautāja:

�Kā tev �ķiet, Sa�a, vai Nocal ir labāks par tām Holandes samazgām, ko pieveda Kabulā?�

Samoiļins, kas alus kausu bija gana cēlis pie lūpām, pēk�ņi dzirdētā jautājuma dēļ norija lielāku malku, nekā bija iecerējis. Alus rī�ana, lūpu slaucī�ana - visam vajadzēja laiku. Radās iespaids, ka Samoiļins ir apjucis un tagad meklē atbildi.

�Par ko jūs, Leonīd, runājat?� viņ� jautāja, tēlojot neizpratni. Viņ� pats juta, cik samāksloti tas izklausījās. Jauno cilvēku visvairāk sadusmoja tas, ka viņ� ļāvis Voliņinam sevi pārsteigt.

Kvazi, kas uzmanīgi novēroja Samoiļinu un kam bija skaidra jaunekļa domu gaita otrpus grumbās savilktās pieres, vīpsnājot teica:

�Kapteini, nepūlieties piepūlēt smadzenes.� Balss skanēja samierino�i. Redzot partnera sejā ar neizpratni jauktu pārsteigumu, Kvazi turpināja: �Izlūks, Sa�a, prot savaldīt emocijas. Vismaz tā mācīja Kara diplomātijas akadēmijā Tautsargu ielā, vai ne?�

Samoiļins sevi pārvarēja, no kausa iedzēra kārtējo malku un vienaldzīgā balsī pajautāja, cie�i skatoties galda virsmā sev priek�ā:

�Leonīd, kas jūs esat un ko jūs no manis gribat?�

�Pirmkārt, Sa�a, es nesu sveicienus no Annas tantes. Otrkārt, man jāsaka, ka ar lietu �ogad ir pa�vaki un, tre�kārt, - ka, divus apļus saliekot, rodas bezgalība.�

Tā bija īpa�a centra dota parole, katram aģentam at�ķirīga, un to zināja tikai �Akvārijs� un pats aģents. Parole bija kā īpatnas dro�ības bremzes, ko var izmantot rezidentūras kri�anas gadījumā, kad sakari ir zudu�i un vairs nav citu iespēju uzņemt kontaktus. Tā centrs var sapulcināt savus atliku�os aģentus uz tik�anos ar viņu, atsūtot īpa�o pārstāvi, kam ir zināma parole. Protams, mūsu elektronikas un kosmosa laikmetā tas bija diezgan primitīvi, kaut gan vēsture rāda, ka tad, kad modernā tehnika noplīst, palīdz tikai elementāro lietu pasaule.

Samoiļinam bija skaidrs, ka Voliņins, lai būtu kas būdams, ir atsūtīts no centra, un atbildēja ar paroli:

�Paldies Annas tantei, bez lietus kvie�i neaugs, krizdami veldrē apļu apļos.�

No kapteiņa saņēmis pareizo atbildi, Kvazi kļuva lieti�ķs.

�Tagad tā,� viņ� turpināja, vērodams jauno cilvēku. �Pēc centra rīkojuma, jūs paliekat manā pakļautībā tik ilgi, cik būs vajadzīgs. Par mūsu kontaktiem nedrīkst zināt neviens, pat jūsu priek�nieks, ģenerālis Petrovs. Starp citu, kādā uzdevumā Nikolajs Petrovs jūs ekonomikas padomnieka pakļautībā noformējis?�

Samoiļins bija acīmredzamā ķezā. Pirmkārt, skaidrs, ka viņa jaunais priek�nieks �eit, galda otrā pusē, sē� pēc �Akvārija� pieprasījuma. Otrkārt, ja Samoilovs atklās, ka Petrovs viņu atsūtījis ar slepenu uzdevumu, tad atklā�anās izraisīs tādu sitienu, pēc kura Aplis dzīvs neizspruks. Lemāhijā ģenerālim aiz muguras stāvēja vesela organizācija, bet to, ko varētu slepeni piedāvāt Voliņinam un kādus uzdevumus viņ� pilda, Samoiļins nespēja saprast. Kvazi saskatīja jaunekļa cīņu ar sevi.

�Sa�a, es saprotu tavu svārstī�anos, �aubas un bailes. Par manu statusu Alborā zina tikai Petrovs, un pat viņ� nezina lietas būtību.

Tādas ir �Akvārija� instrukcijas. Attiecībā uz ģenerāli - es vienkār�i gribu apliecināt to, ka ekonomikas nodaļā jūs esat saistībā ar manu nākamo uzdevumu.� Redzot jaunā cilvēka tikko manāmo piekrīto�o galvas mājienu, Kvazi turpināja: �Kapteini, jūs mierīgi pildiet Petrova uzliktos uzdevumus, sūtiet regulārus ziņojumus, pirms tam tos ar mani saskaņojot. Es domāju,� Kvazi pasmaidīja ar mutes kaktiņu, �ka varbūt es laiku pa laikam pat palīdzē�u jums �ajā darbā.� Tamovs uzmanīgi uzlūkoja jauno darbinieku, pārliecinoties, ka viņ� ir sapratis teikto. Samoiļins bija pati uzmanība. Spēle bija bīstama, un likme augsta -viņa pa�a dzīvība. Kvazi ar redzēto bija apmierināts. �Pastāstiet man, kaptein, par savu pēdējo darbu mūsu pārvaldē.� Noklausījies Apļa īso ziņojumu un ar da�iem papildjautājumiem precizējis vienu otru detaļu, Kvazi demonstratīvi nolika galdā pēdējo alus kausu, apgrieza to otrādi un, ar skatienu partnerī ieurbies, teica: �Sa�a, es vēlreiz saku, darbs jums jāturpina pēc Petrova dotajiem norādījumiem. �ī saruna attiecas tikai uz mums abiem, un par mūsu sakariem nedrīkst zināt neviens. Turpmāk instrukcijas nāks personīgi no manis, sakaru pārtrauk�ana notiks tikai pēc manas pavēles.�

Kapteinis Samoiļins saprata, ka �aubīties un svārstīties ir lieki, izvēle jau bija izdarīta bez viņa.

Ģenerālmajors Nikolajs Petrovs satvēra piekaramo atslēgu un ķēdi, atvienoja balto plastmasas kuteri, tad iedarbināja jaudīgo, vismaz 80 zirgspēku Mercury dzinēju un slaido skaistuli vadīja projām no jahtkluba tilta starp citiem kuteriem ārā, uz jūru. Ar vēstniecības kuteri Petrovs bija braukājis jau agrāk un mirkli pat atcerējās, kā �ajā laivā vizinājies da�u skaistu meiteņu sabiedrībā, tas bija brīni�ķīgi. �odienas brauciena iemesls bija cits, un Petrova sejā tas paudās kā svelo�s naids. Viņ� nicīgi nospļāvās pār bortu. Rīta agrumā Petrovs bija saņēmis no

Voliņina uzaicinājumu tikties atklātā reidā, un viņam kā puisītim bez ierunām bija jāsteidzas izpildīt pavēli. Ģenerālis bija glu�i satracināts, ta�u pilnībā savaldījās, jo nevar nostāties pret �Akvārija� pavēli. Tāpēc viņ� piespieda sevi nomierināties un centās baudīt skaisto jūras braucienu. Baltais plūdlīniju kuteris, atstājot aiz muguras baltas putas, slīdēja garām reidā stāvo�ajiem tirdzniecības kuģiem. Bez padomju kuģiem reidā atradās un izkrau�anu gaidīja pāris Vācijas Demokrātiskās Republikas kuģu un viens Bulgārijas kuģis.

�Visi viņi pilda internacionālo pienākumu, ved no PSRS atsūtītu palīdzību,� nodomāja Petrovs, ļaujot kuterim lidot. �Tik vien kā saved visādus labumus,� domāja ģenerālis, �lai gan Krievijā ir kilometriem garas rindas pēc sviesta, piena vai gaļas.� Kuteris ieslīpi zīmēja loku līcī ap mazo peldo�o doku, ko izmantoja padomju zvejniecības flotes remontam, un tad caur lī�a �aurumu uzņēma kursu atklātā jūrā. Voliņins jau gaidīja norādītajā vietā. Viņa jahtklubā nomātais kuteris nebija sliktāks par vēstniecības laivu. Leonīds tāpat kā ģenerālis bija ģērbies baltās isās biksēs, golfa cepurītē ar garu nagu un gai�ā T kreklā. Petrovs izslēdza motoru. Kuteri apstājās ar bortiem blakus, un ģenerālis, rokas sakrustojis uz krūtīm, skatījās kaut kur pāri Voliņina galvai un it kā no augstumiem iedomīgi noteica:

�Es jūs klausos, apak�pulkvedi.�

Leonīds neloloja ilūzijas par saskarsmi ar ģenerāli, tomēr tik klaju nepatiku nebija gaidījis.

�Nikolaj, lūdzu, pārnāciet uz manu laivu, būs jārunā,� viņ� teica, ģenerālī stingri skatoties.

�Runājiet, apak�pulkvedi,� ledainā balsī asi atcirta Petrovs un pirmo reizi satik�anās laikā tie�i paskatījās uz Kvazi. �Es esmu tur, kur esmu. Paklausī�os, kas jums sakāms.� Protams, Leonīds pamanīja, kā Petrovs jau otro reizi uzsver militāro pakāpi, liekot iegaumēt: sak, es esmu ģenerālis, bet ko tu no sevis iedomājies?

�Zināt ko, Nikolaj,� teica Kvazi, izvairoties no pakāpes nosauk�anas un pie�ķirot balsij neitrālu skanējumu, �es jums iesaku tomēr pārnākt manā kuterī. Pretējā gadījumā mūsu saruna uzreiz nonāks strupceļā un es bū�u spiests pēc palīdzības griezties augstāk un tālāk.� Slēptais drauds Petrovu iespaidoja. Viņ� bija glu�i sa�utis, ka jā�ķiras no labi iekārtotās skaņu ierakstu aparatūras, kaut gan to Kvazi jau bija paredzējis. Piesārtis no dusmām, ģenerālis nostājās Voliņinam blakus. Kvazi iedarbināja dzinēju. Atstājis vēstniecības kuteri viļņos �ūpojamies, viņ� pabrauca gabaliņu sānis un apturēja kuteri. Ģenerālis no dusmām bija kļuvis mēms. Lūpas cie�i sakniebis, viņ�, rokas uz krūtīm sakrustojis, lūkojās, kā tālumā balo Alboras siluets. Pēc motora noslāpē�anas viņ� dzēlīgi vērsās pie Voliņina:

�Apak�pulkvedi, vai jums ne�ķiet, ka jūs pārsniedzat pilnvaras? Tāda rīciba jums var radīt milzīgas nepatik�anas.�

�Ģenerālmajor,� Kvazi sarunā pirmo reizi izmantoja militārās pakāpes nosaukumu, un viņa balss tonis bija ass, it kā ar to varētu griezt tēraudu, �beidziet spēlēt �o pamuļķo karina spēli! Arī es zinu, ka esmu apak�pulkvedis un jūs ģenerālmajors. Laiks runāt par tēmu.� Ar pēdējiem vārdiem Voliņins no Petrova krekla krū�u kabatiņas zibenīgi izrāva cigare�u paciņu Marlboro, ar vienu rāvienu no smēķu paciņas izlobīja tajā paslēpto minimagnetofonu, no tā izņēma ierakstu kaseti, izmeta to pār bortu un sacīja: �Tagad, Nikolaj, varam runāt.�

Petrovs draudīgi panāca da�us soļus pretī Kvazi, viņa briesmīgās dusmas bija patiesas:

�Jūs, Voliņin, vai kas jūs esat, vēl no�ēlosiet. Domājat, ja jums aiz muguras, Maskavā, ir spalvaina roka, tad varat visu atļauties?�

Kvazi neatkāpās, bet gan mierīgi ar vieglu smaidu teica: �Redzat, Nikolaj, viss uzlabojas, jūs pat atceraties manu uzvārdu.� Tad viņ� lāga vīra izteiksmi nomainīja pret skarbu un saspringtu. �Sēdieties, Petrov,� viņ� uzkliedza, �un klausieties, ko es teik�u!�

Ģenerālis apjuka. Pavisam pārsteigts, viņ� apsēdās. Tādu apie�anos viņ� nebija gaidījis.

�Es saprotu jūsu ambīcijas un aizskarto pa�apziņu, tomēr mūsu darbā tam nav nekādas vērtības. Man ir dots uzdevums, kas jāizpilda, un ticiet man, Petrov, to es arī izdarī�u, kaut vai pārkāp�u pāri jūsu iedomīgajam līķim.� Tie�i skatoties vīrietim acīs, kas viņu, ģenerāli Petrovu, apstrādāja kā nerātnu skolnieku, par sacīto vairs nebija vērts �aubīties.

��īs atklātās sarunas iemesls,� Leonīds turpināja, �ir nodibināt skaidrību mūsu starpā. Jūsu uzvedība, Petrov, izraisījusi vairākas nepiedodamas kļūdas un papildu nepatik�anas man. Lai neteiktu -izgāzusi visu sākotnējo programmu.� Kvazi redzēja, ka Petrovs grib iebilst, ta�u viņam netika dota iespēja. �Atmetiet, velns parāvis, tos strausa spēles paņēmienus, Nikolaj. Murano atsūtītā �blak�u licēju brigāde� ta�u bija tikai jūsu pasūtījums?�

�Leonīd, pirmo reizi dzirdu. Par ko jūs runājat?� Petrova balsī skanēja tēlots apvainojums, kaut arī viņ� nepūlējās balsij pie�ķirt ticamāku nokrāsu un atklāti ņirdza Kvazi sejā. �Majors Murano ir sve�as valsts dro�ības dienesta priek�nieks, kas par savām darbībām mūs neinformē,� skaļā balsī paziņoja ģenerālis, it kā abi zinātu, ka tagad lietas rit pavisam aplami.

�Vai tas, ka Murano vīri jūsu nozaudēto pulkvedi Tameriku jums atnesīs uz paplātes, vai arī tā ir sve�as valsts iek�ējā lieta?�

Sitiens bija labi izvēlēts un īstajā laikā, tā, ka ģenerālis nespēja noslēpt apmulsumu. �Velna kuņas dēls, kā tu �o esi izok�ķerējis?� bija pirmā doma, kas ie�āvās prātā, un vēlāk: �Kvazi ir ļoti bīstams.� Petrovs klusēja un atsve�ināti skatījās jūras tālēs. Viņa galvā domas pinās mud�eklī, piņķerējās un meklēja izejas iespēju izkļūt no neērtā stāvokļa. Varbūt Voliņinu ar informāciju apgādā kāds no rezidentūras, bet tad tam... Nē, �is variants nederēja. Aģentūrā Kvazi neviens nepazīst, Maskava viņa personu tur slepenībā. �ķiet, Kvazi uzdevums varētu būt saistīts ar Tamerika personu, tādā gadījumā ta�u visas �Akvārija� datubāzes un iespējas...

Bet ja pēk�ņi tas ir Murano, tas suns, kas ne vienmēr pieķēzīja, kur pietupies? No �ī vīra varēja visu ko sagaidīt, tomēr vai Voliņins... Ģenerāļa domas jau gāja pa apli pie Kvazi un atpakaļ, un viņ� bija spiests skatīties Leonīdā, kas mierīgi gaidīja viņa komentārus.

�Nikolaj, kāda nelaime mani piemeklēs?� Kvazi ar smīnu sejā jautāja. �Varbūt manam auto pēk�ņi pazudīs bremzes vai man iekodīs kāds vietējais kukainis, varbūt mani noindēs ar ēdienā iebērtu indi?� Viņa balsī ieskanējās klaja ironija. Patiesi, kaut kas līdzīgs ģenerālim jau bija ienācis prātā, kaut gan viņ� pasteidzās sa�utis skaļi paskaidrot:

�Ko jūs, Leonīd, kas tā runā!�

�Ģenerāl,� Kvazi balss atkal bija griezīga, viņ� neļāvās apmānīties ar Petrova sa�utumu, �lai arī mani neinteresē jūsu �ņukstē�ana, varu apliecināt, ka - vienalga, kāda nelaime mani piemeklētu, - visas ziņas par iepriek� runāto itin drīz nokļūs �Akvārijā�.�

Varēja just, ka �ī aģenta statuss ir īpa�s un viņ� ir ļoti bīstams. Lai arī viņam, GRU rezidentam, aiz muguras stāvēja vesela organizācija, Kvazi jau bija viņam pieķēries pie rīkles. �ī atziņa ģenerālmajoru Petrovu nemaz nepriecināja. Bija jāizvēlas neitrāls ceļ� un jācer, ka dzīve pavērs iespēju.

�Vēl, Nikolaj,� Voliņina balss viņu atsauca atpakaļ īstenībā, �vairs neuzsākt nekādas izseko�anas.� Redzot, ka ģenerālis grib iebilst, Kvazi viņu apsteidza: �Nikolaj, aizvāciet prom visus, arī to saldējumu pārdevēju no manas ielas stūra, kā arī dārznieku kaimiņu mājas dārzā. Es ticu, ka jūs �iem vīriem varēsiet piedāvāt labāku nodarbo�anos.� Redzot Petrovu klusējot blen�am, Leonīds piebilda, it kā tikko būtu piemirsis: �Vai tas jaunais darbinieks mūsu nodaļā, Samoiļins, arī ir jūsu dāvana?� Ģenerālis vairs nepūlējās atbildēt. Katrā ziņā Kvazi atkal mērķi bija sasniedzis. Nevarēja Samoiļinu atstāt nenosauktu, ja viņ� visus citus bija uzskaitījis, tas būtu aizdomīgi.

Nikolajs Petrovs jutās noguris. Viņ� jūrā bija devies ar domu: ja Maskava ir pieprasījusi, viņ� tiksies ar �o apak�pulkvedi. Labi, augstprātīgi noklausīsies viņa vēlē�anos un norādīs viņa īsto vietu. Tomēr iznāca pavisam citādi. Tie�i viņam parādīja īsto vietu un vēl iebāza degunu savā peļķē kā mācāmam kucēnam. Tā bija padarī�ana, kas mierīgi jāsagremo. Viena lieta ir dro�a - Voliņins viņam nepazemosies. Petrovs, kur� nebija zaudētāja tips, �odien atzina Kvazi pārākumu.

Petrovs no kabatas izņēma neīsto Marlboro paciņu, izvilka cigareti, piedāvāja Leonīdam, kas pieklājīgi atteicās, aizdedzināja smēķi un ka pieredzējis smēķētājs ar baudu ievilka aromātisko tabakas dūmu. Viņ� paskatījās uz Kvazi un jautāja:

�Kāda palīdzība jums vajadzīga, Leonīd?�

Kara cirvis bija norakts, kaut gan Kvazi nebija tik naivs, lai uzskatītu jautājumu par atrisinātu.

�Nikolaj,� Kvazi vērsās pie ģenerāļa, �papildus iepriek� sacītajam man vajag visus materiālus, kas saistīti ar pulkvedi Tameriku.� Petrovs jutās, it kā triecienu saņēmis. Tā bija viņam neaizsargātākā vieta. �Tāpat,� turpināja Leonīds, �beidziet ar majoru Murano apspriest manu personu, un, visbeidzot, es gribu uzzināt jūsu kontaktpersonas Lemānijas prezidenta tuvumā.�

Ģenerālim Petrovam nācās konstatēt, ka Voliņins �odien viņu bija nolicis uz lāpstiņām, tomēr centās sevi mierināt, ka visas dienas nevar būt tik neveiksmīgas.

Pieņem�ana, ko rīkoja Lemānijas Tautas Republikas prezidents, lai gan valstī bija bīstami nestabils stāvoklis, jau ritēja pilnā sparā. Itālijas konsuls - tukls plikgalvis -, dedzīgi �estikulējot, sarunājās ar rafinēto Vācijas Demokrātiskās Republikas vēstniecības pirmo sekretāru, un Bulgārijas Demokrātiskās Republikas vēstnieks ar sarunu aizturēja steidzīgos Ungārijas Tautas Republikas vēstniecības darbiniekus, PSRS vēstnieks bija atradis kopīgu valodu ar Kubas vēstniecības pirmo sekretāru Feresu. Kādreizējās gubernatora pils, tagadējā Lemānijas Tautas Republikas valdības rezidences Ģerboņu zāle bija stāvgrūdām pilna ar sarunās iegrimu�iem viesiem ar glāzēm un �ķīvjiem rokās. Oficiālās sarunas bija izrunātas, bija sācies lobē�anas laiks. Blakus eso�ajā, tā dēvētajā spoguļu zālē, dejotājiem spēlēja augsta līmeņa orķestris. To visu Leonīds ievēroja, ar Mariju zem rokas ejot no viena uzkodu galda pie otra. Viņi bija skaists pāris, viņus ievēroja un noskatījās pakaļ. Marija bija skaista, turklāt viņas valdzino�ā seja, tāpat kā tum�i brūnās acis un puspavērtās saldkaislās lūpas, izstaroja kādu iek�ēju mirdzumu.

Pie blakus galda piecēlās kāds slaids, reprezentabls jauns afrikānis. Ar �ķīvīti rokā viņ� pienāca Voliņinu ģimenei tuvāk, sveicināja Leonīdu ar draudzīgu rokas spiedienu un izbrīnījies, acīm aplūkojot Mariju, sveicināja:

�Labvakar, Leonīd, lūdzu, iepazīstiniet mani ar jūsu apburo�o laulāto draudzeni,� viņ� teica diezgan labā krievu valodā.

Leonids pasmaidīja un teko�ā spāņu valodā atbildēja:

�Dārgā, iepazisties, Rodriko Ndego, Lemānijas Tautas Republikas zivsaimniecības ministrs, Lemānijas Darbaļau�u kustības partijas Centrālās komitejas loceklis.�

Marija ministram mirdzo�i uzsmaidīja, graciozi paspieda roku un teko�ā spāņu valodā sacija:

�Patīkami iepazīties, ministra kungs. Par jums esmu daudz dzirdējusi no vira.�

Rodriko saņēma Marijas roku un, to pēc iespējas ilgāk turot saujā, lūkojās dāmas kvēlojo�ās acīs, jau runājot spāniski:

�Jūsu spāņu valoda ir tikpat nevainojama, cik jūsu �arms, senjora. Esmu sajūsmināts.�

Kvazi, kas visu procedūru vēroja no malas, aptvēra, ka Marijai bija vajadzīga dievinā�ana, sieviete bija pieradusi atrasties uzmanibas centrā, apbrīnas skatienu gaismā, un �eit, ballē, viņa to izbaudija visā pilnībā. Tajā pa�ā brīdī Leonīds pamanīja, ka Rodriko seju mirkli apēno tikko jau�ama grimase. Viņ� neuzkrīto�i pameta skatienu virzienā, kurp bija skatijies ministrs, un pamanīja, ka viņiem tuvojas Lemānijas prezidents Amarra ar dzīvesbiedri.

�Rodriko, labvakar,� viņ� vērsās pie brāļa, �iepazīstiniet mani ar saviem sarunu biedriem.�

�Ak kungs, vai patie�ām tu, Marija!� izspruka prezidenta sievai, kas kvēlojo�ām acīm sasita plaukstas un sajūsmā piesteidzās pie Voliņinas spiest roku.

�Mans kungs, Anna, kāds pārsteigums,� Marija tēloja neizpratni. Ari Amarra pazina Mariju. Nu viņ� labi atcerējās skaisto blondīni no PSRS vēstniecības Kubā, kad kopā ar Annu 1976. gadā pie Kastro bija pavadi ju�i medusmēnesi. Toreiz Kubā pavadītajā nedēļā Anna un Marija bija kļuvu�as par labām paziņām un da�u reizi pastaigājās pa pludmali viena brunete un otra blondīne, Ndego galvā ielavījās doma, ka nemaz nebūtu slikti abas baltās sievietes iegūt sev.

�Marija,� viņ�, veco un skaisto atmiņu iedvesmots, turēja jaunās sievietes roku, �mēs par jums tik ilgi neesam neko dzirdēju�i. Kā jums ir gājis?� Tikai tagad prezidenta skatiens no Marijas pārceļoja uz viņai blakus stāvo�o sportiska, spēcīga auguma vīrieti, kas ar cieņu, kaut gan ne neuzkrīto�i, sekoja notieko�ajai scēnai. �Atvainojiet, Marija, iepazīstiniet mani ar savu pavadoni.�

�Prezidenta kungs, iepazīstieties, mans vīrs Leonīds Voliņins, PSRS vēstniecības ekonomikas padomnieka palīgs.�

Vīrie�i sarokojās, un Ndego juta, ka otra vīrie�a rokasspiediens ir draudzīgs un mēreni stiprs, kā cilvēkam, kas prot spēku un prātu izmantot saprātīgi.

�Voliņina kungs, mani ministri par jums ir izteiku�ies ļoti pozitīvi, un ticiet man, ar viņiem lietas kārtot ir grūti,� teica Amarra, ieinteresēti pētot sarunu partneri.

Voliņins ar mierīgu acu skatienu savā atturīgajā manierē noteica:

�Runājot par sarunām un līgumu slēg�anu, prezidenta kungs, tā tomēr ir divu pu�u darī�ana, un ar manu labo gribu vien, protams, ir par maz.�

Amarram nācās konstatēt, ka atbilde ir visaugstākajā diplomātiskajā līmenī. Viņu tikai pārsteidza tas, ka Voliņina tipa vīrietis vēstniecībā dien tik zemā amatā. Rodriko, kas sajutās lieks, atvainojās, pieklājīgi paklanījās dāmām un aizgāja.

�Leonīd, kāpēc mēs ballē runājam par darba lietām? Tādiem nolūkiem ir cita vieta un laiks.� Amarra vērsās pie Annas, kas bija iegrimusi sarunā ar Mariju par veciem laikiem. �Mīļā, iepazīsties - Voliņina kungs.� Annas acu skatiens pārceļoja uz Leonīdu, ko pirmīt lielajā atkalredzē�anās sajūsmas brīdī bija pamanījusi tikai pavir�i, un sieviete pēk�ņi juta, ka ledainajā �aulā, kas bija apaugusi apkārt viņas sirdij, ir pavērusies �aura spraudziņa. Anna skatījās gudrajās pelēkajās acīs un saprata, ka starp viņu un �o vīrieti pastāv kāda netverama saikne, dvēseles radniecība, ko daba cilvēkiem dāvā reti. Nemaz nevajadzēja runāt, ja acis to darīja pa�as. Annas priek�ā stāvēja vīrietis, kas spēja viņas dvēselē lasīt kā atvērtā grāmatā. Viņi sarokojās, un sirsnīgais rokas spiediens Annas dvēselē uzjundīja vairāk nekā citkārt skūpsti. �is draudzīgais un tajā pa�ā laikā maigais rokas spiediens bija Annu pamodinājis. Viņa bija kā pavasara zieds, kas, pirmajos saules staros sildīts, izlau�as caur ledū sasalu�o zemi pretī debesīm un siltajiem saules stariem. Anna novērsa acis, lai nenodotu jūtas.

�Es zinu, ka jūs, Leonīd, specializējaties zivsaimniecības jautājumos. Vai Alborā esat jau sen?� prezidents pieklājīgi turpināja sarunu, no galda uz sava �ķīvī�a uzlikdams gabaliņu zivs, it kā uzsvērdams Voli-ņina devumu �ajā nozarē.

�Nē, prezidenta kungs,� teica Leonīds, arī sev paņemdams zivi, �mēs kopā ar Mariju tikai iedzīvojamies �ejienes dzīvē. Lemānijā esam da�us mēne�us.�

�Toties esmu par jums dzirdējis tik daudz slavas dziesmu, it kā jūs Lemānijā jau būtu gadiem ilgi,� noliekot �ķīvīti uz galda, atzinīgi piebilda Amarra. �Ziniet, Leonīd, da�i mēnesī spēj izdarīt vairāk nekā citi gadu desmitos.� Viņ� pievērsās sarunas biedram, acīs skatoties, un klusi teica: �Ar darba spējām un gudrību, starp mums runājot, mūsu valdībā ir problēmas.� Prezidents draudzīgi ar aci piemiedza Leonīdam un �ukstēja: �Ja atvēzētu rungu neturēsi virs galvas, tad reizēm pavisam grūti atrast līdzvērtīgu motivāciju.� Līdz ar �iem vārdiem prezidenta sejā uzplauka pla�s un labsirdīgs smaids.

�Vai atļausiet, Leonīd, uzlūgt jūsu apburo�o sievu uz deju?�

Saņēmis no Leonīda piekrīto�u atbildi, Amarra ar Mariju zem rokas devās uz spoguļu zāli. Leonīds savukārt palocījās prezidenta sievas priek�ā, un viņi devās pa to pa�u ceļu.

Anna sīkiem soļiem gāja blakus vīrietim, pieskaroties pie viņa sāna, un juta, ka labprāt ietu vēl ilgi, ilgi. Viņi iegāja zālē, kur intīmā krēsla kustējās pāri un orķestris spēlēja kaut ko no Djūka Elingtona.

Leonīds sajuta, kā Anna pie viņa piespie�as, kā karstais, izliektais gurns pieskaras viņa gurnam un augstās krūtis it kā neviļus atbalstās pret viņa krūtīm. Kvazi nebija pārsteigts. Visu to viņ� bija izlasījis sie vietes daudzsolo�ajās acīs, un arī Leonīds apskāvienā piespiedās pie Annas maigā auguma. Kvazi izbaudīja, cik viegli sieviete padodas viņa vadībai; nolasot partneres kustību vēlmes, viņi saskaņoti dejoja. Vīrietis juta sievietes karsto ķermeni kustam savās rokās un ieelpoja savdabigo parfīma dvesmu. Tik grūti bija noturēties pieklājības robe�ās, kad asinis jau tiecas uz trakulību, turklāt viņa rokās bija klaj� uzaicinājums un izmisuma ilgas. Ne mirkli nedrīkst aizmirst, ka tu dejo ar Lemāni-jas pirmo lēdiju, uz ko mesti visu apkārtējo skatieni. Atkal Kvazi nācās cīnīties ar sevi.

Mūzika beidzās. Annai bija bezgala �ēl. Viņa vēl un vēl gribētu sev pretī izjust stipra vīrie�a augumu, satvert muskuļoto roku, just tik maigas skavas, sev iek�ienē jaust gaidpilnu satraukumu un dūkoņu un griezties, un griezties dejā, kaut brīdi aizmirst savu zelta būrī ieslodzīta putna statusu, kaut reizi būt vienkār�a sieviete, kas dāvā mīlestību un ir vajadzīga. No deju zāles aizejot, viņa vēl piespieda gurnu pie stingrā Leonīda, kā neapzinīgi meklējot aizsardzību. Viņi dejojot nebija pārmiju�i ne vārda, runāja viņu rokas, acis, gurni, kājas. Ndego un Marija jau gaidīja pie galda, un Leonīds savas fiktīvās sievas acīs pamanīja tādu pat aizdomīguma pilnu skatienu, ar kādu viņa sarunas laikā ik pa brīdim bija vērojusi Leonīdu.

�Bija ļoti patīkami iepazīties, Leonīd.� Ndego pasniedza roku. �Es ticu, ka vēl tiksimies. Tagad esmu spiests pildīt mājastēva pienākumus.�

Viņ� paņēma Annu zem rokas, kam bija ie�āvusies prātā kāda pēk�ņa doma, un viņi vēl reizi apstājās.

�Huan, es priecātos bie�āk satikt Mariju. Vai tādā ziņā varēs ko darīt?� Anna zināja, ka ar jautājumu ir nostādījusi Ndego sare�ģītā

situācijā. Apkārt bija pārāk daudz da�ādu darbinieku, kas atteikumu varētu iztulkot kā mēģinājumu sevi un sievu turēt pa gabalu no krieviem. Pēdējā laikā arvien bie�āk parādījās �ādas apsūdzības.

Amarra ļoti labi saprata sievas manevru. Bet viņam nebija nekas iebilstams pret tik�anos ar Leonīdu. Viņ� vēlreiz pagriezās pret Voliņi-niem.

�Protams, es lik�u Uberto, lai Marijai un Leonīdam izraksta A-zonas caurlaidi.�

Ar to viņ� pagriezās pret Voliņiniem un pieklājīgi palocīja galvu promie�anai, bet viņa elkonī no laimes staroja laulātā draudzene. Anna atplauka. Ar mazo viltībiņu viņa bija sasniegusi mērķi. A-zonas caurlaide atvēra durvis uz prezidenta pili un arī uz Leonīdu.

Amarra bija nikns. Atkal krievi par notiku�o viņu informēja agrāk nekā Lemānijas Dro�ības dienests. Tikai tas kungs debesīs zināja, cik daudz viņ�, Ndego, bija centies, lai kaut mazliet vairotu valsts neatkarību, kaut drusciņ atbrīvotos no krievu aizgādniecības un viņiem parādītu, ka Lemānijas TR daudzas problēmas var atrisināt arī pati. Ta�u PSRS vēstnieks Aleksandrovs noliek tev galdā informāciju par notikumiem, par ko majora Murano firmai būtu bijis jāzina, un pieklājīgi, tomēr ar ironisku pieskaņu saka:

�Prezidenta kungs, mēs saprotam, ka Lemānijas Tautas Republika ir jauna valsts un glabāt valsts noslēpumus ir problēma. Turklāt dokumenti, kuri mūsu cilvēku rokās ir nokļuvu�i Dobitu pilsētā, skaidri

rāda, ka jums ir jārīkojas ļoti nopietni. PSRS valdība uzskata par nepie ļaujamu, ka tik svarīgi dokumenti uzpeld Salomēm deguna galā. Tas bīstami apdraud Lemānijas Tautas Republikas un PSRS intereses.�

Amarra vēl tagad jutās neērti, atceroties, kā viņ� ar nokārtām ausīm bija uzklausījis padomju vēstnieka runu norādījuma formā, un viņam nebija atradies, ko paskaidrot.

Jau agrāk bija aizdomas par informācijas noplūdi, ta�u tas, ka Lemānijas Darbaļau�u kustības partijas Centrālās komitejas politbiroja pēdējā slepenā plēnuma materiāli atklāti Dobitu pilsētā, tikai 60-70 kilometru no nosacītās robe�as ar Salomi un Tolkero, jau bija pārāk nejēdzīgi. Tagad ienaidnieks bija nostiprinājies centrā. Tas bija pavisam draņķīgs jaunums. Krievi steidzami prasīja izmantot enerģiskus pasākumus, un tajā ziņā viņiem tūksto�kārt bija taisnība. Nedrīkst ta�u savas neizpau�amās lietas un tostarp arī PSRS noslēpumus visai pasaulei izbazūnēt.

Politbiroja materiāli bija pieejami tikai divpadsmit biroja locekļiem un trijiem kandidātiem. Dokumenti glabājās apsargātā politbiroja arhīva seifā, un tos pret parakstu uz vietas varēja lietot iepriek� minētās 15 personas. Tomēr materiāli bija parādīju�ies un nemaz ne tālu no Dienvidu frontes.

Amarra piecēlās no rakstāmgalda. Domas neļāva mierīgi sēdēt. Da�iem gariem soļiem viņ� piegāja pie loga, pa kuru atklājās skats uz zaļumos iegrimu�u dārzu, un sarūgtināts domāja, kam �ajā situācijā Vispār varētu uzticēties. Amarras acu skatiens apstājās pie Annas bikini, kura, sē�ot baseina malā ar grāmatu, cepinājās karstajā saulē. Ņem kaut vai �o balto sievieti, kas bija me�onīga un vienlaikus ļoti maiga, gan Maskavā, gan arī Kubā viņa kaislei bija likusi uzliesmot līdz debesīm. Tagad Lemānijā �ķita auksti, tie�i ledaini auksti kā īstā krievu ziemā.

Būt par prezidenta sievu - tas tagad ir politisks apsvērums, tā tam jāpaliek. Gultā viņa nāca ar lielu aicinā�anu un klaju nepatiku. Gultā ie�anas iemesli bija tikai rutīna, un ikdienas darba līmenī Amarram zuda jebkāda vēlē�anās dalīt gultu ar �o skaisto ledussalto lāsteku.

Tas, kā rīkoties turpmāk ar savu pārstāvniecības sievu, Huanu uztrauca vismazāk. Viņam pietika ar divām jaunām un kvēlām mulatēm, kas kopā ar bērniem pilsētas tuvumā dzīvoja fermā un vienmēr bija gatavas apmierināt sava kunga iegribas. Tomēr bija tik jauki laiku pa laikam uzkrīto�i sekot Annas valdzino�ajam skaistumam, visiem tās dabīgajiem auguma apaļumiem un iedomāties, ko viņa varētu savam vīram dāvāt.

Kaut kas nodevīgi iepukstējās Huana ķermeņa apak�daļā. Viņ� dusmās piespieda sevi novērst skatienu un domāt par pasaulīgām lietām. Prezidents pagrieza logam muguru un piegāja pie pretējās sienas grāmatu plaukta. Būdams godīgs pret sevi, Amarra ielāgoja, ka pēdējā laikā arvien bie�āk gadījās, ka uznāca vēlē�anās visam atmest ar roku, pagriezt krieviem muguru un uzspļaut visai tai muļķīgajai sociālisma spēlītei. Labāk uzvilkt kājās siltās �ības, apsēsties pie kamīna un paņemt vienu no pāris tūksto�iem grāmatu, kuras kabineta plauktos gaidīja lasī�anas kārtu.

Viņ� bija dzīvojis Padomju Savienībā pietiekami ilgi, lai zinātu, ko tāds sociālisms nes, bet tagad jau bija par vēlu novērsties no tā. Ja esi vilcienā iekāpis, tad tajā pa�ā virzienā �ūpojies vien tālāk, jo ma�īnists un vagonu pavadoņi ir krievi, viņu savstarpējie sakari ir pārāk cie�i, lai dzīvs izglābtos no viņu ķetnām. Varētu izmantot avārijas bremzes, bet kas tad garantēs, ka mirkli, kad pasa�ieri un bagā�a kūleņojot sakritis kaudzē, pa�am izdosies pamanīties nepalikt apak�ā. Tad vairs neviens neko nevarēs palīdzēt. Ja gribi dziedāt kori, nāksies kaut muti vārstīt, ja nezini vārdus un neatceries meldiju, tikai ceri, ka diriģents nepamanīs. Varbūt vēlāk, kad pēc pilsoņu kara nonāksi vienā pusē, varbūt tad būtu īstais laiks domāt par sava kora izveidi. Tagad nākas dziedāt pēc iedotām notīm.

Durvis stāvēja Uberto, stalts un kā vienmēr korekts, ģērbies formastērpā. Viņ� bija klusu ienācis un gaidīja, kad prezidents viņu pamanīs.

�Jā, Uberto, klausos.� Amarra pagriezās pret adjutantu.

�Foajē gaida majors Murano, vai pieņemsiet?�

�Tā,� nodomāja Ndego ļaunā priekā, �drīz dzirdēsim, kādu dziesmu draudziņ� dziedās,� un skaļi noteica: �Lai ienāk!� Ar rokas mājienu viņ� aizsūtīja projām virsnieku un apsēdās krēslā aiz galda.

Durvīs parādījās majors ar sērojo�as atraitnes izteiksmi sejā.

�Sveicināti, prezidenta kungs,� viņ� teica, vērīgi skatoties Amarrā. Prezidenta seja, kā no melna granīta tēsta, neizrādīja nekādas emocijas. Murano ienāca, rūpīgi aizvēra durvis un pāris soļu pienāca tuvāk rakstāmgaldam. Amarra viņam nepiedāvāja apsēsties, kaut gan Murano tam �odien nepievērsa uzmanību, viņ� bija pārāk aizņemts ar oficiālām domām. Ndego necik neatviegloja situāciju, viņ� vienkār�i sēdēja, skatījās un gaidīja.

�Prezidenta kungs,� Murano iesāka, vārdus meklēdams, �es esmu spiests jūs traucēt ar nepatīkamām ziņām.� Viņ� skatījās Amarrā, it kā gaidīdams uzmundrinājumu, bet �melnais granīts� klusēja un skatījās, un nepakustināja pat uzacis. Majors bija spiests turpināt: �Mums Do-bitu gāja diezgan nelāgi,� sastostījās Murano. Tagad tas bija pateikts. Neiz�autā zalve vēl gaidāma.

�Murano, ko jūs ar �o �diezgan nelāgi� gribējāt pateikt? Vai to, ka mūsu Centrālās komitejas politbiroja slepenā plēnuma dokumenti ir uzpeldēju�i tie�i Salomes teritorijas tuvumā un uzradu�ies tie�i jūsu aģenta dzīvoklī?� Ndego uzsvēra vārdu �jūsu�, lai atgādinātu Dro�ības dienesta priek�nieka lielī�anos iepriek�ējā tik�anās reizē.

�Velns, jau zina, maita tāds, jau zina gan,� domās nolamājās Murano.

Amarra, dusmās aizsvilies, pieliecās, nikni un tik nevērīgi pagrūda krēslu, ka tas aizlidoja stūrī.

�Vai jūs spējat aptvert, ka tāda izgā�anās jūsu dienesta darbā ir sagādājusi tie�u apdraudējumu valsts dro�ībai? Es apsolu, Murano,� viņ� pēk�ņi akmens cieto dūri trieca pret rakstāmgaldu tā, ka papīra lapas un dokumenti nolidoja uz grīdas, �es paturē�u ķīlā tavu galvu tikmēr, kamēr lieta būs atrisināta.�

�Atkal krievi mani ir apsteigu�i,� caur majora smadzenēm iz�āvās doma, kaut gan viņ�, acis nepacēlis, miera stājā acīm sekoja līdzi

prezidentam, kas urbās viņā asinīm pieplūdu�iem acu baltumiem, rokām iemietām galda virsmā. Murano gaidīja, kad prezidents nomierināsies. Viņ� zināja: Amarra tikpat! ātri, cik uzsprāgst, tikpat ātri spēj nomierināties.

�Vai jūs man varat paskaidrot, major, kā bija iespējama tādu dokumentu nokļū�ana Dobitu pilsētā jūsu aģentu tik�anās vietā, slepenajā dzīvoklī?� Murano ievēroja prezidenta balsi plokam vētras pazīmes. Viņ� atkal pacēla krēslu, nolika to pie galda un, turpinot pret to balstīties, no aug�as raudzījās Dro�ības dienesta priek�niekā.

�Prezidenta kungs...� Murano iedomājās, ka tagad būtu pats labākais laiks sniegt paskaidrojumu un tikt pie skaidrības. �Es esmu izpētījis tā aģenta nogalinā�anas apstākļus, tiesa gan, tajos daudz kas nav skaidrs.� Tagad viņ� pacēla galvu un jau dro�i caur brillēm skatījās prezidentā. �Kā jūs zināt, prezidenta kungs, Pedro pie mums strādāja kop� 1979. gada, un ne reizi man nebija iemesla viņu turēt aizdomās par nepatiesu ziņu snieg�anu vai dubultspēli. Viņa stāvoklis Salomes bandītu �tābā mums bija neizsakāmi nozīmīgs, un ziņas, ko Pedro mums piegādāja, bija vērtīgas un patiesas.�

Ndego klusējot klausījās Murano un jutās dro�s, ka majora teiktais ir simtprocentīga patiesība. Piemēram, kaut vai tas, ka dzimtajā Bie pilsētā tautas svētku laikā Salome pret viņu bija sarīkojis atentātu. Tikai Pedro savlaicīgi sniegtā informācija bija paglābusi no nelabojamas nelaimes. Protams, tas vīrs nebija lēts, samaksa par pūlēm bija mērāma dolāru kaudzēs.

�Kaut kā es nevaru saprast,� Murano turpināja no�ēlot grēkus, �kā tie dokumenti varētu būt nokļuvu�i viņa rokās. Pedro tajā dienā bija sankcionētā Dobitu sanāksmē ar mūsu sakaru personu, ta�u sakarniekam neizdevās viņu sastapt dzīvu.� Majors paraustīja plecus un apaļajos briļļu stiklos mirk�ķināja acis. �Ja pieņem, ka Pedro tiem dokumentiem bija sadzinis pēdas Salomes �tābā un viņam laimējās tos no�iept, ar to var izskaidrot viņa nogalinā�anu, kaut gan paliek neskaidrs, kāpēc vēl pēc viņa nāves dokumenti atradās dzīvoklī.� Murano apklusa un gaido�i paskatījās Amarrā. Redzēdams, ka atbildi no viņa velti gaidīt, majors turpināja: �Ja pieņem, ka tomēr Pedro bija dabūjis dokumentus no Al-boras un Centrālajai izlūko�anas pārvaldei tie bija milzīgi vērtīgi, nav saprotams, kāpēc vajadzēja ielaist viņam lodi galvā. Nevar iedomāties, ka CIP iznīcinātu savus vērtīgākos aģentus un vēl aizmirstu tādus dokumentus.� Murano noņēma brilles un, piemiedzis tuvredzīgās acis, ņēmās tās spodrināt ar baltu lakatiņu. Bez brillēm viņa vājais augums izskatījās vēl bezpalīdzīgāks.

�Sēdieties,� atskanēja īsa un asa Amarras pavēle. Acīmredzot viss, ko majors tagad stāstīja, bija pareizi, ta�u tajā tomēr pastāvēja kaut kāda neizskaidrojama pretruna. Ndego savilka pieri grumbās. �Labi, major,� viņ� krēslā pagriezās uz Murano pusi, �lai kā arī tur būtu ar tā aģenta noslepkavo�anu, ar �o jautājumu bez ierunām ir jātiek skaidrībā, tomēr...� Amarra izteiksmīgi pauzēja un skatījās Dro�ības dienesta priek�nieka pēto�ajās acīs, �sevi�ķi svarīgi ir atrast informācijas noplūdes vietu �eit, Alborā, un ļoti ātri. Ar to, Murano, ir saistīta jūsu veselība un labklājība.�

Caur majora augumu izskrēja strāvas sitiens. Viņ� zināja, ka no Amarras bija jābīstas tad, ja viņ�, cie�i acīs skatoties, kaut ko klusu un noteikti pateica, nevis tad, ja viņ� atklāti ārdījās. Tāpēc Murano teikto uzņēma ļoti nopietni. Viņam jau bija pieredze. Kaut arī viņ� bija slepenpolicijas priek�nieks, pastāvēja īpa�i mācīta speciālā vienība, kuras vīri pakļāvās tie�i prezidentam, un tie vīri vajadzīgajā brīdī doto uzdevumu izpildīja. Vienību komandēja Uberto, un tajā dienēja izvēlēti gara auguma vīri no kibundu cilts, ko apmācīja un trenēja baltie instruktori. Oficiāli tā bija prezidenta miesassardzes vienība, slepenos dokumentos viņi figurēja ar nosaukumu Padrenuestro⁴¹, savā starpā viņi sevi vēl dēvēja par Mascaras⁴², jo īpa�o uzdevumu izpildes laikā valkāja melnas maskas.

�Vai jums, Murano, ir ar ko padi�oties?� Amarras balss majoru atsauca īstenībā. �Vai esat pētījis stāvokli Alborā?�

⁴¹ Tēvreize (spāņu vai.)

⁴² Maskas (spāņu vai.)

�Protams,� Murano nokratīja �ausmino�ās domas par iespējami skumjo nākotni, �kā jūs, prezidenta kungs, zināt, tiem dokumentiem var piekļūt tikai piecpadsmit cilvēku. Visi iepriek� minētie ir augstos posteņos, nevienu no viņiem neuzdro�inos turēt aizdomās.� Divkosīgs smīns, kas pavadīja Murano pēdējos vārdus, nelika Ndego ticēt viņa vārdu patiesumam. Pēdējais apgalvojums diez vai būtu sajaucams ar augstpapē�u pajoliņu, kas pat savu māti turētu aizdomās, ja tas būtu izdevīgi.

�Protams, tūlīt pēc arhīva datiem pārbaudījām, kur� ir strādājis ar �iem dokumentiem pēc plēnuma,� teica majors, un noslēpumainais smīns nenozuda no viņa sejas.

�Un kādi bija rezultāti?� Amarra bija kļuvis ļoti uzmanīgs.

�Rezultāti ir �eit.� Pēc �iem vārdiem majors uz galda nolika apdrukātu lapu, pēc paraduma aplaizīdams �aurās lūpas.

Ndego pētīja sarakstu, un viņa seja sadrūma kā mākonis. Visi se�i, kuru vārdi figurēja papīra lapā, bija ar viņu kopā gāju�i caur uguni un ūdeni, caur sliktu un labu. Tagad slepenie dokumenti nonāku�i Dobitu, un kāds no viņiem acīmredzot ir nodevējs. Ndego vēlreiz uzmanīgi ieskatījās sarakstā, it kā baidīdamies, ka acis kaut ko būtu saskatīju�as nepareizi vai viņ� a�gārni sapratis ieraudzīto.

Omārs Bovara - Lemānijas Darbaļau�u kustības partijas Centrālās komitejas I sekretārs, ilggadējs cīņubiedrs, arī mācījies PSRS Kara akadēmijā.

Rikardo Ndego - politbiroja locekļa kandidāts, zivsaimniecības ministrs.

Huans Diass - valsts firmas �Lemoil� direktors, politbiroja loceklis, Centrālās komitejas II sekretārs, partizānu cīņu veterāns.

Agasi Garome - Centrālās komitejas sekretārs, ekonomikas ministrs, politbiroja loceklis.

Kiri Kunda - izglītības ministrs, politbiroja loceklis.

Alvaro Djego - finan�u ministrs, politbiroja loceklis.

�Vai jums, major, ir kaut kas bilstams par pieminētajām personām?� Amarra klusu jautāja un turpināja pētīt sarakstu.

�Par da�iem ir.� Murano atbilde skanēja tik noslēpumaini, ka lika prezidentam pacelt galvu un pār acenēm cie�i vērot slepenpolicijas priek�nieku. �Es nezinu, kāto tagad pateikt,� Murano izlikās nokautrējies, ta�u patiesībā, pie sevis atriebīgi nopriecājies, berzēja rokas.

�Es klausos, major!� Amarras balss pavēlēja, un Murano saprata, ka tagad nāks kaut kas riebīgs.

�Redziet, prezidenta kungs, mēs pēdējā laikā esam ievēroju�i... kā to tagad pateikt,� majors tēloja kautrību, meklēdams vajadzīgos vārdus, bet patiesibā izbaudīja situāciju, �jūsu brāļa Rikardo Ndego darbība...�

�Mēs te nelodāsim ģimenes lietas, Murano,� nodārdēja Ndego balss. No kaut kā tāda viņ� bija baidījies, majoram ienākot. Murano savilka sabiju�os sejas izteiksmi un apklusa. �Murano, turpiniet!� Amarras balss satricināja gaisu tā, it kā �autu ar borta lielgabalu. �Jūs palikāt pie sava stāsta par Lemānijas zivsaimniecības ministru Rikardo Ndego.� Prezidents bija nikns. Viņ� juta, ka majors augstpapē�u pajoliņ� viņam tīksmi ietriektu mugurā dunci. �Kas jums lika domāt, ka zivsaimniecības ministrs jāizseko?� Amarra jautāja.

�Valsts dro�ības intereses,� atbilde tūlīt izspruka tā, kā reiz iemācīta, un atdūrās pret Murano, kas pie sevis tīksminājās par savu sitienu. �Pēdējā gada laikā ir novērota zivsaimniecības ministra draudzība ar West Oil izpilddirektoru D�eku Nelsonu. Viņi tiku�ies medibās vai arī mak�ķerējot un, ko tur slēpt, reizēm arī pagrīdes izpriecu vietās, kādas Alborā diem�ēl vēl joprojām pastāv. Biedram zivsaimniecības ministram ir liela tieksme uz azartspēlēm. Izskatās, ka viņam ir nauda, ja jau pēc zaudējumiem kār�u spēlēs spēj uzturēt trīs sievas, jaunu automa�īnu, māju Golfas piepilsētā un oficiālo villu Santaugustini parka tuvumā.�

Izskatījās, ka Murano ir labi cītīgi strādājis. Piepe�i Amarra dzirdēja daudz nezināmu un neticamu jaunumu, bet izbrīnu viņ� neizrādīja.

�Vai jums ir ziņas, no kurienes zivsaimniecības ministram ir ienākumi?� prezidents piecēlās no krēsla un, salicis rokas uz muguras, palika stāvam un skatījās ārā pa logu.

�Tie�u ziņu nav, bet netie�as es negribētu pieminēt,� tagad li�ķīgi atskanēja aiz Amarras muguras. Huans Ndego strauji apcirtās pret Murano, kas pēc prezidenta piecel�anās no krēsla ari bija uzlēcis kājās, un draudīgi uzbļāva: �Lai velns ellē, Murano, kādus kumēdiņus jūs spēlējat, stāstiet, kas jums zināms, spriediet un domājiet, par pierādījumiem runāsim vēlāk.�

Majors aptvēra, ka nav īstais laiks kaitināt Ndego, tagad jārunā tikai par attiecīgo jautājumu.

�Redzat, prezidenta kungs, mēs ievērojām, ka pēc Nelsona un zivsaimniecības ministra tik�anās saasinās attiecības ar padomju zvejniecības floti gan zvejas licences saņem�anā, gan saldētu zivju nodo�anā ostā, gan kuģu bunkurē�anā⁴³. Ari pirms paredzētajām sarunām ar PSRS, kas notika gazeļu medību apgabalā, kurās piedalījās ari Nelsons.� Murano ievilka elpu, gaidot prezidenta komentāru, bet, pēdējo redzot klusējam un uzmanīgi klausoties, turpināja: �No visa tā jāsecina, ka zivsaimniecības ministram ir biznesa attiecības ar D�eku Nelsonu. Par to, ka Nelsons Lemānijā pārstāv Centrālo izlūko�anas pārvaldi, domāju, nav jā�aubās.�

Ndego, kas joprojām turpināja lūkoties ārā pa logu, kādu bridi stāvēja un klusēja. Divi pāvi soļoja starp krūmiem, astes plati izpletu�i, un viens otram izrādīja augsti pacelto spalvu krāsas.

Ari agrāk Murano bija devis mājienus par jaunākā brāļa darbībām, bet Rikardo attiecības toreiz nebija sasniegu�as tādus mērogus, Huans nebija iedomājies viņu turēt aizdomās. To, ka valdības ierēdņi ņem kukuļus no da�ām firmām, to prezidents zināja, tomēr jaunākā brāļa veikali �ķita milzīgi pieņēmu�ies un kļuvu�i daudz iespaidīgāki. Simtiem domu haotiski skraidīja Amarras galvā. Vai tie�ām jaunākais brālis ir pārdevies ar visu ādu un matiem? Cik stipri viņ� ir saistīts ar CIP, vai aiz

⁴³ Kuģu apgāde ar naftas produktiem, izmantojot bunkurētājkuģi.

tā ir tīrs materiāls aprēķins vai...? Par ko tirgojas amerikāņi? Vai viņiem ir svarīgi vienkār�i likt krieviem sprunguļus riteņos, vai aiz tā slēpjas kas nopietnāks? Ko viņi ir apsolīju�i Rikardo...?

�Jūs esat izvirzīju�i nopietnu apsūdzību zivsaimniecības minis tram,� Amarra teica Dro�ības dienesta vadītājam. �Vai jūs, Murano, saprotat, ka no jūsu teiktā iznāk - tā ir valsts nodevība?� Prezidenta skatiens sadrūma, un majors zināja, ka par �o jaunumu viņu neap-balvos.

�Vai jums �īs tik�anās fakts ir dokumentēts?� Ndego klusu jautāja.

�Protams, prezidenta kungs, kā tad es bez tā uzdro�inātos...� atskanēja pieglaimīga atbilde, un Murano paklanīdamies nolika papīra lapu prezidentam galdā. Atkāp�anās ceļa vairs nebija, bija jāiet tālāk uz priek�u, un samaksa par kļūdām būs viņa galva.

�Es ceru, Murano, ka jūs esat kļūdījies,� uzsvērtā tonī teica Amarra, raga rāmju brilles uz deguna uzliekot. �Ja es sankcionē�u turpināt zivsaimniecības ministra izseko�anu, dziļi �aubos, vai slepenie dokumenti atklās �os notikumus. Visā trūkst loģikas - materiāli ta�u bija iegūti un nodoti Nelsonam �eit, Alborā. Kāpēc tos vajadzēja nogādāt uz Dobitu?�

Protams, visu zināja arī Murano, jo galvenais bija sasniegts. Sitienus viņ� bija atvairījis sāņus un ieguvis ārkārtīgi vajadzīgo laika rezervi. Tas kucēns Ndego, ko Murano vispār neuzskatīja ne par ko, viņaprāt, izlūko�anas darbā nespēja izdarīt neko vērtīgu, turpretim Rikardo tikai prata no amerikāņiem ņemt kukuļus un strīdēties ar krievu zvejniekiem.

Murano zināja, ka spēle notiek daudz augstākā līmenī.

Leonīds dzīvojamajā istabā sēdēja �ūpuļkrēslā un centās sakārtot domas. Visai informācijai, ko piegādāja Petrovs, bija dīvaina piegar�a. Radās sajūta, it kā pats domātos ēdam �okolādi, bet mutē paliktu burkānu gar�a. Operācijas ārējais spīdums nespēja kliedēt smaku, kas bija savilku�ies tai apkārt. Kvazi nespēja noticēt, ka Tamerika kalibra aģents vienā dienā ierastos Alborā, iedzertu kausu alus kopā ar Itālijas vēstniecības draugu un caur Itāliju aizvāktos uz Savienotajām Valstīm. Leonīdam bija tā priek�rocība, ka at�ķirībā no ģenerāļa Petrova viņ� zināja par projektu �Dzelzs zirgs�, pēc kura scenārija pulkvedim Tamerikam bija jāpaliek Lemānijā. Ta�u viņ� gribēja atrast tam apstiprinājumu arī Petrova atsūtītajos materiālos un dokumentos. Kvazi saprata Petrovu. Ģenerālim tas būtu bijis svarīgi, ka, par spīti misēklim Tamerika izseko�anas laikā, viņ� bija dabūjis amerikāņus �zem kupola� un kā uzvarētājs viņus izvadījis no Lemānijas. Ļoti smieklīgi bija noskatīties uz Petrova piepūli, ar kādu viņ� centās pierādīt, ka amerikāņu īpa�ais aģents pretrunā veselajam saprātam un loģikai esot aizbraucis no Lemānijas. Ģenerālis mēģināja attaisnoties �Akvārija� priek�ā. Vīrelis nenojauta, ka Maskava viņu jau paņēmusi uz grauda un viņ� ar pēdējo akciju vēl piedevām visiem pārējiem kompromitējo�iem pierādījumiem uzbēra piparus pats savam liktenim.

Leonīds aplūkoja kvalitatīvos krāsainos fotoattēlus, kuros Rinaldīni bija uzņemts aizbrauk�anas dienā, kad vecais kungs ar Itālijas vēstniecības tirdzniecības padomnieku Diplomatico viesnīcas restorānā ēda pusdienas. Tamovs piecēlās no �ūpuļkrēsla un ātri piegāja pie galda. Uz galda izmētātajās fotogrāfijās bija redzams Rinaldīni izkāpjam no lidma�īnas. Leonīds tās pabīdīja sev tuvāk. Viss sakrita tie�i viens pret vienu. Vēl reizi Kvazi salika fotogrāfijas blakus un salīdzināja savā starpā. Apģērbs - �eit nebija �aubu - bija tie�i tas pats. Leonīds koncentrējās uz sejas izpēti. Varēja domāt, ka plastiskā sejas maska būtu izmantota tā, ka arī salīdzinā�ana nedod nekādus rezultātus. Ta�u Kvazi nevil�us juta, ka atrisinājumam jābūt kaut kur tepat, izstieptas rokas attālumā. Leonīds aizdomājies piegāja pie bāra skapja un ielēja savu iecienīto dzērienu, divu pirkstu tiesu d�inu ar toniku. Ar glāzi rokā vīrietis atgriezās pie galda, kur gulēja vairākas fotogrāfijas - Rinaldīni, kas sēd automa�īnā, stāv restorānā pie telefona automāta, iekāpjot lidma�īnā. Pavir�i pārlai�ot skatienu attēliem, Leonīds iemalkoja no glāzes, un pēk�ņi viņā pazibēja domu impulss. Viņ� glāzi nolika uz galda un vēlreiz �igli paņēma divus iepriek�ējos fotoattēlus. Tur tas bija - spoguļattēla efekts. Sajūta viņu nebija pievīlusi - ģenerālim Petrovam pa�am pret savu gribu bija pārliecino�s pierādījums, ka pulkvedis Tameriks ir palicis Lemānijā. Aizbraucis ir dubultnieks, imitācija, meistarīgs atdarinājums, bet tomēr kopija.

Lemānijā - Albora - Kvazi

Piekrītu variantam B. ASV atgriezās Tamerika dubultnieks. Apstiprinām grupu �Kondors� parādī�anos Nibas rajonā. Izpētiet Dedo līniju, instrukcijas aizsūtītas.

Ģenerālleitnants Akulovs

Pēdējā laikā Anna bija kļuvusi pārgalvīgi priecīga un mundra. Palasta telpās, bezmērķīgi apkārt traucoties, viņa bie�i dungoja kādu dziesmiņu. Jā, viņa bija iemīlējusies. Pat Amarra, kura vētrainais dzer�anas posms pārmaiņas pēc ieslīdēja neprātīgā darba lavīnā, kādu brokastu laikā to pamanīja un jautāja:

�Es domāju, Annu�ka, tavs sliktais noskaņojums sāk izzust. Patiesi, kāda bēda varētu būt dzīvot pilī.�

Tā Annai bija pirmā zīme, ka vairāk jāsavaldās. Brī�os, kad Amarra bija skaidrā, viņam bija pietiekami asa acs. Tas gan pēdējā laikā notika retāk un retāk, ta�u sievai tomēr vajadzēja izmantot viltību, jo viņa cerēja tikties ar Leonīdu. Anna pie lūpām pacēla kafijas tasi, iedzēra mazu malciņu un, tasīti nolikusi atpakaļ uz galda, smejoties teica Ndego:

�Zini, Vaņa, mani bezgalīgi iepriecināja tā vēstule, ko es vakar saņēmu no mājām!�

Ndego, kas bija pacēlis kafijas tasi, atkal to nolika uz galdā un ieinteresēts skatījās Annā.

�Pati nezinot, jau divas nedēļas esmu tante.� Ieraugot Amarras jautājo�o skatienu, viņa turpināja: �Tu, protams, atceries manu jaunāko māsu Larisu, viņa ir īsta varone, laidusi pasaulē meitu un man par godu nosaukusi manā vārdā - par Annu.� Jaunumu bija ērti pasniegt kā prieka iemeslu, lai noslēptu patieso iemeslu, kas Annu drīzāk skumdināja, nevis priecēja. Jaunākā māsa Krievijā bija viņu apsteigusi un jau auklēja bērnu, par ko arī viņa pati vientulībā bija sapņojusi. Agrāk viņa gara acīm sevi redzēja pārlieku�os pāri bērna gultiņai, palīdzot piecelties kājās zēniņam ar kafijas brūnām actiņām, bet viņas sapņi par ģimenes laimi bija sa�ķīdu�i pret īstenību - Alboras tuvumā dzīvoja pārējās prezidenta sievas un bērni.

Lai ar Amarru bija kā būdams, skaidrā viņ� pret Annu vienmēr bija pieklājīgs. Prezidents piecēlās no galda, pienāca pie Annas un, galanti palocījies, sniedza viņai roku.

�Mana cieņa un kvēlākie laimes novēlējumi.�

Anna, kas pirms nedēļas būtu aizvainoti atrāvusies, �odien ļāva visam notikt mierīgi un pat pateicās Huanam par uzmanību. Savā ziņā Anna bija Amarram pateicīga, ka, redzot viņas vēso attieksmi pret laulību, viņ� nebija īpa�i uzbāzīgs. Klusībā sieva juta pateicību arī par to, ka prezidents bija sarīkojis uzņem�anu, kas viņu savedusi kopā ar Leonīdu, un tik�anās ar viņu bija devusi sievietes pelēkajai un vienmuļajai ikdienai jaunu, krāsainu un sen sapņotu piepildījumu.

Amarra, kas tikmēr bija atgriezies vietā, galda otrā galā, apsēdās malkot kafiju un teica: �Es ta�u atceros Larisu. Bija tāda ar va-sarraibumiem un divām bizītēm. Padomā tikai, kā laiks aizlido...� Tad

Amarra apklusa, blen�ot kafijas tasītē, un sieviete nojauta, ka tagad noteikti atsāksies saruna, par ko viņa, Anna, neko negrib dzirdēt. �Annu�ka, tava jaunākā māsa ir ļoti jauka meitene un pavisam...� Huans ievilka elpu, skatoties, kādu iespaidu �is temats atstās uz viņa sievu. Redzot no Annas sejas strauji pazudu�o prieku, viņ� varonīgi pabeidza teikumu. �Bet mums bērnu nav...�

�Un nevar būt...� Anna būtu gribējusi pāri galdam kliegt pretī, bet savaldījās. Tikai viņas jūras zaļās acis meta zibeņus, balss toni bija zudusi iepriek�ējais sirsnīgums, un viņa ledaini, drusku vīzdegunīgi atcirta: �Huan, mēs vienojāmies, ka �o tematu vairs neskarsim. Tev fermā ir savi bērni un harēms.� Anna centās saglabāt līdzsvaru, kaut gan negribot viņas vārdos iz�ļācās aizvainojums un sevis �ēlo�ana: �Man pietika ar to, ka, ierodoties Lemānijā, �ī ziņa man ieblieza pa galvu kā ar malkas pagali. Tu man meloji, Ndego, un viszemiskākajā veidā!�

�ī baltā sieviete bija ļoti skaista arī dusmās, Ndego konstatēja. Viņa ir ļoti skaista, kaut arī ļoti tāla, un vairs nebija ne mazākās cerības viņai tuvoties.

�Anna!� viņ� brīdino�i izsaucās, ar rokas mājienu izsūtīdams viesmīli ārā. �Tu zini, ka tās divas sievas ir vietējais rituāls, ko es kā valsts vadītājs nedrīkstu pārkāpt. Lemānijā kop� seniem laikiem ir para�a, ja vīrs strādā augstā amatā, armijā, valsts iestādē, valdībā, tad dabīgi, ka tautai arī ģimenes dzīvē viņ� ir jāredz kā spējīgs vīrs. Tas ir presti�a jautājums, ir jāspēj uzturēt vairākas sievas un bērnus. Tā ir tradīcija, no kuras atkarīga tautas goddevība un cieņa pret tevi.�

�Es redzu to ikvakara rituālu un tradīcijas, kad tu no pils nesies pie savām kokotēm⁴⁴,� viņu pārtrauca saniknotā Anna, nost no acīm atmetot nepaklausīgo matu �ķipsnu. �Es esmu uzaugusi citos apstākļos un citā morālē, tāpēc, Huan,� sieviete skumjā nopietnībā paskatījās pāri galdam, �par �iem jautājumiem ar mani vairs nerunā. Es atrodos �eit, esmu prezidenta kunga zelta būrī glabājama reprezentācijas sieva, kas labi piestāv pie smokinga, ta�u ar to arī mani pienākumi beidzas. To,

⁴⁴ Kokote - smalka prostitūta, vieglas uzvedības sieviete.

kas bijis agrāk, atpakaļ atgriezt vairs nevar, un pie tā paliksim.� Anna nolieca galvu, un divas karstas asaras iekrita sievietes klēpi. Viņa bija pārāk noskaitusies, un, lai gan Amarra bija civilizēts afrikānis, ej un sazini, ko viņ� bija mantojis no sen�iem. Annas galvā ātri joņoja domas. Acis pacēlusi, viņa ieraudzīja, ka Ndego stāv pie loga. �Lai viss paliek, kā bijis, Vaņa,� prezidenta kundze klusām sacīja, cenzdamās mīkstināt pirmīt sakāpināto toni.

Amarra stāvēja un skatījās lejā uz parku. Dārznieks no �ļūtenes aplaistīja puķudobes. Uberto slaidais stāvs viegli pārgāja pāri zālienam, pārbaudot apsardzes posteņus dārzā. Divi pāvi, kop� rīta no putnu mājas iznāku�i, starp krūmiem klanoties, sveicinājās. Viss, ko Anna bija pateikusi, viņu aizskāra un sāpināja, tomēr Amarra uzskatija, ka visumā sievai bija taisnība. Patiesībā viņ�, Huans, Annai agrāk nebija ne vārdiņa pat iepīkstējies par savām sievām un bērniem. Dro�i vien citādi �ī vārava ar jūras zaļuma acīm nebūtu atbraukusi uz Lemāniju. Sākumā Amarra �o jautājumu nebija uzskatījis par tik nozīmīgu.

�Iesākumā pagra�osies un tad apradīs,� tā viņ� bija domājis. No tā, ka tik sīka problēma balto sievieti izsitīs no sliedēm, ka viņa tāpēc ir gatava atmest visus prezidenta kundzei pienācīgos labumus, Ndego gan nevajadzēja baidīties. Annai atļaut aizbraukt nepieļāva vietējās para�as. Viņa vīrie�a un prezidenta reputācija no tā smagi ciestu. Vīrietis, kas ģimenē nespēj savaldīt sievu, nekādā gadījumā neder par valsts vadītāju. �ķir�anās sare�ģītu attiecības, galvenokārt ar krieviem. Patiesi, Amarram joprojām Annā visvairāk patika viņas enerģiskums un kaisle, kā tas bija iepazī�anās mēne�os un pirmajos Padomju Savienībā kopā pavadītajos gados, ko nekā negribējās aizmirst. Bija tikai viens ceļ� - lai viss paliek tā, kā bijis, gan laiks visu sakārtos.

Amarra vērsās pie Annas, kas, rokas klēpī salikusi, galvu noliekusi, joprojām sēdēja nekustīgi un teica:

�Anna, izvēlieties mazajai Annu�kai un viņas mātei Larisai kādu dāvanu mūsu Centrālās komitejas veikalā, pielieciet kaut ko arī no manis un visu aizsūtiet kopā ar apsveikumiem.� Viņ� nolika kafijas tasi uz galda malas un, viegli paklanījies, devās uz savu kabinetu. Uzlicis roku uz durvju roktura, Amarra apstājās un vēlreiz pagriezās pret Annu: �Es aizmirsu pateikt, pulksten septiņos vakarā esmu uzlūdzis Voliņinus vakariņās, esiet gatava uz to laiku.� Ar klusu klik�ķi aiz prezidenta aizvērās durvis.

Pirmajā bridi Anna nespēja teiktajam noticēt, tad ar mirdzo�ām acīm pielēca no krēsla, pārgalvīgi sasita plaukstas un virpuļoja kā bērns, kam ciemos nāks mīļais onkulis, un tad pēk�ņi norima. Izbijusies un it kā pamodusies viņa bailīgi skatījās apkārt, vai tuvumā nav vēl kāds, tad atkal viņas sejā iegaismojās prieka blāzma un, kādu meldiju dungodama, viņa izspurdza no ēdamistabas.

Ielūgums uz vakariņām pie Lemānijas prezidenta Voliņiniem bija pārsteigums. Marija jutās intriģēta, jo �ķita interesanti satikt prezidenta pāri mājas apstākļos. Ilgāk nekā pusstundu viņa pavadīja pie spoguļa, lai nogrimētu apburo�o seju. Viņa ļoti labi atcerējās, kā Anna pieņem�anā bija uzlūkojusi Leonīdu, un pa�os sirds dziļumos sieviete uzreiz sajuta prezidenta kundzi kā sāncensi.

Pils sardzes posteni viņu automa�īnu apturēja pieklājīgs gara auguma melnais virsnieks. Pielicis roku pie cepures un apskatījis viņu A zonas atļauju, viņ�, patīkami smaidot, teica:

�Varat braukt tālāk, par jums paziņoja...�

Uz palastu, kas iepletās zaļa parka dziļumā, veda palmu aleja. Pils atradās mazā uzkalnā, no kura pavērās skats uz okeāna krastu un Albo-ras loku, kuru upe atļāvusies izmest pirms ieplū�anas okeānā. Voliņini lēnām brauca pa alejām un baudīja zaļumu da�ādību. Saule karājās sprīdi virs apvār�ņa, un katra minūte, kas to atdalīja no okeāna, bija kā dāvana ļaudīm - apstājieties, izbaudiet, padomājiet un pateicieties dabai par �o skaistumu un mieru. Leonīds apturēja automa�īnu, un viņi vēroja, kā gai�i sārtā saules ripa laidās arvien tuvāk un tuvāk ūdens līmenim. Spo�s, vizuļojo�s sārts ceļ� jūras ūdenī savienoja apvār�ņa malu ar krastmalu.

�Anna var būt laimīga,� Marija sapņaini �ukstēja, vērojot saules ienir�anu okeānā, �tik daudz skaistuma visapkārt. �āda bagātība, un viss tas ir tavs,� viņa ar nenoteiktu rokas kustību norādīja ap sevi. Ari Leonīds vēroja saulrietu. Viņam ienāca prātā Annas karstais sāna pieskāriens.

�Kā tu vari zināt, cik kāds ir laimīgs? Varbūt tas viss viņai ir vienīgi slogs, drīzāk viņai būtu laime pastaigāties bieza sniega puteni pa Arbatu.�

Marija negribēja pārlieku iebilst, viņa bija romantiskās ainavas burvības vara un drīzāk no�ukstēja sev, nevis Leonīdam:

�Gan jau katra vēlē�anās būtu pa�a meistarota debesu valstība.�

Plato palasta kāpņu priek�ā Voliņinu ģimeni saņēma prezidenta adjutants Uberto. Galantais kavalieris palīdzēja Marijai izkāpt no automa�īnas.

�Kundze un prezidenta kungs jūs gaida,� viņ� teica, viesus vadot aug�up pa kāpnēm. Pla�ā foajē ar kolonnām un spoguļiem viņus sagaidīja Amarra smokingā, un soli aiz viņa stāvēja Anna tum�i sārtā garā vakarkleitā.

Marijas piekaslgi vērtējo�ais acu skatiens ātri noslīdēja pār prezidenta kundzes slaido augumu, cenzdamies atrast kaut mazāko gaumes nesakritību, ta�u viss bija vislabākajā kārtībā. Atturīgi zelta karulī�i un maziņi, brīnumskaisti rubini zelta auskaros tikai uzsvēra konkurentes labo gaumi.

Amarra panācās viesiem pretī. Viņ� pieliecās noskūpstīt Voliņinas roku un teica:

�Priecājos jūs redzēt, Marija.�

Ari vīrie�i sarokojās.

�Labvakar, Leonīd, liels prieks jūs satikt. Vajadzētu mazliet patērzēt.�

Leonīds klusējot paklanījās. Tad Kvazi piegāja pie Annas, kura pa�laik bija tikusi vaļā no Marijas vētrainajiem apskāvieniem, un, pieklājīgi skūpstot sievietes roku, teica:

�Labvakar, Anna, tum�i sārtā krāsa jums ļoti labi piestāv.�

Annas sirds ātri sitās, un viegls sārtums vaigos viņu padarīja vēl daiļāku. Sieviete centās savas patiesās jūtas paslēpt aiz vienkār�iem vārdiem, sakot:

�Paldies, Leonīd, liels prieks jūs redzēt.�

�Jūs gan dzīvojat satrieco�i skaistā vietā,� �ivināja Marija, �mēs ar Leonīdu pat apstājāmies un baudījām jūsu ziedos slīgsto�ā dārza skaistumu.� Un atkal viņa pārpārēm plūsto�ā priekā glāstīja Annu. �Tu, Anna, esi tik laimīga!� Marija neizrādīja, ka ar pēdējo teikumu viņa prezidenta kundzei lika viegli apjukt.

�Varbūt pirms vakariņām mazliet pastaigāsimies parkā?� Anna laboja neveiklo situāciju.

�Patiesi,� sievas domai pievienojās Amarra. Ar pēdējiem vārdiem viņ� galanti piedāvāja elkoni Marijai, kura pēc mazas �aubī�anās to pieņēma. Tāpat Leonīds piedāvāja savu roku Annas atbalstam, un visi pa platajām marmora kāpnēm nokāpa lejā uz parku. Tamovs sajuta, ka karstais gurns ik pa brīdim pavisam nevainīgi pie viņa pieskaras un maigā roka zem paduses viegli trīs. Ārēji Leonīds bija mierīgs, kaut gan tas bija virspusējs miers. Iek�ēji viņā brieda jūtas.

Viņi pastaigājās pa smil�ainu celiņu upes krastā mazas baltas laivu piestātnes virzienā. Marija skraidīja kā mazs bērns no vienas puķu dobes pie otras un gavilēja, un, sasitot plaukstas, apbrīnoja spilgtos un eksotiskos ziedus. Protams, prezidenta dārza ziedi bija skaisti, ta�u �ādas Marijas uzvedības iemesls bija radīt iespēju novērot otro pāri, kas no viņiem bija atpalicis un gāja, klusām sarunājoties, pārdesmit metrus aizmugurē. Marijas sirds sāpīgi sa�ņaudzās, redzot Leonīdu un Annu jautri smejoties. Taciņa apliecās ap baseinu, kura krastā bija mazs bārs. Amarra pirms vakariņām piedāvāja izdzert vīna pokālu. Marija ar labpatiku piekrita. Leonīds un Anna atteicās un lēnām gāja tālāk, sagādājot Voliņinas kundzei lielu vil�anos. Tā ari notika - Marija un Amarra palika sē�am ar glāzēm rokā baseina malā. Un, lai arī viņa centās novērot otru pāri, slēpjoties aiz vīna pokāla, vairs nevarēja iet līdzi. Saruna ar Amarru viņai tagad nesagādāja nekādu interesi, kaut gan to nekādā gadījumā nedrīkstēja izrādīt.

Lēnām soļojot, Leonīds un Anna nonāca pie laivu piestātnes. Zem viņu kājām dobji klaudzēja dēļi, tā skanēja arī teikumi, kurus viņi izrunāja. Ta�u abi sajuta dabisko harmoniju, kas aplaimoja viņu dvēseles. Viņi atbalstījās pret margu un raudzījās upē. Krēslā parādījās pusmēness sirpis, un izskatījās, ka tas iekārtojies palmu galotnē. Vakars bija bez vēja un kluss, tikai cikādes zāģēja savu nebeidzamo zāģē�anu un Alboras upes tum�ā straume jautri urdzēja zem tilta. Liels miers un laime valdīja Annas dvēselē. Viņa skatījās vīrietī sev blakus un sajuta, ka par Leonīda mīlestību būtu gatava atdot visu, kas viņai ir.

�Leonīd, aizved mani no �ejienes projām,� viņas lūpas �ukstēja tik klusu, ka tik tikko pārspēja upes ūdens urdzē�anu un sasniedza Leonīda ausis. Leonīds pagriezās un, paliecoties uz priek�u, ieskatījās sievietes dedzino�u ilgu pilnajās acis.

�Uz kurieni, Anna, uz kurieni tu gribi?� viņ� tāpat �ukstot jautāja, it kā jau sen būtu jautājumu no sievietes acīm nolasījis.

�Vienalga kur, galvenais, lai tālu projām no �ejienes, kopā ar tevi,� tā bija ātra un izmisusi atbilde. Mēness gaismā klusiņām �aloja Alboras straume ap piestātnes balstiem.

Leonīds bija sare�ģītā stāvokli. Viņu pievilka �ī skaistā sieviete, ta�u viņ� skaudri zināja, ka viņam ir ejams vientuļnieka ceļ�, tādēļ sevis sasaistī�ana nav iespējama. Diem�ēl �ajā brīdī afēra ar �o sievieti bija radījusi pavisam sare�ģītu situāciju. Izlūks nekad nedrīkst likt sevi sasaistīt cie�ām cilvēciskām jūtām, tā bija viņiem iemācīts, un var piedāvāt kaudzēm piemēru no vēstures, lai to pierādītu. Leonīds skatījās upē un domās cīnījās ar sevi.

Virs upes līkuma mierīgajā straumē upei pāri, iepretī laivu piestātnei, bija labi saskatāma da�iem kokiem un krūmiem pārklāta mazā Maudibulas sala. Anna bija notupusies un iemērkusi roku ūdenī. Kvazi vēroja sievietes plun�ā�anos mēnessgaismā un baidījās pakustēties, lai neiztraucētu �o brīni�ķo skatu. Krūmos, kuri viņus slēpa no pils, iekliedzās vientuļ� iztraucēts putns, un atkal valdīja klusums, kādu nesa klusā ūdens urdzē�ana un mēmais, sudrabu lejo�ais mēness.

�Vai tas nav apburo�i, Leonīd?� Anna pacēla savas plaukstas no ūdens tā, ka tikai da�i pilieniņi iekrita mēness gaismā vizuļojo�ā tum �ajā ūdenī. �Zini, tas ir manu pēdējo �etru gadu skaistākais vakars.� Sieviete piecēlās un, atbalstoties ar muguru pret margu, pagriezās pret vīrieti un skatījās viņam acīs. �Tik daudz esmu sapņojusi un cerējusi, un tik daudz man nākas samaksāt par jaunības muļķību un ambīcijām, ka tagad es esmu laimīga, ka liktenis ir man dāvinājis �o debe�ķīgo vakaru.� Viņi klusēdami stāvēja, it kā baidīdamies iztraucēt brīnumaino mieru, ar bailēm atturēdamies pakustēties, kas kā lāviņu atbrīvotu visu sekojo�o. Tikai acis - tās alkatīgās acis sasaistījās kā dad�i viens otrā, ielauzdamies arvien dziļāk dvēseles dziļumos. Kvazi izprata jaunās sievietes kaislību un daudz atļaujo�o skatienu, kas neslēpti stāstija par visu, bez kā viņa ir palikusi un par ko slēpti sapņoja.

No sievietes mutes izlauzās dziļa nopūta, kad Leonīds viņu satvēra savā skāvienā un kaislīgi skūpstīja. Annas sirds gavilēja, viņa bija par to sapņojusi. Apskurbusi no sapni redzētā un no mīlestības, viņa stiprāk spiedās vīrietim klāt un atkārtoja:

�Leonīd, mīļais, ak, Leonīd, mīļais, ņem mani... un aizved mani projām!�

Viņa atradās sava sapņu vīrie�a rokās. Kvazi viņu skūpstīja un glāstīja, un kāda gan tagad nozīme visam pārējam. Anna bija kā pārguris klaidonis tuksnesī, kas, smagi gājis, dienām ilgi sapņodams par auksta ūdens avotu un beidzot nonācis pie akas, vairs nespēj remdēt slāpes. Arī Leonīds bija aizmirsis savus vientuļos gadus un sajuta, kā pār viņu nolai�as siltā nakts. Viņi abi bija neprātīgi un kaislīgi, aizmirsu�i apkārt notieko�o.

�Leonīd, Anna,� kāds pustumsā pār ūdeni sauca, izbaidot no salas brik�ņiem trok�ņojo�us putnus. Izbiedētie mīlnieki sakārtoja apģērbu un atgriezās realitātē. �Kur jūs esat?� Marijas balss dziedo�i turpināja, un tagad vairs nevarēja klusēt.

�Nākam, nākam,� atsaucās Kvazi. Vēl brīdi viņi apstājās, skatoties mēnessgaismā vizuļojo�ā upē, un Anna skumji �ukstēja:

�Laime vienmēr ir tik īslaicīga, it īpa�i man.� Viņas balsī ieskanējās aizturētas raudas.

�Anna,� vīrietis runāja �ukstus, lai viņus neizdzirdētu, jo tuvojās Amarra un Marija, un skatījās sievietes mēness apspīdētajās asarainajās acis, �es neko tev nevaru apsolīt. Varu tikai pateikt tik daudz, ka man �is vakars ir ļoti īpa�s. Cerēsim, ka laiks mums viesis skaidrību.�

Amarra un Marija pienāca pie laivu piestātnes. Dzīvesbiedres pēto�ā skatiena pavadīts, Leonīds vērsās pie Ndego:

�Ir gan brīnumjauka upe Albora, un cik burvīga ir tā mazā saliņa!�

�Jā, protams,� Amarra it kā uztrūkās no domām, �tur upes vidū bēguma laikā ir stipra straume, jābūt uzmanīgam, ja brauc ar laivu,� to teikdams, melnais virs pēto�i ieskatījās Kvazi mierīgajā sejā.

Leonīds izturēja skatienu un tad atbildēja:

�Ar jūras lietām ir kā ar pārējām - ja baidies, tad labāk neaiztikt, ja nemāki, jautā un iemācies, jo nedrīkst vienmēr būt neprātīgi drosmīgs, ūdens to nepiedod.�

�Tā gan,� novilka Amarra, domīgi vērojot mēnessgaismā zaigojo�o upi. �Labi,� viņ� mainīja tematu, un balsi ieskanējās modrāks tonis, �būtu laiks iet vakariņās, citādi tikai staigājam, staigājam...� Viņ� galanti piedāvāja elkoni Annai, un sabiedrība, viegli �alojot, devās uz pils pusi vedo�o celiņu.

Pabeigu�i vakariņo�anu pla�ā ēdamistabā, viņi ar kafijas tasēm rokās stāvēja uz atvērtās terases, no kurienes atklājās skats uz ugunis spīguļoju�o parku. Nomaļus, kur parka apgaismojums nesniedzās, Alboras upe vidēja sudrabotajā mēnessgaismā, un gaismas joslas vidū slējās noslēpumainās Maudibulas saliņas tum�ais siluets. Nolicis kafijas tasi, Amarra pieklājīgi pieliecās un dāmām teica:

�Es jums uz desmit minūtēm nozag�u Leonīdu. �ķiet, ka mums ir kopējas intereses kādā nozarē - vēsturē. Man kabinetā ir da�ādi vēsturiski retumi.�

Prezidenta reprezentablajā kabinetā divas sienas no zemes līdz griestiem bija aizņemtas ar grāmatu plauktiem.

�Leonīd, es gribētu jums pateikt...� Amarra pārsteigts pārtrauca savu teikto, ieraugot Voliņinu pieliekam pirkstu pie lūpām.

�Prezidenta kungs,� Kvazi pasteidzās, sarunu turpinādams, �es esmu sajūsmināts par jūsu bibliotēkas lielumu un bagātību. Skat tikai, pat Gēte un Heine, un...� apmulsu�ā prezidenta skatiena pavadīts, Leonīds, ejot gar grāmatām, pļāpāja, vienlaikus profesionāli meklējot noslēptos mikrofonus. Vienu �blakti� viņ� atrada galda lampā un, ar pirkstu uz to norādījis, turpināja spāņu literatūras analīzi. Zinot veco patiesību, ka kvalitatīva ieraksta iegū�anai telpā jābūt vienmērīgam mikrofonu izvietojumam, Kvazi kabineta sektorā atklāja vēl tris mikrofonus. Beidzot pārmeklē�anu, Voliņins teica: �Prezidenta kungs, jūsu bibliotēka ir lieliska, un es ticu, �eit varētu pavadit ilgāku laiku, tomēr uz terases mūs gaida dāmas.�

Vīri staigāja pa parku un klusēja. Amarra pārdomāja redzēto, un arī Voliņinu nebija iemesla steidzināt. Beidzot Ndego apstājās baseina malā, pagriezās pret Voliņinu un, viņā pēto�i skatoties, teica:

�Maskavā man ieteica ar jums sazināties. Teik�u godīgi, es par to �aubījos, bet, kā tagad redzu, Leonīd, jūs tie�ām esat savas nozares speciālists un mūsu iepazī�anās, es ceru, ir produktīva.�

Marija uz Leonīdu bija sadusmota un apvainojusies. Viņa bie�i sev jautāja, vai �im vīrietim vispār var uzticēties. Viņi Lemānijā jau dzīvoja vairākus mēne�us, bet Leonīds viņai par viņu operāciju un par tās mērķiem nebija atklājis neko būtisku. Un vēl muļķīgāk, Marija pati nebija pamanījusi, ka viņas fiktīvais dzīvesbiedrs ne ar ko īpa�u nenodarbojas. Tas viss izskatījās ļoti dīvaini, jo Marija nebija nekāda vienkār�ā mājsaimniece, bet gan vērā ņemama GRU līdzstrādniece, kura jau piedalījusies vairākās nopietnās operācijās. Uzticības trūkumu Marijai bija grūti pārdzīvot, ta�u darīt neko nevarēja. No Maskavas izbraucot, viņai bija piekodināts, ka instrukcijas saņem�ot tie�i no Tamova.

Mēnesi iepriek� Marija bija iestājusies darbā par tulku Zivsaimniecības ministrijas pārstāvniecībā, kas salīdzinājumā ar vēstniecību viņas dzīvē ieviesa kaut da�as pārmaiņas un deva lielāku iespēju kontaktēties ar cilvēkiem. Marija jau paspēja ievērot, kur� ar ko iet un kādu organizāciju katrs pārstāv. Zivsaimniecības ministriju pārstāvo�o pārdesmit locekļu pulciņā �etri cilvēki bija KGB ārējo sakaru nodaļas darbinieki. Marijai �ajā jomā bija pietiekama pieredze, lai konkurējo�u firmu darbiniekus pazītu jau pa gabalu. Viņi bija jauni, neprecēti un labi izglītoti, apguvu�i zivsaimniecības terminoloģiju, kaut gan sarunās ar Zivsaimniecības ministrijas ierēdņiem Marijai bie�i gadījās vērot, kā jaunie vīrie�i praktiskos jautājumos nonāk pamatīgās sprukās. Tajos laikos ilggadējie vietējās ministrijas ierēdņi bija viss kas cits, tikai ne nozares speciālisti, un Marijai visu laiku bija jāskatās teātris, kur kurlais māca aklo dejot, reizē nebūdams apmierināts, ka pēdējais labi neklausa. Tādēļ, zivsaimniecības jautājumus risinot, apspriedēs arvien bie�āk sāka pieaicināt Alboras jūrskolas vadītāju, pasniedzēju igauni Jāku Somu, biju�o kuģa kapteini. Agrākos laikos viņ� Lemānijas piekrastē nodarbojās ar zvejo�anu, bet pēdējos divus gadus vadīja jūrskolu. Bez angļu valodas viņ� labi prata arī spāņu valodu, pārzināja to visos sīkumos, un viņa teikto nevajadzēja tulkot. Soms runāja gausi un ārēji atgādināja vikingu ar blondu, rūpīgi sakoptu kapteiņa bārdiņu un, karstumam par spīti, alla� pak�ķināja līku kapteiņa pīpi. To, kā pietrūka viņa garajam augumam, kompensēja plecu platums, un pleci tēlu darīja daudz harmoniskāku. Viņam bija gai�i zilas acis, un Marija ievēroja, ka diezgan bie�i to dziļumā pazib smieklu aizmetņi. Soms nebija stāstītājs, bet, ja reiz ko teica, tad noteikti pielika punktu lietai, kam pārējie jau pusstundu mīcīju�ies apkārt. �ķita, ka viņu simpātijas ir savstarpējas. Ja sievietei patiesībā pastāvēja tikai simpātijas, tad Somam - ej un saproti, ko viņ� savā bārdā nodomāja. Kā jau skaista sieviete, Marija bija pieradusi pie viņai domātiem apbrīnas skatieniem, bet tas, kā viņu uzlūkoja kapteinis Soms, kaut kā at�ķīrās no tēviņa iekāres skatiena. Marijai radās iespaids, ka Soms viņu vērtē un salīdzina ar kādu citu, un tas turpinājās jau kādu laiku. Par to jaunā sieviete uztraucās. Reiz, izmantojot gadījumu, kad viņi bija paliku�i divatā, sieviete izlēma iet uzbrukumā un tie�i pajautāja:

�Jāk, kāpēc jūs uz mani pastāvīgi tēmējat skatienu un kaut ko domājat? Varbūt kaut kas ir aplami vai nepareizi?�

Soms apstulba, ta�u acis nenolaida. Ar labsirdīgu smaidu ievilcis dūmu no savas ne�ķiramās pīpes un pēc tam to mierīgi izkratījis pelnu traukā, viņ� piecēlās no krēsla un pirms izie�anas teica:

�Dārgas un vērtīgas lietas daudzreiz ir jāizvērtē, Marija.�

Protams, pēc Soma vārdiem Marija jutās glaimota, ta�u kapteiņa balss toni bija kaut kas tāds trāpīgs, kas lika domāt, ka tas ir vienkār�i kompliments. Tāds savāds un noslēpumains vīrietis bija kapteinis Jāks Sāms.

Pēc da�ām dienām kādā negaidītā bridi kapteinis nesveicinoties parādījās Marijas kabineta durvīs, it kā pirms piecām minūtēm būtu pa tām izgājis, un teica:

�Es no pui�iem dzirdēju, ka jums, Marij, vajagot auto.� Viņ� ar strauju un nevērīgu kustību pameta atslēgas, ko tā gaisā noķēra, un viņ�, bārdā blēdīgi nosmīnot, teica: �Mums jūrmalā mētājas Peugeot autiņ�, drusku samīcīts un aprūsējis, divvietīgs, un aizmugurē tam ir piebūvēta kaste. Ārējam izskatam nav liela nozīme, bet ripo labi, es pārbaudīju. Kad ar laiku apniks, varat man atdot.� Ar �ādiem vārdiem Soms aizcirta durvis, un tikai salds tabakas aromāts, atplūdis līdz Marijai, liecināja, ka �eit bijis dzīvs jūrskolas vadītājs, nevis gars.

Automa�īnas izskats no tiesas neviesa uzticību. Tas bija līdz neiespējamībai saplacināts, apdauzīts braucamrīks. Varbūt kāds ari zināja sākotnējo �is ma�īnas krāsu, bet tagad tā mira no vecuma vājuma. Viņai �ķita, ka tūlīt atgriezīsies kabinetā, pacels tālruņa klausuli un teiks tam velna igaunim, ko par viņu domā. Bet, zinot, ka visa Zivsaimniecības ministrijas pārstāvniecība snaikstās logos un zobojas, Marija saņēmās, iztaisnoja muguru un atvēra auto durvis tik pārliecino�i, it kā brauk�ana ar metāllū�ņu kaudzi viņai būtu ikdieni�ķs pasākums. Automa�īnu iedarbināt bija neparasti viegli. Tā kā Alboras ielās satiksmes aina pārsvarā sastāvēja no tādiem �daudz cietu�iem� vāģiem, varēja cerēt, ka viņa neizcelsies citu vidū, kas izlūkam ir svarīgs noteikums.

Automa�īnas slēpti labās īpa�ības atklājās tad, kad Marija ar savu �vēsturisko skaistuli� nobrauca no pilsētas maģistrāles uz bedraina lauku ceļa. Par spīti auto izskatam, zem Peugeot samurcītā motora pārsega darbojās spēcīgs un labs dzinējs, kas ma�īnai nodro�ināja ātrumu un paātrinājumu, ko daudzi jaunāki modeļi varētu tikai apskaust. Bremzes ar pastiprinātājiem automa�īnai nodro�ināja strauju apstā�anos. Amortizācija palīdzēja noturēties uz ceļa, un pa �auriem lauku ceļiem lielā ātrumā dro�i varēja pārbraukt bedres un grāvjus. Marija, kas sākumā Somu klusībā bija lamājusi, tagad tikpat ļoti viņu slavēja - to, cik neuzbāzīgs viņ� prata būt.

Marija kolonijā dzīvoja savu ikdieni�ķo darba dzīvi kā lielākā daļa pārējo krievu sievie�u. Tāpat kā agrāk, viņai noskaņojumu bojāja Leonīds, kas vienmēr bija pieklājīgs un uzmanīgs, ko līdz �im nebija izdevies sev pievērst tā, lai viņ� iemīlētos. Pēc Marijas domām, tas bija glu�i nenormāli un stipri aizkāra viņas patmīlību.

Kādā vakarā, kad viņi divatā, kavēdami laiku, dzīvojamā istabā sēdēja un lasīja, Marija it kā nejau�i atkailināja savu seksīgo kāju no rītasvārku malas apak�as līdz pat gū�ai. Lasī�anu tēlodama, sieviete ievēroja, kā Leonīds viņu ar vienu aci novēro, un tad viņas sirds sāka sisties straujāk. Marija ar acs kaktiņu redzēja vīrieti noliekam avīzi uz galda un pieceļamies no atzveltnes krēsla. Tagad... tagad bija jānotiek tam, ko viņa tik ilgi gaidījusi. Viņa gribēja �o vīrieti, kaut pati nevarēja izskaidrot, vai tā ir iemīlē�anās vai pa�sajūtas cel�ana. Drīzāk abas. Marija spītīgi skatījās grāmatā, bet dvēsele gaidot drebēja, kas tagad notiks. Viņa sevī nosodīja jau tā ilgo gaidī�anu un gatavo�anos, ko Leonīds atraidīja, lai vēlāk ar saldiem vārdiem lūgtu piedo�anu.

Vīrietis mīkstiem soļiem piegāja aiz viņas krēsla un smejoties pārliecās pār sievietes plecu. �Tagad... tagad tam jānotiek... un tūlīt, tūlīt es viņam pateik�u...� Marijas sirds sita straujāk, un skūpsta gaidās jaunā sieviete pat pievēra acis. Viņa sajuta maigu pieskārienu. Atvērusi acis, viņa ieraudzīja sev uz ceļiem uzklātu segu un da�u centimetru attālumā smaido�ās zili pelēkās acis un izdzirdēja �ukstu:

�Dārgā dzīvesbiedre, tu tāda pusplika vēl vari apsaldēties...�

Marija jutās neganti nikna, un no dvēseles dziļumiem viņai cēlās neprātīgs aizvainojums. Viņa pielēca kājās no krēsla un pēc labākajiem karatē kanoniem uzbruka Leonīdam. Sitiens sekoja sitienam, otrais, tre�ais - atzveltnes krēsls aizlidoja sāņus, stāvlampa �ķindēdama ielēca stūrī, no sienas nokrita grafikas loksne. Lai kā viņa mērķētu, Leonīds plūsto�i no viņas izvairījās vai arī bloķēja sitienu, pats uz to neskatīdamies. Vēl vairāk sievieti ķircināja viņa smaido�ās acis. Pēc mirkļa Marija atguva līdzsvaru pār savām jūtām, ta�u no vil�anās viņai iek�ā viss vārījās. Kaut nu paņēmienus un sitienus viņa būtu izvēlējusies pārdomātāk un viltīgāk!

�Dusmas ir slikts ceļvedis, tas pagaidām par karatē,� Leonīds kaitināja sievieti, pie sevis nospriedis, ka Marijai tie�ām ir ļoti laba reakcija, stabila sagatavotība un dvēseles līdzsvaru viņa atgūst ātri. Tās visas ir īpa�ības, kas ļoti labu cīnītāju at�ķir no laba cīnītāja.

Gai�i zilām biksītēm pazibot pār galvu, Kvazi tuvojās sitiens ar brīvu kāju no gurna, kas klasiski precīzi notēmēts aizauss punktā. Pēc tāda sitiena pretinieks uzreiz krīt bezsamaņā, un Leonīdu tas patiesi pārsteidza. Viņu izglāba tikai ātrs salto. Ari tad Marija nepalika gaidot, bet atkal zibenīgi uzbruka. Vairs neatlika laika jokiem, notikums kļuva nopietns. Marija labi izmantoja klasiskus mae-geri sitienus. Vīrietis, strauji pieliecies, atbildēja ar bloku un izmantoja sievietes līdzsvara zaudē�anas mirkli. Satvēris sievieti aiz rokas, Kvazi reizē izdarīja zemu pietupienu un asu metienu. Brīdī, kad viņ� lietoja pirmo paņēmienu, viņam sievietes kļuva �ēl.

Marija ar troksni nogāzās uz grīdas tā, ka rītasvārku stūri pa�ķīrās plati vaļā un atkailināja stāvās, skaisti veidotās krūtis, gludo vēderu un slaidās kājas.

Kvazi saprata, ka viņa vīri�ķība nekur nav izzudusi. Marija - apburo�i valdzino�a un reizē bezpalīdzīga - bez samaņas gulēja uz grīdas, bezmaz klaji aicinot pastiept palīdzīgu roku. Leonīds jau tuvojās, kad aptvēra, ka tāds manevrs nemaz nav dro�s.

�Labi, Marij, tagad slienies aug�ā, pietiek izlikties,� viņ� zobgalīgi teica, sakārtojot apgāztās mēbeles. �Kāpēc tu Maskavā Akulovam paziņoji, ka savu likumīgo viru jau esi pieveikusi?�

�Viens neaptēstais vairāk vai mazāk,� Marija iespurdzās, jūtot sevi tik saņurcītu un apvainotu, ka vairs negribēja Kvazi dēļ tērēt ne vārda. No acu kaktiņiem izslaucījusi nodevīgās asaras, viņa piecēlās sēdus un sakļāva rītasvārkus cie�āk. Leonīds, kas, malā sē�ot, sekoja Marijas darbībām, atkal pārliecinājās, cik pretrunīga ir �ī jaunā sieviete. Mirklīgu jūtu vadīts, viņ� teica:

�Tu esi daiļa, Marija,� un, pateikto no�ēlojot, ātri izlaboja: �mūsu darbam varbūt pārāk skaista.�

�Pie joda, katrā ziņā ne tāpēc, lai tu lūrētu,� izspruka aizvainota atbilde, un Marija ievaidējusies piecēlās no grīdas. Leonīdu, kas steidzās palīdzēt, sieviete pilnīgā nicinājumā un naidā atgrūda malā un ar lepni paceltu galvu aizsoļoja uz vannas istabu. �Tu man esi pretīgs, Leonīd.� Pirms Marija ar troksni aizgrūda durvis, viņa dzirdēja, kā Kvazi domīgi nosaka:

�Varbūt, varbūt, meitenīt, diem�ēl tas neko nevar mainīt.�

Sieviete atgrieza ūdenskrānu. No izmisuma, skumjām un apkaunojuma viņa gribēja pilnā balsī kliegt.

Asaras bira vannas ūdenī. Dzirdēt nevarēja pat skaļu �ņukstē�anu, jo viņa stipri cirta zobus maigajā dvielī.

�Izskatās, ka Voliņins ir īsts vīrs, kas pelna uzticību,� nodomāja Lemānijas Tautas Republikas prezidents, soļiem mērojot kabineta platumu. Sēdē�ana vienā vietā viņu parasti ļoti nogurdināja, tāpēi neviens vairs nebrīnījās, ja politbiroja sēdes laikā ģenerālsekretārs strauji piecēlās no krēsla un sāka staigāt no stūra uz stūri. Skaudīgas mēles sa�ukstējās, ka tā Lemānijas prezidents grib sekot pārējiem vēsturiski lielajiem vīriem, piemēram, Staļinam un Napoleonam. Būtībā Amarram piemita nemierpilna un darbīga dvēsele, ja vien attiecīgajā brīdī to nekārdināja vīna un prieka dievs Bakhs.

Satik�anās ar Voliņinu, no Maskavas atsūtīto gudro un izlēmīgo vīru, deva vielu pārdomām, un krievu piedāvājums arī bija viltīgi izdomāts. Protams, Amarra bija ar mieru, jo viņa tuvumā informācijas noplūde un spiego�anas spēles bija pārlieku attīstīju�ās - tās sniedzās pat līdz Dobitu lokam un pārkāpa visas robe�as. Viņ� bija vienisprātis ar krieviem. Lai problēmas atrisinātu, PSRS viņam ne�aubīgi norādīja ceļu, pa kuru jāiet.

Ndego apstājās pie loga. Rīta saule uzlēkusi. Viņ� atvēra logu līdz galam vaļā. Svaiga vēja pūsma kabinetā no tropiem ienesa gatavo augļu smar�u un sāļo jūras elpu. Parka palmās ķīvējās un trok�ņoja pundurpapagaiļi, kas tobrīd risināja teritorijas dalī�anas un pārvaldes problēmas, kā dēļ da�iem papagaiļu tēviņiem nācās zaudēt lepnās spalvas. Zālienā pie baseina savrupi krāsainu asti graciozi �ūpoja pāvs, kā Narciss tīksminādamies par savu spoguļattēlu zilganzaļajā ūdenī. Mierpilnā un cēlā ainava pavisam nesaskanēja ar Amarras ba�īgajām domām. Viņ� skatījās un negribot baudīja savas zemes skaistumu, dabas ko�umu un mānīgo klusumu, kas valdīja prezidenta dārzā.

Visu to Amarra bija sasniedzis ar grūtībām, vairākus gadus d�ungļos sē�ot ar triecien�auteni rokās, no viena kalna virsotnes rāpjoties citā un apvaldīti pārvarot grūtības. Ar Barselonas augstskolas diplomu viņ� būtu varējis iekārtot advokāta privātpraksi un dzīvot turīga kunga dzīvi.

Sociālisma ideja, ar ko viņ� bija inficējies augstskolā, sākumā �ķita tik brīni�ķīga, daudzsolo�a un reāla, ka tās vārdā bija vērts uz daudz ko cerēt. Bet tagad, no praktiskās puses iepazīstot sociālisma iekārtas vietu pasaulē, arvien bie�āk viņ� sev jautāja, vai visam tam vispār ir jēga. Viņ� bija valsts vadītājs ar �ķietami neierobe�otu varu, kaut gan patiesībā bija sasaistīts tik cie�i, ka izrau�anās no �brālīgā iejūga� nozīmētu ieņemamā amata un dzīvības zaudē�anu. Ārēji prezidents Amarra rīkojās patstāvīgi un izlēmīgi un centās īstenot savu politiku, ta�u atkal un atkal �draugi� viņam lika apzināties, cik dziļi ir robe�grāvji un cik augsti �ogi, pie kuriem ir jāpieturas. Viņ� izvēli bija izdarījis jau sen, un nebija kurp rakties, dolāri Lemānijas Tautas Republikas pastāvē�anai tomēr nāca no PSRS. Ndego bija tālu no tā, lai ticētu vecajam un visām vajadzībām derīgajam lozungam par internacionālo darbaļau�u draudzību. PSRS centieni Lemānijā faktiski bija ienest ideoloģisko ziepju burbuli, kam tomēr trūka jelkādas būtiskas vērtības. Reigana uzspiestā bruņo�anās krieviem un pēc Jurija Andropova pavēles �enēvā pārtrauktajām sarunām par vidēja darbības rādiusa kodolraķe�u izvieto�anu padomju pusei deva skaidru mājienu - Āfrikas reģionā pievilkt jaunus spēkus. Amarram, kas izglītību bija guvis Maskavas Kara akadēmijā, nekādas grūtības nesagādāja izprast laikrakstā Pravda publicēto Andropova rakstu. Apsēdies pie rakstāmgalda, prezidents vēlreiz pārlaida acis pār avīzi: �.. ceturtkārt, ASV, Eiropā izvietojot raķetes, palielina atomuzbrukuma draudus Padomju Savienībai, savukārt PSRS izmantos apbilsto�us pretlīdzekļus pasaules okeānos un jūrās. �ie mūsu līdzekļi ir piemēroti draudo�ajām briesmām, ko mums un mūsu sabiedrotajiem rada Eiropā izvietotās ASV raķetes.�

Amarra noņēma raga brilles un, domīgi zodu berzēdams, skatījās uz Āfrikas karti, kas pie pretējās sienas karājās starp grāmatu plauktiem. Tas nebija nekāds noslēpums, ka tagad Āfrikas kontinentā amerikāņiem ir aptuveni 25 militāri objekti, un divpadsmit no tiem tika izmantoti par tālo bumbvedēju B-52 bāzēm. Aviobāzes galvenokārt atradās Āfrikas ziemeļos un centrālajā daļā, un krieviem tās sagādāja galvenās galvassāpes. Bumbvedēju darbības rādiuss brīvi ļāva draudēt Padomju Savienībai ar kodoluzbrukumu. Un krieviem nebija, ko likt pretī. Tādiem maziem objektiem kā lidlaukiem neviens ta�u nemetis virsū ballistiskās raķetes. No tā varēja secināt, ka padomie�iem �eit, Āfrikā, vajadzētu sākt kaut ko nopietnāku. Jurijs Andropovs bija no cita koka tēsts vecis nekā Bre�ņevs, viņ� neļāva meņģēties ar sevi. Tagad arī Lemānijā bija gaidāma ātra rīcība. Amarra zināja par krievu vēlē�anos Lemānijā izvietot tālās darbības rādiusa raķe�u bāzi, un pati ideja viņam patika. Bet pa�reizējā politiskajā un ekonomiskajā situācijā to ierīkot nevarēja. Tādēļ, lai radītu vajadzīgos apstākļus, PSRS bija vairākkārt jāpalielina palīdzības programma Lemānijai. Un kas viņam varēja būt pret to? Ekonomiskā palīdzība, politiskā stabilitāte, un gan vēlāk redzēs, kas notiks ar raķe�u bāzēm. Ndego nolika acenes uz galda, piecēlās un, domās iegrimis, sāka soļot.

�Faktiski viens nav labāks par otru,� domāja Amarra, savilcis pieri grumbās. �Tas velna amerikāņu kovbojs atvedīs savus per�ingus uz Eiropu un izvietos Vācijā, Anglijā un Itālijā, nostādīs eiropie�us pa sitienam PSRS raķetēm, pats mierīgi palikdams okeāna otrā pusē. Krievs ir ieplānojis raķetes atvest uz Lemāniju un likt pārējām Āfrikas tautām uzņemties atbildību, ja kaut kas notiktu.� Amarra uz sevi pukojās, un staigā�ana no sienas līdz sienai atgādināja vilciena joņo�anu. �Visas tās lielās tautas, vai viņas būtu sociālistiskas vai kapitālistiskas, ir galīgais sūds. Mazās tautiņas viņus interesē vien tik, kamēr no tām var gūt labumu savu lielo nāciju hegemonijas centienu piepildī�anai.� Prezidents pēk�ņi apstājās. Tikpat ātri, cik uznācis, viņa dusmu izvirdums pazuda, un viņ�, raudulīgi saviebies, pasmīnēja, jo saprata, ka nekādu lielu un pamatīgu atklājumu nav izdarījis.

Krievi gribēja dabūt volframu un titānu lētāk nekā pasaules tirgū, un viņi to dabūja. Viņiem vajadzēja zivis, jo Krievijā ar pārtiku bija pavisam nelāgi, un tās viņi dabūja. Padomju atomzemūdenēm, kam Indijas okeānā ir jārada pretspēks �etrdesmit ASV karakuģiem un diviem aviobāzes kuģiem, it īpa�i karabāzei Djego Garsijas atolā, kur atrodas amerikāņu ātrās reaģē�anas spēku centrs ar saviem 45 militāriem objektiem, vajadzēja atpūtas bāzes Dobitu un Alborā. Ja visu to saliktu kopā, kļūtu skaidrs, kāpēc tie�i �eit PSRS vajag sociālistisko iekārtu un brālīgajām tautām ieviest un nostiprināt ideoloģiju palīdzības mērcē.

Ndego piegāja pie grāmatu plauktā ierīkotā bāra skapja un, it kā atriebdamies krieviem, ierastās Stoļi�naja vietā sev ielēja Johnny Walker. Protams, amerikāņi nemaz nav labāki par krieviem, viņ� nodomāja, viskiju malkodams. Viņu interese par naftu un dimantiem bija sen zināma. Arī kafija viņus neatstāj vienaldzīgus. Pēdējā laikā intere�u lokā parādījās volframs un titāns - tādēļ, ka ASV kosmosa un militārajai rūpniecībai vajag izejvielas. Dro�i vien viņiem bija laba o�a, ka saoda krievu tālās darbības rādiusa raķe�u izvieto�anas plānus. Tas nebija nemaz tik sen, kad krievu raķetes ligzdoja Kubā, amerikāņiem pa�ā degungalā. Amarra iemalkoja krietnu viskija malku un saviebās -krievu vodka tomēr bija labāka, tas gan ir fakts. Viņ� paskatījās ārā pa logu. Uzleco�ā saule kā bikls iemīlējies jaunietis, kautrēdamies no savas sirdsmīļotās, apzeltīja parka celiņus un maigi glāstīja palmu koku zaļos zarus. Svaigais rīts dvēselē viesa vēlmi darboties. Vēl reizi viņ� domīgi, viskija glāzē skatoties, atgriezās pie amerikāņiem. Reigans katrā runā lielījās, zākājās un lādējās, ka Amerika nedrīkstot pieļaut sociālistiskās pasaules iekārtas ekspansiju citās zemēs, esot jāizdara pretsitiens liekulīgajai PSRS. Tomēr īstais iemesls neslēpās ne ideoloģijā, ne arī nabadzīgajos lemānie�os, kam sliktais onkulis Padomju Savienība mācīja sliktus tikumus. īstais iegansts joprojām bija ASV materiālistiskās, militārās un politiskās intereses. Pārliecino�i, it kā lai amerikāņiem parādītu īsto vietu, Amarra viskija pārpalikumu izlēja pa logu. Viņam ir jābūt gudram. Mazu tautu liktenis ir atkarīgs tikai no to viltības un prasmes sevi padarīt interesantu lielajām tautām. Senās kibundu tautas gudrībā teikts, ka līgavu spītībā esot viņu īstā vērtība, un, lai ari attiecībās ar Krieviju Lemānija sen tiecās būt sievas statusā, pastāvēja arī iespēja ar viltību visu vērst par labu. Tas jau bija skaidrs -

Andropova pārtrauktās bruņo�anās sarunas �enēvā bija izdevība augsne jaunām un daudzām nopietnākām iero�u piegādēm, ej nu zini, varbūt notiks straujākas pārmaiņas frontē. �ī pastāvīgā nestabilitāte lika aizdomāties.

�Apak�pulkvedi, ari man ir citas darī�anas, es nevaru nemitīgi kopā ar jums apkārt slaistīties,� ģenerālis Petrovs teica, izkāpjot no automa�īnas. Viņ� ar troksni aizcirta durvis un uz Tamova sveicienu nereaģēja. �ķita, ka viņi �eit, stāvā jūras krastā 20 kilometrus no Alboras, ir divi vien. Protams, tas tā nebija. Noteikti tuvumā visu vēroja sedzēju grupa, ar ko ģenerālis uzturēja sakarus, bet tas ir normāli. Galvenais, lai viņi nekristu acīs.

�Nikolaj,� iesāka Kvazi, nepievērsdams uzmanību ģenerāļa klaji naidīgajai pozai. �Es domāju, ka jums ir pilnībā skaidrs, cik konfidenciāla būs mūsu sarunas, tādēļ savus smēķus un �ķiltavas atstājiet automa�īnā ar labu un sūtiet savu sedzēju grupu mājās... Tie�i tā, tie�i tos pa�us, kas glūn no baobaba un aiz krūmiem arī.� Leonīds pamāja ar roku pa labi, pamanot, kā Petrova kakls lēnām nosarkst.

Ģenerālmajors a�iem soļiem piegāja pie auto, paņēma rāciju un asā tonī pavēlēja:

�Ciedrs, �eit Pirmais, atstājiet pozīcijas un brauciet atpakaļ uz Alboru. Vajadzības gadījumā jūs izsauk�u pa rāciju. Sapratāt? Līdz sakariem.� Saņēmis atbildi, Petrovs pagriezās pret Kvazi un ironiski jautāja: �Vai tagad esat apmierināts, apak�pulkvedi?�

�Protams, Nikolaj,� sacīja Kvazi, vienlaikus pievirzoties automa�īnas otrajām durvīm. �Kas attiecas uz distances mikrofoniem, tos es pats padarī�u nekaitīgus.� Pēc �iem vārdiem Leonīds aiz dusmām plīsto�ā ģenerāļa acu priek�ā atvēra auto durvis. �Jaudīga ierīce, Nikolaj, tehnikas jaunums. Pats labākais eksemplārs jau ieradies Lemānijā!� viņ� atzinīgi sauca.

Petrovam niezēja nagi. Viņ� juta, ka spētu �eit un tagad nogalināt �o iedomīgo apak�pulkvedi, bet, būdams izlūks ar ilggadēju pieredzi, viņ� bija iemācījies savaldīties. Vajadzēja nomierināties, domājot, ka tagad nav ne īstais laiks, ne īstā vieta. Gan jau dzīve, kurā ir tik daudz variantu un notikumu, pati dos jaunu iespēju.

Piespiedu kārtā nomierinājies, Petrovs no kabatas izņēma �ķiltavas, cigare�u paciņu un pildspalvu un, tos pasniedzot Kvazi, ikdieni�ķā balsī teica:

�Es jūs klausos, Leonīd.�

Leonīds ģenerāļa ekipējumu iemeta automa�īnā, aizcirta durvis un, pamājis Petrovam, devās uz stāvkrasta pusi. Vīri staigāja pa augstās, klin�ainās kraujas malu, klusēja un skatījās lejā, kur zaļie okeāna viļņi, saulē mirdzot, putojot un �alcot starp klintīm, apsīka krasta smiltīs. Vienmērīgās rindās nenogursto�i cits pakaļ citam arvien atkal un atkal nāca viļņi, lai sa�ķīstu pret akmeņu blāķiem un atkal ķiķinādami atgrieztos atpakaļ jūrā.

Aiz viļņu mugurām traucās vientuļ� vētrasputns, vispirms aiz viena, tad aiz nākamā, lidojot visaugstākajā pilotā�ā - kļūda kaut par nieka sekundes desmitdaļu viņam maksātu dzīvību.

�Nikolaj,� sāka Leonīds, vērodams putnu slīdo�o planējumu un negribot to salīdzinādams ar savu stāvokli, �es pilnīgi saprotu jūsu �sirsnīgās jūtas� pret manu necilo personu...� Kvazi uzmanīgi paskatījās uz ģenerāli, kas tāpat vēroja vētrasputnu, �bet, par spīti tam, esmu spiests jūs traucēt.� Ģenerālis no Voliņina balss nespēja saprast, vai tas ņirgājas vai tie�ām no dabas ir pieklājīgs, tāpēc nolēma paklusēt.

�Jūsu firma pēdējā laikā ir pieļāvusi vairākas rupjas kļūdas, bet tā vispār nebūtu mana bēda, ja tie�i neskartu mani,� Kvazi turpināja, vērodams Petrovu, kas skatījās jūrā ar augstprātīgu smaidu mutes kaktiņos. �Jūsu pasūtījuma - majora Murano atsūtītās �blak�u licēju brigādes� - dēļ ir izpostīts mans aizsegs.�

�Beidziet gvelzt muļķības, Voliņin,� ģenerālis pārtrauca Kvazi, ņirdzot tie�i sejā, �Es jau iepriek�ējā tik�anās reizē jums paskaidroju, ka majors Murano ir patstāvīgas valsts Dro�ības dienesta priek�nieks, un es nevaru viņam neko atļaut vai aizliegt.�

�Nikolaji� Leonīda balss kļuva asa kā metāls. �Beidziet izlocīties. Lt neesmu jūs �eit aicinājis anekdotes stāstīt, jo mums laiks abiem ir pārak dārgs.�

Petrova skatiens pārakmeņojās, viņa lepnība bija saņēmusi kārtējo bliezienu, un viņ� caur zobiem no�ņāca:

�Voliņin, jūs aizmirstaties, nebāziet savu degunu tur, kur var ātri apsvilināties.�

�Runāsim par tematu, Petrov!� �ī īsā replika bija kā pagale dusmu ugunī, kurā liesmoja ģenerālis. Leonīds izlikās nemanām ģenerāļa dusmu izvirdumu. �Nikolaj, vai jūsu firmā kāds ir padomājis par iemesliem, kāpēc tāds izlūko�anas speciālists kā Tameriks uz vienu dienu ierodas Alborā un lielu daļu laika pavada pusdienojot?�

�Sākas,� Petrovs nodomāja un nemierīgs pacēla galvu. Protams, viņ� nebija tik naivs, lai ticētu oficiālajai versijai, kaut gan �āds notikumu skaidrojums viņam bija ļoti izdevīgs: pulkvedis Tameriks bija ieradies kopā ar draugu itālieti, izklaidējies un nākamajā dienā mierīgi aizbraucis. Viss ir labi dokumentēts fotogrāfijās, ierakstos un videofilmās. Viņ� ir apmierināts, apmierināta ir ari Maskava. Vismaz tā domāja Petrovs, ta�u apak�pulkvedim Igrovam un viņa vīriem bija licis vēl pāris dienas būt modriem. Tas Maskavas ok�ķeris bija kā asaka rīklē. Kvazi no malas vēroja Petrovu. Viņam ģenerāļa domu gaita bija skaidra.

�Es jūs neuzskatu par naivu, Nikolaj, pretējā gadījumā jūs �ajā amatā nestrādātu. Mani interesē pavisam svaigas ziņas, ko jūs nupat esat ievāku�i pulkve�a Tamerika lietā un ko Maskava vēl nezina.�

Petrovs aptvēra, ka Kvazi zina viņa apsvērumus. Tagad viņ� saprata, ka materiālos par Tameriku, ko viņ� pats bija iedevis Voliņinam, apak�pulkvedis ir atradis apstiprinājumu tam, ko viņ� pats slepeni bija nojautis - Tameriks ir Lemānijā. Bet, ja to �eit ir atklājis apak�pulkvedis Voliņins, kāpēc to nevarētu izdarīt arī kāds cits Maskavā? Tādā gadījumā �Akvārijs� viņu vainotu tī�ā dezinformācijā un tas savukārt viņam maksātu... Petrovs neatklājās, bet ar nemierīgu sirdi asā balsī jautāja:

�Apak�pulkvedi, kā jūs domājat?�

Leonīds par militāro pakāpju piesauk�anu nelikās ne zinis.

�Nikolaj, es ļoti uzmanīgi izpētīju visus materiālus, ko jūs man laipni sagādājāt. Nekur neizpaudās, ka kaut kas nebūtu pareizi, tomēr es jūtu, ka �is tas nav kārtībā un slikti o�.�

Lai arī ģenerālis bija nācis pie tādām pa�ām domām, viņ� savās izjūtās nesteidzās dalīties ar Voliņinu.

�Mūsu darbā jūtas neko nemaksā,� Kvazi ironiski un klusu iestarpināja sarunas vidū.

�Vai jums bez emocijām ir kaut kas vēl piedāvājams?� Petrovs jautāja, skatīdamies jūrā no aug�as.

�Nikolaj,� Leonīds jau bija patiesi sadusmots. �Beidziet spēlēt strausu!� Teikto pastiprinādams, viņ� iespēra ar kurpes purngalu akmentiņam tā, ka tas gaisā uzlidoja ar lielu loku un nokrita stāvkrasta pakājē. Ar skatienu pavadot akmentiņa kūleņo�anu lidojot, Kvazi jau mierīgāk turpināja: �Es saprotu jūsu aizstāvē�anos pret kritiku. Ta�u padomājiet loģiski: tiktāl, kamēr mani tie�i neskar jūsu attiecības ar �Akvāriju�, nav mana darī�ana.� Ar roku apklusinot Petrovu, kas centās viņu pārtraukt, Kvazi turpināja: �Vēlreiz uzsveru, man pietiek ko darīt, man nav tikai jāok�ķerē jums pakaļ. Tāpat arī jums nav jānodarbojas ar manis izseko�anu. Tagad pie tēmas.� Redzot ģenerāļa sejā neizpratni, Leonīds noteica: �Man ir informācija, ka Rinaldīni ir atstājis Alboru tā, kā jūs to esat dokumentējis. Romā viņ� da�as reizes atkratījās no seko�anas un nākamajā dienā aizlidoja uz Va�ingtonu. Ierodoties Amerikā, viņ� paveica to, kas neizdevās Romā - ve�ukiņ� Rinaldīni izzuda un ir pazudis līdz �ai baltajai dienai.� Ģenerālis bija pagriezies ar visu augumu pret Voliņinu un uzmanīgi viņā klausījās. �Zinot pa�reizējo nopietno politisko stāvokli, es uzskatu, ka neviens tādu speciālistu neizmantotu kā parastu kurjeru, vēl jo vairāk tāpēc...� Leonīds zināja par amerikāņu �Dzelzs zirgu� un pulkve�a Tamerika saistību ar �o operāciju, bet viņam nebija tiesību par to bilst ne vārda. Tāpēc viņ� domīgi piemetināja, atkārtojot: �...vēl jo vairāk tāpēc, ka, domājams, CIP ir kaut kas padomā.� Voliņins runāja pārliecino�i, tur ģenerālim jāpiekrīt. Tas nozīmēja, ka viņam ir pierādījumu materiāli. �Visus �os aspektus apsverot, es secināju, ka pulkvedim Tamerikam tagad ir jāatrodas Lemānijā, un pierādījumu savam viedoklim es atradu jūsu iedotajās fotogrāfijās. Tas, kas iesēdās lidma�īnā un lidoja uz Romu, un no turienes devās uz Va�ingtonu, bija viltus persona, kopija, ja gribat, ļoti kvalitatīva kopija.�

Petrova pārsteigums vairs nebija noslēpjams. To, ka prom aizbraukusi viltus persona, viņ� bija nojautis pats, bet klaji to apliecināt nebija viņa interesēs. Vēl vairāk, visu dokumentāciju viņ� bija izpētījis pa stundām un ar eso�ajiem materiāliem nebija varējis pierādīt, ka tā būtu bijusi Tamerika kopija. Pārāk meistarīgi viss bija izdarīts, viņ� nespēja nekur atrast kaut vienu kļūdiņu. Bet, lūk, tagad Voliņins teica, ka pierādījumi esot...

Leonīds izņēma no kabatas divas fotogrāfijas un pasniedza Pet-rovam. Ģenerālis fotoattēlus vairākkārt bija vērīgi aplūkojis. Vienā no tām bija redzams Rinaldīni, ierodoties Alborā, - jau pazīstamā rūtainā �akete, baltais krekls, tum�i zilā kaklasaite ar sudrabotu rakstu un piespraude ar briljanta galviņu tās mezglā. Otrajā attēlā Rinaldīni figurēja restorānā Diplomatico vētrainā sarunā ar Itālijas vēstniecības ekonomikas padomniekiem. Visas detaļas bija tās pa�as, izņemot pletkreklu, kas pa to laiku bija mainījis krāsu. Tas bija glu�i normāli, jo neviens divas dienas pēc kārtas nevalkās vienu un to pa�u apģērbu, it īpa�i tropos. Ģenerālis salīdzināja fotogrāfijas, kā bija darījis desmitiem rei�u pirms tam, un neatrada nekādu at�ķirību. Ta�u tai bija jābūt, ja Voliņins to bija atradis.

Leonīds vēroja Petrova pūles un pavīpsnāja.

�Visa noslēpuma atslēga, Nikolaj, ir kaklasaites piespraudes briljanta galviņā.�

Ģenerālis joprojām nespēja tikt skaidrībā un bija spiests kaunīgi atzīt savu nevarību. Abos attēlos kaklasaite bija tā pati, un mezgls ar sarkano

briljanta piespraudi kaklasaites mezglā tāpat. Kvazi mīklu minē�ana bija apnikusi. Viņ� izrāva fotoattēlus ģenerālim no rokām un īsi noteica:

�Lietas būtība ir apbrīnojami vienkār�a...�

Pēk�ņi Petrovs gandrīz no dusmām uzsprāga, bet viņam izdevās savaldīties. Tomēr bija interesanti uzzināt, ko Voliņins bija atklājis.

�Redziet, Nikolaj, viss slēpjas tā dēvētajā spoguļattēlā,� turpināja Voliņins.

Ģenerālis arvien vēl nevarēja saprast, uz ko Kvazi norāda.

��ajā fotoattēlā,� Leonīds teica, turot to ģenerāļa acu priek�ā izstieptā rokā, �jūsu laboratorijā negatīva puses ir samainītas. Ja raugās uzmanīgi, tad izrādās, ka priek�meti, kas patiesībā ir kreisajā pusē, �eit atrodas attēla labā pusē. Rinaldīni figūra, tiesa gan, ir parādīta lielākā palielinājumā un tuvāk, bet pēc fona var spriest, ka �is ir spoguļattēls.�

Ģenerālis bija apmulsis. No Voliņina rokām izrāvis fotoattēlus, viņ� pētīja tos ļoti rūpīgi. Kas par spoguļattēlu, ak Dievs, kāds no tā labums? Viņ� paķēra arī otro attēlu un, abas fotogrāfijas salīdzinot, neatrada at�ķirību.

�Speciāli aizgāju uz kafejnīcu Diplomatico, pārbaudīju priek�metu stāvokli uz vietas un pārliecinājos, ka viss tie�ām ir tā,� turpināja Voliņins. Redzot Petrovu neizpratnē pētām fotogrāfijas, viņ� ar pirkstu norādīja uz pirmo: �Redzat, Nikolaj, �ai bildei palielinājums ir diezgan liels, un nekas cits bez Rinaldīni un da�iem palmu zariem kreisajā pusē �eit nav redzams. Ja tic shēmai, ko es saņēmu no jums, Rinaldīni un Itālijas vēstniecības ekonomikas padomnieks sēdēja tā, ka palmas zari viņam bija labajā pusē...�

�Kaklasaites mezgla piespraude...� murmināja ģenerālis, domīgi pētot fotoattēlu, �mezgla piespraude... tā ta�u ir piesprausta no pareizās puses...� �eit Petrovs pārtrauca murmināt, jo saprata, ka �ajā draņķa bildē kaklasaites mezgla piespraude iedurta no pareizās puses, bet bija jābūt otrādi. Velnu velns, �itāda stulba pavir�ība no laboratorijas un lietu apstākļu sakritība! Par spīti svelo�am naidam, ko Petrovs juta pret

Voliņinu, viņ� atzina, ka apak�pulkvedis tomēr ir apķērīgs profesionālis.

�Vīrs, kas ik dienu sasien kaklasaites mezglu un izmanto kaklasaites mezgla piespraudi, to piestiprina sev pierasti. Ja viņ� ir kreilis, tad to iedur no kreisās puses uz labo, bet ja ar labo...�

�Nelasiet man lekciju, Leonīd,� Petrovs viņu strupi pārtrauca. �Es jau pirms 25 gadiem �īs lietas esmu mācijies un tāpat kā jūs zinu, ka cilvēka roku darbība ir saistita ar galvas smadzeņu darbību un to nevar mainīt vienā naktī.�

Kvazi rūpigi salika kopā fotogrāfijas un, tās noglabādams kabatā, teica:

�Ar kaklasaites piespraudi viss tikai sākās - es uzsveru, radās pamats domām, ka �eit ir iesaistīta cita persona.�

Ar no�ēlu pat Petrovs saprata, cik tuk�i ir skanējis viņa apgalvojums. Ģenerālis un visa viņa nodaļa bija pakļauta �im apak�pulkvedim, un tas izskaidroja viņa niknumu. Patiesībā Nikolajs Petrovs kā profesionālis bija sajūsmā par Tamova analītiķa spējām. Līdztekus tam Kvazi prāto�ana meta tum�u ēnu uz GRU rezidentūru Lemānijā.

�NikolajLeonīds teica, �sakarā ar �o Tamerika radīto jucekli man vajag absolūti pilnīgu informāciju par pēdējo divu nedēļu notikumiem un to,� Voliņins pievērsās ģenerālim, pēto�i viņā ieurbjoties ar savām tēraudpelēkajām acīm, �it īpa�i to, ko jūs līdz �im laikam neesat ziņoju�i Maskavai un kas ir nācis tie�i no jūsu vecā �oma majora Murano.�

Petrovs iek�ēji sarāvās, it kā pļauku saņēmis, kaut gan ārēji turējās mierīgs. Voliņins bija bīstams vīrs, viņam piemīta milzīgas prāta spējas. Lai viņ� pierāda, ka viņ�, Petrovs, nespēs savaldīties un aizsvilties - ta�u līdz kļūdai bija palicis viens pavisam mazs solis.

�Lai novērtētu situāciju, man vajag patiesu ainu,� Kvazi turpināja, uzraudzīdams ģenerāļa sejas izteiksmi tāpat kā iepriek�.

�Jūs, protams, zināt, Leonīd, ka patiesībai ir daudz seju.� Petrovs aizgriezās uz jūru, ko bija pavir�i skatījis, un ņirdzīgi teica: �Jau vecais Ein�teins savā relativitātes teorijā pierādīja, ka pasaulē viss ir relatīvs.�

Pēc tam viņ� turpināja jau nopietnāk: �Zināt, Voliņin, es draugus izvēlos. Tas, ka amata dēļ reizēm esmu spiests ar �o mulatu pērtiķi apmainīties maznozīmīgā informācijā, mūs nepadara par �omiem, un ko interesantu gan es varētu iegūt no �ā iesācēja.� Petrovs ar savu runu bija apmierināts. Saskaņā ar centra pavēli Voliņins no viņa bija saņēmis pietiekami daudz informācijas, un apak�pulkve�a pieņēmumi viņam nedod nekādas tiesības uz ko vairāk.

�Viss ir skaidrs,� Leonīds domāja, skatoties apmierinātā Petrova sejā, kas �ūpojās no papē�iem uz purngaliem - turp un atpakaļ, �ģenerālis nepiekritīs brīvprātīgi palīdzēt, drīzāk liks ceļā �ķēr�ļus vai bāzīs sprunguļus riteņos.� Ņemot vērā to, ka Kvazi rīcībā par Petrovu ir samērā miglaina un nesaprotama informācija, vajadzēja riskēt, lai piespiestu ģenerāli runāt.

�Nikolaj, vai atceraties, ar kādu mazvērtīgu informāciju jūs apmainījāties ar majoru Murano?� Kvazi balsij atkal bija metāliska pieskaņa, un tas darīja ģenerāli uzmanīgāku. �Vai to, kādas cenas starptautiskajā Holandes dārgakmeņu bir�ā ir dimantiem?� Tas bija pēk�ņs un precīzs sitiens, kas Petrovam aizcirta elpu un dvēselei lika apmest kūleni.

�Viss!� panikā domāja ģenerālis. �Tās ir beigas, gals dzīvei, galīgas beigas karjerai un visai plānotajai greznajai nākotnei! Pilnīgs krahs... Viņ�, maita, par to jau zina... ir jau tik tālu izo�ņājis...� Tās bija domas, pareizāk sakot, domu drumslas, kas cita citai pakaļ traucās pa Petrova galvu. Viņu vairs neinteresēja, no kurienes nākusi �ī informācija. �ķita, ka pie apvār�ņa kā mirā�a parādās valstiskās bēres visā godībā un lepnībā. Vairs nebija izvēles...

Kvazi zināja, ar ko riskē. No centra un no Amarras saklausītās informācijas gabaliņiem viņ� salika kopā mozaīku un no tās secināja. Viena lieta bija secināt, bet otra - atrast pierādījumus, un tādu Kvazi rīcībā bija gau�ām maz. Viņ� bija spiests riskēt, jo ģenerāli vajadzēja iegro�ot, lai tas maksātu ko maksādams. Laiks steidzināja.

Ģenerālmajora Petrova straujā rokas kustība Voliņinu tomēr neaizsniedza. Apzinoties, ka viņam pretī ir izlēmīgs vīrs, Leonīds bija pienācīgi sagatavots un pat nopriecājās par Petrova zibenīgo reakciju. Tas liecināja, ka viņa saliktā mozaīka bija trāpījusi desmitniekā.

Voliņins strauji lika soli sāņus pa kreisi tie�i uz kraujas malas, kam Petrovs, pieredzējis cīnītājs, netuvotos, jo kļūdoties varēja brīvi krist vismaz 30 metrus lejup, un tā Leonīds uz mirkli paglābās no ļaunākā. Ar tikpat kā nemanāmu troksni ģenerāļa na�a asmens ielidoja Kvazi vasaras mēteļa stūrī, atraujot tam stērbeli, un iekrita krūmājā pārdesmit metrus tālāk. Kādreizējais desantnieks Petrovs vienmēr nēsāja līdzi īpa�o diversantu nazi, kura spalā bija iemontēta ārkārtīgi stipra atspere - nospie�ot pogu, ar milzīgu spēku atbrīvots na�a asmens lidoja pa gaisu 25 metrus tālu un iesprūda kokā tik dziļi, ka to nevarēja izvilkt. Parasti na�a asmeni saindēja, un tad pietika ar niecīgu ieskrambājumu, lai...

Kvazi izmantoja īso ģenerālim sagādāto pārsteiguma mirkli, negaidīti un spēcīgi ar delnas malu iesitot Petrovam pa labās rokas bicepsu.

Sitiens bija tik prasmīgs, ka ģenerālis ievaidoties izmeta nazi zālienā un pāris soļu atkāpās. Leonīds to �igli iespēra aizā, ne brīdi neaizmirsdams, ka Petrovam ir tre�ais karatē dans un to noteikti nedrīkst novērtēt par zemu. Atkal Leonīdam prātā ienāca karatē skolotājs Ho Tins, kas uzsvēra, ka ļoti labi cīnītāji izceļas ar labu nestandarta domā�anu. Ātra domā�ana ir pats svarīgākais karatē elements.

Petrovs bija labs, pat ļoti labs, to Leonīds uzreiz varēja novērtēt pēc ģenerāļa ieņemtās stājas, par spīti traumētajai labajai rokai. Tas, ka Petrovs nekustējās un gaidīja atkāp�anās pozīcijā, kurā ir viegli no aizsardzības pāriet uzbrukumā, vēlreiz norādīja uz viņa labo sagatavotību. Nekustīgi stāvot, viņ� nepārtraukti sekoja Kvazi, kas balansēja uz bezdibeņa malas. Arī Leonīds, par spīti viņa nedro�ajai atra�anās vietai, palika nekustīgā stāvoklī. Kvazi gaidīja un uzmanīgi sekoja - tāpat kā ģenerālis. Arī tas, ka Leonīds apzināti stāvēja kraujas malā, Petrovam neļāva uzbrukt. Kvazi nolēma ar vieglu māņu kustību viņu apmuļķot, un tajā pa�ā brīdī juta, ka zem kreisās kājas pazūd balsts; tas tikai mirkli novērsa viņa uzmanību. Liels zemes gabals kopā ar velēnu atlūzu no kraujas malas griezdamies krita lejup. Leonīds jau zināja, kas tagad notiks.

Petrovs bija gaidījis mazo izdevību, ko liktenis viņam piespēlēja kā dāvanu. Viņ� uzbruka pilns izlēmības un uzreiz ar kāju sita mae-geri, notēmējot Kvazi saules pinumā. Leonīdam, kam tāpat jau vajadzēja kraujas malā saglabāt līdzsvaru, nebija ne laika, ne iespējas izvairīties. Viņ� paspēja atbildēt tikai ar blokiem, uztvert un satvert spērienus un strauji paraut ar kāju izdarītos vēzienus pret sevi, tas nozīmēja - uz kraujas malu. Leonīda galvā dauzījās viena vienīga doma: izturēt kājas spērienu. Petrova uzbrukums, kāju dipoņa un divu cilvēku smagums kraujas malai bija pārāk liela slodze, uz kuras stīdzēja zemes virskārtu saknēm cauraugusi priedīte. Voliņins juta, kā zemes virsma zem kājām nodreb, kā plīst un trūkst augu saknes - un tam sekoja slīdē�ana lejup.

Henrijs Tolkero kop� tiem laikiem, kad abi ar Tomasu Oksfordā bija studēju�i ekonomiku, bija maz mainījies. Varbūt klāt bija nāku�i da�i kilogrami solīdumam, ta�u �ķita, ka dabas bērnam joprojām piemīt vingrs solis un iznesīga stāja. Gudrās, viltīgās un drusku augstprātīgās acis caur apaļajiem tērauda briļļu rāmjiem uzmanīgi vērās Tamerikā. Balinātas zilas d�insu bikses un T krekliņ�, pleciem virsū uzmesta da�us numurus lielāka �akete būtu drīzāk derējusi augstskolas studentam nekā karavadonim, kam aiz muguras stāv 10 000 līdz zobiem bruņoti kaujinieki.

�Buenos dias, senor Tolkero,� teica Tomass un, ieraugot Henrija sejā iepriecinājumu, turpināja, �permitamepresentarme...�*⁵

Tolkero steig�us piegāja pie Tamerika, sveicienam saķēra viņa roku un, to kratot, sirsnigi angliski teica:

�Liecies nu mierā, Tomas, nejoko, mēs ta�u esam veci skolasbiedri, kam tādu komēdiju vajag.�

Pa plecu klapēdams, viņ� bīdīja Tomasu uz krēslu un, pats apsēdies līdzās citā krēslā, ar galvas mājienu aizraidīja projām adjutantu.

�Zini, Tomas, es patiesi ļoti priecājos pēc tik ilga laika tevi atkal satikt, un it īpa�i vēl kā starpnieku starp mums un draugiem,� Henrijs teica, pāri brillēm vērojot Tameriku. �Vai par godu skolas draugu satik�anās reizei nobaudīsim vienu vecu labu viskiju?� Redzēdams, ka Tomass pamāj ar galvu, Henrijs piecēlās un piegāja pie bāra skapja. �Vai labu viskiju mēs �eit atradīsim, to es nevaru apgalvot,� viņ� smiedamies pār plecu sacīja Tamerikam, �bet kaut kas te noteikti būs atrodams. �ī māja,� viņ� ar roku iezīmēja apli, �man ir īslaicīga uzturē�anās vieta, tikai tāda pieturas vieta. Ieradāmies vakar un pēc pāris dienām aiziesim. Mūsu veselībai nav labi pārāk ilgi uzkavēties vienā vietā.� Ar lieti�ķu rokas mājienu viņ� satvēra divas glāzes un pudeli Ballantines, glāzēs ielēja drusku viskija, vienu no tām pasniedza Tomasam un, krēslā apsē�oties, teica: �Tā kā Ndego manis medī�anai ir atsūtījis lielu kaujinieku pulku, uzmanības nekad nav par daudz.� Redzot, ka Tameriks pret gaismu pēta viskija glāzi, Tolkero pavīpsnāja: �Esi mierīgs, Tomas, �o pudeli skapī es pats ieliku ar savu roku,� un no glāzes iedzēra malciņu.

Arī Tameriks iesmējās un, viskiju uz mēles izgar�odams, konstatēja:

�Ļoti laba marka, Henrij.� Tad iedzēra jau kārtīgu malku un, baudot dzērienu, aplūkoja pudeli: �Tas nevar būt slikts - 12 gadus mucā izturēts.� Viņ� ļāva vaļu gar�as sajūtai un tad vērsās pie partnera: �Starp citu, par piesardzību krieviem ir labs sakāmvārds - to, kas sevi sargā, sargā Dievs.�

�Tev ir taisnība, un krieviem arī ir taisnība, toties mūsu taisnība un pienākums ir krievus līdz ar kubie�iem un viņu taisnību, cik vien ātri

⁴⁵ �Labdien, Tolkero kungs... ļaujiet iepazīties.� (Spāņu vai.) var, patriekt no mūsu zemes. Tiklīdz viņi aizies, tā ari Ndego vairs ilgi nevarēs līksmot.� Tolkero nolika savu glāzi uz galda un turpināja kā pieredzējis orators: �Tu paskaties, ko tie komunistu bari manā dzimtenē ir sastrādāju�i: laupītāju modē iznīcināju�i zivju krājumus, volframu, titānu un magniju izved par pliku velti, kafijas stādījumus, ar ko agrāk Lemānija bija slavena un varēja pat konkurēt ar Brazīliju, ir faktiski noplicināju�i, tauta cie� badu un nabadzību.� Tolkero iemērca lūpas viskijā un, redzot Tameriku uzmanīgi klausāmies, turpināja: �Krievu ideoloģija tautu pilnībā samaitā. Populārais sociālisma princips, kur visi ir saimnieki, nozīmē to, ka nevienam nav jāstrādā, pietiek tikai ar saimnieko�anu, atliek tikai komandēt. No kurienes bez darba radīsies ra�ojumi, tas nevienu neinteresē. Tas ir pilnīgs haoss un sabrukums. Lemānijā vienkār�i ļaudis apgalvo, ka spāņu laikā esot dzīvoju�i daudz labāk - dabūju�i ar nūju pa muguru, bet bija jāstrādā, tad arī ēst deva. Tagad ir viss otrādi - ar nūju nesit, neliek strādāt, un nav ko ēst.�

Tolkero runājot iekarsa, un Tomass, kuram nekas no teiktā nebija jaunums, domīgi klausījās un pie sevis prātoja, vai tie�ām Tolkero pats tic, ka viņ� ir vienīgais Lemānijas glābējs, vai arī tagad viņa paradums vai pat dzīvesveids bija teikt runas klausītājiem.

�Es personīgi redzu, kā Ndego kopā ar krieviem un kubie�iem iztirgos visu manu tēvu zemi un kā pilsoņu kar� saplosīs tautu,� Tolkero beidza patētisko runu, pats neviļus uzmeta skatienu Tamerikam, lai pārliecinātos, kādu iespaidu atstājis uz viņu.

�Jauki, Henrij,� teica Tameriks, noliekot viskija glāzi un paskatoties partnerim acīs. �Tāda patriotiska runa ir iespaidīga un noteikti teicama īstā vietā kaujiniekiem vai ASV Senāta komisijā, ta�u ne man. Kā tu zini, esmu citā iestādē un par lietām esmu pieradis runāt bez pārspīlējuma, patētiskuma un liekas tark�ķē�anas. Mani atsūtīja darboties, tāpēc runāsim tie�i.�

Henrijs Tolkero norija apvainojumu. �Visas lielās nācijas, vienalga, kas viņi būtu, krievi, amerikāņi vai spāņi, visas ir vienādas. Politikā pirmajā vietā viņiem ir nekaunība, tikai savas lielvalsts intereses, uzticēties nevar nevienam. Nē, Āfrikai jāpaliek afrikāņiem, Lemānijai lemānie�iem, baltajiem no �ejienes ir jāpazūd. Kaut tas notiks pakāpeniski, viņiem visiem nāksies aizvākties.�

�Runājiet,� mierīgi un lakoniski sacīja Lemānijas Brīvās tautas frontes līderis. Tagad viņ� bija tautas un partijas vadītājs un personīgās jūtas bija jānoliek malā. �Runājiet, pulkvedi,� Tolkero turpināja, un Tameriks ievēroja, ka lieti�ķo tematu uzsvēr�anā bija izzudis vārds �skolasbiedrs� un vārdā sauk�ana.

�Kāpēc ASV �ogad tik strauji mums samazināja asignējumus un palīdzību? Ar kādiem apsvērumiem uz ASV atsauca tik daudzus instruktorus un apmācības vadītājus? To vien dzirdu, ka Amerika nemitīgi un ļoti draudzīgi vēr�as pie mums.� Tagad Tolkero nosodo�i skatījās sarunu partneri. �Pirms pāris dienām līdz manām ausīm nonāca ļoti neticama ziņa, ka ASV ar firmas West Oil starpniecību esot novirzījusi līdzekļus Ndego re�īma uzturē�anai. Kā liksiet visu to saprast, pulkve�a kungs?�

Tolkero paraustīja plecus un no glāzes iedzēra viskiju, paveroties Tamerikā. Tomass zināja, ka jau gada sākumā ASV centrālajās avīzēs bija sacelta kņada sakarā ar CIP ieviesto lielo taupības kampaņu. Tolkero viņus bija nepārtraukti bombardējis ar tādiem pa�iem jautājumiem.

�Senjor Tolkero, atbildēt uz jūsu jautājumiem un noskaidrot visus aspektus ir mans uzdevums.� Ar �iem vārdiem Tameriks no galda paņēma viskija glāzi un nobaudīja lāsi pirms nopietnas sarunas.

Uz 2 x 3 metrūs lielā slīpa klints izciļņa, kas atgādina pakāpienu un uz kā atradās samaņu atguvu�ais Leonīds, bija samērā daudz vietas. Vienīgā ķibele, ka ar velēnu apaugu�ais, saknēm cauraugu�ais smil�u un grants gabals viegli drupa. Zem abu vīru svara tas bija atrāvies no kraujas malas, un ar to kopā viņi bija iekritu�i bezdibenī. Leonīds mēģināja pagriezties un dzirdēja, kā pa stāvo nogāzi �aukstēdama lejā sāk birt smiltis un grants. Viņ� atturējās mainīt ķermeņa stāvokli un pa�ķielējis redzēja tikai tik daudz, cik atļāva pa�reizējā poza. Kvazi pārliecinājās, ka augsnes kamara, uz kuras viņ� gar�ļaukus gulēja, sastāv no smiltīm, grants un cauraugu�ām augu saknēm. Neticamā kārtā degunā iesitās prie�u sveķu smar�a, un aiz apkakles bez smiltīm un grants bija sajūtamas ari prie�u skujas. Kvazi mēģināja uzmanīgi pakustināt rokas un kājas. �ķita, ka viss kārtībā: locekļus varēja kustināt bez lielām sāpēm. Tikai galva pulsēja, un, uzmanīgi aptaustījis pakausi, viņ� atklāja lielu punu un rētu ar jau sarecēju�u asiņu kreveli. �ķebināja savāda tuk�uma sajūta. Laikam viņ� bija dabūjis smadzeņu satricinājumu. Galva reiba, un acu priek�ā skatiens reizēm miglojās. Cīnīdamies ar nelabumu un līdzsvara traucējumiem, Kvazi, atbalstīdamies pret vertikālo sienu, piecēlās un apsēdās. Atkal pa stāvumu lejā nodevīgi bira smiltis un grants, un Leonīds satrūcies ievēroja, ka līdz lejai vēl pārdesmit metru. Ari aug�up nav cerību tikt. Dūco�o galvu lēnām pagriezis, viņ� pētīja stāvo smil�akmens sienu, kas virs galvas pacēlās kādu 10 metru augstumā. Petrovs, kura augums, sarāvies �okurā, pēc kritiena gulēja turpat velēnu terases malā metru tālāk, neizrādīja dzīvības pazīmes.

�Nikolaj, Nikolaj,� Leonīds sauca likteņa biedru, bet atbildei tikai �aukstēja birsto�ā grants un atkal iestājās klusums.

Tā viņ� sēdēja uz maza zemes ielāpiņa divdesmit metru augstumā starp zemi un debesim, gaidīja un minēja, vai ilgi spēs noturēties uz krustām �ķērsām saaugu�o zāļu un augu sakņu velēnas gabala, vai tā izturēs viņu smagumu. Atkal atlūza pikucis un krak�ķēdams traucās bezdibeni. Leonīds satrūkās, ta�u viņam vēl bija laiks. Saule, sārta kā jaunas meitenes vaigs pirmajā tik�anās reizē, jau tuvojās apvārsnim un acīmredzami vēlējās noslēgt rēķinus ar dienu. Gar krastu slinki laizījās okeāna zaļie un lēni maigie viļņi un meta zili violetas ēnas asajās klintis zem Kvazi kājām. Ūdeni par zivju pārpalikumiem trok�ņaini plūcās kaiju pāris, iztraucējot majestātisko vakara mieru, ko jūra un debesis jau bija piedāvāju�as zemei. Vēj� pieklusis.

Stiprāk atbalstījies ar muguru pret sienu, Voliņins jutās labāk. Nelabuma sajūta mazinājās un, galvas sāpēm atkāpjoties, nodro�ināja iespēju izanalizēt situāciju.

�Kā tas ir iespējams, ka es pēc tāda lidojuma vēl esmu sveiks un vesels?� - caur Leonida smadzenēm iz�āvās doma, un, uzmanīgi pagriezis galvu, viņ� vērigi skatījās aug�up. Atbildi nenācās tālu meklēt -uz notrūku�ā velēnas gabala sabirusī prie�u skuju kārtiņa un �iekuri deva atbildi uz jautājumu. Viņi ar Petrovu plē�oties bija iekritu�i kalnu priedes vainagā, vienīgā koka vainagā, kas dīvaina dabas untuma dēļ bija iekārtojies augt kraujas malā. Zari bija nobremzēju�i viņu kritienu, un, kaut arī zem vīru un apaugu�ās zemes gabala smaguma priede bija nolūzusi un pati nokritusi uz klints, ar to pietika, lai glābtu Kvazi dzīvību.

�Velna bū�ana, te notiek tāpat kā kino!� akmens sienu aplūkodams, Leonīds pie sevis pasmīnēja. Cik tālu varēja redzēt, slējās stāva un kaila, ieslīpa siena, vairs nevienas citas priedītes. �Liktenis, neparedzamais liktenis,� viņ� domāja tālāk. �Ja gadījumā notiek nejau�ība, tīra nejau�ība, arī gadījumam ir savas likumsakarības, un, ja tev liktenis ir ko dāvājis, tad esi tik stiprs, ieķeries dāvātajā ar abām rokām.� Leonīds sajuta mostamies cerību, kas deva milzīgu enerģijas pieplūdumu. Liktenis viņam pie�ķīris laiku, un tas bija gudri jāizmanto. Neizsakāmi muļķīgi būtu par spīti tam, ka tev uzdāvināta dzīvība, bezdarbības dēļ nolidot bezdibeni. It kā mudinot Kvazi aktīvi darboties, no velēnas gabala atkal atrāvās kārtējā zemes pika un �erkstēdama nokrita bezdibeņa tum�ajā dziļumā.

Ar greizu smīnu vīrietis atcerējās senseju Ho Tinu, kas iepazīstināja ar veco Bu�ido jeb samuraju uzvedības un goda kodeksu, kurā bija teikts: �Ja tu nezini, kā rīkoties, sper soli uz priek�u.� Solis uz priek�u būtu tie�i bezdibenī, soli atpakaļ ierobe�oja smil�akmens siena. Protams, Leonīds saprata, ka visiem gadījumiem teikto nevajag uztvert burtiski. Tā jau bija samuraju kodeksa gudrība. Bie�i vien esam atradu�ies pārāk tuvu, lai dziļāk aizdomātos par lietu un notikumu būtību. Lai labāk redzētu, mazliet jāatkāpjas, kaut vai prāta līmenī. Kā atbilde pa stāvo klints sienu lejup atkal sijājās smiltis. Leonīds piespieda sevi nomierināties un mēģināja novērtēt stāvokli no malas. Sensejs bija mācījis, ka bīstamās situācijās riska sastāvdaļas ir jāatlasa pēc bistamības pakāpes un jāsarindo, atmetot bīstamākos, pārdomāti jārikojas. �obrīd pats bīstamākais bija krist lejā. �ķiet, klints izcilnis nespēs ilgi noturēt viņu svaru. Atkal bezdibeni �alca birsto�ās smiltis un grants.

�Domā, Leonīd, meklē iespēju,� viņ� sevi steidzināja, lūkojot atrast kaut vai visādi izmantojamu pagaidu vietu starp it kā �āvājoties atvērto aso klin�u asmeņu pilno muti lejā un dro�o zemes virsmu virs galvas. Zemes gabals bija sarucis par tre�o daļu, ta�u vēl turēja divu vīru smagumu. Kvazi uzmācās bērni�ķīga doma, kas viņam lika par sevi pasmaidīt: �Jāsamazina svars, bet antigravitācijas ma�īnu neviens nav izgudrojis.�

Leonīda skatiens apstājās pie sakņupu�ā Petrova. Bet, ja... ja Petrovu nogrūstu lejā, tad jābūt dro�am, ka zem viena kājām tas noturētos... Kvazi uzreiz nokaunējās par savu domu.

�Tas būtu tikpat dumji kā apēst bērnu,� viņā cīnījās labais ar slikto, �Petrovs tevi gribēja aizsūtīt zem velēnām, katrā ziņā nosist! Viņ� ta�u bija dzimteni pārdevis par dimantiem, turklāt tagad varbūt jau ir miris.�

Tiklīdz pēdējā domu virkne visu noliedza, ģenerālis ievaidējās un centās pagriezties. Tas tūlīt izraisīja brīdino�u smil�u un grants �aukstē�anu bezdibeni.

�Nikolaj,� sauca Leonīds, pūlēdamies netrok�ņot, �Dieva dēļ vairs nekustieties, mēs jau esam pusceļā starp debesīm uz elli, katra kustība paātrinās mūsu ātrāku nokļū�anu galā!�

Ģenerālis, kas tomēr vēl bija mazliet pagriezies, paspēja pa�ķielēt un pamanīja Kvazi sē�am ar muguru pret stāvo smil�akmens sienu, kuras aug�a pazuda skatienam.

�Ak, tas esat jūs, Leonīd,� aiz sāpēm saviebies, viņ�, it kā nepazīdams sarunu biedru, novilka, �mēs vēl neesam īstā ellē, ko?� Izdzirdis bezdibenī krīto�ās grants skaņu, ģenerālis sāpēs pievēra acis: �Kaut ari man ir vienalga, vai tūlīt vai da�as minūtes vēlāk.�

�Kā jūtaties, Nikolaj?� Leonīds ikdieni�ķi pajautāja, it kā runa būtu par jauku vasaras dienu vai ko citu patīkamu. Petrova seja saviebās sāpēs un nicinājumā, un viņ�, zobus griezdams, caur tiem bilda:

�Spēlējaties, supermen Voliņin, jā... Nāves rungas priek�ā mēs nedrebam,� viņ� piemetināja, lai kādu aizskartu. �Ne sūda, Voliņin, drebam gan, jā, trīcam, es teik�u, tāpat kā es, tā arī jūs, velna kuņas dēls un centra ok�ķeri, - visi mēs trīcam. Nav nekādas vajadzības pierādīt, pēc mūsu domām, nāve vienādi ir sūdīga.� Atkal viņ�, cīnoties ar sāpēm, grieza zobus.

Leonīds ģenerāļa lamā�anos neņēma vērā. Tagad viņam bija pārāk daudz rūpju ar savām domām, un tad... tad viņ� atrada atrisinājumu, kas viņiem dotu - ja ne ko citu, tad vismaz laiku.

�Nē, tu, kuņas dēls, nemirsi,� viņ� nodomāja, skatoties uz Petrova sāpēs savilkto seju, �man tevi vajadzēs, un kā vēl vajadzēs.�

Kad Marija blakus ielā iegrozīja savu �autorūpniecības vēstures eksponātu�, tirgus gandrīz bija beidzies. Vien da�i afrikāņu pusaud�i, kāds pavisam vecs vecis �erksto�u balsi, divi raibās zīda drēbēs tērpti cilvēki un arī vietējās nēģerietes vēl nebija atmetu�as kop� rīta loloto cerību uz veiksmi tirdzniecībā un vēl pēcpusdienā gūt revan�u. Slaids melnais vīrietis, uzāvis lielus gumijas zābakus un pats vienās peldbiksītēs, teko�ā ūdenī ar �ļūteni skaloja zivju un gaļas leti, ta�u jau daļēji pagaisusī bojāto zivju smaka negribēja pavisam izzust no augstajiem betona stabiem. Degunu saraukusi, Marija iekāpa �aubīgas krāsas ūdens peļķē, tā uzraujot kājās divus pinkainus, savēlu�os suņus, kas pirms tam zem galda bija kāvu�ies asiņaina kaula dēļ un tagad vilkās projām, pār plecu atpakaļ lūrēdami.

Visapkārt zuzēdamas lidinājās treknas zaļas mu�as, un Marija jau no�ēloja, ka atnākusi uz tirgu �ajā dienas stundā.

�Senora, senora, por favor...� baltās sievietes iera�anās tirgū pārdevējiem kā ar roku aizslaucīja miegainību, pat vecis, balstoties uz kruķa, piekliboja tuvāk, banānu ķekaru rokā turēdams.

Sieviete gāja caur tirgu bez iepriek�ēja nodoma. Viņa zināja, cik ļoti Leonīdam gar�o ananasi, un arī viņai patika, grāmatu lasot, grauzt kādu �ķēli. Marija gribēja Leonīdam sagādāt pārsteigumu.

�Senora, senora... bello, dulce ananas, naranja, platano...�⁴⁶ juku jukām atskanēja no visām pusēm, un vārdus pavadīja �estikulē�ana. Visi andelmaņi bija izlēmu�i, ka tie�i tagad ir pienākusi viņu zvaig�ņu stunda, un, skaļi kliedzot, aplenca Mariju, cits caur citu aurēdami. Marija nopirka ananasus, un nēģerēni, līdzās skriedami, sauca: �Gracias, bella senora, gracias!�⁴⁷, bet viņa steidzās ātrāk projām no �īs tirgus smakas. Laukuma otrā pusē, krustojumā, starp transportlīdzekļiem, kas gaidīja zaļo gaismu, viņa pamanīja pazīstamu vieglo automa�īnu. Kad auto straume sāka ripot, tum�sarkanais Audi ieņēma vietu rindā un nogriezās pa kreisi uz maģistrāli, kas ved uz Golfas rajonu. Marijā kaut kas uzliesmoja. Leonīdam tagad bija jābūt darbā, vismaz tā viņ� pirms pusstundas pa tālruni bija teicis, un sanāksmei bija jāturpinās vismaz trīs stundas. Ta�u �ī automa�īna, kas bija ļoti līdzīga Leonīda ma�īnai, nogriezās uz Golfas mikrorajona pusi, kur atradās prezidenta pils un Anna. Marija nesaskatīja ne auto numuru, ne vadītāju un, sajutusi, ka sirdī ir iekodis �aubu tārps, piesteidzās pie savas automa�īnas. Marija nebija aizmirsusi acu skatienus, ar kuriem Leonīds un Anna bija apmainīju�ies. Viņa nolika ananasus uz ma�īnas motora pārsega un steidzīgi plecu somiņā meklēja atslēgas. Negaidot viņu no mugurpuses satvēra stipras plaukstas un ar spēku piespieda viņas rokas gar sāniem.

�Buenas tardes, bella, blanca senora�⁴* kāds medainā balsī ie�ukstēja ausī. �Como te va?�⁴⁹ Tā pati balss dvesa pakausī elpu ar puvuma smaku un aiz muguras dzirdami ņirgājās.

¹⁶ �Kundze, kundze... skaisti saldi ananasi, apelsīni, banāni...� (Spāņu vai.)

⁴⁷ �Pateicamies, skaistā kundze, pateicamies!� (Spāņu vai.)

⁴⁸ �Labdien, skaistā baltā dāma!� (Spāņu vai.)

⁴⁹ �Kā tev iet?� (Spāņu vai.)

�Skat, meitenīt, redz, kas notiek, kad ļauj tikai reizi kļūdīties jūtās, uzreiz sods klāt,� Marijas galvā pazibēja doma. Protams, viņa bija pamanījusi gar sienu aizveļamies ēnu, bija redzējusi pie ēkas sēdo�o aklo afrikāni ar melnām brillēm, vienkājainu invalīdu, kas, nolicis kruķus un cepuri uz asfalta, ubagoja. Viņai galvā bija ie�āvu�ās aizdomas, ka ar invalīdu kaut kas nav kārtībā, bet dzeļo�ā greizsirdības sajūta bija atstūmusi malā situācijas novērtējumu, un tagad tas notika. Sekas bija acīmredzamas. īsts ubags, kura ienākumi atkarīgi no garāmgājēju daudzuma, nesēdētu klusā nomaļā ielā prom no cilvēkiem un vēl karstajā siestas laikā, kad ļaudis vispār uzturas telpās. �ī gudrā doma bija nokavējusies, tai vairs nebija nekādas jēgas. Sve�inieks Mariju turēja cie�ā satvērienā, un viņu virzienā atpakaļgaitā tuvojās Lada 2106.

�Tā gan,� galvā uzjundīja doma, �tie nav lielceļu laupītāji vai blē�i, kas grib naudas maku. Uzreiz jūtams, ka viņus interesē persona. Grib nolaupīt, kaut kur aizvest. Ne�ķīsteņi tādi, kam tas viņiem vajadzīgs?� viņa sev jautāja.

Izmantojot brīdi, kurā viņas gūstītājs pār plecu pāriniekam kaut ko uzsauca automa�īnā, Marija tī�i lika pievērst uzmanību savai plecu somai, ko viņa līdz �im, cie�i sa�ņaugusi, turēja rokās, pēk�ņi nometa to uz asfalta un no visa spēka ietrieca labās kurpes aso papēdi uzbrucēja labās kājas purngalā. Skaļ� sāpju rēciens, un rokas atlaida tvērienu. Viņa bija trāpījusi mērķī. Marija �igli visu svaru pārnesa uz labo kāju, ar kreiso sita atpakaļ uz aug�u un trāpīja tie�i �melnādainajam ubagam� pa visvārīgāko vietu. Pamanot, ka pretinieka tvēriens atraisās, viņa sēriju pabeidza ar kūleni uz priek�u.

Ar lādu atsteigu�ais palīgs nepaspēja izkāpt no automa�īnas. Marijas lēcienā veiktais spēkpilnais spēriens ar kāju atstāja viņu aiz kakla iekāru�os starp durvīm un jumta rāmi. Ļenganais augums noslīdēja pret durvīm un palika karājamies. Marija pagriezienā metās atpakaļ pie pirmā uzbrucēja, kas, �okurā sarāvies, vārtījās pa zemi un lamājās tā, ka ausis svilst. Sieviete ātri satvēra viņa roku, izgrieza to viņam aiz muguras, uzspieda uz sāpju punkta aug�delmā tā, ka melnajam vīram aiz sāpēm gandrīz izsprāga acis no pieres, un tad pajautāja:

�Ya nos conocemos, si? Donde trabaja? Quisera informacion, urgente."⁵⁰ Viņa dusmās sapurināja melno, kura tum�ās brilles pa burzmu bija nokritu�as uz asfalta un sa�ķīdu�as lauskās, un atkārtoti uzspieda uz sāpju punkta tā, ka pretinieks salēcās un atkal ierēcās. �Quien? Donde? Por que?"⁵' Tagad Marija jautāja īsi.

Afrikānis sa�ķobīja seju izbīļa grimasē un, sāpēs zobus �irkstinādams, ironiski no�erkstēja:

�Trabajo ne movimiento verde."⁵²

Melnais vīrs atkal iebļāvās - Marija bija viņam izgriezusi roku.

�Nu ti, suka, bļaģ ņenormaļnaja, jobannij koņ s jaicami,�⁵³ pēk�ņi atskanēja pavisam labā krievu valodā.

�Tagad skaidrs, no kurienes pū� vēj�,� Marijai galvā pavīdēja skaidrība.

�Buen Viaje!�⁵⁴ viņa ironiski novēlēja un atmuguriski asi iesita upurim pa kaklu, līdz ar to melno vīrieti aizsūtot autā. Viņa �eit bija pārāk ilgi mīņājusies uz vietas. Murano �aļi neko prātīgu neprata izdarīt, tikai ķerstīties viņai ap rokām. Marija juta, ka līdz �im viņu mierīgajā dzīvē kaut kas ir ļoti būtiski pārvērties. �is uzbrukums varētu nozīmēt, ka ir sankcionēts no aug�as.

Viņa ātri atvēra automa�īnas Lada durvis un uz asfalta izvilka bezsamaņā saļimu�o Murano grenadieri. �aubas apstiprinājās: auto salonā atradās viņai tik labi pazīstamā padomju tehnika. Radiotelefons ar sarkano izsaukuma pogu kaitino�i mirgoja, tātad Lemānijas Dro�ības dienesta centrs tagad mēģināja nodibināt sakarus ar saviem kaujiniekiem. Pārdomām par to, ko nozīmē �is uzbrukums, neatlika laika. Skaidrs, ka Kvazi draud briesmas, un tādēļ, cik ātri vien var, jāsazinās ar Leonīdu.

⁵⁰ �Tagad mēs esam pazīstami, vai ne? Kur jūs strādājat? Man vajag informāciju, ātri!� (Spāņu vai.)

⁵¹ �Kas? Kur? Kāpēc?� (Spāņu vai.)

⁵² �Strādāju zaļajā kustībā.� (Spāņu vai.)

⁵³ Ļoti rupju lamu vārdu savirknējums (krievu vai.).

⁵⁴ �Laimīgu ceļu!� (Spāņu vai.)

Miegainās ielas miers �ķita neiztraucēts. Marija a�i no ma�īnas paņēma auklas rituli, abiem vīriem rūpīgi sasēja rokas un kājas, ar līmlenti aizlīmēja muti un, piepūlē stenēdama, vienu kaujinieku iecēla automobiļa bagā�niekā, bet otru iestūma pakaļējā sēdeklī. Tad lādu atmuguriski iebrauca tuvējās mājas pagalmā, aizslēdza durvis un auto atslēgu ar augstu loku iemeta garajā zālē.

Kad, riepām iekaucoties, Peugeot nogriezās no laukuma un sāka skrējienu Golfas priek�pilsētas virzienā, Marija pēk�ņi ievēroja tuvojamies policijas ma�īnas ar mirgojo�ām bākugunīm.

�Nikolaj, beidziet lādēties,� nomierino�i teica Leonīds, �netērējiet enerģiju lieki, mums tā būs vajadzīga.�

�Kurā vietā?� atskanēja ironiska Petrova replika. Viņa seja no sāpēm bija tum�i piesārtusi, un pieri klāja lielas sviedru lāses. Saule bija nogrimusi aiz apvār�ņa, un violeti zila krēsla tina visu apkārtni.

�Es tagad jūsu nomierinā�anai varu paziņot...� Ģenerāļa sejā parādījās izsmējīgs smaids, un, piemirstot sāpes, sajūtot atriebības tīksmi savā teiktajā, viņ� turpināja: �Kamēr mēs, Leonīd, pavisam drīz no �ejienes kopā aiz�ļūksim pa �o elles taku, tikmēr jūsu laulene jau divas stundas būs Murano nagos.� It kā lai apstiprinātu teikto, ģenerālis paskatījās pulkstenī, un straujā kustība lika bezdibenī nobrukt nākamajam zemes gabalam.

�Par Murano esat dzirdējis?� Petrovs apmierināti, raugoties Kvazi sejā, jautāja. �Pirmkārt, meiteni nodos majora rīkļurāvējiem, piepumpēs ar medikamentiem, un tad putniņ� sāks �ivināt, jūs ta�u zināt, kā tās lietas notiek?�

Leonīds zināja. Viņiem ar Petrovu bija biju�i vieni un tie pa�i skolotāji, un arī majors Murano nebija mācījies pie citiem profesoriem. Pateiktais dziļi iecirtās Kvazi dvēselē, kā nekā - viņam bija jāspēj domāt. Marija, viņas me�onīgais naids, kastaņbrūnās acis, sapinkoju�ās blondās matu cirtas, skaisti veidotās garās kājas, tas viss vienā mirklī pazibēja acu priek�ā. �Izdzimteņi!� sadusmots domāja Kvazi, kaut gan ārēji viņa seja nemainījās.

�Ģenerāli,� Leonīds �ķietami mierīgi teica Petrovam, �es īsti nesapratu. Kāpēc jums vai arī tavam Murano vajag meiteni spīdzināt? Pirmkārt, mēs ta�u esam frontes līnijas vienā pusē, kā saka, sabiedrotie, otrkārt, Marija absolūti nekā nezina, un, tre�kārt, ja jums tas �ķiet interesanti, viņa patiesībā nav mana sieva.�

�Velns,� zobus griezdams, teica Petrovs. Sāpes, kas atriebības baudas laikā uz brīdi bija iemigu�as, tagad atkal sevi atgādināja. �Stulbenis jūs esat, Voliņin!� Viņa seju izķēmoja sāpes. �Nav sabiedroto, tāpat nav ienaidnieku, nav arī savējo, kā arī nav sve�o.� Deniņi atkal noklājās lielām sviedru lāsēm, kaut gan acīs valdīja naids un svelo�as dusmas.

�Jūs, Voliņin, esat tik vecs, ka būtu laiks zināt - cilvēki ir iedalāmi divās grupās: vajadzīgie un nevajadzīgie, un saskaņā ar to ir jārīkojas.� Krēslā, kur acs skaidras detaļas nevarēja saskatīt, grabēdama lejup pa stāvumu aizjoņoja jauna grants porcija.

�Mēs ar Murano esam viens otram vajadzīgi,� teica Petrovs, pa�ķielēdams uz velēnas gabala malu un cenzdamies iekārtoties labākā stāvoklī, �gan dimantu biznesā, kā jūs glu�i pareizi pateicāt, tā arī citos jautājumos. Murano ir briesmīgs nelietis, bet viņ� ir vajadzīgs cilvēks...� Petrovs nepaspēja pabeigt teikumu. Liels gabals, uz kura gulēja ģenerāļa labā kāja, atlūza un nozuda tumsā. Leonīds ģenerāli satvēra aiz apkakles, paglābjot viņu no noslīdē�anas, un lēnām un vienmērīgi pievilka sev tuvāk.

�Kāpēc jūs mani nenogrūdāt lejā?� nikni turpināja ģenerālis. �Vai atkal spēlējat lielu varoni?� Petrova balsī skanēja nogurums un sarkasms. �Vai cerat, ka kopā aiziet ir jautrāk...?�

�Nē, ģenerāl, es negribu pats iet bojā un neļau�u jums aiziet.� To sakot, Leonīds noņēma savu bik�u siksnu un turpināja: �Saskaņā ar jūsu teoriju, iznāk, ka jūs man esat vajadzīgs cilvēks, un drīz jūs pārliecināsities, ka es bū�u vajadzīgs jums.� Nepievēr�ot uzmanību Petrova pārsteigtajam skatienam, Kvazi atteica: �Nikolaj, ātri dodiet �urp savu bik�u siksnu. Mums jāsamazina svars.�

�Vispār tas ir vienalga,� Petrovs nesapra�anā rauca degunu, �vai mēs lejā lidosim biksēs vai bez biksēm.� Lēnām taustoties, viņ� atbrīvoja sprādzi un no biksēm izvilka garo siksnu. Ģenerāļa ironiskā skatiena pavadīts, Kvazi, uzmanīgi balstoties pret stāvo smil�akmens sienu, centās ķermeņa smagumu turēt vienādi uz abām kājām. Tas bija ļoti bīstami, par to brīdināja arī smil�u un grants nobruk�ana slīpumā, tomēr mēģināt vajag, citādi no terases drīz nekas nebūs palicis pāri. Piecēlies stāvus, Kvazi skatījās aug�up, kur vakara debesīs virs viņa bija blāvi saskatāms stumbra gabals no tās pa�as nolauztās priedes, kas �odien viņiem jau reiz bija izglābusi dzīvību. Leonīds �igli novērtēja savu iespēju. Ja pēc tāda trieciena un smaguma, ar kādu viņi iekrita priedes vainagā, koks bija nolūzis un pēc tam nokritis uz klints izciļņa, tad var cerēt, ka priedes saknes ir pietiekami stipri ieaugu�as nogāzē, lai izturētu viena svaru. Savukārt spiedienu uz zemes gabaliņa izdosies divreiz samazināt. Tur aug�ā vēl būtu jānokļūst. Līdz nolauztajam stumbra gabalam bija tālu, lai ar roku to aizsniegtu. Mērķtiecīgās darbo�anās saturīgums iespaidoja Petrovu, un pret savu gribu viņ� kārtējo reizi atzinīgi novērtēja Voliņina attapību. Elpu aizturējis, Petrovs vēroja Leonīda darbo�anos. Ātri sasējis kopā bik�u siksnas, Leonīds no tām sameistaroto cilpu centās uzmest uz nolauztā stumbra. Tas nebija viegls uzdevums. Nedrīkstēja izdarīt nevienu asu kustību, zemes gabals zem viņa kājām jau tā bija sarucis, un katrs nepareizs mēģinājums varēja būt pēdējais. Kvazi koncentrējās un gatavojās mēģinājumam, zinādams operācijas cenu. Arī Petrovs saspringti sekoja Voliņina laso me�anas vingrinājumiem un pat aizturēja elpu.

Beidzot siksna uzķērās uz nolauztā koka, un Leonīds centās to lēnām pievilkt pie sienas un savilkt cilpu. Pirmais posms bija apmierino�i paveikts. Vēl palika divas vājās vietas: vai apvienotās bik�u siksnas izturēs viņa smagumu un vai izturēs priedes stumbrs. Petrovs, kas satraukumā bija piemirsis sāpes un lauzto aug�stilba kaulu, saprata, ka tuvojas kritiskais bridis.

�Tomēr man jāatzlst,� viņ� klusu noteica tā, ka teiktais tik tikko sasniedza Kvazi ausis, �es cienu jūsu profesionalitāti, Leonīd.� Voliņins neatbildēja, viņam tagad jākoncentrējas, un pieklājības izrādī�anai neatlika laika. Kvazi satvēra siksnu, kas karājās virs galvas, un kā palēninātā filmā vienmērīgi un lēnām atbrīvoja kājas no zemes, pārnesot svaru uz siksnu un priedes stumbru. Gaidās un bailēs viņ� bija nosvīdis. Kaut tikai nenotiktu kaut kas negaidīts! Stumbrs dro�i turējās, un no svara mazliet no�īkstēja siksnu savienojuma vieta; siksnas bija nostiepu�ās. Petrovs, sekojot Voliņinam, bija pati uzmanība. Viņ� nīda �o vīru, kas ar vienu pa�u teikumu bija iznīcinājis visu viņa nākotni, bet tagad tādām jūtām nebija vietas, Petrovs bija sajūsmināts par profesionāli, kas prot spo�i veikt arī citus vajadzīgus darbus. Caur krekla piedurknēm bija saskatāms, kā saspringu�i kustas Leonīda rokas muskuļi, kamēr viņ� mierīgi un līgani virzās uz aug�u tikai ar muskuļu spēku.

�Lien kā �ūska pa telefona vadu,� Petrovs jūsmoja. Voliņins ne reizi nesa�ūpojās un neizdarīja citu lieku kustību. Attālums līdz stumbram nebija liels, vairs tikai metrs. Arvien tuvāk un tuvāk mērķim tuvojās Kvazi, un tas gandrīz jau bija rokās. Petrovs, aizmirsis visu �ajā pasaulē, arī savas bēdas un tum�o nākotni, sekoja Voliņinam.

Vēl viena pievilk�anās, stumbrs jau atradās rokas stiepiena attālumā, kad ar knik�ķi salūza sprādze, kas saturēja abas siksnas. �ausmās Petrovs aizvēra acis, un nomāktā dvēsele ierāva galvu plecos. Viņ� pilnībā apzinājās, ka sekos Voliņina kritiens un viņu iepriek�ējais glābējs to neizturēs.

Kritiens un sitiens nesekoja. Izdzirdis �aboņu, ģenerālis uzdro�inājās atvērt acis un, ieraudzījis Voliņinu jā�us uz stumbra jautri izstaipāmies, viņ� jutās kā loterijā laimējis galveno balvu.

�Tas cilvēks tur aug�ā tie�ām ir ekstraklase,� viņ� nodomāja un sajuta, ka bikses ir slapjas.

Marija apturēja automa�īnu prezidenta pils autostāvvietā. Neatradusi tum�i sarkano Audi, viņa izmisa. Lemānijas Dro�ības dienests bija viņai atklāti uzbrucis pilsētas centrā, un tas bija kaut kas neredzēts. Vajadzētu par to parunāt ar Leonīdu, viņu brīdināt. Bet kur tagad atrodas Kvazi? Sieviete bija pārliecināta, ka auto, kas pazibēja viņas acu priek�ā, bija viņu tum�i sarkanais Audi. Kāpēc Murano tik pēk�ņi bija pievērsis viņiem uzmanību? Majoram nekas nebūtu bijis jāzina par Voliņiniem. Tas bija jautājums, uz kuru Marija nespēja atbildēt. Viņa nojauta, ka uzbrukums bija saistīts tie�i ar Maskavas doto uzdevumu, kaut gan par operāciju viņai nebija ne jausmas. Sarūgtinājumā sieviete ar dūri iesita pa auto priek�ējo paneli, lamādama Kvazi un viņa noslēpumainību. Ej nu saproti, kas aiz tā slēpjas. Marijai vajadzēja daudz vairāk informācijas, lai analizētu, un tagad viņa jutās bezpalīdzīga.

�Tā, meitenīt,� viņa iedziļinājās sevī, �Piespied sevi nomierināties, koncentrēties galvenajam uzdevumam un lieki neskraidi apkārt. Domā, domā,� viņa sev atkārtoja, no cimdu nodalījuma paņemdama Dunhill cigare�u paciņu. Ielikusi apzeltīto filtra cigareti mutē, sieviete to aizdedzināja un atslējās pret sēdekļa atzveltni. Puspavērtām acīm, domās iegrimusi, viņa plau�ās ievilka dūmu. Marija nebija paradusi smēķēt, to viņa darīja īpa�os un ļoti ekstrēmos gadījumos - tad viņa atļāvās maziņu grēciņu. Nepieradusi smēķēt, viņa ievilka pārāk lielu dūmu un tūdaļ viegli apreiba.

�Domā, meitenīt, sasprindzinies un atceries,� viņa sevi iedvesmoja. Kāpēc viņa jutās pārliecināta, ka tur, laukumā, atradās Kvazi? Varbūt Leonīds patie�ām sēdēja kaut kur sanāksmē, bet viņa �eit medīja kaut kādu rēgu?

Atmiņa nepievīla. Vēlreiz acu priek�ā iznira attēls - daudzās automa�īnas pie luksofora gaida zaļo gaismu, tre�ajā rindā tum�i sarkana Audi markas ma�īna, ārējā kreisajā rindā starp zilo apdauzīto lādu un balto iesprēgāju�o klasisko fordu. Viss pareizi, tā bija, bet kāpēc tomēr viņa bija nolēmusi, ka auto pieder Kvazi, ja tādas tum�i sarkanas Audi automa�īnas Alborā bija ari citiem? Marija vēlreiz dziļi ievilka cigaretes dūmu. Viņa bija pārliecināta, ka atmiņa neviļ, un atrada iemeslu - tā bija brauk�anas maniere. Sieviete atcerējās, ka Leonīds nekad neizbrauca pirms zaļā gaismas signāla - tum�i sarkanā Audi vadītājs sāka braukt tikai tad, kad zaļais signāls luksoforā atļāva nogriezties. Radioantena bija tāda pati kā tam Audi - aizmugurējā buferi. Marija atcerējās, ka vadītājam mugurā bija zils krekls. Fakti ieviesa skaidrību. Ja Leonīds prezidenta pilī nav bijis, kurp tad viņ� varēja doties?

Neskaidrais jautājums sievieti vajāja un riņķoja galvā kā karsts kartupelis mutē. Marija labi pazina pilsētu, tas bija pirmais un svarīgākais uzdevums, ko viņi, kopā ar Kvazi ieradu�ies, tūlīt izpildīja. Viņi plānveidīgi bija pa ielām brauku�i no laukuma uz laukumu, cauri visai galvaspilsētai un piepilsētām, lai sev radītu pilnīgu priek�statu par laukumiem un ielām, pagalmiem, veikaliem, atliku�ajām kafejnīcām, restorāniem, alus dzertuvēm un visu ko citu, kas izlūkiem vajadzīgs.

Ielas nosaukums pie prezidenta pils - Frente populaf⁵⁵, un Gol-fas mikrorajons beidzas pie ceļu krustojuma ar Alboras-Dobitu automaģistrāli. Iela tā pati, pa kuru Amarra katru vakaru brauca uz fermu pie Alboras upes, viens no retajiem ceļiem, kam asfalta segums labi saglabājies.

Leonīds ir braucis pa �o ceļu. Domas riņķu riņķiem traucās Marijas galvā. Tā pirms trijām stundām tālrunī bija teicis Leonīds un ar to novilcis zināmajam nosacītu robe�u. Viņa lēnām brauca uz Kibu fermu, kur līdz zobiem apbruņotu Padrenuestro apsardzes vīru aizsegā dzīvo Amarras sievas un bērni. Vēl palika viena iespēja: nogriezties ceļu krustojumā pa labi - no pilsētas ārā - vai pa kreisi - atpakaļ uz pilsētas centru. Marija ievilka plau�ās cigaretes dūmus tik dziļi, ka acis apmiglojās. �Padomā labi, meitēn,� viņa sevi pamudināja. Ja aiz visa patie�ām stāv majors Murano, tad viņam noteikti ir zināms par savu kaujinieku lempību un viņas neveiksmīgo gūstī�anu. Tas nozīmēja, ka

⁵⁵ Tautas fronte (spāņu vai.).

visi vietējie policistu pienapuikas ir viņa pakalpiņi un par Mariju ir informēti.

�Kur, kur Kvazi tomēr varēja nozust?� sievieti nospieda neziņa. Marija vēlreiz apkopoja domas par pagāju�o. Klusā sānieliņā, laikā, kad saule cepina galvas vidu, viņa bija satverta un turēta spēcīgās rokās un uzbrucējs smirdīgo elpu bija pūtis tie�i pakausī. Netālu atpakaļgaitā ātri bija piebraukusi pelēka lada, un uzbrucējs automobili sēdo�ajam partnerim bija kaut ko uzsaucis. Marija sasprindzināja atmiņu. �ajā saucienā bija kaut kas nesaprotams, pat smieklīgs. Ko tas virs bija teicis?

�Pareizi gan,� melnais bija skaļi paziņojis, �taisies ātrāk, velns tāds, ātrāk, mums vēl jāpaspēj uz Ventu.� Venta spāniski nozīmē �krogs, viesnīca, tirgotava�. Tagad Marijai �is brīdis atausa atmiņā līdz pēdējam sīkumam, jo teikumu viņa bija uztvērusi kā smieklīgu joku. Cīņas skubā bija trūcis laika teikto analizēt, bet, atkārtojot dzirdētās frāzes, iznāca kaut kas jocīgs. Ielas vidū nolaupīt sievieti un tajā pa�ā laikā partnerim uzkliegt, lai draugs pasteidzas, ka vēl jāpaspēj uz krogu... Marija iespurdzās, jo tas skanēja visnotaļ nejēdzīgi.

Un pēk�ņi iedūra kā ar adatu - velns parāvis! Te nepavisam joku nav! Viņa a�i nodzēsa cigareti un iedarbināja auto. �No�ēlojami smieklīgā skuķe,� viņa domās lamāja sevi, �kā tev tik ilgi nepielēca?�

Kā plēsta, riepām kaucot, Marija sāka strauji braukt - un pēk�ņi apjukusi apstājās. Braucot ārā no pilsētas, uz ceļa stāvēja policijas postenis, un Marija, zinādama Murano interesi par viņu, bija pārliecināta, ka tālāk par �o ceļa krustojumu netiks. Sarūgtināta viņa ar dūri iesita pa stūri tik stipri, ka sāpes iedzēla pirkstā. Tad sievietes seja un sapra�ana noskaidrojās.

Prezidenta pils vārtu sardzes priek�nieks bija ietiepīgs un augstprātīgs vīrs un negribēja- uzklausīt balto senjoru. Lai gan viņ� bija pieklājīgs, katrs viņa �ests un kustība lika saprast, ko viņ� domā par baltajiem cilvēkiem, it īpa�i sievietēm, kas cen�as par visu vari ielauzties pilī.

�Jums, senjora, nav tiesību �eit atrasties,� viņ� monotonā balsī atkārtoja un ar baltā cimdā tērptu roku rādīja durvju virzienā.

�Autostāvvieta pie vārtiem ir paredzēta tikai pils personālam,� viņ� asi turpināja, jauno balto un nenoliedzami apburo�o sievieti vērodams.

�Es neko citu nevēlos, virsnieka kungs,� kvēli strīdējās Marija, �tikai piezvanīt prezidenta kundzei. Mēs esam sen pazīstamas.�

�Izbeidziet, senjora! Pastāv noteikta kārtība un principi - lūdzu, tūlīt ejiet projām. Pretējā gadījumā es bū�u spiests izsaukt apsardzes priek�nieku,� viņ� nievīgā toni atbildēja. Marija sa�utusi ievēroja, ka �o slaido pils apsardzes grupas mundieri ģērbto melnādaino vīrieti ir bezcerīgi par kaut ko pārliecināt.

Viņa mēģināja pēdējo reizi.

�Labi, es jums uzrādī�u dokumentu.� To sakot, viņa satvēra savu plecu somiņu, lai izņemtu no tās A zonas atļauju, lai gan derīguma termiņ� tai jau bija notecējis.

�Rokas aug�ā!� kā �āviens atskanēja steidzīga pavēle, un pret Mariju tika pavērsta TT pistole. Kāds viņai no rokas izrāva somu, un Marija lēnām cēla rokas. Sievietei bija sajūta, ka viņa labprāt dīktu skaļā balsī kā mazs bērns.

Nekas �odien neizdevās tā, kā būtu gribējies.

Sardzes vīrs atkāpās divus soļus, no viņas acu nenovēr�ot un pistoli nenolai�ot, un visu somiņas saturu izbēra uz galda. Tajā pa�ā laikā atvērās sardzes mājas durvis un iznāca Uberto. Ieraudzījis Mariju paceltām rokām, viņ� sardzes vīram, kas joprojām neuzticīgi lūrēja uz sievieti, jautāja:

�Leitnant, kas jums �eit notiek?� Noklausoties atbildi, ka �ī �aubīgā senjora grib ielauzties pilī un ir sniegusies pēc iero�a plecu somā, Uberto sejā nepakustējās neviens muskulis. �Marija, nolaidiet rokas,� viņ� mierīgi teica. Atradis uz galda sievietes A zonas atļauju, Uberto to aplūkoja un, piesardzīgi skatoties Marijā, teica: �Voliņina kundze, jums kā diplomātiskā korpusa loceklei jāzina mūsu kārtība, caurlaides derīguma termiņ� ir beidzies.� Jautājo�ā izteiksme viņas sejā bija nozudusi. Leitnants turpināja turēt �au�anai sagatavoto pistoli, kaut arī uz sievieti vairs netēmēja.

�Uberto kungs,� Marija sāka ar cerību balsī, �reizēm stāvoklis iegrozās tā, ka diplomātiskā pieklājība vairs neder. Visa oficiālā ma�inērija grie�as visai lēni, bet �odien man diem�ēl nav laika gaidīt. Lūdzu!� Marijas balsī bija radies varonīgums. �Un pats dariet zināmu prezidenta kundzei, ka Marija Voliņina vēlas ar viņu tūlīt tikties.� Redzot Uberto �aubāmies, sieviete piebilda: �Mēs ar Annu esam senas draudzenes. Esmu pārliecināta, ka etiķetes pārkāpumu viņa piedos, it sevi�ķi tāpēc, ka tik�anās ir viņas interesēs. Piezvaniet, lai viņa pati izlemj, vai viņai ir laiks un vēlē�anās mani pieņemt.�

Uberto Marijai pasniedza plecu somiņu un par atvieglojumu zīmīgi pacēla telefona klausuli.

Ser�ants, policijas posteņa vecākais pastiprinātās Alboras-Dobitu un Golfas-Kimbu ceļu krustojumā, komandēja visu ierindas personālu un sardzi, kad, Lemānijas karodziņiem plīvojot un riepām zuzot, viņiem garām aiztraucās prezidenta limuzīns tum�iem stikliem. Roku pie cepures pielicis un rokas pulkstenī ieskatījies, viņ� nosmīnēja -vecajam �odien ievajadzējies stipri steigties. Prezidenta mersedess viņiem bija aizbrāzies garām pāris stundu agrāk nekā parasti. Policijas posteņa priek�nieka izbrīns kļuva vēl lielāks, kad viņ� pamanīja, ka limuzīns nogrie�as uz Dobitu.

�Tā Kunga ceļi nav izdibināmi,� nomurmināja ser�ants, �ūpojot galvu.

Afrikāņu fermeris, kas �aura sānceļa sākumā, pacēlis motora pārsegu, bija remontējis smagas dienas piedzīvoju�o Ford kravas ma�īnu, pazina prezidenta melno limuzīnu, kas krustcelēs, putekļus saceldams, patraucās garām. Tas bija tāds brīnums, ka viņ� izlīda no motora pārsega apak�as un aizkliboja uz krustcelēm skatīties. Tikai putekļu mutuļi aiz pagrieziena liecināja, ka viņ� nav redzējis spoku. Tas, ka prezidents bija ieradies �ajā novadā un bez pavadītājiem, laikam nozīmēja kaut ko īpa�u. Parasti Ndego pa�reizējā kara laikā bez apsardzes nekur nedevās. Vīrs nebija paspējis atgriezties pie sava auto, kad prezidenta melnais limuzīns jau traucās atpakaļ uz pilsētu.

�Savādi gan, savādi gan,� vīrietis pie sevis nodomāja, vēlreiz noliecies zem motora pārsega. Tie�i tad, kad viņ� bija pieņēmis lēmumu tomēr sazināties ar Murano un paziņot par savām �aubām, viņ� saņēma stipru sitienu ar pārsegu pa galvu.

Bezsamaņā nonāku�ajam �fermerim� ar automa�īnā atrastu auklu bija sasietas rokas un kājas un mutē iegrūsta lupata. Marija savu guvumu ieripināja tuvējos krūmos un rūpīgi pārbaudīja viņa kabatas. Neko īpa�u neatrada, tikai TT pistoli operatīvajā makstī. Marija paskatījās apkārt un gaidīja. Drīz bija jāparādās �fermera� pāriniekam. Parasti auto sekotāji strādāja vismaz divatā. Tā darīja PSRS, un Murano bija mācījies turpat. Viss apkārt bija apklusis. Ilgi pētīt situāciju nebija laika. Kaut kur �eit tuvumā, netālu atradās Leonīds, kam varbūt ļoti vajadzēja palīdzību. Neko vairāk neatklājusi, Marija uzlēca uz forda kāp�ļa un, ierau�oties ma�īnas kabīnē, pamanīja karabīni un arī tādu pa�u radiotelefonu, kāds bija redzēts ladā. Visi fakti vedināja uz atziņu, ka majors Murano bija sācis medīt Voliņinus.

Pietiktu ar vienu atslēgas pagriezienu, un fords viegli ierūktos. Marija turēja ieroci �au�anas gatavībā. Viņa zināja, ka auto un tā vadītājs visdrīzāk ir sagatavojies uzbrukuma mirklim, bet auto vadītāja uzmanība maksimāli piesaistīta sagrāb�anai.

Drīz, divu lo�u caururbts, ar neticīgu izteiksmi sejā sabruka arī �fermera� partneris, kas līdz �im bija prasmīgi slēpies krūmiem aizaugu�ajā grāvī. Vīrietis bija tikko pastiepies līdz durvju rokturim, kad caur durvīm iz�autas lodes viņu atsvieda sāņus.

�Labs ierocis,� nodomāja sieviete, nolikdama pistoli un ar brīvo roku vadīdama auto. Situācija �ķita sare�ģīta un neiedomājama. Bija skaidrs, ka pa �o bedraino brauktuvi un sliktajiem blakusceļiem var nonākt tikai līdz Ventai, vientuļai vietai, kur jūras krasts bija ļoti augsts. Venta - �etri kilometri, vēstīja rādītājs ceļa malā.

Plānotā ASV militārā palīdzība 1983. gadā:

- Afganistānas du�maņiem 105 milj. dolāru, Centrālās izlūko�anas pārvaldes aģentiem 75 milj. dolāru, mācību instruktoriem 100 milj. dolāru,

- Nikaragvai 78,5 milj. dolāru par 10 526 īpa�i sagatavotajiem instruktoriem, CIP aģentiem...

- Salvadoras re�īmam 110 milj. dolāru...

Reigans 23. maijā Maiami Kubas emigrantiem teiktajā runā bija uzsvēris: �...Kuba pēdējo divu gadu laikā ir strauji palielinājusi savus bruņotos spēkus, un to ir darījusi ar PSRS atbalstu un neatļautām darbībām, mācot un apbruņojot bandītus tie�i Nikaragvā, Salvadorā un arī Lemānijā.�

Viktors atgrūda apniku�os ziņojumu papīrus, atvēra pa�u zemāko atvilktni un zem papīriem sameklēja Belamorkanal paciņu. Ar ierastu kustību no paciņas izņēmis papirosu un izpūtis tabakas smalkumus no tā �aulas, viņ� saspieda plakanu papirosa papīra iemuti, izjūtot patiku jau no �īs darbo�anās vien, ielika smēķi mutē un aizdedza to ar malahīta �ķiltavām.

Pēc ārstu stingriem norādījumiem, viņ� bija ierobe�ojis dienā izsmēķēto papirosu skaitu, un tagad katram smēķim bija īpa�a vērtība. Dziļi un patiesi tīksmīgi ievilcis stipros tabakas dūmus un ļāvis tiem pavirpuļot plau�ās; Akulovs zilos dūmus izpūta kabineta griestos un brīdi pētīja papirosu paciņu.

�Ļeņingradas fabrikas ra�ojumi tomēr bija pati labākā �ķirne, tikai �ēl, ka pēdējā laikā tos nevarēja brīvi nopirkt,� viņ� skumji konstatēja.

Pie durvīm klauvēja.

�Biedri ģenerāli, �ifrogramma no Āfrikas.�

Uz sliek�ņa stāvēja majore, �ifrētāju nodaļas priek�niece. Akulova sapņainā sajūta izzuda. Viņ� paņēma �ifrogrammu mapi un ar galvas mājienu ļāva majorei aiziet.

Maskava - Centrs - Akulovs

Manuss un Tolkero ir satiku�ies. Rezultāts ir pozitīvs. Turpinās plānotās darbības Alborā, kā paredzēts projektā �Dzelzs zirgs�.

Dēls

�Amerikāņiem ir jāpārtrauc viņu projekts,� Akulovs nodomāja, alkaini smēķējot papirosu. �Tikai viņi ir mainīju�i darbības kārtību.� Tamerikam, pēc �Dzelzs zirga� plāna, drīzumā būtu jātiekas ar Amarru un tad ar Tolkero, bet tagad ir iznācis pavisam citādi. Kas amerikāņus ir piespiedis rīkoties citādi? Ģenerālis piecēlās un, acis papirosa dūmu dēļ piemiedzis, no seifa izņēma aktu vākus, kuros glabājās Lemānijas rezidenta Petrova sūtītie ziņojumi. Viņ� ātri pārlaida skatienu jaunākajam, kurā bija aprakstīta Tamerika iera�anās Lemānijā un viņa izseko�ana Alborā.

jau kuru reizi ģenerālis atkal un atkal pārlasīja tekstu, kaut gan tā saturu viņ� zināja no galvas. Joprojām nebija saprotams, kā tik pieredzējis izlūko�anas darbinieks kā ģenerālmajors Petrovs nebija sapratis Tamerika izspēlētos trikus. Papiross Viktora mutes kaktiņā bija nodzisis, un viņ� pats lasī�anā bija iedziļinājies tik ļoti, ka nepamanījās to nopurināt pelnu traukā. Ģenerālis domīgs piecēlās no krēsla un, rokas salicis uz muguras, staigāja pa kabinetu. Tagad bija skaidrs, ka no Alboras aizbraucis pulkve�a dubultnieks, par to nebija jā�aubās. Pirms divām dienām no aģenta Dēla Va�ingtonā bija atnākusi informācija, ka Tameriks nepārtraukti atrodas Lemānijā. Tā bija jābūt saskaņā ar amerikāņu plānoto operāciju �Dzelzs zirgs�. Dēls bija ziņojis arī par Tamerika pārvieto�anos caur Soģu uz Nibu ar viltotiem majora Poļakova dokumentiem, ta�u Petrova ziņojumos tas neatainojās, tāpat

/

trūka pamatojuma informācijai, ka viņiem vispirms bija piespēlēts viltus Dmitrijs. Ar da�iem veikliem soļiem ģenerālis piegāja pie galda, mērķtiecīgi paņēma vēl vienu papirosu, domās atmeta ar roku ārstu stingrajiem aizliegumiem, aizsmēķēja un, ar baudu ievilcis dūmu, no galda paņēma Kvazi ziņojumu. Tamovs bija uzdevumu augstumos, to izteiksmīgi demonstrēja viņa sūtītā �ifrogramma:

Maskava - Centrs - Akulovs

Apstiprinu Tamerika iera�anos Alborā. Informācija par itāļu biznesmeni Rinaldīni apstiprinājusies. Noliedzu pulkve�a Tamerika aizbrauk�anu no Alboras, par pierādījumu materiāliem var izmantot foto Nr. 1 un 2, atsūtī�u pa diplomātisko pastu. Manā rīcībā nav datu par pulkve�a atra�anās vietu. Turpinu rīkoties pēc varianta �B�.

Kvazi

Skaidri redzams, ka Petrova vīri bija strādāju�i stipri draņķīgi, drīzāk jāsaka: nodarboju�ies ar kaitniecību. Turklāt viņi nebija spēju�i Tamerikam �uzlikt kupolu�, un tie�i ģenerālmajors bija nodarbojies ar faktu un patieso materiālu izskaistinā�anu - tas nozīmēja, ka �is vīrs steidzami jāatsauc. Viktors vēlreiz aizdedza papirosu un ar roku atgaiņāja dūmu mākoņus, kas tīkoja iekosties viņa acīs.

Labi, Petrovs ir Petrovs, bet uz kurieni bija aizbraucis un ar ko nodarbojies pulkvedis Tameriks, pirms Sogā vēlreiz parādījās viņa pēdas? Pēc plāna viņam Alborā bija jāsatiekas ar Amarru. Tomēr Lemānijas Tautas Republikas prezidents �ajā laikā bija devies uz Bie, savu dzimto pilsētu Serranijaroko kalnu masīva piekājē, kur nesen ar krievu un austrumvācu speciālistu palīdzību bija sākta mazas, bet tomēr pirmās Lemānijas hidroelektrostacijas celtniecība.

Lai arī tika novērots viss Nelsona bars no West Oil, nekādi kontakti ar Tameriku nebija pamanīti. Alborā bija jābūt vēl kādam, par ko GRU nebija pat nojausmas. Tai personai bija jābūt ar līdzekļiem un sakariem, viņai bija jābūt apgādātai ar visu, kas varētu būt vajadzīgs, un acīmredzot arī ar pieeju padomju militārajiem padomniekiem.

Akulovs domīgi virpināja pirkstos tre�o papirosu. Jau pagājusi nedēļa, bet no Kvazi informācija nav pienākusi. Tas nebija nekas katastrofāls. Bija saskaņots, ka sakarus uzturēs tikai vajadzības gadījumos. Protams, reizēm vajadzētu informāciju precizēt ari ar Petrova starpniecību, bet Akulovs to negribēja pieļaut, jo tas varētu nevajadzīgi pievērst uzmanību Voliņinam. Protams, ari amerikāņi rūpīgi uzraudzīja GRU vīrus.

Viktors no rakstāmgalda atvilktnes izņēma baltu papīra lapu, nolika sev priek�ā, atskrūvēja pildspalvu un, izpūtis papirosu un ielicis to mutes kaktiņā, sāka rakstīt:

Lemānija - Kvazi

Salīdzinot visus faktus par pulkve�a Tamerika iera�anos Lemānijā, ir noskaidrojies, ka bez �West Oil�grupas Alborā būtu jāatrodas vēl kādam, kas ir saistīts ar CIP. Atbilstīga informācija no Va�ingtonas nav saņemta. Arī par projektu �Dzelzs zirgs� trūkst pienācīgu ziņu. Maz ticams, ka būtu iesaistītas citu valstu izlūko�anas struktūras, jo amerikāņi nekādā gadījumā nevēlas visai pasaulei izbazūnēt informāciju par �o projektu. Pulkve�a Tamerika kontakts ir noticis. Ir gaidāma viņa iera�anās Alborā un tik�anās ar Amarru. Lieciet lietā visu iespējamo, lai tik�anos izjauktu!

Akulovs

Murano, iek�ēji saniknots, bet ārēji goddevīgs, atkal miera stājā stāvējapie prezidenta galda un uzklausīja Ndego, kas izgāza pēdējo dienu laikā sakrāju�ās dusmas. Dienvidu frontē pulkvedis Gjasi, kas komandē karaspēku, tagad ir saņēmis kārtīgu pirti. Salomes rīkļurāvēji atsitu�i Lemānijas karaspēku un 1350 km garumā sagrābu�i valstij stratēģiski svarīgo dzelzceļu, kas �ķērso visu valsti no rietumiem līdz austrumiem un kas ir ari īpa�ais Lemānijas centrālo daļu savienotājposms.

Pulkvedis Gjasi �ēlojās, ka sagatavotība kaujām esot ļoti vāja. Kubas brīvprātīgie vēl karoja, bet no vietējiem sakomplektētās vienības

noderēja maz - tās sameta �autenes krūmos un pārbēga ienaidnieka pusē, kur viņus pabaroja. Rikardo Salomes rokās ta�u bija bagātās Lemānijas dienvidu lauksaimniecības zemes. Tikai no lozungiem un solījumiem par jauko nākotni, no apņem�anās, ko Ndego varēja piedāvāt, paēdis netiksi. Savstarpējā sarunā pulkvedis vairākas reizes bija pieminējis, ka Lemānijas Tautas Republikas armija kopā turas, tikai pateicoties garajiem kubie�u brīvprātīgo na�iem.

Protams, Ndego �īs runas nebija nekas jauns, tomēr viņ� pieklājīgi brīnījās par dzirdēto. Kubie�i netērēja laiku runā�anai par pāraudzinā�anas tematu - nodevējiem viņi vienkār�i pārgrieza rīkli, un pārējiem tas bija labākais un pārliecino�ākais arguments.

Līdz �im karo�anā neatsveramu palīdzību bija nodro�ināju�i krievu helikopteri Mi-24, no kuriem iz�autie reaktīvie lādiņi aiz sevis atstāja tikai izdegu�u zemi. �os iero�us līdz �im galvenokārt izmantoja pretinieka karaspēka apkaro�anai, bet pēdējā laikā krievu apsolītā jauno helikopteru un reaktīvo �āviņu piegāde diem�ēl kavējās. Vēstnieks Aleksandrovs gan atvainojās par pa�reizējām sare�ģītajām saimnieciskajām grūtībām, ta�u Amarra domāja, ka aiz tā visa slēpjas krievu vēlē�anās Lemānijas prezidentam ar pirkstu norādīt, kur viņam jāstāv, un atgādināt, kas viņ� tāds ir.

Amarra bija nikns un jutās sakauts. Viņ� ar skatienu nomērīja rakstāmgalda otrā pusē stāvo�ā mulata augumu un trakās dusmās dārdināja:

�Nu, augstpapē�u major,� - tā prezidentam labpatikās dēvēt Murano tad, ja viņa garastāvoklis bija ļoti slikts, - �vai tagad jums ir skaidrs, kādi valstiski noslēpumi aizceļo?�

Murano jutās aizvainots līdz sirds dziļumiem. Viņam iek�ā viss vārījās, un viņ� nozvērējās me�onīgi atriebties Amarram. Majors zināja, ka arī padotie aiz muguras viņu augsto papē�u dēļ apsaukāja tādos pa�os vārdos, un tas uzjundīja vēl lielāku naidu, jo palama bija radusies �eit - no �ī neaptēstā, pa�pārliecinātā, spēcīgā nēģera mutes, kam drīzāk būtu bijis jāstrādā Murano pārvaldītā plantācijā. Tad gan viņ� ar pletni

taisītu brīnumus, un dro�i vien pienāks laiks... Murano �aubījās, vai paziņojumam, ar ko gatavojās nākt klajā, tie�ām būtu pienācis īstais brīdis, vai arī Amarra pats to provocēs.

�Jā, prezidenta kungs,� mulats liekulīgi nodūra skatienu, ��o to, kādu mazumiņu jau esam paspēju�i izdarīt.�

�Ja Murano sāk sakāmo tik uzmanīgi, viņam noteikti ir kāda draņķīga ziņa,� nodomāja Ndego, pētot savu Dro�ības dienesta priek�nieku.

Majors vēl �aubījās. Amarras reakciju bija grūti noģist, un, ja viņu jaunais atklājums maz skars, to varēs pielīdzināt sava nāves sprieduma parakstī�anai.

�Tā, major, vai vēl ilgi mēģināsit spēlēt paslēpes? Laidiet vaļā savu mēli, kas parasti tik �igli kustas, un aiziet!� draudo�i izskanēja prezidenta straujā replika.

Murano bija izlēmis un lika balsij skanēt dro�i. Caur apaļajām acenēm viņ� skatījās tie�i Amarrā un, redzēdams viņa uzmanīgo, glūno�o skatienu, turpināja ar pārliecināta cilvēka apņēmību:

�Notikumā ar Dobitu nonāku�ajiem dokumentiem un aģenta nogalinā�anā ir iesaistīti pa�i krievi.�

Tagad grūti pasakāmais bija pateikts, un Murano izjuta īslaicīgu atvieglojumu, ko drīz, brīdī, kad viņ� uztvēra Amarras sejas izteiksmi, aizstāja liels nemiers. Ndego bija uzlēcis stāvus no krēsla, un viņa melnajā sejā izbrīns jaucās ar vētrainām dusmām.

�Vai jūs saprotat, ko jūs man gribat pateikt?� Viņ� pat bija panācis da�us soļus tuvāk majoram it kā draudēdams. �Ja jūs uzdro�ināties man ziņot kaut ko tādu, jums ir jābūt ļoti nopietniem pierādījumiem.� Ārēji Ndego savaldījās un stāvēja, no aug�as uzmanīgi vērdamies Dro�ības dienesta bosā, pats �ūpodamies no papē�iem uz pirkstgaliem. Ja majors gribētu paskatīties Amarras acīs, tad viņam sava metru un se�desmit centimetru garā auguma dēļ būtu jāatgā� galva.

�Jā, prezidenta kungs.� Murano neatlika nekas cits kā uzdro�ināties turpināt. Tu esi pateicis �A�, un gribot negribot nāksies teikt arī �B�. �Arī es sākumā neticēju tādam lietu pavērsienam, bet fakti ir spītīga lieta,

un tie ir �eit, �ajā mapē.� To sakot, viņ� Amarram pasniedza ādas mapi. Prezidents apjuka. Pierādījumiem bija jābūt dzel�ainiem. Majors bija tādas �ķiras vīrs, kas ļoti sargā savu pakaļu.

�Apsēdieties,� Amarra teica, lai novilcinātu laiku, un, ādas vākus turēdams pirkstu galos aiz muguras saliktās rokās, piegāja pie loga. Viņ� gan skatījās laukā, bet nemaz nereaģēja uz tur redzamo, jo domas riņķoja ap vienu un to pa�u jautājumu. Ja tic Murano, tad ko krieviem var dot tāda operācija? Viņ� pa�ūpoja aktu vākus rokās, atvirzot to at vēr�anas brīdi, it kā tas palīdzētu atstumt nepatīkamos faktus. Tad viņ� atkal apcirtās uz kabineta pusi, vienaldzīgi aplūkoja grāmatu plauktus un vēlreiz pamatīgi apdomāja, kas būtu varējis likt krieviem tā rīkoties. Reizē viņ� atcerējās vēstnieka Aleksandrova viltīgo skatienu, kad viņ� saņēma informāciju par Dobitu notikumiem, un diplomāta vārdus: �PSRS valdība uzskata par nepieļaujamu, ka tik svarīgi dokumenti nonāk Salomēm tie�i deguna galā, tas nopietni apdraud kā Lemānijas, tā arī PSRS intereses...� Vai �ajos krievu vārdos neslēpjas pamatojums? Vai tie�ām �eit, mapē, atradīsies atbildes uz neatrisināmiem jautājumiem, kāpēc tomēr pēc aģenta nogalinā�anas slepenie plēnuma materiāli vēl atradās dzīvoklī? Atbilde bija loģiska - krieviem vajadzēja parādīt, cik nozīmīgus noslēpumus viņi ir nopludināju�i. Turklāt krievi nemaz nebija ieinteresēti, lai dokumenti patiesi nonāktu atklātībā. Kas varēja būt dro�s, ka materiāli bija tālu ceļoju�i līdz Aleksandrova kabinetam?

Murano, kas ar baltu kabatlakatiņu spodrināja brilles, paslep�us uzmeta Amarram skatienu, lai pārliecinātos, kā dīgst viņa iesētā sēkla. Izskatās diezgan labi, pat tik ļoti labi, ka Ndego, dziļi aizdomājies, ir pilnībā aizmirsis, ka telpā ir arī majors. No Murano viedokļa tā bija laba zīme.

Amarra bubinādams apsēdās pie rakstāmgalda un strauji atvēra aktu vākus. Ja tā, tad visa Lemānijas Darbaļau�u kustības partijas vadība pieder pie aizdomās turamajiem, un tas nozīmē zaudētu uzticību, kas izraisīs visa politbiroja nomainī�anu pret jaunu un paklausīgāku, bet kāpēc ne... Piepe�i Ndego gandrīz satrūkās no negaidītā atklājuma.

Kāpēc nenomainīt arī ģenerālsekretāru - viņu, Ndego. Amarra ar augo�u satraukumu atcerējās nesenos notikumus un to, ka pēdējā laikā saskarsme ar krieviem bija kļuvusi nesaturīga un dzestra, turklāt krievu palīdzība �uz laiku� aizturēta un padomju vēstnieks Aleksandrovs uz visiem jautājumiem atbildēja izvairīgi. Kad visus �os zināmos sīkumus saliek citu citam līdzās, pamazām veidojas tāda aina, kas prezidentam rada arvien dziļāku nemieru. Amarra iedziļinājās Murano iesniegtajos materiālos un iztrūkās. Viņ� bija cerējis tur atrast vienalga kādu vārdu, bet ne jau... Iesniegtie dokumenti apstiprināja baiļu patiesumu. �oreiz Murano dienests bija strādājis priek�zīmīgi, un pret pirkstu nospiedumiem un citiem pierādījumiem bija ellīgi grūti iebilst. Aiz Dobitu notikuma vidēja vēl lielākas un nopietnākas problēmas, kas da�kārt tika veikli noklusētas.

Klusām, it kā baidīdamies ar sacelto troksni aizbaidīt jau tā ba�īgās domas, Amarra, aktu vākus aizverot, ievēroja kabineta durvis stāvam Uberto, kas izskatījās norūpējies. �Jā, Uberto, klausos,� Amarra teica, noņemot brilles.

�Majora kungam - saruna no Dro�ības dienesta.�

Ar galvas mājienu Ndego atļāva Uberto pasniegt tālruņa klausuli Murano.

�Es klausos,� teica majors, un Amarra ieraudzīja, kā sarunas laikā Murano seja kļūst pelēka. �Jā, es drīz nāk�u.� Murano, kas tagad jau bija piecēlies, atdeva klausuli Uberto un pagriezās pret Amarru: �Prezidenta kungs, pēk�ņa apstākļu maiņa man liek atgriezties dienestā. Vai atļausiet?� ieraudzījis Ndego jautājo�o skatienu, majors piemetināja: �Mēs neesam pabeigu�i ienaidnieka aģenta notver�anas operāciju, un �ajā brīdi viss nenotiek, kā bija plānots.�

�Kāpēc es par to dzirdu pirmo reizi?� Amarra piecēlās no krēsla.

�Prezidenta kungs, vēl nav nekā, par ko stāstīt, pirms materiāliem tomēr ir vajadzīgi pierādījumi, kā jūs man mācījāt,� Murano ātri atbildēja. Majors steidzās aiziet.

�Labi, Murano, ejiet un pie pirmās iespējas nekavējoties ziņojiet par notiku�o. Tie materiāli,� to teicis, viņ� pieklauvēja ar mapes vāku pa

galda virsmu, �pagaidām paliks pie manis, un lūdziet Dievu, major, lai es tur neatrastu kādu kļūdu!�

Pēc Murano aizie�anas Amarra dziļi aizdomājās. Vai tie�ām bija iespējams, ka krievi, ar kuriem viņu gadiem ilgi ir vienoju�i cie�i sakari, tagad viņam bija uzgāzu�i ūdeni kā pēdējam sūdam? Lemānijas Tautas Republikas prezidents pacēla tālruņa klausuli un uzgrieza numuru.

Kvazi juta, ka uzvaras prieks par sasniegto sāk lēnām noplakt un pārvēr�as nejūtīgā trulumā. Ko tad viņ� bija sasniedzis? Patiesi, slīpais pakāpienveida klints veidojums, uz kura tagad turējās Petrovs, diezgan dro�i noturēja vienu cilvēku. No tā brī�a, kad viņ� bija iekārtojies uz priedes stumbra, bezdibenī vairs nekas nebija nobiris, bet, patiesībai acīs skatoties, vairāk nekādas uzvaras nebija gūtas. Vien tik daudz, ka vakara krēslā varēja ieraudzīt - līdz glābiņam, līdz aug�ai ir septiņi metri pa stāvu smil�akmens sienu. Virs Kvazi galvas nekur nebija neviena atbalsta punkta, nelīdzenuma, pie kā varētu aizķerties ar roku vai atbalstīties ar kāju. Sē�ot uz stumbra, Leonīda muskuļi bija notirpu�i gandrīz stīvi. Prātu nomāca drūmas domas. Cerēt, ka �eit, neapdzīvotā un vientuļā vietā, iemaldītos kāds cilvēks, turklāt vēl naktī, varēja tikai nelabojams optimists.

�Vai mums laika trūkst,� kā Leonīda domas uzminējis, apstiprinājumam noteica Petrovs un, seju sāpēs saviebis, pagriezās uz sāniem. Debesīs iemirdzējās pirmās zvaigznes, un Mēness sirpis, �aurs un zeltains, bija uzmests aug�pēdus pie horizonta. �Jā, tik �ķībs mēness mūspusē nav redzēts,� nostalģiski nopūtās ģenerālis.

�Kurā vietā ir jūspuse?� asi atcirta Voliņins. �Vai ASV, Anglijā vai velns zina kur?�

�Hm, jā,� nostiepa Petrovs, domīgi skatīdamies uz Voliņinu, kas atkal mainīja sēdē�anas pozu uz zara, lai neatmirtu muskuļi, �man ar

jums idejiski nav nekā kopīga, un nemēģiniet man ko iebilst. Varat dro�i turpināt patriotisma spēli ar Maskavas politbiroja ve�ukiem, kam visiem �veices un Holandes bankās guļ solīdas dolāru summas, bet uz mēles - citāti no Ļeņina darbiem. Jūs, Leonīd, esat a�s vīrs, un es ticu, ka esat pāraudzis pui�eļa gadus. Tagadējās PSRS, kādu to cen�as pasniegt visai pasaulei, nekad nav bijis, tāpat kā būtībā nekad nav bijis visas pasaules darbaļau�u solidaritātes un sadraudzības. Ir tikai lielvalstiska sociālistiskā imperiālisma centieni un mazās Maskavas �veco ļau�u pansionāts�, kas dara un rediģē tā, kā viņiem ir izdevīgāk, lai visu noslīcinātu ideoloģizētu vārdu putās.�

Ģenerāļa piere runājot no sasprindzinājuma bija pārklājusies lielām saltu sviedru pilēm. Petrovs juta, kā vājums tiecas viņu arvien dziļāk ietīstīt sevī, tādēļ centās runāt - cerībā, ka pa�a balss skaņas neļaus zaudēt samaņu.

�Pasaulē nekas nav tik vienkār�i. Starp melno un balto ir tūksto�iem smalku nokrāsu,� turpināja ģenerālis un atklāja, ka runājot viņam kļūst mazliet vieglāk.

Kvazi klausījās ģenerālī un daudzos jautājumos viņam piekrita. Oficiālā ideoloģija un īstenība viena no otras at�ķīrās kā diena no nakts.

�Jūs, Voliņin, jautājāt, kur ir mana puse? Arī es, Leonīd, esmu dzimis Krievijā, mazā Kalugas apgabala sād�iņā, kur ūdenī spoguļojas pār upi pārlieku�ies bērzi, un vēl �odien reizumis sapņos redzu, kā mēs ar kaimiņu puikām tie�i pie bērzu stumbriem mak�ķerējam zivis.� Ģenerāļa balss bija kļuvusi klusāka, tomēr viņ� varonīgi turpināja: �Nevar uzticēties valstij, kuras būtībā nav. Ir tāpat kā senā krievu pasakā, Voliņin, aizej tur - nezin kur, atnes to - nezin ko.� Petrova valoda bija tēlaina un balss sakarīga, tomēr varēja just, kā viņ� cīnās ar aukstuma drebuļiem. �Dimanti, dimanti...� viņ� murmulēja arvien klusāk, un bija sajūtams, ka reizēm viņ� jau murgo, lai arī laiku pa laikam runā bija apskaidrības vietas. �Vai jums, Voliņin, nebija ienācis prātā, ka tas tirgus varētu būt Maskavas kungu sankcionēts? Protams, atradējiem arī kaut kas palika... Tik daudz ir vērta darbaļau�u solidaritāte, Voliņin.�

Petrova balss bija pieklususi, nu jau viņ� �ukstēja. �Nemuļķojies, Kvazi...� Petrova runa pārvērtās nesaprotamā murmulē�anā, līdz pavisam apklusa. Runātājs bija iegrimis nemaņā, kaut gan Kvazi no teiktā bija ar uzviju saņēmis vielu pārdomām. Leonīds uz zara iekārtojās ērtāk un pārdomāja Petrova vārdus. Jau agrāk viņ� bija sev jautājis, kā ir iespējams, ka GRU rezidents kādā valsti nodarbojas ar tādu veikalu, Maskavai par to nezinot. �ajā afērā noteikti bija iesaistīts kāds no GRU augstākajiem vai ari... Kvazi saprata, ka apcerīgais stāsts ir visnotaļ loģisks. Tas lika saspringti piedomāt par pa�a dro�ību - cilvēki bija kļuvu�i skaudīgāki par daudz niecīgākām lietām. Jā, ģenerālis Petrovs viņam lika patiesi aizdomāties, un jautājot viņ� bija trāpījis mērķi, ta�u Kvazi nepavisam nebija naivs.

Akmentiņu �irkstoņa gar stāvumu un virve, kas krēslā, no aug�as lejup locīdamās, negaidīti pieskārās pie auguma, Leonīdu tik ļoti pārsteidza, ka daudz netrūka, lai viņ� satrūcies nejau�i noslīdētu no stumbra. Tik tikko saglabājis līdzsvaru, vīrietis neticēja savām acīm. Aug�ā tum�o zvaig�ņoto debesu fonā aiz stāvās sienas malas bija saskatāms blondu matu ērkulis, un pazīstama balss �ukstēja:

�Vai tas esi tu, Leonīd? Dabas apbrīno�anai tu esi izvēlējies skaistu vietu.�

Leonīds juta, kā atvieglojums viņu skar kā zibens vientuļu koku lauka vidū, un atkal viņam bija jāsaņemas, lai noturētos uz stumbra. Muskuļi nejutīgi, rokas stīvas, kaut kliedz aiz sāpēm.

�Apsien sev virvi apkārt! Un stipri,� viņ� izdzirdēja Marijas balsi, kas komandēja it kā pa miegam. To, kā viņ�, grantij birstot, Audi ma�īnas virvē traucās aug�up pa smil�akmens sienu un vēl savus 7-8 metrus slīdēja pa zāli, viņ� vairs neatcerējās. Tikai nobrāztie elkoņi un ceļgali atstāja pierādījumu par neredzētu grūtību ceļu. Viņ� gulēja zālē un skatījās debesīs, kur kāds bija izbārstījis miljoniem zvaig�ņu, un galvā nebija nekādu vēlē�anos. Tik labi bija vienkār�i izstiepties uz dro�as zemes virsmas. Pamazām viņam galvā sāka riņķot kāda doma: �Tā meitene, tā apbrīnojamā meitene viņu ir izglābusi no dro�as nāves...�

Ass kājas spēriens pa ribām viņam ievaidoties lika atgriezties īstenībā, un pazīstamā balss komentēja:

�Sasodīti mērkaķi ir tie precētie vīri, tā notiek, kad vakarā iziet no mājas, atļauju neprasīju�i!�

Leonīds juta, ka spēriens viņam ir palīdzējis, un viņ� atkal spēja pakustēties. Ar ātru un strauju tvērienu viņ� saķēra Mariju aiz kājas. Stoiskā mierā saņēmis divus asus pretsitienus ar roku, viņ� sakampa un novilka zālē svaidīgo un pretojo�os sievietes augumu un lūpas piespieda lūpām, kas nepiekāpīgi pretojās un mēģināja iekost. Tad uzreiz kļuva labi. Marija, kas vēl pirms mirkļa no visa spēka bija spārdījusies, tagad rokās atslāba un, biedējot viņus abus, kļuva kaislīga, atbildēja vīrie�a skūpstiem, neprātīgi �ukstēdama:

�Leonīd... vismuļķīgākā ir neziņa un ilgā gaidī�ana.�

Annai bija savs patvērums, kur vienmēr varēja nozust, kad uzbruka bēdas un dvēseles mokas, kad tām vairs neredzēja gala. Viesistabas stūri aiz lielās palmas stāvēja labas Steinway klavieres, ko pils mantojusi no spāņiem. Anna, kas Maskavā savulaik bija beigusi mūzikas skolu, nebija nekāda izcilā pianiste, bet to, kā viņai pietrūka spēles tehnikā, izlīdzināja viņas apgarotā pacilātība. Ari Amarra bie�i nāca klausīties, klusu apsē�oties viesistabas otrā malā.

Arī �odien Anna spēlēja un ļāva skaņām sevi nest. Klavieres kā dzīva būtne atbildēja sievietes sajūtām. Viņa juta, kā bēdas aizslīd dziļumā, bet acu priek�ā atmiņās ataust priecīgas bērnu dienu un jaunības atmiņas par Maskavu, par mājām, par māti un tēvu, par jaunāko māsu Larisu. Viņi nebija pārtiku�i padomju cilvēki, kam pieder automa�īna un vasarnīca un ir daudzas pazī�anās veikalos. Tie�i pretēji, tēvs, kara veterāns, bija vienkār�s rūpnīcas strādnieks, no kura algas knapi varēja savilkt galus kopā, jo ar mātes bibliotēkā nopelnītajiem vērdiņiem

nepietika, lai nomaksātu rēķinus. Viņi dzīvoja divistabu dzīvoklī ar kopējo virtuvi, kas reizēm pat atmiņā ataust noplukusi, ar skābu kāpostu smaku pievilkusies. Viņa atcerējās bezbēdīgo un laimīgo bērnību, kad neprata gribēt neko labāku. Vēlāk pienāca laiks vēlēties ko labāku, vidusskolas un valodu institūta laiks, kad noskaidrojās, ka darbaļau�u valstī starp vienlīdzīgajiem ir daļa vēl vienlīdzīgāku, kam ir radītas visas iespējas strādāt labi apmaksātās darbavietās, atpūsties ārzemēs un mitināties reprezentablu Maskavas dzīvojamo rajonu daudzistabu luksusa dzīvokļos.

Tas viss tādēļ, ka viņi Kādam, ar lielo burtu rakstāmam Kādam, bija dēli vai meitas un nekas vairāk. Neko nenozīmēja personas spējas vai gudrība, svarīgi bija būt Kāda radiniekam. Paruna �ja partija dos darbu, dos arī prātu� bija jāuztver kā pati par sevi saprotama lieta.

Anna jau vidusskolā nolēma, ka viņai ir jāizkļūst no �ā trūkuma, no pelējuma un pēc skābiem kāpostiem smakojo�ās virtuves un jātiek projām no kaimiņa sievas - tantes Kļavas - Belomorkanal papirosu dūmu smakas. Viņa mācījās, mācījās kā traka, vidusskolu pabeidza ar zelta medaļu un visiem par spīti bez kādām mahinācijām varēja iestāties sve�valodu institūtā.

Anna spēlēja, ļāva pirkstiem slīdēt pa taustiņiem. Klavieres pakļāvās, atkal aiznesot viņu fantāziju viļņos. Precības ar ārzemnieku valstsvīru -tas, par ko viņa sākumā tā lepojās, ar ko, viņasprāt, pārējiem, tiem �vienlīdzīgākajiem�, viņa bija parādījusi, ka arī spēj kaut ko sasniegt -bija jāuztver kā skumja pagātne. Sākumā jūtas pret Amarru varbūt bija biju�as klajas un kaislīgas, bet pirmās patiesās plaisas radīja atklājums, ka Lemānijas prezidentam jau ir sievas. Tas visu pārvērta par pretīgu murgu, turklāt Huana �ūpo�anas periodos sevi lika manīt arī viņa izcelsme - d�ungļi. �īs sajūtas atgādināja krasta akmeņos ie�ļakstītus jūras viļņus, no kuriem pāri palika tikai slapji plankumi un jūrā atpakaļ plūsto�ā ūdens �alkas.

Sieviete juta, kā skaņas viņu satver, un acu priek�ā viņa pēk�ņi ieraudzīja Voliņina vīri�ķīgo seju tēraudpelēkām acīm, iekarot pratējām

lupām, patīkamo acu blāzmu un tādu īpa�u skandināvu smaidu kā /.iemās saules ņirbu vilnī�i pār pelēko un vētraino jūru. Vīrietis, pēc kā viņa tagad alka un ko bija iemilējusi, bija pārsitis viņas auksto un ledaino sirds �aulu.

Anna lika pirkstiem ātrāk kustēties, lika skaņām viļņoties. Viņa neno�ēloja ne mirkli, ka bija ignorējusi Ndego ieviesto kārtību, kas aizliedza viņai uz savu roku, nesaskaņojot ar vīru, iziet no pils. Vēl vairāk - izmantojot Lemānijas Tautas Republikas prezidenta dienesta auto un tā �oferi, viņa rīkojumu bija pārkāpusi dubulti. Anna zināja, ka gaidāms sods, bet par to nebēdāja. Nevarēja ta�u atteikt palīdzību Marijai, sevi�ķi tāpēc, ka Leonīds bija nonācis nelaimē. Kaut arī Marija neko daudz nepaskaidroja, Anna saprata, ka Voliņinu gadījumā viss ir ļoti nopietni un tajā ir iesaistītas daudz nozīmigākas personas, nevis kādi zivsaimniecības ministrijas darbinieki. Pirmajā brīdi �ī atziņa Annu izbiedēja, ta�u jau pēc bri�a viņa bija gatava kopā ar Mariju steigties Leonīdam palīgā. Annai atgriezties lika tikai Marijas pierunā�ana, ka notikums jāslēpj, tāpēc ar auto zibenīgi jāatgrie�as pilī. Viņa noteikti bija nokļuvusi kādu notikumu virpulī, tomēr neko neno�ēloja, tie�i otrādi, sievietes enerģija drīzāk uzbangoja, jo viņa bija paveikusi kaut ko ļoti aizraujo�u un vajadzīgu.

�Anna Petrovna!� aiz muguras ieskanējās zema balss, kas lika Annai satrūkties. No balss toņa viņa saprata, ka Huans �odien jau paspējis dziļi ieskatīties glāzē. �Nāciet uz kabinetu, mums ir jārunā.� Melodija pārtrūka takts vidū, un Anna pagrieza skatienu pret likumīgo vīru. Tur viņ� stāvēja: acīs slēpti plēsonīgs skatiens. Sve�inieks nevarētu iedomāties, ka Lemānijas prezidents sevī jau ir ielējis pudeli Stoļi�naja vodka. Amarra labi izturēja lielas alkohola devas. Anna to zināja pēc gadiem ilgas pieredzes, tāpat kā zināja arī to, kas viņu kabinetā gaida.

�Protams, ir jārunā,� sieva ironiski nodomāja, piecēlās no krēsla un dro�i izslēja lokano augumu. Apņēmības pilnas acis jūras zaļumā, virs slaida kakla lepni pacelta galva gariem, kastaņbrūniem matiem, divas augstas, apaļīgas, neatkarīgas krūtis un tievais viduklis Amarrā

joprojām radīja izbrīnu. Viņa pārstāvības sieva bija patiesi reprezentabla - Huanam tas kārtējo reizi bija domās jāatzīst. Viņ� atvēra durvis un sev pa priek�u ielaida Annu kabinetā. Kaut arī pārējās sievas viņu regulāri aprūpēja, liekot lietā visas manieres un prasmes, kā vīrietis viņ� joprojām ilgojās pēc �īs baltās sievietes. Huans ar roku pārvilka pār seju, it kā gribētu notraukt uzbruku�o domu. �oreiz bija laiks daudz nopietnākai sarunai.

�Sēstieties,� pastūmis krēslu, Ndego teica Annai un arī pats atsēdās atzveltnī. Ārēji Ndego neizrādīja, ka viņā virmo negantas dusmas, ta�u sievu nevar apmānīt. Anna zināja: ja Huans sāk ar viņu uzsvērti jūsoties vai godāt vārdā un tēvvārdā, tad vairs nav runas par tie�u oficiālu notikumu, atliek tikai savaldīties.

�Es jūs klausos, Anna Petrovna,� nogaido�i lūkodamies sievā, sacīja Amarra.

�Ivan, ko tu gribi dzirdēt?� Annas lūpās jautājums skanēja izaicino�āk, nekā viņa to būtu vēlējusies, un spītīgās jūras zaļās acis vērās Ndego. Huana briesmīgās dusmas jau tik ļoti bija pārkāpu�as pāri robe�ai, ka vairs neļāva gaidīt.

�Velnu velns!� viņ� nolamājās, pielēkdams no krēsla, un piesoļoja pie loga. Tas, ka sieva viņu krievu modē dēvēja par Ivanu, Huanu agrāk nemaz nebija kaitinājis, bet �odien tas skanēja kā krievu pasakā par Ivanu Muļķīti. Ar skubu viņ� dusmās pagriezās pret Annu, baltie acu āboli melnajā sejā iezaigojās. �Pirmkārt, es neesmu krievu Ivans, bet gan Huans Ndego Amarra vai, ja vēlaties, prezidenta kungs. Otrkārt,� viņ� draudīgi pienāca pāris soļu tuvāk Annai, �es gribu zināt, ar kādu konspiratīvo darbību sieva aiz manas muguras nodarbojas vai izklaidējas.�

Huana izvalbītajos acu baltumos piebrieda kapilāru tīkls. Anna neatcerējās Ndego tik dusmīgu, ta�u viņa arī bija pārkāpusi robe�u. Sieviete nenodūra acis. Visus �os gadus apmāns un cie�anas bija savēlu�ās vienā lielā rūgtuma pikā, kas prasīt prasījās laukā, un, acīm spīdot, arī sieva pielēca kājās un iekliedza Ndego sejā:

\

�Pirmkārt, tādā gadījumā arī es esmu prezidenta kundze, nevis Annu�ka, un otrkārt,� dusmas ar varu izlauzās viņai uz mēles, �es jums nejautāju par ikvakara konspiratīvajiem gājieniem pie maukām, prezidenta kungs.� Pēdējos vārdus Anna izrunāja ar īpa�u izsmieklu, liekot Ndego aizdomāties: sak, manā priek�ā jau tu vari spēlēt prezidentu, bet īstenībā esi un paliec Ivans Muļķītis, kas no krievu �ēlastības �eit var spēlēt arlekīnu.

Amarra, kurā bija sakrājies viss �odien atklātais krievu nodevīgums, svelo�ās dusmās satvēra Annu aiz pleciem, kratīja viņu kā salmu kūli un rēca:

�Ko tu, mazā Maskavas mauka, saproti no valsts un tās vadī�anas!� Ar spēcīgu pļauku viņ� aizsvieda sievu uz dīvānu, kur viņa palika guļot ar izjuku�iem matiem pār seju. Nez no kurienes Huana rokās uzradās pletne, un pirmais cirtiens no�vīkstēja uz sievas muguras, liekot Annai pārsteigumā ievaidēties. �Ak tu, krievu kuce, manā priek�ā degunu celsi...� cauri zobu grie�anai varēja dzirdēt �ukstus teikto: ��e, nobaudi Lemānijas viesmīlību, �e, vai gribi vēl... velns... Pārāk ilgi esmu ar tevi auklējies.� Pēk�ņās dusmās elsdams, prezidents cirta pletni vienmērīgā taktī.

Annai bija bail un ļoti sāpēja, ta�u tikai pirmo cirtienu laikā -turpmākais apstiprināja viņas mocekles stāvokli, un viņa izjuta fizisku apmierinājumu no tā, ka ir īstais laiks cīnīties par ko nopietnu. Tad viņa juta, kā rokas niknumā noplē� kleitu, kā no apak�veļas paliek pāri tikai skrandas. Uz viņas baltās un maigās ādas atkal gūla sitieni, atstājot miesā asiņainas sitienu rētas. Viņa neaizstāvējās, tikai dro�i skatījās Amarrā, kas pletnei bija ļāvis no�ļukt uz paklāja. Prezidenta acīs plaiksnīja baudkārs mirdzums. Ne�ķīsti lamādamies, viņ� nopūlējās ap savām drēbēm. Ar sprak�ķi aizlidoja bik�u pogas, un ārā iz�ļuka tas, ko Annai kādreiz bija paticis apmīļot. Tagad tas �ķita līdz nelabumam pretīgs. Viņu gribēja izvarot. Pa�savaldīgi un mierīgi Anna raudzījās uz Amarru, kas tuvojās viņai, un, norādot uz pletni, ironiski noteica:

�Prezidenta kungs, jūs kļūstat vecs, ja pirms seksa sākat izmantot palīglīdzekļus.�

Prezidenta vīri�ķība noraustījās, un Ndego svārstīdamies apstājās.

�Kā vēlaties, prezidenta kungs,� Anna turpināja zoboties, demonstratīvi izplezdama kājas un arī no tā sajuzdama baudu. �Vai no priek�as vai pakaļas, mutē, acī vai ausī?�

Amarram pēk�ņi atgriezās saprāts. Viņ� uzgrieza muguru sievai, kas bezkaunīgā pozā atplestām kājām sēdēja uz dīvāna, un, klusi sēkdams, mēģināja sakārtot savu apģērbu, tad apsēdās pie galda. Huans tomēr bija civilizēts cilvēks un tā ar Annu nekad nebija atļāvies apieties.

�Anna,� viņ�, slēpdams acis un siedams kaklasaites mezglu, teica, �es atvainojos, apģērbieties.�

�Bet, ja prezidenta kungam pēk�ņi sacelsies, tad tūlīt bū�u gatavībā, ko nu par drēbēm runāt,� Anna, pieceļoties sēdus, turpināja zākāties un ar saltu skatienu vērot Ndego. Amarra neatbildēja. Viņ� piecēlās, no sievas skatiena vairoties, piegāja pie bāra skapja, ielēja sev glāzi degvīna un vienā rāvienā to izdzēra. Otrajā glāzē viņ� ielēja d�inu ar toniku un pasniedza to klusējo�ajai sievietei. Ar strauju rokas kustību Anna aizsita glāzi uz paklāja un izaicino�i skatījās Huanā. Vīrs neko neteica. Viņ� apsēdās iepriek�ējā vietā pie rakstāmgalda un sastingu�u skatienu vērās tā virsmā. Anna bija uzvarējusi. Ar apmierinātu sejas izteiksmi viņa sakārtoja skrandas tik daudz, cik varēja ar tām aizklāt augumu, un ar nicinājumu, viņu vērtējo�i vērojot, noteica:

�Es saprotu, prezidenta kungs, ka agrāk Lemānijas kafijas plantācijās tā izturējās pret nepaklausīgiem negroīdiem un jūs ar mani pārdzīvojāt bērnības dienu sapņus, vai ne?�

Ndego par teikto nelikās ne zinis, kaut arī vārds �negroīds� viņam asi iedzēla sirdī.

�Tagad parunāsim par jūsu �odienas darbībām, Anna.�

Prezidents bija savācies un ieņēma līdzjūtīga klausītāja pozu.

�No rīta kā parasti piecēlos 8.30,� stāstīja Anna, demonstratīvi masējot pletnes rētu uz pleca, �izdzēru kafiju lepnā vientulībā, pastaigājos parkā, tad lasīju...�

Tālāk sieva netika.

�Beidziet muļķoties!� dārdo�ā balsi iesaucās Ndego no galda viņas puses, paceldams savas naidpilnās baltās acis. �Jūs ļoti labi zināt, kas mani interesē. Turpiniet no tās vietas, kā sākās jūsu ārpuskārtas ceļojums ar auto.�

�Ak, par to...� sieva zobgalīgi novilka, lūkodamās Ndego, tad, tēlojot pieticīgu sievu, nodūra acis un turpināja: �Kas tur tāds ārkārtējs bija?� Viņai padomā bija Amarram atgādināt par savu būra putna statusu. �Sē�u katru dienu �eit, pili, ārā nekur neeju. Reizēm ta�u vajag atļauties kādu izklaides braucienu.�

Anna pacēla pilnīgi nevainīgu skatienu, kura dziļumā novibrēja izsmiekls un pārākums. Amarra izjuta sevi uzliesmojam naidu, apvainojumu, bet spēja savaldīties.

�Vai jūs varat man paskaidrot, Anna,� Ndego bija atkal piecēlies kājās un, rokas salicis uz muguras, stāvēja sievas priek�ā, �kāpēc jūs �ajā gadījumā izmantojāt manu dienesta auto, nevis savu lādu?� Amarra turpināja, ar rokas kustību apturot Annas centienu iejaukties. �Vai jums netīk mans rīkojums katru izbrauk�anu ārpus pils stingri saskaņot ar mani?� Arī Anna piecēlās un, uzsvērti drēbju gabalus uz auguma kārtodama un Ndego sejā tie�i ieskatoties, smīnot teica: �Ziniet, prezidenta kungs, automa�īnā ar plīvojo�iem Lemānijas karogiem beigu beigās ir daudz lepnāk braukt. Esmu ta�u brīvs cilvēks, nevis tava apcietinātā.�

�Par to tu ļoti viegli vari kļūt!� Huana replika asi pār�ķēla Annas teikto.

�Es esmu visus �os gadus tāda bijusi!� sieviete iekliedza melnajam vīram sejā.

Amarram no dusmām uz pieres izspiedās asinsvadi, viņ� satvēra sievas roku un to tā saspieda, ka Anna sāpēs iepīkstējās. Viņ� no�ņāca caur zobiem:

�Ja vajadzēs, nosūtī�u, un pat tavs labais onkulis Aleksandrovs, kas tev ir noteicis mani izok�ķerēt, nespēs tevi glābt. Tagad ātri izklāsti, ko �eit meklēja tava draudzene Voliņina un kurp jūs viņu ar automa�īnu aizvedāt.� Pēc teiktā viņ� Annu atgrūda no sevis nost tā, ka sieviete,

kleitas strēmelēm plandot, ar plauk�ķi nogāzās uz dīvāna. �Protams, Huans zina, ka �ā brauciena iniciatore bija Marija, viņ� zina ari to, uz kurieni braucām, jo autovadītājs ta�u bija līdzi,� Annas galvā pazibēja doma, �bet to, ka uz spēles bija Leonīds, viņ� nezina, un tas viņam nav jāuzzina, vismaz no manis ne.�

�Es domāju, ka esi civilizētāks,� Anna ironiski sevi mierināja, vīram raidīdama tie�u un nicino�u skatienu un masēdama sāpo�o roku, �bet tie ir kanibālu tikumi!�

Amarrā atkal uzliesmoja dusmas, un viņ�, draudīgi urk�ķēdams, teica:

�Nespēlējies, meitenīt, ar uguni, es jau tā pret tevi esmu bijis pārāk iecietīgs. Pietiks ar to, ja uz pāris stundām uzticē�u tevi Murano pui�iem. Tad no tava lepnuma un stulbās slāvu stūrgalvības nekas pāri nepaliks.�

Anna nodrebēja. Viņa pazina Murano, un riebumā pār visu augumu pārskrēja drebuļi. Viņa bija dzirdējusi gan par vieniem, gan citiem līdzekļiem, ko majors izmantoja pret saviem upuriem - sava mērķa sasnieg�anai viņ� varētu sacirst viņu gabalos vai arī nolaist viņas ietiepīgās �slāvu asinis�.

�Vai tu, Huan, būtu gatavs pēc visiem �iem gadiem mani nodot �o perverso tipu rokās izvaro�anai un spīdzinā�anai?� Anna jautājumu uzdeva pus�ukstus un tādā tonī, ka Ndego kļuva neērti. Viņa priek�ā uz dīvāna izjuku�iem matiem, kailiem ceļgaliem, no apak�as pu�u pārplēstā kleitā sēdēja skaista un vēl jauna sieviete, ar ko bija pavadīti skaisti mīlas brī�i. Tomēr Anna viņam bija palikusi īsti nesaprotama. Tātad tā bija tā slavenā un nenotveramā krievu dvēsele. Anna sēdēja, ceļgalus cie�i saspiedusi kopā, un jūras viļņu krāsas acīm skatījās briesmās. Piedzēru�ajam Amarram �ēlabainajā noskaņā kļuva sevis �ēl. Viņa skatiens krita uz sievieti, kas joprojām nekustīgi sēdēja uz dīvāna, un viņ� klusu teica: �Tev, Anna, ir taisnība, Murano rokās es tevi nedo�u.� Viņ� ieturēja pauzi un, skatoties sievai acīs, klusu domīgi piebilda: �Bet savām rokām... jā, savām rokām no�au�u, ja tu mani nodosi.�

Anna juta, ka teiktais nav biedē�ana.

�Pateicos, prezidenta kungs, par atklātību.�

Anna piecēlās no dīvāna un sakārtoja apģērbu. Par spīti notiku�ajam, viņa neizjuta ne mazāko niknumu, drīzāk mazliet līdzjūtības un pat simpātiju, jo viņ� bija atklāti un tie�i to pateicis acis. Patiesība bija gana rūgta, bet beidzot starp viņiem bija skaidri novilkta robe�a.

Anna paceltām rokām, izceļot izvirzītās krūtis un gū�u apaļumus, stāvēja no loga krīto�ajā spilgtajā gaismas fonā un izskatījās kā antīka skulptūra. Amarra visu jau no�ēloja un, paspēris divus garus soļus, strauji viņu apskāva. Annas augums palika vēss un stīvs un neatbildēja ne ar vienu kustību. Tikpat auksta un nejūtīga bija balss, kas jautāja: �Kā prezidenta kungs vēlas - suņu vai misionāra pozā?�

Amarra ļāva rokām nokrist, nokāra galvu, piegāja pie loga un bezmērķīgi skatījās tālumā. Viss bija iznācis greizi un nepareizi. Viņ� bija prezidents un tajā pa�ā laikā nebija, bija valsts un nebija, bija sieva un atkal tās nebija. �ādus vārdu pārus varētu veidot vēl un vēl.

�Huan, nepiespied mani nodot,� viņ� dzirdēja sev aiz muguras klusu un no pagātnes nāko�u balsi. �Mīlestība ir beigusies. Gulta, Huan, ir tā nodevības vieta, kuras priek�ā draud no�au�ana...�

Klusi �īkstot un iegurkstoties, aiz Annas aizvērās kabineta durvis.

Nakts viņiem dāvāja zvaigznes kā mirgojo�as pērlītes. Horizontā iekāries plāns mēness sirpis jūras virsmā iezīmēja garu zeltītu taku, un krūmos bezgalīgi sisināja sienā�i, apskurbu�i savos koncertos. Siltā tropu nakts un debesu izplatījums liegi kā omulības sega bija pārklāju�i zemi, ta�u �ajā brīdī mīlētājiem nebija laika apbrīnot dabas meistarīgi radītos brīnumus. Viņi kā neprātīgi skūpstījās, mēģinot atgūt vairākus

mēne�us nokavēto. Viss pārējais apkārt viņiem bija nesvarigs, vienkār�i nepastāvēja - bija satiku�ies vīrietis un sieviete.

Pēk�ņi viņus ap�ilbināja triju pārnēsājamo pro�ektoru gaisma, kas spīdēja tik griezīgi spilgti, �ilbino�i un negaiditi, ka tikai atlika pievērt sāpo�ās acis. Medus saldā balsī ar spāņu akcentu no tumsas atskanēja krieviski teiktais:

�Paskat tikai, cik brīnumaini jauka Voliņinu ģimene, atklāti, brīvā dabas klēpī bauda dzimumdzīves priekus, tas gan ir mīļ� skats.� Leonīds un Marija aizsedza rokām acis un piecēlās sēdus, ta�u tūlīt sausi noblīk�ķēja pistoles �āviens un da�u centimetru attālumā no sievietes kājas gaisā uzvirmoja smil�u mutulītis. Tā pati saldā balss turpināja: �Es lūg�u jūs nomierināties un nekustēties ne par mata tiesu. Jūs aplenku�ie kungi ir ārkārtīgi nervozi - nakts laiks, kā pa�i saprotat, un es nemaz neesmu dro�s, ka nākamajā mirklī viņu rokas nenodrebēs un nepaspruks �āviens.�

�Tas esat jūs, Murano?� jautāja Kvazi, tēlodams izbrīnu un uzmanīgi roku no acīm noņemdams. Viņ� mēģināja ar piemiegtām acīm paraudzīties balss virzienā, bet gaisma bija tik spo�a, ka Leonīds bija spiests galvu atkal aizgriezt sāņus.

�Redziet, esam jau pazīstami,� atskanēja izsmiekla pilna atbilde.

�Klau, Murano,� Kvazi izlīdzino�i uzrunāja.

�Majors Murano,� viņa teikto izlaboja balss no tumsas, ta�u tagad tajā skanēja spēks.

�Labi, labi, major Murano,� turpināja Kvazi garlaikotā balsī, �tas nav godīgi. Parunāsim kā vīrs ar vīru, aci pret aci, es tagad jūs neredzu!�

�Jā, Voliņina kungs,� zaimiem ieeļļotā balss turpināja �oreiz jau no citas, tre�ās, puses, �Tur jau ir visa māka. Tie, kas ķēra jūs un jūsu skaisto dzīvesbiedri, piegāja pārāk tuvu, pārāk ilgi pievēra acis. Es, Voliņina kungs, pēc dabas esmu uzmanīgs cilvēks un cen�os atturēties no pārāk tuvām un, teiksim, tik intīmi tuvām attiecībām...�

Kvazi bija dziļi saniknots. Tikai reizi viņ� bija ļāvies jūtām, un nu bija apstiprinājusies jau sen pirms gadiem skolā mācītā patiesība - izlūkiem

emocijas ir slogs. Tajā pa�ā laikā dzīve mācīja vienu - nekad netērē laiku seku no�ēlo�anai. Ņemot vērā iepriek�ējo, jādomā tālāk un jāsper solis uz priek�u. Ja jāsaka patiesība, viņ� mīlas brīdi bija izbaudījis no sirds.

Marija pakustējās, un gaisā atkal uzleca smiltis, kuras kārtējā lode ar sitienu izrāva no zemes.

�Izbeidziet, Murano,� Kvazi nikni uzkliedza, demonstratīvi aizvilkdams bik�u rāvējslēdzēju, ��is darbs, kas mums palika nepaveikts, jums ta�u nav nekāds bīstamais ierocis.�

Visapkārt bija dzirdami smiekli, kāsē�ana un Murano aizdegunes balss.

�Neko nezinu, Voliņin, jums jāprot nosargāt arī sava bik�upriek�a. Vai jums Zivsaimniecības ministrijā visi tādi dū�īgi sitēji?�

Marija paskatījās Leonīdā, un viņas acīs atspoguļojās pa�pārmetums.

�Esmu vainīga, Leonīd,� viņa ātri ie�ukstējās, �nepaspēju tev pirmīt pateikt, ka viņi man dzenas pakaļ jau no pilsētas, un �eit, ceļu krustojumā, bija uzlikts uzglūnētāju postenis.�

�Beidziet muldēt!� No Murano balss bija pazudis medussaldais tonis, un tā atgādināja odzes �ņācienu un dzēlienu. �Tagad, Voliņini, guļus! Izstiepieties guļus, es teicu! Ar seju pret zemi, rokas aiz pakau�a un kājas plati... Jā, jā, tie�i tā, jūs ļoti labi zināt, kā tas darāms! Nē, nē, Marija, kājas izpletiet platāk, mēs dāmām nepieļaujam izņēmumus. Tā, lieliski, pavisam jauki.�

Marija sajuta, kā nevī�īgas rokas aptausta viņas augumu, un visapkārt dzirdēja smieklus, priecājoties par citu nelaimi. Rokas virzījās pa kājām aug�up un apstājās pie biksītēm, kāds glaudīja viņas sē�u, un tas lika riebumā nodrebēt. Viņa centās ar kāju iespert apgrābstītājam, un atkal no vairākām rīklēm atskanēja neģēlīgas ņirgas.

�Bez muļķībām, Voliņini, bez muļķībām, es teicu,� jau pavisam tuvu atskanēja Murano balss.

Leonīds līdz ar Mariju sāpīgi pārdzīvoja pazemojumu un savu bezpalīdzību. �obrīd bija jāpilda Murano pavēles, pretējā gadījumā

viņus �nokniebs� kā irbes lauka vidū, pārāk liels bija ienaidnieka pārspēks un pārāk izdevīgas viņu pozīcijas. Supermenus var redzēt tikai filmās, patiesībā izlūko�anā ir svarīgi pareizi sadalīt darbības no precīzi izvēlētām pozīcijām. Cie�i zobus sakodis un Marijai atbalsto�u skatienu uzmetis, Kvazi pārmeklē�anu izturēja pa�savaldīgā mierā. Viņ� juta pie pakau�a pieliktu pistoles stobru un ar klik�ķi aiztaisītos rokudzel�us ap plaukstu locītavām. Viņus piecēla stāvus un sasēja kājas. Vīri bija se�i, viņu darbs - raiti un profesionāli paveikts. No tumsas iznāca arī septītā persona - ādas siksnās un augstpapē�u zābakos, nīkulīga izskata. Tas bija Lemānijas Dro�ības dienesta priek�nieks majors Murano. Pirms brauk�anas uz Lemāniju ģenerālleitnants Akulovs bija viņu informējis par �o personu, parādīja fotogrāfijas un biogrāfiju. Viss bija pareizi: tas pats nejēdzīgais apaļo stiklu pensnejs, kas viņu darija līdzīgu Berijam vai arī vācu SS komandētājam Himleram. Dro�i vien tie�i tāds bija briļļu īpa�nieka nodoms, jo bailes no tādiem cilvēkiem ir galvenais viņu darbarīks. Kārnais un jancīgais augums mēģināja izskatīties iespaidīgāks un centās celt pa�pārliecību ar uzsvērti militāro frenci un pār pleciem nostieptām siksnām. �Tik tie�ām,� Kvazi, vērodams tuvojo�os figūru, nodomāja, �Murano izskatās vēl vārgāks nekā fotogrāfijā.� �audīgās pūces acis aiz apaļajiem briļļu stikliem un lielā pistoles maksts uz labā gurna, kas tās īpa�niekam lika nosliekties uz vardarbību, pie�ķīra majoram tirgus jampampiņa izskatu. Kvazi neļausies tapt piemānīts. Ģenerāļa Akulova brīdināts, viņ� zināja, ka �is vīrs ir viltīgs un ļoti bīstams.

Murano, ne vārda nesakot, pastaigājās viņu priek�ā. Pēc brī�a viņ� nebrīdinot no visa spēka iecirta Marijai divas spēcīgas pļaukas - tā, ka sievietei no deguna iz�ļācās asinis. Marijai nenobira neviena asara, un viņa turpināja stāvēt tum�ām naidpilnām acīm un asinīm nota�ķītu vaigu.

�Ak, �āds cūka tu esi, Murano! Tu neuzdro�inātos tā darīt, ja man rokas būtu brīvas,� viņa iz�ņāca, Murano acīs ieurbusies. Ar �ļaksto�u spļāvienu viņa izspļāva asiņainās siekalas uz Murano spodrajiem zābakiem.

Murano, kas ar patoloģisku tīrības sajūtu zābakus vienmēr turēja spodrus un �im nolūkam algoja speciāli mācītu spodrinātāju, atbildēja ar vēl diviem spēcīgiem sitieniem pa seju.

�Pirmās divas par manu vīru slimnīcas izdevumiem un viena bērēm un divas nākamās - maksa par manu apavu apgānī�anu.�

Marija, kura centās pacelt augstāk galvu, lai asinis kaut drusku varētu apturēt, niknumā �ņāca:

�Tu, velna augstpapē�u un siksnu bunte, tev nebūs vajadzīgi pat slimnīcas izdevumi - tikai valsts bērēm.�

Murano jutās stipri aizskarts, turklāt padoto priek�ā, ta�u centās to neizrādīt un, saglabājis visu nākamībai, dzēlīgi teica:

�Nekas, skaistulīt, pataupi spēkus, mums vēl būs laiks sarunai, vēl un vēl. Pēc tam paskatīsimies, kur� no mums brauks uz skaistuma konkursu un kuram būs valsts bēres.�

Kvazi centās no visa spēka saņemties, lai neizrādītu emocijas. Viņ� apzinājās savu bezpalīdzīgo stāvokli un arī to, ka viņu īpa�i provocēja.

�Biju dzirdējis baumojam, ka esat lieti�ķāks vīrs, Murano,� viņ� teica tik bezbailīgā balsī, it kā sarunātos ar paziņu pie alus kausa. �Sist sasietu sievieti, patiesi, reti apburo�u sievieti,� uzmundrino�i paskatoties uz Mariju, viņ� turpināja, �tas gan neprasa īpa�u apķērību, drosmi un arī prasmi ne.�

Sarkanās sitienu pēdas uz vaigiem un pilo�as asinis no deguna sievietes sejā izskatījās no�ēlojami. Par teikto Kvazi saņēma Marijas pateicīgo acu skatienu.

�Vai tā,� teica Murano piemīlīgā balsī un piegāja apskatīt Kvazi tuvāk caur saviem apaļajiem briļļu rāmjiem, ta�u nekādi nevarēja saskatīt viņa acis, �arī Voliņina kungam labpatikās pavērt muti.� Majors pienāca da�us soļus tuvāk. �Ziniet, Leonīd, es neesmu un man nav jābūt drosmīgam, ta�u esmu pietiekami prasmīgs, tāpēc jūs abi kā valsts noziedznieki esat �eit notverti un sasaistīti.� Viņa izsmējīgās ņirgas atsedza bojātus zobus, un Leonīdam sejā iesitās ķiploku smaka. �

�Tādā gadījumā es gribētu zināt, par ko mūs apsūdz,� Kvazi teica, tā cenzdamies parādīt, ka tāda notikumu gaita viņam ir liels pārsteigums. �Jūs, Murano, protams, zināt,� turpināja Leonids, �ka mums ir diplomātu neaizskaramība, un uz visām apsūdzībām un jautājumiem esam ar mieru atbildēt PSRS konsula vai kāda cita diplomātiskā pārstāvja klātbūtnē.�

�Liecieties nu mierā, Leonīd,� dzēlīgi atbildēja Murano, �vismaz pēc Petrova stāstītā, jūs esat tikpat liels diplomāts kā es Maskavas Lielā teātra balerīna. Nekāda diplomātiskā krīze neiestāsies, Voliņin, neceriet. Jau tētiņ� Staļins bija gudri teicis - nav cilvēku, nav arī problēmu.� Tad viņ� pagriezās un kā meklēdams raudzījās apkārt. �Kur ir tavs draugs Petrovs? Es zinu, ka jums �eit bija jānotiek piknikam, zinu, ka atbraucāt kopā ar ģenerāli.�

Leonīds bija satriekts. Tas, ka Murano bija zinājis par viņu tik�anos, savukārt Petrovs bija pieminējis, ka majors pilsētā jau esot arestējis Mariju, pierādīja, ka Petrovs un Murano �o operāciju bija plānoju�i divatā. Petrova uzdevums bija satikties ar Kvazi, bet Murano tajā pa�ā laikā bija jāarestē Marija, lai sievieti izmantotu spiediena izdarī�anai. Protams, �im nolūkam tika iesaistīti Murano vīri, kas seko�anai izmantoja vietējās tautas fonu, lai nekristu acīs un, cik iespējams, noslēptu operāciju no Maskavas.

Marija viņam blakus pakustējās, un Leonīds izdzirdēja klusu �ukstu:

�Kaut kas kapitāli ir sagājis grīstē, es nesaprotu, kas notiek.�

Viņu apsargātāja afrikāņu lamzaka brutāls spēriens pa ribām piespieda sievieti apklust.

Viņi bija atradu�i arī Petrovu, un Murano kopā ar da�iem biedriem bezdibeņa malā apspriedās, kā vīru no klints izciļņa dabūt aug�ā. Tai pa�ai virvei, ar ko bija izglābts Kvazi, vīri piemeistaroja dro�ības jostu kā sēdekli un izcēla ģenerāli kraujas malā. Murano ar rokas mājienu aizraidīja palīgus malā un apsēdās blakus Petrovam.

Ģenerālis sēdēja zālē, galvu nokāris, un bija redzams, ka viņ� visu apkārt notieko�o vēl nespēj aptvert. Daudzu stundu nīk�ana uz

kraujas starp dzīvību un nāvi ar kaula lūzumu kājā un �is drausmīgais saspringums viņam bija laupīju�i spēkus. Viņ� lēnām sakopoja spēkus, beidzot pagrieza galvu uz sasietā Kvazi pusi un teica:

�Leonīd, esmu spiests jūs atzīt par profesionāli. Citos jautājumos mūsu uzskati at�ķiras.� Saņēmies viņ� pagriezās pret Murano: �Kā mēs iepriek� runājām, Voliņins ir atsūtīts tie�i no centra un ar ļoti svarīgu uzdevumu, par ko es pat nenojau�u un ko neviens nezina, tikai viņ� viens pats.� Ģenerālis ievaidoties iegrozīja lauzto kāju. Atradis tai jaunu stāvokli un guvis nelielu atvieglojumu, viņ� ironiski stāstīja tālāk, Kvazi noskatīdamies: �Leonīds ir ļoti izdarīgs un veikls vīrs.� Redzot Murano jautājo�o skatienu, ģenerālis turpināja: �Viņ� ir paspējis izspiegot daudzumdaudz interesantu sīkumu par Lemānijas naftas, zivsaimniecības, kā arī dimantu ieguves lietām.� Pēdējos vārdus viņ� pateica ar uzsvaru un daudznozīmīgi paskatījās sarunu biedrā.

�Ko tad es, Nikolaj,� Kvazi izlēma liet eļļu ugunī. �Tie�i jūs pats, lejā nokritis, �ausmās �ēlojāties, ka Maskavas un majora Murano alkatības dēļ no dimantu tirdzniecības jums paliekot tikai nieki vien.� Petrovs par Voliņina izlēcienu jutās neizsakāmi pārsteigts, un viņa nomocītās smadzenes skaidri neuztvēra, kāpēc Voliņins tik briesmīgi melo.

�Vai tā bija, Nikolaj?� Murano pieceldamies domīgi jautāja. �Ak tad �itāds jūs īstenībā esat, Voliņin!� Majors attaisīja iero�a maksti un, acis aiz briļļu stikliem �audīdams, izrāva pistoli. Kvazi redzēja Petrova zobgalīgo smaidu un sajuta bezspēcību un naidu. Situācija bija muļķīgāka par muļķīgu - ar sasietām rokām un kājām kā klucis gaidi lodi. Kvazi bija �ēl, ka viņam ir zudusi iespēja kādu no �iem izdzimteņiem mirstot paņemt līdzi, ta�u viņ� bija sagatavojies. Leonīda acu skatiens satikās ar Marijas acīm, un tajā varēja izlasīt gan izmisumu, gan mīlestību.

�Murano, mums viņi vēl noderēs,� Leonīds izdzirdēja Petrova brīdinājumu.

�Es to zinu,� majora atbilde skanēja īsi, tad uzreiz atskanēja �āviens, un Kvazi satrūkās no negaidītā pavērsiena.

Ģenerālmajora Petrova ļenganais ķermenis ar klusu nopūtu noslīdēja zālē. Viņa pla�i atvērtās acis palika skatoties tropiskās nakts mirdzo�ajās zvaigznēs, it kā jautājot, cik liela var būt mānīgās pasaules nodevība.

Murano pārliecinājās par ģenerāļa nāvi, ielika pistoli atpakaļ makstī, noņēma savu muļķīgo pensneju un, spilgti baltā kabatlakatiņā tīrīdams briļļu stiklus, sāka tuvredzīgi pētīt gūstekņus. Pēc brī�a viņ� tīksminādamies teica:

�Nodzītus zirgus arī ceļā no�auj - tā laikam ir veca kovboju gudrība.�

Leonīdam kļuva pavisam pretīgi ap dū�u. Kvazi nebija ideālists. Izlūko�anas darbā bija jāsastop un jāpieredz da�ādas lietas, kas bija tālu no spiegu filmās redzētās godīgās spēles, ta�u tas, kas bija noticis te, rādīja, ka tādi jēdzieni kā gods, respekts un pateicība vispār neeksistē.

Brīdī, kad personīgās intereses beidzas, draugam vai palīgam ielai� lodi galvā neatkarīgi no tā, ko abi kopā piedzīvoju�i. Ģenerālis Petrovs saskaņā ar savu �vajadzīgo un nevajadzīgo cilvēku� teoriju pats bija kritis par upuri.

�Ko, vai tas bija stipri par traku?� Murano stāvēja gūstekņu priek�ā, kājeles iepletis, un ar iepriek�ējo centību un mīlestību pulēja acenes, precīzi uztverot domas. Rūpīgi salocījis lakatiņu, viņ� uzlika brilles uz �aurā, asā deguna, ar papēdi uzkāpa Leonīdam uz kājas tā, lai viņam aiz sāpēm viss acu priek�ā aptum�otos, un draudo�i �ukstēja:

�Neklīrējieties, Voliņin. Pats nemaz neesat tik tīrs puisis. Mēs esam viena un tā pa�a skolotāja skolnieki, tikai ar to at�ķirību, ka es mācījos Odesā, bet jūs Novgorodā.�

Kvazi acu priek�ā dejoja zili un sarkani apļi. Murano ņirdzīgā seja, kas sākumā bija redzama pavisam skaidri, savilkās gara, izstiepās un izlocījusies pazuda tumsā. Leonīds juta, ka drīz zaudēs samaņu. Tikai viņ� zināja, cik lielu piepūli no viņa prasa sejas izteiksmes nemainī�ana. Sāpes aizēnoja visu. �Katrā ziņā Odesā to kuņas bērnu ir labi izmācīju�i,� Kvazi centās domāt. Murano zināja, kurā vietā ir kājas sāpju punkts, un bija precīzi to vietu atradis, lai gūtu maksimālo efektu. Kāja jau

bija kļuvusi pilnībā nejutīga, un viņ� noteikti nokristu, ja neatbalstītos pret ma�īnu. Tad Leonīds ņēma talkā Vjetnamā apgūto paņēmienu un sāka domās skaitīt skaitļus, lai novērstu savas sajūtas: �...202, 203, 204, 205...� Tā viņ� bija darījis, jau maziņ� būdams, kad bija kājas pirkstu sasitis. Vēlāk izlūku skolā un Vjetnamā bija apguvis �īs metodes teorētisko pamatojumu. Cilvēka būtība ir tik daudz�ķautņaina, ka ir spējīga uz daudz ko tādu, ko pat neapzināmies. Arī fiziskajām sāpēm ir da�ādi līmeņi, par kuriem parastais mirstīgais neko nezina. �...306, 307, 308, 309...� viņ� skaitīja un domās apjēdza, ka arvien grūtāk ir koncentrēties uz skaitļiem, jo apziņa jau sāk apmigloties... Un tad strauji nāca svētlaimīga atbrīvo�ana un apskaidrība. Acu priek�ā eso�ā migla sāka pagaist. Vispirms caur miglu pazibēja Murano stieples resnuma briļļu rāmji, tad viņ� dzirdēja majoru, kas bija pagājis malā un, galvu pagriezis, kā liels putns noraudzījās uz Kvazi ar vienu aci.

�Jūsu uzvedība ir iespaidīga, Leonīd, neap�aubāmi lielisks sasniegums, es jau sen būtu gar zemi,� sacīja Murano.

Leonīds neko neteica. Viņam bija jāsakopo spēki. Kāja bija nedzīva, tā neko nejuta, un galvā domas sasitās juceklī. Petrova liktenis uzskatāmi parādīja, ka visas pasaules darbaļau�u draudzība un brālība ar to ir beigusies. Ja Murano bija izvēlējies nogalināt GRU rezidentu, viņam, pēc Kvazi domām, noteikti jābūt ļoti stiprai aizmugurei. Katrā ziņā viņ� kaut ko būtisku bija nogulējis.

�Esam pārāk ilgi sēdēju�i,� ādas siksnas kārtojot, teica Murano. Viņ� pamāja saviem tuvākajiem biedriem un spāniski teica: �Ieceliet ģenerāļa kungu Audi automa�īnā un sarīkojiet viņam pēdējo braucienu.�

Leonīdu un Mariju iegrūda Ford mikroautobusā ar tum�iem logiem. Par ceļabiedriem salonā ielēca divi bruņoti vīri melnos kombinezonos. Murano apsēdās blakus �oferim, un braucamais izkustējās no vietas.

Aizmugurējā logā asi nozibsnīja spo�a gaisma, un nogranda sprādziens, nomācot forda motora mazo apgriezienu troksni. Kvazi un Marija, kam sejās rotaļājās no kraujas krīto�ās gaismas radītās ēnas, daudznozīmīgi saskatījās.

�Bija labs virs,� pusnopietni teica Murano, pret autobusa aizmugure sēdo�ajiem gūstekņiem pavērsdams sev tik raksturīgo ņirdzīgo sejas izteiksmi. Tad viņ� demonstratīvi izpleta rokas un apmierināts teica; �Lai sākas kaut vai diplomātiskā krīze, Voliņina kungs.�

Cik labi, ka arī Tolkero necentās slēpt savas jūtas - bija skaidrs, ka viņ� sirgst ar nepatiku pret amerikāņiem, kā arī pret citiem baltajiem. Tas nebija jaunums. Tolkero devīze, ar ko viņ� ap sevi bija saliedējis tūksto�iem kaujinieku, skanēja �ādi: �Āfriku afrikāņiem!� Tas, ka Va�ingtona to pieņēma kā vietējiem iedzīvotājiem domātu Tolkero pasaciņu un patiesībā to uzskatīja pavisam par ko citu, palika uz ASV Senāta bosu sirdsapziņas. Pēc tik�anās ar Tolkero Tomass pārliecinājās, ka amerikāņus �eit cietīs tie�i tik ilgi, kamēr viņi būs vajadzīgi.

Tolkero bija pietiekami gudrs, lai neizrādītu personīgo naidu pret baltajiem kā pret rasi, jo pagaidām viņi, tie pa�i baltie, piegādāja apbruņojumu un citādi palīdzēja. Tolkero uzskatīja, ka materiālā palīdzība nekrīt no gaisa, nerodas no tīras tuvākā mīlestības, bet ir saņemama saskaņā ar veco principu: ��e, mazo brāl, es tev dodu nūju. Ej un kārtīgi ar to iebelz krievu lācim pa pakausi, pēc tam sēnes un ogas sadalīsim tā, ka varbūt arī tu kaut ko no tā visa dabūsi.�

Tomass ar sarūgtinājumu pamanīja, ka sevi jau uztver kā amerikāni. Taisnību sakot, viņ� vienmēr sevi bija uzskatījis par ASV pagaidu pilsoni. Patiesi, Amerikas Savienotās Valstis viņam un mātei bija patvēruma zeme, vēlāk viņ� tur ieguva izglītību un darbu, kaut gan domās viņa dvēsele vienmēr aizklejoja atmiņās uz zaudēto mazo divistabu koka mājiņu zem mū�senajiem parka kokiem, no kuras pavērās skaists skats uz jūras līci.

Tomass atcerējās tēvu ar mazu zēniņu uz ceļiem �ūpojamies �ūpuļkrēslā un dziedam senu igauņu rīmi: �Bet kāda vaina turkiem...�

Vēl tagad viņam atmiņā tēva garais un stiprais cīkstoņa augums, viņu metot aug�up līdz griestiem un atkal satverot, un mātes laimīgais un mīļais acu skatiens, veroties pāri nepabeigtam tamborējumam. Viņ� līdz sīkumam atcerējās savas bērnu dienas, �ūpuļzirdziņu ar apzeltītiem sedliem, kuru vecaistēvs kapteinis bija atvedis no Antverpenes, un tēva vārdus, kad mazais Tomass, blondiem matiem plīvojot, bija jājis uz tā: �Joņo, dēls, �ūpojies, dēls, bet atceries, ka �ūpuļzirgā tāpat kā dzīvē ir jānotur līdzsvars. Jo vairāk tu uz�ūpojies, jo lielāka iespēja krist.� Tagad viņ� ap�aubīja, vai �etrus gadus vecs zēns spēj tik detalizēti, līdz pēdējam sīkumam atcerēties, drīzāk tas atmiņās bija iegūlies no mātes daudzkārt stāstītā. Dzīves laikā viņ� tik daudz rei�u bija saskāries ar ��ūpuļzirdziņu�. Tēva vārdi viņam palīdzēja palikt pa�am par sevi, atrast līdzsvaru starp savām vēlmēm, centieniem un iespējām, neļaujot nosliekties uz vienu vai otru galējību, kas galu galā varētu likt �krist no �ūpuļzirdziņa�.

Viņ� atcerējās tēvu sē�am pie �aurā galda ar matemātikas burtnīcu kaudzi priek�ā, ar galda stūrī iededzinātu mazu lampiņu un skolnieku darbos meklējam arvien to pa�u līdzsvaru starp gudrību, muļķību un slinkumu. Tēva brilles no lielās iedziļinā�anās jūsmas bija noslīdēju�as uz degungala, un viņ� kā maziņ� zēns gaidīja, kad tās nokritīs pavisam. Bet pagalmā ārā rūca vēj�, putināja un sanesa sniegu līdz pat jumta pārkarei.

Būtībā Tomass dvēselē vienmēr bija palicis igaunis, un mazā skaistā mājiņa parka malā bija ieņēmusi īpa�u vietu viņa dvēselē. Tiesa gan, viņ� strādāja Amerikai un cīnījās pret krieviem visā pasaulē, ta�u nekad to nebija darījis tāpēc, ka būtu sevi uzskatījis par amerikāni -nē. Tas viņam bija vienīgais veids, kā atriebties tēva slepkavām un tam re�īmam, kas bija izpostījis viņa bērnību, viņus ar māti atstājis bez mājām un joprojām bradāja tēvzemi. Tā bija pulkve�a Tamerika personīgā cīņa, un �o darbu viņ� veica principa vārdā.

Viņ� bija piekritis Amerikas Savienoto Valstu prezidentam Ronaldam Reiganam - Padomju Savienība ir ļaunuma impērija, kaut gan, no otras

puses skatoties, - vai ASV pati ir labāka? Vienā pusē valdīja partiju* galotne un, ievērojot savas vajadzības, pieņēma lēmumus savā labu savukārt tiem otriem bija kapitāls jeb naudas partija, un viņu centieni bija velni�ķīgi līdzīgi - papla�ināt savu ietekmi pasaulē, at�ķirība biju tikai tāda, ka vieni savus patiesos mērķus slēpa darbaļau�u brālības, draudzības un solidaritātes mērcē, toties otrie savas patiesās vēlmes slēpa pļāpās par demokrātiju. Abos gadījumos zaudētājas bija mazās tautas - gan �eit, Āfrikā, gan arī tālajā Baltijas jūras krastā.

Tomass sēdēja Kunenes upes krastā uz klintsbluķa, vietā, kur upe nu d�ungļiem iznesa zaļganas dūņas un ieslīpi aizplūda līcī, starp banānu plantācijām aizvijoties uz rietumiem, kur jūras krastā atradās Dobilti pilsēta. Viņ� atkal bija atgriezies tajā Lemānijas daļā, ko kontrolēju kubie�u un Amarras karaspēks. Tomasam Dobitu bija jātiekas ar aģentu Laiks sākt �Dzelzs zirga� nobeiguma fāzi, jo gan ekonomiskā, gan ari politiskā situācija bija nobriedusi. Grupa �Kondors� bija gatava izeju* pozīcijām, tam bija saņemts apstiprinājums. Pirms Dobitu viņ� kādu laiku bija kavējies Kunenes krastā, lai vēlreiz apsvērtu visas iespējas un atkal rastu to slaveno tēva pieminēto līdzsvaru un sakārtotu atmiņas, kas bija ielauzu�ās apziņā.

�Amerika, dēliņ, ne man, ne arī tev nekad nevar būt īstās mājas, Tautas �tautu bābelē� ir ļoti da�ādas, igauņu dvēsele pārāk at�ķirīgi izprot pasauli. Igaunis dvēselē ir ģimenes tēvs, kas grib, lai viņa roku katru dienu spētu būt pie pa�a sarūpētiem krājumiem un lai varētu tiem pārlaist saimnieka skatienu. Amerikāņu pasaules uzskats - visa pasaule ir mūsu! - no Baltijas jūras krasta nāku�ajiem neietilpst ne dvēselēs, ne prātos. Amerikāņiem mājas ir tur, kur viņi dzīvo, bet igaunim tur, kur viņa saknes, un tā ir mūsu vislielākā at�ķirība.�

Onkulis Alekss, tēvabrālis, visas lietas savām vajadzībām biju nostādījis militārā kārtībā un taisnā ierindā: �Virsnieka zvērestu es esmu devis Igaunijas valstij, un, ja �ī valsts, apstākļu spiesta, tagad guļ letarģiskā miegā, mans pirmais pienākums ir izmantot visas iespējas, lai cīnītos par �īs valsts atdzim�anu. Kaut arī esmu spiests valkāt amerikāņu

J ii .�vira uzple�us un cīnīties Vjetnamā, Korejā vai - manis dēļ - kaut x il ellē, visi līdzekļi man ir labi, jo tie vājina ienaidnieku un atņem > iii.mi laiku, līdz Igaunijas zili melni baltais karogs atkal varēs plīvot t1,11 ,i Hermaņa tornī. Beigu beigās tas ir mans, Igaunijas virsnieka, l�ienakums pret maniem kolēģiem, kas nevainīgi izsūtīti uz Sibīriju.�

l ādi vārdi būtu vienmuļi un pelēki, ja tos izrunātu stalts virs ame-i ikonu pulkve�a mundieri, un varētu �ķist pārāk retoriski, ja nenāktu mii liras sirds. Tomasā dzīvoja sapnis par tālo, skaisto un skarbo ziemeļu .'ini, kur cilvēki ir strādīgi, uzcītīgi un godīgi, tomēr kā izlūko�anas upei iālists viņ� zināja, ka tagadējā Igaunijā nedejo tikai tautas dejas un nesvin tikai dziesmu svētkus. Noteikti bija pietiekami daudz ļau�u, uz 111111 pleciem balstījās pa�reizējā vara un partija. Visam par spīti, viņ� ivu sapni turēja ko�u un tīru.

I'e nu viņ� tagad stāvēja - aģents Manuss, kur� pilda kādas lielvalsts pasūtījumu cīņā pret otru lielvalsti un kaitē kādas citas mazas valsts interesēm. Aplūkojot tālē izklaidus balojo�o Dobitu ēku līniju, Tomass pārcilāja domas. Pēdējā laikā pārāk daudz bija filozofēts... Viņ� pagrieza muguru upei un pagāja da�us �iglus soļus līdz palmu ēnas vēsumā stāvo�ajai ņivai. Pulkve�a Tamerika ceļ� uz sapņu zemi veda i auri Lemānijai.

Militārā patruļa pie nolaistas barjeras pirms iebrauk�anas Dobitu vliui nepārsteidza. Bija ta�u kara laiks, un līdz frontei tikai kāds simts Milimetru. Tomasa baltie�a akcents krievu valodā un dokumenti ar Ueiņa Āboliņa vārdu bija pietiekami labs maskējums.

Auto apturēja kubie�u leitnants un krievu valodā palūdza izkāpt un atvērt bagā�as nodalījumu. Arī pārējie divi vīri, nevērīgi turot plecā k nla�ņikovus, pienāca tuvāk. Pusdienlaika saule bija viņus nogurdinājusi līdz apnikumam. Kādreiz iezaļganos formastērpus vienmērīgā kārtiņā pārklājā sarkani putekļi. Klajā nepacietībā viņi acīmredzami gaidīja sardzes maiņu. Tameriks stāvēja tā, ka leitnants bija palicis starp viņu un abiem karavīriem, un, krievu valodā mel�ot visādus niekus, novēroja apkārtni. Viņ� ar nodomu bija izvēlējies siestas laiku un juta, ka tas

attaisnosies - visā apkārtnē neviens nebija redzams. Leitnants pa to laiku bija izvētījis bagā�as nodalījumu un tur atklājis pilnu ledusskapi ar atdzesētu alu pudelēs. Pēc brī�a varēja saklausīt guldzienus no leitnanta ādamābola - viņ� dzēra no norasoju�ās alus pudeles, kuru tikko bija paņēmis no auto ledusskapja. Tomass �ādi arī bija iecerējis izvairīties no pārspīlēti rūpīgas pārbaudes. Rācija gulēja noslēpta ledusskapja dubultdibenā, tāpēc ar pārāk centīgu pārmeklē�anu riskēt nedrīkstēja.

�Biedri, vai gribat alu? Man sen rīkle izkaltusi,� Tamerika reakcija bija ātra. Protams, biedri gribēja, 35 grādi ēnā un sarkanie lielceļa putekļi bija padarīju�i savu darbu, bet aprasojusī alus pudele �ajā brīdī nāca kā debesu dāvana. Tomass mierīgi atkorķēja �etras pudeles, aiztaisīja ledusskapi, izdalīja dzērienu un apsēdās uz ņivas kāp�ļa. �is bija laiks, kad aplama steiga var nākt tikai par ļaunu.

Leitnants noņēma savu haki krāsas cepuri, apsēdās Tomasam blakus un no aukstās pudeles ar lielu baudu iegāza sev mutē alu.

�Tas aliņ� gan ir kā debesmanna.� Leitnants ar īk�ķi pār plecu norādīja uz zilajām bezmākoņu debesīm, it kā gaidītu jaunu sūtījumu. Ar baudu pabeidzis dzert no pudeles, viņ� ar mēli izgar�oja vēl vienu lielu lāsi. �Kā tad sokas ar zvejniecības lietām? Mums galdā reti parādās kaut kas zivij līdzīgs.�

Tomass domās pateicās savai tālredzībai, ka, braucot uz Alboru, bija pietiekami iepazinies ar �ejienes zivsaimniecības problēmām.

�Ar tām zivīm ir tā, kā ir,� viņ� domīgi atbildēja, sev priek�ā blenzdams, �obrīd bija jāsaprot, ka viņ� pārstāv PSRS floti, �mūsu kuģiem mēne�iem ilgi nākas gaidīt zvejas licenci.� Viņa norūpējusies balss skanēja patiesi izteiksmīgi. �Zivju jūrā netrūkst, ja tik ļautu zvejot. Izskatās, ka lielie priek�nieki savā starpā par kaut ko būs saplūku�ies.� Manuss parādīja leitnantam ar īk�ķi daudznozīmīgu �estu debesīs. �Viņi nespēj savā starpā sadalīt kokus un zemes, bet tādiem maziem zobratiņiem kā mums ta�u neviens neko neprasa...� Tomass iemalkoja no pudeles, neviļus uzmetot skatienu patruļai, lai pārliecinātos, kādu iespaidu ir atstājis. �Vietējiem ministriem jābūt stipriem...� viņ�, drusku �auboties, piebilda.

Tameriks zināja kubie�u nicīgo attieksmi pret vietējiem un, �ķiet, bija trāpījis pareizā vietā. Leitnants dusmīgi blenza zemē un �ņākdams izspļāva caur zobiem:

�Tie velni �eit ir iedomāju�ies, ka sociālisms nozīmē to, ka vairs nevienam nevajag strādāt, bet no kurienes...� it kā izbijies no savas uzdrīkstē�anās, leitnants pārējos vīrus aizsūtīja atpakaļ pie barjeras un �ukstēdams turpināja: �...no kurienes tad radīsies pārtika un apgāde, ja neviens nestrādās. Cilvēkiem vispirms ir jāpaēd, tad tos var likt pie darba, un visbeidzot - par ideoloģiju runājot - nepaēdis karavīrs nav cīnītājs...� Atmetis ar roku, viņ� pacēla pudeli pie mutes, apgāza to otrādi un ar vienu ņēmienu iztuk�oja, tad pacēla automa�īnas kāpsli, atmuguriski aizmeta izdzerto pudeli grāvī un pamāja patruļai, lai tā paceļ barjeru. Atvieglojumam ieplūstot sirdī, Tomass apsēdās pie savas ņivas stūres un sāka lēnām braukt.

Viņ� nepaspēja nobraukt pat desmit metru, kad no sardzes būdu starpas parādījās leitnants, māja ar roku, skrēja pakaļ. Saltas skudriņas pārskrēja Tomasam pār muguru. Vai tie�ām pa telefonu no viena posteņa citiem kaut kas bija paziņots? Priek�ā aicino�i bija pacelta barjera, un Tomass neprātīgi vēlējās no visa spēka uzdot gāzi. Skaidrais prāts tomēr diktēja savu. Līgani apturējis auto, viņ� sev pie rokas blakus nolika līdz �im kabatā slēpto mazo pistolīti. Sve�ā mazpilsētā, kurā atrodas liels Kubas garnizons, viņam nebūtu izredzes izbēgt. Ma�īna apstājās, un aizelsies pieskrēja leitnants, pieliecās pie atvērtā loga un klusi teica:

�Ja jūs, biedri Āboliņ, gadījumā gribat lētāk nopirkt kafijas pupiņas, tad brauciet taisnā ceļā uz centrālo laukumu, kas tagad nosaukts prezidenta Amarras vārdā.� Tomass ievēroja viņa sejā virmojo�u smīnu. �Tur nogriezieties pa kreisi uz Alboras ielu, kuras beigās atradīsiet apputēju�u bodīti. Par vienu diegu spoli dabūsiet kilogramu kafijas pupiņu.�

Situācija bija pavisam komiska. Viņ� bija sagatavojies atsist ienaidnieka uzbrukumu, bet viņam piedāvāja lētas kafijas pupiņas.

Ar grūtībām nomācis smieklus, viņ� leitnantam pateicībai pasnie dza vēl trīs aprasoju�as alus pudeles, kas arī bijis manevra mērķis, un, draudzīgi pamājis patruļai, kas stāvēja no dēļiem sanaglotās pagaidu būves priek�ā, mierīgi uzņēma gaitu. Pulkvedis bija nonācis Dobitu.

Leonīds Voliņins pamodās no tā, ka restotajā logā �ivinādams lēkāja zvirbulis, ar pilnu krūti sākdams dziesmu jaunai dienai. Guļot bez segas uz netīrā matra�a virs �aurās nāriņas, viņu caur restotā lodziņa gabaliņu apspīdēja debesu zilums bez neviena mākoņa, ko vietām bija iesārtojusi rīta saule. Kamerā pie grīdas pieskrūvētais galdiņ�, taburetes un koja zem loga radīja ļoti askētisku iespaidu. No stūra, kur grīdā atstāts caurums atejai, cēlās pelējuma smaka. Leonīds centās at�irgt. Viņ� piecēlās un nostājās kājās, plaukstu pamatnes spaidīdams. Lai paskatītos ārā, bija jāpakāpjas uz galda, rokām jāpieķeras pie restēm un jāpievelkas līdz loga malai. Skats, kas caur to pavērās, bija ievērības cienīgs - tirkīzzila, bezgalīgi pla�a jūra laistījās rīta saulē, un tālumā pie apvār�ņa bija saskatāms liela kuģa siluets. Rokām nepietika spēka ilgi noturēties, un, godīgi sakot, pa logu nekas vairāk arī nebija redzams. Bija skaidrs, ka viņu tur gūstā kaut kur uz klints - to pateica priek�ā viļņu �alku attālums un skaņas īpatnības.

Kvazi nokāpa no galda, pārlaida plaukstu pār drēgno mū�seno akmens mūra sienu un atkal apsēdās uz netīrās nāras. No vienas bezjēdzības izkļuvis, viņ� bija iekūlies citā. Intensīvi masējot deniņus, Leonīds atkal piecēlās kājās un sāka staigāt gar sienām. Kustības stimulēja domu gaitu un lika asinīm dzīslās pulsēt. Galva vēl bija apdullusi no tā draņķa, ko Murano banda bija ie�ļircinājusi viņam un Marijai. Apcietinājuma vieta acīmredzot bija ļoti labi apsargāta, jo rokudzel�i noņemti un kājas atbrīvotas no virvēm. �Labi vien ir,� Kvazi

nodomāja un lēnām soļoja prom no re�ģotā loga sienas, pagriezās un tāda pa�a garuma soļiem devās uz pretējo sienu līdz dzelzs durvīm. Durvīs atverama skatāmlūka, kameras garums tie�i septiņi soļi. Migla apziņā un domās lēnām izklīda. Kvazi turpināja soļot, un atmiņā palēnām atjaunojās notikumu ainas - gaismas un ēnu spēle uz auto aizmugurējā loga un uz baltā priek�ējā sēdekļa salti spīdo�ās brillēs sēdo�ā ļaunā, ātrā, iesnu smacētā balss: �Lai arī notiek diplomātiskā krīze, Voliņina kungs...� Leonīds apstājās un domīgi vēroja akmens sienu, pa kuru skraidīja prusaki. Velns, protams, Murano ir taisnība. Drīz noteikti atradīs apdegu�ās tum�i sarkanā Audi paliekas, un varbūt pats majors būs pirmais, kas par notiku�o dziļi izjusti sērīgā balsī pasteigsies paziņot krievu pusei. Vispirms to, ka Petrovs ir uzsprādzis un sadedzis, ka jūras iemītnieki viņa ķermeņa atliekas izvazāju�i, ka acīmredzot automa�īnā biju�i divi vai pat trīs cilvēki, bet precīzi nav iespējams noteikt. Nelietīgajam Murano atliks tikai ar nelaimīgu sejas izteiksmi izteikt dziļu līdzjūtību. Tātad viņi pilnībā ir �ā augstpapē�ainā mulata rokās. Tas, ka Murano kā traks suns koda saimnieku, kas viņu bija aprūpējis, sargājis un barojis, rādīja, ka sāku�i pūst kādi citi jauni vēji, un pavisam no negaidītas puses. Jau ģenerālleitnants Akulovs Maskavā bija Leonīdu brīdinājis: �Pie tā cilvēka var vērsties tikai tad, ja tu viņu esi cie�i sagrābis, pretējā gadījumā nekad nevar zināt...�

Ar asu un spēju rībienu atvērās dzelzs durvis, pie tām stāvēja divi vismaz divus metrus gari melnādaini spēkavīri. �Plati kā divi drēbju skapji,� vīrus acīm nomērīdams, Kvazi nodomāja. Laiks tam, lai iepazītos, nebija atvēlēts.

�Gulies uz grīdas!� atskanēja strupa pavēle spāņu valodā.

Tajā pa�ā momentā viņ� pamanīja elektro�oka steku viena vīra rokā, un bija skaidrs, ka �oreiz nav piemērots brīdis nepaklausī�anai. Leonīds juta, ka viņa rokas uz muguras saslēdz rokudzel�os. Tad viņu piecēla kājās un ar īsu ķēdi piesēja pie nāras. �Laikam ir gaidāms ciemiņ�,� nosprieda Kvazi, noskatīdamies, kā abi milzīgie nēģeri aiziet. Durvis atkal ieņerkstējās, un tajās parādījās majora Murano no�ēlojamais kalsnais augums. Tēlodams līdzjūtību, viņ� ļaunā priekā sveicināja:

�Labrīt, Voliņina kungs, kā labi gulējāt? Vai neviens jums netraucēja sapņot?�

Nevilcinādamies viņ� uz augstajiem papē�iem aizdipināja līdz galdiņam, uz tā nolika lidzi atnesto mapi un apsēdās, pārmezdams vienu kāju pār otru. Viņ� atkal ar sniegbaltu kabatlakatiņu sāka spodrināt savu briļļu stiklus un, tuvredzīga cilvēka acis piemiedzis, paskatījās Voliņinā. �Kā tad ir, īpa�o izlūku priek�nieka kungs, vai jums mūsu viesu nams nemaz nepatīk?� Leonīds ar spēku apslāpēja nepatiku pret �o draņķi, ne cilvēku. Lai iegūtu kaut mazāko skaidrību par to, kas notiek, saprāts bija jāsaglabā modrs.

�Murano kungs,� viņ� uzsverot iesāka, �man patiesi ir grūti saprast, kas ir noticis. Es tomēr esmu PSRS pilsonis un aizsargāts ar diplomātisko neaizskaramību...�

�Bijāt, Voliņin, bijāt,� Murano viņu pārtrauca.

Nepievērsdams uzmanību majora replikai, Leonīds turpināja:

�Es zinu, ka PSRS un Lemānijas Tautas Republika ir draudzīgas valstis, es pat teiktu - partnerattiecībās...�

�Beidziet tuk�i muldēt, Voliņin!� ierēcās Murano, atkal Kvazi pārtraucot, pielecot kājās un brilles uzliekot uz deguna. �Savu diplomātisko aizsardzību jūs varat sev dirsā iebāzt! Labāk tagad pastāstiet, kāpēc labie Maskavas onkuļi jūs atsūtīja uz Lemāniju.� Murano bija pienācis pie nāras, bet ar gudru ziņu no Voliņina turējās ķēdes attālumā. Lai izvairītos no uzbrukuma. �Arī Petrovu mocīja tā pati problēma, un man bija iemesls tam ticēt, jo viņ� bija speciālists,� turpināja Murano, tad vēlreiz apsēdās un caur briļļu stikliem lūrēja Voliņinā. �Man tāpat bija ļoti interesanti uzzināt, par ko jūs runājāt ar Ndego, ciemojoties pie viņa un viņa valdzino�ās kundzes.� Pēdējos vārdus nolāpītais majors noteica ar daudznozīmīgu izteiksmi un lipīgi saldi piebilda: �Jūs, Leonīd, tomēr uzvedāties kā precēts vīrs.�

Zibens izskrēja caur Kvazi - izrādījās, ka Murano vīri arī bija atradu�ies upes krastā un noskatīju�ies īso mīlas brīdi. Protams, ar infrasarkanajiem binokļiem tā vairs nav liela māksla. To viņ� bija nogulējis, un tas viņam nedeva mieru.

�Kādus jaunumus tad vēl jums vajag, Murano?� Leonīds novirzīja sarunu uz citu tematu. �Jums ta�u jau tā viss ir zināms. Prezidenta kabinetā vien bija �etras �blaktis�.�

Majors ar izsmieklu sejā pētīja savus nagus, bet tad pagrieza galvu, un, Voliņinā skatoties, nopurinājās.

�Ai, ai, es redzu, ka Petrovam bija iemesls no jums bīties un jūs apbrīnot. Bet, kas attiecas uz mani, es jau tāpat zinu katru prezidenta soli un darbību, kāpēc man viņ� būtu jānoklausās?� Murano piecēlās un demonstratīvi plātīja rokas kā pirmais mīlētājs ciema teātrī.

�To, kāpēc tur ievajadzējās salikt tās �blaktis�, jūs man diez vai steigsities stāstīt, Murano,� Kvazi ar tādu pa�u mēru mērīja pretī.

Murano acīs satumsa naids, un viņ� caur zobiem no�ņāca:

�Jūs, Voliņin, mani vērtējat par zemu.�

�Ziniet ko, Murano,� Leonīds apsēdās uz nāras malas un iekārtojās ērtāk, �atliksim draudus un runāsim par tēmu.� Ārēji Kvazi palika mierīgs, bet iek�ēji viņ� bija ļoti norūpējies. Murano, nogalinot Petrovu, bija pārkāpis visus likumus un bez svārstī�anās sagūstījis viņu un Mariju, labi zinādams, ka viņi ir GRU darbinieki. Viņ� bija noklausījies Lemānijas prezidentu, un nebija svarīgi, vai tas notika viņa vai Petrova nolaidības dēļ. Viss kopā nozīmēja tikai to, ka ir sākusies pamatīga nervozē�ana un ir radu�ās draudīgas liecības par nopietnām turpmākām pārmaiņām.

�Padomā tik, Leonīd,� zobojās Murano, kas pa to laiku bija apsēdies uz taburetes un piemiegtām acīm pētīja Leonīdu. �Nē, es saprotu,� viņ� ironiski turpināja, �jūs pārsteidz �is interjers un vieta, kur jūs atrodaties.� Tad viņ� ar teatrālu �estu ieturēja pauzi. �Dzīve, Leonīd, izdara tik velni�ķīgi asus pagriezienus, straujas pārmaiņas, ka var tikai brīnīties.� Viņ� beidza runu, pilnībā apmierināts ar sevi, un noņēma acenes, lai kārtējo reizi tās sāktu spodrināt kabatlakatiņā.

�Kāda velna dēļ jūs ber�at tās brilles, Murano, vai jums acis svīst?� izsmējīgi jautāja Kvazi, cenzdamies majoru tī�i kaitināt. Kaut arī Murano amatā nav pirmo dienu, emociju pārņemts cilvēks var izrunāt kaut ko lieku, kas vēlāk dotu iespēju �o to no tā visa salikt kopā.

�Voliņin, nekļūstiet nu iedomīgs. Es zinu ari to, ka esat ļoti ciets rieksts.� Viņ� turpināja spodrināt brilles un viltīgi piebilda: �Visi tie piedzīvojumi �īlē 1967.-1970. gadā un Afganistānā 1979.-1983. gadā liecina par jūsu kvalifikāciju.�

Negaidot Kvazi jutās sakauts - �is augsto papē�u valkātājs bija apbrīnojami labi informēts par viņa pagātni. Kvazi steidzīgi atmiņā pārlapoja visas iespējas, no kurienes varētu būt nākusi �āda informācija, bet vismaz pagaidām nekas īsti loģisks nenāca prātā. Interesanti, no kurienes? �Petrovs,� atmiņa piedāvāja pirmo variantu, kaut gan tas nevarēja būt iespējams. Neviens nebūtu Petrovam devis tādas ziņas, kaut gan viņam būtu pieticis nekaunības prasit tādus datus. Kvazi nebija bijis Petrovam padots, viņ� bija patstāvīgs no Maskavas atsūtīts aģents. Noplūde no pa�as GRLR

Neiedomājami, ka Lemānijas, tādas primitīvas valsts, amatpersonas - Dro�ības dienesta priek�nieka - rīcībā būtu nonākusi tāda neizpau�ama informācija. Un kas par to spējis samaksāt informatoram PSRS militārajā izlūko�anā? Tas bija nonsenss, tomēr Murano ar lietpratēja precizitāti bija salicis notikumus vietās. Voliņins jutās patiesi apjucis.

�Kā ir, Leonīd, vai esmu jūs pārsteidzis?� jautāja majors Murano, pieceļoties no taburetes, kārtojot un izrādot savas ādas siksnas, un, rokas salicis uz muguras, aizgāja līdz durvīm. Tur viņ� pagriezās un, pētot Kvazi, piebilda: �Ko jūs, biedri Tamov, domājat par projektu

�Reverss�?�

Leonīda sejā nepakustējās ne muskulis, kaut gan dvēselē mutuļoja un kūsāja nesapratne un vil�anās. Kāds kaut kur visu ir totāli smalki izlicis atklātībai. Viņ� nojauta, ka Murano nezina visu. Pretējā gadījumā viņa un Marijas kauliņus gludinātu jūras viļņi un haizivis plēstos tāpat kā tagad par ģenerāļa Petrova mirstīgajām atliekām Ventas līcī. Kvazi pēdējā doma izrādījās pareiza, un viņa smadzenes strādāja paātrinātā re�īmā, izmisīgi meklēdamas uzvedības paņēmienu, kā sevi ticami noturēt formā.

�Ja jūs, major, par visu tik labi esat informēts, ko jūs no manis gribat?� Kvazi centās ar augstprātīgu izteiksmi pasmieties tie�i Murano sejā, kas sasprindzis vēroja viņa grimases.

�Varu atzīt, ka jūsu uzvedība tie�ām dara jums godu, Voliņin,� mulats, drusku vīlies, teica. �Kā izlūko�anas speciālists jūs zināt, ka izlūko�anā informācijas nekad nav par daudz. Pastāstiet, kas jums ir zināms par projektu �Reverss�!� Murano bija atgriezies, kājas iepletis, apstājās pie nāras un skatījās tie�i gūsteknī, bet stāvēja piesardzīgā attālumā, lai jebkurā brīdī varētu izvairīties no uzbrukuma.

�Viņi par �Reversu� nezina ne nieka,� Kvazi galvā pavīdēja iepriecino�a doma. Viņ� bija saņēmis apstiprinājumu. Izsmējīgi paskatījies uz �o ādas siksnās iespīlēto kluci, viņ� sarkastiski teica:

�Klausieties, Murano, jūs tie�ām jaucat mani ar kādu. Es nevaru un arī negribu atbildēt uz tām muļķībām, ko jums ir samelojis Petrovs...� Kvazi netika tālāk ar savu sakāmo. Ar sprak�ķi viņa plecu ķēra elektro�oka steka sitiens, kas pazibēja majora rokā. Vēl pirms viņa apziņa balojot gaisa, viņ� dzirdēja, kā Murano viņam �ukst ausī:

�Padomā, drusku padomā par tām lietām, biedri Tamov, un dari to veicīgi, mums nav laika tirgoties.�

Kad Leonīds atvēra acis, stāvoklis bija tāds pats kā iepriek�, vien saule pa to laiku bija aizslīdējusi vakara pusē. Viņ� gulēja uz nosmulētās lāvas, traucētāji rokudzel�i un ķēde bija noņemti. Kreisā, elektro�oka sitienu saņēmusī roka stipri pulsēja un negribēja klausīt. Ar labo roku spaidot slimo vietu, Kvazi piecēlās sēdus un juta, ka galva drusku reibst, neviens kameras priek�mets negribēja stāvēt uz vietas. Leonīds aizvēra acis, apsēdās �uvēja pozā un sagatavojās mentālajam treniņam, ko Vjetnamā bija apguvis pie skolotāja Ho Tina. Sakārtodams domas, viņ� sakārtoja savu pa�sajūtu, kāpjot aug�up pakāpienu pēc pakāpiena un atspie�ot malā katru fizisku un mentālu vājuma izpausmi. Pēc desmit minū�u ilga seansa Kvazi jutās normāli, tikai kreisā roka joprojām bija jāmasē. Leonīds atvēra acis un izlaida caur smadzenēm visu pēdējās dienās piedzīvoto un visu no Murano dzirdēto. Majors daudz zināja par

viņa pagātni, toties pavisam maz un miglaini - par nākotni. Ziņas bija nāku�as no �Akvārija�, tomēr pa kādu ceļu tās bija nonāku�as Murano ausīs? Tamovs pacēla kreiso roku, masēdams piegāja pie loga un vēroja restotās debesis. Murano bija informācija par to, ka �Reverss� pastāv. To �eit, Lemānijā, neviens nedrīkstēja pat nojaust. No kurienes uzradusies tāda informācija?

�Bet kā...?� Kvazi atkal soļiem mērīja telpas platumu un apstājās. Viņu pārsteidza domas vienkār�ība. �Protams,� viņ� murmināja pie sevis zem deguna un ar sparu apsēdās uz lāvas, �.. .tas izskaidro daudzas lietas... un... un... būtu ari loģiski.� Apak�pulkvedis Tamovs domās sāka likt pasjansu. Viss daudzmaz sakrita, tikai da�as vietas nācās pielīdzināt.

Pa�laik Ndego bija tik ļoti aizdomājies, ka, ko tur slēpt, no trim ledus kubiciņiem glāzē trāpīja tikai divus, bet tre�ais, nokritis uz galda, lēnām kusa. White Horse glāzi rokā turēdams, prezidents aizgāja līdz logam. Pēdējās dienās viss bija iegrozījies tik velni�ķīgi sare�ģīti. Viens notikums klājās virsū nākamajam, visu dzīvi darīdams ļoti nervozu. Vispārējā politiskā aina veidojās nervoza. Gan Salome, gan arī Tolkero izrādīja jūtamu aktivitāti un tāpēc bija guvu�i zināmus panākumus. Piķis ar viņiem, tur viss ir skaidrs, tie nav samierināmi, un viņu atra�anās vietas daudzmaz ir zināmas. Bet ko varēja nozīmēt krievu uzvedība? Murano iesniegtie dokumenti pārliecino�i rādija viņu iesaisti Dobitu notikumā. Amarra iemalkoja viskiju un vēroja pundurpapagaiļus,

kas rotaļājās palmā. Koka galotnē tagad notika lielā tīrī�ana - tāda, ka spalvas un zaru gabaliņi lidoja uz visām pusēm. �Gudri putniņi,� nodomāja Ndego, �nesāk ligzdot, pirms vecos gru�us un drazas neizmet no ligzdas. Dro�i vien arī mums nāksies no viņiem pamācīties, jo nevar uz vecā smagnējuma būvēt jaunu virsbūvi - kaut kur ieplaisās.�

Huans atgriezās pie rakstāmgalda. Ap viņu visu laiku kāds kaut ko darīja, to viņ� sajuta ar ādu un matu galiņiem, ar saglabātu dabas bērna instinktu. Nolicis glāzi, viņ� no galda paņēma Murano pārskatu par notikumiem Dobitu un, da�as lapas pār�ķirstījis, atkal iegrima pārdomās. Tik tie�ām, tajā pa�ā dienā, kad aģents Pedro no Salomes �tāba saskaņotā laikā ieradās konspiratīvajā dzīvokli, Voliņini atradās Dobitu. Vēl pirms tam Voliņinu ģimene bija iegriezusies kafijas veikaliņā, kas atradās vienā mājā ar slepeno dzīvokli. Pārdevējs viņus pazina, un tas ari nebija nekas īpa�s, baltos cilvēkus viegli varēja iegaumēt. �aubīgi tajā visā izskatījās tas, ka Voliņini bija rīkoju�ies tik atklāti un neapdomīgi. Vislielākā jautājuma zīme liekama pie tā, ka aģenta dzīvokli bija paliku�i sazīmētie Leonīda pirkstu nospiedumi, jo tāda tipa profesionālis tos nebūtu atstājis. Visi �ie fakti Amarras galvā mud�ēja un �ķita pārāk neticami, lai tiem noticētu. Skatoties no otras puses, kāpēc Maskava viņam ieteica Voliņinu - tās varēja būt ari īpa�as, atsevi�ķas daļas vienai un tai pa�ai spēlei. Pār�ķirstot dokumentus, Ndego atklāja, ka Voliņini uz Dobitu bija devu�ies Zivsaimniecības ministrijas uzdevumā pārlūkot vietējo nodaļu. Kas varēja būt vēl vienkār�āk kā sarīkot tādu vizīti piesegam! Amarra bija apjucis. Jo vairāk viņ� domāja par samud�ināto lietu, jo vairāk bija jūtams, ka prezidents kop� pa�a rīta bija draudzējies ar bāra skapi. Viņ� vēlreiz centās noķert visa �ī notikuma asti. Lai ari cik neticami tas būtu, no uzzinātā izrādās, ka viņ�, Lemānijas Tautas Republikas prezidents, no krieviem nevar cerēt uz labumiem. Vai ari viss notikums ir ziepju burbulis. Nāksies ātri izsekot, kam �is burbulis ir bijis vajadzīgs. Ieinteresēto pu�u, kas būtu ar skaļiem aplausiem apsveiku�as PSRS un Lemānijas sadarbības sagandē�anu, bija pietiekami daudz.

Ndego atkal satvēra glāzi un atmuguriski nevērīgi nometa mapi uz galda. Viņ� iemalkoja viskiju un pretīguma grimasē saviebās, �odien �is dzēriens nepavisam negar�oja. Amarra nolika pokālu un apsēdās atzveltnes krēslā. Turpat pie dīvāna galda viņi ar Voliņinu bija sēdēju�i un runāju�i par literatūru, un Huans no tāda vīra nekad nevarētu gaidīt aizmugurisku aģenta nogalinā�anu. No otras puses - �is vīrs ir lielvalsts militārā izlūkdienesta pārstāvis, un būtu naivi uzskatīt, ka cilvēkam, kas saskaras ar tādām lietām, būtu daudz kopēja ar ētiku vai morāli. Nē, tik bērni�ķīgs Amarra nebija - ar krieviem un viņu pārstāvniecību viņ� arī agrāk bija saskāries pietiekami daudz.

Prezidents piecēlās un atkal piegāja pie loga. Vakara saule gatavojās aizvelties aiz bezgalīgā okeāna un ar stariem apzeltīja parka koku galotnes. Alboras upe, mierīgi �alodama, plūda cauri parkam, nesot zaļās bangas tie�i atplestajās okeāna rokās. Viss bija iemidzino�i brīvs no saspringuma un bezvējā kluss, turpretī Amarram dvēselē līdzsvara sajūtas nebija, tikai nemitīgs nemiers no augo�ās dzēruma pakāpes.

Griezīgs telefona zvans sabojāja novakares mierīgo noskaņu. Ndego pacēla īpa�o sakaru tālruņa aparāta klausuli.

�Amarra. Ko, vai es pareizi sapratu? Vai tie�ām tie�i ar to automa�īnu? Vai esat pārliecināts? Vēlreiz atkārtojiet, kurā vietā jūs atradāt auto. Skaidrs. Vai PSRS vēstniecību informējāt? Jā, jā... dariet to... jā, sankcionēju.�

Apmulsums un neizpratne ielija dvēselē, Ndego nolika klausuli, sastinga un, izvalbījis acis, brīnījās. Zem Ventas augstā stāvkrasta seklajā ūdenī atrastas Voliņina tum�i sarkanās Audi automa�īnas paliekas, ma�īna uzsprāgusi. �ie apstākļi notikuma si�etu padarīja vēl neskaidrāku. Amarra sparīgi paņēma klausuli un uzgrieza numuru.

��eit prezidents,� viņ� teica, izdzirdis otrā galā klik�ķi, �savienojiet mani ar majoru Murano... Kā nav... Jau kuru dienu ārpus pilsētas operācijā? Kāpēc man par to nav paziņots?� viņ� pērkona balsī nodārdināja tālruņa klausulē. �Man jebkurā brīdī ir jāzina, kur atrodas mana Dro�ības dienesta priek�nieks... tie�i tā, precīzāk... Pasakiet

viņam, lai steidzami ar mani sazinās!� Viņ� nikni nometa klausuli uz telefona aparāta. Tad jau bija noticis kaut kas pavisam neredzēts, velns parāvis! Mulata purns bija izlēmis rīkoties patstāvīgi un, viņa piekri�anu neprasīdams, atļāvies nozust no Alboras, un vēl uz vairākām dienām. Agrāk Murano nebija uzdro�inājies tā rīkoties. Amarra aptvēra, ka visiem �iem notikumiem ir jābūt savstarpēji sasaistītiem.

�Voliņini pazudu�i, viņu automa�īna Ventas lī�a krastā uzsprāgusi, Murano vairākas dienas nav Alborā...� atkārtoja Ndego noguru�ās un alkohola spīdzinātās smadzenes. Viņ� mēģināja iedzert viskiju, bet atlikusī lāse �odien negar�oja nemaz. Saviebies Ndego atlikumu ielēja puķu vāzē un piegāja pie bāra skapja. Glāzē ie�ļakstījis degvīnu Stoļi�naja vodka, viņ� iegāza to sev tie�i rīklē un tīksmi noskurinājās. Velns parāvis, krievi katrā ziņā bija diezgan draņķīgi, bet �ņabi viņi mācēja taisīt. Rīklē nozuda abrazīvā ozolzīļu gar�a, kas bija iezīdusies viskijā, un Amarra sajuta, kā burvīgs siltums no vēdera lēnām ceļas aug�up. Viņ� stāvēja, bāra skapja priek�ā, iepletis kājas, nevērīgi grozīja rokā izdzerto glāzi un pieķēra sevi pie domas, ka viss �is tingeltangelis pēk�ņi var izrādīties tikai dekorācija, skaista un interesanta bilde, kam jānovēr� viņa uzmanība no īstajiem notikumiem un apstākļiem, aiz kuriem varētu slēpties... �ī doma bija interesanta, pat ļoti interesanta, kaut gan nogurusī galva nespēja iet kopsolī ar interesanto ideju. Pēc da�ām minūtēm Lemānijas Tautas Republikas prezidents Huans Ndego Amarra bija iedziļinājies tik ļoti, ka tikai atsevi�ķi krācieni liecināja par garīgā darba intensīvumu.

Andropova ģīmetne pie sienas strauji sa�ķiebās un zaudēja skaidrās aprises. Karsta migla, kas cēlās acu priek�ā no sāpju drebuļiem sirds apvidū, bija noliju�i tā, ka Viktors Akulovs negribot ievaidoties �ļaugani noslīga uz rakstāmgalda. Tam reiz bija jāatnāk, paņirbēja domas atliekas. Ārsti, tie orākuli baltajos ķiteļos, viņu jau sen bija brīdināju�i.

Vīrietis lēnām centās pacelt labo roku līdz tre�ajai atvilktnei, kura atradās vajadzīgās zāļu ripiņas. Roka neklausīja, it kā tai tas nepatiktu, un no sasprindzinājuma deniņos izspiedās sviedru pilieniņi. Ģenerālis mazliet atpūtās un turpināja virzīt labo roku. Kādu milzīgu piepūli tas viņam prasīja! Ticība sev un galvenokārt savām spējām - tā viņam bija mācīts, un arī viņ� citus bija tā mācījis. Ta�u roka, �ī sasodīti nepaklausīgā roka, kas agrāk tik precīzi �āva un savā laikā tik viltīgi darbojās d�udo, �odien nekādi negribēja klausīt. No sarkanās kārbiņas paņemtie divi zāļu zirnī�i, palikti zem mēles, padarīja savu darbu. Ģenerālleitnants Akulovs, sagumis krēslā, ar krūtīm atbalstījās pret galda malu, pārlaida vājuma brīdi un atlaida kaklasaiti vaļīgāk. Sāpes bija tik lielas, ka aiz sevis atstāja milzīgu nogurumu un nevarības sajūtu. Tādi brī�i viņu bija piemeklēju�i arī agrāk, bet tik asi kā �odien lēkme viņu skāra pirmo reizi. �Iemesls - jau zināmā smēķē�ana, sēdo�s darbs, mazkustīgs dzīvesveids un pārmērīga nervozē�ana,� ģenerālis skumji pārdomāja ārstu teikto. �Kā varētu mazāk nervozēt, izvairīties no saspringuma, ja Lemānijā, vissvarīgākajā darbības posmā, notiek kas pavisam nesaprotams,� Akulova domas mina veco taciņu. �Petrovs, GRU rezidents Lemānijā, bija pēk�ņi izgaisis. Pēdas aizveda līdz vietai, kur Ventas stāvkrasta pakājē atrastas Voliņina tum�i sarkanās automa�īnas paliekas. Tai pa�ā laikā aģents Dēls no Va�ingtonas lakoniskā manierē ziņoja, ka operācija �Dzelzs zirgs� ir sākusies. Petrova vietā norikotais pulkvedis Igrovs ik pēc �etrām stundām ziņoja par stāvokli Lemānijā, kaut gan līdz �im brīdim nav darīts zināms, kas īstenībā bija noticis ar Voliņiniem un Petrovu. Ar grūtībām atklātībā bija nāku�i divi fakti. Tiklīdz amerikāņi sāks operāciju, mūsu trijotni aizvāks malā, un to Dēls, kas bija visā iesaistīts un labi informēts par �Dzelzs zirgu�, nebija pamanījis, par to ne vārda. Vājums atgādināja sevi. Ar roku berzēdams sirds apvidu, Akulovs iekārtojās krēslā ērtāk. Sāpes �inī reizē bija pārgāju�as, tomēr aukstie sviedri vēl nebija nozudu�i no deniņiem. Ģenerālis savilka kaklasaites mezglu, atvēra sev priek�ā noliktos aktu vākus un jau nezin kuro reizi lasīja aģenta Dēla atsūtīto �ifrogrammu.

Maskava - Centrs - Akulovs

Izsūtu kopiju no CIP izstrādātās operācijas plāna ar kodētu nosaukumu �Dzelzs zirgs�. Pulkvedis Tomass Tameriks ir atbildīgais izpildītājs.

1. Pats svarīgākais uzdevums ir nomainīt Lemānijas TR valsts iekārtu, to izvest no PSRS ietekmes sfēras, radīt labvēlīgu augsni jauna tipa ekonomikas izveido�anai, padzīt krievus un kubie�us no Lemānijas. Kamēr darbojas Protokola pielikums A, pulkvedim Tamerikam nāksies satikties ar prezidentu Amarru, pamatojoties uz iepriek� minēto dokumentu un vienojoties par līdzekļiem, ar ko attīrīt varas jomas no prokrieviskās vadības.

Ģenerāļa Akulova roka automātiski aizslīdēja līdz ceturtajai atvilktnei, kur zem papīriem atradās Belamorkanal papirosu paciņa. Pirksti jau slīdēja pāri paciņai, bet tad viņ� uzvarēja sevi un ar blīk�ķi aizcirta atvilktni.

Vēlākie notikumi un ziņas no Lemānijas tikai apstiprināja �ifro-grammu patiesumu. �Dzelzs zirga� pakavi Lemānijā jau klaudzēja steidzīgos rik�os. Dokumentos atspoguļotās sagatavo�anās operācijas bija notiku�as - Tameriks jau atradās Lemānijā, tikās ar Tolkero, tas tāpat bija fiksēts, speciālo uzdevumu vienība �Kondors� bija gatava izejas pozīcijām, kaut gan Tamerika tik�anos ar Amarru nebija izdevies novērot. Tomēr melns uz balta stāvēja rakstīts. Ģenerālis steidzīgi �ķirstīja Dēla atsūtītos dokumentus:

Maskava - Centrs - Akulovs

Aģents Manuss un prezidents 26. oktobrī tikās Bie pilsētā. Saskaņā ar aģenta ziņojumu, ir panākta vieno�anās par atsevi�ķām maznozīmīgām detaļām un at�ķirībām, par to ziņos vēlāk.

Dēls

Akulovs lēnām piecēlās no krēsla, kā pārbaudīdams organismu, un uzmanīgi pagājās pāris soļu pa zaļo paklāju. Sāpes neatgriezās, un tas sagādāja mazu atvieglojumu. No kristāla karafes lejot glāzē ūdeni,

viņ� apstājās un iegrima domās. Petrovam sen bija dota pavēle turēt acīs katru Amarras darbību. Vai tie�ām viņ� būs noklusējis arī �o tik�anos, kā bija noticis pēc Tamerika iera�anās? Pārāk daudz kļūdu tik īsā laika sprīdī, saviebās Viktors. Petrovs ziņojumā informēja, ka Anrarra, atrodoties Bie, visu laiku esot bijis �zem kupola� un nekādi kontakti ar citām personām neesot ievēroti. Akulovs ļoti būtu gribējis Petrovam noticēt - Petrovs bija pa�am Amarram tuva persona, ļoti labi informēts, viņ� par prezidentu zināja visu. No tā izriet, ka Dēls, kas gadiem ilgi bija uzticīgi sniedzis precīzu informāciju, tagad sagroza faktus. Akulovs pamodās no pārdomām, iedzēra vienu malku ūdens un piegāja pie loga. Otrpus loga vēja sarīkotajā spēlē pla�os lokos riņķoja sniegpārsliņas. Bija pietiekami daudz sasnidzis, lai ziema būtu īsta, un no debesīm sniegs nāca vēl klāt. Aukstums bija pienācis agri.

Aģentu Dēlu pārbaudīja, lai gan tas bija prasījis īpa�u piesardzību -tik�anos aci pret aci, no kā parasti centās izvairīties, jo pārāk liels bija risks atmaskot labu aģentu. Daudzu gadu pieredze parādīja, ka 87% aģentūru iekrita tie�i �ādas darbības dēļ. Kaut arī dati bija daiļrunīgi, vajadzēja riskēt. To, ka Tameriks tomēr bija ticies ar prezidentu Amarru, nācās uzskatīt par jaunu Lemānijas vēstures sākumu, un tie�i no PSRS viedokļa. Viktors Akulovs ar izplestiem pirkstiem izbrauca caur iesirmajiem matiem. Aktu vākos tie�i dokumentu kaudzītes virspusē gulēja ziņojums par tik�anos Va�ingtonā ar Dēlu un divas �ifrogrammas no Lemānijas, viena adresēta CIP Āfrikas nodaļas �efam pulkvedim Makrojam un otra - pilnīgi personīgi - admirālim Hukam, kas Lemānijā kūrēja CIP darbību un bija gandrīz Tamerika ģimenes loceklis. Dēlam bija izdevies uzlikt ķepu arī admirāļa personīgajai informācijai, un abas �ifrogrammas apstiprināja vienu un to pa�u faktu - viņi bija tiku�ies 26. oktobrī. Dēlam labi maksāja, jo viņ� to bija pelnījis.

�Velna Tameriks!� Ģenerālis saniknots apsēdās. �Tikai mū�īgas galvassāpes �ā vīra dēļ. Kad viņi Kanāriju salās jau bija pavisam tuvu Manusa likvidē�anai, tas atkal bija bijis iespējams, tikai pateicoties Dēla piegādātajām ziņām.� īgni blenzdams galdā, ģenerālleitnants centās no

galda atvilktnes izmak�ķerēt Belamorkanal paciņu, bet tad sevi dusmīgi apsauca un savaldīja; salika rokas sev priek�ā uz galda, it kā baidītos, ka tās sāks rīkoties pa�as. Trūka informācijas par pulkve�a pārvieto�anos un apme�anās vietu pēc tik�anās ar Tolkero. Kvazi bija viņa brīdinājumu saņēmis, bet tagad bija pazudis, un varēja domāt, ka viņ� ir kritis. Atlika spēlēt rezerves variantu, kas paredzēja pulkve�a Igrova klātbūtni, kaut gan operācijā �Reverss� tas bija visvājākais posms. Bija iesaistīts cilvēks, kam trūka priek�stata par paredzamo operāciju un ko nācās vadīt tikai ar pavēlēm un norādēm, kas tās virzību padarīja ļoti neveiklu. Lemānijas notikumu straujās attīstības dēļ Igrova uzaicinā�ana uz instruē�anu Maskavā tagad vienkār�i nebija iespējama.

Par jautājuma nopietnību liecināja PSRS vēstnieka Aleksandrova ziņojums. GRU neatlaidības dēļ viņ� divas reizes bija lūdzis audienci pie Lemānijas prezidenta, un abas reizes no Ndego kancelejas nāca izvairīgi atteikumi.

Klauvējiens pie durvīm iztraucēja no pārdomām. �Iek�ā!� viņ� teica. Ienāca �ifrē�anas nodaļas priek�niece ar sarkanu aktu mapi rokā. Akulovs sajuta, ka rīkle uztraukumā izkaltusi.

�Svaiga �ifrogramma no Va�ingtonas, biedri ģenerāli.�

Uz galda viņam nolika dokumentus. Viktors Akulovs, majorei aizejot, ar uztraukumu strauji vēra mapes sarkanos vākus. Ātri uzmetis skatienu, kārtējo reizi pārliecinājās, ka aģentam Dēlam GRU velti naudu nemaksā.

Steidzami! Maskava - Centrs - Akulovs

Lemānijā ir sācis darboties CIP rezidents Nelsons. Vietējais Dro�ības dienesta priek�nieks majors Murano ir atbalstījis tik�anos. Kontakts notika starp divām pusēm lieti�ķā gaisotnē, precīzs sarunas ieraksts ir nosūtīts pa diplomātisko pastu. Galvenie punkti, kas sarunā tika aplūkoti, ir �ādi:

A) Lemānijas pa�reizējā valsts iekārta ir sevi izsmēlusi.

B) Krievi un kubie�i ir pārāk sasaistīju�i prezidenta Amarras rīcības brīvību, viņu dēļ nav jēgas gaidīt politisko elastīgumu.

Akulovs lasot pasmaidīja. Murano bija devies pie amerikāņiem, lai �ēlotos par Amarru, nezinādams par prezidenta slepenajām sarunām ar tiem pa�iem amerikāņiem. Tas liecināja par Ndego lielo konspiratora talantu, tomēr viņ� neprata turēt aizdomās savu Dro�ības dienesta priek�nieku.

C) Garantiju gadījumā majors Murano ir apsolījis palīdzēt ar spēku, lai mainītu Lemānijas iekārtu. Murano deva mājienu par informāciju, kas ir viņa rīcībā par CIP darbību Lemānijā.

D) Uz Nelsona jautājumu par projektu �Reverss� un tā galveno figūru Tamovu Murano atbildējis izvairīgi...

Tas Akulovam iekoda kā bite. �Velns!� viņ� draudīgi no�ukstēja pie sevis, �no kurienes nāk �ī informācija?� Tā bija milzīga izgā�anās, viņ� nebija varējis gaidīt un parādījis, ka amerikāņi vairākos punktos ir viņus apspēlēju�i.

...pēc atkārtotajiem Nelsona jautājumiem, vai Murano spētu �ajā jomā sniegt palīdzību CIP, tika panākta vieno�anās par garantijām.

Dēls

�Pie velna, kas tas ir?� ģenerālis Akulovs sita dūri galdā. Tas, ka Murano bija glums zellis, nebija nekas jauns, bet tas, ka tik strauji un dro�i viņ� bija kļuvis par izlēmīgu vīru, pierādīja ko citu. Akulovs a�i paskatījās uz datumu, kad tas noticis, un bija skaidrs, kur slēpās Voliņina un Petrova pazu�ana. Murano, domājams, bija saņēmis garantijas, un viņa ieguldījums to apstiprināja. Tagad būs jārīkojas nevilcinoties. Viņ� �igli satvēra tie�ās līnijas tālruņa klausuli un lūdza savienot ar ģenerālpulkvedi Kramovu no Centrālās komitejas.

�Ģenerālleitnants Akulovs,� viņ� īsi stādījās priek�ā un pats neviļus iztaisnojās, �biedri ģenerālpulkvedi, sakarā ar operāciju �Reverss� lūdzu steidzamu sarunu... Skaidrs, biedri ģenerāli... Tie�i tā, sapratu,�

viņ� centīgi paklanīja galvu, �...klausos... tie�i tā, pēc 30 minūtēm ar visiem materiāliem piejums, skaidrs... uz redzē�anos.� Akulovs nolika sarkano tālruņa klausuli un pacēla nākamo, kas stāvēja blakus: �Major, pie manis,� viņ� īsi teica. Pēc mirkļa durvīs parādījās jauna un slaida majora stāvs.

�Rogov,� ģenerālis lakoniski teica, uz galda kārtodams papīrus, �man pēc piecām minūtēm lejā pie kāpnēm automa�īnu. Izziņojiet bāzei �Beta� un grupai �Beta-2� gatavibu numur viens. Informējiet analītiķus, lai viņi ierodas pēc manas atgrie�anās no Centrālās komitejas, es viņus gribu uzreiz redzēt. Viss, varat iet!�

Viktoram Akulovam dokumenti bija salikti. Mirkli viņ� apstājās un juta, kā pacilātība pilda viņa dvēseli. Tā bija pazīstama sajūta, ko viņ� vienmēr juta pirms operācijas sākuma. Ģenerālleitnants Akulovs bija daritājs.

Stāvokļa aina sāka iegūt skaidrākas aprises. Bija skaidrs, ka no Murano pēdas ved pa CIP taciņu, kā tad citādi varētu izskaidrot viņa informētību. Izanalizējot visu notiku�o un citus faktus, kas saskārās ar operāciju �Reverss�, viņ� nāca pie atziņas, ka viss projekts - un ko tur vairs runāt par vienu projektu, jārunā par visas Padomju Savienības klātbūtni, tās ekonomiskajām un politiskajām interesēm Lemānijā, -sācis zaudēt dro�u pamatu zem kājām. Patiesībai skatoties acīs, Kvazi bija jāatzīst, ka CIP viņus jau labu laiku bija vazājis aiz deguna, spēlē izmantojot kārtis, ko spēlētāji pretējā pusē nevarēja uzskatīt par d�okeriem.

Amerikāņi atklāti piedalījās sarunās ar Salomi un Tolkero, kaut gan ēnā turēja savu �melno zirdziņu�, uz ko, domājams, bija liktas lielas cerības un kas trasē beidzot bija devies fini�a taisnē.

Maskava neuzskatīja Murano par nopietnu figūru. Par spīti tam, ka majors izglītību un mācību bija guvis Padomju Savienībā, tā neveltīja

viņam lielu uzmanību. Ari Amarra kļūdījās, iedomājoties, ka bailīgo vējgrābsli varēs pieskatīt, tam uzvelkot vieglus apau�us. Atklājās, ka patiesībā Murano ir izveicīgs zellis, kas par sevi bija uzturējis labu iespaidu kā priek�zīmīgs viltības etalons, un viņ� to pierādīja tie�i otrādi, negaidīti lielos mērogos un tik pārgalvīgi, ko neviens no viņa nebija gaidījis. Vienā jautājumā Kvazi bija dro�s. Ja Murano bija tik piesardzīgs - kāds viņ� parasti bija -, kaut vai iespējama informācijas noplūde liktu viņam uzmanīties, tātad jābūt pārliecinātam, ka Voliņins no �ejienes vairs dzīvs neizies, vai arī tuvākajā laikā bija gaidāmi tādi notikumi, ka Murano vairs nevajadzētu par to baidīties. Leonīds sēdēja uz taburetes un berzēja deniņus. Viņ� kļuva aizvien sarūgtinātāks, ka daudzi apstākļi bija kļuvu�i skaidrāki par skaidru un viņ� pats būtu ticis uz pēdām, ja slimīgā pa�lepnuma dēļ nebūtu iejaucies ģenerālis Petrovs un nemainītu notikumu gaitu. Skaidrs, ka viņ� jau no pa�a sākuma bija turēts �zem kupola�, un par to bija jāpateicas kādam no GRU, kas piebaroja CIP ar pavisam treknu informāciju. Ta�u tas �ļoti gudrais� nezināja visu, jo Murano centās no viņa iegūt informāciju par �Reversu�. Te bija viela pārdomām. �Ļoti gudrais� būtu jāmeklē starp GRU augstākā e�elona varasvīriem.

Kvazi gandrīz ar ādu un matu galiņiem sajuta, ka tūlīt, tūlīt Lemānijā notiks liktenīgas pārmaiņas, kaut gan viņ� vismuļķīgākajā kārtā sē� akmens sprostā. Leonīds kā apsvilies pielēca kājās, piegāja pie sienas un domīgi ar plaukstu noglaudīja mitro un biezo akmens mūra sienu. Ar skaļu blīk�ķi atkrita lūka, un divas baltas izbolīju�ās acis melna negroīda sejā cie�i skatījās viņā. Kvazi neveltīja lūrētājam nekādu uzmanību, tikai mierīgi staigāja no kameras tālākā gala uz pretējo stūri. Lūka aizcirtās, un vairs neviens neglūnēja. Voliņins uzmeta skatu rokas pulkstenim, kas apbrīnojamā kārtā bija viņam atstāts, un turpināja staigā�anu. Lūku ar minūtes precizitāti atvēra ik pēc stundas. Tāda laikam bija Murano pavēle - turēt acīs bīstamo Tamovu, regulāri pārbaudīt gūstekņa esamību, lai ar novēro�anu un izseko�anu spiestu arestantam uz nerviem, iedvestu nedro�ības sajūtu. Leonīds nicīgi no�ņācās, piegāja

pie galda, uzkāpa uz tā. Ar rokām pievilkās pie re�ģa, paskatījās arā pa logu.

Vakara saule pamazām vēlās otrpus skata līnijas, un debesu jumā iedegās pirmās spo�ās zvaigznes. Visapkārt jūra. Stipri piespie�oties pie restēm, ārā skatoties, varēja saprast, ka �ī vecā būve, kurā tagad viņu turēja, atradās augstu uz milzīgas, stāvas pārkaru klints, kas bija izvirzīta jūrā. Pēdējie vakara saules stari sārti iegaismoja klints pakājē slinki plīsto�os viļņus un mazo vilnī�u spurainās muguras. Krampis savilka roku, un Kvazi nolaidās atpakaļ uz galda un apsēdās �uvēja pozā. Pavisam grūti, ar piepūli atmiņā atgriezās domas par meiteni, neprātīgo Mariju, viņas kaisli un neparedzamo dabu. Leonīds pret �o sievieti nevarēja būt vienaldzīgs - un nespēja tādēļ, ka Marijā bija kaut kas tāds, kas piespieda vīrie�us viņā iemīlēties. Attiecībās ar Mariju Kvazi apziņā visu laiku zvanīja trauksmes zvans, kas kaut kā brīdināja instinktu impulsus par tuvām briesmām. Leonīds neparko nespēja iedomāties, kas slēpjas aiz �īm jūtām un kāpēc viņ� nevarētu ar Mariju satikties tā, kā ar citām sievietēm. Kvazi izstaipījās, aizvēra acis un uzreiz sev priek�ā ieraudzīja sievietes kārdino�o pievilcīgo augumu. Ak tu pagāns, �ī meitene viņam ta�u ļoti patika un kā vēl, bet tagad... Viņ� mēģināja tikt skaidrībā ar savām domām, bet pa vidu atkal ielauzās uztrauktas domas par Mariju. Leonīds labi zināja, ko tāds necilvēks kā Murano var izdarīt ar jauno sievieti, un viņu pārņēma nemierpilna vainas sajūta, ka nespēj aizstāvēt savu partneri no �iem miesniekiem. Tikai piespiezdamies Kvazi no sevis atvairīja prātojumus par Mariju un palika blen�am restotajā logā. �Ārā, vajadzētu no �ejienes izkļūt ārā,� -tā bija doma, ar ko rotaļājoties viņ� palīdzēja smadzenēm uzturēt spēju darboties un izvairīties no skumjām. �Ja kaut kā varētu likvidēt restes,� prātodams viņ� cie�i aplūkoja restu stieņus. �Ta�u tas nav ceļ� uz brīvību, jo zem loga 25 metrus lejup ir brīvs kritiens un apak�ā asas klintis.� Loga variants bija jāatmet. Kvazi atgūlās uz nāras, turēja galvu rokās un ar skatienu ieurbās griestos. Lai notiek, viņ� savā garajā karjeras laikā bija �o to pieredzējis, bet tagad viņ� jutās nodots, pievilts

un apkrāpts. Kāds Maskavā nodarbojās ar GRU uzpirk�anu un tirgojās ar slepenu informāciju, sankcionēja un guva ienākumus no Lemānijas dimantu tirdzniecības, komandēja tautu likteņus tā, kā uzskatīja sev par izdevīgu. Tu, apak�pulkvedi Tamov, esi sīka, jā, da�kārt arī iedarbīga skrūvīte, bet tomēr pagrie�ama un skrūvējama tad, kad ir vajadzība, tu visu pacietīsi uz savas ādas. Pie joda, kam tu esi uzticējies? Leonīds atcerējās mācību gadus Novgorodas GRU izlūku skolā, kur viņiem labprāt atgādināja vecu Florences politiķa, vēsturnieka un rakstnieka Nikolo Makjavelli domugraudu:

�Tikai tādi aizsardzības līdzekļi ir labi, dro�i un izturīgi, kas ir atkarīgi no tevis pa�a un tavām spējām�.

Nemaz nerunājot par citādu pa�a domā�anas attīstību, kas Leonīdam vēlāk lika uzskatīt, ka tas ir visas PSRS politiskais kredo. Voliņins, kuru nopietni ieinteresēja Makjavelli, bija izpētījis viņa 1532. gadā iznāku�o darbu �Valdnieks�, kurā autors tā pamatoja vajadzību pēc neierobe�ota personības kulta: tikai ar pa�a patvaldnieka aktivitāti un stingru gribu sadarbībā ar likteni var pārvarēt vēstures uzvelto nastu, un, lai panāktu laimi cilvēkiem, kas dzīvo valstī, ir atļauts izmantot visus līdzekļus (slepkavot, slepus nogalināt, nodot, lauzt līgumus utt.), vārdu sakot, likt lietā visu arsenālu, ko vēstures gaitā jau kop� saviem sākumiem bija izmantojusi PSRS. Turklāt, lai gan Leonīds bija partijas biedrs, kā viņa amatā bija jābūt, viņ� nepavisam nebija akls fanātiķis, kas nesaprastu, kas notiek apkārt. Bērnībā un jaunībā valdījusī lielā sajūsma par sociālismu un drīzu komunisma atnāk�anu, gadiem ejot, bija dzisusi. Viņ� bija piedalījies operācijās Vjetnamā, �īlē, Afganistānā un tagad Lemānijā, un tās stipri mainīja viņa izpratni par �ādu pasaules kopskatu, un viņ� atkal un atkal pārdomāja savu vietu �ajā pasaulē. Visa lakotā sociālisma un darbaļau�u brālības bilde jau 1988. gadā bija Vjetnamas d�ungļu dūmu piesūkusies - tik daudz bija patiesības, par ko lepni runāja no tribīnēm. Jaunajam Tamovam drīz vien kļuva skaidrs, ka sociālismā, kas jau gadiem ilgi iet savu uzvaras gājienu PSRS, pamatā ir - galvenais bija - runāt vienu, domāt citu un darīt tre�o.

Tagad viņ� te gulēja, blenzdams griestos, un gaidīja, kad te ievelsies �draugs� Murano ar saviem elektriskajiem un mehāniskajiem moku rīkiem.

Negaidīti domas pārmetās pie mātes, sievietes, kas dēla labā bija lik daudz darījusi, palikdama dzīvot prom tālu no dzimtenes, sve�umā Krievijā, lai nodro�inātu dēlam kaut mazliet vieglāku nākotni. Viņ� atcerējās mātes ilgu pilnās un skumjās acis, kad viņa reizēm no rotu lādītes izņēma apsūbēju�u pusapaļu sudraba medaljonu, ģimenes relikviju, un, asaru pilnām acīm apdilu�o ādas aukliņu lai�ot pār delnu, lasīja vārdus Kapitan Kari. Bērnībā Leo bie�i bija pētījis medaljonu. Cik skaisti mazajam zēnam �ķita metālā precīzi grieztie burti un cik noslēpumains �ķita to izstrāvotais noslēpumainais uzraksts. Gara acīm zēns redzēja vectēva Kārļa ogļu melno bārdu un milzīgo augumu, uz kapteiņa piedurknēm zeltītās uz�uvju lentes un jaunajai sārtvaidzei vecmāmiņai Māri - medaljonu kaklā. Nezin kāpēc viņa sapņos vecmāmiņa bija tik līdzīga viņa mātei Olgai.

No vecmāmuļas Māri tas bija dārgs dāvinājums, kas sākotnēji bija bijis apaļ�. Ar lepnumu caur visu mū�u nests, tas bija uzkārts blakus zelta krustiņam un ieguvis talismana burvestības spēku. Kad viņu bērni Olga un Augusts izauga un apprecējās, vecmamma Māri medaljonu bija pārzāģējusi uz pusēm un pusītes atdevusi bērniem, teikdama: �Papus dāvana ar Dieva palīgu ir mūsu ģimeni sargājusi un saturējusi. Lai tagad tā sargā ari jūsu ģimenes.� Olga saņēma medaljona vectēva pusi Kapitan Kari un Augusts - vecmammas pusi ar uzrakstu Māri.

Ejot caur dzīvi, medaljons viņiem visur bija klāt, un tā mātei bija vienīgā saikne ar ģimeni un īpa�a piemiņa no Igaunijas.

Leonīds iztēlē ieraudzīja mātes acis, kas viņu uzmundrināja un mierināja kā pirms daudziem gadiem Krievijā, kad galdā bija pēdējais maizes rieciens un nākamā diena bija biezā neziņas miglā tīta.

Griezīgs, ass blīk�ķis snaudo�o Leonīdu atsauca no atmiņām. Atkal pa durvju lūku uz viņu kāds glūnīgi paraudzījās, un durvju lūkas atslēga ar skaļu brīk�ķi aizcirtās. Kvazi ieskatījās rokas pulkstenī un ievēroja, ka

kameras pārbaude tie�ām notiek precīzi ik pēc stundas, vienā un tajā pa�ā minūtē.

�Izskatās, ka �im maitasgabalam Murano piemīt prū�u disciplīna,� viņ� pasmīnēja, kāju pār nāras malu pārceldams un nolikdams to atkal uz grīdas. Ārā bija nakts, un bālā mēness gaisma krita caur restēm, uz grīdas zīmējot gai�us �etrstūrus. Atkal atlaidies gar�ļaukus uz nāras, Leonīds turpināja blenzt griestos, un kā rotaļu vilciena lokomotīve galvā pa apli skraidīja vārdu pāris �prū�u disciplīna, prū�u disciplīna, prū�u disciplīna...� Laiks vilkās savu ceļu, un mēnessgaismas rūts tam līdzi slīdēja tuvāk durvīm.

�Ēka ir veca un solīda,� Kvazi prātoja, krēslā ar acīm pētīdams kameras sienas un griestus. �Pēc griestu āķa virs durvīm varētu domāt, ka tur kādreiz biju�as lejā nolaistas kāpnes, tas ir palicis mantojumā no spāņu vergturu laikiem.� Atklājums piesaistīja viņa prātu, no miega uztrūku�ās smadzenes. Uzreiz viņ� atkal ieraudzīja mātes acis un lūpas, kas viņam grib kaut ko teikt, un atkal no atmiņas iznira vārdu pāris �prū�u disciplīna... prū�u disciplīna...�

Un tad Leonīds strauji, negaidīti pilnā sparā uzrāvās sēdus no nāras. �Pareizi, prū�u disciplīna...� viņ� pie sevis no�ukstēja, �Katrā ziņā, velns parauj...�

Kvazi sajuta pieplūstam enerģiju, izeja ir iespējama! Viņ� piecēlās no nāras un paskatījās tie�i sejā lūrētājam pilnmēnesim, izvērtēja visus argumentus par un pret.

Palmu no�ķirtajā netīrajā un noputēju�ajā Dobitu pilsētas nomales Puertoriko ielā bija iestājusies klusā siestas dzīve. Divi ārkārtīgi badaini suņi, ar ādu apvilkti kaulukambari, caur krūmiem klinkāja viens otram pakaļ, meklēdami ēnaināku vietu. Visa iela izskatījās briesmīgi nevī�īga: pussagruvu�as akmens celtnes, nezālēs ieaugu�as puķudobes

un pavisam noķēzīti kājceliņi. �ķita, ka cilvēku darbība �eit sen jo sen būtu beigusies. Saule stāvēja pusdienas zenītā un ne�ēlīgi dedzināja, un Tāmass, kas lēnām brauca pa ielām, slaucīja sviedrus un domās dusmojās uz krieviem - automa�īnai, protams, nav nekādas vainas, bet iek�pusē bija smacīgi, karsti un viss putekļos. Cītīgi vērodams apkārtni, viņ� brauca uz ostu. Viss bija kluss un pilnīgi izmiris. Tad Manuss spieda gāzi grīdā, negaidīti iegriezās pa labi tuvākajā sānielā un pilnā ātrumā izbrauca cauri peļķei tā, ka dubļu �ļakatu pārbiedēta melna sivēnmāte kopā ar pieciem sīkajiem, histēriski ruk�ķēdama, ieskrēja tuvākajā pagalmā. Aiz muguras ainava palika mierīga un nemainīga, un tā viss bija noticis pēdējās stundas laikā. Tomass bija dro�s, ka viņu neizseko. Vēl reizi viņ� uzmanīgi nogriezās sānielā, kas bija paralēla iepriek�ējai un veda uz Puertoriko ostu. Tā bija maza un noplukusi ostiņa, kas, lepnajam nosaukumam par spīti, atradās pa�ā pilsētas nomalē, Grandēs upes grīvā, un paisuma un bēguma sadzīto smil�u kupra dēļ bija kļuvusi nelietojama, jo tur varēja iebraukt tikai mazi zvejas kuģī�i.

Grande Puerto, lielākā Dobitu tirdzniecības osta, atradās sirpjveida lī�a krastā, da�us kilometrus no pilsētas centra, un tā bija dziļūdens osta, kas vienlaikus spēja uzņemt desmitiem okeāna kuģu. Dobitu līcis bija dabiski izveidojies kā ērta ostas vieta. Da�u jūd�u rādiusā no okeāna vējiem un viļņiem aizsargātā dziļūdens reidā aiz turku zobenam līdzīgās smil�u strēles, kas pāris simts metru platumā bija apaugusi palmām un krūmiem, atradās zaļumos slīksto�as seno laiku bagātniekiem piedero�ās villas, kas lēnām bruka. Tagad uz �ejieni vairs neviens nebrauc, jo līcis ir tālu no jomas, un pussalas �aurumā, vienīgajā pieejas vietā, kādreizējā peldētāju paradīzē, bija uzcelta padomju jūras karabāze ar slēgtiem angāriem un dziļiem atomzemūdeņu baseiniem. Pussala bija nosaukta Karreho vārdā, to rūpīgi apsargāja, un parastajiem mirstīgiem tur nebija ko meklēt.

Tomass apturēja auto ielas galā pie baobaba ar milzīgu platu vainagu un nolēma tālāk iet kājām. Viņ� prata būt uzmanīgs, un arī daudzkārt iepriek� tas bija glābis viņa dzīvību. Platlapaino banānkoku rinda,

kas auga gar pa�u upes krastu līdz Puertoriko ostai, ļāva mierīgi, sevi neatklājot, nonākt līdz izvēlētajam punktam. Pulkstenis rādīja 14.20, līdz tik�anās brīdim vēl 40 minūtes. Manuss ar siksnu pie liela piestiprināja mazo brauniņu, un tas arī bija viņa vienīgais ierocis, ja neņem vērā mīkstajos mokasīnos noslēptos metamos na�us. Tomass aizslēdza auto un, pielāgojies apkārtnei - ģērbies puķainā vasaras kreklā un gai�ās biksēs -, devās plantācijas virzienā. Tuvojoties pirmajiem krūmiem, viņ� tēloja nejau�u kājāmgājēju, katram gadījumam iedzēra alu, ja nu obligāti vajadzētu attaisnoties. Nevienu blakus nemanīdams, Tomass ieslīdēja platlapaino augu lapu ēnā, kur bija patīkami vēsāks un saule vairs tie�i nesvilināja galvvidu. Ik pa brīdim ausoties, Tameriks virzījās uz ostu, neuzminot ne uz viena sausa zariņa, nesaceldams ari nevienu citu skaņu. To viņ� bija apguvis Vjetnamas d�ungļos, kur katrs ar ausi dzirdams troksnītis bija pielīdzināms lodei. Tomass slīdēja uz priek�u, slēpdamies aiz krūmiem. Pusdienlaika svelme bija apstādinājusi visu, kam vēl dzīvība iek�ā. No karstuma virmojo�ais gaiss priek�metu aprises vietām darīja itin neprecīzas. Beidzot Manuss apstājās pie �etrkārtīga drā�u �oga, kas plantāciju atdalīja no ostas, un gar dārzu nogāja līdz upei. Palikdams krūmu ēnā, viņ� rūpīgi vēroja apkārtni. Tie�i upes krastā stāvēja �oga stabi ar zemē nomestām dzeloņdrātīm. Acīmredzot vietējie, kuru ciems atrodas da�us kilometrus no upes, pa �ejieni saīsināju�i ceļu uz ostu. Caur krūmiem un kokiem draiski vijās �aura taciņa.

�Kā jau sociālismā,� smīnēdams nodomāja Tomass, �pirmajai ēkai ir grezni vārti ar stingriem bruņotiem sargiem, kuri nekurnēdami pārbauda katru �urp nāko�o gājēju, bet aizmugurē, 400 metrus nostāk, brauc kaut vai ar auto iek�ā un zodz, ko sirds vēlas.�

Viņ� jau nāca ārā no krūmiem, kad blakus skaņa lika viņam apstāties turpat paēnā. Pārdesmit metru attālumā aug�up pa upi aiz smalkiem krūmiem skanēja dīvaini trok�ņi, tad bija saklausāma �aboņa un atkal iestājās klusums. Tomass, uzmetis kūkumu un slēpdamies aiz krūmiem, piezagās aizdomīgajai vietai tuvāk. Tagad jau varēja labi saklausīt vīru �ukstus spāņu valodā, sarunas un smieklus.

�Velns, vai tie kubie�i nav kaut ko nelabu sadzēru�ies?� brīnījās Manuss. �Acīmredzot viņi ierīkoju�i novēro�anas posteni upes malā.� Pēc �alo�anas un smiekliem izklausījās, it kā tur būtu divi vīri, ta�u pieklusinātās skaņas lika Manusam kļūt vēl uzmanīgākam.

�Por favor... por favor senore... no, no... por favor... f⁵⁶ atskanēja pavisam jauna, skaidra, izbiedēta balss.

No tuvējā biezā krūma aizmugures pavērās skats uz laukumiņā notieko�o. Divi raibos formastērpos ģērbti kubie�i, kam triecien�autenes pieslietas pie koka, bija satvēru�i mazu pusaugu afrikāņu meiteni. Upuris bija noguldīts gar�ļaukus zālē, svaidījās un spārdījās viņu tvērienos, augumu sedza vienīgi baltas biksītes. Meitenes kleita bija saplēsta driskās, un vīri �obrīd bija aizņemti ar mazo upuri, kam mutē iebāza drēbju vīk�ķi. Viņa vairs nespēja skaļi pakliegt, tikai slāpēti gausties: �Por favor... por favor... no... no... por favor... no...� Bija pavisam skaidrs, kas tur notika, Tomass sagatavojās uzbrukumam, saspringa muskuļi. Pirmā reakcija bija jāsavalda. Lai arī viss cilvēciskais, izlūkos strādājot, viņā nav zudis, gadu gaitā izstrādājusies tāda analīzes spēja un atbildības līmenis, kas piespieda viņu piebremzēt. Vaidi, kas sasniedza Tomasa ausis, lika satrūkties. Viens no kubie�iem, patukls ūsainis, meiteni bija nospiedis uz ceļiem sev starp kājām un tīksminoties noplēsis biksītes, jau atkailinājis pusaudzes auguma apak�daļu, kur apmatojums vēl neauga. Otrais karavīrs notieko�ajā kāri noskatījās, turot upura roku virs galvas. Tomass nodrebinājās �ausmās, viņa dvēsele bija pilna ar tieksmi atriebt, bet tas būtu bezcerīgi. Viņ� tagad neko nevar darīt. �os divus bērna izvarotājus nogalināt viņam nesagādātu lielas grūtības, bet pēc tam viss turpmākais...

Tie divi �eit bija nolikti novēro�anai, viņi apsargāja ostas ieeju no upes puses, un viņu pazu�anu ātri pamanītu. Pēc pāris stundām ostā ierastos kubie�u karavīri, un tad operācijai �Dzelzs zirgs�, kuras viens posms bija plānots �ovakar Puertoriko, būtu svītra pāri. Neatkarīgi no tā, kā viņ� mācīts un kas viņā ieguldīts, neatkarīgi no tā, ka viņ� zināja -

⁵⁶ �Lūdzu... lūdzu, kungi... nē... nē... lūdzu...� (Spāņu vai.)

izlūka darbs ir kā māmuļai dabai, kam trūkst līdzjūtības un pastāv tikai izdzīvo�anas cīņa, Tomass jutās apkaunots un pazemots. Otrā klajumiņa pusē meitene bija pārstājusi raustīties. Lielas asaras ritēja pār viņas kafijas brūnajiem vaigiem, kad viņa �ausmās drebēja: �Porfavor... porfavor senor... Jesns... Maria... no, no...�

�Jā, jā...� skanēja no tā karavīra mutes, kas drud�aini noņēmās ap savām biksēm, �tūlīt, tūlit... esmu tavs dievs,� viņ� tusnīja. Otrpus klajumiņam atskanēja pīkstiens, un Tomass savilka dūres, līdz iesāpējās, un novērsās. �ie viņu bija paņēmu�i, un viņ�, Tomass Tammers, bija aukstasinīgi pieļāvis tam notikt. Viņam bija kauns par sevi. Par spīti Vjetnamā un Afganistānā gūtai milzīgai pieredzei, viņ� iek�ēji tomēr bija palicis tas pats mazais baltgalvanais zēniņ�, kas, matiem plīvojot, bija auļojis vectēva atvestajā �ūpuļzirdziņā. Kā nopērts suns viņ� klusām un nomākts ieslīdēja krūmu ēnā un aizlavījās atpakaļ upes krastā. Varēja sameklēt daudzus iemeslus. Piemēram - vienas meitenes kļū�anu par sievieti salīdzināt ar cenu, kas Lemānijai dotu iespēju kļūt labākai un stiprākai... Tie�ām, tās bija blēņas un liekulīgs mierinājums. �eit nekas nenotika ne Lemānijas, ne tās labākas nākotnes dēļ, bet gan lielvalstu ambīciju un intere�u dēļ, un tādēļ cieta un turpmāk vēl cietīs mazas tautas.

�Kas es �ajā gadījumā esmu?� sev jautāja Tomass un atzina - jo ilgāks laiks pagāja, jo bie�āk pārdomāja �o tematu. Viņ� zināja savus uzdevumus, bet arvien vairāk apzinājās, ka tie viņu ved tālāk prom no mērķa, kā vārdā viņ� �os gadus bija dienējis.

�Apstājies,� viņ� sev teica. Tagad nav ne īstais laiks, ne vieta sevis �austī�anai, pulkstenis rādīja 14.45, vēl atliku�as 15 minūtes. Jāizmanto situācija, kamēr novērotāji nav postenī. Manuss nokāpa lejā līdz ūdens līmenim, piegāja pie zemē guļo�ajām dzeloņdrātīm un, tēlodams cilvēku, kas apzinās savas tiesības, devās pirmās barakveida noliktavas virzienā. Ostas teritorijā nebija manāma neviena dzīva dvēsele, pusdienlaika karstuma dēļ viss visapkārt bija ierāvies telpās. Vēja nebija, un pat jūras un upes tuvums nekliedēja karstumu. Divi

lidz nejēdzībai norūsēju�i mazi zivju zvejas traleri ar Lemānijas karogu ahterī⁵⁷ savā nodabā skumji kvernēja pie īsā mola. Smirdēja pēc zivju un ķidu puvuma. Vārtu sarga skata lauku no Manusa �ķīra garā barakas koka siena, bet viņ� redzēja visu, kas notiek apkārt. Osta nudien bija maziņa un panīkusi, no vārtiem līdz molam - 200 metru un no upes līdz dzeloņdrā�u �ogam tikpat tālu. Dro�i vien tas lepnais vārds tai bija dots jokojoties. Pulkstenis bija 14.55, Tomass dzirdēja, kā viens traleris iedarbina galveno dzinēju, un redzēja no skursteņa iz�aujamies melnu dūmu mutuli. Lai nokļūtu līdz tralerim, bija jā�ķērso pēdējie 30 metri, kaut visu �o ceļa gabalu pilnībā pārskata vārtu sargs no sardzes būdiņas. Tomass uz sevi sadusmojās, ka vispār piedalās �ajā izlūko�anas spēlē. Varēja ta�u uzticēties caurlaidei ar fotogrāfiju, kas izdota Latvijas PSR Zvejnieku kolhozu savienības pārstāvim biedram Āboliņam. Ta�u iek�ējā sajūta, kam viņ� bija mācījies uzticēties gadiem ilgā izlūka darbā un kas ne reizi viņu nebija pievīlusi, teica, ka viņ� rīkojas pareizi. Manuss satraukts domāja, kas notiktu, ja tagad kāds no apsardzes viņu notvertu un noskaidrotos, ka viņ� nav ienācis pa vārtiem. Manuss paraustīja plecus. �ajā gadījumā vairs nelīdzētu nekādi papīri, būtu jāizmanto ierocis, un tam vēl nav pienācis laiks... Tālāk Tomass negribēja domāt, laika viņam vairs nebija. Pulkstenis rādīja 14.58... jā, laiks, bija jāiet, vilcināties nedrīkstēja. Vēl reizi viņ� uzmeta pētīgu skatienu apkārtnei un, abas rokas nevērīgi bik�u kabatās sabāzis, mierīgā pastaigas solī izgāja no barakas aizmugures. Viņ� spēra da�us soļus kuģa virzienā, tad apstājās, it kā apdomājās un pieliecās, lai izpētītu piestātnes malā nomesto linumu. Saplēsto trali zvejnieki bija izklāju�i uz mola, lai labotu, un Manuss to izmantoja. Pieliecies viņ� ar roku pabu�ināja caurumaino tīkla linumu, reizē uzmanīgi ar visām maņām pētīdams apkārtni. Tomass kustējās nesteidzīgi un ar gudru ziņu virzījās uz tralera pusi. Bija bēguma laiks, ūdens upē tā nokrities, ka no tralera aiz mola varēja redzēt tikai stūres mājas jumtu līdz ar kūpo�o un blark�ķo�o skursteni. Ne uz tralera klāja, ne kur citur nebija

⁵⁷ Kuģa korpusa pakaļgala virsējā daļa.

ne dvēseles. Nolecot no mola uz stūres mājas seguma, Tomass ievēroja, ka pa vaļējām vakts maiņas durvīm izskrien kāds cilvēks zaļā mundieri un, ar triecien�auteni mādams, kaut ko kliedz.

�Velns, tomēr ieraudzījis,� Tomass no�ķendējās par savu smago likteni. Pēk�ņi no iek�puses atvērās stūres mājas durvis, un Tomasam vairs nebija laika apsvērt, vai briesmas uzbruks no iek�puses vai ārpuses. Viņ� ātri iegāja iek�ā. Tur sastapa ra�ena auguma bārdaini, kas smaidīja ar platu smaidu un, zilajām acīm viņu uzmanīgi nopētījis, sveicināja krieviski:

�Ti smotri, kakijegosti, tisja�u Iet, tisja�u zim ņe vīģe/...�⁵⁸

Viss bija pareizi. Manuss atbildēja:

�Mo�et biķ ņe tisja�u Iet, no sto Iet to�no.�⁵⁹

Parole bija pieņemta un akceptēta.

�Kreklu, un ātri,� sekoja īsa asa pavēle no bārdaiņa, kas bija gaidot izstiepis roku.

Tomass saprata no pusvārda, laika skaidrot neatlika. Krekls uzslīdēja viņam mugurā.

Pulkstenis tuvojās trijiem. Cietumsargs, raibajā formā ģērbts āfri-kānis, kas snauda gaiteņa stūrī uz krēsla, domās lādēdams majoru Murano, ievaidoties piecēlās kājās. Pavēle bija skaidra: krievs tre�ajā kamerā ik pēc stundas ir jāpārbauda, un �ī procedūra sargu padarīja nervozu, par nopietnu snau�anu nevarēja būt ne runas. Neizpildīt

⁵⁸ �Tu skat, kādi ciemiņi, tūksto� vasaru, tūksto� ziemu nesatikti...� (Krievu vai.)

⁵⁹ �Varbūt tūksto� vasaru ne, bet simts vasaru noteikti.� (Krievu vai.)

pavēli - sargam tāda doma pat nedrīkstēja ienākt prātā, viņ� pārāk labi pazina Murano un baidījās no viņa. Tā pāris vīru par pavir�u dienestu uzreiz bija pielikti pie sienas. Ta�u tādu prieku - domās rupji nolamāt lielo priek�nieku - Hosē neviens nevarēja aizliegt. Viņ� �āvādamies visa koridora garumā vilkās uz tre�o kameru, kā iepriek� turpinādams lādēties par priek�nieka stulbumu.

�Kur tad ieslodzītais no �ejienes var pazust - �etrus metrus biezas akmens mūra sienas, resnas dzelzs restes un priek�ā tik stipras metāla durvis.� Hosē saldi no�āvājās. Krievs izskatījās drīzāk solīds, mierīgs un inteliģents. Vienalga, cik rei�u sargs bija skatījies, vienmēr viņ� bija izstiepies uz nāras un snaudā �ņāca. �Velns, briesmīgi stiprs �alis,� karavīrs pakasīdamies pie sevis nodomāja. �Nokļūt Murano, tāda miesnieka, nagos, cietumā un mierīgi gul�ņāt, tiem gan ir jābūt nerviem.� Laikam Murano patiesi bija taisnība, ka no krieviem varot sagaidīt visu. Hosē paraustīja plecus, vēlreiz pakasījās, saraustīja nobruku�ās mundiera bikses un nospļāvās uz grīdas, tad apstājās pie tre�ās kameras durvīm. Savā ziņā viņ� izjuta simpātijas pret krievu, jo viņ� nekrita histērijā, arī netrok�ņoja kā citi, kas �eit sēdēju�i. Hosē uzmeta aci pulkstenim, tad atvēra lūku un pieliecās ieskatīties. Ielūkojies kamerā, kurā pirms stundas mēness gaismā viss bija kārtībā kā līdz �im, tagad viņ� tur ieraudzīja melnu nekustīgu ēnu. Karavīrs izberzēja acis un vēlreiz pieliecās pie lūkas. Pamazām acis sāka aprast ar tumsu, un kopā ar to atnāca nojausma, ka pie durvīm karājas kaut kas tum�s un nekustīgs, kas traucē skatīties pa lūkas skata sektoru. Ar pēk�ņu klak�ķi no�ēlojamajā cietuma kamerā iedegās gaisma, un sargs ar saltu priek�nojautu noliecās paskatīties. Tum�ā figūra bija krievs, kas nekustīgi karājās durvīm priek�ā, no bik�u starām rēgojās divas neapautas kājas. Aug�up paskatīties neļāva lūkas mala. Milzīgs bija karavīra izbīlis, jo Murano bija piekodinājis labi sargāt, bet, ja cilvēks tā nekustīgi karājas, tad...

�Ak Dievs! Ak mans Dievs,� Hosē izbijies sūrojās, �Murano man dzīvam novilks ādu.�

Sargs bija galīgi izmisis. Krievs visu laiku bija uzvedies tik godīgi, un pēk�ņi izgā�anās. Galvā juku jukām drūzmējās domas, un starp tām dominēja sodī�anas aina. Hosē jau gatavojās ņemt atslēgas no jostas, bet pēk�ņi atcerējās stingro majora Murano pavēli, ka kameras durvis drīkst atvērt tikai pēc viņa personīgās atļaujas. �Pie velna, ja viņ� izliekas?� melnā vīrie�a galvā pazibēja glābēja doma. �To uzreiz pārbaudi�u,� viņ� pat nopriecājās par savu atjautību un satvēra pie jostas piekārto durkli. Viņ� ieklausījās - cietuma kamerā valdija pilnīgs klusums, tikai līķis nekustīgi karājās rokas stiepiena attālumā. Karavīrs strauji ar durkli dūra caur lūku, lai trāpītu pakārtajam kājā. Uzreiz pēc tam Hosē sajuta, ka viņa roka ir satverta un viņ� pats sāpigi ar galvu tiek triekts pret lūkas malu. Caur roku izskrēja ass, sāpigs sitiens, un vīrietis, kas bija spiests atlaist durkli, ierēcās no sāpēm un pārbīļa. Tad viņ� izdzirdēja klusām, bet draudīgi spāņu valodā sacito:

�Nebļauj un nerausties! Ja gribi palikt dzīvs, ar kreiso roku pasniedz man atslēgas. �eit! Tā, un tagad aizvāc savu purnu!�

Melnais cilvēks mēģināja izrauties un izlocīties, bet tūdaļ bija spiests nomierināties un apklust, jo apziņu aptum�oja sāpes, kas nāca no kamerā ievilktās labās rokas. Pēk�ņi viņ� juta durkļa asmeni sev pie rīkles. Hosē ievaidējās, izdzirdot teikto: �Es nejokoju, jaunekli. Turklāt mans stāvoklis ir pārāk no�ēlojams. Vēlreiz atkārtoju, pasniedz man atslēgas, citādi mirsi �eit, durvju lūkā.� Balss, kādā krievs to pateica, neļāva �aubīties par draudu patiesumu, un kā apliecinājums tam bija no jauna sāpīgi izgriezta roka.

�Murano, Murano...� viņ� iebļaudamies caur zobiem sāpēs ievaidējās.

�Es tev, jaunais cilvēk, dodu iespēju izvēlēties,� �ukstēja Kvazi, �vai nosprāgsi uzreiz vai tūlīt atdosi man atslēgas, un pēc tam es tev do�u iespēju sveikam un veselam laisties lapās.�

Hosē domāja. Viņ� mēģināja roku atbrīvot, bet otrpus durvīm to turēja tādā tvērienā, it kā tā jau būtu cita īpa�umā. Varēja jau saukt pēc palīdzibas, bet citi sargi atradās stāvu zemāk. Ja viņi no �ejienes

caur divām dzelzs durvīm ko izdzirdēs, tad brīdī, kad palīgi būs klāt, durklis viņa mocības būs izbeidzis. Hosē �odien bija tik daudz kļūdījies, ka majors Murano arī par mazākiem grēkiem pieliktu viņu pie sienas. Kaujinieks izvēlējās dzīvību un, sāpēs ievaidoties, ar degunu piespiests pret lūku, pasniedza atslēgas. Sarga plaukstas locītavu neatlaidis un vēl pagriezis, Leonīds ar brīvo roku varēja atslēgt kameras durvis. Viņ� atgrūda durvis līdz kājai vaļā un rūpīgi pētīja gaiteni. Ja būtu biju�i vēl citi sargi, viņi būtu gaidiju�i koridorā, bet �oreiz veiksme bija viņa pusē. Līdz �im viss izdevās tā, kā viņ� bija plānojis, un pat vēl labāk. Kvazi atbrīvoja sarga roku un ar ātru sitienu bija jau otrpus durvim. Melnais sēdēja uz grīdas, roku masēdams, un, pagriezis izbiedētu skatienu, raudzījās uz Leonīdu. No pārsistās uzacs plūda asins straumīte. Viņa acīs bija patiesas �ausmas un stipra pārliecība, ka krievs viņu nogalinās. No tādas rīcības Leonīds nebija tālu, vismaz gribētos ienaidnieku piesist līdz bezsamaņai, bet, redzot atbruņotu un bezpalīdzigu sakumpu�u augumu, viņ� negribīgi apstājās - no �ī vīra varēja gūt labumu.

�Kā tevi sauc?� apstājies pie �okurā sakņupu�ās karavīra figūras un viņu ar kāju viegli pagrūstījis, Kvazi jautāja.

Apjuku�ais jaunietis klusu atbildēja �Hosē� un paskatījās aug�up -nāvīgais sitiens nesekoja.

�To, ka tu mani esi izlaidis no kameras,� Kvazi dzēlīgi turpināja, skatoties jaunā cilvēka acīs, �Murano tev nekad nepiedos, tādēļ ar tavu gaļu drīz jūrā baros haizivis.� Redzot, ka sarunas saturs ir sasniedzis kareivi, Kvazi piemetināja: �Es tevi, Hosē, nenogalinā�u. Tie�i otrādi, esmu ar mieru tevi izglābt, kaut gan tev pa�am ir jāturas stingri kā vīram.� Jaunietis beidza berzēt roku un uzmanīgi klausījās teiktajā. �Viņ� ir gara auguma, atlētisku miesas uzbūvi,� Kvazi novērtēja vīrie�a spējas. Melnādainajam bija jāiepotē �ausmas pret Murano un jāizmanto savā labā. �Hosē, iegaumē,� Leonīds sacīja, pats uzmanigi klausīdamies, vai no kaut kurienes neatskanēs vēl kādas skaņas. �Gari skaidrot man nav laika, bet vienu es pateik�u - ar Murano būs beigas, un pavisam drīz. Tādēļ ari ir vajadzīga tava palīdzība. Izlem!�

Karavīrs no grīdas pacēla skatienu pret Kvazi, viņ� izvēli bija izdarījis.

�Si senor,� viņ� izdvesa.

Kad viņi bez grūtībām bija atvēru�i divas dzelzs durvis un nonāku�i tre�ajā stāvā, Kvazi atskārta, cik pareizi darījis, ņemot līdzi Hosē. Vienatnē, nepazīstot durvju atslēgas, nezinot, kurām durvīm tās der un kādi sargi aiz tām gaida, kādu ceļu izvēlēties, lai varētu klusāk aiziet, un beidzot, kur atrast Mariju - bez viņa tas nebūtu iespējams. Veco fortu, kā Hosē bija teicis, sauca Punta de Abra. Leonīds tādu vārdu atcerējās -pirms operācijas Maskavā bija par to lasījis materiālos. Informācija par gadsimtiem seno se�stāvu cietoksni nebija saturīga. Spāņi to cēlu�i vēl vergu laikos, papla�ināju�i un piebūvēju�i, līdz tas bija jāatstāj Lemānijai. Pēdējos gados fortā bija ierīkots cietums, un vēl tur atradās Lemānijas Dro�ības dienesta īpa�ās karaspēka daļas mācības bāze. Punta de Abra atradās vientuļas klin�ainas pussalas virsotnē, dziļā Abras lī�a krastā, no divām pusēm norobe�ota ar nepieejamu biezokni, no tre�ās ar augstu klints sienu, kuras krauja atdūrās tie�i jūrā. �Ideāla vieta, kur Murano un viņam līdzīgiem pastrādāt tum�us darbus,� domāja Leonīds, kad viņi bija apstāju�ies kāpņu laukumā aiz dzelzs durvīm, kas veda uz piekto stāvu, kur atradās visa cietuma sardzes dienesta �tāba telefoni, videokameru pultis un pārējie sakaru līdzekļi. Hosē Leonīdam bija raksturojis sardzes virsnieku un viņa palīgu telpas, kuras no kāpņu telpas noveda pirmajā kabīnē aiz gaiteņa. Atliku�ās divpadsmit bija kameras, un viņu priek�ā garajā gaitenī stāvēja divi sargi - viens vienā, otrs otrā galā, viens otra redzes laukā. Apstājoties kāpņu laukumā, gari prātot vairs nebija laika. Leonīds, velkot Hosē aiz piedurknes, iegāja virsnieku atejā, kas atradās turpat. No vienas puses, tas bija slazds, no otras puses - tur uzturēties bija dro�āk nekā kāpņu laukumā, kas bija pārskatāms no visām pusēm. �eit, priek�telpā ar divām izlietnēm, bija mazliet dro�āk. Leonīdam vajadzēja drusku apdomāties. Pēc Hosē teiktā, balto sievieti bija aizvedu�i uz tre�ā stāva 7. kameru, tātad viņa atradās starp �tābu un diviem sargiem. To, kā viņiem tikt garām,

Hosē nemācēja pateikt. Liela problēma bija ari ar videokamerām, kas atradās svarīgākajos punktos, un bez ieraksta videolentē no forta izbēgt nevarēja. Viss liecināja, ka nāksies apciemot apsardzes dienesta telpas, kur atrodas pults. Pulkstenis rādīja 3.15. Līdz sardzes maiņai bija atliku�as 45 minūtes, un tad noteikti atklās bēg�anu.

�Domā, vecais, domā,� sevi mundrināja Kvazi, �tagad, kad esi ārā no kameras, būtu pavisam dumji atgriezties atpakaļ.� Hosē tupēja stūrī un bija aizvēris acis. Viņ� visu bija uzticējis baltajam cilvēkam un pats iegrimis pilnīgā apātijā.

Klusajā naktī koridora durvju dārdoņa atbalsojās kā lielgabala �āviens. Tuvojo�ies soļi Leonīda ausīs skanēja kā trauksmes zvans, kā dārdoņa. Kāds dro�iem soļiem nāca �urp. Zibens ātrumā Kvazi aiz pleca uzrāva kājās Hosē, no stūra paķēra grīdas birsti, aiz kāta to iespieda vīrie�a rokā un, tuk�u spaini iegrū�ot telpas vidū, pa�ukstēja:

�Tu, velns parāvis, uzkop, un viss, vai ir skaidrs?�

Pēdējā momentā, izdzirdot atveramies ārdurvis, Kvazi paspēja ielavīties kabīnē. Hosē, kas bija at�irdzis, centīgi kustināja grīdas birsti, berzdams grīdu. Soļi brīdi apstājās, bija dzirdama sasveicinā�anās. Leonīds bija sasprindzis un sagatavojies, jo nākamajā mirklī nācējam bija jāienāk atsevi�ķā kabīnē, vienā no kurām slēpās viņ�. Durvis no�īkstēja, soļi tuvojās, tad apstājās... Sasprindzis Leonīds gaidīja, bija nobriedis līdz sprādzienam...

Pie pretējās sienas atskanējusī �urkstoņa liecināja - kāds ar lielu baudu lieto pisuāru, un Kvazi atviegloti atslābinājās. Viņ� raudzījās pa durvju spraugu, un, cik varēja saskatīt pēc formas drēbēm, tas bija virsnieks. �urkstē�ana mitējās, virsnieks otrpus durvīm sakārtoja drēbes, un balss jautāja:

�Kareivi, paklau, kareivi, sakiet, kāds idiots jums pavēlēja pus�etros naktī berzt ateju? Tas ta�u ir rīta maiņas darbs.�

Leonīds dzirdēja Hosē kaut ko noburk�ķam un pēc tam virsnieka pārsteigto balsi:

�Bet jūs jau esat no sestā stāva, ko jūs te tagad darāt?�

Kvazi saprata, ka ilgāk �oreiz nedrīkst gaidīt. Viņ� bez trok�ņa atvēra kabīnes durvis, un uzbrukums bija momentāns. Ātrs un precīzs sitiens kakla rajonā izdzēsa virsniekā jebkādu interesi, un viņ� klusi saļima uz Leonīda rokām. �ausmu pārņemtais Hosē bija gatavs bēgt, bet pārliecino�ais Kvazi �uksts viņu apturēja un stingrais acu skatiens pienagloja.

�Paliec uz vietas, kareivi, Murano tevi jau gaida. Hosē, nemuļķojies, labāk palīdzi!�

Jaunais vīrietis svārstījās, bet krieva stāja un skatiens pārliecināja. Viņi divatā nokautēto virsnieku ienesa kabīnē. Pulkstenis bija 3.25, laiks tik�ķ ātri.

Tre�ā stāva sargs lādēja drūmo likteni, kas �ajā sardzes dienestā viņam bija dāvājis otro posteni. Sliktāka, vismaz �eit, Puntas de Abras fortā, noteikti nevar būt - pie sardzes galdiņa, da�us metrus no sardzes virsnieka durvīm, nedrīkst ne atbalstīties, ne sēdēt, ne arī snauduļot. Citos posteņos bija iespēja kaut uz mirkli acis pievērt, bet �eit nācās stāvēt kā Maskavā pie Ļeņina mauzoleja. Neviens nevarēja zināt, kad de�ūrvirsnieks iznāks no sava kabineta. Turklāt, ja virsnieks bija saskaities, viņ� to uzreiz izrādīja. Tomēr soļo�anu nevarēja aizliegt. Tie�i pretēji, to prasija darīt. Karavīrs norādītajā vietā apgriezās un soļoja uz koridora galu.

No septītās kameras neatskanēja ne �iku, ne grabu, ta�u Murano ar kolēģiem, kas viņu pavadīja, tur bija iegāju�i jau pirms divdesmit minūtēm. Majora pieminē�ana kareivjus padarīja modrākus, viņ� bija dzīvs velns, un neviens negribēja nokļūt viņa ķetnās.

�Baltā sieviete, ko viņi ievilka kamerā, bija ļoti skaista,� atcerējās kareivis. �Cik ilgi tā skaistule te paliks?� viņ� domāja, klausoties aiz durvīm. �Pietiks; ka Murano ar saviem pui�iem pāries viņai pāri...� Biezās akmens sienas glabāja noslēpumu, no cietuma kameras neatskanēja nekas vīrie�a ausīm saprotams. Gaiteņa galā aizcirtās durvis -tur ar uzmestu kūkumu iznāca vecākais leitnants, un viņa noguru�ais augums ātri ieslīdēja sardzes virsnieka telpā.

�Velns, tikai skraidelē �urpu turpu,� izbrīnīts nolamājās kareivis un pagriezies soļoja atpakaļ pa koridoru. �Vecākais leitnants izskatās uzmetis jocīgu kūkumu,� sargs atsauca atmiņā tikko redzēto, �gan jau draņķim ir piesitusies caureja,� karavīrs konstatēja uzvaras priekā.

PSRS vēstniekam Lemānijā Jurijam Aleksandrovam, pieredzēju�am diplomātam, kas �ajā amatā pelnījis maizi vairāk nekā divdesmit gadus, ekonomiskais un politiskais stāvoklis, kāds bija izveidojies Lemānijā, sāka sagādāt galvassāpes jau tolaik, 1982. gada septembrī, kad prezidents Amarra pretrunā PSRS ieteikumiem sāka sarunas ar amerikāņu nopirkto naftas firmu West Oil. Tā bija Lemānijas TR prezidenta pirmā un patiesā iespītē�anās, par ko arī uzreiz bija informēta Maskava. Maskavā nevienam nebija laika ar to nodarboties, jo tur notika varas maiņas spēles. Vecais skalu maiss Bre�ņevs pēdējās dienas gulēja nāves cisās, bet visa pārpalikusī sabiedrība nogaidīja. Tādēļ Amarram atļāva rīkoties pēc savas gribas, un tas viņam deva pa�noteik�anās sajūtu un viņu vērta arvien dro�āku.

Jurijs bija aizdomājies, un no kūpo�ās Marlboro cigaretes gala uz sarkanā tepiķa nokrita pelni. To ieraudzījis, viņ� ātri piecēlās no krēsla, kā palaidņa skolas puika ar kurpes purngalu pelnus izjauca pla�āk un, paskatījies uz cigareti, piegāja pie rakstāmgalda. Viņ� jau pirms gada no rūgtajām padomju cigaretēm bija pārgājis uz patīkamajām aromātiskajām amerikāņu cigaretēm Marlboro, alga to nodro�ināja. Viss tām bija patīkams, tikai ļoti ātri izdega. Vēstnieka domas atgriezās pie iepriek� iesāktiem prātojumiem... Tobrīd, kad Maskava pamodās, Amarra bija daudz drosmīgāks vīrs, kas metās Lemānijas jautājumus risināt daudz gudrāk un pēc sava prāta, neinformējot par to PSRS. �Bet palīdzību arī ubagoja tikpat cītīgi,� Aleksandrova galvā ie�āvās nicīga doma. Nesen jau viņiem bija notiku�as pārrunas, kurās

Amarra bezkaunīgi bija turpinājis PSRS pārmest solījumu nepildī�anu. Izraudzītais temats, protams, bija ar raķe�u iero�iem bruņoti helikopteri Mi-24. Ar tiem lidoja un frontē cīnījās vācu biedri, izmantojot tā dēvēto izdedzinātās zemes taktiku. �ie iero�i Amarram bija liels trumpis pret Tolkero un Salomi, bet viņ� kā vēstnieks nebija pratis atbildēt citādi, kā Maskava bija iepriek� pateikusi, - pārejo�as ekonomiskas grūtības. �Jaunā slota� Andropovs slaucīja citādi, jo jauni vēji tad iepūta arī Lemānijā. PSRS saviem Āfrikas partneriem pievilka attiecību gro�us, tomēr vēstnieks domāja, ka tāda rīcība jau ir nokavēta. īstais laiks bija palaists garām, un tagad bija jārēķinās ar pa�reizējo kārtību. Jurijs Aleksandrovs apstājās un skatījās uz ģenerālsekretāra Andropova ģīmetni pie sienas. Viņ� bija aizsūtījis garu un precīzu ziņojumu ar saviem priek�likumiem, bet kā atbildi saņēma tikai īsu ziņu: �Turpiniet strādāt.� Vēstnieks apvainojās. Viņu kā pieredzēju�u diplomātu �ādā stāvoklī atstāja bez uzmanības, un viņam tas �ķita nepieņemami. Ar katru dienu pārliecino�āk mainījās arī prezidents Amarra, un pēdējās nedēļās viņam tik�anās bija atteikta vispār.

Jurijs Aleksandrovs pelnutraukā nodzēsa izsmēķi, piecēlās no rakstāmgalda un nolika priek�ā tālruni. Pacēlis klausuli, viņ� teica: �Aleksandra, savienojiet mani ar prezidenta pili. Jā, jā, tie�i tagad.� Otrā galā atskanēja knak�ķis, un pieklājīga balss spāņu valodā paziņoja, ka Lemānijas Tautas Republikas prezidenta kanceleja klausās.

��eit Aleksandrovs, Padomju Savienības vēstnieks Lemānijā,� viņ� stādījās priek�ā, �savienojiet mani ar prezidentu.�

�Atvainojiet,� atbildēja pieklājīga balss, �pa�laik prezidenta Amarras nav pilī, bet mēs viņu noteikti informēsim par jūsu zvanu.�

�Pateicos,� Aleksandrovs tikai ar milzīgām pūlēm spēja pieklājīgi atbildēt. �Nolāpītais melnais ķēms!� vēstnieks nolamājās pusbalsī un dusmās saburzīja cigareti smalkos sīkumos, �tik vien zina kā tempt vodku un kļūt arvien iedomīgāks.� Jau trīs dienas viņ� bez panākumiem mēģināja pa telefonu sadzīt rokā Amarru, tomēr atbilde bija tikai atvaino�anās: �Prezidents pa�reiz neatrodas uz vietas.�

Vēstnieku māca nopietnas ba�as, ka pēdējās dienās Lemānijā briest būtiskas pārvērtības. Noguris viņ� apsēdās atzveltnes krēslā pie rakstāmgalda, ļaujot acu priek�ā ņirbēt pēdējiem nozīmīgajiem notikumiem - vasarā strupceļā iedzītās Lemānijas un PSRS zivsaimniecības sarunas, kaut arī vēlāk stāvoklis tika labots, Dobitu uzpeldēju�ie Lemānijas Darbaļau�u kustības partijas plēnuma slepenie dokumenti, ASV un CIP neap�aubāmā interese par �o reģionu, Tolkero un Salomes spēku aktivizē�anās, karadarbības pastiprinā�anās, ienaidnieka veiksmes frontē un viņu pievirzī�anās da�u simtu kilometru attālumā no galvaspilsētas un - visbeidzot - Petrova un Voliņinu noslēpumainā nozu�ana. Tas viss lika nojaust kādas slēptas, augstākas sistēmas spēli. Klauvējiens pie durvīm Juriju Aleksandrovu atsauca no pārdomām.

�Iek�ā,� viņ� īsi noteica.

Ienāca viņa sekretāre, brunete Aleksandra, kas, draiskulīgi atmezdama cirtas no acīm, paziņoja:

�Biedrs Igrovs lūdz sarunu ar jums.�

�Petrova vietnieks,� ie�āvās vēstnieka galvā. �Lūdziet nākt iek�ā,� viņ� sacīja un ar roku aicino�i pamāja.

Aleksandrovs piecēlās, panācās pretī kabinetā ienāko�am plikgalvainam vidēja auguma vīrietim un sniedza roku.

�Sveicināts, Vja�eslav, kā jums iet, kas jauns?�

Vīri sasveicinājās, un Aleksandrovs aicināja viesi apsēsties kabineta stūrī vienā no diviem atzveltnes krēsliem. Kaut arī GRU rezidents jeb līderis, kā viņus �argonā dēvēja, oficiāli bija vēstnieka pirmais palīgs, faktiski viņ� pakļāvās tikai Maskavai un Aleksandrovam pār viņu nebija nekādas varas. Drīzāk tie�i otrādi, vēstnieks bija cie�i piesiets GRU pavadā. Ar savu uzvedību ģenerālmajors Petrovs Aleksandrovam bie�i to atgādināja un vienmēr lika par to domāt. Aleksandrovs uzmanīgi pētīja jauno vīrieti, ar kuru viņam tagad nācās kārtot visus jautājumus, bet no viņa pelēkajām acīm neko nevarēja nolasīt.

�Jurij,� ciemiņ� pirmo reizi vēra muti, atzveltnes krēslā sēdus turot augumu taisnu, �tie�i pirms piecām minūtēm no Maskavas saņēmu

�ifrogrammu, kas skar ari jūs, un jūs noteikti saņemsiet rīkojumu arī pa saviem kanāliem.�

�ajā bridi svina acis ieurbās Aleksandrovā, un vēstnieks sajuta, ka viņam kļūst neomulīgi, ta�u kop� diplomātiskās skolas viņ� bija iemācījies neļaut balsij sevi nodot.

�Klausos jūs, Vja�eslav,� viņ� mierīgi sacīja.

�Maskava ir paredzējusi mācības, kā ātrāk evakuēties no PSRS kolonijas Lemānijā, ja stāvoklis to prasīs,� turpināja pulkvedis Igrovs, un viņa sejā nepakustējās ne muskulis. �Es no savas puses uzskatīju par savu pienākumu jūs informēt agrāk,� viņ� teica bez izteiksmes sejā tā, ka Aleksandrovs bija spiests padomāt, kur �iem cilvēkiem vispār paliek emocijas, vai tās pazūd kopā ar uzple�iem, kopā ar visu cilvēcīgo. �Precīzas instrukcijas jūs saņemsiet no manis, un es uzsveru - mācibas ir saistītas ar Tolkero un Salomes karadarbības aktivizē�anos.� Pelēkās acis atkal ieurbās Aleksandrovā, un tajās spīdēja neuzticība, kaut gan spēcīgā balss turpināja: �Tā tas ir jāsaprot arī padomju kolonijā Lemānijā: notiks mācību trauksme, un nedrīkst pieļaut nekādu paniku.�

�Skaidrs,� īsi pateica Jurijs. Kaut ko tādu viņ� bija gaidījis.

Tas, ka Huans viņai uzbruka ar pletni, sita viņu un trakoja, viņasprāt, bija pat labi. Ar to bija novilkta noteikta robe�a viņu attiecībās, kas jau sen bija skaidras. Tagad Anna bija tikusi skaidrībā ar savām jūtām. Pateicība Amarram par to, ka tas viņu aizvedis no Krievijas un iesēdinājis luksusā, bija zudusi. Viņa atbrīvojās no visureso�ās vainas apziņas, ko reizēm vēl bija jutusi pret Huanu, kad viņa kā precēta sieva nepildīja pienākumus. Satiekot Ndego Maskavā, viņa bija bijusi jauna un dumja. Līdz pat �ai baltai dienai viņa atcerējās tās pirmās naktis, piedzīvojuma sajūtu, satraukumu un jaunības ziņkārību. Annas draudzenes bija brīdināju�as, ka �īs rases vīrie�iem tas gals esot patiesi

liels un ciets kā rags. Nu, nebija jau tur nekādu ragu, bet tas rīks, ko viņai pavisam vienkār�i iegrūda starp kājām, bija iespaidīgi liels. Tas sāpēja, bet aizraujo�ais notikums bija lielāks, un sāpes izzuda, tās pārgāja tīksmes sajūtās. Ja sieviete tagad teiktos esam vīlusies, ka nebūtu to izbaudījusi, tad, liekot roku uz sirds, viņai būtu jāatzīst, ka melo. Anna bija guvusi apmierinājumu jau pirmajā reizē, un pat vēl vairāk. Nākamās dienās viņa bija gājusi, kājas liekot krustiski un it kā apdullusi. Ko tur slēpt - Huans bija varens, un viņu nevarēja salīdzināt ar kādu no Annas pa�as vecuma studentiņiem, ar ko viņa bija tik tālu tikusi. Jaunie vīrie�i iesācēji nodevās dzer�anai un cīnījās ar kompleksiem. Pēc da�u minū�u raustī�anās un lēkā�anas, kad viņi bija tiku�i sievietei virsū un kad sieviete sāka kaut ko sajust, viņi �ņācot likās gulēt vai atvainojās par pēk�ņo aizie�anu, jo steidzoties uz pēdējo metro vilcienu. Vīrietis no d�ungļiem bija pavisam kaut kas cits. Viņ� zināja, kā jāapietas ar sievieti -drusku patvaļīgi, bet arī ķircinoties un maigi, vilcinot gaidī�anas laiku, neizjūtot nekādus tabu un aizliegumus, kas bija spēkā balto pasaulē. Sākumā Anna jutās ļoti �okēta un ļoti ietiepīgi pretojās, kad Huans metās viņu iegūt arī dienā. Sociālistiskajā morālē, kuras garā viņa bija iedvesmota un audzināta, par cilvēku seksualitāti nerunāja vispār neko. Ja ticētu plakātiem, sociālismā varēja sastapt sievietes kombinezonos, strādnieces veselīgām sejām, kuras vienlīdzīgi kopā ar visiem raka grāvjus, mūrēja sienas, grozīja kombaina stūri un kausēja metālus. Visi bija piesārņoti ar kārtējām darba uzvarām, bet par to, kā un no kurienes radās bērni, nerunāja. Viss, kas bija saistīts ar to, kas notiek gultā, bija it kā dabas dota blakusfunkcija, ko veikt tum�ās istabās un zem segas, jo darbaļau�u paaud�u tomēr bija pietiekami daudz. To, ka cilvēkiem tā bija tikpat nozīmīga vajadzība kā ē�ana, dzer�ana un gulē�ana, to sociālistiskā morāle noliedza. Lai arī viss, kas saistīts ar reliģiju, bija dziļi nicināms, tomēr cilvēka seksuālās saskarsmes uzvedība bija pārņemta no baznīcas. Un arī �ajā jomā notika tāpat kā citās sociālisma dzīves nozarēs - priek�pusē spo�a bilde, bet aiz tās - glu�i kaut kas cits. Pieaugot Annas ausis bija sasniegu�as baumas par rūpīgi slēptiem

Centrālās komitejas, politbiroja un partijas bosu trakulīgām dzīrēm kopā ar skaistām balerīnām un meitenēm.

Atmiņas, kas Annai bija uzmāku�ās, sē�ot uz skapī�a kastes pie spoguļa, sāka smacēt.

Medusmēnesi viņi bija pavadīju�i Kubā, tā ka to varēja saukt ari par politisku komandējumu. No tiem laikiem Anna atcerējās tikai divas lietas - gulē�anu un mīlē�anos. Viņi to darīja krastmalā, istabā, vannā, pagalmā zem krūma, vakaros gultā un dienās uz grīdsegas. Kad Huans gulēja un vai viņ� vispār gulēja, to Anna nezināja. Kamēr sieviete atpūtās, Ndego bija devies uz tik�anos ar Fidelu Kastro. Ta�u pamodusies Anna atkal atrada melnā marmora rungu sev starp kājām. Tas bija milzīgs un nebeidzams, liels seksuāls ārprāts, un, tagad to atceroties, auguma apak�daļā sāka nodevīgi pulsēt. Anna spoguli skatījās skaistajā un skumjajā sievietes sejā, kuras saldkaislās, uzbudino�i sārtās lūpas bija mazliet pavērtas, it kā sauktu palīgā kādu, kas spētu mierināt viņas dvēseles sāpes un vientulību. Aizplīvurotais jūras zaļo acu skatiens piekasīgi pētīja spoguļattēlu, un viņa atzina, ka joprojām ir skaista un nemaz nebūtu par vēlu sākt jaunu dzīvi. Tādēļ vajadzēja tikt vaļā gan no statusa Amarras zelta būrī, gan arī no vēstnieka Aleksandrova aizgādniecības, kas glu�i vai ar varu turēja viņu Amarras gultā. �Lai necer, tur iek�ā viņi mani vairs nedabūs!� jaunā sieviete dedzīgi domāja un juta, ka naids viņai dod spēku.

Anna sapņoja par Leonīdu, vīrieti, kura skūpsti vēl tagad dega viņas lūpās un kura tuvums viņu padarīja glu�i traku.

�Ak, Leonid, Leonīd, kur tu pa�laik esi?� sieviete �ukstēja spogulim, maigi noglāstot ar roku brūngano un stingro krūtsgaliņu, kas raudzījās ārā no sarkanās zīda rītakleitas atloka. Krēslainā intīmā gaisma guļamistabā deva-iztēlei vaļu. Caur puspievērtajiem plakstiņiem viņa savā priek�ā redzēja Leonīdu: vīri�ķīga seja, plati pleci, tēraudpelēkas acis ar maigu un glāsto�u skatienu un stipras rokas, kuru pieskārienu Anna vēl tagad atcerējās... Viņa juta, ka neprātīgi ilgojas pēc �ī vīrie�a, savukārt ar to otro - to melno me�oni - �odien viss ir beidzies. Asaras

ritēja pa sievietes vaigiem. Ak, kā viņa vēlētos... Saspringums bija uzkāpis ļoti augstu, un viņa sajuta, ka ir mitra. Ar dziļu nopūtu Anna novilka biksītes.

Klusi klauvējieni pie guļamistabas durvīm sievietei lika atgriezties realitātē un piespieda viņu ātri piecelties un sakārtoties. �Kas tas varētu būt?� prātā ie�āvās doma. Savilkusi rītakleitu cie�āk, viņa piegāja pie durvīm. Pirmkārt, klauvējieni neskanēja tā, kā klauvētu Amarra, otrkārt, �ajā stundā pie prezidenta kundzes guļamistabā nevienam citam nekas nebija darāms.

�Kas tur ir?� Anna jautāja klusā un uztrauktā balsī, roka gatava pagriezt atslēgu.

�Uberto, prezidenta kundze,� otrā pusē atskanēja �uksts.

�Uberto, Amarras adjutants,� prātā iesitās doma, �tas slaidais un atlētiskais jauneklis, kas vienmēr ir pieklājīgs, delikāts un gatavs pakalpot, tomēr nekad nav bijis roklai�a. Ja viņ� �ajā laikā klauvē pie prezidenta sievas durvīm, tam ir jābūt ļoti nopietnam iemeslam.�

Anna atvēra durvis, un, lai gan bija jūtams, ka jaunais cilvēks steidzas, viņ� neienāca istabā, pirms viņu palūdza. Uberto, taisns un ar iznesīgu un lepnu stāju, ar pārliecinātu acu skatienu, Annai vienmēr bija imponējis. Jaunais cilvēks ienāca un atturīgi pagāja da�us soļus sānis, lai palaistu Annu sev garām. Sieviete ievēroja, ka Uberto ir ieraudzījis maigi sārtās biksites uz skapī�a, un pamanīja neveiklības izteiksmi vīrie�a sejā. Pieklājīgi viņ� ieņēma vietu sievietes norādītajā krēslā, kaut Anna pati apsēdās pretī ciemiņam uz naktsskapī�a.

�Es jūs klausos, Uberto. Kas varēja būt tik neparastas vizītes iemesls?�

Adjutants, cen�oties savaldīt acu skatienu un dro�i ieskatīties prezidenta kundzes acīs, teica:

�Anna, es ļoti atvainojos... Es nekādā gadījumā nebūtu uzdro�inājies, bet esmu spiests to darīt tik nozīmīgā situācijā.� To teicis, viņ� uzmeta nebēdnīgu skatienu sievietes skaistajām kājām, kas uzvedino�i palūkojās no rītakleitas apak�malas, un brīdi apstājās pie krū�u apaļumiem. Anna joprojām bija drusku saspringusi, un, lai gan �āda vizīte nozīmēja

kaut ko ārkārtēju, �īs domas atkāpās otrā plānā, bet sievi�ķīgās domas pacēlās virspusē. Ar aizplīvuroto acu skatienu viņa pamanīja jaunā vīrie�a pūles, un iek�ēji tas viņai patika: viņa gribēja būt iekārojama kā jebkura sieviete.

�Klausos, klausos, Uberto,� viņa centās pateikt ikdieni�ķi un sakārtoja rītakleitu, bet krūts par visām varītēm centās izlauzties no azotes un parādīties atnācējam.

�Anna, tā kā prezidenta kungs pēdējās dienas negrib uzturēt sakarus ar PSRS vēstniecības darbiniekiem, esmu spiests jums darīt zināmu vēstnieka Aleksandrova vēlē�anos.� Jauneklis nolaizīja apkaltu�ās lūpas un turpināja: �Pēdējā laikā Lemānijā politiskais stāvoklis ir ļoti sare�ģījies. Tāpēc vēstnieks lūdz jūs, Anna, panākt viņa tik�anos ar prezidentu, cik vien ātri iespējams.� Uberto bija atgriezusies iepriek�ējā pa�pārliecinātība, un, skatīdamies sievietes jūras zaļajās acīs, viņ� teica: �Vēstnieks Aleksandrovs lūdza jums to pateikt, jo no �īs tik�anās ir atkarīga Lemānijas un PSRS attiecību nākotne.�

Tikai tagad teiktā jēga nonāca līdz Annai, un, ie�ķībi uz Uberto paskatījusies, sieviete jautāja:

�Kāpēc, Uberto, jūs to nedarāt pats? Jums prezidents ir vēl tuvāks nekā man, tas būtu daudz vienkār�āk.�

Ar �o mājienu Anna lika saprast, ka Uberto faktiski bija prezidentam tuvākā persona, kā arī to, ka kundze un prezidents guļ atsevi�ķās istabās, ēd at�ķirīgos laikos un pēdējā laikā retāk satiekas. Jaunais vīrietis samulsa un, skatienu nolaizdams, piebilda:

�Anna, jūs esat apbrīnojama sieviete.� Tad, it kā izbijies no izteiktā, jaunais vīrietis pacēla galvu un, Annai acīs skatīdamies, pateica citā tonī: �Es, prezidenta kundze, esmu tikai Lemānijas prezidenta adjutants, un, kā jūs pati saprotat, man neklājas atbildēt citas valsts, kaut tā arī būtu PSRS, vēstnieka vietā. Ja jūs...� Uberto apklusa, un viņa acis atkal nodevīgi pārslīdēja pār Annas augumu tā, ka sieviete fiziski sajuta jaunā vīrie�a kvēlo iekāri. �Ja jūs,� atkārtoja Uberto, acīm pielipis sievietei, �Lemānijas pirmā lēdija, turklāt krieviete, nākat klajā ar tādu vēlē�anos,

tad jautājumam ir pavisam cita nozīme. Beigās Aleksandrovs vēl lūdza pateikt, ka dzimtenē jums noteikti veiksies labi, brauciet uz turieni, jo jūsu liktenis ir atkarīgs no tā.�

Annai tas bija kā �ūskas kodiens. Viņa strauji pielēca no sē�amā tā, ka viena krūts izleca ārā no rītakleitas. Sievietes skaistā seja sa�ķobījās dusmu grimasē, nākamajā brīdī viņa Uberto priek�ā stāvēja kā fūrija.

�Vai tikai tagad viņi mani ir atcerēju�ies... Kur, velns, viņi bija visu laiku, kad es gadiem ilgi biju sodīta ar vienatni - zelta būrī?� sieviete trakās dusmās svieda pārmetumus jauneklim sejā, spītīgās krūtis atpakaļ azotē iestumdama. �Un tagad... tagad man atnāk atgādināt, ka es esmu arī krieviete...�

�ī slāvu sieviete dusmās un negantajā niknumā bija skaista, brunetes matu �ķipsna krita uz acīm, zaļās acis meta zibeņus. Dziļais dekoltē lika manīt, kādas bagātības slēpjas viņai azotē, un gurnu aprises zem sarkanā negli�ē tie�i gaidīja glāsto�u roku pieskārienus. Tad Uberto izdarīja kaut ko tādu, ko agrāk pat nebūtu sapņos uzdro�inājies. Viņ� sagrāba sievieti, kas dusmās spārdījās, kā gaisīgu, vieglu spalviņu paņēma klēpī, cie�i piespieda sev pie krūtīm un brūnajā matu ērkulī noslēptajā mazajā austiņā ie�ukstēja:

�Anna... Anna, jūs esat ļoti, ļoti skaista sieviete.�

Augums jaunā vīrie�a skāvienā vairs nesvaidījās. Sievietei no aizvērtām acīm pār vaigiem noritēja divas lielas dārgakmeņu mirdzuma asaras, tad viņa stiprāk piespiedās vīrietim. Uberto ar savu dārgo nastu aizgāja līdz platajai gultai, maigi noguldīja Annu uz segas un viņai zem galvas sabu�ināja spilvenu. Viņ� cīnījās, varonīgi cīnījās ar sevi, lai gan viss beidzās bez viņa gribas. Anna ne�aubīgi satvēra vīrieti aiz rokas, vadīja to zem rītakleitas pie saviem prieka avotiem un nervozi un steidzīgi atdarīja Uberto bik�u siksnas sprādzi. Pār vīrieti pārvēlās viss dziļjūras vilnis. Maigi viņ� glāstīja zem zīda sasilu�o augumu, un bija sajūta, ka viņas dienasgaismā izvilktais saspringums nonācis līdz fiziskam sprādzienam. �Ja Huans var gul�ņāt apkārt ar savām melnajām maukām, kāpēc man jādzīvo kā mūķenei un jāizlīdzas ar

apmierinā�anos ar roku?� bija pēdējais uzvaras prieka domu gabaliņ�, kad Anna sajuta Uberto ieejam viņā. Tas bija lieliski. Viņa atkal bija sieviete, kas reizē deva un ņēma.

�Jā, esmu maza krievu mauriņa, un kas par to,� atmiņā pazibēja Amarras teiktais, kad Anna izjuta sevi kā lidojo�u būtni virs savas vientulības augstā viļņa kores un acu priek�ā visu laiku redzēja Leonīdu, savu vīrie�a ideālu.

Tomasa krekls ātri noslīdēja no pleciem, un viņ� to pasniedza bārdainim, kas tajā pa�ā laikā bija atbrīvojies no sporta krekla. Vienā rāvienā viņ� uzvilka Tomasa kreklu uz sava muskuļainā auguma virsdaļas. Milzīgie bicepsi tiecās pārplēst krekla piedurknes, bet �eit nebija modes skate.

�Lieki nerādies,� spāņu valodā īsi nokomandēja bārdainis un ātri izgāja no kajītes. Tomass nostājās telpas stūrī, uz pakaramā atrada kombinezonu, uzvilka to mugurā un vērīgi skatījās ārā pa iluminatoru. Krastā stāvēja bārdainis viņa puķainajā kreklā - krekla stūri vaļā, jo pogas aizpogāt nevarēja, - un sargs raibajā formastērpā; abi, nez kāpēc agresīvi �estikulēdami, sarunājās. Melnais vīrietis kala�ņikovu bija pavir�i uzmetis plecā. Kad saruna krastā beidzās, Manusam par bailēm abi vīri nolēca uz klāja.

�Velns, vai tad kaut kas būtu noticis nepareizi?� Manusam galvā ieskrēja doma. �Vai tie�ām bārdainis izrādās nodevējs?�

Tomass pie apak�stilba sataustīja brauniņu un katram gadījumam noslēpa to kombinezona kabatā. Joprojām aizslēpies, viņ� pa iluminatoru vēroja, kā pa ahtera klāju rosās vīri, ar grūtībām atver kuģa mazo tilpnes vāku un kopā nozūd tās dziļumā. Pēc pāris minūtēm uz karstajā gaisā sakarsu�ā klāja ar blīk�ķi nokrita divas metru garas zivis. �Skaidrs,� nomierinājās Tomass, ��eit nodarbojas ar biznesu.�

Bārdainis un kubietis izcēla zivis krastā. Tomass redzēja, kā karavīrs piedāvāja kuģa vīram naudu, bet tas kratīja galvu, smējās un kaut ko skaļi skaidroja. Draudzīgi uzsitis kubietim ar roku uz pleca, viņ� uzlēca atpakaļ uz tralera klāja. Tomasam bija laiks novērot bārdaini, kurā viņ� nojauta tralera kapteini. Tameriks nebija kalsns puisis, bet kapteinis ar savu 1,90 metru augumu viņu visādā ziņā atstāja ēnā - viņ� bija platiem pleciem, stipriem bicepsiem, muskuļotām kājām kā stabiem, zili pelēkām acīm, iesirmiem, ezītī apcirptiem matiem un stipru, resnu cīkstoņa kaklu. �Tas vīrs filmās varētu spēlēt Hēraklu,� ienācēju vērojot, nodomāja Tomass. Zilpelēkās acis uzmanīgi pētīja Tomasu. Bārdainis novilka kreklu un, to pasniedzot Manusam, spāniski teica:

�Redziet, ar zivi ņemoties, nosmērēju, bez tā nevarēja iztikt.�

Tomass juta, ka ar �o vīru varēs darboties uz viena viļņa. Viņ� pārlaida plaukstu pār kombinezonu un smejoties krieviski atbildēja: �Nav tik slikti, vēl ir izmazgājams. Es atkal aizņēmos jūsu kombinezonu - jāiet ta�u jūrā.�

Vīri viens otram sniedza roku.

�Jāks Soms, Alboras jūrskolas vadītājs,� teica lielais vīrs, labsirdīgi bārdā nosmīnēdams.

�Reinis Āboliņ�, Latvijas PSR Zvejnieku kolhozu savienības pārstāvis Lemānijā,� atbildēja Tomass ar mazliet ironisku smaidu un stingru rokas spiedienu.

�Tad runāsim krieviski,� zemā balsī atskanēja atbilde no kapteiņa bārdas. �Biedri Āboliņ, par mūsu jautājumiem runāsim tikai tad, kad es do�u zīmi. Turklāt komandā vēl ir divi vīri - mehāniķis un traļmeistars.� Pa kāpnēm telpas stūrī, kas veda lejā uz mēsi⁶⁰, bija dzirdama soļu klaudzoņa. Kāds purpinādams pa pakāpieniem nāca uz aug�u. Soms pielika pirkstu pie lūpām un, aizgājis pie Lemānijas kartes, sāka tajā pētīt piekrastes rajonu.

�Vai dzi, Jāk,� no kāpnēm tīrā igauņu valodā atskanēja, �tā vairs nevar turpināties. Man vairs nav neviena �truntiņa, ar ko labot tos velna

⁶⁰ Kuģa telpa, kur ēd un brīvajā laikā uzturas kuģa virsnieki

eļļas sūkņus.� Sacītājs bija tikpat plats, cik gar�. Eļļainais kombinezons un ar tavotu nosmērētā seja rādīja, ka viņ� ir mehāniķis. Sastopot priek�ā sve�o un to pār brillēm uzlūkojot, ienācējs turpināja jau pēc inerces: �Ja tie vella piķa mellie cilvēki grib taisīt savu kooperatīvu, tad viņiem, maitasgabaliem, ir ari jāsaprot, ka galvenais dzinējs ir viens liels un rūpīgi kopjams verķis. Beigu beigās nevar ta�u, velns parāvis, no sūdiem cept baltmaizi.� Apaļais mehāniķis beidza runu un, noplātījis rokas, paskatījās kapteini.

�Saki, Ants, vai sūknis ir kārtībā, vai varam iziet jūrā?� kapteinis vērsās pie mehāniķa, to vērodams.

�Velns, tagad ir, bet kas pateiks, cik ilgi? Tur, kur būtu jāatrodas eļļas dro�ai gumijai, ir ielikta mana parastā, un nekā cita rezervē nav.�

�Skaidrs, pēc piecām minūtēm izejam,� pateica Soms, pagriezdamies uz Tomasa pusi, kur� tēloja vienaldzību un pētīja karti, tad krievu valodā iepazīstināja: �Ants, biedrs Reinis Āboliņ�, Latvijas PSR Zvejnieku kolhozu savienības pārstāvis Lemānijā, nāks kopā ar mums jūrā. Viņa pārvaldei ari ir savs plāns Lemānijas zvejsaimniecībā ieviest mazos tralerus.�

�Patīkami iepazīties,� roku paspiezdams, sacīja eļļainais mehāniķis. Manuss smīnēdams ievēroja, ka �is virs spēj pateikt da�us vārdus bez lamā�anās, ta�u tāda konstatācija bija priek�laicīga. �Bet, velns, to es jums pateik�u,� turpināja eļļainais virs ar pārspīlētu sparu, brillēm pazibinot un paskatoties uz Somu, �ne jau velna pēc jūs esat tik stulbi un bezprātīgi kā tie Igaunijas Zvejnieku savienībā. Ja atvedīsiet, maitas, �eit savus traļus, tad, velns parāvis, katru izmantojiet vismaz kādai tehniski noderīgai vajadzībai, kaut vai sākot no atejas poda līdz galvenajam dzinējam, jābūt līdzi visām vajadzīgajām rezerves daļām. �eit, velna vecās mātes pakaļā Lemānijā, jūs neatradīsiet ne silta sūda...�

�Labi jau labi, pietiek ta�u, Ants - izbeidz,� Soms ar rokas mājienu apturēja mehāniķa apnicīgo runu, �sagatavo dzinēju, pēc da�ām minūtēm ejam jūrā.�

�Izbeidz, izbeidz,� virs pie sevis neapmierināti noburk�ķēja un, degunu nokāris, steidzīgi noskrēja lejā pa kāpnēm. �No kurienes

lās detaļas lai izrauju!� vēl no meses bija dzirdama viņa nemākulīgā dziedā�ana.

�Zelta vērts mehāniķis, bet ari pirmklasīgs dkstētājs,� teica Soms un turpināja pētīt karti.

Ārdurvju blīk�ķis lika vīriem pagriezties. Durvīs stāvēja vidēja auguma �atens vīrietis īsās biksēs un sporta krekliņā.

�Atvainojiet, Jāk Matvejevi�, nezināju, ka jums ir ciemiņ�. Es pienāk�u vēlāk.� No tum�o matu apak�as Tomasā vērtējo�i skatījās brūnas acis.

�Nāc, nāc, Kola,� pamājot ar roku, aicināja Soms, �nekādu ciemiņu mums �eit nav. Biedrs no Latvijas PSR Zvejnieku kolhozu savienības alkst uzzināt, kā Lemānijā varētu zvejot ar mazajiem traleriem. Iepazīstieties - Reinis Āboliņ�.� Vīrie�i sarokojās, un Tomass sajuta pret sevi vērstas pētīgas viltīgas acis, kas vērtējo�i, kā taustot pārslīdēja pāri kombinezonā ģērbtajam augumam.

�Ziniet ko, Reini...� par Kolu nosauktais viņā jautājo�i vērās. �Kāds ir jūsu tēvvārds?�

Tomass iesmējās un draudzīgi teica:

�Kamdēļ tēvvārdosimies, visiem ir vecāku dotie vārdi, runāsim tā, kā Latvijā un arī Igaunijā pieņemts, lietosim tikai vārdu.�

Kola piekrītot māja ar galvu.

�Pirms pieciem gadiem es gāju jūrā uz kolhoza �Banga� kuģiem, tomēr Igaunijā ir labāk, daudz labāk, algas lielākas, un kolhozi spēcīgāki.�

Tomasa smadzenēs iesita trauksmes zvans. Viņ� pamanīja satraukumu arī Soma acīs, un, par spīti vienaldzīgajai sejas izteiksmei, Tomass sajuta, ka pieaug saspringums. Kola tikmēr pļāpāja par skaistajām latvie�u meitenēm un Rīgas jaukajām kafejnīcām.

�Labi, Kola,� nobeidza kapteinis traļa meistara runu. �Laiks iet jūrā. Vai tos divus caurumus traļa zeķē esi aizlāpījis?� Soms prasmīgi novirzīja sarunu no �aubīgā temata uz darbu.

�Jā, kapteini, no manas puses viss ir kārtībā,� Kola, viltīgi piemiedzis acis, izgāja no stūres mājas.

Traleris ar slaidu loku atgāja no piestātnes, ar diviem straujiem pagriezieniem iegriezās starp smil�u sēkļiem, no Grandēs upes grīvas nokļuva Dobitu līcī un, bra�i no dūmeņa pū�ot melnus dūmus, uzņēma kursu selgā.

Kola nudien bija pļāpīgs. Satiekot cilvēkus no tādas vietas, kur esi pavadīj is skaistākos j aunības gadus, viņam radās nepārvarama vēlē�anās dalīties atmiņās. Tomass, gatavojoties operācijai, bija iepazinies ar Rīgu, Latvijas PSR Zvejnieku kolhozu savienību, kolhoziem un daudz ko citu, tomēr ar visu tikai virspusēji. Biedrs Āboliņ� tikai epizodiski turēja līdzi rezerves lomai. Tomass pilnīgi piekrita onkuļa Alek�a teiktajam domugraudam - izlūko�anā nav otr�ķirīgu jautājumu, sīku un epizodisku jautājumu, visi ir nozīmīgi un var maksāt dzīvību. Bet Kola kūla tuk�us salmus, un Tamerikam nebija iespējas muldē�anu pārtraukt, tas būtu bijis ļoti aizdomīgi. Manuss vairākkārt centās novērst traļmeistara sarunu uz jautājumiem, kas būtu saistīti ar zivju zveju, tālab pagaidām sarunai bija uzspiests pavir�ības zīmogs, bet pirms saulrieta, paceļot otro trali, Kola sāka citu sarunu un ar jautājumiem klaji metās Tomasu pārbaudīt.

�Starp citu, Reini, vai Zvejnieku kolhozu savienība joprojām atrodas tajā pa�ā mājā Bauskas ielā, kur tā bija agrāk manā laikā? Tagad baumo, ka esot sev dabūju�i jaunu māju.� Jautājums bija uzdots tik nevainīgi, it kā starp citu, un traļmeistars apmierināts turpināja izpra�ņā�anu.

Tomass reaģēja strauji:

�Kādas muļķības tu, Kola, tagad runā!� Tomass pārsteigts paskatījās traļmeistaram acīs, kas bija pacēlis arī savas viltīgās acis. �Vismaz pēdējos trīs gadus, kamēr es tur strādāju, ielai bija Jelgavas vārds, tā krustojās ar Bauskas ielu, bet...�

Kolas apjukums �ķita pavisam īsts, tad viņ� piesita sev pie pieres un teica:

�Nūjā, protams... Elgāva... līdz �im brīdim man tas Bauskas ielas krustojums stāv acu priek�ā. Tur ta�u bija mūsu sievie�u prieks -valūtas un sertifikātu bode �Albatross�� Kola apmierināts pagriezās un devās iztuk�ot trali.

�Te nu tu esi,� nodomāja Tomass, atzinis savu vājo vietu, un sāka stumt zivis, it kā nebūtu ievērojis, ko traļmeistars burk�ķ. No Kolas bija jāturas par gabalu, bet traleris bija maziņ�, un kur tad tu, dvēselīt, liksies.

Admirālim D�onam Hukam �odien negar�oja pīpes dūms. Viņ� mēģināja vairākkārt, bet nāca pie atziņas, ka visu pīpē�anas burvīgumu sabojā uztrauco�as domas.

Viss, kas bija saistīts ar projektu �Dzelzs zirgs�, ritēja neticami normāli. Ziņojumi pienāca laikus, un, ja tiem ticēja, operācija ritēja raiti pēc plāna. Izlūkam ir viens ar roku neaptaustāms un uz zoba neuzliekams stiķis - intuīcija, un tā neļāva admirālim baudīt pīpi.

Pēdējā laikā krievu darbības tēlaini rādīja, ka visi ir noticēju�i CIP safabricētajam Protokola pielikumam A kā West Oil un prezidenta Amarras sarunu dokumentam. Pirmais apstiprinājums bija noslēpumainā projekta �Reverss� ātrā izstrādā�ana, un par galveno figūru norīkotā apak�pulkve�a Tamova alias Voliņina iera�anās Alborā. Kaut arī noslēpumainā �Reversa� aprises iezīmējās konkrētāk, CIP līdz �im nebija spējis tam tikt uz pēdām. Abi aģenti - gan Mo�ais, gan arī Vecais -kas darbojās GRU spēka struktūrā, atradās pozīcijās, kas ļāva stabili iegūt ļoti vērtīgu informāciju, ta�u ar to nepietika, lai trāpītu mērķī, �Reversā�. Arī par Voliņinu nolaupī�anu admirālis bija domājis, tomēr tādai operācijai Lemānijā CIP bija pārāk maz spēku. Turklāt Nel-sona vīri nepārtraukti atradās �zem GRU kupola�, kas stipri bremzēja

organizācijas darbu. Visiem bija skaidrs, ka �Reverss� bija vērsts pret �Dzelzs zirgu�, ta�u par to bija ellīgi maz precīzu ziņu. Līdz �im Huks bija cerējis uz aģentu Mo�o, jo viņ� bija ieņēmis ļoti labu vietu un - varēja pat teikt - turēja roku uz dzīves pulsa. Admirālim prātā ienāca kāda doma, un, ķezā nonācis, viņ� pakasīja bārdu - Mo�ais visus �os mēne�us piegādāja informāciju, ta�u bija noklusējis pa�u galveno. Tomasa �ifrogramma piespieda rīkoties, jo projekts jau bija sācis darboties. Galveno krievu figūru Lemānijā, Voliņinu, nācās vienkār�i atslēgt, tā aizkavējot GRU darbību un vajadzīgā brīdī izgā�ot viņu plānus. Telefons uz admirāļa galda atdzīvojās un atrāva no pārdomām.

�Admirāļa kungs, steidzami - no Lemānijas,� klausulē vēstīja adjutanta lieti�ķā balss.

Palicis viens, Huks bez steigas atvēra aploksni, bet, izlasījis parakstu, jūtami vīlās - ziņa nāca no Nelsona, nevis no Tamerika, kā viņ� bija gaidījis. D�ons paķēra no galda piemirsto pīpi un, ar vienu aci �ķielēdams uz papīru un otru rūpēdamies par pīpes piebā�anu, viņ� ievēroja, ka �ifrogramma ir vērtīgāka, nekā sākumā bija varējis domāt. Admirālis sajuta, ka tabakai piemīt īpa�a smar�a, un arī noskaņojums par da�ām iedaļām uzlabojās. Mundri piecēlies no krēsla taisns un stalts, uz piedurknēm laistoties apro�u uz�uvju zeltītajām lentēm, viņ� paņēma papīra lapu un aizgāja līdz plauktam, kas stāvēja uz grīdas. Ielējis White Horse viskiju, viņ� ar glāzi vienā un papīru otrā rokā sāka skatīt Nelsona sūtīto ziņu.

Va�ingtona - Lenglija - Huks - steidzami

Ziņoju, ka �orīt pie manis ar sadarbības piedāvājumu ir vērsies Lemānijas Dro�ības dienesta priek�nieks majors Murano. Piedāvāja garantijas mūsu pusei, ir ar mieru palīdzēt atmaskot GRU tīklu. Pēc savas iniciatīvas izsekojis apak�pulkve�a Tamova alias Voliņina darbībai, ieguvis interesantus faktus par krievu GRU un KGB spēku izvietojumu Alborā. Garantiju sakarā prasa papildu sarunas ar pilnvarotu CIP pārstāvi.

Nelsons

Huks divas reizes iedzēra no glāzes un atkal ieskatījās papīrā. Mu-rano nebija nekāds nezināmais vīrs, viņa vieta CIP arhīvā - biezs sējums, ko lieliem burtiem rotā nosaukums �Majors Murano jeb Roberto Malavi�. Tur netrūka ne viņa iesaukas Feroz, ne arī dati par 1971. gadā pastrādātajiem slepkavnieciskajiem darbiem Rodrigo Selvas fermā. Viss ar Murano saistītais bija savākts vienkopus: mācību laiks Odesas īpa�ajā mācību centrā, viņa valstiskā darbība un metodes. Netrūka arī skolotāju raksturojumi: �.. .viņa viltībai nav robe�u. Publiskas personas paraugs: Staļins, Berija. Līdz neiespējamībai elastīgs, spēcīgi attīstīta analītiskā atmiņa un prāts..

Par to, ka �is vīrs var nodot savu saimnieku, admirālis ne�aubījās. Bet tas, kāds bija piedāvājuma mērķis, ir jānoskaidro. Vai tā ir kop-spēle ar krievu projektu uz �Reversa� bāzes, vai arī tur slēpās Murano personīgās intereses? Admirālis sēdēja krēslā, nolika papīra lapu uz galda un tai blakus glāzi. �Velni�ķīgi salds ir tas malks, kas atrodas deguna priek�ā,� viņ� nodomāja, turpinādams darboties ap pīpi. �Un cik �aubīgi pareizā laikā �is piedāvājums pienācis.� Enerģiski pīpi puk�ķinot, viņ� pacēla skatienu pret griestiem, piemiedza acis un jautāja atbildi intuīcijai. Diem�ēl septītais prāts, kas agrāk veikli rosījās, tagad cieta klusu. �Piedāvājums ir labs, velni�ķīgi labs,� admirālis jutās pārliecināts. Domādams �o domu, Huks no atvilktnes izrāva tīru, baltu papīra lapu.

Lemānija - Albora - Nelsons - steidzami

Sankcionēju kontaktu ar Murano. Pats nozīmīgākais ir �Reverss� un viss ar to saistītais. Garantijas viņ� saņems. CIP īpa�ajam pārstāvim Ma-nusam ir jābūt uz vietas, instrukcijas saņems no manis. No jūsu puses kontakts ar Manusu notiks tikai ārkārtējas vajadzības gadījumā vai pēc signāla �Bravo�. Par majoru Murano ir vajadzīga papildu informācija -priek�likumi, uzskatāmi iemesli, motivācija utt.

Huks

Admirālis vēlreiz pārlasīja uzrakstīto, aizzīmogoja aploksni, ataicināja adjutantu un nosūtīja ziņojumu �ifrē�anai sakaru nodaļā. Tad piecēlās un piegāja pie lielās Āfrikas kontinenta kartes. Pīpes dūmu apļus griestos laizdams, viņ� domīgi slidināja roku pār Lemāniju - tur kaut kur melnās miesās raujas Tomass. Pirms pāris dienām bija pienākusi ziņa no Tamerika, ka ar Tolkero ir notiku�as pārrunas un grupa �Kon-dors� atrodas izejas pozīcijās. Jau iepriek� Manuss bija sūtījis nepareizu informāciju par tik�anos ar Amarru. Krievu apjukums bijis acīmredzams, jo arī �o ziņu, tāpat kā visu pārējo dezinformāciju, GRU saviem aģentiem piespēlēja ar Centrālās izlūko�anas pārvaldes starpniecību. Vismaz �ajā, sākuma, daļā �Dzelzs zirgs� bija labi izpildīts. Krievu aģents Dēls sēdēja �zem stingra kupola� un līdz pēdējam laikam baroja savus saimniekus ar patiesu informāciju, kas iepriek� bija analītiķu pārbaudīta. Gandrīz divus gadus vīrs, pats to nezinādams, strādāja stingrā CIP kontrolē. Ik pa brīdim viņam laimējās nosūtīt informāciju, kas nebija viņam piespēlēta. Viena no pēdējām kļūmēm Tamerikam Laspalmasā bija varējusi maksāt dzīvību.

Krievi bija pieradu�i no aģenta Dēla saņemt patiesu informāciju, bet tagad pēk�ņi pienāca tāda �aubīga ziņa - Tameriks ticies ar Amarru. Tas krievus padarīja nervozus un piespieda uz papildu darbībām. Viņi nesaprata, vai Tameriks meloja un, ja meloja, tad kāpēc, vai meloja aģents Dēls un atkal kāpēc, vai viņi GRU un KGB tik�anos patiesi bija nogulēju�i. Mērķis bija sēt apjukumu krievu nometnē, viņu uzmanību novadīt sāņus, piespiest viņus kļūdīties. Lai jautājums būtu pārliecino�āks, Huks ar Tomasu bija iepriek� vienoju�ies, ka viņ� sūtīs divas gandrīz vienādas �ifrogrammas - vienu CIP Āfrikas nodaļai un otru personīgi viņam. Abās bija pieminēta nenotikusī tik�anās, un viņ� parūpējās, lai tā un arī viņam, Hukam, sūtītā nokļūtu aģenta Dēla redzeslaukā. Spēle atnesa labus augļus. Krievi sarosījās un pat riskēja satikties ar aģentu Dēlu aci pret aci. �ī satik�anās bija arī dokumentāli iemū�ināta. Admirālis staigāja �urpu turpu pie galda un no glāzes iedzēra pāris malku no �Baltā zirga� uz �Dzelzs zirga� veselību.

Jau pec pāris stundām uz admirāļa galda gulēja jauna informācija no Lemānijas.

Va�ingtona - Lenglija - Huks - steidzami

Majora Murano viedoklis: Lemānijas valsts iekārta ir kļuvusi darboties nespējīga, prezidents Amarra ir cie�i sasaistīts ar krieviem un kubie�iem, viņa izmanība ekonomikā un politiskajos jautājumos nav prognozējama. Gadījumā ja Murano saņem�ot attiecīgas garantijas, viņ� bū�ot ar mieru palīdzēt spēkiem, kas ir ieinteresēti mainīt Lemānijas valsts iekārtu. Piebilstu: Murano pamatojums - personīgas ambīcijas uz Lemānijas prezidenta amatu. �ā mērķa vārdā viņ� ir spējīgs uz visu. Atļaut kapitāla brīvu ienāk�anu un strauju valsts iekārtas maiņu. Vājās vietas -acīmredzamais padomju fons, krievu militārā apmācība, baidās atklāt dienasgaismā tirdzniecību ar dimantiem, tum�a pagātne (notikumi 1971. gadā Selvas fermā). Pārmērīgi tum�a un vietējo iedzīvotāju ienīsta persona, lai būtu piemērota ASV centienu atbalstī�anai minētajā reģionā.

Nākamā rindkopa Nelsona ziņojumā lika admirālim uzlēkt stāvus gaisā.

Gadījumā, ja esam gatavi dot garantijas, majors Murano no savas puses kā ieguldījumu piedāvā apak�pulkvedi Leonīdu Tamovu...

�Tā, tie�i tā, visā �ajā stāstā �ī ir tā rozīnīte, kas par katru cenu jāizurbina no baltmaizes,� Huks domāja, rokā turot aprakstīto papīra lapu, no sienas līdz sienai traukdamies un enerģiski pīpi pak�ķinādams.

�Bet, ja tas ir krievu izlikts slazds?� viņ� pēk�ņi apstājās. �Nē, tomēr nē,� Huks noliedzo�i pagrozīja galvu un no jauna apsēdās pie rakstāmgalda, �velns - �is rieciens �ķiet ļoti salds, jāriskē!�

No Nelsona nākusī informācija jau ieviesa mazu kārtību. Tamovs bija sasniedzams rokas stiepiena attālumā, un ar mūsdienu līdzekļiem par viņu visiem paziņot nav sare�ģīti, ķīmija ātri paveiks savu darbu. Vajag

tikai izkaulēt Tamovu no Murano rokām un tirgoties ar izdevīgumu, zibenīgi, jo rīt viss darījums būs izrādī�anai nokavēts. ��ajā gadījumā," domāja admirālis Huks, smīnēdams meklējot papīra loksni, �varētu Murano solīt kaut vai ASV prezidenta amatu.�

Lemānija - Albora - Nelsons - steidzami

Pie�ķiriet garantijas Murano, vēlāk tās apstiprinās CIP īpa�ais pārstāvis Lemānijā. Steidzami panākt apak�pulkve�a Tamova maksimāli ātru nopratinā�anu par operāciju �Reverss� un ziņojuma saņem�anu.

Huks

Ielicis ziņojumu aploksnē, admirālis Huks izdzirdēja klauvējienus. Ienāca adjutants ar kārtējo �ifrogrammu. Izņēmis no mutes pīpi, Huks dedzīgi atvēra aploksni un atrada ziņojumu, kas viņam lika atkal nervozi satvert nupat izņemto smēķi.

Va�ingtona - Lenglija - Huks

Ziņoju: Lemānijā Padomju Savienības kolonijā izsludināta evakuācijas mācību trauksme, �ī izkārtne slēpj gatavo�anos nopietniem notikumiem. Par iemeslu uzdotas Tolkero un Salomes karaspēka veiksmīgās darbības. GRU karaspēka īpa�ajai vienībai �Beta-2�, kas izvietota pie Ļeņingradas Golp�inas apkārtnē, ir izsludināta gatavība Nr. 1 ar apgādi 12, kas nozīmē darbību tropos vai to tie�ā tuvumā.

Vecais

Krievi bija modu�ies, un tagad vairs nedrīkstēja kavēties. Huks pacēla tie�ās līnijas tālruņa klausuli un uzgrieza numuru.

�Labdien, ģenerāldirektor,� viņ� īsi noteica, ��eit admirālis Huks. Lūdzu steidzamu audienci, notikumu attīstība prasa signālu �Bravo�.�

Anna bija priecājusies un ļāvusi ari vīrietim priecāties. Viņā bija atraisījusies liela iekāres un tuvības bada sajūta, ko sākumā saprāts vēl mazliet izskaidroja, bet vēlāk viņu biedēja. Brīdī, kad Anna bija sajutusi stipras rokas apkampjam un melno kā no marmora izcirsto muskuļaino, jauneklīgo, vijīgo augumu sev virsū guļam, viņa pārdzīvoja klēpja badu, patiesu izsalkumu pēc dzīvās dabas. Viņa visu aizmirsa un ļāvās aiz prieka gavilēt, ļaut sevi nest burvīgos tīksmes viļņos un vairs nedomāja ne par savu skumjo likteni, ne par vientulību, ne par Lemāniju, ne Krieviju - bija tikai milzīgas, neremdināmas slāpes.

Uberto bija lielisks, viņa vingrais melnais augums bija vieni muskuļi, zem nostieptās ādas nebija ne grama tauku. Sieviete juta, ka orgasmi cits pēc cita ieplūst viņas izsalku�ajā ķermenī kā viļņi smil�ainā jūras krastā, audzējot lavīnu un kļūstot arvien lielāki. Viņa lidinājās augstu mākoņos un spalgi iespiedzās no vēl nepazītā prieka. Labi, ak Dievs, cik labi tas bija. Uberto nenogura. Viņ� atrada jaunu un atkal jaunu veidu, kā uzbudināt Annu: gan glāstīja pienbaltās staltās krūtis, gan ar savu garo un spēcīgo mēli kairināja �tum�i brūnās zemenītes�. Laika sajūta izzuda. Katrā ziņā tas bija turpinājies ilgi, līdz beidzot Anna sajuta sevī lavīnu līdz neiespējamībai izple�amies un sprāgstam. Viņa iekliedzās un ar nagiem ieāķējās Uberto mugurā, kur� savukārt kunkstēdams krampjainās kustībās atbrīvojās no savas kravas, iepumpējot sievietē visus savus krājumus. Uberto nesteidzās. Viņ� gulēja Annai virsū, lēnām glāstīja sievietes skaistos matus un skūpstīja viņas pievērtās acis. Anna jutās, kā no citas pasaules nākusi, diez vai kādreiz viņa vairs spēs tikt augstāk, varbūt piedzīvos jaunas mazas virsotnes, saldus pacēlumus. Viņa atvēra acis, un viņu skatieni satikās. Sieviete jaunā vīrie�a acīs ievēroja satraukumu, �aubas un pat bailes. Jau atslābsto�ais zizlis Annā izraisīja patīkamas pateicības jūtas pret vīrieti, kas viņu tik ļoti maigi un mīļi mīlējis kā nekad agrāk. Ari Uberto ar skatienu pateicās. Gadiem ilgi viņ� bija bijis blakus Amarram kā da�am labam privāts priek�mets -

kaut vai kā zobu birste, ķemme... Amarra vienmēr bija bijis pieklājīgs, izturēts un taktisks, bet arī jaunietim varēja būt sava personīgā dzīve ar vēlmēm, domām un sapņiem, ta�u tas nevienam neienāca prātā. Nemaz nerunājot par to, ka tāds vīrietis iedro�inātos iekārot prezidenta sievu, bet tā bija, un viņa slepenais sapnis bija piepildījies.

Anna maigi glāstīja vīrie�a vaigus un klusām �ukstēja:

�Tu esi labs, Uberto, neticami labs.� Redzot jaunekļa apmulsumu un vainīgo acu skatienu, sieviete vēl pateica: �Tu neesi vainīgs, vai saproti? To es darīju, tie�i es to darīju, Lemānijas pirmā lēdija un mazā krievu mauka.� Abi zināja, no kurienes nāca �is vārdu savienojums. �Bet tagad,� Anna apņēmīgi atgrūda jaunekli no sevis, �tagad ej prom un pasaki savam Aleksandrovam,� - pēdējais vārds tika izrunāts smejoties, ar ironiju - �ka man prātā patiesi ir mana krieviskā izcelsme.�

Amarra nebija skaidrā, pēdējā laikā ar viņu tā bie�i notika. Viņ� sēdēja, ļengani sagumis atzveltnes krēslā, kaklasaites mezgls uz vēdera, smagā galva noliekta uz krūtīm, un viņ� brangi krāca piedzēru�a cilvēka krācienu. No degvīna smagais gaiss kabinetā lika Annai riebumā noskurināties, un viņa steidzās, ar kāju aizķeroties aiz da�ām tuk�ām Stoļi�naja vodka pudelēm, atvērt logu. Silts un maigs tropu nakts gaiss piespieda ar pilnu krūti ieelpot nobriedu�o augļu smar�u. Anna vairs nedomāja ne par Uberto, ne arī par to, kas noticis. Viņa tagad bija saņēmusi fizisku apmierinājumu, kaut gan dvēsele vientulībā joprojām slāpa. Nenoteiktība un neskaidrība, kas izzuda reizē ar juteklisko fiziskās baudas dzinuli, bija atgriezusies, un no �īs sajūtas Anna atbrīvoties nespēja. Varbūt palīdzētu atgrie�anās Krievijā. �is variants Annai tagad �ķita pavisam nepieņemams. Tam priek�ā bija aizstājies gau�ām rūpīgais vēstnieks Aleksandrovs.

Parks aiz loga bija brīni�ķīgs, ugunis dega alejās, to gaismas virmoja baseina ūdenī, un palmu zari klusām �alca nakts brīzē. Bruņota patruļa, kas soļoja pa parka aleju turp un atpakaļ, atnesa Annai realitātes sajūtu un lika vēlreiz apskatīt Amarru. Biezās lūpas pusvirus, no mutes kaktiņa

siekalu diegs stiepās uz biksēm, Lemānijas pirmais virs izskatījās pretīgi.

�Varbūt es kādreiz izlīgtu ar tām pārējām sievām,� skumji nodomāja sieviete, �bet dzer�anas nelaime, kas Huanu gadu no gada sagrābj arvien vairāk, ir viņu pārvērtusi par baisi vardarbīgu būtni, un �ī sērga ir konsekventi iznīcinājusi kādreizējo pieķer�anos.� Anna piegāja atzveltnes krēslam tuvāk, no grīdas paklāja pacēla abas tuk�ās pudeles un stūrī apgāztu glāzi nolika uz galda. �eit vairs nebija ko darīt. Vēstnieks Aleksandrovs vēl bija jāgaida. Durvīs sieviete atgriezās, lai vēlreiz visu aplūkotu. Annu bija skārusi skumju brāzma, un viņa domāja, ka raugās uz savu kādreizējo jūtu drupām.

Puntas de Abras cietok�ņa sardzes priek�nieks mulats kapteinis Ga-rasi ar aizbāztu muti, sasietām rokām un kājām sakumpis sēdēja ekrānu telpas stūrī un ar milzu �ausmām sekoja vecākā leitnanta mundierī ģērbtā baltā vīrie�a darbībām. Uzbrukums bija nācis pavisam negaidīti. Telpā bija ienācis sve�s vīrietis, nevis vecākais leitnants, neko citu kapteinis neatcerējās. Kad viņ� atjēdzās no apdullinājuma, tad jau ar nokārtu galvu sēdēja stūrī. Sve�ais vēl nebija teicis ne vārda, toties viņa darbība nopietni pārliecināja; stiprs �oklis un hipnotizējo�s skatiens liecināja, cik viņ� bīstams.

Kvazi sve�ajā mundierī jutās kā zivs ūdenī. Viņ� uzmanīgi izpētīja ekrānu pulti, izvērtēja kameru atra�anās vietas, sargposteņu shēmu un da�as minūtes iedziļinājās lielajā forta plānā, kas karājās pie sienas. Pulkstenis bija 3.35, laika atlicis maz, tas nozīmēja, ka nedrīkst �ammāties. Pareiza sardzes telpas izpēte bruģēja ceļu turpmākiem notikumiem. Uz galda iezvanījās telefons. Tikai īsu brīdi Leonīds vilcinājās, tad pacēla tālruņa klausuli un spāniski īsi atbildēja: �Si.� Kapteiņa Garasi �ausmu izteiksme pārvērtās izbrīnā. Sve�ais prasmīgi

un mierīgi, it kā jau sen te būtu strādājis, pieņēma ziņojumu no sardzes posteņa. Viltus leitnants nolika klausuli, gan ne uz āķa, bet uz galda, un pievērsās kapteinim. Garasi juta, ka �ausmas nekur nav pazudu�as, tikai ieperināju�ās viņā dziļāk. �Es ceru, kapteiņa kungs, ka jūs pareizi saprotat stāvokļa nopietnību,� Kvazi teica un tuvojās Garasi, nevērīgi rotaļādamies ar pistoli. Ar �ausmām acis nelaimīgais vīrs sekoja ierocim, ar pūlēm nolieca galvu un caur mutē iebāzto puļķi kaut ko murmināja.

�Es jums izņem�u spundi no mutes un atsie�u kājas,� Leonīds, vīru vērodams, uzmanīgi teica. �Ja nojautī�u kaut mazāko nepareizo kustību vai skaņu, pistole uzreiz teiks savu vārdu.� Pārbiedētais kapteinis atkal enerģiski paklanīja galvu par piekri�anas zīmi.

Tre�ā stāva sargu pamodināja uz galdiņa stāvo�ā telefona zvans. �Tak nāciet reiz �urp,� viņ� izdzirdēja kapteiņa Garasi īso rīkojumu un klak�ķi.

�Kas, velns, ar viņu �odien notiek?� kareivis īdzīgi nopūtās, uz sardzes telpas durvīm steberēdams. �Gan nāc �urp, gan ej turp, tad atkal kustas �urpu turpu, tagad uz ateju, nepavisam nav miera.� Viņ� mieru dabūja, tiklīdz bija piegājis pie durvīm. Tāpat pie malas nolikdams arī pārējos sargus, Kvazi ievēroja, ka darbībai atliku�as 20 minūtes, un tas bija velni�ķīgi maz. Viņam bija vēl viens apgrūtinājums - Hosē. Tas bija palicis virsnieku atejā uzraudzīt apdullināto kapteini. Pārbaudīt, vai viņ� tur vēl ir vai jau parāvis pēdu, laika nebija.

Kvazi ar negaidītu un strauju rokas sitienu kapteini nosūtīja nokautā, norāva ekrānu savienojumus, pārgrieza bāzes datora baro�anas un telefona kabeļus, pacēla no grīdas kapteiņa un sasieto karavīru iero�us, uzmeta pēdējo skatienu telpai. Tad viņ� �igli aizslēdza durvis, kapteiņa pistolei uzskrūvēja klusinātāju. Tā bija vecā labā TT pistole, viņ� pazina �o ieroci kop� seniem laikiem. Leonīds steidzīgi ieskatījās pulkstenī, viņa rīcībā bija paliku�as 17 minūtes.

Tas, ka traleris pirms vakara Grandēs upes grīvā Dobitu līcī izmeta enkuru un neiegāja ostā, nevienu nepārsteidza. Tā zvejnieki bie�i pāris stundas atpūtās pirms nakts zvejas. Osta lūdza paziņot, kad viņi pacels enkuru un dosies projām, un tad ēterā atkal iestājās pilnīgs klusums. Nāca skaidra un zvaig�ņota nakts. Mēnesim bija jāuzlec pulksten 3.36. Tomass un Jāks stāvēja stūresmājā, skatījās tālumā uz reklāmās mirdzo�o Dobitu. Arī reids bija kā daudzām ugunīm nosēts. Desmitiem tirdzniecības kuģu bija izmetu�i enkurus un nu stāvēja reidā juku jukām. Kuģu rindu pagarināja arī daudzie zvejas kuģi, kas dokeru sliktā darba dēļ gaidīja iekrau�anu un izkrau�anu. Lielākā daļa kuģu pēc piederības nesa sirpi un āmuru, bija arī da�i bulgāri un viens iemaldījies vācietis. Krēslā bija patīkami reidā vērot kuģu ugunis, ēku gaismas no krasta un ielās kustīgās mirgojo�ās auto ugunis, kas tum�ajā ūdenī zīmēja virmojo�us un zaigojo�us atspulgus. �Kā atrakciju parkā,� domāja Tomass, aplūkojot panorāmu.

�Otrais pa labi, līdzīgi kā pie Karreho. Ar nolaistu barjeru, milzīgs,� klusumu pārtrauca Soms, kas binoklī uzmanīgi pētīja reidu. �Stūres-māja un ahtertelpa. Tas ir viņ� - kuģim Vācijas Demokrātiskās Republikas karogs pakaļgalā, pat nosaukumu var izlasīt: Freundschaft�,� viņ� teica un pasniedza tālskati Tomasam. Stūresmājas durvis atvērās, un krēslā telpā ienāca traļmeistars.

�Klau, Matvejevi�, mums ta�u �oreiz vajag taisīt �etrus traļus, kāpēc tagad stāvam uz enkura?� viņa sejas izteiksme bija visgudra un nicīga, turklāt no tās staroja arī neizpratne.

�Zini ko, traļmeistar,� Soms strauji pagriezās pret Kolu un stingri ieskatījās viņā, �pagaidām vēl es esmu kuģa kapteinis un, ja man būs vajadzīgs tavs padoms, tad arī paprasī�u.�

Traļmeistars parāvās malā. Viņa sejas virspusē uznira mazliet vainīga izteiksme, ta�u it kā atvainojoties teiktajos vārdos bija jau�ams jau pazīstamais viltīgums:

�Ko tu, Matvejevi�, kāpēc tā, es jau negribēju slikta.� Pēc �iem vārdiem viņ� veltīja pēto�u skatienu ari Tomasam, kas izlikās aizņemts, ar binokli aplūkojot reidu. �Es vairāk uztraucos par zivīm,� viņ� piebilda, lūpas aplaizot, �Zivsaimniecības ministrijas vīri gau�as, ka maz zvejojam,�

�Maz zvejojam, maz zvejojam,� Soms dusmās mēdījās. �Ja jau, velns parāvis, zivis ir jāzvejo, tad arvien vairāk un vairāk, bet, ja no zivsaimniecības vadības vajag mazdrusciņ palīdzības ar rezerves daļām un dīzeļdegvielas iedalī�anu, tad neviens vīrs vairs nav atrodams.� Kapteinis bija iekarsis. �Paskaidro, Kola, kur ir tas jaunais linums, ko mēs pasūtījām pirms diviem mēne�iem?� Traļmeistars kautrīgi pasmaidīja un bezpalīdzīgi noplātīja rokas. �Es tāpat...� teica Soms un no jauna pagriezās reida ugunis skatīt, . .no �o vīru �ēlastības mēs jau sen zvejojam ar tavām vecajām biksēm un vēja spēku, un arī Antsam drīz viss dzinējā būs no koka klaņiem un virzuļiem.�

�Nē, nūjā...� kaunīgi novilka traļmeistars, kaut gan viltīgā izteiksme no viņa ģīmja nenozuda, �bet zivsaimniecības vadības vīri tikai uzsver internacionālo pienākumu...�

�Zini ko, Skopenko, viņi ar savu internacionālismu var braukt dirst!� Soms bija saskaities. �Ar muļķībām tu nepiebāzīsi pilnus badināto ļau�u vēderus, vajag strādāt, nevis vārdu burbuļus pūst!�

�Es tāpat, es tāpat...� Traļmeistars bija gatavs darbam.

Kapteinis savaldījās un bezcerīgi atmeta ar roku.

�Tuk�a runa! No atvaļinājuma ir atgriezies jūsu vecais kapteinis, es atgriezī�os Alborā, bet jūs zvejojiet un meistarojiet lielos lomus, cik gribat. Vienu gan tev teik�u, Kola, prasi uzstājīgi skaļi, lai sadzird, lai reiz sāk ari strādāt tie vīri, kam vajadzētu nodarboties ar apgādi, bet mūs tikai ar ideoloģiju baro.�

�Jā, protams, protams!� Traļmeistars uzlika roku uz durvju roktura un, familiāri Tomasam acīs ieskatoties, piebilda: ��trunts ar viņiem, labāk ie�u lejā un uzvārī�u kārtīgu tēju. Kā būtu, biedri Āboliņ?�

�Pret tēju iebildumu nav,� Tomass uzreiz piekrita, lai no nepatīkamā līdzbiedra atbrīvotos. Durvis aizvērās, vīri saskatījās.

�Glums, ļoti glums zutis,� teica Soms un atsāka raudzīties uz priek�u, binokli pie acīm pielicis. �Pāris nedēļas, kop� esmu uz �ā kuģa, man daudz nākas ņemties ar �o vīru. Visu grib zināt, redzēt un dzirdēt, un izskatās, ka vietējā zivsaimniecības pārstāvniecībā viņam ir daudz draugu.�

�Ko tur brīnīties, Jāk,� Tomass teica, �GRU un KGB vīri, kā zināms, ir visās vietās, it sevi�ķi uz kuģiem. Mums �odien būs jāsāk bez viņa.�

Soms klusēja. Tāda notikumu gaita viņam savā ziņā bija pārsteigums, kaut arī viņ� bija CIP savervēts. Kā gan vīru, ar kuru tu katru dienu esi kopā strādājis, tagad kāda izlūka aizdomu dēļ sūtīt uz viņpasauli? Protams, Skopenko bija apnicīgs un �aubīgs tips, ta�u viņa piederība GRU vai KGB ne ar ko nebija pierādīta.

�Otrais vācietis stāv pa kreisi, ceturtais uz enkura,� viņ� teica Tomasam, pasniedzot binokli, un pa�a domas aizklīda pavisam citur. Tomass saprata Soma apjukumu, ta�u arī zināja savu uzdevumu, un ar traļmeistara klātbūtni riskēt nedrīkstēja.

�Katrā ziņā krastā, kā bija plānots, mēs ar laivu viņu laist nevaram,� teica Tameriks, binoklī vērojot reidu. �Jāuzmanās, ka attiecīgās krievu iestādes mums jau nemin uz papē�iem.�

Soms neko neteica. �irokompass grieza savu vienmuļo grie�anās dziesmu, bet pēk�ņi Manuss �ķita, ka aiz viņu muguras lejup vedo�ajās kāpnēs ir dzirdama kāda cita skaņa. Tomass pasteidzās paskatīties, ta�u nekas nebija manāms.

�Jāk, tici man, tagad kāds ir kāpnēs,� Tomass pienākdams ba�īgi teica Somam, �man nemaz nepatīk tavs traļmeistars,� viņ� piebilda, binokli nolikdams. Vīri daudznozīmīgi saskatījās. �Es noie�u lejā,� teica Tomass un aiz�āvās caur stūresmājas durvīm uz klāju.

Mesē bija tum�s, tikai vēderainā tējkanna ar uzzīmētiem maziem sarkaniem punktiem jautri vārījās un �ņāca uz gāzes plītiņas. Gaiteņa galā du�as telpā sprakstēja ūdens un Kola jautrā balsī dziedāja kādu krievu romanci. Tad atvērās durvis, un traļmeistars peldbiksēs, basām kājām, ar dvieli susinot matus, iznāca gaitenī. Ieraudzījis biedru

Āboliņu mesē, viņ� steidzās apģērbties un, pār dvieli paskatīdamies, teica:

�Atvainojiet, vienu mirklīti. Iegāju du�ā un nepaspēju uzliet tēju, Pārģērb�os un tūdaļ bū�u klāt.�

Ar klak�ķi aizvērās traļmeistara kajītes durvis. Tomass apmulsa. Vai tie�ām viņ� būtu pārklausījies un kāpnēs neviena nav bijis? No ma�īntelpas skanēja klaudzoņa un mehāniķa Antsa lamā�anās. Manuss �aubīdamies stāvēja gaiteņa vidū. Ja Antss bija bijis pie ma�īnas un �ī velna uts du�ā, tas... Saproto�s smīns atausa Tomasa mutes kaktiņos. Klusām, bez skaņas viņ� piezagās du�as kabines durvīm.

Tā arī bija. Ok�ķeris kāpnēs bija noklausījies sarunu. Izdzirdot kādu nākam un baidoties, ka viņu atklās, iespruka du�as telpā, atgrieza krānus un notēloja tīksmu mazgā�anos. Apbrīnojami maza telpa, tur drēbes sausas novilkt nevar, tādēļ tās stūrī slapjas gulēja kaudzītē.

�Rokas aiz galvas!� atskanēja asa un negaidīta pavēle. Tomass jutās tā, it kā kāds būtu riek�avu saltā ūdens aiz krāgas aizlējis. Viņ� lēnām pacēla rokas.

�Jauki, jauki, tie�i tā. Tagad lēnām pagriezieties un bez trikiem, kungs vai biedri Āboliņ, vai kas jūs tur patiesibā esat.� No traļmeistara balss bija pazudis pieglaimīgais tonis - tagad tas bija griezīgs un ļoti pārliecino�s. Tomass domās uz sevi sirdījās, ka pārāk ilgi vilcinājies. Stāvoklis jau bija pateicis priek�ā, ar ko ir darī�ana, ta�u Soms ar savām �aubām un svārstī�anos bija iztraucējis rīcību. Tomass paklausīgi salika rokas aiz pakau�a un lēnām pagriezās pret Makarova pistoli, kas bija notēmēta viņam pierē.

�Jauki, Tamerika kungs, ja es nekļūdos, uzreiz redzams, ka jūs protat �īs lietas,� Kola, acis nenolaidis, zobojoties paklanījās. Neīstā traļmeistara stāja, pozīcijas izvēle un iero�a turē�ana Tomasam ļāva secināt, ka viņ� nav nekāds amatieris dzimtenes aizstāvis, bet gan speciālists, kas prot izmantot savas priek�rocības. Tas lika būt piesardzīgam. Tomass bija dziļi satraukts. Kā krievi jau laikus zināja, ka viņ� jāsagaida kuģī? Operācija �Dzelzs zirgs� nebija atspoguļota nevienā dokumentā un bija

zināma tikai viņam, CIP ģenerāldirektoram un admirālim Hukam. Kā velna krievi bija pratu�i viņu �eit atrast?

�Vai es jūs esmu pārsteidzis, Tamerika kungs?� Kola jautāja, tēlodams līdzjūtību, kaut gan viņa acis palika saltas un aprēķina pilnas. Tad viņa balss tonis pārvērtās un atkal kļuva pavēlo�s: �Tagad ar diviem pirkstiem no labās kabatas izņemiet ierod un pasviediet �urp.� No Kolas sejas bija pazudis smaids, un viņ� saspringti sekoja pretinieka darbībām. �Ar vienu roku... ar vienu roku, es jums teicu, un kreiso turiet aiz pakau�a... kreiso turiet aiz pakau�a... bez trikiem, Tamerik,� metāliski skanēja pavēle.

Mirkli Tomasam pazibēja doma uzbrukt Skopenko, bet trumpji traļmeistara rokās bija pārāk spēcīgi. Aptuvens attālums - septiņi metri, tuk�s un tīrs gaitenis, tā ka, pirms paspēj satvert ieroci, esi desmit rei�u izcaurumots.

�Mierīgāk, mierīgāk!� Manuss domās valdījās, uzbrukt būtu klaja muļķība. Vīrs, kas stāvēja viņam pretī, pistoli rokā neturēja pirmo dienu. Tomass lēnām ar diviem pirkstiem no kabatas izvilka brauniņu un nometa uz grīdas.

�Ļoti labi, Tamerika kungs, ļoti labi,� traļmeistars zobojās, acis piemiegdams, �tie jau ir veci triki... tagad ieroci ar kāju pastumiet �urp, tā akurāti.�

Makarova pistoles stobra gals nepārtraukti sekoja viņa kustībām. Bija jāpaklausa.

Ne reizi nenolaizdams acis no pretinieka, Kola pieliecās un pievāca no grīdas pistoli.

�Labs ierocis, pulkvedi, apsveicu,� viņ� ņirdzīgi teica iztaisnodamies. �Brauniņ� - Beļģijas iero�u rūpnīcas ra�ojums.�

Gaiteņa otrā galā noklaudzēja durvis.

�Vai tu re! Kas te notiek?� Soms bija pārsteigts, ieraugot traļmei-staru ar pistoli tēmējam uz Āboliņu. �Traļmeistar Skopenko, vai tu esi dumj� kļuvis, vai?� Viņ� pacēla roku, it kā miera zīmi rādīdams, un nāca tuvāk.

�Stāt, uz vietas, Som, uz vietas, es jums saku!� līdz ar pēdējiem vārdiem vīrietis ar pēk�ņu �āviena blīk�ķi palaida pistoles grauda dūmu dvingu. Uz kapteiņa d�insu bik�u stilba parādījās tum�s, slapj� plankums, kas arvien palielinājās. Jāks ar abām rokām saķēra kāju, piespiedās pie sienas un lēnām apsēdās uz grīdas. Tomass gaidīja bridi, kad pretinieka uzmanība kaut mirkli noplaktu, bet tas diem�ēl nenotika. Traļmeistars nenolaida no viņa acis ne uz mirkli. Pat kapteiņa sa�au�anas bridi viņ� ar acu skatienu uzmanīja Tameriku un bija pārliecino�i precīzs, pēc �āviena pat nepapūlējās skatienu pamest Soma virzienā.

�Kā tad ir, Tamerika kungs,� Kola atklāti ņirgājās, �es sen no jums ne vārda neesmu dzirdējis.�

�Es jau nezinu, Skopenko, par ko jūs vēlaties runāt,� teica Tomass, otru vīru acīm nomērīdams, �un man ir sajūta, ka manā personā jūs esat dziļi kļūdījies,� viņ� ironiski piebilda.

�Beidziet gvelzt muļķības,� uzsauca Kola, tēlodams apnikumu, �sākumā, ostā, kad Soms di�ojās ar jūsu kreklu, es patiesi jūs nepazinu. Jāsaka, ka mūsu firmā tira�ētajās pastkartītēs jūs izskatāties drusku citādi. Vēlāk, kad mēs runājām par Latvijas Zvejnieku kolhozu savienību, bilde sāka noskaidroties. Tā rādīja, ka mūs ir apciemoju�i augsti viesi.� Traļmeistars brīdi apklusa, it kā gaidītu Tomasa reakciju, bet, atbildi nesaņēmis, turpināja: �Kad es jums zivju grū�anai uz klāja kurpju vietā iedevu gumijas zābakus un jūsu mokasīnos atradu �īs interesantās lietas,� pēc �iem vārdiem Skopenko uzvaras priekā pavicināja vienu no diviem Tamerika metamajiem na�iem, �es biju pārliecināts, ka ilgi meklētais un gaidītais kungs - pats pulkvedis - ir mūs pagodinājis ar apciemojumu.�

Tomass klausījās, vēroja pie sienas ar asiņojo�o kāju vārtāmies Somu un jutās velni�ķīgi slikti. Viņ�, kam bija gadiem ilga izlūko�anas darba pieredze, bija tik kapitāli piemuļķots un iekritis. �Kad iekri�ana būtu gudra?� viņ� mēģināja nomierināties.

�Paklau, Kola,� Tameriks mēģināja iegriezt sarunu mierīgākā gultnē, �Beidziet vicināt to pistoli. Kapteiņa kāja ir jāpārsien, citādi cilvēks noasiņos.�

�Varbūt viņam par dzimtenes nodevību tā būs labāk nekā nokļūt tiesā?� pēc �ā jautājuma Kolam priecājoties acīs iedegās ļaunas uguntiņas. Soms sēdēja uz grīdas, muguru atspiedis pret sienu un acis pievēris, seja no asiņu zuduma līķa bālumā.

�Nelieti Skopenko!� Soms izspieda caur zobiem. �Es zināju, ka jūs esat nelietis, to es jutu uzreiz... bet to, ka tik liels...�

�Nelietis,� atkārtoja sadusmotais traļmeistars, acis ļauni zibinādams. �Jūs paskatieties uz sevi, Som. Nelietis ir dzimtenes nodevējs, tas esat jūs, nevis es.�

�Par kādu dzimteni jūs runājat, Skopenko?� Soms atvēra acis, un varena ienaida pilns skatiens ķēra traļmeistaru. �Mums ir da�ādas dzimtenes, biedri Skopenko,� viņ� ironiski noteica, �man ir Igaunija, bet jums...� viņ� ieturēja izteiksmīgu pauzi, �...jums laikam vajadzētu būt, pēc manām domām, Ukrainai.�

�Man ir Padomju Savienība,� teica saniknotais traļmeistars un tūlīt saprata, cik uzpūtīgi tas izskanēja. �Un tagad, Som, turi muti! Gan tiesa un vara jums atgādinās, kura ir jūsu dzimtene!�

�Protams, tā gan,� piekrita kapteinis, sāpēs seju saviebis. �To tā tiesa jau dara un pieprot kop� 1917. gada.�

�Som, es jūs brīdinu!� ierēcās traļmeistars, ta�u tālāk ar saviem draudiem netika, jo atvērās ma�īntelpas durvis un parādījās mehāniķa figūra eļļainajā kombinezonā. Antss pārsteigts stāvēja durvīs un teica: �Paskat tik, kādā pakaļā... Es nāku skatīties, kas par velna rībinā�anu un dauzī�anos te aug�ā iet.� Ieraudzījis traļmeistaru ar ieroci rokā, asiņojo�o kapteini uz grīdas un pie du�as telpas durvīm ar paceltām rokām stāvo�u Āboliņu, Antss pār brillēm skatījās un neticēja savām acim. Tad viņa skatiens apstājās pie �au�anai sagatavotās pistoles traļmeistara rokā: �Vai jums, velniem tādiem, mīzali sakāpu�i galvā vai esat pavisam stulbi kļuvu�i? Es vienmēr esmu teicis: dzeriet, bet paturiet arī prātu!� Mazais apaļais vīriņ� paraustīja plecus, pagriezās un gribēja atgriezties ma�īntelpā.

�Stāt, Kask!� Kola pavēlēja mehāniķim. �Aiztaisi durvis un nāc tuvāk!�

Eļļainajās drēbēs ģērbtais vīrs negribīgi un īgni atkal pagriezās un 11/ gaiteņa pusi noburk�ķēja:

�Kas, pie vella, te notiek, ka traļmeistars sācis komandēt?� Viņ� tomēr aiztaisīja durvis un sāniski da�us soļus pienāca tuvāk. Pielādētā pistole Skopenko rokā arī Antsam bija pietiekams arguments.

�Esmu militārās izlūko�anas darbinieks kapteiņa pakāpē, un man vajag, lai jūs kā Padomju Savienības pilsonis palidzētu saņemt ciet amerikāņu CIP spiegu,� teica traļmeistars no aug�as, ne mirkli nenolai�ot no grauda Tameriku.

Mehāniķa brilles, kuras tobrīd bija paceltas uz pieres, nokrita atpakaļ uz deguna, un viņa mute no izbrīna pavērās.

�Militārā izlūko�ana, Centrālā izlūko�anas pārvalde?� viņ� neticīgi noburk�ķēja, plecus paraustot, tad caur brillēm ar neticīgu skatienu visus nopētīja un nez kāpēc �ukstus, patiesi izbijies, jautāja: �Ve�i, ko jūs esat dzēru�i?� Par spīti situācijas sare�ģītībai, Tameriku tas uzjautrināja.

�Daļa no mums ir atlidoju�i no Veneras, otrs komplekts nāk no Mēness neredzamās puses,� viņ� piebilda, lai sapiparotu joku.

�Muti ciet!� iebrēcās Skopenko, viņ� no jokiem bija tālu.

�Muti ciet, muti ciet!� atkārtoja mehāniķis. �Tu, traļmeistar, velns lai parauj, visu laiku nelēkā. Kā lai es zinu, kas tu tāds esi?� Antss vēl neticēja. Tad viņa seja kļuva viltīga: �Tu, Kola, saki, ka esi no militārās izlūko�anas, bet varbūt es esmu no KGB?� Un viņa eļļainajā sejā uzplauka plats smaids par veiksmīgo atradumu. Ar pliuk�ķi uz grīdas pie mehāniķa kājām nokrita sarkani vāciņi.

�Pacel, Kask, un paskaties,� Skopenko izgrūda caur zobiem. Viņam mehāniķis bija vajadzīgs. Sienas pulkstenis, kas pa atvērtajām durvīm bija redzams mesē, rādīja 0.32. �Līdz tik�anās brīdim atliku�as 28 minūtes,� ie�āvās prātā Tamerikam.

Mehāniķis Antss divos pirkstos, lai nenosmērētu, no grīdas pacēla nomestos vāciņus, rūpīgi uzstūma uz deguna brilles un ar interesi pētīja dokumentu.

�Paskat, velni, ir arī kapteinis,� viņ� uzvaro�i teica, it kā būtu izdarījis lielu atklājumu. Tomass, ko ierobe�oja laiks, satraukts meklēja izeju.

�Nez vai man ari jāuzrāda dokumenti?� viņ� zobodamies teica, cenzdamies nojaust Skopenko nākamo manevru.

�Jūs... jūs, Tamerika kungs, savus dokumentus uzrādīsiet vienā citā vietā,� indīgi attrauca traļmeistars.

�Āboliņ�... Āboliņ�,� pa�gudri izlaboja mehāniķis, bet Kola Skopenko viņam neļāva turpināt.

�Pieejiet pie �ā kunga,� Skopenko ar pistoli pavēlo�i pamāja mehāniķim uz Tomasa pusi, �Rūpīgi apskatiet, kas viņam kabatās, un visas atrastās mantas metiet man.�

�Āboliņa kungs,� viņ� vērsās pie Tomasa. �Es domāju, ka jūs vairs nevajag brīdināt: katra nepareiza kustība maksās jūsu un mehāniķa dzīvību...�

��aus, noteikti �aus. Ja tikai būs vajadziba, tas maitasgabals �aus, tie�i tāpat kā viņ� izdarīja ar Somu,� nodomāja Tomass.

Mehāniķis paraustīja plecus un ar riebumu pie sevis igauniski murmināja:

�Velns un elle, ir nu gan laiki un tikumi!� Tad drīzāk piespiedu kārtā gāja pie Tomasa un pavēlēja: �Nu, kungs vai biedrs �pion, vai kas tu tur esi, izrādi savas kabatas!�

Kad pulkstenis mesē pie sienas rādīja 0.35, pie Skopenko kājām aizlidoja naudas maks kopā ar dokumentiem uz Latvijas PSR Zvejnieku kolhozu savienības pārstāvja Āboliņa vārda, �ķiltavas, cigare�u paciņa �Rīga� un nagu vīlīte. Visus atrastos priek�metus ātri apskatījis, traļmeistars komandēja:

�Tagad, Āboliņa kungs, apkārt griezties un du�ā iek�ā!� Redzot Tamerika apmulsu�o acu skatienu, viņ� ironiski piebilda: �Tie�i tur, tajā pa�ā vietā, kur jūs tik attapīgi atradāt manus slapjos kankarus.�

�Tur nu arī vajadzēja to vīru pietiekami nepiemērotā laikā atmaskot,� nodomāja Tomass, ieejot du�as kabīnē.

�Tu, Ants, panāc �urp,� izrīkoja traļmeistars, �ņem biedru Somu,� pēdējo vārdu viņ� uzsvēra īpa�i nicīgi, �ņem aiz padusēm un palīdzi viņam ieiet du�ā.�

Tomass ievēroja, ka pulkstenis mesē pie sienas rāda 0.40 un visas operācijas liktenis karājas trauslā 20 minū�u garā diegā. Stenēdams zem lielā svara, mehāniķis kopā ar kapteini iespraucās pa du�as kabīnes durvīm.

Telpa bija bez iluminatora un tik ļoti �aura, ka tajā tikko pietika vietas vienam cilvēkam, kur nomazgāties. Lai �eit iestumtu vēl kādu, kas tik tikko stāv kājās un ir no asins zuduma novārdzis, prasīja no Antsa un Tomasa lielu piepūli. Līdzko viņi ar kapteini bija tiku�i pāri slieksnim, mehāniķis saņēma tik asu spērienu pa muguru, ka lamādamies ar galvu atsitās pret sienu. Pēc sitiena viņam aiz muguras aizslēdza durvis. Atslēgu pagrieza divas reizes, un tad bija dzirdami traļmeistara apmierinātie smiekli.

�Velns viņus visus zina, gan igauņi, gan amerikāņi - visi vieni vienīgi �kontras�. Sēdiet ieslēgti, kamēr ieradīsies tautību eksperts.� Līdz ar pēdējiem vārdiem bija dzirdami Skopenko aizejo�ie soļi.

�Velna ok�ķeru sesks,� Antss no sirds nolamājās igauniski un tad �ukstēja: �Jāk, Jāk, kā jūties?�

�Pēc da�ām minūtēm, kad ieradīsies GRU, mēs visi jutīsimies ļoti �ābiski,� mehāniķis tum�ajā telpā izdzirdēja atbildi igauniski, bet to neteica kapteinis.

�Nu gan traki sūdi, misters Āboliņ� no liela pārbīļa sācis runāt igauniski,� brīnījās Antss.

�Sūdīgi ir tas, ka aptuveni pēc 17 minūtēm notiks katastrofa, ko es vairs nevarē�u apturēt. Krievi gūs vēl vienu uzvaru, tautu draudzība un brālība tikai uzplauks. Bet mēs, �eit ieslēgti, pacietīgi gaidīsim savu lodi.� Tomasa balss izklausījās sarūgtināta un bezcerīga.

�Klausies, Āboliņ, vai kā tevi tur sauc,� mehāniķis neticīgi jautāja, �ko tu tur skaidro? Vai tu, velns, viņiem kaut kā vari piekļūt?�

�Ak, ko mēs te pa tuk�o muldam.� Tamerika domas bija drūmas. �Tūdaļ Skopenko pa radiotelefonu izsauks savus vīrus, un visa operācija būs nodziedāta. Vai �eit nav kāda cauruma vai lūkas? Vai ir tikai durvis?� Manuss ievirzīja sarunu, tumsā aptaustot sienu.

�Bi�ķiņ pagaidi, vecīt,� viņ� izdzirdēja mehāniķi �ukstam, �ja ir tik bēdīgi, tad atradīsim līdzekli.� �is iesākums Tomasam lika uzmanīgi ieklausīties.

�Paņem no mana kombinezona labās kabatas atslēgu sai�ķi,� Antss teica bailīgā balsī, kapteini uz sava pleca balstīdams, �es pats nevaru, es Jāku turu kājās.� Mehāniķa runā�anas un murk�ķē�anas pavadīts, Tomass ātri atrada atslēgas. �Izlūku... izlūku... uzreiz redzams, ka kapteinis gan, bet nevis jūrnieks. Katrs kuģa vīrs zina, ka de�urējo�am mehāniķim kabatā vienmēr ir visa kuģa atslēgu bunte, lai ugunsgrēka gadījumā vai kādas citas nelaimes brīdī jebkurā telpā tiktu iek�ā...� Tomass noņēmās ar durvīm un nesāka mehāniķim Antsam skaidrot, ka tik smalkas lietas GRU un CIP bija precīzi vienādā līmenī.

�Velns, visādas zemes �urkas arvien lien uz kuģa,� turpināja Antss audzino�o tematu. �Nerausties!� viņ� komandēja Tomasu. �Rīkojies mierīgi!� Sestā atslēga derēja. Uzmanīgi atvēris durvis, Tameriks piesardzīgi izspraucās ārā. Gaitenī krīto�ā baltā gaisma ironiski iemirdzējās mehāniķa acenēs.

�Pa labi pie sienas aiz ma�īntelpas durvīm ir elektriskais panelis. Aug�ējais, vislielākais, ir visa kuģa elektroapgādes galvenais slēdzis.�

Tomasam galvā lidoja tikai viena doma: �Kaut tikai paspētu atslēgt strāvu, pirms...�

Pa gaiteni steidzoties, viņ� aiz muguras dzirdēja Antsu nospļaujamies un nolamājamies: �Velna sauszemes �urkas tomēr ir sauszemes �urkas...�

Atskanēja klak�ķis, un uz mazā tralera iestājās tumsa un liels klusums.

Telpai, kurā Marija pamodās pēc Murano vīru ie�ļircinātās ķīmijas, bija restoti logi. Ar grūtībām atvērusi acis, viņa pamanīja, ka guļ istabas stūrī. Marija vēl nespēja pakustēties. Viņai bija iedota diezgan liela deva, galva dunēja un reiba, kaut gan lēnām sajūtas mainījās, kļuva mo�ākas. Neviena skaņa netraucēja klusumu. Sieviete nezināja, cik ilgi viņa �eit atradusies, bet par vienu viņa varēja būt dro�a: aiz loga bija dziļa nakts. Mariju bija pamodinājis aukstums. Drebuļi kratīja ķermeni, un sieviete piecēlās sēdus. Rokām apņēmusi ceļgalus, viņa izjuta mazāku siltuma zudumu nekā iepriek�. Lielā Lemānijas dienas un nakts gaisa temperatūras starpība un plānā vasaras kleitiņa, kas Marijai bija mugurā, nekādi neļāva sasildīties. Sēdē�ana nelīdzēja, Marijas augumu joprojām kratīja drebuļi. Sieviete uzmanīgi uzslējās kājās, ar kājas pirkstgaliem pagrūda malā augstpapē�u kurpes un juta, ka acu priek�ā redzamais sa�ķiebjas un zobi klab aiz aukstuma. Tas noteikti bija stipru ķīmisko vielu iespaids, Marija dusmīgi domāja par sagūstītājiem. Lūpas kodīdama un ļoti sasprindzinājusi gribu, valdot galvas reiboņus, viņa klusu noslīdēja uz akmens grīdas un ar rokām taustījās uz sienas pusi. Kustības palīdzēja atdzīvoties, labi iespaidoja, tomēr, pirms Marija spēra pirmo soli, grīda �ķita pazūdam no kāju apak�as un līdzsvars pagaisa. Miesā sāka atgriezties siltums. Marija apstājās un piespieda sevi veikt roku un kāju kustību vingrinājumus, tā pamazām atjaunojot koordināciju. Sieviete turpināja apgūt telpu. Pirmais iespaids viņu bija apmānījis, bez smirdīgā matra�a un trijkāju krēsla �eit patiesi nekā cita nebija. Cik nu Marija krēslā spēja manīt starp tum�ajām akmens mūra sienām, aizrestotā loga un pēc smagajām dzelzs durvīm, viss �eit izskatījās pēc nopietnas apcietinājuma vietas. Marija juta, ka galva, kas pirmīt bija kā piestampāta ar slapju vati, sāk pamazām atbrīvoties no

ķīmijas nastas. Kas bija noticis, ka �is Lemānijas augstpapē�u jefiņ� tik dro�i palaida rokas pret viņiem? Vai viņu nebaidīja iespējamās sekas? Nekas nebija saprotams, un tas lika Marijai visu dziļi pārdomāt. Ko nozīmēja Petrova vārdi, kad viņ� ar sāpju grimasi sejā, zemē sē�ot un ērtāk iekārtojot ievainoto kāju, Murano bija kaut ko teicis par Leonīdu un viņa darbībām? Ko viņ� bija teicis? Sieviete sasprindzināja atmiņu, �...viņ� ir paspējis izspiegot daudzumdaudz interesantu sīkumu par Lemānijas naftas, zivsaimniecības, kā ari dimantu ieguves lietām.� Tie�i tā Petrovs bija sacījis, un pēc pēdējiem vārdiem Murano bija daudznozīmīgi paskatījies. Marijai uzlabojās noskaņojums, jo atmiņa viņu nebija pievīlusi. Tūlīt pēc Petrova pasacītajiem vārdiem �is vējgrābslis uz augstpapē�iem bija ie�āvis ģenerālim lodi galvā un ironizējis par vajadzīgiem un nevajadzīgiem cilvēkiem. Teiktais par dimantu tirdzniecību bija trāpījis Murano vārīgajā vietā, kaut gan tas nav Voliņinu ģimenes aizturē�anas iemesls. Domājams, arests bija plānots jau kādu laiku iepriek�, un tam bija nopietns iemesls. Visa kļūda slēpās tajā - sieviete dusmās trieca dūri pret akmens sienu tā, ka acis pa�ķīda dzirksteles - ka Kvazi ne ar pu�plēstu vārdiņu viņai nebija ieminējies par saviem secinājumiem. Cik daudz �os mēne�us Leonīds vispār ar viņu bija runājis par operāciju �Reverss�? Viena un tā pati atbilde uz sievas izvaicā�anu: �Nāks laiks, uzzināsi.� Tas viss neļāva Marijai atrast atslēgu, kā atrisināt �o stāvokli.

Aizrestotais logs, kurā spīdēja gabaliņ� debessjuma ar zaigojo�ām zvaigznēm, atradās augstu pie griestiem. Lai uzkāptu līdz logam, vajadzētu ņemt palīgā trijkāji krēslu.

�Varbūt ar to pietiks, lai paskatītos ārā,� nodomāja Marija, no stūra satverot soliņu un trūksto�ās kājas stūri atspie�ot pret sienu. Visu laiku jāpatur prātā, kāds bija krēsls, lai grīļīgais atbalsts stāvētu stabilāk. Marijai, kam izlūku skolā bija mācīts ari pa virvi iet, vingro�ana nesagādāja grūtības. Diem�ēl līdz logam sieviete neaizsniedzās, kur nu vēl paskatīties ārā. Marija viegli nolaidās atpakaļ uz grīdas un pret sienu atbalstīja krēsla atzveltni. Tā varēja iegūt vajadzīgos centimetrus, kaut

pakāpties bija divtik grūti. Marijai eleganti izdevās ari �is manevrs, un viņa, atbalstījusies uz krēsla atzveltnes, nostājās uz tās, pastiepās, ar roku satvēra stiprās dzelzs restes. Ar spēku pievilkties pie loga malas bija tikai tehnikas jautājums. Tagad viņa sēdēja kā putniņ� būrī, ar rokām turoties pie restu stieņiem un dibenu atspie�ot pret 15 centimetru plato palodzi. Marija saspringti skatījās ārā, un tas, ko viņa redzēja, īpa�i nepārsteidza -koka baraku rindas, da�i �ūpīgi stabi ar laternām, dzeloņdrā�u �ogs, kas sniedzās tik tālu, cik acis tumsā spēja iz�ķirt. Labi varēja saskatīt apgaismotus vārtus ar barjeru tiem priek�ā, bruņotas sardzes posteni un no dēļiem sanaglotu sargbūdiņu. Varēja noprast, ka �eit ir karaspēka daļa. To, kurā vietā tas varētu atrasties, Marija nespēja iedomāties. Sieviete pusgaismā neatlaidīgi pētīja apkārtni, mēģinot atrast kaut mazāko norādi, niansi, informācijas drusku, kas kaut mazliet atvieglotu neziņas slogu, bet bez panākumiem. Dibens no sēdē�anas uz �aurās palodzes bija kļuvis stīvs. Kad viņa jau bija nolēmusi laisties lejā, pēk�ņi ieslēdzās spilgts pro�ektors, kā stars meklējot slīdēja pār nometni, apgaismojot dziļo biezokņa dziļumu un virzoties gar dzeloņdrā�u �ogu. Marija saspringti sekoja gaismas kustībai, kas savukārt apsekoja drā�u �ogu. Vietā, kur �ogs pagriezās 90 grādu leņķī, gaismas kūlī mirkli pazibēja augsta torņveida celtne. Marijas acu priek�ā negaidīti uzplaiksnīja aina, kaut arī pārāk īsu mirkli, lai to labi saredzētu un iegaumētu. �Nav slikti,� viņa sevi mierināja, �gan jau nākamā aplī ies labāk,� un labāk iekārtoja savu smeldzo�o sē�amvietu uz palodzes. Gaismas stars slīdēja atpakaļ uz sākumpunktu, un, Marijai par sarūgtinājumu, pro�ektors izslēdzās. �Velna salmuģīmis,� sieviete sarūgtināta nolamājās un centās sakopot redzes atmiņu, acu priek�ā uzburot tumsā pazibēju�o attēlu. Nometni no divām pusēm norobe�oja d�ungļu biezoknis, bet pazibēju�ās celtnes, �ķiet, atradās uz klajas klints pieres. Līdzīgs skats kaut kur bija redzēts, bet kur? Torņveida celtne, platforma aug�ā, rokā ir! Tā ir pie bākas, kas atrodas nepilnus 45 kilometrus uz dienvidiem no galvaspilsētas. Ļeņingradā viņa bija iepazinusi visus Lemānijas dokumentus par to, un �ajā materiālu virknē pazibēja arī Puntas de Abras vārds. Forta vārds de

Abra atgādināja vēsturisku laiku, kad gandrīz 70% no spāņu izvestajiem vergiem caur �ejieni devās projām. Patlaban te bija jāatrodas Lemānijas Dro�ības dienesta karaspēka īpa�ās vienības treniņu bāzei. Tagad Marija zināja, kur atrodas, ta�u atklājums viņu nemaz neiepriecināja. Baumas par fortu de Abra bija izplatīju�ās arī krievu kolonijā, un zināms, ka �eit nekas labs nebija gaidāms.

Piepe�i kameras griestos iedegās elektriskā spuldze, liekot Marijai spo�ajā gaismā ar plaukstām aizklāt acis, bet viņai bija jāturas, lai izbīlī nenoveltos lejā.

�Marij, atvainojiet manu vaļsirdību, bet vai jūtat, ka arī no apak�puses izskatāties glu�i skaista sieviete?� Majors Murano, durvīs stāvot, noklak�ķināja ar mēli un �ūpojās uz papē�iem.

�Protams, īsā vasaras kleitiņa neko neaizklāj,� Marijas prātā pavīdēja doma, un viņas pirmā reakcija bija kleitas apak�malas saraustī�ana cie�āk. Ta�u viņa sevi pieķēra pie domas, ka tie�i to Murano arī gribēja - sākt ar apjukumu, lai tūlīt gūtu pārākumu.

Demonstratīvi ļaujot kājām nokarājoties �ūpoties, Marija sēdēja triju metru augstumā no grīdas uz �aurās palodzes un, zobgalīgi skatoties uz Murano, kas ar īk�ķi glaudīja savas pastulbās tarakāna Ūsiņas, teica:

�Major, vai jūs nekad iepriek� sievie�u apak�veļu neesat redzējis? Kāpēc jūs tā blen�at?� Murano bija pārsteigts un tūlīt saņēma piedevu: �Ja jums patīk, man mājās vēl ir biksītes, varbūt ļau�u jums kādas atsūtīt, vai gribat?�

Majora bezkaunīgais un ironiskais skatiens pārvērtās saniknotā grimasē, un viņa seja ar krējumu at�ķaidītas kafijas krāsā atklāti parādīja briesmīgas dusmas.

�Tu sīkā krievu mauka, velns,� viņ� caur zobiem no�ņāca un, ar elektrisko steku rokā spēlējoties, panācās da�us soļus tuvāk logam. �Ja tu domā, ka onkulis Murano jokojas, tad tu gan dziļi maldies.� Majors bija patiesi saniknots - neviens vēl nekad nebija tā uzdro�inājies, un viņa jūtas bija dziļi aizskartas. Aiz Murano muguras sakustējās divi vismaz divu metru auguma afrikāņu milzeņi, kas ar gumijas stekiem

rokās gaidīja saimnieka zīmi. �Vai tu zini, kas notiks, kad es ar �o daiktu noglāstī�u tavu dupsi?� jautāja saniknotais vīrelis ar ieroci izstieptajā rokā un panāca vēl pāris soļu tuvāk.

�Orgasmu es no tā diez vai gū�u.� Marija ķircinādamās, vasaras kleitai noplandot, vijīgi noslīdēja no palodzes un mīksti kā kaķēns piezemējās uz kāju pirkstgaliem.

Murano neviļus atkāpās da�us soļus atpakaļ, tad, sakaunējies no savas svārstī�anās, stingri sadū�ojās un spēra da�us zaglīgus soļus sievietes virzienā. Abi varenā auguma nēģeri nu bija ienāku�i kamerā, un tagad sieviete bija norobe�ota no trijām pusēm. Stāvoklis bija kļūmīgs. Marija ņirgājoties skatījās Murano sejā un dzirdēja viņu sakām:

�Kā tad ir, skaistulīt, vai izmēģināsim manu vibratoru?�

�Esmu baudījusi dabīgu, Murano, tie no gumijas un citi aizstājēji ir tuk�i nieki un man nekad nav patiku�i,� Marija centās ķircinoties uzturēt dialogu un no redzesloka neizlaist abu sargu kustības. No sargiem bija jābaidās, viņi bija pielieku�ies, katra viņu kustība brīdināja par slēptu spēku un no sen�iem mantotu veiklību. Vīri bija kā labi dresēti sardzes suņi, kas, skatoties saimnieka acīs, badīgi gaidīja uzbrukuma pavēli. �Jāteic, ka jūs, Murano, esat viens briesmīgi varens vīrs,� Marija turpināja kaitināt majoru, kas viņu ņirdzīgi vēroja, �tikai trijatā un ar pielādētiem iero�iem pret vienu neaizsargātu sievieti.�

�Par to pēdējo, Marija Smirnova, atļaujiet man nepiekrist,� vīrelis zobgalīgi palocījās pret sievieti. �Esmu spiests atkārtoties: es neesmu drosmīgs, ta�u esmu piesardzīgs.� Ar �iem vārdiem Murano ar rokā izstieptu steku bija pienācis tuvāk. Marija pacēla rokas, lai sakārtotu matus, tā mirkli novēr�ot majora uzmanību, un ar labo kāju spēra, trāpot pa roku Murano, kas lamādamies izmeta steku un atlēca malā. Ar glumu un naidīgu skatienu viņ� ķērās pie pistoles maksts. Sievietei laika vairs nebija, melnie vīri uzbruka. Vienā lēcienā Marija bija uz krēsla, tad uz tā atzveltnes, no turienes uz palodzes, no kurienes straujā lēcienā pāri karavīru galvām piezemējās kameras vidū, un ceļ� uz durvīm bija brīvs. Pirms sieviete paspēja aizskriet līdz karsti ilgotajam mērķim,

viņa nepamanīja, ka kaut kas nav kārtībā. Murano, kas, ironiski smīnot, bija no malas vērojis viņas akrobātiskos vingrojumus, pēk�ņi izskatījās apjucis un raudzījās uz durvju pusi, kas lēnām atvērās un gaiteņa pustumsā atklāja cilvēka stāvu formastērpā un rokā izstieptu pistoli ar klusinātāju. �Gulties!� Marija dzirdēja griezīgu pavēli spāņu valodā un nogāzās gar�ļaukus uz grīdas pie sliek�ņa, sirds dziļumos sarūgtināta -tagad viņa bija zaudējusi visu. Atlika sagaidīt apdullino�u sitienu, lai nebūtu nomodā jāpacie� riebeklības, uz ko Murano noteikti ir spējīgs.

No pistoles ar klusinātāju cits pēc cita atskanēja trīs ātri, viegli plak�ķi. Marija gulēja nekustīgi. Viņa bija gaidījusi elektriskā �oka sitienu, bet tā vietā skanēja �āvieni. �Vai tie�ām beigas?� viņa sev jautāja, ta�u prāts darbojās kā iepriek�, un ausis reģistrēja divu smagu augumu kritiena būk�ķus.

�Fiksi celies aug�ā, un prom!� viņa atkal dzirdēja spāniski teiktu pavēli. Sieviete atrāvās no zemes, metās pāri slieksnim krēslainajā gaitenī un vēl paspēja ievērot abus melnos augumus pēc pēdējā trieciena izstiepu�os uz grīdas un stūrī �okurā savilku�os mazu, siksnās sajoztu zirglietu sai�ķi. Durvis aiz Marijas aizcirtās, nokrak�ķēja atslēgas, un tā pati pazīstamā balss teica:

��igli tie�i uz priek�u, tad pa kreisi un lejā pa kāpnēm!�

�Sokol, Sokol,ja dvadcaķ oģin, prijom� Skopenko radiotelefonā sauca Dobitu lī�a tālākajā stūrī novietotās zemūdeņu bāzes de�urantu. Neviens neatbildēja, kaut gan palīdzību vajadzēja tūlīt. Viltus traļmeistars vēlreiz atkārtoja izsaukumu, zinādams, ka tāda mēroga zvaigznes sagūstī�ana prasa rīkoties operatīvi, un, kas tur slēpjams, jāizsauc arī palīgspēki. Pulkvedis Tameriks steidzami jānogādā Alborā.

Kola pasmīnēja. Vesels GRU dienests divas nedēļas pa visu Lemāniju saspringti bija meklējis amerikāni. Tikai viņam, kapteinim Skopenko,

pateicoties viltībai, slazdā ievilinot, bija izdevies atrast un pārspēl bīstamo un gudro ienaidnieku, un domās viņ� sevi jau redzēja ar majora uzple�iem.

�Sokol, Sokol, te divdesmit pirmais, izsaucu,� viņ� atkārtoja izsaukumu. Katrā karaspēka bāzē, un jo vairāk Karahosā, kur atradās padomju atomzemūdeņu flotes atpūtas centrs, bija sava militārās izlūko�anas nodaļa, un tajā darbojās Skopenko.

�Kas sauca Sokolu, līdz sakariem,� atdzīvojās radioēters.

�Beidzot...� atviegloti nopūtās vīrs. �Sokol, Sokol...� tālāk Skopenko netika, jo uz kuģa iestājās pilnīga tumsa un klusums. �Sokol, Sokol...� traļmeistars vēl pāris rei�u pēc inerces atkārtoja, kaut ari saprata, ka nav strāvas. Tikai uz īsu mirkli vīrietis jutās apmulsis, tad viņu ķēra kā zibens. Ātri aizmetis radiotelefonu, Skopenko satvēra saujā pistoli un zagās tumsā uz stūresmājas durvīm. Apstājies viņ� ieklausījās. Bija skaidrs - kāds ir izslēdzis strāvu, jo palīgdzinējs ta�u darbojās, tas nevarēja būt tehnisks bojājums. Tātad du�ās ieslēgtie vīri bija tiku�i brīvībā, un Tameriks līdz ar viņiem. Kola paraustīja plecus. Laiks bija pavēss un nelāgs. Viņ� bija informēts par Manusa spējām, zinā�anām un prasmēm, un tas, ka �is vīrs tagad kuģa aklajā tumsā medī viņa skalpu, kapteini Skopenko vērta nedro�āku. Viņ� sakampa pistoli cie�āk un atkal saspringti klausījās - klusums, visur valdīja klusums.

Tomass basām kājām bez skaņas slīdēja pa gaiteni. Pēc viņa domām, Skopenko uzturējās stūresmājā, jo tur atradās radiotelefons. Traļmeistaram bija divas pistoles un Tomasa metamo na�u komplekts. Pretinieks bija bruņots līdz zobiem, un Manuss izvērtēja savas iespējas. Nedrīkstēja Kolu novērtēt par zemu. Starp citu, GRU ar kapteiņa uzple�iem velti nemētājās, to izteiksmīgi rādīja traļmeistara uzvedība. Kā vīru no stūresmājas dabūt laukā, tā bija īsta problēma. Būtu naivi cerēt, ka Skopenko tumsā, kailām rokām taustīdamies gar sienām, ies lejā labot kuģa korķus. �o domu Tomass uzreiz izmeta no galvas. Viņ� uzmeta a�u skatienu rokas pulksteņa apgaismotajai ciparnīcai un ievēroja, ka atliku�as tikai 16 minūtes. Stūresmājai bija trīs izejas:

durvis uz iek�ējām kāpnēm, kas veda uz gaiteni, kur patlaban atradās Tomass, un aiz kurām Skopenko bija noklausījies Tomasa un Soma sarunu, un divas ārdurvis abos bortos, no kurienes varēja nokļūt uz kuģa pakaļgala klāja. Visas �īs izejas no stūresmājas bija veiksmīgi pārskatāmas. Skopenko savā neapstrīdami labākajā pozīcijā sēdēja uz vadības tiltiņa un gaidīja. Turklāt viņam bija gana laika, bet Manusam tikai 15 minūtes. Jārīkojas ātri. Kaut kas pieskārās Tāmasa rokai, un viņ� atvēra aizmugurējā klāja durvis. Uz pakaramā karājās slapjas zvejnieku eļļasjakas un kaprona virves sai�ķis. Tie�i tā viņam varēja lieti noderēt. Viņ� ātri paķēra virvi, vienu galu piesēja pie roktura durvīm, kas veda uz tiltiņu, un, nemanāmi pa gaiteni slīdot, vilka virvi sev līdzi pa trepju pakāpieniem, kas veda aug�up, un klusām izgāja uz kuģa pakaļgala klāja. Ārā valdīja krēsla, bet nebija tik tum�s, kā Tomass bija cerējis. Krasta uguņu dēļ varēja iz�ķirt detaļas. Pagaidām no komandtiltiņa iluminatoru skatu leņķa viņu sargāja stūresmājas stūris, bet, uzkāpjot uz kāpnēm, tā vairs nebūs.

�Nu un tad,� Manuss sevi mierināja ar vecu domu graudu. �Vislabākā slēptuve ir pati redzamākā vieta, un vislabākā aizsardzība ir uzbrukums.�

Skopenko �ķita, ka klusums ir moko�i ilgs. Gaidot kaut mazāko troksni vai zīmi, viņa nervi bija uzvilkti līdz galējībai. �Vissliktāk ir �itā sēdēt uz vietas,� vīrietis saīga, �jāiet pa�am lejā un jānovērtē stāvoklis.� Ta�u tūlīt viņ� apspieda �o nodevīgo domu. ��eit, uz tiltiņa, Kola nosaka situāciju,� viņ� sevi apsauca. �Bet lejā tumsā ir Tameriks. Nē, draudziņ, pozīcija ir īstā.� Tad kapteiņa galvā pazibēja glābēja doma -uz tiltiņa ir jābūt avārijas slēdzim, kas, izbeidzoties elektrības padevei, radiotelefonam nodro�ināja baro�anu no avārijas akumulatoriem. Tumsā aiztaustījies pie kontroles un vadības paneļa, viņ� sāka drud�aini meklēt, klik�ķinādams visus slēd�us pēc kārtas. Pēk�ņi vīrietis apjuka, jo stāvu zemāk izdzirda klusu atveramies iek�ējo kāpņu telpas durvis. Ar diviem gariem lēcieniem Skopenko atradās kāpņu galā, un no pistolēm, ko viņ� turēja abās rokās, atskanēja �āvieni. Lodes pliuk�ķēdamas trāpīja durvīs un ar riko�etu atlēca no metāla, bet kāpnēs neviena nebija.

�Velna Tameriks mani pārbauda,� Skopenko galvā ie�āvās doma, un viņ� traucās pie borta durvīm un uzmanīgi tās atgrūda pusvirus. Tajā pa�ā brīdī viņ� izdzirdēja dobju plunk�ķi, it kā ūdenī iekristu cilvēka augums.

�Draņķis, mūk prom, tavi majora uzple�i lai�as prom!� vīrietis, dziļi izmisis, satrūkās, atgrūda durvis līdz galam un metās pie borta malas. Izstiepis pistoles �au�anas gatavībā, Skopenko pārliecās pār bortu, un acis tralēja tumsu, saspringti meklējot mērķi ūdens virsmā. Ņirbo�ajās, zaigojo�ajās krasta ugunīs pie kuģa tum�ajā ūdenī �ūpojās vientuļ� glāb�anas riņķis.

Spēj�, veikls �drauga rokas� sitiens kakla rajonā izdzēsa GRU kapteiņa Skopenko sapņus par majora uzple�iem.

Pulkstenis rādīja 0.58. Tameriks steidzīgi noskrēja pa trepēm uz kuģa pakaļējā klāja un atradās pie borta pirmās gumijas laivas pienāk�anas brīdī. Da�u minū�u laikā desmit kaujinieku grupa �Kondors� ar visu ekipējumu bez trok�ņa bija uzkāpusi uz pakaļējā klāja. No krēslas pa gaiteņa durvīm iznāku�ajam mehāniķim Kaskam, ieraugot acu priek�ā desmit bruņotus vīrus, izbrīnā nokrita brilles.

�Paklau, Āboliņ... vai dzi, Āboliņ...� pārbīlī stostījās Antss. �Kādu, pie velna, iero�u parādi tu te, uz ahterklāja, esi sarīkojis?� viņ� pie sevis nolamājās igauniski.

Tomass, kas ar daiļrunīgu mājienu apstādināja desantnieku ar aiz-sargkrāsās nogrimētu seju, tāpat igauniski teica:

�Es domāju, Ants, ka esmu tev atbildi parādā.�

�Nav te tagad, velns parāvis, laika neko skaidrot,� apaļais un eļļainais vīrs bija nelokāmi apņēmīgs, �labāk savu svītraino vidū sameklē ārstu, kas varētu palīdzēt Jāku sadakterēt, ar kapteini ir pavisam �ābīgi.�

Lemānijas Tautas Republikas prezidentam Huanam Ndego Amarram bija smagas paģiras. No rīta pamodies uz krēsla savā kabinetā, viņ� sākumā kādu bridi nevarēja saprast, kur atrodas. Mutē slikta gar�a, no snauduļo�anas kakls savilkts stivs, un uznāku�i aukstuma drebuļi. Ievaidēdamies viņ� sparīgi pielēca kājās, apgāzdams pusizdzerto Stoli�naja vodka pudeli. Klunk�ķēdams pudeles saturs lija uz sarkanā tepiķa, un Amarra blenza uz to, pie sevis domādams: �Paskat, Huan, tā, kā izlīst degvīns no �is pudeles, tu esi atļāvis no sava ķermeņa izlīt visam sparam un dedzībai, atstājot arvien vairāk vietas �im �ņabim.� Nedro�iem soļiem viņ� piegāja pie sienas kalendāra. Tā bija patiesība -pēdējās divas nedēļas viņ� bija vadījis stiprās dziras sabiedrībā. Ar dziļu nopūtu Huans noslīga krēslā, rokās turēdams smago galvu. �No �itā ārprāta ir jātiek ārā,� viņ� domāja, ar vienu roku spaidot deniņus, ar otru kārtojot papīrus uz rakstāmgalda. Izklaidīgi viņ� pārlapoja ziņojumus, ko Uberto uz galda bija sarindojis pa nozarēm, tad piepe�i uzdūrās frontes ziņojumu vākiem un tos atvēra. Pulkve�a Hiasi bezkaislīgie ziņojumi par stāvokli Tolkero frontē un par Lemānijas karaspēku bija lakoniski, bet daudznozīmīgi. Tolkero, kas pēdējā laikā bija atsācis aktīvas darbības un pārvietojās, bija izsitis Lemānijas karaspēku no Serranijaroko kalnu masīva un tuvojās Amarras dzimtās pilsētas Bie pievārtei. Jo tālāk ielauzās Tolkero labi apbruņotās vienības, jo sliktāka kļuva Lemānijas karaspēka kārtība un disciplīna. Nepārtraukti palielinājās pārbēdzēju skaits - Hiasi ziņojumi rādīja tādu tendenci. Pulkvedis uzsvēra, ka fronti vai tās iedomāto līniju notur kubie�u brīvprātīgie, kas skaļi kurnot par vājo apgādi un draņķīgo pārtiku. �Draņķa krievi!� dusmojās Amarra, ar izbiedētām acīm vērdamies pie sienas pakārtajā Lemānijas kartē. �Kur ir palikusi viņu sūtītā militārā palīdzība, ar raķetēm apgādātie helikopteri Mi-21⁷. Pēdējā laikā ar bruņojumu ir pavisam nelāgi, kaut kas notiek pavisam aplami.� Īdzīgs un arvien vēl miegains prezidents skatījās kartē. Tolkero ari agrāk

ar saviem partizāniem bija �ķērsojis Serranijaroko kalnu masīvu un iebrucis līdzenumā, kaut gan vienmēr tās bija biju�as īslaicīgas diversiju akcijas, kuru mērķis bija vājināt Lemānijas karaspēka kontingentu, graut un - galvenais - iespaidot vietējo iedzīvotāju psihi. �oreiz Tolkero nemaz nesteidzās atgriezties kalnu aizsegā, bet gan bija iebrucis līdz pat Bie pilsētai, kas nozīmēja, ka vairāk nekā puse Lemānijas bija viņa vīru varā. �ī ziņa padarīja prezidenta sāpīgo galvu vēl smagāku.

Pie durvīm klauvēja. Huans nebija tādā stāvoklī, ka negribētu ar kādu tikties, bet pilī jau neielaida sve�iniekus.

�Iek�ā,� viņ� teica, pats sevi apvaldot. Ienāca Anna, tik svaiga un atpūtusies, ka to uztvēra pat Amarras alkoholā apskurbu�ās smadzenes.

�Huan, pie tevis smird kā lētā dzertuvē.� Sieviete, steigdamās atvērt logu, uzmeta īsu skatienu uz grīdas apgāztajai pudelei. Ndego neteica ne vārda, tikai blenza uz zilajiem rītasvārkiem, kas plandīja ap Lemānijas pirmo lēdiju.

Sparīgi sākusies diena, spirdzīgais, aromātiskais gaiss atrada ceļu uz piesmaku�o kabinetu. Ndego pārsteigts vēroja savu dzīvesbiedri. Līdztekus viņa nodzertajās smadzenēs atausa vakardienas notikumi un skatiens stūrī ieraudzīja pletni. Viņ� nokaunējās. Anna pagriezās uz bufetes pusi un, garām ejot, ātri paņēma pudeli, kas bija apgāzusies uz grīdas. Amarra smagi cēlās no rakstāmgalda un spēra da�us nedro�us soļus līdz logam. Pagalmā viss spo�i spīguļoja rīta svaigumā, uz dārza celiņiem, astes �ūpodami, di�ojās pāvi, un dārznieks ar augsti paceltu �ļūtenes strūklu smalki visu aprasināja. Huans dziļi ieelpoja un sajuta, ka skaistā saules zaiga no rīta vie� optimismu. �Vai tie�ām es visam esmu atmetis ar roku, es, kam cīņubiedri izturības un mērķtiecības dēļ reiz deva vārdu Amarra?� viņ� sev jautāja un pats atbildēja: �Nē, un vēlreiz nē... Lai notiktu kas notikdams, bet to prieku es viņiem nesagādā�u.� Ko prezidents domāja ar �viņiem� to nezināja pat viņ� pats. Nē, viņ� vēl cīnīsies, kaut arī �ajā momentā �ķiet, ka visi ir nostāju�ies pret viņu. Vai atkal nāksies ķerties pie iero�iem, iet d�ungļos un sākt visu no jauna?

�Prezidenta kungs,� Amarra izdzirda Annas teikto, pagriezās pret sievu un skatījās viņā. �Pēdējās dienās PSRS vēstnieks neatlaidīgi ir centies ar jums sazināties, turklāt tik uzstājīgi, ka ar manu starpniecību ir lūdzis personīgu audienci.�

�Ak, tu esi izmantota?� Ndego balsī bija saklausāms pieaugo�s sarūgtinājums un nicinājums. �Vai tev labi samaksāja, kad tu devi informāciju par savu vīru?� viņ� izmeta jautājumu, kas Annai sejā iesvieda apvainojuma sārtumu, vēl jo vairāk tāpēc, ka tādu piedāvājumu Aleksandrovs viņai reiz patiesi bija izteicis un vēl pabrinījies par sievietes noraido�o atbildi.

�Manas zinā�anas par tavām darī�anām, Huan, ir tik maziņas, ka par tām nemaksātu pat plika vara vērdiņa. Tas ir pirmkārt,� Annas jūras zaļās acis zibeņoja, �otrkārt, astes luncinātāju tev apkārt netrūkst, to ir vairāk, nekā tu vari iedomāties, un, tre�kārt, ja tu mani gribi apvainot, tad iegaumē, ka uz piedzēru�iem cilvēkiem nevar dusmoties.� Ta�u visgrūtāk Annai nācās atzīt, ka Amarras vārdi viņu nebija dziļi aizskāru�i.

�Nudien, viss ir pareizi,� domāja Amarra, �tie�ām ir pēdējais laiks tikties ar krieviem un apspriest samilzu�ās problēmas. Lai notiek kas notikdams, bet ilgāk tā nevar turpināties.�

Amarra piegāja pie galda un stingri nospieda pogu.

�Savienojiet ar PSRS vēstniecību. Pasakiet Aleksandrovam, ka pēc stundas es viņu pieņem�u pils kabinetā,� viņ� valdonīgā balsī noteica uz sliek�ņa stāvo�ajam Uberto. �Tikmēr laidiet vannā ūdeni.� Annai vairs nepievērsdams uzmanību, Lemānijas prezidents ar paceltu galvu izgāja no kabineta.

Melnā, svītrainā uzvalkā, gai�i zilā kreklā un ar kaklasaiti tādā pa�ā tonī, kuras mezglā rotājas zelta adata - tik svaigā izskatā Ndego atstāja labu iespaidu uz Aleksandrovu. Vienīgi maisiņi zem acīm, cits nekas neliecināja, ka prezidents ir nedēļām ilgi plostojis. Viņ� bija Lemānijas prezidents vecā, labā formā, kādu viņu kop� agrākajiem laikiem pazina daudzi cilvēki. Amarra piecēlās no rakstāmgalda un uzsvērti lieti�ķi soļoja pretī kabinetā ienāku�ajam PSRS vēstniekam.

�Labdien, Jurij.� Viņ� cie�i spieda vēstniekam roku - tā, ka tas sāpēs gribēja kliegt. �Es dzirdēju, ka pēdējās dienās jūs esot zvanījis.� Amarra nelikās manām neērtības, ko otram sagādājis spēcīgās rokas spiediens, vēstnieka roka vēl atradās Amarras knaiblēs. �Biju ļoti aizņemts darbā un... atrados ārpus Alboras.� Viņ� beidzot atlaida Aleksandrova roku. Protams, abi zināja, kas slēpās aiz �ī stāsta, kaut gan diplomātijas spēles noteikumi bija citādi. Vīri apsēdās atzveltnes krēslos viens otram pretī pie �urnālu galdiņa.

�Vai vēlaties kaut ko iedzert, Jurij?� Amarra ar saimnieka viesmīlību steidzās pacienāt viesi. �Varu pie kafijas piedāvāt �Balto stārķi�,� viņ� teica, ar �estu rādīdams bufetes virzienā. �Es zinu jūsu iecienīto mārku, vēstnieka kungs.� Ndego smaidīja, ta�u acis bija modras.

�Nē, prezidenta kungs,� nu pirmo reizi arī vēstnieks vēra muti. �Es pateicos, kaut gan domāju, ka �odien pieklājībai mums laika vairs nav. Politiskais stāvoklis valstī un frontē liek runāt tie�i un par tematu.�

Smaids no Ndego sejas nozuda.

�Piekrītu, vēstnieka kungs, jau sen bija laiks.� Amarra pievirzījās tuvāk galdam, ar stiprajām delnām atbalstījās uz stikla plates un mazliet izvalbītām acīm un ieplestām nāsīm vērās vēstniekā.

�Sakiet godīgi, Jurij,� Amarra gāja uzbrukumā, �Ko Padomju Savienība ir ieplānojusi? Palīdzība bruņojuma jomā faktiski ir izbeigta, lauksaimniecības un rūpniecības ra�o�ana ir sarukusi par 60%. Vai Maskava ir atmetusi ar roku mūsu internacionālajai draudzībai?�

Pēdējais teikums ļoti nokaitināja Aleksandrovu. Viņaprāt, piesauktā darbļau�u internacionālā draudzība bija vecs un pliekans stāsts, ko PSRS gadiem ilgi visā pasaulē izmantoja savu lielvalsts intere�u noklā�anai it kā ar caurspīdīgu sievie�u zīda naktskreklu - plikumu nav, tomēr viss ir cauri redzams. Un tagad tas uzbudinātais gorilla pēc lielām paģirām vēl uzdro�inās �īs pa�as lietas grūst degunā, ļoti labi zinot, ka Lemānijas valsts līdz �im brīdim pastāv, tikai pateicoties PSRS. Tomēr Aleksandrovs bija īsts diplomāts, neļāva vismaz uz ārieni izpausties emocijām, kas iek�ā vārījās. Viņ� mierīgi noņēma acenes un nolika uz galda. �Redziet,

prezidenta kungs,� viņ�, rotaļājoties ar brillēm, koncentrējās. �Kā jūs noteikti no marksisma-ļeņinisma klasiķiem zināt, jūsu valsts oficiālā ideoloģija un politika balstās visas pasaules darbļau�u solidaritātē.� Protams, Jurijs juta, cik tuk�i skan �ī teorija.

Amarra tie�i un klaji zobojās viņam sejā, teikdams:

�Jurij, politiskās lekcijas savā laikā ir dzirdētās līdz kaklam, labāk runāsim par svarīgo.� Ndego seja atkal bija kļuvusi nopietna, un, nepaskatījies uz rakstāmgaldu, viņ� no tā paņēma dokumentu mapi ar nosaukumu �Notikums Dobitu�. Pasniedza Aleksandrovam, viņa skatiens bija ass un skarbs. �Labāk palasiet �os dokumentus, Jurij, mani ļoti interesēs jūsu viedoklis.� Aleksandrovs paņēma acenes no galda un uzlika uz deguna, atvēra mapes vākus un ņēmās lasīt. Amarra iekārtojās ērtāk krēslā un uzmanīgi sekoja vēstnieka sejai. Jurijs lasīja, un, jo tālāk tika, jo lielāks kļuva viņa apjukums. Beigās viņ� tikai nopūtās.

�Pilnīgi neiespējami,� vēstnieks, noņemdams brilles un pacēlis skatienu no lasī�anas, teica. �Ja jūs, prezidenta kungs, atceraties, tad tie�i mēs pirmie informējām jūs par notiku�o... tas ir absurds... tur ta�u trūkst loģikas.�

�Bet varbūt loģikas trūkums tie�i ir vislielākā loģika?� Amarra atkal pienāca tuvāk galdam. �Tāpēc, biedri vēstniek, es gribētu zināt, kādu spēli spēlē PSRS.� Vārdam �biedrs� Amarra pie�ķīra pat lielu tiesu sarkasma, un viņ� bija acīmredzami uztraukts. �Vai jūs esat Huanam Ndego pārvilku�i svītru? Vai jums maiņa jau ir noskatīta, vai jau zināt, kur� būs nākamais?� viņ� izmeta, nāsis iepletis, un smagi, nosodo�i skatījās Aleksandrovam sejā, pats labi saprotot, ka ir pār�āvis pār strīpu.

Vēstnieks izbijās. Viņ� bija dzirdējis, ka Maskava jau sen nav mierā ar Ndego darbību, arī viņa diplomātiskā pieredze �o to pateica priek�ā, ta�u tādu paziņojumu no Lemānijas TR prezidenta viņ� nebija gaidījis. Aleksandrovs mierīgi piecēlās no krēsla, ielika acenes kabatā, pieklājīgi paklanījās Ndego un bezkaislīgi noteica:

�Prezidenta kungs, man ir pienākums PSRS valdībai paziņot par jūsu stāvokli. Tik smagām apsūdzībām, ko �odien izteicāt, neesmu pilnvarots atbildēt.�

Amarra nepaspēja savus vārdus noķert aiz astes. �Vismaz vajadzēja ieklausīties, ko Aleksandrovam saki.� Ndego bija izveicīgs politiķis. Strauji piecēlās no krēsla, piegāja pie vēstnieka, atkal pasniedza roku un vainīgā tonī teica:

�Jurij, neņemiet ļaunā, man jums jāatvainojas. Pēdējo dienu notikumi - Tolkero partizāni jau ir manā dzimtajā pilsētā, pulkvedis Hiasi gau�as, ka vairs nespēj noturēt fronti tāpēc, ka trūkst apgādes, amerikāņu izlūko�anas spēles - tas viss padara nervozu.�

Amarra gan bija impulsīvs, bet arī viltības viņam netrūka. Alek-sandrovs to zināja un sākumā notēloja svārstī�anos, bet tad pieņēma pasniegto roku. No Maskavas bija precīzi norādījumi, no kuriem viņ� nevarēja atkāpties, kurus nevarēja apiet, un, lai tos izpildītu, bija jārunā ar Amarru. Pa�reizējais stāvoklis viņam deva da�us pluspunktus. Jurijs ļāvās atgriezties atpakaļ pie galdiņa un piekrist ari uzaicinājumam iemalkot glāzīti �Baltā stārķa�.

Amarram dabas dotā uztvere vēl nebija pilnībā pārklāta ar civilizācijas krāsas kārtu, viņa prāts un nojauta darbojās nekļūdīgi, un ar impulsīvajiem izlēcieniem viņ� vēl vairāk apgrūtināja vēstnieka pienākumu izpildīt Maskavas atsūtīto uzdevumu. Aleksandrovs sakopoja domas. Viņ� klusēdams �ūpoja plato konjaka glāzi, ļaujot gardumam tajā riņķot. No jaukās sajūtas pievēris acis, viņ� cēla glāzi pie nāsīm -patīkama smar�u buķete kairināja maņas. Tad viņ� pielika konjaka glāzi pie lūpām, mazdrusciņ iemalkoja, ļāva dzērienam vispirms izplūst uz mēles, izbaudot visu gar�u pie aukslējām, un tikai tad norija sīvo, glāsto�o gardumu.

�Labs, prezidenta kungs, ļoti labs,� viņ� teica, piemiegdams acis kā runcis saulītē. �Lai fran�i slavē savus, bet mūsu �Baltais stārķis� it nemaz neatpaliek.�

�Es jūs klausos, vēstnieka kungs,� nu Amarra kļuva bezgala lieti�ķs.

Aleksandrovs saprata, ka, par spīti visam, viņam patīk spēcīgais melnais virs.

�Prezidenta kungs,� viņ� iesāka, acis atvērdams. Vēstnieks bija nolēmis vispirms runāt par �piparkūkām�. �Jūs pārmetāt, ka PSRS esot

atstājusi novārtā piegādi...� Nepievēr�ot uzmanību Amarras noraido�ajam �estam, viņ� turpināja: �Acīmredzot mums tagad, pārmaiņu laikā, ar pārtiku ir kļuvis sliktāk, bet arī neatkarīgi no tā tuvākajā laikā, pateicoties mūsu Bulgārijas un Vācijas Demokrātiskās Republikas draugiem, palīdzība ir gaidāma.� Viņ� atvēra savu mapi un pasniedza prezidentam dokumentus, ar ko iepazīties.

Ar neslēptu interesi Ndego pētīja dokumentus un konstatēja, ka nākamajā mēnesī bija plānots ievest pārtikas preces lielākā daudzumā nekā iepriek�ējās reizes. Tas priecēja - �āda rīcība uzlabos arī karavīru kaujas spējas, kas tagad bija katastrofāli zemas.

�Tagad par iero�iem.� Pirms nākamā dokumenta pasnieg�anas Aleksandrovs ieturēja izteiksmīgu pauzi. Tas, cik alkatīgi Ndego to paķēra un cik steidzīgi iz�ķirstīja, liecināja par viņa īpa�o interesi par bruņojuma piegādi. To, ka Lemānijā bruņotajos spēkos bija iestājusies dziļa krīze, Aleksandrovs labi zināja un vienlaikus bija slepus pieļāvis ķecerīgu domu, ka PSRS to ir rakstījusi ar nodomu. �Helikopteri, ilgi gaidītie ar raķetēm bruņotie Mi-21..!� Amarra glu�i vai staroja, dokumentos iedziļinoties. �Kad, Jurij, kad tie pienāks?� Viņ� uztraukts jautāja, pētīdams dokumentu.

�Skatiet, prezidenta kungs, pēdējā rindā pavisam skaidri norādīts piesūtī�anas grafiks.� Aleksandrovs bez aplinkiem baudīja konjaku un Ziemassvētku vecī�a sajūtu. �Manuprāt, ja atmiņa neviļ, divām pirmajām partijām ar vācu kuģiem bija jāpienāk vakar Dobitu reidā.� Tas bija izcili labs jaunums. Pilnīgi pietiktu, ja vācu piloti vadītu Mi-21 Bie pilsētas apkārtnē, tad Tolkero bandīti būtu apturēti. Amarra ticēja, ka pavisam drīz �ie aizmuks tā, ka pēdas vien nozibēs, pāri Serranijaroko kalniem. Jaunais bruņojuma pievedums noteikti cels karavīru kaujas spējas. Jā, viss vēl nebija zudis.

Aleksandrovs kārtējo reizi nogar�oja konjaka malciņu un saspringti domāja, kā prezidentu iepazīstināt ar misijas nepatīkamo daļu.

Tālrunis uz galda iztraucēja idilli.

�Amarra,� prezidents teica, pacēlis klausuli, un turpināja, ar acīm dokumentu lasīdams. �Ko... kad?� Prezidents uzlēca kājās, un viņa

balss tonis nodeva lielas dusmas un satraukumu. �Vai jūs nojau�at, ko tie kuģi nozīmē republikai?� Asinsvadi uz viņa pieres piebrieda. �Vai jūs tur vispār kaut ko darāt? Tagad viņa balss atgādināja pērkona dārdus. �Vai kaut ko noskaidrojāt? Ak, diversanti... No kurienes, velns, no kurienes viņi izpeldēja, un kas atbild par aizsardzibu reidā?� No Amarras sarunas fragmentiem un satraukuma bija noprotams galējs uzbudinājums - visas, visas viņa labās cerības vienā rāvienā bija zaudēju�as jelkādu vērtību. �Pulkvedi,� viņ� iebļāvās, siekalu pilienus �ķiezdams, �es dodu jums vienu dienu laika, pēc tam vainosiet sevi!� Ar skaļu blark�ķi viņ� uzmeta klausuli uz tālruņa āķiem un atkrita krēslā kā vecs, noguris vecis. Visiem skaistajiem plāniem pēc telefona sarunas pārvilkts trekns krusts. Amarra noņēma acenes raga rāmjos, atbalstīja smago galvu rokās un sastindzis skatījās vienā punktā. �Viss... viss ir aizlidojis pie velna,� viņ� zem deguna murmināja, it kā tikko pamodies, un vēstnieka virzienā bezcerīgi noteica: �Tā, Jurij, tikko zvanīja no Dobitu un paziņoja, ka �onakt uz rīta pusi zemūdens diversanti uzspridzināju�i reidā stāvo�os tirdzniecības kuģus.�

�Ta�u ne tos?� ari Aleksandrovs nespēja noslēpt slikto nojautu.

�Tie�i tā, tie�i tā, Jurij,� Amarra apstiprināja, truli tuk�umā blen�ot, �minas ar pulksteņa mehānismu biju�as pieliktas tik prasmīgi, ka apkalpes neesot spēju�as neko izdarīt. Kuģi nogrimu�i momentā.� Jaunā ziņa bija tik nepatīkama, tomēr vienlaikus, kā Aleksandrova attapigā diplomātiskā domā�ana paredzēja, bija radusies izdevīga augsne, lai turpinātu nākamo sarunu.

�Starp citu, viens no tiem tirdzniecības kuģiem,� Ndego turpināja Dobitu tēmu, �esot nogremdēts tā, ka noslēgta izeja no Karreho ostas. Man jāzina, vai tur bija viens helikopters.� Viņ� jautājo�i paskatījās uz vēstnieku. Arī tā bija slikta ziņa, ta�u tā vairāk skāra karaspēka darbības jomu, bet ne Aleksandrovu. Vēstniekam bija jāvirza tālāk sava saruna. Jurijs nolika glāzi. Ar mēli nolaizījis lūpas, viņ� uzmanīgi iesāka:

�Visi �ie notikumi norāda tikai uz vienu, prezidenta kungs,� viņ� uz bridi apklusa, skatījās Amarrā, kas uzmanīgi klausījās, �Centrālā

izlūko�anas pārvalde un Tolkero ir sāku�i cie�u sadarbību, un ar precīzu mērķi, ja jūs esat ievērojis.� Amarra neteica ne vārda. Viņ� paņēma no galda brilles, uzlika tās uz deguna un caur spo�ajiem stikliņiem pētīja Aleksandrovu.

�Mūsu attiecīgās organizācijas no Va�ingtonas ir saņēmu�as apstiprinājumu, ka C1P Lemānijā gatavo operāciju ar nosaukumu �Dzelzs zirgs�, par ko es diem�ēl sīkumus nezinu.� Aleksandrovs gaidīja no prezidenta kādu reakciju, ta�u tādas nebija, un, drusku vīlies, viņ� turpināja: �Operāciju vada pulkvedis Tameriks; vīrs ir ļoti pieredzējis un prasmīgs, viņam Lemānijas dienvidos ir sava diversiju grupa �Kondors��

Tagad bija pamanāmas pārmaiņas prezidenta sejā.

�Kāpēc jūs, vēstnieka kungs, mani par to informējat tikai tagad?� balss tonis bija sarūgtinājuma pilns.

�Prezidenta kungs,� Aleksandrovs atspēkoja jautājumu, �tikai tagad, kad jums labpatikās mani pieņemt, esmu ticis pie jums runāties. Mana valdība bija pilnvarojusi mani �o jautājumu izklāstīt.� Amarra klusējot norija pārmetumu. Ar pulkve�a Tamerika vārda pieminē�anu Aleksandrovs no Ndego bija gaidījis reakciju, tomēr prezidenta sejas izteiksme palika nemainīga. �Domājams, Dobitu reidā bija iedarbināta tie�i tā grupa, un tas bija viņu roku darbs.� Vēstnieks turpināja savu domu attīstību.

�Stāsts �ķiet loģisks,� Ndego smadzenēs iemirdzējās doma. �Kur� cits būtu varējis �o operāciju veikt, un diez vai krievi būtu tādā muļķa prātā, ka sāktu slīcināt pa�i savu ra�oto tehniku.�

�Tagad esam nonāku�i pie galvenā,� Aleksandrovs virzīja sarunu ar Amarru atpakaļ pie realitātes. �Man ir norādīts jums pateikt, ka operācija �Dzelzs zirgs� ir iecerēta Lemānijas TR prezidenta nomaiņai pret Tolkero. Tas, prezidenta kungs, nozimē, ka jums klaji uzglūn briesmas. Saspīlētā stāvokļa un asās krīzes dēļ jums ieteikts uz laiku publiski atkāpties no amata, kaut vai ar slimības ieganstu, un aizbraukt ārstēties, teiksim, uz PSRS.� Aleksandrovs jautājo�i skatījās uz Ndego.

�Tātad tas ir noticis,� Huans jutās kā strāvas triecienu saņēmis. Viņ� visu saprata. �Viņi man tie�ām iesaka doties uz Padomju Savienību un grib klusītēm un bez trok�ņa aizvākt - kopā ar da�iem saviem mīluļiem, kas vēlāk, kad par mani sacerēs kārtīgu un skaistu nekrologu, pārņems visu. Kas var būt vēl vienkār�āks kā diagnoze - negaidīti miris pēc smagas slimības.� Amarram �ķita, ka viņ� ir atradis atrisinājumu krievu uzvedībai. Velns, cik viltīgi to dara! Pēc gara gavēņa pasniedz cukurmaizīti un par samaksu iekasē valstiskas bēres. Ndego apslāpēja satraukumu. Skatoties Aleksandrovā, kas izlikās knibināmies ap konjaka glāzi, it kā pēdējos vārdus būtu izteicis tāpat vien, prezidents atteica: �Paldies, paldies, ļurij. Nododiet manu lielo paldies!� viņ� piecēlās. Ari vēstnieks bija spiests celties. �Esmu aizkustināts, ka Maskava tik daudz gādā par manu veselību.� Abi vīrie�i labāk vai sliktāk pamanījās norādīt, ka apzinās pēdējos vārdos slēpto ironiju. �Tas nekam neder, ļurij,� turpināja Amarra ar divdomīgu smaidu sejā, �Lemānijai tik grūtā laikā prezidents pēk�ņi paiet malā un brauc kaut kur dziedēt savas miesas vainas? Ko par to domās kaujinieki frontē, ko domās tauta?� Amarra bija apgājis apkārt galdam un nostājies blakus Aleksandrovam. �Es ticu, ļurij, ka jūs �ajā jautājumā esat ar mani vienisprātis - es nedrīkstu mest plinti krūmos.� Pēdējā teikumā izskanēja slēpti draudi, un tie Aleksandrovam nepatika. Viņ� nemanīti posās promie�anai, ta�u to neizrādīja.

�Kāda vaina atentātam?� Amarra vēstniekam ironiski piemetināja, atsveicinoties sniegdams roku. �Viņi ta�u jau gadiem ilgi ir gatavoju�ies, un viens vairāk vai mazāk, kāda tam vairs nozīme, ļurij Vasiļjevi�, vēlreiz jums pateicos par visu labo.�

Vīri vērās viens otram acīs, un Aleksandrovs izrunāja teikumu, ko varēja saprast da�ādi:

�Prezidenta kungs, diem�ēl esmu tikai vēstnieks!�

Marija, kas krēslainajā gaiteni bija piecēlusies kājās, pamanīja, ka Lemānijas Dro�ības dienesta vecākā leitnanta mundieris Leonīdam der kā uzliets. Viņa paglūnēja caur cekulu un saņēma no Kvazi divas TT pistoles. Kaut ari laiks tam nebija piemērots, Kvazi nenoguris apbrīnoja Mariju, kas izspūru�iem matiem, kailām kājām, saburzītā vasaras kleitiņā, un tie�i tad, kad dzīvība �ūpojās uz na�a asmens, bija savilkusi izteiksmi kā bērns, kas, pirkstu mutē iebāzis, pavasarīgā me�malā pēta skudru pūzni.

�Marij�, Leonīds strauji �ukstēja. �Jātiek ārā. Mums ir tikai desmit minūtes.�

�Ko tad citu, ejam prom,� viņa teica, un divu �ķelmīgu kastaņbrūnu acu skatiens skraidīja zem nepaklausīgā blondo matu cekula. Tas bija pateikts tā, it kā sieviete baidītos nokavēt tramvaju.

Protams, tre�ā stāva tualetē viņi neatrada Hosē, tikai skumju un saguru�u vecāko leitnantu kādā no kabīnēm. �Velna bū�ana!� dusmojās Kvazi, apcerot savu nevērību. �Būtu vismaz aizsūtījis to zelli lakstīgalas klausīties.� Ta�u iepriek� �ķita, ka Hosē ir palicis uzticīgs savām bailēm no Murano. Bet ej nu saproti tos nēģerus - tas, kas baltajiem vīrie�iem �ķita loģisks, melnajiem nemaz nederēja. �Labi, ka viņ� vēl līdz �im nav paspējis kādu mums uzsūtīt,� domāja Leonīds, kad pēk�ņi trauksmes zvana asā un spalgā, pļerksto�ā skaņa līdz kaulam iegriezās dvēselē. Drīz skaļruņos bija dzirdami saucieni, durvju blīk�ķi un akmens parketa dunoņa zem skrejo�iem soļiem. Leonīds un Marija saskatījās. Sākt izlau�anos ar iero�iem pa nometnes vārtiem ar sardzes posteni bija nejēdzīgi. Tu vari prast labi cīnīties, tomēr triecien�auteņu lo�u priek�ā visi ir vienādi. Viņi atvēra durvis un traucās uz kāpnēm. Nonāku�i otrajā stāvā, uzreiz izdzirdēja pretī skrejo�u vīru zābaku rīboņu un

saucienus. Ari �eit bija ateja, ko Voliņins �igli izmantoja, lai noslēptos. Viņi stāvēja viens otram preti abpus durvīm, cie�i piespiedu�ies pie sienas, iero�us izstiepu�i �au�anas gatavībā. Lēti viņi dzīvības neatdos, abi par to bija pārliecināti. Tualetē neviens neienāca. Zābaku dimdoņa un skaļas balsis pagaisa aug�stāva virzienā. Leonīds jau gatavojās atvēri durvis, kad koridorā izdzirdēja divu vīru balsis:

�Nē, nē, es jau tev teicu, ne �eit. Leitnants teica - tre�ajā stāvā. No lejas... nē, no lejas netiek ārā, tur pie durvīm de�urants.� Marija un Leonīds atkal saskatījās. Viņi bija noķerti slazdā. Izejas nebija - kāpņu laukumiņā stāvēja divi sargi, un ilgi tu atejā nesēdēsi, tik un tā notiks pārmeklē�ana. Arī Marija analizēja situāciju, bet Kvazi bija izlēmis. Viņ� sievietei deva zīmi uzgaidīt, noglabāja pistoli kabatā, paķēra ķemmi un ar mazu izbrīnu sejā, matus pieķemmēdams, dro�i izgāja pa tualetes durvīm. Divi kaujinieki ar triecien�autenēm �au�anas gatavībā apklusa pusvārdā un pievērsa uzmanību �urp nāko�ajam vecākajam leitnantam.

�Jūs tur, paklau,� Leonīds augstprātīgā tonī teica spāniski, �kas te notiek? Kas tā par trauksmi, kas par bļaustī�anos? No tāda jandāliņa netī�ām var apmīzties.� Kaujinieki iztaisnoja augumus un viens pēc otra skaidroja par izbēgu�ajiem gūstekņiem. Kvazi ārēji pavir�i klausījās vīru runā�anā, bet īstenībā ļoti uzmanīgi viņus novēroja. �ie vīri nebija no cietuma apsardzes. Kala�ņikova triecien�autenes un granātas pie jostas liecināja, ka trauksmes dēļ vīri pakaļdzī�anās nodro�inā�anai bija izsaukti no forta pagalma, kurā atradās Lemānijas īpa�ā Dro�ības dienesta karaspēka barakas.

�Vai tie�ām tas tā ir?� noteica Leonīds, ķemmīti ielikdams kabatā un negaidot divas reizes iz�audams caur kabatu. Pārsteigumā savilktām sejām abi karavīri saļima uz grīdas. Nopūlēdamies un stenot smagos kareivju līķus ievilcis atejā, Leonīds vienam ātri norāva formastērpu, paķēra triecien�auteni un da�as rokas granātas un traucās uz kāpnēm. Pirmā stāva kāpņu laukumiņā bija divas durvis: tās, kuras bija kreisajā pusē, veda uz pirmā stāva koridoru un tam cauri uz galveno izeju, otras,

sānu durvis, kas palika aiz kāpnēm un gadiem ilgi nebija lietotas, veda uz cietok�ņa sānu spārnu, no kurienes lielas veiksmes gadījumā varētu glābties d�ungļos. Tās durvis gadiem ilgi nebija izmantotas un tādēļ no pagalma puses aizmūrētas. Visu �o informāciju Leonīds bija guvis no Hosē. Marija nostājās sardzē pie pirmajām durvīm, un Leonīds pētīja 60 atslēgu sai�ķi, ko viņam �bija aizdevis� sardzes priek�nieks kapteinis Garasi. Protams, neviens nedotu ne pliku kapeiku par to, ka vajadzīgā atslēga ir �ajā sai�ķī, it sevi�ķi, ja durvis gadiem ilgi nav izmantotas.

�Kā atrast ilgu laiku nelietotu atslēgu no �ī lēruma?� domāja Kvazi. �Visas izmēģināt tik un tā nepietiks laika.� Aug�ējā stāvā jau bija dzirdama dimdoņa un klaigā�ana.

Vienīgās blāvās spuldzītes apgaismojumā vīrietis saspringti meklēja atslēgu.

�Ir!� viņ� nopriecājās par izdo�anos. �Ja gadiem ilgi atslēga nav lietota, tā arī nav apdilusi. Jāmeklē pa�as aprūsēju�ākās atslēgas.� Krēslā viņ� paspēja izmeklēt piecas kandidātes. Divas viņ� jau nesekmīgi bija izmēģinājis, kad Marija ar �estiem piespieda viņu paslēpties zem kāpnēm. Skrienot un klaigājot kareivju grupa traucās pirmajās durvīs un turpināja ceļu pa augstāko stāvu. Tikko viņi bija pazudu�i aiz kāpņu līkuma, Kvazi atkal bija pie durvīm. Laiks dzina uz priek�u, un kustības �ķita pārāk lēnas.

Tre�ā atslēga ieslīdēja pareizi un ar klusu krak�ķi atvēra iespaidīgās dzelzs durvis. Krēslā atklājās durvju aila, kas bija aizmūrēta ar ķieģeļiem.

�Kas, velns parāvis, man ļaus ilgi lauzt to sienu?� Leonīds ironiski nodomāja. Tad viņ� pagriezās pret Mariju un ieraudzīja viņu velkam mugurā miru�ā kareivja mundieri. �Patiesi, meitene ir ļoti attapīga,� Kvazi galvā ie�āvās doma.

�Tagad darīsim �ādi...� viņ� teica Marijai, izvilkdams sievieti no kāpņu slēptuves.

Miers, kas bija iestājies Lemānijas Tautas Republikas prezidenta melnajā, kā granītā cirstajā sejā pēc PSRS vēstnieka Aleksandrova aizie�anas izzuda. Nebija vairs laika ne paģirām, ne galvassāpēm, bija tikai lielas rūpes par savu valsti un personīgo likteni, tāpēc viņ� sīkumiem uzmanību vairs nepievērsa. Nemierīgi, kā liels, krātiņā iesprostots dzīvnieks Ndego gariem soļiem mērīja sava kabineta platumu -15 soļi turp un 15 atpakaļ. Pieklājīgā diplomātiskā valodā izteiktais Aleksandrova piedāvājums lika apdomāties, bet sajūtas Amarru nebija pievīlu�as - Kremlī patie�ām bija dzimu�i jauni plāni, kuros viņam vairs nebija atvēlēta vieta.

Andropovs, ko Huans pazina tikai pēc sejas, 1982. gadā nākdams pie varas, daudzām lietām, arī Lemānijas un PSRS attiecībām, deva pavisam citu nokrāsu. Pla�ā un iz�ķērdīgā līnija, kas raksturoja Bre�ņeva valdī�anas laiku, vienā rāvienā pārvērtās par stingri reglamentētu un kontrolējamāku, un tas skāra gan militāro, gan arī ekonomisko palīdzību. Andropovs savos lēmumos bija stīvs un noteikts vīrs: miglas pū�ana acīs, izdevumu uzpū�ana un da�ādas citas fiktīvas darbības viņa varas laikos vairs nederēja. Dro�i vien iespaidu atstāja arī vēstnieka Jurija Angropova 15 gadu pieredze KGB vadībā. Viņ� bija radis visu ap�aubīt. Bre�ņeva laikā, un it sevi�ķi pēdējos gados, kad neviens vairs ne par ko neinteresējās, bija vienkār�i - palīdzība nāca, un palīdzības sniedzēji ar Lemānijas pusi vienojās par fiktīviem pārskatiem, kuros bija rakstīts par palīdzības pieņem�anu un nodo�anu. Andropova gadījumā tāda attieksme nebija iedomājama, viņ� gribēja, lai katrai lietai būtu redzama garantija, analīze un kontrole. Viņ� nespēja saprast, kā no kādai Lemānijas karadaļai aizsūtītajām 100 triecien�autenēm galapunktā nonāku�as 50. Tie jau bija zaudējumi. Tam piekrita arī Amarra, bet būtībā, ja stāvokli valstī noteica riek�avām sagrābu�ies partijnieku jaunbagātnieki, kontroles trūkuma dēļ tiem faktiski bija dota pieeja visai PSRS un citu sociālistisko valstu sūtītajai palīdzībai,

tādēļ mājās nevarēja ieviest kārtību. Tas brālības pulks būtu vienkār�i pajucis un aizmucis prom. Bija skaidri zināms, no kurienes da�am labam vīram nākusi bagātība, ta�u �is vēl bezkaunīgi turpināja rādīt krieviem zobus. Neviļus Huans iedomājās par savu brāli Rikardo. Tagad viņ� bija dro�s, ka Lemānijas un PSRS attiecības pēc nelaimīgajām zivsaimniecības pārrunām bija kļuvu�as vēsākas. Andropovam līdzīgi vīri noteikti nepiedotu tādu pazemojumu, kā bija pazemota Padomju Savienības puse.

Amarra vēlreiz atsauca atmiņā vēstnieka Aleksandrova vārdus, un viņam kļuva pavisam skaidrs, ka vēstnieka apciemojuma galvenais mērķis bija bijis prezidentu iepazīstināt ar Maskavas lēmumu. Gariem soļiem viņ� piegāja pie rakstāmgalda, apsēdās un berzēja deniņus. Pārāk ilgi viņ� bija meklējis palīdzību pudelē un pagrimis. Viņ� atbalstīja masīvo galvu rokās un tā arī palika, blenzdams vienā punktā, jo iegrima dziļās pārdomās. Krievi darbojās pārliecināti, tik daudz viņ� saprata un labi pazina viņu metodes. Pa�reizējā stāvoklī bija grūti rast izeju, bet viņ� vēl bija dzīvs - Lemānijas TR prezidents! Prezidentu atmodinot no melnajām domām, iezvanījās telefons.

�Amarra,� viņ� teica, pacēlis klausuli.

�Prezidenta kungs, �eit kapteinis Garasi, Puntas de Abras cietok�ņa sardzes priek�nieks.�

�Es jūs klausos,� izbijies atbildēja Amarra. Tādu cilvēku vēr�anās tie�i pie prezidenta nebija parasta, jo ar viņiem nodarbojās majors Murano. Jo ilgāk Amarra klausījās, jo nopietnāka kļuva viņa sejas izteiksme.

�Pateicos, kapteini, tā ir ļoti vajadzīga informācija. Izsaku jums pateicību republikas vārdā.�

Noklausījies kapteiņa Garasi pieklājības apliecinājumus, Ndego pārsteigts nolika klausuli.

Mazais MRTK tipa traleris ar putu ūsām priek�ā lēni un drusku ieslīpi slīdēja no viena liela jūras viļņa uz citu, steigdamies uz ziemeļiem. Tomass un Jāks stāvēja stūresmājā. Kapteinis, kaut pārsietu kāju un briesmīgi bāls no asins zaudējuma, nespēja palikt kajītes kojā. Tomass bija spiests piekrist, ka Soms kuģa vadī�anu un navigācijas jautājumus neap�aubāmi prot labāk. Turklāt tikko atsūtītā admirāļa Huka �ifrogramma viņus steidzināja.

Lemānija - Albora - Manuss - steidzami

Pēc jaunākajām saņemtajām ziņām, krievu GRU īpa�o uzdevumu vienība �Beta� Ļeņingradas piepilsētā Golp�inā ir gatavības stāvoklī. Lemānijas Dro�ības dienesta priek�nieks majors Murano piedāvā sadarbību. Viņa rīcībā ir informācija par GRU un KGB aģentūru Lemānijā. Piedāvā palīdzību krievu �Reversa� atklā�anā. Viņ� zina padomju puses vado�ās figūras apak�pulkve�a Leonīda Tamova atra�anās vietu un ir ar mieru kā sadarbības zīmi mums viņu atdot par attiecīgām garantijām. Darījuma nozīmīgums liek dot viņam garantijas un mums, cik vien iespējams ātri, dabūt Tamovu mūsu rokās. Jūs esat iecelts par CIP īpa�o pārstāvi līdz ar pilnvarām rīkot sarunas ar Murano.

Uzsveru, �Reversam� ir acīmredzama saistība ar mūsu �Dz. z.� Nosūtu apak�pulkve�a Tamova dienesta lapu. Sankcionēju tie�os sakarus ar mūsu Alboras pārstāvi.

Admirālis Huks

Jāks sēdēja stūrmaņa krēslā, acis pievērsis kompasam, un ar vienu roku stūrēja kuģi.

�Tas, Tomas, ka tu esi igaunis, man bija lielāks pārsteigums nekā neīstais traļmeistars un viņa iz�autā lode.� Kapteinis ar skatienu it kā novērtēja Tameriku, kas pie kar�u galda atkal bija noliecies pār jūras karti.

�Ko es tev, Jāk, par to varu teikt?� Tomass domīgi teica. �Esmu, jā. Ko es no tā atceros?� viņ�, domās nogrimis, jautāja vairāk sev un tūlīt pats atbildēja: �Atceros mazu un skaistu koka namiņu parka malā ar skatu uz jūru, atceros tēvu skolotāju ar brillēm uz deguna sē�am pie burtnīcu kaudzes petrolejas lampas gaismā, atceros kapteini vectēvu, kas Ziemassvētkos kā dāvanu man atveda �ūpuļzirdziņu, un skābus kāpostus, un egļu skuju smar�u...�

Tomass skatījās tālumā un, pamodies no savas tālās aizmaldī�anās, jau citā, lieti�ķā tonī teica:

�Tas, Jāk, būtu gar� stāsts, tagad tam nav ne vēlē�anās, ne laika.�

�Tā gan, tā gan,� Soms labsirdīgi piekrita un turpināja: �Es gan neesmu izteiksmīgu runu teicējs, bet ir patīkami apzināties, ka par vienu jautājumu var runāt ar savu ciltsbrāli.� Pēc īsa klusuma, it kā apsvērdams Tomasa uzticamību, kapteinis piebilda: �Man tā ASV un CIP �ķiet pavisam abstraktas lietas.�

�Kas tur var būt abstrakts?� Tomass ieinteresēti vērsās pie sarunu biedra. �Tu jau sadarbojies, un, pēc manām domām, tagad tas ir pavisam neaizstājami.� Tomass nesaprata, ko Jāks ar savu teikto grib panākt. �Pa�laik, cik es zinu Padomju Savienību un turienes paradumus, tu, Jāk, ļoti nopietni riskē.�

�Velns, tu nesaproti, es tev gribu paskaidrot...� Parasti mierīgais Soms saskaities pagriezās pret Tameriku, kas ar binokli pētīja apvārsni.

�Kāpēc tev būtu kaut kas jāpaskaidro?� pārtrauca Tomass, noskaities uz kapteini. �Man nekas nav tev jāpaskaidro.�

Soms jutās apvainojies uz tikko atrasto ciltsbrāli, kas atkal bija jāzaudē. Viņ� atgriezās pie stūrē�anas un demonstratīvi, it kā dodot zīmi, ka viņ� domā par Tameriku, angliski teica:

�Okeyokey...it�s up to you!�⁶¹

�Nē, Jāk, nepavisam nav tā,� tālskati nolikdams, atteica Tomass, kas, visu apsvēris, turpināja izvērst tematu. �To jautājumu, ko tu centies man izskaidrot, es jau gadiem ilgi esmu sev uzdevis.� Vīri vērīgi saskatījās.

⁶¹ �Labi, labi... kā jums patīk!� (Angļu vai.)

�Kāda man darī�ana par ASV vai PSRS?� turpināja Tomass. �Kāpēc es, igaunis būdams, aizstāvu lielvalsts intereses �eit, Āfrikā, bet iznākumā kaitēju �ai mazajai tautai, kuras zemē mēs atrodamies?� Tameriks bridi apklusa, gaidot Soma iejauk�anos, bet kapteinis bija aizņemts ar stūrē�anu. �Es domāju, atbilde ir viena kā tev, tā man - tas ir vienīgais veids, kā kaitēt un vājināt spēkus tiem, kuri kādreiz mums to ir atņēmu�i, un tam, ko mēs dabūsim atpakaļ, es ticu. Protams, es neesmu altruists, es par savu darbu saņemu algu, bet, tā kā mani centieni un darbs ir vērsts vienā un tajā pa�ā virzienā, tad es jo labāk izpildī�u savu pienākumu. Katrs �āviens un sitiens, kas jelkur pasaulē spēj mazināt padomju uzspiesto varu, soli pa solim mani tuvina kādreiz zaudētajam.�

Kapteiņa Soma bārdā bija uzradies plats smaids, un viņ� teica:

�To var gan just, ka mums katram ir savi rēķini...� Turpināt viņ� nepaspēja, jo pie stūresmājas klauvēja. �Kondora� radists pulkvedim Tamerikam bija atnesis �ifrogrammu ar uzrakstu �steidzami�.

Lemānija - Albora - Manuss - steidzami

Steidzami sazināties ar mūsu pārstāvi Alborā. Majors Murano norunātajā tik�anās vietā nav ieradies, kā arī trūkst ziņu par aģentu Mo�o. Stāvoklis ir kritisks. Pasteidzieties ierasties Alborā, katra minūte ir dārga. �Bravo� grupai dots signāls gatavībai Nr. 1, gaidām no jums sākuma signālu.

Admirālis Huks

Tomass saburzīja papīra lapiņu, un viņa sejā bija iegūlusi rūpē.

�Redzams, ka jaunumi ir slikti,� izmeta Soms, iesānis paskatījies uz Tameriku.

�Laika nepietiek.� Vēlreiz pienācis pie kartes, Tomass jautāja: �Kā tu domā, kad būsim galā?�

�Ap pulksten �etriem no rīta, kā pirmīt pateikts,� kapteinis bija pārliecināts.

�Vai no dzinēja nevar vairāk izspiest?� Tomass cerīgi pavērās Jāka sejā.

Klusējot, bet pārliecino�i kapteinis pakratīja galvu.

�Ko tu vairāk izspiedīsi, labāk aizturi elpu, lai tas pats piepildītos.� Jāks bija drusku sadusmots sauszemes cilvēka domā�anas dēļ. Tad viņ� �auboties atkal pasmaidīja: �Bet viena iespēja, es domāju, mums laikam atradīsies.� Kapteinis Soms strauji piecēlās no stūrmaņa krēsla un nākamajā momentā atradās uz grīdas. Viņ� bija aizmirsis caur�auto kāju. Piecel�anos paātrināja Tomasa palīdzība, lielā piepūle sagādāja grūtības. Atbalstoties uz biedra pleca un sāpju dēļ sakodis zobus, kapteinis Soms aizkliboja pie kartes.

�Skaties!� Viņ� ar rādītājpirkstu iebakstīja galdā. �Tie�i mūsu ceļā ple�as arhipelāgs, ko vietējie dēvē par Sentenas salu grupu, tas sastāv no vairākiem desmitiem salu un klintīm. Visa �ī lielā platība liek mums apmest apmēram 30 jūd�u līkumu, kas ar mūsu ātrumu nozīmē trīs papildu stundas.�

Tomasa seja apskaidrībā atplauka.

�Vai tu domā, ka naktī caur to salu un klin�u mud�ekli var izspraukties?� viņ� jautāja, karti pētīdams, un viņa balsī ieskanējās �aubas.

Soms klusēja ilgāku brīdi un tad domīgi teica:

�Vietējie �o vietu vēl sauc Caviloso Centena⁶². Vai zini, kāpēc?� Viņ� jautājo�i paskatījās Tamerikā. �Tam, kas cauri tiek ar veselu ādu, jābūt patiesi dro�am par savām spējām un prasmi.� Ar cerības blāzmu sejā Tameriks sekoja kapteinim, kas bija iedziļinājies kartē. Triju stundu iegū�ana būtu būtisks faktors �odien no Va�ingtonas saņemto instrukciju ziņā. Pulksten �etros no rīta �eit pamazām sāk kļūt gai�āks, bet pulksten viens naktī operācijai bija vislabākais laiks. Tā varētu visu pasākumu pavirzīt uz priek�u par veselu dienu.

Soms svārstījās. Sentenas salu un klin�u jūklī nebija nevienas navigācijas zīmes. Pat dienā salu grupas �ķērso�ana bija liels drosmes pārbaudījums, jo kuģī nebija nevienas liela mēroga �ī rajona jūras kartes, bet naktī, tad...

⁶² Neuzticīgs, aizdomīgs simtnieks (spāņu vai.).

�Tikai klintis un salas, saliņas un klintis...� Jaks klusām norūca, hipnotizējo�i pētot karti. Tomass pacietīgi gaidīja. Iedegtajā iespējas ugunskurā pamazām sāka dzist cerību liesmiņas. Viņ� domāja, ka varēs iespaidot Somu piekrist, bet viņu reiss �Dzelzs zirgu� varēja novest līdz neiedomājami skarbam iznākumam. Katras bīstamas darbības vai riskanta mēģinājuma veiksmīgas izdo�anās pamatā, vienalga, cik fantastiska būtu izpilde, ir darītāja skaidrā pārliecība par savām spējām. Ja tā nebūtu, vai 90% būtu pārliecināti, ka operācija nav nolemta neveiksmei. Tameriks klusēja un gaidot sekoja kapteiņa pārdomām.

�Sūdu bū�ana, draņķīga vieta,� kapteinis purpināja, izņēmis zilos vākos iesieto lo�u grāmatu no plaukta virs kar�u galda. Atradis īsto vietu, viņ� spāniski lasīja: �...jūras kuģo�anai �is rajons ir ārkārtīgi bīstams, un spēcīgo paisuma un bēguma straumju dēļ, kas vietām, ūdens līmenim krītoties, sasniedz līdz pat piecu mezglu ātrumu, ir vērojamas būtiskas salu un klin�u izskata konfigurāciju pārmaiņas...�

�Ko tā pēdējā frāze varētu nozīmēt? Kā to igauniski pateikt?� Tomass gribēja zināt, lai kaut ko pajautātu. Cerība sliecās rast derīgu risinājumu.

�Kas tas ir...� Soms aizdomājies atkārtoja, �tā ir - vietu, kur bēguma laikā ir kalns, paisuma laikā klāj jūra. Salu un klin�u lielums un augstums paisumā un bēgumā stipri mainās, un tad kuģo�anas iespējas arī ir mainīgas...� Pateiktie vārdi Tomasam laupīja pēdējo cerību, kas vēl bija perinājusies kaut kur dvēseles dziļumos.

�Ja nevar, tad nevar...� viņ� noskumis nopūtās un piegāja pie stūres. �Tu nesaskābsti,� no kar�u galda puses atskanēja atbilde. �Mana vecāmāte vienmēr teica, ka bēdīgākajai lietai nav astes pie pakaļas. Ļauj cilvēkam padomāt.� Soms vēlreiz pārliecās pār karti. Viņ� izstiepa roku un no plaukta paņēma kādu citu grāmatu, uz�vīkāja uz papīra da�us aprēķinus un mērīja, cirkuli iedūris kartē. Tomass vēroja kapteiņa ņem�anos un ar interesi pienāca pie kar�u galda. Jāks nolika cirkuli un pārliecino�i teica: �Zini, vecais, es domāju, ka mēģināsim.�

Redzot Tamerika �aubīgo skatienu, Soms vēlreiz paņēma cirkuli un, ar tā aso galu kartē rādīdams, stāstīja:

�Mums Alboras jūrskolā jūras praksi māca vecs spāņu kapteinis San�ess. At�ķirībā no visiem pārējiem vecais vīrs apgalvoja, ka ceļu varētu vairākkārt saīsināt, braucot starp salām, un pat ar 3500 tonnu kuģiem, kam iegrime ir 5 metri.� Soms uzmanigi skatījās tie�i partneri. �Vecais San�ess man pārliecino�i teica, ka starp salām esot vairāki kuģojami ceļi, un viens, kas, pēc maniem aprēķiniem derētu, ir �eit, pie pa�a kontinenta krasta, un tas iet starp Peras un Platano salu.� Viņ� cirkuļa galu novietoja uz brīnumaini maziņas ūdens strēmeles, kas bumbierveidigu salu �ķīra no banānveidīgas salas. Arī Tomass ieinteresēti noliecās tuvāk apskatīt karti. Ūdens klājiens starp salām nebija gar�, varbūt pusotras jūdzes. Kāpēc tā? Visā garumā tas bija �aurs ceļ� starp klintīm un ar zemūdens klintīm jeb rifiem. �Trīs reizes �ajā �aurajā rīklē nāksies mainīt kursu par 90 grādiem, un precīzi pareizā laikā, citādi...� �ņākdams nopūtās Soms un izlēmis ar cirkuli vēlreiz kartē norādīja uz klintīm, kuras uzglūnēja pie katra pagrieziena.

T�mass skatījās kartē. Banānveidīgās Platano salas ieliekumā, kas veda apkārt bumbierveidīgajai Peras salai, varēja gaidīt maz laba. �aurums starp abām salām nebija kuģu ceļam piemērota vieta. Ejot pa �o ūdensceļu, sākumā nācās izvairīties no pirmās, tad no otrās bumbierveidīgās salas, pēc tam atkal no pirmās salas krasta tuvuma, un cilvēkiem, kas nepārzina jūrniecības jautājumus, bija pilnīgi skaidrs, ka naktī, kad nav ne mazāko navigācijas gaismas signālu vai zīmju, kur salu un klin�u lielums mainās un straume vietām ir ļoti ātra, tāds brauciens ir riskantāks par riskantu. Soms nogaidot skatījās Tamerikā, kas bija iedziļinājies jūras kartes pētī�anā. Jāizlemj bija viņam - viņ� bija par operāciju atbildīgā persona.

�Velni�ķīgi riskants pasākums.� Beidzot Tameriks pacēla galvu un paskatījās saulē vizuļojo�ajā jūrā. �Pavisam riskanti. Tu teici, ka straume var būt tik ātra?� Pārsteigts viņ� vēlreiz pagriezās pret Somu.

�Jā,� īsi piekrita kapteinis un pastūma Tomasam papīra lapu ar aprēķiniem. �Es te drusku aprēķināju. Ja mēs turpinām ar �ādu ātrumu, tad pie �aurās ieejas būsim ap pulksten 23.00. Paisuma un

bēguma tabula rāda, ka augstākais ūdens līmenis tajā punktā ir 23.22, un tas ir tas, ko vecais San�ess gribēja teikt, un tas, kas mums ir vajadzīgs. �aurumam iziesim cauri pa augstu ūdeni, kad zem ķīļa būs maksimāli dziļ� ūdens un nebūs nekādas straumes.� Tomasa dvēselē cerība pakāpās par vairākiem pakāpieniem augstāk. Jāpasteidzas, tagad katrai nokavētai minūtei bija milzīga vērtība - tā varēja maksāt visu operācijas cenu.

�Jā, tas der!� lakoniski teica pulkvedis Tomass Tameriks un pasniedza kapteinim Somam roku. Vīri apzinājās, cik tas ir svarīgi.

Pa to laiku saule bija uzkāpusi zenītā un ne�ēlīgi cepināja. Lai gan stūresmājā eso�ie atradās ēnā, gaisa karstumā uzkarsētais metāls tik ļoti karsēja, ka nācās durvis atgrūst vaļā. Tomass izgāja no stūresmājas un speltē staigāja pa svilino�i karsto klāju. No kuģa gaitas radusies maigā gaisa pūsma tikai drusku remdēja karstumu, un viņ� jutās tā, it kā atrastos uz karstas pannas. Tomass atbalstījās pret kuģa klāja margām. Tālumā, kur apvārsnī satikās zilā jūra ar gai�zilajām debesīm, gaiss virmoja, acu priek�ā atsaucot bērnības atmiņas.

...viņi ir zvejnieku laivā, viņ� sēd mātei klēpī un vēro virs jūras virmojo�o gaisu, no kā pamazītiņām iznirst zilgans nepazīstamas zemes me�s. Ir silta vasaras diena, un viņi ir ceļā uz �o salu. Pa labi ir redzama Mendjalas⁶³ augstā kāpa ar tai pieplaku�ām zaļām krasta priedēm, un aiz laivas paliek mū�senās Kuresāres bīskapa pils torņi. Spārniem �vīkstot, pāri buru laivai pārlido pīļu pāris, un tālāk uz lielajiem pelēkajiem krasta akmeņiem, tuvojo�os laivu ieraudzījusi, ķīvējas kaiju ģimene. Laivas aizmugurē uz skapī�a blakus vecam zvejniekam, kas rokā tur stūres pinni, sē� tēvs, liels un stiprs vīrietis, viņam mugurā ir eļļas pilieniem notraipīta jaka, un viņ� viņiem uzsmaida, māj ar roku. Tās bija viņa pēdējās atmiņas par tēvu.

Dziļās pārdomās Tomass skatījās jūras pla�umā. Kāds tum�s un nekustīgs traips gaisā notrīsēja un piesaistīja viņa uzmanību. Sākumā Tomass domāja, ka tas ir acu apmāns, bet, kad vairākas reizes viņam acīs

⁶³ Mendjala (Māndjala) vieta Sāmsalas dienvidrietumu krastā.

iedzēla saulstars, kas neatlaidīgi bija vērsts uz kuģi, vīrietis nolēma par to paziņot S�mam.

Jāks paķēra binokli. Da�us mirkļus zibēja atstarotājs, un viņ� īsi noteica: �Jāizpēta,� un par kādiem 30 grādiem izmainīja tralera kursu pa kreisi.

Vecajos mūros pēc kārtas atskanēja divi spēcīgi sprādzieni, kā priek�zīmīgs ziņnesis ātri aiznesot atbalsi pa senatnīgajiem cietok�ņa gaiteņiem. Tas uzreiz it kā deva pavēli visiem sekotājiem apstāties un virzīties uz pirmā stāva kāpņu laukumiņu. No galvenās ieejas �urp atsteigusies patruļa, durvis atverot, ieraudzīja baltus putekļu mutuļus, no kuriem ar pistoli rokā atgaiņājās vecākais leitnants, kas uz izejas pusi pa zemi vilka putekļainu, asinīs mirksto�u karavīru, un viņiem uzkliedza:

�Ko jūs, velni tādi, vēl brīnāties! Dabūjām no viņiem pa asti, draņķi ar granātu uzspridzināja gandrīz pusi sienas un pa to caurumu aizbēga, tūlīt viņiem pakaļ!�

Patruļa, kas lauzās caur putekļiem, sienā, kur agrāk biju�as durvis, tagad tie�ām ieraudzīja atvēru�os jaunu, lielu caurumu. Gaisā turējās biezi ķieģeļu putekļi, tie traucēja redzēt tālāk par degungalu, ta�u tur arī nebija ko redzēt, un pa to laiku leitnants ar savu ievainoto bija nozudis. Kad Marija un Leonīds nokļuva līdz parādes durvīm, tur nebija neviena sarga. Sargtelpā vienīgā dzīvā dvēsele bija sasietais un līdz nāvei pārbiedētais Hosē, kas �ausmās bolīja baltos acu ābolus. Kad vecākajā leitnantā, kur� no apģērba dauzīja putekļus, viņ� sazīmēja Kvazi, viņa skatiens sāka paniski �audīties. Viņ� nemaz ne�aubījās, ka krievs ir nolēmis izpildīt draudus, aiz �ausmām aizvēra acis un gaidīja. Hosē no grīdas tika uzrauts kājās. Tūlīt bija jāatskan �āvienam. Sev par lielu izbrīnu, viņ� dzirdēja krievus sarunājamies un juta virvi atslābstam.

�Stulbeni, es tevi atstā�u dzīvu,� Kvazi nicīgi teica. �Vai tu cerēji no drauģeļiem par manis nodo�anu sagaidīt izpratni? Tagad redzi, es jau tevi brīdināju, ka tevi gaida Murano lode. Es tev �odien dodu vēl vienu iespēju, bet tā gan būs pēdējā.�

�Ko tu dirs!� viņ� izdzirdēja sievietes neiecietīgi teikto un ieraudzīja, ka viņa vienaldzīgi, bet zīmīgi pavērsusi triecien�autenes stobru gūstekņa virzienā. Neraugoties uz stāvokļa nopietnību, Leonīds sevi pieķēra pie domas, ka �ādi vārdi nekādi neiederas tik skaistas sievietes mutē. Kvazi nebija laika un gribas ar Mariju strīdēties. Viņ� no galda paķēra patruļas auto atslēgas, no stūra izrāva pārbiju�os Hosē, kas izbllī �ķielēja uz triecien�auteni Marijas rokās, un, sev pa priek�u izstumdams kaujinieku pa ārdurvīm, uzsvērti �ukstēja: ��I tev, Hosē, ir pēdējā iespēja, padomā, pēdējā.� Melnais vīrietis centīgi klanīja galvu. Marija neuzkrīto�i sekoja. �Sēsties automa�īnā, iedarbini motoru un brauc uz vārtiem,� turpināja Kvazi un atkārtoja: �Iegaumē, uz vārtiem... un neapturi, vienalga, kas ari notiktu, neapstājies.� Viņ� sakratīja Hosē kā pakulu bunti. Jaunais cilvēks ar visu bija mierā, lai tikai ātrāk tiktu vaļā no vīri�ķīgās amazones. �Iegaumē, līdz vārtiem,� Kvazi vēlreiz atkārtoja, �citādi tu būsi līķis, Hosē. Automa�īnā ir radiomlna. Ja tu iedomāsies apstāties agrāk vai taisīt citus trikus, es tevi vienkār�i uzlaidī�u gaisā.� Zaldāts atkal enerģiski pamāja ar galvu, viņam bija vienalga, galvenais -tikt vaļā no tiem diviem. Hosē �igli izskrēja ārā, iesēdās durvju priek�ā stāvo�ajā UAZ automa�īnā, iedarbināja dzinēju un piedeva gāzi. Ātrāk, ātrāk bija jātiek projām.

�Uz kurieni ved mūsu ceļ�?� noraudzīdamās, kā Leonīds no pēdējās rokas granātas izvelk dro�ības gredzenu ar tapu, Marija ironiski jautāja. Kvazi nebija laika atbildei. Viņ� piesardzīgi palūrēja pa durvīm un ievēroja, ka auto ir ticis pusceļā līdz vārtiem. Tagad viņ� no visa spēka meta granātu pakaļ aizbrauco�ajai ma�īnai.

Sprādziena grāviens aiz automa�īnas lika Hosē galvu ieraut vēl dziļāk plecos. Viņam no �ausmām klabēja zobi, ar trīco�ām rokām viņ� bija uzgūlies uz stūres. Virs spieda gāzes pedāli grīdā un paklausīgi,

pa nelīdzeno ceļu ma�īnai lēkājot, palielināja ātrumu, taisnā līnijā traucās uz vārtiem. Granātas sprādziens joņojo�ajai automa�īnai bija pievērsis pārējo uzmanību. Sardzes torņa pro�ektors pagriezās uz forta iek�ējo pagalmu, un Hosē jutās kā uz kinoekrāna. Ta�u viņā bija ieēdu�ās nāvīgas bailes kā no garās pletnes, un Hosē nespēja apstādināt ari tie da�i virsnieki, kas, rokām mājot, lika apstāties. Tad sāka runāt strēlnieku iero�i. Sākumā caur brezentu nosvilpa da�as atsevi�ķas lodes, kas priek�ējā stiklā atstāja caurumus ar plaisām. �Līdz vārtiem, līdz vārtiem.� Nelaimīgajam vīrietim kā ar āmuru sita smadzenēs. To, kā auto iebrauca nepaceltajā svitrainajā aizsarg�ķērslī, kā to sa�ķaidīja �ķēpelēs, līdzi paraujot atvērtās sardzes būdiņas durvis, un kā tas ietriecās biezā cietok�ņa sienā ceļa malā, to Hosē vairs neredzēja. No sardzes torņa bija sācis riet lielkalibra lo�metējs, kas uzreiz izbeidza visas viņa �ausmas un bailes.

Granātu izmetis, Leonīds nepalika gaidīdams, bet gan, mudinot Mariju, kam sejā bija jautājums un pārsteigums, metās projām. Pretēji sievietes cerētajam viņi neskrēja uz izeju, bet gan traucās ārā pa apsardzes telpas durvīm, kas veda uz �auru gaiteni forta otrajā spārnā. Bija pēdējais bridis, jo tikai durvis viņus �ķīra no skrejo�u soļu dārdoņas un saucieniem. Gaitenī viņi nekavējās ilgi; aiz 90 grādu pagrieziena viņi atkal ieraudzīja divas durvis, no kurām tās, kas atradās labajā pusē, veda uz virsnieku virtuvi. Kvazi vēlreiz pateicās liktenim, kas �odien viņu bija savedis kopā ar Hosē, no kā viņ� bija ieguvis visu informāciju. Leonīds steidzīgi meklēja vajadzīgo atslēgu un, nospiedis rokturi, pārsteigts atklāja, ka durvis nav slēgtas. Tas modināja aizdomas. Klusām Leonīds un Marija ieslīdēja krēslainajā telpā un nedzirdami aizvēra durvis. No āra krīto�ā gaisma caur restotajiem logiem uz grīdas veidoja ēnu mozaīkas zīmējumu. Vajadzēja ļoti steigties, bet Kvazi un Marija bija spiesti brīdi palikt uz vietas. Aizturēju�i elpu, viņi saspringti klausījās, un pa to laiku viņu acis aprada ar tumsu. Telpā viss �ķita kluss un mierīgs. Kā divas nedzirdamas ēnas viņi gar sienu mierīgi virzijās uz nākamajām durvīm, kuras veda uz virtuvi. Arī virtuvē neviena nebija.

�ķiet, ka nakts sardzei virtuves durvis bija atstātas vaļā. Arī pēdējais posms - atrast masīvas dzelzs durvis tālākajā stūrī aiz virtuves gaiteņa -neaizņēma daudz laika. No kapteiņa Garasi sai�ķa atslēgas derēja abiem durvju slēdzeņu caurumiem. Ar klusu krak�ķi metāla durvis atvērās, tās veda uz krēslā tikko saskatāmām kāpnēm, un tad varēja dziļi ieelpol svaigo nakts gaisu.

�Hosē nebija melojis,� Kvazi pārliecinājās, atslēdzot durvis. Lēni pa kāpnēm viņiem bija jātiek līdz mazam klints pakāpienam, kas bija pārkāries virs jūras. Tum�ajā ēnā turēdamies pie cietok�ņa mūra, Leonīds un Marija apstājās. Debess vidū karājās liels un apaļ� pilnmēness, iz�ķērdīgi liedams pār zemi sudrabainu gaismu. Tādā apgaismojumā gandrīz vai varētu lasīt grāmatu, katra mazākā kustība uz 30 metru platā izciļņa no cietok�ņa bija labi novērojama. Leonīds nekustīgi stāvēja uz pēdējā pakāpiena un domāja. Viņi tie�ām bija izkļuvu�i no forta, kas atradās augstu virs viņu galvām, bet �eit visapkārt pletās virmojo�a jūra. Atpakaļceļa nav. Kvazi vēroja �auro taciņu, kas gar stāvo klinti un milzu akmens bluķiem līkumoja lejup līdz ūdenī no baļķiem uzbūvētai laivu piestātnei, pie kuras mēnessgaismā snauda zilgans kuteris.

Marija, kas līdz �im nebija bildusi ne vārda, tagad drīzāk konstatēja nekā jautāja:

�Viens un vienīgais ceļ� - tie�i uz priek�u.� Viņi stāvēja un klausījās. Fortā bija dzirdami �āvieni, virs iek�pagalma debesīs paukojās pro�ektoru stari.

�Es domāju, ka mums jāiz�ķiras,� uzmanīgi �ukstēja sieviete, vērodama kuteri.

�Es domāju tie�i tāpat,� �ukstēja Kvazi, un viņam patika, ka viņi saprotas no pusvārda. �Dod man laiku, da�as minūtes,� Leonīds teica, viegli saspie�ot Marijas roku, un vingri kā pantera aizlocījās starp akmeņiem, tad ieslīdēja ūdenī. Marija sekoja vīrietim, kas, nesaceļot troksni, bija ieniris jūrā. Viņas dvēselē pret �o vīrieti mita dziļas jūtas, un beidzot viņa bija saņēmusi atbildi. Joprojām viņu attiecībās viss vērtās citādi. No pa�a sākuma viņa bija centusies iegūt Leonīda

uzmanību. Tagad tas bija paveikts un varētu viņu padarīt laimīgu, bet viss iegriezās bēdīgi. Sieviete juta sevī cīņu starp mīlestību, sirdsapziņu un pienākuma apziņu. Viņa dziļi elpoja, apvaldīja emocijas un pievērsa domas novēro�anai. Ne mirkli nedrīkstēja aizmirst, ka tagad notiek cīņa par dzīvību un nāvi. Viss �ķita mierīgi, nekādas kustības ne uz klints izciļņa, ne arī pie kutera. Pienāca laiks doties lejā. Ienirstot tumsā aiz klints bluķa stūra, tad atkal aiz nākamās klints �ķautnes ēnā, tā cen�oties nemanāmi slēpties no forta, Marija, kala�ņikovu turot �au�anas gatavībā, vijīgi un ātri slīdēja līdz baļķu tiltiņam, kur valdīja pilnīgs klusums un kuteris sastindzis gaidīja pie slīdraga⁶⁴. Pēdējie metri, kas Mariju �ķīra no Murano izpriecu laivas, gai�ajā mēnesnīcā bija pārskatāmi no visām pusēm. ��ī distance jāveic ar ātru triecienu un uz labu laimi, cerot, ka viņiem tur, cietok�ņa iek�pagalmā, ir daudz darāmā,� nolēma sieviete. Marija vēlreiz paraudzījās apkārt un, neko aizdomīgu neredzēdama, basām kājām pa piestātni traucās uz kuteri. �vīks - viņa mīksti uzlēca uz kutera ahtera.

�Labvakar, Voliņina kundze,� no kajītes tumsas atskanēja pazīstama sarkastiska, caur degunu runāta balss, un mēnessgaismā iespīdējās apaļie metāla briļļu rāmī�i. Marija sajuta, ka viņas rokas jau satvertas. Stūrī zem brezenta kaut kas sakustējās, un tad kā uz burvju mājienu parādījās divi kaujinieki.

�Metiet to kala�ņikova bomi projām, automāts nav sievie�u ierocis!�

No tumsas kajītes durvīs ar kaklā iesietu roku iznira pretīgais Murano augums.

�Tas tik ir pārsteigums!� cauri sievietes galvai izskrēja doma, kaut gan viņa ļāva triecien�autenei ar blīk�ķi nokrist uz klāja.

�Oho, Murano kungs, jūs esat arī �eit,� teica Marija, slēpdama apmulsumu balsī, it kā būtu domājusi draugu pulkā ar kuteri braukt piknikā. �Visu cieņu - es necerēju jūs �eit sastapt.�

�Jā, jā...� majors, ņirdzīgi smaidīdams, tagad iznāca mēnessgaismā.

⁶⁴ Pietauvo�anas slīdrags, piesienamais stabiņ� jeb poleris, ap ko apmet piesienamo virvi.

�Kā redzat, Marija, es neesmu jūs novērtējis par zemu. Tā jau es domāju. Kā redzams, jūs nepiederat trafaretu risinājumu piekritēju pulciņam un tāpēc esat �eit, kamēr muļķi un bezsmadzeņu tipi stāv un gaida pie vārtiem. Nē, labi izdarīts, glu�i cienījamā līmenī.� Murano uzlielot palocīja galvu. �Bet kur ir Voliņina kungs? Tā ta�u mēs nevaram savākt kvorumu.� Majors demonstratīvi pavēcināja roku visapkārt. �Zēni,� viņ� pievērsās kaujiniekiem, �novietojiet �o mundierī ģērbto dāmu da�us metrus aiz muguras un apejieties ar viņu uzmanīgi. Marija mums ir liela triku meistare.� Kaut sieviete pretojās, zaldāti viņu aizvilka pie kutera borta, dodot iespēju par cita nelaimi sajūsminātajam majoram no grīdas savākt triecien�auteni. Mulats ieroci nolika sev blakus uz sola, ar vienu roku atpogāja savu pistoles maksti un piegāja tuvāk Marijai.

�Es tev, krievu mauka, vēlreiz jautāju,� viņ� pavisam negaidīti ierēcās tā, ka pat kareivji satrūkās, �kur ir Voliņins?�

Tajā pa�ā laikā Marija ar acu kaktiņu pamanīja ūdenī aiz borta glūno�o Kvazi un, ar galvu uz krasta pusi norādot, uzsauca:

�Un tur viņ� nāk.�

Leonīds viņu bija sapratis pareizi. Negaidot no ūdens strauji izlēca tum�s stāvs, ar abām rokām satvēra kaujiniekus un kopā ar abiem iekrita atpakaļ jūrā. Majora instinktīvais galvas pagrieziens Marijas norādītajā virzienā bija gan īss mirklis, bet pilnīgi pietiekams, lai viņa raidītais �āviens Leonīda vietā trāpītu vienam no kareivjiem. Vairāk laika viņam nebija atvēlēts. Marijas stiprais kājas spēriens pa viņa roku ar pistoli, lika viņam, īsi nolamājoties, mesties pēc triecien�autenes. Lai gan roka iekārta kaklā, mulats bija veikls. Pateicoties kritienam, sieviete ar kājas spērienu paspēja triecien�auteni aizsist kajītē. Tad vīrs no kabatas izrāva nazi. Ar klik�ķi atvērtais asmens nozibēja mēnesnīcā. Marija atkāpās.

�Nu, skaistulīt, vai uztaisīsim mazu kosmētisku griezienu?� lavoties tuvāk, Murano no�ņāca, un aiz acenēm iezibsnījās atriebības uguntiņas. Sieviete centās sekot uzbrucēja acu skatienam. Viņai bija mācīts, ka acis ir jāuzmana, tas ļoti svarīgi. Acīs vienmēr var izlasīt, ko pretinieks ir

nodomājis darīt, ta�u Murano gadījumā visu apgrūtināja viņa brilles, kuru lēcas atspīdēja spo�ajā mēnesnīcā. Mulats uzbruka pēk�ņi un zibenīgi. Nazis izdūrās cauri karavīra formastērpa piedurknei, un, tikai pateicoties savai neticami labajai reakcijai, Marija izglābās no ļaunākā. Viņai nācās vēlreiz ar lēcienu paglābties no Murano uzbrukuma. Marijai atlika tikai pabrīnīties, cik ātri �is vīrs spēj uzbrukt ar ievainotu roku.

�Nu, mauciņa, vai ass nazis ir slikta spēļlietiņa?� izdvesa vīrietis, cenzdamies apvainojot nokaitināt sievieti. Ūdenī aiz kutera borta bija dzirdama sprauslā�ana, elso�ana un cīņas kņada, tātad no turienes Marijai nebija cerību sagaidīt palīdzību. Marija saprata, ka augstpapē�u jampampiņa centienus izraisa viņa nogurums, tāpēc nepievērsa uzmanību apvainojumiem.

�Paklau, Marija, kareivja mundieris jums labi piestāv,� Murano sāka mēdīties, �jau sāku �aubīties, vai jūs vispār esat sieviete. Varbūt jums ir vīrie�a daikts?�

�Tu, augstpapē�u mērkaķi, panāc tuvāk un paskaties.� Sieviete, atguvusi dvēseles mieru, domāja, ka visa Murano runas prasme liecina par viņa nogurumu. Acīmredzot viņ� bija pietiekami nopietni zaudējis asinis un tagad centās atvilkt elpu pirms strauja uzbrukuma, lai izdevīgā brīdī no grīdas paķertu nokritu�o pistoli. Tas bija mirklis, kam vajadzēja sakoncentrēt spēku. Murano, zobus sakodis, ar sastingu�u ņirdzīgu izteiksmi sejā uzbruka vēlreiz. Marija it kā rotaļādamās atkāpās un uzlēca uz kutera borta malas, prasmīgi notēlodama līdzsvara zaudē�anu. Murano saprata, ka nu būtu īstais brīdis paķert pistoli. To arī sieviete bija gaidījusi. Stiprs spēriens lēcienā pa vīrie�a kaklā iesieto roku aizmeta majoru kutera stūrī, kur viņ� palika guļam, sāpēs zobus griezdams un svelo�ā naidā lādēdamies. Divi ātri �āvieni un lo�u plak�ķi tajā vietā, kur pirms mirkļa bija stāvējusi Marija, liecināja, ka sieviete uzbrukumu bija nokavējusi par sekundes simtdaļu. Viņa nodomāja, ka ir zaudējusi... bet citi �āvieni vairs nesekoja. Marija nevarīgi piecēlās no klāja un redzēja, ka Murano sē� stūrī ar nokārtu galvu, pistole izkritusi

no rokas. Aiz majora pār bortu viltīgi smaido�s, kaut ari noguris, skatījās Kvazi, kas tagad �igli ielēca kuteri. Pēdējie Murano �āvieni cietoksnī bija izsauku�i uzmanību. Griezīgs starme�a stars pārslīdēja pār kuteri un piestātni. Marija un Kvazi paspēja Murano aiz sevis ievilkt kajītē un noslēpties. Murano kabatā viņi atrada kutera atslēgas. Gaisma, kas pirms mirkļa meklējot bija slīdējusi pāri klints izcilnim, lēnām aizstiepās uz piestātnes pusi un kuteri, turp un atpakaļ, un apstājās da�u metru attālumā no kutera pakaļgala, kur ūdenī �ūpojās kareivja līķis. Drīz cietok�ņa sienā atvērās spo�s kvadrāts - tās bija virtuves durvis, pa kurām pirms neilga laika viņi bija atnāku�i, un nu uz klints izciļņa laukumu pa tām traucās bruņotu vīru grupa.

�Laiks pazust!� Kvazi iekliedzās, pagrieza aizdedzes atslēgu, bet nekas nenotika. �Velns!� viņ� apbēdināts nolamājās, mēģināja vēlreiz. Marija no grīdas bija pacēlusi triecien�auteni un iekārtojās aiz borta malas viesu saņem�anai.

�Mierīgāk, Leo, mierīgāk,� viņa �ukstēja. �ajos vārdos bija kaut kas tāds, kas Kvazi vairoja uzticības sajūtu. Ar diviem gariem lēcieniem viņ� nokļuva kutera ahteri un ienira motora �ahtā, tajā pa�ā mirkli izdzirdot kala�ņikova tark�ķi. Skanēja stiklu �ķindoņa un dusmīgi kliedzieni. Pro�ektors vairs neko neapgaismoja. Drīz Kvazi atrada akumulatoru, pievienoja vadus un caur spindzo�ajām lodēm traucās atpakaļ pie stūres. Garām skrienot, Kvazi pamanīja, ka Marija ar triecien�autenes uguni spēj atturēt kareivjus iziet no klints aizsega un nokļūt līdz piestātnei. Aizturot elpu, Kvazi vēlreiz pagrieza aizdedzes atslēgu. Jaudīgais 120 zirgspēku Chrysler motors sākumā ieklepojās it kā pārdomādams un tad nobrik�ķēdams sāka darboties.

�Turies!� kliedza Leonīds Marijai un ieslēdza ātrumu. Divu kaprona virvju gali nostiepās kā stīgas, spītīgi turot kuteri pie malas. No piestātnes lidoja koka �ķēpeles un akmens �ķembas, kad to apstrādāja ar automātu kārtu. Kvazi spieda gāzes sviru lejā, kuteris jūtami ar visu spēku sacēlās pakaļkājās, it kā gatavotos mesties auļos. Pēk�ņi kaprona virve pārtrūka, un laiva kā balts spēcīgs jūras putns, metot zigzagus,

ieslīdēja gai�ajā, mēnesnīcas apspīdētajā Alboras līcī. Visi iespējamie stobri, cik nu to fortā bija, raidīja uguni jūras skaistumā, bet tas jau izskatījās pēc muļķo�anās. Vēl da�us lokus uzmutuļojusi spo�ajā ūdens gaismas virsmā, laiva �igli nozuda aiz tuvākās klin�u salas.

�Sēdieties, pulkvedi,� teica admirālis, un kā vienmēr caur tabakas dūmu mutuļiem pavīdēja kapteiņa bārdiņa. Pulkvedis Makrojs apsēdās uz ādas dīvāna, nolika sev priek�ā dokumentus un gaidīdams skatijās rakstāmgalda virzienā, aiz kura kā tronī sēdēja admirālis kara jūrnieka formā. Viņ� mēģināja uzminēt izsauk�anas iemeslu.

�Dzelzs zirgs� pa Āfriku rik�oja daudzmaz pēc plāna, un visas īpa�ās pārmaiņas viņi ar admirāli bija pārrunāju�i. Pie Huka arī agrāk bija noturētas sanāksmes, bet �oreiz, tā kā dalībnieki bija tikai divi, godīgi sakot, tas �ķita diezgan dīvaini. Admirālis aiz galda turpināja pak�ķināt pīpi, un patīkamais Borkum Riff tabakas aromāts sasniedza arī Makroju. Pulkvedis klusēja, jo viņam, pēc pakāpes zemākam, neklājās sākt sarunu. Admirālis caur dūmu mutuļiem skatījās uz vīru, kas sēdēja uz dīvāna, rokas uz ceļiem salicis un muguru iztaisnojis. Viņa seja bija mierīga, ta�u stīvā uzvedība liecināja par iek�ēju nemieru.

Beidzot Huks pārtrauca klusumu, ar roku gaiņādams dūmu mākoni.

�Pulkvedi, pēc visiem aprēķiniem, tagad mūsu jājamzirdziņam Lemānijā jāsokas labi.� Viņa nevainīgi zilās acis vēroja Āfrikas nodaļas priek�nieku.

�Jā, admirāļa kungs.� Makrojs bija uzlicis rokas uz galda kā priek�zīmīgs skolnieks, kas gatavojas atbildēt iemācīto stundu. �Manusa

pēdējie ziņojumi liecina par to, ka tuvojas spēles nobeigums. Tolkero ar brīvibas cīnītājiem ir nonāku�i līdz Bie pilsētai.�

Pulkvedis bija iededzies sarunas būtībā, nolika uz galda se�ās daļās salocītu Lemānijas karti, atvēra to un steidzās ar zīmuli norādīt pilsētas atra�anās vietu.

�Kā zināt, admirāļa kungs,� viņ� steidzīgi turpināja, �tagad Tolkero pārvalda pusi Lemānijas.� Admirālis nolika pīpi uz galda un, rokas salicis aiz muguras, staigāja pāri kabinetam līdz avī�u galdiņam. �Bie pilsētai Lemānijā ir liela nozīme,� turpināja pulkvedis, joprojām bakstīdams kartē ar zīmuli. ��I pilsēta ir pa�reizējā prezidenta dzimtā pilsēta, tāpēc ari ir uzskatāma par Lemānijas republikas sirdi. Kā jūs zināt, tie�i tur lemānie�i ar krievu un austrumvācie�u atbalstu ir sāku�i celt pirmo elektrostaciju, tajā rajonā ir pa�as auglīgākās lauksaimniecības zemes, un nemaz tik tālu, Serranijaroko kalnos, ir Lemānijas pa�as bagātākās rūdas atradnes.�

Protams, Huks visu zināja tikpat labi kā Makrojs, ta�u viņ� ļāva partnerim runāt.

�Mums ir zināms,� Āfrikas nodaļas priek�nieks turpināja pārskatu, �par Amarras un pulkve�a Tamerika panākto nolīgumu par koalīcijas valdības veido�anu ar Tolkero. Diem�ēl �o ziņu no Manusa mēs saņēmām ar nokavē�anos. Tolkero, kur� Bie pilsētu pārņēmis savā varā, mums neap�aubāmi ir ļoti izdevīgs. Lai gan tas liek Huanam Ndego noteiktāk palikt pie saviem vārdiem.�

Tas viss bija pareizi un skanēja tie�i tā, kā bija jāskan no pulkve�a mutes. Admirālis pasmīnēja bārdā un domīgi pakasīja aiz auss.

�Kādas jums ir ziņas par grupu �Kondors�?�

�Pēc tam, kad pulkvedis Tino pilsētā bija ticies ar Tolkero, viņa karaspēks Lobanas pilsētas tuvumā apvienojās ar pārpaliku�o grupu. Viņiem, kā paredzēts operācijas plānā, būs jāizmanto autoceļi un nakti jāvirzās uz Alboru. No pēdējās �ifrogrammas jūs to jau zināt,� viņ� steidzīgi rakņājās papīros. �To mēs saņēmām vakar no Soģa ciema apkārtnes, kur grupa nak�ņoja.� Pulkvedis atrada vajadzīgo papīru

un, turot to pirkstos, iedvesmoti lasīja kā aktieris dzeju: �Va�ingtona -Lenglija - pulkvedim Makrojam - steidzami. Apvienojos ar grupu �Kondors�, atrodamies Sogas apmetnes tuvumā, turpinām programmu. Kunenes upes reģionā ir stipri kubie�u spēki, helikopteru patruļas lido virs d�ungļiem. Tālākvirzl�anās apgrūtināta - izmantojam tikai diennakts tum�o laiku...�

�Vai paspējāt krieviem uztaisīt kopiju? Kāda ir viņu reakcija?� admirālis pārtrauca pulkvedi un viltīgi piemiedza acis.

�Krievi, krievi...� atkārtoja Malcrojs, it kā lai no iepriek�ējā stāstītā saglabātu enerģisko sparu, �.. .�ajā laikā krievi Lobanas pilsētas tuvumā ir koncentrēju�i jaunus spēkus un kubie�u īpa�ās vienības, un...� Teiktais pārtrūka - beidzot viņ� bija sapratis, ko nozīmēja admirāļa jautājums un kā tas bija pasniegts. Viņ� sajuta sevī strāvojam aukstumu. �Jūs domājat Krievijas vado�os instruktorus Lemānijā?� Makrojs vēl aiz inerces runāja par �o jautājumu. Pacēlis skatienu no kartes, viņ� sastapa admirāļa caururbjo�o skatienu, kurā zaigoja ironiskas uguntiņas.

�Tie�i tā, Makroj, tie�i tā,� sarkastiski teica Huks, atkārtojot pulkve�a teikto: �Krievi patie�ām neticamā kārtā ir samazināju�i savus un kubie�u spēkus paredzētajā �Kondora� mar�rutā, pat tiktāl, ka nogulēja divu transportkuģu uzspridzinā�anu Dobitu reidā. Tā gan bija rupja kļūda, jo tajos kuģos atradās ar raķetēm bruņotie helikopteri MI-21, ko Amarra jau ļoti ilgi bija gaidījis kā dvēseles mierinājumu.�

Pulkvedis jauta, ka �ausmas sa�ņaudz viņa sirdi dzel�ainās knaiblēs, mēģinot to pārspiest.

�Kāpēc jūs tā domājat, pulkve�a kungs? Vai kaut kas tāds Lemānijā ir noticis?� Huks it kā starp citu izmeta.

Makrojs piecēlās un centās noslēpt savas uztraukumā trīco�ās rokas aiz muguras.

�Es nezinu...� Makrojs stostīdamies apklusa un izlikās pētām karti, �.. .es nevarēju zināt.�

Saltums apņēma vīrieti, un viņ� pacēla savas vārās acis pret admirāli, kas, rokas aiz muguras salicis, mierīgi piegāja pie rakstāmgalda. Huks

pēk�ņi apstājās un pagriezās, ar skatienu no aug�as uz leju pētīdams vīru, kas kā nopērts stāvēja pie Āfrikas politiskās kartes, un teica:

�Tas viss ir noticis tāpēc, ka krievu puses augstu vērtētais un labi atalgotais aģents Dēls aptuveni divus gadus ir barojis GRU ar melīgu informāciju.�

Makrojs nolaida galvu un klusēja, saprotot, ka ne viena, ne otra puse viņam neko nedāvinās, ka ir pienācis norēķinā�anās laiks.

�Jā, pulkvedi, operācija �Dzelzs zirgs� patiesi notiek, bet tai ir vēl otrais un tre�ais līmenis,� Huks pamāco�i turpināja. �Ja jūs atceraties no vēstures, Trojā bija koka zirgs, ko uzbrucēji atstāja pilsētas aizstāvjiem, kuri pa�i to ievilka pilsētā, bet, kad iestājās nakts, pienāca liktenīgais brīdis.� Pa to laiku admirālis atkal no galda bija paņēmis pīpi. �Mūsu zirgs ir modernizēts un no dzelzs, turklāt pa�i krievi ar tavu, aģent Dēl, līdzdalību to ievilku�i Lemānijā.� Huks ar pīpi norādīja uz pulkvedi. �Lai pilditu tādus pa�us uzdevumus kā Trojā. Viss ir meli.�

Makroja spēle bija beigusies, un, ģenerāļa cie�ā skatiena pavadīts, vairs necenzdamies slēpt izbrinu, viņ� ar būk�ķi apsēdās uz dīvāna. Bija redzams, kādas dusmas traucas pa viņa galvu.

No admirāļa mutes ne mirkli nenozuda ironiskais smaids. Pat pīpes piebā�ana, kas bija gandrīz vai sakrāla nodarbība un ko viņ� paveica ar svinīgu pietāti, neļāva mainīt sejas izteiksmi, jo veiksme bija padevusies pārāk liela.

�Viss, pat sarunu protokola pielikums A?� pulkvedis jautāja aizlauztā balsī.

Huks nesteidzās ar atbildi. Viņ� aizdedzināja pipi, izstiepās krēslā ērtāk, ievilka pāris dziļus, aromātiskus dūmus un, pārpaliku�os ar baudu izpūtis griestos, teica:

�Viss, pulkvedi, viss bija fikcija - gan papildprotokols A, gan plānotā Amarras un Tolkero koalīcijas valdība, kā arī pulkve�a Tamerika tagadējā iera�anās apdzīvotajā vietā Sogā.�

�Mans Dievs,� izmisis domāja Makrojs, tā ta�u ir katastrofa - visam beigas! Ne vairs uz dienvidjūras salām, ne baltajās villās zem palmām,

ne slaidkāje sekretāre Merilina, ne zeltainās smiltis, ne zilā jūra. Visi sapņi zudu�i kā vēja aizpūsti.

�Bet senators D�ons?� kā no miega pamodies, ieminējās Makrojs. Toreiz bija �ķitis, ka viņam būtu jāspēj pierunāt senatoru finansēt operāciju �Dzelzs zirgs�.

�Ak, D�ons...� nostiepa admirālis, dūmus pak�ķinādams, �Viņ� pēc mana lūguma piezvanīja tev un uzaicināja uz ķinie�u restorānu.� Ari tur Huks izdzēsa Makroja cerības uz kādu izdevīgumu. Makrojs bija pietiekami interesants gan krievu, gan amerikāņu pusei, un to viņ� pats nebija zinājis vairākus gadus. Ar viņu bija manipulēts kā ar lupatu lelli marione�u teātri, un pulkve�a pa�cieņai tas bija smags cirtiens. Jā, viņ� bija iekritis dziļi, visas cerības un sapņi, saplosīti gabalos, mētājās zem kājām, un no nākotnes sveicienus sūtija elektriskais krēsls vai arī krievu raidīta lode. Pulkvedis Makrojs bija divkār�s zaudētājs.

Admirālis Huks strauji metās pie pulkve�a, tomēr nespēja aizkavēt ampulas pārko�anu.

�Es pateicos, admirāļa kungs,� no�ukstēja Makrojs, un krampji sagrāba viņa ķermeni, izelpotajā gaisā nosmar�oja sīva mandeļu smar�a. Ciankālijs savu darbu paveica ātri un kārtīgi. Miru�o pulkvedi admirālis uzmanīgi noguldīja uz ādas dīvāna, ar rādītājpirkstu un īk�ķi pievēra sastingu�ās acis, piecēlās un paskatījās uz Āfrikas karti -Melnais kontinents bija prasījis vēl vienu upuri. Viņam �is vīrs, kas bija nodevis Ameriku, būtu jāienīst. Tomēr admirāļa sirdī trūka naida, drīzāk tajā perinājās pat maza cieņa pret �o vīru, kas bija pratis zaudēt. Makrojs nelūdza �ēlastību, bet sprieda tiesu, visskarbāko spriedumu pats sev. Vēl pirms nāves paspēja viņam, admirālim, pateikties par to, ka savstarpēji atklātā saruna glābusi viņu no atklātas tiesas prāvas un elektriskā krēsla. Pēc ilgiem laikiem admirālis Huks sajuta, ka viņam ir 75 gadi, vecums un nogurums, ka nogurums vecajos kaulos ir liels un apnicīgs un tas spie� pie zemes. Galvā ielauzās doma un kā veca ieplīsusi gramofona plate griezās uz apli: vai uz zemes vispār ir kaut kas vērtīgs, kā dēļ būtu vērts mirt? Kapā visi nokļūst pliki, aizkapa pasaulē no materiālās vērtības nevienam nav izdevies paņemt kaut ko līdzi.

Amarra nolika tālruņa klausuli. Nevajadzēja lielu iztēli, lai saprastu, kas bija tie divi baltie - sieviete un vīrietis -, kuri pavisam neizskaidrojamā veidā izmuku�i no cietuma, aiz sevis atstājot �etrus līķus. Puntas de Abras apsardzes priek�nieks kapteinis Hiasi bija teicis, ka pēc gūstekņu aizbēg�anas izrādījies, ka pazudis ari majors Murano.

�Murano, Murano...� pie sevis nicīgi caur zobiem �ukstēja Amarra. Mulatu maitasgabals, viņam atļauju neprasot, bija krieviem - Voli-ņinam - uzlicis ķepu, kaut arī zinājs, ka viņ� ir no augstākā GRU e�elona vīriem. �Vispār kas �eit notiek?� Huans piecēlās no krēsla un piegāja pie kabineta skapja. Viņam galvā pulsēja, un visi �odienas jaunumi sametās vienā juceklī. Divsimt gramu vodkas palīdzēja atjaunot domu gaitu. Vai tas, ka Murano, būdams tik ļoti uzmanīgs, glu�i bailīgs vīrs, bija pamanījies sagūstīt padomju supermenu, nozīmē, ka viņam Voliņina vainas dēļ vajadzēja iekulties ļoti lielā ķezā, vai arī... viņ� uzskatīja, ka Amarra neko nedarīs un Leonīdu neglābs. Vai tagad nesāk �is tas noskaidroties? Pēdējā tik�anās reizē Murano Voliņinam dokumentos acīmredzami bija uzgāzis lielu darvas mucu. Amarra atcerējās vēstnieka Aleksandrova pārsteigumu, iepazīstoties ar dokumentiem. Nē... nē, Dobitu notikums bija visa mezgla punkts. Murano nebija rādījies jau vairākas dienas. Kur un ar ko tagad viņ� nodarbojās, to neviens nezināja, kaut gan priek�stats par mulatu nevarēja būt nepareizs - Amarra ta�u zināja, ko viņ� bija radījis.

Pārdomu laiks bija beidzies, tagad jādarbojas. Viņ� steidzīgi piegāja pie rakstāmgalda un piespieda pogu zem galda virsmas.

�Klausos, prezidenta kungs,� miera stājā pie durvīm ziņoja Uberto.

�Piesēdi,� labvēlīgā tonī, uz jaunieti skatoties, teica Amarra, �man tev kaut kas ir sakāms.� Lai gan Uberto melnajā sejā nepakustējās neviens muskulis, zem matiem, kas atgādināja karakula vilnu, pulsēja jautājums: �Vai tie�ām viņ� jau zina?� Uberto apsēdās iepretī Amarram. Prezidenta seja bija labvēlīga, ta�u viņ� no iepriek�ējās pieredzes zināja,

ka Amarra ir liels aktieris. Uberto izturēja prezidenta skatienu, kaut gan iek�ā viss vārījās.

�Paklau, pequeno hermano⁶⁵,� teica Amarra, uzrunādams Uberto partizānu ciņu dienās lietotajā vārdā, �nomaini visu pils apsardzi pret savējiem pui�iem, padrenuestro. Stāvoklis ir tāds, ka vajadzēs uzmanīties gan no vienas, gan no otras puses.� Tad viņ� daudznozīmīgi paskatījās tie�i adjutantam acīs un piebilda: �It īpa�i no krievu puses.� Uberto uzmanīgi klausījās un saprata, ka �oreiz nav runa par Annu un ģimenes problēmām, runa ir par dzīvību un nāvi.

�Saki, hermano, kādas tev ir pēdējās ziņas par Murano?� Amarra jautājo�i paskatījās pāri brillēm uz jaunekli.

�Pēdējās dienās man par viņu nav ziņu,� teica Uberto, piecēlās kopā ar prezidentu, �zinu, ka viņ� neatrodas Alborā, bet gan darbojas kaut kur Puntas de Abras pusē.�

�Skaidrs, Uberto, skaidrs,� teica Amarra, puiciski uz pleca uzsizdams, tad pagriezās ar seju uz otru pusi un piebilda: �Nomainiet visu ieeju sistēmu un vēl...� Amarra pauzēja, it kā nākamo sakāmo uzsvērdams, �sagatavojiet manu, Annas un savējo maleta num�ro très�.�⁶⁶ �is izteiciens bija apritē kop� tiem laikiem, kad Amarra ar ieroci rokā klaiņoja pa d�ungļiem, un tas nozīmēja, ka jāsagatavo viss ceļam vajadzīgais.

Uberto palocījās un raitā solī izskrēja no kabineta. Viņ� jutās izmisis un neizpratnē - tas, ka prezidents krieviem vairs neuzticas, viņam nebija noslēpums, bet viņ� nekad to nebija izrādījis tik klaji kā �odien. �Kādas sekas nesīs konflikts ar krieviem?� Tas bija jautājums, ko vajadzēja apsvērt. Uberto domīgi soļoja pa parku, un, lai gan viņam bija jāizpilda visi steidzamie prezidenta uzdevumi, viņ� gribēja sakārtot savas domas.

Ar Amarru viņu saistīja kopējā izcelsme. Abi nāca no cienījamo kibundu karaļu un karavadoņu cilts zara, kas savā laikā bija valdījis Lemānijā un kuru tagad bija maz palicis. Uberto piecpadsmit gadus kā ēna bija pavadījis Amarru d�ungļos un kalnos, Krievijā mācībās un

⁶⁵ Mazais brālis (spāņu vai.).

⁶⁶ Ceļasoma numur trīs (spāņu vai.).

arī pie Fidela Kastro Kubā. Viņ� par Amarru zināja tikpat daudz kā pats Ndego. Ar visu to Uberto bija izpelnījies īpa�u prezidenta uzticību. Līdz pēdējam laikam viņ� bija atbildējis ar uzticību - vienu no vērtīgākajām kibundu rakstura īpa�ībām. Klup�anas akmens viņa ceļā kļuva baltā sieviete, pēc kuras Uberto gadiem ilgi bija alcis. Dro�i vien pa�a skaidrais prāts viņam būtu palīdzējis, bet Anna pati deva iemeslu mīlas neprātam. Viņ� bija paklupis un ar abām kājām vienlaicīgi. Uberto piemita tāda pavisam vecmodīga lieta kā sirdsapziņa, un diem�ēl tās nebija tikai sirdsapziņas mokas vien.

Ejot starp krūmiņiem pa iemītajiem celiņiem, adjutants aizdomājies nonāca Alboras upes krastā pie balti krāsotās, no koka būvētās laivu piestātnes iepretī Maudibulas salai. Viņ� apstājās, atbalstījās ar muguru pret margām un, vērojot Alboras zaļgano ūdeni, kas, jautri griezdamies un urdzēdams, steidzās uz jūru, kavējās domās par sirdslietām.

Ndego regulāri saņēma krievu �urnālus, avīzes un kopā ar tiem personīgās vēstules no padomju zemes paziņām. Jau gadiem ilgi Uberto bija uzticēts saņemt pasta sūtījumus, kuri bija adresēti Amarram un arī prezidenta kundzei. Tā arī viss bija gājis pa labi iemītu taciņu līdz vakardienai, kad prezidenta adjutantu palūdza ieiet kādā telpā, kur viņu gaidīja vēstnieka pirmais palīgs biedrs lgrovs. Protams, Uberto nebija nekāds noslēpums, ar ko nodarbojas lgrovs. Pulkvedis neapgrūtināja sevi ar liekām pieklājības frāzēm, tikai sarunas sāk�anai izklāja vairākas krāsu fotogrāfijas. Uberto nevajadzēja daudz laika, lai fotoattēlos pazītu sevi kopā ar prezidenta kundzi visās saldākajās pozās. lgrovs klusēja, nesmējās, bet arī neapsūdzēja, viņa sejas izteiksme nemainījās, varētu teikt - palika svinīga - it kā viņu kā labu draugu būtu iepazīstinājis ar reti sastopamu pastmarku kolekciju. Jaunajam cilvēkam tas nozīmēja galu. Arī viņ� izglītību bija guvis Krievijā. Kaut arī kop� tā laika bija pagāju�i septiņi gadi, viņam bija jānojau�, ka noklausī�anās un novēro�anas tehnoloģijas ir attīstīju�ās septiņjūd�u zābaku ātrumā. Ta�u pilī arvien ir bruņotas apsardzes klātbūtne un sve�am te grūti ienākt... Nē, to izdarījusi kāda prezidentam tuvu stāvo�a persona vai...

Igrovs ļāva viņam mierīgi aplūkot fotogrāfijas, un istabā iestājās pilnīgs klusums. Uberto izvērtēja savas iespējas, kaut arī tās bija tuvu nullei. Viņ� pats bija iegājis krievu slazdā un ar blīk�ķi aizcirtis durvis. Lai gan Igrovs neteica ne vārda, jaunajam vīrietim bija skaidrs, ar ko ir darī�ana. �o operāciju izlūku �argonā dēvēja par �sienas gleznojumu� jeb aģenta savervē�anu uz vainu pierādo�u materiālu pamata. �Sienas gleznojumam� bija jābūt tik �ausmino�am un apjomīgam, lai savervētajam zustu jebkāda vēlē�anās ar to pārbēgt. Uberto pār�ķirstīja galdā izliktās fotogrāfijas, un, lai arī dvēselē bija izmisis, viņ� juta pēk�ņu slepenu prieku un alkas visu atkārtot.

Vīrie�i diezgan ilgi spēlēja nerunā�anas spēli. Kailo galvvidu glaudot, klusumu beidzot pārtrauca Igrovs:

�Uberto kungs, jebkāda piedraudē�ana būtu pārāk zemiska un nederīga tādam vīrietim kā jūs.�

�āda replika adjutantā izraisīja pārsteigumu. Pulkve�a sejā trūka izsmiekla vai divdomīgas pārākuma izteiksmes, kādu varēja gaidīt. Uberto viņ� būtu bijis jānicina, bet pēk�ņi tas vīrieti vērta diezgan simpātisku. Igrova sejas izteiksme un balss tonis atstāja iespaidu, it kā viņ� justos ļoti neērti, ka ir spiests izmantot tādus līdzekļus.

�Sapratu,� adjutants bija lakonisks. �Nakts apgaismojumā tik labā kvalitātē uzņemti attēli iespaidīgā krāsainībā un palielinājumā!�

Viņ� domās meklēja atbildi, kā, kas un kad �īs fotogrāfijas bija uzņēmis. Viss bija noticis pilī, kur apkārt kā mu�as zivju tirgū staigā bruņoti vīri un kur viņ�, Uberto, zināja un pazina katru stūri un kaktu.

��īs fotogrāfijas ir palielinātas no videolentes,� teica Igrovs, acis slēpdams, �mums ir viss video kopā ar skaņu.�

Uberto skatījās ūdenī un saprata, ka viņa dzīve kopā ar balto sievieti ir nonākusi padomju militārās izlūko�anas redzeslaukā. Viņ� nojauta, ka arī Lemāniju gaida lielas pārmaiņas un tām nemaz vairs nav jābūt saistītām ar Amarras vārdu. Uberto izlēmis iespēra no tiltiņa akmentiņu upē, vēroja tā lidojumu un plunk�ķi Alboras zaļajā ūdenī, tad viņ� iztaisnojās un ātrā, vingrā solī atgriezās pilī - bija daudz darāmā.

�Tā tas vecums pienāk,� nodomāja ģenerālleitnants Silajevs, ģenerāl�tāba Ļeņingradas izlūko�anas nodaļas priek�nieks, kur� tusnīdams bija uzkāpis tre�ajā stāvā un apstājies, lai pie dzīvokļa durvīm kabatās sataustītu atslēgas. Viņ� agrāk nebija ievērojis, ka, uzkāpjot tre�ajā stāvā, būtu sasvīdis, bet nu nemanāmi un slepus bija piezadzies vecums, un tas, kam agrāk nepievērsa vērību, nu lika par sevi manīt. Klusi purpinādams, pārbaudīdams daudzo kabatu saturu, ģenerālis beidzot atrada atslēgas, atdarīja durvis un rūpīgi uz paklājiņa noslaucīja kājas, lamādams draņķīgo Ļeņingradas jūras klimatu, kas Baltijas jūras krastā jaucās ar siltiem cikloniem, kamēr Maskavā pieturējās sals un puteņoja. Visa kāpņu telpa pludoja dubļos, un ārā uz ielas bija gana daudz sniega, kas sajaucies ar gadsimtiem krātiem netīrumiem. Vladimirs Silajevs nāca no �Akvārija�, no sapulces pie ģenerālpulkve�a Akulova. Pareizāk sakot, tā bija savstarpēja satik�anās ar Viktoru. Akulovs gribēja ātri apspriest daudzus ar Lemāniju saistītus jautājumus un vēlreiz uzklausīt viņa domas par Kvazi un Smirnovu. Tā kā GRU Lemānijas nodaļa bija pakļauta Ļeņingradai, bet �Reverss� - tie�i �Akvārijam�, Silajevam nebija nekā īpa�a, ko piebilst, un tomēr viņ� nesaprata Viktora gādību.

Iegājis dzīvoklī, ģenerālis pakāra uz vad�a mēteli, noņēma ziemas cepuri, novilka kurpes un apāva no �uk�iem pirktas spalvainas �ības. �ineli Vladimirs valkāja ārkārtīgi reti. Pogādams vaļā fren�a pogas, viņ� pa gaiteņa parketu devās uz kabinetu. Gadu desmitiem Vladimirs �ajā piecistabu dzīvoklī ar visām ērtībām Vasīlija salas Ostas ielā bija dzīvojis viens. Lielās istabas logā iespīdēja gaisma no jūras pasa�ieru ostas ēkas, kur kā gulbji pienāca un no kurienes, trok�ņaino un ka�ķīgo kaiju pavadīti, aizgāja pasa�ieru kuģi. Vasarās otrpus ielai zaļoja parks, kas agros rītos pavasara saules staros, kad pilsētas satiksme vēl nebija modusies, skaļi gavilēja putnu dziesmās un �ivinā�anā. Vladimiram Silajevam patika �ī zemes, me�a un jūras simbioze, bet visskaistākais bija jūras tuvums. 20. gadsimta 40. gados liktenis viņu kā jaunekli bija

iemetis Igaunijā, Sāmsalā, un, neņemot vērā trauksmainos laikus, īsi pirms kara viņam bija iespēja apbrīnot ziemeļnieciski skarbo dabu, kas kopdarbībā ar jūru bija izveidojusi ļoti ietiepīgus un mērķtiecīgus cilvēkus, ko viņ� klusībā ļoti cienīja. Viņ�, kas bija audzis Donas melnzemes rajonā, nekad nebūtu ticējis, ka tādos grantainos un akmeņainos laukos vispār var kaut ko izaudzēt. Silajevs piegāja pie kabineta ļpga, ta�u parka slapjie un nekoptie koki un slapjās ielas nevilināja skatīties ārā, kā ari neviesa atmiņas par 1941. gadu Kuresārē. Tas bija temats, par ko Vladimirs Silajevs, gadiem ejot, centās domāt arvien mazāk. Ģenerālis iededza stāvlampu un apsēdās klubkrēslā, uz mazā galdiņa nometot laikrakstu Smena un Pravda �īsdienas numurus.

Kvazi... Jau daudzas reizes Tamova tēls uzausa acu priek�ā. Lemānijā nemaz negāja tik gludi, kā Leonīds būtu varējis cerēt.

Tagad visas Voliņinu ģimenes pēdas bija pazudu�as. Kvazi nekad nebija pievīlis Silajeva cerības, bet tagad viņ� bija pazudis, turklāt kopā ar Smirnovu.

Vladimirs domīgi noglaudīja zodu. Saruna ar Akulovu bija ritējusi tikai par apak�pulkvedi Tamovu un drīzāk bija kā vienas puses uzdoti jautājumi, kur viņam bija atbildētāja loma. Protams, tas bija dabīgi, jo viņ� ta�u bija ieteicis Kvazi. Sadegu�ajā automa�īnas Audi vrakā bija atrastas ģenerālmajora Petrova mirstīgās paliekas, bet no Voliņiniem jau vairākas dienas nebija ne ziņas, ne miņas. Tagad bija pienācis laiks, kad operācijai �Reverss�, pēc Akulova vārdiem, bija jākulminē. Tas viss �Akvārijam� bija miglā tīts. Gaisā vibrēja �aubas un aizdomas. Vismuļķīgākais bija tas, ka Vladimiram līdz pat �ai dienai nekas nebija zināms par �Reversa� norisi. Protams, ģenerālleitnants vispārējos vilcienos nojauta, ap ko risinās notikumi, ta�u prasīt no Akulova precizējumu viņ� neuzdro�inājās. GRU neatzīst paradumus uzdot jautājumus par operāciju vai projektu, kas neattiecas uz pa�a darbības lauku.

�Kvazi...� domāja ģenerālis, uzburdams Leonīda tēlu un turēdams to acu priek�ā, �...kas noticis ar Kvazi?� No tā, ka apak�pulkvedis būtu

pārbēdzis CIP pusē, ģenerālleitnants nebaidījās. Leonīdam nebija tāda daba. Silajevs bija apbēdināts par vairākām lietām un atkārtoti lūdza, lai uz Lemāniju sūta viņu, tomēr ģenerālpulkvedis noraidīja piedāvājumu viņa vecuma - 67 gadu - dēļ, vēlēdamies spēlītes atstāt jaunākiem vīriem. Vladimirs nemaz nejutās tik vecs, bet pēc �Akvārijā� notiku�ās �pieklājīgās� izjautā�anas krustām �ķērsām un arvien lielāka spiediena viņa nervi sāka streikot. Viņu nomāca sirdsapziņas pārmetumi, ka centram bija ieteicis Tamovu. Akulovs lika saprast, ka vīrs, kas vada �Reversu�, operāciju var nepārdzīvot, un Silajevs zināja GRU spēles noteikumus. Tamovam ar Vladimiru bija saikne no jaunības dienām, viņus vienoja skarbā ziemeļzeme un lepnie cilvēki mazajā Baltijas jūras salā, un, gadiem ejot, ģenerāļa atmiņas kļuva arvien skaistākas.

�Velns, esmu kļuvis pavisam vecs un �ēlsirdīgs ve�uks,� ģenerālleitnants Silajevs nolamāja sevi, paķerdams no galda vietējo avīzi Smena.

Naktī Marija un Leonīds bija paglābu�ies Abras līcī un nu kā neprātīgi gar krastu joņoja uz ziemeļiem. Viņiem bija laimējies, ka cietoksnī nebija neviena cita kutera vai laivas, kaut gan neviens nevarēja apgalvot, ka kaut kur piekrastes tuvumā aiz kādas salas vai klints neatrastos kāds cits kuteris. Karakuģu Lemānijai nebija. Tādēļ Kvazi uzņēma kursu atklātā jūrā. Viņi traucās prom kādas divas stundas, pie apvār�ņa zeme bija redzama tikai kā tum�a svītra, tad dzinējs da�as reizes iesprauslājās, vairs neuzņēma apgriezienus un beidzot apstājās pavisam. Atskrūvējis degvielas tvertnes vāku, Kvazi redzēja, ka bez degvielas nav jēgas no dzinēja gaidīt darbo�anos, ta�u tvertne bija bijusi pilna. Rīta blāzmas gaismā viņ� arī atrada vainu. Lo�u lietus, ar ko viņi naktī tika pacienāti, nemaz nebija nesāpīgs, kā sākumā izskatījās. Caurumi bija ne tikai kutera stiklā, laivas korpusā, bet arī kajītes ārsienā. Vientuļa lode bija

parūpējusies, lai degviela iztecētu pa pilei vien. �Vai tā bija laime vai nelaime?� Kvazi domīgi grozīja pirkstos bojāto degvielas vadu. �Varēja būt vēl sliktāk, ja kāds �āviens būtu trāpījis degvielas tvertnē.�

Marija karavīra frencī, slēpdamās no aukstuma, kamolā sarāvusies, snauduļoja pie borta.

Leonīds ahterī aizvēra motora �ahtu, kas līdz ar tās saturu bija kļuvusi par balastu. Līdz krastam bija pārdesmit jūd�u, un varēja just, ka krasta brīze vieglo plastikāta laivu stumj arvien tālāk un tālāk jūrā. Leonīds domīgi vēroja pie apvār�ņa tikko redzamo, nojau�amo krasta līniju. Viņ� mēģināja klusi pieiet pie borta malā snaudo�ās Marijas, lai, viņu netraucējot, ietu uz laivas priek�galu, kad aiz muguras izdzirdēja no fren�a apak�as atskanam klusu balsi, kurā acīmredzot skanēja jautājums.

�Ar benzīnu ir vakars, vai ne?�

Kvazi pagriezās un ieraudzīja Marijas sajaukto blondo matu ērkuli. Sievietes miegainās brūnās acis lika manīt, ka viņa bijusi iemigusi.

�Jā, diem�ēl tā ir,� Kvazi bija spiests atzīt. Marija piecēlās sēdus un cie�āk ap augumu savilka no karavīra palienēto apģērbu, jo laivas dibenā bija drēgns. �Stāvoklis nav spīdo�s,� Kvazi turpināja, sēdēdams uz borta malas, �airu un buras �ai silei nav, nemaz nerunājot par ēdamo un dzeramo.�

Marija pacēla rokas, sakārtoja matus un, tik tikko lūpas kustinot, klusi teica:

�Zveja ar riņķvadu dienvidos notika apmēram divsimt jūd�u attālumā, traļu zvejas rajons arī stiepjas vairāku simtu jūd�u attālumā uz ziemeļiem... Varbūt tu zini, vai �ajā rajonā iebrauc tirdzniecības kuģi?� Mutē turēdama matu gumiju un Leonīdam par lielu brīnumu ar kaut kur sadabūtu ķemmi garos, skaistos matus ķemmēdama, sieviete jautājo�i skatījās vīrietī.

�Tirdzniecības kuģi... Tirdzniecības kuģi..vīrietis domās atkārtoja, sev priek�ā nolikdams karti. �Mēs esam starp Dobitu un Alboru un atrodamies tālu no abiem jūras ceļiem, turklāt tā Sentenas salu grupa...�

Viņa spriedelējumus pārtrauca klusināts kliedziens un sitiens pa kutera priek�gala sienu. �Paklausīsimies, kas politieslodzītajam ir sakāms.� Leonīds atvēra kutera �aurās rūmes lūku, kur parasti glabājas enkuri ar virvēm. �Ērta vieta, protams, �ī nav,� Leonīds atzina un, saņēmis gūstekņa aiz muguras sasietās rokas, uz klāja izcēla majoru, kas bija bijis tur ielocīts kā saņurcīta pakulu kodaļa.

Mulats bļāva, jo caur�autā roka sāpēja.

�Tā, majora kungs, nāciet dienasgaismā un izstāstiet tautai, kas jums sakāms!� Sarunas uzturē�anai Kvazi iedunkāja gūstekņa plecu.

Murano, kas pirms tam bija zvalstījies kā niedre vējā, zaudēja līdzsvaru un būtu ar plunk�ķi pārkritis pār bortu, ja Leonīds nebūtu viņu cie�i satvēris. No iepriek�ējā augstprātīgā, varenā un noslēpumainā vīra pāri paliku�as bija tikai atmiņas, un arī tās pagaisa, ieraugot �o būtni, kas drebelīgi, ļodzīgi �ūpojās un spo�ās saules staros miedza tuvredzīgās acis. Brilles ar apaļajiem stikliem, kas atgādināja Berijas pensneju, nakts jezgas laikā bija pazudu�as. Kvazi drīzāk uzstiepa, nevis pavadīja Murano uz ahtera klāja. Nepievēr�ot uzmanību sāpēm un no�ēlojamajam stāvoklim, Murano no milzīgā naida un briesmīgajām dusmām �ņāca:

�Tagad jums ir gan labāks stāvoklis,� viņ� skaļi gaudās un, siekalas �ķiezdams, turpināja: �Nekas, nekas... gan jūs reiz dabūs rokā.� Murano paskatījās uz zilgo ūdens lauku, kur acis nesastapa nevienu pieskares punktu, un viņa sejā parādījās pazīstami ņirdzīgā sejas izteiksme. �Kā es saprotu, jums ir radu�ies da�i sare�ģījumi.� Ne Kvazi, ne Marija nelika manīt, ka teiktais jel kā viņus skartu. Viņi gaidīja, ko Murano vēl teiks. �Es gribu paziņot,� viņ� kā iepriek� ņirdzīgi noteica. �Ja jūs mani neatsiesiet un neļausiet nokārtot cilvēciskās vajadzības, es bū�u spiests kļūt neestētisks.� Marija piecēlās no klāja un, iedama uz laivas priek�galu, pār plecu izmeta: �Tāds sīks sūdelis neko lielu nepadarītu tā lielā pļūtījiena smakai, ko pats izplata, bet vides nepiesārņo�anas vārdā, Leonīd, atsien tomēr viņam rokas.�

Acu skatiens, ko Murano veltīja Marijai, varētu viņu nogalināt. Ārprātīgās dusmās viņ� noburk�ķēja:

�Pati esi pļūtījiens, atradu�ies man te di�ie izlūki, lai velns jūs rauj. Tomēr Murano jums uzlika ķepu.�

�Neuzlika gan,� Leonīds atgādināja majoram. �Un izdari savas vajadzības ātri, mūs gaida maza runā�ana,� viņ� teica, atsiedams Murano rokas.

Pēc kāda brīsniņa, kad Murano rokas atkal bija sasietas, Leonīds teica:

�Tagad, major, stāstiet, man ir laiks jūs uzklausīt!� Tas bija pateikts tik pārliecino�i un tādā tonī, it kā viņi sen būtu vienoju�ies par sarunu.

Murano bija at�irdzis, ķermeņa vajadzības apmierinātas, dzīvībai briesmas nedraudēja, un arī ienaidnieks pats savas kļūdas dēļ bija nelāgā stāvoklī - uz tāda fona viņa augstprātība atkal sāka celt galvu.

�Leonīd, par ko jūs runājat? Kas man būtu jums jāstāsta?� Viņ� piemiedza acis saules staros. �Pēc manām domām, mūsu mazajā, toties draudzīgajā kolektīvā ir viena kopīga bēda - kā ātrāk tikt krastā.� Ass un ātrs sitiens sejā majoram lika lamāties un spļaut asinis.

�Sarunāsim tā, Murano-Malavi: lai tu sāktu vērtēt savu dzīvību, novērtēsim to arī mēs!� Kvazi vārdi bija teikti tādā tonī, ka par to nozīmi varētu �aubīties tikai negudrais.

�Velni�ķīgais kuņas dēls, tu krievu izdzimtenis,� majors kopā ar asinīm izspļāva arī dvēseli.

�Lai tā arī būtu!� teica Leonīds, satvēra Murano aiz pleciem un viegli nostādīja uz kājām - tā, ka viņ� sāpēs iekaucās. Tad zem gūstekņa padusēm pabāza glāb�anasriņķi, to ar auklu piesēja pie apstulbu�ā majora un līdz nāvei pārbiedēto upuri ar skaļu plunk�ķi pārgrūda pār bortu. Skaļās balsis izdzirdusi, uz ahteri atdipināja Marija tie�i tajā brīdī, kad no ūdens iznira paniskās bailēs sprauslojo�ā majora galva.

�Kas jums te notiek?� sieviete �ķelmīgi jautāja, it kā būtu darī�ana ar kādu interesantu kompānijas spēli, kurā gribētu piedalīties arī pati.

�Ak, tas vai?� Kvazi, atsaucās, bezbēdīgi vicinādams enkura virvi un uz upuri �ķielēdams. �Zini, ir garlaicīgi nīkt pie borta, es uztaisīju haizivīm ēsmu.�

Nostieptā aukla vilka līdz nāvei pārbiedētu Murano pa ūdeni, reizumis paraujot viņu zem ūdens. Mulats izmisīgi raustījās un bez jēgas �ļakstījās. Viņ� visu mū�u bija ārkārtīgi baidījies no ūdens. Neviens nebija redzējis majoru Murano peldamies, turklāt vēl starp haizivīm...

�Kusties, kusties vairāk, jā,� Voliņins, no laivas draudzīgi �ukstot, ieteica, �sasildīsies, asinis labāk riņķos, un draudzenes ātrāk būs klāt.� Fikai tagad pārbiedētais vīrs aptvēra, kādā stāvoklī viņ� patiesībā atrodas un ko patiesībā nozīmē Voliņina vārdi par dzīvības vērtē�anu. Murano labi atcerējās izmēģinājumus ar saviem gūstekņiem Abras līcī un zināja, cik ātri haizivis reaģē uz asinīm.

�Kusties, kusties Murano!� Leonīds ķircināja mulatu, kas bija sastindzis, �ausmas gaidīdams.

Kategoriski izskanēja Marijas sauciens:

�Leonīd, skaties, 50 grādus pa labi pirmā spura jau ir redzama!�

�Jūsu uzvara, jūs esat uzvarējis,� izmisumā nokliedzās vīrelis, uztraukts skatoties apkārt un atsākot raustī�anos, �es teik�u... teik�u, visu izstāstī�u,� viņ� izmisis kliedza �velciet mani laukā, tikai ātrāk!�

�Piekrītu...� Kvazi vēl novilcināja laiku, lai uzsvērtu izmēģinājuma patiesumu, �Bet ievēro, ja tu sāksi kavēties, būsi atpakaļ ūdenī.� Runas par haizivīm, kas sākumā bija domātas iebiedē�anai, sāka pārvērsties par realitāti. Kad pilo�ais Murano nokļuva atpakaļ laivā, divas trīsstūrainas spuras, majora skatiena pavadītas, aizslīdēja zem kutera, vienlaikus eleganti pagrie�oties kā karakuģu konvojs, viena pa labi, otra pa kreisi, un, attiecīgi ūdens virsmā iezimējot simetriskus lokus, satikās priek�galā.

�Jūs izlēmāt pareizā laikā,� Kvazi iedunkāja nelaimīgo slapjo augumu, kas nekādi nespēja atraut baiļpilno skatienu no haizivīm.

�Jau... jau... jautājiet,� beidzot Murano izstostīja vārdus, hipnotizējo�i skatīdamies ūdens virsmā, kur tagad jau bija parādījusies tre�ā spura, kas peldēja turp un atpakaļ.

�Sāksim no sākuma!� teica Leonīds pasmīnot un apsēdās ērtāk.

�No kā... kā... kāda sākuma?� nīkulis raustīja valodu.

�Piemēram, no tās vietas, kad tu, Roberto Malavi, Padomju Savienībā guvis labu izglītību, atgriezies Lemānijā,� viltīgi teica Voliņins, paskatoties apkārt. �Jūtu, ka mums pietiks laika visu uzklausīt.�

Arvien augstāk kāpjo�ā saule, kas no rīta �ķita kā glābēja sildītāja, tagad pamazām sāka pārvērsties par sodītāju un dedzināja bez �ēlastības. Skaistā, romantiskā jūras virsma ar mierīgi pļāpājo�ajiem vilnī�iem spirgti zilajā ūdenī un zelta ripa debesīs bija zaudēju�as kāruma statusu.

Sakars ar Uberto Annai lika aizdomāties. Tā nebija mīlestība, drīzāk ļoti patīkams fiziskās dziņas apmierinājums un arī pikants notikums, jo tajā bija iesaistīts Amarras adjutants, ļoti tuvs un uzticams līdzbiedrs. Turklāt �is akts iek�ēji kutināja un arī glaudīja pa spalvai Lemānijas pirmās lēdijas pa�apziņu: viņa spēja iekārdināt Amarras pa�u uzticamāko balstu. Tie�i �is piedzīvojums Annai deva milzīgu apmierinājumu un atvēra viegli noslēpumainu smaidu viņas sejā. Kaut gan savas dvēseles dziļumos, kaut kur tur, pa�ā kreisajā sirds kaktiņā, kur viņa ļoti reti uzdrīkstējās ieskatīties, mita melnmatains izteiksmīgais pārmetums, kas brī�iem par sevi deva zināt un ausī �ukstēja: �Annu�ka, tu ta�u esi gatavā mauka! Turklāt savam likumīgajam vīram uzliki ragus, tu esi piekrāpusi arī Leonīdu, vīrieti, kuru tu mīli no visas sirds.� Sieviete domīgi skatījās spogulī redzamajā zīda kleitā tērptajā figūrā. Viņa vērtējo�i pētīja savu izskatu, it kā gribētu ieraudzīt, vai pārdzīvotie notikumi ir atstāju�i pēdas, kas liecinātu par maucību. Anna lēnām grozījās spoguļa priek�ā, uzmanīgi sevi vēroja no katra pagrieziena. Viss �ķita kā iepriek�, ta�u pārmaiņas bija jūtamas - stingrās krūtis bija it kā stāvākas, maigus pieskārienus gaidot, gurni seksīgā pagriezienā snauda spēcīgo roku pieskārienu gaidās, un kaislīgi sārtās lūpas pulsēja no saldi grēcīgajām domām. Tad viņas skatiens apstājās pie acīm. Jā, tās jūras zaļās acis savos dziļumos slēpa gudrību, ka neko nevar padarīt

par neeso�u, nekas vairs nav kā agrāk, visam pārvilkta svītra. Viņas laika skaitī�ana tagad bija sadalīta divās daļās: tas, kas bija agrāk, un tas, kas būs aiz �īs līnijas. Viņa ļāva rītakleitai klusi noslīdēt no pleciem, maigi noglāstīja un saujā pasvārstīja savas karstās krūtis, pārlaida ar plaukstām pāri ieapaļajiem gurniem un sajuta sevī iedunamies tās karstās un saldkaislās nakts atbalsi. Nē, viņa nenieka neno�ēloja -kas izdarīts, izdarīts. Viņa ta�u ir dzīvs cilvēks, nevis piedzēru�ā Lemā-nijas prezidenta drā�amais buks. Anna bija atradusi sev dvēseles attaisnojumu. Pārkāpdama zemē nokritu�ajai rītakleitai, sieviete iegāja vannas istabā un atgrieza ūdens krānu. Viņa bija noslēgusi savu iek�ējo mieru, kaut gan tur, kreisajā kaktiņā, rēgojās pavisam maigs jautājums: �Bet Leonīds, meitenīt?�

Klauvējiens piespieda Annu aizgriezt ūdens krānu. Viņa steidzīgi paķēra rītakleitu, to uzrāva mugurā un atvēra guļamistabas durvis. Uberto neslēpa acis. Viņ� stāvēja uz sliek�ņa gar� un varens, atklāti un dro�i skatījās sievietei sejā.

�Atvainojiet, ka iztraucēju, prezidenta kundze.� Lai gan acu skatiens jau bija paspējis pārslīdēt Annas apaļumiem, tas runāja citu valodu. �Es nāku ar prezidenta kunga rīkojumu.� Sievietē valdīja pretrunīgas jūtas. Acu priek�ā iznira saldkaislā nakts un jaunekļa muskuļainā figūra virs viņas, un viņa sajuta, ka, par spīti iepriek�ējām dvēseles mokām, nebūtu nekas slikts, ja... Anna tomēr apspieda savu vājumu, kā apliecinājumu tam sakārtoja cie�āk rītakleitu ap augumu un palūdza jaunajam vīrietim ienākt istabā.

Arī Uberto atcerējās katru mirkli no tās baudkārās nakts un ilgojās atkal to atkārtot, ta�u tikpat skaidri atcerējās Igrova parādītās fotogrāfijas, un negribot jaunā vīrie�a skatiens meklējo�i pārslīdēja pār guļamistabu. Neviena vārda neteikdams, vīrietis, apjuku�ās sievietes skatiena pavadīts; pārmeklēja istabu. Anna, kura gribēja uzzināt, kas notiek, atdūrās pret Uberto brīdino�i uztraukto sejas izteiksmi un ļāva visam notikt, apsē�oties uz pufa iepretim spogulim.

Kamera neatradās, un pat �blak�u� nebija, ta�u bija nofilmēts. Bet kā? Kā tas bija iespējams? Ar neizpratni sejā Uberto stāvēja guļamistabas

vidū. Anna, nesaņēmusi atbildi uz savu jautājumu, noraudzījās uz jaunie�a darbo�anos ar maigu pārākumu kā māte, kura seko ietiepīga bērna palaidnībām. Protams, viņa saprata, ko jauneklis meklē, ta�u būtu muļķīgi gaidīt, ka Lemānijas prezidenta kundzes guļamistabā atrodams kaut kas ar izlūko�anu saistīts.

�Tas bija iespējams,� Uberto pie sevis domāja. Viņ� vēlreiz atcerējās rakursu, no kāda abi bija nofilmēti, un tad pēk�ņi iedomājās par spoguļskapi, kas atradās pie gultas pretējās sienas. Uberto palūdza Annu piecelties. Spoguļskapis bija pilnīgi parasts. Da�i plauktiņi pudelītēm un tūbiņām, divas atvilktnes un divi zvaniņa formas gaismas ķermenī�i otrpus spogulim. Uberto satvēra vadus, izvilka kontaktdak�iņu no ligzdas. Spuldzes, kuras spoguļa priek�ā uz mazā galdiņa bija izstaroju�as intīmu gaismu, nodzisa. Spuldzī�u kontaktdak�iņa bija mazliet lielāka par parasto un negaidīti sazarojās se�ās kontaktu kājiņās. Arī Anna ieinteresēti pienāca pie vīrie�a un paskatījās pār viņa plecu.

�Anna,� �ukstēja Uberto, sajūtot sievietes matus kutinām viņa kaklu, �lūdzu, pastāstiet, no kurienes jums skapītis?�

�Pirms gada pasūtīju da�as lietas no mājām, to vidū bija arī �is tualetes galds ar spoguli - vismaz kaut kas ar dzimtās puses dvesmu.� Sieviete neizpratnē skatījās uz vīrieti, tad uz mēbelēm viņu priek�ā.

Pa to laiku Uberto bija atlocījis mazu kabatas nazi ar skrūvgriezi un noskrūvēja kontaktdak�iņas vāciņu, pētīja, drīzāk konstatēja, tā saturu un tad jautāja:

�Mēbeļu atgādā�anu bija organizējusi vēstniecība?�

Viss bija skaidrs. Kabelis un kontakts, kas no ārpuses izskatījās pavisam parasts, vēl bez vadiem glabāja daudz interesanta. Portatīvas ērta lieluma videokameras atra�ana tagad bija tikai laika jautājums. Pavisam apjuku�ajai sievietei Uberto paskaidroja:

�Spoguļstikls, Anna, nav parastais stikls. Kamera caur to filmē.� Anna sajuta, kā kopā ar nojausmu viņai vaigos iesitas kauna sārtums. Kāds bija lūrējis un izspiegojis viņu, novērojis viņas noslēpumus, kaut gan viņa domāja, ka ir viena pati. Kāds bija tīksminājies par viņas

kailumu un zināja viņas visintīmākos gultas noslēpumus. Viņa aiz kauna un dusmām ar rokām aizsedza acis, izmisusi apsēdās uz gultas malas:

�Kāds kauns, mans Dievs, kāds kauns!� Tad viņu ķēra kā elektriskā strāva: �Mans Dievs, tad viņi redzēja arī to nakti ar Uberto!� Panikā un izbīlī viņa paskatījās jaunekli, kas noskumu�u izteiksmi sejā bija sekojis sievietes pārdzīvojumiem, un, pirms Anna paspēja ko jautāt, vīrietis teica:

�Jā, Anna, tas tie�ām tā ir!�

Tagad sievietē juku jukām pāri malām uzmutuļoja dusmas, kauns un neizsakāms niknums. Izspūru�iem matiem, jūras zaļajām acīm zibeņojot, sieviete gāja pie Uberto.

�Kas bija tas cūka, pasaki, kas bija tas lielais sivēns?� Viņa �ņācot sita ar mazajām dūrltēm pa jaunekļa muskuļotajām krūtīm.

Vīrietis vienkār�i stāvēja un neaizsargājās. Viņ� skatījās sievietes acis un lakoniski teica:

�Padomju laipnība.�

Anna bija satriekta. Viņa nolaida rokas, un sejas izteiksme lika saprast, ka viņa dzirdētajam negrib noticēt. Kāpēc viņiem dzimtenē bija vajadzīgs uzzināt, kas notiek Lemānijas prezidenta guļamistabā, un kā viņi vispār tā uzdro�ināju�ies?

�Daudzi svarīgi politiski notikumi, Anna, sākas vai beidzas tie�i guļamistabā,� Uberto teica un palīdzēja apmulsu�ajai un gandrīz bezsamaņā ieslīgu�ajai Lemānijas pirmajai lēdijai atsēsties. �Ari man nācās to veco izlūko�anas gudrību pieņemt pārāk vēlu,� viņ� piebilda, atgrie�oties pie spoguļa.

Anna bija satriekta un nomākta. Nu viņas domās pamodās aizdomu tārps, pavīdēja neticība, viņa pa�ķielēja uz vīrieti un jautāja:

�Saki, Uberto, kā tu par to uzzināji?�

�Man jau kaut ko parādīja,� vīrietis izmeta pār plecu, atlauzto mēbeli saliekot kopā.

Anna atkal nosarka. Uberto aizstūma skapi vecajā vietā un, mētādams rokās portatīvo videokameru, nāca atpakaļ.

�PSRS vēstniecība mani piespieda ar varu, tikai...� Viņ� bridi apklusa, it kā apsvērdams savu turpmāk teikto vārdu nozīmīgumu, �...tomēr, Anna, neko neno�ēlojiet.� Viņ� dziļi ieskatījās sievietei acīs, un viņa sajuta, ka, lai arī kas notiktu, Uberto ir vīrs, kuram var uzticēties. Pateicīgi caur asarām viņa uzsmaidīja vīrietim, kas bija no citas tautas un, domājams, arī no citas pārliecības. Kaut arī da�iem viņas dzimtenes vēstniecības izlūku izdzimteņiem neizdevās viņai piekļūt tuvāk, viņa bija nodevusi savu dzimteni, ievilkta netīrā spēlē un izmantota.

�Kādi cūkas... tie nu gan ir cūkas...� atkārtoja sieviete, arvien notraukdama asaras, un dvēselē bija milzīgs haoss. Tad viņa sajuta, ka viņas galvu maigi noglauda, un izdzirdēja Uberto balsi:

�Anna, prezidents gatavojas pamest pili.� Redzot Annas acīs asaras un apmulsumu skatienā, jauneklis atvainojoties piebilda: �Uz kurieni, es to pagaidām nezinu, toties viņ� palūdza jūs sagatavoties, prezidenta kundze.� Uberto galanti palocījās un aizejot klusi aizvēra durvis.

Tam, ka vajadzības gadījumā Voliņins viņu izbaros haizivīm, nebija iemesla neticēt. Leonīds bija izrādījis apņēmību, atjautību un dro�a vīra rīcību, un tas, kas bija rakstīts viņa dienesta lapā, kura glabājās Murano seifā, lika majoram viņu uztvert ar godbijību. �Stāvoklis ir diezgan nelāgs, bet nepavisam ne draņķīgs,� kutera stūrī sēdēdams ar nokārtu galvu, pārdomāja slapjais un bezgala vājais Lemānijas Dro�ības dienesta priek�nieks. No viņa drēbēm uz klāja bija sakrājusies liela peļķe. Viņ� joprojām elsa pēc briesmīgās kārpī�anās ūdenī, un, lai gan izskatījās no�ēlojami, bailes viņa vārguma masku sen bija norāvu�as. Tagad

viņ� drud�aini meklēja iespēju izkļūt no situācijas. Kvazi un Marija saskatījās.

�Tā, Roberto Malavi, klausos, ko tu gribi teikt,� zobgalīgi teica Leo nlds un nīgri noraudzījās uz izmirku�o un pilo�o cilvēka augumu. Majora acis bija aizvērtas, galva atbalstīta uz krūtīm, un viņa augumu ik pa brīdim kratīja aukstuma drebuļi.

Murano drēbes bija izmirku�as, un uz viņa kauliem tās drebēja kā slapjas lupatas uz drēbju pakaramā, atklājot majora slimīgo kalsnumu. Aiz aizvērtajām acīm lielā ātrumā darbojās smadzenes, meklējot kaut mazāko iespēju glābt ādu. Marija caur blondo cekulu modri sekoja nelaimīgā vīrie�a kumēdiņiem un saprata, ka majors izliekas, lai stieptu apdomā�anās laiku.

�Zini, Leonīd,� viņa teica un strauji pielēca stāvus. �Majora kungam nekas nekai�, viņam tikai jāatsvaidzina atmiņa ar jaunu peldi.�

Brūnās acis vērīgi viņā raudzījās, un Murano no tām �ēlastību nevarēja gaidīt. Viņ� ienīda sievieti un no�ēloja, ka �gorillas� nebija paspēju�i mazliet padarboties ar skaisto krievieti. Pēc tam... jā, pēc tam viņ� nedaudz būtu izmantojis elektrību, pacepis to padauzu no visām pusēm... gan jau viņ� būtu pratis. Strauj� un ass sitiens pa savainoto roku, un majors, sāpēs ievaidēdamies, pats pielēca kājās. Fūrija stāvēja viņa priek�ā, un no viņas skatiena nāca ledaina nāves dvesma.

�Vai tu bikses jau esi pieķēzījis, stipriniek?� fūrija �ņāca viņam sejā. �Cietoksni tu biji baigi varens tēviņ�, kas mani solīja apmierināt ar gumijas steku, vai ne?� Pēk�ņs, tomēr vājāks sitiens lika mulatam sāpēs griezt zobus, un viņam acu priek�ā aiz dusmām viss satumsa. Arī Leonīds pienāca tuvāk.

�Labi, labi...� viņ� mierināja sievieti, kas nākamajā brīdī būtu gribējusi darīt daudz vairāk. Marija pret savu gribu pagāja nost no majora ar saviebto seju. Viņas brūnās acis �ķīla zibeņus, un Murano nemaz nebūtu gribējis palikt divatā ar �o tīģermāti.

�Beidzam ākstīties,� viņ� izdzirda Kvazi sakām. �Tagad ir laiks runāt patiesību, vai arī...�

Majors lieliski saprata, kas slēpjas aiz Voliņina �vai arī�. Izejas vairs nebija, un kāda vairs tam nozīme. Būs jārunā, lai gan varēja jau darīt da�ādi, un Murano izlēma melst daudz nieku, tikai lai paglābtos no peldes. Viņ� apsēdās pie borta malas, sakārtoja sāpīgo roku tik daudz, cik auklas atļāva, karstajā saulē piemiedza savas bezbriļļu acis un ironiski sāka:

�Kas attiecas uz manu jaunības laiku un mācību gadiem, nesaprotu, ko jūs vēl gribat noskaidrot. Cik esmu paspējis pamanīt, jūs jau tāpat visu zināt.�

�Jā, Murano,� viņu pārtrauca Voliņins, �lai mums ietu raitāk, �o laiku izlaidīsim un pāriesim pie tā, kad sākās jūsu sadarbība ar ģenerālmajoru Petrovu.�

�Ak, ar Nikolaju...� Mulats apzināti stiepa laiku, �...viņ� bija patiess proletariāta intere�u aizstāvis.� Izsmējīgs ņirdzīgs smīns parādījās viņa vaigos. Leonīds un Marija saskatījās, tomēr klusēja un ļāva gūsteknim runāt. �Es ar Petrovu iepazinos uzreiz pēc tam, kad viņ� 1981. gada beigās bija nosūtīts uz Lemāniju. Mums bija da�as apspriedes, kurās piedalījās Kubas, PSRS un Lemānijas slepeno dienestu pārstāvji,� Murano turpināja. No viņa izmirku�ajām drēbēm cēlās garaiņi, un spo�ā saule virs galvas ne�ēlīgi karsēja. �Cita pēc citas tika organizētas da�as kopīgas operācijas. Petrovam bija grūtības ar aģentu vervē�anu Lemānijā. Kā jūs saprotat,� Murano kā skolotājs vērsās pret skolniekiem, �baltajiem vīrie�iem neatkarīgi no tā, vai viņi ir krievi vai amerikāņi, ir ļoti grūti savervēt patiesi uzticamus aģentus. Nēģeriem jau ar mātes pienu ir iezīsta neuzticība pret baltajiem cilvēkiem, un, dziedot līdzi sociālisma vai komunisma dziesmiņai, viņi tev neuzticēsies ne par mata tiesu. Protams, reizēm �ajā jomā darbojas arī nauda,� Murano zobojās. �Pateicoties manam maziņajam arhīviņam, laikam esat dzirdēju�i,� majors ar lepnumu pievērsās Kvazi, �ka es arī Nikolajam palīdzēju pārvarēt grūtības.�

�Dabīgā kārtā arī pats kļuvāt par savāktās informācijas īpa�nieku,� Voliņins asi iejaucās majora teiktajā.

�Bet, protams, mīļais Leonīd, protams. Pretējā gadījumā es būtu pavisam tērēts,� Murano riebīgi tīksminājās par cita nelaimi, un pēdējais teikums viņam sagādāja īpa�i dziļu apmierinājumu.

�Tālāk!� lakoniski komandēja Leonīds.

�Tālāk,� gūsteknis atkārtoja, �tālāk mums izveidojās auglīga vairāku gadu ilga sadarbība, kurā mēs viens otru atbalstījām.� Murano atkal savilka ļaunu grimasi.

�Labi, tagad parunāsim par �blak�u� licēju brigādi, kas apciemoja mūsu dzīvesvietu,� Kvazi neļāva majoram dusēt uz lauriem.

�Ak tie...� vīriņ� stiepa, gari apsvērdams, ko un kad pateikt. �Tas bija Petrova pasūtījuma darbs. Kādu dienu viņ� piezvanīja un aicināja satikties. Izstāstīja, ka Maskava viņam uzgrūdusi uz kakla �aubīgu vīru un vajadzētu mazliet izzondēt pamatus. Pēc tam kad es savu brigādi sasietu biju saņēmis atpakaļ, bija skaidrs, ar ko ir darī�ana,� Murano sadrūmis rauca pieri.

�Vai es esmu pareizi sapratis,� Kvazi jautāja, Murano cie�i acīs skatīdamies, ar nelielu pārsteiguma devu balsī, �ka no tās dienas sākās arvien interesantāka jūsu sadarbība?�

�Protams, Voliņin,� majors teica kā mazprātīgam bērnam, �mums ar Nikolaju bija padomā vairāki ļoti interesanti projekti, un sve�s ok�ķeris �ajā smil�u kastē nebija gaidīts viesis, vēl jo vairāk, ja Maskava viņam izvirzīja ap�aubāmas īpa�as prasības. Tas mūs darīja uzmanīgākus, un Petrovs bija pavisam nodzīts putās.�

�Parunāsim par tā dēvētajām jūsu un Petrova kopīgajām interesēm,� Leonīds pārcirta mulata stāstījuma pavedienu.

�Par militārās politikas un izlūko�anas jomu es jau stāstīju,� gūsteknis iebilda, sarunas laikā pirmo reizi izrādot uztraukuma un nervozitātes pazīmes.

�Tu stāstīji arī par kopdarbību tirgo�anās jomā, Murano,� Kvazi, sarkastiski smīnot, teica, dodams gūsteknim laiku izdomāt jaunus melus. �Vai tādēļ tu savu kompanjonu, aci nepamirk�ķinādams, aizsūtīji pie Pētera?�

Murano seja sadrūma, un viņa izskats pilnībā rādīja, ka �ī temata aizskar�ana viņam nemaz nav pa prātam, ta�u aiz borta gaidīja haizivis.

�Nūjā...� majors nesteidzās izkratīt sirdi, prātodams, kā labāk izklāstīt sakāmo. �1982. gada sākumā man izdevās mūsu Ekonomikas ministrijā uzlikt ķepu grupējumam, no kuras, stingrāk piespie�ot, noskaidroju patiesību, ka pretēji pla�i izplatītajam viedoklim Lemānijā, kaut ari mazos apjomos, iegūst dimantus. Notikumi sāka attīstīties pēc padomju ģeologu prāta; viņi Bie pilsētas tuvumā, Serranijaroko kalnu masīvā, Alboras upes krastos veica ģeoloģisko izpēti hidroelektrostacijas celtniecībai un pavisam nejau�i bija uzgāju�i pamestas raktuves. Turpmākā izpētē noskaidrojās, ka pamestās raktuves nebija nemaz tik pamestas, un no �etriem vīriem izglābās un dzīvs palika tikai viens.�

�Vai tas bija notikums ar Fjodorovu?� Kvazi ieinteresēti jautāja.

�Patiesi, tā līdz nāvei nobiedētā vīra vārds bija Fjodorovs.� Murano pacēla acis un jutās pārsteigts, ka Voliņina sejā nevarēja nolasīt neko vairāk. �Kā redzams, jūs, Feonīd, esat ļoti labi informēts par to, kas notiek Lemānijā.�

Voliņins neatbildēja, tikai ar roku deva zīmi turpināt.

�Ģeologs ātri nonāca Petrova vīru rokās,� turpināja Murano, �un tas, ko Fjodorovs raktuvēs bija redzējis un dzirdējis, palika mantojumā tikai Nikolajam Petrovam. Pēc kāda laika ģeologs aizdomīgos apstākļos gāja bojā. Fjodorova līķi atrada Alboras upē...�

�Baumo par Tolkero partizāniem, kam nagos esot kritis nelaimīgais vīrs,� Kvazi ironiski vidū pārcirta majora stāstīto.

Platais ņirdzīgais smaids Murano sejā liecināja, ka tas viņam nebija noslēpums.

�Tie�i tā, biedri apak�pulkvedi,� viņ� teica, tēlodams gatavību pakalpot, �tas viss bija ģenerāļa bizness, man atlika tikai dzīties pakaļ mūsu Rūpniecības ministrijai.�

Marija, kas kā priek�zīmīga skolniece visu laiku bija mierīgi sēdējusi, vairs nespēja liegt sev prieku iedunkāt Murano.

�Ak tad jūs esat tāds paipuisītis?� Viņa zobojoties iesita majoram pa plecu.

Sāpes mulata seju izķēmoja trakā dusmu grimasē, un viņ� brīdi apklusa.

�Izbeidz, Marij,� Kvazi atrāva apjuku�o sievieti no gūstekņa.

Marija izrāvās, un viņas acis liesmoja slāpēts naids.

�Es gribu nosist �o sprāgoņu!�

Leonīds vēlreiz pagriezās uz gūstekņa pusi un iedvesmoja viņu turpināt.

�Rūpniecības ministrijas aizsegā slēpti darbojās grupējums, kas bija atjaunojis raktuves darbību,� Murano turpināja stāstīt, seju �ķobīdams, �bet dimantu tirdzniecībai nepietika ne apķērības, ne sakaru, un tad Nikolajs tur iekārtoja savējos.� Majors izlikdamies svētulīgi pagrieza acis pret debesīm. �Petrovs pirms dienesta Lemānijā aptuveni trīs gadus bija strādājis Nīderlandē, tādēļ mums bija pieejami sakari un tirdzniecība. Sākumā Nikolajs mēģināja iestāstīt, ka viņa ienākumi nonāk�ot �veices bankā, slepenā Centrālās komitejas kontā, bet, redzēdams, ka es tam neticu, vēlāk pilnīgi aizmirsa �o variantu,� nicīgi nobeidza Murano.

�Viss izklausās brīnum pasakaini,� Kvazi domās apsvēra dzirdēto. Viņ�, kas jau gadiem ilgi bija dienējis GRU, nespēja noticēt, ka izlūko�anas organizācijas paspārnē varētu paslepus sarīkot tādu privāto tirdzniecību. Viņ� bija dzirdējis par ārkārtīgi slepenajiem lielo partijas bosu kontiem ārzemēs un zināja pat to, ka partijas finansē tā dēvētās tautas atbrīvo�anās kustības, kas no tā labi piepildīja kabatas, bet to, ka GRU rezidents slepeni nodarbotos ar dimantu tirdzniecību un pats savās interesēs, tam Kvazi nespēja noticēt. Likumi bija pārāk stingri. �eit bija jābūt kaut kam citam un daudz lielākam. Varbūt Lemānijā Petrovs bija tie�i pakļauts kādam ļoti iespaidīgam Maskavas bosam? Vai pulkve�a Tamerika nogulē�anas gadījumu viņam uzdāvināja tāpat vien, bez iemesla un vai ģenerālis tāpat vien, bez iemesla uzdro�inājās iet pret �Akvārija� instrukcijām un atļāva �izģērbt� īpa�i pilnvarotu aģentu, vēl jo vairāk - mēģināja viņu iznīcināt? Kvazi uzmācās skumjas, kaut gan viņ� visu no jauna pavēru�os ainu vērtēja kompleksi. Kāds no Maskavas bija izvērsis operāciju �Reverss�, kam �ajā reģionā bija milzīga nozīme,

un kāds cits mēģināja iegūt personīgu labumu, cenzdamies panākt operācijas izgā�anos. Tie �kādi�, kas, domājams, atrodas ļoti augstos posteņos Maskavas varas gaiteņos, varbūt ik rītu rokojas cits ar citu, kamēr viņ� tajā pa�ā laikā Lemānijā riskē ar dzīvību. Tā nu gan ir cūcība.

�Leonīd, vai kaut kas manis teiktajā jūs ir pārsteidzis?� Kvazi īstenībā atsauca Murano dzēlīgā tīksminā�anās par to, ka viņ� bija aizdomājies.

�Turpiniet,� Leonīds īsi teica, atstumjot malā savas sajauktās domas.

�Neticami,� viņ� izdzirdēja Marijas teikto. Sievietes augsti paceltās uzacis izskatījās kā mazi jumtiņi virs kastaņbrūnajām acīm.

�Ko tur vairāk turpināt,� norūca Murano, �viss ir jau pateikts.� Galvu nolaidis, viņ� sāka aplūkot savus ūdenī izmirku�os brūnos augstpapē�u zābakus.

�Pārmaiņas pēc parunāsim par jūsu un CIP savstarpējiem sakariem,� Kvazi pēk�ņi ieminējās, stingri skatoties gūstekņa sejā.

Viegli noraustīju�ies mutes kaktiņi rādīja, ka Voliņina jautājums bija negaidīti precīzi trāpījis Murano. Viņ� pie sevis bija nolēmis nestāstīt par �o jomu, ta�u viņ� ātri savācās.

�Kādas muļķības jūs tagad runājat, Leonīd?� majors vaļsirdīgi jautāja, turklāt viņa tuvredzīgās acis bija pilnas nepelnīta aizvainojuma. �Mūsu savstarpējās darī�anas ir mūsu savstarpējās darī�anas. Kāpēc jūs �eit vēl bā�at CIP?�

Arī Marijai, kas līdz �im bija domīgi vērojusi jūru, bija radusies interese, un viņa pavirzījās tuvāk vīriem. Leonīds nebija pārliecināts, ta�u viņam arī nebija ko zaudēt.

�Murano, beidziet muļķīgās un patētiskās runas,� viņ� teica asi un paceltā balsī, izteiksmē, ko nevarētu pārprast, �man ir pārliecino�i dati par jūsu sakariem ar CIP.�

�Ja jums tādi dati ir, tad pastāstiet arī man,� Murano izaicino�i teica. Viņa kontakts ar CIP pārstāvjiem kļuva zināms tad, kad Voliņins jau sēdēja krātiņā, un par to viņ� neko nevarēja zināt.

�Jūsu zinā�anai, major, mēs darīsim tā, lai jūsu atmiņu atsvaidzinātu, es to vispirms pamitrinā�u jūras ūdentiņā.� Kvazi ne brīdi nenolaida skatienu no mulata acīm.

�Pasakiet, Murano, no kurienes esat ieguvis ziņas par mani, es teiktu - diezgan precīzas ziņas, un kas ir bijis tas labais cilvēks, kas jums austiņā ie�ukstēja divu operāciju nosaukumus -�Reverss� un �Dzelzs zirgs�?� Kvazi pa to brīdi bija piecēlies un stāvēja kā pastarās dienas tiesnesis majora priek�ā.

Murano seja nespēja noslēpt saspringto domu gaitu.

�Piedāvājiet man kādu ūdensdro�u variantu,� Voliņins piebilda, un viņa sejai pārlaidās sarkastisks smīns.

Murano domās lādēja savu uzpūtīgumu. Pagaidām tikai pļāpājo�ā mēle glāba, tomēr saprata, ka viņ� vēl var palikt zaudētājos un teiktais kā bumerangs var atgriezties.

�Petrovs teica,� majors aplaizīja lūpas, un arī viņam pa�am �ķita, ka pateiktais iztur kritiku. Marija ar interesi sekoja vīriem. Leonīda sejai pārslīdēja zobgalīgs smīns.

�Murano, izdomājiet gan kaut ko labāku. Petrovs jums nevarēja neko pateikt kaut vai tāpēc vien, ka viņ� neko nezināja par tādām lietām. Pacentieties pakustināt savas smadzeņu krokas, jums ta�u ir kāds labāks variants,� Kvazi turpināja zoboties. Iespēja peldēties kopā ar haizivīm rēgojās Murano acu priek�ā, un tas viņu uztrauca.

�Pajautāju saviem vecajiem Maskavas draugiem,� viņ� bubināja, acis nodūris, un krampjaini meklēja ticamu variantu.

�Nepareiza atbilde,� Tamovs tēloja apvainotu, �paklau, Murano, es jūsos esmu vīlies. �is pēdējais variants vispār ir galīgi garām.� Viņ� pagriezās un aiz sevis ar roku pataustīja glāb�anas riņķi.

Murano saprata Tamova �estu, un �ausmas par peldi viņam uzbruka tā, ka viņ� gandrīz sabruka. Murano �oklis sāka drebēt, un no�ēlojamāku būtni būtu grūti iztēloties. Voliņins satvēra glāb�anas riņķi, uzmauca ļenganajam augumam un tik negaidīti uzkliedza, ka satrūkās pat Marija:

�Bet tagad, Murano, saki, ko D�eks Nelsons tev ir solījis un ko tu esi viņam solījis?� Voliņins blefoja par visu banku. Viņ� zināja tikai to, ka Lemānijas West Oil izpilddirektora pirmais vietnieks D�eks Nelsons

bija CIP rezidents Lemānijas Tautas Republikā. Ja pieļāva, ka Murano ir saistīts ar CIP, tad ta�u viņiem bija kādreiz jātiekas, un uz �īs tēzes bija būvēts Kvazi blefs.

Murano vairs nespēja noslēpt izbrīnu. No iepriek� teiktā viņ� jutās apjucis, viņa smadzenēs kā vagoniņi spēļu dzelzceļā pa vienu un to pa�u ceļu joņoja viena apnicīga doma: �Zina... zina... kā tas ir iespējams?�

Voliņins neļāva gūsteknim at�irgt un aiz auklas rāva uz borta malu.

�Ja jāiet peldēties, tad jāiet peldēties. Es redzu, major, ka jūsu runas dāvanas ir pavisam zudu�as.�

Murano juta, kā viļņi viņu apņem, gara acīm redzēja aiz borta uzglūnam �ausmīgas trisstūrainās peldspuras, un milzīgas nāves briesmas satvēra viņa prātu.

�Pa... gaidiet... pagaid...� valodu raustīdams un uz drebo�ām kājām ļodzīdamies, viņ� teica. �Ne... Ne... Nelsons man deva ziņas par jums, gr... gri... gribēja ari jūs sev un... un... sacīja, ka turpmāk varu rēķināties ar aģenta Mo�ā palīdzību.�

Tagad Leonīdam bija kārta brīnīties.

�Kas ir �is Mo�ais, Murano?� viņ� pārsteigts jautāja.

�Es... es nezinu,� gaudās līdz nāvei pārbiedētais vīrelis, �viņ�... viņ�... pats sazinātos ar mani.�

�Leonīd, rokas aug�ā! Tā, pavisam mierīgi, un ej blakus tam murmulim Murano. Tagad vari pagriezties,� Voliņins dzirdēja noteiktā balsi dotas pavēles. Viņ� darīja, kā pavēlēts, un, pagriezies apkārt, ieraudzīja patiesību, skatoties tie�i kala�ņikova stobrā, ko dro�i turēja Marijas rokas.

Atgrie�oties no Dro�ības dienesta sēdes, prezidents bija ļoti nikns. Nejau�i pa kājām pagadīju�os krēslu viņ� ar vienu kājas spērienu aizspēra kabineta otrā stūrī tā, ka tā kājas krak�ķēdamas atlūza. No deviņiem padomes locekļiem bija ieradu�ies �etri. Par pārējiem nekas nebija skaidri zināms. Huans bija pārliecināts, ka lielākā daļa Centrālās komitejas locekļu jau bija sakravāju�i koferus vai tie�i �obrīd ar to nodarbojās. Pulkvedis Hiasi ziņoja, ka Tolkero spēki pavirzīju�ies vēl tuvāk galvaspilsētai un tagad atrodas 150 kilometru attālumā no Alboras. Arī apvienotās Salomes karaspēka daļas guvu�as panākumus un �oreiz pilnībā sagrābu�as Kambelas-Kambu dzelzceļu. Viņa, Amar-ras, kontrolē vairs bija viena ceturtā daļa Lemānijas. Pulkvedis Hiasi �ēlojās, ka vietām pat kubie�i bija atmetu�i ar roku, nerunājot par vietējiem karavīriem, kas vairs negribēja ņemt rokās �autenes. Pēdējos bija ieperināju�ās bailes par atmaksu. Haoss bija rokas stiepiena attālumā. Ndego pats labprāt būtu ņēmis ieroci rokā un ietu uz fronti, lai parādītu tiem biksēs dirsējiem karotprasmi, ta�u stāvoklis tagad ir sare�ģīts un bīstams, un Albora piespieda viņu palikt uz vietas. Ja vara ir zaudēta galvaspilsētā, tā ir zaudēta arī frontē. Nē, viņa pienākums bija palikt Alborā un no �ejienes vadīt cīņu. Cirtainajā galvā domas aiz masīvās pieres ņurcījās un kārpījās gaismas ātrumā. Bija skaidrs: ja viņ� nespēs steidzamā kārtā normalizēt attiecības ar krieviem, tad viņa Lemānijai ir beigas. Steidzīgiem soļiem prezidents mērīja kabinetu un, apstājies pie rakstāmgalda, satvēra tālruņa klausuli un uzgrieza numuru.

��eit Lemānijas Tautas Republikas prezidents,� viņ� nosvērti runāja klausulē, �savienojiet mani ar vēstnieku Aleksandrovu. Nav uz vietas? Kur viņ� tagad varētu atrasties? Sapratu, tā ir konfidenciāla informācija, ko jūs neizpau�at, skaidrs, paldies!� Trakās dusmās Amarra nometa klausuli un iztēlojās sekretāram blakus ironiski smīno�o Aleksandrova tēlu, kas noliedzot pakrata galvu. Prezidents nepacietīgi piegāja pie

Lemānijas kartes, kas karājās pie sienas, un sāka to pētīt. Tur bija redzams Serranijaroko kalnu masīvs un viņa dzimtā Bie pilsēta Alboras upes līkumā. Tālāk acis slīdēja uz zemes dienvidu daļu un dzelzceļu, kas kā taisna līnija �ķērsoja visu Lemāniju no rietumiem uz austrumiem. Dzelzceļ� sākās Kambelas ostā, Atlantijas okeāna krastā, savienoja visas Lemānijas vidusdaļas provinces un turpinājās pāri robe�ai kaimiņvalsts Kambu teritorijā. �im ceļam Lemānijas ekonomikā bija liela nozīme. 70 kilometrus uz ziemeļiem no Kambelas atradās otra lielākā Lemānijas osta Dobitu, un dzelzceļa atzars starp abām pilsētām vēl atradās kubie�u pārziņā. �Protams,� rūgti pasmīnēja Amarra, �gan jau krievi ir parūpēju�ies par to, lai Salomes spēki tāpat vien Dobitu nesasniegtu. Tur ir zemūdeņu bāze. Turklāt viena zemūdene tagad atrodas Careho �aiz atslēgas�, vācietis ir precīzi nogremdēts.� Ja Dobitu jākrīt, tad viņ� būs tajā pa�ā punktā, kur bija 1979. gadā, tajā starplaikā, kad no krieviem un kubie�iem netika gaidīta palīdzība. Bija jārīkojas. Telefons uz galda atkal apnicīgi iezvanījās, iztraucējot prezidentu no tum�ajām domām. Ātriem soļiem viņ� �ķērsoja attālumu līdz galdam.

�Lemānijas Tautas Republikas prezidents,� viņ� sacīja zemā balsī.

�Labdien, prezidenta kungs,� viņ� telefona klausulē izdzirdēja nepazīstamu mērķtiecīgu balsi, �mans vārds ir Igrovs, esmu Padomju Savienības vēstnieka pirmais palīgs. Jūs zvanījāt. Vēstnieks Jurijs Aleksandrovs �odien neatrodas vēstniecībā...� tad sekoja īsa pauze, un balss klausulē turpināja: �Vai es varu jums kaut kā palīdzēt?�

Amarra bija patīkami pārsteigts.

�Jā, biedri Igrov,� viņ� domīgi sacīja telefona klausulē. �Man ar vēstnieku steidzami jāapsprie�as.�

�Es domāju, prezidenta kungs, ka �ī nav telefona saruna, bet, cik es zinu, Jurijs Aleksandrovs da�as dienas nebūs sasniedzams.� Klausulē klusēja, gaidot, ko teiks Amarra.

Ndego svārstījās un domāja, lai gan notikumi bija pieņēmu�i ļoti noteiktus un draņķīgus apgriezienus.

�Kādas ir jūsu pilnvaras, biedri Igrov?� viņ� jautāja.

�Es aizstāju vēstnieku viņa prombūtnes laikā, un ar to viss ir pateikts,� skanēja drusku vīzdegunīga atbilde.

�Ļoti labi,� Amarra noteikti teica, izliekoties neievērojam Igrova toni, �tādā gadījumā es jūs, pirmā palīga kungu, �odien vakarā astoņos gaidu pie sevis.�

�Lieliski,� iz�āvās caur vēstnieka palīga galvu. �Zilonis ir uzķēries.�

�Skaidrs, prezidenta kungs, tad līdz pulksten divdesmitiem nulle nulle,� viņ� skaļi teica, un tālrunī atskanēja krak�ķis.

Maskava - Akulovs - steidzami

Sekojot norādījumiem, atvērta aploksne �Kolibri�. Tik�anās ar Ziloni �odien pulksten 20.00. Kvazi un Marijas liktenis līdz �im nav zināms.

�ahs

Lemānija - Albora - �ahs - steidzami

Sūtījums �Beta� ir iesaiņots un gaida sūtī�anu. Izlido�ana plānota pīkst. 16.00.

Akulovs

Va�ingtona - Lenglija - Huks - steidzami

�Betas� izlido�ana ir nolikta pīkst. 16.00. Mērķis - Ēģipte. Plānotā iera�anās pīkst. 4.00 pēc vietējā laika. Kvazi liktenis nav zināms.

Vecais

Lemānija - Albora - D�eks Nelsons - steidzami Informējiet par Manusa sūtījuma �Beta� nonāk�anu Ēģiptē no rīta pīkst. 4.00 un sāciet vajadzīgos pasākumus.

Admirālis

Melnais PSRS vēstniecības ZIL, klusi �ū�odams, precīzi 19.55, plīvojot sarkanam karodziņam ar sirpi un āmuru, iz�āvās cauri prezidenta pils vārtiem, pat ātrumu nesamazinot, nu apstājās pie galvenajām kāpnēm. No auto izlēca spēcīgs melnā uzvalkā un melnās brillēs tērpies

jaunietis. Nepievēr�ot nekādu uzmanību bruņotajam sardzes postenim uz kāpnēm, viņ� piegāja pie auto aizmugurējām durvīm un tās atvēra. Vja�eslavs Igrovs, vidēja auguma, drukns un jau paplāniem matiem, ģērbies tum�ā uzvalkā, baltā kreklā un pieskaņotā kaklasaitē, tāpat kā pārējie, un ar diplomāta koferīti, katrā ziņā izskatījās ļoti solīds PSRS pārstāvis. Vadītājam blakus nostājās Samoiļins, kas uzvalkā un bez kaklasaites pildīja asistenta pienākumus. Viņ� no Igrova paņēma diplomāta koferīti un devās uz pili, goddevīgi atpaliekot soli iepakaļ. Uberto uz kāpnēm saņēma atnācējus, izvadīja caur bruņotajiem apsardzes posteņiem. Igrovs, kas agrāk da�as reizes bija pili apmeklējis, ar trenētu aci ievēroja, ka sardzes posteņi telpās izvietoti bie�āk, un tie nebija kādreizējie Lemānijas kaujinieki, bet gan īpa�ā vienība, trenēti vīri Padrenuestro. Pa garā gaiteņa grīdas parketu ejot, viņ� juta, ka visu laiku kāds ar modru aci seko delegācijai. Viņus it kā nodeva no rokas rokā. Amarra bija kļuvis ļoti neuzticīgs. Ienākot lielajā priek�telpā, Uberto palūdza viesus uzgaidīt un pats nozuda aiz kokgriezumiem rotātām durvīm. Igrovs un Samoiļins apmainījās skatieniem. Vīri blenza parketa grīdā un aplūkoja pie sienām piekārtās gleznas, drīzāk cenzdamies pamanīt, kur noslēpta novēro�anas aparatūra. Pēc da�ām minūtēm durvis atvērās, un prezidenta adjutants lūdza Igrovu un Samoiļinu ienākt. Miesassargs palika gaidot priek�telpā, kur pie durvīm stāvēja bruņots sargs. Vīri vēlreiz saskatījās un iegāja prezidenta kabinetā.

Amarra, kas bija sēdējis pie masīvā sarkankoka rakstāmgalda, piecēlās un nāca PSRS vēstniecības pārstāvim pretī. Vīri sarokojās un ar skatienu novērtēja viens otru. Amarras stiprais rokas spiediens vājākam vīram būtu licis iesmilkstēties, bet Igrovs nebija nekāds paipuisītis. �Tas, kā vīram pietrūkst augumā, plecos ir līdzsvarā.� Ndego ievēroja, ka pretī saņem tikpat stipru rokas spiedienu. �Un acu skatiens - tas gan nav diplomāta skatiens,� viņ� nodomāja. �Kā rentgenā.�

�Ļoti patīkami, Igrova kungs, mēs ar jums laikam vēl tiksimies,� sarokojoties ar Samoiļinu, Ndego ar samākslotu pieklājību centās izzināt turpmāko.

�Jums taisnība, prezidenta kungs,� teica vēstnieka pirmais palīgs, stoiskā mierā izturēdams prezidenta pēto�o skatienu. �Es �ajā amatā esmu pavisam jauns darbinieks.� Viņa skatienu piesaistīja kabineta stūrī uz trijkāja uzstādītā videokamera, kurā mirgoja sarkana spuldzīte, rādot, ka viņiem pievērstais aparāts darbojas. Amarra, kas uztvēra Igrova pārsteigto un jautājo�o skatienu, draudzīgi pasmaidīja. �Es izlēmu, ka Lemānijas nākamajām paaudzēm būtu derīgi uzzināt, kā taisa vēsturi. Jau nedēļu �eit, pilī, esmu filmējis visas savas darbības un rīkojumus.� Amarra ar roku izteiksmīgi pamāja. �Jā, arī citur. Es ceru, ka tāds sīkums netraucēs mūsu sarunai,� izlikdamies par vientiesi, viņ� pievērsās sarunas partnerim. Igrovs un Samoiļins pārmija drūmus skatienus - atklātu interviju viņi nebija gaidīju�i. Redzot partnerus sprukās, Amarra, no galda paņēmis videokameras pulti, zobgalīgi teica: �Lai notiek, es redzu, ka kinozvaigznes popularitāte jūs nekārdina, tāpēc kameru izslēgsim.� Viņ� ar pulti to izslēdza, un mirgojo�ā sarkanā uguntiņa kamerā nodzisa. �Tad nu varam runāt,� Amarra pamāja vīriem apsēsties dīvānā. �Ko jums drīkst piedāvāt, kungi?� viņ� jautāja, pie grāmatu plauktiem atverot bufeti.

�Nē, nē, prezidenta kungs, mēs neko nevēlamies,� steidzās apgalvot Igrovs.

�Kā gribat,� atteica Amarra un piebilda: �Es gan ar jūsu atļauju ielie�u sev vienu maziņo.� Ar dro�u roku viņ� piepildīja glāzi ar vēsu Stoļi�naja vodka un apsēdās uz krēsla iepretim vīriem. �Nudien, es gribēju runāt ar vēstnieku Aleksandrovu,� murmināja Amarra un, acis pievēris, izbaudīja dedzino�o malku, kas pa asinsvadiem pacēlās aug�up sasildīt sirdi. Igrovs neteica ne vārda, tikai saskatījās ar Samoiļinu.

�Es esmu ļoti noraizējies par Lemānijas un PSRS attiecībām,� pēk�ņi, acis atvēris, teica Amarra un, tie�i Igrovam acīs skatoties, piebilda: �Jūs saprotat, ka stāvoklis frontē ir ļoti nelāgs. Nav jēgas savā starpā radīt nesapra�anos.�

Vēstnieka pirmais palīgs joprojām klusēja, ar skatienu ieķēries uz galda noliktajā diplomāta koferī. Tas Amarru sāka uztraukt. Ko, velns,

viņi vēl grib, vai lai es viņu priek�ā krītu ceļos? �Es ticu un ceru, ka tāds neskaidrs stāvoklis neapmierina arī Padomju Savienību,� viņ� drusku nervozāk turpināja.

�Jūsu priek�likumi?� īsi izgrūda Igrovs. Aug�ā tik un tā viss bija salikts pa plauktiem. Tāds īss un ass teikums no vīra, kas visu laiku bija klusējis, stipri pārsteidza Amarru, un, redzot vīra pelēko acu vērtējo�o skatienu, viņ� jutās neomulīgi. Aizkaitināts viņ� atteica: �Man, Igrova kungs, ir daudz priek�likumu, ja nu tikai jūs tos uzklausītu,� un ar pirkstu pieklauvēja pie galda. Igrovs un Samoiļins atkal saskatījās un klusēja. Tāda klusē�anas spēle Amarram sāka apnikt. �Vai jūs varat pateikt,� viņ� strauji piecēlās un aizgāja otrpus galdam, �kas visam tam ir par iemeslu?�

�Galvenais iemesls, Huan Ndego, esat jūs,� viņ� izdzirdēja sev par pārsteigumu. Pārsteigts pacēlis skatienu, prezidents ieraudzīja Igrova rokā uzradu�os pistoli, kas bija vērsta tie�i pret viņu. Kaut arī Amarra nebija no bailīgo pulka, viņam cauri izskrēja salta strāva, un acis no apmulsuma izvalbījās.

�Igrova kungs, jums kā diplomātam ir dīvainas manieres,� viņ� teica un atkāpās da�us soļus rakstāmgalda virzienā.

�Vietā!� ie�ņācās vēstnieka pirmais palīgs, kas bija pielēcis kājās. �Vēl solis, un jūs kritīsiet.� Amarra bija spiests apstāties da�u soļu attālumā no galda virsmas apak�ā paslēptās trauksmes pogas. Viņ� skatījās vīros un no�ēloja, ka nebija pievērsis pietiekamu uzmanību savām sākuma �aubām. �ie abi bija tādi pa�i diplomāti kā viņ� Mocarts. �GRU rīkļurāvēji,� pavīdēja doma. Lai gan Huans krievus pazina labi, nekad nevarēja iedomāties, ka viņi varētu ienākt viņa kabinetā garām bruņotiem posteņiem un visnekaunīgākajā veidā no�aut.

�Ja atļausit, nolik�u glāzi,� viņ� piekrāpts smīnēja un, negaidot piekri�anu, pagājās pāris soļu rakstāmgalda virzienā. Glāzi viņ� nolika, bet pogu nospiest nepaspēja, jo tajā pa�ā brīdī no iero�a ar klusinātāju iztaisnotajā rokā - it kā kādam rādītu ceļu - atskanēja klak�ķis un Lemānijas Tautas Republikas prezidents sabruka uz galda un noslīga

uz grīdas kopā ar sakamptajiem dokumentiem un papīriem. Durvis parādījās Uberto, kas, pamanījis notieko�o, sastinga uz vietas. Samoiļins, kas viņu jau bija paņēmis uz grauda, ar elkoni pagrūda īgrovu, kas bija pārliecies pār prezidentu. Pulkvedis iztaisnojās. Pamanījis adjutantu, viņ� nolika pistoli un teica: �Uberto, kā mēs vēstniecībā jau sarunājām, tagad ir vajadzīga jūsu palīdzība,� un vēlreiz noliecās pār prezidentu.

Izdzirdis ar klusinātāju aprīkota iero�a klak�ķi un ieraudzījis, ka Samoiļins, dīvaini sakampis krūtis, raustīdamies nogā�as uz grīdas, pulkvedis Igrovs izbrīnā uzlēca stāvus. Lai satvertu pistoli, vēl mazāk -lai kaut ko pateiktu, viņam nebija dots laiks. Tuvu virs zemes �auta lode pārtrauca Igrova domas un darbus. Vīri uz gridas gulēja kā izmētāti, krustiski pāri prezidenta ķermenim.

Histēriskie smiekli atskanēja tik pēk�ņi un skaļi, ka izbaidīja un spārnos pacēla divas lielās jūras kaijas, kas bija �ūpoju�ās kutera aizmugures ūdenī. Tās, satraukti klaigādamas, uzlaidās augstu gaisā un tad zilajā pla�umā lēni planēja uz krasta pusi. Leonīds, kas rokām aiz galvas nostājās blakus Murano, jutās kā apķēzīts. Pa to laiku mulats zviegdams un sprauslādams, ar abām rokām acis berzēdams, pauda:

�Tas tik ir notikums, tādus jokus es nevarētu pat nosapņot, ka augsti vērtētais padomju izlūku dūzis iekrit tik prasti vienkār�i.� Murano izbaudīja neizsakāmu ļaunu prieku un, vēl nezinādams, ko �is jaunums varētu viņam nest, smējās un �agojās, nekādi nespēdams nomierināties. Draudzīgais Kvazi belziens ar elkoni ieviesa klusumu un aizlidi-nāja majoru borta stūrī, un tur tas �agodamies palika ar augstprātīgu smīnu sejā.

�Tā, Leonīd Tamov,� viņa teica ņirgādamās, �da�reiz arī visacīgākajam ērglim pa�a ligzdā gadās akls cālēns.�

Leonīds nepievērsa uzmanību izsmieklam, viņ� bija pārāk pārsteigts par notikumu gaitu. No pa�a pazī�anās sākuma meitene viņu bija piesaistījusi ar zibenīgu izpratni, dzirksteļojo�o saprātu, momentānu reakciju un it īpa�i sievi�ķīgu daiļumu - un �e tev, tie�i ienaidnieka izlūks pa�ā deguna galā, varētu teikt, tie�i gultā. Tomēr intuicija nebija pievīlusi. Neko viņa nevarēja konkretizēt, Marijas klātbūtnē viņ� bija rīkojies piesardzīgi. Te viņ� tagad stāvēja, triecien�autene bija notēmēta uz viņu, un Marija caur blondo cekulu rūpīgi vēroja Kvazi. Leonīds neko neteica, klusēja arī Marija. Sieviete savu jūtu un pienākumu izvēli bija atstūmusi tālāk, bet Murano ar savu muldē�anu bija pasteidzinājis notikumus. Līdzko majors bija nosaucis Marijas aģenta vārdu Mo�ais, sieviete bija aptvērusi, ka Leonīds ar savu izcili skaidro analītisko prātu viņu atmaskos un nebija jēgas gaidīt visu turpmāko. Viņa vēroja vīrieti, ko bija patiesi iemīlējusi, un viņai bija �ēl, tik velni�ķīgi �ēl, ka padumjais augstpapē�u jampampiņ� visu bija salaidis grīstē. Par spīti romantiskai domā�anai, Marijai piemita arī ass analītiskais prāts, kas bija pateicis priek�ā - vai tu Kvazi vai Kvazi tevi, tre�ā ceļa vairs nav. Ļaujot domām ritēt savu ceļu, sieviete no kutera borta kabatas izmak�ķerēja rokudzel�us. Uz īsu mirkli vīrus uz grauda neturēdama, viņa nometa tos Leonīdam pie kājām un nopietni teica: �Uzlieciet rokudzel�us, jūs abi labi zināt, kā tas darāms.� Leonīds pacēla rokudzel�us no grīdas. Uzliekot va�as ap plaukstu pamatnēm, viņ� ar vienu aci vēroja Mariju. Zilpelēkajās acīs nebija naida, drīzāk zinātniska ziņkāre, kā cilvēkam, kuru interesē pilnīgi jauna pieredze, - kā tādam, kas iedomājas, ka ir sācis ēst �okolādes pudiņu, un atklāj, ka patiesībā ir iekodies sviestmaizē ar ķilavām. Marijai būtu bijis daudz vieglāk, ja Leonīds kaut kā būtu ļāvis izpausties emocijām, viņu nicinot, būtu lamājies, ta�u, pazīstot Kvazi raksturu, no viņa kaut kas tāds nebija gaidāms, un tas sievieti sadusmoja vēl vairāk.

�Tu esi bezjūtīgs lempis,� viņa �ņāca, brūnās acis zibsnīdama. �Un iedomājies, ka tas nosaka visu.�

Kvazi neko neteica, ta�u iek�ēji mēģināja atbildēt uz jautājumu: kāpēc viss notiek tā?

�Paklau, Mo�ais, vai kā tevi tur sauc,� Murano uzjautrinādamies teica Marijai. �Ja tev vajag jūtas, tad man to ir atliku likām, panāc tikai tuvāk.� To sakot, majors ar kopā sasietajām rokām parādīja kādu nepārprotamu kustību.

�Aizveries tu, kaku maiss,� Marija ie�ņācās un negaidīti ar dro�u roku iz�āva divus labi notēmētus �āvienus Murano virzienā - tā, ka lodes da�u centimetru attālumā no majora izurbās cauri kutera bortam, darot galu Lemānijas Dro�ības dienesta priek�nieka jautrajam noskaņojumam. Nekādi nevarēja paredzēt, ko �ī fūrija var atkal izdarīt.

�Pati zini, ar ko tu riskē,� rūca Murano, bailīgi �ķielēdams uz sievieti un triecien�auteni viņas rokās, �labāk izdomā atvaino�anos bosiem, kāpēc tu at�uvi cīņubiedru un CIP balstu Lemānijā.�

Leonīds saspicēja ausis, no mulata teiktā varēja izlobīt interesantas lietas.

�Vai tagad tu esi CIP balsta stabs?� sievietes balsī bija dzirdams izsmiekls, �vai tu, augstpapē�u jampampiņ, neķer pārāk augstu? Tā var atraut pautus.�

Murano bija aizvainots un, sāņus pagriezies, novilka:

�Pati pajautā D�ekam.�

�Kāpēc es par to neko nezinu?� nocirta Marija.

�Vairāk par tavu slepeno vārdu jau es nezināju,� Murano paraustīja plecus. �Mums ar Nelsonu bija saruna, bet pati redzi - starpā pagadījās brauciens kuterī.� Marija iekoda lūpā. Viņa bija kļūdījusies. Baidoties, ka Murano izkratīs sirdi, viņa pārsteidzīgi bija izlikusi galdā kārtis. Jā, �is maituputns nudien neko nezināja. Slapjais majoriņ�, aklā tumsā taustoties, bija uzgājis zelta slēdzīti, ko nospie�ot bija varējis visiem sagrozīt galvas.

�Vai kaut kas nav kārtībā?� mulats jautāja, cenzdamies izklausīties līdzjūtīgs. Arī Leonīds bija izdarījis secinājumus. Nu bija skaidrs, kāpēc Murano rīkojies tik dro�i.

�Ko Nelsons tev par mūsu, tas ir, par manis, noķer�anu solīja?� Leonīds uzmeta skatienu stūrī tupo�ajai būtnei.

Murano neko neatbildēja, tikai ņirdza un ākstījās. Marija klusēdama skatijās jūrā.

�Barselonaj� viņa izdzirdēja Leonīdu klusi nosakām un juta, ka mutes kaktiņ� nodevīgi noraustās. Tamovs bija trāpījis tie�i desmitniekā; patiesi, sieviete bija savervēta Barselonā.

�Vai maksā labi, Marija Smirnova?� Leonīda balsī pirmo reizi bija saklausāms izsmiekls.

�Maksā, maksā, Leonid Tamov, katrā ziņā maksā labāk nekā mums,� sieviete pārlaboja sevi, �un īstā naudā, kas der ari citur.� Viņi skatījās viens otrā.

�Jā,� domīgi teica Kvazi, �ja tās izlieto�anai dotu laiku. Tu ta�u zini, ko mūsu dienestā dara ar pārbēdzējiem, laikam esi dzirdējusi?� uzsverot vārdu �mūsu�, Leonīds jautājo�i paskatījās uz partneri.

Sievietes acis zibeņoja.

�Vai tu, Tamov, gribi man propagandu lasīt?� Viņas sejā bija manāmas nievas. �Nokāp no debesu augstumiem, Leonīd, un paskaties, kas notiek apkārt. Partijas dū�i audzē īpa�us kontus �veices bankās, armijas kungi aiz robe�as spekulē ar bruņojumu, un ari GRU nav tīra bērna asariņa. Pats dzirdēji, ar ko nodarbojās Petrovs; skaidrāks par skaidru, ka ļoti solīdas Maskavas amatpersonas pieļauj nelikumības un nolaidību, pretējā gadījumā ģenerāļi jau sen nebūtu dzīvo vidū. Necenties mani iebiedēt.�

Tik tie�ām, viss, ko sieviete teica, bija pareizi, un, ja Leonīds būtu godīgs pret sevi, būtu jāatzlst, ka ari viņa domas reizēm bija gāju�as to pa�u ceļu.

�Tu man saki - pārbēdzēja, nodevēja,� Marija uzsprāga. �Kas man ir jānodod, Leonīd? Vai tie, kas mūs jau sen ir nodevu�i un gadiem pilda savas kabatas, starp citu, ar mūsu palīdzību un ļoti veiksmīgi?�

�Kur tad paliek internacionālā tautu draudzība un darbaļau�u brālība?� Murano nespēja klusēt.

�Tu to esi izcili nodemonstrējis,� iedzēla Marija par majora joku, draudīgi paceļot triecien�auteni.

Kvazi klausījās un ne spēja, ne ari gribēja sievieti nosodīt. Tie�i �eit, Lemānijā, viņ� bija sācis pārdomāt vispārējās nejēdzības; �eit atklājās daudzās un da�ādās manipulācijas; �eit valdīja kāda īpa�ās intereses, kā vārdā sūtīja nāvē cilvēkus un nelikās ne zinis par valsti un tautām. Kāpēc viņam tālu, citā pasaules malā, tās jāaizstāv, kāpēc jāaizsargā PSRS intereses, turklāt par mazas, piecu miljonu tautas cie�anu cenu? Tev ir jārūpējas, lai gāztu �īs mazās tautas prezidentu, kas neprot Maskavai pakniksēt tik labi, cik vajadzīgs, un bija kaut vai fiziski jāiznīcina. Kas viņam, dzimu�am igaunim, vispār bija darāms �ajā monstrā - Padomju Savienībā? Protams, viņ� darīja savu darbu un saņēma algu, kādu parasti rūpnīcas strādnieki nespētu nopelnīt visā mū�ā, ta�u visi �ie lielie meli, gadiem ilgi krāju�ies, arvien vairāk bija kļuvu�i par aizvien smagāku un smagāku nastu.

�Un tagad, saņemot CIP algu, tu strādā pareizu ideālu vārdā, vai tā, Marija?� jautāja Leonīds.

�Par īstu naudu,� teica sieviete, un viņas acu mirdzumā spoguļojās nostalģija, �protams, arī Krievijā var iegūt daudz interesantākas lietas nekā rindas pēc desām.�

�Pie velna, jums te ir glu�i jauka, ģimeniska padarī�ana,� stūrī ķircinoties izmeta Murano. �Absolūtie dzimtenes nodevēji un dubult-aģenti.�

�Tu, mēsls, aizveries,� Marija draudīgi pamāja ar triecien�auteni majora virzienā. Murano apklusa. Gudrāk būtu muti turēt, kas var zināt, kurā pusē bumba sprāgs, pagaidām likteņa ceļ� vēl ir vaļā. Arī Leonīds vairs neko nesacīja. Tādu pārdomu impulss varmācīgi sāka izdeldēt robe�līniju starp ienaidniekiem un draugiem.

Viņ� skatījās tālumā, kur saplūda debesis ar jūru, un domāja par to, ko māte bie�i bija teikusi. Viņa, Leo Tamma, dzimtene ir tūksto�iem kilometru tālumā, pelēkā Baltijas jūras krastā, starp akmeņiem un kadiķiem, un saistība ar Lemāniju tai ir ļoti maza. Tad viņ� pie apvār�ņa pamanīja mazu svītriņu un gaisā blāvu, sagriezu�os dūmu grīsti.

�Kuģis, kaut kāds kuģis pie apvār�ņa,� viņ� teica, norādot jūrā ar rokudzel�os saslēgtajām rokām.

Saules zaķī�i īsā laika sprīdī mērķtiecīgi pārslīdēja cits citam pakaļ, it kā kāds mēģinātu pievērst sev uzmanību. Sve�us, kaut tie būtu kuģa avārijā cietu�ie, uzņemt kuģī būtu sare�ģīti, jo tajā jau sēdēja visa �Komandora� grupa. Kapteiņa Soma seja bija bāla un nogurusi, tomēr lieti�ķa, jo viņ� vadīja kuģi pa jaunu kursu. Viņaprāt, spēkā bija vecs jūrnieku princips - ja cilvēki jūrā ir bezpalīdzīgā stāvoklī, viņiem ir jāpalīdz. Tomass saprata kapteini un nesteidzās apstrīdēt Soma darbību. Viņ� nolēma nogaidīt. Pēc pārdesmit minūtēm binoklī varēja iz�ķirt baltu plastikāta kutera siluetu un vēl pēc desmit minūtēm - laivas pakaļgalā stāvo�u cilvēka veidolu, kas māja ar rokām. Soms pasniedza binokli Tāmasam, aizdomīgi nosakot:

�Dīvaini, izskatās, ka baltā sieviete ir viena - un ar tādu kuteri - tik tālu atklātā jūrā.�

Tameriks, kas tālskati bija pacēlis pie acīm, papildināja:

�Un visdīvainākais - viņai mugurā ir Lemānijas melnbrūnais, plankumainais karavīru lauka formastērps.�

Soms jutās neizsakāmi pārsteigts, kārtējo reizi binokli no acīm atraudams.

�Marija, velns parāvis, patiesi Marija! Ko viņa tur dara?� Kapteinis sāka samazināt kuģa ātrumu, lai pie borta brīvi pielaistu kuteri, kas �ūpojās viļņos.

Tad Manuss izlēma iejaukties notikumā:

�Paklau, Jāk, mums ir tikai viens un absolūti svarīgs uzdevums, kas jāizpilda, nevis jūrā jāmeklē sievietes.�

�Beidz nu, Tomas,� kapteiņa balss tonis izklausījās kā pretī runā�ana. �Nevar atstāt cilvēku jūrā nomirt, vēl jo vairāk tāpēc, ka es pazīstu to meiteni, no viņas var būt kāds labums. Savāc labāk savu d�ungļu

biedēkļu baru uz ahtera klāja un paslēp, atstājot da�us, kas varētu notēlot zvejniekus.�

Tomasam bija savs viedoklis. Vēlreiz kritiski paskatījies binoklī, viņi ieraudzīja kaut ko ļoti pazīstamu, un atmiņā atausa viņa pa�a vārdi, kurus viņ� bija teicis admirālim: �Ne jau skaistumkonkursam aģentes organizē...� - �Somam tomēr ir taisnība,� Tomass nodomāja, iedams uz ahteri norīkot un pasteidzināt savus kaujiniekus, �no �īs meitenes var būt kāds labums.�

Mazais traleris apstājās tie�i pie kutera - tikai pasniedz roku un esi uz borta. Marija jutās ļoti pārsteigta, uz tiltiņa ieraugot kapteini Somu, kas sveicinot uzsauca: �Lai sauļotos, Marija, jūs esat izvēlējusies aplam tālu un vientuļu vietu. Ko jūs te darāt?�

�Jāk, kāds patīkams pārsteigums...� Marija aprāvās, ieraugot kapteinim blakus iznākam sve�u un, nevar iebilst, patīkamu vīrieti. �Viss �is kļūmīgais reiss ir gar� stāsts. Uzņemiet mani kuģī, tad būs laiks runāt.� Sieviete jautājo�i paskatījās uz kapteiņa tiltiņu.

�Protams, vai par to ir vērts runāt, Marij, atstājiet savu niķīgo zirgu un kāpiet aug�ā pie mums,� Soms jautri runāja. Marija brīdi nedaudz svārstījās, tad ar plaukstu maigi noglāstīja kutera sānu: �Redz, kā, Jāk, �o rik�otāju es esmu aizņēmusies un nekādā ziņā negribētu te atstāt. Varbūt paņemsiet viņu �lepē, citādi uz sirds paliks sve�s grēks.�

Tomass, kas līdz �im nebija bildis ne vārda, tikai pasmīnēja un iegāja stūresmājā. Dāma apskau�ami viegli uzlēca uz tralera klāja. Kuģis paņēma kuteri velkamā tauvā un atgriezās iepriek�ējā kursā.

�Kapteini Som, uz kurieni tad jūs burājat?� Marija sveicienam ielika savu roku kapteinim saujā, atmezdama acīm priek�ā noslīdēju�o matu �ķipsnu un neuzkrīto�i vērodama sve�o vīrieti. Tomass bija diskrēti iegājis stūresmājas stūrī, no kurienes ik pa brīdim ziņkārīgi uzmeta jaunajai sievietei acu skatienu. Marija jau bija paspējusi daudz ko ievērot. Redzētais galvā radīja simtiem jautājumu, ta�u ārēji viņa izturējās dzīvi un brīvi. Vajadzēja piemēroties apstākļiem. Viņa ievēroja kapteini klibojam, viņa ļoti bālo seju, saguru�o izskatu un pārsieto

kāju; to visu nevarēja nepamanīt. �Jāk, jūs esat kā no kaujas nācis, kāja ievainota un...�

Soms atkal bija piesēdies pie stūres un, kompasu pētīdams, teica: �Ziniet, jūrā gadās visādi, bet tagad mēs esam ceļā uz Alboru.� Tad viņ� pamāja Tāmasam un, izmantojot iespēju, turpināja sarunu par citu tematu: �Iepazīstieties - biedrs no Latvijas PSR Zvejnieku kolhozu savienības.�

�Reinis Āboliņ�, Latvijas PSR Zvejnieku kolhozu savienības pārstāvis Lemānijā,� Tameriks krieviski stādījās priek�ā, sniedza roku un pārsteigts skatījās sievietē.

�Tas, no kurienes esat, ir uzreiz jūtams,� Marija saņēma pretī pasniegto roku, �jūsu akcents nāk no Baltijas jūras krasta,� viņa piebilda, �ķelmīgi iesmejoties. Simpātisks vīrietis. Parasts strādnieka kombinezons nespēja noslēpt muskuļoto augumu.

��eit ļoti daudz kas nav kārtībā,� nodomāja Marija, izlikdamās, ka skatās jūrā.

�Kāpēc jūs biedrus esat atstājusi kuteri?� sieviete izdzirda pārsteigtā latvie�a jautājumu. Ari Soms pārsteigts pagrieza galvu pret Tameriku, kas uzmanīgi vēroja meitenes reakciju.

Marija jutās pārsteigta, tomēr vien īsu bridi. Viņa uzreiz atbildēja, un rotaļigums kastaņbrūnajās acīs nozuda:

�Lai arī tā būtu! Ja jau notiek jautājumu un atbil�u vakars, tad pasakiet,� viņa ar pirkstu norādīja uz Tomasu, �kāpēc jūs spēlējat Latvijas PSR Zvejnieku kolhozu savienības pārstāvi, kāpēc kapteinis ir ar pistoli sa�auts no maza attāluma, kāpēc pie stūresmājas durvīm ir asiņu traips un vīri uz ahtera klāja ir tādi pa�i vienkār�i Lemānijas zvejnieki kā es Krievijas cariene? Man vēl un vēl ir jautājumi, spējiet tikai atbildēt.� Nemanot Marija bija salikusi rokas aiz muguras un viegli ar visu augumu �ūpojās, gaidīdama atbildi. Soms paskatījās uz Tomasu, tad uz Mariju un apmulsis pakasīja bārdu. Tādu tie�u jautājumu krusu no viņas, atturīgās Zivsaimniecības ministrijas tulces, viņ� gan nebija gaidījis.

�Pārstājiet knibināt to aiz muguras jostā ie�ūto pistoli!� Tameriks griezīgā balsī uzkliedza sievietei. �Kā lētā amerikāņu filmā. Nolieciet ieroci, var sarunāties ari mierīgi!� Viņ� demonstratīvi uzgriezu sievietei muguru un piegāja pie loga, S�mam pār plecu izmezdams: �Iepazīstieties, Jāk, �ī acīgā ir CIP aģente Mo�ais, pati viņas augstība." Viņ� atkal pagriezās pret apjuku�o jauno sievieti un teatrāli goddevīgi palocījās.

Kapteinis Soms bija tik ļoti satriekts, ka vienu brīdi traleris pa jūru zēģelēja pats savā gaitā. Viņ� atmeta ar roku un - neapmierināts zem deguna igauniski noburk�ķot: �Velns viņu sazina, kas jūs esat!� -atgriezās pie stūres savaldīt kuģi.

Arī Mariju nomocīja neziņa un saspringums, bet viņa sevi nenodeva. Kas viņ� bija, �is vīrietis ar skandināva izskatu? Viņa stāvēja, pistoli neizvilkusi, un dvēselē jutās apjukusi.

�Tengo un billete abierto por avion para Barcelona,"⁶⁷ negaidot sve�ais spāniski noteica.

Marija automātiski atbildēja:

�Desgraciadamete no hay plazas para hoy.�^№

Tā bija viņas un CIP parole Barselonā. Viltus Āboliņ� pasmaidīja, nozibināja baltus zobus, piegāja pie sievietes, vēlreiz pasniedza roku un teica:

�Prieks iepazīties, Marij. Mans vārds ir Tomass Tameriks.�

Sieviete, kas svārstīdamās pieņēma roku, tagad to draudzīgi paspieda.

�Esam dzirdēju�i, esam dzirdēju�i, Tamerika kungs.�

�Tomass, vienkār�i Tomass,� Tameriks izlaboja jaunās sievietes vārdus. Admirālim bijusi taisnība. �Dabā reti sastopama simbioze -daiļums un gudrība,� viņ� bija teicis. Apbrīnojami vērta spēja da�os mirkļos visu ievērot.

Arī Marija apbrīnoja Tomasu, acis nenovērsdama. Tad tāds izskatījās slavenais pulkvedis Tomass Tameriks dabiskā lielumā, �is

⁶⁷ �Man brīvdienām ir aviobiļete uz Barselonu.� (Spāņu vai.)

⁶⁸ �Diem�ēl �odien visas vietas ir aizņemtas.� (Spāņu vai.)

GRU pastāvīgās galvassāpes un traucētājs, vīrs, kam bija tūksto�iem seju un tikpat daudz paveiktu darbu.

�Tad jau labi, labi gan,� Soms pabeidza iepazīstinā�anas ceremoniju. �Kas nu brauc uz Barselonu, kam ir iespēja par velti brīvas vietas piedāvāt,� viņ� pazobojoties spāniski pievienojās spēlei, �ir laiks nolaisties atpakaļ uz zemes.�

Tomass nespēja noticēt savām ausim. Tas, ko aģente Mo�ais bija paveikusi, izklausījās tuvu absurdam - īpa�ais krievu aģents Tamovs un Lemānijas Dro�ības dienesta priek�nieks majors Murano sēdēja kuteri, skaistās blondīnes sagūstīti. Viņ� domīgi skatījās Marijā, kas, stāstījuma gaitā aiz ausīm atglaudusi līdz pleciem nogrieztos matus, bezkaislīgi rindoja faktus, notiku�ajam pievienodama savu vērtējumu. Viņi bija no�ķīru�ies kapteiņa kajītē un divatā sēdēja mazajā telpā viens otram pretī pie sīka galdiņa, uz kā pietika vietas tikai rokām un divām krūzītēm. Abi malkoja stipro, no Lemānijas kafijas pupiņām vārīto kafiju, un Tomass ļāva sievietei runāt. Zem Marijas skaistuma apvalka slēpās dzirksto�s, gudrs un analītisks prāts.

�Kas attiecas uz GRU projektu �Reverss�, tad esmu sprukās,� sieviete turpināja, �varu piedāvāt tikai pieņēmumus un personīgo viedokli,� malkojot kafiju, piebilda jaunā sieviete.

�Kāpēc tā, Marij?� Tomass jautāja, un viņam nepalika nepamanīta mirklīgā sievietes noskaņojuma maiņa.

�Redziet, pulkve�a kungs,� teica Marija, noliekot krūzīti un skumji paveroties iluminatorā. �Projektam �Reverss� ir pie�ķirta visaugstākās pakāpes slepenība.�

�Protams, Marija,� Manuss tūlīt apstiprināja, �ta�u ir cilvēki, kas to ir sagatavoju�i, tāpat ir arī cilvēki, kas projektu izpilda.� Tomass demonstratīvi izpleta rokas. �Ja ir darītāji, tad ari vienmēr ir tādi, kas kaut ko ir pamanīju�i.� Viņam bija izdevies ieintriģēt jauno sievieti, un viņas brūnajās acis iezaigojās glu�i naidīga dzirksts.

�Es, pulkve�a kungs, sava amata dēļ ne zināju, ne arī varēju pazīt tos cilvēkus, kas �o projektu ir izdomāju�i. Ta�u par izpildītājiem es zinu

tikai vienu - ka Voliņinam alias apak�pulkvedim Leonīdam Tamovam uzticēts vadīt visu operāciju.�

�Cik es sapratu, pēc leģendas viņ� ir jūsu laulātais draugs, Marij,� Tomass, pats nezinot, lēja eļļu ugunī.

�Vīrs, protams, vīrs,� sieviete ar rāvienu pielēca kājās no krēsla, un viņas skatiens bija ļauns. �Jūs nezināt, kāds viņ� ir. No Kvazi nevar dabūt pat diega galu, ja viņ� to negrib dot.�

�Nomierinieties, nomierinieties, Marij,� Tāmass papliķēja mei�as roku, ko viņa strauji atrāva. �Neviens jūs neapsūdz, tie�i otrādi, esmu par jūsu darba stilu un uzkrāto informāciju dzirdējis atsauksmes tikai vispārākajā pakāpē.� Tameriks bija aptvēris, ka sievietes dvēselē tagad liela nozīme bija pieviltam pa�lepnumam.

Tikpat pēk�ņi, kā bija saskaitusies, Marija tagad norima. Sieviete atkal mierīgi apsēdās pie galda, tikai drebo�a no�ēlas liesma viņas acīs liecināja par pirmīt notiku�o.

�Problēma ir tajā,� viņa turpināja vienaldzīgā tonī, �ka es nespēju piespiest Tamovu apspriesties par projektu. Visi mēģinājumi atdūrās pret vienu teikumu: nāks laiks, dzirdēsi!�

�Vai jūs gulējāt vienā gultā, Marij?� Tomass negaidīti pajautāja. Marija gribēja vīrietim kārtīgi iegāzt. Pirmajās desmit minūtēs Tameriks bija trāpījis visvārīgākajā vietā, Marijai atsaucot atmiņā, ka skaistas un apburo�as sievietes izskatā viņa nebija spējusi Leonīdu pakļaut, un netie�i tas bija visu neveiksmju pamatā. Sieviete, saņemot visus spēkus, noslēpa sevī uzjundītās jūtas, tikai tum�a ēna norādīja, ka notiek iek�ēja cīņa. Tajā pa�ā laikā viņa bija spiesta noņemt cepuri Tamerika priek�ā, kas psiholoģijas jomā bija ļoti spēcīgs. Tomass domāja, ka ir trāpījis tie�i mērķī, un domās aplaudēja Tamovam. Manuss dziļi �aubījās, vai, mēne�iem ilgi dalot dzīvokli ar tik �armantu sievieti, ir iespējams stāties pretī visām cilvēciskajām vēlmēm un iekārei, vēl jo vairāk, ja sieviete cen�as to panākt. Marija ir tāda sieviete, kas līdz �im vienmēr bija sasniegusi mērķi, tādēļ viņas sarūgtinājumam bija jābūt gau�i lielam. Viņa ta�u bija stipra, dominatīva personība.

�Jūsu klusē�ana ir vislabākā atbilde,� teica Tāmass.

�Varbūt vēlaties uzzināt kaut ko intīmāku?� sieviete pajautāja, un viņas acīs ne�ēlība sajaucās ar ironiju.

Tomass neļāvās apmānīties.

�Jūsu stāsts vēl vairāk sakāpināja manu interesi par Tamova kungu.�

Teikto varēja uztvert kā Tamova apbrīno�anu, un tas sāpināja.

�Es pat nezināju, ka CIP interesē mana gultas veļa.� Aizvainotā sieviete kļuva sarkastiska.

�Gulta, ēdiens, sports un citas jomas raksturo, ar kādu cilvēku darī�ana, un iegaumējiet, Marij, tas ir tikai viņam vien raksturīgi,� Tameriks, pats negribēdams, pamāco�i teica. �Ja par kādu gribam iegūt pilnīgu informāciju, mums ir jāzina, kā viņ� katrā konkrētā vietā uzvedas.� Tameriks brīdi apklusa un turpināja: �Es ar nepacietību gaidu tik�anos ar Tamova kungu, bet pirms tam gribu līdz pēdējam sīkumam iegūt informāciju, lai to izmantotu kā priek�rocību pret oponentu.� Marija apmulsa. Viņa ar izbrīnu atskārta, ka par Tameriku nekas īpa�i būtisks nebija sakāms. Kaut ko līdzīgu Tamerika teiktajam Marija bija dzirdējusi arī no Kvazi mutes. Vai vīrie�u būtība savā ziņā ir līdzīga? Marija pasmaidīja par savu noslēpumaino domu: �Nez vai izlūkiem tāpat kā citu specialitā�u pārstāvjiem arī ir savas arodslimības, kas atstāj sekas ķermenī, sejā vai citur?� Domājot par Leonīdu, viņa atzina, ka �ī vīrie�a dvēsele cie� no arodslimības, kas atstāj tajā dziļas rētas.

�Ko varat man pastāstīt par Tamova kungu?� Tamerika krievu valoda atkal atgādināja par runātāja izcelsmi no Baltijas jūras krasta.

�Starp citu, kaut arī Tamovs krieviski runā bez akcenta, viņ� ir tāds pats igaunis kā jūs, Tomas,� Marija smaidīja, un �ķita, ka saules stars būtu iespīdējis kajītē, to mazliet apgaismojot.

�Kas jums to teica?� pārsteigts jautāja Tomass.

�Jūs pats, pulkve�a kungs. Pirmkārt, akcents, un, otrkārt, kad kapteinis uz tiltiņa igauniski nolamājās, jūsu reakcija man rādīja, ka �o valodu jūs saprotat.� Marija Smirnova jutās gandarīta. Viņa vismaz bija guvusi mazu revan�u �o pazemojo�o jautājumu priek�ā.

Tomass klusēja - �ī �armantā un kaujinieciskā dāma viņam sāka iepatikties arvien vairāk.

Igrova līķi pagrūdis malā, Uberto noliecās pie prezidenta, kas gu lēja uz grīdas tepiķa. Lodes rētu neatradis, viņ� pagrieza Amarru muguras un atklāja, ka Igrovs un Samoiļins bija velti gāju�i bojā no viņa rokas. Krievi prezidentam bija ie�āvu�i stipru miegazāļu ampulu. Tagad Ndego nevarēja ne pakustēties, ne arī parunāt, bet viņ� bija dzīvs. Neziņā Uberto paskatījās uz krievu līķiem. Viņ� ar da�iem steidzīgiem soļiem piegāja pie Samoiļina uz grīdas sakņupu�ā ķermeņa. Pulsa nebija un nevarēja būt - no astoņiem metriem �autā lode bija caururbusi krieva sirdi. �au�anā Uberto vienmēr bija guvis godalgas. Bet ej nu sazini, varbūt tā arī bija labāk. Tas, ka Amarras kabinetā krievi bija darboju�ies tik atklāti, rādīja, ka Ndego nebija nekādu ilūziju, ka viņu grib novākt no ceļa. Adjutants Amarru pazina labāk nekā jebkur� cits, un tāda notikumu gaita viņu nepārsteidza. Uberto piecēlās un piegāja pie zemē guļo�ā prezidenta. Tagad pavisam vienkār�i būtu atrisināt visas problēmas. Pietiktu paņemt Samoiļina pistoli, mazliet pielabotu krievu mēģinājumu, un aizmukt kopā ar Annu. Viņam kā biju�ajam Lemānijas d�ungļu partizānam bija zināmas daudzas slepenas vietas, kur neviens nespētu viņus atrast. Vaina... vaina būtu palikusi uz krievu kakla... �āda doma pazibēja tikai mirkli, tad Uberto nokaunējās un sakārtoja prātu: �Tas, ka tu nespēji nostāvēt pretī prezidenta sievas burvībai, vēl nenozīmē, ka tev jānodod un jānogalina savs grande hermano.� Amarra viņu kā nabagu baskāji puikiņu bija pieņēmis, barojis, apģērbis, pajumti devis un izskolojis, un visur viņu ņēmis līdzi. Viņ�, kam, starp citu, nebija bijis nekādas iespējas ne izglītoties, ne iegūt cienīgu amatu, bija redzējis pasauli, citas zemes un ļaudis un, kad Amarra bija kļuvis par prezidentu, bija norīkots par miesassardzes priek�nieku kopā ar visām no tā izrieto�ajām privilēģijām. Ndego pret viņu izturējās drīzāk kā vecākais brālis nekā augstāks priek�nieks. Adjutants vienmēr bija spējis novērtēt un ievērot robe�u, kad bija darī�ana ar valsts vadītāju un kad ar labu draugu, un ne reizi tajā nebija kļūdījies. Par spīti lielajai

uzticībai, jaunais vīrietis nespēja pievērt acis uz to, kas notika starp prezidentu un viņa sievu. Ja citi personāla darbinieki ari �o to neredzēja no valsts vadītāja intīmās dzīves, tad Uberto bija gandrīz kā ģimenes loceklis, kam visas problēmas bija kā uz delnas. Prezidents �ūpoja un kļuva ārkārtīgi rupj�, viņu varēja savaldīt tikai Lemānijas sievietes, kas ar visu samierinājās un visam pakļāvās. Lepnās Annas gadījumā bija pavisam citādi, un viņ� necentās ar to samierināties. Uberto jau gadiem ilgi paslepus bija sekojis notikumiem un no visas sirds juta līdzi sievietei visās viņas cie�anās. To izturēt kļuva arvien grūtāk, jo viņ� bija sācis iekārot prezidenta kundzi arvien vairāk un vairāk, kaut gan atklāti to neizrādīja. Visam par spīti, viņ� juta, cik daudz ir parādā �im masīvajam milzim, kas tagad bezpalīdzīgi un nekustīgi gulēja uz grīdas. �Skaidrs, ja krievu plāns nav izdevies, tad viņi centīsies atklāti paveikt plānoto,� Uberto nodomāja, elsdams piecēlis prezidentu sēdus pie galda. Amarras augumam trūka stingrības un nebija nekādu reaģē�anas spēju, un tas atkal noslīdēja uz grīdas. �Piķis ar viņu,� nodomāja Uberto, �vissvarīgākais tagad būtu ātri, cik vien ātri iespējams, prezidentu no �ejienes aizdabūt projām.� Jauneklis piegāja pie statīvā nostiprinātās videokameras un pārliecinājās, ka mazais stiķis, ko viņi Amarras vadībā bija izdomāju�i, labi izdevies. Kamera bija darbojusies līdz pat �im brīdim, un lentē bija ierakstīts viss prezidenta istabā notiku�ais -ar pulti izslēgtā sarkanā spuldzīte neko nenozīmēja. Viņ� izslēdza aparātu, paņēma kaseti un iebāza kabatā. Tad viņ� ieskatījās pulkstenī -pieņem�ana bija ilgusi aptuveni 45 minūtes. Tagad bija jārīkojas aukstasinīgi un ātri.

Ar lieti�ķu sejas izteiksmi viņ� izgāja no kabineta, tad, pagriezies atpakaļ it kā uz prezidenta aicinājumu, paskatījās atpakaļ telpā un, goddevīgi paklanījies, pietiekami skaļi teica: �Tie�i tā, prezidenta kungs, es tūdaļ paskatī�os.� Ātri aizvēris durvis un pārliecinājies, ka bruņotais sardzes postenis un miesassargs, kas stāvēja blakus lielajām priek�istabas durvīm pie loga, to ir dzirdējis un ieinteresēti pagriezis galvu uz �o zīmi, Uberto dro�ā solī izgāja starp vīriem, kas viņu vēroja,

draudzīgi piemiedza viņiem ar aci un, galvu atmetis kabineta virzienā, teica: �Tur drīz beigsies.�

Anna bija pārsteigta, ieraugot Uberto �odien jau otro reizi ienākam savā guļamistabā.

�Anna,� virietis teica toni, kas neliecināja par iespēju turpināt mīlestības spēli, �saģērbieties silti un dariet to ātri. Precīzi pēc 15 minūtēm satiekamies pie tilta, tur, kur labajā pusē ir prezidenta laivu �ķūnis.�

Anna pirmajā brīdī neko nesaprata.

�Klau, Uberto...� viņa gribēja uzdot desmitiem jautājumu, uz kuriem atbildes gaidīja viņas prāts, ta�u virie�a strupā frāze neļāva izteikt ne vārda:

�Anna, mums vairs nav laika!� Jauneklis satvēra sievietes roku savā delnā. �Jums ir man jāuzticas!� Un tad aiz viņa klusām ar klik�ķi aizvērās durvis.

Tas, ka vēstnieka pirmais palīgs ar prezidenta adjutanta palīdzību bija pavēlējis GRU kapteinim, kas tēloja miesassargu, pie pils aizmugurējām durvīm piebraukt vēstniecības melno ZIL automa�īnu, nebija nekas aizdomīgs. Tie�i otrādi, tas ļoti labi sakrita ar plānoto operāciju. Automa�īnas vadītājs un kapteinis stāvēja pie limuzīna un nervozi smēķēja. Kapteinis nepacietīgi gaidīja signālu, ko saņemot viņiem bija jāsāk darboties, ta�u viss bija kluss.

Sarkanīga saule bija nolaidusies pār jūru, pēdējie stari sārti iekrāsoja Alboras krastā no koka uzcelto laivu tiltu. Vakara miers bija nolaidies pār parku, un nekas neliecināja, ka prezidenta pilī notiktu operācija �Kolibri�. Augstos papē�us klik�ķinādama, pa kāpnēm lejā kāpa prezidenta kundze, kas, iedama vīriem garām, viņus vai noslīcināja parfīma smar�ā. Anna �ulgina-Ndego bija skaista sieviete, un viri daudznozīmīgi saskatījās. �Tagad gan viņu �eit visvairāk vajadzēja,� nodomāja kapteinis, sievieti ar acu skatienu vērtēdams, tomēr nomierinājās, redzēdams prezidenta kundzi aizejam uz laivu tilta pusi. Kapteinis paskatījās pulksteni, laiks jūtami vilkās. Vīrietis knibinājās

ap austiņām. Igrovs jau ilgāku laiku viņu nebija izsaucis, un pa�am noskaidrot patiesību neienāca prātā. �Kas tad cits atliek, jāgaida,� nodomāja kapteinis, izsmēķi ar kurpes zoli dzēsdams un aizejo�o sievieti acīm pavadīdams. Jau pazudu�ais ģenerālmajors Petrovs bija piekodinājis, ka izlūka darbs ir viena liela novēro�ana un tas, kur� spēj ilgāk gaidīt savu iespēju, ir uzvarētājs.

Pēk�ņi vīru uzmanību piesaistīja sprak�ķis austiņās, un balss ar pazīstamu akcentu krieviski teica: �Draugi, saņemiet savu preci prezidenta kabinetā. Vēlu jums sekmes!� Tūlīt pēc tam austiņās atskanēja iedarbināta dzinēja rūkoņa un iestājās klusums. Vīri apjuku�i saskatījās - nebija �aubu, runātājs bija bijis Uberto. Prezidenta kundze no parka ceļa bija nozudusi, glu�i kā izgaisusi, ta�u vīrie�iem galvas lauzī�anai nebija laika. Tālumā Alboras krastā ar blīk�ķi atsitās vaļā baltās laivu �ķūņa durvis un upes straumē, Lemānijas Tautas Republikas valsts karogu un prezidenta vimpeli plivinot, slaidā lokā iebrauca no cēlkoka materiāliem būvētais skaistulis. Krēslā bija redzams, ka kuteris tur kursu upes vidū. Auto sargātāji vīri metās skriet pa kājceliņu uz laivu ostas pusi. Tad upes virsmu izgaismoja spilgta liesma un tajā vietā, kur pirms mirkļa bija atradies majestātiskā peldo�ā ierīce - prezidenta izbraukumu kuteris - gaisā kopā ar milzīgu ūdens stabu uzrāvās stiprs sprādziens. Vīri straujajā skrējienā apstājās un, neticēdami savām acīm, palika blen�ot notieko�ajā. Kad ūdens lērums atkal bija nolaidies upē, netālu no Maudibulas salas kādreizējie Lemānijas Tautas Republikas prezidenta greznumlietu pārpalikumi, apdegu�i koka gabali un sarkans glāb�anas riņķis ar di�u nosaukumu Bello⁶⁹ peldēja straumē uz jūru, it kā steigtos projām no vietas, kur notiek tādas �ausmas.

⁶⁹ Skaistulis (spāņu vai.).

Saule aizkrita aiz apvār�ņa, un - kā tropos arvien - ātri satumsa. Klusajos un līganajos, lielajos jūras viļņos traleris labi turējās kursā, un Jākam atradās laiks izstrēbt mehāniķa atnesto zupu.

Antss stāvēja pie iluminatora un skatījās arvien satumsto�ajā debess pamalē.

�Jāk,� no stūresmājas kakta atskanēja Antsa balss, �vai tu esi pado mājis, kas ar mums notiks?�

�Hmm,� nomurmināja Soms, un atkal bija dzirdami tikai karotes atsitieni pret �ķīvja malu.

�Viņu ir vairāk nekā desmit, un visi bruņoti līdz zobiem,� mehāniķis centās noturēt sarunas pavedienu. �Kā tu domā, ko krievi pēc �itā gājiena ar mums izdarīs?�

�Antsam ir taisnība,� Soms, zupu strebjot, nodomāja. Viņ� �o jautājumu sev bija atrisinājis, ta�u Antss pavisam nejau�i bija ierauts CIP operācijā. �Bet tu neej tiem krieviem to jautāt,� mierīgi bilda Soms vairāk sarunas uzturē�anai, lai sakārtotu domas.

Antss neko neatbildēja, tikai atspieda pieri pret stiklu. Mājās, Pērnavas pusē, gaidot palika sieva un divi bērni, kuru labākas nākotnes vārdā viņ� Lemānijā mēne�iem ilgi pelnīja naudu ar zvejo�anu. Ar �o notikumu viņa personīgā dzīve bija sasista lupatās kā papes namiņ�.

�Ko tu, Ants, uztraucies,� Soms teica zobodamies, lai mehāniķim uzturētu noskaņojumu, un nolika karoti malā, �Piegrūd pilnas bikses un uzmet man virsū. Saki: kapteinis piedraudēja ar pistoli, vesels bruņots bars iebruka kuģī, un ko es viens pret viņiem varēju darīt?�

Abi vīri tāpat saprata, ka tāda atrunā�anās GRU vai KGB priek�ā nav ne plika gra�a vērta.

�Jā, tā gan, tā gan...� teica mehāniķis - vien tāpēc, lai kaut ko teiktu, bet viņa dvēsele nemaz nebija guvusi mieru. �Viens redzēts arī rokudzel�os, bet ko tas var nozīmēt?�

�Paklau, Ants, es jau par visu neesmu lietas kursā,� norūca Soms un, tad sadusmojies, uzrūca: �Ko tu, velns, izpra�ņā un pēti! Jo mazāk zināsi, jo labāk. Sēdi ma�īnrūmē un klusē.�

�Es jau varu ma�īnu sargāt,� norūca apvainojies mehāniķis, tuk�o zupas �ķīvi paķēris, �bet kas tad baros izbadēju�os un nonīku�o kapteini? Tā krievvalodīgā modesdāma, ko mēs noķērām ar kuteri, kambīzei nenāks ne tuvumā.�

Norībēdamas aiz viņa aizcirtās stūresmājas durvis. Soms analizēja situāciju. To, ka viņi ved Tamerika grupu uz Alboras grīvu, no kurienes tie tālāk dosies gumijas laivās, nedrīkst zināt neviens. Pagaidām nevienam krastā nevarētu būt nekādu aizdomu, jo Soms ari agrāk pāris dienas bija palicis jūrā. Lielāko problēmu radīja traļmeistara nozu�ana, jo viņ� noliktajā laikā nesniedza ziņojumu krasta varasiestādēm. Atradis Skopenko līķi un viņu pa�u ar sa�autu kāju - tūlīt nodos krievu nagos. Kapteinis atvairīja sajuku�ās domas - vispirms jāpaveic nozīmīgāks darbs. Nakts aizsegā jāizlavās caur Sentenas salu grupu. Radara ekrānā jau sāka parādīties da�i zaļi plankumiņi, un, jo tālāk, jo musturis izveidojās blīvāks. Jāks nedaudz mainīja kursu, un mazais traleris gar salām un klin�u rindām steidzās tie�i gar krastu, kur piekrastē atradās Peras un Platano sala, starp kurām gaidīja ilgotā izeja.

Tamovs uzreiz pazina Tameriku, kad viņ� tika izvilkts no kutera stūra un kāpa uz tralera.

�Hello, colonel Thamerick,� viņ� jautri sveicināja angliski, kad jau stāvēja kājās uz tralera klāja.

�Hello, hello, mister Tamov,� arī amerikānis atteica, un viņu acis smaidīja. No malas skatoties, varēja padomāt, ka jūrā satiku�ies divi veci draugi.

Vīri sēdēja sīciņajā kapteiņa kajītē un rūpīgi viens otru vēroja.

�Ziniet, Leonīd,� negaidīti Tomass ierunājās igauniski, �mēs varam runāt savā tēvu valodā, vai ne?�

Leonīds neizrādīja pārsteigumu. Dabīgi, it kā tā būtu ikdiena, ka Centrālajā izlūko�anas pārvaldē ar GRU virsnieku sarunājas viņa dzimtajā valodā, Kvazi viegli pārgāja uz igauņu valodu.

�Kāpēc gan ne, pulkve�a kungs, var arī igauniski.�

Kaut arī Tameriks lietoja vecmodīgus vārdus, bija skaidrs, ka igauņu valoda viņam bijusi mājas valoda. Leonīds jutās mazliet apjucis, �ķita pārāk neparasti, ka pulkvedis Tomass Tameriks ir igaunis. Vīri viens otru rūpīgi aplūkoja.

�Varbūt tie�ām noņemt rokudzel�us?� Tomass jautājo�i paskatījās Leonīdam sejā.

�Noņemiet, ja esat dro�s.� Leonīda acis iezibējās spītiba.

�Divu igauņu tik�anos tādas lietas iespaido nelāgi, turklāt es esmu dzirdējis, ka jūs nemaz neesat muļķis.�

Kvazi neko neteica. Protams, viņ� zināja, ka kuģis ir pilns ar bruņotiem vīriem, ta�u amerikāņi viņam patika jau no pa�a sākuma - tur viņ� neko nevarēja mainīt. Tomass ar atslēdziņu atvēra rokudzel�us, bezrūpīgi pār plecu tos iemeta kapteiņa gultā un sacija:

�Tā jau ir daudz labāk. Ņemiet sev tasi kafijas.�

Klusēdams un plaukstu locitavas masēdams, Leonīds sev ielēja kafiju no termosa.

�Vispār es esmu labākā stāvoklī.� Tomass pagaidīja, kamēr partneris apsē�as, un turpināja: �Es par jums jau zinu daudz, jūs par mani maz.�

Kvazi, kafiju dzerot, iesmējās un sāka:

�1957.-1962. gadā operācija �Baltijas ķēde� un �Dievzemites saule� Baltijas jūras valstīs, 1962.-1966. gadā �Rīta saule� Japānā, 1966.-1970. gadā �Meklē spēli�, �Trīsstūris� un �Piecas bultas� Vjetnamā, 1970.-1972. gadā �Bruņas� un �Kanāla beigas� Zviedrijā un Vācijā.� Kvazi apklusa, iedzēra malku no tasītes un, redzēdams, ka Tameriks negrib neko piebilst, turpināja: �Atkal varēju jūs sastapt 1973.-1974. gadā �īlē operācijā �Kukara�as nāve� un 1975.-1976. gadā Spānijā �Atklā�anā�.

Trīs gadi klusuma, un 1979.-1983. gadā Afganistānā �Kabulas gars� un citas operācijas.�

Pēc īsas pauzes Leonīds zobgalīgi jautāja:

�Vai jūsu firma jums, pulkve�a kungs, vispār neļauj atpūsties?�

Tomass gai�i iesmējās un atbildēja:

�GRU pievērsusi nopietnu uzmanību manai biogrāfijai. Katrā ziņā patīkami fakti, ko tur piebilst.�

�Jā, pulkve�a kungs, jūs pazīst, un par jums daudz ir zināms,� Leonīds ātri apstiprināja.

�Ja pārlapotu jūsu dzīvesstāstu, tas nebūtu plānāks,� teica Tomass un sāka rindot notikumus: �Japānā 1966. gadā operācijā �Melnais gars� jums bija tikai epizodisks uzdevums, bet Vjetnamā 1968. gadā �Zaļajā kobrā� jūs jau bijāt galvenais darbību veicējs. Afganistānā 1979. gada decembri jūs mums uzsūtījāt KGB grupas �Alfa� pui�us...� Pateicis �os vārdus, Tameriks viltīgi skatījās sarunu biedrā. �Ta�u man ir ziņas, ka nelaimīgā Amana pēdējo elpas vilcienu liecinieks tolaik varēja būt majors Tamovs.�

Leonīds klusēja. Tas, ka CIP rīcībā bija sīka informācija par viņu, vairs nebija jaunums, ziņas par �Akvārija� darbiniekiem acīmredzot sūtīja kāds informators, kas strādāja amerikāņu labā.

�Labi,� Leonīds asi pārtrauca Tomasa runu. �Slavējami, bet būsim precīzāki.�

�Tu esi zellis ar īsteni strauju dabu,� Tameriks noteica, paskatījās partneri un pārgāja uz �tu�. �Bet tas man patīk. Ja jāsaka godīgi, ari man trūkst liriskuma.� Viņi vēlreiz viens otru nopētīja, apdomādami sakāmo.

�Tas, ka projekts �Reverss� ir saistīts ar mūsu �Dzelzs zirgu�, Va�ingtonā nevienu nesamulsinās,� sāka Tomass, �bet lietas būtību interesantāku padarītu tas, ja es to dzirdētu no pa�a eksperta.� Jautājums bija uzdots nevainīgi, it kā būtu jāiet sēņot vai mak�ķerēt.

�Velns parāvis, jums Lenglijā par mani ir zināms viss, pat mans kurpju numurs,� sirdījās Leonīds. �Kāpēc tad jūsu aģentam no GRU par �o nekas nav zināms?�

Tameriks nebilda ne �ja�, ne �nē�, un viņa vaigos nepakustējās neviens muskulis.

�Kas tev teica, ka mūsu rīcībā ir pietiekami daudz informācijas?� paskatījies iluminatorā, viņ� jautāja.

�Paklau, pulkvedi, neiznieko savu dārgo laiku.� Redzot, ka Tameriks vairs nemēģina neko piebilst, Leonīds turpināja: �Tu ta�u saproti, ka es tevi nespē�u apgaismot, un ne jau tādēļ, ka mani traucētu ideālistiski apsvērumi, nē, pie velna, tikai tāpēc, ka es strādāju un par to saņemu naudu, un man patīk kārtīgi paveikt darbu.�

�Mūsu laikos ideālu komunistu vispār ir grūti atrast,� iesmiedamies atbildēja Tomass, �bet mūsu darbu tas nepadara vieglāku, dārgo tautieti.� Smīnu viņa sejā nomainīja nopietna un mērķtiecīga izteiksme. �Tu, protams, saproti, ka arī es daru savu darbu un par to saņemu algu no savas pārvaldes, un arī man patīk pienākumus izpildīt labi, tā ka...� Tomass teikto atstāja nepabeigtu.

�Vismaz �ajā jautājumā ir skaidrība,� mierīgi atteica Kvazi, malkojot kafiju.

Tamerikam patika �is cilvēks, ta�u piespiedu apstākļu dēļ jūtas bija jāslēpj dziļāk.

�Tu, protams, saproti, ka esmu spiests izmantot palīglīdzekļus?� jautāja Manuss.

�Varbūt tomēr sapratī�u,� Leonīds pacēla acis no kafijas tases. �Tas jau izskatās pēc tādas vēsturiski nelabojamas kļūdas, ka igaunis moka un nogalina otru un abiem aiz muguras stāv lielvalstu intereses.�

Vārdi bija aizskāru�i Tomasa slēptākās domas, un tas viņu saniknoja.

�Propagandu gan tu man netaisi. Vai tas nebija GRU un KGB, kas Baltijas valstu cilvēkus izsūtīja nāvē uz Sibīriju? CIP ar to nebija nekāda sakara.� Viņ� arī pats juta, cik tuk�i skanēja vārdi.

Leonīds apnicis atmeta ar roku.

�Diez vai mums vienam otru vajadzētu pārliecināt, kas, kur un kad ir aizsūtīts.� Domās viņ� meklēja izeju. Stāvoklis bija no�ēlojams: vienā pusē viņ� un otrā pusē - ar bruņotiem Centrālās izlūko�anas pārvaldes kaujiniekiem pilns kuģis, un viens pats Tameriks jau bija ko vērts.

�Bet izejas tev nav,� Tomass noteica, it kā Leonīda domas lasīdams, �būs jāveic mazs ārstniecības kurss, lai mēle kļūtu lokanāka.� Abi vīri zināja, ko tas nozīmē - pēc mazas �ļirces cilvēku pārņem neapturama vēlē�anās izrunāties, un tas atkarībā no organisma izturības var turpināties vairākas stundas. Cilvēks it kā pārslimo verbālu caureju.

Pie durvīm klauvēja. Tameriks piecēlās, drusku pasvārstījies, no gultas paņēma rokudzel�us un uzlika Leonīda rokām, kas bija paklausīgi pastieptas pretī.

�Draudzība ir cauri,� Kvazi dzēlīgi noteica un, uz galda sataustījis Tamerika lodī�u pildspalvu, sāka sakopot domas, �vīkājoties uz vecas avīzes Diario de Albor stūra.

Tameriks izgāja no kajītes un aiz sevis stingri aizslēdza durvis. Gaitenī viņu gaidīja radists ar kārtējo ziņojumu.

Lemānija - Manuss - steidzami

Sakarā ar Voliņina pazu�anu anulēta operācija �Reverss�, iedarbināta �Kolibri�. Novērota krievu aktivizē�anās virzienā numur viens. Dēlam beigas.

Admirālis

�Tomēr ir jāuzzina, ko nozīmēja �Reverss�, tad varētu iztēloties, ko var gaidīt no �Kolibri��� domāja Tomass, atgrie�oties kajītē, kur Leonīds, galvu nepacēlis, turpināja kaut ko skribelēt.

�Tā,� Manuss teica, lēnām apsē�oties, �vai vari man atbildēt, Tamova kungs, kas tas �Kolibri� tāds ir?�

Kvazi izbrīnījies pacēla galvu un, viltīgi smaidot, atteica:

�Cik zinu, pasaulē mazākais putniņ�.�

Tomasu atbilde nepārsteidza.

��ēl gan,� Tameriks teica it kā sev. Viņa skatiens neviļus apstājās pie Leonīda zīmētā attēla, un viņ� uzreiz to atpazina - visas līnijas un burti saplūda vienā precīzā attēlā. �odien pirmo reizi pulkvedis Tameriks bija patiesi apjucis.

Tālruņa zvans bija tik griezīgi sāpīgs, ka PSRS vēstnieks Jurijs Aleksandrovs, kas mīkstām �ībām kājās bija snauduļojis pie televizora, ķērās pie krūtīm. Sirdij strauji pukstot, vēstnieks pielēca no klubkrēsla un, berzējot miegainās acis un sev pārmezdams, steidzās pie galda. Viņ� bija gaidījis telefona sarunu, ta�u pēdējās dienās nervu spriedze bija prasījusi savu tiesu un noguru�o vēstnieku bija pievārējis miegs. Pulkstenis bija 22.30. �Ellīgi vēls,� viņ� nodomāja, klausuli satverdams.

�Aleksandrovs,� viņ� klausulē teica pēc iespējas mo�ākā balsī, �...skaidrs... skaidrs, tūlīt eju,� viņ� atbildot noteica un nolika klausuli. Bija noticis kaut kas ļoti nopietns, ja pusnaktī viņu izsauca uz vēstniecību. Steidzīgi istabā meklējot drēbes, Jurijs Aleksandrovs mēģināja atsaukt atmiņā �odienas un vakardienas notikumus. Bija pienācis signāls �Kolibri�. Igrovs bija aptuveni pastāstījis, ko tas nozīmē, bet sīkumus vēstnieks varēja tikai nojaust. Aleksandrovs bija PSRS diplomāts ne jau pirmo gadu.

�Pie joda tos izlūkus,� vēstnieks ģērbdamies apjucis pukojās uz GRU un KGB - abām pārvaldēm vēstniecībā bija savas nodaļas, kur pat viņam, vēstniekam, bija liegta ieeja. Abu nodaļu priek�galā bija rezidenti ar diplomātisku neaizskaramību, un viņi atradās tie�ā Maskavas pakļautībā.

�Gatavie kuņas bērni,� Jurijs nolamājās, satraukumā drebo�ām rokām spoguļa priek�ā siedams kaklasaites mezglu. �Par velti tu esi uzpūtības pilns, nav tava kārta, Jurij Aleksandrov,� viņ� pie sevis mēdījās. �Bet, ja nelaime ir klāt, tad tu esi vēstnieks, labais vīrs un centies attaisnot cūcības pa diplomātiskiem kanāliem.� Aleksandrovam nepavisam nepatika, ka Igrovs da�as dienas viņu aizstāja, bet pavēle bija nākusi no Maskavas un viņam piekri�anu neviens neprasīja. Viņa uzdevums bija sēdēt mājās un gaidīt.

Vēstnieka kabineta durvju priek�ā viņu sagaidīja vīrietis, kas strādāja Igrova nodaļā. Iegājis telpā, Jurijs lūdza viesi apsēsties.

�Kur ir pats Vja�eslavs, ja viņ� jūs ir atsūtījis? Mums vajadzētu apspriest vairākas problēmas,� jautāja Aleksandrovs.

Sve�inieks, kas sevi bija iepazīstinājis kā Igors Suhovins, vēstniecībā bija bijis kapteiņa Igrova miesassargs, nolaida acis un nopūtās:

�Igrovs un Samoiļins prezidenta kabinetā ir no�auti. Amarra, Uberto un Anna �ulgina-Ndego aizbēga no pils, ta�u viņu kuteris upē eksplodēja.�

Juriju Aleksandrovu pār�alca saltuma vilnis, un pirmajā bridi viņ� zaudēja valodu. Tas, ko viņ� tagad dzirdēja, oda pēc starptautiska skandāla, un tie�i tad, kad Andropovs bija paziņojis, ka PSRS neiejauksies citu valstu iek�ējās lietās, un kad Padomju Savienības ārpolitikas pamats varētu būt uz savstarpēju uzticību dibinātas ārlietas. Vēstnieks ar abām rokām satvēra galvu un tikai pēc brī�a, blen�ot sava galda virsmā, spēja izveidot pirmo teikumu:

�Vai Maskavai ir paziņots?�

�Ar to nodarbojas apak�pulkvedis Vasiļjevs, mans uzdevums bija to paziņot jums, biedri vēstniek,� kapteinis Suhovins atbildēja uztraukumā drebo�ām lūpām. �Pulkve�a Igrova un kapteiņa Samoiļina līķis joprojām guļ prezidenta kabinetā. Vajadzētu nodibināt sakarus ar kādu vietējo politiķi. Es lielāko daļu pēdu paspēju iznicināt juku bridi, kad kuteris uzgāja gaisā.� Virs skatījās vēstniekā, it kā uzslavu gaidīdams, bet, nepamanījis Aleksandrova sejā neko citu kā tikai nicinājumu, nolaida acis.

Jurijs Aleksandrovs neļāvās runāt, viņ� bija diplomāts. Pulkstenis rādija 23.15. Bija vēls, briesmīgi vēls, kaut gan līdz ritam nekādā gadījumā nedrīkstēja vilcināties. Pēc īsas svārstl�anās viņ� piecēlās no atzveltnes krēsla, piegāja pie rakstāmgalda, piezīmju grāmatiņā uzmeklēja vajadzīgo tālruņa numuru un uzgrieza to.

��eit Aleksandrovs. Vai būtu iespēja tūlīt tikties? Jā, tas patiesi ir ļoti vajadzīgs kā Lemānijai, tā ari Padomju Savienībai. Skaidrs... es nāku.� Viņ� nolika klausuli un, pat nemēģinājis paskatīties uz kapteini Suhovinu, izgāja no kabineta.

Lai visus pārliecinātu par Lemānijas Tautas Republikas prezidenta nāvi, Uberto nekas cits neatlika kā uzspridzināt tuk�u Amarras kuteri, paliekot bez vajadzīgā satiksmes līdzekļa. Tupēdams zem laivu �ķūņa grīdas iebūvētajā slēptuvē, viņ� saspringti domāja, kā izglābt un aizvest projām Amarru un apātiski galvu nodūru�o, stūrī sēdo�o Annu, vispirms dro�ākā vietā pārlaist notikumus un pēc tam laisties tālāk projām.

Ieraugot uzsprāgstam prezidenta kuteri, pilī noteikti bija sācies juceklis un ēkā mud�ēt mud�ēja no bruņotiem vīriem. Krievu līķi prezidenta kabinetā dro�i vien jau bija atrasti. Tas nozīmēja, ka slepeno eju pie pils autostāvvietas, pa kuru viņ� apdullu�o Amarru uz muguras bija izstiepis un ievilcis slēptuvē, bija nejēdzīgi meklēt. Tur viņu vienkār�i saņemtu ciet. Nācās mierīgi nogaidīt, kamēr pāries lielā kņada, varbūt Amarra beidzot atgūs spēju iet pats savām kājām un spēs nakts aizsegā airu laivā nokļūt Alboras upes pretējā krastā. Uberto sēdēja blakus Annai un pamanīja, ka sieviete trīcēdama spie�as viņam klāt. Vīrietis dzirdēja klusus �ņukstus, un tumsā uz viņa rokas uzkrita asaras.

�Vai Huans ir miris?� viņam blakus drebo�ā balsī jautāja sieviete.

�Nē, nav, Anna,� jaunais vīrietis mierināja sievieti un stingri apkampa viņas plecus. �Ja es viņu būtu atstājis pilī, tad gan varbūt...�

Anna satrūkusies pavilkās nostāk no vīrie�a.

�Kāpēc viņiem tas bija vajadzīgs, Uberto? Amarra ta�u jau tāpat visu darīja tā, kā viņi gribēja.� Viņas balsī ieskanējās neticība.

�To es neprotu izskaidrot, Anna,� vīrietis teica, pievilkdams sievieti sev tuvāk. �Laikam jūsu tautie�i būs izvēlēju�ies kādu labāku prezidentu.� Uberto teiktajā negribot skanēja sarkasms.

Sieviete apvainojusies atkal parāvās nost un no�ukstēja:

�Visi krievi nav tādi kā visi no GRU un KGB, un arī visi lemānie�i nav tik pretīgi kā Dro�ības dienestā Murano..

Virs galvām uz laivu �ķūņa grīdas atskanēja vairāku vīru soļi un bija saklausāmi uztraukti sarunas fragmenti. Uberto apkampa sievieti, uzlika viņas mutei plaukstu. Elpu aizturēju�i, viņi sēdēja tumsā, klausoties aug�ā skano�ajās balsīs. Tad nobūk�ķēja laivu �ķūņa vārti, aizvērās slēdzene, un atkal iestājās klusums. Viņi klausījās vēl vairākas minūtes - aug�ā bija iestājies klusums, cilvēki aizgāju�i.

�Kurp tā eja no �ejienes ved, Uberto?� vaicāja Anna.

�Mans īstais vārds ir Roberto,� vīrietis teica, sākdams sarunu, un Anna apjauta, ka daudzus gadus viņi bija dzīvoju�i gandrīz vai vienā ģimenē, bet tikai tagad viņa uzzināja jaunekļa vārdu. �Tas bija ļoti sen, Anna,� turpināja jaunais vīrietis, �un man par to pateica pats Amarra...� Viņa roka mierinādama noglāstīja sievietes plecu. �Kādu dienu pirms aptuveni trim gadiem grande hermano mani pasauca pie sevis un pastāstīja par senā autentiskā dokumentā lasīto - par Alboras vergu nemieriem 1792. gadā. Vēstījumā bija teikts, ka tie esot sacēlu�ies, ielauzu�ies pilī un draudēju�i nogalināt gubernatoru, kas aizmucis uz savu kabinetu un ieslēdzies. Durvis uzlauztas, ta�u valdnieks telpā nav atrasts. Dumpinieki, kas apsargāju�i pili ārpusē, zināja teikt, ka gubernatoru redzēju�i pa upi aizbraucam laivā, kuras ahterī plīvojis di�ais Spānijas karogs. Gubernators devies projām uz Alboras grīvā noenkurotu karakuģi. Sacel�anās esot ne�ēlīgi apspiesta, un leģenda vēsta, ka gubernators atkal atgriezies un vēl ilgi palicis amatā, sēdams vergos �ausmas.�

Anna klausījās ar patiesu interesi, savu no�ēlojamo stāvokli piemirsusi.

�Tālāk? Kas notika tālāk?� viņa nepacietīgi jautāja.

�Amarra domāja, ka leģendai varētu būt patiess pamats,� turpināja vīrietis, �un lika man uziet slepeno eju, kam būtu bijis jāsākas kaut kur viņa kabinetā. Pagāja vairākas dienas, līdz es atklāju noslēpumu, un,

par lielu pārsteigumu, Amarras versija izrādījās patiesa. Daudz laika un darba vajadzēja, lai eju salabotu un tā būtu lietojama. Laivu �ķūņa un slēptuves uzbūvē�ana upes krastā, kur slepenā izeja iznāca virszemē, bija prezidenta ideja, un arī kutera sliedes bija nostiprinātas tā, lai vajadzības gadījumā to varētu izmantot bēg�anai,� Uberto pabeidza stāstījumu un turpināja uzmanīgi klausīties apkārtnes trok�ņos.

�Mhm,� nomurmināja Amarra, un tās bija pirmās skaņas, ko prezidents bija izdvesis pēc notiku�ā.

Atkal atkārtojās kādi sve�i trok�ņi. Tie nāca no ārpuses un atgādināja tādu rūkoņu, ko rada motors, kas darbojas klusu, maziem apgriezieniem.

Lokatora ekrānā parādījās bieza saliņu un klin�u mozaīka. Radars nekur ūdeņos nerādīja kādu eju vai spraugu, kur tikt cauri. Tameriks, kas pāri kapteiņa plecam skatījās ekrānā, sajuta, ka no viņa garo �aubas, kaut gan tagad, kad izvēle jau bija izdarīta, to vairs nedrīkstēja izrādīt. Pulkstenis bija 22.01, un, pārlieku�ies pār karti, vīri pētīja kuģa atra�anās vietu.

�Domāju, ka esam atkuģoju�i mazliet par agru,� teica Soms. �Pēc 15 minūtēm mums jātiek pie Platano salas raga, un no turienes...� viņ� brīdi apklusa, nopietno situācija uzsvērdams, �...no turienes, Tomas, sāksies precīza kuģo�ana.� Lokatorā draudīgi tuvojās tum�i zaļā krasta līnija, kura aizņēma gandrīz visu ekrānu. Soms dro�i turpināja vadīt traleri pa iepriek�ējo kursu, vispareizāk bija atrasties tie�i pie pa�a salas krasta.

�Es ie�u lejā,� teica Tomass, lai kapteinim netraucētu, �un do�u vīriem rīkojumu sagatavoties.�

Jāks neatbildēja, viņ� bija pārāk aizņemts ar precīzas kuģa atra�anās vietas noteik�anu.

�Ants,� viņ� teica ma�lntelpas telefonā. �Tagad nāc aug�ā, �ajā vieta ir jāpasteidzas.�

Kuģis lēni iegāja �aurajā ūdens joslā. Kapteinis noliecās pār radara ekrānu un pieturēja stūri, kompasa retranslatora vājais apgaismojums atblāzmoja arī saspringumu mehāniķa sejā. Tā viņi jau agrāk grūtos brī�os bija kuģoju�i, tomēr �odien sasprindzinājumu varēja salīdzināt ar dzijas vēr�anu adatā, sē�ot tum�ā istabā, turklāt kartupeļu maisā. Divi lieli un zaļgani gaismas laukumi piepildīja visu ekrānu, un tikai �aura līnija līklo�iem aizvijās kā tievs tārps un rādīja kuģim iespējamo kuģojamo ceļu.

�Kurss 320,� kapteinis teica mehāniķim, atkal iedziļinādamies radara attēlā. Alboras ugunis, kas jau atblāzmojās debesu fonā, drīzāk traucēja nekā palīdzēja kuģot, abās pusēs atspīdēja aug�up izslēju�ās klin�u sienas, un pa stūresmājas durvīm varēja saklausīt viļņu �ļakstus, kas brī�iem atskanēja tik skaļi, ka reizēm pārspēja dzinēja rūkoņu. No tumsas iznirsto�ie akmeņi, klintis un tuvie krasti atradās ar roku aizsniedzamā attālumā un �ķita vēl tuvāk nekā patiesībā.

�Kurss 350, ātri!� atskanēja pavēle.

�350, un ātri,� stūres ratu grie�ot, Antss atkārtoja kā atbalss. Lēnām, it kā pret savu gribu, kuģis sāka griezties pa labi un da�u metru atstatumā paslīdēja garām vientuļai klintij. Tameriks, kas bija mirkli atgriezies, stāvēja, elpu aizturējis, stūresmājas stūrī un sekoja abu vīru darbam. Viņ� nodomāja, ka tas, ko Soms un mehāniķis tagad dara, bija vēl trakāks nekā spītīga kumeļa izdzī�ana caur adatas aci.

�Kurss 230 - ātri,� skanēja pavēle.

Stūres rats griezās strauji, un atbalsojās:

�230 - ātri.�

Sākumā traleris it kā neļāva mainīt kursu, tad lēnām saņēmās un sadū�ojās un, pēc kompasa retranslatora numuriem, kārpījās arvien ātrāk. Tomass redzēja kuģa priek�galā balojam klintis ar plīsto�u viļņu joslu apkārt, un viņam bija sajūta, ka tūlīt, tūlīt viņi uzbrauks tai virsū. Traleris pagriezās un atkal pēdējā brīdī, vismaz Tomasam tā izskatījās,

aiz sevis atstāja rēkoņā salauztus viļņus, dro�i virzīdamies tālāk tumsā, kur tā ceļam priek�ā slīdēja arvien jauni un jauni �ķēr�ļi. Pusotras jūdzes garā distance, �ķiet, negribēja beigties. T�mass pacēla rokas pulksteni pie acīm; tas rādija, ka manevrēts tikai 10 minūtes, nevis stunda, kā viņam �ķita.

�Kurss 270 - lēnām,� teica Soms, acīm turoties lokatorā.

�Kurss 270 - lēnām,� atkārtoja mehāniķis kā kārtīgs skolas puika un grieza stūri.

�Vēl pāris kursu maiņas, un jā...� pār plecu teica Soms stūri stāvo�ajam Tamerikam.

�Tie�i priek�ā klints!� apjukumā pēk�ņi iekliedzās mehāniķis.

Ari kapteinis tum�ajā ūdenī pamanīja līdzeno, plato virsmu, kas tikai drusku pacēlusies virs ūdens līmeņa tā, ka radara ekrānā palika nepamanīta.

�Labais borts!� viņ� rēca stūres vīram un ari pats aptvēra, ka bija nokavējis pavēli. Lēnām, tomēr noteikti �ņirkstēdams, kuģis uzsēdās zemūdens klints mugurā, nogā�ot no kājām visus stāvo�os.

�Velns,� Soms no sirds nolamājās, �Tas bija pagrieziens pirms izejas atklātā jūrā.� Viņ� sagrāba ma�īnas telegrāfa rokturi un, pieturoties pie tā, ieslēdza atpakaļgaitu un līdz maksimumam palielināja galvenā dzinēja apgriezienus. Ūdens aiz ahtera no dzenskrūves apgriezieniem uzputojās, ta�u mazais kuģītis tikai nodrebēja, bet neizkustējās no vietas - traleris bija sev atradis dro�u vietu. Soms apturēja dzinēju.

�Ants,� viņ� lieti�ķi teica mehāniķim, �mudīgi aizteci uz ma�lnrūmi un apskaties, vai mums nav sūce.� Stūresmājas durvis smagi aizcirtās aiz promejo�ā mehāniķa. Kuģi iestājās nepierasts klusums, tikai palīg-dzinējs, kuģa dziļumā rūkdams, grieza dlzeļģeneratoru.

�Ko mēs tagad darīsim?� Jāks apmulsis vērsās pie Tamerika. �Tā tava laika ietaupī�ana nav izdevusies.�

Par to Tameriks bija domājis. Viņ� paskatījās pulksteni, kas rādīja 23.15.

�Jā, jā!� Soms uztvēra viņa domu. �Augstais ūdens bija pirms piecām minūtēm, un tagad jau ūdens krītas. Mums ir cerība kuģi no �ejienes

dabūt nost pēc divpadsmit stundām nākamajā augstajā ūdenī, kad līmenis būs par 30 centimetriem augstāks nekā tagad.�

�Nē, Jāk!� Tameriks norūpējies pakratīja galvu. �Mūsu operācija sākas pēc divām stundām.� Stingu skatienu viņ� pa iluminatoru vēroja pie apvār�ņa tālumā blāzmojo�ās Alboras ugunis un domās izvērtēja variantus. �Ja es brauktu ar divām gumijas laivām, ar ko kaujinieki bija atbrauku�i uz kuģi, es laikā nenokļūtu galā, jo airē�ana ir ļoti laikietilpīgs darbs. Ja pārvietotos no salas uz salu, ūdens pārvarē�anai izmantojot tās pa�as laivas, tad, nonākot krastā, ari var pietrūkt laika.� Viņa skatiens sataustīja ahterī piesieto kuteri, kas skumji �ūpojās kuģa pakaļgalā, un saprata, ka tas laikam arī ir atrisinājums. Degvielas bākai bojāto gumijas caurulīti var ātri nomainīt, un kuģī bija pietiekami daudz degvielas, lai piepildītu kutera tvertni.

Promejot Tomass sarokojās ar Somu un mehāniķi, novēlot viņiem pacietību. Tad viņ� ie�ukstēja Jākam ausī:

�To Voliņinu es pagaidām atstāju tavā uzturā. Es viņu pieķēdēju pie galda un atstāju kādu vīru kuģa apsardzībai, tomēr labāk būtu, ja tu gūstekni turētu aiz slēgtām durvīm. Viņ� ir ļoti bīstams vīrs.�

Baltais kuteris rūkdams nozuda aiz klintīm. Pāris rei�u vēl nozib-snīja rokas lukturī�a gaisma, izgaismojot laivai ceļu, un tad viņi palika vieni.

Leonīdam �is vīrs bija liels pārsteigums. Viņ� bija sagatavojies psihotropām vielām un zināja, ka ar gribu nopietni pret tām neko nevar iesākt. Ja esi saņēmis injekciju, tad visas bremzes ir vaļā un tu tikai mal un mal, un nekādi spēki nespēj tevi apturēt. Preparāts viltīgi iedarbojas uz cilvēka zemapziņu. Visu virspusējo mēs izrīkojam, aizliedzam vai atļaujam, ta�u zemapziņai, kas glabā un sargā mūsu patieso informāciju, ir brīva pieeja - cilvēku var iztēloties kā kristāla kubu, ko no jebkuras

puses var caurskatīt, ja tikai to apgaismo. Cilvēka atmiņa var aizmirst, bet viltigā zemapziņa tomēr glabā visu. Leonīds pievērsa domas sensejam Ho Tini, kas bija piespiedis viņu nodarboties ar zemapziņas treniņiem. �o to Leonids bija sasniedzis, bet, vai ar to pietika, lai turētos pretī ķīmiskām vielām un novirzītu savu pļāpātkāri uz neitrālu tematu, to viņ� nezināja. Tameriks jau ilgāku laiku nebija rādījies. �Savādi gan, varbūt viņ� centās no manis to izvilkt ar runā�anu,� viņ�, pie galda nīkdams, prātoja. �Ja tā, tad viņi nav izvēlēju�ies pareizo viru. Es esmu mierīgs.� Leonīds no jauna iedziļinājās savā �es�, sagatavojoties neitrāliem tematiem, uz ko vēlāk novirzīt visu domu enerģiju. Bērnība - dvēselei tuvs un dro�s temats. Ievadīt zemapziņu �ajā taciņā bija relatīvi viegli, un ceļ� bija pazīstams.

...Viņ� ir mazs zēns, kam mugurā mētelis ar īsām piedurknēm, jo ir kļuvis par mazu, galvā mātes sasiets lakats, kājās izdilu�as kurpītes, un viņ� traucas caur dubļu peļķēm. Aiz muguras lamādamies un bļaustīdamies seko bērnu bars, kas viņu apmētā ar zirgāboliem, akmeņiem un dubļiem, kliegdami: �Fa�ists, nolādētais igauņu fa�ists.� Viņam ir tikai �etri gadi, un viņ� nezina, ko nozīmē vārds �fa�ists�. Mājās viņ� caur �ņukstiem raudot bija to prasījis mātei, kas viņu bija ņēmusi klēpi, susinājusi asaras un �ukstējusi ausi: �Neraudi - igauņi ir stipri vīri, kā no cieta koka...�

Nemitīgs bads un aukstums saistījās ar to Kaduja vārdā nosaukto mazpilsētu, kur viņi kopā ar māti bija dzīvoju�i se�us gadus. Tie bija grūti un badaini gadi.

1941. gada rudeni Kadujā no Ļeņingradas blokādes pa da�ādiem maldu ceļiem nonāca daļa Kirova vārdā nosauktās Medicīnas akadēmijas, un tā bija viņu laime. Tik slavenā medicinas iestādē, kur Olga Tamova bija pieņemta darbā par spīti bēgles statusam, prata novērtēt Leonīda mātes prasmes un spējas. 1945. gada beigās viņi kopā ar akadēmiju pārcēlās uz Ļeņingradu.

Nākamais atmiņu attēls jau bija no Ņevas pilsētas ar kopvirtuvi pie istabiņas, kur mū�dien oda pēc kāpostiem un hlora.

...Pirmā skolas diena, vienīgās bikses kājās, un tām priek�ā di�ojās vērtīga virsnieku lauka plan�ete, ko var nevērīgi pārmest pār vienu plecu. To mātei bija uzdāvināju�i darbabiedri...

Par savu tautību Leonīds nebūtu zinājis, ja māte mājās ar viņu spītīgi nebūtu runājusi igauniski un saukusi viņu vārdā Leo. Atbildot uz dēla jautājumiem, viņa pastāstīja par dzimto ciemu Stavropoles novadā, Elbrusa tuvumā, stāstīja par igauņu kultūras vērtību glabā�anu, par teātra pulciņiem un kultūras namu, un par to, ka Kadujā viņiem esot palīdzējis kāds pazīstams KGB operatīvais pilnvarotais, kas bijis mātei parādā dzīvību, noformējis viņiem jaunus dokumentus uz Leonīda Tamova un Olgas Tamovas vārda. Igauņu vārdi tolaik Krievijā nebija populāri un sagādāja tikai nepatik�anas.

Kvazi attapās no pārdomām. Pavisam neticami, Tameriks joprojām vēl nebija atnācis. Varbūt kaut kas ir noticis? Analoģiskā situācijā amerikāņi viņu jau sen būtu nopratināju�i. Leonīds skatījās iluminatorā, aiz kura valdīja akla tumsa, un atkal iegrima atmiņās. Tagad nācās tās galvā ritināt tik daudz, cik iespējams, lai vēlāk, runājot ķīmijas iespaidā, varētu atkārtot to pa�u.

Nākamā aina - 1957. gads, Leonīds, tāpat kā daudzi viņa vecuma zēni, ir sajūsmināti par kara floti - viņ� ir Frunzes Augstākās kara jūrskolas pirmā kursa students. Viņ� lepni sveicina māti, pielicis roku pie cepures. Arī mātei bija gājis labi: viņai bija pie�ķirts doktora grāds, un viņa vadīja Medicīnas akadēmijas katedru.

1960. gadā Leonīds jau ir tre�ajā kursā, un Ņikita Hru��ovs, sakot runu ANO galvenajā mītnē, ar kurpi slāni pulti. Notiek nelabojamais -māte pēc infarkta lēkmes nomirst, dēlam citastarp atstājot dokumentus un vēstules, kas Leonīdam visu dzīvi apgrie� kājām gaisā. Dēlam kļūst zināma viņa igauņu izcelsme. Par Kaukāzu māte kādreiz bija dzirdējusi no vienas savas pacientes, Krievijas igaunietes. Leo tēvs Jāns, tāpat kā vecaistēvs Kāris, ir bijis kuģa kapteinis, un viņu ģimenes relikvija -slavenais sudraba medaljons nebija pirkts Kazaņas tirgū, bet gan vecaimātei Māri atvests no Hamburgas kā saderinā�anās dāvana. Māte

bija aprakstījusi viņu izsūtī�anu uz Krieviju 1941. gada vasarā. Tēvs, kapteinis Jāns Tamms, pazuda Krievijas pla�umos. Leonīds izlasīja vēstules un izjuta lepnumu par savu tēvu un vectēvu, bet tajā pa�ā laikā domāja, ko tas viss var nozīmēt viņam kā topo�ajam padomju karaflotes virsniekam.

Mātes vēstulēs atklājās ari tas, kā viņi bija nokļuvu�i Kadujā. Lai pie dzīvības uzturētu gadu veco Leo un sevi, māte bija pārdevusi savu pēdējo mantību un arī laulību gredzenu. Kādā mazā stacijā, kur kārtējo reizi bija pieturējis izsūtīto vilciens, lielās lopu vagona durvis bija līdz galam atrautas vaļā, jo meklēja ārstu, kas saprot krievu valodu. Olga, kas bija strādājusi par ārsti pazīstamā dūņu pansionātā pie sava vectēva, ko apmeklēja pacienti no visas Eiropas, teko�i prata vācu un fran�u, kā arī krievu valodu. Nebija �aubu, no kādas organizācijas bija �ie divi ādas jakās tērptie vīri, kas stāvēja vagona durvīs un izsūtīto vidū steidzīgi meklēja kādu ārstu. Olga, kam rokās gulēja izbadējies, raudo�s bērns, piedāvāja savus pakalpojumus. Vīrie�i steidzās un nesāka strīdēties ar sievieti par mazo dēliņu, bez kura sieviete atteicās izkāpt no vagona. Olgas īstajā laikā izdarītā aklās zarnas operācija atstāja dzīvu NKVD operatīvo pilnvaroto, bet pa to laiku viņu vilciens bija sen aizgājis, un viņi no sarakstiem, protams, bija izsvītroti. Pretēji gaidītajam izrādījās, ka NKVD virsnieks ari ir cilvēks, un kā pateicību viņ� sagādāja viņiem dokumentus un jaunus biogrāfijas datus. Laikam NKVD vīram bija biju�i kādi citi, tālāki plāni, bet viņu pa�u drīz nosūtīja uz fronti.

Vēstules apak�ā māte piebilda, ka atstāj dēlam vienu priek�metu, kas cauri gadiem viņu bija savienojis ar mājām, ar vīru un dzimteni -sudraba medaljona pusīti, ko viņa nebija pārdevusi pat vislielākā bada laikos. Lai tas sargājot viņas dēlu tāpat kā viņu, kam visu mū�u tas ir palīdzējis. Tādēļ viņa dod savu mātes svētību.

�ī vēstule dēlu bija satriekusi. Turklāt Leo bija zaudējis pa�u dārgāko - māti, kas viņu bija sapratusi un mīlējusi. Trīs gadus viņa no augstskolas politiskās daļas bija slēpusi savas patiesās biogrāfijas datus. Leo ar savu parakstu bija apstiprinājis biogrāfijas patiesumu, un tagad

atklājās, ka viņ� bija melojis. Tas nozīmēja melnas un treknas svītras pārvilk�anu viņa padomju virsnieka karjerai - vai pat apcietinā�anu. Tas bija pārsteigums, ka KGB, kas rūpīgi pārbaudīja karaskolā iestāju�os, viņa gadījumā nebija nāku�i patiesībai uz pēdām. Leonīds vairākas nedēļas jutās apjucis un nekādi nespēja izlemt, ko darīt. Beidzot jaunietis devās pie skolas priek�nieka uz sarunu. Tā notika mierīgā gaisotnē, viņam lika visu uzrakstīt un gaidīt. Pēc nedēļu ilgas nervozē�anas Leonīds saņēma pavēli ierasties pirmajā nodaļā, kur galda galā sēdēja kāds vīrs ar majora uzple�iem. Tā viņ� satikās ar Silajevu. Silajevs nebija KGB majors, kā Leonīds bija domājis sākumā, bet gan pārstāvēja otru, daudz slepenāku organizāciju - GRU. Silajevam ar Igauniju bija seni un personīgi sakari.

Ass grūdiens, �irkstoņa, kas griezās ausīs, un kuģa apstā�anās Kvazi atsvieda pret sienu kopā ar krēslu, ta�u viņ� paspēja mīkstināt kritienu ar rokudzel�os saslēgtajām rokām. �Tālāk jau tik un tā nebūtu lidojis,� Leonīdā uzplaiksnīja karātavu humors. Tameriks pirms aizie�anas rokudzel�us bija īsā ķēdē piestiprinājis pie grīdas piemetinātai mazā galdiņa kājai. Gaitenī atskanēja trok�ņi - lamas angļu valodā un skraidī�ana. Kuģis laikam bija uzsēdies uz zemūdens rifa. Tamovs pacēla krēslu no zemes, atkal apsēdās un juta, kā mazais kuģītis dreb maksimālos atpakaļgaitas apgriezienos. Drīz galvenais dzinējs apklusa. Tad kaut kur ārā sāka darboties cits motors, �ķiet, tas bija kutera dzinējs, un tad skaņas izzuda tālumā. Tagad Leonīds vairs neko nesaprata. Klusums uz kuģa nozīmēja, ka lielākā daļa no �Kondora� grupas ir aizvāku�ies prom.

�Tas Tameriks gan ir viens dīvains vecis,� domāja Leonīds, sāpo�o plecu masējot, �draud un draud, tad pēk�ņi uzlec kājās un lai�as lapās.�

Gaiteņa galā noklak�ķēja durvis, kāds nāca no komandtiltiņa.

�Nekur viņ� nav aizgājis,� nodomāja Kvazi, gatavodamies tik�anās brīdim. Noteikti soļi nāca uz kajīti un apstājās. Leonīds aizturēja elpu. Aiz durvīm kāds apdomājās, un tad soļi aizgāja un nobūk�ķēja ma�īntelpas durvis. Tas laikam bija mehāniķis. Leonīds centās atrast izeju no stāvokļa, kaut gan nākotne izskatījās tum�a - kajīte aizslēgta,

iluminators maziņ�, rokas saslēgtas rokudzel�os un pats pieslēgts pie galda kājas. Viņ� iekārtojās ērtāk un pūlējās izprātot amerikāņa domu. �Tamerikam bija jāsteidzas, ja kopā ar saviem pui�iem aizlaidās un tik svarīga gūstekņa nopratinā�anu atstāja pusratā, bet ja nu...� Leonīds kļuva mo�āks, piecēlās kājās un virzījās ap galdu tik tālu, cik ķēde ļāva. Tad viņ� pastiepās līdz iluminatoram, lai paskatītos ārā. Uz melnā debesu fona blāzmoja lielas pilsētas ugunis.

�Skaidrs,� vīrietis nomierinājās, �tā ir Albora, viņi aizbrauku�i uz turieni.� Atsēzdamies uz gultas malas, viņ� attapās: �Reverss� viņiem vairs ne�ķita tik svarīgs kā iepriek�. Ko Tameriks bija jautājis par �Kolibri�? Leonīdam �ķita, ka ir pavisam tuvu atrisinājumam. Dro�i vien sakarā ar viņa pazu�anu �Reverss� bija anulēts un iedarbināta cita operācija, piemēram, �Kolibri�. Tas izskaidroja, kāpēc Tameriks tik pēk�ņi viņa dvēseli lika mierā. Leonīds domādams berzēja deniņus. Vienā jautājumā amerikāņi bija jāciena: �Viņu GRU informators strādāja kā pulkstenis, un dati pienāca kā dienas radio ziņas.� Nodārdēja klāja durvis, un gaitenī bija dzirdami karavīru zābaku klaudzieni. Kaut kas klaudzot atsitās pret dzelzi. �Nav visi aizlasīju�ies,� nodomāja Kvazi, �tas nozīmē, ka mans domu gājiens ir pareizs - pulkvedis plāno atgriezties uz kuģa, tad viņam būs laiks aprunāties ilgi, ilgi.�

Tagad tas ir acīmredzams. �ķiet, ka arī ar Tamerika aizie�anu viss bija skaidrs. Leonīdu tas skumdināja tāpēc, ka viņ� vairs nevarēja doties turp un pielikt roku �Dzelzs zirgam�. Pēc ziņām, kas bija saņemtas no ASV, grupas �Kondors� uzdevums pulkve�a Tamerika vadibā bija nodro�ināt prezidenta dro�ību un sagatavot piezemē�anās lauku Tolkero desantam. Tūlīt pēc tam, pirms varētu iejaukties kāds tre�ais spēks, abiem līderiem prezidenta pilī no vietējās radiostudijas būtu jāsniedz kopīgs komunikē par Lemānijas tautas vienības valdības sastādī�anu. Saskaņā ar projektu Amarram derēja prezidenta un Tolkero - ministru prezidenta vieta. �Kondors� bija izsaukts kā neitrāls arbitrs, kas abas puses turētu līdzsvarā. Tādu projektu bija sagatavojis Va�ingtonas aģents. Leonīdam tas viss �ķita pārāk skaisti. Pēdējos gados Tolkero

un Amarras attiecības bija pārlieku sare�ģītas. Būtībā to ap�aubīja ari Maskava, ta�u visi fakti spītīgi rādija, ka iznākums ir meklējams tie�i �ajā virzienā. Tāpēc �Reversa� pamatuzdevums bija pārbaudīt no amerikāņiem saņemto informāciju un slepus iekārtoties vienalga kurā vietā �Dzelzs zirgam� aiz muguras, lai traucētu Lemānijas pārkārto�anu un ASV centienus tajā. Ja tie�ām bija plānota tautas apvienota valdība, ko Padomju Savienība kategoriski noliedza, tad, nostumjot Ndego malā, ari no Tolkero rokām būtu izņemti trumpji. Ja bija paredzēts Amarras - pa�reizējās valsts vadītāja un līdera - iznicinā�anas un atstādinā�anas plāns, ari tas neizdosies, kamēr prezidents uzturēsies Padomju Savienībā. Tādā gadījumā Maskavai būtu laiks izpra�ņāt viņu visos jautājumos, ari par protokola pielikumu A, un vēlāk jau pieņemt lēmumu �par prezidenta veselības stāvokli�. Visam katastrofālu plaisu iecirta neveiksmīgā Murano un Petrova saspēle.

Kvazi domas pārtrauca ma�īntelpas durvju blīk�ķis. Drīz bija dzirdama igauņu mehāniķa putrainā saruna ar sargu:

�Hello, D�onij, es lūki - lūki, kā arestant sleep, nu... tu saproti, moris tāds.�

Pretī bija dzirdama amerikāņa noskaldītā atbilde angļu valodā: �Man... prohibited, get away!�⁷⁰ Mehāniķis sulīgi nolamājās igauniski:

�Ko tu, velns, man uzbāzies ar savu �aujamo.�

Pēc īsas pauzes, kurā mehāniķis bija apkopojis savas valodas zinā�anas, viņam atkārtoti centās skaidrot:

�...nu, tas tavs pulkvedis, nu, your boss, man pavēlēja, arestant job-job un piss-piss fer�tēn, tu lempi!�

Turpretī karavīrs bija lakonisks:

�I have no idea.�⁷¹

�Tur tu tagad esi,� mehāniķis aizskarts norūca: �Idejas, idejas, velns, man pa�am ideju ir, ka mud�. Nāc labāk iestreb zupu pilnu kuņģi, ko tu visu laiku tur, velns parāvis, vicinies ar savu bisi.�

⁷⁰�Cilvēk, aizliegts, lasies projām!� (Angļu vai.)

⁷¹ �Es par to neko nezinu.� (Angļu vai.)

Skaņas pārvietojās kambīzes virzienā, no kurienes pēc laika atskanēja katlu un �ķīvju �ķindoņa. Drīz bija dzirdami tuvojamies soļi. Tamovs ātri atlaidās kojā, aizvēra acis un tēloja aizmigu�u, caur pievērtajiem plakstiņiem turpinot novērot apkārtni. Slēdzenē noskrapstēja atslēga, durvis atvērās, un tajās ar ieroci �au�anas gatavībā stāvēja kāds plankumainā formastērpā ģērbts Tamerika kareivis. Ieraugot arestantu mierīgi izstiepu�os guļam, melnādainajam kareivim no svītraini krāsotās sejas izzuda nervozā grimase, ta�u viņ� kā iepriek� uzmanīgi sekoja katrai Leonīda kustībai. Sargs cieva zīmi mehāniķim, un tas ar zupas �ķīvi rokās piegāja pie galdiņa. Leonīds nopētīja kareivi, kas bija vismaz 1,95 gar� un ļoti muskuļains. Izskatījās, ka vīrs ir labi apmācīts - tas atspoguļojās katrā kustībā un darbībā. Ne bridi viņ� nepieļāva iespēju mehāniķim nokļūt starp viņu un arestantu, kaut mirkli aizsedzot skatu. Karavīrs nebija sasprindzis, toties uzmanīgs, un Kvazi to augstu novērtēja.

�Voliņin, vai kas jūs tur esat,� norūca eļļainās darbadrēbēs ģērbtais apaļīgais vīrs. Sapratis, ka ari ar sagūstīto viru neizdosies sarunāties viņa dzimtajā valodā, viņ�, jaucot igauņu un krievu vārdus, ātri noteica: �Vstavaķ, bļed... nu �itā, ka sup kūsaķporā,�⁵

Kvazi, kas ar grūtībām spēja novaldīt smieklus, tēloja pamo�anos un tad ar interesi aplūkoja kajītē ienāku�os. Afrikānis nebija teicis ne vārda, tikai uzmanīgi sekojis ar skatienu, toties igauņu poliglots vēlreiz pamēģināja savu krievu valodas prasmi:

�Nu, davai kusaķ... citādi, nu, tā sup holodnij buģet⁶⁷, vai tu, nolāpītais, ari saprati?�

Vairāk runāt viņam neatļāva. Melnādainais pavēlo�i pamāja, lai viņ� vācas, un ari pats atmuguriski vijīgi izslīdēja pa durvīm. Aiz viņa platās muguras mehāniķis vaimanāja, atkārtodams kā papagailis: �Kūsai, kūsai... vsjof^>7\ tad ar blīk�ķi aizcirtās durvis un slēdzenē atkal nokrak�ķēja atslēga.

Pēc pēdējiem pārdzīvojumiem Leonīdam trūka ēstgribas. Viņa liktenis karājās ļoti tievā diegā un visu laiku draudēja pārtrūkt, laupot jebkādu spēju paēst. Tagad, sajutis uz galda garojam zupu un ceļamies kārdino�o skābu kāpostu bor��a smar�u, burk�ķo�ais vēders deva skaļu zīmi. Viņ� piesēdās pie galda, paņēma karoti un sāka baudīt ēdienu. Tik tie�ām - zupa bija meistarīgi gatavota, un Kvazi pat nespēja pamanīt, kā karote sāka atsisties pret skārda �ķīvja dibenu. Tad viņ� pamanīja, ka ie�ķindas vēl kaut kas cits, ne tikai karote. Uzmanīgi tralējot, viņam izdevās starp kāpostu lapām �ķīvja dibenā uziet mazu metāla atslēdziņu, un to, kam tā der, viņ� zināja precīzi. Tad tāpēc mehāniķis bija gaudies! �Kūsai, kūsai, vsjo kūsai�,� smaidot pamēdījās Kvazi, sajutis, kā zupa atkal ar enerģiju piepilda locekļus.

Uberto ieklausījās. Tuvumā, domājams, no upes puses, tuvojās kluss motora troksnis. Tad pēk�ņi atskanēja triecien�auteņu tark�ķi un atsevi�ķi �auteņu �āvieni. Anna izbijusies iekrampējās Uberto apģērbā.

�Viss nu ir pavisam nopietni,� prātā ie�āvās doma. Vīrietis atstūma sievietes roku un piecēlās.

�Roberto, Roberto, neej,� izbijusies lūdzās Anna.

�Klusu,� �ukstēja vīrietis, ar rokām aptaustot kāpnes. �Klusumu, Anna!� viņ� pavēlēja. �Troksnis visiem mums var maksāt dzīvību.� Bez skaņas viņ� atgrūda lūku, kas laivu �ķūnī bija darba drēbju skapja grīda, klusām atvēra skapja durvis un izlīda ārā. Caur mazo logu krīto�ajā gaismā varēja pārliecināties, ka laivu �ķūnis ir tuk�s. Pie pils joprojām �audījās, tur notika kauja, ta�u no upes bija dzirdams arī citāds troksnis. Jauneklis steidzīgi piegāja pie laivu �ķūņa durvīm un palūrēja pa spraugu. Tumsā pazibēja balts kuteris, kas izbrauca skaistu loku, aiz sevis līdz pat laivu tiltam saceļot viļņus. Motors noslāpa, un karavīri raibos formastērpos no piestātnes prasmīgi izgaisa krūmos.

Tie bija specvienības karavīri, Uberto pieredzējusi acs to uzreiz noteica, arī bruņojums bija augstākās klases. Pa vidu pazibēja sievietes stāvs tādā pa�ā plankumainā lauka formastērpā, tomēr Roberto nebija laika tai sekot līdzi. Liktenis viņiem trijiem bija devis izglāb�anās iespēju, un tagad nācās �igli rīkoties. Pie prezidenta pils turpinājās kauja.

Karavīrs plankumainā formastērpā, kas stāvēja uz laivu tiltiņa un apsargāja kuteri, klausījās kaujas trok�ņos. Triecien�autenes tark�ķēja, karabīnes un pistoles �āva, un pa vidu bija dzirdami atsevi�ķi rokas granātu sprādzieni. Arī �eit bija jābūt ļoti uzmanīgam. Pulkvedis bija brīdinājis, ka izlau�anās varētu notikt arī laivu tilta virzienā. Kareivis bija paslēpies zem tilta līdz pusstilbiem ūdenī un sasprindzis skatījās pils virzienā.

Uberto no laivu �ķūņa starp sliedēm ieslīdēja ūdenī, klusām iepeldēja upes vidū un ļāva straumei viņu nest līdz tiltam pie glūno�ā sardzes vīra. Viņa aprēķins bija pareizs. Karavīrs nepaspēja pagriezties, kad no ūdens pacēlās ēna un viņam ar dunci pārgrieza rīkli. Uberto iegrūda sarga līķi straumē, kas plūda uz jūru, atstājot triecien�auteni sev. Tad viņ� skrie�us atgriezās pie laivu �ķūņa, kur pie atvērtām durvīm stāvēja Anna.

�Amerikāņi,� viņ� teica sievietei un uzcēla Amarru sev kamie�os. Gāzelēdamies zem smagā sloga, viņ� dro�inot pastūma Annu sev pa priek�u laivu tilta virzienā. Kutera motors vēl bija silts, un to viegli varēja iedarbināt.

Antss sēdēja salonā, strēba zupu un lūrēja pāri �ķīvja malai uz gaitenī soļojo�o �piķi� plankumainajā formastērpā. Vārdu �piķis� viņ� lietoja vārda �nēģeris� vietā, un tas bija tā pielipis, ka neviens Lemānijā strādājo�s igaunis vietējos citādi nesauca. Vārdam negro spāņu valodā bija slikta pieskaņa. Tā iepriek�ējie kungi bija dēvēju�i vietējos vergus,

vārds nozīmēja �melns, netīrs, piedraņķēts�. Lai vairītos no vietējo aizvaino�anas, kāds prātvēders izdomāja izmantot vārdiņu �piķis�, un tas igauņu runā bija pieķēries kā ists piķis.

Antss bija sēdējis ma�īntelpā un pēc kapteiņa pavēles citigi sekojis, vai, saduroties ar klinti, kaut kur nav radusies sūce. Pavadījis amerikāņus, viņ� palīdzēja kapteinim uzrāpties guļamnārā. Soms sūdzējās par aukstuma drebuļiem, un bija skaidrs, ka kapteini moka drudzis. Temperatūra cēlās, bet tik mazā kuģī nekādu zāļu nebija pat ne par kapeiku. Tad Antss atvilka melno bruņoto karavīru, kas nekādi negribēja nākt viņam līdzi, parādīja kapteiņa kāju. Par laimi �piķis� apjēdza situācijas nopietnību. īpa�ās vienības vīriem tādiem gadījumiem vienmēr bija kādas zāles līdzi. Tas, ko melnais vīrs ie�ļircināja kapteinim, uzreiz palīdzēja, un Soms dziļi iemiga.

Antss strēba zupu un nu domās strīdējās pats ar sevi un prātoja par nākotni, kas nepavisam neizskatījās ro�aina.

Plankumainajam bija apnicis stampāt pa gaiteni, un nu viņ� bija apsēdies uz klāja un vienaldzīgi skatījās sev priek�ā. Viņ� noteikti daudz labprātāk būtu bijis kopā ar saviem pui�iem kaut kur operācijā nekā uz kuģa kopā ar slimu kapteini, krievu arestantu un vientiesi mehāniķi.

Antss beidza strēbt zupu, nolika karoti un pamāja kareivim. �Kompt... kompt - job-job,� viņ� teica, roku izteiksmīgi pie lūpām pieliekot. Lielais vīrietis pakratīja galvu un jautāja mehāniķim:

�Do you have any Coca-Cola or hamburger?�⁷⁵ �Kādu tev velna Coca-Cola un hamburgeru dot!� īsais un apaļais vīrelis saskaitās. �Te tu, velns, neesi savā Amerikā, nāc un iesukā zupu, kaut vai pilnu vēderu, kā īstam vīram nākas.� Piķis vienaldzīgi kratīja galvu, it kā būtu sapratis igauniski teikto.

�Pats labāk zini...� noteica mehāniķis, piecēlās un salika netīros traukus izlietnē. Viņ� brīdi bija svārstījies, pirms iemetis atslēdziņu zupas �ķīvī, tas piķis visu laiku bija lūrējis viņam pakausī. Tagad viņ� bija negribot palīdzējis CIP un gribot palīdzējis GRU - ja varēja ticēt

⁷⁵�Vai tev ir kāda kolas pudele vai hamburgers?� (Angļu vai.)

Soma stāstītajam, ka krievs patie�ām ir no tās organizācijas. Tas pēdējais gribēti izdarītais akts, Antsaprāt, katrā ziņā ir vērtīgāks nekā netī�ām izdarītais, un tas dod kaut sīku iespēju nākotnē. �Es tikai palīdzēju. Lai pats tālāk tiek galā, ja prot,� nodomāja Antss, ielejot sev kafiju. Arī melnais vīrs neatteicās no kafijas - tas novērtēja vietējo indi un, uz mēles izgar�ojot dzērienu, teica:

�Strong, man, very strong.�⁷⁶

�Kāpēc lai nebūtu strong?� murmināja mehāniķis, krūzītes skalodams un vēl vienu tasi ieliedams.

�Paklau, friend⁷⁷, arestants arī jāpacienā ar cafe drink⁷⁸ - fer�tēnV� Viņ� pamāja ar galvu aizslēgtās kajītes virzienā. Plankumainais kļuva uzmanīgāks, bet, redzot Antsu nākam ar kafijas tasīti, melnais cilvēks negribīgi piekrita �ādai notikumu gaitai, jo garantēja dro�u kajītes apmeklējumu.

Atkal nograbēja atslēga, kajīte atsprāga vaļā, un kareivis ar automātu stāvēja uz sliek�ņa. Gūsteknis lēnīgi sēdēja savā vietā, rokas uz galda, ķēde pie galda kājas un priek�ā izēsts tuk�s zupas �ķīvis.

�Ja vam, velns parāvis, mazliet kofe priņos⁷⁹� Antss teica aiz karavīra platās muguras. Bruņotais vīrs nomierinājās, jo kajītē bija iepriek�ējā kārtība. Viņ� atgāja soli malā, palai�ot garām mehāniķi ar kafijas tasi. Tikai īsu mirkli viņ� pamanīja pazibam ēnu, sitiens ar roku sasniedza sarga kakla rajonu, un kājas spēriens izsita viņam no rokām triecien�auteni.

Antsam no bailēm kafijas tasīte nokrita uz zābaku purngaliem, un, ieraudzījis krievu ar troksni pagrie�oties, viņ� iebļāvies atlēca kajītes tālākajā stūri. Karavīram radās grūtības ar elpo�anu, ta�u viņ� centās savākties. Kvazi redzēja, ka nebija kļūdījies pretiniekā - da�s vājāks vīrs jau sen būtu uz grīdas izstiepies kluss, bet �is vēl stāvēja kājās un centās sakopot spēkus pretestībai. Nedrīkstēja viņam dot laiku. Kvazi izdarīja

⁷⁶ �Stiprs, puis, ļoti stiprs.� (Angļu vai.)

⁷⁷ Draugs (angļu vai.).

⁷⁸ Kafijas dzēriens (angļu vai.).

⁷⁹ Es jums, velns parāvis, kafiju atnesu.� (Krievu vai.)

māņu sitienu, ko pretinieks centās atvairīt, un, izmantojot pretinieka palēnināto reakciju, izdarīja sitienu gyaku-cuki krū�u apvidū, pēc kā pretinieks uzreiz sabruka. Pārbiedētā mehāniķa acu priek�ā Kvazi veikli aizstiepa kareivi uz kajītes stūri un ieslēdza va�ās, kurās vēl nesen pats bija atradies.

�Nu... nu... nu vi dajoķe/�⁸⁰ stostījās pārbiedētais mehāniķis, tad piecēlās kājās.

�Runā igauniski, tad pats sapratīsi, ko runā,� izmeta Leonīds, pa to laiku visu no kareivja kabatām izvākdams. Mehāniķis no brīnumiem iepleta acis un, turpinādams blenzt uz Leonīdu, apsēdās uz lāviņas.

�Kas noticis?� jautāja Kvazi, no grīdas paceldams triecien�auteni un uz durvīm iedams. �Nāksi līdzi vai paliksi kopā ar draugu?� Antss �igli gāja prom un, neticīgi skatīdamies uz Voliņinu, devās uz durvīm, pa ceļam paklupdams.

�Paklau, pasaki, velns, vai tie visādu pasugu izlūki turas uz igauņiem.. . ko?� viņ� jautāja, Leonīdā kā spokā cie�i skatoties.

Leonīds pasmaidīja. Viņi izgāja gaitenī, aizslēdza kajītes durvis, un Kvazi atslēgu ielika sev kabatā.

�Velns, tie�i tā kā Igauņu dienās⁸¹,� mehāniķis noburk�ķēja, nesapratnē plecus paraustīdams, un domu uzplaiksnījumā, ar īk�ķi pār plecu norādot uz aizslēgto kajīti, jautāja: �Ja nu pēk�ņi piķis arī izrādās igaunis?�

Leonīds nepapūlējās atbildēt uz mehāniķa muļķību. Viņ� rūpīgi aplūkoja gaiteni un ieskatījās kajītēs.

�Vairāk neviena nav,� nomierināja mehāniķis, kas ar interesi sekoja Leonīda darbībām, �viņi visi ar tavu balto kuģi aiztinās miglā.�

�Bet kapteinis?� ba�īgi jautāja Leonīds.

�Kapteinis...� atkārtoja eļļas un tavota vīrs. �Drudzis viņu ir nogāzis no kājām. Temperatūra 39,5. Piķis viņam ie�ļircināja, pēc tam viņ� iemiga, atpū�as stūresmājā.�

⁸⁰ �Nu... nu... nu jūs dodat!� (Krievu vai.)

⁸¹ Igauņu svētki.

Leonīds steidzīgi visu pamatīgi pārbaudīja un pārliecinājās, ka mehāniķis ir teicis patiesību. Viss liecināja, ka Tameriks ir nodomājis atgriezties uz kuģa. Uz komandtiltiņa Leonīds izpētīja karti un viegli uzgāja savu atra�anās vietu Sentenas salu grupā. Tamerika komandai noteikti bija vajadzējis briesmīgi steigties, ja nakti bija jāaizbrauc no �ejienes. Ar cirkuli kartē izmērījis attālumu līdz Alboras grīvai, kurp bija jākuģo 9,5 jūdzes, viņ� pēk�ņi saprata - �Kondora� grupa bija devusies uz prezidenta pili, lai likvidētu vai nolaupītu Amarru un atbrīvotu vietu Tolkero. Amerikāņu iera�anās pilī noteikti nebūtu pieņemama, un kuģis bija vajadzīgs atkāp�anās ceļam. Kādam viņi bija jāsagaida norunātajā vietā, lai viņus uzņemtu kuģi. Vēl labāk būtu, ja to darītu kāda Amerikas atomzemūdene? Tādēļ arī Tamerikam bija bijis vajadzīgs �is kuģa variants, par ko �Dzelzs zirgā� nav minēts ne vārda. �Protams, tas ir vienīgais pareizais ceļ�,� domāja Kvazi, izsverot situāciju. Lemāni-jai nebija kaujas kuģu. Helikopteri un citi MIG tipa iznicinātāji, ar ko lidoja Vācijas Demokrātiskās Republikas piloti, kā frontes atbalsts atradās Lemānijas vidienes rajonos. Toties jūra, ja turas nostāk no krasta un padomju zemūdeņu atpūtas bāzēm, bija brīvs darbības lauks. Tādam nolūkam vajadzēja nevis kuteri vai laivu, bet gan kuģi, ar ko visu grupu varētu vest pietiekami tālu no krasta. Vēl jāpievēr� uzmanība padomju izlūko�anas un novēro�anas zemes pavadoņiem, kas bija pacelti orbītās virs ekvatora un tā tuvumā, bet tie bija parasti zemūdeņu ienaidnieki un viņu apmānī�anai jau sen bija atrasti savi paņēmieni.

�Vienkār�i un loģiski,� Kvazi sprieda, pētīdams karti. Kam ienāktu prātā ap�aubīt parastu mazu zvejas traleri ar PSRS karogu, kuram līdzīgu Lemānijas piekrastē netrūkst.

To amerikāņi bija labi izdomāju�i. Tamerika plānā bija ieviesu�ās pārmaiņas, jo kuģis bija uzsēdies uz zemūdens klints un to izmantot vairs nevarēja.

�Kas tad ar jums notiks?� pie iluminatora apstājies, Kvazi jautāja mehāniķim, kur� klusēdams bija vērojis ūdeni, kas ap kuģīti apkļāvās arvien mazāk un mazāk.

�Kas, velns, notiks,� mehāniķis dusmīgi atkārtoja, �gaidī�u, līdz ūdens zem ķīļa vispār pazudis, un sausām kājām ie�u krastā. Velni tādi, aizmirsu�i, ka kuģim nav riteņu.�

�Ko par to domā kapteinis?� Kvazi turpināja iztaujā�anu.

�Kas viņam būtu jādomā,� noņurdēja mehāniķis, �pats redzi, atspēris �ības gaisā, temperatūra taisās izlēkt no rāmjiem, slima cilvēka bū�ana - vesels tajā vietā ar kuģi nebūtu uzlīdis.� Antss rūpīgi sakārtoja kapteiņa pagalvi, un Kvazi ievēroja milzīgo at�ķirību starp Antsa robustajiem vārdiem un saudzīgo attieksmi. Cilvēks vienkār�i bija izmisis. �Muldēja, ka jāgaida divpadsmit stundas,� turpināja mehāniķis, noliekot kafijas tasīti kapteinim parocīgā attālumā, �tad atkal jābūt augstajam ūdenim, ceram tikt nost.�

�Tameriks dro�i vien cerēja atgriezties,� domāja Kvazi. �Tas viens karavīrs bija atstāts ar nodomu.�

Tagad būtu steidzīgi jāsazinās ar Alboru. Leonīds meklējo�i aplūkoja stūresmāju. Pēc vadiem viņ� redzēja, ka vietā, kur bijis radio, tagad ir tuk�ums.

�Nemeklē,� domīgi teica mazais apaļīgais vīrietis, �ar to sakarus uztur zivis jūras dibenā.�

Tameriks bija ļoti apdomīgs un piesardzīgs virs un arī �o iespēju atņēmis.

�Kuģi atstāt nav jēgas,� sprieda Leonīds, �gudrāk būtu nokļūt krastā un pacensties kaut ko izdarīt, un pēc divpadsmit stundām aizbraukt ar traleri.�

�Gribi aizlaisties?� jautāja Antss, it kā nolasījis otra domas. Kvazi piekrīto�i palocīja galvu, prātā apsverot, cik ilgā laikā ar gumijas laivu varētu nobraukt 9,5 jūdzes.

Antsam kā mehāniķim krājumā bija visas vajadzīgās lietas. Stenēdams viņ� no krāmu noliktavas atnesa no piķiem par degvīna pudeli iemainīto mazlietoto piekaramo laivas motoru, Kvazi da�ās minūtēs to pierlkoja Tamerika gumijas laivai un bija gatavs braukt. Ielēcis laivā un ar vienu roku vēl turēdamies pie tralera borta, Leonīda galvā pazibēja jautājums.

�Saki, vecais,� viņ� pa�ķielēja no apak�as uz aug�u ar eļļu notrieptajā mehāniķa sejā, �kur tu dabūji rokudzel�u atslēgu?�

Bridi valdīja klusums, mehāniķis �aubījās un tad atbildēja:

�Tā blondā nāra, zini, tā, kas ar tevi kopā bija kuteri un �eit atbrauca ar automātu rokās, un raibā formastērpā mar�ēja apkārt, pirms ielēca kuterī, pienāca pie manis un ardievām man paspieda roku, bet viņai saujā bija rokudzel�u atslēga.�

�Tu esi bra�s vīrs!� pateica Leonīds, pamāja mehāniķim ar roku un atlaida borta malu. Tad iepuk�ķējās laivas dzinējs un gumijas laiva krēslā starp klintīm uzņēma kursu uz tālumā blāzmojo�ajām Alboras ugunīm.

�Esam nonāku�i atpakaļ sākumpunktā,� beidzot Amarra izrunāja pirmos skaidros vārdus un no guļus stāvokļa piecēlās uz elkoņiem.

�Tie�i tā, prezidenta kungs,� Uberto teica, iztaisnoja augumu un gatavībā pakalpot aizsteidzās vietā, kur prezidents bija snaudis.

�Kas es vairs par prezidentu, ka tagad pa�am jāslēpjas,� Ndego nomurmināja, vīlies ar roku atmezdams, un atkal atlaida galvu uz spilvena. Uberto neko neatbildēja un neko no viņa negaidīja. Bija skumji redzēt cilvēku, kas vēl vakar bija komandējis bruņotos spēkus, vadījis valsti un piedalījies sarunās ar pasaules varenajiem, bet tagad bija bezcerigi gar�ļaukus izstiepies alā, kur pirms daudziem gadiem bija sācis kāpienu varas virsotnē. Tomēr Uberto nebija nekādas izvēles. Viņ� bija brīvprātīgi uzņēmies uzdevumu būt �im vīram blakus un palika uzticīgs.

�Vai gribat kaut ko ēst vai dzert?� viņ� klusām jautāja.

�Vai tad vēl kas ir palicis no agrākiem laikiem?� Amarra pārsteigts jautāja un atkal paslējās uz elkoņiem.

�Nu nē,� kautrīgi atteica Roberto, �bet es �o to katram gadījumam jau iepriek� biju atnesis līdzi krājumā.�

�Tu, pequeno hermano, esi ļoti tālredzīgs,� Ndego pabrīnījās. �Kā tu mani uz �ejieni nogādāji?� viņ�, mazliet at�irdzis, pajautāja. ��etrus kilometrus pa kalnu takām...�

�Visgrūtākais ceļa posms bija no kabineta līdz laivu �ķūnim,� atzina Uberto, �tad nācās jūs nest uz pleciem un brī�iem vilkt nopakaļ.� Adjutants uzmeta skatienu alai, ko kalna sānā bija izdobusi daba un ko cilvēks pielāgojis dzīvo�anai. ��eit jau gāja vieglāk,� viņ� turpināja. �Kalnu nogāzē bija vieglāk, tad pats mazliet turējies kājās, sākumā gan pavisam vāji, bet tomēr mēs gājām - es balstīju tevi no priek�as, un Anna stūma no aizmugures.�

�Ko tu teici, Uberto?� Prezidents apjucis atbalstam nolaida uz grīdas kailās kājas. �Tu gribi teikt, ka Anna ir �eit?� Izvalbītajās acīs atspoguļojās liels izbrīns.

�Kā tad, ir,� jauneklis teica, un kaut kas viņam dvēseles dziļumos sāpīgi iedzēla, �blakus telpā guļ, prezidenta kungs.�

Amarra, piecēlies sēdus, �ūpoja galvu un centās domāt. Pirmā sajūsma, ka sieva bija nākusi blakus, ar viņu dalījusies liktenī, pamazām pārvērtās neticībā. Kādēļ Annai, kas viņu ienīda, būtu vajadzējis doties līdzi bēgļu ceļos? Tagad viņai bija pavērusies ļoti laba iespēja tikt uz Krieviju vai aizlaisties sazin uz kurieni. Bet varbūt �ī krieviete ir kārtējais triks viņa tuvumā turēt savus cilvēkus, kamēr... Vai tās ne�ķiet tikai at�ķirīgas vienas un tās pa�as spēles daļas? Sākumā patīkamais pārsteigums Amarras melnajā sejā pārvērtās par sastingu�u apnicīgumu. Viņ� atkal atlaidās uz spilvena un vienaldzīgi skatījās smil�akmenī cirstajos griestos.

Caur alas sienā izdobto loga aiļu, pa kuru bija saskatāma zaļa liāna, iespīdēja rīta saules stars, uz grīdas zīmējot neparastus ēnu rakstus.

Skaļā un griezīgā putnu �ivinā�ana ieskanēja arī d�ungļu alā, un mo�i sāktais rīts nedrīkstēja būt par iemeslu sīkumainām domām, bet tās tomēr uzmācās.

�Es esmu prezidents bez valsts,� Amarra domāja, raugoties uz grīdas ēnu re�ģu spēlē. �Bez valsts, bez tautas, bez partijas.� Pie pēdējā vārda viņa pierē parādījās ironiska grumba. �Tā partija - sociālistiskā, komunistiskā - fui! Apķēzīju�os mirlu apvienība, kuriem mute burbuļo vienu, rokas dara citu un pa�i domā pavisam tre�o - kā ātrāk kļūt bagātam.� Mācību gados Barselonā viņ� bija lasījis Marksu un Ļeņinu un 1962. gadā pabeidza universitāti kā jauns jurists un sajūsmināts komunistiskās pasaules kārtības piekritējs, ta�u pēc vairākiem gadiem, kad viņ� bija ciemojies Padomju Savienībā, it īpa�i kara akadēmijas mācību laikos, bija sācis robe�as apgūt skaidrāk. Faktiski tur nebija nekādas darbaļau�u varas. Vienkār�iem cilvēkiem nepārtraukti pūderēja smadzenes ar ideoloģiju, slavējot brīnumu valsts varenību, spēku, pla�umu un lepnību, bet nevarēja nodro�ināt pa�as parastākās lietas - maizi galdā un pajumti. Tas viss ta�u notika komunisma un gai�ās nākotnes vārdā. Savukārt partijas virsotne jau sen dzīvoja komunismā, nepazīstot naudaszīmes, nezinot nekādus ierobe�ojumus. Krievijā Amarra kļuva pieaudzis, atmeta ro�ainos sapņus un iepazina sociālisma īstenību. Bija sāpīgi apzināties, ka slavenās teorijas pamata balstam - fran�u utopiskajam Sensimona sociālismam - bija jāpaliek pie utopijas graba�ām. Visu to ļoti sen saprata arī Padomju Savienībā, ta�u vairs nebija kur atkāpties.

�Ak, Huan, tu ari esi uz pekām,� Anna izrāva Amarra no drūmajām pārdomām. Skaistais rīts sievietē viesa optimismu. Ar ķemmi atglau�ot atpakaļ garos matus, viņa jautājot skatījās tie�i vīrā. Amarra neatbildēja, un skatiens, ar kādu viņ� aplūkoja sievu, bija drūms. Uberto bija ārkārtīgi diskrēts. Viņ� klusām aiz sevis aizvēra durvis, atstājot abus laulātos vienus. Amarra pētīja sievu, un, lai gan Anna bija ģērbusies garās biksēs un vējjakā, viņa nevarēja apslēpt savu brīni�ķīgo un lokano augumu.

�Kāpēc tu te esi?� virs bargi jautaja. Alas grīda zem kāju pēdām bija patīkami vēsa.

Sieviete pārsteigta paskatījās uz vīru un nolika ķemmi.

�Kur tad man, pēc tavām domām, būtu jābūt?�

�Manis pēc kaut vai Krievijā, pēc tās jau tu dikti esi noilgojusies.� Huana balsī bija saklausāma ironija. �Es ceru, ka tev tomēr ir skaidrs, kas tagad notiek.�

�Man daudz kas ir skaidrs.� Sieviete, ar jūras zilajām acīm zibinādama, pienāca pāris soļu tuvāk. �Skaidrs ir pat tas, ka da�s kungs ir nodzēris valsti.� Tas bija sāpīgi un, lai gan varbūt nebija simtprocentīga patiesība, trāpīja Amarram tie�i sirdi.

�Tie... tie bija tavējie, es teicu, tavi tautie�i, kas izplānoju�i tos ļaunos nodomus,� sarūgtinājumā ierēcās melnais virs, atrāva uz vēdera kreklu un rādīja rētu, kur Igrovs bija ie�āvis ampulu. �Un tu... tu... tevi...� Asinīm pieplūdu�iem acu baltumiem virs piecēlās un, gāzelēdamies uz ļodzīgajām kājām, draudigi pagājās uz sievietes pusi. �...tu esi ielikta manis izok�ķerē�anai? Atbildi, mauka!� Ndego ar nedro�u roku satvēra Annas plecu un viņu stipri sakratīja. Te slēptuves durvis ar blīk�ķi atvērās un iesteidzās Uberto ar tranzistoruztvērēju rokās.

�Prezidenta kungs, prezidenta kungs, klausieties Alboras radio!�

Diktors atkārtoja tekstu: �Uzmanību, uzmanību, �eit Alboras radio, uzmanību, uzmanību!� Amarra atlaida Annas roku, un visi trīs apsēdās pie galda.

�Uzmanību, uzmanību,� atkārtoja radioreportieris, �mūsu mikrofoni ieslēgti 24. septembra laukumā, tūdaļ pārraidīsim īpa�o radio-reportā�u.�

Kādu bridi radio pārraidīja militāru mar�u, tad reportieris turpināja: �Ierodas valdības locekļu limuzīns ar Omāru Bovaru priek�galā, kas �odien kop� rīta līdztekus premjerministra pienākumiem uz laiku pilda arī republikas prezidenta pienākumus. Valdība ir sapulcējusies lidostas balkonā, tikai biedra Bovaras mersedess ir piebraucis pie �Aeroflotes� lidma�īnas TU-154. Gaidām. Premjerministrs ir izkāpis no automa�īnas un sarunājas ar Valsts Dro�ības dienesta priek�nieku - pulkvedi

Murano.� Pie galda sēdo�ie saskatīj ās. �Tūdaļ, tūdaļ ieradīsies ...jā, dārgie radioklausītāji, tagad pie lidma�īnas ir piebraukusi ātrās medicīniskās palīdzības automa�īna. Tiek izceltas nestuves ar mūsu mīļo prezidentu Huanu Ndego Amarru, kas gulēdams māj ar roku tālāk stāvo�ajiem valdības locekļiem un sarunājas ar ministru prezidentu, kur� pie viņa goddevīgi noliecies. Kā jūs, dārgie radioklausītāji, jau zināt no mūsu iepriek�ējām ziņām, mūsu Lemānijas Tautas Republikas prezidentu no rīta pulksten 4.05 ir piemeklējusi sirdslēkme. Pēc ārstu ieteikumiem, viņam ir aizliegtas straujas kustības. Prezidenta veselības stāvoklis prasa klusumu un mieru. Prezidents vēlreiz nedro�i pamāj, un nestuves ārstu uzraudzībā tiek ieceltas lidma�īnā. Prezidentu ved ārstēties uz Maskavu, un viņa sieva Anna �ulgina, kas sniedza īsu interviju mūsu radio, cer, ka prezidenta atveseļo�anās būs nodota pasaulē vislabāko mediķu - padomju ārstu - rokās. Huana Ndego Amarras slimības iemesls, kā mūsu redakciju informēja Alboras Centrālās slimnīcas Kar-dioloģijas nodaļas galvenais ārsts biedrs Vasiļjevs, ir ilggadējs sirds koronāro artēriju bojājums, un tas var prasīt arī ķirurģisku iejauk�anos.� Apjukumā neviens pie galda neko nespēja pat iebilst. Alā skanēja tikai radioreportiera balss. �Tagad, dārgie radioklausītāji, prezidenta lidma�īna atrodas uz skrejceļa, uzņem ātrumu un paceļas gaisā. Laimīgu ceļu, jauku lidojumu tev, mūsu dārgais biedri Arnarra, un gaidām drīzu izveseļo�anos un atgrie�anos mājās. Jūs klausījāties Alboras radio īpa�o pārraidi no galvaspilsētas starptautiskās lidostas, kur notika Lemānijas Tautas Republikas prezidenta biedra Huana Ndego Amarras pavadī�ana ceļā uz Padomju Savienības galvaspilsētu Maskavu...�

Amarras lielā un tēraudcietā dūre ar brak�ķi nokrita uz radio, sa�ķaidot mazo plastmasas kārbu desmitiem da�āda lieluma gabalos. Viņ� nespēja noticēt tam, ko tikko bija dzirdējis. Skatīdamies sa�ķaidītā radioaparāta atliekās, viņ� neizpratnē murmināja:

�Vai arī tu, Omar, vai patiesi tu?�

Vairs nebija �aubu, ar ko būtu bijis jāspēlē paslēpes. Krievi viņu jau bija ierāmēju�i sēru rāmī, un tas nozīmēja nāvi. Alā iestājās klusums, ko Anna savā vientiesībā iztraucēja, �ukstos jautājot Uberto:

�Manuprāt, Murano bija majors, bet reportieris teica pulkvedis...?�

Sievietes teiktais pārtrūka - Amarras sejas izteiksme lika viņai apklust.

�Tu visu saprati pareizi, krievu kuce,� Ndego �ņāca caur zobiem asinīm pieplūdu�ām acīm, �visi ir viens nodevēju bars,� viņ�, siekalas iz�ļākdams, ierēcās, �un viņam par nelietīgiem pakalpojumiem ir pie�ķirta jauna militārā pakāpe. Kāda ir tava pakāpe?� Viņ� bija piecēlies kājās un blenza savā sievā, ko biedēja �ī nodevēju mānija.

Anna saskatījās ar Uberto un nomierino�i teica:

�Paklau, Huan, beidz ta�u, mana dienesta pakāpe līdz �im ir bijusi prezidenta sieva.� �ķiet, ka atbilde Amarru nesasniedza. Viņ� ļāvās, lai Uberto viņu kā mazu bērnu aizved uz gultu un apgulda. Jauneklis uzsedza Amarram segu un dzirdēja viņu pie sevis murminot: �Sirds koronāro artēriju bojājums... infarkts... klusumu un mieru, velns parāvis, visi ir nodevēji!� Tad biju�ais Lemānijas Tautas Republikas prezidents apātiski vērās alas griestos.

Viņ� bija gan Annu, gan Uberto izsūtījis no telpas ārā. Ndego negribēja, lai tik rūgtā brīdī viņam apkārt ir liecinieki.

�Visi, visi no krievu laikiem paliku�ie jaunības draugi ir nodevēji, pat Omara Bovara,� ar rūgtumu viņ� domāja, atmiņā atsaucot dzirdēto radiopārraidi. Cik naivs viņ� bija bijis pēc atgrie�anās no Barselonas, un kas no tā bija palicis pāri - pilnīgi nekas, absolūti nekas. Viņ� bija tuk�a vieta. Ndego piecēlās no nāras un, veci�ķā gaitā gāzelēdamies, piegājis pie pretējās sienas, meklēja ni�u. Tur slēptuvē aiz grāmatām vienmēr glabājās divas Stoļi�naja vodka pudeles. Degvīns �eit atradās, tikai pateicoties Uberto gādībai. Piepe�i Amarram sirdī ieplūda siltas jūtas pret pequeno hermano, bet drīz viņ� tās aizmirsa un rīkojās ap pudeli. Amarra apsēdās pie galda, pielēja pilnu tējas glāzi un, piecēlies kājās, glāzes saturu iegāza mutē, kā bija iemācījies Krievijā. Huans sajuta, kā pazīstams siltums sāk ieplūst dzīslās.

�Jā, krievu �ņabis ir vērtīga manta.� Vīrietis apskatīja pustuk�o pudeli un apsēdās pie galda. No pudeles etiķetes pretī raudzījās Universitātes

ēka, kas Amarram atgādināja, cik bie�i viņi ar Annu tur bija tumsā pastaigāju�ies. Vēlreiz viņ� pielēja glāzi līdz malām, un ari tās saturs aizgāja to pa�u ceļu. Tuk�ajā glāzē blenzdams, viņ� sāka apsvērt -politiski viņ� bija līķis. Viņ� vairs nebija vajadzīgs ne krieviem, ne ari amerikāņiem un vismazāk lemānie�iem, kas gadiem ilgu�o pilsoņu karu līdz ar badu un nepārtrauktu nīkuļo�anu saistīja ar Amarras vārdu. Vēl mazāk viņu vajadzēja Lemānijas Tautas Republikas valdībā, it sevi�ķi Omaram Bovaram, kas vispirms gan uz laiku, bet vēlāk paliekami iesēdīsies prezidenta krēslā. Omars ir viltīgs, viņ� pret krieviem atklāti neņirdz zobus, tomēr tas viņam netraucē tirgoties ar amerikāņu West Oil akcijām. Amarra atkal ielēja glāzē degvīnu un ar vienu malku iegāza to sev rīklē. Tad viņ� uz sliek�ņa pamanīja Annu.

�Ak velns, tikai spiego un spiego!� Amarra skaļi iekliedzās, sievā skatīdamies. �Vai Aleksandrovs lika uzskaitīt, cik daudz vodkas es spēju norit?� viņ� aizdomīgi jautāja ar piedzēru�a cilvēka padumji ņirdzīgo smaidu sejā. �Lai iet viņi visi, zini, kur!� viņ� bravūrīgi nodārdināja. Nesaņēmis atbildi, Amarra klunk�ķinot atkal pielēja glāzi un, skatoties pudeles etiķetē, noteica: �Skaists tas laiks, skaista bija jaunība.� Tuk�s smaids rotāja viņa seju. Ndego izteiksme kļuva nopietna, grīļīgais vīrietis noņurdēja: �Maskava... he... Maskava... dirsā visa Maskava.� Atkal glāzes saturs atrada vietu starp melnā vīrie�a izstieptajām lūpām.

�Huan, Huan,� no durvim atskanēja Annas skumjā un lūdzo�ā balss, �izbeidz... beidz ta�u... jau tā ir grūti.�

�Kas par velnu!� kājās pieceldamies, atteica piedzēru�ais virs. Stipri grīļodamies, viņ� meklēja atbalstu pret galdu un ar grūtībām centās sakopot skatienu uz sievu. �Ellīgā krievu ok�ķere, tu vēl esi te, pagaidi tikai...� Tuk�ā degvīna glāze lidoja uz Annu, bet, sievieti neaizskarot, no�ķinda pret sienu un sa�ķīda drumslās. Ar dziļu nicinājumu sejā Anna aiz sevis aizvēra durvis. �Velnu velns, tikai spiegi un nodevēji... spiegi un nodevēji,� burk�ķēja piedzēru�ais vīrs un piestreipuļoja pie nāras. �Miera nav, nemaz nav,� viņ� sēkdams un �ūpodamies iekrita guļas vietā un ar roku aptvēra spilvenu. Nomaldījusies roka zem tā

sataustīja kaut ko cietu un aukstu. Ar nekoordinētām kustibām pacēlis priek�metu acu priek�ā, Amarra saprata, ka tā ir pistole. Tā bija viņa pa�a pistole, tā pati TT, kas agrākos gados bijusi kopā ar viņu. Laikam Uberto bija paslēpis ieroci zem spilvena, un tur tas gulēja pie rokas kā partizānu cīņu laikos.

�Ak tu, mans draugs, mans vienigais labais draugs,� norūca virietis, maigi pistoli noglāstīdams, un liela asara kā dārgakmens noritēja pār melno vaigu.

Murano nedomāja norakt savas cerības. D�eks Nelsons bija noorganizējis kauju prezidenta pils apsardzes dienesta sagūstī�anai, lai tā novērstu uzmanību no �Kondora� izsēdi nā�anas palieņu pļavā. Parasto sargu vietā stāvēja īpa�o vienību karavīri no Padrenuestro, viri, kas pēc pirmā blīk�ķa nemuka krūmos, bet turējās stingri un meistarīgi pārdomāti izvērsa pretuzbrukumu. Murano nobrīnījās, kā viņ�, pulkvedis un Marija zem lo�u krusas bez kādas skrambas bija iekļuvu�i pilī, lai gan savs nopelns bija ari lielajai pieredzei. Cīnīdamies un meklējot telpas, �Kondora� grupa tika stipri paķidāta, ta�u pilī neizdevās atrast ne prezidentu, ne viņa adjutantu. Arī lietu un mantu pako�anas pēdas netika uzietas. Viss bija tā, it kā cilvēki pirms da�ām minūtēm būtu kārtoju�i ikdieni�ķas lietas. Padrenuestro uzbrūkot nopietni mina uz papē�iem, un Tamerika grupas zaudējumi bija lieli. Pa to laiku Murano izdevās visu sakārtot tā, lai nosūtītā informācija radītu drūmu ainu. Ja Amarra būtu gājis bojā kutera sprādzienā, tad viņa, Murano, akciju vērtība amerikāņu acīs nebūtu neko vērta. Tajā pa�ā laikā tas, ka prezidenta kabinetā atradās divi krievu līķi un prezidents kopā ar adjutantu izgaisis - neviens nebija redzējis viņus aizejam Murano viesa dziļas �aubas, īpa�i tāpēc, ka viņ� labi pazina Uberto. �ajā notikumā bija daudz kas tāds, kas, iespējams, varētu vainagot viņa

nākotni. Murano nesteidzās dalīties informācijā ar amerikāņiem, bet gan mēģināja viņus drīzāk dabūt pilī. Tā kā mulats gadiem ilgi bija ēdis d�ungļu kaujinieka maizi, nu viņ� bija pārliecināts, ka Uberto visiem pū� miglu acīs. Ja laimētos Amarru atrast dzīvu, atkal varētu tirgoties ar amerikāņiem. Tāda doma neveiksmīgās Tamova iztirgo�anas vietā acu priek�ā uzbūra jaunus un daudzsolo�us apvār�ņus. Prezidentu pilī neatradis, Tameriks bija spiests atkāpties, un tad Murano viņiem spēja palīdzēt.

Naktī majoru pie sevis izsauca premjerministrs Omārs Bovara. Majors slēpa �aubas un svārstī�anos. Viņ� izlikās, ka ir noticējis prezidenta nāvei, un piekrita sarīkot izrādi par Amarras sūtī�anu uz Maskavu. Tas bija vajadzīgs ari padomju draugiem. Bija acīm redzams, ka Bovara visiem līdzekļiem atbalsta Murano darbības un pats tēmē uz prezidenta krēslu, ko krievi, domājams, bija viņam piedāvāju�i. Majoram atlika tikai nospēlēt jauku seju nejaukajā spēlē un kā pateicību no pagaidu prezidenta pieņemt pulkve�a militāro pakāpi.

Viņu nepārsteidza Bovaras parakstītais Amarras nekrologs, kas gulēja uz ministru prezidenta galda un kam, domājams, vēl da�as dienas sava kārta bija jāpagaida. Tās visas bija atsevi�ķas vienas izrādes daļas, kam savā starpā būtu jābūt saistītām un jāsaskan. Viņam bija uzticēts izvēlēties aktierus un sarīkot uzvedumu ar pamatievirzi drāmai �Lemānijas prezidenta pavadī�ana uz Maskavu�. To Murano paveica piecās nakts stundās, turklāt labā līmenī, ne brīdi neaizmirstot, ka viņa vissvarīgākais uzdevums bija sagādāt garantijas savai nākotnei. �ajā jautājumā viņam bija vairākas idejas.

Pa kalnu taku pulkvedis gāja vienatnē. Lai arī Murano bija ļoti uzmanīgs vīrs, viņ� apsvēra domu, kā cerēto guvumu paturēt savā īpa�umā, jo tas noderētu dro�ībai un garantijām. �eit, kalnu nogāzē, kur viņi kādreiz bija apmetu�ies un sāku�i grozīt �īs zemes likteni, atradās ari pa�a ilgotā gaidāmā likteņa atslēgas. Klusām, uzmanīgi un prasmīgi Murano gāja pa tikko pamanāmo taku, kas liecās apkārt

milzīgiem klints bluķiem, vietām nomaldoties d�ungļu brik�ņos un �ķērsojot klajumus. Jo tuvāk mērķim, jo mulats kļuva uzmanīgāks. Par sevi Murano bija pārliecināts. Kā vecos labos laikos. Uz takas bija ierīkotas viltīgas lamatas un aizsardzības ietaises, lai cienīgi saņemtu nelūgtus ciemiņus. Kur� gan cits, ja ne Uberto �eit, me�ā, to būtu varējis izdarīt? Tikko izceptais pulkvedis prasmīgi izvairījās no slazdiem un, tos apejot, pasminēja par nospriegotajiem lokiem, kuri gaidīja kādu nevērīgāku, bezrūpīgāku upuri. �o ceļu Murano pārzināja, vēl jo vairāk tāpēc, ka reiz viņ� pats bija izvēlējies slazdu vietas un te ierīkojis lamatas nelūgtiem ciemiņiem. Viņ� �igli turpināja ceļu un sajuta, cik jauki ir pēc ilgāka laika atkal būt brīvā dabā. Ja tikai nākotnē vairs nebūtu rai�u un no rokām neizslīdētu lielā izdeviba. Ejot pa me�a taku, viņ� prātā izspēlēja daudzas da�ādas iespējas. �obrīd vajadzētu tikai pārliecināties, ka Amarra ir sveiks un vesels, tad varētu atkal nodibināt sakarus ar amerikāņiem.

Priek�ā starp diviem lieliem kokiem, vietā, kur taciņa aizvijās līkumā, augstā kokā zem zaļā kroņa senāk bija karājusies �Dzelk�ņu ķepa� - da�us metrus gar� slepkavniecisks bluķis, kam galā gari kā rugāji bija piestiprināti uzasināti iesmi. �is ierocis neviļus uz palaidēja uzkāpu�u ceļinieku spēja tā pienaglot, ka līķi atliktu vienkār�i apbedīt kopā ar visiem dzelk�ņiem. Murano palēnināja soli un rūpīgi skatījās aug�ā. �Dzelk�ņu ķepa� atradās vietā un uzglūnēja kārtējam upurim. Apmierināts par savu gudrību un uzmanīgumu, mulats nokāpa no takas un sastinga, kāju pacēlis gaisā. Uberto arī takas malā bija uzstādījis slazdu. Murano pietiktu nolikt kāju zemē, lai nākamajā brīdī kļūtu par saindētas bultas upuri.

�Velna makaks!� mulats nolamājās, stāvēdams iepriek�ējā vietā, kāju joprojām turēdams paceltu. Pavisam lēnām vīrietis atvilkās atpakaļ pa taciņu un centās apiet koku gar kreiso pusi, kad tie�i galvas augstumā viņa manīgās acis ieraudzīja tā saukto lauvu slazdu, kas ceļinieku būtu savainojis. �ķita, ka Uberto slēptuves tuvumā bija ierīkojis veselu slazdu un lamatu ķēdi. Murano vēlreiz atkāpās un skatījās apkārt. Vieta bija

izvēlēta ļoti rūpīgi, tur neko nevarēja piebilst - abās pusēs augstas klintis, un taciņa starp diviem kokiem bija vienīgais ceļ�.

�Kas par to,� nodomāja pulkvedis un vēlreiz visu apskatīja, �ja jāiet, tad jāiet, un kaut vai pāri �Dzelk�ņu ķepai�� Viņ� izvēlējās lielu akmeni taciņas malā, atkāpās kādus desmit soļus un meta lielo akmeni uz domājamo slazda palaidēju. Nekas nenotika. Vēlreiz Murano atkārtoja operāciju. �oreiz laimējās vairāk - gaisu �ķeldams, liānās iekārtais dzelk�ņu bluķis krita uz takas un kā pulksteņa svārsts palika �ūpojamies pusmetra augstumā. �irkstot un ķērcot par d�ungļos notiku�o, no miera iztraucēti, spārnos pacēlās apkārtējos kokos mīto�ie audējputni. Atkal uzkāpis uz takas, Murano sa�ķobīja seju neapmierinātā grimasē par putnu sacelto troksni. Mērķis nebija tālu.

Tas, ka Murano izrādījās tik iztapīgs un palīdzēja viņiem no elles katla pa na�a asmeni piekļūt pie prezidenta pils, varēja nozīmēt tikai vienu - viņam to ļoti vajadzēja.

Kā noskaidrojās, Amarras pili vairs nebija, ta�u Nelsona sniegtā informācija liecināja par pretējo. Tameriks ar atliku�ajiem kaujiniekiem atkāpās uz laivu piestātni. Viņi tur neatrada ne kuteri, ne ari kareivi, kam tas bija jāsargā, un viņiem nācās pa upes krastu aizlauzties līdz pilij. Negaidīti palīgā nāca Murano, kam augstais priek�nieka amats Lemānijas Dro�ības dienestā pavēra ceļu caur bruņotajiem sardzes posteņiem un palīdzēja sagādāt braucamrīku. Murano izturējās noslēpumaini un klusēja-gan par prezidenta infarktu, gan ari par viņa aizbrauk�anu uz Maskavu. Cits jautājums attiecās uz Ndego saslim�anu -vai tā vispār bija saslim�ana, vai arī krievi vienkār�i bija paātrināju�i notikumu gaitu un aizvāku�i Amarru no Lemānijas. Par to, kas noticis ar prezidentu, viņi bija dzirdēju�i īpa�ajā Alboras radio rīta pārraidē.

Ņemot vērā visus faktus, Murano uzvedība �ķita ļoti dīvaina. Uz ko viņ� cerēja? Par darījumu nevarēja būt ne runas - Tamova un �Reversa� bizness bija izgāzies, un Lemānijas prezidents bija devies uz Krieviju. Labi, ka saglabājās sakari ar Nelsonu. Tas nozīmēja sakarus ar Va�ingtonu. Tomass saņēma ziņu no admirāļa.

Lemānija - Manuss - steidzami

Ātrās reaģē�anas spēki Kenijas tranzīta bāzē gaida signālu. PSRS �Beta� ir Ēģiptē.

Admirālis

Tomass sēdēja uz paugura Alboras upes kreisā krasta biezoknī Sogas ciema tuvumā. Saskaņā ar �Dzelzs zirga� galveno plānu bija jāizveido pagaidu bāze, no kurienes Tolkero nokļūtu pēdējā placdarmā pa ceļam uz galvaspilsētu. Tā oficiāli izskatījās plāns, kas bija piespēlēts krieviem. Neviens patiesībā pat nebija domājis Tolkero nogādāt Alborā, lai nodro�inātu viņa runu radio. Tamerikam kabatā bija kasete ar Henrija Tolkero uzrunu, ar vēr�anos pie Lemānijas tautas, un nākamā prezidenta vietā studijā varētu novietot ari magnetofonu. Tamerika rokās bija ari rakstisks jaunā prezidenta vēstījums Lemānijas laikrakstiem. Diem�ēl tagad nekas nesaskanēja. Krievi, aizvācot Amarru uz Maskavu, bija aizcirtu�i ceļu sagatavotā vēstījuma paziņo�anai. Vieta, kurā bija runa par Amarras nodevīgo un noslēpumaino bēg�anu, neatbilda patiesībai. Par kādu slepenību un nodevību varēja būt runa, ja visa valdība ar premjeru priek�galā bija biju�i lidostā, kā liecināja prezidenta pavadī�anas reportā�a, kas tika translēta visā Lemānijā.

Saule ne�ēlīgi dedzināja un zaļajā gravā ar Alboras upes ūdeni lēja vizuļojo�u gaismu. Vieta, kur viņi atpūtās, bija labi slēpta, pat helikopteriem būtu grūti to atrast. Zem lielajiem kokiem uzkalniņā, liānu un krūmu ieskauta, atradās labi noslēpta maza koka būdiņa,

ko nevarēja atklāt, ja vien tai neuzskrēja tie�i virsū. Līdz tuvākajam autoceļam bija jāiet savi pārdesmit kilometri cauri d�ungļu biezoknim, no kā parasti mirstīgie bez maldī�anās nespēja izkļūt. Tomass, Marija un divi paliku�ie �Kondora� grupas locekļi �eit, slēptuvē, nokļuvu�i bija nakti, kas jau sliecās uz rīta pusi. Tameriks skatījās pāri upei, kur pretējā krastā atradās liels un biezs me�u masīvs, kas sedza Serranoblanko⁸² kalnu nogāzes. Galvaspilsēta no �ejienes pa upi atradās vairāk nekā 40 kilometru attālumā. �Diezgan nomaļa vieta, lai ar nevienu nesastaptos, un pietiekami īss attālums, ja ir vajadzība ātri nokļūt Alborā,� pieceldamies prātoja Tomass un trok�ņaino pundurpapagaiļu saceltā tra�a pavadījumā gāja uz mājiņu. Uz kāpnītēm saulē staipījās Marija, priecādamās par skaisto skatu visapkārt.

�Labrīt!� viņa teica Tomasam, no blondā cekula apak�as �ķielēdama. �Tamerika kungs,� sieviete teica, aizsteidzoties priek�ā pulkve�a draiskajām domām, �vai jums nebija zināms, ka mūsu dārgais draugs Murano ar divām lāpstām mums tie�i acīs gā� saslaukas?� Miegainība no viņas sejas bija nozudusi, un divas kastaņbrūnas acis gudri un vērtējot vērās vīrietī.

�Tā sieviete noteikti ir lieliska aktrise, jo viņa tik ātri spēj pārslēgties,� Manuss nodomāja, apsē�oties uz kāpnītēm blakus krievietei.

�Jā, protams, Marij,� viņ� atteica, sievieti tuvāk aplūkodams. �Arī es esmu pievērsies �im jautājumam. Vai ievērojāt, ka visi vīri, arī D�eka Nelsona gvarde, kas visu vakardienu bija novēroju�i prezidenta pili, apgalvoja, ka prezidents Amarra atrodas pilī?� Tomass brīdi ieturēja pauzi, it kā gaidīdams no sievietes apstiprinājumu. Redzot Mariju uzmanīgi klausāmies, viņ� turpināja: �Neviens nebija redzējis no pils izbraucam ne PSRS vēstniecības Z1L automa�īnu, ne arī kādu citu auto. Rodas jautājums...�

�...kad un kas prezidentu būtu aizvedis uz Alboras centrālo slimnīcu,� Marija pārtrauca pulkvedi, ar galvas mājienu atmetot matus aiz muguras, �no kurienes viņu no rīta aizsūtīja uz Maskavu?�

⁸² Burtiski - Baltie kalni (spāņu vai.).

Tomass bija pārsteigts.

�Tie�i tā, bet jūs ta�u radioraidījuma laikā gulējāt?�

�Nē,� atskanēja asa un īsa atbilde, �Negulēju, dzirdēju visu, pat to, ka prezidentam pulksten 4.05 bijusi sirdslēkme, un es nodomāju -kāpēc gan PSRS un Lemānijas parasti piekoptās noslēpumainības vietā mums tik atklāti, turklāt ar valdības piedalī�anos pasniedza prezidenta aizbrauk�anas balagānu, un tam visam klāt vēl radiotranslācija. Es domāju arī par to, kāpēc no prezidenta atvadījās tikai premjers Omārs Bovara un pulkvedis Murano. Pēdējo es ipa�i uzsveru - pulkvedis.� Tomass domās aplaudēja apķērīgajai jaunajai dāmai - pēc nogurdino�ās briesmu pilnās nakts un da�u stundu snaudiena zem blondā cekula bija sācis knik�ķēt jaudīgs dators.

�Marija, jūs apgalvojat, ka PSRS bija sarīkojusi izrādi, lai mums pūstu miglu acīs?� viņ� �aubīdamies jautāja. �Vai nebūtu vienkār�āk bijis pārliecināties par Amarras nāvi sirds nepietiekamības dēļ un publicēt skaistu nekrologu?�

�Noteikti, pulkve�a kungs,� zobgalīgi iesmējās Marija. �Piepe�i Amarra, izrādās, ir bijis vēl viltīgāks nekā visa tā varza kopā, un viņiem nav izdevies viņu savākt. Pla�u tautas masu nomierinā�anai nospēlēja izrādi, kur galvenajā lomā bija Murano un premjerministrs, bet pārējiem valdības locekļiem ļāva fonā pa gabalu pamāt ardievas.�

�Nu iedomāsimies, ko krievi tagad dara, lai atrastu Amarru,� Tomass apcerīgi ieminējās, vērdamies upē.

�To es nezinu,� sieviete mazliet vīzdegunīgi atbildēja, �tik daudz faktu �ajā gadījumā ir ap�aubāmi un neticami, un tie liek pārdomāt visu �o notikumu.� Marija piecēlās, izstaipījās graciozi kā kaķene, spo�ajā saules gaismā piemiedza acis un turpināja: �Atceraties, kā mēs atkāpāmies no pils, lai ar kuteri veikli aizlaistos, un tad sargu ar kuteri neatradām? Viņi kopā pēk�ņi bija izgaisu�i.�

Tomass pamāja ar galvu, domu gaita viņam bija labi pazīstama.

�Jā, es pamanīju, ka laivu �ķūņa durvis, kas mūsu izkāp�anas brīdī bija aizvērtas, pēc tam atvērtas virinājās vaļā un ciet un �ķūnis bija tuk�s.�

Marija atkal apsēdās uz kāpnēm un vaļīgi pārmeta vienu kāju pāri otrai.

�Tie�i tā, pulkve�a kungs, un mazajā smil�u strēlē pirms tilta bija divu cilvēku pēdas, kas veda uz laivu �ķūni. Vienu īpa�nieks varēja būt smags vīrietis vai arī tāds, kas plecos nes smagumu,� sieviete pabeidza, kāju �ūpodama.

Tameriks aizdomājās. Viņam nācās atzīt, ka sieviete ir palīdzējusi atrisināt notikumu gaitu no tāda skatpunkta, līdz kādam viņ� pats �obrīd nebija nokļuvis.

�Pēc jūsu domām, prezidents no pils aizbēdzis brīdī, kad mēs ieradāmies?�

�Nezinu, Tamerika kungs,� nepacietīgi atteica Marija. �Ja izdotos Murano no jauna uzvilkt uz liestes, mēs kļūtu daudz gudrāki, bet meklēsim atbildi arī uz jautājumu, par kādu vienas nakts darbu no majora var kļūt par pulkvedi.�

Tomass piecēlās no kāpnēm un iegāja mājiņā. Uz galda atlocījis lielu Lemānijas karti, viņ�, zodu berzēdams, sāka to pētīt. Ja pieņemam, ka prezidents aizbraucis projām ar savu kuteri, tad... �ajā vietā doma sapinās. Ar kuteri, ko visi pazīst, nepamanīts nekur nevar aizbēgt. �Bet...� jauna doma apgaismoja viņa seju, �...tādam nolūkam lieliski noderēja baltais kuteris, kas naktī bija nozudis, Alborā tādu braukā desmitiem.� Tomass kļuva aizvien pārliecinātāks, ka kaut kur tuvumā slēpjas mīklas atminējums. Tikai viens fakts neļāvās nolikties vietā: kur bija palicis pats prezidenta kuteris? Viņ� sakoncentrējās kartes izpētei. Manuss mēģināja iejusties bēgļa lomā - viņi varēja būt izmantoju�i divus ceļus: pa straumi atklātā jūrā vai pret straumi aug�up. Pirmais variants �ķita bezjēdzīgs. Cilvēks, kas meklē slēptuvi, atklātā jūrā neatrastu piemērotu vietu. Vērts padomāt par brauk�anu pret straumi; tā gan notiktu lēnāk, ar grūtībām, tomēr ar biezo me�u klātajos upes krastos nebūtu grūti atrast slēptuves, citu par citu labāku, līdz pat Serranoblanko kalnu masīva austrumu robe�ai. Meklēt būtu bezcerīgi, un Tomass juta azartu noplokam.

�Tuvākie 1200 kilometri pa upi,� aizmugurē viņ� izdzirdēja pārsteigtu sievietes balsi un redzēja, ka Marija pāri viņa plecam aplūko karti. �Meklē�anai tas ir par daudz.�

Tomass apbrīnoja jaunās sievietes ātro sapratni un spēju notvert domu jau lidojumā. Tad viņam radās ideja.

�Nē, tie nav 1200 kilometri,� teica vīrietis, aizrāvies apsēdās pie galda un, paķēris papīra lapu, turpināja: �Būs mazāk.� Zem viņa rokas uz lapas parādījās skaitļu rindas. �Rokā ir,� Tomass, uzvaro�i pacēlis papīru, rādīja sievietei, kas savukārt, viltīgi pasmaidot, teica:

�Man arī,� un spāniski sāka dziedāt:

�Mūs cīņā sauca brīvās tautas vara, un kaujā veda kibundu cilts,

Tas ir Amarra, kas ceļu mums rāda,

Kas sākās reiz Baltajos kalnos.�

�Tā ir tikai Lemānijas Tautas Republikas himna, ko es centos izpildīt, cik vien iespējams izteiksmīgāk.� Sievietes acis smaidīja.

�Beigsim muļķoties,� noteica pulkvedis un, steig�us ar roku atmetis, ņēma no galda cirkuli. Viņa aprēķini rādīja, ka degvielas kuterim būtu pieticis kādiem 60-70 kilometriem. Līdz ar to meklē�anas rajons saruka no 1200 uz 70, kas pats par sevi jau nozīmēja lielu atvieglojumu. Viņ� iegrima attāluma mērī�anā, necen�oties pievērsties Marijai, kaut gan tie�i tas būtu pareizāk. Saīgu�ajam pulkvedim sieviete zobgalīgi jautāja: �Un, jūsuprāt, no citurienes, piemēram, prezidenta laivu �ķūnī, viņi nevarētu būt dabūju�i vēl papildu degvielu?�

Meitene jau krita uz nerviem. Tomēr viņa ar saviem apsvērumiem atradās soli priek�ā. Tomass nometa galdā cirkuli.

�Pieņemu gan. Nakti viņi steidzās, jo notika kauja, bet dienā nebija nekādas kustības, ja viņi gribēja slēpties. Tas nozīmē, ka tagad bēgļi var atrasties teritorijā, kas sākas tūdaļ aiz Alboras un beidzas 15 kilometrus aug�up pa straumi no mums.�

Marija bija pārliekusies pār karti, pētīdama pulkve�a norādīto teritoriju, tad iztaisnojās un, �ķelmīgi Tomasam acīs skatoties, teica:

�Balstoties uz mūsu pieņēmumiem, jūsu aprēķiniem un manu dziedāto dziesmu, jāatrod pati meklējamākā vieta.�

Sev par apbēdinājumu Tameriks saprata, ka nekādi nespēj uzminēt krievietes domu līklo�us. Sevī viņ� prātoja, ka vainīgas būs abu tautu at�ķirības.

�Gana prātot,� teica Marija ar nopietnu skatienu sejā, �pulkve�a kungs, tas, ko es jums nodziedāju, bija Lemānijas valsts himna. Tajā ir vārdi: �. ..kas sākās reiz Baltajos kalnos.� Tomass klausījās ļoti uzmanīgi. �Tie�i tā, Serranoblanko,� turpināja sieviete, ar pirkstu kartē rādot, �tur 1973. gadā mums tie�i pretī, otrā upes pusē, atradās Amarras bāze un slēptuve. Tie�i no turienes viņ� sāka uzbrukumu spāņu koloniālajai varai, un viņa atkāp�anās vieta bija d�ungļi un Serranoblanko klintis. Tā kā Amarra atradās akmens sviediena attālumā no galvaspilsētas, viņam izdevās sarunās uzmesties par starpnieku starp koloniālo varu un vietējiem spēkiem, un vēlāk tas viņam atnesa varu.�

�Velns,� izspruka no Tomasa mutes. Viņ� �igli aizsteidzās līdz ārdurvīm, ātri tās atgrūda un ar binokli sāka pētīt Serranoblanko klintis.

�Tuk�s darbs un milzīgas grūtības,� viņ� izdzirdēja sievieti aizmugurē sakām, �pēc informācijas ir zināms, ka d�ungļu zaļumos ir paslēpta alu sistēma, ko nevar atklāt pat tad, ja tai pieiet glu�i klāt, nerunājot par skatī�anos pa gabalu ar binokli.�

�Kas vēl to varētu zināt?� Vīrietis paturēja iepriek�ējo pamāco�o un zobgalīgo toni, sievietes teikto atstādams bez uzmanības.

�Precīzi nezinu,� Marijas balsī skanēja svārstī�anās, �...ta�u Murano noteikti zina. Tajā laikā viņ� kopā ar partizāniem bija tie�i tur.� Tomass nolaida tālskati un skatījās sievietē - viņi viens otru saprata bez vārdiem.

Viņi bija iz�ķiedu�i vairākas stundas, kad beidzot starp upes krasta kokiem atklāja tikko pamanāmu taciņu. Drusku tālāk, dziļāk me�ā, tur, kur lielo koku saknes vietām bija saaugu�as virs zemes, zālē varēja iz�ķirt svaigas pēdas. Kāds pavisam nesen vienatnē bija gājis pa �o taciņu uz Serranoblanko virsotnes pusi un ļoti steidzies. Pēdas zālē rādīja, ka gājis

maza auguma cilvēks. Tomass un Marija saskatījās. Viņi gāja trijatā -Tameriks, Marija un �Kondora� grupas kareivis. Radistu pulkvedis bija atstājis upes otrā krastā apsargāt nometni un uzturēt sakarus ar centru. Viņ� bija skeptiski noskaņots par �ī pasākuma izdo�anos. Visa ideja balstījās uz pieņēmumiem, ko viņi kopā ar Mariju bija uzkonstruēju�i. Diezgan jocīgi un gandrīz neiespējami būtu siena kaudzē atrast paslēptu adatu. Tikpat dīvaina un arī neticama būtu iespēja, ka prezidents, kas no rīta lidma�īnā oficiāli bija aizvests uz Maskavu, patiesībā rīta saulē da�u kilometru attālumā no nometnes lasītu avīzes, atlaidies upes pretējā krastā. Ej nu sazini - Tomass izlūko�anā bija darbojies pietiekami ilgi, lai saprastu, ka arī �ajā dzīves jomā, glu�i kā jebkurā citā, gadījumiem ir diezgan būtiska vieta. Katrā ziņā labāk bija rīkoties nekā tāpat vien stulbi blenzt uz vietas, vēl jo vairāk tāpēc, ka Vjetnamas d�ungļi sāka piemirsties. Bija jauki atkal izmēģināt spēkus brīvā dabā. Tā viņi gāja -enerģiskais Tomass pa priek�u, Marija klusām aiz viņa un rindas galā -kaujinieks plankumainā lauka formastērpā. Ienirstot kārtējā d�ungļu bie�ņā, Tameriks atklāja pirmo slazdu. Lieta sāka kļūt interesantāka. Tādiem, kas prot uzbūvēt �ādas lamatas un slazdus, aiz muguras ir partizānu kara pieredze. Pulkvedim ie�āvās prātā prezidents Amarra un viņa adjutants. Uzmanīgi apejot slazdu un tam garām apvedot Mariju un kaujinieku, Tomass sprieda, ka ceļinieks, kas �eit nesen gājis, tāpat ir pratis izvairīties no viltīgajām ietaisēm. Viņi turpināja ceļu. Tameriks sasprindzināja uzmanību; viņ� bija pārliecināts, ka pārsteigumi vēl būs. Nākamajā līkumā viņ� pats pareizi nolika kāju uz takas, bet nepaspēja pabrīdināt Mariju. Manuss gan no visa spēka viņu parāva aiz pleca, tomēr no slēpņa palaistā bulta aizķēra sievietes roku. Viņi tūlīt atgrieza blūzes piedurkni, ie�ļircināja antiseptisko �ķīdumu un pārsēja rētu, tomēr pēc desmit minū�u gājiena Marija sāka sūdzēties, ka viņai salstot un reibstot galva.

�Skaidrs,� Tomass sarūgtināts nodomāja.

Marijas piere un deniņi no piepūles pārklājās sviedriem. Naivā cerība, ka bulta nav saindēta, dzisa. To, kāda inde tā bija, zināja tikai

Āfrikas velnu māte. Manuss apsvēra iespējas. Viņam nebija ne jausmas, kā ārstēt cietu�o. Vienīgais glābiņ� bija pēc iespējas ātrāk nokļūt pie bultas autora. Viņi noteikti zinātu pretindi.

Pulkvedis Tameriks palīdzēja Marijai apsēsties zem koka, drebo�ajai sievietei uzsedza savu vējjaku un deva rīkojumu kareivim viņu sargāt. �Ja pēc stundas manis vēl nav, atgriezies bāzē.� Viņ� vēlreiz notupās zālē Marijas priek�ā un, skatoties sievietes brūnajās acīs, teica: �Tu esi krietna meitene un izturēsi. Es centī�os tev ātrāk atrast zāles. Tikai nesteidzies, sēdi mierīgi.�

�Es jau esmu atradusi savas zāles,� sieviete no�ukstēja, un viņas acīs vēlreiz nozibsnīja ironijas uguntiņa. Tomass gribēja iebilst, pateikt, ka tā nemaz nav, ta�u jaunā sieviete pacēla ļengano roku, norādot uz kalna pusi: �Steidzies, pulkvedi. Es jūtu, viņi ir kalnā, tu vari nokavēt.�

Tomass pagriezās promie�anai, bet viņa ausis sasniedza jaunās sievietes �ukstētais:

�.. .cik jūs esat līdzīgi.�

Uberto sēdēja pie alas ieejas un ļāvās saules stariem, kas, izsprauku�ies cauri baobaba lapotnei, rotaļājās viņam sejā. Viņ� bija izdarījis visu, kas bija viņa spēju un prasmes robe�ās, vairāk darīt viņ� nebija pilnvarots, un tam arī trūka vajadzīgo zinā�anu. Jauneklis sēdēja norūpējies, jo vīrs, kuram būtu jāpieņem lēmumi, �ikstējās ar garastāvokļa maiņām. Labi, ka Amarra viņam daudzmaz uzticējās. Varas zaudējums un dzērums Ndego iespaidoja tā, ka brī�iem radās sajūta, ka viņ� atrodas kaut kur tālu, bet tajā pa�ā laikā viņa runa tomēr bija argumentēta un saprātīga. Anna klusu pienāca un apsēdās jauneklim blakus. Aptvērusi ceļgalus, sieviete skumji nolaida galvu.

�Man �ķiet,� viņa �ukstēja, �ka reizēm Huanam prātā kaut kas saiet greizi.�

Uberto klusēja. Viņ� bija domājis tie�i to pa�u, lai gan prezidenta adjutantam neklājas runāt par tādām lietām. Nesaņēmusi atbildi, sieviete vīrietim uz ceļiem uzlika savas skaisti veidotās rokas.

�Vai tu nedomā, Roberto,� viņa jautāja, savām skumjajām jūras zaļajām acīm jaunieti pētīdama, �ka tā viņ� var nojūgties pavisam? Viņ� ir izdzēris litru degvīna.�

Jaunais vīrietis klusēja. Anna noņēma rokas un aizgriezās.

�Mani nolamāja par krievu spiedzi un meta ar �ņabja glāzi.�

Uberto bija grūti ko pateikt. Tas, ka Amarra dzēra un pārvērtās, brī�iem kļuva pavisam muļķis, bija veca patiesība, un tur neko nevarēja darīt. Viņa kļūda bija, ka slēptuvītē viņ� bija aizmirsis pudeles, un tagad tas rūgti atriebās.

�Es baidos...� sieviete �ēlojās un nolieca galvu, viņas balsī bija saklausāmas raudu sākuma pazīmes. Uberto, tāpat kā lielākā daļa vīrie�u, nevarēja ciest sievie�u asaras. Aizsteidzoties raudām priek�ā, viņ� stipri pievilka sievieti sev klāt un mierinādams noglaudīja viņas galvu. �ests radīja pretēju iespaidu. Annas pleci sāka drebēt, un Uberto sajuta klēpī nobirstam karstas asaras. �Tie�i tā tikai trūka,� vīrietis nodomāja un jutās sasaistīts. Viņ� centās sievietei pateikt kaut ko mierinājumam, kad pēk�ņi viņa uzmanību piesaistīja tālumā virs me�a uzspurdzis audējputniņu bars, kuru �irkstē�ana un tirk�ķē�ana deva zīmi, ka �ajā apvidū ir ienācis sve�inieks. Pie gurna sataustījis pistoli, jauneklis piecēlās kājās un palīdzēja piecelties arī sievietei. Atskanēju�ais pistoles �āviens, kura skaļumu pastiprināja tā atbalss alas velvē, lika Uberto izkustēties. Viņ� iegrūda Annu pa durvīm un, tikai lēciena brīdī izanalizējis dzirdēto, saprata, ka �āviens atskanējis no alas, nevis no āra... Ar pistoli rokā Uberto atvēra prezidenta telpas durvis un uzreiz saprata, ka Amarra bija fiziski noformējis to, par ko no politikas viedokļa viņu uzskatīja jau sen. Lielais melnais vīrs nārā gulēja uz sāniem, atvērtām acīm vērdamies griestos, un viņa deniņos bija atvēries caurums. Amarras labā roka ļengani karājās pār nāras malu, un uz grīdas bija nokritusi prezidenta pistole TT. Arī Anna bija ienākusi.

Viņi abi stāvēja pie gultas un raudzījās miru�ajā vīrā, kas vēl vakar bija bijis varenais Lemānijas Tautas Republikas prezidents. Uberto iebāza savu pistoli makstī, piegāja pie Amarras, noguldīja līķi, salika rokas uz krūtīm un aizspieda aizgājējam acis. Annu pārņēma salti drebuļi. Viņa drebēja tā, ka zobi klabēja mutē, un neatrāva skatienu no gulo�ā ķermeņa.

�Tadbeidzotjūs esat viņupiebeigu�i,� pie durvīm atskanēja līksmojo�i ņirdzīgi replika. Durvīs stāvēja Murano un, mērķēdams uz Uberto, turēja �au�anai sagatavotu pistoli. Tikai tad jaunais vīrietis atcerējās virs me�a spārnos pacēlu�os audējputnu baru, par ko prezidenta pa�nāvības dēļ bija aizmirsis. Arī Anna �ausmās blenza uz vīrieti durvīs.

�Nemuļķojies, Uberto,� draudot brīdināja Murano, �atver maksti un pasvied savu pistoli �urp uz grīdas. Dari to mierīgi! Nu, tu jau zini, kā tas jādara.�

Uberto zināja, ka Murano ir precīzs �āvējs. Mulata uzmanīgā skatiena pavadīts, jaunais vīrietis lēnām no maksts izvilka pistoli un pameta pāri telpai pie viņa kājām.

�Jauki, jauki...� nerrodamies uzslavēja Murano, ne reizi nenolaidis viņu no grauda. �Un tagad to otru, tie�i tāpat.� Murano galvā bija ieperinājusies jauna doma, kā varētu tirgoties ar amerikāņiem, jo Uberto būtu izmantojams kā dzīvs prezidenta pilī notiku�ā liecinieks. Krievu nomelno�anai ASV rokās tas būtu svarīgs trumpis. Nebija jēgas no�aut Amarras rokaspuisi, viņam bija stabila vērtība. Vēl vairāk, uz prezidenta pistoles tagad ir viņa adjutanta pirkstu nospiedumi, un būtu grūti atrast vēl labākus pierādījumus tam, ka tie�i Uberto ir no�āvis prezidentu. Tātad jauneklis bija viņam rokā. Uberto noliecās, lai no zemes paceltu prezidenta Amarras pistoli, juzdams, ka viņam nepārtraukti seko Murano skatiens. Mierīgi, bez asām kustībām viņ� pameta malā arī Amārras ieroci.

�Pavisam krietns vīrs,� zobojoties teica Murano. �Man tu vēl esi vajadzīgs, pequeno hermano,� viņ� ironizēdams uzrunāja Uberto tā, kā to bija darījis Amarra. �Bet ko iesākt ar prezidenta mantojumu?� viltīgi un nejauki ņirgdams, viņ� pamāja ar galvu Annas virzienā.

�Oficiālās ziņas saka, ka Lemānijas pirmā lēdija esot pavadījusi savu vīru uz Maskavu ārstēties...� Murano atstāja teikumu nepabeigtu - tā, ka visiem bija skaidrs, kādu ceļojumu viņ� bija izplānojis Annai.

�Zini ko, Murano,� Uberto teica, da�us soļus pienākdams tuvāk pulkvedim un apstādamies pēc draudīgā �esta, �taisām darījumu. Es tev pastāstī�u par visu notiku�o, patiesības labad atdo�u videolenti ar notikumiem, bet tu laid Annu projām.�

Murano izbrīnā iesvilpās.

�Amor*³, amor, ak, lielā amor�,� viņ� ņirdza. �Es jau tā skatījos, ka tu vecajam esi sācis likt ragus.�

Uberto savaldījās un laida apvainojumus gar ausīm, galvenais bija saistīt mulata uzmanību.

�Es teicu: videolente, Murano, videolente,� viņ� vēlreiz uzsvēra.

Pulkve�a acīs parādījās ieinteresētība.

�Par kādu videolenti tu runā?� viņ� jautāja.

�Es runāju par to videolenti, kurā ir iemū�ināts krievu atentāts pret prezidentu viņa pa�a kabinetā.�

Jauneklis juta, ka zivs pieko�as.

�Kur �ī videolente atrodas?� ieinteresēti jautāja Murano.

�Es to lenti nobēdzināju pilī, tikai man zināmā vietā. Palaid Annu vaļā, un lente ir tava,� meloja Uberto, jo videolente atradās alā, tomēr arī Murano teiktajam neticēja, jo neuzticējās pat ūdenskrānam.

Tas bija ļoti interesants variants, daudz labāks, nekā Murano būtu varējis vēlēties. Par tādu videoierakstu daudzi būtu gribēju�i tirgoties ar amerikāņiem. Pulkve�a galvā domas skrēja un sacēla vētru.

�Kāda ir garantija, ka tev vispār ir tāda lente?� viņ� viltīgi jautāja, mērķēdams uz jaunekli. �Kāpēc man būtu tev jātic?�

�Atlaid Annu, es palik�u tavā gūstā un kopā ar tevi atradī�u kaseti.� Uberto skatiens bija pārliecino�s.

��trunts par to krievu kuņu,� mulats apsvēra. �Ja viņa uz savu roku pratīs tikt ārā no d�ungļiem, pa�i krievi viņu novāks kā liecinieci.�

⁸³ Mīlestība (spāņu vai.).

Domīgi uz Uberto skatoties un neatlaidīgi tēmēdams, Murano no kabatas izņēma savu sniegbalto kabatlakatiņu un pieliecies paķēra Amarras pistoli. To Uberto bija gaidījis. Zibenīgi no piedurknes viņ� izrāva desantnieka nazi un nemērķēdams iz�āva tā asmeni uz Murano. Pulkvedis, kas ievainots, ar caur�autu roku gribēja pacelt pistoli no grīdas, nebija nolaidis acis no pretinieka un iz�āva, notupdamies zemē. Viri bija viens otra vērti. Lode Uberto trāpīja tie�i pierē, un viņ� nogāzās uz Amarras līķa. Tad viņa ķermenis klusām noslīdēja uz grīdas, it kā vēl nāvē sargātu sava grande hermano miegu. Murano tupēja pārbiedētās Annas acu priek�ā, it kā domādams, kas vēl notiks. Tad viņam no rokas izkrita pistole, augums sagrie�oties nokrita uz sāniem, un stiklainas acis raudzījās alas griestos. Stiprās atsperes sviestais desantnieka na�a asmens bija caurdūris viņa sirdi, mugurpusē kādu piekto daļu no tā �ultainā orgāna izraujot ārā. Anna piespieda dūri pie lūpām. Viņa nespēja izdvest ne skaņu. Annu kratīja stiprs nervu �oks, un viņas �ausmās ieplesto acu skatiens klīda no viena līķa uz otru, nekādi nespējot aptvert notiku�o. Da�ās minūtēs viņa bija zaudējusi sev nozīmīgus cilvēkus. Viņa bija pamesta viena sve�os un naidīgos d�ungļos, pavisam viena kopā ar trim miru�ajiem, patiesi viena sve�ā zemē. Tad sieviete sajuta, ka spēj pakustēties. Me�onīgs kliedziens izlauzās viņai pār lūpām. Skaistos garos matus plūkdama, Anna izskrēja no alas un traucās, nezinādama, kurp, galvenais, tālāk no turienes, tikai tālāk.

��o taku jau ir nomīdīju�as vairāku cilvēku kājas,� Leonīds ievēroja, veikli un bez skaņas virzīdamies pa me�u. Atsevi�ķās un mazās pēdas piederēja Murano, tas uzreiz bija skaidrs, jo tam sekojot, viņ� arī bija �eit nonācis. Pāris kilometru aug�up pret straumi me�ā uz takas parādījās vēl triju gājēju pēdas, un tas Leonīdu darīja uzmanīgu. Viņ� virzījās nedzirdami, laiku pa laikam apstājās un ieklausījās. Viss

bija mierīgi. Lieli tauriņi virs krūmiem lidinoties riņķoja kā raibi deltaplāni, un dienas tveice bija piespiedusi putnus pieklust. Bezvēja karstumā nekustējās ne lapiņa un ne�ūpojās ne skujiņa, tikai pēdas zemē rādija, ka pavisam nesen �eit gāju�i cilvēki. Biezoknis Leonīdu nebaidīja. Viņ� trīs gadus bija pavadījis Vjetnamā dziļos d�ungļos pie sava senseja Ho Dina, kas bez karatē un mentāliem treniņiem mācīja viņu iemīlēt mū�ame�u un domāt. Skolotājs Kvazi bija iemācījies pēdu mākslu, izskaidrojis mazo dzīvnieku uzvedību un trenēja palikt dzīvam - izdzīvot arī dziļos brik�ņos un vissliktākajos laikapstākļos. D�ungļi bija neizsmeļama pārtikas bāze, bet zinā�anas bija jāprot izmantot. No viņa Leo bija mācījies partizānu kara būtību un taktiku un slazdu un lamatu izlik�anas mākslu. Mū�ame�s gudriem cilvēkiem bija aizsargs un lieliska vieta, kas deva brīnumainu atpūtu, klāja gar�īgu galdu un rādīja daudz interesanta, ja tik pats spēj to ievērot.

Pēk�ņi Leonīda uzmanību saistīja monas mērkaķu ģimene, kas trok�ņoja koku galotnēs. Sarkanbrūniem ka�okiem greznotie dzīvnieki bija iztraucēti un brēkdami lēkāja no zara uz zaru. Aiz krūmiem un garās zāles slēpdamies, Kvazi nedzirdami virzījās uz to pusi, kur mērkaķi pirms mirkļa bija sacēlu�i brēku. Turoties taciņas malā, viņ� no sāna tuvojās lielajam baobabam, ko viņ� bija ievērojis jau iepriek�. Tur viņa priek�ā atklājās mazs klajumiņ�, kura malā, ar muguru pret koku atspiedusies, sēdēja Marija. Ieraugot viņu aizvērtām acīm, blondiem matiem pār pleciem sē�am me�a klajumiņā un baudām sauli, vīrietis satrūkās. Viņam būtu jāienīst Marija, kas, ne aci nemirk�ķinot, bija pārdevusies CIP, nodevusi kā viņu, tā arī viņu mīlestību, lai arī to nebija dabūjusi. Tā pati sieviete bija viņu izglābusi no aizas un palīdzējusi izkļūt no kuģa, iedodama rokudzel�u atslēgu mehāniķim Antsam. Marija bija velni�ķīgi pretrunīga, turklāt gudra un pavedino�i skaista. Leonīds pievirzījās drusku tuvāk, bet atkal apstājās - uz takas bija triju cilvēku pēdas. Tad viņ� aiz Marijas krūmos pamanīja kustīgus skujkoka zarus un īsu mirkli saskatīja plankumaino maskē�anās audumu. Viss bija skaidrs. Leonīds nespēja saprast vien to, kāpēc Marija neslēpjoties

sē� kā pludmalē. Pamazām, collu pēc collas, soli pa solim Kvazi tuvojās krūmam, kur bija pamanījis kustību un raibo formastērpu.

Pēk�ņi Marija sajuta, ka viņu novēro. Leonīds pagrieza galvu, un viņa skatiens sastapās ar Marijas skatienu. Sievietes acīs bija gan mokas, gan sāpes un cie�anas, gan - tajā pa�ā laikā - arī ironija, un smaidā bija visgudra izteiksme. Viņi ieskatījās acīs patiesībai. Leonīdam par izbailēm, Marijas mute atvērās, un vāja balss sauca:

�Ser�ant, lūdzu, atrodiet man ko padzerties.�

Kvazi, kas jau bija sagatavojies �aut, pēdējā brīdī saprata, ka Marija viņu sedz. Gara auguma melnādainais vīrietis no krūmiem iznāca klajumā. Negaidīts Kvazi sitiens no aizsega aizsūtīja vīru klausīties lakstīgalas. Sasējis kareivi, Leonīds gāja pie Marijas. Tuvu pienācis, Kvazi ievēroja, ka sievietei dreb lūpas, zods un viss ķermenis. Leonīds notupās pie Marijas, kas cietējas acīm pavadīja viņa kustības. Tad Leonīds pacēla vējjaku, zem kuras sievietes drebo�ajā rokā bija iegūlis jau pazīstamais TT. Maigi un dro�i vīrietis izņēma ieroci no vājajiem pirkstiem un nolika zālienā.

�Es zināju... es cerēju, ka tu atnāksi,� drebot teica Marija, un divas lielas asaras baloja uz trīco�ajām lūpām.

Leonīds sēdēja blakus sievietei, apskāvis viņas galvu.

�Nesēdi �eit, visi pārējie ir tur kalnā,� sieviete �ukstēja un mēģināja pacelt savu pārsieto roku, lai parādītu virzienu.

�Kāpēc, Marija?� Leonīds uzdeva tikai vienu jautājumu, nepievēr�ot uzmanību teiktajam. �Saki, kāpēc?� viņ� atkārtoja. Starp aukstuma drebuļiem skaistajā un kaislīgajā sejā atblāzmojās vāj� smaids.

�Velna igauņi,� no�ukstēja jaunā sieviete, acis aizvērdama. �Visur jūs esat tik racionāli, gudri, tālredzīgi un salti.� Drebuļi kratīja sievietes augumu, un koraļļsarkanās lūpas bija kļuvu�as zilas. Leonīds skūpstīja sievieti uz lūpām. Marija atvēra kastaņbrūnās acis, kas jau bija kļuvu�as nespodras. �Es drīz aizie�u,� viņa �ukstēja. Mazliet atpūtusies, jaunā sieviete saņēma spēku. �Ne PSRS, ne ASV man nenozīmē neko -abas ir galīgi mēsli, bet tu... tu, Leo, esi tas, kas mani daudzas reizes

piespieda nodot... bet es neno�ēloju.� Sieviete ievilka elpu, centās savas brūnās acis pacelt pret vīrieti. �Nebūt ne viss ir racionāli, Leo.� Vāj� smīns vēlreiz parādījās viņas zilganajās lūpās. �Jūtām... jūtām ir ļoti liela nozīme.� Sieviete atkal pievēra acis, viņas augumu raustīja krampji un drebuļi. Leo bija moko�i sāpīgi un grūti. Viņ� piespieda sievieti stingri klāt un pirmo reizi kop� neatminamiem gadiem juta pār vaigiem plūstam sāļas asaras.

Marija vēlreiz pievārēja indi un atkal ieraudzīja Leonīdu, asaras uz viņa vaigiem, un �ukstēja:

�Vīri, daudz vīru... viens palika nedabūts.� Bija jūtams, kā sievietes augums saspringst, un ar pēdējo piepūli, pārvarot cilvēciskās spējas, Marija �ukstēja: �Paldies, Leo.� Tikko dzirdami kā koka lapu �aboņa skanēja Kvazi ausīs: �Svarīgs kabatā... svarīgs kabatā.�

Roka, kas gulēja uz Kvazi pleca, nokrita uz vējjakas. Marija bija mirusi. Brūnās acis, kas vēl pirms mirkļa pauda sāpes un mīlestību, bija izdzisu�as. Bet uz lūpām palicis tas pats raksturīgais ironiskais smaids.

Leonīds nolika sievieti zālienā, aizspieda acis un maigi noglāstīja garos, gai�os un saulē tik lepni spīdo�os blondos matus. Viņ� sajuta, ka noveco. Viens dzīves posms bija noiets uz visiem laikiem. Vīrie�a skatiens bija vērsts uz sievietes roku, kas gulēja uz vējjakas, kā ceļu rādīdama.

Ko Marija bija teikusi? Apjukumā viņ� mēģināja atcerēties dzirdēto.

�Svarīgs... kabatā...� - tie�i tā viņa bija atkārtojusi. Kvazi ātri no zemes pacēla vējjaku un izgrieza kabatas uz āru. Un tad viņ� rokā turēja aploksni, kurā atradās videokasete un divas lappuses drukāta teksta ar tautas vadoņa Tolkero vēstījumu Lemānijas iedzīvotājiem. Marijai bija taisnība - nozīmīgais atradās kabatā.

Alas durvis vērās, un vīri stāvēja viens otram pretī. Iero�iem rokās, viens uz otru tēmēdami un skatieniem saāķēju�ies kā dad�i.

�Vai tad mēs sāksim �aut?� jautāja Leonīds, klusumu pārtraukdams, kaut arī viņa skatiens bija uzmanīgs.

�Ar mieru,� īsi noteica Tomass, pretinieku tikpat stingri novērtējot. Reizē abi aizvāca iero�us.

�Jums, pulkve�a kungs, izskatās, �eit ir bijusi kauja,� Kvazi teica, pētot telpas.

�Mēs abi esam nokavēju�i,� atteica Tomass, pienākot tuvāk.

�Bet tu skaties,� Kvazi teica, pietupies un no grīdas paceļot brilles apaļajos rāmjos, �vecā briļļu �ūska beidzot ir dabūjis galu.�

Aina telpā liecināja par Murano un Uberto cīņu, kurā nebija uzvarētāju. Kvazi apskatīja apkārtni un pamanīja, ka pulkvedis Tameriks viņu cie�i vēro.

�Tā, mīļais radiniek, panāc tuvāk, panāc tuvāk, ļauj man tevi rokām aptaustīt,� pulkvedis teica ar platu smaidu.

Kvazi kļuva uzmanīgs.

�Jā, mēs darbu esam pabeigu�i godam. Jā, visu pabeigu�i, kā jau radinieki,� viņ� atkārtoja labi zināmo joku.

�Nē, Leo, tie�i tā es to nedomāju,� teica Tomass un nostājās tie�i pretī Leo. �Mūsu vectēvs bija Kāris, vecāmāte Māri, un mēs ar tevi esam māsas un brāļa bērni - tā tas ir, biedri Kvazi kungs.� Otra vīra neticību manot, Tomasa acīs iemirdzējās nebēdnīgs zibsnis.

�Es ta�u teicu, ka CIP ir pilnīgs personu datu līmenī,� iesaucās Leo un sāka aizdomīgi aplūkot radinieku.

�Labs ir, sēdi te,� Tomass ar roku papliķēja pa krēslu un pats apsēdās galda otrā pusē. Viņ� �igli paņēma no plaukta pirmo pa rokai eso�o papīra lapu, sameklēja zīmuli un sāka cītīgi skicēt. Jo tālāk pulkvedis ar savu zīmējumu tika, jo nemierīgāks kļuva Kvazi. Kad Tomass bija pabeidzis, viņ� papīra lapu pabīdīja otram vīram priek�ā un jautāja:

�Vai uzzīmētais tev ir pazīstams?�

Leo paņēma papīrlapu un samulsa.

�Pēc sejas ir redzams, ka pazīstams,� teica Tameriks, no kabatas izņemdams vairākkārtīgi pārlocītu avīzes Diario de Alborvecu numuru. Laikraksts bija tas pats, uz kā Leo kuģī bija uz�ņāpis medaljona zīmējumu. No abiem papīriem pretī skatījās slavenais vecāsmātes medaljons, tikai ar tādu at�ķirību, ka pulkve�a zīmējumā uz tā bija skaistiem burtiem uzrakstīts MĀRI. Nebija �aubu, ka �ī puse bija piederējusi onkulim Augustam.

Tallina 1985

��ogad vasara ir padevusies īpa�i karsta,� Leo nodomāja, no pastkastītes izņemdams laikrakstus un labpatikā izbaudīdams lielās mājas priek�telpas vēsumu. Ārā bija iestājusies īsta vasara ar 26 grādu siltumu. Tāds laiks aicināja mak�ķerēt, celt telti, lika sildīties, laiskoties jūras krastā, vai piķis viņu zina, kur vēl, tikai ne putekļos ar cilvēkiem pārblīvētajā Igaunijas PSR Ģeoloģijas institūtā, kur vairs ne par ko citu nerunāja kā tikai par atpūtu un sauļo�anos.

Avīzēm vienā, diplomātu otrā rokā Leo kāpa aug�ā uz otro stāvu un atvēra dzīvokļa durvis. Tur viņ� nomainīja kurpes pret �ībām, nometa avīzes istabā uz galda, stūrī ieslēdza ventilatoru un, izbaudot dienas beigu tīksmi, piegāja pie ledusskapja pēc alus pudeles. Atverot ledusskapi, viņ� pieķēra sevi pie domas, ka jau kop� ienāk�anas istabā

viņu kaut kas traucē. Telpā bija kāda tikko manāma sve�a aura vai kaut kas cits, ko viņa zemapziņa agrāk nebija uztvērusi. Domīgi apkārt skatīdamies, viņ� ielēja alu no Lietuvas atvestā, velna galvas formā veidotā māla kausā un, mīkstās �ības �ļūkādams, iegāja lielajā istabā. No krūzes ar lielu baudu iedzerdams pirmo malku, viņ� ieslīga atpūtas krēsla mīkstumā. Tad Leo nolika alus kausu malā un, atbalstījies pret atzveltni, acis miegdams, centās atcerēties un analizēt, kas �obrīd viņu traucē visvairāk. Atmiņā viņ� atjaunoja istabas izskatu, kāds tas bija no rīta pirms aizie�anas uz darbu. Kvazi piecēlās, izgāja priek�telpā, lai vēlreiz apskatītu vietu, kur nepatīkamā sajūta izpaudās visvairāk.

Kurpes vietā - Urbi, grīdsega vietā - labi, lietussargs karājas vietā uz vad�a - pareizi, spogulis pie sienas - vietā. Te jau arī bija: spoguļa priek�ā uz mazā plauktiņa, kur parasti atradās matu suka, ķemme, drēbju suka un Ķelnes ūdens, drēbju sukas vairs nebija. Tā nez kāpēc bija pārvietojusies lejup uz apavu skapī�a vāka. Kvazi atcerējās, ka no rīta pēc �aketes notīrī�anas viņ� suku bija nolicis atpakaļ vietā, tie�i tur, kur tā vienmēr bija stāvējusi, uz plauktiņa zem spoguļa. Leo par savu atmiņu bija pārliecināts. Ko tas varēja nozīmēt? Domīgi viņ� aplūkoja uz skapja uzliktos sadzīves priek�metus. Tas nozīmēja to, ka viņa dzīvokli uz bridi bija apciemojis kāds sve�inieks. Bet kur� un kāpēc? Lēnām viņ� atvirzīja spoguli sāņus - viņam pretī no sienas raudzījās maziņas, pogas lieluma noklausī�anās ierīces mikrofons. Leo nesteidzīgi un uzmanīgi apskatīja dzīvokli. Divu stundu laikā, kārtīgi pārmeklējot visas telpas, noskaidrojās, ka lieti�ķi vīri visos dzīvokļa stūros bija izvietoju�i noklausī�anās sistēmu. Kas tie tādi, bija grūti spriest, jo gan GRU, KGB, gan ari ārzemju izlūko�anas dienesti izmantoja aizrobe�u tehniku. Viņ� visu atstāja pa vecam. Nebija jēgas informēt ienaidnieku par novēro�anas atklā�anu un bez vajadzības aizbaidīt. Nomierinājies Leo Tamms ar alus krūzi rokā atkal atsēdās krēslā. Vīri�ķīgs alus malks darīja labu sajūtu, bet viena doma atkārtojās un nedeva mieru: kas varētu tik ļoti interesēties par viņa, atturīga zinātnes darbinieka, personu?

Nelabojami kustīgā doma dzina atpakaļ. Notikumi Lemānijā bija beigu�ies jau pirms pusotra gada, un viss tur notiku�ais bija iegājis vēsturē. Viņa sadabūto magnetofona kaseti ar Lemānijas tautai domāto Tolkero runu un iespiesto vēstījumu, ar ko viņ� par nodevīgo bēg�anu no valsts piesprieda nāvessodu prezidentam Amarram un klaji aicināja palīgā ASV militāros spēkus, līdz ar dokumentiem steidzamības kārtā nosūtīja uz Maskavu. Tāpēc no Kenijas bija atsauktas ātrās reaģē�anas vienības, ta�u amerikāņi nebija skaudīgi un atbildēja ar savu gājienu. Leo par to pasmaidīja. Viņam atausa atmiņā pēdējā tik�anās ar Tomasu Amarras alā. Viņi bija runāju�i daudz, pat ļoti daudz, ta�u tajā pa�ā laikā viņam kabatā bija magnetofona kasete ar Tolkero vēstījumu un Tomasam - videolente un Amarras dienasgrāmata. �ī videolente, kurā bija iemū�ināts Lemānijas prezidenta kabinetā notiku�ais, kopā ar Huana Ndego dienasgrāmatu, kurā krievi parādījās sliktā gaismā, tika demonstrēta Va�ingtonā PSRS vēstniekam. Ari �Betas� vienība atgriezās Ļeņingradā, pirms bija ieraudzījusi Lemāniju. Amerikāņi visiem sarunu dalībniekiem piedāvāja jaunus priek�likumus bruņo�anās jautājumu risinā�anai un netie�i lika saprast, ka Padomju Savienības plāni celt vidēja darbības rādiusa raķe�u bāzes Lemānijā nav sarunām labvēlīgs faktors.

Leo no galda paņēma laikrakstu Noorte Hāāl⁸ un pārlaida skatienu virsrakstiem. �...PSRS Augstākās Padomes sesijā,� viņ� lasīja, �Maskava (TĀSS), 2. jūlijā, Kremļa Lielajā kongresu pilī, PSRS Augstākās Padomes XI sanāksmes tre�ajā sesijā. Pīkst. 10 no rīta Valsts padomes un Tautību padomes kopējā sēde. Vētrainiem un nepārtrauktiem aplausiem sveica tautas delegātus un viesus biedru M. Gorba�ovu, G. Alijevu...�

Kvazi atkal aizdomājās. Gorba�ovs bija ticis pie valsts stūres �ā gada martā, un jūtams, ka aug�galā bija noticis kaut kas jauns. Vismaz veco vīru parāde sāka beigties. Arī GRU notika izmaiņas, ta�u tās viņu īpa�i neskāra.

Viņ� domās vēlreiz atgriezās pie notikumiem pirms pusotra gada. Kamēr PSRS un ASV Lemānijā spēlēja strupceļa situāciju, tikmēr pie

varas nāca iepriek�ējais premjerministrs Omārs Bovara, kas no vietējās elites bija viltīgāks par Amarru. Viņ� prata izkārtot lietas tā, ka pamazām pat krievi un kubie�i saprata, - Lemāniju piesārņot nav ienesīgi. Tomēr sava nozīme bija arī Gorba�ova nāk�anai pie varas.

Avīzi Noorte Hāāl nometis malā, Leo paņēma Rahva Hāāl⁸⁵, no kuras izkrita balta aploksne. Pārsteigts Kvazi pacēla to no grīdas. Parasti viņ� vēstules nesaņēma un nevienam tās arī nesūtīja, sakari ar �Akvāriju� notika pa citiem kanāliem, un ne draugi, ne radi par tiem neko nezināja. Vēstuli pirkstos grozīdams, viņ� aplūkoja adresi. Tā bija rakstīta krieviski. Zīmogs uz markas norādīja vakardienas datumu, kad tā ienākusi Tallinā. Vēlreiz aploksni apgrozījis, Leo atklāja, ka sūtījums nācis no Voroņe�as. Brīnīdamies viņ� atvēra aploksni un tajā atrada krievu valodā ar bērna roku rakstītu vēstuli.

Sveicināts, dārgais Leonīd Ivanovi�!

Mēs - es un visa mūsu ģimene - Tevi sveicinām. Kopā pavadītās dienas un jautrie brī�i bija tik jauki, ka mēs visi ārkārtīgi pateicamies Tev par to. �ī vasara �eit, mūsu pusē, ir gadījusies karsta, visi briesmīgi svīstam un lādamies, bet jums tur, pie Baltijas jūras, noteikti ir daudz vēsāks. Mūsu suns, atceries ta�u, �ariks, ar ko Tev patika draiskoties un ezermalā pastaigāties, tagad diem�ēl ir nomiris. Pirms pusotra gada viņ� saslima. Ārsti gan izmeklēja, bet tomēr �ajā otrdienā iemidzināja. �ēl gan, ka tā notika. Mammai un tētiņam veselība ir laba. Viņi Tevi sveicina un palūdza pateikt, lai esi veselības ziņā uzmanīgs - vasarā karstā laikā no caurvēja bie�i var smagi saslimt. Vairāk man Tev nav ko pastāstīt. Gan jau nākamo reizi atkal uzrakstī�u. Domāju, ka sāk�u beigt rakstīt. Ar to arī mans skolas laiks beidzies, sākas brīvlaiks...

Sirsnīgi sveicinot, Vovka

⁸⁵ �Tautas Balss� (igauņu vai.).

Leo grozīja pirkstos vēstuli. Neko nevarēja saprast - kāds skolas brīvlaiks, kāds �ariks, mamma un tētiņ�. Viņ� vēlreiz aplūkoja vēstules aploksni - tie�ām, uz tās bija viņa adrese un centīga skolnieka rokrakstā uzvilkts �Leo Tamms�. Kauss bija iztuk�ots, un Leo atkal piegāja pie ledusskapja. Izlējis nākamās pudeles saturu kausā, Kvazi aizdomājās. Kaut kas �ajā vēstulē bija tāds, kas saistīja domas. Viņ� iesteidzās atpakaļ istabā un paņēma papīra lapu, kuru pirmīt bija nedomājot nometis uz galda. Zeņķis raksta par kopā pavadītajām dienām, tad pēk�ņi par suni, kas pirms pusotra gada nosprādzis. Ar bērna roku un nelīdzenu rokrakstu apak�ā bija rūpīgi uzrakstīts vārds �Vovka.�

Vēstulei bija jābūt no Vladimira Silajeva. Jūtams, ka ģenerālleitnants viņam jau agrāk, pirms arestē�anas, bija sūtījis ziņu un briesmu brīdī ieņēmis indi un noindējies. la no �āda skatu leņķa lasītu vēstuli, visas lietas nostātos savās vietās, �...ar to mans skolas laiks ir beidzies, sākas brīvlaiks...� lasīja Kvazi. Pamanījis punktiņu rindu teikuma beigās, viņ� jau bija pārliecināts, ka vēstule tie�ām pieder ģenerālim.

Pārāk daudz faktu ar mājieniem uz Silajevu, to, ka viņa kā CIP aģenta Vecā karjerai ir beigas un ka viņ� ir izlēmis pats savu likteni. Zināma �aubu ēna krita arī uz Kvazi, un tas dro�i vien bija iemesls, kāpēc pēdējā pusotrā gadā Leo Tammu vairs neaicināja �ģeoloģiskās ekspedīcijās�. Institūtā tauta aiz muguras ķiķināja, ļauni priecājās, rādīja ar pirkstu un daudznozīmīgi teica: �Izskatās, ka Gorba�ovs ar korupciju un draugu bū�anas politiku Maskavā būs ticis galā.�

Par visu Lemānijā notiku�o viņ� bija uzrakstījis kārtīgu ziņojumu, neslēpjot patiesību par Mariju, Murano, par bojā gāju�o kapteini Sāmu un arī par Petrovu. Viņu izpra�ņāja, vairākkārt intervēja, un �ķita, ka noticēja - magnetofona kasete un Tolkero vēstījums palīdzēja PSRS ļoti draņķīgu spēli izbeigt ar tīriem papīriem. Protams, viņ� nebija bildis ne vārda par kutelīgo sarunu ar mātes brāļadēlu Tomasu.

Lai GRU zinā�anai pulkvedis Tameriks paliek pulkvedis Tameriks, kas arī Lemānijā bija spējis revan�ēties. Lai arī operācija �Reverss� palika nesākta, atstājot Kvazi, slavenu speciālistu, ēnā, jo vairāk tāpēc, ka viņa

ieteicējs bija CIP aģents Vecais un viņa partnere - dubultaģente Mo�ais alias Smirnova. Brīdinājuma vārdus, ja gribēja, varēja izlasīt arī vēstulē: karstās dienās no caurvēja var smagi saslimt...� Pārlasījis vēstuli, viņ� alus krūzi nolika malā. Tad redz ko, kam bijusi vajadzība viņa istabas sienās salikt �blaktis�. �Akvārijs� bija nolēmis svaigajā politiskajā caurvējā katram gadījumam paturēt acīs savus aģentus. Silajevs GRU sistēmā bija vērā ņemams lietpratējs. Viņ� zināja, ko no tā var sagaidīt. Tāpēc ļāva no kādas N. pilsētas viņam pa pastu atsūtīt vēstuli pusotru gadu pēc savas nāves.

Kvazi bija pārliecināts, ka vēstulei bija jābūt kaut kam vairāk, ne tikai skolnieka Vovkas alegoriski sveicieni no ģimenes un onkuļa. Mierīgi apdomādams, Kvazi izdzēra arī otro alus kausu. Tad paņēma vēstuli un aizgāja uz vannas istabu. No veciem laikiem viņam bija saglabāju�ās ķimikālijas, ar ko apstrādāt vēstuļu slepenrakstu. Mūsdienās ar to neviens nenopūlējās, visi bija pārgāju�i uz modernām elektroniskām aparatūrām. Kvazi, lai gan bija noskaņots skeptiski, izmēģināja ķimikālijas. Silajevs bija labi pazinis GRU un tās metodes un nebija tik dumj�, lai ņemtos sūtīt Kvazi vēstuli ar jelkādu parastu tinti. Jau pirms pusotra gada viņ� bija brīdinājis par �caurvējiem�, ņemot vērā to, ka Kvazi korespondenci var kontrolēt. Nē, �ajā spēlē bija kas cits, kaut kas tāds, kas bija nozīmīgs tikai viņam, Leo Tammam.

Pēc pusstundas, kad lapa bija iz�āvēta ar fēnu, Kvazi varēja pārliecināties, ka viņam taisnība - vēstulē nebija ne svītriņas slepenraksta. Tomēr tas ta�u bija ģenerālis, kas atsūtījis viņam ziņu. Viņ� vēlreiz paņēma vēstuli un koncentrējās uz tekstu. Nekur nebija atrodams nekas pazīstams, kaut gan tam tur bija jābūt. Silajevs vēl pirms nāves bija uzdevis mīklu, kas lika pārbaudīt Leo uzmanību un analīzes spējas. Viņ� lasīja vēstuli �ā un tā, atkal citādi, izlai�ot vārdus un pārlecot rindām, bet neatklājās nekas jēdzīgs. Kur slēpās tās atslēga? Kur aprakts atrisinājums? Burti un vārdi lēkāja acu priek�ā. Tad viņ� aizvēra acu plakstiņus un nepamanīja, kā nemanot atnāca miegs un pārņēma viņa prātu.

Ļeņingradā vienistabas dzīvoklītī viņ�, noliecis galvu, stāvēja mātes priek�ā, kas rājās par viņa saplēstajām biksēm. Tā nebija bijusi Leo vaina, futbolā gadās visādi. Mātes skumjo acu skatienu un pārmetumu krājumu izteica viens vienīgs teikums: �Tad te nu tu man esi..

Leonīds at�irga. Aiz loga bija iestājusies liegi krēslaina vasaras nakts, bet ausīs skanēja mātes vārdi: �Tad te nu tu man esi...� Uzmetis skatienu rokas pulkstenim, Kvazi ievēroja, ka viņ� bija snaudis kādas divas stundas, un jutās mundrs un atpūties. No grīdas ar skubu pacēlis nokritu�o vēstuli, viņ� devās uz virtuvi uzlikt vārīties tēju.

�Tad te nu tu man esi...� viņ� atkārtoja mātes teikto.

Pie durvīm stāvēdams, Kvazi vēlreiz pārlasīja sūtījumu, un pēk�ņi viņam mīklas atminējums bija rokā. Lai viss būtu skaidrs, viņ� no galda paņēma lodī�u pildspalvu un apvilka apkārt katram pirmajam vēstules nepāra rindas burtam - tas bija atminējums. Burti no aug�as uz leju veidoja divus vārdus, kas, kopā lasot, veidoja vārdus �māte Olga�. To gan māte sapnī, gan arī Silajevs vēstulē bija gribējis viņam pateikt. Leonīds bija apmierināts. Tagad viņ� zināja, no kuras vietas turpināt.

Leo Tamms bija atgriezies no Ļeņingradas. Mātes kapa apmeklējums nepievīla cerības. Viņu no malas bija vēroju�i, ta�u Kvazi neizrādīja uztraukumu. Neapciemojis savu dienesta vietu - GRU Ļeņingradas nodaļu Leo vakarpusē ieradās Tallinā. Viņ� bija rūpīgi sakopis mātes kapu un, starp citu, pie kapa plāksnes atradis kapsulu ar vēstuli. Mājās mierīgā gaisotnē bija laiks to izpētīt.

Sē�ot klubkrēslā, stāvlampas gaismas lokā, viņ� sāka lasīt pēdējo ģenerālleitnanta Silajeva vēstījumu.

Cienījamais Leonīd Ivanovi�!

Ap to laiku, kad vēstule Tevi sasniegs, troksnis ap manu nāvi būs pierimis. Ļauju �o Tev nosūtīt pusotru gadu vēlāk, protams, ja Tu vēl esi dzīvs. Pats zini skarbos mūsu pārvaldes likumus. Uz Tevi un Tavu kurjeru noteikti krīt ēna - tas, ka es gadiem ilgi esmu bijis Tavs patrons

un audzinātājs, kā arī tas, ka es jūs ar Mariju ieteicu operācijai �Reverss". Tur es diem�ēl vairs neko nevaru labot.

Pirms aizeju, es gribu Tev dot mazliet informācijas, ko esmu Tev parādā.

Tas, ka Tu, Leonīd Tamov, Frunzes jūrskolā mācīdamies, nokļuvi mūsu pārvaldē, nevis KGB, bija īsta nejau�ība, un tās iemesls bija draudzība ar Tavas skolas direktoru �abalinu. Man Tevis savervē�anai bija pavisam personīgs iemesls, par ko tagad gribu pastāstīt. Pētot Tavu un Tavas mātes Olgas Karlovnas biogrāfiju, kā arī slepenos dokumentus, es uzzināju, ka esam loti tuvu saistīti. Tas notika 1940. gada vasarā, kad Sāmsalā, Serves pussalā, sāka celt krasta aizsardzības bateriju Nr. 343 (vēlāk Stebeli), kas bija svarīgākais PSRS militārais objekts Baltijas jūrā, un mani nosūtīja uz turieni dienēt sarkankarogotās Baltijas kara flotes Baltijas apgabala sevi�ķajā robe�u apsardzības vienībā. Sevi�ķā daļa bija militārās izlūko�anas grupa, kas savukārt bija padota Ģenerāl�tāba izlūko�anas Ļeņingradas nodaļai. Tajā laikā mēs bijām saņēmu�i ziņas, ka daļa Igaunijas Republikas izlūkdienesta un �tāba virsnieku 1940. gadā paglābu�ies, aizbēgot uz Zviedriju, un tur vācu Abwehr labā noorganizēju�i karabāzu būves izlūko�anu. Ta�u 1941. gada maijā izdevās saņemt ciet kurjeru, kas bija ieradies Kuresārē ar uzdevumu paņemt līdzi un nogādāt pāri jūrai ļoti nozīmīgus dokumentus par Sēres (Stebeli) bateriju. Pratinā�anā viņ� izdeva cilvēku, pie kā minētie dokumenti atradu�ies. To personu arestēt neizdevās, jo viņu no�āva bēgot. Tā vīrie�a vārds bija Augusts Tammers, un viņ� bija Tavas mātes Olgas brālis. Man uzdeva piecās dienās viņu izsekot un arestēt, bet no visa tā iznāca tikai lielas nepatik�anas, jo mums neizdevās Tammeru sagūstīt dzīvu, kurjers dokumentus nesaņēma, Augusts Tammers nepaspēja tos kādam nodot un svarīgie dokumenti gāja zudībā. Tas savā ziņā mani paglāba. Majors �ekanovs, kam es biju tie�i pakļauts, atklātā sarunā man teica: Pateicies komunistu dievam, Silajev, ka tie dokumenti nenokļuva Igaunijas nacionālistu un ārzemju izlūku rokās! Toreiz Maskava neganti sadusmojās un būtu mūs visus padarījusi galvas tiesu īsākus.� Tajā laikā

es nepievērsu īpa�u uzmanību �iem vārdiem, priecājos, ka biju glābts, bet pamazām man izveidojās spriedums par lietām.

1960. gadā, kad es atklāju, ka Tu, Leonīd, esi tuvs Tammera radinieks, man radās vēlē�anās atriebībai izaudzināt pārliecinātu un talantīgu darbinieku tai sistēmai, pret ko bija iestājies Tavs onkulis. Tas bija kā balzams manai dvēselei un revan�s par manu neveiksmi, par to, kādēļ 1941. gadā man gandrīz bija jāzaudē dzīvība...

Leo pārtrauca lasīt. Viņ� jutās pārsteigts un pievilts. Vladimirs Silajevs, viņa atbalstītājs, kas ar sapratni bija uztvēris visas problēmas un visādi veicināja viņa kāp�anu pa karjeras kāpnēm, visu to bija darijis, tikai lai atriebtos viņa onkulim, kur� skolā bērniem bija mācījis matemātiku un kura vienīgā vaina bija tēvzemes mīlestība! Izrādījās, Silajevs bija slepkava, uz kura sirdsapziņas gūlās onkuļa Augusta nogalinā�ana un Kuresāres pilī pastrādātie briesmu darbi - vienkār�u cilvēku spīdzinā�ana un nogalinā�ana. Leo juta neizsakāmu pretīgumu. Viņ� bija godājis un cienījis �o vīru. Kvazi piecēlās. Staigājot no istabas stūra uz stūri, viņ� izjuta briesmīgu pretestību un nepatiku, un smeldzīgu sāpi sevī. Viņ� arī agrāk bija sekojis mazo valstu likteņiem un vienmēr nonāca pie viena un tā pa�a jautājuma: ar kādām tiesībām lielvalstis nosaka mazo valstu likteni un attīstību? Kā tas varēja būt, ka Marija Lemānijā pirms nāves teica: �PSRS un ASV ir galīgi mēsli.�

Leo piespieda sevi nomierināties, atkal apsēdās un turpināja lasīt ģenerāļa vēstījumu, kurā viņa aizdomas apstiprinājās jau nākamā rindā:

...es zinu, Kvazi, ka Tev nav patīkami �o lasīt, ta�u es gribu pastāstīt patiesību. Gadiem ejot, es pieradu pie Tevis, un atmaksas motīvs pavisam izgaisa. Tu biji kā saikne ar manis pa�a jaunību. Es lepojos par Tevi un Taviem sasniegumiem un varu bez lielī�anās teikt, ka Tu piederi GRU elitei. To es Tev saku tāpēc, ka nekad agrāk nebiju teicis. Nāves priek�ā mēs visi esam vienādi, un ko tad vairs slēpt. 1941. gadā es mācījos Donas apgabalā, un pretēji mūsu oficiālajai ideoloģijai, kas apgalvoja, ka visi

igauņi un pārējās Baltijas tautas ir fa�isti, es baltie�us varēju cienīt kā vienkār�us un strādīgus cilvēkus, ko ir bezcerīgi piespiest uz nodevību. Viņi mocījās un mira, bet nenodeva. Tas man lika aizdomāties par to dabas skaistumu un skarbumu, kas ikdienas grūtībās izaudzināja tādus cilvēkus, kuri mīlēja grantaino un akmeņaino zemi, kas neļāva viņu apņēmībai ļodzīties. Viņi bija cienīgi pretinieki. Visas viņu rakstura līnijas es saskatīju arī Tevī, Leonīd. Es apbrīnoju �o zemi un tās ļaudis.

]a Tu domā, ka �ī nu ir veca vīra grēksūdze, tad kļūdies. Es darīju to, kas man tajā laikā bija jādara, un man nav ko no�ēlot. Vienkār�i es gribēju, lai mūsu attiecības beidzot būtu skaidras.

�ēl Marijas, viņa bija pretrunīga, ļoti gudra un skaista meitene. Tādas mūsu dienestā gadās vienreiz simts gados. Un tas ir viss, Leonīd, vairs nav jēgas celt putekļus. Tu pietiekami ilgi esi bijis mūsu pārvaldē un zini, kas, kā un kad kaut kas var atgadīties ar Tevi. Es ticu Tavai zvaigznei, Leo Tamm. Tu esi no �ī krasta un sāmsalietis. Un vēl pēdējais - uzmeklē onkuļa Augusta noslēptos dokumentus. Ticu, ka no tiem būs labums, un ne jau tikai Tev vienam.

Ar cieņu, V. Silajevs

Leo ļāva papīram nokrist. Pretrunīgas jūtas pildīja viņa sirdi. No pretējās mājas logiem atspoguļojās rieto�ā saule un zīmēja uz sienas sārtus musturus. Kvazi vēl bija, par ko domāt.

Leo Tamms apturēja savu VAZ-2106 pie Kuresāres pils parka vārtiem, izkāpa un, aizslēdzis auto durvis, pasmaidīja - bija Kingisepas pilsēta un Kuresāres pils, divas pilsētas vienā vietā. Augusts �ovasar bija karsts, un Leo cerēja, ka paspēs baudīt smil�aino krastu un jūru. Viņ� arī agrāk da�as reizes bija uzturējies Kingisepā, lai gan �oreizējais apciemojums viņam bija īpa�i nozīmīgs. Tagad viņ� bija daudz gudrāks, jo zināja to, par ko agrāk viņam nebija ne jausmas, jo tagad tas kopainu iekrāsoja citā krāsā. Nesteidzīgi soļus likdams, viņ� nogriezās uz taciņu zem mū�seniem kokiem. Bija parasta darbdiena, un parkā valdīja patīkams miers. Saulainais laiks un koku ēnas radīja pārdomām patīkamu gaisotni.

Viņ� gāja pa to pa�u ceļu, pa kuru pirms 45 gadiem māte Olga bija steigusies uz darbu dūņu ārstniecības iestādē parka malā, kas piederēja vectēvam. Tur ārstniecības procedūru zālē tēvs, māti gaidīdams, vakaros dzēra kafiju, lai pirms gulētie�anas vēl romantiski pastaigātos pa mēnesnīcā vizo�ā Tori lī�a malu. �ī aina Leo acu priek�ā bija tik skaidra, it kā viņ� pats tajā laikā būtu �eit bijis. Ta�u daudz kas noteikti bija arī mainījies. Tur, kur, pēc Tomasa stāstītā, reiz bija atradusies maza mājiņa ar skatu uz Tori līci, tagad bija redzams balandās un citās nezālēs ieaudzis brīvs laukums, no kura bija zudu�as pat atmiņas par biju�o ēku. Ejot un prātojot Leo nonāca pie parka soliņa, ko no trijām pusēm apņēma ceriņi un no kurienes pavērās skats uz veco jahtklubu un desmitiem mazu buru kuģī�u, kas �ūpojās līcī. Vīrietis apsēdās, baudīdams vasaras dienas mieru un prieku par dabas pilnbriedu. Viņ� vienkār�i bija vecāku zemē, izjuta savu vēsturisko saistību ar tīkamu vientulību. Ģenerālis viņam bija ieteicis uzmeklēt onkuļa noslēptos dokumentus. Tas noteikti būtu ļoti aizraujo�i, bet tagad, pēc 45 gadiem, kad vairs nav pat Tammeru mājas vietas, dokumentu atra�ana bija

neiespējama. Pie kā tagad atrodas tie Sēres baterijas dokumenti? Kam tie tagad vajadzīgi? Ģenerālis vēstulē gan bija norādījis uz to svarīgumu. Leo ļāva siltajai saulei rotāties sejā. Viņ� atcerējās, ko Lemānijā bija dzirdējis no T�masa, un, pieliekot Silajeva dotos faktus, viņ� ievēroja, cik precīzi saskan �ie glu�i at�ķirīgie informācijas avoti.

�Ar kādiem neticami brīni�ķīgiem gadījumiem ir pārpilna pasaule,� viņ� pasmaidīdams nodomāja. �Lai iepazītos ar onkuļa dēlu, gadiem ilgi vajadzēja būt GRU dienestā un tad pilnīgi nejau�i viņu satikt Āfrikā - fantastika.�

Kaut kur krūma zaros �ivināja mazputniņ� ķauķītis, seklajā ūdenī kliedza, trok�ņoja un draiskojās knēveļi, cits citu ap�ļakstīdami. Kaut gan Leo baudīja atpūtas jaukumus, viņam uzklupa domu gūzma. Kāpēc gan ne - viņ� bija nācis meklēt pagātni. Leo vēlreiz pārdomāja sarunu ar Tomasu, kur� Lemānijā viņam bija jautājis: �Kā tu domā, Leo, vai mēs neesam pārāk ilgi kalpoju�i sve�iem kungiem? Vai nebūtu laiks kaut ko darīt Igaunijas labā?� Kvazi jautājumu bija uztvēris bez īstas ticības, kā lētu CIP triku iztaustīt viņa pārliecību. Kaut arī Tāmass bija onkuļa dēls, viņ� iztikas līdzekļus pelnīja, dienēdams Centrālajā izlūko�anas pārvaldē. Bet Leo visu apzinīgo dzīvi bija ar �o organizāciju cīnījies.

Pretēji gaidītajam Tomass nesāka viņu vervēt. Viņ� bija vienkār�s un atklāti runāja par savām �aubām un svārstī�anos, ta�u Leo savu neticību bija paturējis pie sevis. Tomass pastāstīja par majoru Alek�u Tam-meru, viņa onkuli, kas savā laikā bija beidzis Igaunijas Augstāko karaskolu un pirms kara dienējis Igaunijas karaspēka �tāba izlūko�anas un pretizlūko�anas nodaļā �A� par nodaļas komandieri. Bērnu dienās viņ� Tomasam bija bijis tēva vietā. Pateicoties onkulim Aleksam, kas dienēja Centrālajā izlūko�anas pārvaldē par Baltijas jautājumu speciālistu, arī Tāmass kļuva par tās pa�as pārvaldes darbinieku.

1939. gadā, kad krievi Igaunijā izvietoja karabāzes, Alekss Tammers dienesta pienākumus pildīja Zviedrijas Karalistē. Igaunijas karaspēka �tābs neļāva viņam atgriezties dzimtenē, kaut arī Alekss to ļoti bija gribējis.

Majors Tammers prata daudzas valodas, draugi un paziņas izlūko�anas un militārajās aprindās viņam bija gan Krievijā, gan Anglijā, gan Vācijā, gan arī Zviedrijā, nemaz nerunājot par Somiju. Viņ� bija personīgi pazīstams ar Tuha�evski un Korķu, kas 1937. gadā bija notiesāti un vēlāk no�auti. Tāpat viņ� bija pazīstams ar �ehu izlūko�anas priek�nieku pulkvedi Moravecu, kas bija viņam palīdzējis no vācie�iem saņemt kompromitējo�us dokumentus. Alekss Tammers zināja tādus faktus, kuru dēļ krievi viņam nebūtu ļāvu�i braukāt pa pasauli. Lieta būtu �nokārtota� uz vietas. Pēc Abvvehr priek�nieka admirāļa Kanarisa pasūtījuma 1940. gada rudenī majors Tammers organizēja izlūko�anu Igaunijā. Tajā pa�ā laikā viņ� uzturēja sakarus ar Maskavu. 1941. gada pavasarī Aleksam izdevās nosūtīt vēstuli Augustam Kuresārē. Viņ� no Maskavas draugiem gaidīja svarīgus dokumentus, bet sakarā ar brāļa nāvi dokumenti bija gāju�i bojā. �ajā vietā Tāmasa un Silajeva stāstītais pilnīgi pārklājās. Leo piecēlās no soliņa, atstāja domas pagātnē un raitā solī caur parku aizsteidzās uz automa�īnu.

Viesnīcas sārti krāsotā senatnīgā koka ēka atradās tie�i pie pils vārtiem. Administratore ar cieņu paskatījās uz �etrdesmitgadīgo sportiska izskata vīrieti - ne jau katram klaidonim augustā, vasarnieku sezonas apmeklētības augstākajā punktā, rajona komitejas rezervē viesnīcas numuru. Sieviete ierakstīja sve�ā pases datus milzīgā kantora grāmatā un paslepus ar interesi pa�ķielēja uz vīrieti. Pēc izskata nevarēja spriest, ka viņ� būtu liels partijas priek�nieks vai cita svarīga persona. Mugurā parasta vējjaka, kājās gai�as bikses un sandales. �is fakts lika �aubīties par viesa īpa�o statusu - pirms tam sieviete nebija redzējusi tagadējos varasvīrus mar�ējam apkārt sandalēs.

�Lūdzu, biedri Tamm, jūsu atslēga,� administratore atturīgi teica, jo ej nu sazini tagad tos jaunos priek�niekus. �Piektā istaba otrajā stāvā pa kāpnēm aug�ā, ar skaistu skatu uz mūsu slaveno bīskapa pili.� Sievietes acu izstarotā ziņkārība lika Kvazi pasmīnēt. Viņ� pieklājīgi pateicās, pacēla ceļojuma somu un, paņēmis atslēgas no galda, viegliem soļiem devās aug�up pa kāpnēm. Istaba bija tāda, kādas parasti mēdz būt tādās

viesnīcās - gulta, drēbju skapis, avī�u galdiņ� un atpūtas krēsls, stūrī radiouztvērējs. Radioaparāts liecināja, ka istabiņu tie�ām rezervējusi rajona komiteja. Leo iemeta mantas skapī, novilka vējjaku un ieslēdza radio. �Ja luksuss, tad ar dziesmu.� Tomēr dziesma neatskanēja, Igaunijas Radio reportieris tobrīd runājās ar republikas jaunie�iem, kas piedalījās Pasaules jaunatnes festivālā Maskavā. Leo tas netraucēja. Viņ� iemetās gultā, zem galvas ērtāk sakārtoja spilvenus un vēlreiz pārdomāja visu, ko bija dzirdējis par onkuli Augustu. Viņ� apsvēra vienu informāciju un tad otru, un tad atkal visu informāciju kopā, bet nekur neatrada atbalsta punktu. Mieru neguvis, Kvazi piecēlās no gultas. Logā bija saskatāmi di�i, slaidi koki, un virs vaļņa atblāzmojās sarkanie pils torņu jumti, kas te bija stāvēju�i gadsimtiem ilgi un daudz pieredzēju�i.

Klusēdams nopircis biļeti un lēnīgi pasniedzis to tantiņai, Leo iegāja Kuresāres bīskapa pils kāpnēs. Bulta uz sienas norādīja ekspozīcijas sākumu. Tik karstā dienā staigādams pa tik patīkami vēsām telpām un no kaļķakmens celtās pils gaiteņiem, Kvazi pēk�ņi aptvēra, ka �blaktis� viņa istabā bija parādīju�ās tajā pa�ā dienā, kad viņ� bija saņēmis Sila-jeva vēstuli. Tā nebija sagadī�anās. Jocīgi, ka citādu izseko�anu pagaidām nebija izdevies atklāt. Visumā attiecības ar �Akvāriju� pusotra gada laikā ir kļuvu�as tādas dīvainas. �ķita, ka tie viņu ir aizmirsu�i.

Leo apstājās pie vitrīnas, kurā bija izstādīti vācu formastērpi un apbruņojums no Pirmā pasaules kara. Nākamā ekspozīcija iepazīstināja ar pilsētas iedzīvotāju istabu un veikala iekārtojumu 1923. gadā. Tālāk Kvazi uzmanību piesaistija eksponāti �Kuresāre kā Eiropas mēroga kūrorts.� Tie bija ļoti interesanti materiāli - fotogrāfijas ar pilsētas skatiem pirms 50 gadiem un tagad.

Leo skatiens apstājās pie attēla ar parakstu �Doktora Johana Tamma dūņu dziedniecība un pansionāts bija populārākā ārstniecības iestāde pirms Otrā pasaules kara. Simtiem pacientu no visas Eiropas apmeklēja slaveno dziednīcu�. Vitrīnā atradās vairākas ēku un to interjeru fotogrāfijas. Leo radās sajūta, it kā tūlīt sastaps vecotēvu. Viņ� pieliecās attēlu papētīt tuvāk un sajutās tā, it kā būtu saņēmis elektriskās strāvas

sitienu. Tā sieviete baltajā ķitelī starp lielajām vannām ta�u bija viņa māte! Sirsnības jūtas pildīja Leo sirdi, un viņ� nekādi nevarēja piespiesties iet projām. Viņ� ilgi stāvēja pie vitrīnas un uzmanīgi pētīja katru fotogrāfijas detaļu. Tās bija viņa saknes, kas sniedzās pāri gadu desmitiem un tagad bija viņam rokā. Zāles pārraudze, vecāka sieva, kas, sē�ot vēsajā telpā, bija ilgi klusējusi un acīmredzot noilgojusies pēc pārmaiņām, kājas pa gridu vilkdama, at�ļūkāja un noteica:

�Es redz, ka jūs jau ilg laik blen� tai glā� kaste, va ta es a var ko līdzt?� Leo negribēja iesaistīties sarunā, ta�u bija pieklājīgs un pateicās. Māmuļa, kas nebija atmetusi iespēju paīsināt laiku pļāpājot, caur brillēm sve�iniekā lūkodamies, teica:

�Starp cit, ja jums tā grēcige saimniecib tā interesē, tok� pie otr sien vel i viens glā� skaps.� Leo to bija ievērojis, bet neko par to neteica. Vecā māmuļa, par viesa vienaldzību apvainojusies, aiz�ļūkāja atpakaļ pie loga velves, kur apsēdās un turpināja adīt cimdu un pie sevis murmināja: �Grēcige saimniecib... grēcige saimniecib... eh... viss tak� labak zin to, kauc vai Tomuss... kas ta cits.�

�Kā jūs teicāt?� Leo kļuva uzmanīgs.

�Tomuss... Tomuss Juhns, es teic,� mammuks pateica, uzstumjot acenes uz pieres, un pārsteigta raudzījās sve�ajā, kam pēk�ņi uzradusies runātgriba.

�Tas i viens vec skolmeisters. Strādāj te, tai muzeje priek� un uzreiz pēc kar. Re, vēlāk bi tane ģimnāzije pa vēsturs zinātāj. Tagad i pensije, audzē tauks uz vēder un rozs. I viens kārtigs un gudrs vec kungs, citreiz atnāk mūs a te apraudzit.�

Mammucis būtu vēl izklāstījis, ja Leo nebūtu pajautājis:

�Atvainojiet, bet vai jūs nevarētu man norādīt, kā es varētu satikt biedru Tomusu?�

�Nē, to gan es nezin,� māmuļa jau bija savas brilles uzlikusi uz acim un turpināja adīt cimdu. �Varbūt pa viņ papras kanceleje, gan jau tur kādam būs tā kung adress vo kād cit povesk.�

Leo pateicās, pieklājīgi palocījās un gāja uz nākamo zāli, ko rotāja lepns uzraksts: �Revolucionārās cīņas Igaunijā un Sāremā.�

Pavecāks sirms vīrietis, kas bija noliecies pār dobi starp jāņogu krūmiem, ar piepūli piecēlās, iztaisnojās visā augumā un no kuplo uzacu apak�as uzmanīgi raudzījās sve�ajā.

�Mans vārds ir Leo Seps,� Kvazi nosauca savu vārdu, �esmu Ģeoloģijas institūta zinātnieks, un jūs ieteica kā labāko dūņu dziedniecības zinātāju Sāmsalā.�

�Vai tu re!� pabrīnījās vecais vīrs ar smiekla dzirksti acīs, smil�ainās rokas priek�autā slaucīdams. �Vai pārējās zemes bagātības ir izbeigu�ās, ka ģeologi sāk interesēties par dūņām?�

�Interese par dūņu iestā�u vēsturi man ir pavisam amatieriska,� teica Leo, skatoties vecajā vīrā, kas uzreiz viņam �ķita simpātisks. �Manas saknes nāk no Sāmsalas. Nodomāju, ka atvaļinājuma laikā būtu patīkami drusku ar tām lietām padarboties. Kad es drīkstētu atnākt pie jums aprunāties?�

�Ja jau esat atnācis, neie�u jau jūs raidīt projām,� teica saimnieks un ar rokas kustību, kas nepieļāva iebildumus, virzīja viesi uz lapeni. Viņi apsēdās. Ar neslēptu interesi vecais pētīja jaunāko vīrieti. Paliekot mierā ar redzēto, viņ� noteica: �Ad rem⁸⁶ - kā teiku�i senie romie�i.�

�Redziet,� sāka Leo, �es biju muzejā apskatīt dūņu dziedniecības vēstures ekspozīciju un aizķēros pie fotoattēliem par �Doktora Johana Tamma dūņu dziedniecību�...�

Juhans Tomuss neteica nevienu vārdu, ta�u uzmanīgi klausījās.

�Studiju laikā Ļeņingradā es satiku sievieti, vārdā Olga Tamma. Viņa bija no Kuresāres, medicīnas doktore, profesore.�

Vecā skolotāja acīs iedegās ieinteresētības dzirksts.

�Nē, nudien! Vai tas var būt?� viņ� neticīgi teica. �Olgu kopā ar mazo bērnu un vīru 1941. gadā izsūtīja uz Krieviju brīvā nometinājumā. Kop� tā laika par viņu nekas nav zināms.�

�Tātad jūs pazināt Olgu Tammu?� Leo jautāja, uzkurinādams vecā vīra interesi.

⁸⁶ Pie lietas (latīņu vai.).

�...vai es pazinu Olgu?� domīgi atkārtoja vecais skolotājs. �... protams, pazinu. Turklāt biju Olgas brāļa Augusta un viņa sievas Ērikas kolēģis Sāmsalas ģimnāzijā.� Leo priecājās, ka saruna bija ieņēmusi vajadzīgo virzienu.

�Vai, Olga Tamma Ļeņingradā,� Tomuss arvien vēl nespēja parunāt un patiesi noticēt dzirdētajam, �interesanti, redz, �eit, Sāremā, par viņu neviens neko nezināja. Vai vēl ir dzīva?� jautāja vecais vīrs, domās vēl kavējoties pagātnē.

�Nē, nav,� pateica Leo, jūtot, ka viņam �is temats ir pārāk kutelīgs. �Es zinu, ka viņa ir nomirusi 1960. gadā,� Kvazi izlikās atceramies.

�Pavisam jauna, pavisam jauna...� Vecais vīrs piekrīto�i pamāja ar galvu. �Nūjā, un kas viņai �eit, uz salas, būtu darāms? Es zinu, ka viņiem te radinieku vairs nav.�

�Pats teicāt, ka brālis un brāļasieva,� ieintriģēja Kvazi.

�Ak viņi...� vecais skolotājs nostiepa un vērtējot paskatījās uz Leo, it kā apsverot, vai ir vērts ar �o vīru par visu to runāt. Atzinis partneri par uzticamu, viņ� turpināja: �1941. gada vasarā, tie�i pirms kara, ar Augustu notika dīvainas lietas.� Juhans Tomuss iegrima pagātnes atmiņās. �Jaunā vara uzskatīja, ka tāda vēsture, kādu es mācīju, nekam neder, turklāt 1940. gadā tika ieviesta jauna mācību programma, kur viens no jaunajiem priek�metiem bija Padomju konstitūcija, par ko man nebija ne jausmas. Tāpēc jaunā mācību gada sākumā man iedeva vilka pasi. Par laimi, es dabūju darbu novadpētniecības muzejā. Tammeriem bija vieglāk. Zināms, gan matemātika, gan valodas ir apolitiskas, un tās turpināja mācīt kā iepriek�. Tas notika 1941. gada jūnijā vai maijā. Augusts Tammers mani uzmeklēja muzejā. Kā �odien atceros - viņ� izskatījās satraukts, uztraukts un gribēja no mūsu fondiem paņemt da�as grāmatas. Pats par sevi tas nebija nekas īpa�s, tā darīja ari citi skolotāji. īpa�a bija to grāmatu ievirze, ko Augusts lūdza.� Vecais, raudzīdamies tālumā, apklusa.

Leo negribēja traucēt Juhanu Tomusu, bet pauze ievilkās pārāk gara un viņ� bija spiests jautāt:

�Kādas tad bija tās īpa�ās grāmatas?�

�Atvainojiet,� skolmeistars pamodās no atmiņām, kas bija novedu�as viņu jaunības takās, �redziet, es, vecis, sāku to atminēties... Ak, kāpēc īpa�as?� Viņ� atkal cie�i ieskatījās sarunas partnerī un turpināja: �Zināt, biedri Sep, tāpēc, ka tas man palika atmiņā. Tā bija politiska literatūra. Tas, ka �ādas grāmatas izvēlas Augusts, caurcaurēm matemātiķis, kas par politiku nelikās ne zinis, man toreiz lika par viņu pabrīnīties.�

�Varbūt centās atrast matemātiskus pamatus jaunajai ideoloģijai? Viss ir saistīts ar grāmatām,� Kvazi drusku pablēdījās.

�Jā, jā, protams, grāmatās,� vecis atkārtoja, tālumā vērdamies. �Tas bija pirms daudziem gadiem... Ja mana atmiņa neviļ, tie bija Ļeņina vai Staļina darbi. Kaut kas tāds tur bija... Vai pat vēl...� Tad vecais skolotājs atvēra acis un kā skolnieciņ�, kas pēdējā brīdī atcerējies pareizo atbildi, piebilda: �Atceros. Mums muzejā tajā laikā bija kāds retums - 1867. gadā Vācijā izdots Kārļa Marksa �Kapitāls�, pirmā daļa. To arī Augusts gribēja izlasīt.�

�Un tad? Kas notika pēc tam?� tincināja Leo.

�Pēc tam, pēc tam...� atkārtoja vecais vēstures skolotājs, vēl atrazdamies pagātnē, �...pēc tam nenotika nekas. Pēc pāris dienām Augusts grāmatu atdeva atpakaļ un teica, ka viņa matemātiķa prātam nepietiekot sapra�anas iedziļināties jaunajā ideoloģijā. Viņ� ar mani sarokojās, un �ķīrāmies ar to dieviņu - tādas atsveicinā�anās frāzes tajā laikā nepazina, un parasti �ķīrās, visu labu vēlot. Laikam jau priek�nojauta...� vecais vīrs sprieda.

�Par ko tad?� Leo notēloja nesapratni.

�Par ko tad, par ko tad...� Tomuss nemierīgi noburk�ķēja. �Par to, ka pēc pāris dienām viņam atnāca pakaļ.� Vecais vīrs savām jūras pelēkajām acīm nomērīja sarunbiedru. �Vēlāk mēs dzirdējām, ka Augusts bēg�anas mēģinājumā no�auts, bet kas to precīzi lai zina...� Vecais skolotājs nolieca galvu, it kā atdodams godu.

Visu to Leo jau bija zinājis agrāk, tas nebija nekas jauns.

�Kāpēc viņu gribēja arestēt?� viņ� jautāja bez īpa�ām cerībām.

�Dārgais cilvēk,� tagad Juhans Tomuss bija acīmredzami satraukts. �Kas tajā laikā tev to stāstīja? Arestēja un izsūtīja uz Krieviju, un punkts. Baumoja, ka Olgas ģimene, par kuru mēs te runājām, esot pazudusi tāpat. Augusta sieva Ērika un viņas brālis Alekss vācu laikos esot reiz redzēti Kuresārē, bet apstiprināt nevaru, pats neesmu redzējis.�

Leo piecēlās un pateikdamies vecajam pedagogam spieda roku. �Paldies par jauko un interesanto stāstu! Vairāk es neuzdro�inos jūsu laiku aizkavēt, bet, ja drīkst, es vēl atnāk�u.�

�Nekas, nekas,� attrauca vecais skolotājs un iztaisnojies sacīja: �Paldies ari jums par interesantiem jaunumiem. Kas to būtu domājis...� Viņ� nolieca sirmo galvu. �...Olga Tamma Ļeņingradā, un profesore... Nē, ļoti labi jaunumi. Pienāciet arī kādu citu reizi, kad varat, biedri Sep.�

Atpūta Sāremā pagāja jauki un nemanot. Leo peldējās, sauļojās, braukāja ar auto, un nu viņam bija paliku�as divas pēdējās atvaļinājuma dienas. Laiku pa laikam viņam radās aizdomas, ka viņu izseko, bet pārbaudot izrādījās, ka tas bijis tikai pārspīlēti saspringtās iztēles auglis. �Vai nu Galvenās izlūko�anas pārvaldē ir ienāku�i jauni un profesionālāki spēki, vai ari pats kļūstu vecs,� viņ� domāja, pabeigdams tuk�ot kausu vietējā alus zālē �Zaļā varde�. Par viņu neinteresējās ne draugi, ne ienaidnieki. Bija jūtams, ka pēdējo mēne�u laikā GRU vispār nav bijis tāda kaluma speciālistu kā Kvazi. �Jupis ar viņiem,� Leo domās atmeta ar roku un noslaucīja alus putas no lūpām. Atklāti sakot, viņ� var iztikt bez tā, bet muļķīgi būtu cerēt, ka viss biju�ais tāpat vien pagaisis aizmirstībā. GRU raksturīga ilga atmiņa. Sē�ot pie stūra galdiņa mazajā zālē, kur pie alus kausiem laiku nosita da�i hroniski alus tempēji un, ar gausu roku gaiņājot mu�as, pie letes miegainā pēcpusdienā snauduļoja pārdevēja sārtiem vaigiem kā igauņu saldā krējuma reklāmā, Leo ļāvās laika straumei, jūtot, kā viņā dun sen�u un vecāku stāsts. Viņi bija te dzīvoju�i, mīlēju�i, darīju�i savus ikdienas darbus, sapņoju�i, bet te piepe�i kādu dienu bija iemar�ējis skarbais onkulis no austrumiem un izlēmis - no �odienas mēs visi esam draugi un tagad darīsim tā, kā es teik�u. Leo no kausa izdzēra pēdējo malku, kaut ko ie�vikāja piezīmju grāmatiņā. Viņ� turpināja domu lidojumu - varbūt kādreiz �eit, kur agrāk atradās mazbānl�a stacija, sēdēju�i viņa tēvs un māte, varbūt pastaigāju�ies pa parka celiņiem. Kudjapes kapos Kvazi bija atradis vecātēva un vecāsmātes zālēs ieaugu�us kapus. Aprūsēju�os un sa�ķiebu�os �uguna krustos vēl tagad varēja skaidri izlasīt: Kapten Kari Tammer - Māri Tammer.

Viņ� ieskatījās piezīmju lapiņā un ievēroja, ka neapzināti bija uz�ņāpis uz papīra sudraba medaljona formu, kādu vecaistēvs kuģa kapteinis Karls bija nopircis Hamburgā kā saderinā�anās dāvanu. Medaljona aug�ējā daļa piecu centimetru platumā piederēja Leo mātei, un to viņa atcerējās, pat nakts vidū pamostoties.

Reiz vecāmāte Māri bija likusi medaljonu pārzāģēt uz pusēm tā, lai uz zeltītās pamatnes ar melniem burtiem vāciski uzrakstītie un metālā iegravētie vārdi KAPIT�N un KARL paliktu meitai Olgai. Otrā medaljona pusē, kā Kvazi māte zināja stāstīt un kā rādīja onkuļa dēla Tomasa zīmējums, metālā bija iegravēts vecāsmātes vārds MĀRI. Leo skatījās savā zīmējumā un centās iztēloties otro pusi. Vācie�i bija izgatavoju�i skaistu un filigrānu darbu. Tagad viņa priek�ā uz lapas bija apaļīga un a�ūra ģimenes relikvija kā piemiņas zīme mū�īgai mīlestībai. Viņ� vēlreiz ieskatījās zīmējumā un tad atcerējās detaļas, par ko onkuļa dēls bija runājis. Tomasa māte Erika medaljonu bija saņēmusi no pavisam sve�a cilvēka kā vīra pēdējo sveicienu. Kad sieviete to skumji bija aplūkojusi, viņa bija pamanījusi, ka laulātais draugs nez kāpēc bija pielabojis ģimenes relikviju ar tievu stiepli. Stieples lo�i nez kāpēc �ķērsoja pēdējo burtu �I�. Ja reiz tēvs to bija izdarījis, māte Tomasam neatļāva noņemt veco vara stiepli.

Leo uz papīra piezīmēja trūksto�o detaļu un skatījās uz savu veikumu. Uz piezīmju papīra lapiņas blakus alus traipam no galda pretī skatījās atrisinājums. Viņ� izdzēra atliku�o mazumiņu no kausa, paņēma no galda piezīmju blociņu un, laipojot garām snaudo�ajam

vīram un vienaldzīgajiem skatieniem, izgāja pagalmā. Onkulis Augusts bija bijis vīrs ar stiprām analītiķa spējām.

Atkal viņ� bija nonācis muzejā un stāvēja pie ekspozīcijas �Kure-sāre - Eiropas Baltijas jūras kūrorts�. Mātes skatiens bija tikpat spo�s, un viņa pati jauna kā iepriek�ējā reizē. Leo pieliecās tuvāk pie fotogrāfijas, lai to aplūkotu, un mātes skatiens it kā apliecināja: dēliņ, tu esi uz pareizā ceļa. Tad Kvazi apņēmīgi izslējās un, nekur neapstājoties, devās uz zāli �Revolucionārā cīņa Igaunijā un Sāremā�. Viņ� apstājās pie stikla vitrīnas. Te tā bija - gulēja desmitiem gadu, tūksto�iem acu skatīta, slēpdama noslēpumu, ko daudzi bija mēģināju�i atklāt - onkuļa Augusta mīkla.

Viņam kā Ģeoloģijas institūta zinātniekam pieļāva izņēmumu. Muzeja direktors, vecāks kungs, labs runātājs, uzmanīgi izpētīja Leo zinātnieka apliecību un teica, ka īpa�os retumus vitrīnā parasti neaiztiekot. Zinādams, ka viņam ir darī�ana ar Igaunijas PSR zinātnes interesēm, direktors bija ar mieru biedram Tammam izrādīt pretimnāk�anu un deva iespēju izmantot viņa pa�a kabinetu, kur neviens nevarēja ienākt un traucēt.

Beidzot Leo bija viens kopā ar vēsturi, pagāju�iem gadiem un ar noslēpumu. Viņ� maigi noglāstīja grāmatu cietajā iesējumā un vēlreiz izlasīja uz vāka virsrakstu, ko gara acīm bija redzējis �Zaļajā vardē�: KAPITAL. KARL MARX. Viņ� atvēra piezīmju blociņu un salīdzināja. Tikai divu burtu ziņā tas at�ķīrās no oriģināla: KAPIT�N KARL MARL

�Paskat tik!� nodomāja Leo, godbijīgi aplūkojot biezo sējumu. �Re, kāpēc onkulim Augustam 1941. gada vasarā tik pēk�ņi radās interese par politisko literatūru.� Viņ� telpā atradās viens. Ar kabatas nazi, kam asmens bija skalpeļa asumā, Leo ātri atgrieza vaļā grāmatas vāku iek�pusi un abās pusēs atrada ļoti plāna papīra aploksnes. Steig�us viņ� noslēpa tās vējjakas kabatā un atkal aizlīmēja ciet īpa�ā retuma vāku iek�pusi. Viņam bija grūti noslēpt jūtas. Tagad viņa rokās bija mantojums, stafetes nūjiņa no pagātnes.

�Onkulis Augusts, onkulis Augusts - kāds vīrs!� viņ� pie sevis domāja. �Turklāt pavisam vienkār�s matemātikas skolotājs!� Pieklājības pēc Kvazi vēl minūtes piecpadsmit kavējās kabinetā. Piezīmju blociņā svītrojot un rakstot, viņ� tēloja aizņemtību, tad gāja atdot �Kapitālu� muzeja direktoram un pateicās.

Viesnīcā viņ� atslēdza istabas durvis, novilka vējjaku un izņēma no kabatas abas aploksnes. Atvēris vienu aizzīmogoto aploksni, viņ� tajā atrada �etrās daļās salocītu papīru ar tekstu krievu valodā. Pārlaidis lapai ātru skatienu un apsēdies krēslā, viņ� atpogāja apkaklīti. Leo rokās bija dokuments, kas apgāza kājām gaisā oficiālās dogmas. Viņa rokās bija igauņu tautas liktenis un vēsture. Paskat tikai, kāpēc to dokumentu tā mēģināja nomedīt un par tik nozīmīgu uzskatīja kā krievi, tā angļi, vācie�i un amerikāņi! Viņ� rokā turēja dokumentu krievu valodā, kurā bija rakstīts:

SLEPENS PAPILDU PROTOKOLS

Sakarā ar Vācijas un Padomju Sociālistisko Republiku Savienības neuzbruk�anas līguma parakstī�anu abu valstu pilnvarotie pārstāvji, kas parakstīju�i �o paktu, stingri konfidenciāli apsprieda jautājumu par abu pu�u intere�u sfēru norobe�o�anu Austrumeiropā. Apsprie�anas rezultāts ir �āds:

1. Teritoriāli politiskas pārkārto�anas gadījumā Baltijas valstīm (Somijas, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas) piederīgie apvidi, Lietuvas ziemeļu robe�a reizē ir Vācijas un PSRS intere�u sfēras robe�a. Abas puses atzīst Lietuvas intereses attiecībā uz Vilnas apgabalu.

2. Teritoriāli politiskas pārkārto�anas gadījumā Polijas valstij piedero�ajos apvidos Vācijas un PSRS intere�u sfēru aptuveni norobe�o upes: Nareva, Visla un Sana. Jautājumu, vai abu pu�u interesēm atbilst neatkarīgas Polijas valsts saglabā�ana un kādām jābūt tās robe�ām, galīgi varēs noskaidrot tikai turpmākās politiskās attīstības gaitā. Jebkurā gadījumā abas valdības �o jautājumu risinās draudzīgas vienprātības garā.

3. Eiropas dienvidaustrumos padomju puse uzsver PSRS intereses Besarābijā. Vācu puse apliecina savu pilnīgu politisko neieinteresētību �ajā rajonā.

4. Abas puses �o protokolu turēs stingrā slepenībā.

Maskava, 1939. gada 23. augusts.

PSRS valdības pilnvarojumā V. Molotovs

Vācijas valdības vārdā J. fon Ribentrops

Leo uzlika roku uz nozīmīgā dokumenta, un tajā pa�ā mirklī viņam gar acīm sāka slīdēt visi notikumu dalībnieki - pa parka celiņu skrejo�s onkulis Augusts, Ērikas tante ar mazo Tomasu klēpī, asarām acīs braucot uz Zviedriju, viņ� pats vienīgajās bik�elēs stāvot mātes priek�ā pirmajā skolas dienā un ar lepnumu sakārtojot virsnieka lauku plan�etes somu uz pleca, mazs baltmatains zēns, auļojot �ūpuļzirdziņā, plandot matiem, viņ� mātes Olgas klēpī saltā un sniegiem bagātajā Kadujā, Krievijas vidū, drūmajā ziemā, un arvien tālāk un tālāk... Par visu pārsteigti, Leo Tammam pie rokas stingri turas vecais pāris - vecaistēvs Kāris kapteiņa mundierī un vecāmāte Māri, virs kuru galvām pakalpīgi spīd saule un tik ļoti nozīmīgais medaljons.

Atvēris otru aploksni, viņ� atrada īsu krieviski uzrakstītu vēstuli.

Dārgais draugs!

Nosūtīju Jums dokumentu, kura nozīmīgumu Baltijas tautām ir grūti pārvērtēt. 1939. gada 23.-24. augusta naktī Kremlī J. fon Ribentrops un V. Molotovs parakstīja Padomju Savienības un Vācijas neuzbruk�anas aktu un tam klāt piedero�o slepeno papildu protokolu, un pie �iem

notikumiem man bija gods būt klāt. Saskaņā ar vispārzināmiem faktiem, papildprotokoliem bija divi varianti: vācu un krievu valodā, un tie abi tika arī parakstīti. Bet es zinu, ka tagad Jūsu rokās ir oriģināls, jo krievu valodā papildprotokoli bija divi! Kā tad tā? Tūlīt pēc parakstī�anas vācie�i parādīja, ka viņi ir pedanti, - viņi pievērsa uzmanību ar roku izdarītajam Molotova labojumam �o razgraņi�eņii�. Pēc �ī aizrādījuma Molotovs ar Staļina piekri�anu lāva ātri nodrukāt jaunu variantu, ko arī tūdaļ parakstīja. Ar to, kā saglabājies iznīcinā�anai paredzētais eksemplārs un kāpēc es tikai tagad nosūtu dokumentu, es nesāk�u Jūs apgrūtināt, tikai vienā es esmu dro�s - tas ir oriģināls.

Tagad mazliet par papildprotokola slēpto pusi. Staļinam �ī dokumenta saturs nozīmēja daudz vairāk, nekā sākumā �ķita. Slēpjoties aiz pasaules komunistiskās revolūcijas propagandas un ideoloģijas dūmu aizsega, tam ir jāparāda, ka PSRS ir superlielvalsts, kas pasaulē nosaka visu. Superlielvalsti tā var tēlot tikai tad, ja tai ir pietiekami liels militārs spēks un tā spēj iekarot savai teritorijai blakus eso�ās zemes. Tādas iespējas PSRS pirmo reizi pavērās, 1939. gada 23. augustā parakstot MRP un slepeno papildprotokolu. No tā brī�a slepenie protokoli atzina Vāciju un PSRS par galvenajām pasaules valstīm, līdz ar to �dabīgo vēlē�anos papla�ināt savas robe�as�. Kā Jūs saprotat, Staļinam tā bija gadu desmitiem ilgu pūliņu atzī�ana un, domājams, arī apstiprinājums viņa nākotnē paredzamajai augstprātībai. Kādi bija mani apsvērumi, nogādājot Jums �o dokumentu? Es domāju, ka galvenais iemesls bija vēlē�anās kādreiz, kad vēsture atklāsies visā patiesā godībā, izprast Baltijas valstis kā kaimiņus un to, ka Krievijā bez Staļiniem, Ļeņiniem, Berijiem un Molotoviem ir arī godīgi cilvēki, kas ciena labas kaimiņattiecības, veiksmīgas, draudzīgas un gudras attiecības politikā.

�ī sistēma ir satrunējusi, tā tāpat kā Hērakls prāta aptumsumā apslaktē un iznīcina savus labākos dēlus. Ta�u vēl vairāk satrupējusi un no�ēlojamāka ir tauta, kas nespēj nokratīt tādu sistēmu.

Ar vislabākajiem sveicieniem, Draugs

Pienāca 1989. gada decembris. Straujais un politiski skarbais gads, kas Igaunijā bija radījis projektu ar vārdu IME, kā ari licis tautas deputātiem Vissavienības kongresā publiski apspriest Molotova-Ribentropa paktu, strauji tuvojās beigām.

11. maijā Mihails Gorba�ovs Kremlī tikās ar ASV valsts sekretāru D�eimsu Beikeru. Sarunas zem �etrām acīm turpinājās veselu stundu. Tas Rietumu zemēm bija liels notikums, jo Padomju Savienības pusē PSKP ģenerālsekretārs nekad iepriek� brīvā angļu valodā nebija savstarpēji sarunājies ar amerikāņu valsts varas pārstāvi. Saruna, protams, nebija nekāda anekdo�u stāstī�ana, lai gan to Mihails Gorba�ovs labi prata, - saruna bija ritējusi par nozīmīgiem PSRS un ASV sadarbības aspektiem. Pārējo sarunu gaitā ASV valsts sekretārs piebilda, ka sakarā ar Molotova un Ribentropa pakta 50. gadadienas tuvo�anos Rietumos tiek daudz runāts par tam pievienoto papildu protokolu. Gorba�ovs nebija skaudīgs, atkārtodams veco dziesmiņu, ka attiecīgi PSRS resori nevienā arhīvā neko tādu neesot atradu�i. Protams, PSRS vadība bija redzējusi pa pasauli ceļojo�ās no mikrofilmas izgatavotās kopijas vācu valodā, ta�u Padomju valdības nostāja bija viena - tas ir viltojums, lai kaitētu PSRS tēlam.

��ādu papildprotokolu esamība nav ticama. Kāpēc Molotovam vajadzēja parakstīties vācu valodā?� Gorba�ovs teica, tomēr bija ar mieru padziļināt meklējumus arhīvos. Tik�anās beigās D�eimss Beikers nāca klajā ar to pa�u jautājumu, uzsverot: ja PSRS tie�ām grib atrast dokumentu krievu valodā, tad ASV valdība ir ar mieru palīdzēt. �Vai jums ir oriģināls krievu valodā?� pārsteigts esot jautājis Gorba�ovs. Viņ� par minēto dokumentu zināja jau kop� 1987. gada, kad PSKP vadība pēc pa�u vēlē�anās tika iepazīstināta ar pirmavotiem, kas glabājās PSKP CK arhīvā. Igauņi Tallinā, Hirves parkā, bija sarīkoju�i mītiņu, un vairāki PSKP CK vadības locekli gribēja iepazīties ar dokumentu, kā dēļ Igaunijā bija sacelts liels troksnis.

D�eimss Beikers bija pieredzējis diplomāts un kā glums zutis izlocījās no tie�as atbildes, apsolot katrā ziņā palīdzēt, ja tas tie�ām bū�ot vajadzīgs.

Tāds pavērsiens Mihailu Gorba�ovu darīja diezgan uzmanīgu, kaut gan viņ� zināja, ka papildu protokoli patie�ām bija tikai divi un eksemplārs krievu valodā glabājas aiz dro�ām dzelzs durvīm PSKP CK arhīvā, M. Gorba�ovs valsts sekretāra teikto uzskatīja tikai par draudiem.

Noslēgumā puses apliecināja, ka ir gandarītas par savstarpējiem kontaktiem un notiku�ajām sarunām, kas, pēc viņu domām, bija izdevīgas kā filozofiskā, tā arī politiskā ziņā.

Vissavienības tautas delegātu kongresā, kas sākās 1989. gada 25. maijā Maskavā, jautājumu par Molotova un Ribentropa paktu vispār negribēja iekļaut darbakārtībā.

Akadēmiķis Lipmā prezidijā sēdēja blakus M. Gorba�ovam un, būdams pla�i pazīstams daiļrunātājs, ģenerālsekretāram skaidroja, ka igauņi no savas puses pakta pētniecībai piedāvā 17 locekļu komisiju, kas Mihailam Gorba�ovam palīdzētu politiski grūtos laikos.

Acīmredzot būtiska nozīme izrādījās tam, ka tajā pa�ā prezidijā akadēmiķis visu acu priek�ā Gorba�ovam iedeva oriģinālā krievu valodā sastādīta papildprotokola eksemplāra kopiju, ar ko iepazīstoties ģenerālsekretārs saprata, ka amerikāņiem ir bijusi taisnība. Tagad pretī runā�ana draudētu izgāzt visu pārbūves garu un labas attiecības ar ārzemēm.

�Velna igauņi ar saviem IME projektiem,� nodomāja Mihails Gorba�ovs, nervozi paberzējot galvvidu, un sarīkoja steidzamu apspriedi ar E. �evardnadzi un A. Jakovļevu. Lipmā radās izdevība viņiem nolasīt igauņu piedāvājumu, ta�u to M. Gorba�ovs negribēja. Tie�i pēc akadēmiķa runas viņ� nespēja noslēpt neticību �iem slepenajiem dokumentiem. Vēl jo vairāk, ģenerālsekretārs noliedza jebkādu iespēju, ka kādreiz tādi būtu pastāvēju�i. Ja arī bija pastāvēju�i, tad nekādā gadījumā tie neesot saistīti ar Baltijas valstu okupē-�anu. Sociālistisku revolūciju rezultātā tās bija brīvprātīgi pievienoju�ās Padomju Savienībai. Pēc ģenerālsekretāra priek�likuma komisijas sastāvu palielināja līdz 26 locekļiem, un to sāka vadīt viņa labā roka - A. Jakovļevs. Organizācija strādāja pusgadu ar mainīgiem sasniegumiem. Darba gaitā noskaidrojās, ka neviens ne�aubās par slepeno dokumentu esamību, tomēr eksemplārs krievu valodā nebija atrodams.

Tāpat nebija iespējams pierādīt, ka 1939. gada dokumentos būtu attēlots anektējamo valstu sadalījums starp lielvalstīm agresorēm. Kad bija izgāzusies klaja un konsekventa slepeno protokolu nolieg�anas politika, jau dodoties uz kongresu, Mihailam Gorba�ovam bija norādīts ceļ� - noliegt protokolu saistību ar Baltijas zemju aneksiju. Komisijas priek�sēdētājs A. Jakovļevs nolasīja pieņemto galīgo variantu, un tautas delegātu kongresā pieņemto viedokli 1989. gada 23. decembrī noraidīja. Iemeslu nevajadzēja ilgi meklēt. Kam tad būtu paticis klausīties, ka draugi nebija kārtīgi pratu�i saspēlēt apļa spēli ar onkulī�iem - Staļinu, Molotovu, �danovu, Dekanozovu, Vi�inski - un citiem. Bija slepkavo�anas, izseko�ana un izsūtī�ana un Baltijas tautu paverdzinā�ana. Iespējas ap�aubīt slepeno protokolu īstumu nebija. Pēdējā komisijas sēde 23. decembra vakarā notika tie�i Kremļa Kongresu pilī. Uz �o sēdi pēk�ņi ieradās PSRS Ārlietu ministrijas atsūtītais darbinieks A. Kovaļovs ar Molotova arhīva dokumentiem un papildprotokola oriģinālu krievu valodā. Tādu atklātu publiskumu nebija iespējams novērst. Kauss bija rūgts, bet seja nedrīkstēja to izrādīt, un 24. decembrī A. Jakovlevs kongresā nāca klajā ar dokumentiem. Paklausīgie deputāti atbalstīja �o svarīgo pierādījumu nāk�anu klajā, un MRP komisijas sagatavoto projektu pulksten 12.45 atbalstīja bez grozījumiem.

Vēsture bija veikusi pilnu loku, kopā ar Ziemassvētkiem Māras zemē atnāca priecīgs jaunums - pagātne bija pavērusies savā milzīgajā patiesumā.

Bet kas bija tas Kovaļovs?

Autora pēcvārds

Vairāk nekā �etrdesmit gadu laikā, kurus esmu pavadījis braucot ar da�ādiem kuģiem, jūra mani ir savedusi kopā ar interesantiem cilvēkiem, iepazīstinājusi ar pla�o pasauli un dāvājusi iespaidu pilnus piedzīvojumus. Da�kārt �ķitis, ka notikumi pa�i lau�as nokļūt grāmatas lappusēs.

Savulaik, strādājot uz kuģa, kļuvu par liecinieku revolucionāriem notikumiem Melnajā kontinentā.Tas tad arī bija pirmais ierosinājums romāna rakstī�anai. Otrs iemesls bija vēlē�anās parādīt nelielas tautas lomu lielvalstu politiskajās spēlēs un uzsvērt apķērības un gudrības nozīmi notikumu pavērsienos. Par �o pieredzi esmu bezgalīgi pateicīgs jūrai.

Uzmanīgs lasītājs ievēros, ka savu pirmo romānu "Antverpenes �ū-puļzirdziņ�" (Igaunijā iznācis 1998. gadā) esmu pietuvinājis pseidodoku-mentāla vēsturiska romāna �anram. Kāpēc tā? Romānā attēlotie vēsturiskie notikumi, starptautiskais diplomātisko un ekonomisko attiecību stāvoklis un vado�ie politiķi ir reāli, ta�u līdztekus tiem stāstījumā esmu iepinis arī izdomātus notikumus.

Pēdējos septiņus gadus strādāju kā kapteinis uz kuģniecības kompānijas TALLINK pasa�ieru prāmja līnijas "Rīga-Stokholma" kuģiem "Vana Tallinn","Regina Baltika","Silja Festival"un "Isabelle". Ņemot vērā, ka lielākā daļa apkalpojo�ā personāla bija latvie�i, līdz kuriem nonāca ziņa, ka viņu kapteinis ir arī rakstnieks, vairākas reizes man nācās taisnoties, kāpēc ar kapteiņa daiļradi nav iespējams iepazīties latvie�u valodā. Viņu neliekuļotā un kvēlā interese bija galvenais dzinulis, lai �is romāns nāktu klajā arī latviski. Gribu dziļi paklanīties Druvim Ābramam, kam pietika pacietības un izturības darboties ar grāmatas tulko�anu un pieslīpē�anu. Apbrīnoju viņa pamatīgumu.

Vēlu jums patīkamu lasī�anu!

Patiesā cieņā, kapteinis Lembits Ūstulnds

Izdevējs - izdevniecība �Lauku Avīze� Dzirnavu ielā 21, Rīgā, LV-1010 Iespiests un iesiets - tipogrāfijā SIA �PNB Print�, Latvijā, www.pnbprint.lv